Jans Bergrats

Nāvējo�a energija

.

Piektdiena, 2007. gada 16. marts

Parīze

D1871 ap pusse�iem Dītcrs Dāms ievadīja piecdaļīgo dur�vju kodu, kāpņu telpā no pastkastītes izņēma sūtījumus un vieglā gaitā uzkāpa pa�ā aug�stāvā.

�odien viņ� pārradies mazliet agrāk.

Bija viņa sievas �etrdesmit septītās jubilejas priek�vakars, uz nākamo dienu viņa uzaicinājusi da�as savas draudzenes un draugus no Parīzes. Tas nozīmēja, ka būs lielāks tracis, ne�kā Dāmām patiktu saspringtas nedēļas nogalē. Un tāpēc viņ� iepriek�ējā dienā gribēja atkal reiz mierīgi pagatavot ģimenei maltīti. Viņ� to darīja reti. Drīzāk, lai atslābinātos. Pēdējā gada laikā gan viens, gan otrs nepārprotami gadījās pārāk reti. Līdz ar viņa jauno uzdevumu.

Gada laikā Dāms bija ticis galā tikai ar pusi. Pusi Eiropas. Nu pienākusi nedēļas nogale. Pa ceļam viņ� Republikas lau�kumā bija nesteidzīgi nopircis divas bagetes, speķī ietītu liello�pa fileju, maigas zaļās pupiņas, Nuārmutjē salas kartupeļus, Soumantrain Burgimdijas sieru, un tam klāt derēja pudele 90. gada Gevry-Chambertin vīna. Tas bija iecerēts kā pārsteigums. Līdz brīdim, kad Mariona pārnāks no darba, viņam vēl bija vis�maz stunda laika. Vislabākajā omā Dāms aizvēra ārdurvis, ienesa saiņus virtuvē, iekarināja mēteli skapī un nolika priek��namā uz galdiņa trīs vēstules, dro�i vien apsveikumus no Vāci�jas.

Sabīne, viņu gandrīz se�padsmitgadīgā meita, jau bija mā�jās, par ko bez grūtībām varēja noprast pēc skaņām, kas nāca no viņas istabas. Dāms bija atteicies no cerībām strīdēties ar meitu par �o mērkaķu mūziku. Tāpat kā par daudzām citām lietām. Piemēram, pārāk garajiem, sarkanajiem nagiem.

Atverot meitas istabas durvis, kodīga nagu lakas smaka no pārkarsu�ās telpas viņu gandrīz izsita atpakaļ priek�namā. Sa�bīne nekustīgi sēdēja pie datora. Zibenīgi ātri kustējās tikai vi�ņas labā roka un labais rādītājpirksts. Viņa ekrānā ar datorpeli pārbīdīja spēļu kārtis. Dāms tām gandrīz nespēja izsekot līdzi.

-�� Sveika, mīļā, viņ� draudzīgi sasveicinājās. Nu, kā tev �odien gāja?

Gandrīz ar pretīgumu meita ļāva, lai viņ� tai uz vaiga uz�spie� skūpstu.

-��� Normāli, Sabīne vienaldzīgi atteica un turpināja spēlēt.

Viņ� pat neuzdro�inājās apvaicāties, kā meitai sokas skolā.

Atvēris logu, viņ� samazināja apkures karstumu.

-��� Sabīne, tu ta�u zini, cik daudz enerģijas tu patērē ar tik pārmērīgu apkuri?

-�� Fiche-moi la paix, papa!

Sabīne pielēca kājās, aizvēra logu, demonstratīvi atkal uz�grieza apkuri atpakaļ un saudzīgi, tomēr apņēmīgi izstūma tē�vu no istabas. Tad aizvēra aiz viņa durvis. Nogrozījis galvu, Dāms palika stāvam pie durvīm. Sabīnei bija sare�ģīts vecums, un, pēc meitas franciski sacītajiem vārdiem, lai liek viņu mie�rā, viņ� saprata, ka mēģināt Sabīnei pateikt kaut ko audzino�u nebūs nekādas jēgas. Kaut kad pēdējā gada laikā viss nogājis greizi.

Dāms devās uz virtuvi, atļāvās glāzi aperitīva un sāka iz�kravāt iepirkumus. Gaļu noglabāja ledusskapī, pupiņas un kartupeļus nolika uz bufetes. Tie�i tajā brīdī, kad viņ� bija at�griezis ūdeni un sācis mizot pirmo kartupeli, priek�namā iezvanījās viņa BlackBerry. Dāms to bija aizmirsis mēteļa kaba�tā un nu nelikās par to ne zinis.

Valkīru jājiena melodija kļuva aizvien skaļāka. Virtuvē ienā�ca Sabīne un nolika telefonu līdzās kartupeļiem.

-�� Man tas krīt uz nerviem, viņa tikai norūca un, nebilzdama vairāk ne vārda, atkal atgriezās savā istabā.

Zvanīja Lūrs. Viņa vārds mirgoja displejā. Ar Lūru patiesī�bā viss jau bija nokārtots.

-�� Labvakar, Lūra kungs, Dāms sacīja lieti�ķi, tomēr drau�dzīgi. Lūrs mēdza zvanīt vienīgi tad, ja tas bija patie�ām svarī�gi. �oreiz acīmredzot no lidostas, jo fonā varēja dzirdēt skanam paziņojumus. Vai jūs vēl aizvien esat Briselē?

-�� Iespējams, ka radusies neliela problēma, Lūrs tūdaļ ķērās vērsim pie ragiem. Nekā jauna, Dāms nodomāja. Politikā vienmēr radās problēmas, ko reizi par visām reizēm vajadzēja atrisināt. Lūrs bija daļa no viņa ilgtermiņa stratēģijas: sākotnēji iespējamās problēmas uzskatīt par tik nenozīmīgām, cik vien iespējams.

Lūrs bija labs cilvēks. Dārgs cilvēks. Tomēr beigu beigās bi�lances kopsummā tas nebija pieminē�anas vērts.

�ī nedēļa bija noritējusi labi, pirmais �ķērslis Briselē uzveikts, uzsākta plāno�ana Berlīnei.

-��� Kas tā par problēmu? Dāms noprasīja, dzirdēdams, ka Lūrs vilcinās. Tas bija kaut kas vēl nepieredzēts. Lūrs patiesī�bā alla� mēdza rīkoties strauji. Dāms mēģināja runāt ironiski. Vai tad jūs vairs negribat ilgāk atrasties savā dro�ajā ģime�nes ostā?

Pirms �etrām nedēļām viņ� Berlīnē bija iepazinies ar Lūra sievu un viņu abiem mazajiem dēliem. Apburo�a namamāte. Ta�u Dāms tūlīt bija pamanījis starp abiem laulātajiem drau�giem valdo�o nelielo spriedzi. Viņam radās zināmas aizdomas. Ne tikai no savas pieredzes vien.

-�� īsi sakot, es Briselē iepazinos ar kādu interesantu, jaunu sievieti, Lūrs iesāka. Vārdi izskanēja pietiekami skaļi un vi�ņam neraksturīgi satraukti.

-��� Kas tā par sievieti?

-��� Ļoti skaista sieviete.

Kaut ko citu Dāms, dabiski, nemaz nebija gaidījis. Viņ� tū�daļ saprata, ka Lūrs, iespējams, ir velti �ķiedis laiku. Un tas nu nekādi nebija pacie�ams.

Katlā ūdens jau meta pirmos burbulī�us. Dāmām tagad ne�bija laika risināt attiecību problēmas. Viņ� jau nojauta, kas at�gadījies. Kaut kas tāds, kas Briselē notika diendienā. Tas bija tikai ļoti cilvēcīgi. Kas tad tur varēja būt par problēmu? Cilvē�kam Lūra stāvoklī nevarēja kaitēt pāris fotogrāfiju no Austrum�eiropā pavadīta atvaļinājuma.

-�� Vakar es biju viņas dzīvoklī, beidzot Lūrs ķērās pie lie�tas. Viņa balss atkal skanēja apņēmīgi. Dāms zināja, ka patie�sībā Lūrs ir ģeniāls analītiķis un labs orators. Un pazīstams sir�u lauzējs. Par spīti tam, ka viņ� pēc tāda itin nemaz neiz�skatījās.

-�� Apsveicu, Dāms nepārprotami sarkastiski pajokoja. Ar kreiso roku viņ� turēja pie auss BlackBerri/, bet ar labo atvilktnē

beidzot uztaustīja nazi. Man tā nekad negadās. Ceru, ka jūs�

-�� Nezinu, kā, Lūrs pārtrauca, ta�u viņa ir atradusi do�kumentus.

Dāms zibens ātrumā izrāva labo roku no galda piederumu atvilktnes. Tā viegli notrīcēja.

-�� Kādus dokumentus? viņ� stingri noprasīja.

-�� Tos, par kuriem mēs tre�dien runājām.

-��� Kā �ie dokumenti gadījās tās jaunās sievietes dzīvoklī? Dāms no�ņāca.

-�� Es tos esmu sev nokopējis, zibenīgi apdomājies, Lūrs at�zinās.

Nu Dāms saprata, kāpēc Lūrs gaidīja Briseles lidostā, un viņa reakcija bija salta kā ledus. Politika ir draņķīga nodarbe. Nevienam glu�i vienkār�i nevarēja uzticēties.

-��� �orīt agri viņas dzīvoklī mazgājos du�ā, un, izmantojot brīdi, viņa tos noteikti ir izņēmusi no mapes, kas atradās ma�nā portfelī. Ta�u man nemū�am pat prātā nebūtu ienācis, ka� Uz mirkli Lūrā uzzibsnīja kaut kas līdzīgs pa�izziņai. Līdz �im viņ� vienmēr domājis par vislabāko. Un galu galā nebija juties nomākts arī par savu atlīdzību.

-�� Kad jūs to atklājāt?

-�� Pa ceļam uz lidostu.

-�� Acīmredzot sekss jums drusciņ apmiglojis prātu. Dāms bija pārvarējis pirmo satricinājumu. Kāds tai sievietei būtu iemesls �ādi rīkoties?

-�� Man �ķiet, vienīgi ziņkāre.

-��� Jums tā �ķiet? Dāms zobgalīgi pārvaicāja. Jūs mani patie�ām nomierinājāt.

-�� Es viņai, dabiski, tūlīt piezvanīju un izsaucu uz sarunu.

-Un? '

-�� Parlamentā viņa acīmredzot runāt nevarēja.

Lūrs nepārprotami nolēmis atklāt viņam sliktās ziņas pa mazai drusciņai.

-�� Parlamentā? Dāms saausījās. Kas tad ir �ī sieviete?

-�� Tikai kāda vācu praktikante.

Lūra personīgajā amatu tabulā acīmredzot ļoti nenozīmīga būtne.

-��� Kā tad viņu sauc?

-��� Viņa ir nekaitīga, Lūrs mierino�i sacīja. Varbūt pat mazliet naiva. Ārpus gultas. Tur viņa ir�

-��� Tas mani neinteresē, Dāms valdīja dusmas. Izskatījās, ka Lūrs mēģina novirzīt viņu no galvenā. Viņam radās ļauna priek�nojauta.

-��� Katarīna �ūmane. Viņa strādā pie�

Dāms ar strauju kustību aizcirta atvilktni tā, ka galda pie�derumi skaļi no�ķindēja.

-�� Kas jums notika, Dāma kungs?

Pēk�ņi viņam pār muguru pārskrēja saltas trīsas. Par spīti tām, Dāms mēģināja saglabāt mieru. Tikai nezaudēt savaldī�a�nos. Uz spēles likts pārāk daudz.

-��� Vai mūsu vieno�anās un ar to saistītie secinājumi varētu būt nāku�i gaismā?

Lūrs neatbildēja.

-�� Lūra kungs?

-��� Baidos, ka jā, Lūrs beidzot izmocīja. Es Briselē esmu saņēmis mazliet naudas. Vienmēr esmu teicis, ka�

-�� Tas neko nenozīmē. Bet nedrīkst ta�u visu izstāstīt pirma�jai mīļākajai, kas gadās pa rokai.

-�� Tāds nebija mans nodoms�

-�� Kur viņa tagad ir? Dāms vēlreiz pārtrauca.

-��� Es zinu, ka tas neko neizsaka, Lūrs izklausījās uzsvērti aukstasinīgs. Viņa man pēk�ņi piezvanīja, kad es jau biju re�ģistrējies. Manuprāt, no kāda krodziņa. Izklausījās ļoti satrauk�ta. Lūrs ieturēja pauzi. Un vēl es nedomāju, ka viņa no tā visa var izdarīt atbilstīgus secinājumus.

Dāms ar brīvo roku ielēja sev otru glāzi aperitīva. Viņ� tik tie�ām bija rēķinājies ar visu. Veicot darījumus, alla� jārēķinās ar visu. Ta�u ne ar kaut ko tādu!

-�� Kaut ko tik muļķīgu es no jums nebiju gaidījis, Lūra kungs, viņ� beidzot noteica. Jūs esat mani pievīlis. Patie�ām. La Defense par to nebūs sajūsmā.

Klausulē varēja dzirdēt, kā Lūrs norij siekalas.

-��� Viņa grib ar mani runāt.

-�� Tad parunājiet ar viņu! Dāms dusmās uzkliedza. Cik ātri vien iespējams. Kamēr vēl viņa nav sapratusi visu kopsa�karību!

Klausulē varēja dzirdēt, ka tiek izziņots reiss.

-�� Bet es visu nākamo nedēļu bū�u Berlīnē. Jūs ta�u to zināt.

-��� Nolādēts! Dāms apķērās. Tad griezieties atpakaļ un nokavējoties satiecieties ar viņu! Jūs ta�u varēsiet rast kādu iz�skaidrojumu, ja aizlidosiet uz mājām uzreiz no pa�a rīta.

-�� Tā nevar, Lūrs nosvērti iebilda. Dāms bija trāpījis viņa jūtīgajā vietā. Manai sievai jau radās aizdomas, kad es arī iepriek�ējo nedēļas nogali pavadīju Briselē. Es nevaru atļauties riskēt.

Dāms dziļi ieelpoja. "Bērni", viņ� tālumā dzirdēja Lūru iebilstam. Tas viņā radīja riebumu. Vienmēr viens un tas pats stāsts. Ar cilvēkiem glu�i vienkār�i nebija viegli strādāt.

-�� Par to jums vajadzēja domāt agrāk.

-��� Man ta�u pat prātā nevarēja ienākt, ka�

-�� Nē. Protams, ka ne! �oreiz Dāmām nācās atzīt, ka viņam taisnība.

Lūrs klusēja. Varēja dzirdēt, kā tiek ziņots par viņa reisu.

-��� Ko Katarīna �ūmane jums pateica? Dāms gribēja zināt. Viņ� skaidri manīja briesmas.

-��� Viņa esot ļoti vīlusies manī kā cilvēkā.

Glu�i kā māte, Dāms klusībā nosmējās.

-��� Es laikam būtu teicis to pa�u, viņ� secināja. Tam būs sekas, Lūra kungs. Neatkarīgi no tā, kā viss beigsies. Jārīkojas. Cik ātri vien iespējams.

-�� Man tomēr ne�ķiet, ka viņa kaut ko uzsāks, Lūrs mēģi�nāja mazināt iespējamās briesmas. Gadījumā, ja viņa to sa�karību tomēr izpratīs.

-�� Kāpēc jūs par to esat tik pārliecināts?

-�� Viņa mani mīl. Viņa nekad�

Dāms skaļi iesmējās.

-��� Vai viņa jums to pateica? Jā? Un jūs, Lūra kungs? Kāda ir jūsu attieksme pret viņu?

�oreiz Lūrs neatbildēja uzreiz.

-�� Kamēr tikāmies, mēs ļoti labi pavadījām laiku.

Neiedomājams stulbenis, Dāms nodomāja.

-��� Saprotu, viņ� noteica un izslēdza plīti. Vai zināt ko, Lūra kungs? Lidojiet vien uz Berlīni un ziņojiet, kad lidma�ī�na būs nolaidusies. Man tas jāpārrunā tepat uz vietas. Gan jau mēs ar visu tiksim galā.

Nesagaidījis atbildi, viņ� beidza sarunu, noņēma katlu no plīts, izslēdza virtuvē gaismu un priek�namā uzvilka mēteli.

-��� Man vēlreiz jāaiziet uz biroju, Sabīne!viņ� pārkliedza mūziku, kas skanēja cauri atkal aizvērtajām Sabīnes istabas durvīm. Lūdzu, pasaki mammai, lai viņa neko neaiztiek. Ne vēlāk kā pēc divām stundām es atkal bū�u mājās.

Cerams, viņ� nodomāja.

-�� Mamma par to nebūs sajūsmā, Dāms beidzot sadzirdēja meitas atbildi.

To vēl varēja pārdzīvot. Ari viņ� pats nebija sajūsmā. Aiz�vēris durvis, viņ� nosteidzās lejā pa kāpnēm.

Kad viņ� iznāca Quay de Valmy, bija gandrīz se�i. Jau pēc piecām minūtēm viņ� atradās Republikas laukuma metro sta�cijā un iesēdās pirmajā devītās līnijas vilcienā. Vilciens bija pilns, daudz tūristu. Tikai nekrīti panikā, viņ� sev sacīja. Viņ� ta�u atradās Francijā. Bija pietiekami daudz laika, lai sazinā�tos ar vajadzīgajiem cilvēkiem.

Viņi atradās pie pa�a mērķa. Viņi bija daudz darīju�i, lai tur nokļūtu. Pēdējās nedēļas laikā viņi nebija izkustēju�ies no savām pozīcijām, arī tad, kad kanclere Angela Merkele tās, Vā�cijā un arī Eiropas Savienības iek�ienē, glu�i dabiski, jau bija zaudējusi. Tas piederējās pie politikas biznesa. Parīzē Merkelei nekas nevarēja iznākt. �aurās aprindās par viņu jau smē�jās. Jūnija beigās jezga ar vācu prezidentūru jau atkal būs ga�rām. Vismaz tā izskatījās. Parīzē. Dāms gan nepiederēja pie �aurā cilvēku loka, kuri tā drīkstēja apgalvot, ta�u viņ� ar tiem varēja sazināties tie�i. Galu galā tie viņam maksāja.

Pēc vismaz divdesmit minūtēm viņ� izkāpa Saint Augustiņ stacijā un pēc da�iem soļiem jau nonāca Hausmana bulvārī pie mājas, kas izskatījās pēc biroju ēkas. Viņ� sasveicinājās ar iz�brīnīto durvju sargu, nomurmināja kaut ko par "aizmirstiem svarīgiem dokumentiem" un ar liftu uzbrauca tre�ajā stāvā. Tur atradās tikai Justīne, viņa sekretāre, kura patlaban visu novā�ca. Pārējā komanda jau bija aizlaidusies.

-�� Sveiki, Dāma kungs, pēk�ņi sajutusies vainīga, viņa sa�cīja, runādama vāciski ar ļoti valdzino�u fran�u akcentu. Mēs nezinājām, ka jūs�

-�� Jūs tik un tā varat iet, viņ� tūlīt pārtrauca sekretāri un iebrāzās savā kabinetā. Man vēl ir jāparunā ar La Defense.

-�� Jūs ta�u to varējāt izdarīt arī no mājām.

-�� Tur ir pārāk liela jezga, viņ� sameloja.

Redzami satrauktā Justīne uz mirkli palika stāvam uz sliek��ņa un tad norādīja uz savu rakstāmgaldu.

-�� Tad varbūt jūs tagad varētu parunāt arī ar to jauno sievie�ti, kura pirms stundas jums zvanīja.

Dāms pamanīja lapiņu ar telefona numuru. Beļģijas kods un mobilā telefona numurs.

-�� Kādu jauno sievieti? Dāms satraukti noprasīja.

-�� Viņa nenosauca savu vārdu. Tomēr vēlējās steidzīgi runāt ar jums. Es, protams, neiedevu viņai jūsu mobilā telefona nu�muru. Toties pateicu, ka �odien vairs nevēlaties tikt traucēts.

-��� Jūs rīkojāties pilnīgi pareizi, Justīne, viņ� nomierināja savu vistuvāko līdzstrādnieci.

Kad viņa bija aizvērusi durvis, Dāms paņēma lapiņu rokā. Nelāgā priek�nojauta kļuva stiprāka. Tas nebija Katarīnas mo�bilā telefona numurs. Dāms vilcinājās. Sarunu ar La Dēfense vajadzēs atlikt vēl uz mirkli. Viņ� sastādīja uz lapiņas uzrak�stīto telefona numuru.

-�� Hallo? klausulē atsaucās sievietes balss.

-�� Dīters Dāms, viņ� nosauca savu vārdu. Jūs gribējāt ar mani runāt, kundze�?

Viņa acīmredzami bija gaidījusi �o zvanu.

-�� Pa�reizējā mirklī tas nav svarīgi, Dāma kungs, balss sa�cīja pareizā vācu valodā. Izklausījās, ka viņa zibenīgi atguvu�sies. Pie mums atrodas dokumenti, kam �ābrī�a politiskajā situācijā varētu būt zināma tirgus vērtība. Ja vien saprotat, ko gribu sacīt.

Dāms pasmaidīja, juzdamies jau labāk. Iesācēja, viņ� novēr�tēja. Sieviete �o teikumu noteikti jau iepriek� rūpīgi izdomājusi.

-�� Kur tas ir pie jums?

-�� Parlamentā, viņa tūlīt izpļāpājās.

Dāms pasmaidīja. Vairāk neko viņam nevajadzēja zināt. Viņ� tūlīt saprata, ko tas nozīmē.

-�� Jums taisnība. Tas, protams, ir nepatīkami. Un jūs vēlētos saņemt cik?

-��� Divdesmit tūksto�us. Balss ieskanējās jau apņēmīgāk. Tas nav daudz, paturot prātā nepatik�anas, ko jūs tādējādi aiztaupīsiet savam pasūtītājam.

Mājiens bija skaidri saprotams. Dāms nodomāja, ka �ī sie�viete ļoti precīzi raksturojusi radu�os situāciju.

-�� Tā tas varētu būt, viņ� atzina. Tomēr. Viņam sāka likties, ka �ajā sarunā kaut kas nav kārtībā. Kad? viņ� izlikās, ka piekrīt. Vajadzēja iegūt laiku.

-�� Tik ātri, cik vien iespējams. Pretējā gadījumā mēs ziņosim presei.

Dāms pasmīnēja.

-�� Kas ir tie "mēs?"

-�� Jūs to labi zināt, Dāma kungs.

-�� Nu, protams. Pieņemu, ka jūs gribat skaidru naudu ma�zās banknotēs?

Sieviete Briselē klusēja. Acīmredzot viņ� bija to pārsteidzis negaidot.

-�� Vai jūs vēlaties atbraukt pēc naudas uz Parīzi?

-�� Nē, balss tūlīt noraidīja viņa piedāvājumu.

-��� Es jums izsaku piedāvājumu, kundze�?

Viņa atkal apklusa. Viņa bija piesardzīga, tomēr glu�i vien�kār�i pārāk dumja. Dumja un pārdro�a.

-�� Man tas tagad jāapsprie� ar pasūtītājiem. Un tad es ar jums vēlreiz sazinā�os. Vai varu jums atkal zvanīt pa �o pa�u numuru?

-�� Jā, atbildēja sieviete, kuru tik ātra piekri�ana bija manā�mi pārsteigusi.

-��� Nu labi, tad es jums piezvanī�u. Dāms nolika klausuli uz aparāta, piegāja pie skaņu necaurlaidīgā loga un noskatī�jās uz izgaismotā Hausmana bulvāra rosīgo satiksmi. Doma par atlīdzības izmaksu Katarīnai pilnā apmērā bijusi laba. To�mēr tagad vajadzēja nopietni ķerties pie darba.

Lūrs sastrādājis mēslus. Ar to arī jāsāk. Un viņ� vēl uzska�tīja sevi par profesionāli. Viņ� bija muļķīgi samelojis. Naivi. Dāms nevil�us iesmējās. Bet to visu varēja labot. Ar lielu var�būtību. Kārtis atklātas, ta�u nekas vēl nedraudēja. Tomēr tagad no otrā flanga nācis vēl viens uzbrukums. Proti, neatkarīgs uz�brukums. Dāms varēja precīzi iedomāties, kas noticis. Un nu apdraudētas arī viņa pozīcijas.

Viņ� atgriezās pie rakstāmgalda un no aug�ējās atvilktnes izņēma ādas mapi ar vizītkartēm. Viņa biznesā sakari bija pats galvenais.

Kartīte ar, viņaprāt, mazliet pārāk kareivīgo logotipu zem nosaukuma V./. P. securite bija iebāzta pa�ā aizmugurē. Kat�ram gadījumam.

Pjērs Tapī tūlīt pacēla klausuli.

-��� Dīters Dāms, bija viss, ko viņ� īsi pateica. Jūs mani atceraties?

-�� Bet, protams, Dāma kungs. Zemā, mazliet piesmakusī balss nemaz neizklausījās pārsteigta.

-�� Patiesībā man radusies problēma.

-��� Es ta�u jums toreiz teicu, Dāma kungs, Tapī atteica ar vīri�ķīgu valdonību, kas uz Dāmu bija atstājusi iespaidu jau Nigērijā. Katru problēmu var atrisināt.

Pirmdiena, 2007. gada 19. marts

Berlīne

Durvis atsprāga vaļā, un Brants tūlīt tika sagrābts kā spī�lēs. Vispirms tika aizsprostota izeja. Nepaguvis ne atjēgties, viņ� no aizmugures saņēma spērienu. Pirmo tie�i starp kā�jām un tad kaut kur virs krustiem. Viņ� mēģināja pagriezties atpakaļ un ieraudzīja plecīgu vīru ar drūmu skatienu, kur� bi�ja nostājies viņam ceļā.

Neizskatījās, ka �is tips prastu jokus. Apmēram piecdesmit gadus vecais vīrietis bija ģērbies gai�i brūnās, saņurcītās au�dekla biksēs, uzvilcis pamatīgi nosmērētas ielas kurpes un iz�balēju�u, tum�i zaķi krekht ar atkāru�os krū�u kabatu, krietni notaukotu, cik nu varēja redzēt no kreisās auduma puses, kas izliecās virs vēdera zem pelēkā vilnas mēteļa. Garie, līdz skaListam krīto�ie, sudrabaini sirmie mati virs ausīm gludi atķemmēti uz pakausi, me�onīgi sapinkājusies vaigu bārda uz zoda at�kal gandrīz saplūda kopā. No viņa labās rokas nokarājās krēmkrāsas audekla maiss: Point. Lielveikals. Ar treknu, sarkanu punktu uz "i". Ar neizteiksmīgu seju vīrietis nāca viņam tie�i virsū.

Bezpajumtnieks, nodomāja Bernhards Brants un jau grasī�jās pagriezties uz sāniem, lai izvairītos, kad garais lamzaks vi�ņam aiz muguras ar savu melno tūristu divriteni rupji aizlauzās garām, uz atvadām iegrūda viņam sānos stūri un, nebilzdams ne vārda, izgaisa vakara drūzmā uz sestā perona. Esiet sveicināti atkal Berlīnē, pasaules iecietības galvaspilsētā.

Atkāpieties, lūdzu! no skaļruņiem atskanēja �erksto�a sievietes balss. Kārtējā pavēle draudzīga ieteikuma formā. No�skanēja trispakāpju signāls, brīdinot, ka durvis aiz viņa tiek aizvērtas. Vilciens aizripoja tālāk.

Brants dziļi ieelpoja svaigo gaisu un izgāja no Frīdrih�trāses stacijas pa kāpnēm, kas veda uz trūcīgi apgaismotu gājēju pāreju zem dzelzceļa tilta pāri �prē upei. Kāda apmēram div�desmit gadus veca sieviete melnā, dēmoniskā ietērpā ar sma�giem biezzoļu zābakiem no�ķīrās no dlkdienīga bariņa, kurā melnajam sunim bija visnekaitīgākā kakla siksna. Viņa uzstā�jīgi nāca Brantam klāt.

-��� Iedosi savu biļeti?

Brants ilgi nedomāja. Viņ� bija labā omā un tāpēc �oreiz at�deva savu apzīmogoto vienreizējo brauk�anas biļeti ABC tari�fu zonai, lai gan tās cenu arī būtu varējis atrēķināt no nodokļa. Sieviete, kuras matu rūsas sarkanās �ķipsnas spraucās ārā no melna, bieza vilnas lakata, tomēr bija redzami pārsteigta un ar pūlēm izmocīja smaidu sudraba pīrsingiem caururbtajās lūpās.

-��� Ei, paldies, vecais, viņa nosauca Brantam pakaļ.

-��� Laimīgu ceļu, viņ� tikai novēlēja. Viss kā parasti. Viņam �odien tas nerūpēja. Ne jau glu�i tik vienkār�i. Pagājusī diena bija ļoti veiksmīga. Un Brants vēlējās, lai tā turpinātos.

Viņam virs galvas aizdārdēja nākamais vilciens, kas brau�ca Centrālās stacijas virzienā. Sejā asi iesitās auksts vēj�, viņ� pavilka augstāk mēteļa apkakli. Pie margām uz kartona kas�tēm guļammaisos tupēja divi jauni vīrie�i, kuru �aubīgās no�darbes līdz�inējā vienīgā skopā peļņa bija divas vara un bron�zas monētas. Nevarēja sacīt, ka arī baltā d�emperī ģērbusies bālā muzikante, kura ar savu vijoli steidzīgajiem garāmgājējiem par viņu naudu sniedza vismaz akustisku pretpakalpojumu, par savu mākslu būtu saņēmusi kaut vai puslīdz pienācīgu at�līdzību. Brants ar kreiso roku uzmundrino�i iemeta iedauzīta�jā futrāli vienu eiro un a�i pameta skatienu pulkstenī. Viņ� al�la� bija ļoti precīzs.

�odien viņ� licis uz spēles visu.

"Pastāvīgā pārstāvniecība", Ķelnes krodziņ� valdības kvar�tālā, atradās tie�i pretī Frīdrih�trāses stacijai pie Kuģu būvētā�ju dambja. Ūdenī atspoguļojās zeltainā neona reklāma un siltā gaisma no lielajiem daudzstāvu stūra mājas arku logiem ar ro�taļīgajiem erkeriem. Lai gan spo�i spīdēja saule, pie ieejas zem platajiem, zilajiem saulessargiem ar Gaffel-Kolsch alus reklāmu nesēdēja neviens cilvēks, un arī vilino�ie koka galdiņi, kas aiz�ņēma visu ietvi gar �prē krastu, eifēmistiski iesauktu par Reinas terasēm, slējās garlaicīgi tuk�i.

Nedēļas nogale, ko Brants sev dāvāja pēc �īsdienas apsprie�des galvaspilsētā, vēl aizvien bija silta. Pavasaris beidzot gan�drīz pienācis, tomēr ziema vēl negrasījās padoties. Laikam gan pamazām jāsāk pierast pie �ādiem klimata izlēcieniem. Un ne jau tikai Dienvideiropā, kuras lielāko daļu nakts laikā parali�zēja sniegs, kamēr nomāco�i daudziem slēpo�anas pacēlājiem Alpos sniega trūkuma dēļ pla�ā teritorijā nācās pārtraukt dar�bību. Viņ� �odien Frūh bija lasījis, ka arī Berlīnē, iespējams, ku�ru katru mirkli atsāks snigt.

Knutam paveicies, Brants klusībā pasmaidīja. Viņ� piepe�i atskārta, ka nevaldāmā aizrautība ar gandrīz bāreņos paliku��o ledus lāci zoodārzā, kas avī�u virsrakstos jau izspiedusi ga�tavo�anos svētdien paredzētajām Eiropas Savienības piecdes�mitās gadskārtas svinībām, pielipusi arī pa�am. Brants sev jautāja, kur� vairāk cietis no avī�u saceltās kņadas �is jau�kais plēsīgais zvērs vai viņa kopējs, kura privātā dzīve tagad tika ne�ēlīgi izvilkta atklātībā.

Knuts. Diez vai kāda dzīva būtne tagad spētu būt vēl labā�ka apsūdzība saistībā ar draudo�ajām klimata pārmaiņām. Tur�klāt brīvībā mīto�ajiem viņa sugas brāļiem medī�anu apgrūti�nāja ne vien Arktikas kūsto�ie ledāji, bet arī kanādie�u roņu mednieki, kuri aizvien bie�āk nevēlējās dalīties laupījumā ar leduslā�iem. Ta�u tam patlaban nebija nozīmes. Galvenais bi�ja klimats, un mazais Knuts �ajā ne�ēlīgajā un morāliski salta�jā pasaulē kļuvis par simbolu, kas ar nodomu novedis izmisu�mā citus vācu zoodārzus, kurā ar normāliem pēcnācējiem apveltīti gan ziloņi, gan pērtiķi.

Brantam bie�i bija gadījies dzirdēt par "Pastāvīgo pārstāv�niecību", ta�u viņ� to vēl nekad nebija apmeklējis. Deviņdes�mit astotajā gadā, kad jaunajā galvaspilsētā Berlīnē nācās pul�cēties piecdesmit tūksto�iem reinzemie�u no Bonnas, tas kļuva par īstu sensāciju. Gastronomiskā ziņā.

Brantam aiz muguras atskanēja signāltaure, viņ� instinktī�vi atrāvās un ēkas ziemas ieejā ar plecu uzgrūdās kādai jau�nai dāmai ar ļoti izteiksmīgu augumu, kura bija nupat aizsmē�ķējusi cigareti.

-��� Sornj, Brants atvainojās un pacēla viņai no rokas izslī�dēju�o paciņu, kas bija nokritusi zemē. Sarkanbaltas Belga. �ajā apkārtnē ļoti reti sastopama marka, ko vēl aizvien tirgoja Beļ�ģijā. Uz baltās uzlīmes ar trekniem, melniem burtiem uzdrukāts Eiropas Savienības standarta brīdinājums Fumer tue\ Zem tā ar zilu pildspalvu pierakstīts mobilā telefona numurs ar Vācijas kodu. Brants atdeva beļģu cigaretes jaunajai sievietei.

-�� Jūsu vecumā �āds brīdinājums ir jāuztver nopietni, viņ� pajokoja. Novēlu jauku vakaru.

Atbildes vietā viņa viegli, tramīgi pasmaidīja, pateikdamās par negaidīto, draudzīgo uzmanības apliecinājumu, un Bran�tam uz mirkli radās iespaids, ka sieviete izskatās noskumusi. Tad viņ� iegāja krodziņā.

Zāle alus darītavas lielumā bija pilna ar visda�ādākajiem tūristiem, un, kā Brants nomanīja, tur sēdēja arī divas vai trīs valdības ierēdņu grupiņas. Visur karājās ierāmēti attēli ar Bon�nas politikas korifeju un ietekmīgu personu fotogrāfijām, sie�nas rotāja krāsainas rozetes, starp tām ari fotogrāfija ar seno Ķelnes mūziķu grupu se�u cilvēku sastāvā. Ar parakstu: "Kur� �o grupu pazīst, tas ir savējais."

Valzirgu ūsas. Ļoti nepārprotami. Brants instinktīvi secinā�ja, ka nekad nav dzirdējis nevienu grupas Hohner dziesmu.

Plakāts par pazīstamu kabarē zvaig�ņu uzstā�anās pro�grammu, kas jau labu laiku rādīta Asaru pilī, valsts austrumu pusē pārmaiņu laikā par panākumiem bagātu teātri pārbūvētā kādreizējā robe�apsardzes ēkā, Brantam modināja neskaidras atmiņas par to, kā astoņdesmito gadu sākumā viņam tur nā�cās runāt ar stoisku VDR ierēdni un atbildēt uz viņa jautāju�miem pēc vieso�anās pie sava sirmā vectēvo�a Pankovā, un par neapmainītu ostmarku iztērē�anu piespiedu kārtā, iegādājoties bērnu grāmatas par Zemnieku karu.

Gandrīz pie pa�iem griestiem karājās liela �īfera tāfele ar "Pastāvīgās pārstāvniecības" virtuves �āsdienas piedāvājumu. Zem tā ar baltu krītu uzvilkts nepārprotams brīdinājums: Lū�dzu, uzmaniet savas somas! Telpas galā Brantam acīs iekrita sar�kans karogs ar baltu uzrakstu. Mācīties no rietumvācie�a nozīmē mācīties uzvarēt. Nu skaisti, viņ� nodomāja.

Krodziņa priek�ējā daļa pie taisnstūrainās bāra letes bija pilna ar cilvēkiem. �odien, vismaz Ķelnes pirmā futbola kluba līdzjutējiem, norisinājās iz�ķiro�ā spēle pret Hansa Rostock klu�bu par iekļū�anu pirmajā bundeslīgā. Turklāt Ķelnei, viņa dzimtās pilsētas komandai, kuru viņ� atbalstīja kop� divpa�dsmit gadu vecuma, tā bija pēdējā iespēja. Pareizāk sakot, pati pēdējā. Kad kaut kur rādīja spēles ar �ās komandas piedalī�a�nos, Brants skatījās tie�raides. Un sēdēja pie televizora. Vēl aiz�vien. Ja vien to, glu�i kā �odien, varēja laikus iekārtot.

Labā noskaņojuma radītajā bezbēdībā viņ� piemiedza ar aci apmēram �etrdesmit gadus vecajai, rudajai sievietei, kura ar glāzi ūdens rokā sēdēja pie letes uz polsterēta bāra krēsla un saltām, dīvaini stingām, zaļām acīm vēroja ieeju. Viņa bija ģēr�busies izbalēju�os d�insos un �aurā, baltā blūzē zem antraclta krāsas jakas, kas vēl vairāk izcēla kuplo augumu, un Branta skatiens uz mirkli pakavējās pie viņas. Branta gaumei viņa bi�ja mazliet par daudz uzkrāsojusies. Sieviete izlikās Brantu ne�redzam. Tātad nekā, viņ� nodomāja. Tomēr vakars vēl tikai sā�cies. Turklāt tik un tā izskatījās, ka �ī sieviete kādu gaida.

Bernard, nāc �urp! no labā stūra līdzās garderobei at�skanēja gandrīz nepatīkami skaļa vīrie�a balss. Rolfs Toi�ers sēdēja, nē, karaliski slējās tronī pār augsto stūra galdu, no ku�ra varēja vislabāk redzēt ieslēgto televizoru virs ieejas tualetēs, māja ar roku un sparīgi rādīja uz brīvo krēslu sev līdzās.

Pēdējo reizi Brants Toi�eru bija redzējis apmēram pirms ga�da. Abi kopā toreiz skatījās futbola �empionāta finālspēli. Kop� tā laika biju�ais ekonomikas nodaļas redaktors ievērojami pār�vērties. Ar visu apņēmību, ko var likt lietā aizvien pieaugo�as plikpaurfbas nomākts, izmisis vīrietis, viņ� galvas sānos atli�ku�os matus bija apgriezis milimetra garumā un plānās lūpas ar ļoti izteiktajiem lūpu kaktiņiem izcēlis ar �auru bārdu. Viņa nervozi nemierīgie plakstiņi tagad izcēlās daudz vairāk.

Pagāju�ajā gadā Toi�ers bija pārgājis uz kādu pla�saziņas līdzekļu aģentūru Berlīnē, ta�u ar sirdi vēl aizvien palicis dzim�tajā pilsētā. Toi�eram vislabāk patika norunāt tik�anās �eit, jo viņa aģentūras birojs atradās pavisam netālu. Izskatījās, ka viņ� to domājis patie�ām nopietni. Ne tikai tādēļ, ka Toi�ers ar Brantu gribēja lieti�ķi aprunāties.

Zem dārgā uzvalka bija pavilkts melns sporta krekls ar dzeltenu uzrakstu pār visām krūtīm: Ķelne Reinas prieku met�ropole. Melnā somiņa pie jostas, kam vajadzēja liecināt, ka viņ� alla� ir gatavībā, tātad arī bija svarīga.

-�� Prieks tevi redzēt, Rolf, Brants ar spēcīgu rokasspiedie�nu apsveicinājās ar savu biju�o kolēģi, uzkarināja mēteli un ap�sēdās viņam aizņemtajā krēslā.

-��� Man tāpat, Toi�ers norūca. Tu esi pamatīgi nokavējis. Spēle jau ir sākusies.

-��� Viss diem�ēl kaut kā ievilkās, Brants atvainojās un ap�sēdās. Toties mans brauciens ir pilnīgi un labi atmaksājies.

No �ejienes pavērās izcils skats uz televizoru, kas bija no�vietots augstu koka plauktā virs durvīm uz vīrie�u un sievie�u tualetēm. Komandas jau iznāca laukumā, Ķelne sarkanos, Ros�toka zilos sporta tērpos. Tomēr Ķelnes komandā spēlēja tikai �etri vācie�i. Brants neskaidri atcerējās slavas apvīto septiņdes�mito gadu vidu, kad beļģis Rod�ers van Gūls bija pirmais un vienīgais ārzemnieks izcilajā Volfganga Overata komandā. Toi��ers izskatījās pavisam aizrāvies. Arī mo�ais pensionārs bal�tajā uzsvārcī �ķita ieinteresējies par spēli. Viņ� stāvēja pie gal�da pretī ieejai tualetē zem televizora un acīmredzami apspriedās ar pastāvīgajiem apmeklētājiem.

-��� Izskatās, ka tev darbā pa �o laiku ir klājies labi, Toi�ers iesāka, nenolaizdams skatienu no televizora ekrāna. Katrā zi�ņā pēdējā laikā esmu lasījis da�us tavus rakstus. Pārsvarā glu��i labs darbs. Visu cieņu.

-�� Man prieks, Brants pateicās un atkal ieraudzīja jauno sie�vieti, ar ko bija saskrējies pie krodziņa, un kura tagad nesteidzī�gi ienāca atpakaļ zālē. Melni svārki līdz ceļiem, rūsas sarkans, dārgs vilnas d�emperis zem cie�i piegulo�as, melnas ādas jakas, melnas zeķbikses un sarkanbrūni zābaciņi. Viņas modro seju ar vēl ļoti glāsmainajiem vaigiem, mazliet pārāk plato muti un pil�nīgajām, sarkanajām lūpām ieskāva tī�ām sapinkoti, melni ma�ti. Viņa izturējās savā ziņā pārdro�i un tomēr mazliet nevainīgi. Sievietei plecā karājās bieza audekla soma vara krāsā.

-�� Lieku divi pret vienu par Ķelni, Toi�ers piedāvāja.

Brants jau labu laiku nojauta, ko Toi�ers no viņa gribēja. Ta��u Toi�ers vēl nesteidzās runāt. Steigties viņam ne�ķita pareizi.

-��� Skaisti gan, viņ� enerģiski turpināja iesākto sarunu. Viņi var priecāties, ja ar �o paklīdu�o vistu baru nospēlēs ne�iz�ķirti.

Melnmatainā meklējo�i nopētīja zāli, apņēmīgi panācās uz viņu pusi, tikai aprauti ar nedro�u smaidu atbildēja uz viņu uzmundrino�o skatienu un tad devās pie aiznāko�ā galdiņa. Tur viņu gaidīja kāds labi ģērbies, pēc Branta domām, neizteik�smīgs vīrietis brūnā velveta uzvalkā. Gandrīz �etrdesmit gadus vecs, gaidu pilns. Viņ� piecēlās, draudzīgi paliecās, kad bija nonācis rokas stiepiena attālumā, un tad a�i uzspieda sievie�tei skūpstu uz labā un kreisā vaiga. Viņa izskatījās vīlusies, Brants nodomāja, lai gan patiesībā to itin nemaz neizrādīja. Bet varbūt viņ� �ādi tikai �ēloja sevi. Arī Anne viņu pēdējās tik�a�nās laikā, uz kuru Brants devās ar lielām cerībām, bija diez�gan strupi viņu atraidījusi.

Toi�ers pacēla gaisā divus pirkstus. Tūlīt uz priek�u salie�cies garmatains viesmīlis zilā sporta tērpā kā lapsa zosu me�dībās nolika uz galda divus alus. Uz viņa apak�delma bija uz�tetovētas baisas liesmas, ko malās greznoja iespaidīgi sudraba rotājumi. Toi�ers klusēdams saskandināja ar Brantu. Nu varē�ja kļūt tikai jautrāk. Toi�ers jau bija izdzēris piecus kausus alus. Un Rostokas klubam bija vislabākā aizsardzība otrajā līgā ar tikai divdesmit iesistiem vārtiem, kā tagad stāstīja diktors ar pla�ajām statistiskajām zinā�anām.

-�� Varbūt tur vēl kaut kas iznāks, Toi�ers uzsvērti optimis�tiski nomurmināja. Kā tu teici, no kurienes tu ieradies?

-�� No Kecinas, Brants tikpat nevērīgi atbildēja. Pēk�ņi vi�ņam līdzās kaut kas nosprauslojās. Toi�ers izvilka savu mobi�lo telefonu un apzināti Jāva tam vēl divreiz nosprausloties, un tas, dabiski, piesaistīja da�u apkārtējo uzmanību. Tas ir Knuta oriģinālais zvana tonis, viņ� paskaidroja. Glu�i vienkār�i nebija to tik viegli izfiltrēt. Ta�u mūsu aģentūrā strādā prasmī�gi ļaudis. Tas ir mūsu klientu iecienītākais zvanu tonis. Tad viņ� beidzot atbildēja uz zvanu, nosauca savu vārdu un pēc brī�a uzsvērti noteica tikai: Labi.

Brants nogrozīja galvu un palūkojās apkārt. Viņ� nespēja atraut skatienu no nesaderīgā pāra pie blakus galdiņa. Vīrietis dzēra Kolsch alu, sieviete piekrīto�i pamāja, kad viesmīlis noli�ka glāzi viņai priek�ā, un vārgi pasmaidīja, bet vīrietis tikmēr pacēla glāzi uz viņas veselību. Neizskatījās pēc jautra vakara. �ādu spriedzi viņ� pats, par laimi, jau gadu nebija izjutis. Mē�ģinājumi turpinājās, ta�u kopīgu valodu tā arī neizdevās at�rast. Brants iedzēra malku alus. Varbūt tie�i tāpēc viņam likās pat aizraujo�i da�reiz noskatīties, kā da�i pāri ar ārkārtīgi at��ķirīgām interesēm acīmredzami sare�ģīja sev dzīvi. �ādos mir�kļos Branta mīlestība pret detaļām gandrīz līdzinājās lūrē�anai.

Labi, Toi�ers �oreiz jau garāk novilka klausulē. Ar �o vienu vārdu vien viņam izdevās skaidri likt zvanītājam noprast, ka tas, lūdzu, varētu izteikties īsāk.

Brants jau gadiem ilgi pārtika no intensīviem novērojumiem, ko viņ� savās reportā�ās izteica vārdos. Acis alla� vērīgi iz�raudzījās tie�i neparasto un, kad vien iespējams, to arī izpētī�ja. Brants nodomāja, ka tie abi pie blakus galdiņa acīmredzot noteikti nebija uzturēju�i pārāk ilgas attiecības, un vēl �ķita, ka ar pēdējām cieņas paliekām viņi centās izturēties pieklājīgi. Viens gan Brantu pārsteidza: izskatījās, ka rudmatainā, kura tagad sēdēja ar muguru pret ieeju, abus cītīgi novēroja.

Pēc tre�ā "labi" Toi�ers mainīja toni.

-�� Tā ir ļoti laba ideja. Ta�u tagad es vairs negribu, lai mani traucē.

Toi�ers iebāza telefonu atpakaļ somiņā pie jostas.

Pirmais sitiens no labās puses uz kreiso. Abas komandas piesardzīgi novērtēja viena otru, Rostokas neveiksmīga piespē�le, un tagad pirmais pieminē�anas vērtais Ķelnes uzbrukums beidzās ar soda sitienu, kas tomēr netika trāpīts vārtos.

-��� Kecina? Toi�ers pajautāja, kad bumba bija nokritusi ār�pus laukuma. Tas ta�u ir kaut kur Brandenburgā?

-��� Pareizāk sakot, Havelandā. Tur, kur dzīvojis Ribeks.

Viesmīlis nolika viņiem priek�ā vēl divus kausus svaiga

Kolsch alus.

-��� Man likās, ka viņ� bija no Vupertāles, Toi�ers tūlīt at�saucās.

-�� Ne jau tas Ēriks Ribeks. Tas ar bumbieriem.

-�� Ko? Toi�ers uz mirkli novērsās no televizora. Kādiem bumbieriem?

-��� Vai tad pamatskolā tev tas nebija jāmācās no galvas? Brants pasmaidīja. Fon Ribeka kungs no Ribekas Havelandā, ku�ram dārzā bumbiere auga� Un tad vēl bija rudens. Un pārējo es�mu jau aizmirsis.

-�� To es noteikti� sods! Toi�ers negaidot iesaucās. Rosto�kas kluba spēlētājs bija Novakovi�am sagādājis soda minūtes par kritienu. Lielākā daļa apmeklētāju pilnā kaklā lamāja ties�nesi, kur� bija atteicies pie�ķirt pienācīgo vienpadsmit metru soda sitienu. Tam tak acu vietā ir tomāti, Toi�ers dusmojās, un visi apkārtējie viņam piekrita. Pat jaunās sievietes pavado�nis garlaikoti pagriezās un arī acīmredzot izteica kādu nepie�dienīgu piezīmi. Uz tāda pamata jau nevarēja dibināt funkcio�nējo�as attiecības. Brants uz mirkli mēģināja ieskatīties sievietei acīs, viņa Brantam nedro�i uzsmaidīja, izvilka no jakas kaba�tas Belga paciņu, paņēma vienu cigareti un nolika paciņu uz galda. Viņa ir satraukta, Brants vēlreiz pārliecinājās.

-��� Ei, nu paskaties vien, Toi�ers iesaucās un burtiski ierā�va viņu atpakaļ spēles norisē. Izcili!

Serhats no labās puses apspēlēja divus Rostokas kluba spē�lētājus, padeva bumbu Novakovi�am laukuma vidū, kur� tūlīt to piespēlēja Kabanasam. Tomēr �veicietis no tuvāka attāluma trāpīja vienīgi divām Rostokas kluba aizsarga kājām. Pūlis at�kal saviļņojās. Pat oficiants bija sācis rosīties lēnāk. Jaunās sie�vietes pavadonis pats piegāja pie letes un pasūtīja vēl divus kausus alus. Jaunā sieviete turpināja nervozi smēķēt.

Ķelnes komandas spiediens pieņēmās spēkā. �oreiz Serhats iesita bumbu centrā, Fabio iztraucēja Rostokas kluba vārtsar�gu, kur� vienkār�i ļāva bumbai nokrist, un Novakovi�s vismaz no piecpadsmit metru attālumā netraucēti iesita bumbu vārtos.

-��� Jāāāā! Toi�ers iekliedzās un sajūsmā iebelza Brantam pa plecu. Pilnīgi sve�i cilvēki sadevās rokās. Tikai rudmatainā vēl aizvien nekustīgi sēdēja savā krēslā un a�i paskatījās pulk�stenī, kamēr vīrietis pie blakus galdiņa augstprātīgi nosmējās par caurspīdīgu celofāna mapi ar da�ādiem dokumentiem, ko jaunā sieviete ar jautājo�u, tomēr neslēpti pārmeto�u skatienu nupat bija viņam padevusi zem galda.

-��� Skaties! Toi�ers iebļāvās. Vēl trīs reizes trāpījums tika demonstrēts no divu da�ādu kameru skatu punktiem. To vēl papildināja kadri ar pārmērīgi priecīgo treneri Kristofu Daumu aiz sānu līnijas. Viņ� gavilēja. Ko es teicu? Tur vēl kaut kas var iznākt. Rostokietis raidīja bumbu laukuma vidū. Un? Kas tev bija darāms Kecinā?

-�� Tur izmēģinājuma kārtā astoņsimt metrus dziļi zemē bija iespiests oglekļa dioksīds. Tā dēvētajā ūdens horizontā. Un es�

-�� Ūdens� kur?

Spēles mutulis virzījās uz lauka vidu, un Toi�ers ar prieku pievērsās jaunam tematam.

-��� Odens horizontā. Sālsūdeni saturo�ajos slāņos. Oglekļa oksīds zem augsta spiediena tur saglabājas �ķidras gāzes stā�voklī.

-�� Un ja ne?

-��� Kas ne?

-�� Ja tas nepaliek tur apak�ā?

-�� Tie�i to jau arī vajag pārbaudīt. Kamerūnā pirms gandrīz divdesmit gadiem reiz tāds oglekļa dioksīda burbulis izlauzās no pazemes. Rezultātā vairāk nekā divsimt cilvēki zaudēja dzī�vību.

-�� Tad es gan negribu dzīvot Kecinā, kad tas krāms vairs ne�vēlēsies palikt apak�ā, Toi�ers iesmējās. Oglekļa dioksīds ta�u ir daudz smagāks par gaisu un augstā koncentrācijā kai�tīgs cilvēka veselībai. Vai tad īre?

-�� Tie�i tur jau ir tā problēma. Tad�

Toi�ers nemaz negaidīja paskaidrojumu.

-�� Pavisam godīgi. Es pilnīgi noteikti negribu dzīvot Kecinā. Viņ� paliecās tuvāk Brantam. Es tev ko teik�u, Bernhard. Ber�līne ir tik lieliska pilsēta. �eit patie�ām viss notiek. Tikai Herta vēl aizvien ir īsta katastrofa. Kop� viņa ir pārcelta uz vilcienu satiksmes pārvaldi, visi rotaļu vilcieniņi pienāk ar nokavē�a�nos.

Toi�ers skaļi nosmējās pats par savu joku un iedomīgi pa�liecās Brantam tuvāk.

-�� Es nupat tie�i pie Migelezera nopirku zemesgabalu, vietu savai mazajai jahtai. Ar mūsu firmas starpniecību. Tas tagad ir ļoti izdevīgi. Pat Jaunajā Venēcijā. Tie�i pie ūdens.

-�� Arī nav slikti, Brants skaudīgi noteica.

-�� Mani �eit nopietni traucē tikai tas, ka tās sasodītās vides aizsardzības zonas dēļ nākamgad vairs nedrīkstē�u braukt pa pilsētu ar savu veco Spider. Un tāpēc arī pārdot to kasti vairs nevaru. Tas vēl nav antīks auto. Tas ir� Ei, vai tu vispār klau�sies?

Brants tikai pasmaidīja un norādīja uz televizoru, lai gan spēle �obrīd nebija īpa�i aizraujo�a. Viņ� patie�ām jau bija do�mās aizklīdis prom. Ne tikai tāpēc vien, ka Toi�ers ar savām tirādēm un gandrīz pilnīgo intereses trūkumu par citiem cilvē�kiem bie�i vien jau Ķelnē bija padarījis viņu vai traku. Izskatī�jās, ka Berlīnē viņ� sācis izturēties vēl necie�amāk.

Jaunā sieviete vīrietim nopietni pateica kaut ko tādu, kas vi�ņam, �ķiet, nelikās interesants. Viņ� vienā mierā pabāza mapi ar dokumentiem atpakaļ zem galda. Tad ieskatījās savā pulk�stenī. Piecēlās, nolika uz galda desmit eiro naudaszīmi, pār�meta pār roku savu pelēko mēteli, ļoti atturīgi pasniedza roku jaunajai sievietei un cauri pūlim spraucās uz izeju.

Jaunā sieviete palika viena. Brants ne�aubījās kaut ko tā�du viņa vēl nebija piedzīvojusi. Viņa mēģinājums vēlreiz jautri uzsmaidīt sievietei �oreiz izrādījās neveiksmīgs. Viņa ielika do�kumentus atpakaļ somā un, cik nu Brants manīja, uz mirkli pa�lika apjukusi sē�am. Tad izdzēra alu un sāka stingi raudzīties televizorā. Oficiants tūlīt nolika viņai priek�ā jaunu glāzi. Vi�ņa tikai mēmi pamāja un samaksāja.

-��� Vai tu ar mani vairs nerunā? Toi�ers nelikās mierā.

-�� Es tagad domāju par vidi. Ari kādreizējās krievu kara lid�ostas Brandenburgā varētu aizvākt, Brants mazliet satraukti atteica. Ta�u tad politiķi zaudētu iespēju tik ātri nokļūt dar�bā. Vai tu vispār zini, cik daudz tonnu oglekļa dioksīda gada laikā tiek izgāzts kaut vai tikai tajos bezjēdzīgajos lidojumos starp Bonnu un Berlīni?

Toi�ers a�i attrauca:

-��� Nē. Nezinu. Un ari negribu zināt. Godīgi sakot, �is ekopopulisms un nebeidzamā pļāpā�ana par klimatu man krīt uz nerviem. Konkrēti mums ir kāds klients lidsabiedrība, kas �o�brīd ir pārbijusies līdz nāvei, jo saskaņā ar pēdējām aptaujām visi vācie�i ir sāku�i retāk ceļot ar lidma�īnām.

-�� Nu brīni�ķīgi, Brants nopriecājās. Tātad no mūsu kri�tiskajām reportā�ām tomēr ir kāds labums.

-�� Ak, blēņas! Esmu gatavs ar tevi saderēt, ka pēc gada ne�viens par to vairs nerunās.

-�� Nogaidīsim. Lai tikai vēlreiz strauji paceļas naftas cenas, tad runās vienīgi par to.

-�� Tu vienmēr ar savām drūmajām domām. Paklausies, ko pa televizoru runā mūsu apokalipses sfinksas preses sekretārs. No tā ta�u tagad nav nekāda labuma. Drīz Berlīnē būs starp�tautiskā tūrisma bir�a. Un vēl mums noteikti jāpanāk, lai pla�saziņas līdzekļos publicētu da�as pozitīvas atsauksmes par li�dojumiem. It īpa�i pēc tam, kad sasodītais laikraksts TAZ savā titullapā aprēķināja, cik no ekoloģijas viedokļa reāli izmaksā viens lidojums uz Maljorku. Vairāk par �etrsimt eiro. Ārprāts! Neaptverama summa. Tas daudziem cilvēkiem vienā rāvienā liek sajusties vainīgiem.

-�� Tad ta�u lidojums ir tikpat dārgs kā taksometrs uz lidos�tu, Brants nievājo�i izmeta.

Toi�ers nelikās ne zinis par viņa iebildumu.

-�� Tas, ka Airbus A 380 savu pirmo lidojumu uz ASV pabei�dzis veiksmīgi, ir labs jaunums. Eiropas biznesam. Vai arī tas, ka nākamajā gadā lidojumi uz ASV būs lēti.

Nu Brants patie�ām iekarsa.

-�� Tās ta�u ir vislielākās muļķības, Rolf. Tā ES grib ilgtermi�ņā samazināt oglekļa dioksīda izme�us un vienlaikus nodro��ināt vieglāk pieejamus lidojumus uz ASV. Tie�i gaisa satiksme lielā mērā veicina pa�reizējo globālo sasil�anu. To var izmērīt.

Toi�era seja izskatījās daiļrunīga.

-�� Vai tu arī esi viens no tiem vides teroristiem, kas grib mums visu sabojāt? viņ� sa�utis noprasīja un nievājo�i paskatījās uz Brantu. Tu tagad brauc tikai ar vilcienu un iepērcies ekoloģis�ko pre�u veikalos, ja? Tas visus pa�laik tik ļoti kaitina. Mēs vairs negribam braukt ar lielām automa�īnām, kas kaitē videi, un gan�drīz vairs nemaz negribam lidot. Kas no tā visa ir iznācis? Tikai tāpēc vien �eit siltāk nepaliks. Tā ir tipiska vācu apokalipses miet�pilsonība. Visi no tām klimata izmaiņām taisa biksēs.

-�� Un pareizi, Rolf, un pareizi.

-��� Es tev kaut ko pateik�u. Ķelnes doms ari bija jāceļ tikai tāpēc, ka �eit pēc aukstajiem viduslaikiem kļuvis siltāk. Cilvēk! Mēs �eit, Vācijā, ta�u gūstam peļņu no tām klimata izmaiņām, vai tad tu to nesaproti? Un ja arī tās Maldīvu salas kaut kad nogrims? Pie velna, vienalga. Bez tām mēs varam iztikt. Toties pie Baltijas jūras kļūs siltāks, un tad itālie�i pārmaiņas pēc brauks atvaļinājumā pie mums atvēsināties. Kolosāli! Viss.

Toi�ers a�i atvilka elpu un vienā rāvienā iztuk�oja savu glā�zi. Oficiants tūlīt pat nolika divas pilnas. Brants pagriezās at�pakaļ. �ajā mirklī jaunā sieviete piecēlās, paņēma somu un pa�gāja garām viņu galdiņam.

-�� Vai viss kārtībā? Brants viņai pēk�ņi pajautāja.

-��� Ir jau labi, viņa diezgan klusi atteica, tomēr negrasījās apstāties, lai pakavētos. Viņa aizsoļoja izejas virzienā, ta�u tad nogriezās uz tualeti.

-��� Tas nu gan bija ļoti neveikls iepazī�anās mēģinājums, Toi�ers nicīgi noteica. Brants izlikās to nedzirdam. Rudmatainā tikmēr samaksāja. Pie izejas gāja skaļi. Zālē iebrāzās bariņ� viegli iereibu�u tūristu un sadrūzmējās tie�i pie letes.

-�� Vai Kecinā vispār ir kāda stacija? Toi�ers negaidot pain�teresējās. Tā ta�u atrodas kaut kādā pilnīgā nostūrī.

Brants no jauna pievērsās Toi�eram.

-�� Tur ir piepilsētas autobuss uz Potsdamu. Starp citu, es tur apmeklēju Klimata izpētes institūtu. Labi cilvēki. Nemaz nav jau�ki, ka pēc vidēji ilga vai ilgāka laika mums draud katastrofa.

-�� Ak, mēs ta�u to vairs nepiedzīvosim.

Toi�ers neko nesajēdza.

-�� Uztaisi ta�u vienu fotogrāfiju ar Knutu un tavu pasūtītā�ju, Brants tagad izmēģināja likt lietā ironiju. Air Barlin "Lā�a aviolīnijas". Tas izskatīsies pārliecino�i. Un pēc tam ap�soliet cilvēkiem par katru petrolejas tonnu kaut kur iestādīt di�vus kokus, kas absorbēs izmesto COr Tā izdarīja arī Rolling Stones, kad ar savu kravas furgonu armādu devās turnejā pa Eiropu. Dabai draudzīgi koncerti, lūk, kā to sauc. Arī Vatikāns, lai atlīdzinātu par sev piedero�o spēkstaciju izme�iem, ir kaut kur nopircis me�u. Bet kamēr reklāmas nolūkā tirgo �ādas grē�ku atlaides, �ī grupa vēl aizvien nav atteikusies no kompakt�diskiem. Un pāvests jau sen ir debesīs.

Toi�ers izbrīnījies skatījās uz viņu.

-��� Laba ideja, Bernhard. Tie�i par to es tevi cienu. Ta�u tas sasodītais lācis uz turpmākajām nedēļām ir jau rezervēts. Visi grib dabūt Knutu savai reklāmas kampaņai. Mēs pa�i gatavo�jam vienu tādu par videi nedraudzīgu dabas gāzi no Krievijas.

Pilnīgi negaidot Toi�ers atkal pievērsās ekrānam.

-�� Ei, Alpej, sit ta�u ! Ar lielām pūlēm rietumniekiem izde�vās rostokie�u bīstamo sitienu atvairīt uz stūri. Nu, vecīt!

No stūra sitiena nebija nekāda labuma.

-��� Ko tad tu tagad īsti no manis gribi?jautāja Brants, kad spēles notikumi bija pierimusi. Līdz puslaika beigām atliku�as vēl vismaz desmit minūtes.

-�� Mums steidzīgi vajadzīgi autori ar zinā�anām biznesā. Tā�di kā tu, Toi�ers bez aplinkiem atbildēja un mirkli ļāva Bran�tam aptvert �o informāciju. Un mēs labi maksājam, viņ� vēl piebilda, acīmredzot tāpēc, lai jebkādas radu�ās �aubas neka�vējoties iznīdētu jau saknē. Katrā ziņā vairāk nekā tavas avī�zes.

-�� Tā varētu būt.

-�� Padomā, Bernhard. Man klājas spo�i. Es ne mirkli neno��ēloju, ka esmu nostājies otrā pusē.

-�� Man jums vajadzēs rakstīt arī izskaistinātus reklāmas tek�stus? Brants dro�ības dēļ vēlreiz pārvaicāja. Viņ� arī agrāk bija saņēmis �ādus piedāvājumus. Ja notikumu attīstība pla�saziņas līdzekļos tā turpināsies, drīz vien medijiem stāsies pretī daudzi preses dienestu darbinieki, kuri, pamatīgi izretināto re�dakciju dēļ aizvien nevī�īgāk veikto pētījumu rezultātā varēja iesmērēt gandrīz jebko.

-�� Mēs gribam veikt savu ieguldījumu lieti�ķu izskaidroju�mu snieg�anai iedzīvotājiem, Toi�ers izvairījās no konkrētas atbildes. Viņ� piepe�i kļuva ļoti nopietns un veltīja visu uzma�nību �urnālistam Brantam. Tagad tikai no citu skatītāju reak�cijas varēja noprast, ka spēle vēl turpinās. Tā, piemēram, mēs pārstāvam lielu vācu enerģētikas koncernu, kuram tuvākajā lai�kā Berlīnē rīkosim simpoziju par enerģētikas biznesa jautāju�miem. Dabiski, piedalīsies arī vides ministrs.

-�� Glu�i kā kvalitātes zīmogs, Brants nievājo�i noteica. Toi��ers izlikās to nedzirdam.

-�� Piemēram, �ī simpozija frontes līnijā mums jāiebaro da�i lasī�anas vērti tematiski ieguldījumi. Tātad arī kaut ko par tā�diem slavējamiem projektiem kā Kecinā.

-�� Jāiebaro. Skaisti teikts. Un kam?

-�� Ar īpa�iem paziņojumiem. Sūddeutsche. Frankfurter. Welt. Kā nu tos visus sauc. Un� nu Toi�ers uzkrīto�i ieķiķinājās�

-��� mēs iebīdīsim hroniski neaptēstajā TAZ pāris ziņojumu par atomelektrostacijām. Kā par zaļo enerģiju. Tikai to viņi vēl ne�zina. Es jau tagad nespēju vien sagaidīt lasītāju vēstules.

-�� Un vēl arī lobē�ana, Brants viņu tūlīt pārtrauca, ar no�pirktiem ziņojumiem, ko tik un tā neviens nelasa. Labākajā ga�dījumā ar Zigmārā Gabriela ievadvārdiem.

-��� Mēs savu klientu uzdevumā sniedzam ar ideoloģiju ne�saistītus skaidrojumus. Pie tādas iedzīvotāju histērijas tas ir no�lādēti vajadzīgs.

-��� Ne par kādu naudu pasaulē, Rolf. Bez manis. Man ļoti �ēl.

Toi�ers saglabāja mieru.

-�� Tev vēl ir laiks par to padomāt, Bernhard. Ta�u ne pārāk ilgi. Vesels bars tavu kolēģu dedzīgi vēlas vienlaikus strādāt arī pie mums.

-��� Zinu, Brants tikai noteica. Ar kopīgu izsaucienu telpā bija izpaudies sasprindzinājums. Rietumnieki atkal bija atvai�rīju�i augstu sitienu stūrī. Ritēja jau �etrdesmit otrā minūte.

-�� Tomēr paldies par piedāvājumu, Rolf. Tagad mierīgi noskatī�simies spēli līdz beigām. Tad iedzersim vēl pa kausam alus, un rīta agrumā es brauk�u mājās.

-�� Tu jau rīt brauc mājās? Nu, bet tas lācis? Nedēļas nogalē Berlīnē notiks visu laiku lielākā Eiropas ballīte. Visa pasaule būs �eit un par to ziņos.

-��� Tāda Eiropas politiķu masveida pulcē�anās, no kuras nāks tikai tuk�as frāzes, nav manā gaumē. Es pat neesmu akre�ditēts.

-��� Tas nekas, Toi�ers iesmējās. To es tev varu nokārtot. Tam ta�u galu galā ir domāti sakari. Kad vien vēlies.

Spēles puslaika pēdējās minūtēs atkal radās spriedze. Toi��ers no jauna dedzīgi sekoja spēlei. Pēk�ņi no tualetes izstei�dzās ļoti satraukta, veca sieviete un, vicinādama rokas, metās pie letes. Pēc īsas vārdu apmaiņas viesmīlis viņai sekoja. Arī tualetes apkalpotājs atrāvās no spēles skatī�anās un aizstei�dzās uz savu īsto darba vietu.

Brants piepe�i nodomāja, ka varbūt �o piedāvājumu neva�jadzēja tik pārsteidzīgi atraidīt. Protams, viņam bija savi prin�cipi. Vai nu �urnālistika, vai reklāma. Tie abi nesaderējās ko�pā. Tikai ne viņam. Turklāt arī uzdevuma noteikumi Brantam gan ne�ķita glu�i tik �ilbino�i, kā varēja likties pēc Toi�era vār�diem. Liela noņem�anās, mazs honorārs par rindiņām im mil�zums konkurentu par vislabākajām avī�u lapām. Da�reiz Brants no�ēloja, ka atteicies no pastāvīga darba. Tomēr, no ot�ras puses, viņ� bija lepns par rezultātu.

Arī braucienu uz Kecinu īsti nevarēja saukt par sensāciju. Par klimatu rakstīja visi. Arī Brants. Viņam pietrūka laba stās�ta. Ekskluzīva stāsta. Tāda, kas ļautu izcelties.

-�� Nu viņa ir prom, Toi�ers izrāva Brantu no pārdomām.

-��� Kas ir prom? Brants pajautāja.

-��� Nu, tā rudmate, uz kuru tu visu laiku blenzi. Nupat iz�skrēja pa durvīm. Tā nu gan bija īsta raķete, vai ne?

-�� Glu�i jauka, Brants nosvērti atteica.

-��� Ko tad Anna tagad īsti dara? Toi�ers pēk�ņi noprasīja.

-�� Viņa dzīvo Briselē, Brants sacīja. Toi�ers bija trāpījis vi�ņa patie�ām laimīgās dzīves jutīgajā vietā. Jau gadu.

-�� Ko tu neteiksi, Toi�ers cie�i paraudzījās viņā.

Puslaika beigu signāls izglāba Brantu no turpmākiem jau�tājumiem. Spēlētāji skrie�us atstāja laukumu.

-�� Vai tev arī tik baigi gribas �urāt? Toi�ers pajautāja, ta�u, nesagaidījis atbildi, tūlīt pat piecēlās. Vienlaikus ar viņu uz tua�leti aizsteidzās vesels bariņ� apmeklētāju. Pēk�ņi tualetes apkalpotājs izbrāzās zālē un aizstājās priek�ā dūnām, arī vies�mīlis atgriezās pie letes un tvēra pēc telefona.

-��� Kas tur īsti notiek? Brants pajautāja kādam apmeklētā�jam, kur�, neizdarījis cerēto, bija atgriezies pie sava galdiņa. Vī�rietis izskatījās satraukts.

-��� No �urā�anas nekas nesanāks, viņ� nikni atcirta. Pie dāmu atejas guļ beigta narkomāne.

" Pastāvīgajā pārstāvniecībā" nekavējoties un gandrīz vien�laikus ieradās ātrā palīdzība un policija. Izskatījās, ka tikai vie�si, kas sēdēju�i pie pa�as letes, kaut ko zināja par notiku�o. Tu�aletes apkalpotājs tikmēr bija noslēdzis tuale�u durvis. Viesu dabisko vajadzību apmierinā�ana tika nodro�ināta. Kāds vies�mīlis cītīgi sūtīja visus cilvēkus, kuri gribēja apmeklēt tualeti, uz "Berlīnes republiku".

Brantam nepavisam nepatika, ka jaunā sieviete vairs neat�griezās no tualetes. Tualetes apkalpotājs neļāva viņam tur ieiet. Tomēr �ķita, ka Branta sniegtais ļoti detalizētais apraksts, kā jau viņ� bija baidījies, precīzi atbilda līķim. Ciktāl Brants varē�ja izdibināt no nedabiski bālā vira, sieviete gulēja mirusi līdzās tualetes durvīm. Un viņai klāt nebija nekā, pēc kā viņu varētu identificēt. Toties blakus līķim atrada �ļirci.

Brants bija nolēmis savā vietā sagaidīt policiju. Kārtīgi iedzē�ru�ie apmeklētāji devās prom tik rosīgi, it kā nekas nebūtu no�ticis. Tomēr jau pēc brī�a, kad atskanēja sirēnas, pa galdiņiem kā skrejuguns izplatījās ziņa, ka atrasta mirusi narkomāne. Pir�majā brīdī �ķita, ka lielākā daļa klāteso�o nemaz neizskatās pārsteigti.

-�� Pēdējā gada laikā lielākā daļa miru�u narkomānu atrasta Berlīnes Mites rajonā, Toi�ers paskaidroja, kad bija atgriezies pēc pa�urā�anas kaimiņu krodziņā un kompensējis �ķidruma zaudējumu ar vēl vienu glāzi alus. Viņa galvaskauss, samircis smalkajā lietū, atstarojas ātrās palīdzības automa�īnas bākugu�nis. Turklāt Toi�ers runāja tik lieti�ķi, it kā ziņotu par Federālā biroja statistiku. Pat vairāk miru�u narkomānu kā Frīdrik�ainā.

Brants jutās dziļi satriekts. Visvairāk par viesu jūtamo vien�aldzību. Arī Toi�ers �is ne ar ko neapstiprinātās baumas par to, ka jaunā sieviete esot narkomāne, bija pieņēmis kā vienkār��u patiesību. Tas, ka Brants bija spiests to atzīt, viņam radīja vislielāko vil�anos. Viņ� vispār nepazina �o jauno sievieti, ku�rai pirms da�iem mirkļiem vēl bija izrādījis pavir�u interesi, to�mēr viņu pārņēma zināma līdzjūtību. Pateicoties savai profe�sionālajai ziņkārei un iztēlei, Brants dro�i vien par notikumiem pie blakus galdiņa bija nonācis pie ap�aubāma slēdziena. Lau�zījis galvu. Būtībā tas uz viņu nemaz neattiecās. Viens nu gan tomēr skaidrs: "Pastāvīgā pārstāvniecība" nebija īstais kro�dziņ�, kur izdarīt zelta dūrienu. Un �ai jaunajai sievietei ar nar�kotikām nebija nekā kopīga. Pretējā gadījumā Brants visus sa�vus pasaules uzskatus un pieredzi varēja izmest miskastē.

Toi�ers vienā mierā pasūtīja vēl divus kausus alus.

Priekā, viņ� jautri sacīja. Par bailēm.

Brants pūlējās neklausīties viņā un sakārtot ainas savā prā�tā. Tām nebija nekādas jēgas. Jauna un, pēc Branta vērtējuma, mazliet bikla meitene satikusies ar vīrieti, ko Brants automātis�ki ierindoja ja ne starp bankas, tad starp valdības vidēja līme�ņa ierēdņiem. Iespēja, ka viņam taisnība, nemaz nebija tik ma�za. Gatavojoties Eiropas Savienības piecdesmitās gadadienas svinībām, galvaspilsētā saradies pietiekami daudz oficiālu pār�stāvju. Da�i no tiem pavisam noteikti bija arī "Pastāvīgajā pār�stāvniecībā".

Tie abi bija kļuvu�i atturīgi, lai gan joprojām izturējās drau�dzīgi. Sieviete viņam parādīja kaut kādus dokumentus, ko vī�rietis, pavir�i aplūkojis, smiedamies atdeva viņai atpakaļ. Tas viss varēja būt. Iepriek� norunāta apspriede par kaut kādu svēt�ku pasākumu. Stingri konfidenciāli dokumenti abpusējai iz�manto�anai. Slepena saruna zem �etrām acīm ar jaunu �urnā�listi, kādas ik dienu norisinājās Berlīnes restorānos un krodziņos. Par to nudien nebija nekādas jēgas prātot. Skaidrs tikai viens: drīz pēc tam, kad vīrietis, pēc Branta novērojumiem, savu sarunas biedreni atstāja ļoti pārsteigtu, viņa aizgāja uz tualeti. Mazliet vēlāk viņu atrada miru�u. Un viņas somas tur nebija.

Lūdzu, uzmaniet savas somiņas. �is brīdinājums pavisam no�teikti nācis par vēlu.

-��� Spēle tūlīt turpināsies, Toi�ers piebikstīja Brantam un izrāva viņu no pārdomām. Saderam, ka tie pui�i tagad liks vaļā pa īstam.

-�� Tur kaut kas nav kārtībā, Brants domīgi noteica. Pagai�dām spēle viņam likās pilnīgi vienaldzīga.

-��� Kas nav kārtībā?

-�� Tā nav nekāda narkomāne.

-�� Un tad? Kāda tev tur daļa? Vēl vienu alu?

Toi�ers ar mājienu pieaicināja viesmīli. Brants piecēlās un vēlreiz devās uz tualetes durvīm. Jauns patruļas policists sar�gāja ieeju aiz pavērtajām durvīm. Acīmredzot tās bija noslēg�tas, lai apmeklētāji pagaidām nesāktu uztraukties.

Brants mēģināja �aurajā ejā kaut ko saskatīt. Pa labi, stikla vitrīnā, kas sniedzās gandrīz līdz pa�ai grīdai un ejas galam, bija izliktas "Pastāvīgās pārstāvniecības" pastāvīgo apmeklē�tāju un citu politikas reliktu fotogrāfijas. Pa�ā galā, uz melna krēsla, tie�i zem dzeltenās neona reklāmas parasti mēdza sē�dēt tualetes apkalpotājs, ja vien turpat ārā neskatījās futbolu. Sauja monētu mazajā, baltajā porcelāna apak�tasītē liecināja, ka apmeklētāji viņa darbu cienīja. Parastos apstākļos viņ� no�teikti būtu kaut ko redzējis. Uzreiz pa kreisi atradās vīrie�u tu�aletes durvis, otrās durvis veda uz dāmu tualeti. Tās stāvēja vaļā. Iek�ā varēja dzirdēt drud�ainu rosību un nepārprotamas pavēles.

-��� Par vēlu, Brants neskaidri saklausīja.

Viņ� uzsvērti stādījās priek�ā policistam kā �urnālists, kas, �ķiet, neatstāja gandrīz nekādu iespaidu, iedeva viņam savu vizītkarti un pastāstīja, ko bija novērojis. Tomēr viņa kā neie�saistītās personas visai neiedomājamie izteikumi nespēja pa�darīt gai�āku redzami satrauktās policistes seju.

-��� Tad jūs to miru�o pazīstat? viņa noprasīja. Brants bija spiests atbildēt noliedzo�i.

Durvīs ar muguru pret viņiem jau nostājās ātrās palīdzība ārsts, kura sudrabainais alumīnija koferis rēgojās ejā. Izskatī�jās, ka viņ� atdzīvinā�anas pasākumus jau beidzis un tagad acīmredzot sarunājās ar kādu, kas atradās tualetē. Brants cau�ri krodziņa skaļajam troksnim varēja saklausīt tikai aprautas frāzes.

-�� Dūriena vieta� kreisā elkoņa locītava, viņ� dzirdēja vī�rie�a balsi. Ta�u tikai viena� vairāk ne� savādi� apskatiet rūpīgāk.

-��� Gabij! Brants izdzirdēja uzsaucam otru policisti, kura nupat bija iznākusi pa durvīm. Būs labāk, ja paziņosim kri�minālpolicijai.

-�� Tūlīt, atbildēja uzrunātā, paķēra mobilo telefonu un pie�klājīgi vērsās pie Branta. Tagad mēs informēsim kolēģus no kriminālpolicijas. Tad jūs savu liecību varēsiet atkārtot vēlreiz. Pēc maniem aprēķiniem, viņi būs klāt pēc apmēram divdesmit minūtēm. Būtu ļoti jauki, ja jūs vēl tik ilgi varētu pagaidīt. Jūsu adrese mums jau ir, policiste piebilda, uzmetusi skatienu Branta vizītkartei. Tad viņa norādīja uz ieslēgto televizoru. Izskatās, ka Ķelnei nemaz tik labi neiet. Pat pēc visa teātra ar to idiotu.

Brants noprata, ka viņa runā par Svēto Kristofu no Mingersdorfas. Futbola �empionāts viņam tagad bija pilnīgi vienal�dzīgs. Viņ� paņēma mēteli no pakaramā un īsi paskaidroja Toi�eram, ka grib apmest riņķi ap kvartālu. Toi�ers jau atkal bija aizrāvies ar spēles skatī�anos un neko neatbildēja. Vilkdams mugurā mēteli, Brants vēlreiz atskatījās. Blakus galdiņ� jau at�kal bija aizņemts. Trīs jauni francū�i acīmredzami izmisu�i par Ķelnei raksturīgo ēdienkarti nemierīgi dīdījās uz saviem krēs�liem. Pēk�ņi viens no viņiem jautājo�i pacēla gaisā Belga paci�ņu. Pēk�ņas iedomas vadīts, Brants vēlreiz pagriezās un nāca atpakaļ pie galda.

Paldies, viņ� tikai noteica un pilnīgi pa�saprotami pa�ņēma paciņu, pirms vēl francū�i sāktu ap�aubīt viņa īpa�uma tiesības vai varbūt palūgtu iztulkot, kas rakstīts ēdienkartē.

Brants devās uz durvīm. Blakus ielu bija aizsprostoju�as di�vas ātrās palīdzības automa�īnas, ziņkārīgie spieda degunus pie stikla rūtīm. Viņ� pāris rei�u dziļi ieelpoja, a�i paskatījās lejā uz �prē upi un tad aizsoļoja pa labi zem vilciena tilta gar Kuģu būvētāju dambi. Pretī Federālajai preses pārvaldei viņ� apstājās zem laternas un izvilka cigare�u paciņu, uz kuras bi�ja uzrakstīts telefona numurs ar Vācijas kodu. Pavisam pēk�ņa ziņkāre lika Brantam iejaukties kriminālpolicijas darbā. Viņam glu�i vienkār�i vajadzēja to noskaidrot, un viņ� uzgrieza nu�muru. Sirdij viegli pukstot, Brants cerēja izdzirdēt vīri�ķīgu bal�si, kas, iespējams, piederētu vīrietim no "Pastāvīgās pārstāv�niecības". Brants viņam vēlējās iespējami lieti�ķi pastāstīt par radu�os situāciju un palūgt atgriezties, lai identificētu miru�o, ar kuru vīrietis pavisam neilgi pirms tam bija kopā sēdējis. Un vairāk tajā visā vairs neiejaukties.

Pēc tre�ā signāla tomēr ieslēdzās mobilās pastkastītes pa�kalpojums. Kāda Tanja dzidrā, skaidrā balsī lūdza atstāt tikai labas ziņas. Brants ilgi nekavējās, nosauca savu vārdu un mo�bilā telefona numuru, noklusēja bēdīgo ziņu un no savas pu�ses lūdza viņam drīz atzvanīt. Tad pameta skatienu uz pulk�steni. Bija jau gandrīz pusdesmit.

Brants aizsoļoja pār tiltu, par kuru nebija skaidrs, vai tas ved uz Luizen�trāsi vai Vilhelm�trāsi, atstājot pa kreisi aiz se�vis izgaismoto ARD-galvaspilsētas studiju, un nesteidzīgi de�vās reihstāga virzienā. �prē savā gultnē meta lielus lokus caur masīvajām granīta plāksnēm starp Marijas Elizabetes Līderes māju, kurā bija izvietots Vācijas Bundestāga zinātniskais die�nests, un Pola Lēbes māju, kur notika komisijas sēdes. Arī tur da�os biroju logos manīja pa gaismai. Cik gan nebeidzamu dis�kusiju par valdības pārcel�anos no Bonnas uz Berlīni bija no�ticis 90. gadu vidū, cik daudz pārmetumu par naudas iz�ķēr�dē�anu izteikts. Gadu gaitā, �ad tad braucot ar vilcienu no Ķelnes uz Zoo staciju, Brants bija vērojis būvdarbus un pats sev vaicājis, vai tas viss ir vajadzīgs. Viss bija pārpildīts!

Bonna nu bija pagātne, sarukusi par federatīvu pilsētu, ta�gad berlīnie�i, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, gozējās austrumos atjaunotās galvaspilsētas spo�umā, kas �obrīd tika gatavota lielajiem svētkiem par godu Vācijas prezidentūrai Ei�ropas Savienībā. Otrā �prē upes krastā, pie laukuma stacijas priek�ā mākslīgi uzbērtajā pludmalē jau slējās pirmie guļamkrēsli. Uz atpūtu valdība laikam gan varēja tikai noskatīties.

Svētdien Brants pa �prē krastu bija pagājies vēl tālāk, pa�staigājies pa Ludviga Erharda promenādi, gar Kanclera biro�ju, kura pārdro�ā un bie�i kritizētā arhitektūra, par spīti aiz�vien lielākajiem tum�ajiem plankumiem vēja pusē, jau vairs ne�likās tik atbaido�a. Vai Kols bija nojautis, ka viņa meita tur �o�dien vicinās scepteri? Pat jaunā, pa to laiku zibenīgi uzaugusi centrālā stacija, kas ar savām izsmalcinātajām tērauda un stikla konstrukcijām slējās otrā upes krastā, arī vairs ne�ķita tik uz�krīto�a. Brantam tā tagad daudzējādā ziņā likās tikai neprak�tiska. Galvenokārt visiem starppilsētu vilciena pirmā un pēdē�jā vagona pasa�ieriem, kas, izkāpjot uz perona, nonāca zem lietus. Lai pagarinātu jumtu, trūka gan naudas, gan laika. To Brants bija lasījis.

Brants atkal griezās atpakaļ. Viņ� beidzot gribēja uzzināt, vai policija jau nonākusi pie kāda pieņēmuma par tualetē no�tiku�o negadījumu.

Vairāk nekā pēc pusstundas Brants ar skaidru galvu atgrie�zās "Pastāvīgajā pārstāvniecībā" un tur saprata, ka, pa�am ne�gribot, nav iepaticies Lucam �teinhēfelam, kriminālpolicijas de��ūrdaļas vecākajam virsniekam.

Vidēja auguma, �ķietami spēcīgais, mazliet vairāk par �etr�desmit gadiem vecais vīrietis bija ģērbies platā d�insa jakā, zem kuras vīdēja melns kokvilnas d�emperis. Plāni, pelnu pelēki mati un pazodē tādas pa�as krāsas bārdas rugāji. Sarkans de�gungals. Brilles hromētos rāmjos ar gandrīz ovāliem stikliem, aiz tiem pilnīga paguruma pilnas, skeptiskas acis. �ķita, ka kriminālpolicijas vecākajam komisāram Lucam �teinhēfelam, kā viņ� pats sevi nosauca, garas dienas beigās nebija nekāda prieka iedzīvoties sare�ģījumos.

-�� Tātad jūs apgalvojat, ka te kaut kas nav kārtībā? �teinhēfels noprasīja un no�ķaudījās.

-�� Uz veselību! Brants pieklājīgi sacīja. Ziedputek�ņi �a�jā gadā ir uzradu�ies ļoti agri. Tas notiek�

-��� Klimata izmaiņu dēļ, es pats to zinu, �teinhēfels viņu neparasti skarbi pārtrauca. Ta�u �obrīd esmu tikai saaukstē�jies.

Viņ� vēlreiz pārskatīja savas piezīmes par Branta novēroto. Brants ar acs kaktiņu pamanīja no sievie�u tualetes atspīdam zibspuldzi. Steinhēfela kolēģi fotografēja līķa atra�anās vietu.

-�� Kaut kas patie�ām nav kārtībā, ja reiz pie tualetes tiek at�rasta jauna sieviete bez personību apliecino�iem dokumentiem. Dabiski. Ta�u ātrās palīdzības ārsts ar lielu pārliecību apgal�vo, ka notikusi heroīna pārdozē�ana. Tas tagad tiek pārbau�dīts. �ļirce jau ir noglabāta dro�ā vietā.

-�� Man gan tā ne�ķiet, Brants nerimās. �eit, �aja krodzi�ņā? Vai jūs atradāt viņas plecu somu?

-Jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka jaunā sieviete, ejot uz tua�leti, paņēma somu sev līdzi? �teinhēfels �aubīdamies pārvai�cāja un atkal aizspieda sev degunu. Tātad krodziņā ir pazu�dusi kāda soma.

-��� Pilnīgi pārliecināts.

-�� Tad jūs līdz �im esat vienīgais liecinieks, kur� �o somu ir redzējis. Arī tualetes apkalpotājs to nav pamanījis. Ta�u viņ� lielāko daļu laika ir veltījis �ai nelaimīgajai kārbai. Viņ� no�rādīja aug�ā uz televizoru.

-�� Tad jau drīzāk kastei, komisāra kungs.

-��� Vecākais komisārs, Branta kungs. Tad jau drīzāk.

Pateicoties �iem nemitīgajiem sīkumiem liecinieku izvaicā��anas laikā, ko gan glu�i nevarēja dēvēt par nepatiku ar atklā�tiem dzelieniem, Brants nemaz nepieminēja cigare�u paciņu ar telefona numuru. Protams, viņ� tūlīt bija pastāstījis �teinhēfe�lam par jaunās sievietes pavadoni un aprakstījis vīrie�a ārie�ni. Vidēja auguma, slikti skuvies, ar piķa melniem, bieziem spī�dīgiem, cirtainiem matiem. Taisnstūrainas krēmkrāsas mākslīga materiāla brilles ar sudrabainām kājiņām. Gai�i zils krekls ar baltām gareniskām svītrām. Un tum�i zila kaklasaite ar baltām �ķērssvītrām. No kreisās puses slīpi uz aug�u.

Brants bija ierosinājis savu aprakstu publicēt Berlīnes pre�sē. �teinhēfelam tādēļ mazliet nervozi noraustījās kreisā acs. Viņ� pieminēja arī dokumentus, kuru nozīmi varbūt pārpratis.

-�� Jauki, ka jūs mums skaidri un gai�i pavēstījāt, ko redzējāt, Branta kungs, �teinhēfels visu nogludināja. Tad nu minē�jumus izteiksim mēs pa�i.

Varbūt �teinhēfelam glu�i vienkār�i nepatika �urnālisti.

-��� Mēs �o lietu noskaidrosim, Branta kungs, viņ� beidzot sacīja, vēlreiz no�ķaudījās un ar to pa�u roku pasniedza viņam vizītkarti. Ja nu jums ienāk prātā vēl kaut kas aizdomīgs�

Brantam jau sen bija skaidrs, ka viņ� jaunajai sievietei vairs neko nevar palīdzēt. Varbūt policija viņu jau izsludinājusi par bezvēsts pazudu�o. �teinhēfels piegāja pie vecās dāmas, kura atrada līķi. Viņa, �ķiet, beidzot bija atguvusies no �oka. Ātrās palīdzības ārsta palīgs bija viņai kaut ko ie�ļircinājis.

Kriminālpolicija noteikti pati zināja, kas darāms, Brants se�vi klusībā norāja. Viņ� pagriezās un devās galda virzienā. Pus�ceļā viņu tomēr pārņēma pilsoniskā pienākuma un vainas ap�ziņas sajaukums. Viņ� tūlīt pat pagriezās atpakaļ, nostājās �teinhēfelam priek�ā un beidzot izvilka no mēteļa kabatas ci�gare�u paciņu.

-�� To tā jaunā sieviete atstāja uz sava galdiņa.

�teinhēfels izskatījās gandrīz izbijies.

-��� Varu derēt, ka tā sieviete vēl gribēja atgriezties pie galdi�ņa, Brants kā īsts privātdetektīvs izklāstīja savu minējumu. Jau tāpēc vien, ka cigaretes mūsdienās ir tik dārgas. Tad viņ� norādīja uz telefona numuru. Varbūt tas ir viņas dī�lers.

Brants uzgrieza muguru manāmi apjuku�ajam �teinhēfe�lam, kur� turpināja �ņaukāties, un �oreiz patie�ām devās at�pakaļ pie Toi�era. Nelaimīgajam Ķelnes pirmā futbola kluba fa�nam acīs burtiski mirdzēja asaras.

-��� Tas nu gan bija labi, Toi�ers tikai nomurmināja. Svītru skaits, kas liecināja par izdzertajiem alus kausiem, jau bija kļu�vis biedējo�i liels. Man pietiek. Es braucu mājās. Un ar mani vairs nevar runāt. Vai es varu tevi uz kaut kurieni paķert līdzi?

-�� Paldies, esmu apmeties netālu no �ejienes.

-��� Westin Grand Ilotel? Toi�ers pajautāja tik pa�saprotami, it kā Berlīnē nebūtu citas iespējas pārnak�ņot, kā vien visdār�gākajā, izsmalcinātākajā naktsmītnē.

-�� EigenArt Apartment Noienhoh�trāsē. Ļoti izdevīgi un ļoti patīkami. Tie�i pie Fran�u kapsētas. Tur guļ Teodors Fonteins. Ļoti mierīgi.

-��� Kas?

-�� Tas, kur� bija kopā ar Ribeku.

Toi�ers izlikās to nedzirdam.

-�� Tad es tevi nogādā�u turp.

-�� Būs labāk, ja tu vairs nesēdīsies pie stūres, Brants atgā�dināja. �eit burtiski mud� no policijas.

-�� Viņiem te vēl pietiek, ko darīt, Toi�ers uzpūtīgi attrauca, ar mājienu paaicināja pie sevis oficiantu un samaksāja abus rēķinus. Brants viņam pateicās. Neņem ļaunā, Bernhard. Ma�za rokasnauda. Gadījumā, ja tu tomēr vēl pārdomāsi.

-��� Es palik�u pie sava viedokļa.

-��� Lai nu paliek.

Toi�ers paņēma no pakaramā mēteli un smagi aizvilkās uz izeju. Viņ� redzami grīļojās. Brants viņam tūlīt sekoja. �teinhē�fels vēl aizvien runāja ar liecinieci un viņu nepamanīja. Pie izejas abi gandrīz saskrējās ar diviem formas tērpos ģērbtiem ap�bedītajiem, kuri nesa uz "Pastāvīgo pārstāvniecību" cinka kasti līķa pārvadā�anai. Toi�ers nogriezās pa labi lejā uz Albreht�trāsi, apstājās simt metru attālumā no melna BMW limuzīna un sā�ka savā somiņā meklēt automa�īnas atslēgas. Pagāja piecas mi�nūtes, kamēr Brantam izdevās viņu pierunāt labāk braukt uz �arlotenburgu ar vilcienu. Pa ceļam uz Frfdrih�trāses staciju Toi��ers ne ar vienu vārdu nereaģēja uz Branta minējumiem attiecī�bā uz dīvaino nāvi un iedomīgo Berlīnes policiju.

Vijolniece pie ieejas metro stacijā vēl aizvien spēlēja. Ļoti aiz�kustino�i. Baha Toccata cjuasi Fantasia. Toi�ers neveltīja viņai ne skatienu. Brants vēlreiz parakņājās somā un par to izpelnījās apburo�u, pateicīgu smaidu. Abi devās tie�ā ceļā uz sesto pe�ronu. Sieviete ar suņa kakla siksnu patlaban pārdeva kādai tū�ristei vilciena biļeti. Ieraudzījusi Brantu, viņa neslēpti bezkau�nīgi pasmīnēja. Ak tad tā tas notiek, Brants klusībā pasmaidīja.

No aug�as varēja labi redzēt, ka ātrās palīdzības automa�ī�nas pie "Pastāvīgās pārstāvniecības" jau sāku�as kustēties. Krodziņā iegāja vēl divi vīrie�i ar alumīnija koferiem. Izskatī�jās, ka kriminālpolicija �o nāvi uztvēra nopietnāk, nekā Bran�tam sākumā licies.

Uz perona vēl aizvien valdīja liela rosība. Vilcienam S7 Potsdamas virzienā vajadzēja pienākt pēc trim minūtēm. Blakus vi�ņiem gaidīja divi pusaugu sabiedrības autisti reperu apģērbos, uzkāru�i kaklā MP3 atskaņotājus. Arī dobjais ritms, kas nāca no austiņām, nespēja no viņiem izvilināt nekādas cilvēcīgas emocijas. Ar stiklainām acīm Toi�ers noskatījās uz kādu sie�vieti. Pamatīgi nodilu�ā, no ko�i dzeltena smagās automa�īnas kravas pārsega brezenta �ūtā somā sameklējusi vilcienu kustī�bas plānu, viņa sāka to cītīgi pētīt.

Brants izmantoja atliku�o laiku, izvilka mobilo telefonu un uzspieda zvanu atkārto�anas taustiņu.

-�� Pa�reiz nevaru runāt, pat nepaguvis neko pateikt, viņ� klausulē izdzirdēja satrauktu sievietes balsi. Savienojums tūlīt pārtrūka.

-�� Tā rudmatainā, Toi�ers stomīdamies iesāka, kad vilciens iebrauca stacijā.

-�� Kas ir ar to rudmataino?

Brants rudmataino jau bija pilnīgi aizmirsis.

-�� Tā rudmatainā� hik� gatavā raķete, Toi�ers runāja tā�lāk. Tas izskanēja kā īsts kompliments. Pret kuru man �ova�kar nebūtu nekādu iebildumu.

-�� Varbūt viņai gan.

-�� Ā, viņa tur bija kopā ar to zelli no bankas.

Vilciens apstājās trīs soļu attālumā no viņiem. Kāpjot iek�ā, Toi�ers tī�ām pagrūda kādu izkāmēju�u avī�u pārdevēju. Pu�se izjuku�o avī�u ielidoja atpakaļ vagonā, klibojo�ais pārde�vējs aiz�āvās tām pakaļ. Durvīs Toi�ers vēlreiz pagriezās.

-�� Bet� hik� tā neglītā vara krāsas soma viņai patie�ām ne�piestāvēja.

-�� Kas? Brants nesadzirdēja starp avī�u pārdevēja lamām un stacijas priek�nieka paziņojumiem.

-�� Lūdzu, atkāpieties!

-�� Paldies, ka pavadīji, bija viss, ko Toi�ers atbildēja. Un padod ziņu� hik� kad atkal būsi Berlīnē.

Tad dunas aizvērās.

Otrdiena, 2007. gada 20. marts

ParIze

Bez ceturk�ņa deviņos Dāms izgāja no bistro La Marinē, kas atradās Quay de Vahmj, un nogāja vēl nelielu gabalu gar Senmartēna kanālu. Viņ� �eit dzīvoja jau gadu. Pieņēmis piedāvājumu kļūt par ģenerālsekretāru, Dāms varēja apmesties �ajā ļoti iecie�nītajā kvartālā, luksus līmenī izremontētā divstāvu dzīvoklī. Vi�ņa jaunā adrese tagad bija daudz reprezentatīvāka nekā dzīvok�lim Rue de Picpus netālu no Periphercjue, valsts nozīmes ātrgaitas �osejas, ko spēja kompensēt vienīgi tuvumā izvietotais Bois de Vincennes parks. Svētdienās, kad Quay de Vahmj bija slēgts auto�satiksmei, te varēja netraucēti pastaigāties.

Tagad rīta satiksme Dāmām likās kaitino�a, tāpēc viņ� no�griezās pa labi uz Rue Beaurepaire, īsāko ceļu uz Republikas laukuma metro staciju. Desmitos Dāmām bija paredzēta tik��anās La Defense, pirms kuras viņ� vēl uz brīdi gribēja ieskriet birojā.

1999. gadā viņu nosūtīja uz Parīzi, un pamazām viņ� pie�rada pie fran�u dzīves stila. Vācijā Dāms pārsvarā jau astoņos no rīta sēdēja birojā, �eit, Francijā, viņ� ap �o laiku atļāvās pir�mo tasi kafijas ar krējumu un radziņu un iemeta aci nacionā�lajos laikrakstos.

Dāms bija fiziķis, cilvēks ar skaidru, analītisku prātu. Viņ� lieliski izprata pirms da�ām dienām Berlīnē sarīkoto teātri ar mazo ledus lācēnu Knutu. Un tagad emociju vilnis pamazām vēlās arī uz Parīzes pusi. Viņam jau Berlīnē bija pateikts, ka nebūs iespējams tikt pat pie Knuta fotogrāfijas. Tie�i tas tagad pla�ajai sabiedrībai būtu labi noderējis.

Dāms ieslēdza savu BlackBemj. Viņ� jau sen bija pieradis to darīt tikai faktiskajā darba laikā. Lūrs jau trīs reizes bija mēģi�nājis ar viņu sazināties. Dāms uzspieda Lūra numuru.

-�� Labrīt, viņ� draudzīgi sacīja, kad Lūrs tūlīt atsaucās. Iz�skatījās, ka viņ� gaidījis �o zvanu. Vai kaut kas atgadījies?

-��� Lūdzu, aiztaupiet savu sarkasmu, Dāma kungs.

-��� Beidziet nu, tas ta�u arī jums noteikti ir aiztaupījis zinā�mu daudzumu personīgu nepatik�anu.

Dāms uz īsu brīdi palika stāvam pie gājēju pārejas. Lukso�forā dega sarkanā gaisma.

-�� Tie ārlaulības sakari vairs nemaz nenāk par labu, it īpa�i politiskajai darbība. Tie�i jums Berlīnē tas būtu jāzina. Vai vi�ņa kaut ko teica?

-�� Viņa bija paņēmusi līdzi arī dokumentus, Lūrs beidzot sacīja, neizteikdamies par Dāma ironiju. Ta�u viņa acīmre�dzot sagādājusi arī kopijas. Tā mazā noteikti kādreiz ir apsvi�linājusies.

Dāms gandrīz uzskrēja skuteram, kas aiz�āvās garām, kad viņ� gar zālienu grasījās iziet uz ielas.

-��� Ko tad viņa teica?

-�� Kaut kādas kopijas it kā vēl esot Briselē.

-��� Vai viņa tā teica?

-Jā. Izklausījās ļoti pārliecino�i.

Dāms mēģināja apvaldīt aizvien pieaugo�o milzīgo niknu�mu. Ar to viņ� nebija rēķinājies.

-��� Vai viņa jums gadījumā nepateica, kur?

-�� Acīmredzot Parlamentā, Lūrs salti atbildēja. Līdz �im viņ� ne ar vienu teikumu nelika noprast, vai kaut netie�i bijis saistīts ar Katarīnas �ūmanes nāvi. Dāms uzskatīja par labāku viņam par to nejautāt. Viņa tikai pateica, ka neviens tur netik�ot klāt. Ja gribat zināt, man tomēr �ķiet, ka tas ir viltus gājiens.

-�� Jūsu vērtējums �ajā lietā mani vairs īpa�i nepārliecina. Jūs, piemēram, esat noklusējis, ka viņa ir studējusi Eiropas tiesības.

-��� Kā jūs to zināt? Lūrs izklausījās izbrīnījies.

Tas Dāmu nomierināja.

-��� Mums ir savi avoti. Jums tas ta�u noteikti jāzina vislabāk.

Lūrs turpināja klusēt.

-��� Palieciet Berlīnē. Mēs pa�i par to parūpēsimies. Vismaz jūs neviens nav pamanījis. Kaut niecīgs, tomēr mierinājums. Dāms bija nonācis pie ieejas metro un sekoja ļau�u straumei sudrabainā, rotējo�ā turniketa virzienā.

-�� Es to nevaru simtprocentīgi garantēt, Lūrs iebilda.

Dāms apstājās tik strauji, ka viņam mugurā ieskrēja kāda

steidzīga, jauna sieviete.

-�� Pardon, Mademoiselle! viņ� atvainojās. Sieviete tikai pa�purināja galvu.

-�� Ko jūs ar to gribat teikt?

-��� Baidos, ka mūs visu laiku novēroja kāds vīrietis pie bla�kus galdiņa. Man radās iespaids, ka viņ� bija metis acis uz Katarīnu. Tomēr domāju, ka viņ� neko nepamanīja, citādi viss no�teikti būtu aizgājis pie velna.

-��� Lieciet velnu mierā, Lūr! Dāms bija tik pārskaities, ka beidza sarunu neatvadījies. Nevienam no diviem du�iem po�tenciālo liecinieku nebija radu�ās aizdomas. Pjērs Tapi viņam to vakar pateica. Tapī visu bija paveicis saskaņā ar plānu. Un nu Dāmām nācās uzklausīt ziņu, ka, iespējams bijis vēl viens liecinieks.

Dāms uzrādīja savu Pass Navigo brauk�anas karti un izgā�ja cauri turniketam. Vajadzēja rīkoties nekavējoties. Viņ� iekā�pa metro vilcienā Operas virzienā un izkāpa pie vietējo vilcie�nu stacijas. Tas bija ātrākais ceļ�.

Jaunā informācija no Berlīnes bija visu mainījusi. Pirms tik��anās Dāmām steidzami vajadzēja parunāt ar Pjēru Tapī.

Berlīne

Starbucks līdzās Hackesche Hofe tirdzniecības ēkām nekādā ziņā nevarēja būt Branta iemīļotākā vieta, kaut vai tikai tāpēc, ka �ī bija pa�apkalpo�anās kafejnīca. Kafiju un sviestmaizi no vitrīnas pie letes nācās paņemt pa�am. Ta�u formā tērptās glī�tās kasierītes ārkārtīgā laipnība un nobru�āto atpūtas krēslu laiskā omulība patie�ām nebija noliedzama. It īpa�i pirmajā stā�vā. Brants gandrīz iegrima sarkanajā, mīkstajā krēslā pie platā loga ar skatu uz Rozentāler�trāsi. Izskatījās, ka jaunie�us, kuri �eit kop� agras priek�pusdienas lasīja grāmatas vai strādāja ar portatīvajiem datoriem, iedvesmoja iespēja netraucēti vērot pe�lēkās, neremontētās fasādes ar uzrakstiem Drogerie Rossmann un Edcka Aktiv Markt. Ik pēc piecām minūtēm abos virzienos garām aizdārdēja metro vilcieni.

Brantam laika netrūka, jo starppilsētu vilciens Ķelnes vir�zienā no centrālās dzelzceļa stacijas izbrauca ik pēc stundas. Viņam nebija jāsteidzas uz mājām. Atskaiti par oglekļa dioksī�da glabātuvi Kecinā viņ� varēja uzmest aptuveni �etrarpus stundas ilgā brauciena laikā.

Brants ļāvās ieradumam un uzlika kājas uz platās palodzes. Tad iemalkoja kafiju, kas gar�oja labāk, nekā gaidīts, un pār�skatīja ar lieliem burtiem drukātos Tagespiegel virsrakstus. �et�ru gadu kar� Irākā. Apmēram 68000 miru�o, apmēram trīsar�pus miljoni bēgļu un apmēram �etrsimt miljardu izmaksas tikai ASV vien. Strīdā par ASV vēlmi vienpusēji izvietot pretraķe�u vairogu Polijā un �ehijā kanclere Angela Merkele aicināja vei�dot dialogu starp NATO im Krieviju. Zooloģijas eksperti no vi�sas Vācijas izteica raizes par Knuta nākotni un garīgo veselī�bu. Brants nupat grasījās Berlīnes sadaļā izlasīt par to, kāpēc klimata izmaiņu laikā ir tik svarīgi turēt ledus lā�us zoodār�zos, tad vēlreiz meklējo�i paskatījās apkārt un tūlīt viņu ierau�dzīja.

Tanjai Hāgei visi zārki būtu par lielu. Viņa ieradās tie�i pēc pusastoņiem. Ne garāka par metru se�desmit. Zem ko�i sārta d�empera ar V veida izgriezumu pavilkts balts sporta krekliņ�, melni svārki ar brūniem punktiņiem. Isi apgriezti brūni mati un zēnisks augums. Brants diez vai būtu viņu saistījis ar balsi, kurā �orīt tik ilgi klausījies. Ap deviņiem viņ� bija vēlreiz pie�zvanījis uz mobilo telefonu. Tanja patie�ām gribēja satikties pa��ā rīta agrumā, par spīti tam, ka naktī Charite tiesu medicīnas centrā viņai vajadzēja atpazīt savu draudzeni Katarīnu �ūmani. Satikties Starbucks ierosināja Tanja, jo dzīvoja tepat tuvumā, un kā dejotājai �ausmu mūziklā "Vampīru deja" viņai �odien vajadzēja iet uz mēģinājumu Theater des Westens, kur grāfs fon Kroloks kopā ar visu ansambli no jauna iestudējis kapsētas ai�nu.

Viņa atnesa sev tādu pa�u kafiju un radziņu. Brants pieklā�jīgi piecēlās un norādīja uz zilo krēslu, ko bija viņai aizņēmis.

Izsaku līdzjūtību, viņ� sasveicinājās pienācīgi atturīgi. Jauki, ka tomēr varējāt atnākt.

Tanja izskatījās neizgulējusies un ar labo roku paberzēja skaustu. Pamatotā neuzticība, ko viņai vēl �orīt izraisīja Bran�ta lūgums, �ķiet, pārvērtusies izpalīdzībā un ziņkārē. Brants telefona sarunas laikā bija uzmanīgi iekarojis Tanjas uzticību, vispirms izstāstījis savus novērojumus "Pastāvīgajā pārstāv�niecībā", izteicis �aubas par jaunās sievietes iespējamo narko�tiku pārdozē�anu un tikmēr piesardzīgi uzdevis konkrētus jau�tājumus. Un tā Brantam jau uzreiz radās pirmais priek�stats.

Katarīna Sūmane bija Tanjas labākā draudzene kop� kopī�giem mācību gadiem Ķelnes �illera ģimnāzijā. Kamēr Katarīna pievienojās skolas kabarē grupai "�illera �ultsakmeņi", Tanja savu talantu bija atklājusi AG deju skolā. Guvusi profesionālu dziedātājas un dejotājas izglītību un tikusi pie pirmajiem dar�biem provincē, Tanja pēc gada dabūjusi jauku, mazu lomu pa�nākumiem bagātā Romana Polaņska mūziklā. Tomēr viņas vēl aizvien sazvanījās, pēdējo reizi bija tiku�ās Ziemassvētkos. Ka�tarīna līdz pat nāves brīdim Ķelnē bija studējusi jurisprudenci piektajā semestrī. Ļoti mērķtiecīga. Tanja varēja apliecināt, ka ar narkotikām Katarinai nekad nebija nekā kopīga, arī alu vi�ņa dzēra atturīgi. Katarinai bija divdesmit divi gadi. Vienīgā un, kā pati Katja mazliet augstprātīgi bija bildusi, "laikam gan labi izglītota ekoloģiski apzinīgi dzīvojo�u vecāku meita". Tēvs

-��� grāmatu tirgotājs Zulcā, māte sporta un fizikas skolotāja. Tanja bija nesatricināmi pārliecināta Katarīna alla� bijusi ār�kārtīgi godīga un nekādā gadījumā ne naiva, kādu policija vi�ņu tagad centās attēlot.

Iespējams, ka tā bija kopīga spontāni radusies nepatika pret vecāko kriminālpolicijas komisāru Lucu �teinhēfelu, ko Tanja izrādīja, runājot ar Brantu. Visdrīzāk tie�i �ajā sarunas mirklī Tanja piekrita ar viņu satikties.

Viņa ari iedzēra kafiju, vēlreiz paberzēja skaustu.

-��� Sāp? Brants pajautāja.

-�� Tikai mazliet stīvs kakls. Sastiepts!

Viņa to pateica profesionāli lieti�ķi. Brantam bija grūti at�rast pareizo iesākumu sarunas turpinājumam. Tanja piesardzī�gi iekoda radziņā, pārlaida skatienu Branta avīzei un beidzot norādīja uz titullapu.

-��� �is Knuts ir mīļ�, vai ne? Tik mazs, nekaitīgs lācēns. Es nespēju saprast tos dzīvnieku aizstāvjus. Viņi to Knutu gan�drīz nogalināja. Redzot Branta cie�o skatienu, viņa sarāvās.

-��� Policija domā, ka Katarīna ir padarījusi sev galu, pārdozējot heroīnu.

-��� Un vai jūs ari tā domājat?

Tanja klusēdama apņēmīgi papurināja galvu.

-��� Es ari ne, Brants apstiprināja savas �aubas un nobrīnī�jās, ka izteicis to ar tādu sparu.

-���� Kāpēc jūs patiesībā tik ļoti interesējaties par Katarīnu? Tanja atkārtoja savu �ī rīta jautājumu.

-��� Kā jau teicu, tur ir vairākas dīvainības, Brants vēlreiz paskaidroja. Un es neesmu īsti pārliecināts, vai policija mek�lē pareizajā virzienā.

-��� Kāds tad ir pareizais virziens?

-�� To es arī nezinu. Man ir tikai nekonkrēta sajūta, ka Katarinas nāvē kaut kas nav kārtībā.

-��� Un kas? Taņa ieinteresēta paslējās no sava krēsla.

-��� Pirmkārt, es nedomāju, ka viņa bija narkomāne. Un tad vēl ir da�i sīkumi, kas man tagad rada izbrīnu. Piemēram, kā�pēc viņai līdzi bija uz beļģu cigare�u paciņas uzrakstīts jūsu telefona numurs?

Tanja mirkli vilcinājās ar atbildi.

-��� Lai nu kā, es pusotru mēnesi neesmu no Katarīnas saņē�musi nekādas ziņas, viņa beidzot sacīja. Kop� februāra vi�ņa bija praksē Eiropas Savienības Parlamentā Briselē.

-�� Ak tā, Brants tūlīt pārtrauca, vai jūs gadījumā nezināt, pie kura parlamentārie�a viņa strādāja?

Tanjas jautājo�ā sejas izteiksme bija daiļrunīga, ta�u Bran�tam �obrīd negribējās ar viņu apspriest naivitātes definīciju.

-��� Nav ne jausmas, viņa vaļsirdīgi atteica. Es no politi�kas neko nesaprotu.

-�� Tas nekas, Brants viņu mierināja. To ta�u var ātri no�skaidrot. Un vai viņa visu �o laiku pavadīja Briselē?

-�� Es tā domāju. Lai nu kā, bet svētdienas pēcpusdienā viņa man pilnīgi negaidot piezvanīja uz mājām un pavaicāja, vai pirmdien varēs pie manis pārnak�ņot. �ķiet, ka viņa zvanīja no kaut kāda krodziņa. Fonā bija diezgan liels troksnis, un ska�nēja vecs fran�u �lāgeris. Tanja viegli pasmaidīja. Kaut kas par "kaķēnu". Man fran�u valoda nekad nav labi padevusies. At�ķirībā no Katarīnas. Viņa gribēja izmantot �o laiku, lai uz�labotu savu izrunu un pamatīgāk iepazītu Briseli. Viņa pret vi�siem cilvēkiem alla� bija ļoti atklāta.

-�� Saprotu, Brants noteica.

-��� Katarīna gribēja pie manis palikt tikai vienu nakti. Viņa teica, ka tuvākajā laikā viņai jālido uz Berlīni, lai kaut ko no�skaidrotu. Un viņa gribēja lidot atpakaļ jau otrdien agri no rī�ta. Cik saprotu, tad uz kaut kādu svarīgu sēdi.

Brants saausījās.

-�� Ko noskaidrotu?

-�� To viņa nepateica, Tanja papurināja galvu. Arī es visu �o laiku par to lauzu galvu. Katarīna man �ķita ļoti satraukta. Tā viņa jutās tikai pirms noslēguma eksāmeniem. Runa bija par kaut kādu tipu, ko viņa vēl nepazina pārāk ilgi, tomēr katrā ziņā gribēja satikt.

-�� Kāpēc tad Katarīna nepārnak�ņoja pie viņa? �ķiet, Bran�ta jautājums sakrita ar Tanjas domām. Vai arī tā bija lieti�ķa tik�anās?

-�� Pie viņa to nevarēja darīt.

-�� Kāpēc ne?

Tanjas skatiens atklāja viņas morālo attieksmi.

-�� Ģimene.

-�� Saprotu.

-��� Lai nu kā, bet viņa gribēja pārnak�ņot pie manis. Es to visu jau pateicu tam komisāram. Arī to, ka es viņai iedevu sa�vu jauno telefona numuru.

Brants jautājo�i paskatījās uz viņu.

-��� Es tikai pirms divām nedēļām nomainīju pakalpojumu sniedzēju. Ārkārtīgi izdevīgi zvanī�anas nosacījumi. Vakar va�karā es piedalījos izrādē, biju uz skatuves. Katarīna gribēja man piezvanīt, kad tik�anās būs galā.

-��� Nu tas vairs nenotiks, Brants noteica un mēģināja ap�valdīt sarkasmu.

-�� Pirms tam viņa atstāja manā balss pastkastītē dīvainu zi�ņojumu. Muļķīgā kārtā esmu to izdzēsusi. Ja tā padomā, tas bija stulbi darīts.

-�� Varbūt jūs vēl atceraties kaut ko no ziņas satura?

-�� Protams. Tanja uz mirkli apklusa. Baidos, ka to es tik ātri neaizmirsī�u. "Es tagad esmu Berlīnē," viņa teica. "Ja ar mani kaut kas atgadīsies, lūdzu, ej uz policiju. Briselē viss ir kā bazārā."

-�� Tie�i tā viņa arī pateica? Brants tūlīt pieķērās �iem vār�diem. Vai jūs par to esat pārliecināta?

-�� Jā, Tanja vēlreiz apstiprināja. Vismaz es to tā sapratu. Tad Katarīna vēl palūdza, lai es viņai piezvanu, kad mana iz�rāde būs beigusies. Un, ka viņa noteikti gaidīs krodziņā. To es arī izdarīju� veltīgi.

-�� Un? Ko par to teica komisārs �teinhēfels?

-�� Viņam vispirms dīvaini noraustījās kreisā acs. Un tad viņ� paziņoja, ka viņi pa�i par to parūpēsies. Izskatījās diezgan uz�traukts.

-�� Tā policija saka vienmēr. Un jums patie�ām nav ne jaus�mas, ko Katarīna Berlīnē gribēja vai ar ko viņa varēja būt sati�kusies?

-�� Nē, Tanja atkal svinīgi apliecināja. Tad pēk�ņi caururb�jo�i paskatījās uz Brantu. Kāpēc tad jūs tas patiesībā tik ļoti interesē?

-Jo esmu diezgan pārliecināts, ka tas �teinhēfelam gandrīz nerūp.

-�� Viņ� teica, ka nedēļas nogalē paredzētās Eiropas Savienī�bas augstākā līmeņa tik�anās dēļ viņiem trūkst darbinieku. Bet ko tad jūs gribat darīt? Jūs ta�u esat tikai �urnālists.

-��� Ko nozīmē tikai? Es arī varu uzdot jautājumus un iz�prast sakarības. Un es pazīstu da�us cilvēkus, kuri man var palīdzēt.

-��� Kādas sakarības?

-��� Ja es to zinātu. Tomēr tas patie�ām ir ārkārtīgi dīvaini. Man ir ļoti nelāga priek�nojauta.

-�� Jūs to sakāt tik mierīgi, Branta kungs.

Brants mirkli vilcinājās.

-��� Bet varbūt Katarinai� Viņ� īsti nezināja, ko grib pateikt. Es nezinu, vai tas ir tik vienkār�i.

-��� Kas?

-�� Pārdozēt heroīnu� Brants nolēma labāk neizteikt skaļi savu neskaidro minējumu. To visu es ātri noskaidro�u. Man ir labs draugs mediķis.

Tanjai �āda ideja tomēr likās neizprotama.

-�� Kā tad to var izdarīt? viņa bailīgi jautāja. Es nesapro�tu. Krodziņa vidū.

-�� Tie�i to es sev teicu, Brants apstiprināja. Tad mirkli do�mīgi paskatījās uz viņu. Jūsu draudzene nebija lietojusi nar�kotikas. Par to esmu pilnīgi pārliecināts. Esmu redzējis jau dau�dzus narkomānus. Vai varbūt viņa ar tām blēņām sapinusies Briselē? Vai tas ir iespējams?

-��� Nemū�am! Tanjai izlauzās. Katarīna glu�i vienkār�i nebija no tādām. To es policijai arī jau pateicu. Tomēr man �ķiet, ka tas komisārs par to nemaz nepriecājās. Vismaz tāds iespaids man radās. Tad vēl mēs nakts vidū piezvanījām Katarīnas ve�cākiem. Ari viņi to nespēja saprast. Tanja ieskatījās pulkste�nī. Viņi bija pilnīgi pagalam un gribēja �orīt ar pirmo vilcie�nu braukt uz Berlīni. Man viņu ir tik �ēl.

Tanja uz mirkli atslīga krēslā. Brantam radās iespaids, ka viņa trīc. Izskatījās, ka draudzenes nāve viņu satriekusi vai�rāk, nekā Brantam sākumā licies, runājot ar viņu pa telefonu.

-�� Vai viņai Ķelnē bija kāds draugs? Brants pēk�ņi pavēr�sa sarunu citā virzienā. Sprie�ot pēc visa no Tanjas uzzinātā, pastāvēja liela varbūtība, ka Briselē Katarinai bija kāds sakars.

Tanja atkal izslējās.

-��� Studiju biedrs Ķelnē, ar kuru viņa kādu laiku bija kopā. Kaut kāds� Torstens. Viņ� noteikti bija greizsirdīgs un laikam gan saīga, ka viņa uz diviem mēne�iem brauc uz Briseli. Katarīna pateica, ka starp viņiem viss ir cauri, un tad, cik nu man zināms, Torstens viņu pameta. Viņ� �ā vai tā bija tikai tāds biznesa vadības pienapuika. Katarīna uzskatīja, ka �ī prakse būs liela iespēja turpmākās karjeras veido�anai. Katarīna al�la� ir interesējusies par politiku. Tas viņai no tēva.

-�� Un Briselē?

-Ko?

-�� Nu, tas vīrietis ar ģimeni �eit no Berlīnes? Ko jūs par viņu zināt?

Tanja tikai paraustīja plecus.

-�� Viņa svētdien izteica tikai neskaidru mājienu, ka viņi va�rētu būt iepazinu�ies Briselē. Un pirms tam, kā jau teicu, es ar Katarīnu krietni sen nebiju runājusi.

-�� Brisele ir interesanta pilsēta, un ES parlaments ir kā tīģe�lis daudziem jauniem strādājo�iem cilvēkiem no visas Eiropas. Grūti iedomāties, ka tik brīvā, tik mierīgā vidē kāds varētu no�lemt uzbrukt, Brants iebilda. Tas bija mazs aplinkus mājiens par patieso politiku.

Apmēram pirms pusgada Brants pēdējo reizi pabija Briselē, Eiropas Parlamenta ēdnīcā ar kādu Vācijas Kristīgo demokrā�tu savienības deputātu runāja par valsts subsīdijām rap�a au�dzē�anai Vācijā biodīzeļa ra�o�anai un apskatīja iespaidīgo, pilij līdzīgo Bavārijas pārstāvniecību Leopolda parkā. Branta raizes par to, ka drīz visā pasaulē strauji pieaugs pārtikas pro�duktu cenas, politiķis bija smiedamies noraidījis.

-��� Briselē viss ir kā bazārā, Katarīna bija ierunājusi Tanjas balss pastkastītē. Brants to varēja pilnīgi apliecināt. Vēlreiz a�i uzmetis skatienu viņas vienaldzīgajai sejai, viņ� pārliecinājās, ka Tanja par ES un tās struktūrām neko pat nenojau�.

Pēk�ņi prātā atausa aina, kurā Katarīna zem galda pasnie�dza vīrietim mapi ar, kā Brants minēja, �iem pa�iem dokumen�tiem. Vīrietis itin nemaz neizskatījās pārsteigts, glu�i pretēji, viņ�, �ķiet, to pat bija gaidījis. �ie dokumenti bija visa pamatā. Vīrietis zināja, ka viņam �ie dokumenti nevar izrādīties bīs�tami.

-�� Pēdējo nedēļu laikā mēs vairs neesam tik bie�i sazvanīju��ās, Tanja pēk�ņi ierunājās par kaut ko pavisam citu. Zva�nīt no ārzemēm ir par dārgu. Katarinai nemaz nebija tik daudz naudas. Bet tas ta�u drīz būs lētāk, vai ne?

-�� Jā, pateicoties Eiropas Savienībai, Brants tikai pasmai�dīja. Kad policija būs izpētījusi Katarinas mobilo telefonu, ie�spējams, izdosies ātri noskaidrot, ar ko viņa runājusi. Varbūt arī ar to vīrieti, ar kuru viņai noteikti bija sarunāta tik�anās. Tad varbūt viss drīz noskaidrosies. Ja vien telefons neatradās' pazudu s aļn sutna. -

Nolādēts, Brants nodomāja. Rudmatainā. Ko īsti teica Rolfs Toi�ers? Rudmatainā bija skatījusies uz zelli no bankas. Labi novērots, vecais pudeles brāli. Ta�u ar to bija par maz. Rudma�tainā noteikti bija Katarinu gaidījusi. Tas varēja būt vienīgi tā.

-��� Vīrietis, ar kuru viņa satikās "Pastāvīgajā pārstāvniecī�bā", bija da�us gadus vecāks par Katarīnu, Brants skaļi prā�toja. Viņ� izturējās ļoti lieti�ķi. Un ļoti nopietni. Es sev jau visu laiku vaicāju, kāpēc tie abi satikās "Pastāvīgajā pārstāv�niecībā"?

-�� Kāpēc gan ne? Visi pazīst "Pastāvīgo pārstāvniecību". Es arī tur esmu bijusi. Protams, Berlīnē ir arī labākas vietas.

-���� Kā nu kuram liekas. Brantam prātā ie�āvās neprātīga doma. Vakar tur bija ļau�u pilns un trok�ņains. Berlīnē bija arī ļoti klusi restorāni, da�i pat ar atsevi�ķām telpām, kur tika pie�ņemti svarīgi lēmumi. Vai Katarīna interesējās par futbolu?

Tanja paraudzījās uz viņu ar lielām, brūnām acīm.

-�� Kā, lūdzu? Ko jūs nupat teicāt?

-�� Tā bija tikai tāda neskaidra ideja.

-�� Viņas tēvs agrāk bija futbola kluba Junkersdorf neprofesio�nāls spēlētājs, un ģimene ļoti bie�i kopā gāja uz Mingersdorfas stadionu. Toreiz, kad tas futbola klubs vēl spēlēja bundeslīgā. Manuprāt, kop� tiem laikiem viņai arī kaut kas ir pielipis.

-�� Tā jau man likās.

-�� Kā tā?

Brants a�i apdomājās.

-��� Vakar "Pastāvīgajā pārstāvniecībā" tika rādīta futbola �empionāta spēle. Un man radās iespaids, ka viņa laiku pa lai�kam skatījās uz televizoru. Arī tāpēc viņa man likās simpātis�ka. Viņ� ieturēja pauzi. Tāpēc es viņu novēroju.

-��� Kā tā? Tanja vēlreiz noprasīja. �oreiz mazliet skaļāk.

-��� Viņa ir� viņa bija ļoti pievilcīga sieviete. Viņ� atkal pavilcinājās. Turklāt es, kopumā ņemot, parasti izvēlos sava ve�cuma sievietes.

Kas Rudmatainajai kopīgs ar to visu? Ja varēja ticēt Toi�era novērojumiem, viņa no "Pastāvīgās pārstāvniecības" izgāja ar

Katarīnas �iīmanes somu. Tātad viņa noteikti pirms tam iegrie�zās sievie�u tualetē. Brants viņu pazaudēja no acīm, kad pie letes sāka drūzmēties daudzi cilvēki.

Vai patie�ām kāds varēja pie sievie�u tualetes nolikt nāvē�jo�o �ļirci? Nekādā ziņā. Brants tūdaļ noraidīja �ādu iespēju. No tualetes ta�u kuru katru brīdi varēja iznākt kāda sieviete. Pārāk riskants plāns. Pārāk neparedzami. Vai tomēr tikai ap�rēķināts risks? Lielākā daļa apmeklētāju bija pārāk aizņemti ar sevi un nodarbināti ar futbola spēles skatī�anos.

Brants uz mirkli aizvēra acis un visu vēlreiz pārlika. Plāns bija ideāls. Bet kāpēc? Kāds bija motīvs? Jau atkal viņ� bija spiests atkāpties. Tomēr �is plāns nedeva viņam mieru. Ja tā padomā, viss noteikti noritējis ļoti ātri un ļoti precīzi. Profesio�nāli. Ja tie�ām tā, tad viss bija izdevies.

Pūļa vidū. Vietā, kuru potenciālais upuris noteikti uzskatī�ja par dro�u. Protams. Viņ� papurināja galvu. Laiku pa laikam, skatīdamies kriminālfilmas, Brants mēdza lauzīt galvu, kāpēc gan izspiedējs un viņa naudas devējs tik bie�i norunāja tik�a�nos vecās rūpnīcu telpās vai pamestās stacijās. Skaidrs kā die�na, ka tādās vietās draudēja vislielākās briesmas. Dabiski, fil�mās viss noritēja tur, kur pietika pla�uma, lai varētu izvērsties specvienības. Bet reālajā dzīvē?

-��� Vīrie�i, Brants pa ausu galam sadzirdēja Tanjas piezīmi. Vēl nav lāgā no mājas iznāku�i, kā uzreiz metas medībās.

-��� Kā, lūdzu? tas vairs neizklausījās pēc pārmetuma. Un Brants vēl ne reizi nebija pieķerts. Viņi abi sirsnīgi nosmējās.

-��� Var jau būt. �ķiet, mums tas ir iedzimts.

-�� Un ko par to saka jūsu sieva? Tanja pavisam negaidot palaida bultu. Tā trāpīja tie�i mērķī.

-�� Neko. Viņa pati sev no�āva pamatīgu briedi. Pla�ajos Ei�ropas laukos, ja var tā izteikties.

-�� Ak, piedodiet.

-���� Kāpēc? Tā mēdz gadīties. Brants apvaldīja pēk�ņas skumjas. Viņam katrā ziņā tagad vajadzēja pacensties nepa�zaudēt domas pavedienu. Brants pūlējās atcerēties. Pats spē�les sākums, bumba tika raidīta laukumā. Vīrietis aizgāja prom, pametis pārsteigto Katarīnu vienu. Kāpēc Katarīna �ūmane ne�steidzās viņam pakaļ? Baidījās iziet no krodziņa? Viņa ta�u gri�bēja pagaidīt, kamēr draudzene atbrauks viņai pakaļ. Starp cil�vēkiem. Dro�ā vietā.

Vai vīrietis zināja, ka �ī vieta nepavisam nebija dro�a? Brants vēlreiz visu pārdomāja. Vīrietis bija ļoti savaldīgs, viņa reakcija, ieraugot dokumentus, nekādā ziņā ne�ķita aizdomī�ga. Un to atceroties, tie�i tas Brantam tagad likās aizdomīgi. Viņ� satrūkās. Viņ� �o vīrieti novēroja. Un vīrietis to dro�i vien pamanīja. Brants tūlīt padzina �o domu. Kas gan bija �is vīrie�tis? Tikai kārtējais neuzticīgais ģimenes tēvs? Diez vai. Aiz �īs iespējamās slepkavības noteikti slēpās vēl daudz kas.

Tanja kļuva nemierīga.

-��� Man jāiet uz mēģinājumu, viņa vainīgi sacīja. Ko jūs grasāties darīt?

-��� Nezinu, Brants godīgi atzinās. Varbūt tās ir tikai fan�tāzijas un viss dro�i vien drīz noskaidrosies. Ja neiebilstat, es jums rīt piezvanī�u vēlreiz. Tikmēr jūs varētu parunāt ar Katarīnas vecākiem. Cik noprotu, jūs ar viņiem satiksieties, vai ne?

-��� Pēc mēģinājuma, Tanja pamāja.

Brants piecēlās un uzvilka mēteli. Bija divdesmit pāri vien�padsmitiem. Lai paspētu uz nākamo vilcienu bez desmit mi�nūtēm divpadsmitos, būtu pārāk jāsteidzas.

-�� Es jūs vēl gabaliņu pavadī�u, Brants izlēma.

-��� Labprāt, Tanja noteica.

Abi nokāpa pa stāvajām kāpnēm un izgāja no Starbucks.

Ārā pirmie viesi biezās jakās un �allēs jau sēdēja zem zaļa�jiem saulessargiem un baudīja siltos saules starus. Visi gaidīja pavasari. Brants pavadīja Tanju līdz vilciena stacijai pie vies�nīcas Hūckeschen Markt.

-�� Varbūt jūs man varētu iedot Katarinas vecāku telefona nu�muru, pēk�ņi kaut ko iedomājies, Brants palūdza.

-��� Kāpēc? viņa a�i atvaicāja.

-��� Varbūt es viņiem piezvanī�u, kad viņi atkal atgriezīsies no Berlīnes. Viņ� tūlīt pamanīja, ka Tanja vilcinās. Es, pro�tams, varu no viņiem uzzināt jaunumus. Bet varbūt arī viņi grib ar mani parunāt. Galu galā es ta�u biju pēdējais, kur� redzējis viņu meitu vēl dzīvu.

Tanja Hāge mirkli svārstījās, tad nosauca Brantam numu�ru, ko viņ� ierakstīja savā mobilajā telefonā.

-�� Var jau būt, ka jums taisnība. Es viņus brīdinā�u.

-�� Laba doma. Es jums varu iedot arī savu vizītkarti.

Brants izvilka no portfeļa divas vizītkartes. Tad palika stā�vam.

-�� Es labāk noie�u nelielu gabalu gar upi, viņ� izlēma.

Tanja pamāja.

-�� Man vajag mierīgi �o to pārdomāt, un es gribu piezvanīt savam draugam. Mediķim, Brants steig�us paskaidroja.

Tanja pasmaidīja.

-�� Vēlreiz paldies, ka atvēlējāt man laiku, Hāges kundze.

-�� Ceru, ka viss noskaidrosies, viņa atbildēja.

-�� Katrā ziņā. Brants atvadām sniedza roku. Saudzējiet kaklu. Un, kad atkal bū�u Berlīnē, aizie�u uz jūsu izrādi.

-�� Tad pirms tam padodiet ziņu, jo biļetes ir neiedomājami dārgas. Tanja pagriezās un aizsoļoja pāri laukumam.

Brants nolēma iet kājām līdz Frīdrih�trāsei. Viņam tas nāca par labu, un varēja ietaupīt biļetes naudu par �o nelielo ceļa gabalu. Turklāt nauda tik drīz nemaz nebija gaidāma.

Kad Tanja nozuda zem stacijas mūra arkas, viņ� klusi izgrūda:

-�� Nolādēts. Tad aizskrēja Tanjai pakaļ un skaļi viņai uz�sauca.

Par laimi, viņa to izdzirdēja un palika stāvam.

-�� Vēl viens jautājums, Brants tūdaļ iesāka. Jūs nupat tei�cāt, ka Katarīna ir atlidojusi uz Berlīni.

-�� Tā viņa bija iecerējusi, jā, Tanja pārsteigta piekrita.

-�� Tas ta�u maksā diezgan daudz naudas, ja lidma�īnas bi�ļeti rezervē īsi pirms lidojuma. Pirmkārt, jau no Briseles uz Ber�līni. To var atļauties Eiropas Savienības deputāts, kam apmak�sā izdevumus. Bet Katarīna?

-�� Patiesībā nē, Tanja automātiski apliecināja.

No jautājo�ā skatiena Brants manīja, ka viņa visu ir sapra�tusi

-�� Kāds Katarinai �o lidojumu ir apmaksājis.

Berlīne aizvien vairāk izdzēsa savus kauna traipus. No vies�nīcas Hackeschen Marki Brants pagriezās tie�i uz �prē upi un nesteidzīgi aizsoļoja zem vilciena tilta uz Monbijou parku. Arī �eit nesen bija aizvāktas norobe�ojo�ās margas, padarot �o brī�ni�ķīgo pastaigu ceļu brīvi pieejamu. Aiz Monbijou tilta Brants apstājās pie margām un noskatījās uz Zemes muzeja iespaidī�go apaļo neobaroka stila kupolu pa�ā Muzeju salas vidū, kur �prē atkal saplūda kopā. Tie�i zem varena koka, kas ziemā tā�lu pāri mūrim stiepa sīkstus zarus, bija noenkurota sarūsējusi kravas laiva. Gandrīz vai idilliska vieta, ja vien tum�i pelēka�jās debesīs uz Aleksandra laukuma televīzijas torņa fona pie Republikas pils, no kuras atlikusi tikai neglīta fasāde, tik trau�cējo�i neslietos sarkanbaltu, lielu paneļu būve un celtniecības krāni.

Brants atbalstījās pret margām un vēl mirkli pavēroja pagā�ju�ā gadsimta sākuma monumentālās būves.

Viņam nebija miera. Uzreiz pēc sarunas ar Tanju viņ� pie�zvanīja savam draugam. Tas apstiprināja viņa teoriju. Brants no sava mobilā telefona atmiņas izrakstīja kādu numuru. Tad izvilka no krekla kabatas kriminālpolicijas vecākā komisāra �teinhēfela vizītkarti un piezvanīja viņam uz darbu.

Ar Brantu �teinhēfels acīmredzot vairs nebija rēķinājies.

-�� Skat tikai, trakais reportieris, �teinhēfels diezgan nelab�vēlīgi reaģēja uz Branta visnotaļ draudzīgajām sasveicinā�a�nās frāzēm. Vai tie�ām jums vēl kaut kas ienācis prātā?

-��� Man ir kāds priek�likums, Brants atteica, nelikdamies ne zinis par iesnu nomocītā kriminālpolicijas ierēdņa ironiju.

-��� Mēs neslēdzam nekādus darījumus, skanēja sausa at�bilde, ko pavadīja pamatīgs �ķaudiens. Un vispār mums nav laika �ādiem priek�likumiem.

Brants neļāva sevi ietekmēt.

-�� Vai jums tualetes apkalpotājs pastāstīja par kādu rudmatainu, ļoti pievilcīgu, apmēram �etrdesmit gadus vecu sievieti, kura vakar vakarā izgāja no "Pastāvīgās pārstāvniecības" sie�vie�u tualetes? īsi pēc tam, kad uz tualeti devās Katarīna �ūmane?

Nu Brants dzirdēja tikai astmatisku elpu. Varēja skaidri ma�nīt, ka �teinhēfels pūlas savaldīties. Cerams, viņam tuvumā ne�bija neviena no�ēlas vērta palīga.

-��� Kā jūs to uzzinājāt? Beidzot atskanēja gaidītā atbilde.

Brantam ļoti patika, ja vadības gro�i atradās viņa rokās.

-�� Ko tad?

�ķiet, �teinhēfels atkal pūlējās savaldīties.

-��� Miru�ās vārdu?

-�� Es esmu �urnālists, komisāra kungs, jūs ta�u to zināt. In�formācijas vāk�ana ir manas profesijas pamats. Un tāpēc es jums vaicāju, vai tie�ām nāves cēlonis bija heroīna pārdozē�ana?

�teinhēfels atkal atbildēja tikai pēc brī�a.

-��� Kāpēc man vajadzētu jums to stāstīt, Branta kungs? Tas jau izklausījās mazliet draudzīgāk.

-��� Tāpēc, ka es varbūt varu palīdzēt �īs slepkavības atklā��anā.

�ķiet, �teinhēfels patie�ām uzskatīja �o atgadījumu par no�skaidrotu.

-�� Kur jūs rāvāt slepkavību? Saskaņā ar tiesu medicīnas sā�kotnējo slēdzienu var gandrīz pilnīgi dro�i apgalvot, ka jaunā sieviete ir mirusi no heroīna pārdozē�anas. Un rudmatainā sie�viete, par kuru jūs runājat, cik zināms no tualetes apkalpotāja vārdiem, sniedza pirmo palīdzību, pēc tam kad jaunā sieviete tika atrasta.

Uz mirkli Brants palika bez valodas. �āds pavērsiens viņu samulsināja. Viņa pieņēmumos tas vispār neiederējās. Vai viņ� būtu kļūdījies?

Nē, nē, nē. Rudmatainā noteikti savu vietu pie letes atstāja īsi pēc tam, kad Katarīna �ūmane devās uz tualeti. Tā nevarēja būt nekāda sakritība. Bet kā tad viņa varēja sniegt pirmo palī�dzību? Vai Katarīna sev veica zelta dūrienu, kamēr rudmatai�nā stāvēja tie�i pie durvīm? Tad jau Katarinai tobrīd vajadzēja gulēt zemē. Kāpēc rudmatainajai būtu vajadzējis reaģēt ātrāk? Bet tad ta�u durvis nevarēja būt aizvērtas.

Nekas nav tā, kā izskatās, Brants sev vienmēr bija sacījis. Arī viņa darbā. Viņa pētījumos. Cilvēki labprāt ticēja tam, ko redzēja. Vai tam, ko viņiem rādija. Faktiem. Skaitļiem. Attēliem.

Vienmēr ari bija svarīgi zināt, kas �os skaitļus, faktus un at�tēlus izplatīja. Brants atcerējās kādu attēlu 2006. gada presē.

Pieci jaunie�i, pēc pirmā acu uzmetiena bagāti libānie�i, kab�rioletā ar nolaistu jumtu brauca cauri drupām. Tā nu gan bija asociācija. Kara tūrisms. Pla�saziņas līdzekļi tādēļ bija burtis�ki dabūju�i orgasmu. Tikai britu Guardian beidzot bija atklājis, ka �ie jaunie cilvēki meklē savu vienīgo mājokli, kas atradās kaut kur zem gruve�u kaudzes.

Pirmās palīdzības sniedzējs sākumā nemaz ne�ķita aizdo�mīgs. Katrā ziņā ne kādai pavecākai dāmai. Viņa bija pirmā neiesaistītā persona, kura vēlējās apmeklēt tualeti. Tualetē ir maz vietas. Atklājas cietu�ās līķis, kas guļ uz grīdas. Tad tiek izsaukta ātrā palīdzība un iegūts laiks. Laiks, kurā glu�i mie�rīgi var nolikt �ļirci ar heroīnu. Pieļaujot, ka pati cietusī vairs nevar pretoties. Ja vien tam pietiek drosmes.

-�� Nu gan jums vairs nav ko teikt, Branta kungs? viņ� dzir�dēja �teinhēfelu nicīgi noprasām.

-�� Es nupat runāju ar kādu pazīstamu ārstu, Brants dros�mīgi turpināja. Heroīna pārdozē�anas gadījumā līdz nāves brīdim var paiet līdz pat stundai. Ta�u no brī�a, kad Katarīna �ūmane aizgāja uz tualeti, līdz brīdim, kad viņa tur tika atras�ta mirusi, nepagāja ne stundas ceturksnis. Vai tad tualetes dur�vis bija aizvērtas no iek�puses? Vai arī jūs to vēl neesat pierā�dīju�i?

Brants iztulkoja klusē�anu klausulē kā savdabīgu atzī�anos.

-�� Kāpēc ne, �teinhēfela kungs?

-�� Es ta�u jums jau teicu, kāds jau bija sniedzis pirmo palī�dzību. Tātad durvis bija vaļā.

-��� Vai to jums rudmate pateica pati personīgi, komisāra kungs?

Brants dzirdēja, kā �teinhēfels klausulē skaļi no�ņaukājas.

-�� Ko jūs gribat, Branta kungs? tagad �teinhēfels izklausī�jās nepārprotami gatavs sadarboties.

-�� Es gribu, lai jūs atzīstat, ka esat pieļāvu�i kļūdu. Jūs, vai, pareizāk sakot, liecinieki, esat ļāvu�ies mānīgam pirmajam iespaidam. Un tas tika darīts apzināti.

�teinhēfels vēl aizvien bija apmulsis.

-�� Kāpēc man vajadzētu jums kaut ko atzīt? viņ� atbildēja pēc daiļrunīgas pauzes.

-�� Jo es jums tad pateik�u, ka tā rudmatainā sieviete, ko es nupat pieminēju, izgāja no "Pastāvīgās pārstāvniecības" ar Katarīnas �ūmanes vara krāsas plecu somu.

-��� Vai jūs to redzējāt? �oreiz tas noskanēja kā pistoles �ā�viens.

-��� Pats ne, Brants atklāti atzinās. Paziņa, ar kuru es tur satikos, man to vakar pateica pa ceļam uz mājām. Vai jums ir ar ko pierakstīt, �teinhēfela kungs? Es jums tūlīt nosauk�u vi�ņa telefona numuru. Varat dro�i viņam piezvanīt. Viņ� ir labs novērotājs. Es jums atklā�u vēl kaut ko Katarīna �ūmane Ber�līnē ieradās ar lidma�īnu.

-�� Tas�

Brants ārkārtīgi apmierināts nospieda sarkano taustiņu un devās tālāk pa plato, netraucētiem tik�anās brī�iem lieliski pie�mēroto ceļu aiz Eksperimentālās medicīnas centra un Humbolta universitātes institūta, ar soliem un platānām, kas vasarā dro�i vien meta ēnas. Pie viesnīcas Riverside Spa kāpnes veda aug�ā uz rosības pilno Frīdrih�trāsi. Brants to �ķērsoja pa dia�gonāli laikā starp divām luksofora signālfāzēm un aizsoļoja tā�lāk pa Kuģu būvētāju dambi. Pa labi, aiz parka, viņ� ieraudzī�ja Berliner Ensembles teātra ēku. Zem �īfera torņa pletās milzīgs plakāts. "Pēters Handke maldu ceļi".

Vēlā pēcpusdienā "Pastāvīgajā pārstāvniecībā" bija maz brīvu vietu. Dienas maiņas oficiantes un oficiants izturējās draudzīgi. Eja uz tualeti, �ķiet, atkal bija atvērta publikas ap�meklējumiem. Neviens par Brantu nelikās ne zinis. Viņ� pār��ķirstīja dienas laikrakstus pie mazās cigare�u vitrīnas. Kolner Express vakara izdevums rakstīja, ka futbola klubs vēl varētu uzvarēt �empionātā. Brants pasūtīja kausu alus, vienā rāvienā izdzēra un aizgāja uz tualeti. Spēcīgs vīrs, mazliet pāri se�des�mit, ar sniegbaltiem matiem, sēdēja uz krēsla un viņu vērīgi no�skatīja. Brants ar skatienu mirkli pakavējās pie stikla vitrīnas, tad pagriezās un atvēra sievie�u tualetes durvis.

-�� Nepareizās durvis, jaunais cilvēk, apkalpotājs tūlīt aiz�rādīja.

-�� Ak, piedodiet, Brants atvainojās par �o �ķietamo kļūdu, izskatīdamies ļoti nokaunējies, aizvēra durvis un devās uz vī�rie�u tualeti. Ar �o īso mirkli viņam pietika. Tie�i pretī ar ve�cām avīzēm izlīmētās sievie�u tualetes durvīm pa kreisi atra�dās vienīgā tualete. Tā bija ļoti �aura.

Vīrie�u tualetē viņ� nostājās pie pisuāra blakus prezervatī�vu automātam, pajautāja sev, vai �urājot iespējams veltīt visu uzmanību ar lieliem burtiem uzdrukātajam rūpīgi aiz stikla ierāmētajam avī�u rakstam "Vācijas apvieno�anas pabeig�a�na", nesaslapinot sev bikses. Tad nomazgāja rokas un iemeta apkalpotājam �ķīvītī piecdesmit centus.

Brants izdzēra vēl vienu alu, samaksāja un pa gājēju tiltu, uz kura atstāja savu pēdējo sīknaudu, devās uz Frīdrih�trāses staciju. Tur viņ� novietoja glabātavā bagā�u, iesēdās vilcienā uz centrālo staciju un divpadsmitos piecdesmit vienā minūtē pārsēdās starppilsētu vilcienā uz Ķelni.

Drīz pēc tam, kad Hammā starppilsētu vilciena sastāvs ti�ka sadalīts divos, Branta portatīvajā datorā jau bija pabeigts zinātniskais raksts par oglekļa dioksīda glabātuvi Kecinā.

Brants apsēdās pirmās klases vagonā pie vienvietīga galdiņa ar muguru brauk�anas virzienā un saglabāja datus. Nu viņam �o reportā�u vēl vajadzēja ari pārdot. Tris no pieciem regulāra�jiem viņa darbu noņēmējiem viņ� pa �o laiku jau bija nodro�i�nājis, divi reģionālie laikraksti �o rakstu rezervēju�i sev. Ar to varēja nosegt vismaz ceļa izdevumus. Palika zināms risks. Kā pastāvīgi nodarbinātam redaktoram darba ziņā būtu vieglāk, ta�u �āds stāvoklis viņam morālā ziņā vairs nebija pieejams.

Brants tagad vairs negribēja par to domāt. Viņ� izvilka no somas interneta karti, ievietoja to datora sānu ligzdā, pieslē�dza pie interneta un pa elektronisko pastu aizsūtīja �o rakstu uz abām redakcijām kā pielikumu kopā ar da�ām paskaidro�jo�ām rindiņām. Viņam vēl vajadzēja atbildēt uz divām elek�troniskā pasta vēstulēm, pārējais bija vēstules pārsvarā par ne�slēpti seksuālu tematiku. Brantam vēl bija apmēram divas stundas laika. Vilciens �oreiz brauca ļoti atbilsto�i grafikam, septiņpadsmitos un deviņās minūtēs Brantam vajadzēja ieras�ties Ķelnē. Pietiekami daudz laika, lai aizietu uz mājām, izska�tītu pastu un nomazgātos du�ā. Ap septiņiem viņam uz īsu bri�di jāieskrien Main�er Hof, krodziņā Ķelnes dienvidu daļā, kur Brants bija pastāvīgs apmeklētājs.

Brantam tas glu�i vienkār�i nedeva mieru. Viņ� gribēja visu padzīt. Aizmirst. Tas uz viņu neattiecās. Ta�u zemapziņā viņ� bija cie�i ieķēries Katarinas �ūmanes dīvainajos nāves apstāk�ļos.

Pavadonim, kur� patlaban pārbaudīja nupat iekāpu�o brau�cēju biļetes, Brants palūdza vēl vienu tasi kafijas un �okolādes radziņu. Tad atkal pieslēdza internetu. Atklātā plānojuma va�gons bija gandrīz tuk�s. Ikreiz, kad Brantam pa ceļam vajadzē�ja mierīgi pastrādāt, viņ� brauca pirmajā klasē. Ērtāk un ievē�rojami klusāk, nekā bie�i vien pārpildītajā otrajā klasē, pavadonis pēc pasūtījuma turpat uz vietas piedāvāja arī nelie�las uzkodas.

Ārā garām lidoja ziemas pelēkā ainava. Kad starppilsētu vil�ciens �ķērsoja A I �oseju, Brants ar nepārprotami ļaunu prieku zinīgi noskatījās uz kilometru garo satiksmes sastrēgumu Ķel�nes virzienā.

Viņ� izvēlējās Eiropas Parlamenta mājaslapu vācu valodā, ie�rakstīja meklētājā vārdu "prakse" un tūlīt atrada centrālo prak�ses biroju Luksemburgā. Brants a�i pārskatīja attiecīgos sīki ap�rakstītos nosacījumus: ik gadu Parlamenta ģenerālsekretariāts nodarbināja daudzus simtus praktikan�u un praktikantu, kas ro�sīgi darbojās Tulko�anas dienestā da�ādās komitejās, delegācijās vai preses un sabiedrisko attiecību darbos. Prakse ģenerālsekretariātā bija paredzēta jauniem pieaugu�ajiem vecumā no astoņpa�dsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem, kuri prata runāt vismaz di�vās oficiālajās Eiropas Savienības valodās. Ta�u Eiropas Parlamentā varēja strādāt arī neapmaksātā praksē. Bie�i vien pre�tendentam bija atļauts no viena līdz �etriem mēne�iem piestrādāt kādā iestādē vai tulko�anas dienestā, un tas katrā ziņā noderēja tiem, kuri vēlējās apgūt profesiju, vai sē�u referentiem.

Pavadonis atnesa Brantam karstu kafiju. No sava mobilā te�lefona, kura numuru viņ� ar nolūku bija reģistrējis kā neatklā�jamu, Brants piezvanīja uz minēto numuru Luksemburgā, un, nodēvējis sevi par Ķelnes universitātes jurisprudences profe�sora zinātnisko līdzstrādnieku, uzdeva vienu vienīgu jautāju�mu par Katarīnas �ūmanes kursa darbu. Iebraucot Hāgena sta�cijā, Brants jau zināja, ka viņa nebija tikusi pie prakses vietas ģenerālsekretariātā. Kāda ļoti patīkama dāma, ar kuru Brants parunāja ļoti pieņemamā angļu valodā, viņam ieteica griezties pie pa�reizējām Briseles frakcijām un deputātiem, kas piedā�vāja arī praksi.

Brants atkal pievērsās Eiropas Parlamenta mājaslapas sā�kumam un norija siekalas. No septiņsimt astoņdesmit pieciem deputātiem, kas pārstāvēja apmēram �etrsimt deviņdesmit mil�jonus pilsoņu no divdesmit septiņām valstīm, deviņdesmit de�viņi vien bija no Vācijas. Bezcerīgi, viņ� nodomāja. Preses die�nesta mājaslapā viņ� atrada saiti uz frakcijām. Tas jau bija pārskatāmāk. Brants zvanīja te vienam, te otram. Eiropas Tau�tas partijas, ETP, lielākās frakcijas līdzstrādniece, solījās viņam pārzvanīt tik drīz, cik vien iespējams. Arī pie ESP, Eiropas So�ciāldemokrātu partijas, viņam vispirms vajadzēja griezties tie��i. Pirmajā brīdī Katarīnas vārds caurcaurēm izpalīdzīgajai sek�retārei tomēr nelikās pazīstams.

Pirms pa�as Vupertāles Brants pamazām sāka nervozēt. Vēl lapā bija atrodama ELDA, Eiropas liberāļu un demokrātu apvie�nība, zaļie/BES, Brīvā Eiropas apvienība, Eiropas apvienoto krei�so konfederālā frakcija/Ziemeļu zaļo apvienība, ENA, Eiropas nāciju apvienība, un visbeidzot arī neatkarīgo/demokrātu par�tija. Kāds tur brīnums, Brants nodomāja, ka �ādu nosaukumu dēļ neviens neinteresējās par Eiropas vēlē�anām.

Jāizdara galīgā izvēle. Kā Tanja �orīt Berlīnē raksturoja Ka�tarīnas vecākus? Kā ekoloģiski apzinīgu pāri. Ekoloģiski pa�reizs ābols nekrīt tālu no ābeles, Brants nosprieda un izvēlējas "zaļo" partijas mājaslapu. Viņam pretī mirk�ķināja miegaina acs. Pēc katra klik�ķa tā atvērās, no zaļās acu zīlītes iz�āvās melnas svītras. Kaitino�a nodarbe. Brants uzklik�ķināja uz pre�ses dienesta izvēlnes. Jaunākajā ziņojumā par gaidāmo Eiro�pas Savienības piecdesmito gadskārtu "zaļo" frakcija piepra�sīja nekavējoties apturēt Euratom līgumu. Ar piecdesmit gadiem bija gana. Par to Brants vēl nebija iedomājies.

Nu Brants uzklik�ķināja uz preses dienesta kontaktu izvēl�nes. No �etriem tur minēto preses dienesta pārstāvju attēliem viņ� izraudzījās kādu ļoti simpātisku sievieti un piezvanīja vi�ņai. Ta�u pēc pirmā beļģu zvana signāla tūlīt pārtrauca savie�nojumu.

Ko tad viņ� īsti gribēja? Iespējamās slepkavības noskaidro��ana bija kriminālpolicijas ziņā, kaut arī Brants �aubījās, ka Lucs �teinhēfels to spēs paveikt. Kā liecinieks viņ� pats bija mi�nējis ne glu�i uzreiz atraidītos pieņēmumus un tādējādi pie�tiekami veicis savu pilsoņa pienākumu. Vēl vienu eksperimen�tu viņ� �ajā vakarā gribēja veikt arī krodziņā Mainzer Hof. Tā teikt, no otras puses. Daudz laika Brants tam veltīt nevarēja. Tagad viņ�, ziņkāres un garlaicības pārņemts, pētīja internetu.

Līdz Ķelnei. Tad vajadzētu būt gana. Tomēr Brantam niezē�ja pirksti. Beidzot viens liels raksts. Beidzot politiķus varēs stin�gri saņemt gro�os. Ja vien viņ� vispār varēja rēķināties ar re�dakcijas atbalstu. Dusmas lēnām pieņēmās spēkā.

Un ari nepārprotamas dusmas pa�am uz sevi. Toreiz Bran�tam glu�i vienkār�i nācās savilkt dūres kabatās un visu aiz�mirst. Vienam pa�am viņam nebija nekādas iespējas nostāties pret preses tirgus varu. Ta�u izdevniecība negribēja, lai viņ� rakstītu patiesību. Tīri savu intere�u dēļ. Tik vienkār�i. Un to Brants nespēja paciest. Tagad viņ� atpūtās no puslīdz pārdo�damu tēmu meklējumiem pa visu pasauli, bija spiests kaulē�ties par honorāriem, pazaudējis daļu savu sabiedrisko kontak�tu. Nemaz nerunājot par Anni.

Vilciens pabrauca garām Zolingenas-Oligas stacijai. Brants atkal atgriezās frakciju mājaslapā un uzmeklēja "zaļo" parti�jas galveno numuru Briselē. �obrīd bija darba laiks. Pēc tre�ā signāla atsaucās kāda balss fran�u valodā. Brants pamēģināja runāt vāciski un jautāja pēc Katarīnas �ūmanes, praktikantes. Brantam lieti�ķi paskaidroja, ka viņa strādā Ahima Lauterborna birojā. Brants noraidīja piedāvāto savienojuma iespēju, patei�cās un pierakstīja nosaukto tie�o telefona numuru. Vispirms va�jadzēja pārdomāt stratēģiju.

Kā Brants uzzināja no Ahima Lauterborna biogrāfijas, kur� fotogrāfijā internetā bija redzams gariem, kupliem matiem ar pirmajām sirmajām �ķipsnām un kuplu, kārtīgi apcirptu bār�du, viņ� dzimis piecdesmit septītajā gadā, studējis politoloģi�ju, dzimis Lārā, studējis Freiburgā un vēlāk Nonnā, dzīvesvie�ta Mīdersheimā, Dīrenas lauku rajonā. "Zaļo" partijas biedrs kop� astoņdesmit astotā gada. Kop� divtūksto� ceturtā gada viņ� pārstāvēja "zaļos" Eiropas Parlamentā. Pirms tam kandi�dējis Erftkreisā un ilgu laiku bijis Diseldorfas landtāga parla�menta biedrs. Viņa stiprā puse bija enerģētikas politika. Spītē�jot "zaļo" principiālajam "nē", svarīga joma bija ari daudzsolo�ā CCS oglekļa savāk�anas un uzglabā�anas me�tode. Oglekļa dioksīda izdalī�ana, savāk�ana un uzkrā�ana. Kā Kecinā. Tā nevarēja būt nejau�ība.

Brants no saviem pētījumiem zināja, ka no �etriem lielajiem Vācijas enerģijas ra�otājiem �o jauno tehnoloģiju vispirms vē�lējās izmantot Vattenfall un RWE, lai izglābtu savas novecojo��ās ogļu spēkstacijās. Līdz 2020. gadam Vācija pirmā visā Ei�ropas Savienībā gribēja samazināt siltumnīcas efektu izraiso�o gāzu emisiju no deviņdesmit līdz �etrdesmit procentiem. Par desmit procentiem vairāk nekā Angela Merkele Briseles klima�ta izmaiņu konferences ietvaros marta sākumā bija vienojusies ar valdību vadītājiem no pārējām divdesmit se�ām valstīm.

Pēc 13 gadiem Angela Merkele pavisam noteikti vairs neat�radīsies savā amatā. Visiem bija radies iespaids, ka viņa vēlas noiet no politiskās skatuves. Briselē, Berlīnē un vasarā, G8 aug�stākā līmeņa tik�anās laikā Heiligendammā.

Vācija citu acīs alla� bija pūlējusies izlikties par censoni. Tomēr to lēmumu ievie�anas jomā, kam Eiropas Savienības Ko�misija beidzot bija piekritusi pēc smagiem kompromisiem Ministru Padomes izsludinātajos rīkojumos un vadlīnijās, �ī iedzīvotājiem bagātākā un vecākā Eiropas Savienības dalīb�valsts bija kā klases āksts, kam draudēja palik�ana uz otru ga�du. Pagāju�o gadu laikā bija uzbūvētas vismaz divpadsmit brūnogļu spēkstacijas. Vēl pirms CCS metodes gatavības lieto��anai. Tātad �is lēmums diez vai varēja tikt īstenots.

Un enerģijas uzņēmumi noteikti redzēja, kā ar to varēja tikt galā. Diez vai politiski nospraustais mērķis bija realizējams bez radikāliem un tāpēc dārgiem līdzekļiem. Atkal viss no sākuma.

Glu�i negaidot radās nelāgas aizdomas par viņu muļķīga�jām iedomām. Tie�i RWE bija pazīstama ar dāsnu politiķu kon�sultāciju pakalpojumu apmaksā�anu; pat kāds biju�ais ģene�rālsekretārs, kur� pats personīgi gadu gaitā uzskaitījis savu politisko pretinieku papildu nodarbes un sponsorē�anas pa�kalpojumus, tika atrasts kāda elektrības koncerna algas sarak�stā un nebija par to ziņojis. Tas bija skandāls. Viņ� pateica, ka ļoti no�ēlo un ar to bija gana.

Vispirms viņ� ar kaunu un negodu atstāja politisko skatu�vi, tad gāja vēl tālāk un zākājās, it īpa�i sarunu �ovos. Tāda bija �īs zemes politiskā no�ēlas kultūra.

Korupcija? Branta pieņēmums kļuva skaidrāks. Tam neva�rēja pretoties. Varbūt Eiropas Savienības subsīdijas tika novir�zītas CCS? ES valsts subsīdijas bija pla�s, teju neizmērojams lauks. Neiesaistītajām personām gandrīz necaurredzams. Pie�mēram, finansiālā ziņā ļoti trūcīgais britu karaļnams saņēma ES subsīdijas saviem zemes īpa�umiem Skotijā. Tur dro�i vien notiku�as starptautiskas aizkuli�u mahinācijas.

Brants sāka domāt par kaut ko citu un centās koncentrēties. Vai Katarīna �ūmane tikusi uz pēdām kādam skandālam ES iek�ienē, un tāpēc viņai bija jāmirst?

Velns parāvis. Brants dziļi ieelpoja. Ar Eiropas Savienību nebija nekādi joki. Tie�i pirms trim gadiem dzīvesvietā pie kā�da Stern reportiera, kur� regulāri rakstīja par korupciju ES iek��ienē un Briseles korupcijas apkaro�anas iestādes OLAF bez�darbību, tika veikta kratī�ana. Viņu aizturēja uz vairāk nekā desmit stundām. Un vēl vakar Brants Spiegel-Online bija lasījis kāda britu ES parlamentārie�a atskaiti, kurā viņ� aprakstīja Eiropas Savienību kā korumpētu, dārgu, iz�ķērdīgu un ne�efektīvu, un vaicāja, uz kurieni vispār aizplūdusi nauda no milzīgā 2007. gada bud�eta astoņsimt �etrdesmit miljardu apmērā. Tas bija labs jautājums.

Brants nolēma, ka nedrīkst tā vienkār�i ieiet pa durvīm, iz�pelnoties atraidījumu. Viņam vajadzēja Lauterbornu noķert aiz politiķa vājās vietas pastāvīgās tieksmes runāt citu priek�ā.

Brants uzspieda tie�o numuru. Tagad vilciens brauca ga�rām Bayer Lēverkusenas rūpnīcai. Ap skursteņiem kūpēja bie�zi tvaika mākoņi. Tālumā varēja redzēt Bergischer Land apga�bala sniegotos pakalnus. Kamēr Briselē skanēja telefona zvans, Brants izslēdza savu portatīvo datoru.

Viņam paveicās.

-��� Lauterborns. Brantam �ī balss uzreiz likās simpātiska, pat gandrīz tēvi�ķīgi silta.

-��� Bernhards Brants, viņ� nosauca savu vārdu. Ār�tata �urnālists no Ķelnes.

-��� Lūdzu, vienu mirklīti, Branta kungs. Klausule acīmre�dzot tika nolikta malā. Nora Katalīna! Lauterborns uzsau�ca telpā, pēc nodarbībām valodas kursos tev vēl noteikti jā�izdrukā man priek�likumi komitejas sēdei! Es paļaujos, ka tu to izdarīsi!

Brants saklausīja neskaidru, mazliet vīzdegunīgu atbildi.

-��� Lūdzu, atvainojiet, Lauterborns iesmējās, mana līdz�strādniece jau iet ārā pa durvīm. Jums diem�ēl vajadzēs apmie�rināties ar mani.

-�� Tas nekas, Brants atbildēja. Viņu bija pārņēmusi nedro��ība. Iespējams, ka Lauterborns vēl nezināja par savas prakti�kantes nāvi. Un ja tomēr? Viņ� noteikti bija labs aktieris. Gan�drīz visi politiķi bija labi aktieri.

Vilciens bija sasniedzis Ķelni Reinas labajā krastā. Viņam vajadzēja pasteigties.

-��� Es vakar biju Kecinā, Brants iesāka.

-��� Interesanta metode, Lauterborns viņam tūlīt piekrita. Tur ir problēmas ar ūdens horizontu.

-�� Zinu, �urnālists atbildēja Tie�i par to es ar jums vēl�reiz labprāt parunātu.

-�� Par ūdens horizontu?

-�� Nē, vispār par CCS, vai, piemēram, RWЈ, var to pielietot arī Erftkreisā. Jo Noirātā tie�i �obrīd tiek celta jauna ogļu spēk�stacija. �ķiet, ka Brants atrodas uz pareizā ceļa.

-�� Erftkreisā nav ūdens horizonta.

-�� Ta�u arī RWE grib izmantot �o metodi.

Lauterborns bija daudz piesardzīgāks.

-��� Pareizi gan. Kad paņēmiens būs pilnveidots.

Tātad pagaidām nē, Brants klusībā izlaboja. Vecajiem sūdu metējiem ap Reinas atklātajām brūnogļu raktuvēm tas tik un tā bija par vēlu.

-���� Ta�u iespējams, ka agri vai vēlu būs vēl viena vispasau�les oglekļa dioksīda krātuve, mirkli paklusējis, Lauterborns izteica mājienu.

-�� Ak tā?

Viņi bija pabrauku�i garām Doicas stacijai, aiz Hohencollernu tilta pār Reinu starppilsētu vilciens samazināja ātrumu.

Brants pārvietojās uz otru sēdekli, lai, braucot pāri tiltam, iz�baudītu skatu uz Ķelnes domu un vecpilsētas panorāmu. To viņ� darīja ik reizi, kad vien ar vilcienu ieradās no ziemeļiem.

Brants īsti nesaprata, kas tie�i viņam �obrīd nedeva mieru.

-�� Pa�laik daudzu valsts mēroga laikrakstu uzdevumā es vei�cu pētījumus par CCS tēmu.

-�� Tad jūs tie�ām rīkojaties pareizi, Branta kungs, Lauter�borns apmierināti attrauca.

-�� Ak tā? Brants tikai noteica un ļāva �im jautājumam pa�likt karājamies gaisā.

Lauterborns mirkli nogaidīja.

-�� �ī metode patlaban nav ne pilnīga, ne pārbaudīta. Par spī�ti tam, Vācijas enerģētikas koncerni tie�i �obrīd gatavo ilgter�miņa reklāmas kampaņu, ar kuru vēlas iebarot iedzīvotājiem ilūziju, ka viņu nākotnē ieplānotās divdesmit divas brūnogļu spēkstacijas neradīs praktiski nekādus C02 izme�us. Lauter�borns aprāvās. Un tās nu ir muļķības.

-�� Divdesmit divas? Brants pārāk skaļi nobrīnījās un tikai pēc mirkļa aptvēra, ko �āds izteikums nozīmē. Caurcaurēm interesants iegansts kritiskai reportā�ai, viņ� beidzot izmeta ēsmu. Es rīt bū�u Briselē un vēlētos ar jums par to parunāt. Frankfurter Allgemeine svētdienas laikraksts ir ieplānojis atse�vi�ķu pielikumu par klimata izmaiņām.

Tas nebija glu�i melots. Visos valsts mēroga laikrakstos pat�laban tika publicētas reportā�as par klimata izmaiņām. Lielā�kā daļa laikrakstu gan līdz �im tomēr bija atteiku�ies no Bran�ta ieguldījuma.

-��� Rīt īsti nesanāks, Lauterborns iebilda. ja paveiksies, tad viņ� Brantu tagad pārsūtīs pie preses dienesta. Piecas die�nas neesmu bijis parlamentā un man ir jāpastrādā ar dokumen�tiem.

-�� �ēl gan. Ta�u es diem�ēl Briselē bū�u tikai rīt. Pretējā ga�dījumā man noteikti būs jāgrie�as pie kāda vides eksperta no sociāldemokrātu partijas. To tagad ir daudz.

Izklausījās, ka Lauterborns apsver. Brants ļāva viņam mie�rīgi apdomāties. Tikai ar piecu minū�u novēlo�anos starppil�sētu vilciens iebrauca Ķelnes centrālajā stacijā. Brants iespie�da telefonu starp ausi un plecu, ielika portatīvo datoru somā un sadabūja no bagā�as plaukta saritināto plakātu, no kura nebija �ķīries kop� izbrauk�anas no Berlīnes.

-�� Kad tad jūs te varētu būt? beidzot no Briseles atskanēja jautājums.

Bingo!

-�� Apmēram dienas vidū, Brants minēja.

-�� Vai jūs jau esat bijis parlamentā?

-Jā.

-�� Tad es jums piedāvāju kopīgi ieturēt maltīti. Man būs vis�maz stunda laika. Vai ar to jums pietiks?

-�� Ļoti pateicos. Brants bija ticis iek�ā.

-�� Piesakieties reģistratūrā. Mana kolēģe Bocovas kundze tad atnāks jums pakaļ.

Viņi abi bija uzvarēju�i.

-�� Nu tad līdz ritam. Novēlu jauki pavadīt laiku pēc darba, Lauterborna kungs.

-�� Tas nebūs tik drīz. Man vēl jāsagatavojas svarīgai komisi�jas sēdei.

Kad starppilsētu vilciena durvis atvērās, Brants beidza sa�runu un izkāpa uz pienāk�anas perona. Arī Ķelnē �im gada�laikam bija par aukstu. Kaut kur ap nulli, ne vairāk. No rīta bija sācies pavasaris. Saskaņā ar kalendāru. Ta�u ārējo aukstu�mu Brants gandrīz nemanīja. Viņ� bija pat nosvīdis, jo jutās tik satraukts. Varbūt tur pat bija mazdrusciņ adrenalīna. Brants manīja, ka nācis uz pēdām ļoti svarīgai lietai, iespējams, pat starptautiskam skandālam. Tik lielam, ka tā dēļ vajadzēja mirt cilvēkam.

Nu Brantam beidzot bija pilnīgi skaidrs Katarīna �ūmane tika noslepkavota. Profesionāļi viņu bezkaislīgi novāku�i no ceļa. Tas, kur� noorganizējis �o gļēvo slepkavību, noteikti arī labi pārzināja Berlīni un tās krodziņus. Un viņ� noteikti bija paturējis prātā otrās bundeslīgas spēļu grafiku.

Domās iegrimis, Brants soļoja uz izeju. Iespējamas �urnā�lista veiksmes eiforijas viegli apreibināts, viņ� burtiski nolido�ja lejā pa kāpnēm un metro vietā iekāpa dārgā taksometrā uz pilsētas dienvidiem.

Tagad viņam vajadzēja iedzert alu.

Brants bija izvēlējies salātus ar jēra filejas gabaliņiem. Viņ� jutās labi, jau bija izdzēris trīs kausus alus un pārskatījis rai�bo panorāmas skatu Kolner Stadt-Anzeiger ar sniegotas ziemas ainavu fotoattēliem. Ne miņas no pavasara. Pa ceļam uz In�diju pirmajā klasē bija mirusi kāda sieviete. Utenveilerā, lai kur tas arī būtu, kāda māte izdzinusi me�ā savas nerātnās meitas, kur viņas atrastas bezbailīgi un dro�i pastaigājoties. Norūpējies dzīvnieku aizsardzības eksperts rakstiski brīdinā�ja par iespējamiem Knuta uzvedības traucējumiem, jo maza�jam ledus lācim, kas dabiskos apstākļos ik dienu nostaigāja līdz pat trīsdesmit pieciem kilometriem, zoodārzā bija tikai parasts aploks ar betona grīdu. Ko gan par �o rakstu varēja domāt cilvēki Ostheimā un Horveilerā, Brants sev jautāja. Kāds cilvēks seksa rotaļas laikā no�ņaudzies, kamēr viņa iz�klaides biedrene bija aizgājusi iepirkties. Da�kārt Brantam bija bail, ka �ādas ziņas, ko viņ� pats nespēja uztvert nopietni, bloķēja viņa smadzeņu darba spējas. Daļēji tāpēc viņ� nebija ievērojis, kas slēpās zem saīsinājuma IPPCC, Intergovernmental Panei On Climate Change Apvienoto Nāciju Klimata pār�maiņu starpvaldību padome.

Kop� �ķir�anās no Annes Brants no Maincer�trāses bija pār�cēlies uz mazu dzīvoklīti Kūrfirsten�trāsē un labprāt apmeklē�ja krodziņu Mainzer Hof, kas atradās gandrīz uz stūra. Bran�tam ļoti patika pilsētas dienvidu daļa un arī Mainzer Hof, un Ķelnes krodziņu kultūra vispār. Protams, tikai oriģinālā, nevis trimdā. Ķelnietis kā tāds bija viegli pieejams, pastāvīgs labas omas radījums, glu�i citāds nekā berlīnietis, ta�u vienmēr visu tikpat viegli arī aizmirsa. �eit, Mainzer Hof, apgrozījās ārkārtī�gi da�ādu pastāvīgo apmeklētāju juceklis, starp kuriem, ciktāl Brants zināja, bija mū�īgie studenti un skolotāji, mākslinieki un kabarē dejotājas, ārsti un aptiekāri, izbijis grupas BAP mū�ziķis un bankas direktors, kā arī nesen uzradies kriminālpoli�cijas vecākais komisārs.

Brants Klausu Gerberu sākumā kritiski nopētīja, kad viņ� pirms trim gadiem pirmo reizi ieradās Mainzer Hof kā Korinnas pavadonis. Patiesībā viņam piederēja māja Kēnigsdorfā, Ķelnes rietumu daļā, bet tagad viņ� praktiski dzīvoja pie Korinnas un viņas burvīgās vienpadsmit gadus vecās meitas Karlas Maincer�trāsē. Dabiski, Brants sākumā turējās no Gerbera tālāk, jo pats bie�i un labprāt bija flirtējis ar Korinnu. Vairs ne, lai gan Anne, kura ar Korinnu bija labos draugos, tam nekādi negribēja ticēt. Viņa bie�i dzēra alu pie letes, pļāpāja par �o un to, par futbola klubu un darbu, kamēr Klauss Gerbers �ajā ziņā drīzāk bija noslēgts. Tikai karnevāla laikā, kad Gerbers ar saviem draugiem ielīgojās Mainzer Hof, bļaustījās un izdzēra vēl duci alus, Brants labprātāk brauca uz Romu vai Parīzi.

Tagad varēja skaidri redzēt, ka Klauss Gerbers savā darbā pavadījis vairāk nekā divdesmit piecus gadus. Viņ� vairs nebi�ja gar� un tievs, zem ādas jakas viņ� izskatījās pavisam kārns, sirmie deniņi bija iekritu�i. Tikai viņa rokasspiediens palicis tikpat stingrs. Kad vien iespējams, Gerbers ar Brantu devās skrējienā gar Reinu un arī citādā ziņā regulāri uzturēja sevi pro�fesionāli labā formā. Neviens cilvēks no Mainzer Hof, kur� vi�ņu personiski nepazina, nebūtu Gerberu noturējis par krimi�nālpolicijas darbinieku, kas Gerbers patiesībā patie�ām bija.

-�� Viss kārtībā? Brants ar viņu sasveicinājās un vienlaikus parādīja letes virzienā divus pirkstus. Birgita pie bāra tikai īsi un apstiprino�i pasmaidīja.

-�� Nekas nav kārtībā, Gerbers īgni noteica un apsēdās. Vi�ņa deniņi pulsēja, dzīslas bija izspiedu�ās. Piektdien no ap�cietinājuma tika atbrīvoti iespējamie galvenie vainīgie, �etri jau�nie�i, kuri karnevāla laikā kādu cilvēku piekāva līdz komai. Tas man nedod mieru, un mēs tur neko nevaram darīt. To kausli tagad vajadzētu ievietot atklātā jaunie�u labo�anas darbu iestā�dē. Un kas aprūpēs cietu�o? Gerbers smagi nopūtās. Da��reiz es ienīstu savu darbu.

Gerbers paņēma savu alu, vienā rāvienā izdzēra un nolika glāzi uz galda.

-�� Vai citādi viss kārtībā? Un tev? Kā gāja Berlīnē? Satrauco��a pilsēta, vai ne?

Brants tūlīt saprata mājienu. Viņ� paņēma sev līdzās uz sē�dekļa nolikto plakātu un pasniedza Gerberām.

-��� Daudz stresa. Kā vienmēr. Man ta�u tikai nedēļas nogalē ir laiks sev pa�am. Paskaties, ko esmu atvedis Karlai no Berlī�nes.

-�� Kāpēc gan? Gerbers nobrīnījās. Viņa caururbjo�ais ska�tiens uz mirkli padarīja Brantu nervozu. Gerbers, �ķiet, prata precīzi nolasīt viņa mīmiku.

-�� Tāpat vien, Brants izvairījās. Paskaties ta�u.

Gerbers, redzami sasprindzināts, noņēma gumijas lenti, at�ritināja plakātu un nopētīja Knuta foto dabīgā lielumā. Skaid�rajā fotouzņēmumā varēja labi saskatīt pat atsevi�ķās ūdens lā�ses, kas pilēja lācim no purna. Uz mirkli Gerbers palika bez valodas, tad viņa seja atslāba un viņ� augstu pacēla plakātu. Birgita, kas tie�i tobrīd bija atnesusi vēl divus alus, priecīgi uz�gavilēja:

-�� Ak, cik viņ� ir mīļ�! tā, ka apmeklētāji pie blakus galdi�ņa atskatījās. Gerbers saglabāja vīri�ķīgu aukstasinību un no�teica tikai:

-�� Jocīgs. Tas Kārlu dro�i vien iepriecinās.

-���� Ursus maritimus, kā saka zoologi. Gerbers nereaģēja. Tātad jūras lācis. Un nevis leduslācis.

-�� To jau var sev iestāstīt. Pa�i lā�i arī �odien vienu piekrā�pa.

Brants sirsnīgi nosmējās, Gerbers viņam pievienojās.

-�� Nekas nav tā, kā �ķiet, Kļaus. Galvenais, kam tic. Ta�u cil�vēki par �o mazo leduslāci jūk prātā. Tiek lēsts, ka Berlīnē līdz vasarai ieradīsies miljons skatītāju. Berlīnes zoodārza akciju vērtība ir uz�āvusies no diviem līdz pieciem tūksto�iem eiro. Un uz katra stūra var nopirkt �o Knutu. Tā ir tīra lā�a izman�to�ana. Un tas viss notiek, aizbildinoties ar klimata izmaiņām.

-�� Nesāc nu pārspīlēt. Gerbers viņu kritiski noskatīja. Ja reiz runājam par klimatu, tev vajadzētu uzrakstīt par �o te.

Izskatīdamies neparasti agresīvs, Gerbers izvilka no ādas jakas kabatas papīra lapu.

-�� Es nupat kopā ar kādu enerģētikas konsultantu sastādīju manas Kēnigsdorfas mājas pārbūves tāmi. Gribu to vienreiz iz�īrēt, un man jāietaupa apkures izdevumi.

-��� Tas ta�u ir slavējami. Tad jau no mūsu darba ir kāds la�bums.

Gerbers tikai nogrozīja galvu.

-�� Jūs, rakstītāji, ta�u visi esat teorētiķi. Man vajadzēja sa�maksāt astoņus tūksto�us eiro par visu logu nomaiņu, lai ga�dā varētu ietaupīt trīssimt eiro. Tas nozīmē, ka es pirmo labu�mu no tā visa sāk�u iegūt tikai pēc divdesmit se�iem, komats, septiņiem gadiem, turklāt �etri, komats, trīs gadi vien aizies pie�vienotās vērtības nodoklim. Un vēl arī tikai tad, ja es neņem�u kredītu. Viņ� pastūma lapu Brantam. Ta�u man tas jādara.

-��� Un tagad? pajautāja Brants un uzmeta skatienu skait�ļiem. Viņ� �obrīd negribēja ielaisties diskusijā par praktisko pusi.

-��� Tagad es vispirms uzlik�u uz jumta divas saules bateri�jas. Par to dabū�u no valsts piecdesmit centus par kilovatstun�du. Un vēl esmu iegādājies divas enerģijas taupī�anas spul�dzes.

-��� Vai zini, ka tās enerģiju taupo�ās spuldzes sava augstā dzīvsudraba satura dēļ ir ārkārtīgi kaitīgas videi?

-�� Ak tā? Gerbers tikai noteica. Ta�u visi par to runā. Pat Austrālijā.

-��� Kas nāk par labu klimatam, noteikti vēl ilgi nenāks par labu videi. Tie�i tā ir ar�

Gerbers bija manāmi saskaities.

-��� Izbeidz vienreiz. Es vairs nespēju klausīties par klimatu.

Brants piekāpās un, izmantojot izdevību, apēda izcilo sa�lātu atlikumu. Arī Gerbers neteica neko, toties noskatīja viņu vēl caururbjo�āk. Tikai tad, kad Brants iebāza mutē kārtīgi ap�krautu dak�iņu, Gerbera acīs iezibējās kaut kas �ķelmīgs.

-��� Starp citu, man ta�u vajadzēja tevi pasveicināt no mana Berlīnes kolēģa Luca �teinhēfela, ja reiz esmu tevi sadcis, Ger�bers pēk�ņi lauza savu nodevīgo klusē�anu. Viņ� nepavisam ne�aubījās, ka tā notiks.

Brants aizrijās un sāka klepot.

-�� Tu pazīsti to �teinhēfelu? viņ� pajautāja, kad bija atkal ticis pie gaisa.

-�� Protams. Viņ� ir viens no vecākajiem Berlīnes komisāriem slepkavību izmeklē�anas lietās. Mēs kopā notvērām abus iespē�jamos Hiltona slepkavas. Tas bija grūts, neatlaidīgs darbs. Ta��u tādēļ man bija bie�āk jābrauc uz Berlīni. Satrauco�a pilsēta. Protams, es tur nevēlētos dzīvot. Berlīne man ir daudz par lie�lu. Gerbers lieliski pieprata apvienot daudznozīmīgus teiku�mus ar da�ādiem niekiem, tādējādi sarunas biedram radot mā�nīgu dro�ības sajūtu. Un tā ir bīstama pilsēta.

-�� Piekrītu. Brantam patika �āds strauj� sarunas pavērsiens. It īpa�i jaunām ES praktikantēm.

Gerbers uz mirkli kļuva ļoti nopietns.

-�� Tu mani esi iedzinis lielās sprukās, Bernhard.

-��� Kā tā? Brants novilcināja laiku.

-��� �teinhēfels ir pastāvīgs kriminālpolicijas darbinieks, ta�gad viņ� �o izmeklē�anu ir uzņēmies pats un jau �orīt izveido�jis slepkavības izmeklē�anas komisiju. Un vēl mēs �eit, Ķelnē, uzzinājām, ka mirusī ir no Ķelnes. Mani kolēģi jau vakar pazi�ņoja tās jaunās sievietes�

-�� Katarīna �ūrnane. No manis to vari neslēpt.

-�� Paziņoja Katarīnas �ūmanes vecākiem. Un viņi mums pa�skaidroja, ka �o informāciju ir saņēmu�i no kāda Ķelnes �ur�nālista Bernharda Branta.

Brantam atkal aiz�ņaudzās rīkle.

Cerbers dabiski, tūlīt pamanīja, ka Brantam pie matu sak�nēm izspiedu�ies viegli sviedri. Viņ� turpināja.

-�� Pirmkārt, es tevi varu nomierināt, ka mēs par tevi savā da�torizētajā datu bāzē neesam atradu�i neko aizdomīgu. Tas to�mēr izklausījās mazliet ironiski. Otrkārt, es tevi varu nomieri�nāt, ka līdz �im nevienam neesmu teicis, ka tevi pazīstu, jo ap�meklējam vienu krodziņu. Tas izklausījās gandrīz nelabvēlīgi, ta�u vismaz biedriski. Un, tre�kārt, es tev daru zināmu, ka ne�ko nevaru stāstīt par pa�reizējo izmeklē�anu, gadījumā, ja tas ir iemesls, kura dēļ tu mani �ovakar esi uzaicinājis iedzert alu. Tas tagad izklausījās dusmīgi. Gerbers norādīja uz plakātu. Kriminālpolicija neielai�as nekādos darījumos. Un tu to zini.

Brants bija pieķerts. Tikai pamazām viņ� aptvēra �ās situā�cijas absurdumu. Protams, viņ� bija cerējis pa aplinku ceļiem nonākt pie pla�ākas informācijas, bez nozieguma vietas radītā stresa aci pret aci pārmīt ar kriminālpolicistu domas par savu teoriju. Tomēr viņ� tik ātri nepadevās.

-�� Ja nebūtu manis, Berlīnes oficiālajā statistikā tagad būtu vēl viens miris narkomāns. Un tā glu�i vienkār�i nevar būt. Viņ� uzreiz ieraudzīja, ka Gerbers domīgi sarauc pieri.

-�� Es tā nedomāju. Mani kolēģi ta�u nav muļķi.

-�� Tomēr viņi gribēja nekavējoties veikt līķa sekciju. Katarīna nav mirusi no heroīna pārdozē�anas. Simtprocentīgi dro�i.

-�� Hmm? Gerbers tikai norūca.

-�� Vai tavi kolēģi vismaz ir jau notvēru�i to rudmataino sie�vieti vai Katarīnas �ūmanes pavadoni?

Izskatījās, ka Gerbers pūlas savaldīties.

-�� Nē, viņ� beidzot noteica. Tad atkal acīmredzot pārlika, kādu informāciju drīkstēja izpaust, un kādu ne. Ta�u tavs ko�lēģis vairs neatcerējās, ko it kā bija tev pateicis.

Brants saspringa.

-�� Kā, lūdzu? Nevar būt. Viņ� bija nesatricināmi pārliecināts, ka�

-�� Protokolā minēts, ka viņ� it kā neko neatceroties. Patruļa viņu vēlu pēc pusnakts noķēra �arlotenburgā, kad viņ� ar at�slēgu rokās noņēmās ap daudziem auto.

-�� Viņu vakar vakarā ļoti sarūgtināja futbola �empionāta spēle, Brants mēģināja iebilst, lai paglābtu savu vienīgo liecinieku.

-�� Viņ� bija diezgan pilniņ�, Bernhard. Viena, komats, asto�ņas promiles. Jāsaka, viņam paveicies, ka nesēdās pie stūres.

-�� Varbūt viņam uznāca apgaismības mirklis, kamēr es viņu pats personīgi aizvedu uz vilcienu. Vai tad tā nevarētu būt? Kat�rā gadījumā tā ir pārbaudī�anas vērta norāde.

-�� Mūsu Berlīnes kolēģi viņa izteikumu jau ir novērtēju�i. Gerbers kļuva vēl nopietnāks. Lai nu kā, bet viņi ir ļoti sa�dusmoti, ka tu jaucies viņu izmeklē�anā.

Branta sirdsapziņa bija pilnīgi tīra.

-�� Tu runā par manu tik�anos ar viņas draudzeni?

-�� Tie�i par to es arī runāju.

-��� Nesaprotu, ko tu gribi, Kļaus. Viņa piedalās mūziklā "Vampīra deja". Un mēs runājām par horeogrāfiju.

-�� Neāksties, Bernhard ! Tagad Gerbers jau runāja gandrīz skaļi. Katarīnas �ūmanes nāve nav nekāds joks.

-�� Varbūt aiz tā visa slēpjas kaut kas lielāks? No ES jomas?

Gerbers ļoti ilgi un ļoti cie�i raudzījās viņā.

-�� Mans kolēģis �teinhēfels tavu liecību ir ņēmis ļoti nopiet�ni. Un viņ� ir tev ļoti pateicīgs par norādi uz lido�anu. Tikai lai tev būtu mierīgs prāts.

-Un?

-��� Viņa ieradās ar Lufthansa. Par biļeti samaksāts skaidrā naudā.

-��� Ak tā? Brants jau bija nojautis kaut ko līdzīgu.

-�� Kādā Parīzes ceļojumu birojā, piebilda Gerbers, kur� ta�gad raudzījās uz Brantu ļoti nopietni.

-�� Velns parāvis. Kā tā Parīzē?

-�� To tu no manis neuzzināsi, Gerbers uzsvērti atteica un izvairījās no tie�as atbildes. Nu viņ� vairs nebija nekāds kro�dziņa biedrs. Pieprasījums uz Franciju jau ir nosūtīts. Un tā�pēc vēlreiz, Bernhard! Gerbers redzami izslējās. Es tevi gri�bu nopietni lūgt turēties tālāk.

-��� Nu labi.

-�� Un vēl man tevi jālūdz rīt agri pie mums, policijas iecir�knī, tavus novērojumus Berlīnē vēlreiz ierakstīt protokolā.

-�� Nekas neiznāks, Brantam izspruka.

-��� Kāpēc ne?

Brants nolēma runāt skaidri un gai�i.

-�� Tāpēc, ka man jau agri norunāta svarīga tik�anās Briselē saistībā ar kādu reportā�u. Runa ir par CCS, arī par oglekļa dioksīda izme�u krātuvi pazemē. Tas tev dro�i vien neko neiz�saka.

-�� Nē, Gerbers godīgi atzinās. Tad cie�i uzlūkoja �urnālis�tu. Vai tā tik�anās gadījumā nav paredzēta ES Parlamentā? Gerbers jautājo�i uzlūkoja Brantu. Ta�u kaut kas viņa uzvedī�bā �ķita savāds. Iespējams, viņ� varēja ar Brantu vienkār�i iz�rīkoties pēc sava prāta. Vai varbūt arī ne. Brants tomēr bija lie�cinieks, nevis aizdomās turamais.

-�� Es, protams, varu ieskriet rīt agri no rīta, septiņos, Brants izteica draudzīgu piedāvājumu. Mans vilciens atiet astoņos un �etrdesmit �etrās. Ar to ta�u vajadzētu pietikt, vai ne?

Gerbers, nebilzdams ne vārda, skatījās viņā.

-�� Dabiski, tu vari ari kopā ar mani braukt uz Briseli, Brants to bija pateicis tīras nebēdnības dēļ, ta�u tūlīt sajuta, ka trāpī�jis Gerberām jūtīgā vietā.

-��� Principā nē, Gerbers pēc daudznozīmīgas pauzes no�raidīja �o piedāvājumu, kas patiesībā nebija domāts nopietni.

-�� Kāpēc ne? Brants neatlaidās. Brisele arī ir skaista pil�sēta. Anne tur katrā ziņā jūtas ļoti labi. Viņ� bija mēģinājis �ajā pēdējā teikumā ietvert sarkasma drusciņu. Tas izrādījās bumbas sitiens pa�a vārtos.

-�� Pareizi gan. Viņa vēl vakar par to runāja ar Korinnu. Viņa tagad ar savu jauno draugu pārvākusies uz Woluve-Saint-Pierre. Cik nopratu no Korinnas vārdiem, tas ir iespaidīgs rajons.

Gerbers nepārprotami pārvaldīja nodevīga psiholoģiskā uz�brukuma taktiku, ar to viņ� varēja salauzt jebkuru pretestību. Nu viņam vajadzēja vēl tikai piemest ogles.

-�� Diem�ēl nekas neiznāks, tā vietā viņ� nopietni un lieti��ķi atteica. Mūsu kompetence beidzas pie Āhenes robe�as. Iz�meklē�ana Briselē ir Beļģijas kriminālpolicijas lauciņ�. Berlīnes kolēģi jau ir ķēru�ies pie darba.

-��� Un ko tad tas īsti nozīmē?

-��� Ka viss var ievilkties.

-��� Kas?

-��� Izmeklē�ana.

-�� To es nesaprotu. Mēs ta�u esam vienota Eiropa. Un ir arī Eiropols. Vai tad ne? Brants acīmredzot bija trāpījis jūtīgā vietā.

-�� Minē�u tikai vienu vispārīgu piemēru, Gerbers turpinā�ja. Mēs pie slepkavības upura atrodam mobilo telefonu, teik�sim, ar beļģu numuru, kas vairs netiek izmantots, un tātad mēs iespējamajam slepkavam pa�i vairs nevaram piezvanīt. Tātad tur nekas nav darāms. Tad mēs nosūtām pieprasījumu federā�lā apgabala policijai, tālāk uz valsts policiju, tad uz Vācijas iek��lietu ministriju, no turienes uz Beļģijas iek�lietu ministriju, no turienes atpakaļ uz attiecīgo policiju, un tā pēc tam grie�as pie telekomunikāciju kompānijas. Eiropols daudzējādā ziņā vēl ir tikai vīzija.

-�� Tāpat kā daudz kas Eiropas Savienībā! Brants pasmai�dīja. -Saprotu.

-�� Tātad tas ievelkas, Gerbers atkārtoja. Tas gandrīz izklau�sījās pēc uzaicinājuma. Tikmēr mēs neko daudz nevaram da�rīt, ja nu vienīgi visu nodot tālāk uz Berlīni. Tāpēc jāpaļaujas, ka valsts policija gribēs ar mums sadarboties.

Pēc tā, kā Gerbers izrunāja pēdējo teikumu, Brants tūlīt seci�nāja, ka patiesībā viss ir pilnīgi pretēji. Gandrīz vai radās iespaids, ka Gerbers cen�as viņam kaut ko pateikt, pats sevi nenododot.

Brants izmantoja �o izdevību.

-�� Tātad valsts policija visu kavē, vai ne?

-�� Valsts policija un kriminālpolicija ne vienmēr labi sapro�tas.

-�� Bet jūs pie Katarīnas �ūmanes ta�u neatradāt nevienu mo�bilo telefonu. Un viņai pavisam noteikti tāds bija. Tas noteikti palika viņas somā.

Gerbers piepe�i sadumpojās.

-�� Man tagad jāiet, Bernhard, lai cik �ēl man arī būtu. Tiksi�mies no rīta septiņos pie manis policijas iecirknī. Tad tu varēsi arī paskatīties, kur es strādāju. Paldies par alu. Nākamreiz iz�maksā�u es. Viņ� piesardzīgi paņēma plakātu. Un, kas at�tiecas uz jūras lā�iem, es tagad uztraucos, vai varē�u Karlai vi�su pareizi izstāstīt. Tev taisnība. Ne jau viss ir tā, kā izskatās. Zemene ir vēl arī rieksts.

-��� Kā, lūdzu?

Gerbers pasniedza viņam roku un vēlreiz a�i palūkojās uz Brantu.

-�� Un ierodies laikus. Citādi pēc tam nokavēsi vilcienu.

Tre�diena, 21. marts

Parīze

Elektroniskais pasts no Vācijas pienāca precīzi pusdesmitos. Dāms a�i pārskatīja sveicienus un pavadvēstules izskaid�rojumus, tad atvēra tai pievienoto PDF formāta dokumentu.

Berlīnes aģentūra bija krietni pastrādājusi. Fonā slējās spēk�stacija, tai priek�ā sulīgi zaļā zālē miermīlīgi ganījās govis.

Viņi bija iz�ķīru�ies par humoristisku variantu. Humors ma�zināja spriedzi. It īpa�i saspringtā situācijā. Pateicoties tam, no kontakti igzdas arī turpmāk nāks elektrība. Labajā pusē apak�ā em�blēma. Enerģija Eiropai. Mums rūp jūsu vide.

Dāms izdrukāja PDF formāta dokumentu. Par reklāmas saukli viņi bija ilgi spriedu�i. Tagad tas bija personiskāks ne�kā pirmajā variantā. Dāms gribēja cilvēkus uzrunāt tie�i. Zaļie fundamentālisti un bioloģisko pre�u fanātiķi, dabiski, bija at�kal kāpu�i barikādēs. Ta�u tas bija tik paredzami. �īs sūdzības trāpīja tie�i problēmas sirdi un sa�ķēla tās jēgu.

Tas bija tikai laika jautājums, kamēr arī Vācijā prāti atkal atgriezīsies pie sabiedriskām diskusijām. Arī viņiem jāsniedz savs ieguldījums. Par izmaksām uztraukties nevajadzēja.

Dāms sacerēja īsu, atzinīgu atbildi. Tad piegāja pie loga. Le�jā, Hausmana bulvārī, bija apstājusies satiksme. Viņ� sev jau�tāja, vai jau atkal sācies streiks. Ta�u tad �orīt nebūtu darbojies metro. Dro�i vien kāds nelaimes gadījums.

Viņ� nevil�us pasmaidīja. Pjērs Tapī bija apliecinājis, ka ir nosūtījis uz Briseli savus labākos vīrus. Līdz �im viņ� ar Tapī veikumu bija ļoti apmierināts. Nodevīgās kopijas no Berlīnes jau sen iznīcinātas.

Uz rakstāmgalda iezvanījās Dāma BlackBem/. Ieraugot dis�plejā vārdu, Dāma sirds iepukstējās straujāk. Pēc otrā signāla viņ� apsēdās un atbildēja uz zvanu.

-�� Sveika, Regīna, viņ� draudzīgi sasveicinājās. Jauki, ka tu man atkal piezvanīji. Klausulē varēja skaidri dzirdēt sa�springtu klusē�anu. Vai tev ir kādas ziņas no Katarīnas? Es viņai gribu kaut ko pajautāt un nekādi nevaru ar viņu sazinā�ties.

Regīna �ūmane smagi nopūtās, to varēja skaidri dzirdēt.

-�� Mēs esam Berlīnē, Dīter.

Viņ� jau sen baidījās no �ādas sarunas. Klusībā viņ� tai jau bija gatavojies.

-�� Un tu tur atcerējies par mani?

-��� Katarīna ir mirusi, Dīter, Regīnas balss skanēja skaidri. Mums jāsagaida, kamēr tiks atdots viņas līķis. Vēl jāveic līķa sekcija.

-�� Mirusi? viņ� tēloti izbrīnījās. Regīna, es nesaprotu.

-��� Aizvakar vakarā viņa kādā Berlīnes krodziņā satikās ar vīrieti. īsi pēc tam viņa tika turpat atrasta tualetē, mirusi. Ar heroīnu asinīs. Ta�u Katarīna nekad�

-�� Ak dievs! viņ� no�ukstēja. Tas ta�u ir �ausmīgi.

Regīna klusēja. Viņa acīmredzot pūlējās savaldīties.

-��� Regīna, vai es tev varu kaut kā palīdzēt?

Atkal pienāca elektroniskā pasta vēstule no Berlīnes. Dāms to atvēra. Aģentūra ziņoja, ka pēc reklāmas idejas apstiprinā��anas tiks uzsākta kampaņa. Dāms paņēma mobilo telefonu kreisajā rokā un ar labo uzdrukāja: Apstiprinā�ana �odien pēc�pusdienā. Sākt kampaņu nākamajā tre�dienā. Visā valstī. Dāms. Tad nosūtīja vēstuli.

-�� Kriminālpolicija domā, ka Katarīna varētu būt iekritusi la�matās, viņ� dzirdēja Regīnu sakām.

Dāms vienā rāvienā atkal atguvās.

-��� Kas tās par lamatām?

-�� To es vēl nezinu, Dīter. Domāju, ka arī policija to īsti nezi�na. Viņi izskatījās pilnīgi pārslogoti. Nedēļas nogalē Berlīnē pulcēsies visa Eiropas Savienība.

-�� Zinu, Dāms atteica. Es arī tur bū�u.

-��� Policija neizslēdz, ka �ī nāve ir saistīta ar viņas praksi Eiropas parlamentā. Vai tu varbūt kaut ko par to zini?

Dāmām pēk�ņi izkalta mute. Viņ� iespieda mobilo telefonu starp ausi un plecu, paķēra no rakstāmgalda minerālūdens Perrier pudeli, atvēra to un izdzēra gandrīz pusi.

-�� Kā policija pie tā nonāca? viņ� piesardzīgi apvaicājās.

-�� Pagaidām tas ir tikai pieņēmums.

Tad jau labi, Dāms gandrīz pateica.

-�� Es Berlīnes policistam iedevu tavu darba telefonu. Varbūt tu viņiem vari vēl kaut ko palīdzēt. Viņa vārds ir �teinhēfels. Viņ� ir ļoti patīkams.

-�� Noteikti, Regīna, Dāms noteica. Tas atkal nebija melots. Viņ� ar to bija rēķinājies. Vakar pēcpusdienā Justīne bija drau�dzīgi, tomēr noteikti tikusi vaļā no vācu policista un palūgusi rīkoties oficiālā ceļā. Tam vajadzēja ievilkties.

-�� Cik var noprast, tad, tikai pateicoties kādam �urnālistam, kriminālpolicija vispār intensīvi rūpējas par �o lietu.

-�� Kā, lūdzu? Kas to apgalvo?

-��� Kāda Katarīnas skolas draudzene, pie kuras viņa Berlīnē gribēja pārnak�ņot. Tas �urnālists krodziņā nejau�i apsēdies blakus Katarinai. Viņa uz galdiņa atstājusi Belga paciņu ar draudzenes mobilā telefona numuru, pirms� viņa sastomī�jās. Tas �urnālists paciņu atrada. Tad piezvanīja draudzenei un uzdeva daudz dīvainu jautājumu.

Tagad Dāms tikai ar pūlēm saglabāja mieru.

-�� �urnālisti ar dīvainiem jautājumiem bie�i vien ir vislabā�kie, viņ� iesmējās karātavu humora uzplūdā. Varbūt es viņu pazīstu, ja viņ� interesējas par Eiropas jautājumiem.

-��� Man te ir viņa vizītkarte. Viņu sauc Brants. Bernhards Brants. Viņam ir arī sava mājaslapa.

-��� Nekad neesmu dzirdējis. Ta�u varbūt es varētu ar viņu sazināties, Regīna. Dāms ieturēja pauzi. Es tomēr vēl ne�spēju aptvert par Katarīnu. Vai varu kaut ko darīt tavā labā?

-�� Jā, Dīter, tev ta�u ir sakari Briselē. Varbūt tu vari noskaid�rot, kas aiz tā slēpjas. Vai kas ir tas vīrietis. Policija teica, ka oficiālā ceļā tas esot ļoti ilgi un sare�ģīti. Tāpēc esmu spiesta lūgt tevi.

-�� Dabiski, Regīna. Tas ta�u ir pats par sevi saprotams. Es tev paziņo�u, tiklīdz kaut ko uzzinā�u. Apsolu. Tikmēr esi uz�manīga. Un�

-Jā?

-��� Izsaku līdzjūtību. Arī Horstam. Viņ� izbeidza sarunu un piecēlās.

Satiksmes sastrēgums Hausmana bulvārī pamazām sāka mazināties. Dāma skatiens tālumā meklēja kādu pieturas pun�ktu.

Septiņdesmito gadu beigās Rēgensburgā viņi bija krietnu lai�ku pavadīju�i mazā, kopīgā studentu mājoklī netālu no Keplera nama. Vecpilsētas vidū. Viņi toreiz bija norunāju�i pēc stu�dijām apprecēties. Sliktākajā gadījumā Harisburgā.

Kāds pieklauvēja.

Nesagaidījusi atbildi, ienāca Justīne.

-�� Ieradusies delegācija no La Defense, Dāma kungs, viņa sacīja. Viņi gaida konferen�u telpā. Un galdiņ� Bistrot du Sommelier arī ir jau rezervēts.

-�� Brīni�ķīgi, Justīne, Dāms uzslavēja. Vēl tikai divas se�kundes.

Viņ� ierakstīja interneta meklētājā Bernhards Brants, �urnā�lists. Pēc divām sekundēm viņ� jau bija atradis vajadzīgo lapu, vēl pēc divām minūtēm zināja, ka Brants gan ir tikai ār�tata �urnālists, ta�u acīmredzot pēdējā laikā cītīgi pievērsies klima�ta un enerģētikas tematiem. Dāmu pārņēma viegls satraukums. Branta seja vismaz viegli palika atmiņā.

Justīne pieklauvēja pie atvērtajām durvīm un izrāva Dāmu no pārdomām.

-��� Kungi kļūst nepacietīgi, viņa brīdināja.

-�� Es jau nāku. Dāms izņēma izdruku no printera un stei�dzās uz tik�anos. Reklāmas ideja bija patie�ām smieklīga. Viņi to dro�i vien atbalstīs.

Tomēr Dāms par to vairs nespēja īsti priecāties. Viņam vaja�dzēja nekavējoties piezvanīt Pjēram Tapī.

Brisele

Pie Beļģijas galvaspilsētas Briseles arhitektūras stilu ne�ē�līgā jucekļa Brants tā arī nekad nebija pieradis. Līdzās dzelz�ceļa sliedēm atradās veselas ielas gan ar dārgi restaurētiem, gan teju sabruku�iem gadsimtu mijas dzīvojamajiem namiem. Aiz tiem slējās biroju monstri no stikla un tērauda. Ikreiz, ar vilcienu braucot uz Briseli, Brantam �is nekontrolētais arhitek�tūras sajaukums �ķita �izofrēnisks, un tāpēc arī pilnīgi piemē�rots Eiropas pārvaldes mītnei.

Septiņos no rīta Klauss Gerbers viņu bija draudzīgi sagai�dījis policijas pārvaldē ar tasi kafijas un uzrakstījis oficiālu pro�tokolu par viņa novērojumiem "Pastāvīgajā pārstāvniecībā" Berlīnē un minējumiem pēc sarunas ar Tanju Hāgi Stnrbucks ka�fejnīcā. Bija neiespējami izvilināt no pieredzēju�ā komisāra kā�du komentāru. Gerbers bija gatavs apstiprināt vienīgi Branta minējumu, ka ar Katarīnas �ūmanes nāvi saistījās da�ādi aiz�domīgi apstākļi. Kā senam, lai gan ari tikai krodziņa biedram Gerbers viņam vēl deva padomu runāt ar Lauterbornu tikai un vienīgi par klimata un enerģijas jautājumiem un turēties tālāk no Beļģijas policijas veiktās izmeklē�anas Briselē. Cik varēja no�prast, Vācijas valsts policija jau sazinājusies ar kādu kontaktpersonu Briselē. To Gerbers atkal izteica ar mazliet dīvainu pie�skaņu, un tāpēc, braucot vilcienā, Brants visu laiku netika vaļā no sajūtas, ka tur kaut kas īsti nebija kārtībā.

Jau kop� līkumainā, lēnā brauciena cauri Ardēnām Brants piepe�i bija kļuvis nervozs un ļau�u pilnajā atklāta plānoju�ma vagonā piesardzīgi paskatījies apkārt. Nekā tāda, ko varē�tu konkrēti izsekot. Tikai savāda nepatika, kas piezagās uzreiz aiz Āhenes, kad Brantu sāka nemitīgi novērot divi vīrie�i, viens apmēram �etrdesmit gadus vecs stresa pārņemta komersanta tips, otrs ne vecāks par trīsdesmit gadiem, nemierīga mūziķa tips. Tie abi kopā ar viņu jau Ķelnē bija iekāpu�i starppilsētu vilcienā. Bet, līdzko Brants uz viņiem paskatījās, abi izlikās, ka Branta vietā ir tikai tuk�s gaiss.

Praktiskajā, visiem dzīves gadījumiem noderīgajā ādas port�felī Brants katram gadījumam bija paņēmis līdz vienu kārtu apak�veļas un zobu suku, kā arī ekonomikas �urnālu, ko viņ� gribēja mierīgi palasīt. Un katram gadījumam arī mazu digitālo fotokameru.

Tomēr vairāk viņ� bija sarunājies ar līdzās sēdo�o Jekaterinu, skaistu, slaidu, melnmatainu un runīgu juristi no Sanktpēterburgas, kurai vēl nebija trīsdesmit un kura Frankfurtē strā�dāja Deutsche Bank un gribēja apciemot draugus Briselē. Viņa bija izkāpusi jau Gareciu Nord.

Pirms pa�as Gare du Midi Brants vēlreiz ātri pārlapoja die�nas laikrakstu. Ziema Dienvideiropā radījusi satiksmes haosu. Hansam Dītriham Gen�eram paliku�i astoņdesmit gadi, Soci�āldemokrātu partijas veselības eksperts Karls Lauterbahs sū�dzējās par lobētāju varu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra kā�das polietes tiesības veikt abortu. Brants gan ba�ījās, ka ietiepīgie valdības dvīņi no austrumu kaimiņvalsts �o viņu iz�teikti katoliskās zemes katastrofu nekādi nevarēja atrisināt.

Nedēļas nogalē Berlīnē paredzētajā Angelas Merkeles pazi�ņojumā Eiropai bija paredzēts atklāt to, kas kaitināja Eiropas parlamentārie�us. Brīnumainā kārtā Vācijā netika iebilsts pret izplūdes gāzes dāsni rado�ām automa�īnām, un to nu nepavi�sam nedarīja vides ministrs, nemaz nerunājot par veselības mi�nistri, kuri tikmēr Berlīnē izmantoja tiem pienāko�ās dienesta automa�īnas. Viens komentētājs ekonomikas lappusē izteicās par to, ka līdz 2007. gada beigām vēlamas pasta sūtījumu li�beralizācijas ietvaros būtu pilnīgi jāatļauj privātā konkurence.

�āda sacensība par kādreizējo valsts pastu bija politiski vēla�ma un ekonomiski pamatota.

Brants aizvēra avīzi un no bagā�as plaukta nocēla somu. Pirms galastacijas vilciens izbrauca caur garu tuneli, nepietu�rot aiztraucās garām drūmajai centrālajai stacijai. Atkal blāva gaisma: visa aina da�as nojauk�anai gatavas māju rindas un pirmie laukumi, kam piemita gandrīz francisks �arms. Brisele bija ne vien kultūras un valodas ziņā sa�ķeltas valsts galvas�pilsēta, bet arī robe�līnija starp silto dienvidu zemju laisserfaire stilu un vēso ziemeļu pragmatismu. �ajā saraustītajā vidē dzī�voja cilvēki. Arī Anne.

Starppilsētu vilciens apstājās Gare ciu Midi. Vakarā Brants bija iecerējis ar vilcienu doties atpakaļ uz Ķelni. Viņ� ar eska�latoru nolaidās milzīgajā krēslainajā uzgaidāmajā zālē, paklu�pa pār steidzīgu tūristu koferiem, kuri gribēja kāpt Eurostar vil�cienā uz Londonu un sekoja metro piktogrammai. Branta izsekotāji, tagad viņ� bija pārliecināts, ka tiek izsekots, turējās pienācīgā attālumā aiz muguras. Un kad Brants pie �okolādes veikala skatloga nobrīnījās par tur izlikto beļģu konfek�u aug�stajām cenām, tie abi it kā nejau�i iegāja blakus eso�ajā avī�u tirgotavā.

Stāvu zemāk, pie metro biļe�u kases jau bija izveidojusies liela rinda. Brants nopirka Carnet karti, biznesmenis stāvēja rin�dā tre�ais aiz viņa, mūziķis runāja pa telefonu. Ļoti uzkrīto�i. Brants ar eskalatoru vēlreiz nobrauca lejā uz otro peronu. Ce�turksnis pāri vienpadsmitiem. Vēl bija daudz laika, viņ� gribē�ja visu noskaidrot. Arī tad, kad pats visai smieklīgi nejau�i ap�maldījās un iznāca uz perona Delakruā virzienā. Abi iespējamie izsekotāji vēl aizvien turējās Brantam nopakaļ, ta�gad viņi izskatījās mazliet aizkaitināti un cītīgi paturēja Bran�tu acīs, kamēr viņ� kāpa vidējā sudrabainajā vagonā.

Viņi noteikti bija pamanīju�i, ka Brants tos pieķēris. Abi ta�gad turējās pa gabalu un atsevi�ķi iekāpa pirmajā un pēdējā vagonā. Vilciens �ajā laikā bija pārpildīts, un nākamajā stacijā Brants ar grūtībām iespiedās pie sienas, kas nodalīja durvis no sēdekļu rindām, lai ielaistu vilcienā gaido�os pasa�ierus. īsi pirms atie�anas dzidrā brīdinājuma signāla Brants ar apņēmī�gu lēcienu atkal izspraucās ārā pa durvīm, kas jau vērās ciet. Kad metro vilciena aizmugures gaismas nozuda tunelī, viņ� viens pats palika stāvam uz perona. Loģiski! Viņ� pie sevis no�smējās.

Uz pretējās puses perona vilciens Simonis virzienā nemaz nebija ilgi jāgaida. �is vilciens bija drīzāk patuk�s, pasa�ieri izskatījās tikpat apnikuma pilni un apātiski kā visās pārējās Eiropas galvaspilsētās, ko Brants pazina. Se�as pieturas viņ� nostāvēja kājās un stacijā Trone atkal priecīgs izkāpa ārā. Tad sekoja zaļajai gaismas tablo Rue du Luxembourg virzienā. Kad Brants ārkārtīgi labā garastāvoklī, lēkdams pāri diviem kāpņu pakāpieniem, uzskrēja pa kāpnēm uz Trone laukumu pie lielā�kā apvedceļa, kas veda apkārt Briseles centram, uz mirkli viņu pārņēma uzvaras prieks. Lai nu kā, bet tas bija jocīgi.

Rue de Luxembourg galā saulē mirdzēja augstās, sudrabaini stiklotās Eiroparlamenta arkas. Vismaz ducis sudrabainu Bri�seles pilsētas maksas divriteņu gaidīja tūristus. �eit, Beļģijā, kat�rā ziņā bija siltāks nekā vēl �orīt Ķelnē. Brantam patika �īs �au�rās, rūpīgi bruģētās ieliņas ar mazajiem bistro, no kurām apvedceļa virzienā �āvās melni vai sudrabaini taksometri ar svarīga izskata pasa�ieriem. Sākumā bija redzami tikai salti be�tona biroju nami. Sporta veikala skatlogā izlikti tikai dārgi, ērti apavi. Tad mazs parks ar brīni�ķīgām, baltām statujām un kā bronza spīdīgu biroju ēku labajā pusē, kas Brantam alla� lika atcerēties Republikas pili agrākajā Austrumberlīnē. Viņ� pagā�ja garām ārēji ne ar ko neievērojamajai �etrzvaig�ņu viesnīcai Leopolci ar zinātāju izslavēto virtuvi, kurā starptautiskie uzņē�mumi un uz vietas pārstāvētās lobētāju organizācijas labprāt un ļoti bie�i aicināja parlamentārie�us uz tā dēvēto informāci�jas sagatavo�anu. Pēc tam Eiropas Savienības Parlamentam ar sava zinātniskā dienesta palīdzību vajadzēja �iem pēc infor�mācijas izsalku�ajiem un zinā�anu kārajiem deputātiem viņu pienākumu pildī�anas nolūkā izveidot iespējami neatkarīgu priek�statu par profesionāliem jautājumiem, vislabāk no da�ā�diem viedokļiem.

Beidzot Brants iznāca Luksemburgas laukumā, kas, pēc vi�ņa ieskatiem, bija vislabākais posto�as un spekulatīvas pilsē�tas plāno�anas piemērs, kura dēļ Briseles Leopolda kvartālā jaunajam ar veco nācās pastāvēt uzspiestu funkciju sintēzē. Sa�vā vietā bija palikusi vēl tikai mākslinieciski izgreznotā Luk�semburgas stacijas pelēkā fasāde. Vecais stacijas pulkstenis rā�dīja bez ceturk�ņa divpadsmit. Aiz tā stiepās varenā parlamenta ēkas stikla fasāde, kuras astoņkājim līdzīgais, ap�jumtais gājēju tilts izskatījās kā piezīdies tie�i pie fasādes. Pa kreisi, iecienītā un vakaros ļoti pārpildītā laukuma bāros un krodziņos pēc darba satikās Eiropas jaunatne. Viesi, kuri tur, ārā, sēdēja pie krodziņa London galdiem vai vakaros pulcējās bariņos pie īru kroga, laukuma vidū varēja no sāniem parau�dzīties aug�up uz marmora statuju, kas atveidoja apsūbēju�u, sastingu�u, domās iegrimu�u cilvēku grupu. Uz cokola ar lie�liem burtiem bija iekalts viens vienīgs vārds: Intelligenz.

Parlamenta priek�ā laukumā vēl vīdēja pēdējās to būvniecī�bas pasākumu pēdas, tie izrādījās vajadzīgi, lai arī austrumu dalībvalstu deputātiem atrastos sava vieta �ajā ne mazāk iespaidīgajā Parlamenta ēkā, kas ar ovāli izliektu gājēju tiltu bija savienota ar galveno ēku. Brants paskatījās visapkārt.

Citām parlamenta ēkām te vietas vairs nebija, laukuma gals jau aizņemts ar ļoti dārgiem dzīvojamajiem namiem. Vai turki, ser�bi un ukraiņi to zināja? Brants nogāja gar būvlaukuma sētu, pasoļoja garām pazemes stacijas stikla kupolam un apņēmīgi devās uz apmeklētāju ieeju.

Viņ� pieteicās pie privāta dro�ības dienesta darbinieces glī�tā formas tērpā un paziņoja, ka par viņa iera�anos ir informēta Bocovas kundze, Ahima Lauterborna līdzstrādniece.

Pēc neilgas telefona sarunas Brantam tika pieklājīgi palūgts vēl mirklīti uzgaidīt. Bocovas kundzei vajadzēja tūlīt atnākt vi�ņam pakaļ.

Brants apsēdās un sāka vērot fran�u apmeklētāju grupu, ap�mēram divdesmit piecus cilvēkus, kas acīmredzot bija sagata�voju�ies apmeklējumam un tagad visiem pēc kārtas vajadzēja iz�iet dro�ības pārbaudi kā pirms reģistrē�anās lidma�īnas reisam. Nemitīgi skanēja sensors, tomēr Brantam radās iespaids, ka ap�sargs personu pārbaudi ar rokas detektoru veica visnotaļ pa�vir�i. Lai nu kā, bet īpa�i efektīva viņam �ī pārbaude nelikās.

Nora Katalīna Bocova starodama nāca Brantam pretī. Dro��i vien tikai nedaudz vecāka par divdesmit gadiem, vismaz met�ru septiņdesmit gara, uz pieres īsi apgrieztiem un aizmugurē gariem mirdzo�iem, rūsas sarkaniem matiem, īpatnēju, mazliet apaļīgu seju ar sārtiem vaigiem, zibo�iem, baltiem zobiem un dzirksto�ām, zaļām acīm, ko vēl izcēla divi lieli smaragda krā�sas auskari. Uz baltas blūzes ar garām piedurknēm viņa bija uzvilkusi tum�i zilu sarafānu un iespīlējusi kājas pusgarās, in�dīgi zaļās zeķēs un baltos zābakos. Redzamā vietā zilā lentē �ūpojās viņas caurlaide.

Branta kungs? viņa draudzīgi pavaicāja, un viņ� tūlīt piecēlās. Jauki, ka esat ieradies. Lauterborna kungs jūs jau gaida. Vēl tikai ātri piereģistrēsim jūs.

-��� Protams, Brants īsi noteica.

Viņ� izgāja cauri dro�ības vārtiem un nobrīnījās, ka jau nā�kamajā mirklī apsargs viņu noturēja par uzticības vērtu, lai gan ierīce reaģēja uz daudzajām monētām vrņa somā. Brants atvai�nodamies uzrādīja savu sīknaudu un drīkstēja iziet cauri.

-��� Diezgan pavir�a pārbaude, Brants piezīmēja pa ceļam uz reģistratūru. Kreisajā pusē bija glīti sarindoti divdesmit sep�tiņu dalībvalstu karogi.

-�� Kad tiek apmeklēts ministrs, tā ir mazliet stingrāka, Bo�cova iesmējās. Kur� gan gribētu kaut ko nodarīt ES parlamen�tārietim?

Pareizi gan, Brants klusībā atzina, ka viņai taisnība. Un ne tikai tas vien. Diez vai kāds ES parlamentārie�us uztvēra no�pietni. Bocova uzrādīja savu caurlaidi un aizpildīja par Bran�tu apmeklējuma veidlapu. Brantam vajadzēja nostāties uz at�zīmes, kur viii� tika nofotografēts ar digitālo fotokameru. Nepagāja ne trīs minūtes, kad viņ� jau turēja rokā ielaminēto, kaklā karamo dienas caurlaidi.

-�� Vai esat izsalcis? pa ceļam uz galveno ieeju Bocova pa�jautāja. Tur pie durvīm stāvēja vismaz ducis darbinieku un aiz�rautīgi smēķēja.

Pēc tam bez rūpīgākas personīgās pārbaudes Brants izgāja cauri galvenās ieejas dro�ības vārtiem; izskatījās, ka krāsaino Bocovu apsardzes personāls pazina kā paradīzes putnu, un viņ� acīmredzot tāpēc tika noturēts par nekaitīgu.

Nebilzdama ne vārda, Bocova Brantam pa priek�u uzbrau�ca aug�ā pa eskalatoru un ar platiem soļiem aizsteidzās pa tum�o paklāju uz vairāku liftu pusi. Brantam patika pla�ās par�lamenta ēkas skaidrais un atklātais plānojums, ceļrā�i ari sve��os aizvadīja vajadzīgajā virzienā, cilvēki brāzās pa gaiteņiem kā bi�u stropā. Te atradās frizētava, banka, ārkārtīgi bagātīgi apgādāts avī�u kiosks, mazs pārtikas veikaliņ� un, protams, galvenā ēdnīca, atsevi�ķa pasaule, kurā varēja labi un omulī�gi pavadīt laiku, norobe�ojoties no realitātes.

Kamēr abi gaidīja pie lifta, Brants noskatījās uz pakava for�mā veidoto kafejnīcu gaiteņa galā starp abām vismaz piecdes�mit stāvus augstajām biroja ēkām, kur bija izvietotas frakcijas. Zem visaptvero�a stikla jumta ar baltiem tērauda sprai�ļiem un cilvēka auguma rūtīm apmēram septītā vai astotā stāva aug�stumā pie maziem, apaļiem galdiņiem bija novietoti pēc izska�ta ērti brūni ādas sēdekļi. Neparasti, iegareni gaismas ķermeņi pie sānu sienām un cēlas stāvlampas ar līganiem, gaismu me�to�iem aba�ūriem līdzās ar mīlestību stādītiem kokiem izsta�roja brūnganu, siltu gaismu. Vismaz ceturtā daļa vietu bija aiz�ņemta. �eit un citos baros tika pieņemti patie�am svarīgi lēmumi, apspriesti balsojumi un noslēgtas vieno�anās. Kad lifta durvis beidzot atvērās, viens no kafejnīcas apmeklētājiem sa�traukti paskatījās aug�up. No lifta viņiem pretī iznāca pavecs vīrs ar smagu portfeli un sasveicinājās ar Bocovu.

-�� Lauterborna kungs labprāt vēlētos ar jums aiziet uz ēdnī�cu, sacīja Bocova, nospiezdama pogu. Trijos viņam ir svarī�ga komisijas sēde.

-�� Vai jūs arī nāksiet līdzi? Brants gribēja zināt.

-�� Nē, Bocova diezgan vēsi atteica, man pirms �īs sēdes vēl jāsakopē da�i svarīgi dokumenti. Jums paveicies, ka Lau�terborns jums �odien vispār varēja atvēlēt laiku.

Tobrīd, kad durvis aizvērās, Brantam �ķita, ka no�ķind stikli un visi vienā balsī iekliedzas. Viņi brauca uz devīto stāvu.

-�� Vai jūs arī to dzirdējāt? Brants noprasīja.

-��� Ko tad? viņa mazliet izklaidīgi atvaicāja.

-�� Pirmīt to troksni.

-Nē.

Brants nevarēja ciest, ja, divatā kopā braucot, liftā nebija par ko runāt. Viņ� gribēja piesardzīgi ievaicāties par Katarinu �ūmani, ta�u Bocova pat nemēģināja uzsākt sarunu.

-�� Tie oglekļa dioksīda uzkrā�anas mēģinājumi gan ir aiz�raujo�a tēma, Brants viņas vietā centās atrast kādu sarunas tematu.

-��� Lauterborna kungs ļoti cītīgi ar to nodarbojas, Bocova sausi attrauca, un viņ� priecājas, ka par FAZ interesējas vēl kāds. Es pati gan ar to neesmu tik ļoti saistīta.

Brants sajuta kaklā vieglu kamolu. Acīmredzot Lauterborns pārpratis viņa vispārīgo izteikumu par aizvien lielāko pla�saziņas līdzekļu interesi par klimata izmaiņām. Brantam radās nelāga priek�nojauta.

Kad abi beidzot izkāpa devītajā stāvā, Brants atpalika no jau tālu aizsteigu�ās Bocovas un �ķērsoja pāreju starp abām ēkām. Tagad viņi atradās virs stikla jumta. Ilgi nebija jāmeklē. Labajā pusē pa labi no biroju gaiteņiem bija nepārprotami iz�sista vesela stikla rūts. Lejā, kafejnīcā, valdīja liels satraukums, gandrīz visi apmeklētāji bija sadrūzmēju�ies pie sēdekļu gru�pas zem izkritu�ās rūts. Izskatījās, ka da�i savainoju�ies ar sa�sistajām lauskām un sauca palīgā. Brants instinktīvi paskatī�jās uz stikla fasādi. Lielākā daļa logu bija atvērti, viens stāvēja līdz galam vaļā.

-��� Dīvaini, Bocova noteica. Tā ta�u nevajadzēja notikt. Cerams, ka neviens nav cietis.

-�� Tur kaut kas nav kārtībā, Brants iebilda. Viņ� gan neva�rēja sadzirdēt katru satraukto balsi atsevi�ķi, ta�u �ķita, ka ti�ka zvanīts ārstam un policijai. Pēk�ņi Brants sajutās pavisam nelāgi.

Viņ� sekoja Bocovai cauri patie�ām garlaicīgam, pelēkam gaitenim, ko mazliet krāsaināku padarīja tikai viņam pazīsta�mais zeltaini sarkanais "zaļo" plakāts ar protestu pret atom�elektrostacijām un ogļu spēkstacijām, un dabas aizsardzības organizāciju plakāti " Glābiet me�us". Mazā ekrānā bija redza�mi todien paredzēto komisiju sē�u sākuma laiki. Uz pulksten trijiem plānā bija norādīts: Eiropas Parlamenta rūpniecība, pē�tījumi un enerģētika.

Pie da�ām dūnām bija saliktas smagas, olīvu zaļas pre�u pānadā�anas kastes, kas Brantam nez kāpēc lika iedomāties par bundesvēru. Izņemot viņus, gaitenī neviena cita nebija.

-��� Strasbūra, Bocova vienkār�i paskaidroja, pamanījusi Branta jautājo�o skatienu. Parlamentam divreiz gadā jāpār�ceļas uz Strasbūru. Ar visiem svarīgajiem dokumentiem.

-�� Tas nu arī glu�i nav draudzīgi dabai, Brantam izspru�ka. Cik daudz smago automa�īnu ar dokumentiem vien reizi mēnesī devās ceļā tikai tāpēc, lai Eiropas Savienības Parla�ments atrastos arī Strasbūrā.

Lauterborna birojs atradās ēkas iek�ējā daļā un tam bija di�vas durvis, vienas pa�am parlamentārietim, kā vēstīja vārda plāksnīte, un otras viņa līdzstrādniecēm. Uz durvīm, ko Boco�va tagad atvēra, bija rakstīts "Nora Katalīna Bocova un Katarī�na �ūmane". Glu�i neapzināti Brants ievēroja, ka �īs durvis ne�bija aizslēgtas.

-��� Sveiki, �ef, Bocova nodūdoja, ienākusi savā kabinetā. Branta kungs ir klāt. Viņ� arī ir izsalcis.

Dārgs, tum�a koka rakstāmgalds, paredzēts divām perso�nām. Uz tā bija divi datori, un krustu �ķērsu izmētātas mapes. Lauterborna kabineta dūnās stāvēja vaļā.

-�� Velns parāvis, Lauterborna kungs, Bocova izgrūda dur�vju virzienā, kā tad te izskatās? Es ta�u teicu, ka visu samek�lē�u vajadzīgajā laikā.

Izskatījās, ka Lauterborns, �o apvainojumu vai nu nebija dzirdējis, vai arī vienkār�i ignorēja. Bocova dusmīgi nogrozīja galvu un sparīgi iesoļoja Lauterborna kabinetā. Brants viņai se�koja.

Kabinets, kurā bez guļamdīvāna bija ierīkota ari du�kabīne, gadījumam, ja Lauterbornam vajadzētu strādāt ari naktīs, bija tuk�s. Ari uz parlamentārie�a platā rakstāmgalda mētājās me�onīgi izsvaidītas mapes, atvilktnes karājās vaļā, pat zaļais augs bija izvēlies no sasprāgu�ā poda un gulēja zemē. Valdīja dīvaina smaka, jau gandrīz pagaisusi, tomēr vēl aizvien jautās sīvums.

-�� Varbūt Lauterborna kungs jau ir nogājis uz ēdnīcu, Bo�cova ieminējās. Viņ� patie�ām bija ļoti izsalcis. Ta�u patiesī�bā viņ� nemēdz tā darīt. Es viņam tūlīt ātri piezvanī�u uz mo�bilo telefonu.

Brants viņu atturēja.

-��� Man �ķiet, ka jūs �īs pūles sev varat aiztaupīt, Bocovas kundze.

Brants jau bija pamanījis mobilo telefonu zem mapju kau�dzes. Vienā rāvienā viņ� jau bija pie atvērtā loga un cauri stik�la jumtam bez stikla paraudzījās lejup. Tur redzamie cilvēki at�gāza galvas un rādīja uz viņu.

-�� Ne jau visi stikli plīst uz laimi.

-��� Vienreiz izbeidziet savu bezkaunīgo mutes palai�anu, Branta kungs. To, kas jums Vācijā liekas smieklīgs, mēs �eit, Beļ�ģijā, ne vienmēr saprotam. Komisārs �ans Marī Esērs vāciski runāja apbrīnojami labi. Viņ� izskatījās kā cilvēks, kur� aizdo�mās turētajam noteikti iedvesa redzamu iemeslu uzticēties, lai gan, būdams holēriķis, pastāvīgi cieta savu un aizdomās turē�tā nelaimju dēļ.

Viņam vajadzēja būt gandrīz pensijas vecumā, lai gan pa�redzamais vecuma rāmums viņu vēl nebija skāris. Plecīgs, pa�drukns, ar vienkār�o, pelēko uzvalku, lētajām brillēm melnos rāmjos un tām pieskaņotām, spo�i nospodrinātām melnām kur�pēm viņu �ajā ēkā tikpat labi varēja noturēt arī par parlamen�tārieti no Latvijas. Uzkrīto�a bija arī pārāk lielā galva ar sirmo vaigu bārdu un pinkainie, tum�ie mati, kuru �ķipsna dusmu lēkmē alla� krita uz viņa grumbainās pieres. Ar pārsteidzo�i maigiem smiekliem Esērs prata iekarot zināmu uzticē�anos un līdz ar to izlikt īsti emocionālas lamatas, kas aizcirtās, kad viņ� jutās pārliecināts, ka izdzirdējis apstiprinājumu savai teorijai.

Da�as minū tes pēc tam, kad Brants bija paskatījies pa Ahima Lauterborna kabineta logu, telpā uzradās privātā apsar�dzes dienesta darbinieki un līdz policijas iera�anās brīdim aiz�turēja gan Brantu, gan Bocovu. Nebija nekādu �aubu. Tie�i Lauterborns izgāzies cauri stikla jumtam un atsitienā sadau�zījis veselu kafijas servīzi. Ieraudzījusi savu miru�o priek�nie�ku, Bocova zaudēja samaņu, un Parlamenta medicīniskā die�nesta ārsts viņai palīdzēja atgūties. Tagad viņa, ar nomierino�u injekciju apklusināta, gulēja uz dīvāna, salikusi kājas uz Branta somas, un klusi raudāja. Izskatījās, ka viņa savu priek�nieku bija ļoti mīlējusi.

-�� Tad nu atzīstieties, Branta kungs!

-�� Kāpēc man tas būtu jādara?

Turklāt, kā apgalvoja Esērs, Brants vēl arī atteicās sadarbo�ties. Brants ļāva Esēram aizvien vairāk aizrauties, un izskatī�jās, ka Esērs vairs netika galā. Vismaz ar vienu faktu noteikti. Brants ātri vien pierādīja, ka iespējamajā parlamentārie�a nā�ves iestā�anās laikā viņi abi ar Bocovu vēl nebija atradu�ies �ajā birojā. Tādējādi nebija pamata Brantu uzskatīt par slep�kavu.

Vēl vajadzēja noskaidrot, vai uzbrucējs bijis viens, vai vai�rāki. Da�i liecinieki bārā apgalvoja, ka logā aiz Lauterborna, viņam krītot uz priek�u bezdibenī, redzēju�i ēnu. �o informā�ciju Esērs tomēr bija atklājis.

Brants sēdēja apmeklētājiem domātajā krēslā pie Lauterbor�na rakstāmgalda. Esērs bija izpleties Lauterborna sēdeklī, bet viņa �etru cilvēku komanda tikmēr meklēja pēdas un tādējādi uz abiem rakstāmgaldiem radīja vēl lielāku nekārtību. Nevie�nam neienāca prātā aiztaisīt logu no iek�puses pēc tam, kad eksperti uz palodzes un loga roktura sāka meklēt pirkstu no�spiedumus. Tāpēc gaiss bija svaigs.

-�� Vai jums patiesībā ir kāda nojauta, ko jūs meklējat, komi�sāra kungs?

-�� Nē, Branta kungs, varbūt jums?

Neskaidra nojauta bija likusi Brantam instinktīvi pārskatīt dokumentus uz Lauterborna savandītā rakstāmgalda un steig��us iebāzt mēteļa kabatā Vides un dabas apvienības ziņojumu, lai gan Esērs visu laiku bija mīņājies turpat blakus.

-�� Es jums jau teicu, ka es ar Lauterborna kungu vēlējos pa�runāt par oglekļa dioksīda krātuvi.

Uz galda virspusē noliktais apjomīgais ES Komisijas ziņo�jums ieteica Eiropas piekrastēs veikt pētījumus par iespēju tur izveidot oglekļa dioksīda krātuves. Arī Brants, veicot savus pē�tījumus, bija to nejau�i uzgājis. Starptautiskie pētnieki Ķīnas piekrastes jūras dzelmē bija atradu�i sasalu�u metānu. Tas bi�ja līdz �im vēl neizmantots enerģijas ieguves avots. Ar uzkrāto oglekļa dioksīdu �o metānu varēja atdalīt no zemes no�aut divus zaķus ar vienu �āvienu. Dro�i vien Lauterborns ar Bran�tu vēlējās parunāt tie�i par to. Bet tas vien ta�u nevarēja kļūt ar iemeslu iespējamajai slepkavībai. Pretējā gadījumā �is ziņo�jums vairs nebūtu atradies Lauterborna kabinetā.

�ķita, ka jau tikai vārdi "oglekļa dioksīda krātuve" atmo�dināju�i Esērā ļaunus instinktus. Brants bija no sirds centies izskaidrot beļģu komisāram �o tematu. Veltīgi. Viņ� to glu�i vienkār�i nevēlējās saprast. Tagad Esērs sēdēja, ar Branta �ur�nālista apliecību klaudzināja pa galda malu un skarbi rau�dzījās viņā.

-�� Kāpēc jūs savai intervijai neesat oficiāli pieteicies zaļo frak�cijas preses dienestā? viņ� pēk�ņi izgrūda. Vai beidzot at�zīstat, ka �ī oglekļa dioksīda krātuve jums bija tikai iegansts?

-��� Kādēļ gan? Brants rāmi atvaicāja. �oreiz es, laika trū�kuma spiests, piezvanīju politiķim pa tie�o līniju. Vai es ta�gad, lūdzu, varu dabūt atpakaļ savu �urnālista apliecību, pirms vēl tā nav pavisam sabojāta?

Izskatījās, ka Esērs pūlas savaldīties. Viņ� vēlreiz vērīgi no�pētīja Brantu, tad pēk�ņi pagrieza plaukstu un nometa apliecī�bu viņam gandrīz pie kājām. Tikai ar zibenīgu reakciju Brants paguva noķert gaisā lidojo�o plastikāta plāksnīti.

Dabiski, ka iecerētie jautājumi ar klimatu un enerģētiku bija tikai iegansts, ta�u to Brants komisāram nekādā ziņā nedrīk�stēja izpaust. Brants bija mēģinājis ar piesardzīgiem mājieniem ieminēties par Lauterborna praktikanti. Esērs par to nebija ne acu pamirk�ķinājis. Vai nu pretimsēdētājs blefoja, kas, dabiski, nebūtu nekāds brīnums, vai arī Esērs piederēja pie citas Beļģi�jas policijas nodaļas. Brantam atlika vienīgi noticēt Gerbera iz�teicieniem par to, ka vācu policijas kontaktpersona ir informē�ta par Katarīnas �ūmanes nāvi. Brants vēlējās izvairīties no konflikta ar Esēru par savu lomu atgadījumā ar Katarīnu �ūmani.

-�� Vai tagad es beidzot drīkstu iet? viņ� jau tre�o reizi pa�vaicāja.

-��� Uz kurieni? Esērs atjautāja.

-��� Uz pilsētu. Pirms vilciena atie�anas uz Ķelni man vēl ir mazliet laika. Un �eit man ta�u vairs nav ko darīt. Domāju, jūs pats labi tiksiet galā.

-��� Vienreiz izbeidziet savas bezkaunības, Branta kungs, Esērs iemaurojās un trieca ar izplātu plaukstu pa rakstāmgal�du. Pat Bocova satrūkās.

-�� Jūs �eit neesat viens, komisāra kungs, un sevi iebiedēt es nu gan neļau�u. Man ar �o iespējamo slepkavību nav nekādas saistības, kaut arī jums tagad tāpēc būs vairāk darba, nekā gri�bētos.

Esērs norija siekalas.

-�� Mani cilvēki var jūs aizvest tie�i uz staciju. Tas izskanē�ja kā rīkojums.

Brants neļāva sevi samulsināt.

-�� Paldies, ļoti mīļi. Ta�u esmu internetā rezervējis vilciena biļe�u īpa�o piedāvājumu, ko varu izmantot tikai vienā noteik�tā reisā. Un tas diem�ēl izbrauc tikai �odien vakarā.

Varēja skaidri redzēt, ka Esērs daudz labprātāk būtu iesē�dinājis Brantu aiz restēm pie maizes un ūdens. Ta�u viņam ne�bija nekāda iegansta tā rīkoties.

-��� Neizdariet Briselē neko nelāgu, Branta kungs, viņ� iz�teica pēc īsa, teatrāla pārdomu brī�a. Mēs varam ļoti sadus�moties. Mums �eit jau sē� da�s labs jūsu kolēģis, kas nav rīko�jies saskaņā ar spēles noteikumiem.

-��� To es katrā ziņā saprotu, Brants piekāpīgi noteica un piecēlās. Viņam nebija ne jausmas, kādi ir �ie spēles noteiku�mi. Tātad es varu iet?

-��� Es vairs negribu jūs atkal redzēt Briselē, Esērs atteica. Viņi nevarēja būt draugi. Tas nu bija pilnīgi skaidrs.

Brants aizsoļoja garām dīvānam. Nora Katalīna Bocova pa �o laiku bija atguvusies vēl vairāk. Brants pacēla uz aug�u vi�ņas kājas un izvilka zem tām palikto savu somu.

-�� Vai ir jau labāk? Brants apjautājās un saudzīgi saņēma viņas roku.

-�� Paldies. Jūs esat patie�ām laipns. Toties �is policists ir ļoti rupj�.

-��� Tīra nedro�ība. Visiem holeriķiem patiesībā ir tikai bail. Tie�i tāpat kā skaļi rejo�iem suņiem.

Pie vēl aizvien atvērtā loga Esērs jau apspriedās ar savu ko�lēģi, kur� pa to laiku visu rāmi bija apstrādājis ar otu. Pats par sevi saprotams, ka arī Brantam bija vajadzējis nodot savus pirk�stu nospiedumus.

-�� Man ar jums noteikti vēlreiz steidzami jāparunā mierīgos apstākļos, Bocovas kundze, viņ� �ukstus sacīja.

Par laimi, viņa neuzdeva liekus jautājumus. Esērs pats bija panācis to, ka liecinieki nostājās pret viņu.

-�� Par oglekļa dioksīda krātuvi es patie�ām gandrīz neko ne�māku teikt. Ta�u �ovakar ap astoņiem man krodziņā London ir norunāta tik�anās. Jūs arī varat atnākt.

Paldies Dievam! Brants nodomāja. �ādos brī�os mazinājās pat viņa nelokāmais ateisms.

-�� Es atnāk�u. Vēl tikai viens ļoti svarīgs jautājums, Bocovas kundze. Kur Katarīna �ūmane dzīvoja?

Brants apzināti izvairījās no jebkāda paskaidrojuma. Patie��ām. Uz īsu mirkli Bocova apdomājās, kāds varētu būt �āda jautājuma nolūks. Brants to uzreiz pamanīja. Dro�i vien viņa, guļot uz dīvāna, pati sev uzdevusi visus iespējamos jautāju�mus, no kuriem da�i jau varbūt bija atbildēti. Tomēr viņa neiz�skatījās pārsteigta, ka Brants �ūmanes dzīvesvietu pieminēja pagātnes formā.

Vai nu viņa zināja atbildi, vai vienkār�i vēl bija pārāk vār�ga, lai par �o jautājumu domātu vairāk.

-��� Par ko ir runa? Bocova pajautāja. Viņas vaigos parādī�jās viegls sārtums.

-�� To es jums pateik�u �ovakar. Ta�u man nekavējoties ir va�jadzīga tā adrese. Lūdzu, uzticieties man, Bocovas kundze. Tas ir svarīgi.

Komisārs Esērs jau jautājo�i skatījās uz viņiem.

-��� Rue du Faucon, septiņi, Bocova nosauca adresi. Tie�i aiz Tiesu pils. Ta�u beļģu policija jau laikam gan tur ir bijusi.

No tā jau viņ� bija baidījies.

-�� No sirds ceru, ka jūs iespējami drīz atkal būsiet uz kājām, Bocovas kundze, Brants skaļi atvadījās un viņai sazvērnie�ciski uzsmaidīja. Tad nu es ie�u, komisāra kungs, viņ� uz�sauca uz loga pusi. Ja vien Esērs būtu uzdro�inājies, viņ� Bran�tu noteikti izsviestu pakaļ politiķim.

Brants jau no pa�a sākuma ne�aubījās, ka ne jau no brīvas gribas Lauterborns ielēca bezdibenī. Kāds viņam piepalīdzēja. Kāds, kur� ļoti labi pārzināja ES Parlamenta uzbūvi, vai arī kā�dam, kas labi to pārzināja, bija devis precīzus norādījumus. Kā�dam, kur� bija pietiekami spēcīgs, lai dro�i vien vismaz deviņ�desmit kilogramus smagu bezpalīdzīgu vīrieti viņa krēslā aizripinātu līdz logam un tad pārmestu pāri margām. Apdul�linātu vīrieti. Brants piepe�i atcerējās. Tā kodīgā smaka. Parei�zi!

-Jums vajadzētu Lauterborna kunga asinīm veikt narkozes gāzes analīzi, komisāra kungs, tas ir tikai tāds mājiens. Kad es te ienācu, telpas gaiss savā ziņā lika atcerēties manu mandeļu operāciju. Gadījumā, ja jūs saprotat, ko gribu teikt.

-��� Ārā no �ejienes, Esērs ieaurojās.

Brants ar liftu nobrauca uz pirmo stāvu, pie izejas katram gadījumam ielika savu dienas caurlaidi somā un pie Luksemburgas laukuma iekāpa taksometrā.

Ātri uz Tiesu pili, lūdzu, viņ� pavēlēja melnādainajam �oferim. Es steidzos.

�oferis tikai pasmaidīja un atbilsto�ā ātrumā aizbrauca pa Rue de Luxembourg loka ceļa virzienā. Brants apzināti bija ap�sēdies aizmugures sēdeklī. Nu viņ� izņēma ziņojumu. Tas bija uzdrukāts uz otrreiz pārstrādāta papīra.

BerlīnejBriselell. 03. 2007.

Saistībā ar Romas līguma parakstī�anas 50. gadadienu vides or�ganizācija BUND ir pieprasījusi EURATOM līguma anulē�anu un atteik�anos no kodolenerģijas visas Eiropas mērogā. Tā kā kop� 1957. gada spēkā eso�ais līgums par atomenerģijas atbalstī�anu ir noveco�jis, ir zināms, ka kop� tā laika jau divas tre�daļas Eiropas Savienības valstu ir atteiku�ās no �ī enerģijas iegū�anas veida. Tomēr par spīti tam, pastāv briesmas, ka ar EURATOM kredīta palīdzību Bulgārijā varētu tikt finansēta jaunas atomelektrostacijas būve. Tādējādi Eiro�pas sabiedrība var nonākt atomķīlnieku lomā. ja līgumu ar EURATOM anulēt neizdosies, Vācijai ir vienpusēji jāatsakās no EURATOM līguma.

Lai stiprinātu savu atteik�anos no EURATOM līguma un iebil�stu pret iecerēto AES jaunbūves finansējumu Bulgārijas Belenē, piekt�dien ES Enerģētikas komisāram Andrim Piebalgam tiks nodoti AES pretinieku, tajā skaitā Eiropas vides organizācijas "Zemes draugi" (ZD), vairāk nekā 630,000 parakstu. �im nolūkam BUND ir īsteno�jusi kampaņu arī Vācijā. Vairāk nekā 100000 parakstu nāk no Vāci�jas.

"Eiropas Atomenerģijas kopiena" (EURATOM līgums), "Eiro�pas ekonomiskā kopiena" (EEK vieno�anās) un "Ogļu un tērauda ko�piena" (OTK līgums) ir spēkā kā trīs ES dibinā�anas līgumi. At�ķi�rībā no OTK līguma, kura darbība ir beigusies 2002. gadā, un EEK vieno�anās, kas ir integrēta citos ES līgumos, EURATOM līgums nekad nav būtiski grozīts un tam nav arī beigu datuma. Tādējādi atomenerģētikas industrija ir tikusi vēl vairāk ekonomiski un politis�ki atbalstīta. Kop� 2007. gada ik gadu atomenerģijas izpētē apmē�ram 550 miljoni eiro, turpretim atjaunojamās enerģijas izpētei ilcgadu tiek atvēlēti tikai 168 miljoni eiro.

Angelika Cārnta, Vācijas vides un dabas aizsardzības savienības vadītāja: "Tas ta�u ir neparasti. Lai gan sabiedrības uzskati lielākajā daļā Eiropas ir pret atomenerģijas izmanto�anas papla�inā�anu, div�padsmit ES valstīs vispār nav nevienas atomelektrostacijas un no at�liku�ajām piecpadsmit valstīm piecas patlaban atsakās no atomener�ģijas, visas divdesmit septiņas ES valstis piespiedu kārtā turpmāk kļūs par tāss apvienības biedrēm, kura ir parakstījusi atomenerģēti�kas industrijas prasības. Ir absurdi dot priek�roku enerģētikas refor�mai, kurā jau piecdesmit gadus krāju�ās neatrisināmas problēmas. Atomreaktoru nepietiekamā dro�ība un rentabilitāte, kā arī neatrisi�nātais jautājums par radioaktīvo kodolatkritumu uzglabā�anu un pārstrādi ir slikts mantojums apvienotajai Eiropai, un to nevar uz�skatīt par nākotnes programmu."

Skaidra, lai gan kaut ari vienpusīga nostāja, Brants nodo�māja.

Skatoties no Rue du Faucon, 19. gadsimtā celtā Briseles Tiesu pils ar tum�ajiem un plankumainajiem granīta akmeņiem un ko�lonnām radīja ārkārtīgi draudīgu iespaidu. Reiz Brants kaut kur izlasīja, ka tā savulaik bijusi lielākā civilā būve pasaulē. Tā slē�jās neapbūvētā, zaļā laukumā uz Rue Faucon. Vai arī Valk Straat, kā Brantam, ļaujot izvēlēties vēstīja tum�i zilā ielas plāksnīte fran�u un flāmu valodās. Kas par vājprātīgu izvēli, Brants no�domāja. Līdzīgi uzvedās arī īri ar saviem gēliem. Tomēr tā bija mirusi valoda, ar grūtībām noturēta pie dzīvības. Aiz Branta mū�rī bija iekalta, cik varēja noprast, jautra viduslaiku svētku aina. īstas dzīres, nokopētas no di�ā flāmu mākslinieka gleznas.

Bruģētās, �aurās ielas ar dekoratīvi apgrieztajiem kokiem sa�mērā stāvi veda pa labi uz centru. Divstāvu māja ar dubulto, noapaļoto jumtu, ko Brants novēroja, neuzkrīto�i pārlapodams ekonomikas �urnālu, gan nebija īpa�i labā stāvoklī, tomēr tai piemita �arms. Protams, ka māja būvēta līmeniski, un tādēļ Brantam redzamā labā puse ar izeju uz pagalmu bija mazliet augstāka par kreiso pusi. Ēka nebija ne desmit metrus plata, un Brants saskaitīja desmit �auras ailas ar veciem, aplupu�iem, sarkani lakotiem un vienkār�i iestiklotiem logiem. Savulaik bal�tie aizkari vietām bija pamatīgi notraipīti.

Pulkstenis rādīja gandrīz trīs, eiforija bija noplakusi, un Brants vairs nejutās tik pārliecināts, ko gan īsti �eit vēlas, vai, pareizāk sakot, kam vajadzētu zvanīt. Pie ieejas karājās saru�nu iekārta ar skaļruni un vaļīgiem vadiem. Tai nebija vāka un tātad ari nekādas iespējas atrast vajadzīgo vārdu, bet pārstei�dzo�i pla�ajā pagalmā ar īsi apgrieztu dzīv�ogu pie dobes un strūklakas slējās nepārprotami nesen okera tonī nokrāsota trīs�stāvu dzīvojamā ēka ar tīriem aizkariem, vienu vienīgu pastkasti un neglītu, resnu suni. Brants nosprieda, ka tai noteikti vajadzēja būt izīrētāja mājai, un ar viņu Brants pagaidām ne�vēlējās runāt.

Pateicoties savam pēk�ņajam lēmumam vēlāk satikties ar Noru Katalīnu Bocovu bārā London un kaut ko uzzināt par Katarīnu �ūmani, kura noteikti iepinusies kādā nozīmīgā lie�tā, Brants jau sen bija nolēmis palaist garām starppilsētu vil�ciena vakara reisu. Vēlāk tūrisma informācijas centrā pie rātsnama viņ� varēja rezervēt lētu viesnīcu. Un tad jau re�dzēs�

Jāpiezvana Annei. Nācās atzīt, ka zemapziņā, saistībā ar do�anos uz Briseli, �ī doma, protams, jau bija apspēlēta. Brants gribēja Anni uzaicināt uz tasi kafijas. Vai uz restorānu.

Jau vilcienā viņ� divas reizes uzmeklēja telefona atmiņā Annes jauno mobilā telefona numuru Beļģijā, ko Korinna pirms pāris nedēļām viņam bija iedevusi, pārsvarā līdzjūtības vadī�ta. Un tagad atkal. Tomēr Brants neuzdro�inājās tā vienkār�i ņemt un viņai piezvanīt. Tam nebija nekāda pamatota iemesla. Vismaz ne tāda, kas attiektos uz Anni.

Nekas nenotika. Ta�u Brantam nebija jāsteidzas. Rue du Fau�con bija nomaļa iela, tikai �ur un tur aiz Tiesu pils aizmugures fasādes klīda da�i nomaldīju�ies tūristi.

Viņ� vēlreiz izpētīja organizācijas BUND informāciju.

Bērnībā Brants kopā ar vecākiem reiz bija apmeklējis Brise�les Atomium, tur tika apgalvots, ka atomenerģija ir vislabākais un dro�ākais nākotnes enerģijas avots. Viņam vispār pat prātā nebija ienācis, ka Euratom vieno�anās ir daļa no Romas līguma. Lasot jaunākos laikrakstus, Brantam, lielākais, bija dūries acīs, ka �ī tēma, stāstot par Berlīnes deklarācijas svinībām, pieminēta tikai pavir�i, ja vien vispār. Turklāt visam ta�u vajadzēja būt skaidram. Vācie�i nolēmu�i ilgtermiņā atteikties no atomenerģi�jas, kas Lielajā koalīcijā vēl aizvien bija galvenais strīdus ābols starp uzņēmējdarbību un vidi. Bet, kad arī visi vācu enerģētikas koncerni sāka pieprasīt, lai tiktu pagarināts lielo ogļu reaktoru darbības laiks to vairs nevarēja izlikties neredzam. Pēc ener�ģētikas uzņēmumu vadītāju tik�anās marta sākumā Briselē fran�cū�i drīkstēja saglabāt savu atomenerģiju arī tad, kad viņiem ne�izdevās iestāstīt Angelai Merkelei, ka tā ir gan ekoloģiski dro�a, tomēr ne neatjaunojama enerģija. Katra Eiropas valsts pati bija atbildīga par savu enerģijas avotu izvēli.

Tātad kuru varēja interesēt Eiropas Savienības "zaļo" par�lamentārie�a Ahima Lauterborna novāk�ana no ceļa?

"Zaļie", tāpat kā BUND, Greenpeace un citas vides organi�zācijas, bija rakstiski skaidri izteiku�i savu nostāju par

Euratom, piektdien pie ES Komisijas pat bija sarīkota demon�strācija.

Neviena iemesla kādu nogalināt. Tad kāpēc Lauterbornam bija jāmirst? Varbūt tas kaut kā saistīts ar RWE un CCS? Vai Lauterborns gribēja runāt par iespējamiem neatklātiem blakus ienākumiem? Ko īsti zināja Katarīna �ūmane?

Brantam katrā ziņā vajadzēja steidzīgi parunāt ar Noru Katalīnu Bocovu.

Vai abas slepkavības kaut kādā veidā ir saistītas? Brants par to bija nesatricināmi pārliecināts.

Viņ� uzrakstīja Klausam Gerberām īsziņu:

Ahims Lauterborns ir miris, pret savu gribu izkrītot no Eiroparlamenta 9. stāva. Beļģu policija jau izmeklē. Atbraucu vēl vienā ne�lielā atvaļinājumā uz Briseli. Sveiciens. Bernhards.

Viņam likās tikai godīgi par savu izmeklē�anu paziņot kri�minālpolicijai. Brants gandrīz iesmējās. Vai tad to jau sauca par izmeklē�anu? Viņ� tikai gribēja noskaidrot da�as bezjēdzības. Viņ� sāka prātot par Lauterborna kritienu ārā pa logu. Vai tā bija sakritība, ka slepkava darbojies tie�i tobrīd, kad Bocova no�gājusi lejā pakaļ Brantam? Vai varbūt kāds zināja par viņa iera��anos parlamentā? Tā nebija nekāda sakritība!

Brants gandrīz bija palaidis garām melnmatainu, jaunu sie�vieti sarkanā lakādas mētelī, kura tagad pie durvīm meklēja sa�vu atslēgu. Brantam nez kāpēc �ķita, ka viņa izskatās pēc spānietes. Kamēr viņ� ātriem soļiem �ķērsoja ielu, pienāca atbildes īsziņa.

Paldies par mājienu. Mēs �ai lietai sekosim. Tomēr turies no tu�rienes tālāk. Ar beļģu policiju nav nekādi joki. Sveiciens. Klauss.

Par vēlu, viņ� nodomāja, ar rozi rokās nostājās pret �ķieta�mo spānieti un norādīja uz sabojāto zvana iekārtu. Nosaukt savu vārdu viņam nebija nekāda iemesla.

-�� Pardon, mademoiselle, je cherche Katharina Schumann\ viņ� sacīja franciski tik labi, cik vien bija iemācījies skolā. Dollas kundze no 10C bija ar viņu lepojusies, lai gan alla� apgalvoja, ka Brants lūrējis viņai starp kājām, kad viņa īsos svārkos sēdē�jusi uz sava galda malas. Brants neskaidri atcerējās, ka viņ� laikam gan tolaik bija sācis nekaunīgi iebilst. "Es ta�u tikai ska�tos jums uz lūpām, Dollas kundze," viņ� bija atbildējis. Iespē�jams, viņ� pat īsti nesaprata, ko pateicis. Dollas kundze no tā�das nekaunības glu�i vai sastinga, un varbūt arī tāpēc Brants beigās saņēma tikai �etri ar mīnusu.

Spāniete viņam atbildēja ar me�onīgi strauju vārdu birumu, Brants saprata tikai aptuvenas frāzes, paraustīja plecus un tik vaļsirdīgi, cik vien spēja, ieskatījās viņai acīs.

-�� Suivez moi, Monsieur2 , spāniete mazliet aizkaitināti atbil�dēja, it kā tā būtu parastākā lieta pasaulē, ka vecāki vīrie�i ar portfeļiem �eit, �ajā mājā, apmeklē jaunas sievietes. Tāda do�ma lika Brantam satrūkties.

Varbūt Katarinai �ūmanei bija sakars ar kādu augsta ranga politiķi? Varbūt viņa pat bija stāvoklī? Arī tas politikas pasau�lē nebija nekas jauns, kur nu vēl Eiropas Savienībā.

Vairs neko nevaicājot, spāniete atvēra durvis uz lielu, krietni nopluku�u, ar divriteņiem un atkritumu spaiņiem aizkrautu kāpņu telpu ar tum�i brūna koka sienām. Gaiss bija sasmacis, no aug�stāva skanēja Coldplai/ mūzika. Tas, kur� �eit, pec Branta vērtējuma, par dārgu naudu izīrēja is�tabas Eiropas Savienības praktikantiem un praktikantēm, par to varēja savai dzīvojamajai mājai ik gadu atļauties jaunu krāsas kārtu.

Sieviete uzkāpa aug�ā uz pirmo stāvu, norādīja uz durvīm pa labi un apstājās pie kāpņu laukumiņa uz otro stāvu. Brants bija rēķinājies, ka beļģu policija būs �īs durvis aizzīmogojusi.

Patiesībā viņ� pie �īm durvīm stāvēja veltīgi. Ta�u zīmogs jau bija pārlauzts.

Moi, je comprisviņ� noteica un parādīja uz aizzīmogo�tajām durvīm. Cendarmerie?

Spāniete tikai pasmaidīja. Viņa noteikti uzskatīja Brantu par galīgi stulbu. Ta�u tas viņu neuztrauca. Brants nokāpa lejā un pagaidīja, kamēr sievietes soļi apstājās aug�ā uz kāpnēm un viņa aizvēra kādas citas durvis. Tik klusi, cik vien spēdams, Brants uzlavījās atkal aug�ā un paraustīja durvju rokturi. Dur�vis nebija aizslēgtas. Kāds te bijis pirms viņa.

Katarīnas istaba izskatījās nelāgi. Nekas �ajā visai trūcīga�jā mazās istabas iekārtojumā viņu nesatrieca. Tirgus noteica ce�nu arī ES praktikantēm. To Brants bija gandrīz paredzējis. Ie�brucējs bija radījis haosu. Atvilktnes izrautas ārā, glu�i glīta veļa izmētāta pa gultu, drēbju skapis stāvēja vaļā. Fotogrāfijā uz rakstāmgalda bija redzama Katarīna un acīmredzot viņas vecāki kopīgā atvaļinājumā pie jūras. Patie�ām ļoti glīta, jauna sieviete.

Viņ� necentās sevi mānīt. Tas, kur� �eit kaut ko meklējis, bi�ja vai nu to atradis, vai arī padevies. Brants paskatījās visap�kārt. �ajā istabā nebija nevienas nesavandītas vietas. Kā jau pa�rasti, viņ� te vairs neko nevarētu atrast. Ta�u tiem noteikti vajadzēja būt svarīgiem dokumentiem.

Viņ� atcerējās "Pastāvīgo pārstāvniecību", Katarīnas �ūmanes pavadoņa augstprātīgo smaidu, kad viņa zem galda vīrie�tim pasniedza caurspīdīgo mapi. Tas notika pirmdienas vaka�rā. Tagad bija tre�diena. Pagājis pietiekami ilgs laiks.

Lai ko arī Katarīna ar �iem dokumentiem gribēja panākt, vi�ņa noteikti nevarēja būt tik dumja, lai ņemtu oriģinālus līdzi uz Berlīni. Tātad tiem vēl vajadzēja atrasties �eit, Briselē. Kaut kur. Dabiski.

�ī doma uztriecās Brantam kā karstuma vilnis. Slepkava Katarīnu gaidījis Parlamentā. Tur, kur viņa strādāja. Pie Ahima Lauterborna. Vai arī viņam tāpēc vajadzēja mirt? Nu gan bija mēsli.

Brants īsi nolādējās, ka vispār braucis uz Briseli. Viņ� vēlreiz paskatījās uz fotogrāfiju. Uzviļņoja naids. Naids pret kādu ne�zināmo, ko viņ� nemaz nebija redzējis. Kāpēc �ai jaunajai sie�vietei bija jāmirst? Brants glu�i vienkār�i gribēja to uzzināt.

Brants mirkli ļāva sev iejusties �ajā telpā. Ar kaut ko vaja�dzēja sākt. Viņ� apskatīja grāmatas uz grīdas zem loga. Neviens nevarēja būt tik dumj�, lai bāztu slepenus dokumentus grāma�tās. Briseles ceļvedis, divas nobru�ātas viņam nezināmas au�tores grāmatas mīkstos vākos, divi Paskāla Mersjē sējumi, ko �obrīd lasīja visi, bieza grāmata par Eiropas tiesībām. Katarī�na savu praksi acīmredzot uztvērusi ļoti nopietni. Branta uz�manību piesaistīja grāmata mīkstos vākos, iesieta biezā, brūnā kartonā ar skaidri saskatāmām koka svēdrām.

"Brisele manifests Eiropas galvaspilsētai".

Brants to pārlapoja. Runa bija par Eiropas kvartāla vēsturi un nākotni. Noteikti ļoti interesanta. Ta�u viņam nebija laika. Līdzās gulēja maza, balta bro�ūriņa.

"Bosara arhitektūra Briseles vīzija".

Zem tās ar mazākiem burtiem:

Guide du visiteur/Bezoekersgids/Visitor's Gidde.

Viedokļi

Bez Eiropas Savienības Komisijas vadītāja Hosē Manuela Barozu vismaz ducis Brantam nezināmu autoru fran�u, flāmu un angļu valodā sacerēju�i rakstus par ES metropoli Briseli. Jau pirmajā lappusē, modernas valsts nākotnes vīzijas zīmējuma vidū, ar enerģisku roku bija uzrakstīts vēlējums:

Katarinai

Ķelnei un Briselei ir daudz kopīga, pirmkārt jau neglītas ēkas.

Leo Luvē

Renāra, 2007. gada 20. februArI

Brants, protams, nepazina visas vietas Beļģijā, ta�u par Re�nāru viņ� vēl neko nebija dzirdējis. Viņ� pa�ķīra atpakaļ. Leo Luvē vārds bija lasāms arī uz vāka. Brants ātri atrada viņa rak�stu par Eiropas kvartālu. Pirmajā acu uzmetienā tas izskatījās pēc skarbas izrēķinā�anās ar Briseles būvniecības spekulan�tiem piecdesmitajos, se�desmitajos un septiņdesmitajos gados, kuriem varēja pateikties par to, ka tagad līdzās pastāvēja gan skaistākās, gan atbaido�ākās arhitektūras formas. Tur bija arī Leo Luvē, sprie�ot pēc paraksta, rakstnieka, dzejnieka un esejista fotogrāfija. Pavecs, draudzīgi smaido�s, gandrīz se�des�mit gadus vecs kungs, kur� ar savām kuplajām, sirmajām cir�tām Brantam mazliet atgādināja Rūdiju Karelu, lai gan Luvē bija mazliet druknāks. Atklāta seja, kas tūlīt izraisīja uzticību, un no kā varētu tūlīt nopirkt automa�īnu.

Ar acs kaktiņu Brants pa logu pamanīja zilo policijas au�toma�īnu, kas lēnām brauca pa Rue du Faucon un apstājās pus�ceļā no ietves. Branta sirds iepukstējās straujāk. Izkāpa poli�cists formas tērpā un civilās drēbēs ģērbts komisāra �ana Mārī Esēra kolēģis, un abi paskatījās uz māju. Brants parā�vās atpakaļ. Cerams, abi caur aizkariem nebija viņu pamanī�ju�i. Par laimi, aizkari bija tik netīri, ka pat saules gaisma tiem netika cauri.

Acīmredzot valsts kriminālpolicija atsūtījusi vēl vienu pie�prasījumu. Citādi to nevarēja izskaidrot. Ko bija teicis Klauss Gerbers? Ar Beļģijas policiju labāk nejokot. Velns parāvis. Viņ� jau iekritis slazdā. Ātrāk, nekā domāts. Abi tagad nāca uz mā�ju. Tagad tikai nezaudēt savaldī�anos. Saglabāt mieru. Mājas durvis bija ciet un zvana nebija. Tā bija Branta iespēja.

Abas grāmatas viņ� ielika somā. Jau tikai pirkstu nospie�dumu dēļ vien. Tad izvilka apak�kreklu un ar to piesardzīgi nospieda durvju rokturi. Gaiteni valdīja klusums. Aug�stāvā vēl aizvien bija dzirdams Coldplai/. Viņ� aizvēra durvis un no�spodrināja durvju rokturi ar apak�kreklu. Neko vairāk viņ� ne�bija aizticis.

Piepe�i Brants atcerējās spānieti. Viņa ta�u varēja Brantu ap�rakstīt. No otras puses, Brants sevi mierināja, viņ� ta�u sievie�tes acu priek�ā bija izgājis no mājas.

Viņ� ar viegliem soļiem aizlavījās līdz mājas durvīm un ieklau�sījās. Neko nevarēja dzirdēt. Brantam dauzījās sirds. Kuru katru mirkli dunas varēja atvērties. "Monseur Brandt, quelle surprise!" No tāda pārsteiguma viņam nudien nebija nekāda prieka.

Brants vēl pagaidīja. Viņiem jebkurā gadījumā vispirms va�jadzēja doties pie iznomātāja sētas pusē un tad kopā ar viņu atvērt durvis. Tā bija Branta vienīgā iespēja. Ko gan viņ� varē�tu sacīt? Vai policisti pārmeklētu viņa somu? Vai tie viņu ap�cietinātu?

Beidzot. Suns pagalmā sāka riet. Riebīga skaņa. Pat tam pret policistiem nebija nekādas cieņas. Brants atvēra durvis.

Ja pie tām stāvētu policists formas tērpā, viņam dro�i vien būtu nepatik�anas. Tie abi noteikti bija pagalmā. Brants izgāja uz ielas, vienā mierā pagāja garām gar izeju uz pagalmu, kur kāds mēģināja apklusināt kvank�ķo�o kranci. Tad pa Rue du Faucon aizstaigāja centra virzienā un dziļi uzelpoja. Un nosū�tīja Klausam Gerberām vēl vienu īsziņu.

Kāds ir pārmeklējis Katarīnas �ūmanes istabu, kaut arī tā bija aizzīmogota. Es tagad eju dzert alu. Sveiciens. Bernhards.

Klauss Gerbers nebija noskaņots uz jokiem. Viņ� piezvanīja pa mobilo telefonu brīdī, kad Brants soļoja pa Rue du Faucon.

-��� Kur tu lien? Brants dzirdēja satraukto balsi, kura �os tris vārdus izteica ar nojau�amu pārmetumu.

-�� �obrīd eju cauri Briselei, viņ� mēģināja izvairīties. Viņ� jau nojauta, kas sekos tālāk. Acīmredzot viņa gatavība palīdzēt bija uztverta pilnīgi aplami. �eit ir ļoti jauki.

Rue du Faucon krustojums ar Rue Haute jeb Hoogstraat un Rue des Renards, sauktas arī par Vossenstraat, atradās Marolē, Brise�les vecajā kvartālā, uz austrumiem no Gare du Midi. Uz trim ielu stūriem bija veikali. Viens nudien uzticību neizraiso�s ziemeļafrikāņa skārnis, kas piedāvāja daudz jēra gaļas, lampu veikals nolaistā mājā un zivju tirgotava ar jūras ziliem vitrīnu rāmjiem garlaicīgā, piecdesmitajos gados celtā dzīvojamajā mā�jā. Pat oriģināli.

-�� Vai tevi kāds policists tajā dzīvoklī redzēja? Gerbers gri�bēja zināt. Viņ� izklausījās neviltoti noraizējies.

-�� Domāju, ka ne, Brants godīgi atteica, pagājās vēl gabali�ņu tālāk pa ļau�u pilno Rue Haute, sīki aprakstīja Gerberām sa�vus iespaidus parlamentā, kā arī Katarīnas �ūmanes dzīvokļa bēdīgo stāvokli. Savas trofejas viņ� pagaidām nepieminēja. Ger�bers viņa stāstu ik pa brīdim pārtrauca ar rai�pilniem komen�tāriem.

-��� Un? pajautāja Brants, kad atkal bija nonācis pie krusto�juma. Vai jūs esat kaut mazu solīti pavirzīju�ies tālāk?

-�� To es tev nevaru teikt, Bernhard. Tu ta�u zini.

-�� Izbeidz, Kļaus, es tev piegādāju vienu jaunumu pēc otra, tu ta�u varētu izrādīt kaut mazliet pateicības.

Viņ� juta, ka Gerbers cīnās ar sevi.

-�� Lucs �teinhēfels grib panākt, lai Katarīnas �ūmanes līķim tiktu veikta sekcija. Nu tātad, Brants nodomāja. Runā ta�u! Gandrīz �ķita, ka Gerbers savā telefonā �ukst. Berlīnes pro�kurors, protams, mēģina to aizkavēt.

-��� Kāpēc?

-�� To mēs īsti nezinām.

-��� Un ko tas nozīmē?

-�� Ka tur kaut kas nav kārtībā.

-��� Paldies, Kļaus. Arī es tev sacīju to pa�u.

Nopūta kaut kur Ķelnē bija skaidri sadzirdama.

-�� Es tev jau tāpat esmu pateicis par daudz, Bernhard. Man nav vajadzīgas nekādas nepatik�anas.

-��� Man arī ne.

Gerbers skaļi iesmējās.

-Jokdaris. Tev jau tāpat ir pietiekami daudz nepatik�anu. Kā jau teicu, Bernhard, starptautiskā izmeklē�ana oficiāli ir Vā�cijas kriminālpolicijas un Beļģijas ziņā. Viņ� pavilcinājās. �teinhēfels tomēr nepadodas un ir kritis zināmā ne�ēlastībā.

-��� Kādā ziņā?

-��� Es to teicu. Mēs to vienkār�i nezinām. Gerbers atkal uz�mundrino�i ierunājās skaļāk. Un tev tagad tur patie�ām nav jāiejaucas. Ja valsts pārvalde cīnās ar kriminālpoliciju, tas ne par ko labu neliecina.

-�� Par ko?

-�� Spiediens no pa�as aug�as. Vairāk es nevaru teikt.

-�� Arī no politikas puses?

Gerbers tagad bija patie�ām pārskaities.

-�� To mēs nezinām!

-�� Tad jums ta�u vajadzētu būt man pat pateicīgiem, ka es te kaut ko meklēju.

Uz ceturtā stūra atradās krodziņ� ar sarkanbaltu Stella Artois reklāmu. �is alus nekādā ziņā nebija viens no Branta favo�rītiem. �o alu pārdeva katrā tre�ajā beļģu krodziņā. Ta�u kro�dziņa nosaukums Brantam lika nodrebēt: Renard Renāra. No logiem plūda silta gaisma, sludinājums par Ivana Rebrova koncērtu Brantu uz mirkli iztrūcināja un viņ� glu�i negribot atce�rējās svētvakaru se�desmito gadu vidū un savus veltīgos mē�ģinājumus pie Ziemassvētku eglītes dziedāt līdzi Berlīnes krie�vu imitatora balsij "Klusa nakts, svēta nakts".

-��� Hallo? Gerbers jau runāja skaļāk. Es ar tevi runāju, Bernhard.

-�� Piedod, Kļaus, biju aizdomājies. Ko tu teici?

-��� Ko tu tagad dari?

-�� Eju iedzert glāzi alus un satikties ar kādu rakstnieku. Var�būt tas man ļaus tikt soli tālāk.

Gerbers pamazām sāka skaisties.

-��� Kas tas par rakstnieku?

-��� Iespējams, Katarīnas �ūmanes paziņa. Es tev pastāstī�u vairāk, kad mana teorija būs apstiprinājusies.

-�� Bernhard, esi piesardzīgs. Tu vari sev ievārīt lielas nepa�tik�anas.

-�� Kļaus, esmu �urnālists. Pētu divus slepkavību gadījumus, kam, iespējams, kā tu pats saki un kā es to vērtēju, ir politiski, varbūt pat ekonomiski iemesli. Tā ir mana lielā iespēja. Vai tu to vēlies izjaukt? Dabiski, tu vari man uzlaist kaklā beļģu poli�ciju. Protams, būtu labāk, ja tu vēlētos ar mani sadarboties. Es tev katrā ziņā stāstītu par visiem jaunumiem.

Brants pat nenojauta, ka spēj būt tik apņēmīgs. Protams, si�tuācija pilnīgi absurda, ta�u viņ� bija ļoti ātri izpratis starp�tautiskā policijas darba problēmas. Un nu bija viņa kārta. �ķiet, Gerbers to atzina.

-��� Parunāsimies, kad tu atkal būsi Ķelnē.

-�� Noteikti. Tikmēr lai tev veicas ar tavu izmeklē�anu. Un ludzu, informē mani par jaunumiem, kad būsi kaut ko uzzinājis.

Viņ� nospieda taustiņu, pārtraucot Gerbera lāstus. Bija pā�rāk dārgi zvanīt uz ārzemēm, lai necenzēti izrunātos.

Brants atvēra krodziņa Renārā durvis. Ķelnes kvartālos bi�ja līdzīgi stūra krodziņi ar krietni apdrupu�ām tum�i brūna koka mēbelēm, gai�i brūnām grīdas flīzēm, pusapaļu leti, pie kuras gai�mataina bārmene visiem apkārtnes pastniekiem un skursteņslauķiem jau pēcpusdienā salēja Kolsch un Korn. Tur Brants vēl nekad ne ar vienu nebija gribējis sadzert. Ta�u �eit bija Brisele, Eiropas galvaspilsēta, �eit viņ� pēk�ņi sajuta īpa��o noskaņu, kas valdīja ārpus Balsac, Starbucks un kā nu sau�ca visu to tīklu filiāles, kuri vienai valstij pēc otras uzspieda savu gastronomiski globālo zīmogu. Ļoti vecais koka spēļu automāts un ne mazāk vecais koka mūzikas automāts vien bija apskates vērti. Krodziņ� Renard jau tik agrā rītā bija labi apmeklēts, daudzi viesi pļāpāja savā starpā. Tālākajā solā, zem liela spoguļa, acīmredzami sevī apmierināti iegrimusi vecmāmiņa ar brūni svītrotu, adītu cepuri maziem malciņiem dzēra vīnu un �ķiet, jutās ārkārtīgi labi. Viņa glu�i vienkār�i tur iederējās.

Krodziniece tūlīt manīja, ka Brants ir sve�s, un viņu kritiski nopētīja. Brants devās tie�i pie letes un parakņājās dziļi zem�apziņā.

LI ne biere, s'il vous plait.

Viņa pagodināja �īs pūles ar smaidu un tūlīt nolika uz le�tes mazu glāzi ar Stella alu. Brants iedzēra kārtīgu malku. Alus gar�oja puslīdz cie�ami. Ar glāzi rokā viņ� piegāja pie mūzi�kas automāta. Piedāvājumā bija tikai vecie gabali, galvenokārt Edīte Piafa un �aks Brels. Brants ilgi ne�aubījās, iemeta monē�tu un izvēlējās dziesmu. Ne me quitte pas. Viņ� jau sen nebija dzirdējis �o skumjo mīlas dziesmu. Iespaids bija tūlītējs. Vis�maz bārdāma atkusa vēl vairāk.

Brants atgriezās pie letes, izvilka biezo bro�ūru no Katarī�nas �ūmanes dzīvokļa, uz�ķīra rakstu ar Leo Luvē fotogrāfi�ju, a�i parādīja savu �urnālista apliecību un cie�i uzlūkoja dāmu.

-�� Je cherche Leo Louvet. C'est tres important. Moi,je suis journaliste et j'ain des c\uestions� ē� sur Bruxelles.+

Skaisti.

Krodziniece mirkli vērīgi aplūkoja Brantu, par laimi, nemē�ģināja precīzāk noskaidrot, ko viņ� īsti vēlas, nozuda aiz kā�dām durvīm, kas acīmredzot veda uz biroju, un pēc da�iem mirkļiem atkal atgriezās.

-��� Dix minūtes5 , viņa pasmaidīja.

Aiz pateicības Brants parādīja uz savu tuk�o glāzi.

-��� Un autre Stella, s'il vous plait

Brants pamazām iejutās Renard. Pacilāti paķēra vienu no Bri�seles laikrakstiem, kas bija nolikti blakus mūzikas automātam, un pār�ķirstīja. Viņ� saprata tikai vārdu Bahnhof stacija. To�mēr �ķita, ka tas atstājis iespaidu. Bārdāma viņam pamāja, Brants ieraudzīja lielu virsrakstu par Angelu Merkeli un nopra�ta, ka tur lasāms kaut kas par Eiropas Savienību un klimatu. Vēl pēc divām lapām, �ķiet, turpinājās flāmu un valoņu strīds. Le�dus lācis franciski bija ours blanc. Beidzot Brants palika pie beļ�ģu futbola līgas rezultātiem. Pirms vēl viņ� bija sācis tur iedziļi�nāties, krodziņā Renard ienāca Leo Luvē. Dzīvē viņ� izskatījās vēl simpātiskāks nekā fotogrāfijā. Zem �aketes viņ� bija pavilcis biezu, sarkanu d�emperi ar melniem uzro�iem. Krodziniece ar mājienu paaicināja viņu pie sevis un norādīja uz Brantu.

-�� Jūs gribat ar mani runāt? Luvē bez aplinkiem noprasīja. Jums paveicies. Es nupat grasījos iet iepirkties.

Saimniece arī viņam priek�ā nolika Stella alus glāzi.

-��� Mērci, Edith, Luvē uzsauca letes virzienā.

-�� Bernhards Brants, �urnālists nosauca savu vārdu. Jau�ki, ka atlicinājāt man laiku.

Luvē negaidot devās pie viena no brīvajiem galdiņiem kro�dziņa priek�ējā daļā.

-��� Apsēdīsimies, viņ� pieklājīgi uzaicināja Brantu.

Brants uzkarināja savu mēteli uz brīvā krēsla sev blakus,

apsēdās Luvē pretī un atkal izvilka no somas balto grāmatiņu ar da�ādajām Briseles vīzijām. Edīte neaicināta atnesa viņam vēl vienu alu. Brants bija nolēmis uzreiz ķerties pie lietas.

-�� Tā ir ļoti interesanta eseja, ko jūs �eit esat uzrakstījis, Lu�vē kungs.

Luvē nereaģēja uzreiz. Viņ� pieklājīgi nogaidīja, kamēr Brants būs iedzēris pirmo alus malku. Tad viņ� izvilka no �a�ketes kabatas Belga paciņu un piedāvāja Brantam cigareti.

-�� Vai jūs smēķējat?

-�� Nē, paldies. Tomēr Brants klusībā nopriecājās, ka Luvē smēķē.

-��� Edīte teica, ka jūs esot �urnālists, Luvē ieminējās pēc tam, kad bija aizsmēķējis, un paskatījās uz Brantu. Patiesībā tādā krodziņā kā Renard, kas mazāk kā vienu tre�daļu sava ap�grozījuma iegūst no maltītēm, smēķēt ir atļauts tikai norādīta�jās smēķētāju zonās.

-��� Bet es te neko tādu neredzu, Brants nobrīnījās.

-�� Edīte ir pasludinājusi visu krodziņu par smēķētāju zonu, Luvē pasmaidīja. Mēs �eit da�kārt esam kā tāda maza sa�zvērnieku biedrība. Ceru, ka jūs mūs nenosūdzēsiet Eiropas Sa�vienībai.

Luvē runāja vāciski ar tipisku nīderlandie�a melodisko ak�centu, ko varēja panākt tikai ar rīkles iekaisumu.

-�� Starp citu, priecājos, ka jūs interesējaties par manu darbu. Vai jau esat apmeklējis izstādi Palais des Beaux-Arts?

-��� Līdz �im vēl ne. Ta�u iespējams, ka rīt es tur aizie�u. Ja atliks laika.

-�� Noteikti atliciniet laiku. Tas būs to vērts. Izstādē redzams, kā �eit, Briselē, kaut ko var mainīt. Ta�u tās ir tikai vīzijas. Pre�tīgā realitāte neļauj sevi ne noliegt, ne aizkavēt. Pagātnes kļū�das �ai pilsētai ir uzspiedu�as savu zīmogu. Diem�ēl. Luvē klusi nopūtās.

-�� Tāpat kā Ķelnē, Brants piekrita. Tas, kas tur pēc kara ir izdarīts, no mūsdienu viedokļa ir īsta katastrofa.

Luvē pasmaidīja.

-�� Pareizi. Arī Ķelnē ir atbaido�as mājas. Agrāk es bie�i uz�turējos Ķelnē. Man tur ir draudzene. Viņa strādā Deutsche Welle. Ta�u es jums teik�u vienu: Briselē nemaz nav vajadzīgs kar�, lai izpostītu pilsētas ainavu. To jau ir izdarīju�i politiķi un ne�kustamā īpa�uma spekulanti.

-�� Esmu lasījis, ka jums vispār nepatīk Eiropas kvartāls.

Brants pats dro�i vien būtu juties pārsteigts, ja kāds nepazīs�tams cilvēks, turklāt vēl arī ārzemnieks, viņa pastāvīgi apmek�lētajā krodziņā būtu viņu citējis un runājis par kādu viņa rak�stu. Ta�u Luvē par to nemaz neizskatījās izbrīnījies. Iespējams, viņ� bija pazīstams visā valstī un rakstīja kritiskas esejas arī vie�tējos laikrakstos. Lai nu kā, ta�u �ķita, ka Brants ir trāpījis vārī�gā vietā. Iespēja parunāties ar sve�inieku, kur� apgalvoja, ka in�teresējas par �o tematu, �ķiet, bija padzinu�i visas aizdomas.

-��� Esmu uzaudzis Leopolda kvartālā. Jūs dro�i vien to pa�zīstat. Tur, kur tagad atrodas Eiropas Savienības centrs. Ielā ar brīni�ķīgām patricie�u mājām. Manam tēvam tur bija veikaliņ�. Beļģu un Briseles atbildīgo personu aktīvā sadarbība ir visu iz�postījusi. Viņi ir pārvērtu�i Eiropas kvartālu par vienu no slik�tākajiem Briseles rajoniem.

Brants mierīgi dzēra alu un ļāva Luvē runāt.

-�� Un arī Eiropas atbildīgās personas ir līdzvainīgas. Jo pil�sētbūvniecības dizains vai arhitektoniskā vērtība viņiem ir pil�nīgi vienaldzīga. Vienīgais, kas viņiem ir svarīgs, ir bizness, nauda un svētais tirgus. Rezultātā ir radies juceklis, neaptve�rams haoss.

Brants pasmaidīja. Viņ� jau sen nebija dzirdējis, ka to kāds pateiktu tik skaidri.

-�� Kāpēc tad jūs �eit dzīvojat, ja jums tas viss nepatīk?

-�� Vai zināt, nav tik daudz pilsētu, kurās man tik labi patik�tu dzīvot kā Briselē. Tas jums, dabiski, varētu likties mazliet pretrunīgi.

-�� Tā varētu teikt.

-��� Brisele ir mana dzimtā pilsēta, es te dzīvoju un strādāju. Ta�u iespējams, ka pie visa ir vainīga arī Briseles neparedzamība.

-�� Nesaprotu.

-�eit nevar justies īsti ka mājas. No vienas puses. Uzrunā�jot kādu uz ielas vai darbā, nekad nevar zināt, kādā valodā tas otrs atbildēs. �eit strauji izplātās ne tikai nīderlandie�u vai fran�u valoda. Mūsdienās Briselē runā desmit, varbūt pat div�desmit da�ādās valodās. Un tie�i tas man �ķiet tik brīni�ķīgi. No otras puses. Pirmkārt, �ī neparedzamība veicina fantastis�ku iecietību. Pretējā gadījumā mēs �eit pastāvīgi kautos, vai ne? Luvē uz mirkli apturēja savu monologu. Kāpēc es jums to vis�pār stāstu?

-�� Tāpēc, ka es par to pajautāju. Un tāpēc, ka jums tas acīm�redzot ir pie sirds.

-�� Tas gan var būt. Luvē pats iedzēra alu. Un kas jums ir uz sirds?

Brants gan glu�i nejutās pieķerts, tomēr viņam jau bija ra�dusies sajūta, ka Luvē kaut kā nojau�, ka Brants ar viņu vēlas runāt ne glu�i par Eiropas arhitektūras stilu, lai gan arī �is te�mats bija interesants.

Brants īsti nezināja, ko atbildēt. Viņ� atradās sve�ā valstī, kopumā ņemot, ļoti jaukā krodziņā un, pateicoties savai apņē�mībai un veiksmei, bija saticis kādu ar Katarinu �ūmani saistī�tu cilvēku. Viņa bija dzīvojusi no �ejienes mazāk nekā piecu minū�u gājiena attālumā, pats par sevi saprotams, ka bie�i ap�meklējusi krodziņu Renard.

Iedro�inot sevi, Brants nolēma paļauties uz intuīciju. Patei�coties godīgumam, viņam līdz �im vienmēr bija veicies. Vismaz pārsvarā.

Brants at�ķīra lappusi ar novēlējumu un pāri galdam pa�stūma Luvē. Luvē bija patie�ām pārsteigts. Kā jau Brants bija paredzējis, viņa vaļsirdīgā interese par sve�u cilvēku vienā rā�vienā pārvērtās neuzticībā.

-�� Kur jūs to ņēmāt?

-��� Katarīnas �ūmanes dzīvoklī.

Nu uzradās vēl arī neviltota neizpratne.

-��� Kā man tas jāsaprot?

Brants vienā rāvienā lika galdā visas savas kārtis.

-��� Es nupat tur biju. Tā nav īpa�i labi uzturēta māja. Tikai tāda naudas ma�īna. Durvis nebija aizslēgtas, policijas zīmogs pārlauzts un dzīvoklis pārmeklēts. Es nejau�i pamanīju �o burtnīciņu. Tā mētājās uz grīdas līdzās citām grāmatām. Es to pacēlu pavisam nejau�i.

-�� Nejau�ību nemēdz būt.

-�� jauki, ka jūs tā sakāt, Luvē kungs. Līdz �im es pats arī tā domāju.

Luvē viņu vērīgi nopētīja. Brants pārāk labi saprata, kas �a�jā neparedzētajā situācijā norisinājās viņa galda biedra galvā.

-�� Kas noticis ar Katarinu? Beidzot Luvē ļāva vaļu jautāju�mu lavīnai. Vai ar viņu kaut kas atgadījies?

-��� Es nekad neesmu personīgi runājis ar Katarinu �ūmani, Luvē kungs. Ta�u kop� vakardienas es par viņu zinu gandrīz vairāk nekā pats par savu sievu. Tie vēl nebija meli.

-��� Vai jūs, lūdzu, nevarētu man visu paskaidrot, Branta kungs? Luvē balss skanēja ļoti lūdzo�i.

Brants bija spiests uzmanīties, lai tagad situācija nekļūtu nekontrolējama.

-��� Pirmdienas vakarā es kādā Berlīnes krodziņā kļuvu par liecinieku tam, kā Katarīna �ūmane ļoti izmanīgi tika noslep�kavota.

Luvē vienā mirklī kļuva bāls, viņa līdz �im maigā seja sa�stinga.

-�� Ko jūs tur runājat?

-�� Nezinu, kādas ir jūsu attiecības, bet, ja jūs būtu ar mieru mani mierīgi uzklausīt, es jums pastāstī�u to, kas man zināms.

Luvē viegli pamāja. Izskatījās, ka krodziniece bija nojautusi saspringto noskaņu pie galdiņa un atsteidzās �urp. Luvē pa�sūtīja glāzi konjaka, Brants vēl vienu glāzi alus. Bija vajadzīga krietna pusstunda, lai Luvē, kur� ārkārtīgi uzmanīgi klausījās, izstāstītu visu. Līdz pat brīdim, kad viņ� bija ienācis krodziņā Renard.

Luvē bezgalīgi ilgu mirkli viņu vēroja un, �ķiet, pārdomāja, kā dzirdēto varētu vērtēt. Tad beidzot izlēma.

-�� Es apbrīnoju jūs par drosmi, Branta kungs.

-�� Policija to diem�ēl uztver citādi.

-�� Varu iedomāties. Katrā gadījumā ar �urnālistiem viņi da��reiz ir naidā. Tā, Branta kungs, ko tad jūs tagad gribat ņo ma�nis?

-��� Domāju, Katarīna �ūmane tur ir kaut kā iejaukta. Varbūt jūs man varētu palīdzēt to noskaidrot.

-��� Kāpēc man tas būtu jādara?

-�� Tāpēc, ka jums Katarīna ļoti patika. Lai arī kāda iemesla dēļ. Es no skaidriem avotiem zinu, ka viņas nāves izmeklē�a�na Berlīnē un, iespējams, arī �eit, Briselē, tiek novilcināta. Pat esmu puslīdz pārliecināts, ka tas tiek darīts tikai tāpēc, ka es kā liecinieks esmu tur iejaucies. Pretējā gadījumā tā dro�i vien būtu ideāla slepkavība. Es sākumā uzdevu tikai da�us jautā�jumus. Tagad jau varbūt esmu aizgājis da�us soļus par tālu. Un nu vairs nevaru atkāpties.

Luvē izskatījās domīgs.

-�� Jūs esat godīgs cilvēks, Luvē kungs, ta�u arī jūs ar saviem asajiem vārdiem �ajā pasaulē varat kaut ko panākt. Glu�i kā es.

Izskatījās, ka viņ� trāpījis Luvē visvārīgākajā vietā.

-Jūs esat labs novērotājs, Branta kungs. Tiesa gan. Viņa sā�ka nākt �urp uz Renard drīz vien pēc tam, kad bija ieslodzīta tajā krātiņā tur, aug�ā. Ikviens Briselē grib nopelnīt naudu pie Eiropas Savienības. Tas ir apkaunojo�i. Tomēr tas ir tirgus. Un tam jau ir domāta Eiropas Savienība. Ta�u man tas dro�i vien jums nav jāsaka.

-�� Tas neko nemainīs.

-��� Kā jau parasti. Viņa labprāt nāca �urp. Un es �eit esmu bie�i. Es dzīvoju tie�i uz stūra. Un mēs sākām runāties. Viņa bija ļoti interesanta un apdāvināta jauna sieviete. Manuprāt, viņai bija ļoti jautri runāt franciski. Luvē aprāvās. Un viņa pilnīgi varēja būt mana meita. Es pats ta�u� Ak, tas jau būtu par daudz. Lai nu kā, bet viņa man ļoti uzticējās.

-�� Labprāt ticu. Vai zināt, kāpēc viņa pirmdien pa galvu pa kaklu aizlidoja uz Berlīni?

-��� Nē. Visu pēdējo nedēļu es biju Flandrijā uz tik�anos ar lasītājiem. Varbūt viņai bija vajadzīgs mans padoms?

Tas izklausījās kā kluss pārmetums sev pa�am. Dzīvē gadījās brī�i, kuros tie�ām bija nojau�ams likteņa pirksts. Luvē �āds brīdis bija pienācis. Cilvēki, kas viens otram patika un varbūt pat ļoti mī�lēja viens otru, vienmēr gribēja palikt līdzās. Vismaz tā viņi apgal�voja. Tomēr viņi nevarēja alla� būt kopā. Mūsdienu dzīve to nepie�ļāva. Un mūsdienu sievietes, dabiski, ne vienmēr vēlējās tikt pasargātas. Vismaz tā viņas apgalvoja. Pārsvarā veicās labi, kamēr lielākā daļa cilvēku vadīja neievērojamu dzīvi, kurā vislielākās briesmas draudēja no slimībām un ielu negadījumiem. Un kur� va�rēja iedomāties, ka tas otrs reiz kļūs par slepkavības upuri?

-�� Varbūt, Luvē kungs� ta�u jūs to sev nevarat pārmest. Nav iespējams divdesmit �etras stundas dienā atrasties kopā ar pie�augu�u cilvēku tikai tāpēc, ka ar viņu kaut kas var atgadīties.

�ķita, ka �is teikums Luvē radījis patiesu atvieglojumu.

-��� Paldies, Branta kungs.

Brants uz mirkli apklusa. Pie letes jau sa�ukstējās, Edīte no�teikti bija visiem zibens ātrumā visu izklāstījusi. Pat oma to jau zināja.

-�� Varbūt zināt, vai viņai �eit Briselē bija draugs? Brants bei�dzot piesardzīgi virzīja sarunu tālāk. Vai arī kāds sakars? viņ� tūlīt pārlaboja.

Luvē vairs nebija ilgi jādomā. Glu�i pretēji. Izskatījās, ka vi�ņam tas ir sāpīgs jautājums.

-�� Viņa bija kaut ko �ajā virzienā ieminējusies, Luvē to pa�teica gandrīz uzsvērti. Jūs jau zināt, Branta kungs, vīrietis rei�zēm saprot, ka var gan paņemt līdzi uz interesantām izstādēm kādu jaunu, sajūsminātu, skaistu sievieti, ta�u tas arī ir viss. Apstrādāto lauku pēc tam novāc citi.

-�� Pareizi gan. Diem�ēl. Ak tad no tās puses pūta vēj�. To�mēr Brants tagad nevēlējās runāt par dzīvi un cie�anām. Viņam bija radies pavediens. Varbūt tas bija kāds politiķis?

-��� Kaut kas uz to pusi. Laikam gan es ari pie ta esmu vai�nīgs.

-��� Kādā ziņā?

-�� Vai zināt, es esmu ļoti intensīvi piedalījies izstādes veido��anā par Briseli Palais des Beaux-Arts. Protams, da�i to zināja.

-Un?

-��� Es slepus ievedu Katarinu �īs izstādes atklā�anā. "Ska�tiens uz Eiropu". Tas nemaz nebija pārāk sen. Marta sākumā, dienu pirms augstākā līmeņa tik�anās vides jautājumos �eit, Eiropā, jūsu kanclere tur uzstājās ar ievadrunu. Katarīna jutās ļoti pacilāta un bija īpa�i uzposusies.

-��� Un tur viņa ar kādu iepazinās?

Luvē viegli pasmaidīja. Vecs, vīlies vīrs.

-��� Briselē ātri iemācās ar kādu iepazīties. It īpa�i jaunas un pievilcīgas sievietes. �eit pietiek vientuļu vīrie�u. Tādu kā es. Ta�u vēl vairāk tādu, kas melīgi apgalvo, ka dzīvo vieni, ja saprotat, ko gribu teikt.

Brants iedomājās par Berlīni. Par neuzkrīto�o valdības ierēdni, ko viņ� bija noturējis par Katarīnas �ūmanes pavado�ni. Rolfs Toi�ers bija domājis, ka tas ir kāds bankas ierēdnis. Katarinai �ūmanei tāds acīmredzot derēja. Parasto iemeslu dēļ.

-��� Bet tas vīrietis nekad nenāca �urp kopā ar viņu?

-�� Cik zināms, nē. Citādi Edīte par to man tūlīt būtu patei�kusi. Edīte par saviem klientiem zina visu.

Nolādēts! Ja kaut vai daļēji varēja ticēt statistikai, tad tikai Eiropas Savienības labā vien Briselē strādāja apmēram 25000 cilvēku.

-�� Varbūt jums vēl paveiksies, Branta kungs, Luvē noprata par viņa dilemmu. Todien tur bija daudz filmē�anas koman�du. Katarīna man vēlāk pateica, ka grib noskatīties Heutejournal. Vairāk, protams, pa jokam. Tomēr iespējams, ka viņi patie��ām tika nofilmēti kopā.

Kāpēc gan ne, Brants pārlika. Filmē�anas komanda, fiksējot notikumus, bie�i vien ļāva kamerai pārslīdēt pāri telpai.

-��� Varbūt es jums varu pavisam konkrēti palīdzēt, Branta kungs. Man ir labi sakari beļģu televīzijā.

�o pēdējo teikumu Brants noklausījās tikai pa ausu galam.

-�� Tas ir patie�ām mīļi no jums, Luvē kungs,. Ta�u arī es �eit pazīstu kādu, kur� man varēs palīdzēt.

ParIze

Dāmām nebija īpa�i daudz laika, ta�u tik�anās bija ārkārtī�gi svarīga. Ejot kājām, Dāmām bija vajadzīga apmēram ceturt�daļstunda, lai no sava biroja nokļūtu līdz Tilerī dārziem. Parī�zē bija pirmā skaistā pavasara pēcpusdiena. Pjērs Tapī bija viņu izsaucis uz neatliekamu sarunu. Viņ� bija solījies gaidīt tie�i pie ieejas parkā līdzās Konkordijas laukumam.

Pirms trim mēne�iem Tapī kopā ar savu komandu bija pa�vadījis La Defense delegāciju uz Nigēriju. Tur piedalījās arī Dāms. Delikāta misija. Francijā urāna atradnes aizvien vairāk tuk�ojās. Visā pasaulē jūtami pieaugo�ais atomenerģijas patē�riņ� veicināja urāna krājumu izsīk�anu. Nigērija draudēja kra�si samazināt līdz�inējās piegādes apjomus monopolistei Fran�cijai un palielināt svarīgās izejvielas eksportu uz Kanādu un Ķīnu. Iesaistījās pat prezidents, jo kādu La Defense. darbinieku draudēja izraidīt no Nigērijas.

Lidojot atpakaļ, valdīja nemierīga noskaņa, Dāms sēdēja bla�kus Annei un Pjēram Tapī biznesa klases tre�ajā rindā un, kad viņi Orlī izkāpa no lidma�īnas, �is biju�ais augsta ranga elites virsnieks, kur� �etrus gadus no savas karjeras nostrādājis Āf�rikā, slepus piemiedzot aci, Dāmām iedeva savu vizītkarti. Vi�ņa Parīzē izvietotā personu aizsardzības uzņēmuma galvenais pienākums bija pavadīt augsta ranga potenciāli apdraudētos fran�u uzņēmumu augstākā līmeņa vadītājus bie�i vien uz krī�zes skartiem reģioniem. Kāda naftas koncerna uzdevumā viņ� bija apmeklējis Nigēriju, kāda būvniecības koncerna uzdevu�mā devies uz Irāku. Viņ� stāstīja, ka tur radu�ās nepatik�anas augstprātīgajiem amerikāņu kolēģiem no Blackivater. Tapī iene�sīgajā papildnodarbē darbojās starptautisks tīkls, ko veidoja iz�biju�i augsta ranga NATO virsnieki, fran�u ārzemju leģionāri un vīlu�ies Austrumeiropas slepeno dienestu aģenti. Tapī uz�skatīja, ka visas problēmas varēja atrisināt ar naudu, ja vien tas bija izdevīgi Francijas ekonomikai.

-��� Dro�i zvaniet man, ja es jums kādreiz ārpus rindas varu palīdzēt, Dāma kungs. Pateicoties Tapī daudznozīmīgajiem vārdiem, Dāmām bija radusies paļāvība tagad savas problēmas dēļ griezties tie�i pie viņa.

Vienkār�ajā vasaras uzvalkā ar dziļi atpogātu kreklu virs ļoti spalvainajām, iedegu�ajām krūtīm �is staltais, apmēram se�desmit gadus vecais vīrs ar milzīgu, gludi noskūtu galvu izskatījās pēc padzīvoju�a modes dizainera. Tomēr Dāms pēc rokasspiediena varēja manīt, ka visā viņa ķermenī vēl aizvien slēpjas spēks.

-��� Iesim mazu gabaliņu pastaigāties, Dāma kungs, Tapī ierasti draudzīgi, tomēr pavēlo�i sasveicinājās.

-�� Labprāt, Dāms noteica un sekoja Tapī.

Zem viņu kājām �irkstēja smiltis. Kad abi bija pārliecināju��ies, ka neviens viņus nenovēro, Dāms pasniedza Tapī sariti�nāto Le Monde numuru ar rokasnaudu.

-�� Paldies, Tapī sacīja. Nākamais maksājums jāveic pēc padarītā darba.

-�� Pats par sevi saprotams.

-�� Vai I.a Defense par to zina?

Dāms uz viņu daudznozīmīgi paskatījās.

-�� Par problēmas pamatu tur zina. Es informē�u visus atbil�dīgos par �o situāciju, kad iesāktā darbība būs beigusies ar pa�nākumiem. Tikmēr es uzņemos visu atbildību. Un man ir daudz kas jāpadara, viņ� pamāja austrumu virzienā, lai tur ne�rastos nekādi nevajadzīgi jautājumi.

-��� Saprotu! Tapī atbildēja. Diskrētums bija viņa svarīgā�kais apgrozāmais kapitāls. Ta�u pie �ā kapitāla piederējās arī par viņa mērķa augstākas likumības nian�u noskaidro�ana. Runa bija par biznesu. Runa bija par Franciju. Tātad tas bija svarīgi. Citādi viņ� �o uzdevumu nemaz nebūtu uztvēris no�pietni.

-��� Kā jau teicu, Dāma kungs, Briselē ir izveidojies kaut kas sare�ģītāks, nekā sākumā bija domāts, Tapī ievirzīja sarunu par pirmīt pa telefonu pieminēto ārkārtas tik�anās iemeslu.

-�� Vai man par to vajadzētu uztraukties? Dāms mazliet ne�mierīgi noprasīja.

-��� Domāju, ka ne, Tapī nomierināja, ar acs kaktiņu vēro�dams vācu tūristu pāri, kas tuvojās viņiem ar tūrisma ceļvedi rokā. Daudzu gadu laikā ietrenētais skatiens neko neatstāja ne�pamanītu. Lai gan radās lielāki izdevumi.

-��� Kā to lai saprot?

-��� Radās trīs sare�ģījumi.

-Jūs man apgalvojāt, ka nekādu sare�ģījumu nebūs, Dāms vārgi atgādināja. Viņ� ar savu sūdzību nekādi nevarēja griez�ties pie patērētāju tiesību aizstāvjiem. Es uz jums paļāvos.

Kā jau varēja paredzēt, uz Tapī tas neatstāja nekādu iespaidu.

-Jūsu meklētie dokumenti atradās vai nu pie Lauterborna Eiropas Savienības Parlamentā, vai ari tās praktikantes dzīvok�lī. Lai nu kā, bet mans cilvēks tur tos neatrada. Un viņ� savā jomā ir vislabākais.

-��� Vai viņam tie�ām vajadzēja radīt tik daudz sensāciju? Dāms piesardzīgi nosodīja parlamentārie�a iespaidīgo nāvi.

-��� Jūs teicāt, ka tam jāizskatās pēc nelaimes gadījuma. Un principā tā arī ir.

Dāms nepārprotami aizkaitināts paraudzījās uz Tapī.

-�� Eiropas parlamentārie�u vairākuma no�ēlai ir konkrētas robe�as, Tapī bez jebkādas līdzjūtības paskaidroja. Un beļ�ģu policijas izmeklē�ana, kā zināms, mēdz ievilkties. Neko ne�būs iespējams izsekot. Mūsu cilvēks bija starp Parlamenta ap�meklētājiem no fran�u grupas. Ta�u viņa apmeklētāja caurlai�de bija īsta.

-�� Tad jau pārējie to varēja pamanīt. Dāma kuņģis nemierī�gi sagriezās. Un otra problēma?

-�� Mēs jau vakar identificējām tās jaunās sievietes mobilā te�lefona numuru, kura jums piektdien zvanīja.

-��� Un? Dāms viegli nodrebēja. Viņa pirmdien piezvanīja vēlreiz, ta�u savu vārdu tā arī neminēja. Un arī nosauktā sum�ma nesagādāja nekādas problēmas. Ta�u viņa zināja pārāk daudz. Un to atklāja viņa pati.

-�� Numurs pieder Lauterborna līdzstrādniecei, Tapī pazi�ņoja. Viņa nav nekāda profesionāle. Lēts dzīvoklis. Neliela alga. Salasījusies pārāk daudz kriminālromānu. Tipiski.

-�� Tomēr arī bīstami.

-��� Ikviens, kur� kaut ko zina, ir potenciāli bīstams, Dāma kungs. Toties amatieri ir neaprēķināmi. Tā ir vislielākā problē�ma.

-��� Ko tad jūs piedāvājat? Dāms pēk�ņi vairs nevarēja no�ciesties.

Tapī ar saritināto avīzi viegli uzsita viņam pa kreiso delnu.

-��� Pie viņas ir mans cilvēks, viņ� paziņoja.

Dāms ar labo kāju pļavā paspēra lielu oli.

-�� Viņ�, protams, var arī vienkār�i apvaicāties, vai viņai �ie dokumenti tie�ām ir. Kā jūs zināt, bez �iem dokumentiem visas apsūdzības neko nenozīmē. Pēc jūsu stāstītā man gan liekas, ka viņa blefo.

-��� Noskaidrojiet to, Dāms deva zaļo gaismu. Ta�u bez jebkādām sensācijām. Negribu, lai tie tur, viņ� atkal pamāja uz austrumiem, sāktu nervozēt.

-��� Protams, Dāma kungs.

Pārliecinājies, ka neviens viņus nenovēro, Tapī izvilka no jakas kabatas divas sīki apdrukātas balta papīra lapas.

-��� Un te nu mēs nonākam pie tre�ās problēmas. Tas �urnā�lists, kur� Berlīnē iejaucās policijas darbā.

-��� Bernhards Brants? Dāms pārāk acīmredzami satraukts gandrīz paklupa.

-���� Es, protams, nekavējoties liku savākt par viņu informāci�ju, Tapī pārsteidzo�i savaldīgi tūlīt ķērās pie lietas. Diez vai viņ� varētu kļūt par iemeslu raizēm.

Tapī īsi pārstāstīja Branta biogrāfiju, viņa līdz �im ledaini saltā seja atplauka vieglā smīnā.

-��� Ne glu�i korifejs, viņ� beigās piebilda. Dzīvo �ķirti, jau gadu nav pastāvīga darba, pārsvarā pārtiek no saviem iekrājumiem un strādā kā ār�tata �urnālists nenozīmīgiem re�ģionālajiem laikrakstiem. Es teiktu, ka tas nav nekas briesmīgs. Protams, mums viņu vajadzētu paturēt acīs.

-�� Es �ajā jautājumā gan īsti nepiekrītu jūsu viedoklim, Tapī kungs, Dāms piesardzīgi aizrādīja.

-��� Uzticieties man, Dāma kungs! Tapī sniedza viņam ro�ku. �ķita, ka, pec viņa domam, �ī saruna bija beigusies. Būtis�kas informācijas apmaiņa bija notikusi. Ja gribat zināt ma�nas domas, �is cilvēks pagaidām nav jāņem vērā.

Brisele

Ne jau tikai Eiropas Savienība vien vainojama Briseles būv�niecības grēkos. Pa ceļam uz Grand Place Brants vēl vienu ga�baliņu pagājās pa Marolē rajonu. �aurās tum�i pelēkā betona paneļu ēkas līdzās vilciena sliedēm bija neglītākais, ko viņ� līdz �im Eiropā redzējis. Kad Brants uz mirkli apstājās, lai noraudzītos uz �o bēdīgo ainu, viņam ceļu aiz�ķērsoja trīs imig�rantu pēcte�i pusaud�i. Jau �is vārds viņam likās muļķīgs. Patiesībā to vajadzēja saukt par emigrāciju. Galu galā daudzi afrikāņi bija aizbēgu�i no savas tēvzemes. Un ne vienmēr lab�prātīgi. Eiropas Savienība vēlējās tuvākajā laikā pilnīgi noslēgt savas ārējās robe�as, tomēr tādas preces kā lētas atdzesētas vis�tu daļas turpināt sūtīt uz Āfriku, jo Eiropas Savienības konti�nentālā tirgus klienti patlaban bija ar mieru pieņemt tikai vis�tu filejas. Protams, ka ilgtermiņā tas lika izputēt vietējo tirgu putnu audzētājiem un radīja jaunu trūkumu, kas atkal tika ap�karots ar Eiropas Savienības attīstības palīdzības pasākumiem. Perversa pasaule, kas izveidojusies arī �ajā bezdvēseliskajā geto pie Sūmana laukuma. Eiropas Savienība, kura no Āfrikas pie�krastes valstīm nopirka zvejas tiesības un tādējādi iznīcināja vietējo piekrastes zvejniecību, kamēr Eiropas lielie traleri izzve�joja visas zivis, un radīto postu vēlāk glāba ar attīstības palī�dzības pasākumu palīdzību. Tādējādi afrikāņiem daudzējādā ziņā bija izdevīgāk pirkt zivis Eiropā.

Trīs jaunekļi izskatījās gatavi uzsākt ķīviņu. Brants ieskatī�jās acīs lielākajam tipam, kuru noturēja par grupas barvedi, un devās viņam tie�i virsū. Nebildu�i ne vārda, viņi palaida Bran�tu garām.

Viņ� bija diezgan labā omā. Krodziņā Renard bija izdevies tikt soli tālāk. Leo Luvē bija Brantam nosaucis savu adresi un telefona numuru, un uzaicinājis, kad vien Brants vēlēsies, ko�pā ar viņu apskatīt izstādi par Briseli Palais des Beaux-Arts. Vēl labāk bija kas cits. Anne, protams, par viņa zvanu jutās pār�steigta, tomēr piekrita nākamajā dienā pusdienās satikties ar Brantu St. Hubertusgalerien. Agrāk viņai diem�ēl nebija laika. Labāk vēlu, nekā nekad, Brants nodomāja un no Staļingradas avēnijas ar taksometru aizbrauca uz tūristu informācijas biro�ju rātsnamā pie Lielā laukuma. Vajadzēja mazliet pasteigties. Turklāt gribējās ēst.

Stāvēdams rindā pie lodziņa, Brants paņēma bro�ūru par izstādi "Skatiens uz Eiropu". Deviņpadsmitā gadsimta vācu glezniecība. Simt piecdesmit meistardarbu no valsts krājumiem Berlīnē, Drēzdenē, Minhenē, kas liecināja par Eiropas kaimiņ�valstu ietekmi uz vācu glezniecību. Brants apskatīja kādu glez�nu. Jauna meitene, gai�ās cirtas apsējusi ar sarkanu lakatu un, kā viņam �ķita, raudzījās uz gleznotāju ar nekaunīgi zemnie�cisku valdzinājumu. Sievietes krekls un svārki bija fran�u ka�roga krāsās. Pamatīga ietekme. Nejau�ība? Vai drīzāk klanī�a�nās francū�iem? Brantam vajadzēja atrast Katarīnas pavadoni, ar kuru viņa, iespējams, iepazinusies �ajā izstādē. Dienu pirms svarīgas ministru padomes tik�anās, kurā tika spriests par kli�mata aizsardzību.

Ministru kabineta konsultants? Eiropas Savienības Komisi�jas darbinieks? Ļoti ticami, ka vācietis. Noteikti vajadzēja būt oficiālam apmeklētāju sarakstam, Brants sev sacīja. Eiropas Sa�vienības prezidentūra kop� janvāra atradās Vācijas rokās. Ja tika rīkots oficiāls Vācijas sarīkojums, tad tur bija jāpiedalās Vācijas pastāvīgajai pārstāvniecībai Eiropas Savienībā Briselē. No otras puses, organizācija bija trīs muzeju ziņā. Brants pie sevis klusi nosmējās. Tas ta�u bija skaists uzdevums �ķietami uzcītīgajam komisāram.

Brants paspēra soli uz priek�u un uzrakstīja Klausam Ger�berām vēl vienu īsziņu.

Pastāv liela varbūtība, ka Katarīna �ūmane ar savu pavadoni ie�pazinās izstādes "Skatiens uz Eiropu" atklā�anā 7. martā Palais des Beaux-Arts. Noteikti ir jābūt viesu sarakstam. Varbūt muzejos. Internetā publicētā informācijā. Sveiciens. Bernhards.

Kad beidzot pienāca Branta rinda, lielākā daļa viņam pat�laban pieejamās cenu grupas viesnīcu jau bija rezervētas. Iz�ņemot vienu viesnīcu Rue de la Fourche pat ne piecu minū�u gājiena attālumā. Brants rezervēja numuru uz vienu nakti, pa�teicās izpalīdzīgajai dāmai aiz letes, atkal izgājis laukumā, ap�brīnoja grezno rātsnamu un astoņpadsmitā gadsimta iespai�dīgās patricie�u mājas, un kājām devās uz tirgus laukumam tuvo sānielu izpriecu kvartālā. Viesnīca atradās netālu no vēl slēgta naktskluba un tie�i uz Briseles iecienītās ēstuvju ielas Rue des Bouchers stūra. Apkopējs pieejams par iepriek�ēju sa�maksu.

No Branta numura tre�ajā stāvā pavērās neparasts skats uz Briseles jumtiem, kas atsvēra pieticīgās ērtības. Vismaz beidzot Brants varēja nolikt somu. Viņ� uz pusstundu saritinājās gul�tā, tad nomazgājās du�ā, ēstuvju ielā ļāva sev iemānīt maltīti par divpadsmit eiro, ko aprija bez, jebkāda prieka, un bez ce�turk�ņa astoņos ar taksometru aizbrauca uz Luksemburgas laukumu. Tā kā viņ� nebija ne atklājis slepkavu, ne atmasko�jis sazvērestību, nemaz nerunājot par pircēja atra�anu rakstam, ko vēl nemaz nebija sācis rakstīt, viņa izdevumu konts jau bija krietni patuk�ots. Turklāt Klauss Gerbers uz viņa īsziņu �oreiz nebija reaģējis. Iespējams, viņ� dusmojās. Ta�u arī tas Brantam �obrīd bija vienalga.

Toties, atkal izkāpjot Luksemburgas laukumā, viņ� jutās gandrīz satriekts. Par spīti vēsajam vakaram, laukums pie krod�iniem, kas �odien dienas vidū vēl līdzinājās gandrīz tuk�am miera un atpūtas pilnam patvērumam, nu līdz pat ielas malai bija pārpildīts ar cilvēkiem biezās jakās un mēteļos. Platie beļ�ģu alus darītavu saulessargi atstaroja laternu balto gaismu uz sablīvētajiem cilvēkiem, sildītāji meta sejās sarkanīgu atblāz�mu. Brants spraucās cauri jauniem un veciem, cauri �im Bābe�les valodu juceklim, līdz Brasserie London, priek�pēdējam kro�dziņam labajā pusē blakus Iru krogam O'Farrell's.

Nora Katalīna Bocova viņu jau gaidīja. Viņa sēdēja dziļāk restorānā pie marmorēta, gara galda līdzās letei. Apmēram �etr�desmit gadu vecais vīrietis viņai blakus jau tikai tum�i brūnās, rūtainās vilnas �aketes dēļ līdzinājās skotam vai īram. Arī tā�pēc, ka viņa skarbo seju drīzāk bija miecēju�i skarbi laika ap�stākļi, nevis skūpstīju�as maigas mūzas. Pār viņa pieri stiepās gara, sen sadzijusi rēta, visa priek�ējo zobu rinda bija tik ne�vainojami balta, ka Brants nosprieda tie ir vai nu implanti, vai vismaz kroņi. Kad �is ļoti sportiskais vīrietis piecēlās, svei�ca Brantu ar gandrīz nemanāmu galvas mājienu un acu pamirk�ķinā�anu, un pēc tam ar spēcīgo rokasspiedienu gandrīz salauza viņam pirkstus, Brants pret viņu tūlīt sajuta lielu cie�ņu.

Tas ir Patriks Nolens no Īrijas, mans draugs, un tas ir Bern�hards Brants, �urnālists no Vācijas, Bocova abus iepazīsti�nāja, runādama lieliskā angļu valodā, tā ka Brantam neatlika nekas cits, kā vien rīkoties tāpat. �o valodu viņ� pārvaldīja vis�maz tik daudz, lai varētu rezervēt viesnīcu un pasūtīt alu. Patriks ir liberāļu partijas deputāts no Dublinas, viņa Bran�tam paskaidroja par �o negaidīto sarunas partneri, un pēc viņas Patrikam draiski uzmestā skatiena varēja skaidri noprast, ka tas ir viņas personīgais deputāts. Pagaidām, cik varēja spriest pēc Patrika laulības gredzena.

-��� Nu, tā ir viena traka koalīcija, Brants nicino�i noteica un ar to tūlīt izpelnījās Patrika labvēlību. Vai tad frakcijas iek�pusē nerodas problēmas?

-���� Guinness ir Guinness, Patriks smaidīdams izvairījās, un politika ir politika. Vēl vienu �ejienes draņķīgo alu, Bern�hard?

-��� Patrik! viņa brīdino�i atgādināja.

-��� Ir jau labi, darling. Vai zināt, Bernhard, man vairāk pie sirds ir pasēdē�ana blakus krodziņā, ta�u manai mīļajai No�rai Katalīnai tur nepatīk. Un laikam tāpēc ir jāvienojas par kom�promisu, lai gan ar vīrie�iem tik pārpildītā iecienītā vietā kā Brisele nebūtu tālu jāmeklē.

�is īrs bija ļoti pa�apzinīgs, un pie tam ar smalku humora izjūtu. Nolens pasūtīja trīs kausus alus un pamāja diviem vī�riem, kuri bija apsēdu�ies pie galda krodziņa priek�ējā daļā. Turpretim Bocova �ķita nemierīga. Viņas skatienā tagad pirmo reizi bija parādījies kaut kas līdzīgs raizēm, ja ne pat bailēm.

-��� Kāpēc jums īsti vajadzēja ar mani tik neatliekami runāt, Branta kungs? Bocova vaicāja. Brantam �ķita, ka viņas balsī dzirdams viegls satraukums. Vai tas kaut kā saistīts ar mana �efa slepkavību?

-��� Ne glu�i. Brants nogaidīja ar atbildes sīkāku izklāstu, kamēr oficiants lika uz galda alus glāzes. Līdz �im es katrā ziņā tā domāju. Tas, ka Ahima Lauterborna izme�anos pa��am pa sava kabineta logu viņa noturējusi par slepkavību, Branta uzdevumu mazliet atviegloja. Kaut kas tomēr darīja Brantu nemierīgu. Ne jau tādu viņ� bija iztēlojies �o, iespējams, svarīgo sarunu. Ne jau trijatā, lai gan Nolens ar savu atklātību viņam uzreiz bija iepaticies. Es patiesībā atrodos Briselē tā�pēc, lai kaut ko noskaidrotu par Katarīnas �ūmanes slepkavī�bu.

-�� Man patiesībā vajadzēja par to iedomāties, kad jūs pirmīt lūdzāt viņas adresi, Bocova attrauca. Ta�u es pēc tās no�mierino�ās injekcijas vēl biju mazliet apreibusi.

-�� Ta�u tagad jūs redzat skaidrāk?

-�� Man vismaz ir skaidra galva, lai arī es nesaprotu, kā to vispār sasaistīt kopā.

Brants uzreiz saprata, ka viņa �ādi mēģina sagatavot sev atkāp�anās ceļu. Dabiski, ka Bocova spēja sasaistīt kopā abas iespējamās slepkavības. Jautājums bija vienīgi par to, cik daudz viņa gribēja Brantam atklāt.

-��� Man ir grūti jums noticēt. Vai jūs paziņojāt policijai, ka grasos doties uz Katarīnas �ūmanes dzīvokli?

Iespējams, tas bija nemanāms kājas spēriens pagaldē, var�būt norunāts skatiens, ta�u Nolens pēk�ņi kļuva ļoti diskrēts.

-�� Tā ir tava darī�ana, darling, viņ� sacīja. Es tikmēr pa�sēdē�u pie saviem kolēģiem, kamēr tu būsi beigusi. Garām�ejot viņ� uz mirkli uzlika plaukstu uz Branta pleca. Es jūs apbrīnoju, Bernhard. Ceru vienīgi, ka neesat pārvērtējis savus spēkus. �ajā purvā ir pārāk daudz var�u.

-�� Ko viņ� ar to domāja? Brants nobrīnījās un viņam tūdaļ radās vēlē�anās iespējami drīz ar Nolenu mierīgi iedzert kādu glāzi Guinness. Varbūt tāda iespēja vēl radīsies.

-�� To jums vajadzētu pajautāt sev pa�am, Bocova atkal iz�vairīgi atteica, nu jau atkal vāciski.

Noteikti! Brants klusībā nosprieda.

Bocova devās uzbrukumā.

-�� Policija man jautāja, par ko es ar jums runāju, kamēr gulē�ju uz dīvāna. To es komisāram pateicu. Vairāk neko. Viņa īsu brīdi mēģināja izturēt Branta skatienu. Tas viņai neizdevās pā�rāk ilgi. Kāpēc jūs vispār interesē mūsu� bijusī praktikante? viņa pajautāja un parakņājās somiņā pēc Tempo.

Brants �oreiz neatbildēja uzreiz. Viņu atkal pārsteidza ni�anses. Bocova sevi nodeva ar katru teikumu, ar katru �estu. Vi�ņa teica praktikante. Ikviens �eit, Briselē, uzrunāja citus vār�dā, bet Bocova teica "mūsu praktikante", it kā vēlētos ieturēt distanci.

-���� Es jūsu praktikanti, Brants tī�ām uzsvēra �o vārdu, pirms pirmdienas vakara vēl nekad nebiju redzējis. Ta�u nejau�i kļuvu par liecinieku tam, kā viņa tika noslepkavota Ber�līnē, krodziņā "Pastāvīgā pārstāvniecība". Tas ir krodziņ� valdības kvartālā. Tur viņa īsi pirms nāves bija kopā ar kādu vīrieti, pēc mana vērtējuma, apmēram �etrdesmit gadus vecu, iespējams, darba ziņā saistītu ar Eiropas Savienības jomu. Un to es tagad vēlētos noskaidrot.

Bocova atkal mēģināja izvairīties.

-�� Bet tas ta�u ir policijas uzdevums.

-��� Principā jā, ta�u starptautiskais policijas darbs ir ļoti sa�re�ģīts, lai gan agrāk es to vēl tik labi nezināju. Kā gan viņ� to varēja zināt? Protams, tad rodas daudz iespēju kaut ko no�slēpt vai novilcināt.

-��� Ko noslēpt? Bocova izbijās. Tikai mazdrusciņ, ta�u ar to jau bija gana.

-�� To es noskaidro�u. Tāpēc jau atrodos �eit.

-�� Jūs dro�i vien gribat uzrakstīt vēl vienu neglītu rakstu par Eiropas Savienību, Branta kungs.

-�� Ja beigās tā sanāks, tad jā. Ta�u es to negribu izdarīt par katru cenu.

Bocova beidzot saprata, ka pieļāvusi vēl vienu kļūdu.

-�� Tātad varētu būt kāds iemesls? Brants strauji noprasīja.

Bocova neapzināti un mazliet bezpalīdzīgi paskatījās uz Pa-

triku Nolenu. Ta�u viņ� priek�ā pie loga bija iesaistījies aizrau�tīgā sarunā.

-�� Jūs zinājāt, ka Katarīna �ūmane pirms nāves bija devu�sies uz Berlīni? Brants viņai ļāva mazliet atgūties. Mani in�teresē, ko viņa tur gribēja darīt.

-��� Mums piezvanīja kāds vācu kriminālpolicijas izmeklētājs jau otrdienas rītā.

-�� Vai jūs zināt, kā viņu sauca?

-��� Kaut kāds �tein�

Viss kļuva aizvien skaidrāks un skaidrāks.

-��� Lucs �teinhēfels?

-�� Jā. Kā jūs to zināt?

-�� Tas ir tas pats komisārs, kur� Berlīnē vada izmeklē�anu. Brants nolēma vēlāk pastāstīt Bocovai par valsts un krimināl�policijas pienākumu sadali. Beļģijas policija vēl nav likusi par sevi manīt, vai ne?

Bocova negrasījās otrreiz pieļaut to pa�u kļūdu.

-�� Jūs vakar gribējāt runāt ar manu �efu. Viņ�, protams, par to bija pilnīgi aizmirsis.

Tātad glu�i tik gausa starptautiskā sadarbība tomēr nebija, Brants nobrīnījās. Tomēr Bocova neko vairāk nevaicāja. Dīvai�ni. Jebkur� normāls cilvēks būtu noteikti pavaicājis, kas īsti no�ticis Berlīnē. Tiki ne Bocova. Ahima Lauterborna līdzstrādnie�ce pavisam noteikti kaut ko slēpa.

-�� Vai jūs zināt, ar ko viņa Berlīnē satikās?

-Nē.

Protams, viņa to zināja. Atbilde izskanēja pārāk ātri. Viņa vēl ne reizi pat ne sekundi nepadomāja, viņai prātā neienāca neviens iespējams �ūmanes paziņa no Briseles vai Berlīnes. Vi�ņa visu noliedza.

-�� Es jums atkal neticu, Bocovas kundze.

-��� Vai te tagad notiek nopratinā�ana? viņa reaģēja pare�dzami agresīvi. Jūs esat �urnālists, Branta kungs, nevis poli�cists. Man jums nav jāatskaitās.

Vajadzēja izmantot citu taktiku.

-�� Dro�i vien tas ir pareizi, Bocovas kundze, ta�u es domāju, ka arī jūs interesē, kur� ir novācis Katarinu �ūmani. Vai arī jūs pati esat tur iesaistīta?

Bocova vilcinājās. Viņa demonstratīvi paskatījās uz Patriku Nolenu, kur�, �ķiet, saprata to kā mājienu ātrāk beigt viņa sa�runu.

-��� Es aizliedzu jums �ādus apmelojumus, Branta kungs.

Iespējams, Brants bija uz pilnīgi nepareiza ceļa, ta�u strau�jums, ar kādu Bocova atvairīja viņa no gaisa grābtos pieņēmu�mus, modināja aizvien lielākas aizdomas. Varbūt viņa tikai �o�ka dēļ pateikusi, ka ieradīsies krodziņā London. Pamazām Brantam kļuva skaidrs, kāpēc Bocova paņēmusi līdzi arī Patri�ku Nolenu. īru parlamentārietim vajadzēja kalpot kā trieciena mazinātajam. Brants bija diezgan pārliecināts, ka pats Nolens par �o viņam atvēlēto lomu neko nezināja.

Brants tomēr nevēlējās piekāpties.

-��� Vai jūs vismaz zināt, vai jūsu praktikante savu uzdevu�mu ietvaros varēja būt piekļuvusi slepeniem dokumentiem?

-�� Nē, Bocova tūlīt iz�āva atbildi. Arī �oreiz Brants nevarē�ja uzreiz saprast, vai viņa tie�ām runā patiesību. Viss, kas iziet caur mūsu biroju, ir frakcijas viedoklis, priek�likumi ko�misijām, komisijas oficiālie paziņojumi, preses ziņojumi no ār�puses vai lobiju organizāciju uzaicinājumi. Un vēl daudz kas. Tur nav nekā slepena.

Viņ� pieļāvis kļūdu savā iztaujā�anā. Bocova bija viņam at�bildējusi politiski korekti. Tagad Brants gribēja savu kļūdu la�bot, ta�u jau atkal sajuta īra draudzīgo uzsitienu pa plecu.

-�� Nu, Bernhard, kā tad jūtaties stārķa lomā?

-��� Patlaban man ir mazliet slapjas kājas, Patrik, viņ� vaļ�sirdīgi atzinās.

-�� Tad mums vajag iedzert vēl vienu alu, Nolens ar mājie�nu paaicināja oficiantu.

-�� Pionta beoir, le do thoil. Go tapa.

-�� Pardon? oficiants atvaicāja.

-�� Tikai nesāc, atkal, Patrik! Bocova reaģēja mazliet pārāk asi.

-�� Paklau, darling, Nolens mēģināja viņu nomierināt, ne�vajag ta�u tik traki uztraukties. Viņ� a�i paskaidroja Bran�tam: Tā ir gēlu valoda. Oficiāla Eiropas Savienības valoda. Mana frakcija to ir dabūjusi cauri. Mēs atrodamies Eiropas Sa�vienībā, un tāpēc es pasūtīju alu gēlu valodā.

Bocova izskatījās patie�ām pārskaitusies. Brants tomēr ne�varēja neiejaukties.

-�� Mēs �eit esam Briselē, Patrik, un �is ir beļģu krodziņ�.

-�� Saucas London. Ļoti beļģiski.

-�� Tad ta�u ej uz savu stulbo īru krogu.

Nolens mazliet pārsteigts un arī viegli sadusmots paskatī�jās uz Brantu.

-��� Varbūt mums tā patie�ām vajadzētu darīt, vai ne, Bern�hard. Tur alus katrā ziņā gar�o labāk.

-��� Wbat you zvould lilce to drink? oficiants iejaucās.

-��� Pagaidām vairāk neko, Patriks attrauca un izvilka no kabatas portfeļa divdesmit eiro naudaszīmi. Es vēlētos sa�maksāt.

-��� Tad jums jāiet vieniem pa�iem, Bocova spītīgi noteica un piecēlās. Novēlu jums jautri pavadīt laiku.

Viņa paņēma no sola savu ko�i dzelteno jaku un piecēlās.

-��� Savaldies ta�u, Nora Katalīna, Nolens mierino�i bilda un iebāza atlikumu kabatā. Viesmīlis pateicās par lielo dzeram�naudu. Situācija bija kļuvusi pilnīgi nekontrolējama. Brantam uzreiz kļuva skaidrs, ka Bocova apzināti sacēlusi ķildu par kaut ko tik nenozīmīgu.

-�� Man ļoti �ēl, mister Brant, viņa atvaino�anās vietā melī�gi piebilda un paspraucās viņam garām. Es �eit vairs nevaru izturēt ne sekundi ilgāk.

-��� Man vēl ir da�i jautājumi�

Iespēja bija palaista garām.

-��� Labāk rit agri no rīta atkal atnāciet pie manis uz parla�mentu. Jūs ta�u zināt, kā tas darāms. Paliec sveiks, Patrik, un lai tev labs miegs.

Vairs neatskatījusies, viņa izsteidzās no restorāna. Radās iespaids, ka Nolens vēl nebija atguvies no �ī emocionālā trie�ciena. Viņ� vēl brīdi klusēdams noraudzījās Bocovai pakaļ un tad nogrozīja galvu.

-�� Sievietes da�reiz mēdz būt tik nejaukas. Un turklāt viņa vēl nemaz nebija tik daudz izdzērusi.

-�� Tā dro�i vien bija pārspīlēta reakcija uz �īsdienas notiku�miem, Brants pielaidīgi atteica. Kāpēc jūs tagad neejat vi�ņai pakaļ?

Nolens pagriezās atpakaļ.

-�� Viņa ir brīvs cilvēks, un mēs dzīvojam brīvā pasaulē. Es ta�u neskrie�u pakaļ, ja viņa man visu cilvēku priek�ā taisīs skandālu.

Brants nevil�us atcerējās Anni un viņu neskaitāmās disku�sijas par �o tematu.

-�� Bullshit, Bernhard. Tad viņai tā ari jāpasaka. Mēnesī ir da��as tādas dienas, to es spēju pieņemt. Ta�u �odien tas nepār�protami ir kaut kas cits. Viņa ar mani spēj runāt arī ļoti saprā�tīgi. Tomēr es viņai pakaļ neskrie�u. Un viņa to zina.

-Jums vajadzētu atvainoties, Patrik, ta�u tas ir diezgan no�vecojis, konservatīvs, vīri�ķīgs uzskats.

-��� Es esmu īrs. Esmu gan politiski liberāls, tomēr diezgan vīri�ķīgi konservatīvs. Esmu uzaudzis laukos kopā ar trīspa�dsmit brāļiem un māsām. Vai jums ar savu, kā pats sakāt, soci�āli pedagoģisko nostāju ir daudz panākumu pie sievietēm?

Trāpīts. Brants uzskatīja par labāku paklusēt.

-�� Vai zināt, Bernhard. Es pazīstu Noru Katalīnu tikai pāris mēne�us. Mums ir, ļaujiet man tā izteikties, seksuāli orientēti sakari. Protams, mēs viens ar otru arī sarunājamies. Viņa ir vi�sai attapīga un ļoti gudra sieviete. Da�reiz drusciņ pārāk raibi ģērbusies. Un mums ir pa�iem savi mazi rituāli.

-�� Kā ar to gēlu valodu?

-��� Protams. Savā ziņā tas ir mūsu pastāvīgais joks. Viņa vienmēr iebilst, ka tad jau visus oficiālos dokumentus vaja�dzētu nodrukāt ne vien visās divdesmit septiņās oficiālajās Eiropas Savienības valodās, bet arī vēl gēliski. Viņa da�kārt ir tik brīni�ķīgi zaļi noskaņota. Visu rēķina nozāģētos kokos. Es tad viņai saku, ka tad tiktu radītas daudzas darbavietas tulkotājiem. Pēc tam mēs drusciņ pastrīdamies un tad lieka�mies gultā.

Klusībā Brants apbrīnoja Nolenu par tādu konsekvenci.

-�� Toties �odien bija kaut kas cits, Patrik. Tur kaut kas nav kārtībā. Viņa �o strīdu uzsāka tāpēc, ka vēlējās kaut ko slēpt.

Nolens bija redzami apmulsis.

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Es par to esmu pārliecināts. Baidos, ka viņa kaut kā iesais�tīta divu cilvēku nāvē.

Izskatījās, ka Nolens grasās iebilst.

-�� Varbūt jums ir taisnība, Bernhard, viņ� nosprieda un pie�cēlās. Mums tas jānoskaidro.

Nesagaidījis atbildi, Nolens izgāja ārā. Brants viņam se�koja.

Nolens spraucās cauri pūlim pie Rue de Treves. Iela bija labi apgaismota, ta�u dzeltenā jaka nekur nebija redzama. Viņ� ie�meta skatienu īru krodziņā, acīmredzot arī tā bija daļa no viņu agrākajām spēlēm, ta�u tur Bocovas nebija. Viņ� izvilka mobi�lo telefonu, ta�u, cik nu Brants varēja secināt no Nolena atvai�no�anās pilnajiem vārdiem, pieslēdzās tikai balss pastkastīte. Nolens uzrunāja divus vai trīs garāmgājējus, kas viņam aplie�cināja, ka uzkrīto�i raibi ģērbusies sieviete nogājusi gabaliņu pa Rue de Treves.

-�� Varbūt viņa ir iesēdusies taksometrā? Brants mazliet ce�rīgi ieminējās. Viņam bija ļoti nelāga sajūta.

-�� Varbūt, arī Nolens cerēja tāpat. Nāciet, Bernhard.

Viņi devās uz taksometru stāvvietu. Neviens no rindā stā�vo�ajiem �oferiem nespēja atcerēties �ādam aprakstam atbilsto��u sievieti. Nolens palūdza sazināties ar dispe�eru, ta�u arī no tā nebija nekāda labuma.

-�� Mēs nobrauksim �o ceļa gabalu, Nolens nolēma. Viņa dzīvo Saint-ļosse-ten-Noode virzienā. Pārsvarā viņa iet kājām. Var�būt mums paveiksies.

Viņi iekāpa pirmajā taksometrā, nobrauca pa Rue de Treves, �ķērsoja spo�i izgaismoto divjoslu Rue de la Loi, kas ļoti tālu beidzās ar tikpat izgaismotu Briseles Triumfa arku. Nolena uz�traukums aizvien vairāk pieauga.

-��� Mums viņu jau sen vajadzēja panākt, Brants apdzēsa viņa cerības. Varbūt viņa iegājusi kādā krodziņā.

-��� Viņa patiesībā iet tikai uz London. �ajā ziņā viņa da�reiz ir ļoti slinka. Man jau vajadzēja nobrīnīties, ka viņa tie�i �o�dien izvēlējās kaut ko citu. Turklāt viņai nav tik daudz nau�das. Viņai ir krietni jātaupa. Viņai ir ļoti dārgs dzīvoklis.

-�� Tas nozīmē, ka jūs viņu uzturat?

-Jūs esat nolādēti nepatīkams izjautātājs, Bernhard. Tomēr tā tas nav.

Taksometrs tagad nogriezās pa labi uz Rue de Deux Eglises, tad pa kreisi uz )ozef-II Straat un tūlīt vēlreiz pa labi uz Rue Marie-Therese.

-��� Tas, starp citu, ir OLAF, Nolens ieminējās un norādīja uz salīdzinājumā ar citām Briseles iestādēm teju neievērojamu biroja ēku uz stūra, kurā atradās Eiropas krāp�anas apkaro�a�nas birojs Office Europeen de Lutte Anti-Fraude. Gadījumam, ja gribat gūt priek�statu par korupciju Eiropas Savienībā. Pro�tams, jāteic, ka OLAF nav īpa�i runīgs.

Nolens lika apturēt taksometru pie �auras, starp divām bal�tām jūgendstila mājām iespiestas, netīri brūnu ķieģeļu mājas. Visi logi bija tum�i.

-�� Te viņa dzīvo, Nolens paskaidroja, samaksāja �oferim, izlēca no automa�īnas un sāka sparīgi zvanīt pie durvīm. Nora Katalīna Bocova tās neatvēra.

-��� Es sāku ļoti uztraukties, Nolens sacīja, kad bija atkal atgriezies.

-��� Es tāpat, Brants piekrita.

Mazajā krodziņā fozef II uz stūra ielas pretējā pusē dega gaisma.

-��� Es tur pagaidī�u, kamēr viņa atnāks, Nolens nolēma. Bija bez ceturk�ņa deviņi.

-�� Un ja neatnāks? Tas bija vairāk konstatējums, nekā jau�tājums.

-�� Tad es ie�u uz policiju.

Ceturtdiena, 22. marts

Brisele

Viņ� krita, krita un krita. Cilvēka apveids tērauda sastatnēs nāca aizvien tuvāk. Pirmie cilvēki pielēca kājās no brūnajiem atpūtas krēsliem, paskatījās aug�up uz viņu un zvanīja polici�jai. Viņ� krampjaini pūlējās pie kaut kā noturēties. Viņ� sajuta kaut ko cietu, tomēr turpināja krist. Lejā pūlis skandēja un rit�miski piesita kājas.

Tuk! Tuk! Tuk!

-Nēēē!

-��� Atveriet! Policija! Mēs zinām, ka jūs tur esat! Neliedzie�ties! Kā gan policija jau bija te nonākusi?

Brants stipri salēcās. Pa pusei pamodies viņ� sēdēja gultā. Ar labo roku viņ� bija ieķēries matracī, kreisajā rokā sajuta pa�pīru. Grāmatiņa par Briseles vīzijām bija pavisam saņurcīta.

-�� Taisiet ta�u vienreiz vaļā durvis, Branta kungs! nu viņ� pazina �ana Marī Esēra draudīgo balsi.

Tuk! Tuk! Tuk!

-��� Vienu mirklīti, lūdzu! Brants atsaucās.

Viņ� mēģināja atjēgties. Zaļie loga aizkari nebija aizvilkti, to viņ� laikam gan nebija varējis izdarīt. Viņ� ieraudzīja Brise�les rātsnama torņa smaili. Tad paskatījās pulkstenī. Pusdesmit.

-�� Branta kungs! Netaisiet sev nepatik�anas! Pretējā gadīju�mā mēs pa�i atvērsim durvis!

-�� Es jau nāku!

Brants secināja, ka viņa balss izklausās piesmakusi. Galva dūca. īsi pirms pusnakts ]osef II viesmīle draudzīgi, tomēr stin�gri bija viņus aizvadījusi uz durvīm. Darba laika beigas. Kvar�tāls kā izmiris.

Lēnām viņam prātā atausa vēl kaut kas. Nora Katalīna Bo�cova nebija pārnākusi mājās.

-��� Es tikai ātri kaut ko uzrau�u mugurā!

-�� Nepūlieties, Branta kungs, mēs jau esam redzēju�i pietie�kami daudz kailu vīrie�u!

Brants uzrāva bikses un devās pie durvīm. Saņurcītā grā�matiņa mētājās gultas vidū. Pamazām atjaunojās arī viņa sprie��anas spējas. Brants paņēma grāmatiņu un izplēsa pirmo la�pu.

-��� Es tikai ātri izvēdinā�u, lai jūs nedabūtu �oku, komisāra kungs!

Pagāja mirklis, kamēr viņ� saprata, kā lielo logu pabīdīt sā�ņus. Dīvaina metode. Svaigais gaiss Brantu zibenīgi atrāva re�alitātē. Pirmo lapu ar Leo Luvē novēlējumu viņ� saplēsa sīkās driskās un izkaisīja vējā pār Briseles jumtiem.

-��� Branta kungs, vai drīz?!

Tuk! Tuk! Tuk!

Esērs atkal piedauzīja pie durvīm. Lai gan Brants uz roktu�ra bija speciāli uzkarinājis sarkano plāksnīti ar uzrakstu Ne�traucēt.

-�� Tā vēl ir mana istaba, komisāra kungs!

Esērs �oreiz neatbildēja.

Branta mobilais telefons mētājās uz gultas, viņ� neskaidri atcerējās, ka uzstādījis modinātāja signālu bez desmit minū�tēm desmitiem. Līdz desmitiem tika pasniegtas brokastis.

Nolādēts, viņam pārskrēja milzīga karstuma vilnis. Pēdējā īsziņa.

-�� Mēs tūlīt izsauksim portjē ar atslēgu, Branta kungs!

Brants uzmeklēja izvēlni Ziņojumi� nosūtītās īsziņas.

Kāds pārmeklējis Katarīnas �ūmanes istabu, kamēr tā bija aizzī�mogota. Es tagad eju dzert alu. Sveiciens. Bernhards.

Iespējas� izdzēst!

-�� Saku pēdējo reizi! Laidiet ta�u mūs beidzot iek�ā!

Izdzēst īsziņu?� Jā!

Par mata tiesu. Brants nosvieda telefonu atpakaļ uz gultas un atvilka bultu. Pie durvīm stāvēja �ans Marī Esērs ar diviem policistiem zilos formas tērpos.

-�� Nāciet vien iek�ā, komisāra kungs. Protams, te vēl nav uz�kopts.

-�� Ar saviem jociņiem jūs vēl iekulsieties nepatik�anās, Bran�ta kungs, Esērs piedraudēja un tūlīt aizspieda degunu un mu�ti. Fui! Te ta�u o� kā pumu krātiņā.

-��� Es jau jūs brīdināju!

Abi policisti iebrāzās numurā, kas �etriem cilvēkiem bija krietni par �auru, un sāka to pārmeklēt. Mazākais jau turēja rokā Branta somu. Otrs bija pamanījis mobilo telefonu un pa�ņēma to no gultas.

-��� Vai jūs vispār drīkstat to darīt? Brants piesardzīgi ap�vaicājās.

-�� Vai jūs par to �aubāties?

Brants nolēma labāk paklusēt.

Esērs paņēma no gultas grāmatiņu un to pārlapoja.

-��� Jums nav nekādas cieņas pret mūsu izstādēm, Branta kungs, viņ� noteica un atdeva grāmatiņu savam kolēģim. Brants nemanāmi uzelpoja un piegāja pie loga. Nolādēts. Vie�na papīra driska gulēja tie�i notekā. Viņ� apņēmīgi aizgrūda smago logu ciet.

-�� Vai jums ir auksti, Branta kungs?

-�� Protams. Turklāt es patiesībā esmu aizgulējies. Varbūt es vēl varētu ātri ieiet du�ā? Jūs tikmēr te visu netraucēti pārmek�lējiet.

Viņa sviedri stipri oda pēc alkohola. Vienā apak�kreklā un biksēs Brants stāvēja priek�ā labi ģērbtajiem beļģu varas pār�stāvjiem, kuri te jutās glu�i kā mājās.

-�� Piecas minūtes, Branta kungs.

-�� Paldies. Ļoti laipni.

Piegāja pie policista, kur� tie�i tobrīd pārbaudīja viņa so�mu, Brants pieklājīgi apvaicājās:

-�� Vai drīkstu? Tad izņēma tīru veļu un atkal atdeva somu apjuku�ajam policistam. Tagad jūs varat turpināt pārmeklē��anu.

Esērs pārliecinājās, ka vannas istabā nav neviena loga, kas vestu uz jumtu, un nomierinājās. Tur vispār nebija loga. Van�nas istaba patie�ām nebija �āda nosaukuma vērta.

Brants izskatījās briesmīgi. Tum�i loki zem acīm, uz zoda izsprauku�ies pirmie bārdas rugāji, jau mazliet paplānie mati iesāņus slējās ku�ķos. Siltais ūdens viņu atsvaidzināja. Diem��ēl du�as �elejas te nebija. Brants zem strūklas saputoja zie�pes, cik labi vien spēdams, izmazgāja matus, mundrumam vēl�reiz atgrieza vaļā auksto ūdeni un pēc apmēram �etrām minūtēm sajuta, ka ir pilnīgi gatavs stāties pretī tam, kas tagad varēja sekot.

-��� Vai drīkstu vēlreiz? viņ� pajautāja policistam, sabāza netīro veļu somā un atdeva to atpakaļ. Uzmanīgi. Drusku sa�smakusi.

Izskatījās, ka policists viņu nav sapratis.

-�� Smird! viņ� no sirds nolamājās.

-�� Sasmakusi. Vienalga.

-�� Nu, vai varam? Esērs nepacietīgi noprasīja.

-�� Ko varam? Brants pieklājības pēc pārvaicāja. Viņam viss jau sen bija skaidrs.

-�� Mēs labprāt vēlētos, lai jūs nāktu līdzi uz mūsu darba vie�tu, Branta kungs.

Tagad viņam mazliet nodrebēja ceļgali. Protams, Brantam jau bie�i nācies ielaisties darī�anās ar policiju, arī ārzemēs, ta��u viņ� vēl nekad nebija apcietināts.

-��� Vai es tagad esmu apcietināts? Brants dro�ības dēļ vēl�reiz pārvaicāja.

-��� Nē, Esērs viņu nomierināja. Vēl ne. Tomēr mēs jums vēlamies uzdot da�us jautājumus. Tagad nāciet, lūdzu!

Tas nebija lūgums. Tā bija pavēle. Esērs jau stāvēja pie dur�vīm.

-�� Un tie�i kādus jautājumus?

-�� Piemēram, kur jūs atradāties �odien laikā starp pusnakti un vieniem naktī?

Labs jautājums. Pat Esērs uzreiz pamanīja, ka Brantam bija nopietni jāpadomā. Pusnaktī Brantu un Nolenu izmeta no ļozef II. Nolens gribēja iet uz policiju. Brants neskaidri atcerējās, ka bija pagājis garām OLAF pa loka ceļu un kaut kur tur apturējis taksometru. �oferis dro�i vien viņu varētu atcerēties. Brants ie�bāza roku krekla kabatā, izvilka kvīti un iedeva savas somas turētājam.

-�� Tas nu ir skaidrs, viņ� uzvaro�i pasmaidīja. Līdz pus�naktij es biju krodziņā kopā ar vienu īru parlamentārieti un pēc tam ar taksometru atbraucu uz viesnīcu.

Daudzējādā ziņā mazliet nolaidīgs, ta�u, ja runa bija par izmaksu atrēķinā�anu no nodokļiem, Brants alla� palika kon�sekvents. Turklāt vakar, par laimi, no viņa saprātīguma vēl bi�ja kāds labums.

-�� Jūs varat�

-�� Par to mēs jau esam pārliecināju�ies, Branta kungs, Esērs viņu tūlīt pārtrauca. Viņu attiecības vēl aizvien bija naidīgas.

Otrs policists tagad aizvēra durvis, tomēr atslēgu paturēja sev. Pamazām Brantu pārņēma zināms nemiers.

-��� Vai es tagad, lūdzu, varētu uzzināt, ko jūs patiesībā no manis gribat?

Esērs gāja pa priek�u. Telpa bija �aura un sasmakusi, �etri pieaugu�i vīrie�i pavisam noteikti bija �ī vecā kambarī�a robe�slodze. Braucot lejā, neviens nebilda ne vārda. Piepe�i iezva�nījās Branta mobilā telefona modinātājs. Policists satrūkās, Brants izņēma mobilo telefonu viņam no rokas, izslēdza modi�nātāju un pieklājīgi atdeva telefonu atpakaļ.

Kungi, kā patiesībā būtu ar brokastīm? Brants mēģināja pavaicāt, lai kaut nedaudz mazinātu spriedzi. Pēc Esēra sejas uzreiz varēja manīt, ka viņ� pār�āvis pār svītru. Komisārs ne�ko neatbildēja, ta�u izvilka no �aketes kabatas divas krāsainas izdrukas un, kad viņi bija nonāku�i līdz pirmajam stāvam, ne�bilzdams ne vārda, parādīja tās Brantam.

Pirmais attēls bija uzņēmums kopplānā. Nora Katalīna Bo�cova ar dzelteno jaku, zilajiem svārkiem un zaļajām zeķēm gu�lēja dubļos uz muguras blakus sarkanam betona maisītājam. Otrā izdruka bija tuvplāna uzņēmums. Viņas sejā bija skaidri redzamas ne�ēlīgas piekau�anas pēdas, labā acs pieplūdu�i ar asinīm. Pieres vidū rēgojās neliels caurumiņ� ar asiņu palie�kām gar malām.

Brants steig�us aizgriezās no trim policistiem un izvēmās liftā.

Vēl sē�ot policijas automa�īnā, viņ� jutās vārgs, mutē bija riebīga gar�a. Esērs viņam pat nebija iedevis padzerties. Vēl aizvien acu priek�ā rādījās Noras Katalīnas Bocovas fotogrāfi�jas. Jauna, attapīga sieviete, varbūt mazliet nekaunīga, ta�u no pirmā acu uzmetiena caurcaurēm kārtīga.

Kur� ar Ahima Lauterborna palīdzi tik nelāgi izrēķinājies? Brantam jau vakar London krodziņā visu laiku bija licies, ka vi�ņai ir kaut kas slēpjams. Viņai galvā ie�āvu�i profesionāļi. Un savu iespējamo slepkavu viņa noteikti redzējusi.

Brants mēģināja puslīdz paturēt prātā ceļu uz Esēra darba�vietu. Kaut kur viņ� ieraudzīja centrālās stacijas izkārtni, tad viņi jau aizbrauca pa Boulevard de Berlaimont, tālāk pa Bouievard Pacheco, cauri vienam no daudzajiem Briseles ielu tune�ļiem. Beidzot automa�īna iebrauca tie�i drūmas ēkas iek�pagalmā. Viņi bija sasniegu�i savu mērķi, kas atradās Victoria Regina laukumā. Police Judiciaire Federale.

�ana Marī Esēra kabinets atradās otrajā stāvā. Tas bija pie�ticīgi iekārtots: beļģu karaļpāra attēls viņu jaunības gados, Beļ�ģijas karogs, dokumentu skapis, da�i kaktusi uz palodzes, stūri kafijas automāts. Pirmais policists nolika Branta somu uz Esē�ra rakstāmgalda un ieņēma sargposteni, apsēzdamies uz krēs�la pie durvīm, otrs, turēdams Branta mobilo, uzklausīja aprau�tu Esēra pavēli un atkal izgāja ārā. Esērs uzkarināja mēteli uz veca koka pakaramā un ar mājienu pavēlēja Brantam izdarīt to pa�u.

-��� Vai vēlaties arī kafiju, Branta kungs? viņ� beidzot tēloti sirsnīgi apvaicājās. Brants pamāja un iekrita tie�i lamatās.

-�� Es labāk vēlētos ūdeni. Un vienu aspirīnu, ja tāds ir.

-��� Kaut kā tāda mums �eit nav. Esērs uzreiz atgriezās pie savas iepriek�ējās izturē�anās. Katrā ziņā ne jums.

Brantam sāpēja galva. Nolens viņu noteikti pamatīgi pie�dzirdījis. Viņ� ar pūlēm spēja atcerēties, vai īrs bija par visu samaksājis. �etrpadsmit māsas un brāļi, trīspadsmit strādāja tēva pārvadājumu uzņēmumā netālu no Īrijas austrumu pie�krastes. Tikai Nolens izrāvies no ģimenes diktāta, Dublinā stu�dējis ekonomiku un strādājis IDA, Īrijas attīstības aģentūrā, kas koordinēja nodokļu atvieglojumiem pakļautas un valsts subsi�dētas ārzemnieku uzņēmumu filiāles. Pēc tam viņ� pēk�ņi me�ties Īrijas politikā un 2004. gadā devies uz Briseli, lai pievieno�tos ALDE Parlamenta grupai. Ar Noru Ka tālīnu Bocovu iepazinies Parlamenta ēdnīcā. Nepilna gada laikā starp viņiem izveidoju�ās puslīdz noturīgas attiecības.

Galvā atkal iedūrās sāpes. Viņi acīmredzot visu atliku�o va�karu pamatīgi dzēru�i. Ap pusnakti Nolens bija devies uz po�liciju, lai iesniegtu ziņojumu par personas pazu�anu. Viņ� sa�proto�i uztvēra Branta nevēlē�anos iet līdzi. Tad viņi vēl bija apmainīju�ies ar mobilo telefonu numuriem.

-��� Kop� jūs atrodaties Briselē, �eit notiek da�as dīvainas lie�tas, Branta kungs, Esērs iesāka un nolika viņam priek�ā mel�nu kafiju papīra glāzītē. Cukura un piena �obrīd diem�ēl nav. Ta�u, cik varu spriest, jūs tik un tā esat no pārliecinātiem mel�nas kafijas dzērējiem.

Te nu gan viņ� pamatīgi maldījās. Jau tikai �ī brūvējuma smaka vien lika Branta kuņģim atkal sadumpoties.

-�� Jūs esat sadists, Esēra kungs, viņ� riebumā noteica un atstūma glāzīti, cik tālu vien spēja. Ta�u arī bez kofeīna viņam tagad vajadzēja turēties, cik spēka. Turklāt dīvainas lietas Bri�selē ir notiku�as jau labu laiku pirms manis.

Izskatījās, ka Esērs jau sen ir sagatavojies uzsākt vārdu div�kauju.

-��� Tikai, lūdzu, nesāksim runāt par politiku. Pa �o laiku ir notiku�as trīs slepkavības, ar kurām jūs tā vai citādi esat sais�tīts. Divas no tām Briselē. Kā jūs iepazināties ar Patriku Nole�nu?

-�� Iepazināmies vakar London krodziņā Luksemburgas lau�kumā�

-��� Es pats zinu, kas ir London, Esērs no�ņākdamies viņu pārtrauca.

-��� Labi. Nolens ir Noras Katalīnas Bocovas paziņa.

-��� Ak tad paziņa, ko? Esērs noņirdza un strupi norādīja uz vismaz simt lapas biezu dosjē. Brants varēja redzēt, ka tur kāds vārds bija pasvītrots ar zīmuli. Tas ir slepens ziņojums, kas vēl nesen atradās jūsu Hamburgas kolēģa rīcībā, Branta kungs. Tiklīdz mēs ar to būsim tiku�i galā, viņam �eit, Briselē, būs par ko uztraukties. Esērs atkal aizcirta dosjē un ielika rakstāmgalda apak�ējā atvilktnē.

-�� Tas ta�u dro�i vien nebūs ātri, Brantam paspruka.

Esērs mainīja sarunas tematu.

-��� �is Nolens man �ķiet tikpat aizdomīgs kā jūs, Branta kungs. Viņ� ir viens no mantkārīgo Eiropas Savienības parla�mentārie�u sugas, kas rezervē biļetes biznesa klasē, ta�u lido ekonomiskajā klasē un cenas starpību iebā� kabatā. Viņam ir ģimene Dublinā un mīļākā Briselē. Vai jūs zināt, kāds ir Eiro�pas Savienības parlamentārie�a līdzstrādnieces vidējais atal�gojums?

-��� Nē, Brants godīgi atzinās.

-�� Se�i tūksto�i deviņi simti �etrdesmit eiro, Esērs nopūtās. Mēnesī.

-�� Jauki.

-�� Oficiāli �is Nolens ir pieņēmis darbā parlamentā arī savu sievu. Un izskatās, ka viņ� nav vienīgais, kur� tā dara. Tas ir�

-��� Ko jūs īsti gribat, Esēra kungs? Brants pārtrauca Esēra izklāstu.

-�� �is Nolens nekādā ziņā nav no tiem cilvēkiem, kam var uzticēties, Branta kungs.

-�� Viņa dzīvesbiedres finansējums mani neinteresē, Brants nosvērti atteica. Un tomēr Esēra izteiktais apgalvojums apēno�ja īra uzticamību.

Esērs, �ķiet, nojauta, ka ir trāpījis mērķī. Viņ� vēlreiz nolika Brantam priek�ā abas krāsainās izdrukas. Nora Katalīna Bo�cova noteikti bija ļoti smagi cietusi.

-�� Tie biju�i profesionāļi, Esēra kungs, Brants novērsa no sevis visas aizdomas.

-�� To mēs pa�i zinām. Nevarētu ta�u būt, ka jūs atkal esat noglabājis aizdomīgus lietiskos pierādījumus. Esērs turēja viņam priek�ā no grāmatiņas izplēstas lapas gabaliņu. Kas tas ir, Branta kungs? Ar otru roku viņ� augstu pacēla grā�matiņu. Un kāpēc �ajā mazajā grāmatiņā trūkst pirmās la�pas?

Pirmo reizi Brantam vajadzēja mazliet laika, lai apdomātos.

Esērs kā lūsis sēdēja aiz sava rakstāmgalda un turpināja klaudzināt pa kreiso plaukstu ar grāmatiņu, kuru tagad bija saritinājis rullīti.

Brants varēja viegli iedomāties, ka Esērs ar to labprāt būtu sitis pa kaut ko citu.

-�� Uz to es tie�ām nevaru atbildēt, viņ� mēģināja izlocīties un cerēja, ka Esērs nepajautās arī par muzeja ieejas biļeti. Ie�spējams, ka es tur esmu atzīmējis kaut ko tādu, kas man vairs nav vajadzīgs. Es kaut ko tādu neskaidri atceros. Laikam gan vakar bū�u par daudz iedzēris. Bet kas tad īsti ir noticis ar Bo�covas kundzi?

Izskatījās, ka Esēram, par laimi, izplēstā lapa ne�ķita pārāk svarīga, un viņ� ļāva bro�ūrai ar troksni atkal attīties.

-�� Būvstrādnieki viņu �orīt atrada kādā Rue Belliard būvlau�kumā netālu no Leopolda parka. Saskaņā ar mūsu tiesu medi�cīnas eksperta sākotnējo vērtējumu, viņa ir mirusi no sitiena pa galvu laikā starp pusnakti un vieniem naktī. Tas noteikti ir noticis ļoti ātri. Pirms tam viņa, protams, ir nelāgi apstrādāta.

Brants �īs izdrukas nevēlējās aplūkot vēlreiz. Noras Katalīnas Bocovas sakropļotā seja viņam jau tāpat bija iegriezusies atmiņā. īsi pirms deviņiem viņa izgāja no krodziņa London. Un tad līdz viņas nāvei aizritēja trīs, ja ne visas �etras stundas. Moko�as stundas. Ko Nora Katalīna Bocova zināja? Vai runa atkal bija par tiem pa�iem dokumentiem?

Kad Katarīna �ūmane Berlīnē �os dokumentus parādīja sa�vam pavadonim, viņ�, iespējams, jau zināja, ka sievietei drīz pēc tam būs jāmirst. �os dokumentus rudmatainā sieviete pēc slep�kavības paņēma līdzi ar visu somu. Gadījumam, ja tie būtu ori�ģināli. Par tik naivu Brants praktikanti gan neuzskatīja. Viņa no�teikti sarūpējusi kopijas. Un nenoliedzami kaut kur glabājās ori�ģināli. Tikai tā varēja būt. Un tie tagad atradās kaut kur Briselē. Viņi vispirms meklēja pie Ahima Lauterborna, kur �ūmane bija strādājusi praksē. Slepkava jau iepriek� atradies ēkā un gaidījis parlamenta gaitenī, kamēr Nora Katalīna Bocova izies no sava kabineta pēc tam, kad Brants paziņoja par savu iera�anos. Brants pirms pusgada bija runājis ar kādu Kristīgo sociālistu apvienī�bas politiķi un pēc tam vēl tāpat vien paklaiņojis pa milzīgo ēku. Neviens par viņu nelikās ne zinis, neviens viņu neuzrunāja. �eit strādāja vairāk nekā tūkstotis cilvēku no visas Eiropas. Slepka�va nevienam nebija dūries acīs. Turklāt rudmataino Brants iz�svītroja uzreiz. Vienai pa�ai viņai būtu grūti izmest pa logu tā�du smagumu kā Ahims Lauterborns.

Tam, kur� �ādi apstrādājis Bocovu, bija vajadzīga informā�cija, viņ� gribēja zināt, kur atradās �ie dokumenti. Tie pa�i do�kumenti. Bocova to nevarēja zināt, viņa nebūtu ļāvusi sevi tik ilgi spīdzināt. Un kur gan �ie dokumenti atradās? Nolādēta cū�cība. Kur gan viņ� iekūlies?

-��� Nu, Branta kungs, par ko jūs prātojat?

-�� Man glu�i vienkār�i nav ko teikt.

-�� Tad pateik�u es. Patriks Nolens ap pusvieniem ziņoja par savas rotaļu biedrenes pazu�anu. Un tad aizbrauca uz mājām. It kā ar taksometru. To mēs vēl noskaidrosim. Kop� �ī rīta asto�ņiem viņ� sē� kaut kādā komisijā. Mēs esam brīdināju�i Nole�na biroja vadītāju, lai pirmajā izdevīgajā brīdī paziņo Nolenam par viņa kā jūs teicāt? Paziņas! nāvi. Esērs kļuva aizvien sadistiskāks.

-��� Ko jūs īsti gribat panākt, Esēra kungs? Brants skaidri manīja, ka Esērs nav sadzinis nekādas pēdas un tagad savu vil�anos grib izgāzt uz kādu grēkāzi.

-�� Kā jūs esat saistīts ar to visu, Branta kungs? viņ� nikni iz�grūda. Man �ķiet, ka te ir pārāk daudz sakritību. Jūs ierodaties parlamentā un tūlīt pat pa logu izkrīt zaļo partijas parlamentā�rietis. Tad jūs dodaties ok�ķerēt pa viņa praktikantes māju�

No bailēm Brants palika bez valodas.

-��� Kā, lūdzu? viņ� spēja vienīgi izstomīt.

-�� Tā portugāļu praktikante, kura jūs ielaida mājā, tūlīt jūs pazina pēc mūsu apraksta.

-�� Viņa varēja arī kļūdīties, Brants mēģināja izvairīties.

-�� Vai jūs noliedzat, ka bijāt tajā mājā, Branta kungs?

-�� Nē, es tur patie�ām biju. Veltīgi, kā jums tā jaunā sieviete noteikti jau ir pateikusi. Ieraudzījis, ka zīmogs ir norauts, es tūlīt pat devos prom. Tas man bija par traku. Tad jau mēs par mata tiesu būsim izvairīju�ies no satik�anās, Esēra kungs. Brants ieturēja nelielu pauzi. Ta�u man �ķita, ka tā, kura ma�ni ielaida, bija spāniete.

Esērs tikai ar pūlēm valdīja dusmas.

-�� Branta kungs, vienreiz beidziet uzskatīt mani par muļķi! Kad mēs ieradāmies, durvis bija vaļā un kāds dzīvokli bija pār�meklējis.

-�� Ak tā? Tad jau tas ir vēl trakāk.

-�� Branta kungs, ja mēs tajā dzīvoklī atradīsim kaut vai tikai vienu jūsu pirkstu nospiedumu, ar jums būs cauri. �ī grāmati�ņa tiek konfiscēta.

-��� Ha! Brants vēl centās nepadoties. Cik ilgs laiks būs va�jadzīgs, lai no Berlīnes tiktu saņemti Katarīnas �ūmanes pirk�stu nospiedumi? Cerams, ka oficiālais ceļ� no Briseles uz Ber�līni būs tie�i tikpat ilgs kā pretējā virzienā.

-�� Kas �eit īsti notiek, Branta kungs?

-���� Lai cik ļoti vēlētos, es jums to nevaru pateikt, Esēra kungs.

Tie�i �ajā mirklī, aprauti pieklauvēju�i, Esēra kabinetā at�griezās abi policisti formas tērpos un nolika uz rakstāmgalda Branta mobilo telefonu, viņa kvīti un vēl vienu papīra lapu. Esērs izlasīja �o ziņu un labu brīdi apspriedās ar policistiem, kuri pēc tam atkal izgāja no kabineta. Izskatījās, ka saņemtā ziņa nekādi neiederas Esēra līdz�inējā izmeklē�anas stratēģijā.

-�� Mēs esam atradu�i taksometra �oferi, Branta kungs, Esērs pēk�ņi mainīja toni. Viņ� nebija īpa�i apmierināts, ka mani cilvēki viņu pamodināju�i, tomēr apliecināja, ka jūs �orīt diez�gan piedzēru�os izsēdinājis pie Avenue des Arts. Viņ� jūs ap�rakstīja kā ļoti pedantisku.

�ādu pārmetumu Brants uzklausīja ar prieku.

-�� Tā tas varētu būt, Esēra kungs, un tāpēc es tagad labprāt saņemtu atpakaļ savu kvīti.

-��� Mēs jums to nosūtīsim, Branta kungs. Esērs paņēma Branta mobilo telefonu, domīgi paspaidīja taustiņus un negai�dot aizslidināja pa gludo galda virsmu. Brants reaģēja gandrīz par vēlu, tomēr vēl tie�i īstajā laikā paguva telefonu noķert.

-�� Izskatās, ka jums ir ļoti labs aizstāvis Ķelnes kriminālpo�licijā, Branta kungs. Vecākais kriminālpolicijas komisārs Klauss Gerbers jūs, protams, raksturo kā ietiepīgu. Un tas mums �eit, Briselē, itin nemaz nepatīk.

Brants nolēma nevaicāt ne vārda par to, vai Beļģijas polici�ja vispār likumīgi drīkstēja pārbaudīt viņa īsziņas un zvanus. Izskatījās, ka Klauss Gerbers aizlicis par viņu kādu vārdu. Do�mās Brants uzsauca viņam vēl vienu Kolsch alu. Visa vakara garumā. Jau tikai �ī doma vien lika Branta tuk�ajam vēderam atkal ierūkties. Pamazām bija pienācis īstais brokastu laiks. Viņ� atkal guvis zināmu virsroku.

-�� Vai varētu būt, ka Beļģijas policija kaut ko vienpusēji no�skaidrojusi par Eiropas Savienību, Esēra kungs? Brants tā�pēc devās uzbrukumā.

-��� Rāmāk, Branta kungs! Esērs ar sparīgu mājienu paaici�nāja pie sevis policistu, kur� sēdēja pie durvīm. Vīrietis pielēca kājās un ar Branta somu rokā pienāca pie Esēra rakstāmgalda. -Jūs varat iet, Branta kungs.

-�� Vai tas bija viss? Brantam izspruka. Nez ko Klauss Ger�bers pateicis? Kaut kas te nebija kārtībā, viņ� tūlīt nosprieda. Izskatījās, ka Esērs ar pūlēm valdās. Negaidītais pavērsiens pa�visam noteikti bija pāri viņa spēkiem.

-��� Ar brokastīm varat vairs nerēķināties, Esērs vēlreiz at�kārtoja. Tomēr mans kolēģis jūs tagad aizvedīs atpakaļ uz viesnīcu.

Brants nolēma samierināties ar pa�reizējo notikumu gaitu. Gerbers viņam noteikti izskaidros �īs pārmaiņas. Viņ� paska�tījās pulkstenī. Laika bija maz, ta�u ar policijas automa�īnu viņ� varētu ātri atgriezties viesnīcā. No turienes līdz tik�anās vietai nebija tālu.

Nebildis ne vārda, viņ� paņēma savu somu un devās uz durvīm, ko policists bija draudzīgi pavēris viņam priek�ā. Uz sliek�ņa Brants vēlreiz pagriezās atpakaļ. Pavisam apmulsu��ais Esērs vēlreiz pārlasīja ziņojumu.

-�� Jūs tagad beidzot zināt, vai pret Ahimu Lauterbornu iz�mantota apreibino�a gāze?

-�� Ārā no �ejienes! Esērs nokliedza viņam pakaļ. Būs la�bāk, ja jūs nekavējoties pametīsiet Briseli. To es jums diem�ēl nevaru pavēlēt. Bet, ja vēlreiz iejauksieties mūsu izmeklē�anā, es jūs iesēdinā�u aiz restēm.

Viņ� joprojām mīlēja Anni. Vēl gandrīz gadu vēlāk. Un, iespē�jams, mīlēs viņu vienmēr. Un tie�i tad, kad cilvēks tiek pamests bez pa�a vainas, viņa pa�paļāvībai ir ārkārtīgi svarīgi, vēlreiz satiekoties ar savu sievieti, atkal neizskatīties pēc zaudētāja.

Brantam bija drusciņ kauns atgriezties savā vecajā viesnī�cā, un viņ� no policijas automa�īnas izkāpa tie�i pie St. Hubertusgalerien aug�ējās ieejas. �ī trīsstāvlgā, grezni apjumtā tirdz�niecības pasā�a ar rotaļīgajām marmora arkām bija uzcelta laikā no 1846. līdz 1847. gadam. Pa greznajiem veikaliem un dārgajām kafejnīcām pārsvarā slaistījās tūristi un turīgi Brise�les iedzīvotāji. Anne bija ierosinājusi satikties Mokafe. Pulkste�nis zeltītajā ietvarā pie pretī eso�ā portāla rādīja bez piecām divpadsmit.

Anne jau sēdēja pītā krēslā pie kafejnīcas ar muguru pret viņu un lasīja avīzi. Sprie�ot pēc līdzās saliktajiem iepirkumu maisiņiem, Anne apvienojusi patīkamo ar lietderīgo.

Brants priecājās par �o atkalsatik�anos. Daudz kas noticis, un viņai dro�i vien netrūka stāstāmā.

Anne bija piecus gadus jaunāka par Brantu. Viņi bija iepa�zinu�ies ekonomikas redakcijā, nosacīti ātri apprecēju�ies un par savu mīlestību paziņoja visiem saviem draugiem ar lielām svinībām Ērenfeldas Bcl Air. Jau toreiz klīda klusas runas, ka viņi patiesībā nemaz nesader kopā. Drīz pēc viņu kāzām Bcl Air tika slēgts.

Pirmo lielo plaisu radīja drīzs spontānais aborts. Anne to ļoti pārdzīvoja. Pēc tam viņa atteicās no turpmākiem mēģinā�jumiem un visus savus spēkus koncentrēja uz darbu, nē, bur�tiski metās tajā uz galvas. Viņi labi pelnīja, tika pie liela, dārga dzīvokļa Maincer�trāsē, ēda labos restorānos un bie�i devās at�vaļinājumā. Viss tā arī turpinājās, kamēr Brants nepameta sa�vu pastāvīgo redaktora vietu. Viņ� citādi nespēja, un Annei tas nebija saprotams. Pirmo mēnesi Brants labi iztika no saviem ietaupījumiem, tad aizvien bie�āk un bie�āk sāka ceļot, lai vāk�tu materiālus reportā�ām. Sākumā tas Brantam likās pat uz�jautrino�i. Ta�u ar to nevarēja pelnīt. Tas nebija nekāds pastā�vīgs risinājums. Viņam pēk�ņi uznāca bailes no nākotnes. An�ne par to neko negribēja zināt. "Tu pats tā izlēmi," viņa nemi�tējās atkārtot.

Noteikti tie�i tad Anne satika to tipu. Mainzer Hof. Karnevā�la laikā. Brants sākumā neko nebija sapratis. Kamēr Anne pār�trauca ar viņu gulēt. Te vienu, te otru dienu. Pareizāk sakot, nakti.

Viņa bija atstājusi mobilo telefonu priek�namā un mazgā�jās du�ā, kad pienāca īsziņa. Brantam līdz �im vēl nekad pat prātā nebija ienācis rakņāties pa Annes vēstulēm vai mantām. Tas notika instinktīvi. Un tā bija ļoti nodevīga īsziņa. Ļoti intī�ma. Un, runājot par seksu, ļoti konkrēta. Brants par to bija nojautis, ta�u nu jau bija pārkāpta robe�a.

Kad Anne iznāca no du�as, Brants viņu izaicināja uz saru�nu. Ta�u viņa nebija satriekta, drīzāk jau atvieglota. Brants vē�lāk nodomāja, ka tā nebija nekāda nejau�ība.

Anne tūlīt pateica, kas ir viņas jaunais tips. Diplomāts vi�ņas vecumā no Ķelnes, kur� agrāk strādājis Bonnā, pēc tam re�gulāri braukājis uz Berlīni un beigu beigās gada sākumā pār�celts uz Eiropas Savienību kā Vācijas pastāvīgais pārstāvis Briselē. Brants uzstāja, ka grib redzēt viņa fotogrāfiju, un, ierau�dzījis �o tipu, nodomāja, ka Anne noteikti pelnījusi kaut ko labāku. �is tips glu�i vienkār�i izskatījās pēc mēsla. Vismaz Brantam tā �ķita.

Lai neatpaliktu no viņa, Anne pieteicās uz korespondentes darbu Briselē. Kad viņa �ad tad sāka izmest, ka ar Brantu vairs nevēlas dzīvot zem viena jumta, viņ� Annei palīdzēja. Kad viņ� izvācās, Anne ar savu tipu pārcēlās uz citu pilsētu. Tagad viņa apmetusies Briselē. Laiks dziedē visas brūces. Cik cūcīgs izteiciens.

Bija gandrīz divpadsmit, Brants negribēja radīt priek�statu, ka visai nepacietīgi gaidījis �o tik�anos. Viņ� no aizmugures pienāca pie Annes un ar roku maigi novilka pār viņas kaklu. �ķita, ka Annei ir vēsi.

-�� Sveika, Anne, prieks tevi redzēt, Brants sasveicinājās.

-�� Vai kaut kas nav labi? Anne patie�ām noraizējusies pa�vaicāja, kad Brants apsēdās viņai pretī pītajā krēslā.

-�� Laikam gan vakar par daudz ieķēru, viņ� atzinās.

Anne tikai nogrozīja galvu.

-�� Tu ta�u agrāk nekad tā nedarīji, Bernhard. Pat ne svētkos.

Viņa izskatījās skaista. Branta acīs. Gara un slaida, trenēts

un sievi�ķīgs augums ar skaistām, stingrām krūtīm un erotis�ku muti. Viņas mēle spēja apburt. Viņai bija brūnas acis un maz�liet pārāk gar� deguns ar kūkumiņu. Brūnie mati tagad bija pa�kāpeniski apgriezti mazliet īsāki, ar da�ām gai�ām �ķipsnām. Ap kaklu viņa bija apmetu�i tum�i zaļu lakatu, kas abās pusēs sniedzās līdz pat svārkiem. Zem biezā, adītā d�empera ar daudzkrāsainiem rakstiem, kas bija tik robaini un nevienādi kā zemes vēstures klimata līknes, izspiedās mazs vēderiņ�.

-�� Vai tu esi sācis dzert? Anne tagad nosodo�i vaicāja, var�būt arī tāpēc, lai nospraustu robe�as. Viņa nesagaidīja Bern�harda atbildi, �āds slikts ieradums piemita viņai arī agrāk, un tikai parādīja viņam Knuta fotogrāfiju avīzē Sūddeutschen. Viņ� ir patie�ām mīļ�, vai ne? Visi Briseles kolēģi ir ceļā uz Berlīni tikai tāpēc, lai paskatītos uz �o Knutu. īsts neprāts.

-��� Tev ta�u arī drīz būs mazs Knuts, Brants augstprātīgi iesmējās. Tas viņam sāpēja visvairāk.

-�� Tā būs meitene, Anne atteica un iebāza avīzi maisiņā ar sārtām zīdaiņu lietiņām. Angelina. Starp citu, ir labi, ka tu esi atnācis. Mums vajadzētu iespējami ātrāk apspriest laulības �ķir�anu. Viņa norādīja sev uz vēderu. Arī Angelinas dēļ.

-��� Vai mēs to varētu atlikt? Brants atklāti izmeta. Man jau tāpat ir daudz rūpju.

Viņam �odien glu�i vienkār�i neveicās. Viņ� pasūtīja kafiju ar pienu un radziņu ar saldu pildījumu. Vairāk neko viņ� ne�spēja norīt. Anne pasūtīja vēl vienu espresso ar lielu glāzi ūdens.

-���� Protams, Bernhard, viņa piekāpīgi sacīja. Man ir prieks tevi redzēt. Vai tu Briselē esi darba darī�anās?

Da�kārt Anne saviem nekaitīgajiem jautājumiem tikai ar in�tonācijas un apsvērtu vārdu izvēli spēja pie�ķirt vieglu noso�dījuma pieskaņu, kas Brantu jau viņu kopīgā darba laikā avī�zē bija ļoti tracinājusi.

-�� Tevis dēļ jau nu dro�i vien neesmu braucis. Tomēr man vajadzīga tava palīdzība. Ja vien tas ir iespējams.

-�� Par ko ir runa? nu Anne atkal pilnīgi vienaldzīgi pain�teresējās. Vai tev vajadzīga nauda? Tad jau tev kā ār�tata �ur�nālistam nemaz tik labi neiet.

Izskatījās, ka atkalredzē�anās, par ko Brants bija tā priecā�jies, pārvēr�as katastrofā.

-�� Nē, Anne, man vajadzīgi tikai tavi sakari Briselē.

Viņa vērīgi nopētīja Brantu. No galvas līdz kājām. Brantam labprāt būtu gribējies zināt, ko Anne patiesībā domāja. Viņa Brantu noteikti vēl aizvien uzskatīja par galīgu plānprātiņu, kā bija viņu toreiz nosaukusi pēc tam, kad Brants paziņoja par savu lēmumu.

-�� Vai tu gatavo kādu rakstu? viņa vēlreiz painteresējās.

Brants skatījās Annei tie�i acīs. Viņ� �obrīd nevēlējās pado�ties izaicinājumam. Tomēr viņ� redzēja vienīgi uzpūtības un līdzjūtības apvienojumu.

-�� Cik laika tev ir? Brants uzdeva pretjautājumu.

-��� Apmēram pusstunda. Pie mums valda diezgan liels sa�traukums, jo vakar viens zaļo parlamentārietis dka izmests pa logu.

-��� Pirmā dzirdē�ana, Brants sameloja un tūlīt pamanīja, ka Anne nojau� viņa melus.

-�� Tātad, Anna jau gandrīz lieti�ķi pavaicāja. Kā es tev tagad varu palīdzēt?

Brants izvairījās skatīties viņai acīs. Anne viņu ne vien no�turējusi par pilnīgi traku, bet arī likusi to skaidri manīt.

-�� Tu ta�u noteikti �eit, Briselē, daudzus pazīsti.

-��� Domāju gan, Anne ar redzamu lepnumu atteica. Labi sakari Annei vienmēr biju�i svarīgi.

-�� Arī ZDF televīzijā?

-�� Arī ZDF televīzijā. Viņa izbrīnījās. Kas tad tev vaja�dzīgs no ZDF? Jau tikai par to vien, kā Anne izteica �o "tev", Brantam tūlīt vajadzēja viņu pamest te sē�am vienu. Viņ� iedo�mājās, vai nebūtu labāk izmantot Leo Luvē sakarus. No otras puses, viņ� �obrīd tomēr atradās �eit.

-�� Man steidzami jāredz arhīva materiāli par augstākā līme�ņa tik�anos klimata jautājumos marta sākumā �eit, Briselē.

Viņa atkal visai augstprātīgi pasmaidīja.

-�� Vai tad tu tagad raksti kaut ko arī par klimatu?

-�� Dabiski. Tas �obrīd ir visaktuālākais temats.

-�� Skaidrs. Tu jau to zini vislabāk. Paskatī�os, kā varu tev palīdzēt.

Viņa izvilka mobilo telefonu un piezvanīja. Branta kafija ar pienu jau bija diezgan atdzisusi, viņ� negribīgi paknibinājās ap radziņu. Ja Anne vēlējās, viņa spēja runāt ļoti valdzino�ā un pārliecino�ā balsī, un parasti panāca sev vēlamo. Viņa tūlīt nodibināja kontaktu, sauca cilvēkus vārdos, īsi minēja, ka ru�nā sava biju�ā vīra vārdā, ar kuru viņai, pats par sevi sapro�tams, paliku�as atklātas un draudzīgas attiecības, aprakstīja Brantu kā ļoti aizņemtu ār�tata �urnālistu, aprakstīja, kas vi�ņam vajadzīgs, un tika pie rezultāta.

-��� Kad? viņa līksmi jautāja klausulē. Tūlīt? Labi. Pajau�tā�u.

Anne atņēma klausuli no auss un pavaicāja Brantam:

-�� Mans paziņa vēl ir �eit. Ja tas jādara �odien, tad tūlīt. ZDF televīzijas ēka atrodas netālu no �ūmana laukuma. Braucot ar taksometru, desmit līdz piecpadsmit minūtes.

-�� Der, Brants piekrita un vislabprātāk būtu sev iekodis mē�lē. Viņam nekas cits neatlika.

-�� Tas der. Paldies tev, Tobias. Es tagad viņu sūtu pie tevis. Un, kad tev atkal būs kāds brīvs brītiņ�, aiziesim mierīgi iedzert kafiju. Viņa nolika telefonu vietā. Brants nosprieda, ka Anne izskatās atvieglota.

Viņ� nezināja, ko vajadzētu sacīt. Viņ� bija tik ilgi gaidījis �o tik�anos. Tas bija viens no iemesliem, varbūt pat vienīgais iemesls, kura dēļ viņ� ieradies Briselē. Vēl bija tik daudz jautā�jumu, tik daudz paskaidrojumu, tik daudz ilgu. Tas viss do�mās tūksto�kārt pārlikts.

Tagad Brants te sēdēja un skatījās Annei acīs. Cerības glu�i vienkār�i drupa kā kūsto�s aisbergs Ziemeļjūrā, un viņ� nespēja izdvest ne skaņu.

Anne izdzēra savu espresso.

-�� Tev tagad labāk vajadzētu iet, viņa mudināja. Annes lie�ti�ķā balss Brantam likās biedējo�a. Par tavu kafiju es samak�sā�u. Un lai veicas. Varbūt es reiz avīzē izlasī�u kādu tavu rak�stu.

-�� Noteikti. Es tev ziņo�u par jaunumiem.

Brants piecēlās, paņēma savu mēteli un somu un uz atva�dām noskūpstīja Anni uz vaiga. Viņa to pacieta.

-��� Visu labu jums� trijiem, Brants uz atvadām apvaldīti novēlēja.

-��� Paldies, Bernhard, lai tev veicas! Anne viņam uzsmai�dīja. Un, kad atkal būsi Ķelnē, nodod sirsnīgus sveicienus Korinnai un Klausam. Viņa nolika uz galda mazliet naudas, piecēlās un viegli noskūpstīja Brantu uz vaiga.

-�� Tuvākajā laikā sazināsimies par �ķir�anos, viņa salti no�teica, ar ātriem soļiem devās pretējā virzienā pa Karalienes ga�leriju un nozuda skatienam.

Brants dziļi ieelpoja. Viņ� Anni vēl aizvien mīlēja. Ta�u iz�skatījās, ka cerība viņu atgūt ir pilnīgi zudusi.

Taksometrā pa ceļam uz ZDF televīzijas ēku Brants valdīja asaras. Pie iespaidīgās smil�u krāsas Svētā Miķeļa katedrāles viņ� jau atkal bija atguvies un nolēma sazināties ar Patriku No�lenu. Ta�u ieslēdzās tikai mobilā pastkastīte. Brants no visas sirds izteica viņam līdzjūtību, sacīja, ka grib ar viņu steidzīgi aprunāties, un gadījumam, ja nesaņems no viņa nekādu ziņu, pieteica vakarā sagaidīt viņu O'Farrel's krodziņā.

Tad Brants uzrakstīja vienkār�u īsziņu Klausam Gerberām.

Paldies. Sveiciens. Bernhards.

Gerbers jau būtu licis manīt, ja vēlētos uzzināt par Branta atklājumiem.

Taksometrs brauca pa Rue de la Loi ārpilsētas virzienā. Vien�alga, lai kur Brants raudzītos, visam pāri slējās biroju ēkas, starp kurām iespiestās vecās, mazās Leopolda kvartāla mājas izskatījās gatavas saukt palīgā. Kreisajā pusē, pie Berlaymont, tagad parādījās Eiropas Savienības Komisijas ēka. At�ķirībā no Eiropas Parlamenta tā izskatījās biedējo�i lieti�ķa un atgādi�nāja ceturtajā lappusē at�ķirtu grāmatu. Pilsētas plānā tā līdzi�nājās krustam. Iespaidīgi stikla fasādes tērauda re�ģi darīja to līdzīgu cietumam. Demokrātijai Eiropā, kas tur negāja ne uz priek�u, ne atpakaļ. Vai tā tas bija iecerēts?

�ūmana laukuma krustojumā �oferis nogriezās pa labi uz Avenue d'Auderghem un apstājās uzreiz aiz kāda dzīvojamā na�ma. No zemas vārtu ejas izbrauca televīzijas automa�īna. Aiz�mugurējā sēdeklī bija redzams vecs, sirms vīrs.

Tie�i tad, kad Brants grasījās izkāpt, pienāca atbilde no Klau�sa Gerbera.

Tu man esi radījis lielus sare�ģījumus. Lūdzu, tūlīt pat ziņo par saviem atklājumiem un atgriezies Ķelnē. Es tagad vairs neko nevaru darīt tavā labā. Klauss.

Nu tad neko. Viņ� jau bija gribējis tikai atgādināt par sevi.

-��� Voilā, �oferis paziņoja un norādīja uz atpakaļskata spo�gulī redzamo brauciena cenu.

-�� MerĢi, Brants atbildēja, samaksāja, palūdza kvīti un veikli izkāpa pa atvērtajām durvīm. Cerams, ka viņam te kāds varēs palīdzēt.

Ieeja studijā, �ķiet, atradās kreisajā pusē. Brants piezvanīja, durvis atvēra apmēram piecdesmit gadu veca sieviete. Viņ� dro��ības labad uzrādīja �urnālista apliecību un vaicāja pēc Tobiasa, tikai tagad pirmo reizi atjēdzies, ka vispār nezina viņa uzvārdu. Sieviete sirsnīgi aicināja Brantu iek�ā un ieveda �au�rā gaitenī. Acīmredzot par Branta iera�anos jau bija ziņots. Kāpnes veda lejup pagrabā, kādas citas aug�up pie studijas va�dības. No liela, zila plakāta ar oran�u raidstacijas logotipu pla�ti smaido�s āksts ar diviem pirkstiem bija aizspiedis sev labo aci. Labāk būtu ar otro, Brants nodomāja.

Tobiass strādāja pēdējā no trim kabinetiem pirmajā stāvā. Apmēram �etrdesmit gadus vecais vidēja auguma vīrietis ar melniem, cirtainiem matiem, sēdēja pie pārvietojamas aparatū�ras un monitorā pētīja uzņēmumus. Tum�ās drēbēs ģērbti vīri, fotografēti iesāņus no aizmugures, ar melniem koferiem rokā skrēja pa modernas biroju ēkas gaiteni.

-�� Tobiass Reinhards, viņ� stādījās priek�ā, pasniedza ro�ku un sasveicinājās ar Brantu. Ceru, ka varē�u jums palīdzēt. Lūdzu, mierīgi iekārtojieties un neuztraucieties par �eit valdo��o haosu. Pie manis vienmēr tā izskatās. Varbūt jūs vēlaties ka�fiju?

-�� Labprāt, Brants spēja pateikt vien to. Sirsnība un koleģi�alitāte, ar kādu viņ� tika sagaidīts, bija gandrīz laupījusi vi�ņam runas spējas.

-�� Annei jebkurā laikā, Reinhards sacīja. Viņa Briselē līdz �im noteikti radījusi ļoti labu iespaidu.

-��� Melnu?

Brants jau vairs nebrīnījās visi cilvēki nez kāpēc uzskatī�ja, ka viņ� gribētu dzert melnu kafiju vienīgi tāpēc, ka ticis uz pēdām slepkavībai.

-��� Ar pienu un cukuru, lūdzu.

-�� Vienu mirklīti.

Reinhards izgāja no kabineta. Brants paņēma sev otru krēs�lu, nolika tur guļo�o bro�ūru par lobē�anu Briselē uz grāma�tām, �urnāliem un avīzēm apkrautā rakstāmgalda un apsēdās. Brantam �ķita, ka tik lielai televīzijai �āds birojs ir pārāk mazs. Kādas vietējās avīzes titullapā bija redzama Eiropas Parlamenta fotogrāfija ar virsrakstu fran�u valodā. Brants iztulkoja nosau�kumu. "Slepkavības mēģinājums pret demokrātiju?" Mazajā at�tēlā zem tā bija redzams Knuts, ours blanc. Pēc Branta domām, tas nozīmēja "Izsprūkot nāvei no zobiem".

-Jūs tātad meklējat arhīva materiālus par augstākā līmeņa tik�anos klimata jautājumos? atgriezies ar divām kafijas krū�zēm, Reinhards virzīja sarunu tie�i pie vajadzīgā temata. Brants pateicās un lēni apmaisīja kafiju. Skaidrs, ka Reinhards patiesībā nevar atvēlēt daudz laika, un tāpēc nevēlējās visu pā�rāk ievilkt.

-��� Precīzāk, par izstādes "Skatiens uz Eiropu" atklā�anu 7. martā Palais des Beaux-Arts.

-�� Protams, Reinhards atteica. Tā mums netrūkst. Es pats tur biju. Vai drīkstu da�os vilcienos uzzināt, kas jums �ajā sais�tībā ir padomā?

Brants, dabiski, ar �o jautājumu bija rēķinājies, pa ceļam uz �ejieni domājis par visda�ādākajiem ieganstiem, kas avī�u �ur�nālistam varētu likties tikai puslīdz ticami un no visiem at�teicies.

-��� Es meklēju kādu man nepazīstamu cilvēku, kur�, iespē�jams, ir iesaistīts slepkavību virknē Berlīnē un Briselē. Ja man paveiksies, viņ� nejau�ības dēļ būs gadījies jūsu kameras priek�ā.

Bernharda reakcija bija paredzama.

-�� Vai tas gadījumā nav kaut kā saistīts ar zaļo parlamentā�rie�a Ahima Lauterborna nāvi? Reinhards tūlīt noprasīja un norādīja uz savu rakstāmgaldu. Ar to �odien ir pilna visa vie�tējā prese. Ari, mēs, dabiski, kaut ko darām lietas labā. Mūsu studijas vadītājs tie�i �obrīd ir ceļā uz Parlamentu, lai intervē�tu jauno prezidentu. Lauterborns bija pazīstams kā konsek�vents un kritisks. Jūs ta�u varat iedomāties, ka parlamentārie�i �obrīd jūtas mazliet nedro�i. Viņi to vērtē kā uzbrukumu de�mokrātijai. Izskatās, ka arī Parlamenta dro�ības pasākumi nav no labākajiem.

-��� Slepkava bija ieradies bez iero�a, Brants apgalvoja. Spēcīgs vīrietis jau neuzskata, ka viņam no kaut kā vajadzē�tu baidīties. Un apreibino�u gāzi var viegli nomaskēt kā degu�na pilienus. It īpa�i �ādā laikā.

Brants jau sen bija pārdomājis, cik daudz no tā, ko zināja, vajadzētu atklāt, lai pats varētu rīkoties tālāk. Viņ� nezināja, ko līdz �im izdibinājusi Beļģijas policija, Vācijas kriminālpoli�cija un valsts policija. Nez kāpēc tās viņu nebija apturēju�as. Ducis ļoti ietekmīgu, Briselē akreditētu �urnālistu jau bija vei�ku�i pētījumus un izpra�ņāju�i savus ierastos avotus. SpiegelOnline noteikti jau sen izlikusi internetā Eiropas Savienības Parlamenta uzdevumu aprakstu. Ta�u tikai viņ�, Bernhards Brants, neievērojams avī�u ār�tata �urnālists no Ķelnes, Berlī�nē bija redzējis vīrieti "Pastāvīgajā pārstāvniecībā". Tas bija Branta vienīgais pavediens. Un to viņ� grasījās pārdot tik dār�gi, cik vien iespējams.

Reinhards pēk�ņi viņu vairs neuzskatīja vienīgi par kādu, kuram a�i jāizdara kāds pakalpojums. Nē, Brants viņam pie�pe�i bija kļuvis par iespējamo informācijas sniedzēju. Mūsdie�nu pla��aziņas līdzekļu biznesā informācija bija prece, ar ku�ru varēja tirgoties. Reinhards ķērās vērsim pie ragiem.

-�� Ahimam Lauterbornam vakar trijos bija paredzēta sēde Ei�ropas Parlamenta ra�o�anas, izpētes un enerģētikas komisijā, Reinhards centās precīzi novērtēt Branta reakciju.

-�� To viņ� ir palaidis garām, Brants tikai noteica. Ar �ādu informāciju vēl bija par maz.

-��� Pagaidām mums ir zināms, ka Lauterborna kungs ir mē�ģinājis oficiāli uzstāties Parlamentā par Euratom kredīta ietva�ru ieplānoto papla�inā�anu un par �ī kredīta pie�ķir�anu. Un, kā esam uzzināju�i no informācijas avotiem Parlamentā, viņ� kuru katru brīdi grasījās iesniegt lielu daudzumu parakstu.

Varbūt arī �ie paraksti nozudu�i no viņa biroja? Tas jau bija motīvs. Nenoliedzami.

-�� Interesanti, Brants domīgi piekrita. Pagaidām lēmums par kredīta atjauno�anu bija vienīgi Komisijas un Padomes ziņā. To viņ� zināja. Un lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju bija pret atom�enerģiju. Turklāt bija saprātīgi lēmumu par Euratom pakļaut de�mokrātiskiem procesiem. Galvenais jautājums bija par to, vai ari starptautiskā atomenerģijas industrija vēlējās pakļauties �ādiem demokrātiskiem procesiem. Brants uzreiz noprata, ka ne.

-��� Mēs jau sen zinām, ka da�i �īs komisijas parlamentārie�i piedalās ari Eiropas Enerģētikas forumā, �ajā� Reinhards ar krēslu aizbrauca pie sava rakstāmgalda un parakņājās pa laik�rakstiem, kā te bija tik skaisti pateikts? "neformālajā un neit�rālajā forumā, kurā Eiropas Savienības iek�ējo politisko dialo�gu kontekstā tiek iztirzāti enerģētiski politiski temati". Reinhards aizripinājās atpakaļ pie savas aparatūras un norā�dīja uz kadru, kurā bija redzami vīrie�i ar dokumentu somām. Klasiska lobē�ana.

Brants bija kļuvis modrs.

-�� Rīt pie Komisijas ir iecerēta liela vides aizstāvju protesta demonstrācija pret Euratom, Brants pavērsa sarunu mazliet citā virzienā.

-�� Zinu, Reinhards �oreiz reaģēja nogaido�i. Ari mēs, da�biski, par to ziņosim.

-��� Iespējams, ka mēs satiksimies. Brants juta, ka ir nonācis sprukās. Viņam noteikti vajadzēja identificēt vīrieti no Berlīnes, ja vien tas nejau�i būtu nofilmēts atklā�anas laikā. Leo Luvē sacīja, ka, iespējams, Katarīna �ūmane varētu būt redzama rai�dījumā Heute Journal. Nedro�s minējums. Tomēr minējums.

-�� Mēs ta�u varam paskatīties, par laimi, Reinhards bija ar mieru. Brants atlika lēmumu uz vēlāku laiku. Viens nu gan vi�ņam bija pilnīgi skaidrs. Ja viņ� tagad izpaustu vīrie�a identi�tāti, Reinhards pats tūdaļ ķertos tam klāt. Lai gan ZDF televī�zijai bija tematiskā vadība, uz ugunslīnijas tūlīt nonāktu informācijas sniedzēji. Un varbūt arī slepkava. Brants gribēja gan vienu, gan otru. Gan rakstu, gan slepkavas.

Viņ� sekoja Reinhardam uz arhīvu, tur noskatījās, kā Rein�hards ar lietpratīgu tvērienu no plaukta ar simtiem videokase��u izvelk vajadzīgo, un sekoja viņam atpakaļ uz biroju. Tur Reinhards ielika kaseti videomagnetofonā. Brants ar visu krēs�lu ziņkāri pievirzījās viņam blakus.

Reinhards attina lentu. Operators patie�ām filmējis jau no atklā�anas runas sākuma. Ekrānā bija redzamas platas mar�mora kāpnes mājas ārpusē, kas aug�pusē kļuva �aurākas, la�bajā un kreisajā pusē atradās baltas kolonnas, bet virs ieejas stikla jumts. Fonā Brants pazina izstādes centrālo attēlu uz gai��i zilas sienas. Priek�plānā bijā novietota sarkana katedra, kāds pārbaudīja abus mikrofonus.

Nekas nenotika. Pēk�ņi kameras priek�ā parādījās Rein�hards ar savu oran�o mikrofonu un sāka stāstīt par izstādes "Skats uz Eiropu" nozīmi arī no vācu un beļģu viedokļa. Aug��ā bija redzama melnā bik�kostīmā tērpusies Angela Merkele labi ģērbta vīrie�a pavadībā, kur� pieveda kancleri pie kated�ras un tur sāka ar viņu runāt. Kanclere izklausījās priecīga.

Nolādēts, Brants klusībā nolamājās.

Tad kamera pagriezās, parādīja citas kameras un gaido�ie �urnālisti. Starp tiem bija arī Anne ļoti dārgā kostīmā, un Brants sajuta vieglu dūrienu. Kamera slīdēja pār miesassar�giem, lūgtajiem viesiem vestibila krēslos, Brants �os cilvēkus ne�pazina, un beidzot iesāņus arī pār viesiem aiz no�ogojuma.

Brants tūlīt ieraudzīja Katarinu �ūmani, kura bija ģērbusies uzkrīto�ā, tum�i sarkanā kleitā. Viņa bija pagriezusies tie�i pa kreisi un izskatījās mazliet nokaunējusies, it kā nupat būtu sa�ņēmusi kādu negaidītu komplimentu. Viņai blakus stāvēja uz�valkā ģērbies Leo Luvē, lepns kā tēvs, kur� savu pieaugu�o mei�tu pirmo reizi atvedis uz lielu pasākumu. Beidzot kamera atkal pavērsās kāpņu virzienā. Kuru katru mirkli bija jāsākas kancleres runai. Neveiksme, Brants nodomāja. Ta�u tad viņ� to ierau�dzīja! Vīrieti no "Pastāvīgās pārstāvniecības", atkal tum�ā uz�valkā, tikai ar citām brillēm un pieglaustiem matiem. Viņ� maz�liet iesāņus stāvēja blakus piecu vīrie�u grupai tum�os uzval�kos ar divrindu pogām, kuri saspringti lūkojās kāpņu virzienā. Tikai viņ� skatījās citā virzienā. Pa labi. �obrīd sacītie oficiālie vārdi par Eiropas ietekmi uz vācu glezniecību no politikas vie�dokļa viņu acīmredzot neinteresēja. Brants varēja skaidri nojaust, kam pievērstas vīrie�a acis: Katarinai �ūmanei. Vīrietis bija uz�ņēmis sakarus, un viņa noteikti reaģējusi. Iespējams, viņ� jau pār�lika, kur varētu ātri sadabūt divas glāzes �ampanie�a, un kā �o jauno, pievilcīgo sievieti, kuru nejau�ība viņam pasniegusi uz paplātes, varētu iespējami ātrāk uzrunāt.

Tagad Angela Merkele devās pie mikrofona.

-��� Paldies! Brants noteica. Reinhards apturēja ierakstu.

-��� Lūdzu, patiniet mazliet atpakaļ, Brants palūdza. Kad ekrā�nā parādījās tie�i se�u cilvēku grupa, viņ� uzsauca: Stop! Ja iespējams, es vēlētos dabūt �ī kadra izdruku.

-�� Tehniski tas ir iespējams, Reinhards centās iegūt laiku.

-��� Ieraksta materiāls ir digitāli pārveidots montā�as datorā, no kurienes var atlasīt vajadzīgo attēlu. Katrs attēls ir kadrs, un katru kadru var atsevi�ķi izdrukāt kā fotogrāfiju. Tikai tā kva�litāte būs sliktāka nekā ar fotoaparātu uzņemtā.

-�� Manām vajadzībām derēs, Brants izvairīgi atteica.

-��� Kur� tad tas ir? Reinhards gribēja zināt. Es varu jums palielināt arī katru atsevi�ķu cilvēku.

-�� Man pilnīgi pietiks ar grupas attēlu, Reinharda kungs. �ī situācija abām pusēm bija neapmierino�a. Brantam vajadzēja kaut kā reaģēt, lai pēk�ņi nepaliktu tuk�ā. Es jums neko ne�drīkstu sacīt, Reinharda kungs. �is cilvēks ir viss, kas man ir.

-��� Mēs ta�u varētu kopīgi noskaidrot, kas ir �is cilvēks. Un ja viss izrādīsies pareizi, ari to, kas stāv aiz tām trijām slepka�vībām.

Tas bija skaidrs piedāvājums. Caurcaurēm kārdino�s. Pil�nīgi negaidīts. Ta�u intuīcija Brantu brīdināja to nepieņemt.

-��� Dodiet man �etrdesmit astoņas stundas laika un savu vi�zītkarti. Tad jūs būsiet pirmais, kuram es pateik�u tā vīrie�a vārdu, kur� redzams �ajā attēlā. Reinhards izskatījās neap�mierināts. Iespējams, ka Brantam pēk�ņi radusies pavisam jau�na iespēja. Un viņ� to neizmantoja. Brants svārstījās. Un, da�biski, arī visu informāciju, ko bū�u uzzinājis. Viņ� vēl nebija pieminējis meklējamos dokumentus. Tie bija Branta ķīla. Viņam tikai vajadzēja uzzināt, kur tie atrodas. Un tāpēc jānoskaidro, kas ir �is vīrietis. Tad viss būtu pierādīts. Varbūt.

-�� Kāpēc jūs to nevarētu tagad darīt? Reinhards nepiekā�pās. Arī viņ� jau bija sajutis briesmas. Kopā ar mani?

Nē. Brants bija izlēmis.

-�� Es ta�u jums saku. Ir notiku�as trīs brutālas slepkavības, varbūt jau tiek plānota nākamā. Es noteikti gribu tikt arī pie stāsta, ta�u man tas pagaidām nav tik svarīgi, vai nu jūs tā do�mājat vai ne. Es gribu atrast slepkavu. Man ir stingra pārliecī�ba, ka rīkojies profesionālis. Ja jūs tagad ar skubu metīsieties par to runāt pla�saziņas līdzekļos, tad �ie slepkavas noslēp�sies. Da�reiz, lai kaut ko sasniegtu, ir jānoklusē tas, ko zinām. Par to es diem�ēl esmu pārliecinājies. Varbūt slepkava vēl at�rodas Briselē.

Reinhardu tas nepārliecināja.

-�� Varbūt tiktu izglābtas citu cilvēku dzīvības, ja mēs �os fak�tus ātri nodotu atklātībai.

-�� Diem�ēl vēl nav nekādu izmantojamu faktu, bet gan tikai minējumi. Un es pazīstu da�us cilvēkus, kuri man var palīdzēt identificēt �o cilvēku.

Reinhards neizpratnē skatījās uz Brantu. Viņ� kuru katru mirkli varēja pārtraukt �o sarunu. Un Brants to būtu pilnīgi sa�pratis. Tā arī notika.

Lūdzu, pagaidiet �eit, Branta kungs. Man tas jāapsprie�. Reinhards izņēma kaseti no videomagnetofona un izgāja no tel�pas.

Brants satraukti gaidīja. Viņ� ļoti riskēja, pats to jau sen la�bi apzinājās un lika visu uz vienas kārts. Uz trumpi, ko vairs neturēja rokās. Brants paņēma krēslu un apsēdās turpat, kur pirmīt. Pagāja divas minūtes, ta�u Reinhards vēl neatgriezās. Brants piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda un pār�ķirstīja Tngesspiegel virsrakstus.

Berlīnes zoodārzā mazais Knuts valdīja pār visiem. Berlī�nes banku skandālā bija nolasīts spriedums. Vainīgi tomēr brīvi. Frankfurtē vācu apgabala tiesnese uzskatīja, ka Korāns pieļauj varmācību laulībā. Un vācie�i sūdzējās par sociālās ap�rūpes sistēmu.

Aiz�ķlris avīzes pēdējo lappusi, Brants ieraudzīja izdruku ar logotipu Lobln/ Control. Reinhards bija atzīmējis da�as vie�tas.

Da�ādu partiju ES parlamentārie�i ir Eiropas Enerģētikas Foruma valdē un ir tā aktīvi biedri, kā arī da�ādu enerģētikas nozaru koncernu "asociētie biedri". Cita starpā EEF organizē vakariņu debates, konferences un delegāciju ekskursijas. Tas kalpo par enerģētikas nozares forumu, ko tie�i uzklausa Eiro�pas ierēdņi. Iecienīti ir izbraukumi uz tādu kārdino�u uzņē�mumu vai savienību rēķina kā EFEU. Ar prieku priek�pus�dienā tika apmeklēts projekts ar nosaukumu "Iepazīstiet ilgtermiņa enerģijas resursus"pēc tam pēcpusdiena un nā�kamās dienas priek�pusdiena tika veltīta atomelektrostacijas apmeklējumam.

Brants uzmeklēja atsauci.

Energie France Europe (EFEU).

Viņ� �ķīra tālāk, Reinhards atkal bija kaut ko pasvītrojis.

EEF neatklāj, cik liels ir tā gada bud�ets un kas to finansē. Saska�ņā ar informāciju, ko sniedz Amsterdamas Corporate Europe Observatorv (CEO), EEF gada bud�ets pārsniedz miljonu eiro, un to veido "asociēto biedru" iemaksātās biedru naudas.

Brants gaiteni izdzirdēja soļus. Nolādēts. Atliku�ās rindko�pas viņ� paguva vienīgi ātri pārskatīt. Starp naudu ziedojo�a�jiem "asociētajiem biedriem" bija uzskaitīti visi lielākie atomenerģētikas, naftas un ogļu ra�otāju industrijas vārdi. Viņam steidzīgi vajadzēja piekļūt internetam.

Soļi gaiteni tuvojās. Brants atkal at�ķīra avīzi un godīgi ap�sēdās krēslā. Reinhards atgriezās, vienā rokā turēdams kaseti, bet otrā izdruku. Viņam aiz muguras stāvēja dāma, kura bija Brantu sagaidījusi.

-�� �etrdesmit astoņas stundas, Reinhards izaicino�i atkār�toja, tad pasniedza viņam izdruku un savu vizītkarti. Attēls ne�bija īpa�i skaidrs, tomēr pietiekami, lai vīrieti varētu pazīt. Mēs esam ļoti ieinteresēti sadarboties, Branta kungs.

Tā varēja būt viņa lielā iespēja.

-�� Pateicos jums par uzticību, Reinharda kungs.

-�� Sakiet paldies Annei. Mani vēl �onedēļ jebkurā bridi var atrast �eit, Briselē. Nu tad lai jums veicas.

Reinhards jau ielika videomagnetofonā otru kaseti. Melnās drēbēs ģērbto vīrie�u rindas ar portfeļiem izskatījās nebeidza�mas. Brants paņēma savu mēteli un somu.

-�� �teinkoberas kundze jūs pavadīs ārā. Saudzējiet sevi.

Brants viegli pamāja ar galvu un izgāja gaitenī.

-�� Jā, Branta kungs, Reinhards uzsauca viņam pakaļ. Ta�gad tikai neatskatīties. Ko es vēl jums gribēju pateikt� Rein�harda balsī pēk�ņi ieskanējās kaut kas tāds, kas Brantam vairs nepatika. Starp citu, mēs pazīstam trīs �ajā attēlā redzamos cilvēkus.

Apmēram divdesmit lapas ar faktiem par Eiropas enerģēti�kas uzņēmumiem un lobē�anu Briselē, ko Brants bija izdrukā�jis kādā Eiropas kvartāla interneta kafejnīcā, padarīja skaidrā�ku viņa prātu, bet divi tur izdzertie Guinness kausi, to atkal aptum�oja. Jau divas stundas Brants sēdēja O'Farrel's krodzi�ņā Luksemburgas laukumā. Fotogrāfiju, kas varētu atbilst vī�rietim no "Pastāvīgās pārstāvniecības", Brants internetā nebi�ja atradis. Ne starp Eiropas Savienības parlamentārie�iem, ne ari starp komisāriem, nemaz nerunājot par apvienībām, kuru mājaslapās no biedējo�i vienmuļām fotogrāfijām blenza uzticī�bu piepraso�as sievietes un vīrie�i.

Tomēr tagad Brants zināja, kas slēpjas aiz saīsinājuma EFEU. Energie France Europe. Apvienība atomenerģijas atbal�stī�anai, kā viņ� drīz vien bija noskaidrojis. Fran�u vadībā. Ar prezidenta labvēlību. Centrālais birojs atradās tie�i pie Hausmana bulvāra, un tas, kā Brants zināja pēc vairākiem nedēļas nogales iepirk�anās braucieniem kopā ar Anni, atradās valdī�bas tuvumā pa�ā Francijas galvaspilsētas centrā. Francijā atom�enerģija bija visas valsts lieta, viņu atomenerģētikas industrija tehniskā ziņā pasaulē bija vado�ā.

Viņiem bija birojs Briselē un pat pārstāvniecība Berlīnē. Un, dabiski, arī zaļi aprakstīta mājaslapa vācu valodā. Tur viņi vienkār�i saucās Energie fiir Europa "Enerģija Eiropai". Tālā�kās, ne glu�i tik viegli atrodamās atsauces norādīja uz vado��iem fran�u un vācu tehnoloģiju uzņēmumiem un enerģētikas koncerniem. Atbilsto�i Eiropas Savienības noteiktajiem augsta�jiem klimata aizsardzības mērķiem, EFEU aprakstīja atomener�ģiju kā tīru un, pirmkārt, jau no oglekļa dioksīda brīvu enerģi�jas avotu, kā arī propagandēja pasaules urāna krājuma priek�rocības. Urāna vajadzēja pietikt vēl divsimt gadiem. Urā�na stieņu pārstrāde bija atturīgi pieminēta kā blakus tēma sa�daļā par dro�ību, bet par pārstrādātā urāna iespējamo izman�to�anu atombumbas izejmateriāla ieguvei nemaz netika runāts.

EFEU. Eifēmisms zaļajai krāsai. Vismaz Vācijā. Tas piestā�vēja tikpat labi kā interneta portāls "�agata" finan�u inspek�cijai.

Brants atkal bija uzdūries izglītojo�ām ekskursijām. Tās at�balstīja EFEU. Uzreiz pēc Briseles galotņu tik�anās klimata jau�tājumos �ehijas valdība bija uzaicinājusi ierasties Prāgā uz atomenerģijas forumu, par spīti tam, ka Temelinā, visbīstamā�kajā �ehijas reaktorā Austrijas robe�as tuvumā, vēl aizvien ti�ka runāts par bīstamiem negadījumiem. �ehijas un Austrijas "zaļie" pret to protestēja, un prezidentu Prāgas pilī tas bija no�vedis līdz baltkvēlei.

Krodzinieks ar āboliņa attēlu uz melna sporta krekla atne�sa viņam vēl vienu Guinness alu. Stingrajā, gandrīz krēmam lī�dzīgajā, gai�i brūnajā putu cepurē bija iespiests Eiropas logo�tips. Brants pamazām sāka pierast pie asās gar�as. Kā jau īru krogos pieņemts, viņ� par alu samaksāja uzreiz.

Iri gan bija jautra tautiņa. Viņi strādāja visā pasaulē, un Dublinas alus brūzis nodro�ināja oriģinālam atbilsto�us kro�dziņus ar omulīgām ni�ām no tum�a koka, lieliem televizoriem, pa kuriem pastāvīgi tika rādītas angļu futbola spēles, un des�mit da�ādām kartupeļu �ipsu �ķirnēm kā galveno ēdienu . Kāds gan brīnums, ka Nora Katalīna Bocova devusi priek�roku kro�dziņam London.

Pa ceļam cauri Eiropas kvartālam Brants bija pagājis garām, iespējams, tam būvlaukumam, kur� vienīgais apkārtnē atbilda �ana Marī Esēra aprakstam. Sprie�ot pēc ēkas lieluma, tas no�teikti atkal bija biroju nams. Brants nebija redzējis nevienu po�licijas no�ogojumu. Dzīve Briselē, no kuras Nora Katalīna Bocova bija tik brutāli izslēgta, atkal turpinājās. Pēdējais, ko viņa redzēja, noteikti bija Eiropas Parlaments.

Dusmas un dro�i vien arī aizvien pieaugo�ais alkohola lī�menis asinīs Branta drosmi pārvērta pārliecībā. Jāatrod viņas slepkava. Arī Ahima Lauterborna slepkava. Un, dabiski, arī Ka�tarīnas �ūmanes slepkava. Viņ� bija pārliecināts, ka visas trīs slepkavības ir saistītas. Ta�u �ūmanes noslepkavo�ana pavi�sam noteikti izraisījusi visas pārējās. Jaunā praktikante iesā�kusi kaut ko tādu, kas tagad virzījās tālāk pats no sevis. Un kaut kur Briselē, neko nenojauzdams, sēdēja nākamais upu�ris. Brantam vajadzēja saņemties. Pie kā viņ� bija palicjs?

EFEU. Tie�i tā.

Pēc dīkstāves gadiem atomenerģija atkal sāka zelt un plaukt. Ļoti lēnām, tikko jūtami. Visu atsāka somi pēc tam, kad būv�niecība tehnisku problēmu dēļ tika apturēta: ar jaunākās pa�audzes fran�u reaktoru. Visā pasaulē tobrīd atradās 441 kodol�enerģijas bloks, ko izmantoja 31 valstī. Saskaņā ar 2007. gada janvārī atomenerģētikas forumā publicēto atskaiti "Pasaules ko�dolreaktori", kodolenerģijas daļa veidoja se�desmit procentus no visas pasaules kopējās elektrības apgādes. Lielākais atom�enerģijas procents pēdējā gada laikā tika piedēvēts Francijai septiņdesmit astoņi procenti un piecdesmit deviņas atomelek�trostacijas. Protams, ASV ar simt �etriem reaktoriem bija lielā�kā atomenerģijas valsts. Atsevi�ķi ņemot. Eiropas Savienības rīcībā divdesmit septiņās valstīs bija pat vairāk nekā simt �etr�desmit pieci reaktori, un tie apmierināja gandrīz tre�daļu strā�vas pieprasījuma.

Francija izdarīja spiedienu. �aks �iraks drīkstēja saglabāt savu atomenerģiju. Pareizāk sakot, Francija. Ta�u Francijā pre�zidents bija valsts. Viens vienīgs cilvēks ar neiedomājamu va�ru, kam pakļāvās pat pla�saziņas līdzekļi. Vācijā tā nebija.

Brants gandrīz aizrijās ar savu Guinness.

Francijā valsts sastāvēja vienīgi no atomenerģijas. Vācijā kop� 2001. gada sarkani zaļās valdības laikiem bija izlemts ilg�termiņā atteikties no atomenerģijas, lai gan tie�i septiņdesmi�tajos gados kancleru Villija Branta un Helmūta �mita sociāli liberālās valdības bija mudināju�as papla�ināt kodolenerģijas ieguvi. Pēc tam sociāldemokrātu partija "zaļo" spiediena rezul�tātā piekāpās, samazināja apgriezienus un jaunajā koalīcijas līgumā ar kristīgajiem demokrātiem parakstījās par atteik�anos no kodolenerģijas. Pret to tagad darbojās enerģētikas lobijs, mē�ģināja iedzīt ķīli starp ekonomikas ministru, kur� bija kompe�tents �ajā enerģētikas jomā, un vides ministru, kur� biedrojās ar Knutu.

Ķīlis starp sociāldemokrātiem un kristīgajiem demokrātiem. Uz ārpusi kanclere spo�i mirdzēja savā prezidentūrā. Iek�ienē draudēja stiepes pretestības pārbaude. Ne tikai atomenerģijas dēļ. Arī automa�īnu dēļ.

Ko nozīmēja �āda premisa? Neviena valsts savas preziden�tūras ietvaros nedrīkstēja gūt labumu sev pa�ai.

Nu labi, automa�īnas bija izņēmums. Vācija bija Eiropas au�toma�īnu nācija. Runa bija par darbavietām. Slepkavniecisks arguments rūpniecības komisijai. Vismaz noteikumi par oglek�ļa dioksīda izme�iem attiecās uz mazām fran�u un itālie�u ma�īnītēm, bet ne jau uz vācu di�enajām karietēm, ar kurām Eiro�pas reģenti labprāt brauca uz galotņu tik�anos. Un vācu vides ministrs sēdēja zoodārzā. Galu galā Vācija kopīgajā izplūdes katlā iemaksāja pietiekami daudz naudas, lai varētu lemt vis�maz par ierobe�ojumiem.

Oglekļa dioksīda izme�u apjoms visā pasaulē jūtami pie�auga, un visā pasaulē laika apstākļi aizvien bie�āk kļuva ne�paredzami.

Brants pietiekami bie�i bija rakstījis, kas būtu obligāti da�rāms. Piemēram, jāierobe�o satiksme. Iesākumam. It īpa�i kra�vu pārvadājumi. Ta�u to nevarēja darīt. Tas apdraudēja ekono�miku. Apdraudēja eksportu. Apdraudēja darbavietas. Un attīstību austrumu virzienā. Jauno Eiropas dalībvalstu ātrāka iekļau�ana nebija iedomājama bez kravu pārvadājumiem. Ta�gad kravu pārvadājumu apjoms pieauga. Līdz pat astoņdes�mit procentiem, ja kāds gribēja zināt skaitļus. Un līdz ar to pie�auga arī oglekļa dioksīda izme�u apjoms. Par gandrīz divdesmit procentiem. Eiropā se�desmit procenti naftas tika iz�lietoti satiksmes kustībai.

Tomēr tas nebija labi. Tas apdraudēja darbavietas, kas atkal sāka zust austrumos. Un vēl tā bija videi kaitīga enerģija.

Arī tas bija �izofrēniski. Ja klausītu vides aizsardzības sa�vienībām, tad �ī Eiropas lielākā industriālā nācija būtu atkarī�ga gandrīz vienīgi no saules un vēja, un tad visā apkārtējā vi�dē valdītu prieks un labs noskaņojums. Un cilvēki zem tum�ām debesīm sēdētu aukstumā iesprostoti savās mājās, saltu un pirms gulētie�anas sve�u gaismā lasītu citiem priek�ā pasakas. Vai arī agri liktos gulēt. Tas gan, protams, ilgtermiņā paaugsti�nātu dzimstību un līdz ar to atrisinātu pensiju problēmu.

Nācās pasmieties pa�am par sevi. Par spīti izredzēm uz lie�lāku pensiju, enerģētikas politikas ziņā tas nebija īstenojams.

Tātad tomēr atomelektrostacijas. Ar mazāku izme�u dau�dzumu. Lai nepalaistu garām augstus mērķus vai mazas iz�maksas. Ta�u tam pietrūka iegansta. Un pla�a atbalsta iedzī�votāju vidū. Pagaidām, Brants pie sevis nosmējās. Nemaz nebija tik pārdro�i pareģot, ka arī vācie�i varētu mainīt vie�dokli, tiklīdz būs saņēmu�i savu nākamo rēķinu par elektrī�bu. Un �ie rēķini, kā zināja arī pats Brants, kļuva aizvien lie�lāki.

Kāds gan tur brīnums. Vācijas �etri lielākie enerģijas ra�o�tāji jau sen savā starpā sadalīju�i visu tirgu un noteica strāvas cenas tādēļ, ka valsts bija spiesta bez ierunām atteikties no ietek�mes enerģētikas jomā. Tāpat kā attiecībā uz pastu. Un drīz arī uz vilcienu satiksmi. �ie koncerni jau sen ieguldīju�i līdzekļus jaunās, patlaban būvētās ogļu spēkstacijās. Nenovēr�ami. Bez filtriem un oglekļa dioksīda krātuvēm, tāpēc, ka tāda bija vīzi�ja. Pret to tagad protestēja pla�saziņas līdzekļu izbiedētie cil�vēki. Drīz Vācijā radīsies ne vien kustība pret AES, bet arī kus�tība pret ogļu elektrostacijām OES. Un protesti pret elektrības vadiem, pa kuriem no piekrastē uzstādītajiem vēja ģeneratoriem iegūtā strāva tika iepludināta tīklā. Un kaut kad pēc tam vairs nebūs vispār nekādas elektrības.

Vai ari tā būs dārgāka, no apkārtējām kaimiņu valstīm, kur amerikāņi, krievi un fran�i, daļēji sadarbojoties ar vācu speciā�listiem, jau sen ieplānoju�i atkal jaunas atomelektrostacijas. Tā�pēc jau Euratom bija tik svarīgs. Patlaban tika plānotas apmē�ram �etrdesmit atomelektrostaciju jaunceltnes, galvenokārt, protams, Indijā, Ķīnā un Krievijā. Iecerētā atomelektrostacija Bulgārijā pagaidām bija iesaldēta. Tur fran�i gribēja sadarbo�ties ar krieviem. Brantam pārskrēja drebuļi. Krievija!

VDK pārvaldīta prezidenta supervara, kas sēdēja uz milzī�giem naftas krājumiem, kas sākotnēji bija tik izdevīgi iegūti pēc mū�īgā sasaluma izku�anas Sibīrijā. Zemes sasil�anas dēļ.

Brants iesmējās. Vainīgi krievi. Viņi visu sakarsēja, tāpēc ti�ka pie enerģijas avota un varēja izdarīt vēl lielāku spiedienu uz valdību.

Jokus pie malas. Tā visa bija tikai tīra acu aizmālē�ana. Ze�me izsista no līdzsvara. Jau miljoniem gadu oglekļa dioksīds uzkrājās augos un dzīvajās būtnēs, karstuma un spiediena ietekmē tas pārvērtās par brūnoglēm un naftu. Gaisā bija pie�tiekami daudz oglekļa dioksīda, lai uz zemes uzturētu patīka�mu temperatūru. Dabiska siltumnīcas efekta rezultātā. Tagad oglekļa dioksīds atkal izdalījās un izplūda gaisā. Dabiski, tur nevarēja iznākt nekas labs. Jau kop� otrā gadu tūksto�a sāku�ma ra�otāji tika par to brīdināti. Neviens to neuztvēra nopiet�ni. Un tagad temperatūra turpināja kāpt, un tas bija tikai sākums. Tādas aizvien vairāk attīsto�ās valstis kā Ķīna un In�dija vēl nebija īsti sāku�as apvaldīt savu kāri pēc enerģijas.

Ta�u politiķi tikai runāja un pasaules mēroga konferencēs norādīja uz iespējamiem apsvērumiem. Viņi neko nevarēja ap�karot. Ja nu vienīgi kokus, kas patie�ām varēja uzņemt oglekļa dioksīdu. Kā Krievijā. Tādēļ, ka Sibīrijā kokus cirta, lai piekļū�tu dabasgāzei. Vai kā Brazīlijā un Indonēzijā, kur pie ekvatora tika izcirsti mū�ame�i, lai tur masveidā audzētu cukurniedres etanola ieguvei, lai to kā videi �ķietami draudzīgu degvielu ar tīru sirdsapziņu liktu satiksmes attīstībā.

Neaptverami. Smadzenes pakļāvās naudai. Turklāt visā pa�saulē audzēja pārāk daudz govju. Ta�u tās radīja metānu. Ik gadu 115 miljonus tonnu.

Vēl pirms da�iem gadiem Vācijas Bundestāga uzdevumā veiktā aptaujā tika konstatēts, ka, samazinot gaļas patēriņu, kas nāktu par labu arī veselībai, par vienu ceturtdaļu vai pat vai�rāk varētu samazināt uz klimatu attiecināmu izme�u apjomu.

Ta�u cilvēki turpināja iet uz McDonald's, it kā tas uz viņiem nemaz neattiektos.

Neprāts. Ik gadu visā pasaulē patēriņam tika nokauti 45 mil�jardi dzīvnieku. Toties tagad uzsākti pētījumi par vielu, ar ku�ru barojot govis, metāna apjoms samazinātos. Cerības stariņ�. �izofrēnija.

Brants atkal iedzēra pamatīgu malku. Krodziņ� aizvien vai�rāk pildījās.

Brisele gribēja mazināt draudus klimatam, tomēr pieprasīja ceļu būvi, automa�īnu un lidma�īnu satiksmi. Tāpat arī Vācija ar labvēlīgiem nodokļiem petrolejai atbalstīja lido�anu. Lai cil�vēki varētu izdevīgi doties atvaļinājumos, tāpēc ka augstu no�dokļu un sociālo nodokļu dēļ viņi vairs nepelnīja pietiekami daudz. Un lai nodro�inātu darbavietas pilotiem, stjuartēm un lidma�īnu apkalpes personālam. Un tādēļ, ka ikkatrai federā�lajai zemei steidzami bija vajadzīgas divas reģionālās lidostas. Lētajiem lidojumiem. Un tādēļ, ka naktīs pa visu pasauli vaja�dzēja izvadāt aizvien vairāk augļu, dārzeņu un UPS un DHL sūtījumu.

-��� Tas viss ir Ķīnas dēļ, izmeta bārmenis, nolicis viņam priek�ā Guinness un parādījis uz izdruku kaudzi.

-���� Ķīnie�iem vide ir pie vienas vietas, Brants atbildēja. Valdība vairs nevar apturēt reiz uzsākto ra�o�anas pieaugu�mu, lai netiktu aizslaucīta prom arī pati. Tā vietā ķīnie�i ieka�ro tirgus ar saviem lētajiem un viltotajiem produktiem un sa�ņem vēl ari valsts atbalstu attīstībai. Viņiem ta�u neviens nevar pavēlēt rūpēties par klimatu. Ik nedēļu tur tiek uzbūvēta jauna ogļu spēkstacija.

-�� Es ta�u teicu, bārmenis vienaldzīgi bilda. Tas viss ir tikai Ķīnas dēļ.

Brants iztuk�oja Guinness kausu. No tādām muļķībām varē�ja traks palikt. Viņ� pasūtīja vēl vienu turzu kartupeļu �ipsu.

Runa bija vienīgi par tirgu. Globālo un Eiropas, kam vaja�dzēja stāties pretī globālajam tirgum. Ekonomiskā ziņā. Ar eks�portu. Un stabilu iek�ējo konjunktūru. Iek�ējo tirgu. Arī tur bi�ja, par ko padomāt.

Brisele bija visu iek�ējo tirgu sadales centrāle. Tas bija tikai viens liels iek�ējais tirgus. Ekonomikai. Kapitālam. Kam tad vēl? �is iek�ējais tirgus bija vienas vienīgas aizkuli�u mahinācijas, divdesmit septiņas valstis spekulēja tikai uz savu nacionālo iz�devīgumu. Da�reiz ar citu palīdzību.

Likumi, ko federālā valdība nespēja pieņemt savās mājās, pēc da�iem gadiem, ak tu brīnums, atgriezās no Briseles kā vad�līnijas vai priek�raksti. Tur starp Parlamentu un Padomi noti�ka tirgo�anās pēc tam, kad lielākā daļa jau iepriek� kafejnīcās un bāros bija iekļauta shēmās un ES komisija beigu beigās vi�su apstiprināja. Un tad Vācijā neviens negribēja dzīvot.

Brantam uzmācās ļaunas aizdomas. Varbūt kaut kad arī par atomenerģiju tiks saņemta pavēle. Un ar to viss beigsies.

Prezidentūra alla� ilga pusgadu. Tad kārta pienāca nāka�majai valstij. Tās bija Portugāle, Slovēnija un Francija. Vācija, at�ķirībā no iepriek�ējām, jau tagad gribēja daudz cie�āk sa�darboties ar savām sekotājām. Nodro�ināt plūsto�u pāreju. Ne�traucētu pāreju no vienas ietekmīgās Eiropas valsts uz otru un ar Portugāli un Slovēniju kā slīdlenti.

Tā bija vadītāju iecerēta viltība. Pa�reizējais Francijas pre�zidents atbalstīja atomenerģiju. Drīz Francijā gaidāmas vēlē��anas. Diezin vai tur varēja uzvarēt neprecēta sociālistu pār�stāve. Tad jau labāk kāds stingri sīkpilsoņu nometnē noenkurojies ekonomikas draugs, cilvēks ar vislabākajiem sa�kariem lielo uzņēmumu vadības aprindās, kur visi nāku�i no vienām un tām pa�ām elitārajām augstskolām, kur pēc vieno��anās par kadru kalvi ar ENA saņēmu�i pēdējo slīpējumu un sapratu�i, ka tikai atomenerģija spēj garantēt, lai Francija jo�projām būtu patīkama dzīvesvieta un pievilcīga vieta bizne�sam.

Ne jau visi Eiropā to uztvēra tik vienpusīgi. Brants iesmē�jās. Ja biznesa pārstāvji vēlējās saglabāt savu ietekmi Eiropā, tad Eiropas Parlaments nedrīkstēja iejaukties. It īpa�i atomenerģētikas jautājumos.

Zaļo parlamentārietis Ahims Lauterborns gribēja, lai Parla�mentam būtu lielāka ietekme uz Euratom. Iespējams, nē, varbūt pat nāvējo�i ticami, ka no viņa biroja pazudu�ie paraksti bija netie�s pierādījums. Vismaz Lauterborna, varbūt arī Bocovas slepkavībai. Bet Katarīna �ūmane?

Diez vai viņa tādu parakstu krājumu būtu glabājusi pie se�vis savā mazajā dzīvoklītī.

Un tikai �āda petīcija vien, par to nu Brants bija pārlieci�nāts, nevarēja kļūt par trīskār�as slepkavības motīvu. Aiz tā vi�sa noteikti slēpās vēl kaut kas. Bet kas?

Viņ� vēlreiz pārlapoja savas izdrukas.

Kop� 1977.gada Eiropas Padome izveidojusi īpa�u kredītlī�niju atomenerģētikas tehnoloģijas attīstībai. Līdz 1989. gadam �ie kredīti ar izdevīgām procentu likmēm izsniegti uzņēmu�miem Francijā, Vācijā, Beļģijā, Itālijā un citās ES valstīs pavi�sam Brants vēlreiz apskatīja BUND sarakstu 2,8 miljardu eiro apmērā. Pēc tam iestājās klusums. Tikai 1994. gadā Eiro�pas Padome �ī kredīta izlieto�anas jomu nolēma papla�ināt un Euratom kredītu Brantam nācās divreiz pārlasīt izmantot projektiem, kas paaugstinātu atomelektrostaciju dro�ību un efektivitāti Viduseiropā un Austrumeiropā.

Brants nosprieda, ka ar to atomenerģētikas industrija laikam gan atradusi jaunu darbības lauku. Līdz �im izdoto kredītu ko�pīgais apjoms bija sasniedzis 3,4 miljardus eiro. Viņ� atkal iedzēra kārtīgu malku. Tātad pilnīgi skaidrs, ka saskaņā ar spē�kā eso�o rīkojumu Eiropas Komisijai no Padomes vajadzēja iz�lūgties kārtējo papildinājumu, tiklīdz būs izsniegti 3,8 no rīko�jumā minētajiem �etriem miljardiem.

Vai arī Euratom kredīta summa tika paaugstināta?

Pavasarī notiku�ās valstu vadību un valdību tik�anās laikā tika pieņemta vesela dokumentu pakete par nākotnes politiku enerģētikas jomā. Avīzes bija pilnas ar rakstiem par to. Tikai par tā dēvēto PINC dokumentu gandrīz neviens nebija rakstī�jis. PINC bija saīsinājums no Programmē Indicatif Nucleaire pour la Communaute un nozīmēja tik daudz kā "Norādo�ā kodolprogramma". Tā ietvēra prasību paaugstināt Euratom kredītlimitu saskaņā ar tirgus pieprasījumu.

Tas bija glīti aprakstīts. Pēc atomenerģētikas industrijas ieskatiem, tirgus pieprasīja turpmāku atomelektrostaciju būvē��anu Austrumeiropā, ar kurām tuvākajām laikā aizstāt nolie�toju�ās spēkstacijas Vācijā. Līdz ar katru nākamo izsniegto kre�dītu automātiski pieauga pieprasījuma spiediens, tā kā kredīta limiti tad jau bija gandrīz izsmelti.

Un par kredīta limitu paaugstinā�anu tika lemts pēc ECOFIN komisijas, Eiropas finan�u ministru padomes ierosi�nājuma. Vācu finan�u ministrs pārstāvēja sociāldemokrātu partiju, kas bija pret atomenerģiju.

Ak vai. Brants pakasīja galvu.

Eiropas Savienība bija sare�ģītāka, nekā viņ� līdz �im do�mājis. Un ja viņam, �urnālistam, kur� sacerēja rakstus sadaļai par enerģētikas politiku, vajadzēja vairāk nekā divas stundas un trīs Guinness kausus, lai puslīdz izprastu visas sakarības, ko tad varēja darīt parasts pilsonis? Gadījumā, ja parasto pil�soni tas vispār interesēja. Par to kop� zināma laika Brants �au�bījās aizvien vairāk.

Viņ� pameta skatienu uz pulksteni. Gandrīz astoņi. Viņ� ne�bija saņēmis nekādas ziņas no Patrika Nolena. Tomēr Brants jau ari nebija izlūdzies konkrētu atbildi. Tātad viņam vajadzē�ja sēdēt un cerēt.

Viņ� ļoti rūpīgi sakārtoja visas savas izdrukas un salika tās dokumentu portfelī. Ieraudzījis savu apak�veļu, Brants atjē�dzās, ka �ai naktij vēl nebija rezervējis nevienu viesnīcu. Uz�meklējis iepriek�ējās dienas rēķinu, viņ� uzgrieza telefona nu�muru. Paveicās. Numurs viesnīcā vēl bija brīvs. Viņ� nosauca savu vārdu, kredītkartes numuru, brīdināja, ka ieradīsies vēlu, un izteica cerību, ka tikmēr tiks iztīrītas viņa drēbes.

-��� Ak tad jūs sē�at �eit, stūrī, Bernhard, viņ� pēk�ņi sev aiz muguras izdzirdēja Nolena mazliet pārmeto�o balsi. Tā vi�ņu mazliet uzmundrināja. Nolens bija ģērbies citas krāsas vil�nas jakā, mati nesen izmazgāti. Viņ� ļāva zemē nokrist zaļi bal�tai sporta somai. No viena vaļējā rāvējslēdzēja gala ārā rēgojās hokeja nūja.

Nolens uzreiz pasūtīja divus kausus Guinness alus.

-��� Hokejs! viņ� paskaidroja, ieraudzījis Branta jautājo�o skatienu. Es reiz spēlēju Veksfordas komandā. Tas gan bija sen. Un izmaksāja diezgan dārgi. Viņ� norādīja uz saviem zobiem. Visi jauni. Tad parādīja uz pieri. Arī manas izre�dzes attiecībā uz sievietēm ir diezgan saruku�as.

-��� Nu, es gan tā nedomāju, Patrik, Brants iebilda, skaļi smiedamies. Jūs esat politiķis, tam ir grūti pretoties. Mums, Vācijā, arī ir viens ministru prezidents�

-�� Mēs ar diviem kolēģiem Briselē esam izveidoju�i īru ko�mandu, Nolens izlikās pilnīgi nedzirdam Branta iebildumu.

-��� Mēs trenējamies katru ceturtdienu un regulāri spēlējam pret fran�iem. To es nekad nelai�u garām. Tas mazina agresiju. Un man tie�i tas ir vajadzīgs.

Brants klusībā apbrīnoja Nolenu. Viņ� bija patie�ām cerējis, ka Nolens ieradīsies. Viņam patika �is spēcīgais īrs un viņa vienkār�ā izturē�anās.

-Jums jau sen bija laiks nosusināt �o purvu, Bernhard, Nolens negaidot ļoti nopietni sacīja un uzmundrino�i pacē�la pret viņu savu krietni notecēju�o glāzi, ko turēja rokā.

-��� Slāinte!

-��� Izsaku patiesu līdzjūtību par Noru Katallnu, Brants sa�cīja.

Nolens tikai pievērsa domīgu skatienu lielajam televizoram.

-�� Kad es to cūku dabū�u rokā� Tad viņ� atkal it kā izrā�vās no transa un izslējās. Vai jūs vismaz esat vēl kaut ko no�skaidrojis?

-�� Domāju, ka jā, Brants pasmaidīja un pastāstīja par savu dienu. Kad viņ� parādīja rezultātus, Nolens pasūtīja jau tre�o Guinness.

-��� Ārkārtīgi interesanta teorija, Bernhard. Vai jūs vispār zi�nāt, ka Eiropas Parlaments tie�i �obrīd gatavo ziņojumu par Euratom novērtējumu un Eiropas politiku atomenerģijas jautā�jumos pēdējo piecdesmit gadu laikā. Maijā tam vajadzētu tikt publicētam.

-�� Nē, Brants godīgi atzinās.

-��� Ļoti pozitīvs ziņojums. Es pazīstu ziņojuma sniedzēju. Viņ� strādā labi. Arī �aurā jomā.

-�� Tas ta�u ir aizraujo�i. Brants piepe�i kļuva lieti�ķs.

-�� Nezinu, cik labi jūs esat pazīstams ar Eiropas Parlamenta noteikumiem, Bernhard.

-��� Puslīdz.

Nolens iedzēra pamatīgu malku.

-��� Nu, �im ziņojumam nav nekādas nozīmes leģislatīvā zi�ņā. Mana pieredze tomēr liecina, ka arī tad, ja parlamentam nav formālas teik�anas, tātad arī attiecībā uz Euratom, tā izteikumi labprāt tiek izmantoti kā aizbildināju mi vai pat kā viedoklis. Un jūs ta�u pats zināt, kas ietekmē Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju.

-�� Tik tie�ām. Brants uz mirkli ļāva �īm jaunajām zinā�a�nām nogulsnēties. Nolens viņa līdz�inējās domās pirmo reizi bija ieviesis kaut ko līdzīgu zināmai kārtībai.

-�� Ziņojuma uzmetums, kas jāiesniedz minētās enerģētikas komitejas biedriem ierosināmo grozījumu izteik�anai, ir sace�rēts fran�u valodā un tie�i �obrīd tiek tulkots angliski.

-Un tad?

-�� Ziņojuma sniedzējs neprot runāt franciski, vai vismaz ne tik labi, lai sapratsu visas nianses. Nolens tagad uzlūkoja vi�ņu pāri alus glāzei kā tēvs, kur� vēro, kā viņa jaunākais dēls izsaiņo savu pirmo rotaļu vilcieniņu. Nora Katalīna ar viņu iepazinās valodas kursos.

Brantam vēl aizvien bija grūti aptvert kopsakarību.

-��� Bet �im nolūkam Briselē ta�u ir pietiekami daudz tulku, vai tad ne, Patrik?

Nolens ar pārākuma apziņu iesmējās.

-�� Dabiski. Ta�u ne jau tas ir galvenais. Mārī Klēra Bovē, jau minētās enerģētikas komisijas atbildīgā konsultante, ir francū�ziete. Un sākotnēji viņa ir no Francijas Ekonomikas ministrijas neatkarīgās atomenerģētikas nodaļas. Pilnīgi nejau�i.

-��� Tā nav nekāda nejau�ība, Brants konstatēja gandrīz mazdrusciņ pārāk skaļi.

-�� Jūs jau to teicāt, Bernhard, Nolens apslāpēja viņa aiz�rautību. Tomēr Nora Katalīna man pastāstīja, ka Ahims Lau�terborns pret to iebilda, uzskatot, ka Francija grib �o ziņojumu pozitīvi ietekmēt. Un tā domāja ne tikai viņ�.

-��� Tas ta�u ir vēl trakāk, bija vienīgais, ko Brants par to spēja sacīt.

-��� Nora Katalīna man sākumā īsi pastāstīja, ka viņa �o at�bildīgo konsultanti gluli nejau�i ir redzējusi kopā ar kādu ļoti labi ģērbtu kungu iznākam no viena labākā Briseles restorāna un kopā ar viņu iesē�amies automa�īnā.

-�� Automa�īnā ar Francijas numuru? Brants secināja. Tā�tad Nora Katalīna to redzēja?

Nolens bija redzami domīgs.

-��� Pilnīgi iespējams.

-�� Varbūt tie�i tāpēc viņu�? Brants gribēja izteikt atklātu minējumu. Tomēr, uztvēris Nolena skatienu, viņ� savu pieņē�mumu vairs nepauda skaļi.

-�� Varbūt, Bernhard, Nolens izvairīgi piekrita un viegli uz�sita viņam pa plecu. Un varbūt jūs to pat noskaidrosiet.

Brants nolēma pārstāt runāt par Bocovu un parādīja Nolenam Tobiasa Reinharda iedoto izdruku.

-�� �is ir tas vīrietis, ar kuru Katarīna �ūmane Berlīnē satikās "Pastāvīgajā pārstāvniecībā".

Nolens apskatīja izdruku, apdomājās un atdeva lapu atpa�kaļ.

-�� Diem�ēl �o cilvēku es nepazīstu. Toties vīrieti viņam bla�kus gan. Ar viņu man jau reiz ir bijusi darī�ana. Tas ir Enerģē�tikas komisijas nodaļas vadītājs. Ļoti ietekmīgs cilvēks. Viņ� ieturēja pauzi. Cita starpā viņ� ir atbildīgs par atjaunojamās enerģijas veicinā�anu Eiropā.

Brants mēģināja savā vēl aizvien gausi virmojo�ajā domu taifūnā ieviest zināmu kārtību.

-�� Konkrēti Īrijā mēs tagad būvējam arī vēja dzinējus, No�lens piebilda.

-�� Kop� kura laika tad Īrijā domā par vidi? Brants nobrīnī�jās. Tur ta�u jau gadiem ilgi viss grie�as ap nepārtrauktu eko�nomikas pieaugumu.

-��� Pareizi gan. Un mums nav arī nekādu vides problēmu, Bernhard. Izskatījās, ka Nolens atkal ir atguvies. Vēj� visus mūsu izme�us aizpū� uz Angliju, ha, ha, ha. Ta�u tāpēc jau arī nekas nenotiek. Mēs tos krāmus būvējam un atkal pārdo�dam. Starp citu, arī uz Vāciju. Prāmju pārvadājumi gan ir maz�liet apgrūtino�i, toties mēs ietaupām izmaksu un nodokļu zi�ņā. To mani vecie kolēģi no Starptautiskās attīstības asociāci�jas ir viltīgi izdomāju�i. Es �eit esmu palīdzējis izgādāt valsts subsīdijas, un par to esmu ticis pie da�iem kolēģiem, kuri man pēc tam ir palīdzēju�i saistībā ar smēķē�anas aizliegumu.

-�� Ak tad tā tas notiek, Brants tēloja izbrīnu.

-��� Dabiski. Tāda ir Eiropas politika. Galvenais ir tirgus, ne�vis vide. Starp citu, Īrijā smēķē�anas aizliegums tiek lieliski ievē�rots. Cilvēki smēķē pie durvīm, tur sadraudzējas tādēļ, ka viņiem ir, par ko parunāt, un daudzi nesmēķētāji nāk uz kro�dziņiem. Tātad apgrozījums pieaug. Visiem ir labi.

-�� Vācijā to gan ir grūti ieviest, Brants nobremzēja viņa sa�jūsmu.

-�� Bullshit, Bernhard. Vācija ir kā haotiska vistu kūts, visi grib cits ar citu sarunāties, it īpa�i laukos. Ar laiku �ie Eiropas Sa�vienības rīkojumi izplatīsies, un tad viss beigsies. Arī attiecībā uz telpām smēķētājiem.

-�� Mēs esam novirzīju�ies no tēmas, Brants atgādināja un norādīja uz vīrieti. Ko tad es ar to tagad varu iesākt?

Nolens vēlreiz nopētīja izdruku.

-�� Personīgi es aizietu uz Enerģētikas komisiju un vienkār�i pavaicātu, vai tur �o vīrieti kāds pazīst. Kāpēc gan ne?

�āds pragmatisks atrisinājuma piedāvājums atstāja Brantu bez valodas. Nākamās dienas priek�pusdienā viņ� tik un tā gribēja doties turp uz demonstrāciju pret Euratom. Brants pa�zina enerģētikas komisāra preses pārstāvi. Viņ� noteikti varēja pazīt �o vīrieti, ja vien tas patie�ām strādāja Enerģētikas komi�sijā. Brants iedomājās par Tobiasu Reinhardu, kur� arī būs tur kopā ar savu filmē�anas komandu. Varbūt tur jau tūlīt būs iespējams �o vīrieti uzrunāt. Gadījumā, ja viņ� tur vispār atra�dīsies. Bet par ko? Par to, ka viņ� Berlīnē "Pastāvīgajā pārstāv�niecībā" saticies ar Katarinu �ūmani? Ka viņiem, iespējams, bi�ju�i sakari? �ķiet, tas Briselē piederēja pie labā toņa.

-�� Man nav ar ko sākt, Patrik. Es vēl nezinu, pie kā tas nove�dis. Dabiski, var minēt, ka runa ir par enerģētiku, varbūt pat par atomenerģiju un Euratom. Bet vai tāpēc būtu jānovāc trīs cilvēki?

-�� Man jau ir bail, Bernhard. Nolens atkal domīgi paskatī�jās uz televizoru. Mīļotās sievietes nāve noteikti bija viņu sa�triekusi vairāk, nekā viņ� to ļāva manīt.

-�� Kaut kur �eit, Briselē, noteikti atrodas svarīgi dokumenti. Ta�u Katarīnas �ūmanes dzīvokli to nebija. Un tie neatradās arī parlamentā, jo pretējā gadījumā Nora Katalīna nebūtu no�galināta. Tie�

Brants ieraudzīja, ka Nolena acis nikni iezvērojas, un tūlīt izbeidza savus nepamatotos minējumus.

-�� Jūs esat iestidzis purvā, Bernhard. Uzmanieties, lai tiekat ārā. Nolens pasūtīja vēl divus Guinness. Brants jau gribēja ie�bilst, ka viņam alus jau pamazām ir sakāpis galvā, ta�u Nolens noraido�i atmeta ar roku. Pats vainīgs. Brants atradās krodziņā kopā ar īru, turklāt ar noskumu�u īru. Noskumu�i īri dzēra vis�vairāk. Līdz �im dro�i vien vēl bija tikai sākums. Krietni norai�zējies par savām aknām un prātu, Brants paskatījās uz trīs met�rus garo viskija pudeļu rindu, kas aiz kakliņiem bija iekarinātas aizstiklotajā bārā. Viņam vajadzēja iespējami ātri tikt prom. Bran�tam nākamajā rītā katrā ziņā bija vajadzīga skaidra galva.

-�� Jebkurā gadījumā jums ir lielisks raksts jūsu avīzei, Bern�hard. Ekskluzīvs raksts, ko no jums dro�i vien nopirks jebkur�.

Brants nezināja, vai Nolens tī�ām izteicies nepareizi, vai vienkār�i pārteicies.

-��� Man nav nekādas avīzes, Patrik. Esmu tikai ār�tata �ur�nālists. Man nav ne pircēja manam rakstam, ne pa�a raksta. Līdz �im man ir tikai nepatik�anas ar policiju.

Neizskatījās, ka Nolens to sapratis.

-�� Ta�u jūs esat labs cilvēks. Neatlaidīgs. Rūpīgs. Ļoti rūpīgs. Nepiekukuļojams, kā es vērtēju. Un ļoti, ļoti stūrgalvīgs, glu�i kā īrs. Varbūt tie�i tāpēc jūs man arī patīkat, Bernhard.

�o negaidīto draudzības apliecinājumu Nolens izmeta pa�visam vienkār�i, joprojām turpinādams skatīties televizora ek�rānā.

-�� Varbūt tā ir mana problēma, Patrik.

Nolens vēl mazliet pavēroja spēli un tad pagriezās atpakaļ.

-�� Tad pastāstiet ta�u.

-�� Tur nav daudz, ko stāstīt�

-��� BuUshit. Jūs kaut kas nomāc. Es ta�u to redzu. Nolens nolika viņam priek�ā uz letes jau nez kuru Guinness. Man nav jāsteidzas. Neviens mūs vairs negaida. Tagad mēs arī va�ram piedzerties un gausties. Tikai uz dziedā�anu jūs mani �o�dien nepiedabūsiet.

Brants gan negribēja atzīties, ta�u �āds piedāvājums viņam glu�i labi patika. Un tā nu viņ� sāka stāstīt par savu labo dar�bu ekonomikas redakcijā un pētījumiem par sūtījumu piegādes dienestiem, kuru skaits aizvien pieauga, un kuri nodro�ināja sev izdevīgus pasūtījumus no da�ādām iestādēm un organi�zācijām, jo viņu cenas piedāvājums, dabiski, bija izdevīgāks par pasta piedāvājumu, jo tie saviem pastniekiem maksāja dempin�ga algas, tik zemas, ka �ie pastnieki atradās uz pa�as nabadzī�bas robe�as, un viņu ienākumus vajadzēja palielināt no �o pa��u organizāciju piemaksām.

-�� Īrijā tas neietu cauri, Bernhard. Īrijā ir noteikta minimālā alga. Arī manu brāļu un māsu uzņēmumā. Viņi nodarbojas ar kravu pārvadājumiem. Tur strādā īri, vācie�i, spāņi un poļi. Un visi saņem vienādu algu. Vācija ir slima. Bet kāda tad īsti ir jūsu problēma?

Brants pastāstīja, ka aizvien vairāk vācu avī�u izdevēju di�bina savus pasta uzņēmumus, kas aizvien jūtamāk ielau�as avī�u tirgū, un, ka sūtījumu piegāde 2007. gadā beigās �īs pil�nīgās liberalizācijas dēļ, pēc izdevēju aprēķiniem, kļuvusi par īstu Eldorado. Ar miljardiem lielu apgrozījumu. Tāpēc Vācijā bija nevis tikai neaptverams pasta piegādes tīkls ar daudziem reģionālajiem pārkrau�anas centriem un vēl vairākiem simtiem kravas automa�īnu, kas braukāja �urpu turpu starp �iem cen�triem, bet gan trīs vai �etri piegādes tīkli, kam katram bija vai�rāki simti kravas auto, un katru dienu sūtījumus piegādāja ne tikai dzeltenas, bet arī baltas, zaļas, brūnas uir sarkanas auto�ma�īnas.

-��� Es saprotu, ko jūs gribat teikt, Bernhard. Tas ir tirgus. Un es pieļauju, ka tas īpa�i nenāk par labu videi. Bet kāda tad ir jūsu problēma?

Brants stāstīja, ka par licen�u izsnieg�anu atbildīgā valsts aģentūra, pretēji deviņdesmito gadu Pasta likuma skaidrajiem norādījumiem, izdeva licences, lai gan pasta konkurentu algas nepārprotami bija zemākas par tirgus galveno dalībnieku, tā�tad arī pasta, aprēķinātā algu līmeņa. Un tad viņ� piebilda, ka gribējis par to pastāstīt, ta�u galvenais redaktors to nav ļāvis, vai arī tas nav ļauts pa�am redaktoram, jo viņu avīzei arī pie�derējis sūtījumu piegādes uzņēmums, un ar �ādu kritisku rak�stu viņi pa�i sev būtu kaitēju�i. Vai arī ar pieprasījumu pēc mi�nimālās algas. Un tad Brants, pretēji sievas gribai, �ī iemesla dēļ uzteicis darbu.

-��� Tāda ir mana problēma, Patrik, tagad es sevi saucu par brīvo �urnālistu, kas pelna gra�us, un sieva grib no manis �ķir�ties.

Nolens viņā visu laiku bija uzmanīgi klausījies. Viņ� izdzē�ra savu Guinness un nolika glāzi.

-�� Jūs esat idiots, Bernhard. Tomēr nelokāms idiots. Jums va�jadzētu iet politikā. Par to mums jāiedzer vēl viens. Viņ� pa�māja bārmenim un apņēmīgi norādīja uz viskija pudeli letes galā.

Brants izbijās, jo viņa smadzenes jau pilnīgi peldēja alū, un viskijs viņu vienā rāvienā izspertu nirvānā.

-��� Nē, Patrik, lūdzu, nē. Man pietiek. Patie�ām.

Nolens neticīgi nopētīja viņu.

-�� Bet mēs ta�u tikai nupat esam sāku�i dzert.

-��� Nav tiesa, es pirms tam jau izdzēru vismaz trīs kausus alus.

-�� Labi. Tad sēdiet mierīgi, kamēr es jūs panāk�u. Un tad mēs sāksim.

Viņ� pasauca atpakaļ bārmeni, kur� patlaban bija pacēlis virs izlietnes divas glāzes, un viskija vietā pasūtīja sev vienu

Guinness.

Brantu pamazām sāka pārņemt bailes. Viņ� piecēlās un sa�juta, ka mazliet grīļojas. Viņam vajadzēja pa�urāt un nekavējo�ties iziet svaigā gaisā. Vispirms viņ� devās uz tualeti un pēc tam sajutās mazliet labāk. Tikai spiediens galvā vēl bija sagla�bājies.

-Jūs ta�u tagad vienkār�i nedrīkstat iet prom, Bernhard. Jūs man liekat vilties.

-�� Pats sacījāt, ka jums patīk mana nelokāmība. Ja es teicu, ka eju, tad ari ie�u.

-�� Okay, Nolens acīmredzami neapmierināti noteica. Tad man atkal jādzer vienam pa�am.

Brantam iek�ēji uzmācās riebums, tomēr radās iespēja beidzot izteikt vārdos savu dilemmu, ko jau kop� rīta bija glabājis sevī.

-�� Pasveiciniet jūsu sievu, kuru es nepazīstu, kad viņa jūsu Briseles birojā atkal papildinās ģimenes ienākumus.

Pagāja trīs, varbūt �etras sekundes, kamēr Nolens saprata �ī izteikuma eksplozīvo jēgu. Brants bija gatavs iekost sev mē�lē. Nolena skatiens nepārprotami skaidri liecināja: viņu brīni��ķīgajai draudzībai pienācis gals.

Jūs esat labs �urnālists, Bernhard, viņ� noteica un uz�grieza Brantam muguru. Tomēr tālu netiksiet. Tas ir redzams.

Brants paņēma somu, uzmeta plecos mēteli un devās tie�i uz durvīm. Izgājis ārā, viņ� uzreiz atcerējās, ka atkal nebija at�vadījies. Viņ� apsvēra, vai nevajadzētu doties atpakaļ, ta�u tad aizliedza sev to darīt. Viņ� Nolenam piezvanīs no rīta.

Viņ� spraucās cauri ļau�u grupai, kas Brantu cie�i nopētī�ja, kad viņ� otrā galā atkal iznāca ārā un mazliet grīļodamies aizgāja pa Rue du Luxembourg. Aug�ā, mazā parkā, viņ� uzreiz sajutās labāk. Pie loka ceļa viņ� jau puslīdz bija atguvies. Pro�tams, viņam vēlreiz vajadzēja pa�urāt. Guinness burtiski uzreiz izskrēja cauri organismam. Brants iegriezās Rue Ducale un krei�sajā pusē atkal ieraudzīja spo�i izgaismoto karaļa pili. Spie�diens bija neizturams, tuvumā ne dzīvas dvēseles, tomēr Brants nevēlējās pie�urāt karaliskās puķudobes. Tik pieklājīgam ta�u vajadzēja būt. Pretējā pusē bija redzami atvērti vārti, kas veda uz lielu parku. Tas jau bija labāk. Brants pārgāja pāri ielai. Bija tum�s, tikai no parkam apkārt izvietotajām laternām cauri kai�lajiem kokiem plūda neliela gaisma. Kreisajā pusē Brants sa�skatīja slēgtas ielas kafejnīcas ēnu un pagājās vēl tālāk. Tie�i tobrīd, kad viņ� ar spēcīgu strūklu aplaistīja kādu koku, viņam �ķita, ka tuvumā kaut kas klusi nokrak�ķ. Brants atskatījās. Ne�vienu neredzēja.

Brants nebija no bailīgajiem. Studiju gados viņ� galu galā bija ticis pie brūnās jostas karatē, kas vēl �odien radīja zināmu dro�ības apziņu, tomēr viņam sametās mazdrusciņ bail. Deg�vīns, nē, Guinness, bija viņam licis pilnīgi vienam pa�am iet cau�ri parkam. Brants pārlika, vai labāk nevajadzētu doties atpa�kaļ. Ta�u ceļ� jau kaut kur bija pazudis.

�oreiz Brants dzirdēja kaut ko no�ņirkstam. Viņ� pieklusa. Celiņ� bija smil�ains, tur noteikti kāds nāca. Pa ielām pie lau�kuma garām brauca automa�īnas. Brants vairs nezināja, cik vēls īsti ir. Viņ� gribēja vienīgi doties uz viesnīcu, izgulēties un cerēt, ka rīt ieradīsies uz brokastīm laikā. Viņ� dziļi ieelpoja, lai savaldītos. Pēc tam vēlreiz izvēmās. Tikai �oreiz uz ceļa.

Kāds atradās viņam aiz muguras. Brants to saju ta. Nekas neknik�ķēja un ne�ņirkstēja, ta�u viņ� paskatījās un sev aiz mu�guras ieraudzīja cilvēku. Lielu, spēcīgu vīru tum�ās biksēs, mel�nā ādas jakā un ar tum�u jūrnieka cepuri galvā. Vīrietis vairs neslēpās. Brants to labi zināja. Viņ� bija iekritis lamatās. Bēgt nebija jēgas. Nu gan bija mēsli.

Tikai nekrist panikā. Tikai vienkār�i nikni nemesties prom, nepalikt bez elpas un spēka kaut kā reaģēt. Branta sirds puk�stēja mierīgi, tomēr adrenalīns guVa virsroku pār alkoholu. Viņ� apsvēra. Divi �urātāji vienā parkā, tā nu gan bija liela sagadī��anās. Vīrietis atradās viņam tie�i aiz muguras.

Brants pagausināja gaitu un nesteidzīgi izgāja uz ceļa. Viņ� paņēma rokā somu, ko pirms tam bija nesis uzmestu plecā. Tā bija smaga un varēja noderēt, lai aizstāvētos. Soļi tuvojās. Brants glu�i vienkār�i pagriezās un palika stāvam.

Vīrietis bija pārsteigts. Viņam rokā bija pistole. Ar klusinā�tāju. Brants tādus bija redzējis daudzās kriminālfilmās.

Vīrietis notēmēja uz viņu un nu varēja Brantam trāpīt pre�cīzi. Ta�u viņ� to nedarīja.

Tātad viņ� no Branta kaut ko gribēja. Tā bija iespēja. Vīrie�tis stāvēja viņam pretī.

Ou sont Ies documents7 ? viņ� noprasīja un panācās vēl tuvāk.

-�� ļe ne sals pasK , Brants godīgi atteica un pateicās Dollas kundzei par pacietību.

Vīrietis ar pistoli norādīja uz viņa somu.

-�� Tur to nav, Brants atteica un paskatījās vīrietim acīs. Un ieraudzīja aiz vīrie�a kādu ēnu. Tātad viņam vajadzēja novil�cināt laiku un mainīt taktiku. Oui, icP, viņ� sameloja un no�rādīja uz somu.

-�� Ouvrez'�\ vīrietis pavēlēja.

-�� Regardez"l Brants tūlīt atbildēja un paskatījās tumsā vī�ram garām. Tagad atlika vienīgi izvēlēties īsto brīdi.

-�� Je connais cette combine12 , vīrietis nepatīkami iesmējās.

-��� Tas nav nekāds joks, tu, idiot! Brants skaļi nolamājās. Tu ta�u gribēji redzēt.

Vīrietis izskatījās manāmi apmulsis. Brants uzmanīgi pa�vēra somu un izvilka no tās da�as interneta kafejnīcas izdru�kas.

Uz mirkli Brantam �ķita, ka, par spīti blāvajai gaismai, fran�cū�a acīs kaut kas iezibsnījies. Varbūt viņ� iedomājās, ko darīs ar saņemto prēmiju, kas dro�i vien pienācās par labi padarītu darbu. �ajā mirklī Patriks Nolens ar savu hokeja nūju iegāza viņam tie�i pa sprandu, it kā jau tūksto�iem rei�u būtu trenē�jies izdarīt �ādu sitienu.

-��� Pats vainīgs, Brants iesaucās, kad francūzis ar pēdējo jautājo�o skatienu vienkār�i nokrita uz priek�u. Pistole izslī�dēja viņam no rokas un iekrita smiltīs. Nolens ar spēcīgu spē�rienu to ietrieca krūmos.

-��� Labs komandas darbs, Bernhard, viņ� uzslavēja. Ļoti labi izraudzīts brīdis. Ta�u man �ķiet, ka būs labāk, ja mēs ta�gad iesim.

Brantam uz mirkli saļodzījās kājas, Nolens paņēma viņa sporta somu, satvēra Brantu aiz rokas un vienkār�i aizvilka prom.

-�� Kā�? Brants spēja vienīgi izstomīt.

-��� Es jums sekoju, Bernhard. No jūsu puses bija diezgan vieglprātīgi pa�reizējā situācijā naktī tā vienkār�i staigāt pa ielu. Turpmāk jums labāk vajadzētu braukt ar taksometru.

-�� Bet kā� Brants vēl aizvien nespēja skaidri domāt.

-�� Es �o cilvēku pazinu. Vakar viņ� bija London krodziņā un izgāja ārā tad, kad to izdarīja Nora Katalīna. Un O'Farrel's kro�dziņā viņ� pirmīt sēdēja aiz jums. Tā kā es diem�ēl biju spiests atteikties no sava pēdējā viskija. Nolens uzmundrino�i uzsi�ta Brantam pa plecu. Galu galā jūs �eit vēl būsiet vajadzīgs.

-�� �obrīd es tā nedomāju, Brants vēl dzirdēja pa�a sacītos vārdus. Tad viņ� zaudēja samaņu.

Piektdiena, 23.marts

Brisele

Didelidelimm!

�o ārkārtīgi skaļo modinātājpulksteņa signālu viņ� vēl ne�kad nebija dzirdējis. Didelidelimm! Kaut kur līdzās viņa gal�vai. Didelidelimm!

Viņ� pavēlās iesāņus uz vēdera, ar labo roku pataustījās pēc �ī miera traucētāja un vienkār�i no aug�as uzsita pa to.

Didelide�

Brants pavēra acis. Pusdeviņi. Pa logu ieplūda saules stari, ar viemi lēcienu apspīdēdami tīru apak�veļu un zeķes līdzās viņa spilvenam. Turpat atradās arī aspirīns. Brants mēģināja saprast, kur atrodas. Gulta jau atkal bija sve�a. Tas gan nebija nekas neparasts. Brants piecēlās. Tīra, nospodrināta dēļu grī�da. Ļoti plati dēļi, kā uz kuģa klāja. Persie�u paklāja imitācija. Balts mūra kamīns. Sen nelietots. Uz kamīna malas rotaļu lā�cis zaļi balti oran�ā adītā jakā. Pret sienu atsliets zils piepū�a�mais matracis. Melnbalta fotogrāfija ar daudziem akmeņiem un daudzām aitām. Ģimenes fotoattēls ar diviem pusaud�iem un resnu sievu. Brūns drēbju skapis ar pavērtām durvīm. Vismaz ducis pelēkbrūnu vilnas uzvalku. Zaļi balta sporta soma. No somas ārā rēgojās�

Āāā!

Piepe�i Brants pavisam pamodās. Līdzās apak�veļai bija no�likta zīmīte.

Labrīt, Bernhard

Ceru, lai esat labi izgulējies. Kad pamodīsieties, es jau bū�u Par�lamentā un tur arī pabrokasto�u. �odien man vēl ir svarīga tiesas sē�de, un ar mani varēs sazināties tikai vēlā pēcpusdienā, jūs atrodaties manā St.Gilles dzīvoklī. Diem�ēl man virtuvē gandrīz nekā nav, kā jūs zināt, mana sieva dzīvo Dublinā, ta�u tēja un grauzdiņi tur atra�dīsies. Taksometru stāvvieta ir pie Louizalaan. Ārā pa durvīm, pa kreisi un tālāk tikai uz priek�u. Tikai, lūdzu, aizveriet durvis.

Nedomājiet vairs par to francūzi. Viņ� neko citu nebija pelnījis. Tas noteikti nav ierastais Parlamenta rīcības veids, ta�u �ajā gadīju�mā tas bija nepiecie�ams. Neviens mūs mv redzējis. Ceru, ka Jums par mani nav radies pārāk slikts iespaids.

Daudz panākumu turpmāk,

Patriks

P.S. Jums vajadzētu kaut ko steidzīgi darīt ar savu krāk�anu.

Brants pamazām sāka atgūt sajēgu. Patriks Nolens bija vi�ņam izglābis dzīvību un nolēmis labāk paņemt viņu sev līdzi uz mājām, nekā vest uz viesnīcu, kur pie viņa �orīt dro�i vien ar lielāko prieku būtu ieradies �ans Marī Esērs, lai pēc tam kār�tīgi nopratinātu. Gudrs gājiens no īra puses.

Branta kungs, vai jūs man varētu paskaidrot, kāpēc mēs �orīt Briseles parkā atradām nosistu fran�u profesionālo slepkavu?

Uz to es diem�ēl nevarē�u atbildēt, Esēra kungs.

Nudien. Patiesībā nebija nekāda iemesla saistīt miru�o fran�cūzi ar viņu vai Nolenu. Varēja tomēr gadīties, ka miru�ajam bija līdzi Branta vārds vai fotogrāfija. Viņam ar Nolenu labāk būtu vajadzējis to pameklēt. Ta�u nu jau bija par vēlu.

�is dzīvoklis Brantam patika. Gai�s, augsti griesti, nekādu lieku krāmu, vienkār�i veidots un ļoti kārtīgs. Katrā gadījumā ērtāks par viesnīcu. Lai gan septiņdesmit eiro iztērēti velti. Tur vairs neko nevarēja darīt.

Viņ� Nolenu vispār nebija dzirdējis. Pat nesaprata, uz ku�rieni Nolens viņu vilcis. Galva vēl aizvien dūca. Kuņģis uzve�dās apbrīnojami mierīgi. Glu�i pretēji, tajā pamazām sāka mos�ties viegls izsalkums.

Patriks Nolens bija varens vīrs. Zino�s, interesants un ap�ķērīgs. Ja Brants varēs piedalīties nākamajās Eiropas vēlē�anās, viņa balss noteikti tiks Nolenam. Tagad Nolens savu darbu vei�ca tā, it kā nekas nebūtu noticis. Varbūt viņam pat veicās spī�do�i.

Brants apdomājās. Viņ� nekādi nespēja atcerēties, par kuru 2004. gadā nobalsojis. Un vai vispār piedalījies vēlē�anās. Vis�drīzāk jau ne. Līdz �im Eiropas politika viņam nekad nebija likusies īpa�i interesanta. Nākamreiz viss būs citādi. Viņa ma�zā ceļojuma pozitīvais blakusefekts.

Vai francūzis patie�ām bija miris?

Brants piecēlās, uzvilka bikses un piegāja pie skapja. Ilgi nebija jāmeklē. Uz nūjas plakanās daļas varēja sataustīt vieglu iespiedumu. Brants nodrebinājās. Viņam gandrīz gribējās no�vilkt ar plaukstu sev pār skaustu.

Patiesībā viņiem vajadzēja doties uz policiju. Pamatā tā bi�ja pa�aizsardzība. Francūzis gribēja viņu no�aut. Pavisam no�teikti. Visvēlākais pēc tam, kad Brants viņam atklātu dokumen�tu atra�anās vietu. Tāpat, kā viņ� no�āva Noru Katalīnu Bocovu un izgrūda pa logu Ahimu Lauterbornu. Par to Bran�tam nebija nekādu �aubu. Bet vai tad viņiem varēja noticēt?

Piedzēries īru parlamentārietis, kura draudzeni �is pats vī�rietis iepriek�ējā dienā spīdzinājis un no�āvis? Vēl vairāk pie�dzēries vācu �urnālists, kuram jau tāpat bija vienas vienīgas nepatik�anas ar beļģu policiju?

Pēc stundām ilgas izvaicā�anas Nolenu, kā jau politiķi, dro��i vien atbrīvotu, ta�u viņu, Bernhardu Brantu, aizturētu.

�ans Marī Esērs būtu priecīgs: man ļoti �ēl, Branta kungs, ta�u es jūs jau brīdināju. Ja vēlreiz iejauksieties mūsu izmeklē��anā, es jūs aizturē�u. Aizvediet viņu prom!

Tam Brantam tagad nebija laika. Viņ� paņēma aspirīnu un cauri lielajai dzīvojamajai istabai un ēdamistabai devās uz vir�tuvi. Tā bija �aura un gara, gai�a koka un gai�i brūna mākslī�ga materiāla apvienojums ar gāzes plīti un trauku mazgāja�mo ma�īnu. Stūrī blakus ledusskapim atradās da�as ūdens pudeles, tosters un paciņa maizes grauzdē�anai. Brants iz�ķī�dināja aspirīnu un vienā rāvienā izdzēra dzirkstījo�ās zāles. Tad ieskatījās ledusskapī. Tajā atradās tikai piena paka, svies�ta trauks, da�as �ķēlītes siera celofāna iesaiņojumā un des�mit skārdenes Guinness alus. Uz bufetes stāvēja sarkana kar�tona kārbiņa ar tējas paciņām. Barry's Red Label. Labāk nekā nekas.

Kamēr ūdens vārījās, Brants paskatījās ārā pa logu. Ļoti �au�ra un acīmredzot klusa iela ar diviem restorāniem un veikalu pie krustojuma, tās galā varēja redzēt Louiztdaan. Tur Brants ie�vēroja garām brauco�as automa�īnas. Baltajā jūgendstila mājā ielas pretējā pusē patlaban ģērbās kāda kaimiņiene. Valdzino��a. Pamanījusi, ka tiek novērota, viņa nikni aizrāva ciet aizka�rus. Cerams, ka Nolenam tāpēc nebūs jācie�.

Ūdens uzvārījās, Brants atrada krūzi ar Īrijas karogu un sar�kanu kravas ma�īnu ar uzrakstu Mouvin-on, uzlēja tēju un pa�ņēma to līdzi uz vannas istabu. Uz vannas malas Nolens vi�ņam bija atstājis tīru dvieli. Brants nolika krūzi uz izlietnes baltās apmales, ļāva Guinness atlikumam iztecēt podā un gāja du�ā. Pēc piecām minūtēm viņa dzīvesprieks jau bija daļēji at�griezies. Viņ� noslaucījās, apdomājās, vai apmaiņai vajadzētu atstāt savu apak�veļu, tomēr tūdaļ atteicās no �īs domas, pa�meklēja un atrada virtuvē celofāna maisiņu, ietina visu tur un ielika sainīti portfelī. Apēdis divus grauzdiņus ar sieru un kār�tīgi nomazgājis traukus, viņ� izgāja no Nolena dzīvokļa.

Bija bez divdesmit desmit. Tuvākajā laikā Brantam noteikti vajadzēja aiziet uz banku. Daudz pārvietojoties ar taksometru, viņa skaidrās naudas krājums bija krietni sarucis. Brants izgā�ja uz ielas ar sliktu sirdsapziņu un pēc katra soļa skatījās ap�kārt, vai tikai tuvumā nav policija.

Priek�ā uz stūra patie�ām stāvēja taksometri. Brants nosau�ca savu galamērķi, �oferis tikai pasmaidīja, izbrauca uz loka ceļa, iegriezās pa labi Rue de la Loi un pēc piecpadsmit minū�tēm sasniedza Komisijas ēku. Brisele bija tik liela un noteikti apskates vērta, Brants nodomāja, likdams apturēt automa�īnu kādā �ķērsielā, bet viņ� kop� otrdienas vēl aizvien līkumoja pa vienu un to pa�u apkārtni.

Viņ� bija klāt tie�i īstajā laikā. Zem jumta Komisijas ēkas priek�ā bija sapulcējusies septiņdesmit, varbūt pat simt cilvē�ku grupa, tika uzstādītas kameras, Brants pazina Tobiasu Rein�hardu, kur�, protams, ļoti uzmanīgi novēroja notieko�o pie pla�ta, dzeltena plakāta ar sarkaniem un melniem uzrakstiem.

Daudz nelaimes dzim�anas dienā, Euratom!

Eiropie�i pieprasa:

Apdzēsiet kodolenerģiju!

Zem uzraksta bija vairāku vides organizāciju logotipi.

Jauni cilvēki baltos aizsargtērpos, kādus izmantoja kodol�reaktoru darbinieki, ar kaut ko līdzīgu maziem maisiņiem gal�vā viņi nedaudz līdzinājās vienrad�iem bija ielenku�i enerģētikas komisāru Andri Piebalgu. Viņi turēja �etrstūrainas, zilas kartona kastes ar maziem da�ādu Eiropas valstu karo�dziņiem, Eiropas logotipa zvaig�ņu aplis bija pārveidots par atomenerģijas logotipu. Brants panācās tuvāk.

643686 paraksti pret atomenerģiju, vēstīja uzraksts ar lieliem, sarkaniem burtiem. Smiedamies, nē, mazliet nokaunējies, Piebalgs saņēma savu dāvanu. Vismaz ducis fotogrāfu steidzās to iemū�ināt, dega televīzijas kameru sarkanās lampiņas.

Tas nu gan ir pārsteigums, Branta kungs, no sāniem kāds viņu uzrunāja angļu valodā ar austrumeiropie�iem raksturigu akcentu. Brants pagriezās un ieskatījās draudzīgajā lat�vie�a smaidā, ko viņam veltīja Jānis Jēkabsons, Enerģētikas ko�misijas preses sekretārs. Jūs ta�u �oreiz neesat pie mums pie�teicies.

Slaidais, apmēram �etrdesmit gadu vecais vīrietis, kā jau al�la�, izskatījās ļoti kopts.

-�� �eit esmu glu�i nejau�i, Jēkabsona kungs, Brants iesmē�jās, sveicienam pasniedza roku un norādīja uz demonstrāciju. Iespaidīgi. Gandrīz se�simt piecdesmit tūksto�i parakstu no vi�sas Eiropas.

Jēkabsons tikai paraustīja plecus.

-��� Branta kungs, kas gan ir gandrīz se�simt piecdesmit tūk�sto�i parakstu pret gandrīz �etrsimt deviņdesmit miljoniem pil�soņu? Nenozīmīgi, tīrais nieks, par to pat nav vērts runāt. Var�būt da�as fotogrāfijas avīzēs, da�i kritiski televīzijas komentētāju izteikumi, un tas arī viss. Pla�ā Eiropas sabiedrī�ba no tā neko daudz nesaprot, un viņi par to ari īpa�i neintere�sējas. Mums par to nevajadzētu raizēties.

-�� Tomēr jūsu komisārs gan izskatās glu�i iespaidots.

-��� Enerģētikas komisārs Piebalgs alla� ir pieklājīgs. Enerģē�tikas jautājumos viņ� rūpīgi apsver visus argumentus. Gan no atomenerģijas pretiniekiem, gan, dabiski, arī no atomenerģijas atbalstītājiem.

Stoiskā mierā Piebalgs pieņēma vienu dāvanu pēc otras. Iz�skatījās, ka �ī norise Jēkabsonam jau apnikusi.

-�� Vai atnāksiet iedzert kafiju, Branta kungs? Es labprāt jums vēlētos iedot preses paziņojumu.

-��� Par ko tas ir?

-��� Enerģētikas komisārs Piebalgs un viņa Slovēnijas kolēģis Jane�s Poto�ņiks pirms divām nedēļām iesniedza kopīgu do�kumentu par Eiropas enerģijas ieguves nākotni. To es jums lab�prāt iedotu līdzi. Vai jūs to vēlaties saņemt angliski vai fran�ciski?

-��� Fran�u nozīmi Eiropas Savienībā nevar novērtēt par ze�mu, Brants daudznozīmīgi sacīja. Jēkabsons �o mājienu izli�kās nedzirdam.

-��� Diem�ēl vāciski man �oreiz nekā nav. Abi komisāri ir iz�virzīju�i tēzi, ka augstos klimata aizsardzības mērķus Eiropā būs grūti sasniegt, ja atomelektrostacijas tiks slēgtas. Vai jūs par to gribētu uzrakstīt?

-��� Es to jau daru. Vācijā tas ir kutelīgs temats. Bet tas ta�u glu�i nav Eiropas Savienības oficiālais uzskats, vai ne, Jēkabsona kungs?

-�� Mēs �eit arī runājam nevis par politiku, bet gan par fak�tiem. Komisārs Piebalgs jau sen ir fiziķis, komisārs Poto�ņiks ir tautsaimnieks. Ignalīnā jau ir pa�iem sava Baltijas atomelek�trostacija.

-Kur?

-�� Tas ir Lietuvā. Ja jums ir laiks, es jūs uzaicinu to apmek�lēt. Mēs tie�i �obrīd plānojam izzino�u braucienu da�iem iz�raudzītiem Eiropas Savienības parlamentārie�iem un starptau�tiskajiem �urnālistiem.

-�� Ar draudzīgu EFEU atbalstu? Brants tie�i noprasīja.

-�� Par to es �obrīd neko nezinu, Jēkabsons izvairījās. Viņ� bija profesionālis. Tikai uz mirkli viņa vaigi zem acīm bija viegli noraustīju�ies. No Klausa Gerbera Brants zināja �ī neap�au�bāmā pazīme liecina, ka cilvēks nerunā patiesību. Tāpēc Ger�bers, runājot ar Brantu, nekad neskatījās viņam tie�i acīs.

-��� Nav jau arī tik svarīgi, Brants sameloja.

Jēkabsons Komisijas ēkas vestibilā aizveda viņu pie da�iem saliekamajiem galdiem, kas bija atdalīti ar pārvietojamajiem aizslietņiem. Grafiki un skaitļi apliecināja Enerģētikas komisi�jas ieceres attiecībā uz nākotnes enerģiju. Cik nu Brants ātru�mā paguva ievērot, tad atomenerģija bija visai ievērojama nā�kotnes enerģētikas apvienojuma daļa. Ta�u alternatīvās ener�ģijas apjoms nepārprotami grasījās pieaugt.

Brants paskatījās apkārt. Lielā reģistratūrā, kas bija iebūvēta galvenajā vestibilā, pastāvīgi pieteicās jauni apmeklētāji. Arī �eit Brants ievēroja tādus pa�us dro�ības pasākumus kā lidostās.

-�� Branta kungs! Jēkabsons pieklājīgi piedāvāja. Galds bi�ja klāts, ar maizītēm pilnās paplātes vēl nebija aiztiktas. Vēl vienu kafiju?

-��� Ļoti labprāt.

Jēkabsons norādīja uz bufetes galdu.

-�� Ņemiet vien mierīgi, tūlīt visa banda būs klāt, un tad pre�ses pārstāvjiem vairs nekas nepaliks pāri. Un jūs mums esat svarīgs.

-�� Paldies. Brants negribēja atklāti atzīties. Tomēr viņ� bija izsalcis. Ar abām grauzdētajām maizītēm un vecu sieru viņam nebija pieticis.

Jēkabsons atgriezās ar divām kafijas tasēm. Tā bija stipra, un Brants tūlīt kļuva mundrāks. Arī maize ar la�a fileju bija ļoti svaiga. Brantam patika preses konferences. Viņ� tikai no�brīnījās, kāpēc komisārs �eit nolicis bufetes galdu, ja ārā noti�ka protesta demonstrācija. Iespējams, tā bija uzbrūko�as komu�nikāciju stratēģijas daļa.

-�� Ko jūs par to teiktu, ja mēs vācu elektrības koncerniem vē�lētos atņemt viņu tīklus, Branta kungs?

Tagad Brants cauri platajam loga stiklam ieraudzīja, ka Ko�misijas ēkai tuvojas policijas automa�īnas. Viņ� kļuva nemierīgs.

-�� Man tas �ķiet tikai loģiski, viņ� piekrita Jēkabsonam. Vi�ņam pēk�ņi radās nelāga sajūta. Vajadzēja pasteigties. Elek�trības koncernu vara beidzot ir jāsalau�. Patērētāju labā.

-�� Mēs ari tā domājam, Branta kungs. Par to mums tuvākajā nākotnē vēl būs kaut kas sakāms. Jūs ta�u esat mūsu pusē.

-�� Tie�i tā, Brants iesmējās. Vajadzēja nogaidīt izdevīgu brī�di. Ienāca kāds jauns vīrietis, sprie�ot pēc viņa caurlaides, Ko�misijas līdzstrādnieks, kaut ko ie�ukstēja Jēkabsonam ausī un atkal izgāja ārā.

-�� Vai jums ir vēl kāds konkrēts jautājums, Branta kungs? Jēkabsons mudināja pasteigties. Man tagad jāparunā ar jūsu kolēģiem no ZDF.

Tobiass Reinhards! Par viņu Brants jau bija aizmirsis. Dro��i vien viņ� jautās par izdrukā redzamajiem cilvēkiem. Bran�tam vajadzēja pasteigties pirmajam.

-�� Protams, Jēkabsona kungs. Tas, protams, tikai daļēji skar enerģētiku.

Brants piesardzīgi atvēra portfeli. Viņam bija vajadzīgs brī�dis, lai atrastu izdruku. Tad viņ� to atlocītu nolika uz galda, norādīja uz Katarīnas �ūmanes iespējamo pavadoni un ar acu kaktiņu vēroja Jēkabsona reakciju.

-�� Vai jūs pazīstat �o cilvēku?

Jēkabsons viņu pazina, to Brants tūlīt pamanīja. Zem acīm. Viņ� izbijās tik ļoti, it kā nebūtu rēķinājies ar kaut ko tādu. Ta��u tad savaldījās. Pilnīgi. Jēkabsons bija glums kā zutis. īsts preses sekretārs. Tāds, kur� ari sliktus jaunumus prata pasniegt kā lielu veiksmi. Vai arī neko. Brants piebilda:

-�� �is kungs līdzās, cik man zināms, kopā ar jums �ajā na�mā pie�ķir Eiropas Savienības subsīdijas īru vēja ģeneratoriem.

Jēkabsons norija siekalas. Viņ� iedzēra malku kafijas, lai iegūtu laiku. To varēja skaidri redzēt.

-�� Kur tas bija? Jēkabsons atbildēja ar pretjautājumu.

-�� Palaix des Beaux-Arts. Septītajā martā. Mūsu kancleres Angelas Merkeles atklā�anas runas laikā par godu izstādes "Ska�tiens uz Eiropu" laikā. Tur piedalījās daudz da�ādu vācu un beļģu prominen�u.

Jēkabsons pūlējās savaldīties. Līdzstrādnieks atkal atgrie�zās, pamudino�i pamāja. Jēkabsons zibenīgi izmantoja �o iz�devību.

Es jums uzreiz nevaru pateikt, kas ir �ie cilvēki no Bozāra. Tagad jums vajadzēs mani uz mirklīti atvainot. Mums ta�u noteikti vēl būs laiks. Tikmēr paņemiet sev vēl kādu maizīti, Branta kungs.

Brantam pietika ar mirkli, lai saprastu, ko viņ� nupat dzir�dējis. Skaidrs, ka viņ� nevar doties uz Eiropas Savienības Ko�misiju, lai tur izdibinātu slepkavības iespējamos līdzdalībnie�kus vai, iespējams, pat pasūtītājus. Nolena ierosinājums bija smieklīgs. Tomēr viņa minējums apstiprinājies. �is vīrietis no�teikti bija no Enerģētikas komisijas. Pavisam noteikti.

Ta�u Jēkabsons nevēlējās Brantam izpaust viņa vārdu. Tas nu bija pilnīgi skaidrs.

Izruna. Z. Jēkabsons nebija teicis "Bosāra" kā Leo Luvē, ar s, bet gan "Bozāra", ar z. Brants drud�aini domāja.

Brants bija saēdies pietiekami daudz maizī�u un devās uz izeju. Viens no vides aktīvistiem vēl aizvien uzstājās ar runu. Jē�kabsons sarunājās ar Tobiasu Reinhardu. Viņi nepamanīja Bran�tu, arī abi policisti viņu nepamanīja, kad Brants pavisam tuvu Komisijas ēkas stiklotajai un aizrestotajai fasādei aizgāja uz �ūmana laukumu. Pastāvīgajā izstādē lielos, iestiklotos plakātos bija redzama Briseles vēsture un Eiropas kvartāla ra�anās.

Tas Brantam tagad bija pilnīgi vienaldzīgi. Briselē viss ir tik ērmīgi.

Reiz jau tā bija. �ādu ziņu Katarīna �ūmane bija atstājusi Tanjas Hāges balss pastkastītē. Nē, Tanja Hāge to tā bija sa�pratusi.

Brants uzmeklēja izvēlni "zvanītie numuri" un piezvanīja Tanjai Hāgei. Viņam vajadzēja sagaidīt piecus zvana signālus. Viņa izklausījās mazliet miegaina, ta�u Brantam bija paveicies.

-��� Labrīt. Te Bernhards Brants.

-Kas?

-�� Bernhards Brants. �urnālists no Ķelnes. Mēs otrdien sati�kāmies Berlīnē, kafejnīcā Starbucks.

Pagāja mirklis. Brants bija nonācis pie loka ceļa. Nekur ne�bija neviena taksometra. Viņam ie�āvās prātā, vai tikai labāk nevajadzētu iet uz metro. Brauk�anas karte vēl nodro�ināja de�viņus braucienus, un viņam noteikti vajadzēja taupīt naudu.

-��� Es atceros. Vai jūs atkal esat Berlīnē? Vai gribat noskatī�ties "Vampīra deju"?

Viņ� iesmējās.

-�� To es varu izdarīt arī �eit. Nē, nopietni. Esmu Briselē.

-�� Vēl aizvien Katarīnas dēļ?

-Jā. Un man ir vajadzīga jūsu palīdzība.

Brants varēja dzirdēt, kā viņa otrā līnijas galā vilcinās.

-�� Bet es ta�u jums jau pateicu visu, ko zinu. Un policijai arī. Viņi mani par to vēl divas reizes nopratināja. Manuprāt, viņi Katarīnas nāvi uztver daudz nopietnāk, nekā jums �ķiet.

-��� Par to man prieks. Runa ir par kādu sīkumu. Iespējams, svarīgu sīkumu.

-Jā?

-�� Vai jūs vēl varat precīzi atcerēties, ko Katarīna jums ieru�nāja balss pastkastītē?

-�� Dabiski. Es to esmu atkārtojusi jau du�iem rei�u.

-�� Tad, lūdzu, atkārtojiet vēlreiz.

Brants nolēma braukt ar taksometru. Arī tad, ja vajadzēs pa�gaidīt.

-��� Viņa teica: "Es tagad esmu Berlīnē. Ja ar mani kaut kas atgadīsies, lūdzu, paziņo policijai. Briselē viss ir kā bazārā." To es nekad neaizmirsī�u.

-�� Vai jūs par to esat pārliecināta?

-�� Pilnīgi.

-�� Tam nav nekādas jēgas. �eit, Briselē, gan viss da�reiz ir kā bazārā, ta�u �ādā sakarībā tam nav nekādas jēgas.

-�� Tā viņa teica.

Pirmais taksometrs viņam vienkār�i pabrauca garām.

-�� Starp citu, tas fran�u �lāgeris krodziņā, no kura Katarīna jums zvanīja iepriek�ējā dienā, saucas Ne rne quitte pos13 .

-�� Tā tas tie�ām varētu būt, Tanja piepe�i sāka izklausīties gandrīz dusmīga.

-�� Hāges kundze, lūdzu, vēlreiz rūpīgi padomājiet. Varbūt Katarīna teica Bozāra? Brants to izrunāja ar z. Tas viss ir Bozārā?

�ķita, ka Tanja Hāge ir kļuvusi patie�ām domīga.

-�� Varētu būt. Vai tas ir svarīgi?

-�� Ļoti svarīgi.

Otrais taksometrs apstājās, Brants tajā iekāpa.

-�� Bosāra, viņ� īsi izmeta �oferim. Ar s. Kā to izrunāja beļ�ģi. �oferis pamāja.

-��� Tā viņa katrā ziņā neteica, Brants dzirdēja Tanjas Hā�ges balsi.

-�� Ko tad?

-�� Bozāra. Ar s. Pilnīgi varētu būt, ka viņa sacīja "Bozāra". Ar z. Fonā valdīja liels troksnis. Kas tad tajā Briseles Bosārā notiek?

Brants atradās tuvu atrisinājumam. Pavisam tuvu.

-�� Tur ir ļoti interesanta izstāde par Briseli. Vai Katarīna jums ir tie�i minējusi kaut ko par �o izstādi?

-�� Varētu būt. Paklausieties, Branta kungs, es to nezinu.

-��� Tas jau nav slikti, Hāges kundze. Jūs man tik un tā esat ļoti palīdzējusi. Novēlu jums jauku dienu.

Tanja Hāge vairs neko neteica.

Tas vēl aizvien bija tikai minējums, ta�u ļoti konkrēts minē�jums. Un tā bija iespēja. Varbūt pat vienīgā iespēja.

Brants uzmeklēja Leo Luvē telefona numuru.

Kad taksometrs piebrauca pie loka ceļa, Brantam bija pilnī�gi skaidrs, ko Katarīna �ūmane pateikusi tovakar, kad viņ� tai uzgrūdās pie "Pastāvīgās pārstāvniecības". Tas viss ir Bosārā.

Brantu caurstrāvoja patiesas veiksmes sajūta. Līdzīgi viņ� jutās toreiz, kad bija nojautis, ka netiek ievērots Pasta likums. Ta�u tas bija pavisam cits stāsts. Tagad viņ� atradās Briselē. Un nebija tālu no tā, lai atklātu trīskār�u slepkavību. Par spīti visai pretestībai. Viņ� atkal sajutās ļoti stiprs. Un arī lepns.

Ja �ie dokumenti vēl patie�ām atradās Briselē, tad tie bija Bosārā.

Brants atlaidās sēdeklī un uzgrieza Leo Luvē telefona nu�muru.

Pamazām viss patie�ām sāka iet kā bazārā.

Dāms stāvēja ļau�u grupas malā Eiropas Savienības Komi�sijas priek�ā un vēlreiz pārliecinājās, ka viņ� 1999. gadā rīko�jies pilnīgi pareizi, pretēji Marionas gribai pieņemdams piedā�vājumu doties uz Franciju. Jau toreiz bija skaidrs, ka sarkani zaļā federālā valdība pārtrauks ieilgu�o atteik�anos no kodol�enerģijas.

Neaptēsto pasaules glābēju no�ēlojamajai izrādei pamazām pienāca gals. Un vācie�i atkal stāvēja protestētāju pirmajās rin�dās, cīņa pret oglekļa dioksīdu nesaturo�as enerģijas ieguves saprātīgu atrisinājumu viņa dzimtajā zemē jau sen bija kļuvu�si par nelaimīgas savienības mantru. Vecie se�desmitastoņgadnieki, kuri krievu iesoļo�anu Afganistānā bija uztvēru�i kā ti�cību komunisma sapnim, un jaunie veselīgo brokastu pārslu feti�isti, kuri domāja, ka saule, vēj� un govju mēsli palīdzēs ap�gādāt industriālu valsti ar strāvu. Nabaga Vācija.

Toreiz tas skāra arī viņa nākotni. Tad Vācija bija līdzās, lai pie�ķirtu viņam vado�o lomu atomenerģijas tehnoloģijā. Pir�mos pāris gadus viņ� nostrādāja La Defense, pēc tam viņam tika piedāvāts Energie France Europe galvenā uzņēmuma vadī�tāja amats. Viņ� bija sevi profilējis, viņiem vajadzēja vācieti, un �ī apvienība tika nodibināta tikai ar nolūku mazināt draudo�o vācu pretestību attiecībā uz atomenerģiju Eiropā. Francijā ne�bija nekādas pretestības, katrā ziņā ne tādas, ko nevarētu kon�trolēt. La Defense. un Elysee �ajā ziņā cie�i sadarbojās. Nebija jābrīnās, ka visi patie�ām ietekmīgie cilvēki cits citu pazina kop� Napoleona dibinātās Ecole Polyteclmique laikiem, ko sa�īsināti dēvēja par Polytechnique vai arī tikai par X. Tā bija visla�bākā augstskola in�enieriem, kas gribēja kļūt par uzņēmumu vadītājiem.

Specializācijas nolūkos studenti apmeklēja kādu no trim va�do�ajām in�enieru augstskolām. Dāms to, dabiski, zināja. Eco�le des Ponts et Chaussees, kuras absolventi tradicionāli būvēja gandrīz visas Francijas ielas, tiltus un tuneļus. Die Ecole Cen�trāle, kurā bija studējis Gustavs Eifelis, vai Ecole des Minēs de Paris, kuru galvenās ēkas atradās Parīzes centrā, Senmi�ela bulvārī un Luksemburgas kvartālā. Viena no to vado�ajām no�zarēm bija enerģētika, pirmkārt, atomenerģētika. To dēvēja par X-mines. Ja kāds sacīja "es esmu X-mines", viņ� Francijā no vi�siem tūlīt izpelnījās dziļu cieņu. Gigantiska kliķes bū�ana, sa�līdzinājumā ar kuru da�u vācu ministru prezidentu sakari Andos bija tikai tāda bērnu dzim�anas diena.

Francijā politika un bizness bija ne�ķirami. Cilvēki pirmo reizi satikās septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu vecumā, studēja vienā augstskolā un, iespējams, vēlreiz satikās arī ENA, Parīzes Ecole nationale d'administration, Valsts vadības augstskolā. Pirmkārt, tur viņi visi iemācījās vienādi domāt un runāt. Un viņi bija visur. Areva, Airbus, Peugeot Citroen, Thales Group, Suez Group, Total, Saint-Gobain. Un, dabiski, arī minis�trijās.

Vācijā strādāt bija grūtāk. Un dārgāk. Dāmām vispirms va�jadzēja EFEU pusē dabūt Hansu-Helmūtu �mitu-Hauku, ne�apmierinātu enerģētikas sekretāru no Vides ministrijas, ar ku�ru viņam jau agrāk bie�i bijusi darī�ana. Herberts Lūrs beidzot bija �mitu-Hauku pārliecinājis. Lūrs domāja par atomenerģi�jas nākotni, ta�u viņam pa�reizējā stāvoklī bija uzlikti gro�i. Piesaistīt �mitu-Hauku saviem mērķiem bija viegli. Tika iegul�dīta krietna nauda. Lūrs sagādāja ērtības. Tas stiprināja arī Dā�ma pozīcijas La Defense. Tomēr �īs pozīcijas pamazām tika ap�draudētas.

�orīt vilcienā no Parīzes uz Briseli Dāms bija saņēmis ziņu no Tapī, ka Brantu meklē Beļģijas policija saistībā ar Tapī labā�kā vīra nāvi. Tapī pats vēl īsti nezināja, kas noticis. Tikai, ka vienā no centrālajiem Briseles parkiem atrasts nogalināts biju��ais ārzemnieku leģiona kareivis.

Kop� tā brī�a Dāms jutās nemierīgs. Tapī bija pilnīgi pārrē�ķinājies, un Brants viņam kļuvis bīstams. Lūrs sēdēja Berlīnē un pat nenojauta, ko sadarījis.

Tagad Andris Piebalgs atstāja tribīni un nostājās kameru priek�ā. Viņa līdzstrādnieki un referenti bija vairākas reizes uz�aicināti uz EFEU informācijas pasākumu Briselē. Tikai pa�am Piebalgam personīgi Dāms vēl nebija ticis klāt. Komisārs līdz �im bija izvairījies no jebkādas tik�anās ar viņu. Ta�u tam jau bija domāts Lūrs. Lūrs sēdēja pa�ā vidū. Un viņ� līdz �im jau bija �o to paveicis. Ja tas nāks gaismā, tā būs diezgan liela ka�tastrofa.

Jānis Jēkabsons stāvēja līdzās Andrim Piebalgam un pār�raudzīja intervijas, ko enerģētikas komisārs sniedza starptau�tiskajiem �urnālistiem. Visai Eiropai vajadzēja pastāstīt par �īs apnicīgās vides organizācijas rīcību. Tas viņus sabiedriskajā domā atmetīs atpakaļ par pāris nedēļām. Vācie�i bija �izofrēniķi. Pāris neizskaidrojamu leikēmijas gadījumu vecu atomre�aktoru apkārtnē vai da�as miglas noplūdes reaktorā un visi jau uztvēra to kā tuvojo�os kodolkatastrofu. Nelīdzēja arī simtkārtēji paskaidrojumi, ka �ernobiļa bijusi izņēmuma gadījums. Toreiz, 1986. gada maijā, miljoniem mā�u atsauca savus bēr�nus no rotaļu laukumiem, baidoties no radioaktīvajiem nokri��ņiem. Tie, protams, atnāca tikai līdz Reinai. No Francijas �er�nobiļa atradās tālu prom, un viņi bija pārliecināti, ka viņu modernā tehnika glu�i vienkār�i ir labāka. Tātad pasaulei va�jadzēja pirkt viņu tehniku. Pavisam vienkār�i. Pasūtījumu grā�matas bija pilnas. Arī tad, ja da�reiz lēmumu pieņēmējiem va�jadzēja piepalīdzēt ar nelielām, uzņēmumu reģistros rūpīgi iegrāmatotām neoficiālām finan�u devām.

Tikai vācie�i nebija ar mieru, vides aizstāvju apvienības un pla�saziņas līdzekļi smējās par vilcinā�anos Somijā un neiz�pildītajiem projektiem. Ta�u vācie�i atteicās strādāt ar uzlabo�jumiem. Un viņi neuzticējās pa�i savām sāls raktuvēm. Tāpēc Vācijā vajadzēja izskatīt iesniegumus, diskusijas vēlreiz pama�tot ar faktiem un cerēt, ka vismaz kāds �urnālists Greenpeace vai BUND dēļ nebūs zaudējis saprātu. Tas bija dārgi, ta�u nau�dai nebija nekādas nozīmes. Naudas pietika vienmēr.

Dāms pārzināja arī melno kasi. Ar to La Defense negribēja ie�laisties nekādās darī�anās. Protams, francū�i �ajā ziņā visu pār�svarā uztvēra vienkār�āk. Nebija jābrīnās, ka viņi veica darījumus visā pasaulē, pat tuksnesī, kamēr vācu uzņēmējiem aizvien bie��āk tika izteikti pārmetumi par korupciju. Vācie�i kļuvu�i tik bez�palīdzīgi. Bez korupcijas da�i darījumi vispār nebija iedomājami. Vācie�i arī ne no kā negribēja atteikties, neļāva da�iem panāku�miem bagātiem mened�eriem kaut ko izraut no knābja, bet, kad viņu ārzemju pasūtījumi netika saņemti, vaimanāja par darbavie�tu samazinā�anu. Da�reiz viņam bija kauns būt vācietim.

Tagad Piebalgs bija beidzis intervijas un iegāja atpakaļ Ko�misijā. Pūlis izklīda, vides aktīvisti nojauca savu skatuvi. Dāms devās tie�i pie Jēkabsona.

-�� Tas gan bija jauki, viņ� ņirdzīgi sacīja.

-�� Nevainīgi, Jēkabsons atsmēja. Vai nāksiet iedzert tasi kafijas?

-�� Labprāt.

Viņ� sekoja Jēkabsonam uz Komisijas foajē. Kur visa trakā banda bija metusies pie maizītēm. �ķīvji bija tuk�i kā izslaucī�ti. Pēc brauciena vilcienā Dāms jutās mazliet izsalcis. Jēkabsons atnesa divas kafijas tases un neuzkrīto�i aizveda viņu pie gal�diņa pa�ā drūzmas malā.

-�� Vai jūs pazīstat vācu �urnālistu, kura vārds ir Bernhards Brants?

Dāma roka nodrebēja tā, ka kafija mazliet iz�ļakstījās pār tases malu.

-��� Kā jūs pie viņa esat nonācis? viņ� izvairījās no tie�as atbildes.

-�� Es viņu pazīstu, Jēkabsons paskaidroja. Viņ� regulāri raksta par enerģētikas jautājumiem. Patiesībā viņ� ir patīkams kolēģis. Godīgs un objektīvs. Tikai retu reizi ļaujas ietekmēties no vil�anās. Mēs ar viņu labprāt sastrādājamies. Esmu viņu uz�aicinājis braucienā uz Latviju.

-�� Tas ta�u ir labi, Dāms nemanāmi izelpoja. Jēkabsons vi�ņam iedeva salveti, lai varētu nosusināt kafiju no apak�tases. Paldies. Ļoti draudzīgi.Brants nupat bija ieradies uz de�monstrāciju.

Dāms nolēma labāk nolikt tasi uz galda.

-�� Un viņ� apvaicājās par Herbertu Lūru, Jēkabsons turpi�nāja. Viņ� man parādīja fotogrāfiju, kurā bija redzams Lūrs. Brants norādīja uz viņu un pajautāja, vai es �o cilvēku pazīs�tu. Es, dabiski, atbildēju noliedzo�i.

-�� Paldies Dievam, Dāms novaidējās. Kas tā par fotogrā�fiju?

-��� No Bosāra marta sākumā, kad jūsu kanclere uzstājās ar ievadrunu. Mēs tur bijām kopā ar da�iem viesiem. Nemaz ne�bija tik viegli tikt pie ielūgumiem.

-��� Kur Brants ir ņēmis to fotogrāfiju?

-�� To es jums nevaru pateikt. Tā bija mazliet graudaina, iz�skatījās pēc kadra no televīzijas pārraides.

-�� Un kur tad �is Brants ir patlaban?

-��� Manuprāt, viņ� aizbrauca uz Bosāru.

Dāms savaldījās.

-�� Sapratu. Lūdzu, atvainojiet mani uz mirkli. Es tūlīt atgrie�zī�os.

Viņam tagad vairs nebija laika noņemties ar Jēkabsonu. Iz�gājis no Komisijas ēkas, Dāms devās tie�i pie policijas automa��īnas, kas bija novietota līdzās ieejai.

Bija kļuvis nepārprotami siltāk, jau gandrīz kā pavasarī. Sa�skaņā ar kalendāru, tā arī vajadzēja būt 23 . martā. Leo Luvē ar melnu divriteni ieradās norunātajā satik�anās vietā pie Palais des Beaux-Arts Rue Ravenstein ielā, tum�as, garas, divdesmi�to gadu beigās būvētas divstāvu jūgendstila ēkas. Virs plaka�nā jumta plīvoja daudzu valstu karogi. Galvenā ieeja no ku�polveida piebūves ar smagām durvīm no koka un stikla. Luvē pieslēdza savu divriteni pie luksofora staba līdzās gājēju pāre�jai. Arī viņ� bija pielāgojies siltajam laikam. Uz gai�a krekla viņ� bija uzvilcis tum�u jaku.

-�� Patie�ām priecājos, ka jūs vēlaties apskatīt �o izstādi, Bran�ta kungs, viņ� staroja. Jūs nebūsiet vīlies.

-�� Ari es patie�ām tā ceru, Luvē kungs.

Luvē pieklājīgi atvēra durvis un aicināja Brantu ienākt. Vi�ņiem priek�ā aizstiepās ļoti gara eja ar brūnganu marmora grī�du un lielām, no iek�puses izgaismotām vitrīnām. Kāda pave�ca dāma ar ļoti koptiem, sarkanīgiem matiem pētīja citu izstā�u un mūzikas sarīkojumu reklāmas. Līdz �im Brants nemaz ne�bija zinājis, ka Bosāra ir īsts mākslas un kultūras templis.

Luvē piegāja pie informācijas letes, sasveicinājās ar jauno sievieti, kura atbildēja ar to pa�u, pēc tam parunājās ar kādu citu formas tērpā ģērbtu sievieti pie biļe�u kases līdzās liela�jām kāpnēm ēkas ārpusē. No turienes uz aug�u varēja nokļūt izstādē "Skatiens uz Eiropu". Likās, ka tā ir labi apmeklēta. Lu�vē jaunajām sievietēm acīmredzot ļod patika. Abpusēji. Viņ� at�griezās, turēdams rokā �etras brīvbiļetes, un divas iedeva Bran�tam. Viena "Vīzijām", otra "Skatienam".

-�� Gadījumam, ja jums vēl būs laiks, viņ� atklāti uzaicinā�ja. Brants pateicās un neko neatbildēja, jo vēl nebija Luvē atzi�nies, ka pa�reiz izstādes viņu interesē tikai pastarpināti. Viņ� bija ieņēmis galvā iespējami drīz ar nākamo vilcienu atgriez�ties Ķelnē, gadījumā, ja kaut kur �ajā muzejā patie�ām izdotos atrast meklētos dokumentus.

Brants apstājās. Viņam ta�u vajadzēja nopirkt jaunu biļeti atpakaļceļam. Viņ� a�i parēķināja, ka pa to laiku diez vai va�rēs tikt pie ceļa izdevumiem. Pat tad, ja visi trīs valsts laikrak�sti viņa rakstam atvēlētu veselu lapu. Kad viņ� atkal nokļūs Ķelnē, rakstu vajadzēs pārdot iespējami dārgāk.

Varbūt tomēr noslēgt vieno�anos ar Tobiasu Reinhardu? Te�levīzija noteikti maksāja labi.

-��� Vai kaut kas noticis, Branta kungs? Luvē viņam viegli iebikstīja sānos. Jūs kļuvāt tik domīgs.

-�� Es jau arī esmu domīgs.

Luvē viņu pavadīja uz aptum�otu blakus telpu Bosāra gai�teņa atzarā. Uz gai�ās sienas bija projicētas taisnstūrainas kas�tes ar lielu, melnu burtu uzrakstiem. Kā gan Brisele varētu izrā�dīties nozīmīga Eiropai un eiropie�iem?

Arī Brantu jau gadiem ilgi tirdīja jautājums par Briseles no�zīmi Eiropas un eiropie�u acīs.

Atsevi�ķā auditorijā tika nepārtraukti rādītas filma, arhitekti un pilsētas plānotāji skaidroja savus priek�status par ideālu Eiropas galvaspilsētu. Brants a�i pārlaida skatienu telpai. Ti�kai krēsli un ekrāns, nekādas iespējas kaut ko noslēpt.

-�� Varbūt jūs vēlaties paklausīties? Luvē apvaicājās. Tas ta�u ir ļoti interesanti. Saskaņā ar vienu no pilsētas plānotāju teorijām viss Eiropas kvartāls vienkār�i jānojauc un pilsētas no�malē jāuzceļ no jauna. Tas laikam gan ir pārdro�i, ta�u tad vi�sas institūcijas atrastos vienuviet.

-�� Tas ta�u nav reāli, Luvē kungs.

-�� Tā jau ir tikai vīzija.

-��� Jūs gribat teikt, ka par to nevar samaksāt. Tad jau būtu vajadzīgs viss lauksaimniecības bud�eta atlikums. Ta�u tad francū�i noteikti vairs nepiedalītos. Uz mirkli Brants apstā�jās. Un ar francū�iem nedrīkst jokot. Varbūt iesim tālāk?

-�� Kā vēlaties.

Luvē atkal aizsoļoja pa priek�u. Nākamā zāle bija mazāka, turklāt sadalīta ar pārvietojamiem ekrāniem. Tie�i tas, ko Brants meklēja. Septiņi nākotnes Briseles modeļi. Mazu, baltu mājiņu grupas uz marmora plāksnēm. Saliktas uz �etrstūrainiem, trīsstūrainiem un apaļiem eksponātu stendiem no balti lakota ko�ka. Ideāla slēptuve.

Luvē bija redzami lepns.

-��� Ko jūs par to teiksiet, Branta kungs?

-�� Esmu apburts, Luvē kungs. Vai drīkstu jums uz īsu brīdi uzticēt savu somu? Brants paskatījās visapkārt. Bez viņiem telpā neviena nebija. Nevienu neinteresēja vīzijas Briselei. Vai arī Briseles vīzijas. Pat ne apsardzes personālam.

-��� Bet, Branta kungs, ko tad jūs tur darāt?! Luvē gandrīz pārāk skaļi iesaucās. Brants jau bija pacēlis pirmo plāksni. Ne�kā. Luvē tūlīt saprata. Izstāde jūs nemaz neinteresē.

-��� Daļēji. Lūdzu, uzmaniet, lai neviens to neredz. Runa ir par dzīvību un nāvi.

-Jūs gribat teikt�? Luvē nepārprotami bija sapratis, ko Brants �eit meklēja. Viņ� pievienojās darbībai, nostājās pie iz�ejas un pa�ķielēja ap stūri. Tur neviena nav, viņ� no�uk�stēja.

-��� Izcili. Brants jau atradās pie ceturtās plāksnes, ekspo�nāta D "Eiropas krustceles", un bija spiests atzīt, ka mazo un lielo ēku modelī�u cie�ajai apmetnei centrālajā laukumā pie�mīt zināms �arms. Plāksne bija smagāka par citām, viņ� atkal pataustīja zem tās un pieskārās tur pielīmētam cietam papī�ram. Brants to strauji norāva, un viņam rokā palika brūna A4 formāta aploksne. Tā bija aizlīmēta un neaprakstīta. Brants �o�brīd vislabprātāk būtu iekliedzies, tomēr apvaldījās.

-��� Uzmanību! Luvē pie durvīm brīdināja.

Brants piesardzīgi ļāva plāksnei noslīgt atpakaļ un steidzī�gi iegrūda aploksni somā. Telpā ienāca uzraugs, Luvē viņu iesaistīja sarunā.

-�� Tas ir patie�ām iespaidīgi, Luvē kungs, un es jums pateicos, ka jūs man to parādījāt. Un tagad es laikam vēlētos iedzert kafiju.

-�� Tad būs labāk, ja kāpsim aug�ā uz kafejnīcu.

Viņi klusēdami uzkāpa pa izliektajām, ar tum�i sarkanu pa�klāju nosegtajām kāpnēm, pagāja garām iespaidīgajai garde�robei, sānu ieejai no Rue Rcn/ale un audioekskursiju aprakstiem, un beidzot nonāca ļoti vienkār�ā, baltā telpā ar baltiem gal�diem, melniem metāla krēsliem, rūsas sarkaniem krūmiem za�ļās vāzēs un mazu bāra leti. Pa logu Brants varēja redzēt Brise�les parku. Garām aizbrauca tramvajs.

-��� Tātad kafiju? Luvē pārvaicāja, kamēr Brants apsēdās. Viņam redzami drebēja rokas, skausts bija viegli nosvīdis.

-�� Noteikti, Brants satraukti atteica un nepacietīgi izvilka aploksni. Katarīna �ūmane, ja vien tā bija viņa, kārtīgi salikusi dokumentu kopijas piecās caurspīdīgās dokumentu mapēs. Branta sirds strauji pukstēja.

Pa�ā virsū atradās bankas Societe General izdruka uz Her�berta Lūra vārda. Lūrs bija izņēmis 300 eiro. Nākamajā rindi�ņā bija redzams naudas pārskaitījums vairāk nekā 10000 eiro apmērā. Kontā atradās vairāk nekā 35000 eiro.

Brantam aiz�ņaudzās rīkle.

�ī nauda nākusi no viņ� vēlreiz uzmanīgi paskatījās EFEU, Energie France Europe un, ciktāl Brants spēja iztulkot, bi�ja apzīmēta kā atlīdzība par konsultācijām.

Viņ� dziļi ieelpoja. Tas ta�u nevarēja būt. Tomēr viņ� bei�dzot ticis pie vārdiem. Un aiz �iem vārdiem slēpās raksts avī�zei. Slepkavības iemesls. Vismaz.

-�� Vai jūs meklējāt to? Leo Luvē pajautāja un pasniedza Brantam tasi. Sev viņ� bija pasūtījis ūdeni.

-���� Katrā ziņā, Brants atbildēja un tomēr pagaidām nolika tasi uz galda.

-�� Jums trīc rokas, Luvē aizrādīja.

-��� Zinu.

Viņam vajadzēja vēl kādu pamatojumu. Otrajā mapē atra�dās piecas kopā sastiprinātas lapas, izdrukātas uz Enerģēti�kas komisijas veidlapām. Stingri konfidenciāli. Brants dkai pēc mirkļa aptvēra, ko tur rokās: pilnīgs saraksts ar sare�ģītiem jē�dzieniem angļu valodā, aiz kuriem iekavās bija nosaukumi. Temelīna, Belene, Forsmarka, Selafīlda, Kremela, Brunsbitela, Biblisa.

�ausmīgs uzskaitījums: Ārkārtas situācijām domātā strāvas ģeneratora atteice, īssavienojums transformatoru apak�stacijā, sprā�dzienbīstams ugunsgrēks. Brants a�i pārskatīja �o uzskaitījumu, da�i defekti viņam jau sen bija zināmi, citi vispār ne. Viņ� ne�kādi nespēja aptvert, ka atomelektrostaciju dro�ība atkarīga no izmantoto tapu izturības. Pēdējā lappusē bija tikai viens defekts, toties apjomīgs: personāla kļūdas. Zem tā rezultāts: Pārāk maz darbinieku, kas savam darbam ir tikai daļēji apmācīti, ir pārstrādāju�ies un zaudēju�i motivāciju, un bailēs no pārspīlē�tas preses reakcijas nevienam neatklāj visus radu�os bojājumus un defektus.

Kāds blakus bija ar roku kaut ko pierakstījis. Uzmanību! Bīs�tama bunkurmentalitāte!

Brants to jau visu laiku bija nojautis.

Gandrīz alkatīgi Brants atvēra tre�o mapi ar divām pelnu pelēkām lapām. Tās bija aprakstītas angliski. Visu to deputātu saraksts, kuri Eiropas Parlamentā saskaņo�anas laikā varētu balsot par Euratom kredītlimitu papla�inā�anu.

Viņi ta�u padomāju�i par visu.

-�� Neaptverami! Brants mazliet par skaļu iesaucās un gri�bēja to parādīt Luvē. Ta�u viņ� tikai garlaikoti raudzījās ārā pa logu.

Ceturtajā mapē atradās viens vienīgs oficiāls dokuments uz Vācijas Ekonomikas ministrijas veidlapas. Adresēts kāda Vā�cijas elektrības koncerna vadībai. Brantam tik stipri drebēja ro�kas, ka viņ� gandrīz nespēja palasīt. Vēstulē bija tikai da�i tei�kumi. Mudinājums ņemt vērā apsvērumus, ka nākamajā gadā veco atomreaktoru ekspluatācija tiks izbeigta, tādējādi pagari�not atliku�o laiku līdz bundestāga vēlē�anām.

Neaptverami, Brants nodomāja. Skandāls.

Piektajā mapē atradās raksts franciski. Tas izskatījās ļoti ofi�ciāls.

-��� Kas tas ir? Brants pajautāja un norādīja uz veidlapas aug�daļu.

-�� Ekonomikas ministrija, Luvē nevilcinādamies atbildēja pēc tam, kad atkal bija pagriezies pret Brantu.

Brants steig�us pārskatīja rindiņas. Ik pa brīdim viņ� izla�sīja vārdus Euratom, Ecofin un Belene. Apak�ā divdesmit septi�ņu Eiropas valstu saraksts. Līdzās slejas ar "jā" un "nē". Lie�lākā daļa krustiņu bija ievilkta pie "jā".

Brants dziļi ieelpoja. Lai ko arī tas konkrēti nozīmētu, Vāci�ja bija atzīmēta ar "jā".

Brants nolika rakstu uz galda. Luvē vēl aizvien raudzījās ārā pa logu.

-��� Luvē kungs! Vai jūs, lūdzu, varētu man �o te a�i pārtul�kot?

-��� Labprāt. Bet vai varētu būt, ka jūs meklē policija?

-��� Ko? Brants satrūkās. Pie Bosāra piebraukusi policijas automa�īna, tās durvis bija vaļā, �ans Marī Esērs un policists, kur� �orīt nesa Branta somu, jau gāja iek�ā muzejā. Brants tūlīt nosprieda, ka viņiem kāds noteikti paziņojis. Un Brants jau va�rēja iedomāties, kur�. Ta�u tagad tam tik un tā nebija nozīmes. Nu viņ� iekļuvis lamatās.

-��� Velns parāvis! Brants klusi izgrūda.

-�� Tikai bez panikas, Branta kungs, ar to mēs tiksim galā.

Jokupēteris. Pēc divām minūtēm policisti jau būs klāt.

Luvē vienā mierā piecēlās un devās izejas virzienā.

-�� Nāciet!

Brants mēreni ātri sekoja Luvē atpakaļ pa to pa�u ceļu. Kad viņi gāja garām garderobei, Bosārā ienāca Esērs ar savu kolē�ģi. Uz mirkli izskatījās, ka viņi īsti nezina, kurp vajadzētu do�ties.

-�� Viņi noteikti ir nostāju�ies arī pie galvenās izejas, Brants ieminējās.

-�� Tas nekas. Jūs tikai tagad nedrīkstat uztraukties. Iedams cauri otram Bosāra vestibilam, Luvē jau vilka nost savu spor�tiskā griezuma �aketi. Dodiet man savu mēteli un somu. To dēļ jūs var pārāk viegli ievērot. Manuprāt, viņiem ir jūsu ap�raksts.

Brants vilcinājās. Mētelis nebija tik svarīgs, toties soma�

-�� Uzticieties man, Branta kungs. Luvē jau turēja rokā div�riteņa saslēga atslēgu. Mazlietiņ parunājieties ar dāmu in�formācijas centrā, paturiet acīs ieeju un gaidiet zīmi. Tad brau�ciet uz Renard krodziņu un palieciet tur, kamēr jums atnāks pakaļ. Un pasteidzieties.

Brantam nekas cits neatlika. Viņ� uzvilka �aketi. Luvē pa�ņēma viņa somu un pārmeta mēteli pār roku. Tagad Brants sajutās mazliet dro�āk. Viņi bija nonāku�i līdz vestibilam ar ārējām kāpnēm. Luvē vieglā gaitā aiztraucās uz izstādi "Ska�tiens uz Eiropu", Brants nesteidzīgi devās uz informācijas cen�tru.

-�� Cik tad ilgi �odien izstāde būs atvērta? viņ� apvaicājās, nespēdams izdomāt neko labāku, un uzmanīgi vēroja ieeju. Vēl divi policisti tie�i tobrīd pētīja reklāmas plakātus.

-�� Līdz� jaunā sieviete jau gribēja sacīt, kad vestibilu caur�urba spalgs signāls. Pat jaunā sieviete sarāvās. Abi policisti a�i saskatījās un aizskrēja galvenās izstādes virzienā. Garām Bran�tam.

Jaunā sieviete bija apmulsusi.

-�� �ķiet, ka mums diem�ēl jāslēdz izstāde tūlīt, viņa atvai�nojās.

-�� Jā, tur nu neko nevar darīt. Tad man laikam būs jāatnāk citu reizi.

Cik mierīgi vien spēdams, Brants, kājām trīcot, aizsoļoja pa gaiteni. Signalizācijas sirēna vēl aizvien turpināja skanēt. Aug�stā debess, Leo Luvē, to nu gan Brants no viņa nebūtu gaidījis.

Pie durvīm Brants paskatījās apkārt. Policijas automa�īna stāvēja sānielā, tajā neviena nebija. Viņ� atslēdza divriteņa aizslēgu un pa Rue Mont aizbrauca līdz Karaliskajam laukumam. No turienes jau varēja saskatīt iespaidīgo Tiesu pili. Pie Rue de la Regence Brants sāka mīt pedāļus, cik ātri vien spēdams, un samazināja ātrumu tikai pie Polerta laukuma. Viņam priek�ā atradās Tiesu pils, labajā pusē pavērās visskaistākais skats uz Briseli. Ta�u nākamā iela atradās vismaz trīsdesmit metru at�tālumā. Izdzirdējis aiz muguras policijas automa�īnas sirēnu, Brants pagriezās atpakaļ un pieslēdza divriteni pie laternas staba.

Simt metrus tālāk sev priek�ā viņ� pamanīja iespēju. Laiku pa laikam uzmezdams skatienu Briselei, viņ� gar tērauda mar�gām aizgāja līdz baltu tērauda cauruļu pārejai. Tad no stiklo�tas platformas vēlreiz izbaudīja panorāmas skatu, ar nākamo pacēlāju nobrauca lejā un nesteidzīgi kā tūrists �ķērsoja mazu laukumu ar pārpildītām ielu kafejnīcām. Nepagāja ne divas mi�nūtes, kad Brants jau stāvēja Hoogstraat ielā. Viņ� vērīgi parau�dzījās pa labi un pa kreisi, lai pārliecinātos, vai tur nav polici�jas. Neviena nebija. Atvieglots viņ� pievienojās kādai tūristu grupai un drīz vien pēc tam jau devās uz Renard krodziņu.

Edīte viņu tūlīt pazina, ar smaidu pieaicināja pie letes un ietecināja alu.

Vēl nekad alus Stella Brantam nebija gar�ojis tā, kā �odien.

Viss jau sāka kļūt nedaudz dīvaini.

Vecmāmiņa ar brūno adīto cepuri Renard krodziņā bija Bran�tu saņēmusi aiz rokas un aizvedusi uz Luvē mansarda dzīvok�li, no kura pavērās skats uz Place du ļeu de Balle, tirgus lauku�mu Marolē vidū. Viņa bija atslēgusi durvis, ielaidusi Brantu dzīvoklī un tūlīt atkal aizgājusi prom. Skats uz pelēki flīzēto laukumu ar sagumu�ajām, raibajām, greizajām mājām bija fe�nomenāls. Brants nodomāja, ka arī viņ� �eit labprāt būtu rak�stījis. Valsts, kādu to radīju�i dzejnieki un domātāji. Omulīga guļamistaba, dzīvojamā istaba ar vecām, siltām mēbelēm un smags ādas dīvāns, kur pusdienlaikā rimti nosnausties, kā arī, dabiski, pla�a darbistaba, kuras sienas klāja balvas un goda zīmes. No visām istabām varēja redzēt tirgu, kur augļu un dār�zeņu tirgotāji novāca savus stendus.

Branta sasprindzinājums pamazām atslāba. Te, aug�ā, viņ� jutās dro�ībā, ta�u �eit viņ� bija arī pilnīgi atkarīgs. Brants iz�vilka mobilo telefonu un piezvanīja Patrikam Nolenam. Cik ļo�ti labprāt viņ� tagad būtu ar Nolenu parunājis. Ta�u tika pie�slēgts vienīgi balss pastkastītes savienojums, un tur Brants atstāja steidzīgu ziņojumu, īsi un precīzi aprakstīdams savu �īsdienas piedzīvojumus un nojautu, ka Briselē ir iekļuvis la�matās. Un izteica cerību, ka Nolenam radīsies kāda ideja.

Viņ� mēģināja sazināties ar Klausu Gerberu, ta�u jau pēc pirmā zvana signāla pārtrauca savienojumu. Viņ� policijai sa�gādājis pietiekami daudz informācijas. Tagad jārīkojas. Un viņ� nedrīkstēja dodes uz Ķelni. Viņam noteikti vajadzēja nokļūt Ber�līnē. Tik ātri, cik vien iespējams.

Turklāt viņ� bija atklājis skandālu, lielu Eiropas skandālu, un to vajadzēja iznest atklātības gaismā, vislabāk pirms svēt�dien paredzētās Berlīnes deklarācijas.

Viņ� varēja sazināties ar Spiegel Online. Vai arī ar Stern. Ta��u tur Brants nevienu nepazina, un dokumentus viņ� nevēlē�jās ne izlaist no rokām, ne arī ar faksu sūtīt pa visu pasauli. Ta�u bez pierādījumiem redakcijas viņa stāstu nemaz nepie�ņems.

Turklāt viņ� devis solījumu. Brants izvilka Tobiasa Reinhar�da vizītkarti. Tā ta�u bija īsta sensācija!

Vācijas kanclere Eiropas Savienības ietvaros pieprasīja atomenerģijas izbeig�anu, marta sākumā Briselē galotņu tik�a�nās laikā demonstratīvi strīdējās ar Francijas prezidentu par tie�i �o atomenerģijas lomu. Viņa apmainījās skūpstiem ar �iraku un ļāva viņam kaut ko �ukstēt sev ausī. Kāds tur brīnums, Brants prātoja. Vācija un Francija, abas ES dibinātājas, atklāti mēģināja pāri savu ekonomikas ministriju priek�ā aizliktajām rokām noorganizēt Euratom kredīta limitu papla�inā�anu. Fran�cijā tas nesagādāja nekādas problēmas, Vācijā problēmas radī�ja sociāldemokrātu partija, "zaļie" un vides aizsardzības or�ganizācijas. Ta�u līdz brīdim, kad būs pilnīgi jāatsakās no atomenerģijas, vēl bija laiks. Un aizvien lielāka iedzīvotāju da�ļa, izņemot tos, kam bija stingri uzskati, �ķiet, vēl �aubījās. Arī pa�ā sociāldemokrātu partijā palēnām mazinājās izbeig�anas atbalstītāju skaits. Iespējams, arī Finan�u ministrijā. Tātad Vā�cija enerģētikas jautājumos nonākusi sprukās. Nākamā lielā krīze krievu dārgās dabasgāzes dēļ, un pretinieku fronte jau būs iedragāta vēl vairāk. Jo dārga enerģija bija inde ekonomi�kai un ari finan�u bud�etam. Bija gana vecu sociāldemokrā�tu partijas varoņu, kurus pieņēmu�i darbā enerģētikas koncer�ni. Sociāldemokrātu partijā par to bija sacelts liels troksnis.

Brants iesmējās. Skaidrs kā diena: 2008. gada otrajā pusē teik�ana Eiropas Savienībā būs francū�iem. Angelas Merkeles laikā atjaunojamā enerģija nepārprotami bija saņēmusi atbal�stu, ta�u skanēja iebildes, ka Eiropas valdību vadītāji tuvākajā laikā jautājumu par kodolenerģijas izmanto�anu tomēr paslu�dinās par visas Eiropas lietu.

Lielā koalīcija bija kā piespiedu laulība, kuras ķildas aiz�vien vairāk pieauga līdz ar vēlē�anu cīņu tuvo�anos. 2008. gadā vēlē�anu cīņām jānotiek trijās federālajās zemēs. Kaut kad svarīgāko darbu saraksta aug�galā nonāks arī enerģēti�ka, kristīgie demokrāti jau sen apspēlēja Eiropas saites, lai uz�veiktu viltībā savus koalīcijas partnerus. Vienpadsmit metru soda sitiens fran�u prezidentūrai. Tas tikai nedrīkstēja nostā�ties ceļā.

Fakti, ar kuriem tika uzkūdītas iedzīvotāju bailes no iespē�jamas kodolkatastrofas. Enerģētikas komisija �os faktus noteikti bija zinājusi.

Branta sirds sāka dauzīties. �is atklājums viņam nāca kā trieciens.

Viss pamazām kļuva aizvien skaidrāks. Katarīna �ūmane bija atradusi �os nodevīgos dokumentus. Iespējams, viņai bija attiecības ar Lūru, kur�, iespējams, strādāja Enerģētikas komi�sijā, vai arī viņam pavisam noteikti tur bija labi sakari. Jebkurā gadījumā tas bija cilvēks ar lielu noziedzīgu enerģiju. Varbūt Katarīna �os dokumentus atradusi viņa dzīvoklī, pirms vai pēc seksa, varbūt viņa birojā, ja Lūram bija kabinets Komisijā vai Briselē. Katarīna bija ziņkārīga, viņa gribēja zināt visu par Eiro�pas Savienību. Un viņai bija radusies iespēja no iek�ienes iepa�zīt institucionālo Eiropas varu.

Varbūt Lūrs viņai jau bija izteicis piedāvājumu pēc prakses nākt strādāt tie�i pie viņa.

Ta�u Katarīna �ūmane nebija tā darījusi. Katrā ziņā ne tā, kā bija pieradu�i svarīgie un ietekmīgie cilvēki Briselē. Topo�ā juriste, kuras stiprā puse Eiropas tiesības. Viņa bija gudra, un tāpēc varēja secināt, ka viņa noteikti izpratusi �īs sakarības un skandāla iespējamību.

Un tad viņai vajadzēja izlemt. Varbūt tas bija vienīgi emoci�onāls īssavienojums. Jebkurā gadījumā nāvējo�s lēmums. Bet kur� to pieņēmis?

Brants mēģināja domāt tāpat kā Katarīna �ūmane. "Viņa ir caurcaurēm godīga," tā Tanja bija viņu aprakstījusi. �is atklā�jums Katarinu apmulsināja, satrieca. Viņas draugs vai mīļākais pavisam noteikti iejaukts korupcijas skandālā. Viņ� saņēma daudz naudas. Uz vienu vienīgu kontu fran�u bankā. Atlīdzī�bu par konsultācijām. Tātad arī neminēti blakusienākumi, ga�dījumā, ja Lūram vajadzēja uzpirkt kādu politiķi. Tas vēl nebi�ja noskaidrots.

Runa bija par enerģētiku. Konkrēti par atomenerģijas lomu. Par trūkumiem, par kuriem enerģēdkas komisāram vajadzēja uzzināt jau pirms lēmuma pieņem�anas. Un par parlamentā�rie�iem, kurus ilgsto�a lobiju darba rezultātā varēja pārliecināt, ka neviens atjaunojamās enerģijas veids nav vismaz tik dro�s attiecībā uz klimatu kā atomenerģija. Un par Vācijas valdības dubultspēli no kancleres Merkeles puses.

Viņa bija sapratusi, ko �ie dokumenti nozīmē, nokopējusi tos un noglabājusi citur. Dro�ā vietā, kur negāja gandrīz ne�viens cilvēks. Izstādē par vīzijām par Briseli. Un viņa bija iz�saukusi Lūru uz sarunu. Kāds apmaksājis lidojumu uz Berlī�ni, lai viņa pirmdienas vakarā varētu nokļūt Berlīnē, "Pastāvīgajā pārstāvniecībā".

Lidojums bija apmaksāts Parīzē, skaidrā naudā. Parīzē at�radās EFEU mītne. Tā, protams, varēja būt tikai sakritība.

Lūrs bija viņas rokās. Varbūt viņa gribēja griezties presē? Varbūt lūdza padomu Ahimam Lauterbornam? Atklātam atom�enerģijas pretiniekam.

Brantam radās briesmīgas aizdomas.

�ie dokumenti bez citu līdzdalības bija nonāku�i rokās Lau�terbornam, kur� tos gribēja izmantot, lai izceltos politiskā zi�ņā. Vienpadsmit metru sodā sitiens "zaļajiem". Katastrofa atomenerģijai. Pierādījums netīrai politikai.

Un Katarīna, tik ārkārtīgi godīga un mazliet naiva, kāda vi�ņa, iespējams, bija, nomierinājās. Viņa aizlidoja uz Berlīni. To�brīd viiia vēl nezināja, ka ir iekritusi lamatās. Varbūt viņa no�jauta briesmas. Tāpēc nolēma satikties ļau�u pilnā vietā. Glu�i omulīgi viņa gan nejutās. Krodziņ� valdības kvartālā, ļoti iespējams, nebija viņas ierosinājums. Tomēr viņa piekrita, jo ju�tās dro�a. Notika futbola spēle, to viņa dro�i vien zināja, tur vajadzēja būt daudz cilvēkiem. Nodevīgi nāvējo�as lamatas.

Cik ilgs laiks bija vajadzīgs Lūram vai tam, kur� slēpās aiz �ī gļēvā aprēķina, lai visu sagatavotu? Vai viņ� bija rēķinājies ar sekām, nomanīdams, ka attiecībā uz viņu nodevīgie doku�menti ir pazudu�i? Skaidrs, ka tad, ja �ī informācija nonāktu atklātībā, ripotu galvas.

Tāpat slepkava noteikti meklējis dokumentu kopijas Brise�lē. Ta�u tie tagad bija pie Branta. Un ar slepkavu, uz kura sirds�apziņas atradās Lauterborns un Bocova, nu bija cauri, jo Beļ�ģijas policija, iespējams, jau sen viņu identificējusi.

�ī doma ieurbās Brantā kā karsts nazis sviestā. Francūzis, dabiski, nebija atradies Berlīnē. Katrā ziņā ne dāmu tualetē.

Brants atkal izvilka Tobiasa Reinharda vizītkarti.

Vēl bija par agru visu atklāt. Kaut kur vēl atradās bīstama

sieviete. Viņam noteikti vajadzēja �o sievieti uzmeklēt.

Varbūt rudmatainā un Lūrs Katarīnas �ūmanes slepkavī�bas lietā kaut kā sadarboju�ies? Lūram noteikti bija tīrais nieks Katarinu aizvilināt uz Berlīni, lai tur parunātos. Varbūt arī Lū�ram nebija citas izvēles, kā vien pa�am iestigt dziļi atkarības purvā.

Brants atkrita uz dīvāna. Tagad viņ� ļoti daudz ko zināja par Katarinu �ūmani, ta�u vēl līdz �im nebija noskaidrojis, kā viņa vispār tikusi pie praktikantes vietas. To vajadzēja izdarīt.

Viņ� izvilka mobilo telefonu un atmiņā uzmeklēja Katarī�nas vecāku numuru. Pagāja vismaz piecas minūtes, kamēr viņ� beidzot piezvanīja. Pēc tre�ā signāla atskanēja vīrie�a balss:

-�� �ūmans.

-��� Labvakar, �ūmana kungs, Brants ļoti pieklājīgi un bez liela ievada sacīja, es esmu �urnālists no Ķelnes un patlaban atrodos Briselē� Viņ� dzirdēja, kā vīrietis Ķelnē smagi nopū��as.

-�� Zinu, �ūmans pārtrauca Branta paskaidrojumu. Katarī�nas draudzene man jau teica, ka jūs varbūt piezvanīsiet. Izklau�sījās, ka �ūmans ir pietiekami atguvies.

-��� Tie�i tā. Tad jau man nekas daudz nav jāpaskaidro. Es nedomāju, ka jūsu meita ir mirusi no narkotiku pārdozē�anas.

-��� Bet?

-�� Viņa ir noslepkavota.

�ūmans reaģēja citādi, nekā Brants bija iedomājies.

-��� Berlīnes policija pa �o laiku ari tā ir nolēmusi.

Skaties tikai, Brants nodomāja.

-�� Jūs rīkojaties pats uz savu roku, Branta kungs, vai ne? Vis�maz tā mums apgalvoja vecākais komisārs.

-�� Tie�i tā, �ūmana kungs. Nebija nekādas jēgas �im tēvam tagad stāstīt pasaciņas.

-�� Kāpēc? �ūmans nerimās. Viņa balss izklausījās mazliet pikta.

-��� Es nezinu, ko jums par mani patiesībā ir stāstījusi Berlī�nes policija. Ta�u es gadījuma pēc arī atrados tajā pa�ā krodzi�ņā, kurā jūsu meita satikās ar kādu vīrieti, kur� viņu, iespējams, tur� bija ievilinājis.

-�� Tas mums pa �o laiku arī ir kļuvis zināms.

Tagad Brants nedrīkstēja novirzīties.

-�� Vai jūs varējāt policijai palīdzēt identificēt to vīrieti?

Brants to pateica uz labu laimi, vēl neiedomājies, ka pozitī�va atbilde viņa līdz�inējos pētījumus varētu padarīt gandrīz bezjēdzīgus.

-��� Nē. �ūmanam aizlūza balss. Mēs vēl nemaz nezinā�jām, ka viņa aizlidojusi uz Berlīni.

-�� Tad varbūt jūs zinājāt, ka viņai Briselē, iespējams, ir bijis sakars ar to vīrieti?

�oreiz �ūmans kavējās ar atbildi.

-Nē.

-�� Un jūsu sieva? Varbūt viņa par to zināja?

Brants bija gatavs iekost sev mēlē. Dabiski, ka māte to zinā�ja labāk. Balss līnijas otrā galā kļuva atturīgāka.

-�� Ciktāl man zināms, tad ne, �ūmans nosvērti atteica. Tas izklausījās savādi. Brants nemēģināja uzstāt. Risks bija liels, ta�u vajadzēja pamēģināt.

-�� Varbūt es varētu parunāt ar jūsu sievu, �ūmana kungs? Brants tāpēc noprasīja pavisam tie�i. Tas ir svarīgi.

-�� Mana sieva guļ, viņ� tika nepārprotami atraidīts. Kop� vakardienas viņai tiek doti stipri nomierino�i līdzekļi. Mūsu vienīgās meitas nāve viņu ir ļoti novārdzinājusi. Un mums pa�visam drīz jādodas uz Berlīni.

-��� Man ļoti �ēl, �ūmana kungs.

-�� Tātad es jums nekādi nespē�u palīdzēt. �ūmans pama�zām sāka izklausīties pikts.

Brantam vairs nebija atlicis daudz laika. Viņ� nolēma likt visu uz vienas kārts.

-�� Kaut gan man ir vēl viens pēdējais jautājums. Brants gai�dīja noraido�u reakciju ta�u nesagaidīja. Kā jūsu meita vis�pār nokļuva praksē pie Lauterborna kunga? Vai viņa pati pie�teicās tie�i tur?

Brants skaidri dzirdēja, kā �ūmans smagi nopū�as.

-�� Kāpēc jūs to gribat zināt?

Labs jautājums, Brants klusībā piekrita. Viņ� secināja, ka pats to jau sen nezina.

-��� Ikviena maza sakarība, iespējams, var izrādīties noderī-

�ūmans atkal vilcinājās ar atbildi.

-��� Viņai �o darbu sagādāja manas sievas biju�ais studiju biedrs. Viņam ir ļoti labi sakari Briselē. Un mana sieva vēl aizvien ar viņu uztur� ļoti draudzīgas attiecības.

Tas neizklausījās īpa�i priecīgi, Brants noprata, ta�u atturē�jās no komentāriem.

-Aktā?

-�� Viņa vārds ir Dīters Dāms, ja tas jums var kaut ko līdzēt.

-�� Nekad neesmu dzirdējis.

-��� Mana sieva septiņdesmito gadu beigās kopā ar viņu Rēgensburgā studēja fiziku.

-��� Saprotu, Brants taktiski noteica. Un ar ko �is Dāms nodarbojas tagad?

-��� Dama kungs jau vairākus gadus strādā Parīzē.

Brants satrūkās kā no strāvas sitiena.

-�� Gadījumā ne EFEU?

-�� Ko tas nozīmē?

-�� Tā ir apvienība. Saucas Energie France Europe.

�ūmans apdomājās tikai mirkli.

-�� Laikam gan jā.

-�� Velns parāvis! Brants mazliet pārāk satraukti iesaucās.

Viņ� atkal izdzirdēja policijas sirēnas, un slēdzenē tika

iebāzta atslēga.

-��� Tagad man diem�ēl jābeidz, �ūmana kungs, Brants aiz�bildinājās. Iespējams, ka viņ� nejau�i ticis pie iz�ķiro�as in�formācijas. Visu pārējo vajadzēja noskaidrot pa�am. Brantam radās ideja. Ta�u vispirms jātiek prom no Briseles.

-��� Vai to jūs gribējāt uzzināt, Branta kungs? Tad es atkal va�ru pievērsties rūpēm par sievu, ja jūs to saprotat. �ķita, ka �ūmans vairs nevēlas atbildēt uz turpmākiem jau tājumiem.

-��� Pateicos jums par uzticību, Brants vēl paguva pateikt. Un, lūdzu, nododiet savai sievai, ka es ar viņu labprāt vēlētos parunāt, kad viņai pietiks spēka to darīt. Viņ� nosauca �ūmanam savu telefona numuru un tad beidza sarunu.

Ienāca Luvē ar diviem pilniem iepirkumu maisiņiem un iekarināja Branta mēteli skapī.

Brants norādīja uz divriteņa saslēga atslēgu.

-��� Tas ir novietots aug�ā pie Tiesu pils. Paldies, es izglābos par mata tiesu.

-�� Nav par ko, Branta kungs, Luvē tikai noteica un atdeva viņam somu. Viss vēl ir tur iek�ā.

-�� Ko jūs īsti izdarījāt?

-��� Ko? Luvē sastomījās, viņam acīmredzami nedeva mieru sirdsapziņa. Ak tā. Signalizācija. Es ar jūsu mēteli biju ticis līdz Kristiāna Gotlība �ika portretam netālu no ieejas. Gai�ma�tainā Heinrika Danekera glezna kā fran�u revolūcijas personi�ficējums. Cerību pilna, klasisku ideālu un revolucionāru ideju pārņemta cilvēka portrets. To varētu teikt ari par jums, Branta kungs. Luvē redzami pasmīnēja, iegāja virtuvē un izņēma no iepirkumu maisiņiem divas pudeles alus, cigoriņus un maz�liet �ķiņķa. Un pēk�ņi gāja elle vaļā. Tā izstāde ta�u ir ļoti labi apsargāta. Par laimi, policija jau bija ieradusies.

Luvē atvēra divas Stella alus pudeles un atgriezās dzīvoja�majā istabā.

-��� Es jums varētu tūdaļ paskaidrot, ka tas notika nejau�i. �ķiet, par spīti tam, jūs tiekat meklēts. Edīte man nupat patei�ca, ka viens no apmeklētājiem stāstījis Gare du Midi stacija esot pilna kā piebāzta ar policiju. Manuprāt, tas pats notiek arī lidostā.

-�� Velna milti, Brants nolamājās un bezspēcīgi atkrita uz ādas dīvāna. Briselē bija agra priek�pusdiena. Pie viņa atra�dās dokumenti, kas neap�aubāmi varēja izraisīt sprādzienu, ta��u nebija iespējas tikt prom.

-�� Vispirms iedzeriet kādu malciņu, tad es jums pagatavo�u maltīti, un pēc tam mēs mierīgi pārdomāsim, ko varam darīt. �eit, aug�a pie manis, jus katra ziņa būsiet dro�ība. Vismaz kā�du brīdi. Labāk nāciet man līdzi uz virtuvi.

-��� Tā vecā dāma? Brants gribēja zināt un sekoja viņam. Kā tad�?

-�� Viņa laista manas puķes, kamēr manis nav mājās, Luvē paskaidroja. Edīte viņu palūdza aizvest jūs pie manis. Viņa ir ļoti laba, sena draudzene. Visi Renard krodziņā ir seni, labi draugi. Tā ir vecā Brisele. Visi turas kopā.

Brants jutās ļoti aizkustināts.

-�� Es vēlētos jums pateikties par palīdzību, Luvē kungs. Ja nebūtu jūsu, es dro�i vien sēdētu Beļģijas cietumā. Kāpēc jūs to darāt?

Luvē lika alu ledusskapī.

-�� Man patika Katarīna. Viņa bija uzmundrino�a un ļoti, ļoti godīga. Un, runājot pavisam atklāti, man viņas ārkārtīgi pie�trūkst. Viņa Renard krodziņā ienesa da�ādību. Jāatzīst, ka viņa bija laba draudzene, kurā es biju mazdrusciņ iemīlējies. Lu�vē pārāk sparīgi aizvēra ledusskapja durvis. Neko nevēlēda�mies no viņas, lai jūs mani nepārprastu. Tātad seksuālā ziņā.

Kad Luvē pagriezās, Brants ieraudzīja, ka viņam ir miklas acis. Brants piegāja pie Luvē un apskāva viņu. Luvē ļāva vi�ņam to darīt. t

-��� Es nojautu, ka Katarīna ir kaut kur iepinusies. Un es gri�bēju jums palīdzēt to noskaidrot.

Brants saausījās.

-�� Gribējāt?

Luvē atbrīvojās no apskāviena.

-�� Es pa ceļam atļāvos uzmest aci �īm kopijām, Branta kungs. Ceru, ka jums nav iebildumu. Es tomēr riskēju ar savām laba�jām attiecībām ar Bosāru.

Brants pacēla pustuk�o alus pudeli uz Luvē veselību.

-�� Ir jau labi. Esmu jums lielu pateicību parādā.

Luvē apsēdās pie virtuves galda un sāka tīrīt cigoriņus.

-�� Es esmu literatūras un kultūras cilvēks vispla�ākajā nozī�mē. Atzīstos, ka nemēdzu daudz domāt par klimatu un ener�ģētiku. Zinu tikai to, ka mēs, beļģi, tērējam pārāk daudz elek�trības, jo visu nakti izgaismojam ātrgaitas �osejas. Ta�u es uzreiz sapratu, ka Katarīna ar �iem dokumentiem kādu ir iedzi�nusi sprukās. Tā ir, vai ne?

-�� Tie�i tā. Es visu laiku sev vaicāju, ko tie�i viņa ir iedzinu�si sprukās. Ar �iem dokumentiem viņa būtu varējusi doties uz jebkuru vietu. Briselē ir pilns ar televīzijas stacijām un vācu ko�respondentiem. Kāpēc tie�i uz Berlīni? Kāpēc viņa ar �o Lūru satikās tie�i tur?

Luvē a�i paskatījās uz viņu.

-�� Tas ir tas pats cilvēks, kur� saņēma atlīdzību par konsul�tācijām, vai ne?

-�� Tie�i tā. Vai zināt, ko es domāju? Viņa bija griezusies pie Ahima Lauterborna un lūgusi padomu. Viņ� izmantoja �o si�tuāciju un aizsūtīja Katarinu uz Berlīni, lai�

Luvē atkal bija saņēmies.

-�� Piedodiet, ka jūs pārtraucu, ta�u es par to �aubos. Tad Ka�tarīna �os dokumentus būtu atdevusi viņam, nevis noslēpusi. Manuprāt, viss ir pavisam citādi, nekā mums �ķiet.

Tie�i skumjā, nē, lielas vil�anās pilnā Luvē balss pieskaņa lika Brantam aizdomāties. Viņ� jau zināja, uz ko Luvē mērķē. Tomēr neuzdro�inājās to izrunāt skaļi.

Nekas nav tā, kā izskatās.

-��� Cilvēku prātos nav iespējams ielūkoties, Branta kungs. Manuprāt, mums visiem par Katarinu ir maldīgs priek�stats. Un es līdz �im domāju, ka savā mū�ā esmu iemācījies pazīt cilvēkus.

-�� Tātad jūs domājat�

-�� Tam, ko domāju, nav nekādas nozīmes. Galvenais ir pa�tiesība. Un, lai noskaidrotu patiesību, jums ir jāizvaicā �is Lūrs. Es uzskatu, ka viņ� ir vienīgais, kur� mums par to var kaut ko paskaidrot. Visi pārējie iesaistītie ir miru�i.

Luvē bija monotoni notīrījis cigoriņus, nu viņ� piegāja pie skapja un izņēma lielu pannu. Dzīvojamajā istabā iezvanījās Branta mobilais telefons.

-�� Ejiet, Branta kungs, un nesteidzieties. Es tagad labprāt pa�liktu viens. Ēdiena gatavo�ana man da�reiz palīdz atgūties no vil�anās. Un, kad es jūs apmēram pēc trim ceturtdaļstundām pasauk�u, ēdīsim �ķiņķī ietītus cigoriņus. Gatavotus pēc senas beļģu receptes.

Brants aizvēra virtuves durvis un atgriezās dzīvojamajā is�tabā. Viņ� pazina Nolena numuru.

-�� Esiet sveicināts, Patrik, viņ� atbildēja uz zvanu. Jauki, ka piezvanījāt.

-�� Bernhard, ko jūs te atkal darāt ar saviem rakstiem? No�lens smējās. Jūs �ajā pilsētā ne uz mirkli nedrīkst palaist vie�nu. Jūs patlaban esat pieprasīts cilvēks. Visa pilsēta mud� no policistiem. Es nupat aizvedu uz lidostu vienu senu kolēģi no Starptautiskās attīstības asociācijas. Arī tur vēl ir policija. Iz�skatās, ka tas purvs ir lielāks, nekā biju domājis.

-��� Patrik, Brants no sirds lūdza, man ir vajadzīga jūsu palīdzība. Man iespējami ātri jātiek uz Berlīni.

-�� Tā jau man likās. Nolena ieturētā pauze �ķita bezgalīga. Es atbrauk�u pēc jums precīzi septiņos, Bernhard. Un tad iz�vedī�u jūs no Briseles.

Precīzi septiņos Patriks Nolens ar savu Nissan stāvēja Rue Blaes. Brants viņu gandrīz nepamanīja, bija iestājusies krēsla, un Nolens negribēja viņam dot nekādu gaismas signālu. Ne jau nu �urnālistam, kuru meklēja Briseles policija, jo viņam lī�dzi bija soma ar dokumentiem, kas da�iem cilvēkiem Berlīnē, Briselē un Parīzē varēja izrādīties bīstami.

Brants apskāva Leo Luvē, ar kuru tikmēr bija sadzēris tu�brālības un kur� viņu tagad pavadīja līdz tirgus laukumam un uz atvadām sniedza roku. Viņam bija smagi.

-�� Paldies tev par visu, Leo, arī par brīni�ķīgo maltīti.

-��� Es tev kādu dienu atsūtī�u recepti, Bernhard. Bet tagad taisies prom no Briseles. Lai tev labi klājas. Un padod man drīz kādu ziņu par sevi.

Vairs nebilzdams ne vārda, Luvē pagriezās un aizgāja pa Rue de Renard. Viņ� tagad pavisam noteikti bija kļuvis par labu draugu. Vecajā Briselē.

Brants iekāpa Nissan, Nolens uzsita viņam pa plecu un no�rādīja uz dro�ības jostu. Brants nebija radis iekāpt automa�ī�nas kreisajā pusē un pie tam neapsēsties pie stūres.

-���� Lūdzu, piesprādzējieties, Bernhard. Es negribētu, lai jums būtu nepatik�anas gadījumā, ja mūs apturētu policijas patruļa.

Brants viegli pamāja ar galvu. Viņam patika �is Irs un viņa smalkais humors. Tagad Brants labprāt būtu kopā ar viņu un Luvē devies uz Renard krodziņu, lai parunātos par politiku, un katrā ziņā par sievietēm. Un varbūt ari par Briseles naudas ka�nālu da�ām tum�ajām pusēm. Vakars noteikti izvērstos intere�sants. Ta�u tagad Brants labāk nolēma neieminēties par �o te�matu. Viņ� bija atkarīgs no Nolena.

Pēc da�iem simtiem metru Nolens iegriezās pa labi Boulevard du Midi, pa kreisi Brants jau varēja redzēt staciju. Viņ� bi�ja pārliecināts, ka beļģu policija bēgo�u vācieti noteikti nemek�lēs īru automa�īnā. Brantam nebija ne mazākās nojausmas, kā viņ� tiks tālāk.

-��� Esmu ļoti pateicīgs, Patrik, ka jūs mani vēlaties dabūt prom no Berlīnes. Uz kurieni mēs braucam?

-�� Uz lielo tirgu. Tam nevajadzētu būt tālu no �ejienes.

Brants pārvaicāja:

-��� Uz kurieni? Kāda joda pēc man�?

Nolens tikai saspringti raudzījās uz priek�u. Ceļa norādes tagad gandrīz nebija izlasāmas. Izskatījās, ka �o pilsētas daļu viņ� nemaz tik labi nepazīst.

-�� Lai tas jums ir pārsteigums, Bernhard. Un tagad kādu brī�tiņu paskatieties ārā pa logu. Man jākoncentrējas. Es ta�u te vēl nekad neesmu bijis.

Brants jau tāpat bija palicis bez valodas. Tālumā kreisajā pusē virs jumtiem viņ� ieraudzīja Atomium. Nolens iekļāvās darba dienas beigu satiksmes plūsmā uz iek�pilsētas divvir�zienu autostrādes, un viņam par orientieri kalpoja iedzeltena ceļa apraksta izdruka.

-�� Mums jānokļūst tur, viņ� paskaidroja un norādīja uz sar�kanu �etrstūri pie Quai des Usines. No turienes biezāka, melna svītra veda pie apaļa logotipa ar zaļiem un sarkaniem burtiem. Mabru Marche Matinal Vroegtmarkt.

Saskaņā ar �o rupji zīmēto, toties izteiksmīgo karti, ņemot par mērauklu ātrgaitas apkārtceļu, Lielais tirgus atradās pie kā�da kanāla Briseles centra ziemeļu daļā. Pie Porte de Ninove �o�seja R90 meta nelielu līkumu pa labi, bet pa kreisi kanāla pre�tējā pusē atspīdēja namu ugunis.

Nolens izskatījās neviltoti atvieglots.

-��� Nu mēs vairs nenomaldīsimies.

-�� Tad es jūtos mierīgs, Brants pārtrauca klusēt.

-��� Kas tad īsti ir �is patīkamais kungs? Nolens apvaicājās. Brants nebija pārliecināts, vai vispār viņam stāstījis par Leo Luvē.

-�� Leo Luvē. Diezgan konservatīvs rakstnieks un esejists. Es ar viņu nejau�i� nē, es ar viņu apzināti iepazinos Renard, viņa iecienītajā krodziņā. Viņ� bija iedraudzējies ar Katarinu �ūma�ni un palīdzēja man atrast tos dokumentus, aiz kuriem slēpjas da�i cilvēki,.

Izskatījās, ka Nolens �o informāciju noglabā savā reģistrā.

-��� Ziņās se�os vakarā nupat tika atkārtoti pavēstīts, ka ap�kopēju brigāde �orīt Briseles parkā atradusi miru�u izbiju�o leģionāru, viņ� izmeta tik nevērīgi, it kā grasītos stāstīt par savu pēdējo hokeja ma�u. Ar lauztu sprandu. Un krūmos ir atrasta arī viņa pistole.

-�� Ak tā? Brants pievienojās spēlei. Viņ� no sirds priecājās, ka nebija spiests par to runāt ar �anu Marī Esēru un sniegt viņam atbildes.

-��� Briseles policijas runasvīrs arī paziņoja, ka ar �o pistoli no�auta kāda Nora Katalīna B., jauna vāciete, zaļo partijas Ei�ropas Savienības parlamentārie�a Ahima Lauterborna līdz�strādniece. Tiek izteikts minējums, ka �ī slepkavība ir saistīta ar parlamentārie�a slepkavību. Izbiju�ā fran�u izcelsmes ār�zemju leģionāra nāve, protams, ir pilnīgi neizprotama un pa�gaidām neatrisināta.

Nolens to pateica ļoti savaldīgi. Brants īsti nesaprata, vai īrs slēpj savas skumjas, gadījumā, ja vispār skuma, vai arī emo�cijas jau sen vairs nebija viņa darba kārtībā. Lai nu kā, bet Brants jutās patie�ām atvieglots.

-�� Tad ta�u ir labi.

-�� Ārzemju leģionāra viesnīcas numurā ir atrasta parlamen�ta apmeklētāja caurlaide. Vai jūs vispār zināt, ka tas cilvēks dzīvoja stāvu augstāk virs jums?

Brants mēģināja ļoti aukstasinīgi skatīties ārā pa logu. Ta�gad viņi bija nonāku�i līdz Porte de Flandre. Parādījās brīdinā�juma uzraksts par ātrgaitas �oseju uz Antverpeni. Pēk�ņi Brants ievēroja, ka viņam trīc ceļgali.

Nolens uzsita viņam pa aug�stilbu.

-�� Tas bija tikai joks, Bernhard. Viņ� dzīvoja viesnīcā Leopold. To rādīja ziņās. Tie�i pie Luksemburgas laukuma. Pavisam tu�vu savai darbavietai.

Par to es viņam vēl atrieb�os, Brants nozvērējās.

-�� Man noteikti vajadzētu jums pateikt arī to, ka tiekat mek�lēts saistībā ar �īm trim slepkavībām.

Brants norija siekalas.

-�� Vai jūsu interneta mājaslapā ir arī jūsu fotogrāfija?

-��� Dabiski.

-�� Tā ir kļūda. Jo tie�i to parādīja televīzijā, Nolens nosmī�nēja.

Viņi pabrauca garām rūpnīcas ceham, kas atradās labajā pusē. Brants paguva izlasīt uzrakstu Citroen. Nolens vēlreiz ba�īgi pameta acis atpakaļskata spogulī, ar kreiso roku meklē�jo�i pataustījās pa aizmugures sēdekli un pasniedza �urnālis�tam pelēkzaļi rūtainu vilnas cepuri ar nagu.

-�� Lieciet to galvā!

Brantam nebija ilgi jāskaidro, kāpēc. Viņ� izdzirdēja polici�jas sirēnu un kreisajā sānu spogulī jau ieraudzīja zilās bāk�ugunis. Viņam kļuva nelabi. Nu bija cauri. Vēl ne desmit mi�nūtes ilga bēg�ana, un viņ� jau notverts. Izskatījās, ka Nolens joprojām ir aukstasinīgs.

-�� Runājiet ar mani un skatieties uz mani, Bernhard, jūs sē��at neizdevīgā pusē.

Brants nespēja izdabūt ne vārda, policijas automa�īna tu�vojās. Nolens brauca aiz maza beļģu autofurgona.

-�� Par ko tad īsti ir jūsu stāsts? viņ� beidzot iesāka pats.

Brantam radās iespaids, ka policijas automa�īna brauc vi�ņiem aiz muguras.

-�� Vienkār�i sakot, par mēģinājumu atcelt Eiropas Savienībā kādreizējās sarkani zaļās Vācijas valdības noteikto ilgtermiņa atteik�anos no atomenerģijas.

-Tā ta�u ir lieliska doma. Pavisam nopietni, Bernhard. Es nodarbojos ar biznesu un mazdrusciņ noņēmos ar �o tematu. Un es to nespēju izprast.

-Ko tad?

-�� �o �izofrēnisko izturē�anos. Visā pasaulē notiek atomener�ģijas renesanse, un tikai Vācija, kas ir vado�ā tehnoloģiju ziņā, nenovēr�ami atpaliek. Ja tā turpināsies ar jūsu atteik�anās klau�zulu, vai kā nu to sauc, tad jūs, vēlākais pēc trīspadsmit ga�diem, būsiet atpaliku�i un kļūsiet aizvien atkarīgāki no ārval�stu piegādēm. Francū�i ta�u to vien gaida.

Automa�īna me�onīgā ātrumā viņus apdzina un aizjoņoja tālāk pa ātrgaitas ceļu. Arī Nolens jūtami atviegloti uzelpoja. Brants noņēma cepuri un grasījās to nomest uz aizmugures sē�dekļa.

-�� Būs labāk, ja to paturēsiet. Tā jūs padara par pilnīgi citu cilvēku. Pagaidām ņemiet to vērā.

-�� Paldies, Brants atteica un atkal uzlika cepuri galvā.

-��� Vai zināt, Bernhard, Nolens pēc brī�a turpināja, visi �ie ieguldījumi atjaunojamajā enerģijā� Tas ir jauki un skaisti, ta�u jūs kā rūpnieciska valsts to nemaz nevarat izdarīt. To jums ir iestāstīju�i jūsu zaļie un tas lā�u draugs, kā gan viņu sau�ca�?

-�� Zigmārs Gabriels. Mūsu vides ministrs.

-� tas Gabriels. Kas attiecas uz Vācijas elektrības bāzes slo�dzi, tad piecdesmit procenti nāk no ogļu spēkstacijām un piec�padsmit procenti no atomelektrostacijām. Tās atjaunojamās enerģijas nav ne uzticamas, ne tehniski pilnīgas. Saules bateri�jas valstī, kas ir tik pelēki apmākusies kā Vācija? Tas ta�u ir smieklīgi! Tām ir vieta tuksnesī, tur no tām ir jēga. Es ar to es�mu intensīvi nodarbojies. Vēlākais pēc divdesmit gadiem pie jums izdzisīs gaismas, Bernhard, tad jūs varēsiet vākt un tau�pīt, cik vien vēlaties. Es uzskatu, ka no jūsu valdības puses tas ir bezatbildīgi. Tas bija praktiķa viedoklis par politiku.

-Nav tiesa. Vācijā no atomelektrostacijām iegūtā enerģija ir tikai divdesmit septiņi procenti, un turklāt mēs tagad alterna�tīvās enerģijas tehnoloģiju ziņā esam vadībā. Tā ir aizvien pie�augo�a saimniecības nozare, kas rada darbavietas.

-�� Man ir citi skaitļi, Nolens norūca. Un alternatīvo ener�ģiju pamatīgi sponsorē nodokļu maksātāji.

-�� Turklāt risks glu�i vienkār�i ir par lielu, Brants mēģinā�ja rast pretargumentu. Viņi tikmēr bija nonāku�i līdz Allee Verte, kur pirmā norāde jau vēstīja par Lielo tirgu. Viņiem pretī brauca kravas automa�īna.

-��� Jums, vācie�iem, vienkār�i ir paniskas bailes no atom�enerģijas. Objektīvi raugoties, jūsu atomelektrostacijas ir dro��ākās pasaulē. Vairs nekāda salīdzinājuma ar Harisburgu vai �ernobiļu. Turklāt, un to es tagad saku kā pieredzējis politi�ķis, �ī jūsu valdības klaigā�ana un vaimanā�ana ir smieklī�ga. Ja reiz tās atomelektrostacijas patie�ām ir tik bīstamas, kā tiek apgalvots, kāpēc tad jūsu kanclere tās vienkār�i neliek slēgt? Tad gan es labprāt gribētu dzirdēt to iedzīvotāju brēkā�anu.

-�� Tas notiks agrāk vai vēlāk. Turklāt ātrāk, nekā tiek domāts, kad atceros, kas ir redzams visu to trūkumu sarakstā, ko es ve�du sev līdzi. Arī pavisam dro�ās atomelektrostacijās kaut kas var atgadīties. Vislielākās briesmas rada pats cilvēks.

Nolens tikai papurināja galvu.

-��� Ar katru jaunu attīstības pakāpi tehnika kļūst pārvaldāmāka. Un to var nomainīt. Tas ta�u nevar Vāciju aizkavēt.

-��� Tomēr ir jābaidās no starptautiskā terorisma briesmām. Neviena spēkstacija nav pasargāta no lidma�īnu uzbrukuma.

Tagad Nolens sāka starot pa visu seju.

-�� Tā ir taisnība, vismaz atdecībā uz vecajiem reaktoriem. Ta��u tām reālas briesmas draud tikai, ja lidma�īnas uzrodas no sāniem.

Satiksme bija kļuvusi retāka. Taisnā ceļa posmā Nolens sa�ņēma stūri abos ceļgalos un lēnām ielaida izstieptu labo roku kreisajā plaukstā.

-�� Zūūūūūm!

-�� Nu, ar to ta�u pietiek.

Par laimi, Nolens atkal paņēma stūri abās rokās.

-�� Bet to ta�u var novērst.

-��� Un kā? Ar raķetēm? Vai ar tornādo, kas nogā� visas lid�ma�īnas, kuras tuvojas atomelektrostacijām, kā vislabāk gri�bētos mūsu iek�lietu ministram?

-�� Ar vēja ģeneratoriem. Nolens glu�i vienkār�i paziņoja.

-�� Pasakiet to vēlreiz.

-�� Ar vēja ģeneratoriem. Pie atomelektrostacijām vienkār�i jā�uzceļ divkār�s vēja ģeneratoru loks. Tas ļoti strauji nobremzē lidma�īnas uzbrukuma iedarbību. Tas liek teroristiem labi ap�domāties. Nolens pēk�ņi ieķiķinājās. Un, ja kāds transfor�mators sadeg, no tā var iegū t strāvas aizvietojumu.

Brants glu�i vienkār�i palika ar muti vaļā.

-�� Atjautīgi, vai ne? Nolens paslavēja sevi. �iem torņiem ir vajadzīgs tikai mazliet biezāks tērauds.

-�� Un tādus jūs tagad būvējat Īrijā.

-�� Mēs vismaz tam esam saņēmu�i subsīdijas.

-�� Konkrēti bieziem, lidma�īnas atvairo�iem vēja ģeneratoru torņiem?

-��� Jūs pats to pateicāt. Principā mēs jau tūlīt varam uzsākt ra�o�anu.

-Un kur tad ir problēma, Patrik?

Nolens atzinīgi iesmējās un paraudzījās uz viņu.

-�� Tērauds ir pārāk dārgs. Visu tēraudu ir uzpirku�i ķīnie�i, un tāpēc pasaules tirgus cenas ir kļuvu�as nepieņemami aug�stas.

-�� Tad jau jūs varat subsidēt arī �o tēraudu.

-�� Jūs to esat sapratis, Bernhard, jums arī vajadzētu strādāt Briselē.

-��� Patrik, jtis ta�u tagad mani āzējat, vai ne?

Nolens tikai viņam plati uzsmaidīja no labās puses.

-�� Man vismaz ir jautri ar jums padiskutēt par Briseles sub�sīdiju ziediņiem, Bernhard. Nolens �oreiz smiedamies uzsita viņam pa aug�stilbu. Man tagad ļoti gribas ar jums izdzert pāris kausu Guinness. Ta�u jums tagad jābēg.

Nolens nobremzēja, vēlreiz paskatījās uz virzienrādi, tad nogriezās pa labi uz Quais des Usines. Pie Lielā tirgus iebrauk�tuves stāvēja kravas automa�īna ar sarkanu kabīni, kuras pa�matīgais, melnais radiators gandriz līdzinājās triecienstieņiem. Puskrēslā Brants zem priek�ējā stikla ieraudzīja uzrakstu No�lem Transport, ko no abām pusēm ietvēra Īrijas karogi. Uz no�apaļotā jumta spoilera, tie�i starp abiem jumtā iebūvētajiem luk�turiem, bija redzams uzraksts Mouvin-on. �ie lukturi Brantu apbūra. Tie mirdzēja kā me�a zvēra acis un pie�ķīra kravas au�toma�īnai ievērojamu dinamiku.

-�� Izskatās labi, vai ne, Nolens apliecināja Branta neslēpto apbrīnu. Mans brālis nupat nopirka piecdesmit tādus.

Nolens īsi pamirk�ķināja ar lukturiem, kravas auto �oferis atbildēja ar to pa�u un tūlīt izkāpa pa kabīnes labo pusi.

-�� Te nu mēs esam, Bernhard. Un mūsu cilvēks arī ir precīzs.

Nolens novietoja savu automa�īnu aiz kravas auto pieka�bes un tūlīt izslēdza gaismas. Izskatījās, ka piektdienas vaka�rā Briseles Lielajā tirgū nevaldīja gandrīz nekāda rosība, dur�vis bija aizslēgtas, sargs garlaikojās savā būdiņā.

-�� Un tagad? Brants tūdaļ noprasīja.

-�� Es �odien pēcpusdienā aprunājos ar savu brāli. Vai zināt, Bernhard, mēs ik dienu izsūtām pa Eiropu divsimt kravas au�to. Un, cik saprotu, tad �is te kravas auto ved zivis no Īrijas rietumu piekrastes uz Poliju. �oferi sauc Romāns Le�eks, un viņ� jūs paņems līdzi uz Berlīni. Jums viņam tikai jāpasaka, kur tie�i vēlaties nokļūt. Tas, protams, ir poļu �oferis, kā jau var noprast pēc viņa vārda, un runā tikai ļoti slikti angliski un mazliet vāciski. Tātad pa ceļam jūs nevarēsiet apspriest jautā�jumus par pasaules politiku.

Brantam tas nenāktu ne prātā.

-�� Un pavisam godīgi, Bernhard, skatoties uz jums, man gri�bas dot padomu līdz Berlīnei vienkār�i likties uz auss. Manu�prāt, jums, tur nokļūstot, vajadzētu būt puslīdz mundram. Gan jau vēl izdomāsiet, kā man pateikties.

Nolens izkāpa, piegāja pie kravas auto un sāka runāt ar �o�feri. Brants kļuva pavisam nedro�s. Viņ� bija rēķinājies ar visu, katrā ziņā ar to, ka Nolens viņu varbūt ātri nogādās līdz Antverpenei. No turienes viņ� varētu tālāk braukt ar vilcienu. Gal�venais, lai tiktu ārā no Briseles. Tagad viņam vajadzēja braukt uz Berlīni ar īru kravas auto, ko vadīja polis. Brantam nebija ne mazākās nojausmas, cik laika tas varētu aizņemt. Tomēr vi�ņam ari nebija nekādas alternatīvas.

Brants paņēma mēteli un somu un devās pie kravas auto. Le�eks bija mazs un tukls, ar draudzīgu, apaļīgu seju, bieziem, gai�iem matiem, ģērbies biezā, rūtainā kreklā. Viņ� draudzīgi, tomēr redzami apvaldīti, pasniedza Brantam roku.

-�� Nāciet ta�u, Bernhard. Nolens aizveda viņu pie kreisās puses un norādīja uz sudrabainu, durvīs iegravētu uzrakstu. DAF-105.510.-Euro 5.

Starp kabīni un piekabi puk�ķēja spēcīga dzesē�anas iekārta.

-�� Redziet, absolūti draudzīga videi. Precīzi atbilsto�i Eiro�pas Savienības normām. Ar urīnvielu pret sodrēju daļiņām. Tā�tad jums nevajag uztraukties par to, ka nebraucat ar vilcienu.

Le�eks atkal iesēdās savā vietā un pa otru pusi paņēma Branta mēteli un somu. Jākāpj bija augstu, Brants ar abām ro�kām cie�i ieķērās �im nolūkam paredzētajos rokturos un ierāpās iek�ā. Kabīnē dega sarkanīga gaisma, aiz sēdekļiem atradās di�vas guļvietas. Izskatījās, ka Le�eks ir labi iekārtojies. Pie otrās guļvietas līdzās viņa somai atradās kartona kastes ar degvīnu.

-��� Prāmis! viņ� tikai noteica, pamanījis Branta jautājo�o skatienu. Lēti!

Nolens pakāpās uz pakāpiena un uz atvadām pasniedza Brantam roku.

-Neraizējieties, Bernhard. Nemū�am nebūtu jūs iedomājies īru refri�eratorā. Lai jums veicas. Es vēl gribu ar savu hokeja komandu iedzert glāzi alus, un jums tagad jābrauc. Priek�ā vēl ir tāls ceļ�.

-��� Liels, liels paldies par visu, Patrik, es�

-�� Ir jau labi, Bernhard, iztiksim bez sentimentāliem vārdiem. Vienkār�i paziņojiet, kad atkal būsiet Briselē. Tad es jūs paņem��u līdzi uz hokeja spēli pret francū�iem. Nolens smiedamies pagriezās un devās pie sava auto.

Brants bija gatavs apraudāties. Vienas stundas laikā viņ� bija atvadījies no diviem cilvēkiem, kuri īsā laikā kļuvu�i sirdij tuvi.

-�� Problēma? Le�eks pavaicāja.

-��� Nē. Labs draugs.

-�� Es� Romāns, Le�eks sacīja un uzsāka braukt.

-��� Bernhards. Liels paldies, ka paņēmāt mani līdzi.

Brants atslīga sēdeklī un sataustīja dro�ības jostu. Kabīne

bija pla�a, motora skaņu gandrīz nevarēja dzirdēt. Vēl nekad viņ� nebija sēdējis tik lielā kravas auto. Annei pārvācoties, viņ� bija stūrējis tikai nelielu auto no Hertz.

Brants paskatījās pa labi. Visur uz priek�ējā paneļa dega blāvas gaismiņas, panelī virs priek�ējā stikla viņ� ieraudzīja ļoti klusi skano�u radio un vēl divas ierīces, navigācijas iekār�tu un borta datoru virs vidējā bagā�as nodalījuma. Līdzās bija pielīmēts bil�u rāmītis. Le�eks ar savu sievu un diviem maziem bērniem, zēnu un meiteni ar salmu dzelteniem matiem.

Kravas auto ātri uzņēma gaitu. Tam nebija ātrumu pārslēga. Tikai kaut kas līdzīgs kursorsvirai pa kreisi līdzās Le�ekam.

-�� Automātika, Le�eks paslavēja. Holandes kravas auto, labs kravas auto.

Viņ� pārbrauca pāri tiltam un pēc da�iem kilometriem no�nāca uz ātrgaitas �osejas Antverpenes virzienā. Bija gandrīz astoņi, no darba brauco�o auto straume redzami sarukusi. Pēc diviem kilometriem Brants priek�ā pamanīja policijas kontrol�punktu. Pieci, varbūt se�i policisti stāvēja pie atvērta loga un pārbaudīja dokumentus. Nu ir ziepes, Brants nodomāja.

-�� Gulēt, Le�eks pavēlēja un norādīja uz plato guļvietu sev aiz muguras. Ātri.

Brants vienā rāvienā ielēca kabīnes aizmugurē un uzrāva sev pāri segu. Le�eks jau bremzēja. Tad kravas auto apstājās. Pēc īsa brītiņa durvis �ofera pusē tika atvērtas. Brants zem bie�zās segas trīcēja.

Viņ� tikai neskaidri varēja sadzirdēt, kā Le�eks poliski ru�nā ar policistiem. Viņ� nesaprata ne vārda. īsi pēc tam durvis tika aizvērtas. Kā rotaļādamies Le�eks tūdaļ atkal uzsāka braukt. Viņ� labi pārvaldīja savu transporta līdzekli. Brants va�rēja sajust motora milzīgo paātrinājuma spēku.

-�� Policija prom! Le�eks līksmoja. Brīvs brauciens.

Brants atkal izlīda no segas apak�as un izbaudīja skatu. Tā

bija cita perspektīva, daudz dro�āka.

-��� Problēmas policija? Le�eks pajautāja.

-��� Man? Nē.

Le�eks rāmi pasmaidīja.

-��� Man nekad problēmas policija. Policija nesaprot poliski. Policijai problēmas nekāda prieka. Ļoti labi.

Arī Brants jutās labi.

Viņi �ķērsoja Briseles loka ceļu un turpināja braukt Antver�penes virzienā. Branta sasprindzinājums aizvien vairāk mazi�nājās.

Nolens bija turējis vārdu. Viņ� ne vien izveda Brantu no Bri�seles, bet ari sagādāja iespēju braukt kādam līdzi uz Berlīni. Braukt bez maksas. Arī tas Brantam likās nomierino�i.

Le�eks uzmeta viņam skatienu.

Brants parādīja uz pulksteni.

-�� Kad mēs būsim Berlīnē?

Le�eks iesmējās.

-�� Rit. Septiņi. Vakarā.

-�� Tik ilgi? Brantam izspruka.

Le�eks norādīja uz vienu no abām ierīcēm virs priek�ējā stikla.

-���� Slikts tahometrs. Taisīt pauzi. Eiropas Savienības dēļ. Jauns tahometrs daudz problēmu, Eiropas Savienībā daudz problēmu.

Tas izklausījās drīzāk pārmeto�i. Brants neskaidri atcerējās kaut kur lasījis, ka Eiropas Savienība kravas auto vadītāju aiz�sardzībai noteikusi jaunus vadī�anas un atpūtas laikus. Viņ� par to bija painteresējies Hkai pavir�i.

Aiz muguras varēja dzirdēt dzesē�anas iekārtu, kas piepe�i bija sākusi darbodes. Brants ar īk�ķi norādīja sev aiz muguras.

-�� Uz kurieni tās zivis tiek vestas?

-�� Var�ava.

-��� Bet jums Polijā ta�u arī ir zivis.

-�� Polijā citas zivis.

-�� Saprotu.

Ātrgaitas �oseja bija labi izgaismota, labajā un kreisajā pu�sē Brants redzēja pla�us laukus un mazus ciemus, starp ku�riem pie pa�as �osejas slējās biroju ēkas. Le�eks veltīja visu uz�manību sadksmei.

-�� Un ko tu vedīsi atpakaļ?

-��� Atpakaļ?

-�� Krava? Polija. Īrija. Ko atpakaļ?

-�� Ā. Krava. Krabjus. Holandei. Viņ� iesmējās. ES. Poļu sievietes lētas un veikli pirksti.

Slavenie krabji, Brants atcerējās. Ari tas bija ārprāts. Viņ� zināja, ka tos no Ziemeļu jūras ar kravas auto transportē uz Maroku. Brantam nācās parēķināt, jo darbs Marokā bija lēts un transports izdevīgs. Pārāk izdevīgs, jo visas ārējās izmak�sas, tātad arī vides noslodze, nemaz nebija iekļautas cenā. Tātad tagad krabji tika vesti arī uz Poliju. Viņam vajadzēja padomāt.

-�� Un tad?

-Tad?

-�� Holandes krava uz Īriju?

Le�eks pūlējās aptvert.

-Ā. Krava. Gaļa.

-�� Bet Īrijā ta�u ir gaļa.

-�� Īrijā cita gaļa. Auns. Holandē cūka. īru auns Francijai. Ho�landes cūka Īrijai. �efam daudz kravas auto. Vienmēr labs darbs.

Viņi jau bija nonāku�i līdz Antverpenes priek�pilsētai. Brants nebija zinājis, ka abas �īs lielās Beļģijas pilsētas atro�das tik tuvu viena otrai. Satiksme atkal kļuva raitāka, Brants ieraudzīja aizvien vairāk kravas auto ar konteineriem.

Le�eks jau bija sasniedzis Antverpenes loka ceļu. To veidoja �etri ceļi, turklāt vēl pa vienai uzbrauktuvei un nobrauktuvei. Pa kreisi spo�ā, siltā gaismā gulēja pilsēta. Zilās izkārtnes virs ātr�gaitas �osejas rādīja visos iespējamos virzienus. Tikai ne uz Vā�ciju. Ta�u izskatījās, ka skaļā navigācijas ierīce rāda Le�ekam pa�reizo ceļu. Draudzīgā sievietes balss viņu vadīja poliski.

Le�eks nogriezās Turnhoutas virzienā. Labajā pusē, uzreiz aiz piebraucamā ceļa, slējās dzīvojamās mājas. Logi bija gai�i izgaismoti. Tur dzīvojot, noteikti pavērās traks skats, jo turpat līdzās ritēja satiksme un degunā koda izplūdes gāzes. Bran�tam bija �ēl �o cilvēku.

-�� Kāpēc tu patiesībā strādā Īrijā, Roman?

-��� Īrijā?

-�� Tu polis. Strādā Īrijā. Kāpēc?

-�� Ā. Eiropas Savienība. Īrijā labi pelnīta nauda. Labāk nekā Vācijā. Vācu firmas nav labas. Vācu �efi noziedznieki. Daudz darba, maz naudas. Īrijā nekādu problēmu. �efs saka, cilvēks ir cilvēks. Le�eks labs cilvēks. Daudz darba.

-�� Ģimene Polijā?

-�� Jā. Sieva strādā Grifino. Pelna trīssimt eiro. Vācu firmā. Mazgā dvieļus Berlīnes viesnīcai. Katru dienu. Kravas auto Berlīne-Grifino. Daudz dvieļu.

-�� Trīssimt eiro?

Kāds tur brīnums, ka bija izdevīgi vest dvieļus mazgā�anai ar kravas auto no Berlīnes uz Poliju.

-�� Jā. Polijā laba nauda. Bet Īrijā labāka nauda. Anglijā arī. Daudzi poļi Anglijā. Nekādu problēmu ar �efu. Visiem vienā�da nauda. Vairs neviens naudu nekavē. Vācu �efs labāk pats pelna.

Viņi pabrauca garām milzīgai, divpusējai degvielas uzpil�des un atpūtas vietai ar savienojo�u tiltu. Gandrīz uzreiz aiz tā ātrgaitas �oseja sadalījās. Virtuālā dāma lika braukt Eindhovenas virzienā.

Branta acis krita ciet. Viņ� nespēja pretoties. Kabīnē bija ļoti silti, motors vienmērīgi darbojās, polsterētais sēdeklis mīksti�nāja visus grambu radītos triecienus. Tā noteikti jutās bērns ra�tiņos. Brants atkal un atkal iesnaudās, dzirdēdams tikai riepu vienmērīgo dūkoņu uz asfalta, un uztrūkās, kad viņa galva no�slīga uz sāniem. Le�eks pagrieza radio mazliet skaļāk, uzmek�lēja kādu mūzikas staciju.

-�� Labāk kārtīgi gulēt, viņ� noteica un parādīja uz aug�ējo guļvietu.

-�� Paldies. Varbūt vēlāk.

Brants tagad nevarēja gulēt. Bija apmēram pusdesmit. Viņ� atradās ceļā uz Berlīni. Viņa soma bija pilna ar dokumentiem. Un viņam bija plāns.

Brants satvēra somu un izņēma aploksni ar dokumentiem. Puskrēslā viņ� gandrīz neko nevarēja salasīt. Le�eks norādīja uz paneli un nospieda kādu slēdzi. Brantam virs galvas tūlīt iedegās lasāmā lampiņa. īsts luksuss.

Gadījumā, ja ar viņa �urnālista darbu būs cauri, viņ� pie�teiksies Nolan Transport par �oferi. Un ar īru kravas auto brauks pa visu Eiropu. Cilvēks ir cilvēks. Protams, vispirms vajadzēja dabūt kravas auto vadī�anas tiesības.

-�� �oferis Īrijā? Daudz naudas? Brants pajautāja.

Le�eks izskatījās ļoti lepns ar sevi.

-�� Daudz naudas. Septiņsimt eiro.

-��� Mēnesī?

-�� Nedēļā.

Rupji rēķinot, tas nozīmēja 2800 eiro mēnesī. Iespējams, pirms nodokļiem. Par to, ka Le�eka gandrīz nekad nebija mā�jās un viņa bērniem vajadzēja uzaugt bez tēva. Polijā tā bija ļoti liela nauda. Brantam nebija ne jausmas, cik nopelnīja �ofe�ris Vācijā. Viņ� instinktīvi nojau ta, ka tam jābūt daudz mazāk.

Brants sāka pētīt bankas izdruku. Lūrs par saviem kon�sultanta pakalpojumiem mēnesī bija saņēmis desmit tūksto��us eiro. Kontā bija trīsdesmit pieci tūksto�i. Brantam ļoti gri�bējās zināt, tie�i kā Lūram patiesībā vajadzēja sniegt konsultācijas.

Ko Katarīna �ūmane izdarījusi ar �iem dokumentiem? Viņa bija topo�ā juriste un noteikti labi zināja, ko ar tiem iesākt. Leo Luvē bija satriekts līdz sirds dziļumiem. Ņemot vērā visus ap�stākļus, cita izskaidrojuma nebija. Katarīna �ūmane Lūru �an�ta�ējusi. Un Lūrs licis viņu noslepkavot.

Nē! Nē! Nē! Siltais gaiss viņu padarīja pavisam miegainu. Ar kreiso roku Brants sataustīja elektriskā loga pacēlāja slēdzi. Tad pavēra logu platākā spraugā. Ieplūda vēss gaiss un viņu atsvaidzināja.

Herberts Lūrs bija tikai maza zivtiņa lielā Eiropas elektrī�bas koncerna tīklā. Brants mēģināja iedomāties sevi viņa vietā. Lūrs mācēja iepazīties ar jaunu, atraktīvu praktikanti, ar kuru viņ�, cik varēja spriest, bija uzsācis sakaru. Viņ� bija viņai iestāstījis, cik ietekmīgs ir, cik svarīgs cilvēks Eiropas Savie�nības ietvaros.

Brants vēlreiz pārdomāja. Viņi dro�i vien bija pārgulēju�i. Kaut kad. Pavisam noteikti. Atceroties dzīvokli, visdrīzāk pie viņa, nevis pie viņas. Katarīna pie viņa bija atradusi �os doku�mentus. Cik varēja noprast, nejau�i. Vai arī viņa birojā. Tas būtī�bā nebija svarīgi. Viņa tos atradusi, noslēpusi un viņu �anta��ējusi.

Nu viņi bija sasniegu�i Holandes robe�u. Te vairs nebija ne�kādu kontrolpunktu. Branta agrākā skepse bija izgaisusi. Izrā�dījās, ka no �engenas līguma patie�ām bija liels labums.

Piepe�i ārā kļuva pavisam tum�s.

Tātad Lauterborns Katarīnu izmantojis. Brants vairs neko nesaprata. Viņ� kaut ko bija palaidis garām. Bet, lai cik ilgi viņ� arī lauzītu galvu, neko nevarēja saprast. Ērmīgi. Ta�u galu ga�lā arī tam vairs nebija nozīmes.

Katarīna �ūmane bija noslepkavota, uzreiz pēc tam arī vi�ņas �efs un viņa līdzstrādniece. To izdarījis profesionāls fran��u slepkava. Tās nevarēja būt trīs atsevi�ķas slepkavības. Ne�kādā gadījumā. Aiz tā visa atradās ietekmīgi cilvēki ar pla�iem sakariem. Brantam nekavējoties vajadzēja parunāt ar Rolfu Toi�eru.

-�� Cik ilgi mums vēl jābrauc uz Vāciju?

Izskatījās, ka Le�eks atmodies no savdabīga transa.

-��� Vāciju?

Brants parādīja uz savu pulksteni.

-��� Divas stundas.

-Tik ilgi?

-��� Mazāk. Divas stundas mazāk pusstunda.

-��� Pusotra stunda?

-Jā.

-�� Paldies, Roman. Pārāk ilgi. Viņam vajadzēja tūlīt pat sa�zināties ar Toi�eru, arī tad, ja par zvanu no ārzemēm nāktos samaksāt pusi atliku�ās naudas. Runa jau sen vairs nebija par kaut cik saprātīgu honorāru. Brants vēl tikai gribēja uzzināt, kas stāv aiz �īm slepkavībām. Viņam pienācās to zināt. Un Leo Luvē. Un arī Patrikam Nolenam.

Viņ� uzmeklēja telefona atmiņā Toi�era mobilā telefona nu�muru, uzspieda tam priek�ā valsts kodu 0049 un piezvanīja. Toi�ers atsaucās pēc tre�ā signāla.

Kaut kur Berlīnē tagad �ņākuļoja mazs lācis.

-��� Toi�ers, atsaucās mazliet pikta balss. Fonā varēja dzir�dēt juceklīgas balsis un galda piederumu �ķindoņu.

-�� Sveiks, Rolf, te Bernhards. Kā svie�as?

-�� Labi. Es �obrīd ar da�iem viesiem sē�u Borchardt restorā�nā. Vai tu gribi atkal parunāt par manu piedāvājumu?

-�� Varbūt. No rīta es atkal bū�u Berlīnē.

-�� Okay? Tad mums visādā ziņā jāsatiekas. Esmu vēlreiz pār�domājis par tavu apspriedi Kecinā.

-�� Skaties tikai! Brants notēloja pārsteigumu.

-��� Izbeidz, Bernhard, tu labi zini, ka tās oglekļa dioksīda krā�tuves turpmākajos gados būs viena no svarīgākajām tēmām. Tā�tad mums liela enerģētikas koncerna vārdā jāizvēr� valsts mē�roga kampaņa, lai apliecinātu jau ieplānoto ogļu spēkstaciju nekaitīgumu. Un mēs gribam Berlīnē ar īpa�u autobusu palī�dzību to izskaidrot skolās. Toi�ers ieturēja pauzi. Mums pa�tie�ām būtu vajadzīgas tavas īpa�ās zinā�anas.

-�� Man par to jāpadomā, Rolf.

-��� Nu, redzi. Tas ta�u nav tik grūti.

-�� Bet pirms tam tev man jāizdara vēl kāds pakalpojums.

Izklausījās, ka Toi�ers nemaz nav dusmīgs.

-��� Klāj vaļā.

-�� Man �eit ir dokumenti, kas varētu ļoti interesēt kādu Her�bertu Lūru.

Brants bija gatavojies no Toi�era atbildes secināt, vai viņ� Lūru pazīst vai ne.

-��� Okay? bija viss, ko Toi�ers noteica. Diezgan gari, tomēr visai izteiksmīgi. Brants neuzdro�inājās uzdot tie�u jautājumu.

-�� Iespējams, ka �is Lūrs strādā ES komisijā, un viņam mak�sā kāda fran�u apvienība, kuras saīsinātais nosaukums ir EFEU.

-��� Tas nozīmē Energie France Europe, Toi�ers automātiski atbildēja. Tad ierunājās klusāk. Aiz tās stāv visa Francijas atomindustrija. Un vēl arī pāris Vācijas koncernu. Tai ir pār�stāvniecība Berlīnē. Dabiski, es �os cilvēkus pazīstu. Uzņēmu�ma vadītāju sauc Dīters Dāms.

-�� Vai tu tiec viņam klāt?

Toi�ers vilcinājās.

-�� Ir ta�u telefoni. Var piezvanīt uz Parīzi.

-�� �im Lūram EFEU maksā par konsultācijām, ja saproti, ko es gribu teikt. Ta�u es nevēlos atklāt savas kārtis.

Tagad Brants dzirdēja tikai balsu jucekli.

-��� Lūdzu, pagaidi mirklīti, Bernhard.

Brants dzirdēja, kā Toi�ers atvainojas saviem viesiem un acīmredzot iziet ārā. Brants klausulē varēja dzirdēt automa�ī�nu rūkoņu.

-�� Konkrēti ko tu gribi no manis? viņ� atkal izdzirdēja Toi�era balsi.

-��� Rolf, lūdzu, uzklausi. Es tagad nevaru stundām ilgi runāt pa telefonu. Esmu ceļā no Briseles uz Berlīni. Es Briselē esmu at�radis dokumentus, kas �im Lūram ir bīstami. Iespējams, arī Energie France Europe. To es nespēju novērtēt. Varu tikai atklāt, ka tas ir saistīts ar jaunās sievietes nāvi "Pastāvīgajā pārstāvniecībā".

-�� Ak, velns parāvis, Toi�ers izgrūda.

-��� Rolf, man patie�ām ir vajadzīga tava palīdzība.

-�� Man jau tāpat ir pietiekami daudz nepatik�anu ar polici�ju. Un man ir maz laika. Mums uz rītdienu jāsagatavo uzņem��ana restorānā Sarah Wiener da�iem svarīgiem klientiem. Starp citu, EFEU. Tas mani nostāda neveiklā situācijā. Kāpēc tu ne�griezies policijā?

-�� Tur varētu iznākt nolādēti labs raksts.

-�� Saprotu.

-�� Rolf, tas ir ļoti svarīgi. Tas ir mēģinājums. Un es paļaujos uz tevi. Vai tu varētu kādam no EFEU pateikt, ka esmu gatavs �os dokumentus pārdot? Par divdesmit tūksto�iem eiro.

-�� Vai tu jau esi tik trūcīgs, Bernhard? Toi�ers nobrīnījās.

Brantam atlika vienīgi cerēt, ka tā bijusi ironija.

-�� Izbeidz ākstīties. Kā jau teicu, tu vari tūlīt sākt strādāt pie mums, kad vien vēlies. Mums ir kaudzēm darba.

-��� Par to mēs varētu parunāt, kad bū�u Berlīnē. Pārējais ir svarīgāks. Tagad paklausies. Rītvakar astoņos es bū�u "Pastā�vīgajā pārstāvniecībā". Un tās lietas man būs līdzi.

-��� Rīt Vācijai pret �ehiju būs kvalifikācijas spēle. Tur būs pilns kā piebāzts.

-��� Tas ta�u ir ideāli, Brants mazliet pārāk sajūsmināti iz�grūda.

-��� Bernhard, pēc vēl ilgāka klusuma brī�a atskanēja atbil�de. Toi�ers izklausījās aizkaitināts. Tu man esi ļoti dārgs, ta��u tu mani nedrīksti iejaukt kaut kādās ap�aubāmās lietās.

-�� Tā nav nekāda ap�aubāma lieta. Vari uz mani paļauties. Brants teju vai dzirdēja, kā Toi�ers cīnās ar sevi. Vai tev ir ar ko pierakstīt? viņ� beidzot klusi pavaicāja. Es tev tagad iedo��u Dāma mobilā telefona numuru. Bet tagad man drīz jābeidz.

-��� Rolf, no tā nebūs nekāda labuma. Pārāk acīmredzami.

�ķita, ka Toi�ers apdomājas.

-�� Saprotu. Tad es tev iedo�u vienu citu numuru.

Brants steidzīgi sadabūja lodī�u pildspalvu, nogaidīja, ka�mēr Toi�ers atkal sāka runāt, un pierakstīja numuru uz vienas no bankas izdrukām.

-�� Tas ir Hanss Helmūts �mits-Hauks, EFEU pārstāvis Vāci�jā. Viņ� patie�ām ir pastāvīgi pieejams. Toi�ers atkal ieturēja pauzi. Tavā labā es vairs neko nevaru izdarīt, Bernhard. Man ļoti �ēl.

Tas bija vairāk, nekā Brants cerējis.

-Paldies, Rolf.

-�� No manis tu �o numuru neesi dabūjis, labi?

-��� Labi.

-��� Lai tev veicas. Un vēlreiz padomā.

Brants nolika mapes ar dokumentiem uz priek�ējā paneļa un aizvēra logu. Tas bija riskants plāns, tomēr plāns. Tomēr.

-�� Gulēt? Le�eks pavaicāja un atkal norādīja uz guļvietu.

-��� Vēlāk, Brants atbildēja.

Tagad vai nekad, viņ� nodomāja un uzspieda numuru. �mits-Hauks atsaucās pēc piektā signāla. Izklausījās, ka arī viņ� ir ceļā uz Berlīnes naktsdzīvi. Pavisam līdzās klausulei bija dzirdama aizkaitinātas sievietes balss.

-��� Labvakar, �mita-Hauka kungs. Mani sauc Brants. Bern�hards Brants. Esmu ār�tata �urnālists no Ķelnes.

-���� Nomierinies ta�u vienreiz, Veronika, Brants atbildes vie�tā izdzirdēja. �ķita, ka �mits-Hauks mēģina koncentreties. Ja, lūdzu?

-�� Es patlaban pētu EFEU aktivitātes Briselē un Berlīnē, �mita Hauka kungs.

-�� Ļoti jauki, Branta kungs. Bet kur jūs ņēmāt manu numu�ru?�mits-Hauks bija pārāk savaldīgs, lai nezinātu, par ko būs runa. Pretējā gadījumā viņ� nebūtu uzreiz iegaumējis uzvār�du.

-�� Tam nav nozīmes. Tas man ir. Un vēl man te ir kāds konta numurs. Brants lēnām un skaidri nolasīja to priek�ā. Es lab�prāt gribētu noskaidrot, kas labi zināmajam Herbertam Lūram ir jāpanāk, sniedzot pakalpojumus EFEU?

Klusē�ana bija nodevīga. Lieliska izdevība piebilst vēl kaut

ko.

-�� Man �eit vēl ir da�i interesanti dokumenti par atompolitiku Eiropas Savienībā un Vācijas koalīciju. Patiesībā es gribētu savu rakstu pārdot Spiegel Online. Tagad, pavisam īsi pirms Berlīnes deklarācijas. Ta�u viņu piedāvātais honorārs īsti ne�atbilst manām vēlmēm.

Izklausījās, ka �mits-Hauks atkal apdomājas.

-�� Kāds tad būtu jūsu minējums? acīmredzot �mits-Hauks bija ātri izlēmis.

-�� Divdesmit tūksto�i eiro. Skaidrā naudā. Lūdzu, gādājiet, lai tos man atnes Lūra kungs.

�mits-Hauks uzreiz neatbildēja. Ar to Brants jau bija rēķi�nājies. Viņ� lika visu uz vienas kārts.

-��� Rītvakar ap astoņiem es bū�u "Pastāvīgajā pārstāvniecī�bā", Berlīnes krodziņā. Tur es skatī�os starptautiskas sacensī�bas. Ja līdz puslaika beigām nebū�u dabūjis naudu, do�os uz Spiegel Berlīnes biroju. Arī Stern par to ir ļoti ieinteresējusies. Interneta kolēģi vienmēr rīkojas ļoti ātri, ja tiek pie laba stāsta par aizkuli�u darījumiem.

�mits-Hauks bija profesionālis.

-�� Ir sestdiena. Būs grūti dabūt tik daudz skaidras naudas.

-�� Tā �oreiz nav mana problēma. Un no pārskaitījuma es at�sakos. To es varētu pieņemt tikai no kādas izdevniecības.

-��� Kā lai es zinu, ka tās nav lamatas?

-Jums jāizlemj pa�am, �mita-Hauka kungs. Es tur bū�u.

-��� Kā jūs varēs pazīt?

-��� Vienkār�i paskatieties manā interneta mājaslapā. Un ta�gad es jums novēlu jauki pavadīt laiku kopā ar Veroniku.

Ar dīvainu laimes sajūtu pakrūtē Brants ļāva mobilajam te�lefonam ieslīdēt krekla kabatā. Le�eks pa �o laiku bija veltījis visu uzmanību tikai ātrgaitas �osejai. Tagad viņ� noba�ījies uzmeta Brantam skatienu.

-�� Daudz runāt. Daudz problēmu.

-��� Nē, Le�ek, Brants iesmējās. Glu�i pretēji. Viss būs labi. Vismaz viss labi sācies. Ta�u tagad es patie�ām mazliet no�snaudī�os.

Brants sataustīja sēdekļa regulētāju un nospieda nepareizo pogu. Pneimatiskā iekārta nolaida sēdekli gandrīz pavisam ze�mē.

Le�eks nevil�us nosmējās.

-�� Labs sēdeklis. Vācu sēdeklis.

Pagāja kāds laiciņ�, kamēr Brants atkal dabūja sēdekli va�jadzīgajā stāvokli. Viņ� atrada arī atzveltnes slīpuma regulē��anas pogu un novilka kurpes.

-�� Vai drīkstu? viņ� pajautāja, izņēma no portfeļa �urnālu un izstiepa kājas uz priek�ējā paneļa.

-�� Nekādu problēmu, Le�eks iesmējās un atkal norādīja uz aug�ējo guļvietu. Gulēt labāk. Kaklam.

Ārā pamazām satumsa. Uz ceļa nebija gandrīz nevienas vieglās automa�īnas, �ur tur pretējā joslā gadījās pa kravas au�to. Pat degvielas uzpildes stacijas, kam viņi pabrauca garām, bija slēgtas. Brants ieslīga patīkamā pusnemaņā, tikai viņa gal�va visu laiku krita uz sāniem. Le�eks pa taustījās sev aiz mu �guras un pasniedza viņam mazu spilventiņu. Nu jau bija la�bāk. Sāka līt, viegls sānvēj� lika kabīnei mazliet �ūpoties. Brants aizvēra acis un aizsnaudās.

Viņ� atradās ceļā uz Berlīni. Viņ� bija saglābis apsūdzību pilnos materiālus. Par spīti visiem �ķēr�ļiem, it īpa�i par spīti Beļģijas policijai. Viņ� bija apmierināts ar sevi. Anne būtu ar viņu lepojusies.

Brants atkal uztrūkās no miega, kad pa labi viņam līdzās kaut kas negaidot me�onīgi ietark�ķējās.

-��� Kas noticis? viņ� pusmiegā iesaucās. Le�eks pagrieza stūri pa kreisi un turpināja cie�i raudzīties uz priek�u.

-�� Nekādu problēmu. Auto brīdināt, kad �oferis noguris.

-�� Tev labāk vajadzētu pagulēt, Brants piezīmēja un norā�dīja uz otru guļvietu. Blakus vienai no ierīcēm viņ� ieraudzīja mirgojam zaļu lampiņu.

-�� Slikts tahometrs, Le�eks izmeta. Jātaisa pauze. Bet nav stāvvietas. Pārāk daudz kravas auto Vācijā.

Brants mēģināja saprast, kur atrodas. Garāmbraucot viņ� uz kādas norādes izlasīja Dortmunde 50 km. Viņi jau noteikti atra�dās uz A2 �osejas. Zem Branta pa kreisi garām kravas auto ci�ta pēc citas aiz�āvās vieglās automa�īnas. Vācijā bija pēdējais laiks pieņemt vispārējus ātruma ierobe�ojumus.

Brants jutās kā samalts, sāpēja mugura. Un viņ� vēl aizvien bija pusmiegā. Ar kreiso roku viņ� sataustīja loga atvēr�anas slēdzi un nolaida logu līdz galam. Svaigā gaisa brāzma nāca par labu.

-��� Uzmanīgi! Le�eks brīdināja.

-�� Kas tad nu?

Gaisa strāva sagrāba polietilēna mapes, sagrieza virpulī un izrāva ārā pa logu. Ar novēlotu reakciju Brants paguva noķert aploksni un vienu mapi. Pārējās �etras izvirpuļoja ārā pa lo�gu. Atpakaļskata spogulī Brants pamanīja, kā viena no tām vieglās automa�īnas radiatorā sa�ķīst sīkās driskās.

-�� Apturi! viņ� iekliedzās. Le�eks nereaģēja.

-��� Stop! Brants ierēcās vēl skaļāk un ar abām rokām sa�traukti rādīja pa labi.

Le�eks sabijās un nogriezās pa labi pie nepārtrauktās līni�jas. Tikai pēc vairāk nekā simts metriem viņam izdevās apturēt kravas auto.

-��� Ņem, viņ� uzsauca un pameta Brantam sarkanu dro�ī�bas vesti. Citādi problēmas ar policiju.

Brants uzrāva vesti mugurā un nogaidīja, kamēr satiksmē parādīsies tuk�a vieta. Dabiski, ka tas bija bīstami dzīvībai. Viņ� to zināja. Ta�u viņam bija vienalga. Kā prātu zaudējis viņ� izlēca no kravas auto un sagrūda kreiso kāju.

Piebrauca kravas automa�īna, strauji pagriezās pa kreisi, ieslēdza tālās gaismas, ar niknu, pat īsti agresīvu signālu kra�vas vilcējs aizdārdināja Brantam garām, vēja virpulis cie�i pie�spieda viņu pie kabīnes.

Brants izgāja kabīnei priek�ā, avārijas lukturi mirgoja, viņa kreisā potīte sāpēja, viņ� par to visu nelikās ne zinis. Viņ� iespie�dās starp ceļa apmali un piekabi, lai virzītos atpakaļ. Atkal tu�vojās kravas automa�īna un ieslēdza tālās gaismas. Pa to lai�ku kāda vieglā automa�īna bija aizrāvusi vienu caurspīdīgo mapi atkal uz priek�u, tā gulēja vidū pie sadalo�ās līnijas.

-�� Nē, ātrgaitas �oseja! Le�eks sauca. Bīstami.

Garām atkal aiz�āvās vieglā automa�īna. Viņ� spēja to pa�veikt. Viņam tas jāpaveic.

Le�eks parāva viņu atpakaļ. Automa�īna ar labo priek�ējo riepu uzrāva aug�ā un saplosīja aploksni, vēj� aiznesa lapas uz �osejas pretējā brauk�anas virziena joslām.

Le�eks rāva Brantu atpakaļ un neatlaida arī tad, kad viņ� vēlreiz mēģināja izskriet uz ātrgaitas �osejas. Beigu beigās Brants padevās. Le�eks aizveda viņu pie ceļa apmales. Apsē' dies Brants sāka nevaldāmi kliegt.

-�� Problēma?

-Jā, Roman, liela problēma.

Sestdiena, 24.marts

Parīze

Hanss Helmūts �mits-Hauks bija uzcītīgs cilvēks, ta�u sa�vu darba un privāto dzīvi nodalīja vēl stingrāk nekā Dāms. Tā�pēc Dāms jutās pārsteigts, kad �mits-Hauks viņam vēlu naktī mobilā telefona balss pastkastītē atstāja ziņu, lūgdams steidzī�gi viņam atzvanīt. Vai �mits-Hauks jau nojauta, ka viņ� gribē�ja atteikties no Berlīnes apmeklējuma? Tas, protams, bija neie�spējami. �ī doma viņam bija radusies tikai pirms stundas. Tāpēc Dāmām radās nelāga sajūta.

Patiesībā viņ� bija labā omā. Viņ� gan bija atgriezies tikai vēlu vakarā, jo Briseles policija bija slēgusi arī Gare du Midi. Atpakaļbrauciens bija novēlojies gandrīz par divām stundām. Policija dro�i vien gribēja pārliecināties par numuru. Iespējams, Dāms bija vienīgais, kur� stāvēja rindā, būdams pilnīgi apmie�rināts. Līdz ar to kaķa un peles spēlē�ana ar to Brantu varēja būt galā.

Dāmu caurstrāvoja atvieglojums. Viņi bija mīlēju�ies agri uzreiz pēc pamo�anās. Mariona jau nedēļām ilgi nebija izturē�jusies tik mīļi, itin kā nevēlētos viņu laist prom. Viņa nebija ap�mierināta ar Dāma nemierpilno dzīvi, viņ� to zināja. Mariona gribēja, lai viņ� savus daudzos braucienus samazinātu līdz pacie�amam skaitam. Un viņ� to bija apsolījis. Dāms �im nolū�kam pat gribēja atteikties no vakarā paredzētās pieņem�anas Sarah Wiener. Tagad viņ� stāvēja zem du�as, jo gribēja a�i aiz�skriet uz maiznīcu.

Viņi �odien atkal bija �etri.

Sabīne ar savu draugu Etjēnu vēl bija gultā. Dāms paklausī�jās pie durvīm. Nekādas kustības. Viņ� bija juties pagalam pār�steigts, kad pirms trim mēne�iem kādu dienu, negaidot pārradies nakts vidū, sastapa Etjēnu, kur�, draudzīgi noteicis: "Bonsoir

Monseur"u , viņam garām ielavījās vannas istabā. Tie�i tik vien�kār�i. Pat nenosaukdams savu vārdu. Un Sabīnes istabā vēl aiz�vien mirgoja monitors. Etjēns bija liels un spēcīgs, ar kupliem, sprogainiem matiem, labs basketbola spēlētājs, kā paskaidroja Sabīne. Viņam bija noguruma pilns skatiens, un viņ� nēsāja mel�nu sporta krekliņu ar smieklīgu uzrakstu bosser tue, "darba no�galināts", kam tuvā nākotnē vajadzēja kļūt par putekļu lupatu, ja viss noritētu saskaņā ar Madonas priek�statiem.

Viņi par to nekad nebija runāju�i. Mariona Sabīnei acīmre�dzot to atļāvusi arī tāpēc, ka Dāma nekad nebija mājās. Kā gan laiki mainīju�ies. Viņa tēvs tādus jaunus pui�us kā Etjēns savulaik vienkār�i izmestu pa dūnām. Tagad viņ� ar �o situā�ciju bija samierinājies.

-�� Es tagad ie�u uz maiznīcu, viņ� jautri uzsauca caur aiz�vērtajām vannas istabas durvīm.

-��� Atgriezies drīz, mīļais, Mariona notrallināja. Es jau vāru kafiju. Tik labā noskaņojumā viņa jau sen nebija redzē�ta.

Dāms uzvilka mēteli un paņēma līdzi BlackBern/. Ārā uz ie�las viņ� nogaidīja, kamēr aizkritīs mājas durvis, un tad piezva�nīja �mitam-Haukam. �ķita, ka viņ� turējis mobilo telefonu ro�kā.

-�� Beidzot, Dāma kungs. Labi, ka piezvanījāt.

-�� Kas tad ir tik steidzams?

-�� Vai Bernharda Branta vārds jums kaut ko izsaka?

Vienā rāvienā Dāms sajutās kā filmā Catcb 22. Kā gan �mitsHauks varēja zināt �o vārdu? Pagāja trīs sekundes, kamēr viņ� domāja, ko labāk atbildēt un kādas būs iespējamās sekas.

-��� Kā viņu sauca?

-�� Bernhards Brants. Viņ� uzdodas par �urnālistu. Un mēģi�na �anta�ēt EFEU.

Dāms ar pūlēm saglabāja mieru. Ko tas nozīmēja? Pirmo �antā�as gadījumu viņ� bija novērsis.

-��� Vai jūs varētu izteikties konkrētāk, viņ� palūdza �mitam Haukam. Viņ� to varēja iztēloties. Ta�u vajadzēja vēl maz�liet laika pārdomām.

Pa ceļam uz maiznīcu viņ� klausījās �mita-Hauka stāstā. Pēc katra teikuma viņu pārņēma aizvien lielāks satraukums. Pie ieejas maiznīcā viņam kļuva skaidrs vēl kaut kas. Brants neiedomājamā kārtā izsprucis no Briseles. Un Dāmām tādēļ, iespējams, viņa jauno plānu vajadzēja izmest miskastē.

-��� Labi, ka jūs mani uzreiz informējāt. Es patie�ām esmu jau dzirdējis par �o Brantu. Vēl vakar viņ� bija Enerģētikas komi�sijā. Es viņu tur redzēju saistībā ar protesta akciju pret Euratom. Viņ� uzdeva nepatīkamus jautājumus. Arī Lūram. Tam līdzi muļķīgā kārtā bija da�i nodevīgi dokumenti, kas viņam tika no�zagti. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem.

-�� Ko lai mēs tagad darām? �mits-Hauks jautāja. Un kā tos dokumentus Lūram varēja nozagt?

-��� Viņ� tika iegāzts, Dāms nomurmināja. Viņ� zināja, ka tas ir nekur nederīgs paskaidrojums. Ta�u nevēlējās pieļaut, lai tiktu iesaistīts vēl kāds. Vai jūs jau esat runājis ar Lūru?

-�� Nē, es vispirms gribēju uzzināt, ko par to domājat jūs. Man ir vienīgi dro�a informācija no Ekonomikas ministrijas, ka Merkele un �iraks ES svētku ietvaros vēlreiz grib intensīvi aprunā�ties par atomenerģijas nākotni. Izskatās, ka arī Enerģētikas ko�misija Briselē nepiekrīt kancleres oficiālajam viedoklim pret atomenerģiju. Ta�u to mēs pa�i jau dro�i zinām. �eit, Berlīnē, tas notiek aiz slēgtām durvīm. Gandrīz visas federālās zemes grib pagarināt savu spēkstaciju darbības laiku. Tur kaut kas jau ir sācies. Ta�u pa�ā sociāldemokrātu partijā vēl ir �aubas par atteik�anos no atomenerģijas. Tagad �mits-Hauks ieķiķinājās. Ja tā turpināsies, Berlīnē pie sava paliks vēl tikai vides ministrs un kāds pāris nepiekāpīgu kreiso. Dabiski, nemaz ne�runājot par zaļajiem. Ta�u arī tas vairs nav saisto�i. Esmu dzir�dējis runājam, ka ir kāda zaļi noskaņota vides ministrijas valsts sekretāre, kas vēlas mainīt darbavietu. Es, dabiski, viņu at�balstu.

-�� Izskatās, ka mūsu ilgais darbs pamazām sāk nest augļus, Dāms sausi piezīmēja. Lūrs ir labs cilvēks. Atliek vienīgi no�skaidrot, cik ilgi mēs viņu vēl varam noturēt. Sakiet, lūdzu, kad tas Brants piezvanīja?

-�� Vakar, ļoti vēlu, �mits-Hauks atbildēja.

-��� No kurienes?

-�� To viņ� neteica. Varēja būt, ka viņ� atradās kādā automa��īnā. No kurienes viņ� vispār dabūjis manu mobilā telefona nu�muru?

To Dāms sev bija jautājis jau sen. Izskatījās, ka Brants visu pārzināja labāk, nekā viņ� iedomājies.

-�� Jūsu mobilā telefona numuru Berlīnē tagad zina katrs. Lai gan viņam to kāds noteikti ir iedevis. Kāds, kuram Brants to mērķtiecīgi palūdzis. Vai jums ir kāda nojauta, kur� tas varē�tu būt?

-�� Nē. Līdz �im es Bernharda Branta vārdu vēl nebiju dzir�dējis. Un, sprie�ot pēc viņa interneta mājaslapas, viņ� katrā zi�ņā nepieder pie rakstnieku cunftes krējuma.

Varbūt tie�i tas viņu padarīja tik bīstamu, Dāmām ie�āvās prātā. Sīks rakstnieķelis, kuram radusies iespēja tikt pie liela raksta. Turklāt neatkarīgs autors, kur�, iespējams, nepakļaujas galvenajam redaktoram, kuram pakausī elpo izdevniecības īpa�nieks. Iecerētajai vides reklāmu kampaņai bija atvēlēts mil�jons. Tas radīja alkatību pat izdevumam TAZ un atviegloja pre�ses darbu.

-�� Es teiktu, ka viņ� ar saviem draudiem griezties pie Spiegel Online tikai blefo, �mits-Hauks loģiski sprieda. Ta�u tā, pro�tams, būtu katastrofa. Tagad, tik īsu bridi pirms svinībām. Merkele tiktu apkaunota, un mums viņa vēl ir vajadzīga. Man �o�dien vakarā vajag aiziet uz to "Pastāvīgo pārstāvniecību", krodziņu, kur� pa�laik ir modē.

-�� Tie dokumenti, ko Brants grib mums pārdot, ir ļoti bīsta�mi. Tur nu es jums piekrītu.

-�� Ko jūs ierosināt?

-��� Mēs viņa prasību izpildīsim, Dāms pēc īsa pārdomu brī��a izlēma. Mēs nevaram atļauties tā riskēt. Atļaujiet man pa��am �ovakar satikties ar viņu tajā krodziņā. Man tas vēl ir jā�saskaņo ar La Defense.

-�� Vai man labāk nevajadzētu jūs pavadīt?

-��� Nē. Jums mūs jāpārstāv pieņem�anā. Tas ir svarīgāk. Es pazīstu to apkaimi. Ar mani nekas nenotiks. Es tur bū�u starp jautriem un futbola pārņemtiem cilvēkiem.

-��� Pareizi gan, �mits-Hauks apstiprināja. Vācija spēlē pret �ehiju. Vai jums ne�ķiet, ka tās ir lamatas?

-��� Kur� tad tās būtu izlicis?

-�� Policija.

Dāms skaļi iesmējās.

-�� Noteikti ne. Brants ir aizbēdzis no Briseles. Tur viņu mek�lē policija. Es pats redzēju kontrolpunktus.

-�� Tad man �ķiet, ka viņ� patie�ām ir bīstams cilvēks.

-�� Arī �ajā jautājumā es jums piekrītu.

-�� Un nauda? �mits-Hauks tūlīt noprasīja. Tas man �ķiet aizdomīgi. Brants ta�u var iedomāties, ka sestdienā nav tik vienkār�i sadabūt divdesmit tūksto�us eiro. Ja gribat zināt ma�nas domas, tur kaut kas nav kārtībā. Uzmanieties, Dāma kungs!

-��� Naudu es paņem�u līdzi, Dāms atvairīja �o iebildumu. �ādam nolūkam mēs vienmēr seifā glabājam zināmu sum�mu. Tagad man, protams, jāsē�as vilcienā. Nebūs nekādas jē�gas, ja man lidostā visu naudu uzreiz atkal atņems.

-�� Jūs noteikti zināt, ko darāt, �mits-Hauks mazliet pārāk lied�ķi reaģēja uz viņa sarkasmu.

Dāms paskatījās pulksteni. Da�as minūtes pāri deviņiem. Teorētiski tas bija paveicams. Ar to bija gana.

-Jums nevajadzēs braukt man pakaļ uz Tēgela lidostu. Mēs satiksimies mazliet vēlāk pieņem�anas laikā. Jums dro�i vien nāksies izdomāt man kādu aizbildinājumu. Ta�u tagad man diem�ēl jāatvadās. Jāsadabū nauda un vēl da�iem cilvēkiem jāpaziņo par radu�os situāciju.

Uzreiz pēc sarunas ar �mitu-Hauku Dāms savā BlackBem/ uzspieda Pjēra Tapī numuru. Tā bija viņa pēdējā iespēja. Vaja�dzēja rīkoties. Ātri un konsekventi. Un viņam vajadzēja iesniegt konkrētu priek�likumu.

Dāms iegāja maiznīcā, ātri izstāvēja rindu, paņēma turzu un neielaidās ierastajā sarunā ar pārdevēju. Viņ� jutās pārāk saspringts. Viņ� vēl nezināja, kā varēs Marionai izskaidrot �os nelāgos jaunumus. Brokastu laiks nebija pats labākais bridis. Pēc tam gan.

Sabīne un Etjēns jau atkal atgriezīsies pie datorspēlēm. Da��reiz Dāms sev vaicāja, kāpēc Mariona ar viņu meitu patiesībā gājusi pie ārstes, lai Sabīnei izrakstītu pretapaugļo�anās table�tes, ja viņa ar �o tēviņu savā pārkarsu�ajā istabā vienīgi tupēja pie datora. Tomēr Dāms jau bija atteicies no domas par to dis�kutēt ar savu meitu.

Viņ� uzaicinās Marionu uz ilgu pastaigu un pie pusdienām ielies viņai labu vīnu. Lidojums paredzēts pēcpusdienā.

Berlīne

-�� Podoļskis spēlē!

Le�eks iesmējās.

Brants augstu pacēla Die VJelt un norādīja uz uzbrucēja fo�togrāfiju. Pēc viņa domām, tas bija vienīgais pieminē�anas cie�nīgais uzbrucējs vācu valsts futbola komandā. �ovakar viņam vajadzēja kārtīgi sadot �ehiem. Turpretim par Klozi un Kuranji varēja aizmirst. Kauna lieta, ka Bavārijas komandas treneris �o dārgakmeni, puisi no Ķelnes, pārsvarā turēja uz rezervistu so�liņa. /

-�� Podoļskis, labs cilvēks, Le�eks slavēja. Poļu cilvēks.

-��� Nu, nu, nu, Roman. Tā nu gan nav taisnība. Lūkass Po�doļskis ir no Bergheimas.

-�� Bergheimas?

-��� Bergheimas. Netālu no Ķelnes. Tikai vecmāmiņa no Poli�jas.

Le�eks pacēla rādītājpirkstu. Viņa apmierinātajā, apaļīgajā sejā mirdzēja viltība.

-Tātad ta�u Podoļskis poļu cilvēks.

-�� Ja jau tas tev dara prieku. Jā. Ta�u viņ� spēlē Vācijas pusē. Un nevis Polijas pusē. To tu esi palaidis garām.

Viņi atradās pie Berlīnes apvedceļa. Kabīnē bija patīkami vēss un kluss. Bija sestdienas vakars, pusseptiņi, un viņiem pre�tī brauca vesels kravas auto konvojs no Austrumeiropas. Poļi, igauņi, latvie�i, lietuvie�i, arī krievi, moldāvi un ukraiņi. Visiem līdz pirmdienai kaut kur Eiropā vajadzēja izkraut savas kra�vas. Tikmēr da�i holandie�i, beļģi un briti atradās ceļā uz mā�jām. Pavisam reti kāds autovilciens no Vācijas. Sestdienā tā bi�ja ierasta lieta. Arī lielā stāvvieta pie Rasthofas Mihendorfas bija pilnīgi aizņemta ar kravas automa�īnām no austrumiem.

-��� Daudz kolēģu poļu, Brants noteica un norādīja uz ceļa otru pusi.

-�� Eiropas Savienība laba, Le�eks staroja. Eiropas Savie�nība dod daudz darba. Daudz jaunu uzņēmumu. Un daudz kravas auto. Labus kravas auto.

-��� Un daudz problēmu vecajai Eiropai, Brants novaidējās.

-��� Vecajai Eiropai?

Ak, Roman, kā lai es tev to paskaidroju. Brants norādīja uz sevi.

-��� Es vecā Eiropa, tu jaunā Eiropa. Tu Amerikas draugs.

-�� Amerika laba. Nekādu problēmu.

-�� Ir jau labi, Roman. Brauc vien tālāk.

Branta kreisā kāja uz priek�ējā paneļa atkal iesāpējās. Ta�u to varēja paciest. Tikai vēsums atkal lēnām mazinājās. Vēl pa�gāju�ajā naktī Le�eks viņam bija pagatavojis kompresi ka�batlakatiņā ietinis ledu un ielicis to viņam gultā. Ta�u nu vairs nebija jēgas taisīt jaunu. Nu vēl tikai vajadzēja kļūt par nelaimes �upiņu. Tomēr Brants bija lieliski izgulējies. Gandrīz kā mājās.

Pēc stundas viņi būs Berlīnē. Tagad viņam kļuva aizvien labāk.

Kaut kad Le�eks bija uz �etrdesmit piecām minūtēm apstā�jies. Brants to bija pamanījis tikai ceļa malā. Tie�i pie ātrgaitas �osejas, pie iebrauktuves stāvvietā. Ik pēc piecām minūtēm ga�rām aiz�āvās kāda cita kravas automa�īna, ik reizi viss autovilciens nodrebēja. Brants nebija aizvēris ne acu. Le�eks bija mēģinājis kravas automa�īnā uzvārīt kafiju. Beigu beigās viņ� likās mierā, jo ūdens katls garām brauco�o �etrdesmittonnīgo kravas auto dēļ nemitīgi krita nost no gāzes plītiņas.

Kad Le�eks atkal turpināja ceļu, Brants beidzot iemiga, mo�tora ieaijājo�ās skaņas nomierināts, un jau gai�ā dienā atkal pamodās līdzena lauka vidū izvietotā autobāzē. Aizkari bija aizvilkti; jau krietni pāri dienas vidum. Un bija silts. Pavasarī�gi silts. Ārā. Kabīnē gaiss bija neizturami smacējo�s. Kā nu ne, ja te atradās divi aizrautīgi krācēji.

Le�eks nelikās traucēties, kad Brants ar grūtībām nokāpa no aug�ējās guļvietas, cenzdamies pārāk stipri nebalstīties uz kreisās kājas. Galva griezās, gribējās �urāt, ta�u viņ� bija pa pusei izgulējies. Atvēris durvis, Brants redzēja tikai kravas au�to, Shell degvielas uzpildes staciju un sarkanbrūnu ķieģeļu mo�teli. Urslēbena. Pie Magdeburgas, kā viņ� vēlāk izlasīja. Visa apkārtne bija pilna ar vēja ģeneratoriem. Tātad arī atpūtas vie�ta bija pasargāta no lidma�īnu uzbrukumiem, viņ� atcerējās Nolena vārdus.

Labi apgādātajā tālbraucējiem �oferiem domāto piederumu veikalā viņ� nopirka apak�veļu, zeķes un sarkanmelni rūtotu kreklu, brīdi papriecājās par holandie�u koka tupelēm ar kazu vilnu, ko tomēr beigās nolika atpakaļ, jo tie ta�u nebija �urnā�listiem piemēroti apavi, aizgāja nomazgāties du�ā un izdzēra pirmo tasi kafijas. Pēc tam viņam vajadzēja vēl kādam piezva�nīt. Pa�a dro�ības labad.

Kad Brants atgriezās pie kravas auto, Le�eks atkal vārīja ka�fiju, �oreiz bez jebkādiem satricinājumiem, un nupat grasījās gatavot sviestmaizes. Viss viņa pagultes ledusskapis bija pilns ar cieti �āvētu desu un konserviem. Brants ielūdza viņu uz mo�teli ieturēt krietnas brokastis, Le�eks pateicās kā mazs bērns. Viņ� gandrīz nekad negāja uz kafejnīcām. Nauda vajadzīga ģi�menei. Pēc tam vēl bija jānogaida vismaz, trīs stundas, kamēr viņ� atkal drīkstēja braukt tālāk. Saskaņā ar Eiropas Savienī�bas noteikumiem. Saskaņā ar digitālā tahometra rādījumiem. "Sliktais taho," pēc Le�eka vārdiem. Pēc tam viņam vajadzēja nobraukt vēl deviņas stundas. Arī svētdienā.

Vest svaigas zivis, Bernhard. Un svaigu gaļu. Vienmēr ce�ļā. Katru dienu. Pauze tikai sliktā taho dēļ.

Le�eks izskatījās pavisam mo�s. �ķita, ka viņ� ir pieradis pie neregulārā darba laika un klaidoņa dzīves. Un viņ� mīlēja savu darbu, ar kuru varēja nopelnīt daudz vairāk nekā savā dzimtenē. Vismaz Īrijā.

Brants pār�ķirstīja dienas laikrakstus. Pārsvarā tika rakstīts par Eiropu. Viena dienas laikraksta pirmajā lappusē bija redza�mas trīs sievietes. "Cik skaista var būt Eiropa." Labi, par to vēl varēja strīdēties. Brants pārskatīja lieliem burtiem drukātos virs�rakstus. "Eiropas Savienībai ir 50 gadi un tai vajadzīga jau�na seja. Eiropas labā nav jāmirst." Katrā ziņā. "Eiropas Savie�nībai paliek 50 gadi un tā Berlīnes deklarācijā vēlas nospraust jaunus mērķus". Brants uz�ķīra ekonomikas sada�ļu. "Enerģētikas koncerni grib vairāk ogļu". Bija ieplānotas �etr�desmit piecas jaunas ogļu spēkstacijas, kreisie un zaļie uzska�tīja, ka tiek pamatīgi apdraudēta vide. Ta�u Angela Merkele līdz 2020. gadam Vācijā gribēja samazināt oglekļa dioksīda izme�u apjomu par �etrdesmit procentiem. "Eiropas Savienība kā pasaules sakopēja". Salīdzinājumā ar ķīnie�iem, krieviem, ame�rikāņiem, indie�iem, afrikāņiem. "Mistera Propera" vietā bija sieviete no Vācijas. Avīzē tas katrā ziņā izskatījās labi.

Tomēr Brants neatrada neko par Euratom kā daļu no Romas līguma. Viņ� vēlreiz pār�ķirstīja avīzi un pakavējās pie kāda maza paziņojuma. Saskaņā ar kādas slovāku biznesa avīzes izteikumiem, enerģētikas koncerns no Vācijas apsvēra iespēju Jaslovske Bohuņicē būvēt jaunu atomelektrostaciju.

Par slepkavībām Briselē ne vārda.

Arī Tagespiegel galvenā tēma bija Eiropas Savienība. "Eiro�pas Savienība 50 gadu laikā ir sasniegusi vairāk nekā mēs, eiropietes un eiropie�i, jebkad būtu varēju�i cerēt," vēstīja citāts zem kancleres Merkeles fotogrāfijas. Komisijas prezidents Hosē Manuels Barozu uzskatīja: "Mēs vēlamies saglabāt Eiropu kā vietu pasaulē, kurā ir vislabāk dzīvot." Merkele gribēja glābt Eiropas Savienības satversmes būtību, Barozu savā rakstā ap�zvērēja, ka brīvība un solidaritāte ir galvenais pamats, uz kura būvēt kopību.

Brants turpināja meklēt. Īpa�ajā pielikumā ar stāstu par Ei�ropas Savienību. Nekā. Ekonomikas sadaļā. Nekā. Tikai bizne�sa ziņās. Starptautiskā enerģētikas aģentūra brīdināja par naf�tas laikmeta beigām. Lētās aviosabiedrības 2006. gadā pārvadāju�as apmēram �etrdesmit miljonus pasa�ieru pieau�gums par trīsdesmit procentiem. Un papla�inā�anās austrumu virzienā veicināja eksportu.

Brants pēk�ņi pamanīja kaut ko uz ātrgaitas �osejas. Viņiem garām aizbrauca ziloņkaula krāsas vilcējs ar emblēmu, kurā bi�ja redzami da�ādi dārzeņi. Tirgus bija vissvarīgākais. Tikai �ehijā vien tagad izvietoti desmit Eiropas tirdzniecības tīkli. Desmit miljoniem iedzīvotāju. Lidl tīkls Prāgā pārdeva galviņsalātus no Reinas, nevis no Moldāvijas. Vienmēr par kādu kra�vas auto vairāk. Ar visām izplūdes gāzēm. Par spīti Euro 5 standartiem. Turpretī �ehijas tirdzniecības tīkli nespēja tik la�bi izplesties Eiropā. Vismaz Vācijā ne. To Brants redzēja pats.

Protams, Eiropā notika brīva kapitāla kustība. Austrumei�ropas valstis cīnījās par starptautisko koncernu labvēlību, de�va tiem subsīdijas, pie�ķīra nodokļu atlaides, būvēja tiem jau�nas ielas un pēc tam brīnījās, ka �ie koncerni, par spīti tam visam, devās prom, jo darbaspēks tiem bija par dārgu. Turklāt viņu pa�u holdingi visbie�āk apmetās tur, kur tiem vajadzēja maksāt vismazākos nodokļus. Labprāt arī Īrijā. Ar Starptautis�kās attīstības asociācijas starpniecību.

Par spīti visiem protestiem, arodbiedrības bija bezspēcīgas.

Darba vietu skaits austrumos turpināja samazināties, Rietum�eiropas valstis pieauga to nodarbināto spiediens, kuri gandrīz vairs nedrīkstēja slimot vai bija spiesti pāriet uz laika darba firmām. Tomēr darbavietu skaits turpināja sarukt. �I tendence kļuva aizvien izteiktāka. Par laimi, zeme bija apaļa. Tur nu kon�cerni vēl neko nespēja darīt. Kādu dienu darba vietas varēja atkal uzrasties, ta�u tikai tad, kad Vācijas neoliberālās valdī�bas sociālā apdro�inā�ana, kas kādreiz bija kalpojusi par pa�raugu Eiropai, būs sagatavojusies triecienam. Daudziem cilvē�kiem ekonomikas izaugsme glu�i vienkār�i aizgāja garām.

Tāpēc uzradās strādnieki no austrumiem, miesnieki, skārd�nieki un kravas auto �oferi, ta�u viņi Vācijā nedrīkstēja strā�dāt, katrā ziņā ne oficiāli, jo Vācija ar īpa�u nolīgumu sevi bija pasargājusi vēl uz pāris gadiem. Ta�u poļi un �ehi ari nebija nekādi muļķi. Viņi strādāja Anglijā un Īrijā, jo tur bija noteikta minimālā alga. Polijā tāpēc strādāja ukraiņi. Un Ukrainā mol�dāvi. Un Moldāvijā notika kaut kas bezjēdzīgs.

Brants vēlreiz pār�ķirstīja avīzes. Tomēr meklēto neatrada. Neviena ziņojuma vai kritiskas balss par Euratom. Toties apjo�mīgs federālās valdības ziņojums. "Eiropa ir nedalāma". Kā tad, Brants nodomāja. Molohs no stikla un tērauda, kur� iegu�va aizvien lielāku varu, saskaņā ar nekad oficiāli neapstipri�nātiem un neapstrīdētiem vērtējumiem, bija atbildīgs par astoņ�desmit pieciem procentiem no visiem Vācijas likumiem, un tad izdeva priek�rakstus, piemēram, par traktoru sēdekļu stāvokli, prezervatīvu standarti/mēriem vai tirdzniecībā atļauto garo gurķu precīzo saliekuma leņķi.

Protams, bija arī pozitīvas lietas, ta�u Brantam pēc labākās gribas tās nekādi nenāca prātā. Iespējams, tās varēja atrast �a�jos laikrakstos. Papīrs. Nekas cits, kā vien papīrs. Da�i nozī�mīgi fakti, da�as kritiskas piezīmes par veco konstitūciju, ku�ras nevarēja īstenot, jo tauta Francijā un Holandē tās bija no�raidījusi. Vispārīgas, apvārdojo�as, cildino�as frāzes par jau�no līgumu, kur�, iespējams, varēja nomainīt iepriek�ējo. Un to vajadzēja saskaņot ar visām divdesmit septiņām dalībvalstīm. Turklāt atbildīgās personas vēl nemaz nezināja, par kuru vai�rākuma viedokli vienoties un ar kuru vairākuma viedokli vaja�dzētu balsot par nākotnes vairākuma viedokli.

Nu labi, Eiropas Savienība daudz ko bija atvieglojusi. Per�sonu pārvieto�anos bez robe�kontroles. Ļoti personīgs labums, par ko Brants zināja kop� vakardienas. Iek�ējais tirgus ar kra�vas auto satiksmi, kas bija pieaugusi par se�desmit procentiem. Ar dāņu cūkgaļu, kas tika nogādāta Itālijā kā Parmas �ķiņķis. Ar vulkāniskajiem pelniem no Ķīnas, kas ar konteineriem tika vesti uz vulkānu augstienēm, jo tur izvietotajiem akvārija pie�derumu ra�otājiem tie �ķita smalkgraudaināki. Nē, tā bija globalizācija, de�i tāpat kā mākslīgie, ar bērnu rokām ra�otie dār�za rūķi 1*10 Ķīnas. Toties ar Alpiem, kurus pamazām izpostīja kravas auto satiksme. Un ar Eiropas Savienību, kura draudēja Austrijai ar sankcijām par to, ka Austrija gribēja aizliegt kra�vas auto pārvieto�anos pa Brennera pāreju Alpos. Ar Eiropas Savienību, kura savā karogā bija ierakstījusi vides un klimata aizsardzību. Vai arī tagad tur bija tikai klimata aizsardzība? Vai vienīgi tirgus?

Tikai nesen Eiropas Vides aģentūra Kopenhāgenā bija no�saukusi milzīgo auto, lidma�īnu un kuģu sadksmes pieaugu�mu par aizvien lielāku draudu klimatam. Laikā no 1990. līdz 2003. gadam gaisa satiksme trīsdesmit divās izpētītās Eiropas valstīs pieaugusi par deviņdesmit se�iem procentiem. Un tas bija pirms �etriem gadiem.

Kopumā �ajās valstīs transporta nodokļi par pārvieto�anos pa zemi, ūdeni un gaisu palielināju�ies par divdesmit procen�tiem. Saskaņā ar vides aģentūras aprēķiniem satiksme piecpa�dsmit vecajās Eiropas dalībvalstīs veidoja divdesmit vienu pro�centu siltumnīcas efektu izraiso�o gāzu. Un saskaņā ar jaunā�kajām prognozēm līdz 2025. gadam kravas auto satiksme pa �osejām atkal pieaugs par astoņdesmit procentiem. Salīdzinot ar 2004. gadu. Visi gribēja glābt klimatu.

Le�eks atvēra ledusskapi, izņēma dzeramo jogurtu un vie�nu piedāvāja Brantam. Tas bija gar�īgs.

Katrā jogurtā slēpās tūkstotis kravas auto nobrauktu kilo�metru. Un katrā mazumtirgotāju plauktā atradās divdesmit da��ādi jogurti. Da�i no tiem atjaunoja organisma preto�anās spē�jas. Tie nespēja izglābt klimatu. Jo visu noteica tirgus. Tirgus bija patērētājs. Kas par vārdu!

Viņiem visiem vajadzēja patērēt vēl daudz vairāk, lai vēl ak�tīvāk iekustinātu konjunktūru un turpinātu mo�i zāģēt zaru, uz kura pa�i sēdēja. Tīrais ārprāts! Ārprāts, ko vairs nevarēja apturēt.

Tad vēl vajadzēja izdomāt pilnīgi jaunu tirgus ekonomiku, lai varētu glābt klimatu. Tirgum cilvēki bija tikai patērētāji. Pa�tērētāji, kuri gribēja palīdzēt klimatam un uzgavilēt Herbertam Grīnemeijeram, kur� arī gribēja palīdzēt klimatam. Vai arī afri�kāņiem? Vai Āfrikas klimatam? Galvenais, lai būtu kaut kas, ko varētu kopīgi glābt un svinēt.

Vai arī D�o Kokers gribēja palīdzēt klimatam? Vai arī Eiro�pas Savienībai? Vai tikai kādai alus darītavai? Lai nu kā, bet rītvakar viņ� uzstājās Berlīnē. Pie Brandenburgas vārtiem.

Eiropas Savienības piecdesmit gadi. Pilsēta bija pilna ar jau�nie�iem. Viņi gribēja svinēt. Vienalga, ko. Galvenais, svinēt. Līdz būs jākrīt gar zemi.

Brants pirmīt pa mobilo telefonu bija mēģinājis rezervēt vies�nīcas numuru. Bezcerīgi. Viņa apartaments jau izīrēts. Pilsēta pilna ar cilvēkiem. Cilvēkiem no visas Eiropas. Vienalga. Ja viņ� neatradīs, kur apmesties, tad arī piedalīsies svinībās. Skaistās Eiropas nakts svinībās.

Visu, tikai ne dejas. Varbūt viņ� iepazīsies ar kādu Eiropas skaistuli. Tad arī sameklēs sev numuru. Tikai Knuts �ajā repor�tā�ā �oreiz bija pieminēts pavisam īsi. Knutam zoodārzā viss �is Eiropas teātris dro�i vien bija pilnīgi pie vienas vietas. Pie ledus lā�a pakaļas.

Brants salocīja laikrakstus kopā un nolika uz priek�ējā pa�neļa. Le�eks pārmeto�i nogrozīja galvu.

-Viss kārtībā, Le�ek. Makulatūra.

-�� Makulatūra?

-��� Vecs papīrs. Miskaste.

-�� Ā, miskaste. Tikai ne uz ielas.

Iespējams, ka Le�eks viņam izglābis dzīvību. Brants būtu izskrējis uz ātrgaitas �osejas, lai glābtu dokumentus. Viņam bi�ja paliku�as tikai Herberta Lūra bankas izdrukas. Vismaz. Pie�rādījums. Sākums. Bet viss pārējais. Iz�ķiro�ie pierādījumi. Sa�braukti. Aizlidoju�i prom. Saplēsti.

Tāpat kā viņa sapnis par vienreizēju, lielu un ekskluzīvu rakstu. Neuzmanības dēļ. Nē, nolaidības dēļ. Pārguruma dēļ. Nu viņam vairs nevajadzēja zvanīt Tobiasam Reinhardam.

Iespējams, kaut kur tagad sve�i cilvēki, kuri cits citu nepa�zina, turēja rokās papīra driskas ar sprādzienbīstamu informā�ciju, kuras dēļ līdz �im bija vajadzējis mirt trim cilvēkiem.

Kaut gan. Viņ� bija izmetis ēsmu. Neviens jau nezināja, ka vairāk nekādu dokumentu nav. Neviens, izņemot Brantu un Le�eku. Ta�u Le�eks pat nezināja, par ko vispār ir runa. Brants to viņam arī nemaz nevarēja izskaidrot.

Le�eks bija labs, mierīgs, neiesaistīts kravas auto �oferis. Ļoti lepns par savu kravas auto, kas vienmēr īsi nopīkstēja, kad viņ�

izbrauca zem viena no daudzajiem muitas kontroles tiltiem.

Iezvanījās Branta mobilais telefons. Tas bija Patriks Nolens.

-��� Kā jums klājas, Bernhard? Nolens tūlīt noprasīja, kad Brants bija atsaucies uz zvanu. Vai labi sadzīvojat ar �oferi?

-��� Principā jā, ta�u viņ� �obrīd bēdājas par labo sānu spoguli.

-��� Kā tad tā? Vai viņ� to ir sasitis? Ak kungs, tie poļi vien�mēr tādi ir. Manam brālim jau tāpat ir daudz problēmu viņiem ieskaidrot, kur jāpaņem krava.

-��� Mēs vēl to nezinām, Patrik, kravas automa�īna vēl atro�das ceļā uz turieni.

Pagāja mirklis, kamēr Nolens saprata.

-�� Viens pret vienu, Bernhard, viņ� nosmējās. Bet nopiet�ni. Kā jums klājas?

-�� Nu jā, Brants noteica un vispirms ieturēja pauzi. Ma�na kāja ir pagalam, jo �ī kravas ma�īna ir tik augsta, un ne�viens man nebija teicis, ka no tās nedrīkst lēkt ārā, zem sava sudrabaini pelēkā mēteļa esmu uzvilcis sarkani melnu kravas auto �ofera kreklu, jo uz ātrgaitas �osejas ir nopērkams tikai �āds modes virziens, �ovakar man Berlīnes krodziņā jāsatie�kas ar fran�u lobētāju pārstāvi, un es viņam gribu parādīt sa�vus dokumentus. Saule vēl spīd, ir brīni�ķīgi silts, un es gra�sos nosusināt purvu. Tātad, ņemot vērā visus apstākļus, man klājas labi.

-�� Prieks dzirdēt. Vēl tikai gribēju pateikt, ka jums vajadzētu būt piesardzīgam.

-Kātā?

-��� Vietējā prese, protams, raksta par vakardienas lielās iz�meklē�anas ietvaros radītajiem satiksmes traucējumiem. Un arī par kādu �urnālistu, Bernhardu B. no Vācijas, kur�, iespējams, ir atklājis jaunu skandālu.

Brants nevil�us iesmējās. Viņ� visu zināja, ta�u nevarēja to pierādīt. Turklāt Eiropas Savienībā nebija nekāda skandāla. Ofi�ciāli.

Visvairāk viņ� dusmojās par to, ka steigā nebija vēlreiz no�kopējis visus dokumentus. Tikai bankas izrakstus. �odien pēc�pusdienā, autobāzē. Vismaz Katarīna �ūmane bija izrādījusies tik attapīga. Un tomēr viņai bija jāmirst.

-�� Vai tur ir kaut kas rakstīts par to, kur� presei pavēstījis, ka pastāv bīstama informācija? Izņemot jūs un Leo Luvē, neviens to nevar zināt. Un, protams, arī Enerģētikas komisija. Ta�u es �aubos, vai komisijai ar to visu ir kāda saistība.

-��� Nē, Bernhard, tur nekas nav teikts. Un es to nevaru ga�rantēt. Varbūt tur pat iejaukta OLAF, mūsu alla� darboties ga�tavā pretkorupcijas iestāde. Nolens ieturēja pauzi. Starp ci�tu, esmu apņēmies uz kādu laiku aizvest savu sievu uz Briseli. Viņa gan bija mazliet pārsteigta par piedāvājumu strādāt kopā ar mani, ta�u galu galā viņai �ī ideja iepatikās.

Brants gandrīz varēja redzēt, kā Nolens smaida.

-��� Acīmredzot pa Briseli klīst kāds zināms saraksts. Tikpat labi var būt, ka tuvākajā laikā Briselē ieradīsies da�as sievas, ja vien saprotat, ko es ar to gribu teikt. Katrā ziņā mums strā�dāt tādēļ nebūs vienkār�āk.

-�� Jūs dro�i vien gribējāt teikt jautrāk, Patrik.

Nu Nolenam bija no sirds jāsmejas.

-�� Jūs man patīkat, Bernhard. Manuprāt, jums Briselē ir arī daudz draugu. Lai nu kā, jūs �obrīd esat sacēlis pamatīgu furoru. Par jums runā visa Brisele. Nu ko, lai jums labi veicas. Un daudz panākumu Berlīnē. �ovakar tur noteikti ies pavisam karsti.

-�� Paldies, Patrik.

Par viņu runāja visa Brisele. Nu skaisti. Anne! Arī Anne to noteikti bija izlasījusi. Ak Dievs! Tā tikai vēl trūka, lai viņa piezvanītu. Vai par tevi �odien gadījumā neraksta avīzēs, Bern�hard?

Un Tobiass Reinhards, ar kuru viņ� bija solījies sazināties, tiklīdz būs sagādājis informāciju. �etrdesmit astoņas stundas jau sen pagāju�as. Tātad varbūt redakcijā tas bija ātri izplatī�jies. Varbūt arī �ī norāde nākusi no viņa. Dusmās.

�etrdesmit astoņu stundu laikā viņ� padarījis sevi pilnīgi neuzticamu. Un tagad viņa informācija gulēja kaut kur Rūras apgabalā.

Iespējams, viņam vairs nekas cits neatlika, kā vien nākotnē pelnīt savu maizīti kā kravas auto �oferim, braukāt apkārt ar zivīm un gaļu un valkāt sarkani melnus kreklus. Arī svētdie�nās.

Le�eks jau sen bija sasniedzis Berlīnes valsts nozīmes ātr�gaitas �oseju A115, Avus apvedceļu. Brants paņēma Le�eka Ei�ropas atlasu un sacīja priek�ā, kur jābrauc. Viņ� jau sen nebija braucis uz Berlīni ar auto, pareizāk sakot, kop� astoņdesmita�jiem gadiem, kad vēl bija divas Berlīnes, un VDR uz visām no�rādēm tika vēstīts, ka Berlīne ir VDR galvaspilsēta.

Brantam tas toreiz �ķita kā divu bērnu ķilda. Bet mana Ber�līne ir lielāka par tavējo.

Viņ� gribēja nokļūt maksimāli tuvu Frīdrih�trāsei, lai ietu kājām tik maz, cik vien iespējams, un izvēlējās ceļa posmu ar vismazāko pagriezienu daudzumu. Tēgela lidostas virzienā un tad pa Kaizerdamma nobraucienu. No turienes uz centru atli�ka braukt vienīgi taisni.

Berlīne problēma, Le�eks �ēlojās. Daudz luksoforu.

Brantam Le�eka kļuva �ēl. Viņ� glu�i vienkār�i nebija gadī�jies uz zaļās gaismas viļņa. Atkal un atkal viņ� bija spiests no�bremzēt pilnu piekrauto kravas auto un atkal uzsākt braukt.

-�� �efs būs dusmīgs. Daudz luksoforu, daudz dīzeļa. Dīze�lis dārgs.

-��� Ja vajadzēs, es samaksā�u, Roman. Galvenais, lai mēs ierastos laikā.

Pusastoņos viņi bija tiku�i tikai līdz Ernsta Reitera lauku�mam. Le�eks iegriezās 17. jūnija ielā. Tālumā varēja redzēt Mie�ra eņģeli. Parka soliņi pa labi un pa kreisi bija aizņemti, cil�vēki plūda Brandenburgas vārtu virzienā. Kāds policists kaut ko nosauca viņiem pakaļ, ta�u Le�eks negrasījās apstāties.

-�� Problēma, Le�eks pēc divām minūtēm sacīja un norādī�ja uz priek�u. Uzreiz aiz krustojuma pie Miera eņģeļa iela Bran�denburgas vārtu virzienā bija slēgta. Viņiem priek�ā tika celta tel�u pilsēdņa. Ielas vidū.

-�� Ak, velns parāvis, Brants izgrūda. Apturi, Roman. Es te izkāp�u.

Le�eks nogriezās pa labi un apstājās ielas malā. Brants pa�ņēma mēteli un somu, uzlika galvā Nolena īru cepuri un pa�sniedza Le�ekam roku. Viņam �ķita, ka Le�eka sejā lasāmas ne�viltotas skumjas. Vislabprātāk Brants tagad būtu kopā ar viņu braucis uz Var�avu un tad varbūt pat cauri Holandei uz Īriju. Pēk�ņi Brants sajutās vientuļ� un nedaudz mazdū�īgs.

-��� Liels paldies, Roman, tu man ļoti palīdzēji.

-��� Nekādu problēmu, Le�eks atteica. Visu labu kājai. Daudz auksts, tad daudz labāk.

Brants piesardzīgi nokāpa lejā pa kāpnītēm. Viņ� aizvēra durvis, kravas automa�īna tūļīgi sakustējās, uz atvadām Le�eks vēlreiz ļāva atskanēt spēcīgajai signāltaurei. Pēdējais, ko Brants vēl paguva ieraudzīt, bija sarkani melnais uzraksts uz baltā pa�kaļgala: Keep cooll F&lK Trailer Service. Le�ekam tagad vajadzē�ja savā navigācijas iekārtā ievadīt vārdu Var�ava, un tad viņ� drīz atradīs ceļu ārā no Berlīnes.

Brants pagriezās un pa grantētu celiņu piesardzīgi devās tālāk uz Tīrgārtenu. Tik piesardzīgi, cik vien spēdams. Vēl bija pavisam silts, viņ� nesa savu mēteli pārmestu pār roku, viņa krekls no rudens kolekcijas �im gadalaikam bija par biezu. Ko�ku paēnā bija labi. Neveikli sperot soli, kāja da�reiz iesāpējās.

Nu vairs nebija nekāda ceļa atpakaļ. Vajadzēja pildīt noru�nu. Un ja nu neviens neatnāks? Tad viņ� glu�i vienkār�i jauki pavadīs vakaru. Un varbūt vēlreiz padomās par Toi�era pie�dāvājumu. Vienkār�i nostāties otrā pusē. Vareno un ietekmīgo pusē.

Varbūt tas tie�ām bija brīni�ķīgs darbs: vazāt aiz deguna pla�saziņas līdzekļus un manipulēt ar atklātību. Galvenais, ka par to labi maksāja. Katrā ziņā viņ� vairs ilgi nevarēs eksistēt kā brīvais �urnālists.

Pa kreisi vakara saules siltajā gaismā mirdzēja Reihstāgs. Du�iem pārsvarā jaunu cilvēku gulēja zālienā, pie ieejas stāvē�ja rinda, lai tiktu uz kupolu. īsti tautas svētki.

Tagad Brants bija sasniedzis balto tel�u pilsētiņu abās 17. jūnija ielas pusēs. Telts līdzās teltij. īsts Eiropas valstu reklā�mas �ovs. Katrai valstij bija sava telts ar savu karogu. Un katra valsts piedāvāja kaut ko ēdamu un dzeramu. Tas bija tik rak�sturīgi Vācijai. Vienmēr vajadzēja iedot kaut ko ēdamu. Greenpeace un BUND teltīs tika sniegta tikai sausa informācija par draudo�ajām klimata izmaiņām. No tām cilvēki ekoloģiski ko�rektos auduma maisiņos nesa bro�ūras.

Viss bija pilns, Brantam vajadzēja uzmanīties, lai viņam kāds neuzkāpj uz kājas. Viņ� labprāt �ur un tur būtu kaut ko paņēmis līdzi: Bohēmijas desiņu, īru Guinness alu vai kādu sal�dumu no Austrijas. Tomēr viņam nebija laika. Vajadzēja steig�ties uz "Pastāvīgo pārstāvniecību". Un iespējami drīz novietot kāju uz kāda paaugstinājuma.

Varbūt viņ� vienkār�i varēs tikai mierīgi noskatīties kvalifi�kācijas spēli un pēc tam ar pēdējo vilcienu aizbraukt mājās.

Pie Brandenburgas vārtiem uz brīvdabas skatuves par go�du svētdienai tika liktas gaismas iekārtas un tehnika, ARD un ZDF bija atvedu�as veselus studijas konteinerus, Brantam �ķi�ta, ka viņ� �ur tur pamanījis pa kādai pazīstamai sejai.

Krekla kabatā ievibrējās mobilais telefons. Pirmajā mirkli Brants satrūkās. Nepazīstams numurs. Vai viņi Brantu izseko�ju�i un tūlīt ie�aus viņam galvā? Par spīti visām pūlēm?

-��� Brants?

Aiz Reihstāga nogriezies pa kreisi, viņ� aizsoļoja �prē krast�malas virzienā.

-��� Regīna �ūmane, viņ� izdzirdēja klusu, ļoti piesardzīgu balsi. Jūs lūdzāt manam vīram, lai es jums piezvanu.

Brants apvaldīja izbrīnu. Ar �o zvanu viņ� vairs absolūti nemaz nebija rēķinājies. Un tas nekādi neiederējās viņa plānā.

-��� Pareizi vien ir, �ūmanes kundze. Liels paldies.

Pār �prē upi pūta viegls vēj�, Frīdrih�trāses virzienā aizpuk�ķināja pārpildīts ekskursiju kuģis, viss �ķita jau reiz pie�dzīvots, Brants �ķērsoja tiltu un apstājās Kuģu būvētāju damb�ja sākumā.

-��� Kā es jums varu palīdzēt?

-�� Izsaku vissirsnīgāko līdzjūtību, Brants sacīja. Arī apju�kuma dēļ. Viņ� pēk�ņi vairs īsti nezināja, kā formulēt savu jau�tājumu.

-�� Paldies, viņ� dzirdēja Regīnu �ūmani ļoti klusi atsakām. Mēs kop� �odienas atkal esam Berlīnē, lai pavadītu mūsu mei�tas līķi pārvadājuma laikā.

Brants juta, ka viņam aiz�ņaudzas rīkle.

-��� �ūmanes kundze, viņ� piesardzīgi iesāka. Viņ� varēja iedomāties, kādas mokas �obrīd izcieta Katarīnas māte. Brants pieklājības pēc ļāva paiet vēl mirklim. Es tikai gribēju pārlie�cināties, vai praktikantes vietu jūsu meitai sagādāja tie�i Dāms?

�ķita, ka �ūmane domā par �ī jautājuma nozīmi.

-�� Ne glu�i, viņa beidzot atteica.

Tas Brantu iedro�ināja.

-Bet?

-��� Tas bija kāds ļoti draudzīgs cilvēks no Eiropas Savienī�bas Komisijas.

Brants manīja, ka no satraukuma viegli trīc.

-��� No Eiropas Savienības Komisijas?

-�� Jā. Mana meita par to bija ļoti lepna. Pēc sarunas viņa at�nāca pie manis un pateica: tagad man jau zvana no Eiropas Savienības Komisijas, lai sagādātu man praksi. Vai nav vare�ni? Un pat pie "zaļajiem".

Kas par iepriek� norunātu spēli, Brants klusībā nodomāja.

-�� Vai jūs vēl atceraties tā zvanītāja vārdu, �ūmanes kundze?

Viņa atkal uz mirkli apklusa.

-�� Ne glu�i. Tas izklausījās ārzemniecisks. Kaut kāds Jakobs vai kas tamlīdzīgs.

-�� Varbūt Jēkabsons? Tas ir latvie�u uzvārds.

-�� Tā varētu būt. Jā, laikam gan.

-�� Liels paldies, �ūmanes kundze, jūs man ļoti palīdzējāt.

Brants dzirdēja viņu smagi nopū�amies.

-�� Vai es arī drīkstu jums ko pajautāt, Branta kungs?

-��� Protams. Viņ� lēnām gāja tālāk. Automa�īnas bija no�vietotas cita pie citas. Divās automa�īnās pirms pa�a vilciena tilta sēdēja cilvēki un novēroja apkārtni.

Cik gan dumji patiesībā spēja būt da�i cilvēki? Domāt, ka no Briseles kāds brauks uz tik�anos ar dokumentu pilnu somu un tad vienkār�i vieglprātīgi paies garām automa�īnai. Bet var�būt viņi domāja, ka Brants varētu ierasties ar vilcienu.

Kāja atkal lika par sevi manīt. Viņam noteikti vajadzēja āt�rāk apsēsties.

-�� Vai Dīters Dāms ir kaut kā saistīts ar mūsu meitas nāvi?

-��� Kur jūs to ņēmāt? Brants izvairījās no atbildes.

Regīnai �ūmanei acīmredzot bija sabrukusi visa pasaule.

-��� Katarīna pirms �etrām nedēļām bija Ķelnē un apciemoja mūs. �ūmanes kundze vilcinājās. Izskatījās, ka viņa jau no�nākusi pie sava secinājuma. Viņa teica, ka Dīters viņai pie�zvanījis un gribējis zināt, kā viņai patīk Briselē.

-��� Tas ta�u ir pilnīgi normāli, Brants izvairījās. Viņ� jau varēja noprast, kas sekos tālāk.

Sieviete neatlaidās.

-�� Jūs saprotat, ko es ar to gribu teikt, Branta kungs?

-��� Dabiski, viņ� apstiprināja.

-�� Vai Dīters Dāms manu meitu iefiltrēja Eiropas Savienības Parlamentā?

Par �o pieņēmumu Brants jau sen bija nojautis. Tam noteikti vajadzēja, nē, tas varēja būt tikai tā. Mazs pakalpojums senai draudzenei, kas muļķīgas sakritības dēļ izvērties par katastrofu.

-�� Jums man nekas nav jāsaka, Branta kungs.

Brants apdomājās. Kas varēja notikt, ja viņ� Katarīnas mā�tei tagad pateiktu patiesību? Viņa to tik un tā dabūs zināt. Vē�lākais, rītdien.

-�� Domāju, ka jā, �ūmanes kundze, bet, lūdzu, paturiet to pie sevis.

-�� Pateicos, viņ� dzirdēja gurdu balsi. Tad savienojums pār�trūka. Mazliet ātrāk, nekā Brants bija domājis. Bez jebkādas pie�bildes.

�oreiz visi Reinas terases galdiņi bija aizņemti, ik pēc piecām minūtēm garām aizsteidzās viesmīļi un viesmīles ar alus kau�siem. Jautrība jau norisinājās pilnā sparā, labais laiks gādāja par labu noskaņojumu. Kādam bija pamatīgs siena drudzis.

Brants iesmējās. Gandrīz astoņi, viņ� ieradies teju precīzi un tagad nopelnījis vienu alu.

"Pastāvīgā pārstāvniecība" atkal bija labi apmeklēta. Brants piesardzīgi paskatījās apkārt. Tad vienu reizi izgāja cauri gal�diņu rindai līdz zāles galam. Tikai tagad viņam ienāca prātā, ka nemaz nebija norunājis konkrētu satik�anās vietu apmeklē�tāju zālē. Tātad vajadzēja apsēsties tā, lai viņu uzreiz varētu ieraudzīt. Un, lai no turienes kaut mazliet varētu redzēt futbo�la spēli. Brants nupat pamanīja, ka pie viena galdiņa vēl bija brīva vieta.

Viņ� lēnām devās atkal atpakaļ un uzmeklēja brīvo vietu. Pie galdiņa sēdēja tikai viena sieviete. Apmēram �etrdesmit ga�dus veca ar gai�iem, pusgariem matiem, draiski uzstūmusi sau�lesbrilles uz pieres. Viņai bija tvirti vaigi un veselīgi nosauļota āda. Sievietei mugurā bija pa pusei atpogāta, ar elegantu jostu apjozta balta velveta jaka, tikpat dziļi atpogāta melna blūze un plānas melna auduma bikses. Uz brīvā krēsla bija nolikta bal�ta, mazliet izstaipīta mākslīgās ādas soma.

-�� Vai �ī vieta vēl brīva? Brants painteresējās.

-�� Patiesībā nē, sieviete atbildēja, runādama Brantam sve��ā dialektā un neizskatīdamās īpa�i iepriecināta. Es kādu gai�du. Bet tikmēr jūs te varat pasēdēt.

-�� Paldies, Brants uzelpoja, iekarināja mēteli garderobē, no�ņēma cepuri un apsēdās. Beidzot viņ� varēja uzlikt kreiso kāju uz labās. Sieviete viņu jautājo�i uzlūkoja. Ļoti sāp, Brants paskaidroja. Jo es �o kāju vakar sastiepu.

Pagāju�ajā pirmdienā redzētais garmatainais viesmīlis, �ķiet, Brantu bija pazinis un tūlīt nolika viņam priek�ā alus kausu, Branta galdiņa biedrene dzēra ūdeni. Viņa vairs nevē�roja Brantu, bet gan mazliet garlaikoti skatījās televizorā virs durvīm. Jau bija sācies kvalifikācijas spēles ievadziņojums. Ska�ņa vēl bija izslēgta, tika nosaukts Vācijas komandas sastāvs.

Ceturksnis pāri astoņiem. Neviens nebija atnācis.

-�� Spēlē Lūkass Podoļskis, sieviete pilnīgi negaidot uzru�nāja Brantu. Tas mums neko labu nevēsta.

-�� Mums? Brants pārvaicāja un pagriezās pret viņu. Ne tā, lai sieviete nodomātu, ka viņ� to vien gaidījis, kad tiks uzru�nāts, drīzāk vīri�ķīgi labvēlīgā veidā, atzīstot, ka �ī sieviete acīmredzot kaut ko saprata no futbola un viņ� labprāt bija ga�tavs ar viņu par to parunāt. Varbūt.

-��� �ehiem, sieviete paskaidroja. Es esmu no �ehijas. Viņa zibenīgi uzmeta Brantam tēraudzilu acu skatienu un pat pasniedza viņam roku. Siltu, patīkami mīkstu roku. Jana Sefrna.

-��� Priecājos. Bernhards Brants.

Viņa bija tikai mazliet uzkrāsojusies, tomēr iespaids bija pa�matīgs.

-�� Ta�u nedomājiet, ka es kaut ko saprotu no futbola. Arī �ī spēle mani neinteresē. Ta�u visi �ehijas laikraksti �odien par to vien rakstīja. Galu galā runa ir par �empionātu. Mūsu ko�mandai ir ļoti liels respekts pret �o Podoļski.

Brantam uz mēles jau bija jautājumi par viņas nodarbo�anos, no kurienes ieradusies un kāpēc tas bija interesantākais, viņa tie�i "Pastāvīgajā pārstāvniecībā" viena pad skatās futbolu, ja vi�ņai par to nav nekādas sajēgas. Tomēr Brants iekoda mēlē. Sprie��ot pēc otra skatiena, ko Brants viņai nemanāmi uzmeta, Jana bi�ja caurcaurēm pievilcīga. Viņ� vēlreiz demonstratīvi pārlaida acis telpai, pameta skatienu uz pulksteni un noteica vienīgi:

-��� Arī es patiesībā ar kādu �eit biju norunājis tik�anos, bet

arī viņ� diem�ēl nav ieradies. /

-�� Tā ta�u ir lieliska sagadī�anās, Jana atbildēja un paska�tījās uz Brantu ātri un gandrīz pārāk izaicino�i.

Uz mirkli Brants kļuva nedro�s. Viņ� centās saglabāt apdo�mību.

-�� Nekādu sagadī�anos nav.

-�� Pilnīgi iespējams. Man �ķiet, vienīgā sakritība ir tāda, ka mūsu paziņas nav ieradu�ies. Un es ar savu paziņu norunāju tik�anos �eit tikai viņa dēļ. Patiesībā es gribu iet uz muzeju.

Ar katru brīdi Brantam viņas balss likās aizvien patīka�māka.

-�� Uz muzeju? �ajā laikā?

-��� Protams. �odien ta�u ir garā muzeju nakts. Visi Berlīnes muzeji ir atvērti. Manuprāt, līdz pat diviem naktī. Uz turieni es katrā ziņā gribu tikt. Godīgi sakot, tie�i tāpēc es vispār atro�dos Berlīnē.

Brants piesardzīgi paskatījās apkārt. Cerams, ka Lūrs tagad vairs patie�ām neieradīsies.

-�� Tas nozīmē, ka jūs te būsiet tikai �odien?

-�� Tie�i tā, sieviete viņam atkal uzsmaidīja. Rīt es jau at�kal do�os atpakaļ. Labi, ka vēl vispār atradu, kur pārnak�ņot.

Brants pūlējās nelikt neko manīt, ta�u klusībā viņ� nojauta izdevību. Lai mazliet novērstu domas un uzreiz nesabojātu �o iespēju, viņ� atkal paskatījās uz televizoru. Ginters Necers un Gerhards Delings, ARD televīzijas kanāla lietpratēji, acīmre�dzot runāja par �ehijas komandas izvietojumu.

-�� �ehijai ir ļoti stipra komanda, viņa nekaunīgi paziņoja.

-�� Nekādu cerību .

Viņa mazliet nelabvēlīgi pagrozīja galvu.

-�� Ne jau pret Poldiju un �veiniju.

-�� Gan vēl redzēsim.

Brants paņēma vēl vienu kausu alus, sieviete pasūtīja tikai ūdeni. Pieklājīgi, tomēr negribīgi Brants nogaidīja, kamēr alus putas gandrīz noplaka un sievietei tika atnests ūdens, tad sa�skandināja ar viņu. Sieviete paskatījās pulkstenī.

-�� Laikam gan mans paziņa neatnāks, viņa sacīja bez īpa��as no�ēlas.

Varbūt Branta vakars tomēr vēl bija glābts. Pēk�ņi viņam ap sirdi kļuva silti.

-�� Kā jūtas jūsu kāja?sieviete pārtrauca viņa domas.

-��� Būs jau labi. �orīt bija sliktāk.

-��� Kas tad īsti notika?

Tas izklausījās tik valdzino�i, tik ieinteresēti, tik sievi�ķīgi sirsnīgi. Brantu pēk�ņi pārņēma liela vajadzība pēc siltuma. Un sievi�ķības. Vislabāk pēc abiem.

-�� Tas ir gar� un traks stāsts, viņ� iesāka.

-�� Pastāstiet, viņa gandrīz izdvesa. Līdz spēles sākumam vēl ir laiks. Mēs neko nepalaidīsim garām. Man patīk traki stās�ti. Sieviete iedzēra malciņu ūdens un ieturēja pauzi. Un arī traki vīrie�i.

Tas bija tie�s pamudinājums.

-��� Es �ovakar izlēcu no kravas automa�īnas un�

-Jūs esat kravas auto �oferis?viņa pārtrauca, mazliet pā�rāk skarbi un ļoti pārsteigti. Ar to viņa acīmredzot nebija rēķi�nājusies. Izskatījās, ka sievietes pasaules uzskats nupat pilnī�gi sabrucis.

-��� Nē. Esmu �urnālists. Es �ovakar ar kravas auto ierados no Briseles.

Atkal uzvirmoja ziņkāre, lai gan nebija pateikts daudz. Iz�skatījās, ka attiecībā uz Janu viņ� trāpījis īstajās sliedēs.

Viņas acis atkal iemirdzējās.

-�� Tas ta�u patie�ām izklausās traki. Un mani tas, protams, interesē. Varbūt jūs to vēlāk varētu pastāstīt. Mums ta�u vēl ir daudz laika. Viņa to pateica it kā pilnīgi nejau�i.

Branta sirds manāmi iepukstējās.

-�� Un ar ko tad jūs nodarbojaties? viņ� novērsa domas no sava iek�ējā nemiera.

-��� Es strādāju �koda rūpnīcā Pilzenē.

-�� Vai tad �koda vēl būvē automa�īnas? Brants atcirta, gan�drīz jau atkal asi un nelabvēlīgi.

-��� Dabiski, ta�u mūs ir pārņēmis Volkszvagen. Tas izklausī�jās sarūgtināti. Tomēr Pilzenē atrodas atsevi�ķa nodaļa. Mēs ra�ojam atomreaktoru detaļas.

-�� Atomreaktoru detaļas?

-�� Jā. Vai tad jūs to nezinājāt? Tagad viņa izklausījās pa�tie�ām vīlusies. Pilzenē atrodas mūsu Atomhalle. Tur krievi, �ehi un francū�i kopīgi ra�o reaktoru detaļas. Es tur strādāju izpētes nodaļā.

-�� Tas dro�i vien ir interesanti.

Komandas iznāca spēles laukumā, Vācija melnbaltos, �ehija sarkanos sporta tērpos. Brants gandrīz neko nemanīja, vienīgi to, ka Pēters Cehs, �ehu vārtsargs, bija uzlicis galvas aizsargu no biezas, melnas ādas. Tas izskatījās patie�ām muļ�ķīgi-

-�� Par to es ta�u varētu uzrakstīt reportā�u, Brants tūlīt iero�sināja. Vienkār�i kā no zila gaisa. Izdevumam FAZ.

-��� Diem�ēl tas nav tik vienkār�i. Jana pielika rādītājpirk�stu pie lūpām un draiski uzlūkoja Brantu. Liels valsts noslē�pums. Glu�i kā jūsu brauciens ar kravas auto no Briseles.

-����� Nav tik traki, kā liekas, Jana, Brants tūlīt nomierināja un norādīja uz savu kreklu. Lai gan es varbūt tā neizskatos. Viņ� svarīgi uzlika roku uz savas somas. Turklāt es tur bi�ju, lai atklātu pamatīgu skandālu Eiropas Savienības iek�ienē.

Uz mirkli Brants izlikās, ka seko notikumiem televizorā. Pa to laiku varēja dzirdēt arī komentētāja Reinholda Bekmana bal�si. Mihaels Balaks sagatavojās sānu sitienam. Bekmans uzska�tīja, ka �ī spēle varētu izvērsties interesanta. Komandas sapul�cējās laukuma vidū, tiesnesis veica bumbas iemetienu. Jau ar pirmo uzbrukumu �vein�taigers izsita bumbu no stūra.

-��� Fū, par mata tiesu, Jana izelpoja un uzlika plaukstu Brantam uz rokas. Glu�i nejau�i. �is vēl varēja izvērsties par jauku futbola vakaru.

Brants vēlreiz paskatījās apkārt. Nevienam gar viņu nebija nekādas daļas. Varbūt viņ� tie�ām par daudz blefojis. Būtībā tā bija traka ideja. Brants vairs nevarēja saskatīt zāles galu, tik blīvi tagad bija sadrūzmēju�ies cilvēki zāles priek�ējā daļā un sekoja spēlei. Tikai kāda jauna, d�insos ģērbta sieviete letes ga�lā bija a�i paskatījusies �urp uz Brantu. Tagad viņa runāja pa telefonu. Kā �ķita, par spēli viņai nebija ne mazākās intereses.

Frings un Rozickis mēģināja neitralizēt uzbrukumu lauku�ma vidū. Izskatījās, ka viss pamazām sāk kļūt aizraujo�i. �e�hu uzbrukums, atraidīts, vācie�u uzbrukums, �neiders ar gal�vas sitienu paguva par mata tiesu. Jana sataustīja Branta roku, uz mirkli ļāva viņam sajust savu siltumu, tad atkal to atrāva.

-�� Būtībā futbolā ta�u vienmēr notiek viens un tas pats, vi�ņa tagad aizrādīja. Te pie vieniem vārtiem, te pie otriem. Vai mēs tie�ām gribam visu vakaru to skatīties?

Tā ta�u nedrīkstēja darīt. Aizraujo�ā un tehniskā ziņā ģeni�ālā spēles brīdī viņa ar savu jautājumu lika iz�ķirties. Sievietes spēja būt tik zemiskas. Un viņas to zināja.

-��� Ko jūs piedāvājat? Brants padevās, protams, tomēr pa�likdams atturīgs.

-�� Nu, viņa pavedino�i uzsmaidīja, mēs varētu doties ne�lielā pastaigā gar �prē un aiziet uz Zemes muzeju. Viņa to domāja pilnīgi nopietni.

Jana no jauna uzlika plaukstu Brantam uz rokas.

-�� Esiet ta�u reiz spontāns, Bernhard. Viņa ļāva Branta pār�steigumam norimt un tad to atkal uzkurināja. Es ta�u drik-, stu teikt "Bernhard". Starp citu, tas ir skaists vārds. Bernhards Brants. Jūsu vecākiem noteikti piemita izpratne par valodu.

-�� Mani vecāki bija aptiekāri, un viņiem piemita izpratne par receptēm. Manuprāt, �is vārds drīzāk bija sagadī�anās. Glu�i kā mēs.

Viņa visu tūlīt saprata.

-�� Mēs ta�u varētu uzrunāt viens otru ar "tu", Jana.

-�� To gan tu jauki pateici, viņa pamudino�i secināja. Man patīk apķērīgi vīrie�i. Un vīrie�i, kuri rīkojas spontāni. Vakars vēl tikai sācies, visa Berlīne ir mums priek�ā. Nāc, vienkār�i ņemsim un izdarīsim kaut ko satrauco�u.

Balaks spēcīgi aizspēra bumbu garām vārtiem.

Brants mēģināja kaulēties.

-��� Nu labi, izdarīsim, bet vai tam noteikti jābūt kādam mu�zejam?

Jana ar mājienu paaicināja viesmīli. Bernhards tūlīt iejau�cās un samaksāja par viņiem abiem.

-���� Paldies, Bernhard, nevajadzēja gan. Vienkār�i aiziesim kaut kur pastaigāties. Jana norādīja uz viņa kāju. Cik tālu vien tu varēsi. Tas izklausījās saproto�i, tomēr arī mazliet daudznozīmīgi. Un tad gan jau redzēsim.

Kādā mirklī viņa savai melnajai blūzei nemanot bija atpo�gājusi vēl vienu vai pat divas pogas. Tagad Brants pa vidu mel�najam audumam varēja redzēt diezgan apjomīgu labo krūti, ko ieskāva tum�i sarkanas me�ģīnes. Viņam nācās atzīt, ka tas iz�skatījās uzbudino�i. Tomēr, dabiski, neko neteica.

Gadījumam, ja viņa tagad bez jebkādas sagadī�anās iegrāb�tos viņam starp kājām. Brants ātri uzrāva mēteli un atkal uzli�ka galvā cepuri.

Liekot soli, kāja iesāpējās. Ilgi viņ� to nevarēs paciest. Kur nu vēl muzejā. Gar upes krastu labprāt, vislabāk, protams, gultā. Ta�u par to vēl nebija jādomā. Vēl ne. Tagad Brants ne�drīkstēja zaudēt savaldī�anos, jāsako� zobi un jāpacie�as.

-�� Nu tad iesim, Jana.

-��� Labprāt, viņa atsaucās.

Jana viņam pa priek�u izgāja no "Pastāvīgās pārstāvniecī�bas", ejot ārā, Brants vēl dzirdēja apmeklētājus atkal uzgavilē�jam. Spēle bija patie�ām laba. Ta�u da�reiz no izpriecām vaja�dzēja atteikties, lai sekotu jūtām.

Noteikti bija mazliet pāri deviņiem, ārā jau satumsis. Omu�līgi tum�s, un vēl aizvien �im gadalaikam ļoti silti. Brants iedo�mājās par soliņiem Monbijou parkā, kam viņ� vēl otrdien liela�jā aukstumā bija pagājis garām. Ideāla vietiņa otrajam puslaikam. Brants gan nevarēja par to galvot, ta�u viņ� vairs nebija tikai nemierīgs. Tā bija īsta iekāre. Pēc gandrīz bezgalīgi ilga laika.

Viņi �ķērsoja Frīdrih�trāsi, kreisajā pusē Brants ieraudzīja Frīdrih�tates pils neona reklāmu. Jana mērķtiecīgi veda Brantu lejā pa kāpnēm uz krastmalas promenādi, it kā viņa �eit, Berlī�nē, justos kā mājās. Tuvumā nebija neviena cilvēka. Vienkār�i ideāli.

Brants nelikās ne zinis par savu kāju arī tad, kad bija spiests sākt stiprāk klibot. Turklāt ar savu dokumentu portfeli viņ� iz�skatījās mazliet muļķīgi. Tas nepavisam nebija romantiski.

Likās, ka Jana sajutusi Branta nedro�ību. Viņa uzlika krei�so roku viņam uz gurna, un abi aizgāja līdz vietai, kur piestāt�nē vēl aizvien gulēja vecais Kāns. Odenī blāvi atspīdēja viņu ēnas. �prē upē atstarojās tūksto�iem gaismu, priek�ā pie Ze�mes muzeja laternu ķīlī stāvēja vismaz simt cilvēku.

-�� Diez vai es tajā pusē varē�u nostāvēt, Brants ieminējās un norādīja uz Muzeju salas galu. Vienkār�i paliksim tepat.

-�� Kā gribi, Jana tikai noteica un paskatījās uz Brantu. Viņi bija pavisam vieni. Ideāli, Brants nodomāja. Viņ� apsēdās uz dzelzs margām, lai atslogotu kāju. Jana nostājās viņam priek��ā, pārlaida skatienu ūdenim un tad uzlika plaukstu Brantam uz aug�stilba. Tā bija patīkama sajūta.

-��� Ak, Jana, cik jauki, ka es tevi satiku.

-�� Es arī tā domāju, Bernhard. Tu nemaz neesi traks, tu esi tikai mazdrusciņ romantisks. Arī tas man �ķiet jauki. Dzīvē ir tik maz vietas romantikai.

-�� Ak, Jana, Brants nu vairs nespēja savaldīties. Viņ� pa�plēta kājas. Nāc ta�u �urp.

Jana paskatījās uz viņu un pienāca pavisam tuvu klāt.

Brants vispirms noglāstīja viņas matus, tad paliecās zemāk un noskūpstīja viņu. Jana dedzīgi atsaucās.

-��� Pagaidi, viņa izdvesa, un mijkrēslī viņas acis izskatījās domīgas. Viņa atpogāja vēl divas blūzes pogas. Tas bija nepār�protams uzaicinājums.

Brants alkatīgi tvēra. Ar abām rokām. Viņ� aizvēra acis. Krū�tis bija siltas, stingras un vienlaikus mīkstas.

Jana bija mitējusies viņu skūpstīt un vienkār�i lāvās. Viņa noteikti juta, ka Brants jau sen nebija pieskāries nevienai sie�vietei. Brants viņu iekāroja. Pavisam godīgi. Par spīti visam.

Kaut kur tuvumā Brants izdzirdēja troksni, gandrīz kā �ķavas. Viņ� dzirdēja soļus, divus aprautus teikumus, kas izklausījās pēc pavēlēm, Jana pēk�ņi tika no viņa atrauta, viņa iekliedzās, un Brants atvēra acis. Jaunā sieviete no "Pa�stāvīgās pārstāvniecības" un kāds vīrietis, kuru viņ� vēl ne�kad nebija redzējis, nogāza Janu zemē. No Janas rokas iz�krita �ļirce.

Vecākais komisārs Lucs �teinliēfels to paņēma un pacēla gaisā.

Jana gulēja zemē un mēģināja izrauties no civilās drēbēs ģērbto policistu cie�ā tvēriena. Gai�o matu parūka mētājās vi�ņai līdzās, Janas īstie mati bija īsi un melni. Viņas acis uz mir�kli sastapās ar Branta skatienu, ta�u viņa vairs neko nesapra�ta. Tas bija pilnīga pārsteiguma un nāvīga naida sajaukums.

-��� Vēl kādu bridi jūs ta�u varējāt mani netraucēt, Brants norūca. Viņam tagad sāpēja.

�teinhēfels atturējās no komentāriem un izspieda no �ļirces da�as lāsītes, glu�i kā ārsts īsi pirms operācijas.

-��� Jums bija taisnība, Branta kungs, Katarīna �ūmane nav mirusi no heroīna pārdozē�anas.

-�� Tas mani ārkārtīgi nomierina, �teinhēfela kungs, Brants nopūtās, pavirzījās mazliet sāņus un ļāva savam mētelim aizkrist ciet. Labi, ka �eit bija tik tum�s. Tomēr jums ta�u vien�reiz vajadzētu veikt ziedputek�ņu testu. Kā slepenpolicists jūs esat īsta katastrofa.

Abi civilās drēbēs ģērbtie policisti palīdzēja Janai atkal pie�celties kājās. Viņa vēl aizvien izskatījās apjukusi. Viņa atbrīvo�ja rokas un atkal aizpogāja blūzi.

-��� Bez parūkas viņa izskatās pavisam citādi, Brants iemi�nējās, kad Janu jau veda prom. Vēl pēdējo reizi Brants uztvēra viņas skatienu. �obrīd viņ� varēja būt jau miris.

-�� Jūs bijāt nonācis ļoti bīstamā situācijā, Branta kungs. -�oreiz no �teinhēfela puses tas izskanēja ļoti draudzīgi.

-�� Ak, vai zināt, �teinhēfela kungs, es sev patie�ām neesmu sagādājis lielas nepatik�anas. Jūs ta�u man devāt nepārprota�mu mājienu.

Sestdiena, 25.marts

Berlīne

Le fcu est eteint.

Pjēra Tapi atsūtītā īsziņa Dītera Dāma BlackBemj pēk�ņi li�ka viņam pilnīgi pamosties.

Vakar Sarah Wiener restorānā viņi ar Hansu Helmutu Smitu-Hauku pavisam noteikti iedzēru�i par daudz, kā viņ� tagad, no�ēlas pilns, bija spiests atcerēties un tāpēc modinātāja sig�nālu uzlicis tikai uz deviņiem. Par spīti tam, Dāms pamodās pulksten septiņos. Un, kā jau tik bie�i pēdējās nedēļas laikā, vispirms sev pavaicājis, kurā viesnīcas numurā �oreiz pārnak��ņojis, un tad nemierīgi vārtījies no vieniem sāniem uz otriem.

Viņam nebija nekādas vēlē�anās celties. �mits-Hauks viņam bija iegalvojis, ka naudas nodo�ana notikusi bez aizķer�anās. Dāma raizes par to, ka Brants varētu nākt klajā ar vēl kādu pra�sību, viņ� bija ticami atspēkojis.

Pēc iera�anās Tēgela lidostā viņ� bija vienā mierā reģistrē�jies viesnīcā un pēc tam aizgājis uz "Pastāvīgo pārstāvniecī�bu". Kā jau varēja paredzēt, tur bija pilns. Viņ� mazliet pavēro�ja spēli un tad pats ar savām acīm ieraudzīja, kā Brants apsēdās pie galda kopā ar kādu ārkārtīgi pievilcīgu sievieti. Spēles vidū viņi abi pēk�ņi devās prom.

Dabiski, no Tapī vārdiem Dāms zināja, ka �ī sieviete ir daļa no plāna. īsti ugunīga dāma. Jebkur� normāls vīrietis būtu uz viņu metis acis. Labi, ka Brants par savu interesi bija samaksā�jis ar dzīvību.

Le feu est eteint.

Ļoti daudznozīmīgi, Dāms pie sevis pasmaidīja. Ar to �ī lie�ta bija nokārtota. Labi, jo vienmēr vajadzēja rēķināties ar grūtī�bām un muļķīgām nejau�ībām. Ta�u �oreiz viss bija paveikts rūpīgi. Parīze neļāva sevi �anta�ēt, pat, ja pieprasītajai sum�mai nebija nekādas nozīmes. Runa bija par principu.

To viņi Dāmām tūlīt bija liku�i saprast. Vai jūs par to parū�pēsieties, Dāma kungs? Dabiski! Ta�u, lūdzu, ne tā kā Briselē. Viņiem tas nelikās jocīgi.

Acīmredzot ugunsgrēka iemesls novērtēts par zemu. Dā�mām nācās pasmaidīt pa�am par sevi. �oreiz tā nenotiks, Tapī bija apsolījis. Garantējis. Viņam izrādījās taisnība.

Le feu est eteint.

Dāms izdzēsa īsziņu un piecēlās. Brokastis �eit bija izcilas. Un viņam bija pamatīga apetīte.

Dāms no kofera ar skritulī�iem izņēma tīru apak�veļu un televizora izvēlnē uzmeklēja klasiskās mūzikas raidstaciju. Tur tika atskaņots Brāmss.

Viņ� labprāt apmetās �ajā viesnīcā. Gai�i brūnos toņos ietu�rētā istaba bija ērti iekārtota atbilsto�i cenai, vannas istaba labi aprīkota. Pat �ampUns smar�oja patīkami. Tomēr Dāms deva priek�roku pats savējam. Sabīne priecājās, kad viņ� tai vien�mēr atveda mazās pudelītes no visām Eiropas viesnīcām, ku�rās bija nak�ņojis. Vismaz par to, Dāms pasmaidīja. Viņ� a�i nopētīja sevi spogulī. Pēdējo mēne�u radītais stress licis novā�jēt, deniņi kļuvu�i sirmi, dziļās grumbas mutes kaktiņos darīja raizes. Tāpat kā kuņģis. Viņam joprojām vajadzēja dzert zāles pret paaugstinātu kuņģa skābes daudzumu.

Du�a mazināja sasprindzinājumu, Dāms zem siltajām strūk�lām nostāvēja gandrīz piecas minūtes, kamēr beidzot saņēmās. Pēc aukstā ūdens uzgrie�anas pazuda ne vien galvassāpes, bet pagaisa arī pēdējās �aubas.

Atgriezies istabā, viņ� apģērbās. Viņ� vēlējās Marionai un Sabīnei vismaz novēlēt labu rītu. Cik labprāt Dāms tagad būtu ar viņām devies vēlās brokastīs. Ta�u lidma�īnas reiss pare�dzēts tikai pusse�os. Pietiekami daudz laika. Dāms vēl katrā ziņā gribēja noskatīties lielo izrādi pie Brandenburgas vārtiem. Un pats personīgi paziņot Lūram labos jaunumus.

Viņi nedrīkstēja Lūru pazaudēt. Dāma situācijā Lūrs viņam glu�i vienkār�i bija pārāk svarīgs. Viņa atmasko�ana būtu ka�tastrofa ar nopietnām sekām.

Mobilā pastkastīte ziņoja, ka Dāmām zvanīts. Du�ā viņ� ne�bija zvanu dzirdējis. Regīna �ūmane lūdza viņai pārzvanīt. Dā�mām pārskrēja trīsas. Viņ� vēl piektdien gribēja pats parunā�ties ar viņas meitu. Ta�u tad iejaucās mazā Lauterborna biroja padauza.

�ajā mirklī Dāms sāka nolādēt savu toreizējo lēmumu.

Ideja likās lieliska. Dabiski, viņ� labprāt izdarīja Regīnai �o pakalpojumu. "Zaļie" Eiropas Parlamentā cēla nemieru, gal�venokārt Ahims Lauterborns. Protams, "zaļo" iebildumi par tehnisko un politisko realitāti bija kaitino�i, tomēr laika gaitā ar tiem varēja tikt galā. Tie bija labāki nekā viņu aizvien pieau�go�ās �aubas par Enerģētikas komisijas neatkarību. Pirmkārt jau par Marī-Klēras Bovē lomu.

Brisele galu galā bija tikai tāds ciems. Lauterborna līdz�strādniece bija ieraudzījusi Marī Klēru Bovē, kad tā pirms pā�ris nedēļām pēc bagātīgas maltītes ar Dāmu devās uz savu au�toma�īnu. Tas neko nenozīmēja. Kādreiz.

Katarīna priecājās kā bērns. Jānis Jēkabsons bija Dāmām pa�teicību parādā, viņ� ar vienu no "zaļo" preses dienesta pārstāv�jiem Parlamentā aizgāja iedzert alu; bija dabūjamas trīs prakti�kantu �tata vietas, Jēkabsons pēc pārrunām izlēma palikt pie Ahima Lauterborna, un pēc neilga laiciņa Katarīna saņēma pie�kri�anu. Katarīna, protams, zināja, kuram viņai jāpateicas par �o darbu. Viņai turklāt nemaz nelikās savādi, ka Dāms Briselē laiku pa laikam piezvanīja, lai apvaicātos, kā viņai tur patīk.

-�� Labi, Katarīna bija teikusi, patie�ām aizraujo�i un in�teresanti.

Arī viņ� domāja tāpat.

-�� Kas tad?

-�� Es nemaz nezināju, ka tik daudzi cilvēki no sociāldemo�krātu partijas ir uzpirkti.

-�� Nu, nu, ko nozīmē uzpirkti?

-�� Viņi pakļaujas enerģētikas koncernu ietekmei. "Zaļie" �a�jā saistībā grib rīkoties Eiropas Parlamentā.

-�� "Zaļie" grib rīkoties pret daudz ko. Tas vēl neko nenozī�mē, Katarīna.

-�� �oreiz gan, man tā �ķiet. Ir savākts ļoti ievērojams parak�stu daudzums.

-Ja tu uzklausītu manu padomu�

Iezvanījās Dāma mobilais telefons. Viņ� pazina numuru un apsēdās uz rakstāmgalda.

-�� Sveika, Regīna, viņ� draudzīgi sacīja. Es jau nupat gri�bēju tev zvanīt. Kā klājas?

-�� Kā nu �ādos apstākļos var klāties, viņa gurdi atbildēja. Mēs esam Berlīnē. Mums jāgādā par Katarīnas līķa pārve�a�nu. Līķa sekcija ir pabeigta.

Dāmām aiz�ņaudzās rīkle. Nekas tāds nebija paredzēts. Ta��u tagad vajadzēja savaldīties.

-�� Vai es jums varu kaut kā palīdzēt?

-��� Varbūt, Regīna domīgi atteica. Tas izklausījās drau�dzīgi.

-�� Es tev kaut ko piedāvā�u. Vai nevēlaties atnākt pie manis uz brokastīm? Esmu apmeties Westin Grand Hotel Frīdrih�trāsē. Glu�i kā Unter den Linden. Man ir laiks līdz pusdivpadsmi�tiem. Es nepacietīgi gaidī�u.

-��� Nezinu, vai mums sanāks. Gandrīz izklausījās, ka Re�gīna savu atbildi sagatavojusi jau sen.

-�� �ēl gan. Es tagad tevi labprāt būtu apskāvis.

-�� Drīz tev noteikti radīsies tāda izdevība. Es tev gribu tikai kaut ko pavaicāt.

-Ko tad?

-�� Tu ta�u bie�i runāji ar Katarinu, kad viņa bija Briselē?

-�� Jā, Dāms piesardzīgi atteica. Viņam radās drūmas aiz�domas par to, ko Regīna vēlējās uzzināt.

-�� Vai tev radās iespaids, ka viņa Briselē lieto narkotikas?

Dāma sasprindzinājums atslāba. Tas caurcaurēm bija tādas

mātes jautājums, kura par savas meitas nāvi vēl aizvien neko skaidri nezina.

-�� Uz to es tev nevaru atbildēt pilnīgi dro�i. Mēs tikai laiku pa laikam sazvanījāmies.

Regīna atbildes vietā klusēja. Pārāk ilgi, nekā būtu vajadzīgs. Dāms atkal sāka viegli nervozēt.

-��� Vai zini, Dīter, Regīna pēk�ņi izmeta, es visu �o laiku esmu sev jautājusi, kas tevī tik pēk�ņi modināja interesi par ma�nu meitu. Agrāk tu nekad viņai nezvanīji. Vai tu to man vari paskaidrot?

Kā gan viņ� to varēja paskaidrot? Viesnīcas numurā bija silts, ta�u Dāmām kļuva auksti.

-��� Ko tu īsti gribi teikt, Regīna? no viņa gaidītās atbildes vietā Dāms uzdeva pretjautājumu.

Viņ� jau zināja, kas tagad sekos, un nu tikai gaidīja, lai vi�ņa to pateiktu skaļi.

-Vai tu manu meitu iefiltrēji Eiropas Parlamentā?

Tas nebija minējums, bet gan pārliecība. Lai nu kur� to būtu sacījis. Dāms negribēja neko teikt. Nē, viņ� nevarēja viņai neko teikt.

Tagad ne.

-�� Man ir ļoti �ēl, Regīna, viņ� atklāti noteica. Tad vienkār��i izbeidza sarunu, iekrita gultā un sāka nevaldāmi kliegt.

-��� Dienas gaismā izrādās, ka jums mugurā ir ļoti elegants krekls, Branta kungs, Lucs �teinhēfels sveiciena vietā uzru�nāja Brantu un, kreisajam plakstiņam noraustoties, ielēja sev tasi kafijas. Vai tā ir jaunā Briseles mode?

Brants atturīgi pasmaidīja, ta�u neatbildēja. Bija svētdienas rīts, pusvienpadsmit. Viņ� bija aizgulējies, tad puslīdz labi pa�brokastojis ar to, ko varējis sameklēt ledusskapī. Kā Brants uz�zināja no televīzijas rīta ziņām, pateicoties diviem Kevina Kuranji iesistajiem vārtiem, Vācija patie�ām izcilas spēles rezultātā uzvarējusi ar divi pret viens. Kuranji bija labi saspēlējies ar Lukasu Podoļski. Tomēr.

�teinhēfels nupat bija atgriezies ar svaigu maizī�u pilnu tur�zu. Pa ceļam viņ� bija piezvanījis. Brants bija sakravājis somu un vēlreiz uzlicis vārīties kafiju. Nez kāpēc viņ� bija atkal at�cerējies savus senos kopdzīves laikus.

�teinhēfels dzīvoja pirms kara celtā mājā Horn�trāsē lielā trīsistabu dzīvokli. Mazākajā, gandrīz tuk�ajā istabā �teinhē�fels Brantam uzklāja saliekamo gultu. Tur tā tūlīt arī sagāzās. Dzīvojamajā istabā, kuras iekārtojumam roku noteikti bija pie�likusi sieviete, karājās apmēram �etrdesmit gadus vecas sievie�tes fotogrāfija. Viņa sēdēja uz liela motocikla klin�ainā piekras�tē, iespējams, Itālijā, un ļoti lepni turēja rokā savu ķiveri. Skaista sieviete, un kaut kā nemaz nesaderējās ar �teinhēfelu. Ta�u to Brants viņam, protams, nemū�am neteiktu.

Līdzās karājās �teinhēfela kāzu fotogrāfija. Jauns un laimīgs pāris, valdzino�ā līgava baltā tērpā. Brants to saproto�i pieņē�ma zinā�anai. Arī citiem neklājās labāk kā viņam pa�am.

-��� Ar sieru? Brants gādīgi apvaicājās un nogrieza maizi.

�teinhēfels pateicīgi pamāja. Viņ� izskatījās pārguris. �orīt

viņ� noteikti bija izgājis no dzīvokļa jau ap septiņiem. Vakar līdz vēlai naktij viņ� pratināja Janu Sefrnu, pēc tam uzrakstīja protokolu par Brantu, kā pats teica, par spīti visām �aubīga�jām lietām, un paņēma viņu līdzi uz savu dzīvokli. Aiz līdzjū�tības. Tā kā viesnīcas numurs nebija rezervēts, Brantam vaja�dzētu nak�ņot Monbijou parkā zem tilta vai policijas iecirkņa kamerā. Un arī aiz atzinības. Tādējādi viņ� bija devis ieguldī�jumu Katarīnas �ūmanes slepkavības atklā�anā. Lielu ieguldī�jumu.

-�� Jana Sefrna �orīt no rīta beidzot atzinās, ka noslepkavoju�si Katarīnu �ūmani "Pastāvīgajā pārstāvniecībā", �teinhēfels paziņoja. Viņi atradās Kroicbergas vidū, pie Jorkas pils stūra līdzās Jork�trāses d�eza krodziņam ar septiņdesmito gadu pie�skaņu un da�iem apmeklētājiem, kuri izskatījās tā, it kā �ajā laikā patie�ām būtu tur pielīmēti. Tur viņi vakar bija izdzēru�i vēl pa kausam alus. Par kopīgi paveiktu labu darbu. Un tad arī noslēgu�i mieru.

-��� Vai viņu patie�ām sauc par Janu? Brants painteresējās un iekoda maizītē. Tā vēl bija glu�i silta un mīksta. Tad jau viņa noteikti bijusi pilnīgi dro�a par lietas iznākumu.

�teinhēfels pamāja. Izskatījās, ka viņ� vēl domās kavējas pie nopratinā�anas. Viņ� ar labpatiku nogar�oja maizīti.

-�� Tagad saņemieties, Branta kungs, savulaik viņa ir strādā�jusi �ehu dro�ības dienestā STB. Tagad viņa, protams, strādā nevis Pilzenē, bet gan Rezā. Tas ir uz ziemeļiem no Prāgas, un tur �ehiem jau daudzus gadus darbojas mazs, eksperimentāls reaktors. Izskatījās, ka �teinhēfels ir pamatīgi izsalcis. Tikai pēc brī�a viņ� turpināja. Ļoti izglītota sieviete. Ķīmijas un fi�zikas doktore. Parastos apstākļos dro�i vien laba partija. Fak�tiski izskatījās, ka viņai labāk patīk sievietes. Ta�u viņa ir ļoti bīstama.

Brants pasmaidīja. Pēc iepriek�ējā vakara tik�anās ar Janu viņa attieksme pret nepazīstamām sievietēm dro�i vien mainī�sies. Vismaz pret nepazīstamām sievietēm no austrumiem.

-�� Un tā viela �ļircē?

-��� Sukcinilholīns. Patiesībā līdzeklis muskuļu atslābinā�a�nai, kas zināmos apstākļos tiek izmantots anestēzijā. Tomēr pārdozējot tas ir nāvējo�s. Iedarbojas ļoti ātri. Kā kurāre, Dien�vidamerikas indiāņu bultu inde.

Kumoss iesprūda Brantam kaklā.

-�� Vai Katarīna �ūmane ļoti cieta?

-�� Es esmu policists, nevis ārsts, ta�u, cik man zināms, upu�ris vispirms zaudē kontroli par savām ekstremitātēm un tad arī par elpo�anu. Viltīga slepkavība. Jana Katarīnai pilnīgi negai�dot uzbruka no aizmugures, kad viņa bija devusies uz tualeti. Viņa aizspieda Katarīnai muti un izdarīja injekciju. Viens dū�riens neatstāj gandrīz nekādas pēdas. Tikai zinātājs var to at�rast. Dabiski, tas tika noturēts par heroīnu. Kamēr Katarīna �ū�mane bezpalīdzīgi gulēja zemē, Jana viņai līdzās nolika �ļirci ar heroīnu. Tas jau bija patie�ām ne�ēlīgi. Un ļoti riskanti. Vi�ņai pat pietika savaldības to pirmo sievieti, kura gribēja iet uz tualeti, atkal aizsūtīt prom, lai viņa piezvana ātrajai palīdzī�bai.

-��� Es sev jautāju, ko viņa darītu, ja tualete izrādītos aiz�ņemta.

-�� Neko, ja vien varam viņai ticēt.

Brants pacēla gaisā nākamo maizīti. �teinhēfels klusēdams papurināja galvu un norādīja uz savu rokas pulksteni.

-�� Un tad viņa aizgāja prom ar visu somu, Brants piebilda. Tā kā viņai bija parūka un vēl arī krāsainas kontaktlēcas, kā es zinu kop� vakardienas, varēja justies dro�i, ka paliks nepa�zīta.

-�� Tie�i tā. Un, ja jūs nebūtu tik nolādēti stūrgalvīgs�

-�� Būs jau labi. Tā bija tīra sagadī�anās, ka viņa man pirm�dienas vakarā iekrita acīs. Patie�ām pievilcīga sieviete. Un ma�ni laikam interesē, ko dara pievilcīgas sievietes manā apkārt�nē. Iespējams, tā ir mana lielākā vājība.

�teinhēfels apvaldīja smieklus.

-��� Janai Sefrnai par jums jau pirmajā vakarā radās pareizs iespaids. �ķiet, viņa bija visu sapratusi. Vismaz attiecībā uz sie�vietēm.

Brants samocīti atsmaidīja.

-�� Man tagad vajadzēs rimties un turpmāk būt mazliet attu�rīgākam. Varbūt tas arī ir labi. Ta�u es vēl kaut ko nesaprotu. Kā Jana varēja zināt, ka Katarīna �ūmane ies uz tualeti?

�teinhēfels ielēja sev vēl vienu tasi kafijas.

-��� Viņa to nezināja. Viņa tvērās pie pirmās izdevības un to izmantoja. Pretējā gadījumā viņa sekotu Katarinai tik ilgi, ka�mēr �āda izdevība rastos.

-��� Ļoti riskanti.

-�� Viņai nekas cits neatlika. Katarīna �ūmane bija uzstājusi, ka vēlas satikties ar Lūru labi apmeklētā krodziņā.

-�� Neaptverami.

-��� Gandrīz nevainojama slepkavība, Branta kungs. Pārpil�dītā krodziņā, kurā lielākā daļa apmeklētāju skatās futbolu. Pat tualetes apkalpotājs. No tā mēs varam secināt, ka Lūrs ļoti labi pazina vietējo apkārtni un noteica par satik�anās vietu "Pa�stāvīgo pārstāvniecību". No Tanjas Hāges mēs zinām, ka Ka�tarīna �ūmane tur gribēja viņu sagaidīt.

-�� Agri vai vēlu viņa jebkurā gadījumā būtu devusies uz tu�aleti, Brants domīgi noteica. Ar to varēja rēķināties.

-�� Tikai ar jums, dabiski, neviens nebija rēķinājies.

Ar mani vienmēr vajag rēķināties, Brantam jau bija uz mē�les. Viņ� norija �os vārdus.

-�� Tāpēc jau ari noziegums nekad neizdodas ideāli. Jo vien�mēr kaut kas vai kāds iejaucas pa vidu.

-�� Tie�i tā, Branta kungs. Un kaut kad mēs atklājam ikvienu slepkavību.

Iezvanījās �teinliēfela mobilais telefons. Viņ� atbildēja uz zvanu, uzmanīgi paklausījās un tad noteica vienīgi:

-�� Skaidrs. Mēs nākam. Viņ� izdzēra savu kafiju un piecē�lās. Tiktāl nu ir. Varam iet.

Brants vēl grasījās novākt traukus, ta�u �teinhēfels satvēra viņu aiz rokas.

-��� Lai paliek. Tas nekas.

Viņ� to pateica gandrīz atklāti, tāpat, kā gadu gaitā bija pie�radis runāt ar savu laulāto draudzeni par trauku mazgā�anu. Viņi bija daudz tuvāki, nekā domāja.

Ārā vēl aizvien bija ļoti silts. Dzīvoklim bija mazs balkons ar skatu uz Jorkas pils parku. Ideāli piemērota diena Berlīnes deklarācijai. Un lielajiem tautas svētkiem, kas tai sekos.

Brants pārmeta pār roku mēteli un otrā rokā paņēma somu. Cepuri viņ� turēja pa rokai. Soma pa �o laiku bija cie�i piebāz�ta ar netīru apak�veļu un vairākas dienas valkātiem krekliem. Pienācis laiks doties uz mājām.

-��� Kā ar kāju? �teinhēfels painteresējās, slēgdams ciet ar smalkiem kokgriezumiem rotātās augstās koka durvis.

Ziede, ko �teinhēfels nakts vidū sadabūja ātrās palīdzības dienesta aptiekā, vēl nebija īsti iedarbojusies.

-�� Pārāk nesāp. Mazā vakardienas vakara pastaiga glu�i ne�nāca par labu. Ir laiks kāju ilgāku laiku paturēt uz aug�u. Pa�tiesībā vajadzētu aiziet pie ārsta.

�teinhēfels viņam līdzās lēnām kāpa lejā pa tum�ajām ko�ka kāpnēm. Par laimi, viņ� dzīvoja pirmajā stāvā.

-��� Nav ne vainas, Brants pat varonīgi paziņoja.

-�� Nu, tad jau labi.

Privātās automa�īnas bija novietotas nosacīti tuvu �teinhē�fela dzīvoklim, tāpēc bija jānoiet tikai da�i soli, kamēr Brants varēja iekārtoties aizmugures sēdeklī blakus �teinhēfelam. Vi�ņa jaunais kolēģis Ulrihs Kloi�s, kur� viņus naktī bija atvedis uz mājām, tikai īsi sasveicinājās un aizbrauca pa Mēringdammu, tad nogriezās pa kreisi un pavisam drīz izbrauca zem vil�ciena sliedēm, kas bija izbūvētas uz estakādes paralēli kanā�lam. Pa �o laiku �teinhēfels zem viņa jakas piesprauda raidītāju un pie jakas atloka piestiprināja mikrofonu.

-��� Un vai Vācijas kriminālpolicija patie�ām tika kavēta? Brants gribēja zināt. Gabaliņu tālāk viņiem priek�ā parādījās norāde uz Potsdamas laukuma pusi. Automa�īna turpināja braukt tālāk pa Vilhelm�trāsi. Brantam Potsdamas laukums li�kās vienkār�i briesmīgs. Ko gan no tā varēja izveidot? Piemē�ram, Tīrgārtenas papla�inājumu. Atpūtas vietu. �ī vieta bija drud�ainas steigas pilna, �īs pasaules koncernu nopirkta. Ar gigantisku izpriecu kvartālu Somj centrā. Vecā ēka, vienīgā mā�ja, kas pēc kara palikusi stāvam tuk�ajā laukumā, �odien iekļauta dzīvokļu, biroju un iepirkumu centrā.

-��� Nē. Tās ir kriminālas fantāzijas. Dabiski, bie�i gadās sa�dursmes kompetences jomā, un mēs skumji noskatāmies, ko patlaban ir iecerējusi Iek�lietu ministrija. Policijas darbam tas, dabiski ir izdevīgi, ta�u es kā policists varu apgalvot, ka �oreiz iejauk�anās demokrādjā aiziet mazliet par tālu. Ta�u pēdējais vārds vēl nav pateikts.

-�� Tātad jūs patie�ām atradāt Herbertu Lūru pēc Drēzdenes muzeja viesu saraksta? Brants nerimās.

-��� Laimīgā kārtā kolēģis Klauss Gerbers man nodeva jūsu mājienu. Mēs jau agrāk esam labi sadarboju�ies, piemēram�

-��� Ķelnes viesnīcas slepkavību lietā, es zinu.

�teinhēfels bija manāmi aizkaitināts. Kloi�s iegriezās

Koh�trāsē. Kreisajā pusē bija redzami Berlīnes mūra fragmenti un memoriāli. Gabaliņu tālāk priek�ā atradās Checkpoint Charlie, leģendārais robe�punkts.

-�� Jūs ta�u visu zināt, Branta kungs.

-�� Tā ir mana profesija.

-��� Ta�u jūs, dabiski, nevarat zināt, ka Vācijas policija Lūra kungu jau kādu laiku ir paturējusi acīs. No Briseles tika sa�ņemts pieprasījums. Izskatās, ka Eiropas Savienības Komisija kopā ar OLAF beidzot visu grib nokārtot, un tāpēc tika uzma�nīgāk papētīti da�i līdzstrādnieki un arī ār�tata konsultanti. Lūra gadījumā diem�ēl līdz �im nebija nekādu konkrētu pierā�dījumu. Ta�u tagad ir, pateicoties jūsu palīdzībai.

�teinhēfels iepriek�ējā vakarā bija konfiscējis bankas izrak�sta oriģinālu un tā arī negrasījās to atdot. Par laimi, Brantam bija vēl divas kopijas. Glīti sarullētas zeķēs.

-�� Kāda tad patiesībā bija �ī Lūra loma?

-�� Viņ� strādā Briseles Enerģijas un transporta ģenerāldirek�cijā. Acīmredzot viņam tur ir ietekme. Arī uz enerģētikas komi�sāru. Sākumā viņ� strādāja Ziemeļreinas-Vestfālenes ekonomi�kas ministrijā un pēc tam sarkani zaļās Volfganga Klementa valdības laikā ieradies Berlīnē. No turienes pārcelts uz Briseli. Acīmredzot zināmu iemeslu dēļ. Protams, katru nedēļas noga�li viņ� braukā �urpu turpu. �teinhēfels ieturēja pauzi. Vi�ņam te ir ģimene.

Nu viss bija skaidrs. Un tāpēc arī EFEU tas bija tik bīstami. Lūrs Briselē aizstāvēja Vācijas ekonomikas intereses. Un Vāci�jas Ekonomikas ministrija aizstāvēja Vācijas uzņēmumu inte�reses. Tās at�ķīrās no Vācijas Vides ministrijas interesēm. �o intere�u dēļ Vācijas un ari Eiropas uzņēmumu kopīgajā katlā ieplūda nauda. Ļoti liela nauda. Nauda, kas nāca arī no Energie France Europe, nomaskēta kā atlīdzība par konsultācijām.

Lūram vajadzēja savu darbu atstāt, lai tiktu cauri sveikā, ta�u tas nevarēja būt iemesls trīs cilvēku nogalinā�anai. Var�būt Katarīna sākusi apdraudēt ari viņa laulību.

Visam vajadzēja būt vēl dziļākam, ļoti dziļam. Dabiski: ja atklātos, ka melni sarkanā, satura ziņā ļoti sa�ķeltā federālā valdība, kas oficiāli un sparīgi izteicās pret atomenerģiju, to�mēr paklusām jau sen apspriedās ar francū�iem par Euratom kredīta atjauno�anu. Vēl svarīgāk bija tas, ka iespējams ap�spriests pat Eiropas Savienības lēmums, kas noteic, ka atom�enerģija saskaņā ar Briseles pavēli tiktu pasludināta par daļu no visās valstīs izmantojamās enerģijas. Vācija kļūtu par mil�zīgu apsmieklu. Tad izrādītos, ka viss satraukums par klimata aizsardzību ir tikai farss. Un politikā tā būtu īsta izgā�anās.

No otras puses, politika tik un tā krita no vienas izgā�anās citā, un nekas nenotika.

Katarīna �ūmane noteikti to sapratusi uzreiz. Viņa zināja, ka Eiropas Savienības Komisija �ādos apstākļos nevarēs dabūt cau�ri Euratom kredīta atjauno�anu. Vai ari vienīgi pēc milzīgiem sa�biedrības un to apvienību un nevalstisko organizāciju protestiem pret atomenerģiju, kuri tika izteikti visas Eiropas mērogā. Pat tā�di ekoloģijas laikraksti kā Schrot und Korn rakstīja par atomener�ģiju un tiem bija iespaids uz sabiedrības viedokli. Klusi un mie�rīgi. Pla�as ļau�u masas par to gandrīz neko nezināja. Un tāpēc tika izsniegti jauni kredīti turpmākai atomelektrostaciju būvē�a�nai, uz kuriem bija orientēju�ās starptautiskās bankas.

Runa bija par lielu naudu. Ļoti lielu naudu. Vācu un fran�u koncerniem, kuri kopā ar Krieviju dominēja spēkstariju būves jomā. Iespējams, arī �ehu piegādes uzņēmumiem. Brants iedomājās par Janu un Atomhalli Pilzenē. Par spīti pla�ajiem "zajo" protestiem, �ehi aizvien vairāk sliecās uz atomenerģijas pusi. Jebkurā gadījumā arī francū�i, vismaz valsts mērogā. Viņi vēlējās izvietot atomelektrostaciju arī tuk�snesī, lai gan pastāvēja briesmas, ka turienes valdība neva�rēs nodro�ināt izlietotā plutonija dro�u uzglabā�anu. Katrā ziņā tautai par to nebija jādod sava piekri�ana. Par visu iz�lēma prezidents.

Tikai vācie�i vēl aizvien ķildojās par savu spo�o nākotni. Atomenerģētikai tas nenāca par labu. Tātad vajadzēja mazliet piepalīdzēt. Caur Eiropas Savienību. Ar da�ādiem sakariem.

Katarīna �ūmane to zināja. Iespējams, viņa zināja arī to, ka Dīters Dāms viņu ir iefiltrējis pie "zaļajiem", lai, jauki pļāpājot par viņas praksi, papildus uzzinātu ari kaut ko par viņu stra�tēģijām. Piemēram, par aizvien pieaugo�o parakstu daudzumu.

Dro�i vien nebija paredzēts, ka viņa iemīlēsies Lūrā. Gadī�jumā, ja Katarīna vispār viņā iemīlētos.

Varbūt viņa arī bija pastāstījusi Norai Katalīnai Bocovai, ka Bosārā nejau�i iepazinusies ar �o Lūru.

Kāda bija viņa patiesā motivācija, varēja atklāt tikai Lūrs.

Viņ� jebkurā gadījumā bija iekļuvis lamatās. Gan personīgā ziņā, kad atklājās viņa naudas kanāli, gan kā starpnieks starp daļēji no ra�o�anas atkarīgu valdību un koncerniem, kuri sa�skatīja iespēju piepildīt savas cerības.

Lūrs ar Dāmu noteikti pārrunājis radu�os apstākļus. Viņ� manījis briesmas. Nelaimīgais sakars, kur vairs nekas nebija līdzams. Dāms, vai kur� ari aiz tā visa slēpās, varēja novērst Katarīnas �ūmanes iecerētos posta darbus. Tāpēc viņ� Lūru bi�ja izmantojis, pamudinājis vai piespiedis iedzīt Katarīnu �ūmani lamatās.

Izklausījās ticami. Katrā ziņā tāda bija Branta teorija. Viņ� �aubījās vienīgi par to, ka kontakti ar profesionālo slepkavu bi�ju�i Dāmām vai Lūram. Nekādā ziņā.

Automa�īna pa to laiku brauca pa Frīdrih�trāsi pilsētas cen�tra virzienā. Pa labi un pa kreisi slējās biroju un ofisu ēkas ar kafejnīcām, saloniem un citiem smalkiem uzņēmumiem. Viņiem nācās apstāties pie luksofora sarkanā signāla.

-��� Vai jūs gadījumā neesat kaut kā saistīts ar tā fran�u ār�zemju leģionāra nāvi? �teinhēfels pavisam negaidīti pārtrauca Branta pārdomas.

-��� Kas tas par fran�u leģionāru? Brants nobrīnījās tik labi un ticami, cik vien �ajā brīdī spēja un cie�i ieskatījās �teinhēfe�lam acīs.

�teinhēfels bija sagatavojies rūpīgākai izpra�ņā�anai un ne�nolaida skatienu.

-�� Tik un tā �ī ir Briseles policijas lieta, viņ� pēk�ņi pazi�ņoja. Man jums tomēr jālūdz uzreiz pēc atgrie�anās nekavē�joties pieteikties Ķelnes kriminālpolicijā. Tagad viņ� plad pa�smaidīja. Ta�u, cik noprotu, jūs to tik un tā darīsiet. Jums varbūt vienkār�i nevajadzētu kādu laiku rādīties Briselē.

-�� Patiesībā �ēl, Brants nenoturējās. �ī pilsēta ir dk skaista. Un turienes policija ir tie�i tikpat pretimnāko�a kā �eit, Berlīnē.

�teinhēfels savaldījās.

-�� Kāpēc jūs patiesībā ļaujat man iet? Brants pieklājīgi ap�vaicājās.

�teinhēfels nebilda ne vārda. Kloi�s apturēja automa�īnu Fridrih�trāsē pie Westin Grand Hotel. Jau tikai uzmetot skatienu viesnīcai no ārpuses, Brants saprata, ka parastos apstākļos viņ� tur nevarētu apmesties.

-��� Es jau ļoti ilgi esmu sazinājies ar kolēģi Klausu Gerberu. Viņ� par jums ir gatavs likt savu galvu ķīlā. Viņ� teica, ka jūs esot izveidojis lielisku tiklu. Viņ� apgalvo, ka jūs esot gudrs, saprātīgs un stūrgalvīgs, es drīzāk teiktu, ka jūs esat ietiepīgs un stūrgalvīgs.

-��� Mirklīti, Brants sa�uta, kāpēc tad stūrgalvīgs?

-�� Tikai nesāciet apvainoties. Katrā gadījumā tāds, kur� rī�kojas glu�i pretēji visiem ieteikumiem un neievēro nekādus no�rādījumus.

-��� Tātad ideāli piemērots jūsu darbam, Brants aprāva �o draudīgo monologu.

-��� To jau var redzēt. Briseles policija ir noklausījusies jūsu sarunas pa mobilo telefonu. Tagad, lūdzu, nejautājiet man, vai tas ir likumīgi vai ne. Es nepārzinu Beļģijas likumus. Viņi to ir izdarīju�i. Un tā viņi ir nonāku�i līdz Klausam Gerberām. Viņ� teica, ka jums esot tie�i sakari ar Vācijas policiju. Tas nebija me�lots. Esērs ar smagu sirdi to norija. Līdz tā francū�a nāves brī�dim. �teinhēfels atkal paskatījās uz viņu. Ar to bija mazliet pār�auts pār strīpu.

�ķita, ka �teinhefels pēk�ņi kļuvis domīgs.

-�� Kā jūs patiesībā vispār atgriezāties no Briseles? Beļģi jūs meklēja ar visiem viņu rīcībā eso�ajiem spēkiem.

-��� Ar� Brants jau grasījās atbildēt, ta�u tad iekoda mēlē. To es jums nevaru stāstīt. Esmu atgriezies Berlīnē īstajā lai�ka, un labi vien bija.

�teinhēfela sejā Brants pamanīja tikko nojau�amu atzinību. Tā bija laba izdevība, lai piebilstu:

-��� Es jums pateicos, ka piekritāt manam ierosinājumam un pēc manas sarunas ar Klausu Gerberu vakar pēcpusdienā ma�ni uzreiz neapcietinājāt.

-��� Izdomājiet sev kādu neuzkrīto�u nodarbo�anos, Branta kungs, un tagad, lūdzu, to nekomentējiet� Mirklīti, lūdzu� Acīmredzot �teinhēfels bija saņēmis ziņu pa rāciju, viņ� notei�ca: Labi, beidza sarunu un atkal pievērsās Brantam. Tūlit sāksies!

-��� Kā jūs vispār zinājāt, ka viņ� pārnak�ņojis �eit?

�teinhēfels sākumā izskatījās pārsteigts, tad līdzjūtības

pilns. Pēk�ņi viņ� daudznozīmīgi pasmaidīja.

-�� Viens no kriminālpolicijas visbie�ākajiem uzdevumiem ir noskaidrot cilvēku atra�anās vietu. Kā jūtas jūsu kāja? Vai esat gatavs?

Brants tikai pamāja. Viņ� paņēma somu, Kloi�s parādīja la�bo īk�ķi. Viņi izkāpa no automa�īnas un aizsoļoja pa grezno bulvāri Unter den Linden. Tur Brants uzlika Nolena cepuri. Par spīti tam, ka bija pārāk silti. Platā iela bija cilvēku pilna.

Līdz pat Parīzes laukumam bija izvietotas baltas, �etrstū�rainas kolonnas. Tie�i piecpadsmit. Pa vienai katram Eiropas Savienības gadam. Izvietotas par godu svētkiem Vācijas Eiro�pas Savienības prezidentūras ietvaros. Uz katras kolonnas bi�ja piestiprināta liela fotogrāfija, kas atspoguļoja kādu svarī�gu notikumu Eiropas Savienībā pēdējo piecdesmit gadu laikā. To vēl papildināja da�i vispārīgi paskaidrojumi par gadiem, kuru laikā nebija noticis nekas būtisks. Lielākā daļa cilvēku, kuri vēlajā priek�pusdienā staigāja kolonnām garām, pievēr�sa tām uzmanību. Tās bija vienkār�i ideālas. Nevienam ne�varēja rasties aizdomas. No �ejienes viņi varēja netraucēti vē�rot.

-��� Es paie�u divus soļus uz priek�u, Branta kungs, �tein�hēfels pavēlo�i sacīja. Izturieties kā tūrists. Viņ� ar mums ne�rēķināsies. Tas ir labas novēro�anas noslēpums. Pārsteigums. Viņ� simtprocentīgi nerēķinās ne ar jums, ne ar mums. Patiesī�bā jūsu vairs vispār nav. Viņ� norādīja uz Branta galvu. Starp citu, �ī cepure jums arī brīni�ķīgi piestāv.

Brants samocīti pasmaidīja.

-�� Un jūs esat pārliecināts, ka arī Lūrs ieradīsies? viņ� mai�nīja sarunas tematu.

-��� Viņ� jau ir ceļā. Mani vīri viņam seko. Tiklīdz tie abi sa�stapsies, mēs viņus ņemsim ciet. Vai esat pārliecināts, ka varē�siet Lūru atkal pazīt?

-��� Pilnīgi!

-��� Lieliski, �teinhēfels uzslavēja. Un, lūdzu, nekādas pa��darbības, viņ� pasmaidīja un pagājās da�us soļus uz priek��u.

Garāmgājēji izbaudīja silto laiku. Aizvien pieaugo�ais ad�renalīns tagad pārspēja arī sāpes Branta kājā. Viņ� jutās ap�bruņots. Turklāt no tā visa varēja vēl arī kaut ko nofotografēt.

Brants izvilka no somas digitālo fotokameru un nofotogra�fēja pirmo kolonnu, kas pagadījās. Tas viņam mazliet palīdzē�ja apslāpēt satraukumu.

Eiropas Savienībai arī ar divdesmit septiņām dalībvalstīm jāpa�liek rīcībspējīgai gan iek�ienē, gan aiz robe�ām. To paredz dibinā�a�nas līgums: tas gādā par kompetences sadali. Tas vienkār�o izlem�a�nas metodes un papla�ina Eiropas Parlamenta tiesības. Eiropas pamattiesību harta kļūst par saisto�ām tiesībām.

Par godu prezidentūrai viņi tik daudz ko apņēmu�ies. Ta�gad tas tur bija redzams. Melns uz balta. Un �īs apņem�anās nāksies realizēt dzīvē.

Dīters Dāms bija liela auguma, cienīgs un ļoti iespaidīgs vīrs ar nelielu augstprātības iezīmi smalkajos sejas vaibstos. Viņ� bija apsējis kaklasaiti un uzvilcis vasarīgi plānu mēteli. Viņ� pie gājēju pārejas sagaidīja zaļo gaismu, pienāca tie�i Brantam klāt, ta�u, par laimi, nepalika stāvam pie tās pa�as kolonnas, bet gan nesteidzīgi aizsoļoja Parīzes laukuma virzienā. Tikai pie nākamās kolonnas viņ� apstājās un ļāvās sirsnīgiem smiekliem. Brants izvilka fotoaparātu. Tas bija labs uzņēmums.

Nākamā kolonna.

Tajā pa�ā laikā, lai palēninātu globālo sasil�anu, ir jāsamazina enerģijas patēriņ�. Enerģijas taupī�ana un alternatīvu enerģijas avo�tu attīstī�ana ir Eiropas enerģētikas politikas galvenais mērķis.

Dāms izskatījās pārliecināts, ka viņam nekas nedraud. �teinhēfels Brantam vakar bija atklājis, ka Jana Sefrna zināmā mērā atvieglojusi izmeklē�anu, un prokuratūrā par viņu tiktu aizlikts vārds, ja viņa nosūtītu pasūtītājam norunāto zīmi par to, ka uzdevums ir pabeigts. Ta�u arī viņa nezināja, kas tie�i ir pasūtītājs. Bija tikai kāda kontaktpersona Francijā, ko viņa iz�vēlējusies, jo tā bija sieviete. Viņai bija �īs sievietes mobilā tele�fona numurs.

Lefeu est eteint, skanēja parole, ugunsgrēks ir nodzēsts.

Ļoti asprātīgi, Brants bija piezīmējis.

Berlīnes policija grasījās tuvākajā laikā caur Vācijas Iek�lie�tu ministriju griezties pie Francijas Iek�lietu ministrijas, lai no�skaidrotu �ī numura īpa�nieku.

Vīrietis, kuru viņa uzmeklēja un galu galā savervēja, bija uz�devies par līdzstrādnieku kādā starptautiskā personu aizsar�dzības organizācijā, kuras mītne atradās Francijā. Vārdiem ne�bija nekādas nozīmes. Motīvi tikai nosacīti. Viņai piesolīja daudz naudas.

Viņa domāja par atomenerģijas nākotni, pretējā gadījumā, iespējams, būtu atteikusies no sadarbības. "Zaļo" opozīcija pa��as valstī viņai likās �ausmīga. �ajā ziņā viņa varēja būt dro�a par viņu prezidenta piekri�anu.

Nākamā kolonna.

Daudzi cilvēki globalizāciju uztver skeptiski. Kā jebkuras izmai�ņas, bez iespējām tā iekļauj arī risku: divdesmit septiņas valstis kopā spēj noturēties pretī globālo tirgu izaicinājumam efektīvāk, nekā kat�ra atsevi�ķa valsts pati par sevi.

Viņa zināja vienīgi to, ka uzdevums nācis no Francijas. No pa�as aug�as. Un ļoti steidzami. Vairāk viņai acīmredzot ne�kas netika pastāstīts. Viņa saņēma "Pastāvīgās pārstāvniecī�bas" digitālo fotogrāfiju izdrukas. Viņa zināja vienīgi to, ka tur kādam vīrietim jāsatiekas ar sievieti, un viņai bija arī �ī vīrie�a fotogrāfija. Viņa bija izdomājusi, kā to vislabāk paveikt. Viņa apzinājās iespējamo risku, bet, ja pie tualetes nekas neizdotos, viņa Katarīnai būtu vienkār�i sekojusi. Kamēr rastos labāka iespēja. Katram gadījumam viņai līdzi bija arī pistole. Kaut kad tonakt Katarīnai �ūmanei bija jāmirst. Viņa bija izvēlējusies maigāku paņēmienu.

Tikt pie nāvējo�ajām zālēm nebija vispār nekādu problēmu. Jana vēl aizvien bija saglabājusi visus savus vecos sakarus. Un no Prāgas uz Berlīni ar vilcienu jābrauc tikai �etras stundas. Daudz dro�āk par lidma�īnu, jo vilcienā nebija nekādu pasa��ieru sarakstu.

Un tāpēc francūzis Briselē ieradās ātrāk, Brants aprēķināja. Ar vilcienu.

Uz nākamo kolonnu Dāms pat nepaskatījās.

Kas būtībā satur kopā Eiropas Savienību, divdesmit septiņu da��ādu valstu apvienību? Pirmkārt, tās ir kopīgas vērtības, kurās vi�sas �īs valstis dalās brīvība, taisnīgums, tiesiskums un cilvēktiesī�bu ievēro�ana. Vērtības, ko galvenokārt veidojusi kristietība un apgaismība.

Toreiz, agrākajā �ehoslovakijā, Janai Sefrnai bija svarīga lo�ma. Viņa studēja uz valsts rēķina, dzīvoja viena un ielaidās at�tiecībās ar vīrie�iem slepenā dienesta ietvaros. Kad robe�as sa�bruka un Austrumiem Rietumi uzspieda jaunu re�īmu, viņa tam varēja pretoties vienīgi tikmēr, kamēr turējās pie vecajām vērtībām. Jaunajā, plauksto�ajā Prāgā viņa jutās aizvien izolē�tāka. Tās nebija viņas vērtības. Viņa atgriezās pie pētījumiem un beidzot ieguva zinātnisku grādu atomfizikā. Manīdama, ka arī daļa �ehijas sabiedrības aizvien krasāk nostājas pret atom�enerģiju, viņa atkal sāka ap�aubīt demokrātiju.

Viņai nebija �ēl Katarīnas �ūmanes. �ī jaunā vāciete stāvēja ceļā augstākiem mērķiem.

Pēc tam viņai vēlreiz vajadzēja atgriezties Berlīnē. Pilnīgi negaidot bija uzradies kāds vācu �urnālists un radīja lielas pro�blēmas. Viņai atkal tika atsūtīta fotogrāfija. Dabiski, viņa jau uzreiz saprata, ka �is ir tas pats vīrietis, kur� jau pirmās slep�kavības dienā "Pastāvīgajā pārstāvniecībā" gribēja ar viņu sa�skatīties, ta�u toreiz viņa nepamanīja �ā apstākļa bīstamību. Kļūda. Kā vēlāk izrādījās. Viņa nenoliedzami novērtējusi �o cil�vēku par zemu.

Tomēr tagad viņa skaidri zināja, kā �o vīrieti varētu visla�bāk likvidēt. Viņa par savu uzdevumu atkal bija pilnīgi dro�a.

Viņai Brants pat licies interesants, �teinhēfels Brantam bi�ja izpaudis pēc Janas nopratinā�anas. Un viņa uz mirkli pat apsvērusi iespēju Brantu vispirms vēl paņemt sev līdzi uz viesnīcu.

Tā nekas, Brants pēc tam spēja vienīgi piebilst. Vispirms vēl�

Tomēr viņa nevarēja riskēt ar sare�ģījumiem. Miris vīrietis viņas numurā, bez �aubām, radītu sare�ģījumus.

-�� Mēs, dabiski, tūlīt pat būtu izgāzu�i durvis, �teinhēfels bija Brantu mierinājis. Jūs visu laiku tikāt novēroti.

-��� Liels paldies.

-�� Ar jums nekas nebūtu noticis, Branta kungs, mēs, dabiski, bijām paredzēju�i visas nejau�ības.

Dāms paskatījās pulkstenī, tagad viņ� acīmredzot bija kļu�vis steidzīgs. Ielas beigās Brants ieraudzīja lielo, apstrīdēto met�ro stacijas būvi pie centrālās stacijas. Dāms pārgāja labajā pu�sē. Tas bija nepatīkami.

Brants varēja uzmest vēl pēdējo skatienu kādai kolonnai.

2007. gada 25. martā mēs visi kopā Berlīnē svinam Romas līgu�ma 50. gadadienu un līdz ar to arī Eiropas Savienības dibinā�anas dienu.

Viņ� satrūkās. Melnais teksts vācu valodā bija ievērojami īsāks, nekā zem tā ar ziliem burtiem uzdrukātais tulkojums an�gļu valodā. Tur bija atsevi�ķi izcelti visi trīs Romas līgumi, tā�tad arī Euratom. Vienīgais, ko Brants no tā spēja saprast: angļu formulējums domāts daudzajiem ārzemju viesiem. Tas vienkār��i un nemāksloti atklāja visu patiesību. Viņa pa�a pilsētnieki gribēja federālo valdību uzskatīt par nejēgām.

Dāms pielika soli, Branta kāja sāka brīdino�i smelgt. Cilvē�ku pūļi kļuva lielāki, Brandenburgas vārti nāca aizvien tuvāk. �teinhēfels nekur nebija redzams. Ta�u Brantu tas neuztrauca. Viņ� noteikti atkal tika novērots.

Arī Parīzes laukums bija pārpildīts ar baltām teltīm, kurās da�ādas federālās valdības ministrijas dalīja savas bro�ūras. Europol bija pa�iem savs stends. Uz zaļās skatuves gatavojās uzstāties kāda mūziķu grupa no Polijas. 17. jūnija iela pa to laiku bija pārvērtusies par īstu Eiropas Savienības atbalstītāju joslu.

Cilvēku kordonam pie Brandenburgas vārtiem izlauzties cauri nebija iespējams. Izskatījās, ka Dāmām nav akreditācijas, tātad viņam vajadzēja palikt pūlī. Tagad Brants viņam sekoja trīs metru attālumā. Pūlī viņ� kā izsekotājs jutās dro�i.

Viņ� varēja redzēt Angelu Merkeli, priekā starojo�u savā oran�ajā �aketē ar trim pogām, pārējo divdesmit se�u valstu un valdības vadītāju ielenkumā, uz kuru skeptiski noraudzī�jās �aks �iraks. Viņa pacēla abas rokas, it kā gribētu pateikties kādam augstākam spēkam. Klik�ķēja simtiem kameru, lai iemū��inātu �o Eiropas fotogrāfiju. Tobiass Reinhards runāja ar ope�ratoru, kur� filmēja, pacēlis kameru pāri cilvēku pleciem. Rein�hards uzklausīja garāmgājēju domas. Ieraudzījis Brantu, Rein�hards pienāca viņam klāt.

Brants neuzkrīto�i iedeva viņam vecu zeķi. Otrā zeķe bija iebāzta otrā mēteļa kabatā. Katram gadījumam.

-�� Paldies, Branta kungs. Mēs ar jums vēl sazināsimies.

-��� Man vienalga, Brants atteica, arī tad, ja beigās runa ir par vienkār�u kukuļo�anu. Ta�u tas ir tikai sākums.

Reinhards bija redzami vīlies.

-��� Nepietiekams iemesls trīskār�ai slepkavībai, vai jums tā ne�ķiet? Aiz tā noteikti slēpjas daudz kas cits!

-�� Varbūt jūs to vēl noskaidrosiet. Lai jums veicas.

Reinhards pasvārstīja zeķi rokā.

-��� Vai tā jums vēl ir vajadzīga?

-��� Padesībā ne!

-��� Paldies, un padodiet ziņu, kad jums atkal gadīsies kāds interesants stāsts.

-�� Iespējams, ka jau ir, Brants attrauca. Briselē cirkulē ap�mēram simts lapas biezs, slepens ziņojums par Eiropas Savie�nības deputātiem, kuri dek turēti aizdomās par to, ka pa�i sa�vās kabatās sabāzu�i lielas summas.

Reinhards, iepletis acis, paskatījās uz viņu.

-�� Ar to es jau strādāju vairākas nedēļas. Kā jūs to zināt?

-�� Tīras nejau�ības dēļ. Katrā ziņā viens no �iem sarakstiem jau ir Briseles policijas rokās. Un viņi to, savukārt, ir dabūju�i no kāda Hamburgas �urnālista.

-��� Nolādēts! Reinhards izgrūda.

Brants centās saprast, kas priek�ā tiek runāts. Pēk�ņi pūlis sāka skaļi aplaudēt.

-��� Ko tā Angela pateica? viņ� dzirdēja sakām kādu berlīnieti ar resnu vēderu, kuram galvā bija cepurīte ar Eiropas Sa�vienības emblēmu.

-�� Mēs, sev par laimi, esam vienoti, viņa sieva atbildēja. Vismaz tā izklausījās.

-�� Kas par stulbumu, vīrietis noteica. Tā nemaz nav. Pa�skaties tikai uz tā viltīgā poļa smīnu. Tur kaut kas nav kārtībā, to es tev saku. Nāc, iesim prom. Man tas ir par stulbu.

Pāris devās projām, kāds vīrietis, atstājis sievu un bērnus stāvam, ieņēma viņu vietu. Brants tūlīt ieraudzīja Herbertu Lū�ru. Lūrs a�i paspieda Dāmām roku. Tagad viņi abi skatījās uz priek�u un klusi sarunājās.

Brantam aiz muguras kāds skaļi no�ķaudījās. �teinhēfels bi�ja izspraucies līdz viņam. Viņ� stipri �ķaudīja.

-�� Stulbās alerģiskās iesnas, viņ� izgrūda. Vai viss kārtī�bā? Vai viņ� tur ir?

-�� Jā, Brants apstiprināja. Viņ� bija satraukts. Tas ir tas pats vīrietis, kur� "Pastāvīgajā pārstāvniecībā" satikās ar Katarīnu �ūmani.

-��� Mēs viņiem mierīgi ļausim parunāt vēl pāris minūtes, �teinhēfels paziņoja. Lai viņi domā, ka var kaut kā ietekmēt to, kas atrodas tur, priek�ā.

-�� Jums tas patīk? Brants pasmaidīja.

-�� Aizturē�ana tikai pēc manas pavēles, �teinhēfels sacīja mikrofonā sev aiz atloka. Operators jau bija ieņēmis vietu aiz tiem abiem. Lūrs un Dāms stāvēja viņam priek�ā pa ķērienam un komentēja notikumus, �teinhēfels bija atļāvis Brantam uz�ņemt arī vienu aizturē�anas fotogrāfiju.

-��� Atvainojiet, viņ� sev līdzās izdzirdēja sievietes balsi, vai es, lūdzu, varētu paiet garām?

Balss viņam �ķita pazīstama. Brants pagriezās. Sportiska, apmēram piecdesmit gadus veca sieviete ar īsiem, tum�iem ma�tiem un zilu vilnas mēteli aizspraucās viņam garām. Kreisajā rokā viņa turēja pamatīgi piebāztu Greenpeace audekla somu. Kāds skatītājs rindā viņam aiz muguras kurnēja.

Sieviete devās tie�i pie Dāma.

-�� Sveiks, Dīter! viņa vienā mierā uzrunāja Dāmu.

Dāms pagriezās, pasmaidīja un iepleta rokas, kā sirsnīgi sa�gaidīdams senu draugu.

-��� Sveika, Regīna! viņ� iesaucās. Tas nu gan ir pārstei�gums.

-�� Nē! kliedziens.

Regīna �ūmane jau bija izvilkusi no Greenpeace somas garu, sudrabainu nazi. Dāms bija pārāk pārsteigts, lai turētos pretī. �ūmane iedzina nazi viņam sirds apvidū.

-�� Tu, pretīgais cūka, viņa ieķērcās. Dāms saguma uz priek��u, pilnīgi nobālēju�ais Lūrs pārbijies skatījās uz viņu. Tomēr viņ� vairs nespēja Dāmu noturēt.

-��� Aizturēt! �teinhēfels steidzīgi ieauroja savā sarunas iekārtā.

�etri vīrie�i, kuri līdz �im stāvēja līdzās Lūram un Dāmām, arī bija pilnīgi pārsteigti. Divi policisti aizturēja Regīnu �ūma�ni. Viņa pat nemēģināja pretoties. Lūrs vispirms pilnīgi neap�zināti grasījās iebēgt pūlī un tad bez preto�anās ļāva sev uz�likt roku dzel�us. Viņa sieva ar roku aizspieda muti, bērni pieķērās viņai klāt. �teinhēfels pa rāciju izsauca ātro palīdzī�bu un papildspēkus. Tikai da�i skatītāji bija ievēroju�i notiku��o. Reinhards nostājās priek�ā savam operatoram.

-�� Nekādas panikas! �teinhēfels uzsauca un augstu pacē�la savu apliecību. Policija! Mēs kontrolējam situāciju!

Pagāja gandrīz divas minūtes, kamēr bariņ� operatīvā die�nesta policistu norobe�oja notikuma vietu. Vācijas "Sarkanā krusta" ātrās palīdzības automa�īna noteikti atradusies kaut kur tuvumā, tā brauca cauri pūlim, kas pa�ķīrās uz visām pu�sēm. Lielā politika pūļa priek�ā jau atkal bija atstājusi skatuvi. Lūrs tika steidzīgi iesēdināts patruļas automa�īnā. Kāda policiste uzlika roku dzel�us arī Regīnai �ūmanei. Viņu skatieni sastapās, viņas acis pauda gandarījumu. Nebildu�i ne vārda, Regīna ļāva sevi aizvest.

-��� Vai jūs par to zinājāt? �teinhēfels pilnīgas bezpalīdzī�bas uzplūdā no�ukstēja.

-�� Kā es to būtu varējis zināt?Brants papurināja galvu. Viņ� bija �okā. Viņ� bija aptvēris, ka ļāvis Dāmu uzspraust uz na�a.

Ātrās palīdzības ārsts apskatīja Dāmu, kur� pa to laiku bija noguldīts uz nestuvēm. Kāds policists pienāca pie �teinhēfela un kaut ko ie�ukstēja viņam ausī. �teinhēfels pamāja.

-�� Ja paveiksies, viņ� izdzīvos, viņ� pēc tam paziņoja.

-�� Labi, Brants nomurmināja. Viņ� pēk�ņi sajutās noguris. Sāpēja kāja un steidzami vajadzēja apsēsties.

-�� Tomēr jūs identificējāt Lūru, un tas, ka abi �ie cilvēki bija pazīstami, tagad ari ir oficiāli noskaidrots.

-��� Apvaldiet savu eiforiju, �teinhēfela kungs. Dāms pavi�sam noteikti neko nezināja. Un viņam dro�i vien neko nevar padarīt.

�teinhēfels apmulsa.

-�� Branta kungs, kas notiek?

-��� Es tikai skatos realitātei acīs. Labākajā gadījumā varētu rasties neliels skandāls, tāpēc ka Dāms EFEU vārdā ir pieku�kuļojis divus Eiropas Savienības Komisijas līdzstrādniekus, no Briseles patrieks da�us cilvēkus, Vācijā, ja patie�ām sāks iet karsti, tiks nodibināta izmeklē�anas komisija. Pla�saziņas lī�dzekļi par to sāks trakot, tad uzradīsies kāds cits, un visa spē�le ies vaļā no jauna.

Brants skatījās uz Eiropas valstu un valdību vadītājiem, ku�ru rindas kļuva aizvien retākas. Pie iz�ķirīgajiem cilvēkiem vi�ņi nekad netiks klāt. Uz brīvdabas skatuves kāpa pirmais polu bundzinieks.

-��� Vai zināt, �teinhēfela kungs, Eiropā vara pieder koncer�niem, un tauta Jauj ar sevi tā izrīkoties. Par to pla�saziņas lī�dzekļi vēl nevar dk daudz stāstīt. Vilciens ir aizgājis! Ļoti �ēl, ka tā.

Tauta bija novērsusies no politiķu izrādes un tagad klausī�jās mūziku.

-�� Viens lūgums, �teinhēfela kungs, vai jūs varētu mani ātri nogādāt uz staciju?

�teinhēfels bija redzami pārsteigts.

-�� Tad nāciet, automa�īna stāv uz stūra.

Pa ceļam uz centrālo staciju Brants nebilda ne vārda, �tein�hēfels, �ķiet, manīja, ka Brants patiesībā vēlas palikt viens. Pie "Pastāvīgās pārstāvniecības" saulē sēdēja cilvēki. Dzīve vien�kār�i turpinājās, it kā nekas nebūtu noticis. Pie Invalīdu ielas Kloi�s nogriezās pa kreisi, pabrauca zem slie�u tilta garām sta�cijai un apturēja auto laukumā stacijas priek�ā valdības kvar�tāla pusē.

-��� Nu tad visu labu, Branta kungs, �teinhēfels atvadījās. Par spīti visam, liels paldies! Uzsauciet Klausam Gerberām no manis vienu alu. Pa ceļam uz automa�īnu viņ� vēlreiz pa�griezās. Es pamanīju, ko jūs izdarījāt ar zeķēm.

-�� Jūs daudz ko esat pamanījis, �teinhēfela kungs, Brants tikai noteica. Un aizejiet ta�u vienreiz pie ārsta. Varbūt tad jums vairs neraustīsies arī acs.

Brants lēni kāpa aug�ā pa kāpnēm. Viņ� bija nikns, tomēr neatskatījās. Nākamais vilciens bija paredzams gandrīz pēc stundas. Stacija bija pārpildīta. Pagāja moko�as trīsdesmit mi�nūtes, kamēr viņ� izstāvēja rindu pie kases lodziņa, viņam nebija nekā, par ko rakstīt, vairs nebija arī naudas, tālab �oreiz viņ� nolēma izmantot otro klasi. Viņ� �oreiz nevarēja rezervēt sev vietu. Ja nepaveiksies, būs jāstāv kājās. Gadījumā, ja kāds par viņu neap�ēlosies un nepiedāvās savu vietu. Brants atgrie�zās pie galvenās ieejas, apsēdās lau�u pilnas kafejnīcas brīvā vietā saulē, paskatījās uz valdības kvartālu un pasūtīja kafiju ar pienu.

Iezvanījās viņa mobilais telefons. �teinhēfels.

-��� Tā nebija jūsu vaina, Branta kungs. Regīna �ūmane jau nojauta, ka aiz tā visa slēpjas Dīters Dāms, jūs tikai to vēlreiz apstiprinājāt. Būtībā es viņu labi saprotu. Neoficiāli. Patie�ām neiedomājama sakritību virkne.

Brants �oreiz atturējās no komentāriem.

-��� Lūrs jau ir ceļā uz policijas iecirkni, pilnīgi sabrucis, �teinhēfels stāstīja tālāk. Viņa nervi ir galīgi �upā. Sieva lai�kam gan grib viņu pamest.

Brants neko neatbildēja.

-�� Es patiesībā gribēju jums mājupceļā dot līdzi ļoti svarīgu informāciju. �teinhēfels mirkli nogaidīja. �anta�ēt EFEU mē�ģināja Nora Katalīna Bocova.

-��� Un ar ko? Brantam paspruka.

-�� Ar svarīgu dokumentu kopijām no Eiropas Savienības Ko�misijas, ko Katarīna �ūmane bija izzagu�i no Lūra dokumentu portfeļa pēc tam, kad Lūrs pavadīja nakti pie viņas. Diem�ēl Lūrs nevēlas mums atklāt, par ko �ajos dokumentos bija runa. Izskatās, ka viņ� ir pamatīgi pārbijies. Vai jums ir �īs kopijas? Lūrs apgalvo, ka jūs esot gribējis viņam tās pārdot.

Branta sirds jūtami iepukstējās.

-�� Nē, �teinhēfela kungs. Pavisam noteikti ne. Tas bija tikai blefs!

Tā bija tīra patiesība. Bet ne jau tāpēc viņa sirds bija sākusi trakot. Pēk�ņi viņam viss kļuva skaidrs. Ahims Lauterborns vi�ņam sacīja, ka pēdējās piecas dienas nemaz nav atradies Par�lamentā. Tātad Katarīna �ūmane ar dokumentiem noteikti de�vusies pie Bocovas un lūgusi viņai padomu.

-�� Un Katarīna �ūmane? Brants mainīja tematu.

-�� Lūrs teica, ka viņa gribējusi iesaistīt presi. Ta�u pirms tam viņa vēlējās noskaidrot, vai Dāms viņu ar nodomu iesūtījis pie Lauterborna.

-�� Vai viņ� tā rīkojās?

-��� Lūrs par to vispār neko nezināja, un Dāmu mēs, protams, vairs nevaram nopratināt. Kā tur ir ar tiem dokumentiem?

Brants klusēja.

-��� Es jautāju tāpēc, ka kriminālpolicija noteikti drīz griezī�sies pie jums. Un ar �iem kolēģiem patie�ām nevar jokot.

-�� Man to nav, �teinhēfela kungs, Brants apliecināja. Man ir tikai viena bankas rēķina izdrukas kopija. Uz pārējiem jau�tājumiem jums varēs atbildēt Regīna �ūmane.

Viņam pa�am vajadzēja to iedomāties. Tie�i Lauterborna ap�robe�otā līdzstrādniece uzsāka �o nāvējo�o loku. Iespējams, ieraugot �os bīstamos dokumentus, viņai aptum�ojies prāts. Ta��u pastāvēja vislielākā varbūtība, ka viņai �o kopiju nemaz ne�bija. Un varbūt viņa nemaz nezināja, kas tas ir. Viņa vienkār�i pārāk riskanti blefojusi. Pārāk riskanti.

Viesmīle atnesa Brantam kafiju ar pienu. Viņ� piesardzīgi iedzēra malciņu. Laika vairs nebija daudz. Nu reiz tas viņu vairs neuztrauca. Viņ� jutās tik stiprs, ka būtu gatavs kaut tūlīt uzlēkt uz sliedēm. Saule viņam nāca par labu. Vilcieni gāja ik pēc stundas.

�teinhēfels pēk�ņi kļuva ļoti nopietns.

-��� Kāds ir �o slepkavību motīvs, Branta kungs? Jūs to zināt!

-��� No zinā�anas man nav nekāda labuma, Brants godīgi atzinās. Gadījumā, ja Dāms izdzīvos, bet kriminālpolicijai ne�ko neizstāstīs un klusēs arī Lūrs, painteresējieties Finan�u mi�nistrijā. Vai arī Enerģētikas komisijā Briselē. Runa ir par lielu naudu atomelektrostaciju būvē�anai visā Eiropā.

Izklausījās, ka viņ� �teinhēfelu pamatīgi pārsteidzis.

-�� Bet kanclere ta�u teica, ka �is jautājums vēl nav atrisināts. Es pats to lasīju pla�saziņas līdzekļos.

-�� Ja reiz kanclere tā ir pateikusi pla�saziņas līdzekļiem, tad jau pareizi vien būs, Brants skaļi iesmējās.

Kanclera nams mirdzēja spo�ajā gaismā. Arī kanclere savā �ovā mirdzēs, pla�saziņas līdzekļi viņu vienā balsī slavēs, jo viņa pārējo divdesmit se�u Eiropas Savienības valstu ietiepī�gos cilvēkus vedusi pie prāta. Izglābusi Eiropas Savienību un izglābusi klimatu. Vismaz tā viņa bija iecerējusi. Un ja nu ne�kas neizdosies?

Tad noteikti uzradīsies pamatots iemesls, svarīgi ekonomis�ki politiskie apsvērumi un vispirms jau citas iek�politikas, Ei�ropas politikas vai pasaules politikas problēmas, par kurām vi�ņai raizēties. Politikā vienmēr bija ko darīt.

Brants uzlika kreiso kāju uz labās un saviebās. Jaunā sie�viete pie pretējā galdiņa viņam līdzjūtīgi uzsmaidīja. Brants no�vērsās.

-��� Man tagad jāsteidzas uz vilcienu, �teinhēfela kungs, viņ� noraido�i sacīja kriminālpolicijas ierēdnim. Liels paldies par informāciju attiecībā uz Bocovas kundzi. Es pazīstu kādu, kur� par to priecāsies. Un tagad lai jums labi klājas. Saruna bija pabeigta.

Brants jutās bēdīgs un nomākts. Arī labā kafija ar pienu vairs nelikās gar�īga. Jau vairāk nekā nedēļu viņ� bija ceļā. No Ķelnes uz Berlīni, tad uz Kecinu, uz Berlīni, uz Ķelni, uz Brise�li, uz Berlīni, un nu viņ� beidzot atgriezās ar tuk�ām rokām. Brants palūdza rēķinu. Viņ� bija visu sabojājis.

Kā paredzēja vieno�anās ar Reinhardu, Brants par informā�ciju saņems nelielu honorāru, un ar to vismaz varēs daļēji segt ceļa izdevumus. Likās pārsteidzo�i, cik ātri Reinhards varēja ierasties. Brants viņam piezvanīja tikai vakar, pēc sarunas ar �teinhēfelu. Turklāt izrādījās, ka Reinhards dzīvo Berlīnē un nedēļas laikā kā televīzijas pārstāvis uzturas Briselē.

Brants uzmeklēja telefona atmiņā Leo Luvē numuru. Beļģis dro�i vien bēdīgs sēdēja Renārā krodziņā un vairs neiz,prata sie�vietes.

-��� Luvē, skanēja a�a atbilde, it kā rakstnieks jau būtu gai�dījis zvanu.

-�� Sveiks, Leo, te Bernhards.

-�� Prieks dzirdēt. Silti skano�ā balss Brantu atkal padarīja mundrāku. Es tie�i �obrīd domāju par tevi.

-�� Gribēju tev pateikt Katarīnas �ūmanes slepkavība ir at�klāta. To izdarīja bijusī slepenā dienesta aģente no �ehijas. Tam ir liecinieki, un viņa atzinās.

-�� Laba ziņa, Luvē noteica.

Viesmīle atnesa rēķinu. Brants izvilka no bik�u kabatas trīs eiro un iedeva viņai. Viesmīle nopriecājās par dzeramnaudu.

-�� Vēl es gribēju pateikt, ka tavs pieņēmums bija nepareizs Lūru ne�anta�ēja Katarīna. Apstākļi vēl nav īsti noskaidroti, ta�u acīmredzot lietā ir iejaukusies tā "zaļo" parlamentārie�a asistente. Pati Katarīna kopumā nav vainīga. Izņemot to, ka vi�ņa savam mīļākajam no somas izzaga dokumentus. Tas arī ne�bija glu�i labi darīts. Brants uz mirkli aprāvās. Varbūt ari tā nebija visa taisnība, viņ� nodomāja. Iespējams, Nora Katallna Bocova bija Katarīnu uz to pamudinājusi. Varbūt viņi glu�i vienkār�i to nekad neuzzinās.

Leo Luvē tas bija vienalga. Viņ� reaģēja tikai pēc brī�a.

-�� Paldies, viņ� vienkār�i sacīja.

-��� Visas �o slepkavību sērijas varbūtējie pasūtītāji, Brants turpināja, Herberts Lūrs un EFEU uzņēmuma vadītājs, jau zināmais Dīters Dāms, nesen tika apcietināti. Katarīnas māte Dāmu nodūra policijas acu priek�ā.

-��� Ko tu tur runā? viņ� dzirdēja Luvē balsi. Tas ta�u ir ārprāts.

-�� Tā ir cilvēciska katastrofa, Leo. Policija apgalvo, ka Dāms gan izdzīvos, ta�u Regīna �ūmane pavisam noteikti tiks sauk�ta pie atbildības. Un tas viss tikai da�u dokumentu dēļ.

-�� Es to vēl aizvien nespēju aptvert, Luvē novaidējās. Un kur� tad deva pavēli nogalināt Katarinu?

-�� Manuprāt, tas nekad netiks noskaidrots. Pieņemu, ka Dā�mām biju�i kaut kādi sakari. Starp Lūru un to �ehieti nebija ne�kādas saistības, viņ� vienkār�i sastrādāja visus �os mēslus, jo skaista, jauna sieviete aptum�oja viņam prātu. Tā mēdz gadī�ties. Pretējā gadījumā viņ� būtu pateicis, ka ar viņu saticies Ber�līnē kādā krodziņā, un galu galā viņiem tobrīd pat bija attiecī�bas. Un Dāms pavisam noteikti �o apgalvojumu noliegs. Es, protams, varu domāt, kas aiz tā visa slēpjas. Un esmu pārlieci�nāts, ka fran�u iestādes �im gadījumam pie�ķirs augstākās pri�oritātes statusu.

-�� Tas ta�u vairs nemaz neizklausās tik labi, Bernhard, Lu�vē �ķita patie�ām noba�ījies.

-�� Nē, tas arī nav labi. Ja nevarēs pierādīt, ka Dāms vai Lūrs ir kūdīju�i izdarīt slepkavību, tā būs tikai pilnīgi normāla po�litikas ikdiena. Iespējams, Eiropas Savienība patie�ām visu no�klusēs. Ja paveiksies. Pretējā gadījumā notiks parastā spēle. Lūrs zaudēs savu labo darbu Enerģētikas komisijā, atgriezīsies Vācijā un tur atkal iespruks biznesā.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Atkal iespruks biznesā. Uzsāks jaunu karjeru. Protams, var būt, ka sieva tuvākajā laikā no viņa �ķirsies.

-�� Bernhard, vai varētu būt, ka tu esi kļuvis cinisks?

-�� Cinisks? Es? Nē. Kur tu to ņēmi? Ciniski ir pusgadu vecu sivēnu nobarot pretīgā betona aizgaldā, tad nokaut un pa da�ļām sabāzt atpakaļ viņa pa�a zarnās. Bet, ja tev tā �ķiet, tad es lūdzu piedo�anu. Man aiz muguras ir ļoti satrauco�a nedēļa, esmu sastiepis kāju, mani divreiz ir mēģināju�i nogalināt, un savus pierādījumus īstam skandālam esmu vārda pilnā nozī�mē izmetis pa logu. (Jn bez tiem EFEU rīcības motīvus ir grūti pierādīt. Tāpat kā kopīgas politiķu norunas.

Luvē ieturēja ļoti daiļrunīgu pauzi.

-��� Kas noticis? beidzot viņ� vēlējās zināt.

-�� Tas ir gar� stāsts, un es patiesībā par to negribu runāt. Es tūlīt brauk�u atpakaļ uz Ķelni un tad uzrakstī�u stāstu par to, kā ar vēja ģeneratoru palīdzību atomelektrostacijas un autobā�zes var aizsargāt no teroristu lidma�īnām. Dabiski, tās ir tikai kāda ira muļķīgās iedomas, un tāpēc neviens saprātīgs redak�tors no manis to nepirks.

-��� Neizklausās labi.

-�� Tā arī ir. Gadās visādi. Pietiek vienreiz kļūt neuzmanīgam, un cauri ir.

-�� Ko nozīmē cauri?

-�� Cauri? Pagalam! Pazudis! Gaisa virpulis izrāva visus pie�rādījumus pa atvērtu kravas automa�īnas logu. Tie mētājas kaut kur Rūras apgabalā, riepu saplosīti un vēja iznēsāti.

-�� Patie�ām ļoti neveiksmīgi.

Brants pameta skatienu pulkstenī.

-��� Tagad esmu nokavējis ari savu vilcienu. Vislabāk es ta�gad piedzertos līdz grīdai, ta�u arī no tā nebūtu nekāda labu�ma. Pēdējās nedēļas laikā tik un tā esmu izdzēris krietni par daudz. Tātad, Leo, būs jau labi.

Brants dzirdēja, ka Luvē ierunājas klusāk.

-�� Vēl vienu mirklīti, Bernhard.

-��� Kas ir?

-��� Man tev jāatzīstas.

-Un?

Luvē atkal ieturēja ilgu pauzi.

-�� Es aizvakar ne tikai iepirkos.

-��� Nesaprotu.

Brants domās redzēja Leo Luvē ienākam pa durvīm. Ar di�viem pamatīgi piebāztiem iepirkumu maisiņiem ar alu, cigori�ņiem un �ķiņķi. Un ar ļoti dīvainu skatienu.

-��� Pēc Bosāra. Es Renard krodziņā a�i pārskatīju tos doku�mentus. Un pēc tam Edītes birojā tos nokopēju. Tikai dro�ības dēļ. Katram gadījumam, kā pie jums mēdz teikt.

-��� Leo! Brants pārsteigts iesaucās.

-�� Es nevēlos tajā visā iesaistīties. Esmu rakstnieks. Un lab�prāt gribētu nodzīvot vēl kādus pāris gadus. Es tos aiznesu atpakaļ uz turieni, kur mēs tos atradām. Uz Briseles dro�āko vietu.

-�� Man gan tā vairs neliekas.

Izklausījās, ka Luvē izbauda savu rīcību.

-�� Tomēr vari man ticēt. Tev tie tikai jāsadabū. Jums, �urnā�listiem, salīdzinājumā ar mums, rakstniekiem, ir kāda priek��rocība. Mums ir vajadzīgas fantāzijas, par ko rakstīt. Jums ne�piecie�ama informācija. Ta�u jūs sev vajadzīgo informāciju nevarat turēt galvā. Vismaz tā saka pie jums Vācijā.

-��� Ko tu ar to gribi teikt, Leo?

-Jums tikai jāzina, kur tā atrodas.

Kamēr 2007. gada vasaras sākumā Berlīnē es rakstīju sava kriminālromāna lielāko daļu, Vācijā un citur Eiropā valdīja jū�tama paļāvība, ka politiķi Berlīnē, Briselē un Parīzē spēs tikt galā ar draudo�o globālo sasil�anu lai arī ar tik nepopulā�riem līdzekļiem kā enerģijas taupī�ana. Vēja dzinēji palika sa�biedriskās domas saceltajā vējā, toties lētie lidojumi kļuva īsā�ki ļoti tēlaini izsakoties un daudzu pilsoņu domās to dienas bija skaitītas. Un atomenerģija palika vismaz tāds iespaids radās ārpus spēles laukuma. �ķiet, tikai amerikāņi nevēlējās piedalīties �ajā atjaunojamās enerģijas eiforijā. Tā kā indie�i un ķīnie�i ar savu ekonomikas uzplūdumu, kas daļai iedzīvo�tāju pirmo reizi ļāva dalīdes vispasaules pārticībā, nevēlējās upurēties klimata aizsardzībai un tika stipri nosodīti, patiesī�bā neatlika nekas vairāk par cerību, ka Angela Merkele to visu vērsīs par labu. Jau toreiz garlaicīgie skaitļi runāja skaidru va�lodu. Diem�ēl kanclere olimpisko spēļu laikā palaida garām iespēju Ķīnas valdībai pienācīgi izteikt savas domas.

Gadu vēlāk lapa tika pār�ķirta. 2008. gada jūnijā Parīzes Starptautiskā enerģētikas aģentūra (IEA) paziņoja lai novēr�stu klimata katastrofu, visai pasaulei jāiegulda tikai 29 miljar�di eiro. Par �o naudu, cita starpā, varētu uzbūvēt 1344 atom�elektrostacijas un pamatīgi papla�ināt vēja enerģijas daļu. Pret to protestēja vienkār�ie pilsoņi, kuri Vācijā bija saliedēju�ies arī pret vadiem vēja enerģijas radītajai elektrībai un mūsdienīgām ogļu spēkstacijām, toties pirka Marokā audzētus ekoloģiski tī�rus tomātus. Vienlaikus aizvien bie�āk tika runāts, ka naftas krājumi samazinās tātad benzīns un lētie lidojumi kļuva dār�gāki. Kā vienu no da�iem konkrētajiem risinājumiem politiķiem vajadzēja tikai vēlreiz paaugstināt nodokli par pārvieto�anos no darbavietas uz mājām un atpakaļ, kā arī kravas auto mui�tu. Diez vai kas ir atrisināts, jo vides organizācijas ziņo, ka vā�cie�i, tāpat kā agrāk, svētdienās grib ēst gaļu, bet visā pasaulē ierobe�ot liela apjoma lopu audzē�anas radītos klimatam kai�tīgos izme�us.

Priekā, labu apetīti!

Tikmēr katastrofas aizvien pieauga. Arī Vācijā Lielās koalī�cijas iek�ienē, kuras darījumi patiesībā kop� abu partiju vēlē��anu cīņu sākuma notiek bez tautas ziņas. Jau tagad var re�dzēt, ka atomenerģijas politikai vajadzētu kļūt par vienu no nozīmīgākajiem tematiem 2009. gada septembri paredzētajām bundestāga vēlē�anām. Tie�i cik nervoza ir sociāldemokrātu partija, apliecina farss ar ieplānoto partiju izslēg�anu no biju��ā darba ministra Volfganga Klementa puses, kur� ir uzdro�i�nājies pamatīgi nokritizēt savas Hesenes partijas biedres Andreas Ipsilanti enerģētikas un ekonomikas politiku un apmainoties ar apvainojumiem, ierosināja �ī iemesla pēc Hesenē nebalsot par sociāldemokrātu partiju.

Ta�u mūs nevar apmuļķot visas līdz�inējās sarunas, vai nu tās būtu G8, augstākā līmeņa tik�anās par klimatu, Pasau�les tirdzniecības organizācija vai vienalga kas cits, ir noritēju��as bez konkrētiem risinājumiem. Ekonomikai nemitīgi jāpie�aug, jo citādi tā sabruks un ar to arī marodieriskā sociālā sistēma. �ķēres starp saprātu un tīru egoistisku īstermiņa tirdz�niecību kļūst aizvien platākas. Arī un galvenokārt Eiropas Sa�vienības iek�ienē, kuras rīcībspēja, pateicoties īru "Nē" Lisa�bonas līgumam jūnijā, vairs nav garantējama. Citiem vārdiem sakot: ārkārtīgi aktuālā tēma, kuru es pirms gada risināju kā�dā kriminālromānā, vēl aizvien ir saisto�a.

Diem�ēl.

Ta�u kā jau teica di�ais Olivers Kāns, augustā tagad nu jau pavisam aizgāju�ais pasaules politikas vārtsargs no Vācijas: "Turpināt darboties. Vienkār�i visu laiku turpināt darboties."

Ļoti iespējams, ka neko nemaina arī augustā publicētā ofi�ciālā valdības prognoze par dramatiskajām klimata izmaiņu sekām Vācijai. Energosaimniecības un kristīgo demokrātu par�tijas plāns tematu par atomenerģiju atkal padarīt populāru sa�biedrībā saistībā ar enerģētikas krīzi, ak vai, tik pēk�ņais at�klājums par 126000 sarūsēju�ām mucām ar radioaktīvajiem atkritumiem augustā, pētījumu un radioaktīvo atkritumu gla�bātavā ASSEII, izrādījās par absolūtu katastrofu. Prokuratūra noskaidroja, ka nav veikta arī kompetenta uzraudzība. SpiegelOnline ziņoja, ka divi uzraugi jau sen zināju�i par steidzami risināmajām dro�ības problēmām, ta�u nebija pienācīgi brīdi�nāju�i par briesmām Ekonomikas un Vides ministrijas vado��os ierēdņus Hanoverē. Abiem ierēdņiem uzņēmuma darbības kļūdas vajadzēja pamanīt, ta�u nekas netika darīts.

Iespējams, ka attiecīgie dokumenti jau sen glabājas dro�ā vie�tā. Berlīnē vai Briselē.

Tomēr ir arī pozitīvas ziņas: tā kā augusta sākumā Strasbūrā Eiropas Parlamentā iegāzās griesti, tomēr nenodarot nekā�du lielāku postu, jo līdzās nebija neviena cilvēka, bezjēdzīgais ceļojo�ais cirks uz Franciju pagaidām ir izbeidzies. Un "Pastā�vīgajā pārstāvniecībā" Berlīnē kop� vasaras ir jaunas un ļoti modernas tualetes. Ta�u tas nekādi nav saistīts ar �o grāmatu.

Izsaku vissirsnīgāko pateicību draugiem, paziņām un in�formācijas piegādātājiem, kuri mani �īs grāmatas tap�anas lai�kā ļoti cītīgi atbalstīja ar padomiem un darbiem:

Doktoram Helmutam Markovam, ES parlamentārietim no Briseles un viņa lieliskajai komandai

Doktoram Mārtiņam Dederiham, policijas ārstam no Ķelnes Ulriham �lēnleberam, docentam no Parīzes Torbenam Bekeram, enerģētikas ekspertam no Berlīnes Fuadam Hamdanam, vides ekspertam VORM no Briseles Vinfrīdam Presam, kriminālpolicijas vecākajam komisāram no Hetingenas

Mihaelam Fridriham, �urnālistam no Hamburgas Kajai Marijai �teinkīlerai, re�isorei no Ķelnes Un: tu jau zini

Ķelne/Berlīne, 2008.gada septembrī Jans Bergrats

1��� Atvainojiet, jaunkundz, es meklēju Katarīnu �ūmani (fran�u vai.).

2� Nāciet (fran�u vai.).

3� Pieņemu, ka te biju�i �andarmi (fran�u vai.).

4� Es meklēju Leo Luvē. Tas ir ļoti svarīgi. Esmu �urnālists un vēlos uzdot da�us jautājumus par Briseli (fran�u vai.).

5� Desmit minūtes (fran�u vai.).

6� Vēl alu, lūdzu (fran�u vai.).

7 Kur ir dokumenti? (fran�u vai.)

8� Es nezinu (fran�u vai.). "Jā, tur (fran�u vai.).

10 Atveriet (fran�u vai.).

11 Skatieties (fran�u vai.).

12 Es zinu �o gājienu (fran�u vai.).

13� Neatstāj mani (fran�u vai.).

14 Labvakar, kungs (fran�u vai.).

Jans Bergrats

NĀVĒJO�Ā ENERĢIJA

Redaktore Ingūna Jundze Korektore Anija Brice

Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130.

Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums.

Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

J. Bergrats

Be 548 Nāvējo�ā enerģija/ No vācu vai. tulk. Dina Kārkliņa. R., "Apgāds "Kontinents"" 368 lpp.

"Es �obrīd atrodos Berlīnē. Ja ar mani kaut kas atgadās, lū�dzu, ej uz policiju. Briselē viss ir kā bazārā," viņa saka pēdējās tele�fona sarunas laikā. Bernhards Brants, ār�tata �urnālists, 2007. gada martā strādā ar atskaiti par klimata izmaiņām un tādiem strīdīgiem pretpasākumicm kā oglekļa dioksīda noglabā�ana dziļi pazemē. Ber�līnē viņ� satiekas ar senu draugu "Pastāvīgajā pārstāvniecībā", alus krodziņā valdības kvartālā. Tur Brants kļūst par liecinieku tam, kā pie krodziņa sievie�u tualetes tiek atrasta sieviete, kas, iespējams, mirusi no narkotiku pārdozē�anas. Brantam nepavisam ne�ķiet, ka viņa būtu atkarīga no heroīna. Viņu pārņem �aubas. Arī par pārslo�gotās Berlīnes kriminālpolicijas darbu. Viņ� noskaidro, ka mirusi strā�dājusi par praktikanti ES Parlamentā Briselē un pirms tik�anās ar nepazīstamu vīrieti atstājusi savas draudzenes balss pastkastītē dī�vainu ziņu. Brants sāk pētīt un līdz ar to apdzē� liesmas, ko jau sen iedegu�i citi�

Uz faktiem balstīts spriedzes romāns ar biedējo�i reālām aiz�kulisēm.

ISBN 978-9984-35-530-6