I

1

Pulkvedis notikuma vietā ieradās ar nokavē�anos.

Meitenes līķis joprojām gulēja uz grīdas. Eksperti savu darbu bija pa�darīju�i, un sanitāri virtuvē gaidīja atļauju aizvest miru�o.

Saskaņā ar pulkve�a instrukciju slepkavības vietā visam bija jāpalick savās vietās līdz brīdim, kad viņ� pats bija to apskatījis.

Pulkvedis nebija to nevienam teicis, ta�u viņ� bija pārliecināts, ka, ie�rodoties notikuma vietā, kamēr līķis vēl silts, ir iespējams sajust kaut ko būtisku. Kaut ko tādu, kas palīdzēs turpmākajā darbā. It kā notikuma enerģija būtu joprojām palikusi turpat kaut kādā neizprotamā veidā iz�kliedēta gaisā un, ņemot talkā savu ilggadējo pieredzi un izkoptās sajūtas, no tās varētu kaut ko noskaidrot par nori�u reālo gaitu.

Pulkvedis bija pārliecināts, ka noslepkavotā cilvēka dvēsele kādu laiku pēc slepkavības vēl atrodas līdzās ķermenim un vēro viņu, ja vien viņ� ir savlaicīgi ieradies.

Jāatzīst gan, ka līdz �im vēl ne reizi miru�ā cilvēka dvēsele pulkvedim nekādā veidā izmeklē�anā palīdzējusi nebija. Ne tā bija devusi mājienu par kādu būtisku pierādījumu, ne arī norādījusi uz svarīgu informāciju, tomēr pulkvedis parasti uz slepkavības vietu steidzās, cik ātri vien iespē�jams, mēdza apsēsties blakus līķim un ilgi to vēroja, pilnībā norobe�ojies no apkārtējās rosības.

Lielākā daļa cilvēku, kas kaut reizi atradu�ies vienā telpā ar līķi, būs pamanīju�i, ka viņus pārņem īpa�as sajūtas.

Pulkvedis, kuram dzīvē bija nācies skatīt ne vienu vien līķi, bija ievē�rojis, ka sajūtas, kādas izraisa varmācīgā nāvē miru�ie, at�ķiras no sajūtām, kādas rodas, uzturoties dabiskā nāvē aizgāju�u cilvēku tuvumā.

Viņ� pieļāva, ka gadījumos, kad nāve ir pēk�ņa cilvēks ir no�auts, gā�jis bojā autokatastrofā, tā vai citādi noslepkavots -, debesu grāmatvedība vēl nav sagatavojusies pieņemt viņa dvēseli un jāaizrit kādam laiciņam, lai dvēselei tiktu atrasta tai atbilsto�ā vieta. Jaunās mājas. Pulkvedis to iztē�lojās kā viesnīcu, kurā viesis jau ieradies, bet numurs vēl nav sagatavots. Kādu bridi nav skaidrs ko lai tagad iesāk, kur viņu izmitināt, un viesim nedaudz nākas uzgaidīt.

Savukārt, cilvēkam mirstot no vecuma vai pēc ilgas cīņas ar kādu sli�mību, debesu grāmatve�i viņa numuriņu ir sagatavoju�i jau laikus un dvē�sele bez kavē�anās, iespējams, pat ar prieku un atvieglojumu, �vīks!, un prom ir, neuzturoties zemes virsū vairs nevienu lieku mirkli. Kāpēc likte�ņa lietu departaments, kur� atsūtījis slepkavu vai pieļāvis avāriju, nekoor�dinē savas darbības ar departamentu, kuram jāierāda dvēselēm jaunās mā�jas, pulkvedis nezināja, bet tas viņu nemulsināja. Dabā arī gadās kļūdas, kroplības un pavisam bezjēdzīgas bū�anas, nekas nekad nav visaptvero�i pilnīgs, viņ� domāja.

Pieredze pulkvedim bija mācījusi jo sistēma sare�ģītāka, jo bie�āk gadās da�ādi pārsitieni, dublē�anās un neatbilstības un lielāka kļūdu var�būtība, tāpēc viņ� neuzskatīja, ka �ajā teorijā ir robi. Kur� teicis, ka viņiem tur, aug�ā, viss strādā ideāli ?

Pulkvedis bija radis paļauties uz taustāmiem, redzamiem un izjūta�miem pierādījumiem, un īpa�o enerģiju, ar kuru slepkavības vietā kā ar neredzamu vielu bija no�ķaidītas visas mēbeles un sienas un piesūcināti paklāji, viņ� uzskatīja par īstu, fiziski izjūtamu lietu.

Dabiskā nāve, nāve slimnīcā un nāve mājās gultā bija pavisam kas cits, tās enerģētiku pulkvedis ienīda. Visādas sirdslēkmes, insulti, vē�i� Nē, tā enerģija pulkvedim pagalam nepatika, ta�u varmācīga un pēk�ņa nāve o, jā, tā viņu vilināja.

Arī uz �osejas, ja bija atgadījusies avārija, pulkvedis vienmēr apturēja automa�īnu.

Pulkvedis zināja, ka nāves enerģija kādu brīdi vēl būs sajūtama arī pēc tam, kad ma�īnu vraki jau būs aizvesti, atlūzas novāktas un asinis no ceļa nomazgātas, ta�u vairāk par visu viņam, protams, patika slepkavības, �is garais izmeklē�anas ceļ�, kas sākās ar nāvi.

-�� Vai varam vest prom, policista kungs? viņa pārdomas iztraucēja viens no sanitāriem, jauns medicīnas students, kur� piepelnījās, strādā�dams ātrajā palīdzībā.

Pulkvedis neuzskatīja par vajadzīgu sanitāru pagodināt ar atbildi. Viņ� pieliecās tuvāk līķim un dziļi ieelpoja. Pievēris acis, viņ� mēģināja fiksēt savas sajūtas līdzīgi vīnzinim, kur� cen�as atpazīt nezināmu vīnu. Istabā skaļi tik�ķēja veclaicīgs pulkstenis. Pulkvedim �ķita, ka pulksteņa tik�ķi ir pārāk skaļi.

Viņam patika, ka pat pēc daudziem gadiem viņ� spēja atsaukt atmiņā izjūtas, kādas viņu bija pārņēmu�as notikuma vietā, un tas pulkvedim pa�līdzēja brī�os, kad ar izmeklē�anu nevedās vai arī viņ� nespēja iz�ķirties par labu noteiktam lēmumam.

Kad pulkvedis pratināja aizdomās turamos, viņ� domās it kā salīdzi�nāja, centās iztēloties, vai �is cilvēks un viņa stāsts iederas tajā vietā un enerģijas laukā, kuru pulkvedis bija izjutis nozieguma vietā. �ai intuīcijai bija liela nozīme viņa darbā. Pulkvedim pa�am �ķita, ka viņ� spēj nekļūdī�gi noteikt, kur� ir un kur� nav slepkava.

Pulkvedis uzskatīja, ka jūt slepkavu. Ta�u, lai tas notiktu, vispirms vi�ņam vajadzēja sajust līķi, nozieguma vietu, nāves enerģiju. Tas viņam bija svarīgi, ļoti svarīgi, tomēr �oreiz viņ� nejuta neko.

Visas pulkve�a domas riņķoja tikai ap to, kas ar viņu pa�u bija noticis pēdējās se�padsmit stundās.

Tostarp svarīgākais negaidīta, mulsino�a un vēl neapjēgta seksuālā pieredze.

2 .

Es negribēju viņu pieņemt.

Ar tādiem pacientiem, kāds bija Mareks, es nestrādāju.

Vairs ne.

�Ja jūs rūpīgāk izlasītu manu vizītkarti, tad redzētu, ka esmu runas te�rapeite" teicu tonī, kura dzēlīgumam vajadzēja maskēt manu satraukumu. Vārdus �runas terapeite� es īpa�i uzsvēru. �Tas nozīmē, ka es strādāju ar bērniem, kuriem ir runas traucējumi.�

�Viņam pavisam noteikti ir runas traucējumi, daktere Redstona,� balss otrā galā uzstāja. Tā piederēja kādam Liverpūles sociālā dienesta klerkam. Pēc krīzes un bezdarba viļņa �ie sociālie centri bija tik ļoti pārslogoti, ka daļu no savas klientūras mēģināja pārspēlēt uz apkārtnes mazajām pilsē�tiņām. Vestporta, kur pēdējos divus gadus atradās mana privātprakse, bija viena no tām.

�Nē, viņam nevar būt problēmu ar runu, jo viņam nemaz nav runas! Tas bērns ir se�us gadus vecs un nerunā nevienu zilbi viņam vajadzīga nopietna psihiatriskā ārstē�ana.�

�Jūs esat laba psihiatre��

�Nē, neesmu!� iekliedzos telefona klausulē krietni skaļāk, nekā būtu to vēlējusies. Saruna uz brīdi aprāvās, liekot man no�ēlot savu nesaval�dību. Jau atkal biju zaudējusi kontroli pār emocijām. Neizturami sakā�rojās vienu no tām mazajām rozā tabletītēm, kuras bija izrakstījis alla� izpalīdzīgais Londonas paziņa un kursabiedrs no rezidentūras laikiem. Re nu, Sāra, viņ� man jokodamies mēdza teikt, atdarinādams piesmaku�u filmzvaigznes balsi, paturi prātā vienu lietu nevis dimanti, bet antidepresanti ir meitenes labākie draugi.

�Kā jau teicu, izlasiet manu vizītkarti tur melns uz balta rakstīts: runas terapeite.�

�Piedodiet, daktere Redstona, es tie�ām negribēju nevienu aizvainot. Bet jūs ta�u bijāt��

�Ja reiz tik cītīgi sekojat līdzi manas karjeras attīstībai, tad noteikti būsiet informēts �obrīd es neārstēju neko smagāku par nespēju pareizi izrunāt burtu �r�. Ja jums gadās kāds pacients, kur� nevar pateikt vārdu �rabarbers�, lūdzu, sūtiet pie manis. Citādi paldies, ka zvanījāt��

�Dakter, ja jūs viņu nepaņemsiet, �is zēns nekad dzīvē neatgūs spēju runāt. Un jūs to ļoti labi zināt.�

Nolādēts, pie sevis nodomāju, tik tie�ām nolādēts. Liverpūles klerks bija izspēlējis savas kārtis tā, ka tagad tikai nejutīga akmens statuja spē�tu atteikties no �ī pacienta. Laikam viņa pieredze, diendienā strādājot ar pagalam neatsaucīgu klientūru, bija attīstījusi spēju trāpīt sarunbiedra vārīgākajā punktā. Es zināju, ka viņam ir taisnība. Ja gādību par zēnu bija uzņēmies sociālais dienests, tas nozīmēja, ka ģimene nespēja apmaksāt ārstē�anu. Sociālā dienesta ārsti bija pārāk noslogoti, lai veltītu pietieka�mi daudz uzmanības �ādiem bērniem, un pārāk nepieredzēju�i, lai spētu palīdzēt.

�Atvediet viņu rītdien deviņos.� Manā balsī ieskanējās nogurums un sakāves apjausma kā Eimijai Vainhausai pēc viņas pēdējās uzstā�anās Belgradā. Tajā vairs nebija nekā no pirmītējā dzēlīguma un uzstājības. �Paldies, dakter!� klerks atviegloti nopūtās un nolika klausuli.

Iemetu acis pulkstenī desmit no rīta. Ņemot vērā, ka bija tikai pirm�diena, �ī nedēļa man neko labu nesolīja. Vestportas radio vēstīja vietējās ziņas. Pēcpusdienā sakarā ar ūdensvada remontu būs ūdens padeves trau�cējumi. Visi aicināti uz vietējo lauksaimnieku tirdziņu laukumā iepretim rātsnamam. Diena gaidāma silta, brī�iem lietus. Lēnīgā mazpilsētas ik�diena ritēja kā alla�. Gandrīz divi gadi, kop� biju pārcēlusies uz �ejieni no Londonas. Abi bija pagāju�i bez īpa�ām izmaiņām. Tikpat lēni. Tikpat nesatricināmi. Tie�i tā, kā biju vēlējusies.

Nemāni sevi, Sūra. Tā nebija tava izvēle. Tā bija tava vienīgā iespēja. Ko citu tu būtu varējusi darīt?

Ielēju glāzē ūdeni un uzdzēru savai rīta tabletei. Tad piezvanīju uz bi�roju. �Vai man �odien ir kāds pieraksts?�

�Patrīcija, tā mazā meitene no Hārlova ielas. Viņai pieraksts uz pusdi�viem,� atbildēja Megija, mana sekretāre.

�Pārcel, lūdzu, viņu uz kādu citu dienu. Pasaki, ka esmu slima, vai arī izdomā ko labāku. �o dienu gribu paņemt brīvu, rītdiena �ā vai tā nebūs no vieglajām.�

�Sapratu! Tad gaidī�u jūs rītdien.�

�Un, Megij��

�Jā?�

�Esi, lūdzu, uz vietas rīt no rīta,� teicu, mēģinot izklausīties mierīgāka, nekā biju patiesībā. �Rīt man būs vajadzīgs tavs atbalsts.�

3 .

-�� Nu? vaicāja pulkvedis. Viņ� neuzskatīja, ka padotie būtu jāsveicina.

-�� Kristīne Kir�nere, klavierskolotāja, 33 gadi. No�auta. Lode trāpījusi precīzi sirdī. Liecinieks, kur� tobrīd bijis istabā, apgalvo, ka �auts no ārpu�ses. Caur atvērto logu, Vanags, jauns izmeklētājs, kur� bija pieradis pie pulkve�a strupās izturē�anās, centās būt lieti�ķs. Viņ� zināja, ka pulkvedis tagad grib dzirdēt tikai kailus faktus. Slepkavības mirklī dzīvoklī atra�du�ies vēl trīs cilvēki. Sapiro ģimene, kurai pieder dzīvoklis.

Pulkvedis paskatījās uz Vanagu vaicājo�i.

-Jā, tie pa�i Sapiro, Vanags atbildēja uz pulkve�a skatienu.

Sapiro bija Latvijā slavena ārstu dinastija. Sabiedrībā labi zināmi cil�vēki, bagāti, aktīvi sabiedriskajā dzīvē un politikā. Slepkavība �ādā namā noteikti piesaistīs lieku uzmanību. Tas pulkvedim nepatika.

Pulkvedis vēlreiz pārlaida skatienu sievietes līķim.

Viņ� vienmēr bija brīnījies, cik savstarpēji nesaderīgas reizēm var būt sievietes ķermeņa daļas.

Sieviete, kas nu jau mirusi gulēja viņa priek�ā, bija itin kā salikta no di�vām nesaistītām pusēm, it kā meistars, kur� bija gatavojis viņas aug�daļu, savu darāmo nebūtu pabeidzis, pārējo atvēlot kādam citam radītājam.

Meitenei bija stipras zemnieces kājas un sē�amvieta, kas noteikti bija lielāka, nekā meitenes parasti sev vēlas. Uz �īm stiprajām kājām un apaļās pēcpuses bija uzlikta trausla un smalka, ļoti skaista ķermeņa aug�daļa ar ovālu, pareizi veidotu, ļoti simpātisku seju, lielām acīm, skaistiem mel�niem matiem un mazu, nedaudz it kā koķetu degunteli, kas pie�ķīra sejai bērni�ķīgi nebēdnīgu izteiksmi.

Meistars, kur� bija veidojis viņas ķermeņa aug�daļu, bijis smalks estēts un kaligrāfs, turpretī tas, kur� bija radījis viņas apak�galu, acīmredzami augstāk par sievietes skaistumu vērtējis spēku un izturību.

Vīrie�u ķermeņi nekad nav tik jocīgi veidoti, domāja pulkvedis. Ne�kad neesmu redzējis vīrieti, kuram būtu īsas, resnas kājas, liels dibens un smalka, tieva aug�daļa vai otrādi, bet sievietēm ne tā vien gadās. Daba ir ne�ēlīga pret sievietēm, viņ� domāja un, notupies ceļos pie meitenes līķa, pieliecās tam tuvu klāt. Nē, viņ� nejuta neko no tā, ko parasti juta tikko miru�u cilvēku tuvumā. Itin neko.

-�� Hmm� viņ� nopūtās pie sevis un tad pamanīja, ka Vanags jopro�jām stāv tepat pāris soļus nostāk.

-�� Neļauj ģimenei sarunāties savā starpā, kamēr visur nav saliktas no�klausī�anās ierīces.

-�� Protams, �ef.

-�� Kas mums �odien ir de�ūrtiesnesis?

-�� Nezinu, �ef.

-�� Lai Kristapsone skrien uz tiesu un dabū sankciju. Jūs tikmēr jau sā�ciet montēt aug�ā.

-Jā, �ef.

-�� Un visur, es teicu, citādi būs kā iepriek�ējā reizē. Tualetē nav, gaitenī nav, lielajā istabā tikai viens mikrofons, dzirdēt nekā nevar. Ls gribu visu, dolby surround stereo, un attēlu arī. Ja sāk saskaņot liecības vai kaut ko tādu, uzreiz visus uz būri prom.

-�� Protams, �ef.

-�� Konfiscē datorus, mobilos telefonus, aipadus. Vai visus nopratināji?

-�� obrīd vēl pratinām.

-�� Ar ko �auts ?

-�� Lode ir ķermenī, �aulītes nav, tā ka pagaidām grūti pateikt.

-�� Paņemiet visiem no rokām pulvera testu, izkratiet dzīvokli, meklē�jiet ieroci. Neticu es tam snaiperim.

-�� Jā, �ef.

Pulkvedis piegāja pie atvērtā loga. Dzīvoklis atradās sestajā stāvā? Ie�pretī apmēram 150 metru atstatumā slējās biroju ēka, kurā padomju laikā bija atradusies pilsētas komunistiskās partijas komiteja.

-�� No turienes it kā �āvis? pulkvedis ar zoda mājienu norādīja biroju ēkas virzienā.

-�� Nu, tā laikam sanāk, citu variantu nav, Vanags paraustīja plecus, it kā atbalsodams pulkve�a skepsi.

-�� Aizsūtījāt pārmeklēt?

-�� Protams, �ef.

-�� Kratiet �eit visu ļoti rūpīgi, meklējiet ne tikai ieroci, meklējiet noslē�pumus. Slepkavības nenotiek ne no �ā, ne no tā.

-�� Jā, pulkvedi, tā tie�ām ir, pārmeklējot �o istabu, mēs jau atradām slēptu videokameru, Vanags paziņoja, pat nemēģinādams slēpt lepnu�mu savā balsī. Ierakstus �ī kamera gan nesaglabā, pārraida signālu, pie�slēdzoties internetam caur vietējo Wi-Fi. Mājinieki neatzīst, ka pa�i būtu to uzliku�i.

-�� Hmm� atkal norūca pulkvedis. �ajā �hmm� Vanags saklausīja ne�apmierinātības noti.

Kam vajadzīga kamera, domāja pulkvedis, pārāk daudz savādību jau pa�ā sākumā. Protams, viņam patiktu, ja aizdomās turamo loks aprobe��otos ar personām, kas atradās dzīvokli slepkavības brīdī. Trīs cilvēki. Tad tā, visticamāk, būtu ātri un vienkār�i atrisināma lieta, bet, ja kāds no ma�las bija novērojis �o ģimeni, tad vēl snaiperis� Sare�ģīti.

Skaļi gan viņ� izteicās glu�i pretēji:

-�� Pa�i viens otru izspiego, vīrs sievu vai otrādi. Pats par sevi saprotams, kur� tev teiks, ka pa�i to kameru uzliku�i. Baidās, ka uzzinās tas, kuru iz�spiego. Tāpēc vēl jo svarīgāk mums ir saprast, ko te kur� no kura slēpj un kas te vispār notiek. Gan jau sameklēsiet.

-�� Jā, �ef.

-�� Vai kaimiņus pratinājāt, kāds ir kaut ko dzirdējis?

-�� Pagaidām neviens un neko.

-�� Es gribu, lai katru no mājas iemītniekiem nopratina divi izmeklētāji. Vispirms viens, pēc stundas un ar tiem pa�iem jautājumiem cits. Varbūt parādās pretrunas, nesakritības. Tad visu man uz galda.

-�� Jā, �ef.

Pulkvedis bija pieradis domāt, ka katru notikumu iespējams izskaid�rot divējādi sare�ģīti un vienkār�i. Krietna daļa ļau�u alla� sliecas par labu kādai sazvērestības teorijai, kādam neredzamam, bet visu pārraugo��am, supergudram un supervarenam spēkam, lāgiem un nemaz ne tik reti aizklīstot pagalam mistiskās teorijās. Pulkve�a pieredze liecināja, ka vienmēr vajag izvēlēties vienkār�āko izskaidrojumu, tātad arī taisnā�ko un vienkār�āko meklējumu ceļu.

Viņ� bija pārliecināts, ka lielākoties notikumi, lai cik tie liktos dra�matiski, neparasti vai �ķietami neizskaidrojami, vairumā gadījumu slēpj visparastākās cilvēciskās kaislības, kādas pazīstamas katram. Visbie�ākais noziegumu motīvs bija nauda. Ja ne nauda, tad mīlas lietas. Ar to bija jāsāk. Kur� ar kuru guļ, kur� kuru krāpj, kur� iegūs naudu no �īs meitenes nāves.

Sare�ģītās versijas viņ� vienmēr atlika uz vēlāku laiku, un vairumā ga�dījumu līdz tām tā arī lieta nenonāca.

4 .

Viņa ir interesants pacients.

Meitenes vecāki ir slavenākais pāris Lielbritānijā.

�ī ir tava lielā iespēja. Sūra Redstona, �ī ir tava iespēja.

Maza meitene. Gai�ie mati sakritu�i pār viņas pieri. Dziļas, tum�as acis.

Tum�as acis liecina par dziļiem ūdeņiem. Par dzīlēm un vērpetēm, un viltīgiem briesmoņiem. Kāpēc es toreiz par to neiedomājos?

Pamodos ar īsu, aprautu kliedzienu. Kājas pinās pievilgu�ajā palagā. Likās, it kā kāds būtu izlējis gultā auksta ūdens pudeli. Lipīgi sviedri klāja ķermeni, un slapjie palagi ledaini kļāvās pie miesas.

Nolādēts.

Pēdējā laikā murgi vairs nebija mani mocīju�i. Gandrīz biju tos aizmir�susi, un tagad pēk�ņi no nekurienes tic atkal bija pielavīju�ies, klusi un biedējo�i. Es atcerējos par daudzajām naktīm, kuru virtene likās iestiep�jamies bezgalībā. Kad gulēju vaļējām acīm un �ausmās baidījos iemigt, kā D�onijs Deps tajā muļķīgajā filmā par Frediju Krīgeru, kuru spiegdamas skatījāmies ar draudzenēm, kad bijām mazas.

Viens, divi, trīs, Fredijs nāks pēc tevis drīz.

Kliedziens, kurā saklausāmas �ausmas. ^ ^ ^

Tumsa un bailes.

Kaut kas dziļ� un ļoti, ļoti tum�s.

Man likās, tās naktis bija paliku�as Londonā. Svētā Marka bērnu hospitālī, pla�ajā Kamdcnas dzīvoklī, kas atradās trīs minū�u gājienā no Hampstedas parka, kurp es katru rītu devos savā 40 minū�u skrējienā, metropoles murskulī un steigā, piektdienu vakaru saie�anās modīgos vīna restorānos ar siera uzkodām, atvestām no kādas apkārtējai videi īpa�i draudzīgas ekofermas Francijas dienvidos. Visās tajās mazajās un lielajās lietās, kas veidoja manu dzīvi gandrīz pirms diviem gadiem.

Tur bija palikusi bērnu psihiatre daktere Redstona.

Jums noteikti gadījies viņu skatīt kādā TV �ovā vai tenku �urnālu apskatā. Ja patrāpījās kāda sensācija, kurā bija iesaistīti bērni, seksuā�lās izmanto�anas gadījums katoļu baznīcā, lielveikalā bez vēsts pazudusi meitene, novārtā atstāti rumāņu imigrantu mazuļi -, tā bija daktere Red�stona, kura sniedza komentārus avīzēm un kuru intervēja televīzijas ziņu dienesti. Un tad nāca mazā meitene ar platajām, tum�ajām acīm. Un pēc viņas bija mazpilsēta, miers, diendienā nemainīgs ritms� Un runas tera�peite Redstona, kas strādāja ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm.

Nekā sare�ģītāka par nepareizu burta �r� izrunu.

Karsta du�a, divas lielās kafijas un divas rozā tabletītes pa vienai uz katru kafijas krūzi. Glāze apelsīnu sulas. Manas brokastis. Zinu, nekā īpa��i veselīga, tomēr atdod gai�u skatu uz dzīvi. Turklāt, ja sieviete dzīvo vie�na, ccptu olu un bekona smar�a no rītiem uzdzen viņai grūtsirdību. Un tās man netrūka arī tāpat.

Turpat pie brokastīm atvēru savu MacBook Liverpūles klerks bija at�sūtījis e-pasta ziņu. Tajā bija pacienta slimības vēsture. Pui�elis, kur� kopā ar māmiņu rīt no rīta gaidīs mani birojā.

Vārds: Mareks

Vecums: 6gadi

Diagnoze: Elektīvs mutisms

Izcelsme: Neskaidra

Bezkaislīgajā medicīnas slengā tas nozīmēja, ka bērns gan prata runāt, bet nezināmu iemeslu dēļ to nedarīja. Līdz tam runājis kā visi citi bērni, viņ� pēk�ņi bija pārstājis sazināties ar apkārtējo pasauli. Vienā jaukā die�nā kļuvis mēms. It kā tāds būtu jau piedzimis. Tā pavisam vienkār�i. Un nevienam nebija ne jausmas, kādēļ tas bija atgadījies.

Slimības vēsturē bija arī zēna fotogrāfija.

No datora ekrāna manī noraudzījās divas lielas, tum�as acis.

Tās bija viņa acis, kuras pamanīju vispirms.

Manam ķermenim pārskrēja tirpas. Muskuļi saspringa, likās es skaļi ieklieg�os. Bet tā nevarēja būt. Tas vienkār�i nevarēja tā būt.

Es pazinu �īs acis.

5 .

Apkopojis informāciju par �apiro ģimeni, Vanags jutās apmierināts. �oreiz apmierinātam vajadzētu būt ari pulkvedim Vanags bija izpētījis ģimenes radurakstus līdz pat vecvecākiem, un ziņojumā tika iekļauta sīka informācija par visiem ģimenes locekļiem. Izglītība, karjera, bizness, in�tereses, ko darījis padomju laikā. Vanagam �is bija pirmais gads policijas dienestā. Viņ� gribēja būt nevainojams.

Savulaik Vanags bija beidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filo�zofijas fakultāti, pēc tam divus gadus un �etrus mēne�us, meklējot pie�dzīvojumus un dzīves jēgu, strādājis Sarkanā Krusta palīdzības projektos Āfrikā. Pabija gan Cadā, gan Etiopijā un Sudānā, bet, dzīves jēgu tā arī neatradis, atgriezās Latvijā un iestājās Policijas akadēmijā.

Viņ� bija desmit gadus vecāks par saviem kursa biedriem, Āfrikā gūtā pieredze un iepriek�ējā izglītība tik stipri izcēla viņu citu vidū, ka likās Vanagam nāksies grūti atrast kopēju valodu ar studiju biedriem.

Vēl bija jāņem vērā fakts, ka Vanaga tēvs bija valstī pazīstama liela metālpārstrādes uzņēmuma īpa�nieks, kur� neliedza atbalstu un palīdzību savam vienīgajam dēlam.

Tomēr Vanags nekļuva par balto zvirbuli.

Viņa vienkār�ais, atklātais raksturs un humora izjūta viegli pieveica aizdomas, aizspriedumus un naidīgumu.

Arī fiziskās sagatavotības ziņā viņ� bija starp labākajiem, un vecākajos kursos Vanags neap�aubāmi izvirzījās par vienu no grupas līderiem, kura viedokli biedri alla� ņēma vērā.

Tā nu viņ� godīgi tika pie pa�a labākā darba, kādu togad varēja dabūt. Vanags kļuva par jaunāko izmeklētāju Slepkavību izmeklē�anas nodaļā.

Pulkvedim nebija nekas iebilstams pret jauno darbinieku, un viņ� bija labvēlīgi noskaņots, lai arī nevarēja saprast, kas īsti Vanags ir par cilvēku.

�is kulturālais, pieklājīgais un izglītotais jauneklis. Viņ� bija daudz par labu policijai, pārāk izglītots, pārāk pieklājīgs un no pārāk turīgas ģimenes.

Ļoti disciplinēts, tik padevīgs, cik vien varētu vēlēties, bet tai pa�ā lai�kā pilnīgi neatkarīgs, brīvs un patstāvīgs.

Kas viņam meklējams policijā, kāpēc nestrādāja kādā advokātu birojā vai bankā, vai tēva uzņēmumā? Kāpēc policijā?

Kad Vanags pulkvedi uzaicināja uz savas dzim�anas dienas svinībām, pulkvedis jutās pārsteigts. Te nebija pieņemts, ka dienesta pakāpē jaunā�kie aicina savus priek�niekus uz dzim�anas dienas ballītēm, bet ielūgums �ķita tik nepiespiests un pa�saprotams, ka pulkvedis nolēma ierasties.

Viņ� sprieda, ka nenāks par ļaunu apskatīties, kā jaunais cilvēks dzī�vo, kādi cilvēki tur apgrozās, par ko runā, ko dzer, kā izklaidējas. Iepa�zīt padoto tas nekad nevar nākt par skādi, viņ� sprieda. Aizbrauk�u, apsveicinā�os, iedzer�u varbūt mēriņu, novērtē�u viesus un uz mājām, tā pulkvedis bija domājis, ta�u viss izvērtās pilnīgi citādi.

Pirmais, kas piesaistīja pulkve�a skatienu, kolīdz viņ� ienāca pa Vinaga dzīvokļa durvīm, bija krūtis lieliskas, bezkaunīgas, lepnas un izaicino��as sievietes krūtis. Viņ� pat nebija spēris soli pāri slieksnim, kad viņa ska�tiens pielipa �im nekautrīgajam, zināmā mērā vulgārajam dekoltē. Krū�u īpa�nieci sauca Elizabete, ta�u nedz Elizabetes seja, nedz augums, arī ne melnie, garie mati vai tum�ās acis, nē, tie�i krūtis bija pirmais un daudzē�jādā ziņā arī vienīgais, ko �ajās viesībās viņ� vispār ievēroja. Varbūt pulk�vedis būtu spējis sevi piespiest neskatīties un nedomāt par tām, ja vien pati Elizabete viņu atklāti neprovocētu.

Elizabete bija jauna aktrise, kuru bija atvedusi līdzi kāda no Vanaga paziņām, stādot priek�ā kā savu draudzeni.

Kad pulkvedis ieradās, kompānija jau bija iesilusi, un Elizabete pati pieteicās rūpēties par to, lai pulkvedis iejustos kompānijā.

Vispirms viņi dzēra viskiju, tad tekilu, un pulkvedim ar visu viņa pie�redzi nemaz nelikās, ka tā parasti ir slikta ideja. Drīz vien sāka arī dziedāt un dejot.

�Jums ir tik spēcīgs kakls��

Elizabetes balsī nebija iespējams nesaklausīt nepārprotamus un neķīt�rus signālus.

�O, jums ir pistole,� teica Elizabete.

Pusstundas laikā, iespējams, pat ātrāk, Elizabetei izdevās pilnībā pa�kļaut augumā ra�eno pulkvedi.

Viņi dzēra, kad Elizabete gribēja, dejoja, kad Elizabete gribēja, gāja, kur Elizabete gribēja, un runāja, par ko Elizabete gribēja.

Vanags, kur� uz to visu noraudzījās kā uz pa�saprotamu lietu kārtību, nu bija uz visiem laikiem iekarojis �efa simpātijas. Savs puika, mūsējais. Tālu tiks, nodomāja pulkvedis.

Pulkvedim nebija ne jausmas, cik daudz laika ir pagājis, kad Elizabete paziņoja: �Man jābrauc mājās, ir jau vēls.� Un, neņemot vērā izdzertā al�kohola daudzumu, pulkvedis piedāvājās viņu aizvest ar savu ma�īnu.

Elizabete sāka pogāt vaļā pulkve�a bik�upriek�u vēl braucot. Runāja viņa, protams, kaut ko par pistolēm un stobriem, un pulkvedim tas ne�maz nelikās ne banāli, ne aplami, tie�i otrādi.

Pulkve�a prostitūtas, apmierinot viņu orāli, vienmēr lietoja prezerva�tīvus.

Elizabete, jaunā aktrise ar lielajām krūtīm, garajiem, melnajiem ma�tiem, melnajām acīm un slaidajām kājām, darīja to pa īstam, alkatīgi, ar baudu un par velti.

Pulkvedis uzskatīja, ka ir �o to pieredzējis savā dzīvē, ta�u nekas tāds gan ar viņu nekad vēl nebija noticis. Uz ielas, pa�ā pilsētas sirdī, simt piec�desmit metrus no parlamenta ēkas, simt metrus no Nacionālā teātra, ie�pretim Nacionālās bankas dienesta ieejai, pulkve�a dzīve sasniedza līdz �im neizjustu negaidītas laimes, gandarījuma un piepildīta ego virsotni.

Apreibis no alkohola un negaidītās baudas, pulkvedis pēk�ņi jutās tā, it kā it visam viņa dzīvē daudzajiem gadiem dienestā, mazajai algai, kar�jeras intrigām it visam būtu bijusi jēga, it kā ceļ� nav bijis velts.

�eit, vienā ma�īnā ar skaisto, jauno aktrisi, kas aizrautīgi sūkāja viņa locekli, pasaule pēk�ņi bija kļuvusi par taisnīgu un laimīgu vietu.

Par laimīgu un taisnīgu vietu arī pulkvedim. Un tas viss bija noticis tik negaidīti un pēk�ņi, cik negaidīti un pēk�ņi parasti notiek tikai lielas nelaimes.

Pulkvedis mulsa, viņ� nezināja, ne ko tagad īsti teikt, ne kā uzvesties.

�Tu nāksi aug�ā, vai �odienai jau būs gana?� vaicāja Elizabete. Nē, vi�ņam nebija gana, viņ� nepiedotu sev, ja ļautu �ai naktij tik ātri beigties.

Aktrises dzīvoklis bija neliels, bet viss liecināja par labklājību, kādu pulkvedis nebija gaidījis. Aktieri Latvijā nepelnīja daudz un parasti dzī�voja pagalam pieticīgi. Elizabetes dzīvoklis bija iekārtots, izmantojot dār�gus materiālus. Virtuves iekārta, grīdas segums, sadzīves elektronika, van�nas istabas iekārtojums viss te bija tāds, kādu pulkvedis nekad nespētu atļauties, ta�u patlaban viņ� negrasījās par to lauzīt galvu. Gan jau tam ir kāds vienkār�s izskaidrojums, viņ� nodomāja. Bagāti vecāki. Iepriek�ēja laulība ar bagātu vīru. Kāda at�ķirība, tagad viņu uztrauca vien tas, lai Elizabete neno�ēlo, ka ir ielaidusi viņu savā valstībā.

Tas viss notika vakar.

Kad Vanags piezvanīja pulkvedim, ziņojot par no�auto sievieti, pulk�vedis vēl bija pie Elizabetes.

Viņ� jau bija apģērbies un grasījās doties uz nozieguma vietu, ta�u tad Elizabete viņu satvēra aiz rokas: �Es tevi nekur nelaidī�u��

Pulkvedis ļāvās.

Elizabete zināja, ka pulkvedim ir jāsteidzas, un �ķiet, ka tas viņu uzbudināja.

Viņa guva baudu no varas pār �o milzīgo, biedējo�o apbruņoto vīrieti formā. Ātri apsvērusi, cik tālu iet, lai pavisam nesabiedētu pulkvedi, kur� laikam ne pie kā tāda nebija radis, viņa iekārtoja savu kājstarpi virs pulk�ve�a sejas.

Tāds bija iemesls, kāpēc pulkvedis �odien notikuma vietā ieradās ar nokavē�anos.

Prātā viss bija sajaucies, Elizabetes kājstarpe uz viņa sejas un viss, kas �onakt bija noticis, jaunā palīga neizdibināmā motivācija strādāt policijā, un tagad vēl tas, ka viņ� nejuta nāves enerģiju tur, kur tai vajadzēja būt atliku likām.

Pulkvedis nolēma atļaut aizvākt līķi un doties uz biroju.

Izgājis uz ielas, viņ� apstājās un atskatījās, lai nopētītu mājas fasādi. Lepns, nesen restaurēts jūgendstila nams. Viens no tiem, kuru dēļ Rīgu dēvē par pasaules jūgendstila galvaspilsētu. Elizabetes iela vēstīja adre�ses plāksnīte, un pulkve�a domas atkal acumirklī pievērsās vakardienas notikumiem. Vajadzētu piezvanīt, viņ� nodomāja, bet ko es teik�u?

Iela bija nosaukta Elizabetes vārdā, jo 1814. gadā, kad Krievijas impe�rators Aleksandrs pēc Kutuzova vadītās krievu armijas iebrukuma Parīzē un uzvaras pār Napoleonu atgriezās mājās, viņa ceļ� veda cauri Rīgai. Im�peratoram Aleksandram un uzvarai par godu centrālā Rīgas iela tad arī tika nosaukta par Aleksandra bulvāri, bet lielākā iela, kas �ķērsoja Alek�sandra bulvāri, viņa sievas Elizabetes vārdā. Kop� tiem laikiem Rīgas ielu nosaukumi gan ir mainīju�ies ne reizi vien. Aleksandra bulvāris vēlāk tika pārsaukts gan par Hitler�trāsi, gan Ļeņina ielu, bet tagad saucās par Brīvības bulvāri. Arī Elizabetes ielu pārsauca gan vācie�i, gan komunisti, bet tagad tā atkal bija Elizabetes iela. Skaists vārds, domāja pulkvedis. Aristokrātisks.

Jāuzraksta vismaz īsziņa. Varbūt: �Tu mana imperatore!� Vai: �Kā klājas manai imperatorienei?� Nē, neder. Varbūt: �Tu esi mana karalie�ne.� Pulkvedis, soļoja, skatoties telefona ekrānā, jau pilnībā aizmirsis par slepkavību.

Pēc ilgām pārdomām un �aubām, daudzas reizes labojot un meklējot pareizos vārdus, pulkvedis nosūtīja Elizabetei īsziņu: �Tu esi visskaistākā. Tiksimies vakarā.�

6 .

Tonakt tikpat kā negulējusi, nākamajā rītā devos uz darbu stundu pirms ierastā laika. Gribēju ierasties birojā pirms mazā Liverpūles pa�cienta, kura acis man nebija devu�as mieru visu nakti. Izgriezusi no piebrauktuves savu gai�zilo Honda Jazz, mēģināju sakopot domas. Mani bija satraukusi zēna fotogrāfija. Uz brīdi bija licies, ka tajā kaut ko atpazinu.

Viņa acis.

Es tās pazinu.

Tikpat dziļas un ļoti, ļoti tum�as.

Bija mazliet pāri astoņiem, pilsēta vēl īsti nebija pamodusies. Aptieka uz Meinstrītas stūra vērās vaļā deviņos, tāpat arī Morrisons lielveikals. Be�tijas frizētava, kurā mazpilsētas sievietes mēdza pulcēties, līdzīgi kā viņu vīri alus bārā, stāvēja tuk�a un klusa līdz pat pusdienlaikam. Sang Cou ķīnie�u ēstuve ielas viņā galā taisījās vaļā tikai pēc trijiem tās klientūru lielākoties veidoja vietējie vidusskolēni, un tie vasaras brīvlaikā rīta pusē nemēdza steigties.

Es ieslēdzu radio.

�odien Vestportā mainīgs mākoņu daudzums, vietām lietus, ziņoja vie�tējās radiostacijas dīd�ejs. Es viņu labi pazinu. Mazā Patrīcija no Hārlova ielas, viena no manām pacientēm, bija dīd�eja meita. Par lielām �ausmām savam tēvam, radio diktoram, kura lielākais lepnums bija izcili izkoptā dikcija, meitene pat savu vārdu nespēja pateikt bez stostī�anās. Mana in�tuīcija vēstīja, ka runas defektam ir psiholoģiska izcelsme. Meitene bija atradusi veidu, kā piesaistīt mū�dien aizņemtā tēva uzmanību. Savā ziņā viņai tas bija izdevies. Katru nedēļu pēc nodarbības, kurā mēs stiepām mēles saites un trenējām līdzskaņu izrunu, tēvs mazo Patrīciju veda uz kafejnīcu. Noguru�ajiem mēles muskuļiem es biju parakstījusi saldējuma kompresi. Savest bērnus kopā ar viņu vecākiem vienmēr bijis efektīvākais ārstniecības paņēmiens, kāds vien psihoterapijā zināms.

Nekādi citi jaunumi man �obrīd nav jums pavēstāmi. Uzmanieties no ceļu darbiem �odien strādnieki bloķēju�i nelielu posmu Kāpu gatvē, vir�zienā uz centru. Bet citādi diena solās būt klusa un mierīga. Lai tā būtu arī skanīga, �eit jums gabals no Keanejaunās plates. Paldies, ka �orīt bijāt kopā ar mums. Jūsu Radio Vestporta, 103,6 FM.

Ieskanējās pirmie Nothing in My Way akordi, un es pagriezu radio ska�ļāk. �ī ir tikai vēl viena diena, nekas nestāv manā ceļā, es negribu iet un negribu palikt vietā �ajā, dziedāja Toma Caplina samtainā balss.

Griezīgi spalgi atskanēja vilciena barjeras signāls pavisam netālu. Stip�ri tuvāk, nekā tas būtu atļauts. Keane sapņainā mūzika bija mani ieslidi�nājusi mīkstā, patīkamā transā. Riepām no�vīkstot pret asfaltu, es apstā�dināju ma�īnu pusmetru no barjeras. Vestportas stacijā bija pienācis rīta vilciens no Liverpūles. Tajā vajadzēja būt manam jaunajam pacientam, kura slimības vēsture brūnā mapē gulēja blakus uz pasa�ieru sēdekļa. Melni mati un tum�as acis, kuras likās pazīstamas. Es uzmanīgi vēroju ļaudis, kas atradās uz perona.

Agrais Liverpūles vilciens bija atvedis vien da�us braucējus pāris klerku, kuri devās uz darbu Vestportas vietējā bankas filiālē, divas pusau�gu meitenes un vēl da�us pensijas vecuma ļaudis bez īpa�a mērķa. Viņus visus biju �eit redzējusi jau iepriek�. Bet starp viņiem bija kompānija, kas īpa�i izcēlās �ajā pelēcīgajā, mierīgajā mazpilsētas vidē, tās bija divas sievietes kodīgi balinātiem, pa vidu ar lentēm uz aug�u saņemtiem ma�tiem un T-krekliem, kas vai pu�u plīsa no tajos iespīlētajām iespaidīgu izmēru krūtīm. Kaut arī abu platie gurni nodevīgi liecināja par aizrau�a�nos ar neveselīgu pārtiku, viņu ciskas bija iespīlētas legingos. Vienai tic bija elektrozaļā, otrai violetā krāsā, tāpēc viņu dibeni līdzinājās ko�iem baloniem vai pludmales bumbām, ar kādām bērni mēdza vasarās spēlē�ties Vestportas pludmalē. Biezais pūderkrēma slānis neļāva īsti noteikt sievie�u patieso vecumu, tomēr bija skaidrs, ka viena ir gadus desmit vai piecpadsmit vecāka par otru. Varbūt viņas bija māsas, ta�u mana intuīcija vedināja domāt drīzāk māte ar meitu. Iespējams, viņas nāca no Liverpū�les nomales vai sociālo namu kvartāliem, kur nepilnu piecpadsmit gadu at�ķirība starp vecākiem un bērniem bija visai ierasta lieta.

2-S

�Es tev iedevu papīri�us, muļķe. Teicu paņem papīrī�us!�

�Aizver muti! Neņēmu tavus stulbos papīri�us!�

Viņas kliedza tik skaļi, ka es to sadzirdēju cauri ma�īnas stiklam un Keane dziesmai. Aiz tīrās ziņkāres izslēdzu radio un līdz pusei nolaidu logu.

�Tu varbūt filtrus arī nepaņēmi?�

�Teicu ta�u filtri man ir. Nezinu, kur tic papīrī�i.�

�Ko tu vispār zini, stulbā govs!�

�Aiztaisies, labi? Man jau tā nervi uzvilkti.�

�Tev nervi uzvilkti ? Ak tad tev esot uzvilkti�� viņas turpināja klaigāt, piepildot ar livcrpūlie�u izloksni visu stacijas peronu un pārbļaujot kluso Vestportas rītu. Glu�i kā alkohola dvakā ievīstījies santehniķis no Aus�trumeiropas, �īs liverpūlietes darīja visu, lai stiprinātu neglīto stereotipu par ļaudīm, ar kuriem tām bija līdzīga izcelsme.

�Ei, pagaidi,� jaunākā iesaucās, teikto adresējot abām meitenēm, kuras kopā ar bankas klerkiem un pensionāriem gaidīja uz perona, kad aizejo��ais vilciens ļaus �ķērsot ceļu. �Aizsit papīriņu, ko?�

Meitenes uz brīdi saminstinājās, tad viena no viņām izvilka no kabatas zaļo Rizla paciņu. Abas liverpūlietes, dabūju�as cigare�u papīrī�us, sabēra tajos tabaku un veiklām pirkstu kustībām sarullēja nevainojamas formas cigaretes. �Paklau, vēl viena lieta,� teica sieviete, kura, visticamāk, bija meita. �Kur �eit ir tā daktere? Nu, tā, kas bērnus ārstē?�

�Jūs laikam domājat dakteri Redstonu?� bilda meitene. �Jums jāiet līdz galam pa �o ielu. Tad nogriezieties pa labi, un pēc diviem kvartāliem redzēsiet baltu māju ar piebrauktuvi. Tur būs uzraksts.�

�Es tev teicu, ka būs jāiet baigais gabals,� teica māte.

�Nu, zini, tavai resnajai pakaļai nenāks par sliktu drusku izkustēties.� Tikai tad es pamanīju, ka rīta vilciens ir atvedis vēl vienu pasa�ieri. Kādu, kur� nekad agrāk nebija �eit manīts.

Viņ� stāvēja uz perona gabaliņu nostāk, it kā kautrēdamies no sie�vietēm vai arī vēlēdamies palikt nemanīts. Zēns. Gadus se�us vai septi�ņus vecs. Nodūris galvu, ļaujot vējam pluinlt viņa spīdīgi melnos matus. Dubļiem un zāles traipiem nosmērēti sporta �orti. LiverpoolFC krekliņ�. Kājās nodzītas futbola kedas. Vietējās apkaimes bērnu uniforma.

�Marek, nolādēts!� pēk�ņi iesaucās jaunākā liverpūliete. �Tu ilgi tur stāvēsi ? Es sevis dēļ �eit atbraucu, vai ?�

Zēns, skatienu nepacēlis, negribīgi sekoja abām sievietēm, kuras devās norādītajā virzienā garām pārbrauktuvei, uz manas privātprakses pusi.

�Priecājos iepazīties, Marek,� es klusiņām pie sevis noteicu, sekojot zē�nam ar skatienu.

Te pēk�ņi bērns apstājās. It kā būtu dzirdējis manu �ukstu, viņ� pagrie�zās ma�īnas virzienā. Viņa acis pētīgi ieurbās manī.

Tās bija lielas un tum�as.

Varēju apzvērēt, ka es tās jau agrāk biju redzējusi.

Tas nevar būt. Tas vienkār�i nevar tā būt. Saņemies, daktere Redstona, ir ta�u pagājis tik ilgs laiks tev jāspēj aizmirst par to. Ļauj tam iet.

Strauji novērsos un piespiedu gāzes pedāli, liekot hondai uzņemt ātru�mu pa kluso un tuk�o Meinstrītas ceļu.

7 .

Pulkve�a lielākā fobija, sākot ar pirmo seksuālo pieredzi, bija bailes, ka atbildīgākajā mirklī viņ� nespēs iedabūt savu locekli tur, kur tam pie�nāktos iekļūt.

Viņam pa�ā pirmajā reizē tie�i tā bija gadījies.

Cen�oties un neveiksmīgi bakstot meitenes kājstarpi tur, kur, viņa�prāt, būtu pareizā vieta, bet negūstot tūlītējus panākumus, viņ� bija sa�traucies, sanervozējies un tad jau arī zaudējis miesas stingrību, kas �ādam uzdevumam nepiecie�ama.

Meitene bija neglīta un smagi piedzērusies, viņa negrasījās būt pre�timnāko�a. Nekas tev tur nesanāks, viņa teica tādā kā ironiskā, kā nievīgā tonī, liekot noprast: vairāk iespēju viņam nebūs.

Kauns bija liels, bet vēl jūtamāks trieciens pa vārīgo pa�apziņu. Pat pēc daudziem gadiem, neskaitāmām prostitūtām un virknes īslaicīgu sa�karu tas vēl aizvien gruzdēja.

Pulkvedim tolaik bija septiņpadsmit. Uz vienaud�u fona viņ� nemaz nebija aizkavējies attīstībā, ta�u, lai neciestu reputācija un stāvoklis sabied�rībā, vilkt garumā arī vairs nedrīkstēja. Daudzi klasesbiedri un pagalma pui�i jau varēja padi�oties ar da�u labu uzvaru, savukārt ilgsto�a atra�anās aizgrābto klausītāju rindās bija pazemojo�a un moko�a. Viņ� skaidri apzi�nājās, ka savā klasē un skolā viņam nav lielu izred�u. Ar meitenēm viņam neko labi neveicās, ta�u viņ� bija noskatījis kādu kaimiņskolas mei�u, par kuru runāja, ka viņa ļaujoties katram, kas viņu uzaicina uz diskotēku un pacienā ar �ampanieti. īpa�i svarīgi bija tas, ka diskotēkas apmeklējumu atsevi�ķos gadījumos varot arī izlaist. Pulkvedis vairs neatcerējās mei�as vārdu. Viņ� neatcerējās arī viņas seju. Viņ� atcerējās vienīgi to, ka viņa bija neglīta, nelaipna un viņiem nekas nesanāca, jo īsajā brīdī, kurā pulkvedim bija erekcija, viņ� nebija spējis ietrāpīt savu locekli meitenē.

Apmēram gadu vēlāk viņam parādījās pirmā īstā meitene. Zane, kāda tēva paziņas meita. Tobrīd pirmā neveiksmīgā mēģinājuma trauma bija padarījusi viņa dzīvi no�ēlojamu. Visniecīgākie vizuālie vai fantāzijas radītie stimuli izraisīja tūlītēju erekciju. Viņ� masturbēja vairākas reizes dienā, bet, līdzko lietas nonāca līdz darī�anai, līdz mirklim, kad vajadzēja ieiet meitenē, tā uztraukums un bailes uzreiz pārvilka svītru visiem cen�tieniem. Vēlāk, atceroties savu pieredzi, pusaud�u pa�nāvības pulkvedim nekad nelikās kaut kas neizskaidrojams vai nesaprotams.

Nav zināms, kā viņam pa�am tas viss beigtos, ja Zane nebūtu izrādīju�sies jauka, mīļa un pretimnāko�a meitene. Neraugoties uz to, ka arī viņai nebija nekādas pieredzes un skaidrības, kā rīkoties �ādā situācijā, viņas labvēlīgā attieksme, iedro�inājumi un iespēja veikt neskaitāmus atkār�totus mēģinājumus pēc kāda laika ļāva �ķērsot �ķietami nepārkāpjamo robe�u.

Un tomēr lai arī viss it kā iegāja normālās sliedēs, ir lietas, kuras ne�var izsvītrot no apziņas. Tās vienmēr tur ir.

Vēlāk pulkvedis pamanīja bailes, ka nesanāks, ka nebūs erekcijas, at�stājas seksā ar prostitūtām. Varbūt tam bija kādi psiholoģiski iemesli, var�būt palīdzēja tas, ka viņas alla� laicīgi bija ieziedu�ās ar lubrikantu, varbūt tas, ka viņām kājstarpes bija izļurinātas tik pla�as, ka netrāpīt vispār nebi�ja iespējams. Lai nu kā, bet ar ielasmeitām nekādu problēmu nebija.

Tomēr, lai cik labprāt un bie�i pulkvedis drāztos ar prostitūtām, ar to vien nepietika.

Tas bija kaut kas pavisam cits nekā sekss ar sievieti, kuru pulkvedis pats pavedinājis, iekarojis vai vismaz pierunājis. Tās bija pilnīgi nesalī�dzināmas lietas. Tikpat at�ķirīgas kā sekss un masturbācija. Attiecības, kurās bija skūpsti uz lūpām, komplimenti un uzticē�anās, piedzīvojums, flirts un savstarpēja interese, attiecības, kuras veidojās gausi, soli pa solim, līdz beigu galā likumsakarīgi nonāca līdz gultai, protams, pie�ķīra seksam pavisam citu gar�u, citu baudu un piepildījumu, un pulkvedis mācēja to novērtēt.

Prostitūtas nekādi nespēja aizstāt alkas pēc �āda īsta seksa, ta�u, kā par nelaimi, pulkvedi, neraugoties uz vecumu, gadiem un pieredzi, joprojām uztrauca un biedēja pirmās neveiksmīgās pieredzes rēgs.

Līdzko klāt bija iz�ķiro�ais brīdis, pulkvedis saspringa.

Kaut nu izdotos, kaut nu nekas neaizietu greizi, kaut nu nesanāktu kā toreiz, tajā nolādētajā pirmajā reizē, kad viņ� sēdēja uz gultas malas apsmiets un sakauts, skatoties uz savu mīksto un no�ēlojami nokareno peni.

Ja viņ� tika pāri robe�ai, ja viņ� iespraucās sievietē, viss bija labākajā kārtībā. Vispār pulkvedis sevi uzskatīja par izturīgu un prasmīgu mīlnie�ku, vajadzēja vien tikt iek�ā.

Gadi bija pulkvedim iemācīju�i jo vairāk uzbudinājusies būs sievie�te, jo lielākas cerības, ka viss noritēs bez aizķer�anās. Jo slapjāka viņa būs, jo vieglāk un veiksmīgāk pulkvedis �ķērsos robe�u. Tāpēc pulkvedis ne�kad nesteidzās, viņ� centās būt tik lēns un uzmanīgs, cik vien iespējams, viņ� nekad uzreiz netiecās pēc virsotnēm, viņ� visupirms rūpīgi izlūkoja flangus, skūpstīja sievietes plecus, kaklu, vēderu un kājas, glāstīja muguru un gurnus un nekad nesteidzās ieslidināt sievietē pirkstu, lai pārbaudītu, cik veiksmīgi viņam izdevies sievieti satraukt.

Viņ� bija lasījis, ka �āds esot pareizais ceļ�, lai uzbudinātu sievieti. Un tomēr pulkvedis saprata arī to, ka ne vienmēr viņam tas izdodas un ne vienmēr sievietes sasniedz kulmināciju tie�i tā, kā tiek aprakstīts �urnālos.

Pulkve�a dzīvē nebija nekādu citu prieku vai hobiju, viņ� nekad neļāva darbam vai kam citam traucēt viņa seksuālo dzīvi, tāpēc viņa pieredze bija gana pla�a.

Tā pati Kristapsone, kura policijā bija pārgulējusi teju ar visiem, patie�sībā gudra un centīga izmeklētāja, bet vienlaikus viņa ar kaut kādu pulk�vedim nesaprotamu, izmisīgu nepiecie�amību pieprasīja novērtējumu un uzmanību, turklāt tas, ko viņa vēlējās, bija tie�i seksuālais novērtējums un uzmanība.

Vienubrīd viņ� ilgi un neveikli bija flirtējis ar kādu blondu oficianti no bistro Lauvas nams.

Pulkvedim par labu nostrādāja fakts, ka �o diennakts bistro apmeklēja daudz policisti ceļu policijas ekipā�as te piestāja paēst, patruļas nāca ie�dzert tēju, te pusdienoja zemāko līmeņu operatīvie darbinieki, un viņiem visiem nācās atdod pulkvedim godu. Ik pa brīdim kāds pienāca apsvei�cināties, pārmīt pāris vārdus, un viņi visi izturējās pret pulkvedi ar cieņu un godbijību. Uz bistro apmeklētāju fona viņ� �ķita neparasti varens un cienījams vīrs.

Vēlāk, jau kādā citā vēl zemāka līmeņa bistro, viņ� divdesmitgadīgai oficiantei vienlaikus ar nepiedienīgiem mājieniem piedāvāja labāk ap�maksātu sekretāres darbu pie sevis policijā. Pēc vairāku nedēļu pārdo�mām, labi apzinoties, kā viņai nāksies pulkvedi atalgot par �o karjeras lēcienu, meitene tomēr piekrita.

Pulkvedim tas �ķita ideāls lietu iekārtojums, un viņ� bija ļoti apmieri�nāts ar jauno sekretāri, ta�u diem�ēl pēc da�iem mēne�iem meitene iemī�lējās kādā sava vecuma puisī un iesniedza atlūgumu.

Kāda advokāte pati bija izrādījusi iniciatīvu, vēl pulkvedim gadījās pāris īslaicīgu romānu policijas reģionālajās nodaļās, vairākkārt viņ� bija anonīmi sameklējis partneres attiecīgajos internēta portālos un �etras rei�zes pārgulējis ar kāda kolēģa sievu.

Neviens no �iem sakariem nevilkās ilgi, bet nereti tie atkārtojās. Pat pēc vairāku gadu neredzē�anās un nesazvanī�anās pulkvedis zināja, ka var piezvanīt tai vai citai biju�ajai mīļākajai un uzaicināt uz tik�anos. Reizēm viņ� ar lielu labpatiku ļāvās �ai vienkār�ībai, citkārt, neraugoties uz visiem riskiem un bailēm, viņ� vēlējās flirtu, spriedzi, interesi un satraukumu, ko rada tikai sekss ar jaunu partneri.

No pieredzes viņ� zināja, ka reizēm nekādi lēni glāsti un gari apkārt�ceļi nav vajadzīgi, sievietes ir uzbudināju�ās un gatavas sākt, vēl pirms pats pulkvedis sasniedzis pienācīgu stāvokli, bet citkārt nekādi viņa centieni nepalīdzēja. Lai cik lēni un uzmanīgi viņ� tuvotos robe�as �ķērso�anai, sieviete, visviens, viņu sagaidīja sausa un neviesmīlīga.

Sausumu pulkvedis uztvēra ļoti personiski, tas bija kā apvainojums, kā zīme, ka sieviete nemaz viņu nevēlas, kā norāde uz to, ka viņa priek�spēle ir neprasmīga, ka viņ� nav labs mīļākais, ka viņ� nav seksuāli pievilcīgs. Tādās reizēs viņ� iespļāva saujā sulīgu siekalu klum�ķi un, pilnīgi aizmir�sis par tikko demonstrēto maigumu, skūpstot sievietes vēderu, gurnus un kājas, rupji iezieda partneres dzimumorgānus ar savām siekalām un bez īpa�as pietātes ar īk�ķi vai rādītājpirkstu ātri ieslidināja sev ieeju.

Pulkvedis bija centies saprast, kādu iemeslu dēļ viņam da�kārt nav iz�devies uzbudināt sievieti, ta�u vainu viņ� alla� saskatīja sievietē. Viņa ir pārāk kompleksaina, viņa nepatīk pati sev, kautrējas no sava resnuma, celulīta vai sazin kā vēl cita, tāpēc nespēj uzbudināties. Lielākoties pulkve�a secinājumi bija �ādi.

Pulkvedis nepieļāva, ka varbūt pie vainas ir viņa pa�a pateiktais vai nepateiktais, izdarītais vai neizdarītais. Tāpat viņam nekad nebija ienācis prātā, ka viņa priek�spēles reizēm veidojās tik ilgas, garlaicīgas un nesa�trauco�as, ka uz to beigām partneres bija jau zaudēju�as noskaņojumu, kāds viņām bija bijis �īs priek�spēles sākumā.

Ar Elizabeti visas �īs problēmas atkrita. Elizabete pati pilnībā kontro�lēja situāciju un neatstāja pulkvedim ne vismazāko iespēju improvizācijai. Visam bija jānotiek tikai un vienīgi tā, kā to gribēja Elizabete. Parasti tas nozīmēja, ka pulkvedim atlika vienkār�i ļauties un vienmēr, kad pienāca brīdis �ķērsot robe�u un doties iek�ā, viss tur bija labākajā kārtībā. Vēl vairāk Elizabete lielākoties pati ar savu roku ievadīja pulkvedi tie�i tur, kur tam pienācās atrasties.

Vakar Elizabete spēlēja izrādē, pēc tās viņai vairs nebija gribējies nekur braukt, toties �odien viņa piedāvājās apciemot pulkvedi darba kabinetā, un pulkvedis tam labprāt piekrita. Viņ� zināja no pieredzes, ka kabineta stīvais policejiskais oficiozums daudzām sievietēm �ķiet uzbudino�s, tā�pēc cerēja, ka tā liksies arī Elizabetei.

Tā bija teju vienīgā īpa�ā lieta, ko pulkvedis varēja piedāvāt �ai brī�ni�ķīgajai sievietei, kuru viņ� nejutās pelnījis, seksu policijas pulkve�a, Slepkavību izmeklē�anas nodaļas vadītāja, kriminālpolicijas priek�nieka vietnieka kabinetā.

Lai nokļūtu pie pulkve�a, Elizabetei bija jāsaņem speciāla caurlaide vienreizējam policijas galvenās pārvaldes ēkas apmeklējumam. Viņa ie�radās septiņos vakarā, tātad jau pēc oficiālā darbalaika beigām, tāpēc caurlaide bija viscaur spilgti sarkans pie drēbēm piesprau�ams breloks, turklāt vienam no policistiem, kas de�urēja pie ieejas, bija pienākums pa�vadīt viņu līdz pat pulkve�a kabinetam.

-�� Pie jums apmeklētājs, pulkvedi, policists ziņoja.

-Jā, aicini. Brīvs.

Elizabete stāvēja uz sliek�ņa. Viņa kā kārtīga skolniece bija piesprau�dusi sarkano breloku pie blūzes virs kreisās krūts, nevis turēja to rokā vai bija paslēpusi somā, kā to bie�i darīja citi apmeklētāji, kas uzskatīja par pazemojumu staigāt ar kaut kādu kliedzo�i sarkanu piespraudi.

-�� Nāc iek�ā, skaistule, pulkvedis smaidīja. �eit un tagad viņ� jutās kā saimnieks, un pēk�ņi viņ� saprata, cik patīkami ir tas, ka Elizabete

pakļaujas viņam, ka viņ� ir situācijas noteicējs, nevis viņa.

Un tomēr tā bija tikai ilūzija, kurai Elizabete neļāva ilgi turpināties. Līdzko pavado�ais policists bija nozudis un kabineta durvis aizvēru�ās, Elizabete nometa pakļāvīgās skolnieces masku.

-�� Nu, kas tev te ir? viņa teica, ar valdonīgu un pa�pārliecinātu sejas izteiksmi sākot pulkve�a kabineta izpēti.

Viņa pārcilāja papīrus uz pulkve�a galda, aplūkoja fotogrāfijas, kurās pulkvedis bija redzams kopā ar Valsts prezidentu, Amerikas vēstnieku, iek�lietu ministru, nevērtīgus, bet spīdīgus suvenīrus un ārvalstu kolē�ģu dāvanas, atvēra skapi, kurā glabājās pulkve�a parādes forma un ziemas cepure, ieskatījās galda lielajā atvilktnē, kurā atradās Kristīnes Kir�ncres slepkavības vietas apskates protokols.

-�� Nu, labi, nāc �urp, viņa teica, uzsēdusies uz galda malas, vienu kāju atbalstījusi pret pulkve�a krēslu. Viņa iepleta kājas tā, lai pulkvedis redzētu, ka viņai nav biksī�u.

-�� Palaizi mani, viņa teica ikdieni�ķā, pat it kā garlaikotā tonī.

8

Katram bērnu terapeitam ir tikai viens uzdevums pieveikt savu pa�cientu dzīļu monstrus. Sasiet tos un izmest no bērna apziņas, ļaujot tai atgriezties tīros, nesamaitātos ūdeņos. Tomēr ikviens speciālists zina, ka var pienākt reize, kad briesmoņi izrādīsies spēcīgāki par tevi.

Ja nu �is bērns, kur� sē� tev iepretī, satraukumā ieplestām acīm, nervozi gumzīdams savu apģērbu, mīņājoties un nespējot atrast mieru, ir tie�i tas bērns, kuru nemācēsi atvest atpakaļ mājās? Lai kā tu pūlētos, viņ� klīdīs arvien tālāk tumsā, iegrims arvien dziļāk murgu un ēnu pavalstī, līdz tu viņu nespēsi ne sasaukt, ne saskatīt.

Da�i kalni nāk pie Muhameda, lai to apraktu.

Tas mani biedē vairāk par visu uz �īs pasaules.

�Es par viņiem sūdzē�os. Mēs samaksājām 12 mārciņas par vilciena bi�ļetēm. 12 mārciņas! No kurienes lai es izrauju tādu naudu?�

�Ko viņi domāja, liekot mums te dzīties? Liverpūlē nav dakteru, vai?

�Es viņiem teik�u skaitiet klāt pabalstam. Es nevaru tādu naudu at�ļauties. Ja man tas bērns �urp jāvadā, lai man to atmaksā!�

�Atmaksās gan, gaidi laimīga! Vajadzēja domāt, kad to bērnu taisīji��

Abas sievietes, kuras nupat biju redzējusi uz stacijas platformas, patla�ban sēdēja manā uzgaidāmajā telpā. Mazais zēns bija starp viņām galvu nodūris, viņ� skatījās grīdā un nelikās manām skaļo ņem�anos. Biju palū�gusi Megijai viņus pāris minūtes aizturēt man vajadzēja mazliet laika, lai sagatavotos vizītei.

Pārlaidu ātru skatienu kabinetam, lai pārliecinātos, ka viss ir savās vie�tās. Taimeris uz galda, turpat arī diktofons. Papīrs un krāsu zīmuļi tie pacientam, stūrī noliktajā smil�u terapijas kastē glīti uzgrābtas smiltis un sakārtotas mantiņas, pie sienas krāsainās runas vingrinājumu tabulas.

Viss bija nevainojami, uz galda pat kārdino�i stāvēja caurspīdīga burka ar Haribo un Skittles konfektēm. Paldies tev, Megij, tu esi fantastiska sekre�tāre, pie sevis nodomāju. Londonā, kur personāla trūkuma dēļ nācās al�got īgnas un ne pārāk strādīgas iebraucējas no Austrumeiropas, par tādu greznību kā sakopts kabinets varēju tikai sapņot.

�Paklau, meitenīt, cik ilgi mums te vēl jāgaida,� saklausīju balsi aiz durvīm, kur viena no liverpūlietēm patlaban bruka virsū manai Megijai.

�Vēl tikai pāris minūtes, lūdzu. Daktere jūs tūlīt pieņems,� Megija turēja aizsardzības līniju savam vecumam un trauslajam augumam pār�steidzo�ā stingrībā. Meitenei bija tikai se�padsmit gadu, pirms diviem ga�diem viņa bija kļuvusi par manu pirmo pacienti Vestportas praksē. Kādu piektdienas vakaru Megijai piezvanīja skolasbiedrs. �Iznāc pastaigāties,� viņ� teica. �Es tevi gaidī�u kāpās.� Tā bija ierasta jaunie�u tik�anās vieta; kāpas stiepās visgarām Vestportas piekrastei. Laipni lūgti kāpu zemē, vēs�tīja plāksnīte, iebraucot pilsētā. Megija aizgāja. Jūra un smiltis, un �etrpa�dsmitgadīga meitene dzeltenā kleitiņā, basām kājām. Viņa dzīvoja turpat blakus, piekrastes kvartālā, jūru varēja redzēt pa virtuves logu, kāpas teju vai ar roku aizsniegt. Skolasbiedrs nebija viens. Viņi bija septiņi. Kā vēlāk izrādījās apdullu�i no lēta sidra un sintētiskajām narkotikām, kuras nez kādu iemeslu dēļ legāli tirgoja kioskos uz ielas. Nevienam no viņiem nebija vairāk par se�padsmit gadiem. Divi bija Megijas klasesbiedri.

Pēc izvaro�anas Megija sāka raustīt valodu.

Viņa mēdza uzkavēties klīnikā vēl ilgi pēc mūsu nodarbībām. Sēdēja uzgaidāmajā telpā, �ķirstot �urnālus, kas tur bija nolikti, lai palīdzētu ka�vēt laiku gaidītājiem. Klaiņoja pa nelielo dārzu aiz klīnikas ēkas. Meitene negribēja atgriezties mājās, kur jūra visu laiku acu priek�ā un kāpas da�u soļu atstatumā. Tās pa�as kāpas, kurās viņa gulēja, dzeltenā kleitiņa piesū�kusies tum�i sarkanām asinīm. Tā pati jūra, kuras viļņu �alkā bija apsīku�i viņas kliedzieni. Klīnika meitenei �ķita krietni dro�āka vieta.

Arī tad, kad biju palīdzējusi Megijai uzvarēt viņas briesmoņus, kad viņa atkal spēja runāt teko�i, bez stostī�anās (tikai reizēm, gadoties kam neparedzētam, viņai mēle mēdza drusku saķerties), meitene joprojām dro�āk jutās klīnikas tuvumā. Mēs noslēdzām vieno�anos. Pēc stundām, kad tas netraucēja skolai, viņa man palīdzēja pieņemt pacientus, atbildē�ja uz zvaniem, aizpildīja nebeidzamos formulārus un sekoja līdzi rēķinu apmaksai. Biju viņai par to neizsakāmi pateicīga ar sociālā dienesta at�vēlēto bud�etu es īstu sekretāri nemaz nevarēju atļauties. Un arī Megiju sajūsmināja iespēja būt noderīgai.

Pie kabineta durvīm atskanēja klauvējiens, un Megija pabāza galvu pavērtajā spraugā. Viņas sejā bija satraukums, kas pauda lūgumu atbrīvot no �īs kaujas. Mazā meitene ilgi nespēja noturēties pretī abu liverpūlie�u pārspēkam.

�Tūlīt,� �ukstēju viņai, mēģinot iedro�ino�i pasmaidīt. �Vēl tikai vie�nu minūtīti.�

Megija aizvēra durvis, un es dzirdēju, kā viņa mierina gaidītājas, atkār�tojot, ka daktere tūlīt viņas pieņems.

�To jau tu teici pirms stundas, meitenīt,� viņai atmeta sievie�u balsis tonī, kas vēstīja par klaju neiecietību.

Piesteidzos pie skapja kabineta stūrī, vēl tikai viena lieta. Kop� pārcel��anās uz Vestportu savus mazos pacientus pieņēmu, ģērbusies ikdienas drēbēs. Kāda gan runas terapeitei vajadzība pēc ārstes baltā uzsvār�a? To�mēr tas visu �o laiku bija uzticīgi karājies manā skapī. Gaidījis dienu, kad atkal izrādīsies man nepiecie�ams.

Kur gan palikusi apņem�anās, daktere Redstona? Tu ta�u solīji ne tikai sev. Tu solīji visiem, kuri bija gatavi klausīties. Vēlies, lai tev atgādina? Pa�meklē kādā no avīzēm, vēl tikai pirms diviem gadiem. �Skandalozā bērnu psihiatre zaudē tiesības praktizēt!" �Daktere Redstona negatavojas atjaunot licenci; sola strādāt ar psihoterapiju nesaistītā sfērā."

Uzvilku labi pazīstamo uzsvārci un sajutos kā mazs pui�elis, kuram supervaroņa kostīms pie�ķīris īpa�as spējas. Tā bija dro�ības sajūta, kas man bija nepiecie�ama. Virve, pie kuras pieturēties, soļojot iek�ā lielajā nezi�nāmajā. Ikvienam psihiatram katrs nākamais pacients �ķiet kā neizpētīta ala, kurā, rūpīgi iztaustot stūrus, apjau�ot formas un kontūras, pamazām var pietuvoties tās centram. Nelaimīgā kārtā da�as alas ir ne tikai dziļas. Tās ir arī ļoti, ļoti tum�as. Un tajās viegli nomaldīties.

Psihoterapija nav ceļa rādī�ana. Tā ir izmisīga meklē�ana. Un da�reiz ir tā, ka tur galā nekā nav. Nesakiet to pacientiem, bet tā reizēm mēdz gadīties.

�ī nebūs psihoterapija. Es tikai palīdzē�u bērnam atgūt runas spējas. Tā. ta�u ir tīra runas terapija.

Kuru gan tu centies piemānīt, daktere Redstona? Kādēļ gan tu paņēmi līdzi no Londonas savu ārstes uzsvārci ? Kādēļtas divus gadus karājas ska�pī? Tu visu �o laiku tikai gaidīji izdevību.

Ar ierastu rokas kustību nogludināju baltā uzsvār�a krokas. Cik savā�di, domāju, �ī kustība liekas tik pazīstama, it kā nekad nebūtu �ķīrusies no uzsvār�a, no Svētā Marka hospitāļa un no visas savas iepriek�ējās karjeras. It kā vēl tikai vakar presti�ā Londonas klīnikā būtu ārstējusi smagus psi�hes traucējumus, nevis stundu pēc stundas, dienu pēc dienas atkārtojusi logopēdiskus vingrinājumus kopā ar nelabvēlīgo ģimeņu atvasēm mazap�dzīvotā Lielbritānijas nomalē.

Verot durvis, es pēk�ņi apjautu vēl vienu lietu. Uzsvār�a labajā pusē tie�i uz kabatas bija Svētā Marka hospitāļa uz�uve. Milzīgs, ko�i sarkans pūķis slimnīcas logotips, un zem tā tikpat ko�iem diegiem iz�ūts sar�kans uzraksts �M. D. Sāra Redstona, bērnu psihiatre�.

Pēdējā brīdī vēl cerēju, ka abas liverpūlietes to nepamanīs. �īs cerības, glu�i kā daudzas citas lietas manā dzīvē, izrādījās nepamatotas.

�Vai jūs gadījumā neesat tā pati ārste�� iesaucās vecākā, tiklīdz biju pavērusi durvis.

�Kā tad! Tā ta�u ir tā pati Redstona,� viņu pārtrauca otra, izlasījusi manu uzvārdu zem uz�uves. �Es ta�u tev teicu, ka viņi mums kaut ko ne�pasaka līdz galam!�

Baltais halāts bija manī radījis tādu kā dro�ības sajūtu, kas �obrīd mani pameta ar gaismas ātrumu. Sajutos pagalam neveikli un nedro�i. Kā nu�pat medicīnas skolu beigusi rezidente, kas pieņem savu pirmo pacientu.

�Sveicināti,� teicu, pūlēdamās, lai balsī būtu jau�ama profesionālā pa�pārliecinātība, no kuras manī, protams, nebija ne miņas. Ko�i sarka�nā uz�uve, kas piederēja hospitālim, kurā jau divus gadus man bija liegts praktizēt, gana uzskatāmi bija jau apliecinājusi manu neprofesionālismu, un vēl vienu izgā�anos �odien es nevarēju atļauties. �Esmu Sāra Redstona, runas terapeite. Un �is noteikti ir Mareks.�

9 .

Ņemot vērā, ka slepkavība bija notikusi agri no rīta, mājās bija atradu�sies visa Sapiro ģimene.

Ģimenes galva profesors Ārons Sapiro bija pazīstams ārsts. Pēdē�jais praktizējo�ais dakteris slavenajā Sapiro ārstu dzimtā. Mājās bija arī viņa sieva Sāra un dēls Maksis, kur� patlaban būvēja māju Jūrmalā un uz laiku atkal bija atgriezies vecāku milzīgajā deviņistabu dzīvoklī.

Slavenākais Sapiro bija vectēvs Salomons. Viņ� bija diagnosts, kā savu�laik mēdza �o nodarbo�anos dēvēt. Viņ� noteica diagnozes.

Noteikt pareizu diagnozi nav viegli. Arī mūsdienās ar visām moder�najām tehnoloģijām un zinā�anām pat visattīstītākajās valstīs sākotnēji kļūdaini tiek noteikti 10-15 procenti diagno�u.

Piecdesmitajos gados Padomju Savienībā profesora Sapiro talants �ķi�ta teju dievi�ķs. Tolaik ārstu rīcībā nebija ne kompjūtertomogrāfu un ultrasonogrāfu, ne ehokardioskopu, digitālo mamogrāfu, ne PET-skeneru, ne visu citu moderno ierī�u. Viss bija atkarīgs no diagnosta rokas pieskā�riena, jutekļu asuma, zinā�anām un talanta.

Salomons pieņēma pacientus otrdienās un ceturtdienās savā milzīgajā dzīvoklī Elizabetes ielā, un �ajās dienās tur alla� veidojās drūzma un rinda līdz vēlai naktij. Pie viņa brauca cilvēki ne tikai no Latvijas, bet arī no citām Padomju Savienības vietām.

Salomons daudz jautāja un ļoti uzmanīgi ieklausījās atbildēs, ilgi runā�jās, izmeklēja pacientu ar rokām, aplūkoja ādu, acis, mēli, smar�oja svied�rus, pētīja urīnu, ilgi klausījās pulsu.

Padomju laikā lielie pirmsrevolūcijas laika dzīvokļi parasti tika sada�līti septiņām un vairāk ģimenēm sīkos, atbaido�os aizgaldos, tā sauktajos komunālajos dzīvokļos, kuros visām ģimenēm bija viena kopīga virtuve un labākajā gadījumā da�as tualetes.

Katrai ģimenei bija ierādīta sava istabiņa, un vien retumis bija saglabā�jies kāds lielais dzīvoklis, kuru apdzīvoja tikai viena ģimene.

Pat ne visiem komunistiskās partijas augstākajiem vadītājiem piederē�ja �ādi dzīvokļi.

Tādos mita vien visprivileģētākā elite. Kosmonauti, tautas mākslinie�ki, da�i rakstnieki, re�isori, komponisti.

Pats �āda dzīvokļa esamības fakts par tā īpa�nieku vēstīja ļoti daudz.

Tas nozīmēja, ka viņ� atrodas tik augstā varas un komforta virsotnē, kādu spēj piedāvāt vienīgi totalitāri re�īmi.

Virsotnē, kuras iemītnieki bija neaizskarami vietējai milicijai un KGB, virsotnē, kurā nonākt varēja vien ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas centrālkomitejas svētību.

Varas izredzēto dzīvē nauda vairs nespēlēja nekādu lomu, tomēr, ne�raugoties uz �o īpa�o stāvokli, par diagnozes noteik�anu pacientam bija jāatstāj daktera �apiro māsiņai aploksne ar viena mēne�a ienākumiem. Students varēja neatstāt neko, toties ministrijas ierēdnim vai, piemēram, kolhoza priek�sēdētājam nācās atstāt krietnu summu.

Tāda bija vecā Salomona sistēma. Lielākoties tā visiem �ķita taisnīga.

īpatnējā veidā iespējas tērēt naudu Padomju Savienībā bija ierobe�o�tas, jo komforts, greznība un statusu apliecino�as lietas cilvēku vairumam nebija pieejamas nevis to dārdzības dēļ, bet tālab, ka plānveida ekonomi�ka nespēja tās sara�ot pietiekamā daudzumā un kvalitātē, turklāt agresīvi uztieptā ideoloģija sludināja vienlīdzību un privātīpa�umā saskatīja visu pasaules nelaimju cēloni.

To sauca par deficītu. Dzīvokļi, ma�īnas, kvalitatīvs apģērbs, sadzīves tehnika, ārzemēs ra�otas lietas Padomju Savienībā nebija dārgas. Cenas ziņā tās varēja atļauties teju katrs, tās vienkār�i nebija nopērkamas.

Arī cītīgi apkarotais un stingri uzraudzītais melnais tirgus īsti nespēja kompensēt to trūkumu.

Katras ārzemēs ra�otas vai tikai vienkār�i kvalitatīvas lietas parādī��anās veikalā uzreiz radīja garumgaro rindu, kurā cilvēki bie�i stājās un drūzmējās, vēl nemaz nezinot, kas īsti tiek tirgots. Tam nebija nozīmes. Trūka pilnīgi visa.

Rindas bija uz visu, tostarp uz tiesībām iegādāties automa�īnu vai dzī�vokli. Parasts darbarūķis bie�i vien tā arī nespēja sagaidīt savu kārtu.

Savukārt padomju elitei jebkura lieta bija iegādājama par valstiski regu�lētām, salīdzino�i nelielām cenām un uzreiz. �iem cilvēkiem bija izveidoti atsevi�ķi, citiem nepieejami veikali. Viņiem bija savas slimnīcas un savi kūrorti, savas atsevi�ķas mājas un vasarnīcu rajoni. Viņi nekad nestāvēja nekādās rindās un vienmēr saņēma vislabāko iespējamo apkalpo�anu.

Paradoksālā kārtā reti kuros laikos un valstīs at�ķirība starp vienu pro�centu sabiedrības elites un tautas lielāko daļu ir bijusi tik grandioza kā Padomju Savienībā, kur komunistiskā ideoloģija sludināja vienlīdzību un līdztiesību.

Tā nu vecajam Salomonam veidojās prāvi naudas uzkrājumi, kurus viņ� ieguldīja mākslas un antikvāros priek�metos un dārglietās. Nekur citur viņam īsti nebija to kur likt. �o lielisko dzīvi vēl laimīgāku padarīja tas, ka viņa lielākais dārgums un acuraugs, dēls Ārons, �ķita mantojis tēva dotības. Ar iedzimto talantu un pateicoties tēva rūpēm, viņa karjera bija galvu reibino�a. Jau 18 gadu vecumā viņ� kļuva par rezidentu PSRS Ve�selības ministrijas slavenajā ceturtajā pārvaldē jeb citādi sauktajā Kremļa poliklīnikā, kas ārstēja vienīgi partijas vadītājus, brālīgo valstu līderus un citus izredzētos. Kremļa poliklīnika atradās Maskavā, Vecā Arbata rajo�nā, pretī Vahtangova teātrim. Klasicisma stilā celto pili bija licis uzbū�vēt Staļins, un, tā kā pie tās neatradās nekāda izkārtne, nezinātājs nekad nevarēja iedomāties, ka �ajā greznajā celtnē atrodas medicīnas aprūpes iestāde. Par Kremļa saimnieku veselību te rūpējās akadēmiķi, profesori, zinātnisko institūtu direktori un arī jaunais, neparasti talantīgais Arons �apiro. Kad Salomons nomira, tā arī nesagaidījis Padomju Savienības sabrukumu, Ārons mantoja gan viņa pacientus, gan dzīvokli Rīgā, gan mākslas un antikvitā�u kolekciju un, daudziem par pārsteigumu, pārcēlās no Maskavas uz Rīgu.

Iespējams, tā bija slavenā ārsta intuīcija, varbūt visparastākā veiksme vai sakritība, bet, kad Padomju Savienības sabrukuma putekļi nosēdās un tirgus ekonomikas realitāte ātri un ne�ēlīgi padarīja par pilnīgiem naba�giem simtiem miljonu biju�ās padomju valsts pilsoņu, kuriem nepiederē�ja nekāds vai tikpat kā nekāds privātīpa�ums, izrādījās, ka �apiro dzimta, uzkrājot mākslas un antikvārās vērtības, ir rīkojusies vienīgajā pareizajā veidā, lai saglabātu savu stāvokli un bagātību arī cauri �ādām vēsturiskām kataklizmām.

Padomju Savienības sabrukuma gados Ārona un Sāras dēls, Salomona mazdēls Maksis, bija pusaudzis, tomēr jau pietiekami pieaudzis un saprā�tīgs, lai spētu novērtēt tēva un vectēva talantus un dzīvesgudrību.

Viņ� lieliski redzēja, kā pagaist daudzu viņa draugu ģimeņu bezbēdīgā dzīve, kādā nabadzībā un trūkumā nonāk viņa klasesbiedri, kā lepnajos restorānos, kurus viņ� savulaik bija apmeklējis kopā ar tēvu, tagad sē� gludi skūti bandīti, ģērbu�ies treniņtērpos un ādas jakās. Kā badā mirst kādreiz tautas mīlētie dzejnieki un mākslinieki. Kā likuma vara atkāpjas, dodot vietu visaptvero�ai korupcijai, ielas un visu citu līmeņu noziedzī�bai. Un viņ� redzēja arī to, kā viņa tēvs �ajos laikos nezaudēja neko no sava spo�uma, cilvēcības un, jā, arī bagātības.

Uz Maksi milzīgu iespaidu atstāja gan tas, ka tēvu nespēja satricināt kolosālās pārmaiņas, kuras raustīja konvulsijās veselu kontinentu, gan tas, ka tēvs saglabāja savu privileģēto stāvokli arī neatkarīgajā Latvijā. Tādu cilvēku nebija daudz.

Pareiza profesijas izvēle. Ar to pietiek. Viss pateicoties profesijai, atkal un atkal mēdza dēlam atgādināt profesors. Svarīgi ir darīt savu lietu. La�bāk kaut vai slikti darīt savu lietu nekā labi sve�u, tas arī viss.

Mak�a problēma slēpās faktā, ka bija pilnīgi skaidrs, kādi talanti pie�mīt tēvam. Viņ�, tāpat kā vectēvs, bija �ārsts no Dieva�, kā lāgiem mēdz teikt. Viņam, tāpat kā vectēvam, piemita glu�i vai pārdabisks talants, pie kura profesors vēl bija daudz strādājis, to kopjot un pilnveidojot. Bet kas bija Mak�a lieta?

Lai arī Maksis nejuta īpa�u interesi, viņ� sāka studēt medicīnu, cerē�dams, ka būs mantojis vismaz kaut ko no tēva un vectēva dotumiem. Gan jau arī interese ar laiku parādīsies, viņ� cerēja.

Diem�ēl neparādījās ne interese, ne talants.

Maksim nepiemita tēva un vectēva nekļūdīgā intuīcija, neizskaid�rojamās spējas apjēgt, kas patlaban notiek pacienta ķermenī. Spējas pa�redzēt, kādus efektus katrā gadījumā izraisīs terapeitiska vai ķirurģiska iejauk�anās.

Viņam jebkur� pacients, jebkura slimība, jebkura konkrētā bioķīmis�kā, psiholoģiskā un apziņas situācija �ķita tik kompleksa, ka Maksis glu�i vienkār�i apjuka, nespēdams pārredzēt un ņemt vērā visus faktorus, kas varētu nospēlēt kādu lomu pacienta atveseļo�anās procesā. Viņ� nespēja ari vienkār�ot. Viņam cilvēks bija pārāk komplekss, pārāk sare�ģīts, viņ� nespēja nedomāt par visu, kas var atgadīties, kas vispār ir iespējams, viņ� nespēja paļauties pats uz saviem lēmumiem, izlikties kaut vai tikai savās acīs -, ka viņ� zina visu, kas nepiecie�ams, paredz visu, kas var notikt, un pilnībā kontrolē situāciju. Viņ� ar grūtībām spēja iegūt �ādu pārliecību, ārstējot gripu, bet, līdzko nācās saskarties ar kaut ko sare�ģītāku, visa pār�liecība pagaisa.

Maksis apbrīnoja tēvu, bet nekādi nespēja iejusties viņa ādā, viņa apzi�ņas stāvoklī, lai kļūtu par tēva profesijas mantinieku.

Jo cītīgāk viņ� mēģināja nodoties medicīnai, jo nedro�āks kļuva. Nezi�nā�ana viņu paralizēja. Tēvs sev ticēja, tēvs alla� rīkojās absolūti pārlieci�nāti un viņam alla� izrādījās taisnība. Maksis �aubījās un svārstījās, viņa prātā mū�dien mud�ēja desmitiem jautājumu, uz kuriem pat teorētiski nemēdz būt zinātniski precīzu atbil�u, un gala iznākumā viņ� nespēja iz�ķirties ne par vienu. Izaugu�am tēva ēnā, Maksim �ķita, ka viņam pie�mīt kaut kāda patoloģija.

Tēvs centās palīdzēt, kā nu spēja. Pirmo reizi Mak�a mū�ā viņiem iz�vērsās garas, atklātas sarunas divatā, aci pret aci.

Kā izturēties situācijā, kad slimības cēlonis nav noskaidrojams? Kaut kas vienkār�i nedarbojas tā, kā tam būtu jādarbojas, un nav nekāda redza�ma cēloņa. Nav.

Ko darīt, ja pēk�ņi cilvēkā kaut kas fundamentāli nedarbojas vai dar�bojas aplami un tam nav nekāda literatūrā atrodama vai acīmredzama izskaidrojuma?

Ģenētika, iedzimtība� Maksi galīgi nepārliecināja daudzi no pieņē�mumiem, ar kuriem, viņaprāt, mūsdienu medicīna maskēja savu nezi�nā�anu. Ģenētika ta�u nav atbilde? Tā patiesībā neko neizskaidro, vien apgalvo, ka cēlonis slēpjas kaut kur iepriek�ējās dzīvēs, pavisam citos ķermeņos ?

Ja cēlonis norisēm �ajā ķermenī var būt notikumi citos ķermeņos ne�pārredzamā pagātnē, citās dzīvēs, un mums nav dota iespēja �os cēloņus izprast, kādas ir cerības, ka mēs ārstēsim cilvēku pareizi?

Un kā tādā gadījumā darbojas �ī saikne starp iespējamo cēloni citās dzīvēs un citos ķermeņos un �o konkrēto cilvēku?

Un cik liela nolemtības pakāpe pastāv �ajās saiknēs? Vai tur vispār var kaut ko mainīt? Un kā �īs neredzamās saiknes ietekmē mūsu apziņu un visu citu, kas nosaka to, kas mēs esam un kāda veidojas mūsu dzīve?

Kāpēc vienam ir jāmirst vai jāmokās ar neizturami smagu slimību, bet kādam citam, kur� ēdis, dzēris un darījis visu to pa�u, nekai� nekas, kā�pēc viens slimnieks atveseļojas, būdams bezcerīgā stāvoklī, turpretī cits nomirst gadījumā, kad, �ķiet, nav nekādu briesmu? Kāpēc visu varo�ais Dievs to pieļauj ? Varbūt viņ� tomēr nemīl mūs visus vienādi ? Un kas vēl tas par Dieva pirkstu, kas tas varētu būt par lielo plānu, kuru redzot, mēs varētu saprast un attaisnot netaisnību un nepelnītas cie�anas ? Un kas vis�pār liek domāt, ka eksistē tāds vai citāds plāns ? Vai pastāv pieredze, kas to spētu apstiprināt? Kas to pierāda?

Vai varbūt karmas likums ir tas, kur� izskaidro visu?

Maksim bija pārāk daudz jautājumu, uz kuriem neviens nesniedza at�bildes, un, jo ilgāk viņ� nodarbojās ar medicīnu, jo moko�āki tic kļuva.

Ārons pat necentās atbildēt uz �iem dēla jautājumiem, kas izgāja tālu ārpus medicīnas kompetences. Viņ� pat nebija īsti domājis par tiem. Viņa pieeja bija pavisam citāda.

Tēvs centās iemācīt dēlam, ka �ī specifiskā nezinā�ana, piemēram, par atsevi�ķu slimību cēloņiem, mums tomēr netraucē ārstēt.

Viņ� mācīja rīkoties tā, it kā �ī nezinā�ana, nesapratne būtu pavisam niecīga un margināla pelēkā zona iepretī milzīgajiem zinātnes spilgti iz�gaismotajiem laukiem. Laika gaitā mēs esam izveidoju�i tādas kā saprāta saliņas, varbūt pat ne saliņas, bet kontinentus, un uz tiem mēs varam dro��i balstīties, dro�i pārvietoties pa tiem, pat ja tie atrodas nepārredzamā, neizzināmā okeānā, tāda bija tēva pārliecība.

Mēs nezinām ļoti daudz, mēs daudz ko nesaprotam, viņ� piekrita Maksim, bet mēs varam pamanīt, ja kādam ir, piemēram, vēzis. Mēs mā�kam, zinām, kā to atklāt, un mēs ļoti labi zinām, ka, ja kādam ir vēzis, tad vajag darīt to un �ito.

Cik iespējams, izgriezt, cik iespējams, apstarot, drusku to un drusku �o un slimniekam paliks drusku vieglāk, varbūt viņ� pat izveseļosies.

Mūsu rīcībā ir algoritmizēti diagno�u noteik�anas un ārstniecības kursu izvēles instrumenti, milzīgs statistikas apjoms, uz kuru balstoties, mēs varam prognozēt, kādos gadījumos ar kādu iejauk�anos cik procen�tus veido cerības uz to vai citu iznākumu.

Mēs zinām, kas jādara, lai paliktu labāk, un vienkār�i darām to.

Protams, statistikas tabulās nevar uzzināt, starp kuriem procentiem bū�u tie�i es, nevar uzzināt neko par mani, bet var rīkoties ar lielāko iespē�jamo varbūtību. Un tas nav maz.

Mēs nezinām, kāpēc tie�i �im cilvēkam ir �āda veida vēzis, mēs nezi�nām tā cēloni, mēs nezinām tā dabu, toties zinām, kādas konkrētas darbī�bas jāveic, lai slimniekam palīdzētu.

Ar to pietiek. Mēs palīdzam.

Tas attiecināms gan uz medicīnu, gan arī uz dzīvi kopumā mēs daudz ko nezinām par dzīvi un nāvi, tomēr esam izveidoju�i saprāta sa�liņas, un daudzos gadījumos mēs ļoti labi zinām, kāda ir pareizā rīcība, mēs zinām zāles teju visiem bie�āk sastopamajiem gadījumiem un dzīves situācijām.

Ar to pietiek. Mēs cen�amies dzīvot tā, lai visi būtu veseli un laimīgi.

Visi veseli un laimīgi, Ārons bie�i lietoja �os vārdus. Vai visi ir veseli un laimīgi ? Profesors �ādi mēdza apvaicāties, piezvanot pa telefonu, tādējādi mū�dien samulsinot uzrunāto.

Viņ� neprasīja draugiem, kā viņiem klājas. Vai visi veseli un laimīgi ? viņ� vienmēr vaicāja.

Kā tie�i būtu jādzīvo, lai visi būtu veseli un laimīgi?

Tas ir vienīgais, ko Maksis būtu gribējis zināt vai saprast, ta�u viņ� to nezināja un nesaprata. Nekādas saprāta saliņas, uz kurām balstīties, viņ� nesaskatīja.

Maksis pameta medicīnu, tēvs īpa�i necentās viņu atrunāt. Maksis bija nolēmis nodarboties ar biznesu.

At�ķirībā no medicīnas �ajā jomā tēvs viņam ar padomu palīdzēt ne�spēja, bet pēc īsas sarunas piekrita palīdzēt ar naudu. Viņam bija tikai viens nosacījums. Viņ� palīdzēs ar naudu vienreiz. Tikai vienreiz. So pir�mo un vienīgo reizi.

Maksis sāka nodarboties ar graudiem. Viņa doma bija vienkār�a. Cil�vēku pasaulē ar katru dienu kļūst vairāk, viņiem visiem vajag ēst, bet lauk�saimniecībā izmantojamās zemes vairāk nekļūst. Tas ir ierobe�ots resurss, tāpat kā iespēja izaudzēt pārtiku uz �īs zemes.

Graudi ir tikpat svarīgi kā nafta, Maksim bija apgalvojis kāds biju�ais kolhoza priek�sēdētājs.

Graudu daudzums vienmēr ir ierobe�ots, bet bez graudiem pasaule nevar. Bez graudiem nav maizes, gaļas, olu, spirta. Mūsdienās pat deg�vielu iegūst no graudiem. Ar to viņ� bija domājis arvien lielākās platības, kuras tika apsētas ar rapsi, lai ra�otu bioetanolu, tādējādi samazinot pla�tības, kuras var izmantot graudaugu audzē�anai. Graudi, tāpat kā nafta, da�u gadu maksā vairāk, citu mazāk; ja tev ir elevators, tu pērc, kad tic maksā mazāk, bet pārdod kad maksā dārgāk. Pērc, kad ir lielā ra�a, un gaidi nera�u. Viss pavisam vienkār�i.

Ja nekas nesanāks, gan jau zemi varēs vēlāk pārdot, Maksis domāja. Par tēva naudu viņ� nopirka gandrīz visu kāda biju�ā kolhoza zemi. Pirms Latvijas iestā�anās Eiropas Savienībā zemes cena Latvijā bija niecīga. Bez zemes pirkuma lielākā vērtība bija elevators, kas paredzēts graudu uzglabā�anai.

Pēc pāris gadiem Maksis zināja visu par graudiem, visu par graudu mitruma procentiem, kri�anas skaitli, lipekli, tilpuma masu, cenām, ra�ī�bu da�ādās klimata zonās un visu pārējo, ko vien var zināt par graudiem. Cilvēki, kas ir studēju�i medicīnu, mācās daudz ātrāk par citiem.

Biznesa modelis bija vienkār�s.

Viņ� gan audzēja pats, gan uzpirka graudus ra�as laikā no zemniekiem un vēlāk kvalitatīvākos pārdeva tālāk miltu malējiem, bet pārējos lopba�rībai gaļas, piena, olu ra�otājiem un spirta brū�iem.

Diem�ēl, lai cik loģiska būtu biznesa ideja, pirmos gadus pēc PSRS sabrukuma �is bizness nenesa peļņu.

Maksis bija iedzīvojies parādos, viņ� mocījās ar pa�pārmetumiem, ka ir izdarījis liktenīgu kļūdu, visus tēva dotos līdzekļus iegrūzdams �ajā vecajā, milzīgajā elevatorā, kuru nemitīgi nācās remontēt un kur� nekad neienesa tik daudz, lai nosegtu kaut vai uzturē�anas izdevumus. Pat pārdot to nebi�ja iespējams, jo nevienam �āds naudu neneso�s bizness nebija vajadzīgs.

Uz elevatoru viņ� raudzījās kā uz savu lāstu, lielo, liktenīgo kļūdu, nelaimi, ar kuru ir jāsamierinās. Viņa pa�apziņai �is bija smags trieciens. Viņ� tā arī nebija atradis formulu, kā būt veselam un laimīgam, glu�i pre�tēji, viņ� bija piedzīvojis jau otro sakāvi savā pieaugu�a cilvēka dzīvē. Viņ� bija izgāzies kā mediķis, bet tagad arī kā uzņēmējs.

īsi pirms iestā�anās Eiropas Savienībā Latvijas ekonomika sāka atdzī�voties. Vispirms parādījās Eiropas fondu līdzekļi lauksaimniekiem. No tā sauktajiem kohēzijas fondiem Maksim savai saimniecībai izdevās piesais�tīt vairākus miljonus. Tagad viņa elevators bija izremontēts un aprīkots ar vismodernāko tehniku. Viņam bija jaunas kaltes, noliktavas un garā�as. Lielajiem Latvijas lauksaimniekiem, tajā skaitā Maksim, Eiropas nauda tie�ām krietni palīdzēja.

Pēc iestā�anās Eiropas Savienībā skandināvu bankas lētu kredītu veidā iepludināja Latvijas ekonomikā jaunus miljardus, un Latvija sāka kļūt par vienu no visstraujāk augo�ajām ekonomikām pasaulē.

Sākās ziedu laiki. Kā mēdza teikt paisums paceļ visas laivas. Lietas pēk�ņi sāka strauji virzīties kalnup arī Maksim.

Palielinājās arī graudu cena, vairāki sliktas ra�as gadi Kazahijā un Austrālijā nodro�ināja Maksim necerētu peļņu. Viņam vairs nebija parā�du, toties piederēja liela graudu audzē�anas, glabā�anas un tirdzniecības kompānija. Kaut kas viņa dzīvē sāka sakārtoties. 2.008. gada ekonomiskā krīze Maksi neskāra vispār. Graudu cena gan 2008. gadā, gan vēlākajos krīzes gados bija augsta, tāpat arī Latvijas lauku ra�a. Krīzi viņ� izmantoja kā izdevību, lai iegādātos papildu zemes un papla�inātu sējumus. Viņ� bija kļuvis par Latvijas mērogiem lielu un veiksmīgu uzņēmēju.

Tad arī viņ� satika Kristīni.

�apiro ģimenē bija tradīcija, ka vīrie�i māk spēlēt klavieres.Vectēvs Salomons bija spēlējis, Ārons nedaudz spēlēja, Maksis bija nolēmis izman�tot �o periodu, kamēr dzīvo pie vecākiem, lai pavingrinātos uz vectēva lieliskā flīģeļa. Bērnībā vecāki bija liku�i viņam spēlēt, bet nu jau daudzus gadus viņ� instrumentam nebija pieskāries.

Slepkavības rītā saskaņā ar viņa liecību Maksis bija atvēris Kristīnei durvis, bet pats iegājis virtuvē, lai ielietu sev un viņai ūdeni.

Kad viņ� ar ūdens glāzēm rokās atgriezies istabā, Kristīne sēdējusi pie klavierēm.

Maksis pasniedzis Kristīnei ūdeni, viņa likusies satraukta, glu�i negai�dīti pienākusi pie Mak�a un apskāvusi viņu.

Atbrīvojies no apskāviena, Maksis taujājis, vai kas noticis, kāpēc viņa ir tik uztraukta, bet Kristīne neko nav paskaidrojusi.

Negribīgi apsēdusies, bet uzreiz atkal pietrūkusies kājās. Tad tas arī noticis. �āviena troksni Maksis nebija dzirdējis. Sākumā viņ� pat neesot sapratis, kas ir noticis.

10 .

Abas sievietes noraudzījās manī ziņkārīgi, nogaido�i, uzbrūko�i visādi, tikai ne draudzīgi. Savukārt mazais zēns pat nepacēla skatienu. Jutos viņam par to pateicīga. Viņ� man deva iespēju sagatavoties, pirms vēlreiz ieskatīties viņa tum�ajās, dziļajās acīs, kuras man tik ļoti kaut ko atgādināja.

Bet vispirms vajadzēja tikt galā ar zēna pavadonēm.

�Marek, esi tik labs un pagaidi mani kabinetā,� teicu viņam, norādīda�ma uz atvērtajām durvīm. �Tur ir liela smil�u kaste. Vari ņemt jebkuras mantiņas un ma�īnas, kas vien iepatīkas. Ej paspēlējies, kamēr es parunā��u ar tavu mammu.�

Pēdējais teikums gan izskanēja kā jautājums, jo pārāk vēlu aptvēru, ka nemaz nezinu �o sievie�u radnieciskās attiecības. �Tā ir viņa,� noteica ve�cākā. �Viņu sauc Keita. Es esmu D�ekija tikai līdzi atnākusi.�

�Tā nekas līdzi atnākusi� Viņa ir vecmamma,� precizēja jaunākā, un abas indīgi saskatījās.

�Ļoti labi,� teicu un pamāju ar galvu Megijai, lai atstāj mūs vienas. Meitene nespēja noslēpt atvieglojumu, nozūdot darbinieku atpūtas tel�pā. Mareks tikmēr klusām bija ieslīdējis manā kabinetā, un es pievēru aiz viņa durvis. Tagad uzgaidāmajā istabā bijām paliku�as trijatā es, Mareka mamma un viņa vecāmāte.

Trīs plēsīgi putni, pie sevis nodomāju.

Gatavi plēsties par medījumu.

Tikai kur� �eit ir upuris, un ko īsti mēs �eit medījam?

�Vispirms vēlos teikt, ka neko nevarē�u jums palīdzēt, kamēr neesmu runājusi ar zēnu. Es gan rūpīgi iepazinos ar viņa slimības vēsturi, bet��

�Es avīzē lasīju, ka jūs nemaz nedrīkstat strādāt ar bērniem,� mani pār�trauca Keita.

�Diem�ēl �ī informācija nav bijusi pilnībā patiesa,� es atbildēju, ar vi�siem spēkiem cenzdamās saglabāt vēsu, augstprātīgu toni, lai arī vēderā sajutu kņudinām aizvainojuma kamolu. �Man nav licences, lai praktizē�tu medicīnu kā bērnu psihoterapeite. Bet jūs varat būt pilnībā dro�as Mareks �eit saņems tikai runas terapiju un nodarbosies ar logopēdiskiem vingrinājumiem. Ja radīsies ba�as, ka viņam vajadzīga psihoterapeita kon�sultācija, uzreiz darī�u jums to zināmu un nosūtī�u pie kāda no saviem kolēģiem.�

�Mēs jau zinām, kādi jums tie kolēģi,� noteica D�ekija, un abām lūpas savilkās tikko manāmā, bet skaidri jau�amā smīnā. Skaļi viņas nesmējās, ko tādu pat �īs livcrpūlictes neatļāvās.

Tu esi to pelnījusi, Sāra Redstona. To nekad neviens neaizmirsīs.

�Ja nu es negribu, lai manu bērnu ārstētu tādas kā jūs?� prasīja Kcita. Nevarēja saprast, vai viņa to teica, lai mani vienkār�i aizvainotu, vai arī viņas rūpēs bija patiesas ba�as par sava bērna dro�ību.

Re nu, daktere Redstona, cik tāls ceļ� noiets. Vēl tikai pirms diviem gadiem tu biji cienīta bērnu psihiatre ekskluzīvā Londonas privātklīnikā. Tagad par tevi ņirgājas pat Liverpūles slampas.

�Es jūs pilnībā saprotu.� Man bija aizvien grūtāk noturēties, nepatriecot viņas atpakaļ, no kurienes nāku�as. Vācieties ar visu savu bērnu un kas man daļas, ja viņ� paliks mēms uz mū�u, es ta�u nelūdzu viņu vest �urp. Ar kādām tiesībām jūs tagad ar mani tā runājat?

Saņemies, Sāra. Tu esi tam gatava. Tu zini, ka nevari mainīt citu cilvē�ku viedokli par sevi. Tu vari mainīt vien savu reakciju uz to.

�Jums, protams, ir tādas tiesības. Ta�u es esmu vienīgā sociālā dienesta terapeite �ajā apkārtnē, kura gatava strādāt ar jūsu bērnu. Tātad jums vai nu nāksies maksāt privātārstam, kas ir aptuveni 150 mārciņu stundā, vai arī nedarīt neko. Un tādā gadījumā tā varētu tikt kvalificēta kā nolaidība pret bērna veselību, kur attiecīgi iestājas kriminālatbildība. Protams, arī visi pabalsti uz pārbaudes laiku tiek atcelti��

�Nu, kur� tad teica, ka mēs neko netaisāmies darīt!� mani pārtrauca D�ekija. Saklausījusi viņas balsī neviltotu satraukumu, nekautrējos sev atzīt, ka tas mani ir iepriecinājis. Vāj� gan bija �is mierinājums, bet tobrīd ļoti vajadzīgs. �Vai tad painteresēties nedrīkst, kādi cilvēki ārstēs manu bērnu ?�

�Drīkst, protams. Tikai ar vienu piebildi viņu �eit neārstēs. Es no�darbojos vienīgi ar runas terapiju.�

�Ja jūs tā sakāt.�

Uz brīdi iestājās klusums. D�ekija, nelabvēlīgajos Liverpūles kvartālos un sociālo namu ikdienā vairāk apbru�ājusies, zināja, ka nav prāta darbs uzsākt nopietnu strīdu ar dienesta darbiniekiem, lai vai kāda būtu �o dar�binieku iepriek�ējā reputācija. Galu galā, tie�i mēs parakstām atzinumus un rīkojumus, kas liek uzcītīgo nodokļu maksātāju naudai regulāri pār�dalīties uz mū�īgo bezdarbnieku, vientuļo māmiņu, da�ādu vielu atkarī�go un citādi nespējīgo vai negribīgo bankas kontiem. Bet Mareka māte Keita likās nogurusi no visa �ī pasākuma un nepacietīgi spaidīja mobilā telefona pogas. Iedomājos, ka no visiem klāteso�ajiem tie�i viņai visvai�rāk būtu nepiecie�ams kāds speciālists. Meitene, neraugoties pat uz visu grima kārtu un nelabvēlīgo dzīvesstilu, neizskatījās vecāka par divdesmit, maksimums divdesmit diviem gadiem. Tas nozīmēja, ka Mareks bija pieteicies vēl pirms viņas se�padsmitās dzim�anas dienas. Liverpūlie�i bija dāvāju�i pasaulei Bītlus, futbola huligānus un treniņtērpos ģērbtas pusau�d�u grūtnieces. Dzīvo ātri, dzemdē jauni.

�Tad varbūt jūs varētu pagaidīt vai nedaudz pastaigāties, kamēr es ap�runā�os ar Mareku. Konsultācija ilgs pusstundu. Pēc tam es varē�u jums pateikt ko sīkāk.�

�Ko tur sīkāk pateikt, viņu vajag atdabūt pie runā�anas, nevis atkal daudz muldēt,� pie sevis murmināja D�ekija, bet tas bija vairāk aiz ieradu�ma jebkāda vēlme skaļi strīdēties ar mani viņai bija zudusi.

�Pusstunda? Tad jau mums �eit visa diena paies! Kur� man atmaksās zaudēto darba dienu?� viņai tāpat aiz pieraduma piebalsoja Keita.

Es labi zināju, ka viņa nekādu darba dienu nevar zaudēt tam būtu vajadzīga kāda nodarbo�anās, kuras viņai nebija. Tomēr bildu kaut ko par atlīdzības formulāru, kuru mana sekretāre viņai labprāt palīdzēs aizpildīt, un izvadīju abas pa galvenajām durvīm.

Pirms iegāju kabinetā, kur mani gaidīja Mareks, ātri mēģināju sakoncentrēties.

Izskaitīju līdz pieci.

Dziļa ieelpa.

Izelpa.

Tu esi tam gatava. Tevi gaida jauns pacients. Tev viņam ir jāpalīdz atgriezties.

Tā ir kļūda, Sāra. Tu to no�ēlosi. Tu ta�u solīji vairs nekādu smagu gadījumu. Vairs nekādas psihoterapijas, nekādas nolai�anās turnsā. Tikai nepareiza izruna. �ļupsti. Mēles me�ģi. Nemainīgs ritms. Tev ta�u veicās tik labi. Tu juties piepildīta.

Piepildīta? Kuru tu mēģini piemānīt, daktere Redstona?

Pirmais, ko ievēroju, bija smil�u kaste kabineta stūrī. Tā bija tikpat kārtīga, kā biju to atstājusi. Neviens nebija tai pieskāries.

Pēc tam mans skatiens atrada Mareku. Viņ� stāvēja kabineta vidū. Ro�kas nolaidis, kājas kopā saspiedis kā klases priek�ā kaunināts skolnieks. Melnie mati pār zēna pieri.

Un tad viņa acis.

Tās skatījās tie�i manī. Lielas un tum�as. It kā tām nebūtu varavīksne�nes. Tikai milzīgas, melnas zīlītes platajos dobumos.

Viņa skatienā nebija baiļu. Tajā nebija uztraukuma vai izbrīna. Nekā no maziem bērniem raksturīgās emociju gammas.

Viņ� skatījās manī mierīgi un nosvērti. Pārāk mierīgi.

Tā, it kā viņ� mani pazītu.

11 .

Kad pulkvedis pamodās, viņ� bija vienu soli līdz onanē�anai, tomēr nolēma pataupīt enerģiju vēlākam. Elizabetei.

Vakar meitene bija bijusi pie viņa, ta�u atteicās palikt pa nakti.

-�� Tev ir fēns? viņa bija apvaicājusies.

-�� Kāds fēns ?

-�� Fēns, matiem. Vienalga, kāds.

Pulkvedim, protams, nebija fēna. Jau pats vārds �fēns� pulkve�a ausim skanēja neierasti. Viņ� nekad nebija lietojis fēnu un miglaini iztēlojās, kā�diem nolūkiem tas paredzēts.

-Ja tev nav fēna, es nevarē�u no rīta izmazgāt matus. Tu zini, cik laika paiet, kamēr mani mati iz�ūst bez fēna?

Pulkvedis, protams, to nezināja.

-�� Turklāt, ja �āvē bez fēna, mati neizskatās tik kupli, spīdīgi un kopti, īsāk sakot, man vajag fēnu. Es nevarē�u pie tevis palikt, ja nav fēna.

Pulkvedim katra �āda saruna bija kā ceļojums nepazīstamā pasaulē. Viņ� neiebilda.

-Jā, man ļoti �ēl. Es rīt nopirk�u fēnu, viņ� samulsis teica.

�orīt pamodies un sajutis erekciju, viņ� uzreiz atcerējās par fēnu.

Vēl viņ� atcerējās, ka bija licis Vanagam vakar vakarā vai pat naktī pie�zvanīt, ja viņiem izdotos dzīvoklī atrast ieroci. Vanags nebija zvanījis, kas liecināja, ka nekādu ieroci policisti tā arī nebija atradu�i. Tas pulkvedim nepatika. Tātad tomēr snaiperis.

Pulkvedis neuzskatīja, ka viņam būtu jāslēpj savs sliktais garastāvoklis. Visa izmeklē�anas grupa jau sēdēja viņa kabinetā. Vārdos pulkvedis to neteica, viņ� pat tā nedomāja, bet no viņa toņa un izturē�anās nepārpro�tami izrietēja, ka nevis iero�a nav bijis dzīvoklī, bet viņi, idioti, to nebija mācēju�i atrast.

Pulkve�a attieksmes netaisni apvainotie padotie sēdēja, nodūru�i acis. Vienīgi Vanagam bija tāda sejas izteiksme, it kā viņ� vērotu izrādi, kurā pats nepiedalās un kurai ar viņu nav ne mazākā sakara. Arī Vanaga seja neuzlaboja pulkve�a noskaņojumu. �āda neatkarīga sejas izteiksme robe��ojās ar necieņu. Galu galā kas tad viņ� īsti ir un ko meklē policijā?

Izmeklē�anas grupā ietilpa desmit policisti.

Trijiem bija uzdots uzzināt visu par �apiro ģimeni.

Lindai Kristapsonei pulkvedis bija licis tikt skaidrībā ar upuri. Kas viņa bija, no kurienes, kāpēc, sakari, kontakti, bankas dati.

Vēl divi bija norīkoti savākt novēro�anas kameru ierakstus no mājas un tuvējām ielām, tāpat ari veikt aptuveni slepkavības laikā norisu�o mo�bilo telefonsakaru pārbaudi. Savulaik pulkvedis, pateicoties telefonsaru�nu analīzei, bija atklājis skaļu spirta rūpnieka slepkavību. Rūpnieks bija nogalināts pa ceļam uz darbu ārpus Rīgas nomaļā vietā pusse�os no rīta. Mobilo operatoru kompānijas varēja izsniegt informāciju par visiem te�lefona zvaniem, kurus tajā laikā apkalpojis tuvākais mobilo sakaru tornis. Izrādījās, ka tajā laikā veikti vien da�i zvani, un tie izrādījās slepkavas, kas bija sazināju�ies savā starpā.

Tiklīdz tālruņu numuri bija noskaidroti, tālākais jau bija tehnikas jautājums. Personas tika atrastas, novērotas, viss norisa bez saspringuma un piepūles. Kop� tās reizes pulkvedis vienmēr pārbaudīja mobilo sakaru datus. Pilsētā un dienas laikā tam, protams, lielas jēgas nebija, bet arī �ī slepkavība bija notikusi rīta agrumā varbūt zvanu nebūs pārāk daudz un tie kaut ko ļaus noskaidrot. Vismaz tā pulkvedis cerēja.

Jaunums slepkavību izmeklē�anā bija tas, ka policijai tagad bija savs sociālo tīklu analītiķis. Cilvēks, kur� analizēja kontaktus, vāca informā�ciju un veidoja personu profilus, balstoties uz sociālajos tīklos atrodamo informāciju. Pagaidām viņa uzmanības lokā ietilpa �apiro ģimene un upuris.

Divi cilvēki strādāja ar izņemtajiem elektroniskās informācijas nesē�jiem telefoniem un datoriem.

Vanagam pulkvedis pagaidām nebija devis konkrētu uzdevumu, bet arī viņ� bija iekļauts grupā.

Kur lai nopērk to fēnu, pulkvedis domāja.

12 .

�Nāc, apsēdies,� teicu Marekam un atbīdīju apmeklētāju krēslu pie sava galda. Viņ� paklausīgi izpildīja manu lūgumu, un tikai tagad es ievēroju, cik viņ� patiesībā bija mazs zēna rokas un pirksti �ķita sīki un trausli kā porcelāna figūriņām, kuras manā bērnībā vecmamma bija rindojusi uz kamīna dzegas. Viņa ādai piemita tas pienainais bālganums, kādu biju redzējusi da�iem saviem Londonas pacientiem, bet nekad ne �eit, Vestportā. �ejienes bērni daudz laika pavada, dauzoties savā vaļā, rūdīti, kustīgi jaunie�i bija pozitīva iezīme sociāli maznodro�inātajās ģimenēs. Negatīvā savu rūdījumu viņi pārāk bie�i izmantoja, lai paaugu�ies cits citam apgrieztu sprandu.

�Mans vārds ir Sāra Redstona. Sauc mani par dakteri Sāru, ja vēlies.� Zēns turpināja skatīties tie�i man acīs, bet neizskatījās, ka viņ� gatavotos mani saukt jebkādā vārdā. Elektlvais mutisms. Vienkār�ākiem vārdiem pēk�ņs mēmums.

Paņēmu taimeri, kas stāvēja uz galda, un noliku to priek�ā Marekam. �Vai zini, kas tas tāds ir?� Atbildi gan necerēju sagaidīt, un zēns arī nerea�ģēja uz manu jautājumu. Viņa melnie, spurainie mati kontrastaini izcēla Mareka bālgano ādu un smalkos sejas kaulus. Viņ� izskatījās pēc piemīlī�gas gotiskas miniatūras, pēc bērna, kur� Helovīna vakarā izlēmis pārģērb�ties par Robertu Smitu no The Cure.

��is pulkstenis uzņem laiku,� es teicu, iestādīdama ierīcē 10 minū�u limitu. Tas bija viens no tiem elektroniskajiem taimeriem ar lieliem, sar�kaniem cipariem uz displeja. �Tu varēsi redzēt, cik laika jau ir pagājis. Un cik vēl atlicis. Sarunāsim vienu lietu tu dosi man 10 minūtes laika. Bet es apsolu, ka neaizturē�u tevi ne sekundi ilgāk. Līdzko redzēsi, ka laiks ir pagājis, vari skriet prom pa tām durvīm. Un tev nekad vairs nebūs jānāk atpakaļ.� Mareks vērīgi nopētīja taimeri. Jutos atvieglota, ka viņa skatiens vismaz uz bridi novērsās no manis. Zēna plakstiņiem nolai�oties, ievēro�ju, ka sānos viņa acis ir mazliet ieslīpas, kā divas milzīgas mandeles tās �ķita melniem tu�as vilcieniem ievilktas zēna sejā ar kaligrāfisku smalku�mu. Izskatās, ka liktenīgo nakti tava mamma būs pavadījusi Liverpūles �ainataunā, pie sevis nodomāju. Mazliet par daudz ķīnie�u lētā alus. Maz�liet par maz naudas aborta klīnikai. Tā, lūk, �aipusē rodas bērni.

Paskaties tikai uz sevi, daktere Redstona. Vēl nav pagāju�i pat divi gadi, kop� pārcēlies uz �ejieni, bet tu jau esi kļuvusi par īstu ciniķi. Un tā ir tava mazpilsētas idille? Antidepresanti, vientuļi vakari un ciniska humora izjū�ta? Vai tādēļ tu aizbēgi no Londonas?

Es neaizbēgu! Tā nebija mana izvēle!

�Vai esam par to vienoju�ies, Marek?�

Klusums.

�Marek, vai saprati, ko tev lūdzu?�

Nekādas reakcijas.

Strādājot ar bērniem, kuriem ir saskarsmes problēmas, terapeita galve�nais uzdevums ir nonākt kontaktā ar mazo pacientu. Metodi ar taimeri, kas liek bērnam pa�am kontrolēt sesijas laiku, biju izmantojusi, strādājot ar autisma skartajiem bērniem Londonas klīnikā. Taimeris ļāva viņiem ie�gūt kontroli pār situāciju. Parasti viņi pieļāva, ka es ielau�os viņu izmisīgi sargātajā, hermētiski noslēgtajā apziņas telpā. Es cerēju, ka tas darbosies arī �oreiz.

�Vai redzi lielo pogu? Tu nospiedīsi to, un laiks sāks ritēt. Desmit mi�nūtes. Tad deviņas. Tīd astoņas.�

Zēns joprojām nekustas, tomēr es sajūtu sīkas pārmaiņas. Mazliet no�trīs plakstiņ�. Tikko manāmi paceļas kreisā uzacs. Mans darbs daudz ne�at�ķiras no zīlē�anas kafijas biezumos vai ar Taro kārtīm arī es tulkoju zīmes. Reizēm tās var ko liecināt, bet citreiz tās ir tikai nejau�as sakritības. Un neviena medicīnas skola neiemācīs at�ķirt vienu no otras. Medicīnā, glu�i kā mākslā vai sportā, visu iz�ķir talants. Kāda iek�ēja spēja sajust to, kas citādi paslīd garām nemanīts. Tīra intuīcija. Un tikai tad nāk zinā�a�nas, smags darbs un pieredze.

�Vai zini ko? Ja tev nepatiks, kā viņ� skaita laiku, tu vari nospiest to pogu vēlreiz un cipari apstāsies. Tagad tu esi laika pavēlnieks, Marek.�

Lēnām pabīdīju taimeri pa galdu, līdz tas viegli pieskārās zēna rokai. Viņ� sarāvās. Līdzīgi autistiem, bērni, kuriem konstatēts elektlvais mutisms, necie� pieskārienus savam ķermenim. Pamanīju, ka viņa skatienā iezogas viegls satraukums. �Marek, tu visu kontrolē. Kad nospiedīsi �o pogu, cipari sāks kustēties.� Viņ� joprojām sēdēja kā sastindzis. Likās, zēns pat neelpo. Ievēroju, ka zem deniņiem labajā pusē cauri blāvajai ādai izspiedies tum�i zils asinsvads tas pulsēja līdz ar zēna sirdspukstiem. Viņa augums gan bija glu�i nekustīgs, tomēr sirds zēnam dauzījās ātri un satraukti. Lai vai cik dziļas un zino�as bija viņa acis, man iepretī sēdēja mazs bērns. Nobijies un apmulsis. Ar briesmoņiem kaut kur dziļi iek�ā, kas liedza sazināties ar apkārtējo pasauli.

�Tu vari nospiest pogu, likt cipariem kustēties. Un, kad tur parādīsies nulles, tu varēsi iet prom. Mēs tā sarunājām. Es tev apsolu.�

Viņ� skatījās uz taimeri. Tad atkal uz mani. Viņa acis �ķita vēl lielākas un tum�ākas nekā iepriek�, ja vien tas vispār iespējams. Man bija svarīgi izprovocēt viņā jebkādu reakciju. Iegūt zīmi, ka esam nonāku�i saskar�smē, saņemt apliecinājumu, ka es un viņ� mēs abi atrodamies vienā telpā un vienā laikā. Ja �ādu bērnu neizdodas uzrunāt pirmajā reizē, ari pārējās izvēr�as tikpat klusas un mēmas.

Mareka gadījums, protams, at�ķīrās no autisma, tomēr abiem sindro�miem bija daudz kopīga. Tiem bija raksturīga repetīcija. Bērni bezgalīgi atkārtoja vienas un tās pa�as darbības ēda vienu un to pa�u pārtiku vie�nā un tajā pa�ā laikā, vilka tās pa�as krāsas drēbes nemainīgā secībā un li�kās gulēt tādā pa�ā pozā kā iepriek�ējā vakarā. Citādi viņi nespēja. Citādi pasaule bija pārāk nevaldāma, lai tajā dzīvotu. Atkārto�ana bija primitīvs veids, kā kontrolēt pasauli.

Ģimeni tas varēja iedzīt bezspēkā un izmisumā. Psihiatram tas nozī�mēja, ka iespēja izlauzties cauri klusuma sienai var izrādīties sniegta pir�mo un pēdējo reizi.

Ja nespē�u līdz viņam aizsniegties �oreiz, tas pats atkārtosies visās nā�kamajās reizēs.

�Marek, tu vari likt cipariem kustēties. Un vari tos atkal apstādināt. Tikai desmit minūtes.�

Pamanīju, kā ietrīsas viņa labās rokas pirksti.

�Ļauj laikam ritēt, Marek.�

Zēns gausi pacēla roku. Likās, tā ir pārāk smaga, tik lēni tā kustas. Mana sirds tagad sitās tikpat strauji kā viņējā.

�Tu kontrolē laiku, Marek. Tu dosi man desmit minūtes un uzmanīsi, cik daudz laika vēl atlicis.� Maza, trausla roka. Tā kustējās tik lēni, bet to�mēr kustējās. Es pazinu �o dīvaino sajūtu, kas tagad bija iesēdusies manā vēderā un kņudināja to no iek�puses, kad biju maza, man īpa�i nepatika lelles, es biju īsta tēta meitiņa, spēlēju futbolu, devos līdzi brāļiem pārgā�jienos un dievināju Lego konstruktorus. Tos sare�ģītos, ar simtiem detaļu un daudziem, neskaitāmiem savienojumiem, kuri, ja vien bija salikti pa�reizi, kustējās kā robots, rotēja vai cilājās uz aug�u un leju kā īsti celtņi. Bet nekad nevarēja zināt, vai visu esi izdarījusi kā nākas, līdz pat pa�ām beigām, kad iestiprināji vietā pēdējo klucīti. Un tad, elpu aizturējusi, sa�traukumā sasvīdu�ām rokām, pavilki trosīti, pagriezi zobratu un gaidīji, vai notiks brīnums. Vai visa �ī ma�inērija, kurai esi veltījusi neskaitāmas stundas darba, atdzīvosies tavā priek�ā. Vai paliks nekustīga. Klusēs. Jo kaut kur, kādā savienojumā vai detaļā, izrādīsies pieļauta kļūda.

Vēlāk �o pa�u sajūtu atpazinu, strādājot ar pacientiem klīnikā. Meite�nei, kura atteikusies ēst barību un pēdējās nedēļas tikusi barota caur nāsī ievietotu gumijas katetru, noliek priek�ā jogurta trauciņu. Es viņu uzmun�drinu. Ielieku vietā pēdējos klucī�us. Un gaidu, sirdij dauzoties, aizturētu elpu, pacels viņa karoti pie mutes vai paliks nekustīga? Zēns, kur� pēc pārdzīvotā ugunsgrēka nespēj pietuvoties durvīm, nevar nospiest durvju rokturi, jo pēdējo reizi, kad viņ� to darīja, pretī triecās liesmas un uguns, kas gribēja apēst viņu dzīvu. Tagad �is pacients stāv pie durvīm un gatavo�jas tās atvērt. Es stāvu viņam līdzās mums abiem rokas vienādi miklas no satraukuma. Vai viņ� nospiedīs rokturi ? Vai paliks nekustīgs, jo es kaut kur esmu nepareizi sabīdījusi klucī�us ? Kādu no mehānismiem viņa galvā esmu atstājusi nesavienotu, kādu detaļu palaidusi garām neievērotu.

Mareka roka lēnām paceļas. �oreiz visu esmu salikusi pareizi. Esmu iekustinājusi īsto zobratu. �Malacis, Marek. Nospied podziņu!� Pār ķer�meni kā silta straume izlīst atvieglojuma sajūta.

Zēna roka paceļas, bet tā neapstājas pie taimera. Pēk�ņi man krūtīs viss sa�ņaudzas. Sirds izlai� sitienu. Izbīlī saraujos.

Es sajūtu zēna plaukstu uz savējās. Tā ir silta, drusku mikla. Maza bēr�na plauksta.

�Neuztraucies,� viņ� saka.

13 .

Vispirms viņi atrada �auteni.

Tā bija Dragunova sistēmas snaipera �autene. Līdz pat divtūksto�o gadu sākumam visizplatītākā Krievijas armijas snaipera �autene.

Slepkava bija noīrējis biroju pretējā mājā, no kurienes optiskajā tē�mēklī netraucēti varēja pārredzēt daļu �apiro ģimenes viesistabas.

Tie�i to daļu, kas atradās pie klavierēm. Tuk�ajā birojā policisti atrada Nokia telefona lādētāju, pusapēstu ābolu un 7,62 mm kalibra lodes serdeni. Tas bija neparasti. Varēja pieņemt, ka snaiperis pirms �āviena bija izjaucis patronu, izņēmis no lodes serdeni, iebāzis atpakaļ lodi un tikai tad �āvis.

Tā rīkoties varētu tāpēc, lai, �aujot no �ādas, �im ierocim salīdzino�i tuvas distances, izslēgtu risku, ka lode izurbjas upurim cauri. Samazinot lodes caursi�anas spēku un panākot, ka tā paliek upura ķermenī, varbū�tība, ka upuris izdzīvos, faktiski bija nulle. Iespējams, veicot �īs manipu�lācijas ar lodi, snaiperis bija arī novirzījis lodes smaguma centru, lai tā nodarītu upura ķermenim lielākus bojājumus.

Vienlaikus pulkvedis saskatīja �ajās darbībās tādu kā āri�ķību vai izrādī�anos.

Pirmkārt, labs snaiperis aiz sevis neko neatstātu. Profesionālis neat�stātu vispār neko, kur nu vēl liecības par savu darba stilu, domā�anu, ie�maņām. Kaut arī ābols bija griezts ar nazi, lai uz serdes nepaliktu siekalu pēdas, kas ļautu iegūt DNS, tomēr tas viss likās netipiski. Pulkvedis to uztvēra kā lecīgu izaicinājumu. It kā snaiperis ar to visu būtu gribējis pa�vēstīt redziet nu, es rīkojos, kā gribu, neko jūs man nepadarīsiet.

Otrkārt, labs snaiperis no 150 metriem ar Dragunova �auteni bez jeb�kādām grūtībām nogalinātu cilvēku arī bez �ādām manipulācijām. Tre��kārt, un tas bija pavisam dīvaini, viņ� bija aiznesis tuk�o �aulīti. Atstāt ieroci, bet �aulīti paņemt līdzi ? Sādā rīcībā nebija nekādas loģikas.

Ta�u galvenais, kas mulsināja pulkvedi, bija kas cits. Snaiperis bija pa�metis �auteni turpat nozieguma vietā. Tas liecināja par ļoti augsta līmeņa pasūtījuma slepkavību.

Melnajā tirgū �āda Dragunova sistēmas snaipera �autene maksā kādus 40 tūksto�us eiro. Sos izdevumus kādam vajadzēja segt. Un ar ieroci ga�rais izmaksu saraksts tikai iesākās.

Ja strādā profesionāls snaiperis, viņam vienmēr ir atbalsta grupa, par ko netie�i liecināja arī Sapiro dzīvoklī atrastā videokamera. Varēja pie�ņemt, ka slepkavas bija sekoju�i istabā notieko�ajam ne tikai tēmēklī, bet arī ar iepriek� uzstādītās videokameras palīdzību.

-�� Uzmanīgi vēlreiz pārbaudiet tualeti, pulkvedis uzdeva Vanagam,

-�� tas, ka viņ� ir snaiperis, vēl nenozīmē, ka viņ� nekad neap�urā poda malu. Varbūt tomēr dabūjam DNS.

-�� Jā, �ef, uzdo�u ekspertiem.

Tātad profesionāļu grupa, domāja pulkvedis. Cik izmaksā �ādas grupas darbs to varēja tikai minēt. Bet kur� un kāpēc lai būtu maksājis daudzus desmitus tūksto�u, lai nogalinātu klavierskolotāju?

Pulkvedis gribēja vairāk zināt par �o klavierskolotāju, tāpēc zvanīja Kristapsonei, kurai bija uzdevums noskaidrot Kristīnes dzīves smalku�mus, un izsauca viņu pie sevis.

Linda Kristapsone bija agri apvītusi, neprecējusies, centīga izmeklē�tāja ar nemazgātiem matiem un neskaitāmiem mīlas romāniem policijā. Viņa jau bija paspējusi �o to uzzināt.

Noslepkavotās meitenes telefons, izrādās, bija pilns ar īsziņām, kas nepārprotami norādīja uz mīlas trīsstūri starp klavierskolotāju un abiem Sapiro ģimenes vīrie�iem tēvu un dēlu.

Nogalinātās māte bija Kristapsonei pastāstījusi, ka Sapiro jaunākais esot ļoti mīlējis Kristīni, ta�u Sapiro vecākais esot padzīvojis, izvirtis ego�ists, kur� visādi traucējis jaunie�u attiecībām un jaucis prātu nepieredzē�ju�ajai meitenei.

Kristapsone gan uzskatīja, ka nogalinātās telefona saturs tikai daļēji apstiprina �o mātes versiju. Iespējams, dēls bija tas, kur� iemīlējies klavierskolotājā, savukārt meitene zaudējusi galvu tēva dēļ. Tikai vēlāk, kad sapratusi, ka ar tēvu nekādas nākotnes tomēr nebūs, ļāvusies dēla uzma�nības izpausmēm.

-�� Pag, pag, ko nozīmē ļāvusies uzmanības izpausmēm? pulkve�dis pārtrauca Kristapsoni, runādams saērcināta priek�nieka intonācijā.

-�� Mani neinteresē, kur� ar kuru flirtēja, mani interesē, kur� ar kuru gulēja.

-�� Nu, es vēl dro�i nezinu, Kristapsone izvairīgi atbildēja. Pulkvedim �ķita, ka viņa kaut ko nepasaka līdz galam.

-�� Vai es pareizi saprotu, tu domā, ka viņa ir gulējusi gan ar tēvu, gan ar dēlu?

-�� Pēc tā, ko pagaidām esmu izlasījusi un noskaidrojusi, domāju, ka tie�i tā vēlāk izrādīsies.

-� Jolkipalki, pulkvedis nenovaldīja izbrīnu.

-�� Kā jau teicu, vēl tikai sāku ar to strādāt. Materiāla izņemtajos telefo�nos un datoros ir ļoti daudz, bet patlaban esmu diezgan dro�a, ka ar �ādu variantu mums vajag rēķināties.

-�� Nu i gan ģimenīte, norūca pulkvedis. Vēl tikai pasaki, ka māte zināja par vīra romānu ar sievieti, kas tai pa�ā laikā guļ arī ar viņas dēlu. Sieva varētu nebūt īpa�i priecīga, ka tāda mauķele staigā pa viņas māju.

-�� To gan es pagaidām nezinu, pulkvedi, Kristapsone teica, vienlai�kus kaut ko papildinot savos pierakstos.

-�� Tā, tagad vēlreiz un lēnām, un visu pēc kārtas, pulkvedis paliecās uz priek�u, atbalstīdamies ar elkoņiem pret galdu. Vai nogalinātajai ro�māns bija ar abiem vienlaicīgi vai arī vispirms ar vienu, tad ar otru?

-�� Diem�ēl �ādas informācijas man patlaban nav. Precīzi varē�u pateikt pēc da�ām dienām. Viņu attiecības ir biju�as tie�ām sare�ģītas, izklausī�jās, ka Kristapsone sāk jau pagurt no pulkve�a izpra�ņā�anas. Galu galā viņa tikko bija ķērusies pie �īs lietas, tāpēc nemaz nevarēja zināt atbildes uz pulkve�a jautājumiem. Ta�u pulkvedis nelikās manām nogurumu vi�ņas balsī.

-�� Nesaprotu, prātoja pulkvedis, divi turīgi vīrie�i� Kas viņiem sievie�u trūkst, ka tēvam ar dēlu viena jādala? Tā klavierskolotāja nemaz nebija nekāda izcilā skaistule. Galīgi nekas īpa�s. Pulkvedis juta, ka no�slepkavotā, kas visu laiku bija viņam pilnīgi vienaldzīga, iegūst viņa acīs nesimpātiskas aprises. Mauķele, su�ka bļeģ, viņ� nolamājās pie sevis. Skaļi gan viņ� neko tādu neteica.

Saki, vai no tā, ko tu �obrīd zini, varētu rasties iespaids, ka ģimenī�te ir tik izvirtusi, jau tik apstulbusi, dzenoties pēc naudas un stāvokļa sabiedrībā, ka tēvs vai dēls, vai abi kopā būtu gatavi savu mīlas izklai�u dēļ arī nogalināt ?

Kristapsone mirkli paklusēja un apdomājās.

-�� Nemāku teikt, pulkvedi.

-�� Draudi, varmācīgi strīdi, roku palai�ana neko tādu neatradi?

-�� turpināja pulkvedis.

-�� Nē, nekā tāda nav, �obrīd jau sāka izklausīties, ka Kristapsone jūtas vainīga, ka nav atradusi ko vairāk. Pulkvedim tas patika. Tā bija pareizā attieksme.

-�� Nu, labi. Izpēti visās detaļās, kas tur viņiem noticis, un, kad viss būs skaidrs, tad pratināsim vēlreiz abus kundziņus.

Zvanīja pulkve�a mobilais telefons. Tas bija dro�ības policijas priek��nieks Jānis Reiniks.

-�� Skaidrs, atļausiet iet? vaicāja Kristapsone.

Pulkvedis ar galvas mājienu norādīja, ka saruna beigusies, un pacēla klausuli.

Reiniks gribēja steig�us tikties, ta�u izrādījās, ka pats nemaz agrāk par parītdienu netiek.

Nu tad parīt, bez problēmām, rezumēja pulkvedis. Viņiem bija labas attiecības. Reiniks bija, iespējams, pats ietekmīgākais cilvēks Latvijas po�licijā. Dro�ības policijas priek�nieks kop� 1999. gada, pa �o laiku viņ� dro��ības policiju bija izveidojis par visefektīvāko un profesionālāko Latvijas policijas struktūrvienību. Viņa pa�a īpa�ības bija ļāvu�as viņam izmanevrēt un palikt amatā, neskatoties uz to, ka politiķu un valdības aprindās regulāri cirkulēja runas par viņa nomaiņu un aizstā�anu ar kādu �savējo�.

Reiniks bija viens no retajiem īstajiem profesionāļiem Latvijas polici�jā, un, tā kā viņ� pulkvedi vērtēja līdzīgi, viņi sapratās labi un neuzkrīto�i vienmēr atbalstīja viens otru.

14.

Kad vizīte bija beigusies, lūdzu Megijai pakavēt laiku ar zēnu. �Ienā�ciet manā kabinetā,� teicu abām sievietēm, kuras jau nepacietīgi gaidīja pie durvīm. Tagad abas sēdēja man pretim, tajā pa�ā vietā, kur pirms brī�a bija sēdējis Mareks. Ziņkārīgi, �audīgi skatieni. Nedaudz savilktas lūpas. Bija grūti noticēt, ka �īm divām skaļajām, miesās pilnīgajām sievietēm ir kāda radniecība ar mazo un trauslo puiku.

Neuztraucies� Viņ� teica, lai neuztraucos. Vai varēja būt, ka es pārklau�sījos? Varbūt man tie�ām nevajadzēja uzņemties �o pacientu? Ja nu man tikai izlikās, daktere Sāra Redstona,ja nu tās bija tikai tavas iedomas?

�Vispirms gribu pateikt, ka jums ir tie�ām jauks un labs bērns.�

Sajutu�ās neveikli, abas sarosījās.

�Nu, diez ko patīkami jau nav, kad tavs bērns uzvedas kā drusku ķerts,� teica Keita. D�ekija iznīcino�i paraudzījās viņas virzienā, dro�i vien do�mādama to pa�u.

�Protams, viņam ir novērojamas zināmas uzvedības problēmas. To jūs noteikti zināt labāk par mani, un man jums tas nav jāatgādina.�

Bet roka! Pieskāriens ta�u bija īsts. Bērni ar elektīvo mutismu necie� sve��inieka pieskārienus savam ķermenim. Nemaz nerunājot par to, lai viņi pa�i kādam pieskartos�

�Pieņemu, jūs arī esat informētas par diagnozi, kāda jūsu bērnam uz�stādīta. Par to, kas ir elektīvais mutisms.�

�Cik nu informēti� Viņi jau mums neko nesaka.� D�ekija nievīgi nopūtās.

Ievēroju, ka viņai ir milzīgas nāsis. Brī�iem tās izpletās un sarāvās kā divas kustīgas amēbas, cenzdamās pielāgoties apkārtējai videi, izdzīvot jaunajā vietā, kurā pēk�ņi bija attapu�ās.

�Nosauc kaut kādu diagnozi, un sveiki, staigājiet laimīgas. Bet ko lai mēs tagad ar to bērnu darām? Viņ� ta�u nevar tāds uz skolu iet. Un nekur iekārtot mēs viņu ari nevaram.�

�Ar to pabalstu vispār knapi ē�anai pietiek,� sarunā iespraucās Keita. �Zini ko, tu vispār labāk paklusē,� D�ekija viņu pārtrauca. �Ja uztaisa bērnu pa stūriem, pati nezini, no kā, tad kāds tur brīnums, ka viņ� ir drus�ku tērēts.�

�Atradusies īstā runātāja! Tu jau gan labāk darīji, ne?�

�Mums nav nekāda pamata domāt, ka mutisms varētu būt iedzimts,� teicu savā dusmīgās dakteres balsī, cerot, ka tas liks abām pieklust. Mareka vizīte bija izsūkusi visus manus spēkus, izgriezusi kā veļas gabalu, atstājot sausu un drusku apjuku�u. Man vajadzēja atgūt enerģiju, nomierināties, salikt visas lietas pareizajās atvilktnēs. Gribēju ātrāk pabeigt �o sarunu un atvadīties gan no viņām abām, gan arī no Mareka. Vismaz uz laiku.

�Elektīvais mutisms ir ļoti savāds un maz pētīts sindroms. Mēs nezi�nām, kas liek bērniem zaudēt runas spējas. Tas nav runas aparāta bojājums vai nespēja veidot skaņas, kā kurlmēmiem bērniem,� turpināju savu pro�fesionālo monologu, lai arī man nebija īstas pārliecības, ka abas sievietes daudz ko sapratīs no manis teiktā. �Mutisma skartajiem bērniem nav arī autismam raksturīgu smadzeņu darbības traucējumu. Mareks ir pilnībā spējīgs runāt, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņ� to nedara. Ja mēs noskaidro�sim �os iemeslus, tad viņa runas spējas, visticamāk, atgriezīsies.�

�To jau viņi mums visi saka. Bet jūs varat tur kaut ko darīt vai ne?� �Viss ir atkarīgs no cēloņiem, kādēļ �is sindroms jūsu dēlu piemek�lējis. Sakiet, situācijās, kad esat mājās, kad apkārt nav sve�u cilvēku, kad Mareks jūtas pilnībā dro�s, vai viņ� ar jums runā? Vai mēdz izdvest kādas neartikulētas skaņas, veidot vārdus?�

Abas sievietes paraudzījās viena uz otru un vienlaikus papurināja gal�vu. �Kā vienā brīdī apklusa, tā palika mēms.�

�Totāli mēms,� papildināja Keita.

�Ne reizi nekādā situācijā pēc runas spēju zuduma viņ� līdz �im nav pateicis nevienu vārdu?�

Noraido�i galvas mājieni.

Ar pirkstu galiem pieskāros deniņiem. Jutu tuvojamies stipras galvas�sāpes un cerēju, ka man atvilktnē būs palikusi vēl kāda ibumetīna plāk�snīte. �ī vairs nebija daktere Redstona no Londonas hospitāļa, kura spēja dienā pieņemt desmit pacientus un līdz vēlai naktij konsultēt kolēģus no citām nodaļām. Tagad arī viena vizīte �ķita par daudz.

Ar tādu pacientu kā Mareks vienmēr būs par daudz. Viņ� ir izņēmums. Viņ� ir no tiem bērniem. No tiem pa�iem, kāda bija mazā meitene, tava pēdējā paciente Londonā. Tu nedrīksti sākt ar viņu strādāt, daktere Redstona, tas būs daudz par daudz.

�Nevaru jums �obrīd neko solīt. Bet mana pieredze liecina, ka elektīvais mutisms ir ārstējams sindroms. Ar rūpīgu darbu un psihoterapiju mēs varam jūsu dēlam palīdzēt.� Apjautu savā balsī tik ierasto toni, tik pazīstamos vārdus, kurus kā automātiskais atbildētājs neskaitāmas reizes biju atkārtojusi Londonas klīnikā. Neko nevaru apsolīt� Pieredze lieci�na� Rūpīgs darbs ļaus cerēt uz rezultātiem� Visas �īs standarta frāzes bija noslīpētas, runājot ar simtiem pacientu vecākiem, un vēlāk piegludinātas pāris nepatīkamās tiesas prāvās, kad da�i no �iem vecākiem mēģināja ap�strīdēt mediķu profesionalitāti vai pierādīt personāla nolaidību. Ar vienu �ādu tiesas prāvu pietika, lai pazudinātu mediķa reputāciju, kas mums privātklīnikas bērnu ārstiem varēja nozīmēt daudzu gadu ilgumā rūpīgi būvētu karjeru. Ja kāds bija spējis nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai varētu atļauties maksāt tūksto�us par sava bērna ārstē�anu, tad varat būt dro�i �is cilvēks neielaidīsies sarunās ar kādu, kura reputācija iepriek� tikusi kaut mazliet ap�aubīta. Nemaz nerunājot par gadījumiem, kad tā tikusi iznīcināta pilnībā.

Un medicīnas skolu studentiem ir viens hrestomātisks piemērs, kur� ļaus tiem apzināties mediķa reputācijas trauslurnu, lūk, sveiciet ar aplausiem, daktere Sāra Redstona, savulaik Svētā Marka privātslirnnīcas bērnu psihi�atre, patlaban logopēde Liverpūles nomalē. Sakiet, kas tie�i jūs pamudi�nāja uz tik radikālu karjeras maiņu?

Pēk�ņi apjautu, ka tikko, runājot ar pacienta vecākiem, esmu lietojusi vārdu �psihoterapija�. Cerēju, ka viņas to nebūs pamanīju�as. Citādi man nāksies vai nu pārsūtīt zēnu pie kāda kvalificēta terapeita, vai ari uzņem�ties ārstē�anu, kuru man nav tiesību praktizēt. Otrajā gadījumā varēja draudēt kriminālatbildība uzdo�anās par mediķi, ja tev nav licences, ir ārkārtīgi smags kriminālpārkāpums. Vēl jo vairāk, ja iesaistītais pacients ir bērns. Tomēr dīvainā kārtā tie�i pirmais scenārijs zaudēt zēnu, nespē�jot viņam palīdzēt, biedēja mani vairāk.

Nemāni sevi, Sāra. Nevis tu vari palīdzēt Marekam, bet pastāv cerība, ka viņ� palīdzēs tev. Un tādēļ tu baidies viņu zaudēt�

�Ar to es gribēju teikt ja rūpīgi strādāsim ar runas terapiju un vingri�nājumiem, ilgākā laikposmā mums ir pamats cerēt��

�Bet kā viņ� varēs pastrādāt ar tiem jūsu runas vingrinājumiem?� mani pārtrauca D�ekija, kuras inteliģenci laikam biju novērtējusi pārāk zemu. �Viņ� ta�u vispār nerunā!�

�Mums ir īpa�as metodes arī �ādiem gadījumiem.� Centos, lai mani teiktais izklausītos zino�i un autoritatīvi. Vieglākais ceļ�, kā iegūt citu cil�vēku uzticību, ir pilnībā noticēt pa�am sev. �Mums jau pirmajā nodarbībā izdevās izveidot kontaktu. Mareks bija atsaucīgs, viņ� bija gatavs dialo�gam. Tādiem bērniem ir vislielākās izredzes.�

�Nu, nav jau arī tā, ka mums būtu pārākās izvēles iespējas,� iestarpi�nāja Keita. Viņas tonī bija nojau�ams pārmetums, kur� vismaz daļēji bija taisnīgs. Nekādas lielās izvēles iespējas �ai meitenei nebija biju�as vēl ilgi pirms Mareka dzim�anas. Izvilku no atvilktnes formulāru, kurā atzīmē�ju datus un rekomendēju Marekam runas terapeita konsultācijas. �Ar �o jums jāgrie�as sociālajā dienestā. Viņi jums izsniegs kompensāciju par transporta izdevumiem.�

D�ekija rūpīgi salocīja papīru un ielika to rokassomiņā. �Un, dakter?� �Jā, D�ekij ?�

�Kā tur īsti bija ar jums un to Londonas profesoru?� Viņas nāsis ieple�tās kā gatavodamās uzņemt īpa�i lielu barības devu. Es ieelpoju, izelpoju, pie sevis aizskaitīju līdz pieci. Esmu �o jautājumu dzirdējusi neskaitāmas reizes. Labi zinu, kā man uz to reaģēt. Un tomēr kādēļ tas vienmēr liek izjust sāpīgu pazemojumu? Laikam katra cilvēka dzīvē ir jautājumi, kurus viņ� nekad nebūs gatavs sev uzdot.

�Paldies, bet mēs �odien esam beigu�i. Uz privātiem jautājumiem es diem�ēl nevaru jums atbildēt.�

Kad trijotne bija aizgājusi un klīnikā palikām mēs abas ar Megiju, viņa izdvesa teatrālu nopūtu. �Tas bija traki.�

Es pasmaidīju un pamāju ar galvu. Kādu brīdi mēs abas klusējām. Aiz loga pēcpusdienas saule izlēja gaismu pār tuk�o piebraucamo ceļu. Turpi�nājās vēl viena gausa vasaras diena. Tā, it kā nekas nespētu traucēt �ejienes rimto mieru.

�Tas zēns,� Megija pēk�ņi ierunājās. �Tas zēns nu gan ir dīvains.�

15 .

Pulkvedis pats sevi uzskatīja par armijas cilvēku.

Kad pēc skolas viņu iesauca obligātajā militārajā dienestā, viņ� kā brīv�prātīgais pieteicās doties uz Afganistānu. Pildīt Padomju Savienības pil�soņa internacionālo pienākumu, kā tolaik izteicās. Formāli visi Afganis�tānā karojo�ie bija brīvprātīgie. Jauniesaucamajiem, kas tika atlasīti die�nestam Afganistānā pēc mācību kursa izie�anas Uzbckijā, pirms sūtī�anas pāri robe�ai tika dota iespēja atteikties. Tā bija lieliski iestudēta izrāde. Svinīgas ceremonijas laikā, kad visi nostādīti ierindā pulka komandieru priek�ā, pēc valsts himnas atskaņo�anas un goda atdo�anas pulka karo�gam augstākais klāteso�ais komandieris uzdeva jautājumu, vai kāds vēlas atteikties. Tam, kur� vēlējās atteikties, nācās izsolot ierindas priek�ā. �ādā gaisotnē un situācijā atteik�anās bija padarīta līdzīga morālai pa�nāvībai.

Atteik�anās nebija tikai atzī�anās gļēvulībā, tā bija publiska valsts un savu biedru nodevība. Uz tādu varonību retais astoņpadsmitgadnieks bija spējīgs. Tad jau labāk Afganistāna. Turklāt klīda valodas, ka node�vējus gaida tādi dienesta apstākļi Padomju Savienības teritorijā, kas liks no�ēlot �o lēmumu ik dienas abus turpmākos gadus.

Turpretī pulkvedis patiesi bija brīvprātīgais. Vēlmi dienēt Afganis�tānā viņ� paziņoja jau iesauk�anas komisijai. Auguma parametru, bok�sa skolas un apsveicamās apņēmības dēļ viņ� tika norīkots gaisa desanta karaspēkā.

Viņ� bija nolēmis veltīt dzīvi armijai, uzdienēties, cik augstu vien ie�spējams, kļūt par ģenerāli, tāpēc labāku karjeras atspēriena punktu viņ� nevarēja pat vēlēties.

Viņam bija jānokārto arī ģimenes rēķini ar armiju. Jāgūst gandarījums par tēvu, vecāko leitnantu, no kura māte bija gaidījusi daudz vairāk. Kā vienīgais dēls ģimenē pulkvedis pārdzīvoja mātes nemitīgās piezīmes, pārmetumus un nievas iespējams, pat sāpīgāk nekā tēvs. Katru reizi, kad tēvs tika kārtējo reizi apiets augstākas dienesta pakāpes pie�ķir�anā, ģimenē uz vairākiem mēne�iem iestājās leduslaikmets. Māte nelaida ga�rām nevienu iespēju norādīt, ka tēvs ir neveiksminieks, pelēcība, viduvē�jība. Pamazām �ie leduslaikmeta posmi kļuva arvien garāki un pārmetu�mus aizstāja klaj� nicinājums. Tā bija ģimene, kurā visi tiecās cits no cita izvairīties, sarunāties, tikties un saskarties, cik maz vien iespējams. Tēvs labprāt kavējās darbā un pavadīja laiku ar dienesta draugiem ārpus mājas, bet puika pilnībā sevi veltīja sportam. Vispirms viņ� apmeklēja futbola sekciju. Viņ� bija galvas tiesu garāks un arī stiprāks par vienaud�iem; ja viņ� tika pie bumbas, sitiena spēks bija iespaidīgs, tomēr futbolā viņam īpa�i neveicās, trūka ātruma, kustīguma, un treneris viņam ieteica boksa sekciju. Tā izrādījās laba izvēle. �eit auguma izmēri kompensēja ātruma trūkumu un deva tādas priek�rocības, ka treniņos viņa pretinieki jau uz�reiz bija vairākus gadus vecāki puikas.

Treneris zināja, ka puikām katra nodarbība ir nevis vienkār�i ikdienas treniņ�, arī pat ne cīņa uz dzīvību un nāvi, bet kaut kas daudz svarīgāks. Uzvara ringā deva godu, cieņu un vietu nekur nefiksētā, bet visiem labi zināmā savstarpējo reitingu tabulā.

Lai puikas cits citu nesavainotu, treneris, pirms laist tos ringā, stundu un �etrdesmit minūtes viņus pamatīgi trenkāja. Iesildī�anās, īss skrējiens, lecamaukla, spēka vingrinājumi visām muskuļu grupām, tad da�ādu si�tienu kombināciju atstrādā�ana, cīņas ar ēnu, pēc tam treniņ� ar boksa maisiem un tikai pa�ās beigās rings, kad da�s jau vairs īsti neturējās kājās. �ādai metodei bija vairākas priek�rocības puikas uztrenējās, bija ļoti spēcīgi, bet tai pa�ā laikā izdevās ierobe�ot vienkār�u izkau�anos ringā.

Pulkvedim pie lielajiem puikām sākumā gāja ļoti grūti. Viņam trūka tehnikas un ātruma, viņ� īsti nemācēja aizsargāties, tāpēc jau pirmajā mē�nesī iedzīvojās deguna kaula lūzumā. Tas nebija sāpīgi, lai gan uzpampu��ais un ar vati piebāztais deguns da�as dienas radīja neērtības. Pazemojo�a un apkaunojo�a likās pati situācija. Precīzāk sakot, pazemojo�i bija tas, cik viegli, pat it kā garlaikoti pretinieks bija to izdarījis kā spēlējoties. Pretinieku sauca Zeņa, tas bija gadus trīs vecāks puisis no kaimiņskolas; pulkvedis joprojām atcerējās Zeņu, atcerējās asiņu gar�u mutē, atcerējās �eņas attieksmi. Nē, �eņa nesmējās, neizturējās nicīgi un nievīgi, neiztei�ca nekādas aizskaro�as piezīmes. Viņ� izturējās pasvītroti nevērīgi, it kā būtu paveicis kaut ko pa�saprotamu, vieglu, parastu darbiņu, kas viņam nesagādāja nekādu piepūli. Tolaik pulkvedis to neapzinājās, bet jau kriet�ni vēlāk viņ� domās pieļāva, ka tie�i �eņas salauztais deguns padarīja viņu par to cilvēku, kāds viņ� ir tagad. Tie�i tajā brīdī notika kaut kas ārkārtīgi svarīgs, dzima apņem�anās, ka viņ� nekļūs par neveiksminieku, kāds bija tēvs, neviens viņam vairs degunu nespēs salauzt, bet sievietes viņu nekad nepazemos, kā māte pazemoja tēvu. Viņ� nekad to nepieļaus. Nekad.

Zeņa bija pirmais, kuram nācās izjust �īs apņem�anās sekas.

Nākamais mērķis bija armija.

Tāpat viņ� iestājās komjaunatnē un aktīvi iesaistījās tās dzīvē, kļuva par klases politinformatoru, proti, skolnieku, kuram reizi nedēļā sest�dienās nācās vadīt politinformācijas nodarbības klasei. Tas viss tikai ar�mijas dēļ. Viņ� apzinājās, ka jau tagad raksta pirmās lapaspuses savā per�sonīgajā lietā, kuru vēlāk lasīs visi, kas lems par viņa paaugstinā�anu. �ajā lietā visam bija jābūt nevainojamam.

Pulkvedis zināja, ka komjaunatnes biedra karte un politiskā izglīto�tība, līdzīgi kā sasniegumi sportā, tiks uzskatīti par plusiem, un viņ� bija nolēmis savākt visus plusus, kādi vien iespējami. Afganistāna, viņaprāt, bija izdevība novākt veselu plusiņu ra�u. Pat ja viņ� nedabūs medaļas, pat ja nebūs izdevības izcelties kaujā, vienalga, jau pati reālās karadarbības pieredze bija liels pluss.

16 .

Pa ceļam uz mājām es piestāju Morrisons lielvcikalā. Ātri pagatavoja�mā lazanja, tāfelītc tum�ās �okolādes un pudele sarkanvīna. �ovakar man gaidāmas divas telefonsarunas, un es baidījos, ka vienam no �iem zvaniem bez vīna man nepietiktu drosmes.

�Jūs �odien izskatāties tik nogurusi, dakter Redston,� pie kases teica Mollija, viena no Vcstportas seniorēm, kas pensionētās dzīves vienmuļī�bu kliedēja, uz pusslodzi piestrādājot lielveikalā. �Vai jauni pacienti?�

�Jā, tā varētu teikt, Mollij.� Lielveikalu kasieres, kuras tevi pazīst un uzrunā vārdā, bija viena no lietām, kas pēc pārcel�anās no Londonas mani �eit fascinēja visvairāk. Tomēr �oreiz mazpilsētas familiaritāte �ķita drīzāk apgrūtino�a. �Un kā pa�ai klājas? Kā vīra kungam?�

�Viss pa vecam, jūs jau zināt. Mūsu vecumā vienīgās lietas, kas laiku pa laikam mainās, ir futbola spēļu rezultāti.�

Veltīju viņai pieklājīgu smaidu. �Nezināju, ka jums patīk futbols, Mollij.� �Es arī ne,� viņa teica. �Līdz viņi pārtrauca rādīt Doktoru Hausu � Pārradusies mājās, vispirms devos pie rakstāmgalda. Dokumentu mape, kuru meklēju, atradās apak�ējā atvilktnē. Melni vāki. Uz tiem slimības vēstures numurs. Kreisajā stūrī sarkanais Sv. Marka hospitāļa pū�ķis. Biju cerējusi, ka man �o mapi nekad vairs ncievajadzēsies.

Ja tu tie�ām tā cerēji, Sāra, tad kādēļ atvedi to sev līdzi no Londonas? Kādēļ tā visu �o laiku atradās tie�i rokas stiepiena attālumā ? Kā gaidīdama īsto brīdi, lai atkal ienāktu tavā dzīvē.

Kamēr mikroviļņu krāsnī griezās plastikātā iesaiņotā lazanjas paciņa, es pār�ķirstīju slimības vēsturi. Lielāko daļu no tur atrodamajiem mate�riāliem zināju no galvas. Biju ar tiem pavadījusi ik dienas pēdējos se�us mēne�us, kurus strādāju Sv. Marka klīnikā.

Vārds: Ketrīna

Vecums: 5 gadi

Diagnoze: Elektīvais mutisms.

Un iepretī diagnozes ailītei trīs jautājuma zīmes, ievilktas ar sarkanu zīmuli: ? ? ?

Es labi atcerējos to vakaru, kad �ī dokumentu mape pirmo reizi nonā�ca manās rokās. Toreiz tā bija stipri plānāka, tikai trīs lappuses. Bija vēls, aiz loga smidzināja ierastais Londonas lietus, biju aizkavējusies savā kabi�netā, vēlreiz pārskatīdama dienā veikto analī�u rezultātus un pārlasīdama terapiju pierakstus. Pie durvīm klauvēja.

�Vai drīkstu ienākt?� Tas bija doktors Fērd�ins, mūsu klīnikas direktors.

�Vai tad manas darbinieka tiesības ļauj atteikt?� atbildēju, un ma�nās lūpās iegūla viegls smaids. Fērd�ins bija gadus 55 vecs, gara auguma, atpakaļ sasukātiem spīdīgi melniem matiem, kuros vīdēja da�as sirmas �ķipsnas. Viņam piemita amerikānisks �arms, iegūts jaunības gados stu�dijās Jēlā. Piedienīgi savam statusam kā Londonas dārgākās bērnu privātklīnikas direktoram viņ� vienmēr ģērbās atturīgi elegantos, ta�u izmeklētos uzvalkos. Kreklam pieskaņotas apro�u pogas. Sudrabots Ulysse Nardin rokas pulkstenis un Bondstrītas lepnākajos salonos iegādāti apavi. Neraksturīgi amatam, kura galvenais uzdevums bija nodro�ināt klī�nikas akcionāriem peļņu, doktors Fērd�ins uztvēra savu darbu ar misijas apziņu. Agros rītos viņ� mēdza apstaigāt palātas, aprunāties ar medicī�nas personālu un sabu�ināt mazo pacientu galvas, lāgiem ieslidinot viņu slimnīcas pid�amu kabatās pa kādai aizliegtai konfektei.

Starp Londonas klīniku direktoriem, kas parasti bija labi finansisti, bet vāji humānisti, tas bija kas neierasts. Pacientu vecāki vēlāk to novērtēja ar dāsnām pateicībām, pret ko neiebilda arī slimnīcas akcionāri, Sv. Marka klīnika ik gadu ziedojumos vien saņēma vairāk nekā piecus miljonus mār�ciņu. Doktoru Fērd�inu augstu vērtēja it visi, kas nonāca viņa ietekmes lokā, jo īpa�i klīnikas sievie�u personāls.

�Mums uz rītdienu ir pieteikts kāds VIP pacients. Precīzāk sakot paciente. Un es vēlos, lai tu uzņemtos viņas ārstē�anu.�

�Vai tad tu neesi tas, kur� mums vienmēr atgādina ikviens mūsu pa�cients ir VIP?�

��oreiz runa tie�ām ir par augstāko VIP līmeni.� Fērd�ina balsī nebija ierastā rotaļīguma. Tā skanēja norūpējusies un rai�pilni. �Tu esi mūsu

augstākā līmeņa profesionāle, Sāra.�

�Mēs visi �eit tādi esam��

�Un tu esi labākā no visiem,� viņ� mani pārtrauca, neļaudams pabeigt. ��ī, iespējams, būs mūsu klīnikas svarīgākā lieta. Tiklīdz mediji par to uzzinās, mēs būsim visās avīzēs un televīzijās. Visam ir jānorit perfekti.� �Tu ta�u zini, ka medicīnā nekad viss nevar būt perfekti.�

�Es nerunāju par medicīnu, Sāra. Es runāju par mūsu klīniku.�

�Tad es laikam īsti nesaprotu, ko tu vēlies man teikt.�

Fērd�ins brīdi klusēja. Viņa sejā iezagās �aubu ēna, likās viņ� nevar izlemt, cik daudz man drīkst atklāt. Tad viņ� piegāja pie loga, aiz kura lielām lāsēm joprojām lija lietus. Pielicis pirkstu pie norasoju�ās loga rūts, viņ� ievilka tajā svītru.

�Mēs esam privātklīnika visa mūsu veiksme ir atkarīga tikai no tā, vai bērnu vecāki ticēs, ka mēs patiesi esam nevainojami. Un tam, ka tie�i mēs esam labākā ārstniecības iestāde starp desmitām citu.�

�Es to labi saprotu, Fērd�. Bet kādēļ par to raizēties mums joprojām ir pilnas palātas, pacientu mazāk nav palicis. Pats redzi, es kā parasti strā�dāju virsstundas.� Tā gan nebija glu�i taisnība virsstundas es strādāju jau kop� ii gadu vecuma, kad pēc mācībām skolā sāku palīdzēt iznēsāt saiņus vietējā pārtikas veikalā. Ne jau tādēļ, ka mūsu ģimeni būtu spie�dusi kāda finansiāla vajadzība. Man vienkār�i vajadzēja būt aizņemtai un noderīgai visas 24 stundas diennaktī, citādi es īsti nezināju, kur likties no neizskaidrojamas trauksmes sajūtas, kāda mū�dien tirdīja mani.

�Sāra, biznesa pasaulē viss nav tik vienkār�i, pat ja �is bizness ir tik nesavtīgs kā mūsējais.� Viņ� pienāca pie manis, apsēdās krēslā, kurā pa�rasti sēdēja pacienti, un cie�i ielūkojās man acīs. Es ievēroju rai�pilnas grumbiņas ap viņa acīm, tās pie�ķīra Fērd�ina sejai īpa�u, vīri�ķīgu �armu. Kā D�ord�s Klūnijs kādā no savām slepenaģenta lomām. �Ikviens uzņē�mums ir atkarīgs no reklāmas. Biznesā mēs esam sava brenda vergi mēs esam vien tik vērti, cik augstu vai zemu mūs vērtē.�

�Man vienmēr licies, ka vecāki savus bērnus gribēs uzticēt labākajiem ārstiem, nevis labākajiem brendiem. Dieva dēļ, Fērd�, mēs ta�u nerunā�jam par jauna uzvalka pirk�anu.�

Fērd�ina lūpas savilkās smaidā. �Tev ir paveicies, ka izvēlējies kļūt par mediķi. Biznesā tevi piemeklētu katastrofa.�

Mēs brīdi sēdējām klusēdami. Tikai lietus aiz loga. Un Fērd�ina rūgtcni saldā odekolona smar�a, kas lēnām pārņēma manu kabinetu. Clive Cbristian, ja nemaldos, kaut vīrie�u parfimērijas pasaule man bija vēl sve��āks kontinents nekā biznesa administrācija.

�Mēs neesam vienīgie, kuri piedāvā bērnu ārstniecību, Sāra. Vecāki var savus bērnus vest uz kādu no valsts slimnīcām. Un mums vienmēr no jau�na nākas pierādīt, ka at�ķirība starp tām un mums ir tik milzīgas naudas vērta. Nemaz nerunājot par alternatīvām ārzemēs.�

�Bet Fērd�, mēs esam pa�i labākie. Es ne mirkli par to neesmu �aubī�jusies. Ja man būtu tikai aizdomas, ka bērni valsts slimnīcā varētu saņemt tikpat labu aprūpi kā �eit, tad jau rīt mans atlūgums būtu uz tava galda.� �Es par to ne�aubos, Sāra. Bet mums tas ir jāpierāda sabiedrībai. Un �īs pacientes dēļ mēs nonāksim visu mediju uzmanības centrā. Tā ir mūsu iespēja nostiprināties vai, glu�i pretēji, sabrukt zem spiediena. Ja �ī lieta aizies greizi, tā būs tāda sabiedrisko attiecību katastrofa, ka mēs varētu ari vairs nepiecelties. Tie�i tāpēc es gribu, lai tu uzņemies �o lietu.�

Fērd�ins nolika uz galda melnu mapi, un tikai tagad es atcerējos pa�tieso iemeslu, kādēļ viņ� �eit bija ieradies. Aug�ējā labajā stūrī sarkanais logotips. Pacienta slimības vēsture.

�Pacients ir meitene, piecus gadus veca. Viņas privātais ārsts rekomen�dējis psihiatra konsultāciju sakarā ar aizdomām par clcktīvo mutismu.� �Elektīvais mutisms?� es teicu, neslēpdama vil�anos. �Tas neizklausās nekas tik eksotisks, lai spētu ieintriģēt tevis piesauktās �urnālistu ordas.� �Ne jau diagnoze ir eksotiska,� atbildēja Fērd�ins. �Bet paciente.�

Es atvēru melno mapi, un pirmais, ko ieraudzīju, bija mazās meitenes fotogrāfija. Pār manu ķermeni pārskrēja aukstas skudriņas.

�Tas ta�u� tas nevar būt.�

�Tā ir viņa. Un rīt desmitos no rīta ir paredzēta vizīte. Tev gan jābūt �eit vismaz stundu agrāk, jo vispirms dro�ības dienests pārmeklēs telpas.� �Jā, protams,� es teicu, nespēdama novērst acis no meitenes fotogrāfi�jas. Kā ikviens Lielbritānijas iedzīvotājs, es pazinu �o seju biju to neskai�tāmas reizes redzējusi avī�u lapās un �urnālu stendos, televīzijā un ielu plakātos, nodrukātu uz T-krekliem un simtiem tūristu suvenīru.

Kctrīna.

Slavenākais bērns Anglijā.

Velsas princese. Lielbritānijas karaļpāra mazā meita.

17 .

Karā kalnos likums ir vienkār�s uzvar tas, kur� atrodas augstāk. �ī iemesla dēļ padomju armijas mērķis bija ieņemt pēc iespējas vairāk stra�tēģisku virsotņu ap lielajām apdzīvotajām vietām un gar ceļiem, kas tika izmantoti karaspēka pārvieto�anai, pārtikas, munīcijas, benzīna un ūdens transportē�anai.

�ādā kontrolpunktā jeb zastavā, kā to te sauca, dienējo�o uzdevums bija aizsargāt ceļu un nepieļaut kaujinieku pārvieto�anos pa ceļu un ie�lejām, kuras varēja kontrolēt no virsotnes, tāpat arī nepieļaut ceļa minē��anu, doties palīgā gadījumos, ja kaut kur netālu bija noticis uzbrukums kolonnai, un, protams, sargāt virsotni jeb, citiem vārdiem, pa�iem sevi. Reizēm, ja tuvumā bija mod�ahedu vienības, karavīri veica arī operācijas pret tiem, rīkoja slēpņus un uzbrukumus, mīnēja takas, koordinēja artilē�rijas uguni un pildīja tamlīdzīgus uzdevumus.

Ieguvis pirmās ugunskristības 127. gaisa desanta pulka 21. rotas sastā�vā Nangarhāras provincē, netālu no D�alālābādas, pulkvedis tika norī�kots dienēt kontrolpunktā, kas atradās virsotnē ar nosaukumu Totahāna. Tas bija netālu no Bagrāmas. Augstums 1642 metri virs jūras līmeņa. Kontrolpunktā atradās 180. pulka sestās kājnieku rotas komandpunkts, kājnieku vads, mīnmetēju vienība, radiosakaru pārtver�anas un kontroles stacija, tanks T-62 ar apkalpi un trīs bruņutransportieri BMP-2.

Tā bija samērā mierīga vieta. Pulkvedis tur uzturējās apmēram divus mēne�us, un �ai laikposmā mod�ahedi vien reizi naktī ap�audīja viņus ar mīnmetēju. Tas nebija īpa�i bīstami. Mīnmetējs atradās tālu un nebija pre�cīzs, turklāt zastava bija labi nocietināta, tran�ejas nosegtas ar baļķiem, uz kuriem vēl sakrauta akmeņu kārta. �ķembas nevarēja izurbties tai cauri. Neviens netika pat ievainots, neraugoties uz faktu, ka viņu virzienā tika iz�auti 26 mīnmetēja lādiņi.

Rotas komandiera vietnieks bija vecākais leitnants D�amats Magamedovs, trīsdesmit vienu gadu vecs pieredzējis armijas izlūks, beidzis armi�jas centrālā �tāba izlūko�anas skolu. D�amats bija no Dagestānas, audzis musulmaņu vidē, vēlāk apguvis farsi. Afganistānā viņ� dienēja jau piekto gadu.

D�amatam bija augstāka dienesta pakāpe nekā rotas komandierim leitnantam Karpovam, un tas liecināja gan par to, ka viņam �ajā nomaļajā kontrolpunktā bija kādi īpa�i uzdevumi, gan to, ka viņ� �eit nav uz ilgu laiku. Vēlāk pulkvedis uzzināja, ka D�amats uztur aģentūras kontaktu ar kādu tuvējā ki�lakā dzīvojo�u vietējo autoritāti, kur� savukārt bija vidu�tājs starp D�amatu un kādas ietekmīgas mod�ahedu bandas vadoni. �ī banda konfliktēja ar kaimiņu bandu, un padomju armija D�amata perso�nā palīdzēja draudzīgās bandas vadonim iznīcināt konkurentu. Pretī tika saņemta vērtīgā iespēja brīvi pārvietoties caur teritorijām, kuras kontro�lēja D�amata draugi.

Laikā, kad D�amats bija brīvs no �ī uzdevuma, viņ� azartiski orga�nizēja tālus nakts slēpņus, un pulkvedis vienmēr tika ņemts līdzi �ajos uzdevumos.

Slēpņu mērķis bija pieķert ceļa minētājus vietās, kas atradās tālu no kontrolpunktiem.

Pasākums vairāk atgādināja medības nekā karu. Baiļu nebija nekā�du, adrenalīna pieplūdums un satraukums bija drīzāk pat patīkams kā pirms boksa ma�a, kurā tu pats sev paredzi uzvaru. Protams, karā nekad neko dro�i nevar zināt, tāpēc piesargāties vajadzēja vienmēr, tomēr visviens rokas niezēja ātrāk ķerties pie nopietna darba.

Viņi izvēlējās taku, izsusēju�a strauta gultni vai kādu citu padziļināju�mu apkaimes reljefā, kas bija piemērots slēptai piekļuvei pie ceļa un mi�nē�anai. Ierīkoja tur slēpni.

Viņiem līdzi bija tā sauktā pārnēsājamā virszemes izlūko�anas iekārta jeb PNRS-5, tolaik moderna kustības detektoru sistēma, kas elektroniski fiksēja jebkuru kustību un signalizēja par pretinieka tuvo�anos. Tas ļāva ar nelielu karavīru skaitu kontrolēt pla�u perimetru. �īs iekārtas izvēr�ana bija pirmais darbs, ierodoties slēpņa vietā. Tad uguns pozīcijās izvietoja kareivjus, pozīcijas pārklāja ar maskē�anās tīklu, izlika mīnas uz iespēja�majām pretinieka atkāp�anās takām, pēc tam iznīcināja darbo�anās pēdas un vienkār�i gaidīja. Gaidīja nakti, divas, trīs. Ja pretinieks �ajā vietā parā�dījās, tam nebija nekādu cerību izdzīvot; ja neparādījās viņi nomīnēja taku un devās medībās uz citu vietu.

Mīnēt ceļu mod�ahedi parasti devās divatā vai trijatā. Viņi izmanto�ja prettanku mīnas, pa�taisītus spridzekļus vai artilērijas lādiņus, kas bija aprīkoti ar detonatoru. Izrakt bedri kalnu ceļa klin�ainajā grunti nebija viegls uzdevums, tad vēl vajadzēja uzstādīt spridzekli, visu aizbērt un no�maskēt. Mod�ahedi parasti parādījās trīs �etras stundas pirms rītausmas. Divi klik�ķi rācijā tas nozīmēja komandu atklāt uguni. Darbs skaitījās labi izdarīts, ja mod�ahedi pretī iz�aut nepaspēja ne reizi. Parasti nepa�spēja. Pulkvedis acīmredzami iepatikās D�amatam iespējams, tālab, ka pulkvedim nesagādāja nekādas grūtības uzdevumā nest līdzi lo�metēju, papildu munīcijas kārbas, minas vai kādu citu smagumu. Iespējams, bija arī kādi citi iemesli, bet �ā vai tā, kad D�amatu aizkomandēja uz gaisa de�santa karaspēka speciālo uzdevumu rotu, viņ� jau pēc da�ām dienām bija nokārtojis, ka ari pulkvedis tiek pārcelts uz to pa�u rotu.

Tagad viņu uzdevums bija organizēt slēpņus uz karavānu takām, pa kurām no Pakistānas mod�ahediem tika piegādāti iero�i, munīcija un medikamenti.

D�amats vadīja rotu �ajās operācijās. Te pirmo reizi pulkvedis saskārās ar fotogrāfijām, kas bija uzņemtas no kosmosa un tika izmantotas uzde�vumu plāno�anā. Kaut kas līdzīgs mūsdienu Google Maps satelīta attē�liem, ta�u tolaik �ie kosmosa uzņēmumi likās kaut kas īpa�s.

Cīņas reizēm bija ļoti spraigas. Bija gadījumi, kad iero�u karavānu pa�vadīja gandrīz simts kaujinieku.

Parasti uzbrukumam tika izvēlēta vieta, kas ļāva karavānu ielenkt, no�slēgt atkāp�anās ceļus un iznīcināt to, uzbrūkot no visām pusēm vienlai�kus. Ta�u citkārt karavānas bija tik lielas, ka izliktajās lamatās tām vien�kār�i nepietika vietas. Lai karavānas avangards neizietu ārpus paredzētā uzbrukuma perimetra un nenonāktu kareivjiem aiz muguras, uzbrukums bija jāsāk, neraugoties uz to, ka karavānas aste vēl nebija ienākusi uguns zonā. Tas visu sare�ģīja. Rotai nācās domāt ne tikai par uzbrukumu, bet arī par aizsardzību, turklāt mod�ahedi bija lieliski karotāji, viņi zināja, kā sagādāt nepatik�anas. Citreiz mod�ahedi pirms karavānas centrālās daļas izsūtīja uz priek�u atsevi�ķu izlūku nodaļu. Lai uzdevumu izpildī�tu, to vajadzēja izlaist cauri slēpnim neskartu. �ādos gadījumos, sākoties uzbrukumam karavānas centrālajai daļai, izlūku grupa atgriezās, lai pa�līdzētu savējiem, un uzbruka rotai no aizmugures. Tad karavīriem nācās cīnīties uz abām pusēm vienlaikus, un brī�iem nebija skaidrs, kur� kuru ir ielencis.

D�amats pulkvedi bija izvēlējies par vienu no saviem �miesassargiem�. Viņi bija trīs, kas nemitīgi turējās cie�i blakus komandierim. Viņi raka ierakumu komandiera vietā, gatavoja ēst, pavadīja komandieri, kad viņ� devās pārbaudīt posteņus, bet, protams, pats svarīgākais piesedza kaujā. Tā bija privilēģija un gods. Ar ko pulkvedis bija izpelnījies �o godu to viņ� nezināja. Iespējams, lielais augums labi saderēja ar �miesassarga� pie�nākumiem, iespējams, no svara bija fiziskā izturība un spēks, iespējams, D�amats bija pamanījis, ka viņi savā starpā itin labi spēj saprasties, un novērtējis pulkve�a cilvēciskās īpa�ības.

Vēlāk gan izrādījās, ka nevis pulkvedis izglāba vai pasargāja koman�dieri, bet, glu�i pretēji, D�amats izglāba dzīvību pulkvedim.

18 .

Nod�inkstēja mikroviļņu krāsniņas zvaniņ� lazanja ziņoja par savu gatavību apmierināt manu izsalkumu. Sameklēju virtuves atvilktnē korķuviļķi un atvēru vīna pudeli. Pirmo glāzi izdzēru steig�us kā izslāpusi maratonskrējēja, kaut ari tās nebija slāpes, ko mēģināju remdēt. Nē, vis�maz tādu ilūziju man nebija.

Lielveikalā pirktā lazanja gar�oja pēc karstas gumijas, bet es to pat nejutu biju noliekusies pār Ketrlnas slimības vēsturi. Lapu pēc lapas. Drud�aini �ķirstīju terapijas aprakstus, citu pēc cita, nemeklēdama neko īpa�u, vien atsaucot atmiņā sajūtas, domas, tēlus, kas bija pildīju�i manu dzīvi veselus se�us mēne�us.

Se�i mēne�i aizritēja kop� tā liktenīgā lietainā Londonas vakara, kad Fērd�ins uz mana galda nolika princeses Ketrīnas lietu. �ai laikposmā melnā mape bija uzblīdusi, piepildījusies ar izmeklējumiem, diagram�mām un neskaitāmiem terapiju pierakstiem.

Mape nebija vienīgā, kas pa to laiku piepildījās, vai ne, daktere Redstona? Vēl da�as lietas saņēma savu piepildījumu. Un ne tās, kuras būtu saistītas ar karalisko ģimeni.

Un tad bija vēl kāds vakars. Tie�i pēc se�iem mēne�iem. Tad nelija lie�tus. Bija tikai drēgna, miglaina Londonas pievakare. Atstāju savu Audi kādā tuk�ā �ķērsieliņā pāris kvartālu no Svētā Marka autostāvvietas un mēģināju piekļūt klīnikai no sētas puses. Tomēr mans manevrs bija pā�rāk vienkār�s rūdītajiem britu tabloīdu �urnālistiem. �Re, kur viņa iet!� iekliedzās kāda balss, un jau pēc mirkļa mani apstāja vesels bars preses pārstāvju kameras, zibspuld�u zibeņi un mikrofoni, kuru mīkstie, krā�sainie uzgaļi nekaunīgi grūdās man tie�i sejā. Es biju kā strupceļā iedzīts zvērs, kuru medī asinskāru dzinēju bars. Jutos izmisusi.

�Kā jūs to komentēsiet?� kliedza viena no daudzajām balsīm. �Vai tā ir taisnība?� bļāva nākamā. Cita pāri citai, katra skaļāka par iepriek�ējo, kamēr es mēģināju izlauzties līdz Svētā Marka administrācijas spārna die�nesta ieejai.

�Kādēļ viņi tā dara?� pie sevis izmisīgi domāju. �Es ta�u nevarētu vi�ņiem atbildēt, pat ja gribētu.� Līdz ēkai bija paliku�i vēl kādi desmit met�ri. Nodūru galvu un steig�us, gandrīz skrie�us metos pie ieejas, līdz kāds īpa�i nekaunīgs reportieris uztriecās man tie�i virsū, un es zaudēju pama�tu zem kājām. Jutu, ka tūlīt saļim�u. Par laimi, kāds cits �urnālists mani paspēja sagrābt aiz elkoņa. �Lūdzu,� es �ukstēju, nespēdama pateikt neko vairāk, tikai vēlēdamās ātrāk izkļūt no �ī ārprāta. �Lūdzu.�

Un tie�i mans izmisīgais lūgums, kuru vēlāk translēja vai visas valsts televīzijas stacijas, tajā vakarā ievadīja jaunākos ziņu izlaidumus. ��o�kējo�s pavērsiens mazās princeses Ketrīnas lietā,� steidzās ziņot diktori, kamēr izsalku�ais pūlis �aipus ekrāniem kāri ķēra katru vārdu. �Daktere Sāra Redstona atstādināta no amata. Slimnīca paziņojusi, ka viņai aiz�liegts tuvoties mazajai Ketrīnai.� Tad mans tuvplāns. Izmisu�ais ska�tiens. Es zaudēju līdzsvaru. Gandrīz pakrītu. Kāds mani pietur. �Lūdzu!� es �ukstu tie�i kamerā.

Tad nākamais kadrs. Doktors Fērd�ins. Tikpat elegants kā vienmēr, tikpat pārliecino�s un �armants. Arī viņa sejā ir rai�pilna izteiksme. Bet raizes viņa vaibstiem drīzāk pie�ķir karalisku nopietnību. �ajā reizē tā �ķiet īpa�i iederīga.

�Ar visdziļāko no�ēlu mums jāpaziņo, ka daktere Redstona rupji pār�kāpusi mūsu klīnikas noteikumus un medicīnas ētikas prasības. Līdzko �īs viņas darbības kļuva zināmas, mēs nekavējoties liedzām viņai piekļuvi visiem pacientiem, tostarp princesei Ketrīnai. �obrīd minētā daktere ir atstādināta no jebkādu pienākumu pildī�anas mūsu klīnikā. Viņas lieta nodota izskatī�anai Valsts psihiatru asociācijā.�

�Doktor Fērd�in,� taujāja kāds no klāteso�ajiem reportieriem. �Vai jūs bijāt informēts par virzienu, kuru bija uzņēmusi dakteres Redstonas tā saucamā ārstē�anas terapija?�

Vārdus �tā saucamā terapija� viņ� izteica ar vieglu nicinājumu, kurā skanēja kas neslēpti ņirdzīgs. Lūk, te nu bija visa mana spīdo�ā karjera, mana izglītība presti�ākajās medicīnas skolās un daudzu gadu pieredze, visas manas zinātniskās publikācijas un konferen�u uzrunas vienā mirklī es biju kļuvusi par �tā saucamo dakteri�, kura nodarbojas ar �tā dēvēto ārstē�anu�. Līdzīgās intonācijās mēdz runāt par ciema samani vai pū�ļotāju.

�Viennozīmīgi nē,� atbildēja Fērd�ins. Viņa sejā nenotrīsēja neviens muskulītis. Viņa balss pat neiedrebējās. �Tiklīdz es par to uzzināju, tajā pa�ā mirklī sāku attiecīgi rīkoties.�

Melis! Nolādētais melis! Bet tu, Sāra, varbūt tu tie�ām neesi diez ko laba psihiatre. Vai tad psihiatriem nav jāspēj pazīt cilvēkus?

Tā bija pēdējā reize, kad biju dzirdējusi Fērd�ina balsi. Televizora ek�rānā pirms diviem gadiem.

Ielēju vēl vienu vīna glāzi, ar ko noskalot lazanjas gumijoto pēcgar�u. Tad paņēmu telefonu. Pirmais zvans bija manam Londonas paziņam no rezidentūras laikiem.

�Man ir beigu�ās receptes tavām mazajām brīnumzālītēm,� teicu vi�ņam pēc tam, kad bijām apmainīju�ies ar pāris īsām pieklājības frāzēm. �Vai vari nosūtīt man da�as ar DHL kurjerpastu?�

�Vai nevēlies labāk pierakstīties pie sava vietējā psihiatra? Esmu dzir�dējis, ka laukos var atrast visādus interesantus tipus. Varbūt tev izraksta ko patie�ām eksotisku?�

�Cerams, ka humora izjūta ir vienīgais, kas tev aizkavējies pusaud�a attīstības stadijā,� pārtraucu viņa ķircinā�anos. �Turklāt es dzīvoju nevis laukos, bet mazpilsētā.�

�Pastāstīsi man, pilsētas puikam, kāda ir at�ķirība?�

�Kop� kura laika Velsā uzbūvēta kāda pilsēta?�

Viņ� skaļi iesmējās. Mūsu kopīgais joks par viņa velsie�u izcelsmi stie�pās līdz studiju pirmajam kursam, kad bijām divi tikko sapazinu�ies me�dicīnas studenti. �Labi, mazā. Skaidrs, ka izlīdzē�u. Galu galā tu tur noteikti jūties ļoti vientuļa meitene. Un antidepresanti ir meitenes�� Zinu, zinu,� aprāvu viņu pusvārdā. Biju to dzirdējusi jau simtām rei��u. �Tad gaidī�u no tevis vēstuli. Un vari nepūlēties to sasmar�ināt.� �Skūpstu tevi. Un nodod sveicienus govīm, kazām vai kas nu vēl tur ir tavi lauku dzīves kompanjoni.�

Viņ� mū�dien bijis nelabojams āksts jau kop� studiju gadiem, turklāt viegluma izjūtu viņam izdevies saglabāt arī daudzus gadus pēc prakses uzsāk�anas. Psihiatriem tas nudien ir pagalam neraksturīgi.

Otrs zvans ne tuvu nesolījās būt tik vienkār�s. Es vēlreiz piepildīju glāzi. �oreiz to dzēru lēniem malkiem, gaidīdama silto vilni, kas ieplūdīs vēderā un piepildīs galvu ar maigu, patīkamu migliņu. Tomēr migliņa ka�vējās. Mans satraukums bija pārāk liels, lai to spētu remdēt ar da�ām vīna glāzēm.

Es uzspiedu numuru. Jutu savu sirdi tā dauzījās pret krū�ukurvi ar izmisīgiem pārsitieniem. Tuk. Tutuk. Tutuk. Tuk. Manas rokas miklas satraukuma dēļ. Vēderā kamols.

Tev vēl ir iespēja pārdomāt, Sāra. Tev tas nav jādara. Tu vēl visu vari apstādināt, pirms tas ir sācies. Tev pat nav jāatsakās no Mareka ārstē�anas. Runas terapija, nekas vairāk. Tikai nesāc to visu atkal no gala. Nesāc to, kas tevi noveda visā �ajā ārprātā.

Otrā galā atbildēja sievietes balss.

�Labvakar,� es teicu ar satraukumā iz�uvu�u muti. �Savienojiet, lūdzu, mani ar doktoru Fērd�inu.�

19 .

Nākamajā rītā pulkvedis atstāja Elizabeti guļam un devās uz darbu kājām.

Bija skaists vasaras rīts. Viņ� nolēma, ka vēlāk liks kādam policis�tam aizbraukt pakaļ ma�īnai un atdzīt to līdz darbam. Pulkvedis mita daudzdzīvokļu mājā, kas atradās Me�aparkā, Rīgas rajonā, kuru div�desmitā gadsimta sākumā uzbūvējusi Rīgas tālaika baltvācu elite. Rīga tolaik bija tre�ā lielākā pilsēta cariskajā Krievijā, nozīmīgs rūpniecības, izglītības un tranzīta centrs. Tālaika rūpnieki, baņķieri, varas pārstāvji būvēja sava villas �eit, Me�aparkā, ezera malā, brīni�ķīgā prie�u me�ā izveidotā parkā. Kad Latviju okupēja Padomju Savienība, �ajās villās ierīkoja slimnīcas, bērnudārzus un sanatorijas, tajās apmetās okupācijas karaspēka ģenerāļi. Daudzas villas tika pārvērstas par dzīvokļu mājām, kurām līdzās vēlāk uzbūvēja jaunas daudzdzīvokļu mājas. Vienā no tām dzīvoja pulkvedis.

Labā laikā viņ� nereti uz darbu gāja kājām. Tas bija pulkve�a veids, kā mierīgi vienatnē pārdomāt lietas. Viņam patika ceļ� līdz centram, kas vispirms veda garām kapiem un cietumam, tad Satversmes aizsardzības biroja neuzkrīto�ajam galvenajam birojam, tālāk sekoja dzemdību nams un saldumu fabrika Laima, tad teātris, kuram iepretī uz ielas stūra atra�dās bijusī KGB ēka. Tad arī pilsētas centrs bija klāt.

Izmeklējot jebkuru slepkavību, vissvarīgākās ir pirmās dienas.

Pulkvedim joprojām mieru nedeva fakts, ka �oreiz līķa tuvumā viņ� nebija jutis nāves enerģiju. Kāpēc?

Varbūt viņ� cen�as sajust kaut ko tādu, kā nemaz nav? Vai vispār ir kaut kāda enerģija? Varbūt viņ� bija izgudrojis to nāves enerģiju? Varbūt tā bija kāda psiholoģiska trauma? Kara sekas? Novirze, no kuras viņam beidzot izdevies atbrīvoties?

Afganistānā kolosālā, visaptvero�ā kara enerģija pārmāca jebkuru at�sevi�ķu nāvi, jebkuru atsevi�ķu traģēdiju. Atsevi�ķās individuālās nāves veidoja bezgalīgo kara rakstu, un vienai nāvei pa�ai par sevi nebija lielas nozīmes. Varbūt tā arī ir? Katrai atsevi�ķai nāvei pasaules ritumā arī nav nekādas nozīmes, kaut gan savā mietpilsoniski pārtiku�ajā ikdienā mēs sliecamies uz pārlieku jūtīgumu, kas citu notikumu plūsmā mums liek izcelt nāves faktu kā lielākas ievērības vērtu.

Varbūt nav arī nekādas enerģētikas un gara vai dvēseles? Varbūt nāve ir glu�i vienkār�a parādība. Fizika, nekas cits.

Akmens-�ķēres-papīrītis. Lode ir stiprāka par miesu, prettanku mīna par bruņutransportieri, bet reaktīvās artilērijas sistēma Град pār�spēj visu.

Matērijai ir savi dzel�aini likumi. Nekādu izņēmumu nav kas miris, tas ir beigts un pagalam, bet dzīve turpinās, it kā nekas nebūtu noticis.

Arī tad, kad es nomir�u, pilsēta ta�u turpinās savu dzīvi. Viss būs tie�i tāpat kā �orīt, un �ādu rītu būs neskaitāmi daudz. Pasaulē pilnīgi nekas nemainīsies, pie sevis prātoja pulkvedis, pats brīnīdamies, no kurienes vi�ņam tādas domas.

Arī tad, kad es bū�u miris, mammas vedīs bērnus uz bērnudārziem, kaut kur, tāpat kā �orīt �eit, smar�os svaigi cepti kruasāni, kāds mācītājs nopeldējies nāks no ezera, kara veterāns invalīda krēslā, visu pamests un neviena nesaprasts, izbrauks saulītē pasildīties, mīlnieki kaut kur dāvās viens otram atvadu skūpstu, bet cituviet būs notikusi slepkavība, un kāds izmeklētājs lauzīs galvu, pūlēdamies to atrisināt.

Tā tas būs. Tāpat kā katru rītu. Tāpat kā vakar, tāpat kā aizvakar, tāpat kā pirms desmit un simts gadiem.

Ļaudis steigsies uz darbu, un pilsētas centrā veidosies sastrēgumi, kaut kur citur pasaulē būs kar� un nemieri, cituviet nestabilitāte un posts, bet kaut kur jauna meitene kavēs skolu. Pasaule manu nāvi pat nepama�nīs, tāpat kā tagad nemana nāvi visriņķī. Nāve tās ir beigas, bet beigas nevienu īpa�i neinteresē. Visus interesē rītdiena, nākotne, dzīve. Dzīve turpinās, un miru�ie tajā nepiedalās. Viss ir vienkār�i, un varbūt nevajag izgudrot nekādas enerģijas un sazin vēl kādas mistērijas.

Pulkve�a ceļ� veda garām �okolādes fabrikai Laima, vienam no ve�cākajiem un iecienītākajiem Latvijas zīmoliem. Viņ� ar baudu ieelpoja gar�vielu un kakao aromātu, kas neuzbāzīgi novirmoja gaisā, kad garām pabrauca tramvajs. Caur kafejnīcas skatlogu varēja redzēt, kā eleganta sie�viete pie galdiņa dzēra kafiju. Ja es �onakt būtu nomiris, �ī iela izskatītos tie�i tāpat. Tāpat kursētu tramvajs un smar�otu �okolāde, un skaistā bru�nete glu�i tāpat dzertu kafiju. Nav nekādas lielas at�ķirības es te esmu vai ne.

Laikam jau vecums, pieķēris sevi �ādās neierastās domās, nosprieda pulkvedis. Par ko es te vispār domāju. Kāda vēl dvēsele? Kāda nāve? Man ta�u ir nenoķerts snaiperis pilsētā, man par to būtu galva jālauza.

Viņ� gribēja aprunāties ar Vanagu.

Pulkvedis saprata, ka Vanags jau būs iztaujājis visus izmeklē�anas gru�pas dalībniekus un zinās arī to, kas neparādās dokumentos, proti, kuru �obrīd par vainīgo uzskata izmeklē�anas grupa.

-�� Kā rādās? iegājis Vanaga kabinetā, bez sasveicinā�anās prasīja pulkvedis.

-�� Domāju, dēls vainīgs. Vai izdosies pierādīt, tas jau cits jautājums,

-�� Vanaga pārliecība liecināja, ka �ai versijai piekrīt arī citi.

-�� Ak tā? pulkvedis pagaidām mēģināja neizrādīt savu skeptisko at�tieksmi pret �ādu skaidrojumu.

-�� Astoņdesmit procentos gadījumu sievietes nāvē ir vainojams kāds no viņas vīrie�iem. Tā ir neapgā�ama statistika slepkava izrādās vīrs vai mīļākais, un arī �eit tas pats. Mīļākais nogalināja, jo nevarēja piedot no�devību, kad sieviete gulēja ar viņa pa�a tēvu, Vanags bija pārliecinātāks, nekā sākumā �ķita.

-�� Ak tā, pulkvedim nepatika palīga pa�pārliecinātība. Un cik pro�centos gadījumu vīrs vai mīļākais algo profesionālu snaiperi?

-�� Jā, bet �is ir īpa�s gadījums. Viņ� ir vienīgais, kur� var atļauties �āda līmeņa pasūtījumu. Precīzāk, viņ� to būtu varējis atļauties finansiāli. Viņ� izsauca meiteni pie sevis, nolika snaiperim pa �āvienam, un bum gatavs.

-�� Nu, skaidrs, teica pulkvedis. Patiesībā viņ� domāja ļoti līdzīgi, bet neļāva palīgam to nojaust. Grūti iedomāties, kam vēl varētu būt gan slepkavības motīvs, gan finansiālas iespējas, tomēr pieredze mācīja, ka ne vienmēr tas, kas �ķiet skaidrs pirmajā acu uzmetienā, tāds izrādās arī vēlāk.

-�� Vai no ekspertiem ir ziņas ?

-�� Būs �odien.

-�� Mums ir jāatrod izpildītājs viņam ir jābūt redzamam novēro�a�nas kamerās. Tajā biroju ēkā nestrādā vairāk par da�iem simtiem cilvēku, identificējiet katru, kas tajā rītā redzams ieejam ēkā vai izejam no tās. Pa�centieties atrast viņu pilsētas novēro�anas kamerās. Visus spēkus tagad virziet uz to.

-�� Jā, �ef.

-�� Visu izmeklē�anas grupu pie manis uz sapulci katru rītu 8.30 un kat�ru pēcpusdienu 17.30.

-Jā, �ef. Bet vēl te viena tāda lieta�

-�� Kas vēl? pulkvedis pirmo reizi sarunas laikā paskatījās uz palīgu.

-�� Mūsu hipsters savācis pirmos datus.

-�� Kas savācis? pulkvedis nesaprata.

-�� Hipsters. Mēs tā viņu saucam. Sociālo tīklu analītiķis.

-�� Mhm, norūca pulkvedis.

-�� Viņ� ir savācis pirmos datus, man liekas, jums varētu būt interesanti ar viņu aprunāties.

-�� Labi, aicini, vēl kas?

-�� Nē, �ef.

-�� Lai visi būtu klāt 17.30.

-Jā, �ef.

Savā ziņā ir izdevīgi, ka tevi noslepkavo, domāja pulkvedis, ērti atlai�dies sava kabineta krēslā. Ar tavu nāvi nodarbojas daudz cilvēku, domā par tevi, pēta, analizē, rūpējas, lai tavs slepkava saņem pelnīto sodu.

Nomiri vienatnē slimnīcā naktī no rīta aizstums uz morgu, un punkts.

Kad es nomir�u, pat bēres nāksies rīkot policijai. Neviens neskums, visas domas un runas būs tikai par to, kur� kļūs par jauno priek�nieku, kādas izmaiņas piemeklēs padotos, kuru izcels un kuru nogremdēs. Jau�nais priek�nieks sēdēs �ajā pa�ā kabinetā, �ajā pa�ā krēslā un domās tikai par to, kā iznīcināt vispēdīgo atgādinājumu par priek�gājēju. Jo augstāku amatu kāds ieņem, jo vairāk tam jārēķinās, ka visi glūn un gaida ja ne nāvi, tad klupienu pavisam noteikti. Lai to izgar�otu visos sīkumos, liekulīgā līdzjūtībā apspriestu un tēloti �ausminātos� Nudien vecums, pulkvedis attapa. Afganistānā lodes spindza gar ausim, tad par nāvi nedomāji, tagad sācis filozofēt. Viņ� nospieda pogu uz stacionārā telefona, kas savienoja viņu ar sekretāri.

-�� Kur tas hipsters? pulkvedis dusmīgi iesaucās.

21 .

Mod�ahedu slēpņu taktika līdzinājās tai, kādu lietoja padomju spē�ki. Vieta uzbrukumam bija izvēlēta ļoti veiksmīgi. Ceļa vienā pusē slējās stāvs kalns, otrā nogāze, bet metrus trīsdesmit zemāk līklo�iem vijās iz��uvu�a strauta gultne, aiz tās atkal krauj� pacēlums. Mod�ahedi atklāja uguni uzreiz no vairākiem lo�metējiem un prettanku iero�iem.

Nez vai pasaulē ir daudz �ausmu, ko varētu salīdzināt ar bailēm, kādas sagrābj cilvēku autokolonnā, kuru no nepilnu simts metru attāluma tie�ā tēmējumā ap�auda ar reaktīvajiem lādiņiem.

Pulkvedi jau pirmais sprādziena vilnis bija nometis no bruņutranspor�tiera, un viņ� acīmredzot uz brīdi bija zaudējis samaņu, jo neatcerējās, nedz kā bija lidojis un kritis, nedz arī kas vispār bija noticis. Viņ� attapās, kad valstījās uz akmeņiem lejāk pa nogāzi, jau gandrīz pie strauta gultnes. �ķiet, viņ� bija kontuzēts, viņ� nedzirdēja nekā no tā, kas norisa visriņķī. Ne �āvienus, ne sprādzienus. Cialvā monotoni rēca svilpjo�a skaņa, kas, likās, piepildīja visu viņa būtību.

Labi ka dzīvs, dro�i vien bungādiņas pu�u �āda bija viņa pirmā doma. Pulkvedis nejuta sāpes, lai gan vēlāk noskaidrosies, ka viņam jau �ajā brīdī bija lauzts atslēgas kauls, saplosīti pleca muskuļi un saites, vairākas sīkas �ķembas bija ķēru�as kājas, muguru un seju. Viņam bija gandrīz pilnībā norauta kreisā auss, kas nu stipri asiņoja, un dziļa brūce vaigā.

Instinkts lika palikt nekustīgam. Pretinieks, iespējams, viņu no aug�as redz, bet patlaban, manīdams, ka pulkvedis nekustas, domā, ka viņ� ir miris un nekaitīgs.

Pulkvedis ļoti lēni un piesardzīgi pagrieza galvu un, joprojām pieplacis zemei, centās saprast, kur atrodas viņ�, kur pārējie un kas tagad jādara.

Skaņa galvā bija neizturama. Kā vilciena lokomotīves taure tunelī, kā miljoniem niknu tējkannu, kas visas vienlaikus sasniegu�as vārī�anās tem�peratūru. Sl iek�ējā skaņa pārmāca visas apkaimes skaņas.

Viņ� mēģināja sataustīt vai ieraudzīt ieroci. Automāta nebija. Tā nebi�ja lielākā problēma. Kaujas laukā vienmēr var sameklēt ieroci. Pulkvedis, gausi grozīdams galvu, mēģināja apjaust uzbrukuma un zaudējumu ap�mērus. Kritu�o bija daudz, turklāt ķermeņi bija sa�ķaidīti un saraustīti ga�balos. Noveicies, domāja pulkvedis, bet kā tikt laukā no �īs ellītes? Auto�māts nebija tālu jāmeklē, pareizāk sakot, tālu nevajadzēja meklēt kritu�o biedru. Pulkvedis viņu pazina, tas bija jaunākais leitnants Kola Starcevs, 19 gadus vecs dzīvespriecīgs puisis ar iesauku Gorba�ovs, jo, līdzīgi kā valsts vadītājs, nāca no Stavropoles. Leitnanta zarnu, urīnpū�ļa un citu iek�ējo orgānu saplosītās paliekas, noklātas ar putekļu un smil�u kārtu, rēgojās no brūces vēdera dobumā. Viņam bija arī norauta roka un dziļi �ķembu ievainojumi pa visu ķermeni.

Pulkvedim tagad nebija laika skumt par Gorba�ovu, vajadzēja izdo�māt plānu, visupirms mar�rutu, pa kuru pārvietoties tālāk, lai atrastu kādu patvērumu. No vietas, kur gulēja pulkvedis, nevarēja pārskatīt visu kaujas lauku, tāpēc viņ� aizlīda līdz Gorba�ova līķim, paņēma automātu un nogūlās tā, lai izkropļotais miru�ā leitnanta ķermenis sargātu viņu no aizmugures. Cen�oties bīdīt Gorba�ova līķi un piesegties ar to, pulkve�dis beidzot saprata, ka ir ievainots. Kreisā roka neklausīja un ļoti sāpēja, tomēr viņam izdevās daļēji ieru�ināties klintsgabalu drumslās un uzstīvēt Gorba�ova līķi sev uz sāniem. Tagad viņ� bija puslīdz pasargāts, vismaz no nogāzes puses, kas atradās aiz iz�uvu�ā strauta. Visi bruņutranspor�tieri bija sadegu�i, divi pilnīgi iznīcināti. Tagad viņi bija medījums. Preti�nieks bez baiļu sēdēja savās nocietinātajās pozīcijās un kā �autuvē mierīgi un sistemātiski viņus iznīcināja. Būtu bijis lo�metējs, vēl varētu kaut ko domāt, bet lo�metēji bija paliku�i sadegu�ajos bruņutransportieros.

Jebkuram slēpnim visvājākā vieta ir tā sauktās durvis. Viņi ar D�amatu bija daudz par to runāju�i, pa�i organizējot slēpņus uz karavānu ceļiem. Nogāzēs slēpņa sānos uzbrucējs ir labi nocietinājies un grūti iznīcināms. Pietuvoties pretiniekam, ņemot vērā, ka tas atrodas augstāk kalna nogāzē, ir tikpat kā neiespējami. Vienīgā cerība izsaukt aviāciju. Ta�u tā ne vien�mēr atlidoja. Ne vienmēr atradās tuvumā, ne vienmēr paspēja. Par dur�vīm dēvēja vietu, pa kuru karavāna vai �ajā gadījumā viņu kolonna nonāca lamatās. Uzbrucējiem durvis bija jāaizver, lai aiz�ķērsotu atkāp�anos. Tā�tad kādai grupai, sākoties kaujai, vajadzēja ieņemt jaunas pozīcijas pie pa�a ceļa. �īs pozīcijas nevarēja būt īpa�i nocietinātas, un tās arī nevarēja atrasties augstu kalnā. Lamatās iekļuvu�o vienīgais glābiņ� doties atpakaļu durvju virzienā un mēģināt tur izlauzties no aplenkuma. Ja karavāna vai kolonna bija apjomīga un tātad arī gara, �āds manevrs bija nereāls, ta�u nelielai bez transporta paliku�ai desantnieku grupai bija neliela ce�rība, pareizāk sakot tā bija viņu vienīgā cerība. Pulkvedis noprata, ka patlaban tie�i to cen�as darīt vēl dzīvi paliku�ie biedri, bet viņ� apjauta arī to, ka laika nav daudz. Pretinieks drīz pārdislocēs savus spēkus, un viņi no vienām lamatām nonāks nākamajās. Lai paspētu, vajadzēja mesties skrie�us. Tagad. Distance it kā nebija no garajām apmēram simts, var�būt simts piecdesmit metru līdz ceļa pagriezienam. Bet ķermenis atteicās klausīt. Domās pulkvedis iezīmēja mar�rutu. Viņ� skries pa nogāzi tā, lai atrastos pāris metrus zem ceļa līmeņa un vismaz daļēji būtu pasargāts no �āvieniem, kas raidīti no aug�as, ta�u viņu nekas nepiesegs no strauta puses. Cerību faktiski nebija, bet visviens skriet vajadzēja. Tagad. Pēc mi�nūtes jau būs par vēlu, un tad viņu nekas vairs neglābs.

Galvā turpināja gaudot un rēkt sirēna, viņam nāca vēmiens, un pēk�ņi uzmācās pilnīgs bezspēks, organisms it kā atteicās doties bīstamajā ceļā, kur viņu, visticamāk, gaida nāve. Ir jāskrien, pulkvedis pie sevis nemitīgi atkārtoja. Tagad. Tas ir skaidrāks par skaidru. Paliekot te vienam, viņu gaida dro�a nāve vai gūsts, ta�u kājās piecelties viņ� nespēja.

Jāsaņemas. Lai atvērtu durvis, vajadzēs granātas, viņ� nodomāja. Vi�ņam pa�am bija paliku�as divas, bet Starceva saplosītajā taktiskajā vestē izrādījās saglabājies pilns komplekts divas uzbrukuma granātas RGD-5 un divas aizsardzības F-i.

Bija jāskrien. Tagad. Vairs nedrīkstēja vilcināties. Tagad. Un pulkvedis skrēja. Viņ� it kā izslēdza bailes, it kā apklusināja apziņu, domas. Domāt nedrīkstēja, bija vienkār�i jāskrien, cik ātri iespējams.

Viņ� nejuta sāpes no ievainojumiem, viņ� nejuta, kā automāta lode caururbj viņa apak�stilbu. Tad vēl viena, augstāk, gurnu līmenī. Skrie�not viņ� pamanīja D�amatu un vēl vienu biedru, kuru no mugurpuses nepazina. Viņi atradās tuvāk durvīm, bija pamanīju�i pulkvedi, sapratu�i viņa nodomu un arī metu�ies pēdējā izrāvienā. Viņi skrēja tie�i tāpat kā viņ� mazliet zem ceļa limeņa, pārdesmit metrus pirms pulkve�a. Līdz durvīm vairs nebija tālu, jau varēja redzēt divas pretinieka ugunspozlcijas, pulkvedis sāka mest granātas tā, lai tās lidotu pāri D�amata galvai un nokristu tur, kur līdzās ceļam aiz klintsbluķiem bija sagūlu�i mod�ahedi. Labā roka pulkvedim joprojām klausīja, vismaz ar labo roku viņ� jopro�jām bija vecais, labais, neganti stiprais pulkvedis. Viņ� svieda, metienā ielikdams visu savu spēku un visas savas sāpes, un viņam izdevās.

Viņ� paspēja izmest �etras granātas. Samaņu pulkvedis atguva jau hos�pitālī Padomju Savienības teritorijā, Ta�kentā, tagadējās Uzbekistānas galvaspilsētā. Piecas nedēļas vēlāk.

Uzbrukums ar granātām bija izrādījies sekmīgs pulkvedis bija ne ti�kai sējis paniku, bet ari iznīcinājis vienu no pretinieka ugunspozīcijām pie pa�ām durvīm. Ta�u svarīgākais, ko pulkvedim bija izdevies panākt, ar savu rīcību viņ� uz mirkli bija izsaucis visu pretinieka uguni uz sevi.

D�amatam un biedriem ar �o mirkli bija pieticis, lai tiktu līdz durvīm, izlauztos no aplenkuma un nocietinātos klintsbluķu aizsegā.

Pulkvedim bija trāpīju�as vienpadsmit pretinieka lodes. Viņu paglā�ba tas, ka at�ķirībā no daudziem citiem pulkvedim nepiemita bravūrīgais ieradums no bruņuvestes izņemt laukā aizsargplāksnes. Desantnieki pa�rasti tā rīkojās, lai mazinātu svaru, kas nemitīgi jāstaipa līdzi. Viņi uzska�tīja, ka liekais svars padara viņus gausākus un ātrāk nogurdina. Ka risks neatsver dro�ību, ko dod bruņuveste. Savukārt pulkvedim �ie da�i papil�du kilogrami nenozīmēja daudz, tāpēc vesti viņ� valkāja ar visām aizsargplāksnēm, un izrādījās ne velti.

Bruņuveste ne vienmēr spēj pasargāt no nāvējo�ajiem iek�ējo orgānu bojājumiem, kas rodas no lodes trieciena. Ja jums trāpa Kala�ņikova auto�māta lode, iek�ējo orgānu bojājumi bie�i ir nāvējo�i pat tad, ja bruņuveste lodi aptur, ta�u �oreiz ar vesti bija pieticis. Neskaitot vienu lodi plau�ās, citi dzīvībai svarīgi orgāni nebija skarti. Vēl �etri ievainojumi bija kājās, divas lodes bija trāpīju�as kreisajā rokā un plecā, bet trīs lodes uz krūtīm un vienu uz muguras bija apturējusi veste.

Tomēr ne jau aizsargveste un aptveres izglāba pulkvedi. Viņu izglāba D�amats.

Tiklīdz viņi bija iznīcināju�i pretinieka ugunspozlcijas, tātad arī at�vēru�i durvis, lai tiktu laukā no ielenkuma, D�amats, pavēlējis pārējiem sevi piesegt, pats kopā ar ser�antu bija atgriezies, izvilcis jau gandrīz no�asiņoju�o pulkvedi no ap�audes zonas un sniedzis pirmo palīdzību. Viņi vēlreiz bija devu�ies uz klajo nogāzi, ko intensīvi ap�audīja no visām pu�sēm, lai bezsamaņā gulo�o pulkvedi, kur� kopā ar aprīkojumu svēra vai�rāk nekā pusotru centneru, vilktu divdesmit metrus līdz vietai, kur varēja pasargāties no pretinieka lodēm. D�amats un ser�ants Jusupovs vēlāk par �o rīcību saņēma Sarkanās Zvaigznes ordeņus. īstenībā bija jau pelnīju�i arī Varoņa zvaigznes, domāja pulkvedis.

Tā pulkvedim beidzās kar�. Tālāk kara hospitālis Ta�kentā, pēc tam Burdenko vārdā nosauktais centrālais armijas hospitālis Maskavā.

Daļu plau�as nācās izoperēt.

Rēta uz kreisā vaiga un tikai daļēji rekonstruētā kreisā auss pulkve�a sejas vaibstiem turpmāk pie�ķīra alla� skarbu un tādu kā agresīvu izteik�smi. Ta�u citādi pulkvedis gandrīz pilnībā izārstējās.

Pēc atveseļo�anās pulkvedis nonāca grūtas izvēles priek�ā. Kar� Af�ganistānā tuvojās beigām. Padomju Savienība, kas �o karu bija uzsākusi vēl kā impērija, kā viena no pasaules lielvarām, to beidza kā zaudētāja. Zaudētāja ne tikai �ajā, bet arī globālajā aukstajā karā. Padomju Savienība vairs nebija impērija, nebija arī Rietumu pasaules un kapitālisma pretpols. Tās pierastā identitāte nu izrādījās zaudēta, savukārt jauna nebija iegūta. Перестройка, гласность,разоружение tas viss slimnīcā gulo�a�jam pulkvedim bija kaut kas jauns un nesaprotams. Viņ�, dienēdams Af�ganistānā, nebija pamanījis, kā sākās �īs pārmaiņas, kā jau mainījies ļau�u noskaņojums un domas, un tas viss viņu biedēja. Armijā vispār neviens neaptvēra, ko Gorba�ova aizsāktās politiskās pārmaiņas nesīs armijai, vien intuīcija apgalvoja, ka nekas labs tas nevarētu būt.

Jaunajos apstākļos viņ� vairs nespēja sevi iedomāties armijā kādā nomaļā garnizonā, bez kara, toties ar ierindas mācību un ikdieni�ķo virs�nieka dzīves rutīnu. Karā visam bija piemitusi tāda kā vispārākā inten�sitāte. Visam, kas tur bija sajaucies, piemita vispārākā pakāpe. Tā bija it kā galējā robe�a it visam, gan dro�sirdībai, gan muļķībai, gan draudzībai, gan nodevībai un vienaldzībai, gan, protams, arī tehnoloģiju varenībai un impērijas vēl dzīvajai elpai. Kar� bija pulsējo�a, dzīva enerģija, kaut kas pilnīgi pretējs kazarmu dzīvei, bezjēdzīgai mar�ē�anai pa laukumu neko nenozīmējo�u dziesmu pavadībā.

D�amats apciemoja pulkvedi vēl hospitālī un aicināja uz Galvenās iz�lūko�anas pārvaldes speciālo vienību. Citiem vārdiem, pa�u presti�āko un elitārāko padomju armijas speciālo uzdevumu vienību, tomēr pulkvedis baidījās, ka nespēs iejusties mierlaiku armijā. Ar armiju viņa rēķini bija nokārtoti. Divas medaļas par dro�sirdību, Sarkanās Zvaigznes ordenis. Izirsto�as valsts godalgas, ar kurām vairs nebija pieņemts lepoties, tomēr pulkvedim tās nozīmēja veselu dzīvi, kas nu bija beigusies.

Tā viņam radās ideja, ka, iespējams, milicijas ģenerāļa dzīve ir varbūt pat krietni interesantāka par mierlaiku armijas ģenerāļa dzīvi.

22 .

Runājot ar Fērd�u, es biju stipri pārspīlējusi, apgalvodama, ka Mare�ka slimības vēsture ir līdzīga manai pēdējai pacientei Londonas klīnikā. Taisnība, ka abiem bērniem sākotnēji diagnosticēja elektīvo mutismu un abos gadījumos drīz noskaidrojās �ī diagnoze bijusi kļūdaina. Bet tur arī visas līdzības beidzās. Vismaz pagaidām.

Ja vien nebūtu tās acis. Es skaidri atceros �o skatienu. Tie�i tāds bija arī princesei Ketrīnai. Tas slēpj sevī kaut ko dziļu un varbūt arī tum�u. Tas nav mulss bērna skatiens, kur�, pirmo reizi ieraudzījis pasauli, noraugās tajā, pa pusei ziņkāres, pa pusei nerimsto�a izbrīna pilns. Tas drīzāk ir ne�daudz smeldzīgs skatiens, kāds varētu piederēt nevis mazam bērnam, tik�ko ienāku�am pasaulē, bet kādam� kādam, kur� to visu jau kādreiz būtu redzējis�

Kā ne reizi vien savulaik bija ieteicies mans tēvs, kaismīgs grāmatu fanātiķis, jebkuram patiesam stāstam vajadzīgi da�i pārspīlējumi, lai tas izklausītos īsts. Vēlāk es sapratu, ka tā varēja domāt tikai īpa�i laimīgs cil�vēks, kura dzīve ritēja no vienas loģiskas likumsakarības līdz nākamajai. No augstskolas beig�anas līdz pirmajai darbavietai. No pirmās mīlestī�bas vidusskolā līdz kāzu mar�am vietējā baznīcā, no turienes pie līksmi smejo�u bērnu bariņa. No dzim�anas līdz nāvei. �ajā ziņā es nemaz nees�mu sava tētiņa meita. Man ir sanācis piederēt pie tiem ļaudīm, kādi, pēc tēva domām, var pastāvēt vien literāros sacerējumos. Mēs esam cilvēki, kuru dzīvē neviena lieta dro�i nenozīmē nākamo un nekādas likumsaka�rības neaizved pie plānotā iznākuma. Viss, kas �ķiet dro�s, izrādās mānīgs. Un reizēm sapņu tēli spēj nodarīt ne mazākas sāpes kā nomodā sastaptie. Varbūt tie�i tādēļ vēlāk izvēlējos specializēties psihoterapijā. Es ļoti labi sapratu savus pacientus. Viņu stāstos bija pārāk daudz pārspīlējumu. Viņi nespēja pārliecināt apkārtējos, ka viņu dzīves varētu būt īstas.

Un tomēr tās bija.

Pulkstenis rādīja jau pāri vienpadsmitiem, bet man nebija nekādu ce�rību aizmigt. Pārāk daudz satraukuma vienai dienai. Pārāk daudz atmi�ņu. Uzmetu plecos vējjaku un izgāju krēslainajā Vestportas pievakarē. No jūras pūta patīkami dzestrs vēj�. Pēc desmit minū�u gājiena es sasniedzu krastmalu. Ūdens, kā parasti, bija atkāpies, atsedzot pla�u, smil�ainu lie�dagu. Tālāk, pa kreisi no manis, liedags atgādināja autostāvvietu tur vakaros mēdza sabraukt visi apkaimes jaunie�i. No ma�īnām skanēja mū�zika, smiekli un reibu�as balsis. Viņi parasti tur palika līdz trijiem �etriem no rīta, kad steig�us tika meklēti pēdējie nomodā paliku�ie, kas spētu aiz�stūrēt ma�īnas atpakaļ līdz galvenajam ceļam. Tad nāca paisums, un putās sadzītais ūdens pārklāja visu liedagu, atstājot vien �auru sauszemes strēlīti pie kāpām. Ūdens arī aizskaloja visas iepriek�ējās nakts atstātās pēdas alus pudeles, izlietotus prezervatīvus un reizēm arī �ļirces. Vestporta bija maza pilsēta, toties grēkot tur mēdza glu�i kā metropolē.

Es nogriezos pa labi, kur pludmale iestiepās nepārredzamā klajumā. Man patika �eit vakaros staigāt nevienas citas dzīvības, tikai mitrās smiltis zem kājām un jūras �alkas, kuru varēja dzirdēt, bet ne saskatīt, jo bēgums bija ievilcis jūru pārāk dziļi tumsā. Un vēl zvaigznes virs manis. Pirms pār�cel�anās uz �ejieni nekad nebiju zinājusi, cik debesīs daudz zvaig�ņu. Lielo pilsētu apgaismojums ļauj saskatīt tikai da�as, pa�as spilgtākās, bet te, kur netraucēja citas gaismas, katrai sīkākajai zvaigznītei bija iespēja izcelties.

Tomēr manas domas �ovakar necēlās aug�up pie zvaigznēm. Es pārci�lāju prātā Mareka vizīti. Viņa skatienu. Viņa negaidīto rokas pieskārienu. Viņa sacīto: �Neuztraucies!�

Kādēļ gan man būtu vajadzējis uztraukties? Kā �is mazais bērns varēja sajust manu satraukumu ? Kā viņ� varēja zināt ? Un ko viņ� domāja, liekot man nesatraukties?

Vai viņ� tie�ām spēja tik sare�ģīti domāt?

Man vairs nebija �aubu, ka zēnam diagnosticētais elektīvais mutisms bija kļūdaina diagnoze. Tiesa, �is sindroms varēja izpausties simtiem da�ā�du variāciju formā. Lai arī pirmoreiz tas tika aprakstīts jau 1877. gadā, kad vācu mediķis Kusmauls to nodēvēja par apbasia voluntaria labprātīgo klusē�anu -, tomēr tikai nesen mutisms bija kļuvis par savdabīgu modes slimību. Līdzīgi kā disleksija vai hiperaktivitātes sindroms mūslaiku vecāki daudz labprātāk samierinājās ar domu, ka viņu bērns cie� no kā�das noslēpumainas kaites, nevis ar to, ka viņ� vienkār�i būtu pārāk slinks, dauzonīgs vai mācībās neapdāvināts.

Diem�ēl bērnu psihiatri pārāk bie�i mēdz izdabāt vecāku, nevis bērnu interesēm. To gan var saprast, ja ārstam nemitīgi jāatceras, pie kura no viņiem glabājas naudasmaks. Rezultātā elektīvo mutismu bie�i diagnos�ticēja ar pla�u vērienu gan bērniem, kuru īstā problēma bija pārmērīga kautrība, gan arī bērniem, kuri bija traumēju�i smadzeņu runas centrus.

Un tomēr tas bija nenoliedzams fakts ikvienā bērnu psihiatra kabi�netā reizēm mēdz iesoļot pa kādam mazam pacientam, kur� vienā jaukā dienā ņēmis un pārstājis runāt. Turklāt bez jebkāda redzama iemesla. �ādi bērni dzen izmisumā vecākus. Un arī psihiatrus jo elektīvā mutisma izcelsme joprojām ir nedaudz mistiska un neskaidra, tāpat arī ārstē�anas metodes.

Vai bērns nerunā tādēļ, ka viņ� kaut ko slēpj? No kaut kā baidās? Vai viņ� ir piedzīvojis kādu smagu traumu? Vai viņ� kautrējas runāt, varbūt vienkār�i nespēj to darīt ?

Protams, arī manā praksē tādi pacienti bija gadīju�ies. Da�us �is sin�droms bija piemeklējis smagā formā bērni bija kļuvu�i tikpat kā mēmi. Bet citi zaudēja runas spējas skolā vai bērnudārzā, savukārt mājās viņi bija tikpat runātīgi kā vienmēr.

Tomēr neviens nekad nebija tā vienkār�i uzsācis sarunu ar mani. Ne�viens nebija teicis, lai es nesatraucos. �ie bērni vairāk nekā citi neuzticējās sve�iniekiem. Bija vajadzīgs ilgs laiks, reizēm mēne�i vai pat gadi, lai iedi�binātu kontaktu.

Neviens, izņemot Mareku.

Un pirms viņa bija vēl viens �āds pacients.

Mazā Ketrīna.

�Kādēļ viņi domā, ka tas ir mutisms?� es toreiz vaicāju Fērd�inam. Tas bija tajā pa�ā vakarā, kad viņ� pirmoreiz iedeva man princeses slimības vēsturi. Pirms visiem skandāliem, paparaci un �urnālistiem. Tie�i se�us mēne�us pirms dienas, kad es sabruku televīzijas kameru priek�ā, izmisīgi lūdzoties likt mani mierā.

�Es runāju ar karaliskās ģimenes privātārstu,� viņ� man atbildēja. �Mei�tene pēk�ņi pārtraukusi runāt. Nav reģistrētas ne traumas, ne kritieni, kas radītu aizdomas par smadzeņu bojājumiem. Un nav arī pamata domāt par autismu vai kādiem citiem attīstības traucējumiem meitene pirms tam esot bijusi aktīva, runātīga, ar savam vecumam augstu intelektu.�

Manā prātā uzzibsnīja ainas no kaut kur redzētiem televīzijas �oviem. Maza meitene gai�iem matiem, ģērbusies greznā kleitā ar zīda iz�uvu�miem, milzīgu, mākslīgiem ziediem noklātu cepuri, kas viņas piemīlīga�jai sejiņai pie�ķir mazliet komisku izteiksmi. Viņa uzsmaida televīzijas kamerai. īss, bet graciozs rokas mājiens miljoniem ļau�u, kas pie saviem ekrāniem visās valsts malās ar aizkustinājumu un sajūsmu noraugās savā mazajā princesē. Meitene ir kā radīta �ai lomai.

Un tad nākamā diena, mans kabinets Svētā Marka hospitālī. Jūtos tik satraukta, kā neesmu jutusies kop� gala eksāmeniem medicīnas fakultātē. �ī meitene, kuras seju bez mazākās minstinā�anās pazītu ikviens cilvēks visā valstī, tagad sē� man iepretim. Ne vairs greznajā kleitā, kādās viņa parasti redzama �urnālu bildēs vai televīzijā, bet glītā, gai�ā lina blūzītē. Un arī smieklīgi greznās cepures viņai nav, bet visādi citādi viņa ir tā pati mazā princese Ketrīna.

Sē� un noraugās manī. Gai�ie mati sakritu�i pār viņas pieri. Dziļas, tum�as acis. Dīvaini, es pie sevis domāju, ekrānā un bildēs viņa izskatās mazliet citāda. Tomēr tad, redzot viņu pirmo reizi, es nespēju pateikt kas tie�i bija citāds. Viņas izskatā bija kāda īpatnība, kuru nespēja uztvert kameru objektīvi un kuru varēja samanīt vienīgi klātienē.

Neesmu dro�a, vai to vispār var aprakstīt.

Es tikai skaidri zinu, ka tam jābūt saistītam ar viņas skatienu. Iespē�jams, no malas tas var izklausīties nedaudz dīvaini, bet viņas skatienā bija pārāk daudz nopietnības. Fotokameru zib�ņos to nebija iespējams sare�dzēt, bet dzīvē Ketrīnas acis �ķita pārāk tum�as viņas vecuma bērnam.

Tās bija pārāk dziļas.

Mūsu pirmā tik�anās tuvojās nobeigumam. Es uzmetu ātru skatienu taimerim tas sāka skaitīt pēdējās divas minūtes. Izjutu milzīgu atvieg�lojumu. Viņas vizīte bija sākusies jau vairākas stundas pirms meitenes iera�anās ar dro�ības dienesta suņiem, kas izo�ņāja manu kabinetu, ar vīriem tum�os uzvalkos, kuri īpa�ām ierīcēm apstaigāja klīniku, meklējot iespējamās noklausī�anās ierīces. Tad formulāri, kurus man nācās aizpil�dīt, apsolot glabāt pacienta noslēpumu, �oreiz gan zvērests bija jādod nevis Hipokratam, bet Anglijas karalienei. Visbeidzot pati princese gu�vernantes un divu auklī�u pavadīta, viņa dro�i, bez mazākā mulsuma bija iesoļojusi manā kabinetā. Un klusējusi.

Viņa nebija izteikusi nevienu vārdu, nevienu zilbi. Kā pirms tam bija apliecinājis karaliskās ģimenes ārsts �ī klusē�ana ilga jau vairāk nekā trīs nedēļas, iedzenot visu karaļnamu �ausmās un no publikas acīm rūpīgi slēptā izmisumā.

īstā apburtā princese, pie sevis nodomāju.

�Paldies, ka devi man laiku un piedalījies �ajā sesijā,� es teicu. �Ļoti priecā�os, ja atnāksi arī nākamreiz. Tev �eit nav nekas jāsaka, ja nevēlies, lai arī es, protams, tikai priecā�os, ja tu gribēsi man kaut ko pastāstīt. Vienalga, lai kas arī tas būtu. Un atceries, ka manā kabinetā ir maģiskas sienas lai ko arī tu �eit teiktu, tās visu paglabā sevī un nekad, nekad ne�vienam citam par to neļauj uzzināt.�

Stāsts par brīnumainajām sienām bija standartfrāze, ar kuru es parasti nobeidzu sesijas bērniem, kuri cieta no saskarsmes traucējumiem. Ta�u mazo princesi, �ķiet, tajā kaut kas īpa�i uzrunāja. Viņa pēk�ņi saliecās uz priek�u. Mazais deguntiņ� saraucās, kā ap�aubot manis teikto.

�Un tāpēc arī �eit ir uzzīmēts pūķis,� sacīju viņai, piebikstot ar pirkstu hospitāļa emblēmai uz sava halāta. �Vai zini, ko pūķis dara?�

Nekādas reakcijas. Lai arī meitene tagad ir pati uzmanība.

�Pūķi spļauj uguni un sargā dārgumus. Tādēļ mums ir pūķis, kur� sar�gā visus noslēpumus, ko bērni �eit pasaka. Neviens nekad nevar tikt tiem klāt.�

Taimeris rāda, ka laiks ir galā. Es uzsmaidu Ketrīnai un noliecos, lai atzīmētu norādes viņas slimības vēsturē.

Te pēk�ņi atskan meitenes balss.

�Daktere Redstona,� viņa saka. �Iepriek� es nebiju princese.�

23

Pulkvedim bija visai attāls priek�stats, kas ir sociālie tikli.

Viņ� pats tos nelietoja.

Zinot tikai teorētiski, kas ir Tivitter vai Facebook, viņ� īsti nespēja sa�just, kā funkcionē �ī pasaule, tomēr, neraugoties uz to, tie�i pulkvedis uzstāja, ka Latvijas policijā jābūt cilvēkam, kas nodarbojas tikai ar sociā�lajiem tīkliem.

Rīgā atrodas FIB reģionālā pārstāvniecība. Reizumis viņi nāca pie pulkve�a pieklājības vizītēs, reizumis arī pēc informācijas.

Pulkvedis bija iemācījies, ka ik reizi noteikti vajag izmantot, lai kaut ko palūgtu. Ņemot vērā, ka Latvija skaitījās liels ASV draugs, parasti �o to arī izdevās dabūt. Visvieglāk bija dabūt apmācības personālam un tehniku laboratorijām un izlūko�anai. Pulkvedis pats bija izmantojis ie�spēju uz amerikāņu rēķina mācīties angļu valodu. Divpadsmit mēne�u intensīvie kursi, no kuriem viens norisa Londonā, bija ļāvu�i viņam pat mazliet ielauzīties angļu mēlē. Trūka vienīgi iespēju runāt. FIB pārstāvji pulkvedim nelikās pa�i interesantākie sarunu biedri, bet, svarīgākais, viņ� nevēlējās dibināt ar tiem personīgas attiecības. Politika, izlūko�ana ar to lai nodarbojas priek�niecība, viņ� mēdza teikt.

Reiz amerikāņi pa�i bija piedāvāju�i apmācīt Latvijas policijai sociālo tīklu analītiķus. Pulkvedis tajā brīdī pat neapjauta, kas tie tādi varētu būt, ta�u uzreiz piekrita.

Tā nu viņa priek�ā tagad sēdēja ser�ants Edijs Ozoliņ�, FIB apmācīts augstas klases speciālists jomā, par kuru pulkvedim bija vien aptuvena nojausma.

No vienas puses, pulkvedis bija lepns, ka Latvijas policija iet kopsolī ar mūsdienu tendencēm, ko viņ� mēdza uzsvērt atskaitēs un sarunās ar ministriju, no otras viņam tas īsti nepatika, jo, ja Edijs Ozoliņ� gribē�tu, viņ� varētu padarīt pulkvedi par muļķi, sastāstot viņam jebko, turklāt pulkvedim nekas cits neatliktu kā ticēt viņam uz vārda.

Pulkvedis apzinājās, ka komandieris nekad un nekādos apstākļos ne�drīkst nonākt tādā situācijā, tomēr tā nu tas bija izveidojies. Pulkvedis cerēja, ka darba gaitā apgūs un sapratīs sociālo tīklu padarī�anu, bet pa�gaidām tam nebija atlicis ne laika, ne enerģijas.

-�� Nu? pulkvedis ierasti strupi aizsāka sarunu.

-�� Esmu izveidojis pirmos tīklus, ser�antam Edijam līdzi bija lapas, uz kurām ar smalkām līnijām bija savienoti da�ādi punkti. Pulkve�aprāt, tā varētu izskatīties reisu mar�ruti starp Eiropas lielākajām lidostām.

-Nu?

-�� Par noslepkavoto daudz nekā nav. Profils draugiem.lv koris, mū�ziķu aprindas, nekādu sakaru ar sve�ām pasaulēm, nekādu vētrainu attie�cību, vispār nekā aizdomīga. Profesors pats gan dzīvē, gan arī virtuālajā pasaulē spo�s, interesants, erudīts, komunikabls, koķetē ar sievietēm. Arī nekādu pārsteigumu. Dēls Maksis te jau interesantāk. Profilu ar savu vārdu viņam nekur nav, par viņu vispār internetā ļoti maz informācijas, bet, tā kā mums ir viņa dators, es noskaidroju, ka ar sve�iem vārdiem viņ� ir bijis ļoti aktīvs. Maksis gan ir kontaktējies ar daudzām sve�ām pasaulēm.

-�� Kādām sve�ām pasaulēm? nesaprata pulkvedis. Edija izteikums viņam asociējās ar lidojo�ajiem �ķīvī�iem vai kaut ko tamlīdzīgu.

-�� Ar to es apzīmēju cilvēkus vai ļau�u grupas, kuri pārstāv pilnīgi citas intereses un kuriem ir pilnīgi at�ķirīgs sociālais un ekonomiskais stāvoklis nekā objektam.

-Jā? Ar ko tad viņ� kontaktējas?

-�� Pirmkārt, viņ� ir karatē meistars, �otokana otrais dans, diezgan augsts līmenis, ņemot vērā, ka viņam ir arī citas intereses, piemēram, Lat�vijas politika. Viņ� bijis aktīvs vairāku Latvijas antifa�istu un krievvalodīgo tiesību aizstāvē�anas politisko organizāciju atbalstītājs. Vēl viņ� ir aizrāvies ar Krav Maga.

-�� Ar ko ? pulkvedis atkal nesaprata.

-�� Tas ir �obrīd tāds modes kliedziens cīņas mākslu aprindās Izraēlas armijas tuvcīņas skola. Bet tas viss vēl ir nieks. Es izmantoju veco triku ar internetbankas IP adresēm. Tas ir, es pieprasīju no bankas informāciju par visām IP adresēm, no kurām viņ� jebkad pieslēdzies savai internetbankai, lai uzzinātu, vai mums ir pieeja pie visiem viņa lietotajiem datoriem. Iz�rādījās, ka viņ� bie�i lieto datoru sabiedriskas organizācijas Latvijas an�tifa�istu savienības telpās. Tajā datorā atklājās jau pavisam interesantas lietas. Viņ� ir pastiprināti interesējies par Izraēlas izlūkdienesta Mossad vēsturi. Uzturējis un, galvenais, finansējis atsevi�ķus Mossad vēstures pēt�niekus un mājaslapas, kas veltītas �ai tēmai. Daudz kontaktējies ar Mossad draudzīgiem vēsturniekiem. Viņ� ir vācis materiālus, kā Mossad atrada un iznīcināja latvie�u kara noziedznieku Herbertu Cukuru, un ļoti aktīvi se�kojis līdzi latvie�u antisemītu un nacionālistu interneta vietnēm, piemē�ram, tādām kā tautastribunals.eu, kas popularizē uzskatu, ka Cukurs bija latvie�u tautas varonis un visu Latvijas nelaimju cēlonis ir ebreji un tas, ka visi komunisti netika nogalināti jau deviņdesmito gadu sākumā. Latvijas krievus viņi, piemēram, dēvē par �kriev�īdu piekto kolonnu, kas izvaro latvie�u tautu�, publicē Cionas gudro protokolus un tāda garā. Lūk, Mak��a vadītie antifa�isti nemitīgi ir rakstīju�i ziņojumus Dro�ības policijai, iesniegumus prokuratūrā par naida kurinā�anu, regulāri centu�ies izjaukt nacionālradikāļu organizētos mītiņus un pasākumus. Dro�ības policija viņus monitorē pastāvīgi.

-�� Kurus, nesaprata pulkvedis, antifa�istus vai nacionālradikāļus ?

-�� Abus. Man nav pieejas tiem failiem, jums pa�am tie jāpieprasa, bet ir skaidrs, ka Dro�ības policija no viņiem nenolai� acu.

-�� Skaidrs, norūca pulkvedis. Ak tad tāpēc Reiniks gribēja steidzami tikties. Tā tikai man trūkst, domāja pulkvedis, mēs esam pussolīti no tā, lai parādītos versija, ka patiesībā uzbrukums bija vērsts pret Maksi, nevis klavierskolotāju. Slaveno latvie�u antifa�istu, ebreju Maksi �apiro, gribēja no�aut latvie�u nacionālo ekstrēmistu snaiperi. Ja tāda versija parādītos, Krievija nelaistu garām iespēju uzpūst starptautiska mēroga skandālu.

Pulkvedis atcerējās, ka Kristīne bija ilgi apskāvusi Maksi pirms �āviena, pēc tam apsēdusies, tad negaidīti atkal it kā piecēlusies. Atlika vien pazibēt �ādai versijai kaut neoficiālai, kaut tikai domās -, lai nākamajā dienā par to runātu visa pilsēta, rakstītu visas avīzes un interneta portāli, bet, sākot no aiznākamās dienas, pulkvedim augas dienas nāktos pavadīt ministrijā, FIB pārstāvniecībā, sarunās ar politiķiem, �urnālistiem un sazin ko vēl.

Jau tagad viņam likās, ka Vanaga skatienā, kad viņ� ieteica pulkvedim aprunāties ar sociālo tīklu analītiķi, nozibinājās kaut kas nebēdnīgs. Tajā pa�ā laikā Vanags bija pelnījis pateicību, ka bija ieteicis satikties ar ser�an�tu Ediju uzreiz. Ja �itais hipsters sāktu atskaitīties sapulcē, katrā teikumā nevērīgi piesaukdams antifa�istus, kriev�īdu piekto kolonnu, Mossad un latvie�u tautas tribunālu, un darītu to tik nevērīgi, it kā apspriestu ātruma pārkāpumu statistiku, nelaimi vairs nevarētu novērst.

-�� Pietiek, teica pulkvedis. Mierīgi, nepaceļot balsi, skatoties ser�anta acīs ar smagu, melnu skatienu. Pietiek. Paldies par darbu. Tagad klau�sies mani uzmanīgi. Tu nāksi uz izmeklē�anas grupas sapulcēm, bet nekad tajās nerunāsi. Tu par visu atskaitīsies tikai man personiski. Saprati ?

Ser�ants Edijs vēl nekad nebija saskāries ar pulkvedi un vispār ne ar vienu cilvēku, kas runātu ar �ādu stingrību balsī.

Katrs pulkve�a teikums nez kāpēc izklausījās kā nāves drauds vai kā lāsts.

-�� Jā, �ef, ser�ants murmināja, nesaprazdams, ar ko izpelnījies tik skarbu toni. Viņam ta�u nebija ne mazākā nolūka kaitēt izmeklē�anai, izturēties vieglprātīgi vai neievērot slepenību. Kāpēc ar viņu jārunā �ādā manierē? Viņ� būtu sapratis arī, ja vienkār�i piekodinātu nesaki nevie�nam. Vai tad viņ� kādreiz nebūtu ievērojis kaut ko vai pārkāpis?

-�� Vai tu tie�ām saprati, ko es gribu? pulkvedis atkārtoja jau mierī�gākā balsī. Tikai ar mani tu vari runāt par �īm tēmām, par Herbertu Cukuru, par visu, kas skar ebrejus. Skaidrs?

-�� Jā, es sapratu.

-�� Ar ko tu vēl esi runājis par�

-�� Es visu saprotu, �ef, ser�ants Edijs neļāva pulkvedim pabeigt. Es visu saprotu, esmu runājis tikai ar Vanagu, izstāstīju viņam apmēram to pa�u, ko tagad jums, tā bija kļūda, tas neatkārtosies, �ef. Nekādā gadījumā neatkārtosies.

-�� Labi, ej, rīt ziņosi, kas jauns.

Pulkvedis centās nomierināties. Nu, kādi vēl antifa�isti, kur var tā ne�veikties, tagad �ī slepkavība nekādā gadījumā nedrīkst palikt neatklāta, citādi baumas agrāk vai vēlāk aizklīdīs līdz sabiedrības un mediju ausīm, un tās būs nebeidzamas galvassāpes. Te savu degunu bāzīs ne tikai Latvijas �urnālisti vien, visi kaut ko rakstīs, baumos, izvirzīs versijas, un viņ�, pulk�vedis, būs �malējais� tas, kuram nāksies atbildēt par visu. Ja vien viņ� nebūs atklājis �o slepkavību, savācis pierādījumus un notvēris slepkavu.

Viņ� zvanīja Vanagam.

24 .

�Labrīt, daktere Redstona!� Megija uzsmaidīja, kad no rīta atvēru klī�nikas durvis. Ģērbusies, kā parasti, īsā, vasarīgā kleitiņā, viņa tomēr izska�tījās mazliet sagurusi. Mati steigā pieglausti, zem acīm tum�i loki. Likās, viņai skolas brīvlaikā nav uzradusies neviena aizrau�anās, kam veltīt savu brīvo laiku, un tas mani nedaudz satrauca.

�Megij, tu ta�u zini, ka tev �eit ir brīvais grafiks. Paņem kādu dienu brīvu, aizbrauc iepirkties uz Liverpūli, aizej tepat ar draugiem uz kino.� �Bet jūs ta�u netiksiet bez manis galā,� viņa mēģināja pajokot, tomēr viņas balsī samanīju skumīgu pieskaņu. Ņemot vērā meitenes iepriek�ējo traumatisko pieredzi, tā nebija laba zīme. Nodomāju būs kādu dienu jāatrod brīvāks brīdis un jāaprunājas ar viņu. Rūpīgāk jāpaseko līdzi Megijas domām un sajūtām. Lai arī viņa katru dienu bija tepat manu acu priek�ā, tomēr izskatījās, ka esmu palaidusi garām kādas svarīgas pārmai�ņas meitenes dzīvē.

�Kā mums �odien izskatās grafiks ?�

�No rīta jums ir divi pacienti, bet divpadsmitos pierakstīju Patrīciju, kurai toreiz lūdzāt pārcelt vizīti.�

�Lieliski, paldies,� es teicu. �Kad atnāk pirmais, sūti viņu iek�ā kabinetā.� Novilkusi jaku, es piegāju pie izlietnes kabineta stūrī, lai nomazgātu rokas. No spoguļa virs izlietnes mani sveicināja vakar izdzertā vīna drus�ku sagumzīta, bet kopumā joprojām itin pievilcīga sievietes seja īsi ap�griezti un �ķipsnās pabalināti mati (mazpilsētas frizieri strādāja ne sliktāk par londonie�iem, kaut reizes �etras lētāk), plati vaigu kauli (skotu un īru jaukto asiņu mantojums) un biezas, izteiksmīgas lūpas (sveiciens manai vecmāmiņai no mātes puses!). Nospriedu, ka attēlam spogulī varētu dot ne vairāk par �etrdesmit gadiem, lai arī zināju, ka pēc dokumentiem �etr�desmitie pavisam drīz būs jau pusē.

Bet no turienes tikai īss brīdis līdz piecdesmit, un tad jau skaties dak�tere Redstona būs sasniegusi pensijas vecumu! Tomēr vēl joprojām tu dzīvo viena, Sāra. Vai tie�ām vēlies vecumdienas sagaidīt vientulībā? Kaut gan, ja tā padomā, ja reiz tu esi viena 45 gados, tad labāk sāc aprast ar vientu�lību. Lolot vēl kādas cerības būtu diezgan naivi. It īpa�i, dzīvojot tik mazā pilsētiņā kā �ī.

Ja nu vien cerēt uz kādu sirmu kungu, ģērbu�os augstu pāri viduklim uzraustās biksēs un mednieka būti galvā, kuru iepazīsi senioru grāmatu klubiņā, kad no rītiem tik vien būs atlicis kā apmeklēt vietējo bibliotēku.

Pirmie divi pacienti bija tuvējās apkaimes pui�eļi, abi cieta no vieglas pakāpes sigmatisma jeb, vienkār�ā valodā runājot, �ļupstē�anas. Es viņus vingrināju ar tauriņa paņēmienu izklājot mēli pār zobiem kā tauriņu uz ziedlapas, bērnam jāmēģina izdabūt no savas mutes pēc iespējas skaidrā�ku �s� skaņu. Vingrinājums, kā ar lielu prieku secināja abi pacienti, izrā�dījās diezgan efektīvs, lai arī pēc viņiem uz mana rakstāmgalda palika pa sīkai siekalu peļķītei.

Patrīcijai, vietējā radio dīd�eja meitai, bija smagāka problēma. Lai arī viņas runas defekts bija līdzīgs kā abiem iepriek�ējiem pacientiem, tomēr līdz �im neviens vingrinājums nebija līdzējis. Tas tikai apstiprināja manu versiju, ka Patrīcijas gadījumā runa ir par neapzinātu psiholoģisku pret�reakciju. Visticamāk, tas bija veids, kādā meitene centās pievērst tēva uz�manību.

Nekādiem vingrinājumiem �ādās situācijās nebija jēgas. No svara bija vien kontakta iedibinā�ana ar bērnu. Pareizāk sakot ar viņa vecākiem.

�Vai �odien labāk gribi paspēlēties smil�u kastē vai pakrāsot bildes?� es viņai vaicāju, kad aiz meitenes aizvērās mana kabineta durvis. Viņas tēvs vietējā mēroga zvaigzne un Vestportas slavenība kā vienmēr, pa�lika gaidīt ārpusē.

Meitene pamāja smil�u kastes virzienā, un es viņai iedro�ino�i uzsmai�dīju. Vērojot, kā Patrīcija glītās rindās kārto smil�u terapijas rotaļlietas, viņa man atgādināja mazo Ketrīnu. Abas meitenes bija līdzīga vecuma. Abām bija mīksti, gai�i mati un piemīlīgas sejiņas.

Nav jābūt psihoterapeitam, lai redzētu, ka tu vienkār�i centies atrast attaisnojumu. Patrīcija tev atgādina par Ketrīnu, jo tev PILNĪGI VISS atgādina par Ketrīnu. Visvairāk jau Mareks. Tu atkal esi tajā iek�ā līdz ceļiem. Vismaz esi tik drosmīga un atzīsti to pati sev.

�Man ne�ķiet, ka princesei ir noteikta pareiza diagnoze. Tas nav elektīvais mutisms,� es teicu Fērd�am tās dienas vakarā, kad norisa pirmais mazās princeses Ketrinas terapijas seanss.

�Mhm,� viņ� domīgi pamāja ar galvu. Mēs sēdējām viņa kabinetā. Es vienā galda pusē, viņ� pretējā. Aiz loga jau krēsloja, cauri tum�ajiem mākoņiem varēja redzēt blāvu mēnessgaismu. Mēs, kā parasti, bijām aiz�kavēju�ies ilgi pēc darba dienas beigām. �Un kas tev liek tā domāt?� �Viņa ar mani sāka runāt. Viņa pateica veselu frāzi.�

Fērd�s strauji palūkojās manī ar savām tum�ajām acīm. Beidzamo dienu rūpes, kas viņa pierē bija ievilku�as da�as tikko manāmas rieviņas, pie�ķīra Fērd�a sejai skarbāku, bet tajā pa�ā laikā vīri�ķīgāku izteiksmi. �Bērni ar mutismu nezaudē runas spējas pilnībā. Zināmos apstākļos viņi spēj komunicēt.�

�Precīzi! Da�reiz viņi saglabā spēju sarunāties ar tuvākajiem ģimenes locekļiem. Reizēm viņi atgūst runu pazīstamā vidē, kurā jūtas netraucēti un dro�i. Bet medicīnas literatūrā vēl nav fiksēts gadījums, kad bērns ne�spētu sarunāties ar vecākiem, toties uzsāktu sarunu ar terapeitu, kuru viņ� redz pirmo reizi.�

�Elektīvo mutismu sāka pētīt salīdzino�i nesen. Tu zini to labāk par mani, Sāra. Varbūt mums ir darī�ana ar kādu robe�gadījumu?�

�Es saprotu, ka tu nevēlies ap�aubīt karaliskās ģimenes ārsta diagnozi,� es teicu, apsēzdamās vienā no Fērd�a kabineta apmeklētāju krēsliem, pēc garās dienas vairs īsti neturēdamās kājās. �Es, protams, veik�u visrūpīgāko diagnostiku, pirms izdarī�u slēdzienu. Bet �ajā gadījumā vari paļauties uz mani tas nav elektīvais mutisms.�

�Kas tad tas ir?� Fērd�s pienāca man klāt un pietupās. Viņa seja tagad atradās vienā līmenī ar manām krūtīm. Tik tuvu, �ķiet, mēs vēl nekad ne�bijām biju�i. Lai arī starp mums alla� bija valdīju�as koleģiāli draudzīgas attiecības, tomēr darba vietā Fērd�s līdz �im vienmēr bija ievērojis korek�tu distanci. Pat gadījumos, kad otra iesaistītā puse ne tuvu nebūtu iebil�dusi pret nelielu distances samazinā�anu.

�Es to vēl nezinu. Pagaidām man nav ne mazākās jausmas.�

�Ir kādi minējumi ?�

�Nē, bet��

�Jā, Sāra?�

�Viņa pateica ļoti dīvainu lietu. Bērni viņas vecumā parasti neko tādu nerunā. Tas stipri pārsniedz fantāzijas robe�as.�

�Kas tas bija?� Fērd�a acīs iedegās sīkas, nepacietīgas uguntiņas. Viņ� pēk�ņi uzlika savu labo roku uz mana ceļa, liekot man sarauties kā no spē�ja strāvas trieciena. Es cerēju, izmisīgi cerēju, ka viņ� manu satraukumu nebūs pamanījis. �Ko viņa teica, Sāra?�

�Ketrīna runāja par laiku pirms vairākiem gadiem.�

Fērd�s atgāza galvu, tad strauji piecēlās un noņēma plaukstu no mana ceļgala. Nesapratu, vai jutos atvieglota vai sarūgtināta par to, ka �is ķer�meņu kontakts bija norisinājies tik īsu brīdi.

Roka uz ceļgala. Ķermeņu saplū�ana. Tev vajadzēja apstāties tajā pa�ā bridi, Sāra. Tajā brīdī kaut kas notika. Kaut kas tum�s un neatgriezenisks. �Viņa teica��

�Viņa teica, ka agrāk neesot bijusi tā pati persona, kas viņa ir tagad,� Fērd�s pabeidza manā vietā.

25 .

Tā pulkvedis nonāca policijā.

Sākumā strādāja OMON, bija rotas komandieris, tad viņam ieteica iestāties augstākajā policijas skolā.

Viņ� tā ari izdarīja un pēc beig�anas saņēma norīkojumu darbam Rīgā, kas tolaik vēl bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas galvaspilsēta.

Kad Padomju Savienība sabruka, viņ� palika Rīgā, ar laiku iemācījās latvie�u valodu, nokārtoja eksāmenus, ieguva Latvijas pilsonību.

Protams, viņ� nevarēja nedzirdēt latvie�u politiķu un lielas latvie�u sabiedrības daļas atgādinājumus, ka �ī ir latvie�u valsts, ka krievi, kas ie�brauku�i padomju varas gados, ir okupanti un piektā kolonna, daudzi neslēpa uzskatu, ka Latvijas krieviem pienāktos pārcelties atpakaļ uz Krieviju. Tomēr krievu bija gandrīz puse no valsts iedzīvotājiem, tāpēc arī visnacionālistiskāk noskaņotajiem latvie�iem nācās pieņemt viņu pastāvē�anu.

Pāris rei�u pulkve�a tautība un Afganistānas apbalvojumi ministrijas kuluāros iedvesmoja sarunas, vai viņu var uzskatīt par gana uzticamu Lat�vijas valstij un tik augstam amatam, ta�u, ņemot vērā, ka ar NATO noslē�pumiem viņam jāsaskaras nebija, kā arī viņa autoritāti ierindas policistu vidū, komandiera talantu, disciplīnu un kārtību, kādu viņ� nodro�ināja sev pakļautajās struktūrās, �īs runas nebija nekā materializēju�ās.

Kar� vēl ilgi atgādināja par sevi. Saklausot helikoptera motora un lidskrūves radīto troksni, pulkvedis mū�dien pieķēra sevi, ka pēc skaņas spēj noteikt, cik tālu un cik augstu tas atrodas, kāda tipa, tuk�s vai ar kra�vu. Rīgā viņam vienreiz nācās mainīt dzīvesvietu, lai naktīs nedzirdētu, kā lidostā nosē�as lidma�īnas. Bija grūti, ta�u apmēram desmit gadu laikā kar� atkāpās. Viņ� bija kļuvis par policistu. No Afganistānas biedriem ti�kai D�amats �ad tad piezvanīja. Viņ� Maskavā strauji virzījās pretī savai ģenerāļa zvaigznei. Viņi apņēmās satikties vismaz reizi gadā, ta�u satikties tā arī nekad nesatikās.

Pulkvedis bija divus metrus un divus centimetrus gar� un svēra 133 kilogramus.

Sākumā viņ� mazliet pārdzīvoja sakropļoto ausi un rētu un, sarunā�joties ar cilvēkiem, centās pavērst pret tiem veselo vaigu. Viņ� cerēja, ka varēs uzaudzēt bārdu, lai rētu nomaskētu, ta�u kā par spīti tie�i uz rētas bārda neauga, tāpēc turpmāk pulkvedim nācās skūties divreiz dienā, lai ar rugājiem apaugu�ais vaigs neizceltu otra vaiga defektu. Ar gadiem rēta bija kļuvusi mazāk uzkrīto�a, turklāt izrādījās, ka tā nekļuva par �ķērsli attiecībās ar sievietēm, par ko viņ� bija baidījies.

Būtu, protams, pārspīlēti teikt, ka sievietes liptin lipa ap pulkvedi, ta�u nebija arī tā, ka tās riebumā novērstos vai vairītos no viņa. Glu�i pretēji, pulkvedis bija pamanījis, ka nereti sievietes noraugās uz viņu ar īpa�u interesi. Iespējams, tas bija tāpēc, ka pulkvedis cītīgi gādāja par savu fizisko formu un viņa apģērbs, apavi un matu griezums vienmēr bija ideāli tīrs un kārtīgs. Viņa formas bik�u buktes alla� bija glu�i vai �iletes asumā. Arī pulkve�a krekliem bija iegludinātas buktes uz rokām no pleca līdz elkonim, iespējams, lai uzsvērtu, ka tic gludināti pirms da�ām stundām. Viņa apavi bija vienmēr nospodrināti �ilbino�i melni, nagi nogriezti līdz ar pa�iem pirkstu galiem un apstrādāti ar vīlīti.

Tā visa rezultātā pulkve�a tēlā bija kaut kas pretrunīgs.

No vienas puses muskuļotās rokas, kakls, stāja, rētas un smagais karu pieredzēju�a cilvēka skatiens izstaroja brutalitāti un pastāvīgu gatavību varmācībai.

No otras viņ� bija stalts, 52. gadus vecs, basā runājo�s, labi ģērbts, kopts un dzīvē daudz pieredzējis vīrietis, no kura dvesa pārliecība un dro��ības sajūta.

Pulkvedis bija iemācījies lieliski izmantot abas �īs sava rakstura �ķaut�nes. Vajadzības gadījumā viņ� gan spēja būt pieklājīgs d�entlmenis, labs virsnieka piemērs padotajiem un izpildīgs padotais priek�niecības acīs, bet citreiz savukārt rupj�, agresīvs un fiziski spēcīgs tēvainis ar rētainu vaigu un izkropļotu ausi.

Pulkvedis nejūsmoja par Padomju Savienības sabrukumu. Padomju Savienībā viņam nebija klājies slikti. Tad viņ� savā vietā jutās daudz dro��āk un pārliecino�āk. Kas tagad ir labāks? Algas mazas, policisti padarīti par nabagiem, pat formas netiek laicīgi nomainītas, visi staigā no�ļuru�i. No algas tikko sanāk īrei un ēdienam, pat nodzītai ma�īnai jāņem kredīts uz desmit gadiem. Kāda jēga izmaksāt ma�īnas kredītu, kad tai jau vairāk par piecpadsmit gadiem? Nav jābrīnās, ka lielākā daļa policistu piestrādā�ja kaut kur cituviet ārpus policijas. Kas tā par kārtību? Datoru tikpat kā nav, rācijas, transports viss vecs un nolietots, darbinieku nepietiek.

Pulkvedis pēc tautības bija krievs. Varbūt, bijis viņ� latvietis, justos ci�tādi, bet tagad� Bardaks, vienvienīgs bardaks. Skaļi, protams, neko tādu teikt nedrīkstēja. Atlaidīs uzreiz, un tomēr kas tad te ir labāk? Viņ� pat neatļāvās nevienam teikt, ka vēlē�anās alla� ir balsojis par vienīgo par�tiju, kas aizstāvēja Latvijas krievu intereses, ari tāda atzī�anās draudētu ar nepatik�anām un viņa lojalitātes valstij ap�aubī�anu. Vēl sauc to par demokrātiju�

Kad Latvija atguva neatkarību, da�u gadu laikā tapa skaidrs, ka, ne�zinot latvie�u valodu, policijā strādāt nevarēs, tāpēc pulkvedis iemācījās latviski. Tas izrādījās vieglāk, nekā viņ� bija domājis, un, lai arī dusmu brī�os viņ� lāgiem pārgāja uz krievu valodu, kuru Latvijā �ā vai tā zina lielākā daļa iedzīvotāju, darbā viņ� alla� runāja latviski, pat ja arī padotais bija krievs un vieglāk būtu saprasties krieviski.

Vadība �ādu attieksmi vērtēja augstu.

Tomēr gadījās atsevi�ķas situācijas, kad pulkvedis runāja krieviski.

�odien pulkvedis bija sarunājis tik�anos ar Narkotiku apkaro�anas no�daļas vadītāju majoru Jevgeņiju Ostapenko.

Viņi bija kopā mācīju�ies Minskas milicijas akadēmijā, Ostapenko arī bija krievs, un viņi sapratās arī tajos jautājumos, kurus latvie�u vai priek��niecības klātbūtnē nedrīkstēja pat pieminēt.

Viņi tikās nevis pulkve�a kabinetā, bet �autuvē.

Pulkvedis bija nolēmis pavērot Elizabeti. Viņam vajadzēja palīdzību.

-�� Man te ir viens zaķītis, viņ� teica. Vajadzētu papētīt.

Neko nevajadzēja paskaidrot, un kolēģis neko sīkāk netaujāja.

Pulkvedis lūdza Ostapenko ierosināt fiktīvu operatīvās izstrādes lietu. Pareizāk sakot, par fiktīvu to nemaz nevarētu dēvēt. Viss norisa oficiāli narkotiku apkarotāji noformēja it kā no aģenta saņemtu informāciju, ka teātra jauno aktieru aprindās kāds izplata narkotiskās vielas, tostarp nar�kotiku nelegālajā apritē svarīga loma atvēlēta Elizabetei.

Tiesnesis apstiprināja operatīvo darbību veik�anu, viss norisa likumī�gi. Neviens nekad neko nepārbaudīja, bet, ja arī pārbaudītu, nekādus pār�kāpumus neatrastu. �āda prakse Latvijas policijā un specdienestos nebija retums.

Reiz gan izcēlās skandāls, kad da�i finan�u policisti pēc kādas ietek�mīgas personas pasūtījuma bija sāku�i noklausīties pazīstamas �urnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunas, pa�i pikantākie ieraksti, kuros viņa deta�ļās stāsta māsai par to, kāds sekss ar diviem vīrie�iem vienlaicīgi viņai bijis Drēzdenē, un virkne sarunu ar citu �urnālisti Baibu Strautmani presē ne�maz neparādījās, ta�u ar to, kas parādījās, skandālam pietika. Narkotiku lieto�ana, valsts noslēpuma iegū�ana no korupcijas apkarotājiem ne�viens neko tādu nebija pirms tam dzirdējis.

Izpildītājus toreiz pat tiesāja, �urnāliste saņēma Latvijas mērogiem milzīgu kompensāciju, bet ar to arī viss beidzās, un dzīve atgriezās vecajās sliedēs, jo, galu galā, �āda kārtība bija izdevīga pie varas eso�ajiem. Fiktīvo operatīvo lietu absolūtais vairākums bija saistīts ar kompromata meklē�a�nu par politiskajiem konkurentiem, nevalstisko organizāciju aktīvistiem, �urnālistiem, bagātiem uzņēmējiem. Reizumis, protams, augsti stāvo�as policijas amatpersonas �o valstī ieviesto sistēmu izmantoja arī savā labā kā �oreiz pulkvedis.

Kolīdz cilvēks, kura interesēs informācija tika vākta, bija apmierināts vai vienkār�i pārstāja maksāt, tika sacerēts dokuments, ka informācija nav apstiprinājusies, un operatīvo lietu izbeidza. Neviens no uzraugiem par to nebrīnījās reizēm nepiecie�ams ārkārtīgi daudz laika, lai savāktu in�formāciju par narkotiku izplatī�anu, korupciju vai tamlīdzīgām sare�ģī�tām lietām.

Aģenta vārds, no kura saņemta informācija, lietā bie�i vien pat nepa�rādījās. Pietika ar virsnieku, kura vadībā tiek risināta lieta un kura labā it kā strādā aģents.

Latvijas policija, īpa�i pēc zoo6. gada NATO samita Rīgā, tika apgā�dāta ar visjaunāko elektroniskās izseko�anas aparatūru.

Viņi varēja redzēt un dzirdēt visu, ko vien vēlējās.

Un pulkvedis bija nolēmis uzzināt visu par jauno aktrisi.

-�� Ierakstus pa taisno man, viņ� piekodināja. Tas ir privāti.

Ostapenko pamāja.

-�� Floti vajadzēs? viņ� vaicāja.

Par floti Latvijas policistu �argonā sauca specializētu kriminālpolicijas struktūrvienību, kas nodarbojās ar personu fizisku izseko�anu un novēro��anu. Tie bija cilvēki, kas ar kājām vai ma�īnās izsekoja operatīvās izstrādes objektus visu Latvijas dro�ības iestā�u vajadzībām. Jautājums bija būtisks, jo viena lieta bija telefonsarunu noklausī�anās, ko īstenoja Satversmes aiz�sardzības birojs un kas bija tehniski vienkār�i un neprasīja daudzu cilvēku iesaistī�anu, bet pavisam kas cits iesaistīt vēl vienu struktūrvienību.

-�� Nē, tikai sarunas.

Ostapenko atkal pamāja, un viņi �ķīrās.

�Gribu tevi satikt,� pulkvedis uzrakstīja Elizabetei īsziņu. Tad atce�rējās, ka tagad arī Ostapenko to lasīs, izdzēsa un uzrakstīja jaunu: �Kad satiekamies?�

27 .

Sliktās ziņas ar to nebeidzās.

Kriminālistu slēdziens bija skaidrāks par skaidru Kristīne nav noga�lināta no atrastās Dragunova sistēmas snaipera �autenes.

�auts bija vai nu no īpa�i Krievijas specdienestu vajadzībām ra�otā automāta Вал, vai arī no Krievijas specdienestu snaipera �autenes BCC (Винтовка специальная снайперская), ko dēvēja arī par Винторез.

At�ķirībā no Dragunova sistēmas snaipera �autenes �ie bija salīdzino�i moderni iero�i, kas pieņemti Krievijas specdienestu bruņojumā 1987. gadā.

�iem iero�iem Krievijā tika ra�otas īpa�as tā sauktās zemskaņas lodes.

Tās bija lodes, kuras lielāka svara, izmēra un citu īpatnību dēļ izlidoja no stobra nevis ar ātrumu 700-800 metru sekundē kā parasta lode, bet gan tikai 150 metru sekundē.

Tas sniedza divas priek�rocības. Lode lidoja pilnīgi klusu. Ievainota�jam vai apkārtējiem nebija ne jausmas, no kuras puses �āviens raidīts, tā�dēļ tie nespēja ātri reaģēt, lai izvēlētos optimālo aizstāvē�anās variantu.

Otrs iemesls �ādai lodei piemita lielāka caururb�anas jauda, citiem vārdiem, tā bija nāvējo�āka nekā parasta lode.

Protams, bija arī mīnusi.

Tāda lode ir efektīva tikai salīdzino�i nelielā 350-400 metru attālu�mā, ta�u dzīvē, kā liecināja arī �is gadījums, ar to pilnīgi pietika. Ar �ādām lodēm arī bija jāmāk apieties tām ir at�ķirīga trajektorija, un tās citādi reaģē uz vides apstākļiem. Tās ir paredzētas profesionāļiem.

Un tie�i tādu lodi kriminālisti bija izvilku�i no Kristīnes sirds.

Tas viss bija kaut kas Latvijā nekad neredzēts un nedzirdēts.

Iedomāties, ka snaiperis būtu ieradies ar divām �autenēm, no kurām vienu viņ� pēc �āviena paņemtu līdzi, bet atstātu to, kuru nemaz nebija lietojis� Absurds, vienvienīgs absurds.

Sanāk, ka biju�i divi snaiperi. Tam bija grūti noticēt.

Pulkvedis no dienesta laikiem zināja, ka armijas operācijās bie�i tika izmantoti vairāki snaiperi, lai garantētu uzdevuma izpildi.

�āva tas, kuram bija labāka redzamība, savukārt otrs nepiecie�amības gadījumā varēja raidīt vēl vienu �āvienu. Reizēm �āva abi reizē.

Bet te nenorisa kar�, un tas nebija uzbrukums prezidentam, reliģiska�jam līderim vai teroristu grupējuma vadītājam.

No�auta bija dzīvē saputrojusies klavierskolotāja. Divi snaiperi neva�rēja aiz�aut garām. Viņi no�āva tie�i to, ko vēlējās, klavierskolotāju. Kā�pēc kādam jānogalina klavierskolotāja?

Viņ� gribēja pēc iespējas drīzāk atkal aprunāties ar Kristapsoni, kas pē�tīja nogalinātās mīlas dzīvi. Cilvēki nav racionālas būtnes, tomēr, lai cik iracionāli, emocionāli un jocīgi viņi rīkotos, kaut kāds iemesls viņu izdarī�bām parasti tomēr ir. Motīvs un konteksts, kurā jebkādi notikumi kļūst ie�spējami, loģiski, izskaidrojami. Lūk, kā �obrīd pulkvedim pilnīgi pietrūka.

Viņ� izsauca gan Kristapsoni, gan arī Vanagu. Viņ� gribēja vairāk sa�prast, kas īsti noticis tajā ģimenē.

Kristapsone ieradās ar biezu mapi rokās. Viņa bija izdrukājusi īsziņas, izveidojusi grafikus ar telefonsarunu bie�umu un secību, tur bija Kristī�nes mātes un abu vīrie�u pratinā�anas protokoli un izdrukas no Kristīnes profiliem sociālajos tīklos. Bija acīmredzami, ka Kristapsone ir strādājusi daudz un rūpīgi.

Pulkvedis labvēlīgi nokrek�ķinājās, tik tikko uzmetis acis �iem aprak�stītajiem un sa�vīkātajiem papīriem.

�akla, laba darbiniece, viņ� nodomāja.

Vanags, kur� bija ieradies tuk�ām rokām, uztvēris pulkve�a skatienu un �estus, sajutās neomulīgi.

Savukārt pulkvedis pamanīja, ka Vanags izskatās it kā nogrēkojies, un tas viņam patika.

Kristapsone nemanīja nekā no tā visa.

Neviens vēl nebija teicis ne vārda. Kad visi bija apsēdu�ies un iekārto�ju�ies pie apaļā apsprie�u galda, pulkvedis beidzot iesāka sarunu.

-Nu?

-�� Viss sākās pirms gandrīz trim gadiem, kad Maksis ķērās pie mājas rekonstrukcijas. Būtībā viņ� gribēja nojaukt veco ēku un tās vietā uzbūvēt jaunu, lielāku. Pa�reiz tur norit iek�darbi, Kristapsone iesāka savu stās�tījumu. Maksis pārvācās uz vecāku dzīvokli. Viņ� nolēma izmantot lai�ku, kamēr dzīvo pie vecākiem, lai ņemtu klavierstundas. Tad ari parādījās Kristīne. Viņu Maksim ieteica drauga sieva. Viņi satuvinājās, un Kristīne pat iepazīstināja Maksi ar savu māti. Māte, protams, sajūsmā un visādi iedro�ina meitu attīstīt �īs attiecības.

Kristapsone uz bridi pacēla acis no papīriem un vērīgi palūkojās pulkvedī.

-�� Pirms eju tālāk, domāju, ir svarīgi pateikt da�us vārdus par Mak�a personību. Viņ� nudien ir tie�i tāds vīrietis, kādu katra māte varētu vēlē�ties savai meitai. Iedomāsimies gudrs, sportisks, nedzer, nesmēķē, pats izveidojis veiksmīgu biznesu, turīgs, no labas ģimenes, nav meitu ģēģeris un uzdzīvotājs, mīl mūziku. Ideāls kandidāts vīra lomai un neticama veiksme Kristīnei. Kristīnes māte, kura krietni spēj iespaidot meitas dzīvi, dara visu, lai mudinātu viņu uz laulībām ar Maksi. Viss iet kā pa sviestu, bet tad parādās Mak�a tēvs. Dro�i vien iepazinās turpat dzīvoklī. Es vēl nezinu, kā tie�i un kas notika, bet Kristīne viņā iemīlējās, un viņiem sākās romāns. Kristīnes māte sākumā to nezina, ta�u meita nespēj ilgi slēpt sa�vas attiecības, un māte aiz dusmām gandrīz patriec Kristīni no mājām.

-�� Labi, pulkvedis noteica. Viņam �ķita svarīgi sarunā ik pēc brī�a bilst arī savu vārdu. Atgādināt par savu klātbūtni un faktu, kur� tad īsti nosaka sarunas virzību.

-�� Atvainojiet, ko jūs teicāt? Kristapsone bija pārāk iegrimusi savos papīros.

-�� Labi, es teicu. Tālāk, pulkvedis norūca.

-�� Te vietā pateikt da�us vārdus arī par vecākā Sapiro personību. Viņi ar dēlu nelīdzinās viens otram. Dēls ir mū�dien nopietns, disciplinēts, katru dienu trenējas, ievēro stingru dienas re�īmu, nedzer, turpretī tēvs ir kārtīgs hēdonists, viesību un sabiedrības cilvēks, vīnu pazinējs, staigā pa izstā�u atklā�anām, pieņem�anām, katru vakaru izdzer vismaz vienu, bet reizēm vairākas pudeles vīna. Nekautrīgi koķetē ar sievietēm, un �is noteikti nav pirmais gadījums, kad krāpj sievu, Kristapsone uz mirkli pieklusa un ievilka elpu.

-�� Protams, Kristīnes māte to saprot un visādi cen�as atrunāt meitu no attiecībām ar precēto vīrieti. Kristīnei, kas vispār ir klusa un kārtīga meitene, pirms �apiro dzīvē biju�as tikai vienas attiecības. Bet nu pēk��ņi viņa ir nonākusi kaislīga mīlas trīsstūra centrā. Dēls mīl viņu, viņa mīl tēvu, ar prātu piekrīt savai mātei un tai pa�ā laikā saprot, ka tas viss ne ar ko labu nebeigsies. Tāpēc viņa cen�as saraut attiecības ar tēvu un atgriezties pie dēla, un tie�i tajā brīdī viņa tiek noslepkavota. Tā, īsumā,

-�� Kristapsone paraudzījās pulkvedī un atviegloti nopūtās.

-�� īsts Purva bridējs. Arhetipiska latvie�u Kristīne� Vanags, kuru stāstījums bija acīmredzami aizrāvis, iesāka komentēt, ta�u aprāvās, sa�prazdams, ka pulkvedis nav latvietis un tāpēc nezina, kas ir Purva bridējs, bet bija jau par vēlu.

-�� Kas? pulkvedis neizpratnē paskatījās uz Vanagu.

-�� Purva bridējs. Tas ir viens no pazīstamākajiem literārajiem darbiem latvie�u valodā. Arī tur galveno varoni sauc Kristīne, viņa mīl nabagu un pļēguru, cilvēku bez rakstura. Tur arī ir māte, kas, protams, cen�as izpre�cināt Kristīni bagātajam un pareizajam. Kristīne, nabadzīte, svaidās no viena pie otra, un viss slikti beidzas. Tie�i kā �ajā gadījumā, Vanags min�stinādamies mēģināja paskaidrot.

-�� I etu �ļuhu ubiļi ? pulkvedis pat nepamanīja, ka pārgājis uz krievu valodu.

-�� Nē, nenogalināja, viņa palika ar pļēguru, un viņa nebija īsti�

-�� Tad kāds tam sakars ar mūsu gadījumu? pulkvedis neļāva Vana�gam pabeigt.

-�� Tā, vienkār�i� man tikai ienāca prātā, nomurmināja Vanags.

-�� eit arī sievietei vārds Kristīne, arī divi vīrie�i�

-�� Skaidrs, literatūrzinātniek, tu labāk runā par to, kā tas saistīts ar lietu. Tātad viņai bija romāns ar abiem vienlaicīgi, pulkvedis pievērsās Kristapsonci, ļaudams Vanagam atviegloti uzelpot.

-Jā, tā sanāk. Vismaz kādu laiku noteikti.

-�� īsta ziepju opera. Maucības perēklis. Tas dod motīvu visiem tē�vam, dēlam, sievai.

-Jā, �ef, Vanags un Kristapsone piekrīto�i māja ar galvu.

-�� Pie jums ģenerālis Jānis Rciniks, pavērusi durvis, paziņoja sekretāre.

-�� Par to mīlas trīsstūri es gribu zināt visu un sīkās detaļās, teica pulk�vedis, izvadīdams Kristapsoni un Vanagu pa durvīm. Izpētiet visu.

Dro�ības policijas priek�nieks ģenerālis Rciniks formu nēsāja tikai ļoti lielos svētkos, ikdienā viņ� vienmēr bija uzvalkā. Rokā viņam bija ar rāvēj�slēdzēju aizdarīta dokumentu mape.

-�� Sveiks, ģenerālis runāja klusā, mierīgā balsī. Viņi sarokojās.

-�� Es jau saprotu, kāpēc tu esi atnācis, teica pulkvedis.

-�� Skaidrs, ka tu saproti, ģenerālis tāpat ar smaidu atbildēja.

-�� Nekur īpa�i tālu tiku�i pagaidām neesam, teica pulkvedis apsēzda�mies pie apaļā galda un ar roku aicinādams apsēsties arī ģenerāli.

-�� Es zinu, atbildēja ģenerālis.

Lai arī nebija skaidrs, ko tie�i zina ģenerālis, pulkvedis neko nevaicāja. Viņ� negribēja nemaz domāt par to, ka Reinikam dro�i vien pulkve�a pa�doto vidū ir kāds, kas informē viņu par visu, kas te notiek.

-�� Mums ir fails par Sapiro ģimeni. īpa�i par Maksi. Es tev te atnesu mazliet, un Reiniks izņēma no mapes dokumentus, kas bija drukāti uz sarkana papīra, tātad bija īpa�i slepeni. Tie antifa�isti nepavisam nav vienkār�a organizācija. Mums ir aizdomas, ka viņi sadarbojas ar Krievijas ārlietu ministriju un organizāciju Rossotrudņi�estvo. Tas ir, mēs domājam, ka viņi ir vai nu speciāli radīti, vai var tikt izmantoti da�ādu provokāci�ju veik�anai pret Latvijas valsti. Viņi vienmēr uzvedas agresīvi 16. marta leģionāru gājiena laikā, Maksis ir bijis iesaistīts kautiņos ar leģionāru pie�miņas gājiena organizatoriem, bijis aizturēts par huligānismu, nu, tu visu izlasīsi. Galvenais, viņ� vēl arī dod naudu tiem antifa�istiem, transportu un citādi palīdz. Maksis, varētu teikt, ir motors visai antifa�istu kustībai Latvijā. Bez Mak�a nebūtu viņiem ne naudas, ne telefonu, ne biroja, vi�ņiem klātos daudz �vakāk.

-�� Kāpēc viņ� to dara?

-�� Es nezinu, bet zinu, kam tas ir izdevīgi, tas ir izdevīgi Krievijai, kura vēlas Latviju starptautiski pasniegt kā valsti, kur pa ielām mar�ē fa��isti, un tamlīdzīgi.

-�� Tu domā 16. marta leģionāru piemiņas dienu?

-�� Ko gan citu, Reiniks nopūtās.

-�� Es īsti nesaprotu, antifa�isti ta�u nemar�ē, to dara nacionālisti, tie ir izdevīgi Krievijai, nevis antifa�isti.

-�� Nu, tie pats par sevi, bet konflikti, kautiņi, provokācijas tam sa�vukārt vajadzīgi antifa�isti. Rciniks nolika kopā sa�ūtās sarkanās lapas pulkvedim priek�ā. Es gribētu, lai tu iekļauj izmeklē�anas grupā manu izmeklētāju.

Ģenerāļa lūgums, protams, nebija apsprie�ams.

-�� Bez problēmām, teica pulkvedis, �ķirstīdams Mak�a failu. Ne�patīk man tā politika nemaz, viņ� teica. Cerams, ka tam visam nav nekāda sakara ar �o, pulkvedis pavicināja sarkanās lapas.

-�� Es arī ceru, teica Rciniks. Tik�anās bija beigusies.

28 .

Taimera pīkstieni uz mana galda signalizēja par nodarbības beigām. Lai ari galda otrā pusē sēdēja Patrīcija vietējā dīd�eja meita, kurai pa�līdzēju cīnīties ar stostī�anos -, tomēr visu �o laiku manas domas bija klīdu�as citur. Arī meitene nemaz neiebilda pret seansa beigām viņai svarīgāka �ķita mūsu terapijas otrā, neoficiālā daļa, kad tēvs viņu veda uz vietējo kafejnīcu ēst saldējumu. Es viņai �ajā jautājumā pilnībā pievieno�jos no glu�i profesionāla viedokļa. Trīsdesmit minū�u gara saruna ar sirdij tuvu cilvēku ir vairāk vērta nekā trīsdesmit sesijas ar psihoterapeitu.

�Tiekamies nākamnedēļ?� uzsmaidīju meitenei.

�Jā, daktere Redstona.� Runas defekta dēļ mans uzvārds gan izklausījās vairāk pēc Ledstonas. �Priecīgu jums nedēļas nogali.�

�Tev tāpat, Patrīcij,� atbildēju, aizverot aiz viņas kabineta durvis. Ne�dēļas nogale gan �obrīd ne tuvu nebija mana prioritāte. Manos tuvākajos plānos ietilpa vienīgi sagatavo�anās rītdienas pacientam.

Mareks.

Viņa nākamā vizīte bija ieplānota tikai rītdien, bet es zināju, ka man priek�ā būs ilga nakts, ja vēlos pienācīgi tai sagatavoties.

Vai tie�ām tu esi gatava uzsākt �o lietu? Vai tie�ām tu gribi atkal riskēt ar visu, ko pa �o laiku esi ieguvusi ? Ko tu ceri panākt? Kādu taisnību tu gribi pierādīt? Tu ta�u labi zini, ka tā nevienu neinteresē. Labākajā gadījumā viņi par tevi vienkār�i paņirgāsies. Sliktākajā tev atņems licenci strādāt ar bērniem pavisam. Un varbūt vēl ko ļaunāku atceries ta�u, ko toreiz teica Fērd�s�

Mani neinteresē, ko teica Fērd�s!

Kādēļ lai pēc visa tā, kas ir noticis, mani satrauktu, ko teica Fērd�s?

Izņēmu no somas melno mapi ar princeses Ketrīnas slimības vēstu�ri un uz�ķīru sadaļu, kurā vienuviet bija sakniedēti visi viņas zīmējumi.

Ļaut bērnam zīmēt tas ir īsākais un ātrākais ceļ� uz viņa iek�ējo pasauli. Krāsas un simboli ļauj izteikties daudz bagātīgāk nekā bērna ierobe�o�tais vārdu krājums. Elektīvā mutisma gadījumā, kad bērns verbālo valodu atteicies lietot vispār, papīrs un zīmuļi kļūst par teju vienīgo saziņas lī�dzekli. Galu galā pirms cilvēce attīstīja spēju runāt, tā sazinājās, apglez�nojot alu sienas vai iegravējot zīmējumus uz klintsbluķiem. Tie�i zīmē�a�na, nevis valoda ir mūsu dabiskākā pa�izpausmes forma zīdainis ķeras pie zīmuļiem, ilgi pirms viņa mute spēj radīt kādas artikulētas skaņas. To vienmēr apzināju�ies arī mākslinieki. Ikviens bērns ir ģeniāls gleznotājs, teica Pikaso, un ikviens pieaudzis gleznotājs visu mū�u pavada, cen�oties atgūt spēju zīmēt kā bērnam.

Runājot par mani, es visu mū�u esmu centusies noskaidrot, ko vēsta bērnu zīmējumi. �ķiet, bērnu psihoterapeita profesija līdzinās modernās mākslas kritiķa darbam abiem jāmēģina izlobīt jēgu no �ķietami bezjē�dzīgi savilktām �vīkām. Kur skatītājs no malas redzēs vien krāsu traipus, mēs spējam ieraudzīt cilvēka apziņas dzīles.

Vēlējos vēlreiz rūpīgi izpētīt princeses zīmējumus, lai atsauktu atmiņā tiem raksturīgos tēlus un simboliku. Ja kas līdzīgs atkārtotos Mareka dar�bos, man būtu vieglāk tos interpretēt. Kāds specifisks tēls vai simbols pat varētu norādīt uz dro�u saikni starp abiem gadījumiem.

Vai tu pati maz redzi, ko mēģini darīt ? Tu apzināti vēlies sasaistīt abus �os gadījumus. Tu gribi izmantot Mareku, lai atkal paceltu princeses lietu!

Nē, es negribu nevienu izmantot. Pat ja izrādītos, ka starp abiem ga�dījumiem ir kāda līdzība un tāda iespēja ir loti, loti niecīga -, es varētu palīdzēt Marekam. Reizē pierādot, ka man bija taisnība arī par Ketrīnu. Un ka viss, kas man nodarīts, ir bijis netaisnīgi.

Netaisnīgi, netaisnīgi, netaisnīgi!

Jutu, ka �ajās pēdējās dienās esmu kļuvusi pārāk satraukta, pārāk emo�cionāla it īpa�i pēc sarunas ar Fērd�u. Biju domājusi, ka jaunā karjera un mazpilsētas miers ir ļāvis man visu atstāt aiz muguras. Kā vecu rētu, kuras sarepēju�o virsmu var gan sataustīt, tomēr sāpes tā vairs nenodara. Bet nu palēnām izrādījās, ka visas savas cie�anas, visu netaisnības sajūtu un aizvainojumu neesmu vis sadziedējusi, bet tikai nobāzusi pa�ā jūtu un emociju apak�ā, kā slēpjot kādu neķītru �urnālu ceļojumu koferī, pavir�u sakrāmējot pēc iespējas vairāk da�ādu mantu. Ko es biju iztēlojusies par jaunu, cietāku ādas virskārtu, tas izrādījās vien plāns un vienkār�s plākste�ris. Nav nekāds brīnums, ka ar pirmo saspringumu tas draudēja izirt pa visām vīlēm. Es sameklēju somiņā plāksnīti ar mazajām rozā tabletītēm. Noriju vienu no tām bez ūdens man patika izjust rūgteno gar�u mēles galā. Kā neliels apsolījums drīzam atvieglojumam. Man tas bija nepiecie��ams. Zināju, ka darbs ar Mareku prasīs visu manu uzmanību un koncen�trē�anās spēju. Sāpēm �eit nebija vietas.

Saspringumam lēnām atslābinot plecus, es pievērsos princeses zīmē�jumiem. Pirmais no tiem mani alla� bija fascinējis visvairāk. Aug�pusē cilvēka figūriņa izplestām rokām un brūniem matiem. Zem �ī cilvēciņa, kur� acīmredzot atainoja Ketrīnas pa�portretu, atradās kvadrāts. Tā ma�las bija melnas, bet iek�pusi princese bija bagātīgi iekrāsojusi ar zeltainās krāsas zīmuli.

Atceros, kā vēroju mazo meiteni, nolieku�os pār zīmējumu, laiku pa laikam atglau�am nepaklausīgu matu �ķipsnu no acīm, viss viņas ķer�menis �ķita sakoncentrējies �im uzdevumam. Mani joprojām pārņēma dīvaina sajūta, atceroties viņu savā kabinetā. Jā, mūsu klīnika bija starp Londonas ekskluzīvākajām iestādēm, un tur bie�i bija sastopamas slave�nības ar savām atvasēm. Reiz man pat gadījās sniegt konsultāciju Bekhcmu pārim, kad viņu vecākais dēls Bruklins piedzīvoja vieglu veģetatīvās distonijas lēkmi. Tomēr �ī nebija vienkār�i slavenu vecāku meita. Ketrīna savos piecos gados jau bija tikpat pazīstama un slavena kā Viktorija Bekhema. Sī meitene bija pavisam citas klases slavenība. Viņa bija britu karaļnama pārstāve. Ļoti iespējams mana mazā paciente kādudien kļūs par britu monarhu. Tas gan būtu labs stāsts mazbērniem�

�Kas tas ir?� es viņai jautāju, kad Ketrīna bija beigusi zīmēt un drusku kautrīgi pastūma papīra lapu manā virzienā.

Viņa brīdi klusēja. Tā bija mūsu ceturtā vai piektā nodarbība. Lai arī ne plūsto�s un daiļrunīgs, tomēr zināms dialogs starp mums bija izveido�jies. Jebkurā gadījumā tas bija pietiekams, lai es zinātu pavisam dro�i, ka �oreiz nav darī�ana ar elektīvo mutismu. Kas tas bija to gan vēl nezināju. Par to man vēl nebija ne jausmas.

�Vai vēlies man pastāstīt, ko esi uzzīmējusi?� vaicāju vēlreiz, mēģinot nebūt pārāk uzstājīga, tomēr vienlaikus iedro�inot. �Kas ir �ī meitene, ko tu uzzīmēji?�

Princese mulsi pasmaidīja. Es gan jau biju paspējusi ievērot, ka mul�sums un kautrība nav starp princeses Ketrīnas raksturīgākajām perso�nības iezīmēm. Karaliskā audzinā�ana un zilās asinis tomēr darīja savu. Ta�u �oreiz viņa likās tikpat samulsusi kā parasts piecgadīgs bērns, kuram jādalās noslēpumā ar nesen iepazītu sve�inieku.

�Tā esmu es,� teica Ketrīna. Viņa paņēma melno zīmuli un iezīmēja bultiņu, kas norādīja uz figūru. Virs tās viņa uzzīmēja divus burtus: E un S. Lai dumjā daktere neaizmirstu, pie sevis nodomāju un pasmaidīju. �Un kas ir tā bedre tev apak�ā?�

�Nav bedres.�

�Tā nav bedre?�

�Nē,� Ketrīna papurināja galvu.

�Kas tad tas ir?� es neatlaidos. Bija skaidrs, ka figūra, ar kuru meitene apzīmēja pati sevi, krita �ajā bedrē tie�i iek�ā. Tātad tas bija īpa�i svarīgs simbols. Kas bija tas caurums, kurā �is bērns jutās iekritis? Man vajadzēja to noskaidrot, tā bija atslēga, kas vēra durvis uz viņas slimību. Pareizāk sakot, uz to stāvokli, kādā viņa atradās. Viņa joprojām nepārmija ne vārda ar ģimenes locekļiem. Pilnīgs klusums, tiklīdz bija atstājusi manu kabi�netu. Nespēja runāt vai arī spītīga nevēlē�anās? Lai kas tas arī būtu, tas draudēja paralizēt visu karaļnama dzīvi.

Ketrīna smagi nopūtās. It kā mēģinātu paskaidrot kādu lietu ne pārāk apķērīgam bērnam. Tad viņa vēlreiz paņēma zīmuli. Zem bultiņas, kurai meitene bija pierakstījusi �Es�, viņa uzvilka vēl da�us burtus. Kā man to�reiz likās glu�i nejau�us. A, H, C, T un otrādi apgrieztus N un R.

��eit es biju Anastasija,� viņa man teica, rādot uz figūriņu ar zeltaina�jiem matiem. �Tad es izkritu cauri. Un tagad es esmu Ketrīna.�

30 .

�Dakter, vai drīkstu doties mājās?� pa kabineta durvīm galvu pabāza Megija. Biju tik dziļi iegrimusi princeses Ketrīnas zīmējumos, ka nedzir�dēju viņas klauvējienu.

�Bet protams, Megij. Tu ta�u zini, ka vari rīkoties, kā tev ērtāk.� Es pamanīju ap viņas acīm apsarkumu, kāda no rīta tur vēl nebija. Likās, meitene ir raudājusi. �Megij, vai tu vēlies par kaut ko aprunāties?�

Viņa novērsa skatienu, kā nevēlēdamās, lai es redzētu viņas seju. Mei�tene bija pārdzīvojusi smagu traumu izvaro�anu. Tas ir viens no tiem retajiem noziegumiem, kas paliek ar upuri visu atliku�o dzīvi. Ne velti tie�i izvaro�anai veltīti visbargākie sodi jau senāko civilizāciju likumos no Senās Ēģiptes līdz antīkajai Romai, un pat mūsdienu cietumos izva�rotāji ierindojas starp kritu�ākajiem noziedzniekiem. Atceros kādu jau�nu meiteni, vienu no savām pirmajām pacientēm, es vedināju viņu runāt par piedzīvoto, mēģināt to izteikt vārdos, lai varētu sākt dziedinā�anas procesu. Toreiz viņa man teica, ka tā ir kā slepkavība, tikai tu nenomirsti uzreiz, bet turpini lēni mirt ikkatru atliku�o mū�a dienu. Es vienmēr biju cerējusi, ka man ar savu darbu izdosies pierādīt tai nav jābūt tais�nībai. Megiju varēja uzskatīt par vienu no veiksmīgajiem pierādījumiem. Viņa bija atguvusi spēju funkcionēt, viņa atkal runāja bez stostī�anās, likās, viņai priek�ā gara un priekpilna dzīve. Bet tagad, redzot meitenes apsarku�ās, saraudātās acis, man bija skaidrs �odien viņas atmiņā at�kal uzpeldējis �ausmino�ais notikums visā tā ne�ēlībā. Vēl viena maza nāve.

�Megij, apsēdies uz brīdi,� es teicu. Lai arī negribīgi, ta�u meitene pa�klausīja. �Vai tu jūties noskumusi?� Viņa noraido�i papurināja galvu un sakrustoja rokas virs krūtīm. Ķermeņa valodā tas nozīmēja lieciet man mieru, es gribu būt viena.

�Ja tu nevēlies runāt par to, kas tevi �obrīd skumdina, varbūt gribi pa�runāt par ko citu?�

Atkal noraido�s galvas mājiens.

Zināju, ka ar piespie�anu �ādās situācijās neko nevar līdzēt. Palīdzēt ir iespējams visiem, pilnīgi visiem, pat bezcerīgākajiem gadījumiem. Nav tādas traumas, ko nevarētu ārstēt, un medicīna nepazīst cie�anas, kuras nevarētu atvieglot. Tikai ar vienu mazu noteikumu. Pacientam ir jāvēlas saņemt palīdzību. Pretējā gadījumā tas ir kā kosmētiskais remonts mājai, kurai izpuvu�i pamati.

�Ja nu gadījumā vēlies parunāties, zvani jebkurā brīdī,� es viņai teicu. Varbūt viņai tie�ām bija vajadzīgs laiks, lai paliktu vienatnē ar sevi. Sa�kārtotu savas domas. �Mēs varam iziet kaut kur ārpusē, pastaigāties un vienkār�i papļāpāt.�

�Protams, ja tu to vēlēsies,� es steidzīgi piebildu.

�Paldies, daktere Redstona,� viņa noteica, gandrīz �ukstus.

�Un vēl sagatavo, lūdzu, man uz rītdienu daudz papīra un krāsaino zīmuļu.� Megija pamāja ar galvu un izgāja laukā no kabineta. Cerēju, ka rīt viņai būs uzlabojies noskaņojums, vismaz tiktāl, lai pieņemtu manu piedāvājumu izrunāties.

Tomēr nākamajā rītā, mani sagaidot, Megijas acis �ķita neredzēju�as miegu, un zem tām jautās lieli, zili riņķi. Lai kas tas arī būtu, tam nāk�sies pagaidīt līdz vakaram arī man ar miegu pagāju�o nakti nebija īpa��i veicies. Biju gandrīz līdz rītam pētījusi mazās princeses zīmējumus un pārskatījusi pierakstus. �odien bija paredzēta otrā tik�anās ar Mareku, un es gribēju būt pilnībā gatava. Ja nodarbības laikā pavīdēs kāda līdzība ar princeses slimības vēsturi, man jābūt gatavai uzreiz to sazīmēt. Otras tā�das iespējas varēja arī nebūt.

Tu vēl neesi �o bērnu pat iepazinusi, bet jau mēģini vilkt paralēles ar pavisam citu lietu. Atzīsti sev godīgi, daktere Redstona, Mareks tevi maz interesē. Tu viņu tikai gribi izmantot, lai pierādītu pasaulei savu taisnību par princesi.

Nē, tā nav. Un tai pa�ā laikā es nevaru noliegt, ka nebūtu tik ļoti satrau�kusies. Varbūt pat nebūtu Mareka lietu pieņēmusi, ja nebūtu saskatījusi �o līdzību. Un ja nebūtu visu �o laiku cerējusi, ka tomēr kādā jaukā dienā spē�u atgūties, likt visiem saprast, ļaut man atgriezties�

Ne tagad, Sara. Padomāsi par to vēlāk. Tagad koncentrējies savam pacientam.

Ja ari Megija patlaban gāja cauri kādam krīzes posmam, tas nekādi ne�atsaucās uz viņas darba kvalitāti mans kabinets arī �oreiz bija nevaino�jamā kārtībā, uz galda, kā vakardien biju lūgusi, atradās papīra lapu kau�dzīte un divi jauni krāsaino zīmuļu komplekti. Paskatījos pulkstenī tas rādīja tie�i deviņi. Tātad nupat bija pienācis vilciens un Mareks atradās ceļā uz �ejieni. Ejot vidējā ātrumā, gājiens no stacijas līdz manai klīnikai prasīja aptuveni 2.0 minūtes. Pēc desmit minūtēm, vēlākais, piecpadsmit, viņam vajadzēja būt klāt ar visu savu eskortu.

Pēk�ņi sajutu trauksmi, gandrīz vai paniku ja nu zēns neatnāk. Ja nu Liverpūles mamma izdomā dēlu vairs pie manis nevest, ja nu sociālais dienests nav laikus apmaksājis vilciena biļeti� Bija ta�u simtiem iemeslu, un es atkal būtu tupat, kur sākusi. Vai, precīzāk, kur beigusi, jo Vestportu par jaunu sākumu tomēr būtu grūti nosaukt. Es atkal attaptos savā maz�pilsētas logopēdes statusā bez cerībām atgūt iespēju praktizēt, bez cerī�bām atgriezties�

Tātad tie�i par to tu visu �o laiku patiesībā domā. Tu neesi vēlējusies neko citu tu negribēji uzsākt jaunu karjeru, negribēji pamest Londonu un vei�dot dzīvi citā vietā. To visu tev vienkār�i piespieda izdarīt. Un visu �o laiku, kamēr spēlēji labo, grēkus no�ēloju�o bērnu runas terapeiti Sāru, savā zem�apziņā tu slēpi to pa�u veco dakteri Redstonu, kas tikai gaida izdevību�

�izdevību atgriezties.

Mareks var būt tava vienīgā biļete atpakaļceļam uz Londonu.

Skaidrs, ka tev jāuztraucas, ja nu viņ� neatnāk.

Ar milzīgu atvieglojumu es izdzirdēju ārpusē noklaudzam ieejas durvis.

�Mēs uz vizīti. Mums ir pieraksts,� Mareka vecmammas balsi un viņas Liverpūles akcentu nevarēja nepazīt. Manī iek�ā kaut kas viegli nodrebē�ja vien nezināju, vai tas no satraukuma vai bailēm par gaidāmo nodar�bību. Galu galā kaut uzreiz ta�u varēja atklāties, ka Marekam ar prince�ses lietu patie�ām nav ne mazākās saistības. Viņ� varēja ciest no elektīvā mutisma vai no jebkura cita moderna bērnu sindroma, kādi mūsdienās psihiatrijas rokasgrāmatās bija aprakstīti milzumdaudz.

Un tomēr kaut kas man lika domāt, ka saikne starp abiem pacien�tiem ir glu�i vai taustāma. Kā elektriskais lādiņ� gaisā, kuru nevar redzēt, toties tik viegli iespējams sajust kā tirpoņu vēderā vai simtiem mazu skud�riņu pār muguru. Kad pavērās durvis un pa tām ienāca Mareks, es uzreiz atcerējos, kādēļ jau no pa�a sākuma biju tik pārliecināta. Acis. �is skatiens bija īpa�s. Savā karjerā biju strādājusi ar simtiem, varbūt pat tūksto�iem pacientu visu vecumu, visu dzimumu un ādas krāsu bērniem -, un tikai diviem no viņiem piemita tik īpatnējs skatiens, tik grūti izskaidrojams dziļums. Princesei Ketrīnai un Marekam.

�Sveiks, Marek,� es teicu un uzsmaidīju zēnam. �Man tie�ām liels prieks, ka �odien atnāci.�

Viņ� brīdi stāvēja kabineta vidū kā minstinādamies. Ievēroju, ka zēnam mugurā tas pats Liverpūles futbola kluba krekliņ�, kas iepriek��ējā reizē. Sprie�ot pēc traipiem, �ajā starplaikā mazgā�anu tas nebija piedzīvojis.

�Vai vēlies apsēsties?� jautāju.

Viņ� pienāca pie galda un atbīdīja krēslu. Ar neapzinātu rokas kustī�bu zēns atglauda no pieres melno matu �ķipsnu un apsēdās man pretim. Viņa skatiens tagad vērās manī. Tas joprojām lika man justies savādi. Ne tikai tādēļ, ka tas bija viņa vecuma bērnam neierasti nopietns un dziļ�. �is skatiens man pārlieku atgādināja princesi Ketrīnu. �ajā brīdī mani pēk��ņi atstāja visas �aubas. Te noteikti bija līdzīgs gadījums! Citādi nevarēja būt.

�Marek,� es teicu. �Vai tev patīk zīmēt?�

Lai arī nekāda atbildes reakcija nesekoja, es noliku viņa priek�ā papīra lapas un zīmuļus.

�Uzspēlēsim vienu spēli! Ko teiksi?�

Ar zināmu atvieglojumu ievēroju, ka pie vārda �spēle� viegli saraucās zēna uzacis. Varbūt viņa skatienā bija kas kopīgs ar princesi, bet visādi citādi viņ� bija kā ikviens cits parasts zēns viņam patika spēles.

�Tu kaut ko uzzīmēsi. Vari zīmēt visu, ko vēlies. Un es mēģinā�u uz�minēt, kas tas ir.�

Viņ� mazliet sarauca pieri, kā apsvērdams piedāvājumu. Nopietnais skatiens un norūpējusies izteiksme darīja viņa seju īpa�i piemīlīgu.

�Zīmē jebko. Pirmo, kas ienāk prātā.�

�oreiz man nenācās viņu pierunāt tik ilgi kā mūsu pirmajā tik�anās reizē. Likās, Mareks diezgan labprātīgi uzņēmās �īs spēles nosacījumus.

Rūpīgi atvēris vienu no zīmuļu kārbām, viņ� jautājo�i manī palūkojās. Es pasmaidīju un pamāju ar galvu. Tad Mareks izkārtoja zīmuļus uz galda citu līdzās citam, no tum�ākās krāsas līdz gai�ākajai, un tikai pēc tam ķē�rās pie zīmē�anas.

Es vēroju, kā zēna roka uz papīra lapas uzvelk lielu �etrstūri, tad sadala to divās daļās un katrā no tām iezīmē logus gareni ovālus kā Liverpū�les katedrālei. Biju pilnīgi pārliecināta, ka tie�i �ī katedrāle ir tas, ko zēns zīmē. Galu galā viņ� bija liverpūlietis, tātad katedrāles ēka bie�i bija viņa acu priek�ā. Pilnībā loģiski, lai arī nedaudz sarūgtino�i. Tēlam no viņa ikdienas dzīves nevarēja būt īpa�a nozīme terapijā.

Pēc tam vietā, kur Liverpūles katedrālei slienas vidējā kolonna, viņ� uzvilka kupolu. Tad līdzās tam vēl vienu un vēl, līdz virs ēkas bija uzzī�mēti pieci vai se�i �ādi kupoli. �āda baznīcas ēka nekur Liverpūlē nebija redzama, par to biju gandrīz pārliecināta. Lai arī tas vēl neko nenozī�mēja galu galā, zēns �ādu baznīcu varēja būt redzējis skolas ekskursijā vai Discovery Channel raidījumā, tomēr tā jau bija intriģējo�a zīme. Es mazliet paliecos uz priek�u, lai varētu labāk saskatīt viņa nākamos zīmuļa vilcienus.

Visus kupolus viņ� ie�vīkāja ar melno zīmuli, izņemot vienu, priek�ē�jo. Tam viņ� izvēlējās zelta krāsu.

Un tad es strauji iztaisnojos un gandrīz vai pietrūkos kājās. Nācās ap�valdīt pārsteiguma saucienu, kas lauztin lauzās no manām krūtīm. Biju cerējusi, ka Mareka un princeses zīmējumos būs kas kopīgs. Biju tam gatavojusies.

Ta�u nebiju gaidījusi, ka �is kopīgais parādīsies tik ātri. Un tik skaidri. Pārāk skaidri.

Virs kupola Mareks uzvilka krustu. Un krustam apak�ā, zem galvenās �ķērslīnijas, viņ� iezīmēja vēl vienu, mazāku.

Pareizticīgo krusts. Tādu krustu Liverpūlē nebija, pavisam noteikti ne. Toties tādi slējās virs visām krievu baznīcām.

Viņ� nolika zīmuli un paraudzījās manī. Likās, viņa acis ir tum�ākas nekā jebkad agrāk.

31 .

Pulkve�a plāns nebija slikts, ta�u uzreiz iznira ari pirmās problēmas.

Lai pēc iespējas pilnīgāk nosegtu Elizabetes ielas rajonu, izmeklētāji identificēja 311 videonovēro�anas kameras. Ikvienā no tām varēja parādī�ties slepkavas.

Pulkvedis bija uzdevis pētīt ierakstus, kas izdarīti laikposmā līdz trīs�desmit stundām pirms slepkavības.

Tas nozīmēja, ka izmeklētājiem, iespējams, kopumā nāksies noskatī�ties vairāk nekā deviņus tūksto�us stundu ilgus ierakstus.

Pat piecpadsmit cilvēku lielai izmeklē�anas grupai, pat ņemot vērā, ka daudzas kameras ieslēdzas, vien reaģējot uz kustību, vai saglabā tikai kat�ru otro sekundi no uzfilmētā materiāla, tas visviens bija milzu darbs, kas nesolīja drīzus rezultātus.

Un tas būs tikai pirmais posms Elizabetes ielas rajona ieraksti. Ja arī tajos izdosies identificēt aizdomīgus cilvēkus, tad pēc tam tic būs jāmeldē arī ierakstos, kas izdarīti robe�punktos. Tur izmeklētājus gaidīja vēl vairā�ki desmiti tūksto�u stundu ar ierakstiem.

Pulkvedis noskaņojās uz to, ka vismaz mēnesi viņam nebūs nekādu jaunu ziņu. Patlaban bija jāpieņem lēmums, kā pareizi sadalīt spēkus.

-�� Vai drīkstu vērsties pie jums, pulkvedi ? ser�ants Edijs darīja visu, lai izskatītos, ka ir aizmirsis iepriek�ējo sarunu. Man ir �is tas jauns.

-�� Protams, nāc iek�ā, pulkvedis uzsvērti draudzīgi atteica. Tagad viņ� domāja, ka velti bija tā sakliedzis uz �o puisi, kur� vairāk līdzinājās civilam datortārpam nekā iek�lietu struktūru darbiniekam. Kas gan viņ� par policistu? Hipsters, pulkvedis pie sevis pasmīnēja.

-�� Nu, stāsti, kas jauns!

-�� Maksis Sapiro, izskatās, ir ticies ar Herberta Cukura slepkavu un organizējis filmas uzņem�anu par latvie�u kara noziedzniekiem.

-�� Tā, pagaidi!

Edijs sastinga.

-�� Sāc visu no sākuma. Izstāsti man vispirms par Herbertu Cukuru,

-�� pulkvedis teica. �o vārdu viņ� bija dzirdējis, tomēr nepaļāvās uz savām Latvijas vēstures zinā�anām.

Edijs atsāka elpot.

-�� Herberts Cukurs bija cilvēks, kuru pirmskara Latvijā uzskatīja par varoni, kad viņ� pa�būvētās lidma�īnās 20. gadsimta trīsdesmitajos gados veica tā laika aviācijai rckordgarus beznosē�anās pārlidojumus vienatnē. Viņa slavenākie lidojumi bija Rīga-Tokija un Rīga-Gambija. Viņ� bija tālaika Eiropas līmeņa slavenība. Latvijā viņu apbrīnoja, pielūdza un dievināja, uzskatīja par vīri�ķības etalonu. Kad Latviju pirmo reizi oku�pēja Padomju Savienība, viņ� organizēja partizānu grupu un cīnījās pret krieviem, pilnībā attaisnojot savu nacionālā varoņa reputāciju. Ta�u, kad Latviju okupēja vācie�i, Cukurs, iespējams, antikomunistisku noskaņu vadīts, uzsāka ar tiem sadarboties. Ir dro�i zināms, ka Cukurs dienēja tā sauktajā Arāja komandā, kas piedalījās Latvijas ebreju iznīcinā�anā, tur�klāt ir dro�i zināms, ka viņ� bija Arāja palīgs un tā vai citādi arī atbildīgs par ebreju iznīcinā�anu. Lai gan viņ� pats nekad nav stājies tiesas priek�ā, tomēr saskaņā ar Nirnbcrgas tiesas lēmumiem kaut vai tikai dalība vien �ajā komandā viņu padara par kara noziedznieku.

-�� Ko nozīmē tā vai citādi atbildīgs?

-�� Tc mēs nonākam pie Mak�a, satraukums lika Edijai sejai pietvīkt glu�i kā pusaudzim. Mak�a galvenie politiskie pretinieki, viņa apkaro�tie latvie�u nacionālisti, uzskata, ka nepastāv tie�i un uzticami pierādīju�mi, ka Cukurs personiski būtu piedalījies tie�ā ebreju iznīcinā�anā, pro�ti, ka viņ� pats būtu �āvis vai devis komandu �aut. Viņuprāt, Cukurs kā in�enieris un aviators bijis atbildīgs tikai par ma�īnām, garā�u un iero�u labo�anu. Turklāt nekad nav notikusi neviena tiesas prāva, kurā tiktu iz�vērtēti jebkādi pierādījumi pret Cukuru un kurā viņ� būtu atzīts par vai�nīgu kara noziegumos. Tāpēc viņi uzskata, ka liecības par Cukura perso�nisko dalību ebreju nonāvē�anā ir safabricētas un visā �ai lietā nav ņemts vērā nevainības prezumpcijas princips. Nelaime tā, ka ari da�i cienījami latvie�u vēsturnieki un holokausta pētnieki koķetē ar �īm idejām, pro�ti, Cukura iespējamo nevainību. Viņi balstās faktā, ka pa�a Arāja tiesas materiālos Cukura vārds vispār neparādās. Turklāt Mossad apgalvojums, ka Cukurs personiski būtu atbildīgs par 30 000 ebreju nāvi, jebkurā ga�dījumā izklausās pēc pārspīlējuma. Arī da�s latvie�u �urnālists, kas pētījis materiālus, atbalsta ideju par Cukura nevainību.

Maksis tad acīmredzot nolēmis pielikt punktu �īm debatēm un pierā�dīt, ka Cukurs bija kara noziedznieks. Viņam pat nez kādā veidā, iespē�jams, ar kādu palīdzību no Izraēlas valdības vai tā pa�a Mossad palīdzību, ir izdevies sameklēt Antonu Kincli.

-�� Kas tas tāds, kas vēl par Kincli ? pulkvedis neslēpa aizkaitinājumu. Vēl viens latvie�u fa�ists �ajā lietā galīgi nebija vajadzīgs.

-�� 1965. gadā Montevideo Urugvajā Mossad aģenti nogalināja Cukuru. �o operāciju vadīja cilvēks, kur� sevi sauca par Antonu Kincli. 1999. gadā viņ� ar �ādu vārdu ir publicējis grāmatu Rīgas bendes nāve, kurā sīki ap�rakstīts, kā viņ� kopā ar �etriem palīgiem nogalinājis Cukuru. Patlaban Kinclc ir cienījamos gados un, �ķiet, gatavs izmantot katru izdevību, lai pastāstītu par sava mū�a lielo veikumu. Maksis pēdējā gada laikā �etras reizes bijis Izraēlā, lai piedalītos Krav Maga treniņnometnēs, ta�u, iespē�jams, tas ir tikai aizsegs. Mēs nezinām, ar ko viņ� tur ir ticies un ko vēl darījis.

Tajā brīdī kabineta durvīs parādījās Vanags.

-�� Nu? pulkvedis ļāva viņam runāt Edija klātbūtnē.

Vanags bija sadzinis pēdas vēl kādam senam notikumam, kur� no�pratinā�anas protokolos pirmajās izmeklē�anas dienās nekur nebija parādījies.

-�� Tajā ģimenē pirms 23 gadiem, izrādās, ir jau bijusi viena aizdomī�ga nāve. Viņiem bijis vēl viens bērns, puika, tobrīd deviņus gadus vecs, vārdā Toms. Tēvs ar abiem dēliem devu�ies medībās. Tomam atļāva būt par dzinēju. Kāds bija ie�āvis Tomam vēderā. Toreiz netika noskaidrots, kur� tie�i bijis vainīgais. Mednieku daudz, �āvienu arī, lietu ātri noklusi�nāja, acīmredzot tam bijis kāds iemesls. Līdz mums nemaz nenonāca, jo to izmeklēja reģionālā nodaļa, ātri atzina par nelaimes gadījumu un lietu slēdza.

-�� Vai Maksis arī bija dzinējos?

-�� Nē, Maksim jau bija astoņpadsmit, viņ� atradās pie medniekiem.

Pulkvedis ielūkojās telefonā, kurā tikko bija parādījusies īsziņa no Eli�zabetes, kas vienā mirklī izmēza no pulkve�a galvas visas domas par Cu�kuru, Kineli, Mossad un noslēpumaino nāvi Sapiro ģimenē.

Elizabetes īsziņā bija tikai pieci vārdi: �Vai Tu gribētu mani dupsītī?�

-�� Kaut kas jauns, �ef? Vanags acīmredzot bija pamanījis izmaiņas pulkve�a sejas izteiksmē.

-�� Nekas. Sameklējiet man visus ar tām medībām saistītos materiālus. Un tu, pulkvedis pievērsās Edijam, turpini rakāties datoros, informē mani. Brīvs.

32 .

Tas, protams, bija Fērd�s, kur� man izskaidroja princeses Ketrlnas zī�mējumus. Aiznesu viņam parādīt savādos burtus AHACTAC, kuriem sekoja otrādi apgriezti N un R, man pa�ai tie bija �ķitu�i nejau�i un bez īpa�as nozīmes, tomēr jutu, ka Fērd�s varētu pateikt ko vairāk. Tāpat kā par krustu ar īso �ķērssvītru apak�ā, kāds bija parādījies da�os vēlākajos Ketrīnas zīmējumos.

�Burts H krievu valodas alfabētā apzīmē N,� teica Fērd�s, uzmetis zī�mējumiem vērīgu skatienu. Mēs atkal sēdējām viņa kabinetā vakarā, kad lielākā daļa pārējo klīnikas darbinieku jau sen kā bija atgriezu�ies pie savas privātās dzīves un nodarbēm. Kop� princese Ketrīna kļuva par Sv. Marka pacienti, �ie vēlie vakari viņa kabinetā bija kļuvu�i par neatņemamu die�nas grafika sastāvdaļu. Mēs ik vakaru apspriedām terapijas gaitu, un es dalījos ar viņu visos savos novērojumos.

�Savukārt burts C apzīmē S. Krievu valodas alfabēts veidojās Bizantijas baznīcas ietekmē, to radīja divi grieķu brāļi, kurus par to vēlāk iecēla svēto kārtā. Mēs ar saviem latīniskajiem burtiem esam pretējās nometnes, Romas, mantinieki.�

�Nezināju, ka tevī bez visa cita mīt arī slēpts filologs,� es teicu. Mani nekad nebeidza izbrīnīt Fērd�a intelekts. Likās, nav neviena priek�meta, kurā viņ� nespētu orientēties ar glu�i enciklopēdisku vērienu.

�Nē, man pa�am pilnīgi pietiek ar latīņu alfabētu,� Fērd�s atjokoja. �Vienkār�i, kad mācījos vidusskolā, krievu literatūras skolotājs uzstāja, lai sacerējumos par Dostojevska Brāļiem Karamazoviem mēs citātus lietotu oriģinālvalodā.�

�Skolā, kurā es gāju, skolotājs bija priecīgs, ja kāds to grāmatu vismaz rokās bija paturējis.�

�Jā, es tā arī nekad neesmu piedevis saviem vecākiem, ka viņi mani pakļāva tām bezjēdzīgajām privātskolas mokām,� Fērd�s pasmaidīja. �Bet, runājot par �o,� viņ� atkal atguva nopietnību un pievērsās zīmējumiem, �izskatās, ka �eit krievu valodā uzrakstīts vārds Anastasija. Tas ir populārs meiteņu vārds visā slāvu pasaulē. Tulkojumā no grieķu valodas anastasia ir aug�āmcel�anās, un iesākumā to deva meitenēm, kuras bija piedzimu�as ap Lieldienām laikā, kad ticīgie svin Kristus aug�āmcel�anos.�

Man pakrūtē kas viegli iesmeldzās. �Tā princese Ketrīna sauc sevi. Viņa uzstāj, ka iepriek� viņas vārds bijis Anastasija.�

�Iepriek� tas būtu kad?�

�Es nezinu, Fērd�,� teicu, balsij aizsmokot no satraukumā iz�uvu�ās mutes. �Man nav ne jausmas.�

Fērd�s piegāja pie grāmatplaukta un domīgi pārvilka ar roku grāma�tu muguriņām, tomēr neizskatījās, ka viņ� ko meklētu. Drīzāk mēģināja sakoncentrēt domas. Arī es mēģināju prātā izsvērt, ko varētu nozīmēt �ī sakritība, tomēr visas manas domas izklīda laukā pa Fērd�a kabineta logu Londonas naksnīgajā miglā, kas palēnām nolaidās pār pilsētu. Es jutos pārāk nogurusi, lai spētu saglabāt uzmanību. Klīnikas ikdienas trok�ņi bija pieklusu�i vien smalka dūkoņa, ko radīja reanimācijas nodaļas ģe�nerators. �is klusums ļāva telpā ieplūst skaņām no ārpuses, kuras dienas laikā nedzirdēja, ma�īnu signāli, retas klaigas, jaunie�u smiekli. Tur, lau�kā, cilvēki nodevās vienkār�ām, bet skaistām lietām. Tikmēr mēs te bijām iestrēgu�i ar princesi, kura pēk�ņi sākusi rakstīt sve�ā valodā un saukt sevi sve�ā vārdā.

Dzīve tomēr ir viena nesaprotama lieta, pie sevis nodomāju, tā vien�mēr iet tikai uz priek�u, bet to saprast var, tikai atskatoties atpakaļ.

�Tas var arī nebūt nekas dīvains,� Fērd�a balss izrāva mani no pusno�moda, kurā biju iegrimusi. �Ir skaidrs, ka karaļnama bērni tiek īpa�i iz�glītoti. Krievu alfabētu Ketrīna, iespējams, apguvusi mācībās un to vēlāk izmantojusi, būvējot savas fantāzijas.�

�Tas būtu vienkār�ākais skaidrojums,� es ar entuziasmu piekritu. Man tie�ām gribējās, lai princeses sindromam atrodas kāds vienkār�s skaid�rojums. Katram vienkār�am skaidrojumam ir arī vienkār�s atrisinājums. Es tomēr biju ārste, kurai uzticēts atrisināt princeses Ketrīnas problēmu. Savā ziņā pat valstisks uzdevums. Tāds, kur� var gadīties vien reizi me�diķa karjerā.

Un tāds, kur� kļūs par karjeras augstāko punktu. Vai ari punktu, pēc kura sekos dziļākais kritiens.

�To varam ātri noskaidrot,� teica Fērd�s, izņēmis no �aketes kabatas mobilo telefonu.

Ja apstiprinātos, ka princesei mācīta krievu valoda, mēs skaidri zinā�tu, ka meitene kādu iemeslu dēļ radījusi sev mākslīgu identitāti. Ar citu vārdu, vecumu, ar citu vēsturi un dzīves apstākļiem. Tā bija samērā pla�i sastopama parādība, pārsvarā �ādi rīkojās bērni no abām sociālo slāņu ga�lējībām novārtā pamestie un pārlieku uzmanītie. Vieni lai kompensē�tu ikdienas sāpes un trūcīgo sadzīvi, otri �ādā veidā mēģināja iegūt lielāku brīvību. Iztēlotajā personā pilnībā izpaudās arī bērna intelektuālās spē�jas. Jo tās bija augstākas, jo �ī identitāte bija sare�ģītāka un pārdomātāka. Princese Ketrīna, būdama labi izglītots un apdāvināts bērns, kā likās, bija spējusi savu jauno identitāti radīt pat glu�i citā valodā.

Tomēr Fērd�a sejas izteiksme, runājot pa telefonu, ļāva saprast, ka �is vēlais vakars viņa kabinetā ne tuvu nebūs pēdējais.

�Un arī krievu literatūru meitene nav lasījusi ?� viņ� vaicāja savam sarunbiedram, kur�, pēc visa sprie�ot, bija Fērd�a paziņa karaliskās ģime�nes privātārsts.

Beidzis sarunu, viņ� pavērās manī. Pat ja Fērd�s nebūtu nekā teicis, es jau biju nolasījusi �aubas no viņa acīm.

�Ketrīna nezina krievu alfabētu. Viņai nekad nav bijusi saskarsme ar krievu valodu, un viņa nepazīst nevienu, kuru sauc Anastasija,� viņ� tei�ca. Mēs abi klusējot stāvējām viens otram iepretī, īsti nezinādami, ne ko teikt, ne ko �ajā brīdī domāt.

33 .

Kristapsone uzreiz pēc notikuma bija nopratinājusi Āronu Sapiro, un disks ar �īs pratinā�anas ierakstu bija nodots pulkve�a sekretārei.

Pulkvedim bija norunāta tik�anās ar Elizabeti, ta�u līdz tai vēl nācās gaidīt vairākas stundas. Viņ� izlēma laiku pavadīt lietderīgi un ielika dis�ku datorā. Uz ekrāna parādījās labi pazīstamā pratinā�anas telpa un vecā Sapiro seja tuvplānā. Pulkvedis zināja, ka pratinā�anas sākumā parasti ne�kas svarīgs netiek runāts, izmeklētāji cen�as ļaut pratināmajiem aprast ar situāciju, nomierināties, atslābt, tāpēc pirmās 30 minūtes pulkvedis pār�tina uz priek�u.

Vietā, kur viņ� beidzot sāka skatīties ierakstu, profesors jau runāja aiz�gūtnēm, īpa�i neieklausoties izmeklētājas jautājumos.

�Iespējams, viss sākās ar pavisam citu sievieti, ar Martu. Iespējams, tas viss ir tā Martas gadījuma dēļ.� Veco Sapiro acīmredzami mocīja vainas apziņa un viņ� runāja kā grēksūdzē.

�Viss notika mūsu vasaras mājā Jūrmalā. Pirms vairākiem gadiem. Ne�viens negribēja kādu sāpināt.

Kas notika mājā Jūrmalā, esiet, lūdzu, precīzāks, profesor?

Tas vienkār�i tā notika. Tā sanāca. Viena no māsiņām no bērnu ķirur�ģijas, daudz jaunāka pat par Maksi.

Bija vasara, biju viņu atvedis uz vasarnīcu, mēs bijām tuvāk iepazi�nu�ies pavisam nesen. Protams, tur nebija nekā nopietna, mēs vienkār�i blēņojāmies.

Kad negaidīti atbrauca Maksis, es jau uzreiz sapratu, kas notiks. Es pat tam nekādā veidā nepretojos.

Kas tie�i notika, profesor?

Es nevarēju Mak�a klātbūtnē atklāti krāpt viņa māti. Mēs ar Martu izlikāmies, ka mūsu attiecības ir nevainīgas, un Maksis savukārt izlikās,

ka tam tic, un pats sāka koķetēt ar Martu. Protams, viņ� to darīja, lai kai�tinātu mani. Par spīti man.

Pēc divām dienām viņi jau aizbrauca kopā. Es neiebildu. Mēs visi iz�likāmies, ka nekas īpa�s nenotiek. Viss normāli. Padauza, protams, tā Marta, bet, no otras puses, tāds ir padzīvoju�u vīru liktenis. Skaidrs, ka mūsu mīļākās gala beigās aiziet ar jaunākiem. Mēs to zinām, mēs ar to rēķināmies, reizēm mēs to pat klusībā vēlamies.

Es, protams, nekādā veidā neplānoju atriebties, es pat nedusmojos uz Maksi. Viņ� bija jauns, gudrs, brīvs vīrietis, un es nebiju tāds tēvs, kas rā�dītu dēlam dzīvē pa�u labāko piemēru, vismaz �ajā jomā ne.

Es pagaidām nesaprotu, profesor, kāds tam visam sakars ar nogalināto ?

Viss jau bija aizmirsts, bet tad, apmēram pirms pusotra gada, viņ� reiz atbrauca kopā ar �o klavierskolotāju Kristīni. Es ta�u nezināju, ka tas viņam ir tik nopietni.

Bija vēl citi Mak�a draugi, viņiem bija ballīte vasarnīcā, un arī es tur biju.

Es nevarēju ne gulēt, ne lasīt tajā troksnī un nolēmu nokāpt lejā maz�liet iedzert kopā ar jaunie�iem.

Pui�i bija piedzēru�ies, gvelza muļķības. Izskatījās, ka Kristīne jutās vientuļa un aizmirsta. Es nolēmu iziet ārā izsmēķēt uz lieveņa cigāru, Kristīne iznāca man līdzi. Pati iznāca. Mēs nolēmām pastaigāties. Bija skaista vasaras nakts, mēs sākām runāt par literatūru, mūziku.

Neviens negribēja nevienu sāpināt.

Vai tas nozīmē, ka jums bija seksuālas attiecības ar Kristīni?

Mēs nolēmām nopeldēties. Nekas nenotika, es viņu tikai viegli no�skūpstīju. Tēvi�ķi.

Neviens negribēja nevienu sāpināt. Varbūt būtu bijis labāk, ja kaut kas būtu noticis tad un tur arī palicis, ta�u tā nesanāca. Kaut kā tās atmi�ņas nākamajā dienā, pēc nedēļas� Es nevarēju aizmirst satraukumu, to vēju, viņas gatavību. Likās nepareizi, ka nekas nav noticis, jo patiesībā kaut kas bija noticis, un, kā jau es teicu, es nezināju, ka Maksim tas ir tik nopietni.

Profesor, vai jums ir biju�as seksuālas attiecības ar noslepkavoto?

Ak Dievs, ja jūs zinātu, kas viņai bija par balsi. Kā viņa dziedāja. Kā eņģelis.

Mēs ar Kristīni sākām satikties. Es nezināju, ka Maksis ir viņu bildinā�jis, ka teju vai jūk prātā viņas dēļ. Un kā es to būtu varējis zināt? Maksis man tādas lietas nestāsta, Kristīne to noklusēja. Viņa teica, ka tās ir tikai klavierstundas, viegls flirts, nekas īpa�s. Es arī neizrādīju nekādu sevi�ķu interesi. Ja jau viņa guļ ar mani, tad noteikti ir taisnība, ka viņai ar Maksi nekā nav.

Tā tas notika. Tā sanāca. Man viņa ļoti patika, mums bija ļoti labi kopā. Nē, es viņu mīlēju. Es viņu patie�ām mīlēju. Biju jau aizmirsis par �ādām jūtām, likās manos gados tas viss jau ir aiz muguras, bet Kristīne to visu atkal man atjaunoja. Tādas skudriņas kā pusaud�a vecumā. Tā bija mīlestība. Nekā citādi to nevar nosaukt.

Cik ilgi jums bija seksuālas attiecības ar noslepkavoto?

Kāpēc jūs visu laiku sakāt �seksuālas attiecības�? Mums bija ļoti labi kopā, mēs sapratāmies no pusvārda, mēs daudz smējāmies, daudz runā�jām, mēs varējām uzticēties viens otram. Tikai vēlāk izrādījās, ka viņa ir mele. Es ta�u nezināju, ka viņa guļ ari ar Maksi.

Man nepatīk to atcerēties.

Maksis mūs pieķēra. Es pat nezinu, kā, bet pēk�ņi viņ� visu zināja. Es arī īpa�i neliedzos, jo sākumā domāju viņ� ir sa�utis par to, ka es krāpju viņa māti, bet patiesībā tā nebija.

Maksis bija ārprātīgi nikns, viņ� domāja, ka esmu to izdarījis speciāli, lai atriebtos viņam par Martu. Viņ� draudēja visu izstāstīt mātei, bet to nedrīkstēja pieļaut, viņas veselība jau tā ir vārga.

Kristīne bija viņu nodevusi, patiesībā viņa, tie�i viņa bija melojusi mums abiem. Es ta�u nekad nebūtu tā rīkojies pats pret savu dēlu, ja būtu zinājis, ka viņ� mīlēja Kristīni.

Un, Mak�aprāt, tas biju es, kas viņu nodevis.

Smagākās dusmas bija vērstas pret mani. Kristīne centās ko labot, tā�pēc arī viņa �orīt te ieradās, it kā uz parasto klavierstundu, bet patiesībā, lai censtos kaut ko labot. Bet kas tur vairs ko labot� Viņa bija pie visa vainīga, es nebūtu ielaidies ar viņu, ja zinātu, ka viņa tai pa�ā laikā guļ ar manu dēlu.

Jums zināms, kas �orīt notika starp Maksi un Kristīni ? Vai viņi strīdējās?

Es nezinu. Es tikai ceru, ka Maksis izturēs, neierausies sevī, ka tas viss padarīs viņu stiprāku.

Cie�anas ta�u ari ir iespēja, vai ne?

Ja jūs zinātu, cik ļoti es ceru, ka tā būs, ka viss pāries un pēc daudziem gadiem mēs varēsim vakarā pie konjaka glāzes atcerēties to visu kā divi dzīvē �o to pieredzēju�i vīri. Pasmieties, paķircināt viens otru un dzīvot laimīgi. Diem�ēl pagaidām viss ir ļoti slikti.

Mans nabaga Maksis! Izrādās, viņ� Kristīni mīlēja neprātīgi.

Profesor, es vaicāju, vai jūs zināt, kas �orīt notika ?

Vai tie�ām viņ� domā, ka būtu labāk, ja viņ� apprecētu sievieti, kas vi�ņam melo, kas viņu krāpj un kas varbūt mīl viņa tēvu? Tas bija iespējams, Maksis būtu varējis viņu apprecēt, vai tas būtu labāk? Bet viņ� mīl un ienīst, un nedomā.

Varbūtjūs vēlaties pārtraukumu, profesor?

Es domāju, jūs nesaprotat. Tā tas vienkār�i notiek. Mēs cen�amies, sapņojam un plānojam, iepazīstamies un �ķiramies, un kādā brīdī izrā�dās toreiz tie vārdi, tas acu skatiens, tā cigarete, toreiz� Tas izmainīja visu manu dzīvi.

Ja toreiz viss būtu noticis kaut nedaudz citādi, ja toreiz es� ja toreiz viņ�� ja toreiz kāds sīkums� nez kā būtu tad� un kas visam lika notikt tie�i tā? Ja manis toreiz nebūtu bijis tajā vasarnīcā, ja es nebūtu izgājis uzpīpēt, nebūtu noskūpstījis Kristīni�

Tur neko vairs nevar iesākt. Kādā brīdi pēk�ņi izrādās, ka eksistē kaut kas tāds kā tava dzīve. Kaut kas tāds, kas sastāv no visām tām lietām, ko nu jau vairs nevar mainīt, no visa tā, ko nevar pasludināt par nebiju�u, no visa, kas kop� �ī brī�a vienmēr paliks ar tevi. No visa tā, kas diktē savus noteikumus, kam ir sava inerce un spēks, un nav vairs svarīgi, vai tas ir tas, ko tu esi sapņojis un plānojis, vai nav, vai tev tas patīk vai ne.

Tas vienkār�i tā ir tā ir tava dzīve. Tā ir sanācis. Es gribētu, lai viss būtu citādi, bet tur nekā vairs nevar darīt tā ir sanācis.

Varbūt ari pietiks �im vakaram, profesor. Es rītjūs sameklē�u, ja man vēl būs kādi jautājumi. �

Pulkvedis izslēdza ierakstu. Kaut kas profesora izmisumā viņu uzru�nāja. Ko viņ� pats zina par savu jauno aktrisi Elizabeti. Vai viņa vispār ir godīga? �ī jaunā, kārdino�ā sieviete bija parādījusies pulkve�a dzīvē tik nejau�i, un tikpat pēk�ņi bija sākusies vispārsteidzo�āko notikumu ķēde. Ar ko tā beigsies, kurp tā aizvedīs ? Pulkvedis piegāja pie bufetes, aiz kuras

stikla rindojās diplomi, medaļas un atzinības raksti par veiksmīgākajiem brī�iem viņa ilgajā policista karjerā. Bet zem tiem atradās atvilktne, kas slēpa ko stipri spēcino�āku, pulkvedis tur glabāja viskija, konjaka un citu dzērienu krājumus, ko viņam nenogursto�i piegādāja pateicīgi apmeklētāji un pieglaimīgi padotie. Viņam neizturami sagribējās iedzert.

35 .

-�� Pulkvedi, atļaujiet ziņot: mēs viņus atradām.

Dro�ības policijas virsnieka balsī bija saklausāms lepnums. Izmeklē�a�nas komandas telpā valdīja liela rosība. Bija jūtams, ka lieta pavirzījusies mazliet uz priek�u, un tas visiem izmeklē�anā iesaistītajiem deva jaunu enerģijas lādiņu.

-�� Mēs videoierakstos identificējām vienu snaiperi, vēl vienu no viņu komandas, kura loma pagaidām nav zināma, un automa�īnu, ar kuru viņi atstāja notikuma vietu. Tā ir automa�īna, kura lidostā ar viltotiem doku�mentiem ir paņemta nomā �etras dienas pirms slepkavības, dro�ībnieks nolika uz galda fotogrāfiju, kurā bija redzama melna Volkswagen Bora automa�īna.

-�� Kā jūs jau paredzējāt, viņi ar to bija atstāju�i Latviju un ma�īnu pa�metu�i Ma�eiķos Lietuvā, no kurienes mums arī pienāca informācija, jo turienes policija bija pievērsusi uzmanību sadedzinātai automa�īnai ar Latvijas numuriem. Tad nu lietuvie�i zvanīja, lai noskaidrotu, vai tāda nav pazudusi Latvijā.

Pulkvedis apmierināts māja ar galvu. Pagaidām izskatījās cerīgi. Un viņ� izmisīgi vēlējās kādu cerīgu pavērsienu visā �ajā bezcerīgi sare�ģītajā izmeklē�anas operācijā.

-�� Tā mēs pievērsām uzmanību �ai ma�īnai. Atradām, ka tāda bijusi mūs interesējo�ajā rajonā un laikā. Mēs atradām arī cilvēkus, kas ir ma��īnā. Viens no tiem iegāja Pasaules tirdzniecības centrā stundu pirms slepkavības. Tajā pa�ā ēkā, kuras bēniņos mēs atradām �auteni, pirms turpināt, dro�ībnieks lepni uzmeta skatienu pulkvedim. Tomēr pulkve�a sejas izteiksme nemainījās. Ma�eiķos pēdas pazūd, bet mums ir viņu attēli. Da�i no tiem, iespējams, derēs identifikācijai. Mēs tagad strādājam ar lietuvie�u kolēģiem, meklēsim, kur viņi devu�ies tālāk.

�ajā vietā pulkve�a sākotnējais satraukums strauji noplaka. Tas bija par maz. Ja �ī informācija bija viss, ko viņi varēja piegādāt, tad nekā jauna izmeklē�anai tā nedeva.

-�� Nevienu jūs neesat vēl atradu�i viņu noteikti bija vairāk nekā divi. Ja divi snaiperi, tad katram bija vismaz viens palīgs, un nebūtu nekāds brīnums, ja būtu biju�i cilvēki, kas nodro�ina atkāp�anos, jābūt vēl citam transportam, meklējiet labāk to. Es jau tāpat zināju, ka �āvēji pēc slepka�vības aizbrauca.

Pulkvedis nekad neslavēja padotos. Viņam nez kāpēc likās, ka uzslavas atslābina un mazina vēlmi censties.

-�� Mums ir jāpārbauda visas viesnīcas Rīgā. Noziedznieku grupa �eit noteikti pavadīja vairākas naktis. Snaiperi beidzamās divas naktis pirms darba negulēja ne ma�īnā, ne teltī. Viņi gulēja viesnīcā vai kādā viesu namā, iespējams, pat Elizabetes ielas tuvumā, lai viņu pārvieto�anās �ajā rajonā izskatītos pati par sevi saprotama. Lūk, kas mums jāpārbauda.

Pulkvedis uzmeta skatienu padotajiem.

Pulkvedim viņi pēk�ņi sāka neizturami riebties. Idioti, nekas vairāk. Kas tie vispār par ļautiņiem, kas strādā policijā? Izņemot tādus kā viņ�, kas bija pārnāku�i no militārajām struktūrām, pārējie likās kaut kādi ņergas, gan pabeigu�i juristus, bet dzīvē ne ar ko nopietnu tā arī nav nodarboju��ies. Ko no tādiem var gaidīt ? Viss jāieliek kā zīdaiņiem ar karoti mutē.

-�� Nākamais atcerieties, ka pasūtītājs ar izpildītājiem kaut kā sazinā�jās. Mums nav aizdomās turamo, ta�u pievērsīsim uzmanību visām �apiro ģimenes komunikācijām un kontaktiem pēdējā pusgada laikā. Varbūt izlec kas interesants. Vēl mums ir jālūdz oficiāla Krievijas palīdzība iero��u sakarā. Tie ir Krievijā ra�oti, tātad iero�iem jābūt kaut kādiem oficiā�liem dokumentiem, varbūt to numuri jau uzpeldēju�i Krievijas policijā. Un turpināsim pētīt ierakstus. Viss. Brīvi. Davai, davai, kustieties, ko jūs gaidāt.

Pulkvedim vairs nebija nekādas vēlē�anās ņemties ar �iem diletantiem, kas mācēja vien samaitāt garastāvokli.

Ostapenko bija pulkvedim vakar atnesis pirmo disku ar Elizabetes sa�runu ierakstiem. Noklausī�anos pēc pulkve�a lūguma organizēja fiktīvas operatīvās lietas ietvaros. Pulkvedis tagad varēja noklausīties visas savas mīļākās telefonsarunas.

Vakar pulkvedis bija caurskatījis tos ātri un pavir�i.

Viņ� pārliecinājās, ka cita vīrie�a viņai nebija un vispār Elizabetei bija daudz mazāk uzmācīgu pielūdzēju, nekā viņ� iztēlojās, domājot par tik skaistas sievietes dzīvi.

Visa Elizabetes dzīve norisa teātrī. Darbadienās mēģinājumi, vaka�ros un nedēļas nogalēs izrādes, bet no teātra brīvajos vakaros viņa tikās ar pulkvedi.

Ar savu trenēto ausi viņ� gan bija saklausījis īsu un pirmajā acu uz�metienā aizdomīgu sarunu krievu valodā ar kādu vīrieti, kur� zvanīja no anonīma Zelta zivtiņas numura. Pulkvedis jutās mazliet pārsteigts, ka Elizabete vispār zina krievu valodu. Jaunākās paaudzes latvie�i, kuri skolā bija sāku�i iet jau pēc neatkarības atgū�anas, parasti krievu valodu vairs nepārvaldīja. Nepazīstamais vīrietis it kā starp citu apvaicājās Elizabetei, kā viņai klājas, ta�u atbildot Elizabetes balsī bija parādījies tikko jau�ams saspringums. Bija skaidrs, ka jautājums skar kādu abiem runātajiem zinā�mu un glu�i konkrētu norisi, kaut ko tādu, ko abi nevēlas pieminēt, ta�u viņi sarunāja pēcāk satikties teātrī, un pulkvedis nosprieda, ka tas ir kāds kolēģis, bet sarunas temats attiecināms uz teātra bū�anām. 24242., viņa atmiņa noglabāja zvanītāja numura pēdējos ciparus. Vairāk par to pulk�vedis nedomāja. Viņ� jutās pārāk laimīgs, ka Elizabetes dzīvē viņ� �obrīd bija vienīgais vīrietis.

Jaunās, tik ļoti skaistās Elizabetes interese un sajūsma pilnībā pakļāva pulkve�a gribu. Elizabete ar katru dienu ieguva aizvien lielāku varu pār pulkvedi, un viņa to izmantoja savu seksuālo fantāziju piepildī�anai.

Pulkvedim nekas pret to nebija iebilstams.

Elizabetei patika nodarboties ar seksu ārpus mājas. Neparastās vai vis�maz pulkvedim neparastās vietās.

Ņemot vērā pulkve�a mājokļa pieticīgo iekārtojumu, tas arī bija saprotams.

Viņi to bija darīju�i jau �etras reizes pulkve�a kabinetā, vienreiz Statoil benzīntanka tualetē, vienkār�i pļavā �osejas malā, bet pirms da�ām die�nām viņa bija pieprasījusi seksu baznīcā.

Pulkvedis vispār tikai da�as reizes mū�ā bija iegājis baznīcā un arī tad tikai darba darī�anās. Pat �ajās nedaudzajās reizēs viņ� vienmēr tur bija juties neveikli, īpa�i asi izjutis savu neiederību, pārdzīvojis apjausmu, ka

nesaprot, kā pareizi jāuzvedas sakrālā celtnē, lai neizrādītu necieņu.

Viņ� vienmēr bija centies pamest baznīcu pēc iespējas drīzāk, un pats labprātīgi tajā nekad iek�ā neietu, tomēr Elizabete uzstāja turklāt ne tikai uz vienkār�u baznīcas apmeklējumu, bet uz seksu �ajā svētajā vietā.

Elizabete burtiski aiz rokas ievilka viņu iek�ā un arī tālāk visu izdarīja pulkve�a vietā.

Tas nenoritēja tik viegli kā iepriek�ējās reizēs. Pulkvedis nespēja do�māt ne par ko citu kā vien par to, ka viņus tūlīt, tūlīt pieķers kāds dusmīgs mācītājs un sacelsies vēl nebijis skandāls, ta�u, nespēdams pretoties Eliza�betei un saprotot, ka ir tikai viens veids, kā no �ejienes izkļūt, viņ�, svīstot un sirdij sitoties kā boksa ringā, saņēmās un kaut kā nebūt tomēr tika līdz laimīgajām beigām.

Elizabete nebija vīlusies. Kad viņi iznāca laukā, Elizabete staroja kā laimīgs bērns, viņa izstaroja prieku, apmierinājumu un laimi. Pat visno�māktākajam cilvēkam pietiktu tikai paskatīties uz viņu, lai arī viņa gara�stāvoklis uzlabotos, ta�u pulkvedis soļoja, acis nodūris, viņ� jutās izmo�cīts, saburzīts un sasvīdis.

Aizritēja krietns brīdis, līdz viņ� atguva savu komandiera pa�apziņu un stāju.

It kā ar to būtu bijis par maz, nākamajā dienā Elizabete atbrauca pie viņa ar va�oni, tādā kā improvizētā karietē, kādās pa vecpilsētu vizina tū�ristus. Viņai mugurā bija plāns mētelītis, un, kā izrādījās, zem tā nekā cita nebija.

Tas gan pulkvedim likās par traku.

-�� Tu esi pilnīgi jukusi, vai tu saproti, kas es esmu?! Es ta�u nevaru braukt karietē pa pilsētu un drātēties, pulkvedis �ukstus kliedza neslēp�tā sa�utumā, tomēr tā, lai va�onis nedzirdētu. Elizabete, kā parasti, neņē�ma vērā pulkve�a viedokli. Izvēlējusies klusu vietu ārpus centra, Elizabete veltīja viņa ideālajam penim visu savu uzmanību un meistarību. Ku�iera mugura atradās tikai da�us centimetrus no viņiem.

Elizabete, protams, juta, ka viņa ir sasniegusi robe�as, kādas pieļauj pulkvedis, nodarbojoties ar seksu publiskās vietās. Viņa juta, ka vara pār pulkvedi vairs nav absolūta. Viņ� jau bija sācis ap�aubīt Elizabetes priek��likumus, mēģināja iebilst pret viņas plāniem. Elizabetei tas nekādā gadī�jumā nederēja, viņu interesēja tikai absolūta vara. Viņa nolēma uzrunāt pulkvedi veidā, pret kuru, kā viņa bija pārliecināta, pulkvedim iebildumu nebūs.

�Vai tu gribētu mani dupsītī?� viņa bija pulkvedim vaicājusi īsziņā.

Tas bija nostrādājis.

�o tik�anos Elizabete bija atlikusi uz da�ām dienām, sakot, ka viņai tik svarīgai lietai ir jāsagatavojas. Pulkvedim tas lika pavadīt laiku pārdomās un minējumos, ko gan nozīmē �āda gatavo�anās un ko tā ietver. �īs domas lika solīto tik�anās dienu gaidīt vēl izmisīgāk.

Tagad pulkvedis kails sēdēja uz gultas malas, gaidot Elizabetes norā�dījumus, kamēr Elizabete lēnām izkārtoja uz naktsgaldiņa lubrikanta un eļļas iepakojumus.

Viņa izvilka no somiņas arī nelielu faila imitatoru.

-�� Vai tev pa�am kāda kādreiz ir taisījusi prostatas masā�iņu? viņa vaicāja.

-�� Ko? Nē, nē, tas ir par traku, pulkvedis salecās. Man nevajag.

-�� Kāpēc tev nevajag, Elizabete pagriezās pret viņu, turot rokā faila imitatoru. Tev patiks.

-�� Pietiek. Nē, pulkve�a balsī bija jūtams ar grūtībām apvaldīts dus�mu izvirdums. Viņ� piecēlās kājās, ta�u, piesedzies ar spilvenu, izskatījās vienlaikus gan draudīgi, gan arī komiski.

Elizabete pasmaidīja.

-�� Nu labi, labi, viņa teica samiernieciski, apsēdies, būs jau labi.

36 .

�Mēs �odien esam beigu�i,� teicu, atvērdama durvis un pūlēdamās at�gūt nosvērtu izteiksmi. Nodarbība ar Mareku bija mani izsitusi no līdz�svara. Zvaigznes. Kas tās par zvaigznēm un kas tā par dīvainu zvaig�ņoto baznīcu? It kā visā �ajā stāstā nebūtu bijis gana daudz sare�ģījumu, pēk�ņi uzradās vēl viena neatminama mīkla. No sirds cerēju, ka tā būs pēdējā. Un turpat sirds dziļumos zināju, ka manas cerības ir veltīgas. Dzī�vot nozīmē līdz galam nekad neko nesaprast. Ir tikai viena galējā atbilde, viens pēdējais risinājums, aiz kura neseko neviens jautājums, �ī atbilde ir nāve.

Uzgaidāmajā telpā Mareku gaidīja Keita jaunākā no abām liverpūlietēm, zēna mamma. D�ekija �oreiz līdzi nebija atbraukusi.

�Vai varam uz pāris minūtēm aprunāties manā kabinetā?� vaicāju, un Keita, neslēpdama apgrūtinājuma izteiksmi sejā, piecēlās no gaidītājiem paredzētā dīvāna.

�Bet tikai ātri,� viņa noteica. �Mums pēc pusstundas ir vilciens.�

Pamāju Megijai ar galvu, lai viņa tikmēr pieskata zēnu, un aizvēru aiz mums kabineta durvis. �Man tev ir da�i svarīgi jautājumi,� es teicu.

Keitai mugurā bija tas pats spilgtais, kaut nevī�īgi valkātais apģērbs, kuru biju ievērojusi jau iepriek�ējā reizē. Jaunās sievietes seju klāja bie�za pūderkrēma kārta, kurā uzacis bija ievilktas ar treknu kontūrzīmuļa līniju. Pamanīju, ka �oreiz viņa �ķiet klusāka un domīgāka nekā dienā, kad viņu satiku pirmoreiz kopā ar māti. It kā zaudējusi dro�ības balstu, viņa sēdēja man iepretī, galvu nodūrusi, ar garajiem gela nagiem nervozi bungodama pa galda virsmu. Drīzāk viņai pa�ai piedienēja būt vienai no manām pacientēm, nevis mātei, no kuras atkarīga kāda pacienta izveseļo��anās. Tādam uzdevumam viņa �ķita daudz par jaunu un nenobriedu�u. Vēl viens bērns, kur� laidis pasaulē bērnu. Nav nekādu �aubu, ka Radītājs būtu atrisinājis pusi no pasaules problēmām, ja smadzenēm liktu attīstī�ties vienādā ātrumā ar reproduktīvajiem orgāniem.

�Keita, vai vari man pastāstīt neilgi, pirms Mareks pārstāja runāt, vai viņ� minēja kādas dīvainas lietas, nesaprotamus vārdus? Vai viņ� runāja par kādām vietām, kurās nekad nebija bijis?�

�Es jau jums pirmajā reizē teicu, ka nekā nezinu.� Viņas tonis bija agresīvs un noraido�s. Pilnībā iederīgs, ja mēs atrastos policijas iecirknī un es būtu inspektore, kura viņu pratina ar narkotikām saistītā lietā. Bet mēs nebijām policijā, un es nebiju inspektore. �Lūdzu, paklausies manī �eit ir runa par tavu bērnu. Es negrasos tev neko pārmest un nedomāju tevi tincināt. Bet man ir jāzina da�as lietas, lai spētu viņam palīdzēt.�

Keita sagrozījās krēslā. Viņas ķermeņa valoda pauda diskomfortu un neērtības sajūtu. �Nu, varbūt bija kaut kādas muļķības.�

�Kādas muļķības?� es sajutu pavedienu savās rokās un negrasījos laist to vaļā. Tomēr viņa klusēja, skatiens joprojām vērsts pret grīdu. Klik-klikklik, gela nagi pa galda virsmu.

�Keita, pastāsti man visu, kas tev iekritis acīs. Nekas no tā man nelik�sies muļķīgs. Glu�i pretēji man var noderēt katra sīkākā detaļa. Pat ja tev pa�ai tā liekas nenozīmīga.�

�Nu, viņ� bija ieņēmis galvā stulbas iedomas, runāja caurām dienām par kaut kādiem izdomātiem cilvēkiem. Nezinu, viņ� bija filmas saskatī�jies vai ko citu.�

�Kas tie bija par cilvēkiem?� Man bija grūti saglabāt pacietību. Es vē�lējos dzirdēt atbildi, kuru �ī sieviete, �ķiet, nebija gatava vai nebija no�briedusi man dot. Un tomēr man vajadzēja to izvilināt. Man nebija laika gaidīt. Vairs ne. �Vai viņ� minēja, kas tie par cilvēkiem?�

�Nu, viņ� bija kaut ko ieņēmis galvā par savu tēvu. Nelika man mieru, lai es piezvanot viņa tēvam.�

�Un kā tu rīkojies?�

Sieviete apjuka, mulss sārtums izlauzās cauri biezajai pūderkrēma kār�tai. �Es viņam teicu, lai viņ� vienreiz aizveras. Es nezinu, kas ir viņa tēvs.� Man kaklā iestrēga kamols, es ieklepojos. Centos izlikties, it kā �ī at�skārsme būtu tikai vēl viens pilnībā ierasts sadzīvisks fakts. �Un kā Ma�reks uz to reaģēja?�

�Viņ� nelikās mierā. Teica, ka pazīstot savu tēvu. Varot pastāstīt, kur viņ� dzīvo.�

�Un kur tas bija?�

�Es ta�u viņam neprasīju. Nepievērsu uzmanību. Kādā veidā bērns va�rētu zināt, kur dzīvo viņa tēvs, ja es pati to nezinu?�

Lai arī �ī iebilde �ķita pilnībā racionāla, tomēr instinktīvi jutu, ka Keita man nestāsta visu. Ilgie gadi psihoterapijā bija ļāvu�i man uzaudzēt sestā prāta jutekļus, glu�i kā rūdīti policisti spēj pēc intuīcijas vien sajust nepatiesību virsrafinētākajās liecībās.

�Keita, lūdzu, nesatraucies.� Es uzliku savu plaukstu uz viņējās. Bun�go�ana pa galdu mitējās. �Es negrasos tevi tiesāt vai nosodīt. Nekas tāds man nav ne prātā, un tas mani arī neinteresē.�

Viņa pacēla acis, �ķiet, pirmoreiz �īs sarunas laikā. Viņas skatiens pau�da neuzticē�anos. Tā bija raksturīga iezīme pusaud�iem un jaunie�iem no viņas sociālās vides. Diem�ēl pārāk bie�i �ī neuzticē�anās bija pamatota. Pieaugu�o pasaulei piemita nelāga īpa�ība pievilt tie�i tos, kuri no tās ir visvairāk atkarīgi. Tomēr viņas skatienā jautās vēl kāda spēcīga vēlme. Tā bija vēlme dalīties atklāt savu iek�ējo pasauli ar visām tās domām un �aubām, lai cik vienkār�as tās arī būtu, kādam citam cilvēkam. Viens no primitīvākajiem cilvēces instinktiem. Pretēji tam, ko varētu domāt ļaudis, kuri salasīju�ies Freidu, tie�i dalī�anās dziņa bija psihoterapijas pamatā. Tāpat kā jebkurās citās attiecībās, dalī�anās ar otru bija atslēga visam. Alfa un omega. Pat Radītājam bija vajadzīgs cilvēks, ar kuru dalīties pasaules brīnumā, citādi tā būtu vien iz�ķērdēta enerģija tuk�ā Visuma telpā.

�Tu vari man uzticēties,� es teicu, viegli saspie�ot viņas plaukstu. �Vari ar mani dalīties, kas tevi nomāc. Es tevi sapratī�u.�

Pār Keitas vaigiem sāka plūst asaras. Lai cik nepatīkamu iespaidu at�stātu viņas skaļā izturē�anās un vulgārā bravūra, tomēr aiz tās slēpās ievai�nota būtne, pret kuru nebija iespējams neizjust zināmu līdzjūtību.

�Es centos viņā neklausīties, bet tas turpinājās nedēļām ilgi. Dienu no dienas. Man pietiek jau ar to, ka mana māte visu laiku to atgādina un bā� acīs. Un tagad vēl viņ� atrod manu tēvu, atrod manu tēvu. Līdz vienu dienu es neizturēju un sāku bļaut uz viņu. Es viņu riktīgi iepļaukāju, iz�vedu uz ielas un teicu, lai iet meklēt savu tēvu. Un lai mājās nekad vairs nerādās��

Es izņēmu no turētāja vairākas papīra salvetes un pasniedzu tās Keitai. Viņa iz�ņauca degunu. Asaras bija atstāju�as pamatīgas vagas viņas makijā�as kārtā. Kcitas seja atgādināja meiteni, kura izmēģinājusi kosmētiku, kamēr mātes nav mājās, un tad steigā neprasmīgi mēģinājusi to noslaucīt.

�Kā tas beidzās?� es jautāju, lai mudinātu viņu runāt tālāk.

�Viņ� līdz vēlam vakaram nebija pārnācis mājās. Māte bļāva uz mani, ka es neesot nekam derīga, pat savu bērnu nemākot pieskatīt. Mēs iz�skraidījām visu rajonu, nekur viņu neatradām. Līdz naktī man piezvanī�ja policija, teica, ka atradu�i viņu Liverpūles autobusu stacijā. Viņ� bija mēģinājis bez biļetes iekāpt autobusā. Kad pēc viņa atnāca policists, nav gribējis iet līdzi bļāvis, spārdījies ar kājām un teicis, ka viņam jābrauc pie sava tēva.�

�Uz kurieni viņ� bija gribējis braukt?�

�Policisti teica, ka tas esot bijis starptautiskais reiss. Kaut kur uz Eiro�pu, bet precīzu vietu gan es neatceros.�

Iztēlojos ainu autobusu stacijā mazs zēns melniem, izspūru�iem ma�tiem izmisīgi mēģina iekļūt autobusā. Viņ� vēlas nokļūt tikai sev zināmā vietā, pilns ticības, ka tie�i tur viņu gaidīs tēva apskāvieni. Visriņķī tik�mēr savācas ziņkārīgo pūlis, pa vidu maisās pāris apjuku�u policistu, kas mēģina zēnu savaldīt. Viņ� nesaprot, kādēļ tam neļauj doties atpakaļ pie tēta. Kādēļ pieaugu�ie liek iet mājās, ja pa�i pirms brī�a bija teiku�i, lai tur nekad vairs neatgrie�as. Es pastiepos pēc salvetes, arī man pēk�ņi savajadzējās iz�ņaukt degunu.

�Un kas notika pēc tam?�

�Mēs viņu atvedām mājās. Es nezināju, ko iesākt, vienkār�i aizgāju un ieslēdzos savā istabā. Māte viņu lamāja un dauzīja. Teica vēlreiz tā izdarī�ot, vispār nositī�ot. Es nevarēju to klausīties. Man tas viss ir līdz kaklam.�

�Vai viņ� pēc tam ar tevi par �o atgadījumu vēl runāja?�

Keita nolaida acis. Es jutu, ka tūlīt viņas atklātības rezerves būs izsmel�tas. Lai cik �āda dalī�anās bija dvēselei nepiecie�ama, tomēr tā bija arī ļoti nogurdino�a nodarbe. īpa�i ļaudīm, kas ikdienā ieradu�i neuzticēties un turēt sevi apkārtējai pasaulei cie�i noslēgtus.

�No rīta māte aizgāja uz darbu, un mēs palikām ar viņu divatā. Es rei�zēm vienkār�i nezinu, ko ar to puiku darīt. Man viņ� da�reiz liekas tik jocīgs, it kā būtu pilnīgi sve�s cilvēks. Es viņam prasīju, vai viņ� dabūja labu mācību. Un vai viņ� vairāk tā nekad nedarīs, nemēģinās meklēt savu tēvu.�

�Tas izklausās prātīgi, Kcita. Tev nav par ko justies vainīgai.�

�Tad viņ� eksplodēja. Sāka bļaut, ka mani ienīst, jo es neļaujot viņam braukt pie tēta.�

�Viņam tā varēja likties. Tā ir sare�ģīta situācija, nevienu no jums tajā nevar vainot.�

�Un vēl viņ� bļāva, lai cs nesaucot viņu par Mareku. Ka viņa tēvs vien�mēr saucot viņu citā vārdā.� Keita paraudzījās manī ar skatienu, kurā jau�tās dziļ�, neviltots �ausmu izbīlis. �Dakter, saprotiet, man pēk�ņi palika bail. Ko es citu varēju darīt�� Viņas acis atkal piepildījās asarām. Likās, jaunā sieviete ir tuvu spēku izsīkumam.

�Ko tu izdarīji? Kas tas bija, ko tu izdarīji, Keita?�

�Es viņam iesitu pa seju. Vairākas reizes. No visa spēka. Es teicu, ka nekad vairs negribu dzirdēt no viņa nevienu skaņu ne par tēvu, ne viņa vārdu, ne ko citu. Un kop� tās reizes viņam arī sākās tās problēmas� viņ� pārstāja runāt.�

�ajā brīdī mana vienīgā vēlme bija iecirst viņai pa�ai pļauku. Tomēr saglabāju profesionālo mieru un iejūtību. Es vēlreiz paspiedu viņas roku. Cilvēki spēj pilnībā uzticēties vien tam, ko var sajust fiziski. Pat ja tas būtu kas tik gaisīgs kā otra cilvēka rokas pieskāriens.

�Es tevi pilnībā saprotu, Keita,� teicu viņai, lai arī nekādi nespēju sa�prast, kā viņas plauksta, tā pati, kura tobrīd atradās manējā, spēja nodarīt sāpes mazajam, tum�matainajam zēnam. Bet man vajadzēja no viņas izda�būt vēl kādu pieturas punktu. Vēl kādu detaļu, kas palīdzētu pietuvoties Mareka noslēpumam. Es sasprindzināju visu savu uzmanību. Man varēja arī nebūt citas izdevības.

�Vai tu tie�ām neatceries, kas tā bija par vietu, uz kurieni Mareks gri�bēja aizkļūt?�

Viņa noliedzo�i papurināja galvu un mēģināja ar pirkstu galiem no�slaucīt asaru pēdas no savas sejas.

�Varbūt tu atceries vārdu, kuru Mareks minēja, kādā viņu saucis tevs?

Keita pāris reizes no�ņaukājas, mēģinot atgūt savaldību. Es jutu, ka �īsdienas saruna bija beigusies. �Diem�ēl ne,� viņa teica, �tagad gan mums jāiet. Atvainojiet par visu.�

�Nav par ko, Keita. Tev nav jājūtas vainīgai,� es teicu, izvadot viņu pa durvīm, pirms tam ierakstījusi piezīmju grāmatiņā: �Noskaidrot zēna ie�priek�ējo vārdu!�

38 .

Es ļoti labi atceros pirmo reizi, kad biju mājās pie Fērd�ina. Tas va�kars pārvērta manu dzīvi. Kaut nē, precīzāk būtu jāsaka mana dzīve joprojām bija tā pati, tikai tā ieplūda pilnīgi jaunā gultnē kā vilciens uz pārmijām; tiklīdz lokomotīves pirmie riteņi ir tām pāri, tā pārējiem vago�niem atliek tikai sekot. Lielākā sastāva daļa gan vēl joprojām rit vecajās, ierastajās sliedēs, tomēr patiesībā tiem vairs nav izvēles. Tikai tie vēl to nezina. Nenojau�, ka tur priek�ā pirmie riteņi jau ir pieņēmu�i lēmumu viņu vietā. Jaunais virziens top zināms ne uzreiz. Tās nav pārmaiņas, ku�ras sajūt skaidri un nepārprotami, kā pirmās romantiskās attiecības, pirmais sekss, universitātes absolvē�ana, pirmā darbavieta un pirmais pa�augstinājums. Nē, tas ir notikums, kur� pilnībā pārveido tavu dzīvi, bet to apjaust var vien tad, kad dzīve jau pilnībā pārveidota. Un vienīgais, ko vari atzīt, tev patiesībā nemaz nebija izvēles. Lokomotīve kaut kur tālu priek�ā bija noklaudzinājusi savus riteņus. Tu vēl ilgi brauci vecajās sliedēs. Bet, kad pienāca asais pagrieziens, tev atlika tikai griezties līdzi. Ar laika distanci viegli redzēt vēl kādu sakritību jo lielāki biju�i pagrie�zieni, jo mazākas manevra iespējas.

�Es biju domājusi, ka tu brauc vismaz ar Lamborgīni,� jokodama teicu Fērd�am, kad viņ� piektdienas vakarā pēc septiņiem, kā bija solījis, atnāca man pakaļ un mēs devāmies turpināt darbu viņa savrupmājā. Princeses Ketrīnas lietā biju pavirzījusies stipri uz priek�u un nevarēju vien sagaidīt, kad �os jaunumus varē�u pārspriest ar Fērd�u. Kaut jāatzīst, ka iespēja re�dzēt klātienē viņa apartamentus un iekļūt Fērd�a noslēgtās dzīves privā�tajā epicentrā bija ne mazāk aizraujo�s valdzinājums. ��is BMW jau nav neko daudz labāks par manējo.�

�Tie�i tā. Lai maniem darbiniekiem nerastos kārdinājums prasīt algas pielikumu, es braucu ar sliktāku ma�īnu nekā viņi.�

Mēs abi iesmējāmies. Es daudz neorientējos automa�īnu lietās, bet pat man bija skaidrs, ka slaikais BMW limuzīns slēpj sevī stipri vairāk, nekā no ārpuses varētu likties. Manas aizdomas apstiprinājās, kad Fērd�s iz�grieza ma�īnu no klīnikas pazemes stāvvietas un uzņēma ātrumu dienvid�rietumu virzienā. Pēk�ņi sajutos kā nokļuvusi opernamā, turklāt iekāpusi tie�i orķestra bedres vidū.

�Es ceru, tev patīk Hendclis?� viņ� centās pārkliegt ma�īnas skaņas sistēmu, kurā vijoļu skaņas, tik dzidras, it kā mūziķi sēdētu uz aizmugurē�jā sēdekļa, mijās ar augstu, gandrīz falseta vīrie�a balsi. �Tas ir fragments no Teodoras, nupat saņēmu pa pastu no Ķīnas. �eit tas tikpat kā vēl nav ierakstīts.�

Es mēģināju galvā sagrābstīt kādas informācijas druskas no vidussko�las mūzikas vēstures stundām, tomēr nekas prātīgs atmiņā nenāca, vēl jo mazāk kas būtu kaut attāli saistīts ar Hendcli. Savu muzikālo gaumi biju pilnībā nodevusi ikrīta radio programmas dīd�eja rokās, un tā pār�svarā sastāvēja no Kings of Leon un Arctic Monkeys. �Man operas vienmēr liku�ās pārāk sentimentālas, visi tie kaislīgie don�uāni un balerīnas galī�gi nav manā gaumē,� mēģināju atjokot, lai novirzītu sarunas tematu no Hendeļa.

Fērd�ins pavērās manī izbrīnītu skatienu. �Teodora ir stāsts par kristī�go mocekli un krustā si�anu,� viņ� nopietni bilda.

Es jutu, kā man sejā sakāpj sārtums. �Nu jā, protams�� neveikli mē�ģināju rast jelkādu attaisnojumu savai nezinā�anai, bet Fērd�ina lūpas savilkās smaidā.

�Nesatraucies, es tikai tevi ķircinu. Lielākā daļa rūdīto operas fanātiķu nepazītu Teodoru. Tā ir reta, praktiski nezināma oratorija.�

Man krūtīs uz brīdi pazuda satraukuma smagums, tomēr pa īstam mierīga jutos vien tad, kad Fērd�a BMW pēc pārdesmit minū�u braucie�na iestūrēja vienā no jaunajām Londonas piepilsētām, ar Hcndeli vai bez, muzikoloģija nebija sarunu temats, kurā es gribētu ieslīgt. Dro�i vien tādēļ, ka nevēlējos, lai mūsu pirmais vakars personiskā atmosfērā iesāktos ar manas kulturoloģiskās ignorances demonstrējumu visā tās plaukumā.

�Te nu esam. Laipni lūgta manā vecpui�a midzenī,� viņ� izslēdza mo�toru un atvēra durvis. Bijām piebrauku�i pie skaista dārza ar cipresēm un ziedu krūmiem vienā pusē un nelielu uzkalniņu otrā. Apsūbēju�as akmens plāksnes veda aug�up, kur abās pusēs vakara vējā �ūpojās iedegtas da�ādu krāsu laternas. Fērd�s padeva man roku, palīdzot pievarēt pirmos trīs pakāpienus, un tikai tad skatienam atklājās dārza galvenā daļa, kuru no ielas puses bija slēpis uzkalns. Balti un sarkani ro�u krūmi �eit veidoja simetriskas figūras, starp kurām plūda mākslīgais strautiņ�. Vairākās vie�tās lapenes noliecās pāri dārza soliem, da�i no tiem slīka, mandarīnkoku un palmu apskauti. Tālāk kāpnes veda uz nama ieeju milzīgs kvadrāts no sarkaniem koka dēļiem un dzidrām spoguļacīm logu vietā, kādu va�rētu redzēt uz Contemporary Architecture vāka. Es dziļi ievilku nāsīs gai�su pēc Londonas smoga �eit smar�oja kā botāniskajā dārzā, gaisā jaucās ro�u, citruskoku un dzidrā avota smar�as. �Diezgan iespaidīgs tev tas mi�dzenis,� teicu neviltotā apbrīnā.

�Tu vēl neesi redzējusi iek�pusi,� Fērd�s bilda ar aizrautību, kādā pus�augu zēns varētu alkt izrādīt draugam savu jaunāko Lego kolekciju. Tas lika man atcerēties kādu vecu joku no psiholoģijas studiju gadiem: esot trīs lietas, kuras no ikviena, pat briedu�ākā vīrie�a izvilina pusaudzi, au�toma�īnas ir viena no tām. Savu hobiju izrādī�ana vēl viena. Līdz tre�a�jai, es cerēju, mēs �ovakar nenonāksim.

�Bet te ārā ir tik labi. īpa�i pēc pilsētas draņķīgā gaisa. Varbūt varam kādu brīdi pasēdēt dārzā, vismaz kamēr paliek tum�s vai pārāk vēss?�

�Protams, kā vēlies. Es iznesī�u datorus, un varam kādu brīdi pastrādāt � � � ara.

�Jā, skaidrs,� biju gandrīz vai aizmirsusi īsto iemeslu, kādēļ bijām �eit ieradu�ies. Darbs.

Mēs iekārtojāmies vienā no lapenēm, tikmēr Fērd�s ātri vien bija saslē�dzis vajadzīgo apgaismojumu un iznesis no iek�telpām portatīvo MacBook datoru, pielāgojot lapeni darba vajadzībām ne sliktāk kā mūsu klīnikas apsprie�u zāli, ja vien neskaita svaigo gaisu, ko nevarēja ne salīdzināt ar biroja kondicionieru mitro vēsumu. Un vīnu. Salējis sarkanvīnu divās lie�lās glāzēs, viņ� vienu no tām pasniedza man. �Par atrisinājumu,� viņ� teica. Mēs saskandinājām. Vīnus nepazinu neko labāk par automa�īnām, bet skābeni samtainā pēcgar�a teica man priek�ā, ka �is būs starp tiem, līdz kuru cenu grupai restorānu ēdienkartēs parasti nemēdzu aizmaldīties.

Fērd�a tum�ie mati un kinozvaigznes seja vakara puskrēslā ieguva no�slēpumainu pieskaņu. Bija tik viegli iedomāties viņu pavedinām Odriju

Hepbernu vai Greisu Keliju, no viskija piesmaku�ā balsī sakot: Tu labāk pasteidzies. Citādi nokavēsi lidma�īnu�

�Mums pirmdien ir paredzēta preses konference par princeses Ketrīnas stāvokli,� viņ� sacīja ko pilnīgi citu. Nekādas saistības ar lidma�īnām. Bet efekts ne mazāk satrieco�s.

�Preses konference?� man gandrīz izkrita vīna glāze no rokām. �Bet mēs ta�u ar apsardzes priek�nieku skaidri vienojāmies, ka visa terapijas gaita noritēs pilnīgā slepenībā un jebkādi paziņojumi būs tikai pēc ārstē��anās beigām.�

�Jā, tāda bija vieno�anās. Bet tu laikam nepazīsti dzelteno presi. Viņi neliek mierā pat mazu bērnu.� Fērd�a seja savilkās riebumā, un viņ� ie�malkoja pamatīgu vīnu daudzumu. �Kāds no tabloīdiem ir izsekojis prin�ceses ekipā�ai. Viņi gatavojas pirmdien publicēt fotogrāfijas.�

�Vai tad nevar pateikt, ka tā ir parasta apskate pie pediatra? Vakcīnas, izmeklējumi, kaut vai gripa?�

�Viņi ir fotografēju�i katru vizīti trīs reizes nedēļā pēdējo divu nedē�ļu laikā. Un viņiem ir bildes, kas uzņemtas caur tava kabineta logu.�

�oreiz man no pārsteiguma aizsitās elpa. Doma, ka kāds būtu varējis tik neiedomājamā veidā pārkāpt jebkādas ētikas normas, likās �ķebino�a.

�Viņi zina, ka princese sākusi regulāri apmeklēt bērnu psihoterapeitu. Un viņi zina, ka tu esi Ketrīnas ārstējo�ā ārste. Pirmdien būs sensācija un jautājumi.�

�Bet ko mēs varam darīt, Fērd� ?�

Lai arī joprojām pieturējās silta vakara vēsma, manu ķermeni bija pār�klājusi auksta tirpoņa. �ādu pavērsienu es nebiju pat apsvērusi. Man bija �ķitis, ka karaliskās ģimenes komanda ir visvarena. Ja viņi bija apņēmu�ies nodro�ināt princesei slepenību, tad slepenībai bija jābūt. Ta�u tagad izrādī�jās, ka da�i iznireļi ar lieliem objektīviem un zemām morāles normām spē�ja apvest ap stūri pa�u elitārāko apsardzes vienību. Pie velna tādu apsardzi!

�Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir apsteigt viņus,� Fērd�s teica, papil�dinādams mūsu vīna glāzes.

�Ko tie�i tu domā? Vai tad nav par vēlu viņus apsteigt, ja reiz bildes ir uzņemtas?�

�Mēs pirmie paziņosim, ka princese Ketrīna ir mūsu paciente. Un mēs izstāstīsim par viņas ārstē�anās gaitu to, ko gribam par to teikt. Tā mēs neļausim medijiem izvirzīt kādas spekulatīvas teorijas un pie reizes liksim tiem mērgļiem, kas publicēs �īs bildes, izskatīties pēc pēdējiem kretīniem.�

�Tas viss izklausās ļoti pareizi, tikai ko tie�i mēs viņiem stāstīsim? Bēr�nu psihoterapija nav nekāda lauztas rokas ieģipsē�ana tik ātri mēs neva�ram nonākt ne pie diagnozes, ne rezultātiem.�

�Mēs tūliņ visu izdomāsim. Tādēļ jau esam �eit atbrauku�i. Mums priek�ā ir �is vakars un divas pilnas dienas, kurās varam netraucēti strādāt.�

Piefiksēju, ka Fērd�s to paziņo tā, it kā mēs būtu iepriek� vienoju��ies mana vieso�anās pie viņa ilgs visu nedēļas nogali. Tomēr pavērsiens princeses Ketrīnas lietā neļāva man pievērst pārāk lielu uzmanību �ādām detaļām. Mums vajadzēja tikt ar to galā. Es biju gatava strādāt visu nakti un abas pārējās arī, ja tas izrādīsies nepiecie�ams.

39 .

Veiksmīgai pratinā�anai ir vairāki svarīgi priek�noteikumi, ta�u paras�ti pa�as efektīvākās pratinā�anas izrādījās tās, pirms kurām pratināmo bija izdevies izsist no līdzsvara.

�oks bija pulkve�a iecienītākā metode. Negaidīta, ātra likuma spēka un bardzības piemēro�ana bija ļoti labs paņēmiens, kuru viņ� nekad ne�kavējās likt lietā.

Tikai rūdīti un pieredzēju�i recidīvisti spēja emocionāli un psiholo�ģiski saglabāt vēsu prātu, kad pusseptiņos no rīta viņu mājās iegāzās div�desmit policistu ar kratī�anas orderi, bez kādām ceremonijām apgrieza visu kājām gaisā, neraugoties ne uz bērnu, ne ģimenes klātbūtni.

Pulkvedis �o scenāriju bija noslīpējis visās detaļās.

Pēc kratī�anas aizdomās turamo aizveda uz izolatoru, iemeta kamerā kopā ar visnepatīkamākajiem deģenerātiem un bandītiem, kādus vien to�brīd varēja atrast.

Vēl pēc pāris stundām pulkvedis nosēdināja aizdomās turamo sev pretī un, stindzinādams ar savu smago, �ēlastību nepazīsto�o skatienu, paskaid�roja, ka viņu sociālais stāvoklis un līdzcilvēku attieksme no �ī brī�a ir pilnī�bā atkarīga tikai no pulkve�a �ēlastības. Ja vajadzēs, viņ�, pulkvedis, parū�pēsies, ka ne tikai aizdomās turamā kolēģi, kaimiņi un paziņas upurim pat roku vairs nepaspiedīs, bet arī pa�a bērni un sieva uzskatīs, ka ir dzīvoju�i ar nelieti, kuru nekad un nekādos apstākļos vairs nevēlas sastapt.

Un tas viss būs tikai sākums jaunai dzīvei, kura lielākoties, visticamāk, ritēs aiz restēm, ja vien viņi tagad nesadarbosies.

Labi iedarbojās paņēmiens, kad aizdomās turamajiem uzreiz tika ares�tēti visi banku rēķini, kredītkartes, bet kratī�anu laikā tika konfiscēta pil�nīgi visa skaidrā nauda, kas atradās mājās, tādējādi atstājot ģimeni bez iztikas līdzekļiem un pat bez iespējām samaksāt advokātam.

Tā nedrīkstēja rīkoties pat padomju laikos, bet, kad 1001. gadā Latvi�jā tika pasludināta totāla un ne�ēlīga ciņa ar korupciju, izveidots speciāls korupcijas apkaro�anas birojs, tā vadītāja kāda īpatnēja sieviete alkoho�liķe ar neskaidru pagātni, krieviete, tāpat kā pulkvedis, kura bija nomai�nījusi gan vārdu, gan uzvārdu, lai izskatītos pēc vietējās, bija uzsākusi �ādu praksi, un izrādījās, ka ne Latvijas tiesām, ne prokuratūrai nebija nekā iebilstama. Glu�i pretēji prakse tika da�ādos veidos atbalstīta.

Tas bija ļoti labs izgudrojums ģimene �ādā situācijā vairs nevarēja veltīt visus spēkus, lai palīdzētu aizturētajam, bet nācās domāt, ko bēr�niem dot brokastīs. Tas viss pulkvedim deva laiku. Bagātnieki puslīdz spēja atrisināt �īs problēmas, tiem alla� bija kas noglabāts nebaltai dienai kādā of�orā vai kur citur, bet lielākajai daļai ģimeņu tas izrādījās smagāks trieciens, nekā ja viņus kailus izvestu Biķernieku me�ā. Arī pārdot neko nevarēja, jo parasti arestēts tika arī viss īpa�ums. �ādi rīkoties ļāva no Pa�domju Savienības mantotais un Eiropā neierastais soda veids mantas konfiskācija, kuru piemēroja paralēli cietumsodam. Ideja bija vienkār�a. Visa aizdomās turamo manta izmeklē�anas laikā ir jāarestē un viņiem jāatņem, jo gadījumā, ja viņi izrādīsies vainīgi un tiesa lems par mantas konfiskāciju, �ī manta nebūs gājusi mazumā. No visām Eiropas Savienī�bas valstīm tikai Latvijā bija iespējamas �ādas metodes, un pulkvedis, pro�tams, �o likumdo�anas īpatnību izmantoja.

Apsūdzētajiem bija jārēķinās ar to, ka prokurori vilks tiesas procesus piecus, septiņus un vairāk gadus, īpa�i gadījumos, kad pierādījumu pro�kuratūrai ir maz, un visu �o laiku apsūdzēto manta un nauda būs arestēta. To visu izmeklētāji un advokāti detalizēti izskaidroja apsūdzētajiem. Par to bija vērts padomāt. Tas jau bija sods, turklāt ļoti smags turpmākos piecus, septiņus vai desmit gadus pavadīt bez naudas, bez īpa�umiem, bez iespējas normāli strādāt vai turpināt karjeru, vienlaikus valkājot smagos noziegumos aizdomās turēta noziedznieka reputāciju bez iespējas tiesā pierādīt savu nevainību. Tas parasti salauza cilvēka dzīvi uz visiem lai�kiem. Bija tikai viens veids, kā no tā izvairīties. Atzīties un sadarboties.

Kad �īs nianses bija izskaidrotas, pulkvedis piedāvāja necelt publisku traci, neziņot par aizturē�anu presei, saudzēt reputāciju, atdot naudu, pieļaujot iespēju izvairīties no soda, proti, saņemt atpakaļ savu dzīvi. Tas izklausījās vilino�i, tas bija variants.

Pirmajās divās trīs dienās pēc aizturē�anas salauzt aizdomās turamo bija visvieglāk.

Vēlāk viņi jau nomierinājās, bija izrunāju�ies ar advokātiem, uzzinā�ju�i, ka ne visas policijas darbības ir īsti likumīgas, adaptēju�ies situācijai, izstrādāju�i aizstāvības taktiku, sāku�i rakstīt sūdzības un protestus. Ja viņi nebija atzinu�ies vai sāku�i sadarboties pirmajās dienās, vēlāk, kad �oks jau pāri, cerība uz atzī�anos strauji gāja mazumā. Tad atlika gādāt pierādījumus un mēģināt virzīt procesu uz tiesu. Diem�ēl pulkvedim tas nozīmēja nesalīdzināmi vairāk darba un kreņķu, tāpēc viņ� pirmajās aiz�turē�anas dienās savā rīcībā īpa�i akcentēja draudus un ne�ēlīgu psiholo�ģisko spiedienu.

Saskāries ar Sapiro ģimeni, pulkvedis �o sev ierasto taktiku nevarēja atļauties lietot, un tas viņu tracināja.

Skaidrs, ka Sapiro neatkarīgi no tā, kas viņiem bija slēpjams, sapra�ta viņus pratinās atkārtoti. Tādēļ viņi visu bija jau apdomāju�i, morāli sagatavoju�ies vēl vienai pratinā�anai, turklāt kratī�ana pie viņiem jau bija notikusi, tāpēc, lai kaut minimāli izmantotu �oka metodi, pulkvedis no�lēma nesaukt Maksi uz iecirkni, bet rīta agrumā pēk�ņi ierasties pie viņa pats.

Pulkvedis nolēma paņemt līdzi arī pāris policistu formās, sākumā uz�dot da�us pilnīgi negaidītus jautājumus, kuriem būtu jāsignalizē, ka viņi zina krietni vairāk, nekā viņ� varētu iedomāties. Tas piespiestu Maksi sākt drud�aini domāt, ko īsti viņi zina un kādā ceļā �ī informācija nonākusi policijā. Varbūt pulkvedis pavaicās par medībām un mazā brāļa nāvi, liks noprast, ka viņ� tiek turēts aizdomās arī sakarā ar Toma nāvi, un �ajā brīdī centīsies panākt, lai Maksis sāktu runāt.

Tāds bija pulkve�a plāns.

Viņ� kopā ar trim policistiem ieradās Sapiro dzīvoklī 7.45 no rīta.

Pretēji pulkve�a cerībām Maksis jau bija nomodā un, izklājis jogas pa�klājiņu, vingroja lielajā viesistabā, tajā pa�ā, kurā tika nogalināta Kristīne.

-�� Mēs vēlamies mazliet aprunāties, strupi un nelaipni teica pulkvedis.

-�� Es ielie�u sev dzērienu, atbildēja Maksis tie�i tādā pa�ā intonācijā.

Pulkvedis pamanīja, ka Maksis nepiedāvāja padzerties viņam, neprasī�ja atļauju, vai viņ� drīkst ieliet sev dzērienu, neizrādīja ne vismazāko laip�nību un pieglaimību, kā �ādā situācijā būtu darīju�i daudzi citi.

Maksis nesteidzīgi atgriezās no virtuves ar stikla krūkā ielietu apelsīnu sulu un elegantu vīna glāzi.

Viņ� ielēja sev sulu.

Tajā brīdī pulkvedis jau saprata, ka viņa plāns ir izgāzies. �is cilvēks pilnībā kontrolēja sevi. Vēl vairāk, ar savu attieksmi, izturē�anos, ar �o sulu vīna glāzē viņ� meta slēptu izaicinājumu pulkvedim.

Viņi vēl nebija sāku�i runāt, bet pulkvedis jau izjuta riebumu pret �o tipu.

Bagāts, pa�apzinīgs, labā fiziskā formā un vēl ar �o pretīgi izsmalci�nāto vīna glāzi. Uz Maksi neiedarbojās ne pulkve�a smagais skatiens, ne acīmredzamais fiziskais spēks. Glu�i pretēji, Mak�a stāja un sejas izteik�sme pauda tikko jau�amu izaicinājumu. Viņ� it kā demonstrēja gatavību mēroties spēkiem.

Iesēdinā�u tevi kamerā uz pāris mēne�iem, paskatīsimies tad uz tevi, pulkvedis pie sevis nodomāja.

Diem�ēl, lai iesēdinātu kādu cietumā, pat tik tiesiski atpaliku�ā Aus�trumeiropas nostūrī kā Latvija bija vajadzīgs vismaz kaut kāds pamato�jums, un pulkvedim tāds tobrīd nenāca prātā.

Tas viņu saērcināja vēl vairāk. Nu, nekas, es tevi izvilk�u tīros ūdeņos, viņ� nozvērējās.

Pulkvedis piecēlās.

-�� Nē, es pārdomāju, viņ� teica, parunāsim citu dienu.

Viņ� nolēma tomēr pratināt Maksi policijā. Varbūt policijas atmosfēra iespaidos �o tipinu un dos pulkvedim psiholoģisku pārsvaru.

Tur vismaz viņam nebūs nekādas sulas vīna glāzē, сука мажорная, pulkvedis domās nolamājās, bet tad, jau pagriezies ārdurvju virzienā, viņ� atklāja, ka visu �o laiku, atspiedusies uz spieķa, no durvju ailes viņus bija vērojusi profesora kundze. Pulkvedis zināja, ka viņu ir iesauku�i par kņazieni. Tā profesora kundzi dēvēja gan ģimenes locekļi, gan kaimi�ņi, gan paziņas, un, ieraugot viņu, pulkvedim nācās atzīt, ka iesauka ir trāpīga.

Profesora kundze izskatījās par divdesmit gadiem vecāka nekā profesors.

Viņa bija novecojusi strauji un kādas slimības seku dēļ pārvietojās ar grūtībām, balstoties uz spieķa. Gan smagnējais spieķis, gan salīku�ais augums, bet jo īpa�i skarbie sejas vaibsti un daudzām sprādzēm saspraus�tais matu veidojums pie�ķīra viņas veidolam senlaicīgu aristokrātismu.

�obrīd viņas skatiens meta ļaunas un naidīgas dzirkstis, ta�u pulkvedis uzreiz sajuta, ka �is naids nav vērsts pret viņu. Vai vismaz ne tikai pret viņu.

Pulkvedis atcerējās palīgu teikto, ka māte, iespējams, vaino Maksi jau�nākā brāļa nāvē. Tagad, ieraudzījis �īs acis, viņ� bija dro�s, ka �is skaidro�jums ir visai ticams.

-�� Labrīt kundze, pulkvedis pēk�ņi bija kļuvis pieklājīgs un laipns.

-�� Vai mēs jūs ļoti neiztraucējām �ajā rīta agrumā? Piedodiet, lūdzu, mums �o ielau�anos. Apsolu nesagādāt jums liekas neērtības, bet varbūt jums atradīsies brītiņ� patērzēt ar mani ?

Kņaziene noņurdēja kaut ko nesaprotamu, bet, �ķiet, tas nozīmēja, lai viņ� nāk uz virtuvi.

Pulkvedis pavēlēja policistiem gaidīt uz ielas un sekoja salīku�ajai sievietei.

-�� Tie�i gatavojos dzert kafiju. Dzersiet? vecā sieviete piedāvāja.

-�� Ar lielāko prieku, ja vien jūs tas neapgrūtina, kundze.

Tagad pulkvedis jutās dro�s, ka nav viņas naida avots. Līdzko Maksis vairs nebija redzams, sasprindzinājums pazuda un viņa priek�ā bija vien�kār�i veca, slima, dzīvē daudz cietusi sieviete.

-�� Ko tie�i jūs gribat zināt? viņa vaicāja. Kņazienes balss bija skumja un vienaldzīga.

-�� Pastāstiet man par jūsu jaunāko dēlu. Par Tomu, pulkvedis zināja, ka �is jautājums izraus sievieti no vienaldzības, un tas izdevās.

Lai arī tajā brīdī sieviete stāvēja ar muguru pret pulkvedi, viņ� skaidri redzēja sasprindzinājumu, kur� sāpīgi savilka katru nelaimīgās sievietes muskuli. Kad viņa pagriezās, arī sejā bija sāpju grimase.

-�� Tomu nogalināja, viņa noskaldīja.

40 .

Mēs sēdējām Fērd�a dārzā, koku galotnēm un apkārtējo māju silue�tiem ietinoties mīkstā vakara puskrēslā. �Kāda ir tava versija?� viņ� bija prasījis pirms vairākām minūtēm, un es joprojām nespēju noformulēt atbildi. Mani pirksti nervozi virpināja vīna glāzes pamatni. Nolādēts. Ti�kai tagad apjautu, ka pēc vairāku nedēļu darba ar princesi Ketrīnu man joprojām nebija ticama izskaidrojuma viņas stāvoklim. Vēl jo mazāk tāda, kuru es varētu prezentēt �urnālistiem preses konferencē.

�Fērd�, es negribu nodarboties ar spekulācijām. Tu ta�u labi zini, ka tā nav mana darba metode.�

�Es to nekad neesmu aizmirsis, Sāra,� viņ� teica balsī, kurā saklausīju nedaudz nepacietīgu toni. Iespējams, �is tomēr nebūs tik patīkams va�kars, kā būtu varējusi cerēt. �Bet mums pirmdien ir jāpaziņo sabiedrībai, kādēļ princese Ketrīna atrodas mūsu aprūpē. Es neprasu tev spekulācijas. Man arī nav vajadzīga precīza, neapgā�ama diagnoze vismaz �obrīd ne. Es vienīgi gribu dzirdēt ticamu skaidrojumu no ārstes, kura uzņēmusies atbildību par �o pacienti.�

Uz brīdi atkal iestājās smagnējs klusums. Tikai vakara skaņas dārzā kukaiņu sīk�ana un vēja �alkoņa lapenēs. Es iztuk�oju savu vīna glāzi, un Fērd�s pieliecās, lai to atkal piepildītu. Es sajutu viņa pazīstamo smar�u aromātu, kas, sajaucies ar nakts gaisu, uzvēdīja jaunā un neparastā saliku�mā. Sāku ilgoties, kaut �ī saruna tomēr būtu notikusi neitrālajā slimnīcas apsprie�u zālē �eit manas domas izklīda uz visām pusēm kā jāņtārpiņi nakts vilino�ajā melnumā.

�Labi, tādēļ jau mēs �eit �ovakar esam, lai viens otram palīdzētu tikt kādā skaidrībā,� viņ� teica, liekot manī atgriezties sākotnējam cerīgumam. �Atgādini vēlreiz tās būtiskākās lietas, kuras tev izdevies noskaidrot par princeses stāvokli.�

�Mums ir darī�ana ar bērnu, kur� apgalvo, ka viņu sauc citā vārdā. Meitene apraksta vietas, kurās nekad nav bijusi, un rituālus, kuros nekad nav piedalījusies. Viņa izsaka frāzes valodā, kuru ne tikai nezina, bet, vis�ticamāk, iepriek� nekad nav dzirdējusi. īsumā viņa uzskata sevi par citu personu.�

�Un vēl?�

�Un vēl?� es pārvaicāju, nebūdama īsti pārliecināta, ko Fērd�s vēlas no manis dzirdēt.

�Jā, kas vēl ir raksturīgs mazajai Kctrīnai? Kas ir tie�i viņas stāvoklim raksturīgais un neparastais?�

�Es laikam īsti tevi nesaprotu, Fērd�,� teicu, raudzīdamās viņam tie�i acīs, kā meklēdama tur kādas norādes. ��ie simptomi pa�i par sevi ir pie�tiekami neparasti.�

�Vai ir neparasti, ka bērns sevi dēvē citā vārdā?�

�Nē, atsevi�ķi ņemot, tas nav nekas neparasts. Es pavadīju visu otro klasi, dzīvodama kā Sofija Balerīna.�

�Un vai ir kas neparasts tajā, ka bērns sevi iztēlojas par citu personu?� �Nē, Fērd�, tu ta�u zini tikpat labi kā es da�ādas lomu spēles ir bērna attīstības normāla sastāvdaļa.�

Man nepatika virziens, kādu bija uzņēmusi �ī saruna, jo nespēju iz�prast, ko tie�i Fērd�s mēģina no manis izvilināt. �ī neskaidrība lika man justies aizvien neērtāk, aizvien tālāk no sev ierastās komforta zonas ar stingri novilktām robe�ām un klasificētām diagnozēm.

�Bet, ja viss, ko tu līdz �im uzskaitīji, ir tikai parastas bērna attīstības iezīmes��

�Tās nav tikai parastas iezīmes,� es viņu pārtraucu asāk, nekā būtu vēlējusies. �Ja tās būtu parastas iezīmes, tad viņa nebūtu nonākusi pie mums.�

�Precīzi, Sāra! Bet kas ir tas īpa�ais viņas gadījumā, kas liek mums sa�traukties un domāt par iespējamiem traucējumiem?�

��o fantāziju intensitāte,� es mēģināju minēt, lai arī vairs nejutos dro�a par saviem novērojumiem. Iespējams, pie vainas bija pārāk strauji izdzer�tais vīns.

�Mēģināsim atrast precīzāku apzīmējumu,� Fērd�s nepacietīgi saber�zēja rokas. At�ķirībā no manis, viņam �ī saruna lika aizvien vairāk iekarst aizrautīgā azartā. �ķita, viņam tā bija nevis princeses veselība un mūsu klī�nikas reputācija, par kuru mēs �obrīd runājām, bet atjautības uzdevums, kur� jāatrisina, līdzīgi krustvārdu mīklai vai matemātikas vienādojumam. ��īs fantāzijas ir pārāk dzīvīgas.�

�Un kā vēl tās varētu aprakstīt?�

�Tās ir�� Te pēk�ņi mani pārņēma apjauta kā zibens �autra, kas iz�lau�as citādi bezcerīgā tumsā un uz brīdi izgaismo visu apkārtni skaidrā, acīmredzamā gaismā. �Tās ir pārāk īstas, lai būtu fantāzijas!�

�Eurēka!� iesaucās Fērd�s neviltotā sajūsmā. �Princeses gadījumā dī�vainākais �ķiet tas, ka viņas stāstītais neliecina par fantāzijām. Tas vairāk izklausās pēc reālas pieredzes. Tie�i tādēļ tev ir tik grūti noteikt diagno�zi tās nav bērna psihes rotaļas, ar kurām tev ir darī�ana ikdienā un kuras tu tik ļoti labi pazīsti. Tā ir reāla dzīves pieredze, kuras tev�� Fērd�s spēji aprāva teikumu, tomēr bija par vēlu.

Es paraudzījos viņā, cenzdamās neizrādīt satraukumu.

�Nekas, saki vien, ko biji domājis,� manī balsī ieskanējās rūgtuma virstoņi. Un tas tikai apstiprināja Fērd�a nojautu, ka viņa neveiklais iztei�kums aizķēris manī kādu smeldzīgu stīgu.

�Es to nebiju tā domājis, Sāra,� viņ� sacīja, uzlicis rokas uz maniem pleciem. �Atvaino.�

�Tev nav jāatvainojas. Es labi zinu, ka pavadu daudz vairāk laika savu pacientu fantāzijās, nekā dzīvojot reālu dzīvi ārpus klīnikas sienām.�

�To pa�u pilnīgi mierīgi var sacīt par mani. Un tici man ikviena piecgadnieka fantāzijas ir krāsainākas par manām iknedēļas investoru pado�mes sanāksmēm.�

Mēs abi iesmējāmies. Viņa rokas joprojām bija uz maniem pleciem, un likās kāda daļiņa no Fērd�a pārliecības un pa�apziņas, kuras attiecībās ar līdzcilvēkiem, �ķiet, man bija pietrūcis kop� pusaudzes gadiem, ieplūda arī manī. Varbūt tādēļ es biju izvēlējusies savu karjeru saistīt ar bērniem? �Fērd�, bet ko tas var nozīmēt? �īs pārāk reālistiskās atmiņas?�

Viņ� ieskatījās man acīs.

�Un kā tev pa�ai �ķiet?�

�Es tie�ām nezinu, ko domāt��

�Kad es biju mazs zēns,� Fērd�s mani pārtrauca, noņemdams rokas man no pleciem, lai ielietu sev glāzi vīna. Laternas gaisma maigi krita pār viņa melnajiem matiem un kontrastainajiem sejas vaibstiem. �Mani vecāki vakaros bie�i devās uz svinīgām pieņem�anām un atstāja mani vie�nu ar aukli. Viņa bija padzīvojusi kundze, kā man toreiz likās vismaz simtgadīga. Viena no tām vecās skolas britu guvernantēm, liekas, viņu pat sauca Emīlija Brenta. Tad nu lūk, viņai bija viena milzīga kaislība detektīvromāni. Viņa tos lasīja kaudzēm. Kad man vajadzēja iet gulēt, es vakara pasaciņas vietā nereti dabūju klausīties Zor�u Simenonu vai Konanu Doilu.�

�Tas noteikti bija daudz labāk nekā atkal un atkal dzirdēt tos mū�īgos trīs sivēnus vai Pelnru�ķīti,� es ieteicos, tomēr likās Fērd�s mani nemaz nedzird, viņ� bija pārāk dziļi iegremdējies savās bērnības atmiņās.

�Es labi atceros, ka man bija viens mīļākais stāsts, kuru lūdzu auk�lei lasīt man priek�ā atkal un atkal. Tas bija viens no Ogista Dipēna detektīviem.�

�Nekad nav gadījies lasīt neko no tāda autora,� es ieteicos. �oreiz gan Fērd�s pavērās uz manu pusi, viņa lūpas bija savilktas nesekmīgi slēptā smaidā. �Dipēns nav autors, bet galvenā varoņa vārds detektīvstāstos, ku�rus sarakstījis Edgars Alans Po.�

Manus vaigus iekrāsoja sārtums, liekot justies neizsakāmi pateicīgai par vakara pustumsu. Un es ta�u biju tā cītīgā teicamniece, kura vienīgā vienmēr izlasīja obligātās literatūras klāstu. Taisnība vien bija ikviena skola der vien tam, lai sagatavotu kādai citai, nākamajai skolai. Dzīvei patie�ām vajadzīgo ikviens apgūst pa�mācībā.

�Katrā gadījumā mani vienmēr fascinēja viens no Dipēna stāstiem par to, kā viņam izdodas atrast ārkārtīgi atjautīgi paslēptu vēstuli,� Fērd�s tur�pināja. �Un vai zini, kas ir tā vieta, kur parasti neviens neiedomājas vai arī neuzdro�inās meklēt?�

Es pakratīju galvu. Negribējās riskēt ar vēl kādu muļķīgu minējumu.

�Policisti, meklēdami vēstuli, bija izlo�ņāju�i visu māju. Viņi apgrozīja katru priek�metu, izvandīja katru atvilktni. Beigās viņi pat sienas izdur�stīja ar matadatām, mēģinādami atrast kādu slepenu iedobi. Un nekā. Bet tad atnāca Dipēns un pacēla aploksni, kura visu �o laiku bija gulējusi uz galda pa�ā istabas vidū.� Fērd�s pavērās manī, viņa acis, �ķita, bija pietumsu�as līdz ar vakara krēslu mums visapkārt. �Visgrūtāk saskatāms ir tas, kas atrodas tie�i acu priek�ā.�

�Un kā tas būtu attiecināms uz mūsu princeses Ketrinas lietu?� es jo�projām īsti nevarēju uztvert viņa domu.

�Mums ir meitene, kura sauc sevi par Anastasiju. Viņa runā tādā valo�dā kā Anastasija. Viņa apraksta vietu, kur Anastasija dzīvojusi, un lietas, ko viņa darījusi. Daudzas no tām būtu zināmas tikai pa�ai Anastasijai. Mēs rūpīgi meklējam apkārt un pa malām, bet kas stāv tie�i mūsu acu priek�ā?�

Pēk�ņi pār mani izlija vēsums kā ledusauksts pieskāriens. Mans ķerme�nis nodrebēja.

�Bet tas ta�u nevar būt!�

�Un ja nu mēs pieņemam tādu iespēju?�

�Princese Ketrīna ir meitene, kura agrāk dzīvojusi glu�i citu dzīvi,� es teicu no izbīļa piesmaku�ā balsī. �Princese Ketrīna ir Anastasija.�

41.

-�� Kur� nogalināja jūsu jaunāko dēlu? Kur� nogalināja Tomu? pulk�vedis uzstājīgi vaicāja vecajai kņazienei. Ta�u sieviete atkal pagrieza pulk�vedim muguru un turpināja rīkoties ar kafijas kannu. Atbilde nesekoja.

-�� Jūs ta�u zināt, kur� viņu nogalināja? pulkvedis bija pārliecināts, ka līdzcietība patlaban ir nevietā, tagad bija jāspie� stipri, līdz sieviete pa�teiks visu, ko zina vai domā par �o seno slepkavību.

-�� Es diem�ēl nezinu, kur� viņu nogalināja. Es pati sevi esmu gandrīz nogalinājusi, meklēdama atbildi uz �o jautājumu. Ticiet man, ja es zinā�tu� bet es nezinu. Manis tur nebija, es varu tikai minēt, sieviete skatījās pulkvedim tie�i acīs. Viņas dzīslām izvagotās rokas nedaudz drebēja.

-�� Mēs atjaunosim izmeklē�anu, mēs visu vēlreiz pārbaudīsim, tikai sa�kiet, kam mums būtu jāpievēr� īpa�a uzmanība?

-�� Es nezinu, sievietes balsī atkal ieskanējās vienaldzība.

-�� Neoficiāli man izmeklētāji ir stāstīju�i, ka aizdomas toreiz krita uz jūsu vecāko dēlu Maksi. Ko jūs �ai sakarā varat teikt? pulkvedis blefoja. Neviens neko tādu viņam nebija teicis, bet viņ� negribēja ļaut �ai sievietei atslābināties.

-�� Es nezinu, vienaldzība sievietes balsī nebija pazudusi. Varbūt Maksis. Varbūt ne. Kāds no tiem, kas tur bija klāt, jau viņu no�āva. Tik daudz nu būtu skaidrs.

-Ja tas nebija negadījums, tad tikai Maksim varēja būt motīvs nogali�nāt deviņgadīgu puiku. Kāpēc lai to darītu kāds cits?

Tā atkal bija provokācija. Pulkvedim nebija ne jausmas par to, kāds motīvs varētu būt bijis Maksim nogalināt jaunāko brāli, tomēr viņ� cerē�ja, ja �āds motīvs ir bijis, profesora sievai tagad tika dota iespēja to atklāt.

Pulkvedim par pārsteigumu, kņaziene necentās izbeigt �o sarunu. Viņa pat it kā vērīgi ieklausījās pulkve�a jautājumos un pārdomāja tos pie sevis.

-�� Jā, jums taisnība. Maksis nemīlēja Tomu, viņ� bija greizsirdīgs kā velns. Bet vai Maksis spētu no�aut Tomu? Es nezinu.

Sieviete izteicās tā, it kā runa nebūtu par viņas dēliem, it kā tā nebūtu viņas ģimene. Bija skaidrs, ka visus �os jautājumus viņa pati sev ir uzde�vusi tūksto�iem rei�u un tāpēc viņai tie nav interesanti. Visas iespējamās atbildes viņa bija bezgalīgi pārcilājusi savā prātā, bet nevienu puslīdz tica�mu atbildi tā arī nebija guvusi. Viņa nedzina pulkvedi prom vien tāpēc, ka cerēja izdzirdēt jautājumu, kas viņai pa�ai vēl nebija ienācis prātā.

-�� Kā izpaudās Mak�a greizsirdība?

-�� Kā jau bērniem tas gadās. Viņ� necieta, ja visa uzmanība netika vel�tīta viņam, nemīlēja brāli, nemīlēja, ka mēs ar mazo runājam, spēlējamies, auklējamies. Tomiņ� arī bija ņiprs, vienmēr pamanījās tikt vecākajam brā�lim priek�ā. Kņaziene aizvēra acis, kā iegremdēdamās senās, sāpīgās, tomēr tik ļoti tuvās atmiņās. Vakaros, kad tēvs nāca mājā, Tomiņ� vien�mēr pamanījās pirmais izskriet pretī, ieķerties biksēs, ielīst klēpī. Var jau būt, ka tēvs viņu arī mīlēja vairāk nekā Maksi. Jaunākos jau vienmēr mīļo un �ēlo vairāk. īpa�i tāpēc, ka Maksis viņu sita un mocīja gandrīz visu laiku, līdz pēdējos gados Toms jau bija satrenējies dot kārtīgi pretī.

Sita un mocīja. Pulkvedis prātā piefiksēja �os vārdus. Viņ� nekavēsies tos precīzi atkārtot pratinā�anā, kad Maksis sēdēs viņam pretī pie izmek�lē�anas izolatora galda. Tu siti un mocīji savu brāli, tā mums liecina tevis pa�a māte. Siti un mocīji! Ko tagad teiksi,урод проклятый, ar visu savu vīna glāzi, ar visiem saviem выебонами?

-�� Tas bija traki, viņi kāvās pastāvīgi, kņaziene turpināja, nu jau glu�i kā runādama pati ar sevi. Reiz vasarnīcā Maksis iemeta Tomam ar ak�meni pa galvu. Mēs jau domājām, ka galvaskauss pu�u� Bet, par laimi, nebija. Kņaziene atkal atvēra acis un vērīgi paraudzījās pulkvedī. Vai tas nozīmē, ka Maksis viņu no�āva ? Es nezinu.

-�� Bet kāda ir jūsu sajūta? Ko jūs jūtat kā māte? Ko saka jūsu mātes intuīcija? pulkvedis tirdīja, mēģinādams spēlēt uz kņazienes jūtām.

-�� Ticiet man, es gribētu zināt, es gribētu būt dro�a par vienu vai otru, bet es nezinu. �ī neziņa� Tā ir saindējusi manu dzīvi, izpostījusi visu, kas man kādreiz bija dārgs. Es nezinu. Tā ka meklējiet vien, bet baidos, ka pēc visiem �iem mokās un neziņā nodzīvotajiem gadiem man tas neko vairs nemainīs. Es nezinu.

-�� Labi, paldies, kundze, piedodiet, ka biju spiests cilāt �os tik sāpīgos jautājumus. Piedodiet, lūdzu, par neērtībām, pulkvedis juta, ka vairāk no �īs sievietes izspiest neizdosies. Vēl tikai pats pēdīgais jautājums, glu��i par citu tēmu. Ko �ajā ģimenē nozīmēja Kristīne?

-�� Hm, tad nu gan atradāt labāku tēmu, pulkvedi, sieviete teica ar sā�pīgu smīnu. Vai tad jūs neredzat, vai tad jūs nesaprotat, ka par �o tēmu es gribu runāt vēl mazāk. Kādēļ jūs sāpināt vecu, nelaimīgu sievieti ?

-�� Kundze, piedodiet, bet bez jums es �eit nekā nevaru tikt skaidrībā. Palīdziet man, sakiet, kas te īsti notika ?

-�� Kas notika? Tas arī notika. Iemīlējās abi zaķī�i tajā Kristīnē līdz au�sīm, kņaziene pēk�ņi it kā atmodās no dūmakainās pussnaudas, un vi�ņas acīs atkal iegailējās tas pats naids, kuru pulkvedis bija ievērojis pirmīt.

-�� Viņi jau tāpat neko nespēj no manis noslēpt, bet �itās lietiņas notika manā mājā, manu acu priek�ā. Nav arī kauna nekāda tiem nelaimes put�niem. Viņa it kā nāca mācīt Maksim klavieres, bet tas izvērtās par tādiem roman�u vakariem ar vīnu, svecēm.

-�� Kā tas tie�i norisinājās? Pastāstiet, lūdzu, sīkāk, kundze, pulk�vedis sajuta, ka ir uzķēris kādu pavedienu, un nolēma to vairs nelaist vaļā.

-�� Viņai bija ļoti zems balss tembrs, dziļ� un sulīgs alts, kāds sievietēm reti gadās. Un, kad viņa dziedāja� Es saprotu tos vīrie�us, es arī biju gata�va viņā iemīlēties, kņaziene iesmējās, ta�u viņas smaidā bija vairāk naida nekā prieka. Saprotiet mūzika ir kaut kas īpa�s. Mūzika neataino ne pasauli, ne kādus notikumus, mūzika attēlo dvēseli.

-�� Dvēseli ? Kas tas ir dvēsele, kundze? pulkvedis pēk�ņi ievaicājās, pats īsti nesaprazdams, kāpēc.

Vecās sievietes skatienā pirmo reizi sarunas laikā pazibēja it kā intere�ses atblāzma.

-�� Kop� kura laika policija uzdod tādus jautājumus, pulkvedi ?

Pulkvedis juta, ka nejau�i viņam ir izdevies spert soli sirmās sievietes

simpātiju virzienā.

-Jūs dro�i vien gribat zināt patiesību, pulkvedi? Sievietes sejā bija parādījusies indīgi ironiska grimase. Tad atļaujiet uzdot pretjautājumu, pulkvedi. Kas ir patiesība? Jūs kā policists dro�i vien zināt atbildi uz �o jautājumu.

-�� Jā, kundze, es zinu, kas ir patiesība, mans darbs ir noskaidrot patie�sību. Patiesība ir tas, kas ir noticis, teica pulkvedis, kņazienes jautājumā nesajutis ironiju. Tas, kas ar mani ir noticis, tas, ko es esmu izdarījis, tā ir patiesība.

-�� Patiesība parasti atstāj pēdas, pierādījumus, bet, kas ir dvēsele, bai�dos, ka to es nezinu, kundze, pulkvedis bija iebridis sev nepierastos ūde�ņos un sajutās nekomfortabli. Viņ� saprata, ka zaudējis kontroli pār �o sarunu. Dvēsele, patiesība un citas tamlīdzīgas figņas ne tuvu nebija viņa tēma. Kā viņi vispār nonāca līdz �iem jautājumiem? Jāved saruna atpakaļ pie Kristīnes, Mak�a un tā vecā jākļa profesora. Tie bija pulkvedim pa�zīstami un saprotami ūdeņi, kurus viņ� mācēja kontrolēt.

-�� Pierādījumi, kņaziene atdarināja pulkve�a intonāciju. �ķita, viņu sāk uzjautrināt �ī saruna. Vai jūs zināt, kas ir Bērtrands Rasels, pulkvedi ?

-�� Nē, kundze, baidos, ka nepazīstu tādu kungu.

-�� Viņ� ir anglis, filozofs, visu dzīvi apgalvoja, ka Dieva nav. Reiz viņam vaicāja: bet ko jūs teiksiet, Rasela kungs, ja pēc nāves tomēr izrādīsies, ka Dievs ir, un jūs nonāksiet viņa priek�ā? Tad es teik�u: Kungs, jūs devāt mums pārāk maz pierādījumu, kņaziene sāka smieties skaļā, griezīgā balsī.

-�� Loģiski, norūca pulkvedis. Viņ� nezināja, kā īsti reaģēt uz �o stās�tu. Varbūt vajadzētu iesmieties kā pēc laba joka, varbūt jāizturas nopietni. Pulkvedis sagrozījās krēslā. Labāk būtu �o sarunu beigt tie�i tagad. Tikai jāsaprot, kā no tās iziet ar cieņu.

-�� Jūs devāt mums pārāk maz pierādījumu, saprotiet, pulkvedi, vai tas nav smieklīgi ? Nu, iedomājieties ta�u, stāv Rasels Dieva priek�ā un cen�as nezaudēt pa�cieņu par maz bija pierādījumu, Kungs, kņaziene smējās skaļi, glu�i kā izbaudītu uzvaru, ta�u pulkvedis nesaprata, kur� te ir zau�dētājs. Viņ� vai tas Rasels.

-�� Kas tomēr tur bija ar to Kristīni, pulkvedis mēģināja virzīt sarunu atpakaļ savā teritorijā.

-�� Redziet, pulkvedi, kad Kristīne dziedāja un viņai bija īpa�s reper�tuārs, spāņu, �igānu, gruzīnu, krievu romances -, viņa lika dvēselei kustē�ties. Tā sieviete ar savu balsi uzrunāja pa�u kodolu, pa�u serdi, pa�u galve�no un svarīgāko. Mū�īgo un universālo viņa spēja padarīt dzīvu, aktuālu. Viņa pilnībā kontrolēja mūzikas satrieco�o spēku. Tāda bija tā Kristīne. Rets talants.

-�� Iegaumējiet, pulkvedi, kņaziene paliecās uz pulkve�a pusi un draudīgi paslēja gaisā savu kaulaino pirkstu glu�i kā skolotāja kādā īpa�i stingrā internātskolā. Mūzika ir kā monēta, kuras vienā pusē ir jūtas, bet otrā mū�īgās dvēseles ģerbonis.

Pulkvedis vairs nesaprata, ko kņaziene grib viņam pateikt. Tomēr viņ� nolēma turpināt klausīties, ja nu pēk�ņi cauri vecās sievietes nesakarīgajai vāvuļo�anai izspraucas kas noderīgs. Jaunību viņa noteikti bija pavadījusi bezdarbībā, lasot pārgudras grāmatas, dzerot pārāk daudz vīna un pārāk bie�i kontaktējoties ar visādiem dienaszagļiem, kuriem nebija labāka da�rāmā kā vienā laidā muldēt �ādus niekus. Tagad vecajā sievietē jau sen kā neviens vairs neklausījās, un pulkvedis saprata, ka ir viņā radījis ilūziju par sevi kā uzmanīgu klausītāju. Tāpēc pār viņu gāzās visas �īs pārgudrības.

-�� Kristīne būtu varējusi dziedāt uz lielās skatuves, ta�u viņa bija pārāk kautrīga, neuzņēmīga. Neviens īstajā brīdī nebija paņēmis viņu aiz roci�ņas un uzvedis uz skatuves. Tā gadās. Reiz viņa atnāca, negribēja dziedāt, bija drusku aizsmakusi jūs nevarat iedomāties to balsi. Bija tāda sajū�ta, ka visa pasaule visapkārt pavēr�as uz viņas pusi, putni stājas dziedāt, suņi riet, ma�īnas apstājas uz ielas, tāda bija sajūta. It kā �is mirklis, kurā skan �ī balss, būtu visvērtīgākais mūsu dzīvē un visā pasaulē. It kā elpot būtu grēks, jo ar savu elpu mēs piesārņojam gaisu, kurā vibrē viņas balss. Un tie vīrie�i viņi, protams, sajuka prātā. Iedomājieties, lai gan es zinu, ka to nevar iedomāties, un tomēr, iedomājieties �o dievi�ķo balsi un tad vienlaicīgi vēl mīlestības priek�nojautas, kas lidinās gaisā kā smagas, res�nas pīles. Tas brīdis, kad vēl it kā nekā nav, bet ir skaidrs, ka tūlīt būs, kad vēl pat ne aprīlis, bet marts, un visas priek�nojautas par pavasari, vasaru, rudeni un ziemu, visu pasauli, visu dzīvi. Uh, tie�i tā mums te gāja, un viņi abi bija mēles izkāru�i līdz grīdai. Un viņa laikam nesaprata, muļķīte, kuru no viņiem ņemt. Vai viņi, idioti, tie�ām domāja, ka es to neredzu, un vai jums tie�ām liekas, ka par �o tēmu es gribētu runāt?

-�� Vai Maksis zināja, ka arī viņa tēvam ir attiecības ar Kristīni? pulk�vedis par pēdējo iebildi nelikās ne zinis. Viņ� mēģināja izmantot si�tuāciju un uzzināt pēc iespējas vairāk, kamēr vecajai sievietei bija �āds noskaņojums.

-�� Es pati ilgi nezināju, ka vecais kraķis ir ievilcis viņu gultā. Lai gan kāds tur brīnums? Man būtu vajadzējis to saprast.

�ajā bridi virtuvē ienāca Maksis un nesteidzīgi sāka taisīt sviestmaizi.

Profesora kundze apklusa un ierāvās sevī. Saruna bija jābeidz.

-�� Bija ļoti patīkami ar jums aprunāties, kundze, teica pulkvedis, at�vieglots un apmierināts. Vai atļausiet man vēl kādu reizi jūs patraucēt? Man ļoti palīdz jūsu pārdomas.

-�� Pulkvedi, vēl tikai viena lieta, kņaziene viņu apturēja jau durvīs.

-�� Patiesība atstāj pēdas, jūs teicāt. Redziet dvēsele ir, iespējams, vienīgā vieta, kur patiesība tie�ām atstāj pēdas.

-�� Paldies jums, kundze. Par to noteikti ir vērts padomāt, pulkvedis sacīja un steidzīgi aizvēra aiz sevis durvis. Чокнутая баба, viņ� no�teica, pagriezies pret trim policistiem, kuri viņu gaidīja kāpņutelpā. Kopā viņi devās atpakaļ uz iecirkni.

42 .

Pār mani izlija ledaini drebuļi, bet tas nebija vakara dzestrais gaiss Fērd�a dārzā. Tās bija izbailes. Tā bija neticība. Da�as psihiatrijas teorijas pau� uzskatu, ka mūsos pastāv vien 14 sajūtu stāvokļu, puse no tiem ir patīkami. Mani tobrīd bija pārņēmu�i visi pārējie. �ausmu pilna apjausma par to, kas varētu sekot �ādiem secinājumiem. Ja princese Ketrīna patiesi ir meitene, vārdā Anastasija, tad ta�u�

�Bet Fērd�, vai tu maz apjaut, ko tas varētu nozīmēt ?� es pielēcu kājās, vairs nespēdama nosēdēt. Manā balsī ieskanējās nedaudz panisks izmi�sums. �Vai tas varētu būt iespējams, ka mazā Ketrīna ir patiesībā��

Tikai tagad, kad tas bija pateikts, izlauzies no manām lūpām kā pā�rāk ilgi aizturēts noslēpums, es vairs nepratu turpināt iesākto teikumu. Patiesībā cita meitene? Patiesībā nolaupīta? Patiesībā glu�i cits bērns, ka�mēr īstā princese dzīvo kur citur, slēpta no sabiedrības acīm un paparaci zib�ņiem? Patiesībā nekādas princeses nemaz nav? Patiesībā princese gan ir, bet �ī meitene ir viņas dubultniece? Lai ko arī mēģinātu pateikt, tas izklausītos neticami. �Skandalozi� būtu mazākais, ko par to varētu teikt. �Ārprātīgi� nedaudz precīzāks apzīmējums.

Fērd�s pienāca man klāt un aplika rokas ap maniem pleciem. Pēk�ņi viss likās nedaudz vieglāks. Nevis mazāk neticams vai mazāk �ausmino�s, bet tāds, ar ko varētu tikt galā, ja vien mēs tam stātos pretim abi divi. Klīnikas direktors un viņa labākā bērnu psihiatre. Fērd�ins un Redstona. Viņ� un es. Viņa rokas pieskāriens un siltā elpa, kuru sajutu uz sava kakla, mierīgie elpas vilcieni, kas glu�i vai likās �ukstam: viss būs labi.

Bet, kad Fērd�s iesāka runāt, viņ� teica ko pavisam citu. �Es zinu, tas izklausās ārprātīgi un neticami,� viņ� teica. �Es zinu.�

Kādu brīdi mēs tā arī stāvējām naksnīgajā klusumā. Mans sirds ritms un elpa lēnām saplūda ar viņējo, daudz lēnāko. �Fērd�, vai maz spēj ie�domāties, kas notiktu, ja pirmdienas konferencē mēs paziņotu ziniet, mums radu�ās �aubas, vai �ī meitene maz ir princese Ketrīna.�

Fērd�s kādu bridi neko neteica, tad klusiņām iesmējās. Viņ� atlaida mani no saviem apskāvieniem un ieskatījās man sejā. Ap viņa acīm sa�vilkās smieklu krunciņas. Es nevarēju noturēties nepasmaidījusi pretim. Drīz mēs jau smējāmies pilnā kaklā tie bija histēriski smiekli, bet at�vieglojuma pilni. Liekas, es nekad vēl nebiju satikusi nevienu cilvēku, ar kuru smieties būtu bijis tik vienkār�i. Bet, no otras puses, ja padomā, es vispār nebiju pa īstam satikusi pārāk daudz cilvēku.

�Labi, tā varbūt mēs neziņosim, pat ja uz brīdi mums kas līdzīgs licies,� viņ� teica, kad beidzot bijām aprimu�i un es slaucīju no acīm smieklu asa�ras, cerēdama, ka ūdensnoturīgā skropstu tu�a turēs līdzi saviem reklāmas solījumiem. �Iedomājies, kas būtu noticis, ja ko tādu būtu paziņoju�i par princesi Diānu, kad viņa vēl bija dzīva.�

�Pasaules skandāls,� es atbildēju. �is nu reiz bija jautājums, uz kuru viegli iztēloties atbildi.

�Precīzi,� Fērd�s pamāja ar galvu. �Un pasaules skandāls ir mazākais, ko mēs �obrīd varētu vēlēties izraisīt.�

�Bet mums ta�u ir jāpaziņo presei, kas atklājies ārstē�anas gaitā.� Fērd�s ieskatījās man acīs. Viņa seja acumirklī bija atguvusi nopietnī�bu. Arī smieklu krunciņas izzuda kā nebiju�as. Viņ� atkal bija nosvērtais klīnikas vadītājs, kādu viņu pazinu visus �os gadus, kop� strādāju Svētā Marka hospitālī.

�Mēs nevaram neko tādu pat pieminēt, kamēr neesam simtprocentīgi pārliecināti.�

Es saproto�i pamāju ar galvu. Un tomēr par ko gan �ajā lietā varētu būt pilnīga pārliecība? Pat ja mūsu aizdomām būtu kāds pamats, tās pār�baudīt būtu tikpat kā neiespējami. Turklāt tas jau vairāk izklausījās pēc specdienestu, ne bērnu psihiatra darba.

Kā nolasījis manas domas, Fērd�s satvēra manu roku savējā. �Sāra, es nekādi negribētu ietekmēt tavus lēmumus, bet pastāv skaidrojums, kā princese Ketrīna varētu zināt visus �os faktus par Anastasijas dzīvi. Viņa pat varētu būt Anastasija. Un vienlaikus būt princese Ketrīna. Bez kādām sazvērestības teorijām.�

�Es neesmu dro�a, ka saprotu, ko tu ar to gribi teikt.�

�Tūliņ visu paskaidro�u sīkāk. Bet vispirms mums jāvienojas par to, ko teiksim �urnālistiem.�

�Fērd�, manuprāt, mums tie�ām nav nekā, ko mēs varētu ar pilnu at�bildību viņiem pavēstīt.�

�Tev taisnība, Sāra, labāk nesniegt nekādu paskaidrojumu nekā pie�dāvāt sliktu.�

Viņa roka saspieda manējo cie�āk. Vai arī man tikai tā likās. Fērd�a balsī ieskanējās kāds virstonis, kuru iepriek� nebiju saklausījusi. Kā sīkiem ledus kristāliņiem noklāta maliņa krāsainajā �Margaritas� glāzē.

�Un tomēr mums pirmdien ir jānāk klajā ar skaidrojumu. Tātad mums jāpiedāvā kas pietiekami labs.�

�Ko gan �ajā gadījumā nozīmē labs skaidrojums? Pateikt viņiem mums ir da�as idejas, bet mēs jums tās pa�reiz nevaram atklāt, jo tās iz�klausās pārāk trakas?� Es patie�ām nevarēju izsekot līdzi Fērd�a domas pavedienam.

�Tev ir jāpiemeklē kāda ticama diagnoze. Viegla bērnu depresija. Uz�manības traucējumi. Nekas pārāk nopietns. Un nekas tāds, ko vēlāk ne�varētu attaisnot ar maldīgu novērtējumu.�

�Bet Fērd�, es pilnīgi noteikti nevaru melot��

�Mēs arī pilnīgi noteikti nevaram klusēt.� Tagad gan man vairs nebija �aubu, ka viņa roka patie�ām saspiedusi manējo cie�āk. �Ja patiesību aiz�stāj ar klusumu, tad arī �is klusums kļūst par meliem.�

�Tu gribi teikt, ka melot mēs būsim spiesti jebkurā gadījumā?� �Baidos, ka jā. Bet nesauc to par meliem. Padomā, kādā situācijā mēs atrodamies un cik augstas ir likmes. Mēs runājam par Lielbritānijas prin�cesi, kurai diem�ēl gadījies būt arī slavenākajam bērnam uz zemeslodes un reizē ari vienai no mūsu pacientēm. Tavai pacientei, Sāra.�

Es izņēmu savu roku no viņējās. Man neizturami sagribējās vēl vīna. Es nebiju dro�a par to, kādu virzienu uzņēmusi �ī saruna. Ja man būtu ie�spēja vērtēt situāciju no malas, tad glu�i kā no terapijas mācību grāmatas būtu teikusi es nezinu, kā justies, tādēļ jūtos nekomfortabli. Tomēr �ī nebija mācību grāmata. Dzīvē viss notiek citādi, parasti nepareizāk. No vienas puses, skaidri sapratu, ka Fērd�am ir taisnība. Bet vēl nekad savas karjeras laikā es nebiju apzināti sniegusi maldīgu informāciju profesionā�los jautājumos. Lai arī varēju saprast, ka meli vai, precīzāk, manipulācija ar informāciju piederas pie ikdienas dzīves, īpa�i politikā vai lielajā bizne�sā, kur tā likās neatņemama dzīves sastāvdaļa, ta�u nekas tāds nebija daļa no manas dzīves. No tās dzīves, kuru es pazinu un tik rūpīgi biju veido�jusi. Un tomēr� arī princese, kura patiesībā varbūt nemaz nav princese, nebija daļa no man pazīstamās dzīves.

�Tie nebūs meli, Sāra,� Fērd�s teica, kā nolasījis manas domas. Viņ� piepildīja mūsu glāzes, iztuk�ojot pēdējo atlikumu no pudeles. �Tu ta�u labi zini, cik viegli bērnu psihiatrijā ir piemērot nedaudz kļūdainas dia�gnozes. Un nav nekā neparasta, ja pēc ilgākas ārstē�anas tiek noteikta cita diagnoze nekā sākumā. Mums tikai jādara viss iespējamais, lai �o situāciju atrisinātu pēc iespējas gludāk.�

Es pieliku pie lūpām vīna glāzi. Būtu vēlējusies, kaut man būtu vairāk laika apdomāt visu nupat dzirdēto. Bet laika nebija. Dzīvē vienmēr visa pa īstam vajadzīgā ir nedaudz par maz. Tās ir tikai sliktās lietas, kuras mēs saņemam ar pārpalikumu.

�Labi. Pieņemsim, ka es varu aprakstīt Ketrīnas pa�reizējo stāvokli kā ne pārāk sare�ģītu robe�gadījumu. Pieņemsim, ka mediji uz brīdi būs ap�mierināti. Bet ko tālāk? Mēs ta�u nevarēsim to noslēpt mū�īgi? Un mums ta�u ir kaut kas jādara. Vai mēs iesim pie policijas ? Es nedomāju, ka esmu kvalificēta veikt izmeklē�anu par bērna patieso identitāti.�

Fērd�s nedaudz noslēpumaini pasmaidīja. Dīvaini, bet �oreiz man viņa noslēpumainība vairs nelikās tik pievilcīga. ��ai lietai var būt pavi�sam cits atrisinājums.�

�Un kāds tas būtu? Fērd�, ja tev ir kas piedāvājams, es ļoti labprāt to dzirdētu.�

Viņ� izņēma glāzi no manām rokām un nolika to uz galda. �Iesim iek��ā,� viņ� teica. �Tas prasīs vairāk laika. Man tev ir kas jāparāda.�

43 .

Lai ari pulkvedis to vairījās atzīt, tomēr saruna ar profesora kundzi bija viņu iespaidojusi ļoti savādā veidā. Noskaņojusi uz pārdomām, kā�dām pulkvedis citādi nebūtu pietuvojies.

Viņ� juta līdzi �ai sievietei, kura pusi dzīves bija pavadījusi minējumos, vai viens no viņas miesīgajiem dēliem nav otra dēla slepkava. Tad norau�dzījusies sava vīra bezgalīgajās nodevībās un tagad tik vīri�ķīgi turējās arī �ajā, maigi sakot, neizprotamajā situācijā.

Trīs mapes ar Toma bojāejas izmeklē�anas materiāliem jau vairākas dienas bija nogulēju�as uz pulkve�a galda. Viņ� beidzot nolēma tām pievērsties.

Visi materiāli bija savietoti brūngani bē�īgās kartona mapēs ar drukā�tu uzrakstu /ļeAO № krievu valodā, kādas izmantoja Padomju Savienības iek�lietu struktūrās. Dokumentu skaits un neskaitāmas melnbaltās foto�grāfijas liecināja, ka padomju milicija bija nopietni ķērusies pie �ī medību negadījuma izmeklē�anas. Tas arī bija viegli saprotams cietusī ģimene sociālisma sabiedrības �ķietamajā vienlīdzībā atradās ļoti augstā līmenī.

Medības bija notiku�as vienā no Latgales me�u mednieku kolektīviem. Pārsvarā �ī kolektīva biedri bija vidējā ranga vadītāji kolhozos, rūpnīcās, da�i partijas struktūru darbinieki un arī vecais Sapiro, kur� bija pievieno�jies �im medību kolektīvam salīdzino�i nesen. Distance starp dzinējiem bijusi 15 līdz 20 metru, tāpēc ikviens dzinējs visu medību laiku varēja gan dzirdēt, gan atkarībā no me�a biezuma brī�iem arī saskatīt dzinējus, kas atradās viņam līdzās.

Dzinēju ķēde organizēti virzījusies uz priek�u līdz medību vadītāja noteiktajai robe�ai.

Kad un kur Tomam pa labi un pa kreisi eso�ie dzinēji bija Tomu pa�zaudēju�i no redzesloka, viņi nespēja paskaidrot. Visu laiku viņi sev bla�kus bija dzirdēju�i troksni. Viņi bija domāju�i, ka tas ir Toms. Tā arī va�rēja būt.

Distance starp dzinējiem me�ā mainās, un, kad dzinējs jūt, ka attālums starp viņu un blakus dzinēju ir par lielu, viņ� to samazina. Protams, dzi�nējs var arī nepamanīt, ka viņ� viens pats aizņēmis divus posmus. Viņam var likties, ka kaimiņi no viņa vienkār�i ir nedaudz attālināju�ies. Tie�i tā arī acīmredzot bija noticis.

Toms, sprie�ot pēc izmeklētāju savāktajām liecībām, bija aizskrējis stipri pa priek�u dzinēju ķēdei un novirzījies uz ziemeļiem, ieskrienot tie��i medību zonā. Kad, kā un kāpēc to padomju mili�iem nebija izdevies noskaidrot. Padomju laikos dzinēji nelietoja spo�i dzeltenas atstarojo�as un mirdzo�as vestes kā mūsdienās. Tādu vienkār�i nebija. Aprobe�ojās ar sarkanu apsēju ap roku. To bie�ņā varēja arī nesaskatīt.

Vietā, kur no me�a izskrēja Toms, mednieku ķēdē vajadzēja atrasties viņa tēvam ar Maksi un vēl diviem ārstiem, tēva kolēģiem, ta�u arī med�nieki bija izretināju�ies, to ierinda kļuvusi nelīdzena, un vairs nebija ie�spējams precīzi noteikt, kur� kurā vietā īsti atradies.

Medībās lieto gludstobru iero�us, tāpēc nav iespējams veikt ballistis�ko ekspertīzi, lai noteiktu, no kura iero�a tika iz�auts liktenīgais �āviens. �āvu�i bija visi.

Izlasījis lietu uzraugo�ā prokurora secinājumus, pulkvedis tur nesaska�tīja nekādus īpa�us robus. Visas shēmas lietā bija rūpīgi sazīmētas, izmek�lētāji bija aprēķināju�i, kur aptuveni �āviena brīdī atradās ikviens medību dalībnieks, visi liecinieki bija nopratināti, un notikuma gaita sakrita ar viņu liecībām. Pulkvedis, vadot �ādu izmeklē�anu, visu būtu darījis tie�i tāpat. Visticamāk, arī viņ� būtu devis slēdzienu, ka zēna nāve vērtējama kā nelaimes gadījums.

Ta�u arī nelaimes gadījumā bija jābūt kādam, kur� nospiedis iero�a mēlīti, pat ja tas noticis nejau�ības vai neuzmanības dēļ. �o personu iz�meklē�ana nebija konstatējusi. Nevarēja izslēgt, ka vainīgais varētu būt Maksis. Bet nebija arī nekāda pamata to apgalvot.

Varēja, protams, pieņemt, ka gadījumā, ja tas tie�ām bija Maksis, no�tikums noteikti atstāja iespaidu uz viņa personību. Pieņemt varēja jebko, bet tas neko nedeva.

Tikmēr policistu grupa, kas strādāja ar videoierakstiem un viesnīcām, bija identificēju�i vēl divus aizdomīgus vīrie�us, kuri bija iebrauku�i Lat�vijā trīs dienas pirms slepkavības, apmetu�ies viesnīcā Monika Elizabetes ielā, pavisam netālu no slepkavības vietas, un atstāju�i viesnīcu pusstundu pēc slepkavības.

Tie bija divi velotūristi ar Vācijas pasēm. Visticamāk, viltotām. Bija atbrauku�i ar prāmi no Zviedrijas lielākas velotūristu grupas sastāvā, bet Rīgā atdalīju�ies no grupas, aizbildinoties, ka viens no viņiem ir apslimis.

Prāmis piestāja turpat Elizabetes ielas galā, puskilometru no �apiro ģimenes dzīvokļa.

Velosipēdi acīmredzot bija vajadzīgi, lai slēpti varētu pārvest pāri ro�be�ai iero�us.

Speciāli pārbūvējot masīvos kalnu velosipēdus, to izdarīt bija iespē�jams. Un kur� gan pastiprināti pārbaudīs zviedru velotūristu grupu un divus vācie�us tajā? Piesegs bija izdomāts lielisks.

Pulkvedis pieķēra sevi pie domas, ka �ī komanda raisa viņā cieņu.

Mulsino�s bija kas cits.

Upura profils nekādi nesakrita ar slepkavu profilu.

Tik augsta līmeņa profesionāļi ir liels retums. Tik profesionālu slepka�vu komandas ir pieejamas vien retu valstu specdienestiem.

No tā varēja izdarīt tikai vienu secinājumu.

Vai nu �apiro ģimene, vai pati noslepkavotā Kristīne glabāja kādu noslēpumu. Kaut ko tādu, kas pagaidām nebija uzpeldējis, ko pagaidām policija vēl nezināja.

44 .

Nopietnas pratinā�anas pulkvedis parasti organizēja trīs daļās. To viņ� dēvēja par pilno programmu.

Pirmās daļas mērķis bija vienkār�i nogurdināt un iemidzināt pratinā�mo lēnām, bez steigas, turpu �urpu.

-�� Kur un kad jūs esat dzimis? Ģimenes stāvoklis? Izglītība? Ar ko nodarbojaties? Cik ilgi? Kur bijāt pirms diviem mēne�iem? Kāpēc uz Itāliju? Ko tur darījāt? Kur bijāt pirms gada? Kas jums pieder? Ko varat paskaidrot slepkavības sakarā? Vai neko aizdomīgu iepriek�ējās dienās neievērojāt?

Vārdsakot, pulkvedis mēģināja noskaidrot visādus nebūtiskus sīkumus.

Sākumā pratināmie parasti bija saspringti, ļoti koncentrēju�ies, un pulkvedis uzskatīja, ka �ādos brī�os no viņiem lielas jēgas nav. Pēc stundu ilgas sarunas par nenozīmīgām tēmām atmosfēra bija jau pilnīgi cita. Viņi sāka pagurt, nomierinājās, secināja, ka pratinā�ana nav bīstama. Tikai tad pulkvedis sāka lēnā garā uzdot arī tos jautājumus, uz kuriem varēja cerēt sagaidīt svarīgas atbildes.

Tā bija otrā daļa. Saruna pēc būtības, īstie jautājumi.

Tre�ā daļa bija tā sauktā krusteniskā pratinā�ana. Krusteniskajā pra�tinā�anā piedalījās vienlaikus trīs izmeklētāji, tāpēc uz tre�o daļu telpā ieradās vēl divi.

Lomas bija stingri sadalītas. Pirmā izmeklētāja uzdevums bija vienkār��i traucēt domāt un koncentrēties. Viņ� uzdeva muļķīgus, nesaprotamus, aizvainojo�us, nepiedienīgus jautājumus. Neskaitāmas reizes atkārtoja vienu un to pa�u. Uzvedās neprognozējami un kaitino�i.

Pulkvedis pats vaicāja to, ko īstenībā bija svarīgi uzzināt vai kas ne�bija noskaidrots otrajā daļā, bet tre�ais kolēģis visu laiku pārjautāja jau iepriek� uzdotos pulkve�a jautājumus, ta�u ar krietnu laika nobīdi, tur�klāt jauktā, neloģiskā secībā, da�ādi pārformulējot tos. Ja cilvēks meloja, stresa apstākļos viņ� nespēja atcerēties visas savu melu nianses, tāpēc lā�giem nonāca pretrunā ar iepriek� teikto. Stresa iespaidā pratināmie patei�ca arī tādas lietas, kuras nebūtu vēlēju�ies teikt.

Visi trīs izmeklētāji jautājumus uzdeva straujā tempā un pieprasīja ne�kavējoties atbildēt. Lai panāktu vajadzīgo efektu, viņi nevairījās uzkliegt vai izlamāt pratināmo, iebļaut tam jautājumu ausī un uzbliezt ar dūri pa galdu.

Pratinātāji bija pieredzēju�i un mācēja pieķerties katrai mazākajai ne�sakritībai, katrai neprecizitātei.

Daudz bie�āk, nekā varētu domāt nezinātājs, pratināmie �salūza�, izstāstīja visu, ko vien zināja, lai tikai �ī drausmīgā diena ātrāk beigtos. Noziedznieki pārsvarā nav nekādi skarbie un rūdītie vīri, vēl retāk starp viņiem gadās spēcīgas personības.

Lāgiem, protams, patrāpījās pieredzēju�i recidīvisti, kuri uzreiz attei�cās dot liecības un vienkār�i klusēja vai visu laiku atkārtoja, ka neliecinās. �ādas tiesības likums tiem deva, un tādos gadījumos pulkvedis bija bez�spēcīgs, bet nepieredzēju�us, iepriek� nesodītus ļaudis viņ� bija pieradis lauzt. Un parasti ari salauzt.

Sajā reizē pulkvedi uztrauca tas, ka pilnvērtīgai pratinā�anai viņam joprojām trūka informācijas, trūka faktu, lai izliktu kvalitatīvas lamatas Maksim, lai pieķertu viņu melos.

Vēlreiz visu pārdomājis, viņ� tomēr nolēma, ka Maksis visviens ir jāpratina.

Pratinā�anas viņam patika, viņ� tās izbaudīja, un ari tagad pulkvedis izbaudīja patīkamas priek�nojautas kā pirms do�anās negaidītā ceļojumā.

-�� Es saku tev, dārgais draugs, vēl gailis nebūs �odien nodziedājis, pirms tu trīsreiz man būsi izstāstījis visu, ko zini. Es tev sakur�u tādu ugunsku�ru, pie kura tu man visu izstāstīsi, pulkvedis teica, noraugoties Mak�a fotogrāfijā.

Maksis ieradās bez advokāta.

Pareizi, pie sevis smīnēja pulkvedis. Kam gan lieciniekam advokāts? Advokāta klātbūtne vēstītu, ka tev ir par ko uztraukties. Patiesībā pulk�vedis klusībā nopriecājās, ka advokāta nav. Da�us, pareizāk sakot, krietnu tiesu, no viņa paņēmienu un triku arsenāla labi advokāti mācēja piebrem�zēt pārmēru agri.

-�� Nu, stāstiet, viņ� teica, pēto�i skatīdamies Maksim sejā.

-�� Ko tie�i jūs gribat zināt ? Maksis bija nosvērts un mierīgs.

-�� Nu labi, sāksim visu no sākuma kā jūs sauc?

Pulkvedis mīlēja savu darbu un pratinā�anu bija izkopis kā mākslu. Viņ� bez pūlēm aizpildīja pirmās divas stundas ar nebūtiskiem jautāju�miem. Tie�i tā, kā bija iecerējis.

Likumdo�ana paredzēja pratināmajiem pārtraukumu pusdienām.

Pulkvedim tas nepatika. Viņa plānos nebija paredzēts, ka apsūdzētais var atvilkt elpu, tāpēc viņ� bija sagatavojies �ai situācijai.

No rīta stacijas Hesburger ēstuvē viņ� bija nopircis lētu �īzburgeru un nu izņēma to no atvilktnes un piedāvāja Maksim.

Lai pēc tam nesaka, ka netika piedāvāts pārtraukums pusdienām, viņ� pie sevis atkal smīkņāja.

Patiesībā �ādu izdarību mērķis bija ne tikai nodro�ināties pret iespē�jamu sūdzību, ka Maksis noturēts pratinā�anas istabā visu dienu, bet arī pakāpeniski palielināt psiholoģisko spiedienu.

Viņam nebija pietiekami informācijas tai pratinā�anas daļai, kura pa�rasti bija otrā, tāpēc viņ� nosūtīja īsziņu sekretārei, kurā lūdza pasaukt abus kolēģus, lai tie viņam piebiedrojas. Viņ� bija nolēmis izmēģināt krustenisko pratinā�anu.

Vanaga uzdevums bija atkārtot un pārfrāzēt jautājumus, savukārt Kristapsone centās dezorientēt pratināmo.

Maksis paskatījās uz �īzburgeru, tad uz pulkvedi un noliedzo�i papu�rināja galvu.

-�� Nē? Tie�ām negribat? Vēlāk arī negribēsiet, nē?

Pulkvedis atplēsa iepakojumu, nokoda kumosu, riebumā saviebās un iemeta �īzburgeru papīrgrozā.

�o izrādi viņ� bija spēlējis jau daudzas reizes.

-�� Kad jums pirmo reizi bija seksuālas attiecības ar Kristīni?

-�� Precīzi neatceros, Maksis saslējās krēslā. Vēl divu policistu parādī��anās darīja viņu uzmanīgu. Pulkvedis atbildi nemaz negaidīja.

-�� Kad jūsu tēvam pirmo reizi bija attiecības ar Kristīni?

-�� Nezinu.

-�� Kāpēc jūs neko nezināt? pieslēdzās Kristapsone, uzreiz iejūtoties savā lomā.

Pratinā�anas tālākajā gaitā Maksim arvien grūtāk kļuva iz�ķirt, kur� uzdod kuru jautājumu. Jautājumi bira kā �āvieni kaujā.

-�� Kad un kā jūs iepazināties ar Kristīni?

-�� Iepazinos drauga kāzās�

-�� Vai jūs mīlējāt noslepkavoto?

-Jā.

-�� Kas par draugu, ka sauc?

-�� Renāts, viņ� ir ģenerālsekretārs antifa�istu�

-�� Mani neinteresē, kam viņ� ģenerālsekretārs; kad tas bija?

-�� Pirms gada apmēram�

-�� Ja jūs viņu mīlējāt, vai jūs esat ļoti satriekts par viņas nāvi ?

-�� Cik sen jums jau ir seksuālas attiecības ar noslepkavoto?

-�� Es nevaru pateikt precīzi�

-�� Kur jūs pirkāt lidma�īnas biļetes uz Parīzi?

-�� Atbildiet uz jautājumiem, бледъ\ Jums vaicāja, cik sen jums ir sek�suālas attiecības ar Kristīni?

-�� Un kur jūs pirkāt biļetes uz Parīzi ?

-�� Internetā pasūtīju.

-�� Tu mani nesaproti, дебил, бле. Я ему про лепёшки, а он не поебёшь ли. Es nedzirdu atbildi, cik sen jums bija seksuālas attiecības ar noslepkavoto ?

-�� Sākās apmēram pirms pusgada.

-�� Pats internetāpasūtījāt biļetes?

-Jā.

-�� Cik sen jusu tēvam ir attiecības ar Kristīni?

-�� Nezinu.

-�� Kas maksāja par tām biļetēm uz Parīzi ?

-�� Es maksāju.

-�� Kad sākās jūsu seksuālās attiecības ar Kristīni?

-�� Es neatceros precīzi

-�� Хватит пиздоболить, сука недоёбанная! Tu tikko teici, ka pirms

pusgada.

-�� Jā, pirms pusgada.

-�� Kāpēc neizskatās, ka jūs ļoti sērotu par viņas nāvi? Jūs viņu mīlējāt, kāpēc jūs nesērojat?

-�� Vai nu ne pirms pusgada, vai arī tu mums melo un mēs rosinām lietu par apzināti nepatiesu liecību?

-�� Nē, es nemeloju.

-�� Pēdējo reizi prasu kad precīzi, kad jums pirmo reizi bija seksuālas attiecības ar Kristīni?

-�� Pirms pusgada.

-�� Kad jūs uzzinājāt, ka jūsu tēvam ir seksuālas attiecības ar Kristīni?

-�� Pirms da�ām nedēļām.

-�� Pats maksājāt?

-�� Par ko ?

-�� Par tām biļetēm. Jūs ko domājat, mēs te jokus ar jums dzenam?

-�� Nē, es�

-�� Kad precīzi jums bija pirmais seksuālais kontakts ar Kristīni? Kurā mēnesī?

-Janvārī.

-�� Nu, бледь, tagad ir maijs, tātad tas nebija pirms pusgada, ты, сука, пиздишь нам\ Ты пиздишь�. Ты нас за олухов принимаешь? Ты кому пиздишь, незабудка, ты кого намандюригпъ пытаешься, залупа кон�ская, бледь?

-�� Jūs mums melojat! Jūs visu laiku zinājāt, ka tas bija janvāris, bet mums sakāt, ka pirms pusgada.

-Janvāris, tas bija janvārī pēc Renāta vārda dienas �

-�� Tas ir likuma pārkāpums, nopietns pārkāpums, mēs jūs varam sodīt par to, mums ta�u ir ieraksts. Jūs saprotat, kādā situācijā esat?

-�� Jūs domājat ja esat miljonārs, tad jums viss atļauts? Tad var me�lot, var sniegt nepatiesas liecības un nekas jums par to nebūs? Tā jūs domājat?

-�� Nē�

-�� Līdz diviem gadiem cietumā par nepatiesas liecības snieg�anu, jūs to saprotat ?

-�� Es saprotu�

-�� Ko nozīmē es saprotu? Agrāk jūs nezinājāt, ka melot nedrīkst, ka viltus liecība ir noziegums? Jūs to agrāk nezinājāt, tikai tagad sapratāt?

-�� Es vienkār�i�

-�� Tu vienkār�i sēdēsi man �opā, хуеглот, бледь, сраный, kamēr nesa�pratīsi, ka te nav vieta, kur хуёвничатъ, бледь.

-�� Man liekas, mums vajadzētu pret jums to lietu tomēr ierosināt, lai �ī mācību stunda nostiprinās, citādi jūs vēl pēc kāda brī�a atkal teiksiet, ka nepadomājāt.

-�� Nē, es neteik�u.

-�� Vai jūs pārdzīvojat Kristīnes nāvi?

-�� Ļoti.

-�� Kā jūs uzzinājāt, ka jūsu tēvam ir seksuālas attiecības ?

-�� Ko pagāju�ā gada martā jūs remontējāt servisā jums piedero�ajam Range Rover?

-�� Priek�ējo sēdekli.

-�� Kas bija saplīsis tam sēdeklim?

-�� Viņ� vairs�

-�� Atbildiet uz manu jautājumu, kā jūs viņus pieķērāt?

-�� Vienkār�i pieķēru� viesu namā�

-�� Vai jūs esat kādreiz sitis sievietei ?

-Nē.

-Jūs pats maksājāt par tām biļetēm?

-�� Kas noslepkavoja jūsu brāli Tomu?

-�� Atbildiet.

-�� Atbildiet!

-�� Бледь, tev ar dzirdi slikti, хуй ты голландский, бледь. Atbildi, бледь,

-�� pulkvedis uzsita ar dūri pa galdu tā, ka salēcās pat Kristapsone.

-�� Kas noslepkavoja jūsu brāli Tomu?

Pēk�ņi bija jūtams, ka Maksī kaut kas notiek. Viņa psiholoģiskais aiz�sardzības mehānisms acīmredzami sāka plaisāt. Skatienā vīdēja izbailes un apjukums. Pulkvedis īsti pat nebija uz to cerējis, bet jautājumi par Tomu pēk�ņi izrādījās īpa�i iedarbīgi.

-�� Kāpēc jūs braucāt uz Parīzi? pēc inerces vēl jautāja Kristapsone, bet pulkvedis saprata, ka vārīgā vieta ir Toms, tāpēc ar acu skatienu pie�bremzēja viņu.

-�� Atzīstieties jūs nogalinājāt Tomu. Atzīstieties, izstāstiet!

-�� Ты его ебанул, нахуй, бледь?Tas biji tu, бледь?

-�� Хули ты егоухуярил, бледь? Atbildi, нахуй.

Pulkvedis kā pieredzējis mednieks juta, ka viņ� ir tuvu, viņ� to juta.

-�� Kāpēc jūs iz�āvāt uz savu mazo brāli?

-Jūs tī�ām iz�āvāt, vai tas bija negadījums? Nelaimes gadījums?

-�� Atbildiet.

Maksis sēdēja, iespiedis seju abās plaukstās, it kā viņ� ar rokām cen�stos noturēt patiesību sevī. Viņ� vairs neatbildēja un, �ķiet, pat nedzirdēja jautājumus.

-�� Trīs minū�u pārtraukums. Jūs varat būt pagaidām brīvi, pulkvedis teica Kristapsonei. Pasauk�u, ja vajadzēs.

No pieredzes viņ� zināja, ka tagad ir jāpamēģina labā policista loma. Līdzjūtība un sapratne pareizā brīdī dara brīnumus.

-�� Atpūtieties, padzerieties ūdeni. Mūs neinteresē Toms. Tā ir veca lie�ta. Mēs to nepētīsim. Lai tur būtu kas būdams. Kas bijis bijis. Iedzeriet ūdeni.

Maksis skatījās galdā, joprojām ar rokām saķēris galvu.Viņ� visiem spē�kiem centās savaldīties, bet tas neizdevās. Izskatījās, ka viņ� ar grūtībām valda asaras. �ī neiedomājami rupjā, agresīvā pratinā�ana, klieg�ana un lamā�anās bija kā pēdējais piliens pēdējo mēne�u notikumos. Kristīnes nodevība, pēc tam nāve, attiecības ar tēvu� Viņ� bija visu laiku turējies, kontrolējis savas emocijas, bet tagad vairs nespēja.

-�� Kā jūs uzzinājāt par tēvu un Kristīni ? Kā jūs viņus pieķērāt ? pulk�vedis tagad runāja laipnā, līdzjūtīgā balsī. Pastāstiet man.

Maksis tie�ām sāka runāt. Izskatījās pat, ka viņam tas palīdz.

-�� Es viņai zvanīju. Maksis bija mazliet nomierinājies, ta�u ne pilnībā atguvies. Viņa necēla. Iepriek�ējā vakarā es biju viņu bildinājis, bet viņa lūdzās, lai dodu da�as dienas apdomāties. Ka viņa it kā ļoti gribot būt ar mani līdz mū�a galam, tomēr esot kaut kādi apstākļi� Viņai vajagot da��as dienas visu apdomāt, salikt pa plauktiņiem. Tas mani ļoti uztrauca, jo es īsti nesapratu, par ko ir runa. Centos viņu sazvanīt, bet Kristīne ne�cēla. Tas nebija apzināti, bet es braucu pa pilsētu, un tā sanāca, ka apstājos pie viņas mājas. Ielas malā tie�i bija viena brīva vieta, kur apstāties. Ne pie pa�as mājas, bet gandrīz. Domāju vēlreiz piezvanī�u, varbūt uzie�u aug�ā. Un tad es ieraudzīju, ka piebrauc tēvs. Viņ� mani nemanīja. Un viņa iekāpa pie tēva ma�īnā. Es viņiem sekoju. Viņi aizbrauca uz moteli pie Tallinas �osejas. Domāju, ka istabiņa tur maksā kādus 30 eiro, un viņi tur palika līdz rītam.

Tas notika nākamajā dienā pēc mūsu ceļojuma. Varat iedomāties? Es vienkār�i iegāju tajā numuriņā. Samaksāju �tuku sargam, viņ� man iedeva atslēgu. Tas bija tik pretīgi. Tur nebija nekādu �aubu ne par ko. Tā, lūk, es viņus pieķēru.

-�� Viņi kaut kā paskaidroja situāciju?

-�� Tēvam es neko neesmu prasījis, mēs neesam runāju�i. Kristīne tei�ca, ka mīlot mūs abus. Vienādi stipri, tāpēc nav varējusi izlemt. Gribējusi izlemt, mocījusies, tomēr tā arī nav sapratusi, kur� viņai mīļāks, Mak�sis pasmīnēja. Tā vienkār�i esot sanācis, viņa teica. Neesot piekritusi manam bildinājumam, domājusi varbūt spēs izlemt, bet mīlot viņu arī tikpat stipri. Lūk, tā. Tas arī viss, viņ� nopūtās. Tāds, lūk, stāsts. Un, jā, es viņu nenogalināju. Ja es kādu būtu bijis gatavs nogalināt, tad drīzāk jau tēvu.

-�� Un tomēr jūs vienreiz jau nogalinājāt. Jūs nogalinājāt Tomu, jo bi�jāt uz viņu greizsirdīgs. Jūs jau esat nogalinājis greizsirdības dēļ. Kā lai es jums ticu, ka nenogalinājāt arī �oreiz?

-�� Es nenogalināju, Maksis skatījās pulkvedim acīs.

Arī pulkvedis skatījās Maksim acīs. D�amats Afganistānā bija stāstījis par izlūku skolu, kurā mācīts, ka rūdīti meļi veroties tie�i acīs, nevis nodu�rot skatienu, kā mēdz runāt cilvēki. Rūdīts melis apzinās, ko viņ� dara, un viņam ir svarīgi kontrolēt situāciju, viņam ir jāzina, vai meli ir nostrādā�ju�i. Savukārt tie, kas saka patiesību, atzīstas, ļoti bie�i dara to nodurtām acīm, jo viņiem ir kauns, neērti, bail. Maksis skatījās dro�i pulkvedim acīs, un pulkvedis nevarēja iz�ķirties tas ir rūdīta meļa skatiens vai tā skatās cilvēks, kur� tikko ir nometis smagu nastu un izstāstījis visu, kas patiesi noticis, un tāpēc nu jūtas atvieglots.

-�� Es piedāvāju jums iziet pārbaudi ar melu detektoru. Saskaņā ar li�kumdo�anu jūs drīkstat atteikties, bet to es jums neieteiktu darīt, pulk�vedis teica, turpinot skatīties viņam tie�i acīs.

Maksis raudzījās viņam pretī ar noguru�u, bet nu jau mierīgu skatienu.

-�� Tad es atsakos, viņ� teica.

-Jūs atsakāties uz melu detektora apstiprināt to, ka neesat nogalinājis Tomu?

-�� Es atsakos. Un nerunā�u ar jums vairāk.

45 .

Man nebija noskaņojuma pie lielveikala kases pļāpāt ar Molliju par mazpilsētas sadzīves mū�am nemainīgajiem sīkumiem, tādēļ nolēmu pie�stāt pie ķīnie�u ēstuves. Pulkstenis rādīja nedaudz pāri pieciem, un maza�jā telpā, kas bija piesūkusies ar cepameļļas smaku, drūzmējās bariņ� vie�tējo pusaud�u. Viņiem bija atliku�as vairs tikai pāris nedēļas, līdz vasaras brīvlaika laisko bezdarbību nomainīs skolas rutīna, tādēļ viņi kāri centās �ajās dienās sastūķēt pēc iespējas vairāk brīvības un trakojo�o hormonu rosinātas izklaides. Tik mazā pilsētiņā brīvība gan aizdomīgi līdzinājās bezmērķīgai garlaikotībai. Zēni klaigāja un grūstīja cits citu, savukārt meitenes vienaldzīgām sejām darbojās gar saviem iPhone telefoniem. Viens no tīņiem, kur� turpat pie letes ko�ļāja frī kartupeļus, veltīja man nekautrīgi pētījo�u skatienu. Es palūdzu meitenei aiz kases nūdeles ar vis�tu sojas mērcē.

�Uz vietas vai līdzi?� viņa prasīja, un es liku, lai viņa iesaiņo līdzņem�anai.

�Vai tad jūs �ovakar ēdīsiet viena?� jaunietis ar frī kartupeļu �ķī�vi rokās ievaicājās tēlotā pavedinātāja balsī. �Es varētu jums sastādīt kompāniju.�

Meitenes pacēla acis no saviem telefoniem, un arī pārējie pusaud�i pārtrauca grūstī�anos, lai ziņkārīgi pievērstos mūsu sarunai, kas solīja ienest zināmu jautrību viņu pārmēru vienmuļajā pēcpusdienā. Man ne�izturami derdzās �ādas situācijas lai arī biju specializējusies bērnu un jaunie�u uzvedībā, tomēr ārpus psihoterapeita kabineta dro�ās zonas viņi joprojām mani nebeidza biedēt.

�Diez vai. Man mājās nav Sony PlayStation tev būs garlaicīgi,� es tei�cu, mēģinādama rādīt smaidu, kur� būtu vienlīdz nepiespiests un tai pa�ā laikā ironisks. Da�i no tīņiem iesmējās, viens pienāca un uzsita jaunietim pa plecu, kā uzmundrinādams pēc sakāves. Viena zaudēta kauja vēl neno�zīmē zaudētu cīņu.

�Nav problēmu. Man vienmēr līdzi ir mantiņa, ar ko arī jūs labprāt paspēlētos,� viņ� atbildēja, iedvesmodams vēl lielāku smieklu lavīnu un atbalsta saucienus. Viņa nekaunība mani uz mirkli izsita no sliedēm es vērīgāk ieskatījos viņa sejā. Puikam bija ne vairāk par septiņpadsmit, no zēniskās sejas vēl nebija nozudu�as pūtī�u pēdas, bet neķītrais smaids pie��ķīra vecumam īsti neatbilsto�u pavedino�u izteiksmi.

�Paldies, bet es esmu par lielu, lai spēlētos ar tik mazām mantiņām,� dzēlīgi iebildu un uzreiz apmulsu pati no savas ironijas. Man bija grūti noticēt, ka esmu ielaidusies �ajā bērni�ķīgajā spēlē un uz pusaud�a neķīt�rību atbildējusi ar vēl lielāku.

Lieliski, Sāra, tu tie�ām esi tālu tikusi. Tagad tu stāvi un runā ar tini par viņa mantību. Un vēl liec veselam bariņam pusaud�u noskatīties. Tā patiesi ir psihoterapeites cienīga uzvedība. �ēl, ka �eit nav kāds �urnālists, lai to novērtētu. Tas gan būtu viens izcils tabloīda virsraksts: �Skandalozā bērnu psihoterapeite pavedina nepilngadīgu zēnu".

Fērd�s lepotos ar tevi. Pastāsti to viņam, kad nākamreiz zvanīsi. Tas noteikti palīdzēs tev atgūt licenci un atjaunot reputāciju.

Es steidzīgi paņēmu savu pasūtījumu un pagriezos, lai dotos uz izeju, pirms vēl pusaud�i bija samanīju�i manu apjukumu, liekot ākstībai pār�augt klajās ņirgās. Bet, vēl pirms biju izgājusi laukā, uzmetu īsu, ātru ska�tienu jaunietim. Viņa sejā tagad vairs nebija nekā no pavedinātāja. Tur stāvēja tikai mazs, apmulsis tīnis, kur� nupat tika pazemots savu vienau�d�u priek�ā. Es ievēroju, ka viņa zods ir nosmērēts ar ke�upu, kas tikai pastiprināja bērni�ķības iespaidu. Par spīti tam, ka no�ēloju savu galīgi nepieaugu�o uzvedību, tomēr nespēju noslēpt zināmu gandarījuma sajū�tu. Un �ī spēja tīksmināties par kaut ko tik rupju un muļķīgu mani pa�u pamatīgi izbrīnīja. Tie�ām, cilvēks nekad nav tas, ko viņ� zina par sevi, bet drīzāk tas, ko viņ� sevī slēpj.

Mājās es izģērbos un ilgi stāvēju karstā du�ā. Pēc tam vannasistabas spogulī rūpīgi nopētīju savu ķermeni. Protams, tas vairs nebija divdesmit�gadīgas meitenes augums, da�ās vietās tvirtums bija zudis, citviet prasījās nedaudz vairāk muskuļu un mazliet mazāk taukaudu tomēr tas ne tuvu nebija auglības funkciju zaudēju�as pusmū�a sievietes ķermenis. Tam zēnam ķīnie�u ēstuvē noteikti prātu bija aizmigloju�i hormoni, bet viņ� nebija aiz�āvis pilnībā greizi. Es joprojām biju pilna baudas apsolījuma. Ar psihoterapeites karjeru vai bez tās, tomēr es biju pilnasinīga sieviete.

�Sāra, es gribētu, lai tu �ovakar atbrauc pie manis,� teica Fērd�s, neilgi pēc rīta apgaitas notvēris mani klīnikas darbinieku kafejnīcā, kur es stei�dzīgi ieturēju parastās mediķu brokastis dubulto espreso ar kruasānu.

�Jā, protams, Fērd�,� atbildēju, lai arī �is uzaicinājums mani pārstei�dza nesagatavotu. Cik man zināms, Fērd�s bija labākais draugs it visiem klīnikas darbiniekiem, bet �ī draudzība nekad nesniedzās tālāk par klī�nikas robe�ām. Visā, kas attiecās uz privāto dzīvi, viņ� ieturēja stingru profesionalitāti.

�Man �ķiet, ka vēlās naktis klīnikā, kamēr tu strādā ar Ketrīnu, mums abiem nenāk par labu,� viņ� teica, manīdams manu apmulsumu. �Pie ma�nis mēs vismaz varēsim apsēsties cilvēcīgos krēslos un dabūsim ko saka�rīgu ieēst. Turklāt man mājās ir vairākas mapes un grāmatas, kuras man tev jāparāda.�

�Vai tās ir saistībā ar vakardienas sarunu?�

Fērd�s pamāja ar galvu. �Es ienāk�u pēc tevis ap septiņiem,� viņ� teica un aizsteidzās tālāk savās ikdienas gaitās.

Iepriek�ējā vakarā mēs bijām paliku�i klīnikā līdz vēlai naktij. Mana terapija ar princesi Ketrīnu virzījās uz priek�u lieliem soļiem meitene atklāja aizvien vairāk detaļu par savu iedomāto Anastasijas identitāti, ap�rakstīja viņas dzīvesvietu un ģimeni, atcerējās sīkas, sadzīviskas detaļas. Tomēr tas bija arī biedējo�s strupceļ� man nebija ne jausmas, kādus se�cinājumus �ie stāsti ļauj izdarīt.

�Tātad tu domā, ka tā nav vienkār�i bērna fantāzija?� tovakar man bija vaicājis Fērd�s.

�Pilnīgi noteikti nav. Tajos stāstos ir pārāk daudz detaļu un pārāk daudz lietu, kuras Ketrīna nevarētu zināt. Krievu alfabēts ir tikai viena no tām. Viņa �īsdienas terapijā man izstāstīja, kā ar savām māsām svinējusi Jāņa Kristītāja svētkus.�

�Ketrīnai nav māsu.�

�Un Anglijas karaļnamā netiek svinēti Kristītāja svētki. Es pārbaudī�ju tos atzīmē tikai ortodoksālā pareizticīgo baznīca. Un zini, kas ir pats biedējo�ākais?�

Fērd�s uzmanīgi sekoja manis teiktajam, laiku pa laikam �o to atzīmē�dams uz papīra lapas.

�Kas tas būtu?�

�Ir ļoti grūti dabūt kādu informāciju par pareizticīgo baznīcu un tās rituāliem pārsvarā tā ir tikai krievu valodā. Bet es noskaidroju, ka mums klīnikā viena no sanitārēm ir imigrante no Krievijas. Es viņu pamatīgi izjautāju, un viss, ko viņa teica, pilnībā sakrita ar Ketrīnas stāstīto.�

�Vai vari man nosaukt kādu piemēru?� Fērd�s mani pārtrauca.

�Ketrīna man stāstīja, ka viņai īpa�i nepatīk Jāņa Kristītāja svētki, jo tajos esot daudz auksta ūdens. Viņa drebinājās, stāstot par to, kā viņai ar māsām reizi gadā bijis jāpeldas aukstumā. Meitenei pat uzmetās zosāda ikreiz, kad mēs par to runājām. Es nesapratu, kā lai interpretēju �o viņas stāstu. Princesei ne tikai nav māsu, bet pavisam noteikti viņai neviens ne�liek peldēties ledainā ūdenī.�

�Un ko tu noskaidroji?�

�Krievu sanitāre man izstāstīja, ka ar Jāņa Kristītāja svētkiem aukstam ūdenim neesot nekāda sakara, jo tos svin vasarā tie vienmēr sakrīt ar pagāniskajiem vasaras saulgrie�iem. Toties esot vēl kādi svētki, kurus viņi dēvējot par Zvaigznes dienu, �ajā dienā jaunpiedzimu�o Jēzus bērnu esot atnāku�i apsveikt trīs Austrumu gudrie, un tos atzīmē janvārī. Tad mēdz izcirst āliņģus, lai ticīgie gremdētos ledainajā ūdenī. Tikai nejautā man, kāda saistība Austrumu gudro sveicienam ar zemledus nir�anu.�

�Kāds ir krievu sanitāres vārds?� prasīja Fērd�s.

�Nadja.� Viņ� to pierakstīja līdzās pārējām piezīmēm. �Tātad Ketrīna detalizēti stāsta par svētkiem, kurus nekad nav piedzīvojusi. Viņa kļūdaini apraksta Kristītāja dienas svinē�anu, sajaucot to ar Zvaigznes dienu, kuru atzīmē janvārī. Toties citādi viņas apraksts pilnībā atbilst tiem rituāliem, kurus ievēro krievu diasporas pārstāvji. Turklāt princesei ar �o diasporu nav bijis nekāda iepriek�ēja kontakta. Vai esmu visu pareizi sapratis?�

�Jā, īsumā tas aptuveni tā izskatās.�

Fērd�s nodūra galvu un ilgi vērās savās piezīmēs. �Un ko tu pati par to visu domā?� viņ� prasīja, nepaceldams skatienu.

�Es nezinu, Fērd�,� atbildēju. �Es tie�ām nezinu.�

46

Toma nāve pulkvedim iesākumā bija �ķitusi intereses vērts pavediens. Varbūt ne svarīgākais no visiem, bet vismaz kaut kas taustāms. Tomēr pēc tam, kad Maksis bija pametis pratinā�anas telpu un pulkvedis mazliet izvēdinājis galvu, viņam to vairs nemaz negribējās tālāk izmeklēt. Lieta tomēr bija veca. Un izbeigta. Pierādījumu nav, turklāt pēc tik daudziem gadiem bija maz cerību atrast ko jaunu. Neko nelīdzētu ari melu detek�tors pat tai gadījumā, ja tas uzrādītu, ka Maksis melo. Ar to būtu par maz, lai lietu palaistu uz tiesu.

Nē, pulkvedis itin nemaz negribēja, lai Toma nāves lieta tagad tik�tu atvērta un iegultu viņa darbu sarakstā. Viņu interesēja Kristīne un snaiperi.

Viņ� nolēma izmantot vēl vienu vecum vecu izmeklē�anas paņēmienu.

Pulkvedis izsauca Vanagu.

-�� Mums ir vajadzīgs aģents, viņ� teica. Ir jāsavervē kāds no Mak�a apkārtnes. Jāpacen�as uzzināt kaut ko tādā veidā.

-�� Interesanti, Vanags kā alla� bija entuziasma pārņemts. Kas man jādara?

-�� Vispirms sastādi sarakstu ar visiem cilvēkiem, kuriem viņ� uzticas, ar kuriem iedzer, runājas. Tad sameklē starp tiem kādu, kuram mēs varam sataisīt pēc iespējas lielākas problēmas. Sliktākajā gadījumā par nodokļu nemaksā�anu ierosināsim krimināllietu. Vai par naudas atmazgā�anu. Tos pantus Latvijā ir ļoti viegli pie�ūt jebkuram darbīgam cilvēkam. Gan jau Maksis ir draugos ar kādu uzņēmēju, un pret uzņēmēju mēs krimināllie�tu viegli uzzīmēsim. Pēc tam tu draudzīgi piedāvāsi viņam �o problēmu atrisināt. Pretī tu vēlēsies tikai mazliet informācijas. Parasti tas nostrādā. Tikai izvēlies tādu cilvēku, kam ir ģimene, bērni, vecāki. Tādu, kam ir daudz, ko zaudēt.

-�� Hm, interesanti, Vanags skatījās grīdā. Viņa entuziasms �ķita noplacis.

-�� Neuztraucies, tā ir operatīvā darba klasika. Bez tādām metodēm nevar. Beigās jau nevienam mēs pāri nedarīsim. Pabaidīsim tik. Mums ta�u slepkavas jānoķer. Nevar jaut slepkavām staigāt pa ielu un slepkavot. Pareizi?

-�� Tie�i tā, pulkvedi. Atļausiet iet ?

-�� Brīvs.

Kaut kas ar to Vanagu nav īsti labi, nodomāja pulkvedis. Kā tāds te nonācis ? Nu, nekas, gan jau ielauzīsies, pieradīs. �is būs viņam pārbaudī�jums. Ja nevar savervēt cilvēku, lai necer uz karjeru pie manis.

Elizabete �ovakar bija ielūgusi pulkvedi uz pirmizrādi. Viņai izrādē pirmo reizi bija nopietnāka loma. Pulkvedis nekad dzīvē nebija bijis uz pirmizrādi. Viņ� vispār teātri bija apmeklējis vien skolas gados, ta�u at�ķi�rībā no baznīcām teātri viņu nemulsināja. Pulkvedis bez liekas domā�a�nas bija apsolījis Elizabetei, ka ieradīsies.

Pulkvedis izņēma no skapja parādes formu. Patiesībā tas arī bija viņa vienīgais apģērbs, ko varēja uzvilkt svētku reizēs. Elizabetei patiks, viņ� nodomāja.

Tās bija Cehova Trīs māsas, un Elizabete spēlēja Irinu, jaunāko no māsām.

Jau pirmajā cēlienā pulkvedis apjauta, ka saprast un novērtēt klasiķi viņ� nespēs. Viņ� domāja par Maksi. Domās atgriezās pie pratinā�anas. Viņ� centās izprast, vai Maksis varētu būt slepkava.

Pratinā�ana vedināja domāt, ka Mak�a vājā vieta ir Toms.

Ja viņ� toreiz no�āva Tomu, kāpēc gan viņ� nevarētu tagad pasūtīt, lai noslepkavo sievieti, kura viņu sāpinājusi krietni dziļāk. Bet kā to pierā�dīt? Kā izvilināt Maksi tīros ūdeņos? Rezultāts būtu arī tas, ja izdotos pilnīgi pārliecināties, ka Maksis nav vainīgs. Melu detektors būtu varējis to parādīt, bet tagad situācija bija pārmēru nenoteikta.

Nāksies kārtīgi nopratināt profesoru. Viņ� ta�u zināja, ka Maksis ve�selu mēnesi kopā ar Kristīni ceļo pa Eiropu. Kristīne bija viņam sūtījusi īsziņas un informējusi arī par to, ka Maksis viņu bildinājis, un tomēr viņi uzreiz nākamajā dienā pēc Kristīnes atgrie�anās bija kopā brauku�i uz moteli.

Kas tie par cilvēkiem, kā viņi dzīvo ? Man nevar pārmest, ka �ehovs man liekas garlaicīgs. Man te tādi ziepju operu cienīgi si�eti jāatrisina, kādi Cehovam sapņos nav rādīju�ies, domāja pulkvedis. Kas nu tur Cehovam sanāk bagāti dīkdieņi lauku mājā, nīkst, dzer un vienā laidā gau��as, cik viņiem grūta dzīve. Un, ja arī kāds iz�auj, tad tāpat nevar trāpīt. Turpretī man snaiperis, slepkavas, mīlas �etrstūri un piecstūri, organi�zētās bandas un mīklaini bojā gāju�i bērni� Lai tie gudreļi uztaisa tādu teātra izrādi, tad es arī paskatītos, bet pagaidām mani vairāk interesē reālā dzīve.

Pēc izrādes bija bankets, kurā piedalījās tikai aktieri, re�isori, teātra ļaudis un aicināti viesi.

Pulkvedis bija viens no viņiem. Izrādījās, ka negaidītais un joprojām viņam pa�am līdz galam neizprotamais sakars ar jauno aktrisi glaimojo�i cēla viņa sociālo statusu.

Pateicoties �īm attiecībām, pulkvedis negaidot bija nonācis vidē, kurā apgrozījās tikai intelektuāļi, mecenāti, ar mākslām un kultūru saistīti ļau�dis, kurā apkārt lo�ņāja fotogrāfi un smalko aprindu reportieri. Viņ� bija nonācis vidē, kurā citādi viņ� varētu iekļūt vien ar tiesne�a sankciju.

Pulkvedis nekad nebija īsti atzinies pat sev, ta�u tas bija viņam kremtis. Viņ� mū�dien bija zinājis, ka ir tādas vietas, kur viņ� nevar tikt iek�ā, neraugoties uz savu varu, un lāgiem viņam prātu urdīja līdz galam nenoformulētas aizdomas, ka tie�i tajās vietās noris īstā dzīve.

Un tagad viņ� te bija nonācis. Vai iemesls bija viņa parādes forma vai milzīgais augums, vai Elizabete pie sāniem, vai varbūt viss kopā, bet pulk�vedis juta, ka apkārtējie izturas pret viņu ar lielu cieņu un labvēlīgu interesi.

Elizabete viņu nemitīgi ar kādu iepazīstināja, cilvēki labprāt nāca klāt aprunāties, un tas viss pulkvedim bija jauns, neierasts un tai pa�ā laikā ārkārtīgi patīkams.

Arī Elizabete viņa acīs ieguva jaunu vērtību. Elizabete turējās pie pulk�ve�a elkoņa, un viņ� nodomāja, ka nekad vēl viņa dzīvē tā nav bijis. Viņ�, pulkvedis, ģērbies parādes formā, ieradies slēgtā pasākumā ar skaistu sie�vieti, kas, ieķērusies viņam elkonī, neatstāj pulkvedi ne uz mirkli.

Iespējams, pirmo reizi dzīvē viņam ir tādas attiecības, kādas mēdz būt citiem, pulkvedis prātoja, cen�oties izbaudīt un pēc iespējas pilnīgāk ie�rakstīt atmiņā �o vakaru.

Viņam �ķita, ka vakars ir lielisks, pati pilnība, ta�u Elizabete gribēja ko vairāk.

Viņa negrasījās laist garām tik lielisku izdevību nodoties riskantam seksam neparastā vietā.

Pa tum�iem gaiteņiem, cauri saimniecības telpām Elizabete aizvilka pulkvedi uz kaut kādu aizskatuves kaktu, kas atgādināja darbnīcu vai noliktavu. Starp citām mantām tur atradās arī milzīgs auduma baķis varbūt vecs priek�kars, varbūt dekorācijas paliekas, un Elizabete nogrūda pulkvedi uz tā.

Tikt klāt pulkve�a mīlas rīkiem nebija nemaz tik viegli. Vajadzēja vis�pirms atpogāt formas apak�ējās pogas, tad attaisīt siksnu, atkal vairākas pogas, visubcidzot atvilkt rāvējslēdzēju. Pulkvedis, atspiedies uz elko�ņiem, noskatījās uz Elizabetes darbo�anos. Glu�i tāpat viņ� noraudzījās, ko Elizabete darīja pēc tam, kad beidzot bija sadabūjusi rokā, ko vēlējās.

Elizabetei mugurā bija gara, kupla kleita ar lielu izgriezumu uz mu�guras. Pēc brī�a pulkvedis palīdzēja sacelt to uz aug�u, lai viņa varētu ērti uzsēsties viņam virsū.

Pulkve�a parādes forma, Elizabetes kleita, viņas skaistie mati, kurus kopā saturēja saspraudes, kas atgādināja sudrabainus ziedus, viņas smaids, noraugoties uz pulkvedi no aug�as, teātra pa�obeles romantiskā gaisotne, kas bija tik iedarbīga, ka skāra pat pulkvedi, tas viss padarīja �ī brī�a val�dzinājumu teju smeldzīgu. Pulkvedis nekad agrāk nebija tā juties, turklāt apziņa, ka �is vienreizējais, ar baudu, prieku un mieru piesātinātais mir�klis pavisam drīz beigsies, iedvesa viņa sajūtās knapi jau�amu, tomēr itin skaidru skumīgu noti. Sis mirklis bija tik pilnīgs, ka bija skaidrs to vairs nekad neizdosies atkārtot. Jebkur� mēģinājums tam pietuvoties alla� būs jāsalīdzina ar �o reizi.

Lai arī pulkve�a izskats to nevēstīja, viņam tomēr bija 52. gadi, un viņu mulsināja, cik daudz ar viņu vien tagad kopā ar Elizabeti notika pir�mo reizi. Prieks, bauda, skumjas, uzvarētāja lepnums un neskaidrs �ēlums par to, ko viņ� mū�ā palaidis garām un līdz �im nav izbaudījis, tas viss mutuļoja pulkvedī, un viņ� raudzījās pēc lētā vīna glāzes, lai būtu dro�s, ka spēs noslēpt savus pārdzīvojumus no Elizabetes.

Glāzei vajadzēja būt tepat blakus, ta�u Elizabete neļāva viņam to meklēt.

Viņa nospieda pulkvedi atpakaļ guļus. Elizabete kustējās lēni. Viņa smaidīja, un pulkvedis pieķēra sevi pie domas, ka pirmo reizi redz Eliza�beti smaidām tie�ām silti un sirsnīgi.

Kaut kur citur pilsētā arī Vanags meklēja vīna glāzi. No viņa neatstājās domas par pulkve�a uzdevuma morālo pusi.

Uzdevums bija ar �antā�as palīdzību piespiest kādu sadarboties ar po�liciju. Vanagam tas bija kaut kas jauns, un viņu plosīja pretruna. Viņam bija vajadzīgs laiks, lai noformulētu savu attieksmi pret to visu. No vienas puses, viņ� saprata pulkve�a motivāciju, viņ� piekrita, ka reizēm mērķis var attaisnot līdzekļus. Bet vai �ai gadījumā tā bija? Iespējams, ka jā pilsētas centrā uzdarbojās snaiperu banda, un policijai nebija nevienas idejas, neviena pavediena, kā slepkavas notvert. No otras puses, Maksis nebija pat aizdomās turamais, ta�u Vanagam tika uzticēts uzdevums �an�ta�ēt kādu cilvēku, kur�, visticamāk, vispār ne pie kā nav vainīgs. Vien�mēr, protams, palika iespēja samierināties ar situāciju un izpildīt pavēli, ta�u Vanags nebija radis nedomāt.

Viņ� jutās apmulsis.

47 .

Es nezinu, vai biju ko īpa�u gaidījusi, kad Fērd�s pavēra savas privāt�mājas durvis. Bet tas noteikti nebija tas, ko tur ieraudzīju. Kontrasts starp mājas ārpusi un tās iek�ieni nevarēja būt pārsteidzo�āks. Visa modernā arhitektūra, grandiozais dārzs, izmeklētie gaismekļi ārpusē �eit sastapās ar vienkār�u studio tipa izkārtojumu. Ja nebūtu iespaidīgās fasādes un dārza, �o varētu noturēt par vidēju dzīvoklīti kādā no Londonas vidus�ķi�ras rajoniem. Varbūt pat nedaudz zem vidējā. Turklāt nekas neliecināja, ka �eit dzīvotu izsmalcinātais Fērd�ins, kur� pat ceļā no darba uz mājām klausījās ekskluzīvus klasiskās mūzikas ierakstus. Tad jau drīzāk kāds klerks. Vecpuisis pavisam noteikti. Turklāt ne pārāk pedantisks vecpui�sis uz virtuves galda stāvēja brokastu atliekas, gaitenī sarindoti neiznes�tie polietilēna atkritumu maisi. Fērd�s, protams, juta manu apjukumu. Varbūt tie�i tādēļ viņa privātā dzīve vienmēr atgādināja tik noslēpumainu un neizzināmu cietoksni ? Neieņemamu ne tikai �urnālistiem, bet arī viņa tuvākajiem kolēģiem? Un kas vispār bija viņa tuvākie kolēģi. Tikai tagad es apjautu, cik maz patiesībā zināju par cilvēku, ar kuru kopā biju pava�dījusi teju katru dienu pēdējo desmit gadu laikā. Tā nereti gadās tie�i tuvākās lietas reizēm izrādās vismazāk pazīstamas.

�Atvaino, Sāra,� viņ� teica, palīdzēdams man novilkt �aketi. �Te ap�kārt drusku nekārtība mājkalpotāja ir apslimusi, un jau otro nedēļu man jātiek galā ar prasmēm, kuras neesmu pielietojis kop� koled�as laikiem.�

�Beidz, tev vajadzētu redzēt manu dzīvokli varētu padomāt, ka esmu tur izmitinājusi visus savus pacientus.�

Mēs abi gan pieklājīgi pasmējāmies viens par otra asprātībām, bet es noteikti atzinīgāk par viņa humora izjūtu novērtēju vīna glāzi, kuru Fērd�s man piepildīja no nupat atkorķētās pudeles. Mēs iegājām viesistabā. Gar abām malējām sienām rindojās grāmatu plaukti, bet pie vidējās stāvēja milzīgs platekrāna televizors. Istabai pa vidu atradās nobru�āts bē�īgas ādas dīvāns, kurā Fērd�s aicināja mani apsēsties.

�Man tev jāparāda kaut kas, ko es vēl nevienam neesmu rādījis,� teica Fērd�s. �Es pie tā strādāju jau septiņus gadus. Man ir viena no trijām vis�pilnīgākajām datubāzēm pasaulē, kas skar �o tēmu.�

Fērd�s atbīdīja istabas vidū nelielu stikla galdiņu. Nolicis uz tā savu MacBook, viņ� ieslēdza televizoru un caur USB pievienoja to datoram. Uz lielā ekrāna pie sienas iezaigojās Fērd�a datora ekrāna saudzētājs ar slimnīcas logo.

�Es sāku ar to nodarboties, nevainīgas ziņkāres mudināts, tā nekādā gadījumā nebija zinātniska interese, nekas saistīts ar darbu. Tagad, pēc �iem gadiem, es varētu teikt, ka tā vairs nav tikai ziņkārība, ta�u mani pētījumi �ajā laukā joprojām nevienam nav zināmi.�

�Fērd�, ja tu tagad centies mani ieintriģēt, tad zini, ka tev tas izdodas ļoti labi. Vari dro�i atklāt, par ko ir runa.�

�Protams,� viņ� teica, �tikai apsoli, ka nevienam nekad, nekādos ap�stākļos neatklāsi �os manus pētījumus. �ādas sarunas nav bijis.�

�Ak Dievs, Fērd�, nu jau pietiek, nebiedē mani. Rādi, kas tev tur ir.� Fērd�s cie�i un nopietni pavērās manī. Viņa acīs pavīdēja neliela �aubu ēna.

�Jā, jā, protams, es apsolu, ka nevienam neko neteik�u,� es atkārtoju. �Es ilgi �aubījos, vai man vajag tev to rādīt, bet, ņemot vērā tavu darbu ar Ketrīnu, man liekas, ka ir svarīgi, lai tu zinātu. Tu to nedrīkstēsi izman�tot, bet tev tas ir jāzina.�

�Fērd�, nu pietiek, klāj vaļā.�

Viņ� piesēdās pie datora, un pēc pāris klik�ķiem uz ekrāna pie sienas parādījās fotogrāfija gadus piecus vai se�us vecs zēns gai�iem matiem un priecīgu smaidu sejā. Viņ� bija iesēdināts lidma�īnas pilota krēslā, mugurā zēnam bija pilota formastērps, viņ� abām rokām bija ieķēries lidma�īnas stūrē un, atskatīdamies pār plecu, laimīgs raudzījās objektīvā. Pēc pirmā iespaida tipisks ģimenes foto no kāda avio�ova.

Kādu brīdi es raudzījos fotogrāfijā, mēģinādama saskatīt tur kādu dī�vainību. Acīmredzot bilde slēpa kādu pavedienu, kas saistītu �o attēlu ar princeses Ketrīnas lietu. Tomēr nekā tāda nemanīju. Fērd�s tikmēr papil�dināja savu vīna glāzi. Viņ� stāvēja kājās, ik pa brīdim veroties te uz manu pusi, te atkal ekrānā.

��is ir D�eimss Lainingers,� viņ� beidzot teica. �Zēns no Luiziānas ASV. Fotogrāfija uzņemta, kad viņam bija septiņi gadi.�

�Vai viņ� ir kāds no mūsu pacientiem?� ievaicājos, īsti nespēdama sa�prast, kāda saikne varētu būt vienkār�am zēnam no Amerikas ar Ketrīnas problēmu.

�Nē. Bet viņa gadījums ir pla�i pētīts. Par viņu ir daudz informācijas internētā. Kad D�eimss bija divus gadus vecs, viņam naktīs sāka rādīties traki murgi, no kuriem viņ� modās sasvīdis, kliedzot vienu un to pa�u frāzi: �Zeme, zeme, te Korsārs. Deg labais spārns, netieku ārā.�

Divgadīgs bērns, kur� televīzijā nebija redzējis neko vairāk par teletūbijiem, naktīs modās no murgiem, kas saistīti ar lidma�īnas avāriju. Vecā�ki bija neizpratnē.

Kad D�eimss bija trīs gadus vecs, viņ� ar tēvu gāja garām rotaļlietu vei�kalam. Skatlogā bija izlikts lidma�īnas modelis. Zēna tēvs norādīja uz to, sa�kot skaties, D�cims, kāda lidma�īna! Un paskaties zem spārniem raķetes!

D�eimss nopētīja lidmodeli un precizēja tās nav raķetes, bet bumbu tvertnes.

D�eimsa vecākiem �ķita savādi, ka puika zina tādu detaļu, turklāt māk nosaukt tehnisko terminu, kādu viņi pa�i nekad agrāk nebija dzirdēju�i. Drop tank bumbu tvertnes. Viņi nespēja atsaukt atmiņā nevienu gadī�jumu, kad zēns ko tādu būtu varējis redzēt televīzijā vai kur citur. Mājās vecāki pilnīgi noteikti nerunāja par Otrā pasaules kara lidma�īnu uzbū�ves īpatnībām. Un zēnam bija tikai trīs gadi.

Reiz pirms iemig�anas, kad D�eimss, kā daudzi mazi bērni, bija vis�atvērtākais, tēvs izvaicāja viņu par nakts murgiem. �Kāpēc tā lidma�īna aizdegās?� viņ� vaicāja D�eimsam. �Tāpēc, ka to sa�āva,� D�eimss nedo�mājot atbildēja.

�Sa�āva? Kas gan viņu sa�āva?� tēvs toreiz brīnījās.

Nākamo mirkli tēvs atceras ļoti spilgti, pareizāk nevis mirkli, bet sejas izteiksmi, ar kādu mazais D�eimss paskatījās viņā, it kā sakot ak Dievs, nu kā tu vari būt tāds muļķītis: �Japāņi sa�āva, kas gan cits.�

Trīsgadīgais pui�elis to pateica kā tik pa�saprotamu lietu, ka tas atstāja neizdzē�amu iespaidu uz D�eimsa tēvu visnotaļ racionālu, gudru un labi izglītotu vīrieti. Viņ� nolēma pārbaudīt visas iespējamās versijas, pie�vērst uzmanību katrai bērna murgu detaļai, katram vārdam, ar ko viņ� tos apraksta un ko par to stāsta.

Tālāk seko tas, kāpēc �is D�eimss kļuva slavens visā pasaulē, vienā no Otrā pasaules kara arhīviem D�eimsa tēvs patie�ām atrada liecību par lidma�īnu ar nosaukumu Korsārs. Tā bija gājusi bojā, kad to notrieca ja�pāņu gaisa spēki. �āvieni bija sa�ķaidīju�i lidma�īnas labo spārnu. Tas bija noticis pirms se�desmit gadiem.�

�Fērd�, saki uzreiz uz ko tu tēmē ?� Lēnām mani pārņēma atskārta par �o jautājumu, bet man tā it nemaz nepatika.

�Kad ar zēnu sāka strādāt psihiatrs, D�eimss atcerējās visas negadījuma detaļas. Zēns uzstāja, ka viņ� iepriek� saukts par leitnantu Hjūstonu un viņ� gājis bojā Otrā pasaules kara laikā. Militārajos arhīvos skrupulozi sa�glabā visu personālo informāciju, tāpēc lielu daļu faktu varēja pārbaudīt. Un praktiski viss, ko puika stāstīja, izrādījās precīzi, līdz vissīkākajām de�taļām. Viņ� pat mācēja nosaukt leitnanta Hjūstona brāļu un māsu vārdus.� �Jēziņ, tagad es saprotu, kādēļ viss �is stāsts.�

�Un, kas pats interesantākais,� Fērd�s nelikās mani dzirdam, �vecāki aizveda zēnu uz Otrā pasaules kara pilotu piemiņas pasākumu. Tur pēk��ņi viņ� piegāja klāt vienam no veterāniem un teica: �Tonij, cik labi tevi atkal redzēt, bet cik �ausmīgi vecs tu izskaties!��

Mana roka neviļus sa�ņaudza vīna glāzes pamatni. �Es pieņemu, ka to vīru patie�ām sauca Tonijs.�

Fērd�s pasmaidīja. �Ne jau tikai vārds bija pareizs. Izrādījās, ka Tonijs bija dienējis tajā pa�ā eskadriļā, kurā notriektais leitnants Hjūstons.� Kādu brīdi mēs abi klusējām, kamēr mans prāts mēģināja izvērtēt �o gadījumu no psihiatres perspektīvas. Ikvienai lietai ir racionāls pamato�jums. Ikvienai problēmai risinājums. Ikvienām sekām izskaidrojams cēlonis. Es biju mācīta domāt zinātniski. Pēc vairāk nekā desmit gadu darba psihiatrijā citādi nemaz nespēju domāt. Bet �oreiz visas manas do�mas pēk�ņi atdūrās kā pret necaursitamu �ķērsli. Kā pret sienu, kuru es nekad agrāk savā prātā nemaz nebiju pamanījusi, kaut tā tur visu laiku bija slējusies, slēpjot kaut ko tum�u un neapzinātu. Kaut ko tādu, par ko man nebija ne mazākās nojausmas un vismaz tajā brīdī arī ne mazākās vēlē�anās uzzināt.

Fērd�s noklik�ķināja datora taustiņu, un ekrānā parādījās nākamais fotoattēls. Kāda sieviete bija apņēmusi ap pleciem savu dēlu gadus trīs vai �etrus vecu, nedaudz druknu zēnu d�insa �ortos un futbola krekliņā.

�Tas ir Kemerons Makolijs,� Fērd�s iesāka, un es vairs nebiju īsti dro�a, vai maz gribu dzirdēt turpinājumu. �Zēns no Glāzgovas. Par viņa gadīju�mu BBC izveidoja dokumentālo filmu. Kemerons, tikko sācis runāt, ne�mitīgi skandējis vārdu �Bera�. Tikai aptuveni pēc pusgada viņa māte no�skaidroja, ka Bera ir salas nosaukums neliela, mazapdzīvota saliņa jūrā pie Skotijas. Kemerons uzstāja, ka viņ� ir no Beras, nemitīgi stāstīja par saviem brāļiem un māsām un dzīvi nelielā, baltā mājiņā Beras pludmalē. BBC noorganizēja zēnam braucienu uz to salu kopā ar atzītu bērnu psi�hiatru. Un viņi atrada māju, atrada visas zēna aprakstītās vietas un atrada arī vēl dzīvu paliku�u ģimenes locekli, kas apstiprināja visas detaļas.�

Atkal klik�ķis. Atkal jauna seja. Iad vēl viena. Un vēl viena. Zēns no Misūri. Meitene no D�akartas. Vēl viena meitene no Krievijas. Zēns Francijā. Dvīņi Nepālā. Visur viens un tas pats stāsts. At�ķīrās tikai de�taļas un pakāpe, cik precīzi bērni bija mācēju�i tās aprakstīt. Bet visi bija aprakstīju�i savas dzīves kā glu�i citas personas. Un visu stāstījumi bija apstiprināju�ies.

Bet visbiedējo�ākais man �ķita kas cits. Vērojot �o bērnu bildes, mani neatstāja sajūta, ka starp tiem visiem ir kāda skaidri saredzama saikne. Tikai es vēl nespēju �o saikni notvert. Tas bija kaut kas viņu ārienē vai var�būt veidā, kādā viņi raudzījās kameru objektīvos. Nopietni un nedaudz domīgi pat tad, ja viņu lūpas smējās. Te uz ekrāna parādījās nākamā bērna tuvplāns �ķiet, tā bija meitene no Singapūras -, viņas fotogrāfija bija uzņemta tuvāk nekā citas, ļaujot skaidrāk saskatīt meitenes vaibstus. Un pēk�ņi es sapratu. Tās bija acis. Ikvienam no �iem bērniem lai kāda būtu viņu etniskā izcelsme skatienā jautās kaut kas savāds. Kaut kas dziļ� un ļoti, ļoti tum�s.

Mana sirds izlaida vairākus sitienus, kad aptvēru, kur pēdējo reizi esmu redzējusi �ādu skatienu.

Tās bija princeses Ketrīnas acis.

�Tādu gadījumu dokumentēts simtiem. To dēvē par iepriek�ējās dzī�ves sindromu. Zinātnes aprindās ļoti kontroversiāls temats, par kuru pa�rasti izvairās runāt. Un es arī nevēlos, ka mans vārds tiktu saistīts ar �īs parādības pētī�anu, tāpēc ari lūdzu tevi apsolīt nevienam neko neizpaust. Neviens nevēlas riskēt ar savu reputāciju,� Fērd�s turpināja, nemanīdams manu satraukumu.

Visbeidzot viņ� izslēdza televizora ekrānu un apsēdās man līdzās uz dīvāna, apliekot roku man ap pleciem. Tas bija iedro�ino�s apskāviens, kāds tie�i tobrīd man bija tik vajadzīgs.

�Tas tikai mums �ķiet tik dīvaini,� viņ� teica. �Vismaz miljards pasau�les iedzīvotāju, visi budisti un hinduisti, ne�aubās par to, ka reinkarnācija ir dabas likums. Pasaule ir tā iekārtota, ka dvēseles pārdzimst, tikai dabas likums ir tāds, ka dvēsele aizmirst savas iepriek�ējās dzīves. Vismaz tā dvē�seles daļa, kas spēj pati sevi apzināties. Ta�u arī �im, kā jau visiem dabas likumiem, gadās izņēmumi, kļūdas, mazas novirzes, pārsitieni. �ie mazie zēni un meitenes viņi vienkār�i aizmirst mazliet lēnāk nekā visi pārējie. Tas arī viss. Jā, visi �ie bērni pēc desmit gadu vecuma vairs neko no savām iepriek�ējām dzīvēm neatceras, tāpat kā citi cilvēki. Arī D�eimsam viņa murgi pārgāja, ta�u, kamēr �ie bērni ir mazi, viņi mums paver aizkaru spraudziņu uz to, kā pasaule ir iekārtota patiesībā.�

Es klausījos Fērd�a aizrautīgajā runā pilnīgi apjukusi. Laikam nekad vēl nebiju redzējusi viņu par kaut ko runājam ar tādu entuziasmu un de�dzību, kur nu vēl par �ādu, no zinātnes viedokļa raugoties, maigi sakot, ap�aubāmu tēmu.

�Ielej man, lūdzu, vēl vīnu,� es teicu.

Fērd�s pasniedzās pēc pudeles un piepildīja manu glāzi.

�Dalailamu ta�u pat mūsdienās izvēlas jeb, kā viņi saka, �atrod� tie�i �ādā veidā. Dalailama, ar kuru tiekas pasaules valstu vadītāji, cilvēks, kur� kalpo par garīgo līderi un iedvesmotāju simtiem miljonu cilvēku visā pa�saulē, ir pārdzimis no jauna,� Fērd�s turpināja, pasniedzot man dzērienu. �Viņu atrod pēc iepriek�ējā Dalailamas nāves. Viņu meklē īpa�a komisija, kas sastāv no augstākajiem Tibctas budisma garīgajiem līderiem un lai�cīgās valdības pārstāvjiem. �ie ierēdņi un garīdznieki meklē pārdzimu�o zēnu un divu līdz �etru gadu laikā arī atrod. Viens no galvenajiem pār�baudījumiem ir bērna spēja no da�ādiem priek�metiem izvēlēties tie�i tos, kas piederēju�i iepriek�ējam Dalailamam. Reizēm tiek vērtēta arī spēja saprast, cik nu tas divos trijos gados iespējams, Lhasas dialektu. Tā dara gadījumos, ja viņ� pārdzimis citā provincē, kā tas bija noticis ar pa�reizējo

Dalailamu. Bērnam ir ari jāpazīst cilvēki no iepriek�ējās dzīves. Eso�ais Dalailama, vēl pirms viņu bija �atradu�i�, esot teicis mammai, ka vajag kravāt mantas, laiks braukt uz Lhasu jeb pili.�

�Bet, Fērd�, ko tas izskaidro?� es vaicāju. Manas acis joprojām vērās tuk�ajā ekrānā, vēl joprojām ap�ilbu�as no tikko skatītās bil�u ņirboņas. �Pat ja princese Ketrīna ir vēl viens �āds gadījums ko tas nozīmē ?�

Viņa roka pēk�ņi satvēra manu zodu un pagrieza galvu, liekot man ieskatīties tie�i acīs.

�Sāra, kā tu domā kas notiek pēc nāves ?�

Jautājums bija tik pēk�ņs un negaidīts, ka es pat nepaguvu apdomā�ties. Es tikai aizturēju elpu un ari dziļi ieskatījos viņa acīs.

�Es arī nezinu,� viņ� pasmaidīja un pieliecās man tuvāk. Tik tuvu, ka es sajutu viņa elpu uz savām lūpām. �Bet Kemcrons, viens no tiem bērniem, kuriem konstatēts iepriek�ējās dzīves sindroms, teica: �Tu vienkār�i izkrī�ti cauri un piedzimsti no jauna.��

48 .

-�� Man ir ideja, kuru mēs varētu savervēt ziņo�anai par Maksi, Vana�ga sejā nebija redzamas nekādas emocijas vai attieksme. Viņ� ziņoja lieti��ķi un raiti. Viens no Mak�a paziņām, ar kuru viņ� katru otro dienu kopā trenējas un uztur draudzīgas attiecības arī ārpus sporta zāles, ir kāds Ed�gars Akopjans. Viņ� ir advokāts, un viņ� mums jau figurē kā liecinieks lie�tā par kukuļdo�anu Latvenergo amatpersonām. Viņ� kā jurists ir gatavojis dokumentus kādas firmas dibinā�anai, bet firmu vēlāk nopirka cilvēks, kur�, iespējams, bija iesaistīts tajā kukuļdo�anā. Akopjans jau ir liecinājis, kam pārdeva �o kompāniju, kādos apstākļos un tamlīdzīgi. Mēs varam viņa statusu �ajā lietā pamainīt. Teiksim, apsūdzēt viņu par to, ka viņi grupā ir gatavoju�ies naudas atmazgā�anai vai starpniecībai kukuļdo�anā, vai abām lietām vienlaicīgi. Mums ta�u varētu rasties tādas aizdomas ? Ja mēs viņu apsūdzēsim, Akopjanam draudēs septiņi līdz trīspadsmit gadi cietumā. Beigās jau dro�i vien nenotiesās, bet, ņemot vērā, cik lēni Latvijā velkas tiesas procesi, un to, ka mēs vēl speciāli pavilksim mazliet garumā, nākamos desmit gadus viņ� pa tiesām vien staigās, nevarēs praktizēt kā advokāts, reputācija būs pagalam. Nez vai viņ� to gribēs. Lai kāds draugs viņam Maksis, tas varētu būt pietiekami nopietns iemesls sadarboties ar mums.

Velti es par Vanagu �aubījos, domāja pulkvedis.

-�� Lieliski, ļoti labi, viņ� teica. Paskaidro vēlreiz, kā viņ� bija iesais�tīts tajā kukuļo�anā? Viņ� pārdeva firmu kādam, kur� vēlāk�?

-�� Apmēram tā, kaut gan patiesībā viņ� īsti iesaistīts nebija. Tā firma, ko viņ� pārdeva, arī diem�ēl nebija nekādā veidā iesaistīta. Varbūt būtu bijusi, ja tās Latvenergo amatpersonas netiktu aizturētas, to mēs nezinām, bet mēs varam pieņemt, ka bija vēlme izmantot �o kompāniju naudas at�mazgā�anai vai starpniecībai kukuļo�anā, vai abām �īm lietām, un vēl mēs varam pieņemt, ka jurists to zināja, un, ja tā, tad mēs ari varam pieņemt, ka firmas pārdo�ana patiesībā bija noziedzīga plāna sastāvdaļa. Plāno�a�na, atbalstī�ana, sagatavo�ana un tā tālāk. Es jau painteresējos prokura�tūrai iebildumu nebūs, viņi ir ņēmu�i pretī arī lielākus brīnumus. Daudz lielākus. Domāju, �is nav no sliktākajiem plāniem.

-�� Mjā, pulkvedis norūca. Vanagam bija taisnība, prokuratūra, visti�camāk, neiebildīs. Vanaga plāns izklausījās nevainojami. Velti viņam bija radu�ās �aubas par �o jauno cilvēku.

-�� Labi, viņ� teica, darām tā. Vispirms izsauciet viņu un nosakiet aizdomās turamā statusu. Ļaujiet skaidri noprast, ka viņam neizdosies iz�vairīties no apsūdzības. Izskaidro Akopjanam, kas tie par pantiem. Atgā�dini, ka �ajā Latvenergo lietā visi dabūs reālus cietumsodus, jo sabiedrība un prese jau tagad ir pilnīgi pārliecināta par attiecīgo amatpersonu vainu. Tas skars arī viņu. Pasaki Akopjanam, ka viņa stāvoklis nav no labākajiem. Lai meklē advokātus un gatavojas tiesvedībai, ta�u pats galvenais uz�reiz obligāti nopludini visu presei. Publisks kauns, publiskas apsūdzības, kuras nav iespējams atspēkot, rada vislielāko stresu. Vispirms nopludini neoficiālu informāciju, ka lietā ir parādījies jauns apsūdzētais, advokāts Edgars Akopjans, un tikai pēc tam tu viņam piedāvāsi sadarboties. Viņ�, visticamāk, atteiksies. Tas nekas. Pagaidi nedēļu, lai viņam ir laiks visu saprast un apdomāt, tad pastiprini spiedienu uztaisi kratī�anu pie viņa birojā un mājā un obligāti parūpējies, lai �urnālisti to uzzina. Piezvani mūsu draudzenei Ilzei no televīzijas, viņa vislabāk māk pazemot un ra�dīt ticamības iespaidu. Lai viņi ar kamerām gaida pie Akopjana mājām un ofisa. Mēs viņu saslēgsim rokudzel�os un vedīsim uz �ejieni pratināt. Svarīgi, lai viņu nofotografē un uzfilmē, saslēgtu rokudzel�os un specvienības pavadībā. Atceries to tas ir ļoti svarīgi. Tas visos nostiprinās pār�liecību, ka viņ� ir noziedznieks. Nolieciet savu ma�īnu kaut kur tālāk no ieejas, lai viņ� būtu jāved rokudzel�os garāku gabalu un Ilze paspētu visu uzfilmēt un safotografēt. Ilzīte uztaisīs si�etu tā, ka pat Akopjana māte un viņa bērni sāks ticēt, ka viņ� ir noziedznieks.

-�� Viņ� pats sāks ticēt, ka ir noziedznieks, Vanags smaidot piebalsoja, un arī pulkvedis apmierināts iesmējās.

-�� Jā, tā būs, pulkvedis teica. Tad arestē visus viņa kontus un īpa��umus. Izmantosim Latvijas likumdo�anas priek�rocības. Un tad, brīdī,

kad viņa vārds jau būs izvazāts pa avīzēm, kad neviena viņa kredītkarte vairs nestrādās, kad pat vistuvākie cilvēki jau būs sāku�i par viņu �aubīties, tu vēlreiz piedāvāsi Akopjanam palīdzību. Ja piekritīs sadarboties, apsoli apsūdzību atcelt un likt viņu pilnīgā mierā. Diez vai spēs turēties pretim. Bet, ja nepiekritīs� Nu ko, pats vainīgs lai tiesājas. Saprati visu?

-Jā, �ef.

-�� Mērķis attaisno līdzekļus reizēm tā ir taisnība, mans jaunais draugs, mērķis tie�ām attaisno līdzekļus, kad jānoķer snaiperis, kur� pilsētas cen�trā gai�ā dienas laikā slepkavo cilvēkus. Pareizi?

-Jā, pulkvedi.

-�� Ir vēl kaut kas ?

-�� Da�i dokumenti.

No Krievijas Iek�lietu ministrijas bija pienākusi atbilde par atrasto snaipera �auteni.

Dragunova sistēmas snaipera �autene ar tādu un tādu ra�otāja numu�ru bija norakstīta Krievijas-Ce�enijas kara laikā 1995. gadā Groznijā. Krievijas armijas dokumentos tā figurēja kā iznīcināta karadarbības laikā. Par otru ieroci, kuru tā arī nebija izdevies atrast, balstoties tikai uz Latvijā izdarītās ballistiskās ekspertīzes datiem, Krievijas policija nebija spējusi atrast nekādas ziņas.

Tas viss neko nedeva. Neko jaunu nebija atradu�i arī tie policisti, kas strādāja ar viedeoierakstiem. Velotūristi ar vācu pasēm bija pagaisu�i bez pēdām. Izbrauku�i no viesnīcas un kop� tā laika vairs kamerās nekur nebi�ja atrodami. Saskaņā ar pulkve�a versiju viņiem būtu vajadzējis parādīties kaut kur uz robe�as, ta�u viņi nebija parādīju�ies. Vismaz ne tuvākajās dienās. Vismaz ne tādā izskatā, kas ļautu viņus pazīt.

Noskatīties visus ierakstus no visiem robe��ķērso�anas punktiem arī turpmākajās dienās tehniski nebija iespējams, turklāt uz robe�ām ar Eiro�pas Savienības valstīm Lietuvu un Igauniju daudzviet kameras fiksēja tikai automa�īnas, ta�u saskatīt tajās brauco�o cilvēku sejas nebija iespējams.

īsāk sakot, �is izmeklē�anas virziens nebija devis nekādus būtiskus rezultātus.

īsti profesionāļi. Nomainīja dokumentus, izskatu un mierīgi aizbrau�ca. Iebrauca kā vācu velotūristi, aizbrauca, iespējams, kā amerikāņu baņ�ķieri vai pielīmēja bārdas un pārkvalificējās par krievu zinātniekiem no

Novosibirskas. Kur� to tagad pateiks. Skaidrs, ka augstas klases profesio�nāļi. Visaugstākās un tie�i tas likās mulsino�i, ta�u patlaban pulkve�a domas aizklīda glu�i citā virzienā.

Elizabete. Elizabete ne reizi nebija ļāvusi noskūpstīt viņu uz lūpām. Pulkvedis to nesaprata. Viņa nebija prostitūta. Elizabete bija izvēlējusies viņu, un pulkvedis zināja, ka viņ� patika Elizabetei.

Viņ� bija noklausījies viņas telefonsarunas ar draudzeni. Pulkvedis pat ierakstīja atsevi�ķā diskā to sarunu, kurā Elizabete bija stāstījusi draudze�nei par viņa peni, jūsmojot, cik tas ir ideāli veidots, resnāks nekā citiem, turklāt tie�i tik resns, kādu viņa alla� vēlējusies, un tie�i tik gar�, lai pie�pildītu viņu visu. Aizietu līdz galam, tad vēl mazliet, atdurtos un dotos atpakaļ. Man nekas nav jātēlo, katrreiz, kad viņ� ir ienācis līdz galam, es gandrīz kliedzu, stāstīja Elizabete.

Elizabete bija stāstījusi, kā pirmo reizi, kad pulkve�a penis piepildīja viņas vaginu, viņa nonākusi vienlaikus uz nebiju�as labsajūtas un baiļu sliek�ņa. Ja tas ietu vēl dziļāk, ja tas būtu kaut mazliet garāks vai resnāks, nekāda prieka vairs nebūtu. Tas kļūtu sāpīgi, grūti un neērti, bet, ja penis būtu kaut centimetru īsāks vai tievāks, ari tad nebūtu glu�i tā, kā gribē�tos. Elizabete uzskatīja, ka ir atradusi savu ideālo peni.

-�� Un kāds vīrietis nāk līdzi tam penim? draudzene bija vaicājusi.

-�� Normāls vīrietis, Elizabete bija teikusi. Tāds, kur� var. Tāds arī ir īsts vīrietis.

-�� Var tu domā seksuāli? draudzene bija pārprasījusi, acīmredzot nesaprotot, ko Elizabete ar to domājusi.

-�� Nē, es domāju vispār. Var, nu, tā kā visu, atrisināt problēmas, aizstā�vēt, darīt, ko grib, tāda varē�ana vīrieti padara par vīrieti, viss pārējais ir nieki, Elizabete bija teikusi.

-�� Elīzīt, jocīgā, tu tikai aizmirsi vienu svarīgu sīkumiņu naudiņa. Vecā, labā naudiņa. Pasaki atklāti tu precētu pilnīgu nabagu?

-�� Pati tu esi jocīga, Elizabete bija atbildējusi.

Nauda arī ir varē�ana, viena no varē�anas formām, bet ne vienīgā.

-�� Par ko tu vispār runā, viņ� ir Slepkavību izmeklē�anas nodaļas priek�nieks. Viņ� var vairāk nekā visi tavi bagātnieki. Kur� no taviem ba�gātajiem draugiem var ieslēgt sirēnas un bākugunis un piecpadsmit mi�nū�u laikā aizvest tevi līdz teātrim?

Elizabete bija sajūsmā par viņu, tas nebija apstrīdams, viņ� Elizabetei patie�ām patika, un Elizabete viņu gribēja.

Tad kāpēc viņa nekad nebija ļāvusi sevi noskūpstīt ?

Viņi nodarbojās ar seksu visneiedomājamākajās vietās, ta�u ne reizes nebija skūpstīju�ies.

Pulkvedim tas �ķita svarīgi. Viņ� bija tik bie�i gulējis ar pērkamām sievietēm, ka viņam bija no svara �ī at�ķirība, �ī zīme. Pulkvedim bērnībā mamma bija stāstījusi, ka krievu valodas vārds целоваться skūpstīties ir cēlies no vārda целый vesels. Skūpstīties tas nozīmē izveidot vese�lumu, kļūt par vienu veselu, un daudzus gadsimtus mātes bija mācīju�as savām meitām, lai bez mīlestības skūpstu nedod, jo, ja reiz skūpsts, tad viss, tad vairs nav atpakaļceļa, ābolī�a puses ir salīmētas, ābolītis vesels. �ie stāsti bija iespiedu�ies pulkve�a prātā. Viņam patika skūpstīties, un viņam patika domāt, ka skūpstam ir kāda lielāka nozīme nekā tikai ap�mainī�anās ar siekalām.

�ovakar Elizabete atkal nāks pie viņa uz kabinetu. �ovakar es viņu no�skūpstī�u, mēs skūpstīsimies ilgi un kaislīgi, pulkvedis domāja.

Elizabetei bija iepatiku�ies pulkve�a kabineta apmeklējumi viņa te saskatīja pla�as iespējas. Kabinetā atradās divi galdi. Pulkve�a darbagalds un apsprie�u galds ar se�iem krēsliem. Pulkve�a lielais krēsls un mazs dī�vāniņ�, un aiz pulkve�a krēsla sienā bija durtiņas, kuras veda uz nelielu atpūtas istabiņu, kurā bija arī neliels dīvāns. �ādas atpūtas istabas pie lielu priek�nieku kabinetiem Latvija bija mantojusi vēl no Padomju Savienī�bas, toreiz tās apliecināja kabineta saimnieka augsto vietu ierēdņu hierar�hijā. Ja jums bija atpūtas istaba, jūs patiesi bijāt augsta līmeņa, ietekmīgs, liels vadītājs.

Pulkvedim nepatika Elizabetes maniere virināt vaļā un ciet rakstām�galda atvilktnes vai arī sēdēt viņa krēslā un, it kā atdarinot viņu, pārskatīt dokumentus. Elizabete bez mazākās minstinā�anās spēja izvilkt no at�vilktnes kādu mapi, pa�ķirstīt un nomest to uz grīdas. Pēc viņas aizie�anas dokumenti mū�dien izrādījās sajaukti un izmētāti. Pulkvedis bija lūdzis viņu tā nedarīt, ta�u Elizabete alla� izrīkojās pēc sava prāta, neliekoties dzirdam pulkve�a aizrādījumus.

Pulkvedim bija arī jāatzīst, ka kabinets ir izcili piemērota vieta tik�a�nās reizēm. Pie Elizabetes palikt bija neērti, jo tādā gadījumā nākamajā rītā pirms darba pulkvedim vēl nācās braukt mājup uzģērbt tīru kreklu un izgludināt bikses. Vienīgā alternatīva bija pulkve�a dzīvoklis, ta�u tas �ķita pārmēru noplucis, pieticīgs un askētisks tādai sievietei, kāda bija Eli�zabete. Viņa neiederējās pulkve�a dzīvoklī, tāpēc viņ� pacieta Elizabetes izdarības savā kabinetā.

Elizabete jau pirmajā viņu kopīgajā naktī bija uzsvērusi, ka necie� prezervatīvus.

-�� Es esmu laba meitene, man neviena cita nav, un es par visu rūpējos, tev nav par ko uztraukties, viņa bija teikusi, un pulkvedis ne�auboties viņai uzticējās.

Tas bija vēl viens it kā nebūtisks, ta�u patiesībā svarīgs sīkums, kas padarīja viņu seksu brīni�ķīgu, tai pa�ā laikā apliecinot, ka Elizabete uz�tver viņu attiecības nopietni. Bet, ja tā, tad kāpēc viņa negrib, ka es viņu skūpstu?

Pulkvedis juta dzimstam sevī vēl vārdos neformulētas un neskaidras aizdomas. Kaut kas attiecībās ar Elizabeti bija nepareizi, tikai viņ� nespēja saprast, kas īsti.

�ovakar viņ� noteikti noskūpstīs Elizabeti. Pulkvedis tā bija nolēmis.

49.

�Vai tie�ām tu vēlies doties prom?� Fērd�a balss bija gandrīz vai lūdzo��a. �Mums vēl ir tik daudz kas jāapsprie�.�

�Atvaino, Fērd�, bet man pavisam noteikti steidzami ir jāizskata prin�ceses Ketrīnas lieta.�

�Vai tas nevar pagaidīt līdz rītdienai ? Tu liec man justies galīgi neērti, tā pēk�ņi aizskrienot.�

Es mēģināju skatīties viņam acīs, atturoties no kārdinājuma nodurt galvu kā grēkā pieķerta skolas meitene. Mēs stāvējām dārzā pie vārtiem, gaidīdami taksometru. �Fērd�, tam nav nekāda sakara ar tevi. Vienkār�i pēc visa tā, ko tu man pastāstīji� Man ir jāpārbauda �ī versija.�

�Tātad man nav izdevies tevi pārliecināt?�

�Tu ta�u saproti ar �ādām lietām nekad nav tik vienkār�i. Es nevaru tā nekritiski pieņemt, ka princese Ketrīna atceras savu iepriek�ējo dzīvi, glu�i kā Dalailama. Tas tomēr ir��

�Ļoti neparasti,� Fērd�s pabeidza manā vietā, piemeklēdams iespējami nevainīgāko apzīmējumu.

Mēs abi kādu brīdi stāvējām klusumā, gaidot, līdz izdzirdēsim tuvo�jo�os taksometra dzinēja troksni. Es, protams, tēloju. Turklāt skaudri apjautu, ka mana aktierspēle diez vai atnesīs kādu Oskara nomināciju. Manai aizbrauk�anai bija vistie�ākais sakars ar Fērd�u. Ar to, kas nupat bija noticis uz dīvāna viņa viesistabā. Vai pareizāk ar to, kas nebija noti�cis. �o spēli pavisam noteikti apjauta arī Fērd�s, un tā abiem lika justies kā diviem �aurā telpā iesprostotiem sve�iniekiem, kuri nevar vien sagaidīt, kad varēs iet katrs savu ceļu. Un tikai pieklājība vai bailes lika saglabāt ikdieni�ķuma ilūziju.

Varēju vismaz mierināt sevi ar vājo attaisnojumu princeses lieta tie��ām bija vēlreiz rūpīgi jāpārskata. Ja starp viņas gadījumu un Fērd�a ap�rakstītajiem fenomeniem bija tik liela līdzība, tas varēja kaut ko nozīmēt. Bet ko tie�i? Par Ketrīnu �obrīd domāt bija vēl daudzkārt sare�ģītāk nekā par to, kas nupat bija atgadījies starp mani un Fērd�u.

�Liekas, ka brauc,� viņ� teica un pasniedza man rokassomiņu, kuru bija turējis, kamēr mēs gaidījām. Lai cik neērti arī justos, viņ� nespēja zaudēt savu d�entlmeniskumu.

�Tad līdz pirmdienai, Fērd�,� es atbildēju.

�Līdz pirmdienai, Sāra. Un atceries, ka tev ir jāsagatavo paziņojums presei.� Viņa seja pēk�ņi bija kļuvusi vēsa, tajā vairs nevarēja nolasīt ne�vienu emociju.

�Kā gan to varētu aizmirst.�

Es iesēdos taksometrā un nosaucu �oferim hospitāļa adresi par gulē��anu �onakt tāpat nebija vērts domāt. Turklāt mani dzina pamatīga ziņkā�re uzzināt pēc iespējas vairāk par Fērd�a aprakstīto fenomenu bērniem, kuri atceras kādas citas personas atmiņas. Es, protams, nevarēju pieņemt domu, ka izskaidrojums varētu būt meklējams dvēseļu pārceļo�anā. Jo�projām nespēju aptvert, kā �āda doma bija atradusi vietu Fērd�a prātā. Man vienmēr bija licies, ka ticība reinkarnācijai, pārdzim�anai un dvēseļu ceļo�anai ir kas tāds, ar ko aizraujas pārāk garlaikotas mājsaimnieces vai vismaz vīrie�i pusmū�ā ar zirgastēm, puķainiem krekliem un sandalēm kājās. Likās neiespējami, ka Fērd�am ar to visu varētu būt kas kopīgs. Vai tad laba akadēmiskā izglītība un slimnīcas direktora darbs nebija barjera, kuras filtrā aizķērās viss laboratorijā nepārbaudāmais? Viss, ko pierādīt varēja nevis ar grafikiem un diagrammām, bet ar vīzijām un da�ādiem psihoemocionāliem stāvokļiem. Tas, kam nepietika ar zinātni, bet kam vajadzēja vēl arī ticību?

Un tomēr Fērd�a minētie piemēri bija pavisam reāli, zinātniski do�kumentēti. Galu galā man pa�ai �obrīd bija paciente, kura aprakstīja atmiņas no sve�as dzīves. No dzīves, kuru viņa nevarēja zināt, ja vien� Un kas gan nāca pēc �ī �ja vien�?

�Ja būtu Dievs, ar manu mammu tā nebūtu noticis.� Atceros �os vār�dus. Man toreiz bija astoņi gadi. Divas nedēļas iepriek� es tum�i zilā klei�tiņā biju sēdējusi pirmajā rindā savas mammas izvadī�anas ceremonijā. No �oka, no izbīļa, no apkārtējo savādās izturē�anās mani bija pārņēmusi apātija. Glu�i kā transā ieslīgusi, es sēdēju mierīga un vienaldzīga nekādu emociju, nevienas liekas kustības. �ādā transā es pavadīju abas nākamās nedēļas. Slīdēdama glu�i kā rēgs starp ļaudīm, kuri manī noraudzījās līdz�jūtības pilnām, bet klusējo�ām acīm. Tēvs mani katru rītu turpināja vest uz skolu, kaut arī viņa kustības bija kļuvu�as stīvas un mehāniskas. Mēs bijām divi roboti uzlikti uz sliedēm, kustēdamies pa�i bez savas gribas piepūles. Vienkār�i aiz inerces. Un pieraduma. Gaidīdami, kad beidzot atspere izgriezīsies un mēs varēsim kādu rītu vienkār�i palikt gultā un ne�kad, nekad vairs necelties.

Tad bija diena, kad sēdēju viena skolas gaitenī. Pēc negadījuma ar manu mammu pārējie bērni bija sāku�i no manis vairīties. Glu�i kā bai�doties aplipināties ar nez kādiem baciļiem un pārnest tos mājās, aplipināt savas mammas ar kādu nelaimi. Man klāt pienāca mūsu mūzikas un zī�mē�anas skolotāja. Viņa bija jauka sieviete ap �etrdesmit gadiem, kura ne�kad nelietoja kosmētiku un mūzikas stundās, lai kāds gadalaiks tobrīd arī būtu, vienmēr ļāva mums dziedāt Ziemassvētku dziesmas. Viņa apņēma mani ap pleciem un teica: �Tev noteikti �obrīd klājas neizturami smagi, bet Dievs dos tev spēku saņemties.�

Tajā brīdī es pielēcu kājās un sāku kliegt. Viņas vārdi negaidīti bija pārrāvu�i kādu dambi, aiz kura krājās visa mana bērna neizpratne, naids un apjukums. �Ja būtu Dievs, mana mamma nebūtu nomirusi,� es kliedzu un tad vēl daudz ko citu. Es kliedzu un kliedzu, bet viņa apkampa mani un maigi �ūpoja, lai arī es mēģināju plēst viņu aiz matiem un kost rokās. Visbeidzot es nomierinājos. Un tajā brīdī kaut kas notika, kāda kompasa adata manī pagriezās pretējā virzienā. Es atkal atdzīvojos un biju tā pati meitene, kas pirms negadījuma. Bet tai pa�ā laikā arī glu�i cita tāda, kura sevī slēpa apbrīnojamu apņēmību. Iekļūt klases sekmju saraksta aug�galā. Iegūt vietu labākajā universitātē. Saņemt lielāko stipendiju. Izkarot prak�ses vietu presti�ākajā hospitālī. Kļūt par labāko bērnu psihoterapeiti. Man vienmēr bija licies, ka saviem pacientiem mēģinu sniegt to pa�u, ko toreiz mūzikas skolotāja bija sniegusi man, maģisku apskāvienu, kas liks viņos pārlūzt visam sliktajam. Tā bija vienīgā lieta, kam es patie�ām ticēju. Viss pārējais bija izskaidrojams. Negadījumi notika. Cilvēki saslima. Reizēm nomira. Arī tad, ja tev bija tikai astoņi gadi un tā bija tava mamma. Nekā cita vienkār�i nebija. Visu varēja saprast ar prātu vajadzēja tikai mācīties pietiekami ilgi un strādāt pietiekami smagi.

Bet tagad bija izrādījies, ka Fērd�s aizraujas ar eksotiskām Austrumu mācībām. Un es pēk�ņi biju nonākusi spēles laukumā, kuru, lai cik ilgi mācītos un lai kā arī strādātu, nebija iespējams izprast. Pat ja cilvēkā būtu kas tāds, ko varētu saukt par dvēseli, tad to nekādā veidā nevarēja pierā�dīt. Dvēselei varēja tikai ticēt. Un, lai kā arī būtu, ticēt dvēselei ir viena lieta, bet pavisam kas cits ir ticība, ka �īs dvēseles pārceļo no viena cilvēka nākamajā un mazi bērni spēj atsaukt atmiņā savas iepriek�ējās dzīves� Tas varēja iederēties Tibctā, izraugoties Dalailamu, bet noteikti ne Lon�donā, Rietumu medicīnas hospitālī ārstējot karaļnama pārstāvi. Fērd�s bija vai nu pārāk ekscentrisks, vai pārāk traks. Mani vienlīdz satrauca abas iespējas.

Tomēr visvairāk nedeva mieru apziņa, kas notiktu, ja viņam izrādī�tos kāda daļa taisnības. Tas tomēr bija Fērd�s, viens no vislabāk izglīto�tajiem un erudītajiem cilvēkiem, kādu vien Londonā varēja sastapt. Viņ� nepiederēja pie to ļau�u grupas, kas varētu aizrauties ar kādu ideju tāpat vien, bez nopietna iemesla. Tikai es nebiju dro�a, ka vēlos �os iemeslus uzzināt.

Tas nebija Dievs, kur� toreiz, pirms gandrīz trīsdesmit gadiem, bija de�vis man spēku atgriezties atpakaļ dzīvē. Tas bija otra cilvēka pieskāriens. Izskaidrojams un izmērāms. Un pie tā es arī gribēju palikt.

Ma�īna apstājās pie pazīstamajiem Sv. Marka hospitāļa vārtiem, un taksists smagā indie�u izloksnē nosauca brauciena maksu. Slimnīcas logi, ja neskaita intensīvās aprūpes palātu, pārsvarā bija tum�i. Gaismas dega tikai gaiteņos, kur, galvas plaukstās atspiedu�as, sēdēja samiegoju�ās de�ūrmāsas. Viena no viņām mani ieraudzīja un pamāja ar galvu.

�Man vienmēr bija �ķitis, ka psihoterapeitiem nav vajadzības strādāt naktsmaiņas,� viņa teica. �Labvakar, daktere Redstona.�

�Labvakar, D�eina,� es nomurmināju un pasteidzos viņai garām, cerē�dama neuzskriet virsū vēl kādam kolēģim.

Tiklīdz nokļuvu savā kabinetā, tā, nenovilkusi mēteli, ieslēdzu datoru un atvēru akadēmisko �urnālu datubāzi. Uz brīdi atkal sajutos kā studiju gados, gatava upurēt visu savu brīvo laiku, miegu un sabiedrisko dzīvi, lai pirmā atrastu uzdevuma risinājumu. Man vajadzēja uzzināt visu par Fērd�a aprakstīto fenomenu un atrast tam skaidrojumu. Vēlams, tādu, kur� neietvertu dvēseles, dalailamas un tamlīdzīgas �aubīgas lietas.

�Iepriek�ējo dzīvju atmiņas,� es ierakstīju datubāzes meklētājā. Atras�to publikāciju saraksts nebija pārāk gar�, bet visviens man bija nepiecie��ama visa nakts, lai tās caurskatītu. Kad pirmie saules stari iespīdēja caur kabineta loga �alūzijām, es biju tikusi skaidrībā par trim lietām. Savādais fenomens patie�ām eksistēja. Vismaz līdz �im tam nebija atrasts zināt�nisks skaidrojums. Un es nespē�u vairs apstāties, līdz bū�u sapratusi kā kaut kas tāds ir iespējams.

50 .

Nekāda skūpstī�anās atkal nesanāca.

Ieraugot Elizabeti kabineta durvīs, pulkvedis zaudēja valodu. Dzīvē viņ� bija �o to pieredzējis, ta�u �ādam pagriezienam nebija gatavs. Pulk�vedis blenza uz Elizabeti. Viņ� vēl nesaprata, ko tas nozīmē, ta�u juta sevī mostamies dusmas, un savas dusmas pulkvedis nebija radis slāpēt.

Viņ� uzskatīja, ka dusmas, līdzīgi bailēm, cilvēkam ir dotas, lai palī�dzētu izdzīvot.

Dusmas norāda uz to, kas nav akceptējams, kas ir bīstams, kas saistīts ar riskiem. Piemēram, cilvēks, kur� melo, izraisa jūsos dusmas, jo tas ir bīstami. Jūs viņam uzticējāties, bet, izrādās, viņam uzticēties nevar.

Dusmas ir dabiska reakcija, kas saka dzen viņu prom, pārmāci viņu, viņa klātbūtne tevi apdraud. Glu�i tāpat dusmas var izraisīt cilvēks, kur� agresīvi un pārgalvīgi vada ma�īnu. Vai nepaklausīgs bērnelis, kur�, blēņas darīdams, neapzinās, ka teju, teju nokritīs, apdedzināsies vai sadauzīsies. Dusmas mums neļauj ignorēt to, ko nedrīkst ignorēt, domāja pulkvedis. Un līdzīgi bailēm arī dusmas spēj nomākt sāpes un badu, tās dod pa�pildu spēkus, atbrīvo slēptas enerģijas rezerves un ir neaizstājams palīgs cīņā. īpa�i svarīgi ir tas, ka dusmas pieklusina arī savu vecāko māsu bai�les. Pulkvedis uzskatīja dusmas par savu sabiedroto.Viņ� tās pazina un cienīja. Dusmas dzima kaut kur pa�ā viņa būtībā. Jo stiprāk pulkvedis bija saniknojies, jo krā�ņāk sasārta rēta uz viņa vaiga, acu zīlītes satumsa, lūpas savilkās, sirds sāka straujāk dauzīties.

Elizabete stāvēja uz sliek�ņa, ieģērbusies policijas leitnantes formā. Vi�ņai pat bija divas mazas piespraudes par teicamām sekmēm profesionālajā apmācībā un par sasniegumiem sportā. Forma viņai derēja kā uzlieta.

Tas ir kaut kāds joks, tas nav iespējams, viņu ir iznesu�i cauri, pulkve�a galvā �audījās haotiskas domas.

Bet kā? Kā tas iespējams? Kur� vēl to zina? Nē, muļķības, viņa ta�u ir aktrise, es biju uz izrādi, es biju uz pirmizrādi pulkvedis apstulba, to�mēr bija pilnīgi skaidrs, ka �ādas spēlītes viņam neiet pie sirds. Pulkvedim nepatika Elizabetes attieksme pret viņu, mū�īgā vēlme visu izkārtot pēc sava prāta, piespiest, lai pulkvedis viņai kalpotu.

-�� Ko tas nozīmē? viņ� vaicāja skarbā komandiera balsī, it kā viņa priek�ā stāvētu vismaz pulks.

Elizabete uzbrūko�o toni pilnībā ignorēja. Lai arī pavisam citā veidā, ta�u gaita, kādā viņa iesoļoja kabinetā, uz karavīru ierindu iedarbotos ne sliktāk kā pulkve�a dārdo�ā balss.

-�� Tu ta�u neteiksi, ka tev ir kādi iebildumi pret seksu ar padotajām?

-�� viņa teica, pat nepaskatoties uz pulkvedi.

-�� Ko tas nozīmē ? pulkvedis atkārtoja klusākā balsī, kurā vērīgāki ļaudis saklausītu pēdējo brīdinājumu. Ta�u ne jau Elizabete.

-�� Nerunā ar mani tādā tonī, zaķīt, viņa teica un atvēra durvis uz atpūtas istabu.

-�� Tev nāksies laizīt mani, līdz es patie�ām beidzu. Tāds mums �odien ir plāns, viņa piebilda, apsēdusies uz nelielā, ar raupju audumu apvilktā dīvāna.

Pulkvedis satvēra viņu aiz rokas un uzrāva kājās. Viņ� pievilka Eliza�beti cie�i klāt un vaicāja vēl klusāk:

-�� No kurienes �ī forma?

-�� Atlaid mani tūlīt, viņa skatījās pulkve�a acīs bez mazāko baiļu vai padevības ēnas un zināmā mērā pat izaicino�i. Tagad arī Elizabetes balsī ieskanējās metāliskas notis.

Elizabete ieturēja pauzi un, pastiepusi brīvo roku, lai noglāstītu pulkve�a rētu, teica klusā balsī, kurā nu jautās gan pavedinājums, gan kārdinājums:

-�� Zaķīt, viņa apzināti jau otro reizi nosauca pulkvedi par zaķīti, lai pakaitinātu viņu, apliecinātu, ka viņai nav bail, un pārbaudītu savu varu pār pulkvedi. Tomēr tā �oreiz nebija laba ideja.

Pulkvedis nogāza Elizabeti uz dīvāna, iespie�ot viņas seju mīkstajā polsterējumā. Vienu plaukstu viņ� turēja uz Elizabetes kakla, raugoties, lai viņas deguns un mute būtu stingri iespiesti dīvānā un elpo�ana būtu apgrūtināta, bet ar otru atlauza uz muguras Elizabetes roku.

Elizabete pretojās. Viņa cīnījās no visa spēka, ta�u pulkvedis zināja, ka pēc desmit piecpadsmit sekundēm viņai aptrūksies skābekļa un spara pretoties. Viņ� joprojām stingri turēja Elizabetes galvu un tā arī notika. Jau pēc desmit sekundēm Elizabete bija sapratusi, ka nu jau cīnās nevis par to, kur� dominēs viņu attiecībās vai seksā, bet gan par katru nākamo elpas vilcienu.

Pulkvedis juta, kā Elizabetes ķermenis pakļaujas. Pāris sekundes viņ� vēl nogaidīja, lai būtu dro�s, tad mazliet atslābināja spiedienu, lai viņa va�rētu ievilkt gaisu, ta�u ne tik daudz, lai spētu pagriezt galvu uz sāniem un tādējādi atbrīvot elpceļus. Tobrīd viņ� pēk�ņi apjauta, cik neparasti tievs un trausls ir Elizabetes kakls. Pulkve�a prāvā plauksta viegli aizsniegtu un saspiestu miega artēriju, tādējādi panākot, ka viņa acumirklī zaudē sa�maņu, ta�u viņ� to nedarīja, viņ� gribēja redzēt, vai Elizabete tie�ām ir padevusies.

Elizabete vairs nepretojās. Viņa necentās kliegt, viņa bija pilnībā pakļāvusies. Pulkvedis atbrīvoja Elizabetes kaklu, toties stingrāk saspie�da viņas roku uz muguras. Viņ� atkal mirkli nogaidīja. Arī Elizabete gaidīja.

Ar brīvo roku pulkvedis uzrāva uz aug�u viņas formas svārkus. Tas ne�bija viegli, jo svārki bija �auri.

Apak�veļas nebija. Tagad viņam it kā vajadzēja viņā ieiet, bet pulkve�dim nestāvēja. Viss notiku�ais nebija seksuālas iekāres vadīts akts, vien neapslāpētas dusmas, viņ� bija ļāvis tām vaļu, ta�u situācijā nebija nekā tāda, kas spētu pulkvedi uzbudināt. Viņu neuzbudināja varmācība vai sievietes iegū�ana pret viņas gribu.

Un tomēr viņ� gribēja Elizabeti sodīt. Dusmas diktēja savu, tās dar�bojās pēc dusmu loģikas un pieprasīja, lai Elizabete tiktu pazemota un sāpināta.

Viņam bija kaut kas jāiebā� Elizabetē ar varu, bez mazākā maiguma vai cieņas. Tas bija pilnīgi skaidrs, vien tā bija iespējams izkļūt no �īs si�tuācijas, apliecināt savu pārākumu, pilnībā pazemot un pakļaut Elizabeti. Pulkvedis aplaida skatienu visriņķī, bet kā par spīti nemanīja nekā piemē�rota. Viņa skatiens apstājās pie pusizdzertas konjaka pudeles plauktā, tas bija Martell VSOP. Kāds viņam bija to uzdāvinājis. Mirkli pulkvedis �au�bījās, konjaka bija drusku �ēl, ta�u tad viņ� negaidīti atcerējās nenotiku�o anālo seksu un to, kā viņ� tonakt bija palicis viens aiz aizvērtām durvīm, viens un neprātīgi gribo�s, un viņam uzreiz tapa skaidrs, kā viņ� tagad izrīkosies ar Elizabeti.

Turot pudeli brīvajā rokā, viņ� ar zobiem to attaisīja, iedzēra kārtīgu malku un jau grasījās izliet atlikumu uz Elizabetes dibena, lai tad ar tuk�o pudeli viņu sodītu, kad sajuta, ka domas par anālo aktu tomēr ir iespai�doju�as viņa locekli.

Viņ� nolika pudeli un sāka pogāt vaļā bikses. Elizabete bija pagriezusi galvu uz sāniem, lai varētu elpot, bet neko neteica un arī nepretojās. Pulk�vedis joprojām neļāva viņai pat pakustēties.

�ādā pozā nemaz nebija tik viegli nodabūt bikses pusmastā, turklāt process novirzīja domas no Elizabetes dibena, tāpēc, kad pulkvedis tika pie sava daikta, tas atkal jau bija mīksts un nelietojams. Tomēr pulkvedis vairs nesvārstījās. Viņ� ar celi pagrūda platāk viņas kājas un ar brīvo roku sāka sevi uzbudināt. Doma, ka tūlīt viņ� ieies Elizabetes dibenā, lieliski līdzēja, un viņ� bija gatavs jau pēc maza brī�a.

Elizabete atradās mazliet par zemu, lai pulkvedim būtu ērti iesprauk�ties vaginā, ta�u tie�i īstajā augstumā, lai viņ� varētu iespiesties viņas dibe�nā. Ar pirmo mēģinājumu tas neizdevās, un viņ�, mazliet paliecies atpa�kaļ, iebāza Elizabetes anālajā atverē īk�ķi.

Elizabete iekliedzās, un pulkvedis iespieda viņas seju cie�āk dīvānā. Tagad viņ� bija stipri uzbudinājies, un ar otro mēģinājumu viņam izdevās ieurbties Elizabetes dibenā.

Viņ� juta, kā Elizabetes ķermenis sāpēs saspringst un izliecas.

Pulkvedis uz mirkli apstājās. Viņam tas bija izdevies, viņ� bija iespie�dis savu resno locekli Elizabetes dibenā un tagad centās izbaudīt kaut ko sevi�ķu, ta�u neko tādu nejuta. Viņ� sāka kustēties. Spēcīgi, grūdienu pēc grūdiena kā jau radis.

Elizabete sāpēs kliedza, vienlaikus cīnoties pēc elpas, katra viņas ķer�meņa �ūna signalizēja par sāpēm. Pulkvedis to juta un redzēja, ta�u tas nelika viņam apstāties, drīzāk glu�i pretēji. Viņ� gribēja, lai Elizabetei sāp.

Grūti pateikt, cik ilgi tas turpinājās. Kad pulkvedis beidza, viņ� juta, ka ir nosvīdis. Viņ� palaida vaļā Elizabeti, un viņa saļima uz dīvāna. Uz pulkve�a locekļa visā tā garumā bija asinis un fekālijas. Sajaukums, kādu pēdējo reizi viņ� bija redzējis Afganistānā. Pretīgi, viņ� nodomāja.

Pulkvedis apmazgājās turpat atpūtas telpas tualetes izlietnē un iedzēra vēl vairākus prāvus malkus konjaka.

-�� Ģērbies, ko sēdi, viņ� teica Elizabetei. Elizabete piekārtoja formu, uz viņas pieres un deguna bija sarkani plankumi, kurus bija atstājis raup�jais dīvāna audums, mati bija izpūru�i, forma saburzīta.

Pulkvedis paskatījās pulkstenī. 19.48. Būs labi, izvedī�u viņu pa die�nesta ieeju. Ja nebūtu tās formas, vispār nekādu problēmu, viņ� domāja.

-�� No kurienes tā forma es tev prasīju.

-�� No kinostudijas. Es filmējos reklāmā, tur bija, es iedomājos�

-�� Mani tas neinteresē, pulkvedis viņu pārtrauca. Ejam.

Elizabete sameklēja kurpi, kas bija nomukusi no kājas. Gausi to

uzvilka.

Pulkvedis atkal stingri saņēma viņas roku virs elkoņa un vadīja uz durvīm.

-�� Man sāp, Elizabete mēģināja atbrīvoties no tvēriena, bet pulkvedis nelikās manot viņas centienus.

Gaitenī neviena nebija, un pulkvedis piespieda lifta izsaukuma pogu.

Ja viņus kāds tagad ieraudzīs, tas nebūs labi. Elizabetes izskats, gaita, mati un apģērbs daiļrunīgi liecināja, kas tikko bija noticis. Viņam likās, ka lifts nāk pārāk ilgi.

Maita aktrise, noteikti pietēlo, domāja pulkvedis.

Līdzko pulkvedis mazliet nomierinājās, lifts apstājās viņu stāvā. Dur�vis atvērās, un tur stāvēja Vanags. Viņu skatieni sastapās.

-�� Brauksi ar nākamo, pulkvedis uzkliedza, steidzīgi iestumjot Eliza�beti liftā un dauzot pogu, lai lifta durvis pēc iespējas ātrāk aizvērtos.

Viņam likās, ka durvis ir vaļā pārāk ilgi.

Protams, tie�i tā man tagad vēl trūka. Kā var tā neveikties ? Tikai tagad pulkvedis saprata, ka arī viņa forma ir saburzīta un nekārtīga. Uz biksēm bija slapji traipi, laikam paliku�i no apmazgā�anās tualetē. Pulkvedī no jauna uzvilnīja dusmas.

-�� Tikai pamēģini kādam kaut ko pa�ēloties. Отхуячу, пиздец, нахуй! Раздавлю, бледъ, нахуй! Skaidrs? Pat tai Baibai, draudzenei, ar kuru tu par mani mēdz runāt, ne vārda, skaidrs?!

To Elizabete nebija gaidījusi. Viņa nesaprata, no kurienes pulkvedis var zināt par viņas sarunām ar Baibu. Tie�ām noklausījies ?

-�� Jā, viņa klusi teica.

-�� Labi, pazudi, pulkvedis teica, kad viņi bija piebrauku�i pie Eliza�betes mājas.

Elizabete izkāpa.

Ta�kentas hospitālī pulkvedis kādu laiku bija gulējis vienā palātā ar kādu ģenerāli, kur� tā sauktā PSRS militārā padomnieka statusā bija pie�dalījies militāros konfliktos gan Sīrijā un Jemenā, gan Angolā un Laosā, gan tagad Afganistānā. Hospitālī viņ� bija nonācis ne jau ievainojuma dēļ. Ģenerālim bija vairogdziedzera vēzis vēlīnā stadijā. Faktiski viņ� mira. Ģenerālim, protams, pienācās atsevi�ķa palāta, tomēr viņ�, lai kliedētu vientulību, bija lūdzis palātas biedru.

-�� Pēc kara dzīvot ir grūti, ģenerālis bija teicis, jo miera laikos neviens nevar izbēgt no cīņas ar pa�u galveno cilvēka ienaidnieku viņa pa�a tarakāniem. Karā tie pazūd, jo te ir pārāk daudz reālu bries�mu un ienaidnieku, turpretī miera laikā tarakāni diendienā cen�as tevi iznīcināt. Nedro�ība, novērtējuma trūkums, skaudība, naids, alkatība, iegribas, bailes, depresija, nespēja tikt galā ar neveiksmēm, vientulību, panākumiem, ar naudu vai tās trūkumu, ar saviem garastāvokļiem, citu cilvēku skatieniem un vērtējumiem. Katram ir savs tarakānu komplekts, reizēm visai eksotisks. Vai nu cilvēks ir stiprāks par saviem tarakāniem, iemācās ar tiem sadzīvot, pazīt tos, kontrolēt, vai arī tarakāni viņu tomēr piebeidz. Tāda ir at�ķirība starp stipru un vāju cilvēku. Tikai stiprais tiks galā ar tarakāniem, vecais ģenerālis stāstīja. Da�i domā, ka tarakānus var iznīdēt ar ķīmiju, ar kaut kādiem antidepresantiem vai nervu zālēm, opiātiem vai alkoholu, bet viņi maldās. Citi raujas atpakaļ uz karu, lai tikai nebūtu jācīnās ar saviem tarakāniem miera apstākļos. Atceries, ne�kāda ķīmija, nekāds alkohols nepalīdzēs tikai ar prāta spēku, ar prāta enerģiju var viņus apkarot, bet tas nav viegli, tāpēc centies neļaut izaugt saviem tarakāniem lieliem, centies tos iznīcināt saknē, tā bija mācījis ģenerālis.

Pulkvedis tagad atcerējās �o sarunu. Skaidrs, ka tie bija kaut kādi viņa pa�a tarakāni, kas bija piespiedu�i izdarīt to, ko viņ� �odien bija izdarījis. Dusmas, aizskarta patmīļa, kas alka atriebes, kāda slēptas nedro�ības stī�ga, varbūt vēl kas neapjausts. Un tagad viņ� centās �os tarakānus noben�dēt ar konjaku. Darīja tie�i to, ko vecais ģenerālis ieteica nedarīt.

Kas man uznāca, kāpēc tas bija vajadzīgs? pulkvedis domāja pie se�vis. Dusmas, tās bija biju�as dusmas. Varbūt dusmas tomēr ne vienmēr ir draugs. Laikam jau bija krājies, viņ� domāja. Kāpēc viņa mū�dien uzvedas tā, it kā es būtu kaut kāds pakalpiņ� ? Un tā urķē�anās pa papīriem, pa visu kabinetu izmētātie dokumenti un tas sekss te baznīcā, te parkā, te benzīntankā, te vēl nez kur. Viss noris vien tā, kā patīk viņai. Ko viņa iedomājas? Ar ko viņa atļaujas spēlēties? Pati vien vainīga.

Pulkvedis, sēdēdams pie automa�īnas stūres, dzēra konjaku no kakliņa.

Tas nav uz labu, domāja pulkvedis, būs jāsāk nodarboties ar sevi, viņ� sev teica, vienlaikus ar citu prāta daļu apzinoties, ka viņ� nedz pievērsīsies sev, nedz ir skaidrs, kā tas vispār jādara.

Un ko Vanags nez padomāja?

51 .

Pēc milzīgās katastrofas, par ko izvērtās mans tālākais darbs ar prince�si Ketrīnu, vajadzēja rīkoties daudz piesardzīgāk. Galu galā, Mareks, ma�zais Liverpūles zēns ar spīdīgi melnajiem matiem un tām pa�ām dziļajām, tum�ajām acīm, kādas biju redzējusi gan Ketrīnai, gan visiem pārējiem bērniem, kuri bija izrādīju�i iepriek�ējo dzīvju atmiņu fenomenu, patla�ban bija mana pēdējā iespēja. Viņ� bija atslēga, kas ļāva turpināt darbu no tās vietas, kurā Ketrīnas skandāls to bija pārtraucis. Un tikai viņ� varēja mani aizvest līdz atbildei kas slēpjas aiz �ī savādā iepriek�ējo dzīvju at�minu fenomena.

Varbūt tas bija tikai apmāns vai psihofiziskas dabas norise, kurai zi�nātne vēl nebija radusi izskaidrojumu. Tad tas būtu mans zinātnieces uzdevums doties tālāk un izskaidrot pasaulei to, kas līdz �im tai �ķitis mistisks un neizskaidrojams, tāds ta�u vienmēr ir bijis zinātnes mērķis. Agrāko laiku cilvēki bija uzskatīju�i zibeni par dievu bultām, līdz zināt�ne to izskaidroja ar elektrisko izlādi. Agrāk lietus izsauk�anai tika veltīti iespaidīgi rituāli, upurēti dzīvnieki un nereti arī cilvēki, līdz beidzot zi�nātne izskaidroja ūdens kondensāta veido�anos, vēja plūsmas un lietus mākoņus. �odienas zinātne nav nekas vairāk kā vakardienas maģija. Un �odienas maģija ir rītdienas zinātne.

Bet varbūt tur patie�ām slēpās kas zinātniski neizskaidrojams. Pat nepie�ķirot tam īpa�u reliģisku nozīmi, kāda daļa informācijas no sma�dzenēm ta�u varēja nāves brīdī pārceļot no viena cilvēka uz citu glu�i kā elektriskais signāls vai infrasarkanās gaismas stars. Signāls, kuru mēs bijām nodēvēju�i par �dvēseli�. Un, ja man izdotos pierādīt �āda signā�la esamību, tas būtu ne tikai pasaules līmeņa zinātniskais apvērsums. Tā būtu arī dziļi personiska revolūcija, kas vienā acumirklī izmainītu visu, ko es par �o dzīvi esmu zinājusi un domājusi. Tad būtu skaidrs, ka man to�reiz, astoņu gadu vecumā, nebija taisnība un pasaule ir iekārtota pavisam citādi. Jēgpilnāk.

Nemāni sevi, Sāra! Tu esi apsēsta ar �o lietu tādēļ, ka vēlies atgūt savu reputāciju. Tev nekad nav īsti patikusi �ī mazpilsētas logopēdes karjera. Tu vēlies atgriezties Londonā ar triumfu. Dzirdēt atvaino�anās vārdus no pre�ses un kolēģiem. Tu gribi redzēt Fērd�u pie savām kājām.

Un vai tas būtu kas slikts? Pēc visa tā, ko viņ� vēlāk man nodarīja? Un vai tad zinātniekus vienmēr nav virzījusi arī kāda personiska motivācija, pat ja tas būtu tikai aizvainojums?

Ar Mareku biju nostrādājusi jau gandrīz divus mēne�us un zināju, ka ilgāk vairs nevaru gaidīt. Lai kāds ari būtu iepriek�ējo dzīvju atmiņu cēlonis, tām bija tendence izzust, bērniem pieaugot. Parasti �īs atmiņas sāka bālēt �etru piecu gadu vecumā, un, sasniegu�i skolas vecumu, bēr�ni parasti pilnībā bija tās aizmirsu�i. Marekam tuvojās septītā dzim�anas diena. Turklāt, ja vēlējos izmantot viņa lietu �ī fenomena pierādī�anai, man vajadzēja, lai viņ� atcerētos pēc iespējas vairāk un skaidrāk. Ikviena detaļa varēja kalpot par pierādījumu. Ikviena mazākā norāde varēja klie�dēt �aubas. Vai glu�i pretēji apstiprināt, ka viņa stāstītajam nav saiknes ar realitāti un skaidrojums jāmeklē nevis kādas citas personas dzīvē, bet pa�a bērna attīstībā.

Mareks joprojām nebija pārāk runātīgs, tomēr, ja salīdzina ar mūsu pir�majām tik�anās reizēm, kad viņ� bija glu�i vai mēms, mēs bijām veiku�i garu un smagu ceļu. Vairāk par runā�anu gan viņam patika zīmēt. Mareka lieta bija pilna ar zīmējumiem, kuros biju viņu lūgusi attēlot savas atmiņas no laika, kad viņ� bija cits zēns. Tie visi �obrīd stāvēja izlikti uz mana rak�stāmgalda. Baznīca ar zeltītu kupolu. Strūklaka ar krāsainām ūdens �altīm. Kaut kas tāds, kas izskatījās pēc baltām piramīdām. Lieli nami ar balko�niem. Mazāks namiņ�, kuru ieskāva koki un kuram blakus bija uzzīmēti cilvēki ar lieliem iero�iem dro�i vien mednieki. Suns, zem kura zēns ar lieliem, neveikliem burtiem bija uzrakstījis �RINGO�. Katrs par sevi �āds zīmējums bija tikai nesaistīta impresija. Bet visi kopā tie varēja veidot kādu vienotu stāstu, apstiprinot Mareka atmiņas. Problēma bija atrast ģeogrā�fisko vietu, no kurienes �ie atmiņu tēli bija nokļuvu�i Mareka apziņā.

�Un kurā vietā tu agrāk dzīvoji ?� es taujāju atkal un atkal. Visu pēdējo nedēļu tā bija mūsu seansu galvenā sarunas tēma.

Klusums. Melnie mati pār zēna kalsno seju. Divas dziļas, tum�as acis, kuras raugās manī, bet nekā nesaka.

�Varbūt tu vari man uzrakstīt, kā sauca to vietu?�

Viņ� paņem papīru. Kalsnie pirksti, cie�i satvēru�i zīmuli, velk lielus, nevienādus burtus. E-L-I-Z-A-B-E-T-E.

�Kas tas ir? Vietas nosaukums? Vai tā sauca pilsētu, kurā tu dzīvoji?� Klusums. Un tā seansu pēc seansa. Es jutu, ka laiks sāk slīdēt man caur pirkstiem kā smiltis. Nebija nekādu �aubu, ka zēns piedzīvo iepriek�ējo dzīvju atmiņu fenomenu, bet man bija pārāk maz informācijas, lai ar to varētu ko iesākt. Karaliene Elizabete. Elizabetija. Elizabetes abatija. Stun�dām ilgi meklēju norādes uz kādu apdzīvotu vietu, kuras nosaukumā būtu Elizabetes vārds, bet visi mani meklējumi atdūrās pret sienu. Nekā. Tuk�ums.

Līdz kādu vakaru kārtējo reizi pārlasīju Mareka lietu tā sen bija kļu�vusi par manu iemīļotāko lasāmvielu, kuru pārzināju ne sliktāk kā katoļu priesteris savu breviāru -, kad aizķēros pie epizodes no zēna mātes atstās�ta par viņa bēg�anas mēģinājumu. Nez kāpēc iepriek� nebiju �ai epizodei pievērsusi īpa�u uzmanību. Tagad tā pēk�ņi man �ķita slēpjam sevī galve�no noslēpuma pavedienu. Mareks bija pazudis, un māte vērsās policijā. Zēnu atrada autoostā. Viņ� bija mēģinājis iekļūt kādā autobusā. Kādēļ viņ� būtu turp devies? Kur viņ� cerēja nokļūt? Viņu ģimenei nebija radu, un zēns savā īsajā mū�ā pat nebija bijis ārpus Liverpūles. Vai tad nebija tikai loģiski secināt, ka viņ� būtu bēdzis turp, kur viņu aicināja atmiņu fantomi ?

Nākamajā rītā zvanīju uz Liverpūles policijas dienestu. Pēc neskaitā�mām pāradresācijām, atrunām, lūgumiem un draudiem man izdevās no�kļūt līdz inspektoram, kur� bija pieņēmis Mareka lietu.

��eit daktere Redstona. Man steidzami vajadzētu informāciju no lie�tas, kurā iesaistīts kāds mans pacients.�

Inspektors otrā galā brīdi apsvēra manu lūgumu.

�Baidos, ka nevarē�u jums palīdzēt. Visa informācija ir konfidenciāla.� �Es nelūdzu neko konfidenciālu. Tikai informāciju, kas palīdzēs man terapijā, strādājot ar �o pacientu.�

Atkal klusuma pauze.

�Atvainojiet, bet, kā jau teicu, visa informācija ir konfidenciāla��

�Paklausieties runa ir par mazgadīgu bērnu, kur�, iespējams, cie� no vardarbības. Es varu vērsties tiesā, lūgt, lai man dod tiesības iepazīties ar viņa lietu, gaidīt nedēļas, varbūt pat mēne�us, līdz tiesa izskata �o lūgumu, un tad doties pie jums. Bet, ja pa �o laiku ar bērnu būs noticis kas slikts, tad varat būt dro�i pie jums brauk�u nevis es, bet �urnālisti ar televīzijas kamerām. Kādam būs jāatbild par mazgadīga bērna pakļau�anu riskam nevajadzīgas birokrātijas dēļ.�

�oreiz klusuma pauze bija krietni ilgāka.

�Ko tie�i jūs vēlaties zināt?�

Es nosaucu Mareka datus, pēc kuriem inspektors atrada viņa lietu. �Vai jūs varat no protokola pateikt, kas tas bija par autobusu, kurā zēns bija mēģinājis iekāpt?�

Es dzirdēju, kā otrā galā tiek �ķirstītas papīra lapas. Inspektors smagi elpoja klausulē.

�Diem�ēl policists, kur� zēnu aizturēja, nav pierakstījis �ādu informāciju.�

Es saplaku kā balons, kur� pēk�ņi uzdūries uz naglas. �is bija mans pēdējais pavediens. Mareks, �ķiet, nespēja vai arī nevēlējās pateikt precī�zāku vietas nosaukumu. Bet izskaitļot to no viņa zīmējumiem vien bija neiespējami. Nolādēts.

Jau grasījos atvadīties, kad inspektors pēk�ņi mani pārtrauca. �Pagai�diet. Mums ir precīzi fiksēts aizturē�anas laiks. Un arī platforma, uz kuras notika �is incidents.�

�Jā, bet kā tas varētu man līdzēt ?� es nesapratu.

�Ja jūs zināt datumu un laiku, tad viegli varat noskaidrot, kādi autobu�si tajā laikā kursēja no konkrētās platformas.�

Manī atkal ieplūda cerību vilnis. Jau pēc piecām minūtēm es runāju ar Liverpūles autoostas informācijas dienesta klerku. Nosaucu viņam da�tumu, laiku un platformas numuru. Datora taustiņu klaboņa otrā galā. �Jūsu minētajā laikā izbrauca autobuss mar�rutā Liverpūle-Francija-Polija-Lietuva-Latvija.�

Es pateicos klerkam un pierakstīju visas minētās valstis, katru uz savas papīra lapas. Dro�ības pēc apak�ā piezīmēju arī karodziņus. Francijas ka�roga krāsas zināju no galvas, Polijas atcerējos no poļu pārtikas veikala, kas Londonā bija atradies netālu no hospitāļa un kur mēs reizēm devāmies pirkt brātvurstu, kāds parastajos veikalos nebija atrodams. Bet abas pā�rējās valstis atmiņā bija vien no kādiem sen redzētiem BBC si�etiem par Austrumeiropas imigrantu problēmām Lielbritānijā.

Nākamajā seansā demonstrēju �os uzrakstus Marekam. Pabīdīju lapu viņa priek�ā un vēroju reakciju. Francija. Viņ� pavērās zīmējumā, ar roku nobrauca matu �ķipsnu no acīm, no�ņurkājās, bet neizrādīja nekā neparasta. Polija. Tas pats. Lietuva. Viņ�, nedaudz garlaikots, pavērās manī. Kā jautādams, kad beidzot varēs ķerties pie ierastās zīmē�anas. Jutos kā pokera ma�ā, atklājot kārtis, kad uz galda izlikta visa pēdējā nauda. Vēl bija atlikusi tikai viena iespēja lapa, uz kuras bija uzrakstīts

Latvija.

Es lēnām noliku to Mareka priek�ā. Zēns brīdi uz to skatījās, pieri saraucis, kā nespēdams atcerēties, kur ko tādu būtu iepriek� redzējis. Te pēk�ņi viņa seja atplauka. Zēna lūpas pavērās smaidā, un viņ� ar pirkstu piedūra karodziņam zem valsts nosaukuma glu�i tāpat kā Austrijai, tas bija sarkans ar baltu svītru pa vidu.

�Vai tur tu dzīvoji ?� es prasu, manā balsī pārāk daudz entuziasma. Es mēģinu savākties. Man jābūt pilnībā neitrālai. Neatkarīgai novērotājai no malas, kura nedrīkst ietekmēt pētījuma rezultātu.

Mareks pasmaida vēl platāk un pamāj ar galvu. Viņa acis vairs ne�ķiet tik tum�as uz brīdi tajās atspīd kāds bērni�ķīgs gai�ums. Es jūtu, kā dau�zās mana sirds.

Viņ� pamāj ar galvu. �eit tas ir. Ar vieglu rokas pieskārienu viņ� ir at�risinājis problēmu, pie kuras biju strādājusi nedēļām ilgi bez jebkādiem rezultātiem. Tātad zēns ticēja ne tikai tam, ka pirms �īs dzīves viņ� bijis kāds cits. Bet ari tam, ka �is cits dzīvojis kādā Austrumeiropas nostūrī. Es sailgojos pēc vecajiem, labajiem laikiem, kad maniem pacientiem bija tradicionālākas problēmas bulīmija, anoreksija, bērnu �izofrēnija� Jebkas, kam atrodams �ķirklis medicīnas enciklopēdijā un norādes par ārstē�anas virzienu. �ajā gadījumā es biju viena pati. Neviena medicīnas rokasgrāmata neuzdro�inājās pat norādīt uz �ādu fenomenu, kur nu vēl sniegt padomus, kā mediķim rīkoties. Es, mans pacients un viss tālākais terapijas process kā tīra improvizācija un maldī�anās pa nezināmu teri�toriju. Pa teritoriju, kuras eksistencei neviens cits pat netic. Glu�i kā ar princesi Ketrīnu.

Uzreiz pēc seansa, kad Mareks kopā ar vecmammu bija devies uz sta�ciju, lai brauktu atpakaļ uz Liverpūli, es palūdzu Megijai sazināties ar aviokompāniju.

�Vai vari, lūdzu, man pasūtīt lidma�īnas biļetes?� es apvaicājos.

Meitene nemaz nemēģināja apslēpt savu neizpratni. �Uz kurieni tad jūs vēlaties doties, daktere Redstona?�

Nosaucu viņai galamērķi. Latvija. Kopā vajadzēs trīs biļetes. Divas pieaugu�o, vienu bērnu.

Nedodama meitenei iespēju vēl ko vaicāt, steidzos laukā pa durvīm. Pēc desmit minūtēm jau atrados vietējā bibliotēkā.

�Vai jums būtu kaut kas par valsti ar nosaukumu Latvija?� vaicāju bib�liotekārei. Viņa pavērās manī ar jautājo�u skatienu.

�Latvija? Vai jūs plānojat rīkot vecpui�u ballīti, daktere Redstona?�

52 .

Vanags pamodās ar sāpo�u galvu, jo alkoholu viņ� lietoja reti. Agrāk studiju laikos Vanags labprāt �ad un tad iedzēra ar draugiem, bet pēc tam sekoja gads Āfrikā, tad Policijas akadēmija, un nu Vanags bija pavisam atradis no trok�ņainajām sēdē�anām līdz rīta ausmai, dzerot lētu vīnu un sprie�ot par valodas un domā�anas attiecībām, ap�aubot ārējās pasaules eksistenci un meklējot ētikas normu pamatojumu vai Dieva esamības pierādījumu.

Vakar viņ� negaidīti bija sajutis, cik ļoti pietrūkst �ādu sarunu.

Kas ir sirdsapziņa? �ādu jautājumu viņ� tagad gribētu uzdot saviem vecajiem biedriem. Dziļi sakņoti priek�stati par taisnīgumu, par labo un ļauno ? Vai �ie priek�stati visiem ir vienādi vai arī at�ķiras atkarībā no au�dzinā�anas, vides, kultūras? Vai, rakņājoties savā sirdsapziņā, mēs varētu atrast universālas, absolūtas zinā�anas par labo un ļauno, dievi�ķu patiesī�bu, vai arī tikai savu vecāku, skolas un pagalma bērnu izpratni par to, kas ir un kas nav morāli pareizi ? Vai sirdsapziņa ir atkarīga no tā, kas bija mūsu vecāki, kādu mūziku viņi klausījās, kādas grāmatas lasīja, kas bija viņu draugi un kurā rajonā un ar kādiem draugiem mēs pavadījām bērnību? Vai varbūt visos laikos un visās kultūrās cilvēki vienmēr ir izjutu�i vienu un to pa�u kremto�o, mazliet traucējo�o, tomēr skaidri apjau�amo iek�ējo kau�na un vainas sajūtu, kas pavada acīmredzami ētiski aplamu rīcību? Rīcību, kas vairo pasaulē ļauno, rīcību, kas ir netaisnīga, negodīga, nepareiza?

Un kāpēc sirdsapziņa da�u grau�, bet citu ne? Vai visiem ir tāda sirds�apziņa? Varbūt tā kaut kādā veidā ir saistīta ar dvēseli. Vanags ticēja dvē�seles nemirstībai. Varbūt sirdsapziņa bija nemirstīgās dvēseles balss, kas, apzinoties to, ko mēs, cilvēki, nezinām, sāpēs kliedz par sekām, kādas iz�raisīs mūsu sētā netaisnība un ļaunums ? Dro�i vien tā arī ir, viņ� sprieda. Un, ja arī tā nav, es vienalga labāk tam ticē�u.

Vakar Vanags bija nopircis alus se�paku un lēnā garā iztuk�ojis, vienat�nē sēdēdams savā dzīvokli. Viņ� zināja, ka ir rīkojies nepareizi un netaisnī�gi. Jā, viņ� bija izpildījis pavēli, jā, viņ� to bija darījis, it kā pareizu motīvu vadīts, bet, nē, tas nebija pareizi, uz ko patlaban norādīja viņa sirdsapziņa. Līdz �im viņ� vēl bija �aubījies, ta�u tagad to skaidri apzinājās. Mērķis ne�var vienmēr attaisnot līdzekļus. Tas ir pilnīgi aplami! Pat viscēlāko mērķi var diskreditēt negodīgi, netaisni, nelikumīgi līdzekļi. �ādi sasniegts, tas vairs nav tas pats mērķis, turklāt mainījies ir ari cilvēks, kur� �ādā ceļā sasniedz mērķi. Viņ� vairs nav varonis, viņ� ir noziedznieks.

Vanags visu izdarīja tā, kā bija izplānojis pulkvedis.

Viņ� izsauca Edgaru Akopjanu un visupirms mainīja viņa procesuālo statusu, padarot viņu par aizdomās turamo, pie viena liekot nojaust, ka po�licija labprāt uzklausītu informāciju par Maksi. Akopjans izlikās mājienu nesaprotam. Tālāk Vanags nopludināja informāciju Ilzei Jaunalksnei tai pa�ai �urnālistei, kuras sarunas nelikumīgi bija noklausīju�ies finan��u policisti, līdz vissmalkākajām detaļām izbaudot viņas grēksūdzes par seksu ar diviem vīrie�iem un paņirdzot par to, kā viņa prasa padomu, lai pareizi uztītu marihuānas kāsīti.

Vanags bija saskaņojis laiku, kad �urnālistei būtu ērti nofilmēt rokudzel�os saslēgto Akopjanu, kur� no mājas tiek aizgādāts uz iecirkni. Norunātajā laikā tika sarīkota kratī�ana. Policijas ma�īna stāvēja metrus divsimt no Akopjana mājas, lai rokudzel�os saslēgto advokātu divu specvienības kareivju pavadībā vestu cauri teju visam kvartālam un �urnālistei sanāktu labi kadri.

Kadri patiesi sanāca itin veiksmīgi, un visa valsts vakarā uzzināja, ka aizdomās par naudas atmazgā�anu ir aizturēts advokāts. Apjuku�ā un ne�laimīgā Akopjana seja parādījās visos interneta ziņu portālos un nākamās dienas avīzēs. Latvija un Bulgārija ir vienīgās valstis Eiropas Savienībā, kurās pastāv tāds no Padomju Savienības mantots soda veids kā mantas konfiskācija. Parasti to piemēro komplektā ar cietumsodu. Vainīgajiem atsavina visu kustamo un nekustamo īpa�umu un visus naudas līdzekļus, atstājot vien da�as pirmās nepiecie�amības lietas. Pulkve�a plāna īsteno��anai vēl izdevīgāk bija tas, ka �āds soda veids ļāva arestēt aizdomās tura�mā mantu un naudu vēl ilgi pirms tiesas. Tas nozīmēja, ka aizdomās tura�mā manta un nauda bie�i bija arestēta desmit un vairāk gadus, līdz tiesa nosprieda, ka viņ� nav vainīgs. Akopjanam kā advokātam tas, protams, bija labi zināms, tāpēc saskaņā ar pulkve�a plānu tagad bija pienācis īstais brīdis vēlreiz piedāvāt viņam sadarboties apmaiņā pret mantas un kontu arestu atcel�anu. Vanagam nebija viegli saņemties �ai sarunai.

�ādi viņ� izrīkojās pirmo reizi, un ar katru bridi viņā nostiprinājās pār�liecība, ka tas nav pareizi.

Vakar viņ� instinktīvi bija ķēries pie vecākā cilvēcei zināmā līdzekļa sirdsapziņas apklusinā�anai alkohola.

Mēs ta�u neatgriezeniski izpostām cilvēkam dzīvi. Pilnīgi nevainīgam cilvēkam. Apsūdzības pret Akopjanu ir tik neticami pārspīlētas un uzpūs�tas. Ja nebūtu �īs īpa�ās intereses par Maksi, nekad nevienu neapsūdzētu par to, ka, pildot savus advokāta pienākumus, viņ� vienkār�i sniedzis tri�viālu juridisku pakalpojumu ļaudīm, kas vēlāk izrādīju�ies noziedznieki, turklāt arī �is fakts vēl tiesā nav pierādīts.

Akopjans, neko ļaunu nenojau�ot, viņiem bija palīdzējis iegādāties kompāniju. Tas arī viss.

Un mēs tagad viņam prasām izspiegot un nodot draugu. Ja Akopjans nepiekritīs, viņam nāksies vismaz desmit gadus Latvijas gausajās tiesās pierādīt, ka viņ� nav naudas atmazgātājs.

Viņ� to, iespējams, paveiks, un beigu galā viņu attaisnos, tomēr Akopjana karjera un dzīve visviens būs izpostīta. Ievadot Google Akopjana vār�du, turpmāk meklē�anas rezultātos kā pirmie parādīsies kadri, kuros viņ�, rokudzel�os saslēgts, tiek pavadīts uz policijas automa�īnu. �os kadrus nekad neaizmirsīs viņa vecāki, viņa bērni, viņa kaimiņi, viņa bērnu skolo�tāji. Ikkatrs, kur� gribēs sāpināt Akopjana bērnus, vienmēr varēs izmantot �īs internetā atrodamās fotogrāfijas. No tā visa vairs nekad nebūs iespē�jams tikt vaļā. To vairs nekādi nebūs iespējams padarīt par nenotiku�u.

Kāds mērķis varētu attaisnot �ādus līdzekļus? Vanags jutās ļoti draņ�ķīgi. Viņ� piesardzīgi bija mēģinājis aprunāties ar Lindu Kristapsoni un citiem kolēģiem, bet visi tikai raustīja plecus.

-�� Jā, agrāk mēs tā nestrādājām, bet kop� Bulciņa laikiem tas ir nor�māli. Par Bulciņu viņi sauca ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, kur� vadīja prokuratūru jau septīto gadu.

-�� Vai Bulciņ� izgudroja �ādas metodes? Vanags nesaprata. Viņ� uz�skatīja galveno prokuroru par ļoti inteliģentu un saprātīgu cilvēku. Vis�maz tāds bija viņa publiskais tēls.

-�� Pats neizgudroja, Kristapsone nopūtās, to sāka praktizēt Strīķē, Korupcijas apkaro�anas birojs. Bija liels politiskais spiediens, ka jāsēdina cietumos korumpētie ierēdņi un politiķi, un Bulciņ� �īs metodes akcep�tēja. Kop� tā laika tas ir normāli. Mērķis attaisno līdzekļus. Zini slaveno teicienu no padomju laiku kulta filmas Tik�anās vietu mainīt nedrīkst? Zaglim ir jāsē� cietumā. Tu varbūt esi par jaunu un neatceries, bet tur Visocka tēlotais Zeglovs zaglim ieslidina kabatā sve�u maku, lai viņu va�rētu ietupināt cietumā. Mums kop� 2.002.. gada arī tā ir. Ja mēs domājam, ka cilvēks ir zaglis vai kukuļņēmējs, tad nav no svara, ar cik likumīgām metodēm mēs dabūsim viņu aiz restēm.

Vanags nekad par to nebija domājis, ta�u tagad, tik cie�i saskaroties ar �o realitāti, viņ� jutās stipri neomulīgi. Kolēģi zināja nosaukt vismaz piecpadsmit personas, pret kurām beidzamajos gados tika pilnībā safab�ricētas krimināllietas. Izrādās, tas nebūt nebija noslēpums. Bulciņa laikā ģenerālprokuratūra ne reizi nebija pret to iebildusi, glu�i pretēji, tā aktī�vi piedalījās un veicīgi nosūtīja lietas uz tiesu, kur tās iestrēga uz ilgiem gadiem. Sabiedrība pieprasīja apsūdzības, un prokuratūra tās piegādāja. Tādā veidā prokuratūra pelnīja savas popularitātes punktus, tiesām ļaujot visu �o putru kaut kā nebūt izstrēbt.

Vanags jutās krietni apjucis. Zaglim jāsē� cietumā tā filma ta�u ir par Staļina laikiem. Latvija atrodas Eiropas Savienībā un NATO. Latvie�i no sākta gala veidoju�ies un attīstīju�ies eiropeiskās kultūras kontekstā. Va�naga sirdsapziņa bija ierunājusies tik skaidri un nepārprotami kā nekad agrāk. Viņ� nespēja noskatīties, kā �urnālisti bija izrīkoju�ies ar Akopjanu. Jau tagad advokāta dzīve bija mainījusies uz visiem laikiem.

Vanags apzinājās, ka nespēs �anta�ēt Akopjanu.

Visu vēl sliktāku padarīja fakts, ka formāli tie�i pēc viņa, Vanaga, prasības tika uzsākta Akopjana kriminālvajā�ana. Vanags pieprasīja kra�tī�anu, Vanags noformēja dokumentus, Vanags noplūdināja informāciju Jaunalksnei. Ne jau kāds cits, bet gan tie�i viņ� bija tas valsts pārstāvis, kur� ielauzās nevainīga cilvēka dzīvē, lai nodarītu viņa reputācijai un kar�jerai pēc iespējas jūtamāku kaitējumu. Mērķis attaisno līdzekļus Vana�gam prātā atkal un atkal ieskanējās pulkve�a un kolēģu lietotā frāze. Nē, neattaisno, tagad viņ� to zināja pavisam skaidri.

Teātra bāru Vanags nebija apmeklējis kop� laikiem, kad mācījās Filo�zofijas fakultātē. Tas bija lēts krodziņ�, kurā neizdevu�ies aktieri varēja līdz pat rīta ausmai karsti strīdēties par mākslu, literatūru un dzīves jēgu ar tikpat neveiksmīgiem re�isoriem, filozofiem un literātiem.

Palaikam te uzradās arī da�s reklāmas tekstu autors cerībā saklausīt no biju�ajiem studiju biedriem kādu �ipsu reklāmai derīgu frāzi, te mū�dien varēja atrast kādu kaismīgu teoloģijas studentu un pāris alkoholiķu, kuri sevi dēvēja par kino kritiķiem vai filozofiem. Citiem vārdiem, tā bija brī�ni�ķīga vieta, īpa�i, ja vēlmi iedzert bija izprovocēju�i eksistenciālas dabas jautājumi.

Tagad pirmo reizi vairāku gadu laikā Vanags sajuta, ka Teātra bārs vi�ņam ir fiziski nepiecie�ams. Viņ� paliks tur līdz rītam, vienīgi vajag vēl iebraukt mājās pārģērbties, jo tas nu būtu par traku ierasties Teātra bārā policista formastērpā.

-�� Ohoi, bebra kungs, sens paziņa no Filozofijas fakultātes laikiem sagaidīja Vanagu ar frāzi no �obrīd populāras zobu pastas reklāmas. Viņ� izskatījās jau pamatīgi iereibis.

-�� Kādi cilvēki, un bez apsardzes, nāc, nāc, piebiedrojies! viņ� aici�nāja Vanagu pie galda, pie kura jau sēdēja pieci vai se�i cilvēki, no kuriem da�us Vanags pazina.

Intelektuāla �urnāla redaktors, cienījams cilvēks un autoritāte dau�dziem, tostarp arī Vanagam, filozofs un viens no labākajiem literatūras pazinējiem valstī, kur� vairāk par visu necieta pavir�as, tuk�as sarunas par virspusējām lietām, tie�i tādas, kādas parasti raisās �ādās pasēdē�anās, tā�pēc viņ� dzēra, sevī iegrimis, drūmu sejas izteiksmi, kurā da�i saskatīja skumjas un kura savulaik tik ļoti patika sievietēm.

PR speciālists, finan�u ministra preses sekretārs, kur� kādreiz bija bei�dzis da�us kursus Filozofijas fakultātē un uzskatīja, ka zina pietiekami, lai ielaistos diskusijā par jebkādu filozofiskas ievirzes problēmu. Viņ� visus apkārtējos uzskatīja par intelektuāli zemāk attīstītiem un te uzturējās gal�venokārt tāpēc, lai visiem demonstrētu savu pārākumu. Viņu pacieta vien tālab, ka PR speciālists parasti par visu maksāja.

Vēl tur sēdēja meitene, vārdā Vita, fran�u filoloģijas doktore, kas bija mū�dien neizprotamās un sare�ģītās attiecībās ar drūmo �urnāla redaktoru.

Vēl kāds filozofijas doktorants, kurā apskau�ama atmiņa un gadiem kopta erudīcija bija apvienojusies ar infantilu uzvedību, ļoti viduvēju prātu un nelaimīgā kārtā arī absolūtu talanta trūkumu tie�i filozofijā, ko viņ� bija izvēlējies par savu pamatnodarbi. Erudīcija un izcilā atmiņa ļāva noslēpt intelekta trūkumu gandrīz no visiem, bet ne vienmēr pa�am no sevis, tāpēc, kārtīgi sadzēries un iegrimis depresijā, viņ� mēdza uzvesties neadekvāti.

-�� Kādi ļaudis, kā pamodies, uzspēlētā jautrībā iesaucās �urnāla re�daktors. Vanags, idritvai kociņ, ko tu te dari ?

Visi ieinteresēti sarosījās, ieraugot Vanagu.

-�� Nu, stāsti, stāsti, policist! Kā tad ir izdodas glābt dzīvības, darīt labu cilvēkiem un uzveikt ļaunumu? redaktors bija stipri iereibis, tāpēc viņa sarkasmā ied�inkstējās neapzināta nicinājuma nots.

Vanags bija pārsteigts, cik precīzi redaktors atceras nakti �eit pat pirms daudziem gadiem, kad Vanags bija pūlējies izskaidrot, kāpēc dodas strā�dāt policijā. Toreiz Vanags bija argumentējis, ka ir tikai da�as profesijas, kurās strādājot, nekad nevar rasties jautājums par dzīves jēgu.

Tāda varētu būt ārsta, policista, sociālā darbinieka profesija, varbūt vēl da�as, un Vanags vienkār�i bija nolēmis veltīt sevi kādai no tām. Viņā nebija pārliecības, ka viņ� spētu glābt dzīvības kā ārsts, tomēr Vanagam �ķita, ka viņ� varētu itin veiksmīgi palīdzēt cilvēkiem un cīnīties pret ļau�numu, būdams policists. Tie�i gadījums ar Akopjanu beidzamās nedēļas laikā Vanagam bija licis daudz domāt par savu motivāciju un vietu poli�cijā, bet viņ� nebija gaidījis, ka �eit viņam to atgādinās, līdzko viņ� būs pārkāpis slieksni.

-�� Katram no mums ir savs ceļ�, kā pietuvoties patiesajam, skaistajam un labajam, viņ� pacēla tikko pasniegto glāzi. Prozit!

Kompānija atzinīgi novērtēja tostu. Tie�i �āda izteik�anās te bija lielā cieņā.

Lētais galda vīns, vides un kompānijas maiņa ietekmēja Vanagu pozi�tīvi. Kā jau tas nereti ar ļaudīm gadās, jo �ļauganāku viņu padarīja alko�hols, jo stiprāka kļuva apņem�anās stāties pretī dzīves grūtībām.

Akopjanam ir jāpalīdz, viņ� nolēma. Bet kā? Naidoties ar pulkvedi Vanagam nekādā gadījumā negribējās. Policijā viņ� strādāja pirmo gadu un vien tagad puslīdz sāka izprast sava darba īpatnības. Tikai tagad Va�nags saskārās ar pirmajām lielajām lietām. Nē, viņ� nebija pārliecināts, ka paliks policijā uz visu mū�u, ta�u �obrīd pamest policiju viņ� arī negribē�ja. Prātā nāca tikai viens veids viņ� pavēstīs pulkvedim, ka Akopjans ir piekritis sadarboties, atcels visas apsūdzības pret viņu, atvainosies un pats izgudros turpmākos ziņojumus par Maksi, kurus it kā būtu vajadzējis rakstīt Akopjanam. Tas bija bīstams un grūts ceļ�, bet Vanags neredzēja citu veidu, kā vērst par labu notiku�o. Sī apņem�anās uzlaboja garastāvok�li. Tad viņ� ieraudzīja Elizabeti.

Tāpat kā visi Teātra bāra apmeklētāji �ajā diennakts stundā, arī viņa bija stipri iereibusi. Elizabetes piere bija sarkaniem noberzuma pleķiem izraibināta, un uz deguna bija plāksteris. Vanags nebija runājis ar Elizabe�ti kop� tās ballītes, kad viņa iepazinās ar pulkvedi.

Vanags atcerējās, ko bija redzējis liftā. Tovakar viņ� bija tik ļoti aiz�ņemts ar Akopjanu un savu sirdsapziņu, ka nebija iedomājies, kāpēc gan Elizabetei piere izskatās kā ar smil�papīru noberzta un kāpēc pulkvedis ir tik nervozs. Tagad Vanags pēk�ņi to visu atcerējās.

Elizabete sēdēja pie galdiņa kopā ar diviem vīrie�iem, kurus Vanags nepazina. Apģērbs un izturē�anās vedināja domāt, ka tie, tāpat kā Eliza�bete, ir no teātra.

-�� Var tevi uz mirklīti? viņ� paaicināja Elizabeti.

-�� Kā klājas? Ar tevi viss kārtībā? viņ� apvaicājās.

Elizabetes acīs skaidri varēja redzēt, ka nekas viņai nav kārtībā.

-�� Cūka ir tavs pulkvedis, Elizabete teica, viņ� mani izvaroja. Viņ� par to samaksās, cūka.

-�� Vēlreiz, lūdzu, pasaki, Vanags nebija dro�s, ka bāra kņadā visu ir saklausījis pareizi, bet Elizabete neko vairāk neteica. Viņa skaļi no�mauk�stināja teatrālu skūpstu Vanagam uz lūpām un nedro�ā, grīļīgā gaitā devās atpakaļ pie sava galdiņa.

Apsēdusies un paņēmusi glāzi, viņa vēlreiz paskatījās uz Vanagu.

Vanags saprata, ka dzirde viņu nav vīlusi. Kā izvaroja? Kā tad tas iespējams? Viņ� savām acīm bija vērojis, kā Elizabete pati bezmaz izvaro pulkvedi tovakar, kad viņi bija iepazinu�ies. Nē, man nav tagad jādomā par to, man ir jādomā par Akopjanu, Vanags pūlējās atkratīties no do�mām par Elizabeti.

Es atrisinā�u visas Akopjana problēmas. Pats tās radīju, pats vērsī�u uz labu, cik vien būs manos spēkos.

Rīt jau no pa�a rīta. Obligāti. Un Vanags pasūtīja vēl pudeli lētā sar�kanvīna sev un kompānijai.

53 .

Bibliotēkā nebija atrodams nekas daudz par vietu, kurp plānoju do�ties. Vien ieraksti Rritannica enciklopēdijā, bet tie pa�i no laika, kad Lat�vija vēl bijusi daļa no milzīgās Padomju Savienības impērijas. Tagad �ī ne�lielā valstiņa Baltijas jūras krastā dzīvoja savu neatkarīgu dzīvi, par kuru nenācās viegli sameklēt kādas ziņas. Vismaz ne grāmatās. No bibliotēkas es tuk�ām rokām devos mājup, pa ceļam Morrisons veikalā nopērkot pa�ciņu spageti ar Boloņas mērci un sarkanvīna pudeli. Man priek�ā bija gara nakts pie datora nupat bija zvanījusi Megija, lai paziņotu, ka rezervējusi biļetes lidojumam uz Latviju jau pēc trim dienām. Tas nozīmēja, ka stei�dzami vajadzēja ievākt visu iespējamo informāciju par vietu, kurā Mareks atpazina vai arī domāja atpazīstam savas iepriek�ējās dzīves mājas.

Iesākumā biju pamatīgi vīlusies likās, ka doties ar �ādu mērķi uz sve�u valsti būs tikpat kā neiespējami. Tomēr, mazliet apdomājoties, �āds sce�nārijs �ķita aizvien saprātīgāks. Princese Ketrīna bija mani aizvedusi līdz kādam namam Dienvidlondonā, vietā, kuru bija iecienīju�i Austrumeiro�pas emigranti. Neap�aubāmi tas bija daudz ērtāk nekā ceļot apkārt pa pa�sauli. Tomēr arī daudz riskantāk. Protams, Mareks nebija sabiedrībā pa�zīstams bērns, kur� nemitīgi jāslēpj no ziņkārīgiem acu skatieniem, tomēr mana seja vēl joprojām izraisītu nevēlamu ziņkāri nebija ko domāt, ka es varētu kādā Anglijas pilsētā mierīgi sekot Mareka norādēm un meklēt pavedienus uz kādreizējo dzīvi, kura nez kāpēc slēpās viņa atmiņu dzīlēs. Tiklīdz par to uzzinātu dzeltenā prese un sociālie dienesti, man uzreiz, visticamāk, tiktu liegta jebkāda saskarsme ar �o bērnu. Un tas pavisam noteikti un galīgi pieliktu punktu jebkādām tālākas karjeras izredzēm.

Redzi nu, pirmā lieta, par kuru tu iedomājies, ir tava karjera. Tevi ne�uztrauc tas, ka vairs nevarētu pētīt pagāju�o dzīvju atmiņu fenomenu. Tu nesatraucies, ka varētu neatrast mistērijas atbildi. Tu domā tikai par to, kā

varētu drīzāk atgriezties Londonā un atsākt praktizēt.

Bet, ja es nevarē�u praktizēt, no maniem atklājumiem tāpat nebūs ne�kādas jēgas. Pat ja es neapgā�ami pierādītu, ka Mareks patie�ām atceras reālu dzīvi, par kuru viņ� nekad neko nebūtu varējis zināt. Kur� medicīnas �urnāls gan publicētu kādas mazpilsētas logopēdes atskārsmes?

Neskaitot anonimitāti, kādu piedāvāja sve�a valsts, vēl bija ari glu�i praktiski ieguvumi. Lai kurā Lielbritānijas vietā ari Mareks sevi atcerētos, vienmēr pastāvēja iespēja, ka viņ� �o informāciju būtu varējis iegūt kādā izskaidrojamā ceļā. Nejau�i izdzirdējis radio vai redzējis televīzijā. Pama�nījis kādā grāmatā vai avī�rakstā. Pat ja bērns bija pārāk mazs, lai spētu lasīt un saprast dzirdēto informāciju, tā varēja iegult viņa atmiņas dzīlēs, lai uzpeldētu apziņā pēc mēne�iem vai pat gadiem. Jaunākie pavērsieni smadzeņu pētniecībā vedināja domāt, ka bērna smadzenes saglabā infor�māciju pat no laika, kad viņ� vēl embrija stadijā atradies mātes vēderā. Apkārtējie trok�ņi, runātie vārdi, dzirdētās skaņas tas viss nogulsnējās dziļās bērna zemapziņas krātuvēs.

Atmiņas mehānismi vēl joprojām nebija skaidri izpētīti, lai arī tie�i atmiņa ir gandrīz vienīgais, kas mūs padara par mums pa�iem. Cilvēks, kur� atgrie�as dzīvē no komas, zaudējis visas savas atmiņas, ir pilnīgi cita persona. Miesas apvalks var būt tas pats, bet smadzenēs viss sākas no jau�na. Un nāve, iespējams, nav nekas cits kā lielā aizmir�ana.

Ja Mareks spētu precīzi aprakstīt viņam pilnīgi sve�as valsts skatus, tas nozīmētu, ka viņ� tomēr kaut ko nav aizmirsis.

Un tas savukārt nozīmētu, ka �īs atmiņas ir pārceļoju�as no vienām smadzenēm uz citām. Bet, lai pārceļotu, ir nepiecie�ams transportlīdzek�lis. Un �is transportlīdzeklis tad būtu tas, ko mēdz saukt par dvēseli? Bet vai tas neizklausījās pēc zinātniskās fantastikas? Es joprojām nespēju pil�nībā pieņemt �ādu iespēju. Kādēļ tad �īs atmiņas piemita tikai da�iem bērniem, bet ne visiem? Un kāda tam varēja būt jēga? Vai arī tā bija tikai viena no dabas kļūdām, līdzīgi cilvēkiem, kas piedzimst ar trim dzimumhromosomām vai astes atliekām pie mugurkaula. Bez kādas jēgas un no�zīmes. Un vai tas nebūtu pats skumjākais scenārijs pierādīt, ka dvēsele gan eksistē, bet tā ir tikpat bezpersoniska dabas sastāvdaļa kā DNS vai olbaltumvielu ķēdes ? Tā vienkār�i pastāvēja un pārvietojās no viena dzīva ķermeņa nākamajā. Un viss. Nekā vairāk.

Tu gan esi kļuvusi par istu ezoteriķi, daktere Redstona. Fērdis varēs ar tevi lepoties, ja vien viņ� tevi tagad redzētu jūs ta�u būtu viens saderīgs pāris.

Izbeidz, Sāra! Tu moki pati sevi. Atpakaļ pie darba. Tu ta�u labi zini, ka darbs atrisina visas problēmas. Strādājot tās vienkār�i pazūd. Aizmir�stas. Un, ko cilvēks neatceras, tas viņu nespēj satraukt, vai ne?

�Latvija Baltijas reģiona valsts, kas robe�ojas ar Igauniju, Lietuvu, Krievijas Federāciju, Baltkrieviju un dala jūras robe�u ar Zviedriju,� bez�kaislīgi informēja Vikipēdija. Turpat noskaidroju, ka �ajā valstiņā ir �et�ras reizes mazāk iedzīvotāju nekā Londonā. �Nebūs grūti starp viņiem atrast Mareka radiniekus,� pie sevis pasmaidīju.

Lielveikala spageti �odien negar�oja tik slikti kā parasti. Iespējams, cēlonis bija mans satraukums, kas notrulināja gar�as kārpiņas. Es atvēru vīna pudeli un uzreiz ielēju glāzē dubultu devu.

Tālākie meklējumi internetā parādīja, ka bibliotekārei bijusi tais�nība liela daļa ierakstu un atsauksmju par Latviju nāca no vīrie�iem, kas turp devu�ies vecpui�u ballītēs vai vienkār�i uzdzīves meklējumos. �Skaistas sievietes, viegli dabūjamas,� bija bie�ākie komplimenti. Lētās aviosabiedrības nodro�ināja, ka aizlidot līdz kādai Austrumeiropas valstij bija lētāk nekā ar vilcienu tikt no Liverpūles līdz Londonai. Pierēķinot zemās alkohola, viesnīcu un pārtikas cenas, nemaz nerunājot par viegli iegūstamām sievietēm, kļuva skaidrs, kādēļ Baltijas valstis ir tik populārs galamērķis starp jauniem un vairs ne tik jauniem britu vīrie�iem. Es no�skurinājos. Man �ādas izklaides vienmēr bija �ķitu�as riebīgas un sievie�u cieņu pazemojo�as. Izmantot citu cilvēku nabadzību, lai apmierinātu sa�vas zemākās dziņas, tas nu nebija nekas tāds, ar ko briti varētu lepoties. Lai arī jāatzīst, ka �āda rīcība mūsu nācijai ne tuvu nebija sve�a.

Rūpīgi aplūkoju ari fotoattēlus. Pārsvarā dominēja pla�i, zaļi līdzenu�mi un lapu koki. Aina gandrīz identiska Anglijas vidienei, ja neņēma vērā pelēkās, pussabruku�ās koka mājeles, kādas bija izkaisītas starp tīrumiem. Tāpat meklētājs uzrādīja attēlus ar ļaudīm nacionālos tērpos. Es sāku ap�svērt, kādu apģērbu būtu prātīgāk ņemt līdzi. Protams, es nevarēju valkāt �ādu vietējiem iedzīvotājiem raksturīgu tērpu, bet nevēlējos arī pārāk iz�dalīties. Liela at�ķirība ārējā izskatā un apģērbā varēja radīt neuzticē�a�nos, bet no vietējo cilvēku uzticības bija atkarīga mana pētījuma veiksme vai izgā�anās. Es palēnām sāku apjaust, ka �is ceļojums var izrādīties stipri vien sare�ģītāks, nekā sākumā licies.

Pēc vairākām stundām pie datora un pāris iztuk�otām vīna glāzēm es biju ieguvusi apsārtu�as acis, sāpo�u muguru un pilnu blociņu ar da�ā�dām piezīmēm par laikapstākļiem, transporta sistēmu, vietējo valūtu, da�ādiem ieteikumiem no ceļotājiem, kuri nesen bija apmeklēju�i Latviju.

Gulēt devos nogurusi, tomēr satraukta. Lai cik jocīgi izklausītos, ta�u ārpus Lielbritānijas biju izbraukusi tikai vienu reizi mū�ā studentu ga�dos uz Parīzi, ekskursijā kopā ar studiju biedriem. Man nebija ne jausmas, ko nesīs �is ceļojums, bet vienu zināju pilnīgi dro�i tas nelīdzināsies ne�kam, ko es būtu iepriek� pieredzējusi.

Tajā naktī es sapņoju par milzīgiem ļau�u pūļiem, par tūksto�iem un tūksto�iem nepazīstamu seju, da�as garlaikotas, citas vienaldzīgas, bet vai�rums no tām aizdomu pilnas, varbūt pat ar naidīgu izteiksmi. Tikai viena no tām izcēlās starp visām pārējām. Tās vaibsti man �ķita pazīstami, lai arī nespēju atcerēties, no kurienes. Cilvēks, kuram piederēja �ī seja, man vēlīgi uzsmaidīja. Viņ� un tas gan bija pavisam dro�i, ka �ī seja piederēja viņam, izstiepa roku, un es ieraudzīju, ka tajā viņ� turēja plakātu. Tādu, ar kādiem viesnīcu �oferi pie lidostas izejas parasti sagaida atbraucējus. �Esi gatava, Sāra Redstona!� uz tā bija rakstīts.

54 .

Tas atkal notika no rīta. Mazliet pēc astoņiem, at�ķirība vien tā, ka �oreiz pulkvedis bija nak�ņojis savā dzīvoklī un notikuma vietā ieradās pat agrāk par ekspertu autobusiņu.

Maksis �apiro gulēja miris da�us metrus no savas mājas parādes durvīm.

Kā katru rītu, viņ� bija devies uz treniņu. Starp mājas durvīm un ma��īnu bija ne vairāk kā desmit metru.

Ceļā starp mājas durvīm un ma�īnu snaiperis bija ie�āvis viņam galvā.

Винторез. Tad redz, kāpēc mēs to neatradām, domāja pulkvedis. Viņ� nevienam to nebija teicis, bet viņu visu laiku bija mulsinājis apstāklis, ka pēc Kristīnes slepkavības viņi bija atradu�i vienu ieroci, ta�u otrs bija pa�gaisis bez pēdām. �ādā situācijā nebija loģikas.

Varēja saprast, ka snaiperu komanda atstāja ieroci, lai tas neradītu pa�pildu riskus un netraucētu atkāp�anos. Ja naudas pietiek un ierocis ir tīrs, tad tā bija gudra un pareiza rīcība.

Bet kāpēc viņi tā nebija rīkoju�ies pēc Kristīnes noslepkavo�anas ?

Kāpēc snaiperis bija riskējis un atkāpies ar ieroci, no kura tikko bija izdarīta slepkavība?

Pulkvedis kādu brīdi pieļāva, ka varbūt darboju�ās divas nesaistītas komandas ar at�ķirīgiem rokrakstiem, bet tas arī nelikās necik ticami.

Tagad vismaz uz �iem jautājumiem bija atbilde. Otrs ierocis bija pare�dzēts nākamajai slepkavībai. Visticamāk, abus upurus plānoja nogalināt vienā reizē, turklāt katram bija paredzēts savs snaiperis, ta�u kaut kas ne�bija izdevies, kā cerēts.

-�� Pārmeklējiet pretējās mājas, mēs meklējam krievu ra�ojuma snaipe�ra �auteni Винторез, viņ� bija nokomandējis jau pa telefonu. Ceļu policija lai aplenc rajonu un visiem pārbauda dokumentus. Apturiet arī visus riteņbraucējus, pārbaudiet identitātes. Tuvākajā apkārtnē pārbau�diet dokumentus tik cilvēkiem, cik vien iespējams.

Pie sevis pulkvedis �ķendējās, ka ministrijas pasivitātes dēļ Rīgā nebija izdevies ieviest totālās pārbaudes krīzes plānu, kāds savulaik pastāvēja Pa�domju Savienībā un arī patlaban veiksmīgi darbojās Krievijā. Atlika vien rācijā pateikt paroli, lai da�u minū�u laikā sāktu darboties план Пере�хват. Uz visiem svarīgajiem krustojumiem, ielām, maģistrālēm, stacijās, lidostās, autoostās tūksto�iem policistu sāka meklēt aizdomās turamos. Ļoti bie�i �āda rīcība deva labus rezultātus. Rīgā pārtver�anas plāna ne�bija, arī policija nebija apmācīta, kā darboties �ādās situācijās, tāpēc ta�gad nācās improvizēt. Nav nemaz tik vienkār�i atrast cilvēku, par kuru nav zināms pilnīgi nekas, tomēr pulkvedis cerēja uz veiksmi. Varbūt kāds garāmgājējs būs pamanījis kaut ko aizdomīgu, varbūt slepkavas pieļaus kādu kļūdu, varbūt policists pamanīs, ka dokumenti viltoti, varbūt ma�ī�na būs zagta� Varbūt paveiksies.

Snaiperis bija ie�āvis Maksim pierē, precīzi starp acīm, un lode nebija izgājusi ārā, asiņu tikpat kā nebija.

Pulkvedis iztēlojās, kā snaiperis tīksminās par paveikto. Zemskaņas lodes. īsts meistardarbs. Upurim izdzīvot ar tādu caurumu pierē un sma�dzenēs iestrēgu�o lodi nebija ne vismazāko cerību.

Pulkvedis notupās pie līķa.

�oreiz viņ� juta nāves enerģiju. Tā apņēma līķi kā neredzami garaiņi, kā tikko jūtama smar�a. Ar to bija piesūcies upura apģērbs, pat sporta soma, kurā atradās sniegbaltais karatē kimono, un no rokas izkritu�ais ma�īnas atslēgu sai�ķis.

-�� Nez kas tomēr notiek ar cilvēka dvēseli �ajā brīdī? domāja pulkve�dis. Kur tā ir? Vai tā zina, kurp doties, varbūt maldās tepat, varbūt vēro vinu?

Sirds dziļumos viņ� bija uzskatījis Maksi par īsto Kristīnes nāves vai�ninieku. Viņ� gan nebija dro�s, ka to izdotos pierādīt, tomēr intuīcija ap�galvoja, ka vainīgs ir Maksis. Tagad �āda versija vairs nevarēja pastāvēt. Tagad vispār viss izskatījās citādi, nelaime vien tā, ka pulkvedis vēl nesa�prata, kā īsti.

-�� Es noņem�u apsūdzības Akopjanam, teica Vanags, tiklīdz pulkve�dis bija ieradies. Tagad tak mums viņu vairs nevajag?

Pulkvedis pat nepaskatījās uz viņu un tāpēc nepamanīja negulētās nakts un paģiru liecības Vanaga sejā. Ja pulkvedis būtu ieskatījies vērīgāk, viņam nebūtu patikusi arī Vanaga pārliekā ieinteresētība, kuru Vanags �o�rīt nemācēja noslēpt.

-Jā, jā, pulkvedis noburk�ķēja, lai iet dirst tas Akopjans.

Pulkvedis nebija neko lasījis par dvēseles nemirstību vai karmas liku�mu, viņ� nebija pazīstams ar lielāko reliģiju konceptiem, un tas viņam nekad nebija traucējis, ta�u piepe�i viņ� izjuta nepiecie�amību pēc �ādām zinā�anām. Viņ� gribēja saprast, kas tas ir, ko viņ� jūt vietās, kuras ap�meklējusi pēk�ņa nāve, kas notiek ar dvēseli pēc nāves, viņ� gribēja zināt vairāk. Zināt nevis kādai praktiskai vajadzībai, bet tāpat vien, lai apmieri�nātu kaut kādu neskaidru urdoņu, kuru agrāk nebija izjutis.

Pulkvedis zināja, ka �oreiz nekāda ilgā sēdē�ana pie līķa nesanāks. Lī�ķis gulēja uz ielas, un, lai arī policija bija norobe�ojusi veselu kvartālu, slepkavības vieta bija labi pārskatāma no daudzām ēkām, no kurām laukā nāca cilvēki. Drīz kādā logā parādīsies �urnālisti, fotogrāfi, nemaz neru�nājot par tiem, kas jau tagad rakstīja reportā�as tviterī. Jāstrādā bija ātri un profesionāli.

-�� Te viss ir skaidrs, viņ� teica. Brauk�u paskatīties, kā notiek do�kumentu pārbaudes krustojumos. Kad atrodat ieroci zvaniet. Brīdiniet kinologus, ja laicīgi atradīsiet vietu, no kuras �auts. Varbūt suns var kaut kur aizvest, kamēr viss nav galīgi nomīdīts.

Kas te notiek, viņ� domāja pie sevis. Kas saista Kristīni ar Maksi ? Labi, viņi bija mīļākie, bet kāda iemesla dēļ viņi abi būtu jānogalina?

Kur meklēt atbildi uz �o jautājumu?

55 .

Lidojums no D�ona Lenona lidostas Liverpūlē uz Latviju bija rezer�vēts pēc divām dienām. Trīs biļetes. No visiem trim ieplānotajiem ceļotā�jiem pagaidām gan es vienīgā zināju par �iem plāniem. Nupat bija pēdē�jais brīdis paziņot arī abiem pārējiem. Nevajadzēja nekādu krā�ņo iztēli, lai saprastu tā nebūs tā patīkamākā pēcpusdienas saruna.

No domas vien par gaidāmo tik�anos man kaklā iestrēga kamols un vēders sa�ņaudzās. Brokastīs nekā nespēju ieēst, izņemot savas uztica�mās draudzenes rozā tabletītes. Divas no rīta un vēl pārītis rokassomā pusdienu pārtraukumam. Kaut kas lika man domāt, ka �odien tās būs īpa�i nepiecie�amas. Pēc neilga brī�a sajutu, kā atlai�as saspringums. Vē�derā gan joprojām jautās smagums, glu�i kā trīspadsmitgadīgai meitenei skolas diskotēkā, tomēr tagad es vismaz varēju pieveikt kafijas krūzi un tostermaizi ar plānu kausētā siera kārtu. Man priek�ā bija izbrauciens uz Liverpūli, un �īs domas neko daudz nerosināja apetīti.

�Vēl divas nedēļas līdz skolas sākumam, izbaudiet pēdējās brīvās die�nas, jaunie vestportie�i!� manas ma�īnas skaļruņos atskanēja ar entuzias�mu pārsātinātā dīd�eja balss, kad, izstūrējusi no piebrauktuves, braucu uz savu biroju. �Jums visiem par godu, �īs vasaras karstākais hits,� viņ� turpināja, un pēc pirmajām bungu rīboņas taktīm es pazinu dziesmu, kas, likās, pēdējā laikā bija piepildījusi visus iespējamos ēterus un kanālus. Grupas Free gabals We Are Young. Nezinu, kādēļ, bet man tas derdzās. Kārtējā apsēstība ar jaunību, tā, it kā būt jaunam nozīmētu kādu pārāko priek�rocību. Būtu viņiem tāda pieredze darbā ar jauniem un ļoti jauniem pacientiem kā man, viņi tā nedziedātu, es pie sevis nodomāju, izslēdzot radio.

Pulkstenis rādīja tikai mazliet pāri deviņiem, kad pavēru stiklotās durvis ar plāksnīti �S. Redstona, runas terapeite�. Megija, kā parasti, jau bija mani apsteigusi un tobrīd no zaļas plastmasas lejkannas aplaistīja de�koratīvo palmu uzgaidāmās telpas stūrī.

�Labrīt,� viņa teica, nepaceldama acis. Kop� viņa bija uzzinājusi par maniem ceļojuma plāniem, meitene izturējās glu�i savādi. Likās, kādā neizprotamā veidā biju pievīlusi viņas uzticību. Runājot viņa vairījās no acu kontakta, un viņas balss skanēja tā, it kā starp mums būtu pārkāp�ta kāda vārdos neizteikta, bet rūpīgi glabāta vieno�anās. Tomēr, lai cik ļoti man rūpētu Megija, pa�reiz vajadzēja tikt galā ar stipri svarīgākām problēmām.

�Vai nokārtoji visu lidojumam?� es viņai vaicāju. Megija vakar bija lūgusi, lai atsūtu viņai savas kredītkartes datus un pasa�ieru vārdus un uzvārdus, kas bija nepiecie�ami, rezervējot biļetes.

�Jā, daktere Redstona.� Skatiens joprojām pievērsts lejkannai. Mani sāka kaitināt viņas uzvedība. �is bija viens no svarīgākajiem pavērsieniem manā dzīvē, un visādi pusaud�u izlēcieni bija mazākais, kas man patlaban būtu vajadzīgs. Man bija nepiecie�ama palīdze, kas tiktu galā ar pienā�kumiem, kamēr es bū�u prom. Nevis vēl viens aprūpējams pacients aiz sekretāres galda.

Redzi nu, Sara, cik ļoti tev patiesībā rūp pacienti. Atliek parādīties pir�majai iespējai tikt no �ejienes prom, un tu jau esi gatava aizmirst par viņiem visiem. Tā ir tikai tava karjera, kuras dēļ tu esi gatava darīt visu. Mazie pacienti tev vienmēr biju�i otr�ķirīgi. Tev patīk viņiem palīdzēt, jo tā esi TU, kas viņiem palīdz. Daktere Redstona, kas spēj atrisināt visas bērnu dzīļu noslēpumainās problēmas. Un tagad gatavojas atklāt mistiskāko no tām visām.

Un vai tad es Megijai neesmu pietiekami palīdzējusi? Dieva dēļ, es esmu tikai psihoterapeite, nevis aud�umāte. Un tagad man ir nopietnāks pacients. Es ta�u strādāju Mareka dēļ. Viņa dēļ man ir svarīgi, lai �is brauciens no�tiktu. Viņa dēļ.

Pēdējam apgalvojumam man pa�ai bija grūti pilnībā noticēt, tāpēc mēģināju domas iegrozīt praktiskākā gultnē. Izņēmu no rokassomas sa�rakstu, kuru biju vakar sagatavojusi, un noliku to uz Megijas galda.

�Meg, man vajag, lai tu �odien aizbrauc uz lielveikalu un iepērc �īs lie�tas. Es būtu to izdarījusi pati, bet man vēl jābrauc uz Liverpūli, un baidos, ka man tam nepietiks laika.�

Beidzot Megija nolika muļķīgo lejkannu. Viņa pienāca pie galda un pavērās apdrukātajā papīra lapā ar tik drūmu izteiksmi, it kā es viņai priek�ā būtu nolikusi nevis ikdieni�ķu iepirkumu listi, bet uz nāvi notie�sāto sarakstu.

�Tēja?� viņa pie sevis murmināja. �Vai jūs tie�ām domājat, ka jums uz turieni jāņem līdzi tēja?�

�Dro�ības pēc labāk paņem�u. Nevar ta�u zināt, kādu tēju tur pārdod vietējos veikalos.� Es mēģināju saglabāt draudzīgu toni, bet patie�ām ne�varēju saprast, kas gan ir noticis ar �o meiteni. Kādēļ viņa vienkār�i pa�klausīgi neizdarīja to, ko lūdzu, tie�i tā, kā viņa vienmēr to bija darījusi. Kam par godu visa �ī iztaujā�ana un neticības pilnie skatieni, it kā es viņai būtu nodarījusi ko ļaunu.

�Un tualetes papīrs? Daktere Redstona, vai tie�ām jūs domājat, ka viņiem tur, Latvijā, nav tualetes papīra?� Viņas acis pārmeto�i pavērās manī. Tā laikam �odien bija pirmā reize, kad viņa nevairījās paskatīties man acīs. Skatiens gan ilga vien sekundes desmitdaļu un tad atkal pievēr�sās iepirkumu sarakstam.

�Nezinu, Meg. Es nekad tādā vietā neesmu bijusi. Bet es daudz par Latviju izlasīju Vikipēdijā tā valsts ilgu laiku bijusi Krievijas daļa. Un ir dzirdēti daudzi stāsti par trūcīgajiem dzīves apstākļiem Krievijā. Ne jau visur cilvēki dzīvo kā mēs. Viņi pieder pie citām kultūrām, viņiem ir citas tradīcijas��

�Latvija ir Eiropas Savienības valsts,� meitene pēk�ņi mani pārtrauca. Nekad iepriek� neko tādu viņa nebija atļāvusies. Tas bija tik negaidīti, ka es uz brīdi samulsu. �Mēs mācījāmies par tām visām skolā. Latvija ir viena no Baltijas valstīm, kas ieguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabru�kuma. Protams, ka viņiem ir tēja un tualetes papīrs.�

�Meg, nestrīdies, lūdzu,� teicu klusā, bet pietiekami stingrā bal�sī, uzlikdama roku uz viņas pleca. �Vienkār�i aizbrauc uz veikalu un nopērc visu, kas ir �ajā sarakstā. Labāk lai ir vairāk, nekā, ja kaut kā pietrūkst.�

Meitene klusēdama salocīja papīra lapu un ielika to kabatā. Neko vairs neteikdama, viņa atvēra sienā iebūvēto skapīti, kurā mēs glabājām da�ādas saimniecības lietas, izņēma no tā slotu un pazuda manā kabine�tā. Man dro�i vien vajadzēja justies nedaudz vainīgai, varbūt pat apskaut viņu un atvainoties par aso toni, bet tam visam man �obrīd tie�ām nebija laika. Turklāt man galvā jaucās miljoniem citu domu.

Es piesēdos pie datora, kur� atradās uz sekretāres galda. Pacientu mapē ātri vien uzgāju Mareka failu un uzklik�ķināju uz sadaļas, kurā bija ievadī�ta informācija ar pacienta adresi un ģimenes locekļu telefona numuriem. Tad izmak�ķerēju no savas rokassomas mobilo telefonu.

Pēc pāris signāliem otrā galā atbildēja samiegojusies, neapmierināta balss. �Kas tur zvana?�

Es nevarēju at�ķirt, vai tā bija Keita, Mareka māte, vai arī D�ekija, zēna vecāmāte. Nelielās gadu starpības dēļ abu sievie�u balsis skanēja visai lī�dzīgi. Turklāt nebiju vēl nekad iepriek� runājusi ne ar vienu no viņām pa telefonu.

��eit daktere Redstona. Atvainojiet, ka traucēju tik agri, bet �ī ir neat�liekama situācija.�

Balss, kas piederēja vai nu Keitai, vai D�ekijai, ieklepojās. Pēc sausās toņa pazinu smēķētāju rīta klepu.

�Kas noticis? Vai tas puika kaut ko sastrādājis?�

�Nē, nē, pavisam noteikti ne. Bet mums ir steidzami jāaprunājas.�

�Ja viņ� kaut ko ir izdarījis, jūs tikai pasakiet. Mēs tiksim ar viņu galā.�

Iztēlojoties, kā varētu izpausties �ī �tik�ana galā� ar mazo zēnu, vēde�rā par sevi atkal atgādināja smeldzīgais kamols. �Nekādā gadījumā! Es nerunāju par Mareku� pareizāk sakot, tie�i par Mareku es runāju. Bet mums vajadzētu satikties un to visu apspriest klātienē. Tas ir saistīts ar viņa terapiju.�

�Nu, ja vajag, tad vajag,� balss otrā līnijas galā novilka bez sevi�ķa entuziasma.

�Vai mēs varam to izdarīt �odien?�

Atkal klepus. Tad runātāja iz�ņauca degunu.

�Nu, �odien es pavisam noteikti netaisos braukt pie jums. Varam to izdarīt nākamnedēļ, kad puikam ir nākamā vizīte.�

�Jums nekur nav jābrauc,� es nepacietīgi iesaucos. �Varu atbraukt pie jums pati. Vai jums derētu �odienas pēcpusdiena?�

�Jūs taisāties braukt pie mums,� balss pēk�ņi izklausījās kā beidzot pa īstam atmodusies. �Nu, es nezinu��

�Tas ir tie�ām ļoti svarīgi. Tās būs tikai piecpadsmit minūtes. Maksi�mums pusstunda.�

�Bet kādēļ pie mums? Nē, nu mums visādas darī�anas ieplānotas�� Sieviete pavisam noteikti negribēja redzēt mani savā dzīvesvietā. Tas gan bija viegli saprotams. Kad vizīti pieteica kāds no valsts dienesta pārstāv�jiem, �ādām ģimenēm tas nozīmēja tikai vienu kārtējās nepatik�anas vai soda kvītis. Par normatīvo aktu neievēro�anu, par higiēnas normu pār�kāp�anu, par bērnu nepieskatī�anu. Viņai bija pamatots iemesls neizturē�ties pret mani pārāk draudzīgi.

�Tam nav nekāda sakara ar pārbaudēm vai ko tamlīdzīgu,� es teicu, cenzdamās izklausīties pēc iespējas atvērtāka. �Es gribu jums ko piedāvāt. Kaut ko, kas būs ļoti interesants gan jums, gan arī Marekam. Pilnīgi par velti.�

Otrā galā uz brīdi iestājās klusums. Likās, sieviete kaut ko apsver savā prātā. Es ļoti no�ēloju, ka nebiju jau pa�ā sākumā noskaidrojusi, ar kuru no abām Mareka aizbildnēm runāju. Tagad to darīt būtu pārāk nepieklā�jīgi, bet sarunbiedra vārdam sarunā vienmēr varēja būt iz�ķiro�a nozīme. Tas bija psiholoģiski pierādīts fakts, ka cilvēkam pastāvīga sava vārda uz�klausī�ana glaimo un izraisa uzticē�anos pret sarunbiedru. Vecais, labais ego viscaur pārvalda mūsu dzīvi.

�Nu, atbrauciet, ja tas tik steidzami,� balss beidzot atbildēja. Tomēr neko daudzsolo�s �is ielūgums neizklausījās.

56 .

Pulkvedis iekārtojās ērtāk krēslā. Viņ� tikko bija saņēmis kārtējo dis�ku ar Elizabetes pēdējo dienu sarunām. �oreiz viņ� gribēja tās noklausī�ties uzmanīgi, lai saprastu, kā Elizabete jūtas un ko domā pēc �incidenta kabinetā�, kā pulkvedis to domās sauca.

No pieredzes viņ� zināja, ka visvērtīgākās bija garās sarunas. Tādas, kas ilgst vairāk par septiņām desmit minūtēm. Tikai tās parasti solīja atklātī�bu, detaļas, personisku, intīmu informāciju. Cilvēki ilgās sarunās ielai�as tikai ar tiem, kuriem uzticas, un tikai tad, kad grib izkratīt sirdi vai ir kas patie�ām svarīgs apsprie�ams. Un, pat ja saruna veidojās kā relaksēta pļāpā�ana, �ā vai tā no tās varēja izfiltrēt gana daudz vērtīgas informācijas. No īsām un lieti�ķām sarunām par cilvēku parasti neko daudz uzzināt nevarēja. Tās derēja vien tādā gadījumā, ja vajadzēja precīzi zināt, kur ob�jekts dodas, ar ko tiekas, ko patlaban dara.

Katra ierakstītā saruna aizņēma vienu rindiņu datora displejā. Krei�sajā pusē bija norādīts sarunas datums un laiks, tad tālruņa numurs, ienāko�ais vai izejo�ais zvans, bet labajā pusē sarunas ilgums.

Pulkvedis vispirms atlasīja trīs ilgākās sarunas divas ar Baibu, kurai Elizabete savulaik bija stāstījusi par pulkve�a peni, un vienu ar aizdomīgo numuru, kuru pulkvedis reiz jau bija ievērojis Elizabetes zvanu sarakstā. Tas piederēja kādam vīrietim, ar kuru Elizabete sarunājās krieviski.

�ī saruna uzreiz piesaistīja pulkve�a uzmanību.

Viņa bija piezvanījusi �im vīrietim uzreiz pēc tam, kad pulkvedis bija Elizabeti izlaidis no ma�īnas pēc �incidenta�. Tie�i saruna ar nepazīstamo vīrieti lika pulkvedim nosvīst un iedzert kārtīgu konjaka �ļuku.

Saruna bija �āda.

-�� Es izstājos, viss ir beidzies, es vairāk nepiedalos, pavēstīja Elizabete.

-�� Nomierinies, runā lēnāk, teica vīrietis.

-�� Viss, man pietiek, es vairāk nepiedalos, es vairāk nekad netuvo�os tam preteklim.

-�� Nomierinies, lūdzu. Paskaidro man, lūdzu, mierīgi, kas noticis.

-�� Kas noticis? Ļoti vienkār�i viņ� mani izvaroja, tu saproti, viņ� mani izvaroja!

-�� Kā izvaroja? Jūs ta�u darāt to divreiz nedēļā?

-�� Tu nesaproti, viņ� mani izvaroja, man ir vajadzīga ārsta palīdzība!

-�� Nomierinies�

-�� Es esmu mierīga, es tikai tev saku, es vairs ar to vīrieti nekontaktē�os, nekad, ar mani vairs nerēķinies, tas ir viss�

-�� Elizabete, vispirms mierīgi tiksim galā ar to, kas tagad jādara, tad domāsim, ko darīt tālāk. Kur tu tagad esi ? Tu teici, ka tev vajag ārstu. Es domāju, ka tev obligāti vajag aiziet pie ārsta. Pati aiziesi vai man aizbraukt pie tevis?

-�� Es visu varu pati, man neko nevajag�

-�� Kur tu tagad atrodies, es aizbrauk�u pie tevis un palīdzē�u.

-�� Nē, es negribu nevienu redzēt, es tikai gribēju tev pateikt, ka ar to mentu nekad vairs netik�os.

-�� Ja esi mājās, bū�u pēc stundas pie tevis.

-�� Nē, es nebū�u mājās.

-�� Klausies, meitene, tagad ieslēgties dzīvoklī un tupēt stundu du�ā un raudāt nav nekādas jēgas. No tā tev vieglāk nepaliks. Es aizbrauk�u pie tevis un aizvedī�u pie ārsta.

-�� Es nezinu� Nespēju saprast�

-�� Tev �odien bija jābūt pie viņa kabinetā. Biji ?

-Jā, tas notika kabinetā.

-�� Vai tu izdarīji visu, ko vajadzēja?

-Jā, izdarīju.

-�� Un tas notika pēc tam?

-Jā.

-�� Jau braucu pie tevis. Man vajadzēs tavas drebēs, neiemet tās veļas ma�īnā. Un gatavojies, mēs brauksim pie ārsta.

-�� Nolādēts, nelietis! Jā, laikam. Man tek asinis. Es asiņoju, es viņu tā ienīstu�

-�� Es jau braucu, gaidi mani.

-�� Man vajag iedzert, nopērc, lūdzu, kaut ko pa ceļam.

-�� Gaidi mani, es jau braucu.

Pulkvedis nervozi staigāja pa kabinetu �urpu turpu. Sī saruna bija ie�degusi visas sarkanās lampiņas, kādas vien bija viņa kontrolpanelī.

Vīrietis, ar kuru Elizabete bija runājusi, izturējās kā apmācīts opera�tīvais darbinieks. Viņa plāns bija skaidrs savākt lietiskos pierādījumus, apģērbu un aizgādāt Elizabeti pie ārsta, kur� fiksēs izvaro�anu un traumas. Dro�i vien dzīvoklī viņ� liks Elizabetei uzrakstīt iesniegumu policijai. Un viņ� neies uz parastu policijas iecirkni, kur pulkvedis agrāk vai vēlāk pratīs novirzīt iesniegumu sev lojāliem izmeklētājiem, kas pierādījumus pamanīsies pazaudēt un lietu izbeigt. Ja �āds iesniegums nonāks, piemē�ram, uz iek�lietu ministra galda, Satversmes aizsardzības birojā vai pie ģenerālprokurora, tad vai nu pulkve�a karjerai tiks pielikts trekns punkts, vai arī turpmāk viņam nāksies kalpot kādam, kur� viņu �anta�ēs.

Bet tas vēl nebija viss.

Ko Elizabetei vajadzēja izdarīt pulkve�a kabinetā un kāpēc viņa vis�pirmām kārtām zvanīja tie�i �im vīrietim, ne tikai lai pa�ēlotos, bet arī lai pateiktu �es izstājos, viss ir beidzies, es vairs nepiedalos�?

Situācija vedināja domāt par ko citu. Par apdraudējumu, kura apjomu viņ� vēl nevarēja saprast.

Pulkvedis sāka drud�aini pārmeklēt kabinetu. Atmiņā iznira iepazī�a�nās ar Elizabeti. Orālais sekss pirmajā vakarā ma�īnā pie Latvijas Bankas dienesta ieejas. Sekss Statoil benzīntankā, teātrī un baznīcā. Viņ� pūlējās atcerēties, kur Elizabete kabinetā bija sēdējusi, kā kustējusies, kam pieskā�rusies. Viņ� atcerējās Elizabetes ieradumu �ķirstīt dokumentus un ieska�tīties atvilktnēs.

Viņ� labi apzinājās, kas tagad jāatrod.

Pulkvedis meklēja noklausī�anās ierīces un kameras. Un viņ� tās atra�da. Vairākas. Vienu kameru uz stāvlampas kājas. Tā nemitīgi bija atra�dusies viņam teju vai acu priek�ā. Otra aiz viņa krēsla pie sienas. Pulkve�dis uzreiz saprata, ka �īs kameras ļāva lasīt uz galda eso�os dokumentus un redzēt, kas notiek datora ekrānā. Nākamo kameru viņ� atrada pie pretējās sienas. No tās acīmredzot pavērās pla�āks skats uz visu kabinetu. Kamera fiksēja pulkve�a apmeklētājus un apspriedes, kas norisa pie lielā galda. Vēl vienu kameru viņ� atrada pie plaukta atpūtas istabā. Kameras bija mazā�kas par sērkociņa galviņu. Tā bija vismodernākā aparatūra. Katrā kamerā iemontētais raidītājs varēja nosūtīt informāciju apmēram puskilometra attālumā. Svarīgi bija tas, ka �is raidītājs darbojās tikai da�as sekundes die�nā. Brīdī, kad kameru īpa�nieks piebremzēja ma�īnu pie policijas ēkas un aktivizēja datu pārraidī�anu.

Pulkvedis juta, ka viņa piere noraso aukstiem sviedriem. Tātad Eli�zabete bija spiedze, un viņas saimnieku rīcībā nu bija gana daudz video liecību un citu pierādījumu, lai notiesātu pulkvedi par izvaro�anu.

-�� Kas ir tas cilvēks, kas stāv aiz Elizabetes? pulkvedis izmisīgi domā�ja. Kuram gan bija savajadzējies viņu izspiegot, un kāds būs �ī cilvēka nākamais solis?

Pirmo reizi kop� Afganistānas pulkvedis sajuta neskaidrās bailes, kas liek ar skatienu pārbaudīt apkārtni, pēto�i ielūkoties pretimnācēju sejās, uzmanīgi ieklausīties skaņās sev visriņķī un ar nez kādu maņu sajust, ka tie�i patlaban kāds tevi ir paņēmis uz grauda.

Kaut kur kāds gatavoja uzbrukumu viņam. Kāds, kur� bija viltīgs un ne�ēlīgs, kāds, kura rīcībā bija vismodernākā tehnika, zinā�anas un cilvē�ki. Tikai kur� un kāpēc?

Saskaņā ar pastāvo�ajām instrukcijām par �ādu gadījumu, kad augsta policijas virsnieka kabinetā ir atrasta spiego�anas tehnika, būtu jāziņo Dro�ības policijai, jāatvēl kabinets sīkākai apskatei un pēc tam, vistica�māk, jāinformē arī Satversmes aizsardzības biroja Pretizlūko�anas noda�ļa, ta�u pulkvedis nevienam neziņoja.

Viņ� devās laukā no kabineta bez nevienas idejas par to, kas un kādā secībā tagad būtu jādara.

Pirmā ideja, protams, bija izgāzt durvis Elizabetes dzīvoklī, iebāzt vi�ņai pistoli pakaļā un piespiest izstāstīt visu, ko viņa zina. Tas pat būtu sagādājis pulkvedim baudu. Viņ� varētu izgāzt visas savas dusmas, pārbie�dēt meiteni līdz nāvei, piespiest viņu raudāt, ciest un lūgties �ēlastību. Un tomēr nē, tas būtu aplams gājiens. Kamēr nebija skaidrs, kas ir Elizabe�tes saimnieks, tā darīt nedrīkstēja. Iespējams, kāds tie�i vēlējās, lai pulk�vedis izdarītu �ādu kļūdu, iespējams, pie Elizabetes pulkvedi gaidītu vēl citas kameras, varbūt tur priek�ā jau būtu Satversmes aizsardzības biroja darbinieki. Nē, pie Elizabetes iet nedrīkstēja, bet pulkvedis nezināja, kā �ajā situācijā tikt pie skaidrības un kā rīkoties. Viņ� nolēma doties mājās.

57 .

Vilciens no Vestportas līdz Liverpūlei iet nedaudz mazāk par stundu. Tie�i 54 minūtes, ja gribam būt precīzi. Tomēr man �is brauciens likās vismaz tikpat ilgs kā starpkontinentālais pārlidojums. Un ne mazāk mo�ko�s. Biju paņēmusi līdzi mapi ar Mareka lietu, ko plānoju vilcienā vēlreiz pārlasīt. Ta�u manas domas atkal un atkal aizklīda citos virzienos, ne�ļaudamas koncentrēties uz piezīmēm, kuras biju izdarījusi terapijas laikā, strādājot ar zēnu.

Tikai tagad, kad lidma�īnas biļetes jau rezervētas un atpakaļceļa vairs nebija, es apjautu, kādu avantūru esmu uzsākusi. Pēc visa tā, kas ar mani bija noticis, un smagā darba, kuru biju pielikusi, lai atgrieztos vismaz kādā normālībā pēc graujo�ā Londonas skandāla, es atkal riskēju to visu sagraut. Turklāt �oreiz diezgan ekstravagantā veidā. Mans plāns, kas ie�sākumā bija licies diezgan loģisks un pa�saprotams, tagad aizvien vairāk sāka atgādināt kādu fantasmagorisku iedomu.

Protams, vienīgais veids, kā atrisināt Mareka noslēpumu, bija aizvest viņu tie�i uz to vietu, kuru zēns �ķita atceramies. Tas bija vienīgais risinā�jums, un tie�i tā bija rīkoju�ies visi tie psihoterapeiti, tostarp arī zinātnes aprindās pla�i pazīstami, kurus bija minējis Fērd�s tajā vakarā, kad pirmo reizi iepazīstināja mani ar iepriek�ējo dzīvju atmiņu fenomenu. Un tie�i tāpat biju rīkojusies arī es pati, strādājot ar princesi Ketrīnu. Ar katastro�fālām sekām sev un savai karjerai�

�Lūdzu, uzmanieties durvis aizveras,� no vagona skaļruņiem atska�nēja mehāniskā sievietes balsī izteiktais brīdinājums. Vilcienā bez manis bija vēl tikai da�i pasa�ieri divas pusaugu meitenes, kas dro�i vien devās uz Liverpūli papildināt savu garderobi pēdējā vasaras brīvlaika iepirk�a�nās tūrē. Kāds jauns vīrietis tum�i zilā �aketē klausījās iPod, ar kāju sitot līdzi ritmu. Viņam līdzās vecāks kungs, paslēpies aiz avīzes. Daily Mail.

Sprie�ot pēc virsraksta, kāda rokzvaigzne Londonā atkal bija pārdozējusi narkotikas. Nākamā pietura bija Sīforta. Vēl tikai pusceļ�. Es aizvēru acis un dziļi ieelpoju no satraukuma man iek�ā viss burbuļoja kā verdo�s ūdens tējkannā. Es sāku baidīties, vai nepiedzīvo�u panikas lēkmi, un jau pēc brī�a sajutu, kā pār muguru noslīd aukstu sviedru tērcīte. Nolādēts. Steig�us iebāzu roku kabatā un sa�ņaudzu plāksnīti ar mazajām rozā tab�letēm. To klātesamība vien mani nomierināja. Es pat izjutu atvieglojo�o efektu, kāds parasti pārņēma, iedzerot �īs zāles. Suģestijas spēks. Ja mēs mācētu to kontrolēt, nekādi medikamenti nebūtu vajadzīgi, atliktu tikai tos iztēloties, un ķermenis pats izstrādātu organismam vajadzīgās vielas. Galu galā tabletes un pulveri pa�i par sevi neko sniegt nespēja. Tie bija vien signāls smadzenēm, ķīmisks lūgums izdalīt trūksto�ās molekulas. Beigās vienmēr visu noteica smadzenes. Arī mūs pa�us.

Ja vien tur nebija vēl kas. Par ko es ne tuvu nebija dro�a.

Pat pieņemot, ka viss �is iepriek�ējo dzīvju atmiņu fenomens bija vien bērna smadzenēs radies apmāns, arī tad vienīgā iespējamā ārstnie�cība būtu nogādāt �o bērnu viņa iedomāto atmiņu vietā. Psihoterapijā �ādu paņēmienu pielietoja, strādājot ar daudzām diagnozēm. To dēvēja par konfrontāciju. Vienīgais veids, kā uzvarēt monstru, kur� dzīvo zem gultas, ir nostāties tam pretī aci pret aci. Viss biedējo�ais ir tikai tas, ko mēs iztēlojamies. Kad esam to vienreiz pieredzēju�i, tas vairs nespēj mūs biedēt. Varbūt sarūgtināt vai likt izvairīties, bet nekad no tiesas sabiedēt. Tie�i tādēļ vienīgās universālās cilvēku bailes ir no nāves to vienkār�i vēl neviens nav pieredzējis. Miru�ajiem nāves bailes vairs nav aktuālas.

�Vai tu gribētu kādreiz atgriezties tajā vietā, kur tu dzīvoji iepriek�?� es biju vaicājusi Marekam vienā no mūsu sesijām. Viņ� pavērās manī sa�vām tum�ajām acīm. Zēna melnie mati vienmēr kontrastēja ar viņa bāl�gano sejas ādu un pavisam nedaudz ieslīpajām mandeļu acīm. Kādu brīdi apdomājies, viņ� apstiprino�i pamāja ar galvu. �Es gribu satikt savu otru mammu,� viņ� teica. �Un tēti. Un brāli.� �ķiet, tas bija viens no garāka�jiem teikumiem, ko zēns jebkad bija izrunājis vienā paņēmienā.

�Vai tev nebūtu bail tur atgriezties?� prasīju.

Viņa tum�ās acis iepletās. Es ievēroju, kā sasprindzinās visa viņa ķer�meņa muskulatūra. Uz brīdi �ķita, ka zēnam pietrūkst elpas. Viņ� sāka strauji elpot caur muti, izmisīgi lūkodamies manī, kā lūgdams palīdzību.

�Marek,� es teicu, mēģinādama saglabāt mieru, kaut ari man pa�ai sirds sāka dauzīties neprātīgā tempā. �Marek, viss ir kārtībā. Nomierinies. Ievelc elpu, Marek.�

Viņ� pēk�ņi pieķērās ar abām rokām sev pie krūtīm, izdodams skaņu,

kas līdzinājās �ņāk�anai. ��___ ��

�Ko tu gribi pateikt, Marek?� es gandrīz vai iekliedzos, spējām bailēm sagrābjot mani. Bet bailēm no kā? Nolādētā neziņa..

Viņ� nespēja izrunāt vārdu, tikai atkārtoja �ņāco�o skaņu da�ādās vari�ācijās. S��au� S��ou� S��āā� Līdz pēk�ņi aprauti iekliedzās, un no zēna deguna sāka tecēt asinis. Es piesteidzos pie viņa un liku aizspiest abas nāsis. Gai�i sarkanās asinis pilēja starp zēna pirkstiem un kodīgi izcēlās uz viņa bālganās ādas. Izņēmusi aukstās kompreses no pirmās palīdzības aptieciņas, kas vienmēr atradās turpat uz mana rakstāmgalda, es uzliku vienu zēnam uz pieres un otru uz viņa pakau�a. Tad apķēru viņu un maigi �ūpoju, atkārtojot atkal un atkal: �Viss būs kārtībā, Marek. Viss būs labi.� Iepriek�ējās dzīves varēja nebūt reālas. �ķietamās atmiņas par tām va�rēja rasties kādu pagaidām nezināmu, bet izskaidrojamu procesu rezultā�tā. Tomēr �iem bērniem tās �ķita tikpat īstas kā jebkas cits viņu dzīvē. Un tas vien bija attaisnojums, lai tās uztverti nopietni. Tas bija pietiekams ie�mesls darīt visu iespējamo, lai nogādātu �os bērnus tajās vietās, kuras viņi �ķita atceramies. Pat ja tas neko nepierādīja, tomēr tās bija vienīgās zāles.

Liverpūles stacijā, kā alla�, valdīja neprātīga drūzma. Tikai tagad ap�jautu, cik ļoti biju paspējusi aprast ar Vestportas klusumu un mieru. Man apkārt ņudzinājās ļau�u bari visu vecumu, visu etnisko piederību un profesiju pārstāvji: klerki, panki, banku darbinieki, ielu muzikanti, ceļotā�ji, studenti, japāņu pensionāri, Austrumeiropas imigranti, poļu ielasmei�tas, tirdzniecības aģenti un narkomāni, kas lūdza, lai ieber kādu sīknaudu viņu tuk�ajās Makdonalda dzērienu glāzēs. Gaisā kā bi�u sanoņa vibrēja nepārtraukts troksnis, stacija pārtapa Bābeles tornī, kurā sajaucās visas planētas valodas un dialekti. No Ņūportas akcenta, kurā klaigāja bariņ� pui�eļu treniņtērpos, līdz suahili mēles klak�ķiem, kas nāca no puslokā sasēdu�as afrikāņu ģimenes. Ik pēc pāris soļiem man kāds uzgrūdās vai arī es uzgrūdos kādam citam. Atvainojiet, atvainojiet, skanēja nepārtrauktā drūzmas mantra. Uz brīdi likās, ka esmu atgriezusies Londonā. Tas ļāva sāpīgi skaidri saprast, cik ļoti man �ī visa bija pietrūcis. Troksnis. Pūlis.

Steiga. Lielpilsētas ritms. Es biju pilsētas meitene. Man patika �ķieta�mais haoss, kur� sevi slēpa dzel�ainu kārtību. Stacija varbūt atgādināja skudrupūzni, kuru ar lāpstām izvandīju�i ne�petni bērneļi, tomēr ikviens vilciens �eit pienāca un atgāja ar sekundes precizitāti. Ikviens pasa�ieris daudzgalvainajā pūlī patiesībā pārvietojās pa zināmu un stingri loģisku trajektoriju. Beigu beigās katrs nokļuva savā galamērķī. Provincē viss no�risa glu�i pretēji. Ārējs miers un kārtība. Bet zem tās apjukums un pro�cesi, kas vienkār�i plūst savā nodabā, nedodot nekādus mājienus, pie kā tie varētu novest.

Nams, kurā dzīvoja Mareks un abas sievietes, atradās vienā no Liver�pūles iek�pilsētas nabadzīgajiem rajoniem. Lai tur nokļūtu, man vajadzē�ja iziet cauri tunelim, kas veda zem milzīgā pilsētas tirgus pla�a. �Kundze, kundze, labākā manta,� mani tur apstāja tumsnējie arābi, mēģinot pie�vilkt pie kāda no stendiem. Es nodūru skatienu un ātrā solī devos viņiem garām, cenzdamās ar savu ķermeņa valodu dot nepārprotamu signālu: �Nē!� Tur varēja nopirkt visu kontrabandas sortimentu sākot ar vil�totām Nike kedām un tepat Liverpūles ķīnie�u kvartālā pa�ūtām Prada rokassomiņām un beidzot ar pirātiskajiem DVD un nelegālajām narkoti�kām. Nekas no tā visa mani tobrīd nespēja ieinteresēt.

Uzkāpusi atkal aug�ā, es attapos �aurā ieliņā, kurai abās pusēs rindojās vienādas baltas taisnstūrveida mājas ar nelielu zāles pleķīti durvju priek��ā. Citu no citas tās atdalīja drā�u �ogi, kuri vietām bija izgāzu�ies, bet citur sastiprināti kopā ar auklām vai izolācijas lenti. Gandrīz pie katras mājas varēja redzēt izmestu vecu sadzīves tehniku, salauztas mēbeles un ma�īnas bez riteņiem. Kop� valdība bija pieņēmusi likumu par lielo dabas nodokli, ko nācās maksāt, lai izvestu nederīgo tehniku, trūcīgākie rajoni bija burtiski apaugu�i ar salauztām veļasma�īnām, plītīm un citiem nede�rīgiem dzel�iem.

Uz trotuāra pāris mazu bērnu netīros futbola kreklos dauzīja bum�bu. Ieraudzīju�i mani, viņi mitējās un pavadīja mani aizdomīgiem skatie�niem. Es izņēmu no somiņas piezīmju grāmatiņu, kurā biju pierakstījusi Mareka adresi. Man vajadzēja 38. numuru. Tas atradās ielas tālākajā galā, kreisajā pusē.

Tuvojoties durvīm, es pēk�ņi apjautu, ka galīgi neesmu gatava �ai saru�nai. Ko gan es teik�u? Kā pamato�u visu �o neprātu? Es pavisam noteikti nedrīkstēju stāstīt visu. Bet man vajadzēja būt pietiekami atklātai, lai vēlāk mani neapvainotu melos. Un vēl ta�u pats galvenais jautājums, no kura es biju mēģinājusi izvairīties un pat nepieļaut �ādu domu. Ko es da�rī�u, ja Mareka māte man atteiks ?

�ādu variantu man bija pat bail iztēloties. Bet atkāpties jau bija par vēlu. Es pāris rei�u dziļi ieelpoju un nospiedu zvana pogu pie 38. numura. Zvans nedarbojās. Brīdi nogaidījusi, es piedauzīju pie durvīm.

�Vaļā,� no iek�puses atskanēja piesmakusi balss. Es pavēru durvis, un man degunā iesitās sastāvējies cigare�u dūmu un virtuves smaku aromāts. Laipni lūgta, daktere Redstona. Tava pirmā mājas vizīte.

58 .

Kukuļņem�ana nebija starp pulkve�a netikumiem. Viņ� varēja iesist padotajam vai aizturētajam, viņ� varēja piemest kādu pierādījumu vai ar draudiem un �antā�u saorganizēt vajadzīgu liecību, ja viņam likās, ka tas ir taisnīgi un pareizi, vai, glu�i pretēji, �pazaudēt� pierādījumus, ja �ķita, ka �oreiz apsūdzētais nav pelnījis sēdēt cietumā, ta�u viņ� nekad neņēma kukuļus. Viņ� to uzskatīja zem sava goda. Da�i viņu par to cienīja, citi tāpēc baidījās, dēvēja par neprognozējamu un stūrgalvīgu.

Tāpēc sadzīves apstākļi pulkvedim bija ļoti pieticīgi. Daudz pieticīgā�ki nekā da�am viņa padotajam. Labi, ka pienācās dienesta ma�īna, nebija jālauza galva par benzīnu, arī telefonu un formu apmaksāja valsts. Pulk�vedim bērnu nebija, viņ� dzīvoja viens un prata neiekulties parādos.

Viņa dzīvoklis atradās nolaistas padomju laikos būvētas daudzdzīvok�ļu mājas septītajā stāvā. Ēkas ieejas durvis varēja atvērt ar �etrciparu dur�vju kodu. Septītajā stāvā gaiteņus, kas veda uz �etriem dzīvokļiem, no�robe�oja deviņdesmito gadu noziedzības uzplūdu laikos ierīkotas restes. Lai nokļūtu dzīvoklī, vispirms vajadzēja atslēgt restes un tikai pēc tam, nonākot nelielā koridorītī, dzīvokļa durvis. Kaimiņi alla� zināja, kad citi pārnāk mājās, jo grabinā�anās ar atslēgu sai�ķiem un restotajām durvīm lieliski bija dzirdama dzīvokļos. Pulkve�a dzīvoklī signalizācijas nebija. Viņ� atteicās maksāt par �ādu greznību, jo pulkvedim likās, ka pietiekami dro�i ir tāpat, bet pats galvenais ko gan te zagt? Pusi no dzīvojamās istabas aizņēma gludināmais dēlis, uz grīdas stāvēja vecs televizors, uz rakstāmgalda lēts dators, stūrī dīvāns, kuru jau sen būtu vajadzējis pārvilkt ar jaunu audumu. Nekā vērtīga, kas spētu iekārdināt zagļus.

Pa ceļam uz mājām pulkvedis bija nopircis rupjmaizi, ātri pagatavo�jamos pelēkos zirņus cūku taukos lētu un ļoti barojo�u latvie�u ēdie�nu un litrīgu viskija Grant pudeli. Viņ� zināja, ka bez alkohola �ovakar neizdosies aizmigt. Ne tikai gadiem veidotā karjera, bet ari visa dzīve pēk�ņi bija apdraudēta. Kāds bija pulkvedi ievilinājis lamatās un tagad dro�i vien �anta�ēs. Biedējo�ākais �ķita tas, ka ienaidnieks bija nezināms. Pulkvedim nebija ne mazākās nojausmas, kur� un kāpēc būtu varējis to izdarīt.

Noguru�a cilvēka nesteidzībā pulkvedis aizslēdza durvis no iek�puses, priek�namā novilka kurpes un �aketi un devās uz virtuvi, lai noliktu rupj�maizi, zirņus un viskija pudeli.

Vēlāk pulkvedis atcerēsies, ka līdz pat �im mirklim viņ� nebija jutis pilnīgi nekā aizdomīga. Gan restoto durvju, gan dzīvokļa atslēgas bija neskartas un darbojās nevainojami. Arī dzīvoklī itin nekas neliecināja, ka te kāds būtu bijis. Viss izskatījās kā alla�, un tomēr līdz virtuvei pulkvedis netika.

Uz virtuves sliek�ņa pulkvedi sagaidīja spēcīgs elektro�oka trieciens. Tik stiprs, ka likās sirds eksplodēs. Pulkve�a ķermenis nekontrolēti raustījās krampjos. Viņ� nokrita uz grīdas, cīnīdamies pēc elpas. Vairāk par fizisko �oku pulkvedi satrieca doma, cik neticams ir viss notieko�ais, ta�u domāt viņam neļāva, jo no mugurpuses kāds uzmauca pulkvedim galvā tum�u brezenta maisu.

Pat raustoties konvulsijās, pulkvedis saprata, ka maisa galā iestrādāta pirksta resnuma virve, kas apņēma viņa kaklu un padarīja �ņaug�anu īpa�i ērtu. Uzbrucēji bija vismaz trīs, varbūt pat �etri. Kamēr elektro�oka ie�darbība vēl nebija beigusies, viņiem izdevās apgriezt pulkvedi uz vēdera. Kāds izlauza pulkve�a roku pleca locītavā tā, lai liegtu viņam jebkādas cerības piecelties un pretoties. Pulkvedis dro�i vien nespētu izrauties no �āda tvēriena arī tad, ja nebūtu elektro�oka, galvā uzmauktā maisa un vir�ves, kuru cits uzbrucējs jau bija savilcis ap viņa kaklu. Patlaban pulkvedim nebija itin nekādu iespēju atbrīvoties. Viņam atlika vien taupīt spēkus un gaidīt, cerot, ka uzbrucējiem zudīs modrība un viņi pieļaus kādu kļūdu.

Pulkvedim nebija bail. Ja gribētu nogalināt, būtu jau nogalināju�i, �ie grib kaut ko citu, viņ� domāja.

Kur� uzdro�inājies uzbrukt kriminālpolicijas priek�nieka vietniekam? Kā tas vispār iespējams?! �is jautājums pulsēja pulkve�a galvā pat stiprāk nekā doma par atbrīvo�anos.

Uzbrucēji uzlika viņam rokudzel�us. Nenoņemot maisu no galvas, tikai atlai�ot sa�ņaugto virvi, viņi nosedinaja pulkvedi virtuve uz krēsla. Nekādas kļūdas viņi nepieļāva.

Runāja tikai viens no uzbrucējiem krievu valodā, mierīgā, lieti�ķā balsī, kurā tomēr varēja sajust ar varu apveltīta cilvēka intonācijas.

-�� Mēs atnācām, lai jums palīdzētu, pulkve�a kungs. Jūs dro�i vien ta�gad lauzāt galvu, kas lika jūsu kabinetā uzstādīt kameras un kas tagad ir savācis pierādījumus, kuri ļautu jūs acumirklī apsūdzēt izvaro�anā. Bet pats svarīgākais ko �is cilvēks tagad darīs? Izliks to visu internetā? No�dos prokuratūrai? Jūs ta�u par to domājat, pulkvedi, vai ne? Neatbildiet. Tad lūk, mēs ieradāmies, lai jūs nomierinātu. Materiāli ir pie mums, un tie tie�ām jums nav diez ko glaimojo�i, ta�u mēs ar tiem neko nedarīsim. Vienkār�i noglabāsim. Iespējams, nekad nepienāks brīdis, kad tos vaja�dzēs celt dienas gaismā. Mēs nevēlam jums ļaunu. Mums nevajag, lai jums rastos kādas problēmas.

No jums mēs tagad gaidām tikai vienu dzīvojiet un strādājiet tālāk, kā ierasts. Nekādā gadījumā nemainiet darbu. Tāpat lieki būtu kādam ziņot par �o incidentu. Ar meiteni vairs nevajag kontaktēties. Viss. Re�dziet, cik es esmu labs onkulis. Ja kādreiz dzīvē mums kaut ko no jums ievajadzēsies, jūs uzmeklēs cilvēks, sakot, ka viņ� nāk no labā onkuļa. Tad esiet arī jūs labiņ�. Patīkamu vakaru.

Pulkvedis sajuta pēk�ņu adatas dūrienu bicepsā.

Atguvās pulkvedis jau savā gultā. Nebija ne maisa, ne rokudzcl�u. Pulkstenis rādīja pus�etri no rīta, un ļoti gribējās dzert.

Virtuvē uz galda atradās burciņa ar pelēkajiem zirņiem cūku taukos, rupjmaizes klaips un litrīga viskija Grant pudele.

59 .

Es paspēru soli pāri mājas slieksnim. Skatam pavērās koridors, pilns ar izmētātām drēbēm, tuk�ām picas kastēm, zābakiem un bērnu kedām. Izbalēju�ās tapetes vietām bija atlīmēju�ās, pie griestiem karājās vientuļa, vārga spuldzīte bez kupola. Pa durvīm koridora pretējā galā pabāzās gal�va ar uztītiem matu ruļļiem, kurā es pazinu D�ekiju Mareka vecomāti.

�Nāciet iek�ā. Mēs nupat kā piecēlāmies,� viņa teica un pēc mirkļa piebilda: �Atvainojiet par nekārtību, dakter. Nav bijis laika, sakopt.� Es uzmetu acis savam rokaspulkstenim tas rādīja ceturksni uz divpadsmi�tiem. Parasti �ajā laikā es jau gatavojos ieturēt len�u.

�Man �ēl, ka nevarēju jūs laicīgāk pabrīdināt,� sacīju, pārdomādama, vai ir vērts vilkt nost apavus. Izlēmusi, ka no tā lielas jēgas nebūs, ar visu virsjaku devos norādītajā virzienā. Tā izrādījās dzīvojamā istaba. Tāpat kā koridorā, arī �eit uz zemes bija sakrājusies vesela kārta arheoloģisko liecību par pēdējās dienās vai pat nedēļās ēsto, dzerto un valkāto. No mē�belēm �eit bija vien tum�i zaļgans dīvāns un �urnālgaldiņ�, nokrāmēts ar slavenību dzīves tabloīdiem. Uz dīvāna, joprojām ģērbusies naktskreklā, sēdēja Mareka māte un apātisku skatienu vērās televizorā pie istabas pre�tējās sienas. Rokā viņai bija cigarete, kuru jaunā sieviete laiku pa laikam nobirdināja tuk�ā alus bund�iņā turpat uz �urnālgaldiņa.

�Labrīt, Keita,� apsveicinājos ar entuziasmu, kā ieradusies ciemos pie sen neredzētas labākās draudzenes. Tomēr Keita tikai garlaikoti pacēla acis, kaut ko nesaprotamu nomurmināja un atkal pievērsās televizoram. Tur tobrīd rādīja sarunu �ovu, kurā divas sievietes pilnā rīklē kliedza vie�nu uz otru, kamēr auditorija atzinīgi māja ar galvu un aplaudēja.

�Varu jums uztaisīt tēju vai kafiju,� D�ekija piedāvāja.

�Nē, nē, paldies. Labāk uzreiz ķeramies pie lietas. Gribu jums pastās�tīt, kādēļ esmu �eit ieradusies.�

�Kā jums labāk patīk.� D�ckija apsēdās uz dīvāna blakus savai meitai, kura joprojām neizrādīja nekādu interesi par manu vizīti. �Es pieņemu, ka jūs �eit esat Mareka dēļ. Bet puika tagad nav uz vietas. Kaut kur dauzās pa āru.�

�Tas nekas man patiesībā vajadzēja aprunāties tie�i ar jums.� Es jutos atvieglota, ka Mareks �obrīd atradās kur citur. Manī nebija pārliecības, vai vēlos zēnu sastapt �eit. Doma par to, ka �ī nolaistā, netīrā vieta bija vienīgais, ko viņ� pazina ar vārdu �mājas�, uzdzina man �ausmas.

�Esmu ar Mareku strādājusi gandrīz divus mēne�us,� es iesāku, mē�ģinādama ieturēt pēc iespējas profesionālāku toni. �Un �obrīd mēs te�rapijā esam nonāku�i noslēguma fāzē. Mums kopā ir jāpieņem svarīgs lēmums.�

�Tad jūs beidzot esat noskaidrojusi, kas viņam par slimību?� D�ekija mani pārtrauca pusvārdā. Es centos neizrādīt nepatiku par viņas rupjo izturē�anos.

�D�ekij, �ādos gadījumos slimības diagnoze un arī ārstē�ana nekad nav vienkār�s process. Ja runājam par novirzēm, kas saistītas ar cilvēka un jo īpa�i bērna psihi, mēs diem�ēl ne vienmēr varam novilkt skaidras līnijas��

�Dakter, izbeidziet, lūdzu, savu profesionālo �argonu. Divi mēne�i ir pietiekami ilgs laiks, lai jūs to puiku būtu izārstējusi. Vai jūs vismaz varat pateikt, kas viņam par vainu?�

Vairāk par D�ekijas rupjību mani pārsteidza Keitas uzvedība. Viņa joprojām lūkojās ekrānā, it kā �ī saruna uz viņu neattiektos. Tas gan nebi�ja nekas neparasts. Meitenes, kuras bija spiestas laist pasaulē bērnu agrīnā vecumā, bie�i vien nespēja aptvert �ī notikuma būtību. Viņu smadzenes nebija pietiekami nobriedu�as, lai pieņemtu mātes lomu, tādēļ viņas to vienkār�i izstūma bezapziņā. Tādos gadījumos noliegums un pat atteik��anās rūpēties par bērnu bija ierasta parādība. Es ļoti cerēju, ka tas tomēr nebūs Keitas gadījums. Lai mans plāns izdotos, man bija ārkārtīgi svarīga viņas līdzdalība.

�Vienkār�iem vārdiem runājot, Marekam ir konstatēts sindroms, kuru dēvē par neīstām atmiņām.�

�Ko jūs ar to domājat kā atmiņas var būt neīstas?�

�Tā mēs saucam stāvokli, kad pacients atceras zināmus notikumus vai lietas kā savas pagātnes sastāvdaļu. Tomēr realitātē �o informāciju viņ� ieguvis kādā citā veidā, un tam ar viņu pa�u nav nekādas saistības.�

�Es vienalga īsti nesaprotu,� D�ekija papurināja galvu. Keita joprojām bija izslēgusi sevi no mūsu sarunas.

�Vienkār�s piemērs ir stāsti, kurus mēs esam dzirdēju�i bērnībā no saviem vecākiem. Un vēlāk, kļūstot vecākiem, mums �ķiet, ka pa�i esam biju�i to līdzdalībnieki. Reizēm atmiņa saglabā tik spilgtas stāstījuma de�taļas, ka apziņa to iztulko kā pa�as pieredzētu.�

�Un kā tas attiecas uz Mareku? Viņam ta�u problēma bija ar runā�a�nu, ne jau ar kaut kādiem stāstiem.�

�Manuprāt, viņ� cie� tie�i no neīsto atmiņu sindroma. Bet valodas trū�kums, kuru mēs sākumā uzskatījām par selektīvo mutismu, patiesībā ir ti�kai sekundāras sekas. Iespējams, viņ� pastāvīgi saņēma nosodījumu par to vien, ka skaļi izteica vārdos savas atmiņas. Tādēļ smadzenes deva signālu kavēt runas centru darbību. Tas ir primitīvs aizsargmehānisms zemap�ziņa atslēdz tās darbības, kuras potenciāli var izraisīt sāpes vai apdraudē�jumu. Bērniem �is process var izpausties īpa�i spilgti.�

Tas, ko es teicu, nebija glu�i taisnība. Un es pavisam noteikti cerēju, ka �ī versija nav patiesa. Man gribējās ticēt, ka Mareka atmiņām tomēr ir kāda saikne ar realitāti. Lai cik arī savāda un netverama, bet tomēr saikne ar pasauli, kuru zēns nevarēja pazīt citādi, kā vien pats kādreiz būdams daļa no tās. Tomēr neko tādu es, protams, nevarēju teikt �īm abām Liver�pūles sievietēm. Nemaz nerunājot par to, ka izklāstītu viņām iepriek�ējo dzīvju hipotēzi. Tā būtu es, kas no �ejienes pa taisno dotos uz ārstniecības iestādi. D�ekija par to parūpētos viņas indīgi aizdomīgais skatiens to skaidri apliecināja.

�Labi, labi, lai nu kas tas būtu,� viņa pēk�ņi kļuva nepacietīga. �Ja jūs zināt, kas tas ir, tad jau jūs to tagad varat izārstēt! Un lieta beigta, vai ne, daktere Redstona?� Veidā, kā viņa izrunāja manu vārdu, jautās kas der�dzīgi izsmējīgs.

�Gandrīz tā arī ir, D�ekij,� es atbildēju, cenzdamās ignorēt viņas izai�cino�o toni. ��ādos gadījumos ir paredzēta īpa�a terapijas metode. Tā ir salīdzino�i vienkār�a un arī efektīva.�

�Un kas tā būtu? Es ceru, ka tās nav kādas kārtējās brīnumzāles, kas maksās tik daudz, ka mums būs jāstāv uz ielas ubagojot.�

�Nē, nē, tic nav medikamenti,� es jutu, ka ilgi vairs nespē�u izturēt �īs aprobe�otās sievietes dzēlību. Nevajadzēja par �īs sarunas norises vietu iz�vēlēties viņas teritoriju. Manā birojā viņa būtu spiesta izturēties kaut ne�daudz pieklājīgāk. �Terapijas metode paredz pacientam doties uz vietu, kuru viņ� liekas atceramies. Tur, konfrontējot atmiņas ar reālo situāciju, noteiktos smadzeņu centros rodas skaidrība. Pacients apjau�, ka �īs atmi�ņas bija tikai viņa iztēles auglis, un tās vairs viņu nenomoka.�

�Bet uz kuru vietu tad viņam būtu jādodas ? Tas puika ta�u neko neru�nā, kā mēs varam zināt, ko viņ� tur atceras.�

�Mūsu terapija �ajā ziņā bija diezgan veiksmīga. Man izdevās visai pre�cīzi noskaidrot vietu, kas figurē Mareka atmiņās.�

�Un tā būtu?� D�ekija paliecās uz priek�u. Viņas acīs aizdomīga ne�ticība mijās ar neslēptu ziņkāri. Keitas sejas izteiksmē joprojām nebija izmaiņu apātiska un garlaikota.

�Tā ir vieta, uz kuru viņ� bija gribējis doties ar autobusu. Tajā reizē, kad viņ� mēģināja aizbēgt no mājām.�

D�ekija atlaidās pret dīvāna malu, izdodama vil�anās pilnu nopūtu. �Nu, tie ir kaut kādi hokusi pokusi. Ne viņ� zināja, kas tas par autobusu, nekā. Ielēca pirmajā, kas gadījās.�

�Man ir pamats domāt, ka glu�i tik vienkār�i tas nav. Terapijas laikā atklājās��

�Ziniet ko pie velna visu to jūsu terapiju. �is ir labākais, ko jūs varē�jāt izdomāt pa visiem diviem mēne�iem?� Sieviete piecēlās kājās un ieska�tījās man acīs. Viņa dzīvē bija daudz pieredzējusi, vairāk, nekā būtu gribē�jusi, no Liverpūles netīrākajām ielām līdz piegulētājiem, kas dzērumā metu�i viņai ar saplēstām pudelēm. Viņa negatavojās piekāpties kādai pārgudrai terapeitei, pat ja tā būtu nākusi no presti�ākās Londonas klī�nikas. Viņa pati zināja, kā audzināt savus bērnus, un to nu viņai neviens nevarēja pārmest.

�Ziniet ko? Ne velti viņi jūs izmeta no tās Londonas slimnīcas, dakte�re Redstona.�

�D�ekij�� es jutu, kā man sejā sakāpj sārtums. �Lūdzu, neesiet nepie�klājīga. Es tikai vēlos palīdzēt Marekam.�

�Nevajag man jūsu palīdzību. Jau daudz esat tādi kā jūs palīdzēju�i. Paldies, iztiksim! Ja nevarat to puiku izārstēt, tad pa�as tiksim galā.�

�Tā varbūt ir vienīgā iespēja palīdzēt Marekam. Citādi viņam �ī pro�blēma vilksies līdzi visu atliku�o mū�u. Un runas defekti var tikai pastip�rināties. Zēns var palikt pavisam mēms vai to jūs vēlaties?�

Pēk�ņi Keita, kas visu �o laiku bija apātiski vērusies televizorā, pagrie�zās uz manu pusi.

�Dakter, uz kurieni mums viņ� būtu jāved, lai palīdzētu?� viņa prasīja.

Meitenes iejauk�anās sarunā pārsteidza ne tikai mani, bet arī viņas māti. Brīdi mēs abas, drusku apjuku�as, klusējām. D�ekija pirmā atguva savas pozīcijas. �Paklausies, tu vispār labāk paklusē. Ko tu vari zināt?� �Bet Mareks ir mans bērns!� Keitas balss izskanēja gandrīz kā lūdzo�i �uksti.

�Tavs bērns, redzies,� D�ekija viņu izmēdīja. �Tu daudz par savu bēr�nu vari parūpēties, jā? Viss uz maniem pleciem uzgrūsts. Un tagad mācīs man, ko ar viņu darīt. Kas par to visu maksās, lai to stulbiķi vadātu apkārt pa pasauli ? Par to tu esi padomājusi ?�

�Nē, nē, ne par kādu maksu tur nav runas,� es izmisīgi iejaucos viņu strīdā. �Par to samaksās� par to samaksās pa�valdība. Visa �ī terapija ir valsts apmaksāta.�

Mani meli neizklausījās pārāk pārliecino�i. Man, protams, nebija tiesī�bu melot. Bet citas iespējas nebija. Es nevarēju teikt, ka pati esmu apmak�sājusi Mareka biļeti. Bet nevarēju arī apgalvot ko citu, jo jutu, ka pretējā gadījumā es vispār nepavirzī�os uz priek�u �ajā strīdā. Meli ir kā sprinta skrējēji, kamēr patiesība ir gargabala maratons tomēr �ajā brīdī man svarīgs bija katrs solis, arī pats īsākais.

�Pa�valdība ir pie�ķīrusi biļetes, lai Mareku kopā ar vienu no jums aiz�vestu uz to vietu, kuru viņ� it kā atceras. Tāpat ir arī apmaksāta viesnīca un ēdienreizes. Uzskatiet, ka tas ir kā neliels atvaļinājums uz valsts rēķi�na.� Patiesībā par to visu bija samaksājusi Megija no manas kredītkartes. Bet manu algu maksāja pa�valdības kase, tātad vismaz teorētiski melos bija kāda daļa patiesības.

�Tad jūs par tādām mūs uzskatāt? Jūs domājat, ka mēs tikai meklē�jam iespēju padzīvot uz valsts rēķina?� D�ekijas acīs iedegās neslēpts nik�nums. �Viss, pietiek. Es jau zināju, ka �itas labi nebeigsies. No Londonas izmesta, bet atbrauc pie mums un sāk visus mācīt. Tagad mums atvaļinā�jumu uz valsts rēķina do�ot. Viss, beigusies jums izklaide. Mareks vairāk pie jums ne soli nespers.�

�Bet mam, viņa var palīdzēt Marekam. Citas iespējas viņam nebūs!� iekliedzās Keita. D�ekija pagriezās pret viņu un bez vilcinā�anās iecirta pļauku meitai. �Aizveries! Tevis dēļ vispār visas �itās problēmas sākās,� viņa kliedza.

Keita satvēra iepļaukāto vaigu ar vienu roku, ar otru pagrāba no gal�diņa savu cigare�u paciņu un izsteidzās no istabas. Pēc brī�a no koridora atskanēja apslāpēti �ņuksti.

�Redziet, ko jūs esat izdarījusi. Tagad jūtaties laimīga, ja? Daktere Redstona�� D�ekija pavērās manā virzienā, pilna apņēmības iepļaukāt arī mani, ja būs nepiecie�ams.

Galvā �audījās tūksto� domu. Neizsakāma vil�anās par �o tik�anos. Bailes, gandrīz vai paniskas bailes, ka mana iecere būs piedzīvojusi tik triviālu sakāvi. Un neizbēgamā apjausma, ka esmu pazaudējusi iespēju strādāt ar Mareku uz visiem laikiem. Bet kopā ar to arī visu savu karjeru un iespēju kādreiz atgriezties Londonā. Galu galā tās bija glu�i vienkār��as bailes, ka D�ekija tūliņ metīsies man virsū. No viņas uzvedības bija skaidrs, ka sieviete cie� no kādiem psihiskiem traucējumiem, bet �is nebi�ja īstais brīdis diagnozes skaidro�anai.

�Ko jūs vēl gaidāt?� viņa turpināja kliegt. �Varbūt vēl kaut ko man piedāvāsiet uz valsts rēķina?�

Es pagriezos un steig�us devos laukā pa durvīm. �eit viss bija zaudēts.

60 .

Sapulci par Kristīnes un nu jau arī Mak�a slepkavības izmeklē�anas gaitu pulkvedis bija nolicis piecos vakarā. Pēc uzbrukuma viņ� bija stipri piedzēries un nākamajā dienā pirmo reizi visas savas karjeras laikā vien�kār�i neieradās darbā, neko nevienam nepaskaidrojis. Viņam sāpēja uz�brucēju same�ģītais plecs, ta�u fiziskās sajūtas bija nieks salīdzinājumā ar demoralizējo�o efektu, kādu uzbrukums bija atstājis uz pulkvedi. Viņ� jutās bezspēcīgs, dezorientēts un vīlies. Ko lai tagad iesāk? Kāda vispār jēga jebkādām pulkve�a aktivitātēm, ja visviens beigu galā labais onkulis noteiks, ko un kā viņam darīt. Pulkvedis pūlējās izvairīties no �ādām do�mām. Visiedarbīgākais līdzeklis pret domā�anu ir alkohols, tāpēc pulkve�dis bez liekas �aubī�anās bija atkorķējis viskija pudeli.

Nekādi uzmanības vērti jaunumi sapulcē neizskanēja, tāpēc pulkvedis klusībā apcerēja savas ķibeles.

Pulkvedim nebija nekādu �aubu par to, ka viņam bija uzbruku�i tie pa�i cilvēki, kas atbildīgi par Kristīnes un Mak�a noslepkavo�anu, un viņ� bija pārliecināts, ka �ie cilvēki vai nu ir, vai savulaik biju�i saistīti ar kādu specdienestu. Uz �ādām domām pulkvedi uzvedināja smalki izplānotās un perfekti realizētās slepkavības, un uzbrukums viņam pa�am pārliecību tikai nostiprināja. Tik pārdro�i un tai pa�ā laikā precīzi spēj darboties ti�kai profesionāļi, kuri gadiem trenēju�ies, apguvu�i pieredzi un kuru meis�tarību slīpēju�i augsti kvalificēti vadītāji.

Parasti noziedznieki ne uz ko tamlīdzīgu nav spējīgi. Laupītājs no�zieguma izdarī�anas laikā nervozē ne mazāk kā upuris, tāpēc viņ� bie�i mēdz nepamanīt to, kas acu priek�ā, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, aiz�mirst nozieguma vietā apģērba gabalus vai kādas citas lietas, nepamana novēro�anas kameras vai lieciniekus, bet, ja ari pamana, sāk rīkoties pa�galam neloģiski. Reizēm tie�i otrādi noziedznieki rīkojas nepamato�ti pārdro�i. Bezjēdzīgi riskē. Viņi izjūt adrenalīna eksploziju situācijā, kurai viņi nav īsti sagatavoju�ies. Bie�i upuris tiek nogalināts vai smagi savainots nevis tāpēc, ka laupītājs ieplānojis slepkavību, bet gan tāpēc, ka tas nespēj valdīt pār sevi, kontrolēt savas domas, bailes un agresiju. Turklāt noziedznieki parasti ne tuvu nav pa�i gudrākie cilvēki, arī viņu redzesloks mēdz būt visai �aurs, bet zinā�anas trūcīgas. Stresa situācijā viņu spriestspēja vēl vairāk pavājinās, tāpēc lielākoties �ādus noziedznie�kus nav grūti notvert.

Cilvēki, kuri uzbruka pulkvedim, bija pavisam citādi. Viņiem viss bija nevainojami izplānots, viņi apzinājās, ko dara, un izdarīja to ātri, savstar�pēji saskaņoti un bez liekām emocijām. Viņi pilnībā kontrolēja situāciju, tāpēc bija tik mierīgi un pa�pārliecināti. Tie nebija nekādi bandīti no ie�las. Par to liecināja arī fakts, ka slepkavības izdarīja augsta līmeņa snaipe�ri, kuri nozieguma vietā atstāja iero�us, kas melnajā tirgū maksāja veselu bagātību. �ādi profesionāļi bija atrodami vai nu kādas valsts specdienestā, vai krievu oligarhu privātajās armijās, vai� Bija vēl viena iespēja, par kuru pulkvedim vismazāk gribējās domāt. Latvijā gan varētu sameklēt da�us cilvēkus, kuri būtu uz ko tādu spējīgi, ta�u viņi nekad līdz �im nebija no�darboju�ies ar pasūtījuma slepkavībām.

Kameras, kuras pulkvedis atrada savā kabinetā, bija mūsdienīgas un dārgas. Tie�i tāda kamera pēc Kristīnes slepkavības tika atrasta arī �apiro dzīvoklī.

Nāksies doties vizītē pie Kirgīza, prātoja pulkvedis, un �ī doma viņu nebūt neiepriecināja.

Viena lieta bija skaidra ja izdosies atklāt, kas noslepkavoja Kristīni un Maksi, pulkvedis uzzinās arī to, kas ir labais onkulis, kur� tik uzskatā�mi nodemonstrēja, ka viņa rīkojumus turpmāk vēlams izpildīt.

Pulkve�a pārdomas pārtrauca kāds teikums apspriedē. Ziņoja viens no Reinika atsūtītajiem Dro�ības policijas virsniekiem.

-�� Krievu ra�ojuma snaipera �auteni Винторез, kā jūs jau pareizi bijāt paredzējis, pulkvedi, mēs atradām Rīgas kuģubūvētavas metinātāja Alek�sandra Osmu�kina dzīvoklī divsimt metrus no vietas, kur tika sa�auts Maksis. Pareizāk sakot, pilsonis Osmu�kins pats to atrada savā virtuvē uz galda, kad vakarā pārnāca no darba. Noziedznieks bija iekļuvis Osmu�kina dzīvoklī, kad tas jau bija devies uz darbu, un no turienes izdarījis �āvienu. Pagaidām mums nav izdevies noskaidrot, kā snaiperis iekļuva dzīvoklī un vai Osmu�kins ir kādā veidā saistīts ar slepkavību.

-�� Nav viņ� nekā saistīts, pulkvedis norūca zem deguna, acīmredza�mi garlaikots un neapmierināts.

Pēc brī�a pamanot, ka apkārtējie gaida kādu sīkāku paskaidrojumu, pulkvedis turpināja tonī, kas vēstīja, ka viņ� uzskata visus sanāku�os par pilnīgiem idiotiem.

-�� Nospēra Osmu�kinam dzīvokļa atslēgu, uztaisīja dublikātu un viss. Signalizācijas dro�i vien nebija, jo dzīvoklī tāpat nav ko ņemt. Viss vienkār�i.

-�� Kā viņi nozaga to atslēgu? kāds ievaicājās.

-�� Nezinu, kā nozaga. Mauku piesūtīja, tā paņēma mutē stulbajam me�tinātājam un nofotografēja atslēgas. Cik tur tā darba? Nezinu, meklējiet, noskaidrojiet.

Vanags un pārējie sapulces dalībnieki ar cieņu vērās pulkvedī. Viņa in�telekts un spēja vienā rāvienā atrisināt sare�ģītu mīklu, ap kuru viņi būtu ņēmu�ies daudzas stundas, visos raisīja apbrīnu. Tādam priek�niekam var arī piedod, ja viņ� lāgiem kļūst nelaipns vai skarbs. Neviens, protams, nenojauta, ka pulkvedis �o mīklu ir atminējis sakarā ar ielau�anos viņa dzīvoklī. Pats par sevi saprotams, ka tā bija Elizabete, kura sagādāja uz�brucējiem pulkve�a dzīvokļa atslēgas.

Labais onkulis, labais onkulis, pie sevis domāja pulkvedis. Kad atradī��u labo onkuli, tas vienkār�i pavēstīs, ka viņu nedrīkst aiztikt, citādi ma�nai karjerai krusts pāri. Kāda gan jēga vispār viņu meklēt? Varbūt tomēr ir jēga? Zaudē nevis tas, kur� ir nokritis, zaudē tas, kur� atsakās celties kājās. Pulkvedis atcerējās �o sava boksa trenera iemīļoto teicienu. Nē, viņ� tik vienkār�i vis nepadosies. Tas nekas, ka labais onkulis bija viņu nostie�pis gar�ļaukus uz grīdas viņa pa�a virtuvē, tas nekas, ka onkulis bija soli priek�ā. Es nepado�os, domāja pulkvedis, es viņu atradī�u, kaut vai tikai tāpēc, lai noskaidrotu, kas viņ� ir.

Jāiedzer, jāuzlāpās.

-�� Punkts, pietiek, visi brīvi, viņ� nokomandēja.

Kaut kur plauktā vēl vajadzēja būt konjakam.

61 .

Aiz vilciena loga cita pēc citas zibēja tās pa�as pieturas, kurām biju braukusi garām vēl pirms stundas. Tikai �oreiz tās rindojās pretējā secī�bā. Liverpūles centrālā, Sendhila, Benkhola, Sl�ora līdz pat Vestportai. Es gan nevienu no tām nemanīju. Pār manu seju ritēja nevaldāma asaru straume, un tā bija tīrā veiksme, ka �ajā laikā uz Vestportu devās vien re�tais pasa�ieris. Kaut arī tobrīd es nebūtu likusies ne zinis pat par veselu ļau�u pūli. Tās bija izmisuma asaras. Pilnas ar niknu bezspēcību.

Jau Liverpūlē biju iedzērusi vienu no savām rozā tabletēm, bet �ķi�ta �oreiz tās vilcinājās sniegt savu ķīmiskā mierinājuma apskāvienu. Es izkāpu no vilciena Vcstportas stacijā tikpat no�ēlojamā stāvoklī kā iekā�pusi. Jutos sagrauta un bez mazākās idejas, ko iesākt tālāk. Galvu nodū�rusi, devos uz pludmales pusi. Paisuma dzīta, jūra bija pienākusi pavisam tuvu klāt krastam. Pagājusi nostāk no automa�īnu stāvvietas, es bezmēr�ķīgi klīdu pa tuk�ajām, kailajām kāpām, ļaujot dzestrajam rietumu vē�jam pluinīt manus matus un svilināt sejas ādu. �eit arī mans ceļ� bija noslēdzies.

Kādu padomu tu vari sev sniegt, daktere Redstona? Tu ta�u biji tik laba padomdevēja visiem citiem. Kā tikt galā ar pārdzīvojumiem. Kā pārvarēt dzīves �ķēr�ļus un grūtības. Kā izkļūt no nevarības smacējo�ā krātiņa. Bet atlika tikai pa�ai piedzīvot vienu neveiksmi, lai tu būtu gatava pacelt rokas un padoties.

Vienu neveiksmi? Par ko gan es runāju� Tā nebija viena neveiksme. Tas bija pēdējais un galīgais akords neveiksmju simfonijā, kas bija iesākusies dienā, kad viesojos pie Fērd�a. Vai arī brīdī, kad piekritu uzņemties prin�ceses Ketrīnas ārstē�anu. Vai varbūt vēl senāk� Lai kā arī būtu nevienai no mūsu dzīvē svarīgākajām lietām mēs nezinām iesākumu. Tās ir tikai beigas, kuras vienmēr skaidri saredzamas.

Biju atdūrusies pret mūra ie�ogojumu, kur� apjoza vecās bākas tor�ni, tālāk kāpas iesniedzās tie�i jūrā, tur varēja izbrist vien bēguma laikā. Es apstājos un lūkojos bezgalīgajā okeāna ņirboņā. Viens no padomiem, kuru bie�i mēdzu dot saviem pacientiem, bija atkāpties no savas pro�blēmas un paraudzīties, cik niecīga tā izskatās dzīves plūduma priek�ā. Kas gan ir tavas sīkās nebū�anas pret miljoniem un miljoniem prieku vai cie�anu, ar kurām sastopas ļaudis katrā pasaules nostūrī ikvienā brīdī un sekundē. Cik nenozīmīgi sāk �ķist tavi personiskie pārdzīvojumi, ja tos salīdzina kaut vai ar �o milzīgo okeānu, kas viļņojies �eit tūksto�iem gadu, pirms tu vispār biji dzimis, un tāpat viļņosies vēl ilgi pēc tam, kad no tevis būs atlikusi vien sauja putekļu un pī�ļu.

Es mēģināju koncentrēt uzmanību uz viļņiem, kas vēlās uz manu pusi cits pēc cita, lai sa�ķīstu putās pret krastu un dotu vietu nākama�jam. Domās iztēloju �os viļņus par savām emocijām un jūtu stāvokļiem mans pa�reizējais izmisums, manas dusmas un bezspēcība bija kā �ie viļņi. Elektronu plūsma smadzeņu apgabalos. Un tie�i tāpat kā viļņi jūrā arī manu emociju uzplūdi atdursies pret krastu un izzudīs, dodot vietu nāka�majām, iespējams, laimīgākām izjūtām. Lai cik rūgts, sāpīgs vai necie�ams būtu kāds vilnis, vienmēr pienāks brīdis, kad tas pārvērtīsies putās. Un aiz katra no �iem elektronu viļņiem jau seko nākamais un nākamais, un tā līdz bezgalībai, līdz nāve kā naktssargs atnāk un atslēdz elektrības slēdzi. Tad arī visas mūsu sajūtas prieki un bēdas, �ausmas un laime izzūd un līdz ar mums pa�iem nogrimst nebūtībā.

Vai arī turpina ceļu pa kādiem vēl nezināmiem lokiem pēdējais vil�nis nevis iz�ķīst, atstājot aiz sevis gludu, tuk�u līdzenumu, bet ceļo tālāk līdzīgi elektriskās strāvas lādiņam. Un dod pirmo impulsu nākamajam vilnim kādā jaunā dzīvībā.

Varbūt.

Bet es to nekad nenoskaidro�u.

Trauslais pavediens bija pārrauts. Bez Mareka man nebija vairs nevie�na cita atbalsta punkta. Bērni, kuri kādu neizprotamu iemeslu dēļ ļāva ielūkoties aiz mums pazīstamās pasaules robe�ām, �eit ieradās reti. Vēl retāk viņi nonāca speciālistu kabinetos. Visā pasaulē bija labi ja pāris des�miti dokumentētu gadījumu. Man bija dāvātas divas iespējas. Tās abas es biju pazaudējusi. Un līdz ar tām jebkādas savas tālākās karjeras iespējas.

Redzi nu, Sūra, atzīsti vismaz pati sev. Runa vienmēr ir bijusi tikai par tavu karjeru. Ne jau tādēļ tu esi tik izmisusi un sagrauta, ka tev pazu�dusi iespēja pētīt �o dīvaino fenomenu. Atzīsties, tu tāpat nekad pa īstam neesi tam ticējusi. Ar Fērd�u ir citādi viņ� �ajā lietā bija iek�ā ar sirdi un dvēseli. Bet tev tā bija tikai kāda savāda, mūsdienu zinātnei vēl nepazīsta�ma psihes īpatnība. Un tu daktere Redstona steidzies to atklāt. Ne jau lai noskaidrotu kādus mistēriskus dzīves noslēpumus. Tikai lai atklātu �o dīvainību, līdzīgi kā zinātnieki atklāju�i ikvienu jaunu slimību vai sindro�mu, ar to ierakstot savu vārdu pasaules vēsturē.

Atzīstos, atzīstos! Es visu �o laiku dzīvoju ilūzijā par kādu tālu, bet reālu brīdi, kad pienāks diena, kurā es atgriezī�os Londonā. Un atmaksas stunda Fērd�am. Un vecās dzīves atgū�ana. Visa �ī logopēdes prakse Vestportā tā man nav bijusi nekas vairāk kā cietuma kamera ieslodzītajam, kas notiesāts uz daudziem ilgiem gadiem, tomēr apzinās, ka reiz pienāks brīvlai�anas stunda. Un tikai �ī apziņa ļauj viņam izdzīvot katru nākamo dienu. Ma�reks man bija �ī atbrīvo�anas diena. Tagad, kad viņ� ir zaudēts, es tikpat labi varētu sev parakstīt nāves spriedumu�

Man vajadzēja steidzami ko pasākt. Ne medikamenti, ne meditācija nebija man palīdzējusi izkļūt no �ī bezcerīgā stāvokļa. Es tajā slīdēju aiz�vien dziļāk un no savu pacientu pieredzes labi zināju, cik bīstami tas var būt. Robe�a, aiz kuras slīdē�ana pārvēr�as kritienā, pēc kura atgriezties vairs nav iespējams, bija trausla, nemanāma un vienmēr stipri tuvāk, nekā varētu likties.

Nolēmu vispirms atgriezties birojā, lai atceltu visus ceļojuma plānus un lidma�īnas rezcrvāciju. Tas gan nebija patīkamākais no darbiem, bet vismaz kāda konstruktīva rīcība, kas deva cerības uz brīdi novērst uzma�nību no sava stāvokļa bezjēdzības.

Birojā mani sagaidīja Megija, viņas sejā jautās pārsteigums un neizpratne.

�Megij, es gribēju tev pateikt, lai tu��

�Daktere Redstona,� viņa mani pārtrauca pusvārdā. �ai mazajai, kaut�rīgajai meitene tā nebija ierasta rīcība. �Es jūs mēģināju sazvanīt, bet jūsu mobilais bija izslēgts.�

Es instinktīvi pieķēros �aketes kabatai, kurā vienmēr turēju savu te�lefonu, baidīdamās, ka tas būs pazudis. Bet tas atradās savā vietā. Pēk�ņi atcerējos, ka biju to �orīt izslēgusi, ierodoties Liverpūlē, lai nejau�s zvans neiztraucētu manu plānoto sarunu. Nospiedu ieslēg�anas taustiņu un ie�vadīju pinkodu. Atskanēja labi pazīstamais sveiciena signāls.

�Jums zvanīja, daktere Redstona. Teica, ka esot ļoti svarīgi. Neatlieka�mi. Es iedevu jūsu mobilā numuru.�

�Un kas zvanīja?� es vaicāju, kamēr startējās telefons.

�Mareka mamma. Viņa izklausījās ļoti satraukta.�

�Mareka mamma,� es gandrīz vai iekliedzos. �Vai tu esi pārliecināta?� �Jā, tā pilnīgi noteikti bija Keita. Viņa nosauca savu vārdu, un es ļoti labi atceros viņas balsi.�

Mana telefona ekrānā parādījās ziņojums 4 neatbildēti zvani. Pē�dējais no tiem bija mana biroja līnija, no kuras acīmredzot bija zvanījusi Megija. Pārējie trīs uzrādīja D�ekijas mobilā telefona numuru. Pār manu ķermeni pārskrēja aukstas tirpas. Es acumirklī atcerējos viņas �īrīta ņir�dzīgo izteiksmi un tad viņas dusmas, kliedzienus un agresiju.

�Megij, vai tu nejauc? Man uzrādās, ka zvanījusi Mareka vecmamma, D�ekija.�

�Nē, pilnīgi noteikti tā nebija D�ekija. Es viņas abas ļoti labi atceros. Zvanīja jaunākā no viņām, Mareka mamma. Viņa teica, ka tas esot ļoti, ļoti svarīgi un viņai steidzami jārunā ar jums.�

�Paldies, Megij,� es teicu un nospiedu taustiņu, lai atzvanītu D�ekijas numuram. Ilgu laiku neviens neatbildēja. Tad pēk�ņi klausulē atskanē�ja D�ekijas piesmakusī balss. �Ko jūs vēl nesapratāt, daktere Redstona? Mums nav vairs ko runāt. Meklējiet citus idiotus. Un nezvaniet man vairs.�

Telefonā noskanēja īsi, aprauti signāli. Saruna bija beigusies.

63 .

Nolēmu Mcgijai neko neteikt par ceļojuma atcel�anu. Naudu par re�zervētajām lidma�īnas biļetēm tāpat vairs nebūtu iespējams atgūt. Tur�klāt es nespēju saprast, kas tie biju�i par noslēpumainiem zvaniem. Ja tā patie�ām bija Keita, kas bija mani tik izmisīgi meklējusi, tad kaut kas ne�bija kārtībā. Bet kādēļ gan lai viņa zvanītu no savas mātes telefona? Un ko viņa būtu gribējusi man sacīt �īrīta sarunas lielāko daļu viņa �ķita pagalam apātiska, noslēgusies sevī, it kā Mareka tālākais liktenis uz viņu neattiektos. Nē, kaut kas �eit nebija kārtībā. Bet man nebija ne mazākās apjausmas, kā to varētu noskaidrot. Atlika tikai nogaidīt, cerot, ka viņa mēģinās zvanīt vēlreiz.

�Es do�os mājās,� teicu Megijai. �Aizslēdz �eit visu un paņem rītdienu brīvu.�

�Jūs ta�u rītdien braucat ceļojumā,� Megija atgādināja. Viņas sejā jo�projām vīdēja tā savādā izteiksme, kura mani citkārt būtu darījusi ba�īgu, bet �obrīd vienkār�i bija pārāk daudz citu lietu, par ko uztraukties. �Vai man apzvanīt visus pacientus un atcelt visas vizītes nākamajām divām nedēļām?� �Nē, �odien vēl ne. Rītdien redzēsim, kā mēs to varam nokārtot. Var�būt neko nevajadzēs atcelt.�

�Bet rīt jūs jau būsiet ārpus Anglijas��

�Megij, vienkār�i dari, kā teicu. Dodies mājās, un rīt sarunāsim par pārējo.� Mans tonis izklausījās asāks, nekā būtu vēlējusies. Megija, vairs ne vārda nesacīdama, sāka kravāt mantas savā melnajā mugursomā.

�Megij,� es viņu samiernieciski uzrunāju. �Kad viss būs cauri, es tevi aizvedī�u iepirk�anās tūrē uz Liverpūli. Pastaigāsim pa veikaliem, nopirk�sim tev ko smuku mugurā velkamu skolai.�

�Paldies, bet tas nebūs vajadzīgs, daktere Rcdstona. Es vairs neatgrie�zī�os skolā.�

�Kā tu to domā neatgriezīsies? Tu ta�u vēl neesi pabeigusi vidusskolu.�

�Es zinu. Bet es vairs tur neatgriezī�os. Nekādā gadījumā ne.�

Bija skaidrs, ka meitene atkal nonākusi depresijas stāvokli. Pēctraumatiskais stress bija kā hroniska slimība pārdzīvojumi par piedzīvotajām �ausmām varēja atgriezties mēne�us un pat gadus pēc notikuma ar tādu skaidrību, it kā tas viss būtu norisinājies vēl tikai vakar. Zinātniskajā lite�ratūrā bija aprakstīti gadījumi, kad kara veterāni pat divdesmit gadus pēc atgrie�anās mājās ik nakti modās ar kliedzieniem un meklēja �auteni. Iz�varo�anas upurus bie�i vien nekad nepameta varmākas smar�a vai ledainā pieskāriena sajūta.

�Vai tu vēlies par ko izrunāties, Megij? Tevi kas nomoka?� es viņai vaicāju.

�Nē, nē, viss ir kārtībā, daktere Redstona,� meitene atbildēja, ta�u vi�ņas intonācija mani nepārliecināja. Tomēr, lai varētu viņai palīdzēt, man vajadzēja sagatavoties terapijai. Atgūt mieru un līdzsvaru. Nav ta�u ie�spējams otram iedot to, kas pa�am nepieder. Un tobrīd manī nebija ne miņas no miera.

�Parunāsim rītdien, labi, Megij ? Varbūt mēs varam atgriezties pie tera�pijas. Vai arī izdomāt ko citu, lai liktu tev pasmaidīt. Ko teiksi?�

Meitenes lūpās parādījās samocīts smaids. �Jā, protams, dakter.�

�Tad līdz rītam, Megij.�

Viņa neko neteica. Vien pamāja ar galvu. Lai kas tas arī būtu, kas mei�teni �obrīd nomocīja, tam nāksies nedaudz pagaidīt. Es paņēmu ma�īnu no stāvvietas un devos mājup. Nebija nekādas vajadzības piestāt lielveikalā es tāpat nebūtu varējusi neko ieēst.

Mājās vispirms iegāju karstā du�ā. Mobilo telefonu novietoju uz spo�guļa plauktiņa gadījumam, ja zvanītu. Tas nezvanīja.

Du�a lika sajusties mazliet labāk. Domas puslīdz noskaidrojās. Man �obrīd nebija pārāk daudz izvēles iespēju. Es varēju rītdien atgriezties savā Vestportas praksē un mēģināt aprast ar stāvokli, līdz kādam dzīve bija mani novedusi. Samierināties ar to. Beidzot pieņemt to. Un mēģināt izveidot no tā ko iespējami labu. Pat ja �is labais bija tikai mazpilsētas bērnu terapeites karjera un vientuļi vakari pie televizora ar vīna glāzi kā vienīgo kompan�jonu. Visviens tā bija labāk, nekā daudzi citi jebkad būtu varēju�i cerēt.

Vai ari� Vai ari pieķerties Keitas zvanam kā trauslam cerību salmi�ņam. Cerēt, ka viņa piezvanīs vēlreiz un pēk�ņi viss kādā dīvainā veidā izmainīsies.

Tu pat tagad nevari beigt sevi mānīt, Sāra. Viss ir beidzies. Cerot uz �o zvanu, tu tikai paildzini savas mocības. Tu jau biji sākusi pieņemt neveik�smi. Bet tagad tu atkal ceri, lai rītdien attaptos vēl vairāk izmisusi un divtik nelaimīga.

Nē, arī vienai dienai ir liela nozīme. Galu galā kas tad cits mums vēl pieder, ja ne tie�i �is brīdis. Un �ajā brīdi es izvēlos nogaidīt. Un varbūt nedaudz cerēt. Ja nu Keitai bija kas svarīgs man sakāms?

Pat ja tā bija, tad viņa vairs neuzskatīja �o zvanu par steidzamu pada�rī�anu. Pulksteņa rādītāji pie dzīvojamās istabas sienas izriņķoja stundas citu pēc citas, bet telefons tā arī neiezvanījās. Es biju atlaidusies dīvānā pie televizora. Ekrānā rādīja Alijas Makbīlas sēriju atkārtojumus. Telefons nezvanīja arī ceturksni uz desmitiem, un es lēnām zaudēju cerības. Ie�dzērusi vakara tableti, iegrimu snaudā kā mīkstā spilvenā, mēģinot atstāt rītdienas rūpes kādai citai dienai. Tagad bija tikai televizora iemidzino�ā dūkoņa, tum�ais vakars aiz loga, siltā sajūta, kas pārņēma manu ķermeni, un mierino�ais pusnomoda stāvoklis, kad viens solis jau ir bezapziņā, bet otrs vēl kavējas �ajā pusē, ļaujot apzināties un izbaudīt bezsvaram līdzīgo svētlaimīgo mirkli sekundi pirms saplū�anas ar dziļo miega okeānu�

Telefona zvans. Es uztrūkos no snaudas un pavēros pulkstenī. Bez piecpadsmit divpadsmit. Telefona ekrānā mirgoja D�ekijas numurs. Es pāris reizes dziļi ieelpoju, mēģinot daudzmaz koncentrēties. Tad nospie�du zaļo taustiņu. Es neko neteicu. Tikai klausījos. Otrā galā varēja dzirdēt satrauktas elsas. Tad balss. �Vai jūs mani dzirdat, daktere Redstona?� Tā bija Keita.

�Jā, es tevi dzirdu!� gandrīz vai iekliedzos telefonā. �Kas noticis?�

�Atvainojiet, dakter. Tā nav mana vaina� �

�Kas nav tava vaina? Par ko tu runā, Keita?�

Viņa izklausījās tuvu histērijai. Man vajadzēja piespiest jauno sievieti nedaudz savākties, ja vēlējos no viņas izdabūt ko sakarīgu.

�Viņa sita Mareku. Katru reizi, kad viņ� kaut ko teica par to� nu, par to, par ko jūs ar viņu runājāt�� sprie�ot pēc skaņas līnijas pretējā galā, Keita bija izplūdusi asarās.

�Nomierinies, Keita. Viss būs labi. Es saprotu, ko tu gribi teikt.�

�Un viņa dauzīja manu puiku, lai viņ� izbeidzot tās stulbības. Bet es vienmēr zināju, ka tur ir kaut kas vairāk, ko viņ� mēģina pateikt. Bet tad viņa vienu reizi sasita Mareku tā, ka viņ� nevarēja piecelties. Un pēc tam viņ� vispār vairs nerunāja. Tā ir mana vaina��

Pār manu muguru pārskrēja ledaina tirpoņa. Bija briesmīgi pat iedo�māties vien �o ne�ēlību. Vēl briesmīgāka bija apjauta, ka daudzās ģimenēs �āda bērnu dresūra tika uzskatīta par ierastu lietu. Kas rīkstes �ēlo, tas savu bērnu nemīl, tā esot rakstīts Bībelē. Atcerējos �o citātu, to man reiz bija atgādinājis kāds tēvs, dedzīgs evaņģēlists ar vēlē�anos veidot arī politisko karjeru, kura meita nonāca ārstē�anā pie manis ar diagnozi maniakālā depresija.

�Tā nav tava vaina, Keita. Pavisam noteikti nav, vari būt dro�a par to. Bet �ī arī nav telefona saruna. Vai vēlies rītdien atbraukt pie manis uz biroju? Mēs varēsim aprunāties, izdomāt, kā jums visiem labāk tālāk rīkoties��

�Nē, nē, nē!� viņa mani pārtrauca. �Man vajag darīt visu, lai Marekam palīdzētu. Esmu viņam to parādā. Es nekad neko viņam neesmu varējusi dot. Un es nevarēju viņu pasargāt. Tā ir mana vaina��

�Keita, saņemies. Ko tu vēlies teikt?�

�Dakter, viņa kontrolē visu manu dzīvi. Un neļauj man arī audzināt Mareku. Viņa visu nosaka.�

�Vai tu domā D�ekiju, savu mammu?�

�Jā. Kad es viņai teicu, ka tomēr gribu, lai Mareks ārstējas pie jums, viņa man uztaisīja zilu aci un atņēma mobilo telefonu. Tāpēc es zvanu no viņas numura. Es pagaidīju, kamēr viņa ieiet vannasistabā.�

�Tad jau mums nav daudz laika,� es iesaucos. Mana sirds pēk�ņi bija sākusi dauzīties tik strauji, it kā vēlētos izlauzties no krū�u kurvja. �Keita, vai tu tie�ām vēlies palīdzēt Marekam?�

�Jā, dakter, es darī�u visu. Tā man varbūt ir vienīgā iespēja palīdzēt viņam. Un viņ� ta�u ir mans dēls. Viņ� ir mans!�

�Klausies tagad uzmanīgi, Keita,� es teicu, telefonu sa�ņaugusi rokā, mēģinādama runāt skaidri un pārliecino�i. �Vai tu vari �onakt ar Mareku un abu pasēm izlavīties no mājas?�

Pēc divām stundām es sēdēju savā hondā uz piebraucamā ceļa iepretim Keitas, D�ekijas un Mareka mājai. Ma�īnas bagā�niekā bija divas ceļo�juma somas vienā no tām bija steigā sastūķētas drēbes, otrā lietas, kuras pēc mana saraksta bija iegādājusies Megija. Uz sēdekļa lidma�īnas biļetes. Divas pieaugu�o, viena bērnu. Biļetes vēstīja, ka reģistrācija sāk�sies 5.30 no rīta. Līdz tai bija pusotra stunda. Aptuveni trīs stundas, līdz lidma�īna pacelsies gaisā. Vienā no mājas logiem joprojām dega ugunis. Es nepacietīgi bungoju ar pirkstiem pa stūri un gaidīju.

�Nāc nu, Keita,� pie sevis �ukstēju. �Nāc ta�u!�

64.

Pulkvedim nebija iemesla domāt, ka Latvijas specdienestu un nozie�dzības varenajiem varētu traucēt klavierskolotāja un uzņēmējs, kur� legāli nodarbojas ar graudu uzpirk�anu, glabā�anu un eksportu. Nē, es pat ne�skatītos �ajā virzienā, ja tas viss nebūtu izdarīts tik profesionāli, liekot lie�tā tik ievērojamus līdzekļus, domāja pulkvedis, bet tagad� Varbūt tomēr apciemot Kirgīzu? Kas viss negadās pasaulē ja nu tomēr kāds vietējais pasūtījis?

Kirgīzs bija viens no deviņdesmito gadu ne�ēlīgākajiem un, kā tolaik mēdza teikt, atsaldētākajiem bandītiem, kur� pēcāk, kā daudzi no viņiem, pārkvalificējās par cienījamu uzņēmēju ar daudzu desmitu miljonu ap�grozījumu pilnīgi legālos biznesos. Viņ� joprojām atradās pa�ā Latvijas noziedzīgās pasaules centrā. Viņ� nebija tās līderis, viņ� neiekļāvās ne�vienā no abiem lielajiem sindikātiem, viņ� pat nebija pats ietekmīgākais, ta�u viņ�, iespējams, bija viszino�ākais. Kirgīzs darīja to, ko daudzi jaunie darboņi nedz mācēja, nedz vēlējās. Saskaņā ar veco laiku noziedznieku tradīcijām Kirgīzs aktīvi rūpējās par noziedzības pa�u zemāko līmeni, par tiem, kas sēdēja cietumā, un par tiem, kas tikko no turienes iznāku��i laukā. Viņ� palīdzēja cilvēkiem atrast darbu, iekārtoties, viņ� uzturēja kontaktus ar visiem vecajiem bandītiem neatkarīgi no tā, kādos grupēju�mos tie darbojās tagad, viņ� spēja atrisināt visdelikātākos un visnetīrākos jautājumus, kuri nevienam citam nebija pa spēkam.

Ja vien kāds Latvijā būtu saistīts ar �īm slepkavībām vai ar ielau�a�nos pulkve�a dzīvoklī, Kirgīzs noteikti to zinātu. Tas nenozīmē, ka viņ� to pulkvedim atklātu, bet visviens saruna varētu ļaut uztaustīt kādu pavedienu.

Par Kirgīza miesassargiem piestrādāja policisti. Policisti Latvijā savā pamatdarbā saņēma tik niecīgas algas, ka brīvajā laikā viņiem atļāva pelnīties arī cituviet. Tā viņi nokļuva bagātāko bandītu un uzņēmēju ap�sardzes dienestos. Kirgīza apsardzē ietilpa gandrīz tikai policisti. Ja par miesassargiem strādāja policisti, tad, nonākot sīkā konfliktā ar citiem po�licistiem, viņi varēja izmantot savu dienesta stāvokli un mēģināt novērst nepatik�anas. Tas izrādījās ļoti noderīgi, piemēram, saskarsmē ar ceļu po�liciju, tāpēc Kirgīzs neuzskatīja, ka viņa trīs Range Rover eskortam būtu jāievēro jelkādi satiksmes noteikumi. Tas noderēja, ja, uznākot vēlmei patrakot kādā restorānā, kāds neapdomīgi piedraudēja ar policiju. Tādā gadījumā apsardzes pui�i parādīja savas apliecības un lepni paziņoja, ka policija ir jau klāt. Galu galā ar policistiem miesassargu lomā varēja vienkār�i palielīties. Skaidrs, ka sīkākiem bandītēniem Kirgīza izdarības, dzīvesstils un policijas apsardze kalpoja par pierādījumu viņa prātam un varenībai.

Pulkvedis zināja, ka starp Kirgīza apsargiem ir arī Satversmes aizsar�dzības biroja aģenti, tāpēc viņam neizdotos satikties ar Kirgīzu tā, lai par to neviens neuzzinātu. �ī iemesla dēļ viņ� bija iecerējis izgudrot kādu ti�camu iemeslu, kāpēc viņam būtu jātiekas ar Kirgīzu, ta�u nekas jēdzīgs nenāca prātā. Galu galā viņ� nolēma, ka spēlēs ar atklātām kārtīm. Divas pasūtījuma slepkavības bija pietiekami labs iemesls, lai izmantotu jebkā�du iespēju.

-�� Sveiciens Latvijas uzņēmējiem, tēloti mundri teica pulkvedis, kad Kirgīzs pacēla klausuli. Vajadzētu satikties, aprunāties, citādi mēs te, kabinetos sē�ot, riskējam pavisam pazaudēt saiti ar tautu.

Kirgīzs nekādi nereaģēja uz pulkve�a neveiklo mēģinājumu jokot.

-�� Protams, pulkvedi. Protams, protams. Es bū�u pie friziera pulksten 16.00 Martas ielā, piebrauc tur, aprunāsimies.

Martas iela bija klusa, īsa ieliņa, kurā nesaprotamu iemeslu dēļ atradās veselas trīs frizētavas. Pulkvedis uzreiz saprata, kurā meklējams Kirgīzs. Range Rover un apsardze pie ārdurvīm skaidrāk par skaidru norādīja, kurp pulkvedim jādodas. Apsargi pazina un sveicināja pulkvedi. Pulkve�dis saprata, ka pui�i �ajā situācijā jūtas visai neērti viņa priek�ā. Ja viņi būtu vērīgāki, viņi, iespējams, būtu pamanīju�i, ka ari pulkvedis jūtas tik�pat neērti.

-�� Kas tā, 6Aedby par kārtību, kas tā, 6Aedb, par valsti, pulkvedis pie sevis lamājās.

-�� Es zinu, kāpēc esi ieradies, pulkvedi, teica Kirgīzs balsī, kurā ne�bija nekādu emociju. Jauns frizieris, acīmredzami gejs, ar ma�īnīti skuva Kirgīza pakausi.

-�� Es zinu, ka tu zini, atbildēja pulkvedis.

-�� Mana atbilde uz tavu jautājumu ir nē, teica Kirgīzs.

-�� Mjā, es jau arī īpa�i necerēju, pulkvedis pamāja.

-�� Un tomēr tu atnāci pie manis tas nozīmē, ka tev nav vispār nekādu pavedienu.

-Jā, tuvu tam, pulkvedim nebija enerģijas gudrām atbildēm. Nav nekādu jēdzīgu pavedienu.

-�� Ne tu vien, pulkvedi, esi noraizējies par �iem notikumiem. Parastie cilvēki uz ielas arī uztraucas. Kas te vispār notiek? Bezpreģels kaut kāds! Un policijai nav neviena pavediena. Kāds gai�ā dienas laikā �audās ar snaipera �auteni, kā viņam iepatīkas, bet policijai nav neviena pavediena. Tas nekam neder tā cilvēki domā.

Pulkvedis saprata Kirgīza tēlaino izteikumu nozīmi, viņ� zināja, kas ir �parastie cilvēki uz ielas�. Tas nozīmēja, ka vietējā noziedzīgā pasaule arī uztraucas, vai viņu pilsētā nav parādījies kāds jauns spēlētājs, potenciāls konkurents vai ienaidnieks. Kirgīzs lika nojaust, ka �ajā situācijā viņi ir sa�biedrotie. Tātad, ja Kirgīzs kaut ko uzzinās, viņ� to noteikti darīs zināmu, savukārt pulkvedim nenāksies nervozēt, ka viņ�, pats to neapzinoties, va�rētu aizlikt kāju priek�ā kādam grupējumam, kura ietekme sniedzās aug�stāk par pulkve�a amatu. Nu ko, arī tas bija rezultāts.

-�� Vai esi kādreiz kaut ko dzirdējis par labo onkuli? pulkvedis vaicāja.

-�� Labo onkuli? Nē, es nezinu nekādu onkuli, norūca Kirgīzs, kura seja patlaban pauda neapmierinātību un dusmas.

-�� Skaidrs, nu labi, nekavē�u tevi, pulkvedis cēlās kājās, paldies par to pa�u.

-�� Pagaidi, apsēdies, Kirgīzs atkal runāja lieti�ķi. Man te viens draugs teica, ka viņam viens draugs stāstījis� Tajā dienā, kad nogalinā�ja to klavierskolotāju, īsi pēc slepkavības no viesnīcas Monika, kas, kā tu dro�i vien zini, atrodas divas mājas no slepkavības vietas, iz�ekoju�ies divi vīrie�i. Bagā�as viņiem bijis maz, katram tikai lidma�īnas rokas bagā�as lieluma koferītis. Viņi devu�ies uz lidostu, ta�u, �ķiet, ne jau tāpēc, lai li�dotu prom, bet gan tāpēc, ka viņiem lidostas stāvvietā atradusies ma�īna. Vismaz taksists atpakaļceļā ievērojis, ka viņi devu�ies uz stāvvietu. Ta�u ne jau tas ir no svara. Taksists bija stāstījis mana drauga draugam, ka pa�sa�ieri brauciena mērķi nosauku�i krieviski un pēc tam gandrīz visu ceļu klusēju�i. Viņi pārmiju�i tikai da�as frāzes.

Kirgīzs apklusa un, pievēris acis, ļāva, lai frizieris beidz līdzināt matus uz pieres.

-�� Patiesībā viņ� bija saklausījis tikai vienu frāzi, Kirgīzs atkal pieklusa.

Pulkvedis pacietīgi gaidīja.

-�� Interesantākais ir tas, ka �ī frāze bija nevis krieviski, bet gan �e�eniski. Iedomājies, kāda sagadī�anās. Viņi sarunājās �e�eniski. Cik �e�enu ārpus Ce�enijas vispār dzīvo pasaulē? Mazāk par miljonu, un vajadzēja tā gadīties, ka taksists saprot �e�enu valodu. Pārcēlies uz Latviju pēc Ce�e�nijas kara, jo bija karojis krievu pusē. �e�ens. Tagad dzīvo te, Latvijā.

-�� Tad ko viņ� dzirdēja? pulkvedis beidzot vairs nespēja noslēpt savu nepacietību.

-�� Neko īpa�u, teica Kirgīzs. Frizieris bija beidzis strādāt ar ma�īnīti un tagad ar fēnu gaiņāja nocirptos matus no uzmetņa un Kirgīza galvas.

-�� Viens no tiem vīrie�iem bija teicis, ka viņam patīkot �ī pilsēta, viņ� te jūtoties glu�i dro�i. Un otrs bija smējies.

-�� Tas ir viss ?

-Jā, tas ir viss.

-�� Tu domā, ka tie �e�eni bija iesaistīti?

-�� Es tavā vietā domāt netaisos, pulkvedi, domā pats.

-�� Kā es varu atrast to taksistu?

-�� Taksists ar policiju nerunās. Viņ� vairāk ir tāds kā mūsējais, tā ka vari nemaz nemeklēt.

-�� Skaidrs.

-�� Iela domā, pulkvedi, ka divi jauni, spēcīgi, labi ģērbti �e�eni uz Latviju nebrauks bez iemesla. Nez vai viņiem te ir kāds bizness. Atceries to vienu �e�enu, kur� ar kala�ņikovu te sa�āva mūsu paziņu? Viņam vēl automāts ieklemmējās, un tā sa�autā miesassargs �o noķēra. Sē� jau kuro gadu centrālītē. Arī bija atbraucis ne no �ā, ne no tā. Nu, īsāk sakot, nezi�nu, nezinu, domājiet pa�i. Jūs jau gudri tajā policijā.

-�� Es padomā�u.

Tagad gan saruna bija beigusies. Frizieris bīdīja Kirgīzu uz matu mazgā�anu.

-�� Sazvanāmies, ja kas jauns?

-�� Sazvanāmies.

Izgājis laukā uz ielas, pulkvedis mēģināja saprast dzirdēto. Vai Kirgīzs zināja ko vairāk? Viņam tie�ām nāksies pievērsties vēl kādam neskaidram un netveramam �e�enu pavedienam?

Pulkvedis atcerējās, kā izmeklē�anas sākumā da�u speciālistu bija uz�kurinājusi doma, ka Kristīnes slepkavība saistīta ar latvie�u izcelsmes kara noziedznieku Herbertu Cukuru, kuru 1965. gadā atrada un nogalināja Mossad aģenti.

�e�eni likās tikpat eksotisks pavediens. Un tomēr Kirgīzs glu�i nebija divdesmitgadīgs hipsters, kur� no dzīves nekā vēl nejēdz. Kirgīzs tāpat vien ar vārdiem nemētātos. Jāuzdod vēlreiz pārbaudīt visu, ko mēs zinām par viesnīcas Monika viesiem, pulkvedis nolēma. Vēl viņ� nolēma, ka ir pienācis laiks drusku iedzert.

65 .

Kad ieradāmies D�ona Lenona starptautiskajā lidostā, līdz Rīgas rei�sam bija atlicis mazāk par stundu. Keita bija pēdējā brīdī izsteigusies no mājas, nesot Mareku uz rokām kā zīdaini, viņa baidījās, ka zēns varētu nejau�i sākt trok�ņot un pamodināt D�ekiju. Manā ma�īnā Mareks mie�gaini īgņojās. Viņ� varbūt arī slēpa sevī kādu noslēpumainu mistēriju, tomēr tas ta�u bija tikai se�us gadus vecs zēns, kur� nakts vidū uzrauts no miega. Nonācis lidostā, Mareks nedaudz at�irga, ar savām tum�ajām acīm ziņkārīgi noraugoties ceļotāju ņirboņā. Nedz Keita, nedz es nebi�jām viņam vēl paskaidroju�as, uz kurieni vedīs �is ceļojums. Pie sevis aiz�bildinājos ar haosu un laika trūkumu, tomēr zināju, ka patiesībā vienkār�i baidos no �īs sarunas.

�Mums jāpasteidzas, Keita. Dro�ības pārbaude var aizņemt ilgu laiku.�

�Ko viņi tur pārbaudīs?� Keita neuzticīgi pavērās manī. �is bija viņas pirmais ceļojums ne tikai ārpus valsts, bet pat ārpus Liverpūles. Ja vien neskaita tos da�us izbraucienus līdz manai Vestportas praksei.

�Tikai to, vai mēs nevedam iero�us.� Sīkāk skaidrot nebija laika.

�Marek, nestāvi kā muļķis! Ejam uz pārbaudi!� viņa pavilka zēnu aiz rokas.

Mēs pusskrie�us devāmies pie slīdo�ajām lentēm un metāla detekto�riem. Mana seja bija piesārtusi, es svīdu un nervozi spaidīju rokās sava kofera rokturi. Nekādi nespēju aptvert, ka man ir izdevies nonākt tik tālu. Un nespēju arī atbrīvoties no trauksmainās sajūtas, ka tūlīt pārtrūks smalkais pavediens, liekot man atkrist turpat, kur biju sākusi. Ņemot vērā manu satraukumu, nemaz nebrīnītos, ja dro�ības darbinieki mani noturē�tu par potenciālu pa�nāvnieci un aizvestu uz pratinā�anas telpu.

Laimīgā kārtā nekas tāds nenotika, un jau pēc da�ām minūtēm mēs sēdējām uzgaidāmajā telpā pie tuneļa, kas veda uz mūsu lidma�īnu. Pie biļe�u kontroles galdiņa jau rosījās pāris meiteņu lidsabiedrības unifor�mās, tomēr iekāp�ana vēl nebija sākusies. Mēs visi trīs apsēdāmies uz pa�sa�ieriem paredzētajiem krēsliem. Bet īsti mierīgi vēl nejutos likās, kuru katru brīdi �eit uzradīsies D�ekija un aizvedīs Mareku sev līdzi. Zināju, cik absurda �ī iedoma, tomēr nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad lidma�īna pacelsies gaisā.

�Cik ilgi būs jālido?� prasīja Keita. Viņa izskatījās nogurusi un neve�sela. Zili loki zem acīm, nemazgāti, neķemmēti mati. Mugurā flaneļa jaka un kokvilnas sporta bikses. Neviens nebrīnītos, ja uzzinātu, ka patiesībā �ī jaunā sieviete nupat ar bērnu aizbēgusi no mājām.

�Mazāk nekā trīs stundas,� es atbildēju. �Kā Mareks jūtas?�

Keita sabu�ināja zēna matus. Viņ�, glu�i kā transā ieslīdzis, raudzījās uz elektronisko tablo virs biļe�u galdiņa, kur nupat bija parādījies uzraksts �Rīga�. �Pagaidām izskatās, ka viss būs kārtībā,� Keita atbildēja viņa vie�tā. Lai arī terapijas seansos Mareks jau bija mazliet atguvis runas spējas, tomēr ārpus mana kabineta viņ� joprojām ierobe�oja sevi mēmā izolācijā no apkārtējās vides.

�Uzmanību! Sākas pasa�ieru iekāp�ana reisā Liverpūle-Rīga,� skaļ�runī ieskanējās samtaina sievietes balss, un uzgaidāmā telpa sarosījās kā skudrupūznis, kurā nebēdnīgi bērni iebāzu�i koka sprunguli. Es piecēlos kājās, lai dotos uz durvju pusi, bet Keita vilcinājās. Viņa pieķērās man pie �aketes stūra, un es paliecos uz viņas pusi.

�Man ir bail, daktere Sāra. Kas notiks, kad D�ekija uzzinās? Viņa mani nositīs, kad atbrauk�u atpakaļ mājās.�

Nolādēts. Tikai ne tagad.

�Keita, neuztraucies, viss būs kārtībā es par to parūpē�os. Mums tagad ir jādomā tikai par Mareku un viņa veselību. Par visu citu mums vēl būs pietiekami laika uztraukties. Es apsolu, ka visu nokārto�u ar tavu mammu.�

Tie, protams, bija meli, kurus ar nelāgu vieglumu sacerēju turpat uz vietas. Man nebija ne jausmas, kā īsti rīkoties, kad būsim nonāku�i gala�mērķī. Bet par to, kas notiks pēc atgrie�anās, es pat nebiju iedomājusies. Lai nu kā, �obrīd nebija īstais brīdis par to prātot. Mums vajadzēja tikt lidma�īnā un nokļūt Rīgā. Viss pārējais varēja pagaidīt.

�Vai jūs man apsolāt?�

�Es apsolu. Ņem nu tagad Mareku pie rokas, un dodamies.�

Mēs izgājām cauri pasu kontrolei un pēc brī�a jau sēdējām lidma�īnas salonā, kur risinājās ierastā pacel�anās drāma. Kādam nepietika vietas bagā��as nodalījumā. Da�i mēģināja ienest pārāk daudz somu un iepirkumu sai�ņu. Citi mainījās sēdvietām un lūdza pārsēsties, lai tiktu tuvāk saviem ceļa biedriem. Mūsu vietas atradās lidma�īnas astes galā. Keita nosēdās pie loga un pieāķēja dro�ības jostu. Ņemot vērā visus apstākļus, viņa �ķita itin saval�dīga. Lēmums nostāties pret savu māti, turklāt vēl tik neatgriezeniski aiz�bēgot uz citu valsti un paņemot bērnu sev līdzi -, viņai noteikti nebija nācis viegli. Zināju no savas psihoterapeites pieredzes, ka drīz viņa sāks pieņem�to lēmumu no�ēlot. Nekas cilvēku nespēj izbiedēt vairāk kā pa�a drosme.

�Sveiks, vai tu esi jau kādreiz lidojis? Vai arī �ī būs tava pirmā reize?� pie Mareka bija noliekusies stjuarte, �ilbinādama draudzīgu smaidu, kur� gan zēnu neko daudz neiedro�ināja. Viņ� izbijies pavērās manī. Es apķēru viņu ap pleciem un piekļāvu pie sevis.

�Viņ� lido pirmo reizi,� atbildēju stjuartei.

�Ļoti jauki! Mēs visiem bērniem, kuri lido pirmo reizi, dāvinām īpa�u krāsojamo grāmatu. Kā tevi sauc, mazais?�

�Zēnu sauc Mareks. Un viņ� nav pārāk runīgs,� es teicu stjuartei, sa�zvērnieciski piemiegdama ar aci. Nezinu, ko viņa padomāja, bet turpmā�ko lidojuma laiku mūs vairs netraucēja.

Pirms vēl lidma�īnas riteņi bija atrāvu�ies no zemes, Mareks aizmiga man uz pleca. Viņa melnie mati, izpūru�i un neķemmēti, spurojās uz vi�sām pusēm, un zēna lūpas savilkās tik tikko manāmā vieglā smaidā. Tagad, miegā aizvērtām acīm, kad nemulsināja viņa tum�ais, pēto�ais skatiens, viņ� �ķita glu�i kā jebkur� cits mazs bērns. Maigu, mīlīgu sejiņu un ie�rastajām sporta drēbēm mugurā. Redzot �o zēnu, mūsu ceļojuma mērķis patie�ām sāka likties kas galīgi neticams. Varbūt pat ārprātīgs.

Un kas zina, varbūt tāds tas arī bija.

Lai nu kā, mums vairs nebija kur atkāpties. Es atlaidos krēslā dziļāk un pievēru acis. Aiz muguras bija vesela negulēta nakts. Ātri vien ieslīgu dziļā, trauksmainā miegā un pamodos tikai tad, kad signāllampiņas virs mūsu galvām ar brīdino�u uzrakstu aicināja piesprādzēt dro�ības jostas. Drīz vien skaļruņos atskanēja lidma�īnas kapteiņa balss. �Dāmas un kun�gi, sākam nolai�anos. Paldies, ka ceļojāt kopā ar mums! Laipni lūgti Rīgā, Latvijas galvaspilsētā!�

66

Pulkvedis skatījās Mak�a bēru videoierakstu. Viņ� vienmēr sūtīja ope�ratīvos darbiniekus uz upura bērēm. Senāk, kad reketieru bandas cīnī�jās savā starpā, bandītu bēres bija ideāls veids, kā vienā paņēmienā iegūt pilnīgu attiecīgās bandas dalībnieku un atbalstītāju datubāzi. Noskaid�rot, kur� beidzamajā laikā pievienojies, kur� pazudis, kādas automa�īnas bandīti iegādāju�ies, kuras vairs nelieto. Lai arī mūsdienās Latvijā vairs nebija �ādu bandītu, pulkvedim bija saglabājies paradums filmēt slepka�vības upura bēres. Aizejiet, paskatieties, kas atnācis, kādas ir attiecības, vai visi ir gaidīti, vai viss noris normāli, vai nenotiek kas ārkārtējs. Pulkvedis necerēja, ka bērēs viņ� kaut ko uzzinās, ta�u viņam pienācās komandēt izmeklē�anas grupu. Tagad, kad pulkvedim vairs nebija ideju, kurā vir�zienā turpināt strādāt, vajadzēja izmantot katru iespēju, lai nodarbinātu izmeklē�anas grupu.

Mak�a bēres bija greznas un vērienīgas. Vairāk nekā 150 cilvēku bija atnāku�i atvadīties no Mak�a, ta�u bija redzams, ka lielākoties tie ir ļau�dis, kuriem ne tik daudz rūpēja Maksis, cik iespēja izrādīt savu līdzjūtību profesoram. Maksim nebija daudz draugu. Da�i sporta biedri, antifa�istu grupiņa, da�i klasesbiedri, bariņ� apjuku�u biju�o padoto. Visi pārējie bija profesora pacienti, un tāpēc bērēs salasījās bezmaz viss sabiedrības zieds. Ministri un deputāti, uzņēmēji un slaveni advokāti, zinātnieki un māk�slinieki. Mak�a bēres nevarēja salīdzināt ar Kristīnes bērēm. Tajās bija piedalīju�ies 20 cilvēku. Pulkvedis jau zināja, ka neviens no bēru viesiem nebija bijis abās bērēs to bija pārbaudījis Vanags. Pulkvedis bija uzlicis bēru ierakstu cerībā, ka, to skatoties, viņam radīsies kāda ideja. Varbūt kaut kas ienāks prātā, varbūt viņ� nejau�i pamanīs ko tādu, ko Vanags nebija pamanījis. No pieredzes viņ� zināja, ka domā�anai vajag dot ma�teriālu, barību. Pulkvedis vairākkārt bija pārliecinājies, ka domā�ana dar�bojās arī tad, kad viņ� apzināti nemēģināja atrast atbildi, arī tad, kad viņ� mērķtiecīgi nebija pavērsis domas spēku pret kādu problēmu. Domā�ana darbojās arī tad, kad viņ� nemaz to neapjauta. Lāgiem visnegaidītākajā brīdī, teiksim, braucot ma�īnā, ejot pa ielu, ēdot, pēk�ņi bums!, prātā pats no sevis iznira risinājums, ideja, atbilde. Tātad visu laiku domā�ana bija darbojusies, tikai neapzinātā un vārdos neformulējamā līmenī. Prāts bija kombinējis un pārbaudījis, salīdzinājis un meklējis risinājumu un pēk�ņi atradis. Pulkvedis domāja, ka tas izskaidro arī faktu, kāpēc lielā�kus panākumus jebkurā profesijā gūst cilvēki, kuri to patiesi mīl un spēj atdoties tai pilnībā. Viņiem arī veicas labāk nekā citiem, jo talkā nāk �is neredzamais prāta līmenis, kur� nedarbojas, ja cilvēks nav nodevies kā�dam jautājumam ar visu sirdi un enerģiju. Lai nu kā, tomēr domā�anai bija vajadzīgs materiāls, informācija. No nekā nekas nerodas pat domās, tāpēc pulkvedis skatījās bēru ierakstu. Ja nu� ja nu�

Būs jāaiziet vēlreiz aprunāties ar vecajiem Sapiro, viņ� prātoja. Vien jāpagaida tās �etrdesmit dienas, steigas tāpat nekādas. Kas tas vispār par skaitli �etrdesmit? Kāpēc tie�i �etrdesmit, kas tajā tik īpa�s, pulkvedis domāja. Nez ko tā dvēsele dara tās �etrdesmit dienas, pirms nonāk Dieva priek�ā un tiek lemts, kurp tai doties? Klīst kaut kur tepat? Varbūt dvē�sele nav nekas gaisīgs un netverams, varbūt tā ir blīva, patiesībā milzu spēks un enerģija, un varbūt tāpēc pēk�ņas nāves vietās, kad dvēsele jau pametusi ķermeni, bet vēl atrodas turpat blakus, viņ� juta kaut kā nepa�rasta klātbūtni.

-�� Vai drīkst ienākt ?

Tas bija Vanags.

-�� Mēs atradām taksistu, kas vedis tos �e�enus. Tas nebija grūti, nav mums tik daudz Krievijas pilsoņu, kas nesen pārcēlu�ies uz Rīgu. Viņ� nevēlējās vispār runāt ar policiju, neko neatcerējās ne par Mak�a slepka�vības dienu, ne par viesnīcu Monika, ne par �e�eniem, vispār neko. Es arī vēlreiz pārbaudīju Monikas viesus. Neviena Krievijas pilsoņa, neviena, kam būtu �e�enu uzvārds. Tikai dāņi, vācie�i, da�i somi.

-�� Jā, skaidrs, norūca pulkvedis. Saki, kāpēc dvēsele tikai �etrdes�mitajā dienā nonāk pie Dieva? Kur viņa klīst līdz tam?

Vanagu nekas nespēja samulsināt, un tas pulkvedim patika.

-�� Hm, Vanags sakopoja domas. �etrdesmit dienas Bībelē figurē vairākkārt. �etrdesmit dienas Kristus pavada tuksnesi, �etrdesmit dienas ilgst grēku plūdi, �etrdesmit gadus Mozus vadā ebrejus pa tuksnesi, līdz aizved uz apsolīto zemi. Man liekas, ka �etrdesmit nedēļu paiet arī no bērna ieņem�anas līdz dzemdībām. Kas tie�i notiek ar dvēseli �ajās �etr�desmit dienās pēc nāves Bībelē, manuprāt, tas nav teikts, tā ir Austrumu kristietības prakse. Mūsdienās tikai pareizticīgo baznīca pie�ķir nozīmi �īm �etrdesmit dienām. Zinu vien to, ka �āds pārejas process, pirms dvē�sele atrod savas jaunās mājas, pastāv arī budismā un citās reliģijās.

-�� Un kur dvēsele atrodas tā pārejas procesa laikā?

-�� Es nezinu, pulkvedi.

-�� Kamēr cilvēks dzīvs, dvēsele atrodas viņa ķermenī, tā ir ? Fiziski atro�das ķermenī. Mani interesē, kur viņa atrodas, kad atstāj ķermeni? Fiziski. Tie�i kurā vietā telpā? Uzlido kaut kur kosmosā, atrodas tepat blakus, lidinās, kur pagadās ? Kur viņa atrodas ?

-�� Piedodiet, pulkvedi, es nezinu. Manas zinā�anas teoloģijā un filo�zofijā nav tik pilnīgas, bet man �ķiet, ka �ajā sakarā pastāv daudz da�ādu hipotē�u.

-�� Jā, nu, skaidrs, pulkve�a tonis signalizēja, ka saruna beigusies.

-�� Paņemt grunts paraugus no Marsa to viņi māk, bet pateikt, kas notiek ar dvēseli pēc nāves, to neviens nevar.

-�� Man ļoti �ēl, pulkvedi.

67 .

Rīgas lidosta izrādījās stipri mazāka nekā lidostas, kuras man bija nā�cies iepazīt agrāk. Pēc izmēriem tā vairāk atgādināja Liverpūles autoos�tu, turklāt ne laikā, kad tā mēdz būt pārpildīta. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad mēs visi trīs jau bijām tiku�i cauri pasu kontrolei un garām nelielam sagaidītāju pūlim devāmies uz izejas pusi. Pēc beidzamo dienu steigas un ļau�u burzmas Rīga �ķita kā svaiga, brīva gaisa dvesma es va�rēju tikai priecāties, ka mazais Mareks savas iepriek�ējās dzīves gaitas ne�bija uzsācis Ņujorkā, Sanhajā vai kādā citā bezpersonisko masu pārņemtā megapolē. Rīgas salīdzino�i miniatūrajiem izmēriem bija vēl kāda milzīga priek�rocība jo mazāka teritorija un mazāk cilvēku, jo lielākas bija manas iespējas nonākt uz pēdām kādam pavedienam, kur� aizvestu atpakaļ Mare�ka pagātnē. Tajā pagātnē, kura, lai cik tas arī jocīgi izklausītos, sniedzās vēl pirms viņa ienāk�anas �ajā pasaulē. Protams, ja tāda pagātne vispār eksistēja.

Laipns taksometra �oferis, pusmū�a vīrietis ar iesirmu kazbārdiņu un baltu, rūpīgi izgludinātu formastērpu mugurā, aizveda mūs līdz viesnī�cai lai arī lidosta atradās ārpus pilsētas robe�ām, brauciens taksometrā neaizņēma vairāk par 20 minūtēm. Turklāt, kā drusku lauzītā angļu valo�dā atvainojās taksometra �oferis, mēs bijām trāpīju�i tie�i sastrēgumstundā. �Jums vajadzētu redzēt Londonas satiksmi,� pie sevis pasmaidīju, bet skaļi neko neteicu. Mūsu viesnīca bija spīdīga stikla ēka, kuras priek�ā ple�tās pla�s parks ar kastaņkokiem un bruģētiem gājēju celiņiem. No vienas puses to ieskāva �aura, klusa ieliņa ar augstās modes namu veikaliņiem un pāris kafejnīcām ar izmeklēta dizaina izkārtnēm, bet gar otru ēkas malu stiepās prāvāka iela, ta�u arī tā nelikās pārāk pieblīvēta. Jau sadusmojos, ka Megija būs bijusi tik neapdomīga, ka rezervējusi mums viesnīcu kādā ekskluzīvā, nomaļā ārpilsētas rajonā, līdz taksometra vadītājs pamāja ar roku, norādot uz platāko no abām ielām.

�Tā ir pilsētas galvenā maģistrāle,� viņ� teica. �No �ejienes, ejot taisni uz priek�u, jūs nonāksiet pa�ā pilsētas centrā jeb vecpilsētā. Bet, dodoties pa labi, nokļūsiet vietā, kuru mēs saucam par kluso centru.�

�Cik ilgi prasīs nokļū�ana centrā?� vaicāju.

�No �ejienes piecas minūtes, ja iesiet kājām.�

�Neticami,� pie sevis nomurmināju, un taksists pavīpsnāja. Nezinu, vai tas bija viņa sejas dēļ, kurā gadi un pieredze bija ievilku�i skarbus vaibstus, vai arī iesirmā bārda viņa ārienei pie�ķīra vairāk brieduma, bet uz brīdi man likās, ka viņ� kaut ko nojau�. Divas vientuļas sievietes un bērns visi saņurcīti, izspūru�iem matiem un negulētām acīm. Varbūt viņ� nojauta, ka mēs neesam glu�i tradicionāli tūristi. Tomēr drīzāk tā bija tikai manis pa�as iztēle cilvēks, kuram jāglabā kāds noslēpums, pat visikdieni�ķāka�jās norisēs mū�dien saskatīs sazvērnieciskas likumsakarības.

Lai kā arī būtu, es samaksāju par braucienu, un mēs izkāpām no tak�sometra. Viesnīca, kura, glu�i kā makdonaldi vai daudzzāļu kinoteātri, neko daudz neat�ķīrās no līdzīgām iestādēm jebkurā citā puslīdz civili�zētā pasaules valstī, piedāvāja mums divus numuriņus ar skatu uz parku. Abos atradās divas vienguļamās gultas. Nolēmām, ka Mcgija ar zēnu ie�kārtosies vienā, es otrā numuriņā. Abi numuriņi atradās vienā stāvā, tos atdalīja vien �aurs gaitenis.

�Nomazgājieties, saģērbieties, un pēc minūtēm piecpadsmit es jūs gai�dī�u lejā,� teicu, kamēr Keita un Mareks izbrīna pilnām acīm pētīja sava numuriņa iekārtojumu. Tas pamatīgi at�ķīrās no aplupu�ajām sienām un netīrības, pie kādas viņi bija pieradu�i Liverpūles mājā.

�Nopietni? Jūs gribat jau tagad kaut kur iet?� Keita savilka seju glu�i kā īgns pusaudzis. �Es vispirms gribētu normāli izgulēties.�

�Bet, Keita, mums �eit svarīga ir katra minūte. Mēs ta�u nezinām, cik daudz laika tas var prasīt��

�Jā, jā, bet vispirms es gribu izgulēties,� viņa ietiepās.

Jutu, ka ielai�anās strīdā būtu tikai bezcerīga laika tērē�ana. Tomēr negribēju, ka �ī jaunā Liverpūles sieviete kaut kādā veidā sāktu traucēt maniem plāniem. Galu galā man ta�u nebija ne jausmas, cik ilgi mums �eit izdosies uzkavēties. Es gribēju sākt meklējumus tagad un tūlīt, lai gan man nebija ne mazākās jausmas, no kurienes tos sākt. Un, runājot godīgi, es pat nebūtu varējusi pateikt, kas mums vispār jāmeklē.

�Labi, ja tā vēlies, tu vari palikt un gulēt, bet tad mēs ar Mareku iesim divatā,� es stingri noteicu.

Man par pārsteigumu, Keita uzreiz piekrita viņa paraustīja plecus, it kā viņai dēla gaitas būtu pilnībā vienaldzīgas. �Labi, ejiet.�

�Tad redzēsimies vakarā, Keita?�

�Jā, jā,� viņa novilka, bezmaz stum�us izstumjot Mareku laukā pa dur�vīm. �Ej un dari, kas jums ar dakteri jādara. Mamma tevi satiks vakarā.�

Mareka sejā bija iegūlusi tā pati grūti nolasāmā izteiksme, kuru biju iepazinusi savā Vestportas kabinetā. �ķietama neieinteresētība, aiz kuras patiesībā slēpās savāds saspringums.

�Iesim nu,� es teicu un paņēmu viņa plaukstu savējā. Zēns man lēnām sekoja.

Vien atgrie�oties savā numurā, es attapu, ka lielajā steigā, kādā pame�tām Liverpūli, zēnam nebija paņemtas līdzi pārvelkamas drēbes. Brīdi apsvēru domu ļaut viņam iet tajā pa�ā futbola kreklā un �ortos, kas viņam bija mugurā, ta�u tad �o ideju atmetu. Pilsētas centrā mēs tikai nevajadzī�gi izceltos uz citu cilvēku fona labi ģērbta sieviete un nosmulējies pui�sēns būtu pāris, kur� pievilktu ļau�u skatienus. Un tas nu bija mazākais, kas mums tagad būtu vajadzīgs.

�Vai gribi paskatīties televizoru man uz desmit minūtēm jāizskrien,� es teicu Marekam un paņēmu no rakstāmgalda televizora pulti. Viņ� neko neatbildēja. Es paklik�ķināju kanālus cauri ierastajam viesnīcu re�pertuāram BBC, CNN, Euroneivs -, līdz uzdūros kādam, kur� rādīja multenes. �Tūlīt bū�u atpakaļ,� noteicu un atstāju viņu vienu, ar acīm piekaltu televizora ekrānam. Tikai tad, kad jau biju nobraukusi viesnī�cas apak�ējā stāvā, mani pēk�ņi pārņēma savāds nemiers. It kā es nupat būtu palaidusi garām kaut ko patie�ām svarīgu. It kā būtu ko redzējusi, bet atstājusi neievērotu. Viesnīcas stiklotajā foajē bija iekārtoju�ies mazi saloni un veikaliņi, kas tirgoja visu sākot no suvenīriem un vietējām de�likatesēm un beidzot ar augsto modes namu aksesuāriem par neprātīgām cenām. Man par laimi, viens no veikaliem bija specializējies sporta precēs un apģērbos lai arī cenas bija krietni augstākas, nekā es gaidīju, tomēr ekonomija tobrīd nebija mana pirmā prioritāte. Es nopirku Marekam Adidas sporta bikses un T-krckliņu. Tas, protams, nebija nekāds labais stils, bet vismaz viņam mugurā būs kas tīrs un svaigs.

Tomēr savādais nemiers mani neatstāja arī tad, kad ar iepirkumu maisi�ņu rokā devos aug�up uz savu istabu. Kas tas bija? Kā vārds, kur� ir turpat mēles galā, bet nekādi negrib pārvērsties artikulētā skaņā. Kā dziesmas nosaukums, kuru visu mū�u esmu zinājusi, bet kur� tagad pēk�ņi izkritis no prāta. Tomēr aiz sevis tas ir atstājis tuk�umu glu�i kā tuk�u atvilktni vai nospiedumu putekļainā virsmā. Ja tā tur nebūtu, nekad neiedomātos, ka kaut kā trūkst. Bet tie�i �ī tuk�uma dēļ trūkums bija tik viegli sama�nāms. Un nekādi nedeva mieru.

Kas tas bija? Tam vajadzēja būt saistītam ar �o vietu. Varbūt ar �o vies�nīcu. Un, saprotams, ar manu brauciena mērķi. Bet, kad es beidzot atradu meklēto, nekādi nevarēju saprast, kā to nebiju pamanījusi uzreiz. Tas ta�u bija tik acīmredzami. Manā acu priek�ā. Tepat.

Kad atgriezos numuriņā, Mareks nebija pat izkustējies viņ� joprojām skatījās televizoru, kurā krāsaini mo�ķi viens otru beidza nost, izdvesda�mi robodskas, necilvēciskas skaņas. Noliku maisiņu uz gultas un apsēdos pie rakstāmgalda, lai izkravātu savu somu. Pa�ā aug�pusē atradās Mareka lieta nobru�ātajos kartona vākos. Salikusi pierakstus un pārējos mate�riālus kaudzītē, es pār�ķirstīju viesnīcas bukletu, kur� atradās turpat uz galdiņa. Parastie apsveikuma vārdi, recepcijas telefona numurs, brokastis numuriņā� Un tad lapas apak�malā es pamanīju to, ko biju ievērojusi jau agrāk, tikai �is fakts nebija paspējis atrast ceļu līdz manai apziņai. Tas bija neticami. Reizē biedējo�i, bet arī bezgala iedro�ino�i. Varbūt �im visam tie�ām bija kāda jēga. Varbūt es biju uz pareizā ceļa�

Bukletā bija norādīta viesnīcas adrese. Tā pati, kur tobrīd atradāmies.

Radisson Blu HotelLatvija, Elizabetes iela 55.

Elizabete. Vai tie�ām �ī varēja būt tā Elizabete, kuras vārdu mūsu se�ansos tik bie�i bija atkārtojis Mareks? Nevis sievietes vārds, nevis norāde uz kādu konkrētu personu, bet ielas nosaukums? Un, ja tā, tad kāda ir �īs ielas loma �ajā stāstā?

Mana sirds sāka satraukumā dauzīties. Izņēmu no somiņas vienu no savām tabletēm un noriju to bez ūdens. Elizabete. �eit tad nu mēs esam.

69 .

Kamēr Mareks mazgājās du�ā, es vēlreiz pārlapoju viņa slimības vēs�turi. Nē, nevarēja būt nekādu �aubu. Es nebiju kļūdījusies. Viņ� patiesi seansu laikā vairākkārtīgi bija atkārtojis �o vārdu Elizabete. Tomēr bija krietni par agru izdarīt kādus secinājumus vai tie�ām zēna minētā Eli�zabete varēja būt ielas nosaukums, kurā patlaban dīvainas sakritības dēļ atradāmies? To es vēl nevarēju zināt. Un �oreiz noteikti nedrīkstēja izda�rīt neko pārsteidzīgu. Tikai ne �oreiz.

No vannasistabas zēns iznāca, uzvilcis drēbes, kuras pirmīt biju no�pirkusi viesnīcas foajē. Ja neskaita to, ka apģērbs izskatījās drusku par lie�lu, viņ� jutās glu�i ērti. Melno matu un īpatnējo tum�o acu dēļ zēna sejā joprojām jautās kaut kas mazliet nedabiski skumj�, tomēr visādi citādi viņ� izskatījās pēc glu�i parasta sava vecuma zēna. Pēc tāda, kur� kopā ar vecākiem ieradies pavadīt brīvdienas ārpus Anglijas.

�Tev tikai jāsaķemmē mati, un tad mēs varam iet,� es viņam teicu. Ma�reks uz mani paskatījās, bet neatbildēja. Lai arī pie viņa klusē�anas jau sen kā biju pieradusi, tomēr tā joprojām lika man justies neomulīgi. �Vai gribi, lai tev palīdzu?� vaicāju, necerēdama saņemt atbildi.

Zēns klusēdams pienāca pie manis un apsēdās līdzās uz gultas. Samek�lēju savā somā ķemmi un piesardzīgi izlaidu to cauri viņa garajiem, melna�jiem matiem. Tie joprojām bija mitri un smar�oja pēc viesnīcas �ampūna. Pieķēru sevi domājam, ka tā bija pirmā reize, kad daru ko tik ikdieni�ķu un tomēr neierastu ķemmēju bērnam matus. Sievietēm manā vecumā tā noteikti bija visparastākā lieta, ikdieni�ķa rutīna. Kas tāds, kam steigā pat nepievēr� uzmanību, tomēr man tā likās neparasta, savāda pieredze. Miklums starp maniem pirkstiem, maigi zīdainie bērna mati, viņa galvas siltums, kad pieskāros tai ar savu plaukstu. Tās visas bija sajūtas, kurām jābūt tik ierastām ikvienai sievietei, un tomēr man tādu nebija. Pēk�ņi

sajutu dīvainu smeldzi sev krūtīs.

Tikai nesāc sevi �ēlot, Sāra. Tu pati izvēlējies darbu un karjeru ģimenes vietā. Tev patika doma par profesionāles dzīvi par sasniegumiem, publi�kas atzinību, darbu labākajā slimnīcā, klientiem no slavenām londonie�u ģimenēm. Tu ta�u apzinājies, ka neko tādu nevarētu sasniegt, ja vienlaikus būtu jālai� pasaulē pa�ai savi bērni.

Bet vai tā tie�ām bija ? Varbūt darbu un karjeru es izvēlējos nevis ģime�nes vietā, bet gan lai aizstātu ģimeni, kuras man nekad nebija bijis?

�Būs labi. Iesim,� es teicu Marekam, un mēs ar viesnīcas liftu devāmies lejup. Ārpusē mūs sagaidīja vasarīga pēcpusdienas saule turpat pie vies�nīcas ieejas garlaikojās taksometru �oferi, pāri ielai nesteidzīgā gaitā vir�zījās ļau�u grupiņas. Paņēmu Mareka plaukstu savējā, un mēs devāmies pilsētas centra virzienā. Man nebija nekādu plānu, no kuras vietas sākt Mareka iepriek�ējās dzīves meklējumus, un vai tad �ādā situācijā vispār varēja būt kādi plāni? -, vecpilsēta �ķita tikpat labs mērķis kā jebkur� cits. Vienīgais, uz ko es varēju cerēt, ka apstākļi un nejau�ība pavērs kādu aizkara spraugu, izmetīs kādu pavedienu vai acu priek�ā pazibinās kādu sakritību. Apstākļi un nejau�ība. �ķiet, tie�i zem �iem diviem bezperso�niskajiem spēkiem slēpās viss, kam cilvēki jau savos pirmsākumos bija de�vu�i �o vārdu liktenis. Un varbūt pat arī Dievs.

Izgāju�i cauri skaistai kastaņu alejai, mēs nonācām laukumā, kura cen�trā atradās milzīgs monuments uz gara, augsta obeliska stāvēja sieviete, kas sev virs galvas turēja paceltas trīs zvaigznes, bet zem viņas kājām, cits uz cita nespēkā pakritu�i, gulēja da�āda vecuma vīrie�i. Tie�i iepretim pie�mineklim atradās makdonalda izkārtne, un tikai tad es apjautu, ka mēs jau kop� vakardienas neko neesam ēdu�i.

Mēs apēdām pa �īzburgeram turpat uz koka soliem, kas bija novietoti pie makdonalda. Tā, �ķiet, bija centrālā vecpilsētas iela garām plūda ļau�u pūļi. Gan skaļi jaunie�u bariņi, gan tūristu grupas no Āzijas, gan arī steidzīgi banku klerki uzvalkos un pusdienu pauzē vaļīgi atraisītās kakla�saitēs. �eit valdīja tā pati ņirboņa, kāda zibinājās ikvienas lielākas pilsētas centrā, tomēr ritms jautās lēnāks. �o steigu pat salīdzināt nevarēja ar to spriedzes pilno skrējienu, kādu varēja redzēt Londonā. Arī pēc Liverpū�les mērogiem �ī bija glu�i klusa un mierīga pilsēta. Kādā savādā veidā tā �ķita maza un aicino�a. Celtnes �eit nesniedzās augstāk par astoņiem vai desmit stāviem, toties tās visas likās �eit atrodamies vēl no lielo impēriju laikiem. �ī bija savdabīga vieta. Senatnīga, bet reizē komfortabla. �ķieta�mi izolēta un tomēr draudzīga.

�Vai esi paēdis?� es vaicāju Marekam.

Viņ� pamāja, un mēs devāmies pastaigā pa �aurajām ieliņām, kas veda dziļāk iek�ā vecpilsētā. Laiku pa laikam uzmetu viņam skatienu, lai pār�liecinātos, vai zēnā nav novērojamas kādas pārmaiņas. Jebkuras pazīmes, kas ļautu man secināt, ka esam pietuvoju�ies kādai zīmīgai vietai. Ta�u neko tādu man samanīt neizdevās. Viņa skatiens klejoja pa veikalu un restorānu izkārtnēm, slīdēja pār tūristu atrakcijām un daudzajām garām�ejo�o ļau�u sejām, tomēr neko īpa�u viņa izteiksmē es nemanīju. Viegla ziņkāre, mazs satraukums, brī�iem drud�ains saspringums, kas lika viņam cie�āk pieķerties manai plaukstai un palēnināt soli. Tomēr visas �īs reak�cijas būtu tikai pa�saprotamas, jebkuram viņa vecuma bērnam nokļūstot glu�i jaunā un neierastā vietā.

Palēnām es sāku zaudēt drosmi. Kas vispār bija tas, ko es meklēju? Kā es to pazī�u? Pēc kādām zīmēm lai es vados? Un ko vispār es ceru ierau�dzīt? Necerētā ielas nosaukuma sakritība ar Elizabetes vārdu bija man devusi milzīgu cīņas sparu, bet tagad, to visu mazliet apdomājot, �ī sakri�tība nemaz nelikās vairs tik neticama. Elizabete, galu galā, bija pietieka�mi populārs vārds. Un ko tad īsti nozīmēja tas, ka Rīgā bija iela ar �ādu nosaukumu? Pat ja Mareks to bija kādreiz pieminējis, kāda tam varēja būt nozīme viņa lielajā mistērijā? Nekāda lielā. Mareka minētā Elizabete varēja būt arī kāda reāla persona vai pilnīgi jebkas cits, nevis tie�i �ī iela, kurā atradās mūsu hotelis. Man nebija ne mazāko iespēju to noskaidrot.

Un pat tad, ja Mareks būtu pieminējis tie�i Elizabetes ielu, arī tas ta�u neko nenozīmēja. Iela ir un paliek tikai iela. �ajā gadījumā iela, kura nekur neved.

Karstā pēcpusdienas saule, tūristu pūļi, neierastā vide tas viss mani drīz nogurdināja, un es sāku ilgoties pēc atpūtas brī�a viesnīcas numuriņa kondicionētājā vēsumā. Noliekusies pie Mareka, es apvaicājos: �Vai nevē�lies iet atpakaļ uz viesnīcu?�

Viņ� paraustīja plecus.

�Marek,� es viņam teicu, saņēmusi viņa galvu savās plaukstās. �Vai tu kaut ko atceries ? Vai tev �ī vieta liekas pazīstama?�

Viņ� pavērās manī ar savu tum�o skatienu, ta�u �oreiz tajā varēja nola�sīt vien bērni�ķīgu apjukumu. Es atkārtoju jautājumu.

�Marek, paklausies tagad manī uzmanīgi. Vai tev �ī vieta liekas pa�zīstama? Vai par �o vietu tu man stāstīji, kad mēs runājāmies manā kabinetā?�

Nekā. Viņ� tikai skatījās, kā nesaprazdams, ko es no viņa mēģinu izdabūt.

�Vai tu kaut ko atceries, Marek?�

Klusums.

Es nopūtos un pasniedzu viņam roku.

�Iesim,� es viņam teicu. �Varbūt nākamreiz.�

Ta�u nākamā reize pienāca drīzāk, nekā es būtu varējusi iedomāties sa�vos pārdro�ākajos sapņos. Kad bijām jau gandrīz nonāku�i atpakaļ viesnī�cā. Turpat parkā, vietā, kuru mēs varējām redzēt pa sava numuriņa logu. Pēk�ņi Mareks atcerējās.

70 .

Kņaziene pulkvedis atkal atcerējās �apiro kundzes iesauku, tiklīdz viņu ieraudzīja.

-�� Ā, tas esat jūs, viņa īgni noburk�ķēja, atvērusi durvis, nu, nāciet, nāciet.

Kņazienei mugurā bija tērps, kas vienlaikus atgādināja rīta svārkus un mēteli, un to rotāja bagātīgi zelta iz�uvumi un grezni raksti. Tam bija zīda odere un samta uz�uves. Tērps acīmredzami nebija jauns, ta�u tie�i �āda apvalkāta greznība lieliski piestāvēja vecajai kundzei. Mati arī �oreiz bija sastiprināti ar lielām matadatām.

Jaunībā viņa noteikti lauza sirdis pa labi un pa kreisi, nodomāja pulkvedis.

-�� Vai profesora kungs arī ir mājās? viņ� vaicāja.

-�� Iespējams, ir, kas to lai zina, viņ� nerunā ne ar vienu, netiekas ne ar vienu, vispār nenāk laukā no istabas. Pa naktīm dzirdu, ka grabinās virtu�vē. �aubos, vai �is būtu piemērotākais brīdis sarunai ar viņu.

-�� Es tikai gribēju pavaicāt, vai viņam nav kādu domu par notiku�o. Varbūt viņ� atceras ko neparastu, kas nesen noticis ar dēlu, varbūt kādi sve�inieki, draudi, varbūt kaut kas, ko viņ� grib mums pateikt.

-�� Baidos, ka viņ� jums nevar neko pateikt, un es arī jums neko nevaru pateikt. Jums kafiju ar cukuru vai pienu?

-�� Vienkār�i melnu, paldies.

-�� Mēs nezinām, par ko mums �is posts, mēs nezinām. Dzīvojām mie�rīgi kā visi, ar saviem priekiem, strīdiem, rūpēm. Tad man likās, ka vecā kraķa samīlē�anās tajā klavierskolotājā ir problēma, bet tagad man liekas, ka mums vispār nebija problēmu. Tagad� Kāda jēga vairs dzīvei ir tagad. Mēs esam zaudēju�i abus dēlus. Toms vēl tik mazs bija� Kad Toms nomi�ra, visa mīlestība tika veltīta Maksim, visa uzmanība, visas rūpes it kā ar divkār�u spēku. Bet tagad ari Mak�a vairs nav. Nu kā var tā būt ? Kāpēc, ak Dievs, es nesaprotu, vecā sieviete saguma krēslā, viņas acīs sariesās asaras.

Pulkvedis neko neteica. Viņ� juta, ka �ai sievietei viņa mierinājuma vārdi nav nepiecie�ami. Un, ja ari būtu� Viņ� nezināja tādus vārdus, kas iederētos �ādā brīdī.

Kņaziene saņēmās ļoti ātri.

-�� Piedodiet man, ir grūti, pats saprotat. Cepumiņu, ņemiet cepumiņu.

-�� Neko aizdomīgu, neko neparastu jūs tātad pirms tam nemanījāt?

-�� Neparastu? Nē, ko jūs, nu, no�āva snaiperis klavierskolotāju manā viesistabā, bet, nē, neko neparastu es nemanīju, kņazienes tonis bija kļuvis indīgs. Man nav ne jausmas, kas notiek. Es cerēju, ka jūs man pastāstīsiet, bet skaidrs, ka arī jūs neko nezināt.

-�� Piedodiet, kundze, manu netaktiskumu. Jā, neslēp�u, mums nav tik�pat kā neviena pavediena. Mēs zinām, kā tas notika, bet mēs nesaprotam, kuram bija nepiecie�amas �īs nāves. Kuram tās ir izdevīgas. Mēs nudien nezinām, un, jā, kundze, es tie�ām nāku pie jums tāpēc, ka esmu strupce�ļā. Es cerēju, ka varbūt jums vai profesoram kaut kas ir ienācis prātā.

Pulkve�a atklātība palīdzēja kliedēt kņazienes sarkasmu, un viņas ga�rastāvoklis vēlreiz mainījās tikpat strauji kā pirms mirkļa.

-�� Jā, es saprotu, viņa teica. Jūs meklējat motīvu, bet es nezinu, es tie�ām nezinu. Kam gan bija vajadzīga Mak�a nāve? Un vēl tā meitene� Pilnīgi neizskaidrojami. Es nevarē�u jums palīdzēt.

-�� Varbūt es varu parunāt ar profesoru?

-Jūs jau varat mēģināt, bet viņ� nerunās, viņ� ir galīgi �vaks. Viņ� pat uz slimnīcu neiet. Pēc Toma nāves viņ� tomēr nepārstāja operēt, pēc Ringo nāves arī ne, �ķiet, tas viņam toreiz palīdzēja, bet tagad�

-�� Kas ir Ringo? pulkvedis izbrīnīts pārtrauca kņazieni pusvārdā. Viņ� nebija dzirdējis par vēl vienu nāvi, par kaut kādu Ringo, kas būtu saistīts ar �o ģimeni.

-�� Ā, Ringo� Ringo bija suns. Mums bija suns, liels vācu aitu sugas suns. Pēc Toma nāves, kad profesors jutās pavisam slikti, viņ� daudz stai�gāja apkārt ar to suni, bija ļoti pieķēries. Tas bija viņa mīlulis, bet tad Rin�go kaut ko apēda. Profesors domā, ka viņu kāds noindēja. Tas notika pāris gadus pēc Toma nāves. Pirmajā reizē profesoram izdevās gandrīz izārstēt

Ringo. Viņ� pats kopā ar veterinārārstu tepat virtuvē kaut ko viņam inji�cēja, skaloja kuņģi un ko tikai visu vēl. It kā izārstēja, bet, kad Ringo jau bija gandrīz vesels un sāka iet laukā staigāt, atkal kaut kas notika. Beigās nomira lielās mokās. Profesors mocījās kopā ar to suni. Briesmīgi bija no�skatīties. Likās, ka viņam suņa zaudējums ir vēl sāpīgāks nekā Toma nāve, lai gan īstenībā tas viss kaut kā sagāja kopā. Tomēr tolaik par spīti visam profesors nezaudēja saikni ar slimnīcu un pacientiem. Varbūt tikai da�as dienas izlaida. Darbs viņam it kā deva spēkus cīnīties ar savām sāpēm. Bet tagad tikai sē� istabā, laukā nenāk, telefonu arī izslēdzis� Man zvana kolēģi no slimnīcas un universitātes, prasa kad būs� Ko lai es atbildu.

-�� Skaidrs, tad es netraucē�u, varbūt kaut kad vēlāk, vai, ja viņ� pats grib, lai man piezvana.

-Jā, jā, novilka kņaziene.

-�� Kad Ringo nobeidzās, vai tika izdarītas kādas analīzes? Varbūt sek�cija? Profesors necentās noskaidrot, kāpēc suns nobeidzies?

-�� Viņ� bija pārliecināts, ka suns ir noindēts. Par to viņam nebija ne mazāko �aubu. Kur� tad taisa sekciju sunim?

-�� Un kur�, viņaprāt, noindēja suni? Bija kāds, kuru viņ� turēja aizdomās ?

-�� Neatceros. Laikam ne, nebija neviens.

-�� Netraucē�u jūs vairs, kundze. Paņemiet, lūdzu, vēlreiz manu vizīt�karti un zvaniet, ja kaut kas ienāk prātā. Varbūt pēk�ņi ko atcerēsieties, varbūt pamanīsiet ko aizdomīgu� Obligāti zvaniet pat ja jums liekas, ka tas ir nesvarīgs sīkums. Padzersim kafiju. Reizēm noder ikkatrs sīkums.

-Jā, jā� protams, īgni noņurdēja kņaziene.

71 .

Ar Solvitu, ar kuru pulkvedis bija iepazinies internetā, viņ� bija saru�nājis satikties kafejnīcā netālu no mājām. Lai arī skaidri neizteikta, doma tomēr bija nepārprotama netērēt lieki laiku, novērtēt vienam otru un, ja ieraudzītais apmēram atbildīs sarakstē solītajam un gaidītajam, uzreiz doties pie pulkve�a uz dzīvokli.

Visu dienu pirms tik�anās pulkvedis juta vieglu satraukumu, ba�īgu nemieru un domās centās sev iestāstīt, ka �īs izjūtas ir pilnīgi nevietā. Par ko te uztraukties? Tas nav nekas apkaunojo�s gribēt seksu. Sievas tev nav, tu esi vientuļ� un darbiem apkrauts policists� Kas tur īpa�s, ja tu ej uz �ādiem randiņiem? Turklāt nav nekāda pamata baidīties, ka viņai ne�patiksi. Iedomājies, kā uztraucas viņa, sievietei ta�u ir daudzkārt grūtāk �ādā veidā meklēt seksu. Ja Solvita atnāks, viņa jau savu cīņu būs izcīnī�jusi un nez vai noraidīs tevi pēc tam, kad sare�ģītākais jau būs atstāts aiz muguras. Un, pat ja noraidīs, tad nu gan problēma rīt iepazīsies ar citu. Un tomēr uztraukums nerimās. Pilnīgi kaut kas greizi, viņ� domāja. Kas nu tas par randiņu internetā veicīgi sarunāts sekss. Vienkār�i nodrāz�ties un viss. Kāpēc �īs sajūtas? Tomēr, lai puslīdz nomierinātos, pirms do�anās uz tik�anos pulkvedis iedzēra 150 gramus konjaka. Tas palīdzēja. Viņ� sakārtoja formu, notīrīja kurpes, ar plaukstu pārbrauca pār vaigiem, pārbaudot, vai nav pārmēru noaudzis, un devās ceļā.

Rīgas guļamrajonu kafejnīcas neapmeklē turīgi cilvēki. Arī jaunie�u te nav, tie dod priek�roku centram. Te nesē� dzīves baudītāji ar moderniem �urnāliem rokās, studentes te nelasa lekciju pierakstus un hipsteri nesūc kokteilī�us. Tās nav nekādas smalkās vietas atmosfēra te drīzāk atgādi�na lielveikalu kafejnīcas. Vien bezpersoniska garāmgājēju burzma un da�i alkoholiķi. Nevienam te nenāks prātā aizkavēties ilgāku brīdi, un neviens īpa�i piekasīgi kafijas aromātu te nevērtē.

Pulkvedis bija ieradies da�as minūtes par agru un, pārlaidis skatienu apmeklētājiem, nosprieda, ka Solvita vēl nav atnākusi. Viņ� apsēdās un pasūtīja melnu kafiju. Kafejnīcā bez viņa sēdēja vēl tikai viena sieviete bez kompānijas, ta�u viņa izskatījās pārāk veiksmīga, pārāk pa�pārliecināta un pārāk labi ģērbusies, lai atbilstu priek�statam par sievieti, kas meklē seksu internetā. Pulkvedis bija pārliecināts, ka tā nav Solvita, ta�u tie�i �ī sieviete piecēlās un tuvojās viņam. Sarakstē viņi bija vienoju�ies, ka Solvi�ta pazīs viņu pēc formas.

-�� ķiet, ka tā esmu es, kuru jūs gaidāt, viņa teica.

-�� Tie�ām Solvita? pulkvedis neslēpa izbrīnu.

-�� Jā, sieviete pasmaidīja, patiesībā mani sauc Valērija.

-�� Nu, tad es jūs arestē�u, teica pulkvedis, uzreiz jau saprotot, ka joks diez vai izklausās īpa�i veiksmīgs.

-�� Jā, �ķiet, man tas varētu patikt, sieviete pasmaidīja vēlreiz. Viņa arī likās patīkami pārsteigta, redzot, ka viņai darī�ana nevis ar �ādu tādu patruļdienesta leitnantu, bet nenoliedzami iespaidīga skata pulkvedi.

Sievietei bija īsi kastaņbrūni mati, kas lieliski izcēla tum�i brūnās acis. Viņa bija ģērbusies korektā kostīmā ar svārkiem līdz ceļiem, kuri slēpa daudz, bet arī atklāja pietiekami. Valērija bija gara auguma, ap 180 centi�metru, tikai nedaudz īsāka par pulkvedi, tomēr viņas sievi�ķīgās formas nekādā gadījumā nelīdzinājās kārno un izstīdzēju�o modeļu augumiem. Kostīms akcentēja gan platos gurnus un apaļo dibenu, gan lielās krūtis, vienlaikus ļaujot noprast, ka Valērija rūpējas par sevi un nav zaudējusi kontroli pār lieko svaru. Viņa bija no tām sievietēm, uz kādām vīrie�i at�skatās, neslēpti iekāro un iztēlē izģērbj. Valērija pulkvedim nudien patika.

No pirmajiem tik�anās mirkļiem bija skaidrs, ka viss ritēs lieliski, sa�runai sekos arī turpinājums, ta�u �oreiz tas bija pulkvedis, kur� vēlējās mazliet aprunāties, iepazīties tuvāk, izprast, kā tas nācies, ka �āda sieviete meklē mīļāko guļamrajona ieskrietuvē pēc iepazī�anās internetā.

Pulkvedis bija meklējis seksu internetā gana bie�i, un viņam bija iz�veidojies savs priek�stats par to, kādas sievietes izmanto �īs iespējas. Vis�pirmām kārtām, protams, apalītes, kurām tīklus vajadzēja izmest īpa�i pla�i, lai tiktu pie seksa. Tālāk sievietes ar glu�i normālu un pat skaistu augumu, kurām kaut kādu īsti neizskaidrojamu iemeslu dēļ vīrie�i nepie�vērsa uzmanību. Varbūt vainīga bija viņu pa�u kautrība vai kas cits viņu izturē�anās veidā, kas atgrūda vīrie�us. Varbūt viņas neprata iziet ārpus �aurās vides, kurā noritēja visa viņu dzīve un kurā nebija iespējams satikt vīrieti, kur nu vēl partneri vienai naktij. Tās bija mazo skolu skolotājas, grāmatvedes, programmētājas, arī medmāsas, kuru darba grafiks padarīja gandrīz neiespējamu attiecību veido�anu ārpus slimnīcas, biroju darbi�nieces, uzticamas darbarūķes, lieliski cilvēki un kolektīvu dvēseles, bez kurām biroju dzīve apstātos, ta�u viņas vienkār�i nekad neviens neaici�nāja uz randiņiem. Neviens nekad to neatzina, tomēr bija skaidrs, ka ne jau aiz labas dzīves cilvēki cits citu meklēja ar iepazī�anās sludinājumu starpniecību. Tie bija tikai plāksteri uz vientulības brūcēm, plāksteri, par kuru veselīgumu un noderīgumu sirds dzijumos māca �aubas.

Internetā iepazinās līdzīgi cilvēki, un �is sekss bija godīgs līgums starp vienādi izmisu�ām pusēm. Viss bija godīgi un tomēr mazliet no�ēlojami.

Armijā mācīja, ka cilvēks var izdzīvot trīs minūtes bez gaisa, trīs dienas bez ūdens un trīs nedēļas bez ēdiena. Lai arī sekss �ajā uzskaitījumā neie�tilpa, tomēr pulkvedis rēķināja, ka viņam sekss ir vismaz tikpat svarīgs kā ē�ana. Viņam tas bija vajadzīgs glu�i kā ēdiens ilgāk par trim nedēļām viņ� bez sievietes nespēja izturēt, tāpēc pulkvedis itin nemaz nepārdzīvo�ja, ka pārmēru bie�i iesaistās �ādās īslaicīgās un pavir�ās attiecībās.

Lai nu kā, bet Valērija nelīdzinājās nevienam no sievie�u tipiem, kādus pulkvedis bija pieradis satikt �ādās reizēs. Viņas uzvedībā un skatienā itin nekas neliecināja par to, ka Valērijai trūktu drosmes un pa�pārliecinātības atbildēt vīrie�u uzmanības apliecinājumiem, kas viņai pastāvīgi tika veltī�ti. Viņa bija nobriedusi sieviete, kura labi apzinājās, kas viņa ir un ko cer sagaidīt no dzīves. Pulkvedis īsti nesaprata, kāpēc Valērija atsaukusies uz pusanonīmu sludinājumu no vīrie�a, kur� par sevi tik vien pastāstījis, ka esot apveltīts ar �labiem parametriem�.

-�� Aprunāsimies, viņ� teica.

-�� Labāk jau ne, atbildēja Valērija.

Pulkvedis atkal apmulsa vai, pareizāk sakot, apmulsa vēl vairāk, ta�u Valērija smaidīja draudzīgi un mīļi.

-�� Es saprotu, ka te tuvumā ir tavs dzīvoklis, viņa teica.

-Jā.

-�� Nu tad dodamies labāk turp, man diez ko nepatīk �is iestādījums.

-�� Ā, nu protams, jā, dodamies.

72 .

Mēs gājām garām parkam, aiz kura slējās mūsu viesnīcas augstceltne, kad Mareks paraustīja mani aiz rokas. Es paraudzījos uz viņu zēna sejā bija atausis smaids. Patīkama pārmaiņa, ņemot vērā, ka visu mūsu pastai�gas laiku viņ� izskatījās mazliet nomākts. Es uzsmaidīju pretim. Tomēr viņa plauksta neatlaidās �ņaugt manējo.

�Kas ir, Marek?� es prasīju.

Viņ� neko neatbildēja, tikai turpināja smaidīt. Un tad ar brīvo roku norādīja sev aiz muguras. Vispirms es ieraudzīju gai�u ķieģeļu ēku tās iek�ienē varēja iekļūt caur milzīgām durvīm, uz kurām veda pakāpieni. Uz tiem bija sasēdu�i pārītis ubagu. Ēkas veidols gan �ķita neierasts, gan�drīz vai apaļīgs, bet krusti abpus ieejas durvīm skaidri liecināja, ka tā ir baznīca. Tie gan nebija parastie krusti, kādus ierasts redzēt pie baznīcām Anglijā vai citviet Eiropā. Tomēr arī �ie krusti ar diagonālu līniju, kas sadalīja vertikālo asi divās daļās, bija man itin labi pazīstami.

Vēls rudens. Tikko nolijis lietus, un Londonas ietves atspīd rudenīgajā saulē. Laiks ir patīkami silts. Viegla vēja dvesma dzenā kritu�ās lapas. Mēs nogriezāmies no galvenās ielas un ejam pa vienu no mazajām �kērsieliņām, kas ved uz krievu imigrantu kvartālu, par ko liecina baznīca �ķērsieliņas galā tās kupola virsotnē slienas ortodoksu krusts. Divas sakrustotas līnijas, kuras �ķērsām pār�ķeļ, viena īsāka. Manā plaukstā cie�i ieķērusies cita �au�ra un mikla. Tā pieder vienai no manām pacientēm. Pēdējo mēne�u laikā viņa ir bijusi mana vienīgā paciente. Mana sirds neprātīgi dauzās satrau�kumā, ta�u es cen�os to neizrādīt. Man nav tiesību atrasties ar pacientu ār�pus klīnikas telpām. Kur nu vēl ar tādu pacienti kā �ī mazā meitene ar gai�ajiem matiem un neparastajām, tum�ajām acīm. Ta�u �eit nu es esmu. Divatā ar viņu, pārkāpjot visas bērnu psihoterapeitu un mūsu slimnīcas ēti�kas normas. Jo es skaidri zinu �ī ir vienīgā iespēja pierādīt� Es vēl nezinu, ko tie�i pierādīt, vai varbūt zinu, ta�u baidos to skaidri izteikt vārdos. Varbūt tādēļ, ka tas izklausītos tik neiespējami. Tik ārprātīgi�

Lai viņu izdabūtu no klīnikas, man nācās noorganizēt veselu specoperāciju. Vispirms vajadzēja atbrīvoties no apsargiem, kas mazo princesi vien�mēr sagaidīja pie mana kabineta durvīm. Lai to panāktu, es viņai nozī�mēju 24 stundu novēro�anu slimnīcas īpa�ajā palātā. �ī palāta, aprīkota ar videokamerām un da�ādām ierīcēm, kas ļāva uzmanīt problemātiskus pacientus, atradās slimnīcas slēgtajā korpusā, tādēļ pie slimnīcas personāla nepiedero�ām personām, pat ja tie bija Karaliskā dro�ības dienesta aģenti, tā nebija pieejama.

�Vai tu esi galīgi traka ? Ko tas nozīmē? Kāda novēro�ana?� Fērd�s ie�brāzās manā kabinetā, nosviezdams uz galda nozīmējumu, kuru nupat biju parakstījusi.

�Kop� kura laika tad katrs ārstējo�ā ārsta nozīmējums iet caur klīnikas direktora rokām?� es atvaicāju, cenzdamās saglabāt vēsu, lieti�ķu mieru. Manas iek�as gan burtiski vārījās satraukumā, ta�u �obrīd bija ļoti svarīgi radīt neitrālu un profesionālu iespaidu. Pat Fērd�am es neuzdrīkstējos at�klāt, ko esmu apņēmusies darīt. Pareizāk sakot vismazāk jau nu viņam.

�Uz kāda pamatojuma tam bērnam var parakstīt novēro�anu? Viņai ta�u nav vispār nekādu��

��ai pacientei ir diagnosticēti bipolāri traucējumi, kuru gadījumā nereti novērojams paaugstināts pa�kaitniecības un arī pa�nāvības risks," es dekla�mēju kā no mācību grāmatas. �Turklāt man būtu svarīgi pacienti novērot, lai izvērtētu depresīvā un maniakālā stāvokļa dinamiku noteiktā laika periodā.�

�Sāra, tu esi pilnīgi no prāta atteikusies!� Fērd�a seja piesārta niknumā. Viņ� tikko valdījās, lai nesāktu kliegt. �Kādi bipolārie traucējumi? Par ko tu vispār runā?�

�Fērd�, vai tie�ām tu neatceries?� es piecēlos kājās, lai mūsu acis atrastos vienā līmenī. �Tu pats ta�u man liki nosaukt �o diagnozi preses konferen�cē. Vai tagad tu gribi teikt, ka būsi pilnībā kļūdījies? Vai varbūt ar nolūku uzstādījis melīgu diagnozi mazgadīgam bērnam? Tu ta�u saproti, ko tas nozīmētu��

�Apklusti, Sāra,� viņ� no�ukstēja, uzmezdams ba�īgu skatu mana kabi�neta durvīm. Iek�ēji es triumfēju. Lai arī vēsais tonis, kādā ar viņu runāju, galīgi neatbilda manam iek�ējam stāvoklim, tomēr varēju justies lepna par savu savaldību. Man bija pieticis drosmes izturēties pret viņu tie�i tā, kā biju ieplānojusi to darīt. Kaut gan jāatzīst, ka pēdējās dienās viņa oreols manās acīs bija neglābjami zudis. Izkūpējis bija Fērd�s lielais, gudrais, seksuāli tik ārkārtīgi pievilcīgais cilvēks, kura klātbūtne vien lika sajust dī�vainu saviļņojumu un pat nejau�s pieskāriens uzbūra veselu fantāziju vēt�ru. Tagad manā priek�ā stāvēja vien rēgs no tās sapņu pasaules, kuru pati biju kādreiz uzbūvējusi.

�Sāra, ja tam ir kāds sakars ar to, kas notika pie manis..�

�Nē, tam nav nekāda sakara!� es iesaucos skaļāk, nekā būtu vēlējusies. �Tam ir sakars tikai ar manu pacienti un viņas veselību. Tas ir vienīgais, par ko es �obrīd uztraucos.�

Fērd�s savilka lūpas neticīgā vīpsnā, tomēr viņam vairs nebija ko teikt. Viņ� apgriezās un izsteidzās pa durvīm. Es atvieglota atslīgu atpakaļ krēslā. Es biju uzvarējusi. Neprātīgais plāns, kur� līdz �im dzīvoja tikai manās iece�rēs, bija uzņēmis kustību. Atpakaļceļa vairs nebija. Tagad priek�ā tikai pilnīga uzvara pār Fērd�u un vienlaikus uzvara arī �ajā drāmā, kurā viņ� mani bija ievilcis, vai arī� Vai arī kas tāds, par ko es tobrīd nespēju un negribēju domāt.

�Jā, tā ir baznīca, Marek,� es piesardzīgi ieteicos. �Vai tā tev par kaut ko atgādina?�

Zēns neatbildēja uz manu jautājumu. Viņ� tikai turpināja smaidīt un pēc brī�a, kā zaudējis interesi par �o ēku, turpināja iet mūsu viesnīcas vir�zienā. Ta�u es negrasījos tik ātri padoties. Ja �ī vieta bija izsaukusi kaut mazāko reakciju zēna psihē, man vajadzēja to viscaur pārbaudīt. Varbūt tie�i �ī vieta bija mans vienīgais pavediens.

�Marek, apiesim apkārt baznīcai. Apskatīsimies, kāda tā izskatās,� es teicu, cenzdamās pie�ķirt savai balsij rotaļīgumu. Acīmredzot man tas īsti neizdevās, jo zēns man gan sekoja, tomēr bez īpa�a entuziasma.

Un tie�i tad es to ieraudzīju. Kad bijām atgāju�i mazliet nostāk no pa�as ēkas, skatam pavērās sakrālās celtnes aug�daļa. Trīs milzīgi kupoli, kādi raksturīgi pareizticīgo baznīcām. Divi no tiem bija klāti ar pelēcīgu skārdu, bet tre�ais vidējais laistījās saules gaismā tik spilgti, ka �ilbi�nāja acis. Tas bija no tīra zelta. Sirds pamira, un aizrāvās elpa. Es stāvēju, galvu atpakaļ atgāzusi, un skatījos uz baznīcas kupoliem, līdz no zeltītā spo�uma sāka neizturami sāpēt acis. Tagad vairs nevarēja būt nekādu �au�bu. Tas bija tie�i �eit.

73 .

Izejot no kafejnīcas, pulkvedis pieturēja durvis un palaida Valēriju pa priek�u. Viņa skatienu piesaistīja Valērijas dibena apaļumi. Apziņa, ka jau pavisam drīz viņ� redzēs �o dibenu kailu un viņa pirksti un loceklis pilnībā valdīs pār visslēptākajām Valērijas ķermeņa vietām, uzbudināja pulkvedi. Viņ� jutās glu�i kā pusaudzis un sāka uztraukties par to, lai tikai Valērija vai kāds cits nepamanītu, kas notiek viņa biksēs. Tā nebija gadījies jau sen. Pulkvedi mulsināja, ka savā ziņā Valērija viņam atgādināja Elizabeti. Viņ� pat zināja, kas tie�i izraisīja �o sajūtu tas, ka Valērija jau tagad dik�tēja tempu, kontrolēja situāciju, vadīja pulkvedi, un tas viņam nepatika, bet arī �oreiz viņ� negrasījās pretoties notieko�ajam.

Ēkas �aurajā un grabo�ajā liftā spriedze tikai pieauga. Viņi stāvēja cie�i viens pie otra. Pulkvedis pilnīgi atklāti nolaida skatienu uz Valērijas krū�u apaļumiem, kas bija labi nojau�ami zem blūzes. Valērija izlikās to nema�nām un knapi jau�ami smīnēja. Viņi nepārmija ne vārda.

Valērija vērtējo�i aplūkoja pulkve�a dzīvokli. Vienīgās istabas centrā�lais objekts bija gulta. Pulkvedis tikmēr virtuvē izņēma no ledusskapja īpa�i �im gadījumam nopirktu Rīgas pussaldo �ampanieti. Piepildīja divas glāzes. Joprojām neviens nekā neteica. Klusē�ana vairs nelikās apgrūti�no�a. Vienubrīd, iespējams, liftā, tā bija pārtapusi tādā kā spēlē. Valēri�ja paņēma �ampanie�a glāzi, bet, pat nepieskārusies ar lūpām, nolika uz galdiņa.

-�� Es ieie�u du�ā, viņa teica.

Pulkvedim tas nepatika, bet viņ� neiebilda. Viņ� nesaprata, kāpēc ne�piecie�ams du�oties. Vai tad viņa ir tik netīra, ka bez mazgā�anās smirdēs, vai arī tas ir mājiens, ka viņa grib, lai viņ� ietu du�ā. Vai Valērija uzska�ta viņ� ir tik netīrs, ka viņai būs nepatīkami gulēt ar viņu, ja pulkvedis nebūs tikko iznācis no du�as ? Un ko lai viņ� dara, kamēr viņa ir tajā du�ā?

Izģērbties un gaidīt kailam gultā? Novilkt tikai formas �aketi? �ī sasodītā du�a kaut kādā nesaprotamā veidā izjauca spēli, kas tik labi bija sākusies, audzējot seksuālās enerģijas spriedzi starp viņiem.

No vannas istabas bija dzirdama teko�a ūdens �alkoņa, lāgiem kaut kas klusi nograbēja. Pulkvedis novilka formas tērpa �aketi, atpogāja krek�la pogas un apsēdās virtuvē pie galda. Viņam �ķita, ka Valērija mazgājas pārmēru ilgi. Pulkvedis ielēja sev vēl vienu glāzi �ampanie�a, divos malkos izdzēra un ielēja vēl vienu. Kad Valērija beidzot iznāca laukā, viņa bija ietinusies pulkve�a vienīgajā lielizmēra dvielī. Uzmetusi pulkvedim �iglu skatienu, viņa sīkiem solī�iem ātri aiztipināja līdz gultai un palīda zem segas, turklāt tajā pusē, kurā parasti gulēja pulkvedis. Pulkvedim likās jocīgi, ka viņa iekārtojas tik cie�i klāt gultas malai glu�i kā viņi būtu sen precējies laulāts pāris un nu Valērija jau laikus būtu atbrīvojusi vietu pulkvedim. Segu Valērija uzvilka teju līdz zodam.

-�� Es tad arī ieie�u du�ā, viņ� norūca.

Nelielajā vannas istabā uz aizvērtā klozeta poda vāka, kārtīgi salocītas, bija noliktas Valērijas drēbes.

Pulkvedis ātri noskalojās. Vienīgo lielo dvieli bija paņēmusi Valērija. Atliku�ie bija par mazu, lai pulkvedis varētu kādu apsiet ap gurniem.

Viņ� iznāca ārā pilnīgi kails.

Valērijas poza nebija mainījusies. Vienīgi smīns no sejas bija pagaisis. Gaisā vairs nevibrēja tā enerģija, kādu varēja just, izejot no kafejnīcas, vai liftā, braucot uz pulkve�a dzīvokli.

Pulkvedis uz mirkli apstājās pie gultas, labi apzinādamies, no kā Valēri�ja patlaban nespēj novērst skatienu. Viņa loceklis vēl nebija kaujas gatavī�bā, tomēr asinis jau sāka pieplūst un tas izskatījās tie�ām liels. Resns. īpa�i tāpēc, ka vēl atstāja vietu iztēlei, cik liels tas būs, kad kļūs pavisam ciets. Tagad pulkvedis juta to varu pār Valēriju un situāciju, pēc kuras tā ilgojās.

Piegājis pie gultas, viņ� pacēla segu, vispirms atsedzot Valērijas kājas līdz ceļiem. Viņa pievilka segas aug�galu vēl tuvāk zodam.

Pulkvedis papleta Valērijas kājas un nometās uz ceļiem starp tām. Būtu krietni ērtāk, ja Valērija negulētu pie pa�as gultas malas. Viņ� brīnījās, kā sieviete to nesaprot.

Pulkvedim bija neērti paskatīties viņai acīs. Sensenās bailes nekur ne�bija pagaisu�as. Viņ� uzguldīja plaukstas Valērijai uz kājām mazliet virs ceļgaliem un lēni virzīja tās uz aug�u, reizē bīdot aug�up arī segu. Iznira Valērijas kājstarpe. Sieviete nekustējās. Starp Valērijas kājstarpi un seju nu bija saņurcītās segas uzkalniņ�. Pulkvedis vēl nejutās gana uzbudinājies, lai jau tagad ķertos pie lietas. Du�a bija drusku remdinājusi viņa sparu, tāpēc pulkvedis pieplaka Valērijas kājstarpei ar lūpām. Valērija klusi ievaidējās, liekot manīt, ka pulkvedis visu dara pareizi. Sievietes ne pārāk skaļie, to�mēr labi saklausāmie vaidi palīdzēja ari pulkvedim, un, kārtīgi samitrinā�jis viņas kājstarpi, viņ� noslaucīja seju segā un viegli ieslīdēja Valērijā, pats paliekot uz ceļiem. Tagad, kad sega bija nogrūsta malā, viņ� beidzot va�rēja kārtīgi aplūkot visu sievietes augumu. Viņas lielās krūtis, izrādās, ne�bija dabiskas. Arī Valērijai guļot uz muguras, krūtis saglabāja savu pārāk pareizo apaļumu, nesaplaka un nepa�ibēja kaut kur padusēs, kā tas mēdza gadīties ar dabiski lielām krūtīm. Nē, tās kā divas pielīmētas puslodes tur�pināja lepni vērties pulkvedī. Viņ� nekad nebija redzējis mākslīgi palieli�nātas krūtis, tāpēc ar interesi sāka tās pētīt un spaidīt, kaut gan Valērija vairs neizrādīja tādu patiku kā tobrīd, kad viņ� laizīja sievietes kājstarpi.

Poza, tupot uz ceļiem, bija nogurdino�a, tāpēc pulkvedis pagrieza Valēriju ar muguru pret sevi un notupināja uz gultas malas, lai viņ� pats varētu stāvēt kājās. Pulkvedis darbojās spēcīgi, ritmiski un centīgi viņa�prāt, tik labi, cik labi vien tas iespējams, ta�u Valērija pavisam drīz atbrī�vojās no viņa. Pulkvedim �ķita, ka sieviete vienkār�i vēlas vēlreiz mainīt pozu, ta�u Valērija apsēdās uz gultas malas, satvēra pulkvedi aiz gurniem, pievilka cie�i klāt un sāka sūkāt viņa peni. Pulkvedis mazliet nobrīnījās, ta�u neiebilda, un pēc minūtes sieviete jau bija norijusi viņa spermu un atkal �igli iespruka vannas istabā.

Hmm, jocīgi, vai viņai nepatika, kā es to daru, pulkvedis atkal nejutās īsti dro�s par to, kas bija noticis. Beigas it kā nojauca visu ritmu, Valērija bija atņēmusi viņam iniciatīvu un piespiedusi viņu strauji beigt. Tagad viņam atkal �ķita, ka vannas istabā sieviete atrodas pārmēru ilgi.

-�� Vai tu gribētu vēl satikties? vaicāja Valērija, kad beidzot iznāca no vannasistabas. Viņas skatiens bija lieti�ķs, un, �ķiet, viņa centās nepaust nekādas emocijas, tomēr pulkvedis nosprieda, ka viņa izskatās itin ap�mierināta.

-Jā, labprāt, pulkvedis atbildēja.

-�� Labi, teica Valērija, pavadīt nevajag.

74 .

Mēs nebijām Rīgā pavadīju�i ne divpadsmit stundu, bet mūsu rokās jau atradās pavedieni uz divām no Mareka lielajām mīklām. Pat ja Eliza�bete, kuru viņ� tik bie�i bija minējis mūsu Vestportas sarunās, nebija tā pati Elizabetes iela, kurā atradās mūsu viesnīca, tad par baznīcu nevarēja būt nekādu �aubu. Es ļoti spilgti atcerējos �o zīmējumu. Zēns bija to uzzī�mējis vienā no savām vizītēm, un toreiz tā man likās neatminama mīkla. Lai arī �obrīd zīmējums atradās kartona mapē viesnīcas numuriņā kopā ar visiem pārējiem Mareka lietas dokumentiem, ta�u es biju to pētījusi tik daudz rei�u, ka tikpat labi tas būtu varējis stāvēt man tie�i acu priek�ā. Liela neierasti apaļas konstrukcijas ēka. Un trīs kupoli. Divi no tiem pe�lēki, bet tre�o Mareks bija ilgi un rūpīgi krāsojis ar dzelteno krītiņu, līdz tas līdzinājās olas dzeltenumam uz baznīcas jumta. Tur, Vestportā, �is zī�mējums man likās neat�ifrējams. Ko nozīmēja dzeltenā krāsa? Vai tas bija kāds simbols? Varbūt zēns to bija izvēlējies neapzināti, ļaujot vaļu savām zemapziņas dzīlēm? Vai varbūt viņ� �ādā veidā mēģināja ar krāsu pateikt to, ko viņa lūpas nespēja izsacīt?

Ta�u �eit, stāvot parkā un lūkojoties uz baznīcas ēku savā acu priek��ā, es sapratu, ka atbilde ir bijusi stipri vienkār�āka. Dzeltenā krāsa neko īpa�u nenozīmēja, un zēns neko nemēģināja man darīt zināmu. Viņ� bija tikai zīmējis to, ko atcerējās. Un, ja visās �ajās neprātīgajās teorijās, kas tik ilgi bija mani vajāju�as, atradās kāda patiesības sēkla, tad man būtu jāsaka atcerējās no savas iepriek�ējās dzīves. Uz sare�ģītākajiem dzīves jautājumiem parasti rodamas pagalam vienkār�ākās atbildes. Vienīgi ceļ� līdz tām mēdz būt ļoti gar�.

�Marek, vai tu atceries �o baznīcu?� prasīju, noliekusies pie zēna un sa�tvērusi viņa plaukstas savējās. Viņ� manī paraudzījās noguru�u skatienu.

�Mamma,� viņ� no�ukstēja. Mana sirds satraukumā sa�ņaudzās.

�Vai �eit strādāja tava mamma?�

Zēns noraido�i papurināja galvu.

�Mamma,� viņ� atkārtoja.

Viņa balss skanēja klusi un gurdeni. Es jutu, ka esmu tuvu kam nozī�mīgam, ta�u nespēju vēl īsti uztvert, kam tie�i. Vai Mareks runāja par savu mammu Keitu, kura gaidīja mūs viesnīcā ? Vai arī �ajā vietā viņa atmiņās bija uzplaiksnījusi kāda attālāka apjauta par vēl kādu mammu un vēl kādu dzīvi ? �Marek, kur ir tava mamma?� es uzmanīgi vaicāju.

Tomēr zēna sejā nemanīju nekādas reakcijas. Viņ� brītiņu raudzījās manī, tad vēlreiz atkārtoja: �Mamma��

Tagad jau viņ� izklausījās pēc maza, noguru�a bērna, kur� vienkār��i grib doties mājās. Man vairs nebija �aubu, ka zēnu mūsu pastaiga un neierastā vide bija nokausējusi un viņam bija nepiecie�ama atpūta. Visti�camāk, tā bija Keita, pie kuras viņ� �obrīd vēlējās atgriezties, lai mammas apskāvienos ļautos diendusai.

�Labs ir,� es viņam uzsmaidīju. �Iesim pie mammas, �odienai pietiks.� Patie�ām, mēs �odien bijām pietiekami daudz izdarīju�i. Nedrīkstēja arī lietas pārāk sasteigt zēna enerģijas krājumi tomēr bija ierobe�oti, un mums tie vēl būs nepiecie�ami. Es piecēlos kājās un, satvērusi Mare�ku aiz rokas, devos viesnīcas virzienā, kura atradās pāris simtu metru no mums, tie�i pāri ielai. Tai pa�ai Elizabetes ielai, kas bija viens no maniem svarīgākajiem pavedieniem. Un tad pēk�ņi man prātā ie�āvās kāda doma. Mareks nenoliedzami bija noguris, viņa acis raudzījās aizvien gurdenāk, un nebija nekādu �aubu, ka, tiklīdz būsim nonāku�i viesnīcā, viņ� uzreiz aizmigs cie�ā miegā. Ta�u es zināju, ka bērni pusnomoda stāvoklī, īpa�i, ja ir pārguru�i, ir psiholoģiski visatvērtākie. Tas bija paņēmiens, kuru īpa�i apguva bērnu psihologi, ta�u tas pazīstams arī lielākajai daļai bērnu vecā�ku ja nepiecie�ams no bērna iegūt kādu informāciju, kuru viņ� nevēlas izstāstīt, tad to vislabāk darīt brīdi pirms miega. Tie�i tad apziņas filtri kļūst visvājākie un aizsardzības mehānismi ir visvieglāk pārkāpjami. Tā bija pārdro�a ideja, kuru grasījos izmēģināt, bet es nevarēju to neizmantot.

�Marek, paklausies manī,� es viņam teicu, vēlreiz pieliekusies cie�i klāt zēnam un saņēmusi viņa galvu savās plaukstās. �Iesim mājās, labi ?�

Viņ� pamāja. �ķita, zēns tik tikko turas kājās.

�Ejam mājās,� es vēlreiz stingri atkārtoju un piecēlos, ta�u nespēru nevienu soli. �Ejam!� es mudināju. �Ejam mājās, Marek.�

Kādu bridi nekas nenotika. Varbūt zēns bija pārāk noguris. Varbūt viņa atmiņas nemaz neglabāja �o informāciju. Nolēmu mēģināt vēl pēdējo reizi.

�Ejam, mazais. Ejam mājās. Pie mammas.�

Es viegli saspiedu viņa plaukstu. Un tad zēns paspēra soli. Viņ� gāja, un es viņam sekoju. Es vienkār�i ļāvu viņam sevi vest. Zēns devās mājās. Bet virziens, kuru viņ� uzņēma, nebija uz viesnīcas pusi. Tas veda cauri parkam, līdz nonācām pie ielas ar dzīvu satiksmi. Kad bijām to �ķērsoju�i, mēs nonācām vēl vienā parkā �is izskatījās lielāks un pla�āks, ar sarkanu granīta strūklaku vidū, uz kuras apmalēm bija sasēdu�i garlaikoti pusaud�i.

�Ejam, Marek. Malacis, ejam mājās!� es viņu uzmundrināju.

Ceļ� cauri �im parkam veda pa �aurām alejām, kuras no abām pusēm ieskāva koki ļoti kupliem zaru vainagiem, liekot apkārtnei iegrimt glu�i vakarīgā puskrēslā, bet pa kreisi no mums saules staros atvizēja pilsētas kanāls. Skaista vieta, es pie sevis nodomāju. Galīgi ne tāda, kādu biju to iedomājusies. Nez kādēļ biju gaidījusi, ka atmiņas par iepriek�ējām dzī�vēm glu�i kā tum�s noslēpums slēpjas tum�ās un neglītās vietās.

Visbeidzot mēs iznācām no parka un nu atradāmies uz vēl vienas ie�las �ī bija neliela, klusa ieliņa, kuras vienā pusē bija izklājies parks, bet otrā slējās neticami skaistas �etrstāvu ēkas, kādas, �ķiet, nebiju redzējusi pat Londonā. Lai arī to fasādes rotāja da�ādi akmenī cirsti ornamenti un milzīgo logu ailes balstīja groteskas figūras, tomēr mazie, metāla apkalu�miem apdarinātie jumtu tornī�i pie�ķīra namiem rotaļīgu vijīgumu. Tie bija reizē majestātiski un graciozi viegli. Iespaids, kādu atstāja �ie nami, lika man uz mirkli sastingt un vienkār�i apbrīnot �os arhitektūras brīnu�mus, līdz spēj� rokas rāviens atsauca mani atpakaļ realitātē.

�Jā, pareizi, Marek, ejam mājās,� es pasmaidīju.

Zēns strauji soļoja pāri ielai, un es viņam sekoju. Tie�i mums iepretī at�radās viena no skaistajām �etrstāvu ēkām, kuru vēl iespaidīgāku darīja glī�ti apcirptais dzīv�ogs, norobe�ojot pieeju no ietves. Manu ķermeni atkal pārņēma saspringums. Vai tas varēja būt? Vai �ī grandiozā, majestātiskā ēka varēja būt saistīta ar mazo pui�eli no Liverpūles sociālo namu kvartāliem?

Mareks atlaida manu plaukstu un, uzņēmis ātrumu, piesoļoja pie sētas vārtiņiem. Viņ� izstiepa roku, tad brīdi sastinga, kā pēk�ņi atmodies no sapņa, nespējot aptvert realitāti. Kad viņ� pagriezās pret mani, zēna sejā jautās izbīlis un pārsteigums. Es piesteidzos klāt un noglāstīju viņa galvu.

�Mājas,� viņ� teica un sāka raudāt.

75 .

Sapulce, kurā tika iztirzāta izmeklē�anas gaita, sākās ar moko�u klu�sumu. Visi zināja, ka izmeklē�ana ir nonākusi strupceļā. Vairs nebija ne�vienas versijas, kuru pārbaudīt. Neviena pavediena, kuru pētīt. Bija pie�nācis laiks lemt jautājumu par izmeklē�anas darbību izbeig�anu un lietas noformē�anu kā neatklātu. Līdz ar to, kamēr vien nejau�i vai kādu citu lietu izmeklē�anas ietvaros neparādīsies jauna informācija, pie �īs lietas vairs neviens nestrādās. Tā, protams, bija neveiksme, un visi to apzinājās, bet pulkvedis bija tas, kuram nācās to oficiāli atzīt un pieņemt lēmumu. Baidoties no pulkve�a sliktā garastāvokļa un dusmām, visi �orīt bija īpa�i klusi un centās izvairīties no lieka acu kontakta ar pulkvedi.

Tomēr pulkvedis, noklausījies izmeklētāju ziņojumus, kas lieku reizi apliecināja, ka rezultātu nav, klusēja. Pauze bija smaga un ieilga. Neatklā�ta dubultslepkavība pilsētas centrā, izmantojot militāras klases iero�us, nē, tas nevarēja tik vienkār�i beigties. Turklāt ir skaidrs, ka tie�i to no manis tagad gaida �labais onkulis�, domāja pulkvedis. Oficiālu izmeklē�a�nas darbību izbeig�anu un izmeklētāju grupas izformē�anu. Nē, tā neies cauri, viņ� sev teica. Tā nenotiks.

-�� Klausieties mani uzmanīgi, pulkvedis beidzot ierunājās. Viņa bal�sī nebija nedz dusmu, nedz īgnuma. Visi ieinteresēti pacēla skatienus uz pulkvedi. Mūsdienās izmeklē�ana stipri at�ķiras no tā, kā izmeklētāji strādāja agrāk. Mēs liekam milzīgu uzsvaru uz tehnoloģijām. Kameras ir visur, mēs varam atklāt slepkavu viena nokritu�a mata dēļ, mēs varam iz�sekot, kā cilvēki pārvietojas, izmantojot mobilo telefonu operatoru infor�māciju, mēs varam ielīst cilvēku datoros, viņiem to nezinot, izlasīt visu, ko viņi raksta, izpētīt, ko skatās un ko meklē internētā. Visas �īs iespējas parasti dod ļoti labus rezultātus, tomēr ir gadījumi, kad ar to nepietiek. Sis ir tie�i tāds gadījums. Nedz kameras, nedz internets, nedz kriminālistikas eksperti neviens nav spējis atpiņķēt kaut pavediena galu, kuram sekot tālāk. Zinu, daudzi domā, ka tas ir viss, punkts, mēs visu esam izmēģinā�ju�i, bet neko neesam atradu�i. Ko vēl mēs varētu darīt? Plinte krūmos, un beigta balle ? Bet tagad es jums pateik�u, kas mums jādara. Mums ir jārīkojas tā, kā rīkojās izmeklētāji pirms interneta un DNS analī�u izgud�ro�anas nemaz ne tik senajos laikos, kad vēl nebija novēro�anas kameru. Kā tolaik strādāja izmeklētāji ?

Kā visi labi komandieri, pulkvedis zināja, ka reizēm ir no svara teik�tajam pievienot mazliet patosa, ideālisma un varonīgas romantikas, lai pastiprinātu sakāmo, lai padotie nezaudētu ticību, lai saņemtos, lai uzde�vums viņiem �ķistu kaut kas nozīmīgs.

-�� Kādas bija viņu metodes? Es jums pateik�u, pulkvedis nu runāja tie�i �ādā manierē, un padotie klausījās tie�i tā, kā viņ� to gaidīja, sa�springti, uzmanīgi, apņēmīgi un lojāli.

-�� Es jums pateik�u tas norisa pavisam vienkār�i. Viņi runājās ar cil�vēkiem. Meklēja kopsakarības, pētīja attiecības starp cilvēkiem. Slepkavī�ba vienmēr ir kādu konkrētu cilvēcisko attiecību rezultāts. Cilvēkus ļoti reti nogalina tāpat vien vai spontāni, un ir skaidrs, ka arī mūsu dubultslepkavība nav norisusi spontāni. Aiz slepkavības vienmēr ir kāds stāsts, attiecības, lielas emocijas, kaislības, liela nauda, liels noslēpums attiecī�bas var slēpt ļoti daudz. Lai cilvēks nogalinātu citu cilvēku, ir nepiecie��ams ārkārtīgi būtisks motīvs. Atcerieties, ar DNS analīzes palīdzību mēs varam iegūt informāciju par notikumu gaitu, ta�u tā nekādā veidā neat�spoguļo cilvēku attiecības. Attiecības neparādās pirkstu nospiedumos, ne vienmēr par attiecībām vēsta videokameru safilmētais materiāls. Mums ir jāsāk izmeklē�ana no sākuma, izmantojot tās metodes, kādas izmeklētāji ir lietoju�i gadu simtiem. Mums jārunā ar cilvēkiem un jānoskaidro, kādu konfliktu, kādas problēmas slēpj Mak�a un klavierskolotājas attiecības. Padaban tas ir vienīgais ceļ�.

Pulkvedis apklusa. Viņ� juta, ka auditorija ir pilnībā viņa varā, tāpēc ieturēja krietni ilgu pauzi.

-Ja mums nav neviena pavediena, tad tas ir tāpēc, ka esam par maz ru�nāju�i ar cilvēkiem. Mēs par maz zinām par viņiem, pulkvedis turpināja jau klusākā un lieti�ķākā balsī. Arī tas bija retorikas paņēmiens, kuru pulk�vedis bija aizguvis no labiem komandieriem vēl armijā. Vienīgais, kas �obrīd saista �īs slepkavības, ir �apiro ģimene. Tātad pētīsim �o ģimeni. �ī ģimene glabā kādu noslēpumu, kuru mēs pagaidām nezinām. Pētīsim tā, kā mēs neesam to darīju�i līdz �im. Mēs esam aprunāju�ies ar kaimiņiem, bet tagad runāsim ar tiem, kas bija viņu kaimiņi pirms piecdesmit, trīs�desmit, divdesmit gadiem. Runāsim ar bērnības draugiem, ar pirmajām mīlestībām un studiju biedriem, ar darba kolēģiem no visām darbavie�tām, meklēsim viņu draugus, bet jo īpa�i ienaidniekus. Noskaidrosim, kāpēc nobeidzās suns, noskaidrosim, kurus pacientus viņi nav izārstēju�i, kādas idejas nozagu�i, kādus amatus kuram un kāpēc noskaudu�i� Ku�ram nav aizdevu�i naudu, izjauku�i biznesu, kādas gleznas un no kā pa lēto nopirku�i. Es nezinu, ko mēs nezinām, bet mēs visu izpētīsim, un es jums apsolu, mēs kaut ko atradīsim.

Sadaliet savā starpā ģimenes locekļus un sāciet katru pētīt no 16 gadu vecuma, no skolas sola. Pirmās mīlestības, pirmās nodevības absolūti viss par katru no viņiem. Redzēsiet, tur arī atradīsies atslēga. Slepkavība vienmēr ir kāda stāsta pēdējā nodaļa. Ta�u stāsta sākums, iespējams, jā�meklē tālā pagātnē. Varbūt tuvā, bet tas nav no svara. Katrā ziņā pagāt�nē. Mēs zinām �ī stāsta pēdējo nodaļu, un tagad mums ir jāatrod stāsts, kurā iederētos �ī pēdējā nodaļa. �āds stāsts atstāj pēdas, to es jums garan�tēju. Mums ir jāzina par viņiem vairāk, nekā viņi pa�i zina cits par citu. Brīvi, pie darba.

Klausoties murdoņā, kas piepildīja telpu, sapulcei beidzoties, pulk�vedis zināja, ka viņa runa uz izmeklētājiem ir atstājusi labu iespaidu un viņam ir izdevies uzmundrināt un no jauna radīt ticību panākumiem.

Tās bija labas ziņas.

Tagad viņam bija jānoskaidro, kas notiek ar Elizabeti. Tā bija viņa pa�a mazā izmeklē�ana, par kuru viņ� nevienam neko nestāstīja. Bija skaidrs, ka Elizabete bija iejaukta visā �ajā �ļurā un varēja aizvest pie �labā onkuļa�. Tas patlaban ir svarīgi. Ir jāsaprot, ko viņa tagad dara, ar ko sazvanās, ar ko satiekas, ar ko runā un sarakstās. Labi, ka man jau ir tā operatīvā lieta, tagad tā ir jāizvēr�. Ar telefona sarunām vairs nepietiks, viņa ir jāpaņem nopietnā izstrādē, sprieda pulkvedis.

Viņ� sazvanīja Ostapenko un sarunāja tikties �autuvē.

76 .

Kad mēs ar zēnu atgriezāmies viesnīcā, pulkstenis rādīja jau mazliet pāri pieciem. Vestibila bārā pie galdiņiem sēdēja vairāki vīrie�i ar vaļīgi palaistām kaklasaitēm beigu�i savas biznesa darī�anas pilsētā, viņi mēģi�nāja aizgaiņāt vientulību ar martīni kokteiļiem, lai pēc tam savā numuri�ņā dotos pie miera, fonā atstājot ieslēgtu erotisko filmu kanālu. Tuvāk pie letes sēdēja da�as jaunas sievietes īsi piegulo�ās kleitās un garlaikoti virpi�nāja pirkstos dzērienu glāzes dro�i vien cerībā sagaidīt vīrie�us, kuriem ar filmu vien �ovakar nepietiks. Ta�u man tobrīd nebija nekādas daļas gar �o melanholisko drāmu, kas katru vakaru risinās ikvienā lielākā viesnīcas vestibilā visās pasaules malās. Manas domas kavējās vienīgi pie Mareka un mūsu �īsdienas pastaigas.

Mājas.

Vai tu �eit dzīvoji, Marek?

Mājas. Mamma.

Vai tu atceries �o vietu, Marek?

Viesnīcas spīdīgi sudrabotais lifts nogādāja mūs sestajā stāvā, kur at�radās mūsu istabas. Es biju cerējusi nolikt Mareku gulēt un pārmīt da��us vārdus ar Keitu, varbūt aizvest viņu vakariņās, lai pārrunātu mūsu turpmāko rīcības plānu. Galu galā viņa bija tikai pavisam jauna sieviete, kura gan spērusi drosmīgu soli dēla dēļ, ta�u �obrīd noteikti jutās ne ma�zāk apjukusi kā mazais zēns. Ta�u, tiklīdz durvis bija atvēru�ās, es sapratu, ka viņas plāni ir strauji mainīju�ies.

�Mēs braucam mājās!� viņa iekliedzās, teju vai klupdama virsū, nikni zibinādama apsarku�ās acis.

�Kas noticis, Keita?�

�Kas noticis? Jūs gan zināt, kas noticis! Jūs speciāli mani �itā ap�akarējāt!�

�Nomierinies, Keita. Es nesaprotu, par ko tu runā. Kas noticis?�

Viņa manī neklausījās un, izrāvusi Mareku no manām rokām, ņēmās purināt pusaizmigu�o zēnu.

�Kur viņa tevi veda? Pasaki, kur viņa tevi veda? Mēs braucam mājās!�

�Keita, puika ir pārguris, viņam vajag pagulēt,� es mēģināju viņu pār�liecināt, un Mareks uzreiz, kā apstiprinādams manis sacīto, sāka skaļi raudāt. Nogurums, pēk�ņā vides maiņa un �odien pieredzētais darīja savu zēns bija kļuvis pārlieku tramīgs un uzbudināts. Viņam vajadzēja izgulēties. Smadzenēm ir nepiecie�ams laiks, lai apstrādātu jauno infor�māciju un pateiktu organismam priek�ā, kā rīkoties tālāk un kā izdzīvot jaunajos apstākļos. Tie�i tādēļ miegs ir gudrākais padomdevējs. To apzi�nās pat dzīvnieku pasaule ne velti lauvas, kas atrodas barības ķēdes pa�ā aug�galā, guļ veselas 20 stundas diennaktī.

�Jūs mani nemācīsiet, ko viņam vajag darīt! Jūsu dēļ man viņu tagad atņems,� Keita niknumā iekliedzās un pati izplūda skaļos �ņukstos.

�Par ko tu runā, Keita? Kas tev viņu atņems?� es biju neizpratnē. �Kā�dēļ tev liekas, ka zēnu kāds varētu atņemt?�

Viņa apķēra Mareku un iespieda viņa galvu sev starp krūtīm, apslāpē�jot zēna raudas.

�D�ekija zvanīja,� viņa paziņoja.

Mana sirds izlaida pukstu, un es jutu, kā aukstas sviedru lāsītes izsitas uz manas muguras.

�Tu runāji ar D�ekiju��

�Viņa teica, ka ies uz policiju. Un ka sociālais dienests atņems man Mareku. Es esmu nozagusi bērnu un izvedusi viņu no valsts�� Keitas bal�si aiz�ņaudza asaras.

�Keita, tā nav patiesība,� es uzliku roku uz viņas pleca. �Tu nevarēji nozagt savu bērnu. Viņ� ir tavs bērns. Ja tu gribi, tu vari izbraukt ar savu bērnu, kad vien vēlies.�

�Nē, nē, jūs neko nesaprotat,� viņa skumji pakratīja galvu. �Kad man viņ� piedzima, es biju nepilngadīga, tādēļ aizbildņa tiesības ir manai mammai.�

Nolādēts, es pie sevis nodomāju. Man vēderā sa�ņaudzās kamols, kuru es tik labi pazinu. Bezspēcības kamols. Sirds no satraukuma sitās aizvien ātrāk, un mute pēk�ņi bija izkaltusi kā pēc noskrieta maratona.

�Ko viņa tev teica?� es prasīju, mēģinādama saglabāt kaut nedaudz savaldības. Zēna raudas, kas skanēja aizvien skaļāk, vērta situāciju vēl nepanesamāku.

�Viņa teica, ka ies uz policiju. Un es viņu pazīstu viņa pilnīgi no�teikti aizies.�

�Mēs varēsim paskaidrot situāciju. Nav ta�u tā, ka nebūtu zināms, kur tu esi��

�Viņa bija tik nikna, kad es pateicu, kur mēs esam. Viņa teica, ka at�ņems man bērnu un tad mani pa�u nositīs�� Keita piespieda zēna galvu vēl cie�āk savām krūtīm. �Kāpēc es jums paklausīju, kāpēc?�

Es da�as reizes dziļi ieelpoju. Viens. Divi. Trīs. Ieelpo uz iek�u. Izpūt uz āru. Jāsakoncentrējas.

�Keita, paklausies manī,� es teicu, mēģinādama notvert viņas acu ska�tienu. �Paklausies manī uzmanīgi. Mēs kopā varam izlemt, kā tālāk parei�zi rīkoties.�

�Tur nav vairs ko izlemt. Viņa teica, ka man tūliņ jābrauc atpakaļ. Un, ja es nebrauk�u, tad viņa uzreiz ies uz policiju.�

Tātad D�ekija bija izteikusi ultimātu. Braukt atpakaļ, cik ātri iespē�jams� Es pēk�ņi saredzēju nelielu gaismas stariņu bezspēcības tumsas viducī. Mēs varējām izpildīt �o ultimātu, ta�u to nebija iespējams izdarīt uzreiz. Pat tik neaptēsta un rupja Liverpūles paklīdene, kāda bija D�ekija, noteikti saprata, ka lidma�īnas nekursē tik bie�i kā vilcieni.

�Es piezvanī�u viņai, un mēs vienosimies, ka es tevi ar puiku aizvedī�u atpakaļ, tikko tas būs iespējams.�

Doma, ka man nāksies runāt ar niknumā trakojo�o D�ekiju, likās teju vai �ausmino�a.

Keita pacēla acis, pirmo reizi pa mūsu sarunas laiku kaut nedaudz no�mierinājusies.

�Vai tie�ām? Jūs varēsiet ar viņu kaut ko sarunāt, lai viņa neietu uz policiju?�

�Pilnīgi noteikti,� es apsolīju un saspiedu Keitas roku. Man pa�ai gan nebija nekādas pārliecības par saviem spēkiem panākt vieno�anos, ta�u tobrīd svarīgs bija tikai viens noturēt zēnu pēc iespējas ilgāk �eit. Vai vismaz tik ilgi, līdz man izdosies atrast kādu pārliecino�u pavedienu, kas ļautu atrisināt viņa mīklu.

Pēc īsa brī�a Keita bija pietiekami savākusies, lai piekristu nolikt zēnu gulēt un pagaidīt, līdz bū�u aprunājusies ar D�ekiju. Es viņai apsolīju, ka atgriezī�os pēc pusstundas, un devos uz savu numuriņu. Tiklīdz biju aiz�vērusi durvis, izbēru rokassomiņas saturu uz galda un starp daudzajiem sīkumiem sameklēju savas rozā tabletes. No uztraukuma rokas trīcēja tik ļoti, ka nevarēju pat ieliet ūdeni glāzē, tādēļ tabletes noriju, uzdzerot pa taisno no krāna. Labi apzinājos, ka mana dienas deva jau krietni pārsniedz ne tikai to, kuru bija izrakstījis ārsts, bet arī daudzumu, kādu varētu uz�skatīt par ārstniecisku. Ta�u tobrīd es nevēlējos par to domāt. Tikai ne tagad. Man steidzami vajadzēja nomierināties un savākt visus spēkus, lai varētu runāt ar D�ekiju. Ja Keitai bija taisnība un D�ckija patie�ām varētu vērsties policijā, tad uz spēles bija ne tikai Mareka noslēpuma atklā�ana. Es pat negribēju iedomāties, kas sekotu, ja presē nonāktu ziņas par �o gadījumu. Daktere Redstona atkal nozog savu pacientu! �okējo�i padzī�tā bērnu psihiatre pastrādā jaunu pārkāpumu! Nē, �obrīd es nevarēju par to domāt. Man vajadzēja panākt kādu risinājumu. Man vajadzēja iegūt laiku!

Pēc piecpadsmit minūtēm tabletes bija iedarboju�ās, un mans ķerme�nis sajutās kā atkal savienots pats ar sevi un apkārtējo pasauli. Es paņēmu telefonu un starp kontaktiem sameklēju D�ekijas numuru.

Nebiju vēl līdz galam izdomājusi, ko viņai teik�u, kad klausulē atska�nēja cigare�u un alkohola piesmacēts: �Hallo!�

Man vajadzēja pāris reizes dziļi ievilkt elpu un norit kamolu kaklā, lai spētu izdabūt pār lūpām kādu skaņu.

�Sveika, D�ekij,� es ierunājos, balsij skanot nepārliecino�i klusi. ��eit zvana daktere Redstona.�

77 .

�autuvē pulkvedi gaidīja sliktas ziņas.

Elizabete bija pazudusi. Neko nepaskaidrojot, ne ar vienu nerunājot, iesniegusi atlūgumu teātrī un pazudusi. Telefons, sprie�ot pēc pēdējā kon�takta ar bāzes staciju, bija atstāts dzīvoklī, ta�u viņa nebija to lietojusi jau se�as dienas. Zinot, ka tas pulkvedim ir svarīgi, operatīvie darbinieki pie Elizabetes dzīvokļa durvīm bija uzstādīju�i slēpto kameru, lai noskaidro�tu, vai viņa tajā vēl dzīvo. Se�as dienas neviens nebija ne ienācis, ne izgājis no dzīvokļa. Tagad nācās izlemt ielauzties dzīvoklī vai ne. �ādi rīkoties nebija likumīga iemesla, tomēr gribot negribot nācās pieļaut iespēju, ka Elizabete ir mirusi.

Pulkvedis pieķēra sevi pie domas, ka viņ� jau sāk bezmaz sajūsmināties par �labo onkuli�. Savulaik viņ� bija sajūsminājies par armijas varenību un kaut kādā mērā iemācījās cienīt ienaidnieku, tāpat tagad pulkvedis pieķēra sevi, ka apbrīno pretinieka ātrumu, precizitāti un nekļūdīgumu. Pretinieks alla� atradās soli priek�ā un, �ķiet, savu rīcību pārdomāja līdz vispēdīgajam sīkumam.

-�� Nē, viņa nav mirusi, viņ� teica Ostapenko, viņa vienkār�i ir prom.

-�� Kāpēc tu esi tik dro�s?

-�� Es zinu, teica pulkvedis.

Viņ� ta�u nevarēja stāstīt, ka Elizabete �labajam onkulim� vajadzīga kā kompromats pret viņu. Viņa ir dzīva un jebkurā brīdī var uzrasties ar visiem pierādījumiem par izvaro�anu, bet �labais onkulis� Elizabeti ir no�ņēmis no laukuma, lai pasargātos no jebkādām nejau�ībām. Elizabete to�mēr nebija profesionāle, viņa varēja sastrādāt muļķības, līdzīgi kā viņa jau reiz bija kļūdījusies, zvanot savai kontaktpersonai uzreiz pēc izvaro�anas, un sarunājusi daudz lieka. Elizabete varēja salūzt pratinā�anā, pakļauties draudiem vai sāpēm, tāpēc �labais onkulis� viņu vienkār�i pārcēla darbā kaut kur citur, kur pulkvedis viņai netika klāt. Ta�u Elizabete nekādā ga�dījumā nebija nogalināta, jo, pateicoties viņai, pulkvedis bija �labā onku�ļa� varā.

-�� Mjā, pulkvedis noburk�ķēja pie sevis, spēcīgs gājiens�

Ostapenko paskatījās uz viņu ar neizpratni.

-�� Beidzam visas darbības, viņa ir prom, neko nepaskaidrojis, noteica pulkvedis.

�ajā brīdī viņ� skaidrāk nekā jebkad agrāk apjauta savas bailes. Bailes, ka viņam nav nekādu cerību �ajā cīņā ar �labo onkuli�, lai kas viņ� arī būtu.

Pulkvedis negribēja padoties, ta�u kaut kāda prāta daļa atgādināja to, ko viņ� bija iemācījies karā. Visas �īs frāzes es nekad nepadodos, ne�kad neatkāpjos, turos līdz pēdējam tā visa ir tuk�a bravūra, muļķu un pui�eļu runas. Da�kārt dzīvē gadās situācijas, kad tu bēdz, ko kājas nes, protams, ja vien tev ir kaut nedaudz saprāta. Reizēm tu atkāpies, lai ne�ciestu zaudējumus, reizēm neiesaisties cīņā, kurā nav iespējams uzvarēt. Pat visstiprākās armijas zaudē kaujas, vislabākie bokseri izlai� sitienus, visspēcīgākie cīkstoņi reizēm nonāk uz lāpstiņām, un ir muļķīgi censties sev iestāstīt, ka tā nenotiek. Zaudējums ir jāatzīst. �ī izskatījās pēc kaujas, kuru nāksies zaudēt. Varbūt vajag to atzīt? Vai tomēr vēl cīnīties? Pulkve�dis bija gatavs sev atzīt, ka viņam ir �aubas. Pagaidām tikai to.

Jāpiezvana Valērijai. Jāsarunā tik�anās. Sekss vienmēr palīdz. Pēc tam ar skaidru galvu viss vēlreiz jāpārdomā. Ko darīt, ja pretinieks ir stiprāks ? Kā izmantot viņa pārspēku savā labā? Te bija jāpadomā. Jāizdomā kaut kas tāds, kas neļautu �labajam onkulim� būt soli priek�ā. �ķiet, armijā to dēvēja par asimetrisku atbildi. Jāizdara gājiens, kuru �labais onkulis� nav paredzējis, kaut kas tāds, ko nevar atvairīt, jo pretinieks tam nav gatavs. Bet kas tas varētu būt?

-�� Mēs beidzam visas darbības, pulkvedis vēlreiz skaļi atkārtoja.

-�� Lietu arhīvā sakarā ar to, ka operatīvā informācija nav apstiprinājusies. Nekādas saistības ar narkotikām nav, un meitene ir izbraukusi no valsts. Viss. Mūs vairs neinteresē �ī meitene.

Viņ� izvilka savu dienesta gloku un vienā rāvienā iz�āva divpadsmit reizes pēc kārtas, tad, nepaskatījies tālskatī un neatvadījies no uzticamā kolēģa, izgāja no �autuves.

Ja pulkvedis būtu uzmetis aci, kā �oreiz veicies ar �au�anu, viņa garastā�voklis būtu vēl vairāk pasliktinājies. No divpadsmit lodēm �etras vispār nebija trāpīju�as siluetā. Pārējās bija izkliedētas pa visu mērķi, labākais trāpījums se�iniekā, un arī tas vairāk atgādināja nejau�ību.

Ostapenko gan piegāja pie tālskata, kas bija noregulēts uz pulkve�a mērķi, un ielūkojās tajā. Viņ� uzskatīja, ka ir pelnījis laipnāku attieksmi no pulkve�a ja ne kādu paskaidrojumu, tad vismaz atvadī�anos noteik�ti, ta�u, ieraugot pulkve�a �au�anas rezultātus, viņa sapīkums pārgāja, un Ostapenko pasmīnēja. Bija skaidrs, ka pulkvedis pārdzīvo grūtus laikus.

Labāk �autu pat civilists, kur� pirmo reizi paņēmis rokās ieroci, viņ� nodomāja.

78

�Kā tev nav kauna zvanīt, kuce!� D�ekija bija nikna un nemaz necen�tās to apslēpt. �Kādā ellē tu aizvedi manu meitu un mazdēlu? Tu esi pār�kāpusi visas robe�as, es tūliņ zvanu policijai.�

�D�ekij, pagaidi��

�Nē, nē, tu, nelietīgā maita, es neko negaidī�u. Ne jau velti tevi izmeta no Londonas, un tagad tu domā, ka esi idiotus atradusi Liverpūlē�� D�ekij, nav nekādas vajadzības apvainot vienai otru. Man ir tikai viens mērķis palīdzēt Marekam, un tu ļoti labi to zini.�

�Ko tu muldi neko es nezinu! Es zinu tikai to, ka tu �itā jau vienu reizi palīdzēji! Un ar ko tas beidzās. Kur tu viņus esi aizvedusi?�

Es noriju siekalas un mēģināju saglabāt puslīdz mierīgu balss toni. Jutu, ka D�ekija telefona otrā galā ir tuvu eksplozijai man vajadzēja būt piesardzīgai, lai neviens vārds vai izteikums nekalpotu par dzirksteli. Ja viņa uzsprāgs, tad sekas būs katastrofālas rne tikai man, bet arī Mare�kam. Visvairāk jau viņam. Lai kā arī man tajā brīdī gribējās vienkār�i pa�sūtīt D�ckiju uz kādu tālu vietu un nomest klausuli, es turpināju runāt ar viņu maigā balsī glu�i kā ar niķīgu bērnu.

�D�ekij, lūdzu, uzklausi mani. Tikai vienu minūti paklausies manī�� Kāpēc man būtu jāklausās tevī, kuce��

Es izlikos nedzirdam apvainojumu un turpināju.

�Mums bija tikai viena iespēja palīdzēt Marekam atvest viņu uz �e�jieni. Par visu ir samaksāts, tev ne par ko nav jāuztraucas.�

�Mums nevajag no jums nevienu centu! Mēs pa�as ar to puiku tiksim galā.�

�Es par to ne�aubos, D�ekij. Ta�u, lai jūs varētu viņam palīdzēt, pui�kam ir jāatgūst valoda. Un valodu viņ� var atgūt tikai �eit� Patiesībā viņ� nupat jau ir atkal sācis brīvi runāt.�

Tā nebija glu�i taisnība Mareka runas spējas bija atgriezu�ās vēl An�glijā, un �eit tās nekļuva ne labākas, ne sliktākas. Tomēr man vajadzēja izmantot katru iespēju noskaņot viņu kaut mazliet labvēlīgi.

�Tie�ām? Viņ� tagad atkal runā?� D�ekijas balsī gan joprojām skanēja neticība. Tomēr tā bija zaudējusi savu atklāti naidīgo toni. �Bet tad jau� tad jau viss ir izdarīts, jūs varat viņu vest mājās.�

�Jā, viņ� runā, bet ne pilnībā� saprotiet, mums vajag nostiprināt iegū�to rezultātu. Vismaz pāris dienas�� Es izmisīgi meklēju atbalsta punktu. �Izbeidziet man te liet ūdeni. Tas puika runā vai ne?�

�Kā jau teicu viņ� �obrīd ir daudz labākā stāvoklī, bet mums vēl va�jadzētu pastrādāt��

�Mani neinteresē, ko jums vajadzētu. Cik dienas vēl ir vajadzīgas, lai viņ� varētu normāli runāt?� D�ekijas balss tonis tagad bija pilnībā pār�vērties. Tas bija vēss un aprēķina pilns, gandrīz vai lieti�ķs. Iespējams, viņa nupat bija aptvērusi, ka Mareks, kur� spēs saturīgi izstāstīt visus savus pie�dzīvojumus, kādos viņu aizvedusi ļaunā daktere, presei būs interesantāks materiāls. Tātad arī ienesīgāks.

�Man vajadzētu vēl kādu nedēļu, varbūt desmit dienas��

�Nekādu nedēļu!� D�ekija ierējās klausulē. Bumba bija viņas pusē, un viņa to lieliski apzinājās.

�Trīs dienas. Jums ir trīs dienas. Un, ja Mareks ar manu meitu pēc trīs dienām nebūs atpakaļ Anglijā, es eju pa taisno uz katru avīzes redakciju, kādu vien varē�u sameklēt.�

�Paklau, D�ekij, nav nekādas vajadzības draudēt, es ta�u tikai mēģinu palīdzēt jūsu mazdēlam��

Arī mans pacietības mērs lēnām izsīka. Turklāt man kļuva skaidrs, ka viņa informāciju tāpat bija izlēmusi pārdot kādam dzeltenās preses tabloīdam. Tās riebīgās da�ādu preteklību lapeles reizēm bija gatavas maksāt pat desmitiem tūksto�u mārciņu par iespēju tikt pie jaunākā skandāla. Tāda summa Liverpūles graustu maznodro�inātajai D�ekijai noteikti li�kās prātam neaptverama. Bet viņai bija vajadzīgs Mareks un Keita atpa�kaļ, uz vietas Anglijā. Viņus vajadzēja dabūt avīzes redakcijā, fotografēt, intervēt� Vienkār�u ziņu par neatļauti aizvestu bērnu, kuru turklāt aiz�vedusi pa�a bērna mamma, nevarēja pārdot. Pat ja tur bija iesaistīta bēdīgi slavenā bērnu psihoterapeite Sāra Redstona.

�Es nedraudu. Es tikai informēju,� D�ekija draudīgi noteica. �Trīs die�nas. Pēc tam es eju uz avīzi, uz policiju, un mēs izsludinām jūs starptau�tiskajā meklē�anā.�

Es piefiksēju, ka viņa vārdu �avīze� lietoja vienskaitlī un teica �mēs�. Tātad viņa jau bija sākusi runāt, viņai bija līdzzinātāji, kas organizēja �o procesu, kāda tabloīda �urnālists vai varbūt nelietīgs advokāts, kur� ce�rēja iedzīvoties uz mana rēķina, pēc atgrie�anās iesūdzot mani tiesā par ētikas normu pārkāp�anu. Lai kāds arī būtu viņu plāns, es skaidri sapra�tu tiklīdz sper�u savu kāju uz Anglijas zemes, tā Pandoras lādei būs vāks vaļā un mana dzīve atkal pārvērtīsies par elli. Nemitīga bēg�ana no tabloīdu fotogrāfiem, izvairī�anās no paziņām uz ielas, slēp�anās pat no lielveikalu kasierēm� Es to visu vienreiz jau biju piedzīvojusi. Tikai �obrīd nebiju dro�a, vai man pietiek spēka iet tam cauri vēl vienu reizi.

�Paldies tev, D�ekij. Trīs dienas. Un pēc tam mēs braucam atpakaļ uz Liverpūli.�

Man vismaz bija izdevies iegūt nedaudz laika. Pat ja tās bija tikai trīs dienas.

80 .

Pēc sarunas ar D�ekiju es jutos fiziski un garīgi iztuk�ota kā auglis, no kura izspiestas pēdējās sulas paliekas. Tā dro�i vien jutās ļaudis tajos laikos, kad par efektīvāko ārstē�anās metodi uzskatīja asins nolai�anu, it kā būtu aiztecējusi dzīvības sula. Nolieta un pazaudēta, un man nebija ne jausmas, kā to atgūt. Ta�u visļaunākais bija nevis bezspēks vai nogurums, bet gan tuk�ums. Izmisīga tuk�uma sajūta, kas tobrīd apņēma mani ar skaudru un sāpīgu tie�umu. Tādos brī�os, kad ķermenis bija kļuvis vis�vājākais, tam visvairāk bija nepiecie�ams kāds cits, otrs ķermenis, kam pieglausties un no kura saņemt enerģijas silto papildinājumu. Vientuļ� cilvēks ir kā autobraucējs ar tuk�u bāku nekurienes vidū. Ļengana bura aizlauztā mastā un bezspēkā saļimis skrējējs viņam vien zināmā marato�nā. Visvājākais cilvēks ir savā vientulībā. Man likās, es vēl nekad nebiju jutusies tik vāja.

Vismaz nelielu mierinājumu slēpa sudrabainais folijas iepakojums ar mīlīgajām glu�i nevainīga paskata rozā tabletēm. Es jau biju pārstājusi skaitīt, cik daudz tās dienas laikā izdzēru. Es arī nevēlējos to zināt. Tāpat bija skaidrs, ka lietoju tās stipri par daudz un tuvākajā laikā man būs jāsāk domāt, kā atbrīvoties no pieraduma. Bet tas būs tuvākajā laikā. Ne tagad. Tagad man bija trīs dienas, kurās atrisināt Mareka noslēpumu un pierā�dīt, ka neesmu bijusi pustraka, ezoterisku iedomu pārņemta sieviete. Trīs dienas, kurās pierādīt, ka tam visam bija pamats, turklāt zinātnisks, un racionāli izskaidrojams pamats rīkoties tie�i tā, kā biju darījusi. Un nekā citādi! Bet ko pēc tam? Varbūt atvaino�anās? Vai vismaz samierinā�anās�

Pēc tam. Tas viss būs pēc tam. Tagad es sagaidīju, līdz kārtējā benzodiazepīnu deva sniedza savu mierino�o apskāvienu, un tad devos uz Keitas un Mareka numuriņu pastāstīt par savu sarunu ar D�ekiju. Keita atvēra durvis manāmi satraukta.

�Nu, ko viņa teica?�

�Viss ir kārtībā, Keita. Nomierinies, klusāk!� Es viņai norādīju uz gul�tā guļo�o Mareku. �Bērns ta�u guļ.�

�Ne�u�iniet mani kā tādu mazu bērnu! Ko teica mana mamma?� �Neuztraucies, mēs vienojāmies par trim dienām.�

�Kādām trim dienām?�

�Mēs mierīgi varam �eit pavadīt vēl trīs dienas. Tava mamma apsolīja necelt nekādu paniku.�

�Trīs dienas? Bet es negribu vairs �eit palikt. Es gribu atpakaļ mājās�� Jaunās sievietes seja, negulētiem riņķiem zem acīm un izpūru�iem ma�tiem, tagad atgādināja niķīgu pusaudzi. Lai noslāpētu dusmas, man nācās sev atgādināt, ka patiesībā viņa joprojām tāda arī bija gandrīz vēl pusau�dze, kurai grūti kontrolēt savas emocijas un rīcību.

�Keita, tu visu dienu neesi nekur izgājusi. Varbūt tev vajag drusku iz�kustēties, ieelpot svaigu gaisu.�

�Negribu es nekādu gaisu. Kāpēc mums �eit jāpaliek veselas trīs dienas ?�

�Lai palīdzētu Marekam. Man vajag vēl nedaudz laika. Un tava mam�ma ar to bija mierā, viņai nav nekādu iebildumu.�

�Apnikusi man tā mamma. Un jūs arī! Visu laiku tikai mani kontrolēt un mācīt, kā dzīvot. Es pati zinā�u, kā labāk man un Marekam!� Straujās garastāvokļa svārstības pēk�ņi bija kļuvu�as nevaldāmas tik raksturīgi pusaud�iem.

�Es zinu, Keita. Es zinu. Tikai dod mums vēl trīs dienas laika. Tu ta�u biji gatava �eit atbraukt, tad mums arī jānoved �ī lieta līdz galam.�

�Bet es esmu tik nogurusi no �itā visa.�

�Es tevi saprotu, Keita,� teicu, uzlikdama rokas uz viņas pleciem. �Tici man, viss būs kārtībā. Bet tagad gan tev būs labāk iziet kaut kur pastaigā�ties. �eit apkārt ir ļoti skaista pilsēta, un, ja negribi nekur tālu iet, tad te�pat lejā, foajē, ir viesnīcas bārs.� Es iebāzu roku kabatā un uztaustīju da�as eiro banknotes, kuras pa dienu kopā ar Mareku bijām izņēmu�i no bankomāta pilsētā. �Ņem, atpūties nedaudz, tu esi to nopelnījusi, Keita.�

�Es nezinu, vai drīkstu�� Keita kautrīgi nomurmināja, ta�u paņēma banknotes un, veikli tās salocījusi, iebāza d�insu aizmugurējā kabatā. �Bet kā ar Mareku?�

�Es viņu pieskatī�u. Neuztraucies.�

Viņa pasmaidīja �ķiet, pirmo reizi kop� brī�a, kad biju viņus ar zēnu sagaidījusi ma�īnā pa ceļam uz Liverpūles lidostu. Pēc aptuveni pusstun�das, pārģērbusi svīteri un uzklājusi sev neraksturīgi plānu kosmētikas kārtiņu, viņa atstāja numuriņu. Es atviegloti uzelpoju un apsēdos uz gul�tas malas. Zēns gulēja, pagriezies uz labajiem sāniem, viņa krūtis vien�mērīgi cilājās dziļa miega rāmajā ritmā. Pat guļot viņa sejā jautās kāda noslēpumaina, mazliet drūma atblāzma. Ar pirkstiem aizskāru viņa galvu un atglaudu no pieres melnos, spīdīgos matus. Viņ� izskatījās tik trausls un neaizsargāts. Tajā brīdī es sajutos tā, it kā būtu gatava bez domā�anas nostāties pretim jebkam, kas kaut mazliet apdraudētu �o mazo radību. Varbūt tā bija sajūta, kuru mēdz dēvēt par mātes instinktu? Nezinu, es to nevarēju zināt, jo līdz �im man nebija dāvāta iespēja ko tādu izjust. Viegli noglāstījusi zēna vaigu, es turpināju vērot viņu guļam un aizdomājos par da�ādām lietām, kamēr aiz loga vakara krēslu nomainīja nakts tumsa un tad pirmie rīta stari. Mareks pamodās neparasti agri pulkstenis rādīja tikai drusku pēc se�iem. Mirkli pēc pamo�anās viņa acis vērās manī, ta�u tajās nebija nekāda izbrīna vai jautājo�as neizpratnes. Viņ� bija pieņēmis faktu, ka turpmākās dienas mēs būsim nesaraujami vienoti. Viņ� izmisīgi vēlējās atrast to, kas viņu nemitīgi tirdīja no iek�puses, bet kam viņ� nezi�nāja ne vārda, ne nosaukuma. Zēns apzinājās, ka tikai manos spēkos bija viņu aizvest pie �iem atmiņu fantomiem un rēgainajiem tēliem. Nostāties pret tiem aci pret aci bija vienīgais veids, kā likt tiem izgaist. Vai izgaist pa�am kopā ar tiem.

Mēs paēdām brokastis viesnīcas restorānā un uzreiz devāmies ceļā.

�Uz kurieni ?� viņ� pajautāja. Tomēr viņa acīs neredzēja jautājumu, bet drīzāk gaidas pēc apstiprinājuma.

�Uz mājām,� es viņam teicu, un zēns nolaida acis.

Rīta dzestrais vēj� patīkami atsvaidzināja manu miega badā izmocīto seju. Agrie saules stari lauzās cauri zaļajiem koku kupoliem parkā, kur� veda uz namu Elizabetes ielas galā, bet dzidri zilās debesis solīja siltu agra rudens dienu bez vēja un lietus. Mēs devāmies turpat, kur Mareks vakar bija pazinis savas mājas. Iespaidīgais, majestātiskais nams ar kolonnām un metāla vārtiem, kas norobe�oja mauriņu pie ieejas. �odien es cerēju tikt tālāk par parādes durvīm. Biju pārliecināta, ka Mareks atcerēsies vairāk un spilgtāk, nonākot tuvāk saviem atmiņu objektiem. Kop� mēs bijām ieradu�ies Rīgā, viņa atmiņu intensitāte bija strauji pieaugusi, bet parkā, kuru viņ� bija attēlojis savos zīmējumos, zēna atmiņas kļuva pavisam pre�cīzas. Ja mums izdotos nokļūt �ī nama kāpņu telpā, biju pilnīgi dro�a, ka zēns mani aizvedīs arī līdz konkrētajam dzīvoklim. Un tas jau nozīmē�tu konkrētas sejas, uzvārdus, vēsturiskus datus citiem vārdiem sakot, apstiprinājumu.

Tuvojoties vārtiņiem, jutu, kā Mareka roka manā plaukstā sa�ņaudzas cie�āk. Palūkojos uz viņu un sabu�ināju zēna matus. �Neuztraucies, Ma�rek. Viss ir kārtībā. Mēs drīz būsim mājās!�

Viņ� pamāja ar galvu, bet nekā neteica. Mēs bijām nonāku�i pie vārti�ņiem es tos paraustīju, un, kā jau biju domājusi, tie bija aizslēgti. Paska�tījos pulkstenī, tas rādīja ceturksni pāri septiņiem. Drīz nama iedzīvotā�jiem bija laiks posties uz darbu. Cerēju, ka mēs varētu iesprukt iek�pusē, kad kāds no viņiem nāktu ārā.

�Pagaidīsim mazliet,� es teicu Marekam.

Viņ� pamāja ar galvu, ar skatienu ieurbies nama logos. Es pieliecos pie viņa un norādīju ar roku uz vienu no tiem.

�Vai tas ir īstais, Marek? Vai tie ir tava dzīvokļa logi ?�

Viņ� noraido�i papurināja galvu. Es norādīju uz nākamo. �Vai tur?� Pēk�ņi es sajutu pieskārienu savam plecam un izbīlī satrūkos. Strauji pagriezusi galvu, es ieraudzīju mums aiz muguras stāvam divus vīrie�us zilos formastērpos. Viens no viņiem man kaut ko teica valodā, kuru ne�sapratu.

�Atvainojiet,� atbildēju viņam angliski, �es nesaprotu.�

Viņa seja izteiksmi nemainīja. Viņ� ar galvas mājienu norādīja tālāk pa ielu, kur es ieraudzīju baltu busiņu ar policijas bākugunīm. Otrs policists tikmēr bija satvēris Mareku aiz rokas. Zēns nepretojās. Es piecēlos un se�koju viņiem līdzi uz ma�īnu.

81 .

Reizumis, kad kauja ieilgst līdz divām vai trim diennaktīm, pa vidam gadās klusuma brī�i desmit minūtes, piecpadsmit, varbūt stunda. Iestā�jas nedabisks klusums.

Klusums bez putniem, bez cilvēku soļiem, bez garāmbrauco�ām ma�ī�nām, klusums, kur� liekas nevis dzidrs, bet biezs. Biezs un nedraudzīgs kā klusums ūdenī zem ledus.

Uztvere joprojām ir galēji saasināta. Sākumā uzmanība, nervu sistēma, sirds saglabā kaujas re�īmu, bet tad nāk atvieglojums, ka esi palicis dzīvs. Ja nogurums vēl nav tik liels, lai nekavējoties pārslēgtos jau uz citu izdzīvo��anas re�īmu, tad gan parādās tās nepatīkamās domas, bailes un izmisums.

Netīrs, noskrandis, savās un sve�ās asinīs, brūcēs un ievainojumos, ku�rus pamani tikai tagad, tu pēk�ņi saproti, ka �ajā grāvī vai sētmalē tu arī paliksi uz visiem laikiem. �is ir tavas īsās, bezjēdzīgās dzīves gals. Dzīves, kurā tā arī nekas lāgā nav ne sasniegts, ne piedzīvots. Automātam no ak�tīvās �au�anas ir nodegusi visa krāsa, un pat tas ir smil�u un dubļu krāsā kā tu pats. Apkārt tu redzi kritu�o ļenganās ķermeņu daļas. Tie ir cilvēki, ar kuriem tu vēl runāji pirms pusstundas, cilvēki, ar kuriem sapīpēji, cil�vēki, ar kuriem vakariņoji no vienas konservu bund�as. Jā, tad parādās �īs domas. Es ta�u arī te nomir�u, mēs nekad netiksim no �ejienes prom. Galvenais ir paglabāt vienu granātu, lai nesaņem dzīvu gūstā. Galvenais nenonākt gūstā. Es ta�u mir�u. Mums nepietiks munīcijas, nez cik vispār no mūsējiem vēl dzīvi. Palīgā, protams, neviens neatnāks. Tās ir beigas. Tik stulbas un necilas. Kāpēc, kāpēc es vispār te esmu? Ko es te daru? Kāpēc man �eit jāmirst? Dzīvot gribas tik ļoti, ka var sajukt prātā, bet tad tu saklausi ievainoto vaidus un saucienus pēc palīdzības, sasaucas dzī�vie, ir jāpārlādē tuk�ās magazīnas, komandieris dod jaunus uzdevumus vai atsākas kauja, un atkal nekādu domu nav, nav klusuma un arī baiļu vairs nav. Nekā nav, tikai kauja, un tu ceri izdzīvot �o vienu mirkli, kamēr

iz�ausi �o vienu īso kārtu, kamēr pārskriesi pāri ceļam, kamēr tiksi līdz tai ēkai� un pēc tam, pēc visa �ī, kad viss tomēr ir beidzies un dzīvie sanāk kopā, starp viņiem ir dzimis kaut kas tāds, kas izmaina visu kara būtību. No �ī brī�a tu karo nevis vairs par dzimteni, nevis lai pildītu kaut kādu idiotisku internacionālo pienākumu, sniedzot palīdzību brālīgajai afgāņu tautai atvairīt imperiālistisko agresiju, tu karo nevis tāpēc, ka ir tāda pa�vēle, nē, tu karo karavīru brālības dēļ. Tikai un vienīgi �o cilvēku dēļ, ar kuriem kopā esi bijis nevis vienkār�i tuvu nāvei, tu esi bijis nāvē iek�ā, bet tomēr atgriezies atpakaļ. Ne visus tu pazīsti ļoti labi, ne visi tev ir draugi, bet ar katru tevi vieno �ī īpa�ā kopība. Jūs turaties kopā, turaties pretī kopīgam ienaidniekam un sargājat cits citu. Jūs vienkār�i kopīgi cen�aties izdzīvot. Kar� kļūst ļoti vienkār�s un ļoti personisks. Jūs kopā cen�aties izdzīvot, pildot to vai citu uzdevumu. Tu sargā savējos un iznīcini ļoti personiskus ienaidniekus, un vairs nav nekādas nozīmes, ka �ī nav tava zeme, ka tu esi tik tālu no mājām, ka vispār nesaproti, kāpēc vajadzīgs �is kar�. Jūs vienkār�i esat īpa�a brālība, kas nonākusi briesmās, un tu esi gatavs aizstāvēt savus brāļus pat par savas dzīvības cenu. Līst zem lodēm un iznest mirsto�u biedru no kaujas lauka, kā D�amats bija iznesis viņu. Neviens neko tādu nav spējīgs izdarīt dzimtenes, brālīgās afgāņu tautas vai ordeņu dēļ, toties nedomājot to dara sava biedra dēļ. D�amats ta�u varēja viņu arī atstāt. Vēl viens sa�auts karavīrs paliek guļot kaujas laukā. Visi redzēja, kā viņu no�āva. Tā gadās. Ta�u D�amats viņu izvilka, izglāba savu miesassargu, jo viņi bija kas vairāk nekā brāļi.

Miera laiku dzīvē pulkvedim trūka �īs tuvības, kopības, piederības, brālības sajūtas, un atmiņas pārtapināja karu romantiskāku, nekā tas būtu pelnījis. Policija bija iestāde, un tajā, protams, nekādas brālības nebija, drīzāk jau intrigas un konkurence. Pulkve�a skatījumā policisti vispār bija tādi pa pusei civilisti. Tātad tikai pa pusei pieaugu�i, tikai pa pusei attīstī�ti un tikai pa pusei vīrie�i.

Nez kā es justos, ja būtu ģimene, viņ� domāja, varbūt ir ģimenes, kas jūt �ādu brālību un kopību kā karavīri karā? Varbūt, bet vienu pulkvedis zināja lieliski viņa tēvs un māte ne tikai viens otru neglābtu no lodēm, bet nebija tālu no tā, lai pa�i ielaistu otram lodi galvā.

Būtu jāpiezvana un beidzot jāsatiekas ar D�amatu, sprieda pulkvedis, pēdējo no viņa Afganistānas laiku biedriem, ar kuru vēl bija saglabājies kontakts. Pasēdētu, atcerētos, aprunātos tas noteikti būtu lieliski.

82

Bailes. Tās bija pirmās izjūtas, kas mani pārņēma, kad aiz mums aiz�cirtās policijas busiņa durvis. Primitīvas bailes. Vienkār�ākā no visām emocijām, kas cilvēku padara līdzīgu ikvienai citai dzīvās pasaules radī�bai. Var nepazīt mīlestību, var nepazīt kaislības, ilgo�anos, prieku, tuvību, reliģiskas alkas vai abstraktas pārdomas bet bailes pazīst katrs, kur� ir dzīvs. Varbūt tie�i to arī nozīmēja būt dzīvam baidīties.

Man vajadzēja pamatīgi saņemties, lai neizrādītu bailes. Blakus sēdēja Mareks, klusi vērdamies sev priek�ā, uzrāvis plecus un sakņupis maziņ�, kā vēlēdamies padarīt sevi neredzamu draudīgajai pasaulei, vēl viena primitīva uzvedības iezīme. Abi policisti sēdēja priek�ā un savā starpā kaut ko pārsprieda. Sprie�ot pēc intonācijas, tas bija kas glu�i sadzīvisks, jo viens no viņiem lāgiem gurdeni iesmējās. Es baidījos no visa, kas tagad varētu sekot. Pirms brauciena biju apsvērusi da�ādus potenciālos �ķēr�ļus, bet policijas iejauk�anos nebiju pg.t iztēlojusies. Un man nebija ne jaus�mas, ko var atnest �is negaidītais pavērsiens. Kā pret mums izturēsies �īs valsts policisti? Vai viņiem pastāvēja līdzīgas likuma normas kā Anglijā? Vai arī �eit pastāvēja tiesības runāt tikai advokāta klātienē, neizpaust in�formāciju par pacientu, saņemt palīdzību, ja tāda būs nepiecie�ama. Par to visu man nebija nekādas apjausmas, un tas mani neizsakāmi biedēja. Es pieglaudu vaigu Mareka mīkstajiem matiem. Viņ� nereaģēja.

Kad bijām nonāku�i galā, policisti atvēra durvis un vēlreiz pamāja ar galvu, liekot mums izkāpt. Mēs sekojām viņiem pa skaisti iekoptu ale�ju, kuras galā atradās sarga postenis. Pie ieejas, atspiedu�ies pret dro�ības barjeru, laiski smēķēja mazs bariņ� policistu. Viņi pārmija da�us vārdus ar mūsu pavadoņiem, un visi skaļi iesmējās. Tad mēs turpinājām ceļu uz galveno ēku. Savā iztēlē biju iedomājusies kādu nodrupu�u ķieģeļu celtni, kurā skarbām sejām pārvietojas dro�ībnieki pelēkos �ineļos stereotipi par Austrumeiropu, kas uzpeldēja apziņā no sen bērnībā redzētām Rokija filmām un Eltona D�ona videoklipa par skaisto, bet bezgala drūmo austrumvācu policisti Ņikitu. Tomēr realitāte, kā jau tas nereti mēdz ga�dīties, sagādāja pārsteigumu. Mūsu priek�ā pavērās stikla un dzelzsbetona konstrukcija, kuras dizains bija tik futūristiskā manierē ieturēts, ka tas �ķistu drosmīgs pat Londonas jaunās arhitektūras kvartālos. Cauri gi�gantiskajām stikla sienām varēja redzēt pla�us, gai�us kabinetus, ko savā starpā savienoja spirāles formā izliekts gaitenis. Pa to steidzīgā solī glu�i kā globālas korporācijas birojā pārvietojās klerku kolonnas. Cilvēki lielā�koties bija ģērbu�ies civilā. Vienīgi uzraksti man nesaprotamajā latvie�u valodā un iero�i, kurus neslēpti pie sāniem nēsāja lielākā daļa darbinieku, atgādināja, kur atrodamies patiesībā. Pavadoņi ieveda mūs garajā spirāl�veida koridorā, kuru biju redzējusi no ārpuses. Tam abās pusēs stiepās darba kabineti. Nonāku�i līdz durvīm ar numuru �24�, abi policisti apstā�jās un lika noprast, ka mums ar Mareku jādodas iek�ā.

�Bet, atvainojiet, mēs tie�ām neko neesam pārkāpu�i� �is zēns cie� no traucējumiem, viņam nepiecie�ama īpa�a aprūpe��

�Nē, nē, nē,� noraido�i pakratīja galvu viens no inspektoriem, norādot, ka no manis sacītā nekā nesaprot. Otrs tikmēr atvēra durvis un vēlreiz ar roku norādīja, likdams mums doties iek�ā. Manu ķermeni pārklāja baiļu sviedri. Es satvēru Mareka roku un cie�i saspiedu.

�Ejam, Marek,� es viņam teicu, �ejam, viss būs kārtībā. Mums tikai mazliet būs �eit jāuzgaida.�

Viņ� paspēra soli uz priek�u likās, zēns neizjuta tādas bailes kā es. Vai arī viņa apziņa vēl nefiksēja stāvokļa nopietnību. Lai kā arī būtu, es viņam sekoju, un mēs iegājām pla�ā, gai�ā telpā, kuras vidū atradās biroja galds un da�i krēsli, kas �eit arī bija vienīgās mēbeles. Pie vienas sienas atradās liels spogulis, aiz kura, kā es zināju, pateicoties ikvakara detektīvu seriāliem, slēpās novērotāju telpa. Abi policisti aizvēra aiz mums durvis, un mēs ar Mareku palikām divatā.

�Viss būs labi,� es viņam teicu. Zēns nepakustējās. Viņ� tikai mulsi raudzījās sev priek�ā. Viņa acīs nebija satraukuma, tomēr �ī apātija da�rīja mani vēl ba�īgāku. �Apsēdies, pagaidīsim mazliet,� sacīju, piebīdī�dama viņam vienu no krēsliem, un viņ� paklausīgi apsēdās, rokas salicis klēpī.

Es piegāju pie spoguļa un paraudzījos savā atspulgā. Nogurusi seja. Riņķi zem acīm. Arī mati varēja būt labāk kopti. Policistu uztverē es pa�tiesi varētu likties aizdomīga. Man gan nebija ne jausmas, kādēļ esmu no�nākusi �eit. Maz ticams, ka D�ekija būtu sazinājusies ar policiju un mūs izsludinājusi starptautiskajā meklē�anā, bet pats fakts, ka nekoptiem ma�tiem un riņķiem zem acīm biju spiesta gaidīt policijas izolatorā, jau tāpat bija daiļrunīgs. Daktere Redstona, cik gan tālu tu esi�

Manas pārdomas iztraucēja enerģisks durvju atvēr�anās troksnis. Pa tām ienāca jauns vīrietis policijas formā ar dokumentu mapi rokā. Viņa sejā jautās zināmi inteliģences vaibsti, un es nospriedu, ka viņ� būs augstā�ka ranga policists. Tomēr mulsino�a �ķita viņa jaunība, kas īsti neatbilda priek�statam par augstāku dienesta pakāpi.

�Sveiki, es esmu inspektors Vanags,� jaunais vīrietis teica labā angļu valodā ar nelielu akcentu. �Atvainojiet, ka mums vajadzēja jūs aizturēt.� �Nē, nē, nekas,� teicu skaļā balsī, kurā pati piefiksēju drebelīgu satrau�kuma noti. Ja policists ir apmācīts �im darbam, tas viņu noteikti darīs aizdomīgu. Man steig�us vajadzēja sakoncentrēties. �Noteikti tūliņ visu noskaidrosim. Tas pavisam noteikti ir kāds pārpratums��

�Nē, diem�ēl nedomāju gan, ka tas ir pārpratums.� Jaunā policista sejā jautās neviltota līdzjūtības izteiksme, kas lika man uz brīdi sastingt, mek�lējot pareizos vārdus.

�Kā� bet kā jūs to domājat? Mēs tie�ām neko nelegālu neesam darīju��i. Es esmu daktere Redstona, �is ir mans pacients��

�Jūs neuztraucieties, tūliņ visu izrunāsim,� viņ� satvēra manas rokas un aicināja apsēsties.

Es novietoju savu krēslu līdzās Marekam, kur� joprojām �ķita ignorē�jam apkārtējās norises, tostarp arī policistu.

�Redziet, lieta tāda, ka mēs saņēmām informāciju��

�Tātad viņa zvanīja! Bet tie ir meli, tie patie�ām ir meli.� Mana blūze, mitra no sviedriem, pielipa pie muguras. D�ekija, tā noziedzīgā Liverpū�les maita, nebija turējusi vārdu�

�Atvainojiet, kas zvanīja?� Ari policists �ķita izsists no sliedēm.

�Nu, jūs ta�u teicāt� ka jums zvanīja, lai ziņotu par mums.�

�Es laikam nesaprotu, ko jūs vēlaties sacīt,� viņ� papurināja galvu. �Bet, lai kā tas būtu, mums zvanīja novēro�anas postenis, kas bija izvietots pie

nozieguma vietas. Jūs esat �o vietu apmeklējusi vairākkārt.�

�Nozieguma vieta? Tagad ari es vairs nesaprotu, par ko jūs runājat. Kāda nozieguma vieta?�

�Mēģinā�u jautāt pavisam īsi. Ko jūs meklējāt pie Elizabetes ielas 19. nama?�

Mana sirds sa�ņaudzās. Kāds policijai varēja būt sakars ar �o vietu? Atmiņas par iepriek�ējām dzīvēm noteikti nebija fenomens, kas varētu interesēt oficiālās struktūras. Ja vien� Ja vien viņi nemeklēja kādu citu un mēs ar Mareku tur bijām gadīju�ies tikai nejau�as sakritības rezultātā.

�Atvainojiet, bet man �ķiet, ka tomēr �eit būs pārpratums. Ja tajā vie�tā ir noticis kāds noziegums, man ļoti �ēl, bet mums ar to nav nekāda sakara.�

Policists raudzījās man acīs, neteikdams ne vārda, kā gaidīdams, lai turpinu.

�Patie�ām, mums ar to nav nekāda sakara. Mēs tur bijām pavisam citās darī�anās.�

�Un kādās tie�i darī�anās, ja atļausiet vaicāt?�

�Nu� tas ir saistīts ar manu pacientu,� es pamāju ar galvu uz Mareka pusi. �Diem�ēl baidos, ka vairāk nevarē�u jums atklāt. Pacienta konfiden�cialitāte un pārējais��

Inspektors paliecās uz mani pusi un uzlika savu roku uz mana ceļgala. Jebkuros citos apstākļos es to būtu uzskatījusi par skandalozu �estu, ko varētu interpretēt pat kā seksuālu uzmāk�anos. Ta�u viņa kustība �ķita neapzināta un seja pauda tik neviltotu līdzjūtību, ka, sev par pārsteigu�mu, es sajutos drīzāk atbruņota, nevis aizskarta.

�Es tie�ām vēlos jums palīdzēt. Saprotiet, ka �ī nav oficiāla pratinā�a�na. To veiks mūsu priek�nieks, būs klāt arī bērnu inspektore, visu fiksēsim likumā noteiktajā kārtībā. Bet tagad �ī saruna ir tikai starp mums, un es ļoti gribu jums palīdzēt. Ja jūs man izstāstīsiet, kādēļ tur atradāties, es la�bāk varē�u sagatavot savu priek�nieku sarunai ar jums.�

�Bet� bet es tie�ām nezinu, ko lai jums atbildu.� Tā bija taisnība. Es nezināju, ko lai es �eit, sve�as valsts policijas iecirknī, atbildu �im jauna�jam policistam, kur� turēja roku uz mana ceļgala un pat neapzinājās �ī �esta divdomīgumu. Lai stāstu viņam, ka zēns, kur� sē� man blakus, savā iepriek�ējā mū�ā ir varbūt dzīvojis Rīgā? Lai atklāju viņam visas savas aizdomas? Ka, sekojot zēna mīklainajiem mājieniem, meklēju viņa ie�priek�ējo dzīvi? Ja es to visu tagad pastāstītu, jebkādas nopratinā�anas patie�ām beigtos turpmāk ar mani sazinātos tikai psihiatra klātbūtnē. �Es baidos, ka nevaru neko atklāt tas ir saistīts ar manu pacientu�� Dakter, lūdzu, paklausieties, ko es mēģinu jums pateikt,� roka uz mana ceļgala pēk�ņi likās smagāka. �Tajā mājā nesen ir notiku�as slepka�vības. Nevis viena, bet veselas divas. Un abas joprojām neatrisinātas. Ja jūs tagad ierodaties, veicat nesaprotamas darbības pie �ī nama un atsakāties paskaidrot, kādēļ jūs tur esat ieradusies, tad mums būs diezgan daudz jau�tājumu, ko jums uzdot.�

�Slepkavības?� Vārds skanēja manī kā vibrējo�s baznīcas zvans, raisot trauksmi un nemieru. �Kādas slepkavības?�

�Tās visas ir izmeklē�anas detaļas, bet es tie�ām jums apsolu jums būs daudz labāk, ja vispirms aprunāsimies mēs divatā. Es mēģinā�u tad darīt visu, kas iespējams. Un jūsu pratinā�ana pie mana priek�nieka būs stipri vieglāka.�

Vai viņ� teica vārdu �vieglāka� tāpēc, ka sve�ā valodā nemācēja atrast piemērotāku izteicienu? Varbūt tie�ām lika noprast, ka gaidāma smaga un ilga pratinā�ana, kuru es �obrīd varēju padarīt vieglāku? Un vēl tas �ausmino�ais vārds �slepkavība�� Es nevarēju atļauties tikt ievilkta kādā briesmīgā izmeklē�anas procesā, turklāt es ta�u nebija viena, no manis bija atkarīgi gan Mareks, gan Keita.

�Cik sīki jūs gribat zināt?� es pavaicāju, uzmezdama ātru skatu Mare�kam. Viņ� joprojām nebija pakustējies.

�Kā jūs pati uzskatāt, cik daudz man vajadzētu zināt.�

�Vai jūs esat kādreiz domājis,� es teicu, paraudzīdamās viņam tie�i acīs, �kas notiek ar cilvēku pēc nāves ?�

83 .

-�� Vai drīkst? Mums ir kaut kas mazliet neparasts, Vanags sagaidīja pulkvedi uzgaidāmajā telpā.

-�� Nāc iek�ā. Es klausos.

-�� Atceraties posteni Elizabetes ielā, kuru jūs norīkojāt pēc Mak�a slep�kavības? Viņi novēro, kas apmeklē �apiro, vai nav kaut kas neparasts un tamlīdzīgi.

Pulkvedis nepacietīgi pamāja ar galvu. Viņam nepatika �ādi ievadi. Pats par sevi saprotams, ka viņ� atceras posteni, kuru pats nozīmēja. Vi�ņam nevajag, lai kāds par to atgādina un vēl smalki izskaidro, kādā nolū�kā tas darīts. Galu galā, viņ� ir aizņemts cilvēks, un tas ir neprofesionāli tērēt viņa laiku, lai stāstītu to, ko viņ� jau zina. Kas viņ� galīgs idiots, ka neatceras pats savus rīkojumus? Kā lai �iem jauniņajiem iemāca pareizi zinot?

-�� Tad lūk, turpināja Vanags, �is postenis tie�ām pamanīja kaut ko aizdomīgu. Vispirms pie �apiro mājas parādījusies kāda sieviete ar bērnu. Staigājusi apkārt, skatījusies, pētījusi, bet drīz abi aizgāju�i. Nākamajā rītā tā pati sieviete atkal bijusi klāt ar visu puiku. Fotografējusi un labu brīdi grozījusies ap durvīm, nevarēdama iekļūt kāpņu telpā. Tad arī policisti nolēmu�i pārbaudīt dokumentus. Sieviete izrādījusies ārzemniece, nesa�prot ne latviski, ne krieviski. Tāpēc atgādāja �urp.

-�� Tā, turpini.

-�� Es ar viņu aprunājos. Negāja viegli sākumā neko negribēja stāstīt. Prasīja, kāpēc aizturēta, ko mums vajag, uz kāda pamata un tā tālāk, kā jau parasti. Es teicu, ka mums vienkār�i vajag zināt, kāpēc viņa vairākkārt parādījusies pie Elizabetes ielas 19. nama, kāpēc vēlējusies tikt ēkā iek�ā un ko viņa vispār dara Latvijā. Atstāju uz pāris stundām apdomāties un pēc tam �o to uzzināju.

-�� īsāk, pulkvedis īgni norūca, mani neinteresē �īs atkāpes.

-�� Esot it kā zinātniece, kas pēta iepriek�ējo dzīvju fenomenu. Puika nav viņas dēls, bet gan zinātniska eksperimenta dalībnieks, kur� atcero�ties savu iepriek�ējo dzīvi. Un, pats labākais, viņ� iepriek�ējā dzīvē esot dzīvojis tie�i �ajā mājā. Tāpēc viņi te atgriezu�ies, lai puika spētu atcerē�ties vairāk.

-�� Skaidrs, bet kāpēc tu man to visu stāsti ? Trieciet viņu ratā, mums pietiek savu juku�o, nevajag vēl no ārzemēm. Tikai pārbaudiet, vai viņa to bērnu kādam nav nozagusi. No tādām trakajām to mierīgi var sagaidīt.

-�� Ar bērnu viss kārtībā, es pārbaudīju viņa māte arī atbraukusi līdzi un apmetusies Radisson. Bet es pārbaudīju arī to anglieti. Par viņu internetā var atrast diezgan daudz. Viņa tie�ām ir bērnu psihologs, viņa ir ārstējusi pat Anglijas karaļnama princesi. Diezgan pazīstama Anglijā. Pēc juku�as galīgi neizskatās. Turklāt tie�i tāpēc viņa negribēja sākumā neko stāstīt, jo ļoti labi apzinās, cik tas viss izklausās jokaini, tomēr uzstāj, ka viņa ilgi strādājusi ar �o zēnu un ka viņ� tie�ām kaut ko atceras.

-�� Labi, lieliski, lai atceras, man vienalga. Bet kāpēc tu man to stāsti ?

-�� Es domāju, varbūt jūs gribēsiet ar viņu aprunāties?

-�� Kāpēc? Mani muļķības par iepriek�ējām dzīvēm neinteresē. Mani interesē, kur� ap�auj cilvēkus Rīgas centrā. Tai anglietei, cik saprotu, ar to nav nekāda sakara.

-�� Viņai it kā nav. Es saprotu, ka tas viss patiesi izklausās stipri jokaini, bet tas puika esot teicis, ka viņam piederējis suns, vārdā Ringo. Tas puika ir pirmo reizi Latvijā, bet stāsta, ka dzīvojis �ajā mājā agrāk un viņam bijis suns Ringo. Un to nu nekādi nevar izskaidrot. Kā puika varēja zināt, ka tajā mājā patiesi bijis suns, vārdā Ringo, turklāt tas piederējis nevienam citam kā vecajam Sapiro?

-Jūs te prātā esat sajuku�i! Kas tās par muļķībām! Kur ir tā angliete?

-�� pulkvedis bija patie�ām saniknots. Kas lēcies ar �o izmeklē�anu? Kāpēc nekas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek? Kas tie par fantastiskiem izgud�rojumiem?

-�� Viņa atrodas divdesmit ceturtajā, Vanags rāmi atbildēja. Pulkve�dim pat �ķita, ka Vanaga acīs nozib apmierinātas jautrības dzirksts.

-�� Ejam, nikns un neapmierināts norūca pulkvedis.

84 .

Jaunais izmeklētājs bija aizgājis, un nopratinā�anas telpā mēs atkal pa�likām divatā ar Mareku. Pirms policists mūs pameta, viņ� bija solījis, ka drīz ieradīsies nepilngadīgo lietu inspektore, bet, lai zēns līdz tam paka�vētu laiku, viņ� atnesa da�as papīra lapas un zīmuli. Tagad Mareks sēdēja uz grīdas, visu uzmanību koncentrējot uz savu zīmējumu. Vismaz kāds no mums jutās puslīdz komfortabli.

Bailes. Neziņa. Uztraukums. Nevaldāma sirds dauzī�anās. Auksti sviedri. Drebuļi. Tad atkal spēj� karstuma vilnis. Visi �ie stāvokļi brāzās man cauri, nomainot cits citu ar da�u minū�u intervālu. Es nevarēju zi�nāt, cik daudz pie tā bija vainojama pa�reizējā situācija, kurā biju nonā�kusi. Un cik lielā mērā to iespaidoja mazo rozā tabletī�u trūkums manā organismā izejot no viesnīcas numuriņa, biju tās neapdomīgi atstājusi uz galda, un �obrīd vairāk par visu vēlējos, kaut man būtu pieejams viegli mierino�ais ķīmijas pieskāriens. Tie�i �obrīd vairāk nekā jebkad.

Apsveicu, daktere Redstona! Tagad jūs tie�ām esat sasniegusi jaunu lī�meni. Arestēta sve�ā valstī, atstāta izolatorā, glu�i kā tāda narkokurjere.Jūs tēvs gan noteikti tagad lepotos viņa meitiņa, Austrumeiropas cietumnie�ce. Tas noteikti bija visas tās izglītībai iztērētas naudas un koled�ā pavadīto gadu vērts. Un jums vēl paveiksies, ja tas būs cietums, ticamāk, ka jūs aiz�transportēs uz psihiatrisko klīniku. Jaunumi, jaunumi! Ieradusies jukusī no Anglijas, kas murgo par pagāju�ām dzīvēm un vadā sev līdzi nozagtu bērnu. Vai nav izcils sasniegums'. Tie�ām starptautiska karjera jums izveidojusies�

Pietiek. Saņemies, Sāra! Tie�i tagad tev jābūt stiprai. Tu ta�u nevarēji gaidīt, ka �āds pasākums izdosies bez �ķēr�ļiem. Un varbūt tie�i �is ir nāka�mais solis varbūt �eit tu beidzot saņemsi kādu palīdzību. Jaunais inspek�tors ta�u izskatījās diezgan ieinteresēts. Un viņ� nemaz nedomāja, ka tu būtu jukusi�

O, dakterei Redstonai tikai vajadzēja ieraudzīt kādu puslīdz simpātisku vīrieti, lai uzreiz viņam atklātu visintīmākos noslēpumus, kā sē�ot gineko�loģiskajā krēslā. Protams, ka viņ� neizrādīja savas domas. Viņ� ir policists! Viņ� ir tam apmācīts. Bet ko gan viņ� citu varēja padomāt, kad tu viņam pēk�ņi sāki stāstīt, kādēļ es i �eit ieradusies? Ko gan ikviens normāls cilvēks padomātu, kad dzirdētu �o tavu stāstu? Par to, ka esi atkūlusies uz �ejieni no pa�as Anglijas, jo tev liekas, ka �is zēns savā iepriek�ējā dzīvē ir dzīvojis mājā Elizabetes ielā. Un kādēļ tev tā liekas ? Tādēļ, ka ir biju�i da�i zīmēju�mi. Un da�as nenozīmīgas sakritības�

Nav tādas lietas pasaulē kā sakritība. Viss vai nu notiek, vai nenotiek. Vai nu pastāv, vai nepastāv. Un vai nu norisinās kādā likumsakarīgā ķēdē, vai arī nenorisinās nemaz. Vienīgi mēs, būdami pavir�i un nezino�i, nespē�dami ieraudzīt visu ķēdi kopumā, izvēlamies to nosaukt par sakritību. Bet, ja mēs spētu redzēt lietas no attāluma kā zinātniski novērotāji laboratori�jā, tad viss izskatītos pēc ķēdes reakcijas katram notikumam savs sākums. Katram sākumam savas beigas. Visam ir sekas, un katrām sekām cēlonis. Tur nav vietas sakritībām. No aug�as raugoties, nejau�ība nemaz nav iespē�jama. Tie�i tādēļ ta�u ir teiciens, ka Dievs nespēlē kauliņus�

�is nav īstais brīdis filozojet, daktere Redstona. Labāk padomā par to, kas notiks, kad viņi Londonā uzzinās par taviem jaunajiem piedzīvoju�miem. Un kad D�ekija pastāstīs, kā esi nozagusi viņas meitu un mazdēlu, tu kļūsi par nedēļas notikumu numur viens. Jukusī daktere, kas mēģināja nolaupīt karaļnama atvasi, atkal pastrādā noziegumu! Sūra Redstona psihoterapeite, kas kļuva par psiho! Bijusī bērnu ārste paklausa savām ha�lucinācijām un nolaupa pacientu! Lieliski, vienkār�i lieliski� Fērd�s būs gandarīts. Tagad tu sevi esi pataisījusi ne tikai par muļķi, bet arī par no�ziedznieci un kriminālu plānprātīgo�

Izbeidz! Tā nav taisnība! Tu labi zini, ka tā nav taisnība�

Pēk�ņi es sajutu pieskārienu savai bik�u starai, un manas pārdomas pārtrūka pusratā. Es paraudzījos lejup, Mareks vienā rokā turēja savu zī�mējumu un ar otru centās pievērst manu uzmanību.

�Kas tas ir, Marek?� es jautāju, ar roku sabu�inādama viņa matus. Man �obrīd vajadzēja tikt galā ar �o drausmīgo situāciju ar �iem policistiem, kas nerunāja angliski, ar Keitu, kas kaut kur klaiņoja pa sve�o pilsētu, ar D�ekiju Anglijā, kas tikai gaidīja signālu, lai dotos uz tuvāko tabloīda redakciju, ar jauno izmeklētāju, kam nupat biju atklājusi visu savu stās�tu, bet no kura nekādas lielās jēgas, �ķiet, nebija, arī ar savu ķermeni un abstinences sekām, kādas izjutu aizvien spēcīgāk� Man �obrīd pietika sare�ģījumu, man to bija vairāk, nekā spēju aptvert. Un es ļoti cerēju, ka �is zēns varētu palīdzēt man atrisināt kaut vienu no tiem.

�Slepkavība,� viņ� ierunājās. Pār manu ķermeni pārskrēja sīkas, ledai�nas skudriņas. Nē, tikai ne vēl vienu tum�u, murgainu ideju, ko uzkraut pa virsu jau visām eso�ajām.

�Ko tu teici, Marek?�

�Slepkavība,� viņ� atkārtoja. �Policists. Slepkavība.�

�Jā, Marek, policists kaut ko teica par to,� es pēk�ņi atcerējos, ka jaunais inspektors bija runājis par slepkavību, kas notikusi Elizabetes ielas namā. Mareks acīmredzot bija uztvēris viņa vārdus un tagad tos atkārtoja. �Bet tev nav par to jāuztraucas, Marek. Tas ar mums nav saistīts. Tā ir tikai�� Slepkavība,� viņ� uzstājīgi atkārtoja, pieceldamies kājās un iespiez�dams man rokās savu zīmējumu. Es uzmetu tam acis. Uz papīra lapas bija uzvilkta cilvēciņa figūra. Un tam vidū apmēram vietā, kur atradās sirds, zēns bija savilcis pamatīgas �vīkas.

�Slepkavība,� viņ� teica, pielikdams pirkstu pie papīra lapas. �Es.�

Tad viņ� pacēla gaisā savu plaukstu, savilka to mazā dūrītē un iesita ar to sev pa krūtīm. Viņa seja savilkās sāpju grimasē.

�Marek, ko tu dari?� es bailēs iekliedzos. Mani pārņēma histērisks izbīlis, neko tādu es iepriek� nebiju pieredzējusi.

�Slepkavība,� viņ� atkārtoja. �Mani no�āva.�

85 .

Divdesmit ceturtajā pratinā�anas telpā atradās aizturētā sieviete ar bērnu. Bērns bija nepilngadīgs, turklāt abi bija ārzemnieki, tāpēc tika uzaicināta arī policijas nepilngadīgo lietu inspektore, kura vajadzības ga�dījumā pildīja arī bērnu psiholoģes funkciju. Inspektore, padzīvojusi un Padomju Savienībā augusi kundze, gan nesaprata ne vārda angliski, tāpēc vēl bija uzaicināta meitene no ministrijas Sabiedrisko attiecību departa�menta, kura nepiecie�amības gadījumā pildītu tulka funkciju. Pagaidām gan vajadzība tulkot nebija radusies, jo �etrotne sēdēja, savā starpā nepār�mijot ne vārda. Zēnam bija iedotas balta papīra lapas un zīmulis, angliete skatījās sienā, sabiedrisko attiecību meitene kaut ko rakstīja telefonā, bet nepilngadīgo lietu inspektore izlikās, ka lasa kaut kādus dokumentus. Ie�nākot pulkvedim, abas policistes strauji piecēlās kājās un sastinga miera stājā.

Pirmais, ko pulkvedis ievēroja, bija tas, cik apjukusi un nobijusies iz�skatījās angliete. Nobijusies nevis tā, kā parasti ir nobiju�ies aizturētie, ar kuriem viņ� bija pieradis strādāt, bet kaut kā pavisam citādi.

Pulkvedis bija ielāgojis, ka pastāv visda�ādākie veidi, kā cilvēki cen�as tikt galā ar savām bailēm. Da�i kļuva agresīvi, bļaustījās, draudēja ar pazi�ņām augstos amatos vai advokātiem, kas sarakstīs sūdzības, citi, glu�i pre�tēji, kļuva li�ķīgi pieglaimīgi, baidoties izraisīt policistu dusmas un cerot uz �ēlastību, vēl citi piedāvāja sarunāt, vienoties, atlīdzināt un solīja nepa�likt parādā pateicību. Tāda bija ierastā Latvijas publika, turpretī angliete �ķita pavisam citāda. Viņa bija nobijusies ne jau tāpēc, ka gaismā varētu nākt kāda rūpīgi slēpta patiesība. �ķiet, viņai pat prātā nenāca, ka policija varētu safabricēt kādu lietu pret viņu, izspiest naudu vai pastrādāt citādas nelikumības. Nē, angliete izskatījās citāda it kā tie�i �obrīd iz�ķirtos tas, vai viņa būs nelaimīga visu atliku�o dzīvi. Tas likās vairāk izmisums nekā

bailes. Sakāpināts, dziļ� izmisums, un pulkvedis to uzreiz sajuta.

Dusmas bija rimu�as. �I sieviete nekādā gadījumā nebija jukusi un nebija te ieradusies, lai ļaunprātīgi atņemtu viņam laiku. Viņa pati bija kaut kādu viņam vēl nezināmu apstākļu upuris. Pulkvedis nolēma runāt ar viņu savā kabinetā. Tas varbūt sievieti mazliet nomierinās, pulkvedis domāja.

-�� Sekojiet man, kundze, viņ� teica, cik nu laipnā intonācijā spēja.

Trīs jautājo�i skatieni ieurbās pulkvedī. Viņ� samulsa.

-�� Ak, jā, puika, puika arī, protams. Pārējie brīvi.

Kabinetā baiļu un nolemtības izteiksme, �ķiet, tie�ām atkāpās no anglietes sejas. Viņa nudien neizskatās jukusi, nodomāja pulkvedis, glu�i pretēji, viņas sejas vaibsti, izturē�anās un apģērbs atstāja ļoti inteliģentu un visnotaļ patīkamu iespaidu. Pulkvedis atcerējās Vanaga stāstīto angliete esot strādājusi ar karaliskās ģimenes bērniem. Tie�i pēc tādas arī izskatās, viņ� nodomāja, augstākās aprindas.

-�� Kundze, vispirms es ļoti atvainojos par sagādātajām neērtībām. Tajā namā, kas piesaistīja jūsu uzmanību, pēdējā mēne�a laikā ir notiku�as di�vas ne�ēlīgas slepkavības. Mums pagaidām nav skaidrs, ar ko tās ir sais�tītas, tāpēc �ajā rajonā policija ir ļoti modra. Tā vienkār�i gadījās, ka jūs interesējāties par namu, kas �obrīd ir arī visas mūsu policijas uzmanības centrā.

-�� Jā, es saprotu.

-�� Man saka, ka jums esot visai interesants pētījumu objekts. Zēns it kā atceroties kaut ko no iepriek�ējās dzīves.

-�� Es negribētu par to tagad runāt, mirkli paklusējusi, sacīja sieviete, ar mājienu liekot saprast, ka negrib par to runāt zēna klātbūtnē.

-�� Skaidrs. Es saprotu, teica pulkvedis. Īstenībā muļķības par iepriek��ējām dzīvēm viņu neko daudz arī neinteresēja.

-�� Nu labi, man nav nekāda pamata jūs aizturēt. Vēlreiz atvainojiet par sagādātajām neērtībām, un lai jums patīkams Latvijas apmeklējums.

-�� Jā, paldies, noteica sieviete, ta�u necēlās kājās. Sakiet, vai jūs varat man palīdzēt?

-�� Jā, protams, kundze, kā es varu jums palīdzēt? pulkvedis mēģināja uzsmaidīt pēc iespējas laipnāk, domādams pavisam ko citu. Negrasās viņ� neko palīdzēt. Viņam rūpju un darbu pietiek.

-�� Vai jūs varētu, lūdzu, atbildēt uz vienu jautājumu?

-�� Kādu jautājumu, kundze?

Sāra paņēma vienu no balta papīra lapām, kas atradās uz pulkve�a gal�da, pildspalvu un labi salasāmā rokrakstā ar lieliem burtiem uzrakstīja savu jautājumu. �Vai tajā namā ir dzīvojis kāds cilvēks, kur� nogalināts ar �āvienu krūtīs?�

Pulkvedis apstulba. Tas bija ārpus jebkā, ko viņ� jebkad bija pieredzē�jis. Ārpus jebkā, ko viņ� jebkad bija domājis, dzirdējis vai iztēlojies. Nu kā tas ir iespējams? Viņ� lieliski atcerējās traģisko medību izmeklē�anas protokolus un to, ka Toms tika nogalināts ar �āvienu krūtīs, tie�i sirdī precīzs trāpījums no tuvas distances.

-�� Es noskaidro�u, ja varē�u, kundze, viņ� teica. Patīkamu jums uz�turē�anos Latvijā, pulkvedis cerēja, ka viņa tonis gana skaidri signalizē, ka saruna ir beigusies.

Tomēr Sāra nesteidzās uz durvīm.

-�� Piezvaniet man, lūdzu, viņa rakņājās savā somā, lai atrastu vizīt�karti, es dzīvoju Radisson Blu Hotel Latvija. Pa dienām mēs staigājam pa pilsētu, bet vakaros es vienmēr esmu viesnīcā. Es jums gribētu izstāstīt visu to stāstu par zēnu, varbūt mēs kopā varam noskaidrot, kas tur īsti ir patiesībā. Ja jūs palīdzētu, mēs ātri tiktu skaidrībā par visu. Mums vaja�dzētu tikai salikt kopā informāciju, varbūt mazliet ieskatīties arhīvos, mēs ātri varētu visu noskaidrot.

-�� Jā, kundze, es padomā�u. Es piezvanī�u, ja man būs ko teikt. Uz�svars �ajā teikumā bija uz �ja man būs ko teikt�, citiem vārdiem sakot, es jums nezvanī�u, bet sieviete, �ķiet, to nepamanīja.

-�� Labi, noteica Sāra, un pulkvedis atkal ievēroja izmisuma un skum�ju izteiksmi viņas sejā.

-�� Labi, viņa atkārtoja. Iesim, viņa teica zēnam, kur� visu �o laiku bija spēlējies ar viņas telefonu, nepievēr�ot nekādu uzmanību apkārtējiem.

-�� Pagaidiet, pulkvedis viņu apturēja. Sāra, pareizi ?

-�� Jā, Sāra, sievietes skatienā bija neviltota cerība, un tas pulkvedim patika daudz labāk. Viņ� pēk�ņi nez kāpēc negribēja, lai �ī sieviete atstāj viņa kabinetu nelaimīga un izmisusi. Tas likās nepareizi, un pulkvedis sa�jutās mazliet vainīgs par savu attieksmi un strupajām atbildēm.

-�� Es piebrauk�u pie jums �ovakar ap septiņiem, paskatīsimies, ko es varu palīdzēt jūsu izmeklē�anā. Satiksimies tajā restorānā, kur� pirmajā stāvā. Nevis aug�stāvā, bet pirmajā stāvā, viņ� atkārtoja. Un jūs man pastāstīsiet, ko tie�i tas puika atceras.

Sāra pirmo reizi pasmaidīja.

-�� Paldies jums, pulkvedi, tie�ām paldies. Es gaidī�u

86 .

Brī�os, kad nebija vairs ne mazākās jausmas, kur meklēt atbildes uz dzīvē svarīgiem jautājumiem, Vanags mēdza doties uz kādu no Vecrīgas baznīcām. Viņam patika krēslainā pustumsa, dūmakainā gaisma, kas plū�da caur logu vitrā�ām, gadsimtiem senā koka smar�a un baznīcas mūru vēsums. Ne velti senie arhitekti baznīcas bija cēlu�i tie�i �ādas. Tajās it viss bija vērsts uz to, lai paceltu cilvēka prātu mazliet virs ikdieni�ķā un ļautu paraudzīties uz dzīvi no aug�as. Mēģināt ieraudzīt lietas tā, kā tās varētu redzēt kāda dievi�ķa būtne, kurai maz sakara ar sīkajām dzīves rutīnām un materiālās pasaules tīmekļiem, kuros tik viegli ielipt un ievīs�tīties kā kāpuram kūniņā, lai attaptos beidzamajā un galīgajā no visiem pinekļiem nāvē� Baznīca ļāva domāt. Pla�ajās velvēs domai bija telpa, kur lidot, un pa�i baznīcu torņi ta�u bija kā rādītājpirksti, kas bakstīja debesīs, ietiepīgi mudinot tiekties augstāk.

Vanags sevi gan nepieskaitīja pie kristie�iem. Viņam pietika prāta, lai saprastu: tā debesu valstība un mū�īgais miers, par kuru bija runājis radi�kālais Palcstīnas sludinātājs pirms 2000 gadiem, nebija sasniedzams, reizi pa reizei apmeklējot kādu svētdienas dievkalpojumu vai noliekot svecīti pie ikonas. Tur vajadzēja praktizēt atteik�anos un pilnīgi citādu domā��anas modeli, kuru ticīgie sauca par �dzīvi Kristū� un kuram Vanagam nepietika ne ticības, ne apņēmības. Bet vismaz viņam pietika gudrības to atzīt. Pagaidām bija labi arī tā. Katrā gadījumā tas bija labāk nekā viņa kursabiedri no Filozofijas fakultātes, kuri pret kristietību izturējās ar nicī�gu smīnu, lai arī reti kur� no viņiem bija pat Bībeli pa�ķirstījis, par Justīna Filozofa vai Svētā Bonaventūras darbiem pat nerunājot. Un, galu galā, cik tad tālu viņi bija tiku�i, meklējot atbildes tikai racionālajā un zināt�niskajā? Turpat vien sēdēja Teātra bārā kopā ar citiem dzīves pabērniem un neveiksminiekiem, un vienīgais, kas viņus at�ķīra no pārējām �ī bāra alkoholizētajām mēbelēm, bija reizi pa reizei sarunā iestarpināts sengrie�ķu termins vai uzvārds no filozofijas enciklopēdijas. Nē, tad jau Vanags labāk piecieta kādu dzēlīgu piezīmi, bet turpināja klauvēt pie baznīcas durvīm. Un brī�os, kad pavisam pietrūka atbil�u, lūdza, lai tās atvērtos. �odien bija tie�i tāds brīdis.

�Sveiks, prieks tevi redzēt,� Vanags bija iegrimis pārdomās, no kurām viņu iztrūcināja viegls pieskāriens plecam. �Paldies, ka atnāci!�

Runātājs bija vietējās draudzes mācītājs skandaloza personība, kur� pirms vairākiem gadiem bija padzīts no luterāņu baznīcas par brīvdomī�bu un tagad kalpoja mazā reformātu draudzē, kas mājvietu bija atradusi anglikāņu dievnamā. Vanags nopriecājās, ka atnācis tie�i uz �ejieni. Jau�tājums bija tik sare�ģīts, ka ar viņa lūg�anu spēku vien atbildi sagaidīt nevarēja. Viņam vajadzēja ar kādu aprunāties. Un, ja Latvijas kristīgajā dzīvē bija kāds cilvēks, ar kuru par �ādām lietām varētu runāt, tad tas bija tie�i �is radikālais, ta�u reizē izglītotais un Oksfordas universitātē filozo�fiju studēju�ais kristietis.

�Man arī prieks jūs redzēt,� Vanags atbildēja, paspie�ot mācītājam roku. �Lai tad tev laba diena. Netraucē�u, tikai gribēju apsveicināties,� mācī�tājs pagriezās uz promie�anu, tomēr Vanags viņu neatlaida.

�Mācītāj, vai es varu jums ko pajautāt?�

�Bet protams, jebkurā laikā. Tāpēc jau es �eit esmu.�

�Man nedod mieru� es gribēju zināt� Ko māca kristīgā baznīca kas notiek ar cilvēku pēc nāves?�

Mācītājs paraudzījās viņā ar jautājo�u skatienu, ta�u nekā neteica.

�Es vienkār�i domāju mēs ejam uz baznīcu, it kā zinām kaut ko par paradīzi un elli, bet kas tie�i notiek pēc nāves? Es par to nekad nebiju iedomājies.�

Mācītājs apsēdās viņam blakus baznīcas solā un pasmaidīja.

�Kādēļ tevi nomoka �is jautājums?�

�Es domāju par visu to reinkarnācijas ideju, par dvēseļu pārceļo�anu, kam tic miljoniem cilvēku, visi hinduisti un budisti. Vai cilvēks tie�ām var nomirt un tad piedzimt kā cits cilvēks? Vai arī tās ir pilnīgas muļķības, jo kristietība to noraida.�

�Kas tev liek domāt, ka kristietība noraida pārdzim�anu jaunā ķerme�nī?� mācītājs negaidīti ievaicājās.

�Kā jūs to domājat?� Vanags jutās apmulsis. �Tas ta�u ir vispārzinā�mi, ka kristietība netic reinkarnācijai. Cilvēks dzīvo tikai vienu dzīvi un atkarībā no tā, kā viņ� to dzīvojis, nonāk debesīs vai ellē. To māca pat svētdienas skolā.�

Mācītājs salika rokas kā lūg�anā. Pār viņa lūpām pārvēlās smaga nopūta. �Nabaga kristie�i, kas visa sava mū�a laikā tā arī nespēj saprast par savu ticību neko vairāk kā vien to, ko iemācīju�ies svētdienas skolā. Ja kādam teiktu, ka viņam jānodzīvo dzīve tikai ar to, ko viņ� iemācījies piecu gadu vecumā, tas liktos neprāts. Bet ticības lietās daudziem nez kādēļ pietiek ar bērnudārza līmenī.�

Vanags pēk�ņi sajutās drusku aizvainots. Galu galā �o to par kris�tietību viņ� zināja, katrā gadījumā noteikti vairāk nekā vidējais baznīcas apmeklētājs.

�Varbūt citos gadījumos tā arī ir,� viņ� asi iebilda. �Bet �eit tie�ām pie�tiek ar bērnudārza līmeni ir reliģijas, kas tic dvēseļu pārceļo�anai, bet ir, kas netic un uzskata cilvēkam ir viena dzīve, un viss. Kristietība pieder pie otrajām. Par to arī bija viss mans jautājums.�

Mācītājs uzlika roku Vanagam uz pleca. �Nedusmo!� viņ� teica, un Vanagam palika kauns pa�am par savu nesavaldību. �Jā, kristietība nekad nav ticējusi reinkarnācijai, kā to saprot primitīvās reliģijas, ka suns var pārdzinu cilvēkā, tad atpakaļ sunī, tad kukainī, taurenī� Kristīgā ticība vienmēr ir uzskatījusi katru konkrēto cilvēku par unikālu radību tādā ķermenī, ar tādām smadzenēm, atmiņām, ar tiem vecākiem, kas tevi vei�doju�i tie�i tādu, ar ģenētisko mantojumu, ar draugiem un pieredzi, kas noteikusi tavu pasaules redzējumu, tāds tu vari būt tikai �eit un tagad. �ādā ziņā �ī patie�ām ir vienīgā dzīve, kuru atkārtot nav iespējams. Bet par visu pārējo tur mums nav skaidras atbildes.�

Mācītājs bridi iegrima domās, kā meklējot atbildi pats savas dvēseles dziļumos. Viņ� neko neteica, un arī Vanags �oreiz vairs neiedro�inājās mest izaicinājumu. Ja sirmais mācītājs tā uzskatīja, tad viņam noteikti bija pamatots iemesls. Galu galā, varbūt Vanags tie�ām bija mazliet vairāk la�sījis nekā vidējais baznīcas apmeklētājs, ta�u �is vīrs bija veltījis teju katru savu mū�a stundu kristīgās mācības apcerei.

�Padomā par to no ticības patiesības puses,� mācītājs pēc brī�a atgrie�zās sarunā. �Vai vari noskaitīt Apustuļu ticības apliecību?�

Vanags apmulsa no �āda uzdevuma. Viņ� gan lieliski zināja, par ko ir runa, Apustuļu apliecība bija viens no senākajiem kristīgās baznīcas tekstiem, kurā kop� pirmajiem gadsimtiem bija ietverts viss �īs mācības kodols. To pat līdz mūsdienām ticīgie atkārtoja savos dievkalpojumos visās pasaules malās. Ta�u Vanags dievkalpojumus nekad nebija īpa�i ap�meklējis, dodot priek�roku vientulīgai apcerei, kad pa�am uzradās noska�ņa, nevis ikreiz, kad pienāca svētdiena.

�Tā no galvas uzreiz nepateik�u,� viņ� nomurmināja, un mācītājs sa�proto�i pasmaidīja.

�Credo in Deum Patrem omnipotentem,� vecais vīrs noskaitīja latīniski. �Tie ir vārdi, ar kuriem sākas visa ticība. Jau pirmajā rindiņā norādīts, kas �o mācību padara at�ķirīgu no jebkuras citas. Tā māca par Dievu, kur� pret mums ir kā tēvs pret saviem bērniem. Nevis kā visuvarens karalis pret saviem kalpiem vai bezpersonisks okeāns, no kura cilvēks ir aizmal�dījies ūdens piliens cerībā saplūst atpakaļ, kā to saprot daudzas Austrumu reliģijas. Nē, nekas no tā, bet pilnīgi citāda attiecība Dievs kā tēvs un mēs viņa bērni. Tādēļ jau vienīgā lūg�ana, kuru mums atstāja �īs mācī�bas dibinātājs, sākas ar vārdiem: �Tēvs mūsu��

�Bet tas var nozīmēt ļoti daudz ko,� Vanags nenoturējās.

�Tie�i tā,� mācītājs pamāja. �Un, laikam ejot, tas ticīgajiem tie�ām ir nozīmējis ļoti daudz un da�ādas, nereti pat pretrunīgas lietas.�

�Bet, lai ko tas arī nozīmētu, kāda tam saistība ar reinkarnāciju?�

�Tad lūk, tuvāk pie beigām �ajā pa�ā apliecībā mēs sakām, ka ticam carnis resurrectionem jeb ķermeņa atdzim�anai.�

�Jā, laikam tā tie�ām ir, bet es nekad �ai niansei neesmu pievērsis īpa�u uzmanību.�

�Tu neesi vienīgais. Mēs, kristie�i, savās baznīcās katru svētdienu at�kārtojam �o frāzi, sakot: mēs ticam uz miesas aug�āmcel�anos. Tā kļuvusi tik pierasta, ka par tās nozīmi reti kur� vairs kādreiz aizdomājas.�

�Un par ko tur būtu jāaizdomājas?� Vanags joprojām īsti nesaprata, kurā virzienā mācītājs viņu mudina doties.

�Visi kristie�i savā pamata ticības apliecinājumā atzīst, ka tic jaunai miesai. Mēs esam pieradu�i domāt, ka pēc nāves mēs izejam no ķerme�ņa un kā tāds gariņ� nonāksim debesīs vai ellē. Ta�u tas nav, ko kris�tietība māca. Ticības apliecībā skaidri pateikts mēs ticam ķermeņa atdzim�anai. Tātad nākamā dzīve, uz kuru mēs gaidām, būs kādā jaunā ķermenī.�

�Bet tas ta�u� tad jau iespējams, ka tas jaunais ķermenis��

Mācītājs uzlika roku Vanagam uz pleca. �Mēs par to nekā dro�i neva�ram zināt.� Vecā vīra roka uzsita pa Vanaga muguru, un viņ� piecēlās kā uz promie�anu. �Bet tagad atvaino, lūdzu, mani. Es do�os gatavoties vakara lūg�anām. Jau tā esmu tevi par daudz traucējis ar savu runā�anu.�

�Bet es joprojām nesaprotu vai tad tie�ām iznāk, ka pēc nāves�� Diez vai tur es tev varē�u palīdzēt. Bībelē ļoti maz kas ir teikts par to, kas notiek pēc nāves. Mēs vienkār�i mirstam ticībā uz jaunu dzīvi. Un vēl mēs ticam ja �o dzīvi nodzīvosim labi, tad nākamā būs stipri labāka par �o. Tas arī viss kristīgās mācības kodols. Bet tagad gan man jāiet.�

87 .

Tiklīdz pulkvedis bija apsolījis Sārai, ka �ovakar ar viņu tiksies, un iz�vadījis viņu no kabineta, viņ� atcerējās, ka �ovakar ir sarunāta tik�anās ar Valēriju. Kā viņ� to bija varējis aizmirst ? Nē, viņ� neatteiksies no seksa, lai klausītos pasakas par iepriek�ējām dzīvēm.

Godīgi sakot, pulkvedim nebija ne mazākās sapra�anas, kādā vei�dā puika uzzinājis par suni un no kurienes angliete zina, kā nogalināja Tomu. Nebūs nekāds brīnums, ja tā ir kārtējā �labā onkuļa� spēlīte. Ja tas spēja piespēlēt viņam aktrisi Elizabeti, kas gulēja ar viņu, varbūt �labais onkulis� piesūtījis arī anglicti, kas tagad putros viņa prātu ar stāstiem par iepriek�ējām dzīvēm.

Varbūt viņ� cer, ka es noticē�u tiem stāstiem par iepriek�ējām dzīvēm un padarī�u sevi smieklīgu.

�ajā izmeklē�anā visu varēja sagaidīt. Ar anglieti viņ� parunās, bet citu dienu.

Ja nu viņa patiesi ir ienaidnieka nometnē, tad vēl jo īpa�i jācen�as turēt anglieti pēc iespējas tuvāk. Bet ne �odien, �odien es beidzot atpūtī�os, nedomā�u par to visu, pulkvedis nopūtās, visai neveiksmīgi pūlēdamies atbrīvoties no nepatīkamajām domām. Bija sarunāts, ka Valērija atbrauks pie viņa uz mājām pusse�os.

Bija vēl pāris stundu laika. Pulkvedis palasīja ziņas, pārskatīja elek�troniskā pasta vēstules un iedomājās par Vanagu. Interesanti, ko Vanags domā par anglieti? Viņ� bija pratinājis Sāru, runājis ar viņu visilgāk. Pulk�vedis palūdza sekretāri uzliet tēju un izsaukt Vanagu.

Viņ� jau atkal juta neskaidro nemieru. Lai kā pulkvedis to slēpa pats no sevis, nerimās urdīgā sajūta, ka kāds viņu vazā aiz deguna. Visa �ī lieta, viss, kas ar to saistīts, turpinoties izmeklē�anai, kļuva nevis skaidrāks, bet, glu�i pretēji, saputrojās. Tak kādas vēl iepriek�ējās dzīves! Murgi! �ādu jautājumu pat sapulcē apspriest nevar, bet te kaut kāda angliete ar mazu bērnu, atbraukusi no Lielbritānijas, tagad gaida viņu viesnīcā. Gaida, lai aprunātos par iepriek�ējām dzīvēm. Pulkvedim bija sajūta, ka tūlīt vaja�dzētu no skapja izlēkt filmē�anas grupai un paziņot, ka tas ir kaut kāds �ovs, ar slēpto kameru uzņemts izjoko�anas raidījums. Un būt par slēptās kameras filmē�anas objektu �ādai lomai pulkvedis itin nemaz nejutās piemērots.

Viņa nepatīkamās pārdomas pārtrauca Vanags.

-�� Izsaucāt ?

-Jā, nāc, sēdies.

-�� Nu, un ko tu domā? Tu mums gudras lietas esi studējis, ko tu par to visu domā? Tas angļu sievi�ķis ir galīgi ķerts ?

-�� Hm, Vanags nebija priecīgs par �o jautājumu. Nezinu, viņ� teica, nezinu, pulkvedi, vispār tāds fenomens ir aprakstīts. Internetā var atrast diezgan daudz līdzīgu gadījumu. Nezinu, jāskatās.

-�� Ko nozīmē daudz tādu gadījumu? Kādu gadījumu? pulkvedis nespēja mierīgi klausīties. Kādu gadījumu? Gadījumu, kad cilvēks iero�das no citas valsts ar mazu bērnu un apgalvo, ka iepriek�ējā dzīvē tas bērns ir dzīvojis �eit? Kādas iepriek�ējās dzīves! Par ko mēs vispār runājam?

-�� viņ�, kā vienmēr, neuzskatīja par nepiecie�amu slēpt savu attieksmi un garastāvokli. Vanaga pielaidīgums kaitināja pulkvedi.

Vanags paraustīja plecus un noplātīja rokas, liekot saprast, ka viņ� pats arī nezina, ko lai domā.

-�� Iepriek�ējām dzīvēm, reinkarnācijai, karmas likumam tic vairāk nekā miljards pasaules iedzīvotāju. Visi hinduisti, budisti, citi arī, Va�nags vienaldzīgi noteica.

Viņ� ņem to anglieti par pilnu, viņ� nudien viņai tic, pulkvedis skatījās uz Vanagu patiesā pārsteigumā no nosvērtā un līdzsvarotā Vanaga ko tādu viņ� nebija gaidījis.

-�� Tā, tā, tagad, lūdzu, man sīkāk, viņ� skatījās Vanagam acīs. Tu tātad nopietni domā, ka tās anglietes teiktajā var būt jel kāda kripatiņa, kas būtu patiesa un noderīga ?

Pulkve�a balsī aizkaitinājumu bija nomainījusi ziņkārīgi rotaļīga nots.

Vanags lieliski juta pulkve�a attieksmi, un tā nevedināja viņu uz pla��ām atklāsmēm.

-�� Es tikai saku, ka internētā uzreiz atradu, ka tādi gadījumi ir aprakstī�ti. Ir uzfilmēti tādi bērni, ir zinātnieki, kas pēta bērnu iepriek�ējo dzīvju atmiņas. Ir dokumentēti gadījumi, kad bērni atceras vārdus, vietas, pazīst savas iepriek�ējās dzīves mantas. Tibetie�i savu Dalailamu, piemēram, tā atrod. Ievadiet childrens past Uves un jūs pats redzēsiet. Midra�ā, jūdaisma tekstos, piemēram, ir populārs stāsts par to, ka pirms dzim�anas eņģelis Laila uzspie� bērniņam ar pirkstu uz lūpām, jo tam būs klusēt par savām iepriek�ējām dzīvēm, un tā mums visiem rodas tā strīpiņa uz aug�lūpas. Starp citu, ar autismu slimojo�u bērnu viena no pazīmēm ir tā, ka viņiem �ī strīpiņa ir citāda nekā citiem. Ķīnie�u mitoloģijā arī ir dieviete Mena Po, kura atbild par to, lai tās dvēseles, kuras ir gatavas pārdzimt jau�nai dzīvei, aizmirstu visu par savām iepriek�ējām dzīvēm, un tāpēc Mena Po dod tām dzert īpa�u aizmirstības tēju, pirms tās pamet nāves valstību. Kādreiz kaut kas noiet greizi un cilvēks, kamēr vēl nav pieaudzis, kamēr jaunās smadzenes vēl nav pilnībā noformēju�ās, kaut ko atceras. Vēl, pro�tams, vajag aprunāties ar to anglieti, aprunāties ar bērnu, papētīt, bet var�būtība, ka viņi var pateikt ko tādu, kas nav pilnīgas muļķības, ir lielāka par nulli. Tikai to es gribēju teikt.

-�� Varbūtība ir lielāka par nulli, pulkvedis atkārtoja. Tu gribi teikt, ka pastāv varbūtība, kas ir lielāka par nulli, ka tas angļu bērns iepriek�ējā dzīvē ir bijis Toms �apiro, kuru no�āva medībās? To tu gribi teikt?

Vanags juta, ka �obrīd ir uz tās robe�as, aiz kuras viņ� pārvērtīsies par visas Latvijas policijas apsmiekla objektu. Iespējams, jau soli pāri robe�ai.

-�� Es nezinu, pulkvedi. Es tikai saku, ka �ī angliete nav nekāds lielais retums. Katrs piektais pasaules iedzīvotājs tic tādām lietām, un to nevajag uztvert tik saasināti. Ir cilvēki, kuri tic, ka cūka ir sātanisks dzīvnieks un tāpēc to nedrīkst ēst. Kad jūs satiekat cilvēku, kur� neēd cūkgaļu, tas ta�u nemaz tik lielu izbrīnu neizsauc.

Pulkvedis atlaidās krēslā.

-�� Tas nav labs piemērs, viņ� teica, cūkgaļu vēsturiski neēd tuk�sne�u tautas, kurām trūkst malkas pienācīgai termiskai apstrādei. Tāpēc cūkgaļā eso�ie parazīti pārceļo uz cilvēku un izraisa briesmīgas slimības. Es esmu karojis Afganistānā, man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc viņi neēd cūk�gaļu un vispār gaļu. Būtu tu to gaļu Herātas vai Kandahāras tirgū redzējis, tu ari to neēstu ne par kādu naudu. Tam ir glu�i vienkār�s racionāls un vēsturisks izskaidrojums, bet kāds racionāls izskaidrojums ir stāstiem par iepriek�ējām dzīvēm ?

-�� Karmas likums, balsī, kas ļoti centās slēpt nedro�ību, teica Vanags.

-Kas?

-�� Karmas likums ir racionālais izskaidrojums, tagad Vanags centās skatīties pulkvedim acīs, bet pēdējā brīdī tomēr nodūra skatienu.

Pulkvedis skaļi nopūtās, it kā viņam būtu darī�ana ar skolnieku, ku�ram nepielec elementāras lietas.

-�� Nu labi, stāsti man, kas ir karmas likums, viņ� teica.

-�� Karmas likums tas ir gājputnu kāsis, Vanags atbildēja, skatoties sānis nudien kā nostrostēts un nokaunējies skolnieks.

-�� Kas? pulkvedis vaicāja mazliet ņirdzīgā intonācijā. Gājputnu kāsis ?

-�� Jā, tas ir kā gājputnu kāsis. Gājputni kaut kādā zinātnei nesaprota�mā veidā māk savākties noteiktā laikā noteiktā vietā, lai dotos ceļā. Putns viens nespēj pārlidot pāri okeānam un veikt ārkārtīgi nogurdino�o ceļo�jumu, tāpēc noteiktā laikā viņi savācas visi vienkopus. Bez kartēm, bez ceļazīmēm viņi aizlido turp, kur nu viņiem ir nolikts. Bie�i vien uz kaut kādiem it kā pilnīgi neloģiskiem galamērķiem. Nav saprotams, kāpēc tie�i uz turieni, kāpēc tik tālu, kāpēc ne uz kādu citu vietu. Katrs putns atrod savu kāsi, katrs kāsis savu vietu. Gājputnu kāsis jebkurā gadījumā ir kā organisms pats par sevi, daudz gudrāks un pilnīgāks par katru atsevi�ķu putnu, glu�i tāpat kā skudru pūznis ir organisms, kur� ir gudrāks par kat�ru atsevi�ķu skudru. Dabā tādu piemēru ir ļoti daudz. Atcerēsimies, pie�mēram, bi�u stropu. Atsevi�ķiem putniem nav spēju izplānot tādu ceļu, pareizajā laikā savākties kopā, tas ir tāds kā �kā�a likums�, kur� to visu vada. Tāpat funkcionē arī karmas likums: katra mūsu darbība, pat kat�ra doma tas viss lēnām daudzu desmitu gadu laikā savācas kopā, atrod savu vietu un kaut kur dodas. Patiesībā nevis kaut kur, bet tie�i tur, kur tam nolikts. Tas process ir garāks nekā mūsu dzīve. Mainot savas domas un darbus, mēs varam mainīt savu kāsi vai kā�a mar�rutu. Ar vienu putnu vai ar vienu darbību nepietiek, bet kaut kur ir kritiskā masa. Budistiem tā nav dvēsele, kas pārdzimst, tas nav ego kā veselums, viņi netic dvēselei, tas ir kā gājputnu kāsis, kas lido cauri gadsimtiem.

-�� Tā cs to saprotu, lai gan es, protams, neesmu eksperts un varbūt kļūdos. Vanags nobēra savu sakāmo raiti un it kā bez savas attieksmes, tādējādi pastiprinot līdzību ar skolnieku, kur� atbild uzdoto.

-�� Jā, nu ļoti skaisti, pulkvedis nogrozīja galvu. Tad ko, tavuprāt, mums darīt ar kāsi, kas pie mums te atlidojis? viņ� vaicāja jau glu�i lie�ti�ķā intonācijā.

-�� Runāsimies ar viņiem. Jūs pats teicāt, ka tā ir metode, kas mums tagad ir jāpiekopj. Runāsimies, kontaktēsimies, un gan jau viss noskaidrosies ir jukusi tā angliete vai varbūt viņai tie�ām ir kas interesants, ko pastāstīt.

-�� Labi, es parunā�u ar viņu. Rīt, pulkvedis samiernieciski nopūtās.

-�� Tā ir laba doma, pulkve�a kungs, Vanags jau cēlās uz ie�anu.

-�� Starp citu, zinātnieki mūsdienās ir jau sen noskaidroju�i, kā putni orientējas. Tā nemaz nav tāda mistērija, kā varbūt likās pagāju�ajā gad�simtā, teica pulkvedis. Zemes magnētiskais lauks, Golfa straume, val�do�ie vēji, Mēness. Viss ir vienkār�i.

Patiesībā pulkvedis nekad nebija interesējies par gājputnu pārceļo�a�nas jautājumiem, ta�u gribēja parādīt, ka itin nemaz nav atkāpies no sava stingri racionālā un materiālistiskā skatījuma uz pasauli.

-�� Da neko viņi nav noskaidroju�i, jau ceļā uz durvīm noteica Va�nags, bet tā, lai pulkvedis to nedzird.

-�� Un viņi salasās ceļam, vadoties pēc mēness fāzēm un pateicoties ska�ļai klaigā�anai, un tāpēc, ka tas viņiem iedzimts, pulkvedis vēl noskal�dīja nopakaļ, ta�u īsti pārliecināts par savu taisnību viņ� vairs nejutās. Lai mazinātu nelādzīgo sajūtu, ko bija atstājusi saruna ar Vanagu, pulkvedis pievērsa savu prātu patīkamākām domām. Viņ� pievēra acis un iztēlē mē�ģināja atsaukt atmiņā pēdējo tik�anās reizi ar Valēriju.

Es nelaizī�u viņu �odien. To pulkvedis bija nolēmis jau pirms �īs tik�a�nās. Reizi pa reizei labi, tā ir viena lieta, bet katru reizi ne. Turklāt �ajā lietā tomēr ļoti svarīga bija smar�a. Valērijai piemita ļoti stipra smar�a. Tiklīdz viņa sāka uzbudināties un palika slapja, to uzreiz varēja just. īpa�i patīkami tas nebija. Nē, viņ� Valēriju nelaizīs, varbūt vispār vairs nekad. Galu galā tas varēja būt tikai izņēmums, nevis norma. Būsim atklāti sievietēm ir jāsniedz vīrie�iem orālais, bet tas nenozīmē, ka arī vīrie�iem būtu jāatbild ar to pa�u. Nē, pulkvedis to vairs nedarīs. Viņ� jau divas reizes bija to darījis. Pietiek.

Savukārt Valērija acīmredzot bija gaidījusi, ka viņu tik�anās būs līdzī�ga iepriek�ējām, ta�u tā nebija. Pulkvedis �oreiz neļāva viņai izlocīties un izdarīja visu, kā ieradis. Viņ� turēja viņu stingri, un viņa grūdieni līdzinā�jās sitieniem. Vispirms viņ� darīja to no priek�as, stingri turot Valērijas kājas izstieptas gaisā, tad ar spēku apgrieza un nostatīja Valēriju ar mugur�pusi pret sevi. Katrā kustībā viņ� ik reizi gandrīz pilnībā izvilka locekli no viņas, lai spēks, ar kuru viņ� iegāja viņā atpakaļ, būtu lielāks, un tas bija liels. Viņa gurni sitās pret Valērijas dibena apaļumiem ar pletnes cirtie�nu troksni un spēku. Viņ� nedzirdēja, vai Valērija izdeva kādas skaņas, un nedomāja par to, patīk viņai vai ne, viņ� nedomāja, ka ir īpa�i skarbs, viņ� vienkār�i drāza Valēriju. Darīja to, kas vīrietim jādara, darīja to, ko pasaules iekārtojums paredz. Kārtīgi, spēcīgi un pārliecino�i. Tā, lai jūt, tā, lai atceras, tā, lai kājas trīc un kājstarpe sāp. Beidza viņ� viņā. Viņ� bija apmierināts. Valērija neteica neko un, tāpat kā iepriek�, uzreiz nozuda vannasistabā.

Pēcseksa atmosfēra tagad bija citāda nekā iepriek�ējās reizēs, ta�u pulkvedis jutās labi. It kā ieguvis jaunu enerģiju, spēku, it kā atguvis ticību sev un pārliecību par sevi.

Bija tikai nedaudz pāri septiņiem. Bija kaut kas jādara, kaut kur jādo�das, sēdēt tagad mājā pie televizora tā nelikās laba doma, un pulkvedis atcerējās par anglieti viesnīcā.

Jā, aizbrauk�u pie tās anglietes. �ā vai tā, kaut kad nāksies ar viņu vēl aprunāties.

88 .

No policijas iecirkņa atpakaļ viesnīcā mūs atgādāja policijas ma�īna, nesena izlaiduma Volkswagen Tiguan, kura vadītājs visu brauciena laiku neteica ne vārda. Es biju viņam par to pateicīga man pietika pa�ai savu domu. Es vēlreiz prātā izspēlēju mūsu tik�anos ar pulkvedi. Joprojām re�dzēju viņa seju acu priek�ā. Lai arī pasaulē nebija tādu kritēriju, pēc kuriem viņa raupjos vaibstus varētu dēvēt par simpātiskiem, tomēr tajos jautās kas pievilcīgs. Vai drīzāk tas bija viņa izturē�anās veids, kas liecināja par reālu varu, kuru �is cilvēks pats apzinās, tādēļ tā vairs nav pārspīlēti jāizrāda. Varas apziņa viņam piemita brīvi un nepiespiesti tas bija viņa dabiskais stāvoklis. Pietika atcerēties, kā viņ� bija pamājis ar galvu, lai abas padotās policistes kā norāti bērni uzreiz pazustu no pratinā�anas telpas. Tā bija varas sistēma, kura �ajā Austrumeiropas valstī, visticamāk, bija saglabā�jusies vēl no padomju totalitārās iekārtas. Priek�niekam piemita gandrīz neierobe�ota kontrole pār padotajiem, turklāt viņam bija pieejami arī soda mehānismi, ar kuriem iedzīt bailes un cieņu tajos, kas rangā atradās zem viņa. Anglijā �ādas attiecības starp vadītājiem un padotajiem jau sen vairs nebija iedomājamas. Lai arī realitātē ikvienā darbavietā pastāvēja stingra hierarhija, tomēr to izrādīt nebija pieņemts. Par to varēja izpelnī�ties ne tikai sabiedrības nosodījumu, bet pat tiesas prāvu par vienlīdzības likumu neievēro�anu. Es nevarēju iztēloties, ka �is policijas priek�nieks rūpētos, lai radītu savos darbiniekos vienlīdzības sajūtu. Vai arī sasauktu iknedēļas komisiju, kas īpa�u vērību pievērstu minoritā�u darbiniekiem, rūpējoties, lai darbavietā netiktu pārkāptas viņu tiesības uz reliģisko vai kādu citu brīvību. Londonas slimnīcā tā vienmēr bija darījis Fērd�s, kuru mū�dien uztrauca, lai tikai iestāde neaptraipītu savu reputāciju. Bet, atsaucot atmiņā izmeklētāja seju, �ādas izrīcības likās ne tikai smiek�līgas, bet pat neiedomājamas. Un savādā veidā man tas tīri labi patika.

Mareks visu ceļu bija apātisks un miegains. Zēnam vajadzēja izgulē�ties, un es biju nolēmusi viņu atstāt pie Keitas, kamēr pati sagatavo�os, lai vakarā tiktos ar izmeklētāju. Ta�u pie Keitas durvīm mani sagaidīja nelāgs pārsteigums. Tās bija aizslēgtas, un es ātri vien pārliecinājos, ka istabā neviena nav. Tas nozīmēja, ka viņa vēl nebija atgriezusies pēc va�kardienas izklaidēm. Nopūtos un, paņēmusi zēnu aiz rokas, vedu uz savu numuriņu.

�Tu vari dro�i iet gulēt,� es teicu. �Es centī�os būt klusa.�

Patiesībā man neizturami kārojās pēc iespējas drīzāk iedzert rozā tab�le�u devu, kuru sāpīgais iztrūkums bija licis sevi manīt policijas iecirknī. Es jutos satraukta, un man vajadzēja noņemt spriedzi. Tabletes to varēja izdarīt ātri un vienkār�i. Mareks novilka kedas un ielīda gultā tāpat, ar visām drēbēm, bet es, uzgriezusi viņam muguru, steidzīgi izbēru rokas�somiņas saturu uz spoguļgaldiņa. Tajā brīdī es biju tik pārņemta ar savu nodarbi, ka viss pārējais man apkārt pēk�ņi beidza eksistēt. Man vajadzē�ja tikai atrast tabletes. Pēc tam varēs padomāt par pārējo. Pēc tam viss būs labi.

�Daktere Sāra!�

Es salēcos un no bailēm izdvesu spalgu kliedzienu. Mareka negaidītais rokas pieskāriens manam plecam bija licis uzsprāgt maniem spriedzē uz�vilktajiem nerviem.

�Marek! Kāpēc tu neguli? Tu mani nobiedēji!� es meklēju kādu attais�nojumu, lai arī zināju visa vaina bija manā nervozajā stāvoklī, par kuru varēja vainot tikai tās tabletes. Atkal tās nolādētās tabletes.

�Nevajag,� Mareks no�ukstēja un apskāva mani, paslēpis bālo sejiņu pie manām krūtīm. �Lūdzu, nevajag!�

�Bet Marek,� es pārsteigumā pat nezināju, ko viņam atbildēt. �Marek, es ta�u tikai��

�Nevajag, daktere Sāra,� zēns atkārtoja.

Es piespiedu seju viņa melnajiem, mīkstajiem matiem, un pār maniem vaigiem sāka plūst asaras. Vija spriedze, kas bija krājusies manā ķerme�nī, gan no negulē�anas, gan no satraukuma, gan no negaidītā inciden�ta ar policiju, bet visvairāk iztrūksto�ās medikamentu devas dēļ tagad izlauzās bezspēcīgās elsās. Es sāku nekontrolējami raudāt. Patie�ām, par ko gan es biju kļuvusi! Ja kāds būtu redzējis, cik nervozi es meklēju kārtē�jo rozā tabletī�u devu, viņ� būtu mani noturējis par izmisuma pārņemtu narkomāni. Ar ko gan es at�ķiros no jebkura cita atkarīgā, kas glu�i tāpat ik dienas slāpēja savas sāpes ar alkoholu, heroīnu vai kādām citām vielām? Tas vien, ka manu iekāres objektu nevis pārdeva �aubīgi tipi uz ielu stū�riem, bet glītā iepakojumā pret recepti izsniedza aptiekā, ta�u nemainīja lietas būtību. Pati nemaz nemanīju, ka biju kļuvusi atkarīga. Un man bija vajadzīgs �is bērns, lai viņ� norādītu uz acīmredzamo.

�Piedod, Marek, tev nevajadzēja mani tādu redzēt,� es atkārtoju, �ukstot viņam pie auss, seju iespiedusi viņa melnajos matos, kas bija mikli no manām asarām. �Piedod.�

Viņ� nekā neatbildēja, tikai piespiedās man vēl cie�āk, un es jutu viņa nemierīgo elpas ritmu pret savu ķermeni. Viņ� noteikti bija neskaitāmas reizes pieredzējis cie�anas, ko sagādā �āda dzī�anās pēc ātra mierināju�ma, gan viņa māte, gan vecāmāte vai ik dienas apreibinājās ar da�ādām vielām, un, visticamāk, tie�i atkarība bija iemesls, kādēļ viņu bija pametis tēvs. Redzot mani tik apmātu, viņ� noteikti sāka domāt, ka ari es kļū�u līdzīga. Vienīgā miera osta �ī zēna dzīvē draudēja pārvērsties par to pa�u agresijas elli, ko viņ� bija pazinis visu savu neilgo mū�u. Man radās neiz�sakāms kauns par sevi.

�Lūdzu, piedod,� es viņam atkārtoju neskaitāmas reizes, līdz viņa elpas ritms kļuva rimtāks un es nopratu, ka zēns beidzot ir aizmidzis. Uzma�nīgi, lai viņu nepamodinātu, es pacēlu viņu savās rokās un aiznesu līdz gultai. Manā prātā valdīja juceklis, ķermenis bija saspringts, un muskuļus durstīja sīkas adatiņas, sirds brīdi pa brīdim noraustījās, izlaizdama pa si�tienam. Es zināju, ka man pietiktu ar vienu tabletīti, lai visas �īs sajūtas uz bridi atkāptos. Bet es ari zināju, ka vairs nekad mū�ā tām nepieskar�os. Es biju aizgājusi daudz par tālu, un varbūt �is mazais zēns nupat man bija devis pēdējo iespēju saņemt sevi rokās. Es svēti apņēmos to izmantot, lai ko arī tas prasītu. Turklāt �is atgādinājums nāca pēdējā brīdī. Lai tiktu galā ar visu �o situāciju, man vajadzēja skaidru galvu. Bet skaidrība, �is svarīgākais no visiem cilvēka prāta stāvokļiem, bija kas tāds, ko nespēja dot neviena rozā tablete.

Kādu brīdi vienkār�i sēdēju un noraudzījos guļo�ajā zēnā. Dīvainā veidā �is mierpilnais skats uz mani iedarbojās relaksējo�i. Abstinences simptomi vairs nelikās tik smagi un necie�ami. Kad beidzot pavēros pulkstenī, bija atlicis vairs tikai stundas ceturksnis līdz norunātajam lai�kam, kad pulkvedis bija solījis ierasties pie manis viesnīcā. Biju domājusi nomazgāties du�ā, ta�u ūdens strūklas troksnis pamodinātu zēnu, tādēļ nācās izlīdzēties ar mitrajām salvetēm un dubultu tonālā krēma kārtu, kam pa virsu izsmidzināju nedaudz no savasAngel smar�u pudelītes. Pa�raudzījusies spogulī, es sapratu, ka neizskatos savā labākajā formā, tomēr, ņemot vērā visus apstākļus, nemaz ne tik slikti, kā varēja gaidīt.

Kādēļ pēk�ņi tevi tik loti uztrauc tas, kā tu izskaties, daktere Redstona? Visu laiku tev �ādām lietām neatlika ne laika, ne vērības. Bet tagad pēk�ņi tonālais krēms, smar�as� Kam par godu, daktere Redstona? Vai tie�ām vajadzēja tikai vienam vīrietim izrādīt mazliet iejūtības, lai tu būtu gatava lēkāt no prieka ?

Izbeidz, Sāra! Kaut ko tik stulbu pat tu nebūtu varējusi padomāt. Kas man vispār varētu būt kopīgs ar tādu raupju, vienkār�u Austrumeiropas policistu. Turklāt es viņu esmu redzējusi labi ja ij minūtes. Bet diem�ēl tie�i no viņa �obrīd ir atkarīgs pilnīgi viss. Un, ja es gribu, lai viņ� mani uztver nopietni, tad man vajadzētu arī pienācīgi izskatīties. Vīrie�u domā�ana ir loti vienkār�a, un �im konkrētajam eksemplāram jau nu īpa�i.

Es neļāvu pārdomām pārāk ilgi sevi nomocīt tam nebija ne laika, ne enerģijas. Visas pūles �obrīd vajadzēja koncentrēt tikai uz to, lai atri�sinātu �o lietu. Un pulkvedim tajā visā bija iz�ķiro�a nozīme. Viņ� varēja man pavērt ceļu vai arī, glu�i pretēji, aizslēgt to pavisam. Sameklējusi uz galdiņa viesnīcas vēstuļpapīru, es uz�ņāpu ātru zīmīti Marekam. Ja viņ� pamodīsies, lai nesatraucas, bet paskatās televizoru un gaida mani numu�riņā. Pirms izie�anas es vēlreiz noglāstīju zēna galvu un tad devos lejup uz viesnīcas vestibila bāru.

Pulkstenis rādīja jau nedaudz pāri septiņiem, ta�u pulkvedi nekur ne�manīju. Bārā bija krietni vairāk ļau�u nekā dienā, bet apmeklētāju profils nebija būtiski mainījies. Pārsvarā tur sēdēja lieti�ķa paskata tipi, acīmre�dzot nupat beigu�i darī�anas pilsētā, un tagad nosita laiku, gaidot savus lidma�īnu reisus. Tuvāk pie letes tās pa�as Austrumeiropas skaistules īsos svārkos un ko�i iekrāsotām acu līnijām. Es izvēlējos vientuļu galdiņu netālu no viesnīcas durvīm, lai nepalaistu garām pulkve�a iera�anos. Ofi�ciantam palūdzu glāzi baltvīna, ta�u pēc īsa brītiņa pārdomāju un izvēlē�jos vienkār�i ūdeni manā stāvoklī, kamēr atrados smagajā abstinences periodā, nebija prātīgi vienu narkotiku aizstāt ar citu. Tikmēr pulkstenis jau bija sasniedzis ceturtdaļstundas atzīmi, ta�u pulkvedis joprojām ka�vējās. Es sāku kļūt aizvien nervozāka. Pirksti nekontrolējami bungoja pa galda virsmu, un es jutu, ka pakausis noklājas vēsiem sviedriem. Turklāt satraukums lika spēcīgāk izpausties organisma kārei pēc table�u sniegtā mierinājuma.

Par laimi, pārāk ilgi man nenācās mocīties neziņā. Vēl pēc desmit mi�nūtēm, kad pulkstenis rādīja jau 19.15, viņ� pienāca pie mana galdiņa un pielika roku pie deniņiem kā militārā sveicienā.

�Es atvainojos,� viņ� teica, �ka liku jums gaidīt.�

�Nekas, nekas,� nomurmināju un mazliet pabīdīju savu krēslu, atbrī�vojot vietu arī viņam.

Uzreiz bija redzams, ka pulkvedis ir steidzies viņa pieri klāja sīkas sviedru lāsītes, kuras viņ� nobraucīja ar formas tērpa piedurkni. Un, kad viņ� strauji apsēdās, gaisā novirmoja kāds īpatns aromāts. Dro�i vien tikko apskatījis slepkavības vietu, es pie sevis nodomāju, vai varbūt ķēris bīsta�mus noziedzniekus. Kaut gan nē, �āda ranga virsnieki pa�i noziedzniekus neķer, viņ� tikai dod pavēles. Ja nu patiesībā viņ� tikko atrisinājis kādu ķīlnieku krīzi vai apturējis teroristu operāciju un uzreiz pēc tās taisnā ceļā devies uz �ejieni, lai satiktu mani? �āda doma likās glu�i glaimojo�a.

�Nu, tad, es skatos, jūs jau esat pasūtījusi?� viņ� teica itin pieņemamā angļu valodā, kas bija ietonēta ar sulīgu slāvu akcentu, un norādīja uz manu ūdens glāzi.

�Jā, es paņēmu ūdeni,� atbildēju, mazliet samulsdama par savu izvēli.

�Ūdeni? Vai tad jūs nedzerat, tā sacīt�� viņ� kaut ko nomurmināja pie sevis, meklēdams pareizo izteicienu angļu valodā. �Vai jūs nedzerat alkoholu?�

�Dzeru, protams. Tikai �oreiz izlaidī�u es vēl plānoju �ovakar strādāt.�

�Un vai tad alkohols traucē strādāt?� viņ� ievaicājās. Vispirms man likās, ka viņ� joko, ta�u pulkve�a nopietnā sejas izteiksme liecināja, ka �is jautājums domāts pavisam nopietni.

�Bet protams. Manu profesiju nav iespējams savienot ar reibumu.�

�Mhm,� viņ� pamāja ar galvu.

Oficiants atnesa viņam pasūtīto viskija glāzi. Pulkvedis pacēla to pie lūpām un ar vienu strauju malku iztuk�oja uzreiz pusi no tās. Tad viņ� ar labās rokas pirkstiem noslaucīja lūpas un pāris rei�u dziļi ieklepojās. Viņa skatiens tikmēr klīda gar pārējiem bāra apmeklētājiem, uz mirkli pakavē�joties pie katra no viņiem. Acīmredzot tā bija trenēta policijas darbinieka rīcība, instinkts, no kura nebija iespējams atbrīvoties ari no darba brīvajā laikā. Vērojot viņu klātienē, mani pārsteidza �ī vīrie�a raupjā, mazliet lā�cīgā izturē�anās maniere, kas izpaudās katrā viņa �estā un kustībā, veids, kādā viņ� dzēra savu viskiju, kā viņ� nekautrīgi aplūkoja katru klāteso�o, pat viņa poza sē�ot tas viss izstaroja kādu vienkār�u, tomēr vienlaikus pirmatnēji vīri�ķīgu enerģiju. �ķiet, tādus vīrie�us man Anglijā nebija nā�cies sastapt. Viņi visi bija vai nu kā manas elitārās universitātes studiju biedri māmiņu izloloti vidus�ķiras bērneļi, ģērbti tvīda �aketēs un salo�cītu mutautiņu priek�kabatā, kuri, �ķiet, nemaz negrasījās kļūt pieaugu�i. Vai arī tādi kā Fērd�s� Bet par to vispār �obrīd negribējās pat domāt, tādēļ atkal pievērsos pulkvedim, kur� nupat bija piebeidzis savu glāzi un lūkojās apkārt pēc oficianta, lai pasūtītu nākamo.

�Kur jūs tik labi iemācījāties angliski ?� es vaicāju.

�Mums bija speciāla programma darbā,� viņ� negribīgi norūca. Varēja redzēt, ka �is nav no tiem vīrie�iem, kas gatavi dalīties ar pirmo pretim�nācēju. �Pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā un �engenā, dro�ības struktūru vadītājus apmācīja.�

Kādu brīdi mēs sēdējām klusumā, gaidot, kamēr oficiants atnesīs vi�ņam nākamo glāzi. Arī es palūdzu papildināt savējo.

�Tad jūs visu laiku strādājat ar tādiem jocīgiem bērniem, kas runā par iepriek�ējām dzīvēm?� viņ� beidzot iejautājās, bez pārejas ķerdamies pie lietas.

�Nē, nebūt. Mans darbības spektrs ir visai pla�s� vismaz bija,� es mul�si izlaboju. Patiesībā pēdējā laikā mans darbības lauciņ� tie�ām bija visai �aurs.

�Dakter Redston, es gribu jums ko jautāt,� pulkvedis pēk�ņi pārliecās pāri galdam un uzguldīja savu smago plaukstu uz manējās. �Kā uz �iem jūsu pētījumiem skatās Anglijā?�

90 .

Bridi es klusēju, mēģinādama saprast, ko nozīmē pulkve�a jautājums. Un ko nozīmē viņa plauksta, kas tik nekautri bija uzgūlusi manējai. Var�būt man vajadzēja izrādīt savu sa�utumu vai vismaz nepatiku? Ta�u pēc īsa mirkļa manu saspringumu nomainīja glu�i pretējas sajūtas. Es jutu, kā kaklā sa�ņaudzas kamols un krūtīs ceļas uz aug�u apslāpēts kliedziens. Man sagribējās tūlīt pat pieķerties �ai plaukstai un izstāstīt visu, kā es tobrīd jutos viena, pamesta, atstāta novārtā, uzņēmusies nastu, ko ne�spēju nest, iekūlusies nepatik�anās, kas draud nosmacēt, neziņas pilna, apjukusi� Man gribējās izstāstīt viņam visu, kas bija atgadījies Londonā, par savu karjeru un tās kaunpilno galu, par no�ēlojamo eksistenci Vestportā, par avīzēm un tabloīdiem, par telefonu, kas vēl ilgi pēc notikuma turpināja zvanīt, lai ļaunā balsī solītu mani atrast un nogalināt, par nai�dīgajiem skatiem publiskās vietās, par visu, ko biju pārdzīvojusi pēdējo gadu laikā. Es vēlējos godīgi atzīt Anglijā uz mani skatās kā uz juku�u. Man ir atņemta psihoterapeites licence, un, ja pēc trim dienām nebū�u ar visu bērnu atpakaļ, man atņems arī brīvību. Es to visu gribēju uzticēt �im sve�ajam vīrietim. Viņam, kura raupjajā sejā dzīve bija iededzinājusi drau�dīgus lokus un kura brūnās acis raudzījās tik vērīgi kā kareivim, dodoties patruļas izlūkgājienā. Es gribēju saspiest viņa lielo, spēcīgo plaukstu un uz brīdi atkal justies dro�a un pasargāta. Ta�u tā vietā es izmocīju neveik�lu smaidu.

�Ko jūs ar to domājat, taujājot par manu darbu Anglijā?�

�Es gribēju saprast, cik nopietni ir �ie jūsu pētījumi. Un vai tos at�balsta� kā to sauc�� viņam uz mirkli aizmirsās meklētais angļu valodas vārds, �vai tos atbalsta kāda oficiāla iestāde?�

Pulkvedis noņēma savu roku no manējās, ta�u tās karstais nospiedums vēl uzkavējās.

�Tas nav tik vienkār�i! Redziet��

�Nebaidieties, Sāra. Sakiet dro�i visu, kā ir.�

�Es nebaidos, bet tas tie�ām ir sare�ģīti�� es pacēlu acis, un mūsu ska�tieni sastapās.

Pēk�ņi ievēroju, ka viņ� manī noraugās kā klases audzinātājs mazā meitenē, kas pieķerta ar dubļainu kleitu, ta�u liedzas, ka būtu pametusi skolas ēku. Viņ� visu zināja. Tajā brīdī man tie�ām tā izlikās. Viņa acīs gai�lēja savāds spīdums, un ap lūpām savilkās mazas, tikko pamanāmas krun�ciņas, pie�ķirot viņa raupjajai sejai mazliet piekāpīgāku izteiksmi.

�Anglijā man iet ne pārāk labi,� es nolaidu acis, tomēr jutos atvieglota, ka vairs nav jāmokās sadomātos melos. Līdz patiesībai mēs, protams, ne�bijām vēl tiku�i, bet �is bija milzīgs solis uz priek�u. �Man ir dotas vēl trīs dienas laika, un tad��

�Un tad notiks kas?�

�Tad man var sanākt milzīgas problēmas ar vietējām institūcijām,� es uzmetu viņam ātru skatienu. Man bija licies, ka raupjajā sejā saskatī�u pārmetumus vai nicīgu sa�utumu, tomēr viņa acīs joprojām spīdēja nevil�tota interese. Un varbūt pat nedaudz līdzjūtības.

�Tātad Anglijā jūsu pētījumus neatbalsta?�

�Tā glu�i nevarētu teikt. Man radās problēmas ar iepriek�ējo pacien�tu, kuram biju konstatējusi līdzīgus simptomus��

�Līdzīgi simptomi tas nozīmē arī kaut kas par iepriek�ējām dzīvēm?� viņ� mani pārtrauca glu�i kā pratinā�anā. Es klusēdama pamāju ar galvu.

�Un kāda ir situācija ar �o bērnu, ko jūs esat atvedusi pie mums?�

�Man viņ� pēc trim dienām jānogādā atpakaļ Anglijā. Citādi viņu draud izsludināt starptautiskajā meklē�anā.�

Tiklīdz �ie vārdi bija pārslīdēju�i pār lūpām, es uzreiz tos no�ēloju. Ta�u atpakaļceļa vairs nebija. Pulkvedis acumirklī atgāzās atpakaļ krēslā, viņa augums iztaisnojās un vēlīgās krunciņas no lūpu kaktiņiem pazuda kā nebiju�as. Kādu brīdi viņ� manī noraudzījās klusēdams, kā gaidot, kad atklā�u vēl kādas nelikumības. Bet man vairs nebija ko viņam tobrīd teikt, tādēļ viņ� dziļi nopūtās un pieliecās pāri galdam man tuvāk, kā sargāda�mies no pārmēru ziņkārīgām ausīm.

�Saprotiet, ja mums pienāks ziņa, ka puika atrodas meklē�anā, tad man uzreiz nāksies jūs arestēt.�

Es piekrīto�i pamāju ar galvu.

�Un es jums tagad neoficiāli saku kā vīrietis sievietei jūs labāk dariet, ko varat, lai tas nenotiktu.�

�Kādēļ tā?�

Viņa remarka par �vīrieti sievietei� manī nedaudz atgrieza cerības sa�jūtu. Tas skanēja ārkārtīgi nepierasti, Anglijā neviens policists tā nebūtu uzdro�inājies teikt, jo frāzes zemtekstā ieskanējās �ovinisma vai pat dzi�mumu diskriminācijas intonācijas. Ta�u reizē tas izklausījās tik dabiski, ka nespēju uz pulkvedi dusmoties.

�Kamēr nokārtos visus papīrus, lai jūs varētu izdot Anglijai, paies vis�maz kāds mēnesis. Tas nozīmē, ka visu to laiku jūs būsiet kādā no mūsu cietumiem vai bēgļu patversmē. Un, ticiet man, tur apstākļi ir tik �ausmī�gi, ka to jums labāk nepiedzīvot.�

Es neviļus sarāvos no domas par Austrumeiropas cietuma kameru. �Bet kā tad ar bērnu?�

�Arī viņ� nonāks mūsu iestādē. Un, ja jums tas bērns kaut ko nozīmē, tad vēl jo vairāk padomājiet, kā ātrāk tikt no �ejienes prom.�

�Protams, ka viņ� man kaut ko nozīmē!� es gandrīz iekliedzos.

�Jā, jā, es ta�u neko nepārmetu. Bet jums abiem labāk būs, ja jūs tiksiet atpakaļ mājās, pirms būs sāku�ās kādas nepatik�anas.�

Mēs brīdi sēdējām klusumā, apdomādami nepatīkamo nākotnes per�spektīvu, kuru pulkvedis tikko bija uzbūris. Spriedze un satraukums at�griezās manā ķermenī, un es sāku no�ēlot, ka biju pasūtījusi tikai ūdeni, kāds vīna malks vai divi tagad būtu vairāk nekā noderēju�i.

�Paklausieties, es jums tagad atklāti pateik�u, es tomēr esmu vienkār�s cilvēks,� pulkvedis pārtrauca ieilgu�o klusumu. �Mani interesē atklāt no�ziegumus un izvairīties no liekām problēmām. Iepriek�ējā vai ne iepriek��ējā dzīve no tā es neko nesaprotu, un tas mani neuztrauc.�

Viņ� iedzēra kārtīgu malku no savas glāzes. Es uzmanīgi klausījos viņā. Lai arī virziens, kādu bija uzņēmusi saruna, man �ķita riskants, tomēr pulkve�a balss tonī es saklausīju kādu iespēju.

�īsāk sakot, ja puiku izsludinās meklē�anā, man būs liekas problēmas, un to es galīgi negribu. Man tagad arī tāpat pietiek, ar ko noņemties.�

�Es tie�ām negribēju jums sagādāt nekādas problēmas. Lūdzu, atvai�nojiet, ja tā iznācis��

�Pagaidiet, nepārtrauciet mani,� viņ� atkal uzlika savu roku uz mana aug�delma.

Ta�u tagad tas vairs nebija mierino�ais pieskāriens, bet drīzāk kontro�lējo�s �ests. Dīvainā kārtā mani tas itin nemaz nesadusmoja. Tajā jautās pat kaut kas mierino�s. Padoties. Zināt, ka kāds, kur� ir stiprāks par tevi, uzņēmies vadību un kontroli pār notieko�o. Es apklusu un biju gatava pakļauties. Galu galā kas tad cits manā situācijā vēl atlika?

�Tomēr jūs pēk�ņi te uzrodaties un atklājat man detaļu no slepkavības lietas, kuru neviens cits ārpus policijas nevarēja zināt. To es arī nevaru atstāt bez ievērības. Tātad�� viņ� pieliecās man vēl tuvāk, un viņa roka uzgūla manējai tik cie�i, ka man �ķita viņ� to sa�ņaudzis kā spīlēs.

�Tātad?� es �ukstus atkārtoju.

�Tātad mums abiem vajag vienoties,� viņ� noteica un atlaida manu roku.

91 .

Braucot liftā atpakaļ uz savu numuriņu, prātā virmoja miljons domu un sajūtu. Tik�anās ar pulkvedi bija uzjundījusi pārāk daudz emociju un, galvenais, cerības, ka viss tomēr varētu kādā brīnumainā veidā atrisināties. Un reizē piesardzību, nevēlē�anos ļauties vēl vienai iedomai, kas draudēja sa�ķīst tūksto� smalkās lauskās, uz kurām man atkal sagriezt savas atkai�linātās ilūziju brūces. Pārāk daudz manī bija ievainojumu. Pārāk daudz sadragātu sapņu. Vai nebiju viņam atklājusies par ātru? Vai nebiju izstās�tījusi vairāk, nekā nepiecie�ams? Līdz �im man neviens nebija spējis palī�dzēt. Pat ne visa mana iepriek�ējā psihoterapeites karjera. Pat ne Londo�nas privātslimnīca. Pat ne Fērd�s, vismazāk jau nu viņ�. Un tagad pēk�ņi kāds policists sve�ā zemē, lai cik arī augsta ranga, kur� mani nepazina un, �ķiet, pat īsti nesaprata dziļo zinātnisko nozīmi, ko varēja slēpt Mareka atmiņas. Tomēr kaut kas neļāva atmest �o cerību. Kā silta, trausla pulsā�cija tā uzstājīgi lauzās cauri aukstajam bezcerības cietoksnim, par kādu pēdējo mēne�u laikā bija pārvērtusies mana dzīve. Es aizskāru ar pirkstu galiem to vietu, kur uz manas rokas bija gulējusi pulkve�a plauksta. Tā joprojām bija karsta.

�īm pārdomām gan nebija lemts nodoties pārāk ilgi. Tiklīdz izkāpu no lifta, man strauji nācās atgriezties realitātē. Gaiteņa otrā galā, atslīgusi pret sienu, stāvēja Kcita. Es piesteidzos viņai klāt un sapurināju aiz ple�ciem. Uzreiz bija redzams, ka Mareka mamma ir stipri piedzērusies. Vi�ņas kleita bija noslīdējusi, atklājot puskailu plecu, un izplūdusī kosmētika nespēja noslēpt viņas sagumzīto sejas ādu.

�Keita, kas noticis?� es viņai uzkliedzu.

�Ā, daktere Redstona, tad �eit jūs esat,� viņa miegaini pavēra acis, sa�ķobot lūpas muļķīgā smaida. �Es jūs meklēju un meklēju, un meklēju��

�Attopies, Keita! Kur tu biji?� Es pati �obrīd nejutos īsti labi, nomie�rino�o zāļu trūkums lika par sevi manīt aizvien stiprāk, turklāt tik�anās ar pulkvedi bija pārspriegojusi manus jau tā uzbudinātos nervus. Man nebija ne mazākās vēlē�anās auklēties vēl ar bezatbildīgu māti, kura atļā�vusies nodoties orģijām, kamēr viņas mazais bērns viens pats gaidījis viņu atgrie�amies. �Kā tev nav kauna! Paskaties, pēc kā tu izskaties!�

�Nu, kas tad ir? Es nevaru drusku pasēdēt ar draugiem?� viņa murmi�nāja, pūloties fokusēt skatienu.

�Kādiem draugiem? Tu vispār aptver, kur tu atrodies?�

�Bet protams! Rīgā, trako ballī�u galvaspilsētā,� viņa izstiepa roku kā salutējot, bet, nenoturējusi līdzsvaru, gandrīz noslīdēja uz grīdas. Es viņu pacēlu, atbalstot pret plecu.

�Pietiek! Nāc, ejam, tev jāizguļas.�

�Bet kur ir mans puika?�

�Savu puiku tu satiksi, kad izgulēsies. Viņam �itādi skati nav jāredz!� �Jūs man neregulējiet, kad es varē�u redzēt savu bērnu,� viņa mēģināja iebilst, ta�u patērētais alkohols un negulētās naktis bija darīju�as savu, lau�pot viņai visu enerģiju. Miegaini protestējot, viņa tomēr apķērās man cie��āk un ļāva sevi vest uz numuriņa pusi. ��eit ir tik daudz mūsējo, jūs neva�rat pat iedomāties,� pa ceļam viņa �ļupstēja. �Ko tikai es tajā pilsētā nesati�ku, pui�us no Man�estras, pui�us no Linkoln�īras, pui�us no Liverpūles�� Paklusē tagad, labi? Tu sacelsi kājās visu viesnīcu.�

�Un viņi visi �eit pārtijās svin vecpui�u ballītes, mums bija tik jautri� Jums arī vajadzēja nākt, daktere Redstona. Jūs nāksiet rīt ar mani? Es jūs iepazīstinā�u ar daudziem��

Viņa murmulēja visu ceļu, līdz mēs nonācām pie viņas istabas durvīm. Es iz�amdīju Keitas apģērbu, meklējot viesnīcas karti. Par laimi, tā atra�dās viņas d�insu aizmugurējā kabatā. Noslidinājusi to gar elektronisko slēdzeni, atvēru durvis un burtiski iegrūdu Keitu iek�ā.

�Ej, nomazgājies un izgulies! Rīt parunāsim!�

�Bet daktere��

�Pietiek!�

Es aizcirtu durvis un brīdi pagaidīju ārpusē, lai pārliecinātos, ka viņa nemēģinās izkļūt no numuriņa. Ta�u satraukties nebija pamata pēc īsa brī�a varēja dzirdēt, kā vannasistabā sāk tecēt ūdens, un vēl pēc brītiņa caur aizvērtajām durvīm izlauzās rīstī�anās skaņas. Pretīgi, man gribējās ātrāk tikt projām, tāpēc vairs nekavējos un steig�us devos uz savu ista�bu. Atvērusi numuriņa durvis, es vispirms metos pie rokassomiņas, lai sameklētu visas rozā tabletes, kas tajā vēl bija atliku�as. Paņēmusi pilnu sauju ar table�u iepakojumiem, es tos visus iemetu tualetes podā un divas reizes nolaidu ūdeni. Keitas no�ēlojamais stāvoklis bija devis man pēdējo iedro�inājumu beigt savu prātu aptum�ojo�o aizrau�anos. Ta�u es ari ap�zinājos, ka saspringums un citi simptomi manu ķermeni tik drīz neatstās, tādēļ dro�āk būs, ja kārdinājums vairs nebūs pie rokas. Tiklīdz biju to pa�veikusi, uzreiz sajutos drusku labāk. Kārdinājumiem tomēr ir viena laba īpa�ība tie mums parāda, cik daudz patiesībā esam spējīgi paveikt.

Iznākusi no vannasistabas, pamanīju Mareku, kuru bija uzmodinājusi mana rosī�anās. Zēns bija piecēlies gultā sēdus un noraudzījās manī sa�vām tum�ajām, melnajām acīm. Sagulētie mati mīlīgi krita pār viņa pieri un lika viņam izskatīties skumīgam kā aizmirstam rotaļu lācītim. Es apsē�dos viņam līdzās gultā un apskāvu zēna augumu.

�Kur ir mamma?� viņ� noprasīja.

�Mamma aizgāja gulēt.�

�Es varu iet gulēt kopā ar viņu?�

��odien ne, puisīt,� noteicu, rūgtam kamolam aiz�ņaudzot manu kak�lu. ��odien mamma ir ļoti nogurusi. Tu viņu satiksi rīt.�

Cerēju, ka Mareks nesāks īgņoties un prasīties pie Keitas. Ta�u manas ba�as bija liekas, zēns saproto�i pamāja ar galvu un nekā vairs neteica. Tie�i tas visu padarīja vēl skumjāku.

Mēs kādu brīdi vēl tā sēdējām, līdz zēns aizvēra acis, un es noguldīju viņa galvu uz spilvena. �īs ikdieni�ķās un it kā vienkār�ās darbības bēr�na apskau�ana, sarunas pirms miega, viņa ieritinā�ana segā nez kādēļ manī lika savirmoties kam līdz �im neapjaustam. Lai arī savā praksē biju strādājusi ar simtiem bērnu, tomēr �īs bija pavisam citādas izjūtas. Neko tādu līdz �im vēl nebiju pazinusi. Un �īs sajūtas spēcīgi vilināja. Kā jau ik�vienai sievietei tādās reizēs kā �ī, man nācās sāpīgi apjaust to neaizpildīto vietu manā dzīvē, kuru parasti ieņem bērni un rūpes par viņiem. Lai arī savā praksē biju strādājusi ar simtiem bērnu un pusaud�u, tomēr �īs bija pavisam citas izjūtas. Tās nevarēja aizstāt ne ar ko citu. �ī apziņa mani pamatīgi biedēja.

Lai novērstu domas, es vēlreiz atsaucu atmiņā tik�anos ar pulkvedi. Mēģināju pēc iespējas precīzāk atcerēties visu, ko viņ� man bija teicis. Pa�lūkojoties ar vēsu prātu, nekā īpa�i cerīga tur nebija. Es gan uzstāju, lai viņ� ļauj man izvadāt Mareku pa Elizabetes ielas nama dzīvokļiem cerībā, ka zēns kādā no tiem pazīs savu iepriek�ējo mājvietu. Ta�u pulkvedis tam nebija piekritis. Tas esot pārāk riskanti. Viņ� apgalvoja, ka noteikti izvei�dosies situācija, kurā nāksies skaidrot mūsu nolūkus, tātad izstāstīt visu arī par iepriek�ējās dzīves fenomenu, un ka Latvijas sabiedrība neko tādu nesapratīs. Tad zem uguns nonāks ne tikai viņ�, bet arī es ar Mareku. Tā�lāk aizturē�ana, izolators un pārējie notikumi, par kuriem viņ� bija mani brīdinājis. Lai arī sarunas laikā piekrīto�i māju ar galvu, tomēr mani ne�pameta sajūta, ka pulkvedis tikai mēģināja rast attaisnojumu. Ja viņ� pa�tie�ām būtu gribējis ļaut Marekam uzmeklēt viņa dzīvokli no iepriek�ējās dzīves, tad pulkvedim noteikti pietiktu iespēju un resursu, kā nodro�ināt slepenu iekļū�anu namā. Bet es arī nevarēju viņu vainot. Manis piedāvā�tais stāsts neprofesionālim noteikti izklausījās pēc eksotiskas fantāzijas. Turklāt pulkvedis bija pietiekami atsaucīgs, solot man palīdzību, ja vien man to ievajadzēsies. Viņ� bija ieteicis vispirms nopirkt lidma�īnas biļetes atpakaļ uz Angliju, lai bērna vecmammai nebūtu iemesla izsludināt mek�lē�anu. Bet pārējo laiku veltīt, lai kopā ar Mareku vēlreiz izstaigātu vietas, kuras zēnam iegūlu�as atmiņā no iepriek�ējās dzīves.

�Bet vai tie�ām mēs nevaram iekļūt Elizabetes ielas dzīvoklī?� es vi�ņam biju uzstājīgi prasījusi.

Pulkvedis bija noraido�s. Tur ne, jo tā esot slepkavības vieta un bez īpa�i nopietniem pierādījumiem viņ� nevarot mūs tur vest.

īpa�i nopietns pierādījums� Kas gan �ādā lietā varēja būt īpa�i no�pietns pierādījums? Ja Mareks pēk�ņi nosauktu savu vārdu, uzvārdu un personas kodu no iepriek�ējās dzīves? Bet arī tas ta�u neko nepierādītu! Dzīvē bija daudz tādu lietu, kurām pierādījumu, vēl jo īpa�i nopietnu, ne�maz nevarēja būt. Kāds pierādījums var būt mīlestībai? Kāds pierādījums ir Dievam vai dzīves jēgai ? Un tomēr miljoniem cilvēku dzīvoja savu dzī�vi bez skaidriem pierādījumiem. Vienkār�i paļaujoties. Un ticot. Mums ta�u nav īpa�i nopietnu pierādījumu tam, ka tie cilvēki, kas mūs audzinā�ju�i, ir mūsu patiesie vecāki. Nekādu pierādījumu, ka dzīvesbiedrs mūs patie�ām mīl. Un, ja kāds prasītu dro�i pierādīt saulrieta skaistumu vai sajūtas, ko sniedz mēnessgaismas atspulgs ezerā, tas ta�u izklausītos paga�lam muļķīgi! Da�as lietas vienkār�i ir, un viss. Kādēļ dvēseļu pārdzim�ana lai nebūtu viena no tādām? Galu galā tai pierādījumu bija krietni vairāk nekā lielai daļai lietu, kuras esam pieradu�i uztvert par pa�saprotamām.

Apsēdos pie galda un izliku savā priek�ā kartona mapi, kura glabā�ja Mareka slimības vēsturi. Tajā bija gan zēna zīmējumi, kurus viņ� bija radījis mūsu nodarbību laikā, gan mani sesiju pieraksti un neskaitāmas piezīmes, ko steidzīgi biju uzskricelējusi uz papīra lapu malām. �onakt par miegu varēja aizmirst. Pat ja manu gultu nebūtu aizņēmis Mareks, uz�traukums pēc sarunas ar pulkvedi un rozā table�u atme�anas blakusefekti tāpat neļautu iemigt. Tādēļ nolēmu laiku veltīt, lai vēlreiz caurskatītu vi�sus materiālus. Starp dienu, kad Mareks ieradās manā Vestportas prak�sē, un pa�reizējo brīdi, kad viņ� gulēja manā gultā Radisson Blu viesnīcā Latvijas galvaspilsētā, tik daudz kas bija noticis, tik daudz kas uzzināts un atklāts, ka noteikti kaut kas bija atstāts bez ievērības. Varbūt kaut kas sva�rīgs. Pagriezusi galda lampiņu tā, lai tās gaisma netraucētu zēnam gulēt, es sāku �ķirstīt savas piezīmes.

Baznīca ar zeltītajiem kupoliem, Elizabetes vārds, suns, zēns ar sarkani sa�vīkātām krūtīm, parks, māja ar balkoniem un nelielu dārziņu visas �īs detaļas tagad bija ieguvu�as pilnīgi citu nozīmi. No sapņu un iztēles tē�liem tās bija kļuvu�as par glu�i konkrētām un īstām lietām par baznīcu, kurai bijām gāju�i garām. Par ielu, kurā atradāmies, un par skaisto namu �īs ielas galā, kur�, �ķiet, slēpa pēdējo un lielāko no visiem noslēpumiem. Ta�u tie�i tajā man nebija atļauts iekļūt. Ja vien nespē�u sagādāt neapstrī�damu pierādījumu�

�ķiet, pulkstenis bija jau pāri vienpadsmitiem, kad pēk�ņi mans ska�tiens aizķērās pie kādas lapiņas, kuru laikam biju izplēsusi no piezīmju grāmatiņas, lai izmantotu pierakstiem, ta�u vēlāk aizmirsusi. Uz �ī aprak�stītā papīra viens vārds bija pasvītrots ar divām treknām līnijām. Tikko to ieraudzīju, es nespēju aptvert, kā biju varējusi par to aizmirst. Mareks to bija nosaucis vienā no mūsu sesijām. Todien biju mudinājusi viņu pastās�tīt pēc iespējas vairāk par to zēnu, kura dzīvi viņ� domāja esam dzīvojis. Un Mareks atcerējās� Steig�us paņēmusi mobilo telefonu, es izsteidzos no istabas viesnīcas gaiteni, lai nepamodinātu zēnu. Pulkve�a telefona numurs bija uz viņa vizītkartes.

Viens pīkstiens. Divi.

�Pacel, lūdzu, lūdzu, pacel!� es pie sevis murmināju, nepacietīgi so�ļodama no viena gaiteņa gala uz pretējo. Pulkvedis atbildēja pēc ceturtā signāla. Viņa balss izklausījās samiegojusies un nedaudz īgna. Ta�u tobrīd viņa noskaņojums nespēlēja ne mazāko lomu. Es nolēmu iztikt bez lie�kiem ievadiem.

�Toms,� es nosaucu vārdu, kur� bija pierakstīts uz papīra lapiņas un divkār�i pasvītrots.

Kad pēc da�ām minūtēm beidzām sarunu, mēs bijām norunāju�i tik�ties rīt pirms pusdienām viesnīcas vestibilā. Pulkvedis bija apsolījis ievest zēnu �apiro dzīvoklī.

93 .

-�� Pulkvedi, mans draugs, kas ar tevi? Pievienojies! D�amats uzrunā�ja joprojām sastingu�o pulkvedi.

-�� Cik saprotu, tu esi jau pazīstams ar Elizabeti? viņ� teica, raugoties pulkvedim acīs, un tagad viņa balsī vairs nebija nekā rotaļīga vai uzspēlē�ta. Tā bija ģenerāļa balss. Tajā skanēja metāls.

Pulkvedis paspieda Elizabetes pastiepto roku, pamāja ar galvu un ap�sēdās. Viņ� pieķēra sevi, ka viņam ir bail ieskatīties acīs Elizabetei un nez kāpēc ari Sārai. �ādu sajūtu pulkvedis bija piedzīvojis vien laikposmā, kad cītīgi nodarbojās ar boksu. Stiprs sitiens pa galvu uz da�ām sekundēm izraisa pilnīgu dezorientāciju ne tikai telpā, bet arī domās. Prāts it kā at�sakās kalpot un vadīt tevi tālāk. Arī tagad pulkve�a prāts it kā atgrūda no�tieko�o, it kā atteicās atzīt patiesību, kura bija viņa priek�ā, it kā atteicās piedalīties tajā, kas te tagad notiek.

Viesmīlis tikmēr bija atnesis glāzes un novietojis spainīti ar ledu �am�panietim. Viesmīlis ielēja D�amatam malku �ampanie�a nogar�o�anai.

-�� Lejiet, lejiet visiem, D�amats skubināja. Mēs tik sen neesam ti�ku�ies, vai ne, pulkvedi? Kāpēc tu esi tik drūms, nebaidies, viss ta�u ir lieliski. Tici man, viņ� teica un piedāvāja pulkvedim saskandināt. Pulk�ve�a kustībās bija jūtama apātiska nolemtība, viņ� vienkār�i pakļāvās.

-�� Saskandināsim visi, teica D�amats, un pulkvedis pēk�ņi pamanī�ja sev priek�ā Elizabetes glāzi. Viņ� paskatījās uz sievieti, ta�u nenotvēra viņas skatienu. Elizabetes glāze jau bija pieskārusies viņa glāzei, un tagad Elizabete jau smaidīja Sārai.

-�� Vai jūs runājat angliski? Sāra laipni vaicāja. Izrādījās, ka Elizabete angliski runā lieliski.

-�� Piedod, mans dārgais draugs, par to ielau�anos pie tevis, D�amats vērsās pie pulkve�a. Tas nebija personiski. Tu ta�u saproti mums tas

vienkār�i bija mācību plānā. Tev ta�u nekādu traumu nav, vai ne?

-�� Par ko tu runā, pulkve�a balsī bija dusmas un neizpratne. Kāpēc te ir �ī sieviete? No kurienes tu viņu pazīsti? viņ� vaicāja, pieri savilcis un neslēpdams savu mulsumu un neapmierinātību.

-�� Ļauj, es tev ielie�u vēl.

Pulkvedis bija izdzēris glāzi da�os malkos, un D�amats to piepildīja no jauna. Sāra kaut ko �aloja ar Elizabeti, puika bija aizņemts ar kokteili.

-�� Es tev visu paskaidro�u, neuztraucies, viss būs labi, teica D�amats.

-�� Nu, paskaidro, D�amata smaids un labvēlība nespēja izdzēst aiz�kaitinājuma un dusmu rievas no pulkve�a sejas.

-�� Manā dzīvē ir bijusi tikai viena darbavieta, D�amats atlaidās krēs�lā, ar to dodams zīmi, ka stāsts nebūs no īsajiem. Un tu zini, par kādu darbavietu es runāju.

Pulkvedis pamāja ar galvu. Viņ� saprata, ko D�amats vēlas pateikt un ka skaļi tas netiks izrunāts. D�amats tātad joprojām dienēja ģenerāl�tāba Galvenajā izlūko�anas pārvaldē, ko saīsināti dēvēja par GRU. Galvenajā Krievijas izlūkdienestā.

-�� Es tagad esmu ģenerālmajors, turpināja D�amats. Daudz kas ir piedzīvots kop� Afganistānas, pēdējos gadus es atbildu ne vairs par izlūko�anu, bet gan par diversijām. Tu zini, izlūki un diversanti tic ir kā miesīgi brāļi. Apmēram viens un tas pats, bet ne glu�i. Es atbildu par Skandināviju un Baltijas valstīm. Jā, es saprotu tavu izbrīnu, tu domā kā tā, kāpēc Skandināvija, mana specialitāte ta�u vienmēr bijis islams un musulmaņu zemes. Tici man, tam ir loģisks izskaidrojums, bet, es redzu, mums vajag vēl �ampanieti. Elizabete, dārgā, vai tu nepacenstos pievērst viesmīļa uzmanību jums vajag vēl pudelīti Bollinger, bet mēs ar pulk�vedi pāriesim uz konjaciņu, vai ne? D�amats vērsās pie pulkve�a, ta�u atbildi negaidīja. Pulkvedim patīk martelītis, es zinu. Vienu Martell VSOP palūdz.

Pulkvedis sāka saprast, pareizāk sakot pēk�ņi viņa priek�ā sāka iznirt skaidrība, kas bija tik liela un draudo�a, ka vēl viņ� nespēja aptvert tās mērogus. Vai �is konjaks tiek pasūtīts tikai tāpēc, lai vēlreiz uzsvērtu, ka D�amats zina visu, tostarp arī to, kas notika starp pulkvedi un Elizabeti tajā nelaimīgajā vakarā pulkve�a kabineta atpūtas telpā? Jā, protams, ka viņ� zina, ja jau Elizabete ir �eit.

Elizabete tikmēr atvainojās Sārai un, paņēmusi rokassomiņu, piecēlās, lai ietu uz bāru.

-�� Un puikam kokteili, protams, D�amats piemetināja.

-�� Redzi, Ce�enijas otrā kara laikā es vadīju vairākas Kaukāza izcel�smes izlūku vienības Ce�enijā un Dagestānā. Tās sastāvēja no Maskavai uzticīgiem �e�eniem un dagestānie�iem. Sīkāk, protams, es tev neko ne�varu stāstīt, bet vienu varu teikt dro�i bez mums arī otro karu Maska�va būtu zaudējusi. Tad lūk, pēc kara vēl bija ko darīt, bet ar laiku mums vairs Kaukāzā darba nebija, un mūs pārmeta uz Eiropas virzienu. Kāpēc?

-�� D�amats pats uzdeva jautājumus un pats uz tiem atbildēja. Pulkvedis sēdēja, joprojām nesaprotot, kurp virzās D�amata stāsts.

-�� Kāpēc �e�enu un dagestānie�u tautības izlūki tika pārkvalificēti par diversantiem darbam Eiropā? Atbildi man tev varbūt arī nevajadzē�tu teikt, bet es ta�u zinu, ka tev var uzticēties, vai ne ? tagad D�amata smiekli vairs nebija labvēlīgi, tajos bija parādījusies viegli izsmējīga into�nācija. Redzi, Eiropā dzīvo gandrīz pusotrs miljons emigrantu no Ce��enijas un Dagestānas. Kara gados un arī vēlāk Eiropa ļoti labprāt deva viņiem pajumti. Daudziem no viņiem ir radi, kas paliku�i Krievijā, bet, ja arī nav, viņi visi zina savu kalnu goda kodeksu. Citiem vārdiem, mēs zinām, kā viņiem palūgt, ja mums kaut ko vajag, īpa�i, protams, tiem, ku�riem ir paliku�i radi Ce�enijā. Mēs uz viņiem raugāmies kā uz pusotru miljonu aģentu, kas izkliedēti pa visu Eiropu. Sadarbība ar �īm kopienām ir ārkārtīgi nozīmīgs mūsu darba virziens. Tas ir viens iemesls. Otrs ja nu Ce�enijas kar� vispār kaut ko pierādīja, tad to, ka labāku karavīru, di�versantu un partizānu par �e�eniem pasaulē nekad nav bijis un, iespējams, nekad arī nebūs. Tā ir unikāla tauta, to atzīs katrs, kur� viņus iepazinis. Labākais spccnazs, labākie killeri, labākie diversanti pasaulē. Izcili kara�vīri neviens amerikānis, neviens krievs ne tuvu nestāv. Skaidrs, ka viņi jāizmanto tur, kur ir visatbildīgākie uzdevumi.

Pulkvedis atcerējās ziņas par diviem �e�eniem, kas it kā bija brauku�i uz lidostu slepkavības dienā, bet vēl joprojām viņa prāts atteicās atzīt, ka saprot, ko vēlas pateikt D�amats.

-�� Labi, brīni�ķīgi, �e�eni ir pasaulē labākie diversanti, bet kāpēc tu man to stāsti? Es tev vaicāju ko �eit dara �ī sieviete? noprasīja pulkve�dis, norādīdams uz Elizabeti, kas kopā ar viesmīli atgriezās pie viņiem.

-�� Viss būs labi, neuztraucies, D�amats ignorēja pulkve�a neiecietīgo toni. Iedzersim konjaciņu.

Elizabete bija paņēmusi rokā konjaka pudeli un vērsās pie Sāras.

-�� Vai jūs zinājāt, ka �is ir pulkve�a mīļākais dzēriens? viņa vaicāja.

-�� Viņam kabinetā vienmēr ir �āda pudele, un viņ� ar to māk darīt visda��ādākās lietas.

Pulkvedis saviebās nu, cik tad var, jā, tiesa, viņ� bija gribējis izvarot Elizabeti tie�i ar �ādu pudeli un būtu to arī izdarījis, ja vien pa�am nebūtu sacēlies. Jā, viņ� visu saprot, visu atceras, bet vai tāpēc tas būtu vai ik mi�nūti jābā� viņam acīs?

Pēk�ņi pulkvedis juta, ka viņu pārņem bezspēks. Tāds bezspēks, kāds pārņem totāla pārspēka priek�ā. Lai kas te notiktu, viņ� nespēja to ietekmēt.

D�amats izlikās to visu neredzam.

-�� Es brīnos par tevi. Es jau visu esmu izstāstījis, bet tu izliecies, ka nesaproti.

-�� Ko nesaprotu? pulkvedis tie�ām nesaprata.

-�� Mācības. Mācības ienaidnieka teritorijā. Mums ir mācības. Mācības ar stratēģisku nozīmi. Kas tur ko nesaprast?

D�amats skatījās tā, it kā cerētu pulkve�a sejā ieraudzīt atbildes reak�ciju, ta�u tā pauda tikai neizpratni.

-�� Mācības ?

-�� Jā, mācības. Iekļū�ana valstī. Snaiperu darbs. Provokācija. Valsts iestā�u un policijas darba elektroniska un tie�a kontrole. Sadarbība ar informatīvā kara speciālistiem. Evakuācija. Tu ta�u saproti, ka agrāk vai vēlāk �ī brīni�ķīgā, skaistā un vēsturiski Krievijai piedero�ā pilsēta Rīga atgriezīsies mājās. Lepni ieņems savu godam pienāko�os vietu citu skaisto Krievijas pilsētu vidū. Tu ta�u nedomā, ka tāda Latvijas valsts var pastāvēt ilgtermiņā? Cik jūsu te ir? Divi miljoni. Smieklīgi. Ķīnā vai Indijā vietai, kur dzīvo divi miljoni cilvēku, pat atsevi�ķu pasta indeksu neviens nedo�tu, bet jums valsts, vēstniecības visā pasaulē, armija, ārlietu ministrs, jāsmejas, un D�amats smējās, apmierināti un gar�īgi. Viņ� acīmredzami ticēja tam, ko pats teica.

-�� Kāpēc tu man to stāsti? pulkvedis vēl aizvien nesaprata D�amata domu, nespēja salikt prātā �o mozaīku, visi tās gabaliņi it kā turpināja lielā ātrumā kustēties, un pulkve�a prāts tos nespēja apstādināt. Elizabete, D�amats, Rīgas atgrie�anās Krievijas pilsētu saimē, D�amats zina visu par puiku, zina par Sāru, mācības�

-�� Kāpēc tu man to stāsti?! Ko tu te muldi es neko nesaprotu, viņ� neslēpa savu aizkaitinājumu.

-�� Neuztraucies, viss būs labi, D�amats atkal atkārtoja, draudzīgi smaidīdams. Tu visu sapratīsi, tas ir vienkār�i, tikai mazliet negaidīti. Viss būs labi, iedzeram, un viņ� pastiepa glāzi.

Pulkvedis negribīgi pieskandināja un iedzēra lielu malku.

94 .

-�� Nu, padomāsim mierīgi, D�amats bija ērti atgāzies krēslā un skalināja glāzē konjaku. Vēsturē, politikā, dzīvē vienmēr ir labie un sliktie. Uzvar vienmēr labie. Tu saproti, ko es domāju. Tie, kas zaudē, tie vien�mēr ir sliktie. Mēs gribam uzvarēt, jo mums nav atļauts būt sliktajiem. Ta�gad jautājums: kā mēs to panāksim? Vai tu man seko? D�amats pie�skandināja pulkve�a glāzei. Es tavā vietā klausītos ļoti uzmanīgi. Redzi, mēs ta�u nevaram karot ar NATO valsti. Precīzāk, protams, varam gan karot. Tu ta�u zini, mums Kaļiņingradā pietiek �iskanderu�, lai stundas laikā vienkār�i noslaucītu jūs no zemes virsas, un nekāds NATO nepaspēs pat iepīkstēties. Obama vēl nebūs paspējis piezvanīt Merkelei, kad tādas Latvijas vairs nebūs. Ostrovā un Pitalovā mums ir simt visjaunāko uzbru�kuma helikopteru, tiem līdz Latvijas robe�ai 15 minū�u lidojums, turklāt jums ta�u nav nekādas vispār nekādas! pretgaisa aizsardzības. Ko mēs te vispār runājam? Mums ir miljons profesionālu karavīru, jums trīs tūksto�i. Visi kopā ar visiem iero�iem un munīciju bāzēti pāris vietās. Divi iskanderi, un jums nav vairs armijas, vēl astoņpadsmit, un visas jūsu zemessardzes iero�u noliktavas iznīcinātas un jūsu zemessargi varēs mūs tikai ar akmeņiem apmētāt. Kas jums tur vēl ir �etras mazas lidostas, divi komandcentri. Viss beidzies piecpadsmit minūtēs. Kar� starp Krievi�ju un Latviju nav iespējams, jo Latvija nav spējīga karot ar Krieviju. Mēs visu operāciju pilnībā pabeigtu 16 stundu laikā. Un ko tad tas jūsu NATO darītu? Nu, atlidotu no Vācijas da�i iznīcinātāji, nu, pieņemsim, mēs vi�ņus nenotriektu, nu ko tad viņi darīs bombardēs mūs Rīgas centrā? Pa sauszemi visi ccļi bloķēti, lidostas iznīcinātas vai ieņemtas, jūras ceļ� ne�iespējams. Atliek tikai atomkar� ar Krieviju. Tas nevienam nav vajadzīgs. Tāda ir skarbā realitāte, mans draugs, un tur jūs neko mainīt nevarēsit vēl gadus divdesmit.

D�amats lēnām iedzēra malku un piepildīja glāzi no jauna.

-�� Ta�u, neskatoties uz to visu, karot veco laiku stilā tagad vairs nav modē. Mums patīk, ja jūs pa�i visu izdarāt, mēs tikai mazmazlietiņ piepa�līdzam. Dodam vieglu grūdienu.

-�� Ko mēs pa�i izdarām? Varbūt labāk paskaidrosi man, kāpēc te ir �ī sieviete? pulkvedis atkal pamāja uz Elizabetes pusi.

-�� Tu vaicā ko jūs pa�i izdarāt? Tas ir pareizs jautājums, D�amats izlikās nedzirdam otro jautājumu par Elizabeti. Redzi, jūs pa�i netiekat galā ar saviem ekstrēmistiem. Jūsu nacionālisti, kas katru gadu piemin un godina fa�istus un pa�i neko daudz neat�ķiras no viņiem� Vai kāds brīnī�tos, ja viņi sāktu piekaut un nogalināt ebrejus vai krievus?

-�� D�amat, beidz! Par ko tu runā?!

-�� Nē, tas nebūtu nekāds brīnums, ja viņi sāktu sist un nogalināt. Pats redzi, Latvijā tas jau notiek. Jau ir noslepkavots prominents ebreju cī�nītājs pret neofa�ismu, D�amata balsī jautās lepnums. Vai būtu brī�nums, ja vietējie krievi, ebreji, ukraiņi un citi nelatvie�i kādā brīdī sāktu sevi aizstāvēt? Nē, nekāda brīnuma nebūtu. Brīnums ir tas, ka vēl nekas nav sācies. Vai varbūt ir? Un ko lai Krievija iesāk, ja pie pa�ām tās robe��ām neonacisti nogalina un pazemo mūsu tautie�us un, galvenais, mūsu Krievijas pilsoņus, kuriem jūs nedevāt Latvijas pilsonību un kuri pieņēma mūsējo? Nu, ko lai Krievija tagad dara?

-�� Es nezinu, pulkvedis teica noguru�ā balsī. Bija skaidrs, ka D�a�mats �ā vai tā noteiks vēlamo sarunas virzību, bet pulkvedim atliek vien piebalsot.

-�� Tu nezini, D�amats atkārtoja pulkve�a vārdus mazliet izsmējī�gā un izaicino�ā tonī, es arī nezinu. Smaga situācija, bet zini, kas ir labākais ?

-�� Nē, nezinu, pulkvedis atbildēja kā skolnieks, nepacietīgi un bez intereses.

-�� Labākais ir tas, ka Obama arī nezina un Merkele nezina, un neviens nezina. Smaga situācija.

D�amats apklusa, un arī pulkvedis neko neteica.

-�� Es esmu karavīrs. Arī man viss nav jāzina, tomēr es domāju, ka tad, kad jūsu vietējie latvie�u fa�isti sāks aizskart mūsu krievus un viņi var sākt to darīt jebkurā brīdī, jo tāds ir plāns, ne velti jūsu nacionālisti tur �o tēmu siltu visus �os divdesmit gadus tad ari Rīga atgriezīsies varenajā krievu pilsētu saimē.

-�� Tu vari pateikt, kāds tam visam sakars ar mani? pulkvedis cerēja, ka D�amats ir beidzis.

-�� Varu.

-�� Nu�

-�� Tu nebiji mūsu mērķis. Mēs negribējām tevi vervēt. Tu pats to izda�rīji. Es neko tur nevarēju ietekmēt. Bet es priecājos, ka mēs atkal karosim kopā.

-�� D�amat, tu man piedod, bet par ko, 6Aedb, ellē, tu runā?

-�� Nu kā? Tu man visu laiku prasi, ko �ī sieviete te dara, un, kad es at�bildu, izliecies, ka nesaproti.

Tajā brīdī pulkvedis saprata. Visas atbildes tie�ām visu laiku biju�as tepat acu priek�ā.

-�� Labais onkulis? pulkvedis izrunāja �os vārdus klusi un caur sakos�tiem zobiem. Viņa seja pietvīka ķieģeļsarkana. Ko tu te stāsti! Kādas mācības? Ir nogalināti cilvēki! Es ta�u tevi uz līdzenas vietas arestē�u!

-�� Paga, paga, lēnāk pār tiltu, mēs ta�u esam draugi, D�amats teica un, ar roku apņēmis Elizabeti ap gurniem, pievilka viņu sev klāt. Ares�tē�u varbūt es tevi, ne jau tu mani, draugs.

Tagad viņi abi Elizabete no aug�as, joprojām kājās stāvēdama, D�a�mats, sēdēdams iepretī, vēroja pulkvedi ar cietiem un nepielūdzamiem skatieniem.

Pulkvedim likās, ka laiks apstājas, bet tad D�amats atkal itin lādzīgi iesmējās.

-�� Mēs ta�u esam draugi, kara biedri, tu biji mans miesassargs� Es iz�glābu tev dzīvību, atceries? Iedzersim par to, un viņ� devīgi salēja glāzēs konjaku.

Elizabete izlocījās no D�amata apskāviena, apsēdās un atkal sāka �alot ar Sāru. Pulkvedis nedzirdēja, ko viņas runā.

-�� Sākotnējā plānā neietilpa Latvijas kriminālpolicijas priek�nieka vietnieka vervē�ana, bet tur nu tu pats vien esi vainīgs. Es neko tur neva�rēju iesākt, D�amats vēlreiz atgriezās pie jau pateiktā. Mēs ta�u esam draugi. Es nokārtoju, ka tu strādāsi pa tie�o ar mani, tāpēc viss būs vien�kār�i lieliski.

-�� Pagaidi, es tomēr nesaprotu, pulkvedis joprojām centās savest vienkopus visus pavedienus, kādas mācības? Jūs tagad mācībās �aujat pa nevainīgiem garāmgājējiem, jūs apgūstat, kā labāk nogalināt nevainī�gu klavierskolotāju� Tā man tas jāsaprot?

Pirmo reizi vakara gaitā D�amata sejas izteiksme uz mirkli kļuva nopietna.

-�� Varbūt arī �aujam, ja vajag. Tu zini mūsu morāles kodeksu. Tas nav mainījies kop� laika, kad mūsu dienests tika radīts. Kas ir lietderīgi, kas ir Krievijas valstiskuma interesēs, kas ved uz mērķi tas arī ir morāli at�taisnojami. Ja jāaizstāv miljonu intereses, da�i garāmgājēji var arī mirt, un tikai nevajag izlikties, ka es tev nez kādu netīru noslēpumu atklāju. Nevajag te tēlot nevainīgu jaunavu no katoļu internātskolas. Jebkura pa�saules valsts ir gatava notriekt pasa�ieru lidma�īnu ar visiem pasa�ieriem, ja liekas, ka tā ir nolaupīta un to var izmantot terorismam. Kā tu zini, pat tava Latvija ir pieņēmusi tādu likumu. Vai ne ? Kurā gadā? 1006.? Pareizi ? Nu lūk. Tā tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Lidma�īnu var notriekt, ja tā apdraud pilsētu. Garāmgājēji mirs, ja vajag, lai miljoni dzīvotu labāk. Vienmēr ir miru�i un mirs turpmāk, tikai par to nav pieņemts klaigāt uz visiem stūriem. Tāpēc nevajag uzdot stulbus jautājumus.

Pulkvedis gribēja ko teikt, bet D�amats viņu pārtrauca.

-�� Mūsu morāle ir dzel�aina, un tāda tā ir visām nopietnām valstīm un nopietniem izlūkdienestiem, un tu to zini, visi to zina. Tomēr es tevi varu nomierināt pat mēs neesam tik ciniski, lai izrīkotos tsujigiri manierē.

-�� Ko? pulkvedis atkal nesaprata.

D�amatam acīmredzami patika �ī saruna, viņam patika to vadīt tā, lai pulkvedis visu laiku justos neērti.

-�� Tsujigiri. Tas ir japāņu hieroglifs, kur� apzīmē tikko izgatavota zobena izmēģinā�anu uz nejau�a garāmgājēja. Iegaumē tsujigiri, D�amats bija izvēlējies pārspīlēti pamāco�u toni, vārdus izrunādams gausi un uzsvērti.

-�� Samuraji tā darīja, viņ� turpināja. Kad samurajs saņēma jaunu zobenu, vajadzēja to izmēģināt, lai sajustu, kā zobens uzvedas, kā tas ie�gulst plaukstā, kad asmens iet caur kakla skriemeļiem. Itin izplatīta parā�dība ne velti tai radīts īpa�s vārds.

-�� Что за хуйню ты тут носишь, бледь! Beidz man par hieroglifiem stāstīt! Kādi vēl japāņi, kādi zobeni, ты совсем охуел\ Vai nu runā un paskaidro, kas te notiek, или пошёл нахуй, un es eju prom, pulkvedis uzsita ar dūri pa galdu tā, ka viņa glāze apgāzās un izlija konjaks.

-�� Netrako, netrako un sēdi mierīgs. Viss ir kārtībā, viss ir labi, D�amats vērsās pie sievietēm, kuras pulkvedis bija sabiedējis. Viss ir labi, viss ir labi, vai ne, mans draugs, D�amats ar salvetēm jau bija saslaucījis nolaistīto galdu un no jauna papildināja pulkve�a glāzi. Ņem, iedzer. Viss būs labi, neuztraucies.

Pulkvedis klusēdams paņēma glāzi.

-�� Atceries, mans draugs, jums te, Latvijā, gadījās tāds pedofilijas skan�dāls. Trīs ministri, viens augsts ierēdnis valdībā atklājās vesela pedofilu mafija. Tu ta�u saproti, ka tā bija mūsu operācija. Mēs apvienojām lietderīgo ar patīkamo, kā pie mums mēdz teikt, un D�amats atkal ie�smējās, un, iegaumē, starp viņiem tie�ām bija pedofili. Viens, pareizāk sakot, bija pedofils. Arī �oreiz tāpat. Katrs �āds gadījums veido vēsturi un Latvijas tēlu. Tas viss noderēs priek�dienām. Katru nākamo operāciju būs jau vieglāk veidot, jo ir precedenti. Ir zināms, ka pie jums valdo�ajās partijās, valdībā ir antisemīti, ekstrēmisti, pedofili. Galu galā jūsu Lat�vija ir nevis valsts, bet pārpratums. �aubas jau ir sētas, bet katrs nākamais atgadījums tās apstiprina, jūs pa�i neticat savai valstij, tas pats galvenais. Mums savukārt katrs atgadījums ļauj mācīties, novērot, kā jūs reaģējat, kā rīkojaties, un nākamajā reizē visu izdarīt vēl precīzāk. Lai pārņemtu jūsu tā saukto valsti, mums, iespējams, būs vajadzīgs, lai te lītu asinis. Lai jūsu neofa�isti atkal sāktu slepkavot ebrejus vai krievus. Lai valstī iestātos haoss. Mēs tikai radījām precedentu. Latvie�u fa�isti jau ir �āvu�i ebrejus kopā ar Hitleru. Tepat Rīgā. Mūsdienās viņi novāca ebreju, kur� centās nepieļaut kara noziedznieku glorificē�anu. Maksi �apiro. Turklāt tu ta�u būsi pamanījis katru gadu kāds sazīmē kā�krustus jūsu ebreju kapos. Domā tas viss notiek pats no sevis ? Mēs esam gatavi, ka jebkurā die�nā antisemītisms un, protams, rusofobija te var uzliesmot ar tādu spēku, ka būs vajadzīga mūsu palīdzība, lai ieviestu kārtību. Un, tici man, ne Merkele, ne Obama nepalīdzēs ebreju slepkavām. Tas nozīmē, ka nekāds NATO jums, muļķī�iem, nepalīdzēs, nu, varbūt formāli pāris iznīcinātāju atlidos, bet mēs jau būsim Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē. Pilsētas tak viņi nebombardēs. Reāli tre�o pasaules karu, atomkaru, Latvijas dēļ neviens ta�u nesāks, pareizi ? Tas nu ir vairāk nekā skaidrs. Un mēs mēs ne tikai at�

griezīsim Rīgu Krievijā, mēs tā arī visam NATO vietu ierādīsim. Neviens pēc tam vairs neticēs, ka tā organizācija ir kaut kā vērta. Amerikāņi vairs nevarēs pa visu pasauli staigāt kā saimnieki, mēs parādīsim, ka viņi nav visvareni. Ar Krieviju ir jārēķinās. Ir pienācis laiks to saprast. D�amats apklusa. Viņ� skatījās pulkvedim acīs ar apmierinātu un lepnu skatienu.

-��Labi, es saprotu, ko tu man gribi pateikt, es saprotu, jūs novācāt Maksi, jo viņ� ir pazīstams antifa�ists, ebrejs no slavenas dzimtas un jūs varat mēģināt kādam iestāstīt, ka to izdarīja latvie�u nacionālisti. Bet vie�nu man pasaki, kāpēc tad jūs no�āvāt klavierskolotāju?! Kādā sakarā viņu jums ievajadzējās ?

-�� Mans dārgais, tu, kā biji, tā esi palicis vienkār�i karavīrs, tev �ie dra�maturģijas sīkumi, es redzu, par smalku. Dubultslepkavība! Dubultslepkavība tas vienmēr ir daudz interesantāk, piesaista daudz vairāk uzma�nības. Gājusi bojā nevainīga jauna sieviete � kāda ne�ēlība, kāds neiz�skaidrojams, akls ļaunums, kādi nezvēri ir spējīgi uz ko tādu? Saproti? Tajā ir liela loģika. Jūsu atsaldētie nacionālisti, viņi ta�u ir fa�isti, viņiem ne sievietes, ne bērni nav vērtība. Tas ir uzreiz pavisam cits līmenis. Un, starp citu, jūsu klavierskolotāja tak arī bija ebrejiete. Skaidrs, ka jūsu smir�dīgās nacionālistu cūkas, kas katru gadu svin pie Brīvības pieminekļa savu fa�istisko pagātni, nelaida garām tādu izdevību. Tagad saproti?

Pulkvedis klusēja. Viņ� juta, ka viņu pārņem bezspēks.

-�� Mērķis attaisno līdzekļus, turpināja D�amats. Esi dzirdējis tādu izteicienu? �is tie�ām ir tas gadījums.

Pulkvedis klusēja. Sāra ar Elizabeti bija pievērsu�ās puikam. Viņ� �ķita nemierīgs, un abas sievietes mēģināja viņu izklaidēt.

D�amats ieskatījās rokas pulkstenī. Pār viņa lūpām pārlaidās viegla, pa�apmierināta smīna grimase. Izskatījās, ka viņ� izbauda notieko�o.

-�� Es tagad paņem�u zēnu, un mēs pazudīsim, pieliecies tuvāk pie pulkve�a, klusi, bet nesatricināmi teica D�amats. Tev nāksies kaut kā to paskaidrot un nomierināt to anglieti. Es ar tevi sazinā�os.

95 .

-�� Nē! pulkve�a atbilde bija stingra un apņēmīga. Viņam gribējās satvert �ī sirmā riebekļa galvu un pārlauzt viņa sprandu. Ta�u pulkvedis apzinājās, ka nedrīkst izdarīt pārsteidzīgas kustības. D�amats �o tik�anos, tāpat kā visas savas operācijas, noteikti bija rūpīgi izplānojis, un viņam bija gatavs atkāp�anās plāns. Kā tikko bija tapis skaidrs, �ajā plānā ietilpa arī iecere nolaupīt mazo Mareku.

-�� Nē, es nevaru tev atļaut ņemt puiku, es bū�u spiests tevi arestēt,

-�� pulkvedis teica mierīgā, nosvērtā balsī.

-�� Mans dārgais, tu ta�u nedomāji, ka es tā vienkār�i ļautu iet tādam mazam brīnumam, D�amats nelikās pievēr�am uzmanību pulkve�a teiktajam. Mūs, protams, interesē arī �ie fenomeni. Tie ir pietiekami reti. Iedomājies, cik svarīgi būtu atklāt, kas tie par mehānismiem, kuri vieniem ļauj atcerēties iepriek�ējās dzīves, bet citiem ne. Ja nu tādu at�cerē�anos varētu izraisīt farmakoloģiski vai kā citādi ? Iedomājies, kāds ieguvums tas būtu izlūkdienestam. Piemēram, iedomājies mēs atrodam CIP direktoru, kur� pagāju�o gadu nomiris. Viņ� mums dro�i vien varētu pastāstīt kaut ko interesantu no savas iepriek�ējās dzīves. Kā vispār no�tiek �ī pārdzim�ana, kādas zinā�anas ir iespējams pārmantot? Vai tu esi aizmirsis, mans draugs, mēs ta�u esam pasaules labākais izlūkdienests, un mūs interesē katrs sīkums, D�amats sacīja, uzlikdams roku uz zēna gal�vas un sabu�inādams viņa matus. Un �o puisēnu faktiski ir nolaupījusi psihiski nelīdzsvarota bijusī bērnu psiholoģe ar sliktu reputāciju. Viņa būs atbildīga par to, ka �is bērns pazudīs, bet, ņemot vērā �īs dakterienes reputāciju, neviens nebūs īpa�i pārsteigts. Tā puikas vecākus viņ� vispār neinteresē. Es viņu paņem�u līdzi. Lai mūsu zinātnieki pastrādā. Puikam tas pat būs labāk. Padomā pats, kas viņu gaida mājās? Nekas tuk�a un izniekota dzīve, bet pie mums viņ� nepazudīs, par viņu parūpēsies. Izaugs

liels, būs izlūks. Angļu valoda dzimtā, noderīgi.

Veids, kādā viņ� vērsās pie pulkve�a, uzrunājot �mans dārgais�, pulk�vedim tagad likās �ķebino�s. Nē, nē, pulkvedi ar katru mirkli auga nik�nums es tev to neļau�u. Tā nenotiks. Nebūs tā, ka tu te darīsi ar visiem, kas vien ienāk prātā. Slepkavosi, kurus gribēsi, �anta�ēsi, kurus gribēsi, nolaupīsi, kurus gribēsi. Tā vienkār�i nedrīkst! Es to nepieļau�u.

-�� Mans dārgais, pulkvedis teica, atdarinot D�amatu. Tu �eit to�mēr neesi savās mājās, un �ī ir mana pilsēta. Tu domā, ka es tev ļau�u tā vienkār�i ar viņu pazust?

Pulkvedis juta, kā straujāk sāk dauzīties sirds. Viņ� centās neļaut manīt savu satraukumu, runāt stingri un pat it kā rotaļīgi, ta�u ar katru zaudēto sekundi D�amats ieguva psiholoģisku pārsvaru. Pulkvedis saprata, pat ne saprata, bet ar katru ķermeņa �ūnu juta, ka viņu atkal gaida pārsteigums. D�amats gatavojās īstenot savu plānu, bet pulkvedis izmisīgi mēģināja to uzminēt. Ko D�amats sadomājis?

-�� Tā ir mana pilsēta, D�amats mēdoties atdarināja pulkvedi. Tevi latvie�i pat neuzskata par pilnvērtīgu pilsoni. Tev neuzticas priek�nie�cība vien tāpēc, ka tu esi krievs, tev nav nekādu karjeras iespēju, jo tu nekad nedabūsi augstākā līmeņa pielaidi noslēpumam. Par ko tu vispār runā? Tava pilsēta? �obrīd Rīga ir latvie�u pilsēta. Viņi ta�u liek tev to saprast, kad vien ir izdevība. Tu esi okupants, piektā kolonna. Tā ta�u latvie�i uzskata? Kāda tava pilsēta esi reāls. Turklāt to, cik daudz tu spēj savā pilsētā, mēs jau redzam visus beidzamos mēne�us. Es varu ierasties, no�aut, kuru gribu, un aiziet, un tu pat nespēj saprast, kur�, kā un kāpēc. Tu neko te nespēj kontrolēt. Laikam esi aizmirsis, kā gulēji sasiets pats savā dzīvoklī, kā atklāji video kameras savā kabinetā? Nespļauj pret vēju, draugs, nekā personīga, mēs vēl labi pastrādāsim kopā. Tagad mēs atkal esam vienā sasaistē. Tikai nevajag te asti celt.

Pulkvedis juta, kā asinis sakāpj viņam sejā. Viņ� nekad nebija uzskatī�jis sevi par īpa�u Latvijas patriotu, viņ� nebija te dzimis, viņ� nebija latvie�tis, bet D�amats tagad aizvainoja ne tikai viņu pa�u, bet arī viņa policiju, pilsētu un valsti, kuru pulkvedis tomēr uzskatīja par savām mājām.

-�� Kam tev tā Latvija? turpināja D�amats. Tu ta�u esi krievs, dzimis un audzis PSRS, lējis asinis par PSRS. Vai tad tevi Latvijā kāds uzskata par savējo? Vai viņi tevi ir pieņēmu�i, vai viņi neskatās uz tevi ar aizdomām?

Viņi dēvēs tevi par piekto kolonnu tikai tāpēc, ka tu esi krievs, ari tad, ja tu ar mums nesadarbosies. Kam tev tas vajadzīgs? Kam tie�i tu �eit esi lojāls? Tiem latvie�u nacionālistiem, kas visus krievus no sirds nicina un grib izsūtīt uz Krieviju?

D�amats aizskāra sāpīgus jautājumus, un tomēr pulkvedis negrasījās mainīt savu nostāju. Nē, nē, tā tas nepaliks, viņ� neļaus D�amatam aiz�iet. Un tomēr kā viņ� �obrīd varētu apspēlēt D�amatu? Mēģināt viņu arestēt? Sa�aut ceļgalus? Vilcināt laiku? Nezinot, ko D�amats iecerējis, pulkvedis vilcinājās.

-�� Tas ta�u nav tavs puika! Kur te problēma? D�amats tēvi�ķīgi tur�pināja. Tev patiks strādāt ar mums. Mums neko īpa�u nevajadzēs, es tev apsolu. Mums Latvijā ir tik daudz aģentu visos līmeņos, ka mēs varam at�ļauties vērtīgākos izmantot tikai tur, kur neviens cits nevar palīdzēt. Pie�mēram, kad sāksies nemieri kaut kur krievu apdzīvotajās pilsētas daļās vai Latgalē. Kad latvie�u nacionālisti sāks sist krievu nacionālistus. Kad krievi būvēs barikādes un sāks apmētāt policiju ar Molotova kokteiļiem un būs jālcmj, vai policijai lietot �aujamiero�us vai ne. Kāds būs tavs viedoklis? Dro�i vien, ka vajag lietot, vai ne ? Terorisms ir jāapkaro ar visiem spēkiem, citādi būs pārvēlu? Pareizi? Vari neatbildēt tas IR pareizi. Policiju nevar laist pret varmācīgu pūli neapbruņotu. Pret tiem, kas apdraud policistu dzīvības, ir jāatklāj uguns. Tāds ir mūsu viedoklis, un tev arī būs tā jādo�mā. Neviens nepamanīs nekā aizdomīga. Normāls, pamatots viedoklis. Citreiz, glu�i pretēji, varbūt nevajadzēs iejaukties, lai nepadarītu situāciju vēl sliktāku. Nevar jau zināt, kā kārtis sakritīs. Tikai tādi lūgumi, nekas vairāk. Un mums ir da�as idejas, kā iesaistīt tevi mūsu operācijās Skandi�nāvijā. Mēs toties sargāsim tevi, rūpēsimies par tevi. Tu nebūsi vairs viens. Saproti tu nebūsi viens! Tas nav maz. Tas, iespējams, ir pats galvenais dzīvē nebūt vienam. Tu ta�u saproti, mēs arī ar ministru varam palīdzēt attiecības uzlabot, arī ar jūsu to Satversmes aizsardzības biroju. Saproti? Viss būs lieliski, un D�amats brālīgi uzsita pulkvedim pa plecu.

Pulkve�a acis tikmēr �audījās no viena bāra stūra uz nākamo. Viņ� ne�klausījās, viņ� meklēja kādu zīmi. Vai D�amatam �eit ir savi cilvēki? Kāds ir viņa plāns� kāds ir plāns ?

-�� Elizabet? D�amats pēk�ņi pievērsās savai pavadonei. Es domāju, ka �odien mums laiks doties.

Ari pulkvedis tagad paraudzījās uz Elizabeti. Viņa pasmaidīja. Kaut kas bija mainījies.

Pulkvedis bija tik ļoti koncentrējies, visas maņas tik ļoti sasprindzinā�tas, ka laiks it kā palēninājās, glu�i kā autoavārijā pirms trieciena vai kādā citā kritiskā situācijā. Apziņa papla�inājās. Pēk�ņi detaļas un norises, kas citādi paliktu nepamanītas, ieguva nedabisku skaidrību.

Pulkvedis apjauta, ka ir mainījusies kāda detaļa. Elizabete� Pulkve�dim pienākot pie galda, Elizabete�

-�� Sāra, bija prieks ar jums iepazīties, Elizabete, sirsnīgi smaidot, sa�cīja anglietei, kura joprojām nebija apjautusi, kas te īsti notiek. Tad Eliza�bete pacēla roku un ar pirkstgaliem aizskāra vienu no saviem auskariem. Pulkve�a uzmanība bija pilnībā fokusēta. Nenozīmīga, ierasta kustība, bet pulkvedis to redzēja kā palēninātā filmā.

Viņa skatiens sekoja Elizabetes pirkstiem, kuri pieskārās auskaram labās auss ļipiņā. Pulkvedis visu tik�anās laiku bija vairījies paraudzīties uz Elizabetes pusi, tādēļ �o detaļu bija palaidis garām. Ta�u pēk�ņi viņ� atminējās, tēliem slīdot viņa atmiņā kā filmas kadriem, rokassomiņa. Kad viņi bija ieradu�ies, Elizabetei rokās bija pelēka rokassomiņa ar puķu rakstu, kas bija iz�ūts no krāsainiem akmentiņiem. Tagad tās vairs ne�kur nebija. Pulkvedis strauji pagriezās uz bāra pusi. Rokassomiņa stāvēja tur uz viena no brīvajiem bāra krēsliem pie letes, kā nolikta uz īsu brīdi, kamēr saimniece apmeklē dāmistabu. Elizabete bija to atstājusi, kad gāja pakaļ dzērieniem.

�Turi zēnu,� pulkvedis iekliedzās angliski, ta�u Sāra neuztvēra viņa sacīto.

Tāpat kā pārējie bāra apmeklētāji, viņa neizpratnē noraudzījās uz pulkvedi, kur� piepe�i metās pie tuk�ā blakus galda. Brīdī, kad pulkvedis, krēsliem gā�oties, bija atrāvis galdu no grīdas, sudrabainā rokassomiņa eksplodēja.

96 .

Sprādziena vilnis notrieca pulkvedi ar visu galdu uz grīdas. Viņam iz�devās ar galda virsmu piesegt Sāru no stikliem, �ķembām un sīkām atlū�zām, kas sprādziena mirklī piepildīja telpu. Pēc sprādziena viļņa stipruma pulkvedis saprata, ka spridzekļa jauda ir apmēram tāda kā granātai, varbūt nedaudz lielāka. Plīsto�ie lielie pirmā stāva stikli un krīto�ās piekaramo griestu konstrukcijas, sajaucoties ar cilvēku kliedzieniem, radīja me�onī�gu bojāejas, nāves baiļu un sāpju skaņu ārprātu, turklāt skaņu haoss nāca nevis no kāda viena avota, bet gan no visām pusēm vienlaicīgi.

Spridzeklim bija pievienota arī dūmu granāta, kas acumirklī piepildīja telpu ar dūmiem, kuri koda acīs un kaklā.

Cilvēki kliedza gan sāpēs, gan aiz bailēm. Bija skaidrs, ka vismaz da�i ir nopietni ievainoti.

Izsistie lielie logi uz ielas pusi ļāva izkļūt no telpas, ta�u tikai da�ās vietās ceļu neaiz�ķērsoja atlūzas. Cilvēki grūstījās, lamājās, kliedza un klepoja.

Pulkvedis ar acīm meklēja puiku un D�amatu, centās saprast, vai ar Sāru viss ir kārtībā.

Bija pagāju�as tikai divas vai trīs sekundes, bet pulkvedis vairs nere�dzēja ne D�amatu, ne Elizabeti. Nekur tālu gan viņi nevarēja būt tiku�i, sprieda pulkvedis.

Sāra bija dezorientēta.

-�� Skaties uz mani, skaties uz mani, pulkvedis kliedza, bet Sāra, lai arī pla�i ieplestām acīm, bija kā nemaņā.

-�� Sāra! Sāra! viņ� kliedza.

-�� Mans Dievs, kas tas bija! Kas notiek! par laimi, Sāra sāka reaģēt.

-�� Sāra! viņ� saķēra sievieti ap pleciem un spēcīgi viņu sapurināja.

-�� Nāc man līdzi!

-�� Kas tikko notika? viņa vilcinājās, �oka iespaidā nespēdama īsti pa�kustēties. Palīdzi man!

-�� Nāc man līdzi. Tūlīt pat! pulkvedis kliedza viņai sejā, mēģinādams atdabūt Sāru pie sajēgas. Mums nav laika. Jāglābj Mareks!

�ķita, ka zēna vārds izsauca Sārā atbildes reakciju.

-�� Mareks, viņa iekliedzās, pēk�ņi apjauzdama situācijas pavērsienu.

-�� Kur ir zēns?!

-�� Seko man! Ja viņus nenoķersim, būsim puiku pazaudēju�i!

Pulkvedis satvēra Sāru aiz rokas un vilka uz bāra letes pusi. Viņa sma�dzenes tikmēr drud�aini izvērtēja situāciju. Nekādām citām domām �o�brīd nebija laika. Glu�i kā Afganistānā, pulkve�a ķermenis pārslēdzās kaujas re�īmā. Tikai viens mērķis, kam fokusēt visas savas pūles un uz�manību. Izpildīt uzdevumu. Izdzīvot. Viss pārējais tika vienkār�i izslēgts no apziņas.

-�� Palīgā! Deg! visapkārt skanēja histēriski kliedzieni, cilvēkiem pū�loties tikt laukā no viesnīcas. Kāda vecāka sieviete bija nokritusi uz grī�das, ta�u neviens nelikās to manām, un pūlis brāzās viņai pāri. Dūmi un putekļi koda acīs. Da�as lampas, kuras sprādziena vilnis nebija sa�ķaidījis druskās, da�as reizes noraustījās un tad izdzisa pavisam. Pēc īsa brī�a ieslē�dzās avārijas apgaismojums un atskanēja ugunsgrēka trauksmes signāls.

-�� Turies pie manis, pulkvedis uzsauca Sārai, vilkdams viņu uz bāra pusi.

Pūlis spiedās uz viesnīcas izeju, ta�u pulkvedis zināja, ka D�amats no�teikti ir izvēlējies citu ceļu. No viesnīcas laukā varēja tikt pa galveno izeju, uz kuru patlaban, grūstīdamies un klupdami, virzījās panikas pārņemtie apmeklētāji un personāls, cauri izsistajiem logiem vai arī caur pazemes au�tostāvvietu, kuru izmantoja gan klientu automa�īnu novieto�anai, gan pre��u piegādei viesnīcas restorānu vajadzībām. Tie�i uz turieni pulkvedis pat�laban gribēja nokļūt. D�amats noteikti bija paredzējis, ka izejas bloķēs his�tēriskais pūlis un tie�i pie izejām vispirms parādīsies dro�ības un glāb�anas dienestu vīri. Tas ļautu viņam nemanītam izbēgt caur pazemes stāvvietu.

Pulkvedis nezināja precīzu viesnīcas plānojumu, ta�u bija skaidrs, ka uz izbrauktuvi jābūt pieejai no restorāna virtuves.

-�� Es nevaru paelpot, Sāra elsoja viņam aiz muguras, ta�u apstāties �obrīd nebija laika.

-�� Mēs tūlīt tiksim laukā!

Sāras roka spēcīgi sa�ņaudza pulkve�a plaukstu. Viņi izskrēja cauri bāra telpām, un pulkvedis uz mirkli apstājās, lai sameklētu virtuves dur�vis. Viņiem garām, panikā kliedzot, paskrēja divi viesmīļi formastērpos.

-�� Uz turieni! pulkvedis iekliedzās, un abi izbrāzās cauri īsam ko�ridoram, kas veda uz pla�u, spīdīgos metāla toņos iekārtotu virtuvi. Uz grīdas mētājās apgāzti kastroļi un steigā izliets ēdiens. Kā jau pulkvedis to bija gaidījis, virtuves pretējā pusē atradās darbiniekiem paredzētā die�nesta izeja. Pēc brī�a viņi jau atradās pazemes stāvvietā.

Pulkvedis apstājās, lai ļautu Sārai atgūt elpu. At�ķirībā no panikas, dūmu un kliedzienu pārņemtās viesnīcas �eit valdīja dīvains miers. Ti�kai no tālienes skano�ā ugunsgrēka sirēna atgādināja par �ausmām tepat mazliet nostāk. Pulkvedis paraudzījās visapkārt, ta�u nekādu kustību nemanīja.

-�� Ak Dievs! Sāra no�ukstēja. Kur ir zēns?

Kā atbildot uz viņas jautājumu, stāvvietas tālākajā galā varēja saklausīt aizcērtamies automa�īnas durvis. Klusi ierūcās dzinējs.

Pielicis pirkstu pie lūpām, signalizējot Sārai, lai viņa nerunā, pulkve�dis virzījās starp ma�īnām uz trok�ņa pusi. Viņi �ķērsoja divas stāvvietas joslas un nonāca atklātā laukumā, no kura bija pārskatāms tālākais gals. Tai pa�ā mirklī no labās puses izbrāzās melns BMW d�ips un brauca vi�ņiem tie�i virsū, mēģinot notriekt. Pulkvedis strauji parāva Sāru atpakaļ, un abi nokrita zemē starp divām automa�īnām. D�ips piebremzēja, ta�u tad, it kā pārdomājis, strauji uzņēma gaitu, �vīksto�ajām riepām atstājot aiz sevis melnas svītras. Pulkvedis gan nebija paspējis saskatīt, kas atrodas ma�īnas salonā, ta�u viņa smadzenes drud�aini kalkulēja iespējamās ver�sijas. D�amats bija nolaupījis zēnu.

-�� Nāc līdzi! viņ� uzsauca Sārai, un abi skrēja uz to pusi, no kurienes tikko bija izbraucis melnais BMW.

-�� Ak Dievs! Sāra iekliedzās, aizklādama seju ar plaukstām. Ko tas viss nozīmē?!

-�� Tas nozīmē, ka puika vēl ir dzīvs, pulkvedis attrauca un paraudzī�jās apkārt, meklēdams piemērotu automa�īnu. Viņam nebija ne mazāko �aubu par to, kas tagad ir jādara. Viņ� pat neatcerējās, kad vēl būtu juties tik pārliecināts, ka rīkojas absolūti pareizi. Varbūt pat kop� Afganistānas ne. Un �ī apziņa lika viņa asinīs ieplūst jaunam spēkam.

-�� Ko lai mēs darām? Sauc policiju! Viņ� ir nolaupījis Mareku! Sāra histēriski kliedza, raustot pulkve�a roku.

Viņ� pagriezās pret sievieti un stingri kā skrūvspīlēs satvēra viņas seju starp savām spēcīgajām plaukstām.

-�� Klausies! viņ� uzkliedza, lai pievērstu uzmanību un izsistu Sāru no �oka stāvokļa. Mums tagad jārīkojas ātri! Es darī�u visu, lai izglābtu pui�ku. Bet tev man ir jāpalīdz. Koncentrējies un dari visu, ko teik�u. Mums nav laika. Ja tagad viņus nenoķersim, tad puika būs pazudis. Bet tev man jāpalīdz. Vai tu varēsi?

Sāra pamāja ar galvu. Viņas acīs joprojām bija histēriskais spīdums, bet pulkvedis tajās saskatīja arī apņēmību iet līdz galam, lai ko arī tas pra�sītu. Neko vairāk �obrīd arī nevajadzēja.

-�� Mums jādabū ma�īna, manējā palika pie ieejas!

-�� Bet policija? Kāpēc tu nesauc policiju?

-�� Es esmu policija, pulkvedis atcirta, atkal sagrābdams viņas roku un vilkdams sev līdzi garām automa�īnu rindai.

Viņa skatiens meklēja kādu vecāku modeli jaunākajās automa�īnās bija tik daudz elektronikas, ka tās iedarbināt varēja tikai ar īpa�u aparatū�ru. Pulkvedim vajadzēja kaut ko, kas būtu iedarbināms kā savulaik savie�nojot aizdedzes vadus. Viņi paskrēja garām vairākiem jaunākā izlaiduma mersedesiem, vienam BMW, līdzīgam tam, ar kādu tikko bija aizbraucis D�amats, un vēl da�iem spīdīgiem audi limuzīniem, līdz pulkvedis atra�da meklēto pa�ā rindas galā. Tas bija 95. modeļa SAAB. Pulkvedis prātā ātri aprēķināja, ka auto dro�i vien ir vairāk nekā desmit gadus vecs, tātad aizdedzes sistēma nevarēja būt pārāk sare�ģīta. Viņ� novilka formastērpa �aketi un, aptinis to ap elkoni, trieca pa ma�īnas stiklu vadītāja pusē. Pēc pirmā sitiena tas pārklājās ar sīku plaisiņu tīklu, ta�u nesaplīsa. Pulkvedis ar visu spēku sita vēlreiz, un stikls padevās. Pēc brī�a pulkvedis jau atradās automa�īnas iek�pusē. Viņ� notrauca lielākos stikla gabalus no sēdekļa un pāri atliku�ajām lauskām uzmeta to pa�u �aketi, ar kuru tikko bija caursitis stiklu. Tad ar da�iem spēcīgiem rāvieniem norāva plastmasas futrāli zem stūres, kur� slēpa aizdedzes vadus. Viņ� nekad �ādā veidā nebija mēģinājis iedarbināt automa�īnu, ta�u kolēģi bija viņam demonstrēju�i, kā to dara zagļi. Vadu krāsai nav nozīmes, tā ir maldino�a viņ� bija pārsteigts, cik labi atceras, kas jādara. Tie var būt jebkuri trīs vadi, vienkār�i jāatrod pareizā trīs vadu kombinācija.

-�� Kāp iek�ā! pulkvedis uzkliedza Sārai, tiklīdz motors ierūcās. Pēc da�ām sekundēm viņi jau iz�āvās cauri stāvvietas zemākajam stāvam un traucās uz izbrauktuvi.

-�� Es nespēju tam noticēt� Sāra nemitējās atkārtot pie sevis, ar vienu roku krampjaini ieķērusies rokturī virs ma�īnas loga.

-�� Piesprādzējies, padomāt varēsi vēlāk. Tagad tikai koncentrējies uz Mareku. Mums jādara viss, lai viņu atgūtu.

-�� Un kas būs, ja mēs nepaspēsim?

-�� Tad mēs viņu pazaudēsim uz visiem laikiem.

-�� Mans Dievs� Sāra no�ukstēja, ta�u, likās, �ī apziņa deva viņai spē�ku saņemt sevi rokās. Sieviete aizsprādzēja dro�ības jostu un ar plaukstu izberzēja acis.

-�� Tev jādara viss, lai viņu dabūtu atpakaļ!

-�� Tie�i to es tagad mēģinu izdarīt, pulkvedis teica, izstūrēdams ma��īnu uz izejas rampas.

97 .

Jau pa gabalu bija redzams, ka D�amats, pametot stāvvietu, bija no�triecis automātisko barjeru. Pulkve�a vadītais SAAB ar būk�ķi pārbrau�ca pāri sarkani baltajām barjeras atlūzām un burtiski izlidoja uz ielas. Kreisajā pusē pavērās skats uz viesnīcas galveno izeju. Tās priek�ā no�risinājās sprādziena drāma cilvēki kliedza un mēģināja izlauzties lau�kā, cits citu grūstot un notriecot gar zemi. Jau bija piebrauku�as pirmās ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības automa�īnas, un glābēji formastērpos mēģināja virzīties pretēji ļau�u straumei. Taksometru �oferi, kas parasti lielā skaitā gaidīja pie viesnīcas durvīm, tagad bija kritu�i panikā un mē�ģināju�i steig�us pamest savas vietas, ta�u jucekļa rezultātā viņu ma�īnas bija nobloķēju�as cita citu un arī glābējus. Kustība uz Elizabetes ielas bija apturēta. Ziņkārīgie garāmgājēji visu sare�ģīja vēl vairāk. Aug�up pastieptajās rokās paslēju�i mobilos telefonus, tie spiedās tuvāk, lai uz�ņemtu sprādziena fotoattēlus. Pulkvedis ievēroja, ka da�i policisti no�tikuma vietā drud�aini spaida rāciju pogas, mēģinādami pārkliegt pūļa radīto troksni. Viņu sejās bija neizpratne un mulsums, un pulkvedis labi zināja, kādēļ. Pulkvedis nojauta, ka komandieru gaiteņos �obrīd valda ne mazāks haoss kā viesnīcas apkaimē. Neviens nezināja, kuram jāuzņe�mas galvenā loma. Vienīgais normatīvajos aktos paredzētais koordināci�jas plāns bija sasaukt Ministru prezidenta vadītu krīzes padomi, ta�u tas bija absurds, aizritēs daudzas stundas, kamēr priek�nieki savāksies, un vēl tikpat, kamēr centīsies saprast, kas noticis un ko lai �ajā situācijā iesāk. Ta�u kādam bija jārīkojas jau �obrīd, turklāt jārīkojas ārkārtīgi aktīvi, tāpēc patlaban viss bija atkarīgs no ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības, un policijas brigā�u attapības un spējas koordinēties savā starpā pa�iem. Pēc pusstundas vai stundas viņi būs tiku�i ar �o uzdevumu galā, bet patlaban valdīja pilnīgs haoss.

Ta�u tā nebija pulkve�a problēma. Viņa mērķis �obrīd kaut kur trau�cās melnā, jaudīgā BMW d�ipā, un pulkvedim vajadzēja viņu noķert ar �o pieticīgo sudrabkrāsas SAAB. Likmes nebija viņa pusē. Bet viņ� nezau�dēja apņēmību. Kā neskaitāmas reizes bija pierādījies veiksme nostājas nevis lielāku likmju, bet lielākas pārliecības pusē.

-�� Viņ� ir pazudis! Sāra iekliedzās, nespēdama nekur saskatīt melno d�ipu.

-�� Mēs viņu panāksim, pulkvedis teica ar ne�aubīgu pārliecību un, iespiedis gāzes pedāli grīdā, pagrieza stūri uz pretējo pusi, prom no galve�nās ielas. Nebija nekādu �aubu, ka D�amats būs izvēlējies tie�i �o ceļu.

Pulkvedim palīdzēja tas, ka agrās pēcpusdienas stundās satiksme pil�sētas ielās bija visai blīva. Svaidot SAAB no vienas joslas uz otru, viņ� lavierēja cauri automa�īnu rindām, izpelnoties dusmīgu pīpinā�anu. �ādā situācijā D�amats nespēja izmantot BMW jaudas un ātruma pārākumu. Nekur tālu viņ� nebija varējis tikt. Pulkvedis burtiski sajuta, ka viņ� ir te�pat blakus.

-�� Izņem manu telefonu, viņ� teica Sārai, negribēdams ne uz mirkli atlaist stūri.

-�� Kur tas ir?

-�� Bik�u kabatā. Kreisajā pusē.

Sāras plauksta ieslīdēja viņa kabatā. Pulkvedis cauri audumam sajuta viņas rokas pieskārienu saviem gurniem jebkurā citā situācijā �ī sajū�ta būtu viņu uzbudinājusi, ta�u tagad visa uzmanība kā medību sunim bija pievērsta tikai ceļam un automa�īnas stūrei. Pēc mirkļa Sāra turēja rokā pulkve�a telefonu. Viņ� lika sameklēt Vanaga numuru un piespiest telefonu viņam pie auss. Tikmēr pulkve�a rokas zibenīgi manevrēja ar auto stūri, apbraucot ma�īnas citu pēc citas. Vanags atbildēja jau pēc otrā signāla.

-�� Pulkvedi! Es jūs visu laiku mēģināju sazvanīt. Kas tur tikko�

-�� Apklusti! pulkvedis viņu rupji pārtrauca. �is noteikti nebija īstais brīdis labām manierēm. Klausies tagad uzmanīgi! Vai tu mani dzirdi?

-Jā, klausos!

-�� Vai tev ir blakus rācija?

-�� Protams, mums visu laiku ziņo, meklē jūs�

-�� Pie dirsas man, ko viņi meklē! pulkvedis ieaurojās. Sāra nesaprata latviski, tāpēc viņ� varēja atļauties runāt sev ierastajā manierē. Klausies tagad! Sazinies ar municipālās policijas dispe�eru telpu. Tūlīt!

-�� Labi, bet kādēļ municipālus?

-�� Dari, ko liek, ёбтвою мать\

-�� Ir, kārtībā!

-�� Viņi redz kamerās visu pilsētas centru. Mani interesē melns BMW Х5 d�ips.

-�� Skaidrs, pulkvedi. Tad es jums atzvanī�u, ja kaut kas būs.

-�� Kāds �atzvanī�u�, бледь\ Tūlīt atrodiet man to d�ipu!

-�� Jūs gaidīsiet pie telefona?

-�� Jā, gaidī�u.

Pulkvedis strauji nobremzēja, lai neuzbrauktu virsū sarkanam Ford Mondeo, kas spītīgi negribēja dot viņam ceļu. Pie forda stūres sēdēja jau�ns, pārlieku uzkrīto�i saģērbies vīrietis cie�i sakniebtām lūpām un pa�tais�nu sejas izteiksmi. Pulkvedis izbāza galvu pa logu.

-�� Pazūdi, pēdiņ, нахуй\ viņ� nokliedzās, ta�u vīrietis izlikās viņu neredzam. �ķita, nedot pulkvedim ceļu viņam ir principiāla lieta.

-�� Kā man заебали �itie piderasi, pulkvedis pie sevis no�ņāca un ar veiklu rokas kustību izslidināja no maksts dienesta gloku. Viņ� nospieda signāla pogu un izbāza gloku pa logu. Forda vadītājs, ieraudzījis ieroci pulkve�a izstieptajā rokā, mirklī zaudēja visu savu pa�pārliecinātību un histēriski sāka raustīt stūri, mēģinādams nobraukt malā. Tiklīdz bija at�brīvojusies pietiekami plata sprauga, pulkvedis apmeta loku viņam ap�kārt un piedeva gāzi.

-�� Son of a bitch! arī Sāra nenoturējās. Pulkvedis pa�ķielēja uz viņu un nosmīnēja.

-�� Pulkvedi, pulkvedi! mobilajā telefonā atskanēja Vanaga balss. Sāra �igli piespieda mobilo pulkvedim pie auss.

-�� Ir kaut kas ?

-�� Melns BMW Х5 pie tirgus nav ievērojis divus sarkanos signālus un lielā ātrumā dodas Krasta ielas virzienā.

-�� Krasta iela?

-�� Tie�i tā.

Pulkve�a smadzenes drud�aini apstrādāja jauniegūto informāciju. Ja D�amats bija devies uz Krasta ielu, tas nozīmēja tikai vienu viņ� plānoja tālāk nokļūt uz Daugavpils �osejas un braukt Krievijas robe�as virzienā. Ar automa�īnu viņ� varētu tikt līdz Krievijas robe�ai apmēram divās stundās.

Ja viņam izdotos �ķērsot robe�u, tad viņi abi kopā ar zēnu būs pagai�su�i uz neatgrie�anos.

-�� Skaidrs. Sekojiet tai ma�īnai, cik varat, informē Salaspili un Ogri, lai mēģina aizturēt to BMW, ja tas tiek līdz viņiem. Brīdiniet, ka apbruņots un �aus nedomājot. Sudraba SAAB ir mans, mani netraucējiet. Skaidrs?!

-�� Sapratu, pulkvedi!

Sāra turēja klausuli pulkvedim pie auss, un arī Vanags vilcinājās pir�mais pārtraukt sarunu, tādēļ uz mirkli iestājās klusums.

Pulkvedis pamāja Sārai ar galvu, ka saruna ir beigusies.

-�� Viņ� mēģina tikt uz Krieviju.

-�� Vai mēs vinu noķersim ?

-�� Mums viņ� jāpanāk, pirms viņ� izbrauc uz �osejas. Ja viņ� uzņems pilnu ātrumu, tad ar �ito ma�īnu mēs netiksim līdzi.

-�� Tad jāizsauc papildspēki!

-�� Visi papildspēki tagad ir izsaukti uz Rīgas centru, jo tur tikko pa�strādāts terorakts. D�amats visu ir perfekti izplānojis.

-�� Viņ� tie�ām domā, ka var tā vienkār�i nozagt bērnu un aizbēgt uz Krieviju?

-�� Ja mēs nebūtu viņam sekoju�i, neviens pat neiedomātos meklēt tajā virzienā. Paies vismaz vesela diena, kamēr policija pārmeklēs visu vies�nīcu, salīdzinās viesu sarakstus, izskatīs ierakstus un secinās, ka kāds ir pazudis, pulkvedis tagad domāja skaļi.

Turklāt viņ� labi atcerējās, cik ilgs laiks pagāja pēc pirmās slepkavības Elizabetes ielas namā, kamēr līdz viņiem nonāca informācija par abiem �e�eniem. Tikmēr tie jau sen kā bija aizbēgu�i no valsts.

-�� Viņam vajag tikai divas stundas, lai bez pēdām pazustu Krievijas pusē. Tik īsā laikā viesnīcā knapi putekļi būs nosēdu�ies.

-�� Bet viņa ma�īnu ta�u noteikti pamanīs! Tai jābūt fiksētai autostāv�vietas kamerās.

-�� Viņ� neriskēs braukt ar to pa�u d�ipu. Tas nozīmē, ka kaut kur netā�lu viņu gaida maiņas ma�īna. D�amats ir profesionālis samainīt ma�īnu viņam prasīs pāris sekundes. Pēc tam vairs neviens viņu nesameklēs.

-�� Bet ko tad lai mēs darām? Sāru atkal pārņēma panika.

Pulkvedis tikmēr izgrieza SAAB no Caka ielas uz izbrauktuvi, kas

veda garām Stockmann universālveikalam. No turienes viņ� iegrieza �ķērs�ielā zem ķieģeļa un kādu bridi brauca satiksmei pretējā virzienā, līdz spēji izmeta loku un ieslidināja ma�īnu tie�i Krasta ielas vidū.

-�� Mums viņ� jāpanāk tagad, pirms viņ� tiek līdz �osejai.

-�� Bet kā mēs piespiedīsim viņu apstāties?

-�� To uz vietas redzēsim.

Pulkvedis pēk�ņi sev priek�ā, kādu ioo vai varbūt 150 metru attālumā, saskatīja melno d�ipu. D�amatu bija aizkavēju�i pretējā virzienā brauco�i ugunsdzēsēji, kas bija piespiedu�i apstāties satiksmei un uz bridi izveido�ju�i sastrēgumu Krasta ielas galā. Tagad D�amats agresīvi mainīja joslas no citas uz citu, traukdamies prom no centra �osejas virzienā.

-�� Turies, Sāra! pulkvedis iebļāvās un atkal iespieda gāzes pedāli grīdā.

SAAB spidometra �autriņa pārkāpa 90 km/h atzīmi. Ma�īnai bija grū�ti strauji paātrināties, bet, reiz ieskrējusies, tā turējās uz ceļa labi. 130,140, 150 galvenais, lai nebūtu jābremzē, tad D�amats atkal atrausies.

Pulkvedis ātri rēķināja galvā. Krasta iela pēc da�iem kilometriem pārtapa Daugavpils �osejā ar divām joslām katrā virzienā. Starpā vēl bija da�i krustojumi, kur nāktos samazināt ātrumu, bet tālāk veda brīvs ceļ� gar Daugavas krastu. D�amats bija GRU veterāns, savu ģenerāļa zvaig�zni nopelnījis īstos karos un operācijās, tāpēc pulkvedis labi saprata, ka D�amats nekad nebēgs vienkār�i uz dullo, paļaujoties tikai uz to, ka vi�ņam varbūt izdosies atrauties, un uz veiksmi. Nē, viņam noteikti bija gan plāns B, gan plāns C, kas savukārt nozīmēja, ka pulkvedi vēl gaida kāds pārsteigums. Klasiskais paņēmiens bija ievilināt vajātājus iepriek� izliktās lamatās. Līdzzinātāji varēja gaidīt D�amatu un iznicināt vai aizkavēt se�kotājus jebkurā brīdī. D�amats varēja izmantot arī kādu citu paņēmienu, kā tikt vaļā no astes, pulkvedis labi saprata, ka D�amata arsenālā �ādu paņēmienu netrūkst.

Skaidrs pulkvedim bija viens jo ilgāk turpināsies vajā�ana, jo lielāks kļūs risks, ka D�amats atkal sagādās viņam kādu pārsteigumu.

Melnais BMW pie krustojuma samazināja ātrumu, un pulkvedis, ne�prātīgi riskējot un manevrējot cauri visām trim Krasta ielas joslām, viņu panāca. Līdz �osejai vēl bija atlicis mazāk par diviem kilometriem. D�amats atpakaļskata spogulī pamanīja sekotājus, ta�u automa�īnu rinda viņa priek�ā traucēja uzņemt lielāku ātrumu.

-�� Vai tu redzi zēnu? pulkvedis prasīja Sārai, neatraudams skatienu no ceļa.

-�� Nē, aizmugurē ir tum�ie stikli.

-�� Viņ� nesē� priek�ējā sēdeklī?

-�� Nē, priek�ā ir tikai tas slepkava un tā sieviete.

-�� Tas labi. Tātad zēns noteikti ir aizmugurē.

-�� Ak Dievs, Sāra no�ukstēja. Kādēļ viņam vajadzīgs Mareks?

-�� Iespējams, krievu izlūkdienests at�ķirībā no taviem angļu kolēģiem ir nopietni ieinteresēts pētīt �ādus gadījumus, pulkvedis noburk�ķēja, strauji sagriezdams stūri, lai apbrauktu baļķu vedēju.

-�� Ak mans Dievs� Sāra saberzēja deniņus ar pirkstu galiem. Tas ir pilnīgs neprāts.

-�� Tagad galvenais dabūt atpakaļ puiku, pulkvedis atkārtoja, galvā rēķinādams, ka līdz �osejai palicis vēl pavisam nedaudz, un viņam ļoti ne�gribējās nonākt uz klajas �osejas.

D�amata komanda viņu, visticamāk, tur jau gaida. Ceļa labajā pusē bija Daugava, kas tālāk tajā vietā, kur ceļ� izveda uz �osejas, izliecās pa kreisi. Viņ� brauca pa pretējo joslu, tie�i līdzās D�amata d�ipam. Pretim brauco�ie auto neprātīgi signalizēja un, riepām kaucot, strauji mainīja jos�las, lai neuztriektos virsū viņu ma�īnai. Pulkvedis saprata, ka atlicis mazāk par minūti, lai rīkotos. Pagriezienā D�amats varētu apdzīt automa�īnu, kas �obrīd traucēja viņam uzņemt pilnu ātrumu, un atrauties no viņiem pa �oseju. Pēk�ņi pulkve�a galvā dzima plāns. Tas bija neprātīgs plāns, bet tas bija vienīgais, kas viņiem tobrīd bija. Viņ� sataustīja gloku.

-�� Klausies tagad manī uzmanīgi, Sāra.

-Jā, es cen�os.

-�� Tūlīt upei būs līkums pa kreisi. Tur ceļ� iziet uz �osejas. Ja tajā vietā mēs viņus neapstādināsim, tad mums vairs nav izred�u.

-�� Tad dari ta�u kaut ko! Sāra iekliedzās. Viņ� nogalinās Mareku!

-�� Tagad nolaid savā pusē logu.

Sāra paklausīja, un logs nolaidās.

-�� Ko tu gribi darīt ?

Pulkvedis strauji parāva stūri pa labi, tik tikko izvairīdamies no sadur�smes ar auto, kas brauca pretējā virzienā. Viņ� izlīdzināja gaitu un atkal pietuvojās D�amata d�ipam. Tam joprojām traucēja priek�ējā automa�ī�na, ta�u D�amats nemēģināja to apdzīt pa pretējo joslu, izvēlēdamies no�gaidīt brīdi, kad viņi būs sasniegu�i pagriezienu. �ķiet, viņ� rēķinājās, ka no turienes viņam būs brīvs ceļ� atrāvienam, tādēļ negribēja lieki riskēt. Pulkvedis piestūrēja savu SAAB vēl nedaudz tuvāk d�ipam. Līdz pagrie�zienam atlika vairs tikai da�i simti metru.

-�� Atstum savu sēdekli atpakaļ, cik vien vari, man vajag vietu, teica pulkvedis.

Uz brīdi pagriezis galvu, viņ� ieraudzīja D�amatu pie stūres, un viņu skatieni sastapās. D�amata lūpās pazibēja nicīgs, tomēr nu jau, �ķiet, maz�liet samocīts smīns. D�amats nebija rēķinājies ar �o pakaļdzī�anos, ta�u viņ� arī apzinājās savu pārākumu. It kā gribēdams pierādīt, ka viņu �ī si�tuācija nemaz neuztrauc, D�amats tī�ām turpināja mierīgi braukt līdzās pulkve�a ma�īnai.

Priek�ā iznira upes līkums. Pēc pārdesmit metriem ceļ� pagriezās pa kreisi līdz ar upes ieloku, priek�ā paverot pla�u ūdens klajumu.

Pulkve�a ķermenī saspringa katrs muskulis un dzīsla. Viņ� burtiski sajuta, kā aizraujas elpa, asinīs ieplūstot adrenalīnam. Tas viņam ļāva uz mirkli sasprindzināt visu savu spēku un uzmanību. �is mirklis kļuva par kulminācijas punktu, kurā visam jāiz�ķiras. Abām ma�īnām vajadzēja sa�sniegt pagriezienu pēc divām sekundēm.

Pulkvedis izstiepās pāri Sāras ceļiem, mēģinādams tikt pēc iespējas tu�vāk atvērtajam logam viņas pusē. Pulkve�a roka izstiepa gloku un pavērsa to pret BMW vadītāju. Viņ� zināja, ka būs tikai viena iespēja iz�aut. D�a�mats bija koncentrējis visu uzmanību uz līkumu savā priek�ā, ta�u pie�tiekami pieredzējis, lai ar sānu redzi ieraudzītu pret sevi pavērsto ieroci. Viņu skatieni atkal sastapās. Vai tie�ām tu iz�ausi, it kā vaicāja D�amata skatiens. Es ta�u izglābu tevi, riskēju ar savu dzīvību, līdu zem lodēm, lai izglābtu tevi, vai tie�ām tu tagad �ausi ? Mēs ta�u esam brāļi, kas vairāk nekā brāļi. �is skatiens ilga tikai sekundi, bet tas bija ilgs laiks. Dziļi ieur�bies D�amata acīs, pulkvedis saminstinājās. Tā bija tkai sekunde, bet pie�tiekami, lai D�amats nokavētu īsto brīdi, kad vajadzēja sākt pagriezienu.

Pulkvedis iz�āva. Divreiz.

�oreiz pulkvedis bija precīzs. Abi �āvieni trāpīja D�amatam galvā. BMW turpināja braukt taisni, notriecot stabiņus, kas iezīmēja ceļa līku�mu. D�amata nu jau miru�ais ķermenis acīmredzot turpināja spiest gāzi. D�ips pilnā ātrumā �ķērsoja pāris metru plato nobrauktuvi, desmit met�rus pļavas un, iztriecoties cauri krasta krūmājam, ielidoja ūdenī.

98 .

Sāru bija pārņēmis �oks viņa kliedza izmisīgās pirmsnāves bailēs. Pulkvedis, stūrējot ar vienu roku, centās noturēt ma�īnu uz ceļa, ta�u vi�ņam tas neizdevās. Lai SAAB nesekotu d�ipam Daugavas ūdeņos, pulk�vedis pēdējā mirklī bija spēji sagriezis stūri, ta�u pagrieziena leņķis izrā�dījās par asu, un tagad auto, nevadāmi griezdamies kā vilciņ�, slīdēja pa �oseju. Pulkvedis bija izmisīgi iespiedis bremzes pedāli grīdā, ccrot gūt vismaz kādu papildu saķēri, kamēr auto vēl bija uz asfalta.

Viss pēk�ņi �ķita kā palēninātā filmā. Pulkvedis juta, kā ma�īna uzdu�ras betona ceļa stabiņam, pārslīd tam pāri un griezdamās turpina slīdēt nu jau pa smil�aino brauktuves nomali.

-�� Sargā galvu, pulkvedis uzkliedza Sārai, kas, sastingusi un ieķēru�sies sēdeklī, pēk�ņi vairs neizdvesa ne skaņas.

Beidzot ma�īna nolidoja no ceļa upei pretējā pusē, pret kaut ko atdū�rās un, apmetusi sānisku kūleni, apstājās ūz riteņiem pārdesmit metru tālāk. Par laimi, viņi nebija sadūru�ies nedz ar kādu pretimbraucēju, nedz koku. Pamatīgais zviedru ra�ojums izskatījās tikai viegli sagumzīts, nevis nopietni cietis. Pulkvedis uzmeta ātru skatienu Sārai, atrāva durvis savā pusē un metās atpakaļ uz ceļa līkumu vietā, kur BMW tikko bija ielidojis upē. D�ips vēl turējās virs ūdens. Lai arī ma�īna bija smaga, tajā atradās pietiekami daudz gaisa. Pulkvedis labi zināja, ka, ūdenim strauji piepildot korpusu, ma�īna sagriezīsies ar priek�galu uz leju vispirms zem ūdens to vilks motora svars. Tikmēr aizmugurē izveidosies gaisa burbulis. Izdzī�vo�anas kursos policijā pulkvedim bija mācīts �ādās situācijās patverties salona aizmugurē tur gaisa pietiktu vismaz pāris minūtēm, kaut arī pati ma�īna jau atrastos zem ūdens. Tagad pulkvedis cerēja, ka �is gaisa burbu�lis paglābs zēnu. Tikai vajadzēja vēl izdabūt viņu laukā no vraka.

Ar ieskrējienu viņ� ielēca upē aukstais ūdens apņēma visu ķermeni, ta�u adrenalīna radītais uzbudinājums neļāva izjust sāpes. D�ips lēnām grima zem ūdens, virspusē bija atlicis vairs mazāk par tre�daļu no ma�īnas pakaļgala. Pulkvedis saprata, ka durvis viņ� vairs nepaspēs atraut ūdens tās jau bija piespiedis pārmēru cie�i. Straujiem kraula vēzieniem viņ� pie�peldēja pie ma�īnas. Tā bija sagāzusies gandrīz pilnībā vertikāli, virspusē varēja redzēt vien pa�u aizmugures daļu. Pulkvedis visu �o laiku nebija �ķīries no sava gloka. Tagad viņ� atspiedās ar rokām pret metāla korpu�su un uzvēlās uz aizmugurējā stikla. Nometies tupus, viņ� piespieda seju stiklam, izmisīgi mēģinādams saskatīt zēnu. Pulkve�a svars no aug�puses vēl vairāk spieda ma�īnu lejup, un bija atliku�i vairs pēdējie centimetri, līdz viss vraks būs pagājis zem ūdens līmeņa. Par laimi, pulkvedis uzreiz ieraudzīja Mareku. �ķita, ka zēns ir bez samaņas. Trieciena brīdī viņ� bija izsviests no sēdekļa un �obrīd kā pludiņ� taisni stāvēja ūdenī viss viņa ķermenis līdz pat kaklam jau atradās zem ūdens līmeņa. Pulkvedis ar plaukstu uzsita pa stiklu, ta�u zēns nereaģēja. Ilgāk gaidīt nevarēja ma�īnas pakaļgals jau bija gandrīz vienā līmenī ar ūdens virsmu. Pņlkvedis saprata tiklīdz tā pavisam paies zem ūdens, situācija kļūs bezcerīga. Viņ� uzrausās kājās un pavērsa gloku pret stiklu notēmējis pēc iespējas tālāk no zēna galvas ma�īnas kreisajā, vadītāja, pusē, pulkvedis vairākas reizes iz�āva un tad ar elkoni izsita stiklu.

Tiklīdz stikls bija sa�ķīdis, tā ūdens ar straumi sāka smelties iek�ā ma��īnas salonā un parāva to pilnībā zem ūdens. Pulkvedis kopā ar ūdens straumi ieslīdēja ma�īnas vrakā. Viņ� atvēra acis zem ūdens, lai noorien�tētos, un �ajā brīdī viņ� priek�ējā sēdeklī ieraudzīja Elizabeti, kura, jau pilnībā zem ūdens, izmisīgi centās atbrīvoties no dro�ības jostas. Viņu skatieni sastapās. Elizabetes seja zem ūdens arī �ajā situācijā bija neticami skaista, viņas kuplie mati ūdenī viļņojoties veidoja gleznainas kontūras. Elizabete skatījās uz pulkvedi milzīgām, plati ieplestām acīm. �ajās acīs bija bailes un jautājums. Pulkvedis pastiepa roku un atsprādzēja Elizabe�tes dro�ības jostu, tad apķēra zēnu ap vidukli un, sakopojis spēkus, spēcīgi iztaisnoja kājas. Atgrū�oties pret aizmugurējo sēdekli, viņ� kopā ar zēnu iznira caur sa�auto stiklu. Mareks bija tik viegls, ka bērna svaru pulkve�a rokās nemaz nevarēja manīt. Nonācis virspusē, viņ� ievilka elpu un uz�reiz vairākkārt iepliķēja pa zēna seju. Pulkvedim par neizsakāmu atvieg�lojumu, puika miegaini pavēra acis. Tajās nebija ne baiļu, ne �oka, tikai milzīgs apjukums. Iespējams, D�amats bija zēnu sazāļojis. Pulkvedis atce�rējās milzīgo saldējuma kokteili, kuru zēnam bija atnesusi Elizabete. Ta�u par to varēs tikt skaidrībā vēlāk. �obrīd galvenais, ka zēns ir dzīvs. Aplicis vienu zēna roku sev ap kaklu, pulkvedis atskatījās uz vietu, kur vēl tikko no ūdens bija rēgojies d�ips. Elizabetes galva virs ūdens neparādījās. Pulk�vedis vilcinājās aizpeldēt ar puiku līdz krastam, tad atpeldēt atpakaļ, ienirt līdz upes gultnei, tas viss prasīs vairāk par kritiskajām trīs minūtēm, īpa�i ņemot vērā, ka Elizabete jau tagad bija zem ūdens gandrīz minūti. Turklāt pulkvedis labi zināja, ka netrenētam cilvēkam un jo īpa�i panikas apstākļos nekādu trīs minū�u nav. Plau�ās eso�ais skābeklis, enerģiski un haotiski plosoties, tiek iztērēts pusminūtes, labākajā gadījumā minūtes laikā. Tā acīmredzot tagad bija noticis ar Elizabeti. Ja Elizabete tiktu ārā no ma�īnas un iznirtu, pulkvedis varētu ar brīvo roku palīdzēt viņai tikt līdz krastam, ta�u Elizabete neiznira. Ak Elizabete, kur gan tu iepinies, kā tu sasējies ar viņiem, pulkvedim no sirds palika �ēl skaistās, jaunās, enerģijas pārpilnās meitenes. Viņ� sāka irties uz krastu. Puika bija dzīvs. Tas bija galvenais. Ari Sāra, kas izmisumā noraudzījās viņos no krasta, bija dzīva, sveika un vesela. Un arī viņ� pats pulkvedim tikai tagad tas ienāca prātā arī viņ� pats joprojām bija dzīvs. Bet tā ta�u bija laba ziņa.

Jā, beidzot visā �ajā neprātīgajā stāstā, kas bija sācies ar izsaukumu uz klavierskolotājas slepkavību un, kā likās, draudēja nekad nebeigties, bija arī kāda laba ziņa. Bet, pag, pulkvedis pie sevis nodomāja, tā nav vienkār�i laba ziņa. Tā ir vislabākā ziņa, kāda vispār iespējama. Varbūt vienīgā pa īs�tam labā ziņa �ajā citādi diezgan ne�ēlīgajā pasaulē. Labākā no labākajām. Vienīgā svarīgā. Viņ� bija dzīvs un turēja savās rokās tikko pa�a izglābtu mazu dzīvībiņu. Ne Afganistānā, ne savā līdz�inējā darbā policijā pulkve�dis nebija jutis tādu prieku un gandarījumu par padarīto. Krastā viņ� re�dzēja Sāru, kura, notupusies uz ceļiem un iespiedusi galvu rokās, skatījās uz viņiem. Vēl viena dzīva būtne, kas gaidīja viņu un kas gribēja dalīties ar viņu �ajā dzīvības pieredzē. Nez kāpēc tie�i �ajā brīdī Daugavas ledainajā ūdenī pulkve�a domas bija kļuvu�as mierīgas un pilnīgi skaidras.

Viņ� nekad vairs ne�ķirsies no �ī puikas un �īs sievietes. Viņ� dosies kopā ar viņiem uz Angliju, dzīvos tur un nekalpos nevienam. Kā tas būs, kā tas vispār ir iespējams par to viņam �obrīd nebija ne jausmas,

vienkār�i bija pilnīgi skaidrs, ka tā būs, un �ī pārliecība pulkvedim pēk�ņi ļāva sajusties brīvam un mazliet laimīgam.

Apņēmis zēnu ap krūtīm, viņ� uz muguras sāka peldēt uz krasta pusi, iroties gandrīz tikai ar kājām.

-�� Marek, ak Dievs, kā tu jūties, Sāra gandrīz iekrita ūdenī, izstiepusi rokas, cenzdamās palīdzēt pulkvedim un paņemt zēnu. Vai tev viss labi, nekas nesāp, kā tu jūties, Marek, viņa runāja bez apstājas, vienlaicīgi cen�oties vizuāli novērtēt, vai Mareks nav ievainots.

-�� Es nemaz nesasitos. Man viss labi, puika mierīgi teica, tie�ām.

99 .

Viņi sēdēja istabā, kurā pulkvedis pirmo reizi bija ieradies, kad te gulē�ja klavicrskolotājas līķis. Viņ� atcerējās, kā nebija spējis sajust nāves ener�ģiju. Savukārt tagad bija sajūta, ka traģisko notikumu nospiedums nekad nepazudīs no �īs telpas un no �o cilvēku dzīvēm. Tas nebija nejau�i, ka �apiro ģimene vēlējās uzklausīt patiesību par sava dēla un Kristīnes nāvi tie�i �eit. Viņi nevēlējās neko aizmirst, viņi nevēlējās mazināt savas sāpes, un viņi nevēlējās izlikties, ka tas ir viegli.

Pulkvedis bija atnācis kopā ar Sāru un Mareku. Tas mulsināja mājinie�kus, bet viņi saprata, ka gan jau kāds izskaidrojums sekos. Bija jau vēls va�kars, un kņaziene bija iedegusi vairākas lielas stāvlampas ar dzeltenīgiem aba�ūriem, kuras pulkvedis agrāk nebija ievērojis. Ari uz klavierēm, ap�klātām ar audumu, bija nolikta veclaicīga lampa, kuras korpuss atgādināja vāzi, bet aba�ūrs izstaroja duļķaini zeltainu gaismu.

Mēdz teikt, ka katra cilvēka dzīvē ir brīdis, kad viņ� vienā mirklī nove�co uzreiz par desmit gadiem. �ķiet, profesors �apiro tie�i beidzamo mē�ne�u laikā bija piedzīvojis �ādu mirkli. Viņ� izskatījās sagumis un daudz vecāks nekā tad, kad pulkvedis viņu satika pirmo reizi.

Visi gaidīja, kad pulkvedis sāks runāt.

�ī pulkvedim bija smaga diena. Sprādzienā viesnīcā gan nebija neviena bojā gāju�ā. Viena sieviete bija smagi ievainota, vēl piecpadsmit cilvēku guvu�i da�ādas pakāpes vieglākus ievainojumus, pa�ai viesnīcai bija noda�rīti lieli zaudējumi, un �urnālisti ne tikai no Latvijas izrādīja lielu interesi par notikumu. Kā alla�, tas izraisīja arī lielu ministrijas un politiķu uz�manību. Jau no pa�a rīta vispirms tika sasaukta sapulce pie ministra, tad sapulce Dro�ības policijā, paskaidrojumi, ziņojumi, vēlreiz pie ministra, tad preses konference, kura, �ķita, nekad nebeigsies.

Par laimi, pulkvedis varēja ziņot, ka noziegums ir atklāts. Vainīgais no�auts, bēgot no policijas, bet viņa līdzzinātāja, sieviete, noslīkusi, auto�ma�īnai iegā�oties Daugavā. Sabiedrībai gan netika atklāts, ka bojāgāju��ais ir Krievijas armijas ģenerāl�tāba Galvenās izlūko�anas pārvaldes dar�binieks, turklāt ģenerāļa pakāpē. Tāpat �urnālistiem netika teikts, ka iz�meklētājiem ir pamats uzskatīt, ka ari visi citi �ajos noziegumos iesaistītie ir Krievijas specdienestu darbinieki vai aģenti un slepkavību īstais mērķis bijis radīt ieganstu propagandas uzbrukumam un situācijas destabilizē�anai Latvijā. Slepkavībām bija jākalpo par ieganstu, lai starptautiskajā arēnā Krievija varētu pasniegt Latviju kā antisemītisku valsti, kurā valsts iestādes nespēj vai nevēlas tikt galā ar bruņotiem fa�istiskiem ekstrēmistiem.

Uz visiem jautājumiem par slepkavību saistību ar Sapiro politisko dar�bību pulkvedis atbildēja kategoriski noraido�i. Garīgi nelīdzsvarotas ar militārismu pārņemtas personas, personīga atriebība, personiski motīvi. Patoloģisks personisks naids. Nekas vairāk.

�urnālistiem nebija iemesla neticēt �ai versijai, ta�u tuviniekiem bija jāpasaka kaut kas vairāk.

Medijos un internetā izskanēju�ās ziņas par personisku atriebību un patoloģisko personisko naidu bija viņus satrauku�as, viņi vēlējās ātrāk uz�zināt, kur� viņus tik ļoti ienīst, lai nogalinātu viņu dēlu un Kristīni.

Pulkvedis bija kņazienei zvanījis jau no rīta un apsolījis vakarā visu pastāstīt. Tagad viņ� nezināja, ar ko sākt. Istabā skaļi tik�ķēja veclaicīgs pulkstenis. Skaļie tik�ķi klusumu padarīja uzkrīto�āku un smagāku.

Kā lai pastāsta, ka viņu ģimene izvēlēta par Krievijas specdienestu mēr�ķi tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji, turklāt labi pazīstami un cienīti Latvijas sabiedrībā un Maksis aktīvs antifa�ists. Ar dubultslepkavību �ādā ģime�nē viegli panākt pla�u mediju reakciju ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, vien nepiecie�ams informāciju pasniegt tā, lai visi noprastu, ka slepkavas ir latvie�u nacionālisti. Tie pa�i, pret kuriem Maksis cīnījās. Noteiktos mūsdienu informācijas kara apstākļos �āds notikums varētu kalpot ja ne glu�i kara sāk�anai, tad pilnīgi noteikti tam, lai noskaņotu pret Latviju ļoti daudzus. �āda dubultslepkavība varēja kalpot arī par pirmo notiku�mu garākā provokāciju ķēdē, kuras sekas jau varētu būt nopietnas, pro�testi, nemieri, nekārtības.

-�� Kur ir Ringo, pēk�ņi klusumu pārtrauca Mareks. Kur ir Ringo, jūs viņu izlaidāt ārā?

Sāra pirmajā brīdī vēlējās apsaukt zēnu, bet aprāvās. Galu galā, lai cik neparasti arī būtu �ie apstākļi un cik neticami pēdējo z\ stundu notiku�mi, tagad notika tie�i tas, kā dēļ viņa bija atbraukusi uz Rīgu.

Visi skatījās uz zēnu, un pulkvedis pēk�ņi saprata, ka tā ir izeja, puika izglābs �o sarunu, kuru viņ� nezināja, kā uzsākt.

-�� Kur ir Ringo? pulkvedis atkārtoja Mareka jautājumu. Vai jums ir ko atbildēt zēnam?

-�� Kas te notiek? Paskaidrojiet tūlīt, profesors piecēlās kājās, un �ķi�ta, ka viņ� grasās visus izdzīt laukā no dzīvokļa.

-�� Mieru, mieru, pulkvedis ierunājās itin lēnprātīgi, tomēr balsij ne�zaudējot ar varu apveltīta cilvēka intonācijas.

-�� Ringo guļ te, Mareks norādīja uz vecu, platu klubkrēslu pretējā istabas stūrī pie loga.

-�� Kur ir Ringo? Mareks atkārtoja, pieskriedams pie klubkrēsla. Viņ� kļuva aizvien satrauktāks.

Tagad visu skatieni bija kā piekalti klubkrēslam.

-�� Vai Ringo tur mēdza gulēt ? vaicāja pulkvedis.

Profesors atslīga atpakaļ krēslā. Nebija nekas jāsaka apjukums un izbrīns viņa un kņazienes sejā runāja gana skaidru valodu.

-Jā, tā bija Ringo vieta, kņaziene apstiprināja teju �ukstus, nenovēr��ot acis no puikas.

-�� Pulkvedi, jūs esat iesaistīju�i izmeklē�anā gai�reģi bērnu? Tā jūs no�tvērāt slepkavu? profesors skatījās uz pulkvedi pilnīgā neizpratnē.

-�� Nē, profesor, baidos, ka viss ir vēl neparastāk. Man �ķiet, �is mums būs gar� vakars. Sāra, vai jūs nebūtu, lūdzu, tik laipna un nepastāstītu �iem cilvēkiem, kāpēc jūs ieradāties Rīgā? pulkvedis bija priecīgs, ka viņam nekas nav jāstāsta, un labprāt uzņēmās sarunas vadību. Viņu pa�u sāka interesēt, kā tālāk izvērtīsies �ī situācija.

Sāra, izdzirdot savu vārdu, paskatījās uz pulkvedi mēmā, bet acīm�redzamā lūgumā nedarīt to, nelikt viņai būt tai, kura ieviesīs skaidrību notiku�ajā, jo īpa�i tāpēc, ka viiia vien ar grūtībām spēja aptvert, kādos notikumos viņa ir ierauta.

Nesagaidījusi no pulkve�a atbalstu, Sāra drud�aini meklēja somiņā tabletes. Sajā brīdī kņaziene ar gudras un daudz cietu�as sievietes nekļū�dīgo intuīciju un emocionālo inteliģenci pārņēma situāciju savās rokās.

-Jums vajag ūdeni, viņa uzrunāja Sāru lieliskā angļu valodā, ļaujiet man jums palīdzēt, un tu, jaunais cilvēk, viņa vērsās pie Mareka, vai tu nevēlies limonādi? Man ir ļoti gar�īga limonāde. Negribi nogar�ot?

Visiem par brīnumu un atvieglojumu, Mareks uzreiz atsaucās kņazie�nes piedāvājumam.

-�� Aiziesim uz virtuvi, teica kņaziene, vērsdamās pie Sāras un Mare�ka. Kņaziene bija sapratusi, ka, iegūstot abu uzticību, viņa krietni drīzāk un labāk sapratīs, kas īsti te notiek.

-Jā, es labprāt kaut ko iedzertu, Sāras sejā parādījās atvieglojums un pateicība. Visi trīs devās uz virtuvi.

Es arī labprāt kaut ko iedzertu, nodomāja pulkvedis, bet man, �ķiet, neviens neko nepiedāvās.

-�� Nu, jūs beidzot kaut ko paskaidrosiet? saguru�ā balsī vaicāja profesors.

-�� Jā, nopūtās pulkvedis, paskaidro�u. Varbūt vienīgi sagaidīsim atpakaļ sievietes, lai man nav jāatkārtojas.

-�� Kas tas par angļu puiku? profesora tonis nu bija stingrs, un viņ� gaidīja atbildi.

-�� Sāra ir ārste, slavena angļu bērnu psihoterapeite. Mareks ir viņas pacients, pulkvedis visādos veidos pūlējās stiept garumā sarunu, lai at�tālinātu mirkli, kad viņam nāksies atklāt, kas tie�i ir Mareks. Viņ� nespē�ja iedomāties, kā �im sirmajam profesoram sākt stāstīt par iepriek�ējām dzīvēm.

-�� Ziniet, profesor, ticiet man, es esmu absolūts materiālists. Neticu nekam pārdabiskam, nekādiem gariem, nekādai dvēseļu pārceļo�anai, ti�ciet man.

Profesora sejā parādījās interese.

-�� Jā, turpināja pulkvedis, bet �ī angliete, Sāra, viņa pēta bērnus, kas atceras savas iepriek�ējās dzīves. Nu lūk, iedomājieties, viņa Anglijā ir identificējusi �o bērnu un pēc ilgiem meklējumiem atradusi māju Latvijā, kuru �is bērns atceras no savas iepriek�ējās dzīves. So māju.

Pulkvedis smagi, bet atviegloti nopūtās. Viņam bija izdevies to pateikt.

Profesors neatbildēja. Ne vārda neteicis, viņ� piecēlās un devās uz vir�tuvi. Pulkvedim neatlika nekas cits kā viņam sekot.

-�� Un par Ringo puika jau policijā mūsu darbiniekiem prasīja, viņ� vēl piebilda un grasījās vēl ko teikt, bet tad viņi izdzirdēja Mareka balsi virtuvē.

-�� Bum, bum, mani no�āva, teica Mareks, skatīdamies uz kņazieni un sizdams sev pa krūtīm, ta�u runādams par to mierīgi, bez jebkāda sa�traukuma. It kā vienkār�i informējot. Viņ� pēk�ņi izskatījās pēc pavisam cita zēna atbrīvojies, runīgs, dro�s, pat priecīgs. Viņ� negribēja mani no�aut, viņ� pēc tam ļoti pārdzīvoja. Viņ� nejau�i man trāpīja, nejau�i,

-�� Mareks turpināja.

-�� Kur� negribēja, kur� tevi no�āva?

Pulkvedis nesaprata, kur� uzdod �o jautājumu. Iespējams, jautājums reizē bija izlauzies gan Sārai, gan kņazienei.

-�� Viņ�, puika mierīgi norādīja ar roku uz profesoru, kur� tikko bija parādījies virtuves durvīs. Viņ� mani no�āva, bum, bum, nejau�i, viņ� negribēja, viņ� mani nejau�i no�āva Mareks vēlreiz piedauzīja sev pie krūtīm, otrā rokā turēdams garu limonādes glāzi, kas viņu interesēja vai�rāk par �o sarunu.

Kņaziene smagi atkrita krēslā. Profesors atbalstījās pret virtuves dur�vju stenderi, lai nenokristu, viņa seja bija kļuvusi vēl bālāka nekā iepriek�. Mareks mierīgi dzēra limonādi, cen�oties izvēlēties cepumu no kārbas, kas stāvēja uz galda. Pulkvedis saskatījās ar Sāru. Arī Sāra pēk�ņi �ķita vai varbūt pulkvedim tikai tā likās glu�i citāda. Visi satraukuma, sprie�dzes un nomāktības vaibsti bija izzudu�i. No acīm bija pagaisusi rūpju un neziņas izteiksme. Viņa izskatījās mierīga, un, jā, pulkvedis pārsteigts atklāja, ka viņa ir skaista. Sāra bija skaista.

-�� Tā, tā, tā, viņ� pārtrauca klusumu. Tikai mieru, profesora kungs, man ar jums jāaprunājas. Vai varam aiziet uz blakus istabu?

Profesors neatbildēja. Viņ� paskatījās uz pulkvedi, pagriezās, it kā pa�kļaudamies, bet, paspēris tikai divus soļus, sabruka. Par laimi, pulkvedis stāvēja turpat blakus un paspēja satvert krīto�o profesoru.

Piesteidzās kņaziene, pulkvedis bez pūlēm pacēla profesoru uz ro�kām un aiznesa uz istabu. Noģībis, viņ� domāja, noguldīdams profesoru uz dīvāna viesistabā. Ta�u kņaziene, kas rosījās ap profesoru, izskatījās satraukta.

-Jāsauc ātrie, es zvanu ātrajiem! viņa iesaucās.

-�� Man būs ātrāk, pulkvedis viņu pārtrauca, izvilkdams rāciju.

-�� Ātro palīdzību uz Elizabetes ielu 19!

-�� Viņam tagad būs citas rokas� Mareks arī bija kopā ar visiem atnā�cis uz viesistabu. Viņ� turēja pirkstos cepumu.

-�� Kas, ko tu teici ? Sāra nebija sapratusi vai sadzirdējusi, vai vienkār�i uzreiz neaptvēra, ko Mareks tikko pateicis.

-�� Viņ� neelpo, viņ� ir miris, izdvesa kņaziene.

-�� Vai var dabūt vēl limonādi ? prasīja Mareks, un Sāra viņu steidzīgi aizvadīja uz virtuvi. Viņa, no vienas puses, gribēja pēc iespējas ātrāk pa�mest �o dzīvokli, kurā atrasties �ādā brīdī likās nepiedienīgi, ta�u, no otras puses, viņai �ķita, ka Marekam kļūst labāk ar katru minūti, kuru viņ� �eit pavada. Zēns atdzīvojās, atvērās un atplauka �ajā stundā acīmredzami bija noticis lielāks progress nekā visās viņu daudzajās sesijās kopā.

Pulkvedis ar grūtībām spēja apjēgt visu notieko�o. Viņ� skatījās uz to kā uz kino, it kā pats tajā nepiedalītos.

Pulkvedis vairs necentās ietekmēt notikumu gaitu, viņ� vienkār�i vē�roja, kā ierodas ātrā palīdzība, kā kņaziene cen�as savaldīties, kā ārsti ilgi un nesekmīgi pūlas reanimēt profesoru. Viņ� sameklēja Sāru ar Mareku, kuri sēdēja virtuvē.

-�� Mums laikam labāk jāiet, teica Sāra.

-�� Jā, laikam, bet mēs, man �ķiet, esam vēl paskaidrojumus parādā kņazienei.

-�� Varbūt rīt. Man liekas, tagad labāk viņu atstāt vienu.

-�� Rīt jums jau jālido prom, atgādināja pulkvedis.

-�� Nekas, tagad izskatās, ka mēs varam vēl vienu dienu atļauties, Sāra pasmaidīja, skatoties uz Mareku, kur� mēģināja uzbūvēt nestabilu kon�strukciju no tuk�ās cepumu kārbas un salve�u turētāja.

-�� Kā tu jūties? pulkvedis pieliecās pie Mareka.

-�� Labi, Mareks priecīgi atteica. Gribi, es tev parādī�u, kur bija mana istaba, kad es dzīvoju �ajā mājā?

-�� Gribu, pulkvedis pamāja, saskatīdamies ar Sāru.

-�� Ejam! Mareks aizskrēja pa gaiteni. Viņi sekoja un ieraudzīja Mare�ku stāvam pie kādas istabas durvīm.

-�� Ciet. Ciet durvis, teica Mareks, ta�u viņa balsī nevarēja just no�ē�lu. Tās ir manas durvis.

-�� Labi, draudziņ, atnāksim rit, Sāra saņēma viņu aiz pleciem un va�dīja uz virtuvi.

-�� Labi, noteica Mareks, pilnībā zaudējis interesi par durvīm. Vai var dabūt vēl limonādi?

-�� Es nezinu, Marek, labāk iesim uz viesnīcu un tur padzersim.

-�� Labi, iesim. Vai mana �ejienes mamma nedusmosies, ka mēs aizejam?

-�� Mareks mierīgi apvaicājās.

-�� Nē, viņa nedusmosies, atbildēja Sāra un paskatījās uz pulkvedi.

-�� Tad mēs iesim?

Viņa tie�ām ir skaista. Neparasta sieviete. Viņai nav bijis viegli dzīvē, bet viņa ir tik gai�a, tik silta, tik laba, tik�

-�� Jā, ejiet, pulkvedis pamāja. Es te vēl paskatī�os, vai kaut ko ne�vajag palīdzēt.

Varbūt pie vainas bija beidzamās diennakts notikumi, negulē�ana, stress. Bija noticis tik daudz. Gan viņ� vēl attīs visus �os notikumus atmi�ņā atpakaļ un katru detaļu izanalizēs, izgar�os, izbaudīs, pārdomās.

Katrs Mareka vārds, katra viņa kustība ir ta�u kaut kas prātam neap�tverams un izaicino�s. Tas, ka tas viss ir izrādījies patiesība. Tad profe�sora pēk�ņā nāve� Profesors sava dēla Toma slepkava� Pār �o ģimeni tie�ām guļ kaut kāds lāsts, vai arī tas ir tikai vēl viens vārds, kurā mēs sau�cam to karmu, par kuru bija stāstījis Vanags. Tas viss vēl nespēja pulkve�a domās sakārtoties un kļūt prātam pilnībā aptverams.

Viņ� atgriezās viesistabā.

Lampas staroja ar duļķaini dzeltenīgu gaismu. Skaļi tik�ķēja pulkste�nis. Pulkvedis apsēdās istabas stūrī klubkrēslā, kuru Mareks bija nosaucis par Ringo krēslu. Viņ� skaidri juta nāves enerģiju. Kā neredzama krāsa tā bija izlijusi uz grīdas ap viņiem, tā virmoja gaisā kā vīraks bez smar�as.

Kur �obrīd ir profesora dvēsele? Vai tā vēl ir tepat vai arī jau kaut kur pavisam tālu?

Pulkvedis nopūtās. Lai nu kā fpar vienu viņ� tagad bija pilnīgi pārlie�cināts. Tas bija skaidrs. Pilnīgi kristāldzidri skaidrs: nāve tās nav beigas, un �ī doma savādā veidā viņu uzmundrināja.

Izdevniecība �Zanes grāmatas� Iespiests un iesiets Jelgavas tipogrāfija