D�o Alekss

NĀVE RUNĀ MANĀ VĀRDĀ

Kad inspektors Bend�amins Pārķers, tērpies loti labi pa�ūtā uzvalkā un tādēļ nemaz nelīdzinādamies Skotlendjarda inspek�toram, piezvanīja pie D�o Alek�a durvīm, tas sēja kaklasaiti. Ari dzīvokļa saimnieks neatgādināja kriminālromānu autoru. Viņ� bija gara auguma, jauns, glīts, drīzāk jautrs, turklāt nebūt nebija klusētājs, kas parasti ir raksturīga amatierdetektīva īpa�ība.

Glu�i tāpat kā pirmo reizi tiekoties ar Kerolainu Bīkonu, diezin vai kāds iedomātos, ka vina ir daudzsolo�ā arheoloģe. �o jauko, valdzino�o meiteni, kuras gai�ie mati bija sapīti garā bizē, varēja uzskatīt par jauniņu aktrisi, nevis par iesācēju zinātnes laukā. Vakartērpā viņa sēdēja uz krēsla paroceņa un vēroja, kā Alekss, cenzdamies ar pirkstiem neskart apkaklīti, cīnās ar kaklasaiti.

� Galu galā tu uz varēsi� � viņa teica. � Beigu beigās cilvēks vienmēr uzvar nedzīvo dabu�

� Kļūstot vecāks, es aizvien mazāk tam ticu. � Alekss uzsmaidīja savai apburo�ajai draudzenei. Turpinādams noņemties ar kaklasaiti, viņ� pa�ķielēja pulkstenī. � Nu jau būtu laiks Benam Pārķeram zvanīt pie durvīm.

Un patie�ām inspektors piezvanīja. Alekss viņu iepazīstināja ar Kerolainu, parādīdams uz krēslu, uzaicināja apsēsties, bet pēk�ņi sāka aurot un mētāt rokas:

� jSTu, palīdzi ta�u!

Inspektors sasēja viņa kaklasaiti, un visi apsēdās.

� Mums vēl ir pusstunda laika, mana ma�īna ir tie�i pie mājas, � teica Alekss. � Brauciens ilgs tikai piecas minūtes. Tev pa�reiz ir īstais bridis atjaunot savus iedragātos spēkus� � Viņ� griezās pie inspektora, bet tad pievērsās Kerolainai: � Vai tu iedzersi kopā ar mums?

� Es varu ari viena, � mis Bīkona atturīgi pasmaidīja. � Jums, inspektora kungs, protams, viskiju bez sodas? Ari man to pa�u, tikai divreiz mazāk.

D�o piepildīja glāzes un apsēdās.

� Labi, ka jūs beidzot iepazināties, � viņ� nopriecājās. � Man patīk, ka mani draugi klīst baros.

Kerolaina pasmaidīja, ta�u Pārķers pie�ķieba galvu.

�� Jūtos pagodināts, mis, iepazīstoties ar jums, � viņ� no��ukstēja, tad parastā balsī piebilda: � Es pārjums esmu daudz dzirdējis un ne tikai no D�o. Man tomēr liekas, ka avīzē tiku lasījis par jūsu aizbrauk�anu. Varbūt kļūdos, ta�u rakstā par ekspedīciju uz Irānu, man liekas, bija minēts arī jūsu uzvārds.

�� Nē. Jūs nekļūdāties. Bet mēs tā arī nevarējām sākt ceļo�jumu, jo ekspedīcijas vadītājs sers Tomass Dods smagi saslima. Tāpēc sākās vesela virkne izmaiņu un viss tika atlikts uz diviem mēne�iem. Runā, ka viņa veselība uzlabojoties, bet es neticu, ka viņ� brauks. Seru Tomasu operēja, vēzis� Ta�u nerunāsim par to, �is temats nav patīkams. Nu, D�o, izmetīsim vēl pa glāzītei un brauksim! Man ļoti gribas redzēt �os "Krēslus". Inspektor, labi, ka mūs uzaicinājāt. Mēs no rita Torkvejā iesēdāmies ma�īnā un kratījāmies līdz pat pusdienām, man tikko pietika laika ie�skriet mājās pārģērbties�

Inspektors pamanīja, ka, to sakot, Kerolaina viegli pietvīka, bet Alekss pasniedzās pēc pudeles un steidzīgi salēja viskiju glāzēs. Novēroto Pārķers salīdzināja ar hallē redzētajiem trīs �emodāniem un apjēdza, ka Kerolaina Bīkona patiesi visu dienu braukusi ma�īnā kopā ar D�o Alek�u, bet mājās gan, �ķiet, vēl nav bijusi un, sprie�ot pēc visa, �odien tur vairs nenokļūs. Viņu interesēja, kāpēc �ie divi patīkamie jaunie cilvēki, kuri jau veselu gadu nevar dzīvot viens bez otra, neprecas. Ta�u inspektors Pār�ķers dzīvē bija sastapis ne jau tādas mīklas vien un, par laimi, viņam minēt nevajadzēja. Viņ� tikai pēk�ņi atcerējās, ka Kero�laina un D�o iepazinās tie�i pirms gada, kad draugi kopā centās noskaidrot, kā gājis bojā karalaika paziņa un biedrs Jans Dramonds� "Tātad jau vesels gads�" pārsteigts nodomāja inspek�tors, kā bie�i notiek, ja cilvēkam pēk�ņi ie�aujas prātā, cik ātri paiet laiks. Apķēries, ka saruna var tūdaļ apsīkt, Pārķers piezīmēja:

� Pēc visa sprie�ot, �ī luga ir pat ļoti mūsdienīga. Atzīstos, ka ierindas policistam mūsdienu māksla nav īsti pa zobam�

��� Es esmu �o lugu lasījusi, � Kerolaina teica, � un, manuprāt, tajā nav nekā neparasta. Tur tikai stāstīts, ka dzīvei nav jēgas, ka tā ne pie kā nenoved, nekam nenoder, ka cilvēki cits citu vairs neatcerēsies un neviens nespēs otram kaut ko izskaidrot.

� Hm� � Pārķers atsaucās, � ja �ādā cilvēka attieksmē pret dzīvi nav nekā dīvaina, tad� � Viņ� aprāvās un paskatījās pulkstenī. � Mums ir laiks iet. Ceru, ka jūs būsiet tik laipna un pēc izrādes man to izskaidrosiet, turklāt saprotamā valodā.

� Dro�āk! � norūca Alekss, pamudinādams doties ceļā gan inspektoru, gan Kerolainu. Meitene piecēlās un paņēma Pārķeru pie rokas.

�� Mūsdienu māksla palīdz iekļūt cilvēka zemapziņā un sa�meklēt viņa rīcības slēptos motīvus�

� Tad jau tā kalpo apmēram tādam pa�am mērķim kā policija! � Alekss iesmējās.

Jaunie cilvēki nokāpa lejā pie ma�īnas, un jau pēc nedaudz minūtēm tā apstājās Krosbijstrītā spilgti apgaismota nama priek�ā, kam otrā stāva līmenī zibsnījot skrēja burti: "�odien "Krēsli"� �odien "Krēsli"� "�odien "Krēsli"��odien "Krēsli"�"

Viņi iegāja teātrī.

�� Tikai vienu cigareti! � pieprasīja Alekss. � �ķiet, ka pagūsim. Citādi es nevarē�u sagaidīt pirmā cēliena beigas. Bez smēķē�anas es vairāk par stundu nevaru izturēt.

Smēķētavā cilvēku vēl bija daudz. Pa�ā stūrītī viņi apsēdās pie galdiņa un aizsmēķēja.

� Milzums ļau�u! � Pārķers konstatēja. � Liekas � rakst�nieks, kur� cilvēkiem paziņo, ka viņu dzīvei nav nekādas jēgas, ar to nopelna tik daudz, ka vismaz pa�a dzīve kļūst jēdzīga.

Alekss ieshiējās. Kerolaina neapmierināti pa�ūpoja galvu un jau gribēja iebilst, ta�u viņas uzmanību piesaistīja neliels ļau�u pulciņ� gandrīz pie durvīm. Ar skatienu viņa Aleksam norādīja uz tiem.

� Tie ir tie�i viņi, sera Tomasa Doda ģimene. Sieva, meita un meitas līgavainis.

� Tā ir Enna Doda? � jautāja Pārķers, pamādams uz jaunu, simpātisku meitieni, kura bija tērpusies vienkār�ā, labi pieguļo�ā kleitā.

� Jā. Jūs par viņu esat kaut ko dzirdējis?

� Mazliet. Tikai to, ko rakstīja avīzes. Jau pagāju�as divas nedēļas, kop� viņa kļuvusi par Anglijas bagātāko meiteni. Lai�kam liels mantojums.

�� Jā. Nomira viņas vectēva brālis sers Hjū Herijs, ogļu karalis. �ķiet, ka visvairāk pārsteigta par �o mantojumu bijusi viņa pati, jo ar seru Hjū meitene iepazinusies bērnībā un vēlāk redzējusi viņu tikai piecas vai se�as reizes. Bet runā, ka reiz, kad meitene pie vectētiņa ciemojusies, viņ� bijis slims un viņa viņu kopusi, neatkāpdamās ne soli, raudājusi un neļāvusi, lai pieaugu�ie viņu aizved. Pēc da�ām dienām sers Hjū izveseļojies un notiku�o �ķietami aizmirsis. Tomēr viņ� rakstījis, ka tas bijis vienīgais gadījums pēdējos �etrdesmit mū�a gados, kad viens no radiniekiem bez kāda savtīga nolūka paudis viņam simpātijas. Tādējādi viņa kļuva par vienīgo cilvēku, kur� iz�rādījis viņam patiesu līdzjūtību, necerēdams uz viņa bagātību, bet viņ� tai novēlējis visu. Sers Hjū bija gados vecs vīrs, kur� nekad nebija precējies un ar naudu varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem.

�� Jā. Es lasīju. Tas ir visīsākais testaments. Avīzēs tas bija publicēts pilnīgi: "Visu savu īpa�umu, neko neno�ķirot, novēlu savai radiniecei Ennai Dodai, bet, ja, nedod Dievs, viņa nomirst, to nedabūjusi, manta pāriet manu attālāko radu īpa�umā, tur�klāt mantot var tikai asinsradi, nevis tuvinieki�" Tādējādi �ī jaukā meitene kļuva par astronomiskas summas � divdesmit piecu miljonu sterliņu mārciņu � īpa�nieci. Ja nemaldos, man�to�anas tiesībām jāstājas spēkā pēc pāris nedēļām.

� Bet �is jauneklis saņems �o summu kopā ar mis Ennas roku? � jautāja D�o.

�� Jā, par laimi, ari viņ� pats ir pietiekami bagāts, un tas nepieļauj aizdomas, ka viņ� precas mantojuma dēl. Kad paslu�dināja saderinā�anos, nevienam prātā nenāca, ka Ēnna kļūs tik bagāta. Tad likās, ka viņ� prec ne visai bagātu jaunkundzi. Tas ir �ārlzs Kresvels, lorda Kontropa otrais dēls.

�� Viņ� ir viens no labākajiem mūsu �āvējiem un paukotā�jiem� � teica Pārķers. � Reiz man bija ar viņu darī�ana, iz�skatot kādu viņa jauno draugu lietu� Patīkams puisis. Sportists, no augstdzimu�as ģimenes, bez profesijas � var teikt, viņam ir viss, kas vajadzīgs augstākās sabiedrības anglim.

� Kaut kā liekas, ka �ie divdesmit pieci miljoni nav viņus pārāk aplaimoju�i, � piezīmēja Alekss. � Neviens no viņiem neizskatās pēc tāda, kam gada ienākumi nepārsniegtu tūksto� mārciņas.

�� Varbūt seram Tomasam atkal kļuvis sliktāk, � pieļāva Kerolaina, � bet tādā gadījumā, kāpēc viņi ir teātrī? Turklāt Dodas mātei ir tik milzīga soma.

�� Beigsim tenkot par saviem tuvākajiem. Pietiek, ka viņi tenko par mums� � teica Alekss, tomēr uzmanīgi paskatījās uz somu, ko An�elika Doda, Ennas māte, turēja rokā.

Soma tik tie�ām bija vairākas reizes lielāka par mazajām te�ātra somiņām un, �ķiet, līdz pēdējam pārpildīta. Mazās An�elikas Dodas izteiksmīgajā sejā vēl bija saglabāju�ās biju�ā skaistuma pēdas. Viņa izskatījās vēl pievilcīgāka nekā meita, kaut arī vaigos vairs nebija tā svaiguma, kāds ir nepilnu divdes�mit gadu vecumā. Māte stāvēja starp abiem jaunajiem cilvēkiem, laiski apvēdinādamās ar programmiņu. Viņa pamāja Ennai, un visi kopā devās uz priek�telpu.

�� Ejam! � Kerolaina piecēlās no krēsla un devās nopakaļ trijotnei, kura tikko bija nozudusi durvīs. Atskanēja zvans.

Zāle bija pilna. Gaisma jau kļuvusi blāvāka, it kā atgādinātu, ka vajag ātrāk ieņemt vietas. Alekss nopirka divas program�miņas, vienu iedeva Kerolainai, otru � Pārķeram. Viņi apsēdās. Vietas bija ceturtās rindas vidū. Priek�ā drusku pa kreisi sēdēja An�elika Doda starp Ennu un viņas līgavaini.

� Vietas ir brīni�ķīgas. � Kerolaina uzsmaidīja Pārķeram. � Visvairāk man patīk sēdēt ceturtajā vai piektajā rindā. Grims gandrīz nav pamanāms, toties aktieru mīmika ir saskatāma vi�sos sīkumos. Zinātāji apgalvo, ka lugu vajag skatīties tie�i no �īm vietām � tie�i ceturtā vai piektā rindā mēģinājumu laikā sē� re�isors.

Alekss pieliecās pie meitenes un ieskatījās programmā, kas atradās Kerolainai uz ceļiem. Viņ� izlasīja darbojo�os personu un aktieru sarakstu:

Vecis 95 gadi � Stīvens Vinsijs; Vecene 94 gadi � Eva Faradeja; Orators 45-50 gadi � Henrijs Darsijs un daudz citu personu Re�isors Henrijs Darsijs

Zālē nodzisa gaisma. Viss iegrima tumsā, ko kliedēja tikai sarkanu lampiņu mirgo�ana virs ieejas durvīm.

Tajā pa�ā mirklī aiz skatītāju mugurām iedegās divi lieli pro�ektori, izveidojot uz priek�kara lielus gaismas apļus. Pub�likai nemanot, priek�kars pacēlās, un pro�ektoru gaismā uz tuk��as skatuves iezīmējās divi vecī�i, kas sēdēja krēslos. Abi bija ģērbu�ies dīvaini. Vecis � vaļīgā pelēkā blūzē, kas likās pa�ūta no maisa drānas. Pie pleciem piestiprināti uzple�i. Tum�i zilajām biksēm sarkanas svītras. Gan vecim, gan arī vecenei kājās bija apnēsātas siltas �ības. Bezveidīgā, maisam līdzīgā vecītes kleita pēc auduma krāsas un piegriezuma atgādināja ve�a blūzi.

Aizrāvies ar tērpu un dekorāciju aplūko�anu, Alekss neuztvēra pirmās replikas, ta�u drīz vien teksts piesaistīja viņa uzmanību. Vecis piecēlās un piegāja pie viena no logiem, kas bija izvietoti gan pa labi, gan arī pa kreisi.

�� �Laivas uz ūdens ir kā plankumi uz saules� � viņ� sap�ņaini teica.

� Kādas gan laivas, ja saules nav. Ir tum�s, mīļumiņ.

� Toties ēnas ir paliku�as�

Saistīdamās kopā, replikas ātri sekoja cita citai, un Alekss tūlīt jau ar pirmajiem dzirdētajiem vārdiem saprata, ka kļuvis par teātra mākslā neparasta notikuma liecinieku. Teksts atklāti un briesmīgi atklāja mūsdienu cilvēka traģēdiju, atgādinot viņa ne�piepildītās cerības, bezdibenīgo vientulību, sīkos sapņus un seklo esību, kurai ir viens tālākceļ� � kaps. Vēl mūsdienīgāku re�isora koncepciju nebija iespējams atrast. Ve�u lomas aktieri tēloja maskās, līdzīgi grieķu aktieriem, kuri izsaka at�ķirīgus priek��status par vecumu. Balsis un �esti neatbilda vecuma likum�sakarībām, bet stāstīja par cilvēka mū�īgo, traģisko jaunību un naivitāti likteņa priek�ā. Tādējādi aktieriem ve�us nevajadzēja tēlot, viņi uz skatuves nodarbojās ar daudz svarīgāku uzdevumu: parādīja vecumu vispār, atainojot visus ve�us, kuri bija dzīvoju�i un dzīvoja vēl �obaltdien, un tādēļ �ī apbrīnojamā luga kļuva līdzvērtīga grieķu traģēdijām.

Alekss paskatījās uz Pārķeru. Inspektors bija paliecies uz priek�u un pievērtām acīm tik tikko manāmi �ad un tad piekrī�to�i māja ar galvu. Kerolaina sēdēja krēslā kā sastingusi, bet viņas acis mirdzēja kā zilas zvaigznes.

Tagad lugā bija pienācis mirklis, kad Vecis uzaicina ierasties visus, kurus kādreiz pazinis un kas vēl kaut ko nozīmē viņa pa�reizējā dzīvē. Protams, neviens neieradās, ta�u vecī�u vīzijas turpinājās. Iedomātie viesi sāk pulcēties, un ve�i pa abām durvīm nes uz skatuvi krēslus �īm pagātnes ēnām. Stīvens Vinsijs bija neatkārtojams, viņ� klanījās tuk�umam, izstiepa roku, tik dabis�ki turēja neredzamos cilvēkus aiz elkoņa, �ķita, ka viss �is tuk�ais spoku teātris sāk piepildīties ar reālām būtnēm. Pa�reiz viņ� ieveda jaunu iedomāto viesi: apburo�o Madāmu. Aktiera sam�tainā, zemā balss pēk�ņi kļuva līdzīga balo�u dūdo�anai:

��� �Es esmu tik saviļņots. Un apburts! Jūs nemaz neesat mainījusies. Es jūs mīlēju un ari vēl tagad mīlu�

Un, gandrīz raudādams, Vinsijs turpināja:

� .. .Bet kur gan palicis pērnais sniegs?

Aktiera balss savaldzināts, traģikomiskās situācijas varā no�kļuvu�ais Alekss pēk�ņi izdzirdēja kādu klusi ie�ņukstamies. Uz mirkli viņ� novērsās no skatuves. Kas �eit raud? Anglijā reti bija sastopams cilvēks, kuram teātra izrādes laikā pa vaigiem ritētu asaras. Tā nav Itālija, bet gan mierīgā, nosvērtā Londona.

Alekss bija pārsteigts, atklājot, ka raud An�elika Doda. Īs�tenībā viņa neraudāja, tikai slaucīja kabatlakatiņā no asarām mitrās acis.

"Dīvaini�" nodomāja D�o, kuram patika no pirmā skatiena cilvēku novērtēt. "Varu zvērēt, ka �ī sieviete prot slēpt savas jūtas, nemaz nerunājot par saviļņojumu, kādu izraisa uz ska�tuves teiktie vārdi."

Ta�u Doda kundze jau iztaisnojās, un Alekss ievēroja, ka, pa�griezusies pret meitu, vina tai atvainodamās veltīja vieglu smai�du.

Izrādes pirmā dala drīz vien beidzās, un zālē iedegās gaisma.

Zvans, kur� aicināja doties zālē, atskanēja vēlreiz � ilgi un griezīgi. Kerolaina pabeidza dzert kafiju, ko Alekss viņai bija atnesis no bufetes. Smēkētavā dūca satrauktas balsis. Cilvēki iekaisu�i strīdējās, kaislības mutuļoja.

Jaunie ļaudis piecēlās. Pārķers pa�ūpoja galvu.

�� Es raugos uz visu �ito, � viņa balsī bija dzirdams pār�steigums, kuru viņ� tikai tagad �ķita izjūtam, � un galīgi nesa�protu, kāpēc cilvēki izdara noziegumus. Piedodiet manu profesionālo aprobe�otību, bet noziegums ir tā vai citādi nopietns notikums noziedznieka dzīvē, visbie�āk iz�ķiro�ais. Kāpēc nonā�vēt? Kāpēc iznīcināt citu cilvēku, ja viņ� un es, mēs visi tik bezcerīgi, tik drausmīgi esam nolemti nāvei? Vai nebūtu labāk mierīgi nodzīvot dzīvi, cen�oties padarīt to pieņemamu gan sev, gan citiem, kuri nolemti nāvei tāpat kā mēs? Pēc �īs lugas pasaule atgādina gandrīz cietuma kameru, no kuras ir tikai viena izeja: uz e�afotu. Bet kamerā jāvalda solidaritātei.

��� Slepkava sprie� līdzīgi, ta�u drusku citādāk, � iebilda Alekss. � Ja arī viņ� domā tāpat kā Jonesko, uzskatot, ka visiem ļaudīm jāizzūd un pēc viņiem nepaliks nekā cilvēciska, tad var nonākt pie secinājuma, ka jebkurā gadījumā iespējams slepkavot ienīstus cilvēkus, jo tas tikai paātrina viņu nenovēr�amo galu, bet reizē padara interesantāku viņa dzīvi. Katram noziegumam ir galvenais motīvs. Slepkava, izdarot savu darbu, kaut ko iegūst: dārglietas, mīlestību, atriebības instinkta apmierinājumu. Da��kārt tas ir vairāk nekā pa�aizsardzība, da�reiz kaislība. Ta�u jebkur� �āda veida motīvs var tikt skaidrots kā absolūta ne�piecie�amība, un, jo vairāk literatūra pārliecinās cilvēkus par to, ka viņu dzīve ir neilga un nemaz nav tik nozīmīga, jo vairāk slepkavām radīsies iemesli sevi attaisnot pa�a acīs. Par laimi, slepkavas reti kad cēlu�ies no mūsdienu literatūras cienītājiem.

�� Pietiek! � iebilda Kerolaina. � Viens no jums nonāvē cilvēkus grāmatās, bet otrs ķer slepkavas reālajā dzīvē. Atcerie�ties, deviņdesmit deviņi procenti ļau�u nekad nav redzēju�i nonāvētu cilvēku un, ja nebūtu avīzes, nemū�am nedzirdētu par tādiem. Noziegumi aizvien notiek kaut kur tālu, un neviens tiem nopietni netic, iekams pats nav ar tiem sadūries. Attieksme pret noziegumu nav to pamatiezīmju lokā, kas veido cilvēka pasaules uzskatu.

� Diez vai tā nu ir, � piezīmēja inspektors.

Iestājās klusums.

�� Mainīsim tematu, � ierosināja Kerolaina. � Jāatzīst, ka re�ija ir brīni�ķīga. Un Vinsijs Ve�a lomā pārspēj sevi.

� Ja tā, tad mēs sāksim slavināt Evu Faradeju. Tu zini, ka viņai ir 25 gadi, � atsaucās Alekss. � Izcils talants.

� Jā, bet�

Zālē satumsa. Kerolainas skatiens urbās nolaistajā priek�karā, it kā gribētu tam izurbties cauri un aiz tā sameklēt lugas varoņus. Iedegās pro�ektori.

Starpbrīdis nebija aizkavējis lugas darbības attīstību. Pār�traukumā uz skatuves bija parādīju�ies krēsli; veselas krēslu grēdas, starp kurām tādā kā murgainā ainavā kustējās aktieri. Iedomāto viesu pūlis bija ieguvis fantastiskus apjomus. Divsimt, trīssimt krēslu, bet ve�uki aizvien nesa klāt jaunus. Spriedze pastiprinājās. Vecis un Vecene sarunājās ar klātneeso�iem cil�vēkiem, pārmeta viņiem, apbēra ar uzslavām, pavadīja līdz vi�ņiem paredzētajām vietām. Tomēr Alekss, nenovērsdams ska�tienu no aktieriem, sajuta mazliet citādāku toni nekā izrādes pirmajā daļā. Vinsijs bija kļuvis asāks, viņ� bija vairāk simbols nekā cilvēks � runāja savu tekstu tā, it kā gribētu skatītājiem teikt nevis: "Tas esmu es, aktieris, es iejūtos tēlā, ko jūs redzat!" � bet drīzāk gan tā: "Es tikai tēloju �o Veci un ar viņa starpniecību gribu jums atstāstīt autora domu!"

Aleksam vairāk patiktu otrs risinājums. Tas bija mazāk melo�dramatisks un tuvāks mūsdienīgam, domājo�am cilvēkam. To�ties Eva Faradeja savā lomā nedaudz mulsa un, �ķiet, nespēja izturēt tās godkāres smagumu, kuru aizstāvēja lugas pirmajā daļā. Bet varbūt tas ir tikai lielisks, ar katru mirkli spēcīgāks partnera tēlojums, kas viņu vienkār�i atbīda otrajā plānā? Cilvē�ka domas ugunīgajā starojumā, kas plūda no Vinsija, viņa maz�liet nobāla.

Noslēguma aina, kur abi vecī�i izdara pa�nāvību, pārvērtās par īstu koncerta duetu. Viņu atvadas uz palodzes un pēcāk seko�jo�ais lēciens krāco�ajā jūrā skatītājus satrieca. Jonesko ska�tītājiem teica: tā mū�u beigs ikviens cilvēks, lai cik daudz spēka viņ� tur arī būs ieguldījis un vai viņam būs izdevies. Bet Vinsijs izpildīja savu pa�nāvnieka lēcienu tā, ka negaidīti radīja iz�aicinājuma un uzticības, optimisma un pārdro�as naivitātes ie�spaidu. Lēciens nākotnē, nevis nebūtībā. Eva Faradeja iekrita jūrā kā cilvēkam piedero�a lieta.

Pēc tam vēj� saviļņoja uz skatuves logu aizkarus, tie plandījās kā karogi. Lampas pamazām iekvēlojās un iedegās, to gaisma, atstarojoties no kailajām, baltajām dekorāciju sienām, spīdēja skatītājiem tie�i acīs. Dibenplāna vidū pa milzīgām durvīm ienā�ca tas, kuram vajadzēja pasaulei izteikt Ve�a domas un idejas.

Ienāca Orators. Apģērbts viņ� bija tie�i tāpat kā Vecis, bet uz sejas maskas nebija. Galvu sedza liela, melna platmale. Un tikai tagad sākās īstā drāma. No Oratora lūpām atskanēja ne�saprotama murminā�ana. Vairākas reizes viņ� mēģināja aizsākt to, kam bija jākļūst par viņa runu. Pēc tam viņ� apklusa un bezpalīdzīgi paskatījās apkārt. Netālu atradās liela melna tāfele. Orators kreisajā rokā paņēma krītu un mēģināja rakstīt, bet ari burti pārvērtās tādā pa�ā murminā�anā, kuras saturs varēja būt vienīgi: "Nekam nav jēgas, cilvēka dzīve ir bezjēdzīga, tā ir tra�ģiska, jo viņ� nespēj ne rīkoties, ne ari vienoties�"

Priek�kars lēnām slīdēja lejup. Brītiņu zālē vēl valdīja sa�springts klusums. Beidzot to pārtrauca aplausu vētra.

Priek�kars no jauna pacēlās. Skatuves vidū stavēja Orators. Ovācijas bija dāvātas viņam, �īs satrieco�ās izrādes re�isoram. Orators � Henrijs Darsijs � atturīgi paklanījās. Ta�u publika turpināja aplaudēt. Tā gaidīja divus �īvakara varoņus.

Aizkars nolaidās un no jauna pacēlās. No kreisās puses kulisēm skatuvē vieglā jaunavīgā gaitā ienāca Eva Faradeja. Sev priek�ā viņa turēja masku. Aktrise stalti stāvēja, dodama publikai ie�spēju redzēt savu tīro skaisto seju, kura bija tik at�ķirīga no rokā turētās un kas tikai pirms da�ām minūtēm �ķita gandrīz vai viņas pa�as seja. Aplausi sākās ar jaunu spēku un apklusa, pēc tam atkal atjaunojās.

� Vin-sij! � atskanēja kāds kliedziens, tam piebalsoja citas balsis: � Vin-sij! Vin-sij! Vin-sij!

Visi skatieni pievērsās labējai kulisei, no kurienes atbilsto�i skatuviskajai simetrijai viņam vajadzēja parādīties.

Priek�kars nolaidās un vēlreiz cēlās aug�up, bet uz skatuves vēl aizvien bija tikai Eva Faradeja un Henrijs Darsijs. Publika nenogursto�i aplaudēja. Saucieni "Vin-sij! Vin-sij!" sajauca aplausu ritmu un no jauna saplūda ar tiem. Aizkars vēl trīs reizes tika pacelts un nolaists. Eva Faradeja un Henrijs Darsijs nekus�tīgi stāvēja, it kā klāt neeso�ajam sarīkoto ovāciju nokaunināti.

Beidzot aizkars tika nolaists pēdējo reizi. Zālē iedegās gaisma. Stīvens Vinsijs tā arī neparādījās. Publika, nedaudz vīlusies, ne�steidzīgi virzījās uz izeju.

�� Tomēr dīvaini, � Kerolaina teica, bāzdama roku Pārķēra pasniegtā mēteļa piedurknē, � liekas, ka cilvēkiem, kuri tik neatlaidīgi cen�as gūt publikas atzinību, �ādos triumfa brī�os vajadzētu ar sevi�ķu prieku parādīties uz skatuves. Es daudzreiz esmu redzējusi Vinsiju, un man radās iespaids, ka viņam tas ārkārtīgi patīk. Pēc da�ām izrādēm viņ� izturējās pat mazliet vecmodīgi. Lika roku pie sirds, klanījās zemu, kā to darīja aktieri pagāju�ajā gadsimtā. Bet tādas stihiskas ovācijas grūti atcerē�ties. �ādi publika uzvedas reti. Bet Vinsijs �odien pat neiznāca uz skatuves.

� Var būt, ka viņiem ir tādi untumi� � Alekss pieļāva. � Ja nu es jums tā patīku, tad parādī�u, ka man jūsu aplausi ir vien�aldzīgi. Un tad, kā teikt, bez apbrīnas es izpelnī�os arī cieņu. Var būt, ka tā viņ� sprie�. Bet varbūt vienkār�i kaut kur steidzās. Uz satik�anos vai uz vilcienu.

Viņi iznāca skatītāju drūzmā � tie bija vēl vairāk satraukti nekā starpbrīdī. Iesēdās ma�īnā. Klubs "Zaļā spalva", kura biedrs bija Alekss, atradās diezgan tālu no kamerteātra, un tur viņi aizkļuva tikai pēc stundas ceturk�ņa. Brauca klusēdami, visi domāja par izrādi. Tikai tad, kad bija ierīkoju�ies mīkstajos, ērtajos krēslos pie galdiņa un Alekss pasūtījis uzko�amos, no�skaņojums uzlabojās.

� Es jums loti pateicos par uzaicinājumu, � Kerolaina aizsāka sarunu, vērsdamās pie Pārķēra. � Neaizmirstams vakars. Es domāju, ka mēs to vēl ilgi atcerēsimies� Jā, bet es esmu aizmir�susi, ka mūsu ekspedīcija drīz dosies ceļā� � Uz mirkli viņa iegrima domās, tad paskatījās uz Alek�u. � Bet varbūt, kungi, jūs atbrauksiet, kad inspektors dabūs atvaļinājumu?

Pārķers pasmaidīja.

�� Mēs esam pazīstami gandrīz divdesmit gadu un kopā ar �o pa�u Alek�u pārdzīvoju�i tūksto�iem skumju un jautru piedzī�vojumu. Ta�u Irānā kopā vēl neesam biju�i. Es, protams, nerunā�ju par to, cik patīkami būtu tikties ar jums. Vai ekspedīcijas programma ir jau izstrādāta un apstiprināta? Jautājums ir, vai jūs jau zināt, ko gribat atrakt un kur?

Aizsākās saruna par arheoloģiju, un Alekss ar patiku un zinā�mu pārsteigumu klausījās Kerolainā, kura no skaistas, ne visai gudras un apķērīgas meitenes pēk�ņi pārvērtās cilvēkā, kas spēj diezgan pārliecino�i spriest par ļoti sare�ģītām lietām un kā no pilnības raga bārstīt sarunas biedram datus un faktus, kas bija attiecināmi uz laikmetiem, par kuriem viņ� ieguvis miglainu priek�statu, mācoties skolā un lasot bro�ūras par vēstures un ģeogrāfijas jautājumiem, Kerolaina � zinātniece un pētniece nemaz nebija līdzīga Kerolainai vakarkleitā ar dziļu dekoltē un garu bizi, sapītu augstu pakausī. Likās, ka vienai Kerolainai jābūt neglītai un gudrai, jānēsā acenes metāla rāmjos, bet otrai jāprot jauki papļāpāt par mūsdienu lugu, jāmāk brīni�ķīgi dejot un būt par neapgrūtino�u iepriecinājumu vīrietim, kur� sviedriem vaigā pelna maizi. Līdz �im Alekss bija redzējis tikai otru, bet tagad nācās godīgi atzīt, ka Kerolaina ir izglītotāka nekā viņ� pats. D�o Alekss ne reizi viņu nepārtrauca. Klausījās, kā viņa Pārķeram Tuvo Austrumu senatnes problēmas izskaidro tik viegli un sa�protami un reizē tik pamatīgi, ka �ajā sarunā ar nezinātāju at�klājās viņas izcilais pedagoģes talants. Ari viņa pati aizrāvās, sapītā bize sa�ūpojās, kad viņa papurināja galvu uz tievā maigā kakla; jaunās zilās acis gan iekvēlojās, gan domīgi aizmiglojās. Pārķers viņā klausījās ar saspringtu uzmanību. Kerolaina ap�rāvās un iesmējās.

�� D�o, ielej man kaut ko! � viņa palūdza. � Es aizpļāpājos. Arheoloģija ir ne tikai mana profesija, bet arī lielā, vienīgā . mīlestība. Jebkuram es ar to varu sajaukt prātus, ja vien viņ� man to atļauj.

Un pēk�ņi D�o saprata, ka Kerolaina vēl nekad nav ar viņu runājusi par �īm problēmām� "Laikam neesmu viņai ļāvis," viņ� pārsteigts nodomāja.

� Kerolaina, � viņ� teica, � tu esi vislielākais �īvakara pār�steigums!

Bet viņ� kļūdījās, jo tie�i �ajā mirklī pie viņu galdiņa noliecās viesmīlis un klusi teica:

� Pārķēra kungu lūdz pie telefona.

� Lūdzu atvainojiet. � Inspektors piecēlās un devās prom.

� Kerolaina, � ieteicās D�o Alekss, � ak, mana skaistā Ke�rolaina!

� Vai patiesi? Es neesmu neglīta? Un tev drusciņ patīku?

� Par visu vairāk! � Alekss nopietni atbildēja.

Vina iesmējās.

������ frē. Nebaidies. Es tevi neturē�u pie vārda un ar tevi nepre�cē�os. Tā būs labāk. Mēs piederam viens otram tie�i tik, cik pa�i gribam. Un neviens mūs nespie�. Ja es apprecētos ar tevi, man vajadzētu mū�īgi slaucīt putekļus un vēdināt istabas. Bet, kad es to daru tagad, tad, ceru, tur ir mazdrusciņ sievi�ķīga val�dzinājuma, jo galu galā es vienalga do�os uz savām mājām, bet tu paliksi viens un varēsi darīt visu, kas ienāk prātā. Ta�u ar tevi man ir labi�

������ Un man ar tevi� � atbildēja D�o Alekss. � Laiks būtu doties mājup. Tu uzvārīsi tēju, un mēs paklausīsimies pa radio mūziku. Zini, tādu klusu d�ezu.

������ Ak, brīni�ķīgi! Bet pēc tam mēs aizmigsim, bet radio skanēs līdz rītam� Kad pamodīsimies, tas klusiņām stāstīs par bie�u audzē�anu vai ari par pasta darbinieku kongresu. Teicami, D�o! Beigsim vakariņot un brauksim�

Ta�u viņa kļūdījās, pie galdiņa pienāca Bens Pārķers un ne�apsēdies teica:

� Atvainojiet, bet es aizeju.

������ Kāpēc? � jautāja Alekss. � Vai patie�ām dienests nevar tevi pat stundu likt mierā? Vai kas noticis?

����� Jā, � atbildēja Pārķers. Viņ� apsēdās un, pievirzījies viņiem tuvāk, klusi teica:

����� Stīvens Vinsijs, Ve�a lomas tēlotājs �īvakara izrādē "Krēsli", tikko atrasts savā teātra ģērbtuvē ar dunci sirdī.

Kerolaina, pacēlusi pie lūpām vīna glāzi, sastinga, pēc tam, neteikdama ne vārda, uzmanīgi to nolika uz galda.

������ Kā tas noticis? � D�o pielēca kājās un tūlīt apsēdās. � Kad tas notika? Bet� � viņ� aprāvās. � Vai ir jau zināms, kas viņu noslepkavoja?

������ Pagaidām ne. Tūlīt pēc manis atbrauks ma�īna. Ser�ants D�onss jau ir notikuma vietā. Naktssargs atradis līķi un tūlīt piezvanījis teātra direktoram misteram Deividsonam, bet direk�tors mani pazīst un tūlīt uzgrieza manu numuru Skotlendjardā. De�urēja ser�ants D�onss. Es viņam pavēlēju braukt uz nozieguma vietu � labi, ka no mums līdz Kamerteātrim ir viens mirklis, � bet pēc tam ma�īnu nosūtīt uz �ejieni. Tai tūlīt jābūt klāt� � Pārķers paskatījās pulkstenī, pēc tam uz Alek�u. � Vai gribi braukt kopā ar mani, D�o? � bez kāda ievada viņ� jautāja.

� Jā, protams, ja tu domā, ka�

�� Tavas teātra zinā�anas var ļoti noderēt. Un mēs �odien bijām uz izrādi. � Viņ� pievērsās Kerolainai: � Atvainojiet, mis Bīkona, es laikam uzvedos ļoti nepieklājīgi. Mēs visi trīs iera�dāmies �eit kopā, bet tagad pēk�ņi abi jūs pametam� Bet� � Viņ� noplātīja rokas.

�� Protams! � Kerolaina piecēlās. � Iesim, iedod man tikai savas ma�īnas atslēgas, D�o. Es brauk�u mājās, bet no rita atdzī�u ma�īnu tev� � Kad Pārķers devās uz garderobi pēc mēteļa, viņa klusi piebilda: � Iedod ātrāk savas dzīvokļa at�slēgas, manējās ir tavā �emodānā.

� Pagaidi mani� � D�o pieskārās viņas rokai. � Es nevaru Pārķeram atteikt, un vēl� Pēc stundas es dro�i vien bū�u mājās.

�� Nē. Tu nebūsi, bet tā nav nelaime. Vīrie�iem ir savas aiz�rau�anās, tāpat kā sievietēm. Es cie�i gulē�u, kad tu ieradīsies. Pamodini mani, jā? Es uzvārī�u tējas ūdeni, un mēs paklau�sīsimies d�ezu, tu ta�u to gribēji. Tas tev noteikti palīdzēs, jo pēc da�ām minūtēm tev būs jāskatās uz mironi. Cilvēkam nav lemts nesodītam skatīties uz miroņiem. Tas vienmēr mums atgādina acīmredzamāko� Ak kungs! Es laikam esmu ļoti nogurusi� Kāds tas ir murgs� Noslepkavots cilvēks, kuru mēs redzējām, kuram aplaudējām pirms pāris stundām� bet es domāju par to, kā apgulties un aizmigt. Mani, protams, pieveica �is ceļojums� Dod atslēgas! � viņa steidzīgi piebilda, ieraudzījusi, ka Pārķers jau nes viņu mēteļus.

D�o nemanāmi iedeva viņai atslēgas.

� Uz redzē�anos, Kerij, � Alekss Kerolainai uzsmaidīja sirsnīgāk, nekā būtu gribējis. Viņu attiecībās nebija izteiktas sirsnības. Viņi uzskatīja viens otru par draugiem un nekad par mīlētājiem.

Ārā izgāja visi kopā. Meitene iesēdās Alek�a ma�īnā un ie�darbināja motoru. Viņa pamāja vīrie�iem ar abām rokām, un automobilis aizdrāzās kā torpēda. Krustojumā tas gandrīz sa�dūrās ar lielu, melnu limuzīnu, kas pilnā gaitā, riepām kaucot, izgriezās no �ķērsielas un piebrauca pie Pārķēra.

� Sēdies! � Bens iekliedzās.

�oreiz ceļ� uz teātri izrādījās krietni īsāks. Ma�īna drāzās tik ātri, it kā viņi brauktu nevis pa pilsētu, bet gan pa lauku ceļu. Divreiz, tuvodamies ielu krustojumiem, kur valdīja dzīvāka sa�tiksme, �oferis ieslēdza sirēnu, un atkal ma�īna traucās tālāk, gandrīz pieskardamās strauji bremzējo�o ma�īnu buferiem.

� Brīni�ķīga meitene! � negaidot ieteicās Pārķers.

� Ko? � iztrūkās ar savām domām aizņemtais Alekss. � Kas?

� Mis Kerolaina Bīkona. Es vēl neesmu redzējis sievieti, kura, izdzirdējusi �ādu jaunumu, nebūtu uzdevusi simtiem muļķīgu jautājumu. Bet viņa klusēdama iesēdās ma�īnā un aizbrauca. Mīlulīte!

�� Vai tu patie�ām tagad par to domāji? pārsteigts jautāja Alekss.

� Nē. Bet man negribas domāt par slepkavību, iekams nees�mu uzzinājis kaut ko vairāk. Nekas tā netraucē izmeklē�anu kā iepriek� izveidoju�ās aizdomas vai pārliecība. Tad cilvēks ne�gribēdams cen�as faktus iekļaut savā versijā, bet tas var novest pie liktenīgām sekām, jo redzes asums notrulinās un viegli paiet garām patiesībai, kas nebūt nav tāda, kādu sākotnēji esam iedomāju�ies. Tādēļ es ari cen�os nedomāt par �o slepkavību. Avīzes sacels lielu troksni� Vai būs viegli vai grūti, bet man vienalga gribētos pēc divdesmit �etrām stundām iesēdināt slep�kavu aiz restēm.

� Tu pat vēl nezini � var būt, ka ir fakti, kas ļaus tev slepkavu iesēdināt jau pēc pusstundas.

Pārķers pa�ūpoja galvu.

� Man jau tagad �is atgadījums ne visai patīk. Ja aktieris nav iznācis paklanīties, bet palicis savā ģērbtuvē un neviens no ko�lēģiem un pat ģērbējiem nav pievērsis nekādu uzmanību, ka notiek kaut kas nelāgs, tad slepkava ir rīkojies nevis afekta stāvoklī, bet gan ar nolūku, izvēlēdamies atbilsto�u mirkli, lai noslēptu visas pēdas� Ta�u nesteigsimies notikumiem priek�ā, sāksim ar faktiem.

� Pareizi. Apsteigt notikumus nav vērts. Viņ� varēja tikt no�galināts arī stundu pēc izrādes. Pie viņa kāds varēja atnākt vai sagaidīt slēpnī�

Pārķers pielika pirkstu pie lūpām.

� Nesāksim minēt. Pagaidīsim.

Ma�īna strauji nobremzēja. Paskatījies pa logu, Alekss saprata, ka viņi pabrauku�i teātra ēkai garām un tagad iegrie�as kādā mazā ieliņā. Vēl desmit jardi � un viņi bija atbrauku�i.

Pārķers un Alekss izkāpa no ma�īnas. Tie�i viņiem pretī at�radās Kamerteātra sāndurvis. Ieliņa bija �aura un klusa. Da�i akmens pakāpieni veda līdz stiklotām, ar smalki darinātu re�ģi aizsargātām durvīm, pie kurām mirgoja uzraksts: Kamerteātris. Ieeja tikai kalpotājiem. Pārķers strauji metās aug�up, lēkdams pāri diviem pakāpieniem reizē. Brem�u kauciens bija izvili�nājis ārā liela auguma plecīgu puisi policista formas tērpā.

�� Pie kā jūs ejat, kungi?� � policists aprāvās, un, soli at�kāpies, izstiepās miera stājā un sveicināja: � Labvakar, inspek�tora kungs. Atvainojiet, ka jūs nepazinu.

�� Labvakar, Makgregor, � atbildēja Pārķers un paskatījās visapkārt.

Ieeju teātrī apgaismoja spēcīga lampa virs sargtelpas lodziņa, ko aizsedza dzelteni aizkari. Tālāk da�i pakāpieni veda aug�up uz mazu laukumiņu. Pa kreisi aizvērtas durvis ar uzrakstu "Teh�niskā personāla garderobe", aiz tā pa kreisi veda koridors. No turienes parādījās jaunais apaļsejainais ser�ants D�onss.

�� Labvakar, �ef! � Viņ� ievēroja Alek�u, un sākumā viņa uzacis aiz pārsteiguma pacēlās aug�up, ta�u seja tūlīt noskai�drojās. � Labvakar! Atkal mēs ar jums tiekamies drausmīgos apstākļos. Liekas, iznāks jauna grāmata, vai ne?

� D�ons! � viņu pārtrauca Pārķers. � Savas literārās inte�reses jūs varēsiet apmierināt ārpus darba laika. Bet tagad zi�ņojiet, kas te ir noticis.

� Klausos, �ef. Līki atrada naktssargs� � D�onss pa�ķielēja uz pulksteni, � pirms divdesmit minūtēm, divpadsmitos un piecās minūtēs, kad viņ�, nomainījis kolēģi, pārbaudīja, vai ēkā viss ir kārtībā un vai kāds nav pametis nenodzēstu izsmēķi. Viņ� tūdaļ piezvanījis direktoram Deividsonam, kur� paziņoja mums. Direktors Deividsons ir savā kabinetā un jūs gaida, �efļ kā vēlējāties. Stīvens Vinsijs nonāvēts ar dun�a dūrienu, sprie�ot pēc tā, ko pats redzēju. Iespējams arī, ka viņ� izdarījis pa�nāvību, kaut ari neizskatās. Viņ� guļ uz ku�etes savā ģērbtuvē. Pagaidām neko vairāk nevaru piebilst. Ārstam, fotogrāfam un ekspertiem ir paziņots. Ne direk�tors Deividsons, ne sargs nevienam par noziegumu nav teiku�i, tā ka par notiku�o zinām tikai mēs un viņi abi.

��� Zina vēl viens, kur� ietriecis dunci Stīvena Vinsija sirdī, � drūmi pasmīnējis, piebilda Pārķers, � bet, cerēsim, viņ� drīz vien uzzinās, ka ir daudz kas krietni vien nepatīkamāks par aktieru slepkavo�anu viņu ģērbtuvēs. Iesim!

Viņi uzkāpa pa pakāpieniem un iegriezās koridorā. Tur bija tikai vienas durvis, kreisajā pusē un diezgan tālu no izejas, tad vēl viens koridors, kas �ķērsoja pirmo. Iepretim siena, uz kuras bija milzīgs, melns uzraksts: "Klusumu!"

�� Tur, �ef! � teica D�onss, parādīdams uz vienīgajām durvīm. Pie tām stāvēja civilā uzvalkā tērpies vīrs platiem pleciem. Ie�raudzījis inspektoru, viņ� iztaisnojās.

� Vinsija ģērbtuve?

� Jā, �efi

� Stīvens!

Civilists pienāca un nostājās miera stājā.

�� Ejiet pie direktora Deividsona, kur� mani gaida, un pasakiet viņam, ka vajadzēs pagaidīt vēl kādu laiku, jo man jāpabeidz kārtot �ādas tādas formalitātes.

� Klausos, �ef!

Detektīvs Stīvenss koridora galā pagriezās pa labi un nozuda.

� Kur ir naktssargs, kas atrada līķi?

�� Viņ� ir savā kabīnē. Es viņam pavēlēju sēdēt aiz aizvilktiem aizkariem un neklejot pa ēku. Viņ� gaida, kad jūs viņu izsauksiet, �ef. Vai aicināt?

�� Vēl par agru. Mēs apskatīsim nozieguma vietu, iekams nav ieradies ārsts un citi. Lai mums neviens netraucē, D�ons! Brīdini mani, kad viņi atbrauks! Iesim, D�o!

� Klausos, �ef, � D�onss atbildēja.

Pārķers piegāja pie pusvirus atstātajām durvīm kreisajā pusē un viegli tās pagrūda ar kāju. �aura spilgtas gaismas strēle ie�lauzās koridorā. Inspektors palaida pa priek�u Alek�u, rūpīgi sargādams durvju rokturi.

Stīvena Vinsija ģērbtuvē bija neparasti �auri. To apgaismoja spēcīga lampa ar vairākiem simtiem sve�u, kura karājās pie griestiem, un vēl divas spilgtas lampas abās pusēs lielam spo�gulim uz zema tualetes galdiņa, kā priek�ā atradās taisns, ērts krēsls ar augstu atzveltni. Labajā pusē milzīgs divdurvju skapis, kas aizsedza gandrīz vai visu sienu; tas bija aizvērts. Pa kreisi galdiņ� un divi nelieli krēsli, bet iepretim durvīm ar gai�u puķai�nu audumu apvilkta ku�ete.

Uz ku�etes gulēja Stīvens Vinsijs. Viņ� bija izstiepies visā au�gumā, kreiso roku uzlicis sirdij, labā nedzīvi nokarājās lejup, pieskardamās grīdai. Dīvāna priek�ā blakus viņam atradās mil�zīgs grozs ar sarkanām rozēm, kas bija tievas un elegantas kā baletdejotājas.

Inspektors piegāja pie ku�etes un noliecās pār miru�o. Pienāca arī Alekss, un, stāvot kājās, viņi apmēram minūti klusēdami apskatīja līķi.

Noslepkavotā aktiera roka, kas bija uzlikta uz krūtīm, aptvēra dun�a zeltīto spalu, it kā gribēdama to izraut, vai arī atpūtās pēc pa�nāvnieka dūriena. Tas laikam bijis mirsto�ā pēdējais impulsī�vais �ests: tieksme atbrīvoties no krūtīs iedurtā sve�ķermeņa.

> >

Brūce izskatījās briesmīga, duncis iedurts līdz pat rokturim.

� Neizskatās pēc pa�nāvības� � Pārķers noburk�ķēja. � Kad cilvēks guļ ar seju uz leju, viņam nebūt nav vienkār�i tā iedurt dunci sev krūtīs. Drīzāk gan viņ� ir noslepkavots� Ārsts dro�i vien teiks to pa�u� Kaut gan, saprotams, labāk, ja tā būtu bijusi pa�nāvība� � Viņ� nedaudz paklusēja un pēc tam no jauna sāka purpināt: � Būtu krietni vien labāk� Ja cilvēks pats sev atņem dzīvību, viņ�, protams, izdara muļķību, bet atņem sev to, kas viņam pieder. Bet, kad viņ� atņem dzīvību citam� � Pārķers no jauna apklusa. � Jā. Tomēr tā ir slepkavība. Slepkava pieliecās un dūra no aug�as, ar visu ķermeņa svaru padarot dūrienu spēcīgāku. Vinsijs bija beigts uz vietas� Bet ko tu domā?

Alekss klusēja, turpinādams vērot nelaiķa aktiera skaisto, gandrīz mierīgo seju. Viegls sirmums deniņos. Biezas, tum�as uzacis. Liela, jutekliska mute. Taisns, lielisks deguns. Cik ār�kārtīgi maz �ī seja līdzinājās maskai �īvakara izrādē. Tā bija veca un nekustīga. �ī, pat mirusi, pauda dzīves alkas�

Vinsijs gulēja savā dīvainajā daļēji kareivja, daļēji Ve�a tērpā. Pelēka bezveidīga maisa blūze ar citiem uzple�iem. Bikses ar sarkanām uz�uvēm, kājās �ības. Ap dūriena vietu, no kuras rē�gojās dun�a rokturis, bija redzama �aura, tum�a, mitra josliņa. Vairāk asinis nebija redzamas. Ta�u krū�u labajā pusē uz blūzes gai�i pelēkā auduma skaidri iezīmējās spilgti sarkans plankums. Pārķers noliecās pār to.

�� Vai tas ir grims? � Alekss jautāja, stāvēdams nekustīgi, tāpat kā iepriek�.

� Jā� � Inspektors iztaisnojās.

� Nekāda sakara ar noziegumu, � teica Alekss. � �is plankums parādījās izrādes laikā, kad Ve�a apkampa Veci un ar seju pieglaudās viņa krūtīm� Eva Faradeja ir krietni mazāka� bija krietni mazāka par Vinsiju, un viņu vienkār�i nosmērēja� � Viņ� norādīja uz aktiera seju. � Viņi abi ir stipri grimēju�ies, jo re�isors �ai izrādē izmanto ļoti spēcīgus pro�ektorus. Pavēro viņu: uz lūpām ir bieza pomādes kārta un pamatīgi izkrāsotas uzacis un skropstas. Seja gan nav nokrāsota, jo viņ� tēloja neilona maskā.

�� Jā� � Pārķers atkaf pārliecās pār Vinsiju. Nepieskardamies dun�a rokturim, viņ� izlasīja uzrakstu uz tā: � "Atceries, tev ir draugs."

�� Ko? � Alekss nesaprata. Neteicis ne vārda, inspektors pamāja viņam ar roku. D�o pieliecās. Uz dun�a roktura vijās iegravēts uzraksts, ko tikko bija izlasījis Pārķers.

� "Atceries, tev ir draugs", � inspektors pakasīja pakausi. � Es ceru, ka tā nav nāve no kādas slepenas biedrības vai sektas locekļa rokas� Tas nemēdz būt. Pēdējo reizi kaut kas līdzīgs notika 1899. gadā. Divdesmitais gadsimts ir mazāk romantisks. Cilvēkus slepkavo tikai personiska motīva dēļ. Tomēr pagai�dīsim� Varbūt tomēr pa�nāvība?

Neizdzirdis nevienu atbildes vārdu, Pārķers paskatījās uz Alek�u. D�o stāvēja pie ro�u kurvja un apskatīja ziedus.

� Brīni�ķīgas� � viņ� �ukstēja, � tās te tie�i iederas. "Ne�laiķis bija ieslīdzis ziedu kupenā�" Tā par to raksta avīzēs? � Viņ� vēlreiz apskatīja grozu, tad pieliecās. Pēc tam nogūlās pie ku�etes uz grīdas.

�� Ko tu dari? � inspektors jautāja. � Skaties, lai nekam nepieskartos.

Alekss klusēdams noliedzo�i pakratīja galvu, pēc tam palīda zem ku�etes, cenzdamies no otras puses apskatīt mazliet saliekto nelaika roku, kura skāra grīdu.

������ Viņ� kaut ko tur� � teica Alekss, � kaut kādu saburzītu papīra gabalu.

� Jā? � Pārķers nometās ceļos. � Ar to mums nāksies

>

pagaidīt, es neko negribu aiztikt, līdz atnāk eksperti un ārsts�

Atskanēja klauvējiens, un istabā iespraucās ser�anta D�onsa apaļā seja.

� �ef,

visi jau sanāku�i: ārsts, fotogrāfs un eksperts.

������ Lai viņi nāk �urp! � dodamies uz durvīm, Pārķers atbildēja un izgāja koridorā. Alekss nokratīja putekļus no uzvalka un ap�skatījās apkārt.

Kaut kas �ai kopainai trūka. Bet kas? Kas? Viņ� sastindzis sāka lūkoties no viena priek�meta uz otru, raukdams uzacis un pūlēdamies notvert smadzenēs parādīju�os domu, ta�u tā viņam neparko nedevās rokās. Alekss paberzēja pieri. Viņ� nezināja. Bet gatavs bija apzvērēt, ka zina, ka tūlīt, tūlīt iesauksies: "Es zinu!"

Viņ� piegāja pie durvīm un, vēlreiz atskatījies uz Stīvena Vin�sija līķi, izgāja gaitenī, kur Pārķers klusinātā balsī instruēja ap viņu sapulcēju�os ļaudis.

������ Paraudzīsimies, kungi! � inspektors teica. � Es vispirms gribu redzēt lapiņu, ko miru�ais tur rokā. Pasauciet mani, kad varēs to paņemt. Es tur neie�u un jūs netraucē�u, jau tā pie�tiekami daudz ļau�u vienlaicīgi drūzmēsies ģērbtuvē.

Viņ� pamāja Aleksam, un viņi devās uz sarga istabiņu.

Viņi nonāca pie sarga istabiņas, inspektors atvēra durvis un ar skatienu deva zīmi, lai de�urējo�ais policists iet projām. Tas sakārtoja pazodes siksniņu un aizgāja.

Pārķers apsēdās un ar mājienu uzaicināja apsēsties sirmu, bālu cilvēku, kur�, viņiem ienākot, bija pielēcis kājās.

� Jūs esat �ī teātra naktssargs?

������ Jā, inspektora kungs! � Ve�uks no jauna cēlās kājās, bet inspektors ar mājienu viņu atkal apsēdināja.

� Kā jūs sauc?

� Soumss, inspektora kungs, D�ord�s Soumss.

� Vai jūs �eit jau sen strādājat?

� Trīsdesmit astoņus gadus, inspektora kungs.

� �ajā vietā?

� Jā, inspektora kungs.

� Pastāstiet mums, kā jūs atradāt līķi.

Pārķers izņēma no kabatas bloknotu. Alekss stāvēja, atspiedies pret sienu, un vēroja sarga seju. Vinsija nāve un varbūt arī tas, ka viņ� pirmais atradis līki, bija stipri ietekmējis Soumsu.

-tā nu, inspektora kungs, es, kā parasts, atnācu divpadsmi�tos, lai nomainītu Halinzu.

� Halinzu? Kas viņ� ir � vai dienas sargs?

������ Jā, inspektora kungs, reizi divās nedēļās mums de�ūru grafiks mainās, vai nu viņ� de�urē naktī un es dienā, vai otrādi.

� Skaidrs. Jūs atnācāt nomainīt Halinzu, un kas notika?

������ Es ienācu, inspektora kungs, un viņ� jau gaidīja. Mēs paru�nājām par �o un to kā parasti�

� Cik ilgi jūs tā runājāt?

������ Minūti vai divas, inspektora kungs. Pēc tam viņ� aizgāja un es aiz viņa noslēdzu durvis un uzkāpu aug�ā, lai pārbaudītu visas aktieru ģērbtuves un skatuvi, kā mums paredzēts darīt instruk�cijā. Vajag pamatīgi pārbaudīt, vai kāds nav atstājis nenodzēstu cigareti, vai kaut kur nav īssavienojums. Te ta�u ir teātris, kur strādā daudz cilvēku, inspektora kungs, viņu vidū var būt iz�klaidīgi� Gadās, ka kaut kur vairākas stundas gruzd, līdz sākas īsts ugunsgrēks�

� Es saprotu. Tātad jūs sākāt pārbaudi�

������ Es atvēru tehniskā personāla garderobes durvis un ieska�tījos tur, pēc tam devos tālāk�

������ Bet, ja �ajā laikā kāds būtu piezvanījis pie teātra durvīm, ko tad?

������ Ziniet, inspektora kungs, parasti naktīs nevienam nav vaja�dzības nākt uz teātri, ja nav nakts mēģinājumu. Bet, ja arī tā būtu gadījies, tad nakts zvans ir ļoti spēcīgs, un, kad teātri

neviena nav, tas visur labi dzirdams, inspektora kungs. Es no�teikti to būtu dzirdējis.

� Labi, kas notika pēc tam?

�� Es gāju tālāk pa koridoru, un pirmā aktieru ģērbtuve pa ceļam bija tie�i mistera Vinsija ģērbtuve. Redzu atslēgas cauru�mā gaismu, un, kaut ari Halinzs man neteica, ka misters Vinsijs vēl ir �eit, es tomēr nolēmu pieklauvēt. Trīsdesmit astoņos gados teātri esmu daudz ko pieredzējis. Pie mistera Vinsija varēja kāds būt. Aktieriem da�kārt gadās vēli ciemiņi. Atnāk kaut kādas dāmas� Ziniet, inspektora kungs, atmosfēra aktieru ģērbtuvēs ir tik saisto�a�

� Jā, zinu, bet tālāk?

� Nu, es pieklauvēju. Neviens neatbildēja, un es vēl pieklau�vēju. Kad ari �oreiz neviens neatsaucās, es atvēru durvis un gāju iek�ā, jo nodomāju, ka misters Vinsijs aizejot laikam aizmirsis izslēgt gaismu.

� Vai durvis bija aizslēgtas?

� Nē. Es tikai nospiedu rokturi, un durvis atvērās. Sākumā nodomāju, ka misters Vinsijs guļ, ka varbūt pat drusku pavairāk iedzēris, inspektora kungs. Ne jau vienreiz vien tā ir bijis. Tādā gadījumā izsaucam taksi, kopā ar �oferi iedabūjam puisi ma�īnā, lai viņ� atmostos, kad nokļūs mājās.

� �aprotu. Bet misters Vinsijs negulēja�

�� Tur jau tā lieta, inspektora kungs. Piegājis klāt, es ierau�dzīju, ka viņam tas duncis iedurts sirdī. Es nobijos, sāku trīcēt kā drudzī, nevarēju ne pakustēties, ne ari acis no viņa novērst. Pēc tam saņēmos un nolēmu paraudzīties, vai viņ� vēl dzīvs. Ar lielu piespie�anos viņam pieskāros�

� Kur jūs pieskārāties?

� Pie pieres, inspektora kungs. Uzliku uz pieres roku, bet viņ� jau bija pilnīgi auksts. Es sapratu, ka tas ir jau līķis, un man uz galvas mati sacēlās stāvus. Es ta�u visā ēkā biju viens, bet slep�kava varēja �eit paslēpties. Tad es metos prom no ģērbtuves un, cik ātri vien varēdams, drāzos �urp, ieslēdzos un piezvanīju direktoram Deividsona kungam, bet pēc tam sēdēju uz vietas un nekur negāju, līdz ieradās policija un direktora kungs, tikai lūdzu Dievu un gaidīju�

� Bet pa to laiku slepkava, ja viņ� būtu bijis ēkā, varēja aiz�mukt.

� Jūs sakāt "aizmukt", inspektora kungs? � Ve�uks iegrima domās. � Nav iespējams. Pirms diviem gadiem teātris tika pār�būvēts, un visa telpa aiz skatuves tagad ir norobe�ota no skatī�tāju zāles ar ugunsizturīgu materiālu. �ajā sienā ir tikai trīs �auras ejas no koridora uz kulisēm un �aurs gaitenītis priek��telpā. Bet tur visur ir tērauda durvis ar automātiskām atslēgām, pēc izrādes re�isora palīgs tās noslēdz un nodod atslēgas sargam, tādējādi izeja ir tikai �eit. Arī logiem priek�ā ir restes kop� tā laika, kad �eit bija komēdiju teātris pirms piecdesmit gadiem� Es to skaidri atceros, kaut arī toreiz biju tikai pui�elis�

� Vienu mirkli� � Pārķers izgāja koridorā, un D�o izdzirdēja, ka viņ� D�onsam saka: � Ņemiet ļaudis un pārbaudiet visu teātri no pagraba līdz jumtam. Jāpārliecinās, vai slepkava nevarēja no �ejienes izkļūt un vai nav izlauztas durvis vai loga rāmis.

� Klausos, �ef!

Pārķers atgriezās sarga istabiņā.

�� Bet vai jūsu kolēģis Halinzs nevarēja palaist garām neie�vērotu kādu nepiedero�u cilvēku?

�� Nezinu, inspektora kungs. Domāju, ka ne, jo no �ejienes redzamas visas trepes, inspektora kungs, un, kad projām iet personāls, durvis tiek noslēgtas, tā, ka laikam gan ne.

�� Bet, kāpēc viņ� būtu slēdzis durvis, ja misters Vinsijs vēl nebija aizgājis?

�� To gan es nezinu, inspektora kungs� � ve�uku pārņēma �aubas. � Kad es atnācu, tās bija aizslēgtas.

� Vai varat vēl ko pateikt? � Pārķers ātri jautāja.

� Nē, nē, neko� � Ve�uks atkal nedaudz vilcinājās. � Nē, inspektora kungs.

� Neaizmirstiet, ka �eit ir noslepkavots cilvēks. � Inspektors piecēlās un piegāja viņam klāt. � Ja jums iekrita acīs kāds sīkums, lai cik niecīgs tas arī būtu, neslēpiet to, pat ja �ķiet, ka tam nav nekādas nozīmes.

� Klausos, inspektora kungs. � Sargs steidzīgi pielēca kājās un izstiepās kā stīga.

� Sēdieties. � Pārķers uzlika viņam roku uz pleca un piespieda apsēsties. Nenoņemdams roku, viņ� pieliecās sargam tuvāk.

� Runājiet, Soums, tikai sakiet patiesību, pretējā gadījumā jūs var saukt pie atbildības par izmeklē�anai svarīgu faktu slēp�anu.

� Bet, inspektora kungs� Tas nav būtiski, jo�

� Par to spriedī�u es. Runājiet.

� Inspektora kungs, lieta tāda, ka Halinza sievai vakar pie�dzima bērns� naktī. Dēliņ�� Un viņ�, visu iepriek�ējo nakti negulējis, bija devies uz darbu�

� Skaidrs. Nu, un tad?

�� Kad es pieklauvēju pie durvīm, viņ� neatbildēja. Vajadzēja vairākas reizes zvanīt. Tikai tad viņ� pamodās. Jūs tikai nesakiet direktoram Deividsona kungam, citādi Halinzu no darba atlaidīs� Bet viņ�� viņa sievai piedzima tre�ais bērns. Viņam tas būtu �ausmīgi.

��� Saprotu. Par to neuzzinās neviens, kam nebūs nepie�cie�ams. Bet kāda, jūsuprāt, tam varētu būt nozīme?

� Bet tāda, inspektora kungs, ka viņam, Viljamam Halinzam, bija pienākums bez ceturk�ņa divpadsmitos pārbaudīt visas ak�tieru ģērbtuves un skatuvi un pēc tam teātra telpas nodot man. To paredz instrukcija. Ja viņ� gulēja, tātad nepārbaudīja. Ja būtu pārbaudījis, tad atrastu misteru Vinsiju� Pie tam samie�gojies viņ� maz ko aptvēra un nepaskatījās uz atslēgu dēli � ja to būtu darījis, tad redzētu, ka vienas ģērbtuves atslēgas nav. Bet, ja būtu ievērojis, tad vajadzēja pārbaudīt, kāpēc nav. Aizejot visi atslēgas nodod, mākslinieku ģērbtuvju atslēgas vienmēr nodod ģērbēji, viņi dodas prom mazliet vēlāk, jo pēc izrādes jāsakārto tērpi. Nezinu, kā tas notika �odien. Laikam misters Vinsijs Rafinu ir atlaidis�

� Kas ir �is Rafins?

�� Olivers Rafins ir ģērbējs, kas "Krēslos" apkalpo misteru Vinsiju.

� Ahā, tātad, jūsuprāt, Halinzs gulēja. Bet, ja gulēja, te varēja daudz kas notikt. Vai tā?

� Jā, inspektora kungs� Bet tikai jūs lūdzu�

�� Varat būt dro�s. Mums jānotver slepkava un nevis jāno�darbojas ar instrukcijas pārkāpumu, ko izdarījis jūsu pārguru�ais kolēģis, kur� iepriek�ējā naktī gaidījis sava pēcte�a iera�anos. Nebaidieties, nekas viņam nedraudēs, ja viņ� mums patiesi visu izstāstīs. Un, esiet pārliecināts, viņ� izstāstīs. Direktors Deividsons neko neuzzinās.

����� Pateicos, inspektora kungs� � Ve�uks piecēlās. � Vai varu iet, inspektora kungs, vai man jāpaliek līdz de�ūras beigām?

Pārķers vērīgi paskatījās uz viņu.

� Vai jūs esat precējies?

� Es esmu atraitnis, inspektora kungs.

� Bet bērni jums ir?

� Divas meitas, inspektora kungs.

� Viņas dzīvo kopā ar jums?

������ Nē, inspektora kungs, abas ir izprecētas. Viena dzīvo Zvied�rijā, bet otra Austrālijā. Viņas vīrs tur atradis darbu�

� Tātad jūs dzīvojat viens?

� Jā, inspektora kungs.

������� Labi. Ejiet mājās, bet līdz ritam, kad atkal �eit atnāksiet, jūs nedrīkstat nevienam pat iepīkstēties! Nedaudz paguliet. �o�nakt, kamēr jūs nebūsiet, teātri apsargās policija. � Viņ� pa�smaidīja. � Ta�u atcerieties, nevienam ne vārda!

� Klausos, inspektora kungs.

������ Un necentieties brīdināt Halinzu par to, ka policijai zināma viņa pārmērīgā tieksme darba laikā gulēt. Pēc viņa tūlīt aiz�brauks ma�īna, un jūs apsteigs.

Ve�uks stīvi piecēlās, bet tad viņa grumbainajā sejā pavīdēja vārgs smaids.

� Bet Deividsona kungs ta�u neuzzinās?

� Es jums teicu.

������ Tad es varu mierīgi doties gulēt un turē�u mēli aiz zobiem. Ar labu nakti, kungi!

� Ar labu nakti, Soums!

Sargs izgāja. Lodziņā parādījās de�urējo�ā policista seja. Pār�ķers piekrīto�i pamāja.

Pie durvīm pieklauvēja.

������� �ef, tas esmu es! � atsaucās ser�ants D�onss. � Pār�baudījām teātra ēku kā siena kaudzi, ta�u adatiņas nekur nav. Visas durvis un logi kārtībā. Viņiem �eit ir pat signālierīce, ari tā nav aiztikta. Slepkava varēja iziet tikai pa �īm durvīm.

������� Labi. Lai kāds tūlīt aizbrauc pēc dienas maiņas sarga Vil�jama Halinza� Vai jums ir viņa adrese?

������ Mums ir visu kalpotāju un aktieru adreses. Pēc viņa tūlīt aizbrauks.

� Kad viņu atvedīsiet, lai viņ� gaida mani �eit.

� Klausos, �ef!

Pārķers pagriezās pret Alek�u.

������ Tūlīt es tevi iepazīstinā�u ar direktoru D�onu Deividsona kungu, �ī teātra patvaldnieku un man pastāvīgu vietu piegā�dātāju pirmajās rindās. Iesim!

Viņi gāja pa koridoru gar Vinsija ģērbtuvi. Durvis bija pie�vērtas, sprie�ot pēc kņadas un balsīm, iek�ā strādāja cilvēki. Izdzirdis Pārķēra un Alek�a soļus, no ģērbtuves pabāza galvu ārsts un uzsauca:

������� Es vēlētos viņu paņemt līdzi un rūpīgi izpētīt, lai gan viss jau �ķiet skaidrs tik un tā.

� Labi. Aizvediet viņu. Pa�nāvība nav iespējama, vai ne?

������ Galīgi nē. Neviens nav spējīgs dot sev tādu triecienu, guļot uz vēdera. Nonāvēts ar vienu dūrienu. Nāve iestājās acu�mirklī.

� Un kad viņ� apmēram miris?

������ Aptuveni no deviņiem līdz desmitiem, bet drīzāk gan vairāk pēc deviņiem nekā pirms desmitiem.

������� Deviņos piecdesmit es viņu vēl redzēju uz skatuves� � pieklājīgi aizrādīja inspektors, � un ari misters D�o Alekss, kas stāv man blakus, viņu redzēja, nemaz nerunājot par astoņiem simtiem citu cilvēku, kuri ari mums var liecināt.

������ Tie�ām? � Ārsts sarauca uzacis. � Tādā gadījumā viņam, protams, bija jāmirst vēlāk. Ta�u ne vēlāk kā desmitos, pie tam ari �is laiks man �ķiet maz ticams. Galvas muskuļi jau sāku�i sastingt, bet� � viņ� paskatījās pulkstenī, � pa�reiz ir tikai bez ceturk�ņa viens.

������ Tā jau ir jūsu valstība, dakter� � Pārķers kā atvairidamies pacēla rokas. � Gaidām jūsu diagnozi. Man gribētos pēc iespējas ātrāk precīzi uzzināt, kad iestājusies nāve.

� Tad man vajadzēs viņu aizvest tūliņ pēc fotografē�anas.

� Labi, vediet. Gaidu jūsu zvanu.

Ārsts pa�ūpoja galvu un atgriezās ģērbtuvē. Pārķers un Alekss devās tālāk. Kad viņi bija aizgāju�i līdz koridora galam, inspek�tors apstājās. Viņi ieraudzīja citu koridoru, kas veda �ķērsām iepriek�ējam, viena tā siena, sprie�ot pēc izskata, bija skatuves dibensiena, jo tajā bija tikai �etras �auras tērauda durvis ar uzrakstiem: "Klusumu!" Uz otrām nekāda uzraksta nebija, pēc tam da�us metrus tālāk � vēl viens gaitenītis, paralēls tam, pa kuru viņi gāja.

�� Teātris būvēts labi, � teica Alekss, � sienā iepretim ska�tuvei nav nevienu durvju. Tas nozīmē, ka dzirdēt uz skatuves durvju noklaudzē�anas un sarunu troksni ir praktiski neiespē�jami.

Viņi soļoja tālāk. Otrajā gaitenītī, kuram viņi izgāja cauri, katrā pusē bija trīs durvis. Pēc tam atkal kaila siena un beidzot atvērtas durvis ar uzrakstu: "Beletā�as garderobe. Direkcija. Bufete". Durvīs stāvēja slepenpolicists, ģērbies privātā uzvalkā. Ieraudzījis Pārķeru, viņ� nostājās miera stājā. Aiz durvīm sākās stāvas kāpnes uz otro stāvu. Viņi uzkāpa aug�ā, pagāja garām tumsā tītajai bufetei, tad vēl da�ām durvīm ar uzrakstu "Direk�cija". Pārķers pieklauvēja un, negaidīdams atbildi, atvēra durvis.

� Lūdzu, kungi, ienāciet! Ļoti priecājos� � DirektorsDeividsons bija gara auguma, tumsnējs vīrietis ar iegarenu, nervozu seju. Viņ� strauji piecēlās aiz rakstāmgalda un, piegājis pie Pār�ķēra, sniedza roku, tad pievērsās Aleksam.

� Tas ir D�o Alek�a kungs, pazīstams kriminālromānu autors un mans neoficiālais līdzstrādnieks, � Pārķers atklāti atzina.

� Kur� gan jūs nepazīst? � Direktors Deividsons sirsnīgi paspieda Alek�a roku. � �ķiet, ka esmu izlasījis visas jūsu grāmatas! Es esmu vienmēr teicis, ka darījumu cilvēkiem kriminālromāns ir vairāk vērts nekā atvaļinājums. Pāris stundu var atpūsties un padomāt par kaut ko tādu, kas nav saistīts ar �iem nolādētajiem darījumiem� � Viņ� pievērsās Pārķeram. � Ak kungs! � viņ� izsaucās. � Mans Dievs! Ko jūs par visu to teiksiet, inspektora kungs?

� Ko teik�u? � Pārķers bezpalīdzīgi paplēta rokas, kā parasti mēdza darīt. � Papriek� man gribētos dzirdēt, ko par visu to domājat jūs. Jūs esat tādā amatā, ka visu teātra dzīvi pārredzat kā uz delnas. Varbūt jūs varētu kaut vai vispārīgi raksturot nelaiķi, viņa attiecības ar kolēģiem, pastāstīt par pēdējiem no�tikumiem teātri un tā tālāk. Varbūt nelaiķim bija ienaidnieki?

Varbūt noticis kaut kas tāds, kas lautu drusciņ noskaidrot lietu.

� > >

Pirms es sāk�u pratināt teātra aktierus un kalpotājus, gribētu dzirdēt, ko jūs domājat par visu notiku�o.

� Ko es par to domāju? � Ar ierastu �estu direktors norādīja uz diviem ar ādu apvilktiem dziļiem klubkrēsliem un pievirzīja viņiem tuvāk cigāru kārbu. Pēc tam paberzēja zodu. Atklāti sakot, es jau veselu stundu par visu to domāju, kop� tā mirkļa, kad Soumss man piezvanīja� Vai Vinsijam bija ienaidnieki? Bija. Ja runā godīgi, Vinsiju teātri neviens neieredzēja, un es zinu vairākus cilvēkus, kuri varētu viņu ar mierīgu sirdi noslepkavot. �orīt man radās liela vēlē�anās nolingot viņu lejā pa kāpnēm� � viņ� aprāvās. � Cik briesmīgi tā runāt par nelaiki!

�� Vēl briesmīgāk ir nerunāt, kad slepkava staigā brīvībā, bet policijas rīcība ir atkarīga no tā, cik daudz informācijas izdodas savākt, � Pārķers sausi teica. � Pastāstiet īsi visu, kam, pēc jūsu domām, var būt svarīga nozīme: pastāstiet par Stīvenu Vinsiju, viņa darbu un attiecībām ar kolēģiem teātri.

Kādu bridi Deividsons padomāja. Tad sāka stāstīt.

� Es varu pastāstīt gan ļoti daudz, gan ļoti maz � kā man liekas. Man nav zināms nekas tāds, kas varētu uzvest uz pēdām slepkavam, bet es ļoti daudz zinu par pa�u Vinsiju un viņa attiecībām ar teātra ļaudīm.

� Sākumā varbūt mēģiniet attēlot viņa psiholoģisko portretu! Pārķers klusi piezīmēja. � Es vēlētos visu savākt vienkopus� � kā atvainodamies pasmaidīdams viņ� piebilda. � Pirmām kār�tām gribu uzzināt, kas viņ� bija par cilvēku, pēc tam, kas jums zināms par viņa personisko dzīvi un, beidzot, kādas bija attie�cības ar kolēģiem un teātra vadību. Vai norunāts?

�� Labi. Sāk�u ar pirmo punktu: kas par cilvēku bija Stīvens Vinsijs� � Direktors domīgi apklusa. � Uz �o jautājumu at�bildēt ir ļoti grūti. Es nezinu, vai attiecībā uz Vinsiju vispār var runāt par noteiktu psiholoģisko tipu, tas ir, vai viņam bija iz�veidojies stingrs raksturs, kaut gan tādam vajadzēja būt, jo pavisam drīz viņam apritētu pilni piecdesmit gadi. Ļoti pa��pārliecināts, pat augstprātīgs, bet tas raksturīgs daudziem ak�tieriem, tā drīzāk ir viņu profesionālā, nevis personiskas dabas iezīme. Tā izstrādājas kā pa�aizsardzības reakcija. Cilvēkam, kuram nemitīgi jātiekas ar simtiem skatītāju, kā labvēlību viņ� katru reizi cen�as iekarot no jauna, jātic, ka viņ� ir vērtīgāks nekā citi, neaizstājams, neatkārtojams. Tikai visinteliģentākie aktieri zina savus trūkumus, kaut arī tos atzīst nelabprāt. Bet Vinsijs nebija inteliģents ��ī vārda pla�ākajā nozīmē. Aktieriski viltīgs, viņ� prata ar cilvēkiem sarunāties, tos apburt, kad gribēja kādu dabūt savā pusē. Bet man �ķiet, ka diezin vai varētu viņu dēvēt par augsta gara cilvēku. Atklāti sakot, es viņu uzskatīju par stipri aprobe�otu. Viņam trūka pat tas, ko mēs dēvējam par uzvedības ētiku. Izdevīgais kļuva viņam par vissvarīgāko, un viņ� bija gatavs izdarīt jebkādu nelietību, lai tikai uzlabotu savu stāvokli. Zinu, ka apmēram pirms piecpadsmit gadiem viņ� bija iejaukts kādā kār�u skandālā, tiesa, to noklusēja. Blēdījās pokera spēlē,, un viņu pieķēra pie rokas. Un vēl zinu, ka vinu uzturēja kāda bagātnieka sieva, ar kuru viņ� dzīvoja kopā tikai naudas dēļ. Viņa deva Vinsijam milzīgas summas, bet viņ� tās iz�ķērdēja, tāpat kā noplītēja viņas dāvināto "rolsroisu" un māju piepilsētā. Ta�u ari tā ir jau apmēram desmit gadus veca vēsture. Vis�riebīgākais ir tas, ka Vinsijs nekautrēdamies kuram katram stās�tīja par �o sievieti visos sīkumos. Viņam acīmredzot �ķita, ka līdzīgā veidā viņa atdod pienācīgo cieņu viņa skaistumam un aktiera mākslai. Starp citu, viņ� bija ļoti spējīgs, to nevar apstrīdēt, ta�u ne ģeniāls aktieris. Patiesi izcils viņ� tā ari ne�kļuva. Man liekas, ka viņam traucēja iedomība un neprasme pakļauties labiem, domājo�iem re�isoriem. Viņ� bija vecās skolas aktieris, krietni vien vecākas, nekā to pieļautu viņa dzim�anas dati. Tāda pagāju�ā gadsimta zvaigzne, kura nepievērsa uz�manību ne lugas autoram un viņa tekstam, ne partneriem un uzvedumam vispār, ne ari tā domai, viņus interesē tikai pa�a klātiene uz skatuves. Vinsijs ļoti sāpīgi uztvēra vismazāko mē�ģinājumu viņu aizēnot kādā mizanscēnā, kur izvirzīt viņu priek��plānā bija bezjēdzīgi. Viņ� nemīlēja pakļauties re�isora nostājai, un tas divdesmitā gadsimta otrajā pusē diez vai ļautu viņam tēlot izcilas lomas, jo nevienam ta�u negribas pieļaut, ka aktieris ne�iekļaujas kopējā iecerē, traucē normāli mēģināt. Varbūt tāpēc viņ� nav ticis nevienā lielā teātri un nekad neiekļūs Anglijas teātra vēsturē, kaut gan zināmas cerības jau bija, � talants viņam bija neparasts. "Krēslos" viņ� ir lielisks, ta�u, ja pa�jautāsiet misteram Darsijam, viņ� pastāstīs, kā ar Vinsiju nomo�cījies. Visas �īs lomas ideja pieder Darsijam. Ta�u atgriezīsimies pie Vinsija psiholoģiskā portreta, domāju, ka viņ� bija vājas gri�bas, aprobe�ots un bezkaunīgs cilvēks. Ta�u valdzinājuma viņam netrūka, it sevi�ķi, ja runā par attiecībām ar sievietēm, kuras viņam dzīvē daudz palīdzēju�as un, domājams, arī vainojamas daudzās nelaimēs un viņa samaitātībā� Lielāku un mazāku skandālu ar dāmām viņam bija, cik uziet.

�� Tā? � Pārķers kļuva domīgs. � Vai jūs nedomājat, ka Vmsijam varētu būt kādi sakari ar noziedznieku pasauli?

�� Liekas gan, ka ne. Nedomāju vis. Viņam nebija nekāda iemesla. Nu varbūt vienīgi� Ta�u ari tas nav nekāds pie�rādījums�

� Kas? � Pārķers ieinteresējās.

� Pēdējo nedēļu Vmsijs pārspēja pats sevi. Daudziem sākumā �ķita, ka viņ� ir jucis. Viņ� visiem stāstīja, ka nodomājis atvērt savu kinostudiju, lai beidzot kļūtu redzams visai pasaulei kā Lorenss Olivjē. Kad mēģināja noskaidrot, kur viņ� ņems naudu, Vinsijs noslēpumaini smaidīja un raustīja plecus, sacīdams, ka tas ir tīrais nieks. Kad man to pastāstīja (kā jau jūs, kungi, noprotat, teātra direktoram visu stāsta), dabiski, ka es sāku smieties. Es ta�u par visiem labāk zināju, kāds ir viņa materiālais stāvoklis. Man jābūt lietas kursā par visiem �iem jautājumiem, jo nemitīgi jānodarbojas ar aktieriem un tādēļ jāzina, cik katrs no viņiem ir "vērts", kā mēdz teikt. Ta�u Vinsijs mainījās no dienas dienā un, lūk, �orīt viņ� pēdīgi ienāca manā kabinetā un, ar visu ārieni pauzdams nicinājumu man un pa�am Kamerteātrim, kur�, kā jūs zināt, ir tie�i saistīts ar mūsdienu dramaturģiju un tās propagandu, atklāti pieprasīja par savu tēlojumu astronomisku summu un paziņoja, ka pa�reizējos apstākļos par mazāku atlīdzību iziet uz skatuves līdzīgās neprātīgās lugās viņam nav interesanti. Pretējā gadījumā viņ� lau� kontraktu. Es savaldījos, lai gan viņ� uzvedās pilnīgi muļķīgi, un mierīgi teicu, ka viņam ir tiesības lauzt kontraktu un aiziet no teātra kaut vai rit, bet, protams, būs jāsedz visi zaudējumi, un tā būs krietna summa, jo es pieprasī�u, lai samaksā visu, kas tika iztērēts, sagatavojot izrādi un algojot aktierus, tehnisko personālu, un lai ari atlīdzina par neno�vēr�amo dīkstāvi, kas neizbēgami radīsies, sameklējot viņam līdzvērtīgu mākslinieku un sagatavojot to izrādei. Lai gan tie�i pa�laik, kad sezona ir sākusies un kontrakti noslēgti visos teātros, nebūs viegli to izdarīt. Un arī tagad, pēc viņa nāves, es par to lauzu galvu � kop� man pavēstīja �o drausmīgo ziņu. Aktieri ir māņticīgi. Diez vai kāds piekritīs tēlot izrādē, lai aiz�stātu noslepkavoto kolēģi.

� Jā. Protams� � Pārķers ieklepojās.

�� Lūdzu, piedodiet! Es novirzījos no temata. Mana atbilde Vinsiju nedaudz atvēsināja, bet tomēr viņ� paziņoja, ka no teātra aiziet, ka, nospēlējis "Krēslus", uzskatīs sevi par brīvu no jeb�kādiem pienākumiem sadarboties ar mums. �ādas tiesības atbil�sto�i kontraktam viņam neapstrīdami bija, to varēja arī neteikt. Ta�u tie nebija vienīgie simptomi, ko sākumā ļaudis vieglprātīgi apzīmēja, grozot pirkstu pie deniņiem, bet kuriem pēc da�ām dienām visi, ieskaitot ari mani, noticēja. Aktieris ta�u nekad nedeklarē teātra direktoram, turklāt tādā tonī, ka atsakās strādāt, ja viņam nav ievērojami labākas nākotnes izredzes. Es veicu slepenu izmeklē�anu un varu ar pilnīgu pārliecību apgal�vot, ka neviens teātris vai kinostudija nav ar viņu vedu�i sarunas. Tāpēc �āda rīcība man ir galīgi nesaprotama. Nezinu, kā viņ� taisījās dabūt nepiecie�amos līdzekļus. Katrā ziņā nejau ar savu aktiera darbu.

� Bet vai Vinsijs vēl kaut kādā veidā nereklamēja savu nā�kamo bagātību vai ro�ainās cerības? � inspektors jautāja.

� Protams! Teātra atmosfēra jau labu laiku bija saspīlēta. Eva Faradeja pirms iepazī�anās ar Vinsiju bija gandrīz vai ap�precējusies ar Henriju Darsiju. Viņ� bija Evu sameklējis kādā pa�darbības kolektīvā un izmācījis par aktrisi. Ta�u pēc tam viņa acīmredzot iemīlējās Vinsijā vai varbūt viņ� vienkār�i Evai sajauca galvu, jo viņa pārtrauca attiecības ar Henriju un visur gāja tikai ar Vinsiju. Tas notika trīs mēne�us iepriek�, kādas pāris nedēļas pēc tam, kad sākās "Krēslu" mēģinājumi. Vinsijs uz sievietēm atstāja ārkārtīgi lielu iespaidu. Laikam gan viņa iemīlējās, kaut arī Henrijs ir viens no izcilākajiem talantiem teātra pasaulē. Ja Eva ar viņu apprecētos, kļūtu laimīga un slavena. Kur� gan spēj saprast sievieti? Lai nu kā, Darsijs, tā sakot, ne aci nepamirk�ķināja, kaut gan ik dienas redzēja viņus kopā, jo liktenim labpatika, lai abi tēlotu lugā, kur darbojas tikai divi aktieri. Darsijs vadīja uzvedumu un spēlēja epizodisko Oratora lomu. Viņam pastāvīgi vajadzēja būt kopā ar viņiem, mācīt viņus, divreiz dienā sagaidīt� Nejau to vien es esmu teātrī redzējis! Pret Evu viņ� joprojām izturējās sirsnīgi. Var būt, ka vēl aizvien vinu mīl. Bet viņa redz tikai Vinsiju. Sprie�ot pēc visa, Vinsijs solījis viņu precēt un apgalvojis, ka kļūs prātīgāks. Vispār, kur� gan zina, ko viņ� Evai apsolījis un kā ietekmējis? Manuprāt, viņam ir iedzimta tā drausmīgā īpa�ība, kas piemīt lipīgajam mu�papīram. Sievietes viņam pielipa un nespēja atrauties. Turpretī viņ� tās pameta ne�aubīdamies, līdzko viņas apnika vai nebija vairs vajadzīgas. Tā tas notika arī ar Evu. Pirms da�ām dienām viņi teātrī pamatīgi sastrīdējās. Pareizāk sakot, skandālu cēla Vinsijs viens pats. Viņ� kliedza uz Evu un apsaukāja visriebīgākajiem vārdiem. Viņ� bļāva, ka vina karoties viņam kaklā, traucējot dzīvot, ka viņai neesot nekādu tiesību uz viņu, ka viņa esot burtiski svaru bumba viņam pie kājas. Tas notika pāris dienu pēc tam, kad viņ� izlaida jbaumas par savu bagātību. Laikam aprēķinājis, ka precības ar jaunu, pazīstamu, ta�u ne izcilāko aktrisi tagad viņam nav vajadzīgas. Galva viņam bija pilna ar visfantastiskākajiem projektiem, kuros viņai nebija vietas� Pēc skandāla Vinsijs pārtrauca attiecības ar Evu un ar viņu vairs nerunāja, abi satikās tikai uz skatuves. Tur viņ� uzvedās tā, it kā viņam būtu

> 7# 9

darī�ana ar �ūsku. Turklāt reizē ar skandālu notika vēl kaut kas. Kad Vinsijs sāka uz Evu kliegt, Darsijs vēl nebija ieradies teātrī. Nu jā, man �ķiet, ka Vinsijs pats bija �ādu laiku izvēlējies. Viņam gribējās Evu publiski pazemot un vienlaikus nedabūt pa zobiem. Darsijs noteikti nepieļautu, ka Vinsijs tā izturas pret Evu, vienalga, vai Eva viņu pametusi vai ne� Mums teātrī par re�isora palīgu strādā tāds D�eks Seijers, jauns, diezgan pavāj� puisis, medicīnas students, kur� piepelnās. Viņ� stāvēja netālu, kad Vinsijs nosauca Evu kādā rupjā vārdā, �eijers piegāja viņam klāt un teica, ka vīrietim nav tiesību tā izturēties pret sievieti. Jums, kungi, jāzina, ka Stīvens Vinsijs teātra kalpotājus vispār neturēja par cilvēkiem. Viņ� izturējās pret tiem kā feodālis pret zem�niekiem, bet bie�i vien pat sliktāk � vispār izlikās neredzam. Vinsijs un Henrijs Darsijs bija stalti vīri, bet re�isora palīgs � vārgulis. Vinsijs, daudz nedomādams, gāza viņam pa purnu. Aizvainotais puisis paķēra cirvīti, ko mūsu ugunsdzēsējs bija nolicis koridorā uz galda, un dro�i vien ar to būtu zvēlis Vin�sijam, ja neiejauktos citi un viņu neaizkavētu. Dabiski, ka Vinsijam viss varēja beigties ļoti nelāgi, ta�u pēc mana lūguma Seijers bija ar mieru pieņemt no Vinsija rakstisku at�vaino�anos, bet pa�am Vinsijam es piedraudēju, ka par �ito

viņ� var nokļūt cietumā uz vairākiem mēne�iem. Aiz restēm,

� � '

protams, viņ� nenokļūtu, bet sodu samaksāt vajadzētu. Es gribēju kaut kā visu izlīdzināt. Teātrī līdzīgi ķīviņi un strīdi neiedomājami apgrūtina darbu un uzreiz ietekmē aktieru spēli un uzveduma kvalitāti. Tas vēl nav viss. Eva, protams, noģība, un pusstundu nācās noņemties, kamēr viņu dabūja pie sa�maņas, bet tad viņa krita histērijā, un izrādi vajadzēja sākt piecpadsmit minūtes vēlāk. Kad atnāca Darsijs, kur� uz skatuves parādās tikai finālā, viņ� tūlīt par visu uzzināja, un, starpbrīdī iegājis Vinsija ģērbtuvē, mierīgi pateica: ja Eva Faradeja vēlreiz izdzirdē�ot kaut vienu rupjību, viņ� piekau�ot Vinsiju kā suni. Atbildi negaidot, viņ� izgāja. Ģērbējs Rafins, kur� ari tur bijis � viņam visu izrādes laiku jābūt Vinsija ģērbtuvē, kaut arī no Vinsija viņ� baidījās vairāk par visu pasaulē, jo tas izturējās pret viņu vienkār�i cūciski, � �is Rafins man stāstīja, ka Vinsijs kļuvis bāls kā krīts un vēl ilgi bailēs dre�bējis, tikai pa radio izziņotās starpbrī�a beigas un aicinājums doties uz skatuvi piespiedis viņu nomierināties. Tūlīt pēc tam viņ� formāli atvainojās Evai, ta�u viņu attiecības tika pilnīgi pārtrauktas�

� Tā. � Pārķers kaut ko pasvītroja bloknotā un piecēlās. � Es jums loti pateicos, direktora kungs. Tas, ko jūs izstāstījāt, katrā ziņā ir neparasti interesanti. Rodas pla�as iespējas visādiem minējumiem, no kuriem, protams, es vēlētos izvairīties� Viņ� apklusa. � Nakts, � ne sevi�ķi pārliecino�i viņ� atkal iesāka. � Kā jūs domājat, vai jums nederētu mazliet pagulēt? Tu�vākajās stundās līdz pat rītam jūs mums nebūsiet vajadzīgs. Ja gadīsies kas neparedzēts, es piezvanī�u un jūs uzmodinā�u, lai cik neptīkami tas arī būtu. Ta�u diez vai naktī kaut kas notiks�

� Es varu pārgulēt kabinetā, � Deividsons atbildēja. � �eit es nak�noju bie�i, kad ir daudz darba vai notiek ģenerālmēģinājums ar lieliem starplaikiem. Man ir dīvāniņ�, uz kura var nosnausties, bet de�urējo�ais sargs mani modina, zvanot pa telefonu.

� Kā jums tīk, direktora kungs. Tikai viens lūgums, tāpat kā līdz �im, nevienam nestāstiet par notiku�o. Rītdienas laikraksti vienalga to uzodīs, bet, jo vēlāk līdz mums nokļūs reportieri, jo labāk. Jūs, protams, uz laiku atceļat izrādes?

�� "Krēslus" � jā. Bet mums ir cita luga, gandrīz gatava, iestudējām līdztekus "Krēsliem" � es ta�u nemaz nezināju, kā tos uzņems publika. Tādas lugas var vai nu dot milzīgus ienā�kumus, vai pēc pāris izrādēm pazust no skatuves. �ai bija lieli panākumi.

� Un es domāju, ka tagad publikas piekri�ana būs vēl lielāka, cik es pazīstu cilvēkus, � piezīmēja Pārķers.

�� Man ari tā �ķiet. � Deividsons pamāja ar galvu. � Kaut gan teātri neko nevar paredzēt�

� Kā to apliecina �ī nakts, � inspektors pabeidza ar drūmu ironiju. � Un vēl, direktora kungs. Formalitātes labad es gribētu uzzināt, ko jūs �ovakar darījāt.

�� Es? Nu jā, protams. Biju pieņem�anā pie pilsētas mēra. Tā sākās piecos vakarā un ievilkās līdz vienpadsmitiem� Pēc tam ar diviem draugiem atgriezos mājās� Tā bija pieņem�ana teātru direktoriem� Pilsētas padomes kontakti ar mākslinieku ap�rindām. Teātru "Bītls" un "Parodija" direktori pie manis izdzēra vēl pa glāzītei un devās mājup, piecas minūtes pirms Soumsa zvana� Labi gan, jo citādi es būtu viņiem izpļāpājis �o jaunumu, tā ka visa Londona jau dūktu no spriedelējumiem, bet reportieri sturmētu teātra durvis. Ar �ausmām domāju, uz cik daudziem jautājumiem man rit vajadzēs atbildēt�

� Man ari, � Pārķers nopūtās. � Bet cilvēki avīzes lasīt grib, un tās grib drukāt jaunākās ziņas. Tur neko nevar darīt. Vēlreiz pateicos, direktora kungs. Tātad jūs paliksiet �eit?

� Jā. Es te bū�u visu laiku, lai jums netraucētu. Ta�u nezinu, vai izdosies aizmigt�

� Katrā gadījumā pacentieties, � inspektors Bend�amins Pārķers teica un izgāja no kabineta. D�o Alekss viņam se�koja.

Kāpnēs Pārķers apstājās.

������ Pagaidām, D�o, ne vārda. Uzdevums var izrādīties grūtāks, nekā es domāju. Mēs vēl neko nezinām�

������ Es arī netaisījos� � Alekss norūca. � Veselu nedēļu ceļā, tad teātris, restorāns. Piecēlos septiņos no rīta. Tagad ir pirmā nakts stunda. Vai patie�ām tu domā, ka tādos apstākļos man noteikti gribēsies pļāpāt? Starp citu, vai es kādreiz esmu bijis pļāpīgs?

Pārķers pasmaidīja.

������ Nē. Tu nekad tāds neesi bijis. Tiesa. Bet vai tu patie�ām tagad gribi aiziet?

� Nekādā zinā! To es neteicu.

� Labi! � Viņi kāpa lejup. Bens un D�o jau sen viens otru pazina, kara laikā bija kopā lidoju�i ar britu bumbvedēju. Bija laiks, kad viņi viens otram �ķita tuvāki nekā brāļi. Alekss juta, ka Pārķers ir norūpējies, par spīti tam, ka pasmaidīja.

� Tagad nopratinā�u dienas sargu un tad pārējos, ja viņ� mums neko nespēs līdzēt. Bet man ir tāda sajūta, ka viņ� pastāstīs kaut ko jaunu. Ja slepkava pratis iekļūt teātri un izkļūt ārā, tad, tikai ejot garām sarga lodziņam�

Galvenajā koridorā aiz skatuves viņi sastapa ser�antu D�onsu.

� �ef, tas sargs ir atvests!

� Viljams Halinzs?

�Jā, �ef! Viņ� ir sarga istabiņā. Tur viņu uzrauga policists. Vīrelis viscaur dreb, sieva slimnīcā. Tikko dzemdējusi. Viņ� raud, �ef. Tāpēc es gāju pie jums, jo nezināju, ko ar viņu darīt.

�Tūlīt viņ� pārstās raudāt, � Pārķers attrauca un sāka iet ātrāk.

Kad viņi iegāja istabā, policists, kur� stāvēja pie �ņuksto�ā cilvēka, strauji iztaisnojās un ar visu izskatu pauda, ka nezina, kā vajadzētu izturēties pret �o savādnieku, kur� satvēris galvu rokās. Inspektors ar mājienu pavēlēja policistam aiziet, bet, kad durvis aizvērās, pieliecās pie sarga un glu�i mierīgi teica:

�Halinz, jūs esat izsaukts �eit uz nopratinā�anu sakarā ar notiku�o slepkavību. Ja jūs to esat izdarījis, tad jums ir visi iemesli apraudāt savu likteni. Bet, ja neesat, tad veltīgi tērējat laiku sev un mums. Pēc nopratinā�anas es lik�u jūs aizvest uz mājām. Kad sieva ir slimnīcā, vīram jābūt mājās un jāpieskata bērni. Bet, galvenais, esiet vīrietis!

It kā uz burvju mājienu, cilvēks, kas sēdēja uz zemā krēsla, pacēla galvu un nolaida rokas. Visa viņa seja mirka asarās, ta�u tajā atspoguļojās nevis izmisums, bet gan bezgalīgs pārsteigums.

� Slepkavība?� � viņ� no�ukstēja. � Ak kungs, kā tas ie�spējams?� Teātris ta�u nav aplaupīts? Nav ta�u aplaupīts?�

� Nē! � Pārķers stingri noteica un apsēdās viņam pretī. � Teātris nav aplaupīts, kaut ari darba laikā jūs aizmigāt. Kad pēc jums aizbrauca policisti un neielaidās nekādās sarunās, jūs nodomājāt, ka noticis ir tie�i tas un jūs sauks pie atbildības par nolaidīgu pienākumu pildī�anu vai ari turēs aizdomās par vie�no�anos ar laupītājiem. Nekā tamlīdzīga, Halinz! Starp pulksten desmitiem un pusvienpadsmitiem savā ģērbtuvē ir noslepkavots aktieris Stīvens Vinsijs, un mēs nojums gribam dzirdēt, cik vien iespējams pilnīgu stāstījumu par to, ko jūs darījāt vakarā, kam pievērsāt uzmanību.

� Misters Vinsijs noslepkavots?� � Halinzs no�ļupstēja. � Misters Vinsijs! Un es biju �eit aiz sienas� Ak Dievs� Jūs teicāt: starp desmitiem un pusvienpadsmitiem?

� Jā. Tā es teicu.

� Tātad viņa!

� Kāda viņa? � paliecies uz priek�u, inspektors jautāja.

� Tā� tā dāma, kura atnāca ceturksni uz vienpadsmitiem, pabija da�as minūtes un pēc tam aizgāja.

� Tātad �ajā laikā te bija kāda dāma?

� Jā� misters Vinsijs brīdināja, ka viņa atnāks, tādēļ es viņu ielaidu. Viņa nebija pirmā, kuru es tā ielai�u� Ta�u viņa bija vecāka nekā pārējās� Visas pārējās�

� Cik viņai varēja būt gadu?

�� Varbūt �etrdesmit? Bet varbūt ari vairāk? Ar �īm pār�tiku�ajām dāmām nekad nevar zināt� Viņas ir tik labi aprū�pētas, ka da�kārt izskatās krietni jaunākas.

� Jums taisnība. Bet kā viņa bija ģērbusies?

� Melns, viegls mētelis un maza cepurīte, tāda modīga, pusapaļa, pelēka� �ķiet, ka kurpes uz ļoti augstiem papē�iem� Bet pati viņa nebija liela auguma�

� Vai jūs viņu atpazītu, ja redzētu vēlreiz?

� Domāju� domāju, ka jā, inspektora kungs.

� Labi. Vai, viņu vērojot, jums nekas nelikās uzkrīto�s? Varbūt apģērbā, uzvedībā?

� Viņa bija tāda kā apmulsusi� Bet es nepievērsu uzmanību, viņa ta�u nebija teātra darbiniece � nepiedero�ie, nokļūstot aiz kulisēm, bie�i vien apjūk, inspektora kungs.

� Labi. Vairāk neko par vinu nevarat teikt?

�� Laikam ne, inspektora kungs� Ahā! Tikai viens, lai gan tam, �ķiet, nav nozīmes� Visām dāmām, kas ģērbu�ās vakar�kleitās, vienmēr mēdz būt tāda maza somiņa no zeltaina, brokāta vai sudraba diegiem caurausta auduma, iespējams, vēl no kaut kā, bet noteikti maziņa. Sieva vienreiz tam pievērsa manu uzmanību, kad, sē�ot pie manis, teica: tā gan ir skaista dzīve, ja somiņā var nēsāt līdzi tikai pūderi, lūpu zīmuli un kabatlakatiņu.

� �kaidrs. Jūsu sievai ir taisnība, tāda dzīve ir daudz ērtāka. Bet kas bija �ai dāmai?

�� Par to es arī gribēju runāt, inspektora kungs. Dāmai bija liela, ietilpīga soma, nepavisam ne tāda, kādas mēdz būt pārējām vakarkleitās. Somu viņa turēja zemu, no lodziņa tā nemaz nebija redzama. Ta�u es to ieraudzīju, kad viņa kāpa aug�ā pa kāpnēm. Tobrīd es par to nemaz nedomāju. Bet viņai tur patie�ām varēja būt revolveris.

Pārķers ilgi un vērīgi paraudzījās Aleksā, kur� klusi caur zo�biem iesvilpās.

�� Misters Vinsijs ir nonāvēts ar dunci� � inspektors no�teica.

� Tad laikam viņai tas duncis tur arī bija, inspektora kungs. Bet vai es kaut ko tādu varēju iedomāties.

�� Nē. Nevarējāt. Tiesa gan, jūs pēc tam varējāt pārbaudīt teātra telpas, lai tagad neraudātu un nemocītos sirdsapziņas pārmetumos. Vai �eit ir telefonu grāmata?

� Ko? � Halinzs pārjautāja. � Jā, protams, inspektora kungs! � Viņ� pielēca kājās un iedeva inspektoram grāmatu. Pārķers to pasniedza Aleksam.

� D�o, esi tik labs, sameklē �ārlza Kresvela numuru!

Alekss klusēdams pamāja un sāka �ķirstīt telefonu grāmatu.

� Tagad ātri atbildiet, ko jūs darījāt �ovakar no izrādes sāku�ma līdz tam brīdim, kad jūsu kolēģis bez piecām minūtēm div�padsmitos jūs pamodināja.

�� Klausos! � Halinzs apsēdās un padomāja. � Nu tā, kad sākās izrāde, viss bija kā parasti, nepiedero�i cilvēki nenāca. Apmēram desmit minūtes pēc izrādes sākuma pie manis ienāca mistera Vinsija ģērbējs Olivers Rafins. Mēs nedaudz pa�runājāmies, jo viņ� nesteidzās. Misters Vinsijs bija viņu aizsūtījis projām tūlīt pēc tam, kad Rafins viņam bija palīdzējis apģērbt kostīmu, un pavēlējis vairāk ģērbtuvē savu degunu nebāzt, jo viņam bū�ot vie�ņa. Viņ� lika Rafinam mani brīdināt, ka pie viņa ieradīsies dāma un man viņa jāielai�, bet nezināja, vai viņa at�nāks starpbrīdī vai pēc izrādes� Pēc tam bija starpbrīdis, Rafins vēl aizvien sēdēja pie manis. Tad atnāca izsūtāmais zēns no puķu veikala un atnesa misteram Vinsijam grozu ar rozēm. Rafins joprojām sēdēja pie manis, viņ� bija vajadzīgs tikai pēc izrādes, kad jāpalīdz noģērbties misteram Darsijam. Misters Darsijs iziet uz skatuves pa�ā noslēgumā, bet pēc skandāla starp misteru Vinsiju un mis Faradeju viņ� sāka ierasties teātri pirms izrādes un pārģērbties mēdza tūlīt. Starp citu, viņam ir tie�i tāds pat tērps kā misteram "Vinsijam, tikai viņ� tēlo bez maskas, toties platmalē, tā ka Rafinam ar viņu ir maz rūpju. �ajās mūsdienu lugās, kā izsakās Rafins, ļoti labi ir tas, ka tērpus gatavo no tā, kas pagadās; nav vajadzīgas nekādas me�ģīnes vai iz�uvumi, kādi bija nepiecie�ami agrākajiem tērpiem. Ar vārdu sakot, ne�pārpūlēsies.

Pārķers paskatījās uz Alek�u un pavēra muti, gribēdams pār�traukt pļāpīgo runātāju, bet D�o tikko manāmi noraido�i pa�kratīja galvu. Rokās viņ� turēja aizvērtu telefonu grāmatu, ielicis pirkstu vajadzīgajā vietā. Neteicis neko, Pārķers no jauna pie�vērsās Halinzam.

� Tādēļ Rafins pasēdēja pie manis ari pēc starpbrī�a, pēc tam atnāca mana sievasmāsa tie�i no vilciena, viņa bija atbraukusi no Man�estras palīdzēt mājās, jo sieva vakar dzemdēja, bet es strādāju divpadsmit stundas diennaktī un tagad vēl dienā� Kad viņa ar �emodānu atnāca, Rafins teica, ka viņam jāejot uz mis Faradejas ģērbtuvi. Pa�reiz viņa gan esot uz skatuves, bet viņ� papļāpā�ot ar Sūzanu.

� Kas ir �ī Sūzana?

� Mis Faradejas ģērbēja, priek�kara vērēja. Malkolma Snova sieva. Lielāka pļāpa pasaulē vēl nav redzēta. Teātri visi gudroja, kā beigsies skandāls ar mis Faradeju un misteru Vinsiju, mis Faradeja ta�u agrāk sagājās ar misteru Darsiju� Rafins devās papļāpāt ar Sūzanu, bet es paliku kopā ar sievasmāsu. Tad izrāde beidzās: tā nav gara, lugai it kā viens cēliens, bet misters Darsijs izrādi sadalījis un izveidojis starpbrīdi, lai pēc iespējas vairāk uz skatuves varētu sanest krēslus. Ar tiem ir mū�īgi ķēpa, nav vienkār�i tos izvietot stingri noteiktā kārtībā� Uz skatuves starpbrīdī jāuznes divsimt piecdesmit krēslu. Traki jāraujas, lai pagūtu� Par ko es runāju?� Ak, jā. Pēc izrādes es ar taksometru aizsūtīju sievasmāsu mājās, kaut gan dzīvoju visai spaidīgos ap�stākļos, bet bail ari atstāt bez uzraudzības bērnus. Viens ir desmit gadus vecs, it kā prātīgāks, bet otram tikai �etri gadi, un viņiem pa�iem jāgatavo vakariņas, jāiet gulēt. Tātad sievasmāsa iesēdās taksometrā un aizbrauca. Bet es sāku gaidīt, kad visi aizies. Gandrīz visi bija aizgāju�i, kad ieradās �ī dāma� jautāja, vai misters Vinsijs ir teātri. Es atbildēju, ka ir, un viņa kāpa aug�ā. Vairāk, �ķiet, neviens negāja ārā, bet man sē�ot acis sāka lipt ciet, es ta�u visu iepriek�ējo nakti negulējis no rita atnācu darbā. Atceros, tā dāma izgāja, bet nu jau man miegs pavisam mācās virsū, es aizslēdzu aiz viņas durvis, apsēdos pie lodziņa, atslēga rokā, galvu atspiedis pret elkoni. Nodomāju mazdrusciņ no�snausties � kad misters Vinsijs gribēs iziet, viņ� mani uzmodinās, es piecel�os un atvēr�u durvis. Nepaguvu acis aizvērt, kad pie durvīm jau zvanīja Soumss. Tā man vismaz likās, es laikam biju nogulējis ne mazāk kā pusotru stundu. Bet pēc visiem uz�traukumiem un nervu bendē�anas pagāju�ajā naktī es varētu nogulēt pat dienas piecas� Nu tas ir pārgājis� � Halinzs bija mazliet pārsteigts: � Tagad man nemaz negribas gulēt.

� Labi. Vēl jau gribēsies, � Pārķers teica. � Ta�u vispirms pabeidziet savu stāstījumu.

� Nu, ar to ari mans stāsts ir galā, inspektora kungs. Soumss piezvanīja, bet es no miega biju tik apdullis, ka pilnīgi aizmirsu misteru Vinsiju un to, ka pirms maiņas jāiet apgaitā. Es zināju, ka Soumss to tūlīt darīs, viņ� ir ļoti kārtīgs darbinieks. Un kur� gan varēja iedomāties, ka tie�i �ovakar teātri kaut kas tāds no�tiks? Soumss saprata, ka esmu gulējis, ta�u nebija pārsteigts, jo zināja, ka man piedzimis dēls. Darbinieki bija sametu�i pat maz�liet naudas viņam dāvanai� �is ir ļoti jauks teātris, inspektora kungs, personāla attiecības ir tik tie�ām sirsnīgas un biedriskas. Cilvēki nepievēr� uzmanību, vai tu esi tehniskais darbinieks vai aktieris. Var teikt, ka atmosfēra ir laba, bet neviens no mums nevar atļauties būt familiārs, jo mēs visi saprotam, ka re�isors vai aktieris nav durvju sargs! Ta�u cits pret citu izturamies pieklājīgi. Varbūt tikai misters Vmsijs� Tomēr par nelaiķi nevar

neko sliktu teikt. Viņ� ir miris, un, lai kā viens otrs vinu ne-

> ' ' *

ieredzētu, tagad ir jāpiedod, vai ne, inspektora kungs?

� Bez �aubām, � Pārķers piekrīto�i pamāja. � Ejiet, Halinz, mājās un izgulieties. Varbūt man izdosies neziņot direktoram Deividsonam, ka jūs aizmigāt darba laikā, kad viss notika. Ta�u atcerieties, nākamo reizi jums var rasties krietni lielākas ne�patik�anas. Jums, triju bērnu tēvam, jābūt apzinīgākam.

�� Pateicos, inspektora kungs. � Halinza balss nodevīgi ie�drebējās. � Es tik stipri nervozēju, ka�

� Viss kārtībā. Ejiet�

� Ar labu nakti, kungi�

� Ar labu nakti, ar labu nakti� � Pārķers ar mājienu ļāva de�urējo�ajam policistam izlaist drebo�o, bet vārgi smaido�o Halinzu.

�� Ko tagad? � D�o jautāja. � Brauksim pie Ennas Dodas līgavaiņa �ārlza Kresvela?

� Es arī tāpat domāju. � Pārķers palūkojās koridorā un deva kaut kādus rīkojumus. Pēc da�ām minūtēm viņi abi sēdēja ma��īnā, kas traucās pa garu, taisnu ielu, kam abās pusēs slējās augsti, veci mūra nami. Tad ma�īna kaut kur nogriezās, un, izbrauku�i pa divām trim �aurākām ielām, viņi nokļuva piepilsētas savrupmāju rajonā. Drīz vien ma�īna apstājās pie zaļumā grimsto�as mājas, ko daļēji aizsedza dārza augstie koki. Vārtiņi bija aizslēgti. Pārķers izkāpa no ma�īnas un piespieda zvana pogu. Mājā vēl aizvien valdīja tumsa. Inspektors pie�zvanīja vēlreiz, un pirmā stāva logā iedegās gaisma. Pēc tam kaut kur blakus noskrapstēja durvis.

� Kas tur ir? � viņi izdzirda piesmaku�u, veci�ķu balsi.

����� Vai misters �ārlzs Kresvels ir mājās? � Pārķers skaļi jautāja.

��� Kas tur vēl varētu būt? � Kāds lēni gāja �ļūco�iem soļiem, un uz celiņa, ko apspīdēja gaisma no loga un netālās laternas, parādījās tum�s salīcis augums garā halātā. � Kas jūs esat?

Alekss ievēroja, ka arī otrā stāva logā iedegas gaisma.

��� Policija, � Pārķers atbildēja, kad ve�uks bija pienācis tuvāk un nevajadzēja kliegt. � Mēs vēlamies sastapties ar misteru �ārlzu Kresvelu, ja viņ� ir mājās.

� Policija? � Vecis pienāca vēl tuvāk un sāka viņus apskatīt.

��� Te ir mana apliecība. � Pārķers caur dzelzs re�ģi pasniedza viņam mazu tum�u kartīti. Vecis to paņēma un, apgaismodams ar kabatas lukturīti, izlasīja, kas uz tās bija rakstīts.

��� Tā� � viņ� sastomījās. � Kāpēc policija? � viņ� neuzticīgi no�ukstēja sev zem deguna. � Nekad te vēl nav bijis neviena policista�

Uz celiņa atkal atskanēja soli � ātrāki un noteiktāki.

� Kas tur notiek, D�on? � jautāja jauns vīrietis.

��� Es esmu Skotlendjarda inspektors, � Pārķers asi teica, � un vēr�u jūsu uzmanību uz to, ka pa�reiz pildu savus dienesta pie�nākumus. Man nepiecie�ams satikt �ārlzu Kresvelu, ja viņ� ir mājās. Ja viņa nav, tad, lūdzu, pasakiet�

��� Tas esmu es, � jaunais cilvēks viņu pārtrauca un pienāca tuvāk. � D�on, atver.

Ve�uks sameklēja atslēgu un atslēdza vārtiņus. Garāmejot Pārķers izņēma vecim no rokas savu apliecību.

��� Piedociiet, ka mēs esam spiesti traucēt jūs �ajā nakts stundā, � pieklājīgi teica Pārķers, � ta�u ir atgadījies diezgan dramatisks notikums, un mēs domājām, ka jūs par to mums varētu kaut ko paskaidrot.

��� Es? � �ārlzs Kresvels iesmējās. Tumsā Alekss saskatīja divas rindas baltu, līdzenu zobu. � Baidos, ka te ir kaut kāda kļūda. Bet, ja jūs, kungi, pildāt savus dienesta pienākumus, man nekas cits neatliek kā� � Viņ� soli atkāpās sānis un ar mājienu uzaicināja viņus iet pa grantēto celiņu uz māju.

Pārķers gāja pirmais, saimnieks viņam blakus. Alekss viņiem sekoja pa tum�o dārzu. Mīklu nekādi neizdevās uzminēt. Nu, bet tagad tam nebija nekādas nozīmes� Tai pa�ā mirklī Alekss saprata, kas viņu uztrauca kop� brī�a, kad viņ� pārkāpa no�slepkavotā ģērbtuves slieksni. Vai viņa nav paņēmusi?�

Viņi jau bija nonāku�i pie mājas, Kresvels iegāja pa durvīm pirmais un iededzināja priek�telpā gaismu. Klusēdams norādīja uz durvīm pa labi. Aiz tām bija neliela istaba, kaut kas vidējs starp kabinetu un bibliotēku. Alekss ar patiku raudzījās uz sar�kanu nelielu gobelēnu pie sienas.

� Lje�a? � viņ� neviļus jautāja.

� Jā! � �ārlzs Kresvels ar interesi pavērās Aleksā. � Jums kā policistam ir diezgan neparastas intereses.

Alekss gribēja paskaidrot iemeslus, kādēļ atrodas �ajā namā, bet Pārķers brīdinādams pacēla roku. Visi apsēdās.

��� Es jūs klausos, � Kresvels teica. � Es esmu patiesi pārsteigts par jūsu vizīti, kungi� Man līdz �im nav biju�as attie�cības ar�

�� Ir biju�as, � pieklājīgi viņu pārtrauca Pārķers, � cik at�ceros, pirms trīs gadiem es ar jums runāju par Klodu Kleivirid�u, jūsu draugu, kas bija iejaukts kaut kādās� hm� darī�anās. Laikam neesmu maldījies?

� Tas esat jūs!� � Kresvels iesmējās. � Man uzreiz likās, ka es jūs nez kāpēc pazīstu: ta�u nevarēju iedomāties, ka� Jā, patie�ām, pirms trīs gadiem jūs ar mani runājāt par nabaga Klodu.

� Tā tas bija. Bet �odien es gribu jūs lūgt izstāstīt, kā pavadījāt iepriek�ējo dienu un vakaru līdz pat �ai minūtei.

� Es?

� Jā. Ir tādas domas, ka jūs, nemaz nenojauzdams, esat kļuvis gandrīz vai par kādas slepkavības liecinieku un katrā ziņā varat palīdzēt daudz ko noskaidrot, ja pastāstīsiet, ko darījāt iepriek��ējā dienā un vakarvakarā. Vairāk neko jums negribu teikt, lai jūs nejustos ar kaut ko saistīts.

� Tas viss man liekas pilnīgi neticami� � Kresvels teica, � jo ieprek�ējā dienā pēc pusdienas līdz vakaram� � Viņ� paraustīja plecus. � Jūs ta�u neceltu mani aug�ā naktevidū, lai izjokotu? Izstāstī�u visu, kas notika. Nenotika nekas� �etros es aizbraucu pie savas līgavas Ennas Dodas un biju pie viņas līdz pat pulksten septiņiem un �etrdesmit piecām minūtēm. Drīz būs mūsu kāzas, un mēs apspriedām visbanālāko tematu: kāzu ceļojuma mar�rutu. Mēs gribam vairākus mēne�us izbraukt ārpus Anglijas un ceļot apkārt pasaulei. Ta�u, kā jūs zināt, darīt to var da�ādi. Ar vārdu sakot, mēs ļoti jauki pavadījām laiku, izskatot veselu blāķi krāsainu prospektu, kurus biju atvedis, un dedzīgi strīdējāmies. Pēc tam kopā ar misis An�eliku Dodu, manas līgavas māti, pasēdējām pie tādas kā vakara tējas. Misis Dodas vīrs ir nopietni saslimis un kopā ar mums nebija. Viņ� nokāpa lejā tikai uz kafiju, ko mēs dzērām īsi pirms do�anās uz teātri. Gājām uz Jonesko lugu "Krēsli". Pēc izrādes es aizvedu Ennu uz mājām, bet pats atgriezos �eit. Tagad man vairs nepatīk vienam apmeklēt nakts restorānus, un Enna tēva slimības dēļ ne vienmēr var� Atgriezos mājās, paēdu vakariņas, nomazgājos un gāju gulēt. Mani pamodināja balsis dārzā. Tas, lūk, arī viss.

� Es jums ļoti pateicos. � Pārķers piecēlās. � Vēl tikai viens jautājums: vai teātrī jūs ar līgavu bijāt divatā?

� Nē. � Kresvels pacēla uzacis. � Kopā ar mums bija arī viņas māte.

� Bet jūs tikko teicāt: "es aizvedu Ennu mājās". Vai ar to būtu jāsaprot, ka jūs mājās aizvedāt arī savu nākamo sievasmāti?

� Nē. Pēc izrādes misis Doda no mums atvadījās un teica, ka viņai tepat esot jānokārto �ādas tādas darī�anas un viņa at�griezīsies ar taksometru. Tādēļ mēs braucām divatā.

� Es jums vēlreiz pateicos un patiesi atvainojos par to, ka uzmodināju nakts vidū. � Pārķers pasmaidīja. � Man ir tāda sajūta, ka jūs man daudz palīdzējāt, kaut gan pārliecināts vēl neesmu. Visu labu, mister Kresvel!

Un viņ� izgāja, pamezdams pārsteigto saimnieku stāvam kā zemē iemietu. Neteicis ne vārda, Alekss izslīdēja ārā līdzi drau�gam.

Viņi izgāja pa dārza vārtiņiem, Pārķers apstājās pie ma�īnas un ar roku atspiedās pret spārnu.

� Ko tu tagad darītu manā vietā? � viņ� jautāja.

� Tavā vietā es atgrieztos teātrī, lai uzzinātu līķa sekcijas un pirkstu nospiedumu izpētes rezultātus un, galvenais, kas tā par lapiņu, ko rokā turēja Vinsijs. Ir vēl viens jautājums, uz ko man gribētos saņemt atbildi, bet es pagaidām atturē�os.

� Un tad?

� Tad es dotos pie misis An�elikas Dodas, lai noskaidrotu, ko viņa darīja pēc tam, kad beidzās izrāde "Krēsli" � sākot no tā brī�a, kad viņa atvadījās no meitas un tās līgavaiņa, līdz brīdim, kad atgriezās mājās.

�� Tev taisnība. Es arī darī�u to pa�u. � Pārķers drūmi pa�vīpsnāja un iesēdās ma�īnā. Līdzko tā sāka kustēties, viņ� ieru�nājās, nevērsdamies ne pie sevis, ne arī pie Alek�a:

� Mēs zinām, ka desmitos piecpadsmit Vinsija ģērbtuvē iegāja kāda dāma. Pagaidām ārsts tie�i to mirkli � aptuveni �o � uzskata par visvēlāko iespējamo nāves iestā�anās laiku, bet kaut kas viņam nepatīk, viņ� apgalvo, ka pārāk vēlu. Ta�u fakti liecina par kaut ko citu. Medicīna nevar visu noteikt ar hronometra precizitāti. Izrāde sākas pulksten astoņos, deviņos starpbrīdis, kur� ilgst apmēram piecpadsmit minūtes, pēc tam Vinsijs atkal iznāk uz skatuves. Desmitos izrāde beidzas. Zinu tādēļ, ka pats paskatījos pulkstenī. Cik minū�u pirms izrādes beigām Vinsijs varēja aiziet no skatuves?

� Manuprāt, pirms septiņām astoņam minūtēm, � izklaidīgi atbildēja Alekss.

� Tā tas bija! Tātad apmēram deviņos piecdesmit divās viņ� vēl bija visiem redzams. Zināms laiks ir vajadzīgs, lai aizietu uz ģērbtuvi. Durvīs ta�u viņu nenonāvēja. Viņam vajadzēja papriek� atgulties un paņemt rokā papīra lapu, kuru mēs drīz redzēsim. Kopā varēja ilgt �etras piecas minūtes. Tātad deviņos piecdesmit se�ās viņ� vēl bija dzīvs. Neviens ārsts visā pasaulē nevarēs mani pārliecināt, ka da�as stundas pēc nāves ir spējīgs noteikt tās iestā�anās brīdi ar lielāku precizitāti nekā līdz pusstundai. Citiem vārdiem sakot, Vinsijs varēja nomirt pat des�mitos divdesmit piecās. Tur viss sakrīt.

� Pilnīgi, � nomurmināja Alekss.

� Tā nu tas ir. Pilnīgi. Pie tam misis Doda nesa līdzi �o dīvaino somu. Tai uzmanību pievērsa mis Bīkona. Par laimi, sievietes tādas lietas ievēro. Kresvels viņu uz mājām netika vedis. Ak, Dievs, ko gan viņai vajadzēja kārtot tajā rajonā, bez Vinsija apmeklējuma? Viņa pagaidīja, kad aizies aktieri un kalpotāji, un tad pēc stundas ceturk�ņa iegāja teātrī. Vinsijs viņu gaidīja�

� Bet viņa to noslepkavoja� � Alekss atkal noburk�ķēja. � Ja tam visam tu vēl pievienosi faktu, ka Vinsijs veselu nedēļu pļā�pāja par gaidāmo lielo bagātību, un vēl to, ka misis Dodas meita ir mantojusi divdesmit piecus miljonus, tad dro�i vari nonākt pie vēl viena secinājuma.

� Es pie tā jau esmu nonācis, mīļais draugs. Visticamāk, ka Vinsijs �anta�ēja misis Dodu. Par ko, es pagaidām nezinu. Varbūt viņ� bija viņas mīļākais?

� Arī tas nav izslēgts. � Alekss no�āvājās. � Viņ� varēja būt ari mīļākais viņas meitai, kura precoties gribēja izpirkt savas mīlestības vēstules. Miljonāre var labi samaksāt par �ādiem kompromitējo�iem dokumentiem, daudz vairāk nekā pieticīga arheologa meita, kāda viņa bija vēl pirms da�ām dienām. Viņa varēja palūgt māti �o lietu nokārtot�

� Tas ari varētu būt. �ī iespēja liekas vēl ticamāka. Dro�i vien te vēl kas ir iejaukts, bet es esmu pārliecināts, ka nemaldos savos spriedumos. Tas varēja notikt ari tā: viņa ienāca un, sapratusi, ka radies izdevīgs bridis, tika vaļā no �antā�ista un tad aizbēga.

�� Iespējams, ka notika ari tā. Ta�u mani pārsteidz viņas muļķība. Ieiet tuk�ā teātri, jautāt sargam pēc mistera Vinsija, sastapties ar �o sargu spilgti apgaismotā telpā, bet tad izdarīt slepkavību. No tā var secināt, ka misis Doda vairāk ticēja policijas nekā pa�as muļķībai. Naiva sieviete, iestāstījusi pati sev, ka, atnākusi tik uzkrīto�ā tērpā pēc izrādes, kuras laikā viņas dīvaino somu bez mums laikam redzēja ari daudzi paziņas, viņa varēs �o tipu nonāvēt un izgaist Londonas miglā, kādas �odien vispār nav. Bet, kas zina, varbūt tie�i tā notika?

� Vai tu par to �aubies? � Pārķers jautāja.

� Jā. �aubos.

�� Varbūt tev ir vēl citas versijas? Pēc misis Dodas neviens vairs teātrī neienāca un neizgāja. Ja to nav izdarījusi viņa, tad pēc viņas to varēja izdarīt tikai sargs Viljams Halinzs, kuru var lūrēt aizdomās par visu, tikai ne par to, ka divdesmit �etras stundas pēc tre�ā bērna piedzim�anas viņ� būtu nolēmis tēlot Hlepkavu.

� Vinsijs varēja būt jau miris, kad ģērbtuvē ienāca misis Doda, � Alekss no�ukstēja.

�Kāpēc tad viņa necēla troksni? Atrod līķi un, nevienam neko nesakot, aiziet prom? Saki man, Dieva dēļ, � ko tas varētu nozīmēt?

� Ja notikumi risināju�ies tā, kā mēs sākumā paredzējām, un Vinsijs viņu vai meitu ir �anta�ējis, tad es domāju, ka vina līķis ar krūtīs līdz spalam iedurto dunci izraisīja viņā vismaz atvieglojuma sajūtu. Viņa varēja vēl da�as minūtes uzkavēties, meklējot vēstules vai vēl kaut ko, kas viņam bija jāatdod apmaiņai pret to, ko viņa bija atnesusi piebāztajā somā. Tad aizgāja, sapņodama, lai viņu neviens nekad neatrastu. Bet, dabiski, viņa varēja ari Vinsiju nonāvēt� Kaut gan� Jā� Vispār tev taisnība. Man par labu liecina tikai viens arguments, kas saistīts ar notikuma apstākļiem, pie tam mēs vēl maz zinām. Domāju, ka viņa tur bija. Ātrāk jābrauc pie viņas. Tā nu viss ir. Ta�u man liekas, ka nonāvējusi viņa nav, tiesa, apzvērēt es nevaru.

� Vai tu būtu ar mieru saderēt?

�� Jā. Es labprāt saderētu, ka tā nav bijusi viņa, turklāt uz prāvu summu. Uz svariem es lieku tikai savu pārliecību un, kā jau teicu, vienu ar lietas apstākļiem saistītu detaļu.

� �ēl, ka esmu tikai vienkār�s policijas inspektors� � teica Pārķers. � Man liekas, es varētu �ovakar labi nopelnīt, noslēdzot ar tevi derības. Tu esi kriminālromānu autors un domā, ka cil�vēki nonāvējot vienmēr rīkojas pilnīgi loģiski. Dzīvē tā nenotiek: pati slepkavības brī�a gaidī�ana un izpildes fakts saistīti ar mil�zīgu nervu spriedzi, lūk, kādēļ slepkava parasti rīkojas ne�racionāli, atstāj pēdas, kuras būtu varējis neatstāt� Principā slepkavas nav ģēniji. Noziegumus neizdara ģēniji, bet ikdieni�ķi, pretīgi ļautiņi�

� Baidos, ka �is slepkava ir inteliģentāks, nekā tu domā.

� Tie�ām?

Garāmslīdo�o laternu gaismā Alekss ievēroja sev pievērsto inspektora uzmanīgo skatienu.

� Bet vai tev ir vēl kādas versijas? � jautāja Pārķers.

� Pagaidām par no�ēlu man ir tikai divas versijas � "A" un "B", atbildēja D�o.

� Misis Doda ir "A" vai "B"?

�� Misis Doda ir "c", pie tam mazais "c", nevis lielais. Viss sare�ģītais slēpjas tajā apstāklī, ka da�i mani vērojumi atbilst "A", bet da�i � "B". Ta�u �o vērojumu vēl aizvien ir pārāk maz. Domāju, ka iz�ķiro�ais var būt viens � Vinsija ģērbtuves pār�meklē�ana.

� Ko tu ceri tur atrast?

� Runa var būt par to, ko ceru tur neatrast. � Alekss domīgi paberzēja pieri. � Pagaidām mēs zinām pārāk maz. Es drusciņ lidinos pa mākoņiem. Tev taisnība. Atgriezīsimies teātrī, uzzināsim to, kas mums jāuzzina no ārsta un eksperta, izdarīsim kaut kādus secinājumus, izpētot ģērbtuvi un izlasot papīra lapu, ko Vinsijs turēja rokā. Tad paskatīsimies, vai es fantazēju kā kriminālromānu autors vai man ir taisnība.

� Tu mani pārsteidz� � Pārķēra balsī pārliecības bija krietni vien mazāk nekā tai mirklī, kad viņ� sāka savu monologu ma�īnā. Viņi apstājās pie pazīstamajiem pakāpieniem, kas veda uz Kamerteātra sānu durvīm.

Aktiera Stīvena Vinsija ģērbtuves priek�ā uz saliekamā krēsla sēdēja ser�ants D�onss un kūpināja cigareti.

� Kas jauns? � Pārķers jautāja.

� Noņemti pirkstu nospiedumi, �ef. Pareizāk sakot, to nav. Uz durvju roktura tos atstājis tikai vecais sargs, kur� iegāja ģērbtuvē divpadsmitos� Soumss. Pa�ā ģērbtuvē atrasti nelaiķa pirkstu nospiedumi un citi, kuri, kā izrādījās, piederēja ģērbējam Rafinam. Es viņu atvedu, �ef, lai paņemtu pirkstu nospiedumus un arī aizturēju, domādams, ka varbūt jūs gribēsiet ar viņu parunāt. Uz slepkavības iero�a nav nekādu nospiedumu. Slepkava bijis cimdos.

�� Labi! � norūca Pārķers. Viņ� atgriezās sarga istabā un piezvanīja ārstam.

�� Klausos! � ārsts atsaucās. � Pētu vinu otru reizi. Piezvanī�u pēc pusstundas. Kā jūs teicāt, kad viņ� varēja nomirt visagrāk?

� Deviņos piecdesmit se�ās minūtēs vakarā.

�� Tādā gadījumā vai nu es esmu nederīgs ārsts, vai arī jūs nederīgs detektīvs, vai arī mani ķīmiskie preparāti ir pilnīgi nederīgi.

� Bet kad, jūsuprāt, viņ� nomira?

� Pateik�u pēc pusstundas! � Un ārsts nolika klausuli.

��� Velns lai parauj, � Pārķers noburk�ķēja un pāris vārdos atstāstīja sarunu ar ārstu Aleksam, kur� pļāpāja ar D�onsu.

Stīvena Vinsija ģērbtuvē, tāpat kā iepriek�, dega visas lampas. Vispirms Alekss paskatījās uz ku�eti pie sienas. Tā bija tuk�a. Līķis aizvests. Stīvens Vinsijs nekad vairs �eit neatgriezīsies, neapsēdīsies pie spoguļa, lai paņemtu rokā grima kārbiņu�

� Ak kungs! � inspektors nopūtās un piegāja pie durvīm.

� Bet kas tas bija par papīru, ko viņ� turēja rokā?

��� Tas nebija papīrs. � D�onss noplātīja rokas. � Tā bija balta aploksne, pilnīgi tuk�a, bez adreses.

� Uz tās nebija pirkstu nospiedumu?

� Tikai viņa pirkstu.

���� Brīni�ķīgi, � Pārķers izmeta un aizvēra durvis. Viņ� pa�griezās. Alekss stāvēja pie tualetes galdiņa atvērtas atvilktnes. Tur vienkār�ā koka kastītē atradās grima gabaliņi, zaķa kāja pūdera uzklā�anai, zīmītes, kas bija saņemtas pirmizrādes dienā un parakstītas ar sievie�u vārdiem. Pārķers tās atbīdīja malā. Tad firmu "Mercedes-Benz" un "Cadillac" prospekti un vēl kaudze Stīvensa Vinsija fotogrāfiju, kurām viņ� jau iepriek� bija uzrakstījis autogrāfu. Paraksts bija nedaudz manierīgs, pārdesmit gadu vecā stilā. Mazliet naudas: divpadsmit mārciņas banknotēs un sīknauda. Apmaksāts rēķins par telefonu. Nemākslinieciska Būdas figūriņa ar apaļu vēderu, laikam sens talismans, glu�i negaidot fotogrāfija, kurā redzams atombumbas sprādziens Bikini atolā, atslēgas: parastā angļu slēdzene un mazā � pasta kastītei�

� Aizsūtī�u cilvēkus uz viņa dzīvokli� � Pārķers noteica.

� Ja, protams, misis Doda neatzīsies.

��� Bet ja atzīsies? � Alekss stāvēja pie liela skapja, kuru bija tikko atvēris. � Es domāju, ka viņa noteikti atzīsies�

��� Jā. Tad nevajadzēs izmeklē�anu turpināt, varbūt tikai, lai savāktu vainas pierādījumus. Vinsija dzīvoklis da�as stundas var pagaidīt. Mums ir svarīgāki darbi.

Viņ� piegāja pie Alek�a, un viņi abi ņēmās pārmeklēt nelaiķa apģērba kabatas. Tur bija tikai nenozīmīgi sīkumi un no bloknota izplēsta lapiņa, uz kuras ar Vinsija roku bija rakstīts:

Studijas pirk�anai 200 000

Alga pirmās filmas aktieriem un personālam � 40 000

Reklāma 20 000

Tērpi un dekorācijas � 50 000 Neparedzētiem izdevumiem � 20 000 Pavisam 310 000(330 000) Nepiecie�amā rezerve � 170 000. Kopā pusmiljons �ī pēdējā summa bija vairākas reizes pasvītrota ar sarkanu zīmuli. Pārķers pacēla galvu un paskatījās Aleksā.

� Vai tu esi kaut ko tādu redzējis? Pavisam mierīgi uz lapiņas viņ� aprēķinājis, cik izmaksās kinostudija! Pusmiljons mārciņu! Nieks!

�� Domāju, ka viņam bijis zināms pamats �ādai rīcībai� � Alekss teica, skatīdamies visapkārt. Tad pieliecās un ielūkojās skapī, kur atradās vairāki pāri apavu. Pēc tam nogūlās uz grīdas un paskatījās zem skapja. Visbeidzot Alekss piecēlās un pa�ūpoja galvu, it kā gribēdams teikt, ka patiesībā to ari paredzējis. Pārķers ieinteresēts viņu vēroja, turēdams rokā lapiņu ar nelaiķa aprēķiniem.

� ko tu meklē? � viņ� jautāja.

� Tagad vairs neko. Man �ķiet, ka zinu visu. Bet, protams, tā var izrādīties tīrā muļķība, un tu man nepievērs uzmanību. Tu uzaicināji mani līdzi, domādams, ka es tev bū�u noderīgs. Es centī�os apstrīdēt visas tavas aizdomas, ja tu to uzskatīsi par pieņemamu. Pagaidām mēs vēl klīstam miglā. Kop� brī�a, kad mēs �eit ieradāmies, ir pagājis mazliet vairāk par simt minūtēm. Neviens tev nepavēl sagūstīt nezināmo slepkavu tik īsā laikā. Mums pagaidām gandrīz nekā nav. Vēl neesam nopratināju�i personālu. Mēs neesam biju�i pie misis Dodas. Varbūt viņa vienkār�i bija gājusi pie �uvējas un somā viņai bija drēbe kleitai. �uvēja un viņas piecas jaunkundzes apliecinās par viņu tādu dzel�ainu alibi, ko tu nevarēsi sagraut ar visu savu pārliecību. Galu galā tā varēja būt pavisam cita dāma. Tad viss būs jāsāk no sākuma. Mēs maz zinām par nozieguma ieroci. Būs jānopratina ģērbējs. Ja duncis ir piederējis Vinsijam, ģērbējs kaut reizi varēja būt to redzējis. Starp citu, varēja ari neredzēt, ja vakar Vinsijs to bija pirmo reizi atnesis. Bet tādā gadījumā no kurienes slepkava varēja dabūt �o dunci? Kāpēc Vinsijs gulēja tajā mirklī, kad tika sadurts? Vēl viens jautājums, uz kuru būs jāatbild un par kuru, kā jau tev teicu, es pa�reiz negribu gari un pla�i runāt, citādi mēs apjuksim vēl vairāk. Par misis Dodu man ir savs personiskais, no pirmā acu uzmetiena � muļķīgs viedoklis, ka viņa nevarēja nonāvēt. Ta�u varēja gan. Tas nav glu�i izslēgts�

�� Tā� � Pārķers pamāja ar galvu. Piegājis pie galda, viņ� nolika lapiņu ar nelaiķa aprēķiniem. Uz galda jau atradās baltā audekla lupatiņā ietīts duncis, bet tam blakus balta, tuk�a, saburzīta aploksne, kas neko nevēstīja. � Jā. Jā. Es arī tāpat domāju. � Viņ� Aleksam parādīja savu bloknotu. Pēdējā lappusē ar lieliem burtiem bija ierakstītas divas īsas frāzes:

Nopratināt ģērbēju Rafinu� Duncis!

Misis Doda: vai tie�ām slepkava un kāpēc?

� Protams. � Ar galvu pamāja D�o. � Tas jādara vispirms. Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst, ko teica direktors Deividsons. Vinsiju teātrī ienīda. Viņ� sakāvās ar puisi, un tas viņam vēlāk uzbruka ar ugunsdzēsēja cirvīti. Viņ� pameta draudzeni, kuru pirms tam bija atņēmis draugam. Viņ� sarīkoja viņai nejēdzīgu skandālu. Viņ� ir apvainojis ģērbēju. Ko vēl mēs nezinām?

� Galu galā mēs uzzināsim visu. � Pārķers piegāja pie dur�vīm. � D�ons!

� Jā, �ef!

� Atved �urp to ģērbēju Rafinu!

� Klausos, �ef!

Pārķers piegāja pie tualetes galdiņa, apsēdās un domīgi raudzījās uz tuk�o ku�eti, kurai līdzās stāvēja grozs ar sarka�najām rozēm, kuras joprojām piepildīja istabu ar maigu, saldenu aromātu, kas mazliet atgādināja asins smaku.

�rērbējs Olivers Rafins bija sīks cilvēciņ� ar seju, ko Alekss klusībā nodēvēja par izbiedētas peles purniņu. Ienākot ģērbtuvē, Rafins samiedza acis, tomēr piespieda sevi tās atkal atvērt.

� Sēdieties! � Pārķers norādīja uz mazu krēsliņu.

Alekss nekustīgi stāvēja, atspiedies pret aizvērtajām durvīm. Inspektors sāka platiem soļiem nesteidzīgi staigāt pa istabu. Te pēk�ņi viņ� apstājās. Piegājis pie grimē�anās galdiņa, viņ� attina baltu lupatu.

� Vai pazīstat? � Pārķers jautāja, noliecies pie sēdo�ā Rafina un skatīdamies viņam tie�i acīs.

� Vai pazīstu? � Rafins paskatījās uz dunci, un viņa lūpas sāka drebēt. � Tātad ar to noslepkavoja� noslepkavoja misteru Vinsiju?

� Nejautājiet man, bet atbildiet uz maniem jautājumiem, � mierīgi teica Pārķers. � Tā mēs ātrāk beigsim jūsu pratinā�anu. Es jautāju, vai jūs pazīstat �o priek�metu?

� Jā� j-jā. Mistera Vinsija duncis. Tas vienmēr bija tualetes galdiņa atvilktnē, lūk, tur� � Rafins bailīgi pastiepa roku uz galdiņa pusi pie milzīgā spoguļa.

� fcad jūs to redzējāt pēdējo reizi?

� Kad?� Vakar, kad uzkopu ģērbtuvi. Es vienmēr pēc izrādes lieku grima kārbu galda atvilktnē, tad arī redzēju.

� Tie�ām?

�� Tie�ām, inspektora kungs. Tas ir tik neparasts duncis, ka to grūti sajaukt ar kādu citu. Uz tā rakstīts: "Atceries, tev ir draugs"� Ak, mans Dievs! � Viņ� atkal aizvēra acis.

� Vai misters Vinsijs jums neteica vai varbūt jūsu klātbūtnē kādam nestāstīja, kur to dabūjis?

�� Nē, inspektora kungs. Reiz es gan dzirdēju, ka viņ� teica mis Faradejai � tā esot kāda skolas gadu drauga dāvana. Viņ� dunci uzskatīja par talismanu, kas nesī�ot laimi, un dro�i vien pat iedomāties nespēja, ka�

� Protams, nevarēja. Tagad pastāstiet, Rafin, ko jūs darījāt vakar, kop� ienācāt teātrī, līdz kad no tā aizgājāt.

� To pa�u, ko vienmēr, inspektora kungs� Nu, ne pilnīgi visu, jo ikreiz jau iznāk kaut kā savādāk. Parasti es atnāku pirms aktieriem un pārbaudu, vai viss ir iztīrīts un izgludināts. "Krēslos" es apkalpoju misteru Vinsiju un misteru Darsiju, jo viņi abi izrādes laikā nepārģērbjas, bet misters Darsijs uz skatuves iziet tikai minūti pirms beigām. Viņiem ir vienādi tērpi, ļoti vienkār�i, un ar tiem sevi�ķi nopūlēties nav vajadzīgs. Arī apavus nevajag tīrīt, abi izmanto tādas dīvainas �ības. Re�isors gribēja, lai tērpi būtu kaut kas vidējs starp kareivja formas tērpu un ubaga drēbēm� � Rafins paraustīja plecus. � Ta�u publikai tādi patīk� � viņ� pārsteigumā piemetināja. Pēc tam, it kā atminējies, ko no viņa gaida inspektors, ātri piebilda: � Atnācu pirmais un tūlīt visu sakārtoju mistera Vinsija ģērbtuvē, bet pēc tam devos uz mistera Darsija ģērbtuvi, kur arī visu sagatavoju. Tad iegriezos pie Sūzanas Snovas, mis Faradejas ģērbējas. Mis Faradeja jau bija atnākusi, aktrises, kā visiem zināms, vienmēr ierodas agrāk par aktieriem. Viņām laikam vairāk rūpju sagādā frizūra. Pie viņas es iek�ā negāju, mēs ar Sūzanu nedaudz papļāpājām koridorā, un es devos pie Halinza, mēs runājām par futbola totalizatoru. Vinnēt gribas, bet atminēt ir ļoti grūti, in�spektora kungs. Arī Halinzam gribējās obligāti laimēt, jo viņam jau tre�ais bērniņ� piedzimis. Pie mums jau spēlē piedalās viss teātris, un vakar bija tie�i piektdiena, pēdējā diena, kad var izdarit likmes� Nu, es tur sēdēju un gaidīju misteru Vinsiju un misteru Darsiju. Pirmais atnāca misters Vinsijs, es uzkāpu aiz viņa ģērbtuvē un palīdzēju viņam apģērbties. Pēc tam viņ� lika man iet pie Halinza un brīdināt, ka viņ� gaidot vienu dāmu, kura atnāks vai nu starpbrīdī, vai pēc izrādes. Tad viņ� man teica, ka es vairāk nebū�ot vajadzīgs un viņa ģērbtuvē varu neiet. Es tikai pajautāju, kā būs ar masku. Tā pēc katras izrādes jāapmazgā ar spirtu. Aktieris tādā neilona maskā svīst, un to pēc izrādes nepiecie�ams tūlīt apmazgāt, citādi sviedri sakaltīs un maska kļūs raupja. Bet misters Vinsijs teica, ka� � Rafins aprāvās, redzēdams, ka inspektors novērsis skatienu.

Pārķers pagriezās pret Alek�u, kur� smaidīdams joprojām stā�vēja pie durvīm. Inspektors pa�ūpoja galvu, it kā pārdzīvodams savu nevērību.

�� Vai tie�i uz �o jautājumu tu gribi saņemt atbildi? � klusi jautāja Pārķers.

Alekss klusēdams smaidot pamāja ar galvu. Pārķers pievērsās Rafinam:

� Turpiniet.

��� Tad es jautāju misteram Vinsijam, vai man pēc izrādes jāatnāk, lai masku izmazgātu, bet misters Vinsijs teica, ka pats izmazgās un lai es i nedomājot jaukties viņam pa kājām. Es beidzu ģērbt misteru Vinsiju un, kad viņ� izgāja uz skatuves, devos pie mistera Darsija, kur� bija tikko atnācis. Arī ar misteru Darsiju man darba ir maz, jo parasti viņ� ģērbjas un noģērbjas pats. Kautrīgs kā sieviete. Nekad neļauj man būt klāt, kad ģērbjas. Tādēļ es tikai mazliet patīrīju viņa apģērbu ar suku. Teicu, ka visu laiku bū�u pie viņa, � misters Vinsijs gribot palikt vienatnē, jo gaida viesi. Bet arī viņam es nebiju vajadzīgs, tāpēc uzliku uz galdiņa cepuri � misters Darsijs iziet uz skatuves ar milzīgu melnu platmali galvā, viņ� tēlo Oratoru, kur� neko nerunā, � un pēc tam izgāju. Izrāde jau bija sākusies. Es ielūkojos pie Sūzanas, un mēs nedaudz papļāpājām par skandālu starp misteru Vinsiju un mis Faradeju, kad mūsu jauneklīgais re�isora palīgs gribēja viņam iekraut ar cirvīti. Toreiz varēja viņu nosist� Cita starpā, no likteņa nekur neizbēgsi.

� Ko jūs darījāt pēc tam?

��� Gāju pie Halinza viņa istabelē un nosēdēju tur līdz starpbrīdim un arī visu starpbrīdi, jo misters Vinsijs bija man aizliedzis pie viņa rādīties, bet misteram Darsijam vēl nebija pienācis laiks iziet uz skatuves.

� Vai starpbrīdī kāds ienāca teātrī?

�� Neviens neienāca, inspektora kungs, tikai izsūtāmais at�nesa puķes misteram Vinsijam, es viņam parādīju aktiera ģērbtuvi un atgriezos, kur biju iepriek�. Mēs par �o un to parunājāmies, pēc tam ieradās Halinza sievasmāsa, kura bija atbraukusi no Man�esteras, lai uzraudzītu bērnus, kamēr sieva ir prom. Tad es izgāju, nodomājis, ka radiniekiem ta�u jāļauj parunāties. Devos uz mistera Darsija ģērbtuvi, ta�u viņa vēl nebija. Viņ� mīl skatīties izrādi no kulisēm un tādēļ bija agrāk devies uz skatuvi. Tad es iegriezos pie Sūzanas �novas, kura viscaur drebēja, jo misters Vinsijs atkal nebija novaldījies un, kad uz skatuves mis Faradeja nejau�i nosmērēja viņa tērpu ar grimu, tie�i izrādes laikā no�ņācās, ka tas nu gan neesot pieņemams, vai ko citu tādā garā� Mis Faradeja mirkst asarās. Misters Darsijs viņu pavadīja, jo viņa tik tikko turējās kājās, viņ� kopā ar Sūzanu viņu mierināja. Viņ� nikni lamāja misteru Vinsiju. Mēs tātad parunājāmies ar Sūzanu par to, kā visu starpbrīdi viņa sēdējusi ar mis Faradeju un pēc tam pavadījusi līdz skatuvei. Tad izrāde beidzās, un misters Vinsijs neizgāja uz skatuves pateikties par aplausiem. Tas visus ļoti nokaitināja, kaut arī neviens neteica ne vārda, galu galā tā ir viņa problēma. Mēs ar Sūzanu stāvējām pie ģērbtuves, kad misters Darsijs kopā ar mis Faradeju atnāca no skatuves, es pagaidīju koridorā, kamēr mani pasauks, sa�kārtoju viņa tērpu, ar kuru notīrīju svārkus, un pasniedzu mēteli. Misters Darsijs pēc �īs izrādes atgrimējas nedaudz ilgāk nekā mis Faradeja, viņ� tēlo bez maskas un grimu klāj uz visas sejas. Kad viņ� beidza atgrimēties, arī es biju gatavs. Viņ� nomazgājās un pieklauvēja pie mis Faradejas durvīm. Mis Faradeja bija jau saģērbusies, viņi aizgāja kopā, bet es vēl pagaidīju koridorā, tur atradās arī Sūzanas vīrs, Malkolms Snovs, viņ� pie mums atver priek�karu. Kopā ar viņu bija arī suflieris D�ons Naits. Pēc tam �etratā mēs izgājām no teātra un gājām uz nakts totalizatoru, jo ari Sūzana svēti tic, ka galu galā laime viņai uzsmaidīs, un tādēļ ar vīru spēlē atsevi�ķi.

� No jūsu stāstījuma var secināt, ka ne pēc izrādes, ne starp�brīdī jūs ne mirkli nepalikāt viens.

Rafins kļuva domīgs.

� Tā nu iznāk, inspektora kungs. Ne minūti. Tā tas ir.

� Labi. Bet tagad iedodiet man mistera Vinsija masku.

�� Tūlīt, inspektora kungs, � Rafins piecēlās un piegāja pie skapja. Atvēra to un neskatīdamies pastiepa roku. Bridi pa�meklēja skapī, tad iebāza tur galvu.

�� Laikam misters Vinsijs to nolicis kaut kur citur. � Viņ� raudzījās visapkārt. Piegāja pie tualetes galdiņa un, izvilcis at�vilktni, apjucis pastāvēja. Pieliecās.

� Nav ne zem skapja, ne ari zem dīvāna, � teica Alekss.

� Bet kur tad tā var būt? � jautāja Rafins.

Pārķers kaut ko gribēja teikt.

�� Tam nav nozīmes, � inspektoram par lielu pārsteigumu teica Alekss. Pārķers paskatījās draugā. Alekss tikko manāmi pa�ūpoja galvu.

� Jūs pagaidām esat brīvs, � teica Pārķers. � Varat iet mājās. Atcerieties, līdz rītdienai nevienam ne vārda par to, kas �eit ir noticis. Sapratāt?

�� Jā, inspektora kungs. Saprotams, inspektora kungs. Ar labunakti, kungi.

Rafins sāniski tuvojās durvīm un pazuda aiz tām.

�� Dieva dēļ, D�o. Es ta�u tev uzticos. Man neienāca prātā, ka maska nozudusi. Tu jau sākumā to zināji. Tam ta�u kaut ko jānozīmē! Kur tā atrodas? Kāpēc tu negribēji, lai es turpinu viņu pratināt? Galu galā maska var būt ļoti nozīmīga izmeklē�anas gaitā. Ja tā bija uz sejas Vinsijam, kad viņ� �eit ienāca, un pēc tam, izņemot slepkavu, ģērbtuvē neviens nav bijis, tad masku paņemt varēja tikai slepkava. Kāpēc? Un kāpēc tev bija vajadzīgs panākt, ka es pārtraucu nopratinā�anu? D�o, es tev ticu, tu vēl nekad neesi padarījis mani par muļķi. Bet es tomēr esmu ierēd�nis, kur� atbild par izmeklē�anu. Pagaidām es zinu maz, tas ir tiesa. Tāds iespaids, ka tu esi kaut ko iecerējis. Gribas tam noticēt. Jebkurā gadījumā svarīgi tikai notvert slepkavu un nodot viņu tiesai. Man nav nekādu godkāru motīvu, ja mēs runājam par sa�darbību ar tevi, bet�

� Bet es esmu tikai vienkār�s novērotājs, kur� meklē tematus savām grāmatām. Tas būsi tu, kur� arestēs slepkavu. Tu savā darbā esi slavenība, un par �o slavu tev nav jāpateicas man. Tā mums, Ben, ir kopīga spēle. Tikai mēs abi to zinām. Ta�u �oreiz, kā man �ķiet, esmu ieraudzījis patiesību pirms tevis. Tu ta�u arī spēj atrast pēdas, turklāt es varu kļūdīties. Es visu laiku burtiski drebu bailēs, ka esmu kļūdījies. Patiesība ir pārāk fantastiska, lai �ķistu patiesīga. Bet vienlaikus�

� Vienlaikus?

� Vienlaikus es saskatu divas versijas: "A" un "B". �ī maska atbilst versijai "A", ta�u par labu versijai "B" liecina vairāki argumenti, bet tos nav iespējams izskaidrot, ja pareiza ir versija "A". Pa�reiz es zinu, kur� ir slepkava "A", bet man nav ne mazākā priek�stata par slepkavu "B". Tā mēdz reti gadīties, ka pēdas ved divos pretējos virzienos.

� Un mis Doda, tāpat kā agrāk, nav ne "A", ne "B"?

� Ne "A", ne "B", � nopūtās Alekss. � Ta�u es nemaz nebūtu bijis pārsteigts, ja galu galā noskaidrotos, ka Vinsiju noslep�kavojusi tie�i viņa. Visā �ajā lietā valda kaut kas velni�ķīgs, no kā �ermuli skrien pār muguru. Da�reiz man liekas, ka fakti sāk pilnīgā juceklī griezties manā galvā.

Pārķers nepacietīgi ar pirkstiem pabungoja pa galdu.

� Nu labi! Ja negribi, nestāsti tos savus faktus. Tā vai citādi tu tos zini ne vairāk kā es, mēs ta�u visu laiku esam biju�i kopā. Gribu ticēt, ka tev palīdz debesis un tu esi atradis ceļu �ai la�birintā. Man tomēr ir jābrauc pie mis Dodas.

�� Bez �aubām! � Alekss noteikti piekrita. � Pēc manām domām, lietai tas ir ļoti svarīgi.

�� Ja izrādīsies, ka �o tipu noslepkavojusi viņa, bet veselais saprāts liek viņu turēt vienīgi aizdomās un tikai viņu, kaut ari būsim atradu�i viņai man nezināmu alibi� tev nāksies izmaksāt pudeli laba vīna. �ī nakts kopā ar tevi prasa pamatīgu nervu spriegumu� � Pārķers pēk�ņi apklusa. � Bet kas noticis ar to masku? � it kā negribēdams viņ� jautāja.

�� Es zinu, kur �ī maska atrodas� � Alekss norūca. � To, protams, paņēma slepkava "A". Slepkavam "B" viņa bija absolūti nevajadzīga.

� Tu zini, kur tā ir?

� Nu, es tur neesmu bijis, bet varu likt galvu ķīlā, ka atradī�u, līdzko gribē�u. Ja neatradī�u, vari nosaukt mani par ēzeli un aizdzīt mājās izgulēties.

� Bet varbūt ari man tas nepiecie�ams? � Pārķers pakasīja pakausi. � Zinu, ka tev ir kaut kas prātā, bet tā tava murmulē�ana traucē man domāt� Vai tu nevēlētos tūlīt aizvest mani uz to vietu, kur atrodas maska?

�� Kāpēc? Lai paliek. Es domāju, ka pa�reiz mums būtu jā�brauc uz turieni, kur mūs jau pusstundu aicina pienākuma ap�ziņa, � pie An�elikas Dodas.

� Beidzot es dzirdu prātīgu valodu, � Pārķers noburk�ķēja un devās uz durvīm.

Istaba, kurā viņi sēdēja, gaidīdami An�eliku Dodu, nebija liela, ta�u iekārtota ļoti gaumīgi. Kad nedaudz izbijusies un samiegojusies kalpone aizvēra durvis, Pārķers paskatījās pulkstenī.

�� Divi, � caur zobiem viņ� novilka. � Nav labi �ādā laikā apmeklēt nevainīgus cilvēkus. Jau �ī iemesla dēļ vien misis Dodai būtu jābūt slepkavai.

�� Lai atļautu policijai nepārkāpt labāko aprindu pieklājības noteikumus. Jā. Tas ir iemesls.

������� Baidos, ka viņai bija vēl pāris citu� � Pārķers klusi noteica. � Tagad, liekas, pusstundu ģērbsies�

Viņ� vēl nebija paguvis to pateikt, kad atvērās durvis un ienāca misis Doda. Viņa bija tērpusies vienkār�ā tum�ā kleitā, zeķēs un kurpēs uz augstiem papē�iem, arī viņas frizūra liecināja, ka gulēt vina nav gājusi. To visu klusībā sev atzīmēdams, Alekss nebūt nebija pārsteigts.

� Ko kungi vēlas? � viņa jautāja, vēlreiz pavērdamās inspek�tora vizītkartē, ko turēja rokā. Pēc tam viņa strauji pacēla galvu. � Lūdzu, apsēdieties.

Viņa lieliski valdīja pār sevi, kaut ari no abu vīrie�u profe�sionālajiem skatieniem nevarēja noslēpt zināmu sasprindzinājumu ārienē. An�elika Doda apsēdās pirmā un ar mazu skaistu roku norādīja uz krēsliem.

Pārķers smagi ieslīga krēslā un, skatīdamies uz galdu ar di�viem keramikas pelnutraukiem, klusēja.

� Lietas apstākli izveidoju�ies tā, � Pārķers negaidīti ietei�cās, � ka virkne pierādījumu liecina, ka� � Viņ� aprāvās, tad nopūtās un turpināja: � Gribu sarunā ar jums būt pilnīgi atklāts. Pirms da�ām stundām savā aktiera ģērbtuvē ir nogalināts ak�tieris Stīvens Vinsijs. Ir pierādījumi, ka cilvēks, kur� varēja izdarīt slepkavību, atrodas �ajā namā. Man gribētos, lai jūs atklāti pa�stāstītu par visu, ko jūs par minēto faktu varat teikt.

An�elika Doda, acis nemirk�ķinot, skatījās uz inspektoru. Aleksam �ķita, ka mirklī, kad Pārķers nosauca Vinsija uzvārdu, viņai aizrāvās elpa.

� Un tas ir viss, kādēļ jūs ieradāties pie manis? � viņa jautāja.

� Nē. Tas nav viss. dieviete, kuras ārējais izskats un apģērbs pēc apraksta pilnīgi sakrīt ar jūsu izskatu un apģērbu, ieradās pie Vinsija viņa teātra ģērbtuvē apmēram tai pa�ā laikā, kad notika slepkavība. Sargs viņu labi atceras un atpazīs konfrontācijā. Turklāt mēs zinām, ka �ovakar jūs bijāt uz "Krēslu" izrādi, bet pēc tam atvadījāties no meitas un viņas līgavaiņa, teikdama, ka jums turpat esot kādas dalī�anas. Vai varat mums pastāstīt, kādas bija �īs dalī�anas?

� Varu, � An�elika Doda pamāja ar galvu. � Man vajadzēja kaut ko nokārtot teātri.

� Tie�i ko?

� Man vajadzēja aiziet uz Stīvena Vinsija ģērbtuvi, jo es viņu gribēju nonāvēt.

Pēc �īs mierīgi izteiktās atbildes iestājās klusums, kuru negai�dīti pārtrauca Alekss.

� Un jūs viņu nonāvējāt?

������ Jā. Protams. Tādēļ jau es turp gāju. Es jau sen gaidīju �o mirkli.

Pārķers pacēla galvu, un Alekss uztvēra viņa straujo trium�fējo�o skatienu.

������ Tātad jūs atzīstaties, ka esat noslepkavojusi Stīvenu Vinsiju vakarvakarā viņa ģērbtuvē Kamerteātra ēkā? � inspektors nu jau oficiālā tonī jautāja.

� Man jums vairāk nav ko teikt kā tikai to, ko jūs dzirdējāt, kungi.

An�elika Doda piecēlās, it kā vēlēdamās, kaut viņi saprastu,

ka dāmai var piespriest nāves sodu, bet nevajag ne par ko iz�pra�ņāt, ja viņa to nevēlas.

�Vienu mirkli, � iejaucās Alekss. � Unjūs viņu nodūrātar dunci?

������ Jā� ar dunci, kuram ir zeltīts rokturis un asmenī iegravēts uzraksts: "Atceries, tev ir draugs".

� Bet kādēļ jūs viņu nodūrāt?

� Kungs, es baidos, ka to jūs nekad neuzzināsiet.

������� Glu�i otrādi, � Alekss stāvēja tie�i pretī An�elikai Doda i un mierīgi vērās viņā. � Es jau zinu, kāpēc Stīvens Vinsijs jūs �anta�ēja un piespieda nākt uz "Krēslu" izrādi, lai noslēgtu kādu darījumu. Jūs piekritāt aiziet pie viņa starpbrīdī, lai atdotu dārglietas un naudu, ko viņ� pieprasīja nekavējoties, piedraudēdams nodarīt ļaunu jūsu meitai. Tādēļ jūs paņēmāt uz izrādi tik lielu somu. Mazajā teātra somiņā var ielikt tikai binokli un kabatlakatiņu. Tā tas bija, vai ne?

An�elika Doda pārsteigta ieplestām acīm skatījās Aleksā. Ta�u klusēja.

������� Cita starpā, tas bija skaidrs pa�ā sākumā. � Alekss pa�kustināja pirkstus. � Mani interesē kas cits: kā jūs paguvāt izlasīt uzrakstu uz dun�a asmeņa?

������� Es esmu to lasījusi tūksto�iem rei�u� � misis Doda no�mierinājās. � Es �o dunci labi pazinu.

� Vai jūs to izņēmāt no atvilktnes?

Viņa atkal pārsteigta pavērās Aleksā, bet tūlīt apstiprino�i pamāja ar galvu.

� Jā! No mana vīra galda atvilktnes.

� Ko? � Pārķers aizsāka, bet Alekss ar �estu viņu pārtrauca.

� Vai jūs varat parādīt, kur ņēmāt dunci?

��� Jā� Protams� vīrs to glabāja kopā ar daudziem neva�jadzīgiem sīkumiem, kādi ir katram vīrietim. Tas bija �eit, galda atvilktnē.

� Tie�i kur?

Misis Doda vēlreiz tikko manāmi paraustīja plecus, tad piegāja pie galda un atvēra vidējo atvilktni.

� Tas bija �eit, pa�ā virsū�

Viņa pastiepa roku un neviļus sekoja tai ar skatienu. Un pēk�ņi pamira � it kā pārakmeņojās. Tad sagrīļojās. Pārķers pieskrēja pie misis Dodas un paguva viņu atbalstīt.

�� �ķiet, zaudējusi samaņu� � viņ� teica un ieskatījās galda atvilktnē. Ari viņ� gandrīz vai pārakmeņojās. Pienāca Alekss un apmierināti pamāja ar galvu.

Atvilktnes dibenā gulēja duncis � tie�i tāds pats, kur� bija iedurts aktiera Stīvena Vinsija krūtīs.

Apskatījies apkārt, Alekss ieraudzīja uz galda karafi, ielēja ūdeni glāzē un pielika to pie misis Dodas lūpām. Viņa atvēra acis. Atvirzījusi Pārķēra roku, kas viņu balstīja, viņa grīļodamās aiz�vilkās līdz krēslam. Viņa apsēdās un ar rokām aizsedza seju. Pleci iedrebējās; viņa raudāja bez skaņas.

Pārķers pār viņa galvu paskatījās Aleksā. Viņa skatienā bija tik liels apjukums un pārsteigums, ka D�o tik tikko spēja novaldīt .smaidu. Nepievēr�ot uzmanību misis Dodas asarām, viņ� devās pie atvilktnes un izņēma no tās dunci. Pārķers pienāca pie drauga.

� Tie�i tāds pats� � viņ� no�ukstēja.

Tad viņi abi, kā pēc komandas, apgriezās. Durvīs stāvēja neliela auguma sirms, sausnējs vīrietis, tērpies pid�amā, kurai virsū bija uzvilcis ritasvārkus.

��� Kas �eit notiek? � viņ� mierīgi jautāja. � Vai jūs esat laupītāji?

Glu�i otrādi. � Pārķers paspēra soli viņam pretī. � Es esmu Skotlendjarda inspektors, bet �is ir mans līdzstrādnieks. Mēs i mm �eit ieradu�ies sakarā ar aktiera Stīvena Vinsija noslep�kavo�anu.

� Ko? � atsaucās vīrietis ritasvārkos. � Stīvens noslepkavots?

�� Ar roku viņ� satvēra durvju stenderi. Alekss nodomāja, ka sers Tomass Dods ari var zaudēt samaņu, tāpat kā viņa sieva. Tomēr viņ� saņēmās. Izslējies taisni, viņ� ienāca istabā un aizvēra dur�vis. Tikai tagad, kad gaisma apspīdēja viņa seju, Pārķers un Alekss ievēroja, cik viņ� bāls. Viņ� acīmredzot patie�ām bija smagi slims � āda pelēcīga, drud�ains spīdums acīs. An�elika Doda pacēla galvu, ātri noslaucīja asaras un piecēlās.

� Tom � kāpēc tu cēlies aug�ā? Tu ta�u zini, ka to nedrīksti darīt! � Vina piesteidzās pie vīra un, paņēmusi zem rokas, veda pie krēsla, tomēr sers Tomass atbrīvoja roku, uzsmaidīja sievai un apsēdās pats.

� Saproti jel, tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, � viņ� īdzīgi teica. Tad paskatījās uz Alek�u, kur� vēl aizvien turēja dunci.

� Kāpēc jūs to izņēmāt no manas atvilktnes?

� Redziet, kungi, � Pārķers samulsa, � ļoti no�ēloju, ka man �eit nāksies darboties savā oficiālajā lomā, jo, par nelaimi, ir izdarīta slepkavība, un mums jāaizrokas līdz patiesībai. Jūsu sieva pirms minūtes atzinās, ka noslepkavojusi Stīvenu Vinsiju.

�� Muļķības! � viņu pārtrauca sers Tomass un ar pavēlo�u �estu aicināja visus apklust. � Vai tu kaut ko līdzīgu teici, dārgā? Ja �is cilvēks melo, es tūlīt saistī�os ar atbilsto�o ministru un�

� Nē. Viņ� nemelo. Es to teicu.

�� Ko? � izcilā arheologa seja kļuva vēl bālāka. � Kā tā? Kāpēc?

� Tāpēc� tāpēc, ka�

� Tātad jūs atsakāties no saviem vārdiem? � jautāja Pārķers.

�� Jā. Atsakos. � Ar kabatlakatiņu viņa noslaucīja pēdējās asaras. Viņā bija atgriezusies iepriek�ējā aukstasinība.

� Nu labi� � Ari Pārķers, izvilcis kabatlakatiņu, noslaucīja sviedrus no pieres. � Man ļoti �ēl, ser. Es zinu, ka jums nesen bija operācija un pēc tās nejūtaties sevi�ķi labi. Tagad, nakts vidū, es negribu paildzināt �o nomāco�o ainu. Ta�u jums, misis Doda, nāksies mums paskaidrot veselu virkni apstākļu. No jūsu vārdiem izriet, ka nozieguma vietā jūs esat bijusi. Jūs man pateicāt pat, ar ko tie�i tika nonāvēts Vinsijs. Pēc tam gatavojāties parādīt vietu, no kuras ņēmāt nozieguma ieroci, un tik tie�ām parādījāt man dunci, kas ir līdzīgs nozieguma ierocim kā viena ūdens lāse otrai.

Un tad jūs zaudējāt samaņu. Es lūdzu jūs un jūsu vīru saprast, ka mans pienākums ir uzzināt pilnīgu patiesību, pretējā gadījumā man par ļoti lielu no�ēlu nāksies jūs, misis Doda, arestēt kā aizdomās turēto, un rit par to bazūnēs visa Anglijas prese, pirmajās lappusēs ievietos lielu misis Dodas fotogrāfiju un aplies ar dubļiem visu jūsu ģimeni. Ja neesat nonāvējusi Stīvenu Vinsiju un varat to pierādīt, tad runājiet. Paskaidrojiet ari, kādā brīnumainā kārtā jūsu mājā atradās tie�i tāds pats duncis, ar ko tika nonāvēts Stīvens Vinsijs? Jo vairāk tādēļ, ka �is duncis jau sen piederēja viņam. Man ari nepiecie�ams uzzināt, kas atradās tai lielajā somā, ko jūs aiznesāt uz Vinsija ģērbtuvi, un vispār � kāpēc turp gājāt slepeni, nenojau�ot ne meitai, ne nākamajam znotam. Man nepiecie�ama visa patiesība, un mans pienākums ir, lai tur vai kas, aizrakties līdz tai. Tikai zinādams patiesību, es varu atrast slepkavu. Tad vai jūs nebūtu tik laipni un man �o patiesību neizstāstītu, kas tā vai citādi atklāsies, vai varbūt jūs uzskatāt, ka labāk būs, ja patiesība atklājas pati no sevis vēlāk skandalozā gaisotnē, � tāda aktiera kā Vinsija noslepkavo�ana izraisīs skaļu rezonansi un kļūs par gardu kumosiņu avī�niekiem.

� Varbūt labāk man jums visu izstāstīt� � klusu ieteicās sers Tomass Dods.

�� Tom!� � iekliedzās viņa sieva. � �iem cilvēkiem nav tiesību! Nevienam nav atļauts�

� Baidos, dārgā, ka viņi vienalga uzzinās. � Vīrs noplātīja rokas. � Ir ta�u dati, dokumenti� Ja policija ķersies pie darba, tad galu galā uzraks patiesību� Un tu ta�u negribēsi tagad būt apsūdzēta �ajā slepkavībā. � Viņ� norādīja uz dunci Alek�a rokās un, maigi viņai uzsmaidījis, no�ukstēja: � Mans nabaga, muļķa bērns� Pietika tikai man pajautāt�

�� Ja esmu pareizi sapratis, jūs gribat liecināt? � Pārķers apsēdās un atvēra bloknotu.

� Liecināt? � Sers Tomass mierīgi paraudzījās viņā un augst�prātīgi pasmīnēja. � Pirms diviem mēne�iem mani operēja, rokā vēzis� Tika uzskatīts, ka pēc �īs operācijas man būs vismaz viens mierīgs gads. Bet tagad jau vairākas dienas mani atkal inoka sāpes�

� Tom, kāpēc tu man neteici?! � Misis Dodas acīs Pārķers un Alekss saskatīja īstas �ausmas. Viņa sakoda zobus. � Muļ�ķības� � gandrīz mierīgi viņa noteica. � Tās būs vēl operācijas sekas. Mēdz būt pēcoperācijas sāpes, kas pēc tam izzūd�

� Nē, dārgā. Kad jūs bijāt aizbrauku�i uz teātri, es piezvanīju D�ord�am Emstrongam un palūdzu mani pieņemt. � Viņ� pa�skatījās uz Pārķeru. � Emstrongs ir viens no mūsu labākajiem onkologiem. Viņ� mani operēja. � Pārķers klusējot pamāja. � Bet mēs novirzījāmies no temata, � turpināja sers Tomass. � Jūs man jautājāt, vai es vēlos dot liecību. Pulksten desmitos vakarā mans draugs doktors Emstrongs teica, ka es� atveseļo�oties. Bet, kad pieprasīju teikt patiesību, kad teicu, ka cilvēkam vajag sagatavoties savam pēdējam ceļojumam, kad paskaidroju, ka personisku un profesionāla rakstura motīvu dēļ man nepiecie�ams visu uzzināt, viņ� savu spriedumu nedaudz mai�nīja, kaut arī tie�i neko nepateica, tikai brīdināja, ka vē�a slim�niekam jābūt gatavam uz visu. Bet �īs sāpes es jau pazīstu, un mani ir grūti apmānīt� � Viņa sieva aizvēra acis. Viņ� noglās�tīja viņai galvu un iztaisnojās krēslā. � Saproti, dārgā, pa�reiz mana attieksme pret dzīvi ir mazliet citādāka nekā iepriek�. Es zinu, kāpēc tu atzinies slepkavībā. Iegāji viņa ģērbtuvē, ieraudzīji �o dunci un nodomāji, ka viņu noslepkavojis esmu es. Un tādēļ, kad ieradās �ie kungi, tu atzinies� Muļķīte, mana varonīgā meitene� Tavs upuris bija pilnīgi nevajadzīgs.

� Vai tā bija? � jautāja Pārķers.

Misis Doda klusējot pamāja ar galvu.

�� Bet atļaujiet jautāt: kāpēc jūsu sieva nodomāja, ka esat nonāvējis Vinsiju? Arī mani �is jautājums ļoti interesē, tāpat kā visi pārējie, uz kuriem jūs pagaidām neesat atbildēju�i.

� Diezin vai izdosies atbildēt uz katru jautājumu atsevi�ķi� � rāmā, noguru�ā balsī iebilda sers Tomass, � vai nu jūs uzzināsiet visu, vai neko� Domāju, ka �ajā situācijā noslēpt patiesību neiz�dosies. � Viņ� paskatījās sievā. � Es tikai gribēju piezīmēt, ka runa būs par divu sievie�u un viena vīrie�a godu, kā arī par visas manas ģimenes laimi un nākotni. Vai jūs varat apsolīt, ka protat glabāt citu noslēpumus, ja es pastāstī�u jums to, ko zināja tikai Stīvens Vinsijs?

�� Es esmu bijis Viņas Majestātes gaisa karaspēka virsnieks, bet tagad esmu Apvienotās Karalistes policijas virsnieks, � at�bildēja Pārķers. � �eit piedalās mans līdzstrādnieks, kur� kara laikā ari bija lidotājs, viņ� ir daudzu augstākās pakāpes ordeņu kavalieris, bet, pirmām kārtām, angļu d�entlmenis. Varu jums apsolīt tikai vienu: neviens neuzzinās ne vārda no mūsu sarunas, ja misis Doda nav vainīga. Pretējā gadījumā man vajadzēs atkār�tot juridisko formulu: "Jūs tiekat turēti aizdomās par Stīvena Vinsija noslepkavo�anu, un likuma vārdā es jūs brīdinu, ka no �īs minūtes katrs jūsu vārds var tikt vērsts pret jums. Pievēr�u jūsu uzmanību ari tam, ka varat atteikties sniegt jebkādas liecības, pirms neesat apspriedu�ies ar savu advokātu�" � Viņ� noplātīja rokas. � Es ta�u rīkojos likuma vārdā, ser. �ai brīdī es neko vairāk nevaru piebilst.

� Ar to pa�u pietiek, � pamāja sers Tomass. � Kungi, man atliek tikai jums abiem noticēt, un es esmu priecīgs, ka jūs man tie�i tā atbildējāt. Tā bija godīga atbilde� � Viņ� pavērās sievā. � Varbūt tev, dārgā, labāk iet atgulties?

Pārķers izbrīnā pacēla uzacis, bet misis Doda viņu apsteidza:

� Nē. Es palik�u. Ja Jums jāiziet tam cauri, tad iesim kopā.

� Labi. � Sers Tomass nolieca galvu. � Lai jūs saprastu to, kas notika �ovakar, ir jāatgrie�as vairāk nekā divdesmit gadu senā pagātnē. Es ar Stīvenu Vinsiju mācījos vienā skolā� � Viņ� nedaudz padomāja. � Mēs bijām ne vien skolasbiedri, bet ari draugi. Ne�ķirami draugi. Viscie�āk mūs saistīja teātra mīlestība. Mēs kopā gājām uz visām izrādēm, kopā dibinājām skolā dramatisko pulciņu un abi bijām tā zvaigznes, tāpēc ka ari man acīmredzot piemita aktiera dotības, kaut gan tas var jums likties dīvaini. Pēc skolas beig�anas es devos uz Oksfordu, tāpēc ka mans tēvs arheologs negribēja ne dzirdēt, ka es veltītu savu mū�u teātrim. Taisnību sakot, ari arheoloģija mani jau kop� bērnības saistīja. Mūsu mājā dzīvoja pagāju�ie gadsimti, tas bija pārpilns ar māla traukiem, statuetēm un seno laiku darba rīkiem, visu to tēvs man iemācīja saprast un mīlēt. Vinsijs turpretī mēģināja iekļūt kādā teātri. �ķiroties mēs pasūtījām sev �os divus dun�us. Protams, tas viss bija puiciskums, bet dun�iem vajadzēja nozīmēt, ka visu dzīvi var paļauties uz otra draudzību. Stīvenam izdevās iekārtoties kādā provinces teātri, bet vēlāk, kad jau beidzu Oksfordu, viņ� bija nokļuvis Londonā, kur viņam ne sevi�ķi veicās. Toreiz viņ� bie�i ciemojās pie manis. Pēc tēva nāves es mantoju �o namu un nelielu kapitālu. Stīvens kādu laiku dzīvoja pie manis, es viņam palīdzēju, kad viņ� bija nonācis trūkumā (bet trūkumā viņ� bija nemitīgi), un centos kā praz�dams mūsu draudzības labā. Tā tas bija līdz brīdim, kad es sas�tapu An�eliku Kroufordu � meiteni, kurā iemīlējos un kuru sapņoju apprecēt; arī viņa izjuta to pa�u. Tad arī notika tas, kas aizēnoja visu mūsu turpmāko dzīvi, tagad �ī ēna no jauna ir mūsu mājā. Saprotams, ka es viņus iepazīstināju un cerēju, ka mans vienīgais draugs un vienīgā meitene arī kļūs draugi. Tā iznāca. Un vēl vairāk. Vienreiz es no An�elikas saņēmu īsu vēstuli, kas mani pārsteidza kā zibens no skaidrām debesīm. Viņa no manis aizgāja pie Stīvena. Es to izturēju, jo vajadzēja izturēt. �ajā laikā Stīvens jau bija no manas mājas izvācies. Es viņu nemeklēju. Ta�u viņa slava strauji auga. Pagāja pusgads, tad gads. Reiz es braucu uz Anglijas dienvidiem. Mēs veicām izrakumus druīdu laikmeta kurgānos netālu no pilsētiņas, kur bijām apmetu�ies. Tur es atkal satiku An�eliku. Mēs sastapāmies uz ielas. Viņa gribēja paiet man garām. Es viņu apstādināju. Es neko vēl nezināju. Jautāju par Stīvenu� Un uzzināju patiesību. Kopā ar bērnu, divus mēne�us vecu meitenīti, viņa dzīvoja pie kādas vecenes, kurai teikusi, ka vina ir atraitne, � vīrs gājis bojā tūlīt pēc kāzām autokatastrofā. fes aizgāju pie viņas. Mēs stāvējām pie bērna gultiņas un vērāmies viens otrā. E^s viņu aizvien vēl mīlēju. Domāju, ka arī viņa mani mīlēja � pat toreiz. Ta�u mēs raudzījāmies viens otrā tā, it kā būtu pārcietu�i vētru, kas izpostījusi mūsu māju un cerības. Bet starp mums gulēja mazs bērniņ�. Stīvena Vinsija meita. An�eliku viņ� bija pametis un pat neinteresējās, kas noticis ar viņu un viņa meitiņu. Protams, Vinsijs nebija An�eliku apprecējis. Tie�i tad viņ� guva panākumus. Kāpēc gan sevi saistīt ar ģimeni?� Pēc kāda laika mēs salaulājāmies. Es tie�i tad posos divus gadus ilgā ekspedīcijā uz Ēģipti. An�elika ar meitiņu devās turp ar citu kuģi. Laulības mēs gandrīz slepeni noslēdzām Kairā. Pēc tam man izdevās nokārtot tā, ka Enna saņēma dokumentus, kas bija datēti par pusotru gadu vēlāk. Galu galā grūti noteikt, cik veca ir meitene � trīs gadi vai �etrarpus. Ēģipte �ai ziņā bija ļoti noderīga zeme, tur neviens neko nenojauta. Toreiz es biju jauns nepazīstams zinātnieks. Mana dzīve nevienu neinteresēja. Tādēļ es daudz ceļoju un nevienam nebija pamata aizdomām, ka Enna nav mana meita. Gāja gadi. Pagāja gandrīz divdesmit gadu. Un tie�i tagad, kad miris mana tēva brālēns, atstājot tik milzīgas bagātības, Vinsijs parādījās. Viņ� patiesību zināja, kaut arī par to neinte�resējās. Reiz pirms ilga laika viņ� bija saticis An�eliku uz ielas un jautri pajautājis, kā viņai. �ķiet, viņa rīkojās nepārdomāti, izstāstīdama viņam visu un izturēdamās kā pret nelieti, kāds viņ� ari bija. Vinsijs bija sācis visu izskaidrot, ta�u viņa nav klausījusies un aizgājusi. Domāju, ka tas vinu nomierināja. Kop� �ī gadījuma ir pagāju�i vairāki gadi. Pagāju�o nedēļu viņ� pie�zvanīja An�elikai un palūdza tik�anos. Kad viņa atteicās, viņ� piedraudēja visu nodot atklātībā. Enna, pats par sevi saprotams,

nevar iedomāties, ka vina ir� ka viņus saista radniecība. Es

' > >

esmu viņas tēvs, un Dievs mans liecinieks, ka esmu pelnījis tā saukties tūksto�reiz vairāk nekā jebkur� cits� An�elika pa�stāstīja man par sarunu ar Vinsiju. Mēs sākām gudrot, ko darīt. Visdrīzāk novēlotās tēva jūtas viņā pamodināja ziņojums presē par Ennai novēlēto mantojumu. Vinsijam bija pietiekami daudz trumpju. Pirmām kārtām viņ� varēja atklāt mūsu noslēpumu, padarot nelaimīgu mūsu ģimeni, jo meitenei tas būtu briesmīgs trieciens, jo vairāk tādēļ, ka viņas tēvs ir tāds nelietis. Otrkārt,

viņas tēvabrālis mirstot ir noteicis, ka vina mantinieki var būt

> 7 >

tikai radinieki un nevis tuvinieki. Ja Enna ir mana meita, tad viņa ir radiniece, bet, ja Vinsija meita, tad viņai nav nekādu tiesību mantot. Kāda briesmīga ironija: tagad, kad meitenei lik�tenis bijis labvēlīgs, pēk�ņi parādās �is nelietis.

Turklāt Enna ir draudzīgās attiecībās ar jauno Kresvelu, kur� viņā iemīlējies līdz ausīm. Par laimi, tas bija acīm redzams arī agrāk, kamēr vēl nebija sāku�ās runas par mantojumu. Ja Vinsijs būtu visur izbazūnējis par mūsu attiecībām, baidos, ka jaunais Kresvels būtu aizgājis pie viņa un izpļaukājis, bet tad jauneklis nonāktu visai kutelīgā situācijā � nevar paredzēt, kā izturētos viņa visai konservatīvā ģimene. Viņ� ir lorda dēls, bet Enna pēk�ņi izrādītos aktiera ārlaulības meita� Viss bija briesmīgi. Vinsijs regulāri zvanīja divas reizes dienā. Beidzot mēs nolēmām piekāpties. Galu galā, kas gan ir nauda salīdzinājumā ar tām nelaimēm, kuras mūs gaidīja. Pie tam es esmu ļoti slims, un mēs nevarējām paciest domu, ka Enna var palikt gandrīz bez iztikas līdzekļiem, zaudēt stāvokli sabiedrībā un pie tam vēl tik daudz izciest pa�ā dzīves sākumā, kura sāka tik brīni�ķīgi veidoties. Pirms trīs dienām Ennai nodeva dārglietas apmēram pusmiljonu mārciņu vērtībā. Tā ir skaistu briljantu kolekcija. Protams, tā ir tikai mantojuma daļa, bet man �ķita, ka Vinsijs apmierināsies ar ne pārāk lielu summu. An�elika tikās ar viņu kafejnīcā� Viņ� ciniski paziņoja: reiz nu viņa meita bez jebkādām tiesībām kļuvusi par milzīgas bagātības mantinieci, tad viņas pienākums ir dalīties ar jau veco tēvu. An�elika viņam teica, ka astoņdesmit procenti no �īs bagātības ir ieguldīti raktuvēs un nekustamos īpa�umos un skaidras naudas nemaz tik daudz nav. Vinsijs atbildēja, ka pusmiljons mārciņu pavērtu viņam ceļu uz īstu slavu �ai pasaulē, kurā neviens talants nevar izlauzties cauri �ķēr�ļiem, ko liek viduvējība aprobe�otu kritiķu personā. Ja viņ� saņems pusmiljonu, tad nekad vairs neatgādinās Ennai par savām tiesībām. An�elika piekrita, ta�u brīdināja, ka viņai būs vajadzīgs zināms laiks. Tad Vinsijs no kabatas izņēma avīzi un teica, ka ir ar mieru naudu pagaidīt da�as nedēļas, ta�u ar noteikumu, ka ķīlā paņems dārglietas. Viņam tās nenozags, jo nevienam neienāks prātā, ka pie viņa var glabāties kaut kas tāds� Dārgakmeņus Enna uz mana vārda noglabāja bankas seifā. Es tos izņēmu. �odien An�elikai kopā ar Ennu un �ārlzu bija jāiet uz teātri un, izmantojot to par aizsegu, jāaiznes Vin�sijam uz ģērbtuvi soma ar briljantiem. Viņ� gribēja, lai tas notik�tu teātrī. Varbūt vinu apstulbināja �īs somas vērtība un viņ� saprata, kāda milzu bagātība tajā ir, varbūt domāja, ka An�elika uzsākusi negodīgu spēli. Lai nu kā, viņ� ietiepās, un An�elikai atkal vajadzēja piekāpties. Vakarvakarā viņa kopā ar �ārlzu un Ennu devās uz teātri, bet pēc izrādes teica, lai viņi atgrie�as mājās divatā, jo viņai turpat vēl esot darī�anas, un devās uz Vinsija ģērbtuvi. Kas notika pēc tam, es nezinu. Kad vien�padsmitos es atgriezos mājās, viņa jau bija �eit un teica man tikai vienu: "Man sāp galva. Es tev visu pastāstī�u rit no rīta,.." � Viņ� pagriezās pret sievu, kura visu �o laiku sēdēja nekustīgi, ar bāfu sastingu�u seju. � Pārējo tu zini, dārgā�

� Man ir maz kas piebilstams. � Viņa dziļi ievilka elpu. � Man visu laiku bija nemierīgs prāts. Un vēl� un vēl �ī luga man galīgi sabojāja garastāvokli. Visa mana pagātne� kad viņ� tēloja Veci, viss, kas bijis, man atausa atmiņā. Es sāku raudāt. Јēc tam nomierinājos. Otrajā cēlienā es vairs nejutu kaut kādu dvēselisku kontaktu ar viņu. Viņ� kļuva stingrāks, saprātīgāks, un tas man palīdzēja. Visu laiku spiedu sev klāt somu, kas nepavisam nesaderējās ar manu tērpu, tā bija pieblīvēta briljantu kakla�rotām un piespraudēm, kuras biju satinusi auduma gabalā. Pret briljantiem es biju vienaldzīga. Gribējās tikai, lai viss būtu pa�gājis, lai es atkal būtu mājās� Un� un vēl� es baidījos� Neticēju viņam. Neticēju, ka viņ� ar to apmierināsies. Baidījos, ka viņ� kādreiz piedzersies un izpļāpāsies vai vienkār�i sāks stāstīt, ka Enna ir viņa meita� � Viņa aizsedza seju ar rokām, bet tūlīt ātri saņēmās. � Pēc tam es iegāju ģērbtuvē un ieraudzīju viņu guļam uz dīvāna. Tas mani pārsteidza, jo durvis bija aizslēgtas, un, lai ieietu, man vajadzēja pagriezt slēdzeni, kas bija ielikta no ārpuses. Es ta�u nevarēju gaidīt koridorā, kur mani varēja ieraudzīt kāds paziņa. Viņ� nekustējās. Es vēl neko nesapratu. Aizvēru aiz sevis durvis un piegāju pie viņa. Tad ieraudzīju, ka viņa krūtīs iedurts duncis ar zeltītu rokturi.

� .. .Tie�i tādu, kādu jūs daudzas reizes esat redzējusi mājās. Jūs nezinājāt, ka sajūsmināti jaunekļi senās dienās bija pasūtīju�i divus vienādus dun�us un liku�i to asmeņos iegravēt uzrakstu, veltītu draudzībai. Dun�i daudzus gadus pārdzīvoja �o draudzību, � negaidot piebilda Alekss, � tomēr jūs to nezinājāt. Jūs tūlīt nodomājāt � varbūt tā nebija doma, bet gan instinkta ierosināts trauksmes signāls �, ka vīrs jau pirms jums te bijis un nonāvējis Vinsiju. Un ko tad jūs darījāt? Tūlīt izbēgāt ārā no ģērbtuves?� � Negaidot atbildi, viņ� turpināja: � Visdrīzāk gan nē. Jūs ta�u esat ne vien sieva, bet ari māte. Man liekas, jūs drud�aini meklējāt to, kādēļ bijāt atnākusi �, savas vecās vēs�tules, kurās rakstījāt, ka gaidāt bērnu. Varbūt jūs viņam rakstījāt tūlīt pēc dzemdībām. Dro�i vien jums toreiz likās: lai kādas attiecības ar vīrieti būtu biju�as, viņam jāpaziņo par tādu noti�kumu, jo tas viņam dod pēdējo iespēju saglabāt savu godu� Jums gribējās, lai viņ� izrādītos labāks, nekā bija patiesībā. Tas ir dabiski. Pat ja esat aptvērusi savu kļūdu. Kad pirms daudziem gadiem rakstījāt �o vēstuli, jūs vadīja tas pats instinkts, kas tagad lika pārmeklēt nonāvētā mantas. Es jūs saprotu. Ta�u vēstules jūs neatradāt, vai ne?

Pārķeram par pārsteigumu, An�elika Doda klusu atbildēja:

�� Nē, neatradu, kaut gan nevaru iedomāties, kā jūs visu to uzzinājāt.

��� Vienkār�i secinot, � Alekss pa�ūpoja galvu. � Vinsijs nevarētu tik nekaunīgi jūs �anta�ēt, ja viņam nebūtu nekādu pierādījumu. Bet vai var būt pārliecino�āki pierādījumi, kā ar jūsu roku rakstītās vēstules? Tās neatradusi, jūs teātri atstājāt un ar taksometru aizbraucāt mājās. Tagad ir viss, vai ne? Vīra vēl nebija, un jūs izlikāties, ka sāp galva, lai nebūtu ar viņu jāsastopas. Jūs baidījāties ar viņu tikties, jo domājāt, ka viņ� nonāvējis Vinsiju. Un vēl jūs domājāt, ka neviens neko neuzzinās. Bet, kad mēs ieradāmies �eit, jūs nolēmāt, ka cilvēks, kuru jūs mīlat, kur� mīl jūsu bērnu varbūt pat vairāk, nekā būtu mīlējis savējo, kur� tik daudz upurējis jūsu labā un tā rūpējies pārjums visu savu dzīvi � ka tādam cilvēkam nav jācie� par savu pēdējo mēģinājumu sevi aizsargāt. Tādēļ jūs teicāt: "Es nonāvēju," � un bijāt ar mieru uzņemt visas sekas par saviem vārdiem. Jūsu vīrs ir slims. Jums bija nepanesama doma par viņam priek�ā stāvo�o, moko�o izmeklē�anu un pazemojumiem tiesā, kad viss slepenais kļūs zināms atklātībai. Jūs nolēmāt sacerēt kaut kādu versiju par sevi un Vinsiju, lai saglabātu tēvam meitu, bet meitai � tēvu� Iespējams, ka jūs vēl visus sīkumus neesat sadomājusi. Ta�u jūs gatavojāties atbildēt policijai par visu to, kam zināmā mērā pati bijāt cēlonis pirms daudziem gadiem. Un pēk�ņi jūs ieraugāt dunci� Tad jūs sapratāt, ka jūsu vīrs nav vainīgs, un atteicāties no savas liecības. Vai ne?

An�elika Doda klusējot pamāja ar galvu. Viņas vīrs aizsedza seju rokām.

� Mīļā, � viņ� tikko dzirdami no�ukstēja.

� Man ļoti �ēl� � Alekss piecēlās. � �ēl, ka vajadzēja par to runāt. Tomēr patiesība ir jānoskaidro, un jums nekas neatlika kā izstāstīt visu, kā bija. � Viņ� paskatījās uz Pārķeru.

Inspektors aizvēra bloknotu un arī piecēlās. Varēja redzēt, ka

viņ� vēl aizvien �aubās.

�

�� Par no�ēlo�anu, � viņ� teica. � Par no�ēlo�anu� � Un paskatījās uz Alek�u. D�o stāvēja nekustīgi, bet ar skatienu gan�drīz nemanāmi viņu brīdināja.

�� Par no�ēlo�anu, � Pārķers atviegloti uzelpoja, it kā būtu atrisinājis moko�u jautājumu, � es esmu tikai policists, un, kaut gan man gribas jums ticēt, ta�u misis Doda bija pēdējais cilvēks, kas redzēja noslepkavoto, un pat arī jūsu personīgajās liecībās ir nopietni fakti, kas dod iespēju ap�aubīt�

Alekss skaļi nokrem�ļojās.

� Tādēļ es par no�ēlo�anu esmu spiests� � Un Pārķers ātri nobeidza: � Novietot pie jūsu mājas civilapģērbā tērptu policistu un pieprasīt, lai misis Doda nekādā ziņā neatstāj māju� līdz brīdim, kad �is aizliegums tiks atcelts� Tas ir viss, ko varu pa�reiz darīt.

Sers Tomass Dods piecēlās un sniedza viņam roku.

� Es jums pateicos, � viņ� sirsnīgi teica. � Saprotu, ka jūsu bruņnieciskā rīcība ir pretrunā da�iem priek�rakstiem. Ta�u varat būt pārliecināts, ka� ka� � viņ� apklusa, � ka jūs esat īsts d�entlmenis.

Pārķers nosarka un steidzīgi devās uz priek�namu. Uz ielas, pirms iesēdās ma�īnā, viņ� pasauca aģentu Stīvensu.

� Es jūs atvedu �urp, Stīvens, lai arestētu un aizvestu slepkavu, kur pienākas. Ļoti �ēl, bet tagad jums nāksies �eit palikt pusstundu, līdz jūs nomainīs darbinieks no pārvaldes. Jums jāseko, lai no mājas neiziet misis Doda, neliela auguma tum�mate, apmēram �etrdes�mit piecus gadus veca. Ja mājai ir saimniecības ieeja un viņa izies uz otras ielas, neņemiet to pārāk pie sirds. Tad mēs viņas vietā iebāzīsim aiz restēm misteru D�o Alek�u, visnaivāko cilvēku pa�saulē!

� Klausos, �ef, � teica Stīvens, uzsmaidīja Aleksam un sāka pastaigāties gar mūri.

� Tu to neno�ēlosi� � nomurmināja Alekss.

� Es tā rīkojos tikai tādēļ, ka no tavas sejas izteiksmes secināju, ka slepkava jau tev rokā. T^ava gai�redzība mani apdullina. Ta�u visu tu nezini. Nezini, piemēram, kurp mēs tagad dosimies.

�� Domāju, ka pie doktora D�ord�a Emstronga, pazīstamā onkologa� � pusbalsī teica D�o. � Vai varbūt es kļūdos?

Pārķers pavēra muti, tad aizvēra un beidzot klusi teica:

�� Visuvarenais Dievs! � Pēc tam pieliecās pie �ofera un gandrīz vai nikni uzkliedza: � Kolumba ielā �etri!

Izrādījās, ka pamodinātais dakteris Emstrongs ļoti kārtīgi iz�dara pierakstus pacientu pieņem�anas grāmatā. Pēdējā ailē bija lasāms: "Sers Tomass Dods. Pieņem�anas laiks no 9.20 vakarā līdz 10.45," � bet tālāk virknējās vārdi latīņu valodā.

� Vai jūs vienmēr tik precīzi pierakstāt pacientu pieņem�anas laiku? � pārsteigts jautāja Pārķers.

� Jā, � atbildēja Emstrongs. � Mani interesē medicīniskās izmeklē�anas racionālā puse. Es tagad par to rakstu pat bro�ūru. Man liekas, ka ārsti daudz laika tērē nevajadzīgi� �īs ziņas man palīdz noteikt, cik daudz laika vajadzīgs, lai izmeklētu pacientus ar da�ādām slimībām.

� Bet kā jūs vērtējat sera Tomasa Doda veselību?

� Ievērojot jūsu amatu, es jums teik�u patiesību. Ta�u domāju, ka drīz vien tā vai citādi viss būs skaidrs. Es uzskatu, ka sera Tomasa stāvoklis ir bezcerīgs. Tūlīt pēc operācijas man vēl bija cerība. Tagad audzējs no jauna attīstās. Pēc da�ām dienām, var sākties stāvokļa pasliktinā�anās. Ja arī ne dienām, tad nedēļas. Viss atkarīgs no tā, cik strauji attīstīsies vē�a audi. Baidos, ka Dodam tas noritēs ļoti ātri. �odien viņ� pie manis atbrauca ar savu ma�īnu. Es jau sen viņam to aizliedzu. Viņ� jebkurā mirklī pēk�ņi var zaudēt spēkus. Tādos gadījumos nedrīkst spēlēties ar dzīvību, jo te ir runa arī par citu cilvēku � garāmgājēju dzīvībām. Es pats viņu aizvedu mājās�

Pārķers pateicās, un viņi devās prom. Uz ielas inspektors sev iesita pa pieri.

�� Kāpēc es te īsti atbraucu? � viņ� iesaucās. � Dods ta�u viņu nevarēja nonāvēt. Ja no 9.20 viņ� tika izmeklēts, tad viņam ir simtprocentīgs alibi. Pie tam viņ� neizgāja aiz Kamerteātra kulisēm. Viņ� vispār tur nebija! Sargs redzēja visus, kuri iegāja, bet citas ieejas tur nav. Es patiesi esmu sajucis!

� Jums, profesionāliem kriminālistiem, galvenais trūkums ir tas, ka par katru cenu gribas pārliecināties, vai katrs nopratināmais runā patiesību. Par katru cenu jums kādsjāpieķer melos. Bet slepkavu nevar notvert, ja neatrod slepkavības motīvu; tur, kur ir nonāvētais, jābūt arī tam, kas vinu nonāvēja. Viņam jābūt iemeslam slepkavot. Ja �ādi iemesli ir vairākiem cilvēkiem, tad jāmeklē tas, kur� varēja izdarīt noziegumu tā, kā tas tika izdarīts, un tādos apstākļos, kas ir saistīti ar slepkavību. Un, ja brīnumainā kārtā �ādi cilvēki izrādīsies divi, tad vienu jau vienmēr varēs izslēgt. Tie�i par to es domāju. Man padomā divi slepkavas, bet noslepkavojis ta�u ir viens. Tikai nezinu, kur�.

� Bet kā tu, piemēram, izslēdzi misis Dodu? � bez jebkādas ironijas jautāja Pārķers. � Tu man, vecīt, �odien patīc. Policista sirdsapziņa man neļauj tev noticēt, bet kā privātpersona es sāku domāt, ka tu patie�ām �ajā juceklī esi ticis skaidrībā� � viņ� paskatījās pulkstenī, � �ais nepilnajās trīs stundās. Ta�u atbildi uz manu jautājumu par misis Dodu.

� Kautrējos, � no�ukstēja Alekss. � Mans pamatojums ir tik vāj�, ka esmu gatavs atgriezties un viņu arestēt�

�� Nē! � iebilda Pārķers. � Galu galā viņa man neizbēgs. Pat ja esi kļūdījies un viņa apkrāps Stīvensu, policija viņu atradīs. Sai zinā es neuztraucos. Runā ta�u!

� I*ar viņas nevainību mani pārliecināja apstāklis, ka Vinsijs tika nogalināts guļus.

� Nu un tad? Vai sievietes nenonāvē vīrie�us, kuri guļ ar seju lejup? Es varētu tev minēt duci piemēru�

�� Protams, bet ne �ī sieviete, ne �o vīrieti un, galvenais, ne �ajos apstākļos.

� Kāpēc?

� Te mēs nokļūstam fantāzijas jomā, bet man viss liekas tik reāli, it kā es būtu bijis klāt, vienīgi manos spriedumos tu varbūt atradīsi trūkumus. Iedomājies situāciju: tu esi Stīvens Vinsijs un gaidi sievieti, kurai jāatdod tev juvelierizstrādājumi galvu rei�bino�ā, astronomiskā vērtībā � pusmiljons mārciņu. Tu zini, cik tie maksā, zini, ka �ī sieviete atnāks. Ar viņas vizīti tu saprotamu iemeslu dēļ saisti savas cerības radikāli mainīt savu likteni. Un kas notiek tālāk? Vai patie�ām tu gaidot nestaigātu pa istabu, kaut arī varētu uz minūti atgulties, � vai arī patie�ām būtu atgūlies un nepielēktu kājās, kad viņa atnāca? Diez vai viņas īsā apmeklējuma laikā tu spētu apgulties, turot rokās �o dārglietām pārblīvēto somu? Vai var cilvēks, nonācis tādos fantastiskos apstākļos, pēk�ņi apgulties uz dīvāna? Varbūt tikai tādēļ, lai sieviete, kas atnesusi dārglietas, varētu aiz viņa muguras atvērt kastīti un paņemt dunci, par kura pastāvē�anu neko nezināja.

Nē, Vinsijs vienkār�i nevarēja gulēt tādos apstākļos. Bet An�elika Doda ir tik maza, acīm redzami trausla sieviete � grūti iedomāties, ka viņa spēja aukstasinīgi ar tādu spēku ietriekt dunci Vinsija krūtīs, bet pēc tam uzvilkt līķi uz dīvāna, novietojot tā, lai būtu inscenēta pa�nāvība. Un arī medicīniskā ekspertīze liecina, ka viņ� miris guļus, vai ne? Nē, mīļais, kaut ari �ādi argumenti �ķiet vāji un tiesa ilgi domātu par tiem, no psiholoģiskā viedokļa es esmu pilnīgi pārliecināts par to pa�reizību. Miljonus nesaņem guļot, turklāt vēl teātra ģērbtuvē, steigā, zinot, ka tos atnesusī persona tūlīt aizies. Vinsijs būtu atvēris somu un pārbaudījis tās saturu, pirms atdotu vēstules. Un An�elikai Dodai nebūtu bijis iemesla palikt, ja viņ� būtu nolicies pasnaust� Un kāpēc snaust? Kāpēc atpūsties? Izrāde jau bija beigusies. Viņ� varēja iet mājās. Viņam pusmiljons! Viņam jau vajadzēja būt atgrimēju�amies un ielas drēbēs. Pagāju�as div�desmit minūtes, kop� viņ� atstājis skatuvi, ģērbtuvē ta�u misis Doda iegāja ceturksni uz vienpadsmitiem, bet viņ� skatuvi atstāja apmēram deviņos piecdesmit. Vai tu vari to paskaidrot?

Pārķers pamāja.

� Protams, to ir grūti izskaidrot. Vai tev pa�am ir atbilde?

� Es ta�u tev teicu, ka man tās ir divas. Vinsiju varēja nonāvēt viens no diviem, kurus es turu aizdomās. Tiesa, pratinā�anu rezultāti var būtiski izmainīt manu viedokli. Izmeklē�anas gaitā var noskaidroties kaut kas tāds, ko mēs nezinājām un neparedzējām. Ta�u, ņemot vērā to, kas �obrīd mums ir zināms, iespējamas ir divas versijas. Vai nu "A" vai "B". Misis Dodu es izslēdzu. Stīvenss velti tērē laiku, nīkstot pie viņas mājās. Ta�u Dievs ar Stīvensu. Ko tu tagad domā darīt?

�� Es gribētu nopratināt visu teātra personālu, bet pēc tam padomāsim, � nomurmināja Pārķers. � Godīgi sakot, es �odien vairāk nekā jebkad agrāk esmu apmierināts ar to, ka uzaici�nāju tevi sadarboties. �ī lieta ir tāda slidena� Bet galu galā vēl nav pagāju�as trīs stundas. Tev taisnība, neviens negaida, lai mēs not�vertu nezināmo slepkavu pāris stundu laikā pēc nozieguma�

Viņi apklusa. Ma�īna traucās pa tuk�ajām pilsētas ielām.

� Jā� � D�o Alekss pievēra acis. � Tā nav vienkār�a lieta. Un es aizvien vēl nesaprotu vienu�

� Ko tad?

� Da�reiz man liekas, it kā viņu būtu nonāvēju�i divi da�ādi cilvēki neatkarīgi viens no otra� Nekad netiku redzējis, ka pēdas ved divos pretējos virzienos. Kāpēc gan divi cilvēki uzvedas tā, it kā būtu viņu nonāvēju�i un gribētu likvidēt atstātās pēdas? Slep�kava ta�u bija tikai viens un darbojās bez palīgiem.

� Lai mani nosit! � Pārķers no�ukstēja. � Lai mani nosit un aprok bez jebkādām bēru padarī�anām, ja es saskatu �eit kaut vienu slepkavu�

� Saskatīsi, � domīgi teica Alekss. Un pēk�ņi palēcās sēdeklī. � Bet tomēi; kā tur palika ar nāves iestā�anās bridi? Tas ta�u vienkār�i nav iespējams, ka ārsts tik ilgi noņemas� �ķiet, kaut kas viņam nesanāk. Tu redzēsi, medicīniskais slēdziens būs sensacionāls.

� Tu tā domā?

� Es esmu pārliecināts. Mēs vienkār�i zaudēsim valodu, uz�zinot, kad Vinsijs īstenībā miris� Bet ko tas dos? Baidos, ka tas mums nenorādīs, kas viņu noslepkavojis�

�� Brīni�ķīgi! � teica Pārķers. � Skaisti! Izcili! Esmu tava optimisma iedvesmots. Es mīlu jautrus un bezrūpīgus pui�us.

� Ben� � klusu teica Alekss.

� Ko?

�� Kad tu runāsi ar ārstu, pajautā viņam tā, katram gadī�jumam, vai Vinsiju varēja nonāvēt kreilis� tas ir, ar kreiso roku�

� Ko tas nozīmē? � Pārķers pakratīja galvu un paskatījās uz Alek�u. Ta�u, sev par lielu pārsteigumu, Alekss ieraudzīja, ka inspektors plati pasmaida. � D�o, esmu bezpalīdzīgs kā bērns. Ta�u �o to jau sāku saprast. Sāku saprast, D�o!

� Tātad tev ir priek�rocības, salīdzinot ar mani. Es vēl neesmu sapratis.

Ta�u inspektors saberzēja rokas un iesvilpās.

� Jā� � viņ� teica vai nu pie sevis, vai draugam. � Kad mēs runājām ar Deividsonu, man ie�āvās prātā viena doma, bet vēlāk es to piemirsu. Pārāk daudz domāju par misis Dodu. Viss likās tik skaidrs�

�� Skaidrs? � Alekss atvēra acis un paskatījās viņā. �ajā mirklī viņ� bija ārkārtīgi nopietns. � Man �ajā lietā vēl nekas nav skaidrs, kaut gan da�reiz liekas, ka es zinu visu, pilnīgi visu.

Ma�īna apstājās. Pārķers kā zēns strauji izlēca un, ieskrējis istabā, tūlīt paķēra telefona klausuli.

�� Tas esat jūs, doktor?� Jā� Tā� Ko?� Tā� Tas tie�i atbrīvo no aizdomām kādu ļoti patīkamu dāmu, pret kuru es sirds dziļumos izjūtu simpātijas� Ta�u lietu ievērojami sa�re�ģī� Bet vai slepkava varēja būt kreilis?� Ko?� Nē� Jūs to izslēdzat� Jā� Paldies� Ar labu nakti, doktor�

Viņ� nolika klausuli un paskatījās Aleksā, kur�, stāvēdams durvīs, izņēma no bieza portsigāra "Gold Flake" cigareti un aizsmēķēja.

� Vai zini, D�o, ko viņ� teica?

�� Teica, ka kreilis �o slepkavību nevarēja izdarīt. Bet kā ar nozieguma izdalī�anas laiku?

� Viņ� teica burtiski tā: "Slepkavība notikusi starp deviņiem un desmitiem, ne agrāk un arī ne vēlāk." Viņ� ir pārliecināts, ka no�ziegums izdarīts krietnu laiku pirms desmitiem, bet nākas samie�rināties ar faktiem. Viņ� teica: "Uzstā�os kā eksperts jebkurā tiesas procesā, un, ja kādu apvainos �ī nozieguma izdarī�anā kaut minūti pēc norādītā laika, es ar zvērestu apstiprinā�u viņa nevainību!" Dūriens Vinsijam izdarīts ar labo roku. Par to liecina rētas leņķis un tās malas. Vai zini, ka katram dūrienam ir sava specifika un pārējais?

� Zinu� � Alekss pamāja. � Tas lietu vienkār�o. Bet jebkurā gadījumā tu jau vari sūtīt ma�īnu pakaļ Stīvensam, kā arī piezvanīt misis Dodai un paziņot, ka viņa ir atbrīvota no mājas aresta. Desmitos viņa sēdēja divusjardus no manis skatītāju zālē.

Pārķers tūlīt piezvanīja, un, kad nolika klausuli, bija redzams, ka viņ� patiesi jūtas atvieglots.

� Neatkarīgi no tā, kur� ir nonāvējis Vinsiju, es esmu priecīgs, ka �ī nelaimīgā sieviete nav vainīga. Dzīvē viņa ir cietusi daudz un tikai nelaiķa vainas dēļ� Bet tagad es gribu pamodināt direk�toru Deividsonu, ja viņ� jau guļ, un parunāties par tiem cilvēkiem, kuri mums jānopratina. Tad mums būs vieglāk viņus iztaujāt.

� Tā ir laba doma, � piekrita Alekss.

�� Ejam! � Pārķers atvēra durvis, un viņi atkal devās pa koridoru garām Stīvena Vinsija ģērbtuvei, kurā vēl aizvien dega spilgta gaisma.

Koridorā viņi satika ser�antu D�onsu, kur� vienmērīgā solī pastaigājās gar uzrakstiem "Klusumu!", skaļi un nepareizi svil�podams "Que sera, sera".

� D�ons!

� Klausos, �ef!

������ Uzraksti man skaidri salasāmi visu trupas aktieru sarakstu. Pēc ceturtdaļstundas es �eit gribu sastapt Henriju Darsiju un tad rindas kārtībā visus pārējos. Pēc tam atved Evu Faradeju. Es negribu, ka viņi viens ar otru satiktos. �eit ir pietiekami daudz tuk�u telpu. Izvieto visus tā, lai viņi nesastaptos un lai tie, kurus jau esam nopratināju�i, nevarētu citiem izstāstīt runāto.

� Klausos, �ef, � D�onss devās uz sarga istabu.

Policists, kur� stāvēja postenī koridora galā pie kāpnēm,

ieraudzīdams Pārķeru, izrieza krūtis.

� Vai direktors Deividsons ir nācis lejā?

� Nē, inspektora kungs.

� Bet pie viņa kāds gāja?

������� Ari nē, inspektora kungs. Neviens, atskaitot mūsu dar�biniekus, pa ēku nav staigājis.

� Labi.

Viņi uzkāpa pa trepēm. Pieklauvējot pie durvīm, Deividsons tūlīt atsaucās:

� Nāciet iek�ā!

Bija redzams, ka viņ� vispār nebija aizvēris acis. Sēdēja pie �urnālu galdiņa zem lampas un lasīja.

������� Kriminālromāns! � Viņ� nopūtās un ar noteiktu kustību atvirzīja grāmatu. � Nevarēju aizmigt. Vai jūs esat jau kaut ko noskaidroju�i?

�������� Jā, � Pārķers pamāja. � Diezgan daudz jau esam uzzināju�i. Ļoti �ēl, ka vēl arvien nezinām, kas nonāvēja Stīvenu Vinsiju. Tādēļ mums nākas vēlreiz jūs traucēt un tērēt jūsu dārgo laiku. Lūdzu, īsi pastāstiet, ko jūs zināt par trupas dalībniekiem un par tiem kalpotājiem, kuri vakar nozieguma izdarī�anas laikā bija teātri.

������ Baidos, ka par tehnisko personālu es gandrīz neko nezinu. Man ir algots pārvaldnieks, kur� pieņem un atlai� tehniskos

darbiniekus, kā ari tos, kas strādā �ū�anas, galdnieku un māk�slinieku darbnīcās. Vai izsaukt?

�� Nē. Pagaidām nevajag. Bet vai par aktieriem jūs varētu mazliet pastāstīt?

Deividsons mirkli padomāja.

� Es varu jums pastāstīt tikai par trim: Henriju Darsiju, Evu Faradeju un re�isora palīgu D�eku Sejeru. Pārējos es praktiski nepazīstu.

� Nu, tad, lūdzu, pastāstiet par viņiem. Ne tikai izmeklē�anai, bet gan vispār.

� Labi. Tātad Darsijs� �im jaunajam cilvēkam dzīvē nācies daudz ko pieredzēt. Dzimis cirkā, burvju mākslinieka un dzīvnieku balsu atdarinātāja ģimenē. Jau septiņu gadu vecumā pats izgājis arēnā. Kā tas mēdz būt �ādās ģimenēs, viņ� sāka uzstāties kopā ar vecākiem. Cirka mākslinieka amatu nereti pārmanto dēls no tēva. Viņam acīmredzot biju�as labas spējas. Pēc tēva nāves pameta cirku un sekmīgi uzstājās mūzikholos ar fokusiem un atdarinājumiem. Viņ� ir ļoti gudrs un jau toreiz laikam daudz lasīja, citādi tagad trīsdesmit piecu gadu vecumā nebūtu tik izglītots. Kad sākās kar�, viņ� devās uz fronti un tika smagi ievainots. No hospitāļa Indijā viņu kā invalīdu nosūtīja uz dzimteni. Viņ� man reiz to stāstīja. Teica, ka strādājis no rita līdz vēlai naktij, gribēdams kļūt par teātra re�isoru. Ievainojums un acīm redzamās spējas palīdzēja viņam tūlīt pēc kara iestāties teātra skolā. Viņu tur mīlēja. Gan tie, kuri viņu mācīja, gan ari tie, kuri kopā ar viņu mācījās, par viņu izteicās visatzinīgākajiem vārdiem. Jādomā, ka kop� tā laika viņ� nav mainījies. Viņ� ir pārsteidzo�i apdāvināts. Domāju, ka viņ� ir vistalantīgākais mūsu jaunās paaudzes re�isors. Visu laiku viņ� kaut ko meklē, uz lugas pamata veido savu oriģinālu ieceri. Viņa viedokli ļoti ciena teatrālu aprindās. Pēdējā laikā viņ� kļuvis par modes noteicēju, bet "Krēslu" uzvedums guva milzu panākumus, ko atzīmē ari kritika. Pat teātra konservatori atzinu�i, ka izrādē ir ģeniāli atklājumi� Kas vēl? Notikumus ar Evu Faradeju jūs jau zināt. Viņi iepazinās, kad viņu uzaicināja uz tik�anos ar kādas provinces vērptuves amatieru trupu. Viņ� aizbrauca uz turieni un bija pārsteigts par kādas meitenes talantu. Viņai toreiz bija divdesmit divi gadi. Tā bija Eva Faradeja, starp citu, tāds ir viņas īstais vārds. Darsijs padarīja viņu par aktrisi. Es domāju, ka viņ� viņu loti mīl. Evas attiecības ar Vinsiju viņam ir �ausmīgs trie�ciens. Es biju visos mēģinājumos, un gandrīz katru dienu mēs kopīgi apspriedām visu, kas saistījās ar pirmizrādes sagatavo��anu. Es redzēju, ko tas viss viņam nozīmēja. Ta�u viņ� saglabāja pilnīgu mieru. Viņ� ir cilvēks ar nepieredzētu savaldī�anos. It kā viņam nervu vispār nebūtu. Ne reizi nedzirdēju, ka viņ� paceltu balsi uz kādu aktieri, bet citi re�isori tā bie�i dara. Ne mazākās histērijas, kas ir daudzu teātra ļau�u raksturīga īpa�ība.

Viņ� apklusa un iegrima domās. Bija skaidrs, ka par Darsiju viņ� izstāstījis visu, ko uzskatīja par svarīgu.

�� Bet kā noritēja "Krēslu" mēģinājumi? � jautāja Alekss izteikti garlaikotā tonī, ta�u Pārķers, kur� Alek�u labi pazina, pacēla uzacis un ar interesi pavērās viņā.

� Kādā ziņā? � Deividsons nesaprata.

� Es jautāju, vai viņam izrādes iecere bija jau pirms mēģinājumu sākuma vai viņ� izmaiņas izdarīja mēģinājumu gaitā?

� Jā, �ādas tādas izmaiņas viņ� izdarīja. Sākumā viņ� gribēja lugu izrādīt bez starpbrī�a, jo Jonesko to uzrakstījis kā viencēlienu. Ta�u vēlāk saprata, ka divi aktieri nespēs uz skatuves iznest nepiecie�amo krēslu skaitu, un tādēļ nolēma izrādi sadalīt un dot iespēju publikai atpūsties. Pa to laiku strādnieki uznes un izvieto ārkārtīgi savādās ejās apmēram divi simti vai trīs simti krēslu� Viņam bija sare�ģījumi arī ar Vinsiju. Sākumā viņ� neparko nepiek�rita tēlot maskā, kaut gan �īs maskas ir plānas, gatavotas no neilona un cie�i pieguļ sejai, ta�u, ar tām tēlojot, nav iespējams izmantot aktiera mīmiku. Henrijs pacietīgi un neatlaidīgi viņam skaidroja, ka jau Senajā Aishila, Eiripīda un citu dramaturgu Grieķijā tēloja maskās. Galu galā viņ� apsolīja: kaut arī Vinsija seja nebūs red�zama, recenzijas par viņa tēlojumu �ajā izrādē būs vienkār�i brī�ni�ķas. Vinsijs noticēja. Un pareģojums piepildījās.

� Bet kāpēc viņ� pats sāka tēlot Oratoru un nedeva �o lomu kādam aktierim?

� Viņam �ī izrāde bija ļoti nozīmīga, viņ� uzskatīja, ka re�isora klātbūtne katrā izrādē liek aktieriem saglabāt zināmu līmeni. Zi�niet, kā aktieri "izspēlējas" desmitajā vai divpadsmitajā izrādē. Maina kustības, intonācijas, visa izrāde pajūk. Henrijs Darsijs at�balsta to principu, pēc kura aktieri pilnīgi pakļaujas re�isora iecerei.

� Bet interesanti, kāpēc Orators tēlo bez maskas? � jautāja Alekss. � Saprotams, tas neattiecas uz izmeklē�anu, bet es par to iedomājos jau izrādes laikā.

� O, par to arī es jautāju. Viņ� man atbildēja, ka Orators nav neviens cits kā pats Vecis vai tas, kas paliek pēc viņa. Vecis tic, ka viņa dzīves jēga izrietēs no tā, kas paliks pēc viņa. Tāpēc Orators ir tērpts tie�i tāpat kā Vecis. Tikai viņ� ir bez maskas, tāpēc ka maska viņam nav vajadzīga. Viņ� nav Vecis, bet tikai ideja, cilvēka domas ēna. Tāpēc viņ� nēsā lielu samta cepuri kā mākslinieks no bohēmas aprindām. Viņ� rāda, ka �ī cilvēka domu ēna nespēj kontaktēties ar dzīvajiem. Kaut ko murmina un aiziet no skatuves.

� Jā� � Alekss pamāja ar galvu. � Saprotu.

� Bet Eva Faradeja? � jautāja Pārķers. � Arī viņu uzskata par lielu talantu?

� Laikam gan. Viņa tic Darsijam kā Dievam. Domāju, ka viņiem abiem tā bija briesmīga traģēdija. Arī Henriju viņa ļoti mīlēja un varbūt mīl vēl �obrīd. Domāju, ka jā. Ari viņ� Evu mīl. Tāds cilvēks kā Darsijs nepārtrauc sievieti mīlēt pēc tam, kad tā viņu pametusi. Ticiet man. Nezinu, kas Vinsijā bija tāds, bet viņ� sagrāba Evu kā viesulis, viņa pat atjēgties nepaspēja. Liekas, pati nesaprata, kā tas gadījās. �ajā cilvēkā bija kaut kas tāds, kam sievietes nespēja pretoties. Viņa pievilcība bija neatvairāma. Eva ir ļoti spējīga mei�tene. Viņa ir atturīga, mierīga, gudra� �ādas īpa�ības reti sas�topamas teātra vai kino uzleco�o zvaig�ņu vidū. Els ļoti simpatizēju viņiem abiem. Ta�u, kas no viņiem izveidosies, rādīs laiks.

� Mums vēl paliek D�eks Sejers � mana skolasbiedra dēls. Studē medicīnu. Es devu viņam iespēju strādāt teātri, jo viņa tēvs ir miris un gados jaunajam cilvēkam tagad jāuztur vecā māte. Bez tam �is darbs dod viņam iespēju nopelnīt naudu izglītības pabeig�anai, bet mēs cen�amies iekārtot tā, lai viņa klātbūtne teātrī rita stundās nesakristu ar lekcijām. Darsiju viņ� vienkār�i dievina. Teātri ar visām lietām tiek galā teicami. Būt re�isora palīgam nav tik viegli, kā da�kārt var likties. Kungi, jūs zināt par viņa strīdu ar Vinsiju?

������ Jā. � Pārķers piecēlās. � Liels paldies, direktora kungs. Vai jūs atļausiet nepiecie�amības gadījumā vēlreiz iegriezties pie jums?

������� Protams. Es neesmu precējies. �onakt vienalga nespētu nosēdēt mājās. Palik�u �eit. Diezin vai spē�u aizmigt. Bet no rīta jādarbojas � jāmeklē Vinsijam aizvietotājs. Turklāt vēl repor�tieri! Pat domāt negribas!

������ Man arī ne. � Pārķers devās uz durvīm. � Varbūt tomēr pamēģināsiet aizmigt? Ja nebūtu jāpilda dienesta pienākumi, es gulētu cie�ā miegā.

Viņ� pasmaidīja un izgāja. Neteicis ne vārda, Alekss viņam sekoja kā uzticīga, neatlaidīga ēna.

Pārķers apsēdās pie �urnālu galdiņa noslepkavotā aktiera ģērbtuvē un pusbalsī sāka lasīt to cilvēku sarakstu, kuri izrādes laikā un pēc tās atradās teātri:

1. Stīvens Vinsijs � aktieris;

2. Henrijs Darsijs � re�isors;

3. Eva Faradeja � aktrise;

4.� D�eks Sejers � re�isora palīgs;

5. Ri�ards Keraterss � elektriķis apgaismotājs;

6. Malkolms Snovs � skatuves strādnieks, priek�kara vērējs;

7. Olivers Rafins � ģērbējs;

8. Saimons Formzs � ugunsdzēsējs;

9. Viljams Halinzs � sargs;

10. D�ons Naits � suflieris;

11. Sūzana Snova � ģērbēja.

Pārķers pierakstīja:

12. An�elika Doda (ir alibi) atnāca 10.15.

������� Turklāt mājās aizgāja divi skatuves strādnieki, kuri pēc starpbrī�a salika krēslus. Viņus sauca Stenlijs Higinss un D�o�ua Bredons. Katram gadījumam ierakstī�u arī viņus.

� Vai tie ir visi? � jautāja Alekss.

� Tagad pilnīgi visi.

������� Labi. � Alekss tikko manāmi pasmaidīja un atkal kļuva nopietns.

� Ko tu smaidi? � jautāja Pārķers. � Gribi kaut ko teikt?

������ Nē, neko negribu. Varbūt tikai to, ka nejautā nevienam par Vinsija masku.

� Nejautāt? Kāpēc?

������ Izdari to manis dēļ. Pēc stundas es par to visu izstāstī�u. Vismaz ceru, ka izstāstī�u.

Pārķers svārstījās.

������ Labi, � beigās viņ� norūca. � �odien vadības gro�i ir tavās rokās. Galvenais, lai tu būtu liels un gudrs valdnieks.

������ Mēģinā�u izpelnīties Viņas Majestātes policijas atzinību, � klusi teica Alekss. � Bet, ja man nepaveiksies, no kauna sadeg�u�

������ Tad mēģināsim iztikt bez brīnumiem, toties būsim apdomīgi un uzmanīgi, � teica inspektors. � Dieva dēļ, sāksim! D�ons!

� Klausos, �ef!

Durvīs parādījās apaļā ser�anta galva, īsi apcirpta kā �erāram Filipam.

� Ataicini �urp Henriju Darsiju.

� Klausos, �efi

Pēc minūtes istabā ienāca Henrijs Darsijs. Tas bija gara au�guma cilvēks, vēl diezgan jauns, kuru varētu saukt par skaistu, ja vien pārāk augstās velvētās pieres dēļ galva nebūtu nesa�mērīga. Alekss viņu redzēja pirmo reizi, ja neskaita epizodi izrādē, bet tad seju daļēji aizsedza lielā melnā platmale. Viņ� ievēroja, ka Darsijs pārlai� ģērbtuvei mierīgu, gandrīz vienaldzīgu skatienu, kas ne mirkli neapstājas pie dīvāna.

������ Lūdzu, sēdieties� � Pārķers norādīja uz krēslu. � Domā�jams, ka jūs jau zināt, kas mēs tādi esam. Es vadu jūsu kolēģa Stīvena Vinsija slepkavības izmeklē�anu. Vai jūs varat man kaut ko �ai sakarā pateikt?

Darsijs lēni pa�ūpoja galvu.

� Nē, ser.

Viņam bija zema, patīkama balss.

�Vai jūs neievērojāt kaut ko neparastu izrādes laikā vai pēc tās?

� Nē.

������� Hm� � Pārķers apklusa. � Nu, tādā gadījumā sīki, pa minūtēm aprakstiet, kā pavadījāt iepriek�ējo vakaru Kamerteātrī.

������ Lūdzu, � Darsijs mierīgi pamāja. � Es teātrī ierados da�as minūtes pirms sākuma. Man ta�u uz skatuves jāiziet tikai otrā

cēliena beigās un jāpabeidz izrāde, tā ka nebija vajadzības steig�ties. Es tomēr gribēju būt izrādes laikā teātri. Trupā bija radu�ās zināmas nesaskaņas� starp mis Faradeju un nelaiķi Stīvenu Vinsiju. Un, tā kā tie�i viņi tēloja abas galvenās, turklāt vienīgās lomas, es uzskatīju par labāku būt teātri, lai vajadzības gadījumā novērstu iespējamās nesaskaņas, kas varētu traucēt izrādi.

� Un jūs ieradāties tikai tādēļ? � mierīgi jautāja Pārķers.

� Nē. Tas bija tā sakot "ra�osanas" cēlonis. Personiski mans nolūks bija paglābt Evu Faradeju no nelaiķa Vinsija rupjībām. Viņ� bija gļēvulis, un, tā kā es piedraudēju, ka nonāvē�u viņu kā suni, ja viņ� vēlreiz Evu apvainos, tad manai klātbūtnei teātri vajadzēja Vinsiju atturēt.

� Tātad jūs piedraudējāt viņu nonāvēt tikai tādēļ, ka viņ� bija rupj� pret mis Faradeju?

� Jā.

� Bet kādēļ, visu svēto vārdā?

� Nejau tādēļ, ka es viņu vēlējos noslepkavot� nedomāju, ka es vispār spētu nonāvēt cilvēku� pat Vinsiju, kaut gan viņ�, manuprāt, neko nebija vērts. Pēc manām domām, lai kādi ari būtu iemesli, nevienam nav tiesību nonāvēt otru cilvēku, ja nu vienīgi pa�aizsardzības nolūkā un ari tad aiz galējas nepie�cie�amības. Un, protams, bez iepriek�ēja nolūka. Kārtīga cilvēka smadzenēs nevar rasties doma par slepkavību tādēļ vien, lai tiktu novērsta netaisnība. Slepkavība apdraud visu cilvēci. Es uzskatu ari tiesas piespriestu nāves sodu par noziegumu.

� Bravo! � klusu noteica Alekss.

Darsijs strauji paskatījās uz viņu, bet, ievērojis, ka viņ� neironizē, pamāja ar galvu, it kā pateikdamies.

� Bet jūs jautājāt kaut ko citu. Es par to sāku runāt tādēļ, ka Vinsijs bija nelietis, kā jau teicu, un es biju gatavs darīt visu, lai neļautu nodarīt sāpes man tuvam cilvēkam. Es mīlu Evu Fa�radeju un ceru, ka tas man ir attaisnojums.

� Labi� � pamāja Pārķers. � Paldies par atklātību. Lūdzu, turpiniet.

�� Es tūlīt pārģērbos un nogrimējos, lai vēlāk par to nebūtu jādomā. Kad sākās izrāde, es nostājos aiz kulisēm un vēroju aktieru spēli. Es redzēju, ka Vinsijs nervozē, vairākas reizes viņ� "norija" pāris teksta frā�u, ko skatītāji neievēroja, � viņ� ir pieredzējis aktieris un tādās situācijās neapjūk. Un tomēr jutu, ka viņ� nav formā, un nolēmu neiet prom, jo baidījos, ka kaut kas var notikt� Un patiesi, mirklī, kad Vecene, tas ii; Eva, apkampa Veci un piespiedās viņam, es redzeju, ka viņ� viņu gandrīz vai atgrūda un, kad nesa krēslus, ie�ukstēja kaut ko ausī. Ari to skatītāji ne�varēja redzēt, bet es, �ai izrādē zinādams katra vārda modulāciju, tūlīt sapratu, ka Eva ir galīgi satriekta� Kad pirmais cēliens bei�dzās un priek�kars beidzot tika nolaists, Vinsijs tūlīt pazuda aiz kulisēm, bet Eva satraukumā sāka skraidīt pa skatuvi un rau�dādama plēsa nost masku. Es pieskrēju klāt un aizvedu viņu uz ģērbtuvi. Noskaidrojās, ka viņa nosmērējusi Vinsija tērpu ar lūpu krāsu. � Darsijs mirkli apklusa un kļuva domīgs. � Jā� � viņ� atsāka, � aizvedu viņu uz ģērbtuvi, un kopā ar ģērbēju mierinājām. Viņa raudāja un nekādi nespēja rimties. Aktrises ļoti sāpīgi pārdzīvo �āda veida notikumus, izrādes laikā nervi jau tā ir galēji saspringti. Pēc tam pie ģērbtuves durvīm klauvēja kāds strādnieks, kuru bija atsūtījis re�isora palīgs. Kaut kas viņiem nesanāca ar krēsliem, un viņ� gribēja pārliecināties, vai tie pareizi novietoti. Kopā ar strād�nieku es devos uz skatuvi un biju tur da�as minūtes. Pēc tam es pāri skatuvei gāju tie�i uz Vinsija ģērbtuvi. Tur es sastapu apgaismotāju Keratersu. Pirmā cēliena beigās kaut kas bija noticis ar viena pro�ektora kabeli. Apgaismojumam manā izrādē ir ārkārtīgi liela nozīme, tādēļ, iedams pa koridoru, klausījos, ko stāsta Keraterss. Dzirdēju gan nedaudz, jo biju vienkār�i satracināts. Pie Stīvena durvīm es aizsūtīju Keratersu prom. Jau pēc trīs minūtēm vajadzēja pacelt priek�karu. Es iegāju pie Vinsija� Viņ� sēdēja uz dīvāna un skatījās uz puķu grozu� Uz �o pa�u. Es piegāju pie viņa. Nezinu, laikam gribēju viņam sist. Bet viņ� ātri pielēca kājās un sāka lūgt piedo�anu. Teica, ka �odien viņam ir �ausmīga diena, ka viņu moka galvas sāpes, un vēl viņam esot kaut kādas nepatik�anas� Un ka viņ� zvēr nekad nepieļaut kaut ko tādu. Dzirdot to, manas dusmas norima. Runāt viņ� prata neparasti pārliecino�i. Lai nu kā, es klusējot aizgāju, ticēdams, ka nekas tāds neatkārtosies.

� Un patiesībā, � �ukstēja Alekss.

Darsijs palūkojās viņā un turpināja:

� Visu otro cēlienu es nostāvēju tum�ajās kulisēs un skatījos uz skatuvi, līdz man pa�am vajadzēja tur doties. Pēc tam sākās ovācijas. Vinsijs neiznāca. Nodomāju, ka galvas sāpju dēļ, vai varbūt viņ� tomēr ir apvainojies un grib panākt, lai es kā re�isors saprastu, ka viņ� nicina gan �o lomu, gan mani. Pēdējā laikā viņ� vispār uzvedās dīvaini, visu laiku teica, ka viņam pietiekot �ie murgi ar maskām un ka viņ� aizies no teātra� Es no skatuves nogāju kopā ar Evu Faradeju, pēc tam atgrimējos, pārģērbos un izsaucu ģēr�bēju, lai viņ� iztīrītu manu kostīmu. Iegāju pie Evas, viņa jau bija pārģērbusies, bet vēl sēdēja pie spoguļa � sievietes tualete aiz�ņem arvien ilgāku laiku nekā vīrie�u. Pēc tam mēs kopā izgājām no teātra. Tas ir viss.

� Un jūs neievērojāt neko neparastu?

�� Nē� Varbūt tikai� Bet tas laikam ir sīkums. Kad mēs promejot gājām gar Vinsija durvīm, es uzminu kādam priek�metam un pieliecos apskatīties. Tā bija atslēga. Es paskatījos uz durvīm un redzēju pa atslēgas caurumu spīdam gaismu. Tad es ieliku atslēgu slēdzenē. Nodomāju, ka varbūt Vinsijs, iedams mājās pēc izrādes, tā aizcirtis durvis, ka slēdzene izlēkusi ārā. Aiz durvīm valdīja pilnīgs klusums, tādēļ mēs ar Evu nolēmām, ka viņ� ir jau aizgājis. Tagad gan pilnīgi viss.

������ Nojūsu teiktā var secināt: kop� tā brī�a, kad nogājāt no skatuves, līdz devāties prom no teātra, jūs nemirkti nebijāt viens, vai ne?

� Nē. Ģērbtuvē es biju viens. Ģērbējs koridorā gaidīja, kad es viņu pasauk�u.

� Jūsu ģērbtuvei nav citas izejas.

� Tur pat loga nav.

� Tā. Pateicos jums, mister Darsij. Tagad, lūdzu, ejiet uz savu ģērbtuvi un pagaidiet � varbūt mēs jūs izsauksim. No�ēloju, ka esmu spiests to lūgt pulksten �etros no rīta, bet, iespējams, mums atkal vajadzēs lūgt jums paskaidrojumus. Vēlreiz pateicos.

� Esmu jūsu rīcībā. � Darsijs piecēlās. Pārķers viņu pavadīja līdz durvīm un pamāja D�onsam.

� Vai re�isora palīgs D�eks Sejers ir �eit?

� Jā, �ef.

� Pēc piecām minūtēm paaicini viņu �urp.

� Klausos, �ef.

Inspektors atgriezās savā vietā.

� Ko teiksi, D�o?

� Man liekas, tagad es zinu, kur� nonāvējis Stīvenu Vinsiju. Tomēr pilnīgi pārliecināts pagaidām neesmu.

Kad aizvērās durvis aiz pēdējā no deviņiem nopratinātajiem Kamerteātra tehniskajiem darbiniekiem, Pārķers smagi nopūtās.

� Palikusi tikai Eva Faradeja, � viņ� norūca. � Vienkār�i nezinu, ko izdarī�u, ja viņa �eit tūlīt neieradīsies un ar apburo�u smaidu nepateiks, ka ir �o subjektu noslepkavojusi. Bet, vispār; ja ari viņa atzītos, es neticētu! Skaties! Izslēdzot Stīvenu Vinsiju, kur�, ir miris, un An�eliku Dodu, kura iegāja aiz kulisēm jau pēc nozieguma izdarī�anas, mums paliek divpadsmit cilvēku. Noskaidrosim, kas ar viņiem notika pēc tam, kad Vinsijs atstāja skatuvi.

1.Henrijs Darsijs: izgāja uz skatuves da�us mirkļus pēc Vinsija aizie�anas, tātad nevarēja viņu nogalināt ģērbtuvē, jo nepagūtu laikā atgriezties. Pēc tam kad bija norunājis savu nesaprotamo monologu un pavadījis Evu Faradeju līdz viņas ģērbtuvei, devās uz savējo, to apstiprina viņa ģērbējs, kur�, neatiedams no durvīm, gaidīja, kad viņu pasauks. Tur vēl bija priek�kara vērējs Malkolms Snovs un suflieris D�ons Naits, kuri gaidīja, kad Sūzana Snova beigs ģērbt Evu: Darsijam ir trīs liecinieki, kuri neatgāja no viņa ģērbtuves un redzēja, ka pēc tam viņ� iegāja pie Evas. Ari Evas ģērbtuve ir bez logiem, un vienīgās durvis atrodas iepretim Darsija ģērbtuves durvīm. No ģērbtuves viņi iznāca kopā ar Evu un ar viņa ma�īnu aizbrauca paēst vakariņas. Āmen! Ne mirkli vienatnē!

2. Eva Faradeja: vēl nav sniegusi liecību, bet mums ir Darsija, ģērbējas Sūzanas Snovas un citu apliecinājumi. Nogājusi no skatuves, viņa stāvēja aiz kulisēm. Līdzās bija re�isora palīgs un ari suflieris. Pēc tam viņa izgāja pateikties publikai. Tūlīt pēc tam kopā ar Darsiju devās uz savu ģērbtuvi. Tālāk� skat. iepriek�. Ne brītiņu vienatnē. Āmen!

3.� Olivers Rafins, ģērbējs: kamēr Vinsijs bija uz skatuves, sēdēja Evas Faradejas ģērbtuvē un sarunājās ar Sūzanu Snovu, līdz izdzirdēja "bravo" saucienus izrādes beigās. Tad abi izgāja no ģērbtuves un gaidīja aktierus. Pēc tam� skat. iepriek�. Ne minūti vienatnē! Amen!

4. Sūzana Snova, ģērbēja: skat. iepriek�, ne mirkli vienatnē. Āmen!

5. Malkolms Snovs, strādnieks, priek�kara vērējs,

6.� un D�ons Naits, suflieris: abi apgalvo, ka tai mirklī, kad Vinsijs aizgāja no skatuves, viņi apspriedu�i futbola totalizatoru. Viss teātris kā ķerts uz totalizatoru! Pēc tam, reizē izgāju�i koridorā, abi apstājās netālu no Evas Faradejas un Darsija ģērbtuvēm un, gaidīdami Sūzanu Snovu, aizpildīja totalizatora kuponus. Tad kopā ar Sūzanu un Rafinu �etratā devās uz totalizatora nakts biroju. Ne brītiņu vienatnē! Āmen!

7. D�eks Sejers, re�isora palīgs: izrādes laikā pārguris. Sākumā Vinsijs sabojāja garastāvokli Evai Faradejai, pēc tam starpbrī�a lielāko daļu strādnieki netika galā ar krēslu izvieto�anu, ari pats viņ� apjuka, un nācās ataicināt re�isoru. Laikam pēc izrādes viņam ir alibi, saistīti ar Nr. 8 � Saimonu Formzu, teātra ugunsdzēsēju, un Nr. 9 Ri�ardu Keratersu, apgaismotāju. Pirmajā cēlienā Keratersam sabojājās pro�ektors. Starpbrīdī viņ� centās kļūmi novērst, ta�u neveiksmīgi. Ieraudzījis uz skatuves Darsiju, viņ� piegāja pie viņa un jautāja, ko darīt, ja pro�ektors nodzisīs, bet Darsijs atstāja iespaidu, ka nav pie pilnas sapra�anas, un atbildēja neskaidri. Keraterss viņu pavadīja līdz Stīvena Vinsija ģērbtuves durvīm un tad steidzās atpakaļ, jo pēc minūtes vajadzēja sākties izrādei. Līdzko viņ� bija nokļuvis savā balkoniņā, atvērās priek�kars. No Darsija viņ� �ķīrās trīs minūtes iepriek�. Otrajā cēlienā bojātais pro�ektors sāka raustīties vēl vairāk, un Keraterss saoda dego�as gumijas smārdu. Viņ� deva zīmi ugunsdzēsējam Saimonam Formzam un re�isora palīgam. Līdz pat izrādes bei�gām nācās noņemties ar �o pro�ektoru, bet pēc tam viņi trijatā pārbaudīja kabeli, atrada bojāto vietu, kur gumija bija sākusi gruzdēt, salaboja un devās uz personāla garderobi, kur uguns�dzēsējs bija atstājis savu platmali, jo bija strādājis kaskā. Pēc izrādes �ie trīs ne mirkli ne�ķīrās. Āmen!

10. Viljams Halinzs, sargs: līdz izrādes beigām sēdēja kopā ar māsu, kuru desmit minūtes pāri desmitiem nosūtīja ar tak�sometru mājās; tie �etri, kuri bija izgāju�i nodot savus tota�lizatora kuponus, redzēja, ka viņa iesēdās ma�īnā, un kāds vēl pajokoja, ka Halinzam nav obligāti jāspēlē, viņ� jau tā vai tā ved jaunkundzes ar taksometru. Bet pēc desmitiem Vinsijs jau bija līķis, kā to ar zvērestu taisās liecināt mūsu pataloganatoms. Tātad ari Halinzs nav slepkava! Āmen!

11. un 12. Strādnieki Stenlijs Higinss un D�o�ua Bredons, izvietoju�i uz skatuves krēslus, nedaudz pastāvēja kopā ar re�i�sora palīgu, bet pēc tam no teātra aizgāja, jo dekorācijas saliek parasti pirms izrādēm. Un �ajā izrādē dekorācija arī ir viena un tā pati, vienīgais, kas mainās, ir krēsli, kurus uz skatuves izvieto starpbrīdī. Tādēļ strādniekus atlai� agri, jo izrādes laikā viņiem nav nekā, ko darīt. Vinsija nāves brīdī viņi jau pusstundu nebija teātrī, ko apstiprināja sargs Halinzs, kur� bija redzējis viņus aizejam. Āmen! Neviens teātrī neienāca pa durvīm uz skatītāju zāli, jo tajās rokturis ir tikai no kuli�u puses un katram, kur� vēlas iekļūt iek�ā, jāpiezvana. Zvans kop� vakardienas bija sabo�jāts, bet Keraterss aizmirisis to salabot. Tas tā, lai būtu smieklīgāk! Neviens nav apciemojis aktierus aiz kulisēm. Neviens nav pagājis garām sargam ne pirms, ne pēc izrādes, ne ari tās laikā. Vienīgais apciemotājs bija An�elika Doda. Loks ir noslēdzies. Tātad iznāk, ka neviens nevarēja Stīvenu Vinsiju noslepkavot.

� Nezaudē dū�u, � drūmi pasmējās Alekss. � Viņ� tomēr ir nonāvēts.

� Jā, tev taisnība, � nopūtās Pārķers. � Viņ� ir nonāvēts, un mēs vēl neesam nopratināju�i Evu Faradeju� D�ons!

� Jā, �ef.

� Ataicini �urp mis Evu Faradeju� Vai ari nē� Varbūt labāk kādā citā vietā. Vai �eit ir vēl kāda brīva ģērbtuve?

� Jā, �ef.

D�onss viņus pavadīja. Viņi izgāja cauri galvenajam gaitenim un iegāja citā, līdztekus tam, kurā bija Vinsija ģērbtuve. Abas pirmās durvis veda uz Evas Faradejas un Henrija Darsija ģērbtuvēm. Pārējās istabās, gar kurām pastaigājās detektīvs Malinzs, D�ons bija izvietojis pratināmos � tikai viena ģērbtuve nebija aizņemta. Turp viņ� aizveda inspektoru un Alek�u. Pēc mirkļa ienāca Eva Faradeja. Viņa bija gados jauna, vidēja auguma meitene ar mierīgu skaistu seju, kuru ietvēra gari, taisni mani. Lielās zaļganās acis bija sasarku�as no asarām. Pārķers uzaicināja viņu apsēsties un pateica pieklājīgo frāzi, ar kādu bija paradis vērsties pie nopratināmajām sievietēm. Pēc tam palūdza viņu raksturot iepriek�ējo vakaru. Ta�u viņas liecība neko jaunu nedeva. Viņa tikai apstiprināja to, ko stāstīja Darsijs un pārējie.

�� Bet tagad, lūdzu, atcerieties � vai jums kaut kas nelikās dīvains izrādes laikā, pirms vai pēc tās?

� Nē� Nekas� � viņa acīmredzot svārstījās.

� Nu, bet tomēr kas? � Inspektors uzaicinādams pamāja. � Pat ja jums tas �ķiet nieks, vienalga pastāstiet. Kamēr izmeklē�ana nav pabeigta, nekad nav zināms, kas var noderēt.

� Nu, varbūt tikai viens� ta�u tas ir sīkums� Otrajā cēlienā ir mirklis, kad es, tas ii; Vecene, nobijusies no domas par nāvi, skrienu pāri visai skatuvei pie Ve�a un cie�i viņu apskauju, piespie�oties no visa spēka� Pirmajā cēlienā ir līdzīga aina, tikai es tur neskrienu, bet, stāvot viņa priek�ā, apskauju. Tie�i pirmajā cēlienā Stīvs� misters Vinsijs mani atgrūda, kad es nosmērēju viņa tērpu ar lūpu krāsu� Bet otrā cēlienā es skrēju pie viņa un, to atcerēdamās, pagriezu galvu sānis. Tāpēc iznāca, ka es viņam piekļāvos vēl spē�cīgāk� un�

�� Un sajutāt viņa blūzes krū�u kabatā kādu nelielu cietu priek�metu, vai ne? � teica Alekss.

� Jā. Bet kā jūs to zināt?

� Es to iedomājos.

Pārķers neizpratnē paskatījās uz viņu, bet neteica ne vārda.

�� Bet kā Vinsijs izturējās izrādes laikā? Tas mūs ļoti interesē. Vai jums nelikās, ka pirmajā cēlienā viņ� bija stipri uztraukts, bet otrajā uztraukums bija zudis, it kā tam nebūtu nekāda iemesla?

� Jā, � Eva Faradeja noteikti pamāja. � Es arī tā nodomāju. Baidījos par otro cēlienu, nervi bija pavisam nevaldāmi, un� Bai�dījos, ka uz skatuves sāk�u raudāt, ja viņ� kaut ko teiks vai darīs� Aktieris da�kārt prot kaut ko izdarīt vai pateikt tik veikli, ka ska�tītāji pat nenojau�, bet partneris gan visu teicami sajūt� Es bailēs drebēju, tas ta�u būtu visļaunāk� Par aktieru personiskām lietām nav nevienam nekāda daļa, bet, ja izrādes kulminācijā nākas nolaist aizkaru, tad tikai aktieris var saprast, ko tas nozīmē.

� Mēs tomēr pacentīsimies saprast. Bet ko jūs izjutāt otrajā cēlienā?

� Vinsijs bija citāds. Tēloja labi. Ne reizi nesajauca tekstu. Bija krietni vien atturīgāks� Nekad man nebija tik viegli kopā ar viņu strādāt� Beigās es pat piemirsu visus mūsu strīdus. Biju vienkār�i savaldzināta un, varbūt tādēļ pati tēloju sliktāk� bet viņ� mani vienkār�i pārsteidza�

�������� Tā. � Alekss saproto�i pamāja ar galvu. � Bet vai jūs neiedomājāties, piemēram, cik jauki tas bija no viņa � noslaucīt jūsu grima pēdas?

������ Nē. � Eva pārsteigta sarauca pieri. � Kāpēc man vajadzēja tā domāt? Par to ta�u rūpējas ģērbējs. Vienkār�i ievēroju � un viss. Kāds tam sakars ar to, kas bija noticis starp mums? Man pat prātā neienāca, ka tas varētu būt kaut kāds �ests. Galu galā ta�u nebija�

� Protams. � Alekss piecēlās. Arī Pārķers cēlās kājās.

������ Paldies, mis Faradeja, � teica inspektors. � Ja neesat pārāk nogurusi, mēs jūs lūgtu vēl drusku uzgaidīt savā ģērbtuvē. Jūsu liecības vēl var ievajadzēties. Jūs ta�u tur varat atgulties, vai ne?

������ Ai, es tagad laikam nekad nevarē�u aizmigt! � negaidītā izmi�sumā iesaucās Eva Faradeja, pagriezās un, asaras rīdama, aizgāja.

������ Nabadzīte� � Alekss raudzījās viņai nopakaļ. � Tik labi turējās visu pratinā�anas laiku. Bet pietika ierunāties par kaut ko citu, ikdieni�ķu, piemēram, par miegu, un vairs ne�

������� Dievs ar mis Faradeju un viņas miegu! � satraukti teica Pārķers. � Vai beigu beigās tu nevarētu paskaidrot, kurp tu mani un visu izmeklē�anu ved?

������ Mēs virzāmies pa īsu, �auru taku, kas ved pie Stīvena Vinsija slepkavas� � domīgi no�ukstēja D�o Alekss. � Bet nāko�ais mans solis būs neliels lūgums tev.

� Kāds?

������ Man vajag kabatas lukturīti un atslēgu no durvīm, kas ved no koridora uz skatuvi.

Pārķers pagriezās.

� D�ons!

������ Jā, �ef?� Durvīs parādījās ser�ants, kā figūriņa, kura izlec no lādītes, kad nospie� pogu.

� Lukturīti un skatuves durvju atslēgu.

� Klausos, �ef!

Ser�anta galva pazuda.

������ Tūlīt dabūsi lukturīti� � teica Pārķers. � Ko vēl tev vajag, lai aizvestu mani tur, kur es cen�os nokļūt jau no divpadsmitiem divdesmit piecām, tas ir, kop� ierados �eit?

Alekss paskatījās pulkstenī.

������ Pa�reiz ir pieci un divdesmit minūtes. Apsolu, ka pēc stundas tu noskaidrosi slepkavu, kaut ari es neesmu pilnīgi pārliecināts,

kas viņ� tāds ir. Vispirmām kārtām mums palīdz fakts, ka Vinsijs nevarēja mirt, bet tomēr nomira. Nu, padomā ta�u�

�� Pirmkārt� � iesāka inspektors un aprāvās. � Mīļais Dievs! � viņ� iebļāvās. � Ak kungs!

� Paaicināsim viņu �urp, labi? Bet ar tavu atļauju �oreiz ar viņu parunā�u es�

� Piekritu! � teica Pārķers un steidzās uz durvīm, lai dotu rīkojumu ser�antam D�onsam.

� Un tu jau sen to aptvēri? � jautāja Pārķers.

� Pirmās aizdomas man radās mirklī, kad�

D�onss pieklauvēja un ielaida Henriju Darsiju.

�� Lūdzu, sēdieties, � laipni piedāvāja Alekss. � Ļoti �ēl, bet mums no jauna nākas jūs traucēt. Mēs gribam �o to precizēt jūsu paskaidrojumos. Sprie�ot pēc iepriek�ējās izmeklē�anas rezultā�tiem, Stīvens Vinsijs nav nogalināts pēc izrādes, to nevarēja izdarīt neviens no teātri biju�ajiem cilvēkiem� No vienas puses, visiem aizdomās turētajiem, kā noskaidrojās, ir alibi, no otras � medicī�niskā ekspertīze ļoti stingri ierobe�o nozieguma izdarī�anas laiku. Vinsijs varēja tikt nonāvēts, vēlākais, piecas, septiņas minūtes pēc tam, kad bija aizgājis no skatuves, ta�u tas nebija iespējams, jo tie�i �ajās piecās, nu, pieļausim, desmit minūtēs neviens no tiem, kuri atradās teātri, viņu nonāvēt nevarēja. Var izdarīt tikai vienu se�cinājumu, vai ne?

Viņ� apklusa. Henrijs Darsijs klusēdams viņu vēroja, tad pa�māja ar galvu.

� Vienīgais loģiskais secinājums � Stīvens Vinsijs tika nonāvēts pirms izrādes beigām, � turpināja Alekss. � No pirmā acu uz�metiena liekas neiespējami. �eit klāteso�ais inspektors Pārķers un es noskatījāmies vakardienas izrādi un pa�i savām acīm redzējām, ka viņ� savu lomu nospēlēja līdz galam� Tādējādi mēs saduramies ar kādu neatrisināmu problēmu, kas ir ne vien krimināla, bet arī teātra mīkla. Tāds notikums ta�u atgadās pirmo reizi � aktieris tēlo savu lomu pēc nāves. Kā jūs domājat, vai tas ir iespējams?

� Domāju, ka diezin vai� � Darsijs negribīgi pasmīnēja, bet tūlīt atkal kļuva nopietns un saknieba lūpas.

�� Tā, lūk! � Alekss ērtāk iekārtojās krēslā. � Arī es tā domāju. Tas nav iespējams, bet, no otras puses, es redzēju to savām acīm, tātad �ai mīklai jābūt atminējumam. Vai jūs, teātra darbinieks, varētu mums to izskaidrot?

Henrijs Darsijs paraustīja plecus.

�� Vai ilgi jūs domājat stāstīt tādus niekus, jau pulkstenis rāda pieci no rīta, un es vēl neesmu aizvēris acis?

�� Nē. Ilgi vairs ne. Turklāt drīz noskaidrosies, ka tie nebūt nav nieki. Tad lūk, vienīgais �ī noslēpuma atminējums, kuru jūs nevēlējāties atklāt, ir �āds: aktieris pēc nāves nevar tēlot lomu, tātad viņu kādam bijajāaizstāj. Bet vai no trupas jūs zināt kādu, kur� prot atdarināt balsis, kur� no galvas zina visu lugu, visas tēlojuma smalkākās nianses un mizanscēnas, kur� ir tāda pa�a auguma kā Vinsijs un apmēram tādu pa�u miesasbūvi un kuram bija iespējami ieiet Vinsija ģērbtuvē, paņemt masku, iziet ar to uz skatuves un notēlot viņa lomu. Kā redzat, vajadzīgas diezgan daudzas īpa�ības vienlaikus. Padomājiet, lūdzu!

Darsijs vēlreiz paraustīja plecus.

�� Tā ir pilnīga bezjēdzība. Es visu laiku vēroju aktieru spēli, un jāsaka, man nav ne mazāko �aubu attiecībā uz to, kur� spēlēja!

�� Nu, protams, jums �aubas nevar būt. Bet tagad es gribu, lai jūs palīdzētu atjaunot kādu situāciju. Jūs ta�u, būdams re�isors, visos sīkumos pārzināt izrādes gaitu�

Darsijs klusējot piecēlās. Tāpat klusējot viņ� aizgāja līdz durvīm ar uzrakstu"Klusumu!, \ Inspektors tās atvēra. Aiz durvīm valdīja pilnīga tumsa.

�� Lūdzu, iededziet visas lampas uz skatuves un aiz tās, � palūdza Alekss.

Darsijs pazuda tumsā, viņi sadzirdēja slēd�a klik�ķi. Bija vēl tum�s, ta�u no skatuves aizkulisēs iespīdēja nespodra gaisma. Viņi sekoja Darsijam.

� Vai iededzāt visas lampas, kuras iespējams?

� Visas, kuras parasti iededz izrādes laikā, � stāvēdams bla�kus pustumsā, teica Darsijs.

� Jā, bet laikam var apgaismot arī visas telpas aiz skatuves. Mēģinājumu laikā aptum�o�ana nav vajadzīga, arī aktieriem būtu grūti kustēties tumsā.

� Protams� � Darsijs pataustīja ar kreiso roku uz sienas un pagrieza vēl divus slēd�us. Augstu pie griestiem vāji iedegās lampiņu virkne. Izrādījās, ka viņi stāv garā, �aurā ejā, kas veda gar skatuvi. To veidoja no griestiem krīto�ais smagais melnais dibenplāna aizkars. AJbās pusēs bija kulises.

� Pāriesim uz kreiso pusi, kur Vinsijs aizgāja no skatuves. � Alekss gāja pirmais, Darsijs un Pārķers viņam sekoja.

Viņi nonāca pla�ā, tuk�ā kuli�u telpā. Tai blakus bija skatuves malas apgaismotais loks. Lai izietu uz skatuves, vajadzēja pieiet cie�i pie sienas, kas atdalīja skatītāju zāli no kulisēm. Tur bija �aura eja. Alekss iegāja tajā un apstājās. Viņa priek�ā bija pusapala skatuves siena, bet tajā � vairākas durvis un atvērts logg ar viegliem aiz�kariem.

� �eit izlec Vecis, kad noslēgumā izdara pa�nāvību, vai ne?

� Jā, � pamāja Darsijs.

� Bet Vecene izlec pretējā pusē, un pēc tam viņu vairs neredz līdz brīdim, kad viņi katrs no savas puses iznāk paklanīties pub�likai. Bet Orators?

�� Orators iznāk pa vaļējām durvīm, kas ved uz to koridoru aiz skatuves, pa kuru mēs �eit atnācām.

� Tātad aiz skatuves ari Orators nesatiekas ar Veci? Bet kur izrādes laikā atrodas suflieris, �ajā pusē?

� Mēdz būt visādi. Vinsijs bie�i aizmirst tekstu. Suflieris zināja �os mirkļus. Jau mēģinājumos suflieri pasvītro tekstā vietas, kuras ir sevi�ķi grūti atcerēties� Labs suflieris parasti cen�as turēties tuvāk aktierim �ādos bīstamos mirkļos. Bet principā visbie�āk viņ� nostājas kuli�u labajā pusē. Tur eja uz skatuvi ir pla�āka un labāk redzams, kas notiek. Tā puse ir savādāka, jo tur tiek uzglabāti krēsli, kurus starpbrīdī uznes uz skatuves�

� Tā. Ta�u beigu beigās tas nav svarīgi. Vecis izlec pa �o logu� Viņ� aizvien ir maskā� Orators uznāk pa eju aiz skatuves. Ap�mēram pēc cik ilga laika?

Darsijs nopūtās.

�� Nezinu, kāpēc jums vajadzīgs to visu zināt, bet, ja jau ir vajadzīgs, tad Orators parādās uz skatuves pēc divdesmit se�kundēm� varbūt pēc divdesmit piecām sekundēm� Vajadzīgs laiks apgaismojuma pakāpeniskai pastiprinā�anai� un vēl jā�palai� vēj� uz aizkariem un tamlīdzīgas lietas.

��� Tā� divdesmit piecas sekundes� Galējā variantā, varbūt pat trīsdesmit�

Alekss piegāja pie ejas starp skatuvi un kulisēm un pēk�ņi pazuda. Pēc tam pārsteigtais Pārķers ieraudzīja, ka viņ� izlec pa logu, aizskrien aiz kulisēm un nozūd dibenplānā, Darsijs stāvēja nekustīgi, skatīdamies kādā neredzamā punktā uz aizkara.

�� Te es esmu! � iesaucās Alekss un no jauna parādījās tajā pa�ā logā, no kura tikko bija izlēcis. � Pavisam tikai piecpadsmit sekun�des! Vēl desmit maskai! Ta�u to es vēl neesmu pārbaudījis� Iesim! Vai jūs nebūtu ar mieru mani pavadīt, es vēlētos vēl �o to pajautāt�

Darsijs sāka iet viņam blakus, bet Pārķers, sabāzis rokas kabatās, aiz viņiem. Kad viņi nonāca pla�ajā, tum�ajā aizkuli�u telpā, Alekss apstājās.

� Izrādes laikā �eit ir pilnīgi tum�s, vai ne?

� Jā�

D�o apskatījās. Lejā pie sienas viņ� ievēroja lielu uguns�dzē�amo aparātu, bet tam blakus smil�u kasti.

�� Tas var būt tikai �eit� � viņ� teica pusbalsī un piegāja pie kastes. Apskatīja to, apgaismoja ar kabatas lukturīti. Pēc tam pa�ūpoja galvu. � Vai tie�ām es būtu kļūdījies? � Pēk�ņi viņ� pieliecās un iebāza roku zem ugunsdzē�amā aparāta. � Ir! Pro�tams, ka ir! Citur tā nevarēja būt!

� Kas tur ir? � jautāja Pārķers, kaut gan zināja atbildi.

��� Tā ir rokā! � iekliedzās Alekss. Viņ� izpleta saburzītu baltu neilona gabalu un ar kabatas lukturīti apgaismoja izķēmotu Stīvena Vinsija viepli, kuru turēja aiz sirmajiem neilona matiem. � Maska!

Kapa klusumā viņi atgriezās aktiera ģērbtuvē, tikai Alekss svil�poja.

��� Sēdieties� � teica Alekss, kad Pārķers kā pēdējais bija aizvēris durvis. Inspektora seja bija saspringta. Viņ� nenolaida acu no Darsija, kur� mierīgi apsēdās un nogaido�i pacēla galvu.

����� Es domāju, ka maz ko varu piebilst notiku�ajam eksperimentam, � sacīja Alekss. � Lieta ir skaidra. Protams, tā daļa, kura attiecas uz jums. Izrādes laikā es ievēroju, cik at�ķirīgi

Vinsijs tēloja pirmajā un otrajā cēlienā. Ta�u es neuzticos vienīgi savam viedoklim. Kāda dāma, kura izjuta dzīvu dvēselisku saikni ar Vinsiju un pazina viņu ilgus gadus, pratinā�anā atzinās: "Otrajā cēlienā �īs saiknes vairs nebija�" Mis Faradeja stāstīja: "Vinsijs bija izmainījies. Spēlēja labi. Ne reizi nekļūdījās. Nekad vēl man nebija tik viegli ar viņu tēlot. Es vienkār�i biju apbur�ta�" Tomēr sākumā �ī versija �ķita pārāk fantastiska. Mums nebija nekāda pamata domāt, ka Vinsijs miris agrāk� Tiesa gan, dakteris to uztiepa� Pie tam Vinsija ģērbtuvē mēs neatradām masku. Protams, to varēja paņemt ģērbējs. Tikai vēlāk, kad mēs pārliecinājāmies, ka pēc izrādes pie Vinsija neviens nav iegājis, izņemot vienu sievieti, kura viņu nenogalināja un kurai nebija ne mazākās vajadzības paņemt masku, lieta sāka pamazām no�skaidroties. Mēs uzzinājām vēl �ādas tādas detaļas. Fantastisko versiju, ka Vinsijs tika nogalināts jau starpbrīdī, bet viņa lomu nospēlēja kāds cits, varēja pieņemt, ievērojot sekojo�us noteikumus.

1.� Cilvēks, kur� tēloja Vinsija vietā, bija apmēram tāda pat auguma un ar tādu pa�u miesasbūvi.

2.� Viņ� ir ģērbies tie�i tāpat, ja jau pēc nonāvē�anas Vinsijs palicis tajā pa�ā teātra tērpā.

3. Viņ� prot atdarināt viņa balsi un kustības.

4. Zina no galvas lugas tekstu.

5. Ir aktieris.

6. Līdz visiem sīkumiem zina mizanscēnas, jo pretējā gadījumā vina partnerei rastos aizdomas, ka nav kaut kas labi.

Viņam ir iespējams ieņemt Vinsija vietu, tas ir, lugas laikā viņ� atradās aiz kulisēm.

8. Viņ� zina, ka starpbrīdī Vinsijs ir jau miris, tas ir; pārliecināts, ka Vinsijs nogalināts un uz skatuves neizies reizē ar viņu.

9.� Var iekārtot visu tā, lai līķi neatklātu, kamēr viņ� aizstāj Vinsiju uz skatuves. Ja līķis būtu atrasts, visa �ī maskarāde pārvērstos smagā apvainojumā pret lomas tēlotāju.

10.�� Vajag paņemt masku no nogalinātā ģērbtuves un to paslēpt, jo vēlāk tur ieiet nevarēs. Citādi jāzaudē alibi. Alibi pamatots pirmām kārtām uz to, ka slepkavība izdarīta it kā gandrīz stundu vēlāk nekā īstenībā.

Pratinā�anā noskaidrojās, ka cilvēks, kur� atbilst visām minētajām prasībām bez izņēmuma, tik tie�ām ir. �is cilvēks esat jūs. Un tādējādi, ja jūs būtu nodomājis nogalināt Vinsiju, tad, kā "Krēslu" re�isoram, jums būtu jāiecer sekojo�s inscenējums:

1.� Jāizdomā tāda izrādes koncepcija, lai Vinsijs tēlotu maskā, bet jūs � bez maskas.

2. Izkārtot �ajā viencēlienā pārtraukumu apmēram divdesmit minūtes, kura laikā jūs varētu Vinsiju nogalināt.

3.� Paredzēt nelielu pauzi izrādē starp Vinsija noie�anu maskā un Oratora, ko tēlojat jūs, uznāk�anu bez maskas.

4.� Oratoram, dabiski, jābūt ģērbtam tāpat kā Vinsijam.

Pastāvot tādai lugas koncepcijai, jums būtu tikai jānogaida

izdevīgs mirklis, kad jūs būtu pārliecināts, ka Vinsijs savā ģērbtuvē ir viens. Tad jūs varētu mierīgi doties turp, nogalināt vinu un notēlot lomu vina vietā.

feet nonāvēt Vinsiju viņa ģērbtuvē jūs būtu spiests tādēļ, ka:

1. Jums vajadzēja dabūt masku.

2.� Aizslēgt viņa ģērbtuves durvis, lai neviens tur neiekļūtu, kamēr jūs būsiet uz skatuves.

Kad jūs teicāt, ka, ejot pa koridoru ar Evu Faradeju, jūs uzkāpāt uz atslēgas un iebāzāt to slēdzenē, es tūlīt sapratu, ka atslēgu jūs turējāt rokās un pieliecāties tikai tādēļ, lai radītu iespaidu, ka to paceļat. Bet, kur bija atslēga, kamēr jūs tēlojāt Ve�a lomu otrajā cēlienā? Eva Faradeja stāstīja, ka viņu pārsteidzis kāds sīkums, kad viņa piespiedusies Vecim, es viņu pārtraucu un jautāju, vai viņai nelikās, ka viņa blūzes kabatā atradās neliels ciets priek�mets. Viņa pārsteigta to apstiprināja. Tā bija atslēga, ko vēlāk "atrada" pie Vinsija ģērbtuves durvīm.

Kā viss notika, es pirms minūtes jums nodemonstrēju uz skatuves un pie tam atradu masku tajā vietā, kur vien tā varēja būt. �ķiet, ka tur bija paslēpta arī jūsu platmale līdz tam mirklim, kad tur iebāzāt masku un paņēmāt platmali, lai pēdējā ainā notēlotu Oratoru un pēc tam pateiktos publikai un ar mākslotu neizpratni gaidītu Vinsija parādī�anos, kaut gan ļoti labi zinājāt, ka viņ� nekad vairs neizies uz skatuves, lai atbildētu sajūsmi�nātās publikas uzaicinājumam. Jums vajadzēja atliku�o laiku pavadīt tā, lai ne mirkli nebūtu viens � ne teātrī, ne pēc izie�anas uz ielas, tā kā paredzējāt, ka līķi atradīs sargs tikai apgaitas laikā.

Tādēļ jūs uzaicinājāt vakariņās Evu Faradeju un radījāt sev pilnīgu alibi, jo uzskatījāt, ka visi ir pārliecināti, ka Vinsijs ir nonāvēts pēc izrādes, tas ir, tad, kad jūs viņu nevarējāt no�galināt� No sākuma es domāju, ka tas nav iespējams, kaut gan �ķita ticams. Un tomēr ne. At�ķirības tēlojumā vienalga bija � cilvēks nespēj būt otra cilvēka precīza kopija. �ai ziņā man jums jāizsaka kompliments: jūs tēlojāt krietni labāk nekā Vinsijs, kur� pirmajā cēlienā arī bija lielisks. Ta�u jūs nebaidījāties, ka �o starpību ievēros Eva Faradeja. Galu galā maska ir cie�i piegulo�a ar mākslīgiem matiem, bet jūs jau no bērnības profesionāli nodar�bojāties ar cilvēku balsu un dzīvnieku kliedzienu atdarinā�anu. Vin�sija tēlojuma manieri pēc daudzu mēne�u ilgajiem mēģinājumiem jūs bijāt smalki izstudējis un pats ieteicāt viņam nepiecie�amās nokrāsas atkarībā no skatuviskās situācijas. Lugas tekstu jūs zinājāt no galvas, kā izrādījās, pat labāk nekā Vinsijs, kuram teksts bie�i juka� Jūs piemirsāt tikai vienu sīkumu: pirmais cēliens noslēdzās ar strīdu starp Vinsiju un Evu tādēļ, ka viņa bija nosmērējusi ar lūpu krāsu viņa blūzi. Otrajā cēlienā viņa tērps bija jau tīrs. To apstiprināja pati Eva Faradeja, kad es ar nolūku to pajautāju. Tad es sāku saprast, ka viņa nebija jūsu sabiedrotā. Es tikai ievēroju, ka jūs liecinot it kā aprāvāties, kad to pieminējāt. Varu saderēt, ka stundu iepriek�, atgriezies pēc pirmās nopratinā�anas savā ģērbtuvē, jūs tī�ām nosmērējāt savu blūzi ar grimu, lai policija apjuktu, ja tai izdotos nonākt uz pēdām� Atliek tikai piebilst, ka jums bija būtisks iemesls nonāvēt Stīvenu Vinsiju, iemesls, kura dēļ izdarīti daudzi noziegumi �ajā kaislību plosītajā pasaulē� � Alekss apklusa. Iestājās stindzino�s klu�sums. � Vai jūs varat atrast kļūdu manos spriedumos?

� Nē. � Darsijs noplātīja rokas. � Savā ziņā jūs esat ģēnijs. Nekad nevarētu iedomāties, ka policijā būtu tādas smadzenes.

Alekss pasmīnēja un pa�ķielēja uz Pārķeru, kas nemierīgi sakustējās krēslā, piecēlās un teica:

� Tātad jūs atzīstaties, ka noslepkavojāt Stīvenu Vinsiju �ajā ģērbtuvē vakar starp 9 un 9.15 vakarā?

� Nē, � teica Henrijs Darsijs un pakratīja galvu. � Neatzīstos.

�� O, � Alekss pamāja ar roku. � Man prātā nenāca, ka jūs viņu būtu nogalinājis. Es zinu, ka jūs to nedarījāt.

�oreiz viņ� uz Pārķeru nepaskatījās. Izdzirdēja tikai apspiestu "ko?" un pēc tam krēsla nobrīk�ķē�anu, kad tajā iekrita inspek�tors.

�� Jūs zināt, ka es neesmu nogalinājis? � Darsijs paberzēja pieri. � Bet tad� tātad� Bet� Es vinu nogalināju! � izmisumā viņ� pēk�ņi teica, vienā mirklī zaudējis savu iepriek�ējo aukstasinību.

Alekss izdzirdēja, ka Pārķers no jauna nemierīgi sagrozās krēslā.

� Nē. Jūs viņu nenogalinājāt. Un, lai jūs nomierinātu, teik�u, ka Evas Faradejas alibi ir nevainojams. Ja arī viņa būtu ļoti vēlējusies, Vinsiju nogalināt nevarēja, jo starpbrīdī ne mirkli nepalika viena� Un visa jūsu riskantā spēle, kas man sagādāja tik daudz pūļu, izrādījās veltīga.

�� Jau uz skatuves es sapratu, ka esmu rīkojies kā galīgs muļķis� � teica Darsijs. � Eva nevarētu tik mierīgi tēlot, ja viņa būtu nogalinājusi Vinsiju. Es viņu pārāk labi pazīstu� Bet pirmajā mirklī�

� Jā, protams. Stāvot Vinsija ģērbtuvē un skatoties uz viņa līķi, jūs nodomājāt, ka sieviete, kuru jūs mīlat, ir slepkava. Un tad jūs sapratāt, ka izeja ir tikai viena: spēlēt viņa vietā un pēc izrādes visu izkārtot tā, lai viņai būtu pilnīgs alibi� Bet par to vēlāk�

Pārķers ieklepojās.

� Ļoti labi, � viņ� teica, � bet es gribētu zināt, kāpēc misters Darsijs nevarēja nogalināt Stīvenu Vinsiju, kaut gan labi saprotu, ka atzīties �ādā nodarījumā viņam sevi�ķas vēlē�anās nav. Kādus argumentus, kuri apstiprina jūsu nevainību, jūs varat piedāvāt, ņemot vērā to, ka vainu pamatojo�o pierādījumu ir tik daudz, ka pietiktu pieciem profesionāliem slepkavām un vēl �is tas paliktu pāri pieticīgam diletantam?

� Varbūt jūs pats pateiksiet? � Alekss griezās pie Darsija. Tas neizpratnē paskatījās viņā.

�� Es personiski zinu, ka nogalināja kāds cits un tādējādi eksistē īstais slepkava, ta�u nevaru iedomāties, kā jums to pierādīt. Es esmu uzvedies kā noziedznieks, kur� sen jau iecerējis �o plānu� Ja es nebūtu tie�i tādā pat tērpā kā Vinsijs un ja Vinsijs netēlotu savu lomu maskā, un ja Orators neizietu uz skatuves pusminūti pēc Vinsija aizie�anas, man kaut kas tāds nebūtu prātā nācis� Bet kā to pierādīt? Es sprie�u �ādi, policija � citādi� Varu tikai teikt � meklējiet citu slepkavu.

� Sakiet � vai jūs esat kreilis? � jautāja Alekss. � Es redzēju, ka Oratora lomā jūs krītu paņēmāt kreisajā rokā, mēģinot izrādes gaitā rakstīt uz tāfeles. Bet tāda varēja būt ari re�isora iecere.

Orators tā cen�as parādīt, ka Ve�a domas nav iespējams nodot citiem cilvēkiem. To varēja saprast tā, ka cilvēks, kam Vecis uztic savu novēlējumu, ne tikai nespēj runāt, bet pat nezina, kādā rokā tur krītu� Bet, kad aiz skatuves jūs ar kreiso roku pagriezāt slēdzi, es sapratu, ka jums tas ir dabiski. Misters Deividsons mums pastāstīja, ka frontē jūs ievainoja un nosūtīja uz dzimteni�

� Es esmu kroplis, � klusu teica Darsijs. � Man brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no labās rokas amputācijas. Es ar to gandrīz neko nevaru darīt. Ar grūtībām varu pakustināt pirkstus un saliekt elkonī� Jā, un saliecu arī ar protēzes palīdzību� Japāņu d�ungļos ievainoja mani ar dum-dum lodi. Tā ir sprāgsto�a. Tādēļ man nācās atteikties no aktiera karjeras, un tas vēlāk rosināja pievērsties re�isora darbībai. Ar labo roku es nevaru izdarīt nevienu brīvu kustību, kaut gan esmu iemācījies to vadīt tā, it kā tā būtu vesela� Ta�u kāds gan tas alibi� Kreisā roka man ir ārkārtīgi stipra. Es esmu to iztrenējis. Ar labo es pat mu�u nevaru nosist, toties ar kreiso� ar kreiso spēju nonāvēt.

� Vai jūs nevarētu mums parādīt ievainoto roku? � jautāja Alekss. � Es saprotu, jums tas nav patīkami, bet redziet � lieta ir ļoti nopietna. Vinsiju nevarēja nonāvēt ar kreiso roku.

� Nevarēja?

� Nē.

Darsijs klusējot vērās viņā, pēc tam piecēlās un novilka svār�kus. Atpogājis kreklu, viņ� to novilka un uzlika uz krēsla. Pārķers klusi iesvilpās. Viss labais Darsija plecs bija sakropļots � izārdīts līdz pat kaulam. Tagad kauli bija saaugu�i un pie tiem ar divām ādas siksniņām bija piestiprināta protēze. Vairākas garas tē�rauda atsperes bija nostiprinātas zem elkoņa, tās aizstāja apak��delma muskuļus.

� Skaidrs. Tas iz�ķir jautājumu.

Darsijs pakustināja roku un nolaida. Pēc tam uzvilka kreklu un sāka siet kaklasaiti, bet rokas viņam iedrebējās, un viņ� tās atkal nolaida lejup.

�� Jūs� jūs par to esat pārliecināti? � viņ� jautāja. � Ka nogalināt varēja tikai ar labo roku?

� Es cen�os ļaudis apmānīt pēc iespējas retāk� � no�ukstēja Alekss. � Un, kaut arī tas ne katrreiz izdodas mūsu tā sauktajā civilizētajā sabiedrībā, �ajā gadījumā es jums teicu tīru patiesību.

Darsijs apsēja kaklasaiti un smagi atslīga krēslā.

� Paveicās! � viņ� atklāti teica.

� Ak, � Alekss atkal nenoteikti pamāja, � es zināju, ka jūs viņu nevarējāt nonāvēt, pat ja abas rokas jums būtu veselas.

� Ko?! � reizē iesaucās Pārķers un Darsijs.

� Un kā vēl! Tādā pasākumā jādomā ātri un daudz, jo fakti atklājas gan no vienas, gan otras puses. Bet visu iz�ķir kas cits, un es nenoguris atkārtoju: nogalināt varēja tikai tas a) kuram bija iemesls, b) kuram nav alibi, c) kur� varēja izdarīt noziegumu tādos apstākļos un tie�i ar to paņēmienu, kā tas izdarīts. Sākot izmeklē�anu, mēs sastopamies ar vienādojumu, kurā nezināmais ir slepkava, bet zināmie � nogalinātais un līķa atra�anas apstākli, un ir tikai viens veids, kā �o vienādojumu atrisināt: piemeklēt noziegumam slepkavu. Bet starp citu:

1. Ja runājam par pa�u noziegumu, tad zināms ir tikai viens apstāklis: jūs iegājāt ģērbtuvē trīs minūtes pirms otrā cēliena sākuma. Viss pārējais norisinājās pēc slepkavības. Par to paziņoja apgaismotājs Keraterss, kur� tik tikko paguva atgriezties savā balkoniņā, pārbaudīt pro�ektorus un ieslēgt tos, kad jau tika pacelts priek�kars. Turklāt jūs diezgan ilgi bijāt Evas Faradejas ģērbtuvē, bet pēc tam da�as minūtes uz skatuves, tādēļ Vinsija nogalinā�anai, maskas pielāgo�anai un atceļam uz skatuvi jums palika ļoti maz laika. Apmēram simt astoņdesmit sekundes, un viss.

2. Jūs Vinsiju nogalinājāt ar viņa pa�a dunci, tātad jums vaja�dzēja ieiet ģērbtuvē, sagrābt dunci un ar to viņu nodurt, bet pēc tam zibenīgi uzvilkt masku, paskatīties spogulī, pārliecināties, ka Vinsijs ir miris, iziet, aizslēgt durvis, nokļūt līdz skatuvei un nostāties stingri noteiktā vietā. Galu galā tas tūtu bijis iespējams, bet ar vienu noteikumu: kad jūs iegājāt ģērbtuvē, Vinsijam vaja�dzētu mierīgi gulēt un ļaut sevi nokaut kā aitu. Un, patiesi, Vinsijs tika atrasts uz dīvāna, dūriena mirklī viņ� gulējis ērti izstiepies.

Bet vai tas ir iespējams?

Vinsijs bija gļēvulis. Pirms vairākām dienām jūs viņam piedraudējāt: ja viņ� vēlreiz apvainos Evu Faradeju, jūs viņu nogalināsiet. Viņ�, protams, varēja tam nenoticēt, bet dro�i vien pieļāva, ka jūs gatavojaties viņu izpļaukāt. Viņ� zināja, ka jūs mīlat Evu Faradeju un ka pats viņ� uzvedies necienīgi. Ja viņ� jūs ieraudzīja, tad bija jāpielec kājās. Un kāpēc gan viņam būtu jāguļ savā ģērbtuvē trīs minūtes pirms otrā cēliena sākuma, ja līdz skatuvei jāiet pa da�ādiem koridoriem vairāki desmiti metru? Ja ari viņ� nepielēktu kājās, jūs ieraugot, tad vismaz apsēstos. Bet viņ� nebūtu guļus miris. Tā man vismaz �ķita.

3.�� Jūs no Rafina uzzinājāt, ka Vinsijs viņu izdzinis no ģērbtuves. Bet izdzina pirmām kārtām tādēļ, ka starpbrīdī vai pēc izrādes gaidīja ierodamies kādu dāmu. l^ātad, ieiedams pie Vinsija, jūs riskējāt sastapt viņu, vai arī viņa varēja ierasties nozieguma izdalī�anas brīdī. Ta�u durvis noslēgt pirms slepkavības jūs nekādi nevarējāt. Citādi grūti būtu ticēt, ka Vin�sijs paliktu guļam. Ja istabā ienāk cilvēks, kas mani ienīst un aiz sevis aizslēdz durvis, es gribot negribot satrauk�os un tūlīt izmainī�u stāvokli, kurā esmu neaizsargāts, un piecel�os kājās. Vai kaut vai sēdus. Ja jūsu pārsteidzo�ais un ģeniālais plāns līdz pēdējiem sīkumiem tika izstrādāts pirms daudziem mēne�iem, kāpēc gan to pakļaut �ādam riskam? Prātīgāk būtu bijis Vinsiju viņa ģērbtuvē nenogalināt tajā mirklī, kad viņ� gaidīja viesi.

4. Un vēl � ja jau jūs esat tāds veikls, apdomīgs slepkava, kur� rūpīgi visu izplāno, tad starpbrīdī esat rīkojies vienkār�i muļķīgi. Iztērējis milzum daudz laika, mierinot Evu Faradeju viņas ģērbtuvē. Aizkavējies uz skatuves, pēc tam ļāvis apgaismotājam Keratersam pavadīt gandrīz līdz pa�ām durvīm, nevis ticis no viņa vaļā pie ieejas koridorā. Kāpēc? Jūs sev samazinājāt plāna izpildes laiku. Izpildīt to trīs minūtēs varētu tikai tad, ja Vinsijs būtu ar jums uz vienu roku vai vispār nekādi nereaģētu uz jūsu parādī�anos. Cita lieta, ja jūs pie viņa būtu iegājis piecas minūtes ātrāk. Tad jūs būtu varējis nogaidīt izdevīgu mirkli un viņu nonāvēt, skaidri zinot, ka visu pagūsiet. Katrā gadījumā tā jūs iecerētu.

5.� Duncis! Jūs ieradāties bez nozieguma iero�a apmēram div�simt sekundes pirms izie�anas uz skatuves! Bet, ja kastīte būtu aizslēgta vai ja Vinsijs dunci būtu aiznesis uz mājām, varētu ta�u notikt tūksto�iem da�ādu nejau�ību un duncis nebūtu tur, kur jūs domājāt to atrast. Ko tad? Vai jūs varētu staigāt pa Vinsija ģērbtuvi, meklējot dunci, bet Vinsijs, nepievērsdams jums uzma�nību un nedomādams par drīzo otrā cēliena sākumu, mierīgi gulēt aiz ro�u groza un pat nepaskatīties uz jums? Un vai patie�ām viņ� nesāktu kliegt, kad jūsu rokās dunci ieraudzītu? Sienas �eit ir ijiezas, sarunas caur tām nav dzirdamas, bet izbiedēta cilvēka balss būtu izplatījusies kā atbalss pa visu teātri. Turklāt duncis, vienalga, vai piederēja Vinsijam vai ne, kā slepkavības ierocis tik izstrādātā nozieguma plānā �ķiet vienkār�i muļķīgs. Ja jums bija tik ģeniāls plāns un simtprocentīga iespēja to īstenot, vai tie�ām jūs iz�ķiro�o posmu padarītu atkarīgu no tik daudzām nejau�ībām? Vinsijs tika nonāvēts ar vienu dūrienu un pat neiekliedzās. Bet iekliegties varēja. Ja duncis nebūtu trāpījis tie�i sirdī, Vinsijs būtu varējis pat pielēkt kājās un sāpēs vaidēt�

6. Turklāt kāpēc Vinsijs vēl gulēja, kad bija laiks spoguļa priek�ā uzvilkt masku? Jūs tik tikko varējāt bez Vinsija nonāvē�anas aiz�skriet līdz skatuvei. Ja jums vēl būtu jānogalina, tad būtu nokavējis otrā cēliena sākumu. Bet Vinsijam nebija nekāda iemesla gaidīt līdz pēdējai sekundei, bet pēc tam drāzties pa koridoru, skrienot pielaikojot masku. Viņam tā bija jāuzvelk spoguļa priek�ā un jāpārliecinās, ka viss ir kārtībā, bet līdzās pat ģērbēja nebija. Pie tam Vinsijs gulēja un līdz sākumam bija paliku�as tikai trīs minūtes un varbūt pat mazāk. Tātad jūs viņu nenonāvējāt. Jums ta�u būtu vajadzējis sākumā aizslēgt durvis, tad jāiet būtu pēc dun�a, jāpaņem tas, jāatgrie�as pie Vinsija un viņ� jānodur. Tas prasītu zināmu laiku. Bet viņ� mierīgi gulētu un gaidītu nāvi. Kāpēc? Ta�u patiesībā viņ� gulēja un nepievērsa nekādu uzmanību apkārt notieko�ajam. Tas nekādi nav saprotams. Lai kā gribētos, man �īs epizodes re�isūra neizdevās. Noziedznieks un upuris neatbilda slepkavības izdalī�anas apstākļiem. Tātad to izdarījis kāds cits.

� Bravo! � brīdi klusējis, iesaucās Darsijs. � Bet, ja es viņu nenogalināju, tad kāds ta�u to ir izdarījis.

� Tie�i tā. Mēs to zinām un tagad jānoskaidro, kas. Ta�u jāatzīst, ka jūs esat izdarījis visu, kas vien bija jūsu spēkos, lai sajauktu mums kārtis un radītu aizdomas par sevi. Tagad, lūdzu, sīki izstāstiet visu no pa�a sākuma, tikai neizmainot faktus un apstākļus.

� Tagad, protams, ne. Nu tā. Kad Eva nogāja no skatuves pēc pirmā cēliena, es ļoti pārdzīvoju. Viņa ģērbtuvē raudāja. Kliedza, ka viņu ienīstot, ka tādu nelieti par maz ir nonāvēt, ka viņa par visu viņam atriebsies. Ar vārdu sakot, bija galīgi sa�utusi un vienās asarās, kad pie durvīm pieklauvēja kāds strādnieks un teica, ka Sejers lūdz mani nonākt uz skatuves.

� Cik ilgi jūs bijāt pie mis Faradejas?

� Kādas piecas se�as minūtes. Precīzi noteikt ir grūti. Es kopā ar strādnieku uzgāju uz skatuves un jautāju Sejeram, kas noticis. Izrādījās, ka viņ� pazaudējis lapiņu, uz kuras es biju uzzīmējis, kā starpbrīdī izvietojami krēsli. �ākumā viņ� mēģinājis tos iz�vietot pēc atmiņas, bet drīz viņi ar strādniekiem sapratu�i, ka viss ir nepareizi. Es viņiem parādīju, kā un kas darāms. Pārlie�cinājies, ka viņam viss ir skaidrs, devos uz Vinsija ģērbtuvi. Protams, neko sliktu viņam nodarīt es negatavojos, kaut gan biju traks no dusmām. Var jau būt, ka iesistu, nemāku teikt. Es patiesi sāku nīst �o cilvēku� � Viņ� apklusa. � Viņ� bija pretīgs tips� � atklāti teica Darsijs. � Iepuvis. Pretīgs sīks egoists, bez sirds�apziņas, bez prāta� Es arī pats nezināju, ko īsti darī�u, ieejot ģērbtuvē. Izrāde bija tikai pusē, un man kā jebkuram nopietnam cilvēkam, kur� strādā teātrī, izrāde ir svarīgāka nekā tas, kas notiek aiz kulisēm. Izrāde ir svēta lieta, man bija izdevība redzēt aktrises komiskās lomās, kad viņu bērni mājās murgoja drud�a karstumos. Esmu redzējis cilvēkus, kuri spēlēja otrā dienā pēc tuva cilvēka nāves; aizejot no skatuves, viņi raudāja un tikko turējās kājās, bet, izejot uz skatuves, atkal lieliski valdīja pār sevi un spēlēja ļoti labi� Man pat doma pazibēja: ja es tagad nesavaldī�os un viņam iesitī�u, tad var iznākt tā, ka viņ� nav spējīgs iziet uz skatuves, un mēs būsim spiesti izrādi pārtraukt� Dīvaini, ka �ādas domas prātā ie�aujas tad, kad esi traks aiz dusmām un acis pieplūdu�as asinīm. Tomēr tā tas bija. Tur mani ieraudzīja apgaismotājs Keraters, viņ� ar kādu cilvēku stāvēja aiz kulisēm, kaut kas bija noticis ar viena pro�ektora kabeli. Viņ� jautāja, vai nevarētu pielāgot kādu citu pro�ektoru, vājāku, kuru �ajā izrādē neizmanto. Kaut arī apgaismojumam, manuprāt, ir ļoti liela nozīme, tobrīd visas pasaules pro�ektori, ieskaitot teātra pro�ektorus, man neeksistēja. Ta�u kaut ko vajadzēja atbildēt. Es ierosināju, lai viņ� mēģina izrādi pabeigt ar to pa�u bojāto pro�ektoru. Viņ� pārsteigts paskatījās uz mani, tomēr atgāja sānus. Mēs stāvējām tie�i Vinsija ģērbtuves durvju priek�ā. Es vēl aizvien biju satraukts, ta�u nedaudz nomierinājos, jo biju pievērsies citām lietām. Satverot durvju rokturi, es jau biju pilnīgi savaldījies. Parasti es protu sevi valdīt. Ieejot istabā, biju nodomājis Vinsiju izlamāt, bet sist jau vairs nevarētu� ja nu tikai, ja viņ� pateiktu kaut ko tādu, kas atkal mani satracinātu�

Bet viņ� neko neteica. Gulēja miris. Acīmredzot miris pavisam nesen � stāvot kā apburts, es ieraudzīju, ka asinis ap dun�a asmeni ir spilgti sarkanas un vēl nav sarecēju�as� Blakus uz krēsla atradās viņa maska. Tā it kā smējās man sejā un �ķita dzīvāka nekā viņ� pats. Pēk�ņi es sajutu, ka drebu no �ausmām. Un nevaru tikt vaļā no kādas domas. Tā ir bijusi Eva, kas izskrējusi no savas ģērbtuves un ielauzusies pie viņa, lai pateiktu visu, kamēr es vēl biju uz skatuves! Tad es neprātoju, vai tas varētu būt vai ne. Nospriedu, ka Eva te atnākusi, kad Vinsijs gulēja, un laikam viņ� atkal sagaidīja vinu ar kādu aizvainojo�u vārdu, tad vina satvēra dunci, kuru es fabi zināju, jo Vinsijs to daudzas reizes man rādīja, un nogalināja vinu, bet pēc tam aizbēga. Es stāvēju un lauzīju galvu, kā viņu glābt. Kuru katru mirkli viss varēja atklāties. Un pēk�ņi man atausa gaisma! Ideja nebija jauna. Jau nedēļu Vinsijs draudēja no teātra aiziet. Es biju domājis parunāt ar direktoru un ierosināt viņam, ka es Vinsija vietā spēlē�u Ve�a lomu. Rokas dēļ es nekluvu par aktieri. Bet savā izrādē es visu varētu izkārtot tā, lai mana roka nebūtu vajadzīga. Pēdējās da�as dienas es mēģināju mājās pie spoguļa. Izklaidējoties pat atdarināju Ve�a balsi. Acumirklī sapratu, ka varu Evu glābt, ja no �ejienes izie�u kā Vinsijs, nospēlē�u viņa lomu, bet tad bū�u kopā ar viņu līdz pusnaktij vai līdz mirklim, kad galu galā kāds atradīs līķi. Es no ģērbēja Rafina uzzināju, ka Vinsijs viņam aizliedzis pēc izrādes ieiet ģērbtuvē, jo gaidījis kādu dāmu. Lai tā dāma ari viņu atrod, bet es pacentī�os, lai Eva ne mirkli nepaliek viena pēc tam, kad kopā ar Veci aizies no skatuves. Es par visu jums stāstu krietni vien ilgāk, nekā tas izveidojās manā prātā. Es paņēmu masku, pieskrēju pie spoguļa un to uzvilku. Tā bija tie�i laikā. Aug�daļā ir mākslīgi mati, tādēļ uzreiz mani pazīt neviens nevarēja. Tagad vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt no �ejienes ārā. Es ātri izgāju, ta�u durvīs aptvēru, ka nevarē�u mierīgi spēlēt, ja zinā�u, ka viņ� guļ neaizslēgtā ģērbtuvē. Neviens man netraucēja Stīvena Vinsija izskatā aizslēgt durvis un paņemt līdzi atslēgu, kaut ari līdz �im teātri neviens tā nebija darījis. Es aizslēdzu durvis un devos aiz kulisēm. Ceļā es nevienu nesastapu. Kad priek�kars sāka pacel�ties, es izbijos, ka Eva mani var atpazīt, vai ari drīzāk saprast, ka tas nav Vinsijs. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli� Pēc tam es izlēcu pa logu un rīkojos tie�i tā, kā jūs parādījāt. Tad es paklanījos skatītājiem, ar �ausmām domādams par to, ka viņ� tur guļ. Tikai beidzis tēlot viņa lomu, es aptvēru visu patiesību un apjēdzu, ko esmu izdarījis. Visvairāk mani pārsteidza Eva. Ja viņa būtu nonāvējusi Stīvenu Vinsiju, tad jāsaka, izturējās kā visaukstasinīgākais slepkava, kādu vien var iedomāties. Vēlāk, kad bijām no skatuves aizgāju�i, es ārkārtīgi uzmanīgi sāku vinu novērot. Par Stīvenu viņa pateica kaut ko asu un nicino�u� ka viņ� nav iznācis pateikties par aplausiem� Pēc tam mēs kopā devāmies vakariņot. Es ar viņu apspriedu nāko�o lomu� Mēdeju un pamazām pilnīgi pārliecinājos, ka esmu briesmīgi kļūdījies. Eva nav nogalinājusi Stīvenu! Viņa tā nespētu rīkoties. ''Tas bija izslēgts. Es pārāk labi viņu pazīstu, saprotu katru viņas mājienu, viņas vaibstu. No manis to noslēpt viņa nevarētu. Un vispār, cik satriektai viņai bija jābūt, redzot pēc starpbrī�a Vinsiju iznākam uz skatuvesf Es to iedomājos tikai vakariņojot. Ja viņa būtu Vinsiju nogalinājusi, tad uzskatītu, ka viņa līķis guļ ģērbtuvē, priek�kars netiks pacelts un teātrī tūlīt sāksies tracis, ^a�u nonā�vētais parādījās uz skatuves, un it kā nekas nebūtu noticis, ieņem savu vietu viņai blakus, un vina to uztvēra pilnīgi mierīgi� Kas izdarīts, tas izdarīts. Pie tam� man prātā neienāca, ka policija to var uzzināt, ja ne mana partnere, ne arī kāds cits no trupas neko nav manījis. Kā izrādījās, biju maldījies� � Viņ� nolieca galvu uz Alek�a pusi. � Tas ir viss.

� Tā. � Pārķers piecēlās un sāka staigāt pa istabu. � Vienkār�i nedzirdēts notikums� Nedzirdēts� � Viņ� apstājās. � Cik mi�nūtes pirms starpbrī�a beigām jūs �eit ienācāt?

�� Pirms divām trim. Tā, kā jūs pa�i noskaidrojāt. Tādos apstākļos laiks rit pilnīgi citādāk. Kad es ienācu, re�isora palīgs pa radio aicināja Vinsiju un Evu Faradeju uz skatuvi. Mums visas ģērbtuves ir radioficētas. Aktieris var sekot izrādei, sēdot ģērbtuvē. � Darsijs norādīja uz mazu kastīti pie sienas. � �ajā lugā radio nav vajadzīgs, jo Vecis un Vecene ne mirkli neaiziet no skatuves. Tas varēja būt apmēram trīs minūtes pirms starpbrī�a beigām.

� Cik gar� ir starpbrīdis?

�� Se�padsmit septiņpadsmit minūtes. Apmēram tik daudz laika vajag krēslu izvieto�anai.

� Tā� Tātad jūs gandrīz nokavējāt?

�� Jā. Līdzko es izgāju uz skatuves un ieņēmu vietu, kur bija jāatrodas Vecim, tā tūlīt strādnieks pēc re�isora palīga mājiena sāka pacelt priek�karu.

� Vai �ajā istabā jūs neievērojāt neko, kas jums varētu likties dīvains un neparasts?

� Nē� � Darsijs pa�ūpoja galvu. � Nē. Man nebija laika ap�skatīties. Notiku�ais mani pilnīgi nomāca. Biju �okēts, redzot Stī�vena līķi un iedomājoties, ka vinu nogalināt varēja Eva. Nē� Nē.

� Mēģiniet vēlreiz pēc iespējas precīzāk atcerēties visu, ko �eit darījāt, � palūdza Alekss.

� Es ienācu un aizvēru durvis. Vēl nenojautu, ka Vinsijs ir miris. Piegāju pie dīvāna. Ieraudzīju dunci. Pieliecos, lai pārliecinātos, vai viņ� patiesi ir miris� Kara laikā es esmu redzējis tik daudzus miru�os, ka tūlīt sapratu� Un arī �is duncis tik dziļi iedurts tie�i sirdī� Tad es iedomājos, ka varu nospēlēt lomu viņa vietā, un strauji pagriezos. Un pārakmeņojos. Man �ķita, ka mironis mani sagrābis aiz bik�u staras. Bet es biju aizķēries aiz rozes dzeloņa� Pēc tam paķēru masku� Nē. Vispirms es pieskrēju pie durvīm, no iek�puses tās aizslēdzu, paķēru masku un metos pie spoguļa� Uzvilku� Gāju uz izeju, tad atcerējos, ka atstāju uz tualetes galdiņa savu platmali, ko iepriek� biju turējis rokā. Par laimi, tā izgatavota no mīksta filca, tādēļ es to varēju satīt un aizbāzt sānos aiz gumijas, kas satur jostasvietā bikses. Blūze ir diezgan plata, un es cerēju, ka neviens to neievēros. Es izgāju un aizslēdzu durvis. Atslēgu iebāzu blūzes krū�u kabatā. Aizskrēju uz skatuvi, un tūlīt tika pacelts priek�kars�

�� Tā� � Alekss pamāja. � Liels paldies. Tagad jau var apgalvot, ka mēs zinām Stīvena Vinsija slepkavu. Jūs mums noskaidrojāt visu vai gandrīz visu.

� Es? � nesapratnē jautāja Darsijs.

� Jā. Jūs� Jūs esat brīvs, ja inspektors Pārķers neiebilst. Iesaku jums tagad doties uz mis Faradejas ģērbtuvi un aizvest viņu mājās. Pēc tik smagas nakts viņai vajag labi atpūsties� � Alekss piecēlās un pasniedza Darsijam roku. � Rīkojies jūs esat nesaprātīgi, ta�u vīri�ķīgi un aukstasinīgi. Ceru, ka mēs kādreiz tiksimies labākos apstākļos. Lūdzu, atvainojieties mūsu vārdā mis Faradejai. Arī jūs varat gulēt mierīgi. Vairāk mums sarunāties nevajadzēs.

Pēc Darsija aizie�anas Pārķers gandrīz �ausmās skatījās Aleksā.

� Pāklau, D�o. Es esmu �o lietu izlaidis no rokām un uzticējies tev. Godīgi sakot, te ir kaut kas tāds, ko nekādi neizdodas uzķert. Man par to nav kauns. Es domāju, ka daudzi izmeklētāji pie mums un kontinentā jau stundu pēc visa �ī atgadījuma būtu nonāku�i galīgā izmisumā vai arī arestēju�i divus trīs nevainīgus cilvēkus, bet vēlāk, kaunā sarkdami, būtu spiesti pēc atvaino�anās un izskaidro�anās viņus atbrīvot � un pirmā būtu bijusi misis Doda� �ķita, ka tie�i viņa ir nonāvējusi Vinsiju. Viņai bija motīvs, jo viņa pie Vinsija atnāca� bet tu atbrīvo viņu no aizdomām tikai tādēļ, ka Vinsijs tika nogalināts guļus� Pēc tam visi pierādījumi bija pret Darsiju. Es uzskatīju, ka tas ir velni�ķīgi gudrs slepkava, bet, par laimi, tu izrādījies gudrāks par viņu� Un, lūk, noskaidrojas, ka viņ� ir tie�i kaujaslaukā ievainots, turklāt tā, ka nevarēja �ādi iedurt ar dunci, pat ja tu būtu devis pusstundu. Labi! Darsijs � balta nevainīga aitiņa, un lai viņ� līdz pat pēdējai savas dzīves dienai lēkā zaļās pļaviņās kopā ar mis Faradeju. Lai viņi apprecas, piedzemdē septiņus dēlus un septiņas meitas, lai paliek vecāki un kļūst bagāti un visu cienīti� Lai viņi galu galā abi iet pie velna! Es gribu zināt, kur� ir Stīvena Vinsija slepkava. Pagaidām tu esi izmantojis �o nakti, lai visiem aizdomās turētajiem izdomātu alibi. Bet kur� ir nonāvējis? Es jautāju, kur� ir nonāvējis Stīvenu Vinsiju? Mani interesē vienīgi tas. Un es negribu zināt, kur� viņu nav nogalinājis, tādēļ ka viņu nav nogalinājis neviens no pasaulē mīto�ajiem cilvēkiem� izņemot vienu.

� Tu gribi, lai es nosaucu �ī vienīgā cilvēka vārdu?

� Ja zini, kas viņ� ir.

���� Zinu. Tagad noteikti zinu� Bet kārtības labad mums jāpārbauda teātra personālam alibi starpbrī�a laikā. Neaizmirsti, ka līdz �im mēs interesējāmies par to, ko viņi darīja pēc Vinsija aizie�anas no skatuves un pēc izrādes beigām. Tagad mēs zinām, ka viņ� gāja bojā starpbrīdī � laika posmā starp to mirkli, kad iegāja ģērbtuvē, līdz mirklim, kad pie viņa atnāca Darsijs, apmēram trīs minūtes pirms otrā cēliena sākuma. Un pat nedaudz agrāk, jo slepkava paspēja aiziet pirms Darsija iera�anās. Tātad Vinsijs tika noslepkavots tajās 11 vai 12 minūtēs, kuras pavadīja savā ģērbtuvē pirms Darsija atnāk�anas.

�� Jā, � pamāja Pārķers. � Viss jāsāk no jauna. Darsijs nav vainojams, Eva Faradeja un Sūzana Snova ari, jo viņas mierināja viena otru visu starpbrīdi, bet pēc tam ģērbēja pavadīja Evu uz skatuvi. An�elika Doda ari mūs nevar interesēt, jo starpbrīdī bija skatītāju zālē. Paliek tātad� � Viņ� piegāja pie durvīm. � D�ons!

� Jā, �ef?

Veselu stundu caur noslepkavotā aktiera ģērbtuvi gāja noguru�i, pārbiedēti cilvēki. Viņi bija deviņi. Skotlendjarda in�spektors Bend�amins Pārķers noslaucīja no pieres sviedrus un iztaisnojās krēslā. Rokā viņ� turēja sīki aprakstītu papīra lapu.

�� D�o, es sāku ticēt spokiem� � viņ� klusu teica. � Bet varbūt mums tas viss rādās sapņos?

�� Kāpēc? � jautāja D�o Alekss. Viņam nāca miegs. Viņ� paberzēja acis un iebāza roku kabatā pēc portsigāra, lai paņemtu vēl vienu "Gold Flake".

� Kā tu vari tā jautāt? Paklausies:

1. Henrijs Darsijs � nevarēja nonāvēt fizisku trūkumu dēļ. Viņ� ir kroplis.

�. Viljams Halinzs, sargs � visu starpbrīdi nosēdēja kopā ar 3. Oliveru Rafinu, ģērbēju, sargtelpā.

4.� D�eks Sejers, re�isora palīgs � starpbrīdī nodarbojas ar krēslu izvieto�anu skatuvē, ko apstiprina viens strādnieks.

5.� D�o�ua Bredoks, kur� neatkāpās no viņa ne soli. 6. Otrs strādnieks Stenlijs Higinss aizgāja tikai uz minūti, lai paaicinātu Darsiju no Evas Faradejas ģērbtuves, bet 7. ugunsdzēsējs Saimons Formzs parādīja viņam, kur Darsijs atrodas, un viņu vēroja, stāvēdams durvīs, kas ved no skatuves galvenajā koridorā, jo uztraucās, ka viņi varētu nepagūt. Ugunsdzēsēju Saimonu Formzu visu laiku redzēja tie, kuri nesa uz skatuvi krēslus, bet, kad Formzs gāja kopā ar Higinsu, tad visu laiku atradās viņa redzeslokā, jo tas tikai pieklauvēja pie Evas Faradejas ģērbtuves durvīm, bet neiegāja � tikai paaicināja Darsiju, ar kuru kopā atgriezās uz skatuves. Ugunsdzēsējs gāja reizē ar viņiem un uz skatuves uzsāka sarunu ar apgaismotāju, 8. Ri�ardu

Keratersu, kur� līdz pa�am starpbrīdim sēdēja savā balkoniņā un nonēmās ar bojāto pro�ektoru, par ko liecina visi, jo viņ� gan izslēdza, gan iededza gaismu, kas visus uztrauca. Pēc tam Keraterss nokāpa lejā, satika Darsiju, kur� devās uz kulisēm un, sarunādamies ar viņu, aizgāja līdz ģērbtuvei. Ta�u tam nav nozīmes, jo tad jau Vinsijs bija miris, kā to apliecināja Darsijs.

9. D�ons Naits, suflieris un

10. Malkolnis Snovs, skatuves strādnieks, kas atver priek�karu, visu starpbrīdi apsprieda savu trīskārt nolādēto totalizatoru.

11. Eva Faradeja un

12.� Sūzana Snova, ģērbēja, visu starpbrīdi atradās ģērbtuvē, tādēļ ka Evai bija vajadzīgs atbalsts, �ērbēja pavadīja viņu līdz pat skatuvei� � Viņ� pacēla galvu no lapas. � Tas ir viss, D�o! Viss! Vairāk neviena teātrī nebija. Katram no viņiem ir stingrs alibi� vienīgi, ja slepkavam ir līdzzinātājs� Tam bija jābūt� pretējā gadījumā jātic brīnumiem. Pirmām kārtām, neviens nevarēja nogalināt Stīvenu Vinsiju pēc izrādes! Tas vedina uz domu, ka viņu nogalināja agrāk. Kad beidzot noskaidrojās, ka tur notiku�as glu�i fantastiskas lietas, nelaiķis izgājis uz skatuves, lai gan tai pa�ā laikā gulējis savā ģērbtuvē ar dunci krūtīs kā Cēzars, � reizē ar to arī atklājās, ka �ī negaidītā si�eta autors viņu nonāvēt nevarēja! Tas nozīmē, ka starpbrīdī viņu nogalināt vajadzēja kādam citam. Un tagad iznāk, ka arī tā nav. Bet kā tad var būt?

D�o Alekss pa�ūpoja galvu.

� Nē, mans dārgais, Stīvens Vinsijs ir nogalēts starpbrīdī.

Pārķers izmisis paskatījās viņā.

� Bet neviens ta�u viņu nevarēja nogalināt!

� Kā tad ne! Saprotams, ka varēja, reiz nogalināja.

� To es saprotu, bet, ja neviens no �iem ļaudīm viņu nevarēja nogalināt, tad�

Alekss iesmējās.

�� Ben, tu aizmirsti slepkavu "B". Es tev teicu, ka daļa pierādījumu norāda uz slepkavu "A", bet daļa � uz slepkavu "B". Slepkava "A" bija Darsijs. Galu galā es ta�u nevarēju paredzēt, ka nevainīgs cilvēks ne no �ā, ne no tā pēk�ņi ķeras pie tik ārkārtīgi sare�ģīta uzdevuma. Ar savu rīcību viņ� padarīja ainu neskaidru un neļāva visu pārskatīt, jo slepkavam "B", piemēram, nebija vajadzīga �ī velni�ķīgā maska un viņ� nebija spējīgs nospēlēt Vinsija lomu, bet nogalināt varēja tikai starpbrīdī; tas nozīmē, ka slepkavībai vajadzēja atklāties pirms otrā cēliena sākuma. Darsijs neapzināti radīja alibi visiem, kuri varēja Vinsiju nogalināt starbrīdī, kaut ari rūpējās tikai par Evas Faradejas alibi. Tagad, kad Darsiju mēs vairs neuzskatām par iespējamo slepkavu un maskas problēma, kā ari Vinsija pēcnāves spēle noskaidrota, slepkava "B" ir palicis kaujaslaukā viens. Visa personāla alibi tikai asāk iezīmē viņu kā tum�u traipu baltā papīra lapā. Tagad slepkava var būt tikai viņ�.

� Bet kur�? � jautāja Pārķers un pieliecās, lai labāk dzirdētu, it kā �ajā teātri vārdi varētu izzust vai pārvērsties citos vārdos.

Alekss viņam pateica, kas tas bija.

� Ak mans Dievs! � no�ukstēja Pārķers. � Kā es to varēju neievērot!

� Vienkār�a psiholoģiska patiesība� � noteica D�o Alekss. � Banālo ir grūtāk pamanīt.

� Pagaidi mani �eit� � Pārķers drāzās uz durvīm.

� Labi, � Alekss pamāja. Kad durvis aiz inspektora aizvērās, viņ� mirkli sēdēja nekustīgs, tad aizsmēķēja vēl vienu cigareti, strauji piecēlās un devās uz sarga istabu, kur sēdēja samiegojies policists. Alekss palūdza viņu uz mirkli iziet, uzgrieza numuru un pateica da�us vārdus� tad vēl da�us� un nolika klausuli. Atgriezās ģērbtuvē un sāka lēni soļot �urp un turp pa istabu, svilpodams kādu vienkār�u sentimentālu melodiju. Pēc tam apstājās, izņēma no groza rozi un paostīja. Beidzot durvis atvērās. Tajās stāvēja Pārķers. Viņ� lēni ienāca un smagi atslīga krēslā.

� Viņ� ir miris� � Pārķers teica. � Izdarījis pa�nāvību kādu minūti pirms mūsu iera�anās. Atstājis vēstuli ģimenei, kurā ne ar vārdu nepiemin visu �o�

�� Es domāju, ka viņ� ir rīkojies saprātīgi� � noburk�ķēja Alekss.

Inspektors cie�i pavērās viņā.

� Policists, kur� de�urēja sarga istabā, man ziņoja, ka tu esot kādam pilsētā zvanījis�

� Redz, kā?� Man varētu būt ari savas personiskās lietas, vai ne? � Alekss nopietni paskatījās uz Pārķeru. Rokā viņ� neviļus grozīja sarkanu rozes ziedu ar garu, taisnu kātu.

�� Protams� � Inspektors novērsa skatienu. � Pats par sevi� Bet paklausies, D�o� Tas ir mans pienākums�

� Mums visiem, kā jau kārtīgiem cilvēkiem, � viņu pārtrauca Alekss, � ir jāpanāk, lai noziegums nepaliktu nesodīts. Jā. Bet svarīgi arī, lai likums nenodarītu ļaunu godīgiem cilvēkiem tikai tādēļ, ka� ka tas ir likums. � Alekss pielika ziedu pie deguna un atkal paostīja. Tad pasmaidīja. � Es tevi brīdinu: ja tu savā cēlajā tieksmē ievērot likuma burtu, nevis jēgu, ko es cienu ne mazāk par tevi, domā mani par kaut ko apvainot, tad es gan pratī�u aizstāvēties.

� Nu, izbeidz. � Inspektors atmeta ar roku. � Neko nevar darīt. Tas ir noticis. �onakt ir nomiru�i divi: slepkava un upuris. Loks noslēdzies.

�� Un mēs to nemēģināsim pārraut� � piekrita Alekss. � Liels paldies, Ben. Seram Tbmasam Dodam bija taisnība, kad viņ� teica, ka tu esi īsts d�entlmenis.

� Muļķības! � Pārķers nosarka. � Ja slepkava būtu dzīvs, tad viņ� jau būtu ievietots kamerā neatkarīgi no tā, ko es par viņu domāju!

� Jā. Bet tas ir tavs dienesta pienākums. Atbrīvot slepkavu, vadoties no sava subjektīvā viedokļa, būtu nelietība, un to tu nebūtu darījis. Bet pa�reizējā situācijā, kad ar vienu nāvi tika samaksāts par otru, tev bija izvēle. Un es esmu priecīgs, ka tu izvēlējies to, ko tev diktēja saprāts un sirdsapziņa, nevis sausie priek�raksti.

� Tas viss ir nieki! � Pārķers atkal atmeta ar roku. � Pietiek. � Un, it kā lai uzsāktu citu tematu, strauji piebilda: � Bet kā tu, velns parāvis, atminēji �o uzdevumu? Nekādi neizprotu. Protams, patiesība nebija pārāk dziļi noslēpta. Tā atradās virspusē, tas ir skaidrs. Drusku kauns, bet man ne reizi nepazibēja doma par �o iespēju. Uzmanību novirzīja nemitīgie, bezjēdzīgie fakti un juceklīgie apstākli.

� Tie�i tā. Tādēļ es nevarēju to ātrāk apjēgt. Kad es sapratu, ka An�elika Doda nav nogalinājusi Vinsiju � un es jau no pa�a sākuma biju par to pārliecināts �, man atlika izvēlēties: slep�kava "A" vai slepkava "B". Slepkava "A" bija tas, kur� paņēma masku, bet slepkava "B" � tas, kur� paņēma vēstules.

� Bet tas nevarēja būt viens un tas pats cilvēks?

�� Nē. Ja mūsu noziedznieks nav maniaks � un nozieguma izdarī�anas veids liecināja drīzāk par "normālu" slepkavību �, tad vajadzēja loģiski pārbaudīt viņa rīcību. Masku varēja paņemt tikai Darsijs, jo viņ� vienīgais atbilda visām prasībām, lai varētu aizstāt Vinsiju skatuvē. Ta�u pilnīgi neticami, ka pēc Vinsija nonāvē�anas viņ� būtu pievācis vēstules, kuras Vinsijs bija at�nesis, lai apmainītu pret misis Dodas dārglietām.

� Kāpēc?

� Tāpēc, ka, pirmkārt, viņ� nevarēja zināt to vērtību, otrkārt, nevarēja zināt to saturu, tre�kārt, nezināja, ka Vinsijs tās atnesis �ajā vakarā, ceturtkārt, vispār neko par tām nezināja, piektkārt, nepagūtu tās izlasīt pēc slepkavības, sestkārt, bet, ja ari būtu paguvis, An�elikas Kronfordas vēstules, rakstītas pirms divdes�mit gadiem, viņam neko nebūtu pavēstīju�as. Tādējādi: viņ� tās neņēma līdzi uz skatuvi, ari vēlāk viņ� tās nevarēja paņemt, jo vairāk nevarēja iekļūt Vinsija ģērbtuvē. No teiktā jāsecina: slep�kava "A" paņēma masku, nevis vēstules. Tajā pat laikā slepkava "B", paņēmis vēstules, nebūtu ņēmis masku. Slepkavas "B" lomā varēja būt tikai divi cilvēki: sers Tomass Dods un misis Doda, jo tikai viņi zināja, ka ir tādas vēstules un ka Vinsijs tās atnesis sev līdzi. Tikai viņiem �īs vēstules bija ārkārtīgi vērtīgas. Ta�u:

a) seram Tomsam ir alibi no deviņiem divdesmit, pat no deviņiem desmit. Kaut ari viņam bija ma�īna, pēc Vinsija nogalinā�anas viņam būtu vajadzīgas apmēram desmit minūtes, lai aizbrauktu pie doktora Emstronga. Bet seram Tomasam, ja viņ� būtu slep�kava "B", nāktos izmantot Darsija pakalpojumus, kuram savu�kārt bija jāpaņem maska, jānospēlē Vinsija vietā un tādā veidā jānodro�ina seram Tomasam alibi. Tas būtu pavisam dīvaini un pirmajā mirklī �ķita vismazāk ticams,

b)�� misis Doda bija teātri desmitos piecpadsmit un varēja paņemt vēstules. Ta�u mums viņa teica, ka tās nav atradusi. Iemesla melot viņai nebija. Viņa bija �antā�as upuris, vēstules bija ar viņas roku rakstītas, un, ja viņa būtu teikusi, ka tās atradusi, aizvedusi uz mājām un sadedzinājusi, neviens no mums

ne�aubītos. Viņai var ticēt ari tādēļ, ka, taisnību sakot, vina

� �' 7 ' �

novērsa aizdomas no visiem, izņemot pa�as vīru. Bet tas nebūt nebija viņas mērķis. Un es viņai noticēju.

Tad man atlika tikai divi slepkavas: slepkava "A" � Darsijs, kur� varēja paņemt masku, bet viņam bija jāatstāj neskartas vēstules (kur� tad tās bija paņēmis?) un slepkava "B" � sers Tomass Dods � vienīgais cilvēks, ja neskaita misis Dodu, kur� būtu ņēmis vēstules, ne masku. Un vispār sers Tomass Dods varēja nonāvēt Vinsiju tikai ar to noteikumu, ka pēc tam, kad viņu nogalinās un paņems vēstules, ieradīsies Darsijs, paņems masku un nospēlēs Ve�a lomu nelaiķa vietā!

Situācija veidojās nejēdzīga: Dods vēstules paņemt varēja tikai tajā gadījumā, ja re�isors būtu nogalinājis Vinsiju. Bet tad viņam vajadzēja pa aizslēgtām durvīm iekļūt istabā, jo atslēgu Darsijs bija paņēmis līdzi uz skatuvi. Ta�u, ja Dods nogalināja Vinsiju un paņēma vēstules, tad iznāk, ka Darsijs, galīgi nevainīgs cilvēks, nem masku un spēlē Ve�a lomu nelaiķa vietā!

Tas �ķita vienkār�i fantastiski. Klāt nāca aizvien vairāk pierādījumu � es tos jau uzskaitīju �, ka Darsijs nav slepkava. Bet, ja viņ� nebija nogalinājis un nespēlēja pēc starpbrī�a, tad arī sers Tomass Dods nevarēja nogalināt. Kas tad paņēma masku un vēstules? � Alekss apklusa un sāka drūmi, parupji smieties. � Kad mēs noskaidrojām, ka pēc izrādes ģērbtuvē neviens nav gājis, ja neskaita misis Dodu, bet starpbrīdī pie viņa bija tikai divi � Darsijs un izsūtāmais ar puķēm, tad viss kļuva skaidrs.

Pirmkārt, slepkava nav misis Doda, jo, kad viņa iegāja, Vinsijs jau minūtes piecpadsmit bija miris, ko apstiprina medicīniskās ekspertīzes dati.

Otrkārt, slepkava nav Darsijs, jo viņ� ir kroplis (un tūksto�iem citu iemeslu dēļ, kurus jau esmu teicis).

Palika tikai puķu veikala izsūtāmais.

Viņ� tad ari nonāvēja Vinsiju un savāca vēstules. Ta�u �īs vēstules bija vajadzīgas (bez misis Dodas) tikai vienam cilvēkam, kur� zināja, ka tās ir un ka vakarā būs Vinsija ģērbtuvē, � tas bija sers Tomass Dods. Un tagad viņa iepriek�ējam alibi vairs nav nozīmes tāpēc, ka, ja viņ� nogalināja Vinsiju, tad bez kavēkļiem varēja pagūt uz pieņem�anu deviņos divdesmit pie doktora Emstronga, jo netālu no teātra stāvēja viņa ma�īna. Saprotams ir arī iemesls, kāpēc viņ� visu ģimeni aizsūtīja uz teātri. Gribēja palikt viens un paņemt savu ma�īnu, lai aizbrauktu uz puķu veikalu, bet no turienes uz teātri, neatstājot par sevi atmiņas Londonas taksistiem, kuri otrā rītā avīzēs lasīs par �o noziegumu�

Pārējais, liekas, bija vienkār�i. Izsūtāmajam ar puķēm neviens nepievēr� uzmanību, viņu neviens neatceras. Teātru sargi viņus ielai�, pat nepaskatīdamies. Risks bija neliels. Sers Tomass pare�dzēja, ka Vinsijs vienatnē gaidīs viņa sievu. Ja Vinsijs nebūtu viens, sers Tomass vienkār�i atdotu ziedus, saņemtu �iliņu dzeramnaudas un aizietu. Galvenais � viņam bija līdzi tuk�a, balta aploksne.

� Kāpēc?

� Sers Tomass nāca ar nolūku nogalināt. Viņ� bija nodomājis durt tajā mirklī, kad Vinsijs nodarbosies ar aploksnes atvēr�anu.

� Bet ar ko viņ� domāja durt?

� Protams, ar dunci! Tu ta�u zini, ka Vinsijs ir nonāvēts ar dunci.

� Pagaidi� � Pārķers pacēla roku, � tu saki, ka sers Tomass atbrauca, lai nogalinātu. Kāpēc tad viņ� neņēma līdzi slepka�vības ieroci? Un vai nu Vinsijs ļautu izsūtāmajam rik�ot pa ģērbtuvi, meklējot dunci, jo par to, ka tas glabājas �eit, sers Tomass pat zināt nevarēja! Tas ir absurds!

� Bravo! � teica Alekss. � Es sev uzdevu to pa�u jautājumu un uzreiz vis nespēju uz to atbildēt. Bet, par cik sers Tomass bija vienīgais cilvēks, kur� varēja Vinsiju nogalināt, skaidrojums pastāv � un pie tam vienkār�s un loģisks.

� Kāds?

� Nu, klausies, kā tas viss notika. �aut sers Tomass nevarēja, un diezin vai paveiktos Vinsijam iegrūst indi. Palika duncis � gar�, ass un kluss ierocis. Seram Tomasam �āds duncis glabājās jau sen, viņ� to paņēma, aizbrauca uz puķu veikalu, nopirka grozu ar rozēm, pirms tam, iespējams, nedaudz nogrimējās, lai policija nevarētu izsekot �im ro�u kurvim un tā pircējam. Pēc tam, piebraucis pie teātra, viņ� nolika ma�īnu starp daudzām citām un, piestiprinājis pie groza tuk�u aploksni, izsūtāmā cepuri galvā iegāja teātrī; �ādu cepuri viņ� varēja nopirkt jebkurā cepuru veikalā. Viņ� bija ieradies visizdevīgākajā mirklī � sākās starpbrīdis. Sers Tomass bija precīzi aprēķinājis iera�anās laiku: ja Vinsijs nebūtu bijis ģērbtuvē, bet atrastos uz skatuves, viss viņa plāns izgāztos. Vinsijs bija viens un, gulēdams uz dīvāna, atpūtās � viņa loma "Krēslos" bija diezgan nogurdino�a nemitīgās krēslu pārnēsā�anas dēļ. Sers Tomass piegāja pie dīvāna, nolika puķes un iedeva Vinsijam aploksni. Vinsijs (protams, neceļoties) tūlīt sāka pētīt, kas aploksnē iek�ā. Tajā ta�u varēja būt kāda slepena ziņa no misis Dodas. �ajā mirklī izsūtāmais, mierīgi stāvēdams dīvāna galvgalī, izvilka savu garo, aso dunci un no visa spēka iedūra viņam krūtīs. Kaut gan viņ� bija slimības novājināts, lai durtu no aug�as nekustīgi gulo�ā ķermenī, daudz spēka nevajadzēja. Duncis ķēra sirdi, un Vinsijs tikai paguva to satvert ar kreiso roku, bet ar labo drud�aini sa�ņaugt papīra lapu. Pēc sekun�des viņ� bija miris. Tad sers Tomass metās pie atvilktnes, lai sameklētu vēstules. Nezinu, vai tās bija skapītī vai Vinsija kabatā, bet zinu, ka viņ� atrada otru dunci! Viņ� zināja, ka dun�i ir vienādi, jo kādreiz tika kopīgi pasūtīti. Tādējādi viņam slepkavības ieroci nevajadzēja izraut no brūces un paslēpt. Pietika paņemt Vinsija dunci, un tam vajadzēja vēl vairāk apgrūtināt izmeklē�anu. Iziedams no teātra, sers Tomass varēja domāt, ka izdarījis ideālu noziegumu. Neviens pats (izņemot viņa sievu, par kuras klusē�anu viņ� bija pārliecināts), nenojaustu, ka viņam bija iemesls nonāvēt Stīvenu Vinsiju. Vēstules viņ� bija paņēmis. Slepkavības ierocis, ko viņ� sākumā gribēja aiznest, tagad bija kļuvis vienkār�i par Vinsija dunci, ar kuru kāds viņu bija nogalinājis. Viņa sieva ar Vinsiju vairs nesatiksies un neradīs aizdomas, jo starpbrīdis drīz vien beigsies. Vinsijs neizies uz skatuves, teātrī sāksies trauksme, un līķi atradīs. An�elika Doda atgriezīsies ar dārglietām mājās, un neviens no viņiem ne ar vārdu nepieminēs �o notikumu� Ta�u notika tas, ko viņ� nevarēja paredzēt pat murgos: izrāde turpinājās, un nogalinātais Vinsijs spēlēja līdz beigām un atstāja skatuvi, atskanot skatītāju ovācijām! Tādēļ misis Doda, protams, devās pie viņa uz ģērbtuvi. Tur vina vēstules neatrada, toties ieraudzīja dunci un līķi un piesaistīja policijas uzmanību savai ģimenei, kura citādi vispār nebūtu nonākusi mūsu redzeslokā� Misis Doda atgriezās mājās. Ikviens viņas vietā būtu kaut vai pavir�i ieskatījies atvilktnē. Dun�a, protams, tur nebija, jo vīrs vēl nebija atgriezies no doktora Emstronga. Tad viņa saprata, ka vīrs pie Vinsija iegājis pirms viņas, ar savu dunci viņu nogalinājis un paņēmis vēstules. Kad sers Tomass apmēram vienpadsmitos atgriezās mājās, viņa nevēlējās vīru sastapt un runāt par slepkavību. Aizbildinoties ar galvas sāpēm, viņa ieslēdzās savā istabā. Bet, kad ieradās policija, viņa tūlīt izlēma uzņemties vainu par vīra noziegumu, jo to viņ� izdarījis tikai aiz mīlestības uz viņu un Ennu. Kad es jautāju par dunci, viņa mierīgi devās pie galda, kur tas parasti atradās, un, izstiepusi roku, ar pirkstu norādīja� Viņa bija ārkārtīgi pārsteigta, ka duncis bija vecajā vietā. Vēlāk, izdzirdot, ka no deviņiem divdes�mit gandrīz līdz vienpadsmitiem viņas vīrs atradies pie doktora Emstronga, viņa atviegloti uzelpoja. Tātad sers Tomass nevarēja nonāvēt tādēļ, ka deviņos piecdesmit viņa pati redzēja Vinsiju dzīvu, bet desmitos pārliecinājās, ka viņ� ir miris.

� Mans Dievs! � Pārķers gandrīz iestenējās. � Kāds juceklis! Kāda neticama apstākļu sakritība!

� Nemaz ne! � iebilda Alekss. � Kad slepkava sāka meklēt vēstules, viņ� nejau�i atrada dunci, bet, ja nu atrada, tad vaja�dzēja būt pilnīgam muļķim, lai to nepaņemtu. To prasīja ele�mentārā loģika, neko citu līdzīgos apstākļos nevarēja gaidīt�

Viņ� uz mirkli apklusa un aizsmēķēja jaunu cigareti.

� Paliek slepkavības motīvi. Seram Tomasam tie bija svarīgāki nekā viņa sievai, iemesls vēlēties, lai Vinsijs apklust uz visiem laikiem. Pirmām kārtām viņ� Vinsiju ļoti labi pazina un saprata, ka tas vienalga izpļāpāsies un Enna Doda uzzinās, ka nav sera Tomasa miesīgā meita. Tas viņam bija visbriesmīgākais. Viņ� Ennu patiesi mīlēja un bija uzaudzinājis, bet tagad, stāvot uz nāves sliek�ņa, viņam būtu jā�ķiras no dzīves tajā apziņā, ka viņa kaps viņai nebūs tēva kaps. Pie tam tiktu kompromitētas divas viņam vienīgās mīļās būtnes � sieva un meita, turklāt viņas zaudētu milzīgo mantojumu. Vieglāk no dzīves aiziet ar parliecītu, ka meita un sieva būs ne tikai nodro�inātas līdz mū�a galam, bet vienkār�i peldēs bagātībā. Un viņ� ienīda Vinsiju, ko viņam nevar pārmest. Viņ� gandrīz ne ar ko neriskēja. Zināja, ka nāve nav ilgi jāgaida. Vēzis bija nepielūdzams slepkava un bija jau savu panācis viņa nomocītajā organismā. Sers Tomass uzskatīja, ka, atstājot �o pasauli, ir vērts paņemt līdzi �o nelabojamāko nelieti no visiem, kādus viņam nācies sastapt savas dzīves laikā. Ņemsim vērā, ka �ī slepkavība varēja netie�i aplaimot viņa tuviniekus, izglābt viņus no lielām nelaimēm, tā ka nozieguma motīvs bija neap�aubāmi svarīgs. Bet vai nopietns zinātnieks arheologs ir spējīgs vienā mirklī pārvērsties gados vecā izsūtāmajā no puķu veikala? Uz �o jautājumu mums atbildēja pats sers Tomass, stāstot, ka viņi kopā ar Vinsiju skolā biju�i teātra pulciņa zvaigznes. Viņam bija aktiera spējas, kas tā ari neattīstījās, jo tēvs ar viņa likteni izrīkojās savādāk. Ta�u nevienas spējas nezūd bez pēdām. Un pie tam mēmā izsūtāmā lomai bija vajadzīgs tikai tērps: ne pārāk jauns uzvalks un formas cepure ar kaut kādu emblēmu. Neviens tam nepievēr� uzmanību. Izsūtāmais nes kurvi ar ziediem � tas ir tikai izsūtāmais. Drīzāk paskatīsies uz rozēm nekā uz viņu. Turklāt sprie�ot pēc groza apmēriem, sers Tomass viegli varēja paslēpt seju aiz tā, runājot ar sargu un Vinsiju. Tiku�ies viņi nebija apmēram divdesmit gadus� Tas tad ari bija slepkava "B". Kad noskaidrojās, ka slepkava "A" un ari neviens no teātra personāla nevarēja Vmsiju nogalināt, palika tikai viņ�. Tas varēja būt vienīgi sers Tomass, jo, pirmkārt, tikai viņ� varēja samainīt dun�us, otrkārt, viņam svarīgi bija novērst sievas iera�anos pie Vinsija. Protams, viņ� domāja, ka slepkavība atklāsies jau starpbrīdī, Vinsijs neizies uz ska�tuves un viņa sieva skatītāju zālē visu uzzinās. Un viņai nevajadzēs atdot �īs dārglietas, kas tikai nostiprinātu �antā�ista varu pār viņu. Tre�kārt, viņam nebija alibi. Pareizāk sakot, �is alibi kļuva par viņa vainas pierādījumu, jo, vadoties pēc veselā saprāta, viņam būtu jādodas pie ārsta ar taksometru, nevis ar personisko ma�īnu � sē�ot pie stūres, ta�u varēja palikt slikti. Personiskā ma�īna viņam varēja būt vajadzīga tikai tādēļ, lai neviens taksists nevarētu policijai ziņot, ka vedis viņu uz Kamerteātri; ceturtkārt, slepkavības motīvi viņam bija nozīmīgāki nekā jebkuram citam; piektkārt, viņ� zināja, ka ir nāvei nolemts; sestkārt, sprie�ot pēc sievas izturē�anās, viņa saprata, kur� nogalinājis Vmsiju. Gribēja uzņemties vainu. Pēc tam viņu pārsteidza tas, ka duncis atrodas lādītē. Mani tas nepārsteidza; septītkārt, tādējādi sers Tbmass palika viens kaujas laukā. Visus pārējos nācās atsijāt, � Alekss iesmējās. � Kaut gan� protams, noziegumu varēja izdarīt kāds cits pilnīgi nezināms! Tā būtu neiedomājama apstākļu sakritība, daudzi notikumi būtu noslēpu�maini. .. Kur� zina? � Viņ� viegli pasmaidīja.

Pārķers pielēca kājās.

� Tu ta�u viņam piezvanīji un brīdināji, ka pie viņa brauc policija. Tāpēc viņ� iedzēra indi! Laikam pēc tava padoma viņ� atstāja vēstuli: mirstot tādēļ, ka baidoties no slimības radītajām cie�anām. Es esmu pārliecināts, ka tu to izdarīji!

� Ja es viņam būtu piezvanījis� � no�ukstēja Alekss, � tad, bez �aubām, būtu kaut ko tādu ieteicis. Tad lieta par Stīvena Vinsija noslepkavo�anu nekad netiks noskaidrota tāpēc vien, ka miru�am neko nevar pierādīt. Enna Doda dabūs savus miljonus un vīru, An�elika Doda nekļūs par upuri tenku vācelēm, ko dēvē par Londonas augstākās sabiedrības dāmām, bet sera Tomasa Doda dvēsele viņsaulē tiksies ar Stīvena Vinsija dvēseli, un abi varēs pastrīdēties, kur� no viņiem grēcīgāks. Ta�u tas vairs neat�tiecas uz policiju un kriminālromānu rakstniekiem.

� Nu, nu! � Pārķers pasita knipi. � Tu tomēr piezvanīji!

�� To es neesmu teicis� un nekad neteik�u. Neko tādu no manis nedzirdēsi. � Alekss no�āvājās. � Nu, arī mums laiks� Pēc asiņainas nakts rītausma zeltī zemi, kā teicis dzejnieks. Esmu briesmīgi noguris. Ceru, ka tu aizvedīsi mani mājās?

� Aizvedī�u, D�o� � pamāja Pārķers. � Bet ko man darīt ar izmeklē�anu?

� Par to padomāsim rit, tas ii; jau �odien. Pulksten �etros dienā satiksimies un padzersim kafiju pie "Difresna". Pacentīsimies izdo�māt kaut ko ļoti pārliecino�u, lai nomierinātu gan tavu priek��niecību, gan presi, gan noslepkavotā ģimeni� Ak jā! Vinsijam ta�u ģimenes nebija. Ne dēla, ne meitas� Neviens viņu, nabagu, neat�cerēsies� Ben, lūdzu, iesim, citādi es stāvot aizmig�u!

Un, vēl aizvien turēdams rokā sarkanu rozes ziedu, viņ� izgāja no Stīvena Vinsija ģērbtuves. Pārķers gribot negribot viņam sekoja.

Pēc ceturtdaļstundas Alekss piezvanīja pie sava dzīvokļa durvīm. Bridi pagaidīja. Tad izdzirda klusi nodipam basas sievietes kājas.

� Kas tur ir?

� D�o Alekss.

Samiegojusies Kerolaina ielaida viņu tum�ajā priek�namā. Alekss iededza gaismu un noskūpstīja viņu uz deguma.

� �ī roze ir man? � viņa, acis berzēdama, jautāja.

� Jā, protams�

� Kur tu to nopirki �itik agri? Tu, D�o, esi vienkār�i brīnums.

� Ai, � teica D�o. � �o rozi viens nelaiķis pirka otram nelaiķim. Tagad tā �ai pasaulē ir palikusi pavisam vientuļa, bet es esmu liels visu bāreņu draugs, mīlā Kerolaina� Liels bāreņu draugs� kā noskaidrojās. � Viņ� pasniedza viņai rozi, un Kerolaina to iesprauda vaļējo matu klaidā.

D�. Alekss. NĀVE RUNĀ MANĀ VĀRDĀ 201