Lī �ailds

Nāves zona

Lielisks stils un rūpīgi izplānota intriga... Spriedze un bailes neatstāj lasītāju līdz pat pēdējai lappusei.

New York Times

Izcili labi lasāms romāns... Uzrakstīts saisto�i un interesanti. Neiespējami no tā atrauties.

The Express

Viegli lasāms un efektīgs trilleris, kas apliecina Li �ailda spēju likt lasītājam mocīties neziņā un svīst baiļu sviedrus.

The Times

Dinamisks, ne�ēlīgs un saisto�s trilleris.

Daily Telegraph

Tādi varoņi kā D�eks Rī�ers parasti neiet bojā pat vissare�ģītākajās situācijās, un viņu dzīve bez ekstrēmiem piedzīvojumiem nemaz nav iedomājama. Rī�ers ir varonis, kurā iemīlas visas sievietes un kuram liktenis lēmis nodzīvot garu mū�u.

Daily Mail

Mani saņēma ciet Eno ēstuvē. Tas notika divpadsmitos. Es ēdu olu kulteni un dzēru kafiju. Tās bija vēlas brokastis, līdz pusdienām vēl kādu laiciņu vajadzēja gaidīt. Pēc garā gājiena pa stipro lietu biju izmircis un noguris. Kājām biju nostaigājis garo ceļu no maģistrāles līdz pilsētas nomalei.

Ēstuve bija maza, ta�u gai�a un tīra. Tikko atvērta un iekārtota tā, ka atgādināja vilciena vagonu. Tā bija �aura, vienā pusē stiepās gara lete, aiz tās - virtuve. Gar pretējo sienu bija izvietoti atsevi�ķi galdiņi un atstāta vieta kopējam ēdamgaldam.

Kāds apmeklētājs bija nolicis avīzi, un es, sēdēdams atsevi�ķā ni�ā pie loga, lasīju rakstu par prezidenta kampaņu. Pēdējās vēlē�anās nebiju balsojis ne par vienu kandidātu un negrasījos to darīt arī turpmāk. Ārā bija pārstājis līt, bet ēstuves logu stiklos joprojām vizuļoja lielas lietus lāses. Redzēju, kā grantētajā stāvlaukumā iebrā�as policijas patruļma�īnas un, riteņiem �ņirkstot, strauji nobremzē. Patruļma�īnu signālugu-nis mirgoja, sirēnas gaudoja. Zili sarkanā gaisma pie mana loga uzplaiksnīja lietus lāsēs. Atsprāgstot ma�īnas durvīm, poli�i izlēca no patruļma�īnām. Katrā ma�īnā bija pa diviem likum-sargiem, kas turēja iero�us kaujas gatavībā. Divas pistoles un divi automātiskie iero�i. Izskatījās iespaidīgi. Viens policists ar revolveri un otrs ar automātu aizskrēja otrpus ēstuvei. Tre�ais ieņēma pozīciju pie durvīm.

Es mierīgi sēdēju un vēroju viņus, jo zināju, kas �obrīd atradās ēstuvē - virtuves pavārs, divas viesmīles, divi veci viri, kas pusdienoja... un es. Poli�u priek�nesums bija veltīts man.

Pārējie pieci klāteso�ie �ajā pilsētā pavadīju�i visu savu mū�u, ta�u es �eit esmu sabijis tikai pusstundu. Ja problēma būtu radusies ar jebkuru no vietējiem ļaudīm, kāds apmulsis ser�ants, ieslīdot ēstuvē un murminot atvaino�anās vārdus, būtu palūdzis �o cilvēku ierasties policijas iecirknī, bet, ņemot vērā �o smago artilēriju un rosību, visa notieko�ā izrāde attiecās uz mani. Es steidzīgi iestūmu mutē olu kulteņa paliekas un zem �ķīvja noliku piecdolāru naudas zīmi, salocījis pamesto avīzi �etrstūrī, iestūķēju to mēteļa kabatā, pēc tam uzliku rokas uz galda un izdzēru kafijas tasi tuk�u.

Policis ar stroķi bija nostājies pie durvīm. Turot �aujamo abās rokās, muguru saliecis, viņ� ieslīdēja iek�ā un pielika stobru man pie pieres. Pietuvojās ari otrs - ar automātu. Abi bija kalsni un fiziski spēcīgi pui�i, kopti un kārtīgi, līdz pēdējam sīkumam instrukcijai atbilsto�i saposti likuma kalpi. Tas ar automātu, kur� stāvēja pie durvīm, pilnībā kontrolēja situāciju telpā. Blie�ot ar �o stroķi. viņ� izsmērētu mani pa visu logu. Jauneklis ar pistoli varētu tuvcīņā kļūdīties un aiz�aut garām, turpretim pie durvīm stāvo�ais vīrs ar baismīgo stroķi iznīcinātu visu - policistu ar pistoli, veco vīru aiz �ķērssienas un ari mani. Līdz �im pui�i rīkojās kā īsti meistari. Par to nebija nekādu �aubu. Viņiem bija priek�rocība. Arī par to nebija �aubu. Es biju iespundēts �ajā mazajā kabīnē, un tās platība bija pārāk maza, lai kaut ko pasāktu. Izpletu rokas un novietoju tās uz galda. Policis ar iznīcino�o ieroci pienāca tuvāk.

- Stāt! Policija! - viņ� uzbļāva.

Likumsargs kliedza, cik skaļi vien spēja, izbrēkdams savu spriedzi un, kā ieteikts instrukcijā par aizturamā atbruņo�anu, mēģinādams mani iebiedēt ar skaļu balsi un niknumu. Es pacēlu rokas. Kad puisis ar automātu pienāca man cie�i klāt, jauneklis ar pistoli nedaudz atkāpās. Tā bija viņu pirmā kļūda. Ja gribētu izrādīt pretestību, es izklupienā satvertu automātiskā iero�a stobru un pavērstu to pret griestiem. Varbūt atskanētu �āviens griestos un, piepalīdzot ar elkoņa sitienu pa policista �okli, ierocis nonāktu manās rokās. Puisis ar pistoli, nepareizi nostājoties, bija sa�aurinājis redzesleņķi un nevarētu aizstāvēt savu partneri. Kļūda abiem beigtos bēdīgi. Tomēr es turpināju sēdēt ar paceltām rokām. Policists ar automātu nepārstāja kliegt un raustīties.

- Nāc ārā un gulies zemē! - viņ� taurēja.

Izstiepis rokas pret policistu, kuram bija pistole, es lēnām izslīdēju no aiz�ogojuma. Nemaz negrasījos gulties uz grīdas, ne jau nu �o lauķu priek�ā. Pat ne tad, ja ierastos viss iecirknis ar haubicēm.

Policists ar pistoli bija ser�ants, viņ� izturējās samērā klusi. Kamēr uz mani tēmēja ar automātu, ser�ants ielika pistoli makstī un, noņemdams no jostas roku dzel�us, aplika tos man ap rokām un aizcirta ar izteiksmīgu klik�ķi. Caur virtuvi telpā ienāca policijas atbalsta komanda. Apgāju�i apkārt letei, viņi ieņēma pozīciju man aiz muguras. Policisti pārliecino�i noguldīja mani zemē. Redzēju, kā ser�ants apstiprino�i pamāj ar galvu. Viņa rokās iero�a nebija.

Es tiku pacelts aiz elkoņiem. Automāta stobrs joprojām bija vērsts pret mani. Ser�ants nostājās man priek�ā. Viņ� bija baltais, apmēram manā vecumā, kalsnējs, sportisks un labi nosauļojies. Vārda plāksnītē virs krekla kabatas bija rakstīts: Beikers. Viņ� raudzījās manī.

- Jūs tiekat arestēts par slepkavību, - Beikers paziņoja.

- Jums ir tiesības klusēt. Viss jūsu teiktais var tikt izmantots pret jums. Jums ir tiesības uz advokāta aizstāvību. Ja nevarat atļauties advokātu, D�ord�ijas pavalsts jums to nodro�inās bez maksas. Vai jūs saprotat savas tiesības?

Tas bija tie�ām izcils Mirandas tiesību* izklāsts. �o tekstu Beikers skaitīja no galvas, ļoti skaidri izrunādams vārdus un ne reizi neieskatīdamies savos papīros. Ser�anta balsī bija izpratne, viņ� zināja, ko tas nozīmē, un saprata, kāpēc tas ir svarīgi gan viņam, gan man. Es klusēju.

- Vai jums ir skaidras jūsu tiesības? - Beikers pārjautāja.

' Noziedzīgā nodarījumā aizdomās turētas personas tiesības, kuras tai jāpaskaidro aresta brīdī. �o normu 1966. gadā ieviesa ASV Augstākā tiesa, izskatot lietu "Miranda pret Arizonas �tatu". (�eit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)

Beikers ieturēja pauzi. Ari es joprojām neko neteicu. Bei-kers turpināja saglabāt mieru. Viņam piemita tāda vira miers, kuram ir skaidrs, ka briesmas vairs nedraud. Viņ� tikai aizvedīs mani uz iecirkni un uzgrūdīs uz kakla kādam citam. Beikers palūkojās uz saviem trim pārējiem kolēģiem.

- Atzīmējiet to, ka aizturētais neko neatbild, - viņ� noņurdēja. - Ejam prom!

Mani veda uz durvīm. Pie tām mēs nostājāmies vienā rindā. Pirmais gāja Beikers, nākamais atpakaļgaitā kāpās puisis ar baiso automātu, kura stobra melnais caurums joprojām bija pavērsts pret mani. Iero�a īpa�nieka vārda plāksnīte vēstīja: Stīvensons. Arī viņ� bija baltais policists - labi trenēts un atlētisks. Stīvensona stroķis atgādināja cauruli un bija notēmēts tie�i man vēderā. Rokas man bija saslēgtas aiz muguras, un tādu mani izstūma pa durvim.

Ārpusē pār grantēto stāvlaukumu gūlās tveice. Iespējams, bija lijis visu nakti un rīta lielāko daļu. �obrīd spīdēja spo�a saule un zeme kūpēja no mitruma. Citkārt �eit mēdza būt karsts un putekļains. No slapjā asfalta karstajā pusdienas saulē cēlās brīni�ķīgs, reibino�s aromāts. Kamēr policisti pārgrupējās, es stāvēju ar seju pret sauli un ieelpoju burvīgo smar�u, īsajā ceļā līdz patruļma�īnai katrā pusē pie mana elkoņa nostājās pa vienam policim. Stīvensons joprojām turēja rokā savu draudīgo pumpi. Beikers atvēra pirmās ma�īnas aizmugurējās durvis, Stīvensons pakāpās atpakaļ. Kāpjot ma�īnā, manu galvu nospieda uz leju. Ar meistarīgu guma grūdienu no kreisās puses policists, kas bija uzmanījis mūs no aizmugures, iestūma mani ma�īnā. Pareiza rīcība. �ajā mazajā nekurienes pilsētā policistu rīcība bija daudzu treniņu rezultāts, nevis reālajā dzīvē gūta pieredze.

Ma�īnas aizmugures sēdeklī es biju viens pats. Biezs atdalo�ais aizsargstikls norobe�oja mani no priek�ā sēdo�ajiem policistiem. Priek�ējās durvis joprojām bija atvērtas. Ma�īnā iekāpa Beikers un Stīvensons. Beikers apsēdās pie stūres. Stīvensons pagriezās tā, lai varētu mani redzēt. Ma�īnā valdīja klusums, neviens nebilda ne vārda. Aizmugurē sekoja pavado�ā ma�īna.

Patruļma�īnas bija jaunas, to gaita - klusa un līgana. Ma�īnas iek�pusē bija tīrs un vēss. Mani pārņēma sajūta, ka �ajā ma�īnā nekad nav vesti izmisu�i un nelaimīgi cilvēki, kāds pa�reiz biju es.

Pavēros ārā pa ma�īnas logu. D�ord�ija. Redzēju auglīgu zemi, smagu, mitru, sarkanīgu augsni. Laukus klāja taisnas un �ķietami bezgalīgas zemu krūmu rindas. Iespējams, tie bija zemesrieksti. Sīkie, gatavie auglī�i nesa labumu gan to audzētājiem, gan zemes īpa�niekiem. Vai �ejienes ļaudis pa�i bija savas zemes saimnieki? Varbūt tās bija lielās korporācijas? Par to man nebija ne jausmas.

Brauciens uz pilsētu nebija ilgs. Klusi dūkdama, ma�īna aiz-traucās pa gludo, saliju�o asfaltu. Apmēram pēc pusjūdzes es ieraudzīju divas labi uzturētas, jaunas celtnes ar izcili aprūpētu apkārtni. Viena no tām bija policijas iecirknis, otra - ugunsdzēsēju depo. Ēkas atradās savrup, pilsētas ziemeļu daļā, īstā nomalē, līdzās viena otrai, to priek�ā bija iekopts pla�s zāliens, kuru greznoja statuja, - kopumā pievilcīga lauku ainava, veidota ar dāsnu roku. Asfaltētā iela bija gluda, ietves klāja iesarkanas plāksnītes. Aiz maza ēku puduri�a, trīssimt jardus uz dienvidiem, bija saskatāms �ilbino�i baltas baznīcas tornis. Tālumā varēja redzēt karogu mastus, markīzes, svaigu krāsu un zaļus mauriņus. Pēc bagātīgās lietusgāzes viss bija atdzīvojies, no zemes karstumā kūpēja tvaiki un apkārtne izskatījās visai dzīve-līga. Te mita bagāti ļaudis. Radās iespaids, ka visu �eit redzamo uztur no bagāto fermu ienākumiem un lielajiem nodokļiem, ko maksāja ļaudis, kas dzīvoja tepat, bet strādāja Atlantā.

Ma�īna nogriezās no �osejas un piebrauca policijas iecirknim, Stīvensons joprojām uzmanīja un cītīgi vēroja mani. Piebraucamais ceļ� beidzās ar slaidu līkumu. Uz zemas, mūrētas akmens plāksnes bija lasāms: Mārgreivas galvenais policijas iecirknis. Sevī nodomāju: vai tādēļ man jābaidās? Mani aizturēja pilsētā, kurā nekad iepriek� nebiju bijis, un, kā nopratu, tiku turēts aizdomās par slepkavību. Bet es zināju divas lietas: pirmkārt - viņi nevarēja pierādīt to, kas nebija noticis, un -otrkārt - es nevienu nebiju nogalinājis.

Katrā ziņā ne jau nu �ajā pilsētā un ne jau nu da�ās pēdējās dienās.

Mēs apstājāmies pie garās, zemās ēkas durvīm. Izkāpis no ma�īnas, Beikers nopētīja teritoriju starp ēku un ceļu. Piesedzo�ie policisti nostājās viņam blakus. Stīvensons apgāja ma�īnai apkārt un palika aizmugurē. Viņ� ieņēma pozīciju pretim Bei-keram un notēmēja �aujamo uz mani. Viņi bija laba komanda. Beikers atvēra man durvis.

- Nāc nu! Tagad ejam! - viņ� pavēlēja gandrīz vai �ukstus.

Pārskatot apkārtni, policis �ūpojās no pirkstgaliem uz papē�iem. Lēnām pagriezies, es izlocījos ārā no ma�īnas. Tā kā manas rokas bija saslēgtas roku dzel�os, to nebija viegli izdarīt. Gaiss likās kļuvis vēl karstāks. Paspēru soli uz priek�u un apstājos. Piesedzo�ie policisti nostājās man aiz muguras. Mēs atradāmies pretim policijas iecirkņa durvīm. Pie fasādes, kā jau teicu, bija piestiprināta gara marmora plāksne ar klasisku uzrakstu: Mdrgreivas galvenais policijas iecirknis. Zem plāksnes atradās spoguļstikla durvis. Beikers atvēra durvīm vienu sekciju. Tā atdūrās pret gumijas fiksatoriem. Pārējie policisti iestūma mani iek�ā pa durvīm. Aiz manis tās blīvi aizvērās.

Ēkas iek�pusē bija patīkami vēsi. Viss bija balts un hromēts. Halogēnajā apgaismojumā �eit izskatījās kā bankā vai apdro�inā�anas kompānijas birojā. Grīdu klāja paklājs. Aiz garas reģistrācijas barjeras stāvēja de�urējo�ais policists. Manuprāt, �im policistam vajadzētu man pajautāt: kungs, kā es varu jums palīdzēt? Tomēr vīrs neteica neko, tikai skatījās uz mani. De�ūrpoliristam aiz muguras bija redzama pla�a darba telpa visiem policistiem. Tum�mataina sieviete formas tērpā

sēdēja pie plata, zema galda. Viņa ievadīja datorā informāciju no papīra lapām. Mums ienākot, sieviete pacēla acis un paskatījās manī. Ta es tur stāvēju - pie katra elkoņa pa vienam policistam. Stīvensons bija atkāpies pie reģistrācijas letes. Viņa stroķis joprojām bija notēmēts uz mani. Es skatījos uz �iem policistiem tikpat cie�i, kā viņi vēroja mani.

Tad mani aizveda pa kreisi un lika apstāties kādu durvju priek�ā. Beikers tās pla�i atvēra un iegrūda mani citā istabā. Tā bija pratinā�anas telpa: bez logiem, ar baltu galdu, trim krēsliem un paklāju. Aug�ējā telpas stūri varēja redzēt novēro�anas kameru. Gaisa kondicionētājs bija noregulēts uz ļoti zemu temperatūru. Es joprojām biju lietū izmircis.

Stāvēju, kamēr Beikers iztuk�oja manas kabatas. Kabatu saturs tika izbērts uz galda nelielā kaudzītē: naudas �ūksnītis, da�as monētas, kvītis, biļetes un da�āda papīra draza. Beikers pārbaudīja manā kabatā atrasto avīzi un atstāja to turpat. Nopētījis pulksteni uz manas rokas, viņ� atstāja to vietā. Par �īm lietām viņ� neizrādīja nekādu interesi. Viss pārējais kabatu saturs tika sarausts īpa�ā policijas maisiņā ar rāvējslēdzēju. Manu kabatu saturs ne tuvu nevarēja piepildīt maisiņu - tas bija paredzēts gadījumiem, kad aizturēto kabatās ir vairāk lietu nekā man. Uz maisiņa bija balta uzlīme, uz tās Stīvensons uzrakstīja kādu numuru.

Beikers lika man apsēsties, un visi pārējie izgāja no telpas. Stīvensons aiznesa līdzi arī manas mantas. Policisti izgāja ārā un aizvēra durvis; es dzirdēju noklak�ķam durvju slēdzeni, tā aizkrita ar smagnēju labi eļļota mehānisma skaņu. Tā bija lielas, smagas tērauda slēdzenes skaņa, kas liecināja par precizitāti un disciplīnas ievēro�anu. �ī skaņa man atgādināja par to, ka es palik�u �eit ieslodzījumā.

Es sapratu, ka uz kādu bridi bū�u izolēts un man būs jāpaliek vienam pa�am. Tā parasti notiek. �āda pamestība rada tieksmi runāt, kas vēlāk var pārvērsties vēlmē izsūdzēt grēkus. Brutāla aizturē�ana, kam seko �āda vientulības stunda, ir pārbaudīta un laba stratēģija.

Tomēr es kļūdījos. Viņi nebija plānoju�i tik ilgi atstāt mani vienu pa�u. Varbūt tā bija viņu otra taktiskā kļūda. Beikers atslēdza durvis, atkāpās soli atpakaļ un ienāca telpā, nesdams plastmasas krūzīti ar kafiju. Tad ar galvas mājienu aicināja ienākt ari sievieti policistes formas tērpā; tā bija tā pati policiste, kura strādāja pie galda kopējā darba telpā. Aiz viņas atkal noklak�ķēja smagā atslēga. Sieviete ienesa metāla koferīti un nolika to uz galda. Ar klik�ķi atvērdama koferīti, policiste izņēma ārā garu, melnu plāksnīti, kas domāta aizturētā identifikācijai. Uz tās bija balti plastmasas numuri.

Ar tādu kā strupu līdzjūtību - tā parasti māsiņas zobārsta kabinetā izturas pret klientiem - viņa to pasniedza man. Es paņēmu plāksnīti savās saslēgtajās rokās. Uzmetu aci, lai pārliecinātos, vai tā nav apgriezta a�gārni, un paliku to sev zem zoda. Sieviete no koferī�a izņēma draudīga izskata fotokameru un nosēdās man pretim. Atbalstījusi elkoņus uz galda, viņa satvēra fotoaparātu. Sievietei liecoties uz priek�u, viņas krūtis atspiedās pret galda malu. Policiste bija izskatīga - tum�iem matiem un lielām acīm. Es blenzu uz viņu un smaidīju. Kamera noklik�ķēja, un zibspuldze uzplaiksnīja. Viņa vēl nepaspēja aicināt, kad es jau biju pagriezies krēslā, lai varētu nofotografēt manu profilu. Atbalstīdams plāksnīti uz pleca, vēros sienā. Kamera atkal noklik�ķēja un uzzibsnīja. Pēc fotoseansa es pagriezos apkārt un izstieptās, saslēgtās rokās pasniedzu policistei numurēto plāksnīti. Smaidīdama sakniebtām lūpām kā zobārsta māsiņa, it kā sakot; tas ir nepatīkami, bet bez tā nevar iztikt, viņa to paņēma.

Pēc tam policiste sadabūja komplektu pirkstu nospiedumu noņem�anai - stingru kartīti ar desmit nodalījumiem, uz kuras jau bija uzrakstīts identifikācijas numurs. īk�ķiem atvēlētās vietas uz kartītes vienmēr ir par mazu. Tās otrā pusē bija uzzīmēti divi kvadrāti, paredzēti plaukstu nospiedumiem. Roku dzel�i �o procesu apgrūtināja, ta�u Beikers nepiedāvāja tos noņemt. Sieviete ielika manus pirkstus tintes spilventiņā. Sajutu viņas vēsos un gludos pirkstus; laulības gredzena nebija. Pēc tam viņa pasniedza man salve�u vīk�ķi, tinte no rokām nāca nost ļoti viegli. Tas bija kāds jauns tintes paveids, ar kuru iepriek� man nebija nācies saskarties.

Policiste izlādēja fotokameru un nolika uz galda filmiņu, tad iesaiņoja kameru un novietoja to atpakaļ koferīti. Beikers pieklauvēja pie durvīm. Atslēga atkal noklik�ķēja. Nesakot nevienam ne vārda, sieviete paņēma savus instrumentus un atstāja telpu. Beikers palika kopā ar mani. Viņ� aizvēra durvis, kas aizkrita ar to pa�u eļļotā mehānisma klik�ķi. Tad, atspiedies pret tām, pavērās manī.

- Ir ieradies mans �efs! - viņ� paziņoja. - Tev būs ar viņu jārunā. Mums �is tas jānoskaidro.

Es neko neatbildēju. Pēc manas nopratinā�anas nevienam no viņiem nekas nekļūs skaidrāks. Beikers izturējās civilizēti un cienījami, es nolēmu viņu pārbaudīt. Nesakot ne vārda, ar nepārprotamu �estu pavirzīju saslēgtās rokas viņa virzienā, tādējādi liekot saprast, lai viņ� tās atslēdz. Kādu mirkli viņ� stāvēja nekustīgi, tad, izņēmis no kabatas atslēgu, atslēdza roku dzel�us un, skatīdamies uz mani, ar klik�ķi nostiprināja tos pie savas jostas. Arī es raudzījos viņā un nolaidu rokas gar sāniem. No manas puses nebija nekādu pateicības uzplūdu, ne arī līdzjūtību izraiso�a roku dzel�u nospiedumu vietu berzē�ana. Ar �o viru man negribējās nodibināt nekādas attiecības, tomēr sāku runāt:

- Labs ir, ejam pie tava �efa!

�I bija pirmā reize kop� brokastu pasūtī�anas, kad bildu kādu vārdu. Tagad Beikera skatienā varēja lasīt pateicību. Viņ� divreiz pieklauvēja pie durvīm, tās no ārpuses tika atslēgtas. Beikers atvēra durvis un pamāja man, lai sekoju. Stīvensons bija nostājies ar muguru pret lielo darba telpu un gaidīja. Nebija vairs ne stroķa, ne atbalsta grupas. Situācija bija kļuvusi mierīga. Abi policisti mani pavadīja, katrs savā pusē. Beikers viegli satvēra mani aiz elkoņa; �ķērsojot lielo telpu, mēs nonācām pie durvīm telpas dziļumā. Stīvensons atvēra durvis, un mēs iegājām pla�ā kabinetā, kura apdarē bija bagātīgi izmantots palisandrs.

t

Kāds dū�īgs vīrs sēdēja pie prāva palisandra rakstāmgalda. Aiz viņa muguras bija novietots pāris lielu karogu; pa kreisi -zvaig�ņoti svītrainais ar zeltītām bārkstīm, pa labi - manuprāt, D�ord�ijas pavalsts karogs. Uz sienas, starp karogiem, bija piekārts pulkstenis; tas bija liels un apaļ�, sarkankoka ietvarā un izskatījās tik gluds, it kā būtu pulēts gadu desmitiem ilgi. Manuprāt, pulkstenis nācis mantojumā no vecā policijas iecirkņa, kur� sen jau nojaukts un kura vietā uzbūvēta �ī jaunā ēka. Es domāju, ka arhitekts izmantojis seno laikrādi, lai �ī ēka izskatītos vēsturiska. Pulkstenis rādīja apmēram divpadsmit un trīsdesmit minūtes.

Kad tiku pagrūsts uz priek�u, resnais vīrs aiz masīvā galda palūkojās manī. Viņa skatiens bija tuk�s un neizteiksmīgs, it kā manis �eit nebūtu. Tad, kā nopētīdams vai gribēdams nolikt mani pie vietas, viņ� palūkojās otrreiz. Depīgais vīrs pavīpsnāja un ierunājās sēco�ā balsī, kas, iespējams, skanētu kā kliedziens, ja vien balss nebūtu iesprostota tik neveselīgā rumpī.

- Nosvied pakaļu uz �ī krēsla un nevirini savas netīrās �aunas! - viņ� nosēcās.

�is resnulis bija apbrīnojams. Viņ� izskatījās pēc milzīgas pakaļas un bija pilnīgs pretstats tiem Mārgreivas policistiem, ko līdz �im biju redzējis. Beikers un viņa komanda bija labi trenēti, apsviedīgi profesionāļi. Ari policiste, kas ņēma pirkstu nospiedumus, atstāja patīkamu iespaidu. Ta�u �is speķa gabals - policijas �efiņ� - aizņēma pārāk daudz vietas. Vīra mati bija netīri un �ķidri; lai gan telpās bija vēss, �efs svīda; pūtainā, sarkanīgi pelēkā un pārmērīgi tuklā gaļas masa, kas nekad nebija trenēta, izskatījās sapļekusi; augstais asinsspiediens un pārkaļķotās artērijas nesekmēja respektabla kopskata ra�anos.

- Mani sauc Morisons, - �efs nosēcās, it kā mani tas interesētu. - Esmu Mārgreivas policijas iecirkņa �efs. Un tu esi sve�inieks, slepkava un izdzimtenis! Tu esi ieradies manā pilsētā un sataisījis sūdus Klainera kunga privātīpa�umā. Un tagad tu drīz vien itin visā atzīsies manam galvenajam detektīvam.

�efs apklusa un lūkojās mani, it kā joprojām censtos nolikt mani pie vietas vai ari gribētu saņemt atbildi - bet to nesaņēma. Tamdē|, ar tauko pirkstu bakstot manā virzienā, Mori-sons teica:

- Zini ko, puikiņ? Pēc tam mēs tevi ieliksim cietumā un apsēdināsim uz elektriskā krēsla, bet visubeidzot, nabadziņ, es personīgi do�os uz tavu mazo, trūcīgo, sen aizmirsto kapiņu un nolik�u tur sulīgu kluci.

Taukdegunis atrāva savu nobaroto rumpi no krēsla, pie-svempās kājās un novērsās no manis.

- Es mījuprāt ar tevi nodarbotos pats, - viņ� sacīja, - tak esmu ļoti aizņemts.

Morisons izgāzelējās no savas vietas galda otrā pusē. Es stāvēju starp galdu un logu. Tusnis pieslāja pie manis un nostājās cie�i pretim, tā ka viņa gaļīgais o�as orgāns knapi sniedzās līdz mana mēteļa vidējai pogai, un, pavērsis skatienu uz aug�u, lūkojās manī kā izbrīnījies pingvīns.

- Puikiņ! Neatceros kur un kad, bet esmu tevi jau redzējis! -Morisons nosēcās.

�efs paskatījās uz Beikeru, tad uz Stīvensonu, it kā gaidīdams no padotajiem, lai viņi atcerētos visu �eit runāto.

Ari viņiem �efs atkārtoja: - �o d�ekiņu kaut kur esmu redzējis!

Cik vien bra�i spēdams, Morisons izsteberēja ārā, pa�pārliecināti aizcirzdams durvis un atstādams mani ar abiem policistiem gaidām galveno detektīvu. Kabinetā ienāca gara auguma, ne īsti vecs, ne jauns melnais vīrietis, kura deniņi tikko bija sāku�i sirmot, bet no pieres mati jau nedaudz atkāpu�ies -tie�i tik daudz, lai radītu patricie�a iespaidu. Viņ� izskatījās rosīgs un pa�pārliecināts, samērā labi ģērbies: vecmodīgā tvīda uzvalkā, kurmjādas vestē un spodrās kurpēs. �is detektīvs izskatījās kā īsts �efs. Viņ� lika Beikeram un Stīvensonam, lai tie atstāj kabinetu. Aizvēris durvis un iekārtojies pie galda, detektīvs pamāja man, lai apsē�os pretējā krēslā.

Pagrabinājies atvilktnē, detektīvs no tās izvilka kase�u magnetofonu; pacēlis to izstieptas rokas augstumā, viņ� iztaisnoja samud�inātos vadus. Pieslēdzis strāvu un pievienojis mikrofonu, ielika aparātā kaseti. Pēc tam kad bija nospiedis ieraksta pogu un pārbaudījis mikrofonu ar knipi, detektīvs uztina kasetes sākumu, nospieda atskaņo�anas taustiņu un, izdzirdējis mikrofona pārbaudes signālus, pamāja, tad attina kaseti atpakaļ un nospieda ieraksta taustiņu. Es sēdēdams viņu vēroju.

Uz kādu bridi iestājās klusums. Atskanēja tikai kluss krek-�ķis, varēja saklausīt lampu sīk�anu, gaisa virmo�anos un datora dūk�anu, kā ari kasetes lēno grie�anos un vecā pulksteņa gausos tik�ķus. Pulkstenis pacietīgi skaitīja stundas, it kā būtu gatavs to darīt līdz bezgalībai neatkarīgi no tā, kā rīko�os es. Pēk�ņi detektīvs atliecās krēslā, iztaisnoja plecus, cie�i manī ieskatījās un, eleganti salikdams kopā plaukstas, iztaisnoja pirkstus.

- Nu tad sāksim, - viņ� noteica, - man ir jāuzdod pāris jautājumu.

Viņa balss bija zema, dārdo�a, bez dienvidnieku akcenta. Ja detektīvs nebūtu melnais, viņ� atgādinātu baņķieri no Bos-tonas.

- Mani sauc Finlejs, - viņ� paziņoja. - Esmu kapteinis un �ī policijas iecirkņa izmeklē�anas departamenta vadītājs. Cik zinu, jūs esat iepazīstināts ar savām tiesībām. Bet līdz �im jūs neesat apstiprinājis to, ka esat tās sapratis. Pirms virzāmies tālāk, mums vēlreiz jāiziet cauri iepriek�ējai procedūrai.

Viņ� tomēr nebija Bostonas baņķieris, bet drīzāk gan Hār-vardas absolvents.

- Es saprotu savas tiesības, - atbildēju.

Detektīvs pamāja un turpināja: - Labi. Es priecājos par to, bet kur tad ir jūsu advokāts?

- Man nav vajadzīgs advokāts, - piebildu.

-Jūs tiekat apsūdzēts slepkavībā, - Finlejs atgādināja. - Jūs jau zināt: ja advokāts būs nepiecie�ams, mēs to nodro�ināsim bez maksas. Vai gribat, lai to darām?

- Nē, man nav vajadzīgi advokāta pakalpojumi, - es atkārtoju.

Pāri sakļautajiem pirkstiem Finlejs labu brīdi manī noraudzījās.

- Nu labi, - viņ� teica. - �ī atteik�anās jums būs jāapstiprina ar savu parakstu. Atcerieties: jums tika ieteikts ņemt advokātu, mēs to nodro�inātu bez atlīdzības, ta�u jūs no tā atteicāties.

- Tā ir, - es apstiprināju.

No citas atvilktnes Finlejs izvilka anketu un, paskatījies pulkstenī, ierakstīja datumu un laiku. Pār galda virsmu viņ� paslidināja anketu man. Ar lielu krustu bija atzīmēta līnija, kur man jāparakstās. Ari pildspalva tika paslidināta. Es parakstīju anketu un atbīdīju to atpakaļ. Viņ� apskatīja dokumentu un ielika jaunā, spīdīgā mapē.

- Jums ir nesalasāms paraksts, - detektīvs atzīmēja. - Tātad nopratinā�anas protokolu mēs sāksim ar jūsu vārdu, uzvārdu, dzim�anas gadu un adresi.

Atkal iestājās klusums, tā laikā es tikai skatījos uz viņu. Finlejs bija aptuveni �etrdesmit piecus gadus vecs un spītīgs kā bullis. Kā gan citādi tādā vecumā melnais varētu kļūt par izmeklē�anas departamenta vadītāju D�ord�ijas pavalsts jurisdikcijā, ja nebūtu tik spītīgs? Nebija ne mazāko iespēju viņu apvārdot vai kā citādi izsist no sliedēm. Es ievilku elpu.

- Mani sauc D�eks Rī�ers, - es paziņoju, - man nav ne tēva vārda, ne adreses.

Finlejs to pierakstīja, tur gan nebija daudz ko rakstīt, pateicu viņam arī savus dzim�anas datus.

- Labi, Rī�era kungs, - Finlejs turpināja. - Kā jau teicu, mums ir daudz jautājumu. Esmu pārskatījis jūsu personīgās mantas. Jums vispār nav nekādu personas dokumentu: ne autovadītāja apliecības, ne kredītkar�u, vispār nekā. Jūs apgalvojat, ka jums nav pastāvīgas dzīvesvietas. Un tad es pats sev uzdodu jautājumu: kas ir �is puisis?

Viņ� no manis negaidīja nekādus komentārus par �o piebildi.

- Kas bija tas nogalinātais puisis ar skūto galvu? - viņ� man jautāja.

Es neatbildēju. Vērodams lielo pulksteni, gaidiju, kad pakustēsies minū�u rādītājs.

- Stāstiet man, kas notika! - viņ� tincināja.

Man nebija ne mazākās sapra�anas par to, kas bija noticis. Absolūti nekādas. Ar kādu kaut kas bija noticis, ta�u ne ar mani. H nu es turpināju sēdēt un klusēt.

- Kas ir Pluribus?- Finlejs pajautāja.

Es paskatījos uz detektīvu un paraustīju plecus.

- Vai tā ir Amerikas Savienoto Valstu devīze? - es pajautāju.

- E Pluribus Unum? To pieņēma Otrais Apvienotais Amerikas kongress 1776. gadā? Vai tā ir?

Detektīvs tikai noņurdēja. Es turpināju skatīties Finlejam tie�i acīs un domāju, ka viņ� varētu būt tas vīrie�u tips, kas spētu uz �o jautājumu atbildēt.

- Kas vispār ir noticis? - es viņam jautāju.

Atkal iestājās klusums. Finlejs pagriezās, lai paskatītos uz mani. Varēju redzēt, ka viņ� apsver, vai atbildēt un kā to darīt.

- Par ko tur ir runa? - es atkārtoju jautājumu.

Detektīvs atkal atliecās atpakaļ un savdabīgā manierē salika

kopā roku pirkstus.

- Jūs ta�u zināt, par ko es runāju, - viņ� iesāka. - Slepkavība, kas izdarīta ar sevi�ķu cietsirdību. Upuris tika atrasts �orīt Klainera noliktavā, kas atrodas netālu no �osejas, ziemeļu virzienā no pilsētas, pie maģistrāles krustojuma. Liecinieks redzējis, ka �orīt, tūlīt pēc astoņiem, kāds vīrietis dodas prom no �īs vietas. Pēc viņa apraksta vīrietis ir baltais, diezgan gara auguma, viņam ir melns, gar� mētelis, gai�i mati, nav cepures un bagā�as.

Atkal iestājās klusums. Es esmu baltais vīrietis, diezgan gar�, ar gai�iem matiem. Sē�u �eit - man mugurā ir gar�, melns mētelis. Es nevalkāju cepuri, un man nav bagā�as. �orīt es soļoju �urp pa �oseju gandrīz �etras stundas, no astoņiem līdz pat vienpadsmitiem un �etrdesmit minūtēm.

- Cik tālu ir no maģistrāles līdz �ejienei? - es pajautāju.

Finlejs mirkli domāja.

- Manuprāt, kādas �etrpadsmit jūdzes, - viņ� atbildēja.

- Skaidrs, - es turpināju, - nogāju kājām visu ceļu no maģistrāles līdz pilsētai, iespējams, tās bija �etrpadsmit jūdzes. Ceļā mani dro�i vien redzēja daudzi cilvēki. Tas vēl nenozīmē, ka es kādam būtu kaut ko nodarījis.

Detektīvs klusēja. Man gribējās uzzināt ko vairāk par �o situāciju.

- Vai �ī teritorija ir jūsu jurisdikcijā? - es viņam pajautāju.

- Viss ceļa gabals līdz maģistrālei?

- Jā, tā ir, - viņ� apstiprināja. - Jurisdikcijas jautājums ir skaidrs. Rī�era kungs, jums neizdosies izlocīties. �īs pilsētas robe�as stiepjas �etrpadsmit jūd�u garumā, līdz pat maģistrālei. Ari noliktavas atrodas manā teritorijā, par to nav ne mazāko �aubu.

Viņ� nogaidīja, es pamāju, un tad detektīvs turpināja.

- Klainers tās uzbūvēja pirms pieciem gadiem, - Finlejs paskaidroja. - Vai esat par viņu dzirdējis?

Es noliedzo�i pakratīju galvu.

- Kā gan es būtu varējis kaut ko par viņu dzirdēt? - es atjautāju. - Es nekad agrāk neesmu te bijis.

- Viņ� �eit ir ietekmīgs cilvēks, - detektīvs turpināja. - Par savu uzņēmējdarbību �is vīrs maksā mums pamatīgus nodokļus un ir daudz laba darījis pilsētai. Klaineram ir diezgan lieli ienākumi, pilsētai no viņa ir ievērojams labums. �ī uzņēmēja darbība nerada nekārtības, jo noliktavas ir pietiekami tālu prom no pilsētas. Tādēļ mēs cen�amies par viņu rūpēties. Ta�u �obrīd noliktavās ir notikusi slepkavība, jums ir jāsniedz paskaidrojumi.

Darot savu darbu, detektīvs tērēja manu laiku.

- Nu labi, Finleja kungs, - es iesāku. - Snieg�u sīku paskaidrojumu par visu to, ko �orīt esmu darījis, kop� ienācu jūsu naudīgās pilsētas robe�ās, līdz pat mirklim, kad mani aizturēja sasodīto brokastu laikā. Ja jums �īs lietas izskatī�anā tas palīdzēs, pie�ķir�u jums ordeni. Sasodīts! Vienīgais, ko �orīt esmu darījis, esmu gājis, deldējot zoles, likdams vienu kāju priek�ā otrai apmēram �etru stundu ilgajā lietusgāzē, tādā veidā nosoļojot visas sasodītās �etrpadsmit jūdzes.

�ī bija garākā runa, ko biju teicis pēdējo se�u mēne�u laikā. Finlejs sēdēja un noraudzījās manī. Es vēroju, kā viņ� cīnās ar ikviena detektīva galveno dilemmu: viņa iek�ējā balss teica, ka �is vīrs varbūt ari nav īstais. Bet ko policistam vajadzētu darīt, ja tie�i es sēdēju viņa priek�ā? Es netraucēju viņa prātojumus, devu laiku, lai tikai pēc tam tiktu pieņemts pareizais lēmums. Grasījos pavēstīt savu versiju par īsto puisi, kas joprojām kaut kur klejo apkārt, kamēr detektīvs, sē�ot �eit kopā ar mani, tērē laiku. Tas tikai mazinātu likuma pārstāvja pārliecību, tomēr viņ� pasteidzās pirmais un ievirzīja lietu nepareizā gultnē.

- Nebūs nekādu paziņojumu, - viņ� deklarēja. - Es uzdo�u jautājumus, un jūs uz tiem atbildēsiet. Jūs esat D�eks - tēva vārdu mēs nezinām - Rī�ers, bez noteiktas dzīvesvietas, bez personas identitāti apliecino�iem dokumentiem. Kas jūs esat? Vai bezpajumtnieks?

Es nopūtos. �odien bija piektdiena. Lielais pulkstenis lēnām skaitīja stundas dienas otrajā pusē. �is vīrs, Finlejs, nupat grasījās iziet cauri visiem lielajiem un mazajiem pratinā�anas lokiem. Acīmredzot man nāksies pavadīt nedēļas nogali kamerā. Labi ja tikai pirmdien tik�u ārā.

- Finleja kungs, es neesmu bezpajumtnieks, - es izlaboju.

- Esmu klaidonis. Tā ir liela at�ķirība.

Detektīvs lēni pakratīja galvu.

- Rī�er, netēlo te gudrinieku! - viņ� uzstājīgi iesaucās.

- Tu esi mēslos līdz ausīm. �eit ir notiku�as nesmukas lietiņas. Mūsu liecinieks ir redzējis tevi atstājam to vietu. Tāpēc saku vēlreiz - netēlo gudreli! Tu esi �eit sve�inieks bez personas dokumentiem, un tev nav alibi.

Detektīvs tikai darīja savu darbu, tomēr joprojām tērēja manu laiku.

- Neesmu atstājis nekādu slepkavības vietu, - es iebildu.

- Es tikai soļoju pa to sasodīto �oseju, tā ta�u ir milzīga at�ķirība, vai ne? Parasti slepkavības vietu atstāj, bēgot projām un slēpjoties. Slepkavas dro�i nesoļo pa ceļu. Kas tur slikts, ja es gāju pa ceļu? Daudz ļau�u staigā pa �ādiem nolāpītiem ceļiem, vai tad ne?

Finlejs paliecās uz priek�u un pa�ūpoja galvu.

- Nē, - viņ� nepiekrita. - Kop� cilvēce izgudrojusi automobili, neviens stulbenis �o garo ceļa gabalu kājām vairs neiet. Tātad, kāpēc tev nav konkrētas dzīvesvietas? No kurienes tu esi? Atbildi uz jautājumiem! Tiksim ar to skaidrībā!

- Labs ir, Finlej, tiksim skaidrībā ar to, - es nepretojos.

- Man nav noteiktas adreses, jo es nekur nedzīvoju. Varbūt kādreiz es kaut kur apmetī�os uz pastāvīgu dzīvi, tad noteikti atsūtī�u kartīti, lai jūs varētu to ielikt savā sasodītajā adre�u grāmatā, ja jau jūs tas tik ļoti satrauc.

Finlejs pa�ķielēja uz mani un apsvēra savu nākamo gājienu. Viņ� neatlaidīgi, spītīgi un pacietīgi gribēja iet pa pa�a nosprausto ceļu, neļaudams sevi no tā novirzīt.

- No kurienes tu esi? - viņ� turpināja izrādīt interesi. - Kur bija tava pēdējā dzīvesvieta?

- Ko jūs ar to domājāt, jautājot, no kurienes es esmu? - es pavaicāju.

Finlejs saknieba lūpas. Es viņam bojāju garastāvokli, tomēr detektīvs spītīgi savaldījās, slēpdams savu neapmierinātību zem saltas sarkasma maskas.

- Labi, - izmeklētājs turpināja. - Tū negribi saprast manus jautājumus, mēģinā�u pateikt tos vienkār�āk. Es gribu zināt, kur un kad tu esi dzimis, kur esi pavadījis lielāko savas dzīves daļu, kuru vietu uz pasaules tu bez domā�anas uzskati par savām mājām gan sociālā, gan kultūras aspektā?

Es joprojām viņu vēroju.

- Paklausies piemēru, - izmeklētājs piedāvāja. - Es pats esmu dzimis Bostonā, mācījies Bostonā, turpmākos divdesmit gadus pēc mācībām esmu strādājis Bostonā, tātad es ceru, ka tev ir skaidrs un tu piekritīsi, ka es esmu no Bostonas?

Man būs bijusi taisnība - Finlejs ir Hārvardas absolvents, kur� pa�laik zaudējis pacietību.

- Skaidrs, - es atbildēju. - Jūs esat uzdevis savus jautājumus, un es uz tiem atbildē�u. Bet ļaujiet man jums kaut ko teikt. Es neesmu tas, ko jūs meklējat. Līdz pirmdienai jums būs pilnīgi skaidrs, ka es neesmu īstais. Izdariet sev pakalpojumu un nepārtrauciet meklēt īsto slepkavu!

Finlejs izmocīja smaidu un drūmi pamāja.

- Es augsti vērtēju tavu padomu, - viņ� ironiski attrauca,

- un tavas rūpes par manu karjeru - vēl vairāk.

- Vienmēr laipni, - es iestarpināju.

- Turpini! - detektīvs nelikās mierā.

- Labi, - es piekritu. - Atbilsto�i jūsu izsmalcinātajai definīcijai es nāku no nekurienes. Tā vieta saucas militārā bāze. Esmu dzimis ASV armijas bāzē Rietumberlīnē. Mans vecais bija jūras kājnieks un māte - fran�u civiliste, kuru viņ� satika Holandē. Viņi apprecējās Korejā.

Finlejs pamāja un kaut ko atzīmēja.

- Es biju militārista ģimenes bērns, - turpināju. - Parādiet man karti ar ASV militārajām bāzēm visā pasaulē - tā bija mana pastāvīgā adrese. Esmu mācījies da�ādās vidusskolās vairāk nekā divdesmit da�ādās valstīs un pēc tam - �etrus gadus Vestpointas militārajā akadēmijā.

- Turpini! - Finlejs mudināja.

- Pēc tam paliku armijā, dienēju militārajā policijā, - turpināju savu stāstu. - Dienēju un atkal dzīvoju tajās pa�ās bāzēs. Tad, Finlej, sasniedzot trīsdesmit se�u gadu vecumu, man, kas vispirms biju virsnieka bērns un vēlāk pats tiku par virsnieku, pēk�ņi kļuva skaidrs, ka no mūsu lielās armijas nav vairs nekādas jēgas, jo padomija ar visu savu armiju pajuka. Urrā! Mēs ieguvām savu daļiņu miera, kas jums, civilistiem, nozīmēja, ka nodokļu naudu beidzot var novirzīt citiem mērķiem, bet man tas nozīmēja, ka esmu trīsdesmit se�us gadus vecs bezdarbnieks, biju�ais militārais policists, un pa�apmierinātie civilistu izdzimteņi, kas pa�i ne piecas minūtes neizdzīvotu tajā pasaulē, kurā es izdzīvoju, mani tagad sauc par bezpajumtnieku.

Kaut ari detektīvs uz mirkli kļuva domīgs, �is stāsts viņu neaizkustināja.

- Turpini! - viņ� atkal pieprasīja.

r

Atbildot es paraustīju plecus.

- Tagad es vienkār�i baudu dzīvi, - paskaidroju. - Var būt, ka galu galā atradī�u, ar ko nodarboties, bet var būt, ka ne. Var būt, ka kaut kur apmetī�os, var būt, ka ne. Pa�laik es neko nemeklēju.

Finlejs pamāja un izdarīja vēl da�as piezīmes.

- Kad tu atstāji armiju? - detektīvs pajautāja.

- Aprīlī, pirms se�iem mēne�iem, - es piebildu.

- Vai kop� tā laika esi strādājis? - viņ� uzdeva jautājumu.

- Jūs jokojat? - es nosprauslājos. - Kad tad jūs pats pēdējo reizi esat meklējis darbu?

- Aprīlī, - atdarinot mani, izmeklētājs ar sarkasmu balsī atbildēja. - Pirms se�iem mēne�iem, kad dabūju �o darbu.

- Nu re! Cik labi, Finlej! - es uzslavēju.

Man nebija ne jausmas, ko vēl varētu piebilst, ta�u Finlejs uz mani uzstājīgi skatījās.

- Par kādiem līdzekļiem tu dzīvo? - viņ� painteresējās.

- Kāda bija tava dienesta pakāpe?

- Majors, - es atbildēju. - Pametot armiju, katrs saņem izstā�anās pabalstu. Lielāko daļu no tā es vēl neesmu iztērējis, cen�os to pietaupīt, tagad jums ir skaidrs?

Iestājās ilgāka pauze, kuras laikā Finlejs ar pildspalvas galu bungoja pa galdu.

* * *

- Tagad parunāsim par to, kas noticis pēdējo divdesmit �etru stundu laikā, - izmeklētājs ierosināja.

Es nopūtos, nojau�ot, ka man draud nepatik�anas.

- Atbraucu ar Greyhound autobusu, - atsāku savu stāstu.

- Izkāpu pie Mārgreivas �osejas, �odien astoņos no rīta. Gāju ar kājām uz pilsētu, līdz nonācu pie ēstuves, tur pasūtīju brokastis, un, kad ēdu pēdējo kumosu, ieradās jūsu pui�i un mani sa�ņorēja.

�

- Vai esi �eit atbraucis kādās darī�anās? - detektīvs painteresējās.

Es noliedzo�i pakratīju galvu.

- Esmu bezdarbnieks, un man nekur nav nekādu darī�anu, -es piebildu.

Finlejs to pierakstīja.

- Kur tu iekāpi autobusā? - viņ� tincināja.

- Tampā, - es paskaidroju. - Izbraucu no turienes pusnaktī.

- Vai Floridas Tampā? - izmeklētājs precizēja.

Es pamāju. Viņ� atvēra vēl vienu grabo�u atvilktni un izņēma Greyhound autobusu sarakstu, strauji to atvēra un, slidinot garo, brūno pirkstu pa sarakstu uz leju, meklēja īsto autobusu. �is vīrs nu gan ir gatavais pedants! Izmeklētājs pa�ķielēja uz mani.

- Tas ir ekspresautobuss, - viņ� norūca, - dodas tie�i uz Atlantu un neapstājoties brauc �eit garām deviņos no rīta, ne jau nu astoņos.

Es noraido�i pa�ūpoju galvu.

- Palūdzu, lai �oferis apstājas, - skaidroju. - Viņ�, protams, iebilda, bet to izdarīja. Pieturēja speciāli manis dēļ, un es izkāpu.

- Vai esi �eit bijis jau agrāk? - interesējās detektīvs.

Es atkal noraido�i pa�ūpoju galvu.

- Vai tev �eit dzīvo ģimene? - pratināja izmeklētājs.

- Nē, ne �eit, - es attraucu.

- Vai tev vispār kaut kur ir ģimene? - pratinā�ana turpinājās.

- Man ir brālis Kolumbijas apgabalā, - es piebildu. - Viņ� strādā Finan�u ministrijā.

- Vai tev �eit, D�ord�ijā, ir draugi? - Finlejs turpināja.

- Nav gan, - atbildēju.

Izmeklētājs to pierakstīja. Atkal iestājās ilgs klusums. Jau zināju, kāds būs nākamais jautājums.

- Tad, kāpēc...? - man tika jautāts. - Tad kāpēc tu izkāpi no autobusa vietā, kur nav pieturas, un kājām atnāci �etrpadsmit jūdzes uz �ejieni, kur tev nav nekādas jēgas atrasties?

Tas bija iznīcino�s jautājums. Finlejs to uzdeva pareizi plānotā laikā, tāpat to darītu ari prokurors. Ta�u es uz to nevarēju atbildēt.

- Ko lai jums saku? - es nopūtos. - Tas bija spontāns, instinktīvs lēmums. Es nezināju, kur likties, man vienkār�i bija kaut kur jādodas. Vai jūs saprotat?

- Bet kāpēc tie�i uz �ejieni? - viņ� uzstāja.

- Nemāku teikt, - es piebildu. - Blakus sēdo�ajam pasa�ierim bija karte, un, ieskatīdamies tajā, nolēmu izkāpt tie�i �eit. Vienkār�i bēgu no garlaicības. Domāju, ka, izmetot līkumu, varē�u nonākt līdz līcim un varbūt doties tālāk uz rietumiem.

- Tātad tu izvēlējies tie�i �o vietu?! - Finlejs noskaldīja.

- Tikai negvelz man blēņas! Kā tu varēji izvēlēties vietu, kas ir tikai punkts kartē un vietas nosaukums? Tev vajadzēja būt kādam mērķim!

Es piekrīto�i pamāju.

- Biju domājis �eit sameklēt Aklo Bleiku, - es ironiski attraucu.

- Ellē ratā! Kas ir Aklais Bleiks? - uzkliedza Finlejs.

Es vēroju, kā viņ� izvērtē situāciju, tāpat kā dators, kas analizē �aha gājienus: vai Aklais Bleiks ir mans draugs, ienaidnieks, līdzdalībnieks, līdzzinātājs, iniciators, kreditors, parādnieks vai nākamais upuris?

- Aklais Bleiks bija ģitārists, - es informēju. - Miris pirms se�desmit gadiem, iespējams, noslepkavots. Mans brālis iegādājās skaņuplati, uz kuras vāka bija piebilde, ka Bleiks miris tie�i Mārgreivā. Brālis man atrakstīja, ka pavasarī esot pāris rei�u �eit iegriezies biznesa darī�anās. Es izdomāju atbraukt �urp un noskaidrot visu par Aklo Bleiku.

Finlejs neizskatījās īpa�i ieinteresēts. Viņam �is stāsts izklausījās baltiem diegiem �ūts. Ja es būtu viņa vietā, justos tāpat.

- Tātad tu esi ieradies meklēt ģitāristu? - viņ� neticīgi pajautāja. - Ģitāristu, kur� miris pirms se�desmit gadiem? Kāpēc? Vai ari tu esi ģitārists?

- Neesmu gan, - es sacīju.

- Kā tavs brālis varēja tev atrakstīt, ja tev nav adreses? -detektīvs mani provocēja.

- Viņ� atrakstīja uz manu biju�o militāro daļu, - es paskaidroju. - Viņi pārsūta manu pastu uz banku, kur es noguldīju savu izstā�anās pabalstu. Savukārt banka to pārsūta man, kad saņem manu telegrammu ar naudas pieprasījumu.

Finlejs neticīgi pakratīja galvu un atkal kaut ko pierakstīja.

- Tātad tas bija Greyhound pusnakts ekspresis no Tampas, vai pareizi? - detektīvs pārbaudīja.

Es piekrītot pamāju.

- Vai tev ir saglabājusies autobusa biļete? - viņ� jautāja.

- Domāju, ka tai jābūt maisiņā pie pārējām manām lietām, -sacīju, atcerēdamies, ka Beikers tur iekratīja visu drazu, kas bija atradusies manās kabatās. Stīvensons maisiņam pielika zīmīti.

- Vai autobusa �oferis tevi atcerēsies? - Finlejs interesējās.

- Varbūt. - Es to nevarēju apgalvot. - Tā nebija plānota pietura, man bija jālūdz viņam apstāties.

Es pārvērtos par skatītāju, situācija bija kļuvusi absurda. Mans biju�ais darbs neko daudz neat�ķīrās no Finleja tagad darāmā. Man radās dīvaina sajūta, it kā es pārrunātu ar viņu kāda cita aizturētā lietu, it kā mēs būtu kolēģi, kas apsprie� sare�ģītu problēmu.

- Kāpēc tu nestrādā? - Finlejs nesaprata.

Paraustīju plecus un centos to izskaidrot.

- Tāpēc, ka negribu strādāt, - es atzinos. - Mans trīspadsmit gadus ilgais darba mū�s neko labu man nav devis. Es centos visu darīt viņiem pa prātam; pie velna viņus! Toties tagad visu daru, kā man patīk.

Izmeklētājs tikai sēdēja un skatījās manī.

- Vai tev armijā bija kādas nepatik�anas? - viņ� vaicāja.

- Ne lielākas kā jums Bostonā, - es attraucu.

Finlejs bija pārsteigts.

- Ko tu ar to domā? - viņ� bija neizpratnē.

-Jūs divdesmit gadus nostrādājāt Bostonā, - es iesāku. - Tā jūs, Finlej, pats man stāstījāt. Tad kāpēc jūs tagad esat �eit, �ajā nekurienes necilajā pilsētelē? Jums ta�u vajadzētu saņemt pensiju un doties mak�ķerēt un Keipkodu vai kādu citu vietu. Kāds ir jūsu motīvs?

- Rī�era kungs, tā ir mana darī�ana! - viņ� atcirta. - Jums ir jāatbild uz maniem jautājumiem!

Kārtējo reizi paraustīju plecus.

- Ievāciet ziņas manā armijas dajā! - arī es atcirtu.

- Ne�aubies ne mirkli, ka es to noteikti izdarī�u, - detektīvs apsolīja. - Vai tevi atstādināja no armijas ar godu?

- Vai tad man pie�ķirtu izstā�anās pabalstu, ja tā nebūtu? -es attraucu.

- Kāpēc man būtu jātic, ka viņi tev iedeva kaut vai centu? -viņ� tincināja. - Tu dzīvo kā tāds sasodīts bezpajumtnieks! Vai tava atstādinā�ana tie�ām bija nevainojama?

- Jā, protams, bija! - es apgalvoju.

Finlejs atkal kādu brīdi padomāja un kaut ko pierakstīja.

- Kā tu juties, kad tevi atlaida? - viņ� tirdīja.

Paraustījis plecus, es to pārdomāju.

- Nekā, - es atsaucu atmiņā. - Jutos tie�i tā, it kā būtu dienējis armijā un pēk�ņi vairs ne.

- Vai tas tevi sarūgtināja un nomāca? - detektīvs turpināja tincināt.

- Nē, vai tad vajadzēja?

- Tātad nekādu problēmu nebija? - viņ� nerimās izjautāt tā, it kā tādām vajadzētu būt.

Jutos viņam atbildi parādā, ta�u nekas nenāca prātā. Jau kop� piedzim�anas brī�a es biju dienējis armijā. Tagad esmu no tā visa prom un jūtos lieliski. Beidzot esmu brīvs, it kā visa

mana iepriek�ējā dzive būtu vienīgi nelielas galvassāpes, kuras mani pārlieku nav apgrūtināju�as, un beidzot tās ir pārgāju�as. Mana vienīgā problēma bija pelnīt iztiku. Pa�reiz mana problēma ir - nopelnīt iztiku, nezaudējot savu brīvību. Se�u mēne�u laikā neesmu saņēmis ne centa. Ta�u to es negrasījos teikt Finlejam. Viņ� to novērtētu kā motīvu un uzskatītu, ka es - lai uzturētu savu klaidoņa dzīvesveidu - esmu nolēmis aplaupīt cilvēkus noliktavās un tad viņus nogalināt.

- Manuprāt, ar �o pāreju nav viegli tikt galā, - es atzinu.

- īpa�i jau tāpēc, ka man bijusi tāda bērnība.

Apdomādams manu atbildi, Finlejs piekrīto�i pamāja.

- Kāpēc tie�i ar tevi tā gadījās? - viņ� vaicāja. - Vai tu demobilizējies brīvprātīgi?

- Es nekad neko nedaru brīvprātīgi, - es sacīju. - Tas ir kareivju pamatlikums.

Atkal iestājās klusums.

- Vai tev dienestā bija kāda īpa�a specializācija? - detektīvs turpināja iztaujā�anu.

- Būtībā, jā, tāpat kā visiem - vispārējie pienākumi, - es paskaidroju. - Tāda nu ir tā armijas sistēma. Piecus gadus es strādāju armijas slepenajā dro�ības dienestā un pēdējos se�us gadus biju nodarbināts ar kaut ko citu.

Nodomāju, lai tik Finlejs jautā tālāk, ja viņam tā vajag.

- Un kas tad tas bija? - izmeklētājs tincināja.

- Slepkavību izmeklē�ana, - es atzinos.

Finlejs strauji iztaisnojās, iekunkstējās un atkal salika roku pirkstus savā ierastajā pozā. Viņ� paskatījās uz mani, smagi nopūtās, apsēdās taisni un norādīja uz mani ar pirkstu.

- Labi, - detektīvs piebilda. - Es tevi pārbaudī�u, mums ir tavi pirkstu nospiedumi. Tiem ir jābūt armijas lietā. Mēs dabūsim tavu armijas lietu visās detaļās. Pārbaudīsim gan autobusu kompāniju, gan tavu biļeti. Uzmeklēsim �oferi un pasa�ierus. Ja viss, ko tu mums teici, ir taisnība, mēs to pārbaudīsim un noņemsim tevi no āķa. �obrīd mums �o da�u detaļu noskaidro�anai ir vajadzīgs laiks un metodoloģija, lidz radīsies pilnīga skaidrība, bet pagaidām viss vēl ir miglā tīts.

Viņ� ieturēja pauzi un, skatidamies man tie�i acis, atkal nopūtās.

- Esmu piesardzīgs un nesteig�os ar secinājumiem pirms laika, - izmeklētājs paziņoja.

- Pagaidām tava lieta neizskatās labi, tu esi klaidonis un bezpajumtnieks bez pastāvīgas dzīvesvietas, bez pagātnes, un viss tavs stāsts var izrādīties suņa sūda vērts. Tu vari izrādīties bēguļojo�s noziedznieks, kur�, iespējams, vairākās pavalstīs izdarījis ne vienu vien slepkavību. To es tie�ām vēl nezinu. Tu nevari paģērēt, lai es tev ticu. Kāpēc man to vajadzētu darīt? Tie�i tādēļ mēs tevi aizturēsim, līdz būs precizēti visi fakti. Vai skaidrs?

Tie�i to jau es biju paredzējis. Es būtu atbildējis tie�i tāpat. Ta�u es tikai skatījos viņā un �ūpoju galvu.

- Nolādēts! Tu esi pārlieku piesardzīgs, tas nu man ir pilnīgi skaidrs, - piebildu.

Finlejs atkal pavērās manī.

- Ja bū�u kļūdījies, es pirmdien uzsauk�u pusdienas, - viņ� apsolīja. - Eno ēstuvē, lai kompensētu tev �o dienu.

Es tikai no�ūpoju galvu.

- Neesmu ieradies �eit meklēt draugus, - es atbildēju.

Par atbildi Finlejs tikai paraustīja plecus, ar klik�ķi izslēdza

magnetofonu, attina lenti un, izņemdams kaseti, kaut ko uz tās uzrakstīja.

Viņ� nospieda selektora pogu uz lielā palisandra galda un aicināja Beikeru ienākt. Es gaidīju; lai gan joprojām bija auksts, manas drēbes jau bija iz�uvu�as. D�ord�ijas lietus bija mani izmērcējis, bet �ī kabineta sausais gaiss - iz�āvējis. Mitruma regulators bija uzsūcis manu mitrumu sevī.

Beikers pieklauvēja un ienāca iek�ā. Finlejs pavēlēja viņam eskortēt mani uz kameru. Tad viņ� man pamāja, un �is mājiens nozīmēja: ja izrādīsies, ka tu neesi vainīgs, atceries - es tikai darīju savu darbu. Es atmāju viņam pretim; mans mājiens nozīmēja: kamēr tu �eit sargā savu pakaļu, slepkava joprojām ir brīvībā.

Kameras atradās iebūvētā ni�ā, turpat netālu no policistu kopējās darba telpas. Ni�ā bija trīs kameras - tās cita no citas bija atdalītas ar vertikālām restēm. Visām kamerām priek�ā bija restes, uz katru no būriem veda atsevi�ķa ieeja. Metāla restēm bija matēts, sudrabots titāna spīdums. Katrā kamerā bija ieklāts paklājs, ta�u pilnīgi nekādu mēbeļu, pat ne lāvas gulē�anai. Ar tik lielu bud�etu kā �eit jau nu varēja atļauties ari ko labāku!

- Vai tad te neizmitina uz visu diennakti? - es vaicāju Bei-keram.

- Nē, nekādā gadījumā, - viņ� atbildēja. - Vēlāk tevi pārvietos uz pavalsts cietumu. Autobuss pienāk se�os, un pirmdien tas pats autobuss atvedīs tevi atpakaļ.

Viņ� cie�i aizvēra kameras restes un pagrieza atslēgu. Viņam aizejot, klaudzo�u elektrisko aizbīdņu skaņa bija dzirdama vēl vairākas reizes. Es izņēmu no kabatas avīzi, novilku mēteli un, saritinājis to, paliku pagalvī, bet pats nogūlos uz grīdas.

Tagad jutos patie�ām izdrāzts. Nedēļas nogale būs jāpavada cietumā. Tātad �ajā policijas iecirknī es nepalik�u, un ne jau tāpēc, ka man būtu citi plāni. Biju gana daudz dzirdējis nostāstus par civilajiem cietumiem, ne viens vien armijas dezertieris da�ādu iemeslu dēļ bija atdevis galus civilajā cietumā. Apcietinājuma vietas par to parasti informēja armiju, un man kā militārajam policistam bija jādodas atgādāt �os nelaiķus uz armijas daļu; tātad es biju redzējis �os civilos cietumus, un tie manī neizraisīja nekādu sajūsmu. Saniknots gulēju uz grīdas un klausījos policijas telpas skaņās: telefoni zvanīja, da�ādos ritmos klabēja datoru tastatūras, policisti klīda apkārt un klusi sarunājās.

Es mēģināju pabeigt lasīt ēstuvē atrasto avīzi. Tā sastāvēja no parastās drazas par prezidenta kampaņu, lai viņu ievēlētu uz otro termiņu. Vecais �obrīd blandījās lī�a piekrastē pa Pensakolu. Viņ� centās sabalansēt valsts bud�etu, pirms vēl mazbērni nav nosirmoju�i. Prezidents cīnījās tikpat cītīgi kā jauneklis, ar ma�eti izcērtot ceļu d�ungļos. Pensakolā viņ� apmeklēja krasta apsardzes vienības, kas pēdējos divpadsmit mēne�os pārspīlēti godprātīgi bija veiku�as savus pienākumus. Vienības augu gadu ik dienu bija cītīgi apsargāju�as Floridas līci, it kā nosedzot to ar vairogu, kuģu pārbaudes bija notiku�as tik rūpīgi, ka par pārmeklē�anas iemeslu varēja būt pat slikta smaka. Krasta apsardzes darbība tika atzinīgi novērtēta, tā bija kā fanfarām vainagota uzvara. Vienību panākumi bija tik iespaidīgi, ka tādi nebija rādīju�ies pat pārdro�ākajos sapņos. Tika pārtvertas da�ādas nelegālās kravas: galvenokārt narkotikas, bet tostarp arī iero�i un nelegālie imigranti no Kubas un Haiti. Tie�i �īs cīņas dēļ visās Savienotajās Valstīs, kā ari tūksto�iem jūd�u ap tām ievērojami samazinājās noziedzības līmenis. Tie bija grandiozi panākumi!

Ta�u tas viss bija beidzies, jo �ie pasākumi maksāja dārgi. Krasta apsardzes bud�etam trūka naudas. Prezidents informēja, ka nevarēs palielināt bud�etu un tas būs pat jāsamazina. Valsts ekonomika bija iebraukusi auzās. Prezidentam nekas cits neatlika kā tuvāko septiņu dienu laikā apsardzes operācijas atcelt, jo viņam vajadzēja domāt valstiski. Varenie likumkalpi bija saniknoju�ies un uzskatīja, ka aizliegums ir labāks līdzeklis nekā profilakse. Va�ingtonas politiķi līksmojās, jo vēlētājiem daudz tuvāki bija piecdesmit centi no nodokļu naudas, kas izdoti par pilsētās patrulējo�iem policistiem, nekā divi dolāri par kaut ko neredzamu divu tūksto�u jūd�u attālumā kaut kur okeānā. Argumenti mijās �par� un "pret�. Avīzes izplūdu�ajās fotogrāfijās prezidents starojo�i smaidīja par to, ka viņ�, būdams valstsvīrs, neko nespēj darīt. Es pārtraucu lasīt, jo ziņas mani nokaitināja vēl vairāk.

Lai nomierinātos, es ieslēdzu galvā pats savu mūziku.

Tas bija koris no Smokestack Lightening, kurā pēc pirmās rindiņas beigām īpa�i aiz�ņaugtā balsī skanēja gaudojo�ā vilka partija. Dziesma ir par ceļojuma skumjām, kuras var izprast, kaut uz brīdi dodoties ceļā pa sliedēm. Tā nu gan nebija taisnība. Lai izprastu ceļojuma skumjas, ir jāatrodas ieslodzītam cietuma kamerā vai jādien armijā - kaut kur, kur tu esi būri, -tādā vietā, kur dūmeņu atblāzma �ķiet kā neiespējamās brīvības tāla ceļa zvaigzne. Tā nu es te gulēju, mēteli palicis pagalvī, un klausījos savu mūziku. Kora tre�ā dziedājuma beigās es aizmigu.

Pamodos no tā, ka Beikers grabināja atslēgas. Tās skanēja monotoni, līdzīgi bēru zvaniem. Beikers bija atnācis kopā ar Finleju. Abi lūkojās uz mani no aug�as. Paliku guļam uz grīdas, jo man tā bija ērtāk.

- Atkārto, kur tu biji vakar pusnaktī? - Finlejs man jautāja.

- Kāpu autobusā Tampā, - es atbildēju.

- Mums ir jauns liecinieks, - detektīvs paziņoja. - Pagāju�ajā naktī viņ� redzējis tevi klīstam ap noliktavu.

- Finlej, tās ir pilnīgas blēņas! - es izsaucos. - Tas nevar būt! Pie velna! Kas tad ir �js jaunais liecinieks?

-Jaunais liecinieks ir pats �efs Morisons, - Finlejs paziņoja.

- Policijas �efs. Viņ� jau iepriek� teica, ka noteikti esot tevi kaut kur redzējis. Un tagad viņ� atcerējās, kur tas bijis.

Ļaudis tērē tūksto�iem dolāru par stereoiekārtām, da�kārt pat desmitiem tūksto�u. Savienotajās Valstīs ir vesela industrijas nozare, kurā darbojas izcili profesionāļi; tā ra�o tādas stereoiekārtas, kas vairumam cilvēku pat sapņos nav rādīju�ās. Piemēram, elektronu lampu pastiprinātājus, kas maksā dārgāk nekā vesela māja, vai ari pastiprinātājus, kas ir lielāki par mani, vai arī kabeļus, kas ir dārgāki par vasarnīcu. Tāds aprīkojums ir armijai, daudzās armijas bāzēs nācies par to dzirdēt. Brīni�ķīgi, ta�u tādējādi valsts tikai tērē naudu, jo pati labākā stereoiekārta pasaulē ir par brīvu. H atrodas ikviena cilvēka galvā un skan tik labi un skaļi, cik vien pats to vēlies.

Biju saritinājies savā kameras stūrī, un galvā man skanēja Bobija Blanda vecie labie gabali. Tos patiesi varēja labi saklausīt. Ej tik uz priek�u pa dzīves ce/u. Bobijs Blands to dzied sol ma�orā. �ī toņkārta rada dīvainu, saulainu un jautru nokrāsu. Dziesmas vārdi sarakstīti ar smeldzīgu sāpi kā elēģija, pareģojums un mierinājums un panāk tie�i to efektu, kas tik raksturīgs blūzam. Mierīgais sol ma�ors skan piemīlīgi, bez ļaunuma.

Pēk�ņi ieraudziju aizsoļojam resno policijas �efu. Morisons pagāja garām kamerām un slāja uz policistu kopējo darba telpu. Tie�i tad manai dziesmai sāka skanēt tre�ais pants. Es pārgāju uz citu toņkārtu - drūmu un draudīgu - mi bemolu, tā bija īstā blūza toņkārta. Apklusināju mīlīgo Bobija Blanda balsi, �obrīd man vajadzēja kaut ko skarbāku un niknāku, kādu muzikālu, bet tajā pa�ā laikā arī īstu cigaretēs un viskijā rūdi-tas balss ķērcienu. Varbūt tas varētu būt Wild Child Butler? �o mūziķi nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Uzgriezu galvā lielāku skaļumu, lai noklausītos to dziesmas daļu, kurā dzied: ko sēsi, to pļausi, ejot tālāk pa dzīves ceju.

Morisons bija melojis par pagāju�o nakti. Manis �eit pusnakti nebija. Kādu bridi biju gatavs samierināties ar to, ka iespējama kļūda. Var būt, ka viņ� bija redzējis kādu, kas bija līdzīgs man. Pierādījumu trūkuma dēļ viņam bija mani jāattaisno. �obrīd man uznāca nepārvarama vēlē�anās ietriekt dūri resnajam �efam sejā un izsmērēt viņa taukaino degunu pa visu ģīmi. Es aizvēru acis, mēs abi - Wild Child Butler un es - nosolījāmies, ka, ejot tālāk pa dzīves ceju, tas nenotiks.

Atvēru acis un izslēdzu mūziku, kas skanēja manā galvā. Otrpus restēm man pretī stāvēja policiste, kas bija ņēmusi manus pirkstu nospiedumus. Viņa nāca no kafijas automāta.

- Vai drīkstu jums piedāvāt kafiju? - sieviete pajautāja.

- Paldies, - es pateicos. - Lieliski! Bez piena un cukura, lūdzu.

Policiste nolika savu krūzīti uz tuvākā galda un devās atpakaļ pie automāta, no lielās krūzes ielēja man kafiju un nāca pie manis. Viņa bija patie�ām izskatīga sieviete - tā ap trīsdesmit, tum�iem matiem un neliela auguma, nodēvēt viņu par vidēja auguma sievieti būtu netaisni. �ai sievietei piemita vitalitāte. Jau toreiz - pirmajā tik�anās reizē nopratinā�anas telpā - no viņas staroja patīkama enerģija, profesionāla rosība. �obrīd �ķita, ka policiste ir atbrīvojusies no formālā saspringuma. Iespējams, ka tā bija. Varbūt, pasniedzot kafiju aizturētajam, viņa pat pārkāpa taukģīmja noteikumus. �ī sieviete izraisīja simpātijas.

Policiste caur restēm pastiepa kafijas krūziti. Arī tuvumā sieviete izskatījās labi, turklāt jauki smar�oja. No iepriek�ējās reizes es to neatcerējos. Man atmiņā atausa tas, ka biju par viņu domājis kā par zobārsta māsiņu. Ja visas zobārstu māsiņas tik labi izskatītos, būtu vēlams tur bie�āk iegriezties. Es paņēmu krūzīti un ļoti nopriecājos, jo biju izslāpis un man patiesi gar�oja kafija. Ja būtu iespēja, es varētu dzert kafiju tādos pa�os daudzumos kā alkoholiķi �ņabi. Pēc pirmā malciņa konstatēju - kafija ir laba. Pacēlu plastmasas krūziti kā tostā.

- Paldies, - es pateicos.

- Nav par ko, - viņa atbildēja un pasmaidīja, �oreiz ari ar acīm. Ari es viņai uzsmaidīju. Sievietes acis bija kā patīkama saules gaisma draņķīgajā pēcpusdienā.

- Tātad jūs domājat, ka es neesmu to izdarījis? - ar cerībām pajautāju.

Sieviete paņēma savu kafijas krūzīti no tās vietas, kur bija to atstājusi.

- Vai domājat, ka vainīgajiem es nenesu kafiju? - viņa vaicāja.

- Varbūt ar vainīgajiem jūs vispār nerunājat, - izteicu minējumu.

- Es zinu, ka neesat nemaz tik ļoti vainīgs, - viņa neslēpa.

- Kā jūs to zināt? - brīnījos. - Vai tāpēc, ka manas acis nav cie�i kopā?

- Nē ta�u, muļķīt! - policiste smējās. - Tāpēc, ka neesam vēl saņēmu�i atbildi no Va�ingtonas.

Sievietes smiekli bija lieliski. Gribēju paskatīties uz vārda plāksnīti virs blūzes kabatas, ta�u nevēlējos, lai sieviete nodomā, ka blen�u uz viņas krūtīm. Atcerējos, kā tās balstījās uz galda malas, kad viņa mani fotografēja. Beidzot tomēr paskatījos - krūtis bija skaistas. Policisti sauca Rosko. Viņa ātri pārlaida acis visapkārt un pienāca tuvāk pie restēm. Es malkoju kafiju.

- Nosūtīju pa internetu jūsu pirkstu nospiedumus, - Rosko iesāka. - Tas bija divpadsmitos un trīsdesmit se�ās minūtēs. Jūs ta�u zināt, ka FIB ir liela datu bāze. Viņu datorā atrodas miljoniem pirkstu nospiedumu. Visi aizsūtītie pirkstu nospiedumi tiek pārbaudīti pēc prioritātes principa. Vispirms tos salīdzina ar desmit meklētāko noziedznieku pirkstu nospiedumiem, tad -simts meklētāko, pēc tam - tūksto�. Saprotat? Ja jūs būtu bijis �ajā meklētāko noziedznieku sarakstā kā aktivs un neatrasts, mēs jau būtu saņēmu�i atbildi. Tas notiek automātiski. Viņi nevēlas, lai kāds meklētais noziedznieks tiktu palaists brīvībā, tāpēc sistēma par to ziņo nekavējoties. Ta�u jūs �eit uzturaties jau gandrīz trīs stundas, un mēs vēl neesam saņēmu�i nekādu atbildi. Tāpēc varu secināt, ka jūsu vārds nav ievadīts viņu datu bāzē par kādu ipa�i smagu pārkāpumu.

De�urējo�ais policists nosodo�i pavērās uz mūsu pusi. Rosko bija jādodas projām. Es iztuk�oju kafijas krūzīti un caur restēm pasniedzu to viņai atpakaļ.

- Manis datu bāzē vispār nav, jo neesmu izdarījis nekādus pārkāpumus, - es informēju.

- Nē, - viņa sacīja, - jūs neatbilstat noziedznieka profilam.

- Vai tie�ām? - es brīnījos.

- To jau es zināju pa�ā sākumā, - Rosko atzinās, - jums ir skaistas acis.

Viņa piemiedza man ar aci un devās prom, pa ceļam izmezdama kafijas krūzītes papīrgrozā, atgriezās savā darba vietā un apsēdās pie galda. Tagad vienīgais, ko varēju redzēt, bija Rosko pakausis. Es devos uz savu jau iemīļoto kameras stūrīti un atspiedos pret masīvajām restēm. Se�us mēne�us esmu bijis vientuļ� klaidonis. Pa �o laiku esmu kaut ko iemācījies, kā teica Blān�a tajā vecajā filmā: klaidonis ir atkarīgs no sve�inieku laipnības, ne jau no kādiem īpa�iem materiālajiem labumiem, bet gan no morālā atbalsta. Paskatījos Rosko pakausī un pasmaidīju. Man viņa patika.

Beikers bija prom vismaz divdesmit minūtes. Pietiekami ilgu laiku, lai atgrieztos no Habla dzīvesvietas, lai kur tā arī būtu. Biju aprēķinājis, ka uz turieni var aiziet kājām un atgriezties atpakaļ divdesmit minū�u laikā. �ī ta�u ir tik maza pilsēta, tikai punktiņ� kartē. Lai gan pilsētas robe�as ir diezgan dīvaini novilktas - �eit uz jebkuru vietu var aiziet un atgriezties divdesmit minūtēs, pat ejot uz rokām. Nevarēja jau zināt, vai Habls dzīvoja pilsētā vai ārpus tās robe�ām. Pēc manas pieredzes iznāca, ka pilsētas robe�a ir vēl �etrpadsmit jūdzes no �ejienes. Ja �īs �etrpadsmit jūdzes stiepās ari visos pārējos virzienos, tad Mārgreiva var būt tikpat liela, cik Ņujorka.

Beikers bija teicis, ka Habls ir ģimenes cilvēks un baņķieris, kas strādā Atlantā. Tas nozīmēja, ka viņam dro�i vien pieder ģimenes māja pilsētas robe�ās, lai tuvumā būtu skola bērniem un draugi dzīvotu tepat netālu, lai sievai nebūtu tālu jābrauc uz veikaliem un lauku klubu un lai viņam pa�am nesagādātu grūtības tikt pa �oseju līdz maģistrālei un ērti nokļūt līdz birojam lielajā pilsētā. Izklausījās, ka viņa nosauktā adrese atrodas tepat pilsētā - Bekmena aleja 25. Dro�i vien ne īpa�i tuvu galvenajai ielai. Iespējams, ka �ī Bekmena aleja ved ārā no centra un tālāk iet pa pilsētas lauku teritoriju. Habls ir finansists, dro�i vien bagāts, varbūt viņam pieder liela, balta māja uz kāda paprāvāka zemes gabala ar lieliem kokiem, kas dod ēnu, varbūt pat baseins; tas viss kopā varētu aizņemt kādus �etrus akrus zemes. Tāds �etrstūrains �etru akru liels zemes gabals stiepjas apmēram simt �etrdesmit jardu platumā. �īs ielas labajā un kreisajā pusē dro�i vien ir citas savrupmājas; 25. numurs varētu būt divpadsmitais zemes gabals no centra puses, aptuveni jūdzi no �ejienes.

Aiz lielajām policijas iecirkņa stikla durvīm saule jau ieslīdēja pēcpusdienā, tās atblāzma kļuva sarkanāka un ēnas garākas. Redzēju, kā Beikera patruļma�īna nogrie�as no ceļa un iebrauc stāvlaukumā. Bākugunis nebija ieslēgtas. Tā lēnām iebrauca pusaplī un apstājās. Atsperes no�ūpojās. Skatoties caur stikla durvīm, transportlīdzeklis visā garumā iekļāvās manā redzeslaukā. Beikers izkāpa ārā un, apiedams apkārt ma�īnai, pazuda no mana skatpunkta. Viņ� parādījās no jauna, pieiedams pie pasa�iera puses durvīm un tās atvērdams kā profesionāls �oferis. Beikers likās sarāvies, it kā veiktu neierastas darbības, izturēdamies gan godbijīgi un samērā draudzīgi pret �o Atlantas baņķieri, kur� bija ari viņa drauga ķegļu partneris, gan tomēr ari oficiāli, jo tie�i �ī vīrie�a telefona numurs tika atrasts nogalinātā vīra kurpē.

Pols Habls izkāpa no ma�īnas un pagaidīja, kamēr Beikers aizcērt ma�īnas durvis. Beikers pielēca viņam priek�ā un atvēra iecirkņa lielās stikla durvis. Hs atsitās pret gumijas fiksatoru. Habls ienāca iek�ā.

Viņ� bija gara auguma baltais vīrietis un izskatījās kā izkāpis no �urnāla reklāmas lapas - tādas, kur graudainā fotogrāfijā attēlots kāds naudīgs vīrs. Hablam varēja būt ap trīsdesmit gadiem, viņ� bija ģērbies akurāti, ta�u ne pārspīlēti; gai�ie, izspūru�ie smil�krāsas mati bija atkāpu�ies tikai tik daudz, lai atsegtu gudro pieri. Tie�i tik daudz, lai bez vārdiem sacītu: jā, reiz es biju skolnieks, bet tagad esmu vīrs. Habls nēsāja brilles zelta rāmī. Viņa �oklis bija vīri�ķīgs, seju klāja mērens iedegums, un tajā vizēja ļoti balti zobi. Vēl vairāk baltu zobu atklājās platajā smaidā, ko baņķieris ienākot veltīja de�ūrpo-licistam.

Mugurā viņ� bija uzvilcis izbalēju�u sporta kreklu ar nelielu logo un krietni vien pamazgātas kokvilnas bikses. �āda tipa apģērbs, kas maksāja piecsimt dolāru, pat būdams vēl jauns, izskatās stilīgi nolietots. Vēl viņam bija uz pleciem uzmests balts, biezs adīts d�emperis, tā piedurknes vaļīgi sasietas priek�pusē. Neredzēju vīrie�a kājas, jo skatu aizsedza garā reģistrācijas barjera. Biju pārliecināts, ka viņam ir miecētas ādas kurpes. Noslēdzu derības pats ar sevi, ka viņam kājās noteikti nebija zeķu. �āda tipa vīrietis gozējās japiju pasaulē tikpat dabiski, kā cūka rokas pa mēsliem.

Habls izskatījās nedaudz satraukts, viņ� uzlika plaukstas uz reģistrācijas letes, tad pagriezās un nolaida rokas gar sāniem. Es ieraudzīju pazibam nedro�as plaukstas un iespaidīgu zelta pulksteni. Domāju, ka parasti viņ� izturas kā draudzīgs, bagāts vīrs, bet, atnākot uz policijas iecirkni, - kā prezidents, kur� vēlē�anu kampaņas laikā apmeklē kādu rūpnīcu. Nezināju, ko Beikers bija paspējis Hablam pateikt, iespējams, vēl neko.

tomēr �is virs manāmi nervozēja. Tik labs policijas ser�ants kā Beikers atstātu satrieco�us vēstījumus Finleja ziņā. Tātad Hablam nevarēja būt informācija, kāpēc ir �eit atvests. Tomēr kaut ko viņ� nojauta. Es trīspadsmit gadus biju nostrādājis par kaut ko līdzīgu policistam un uztraukumu spēju sajust pa gabalu. Habls bija uztraucies.

Stāvēju nekustīgs, atspiedies pret restēm. Beikers pamāja Hablam, lai seko viņam uz policijas darba telpas tālāko galu, palisandra kabineta virzienā. Hablam parādoties reģistrācijas letes otrā galā, ieraudzīju viņa kājas - patie�ām: miecētas ādas kurpes, zeķu kājās nebija. Abi vīrie�i, ieiedami kabinetā, pazuda no mana redzeslauka. Durvis aizvērās. De�urējo�ais policists atstāja savu posteni un izgāja ārā, lai novietotu Bei-kera patruļma�īnu.

Viņ� atgriezās kopā ar Finleju. �ķērsodams policijas darba telpu, detektīvs nekavējoties devās uz palisandra kabinetu, kur Habls viņu jau gaidīja; mani viņ� pilnībā ignorēja. Finlejs atvēra kabineta durvis un iegāja iek�ā. Es stāvēju savā stūri, gaidīdams, kad Beikers iznāks ārā, viņ� nedrīkstēja palikt iek�pusē, kad viņa partnera ķegļu kompanjons iegāja slepkavības izmeklē�anas orbītā. Tas nebūtu ētiski - absolūti nemaz. Finlejs man atstāja tāda vīra iespaidu, kas ētikai pie�ķir lielu nozīmi. Tādam vīram kā Finlejs - tvīda uzvalkā, kurmjādas vestē, ar Hārvardas izglītību - vajadzētu ētikai pievērst lielu uzmanību. Pēc brī�a durvis atvērās un Beikers iznāca laukā. Viņ� iegāja lielajā darba telpā un devās pie sava galda.

- Hei, Beiker! - es uzsaucu. Beikers mainīja virzienu un, pienācis pie kamerām, nostājās restoto durvju priek�ā. Tie�i tur, kur bija stāvējusi Rosko.

- Man vajag uz tualeti, - pieprasīju. - Varbūt ari uz to man jāgaida, līdz tik�u uz lielo cietumu?

Beikers pasmaidīja. Skopu smaidu, tomēr tas bija smaids. Mutē viņam pavīdēja zelta zobs, pie�ķirdams policistam �vītīgu, nedaudz cilvēcīgāku izskatu. Viņ� kaut ko uzsauca de�ūrpoli-cistam, iespējams, tas bija �īs procedūras kods. Beikers paņēma atslēgas un aktivizēja elektrisko slēdzeni. Bultas atsprāga. īsu bridi man ienāca prātā doma - kā viņi rīkojas gadījumā, ja pazūd elektrība? Vai viņi var atslēgt kameru durvis? Cerēju, ka jā. Iespējams, �ajā pusē bie�i plosās pērkona negaisi un bojājas elektrolīnijas.

Beikers pagrūda smagās durvis uz iek�u. Mēs devāmies darba telpas dziļumā, uz pretējo stūri - pa diagonāli palisandra kabinetam. Tur atradās vestibils, un tā otrā galā - divas tualetes. Beikers pasniedzās uz priek�u un atvēra vīrie�u tualetes durvis.

Viņi zināja, ka es neesmu vainīgais, ko meklēja, tādēļ neievēroja absolūti nekādus piesardzības pasākumus. Vestibilā es būtu varējis uzbrukt Beikeram un atņemt viņam pistoli, tas man vispār nesagādātu nekādas problēmas. Būtu varējis atņemt viņam ieroci, vēl pirms Beikers paspētu nokrist uz grīdas. Draudot ar �aujamo, es varētu izbēgt no policijas iecirkņa un sagrābt kādu patruļma�īnu. Tās visas stāvēja tepat pie durvīm. Atslēgas noteikti atradās aizdedzē. Es jau būtu traucies Atlantas virzienā, vēl pirms viņi paspētu noorganizēt operatīvu pakaļdzī�anos. Es būtu no viņiem aizlaidies, tomēr - es vienkār�i devos uz tualeti.

- Neslēdz ciet durvis! - Beikers nokomandēja.

Es neaizslēdzu. Viņi mani novērtēja par zemu. Es biju pastāstījis, ka strādāju par militāro policistu. Var būt, ka viņi man noticēja, varbūt arī ne. Acīmredzot tas jebkurā gadījumā viņiem neko lielu nenozīmēja, tomēr vajadzētu gan. Militārais policists nodarbojas ar armijas likumpārkāpējiem, tie ir armijas militārā dienesta pui�i - profesionāli trenēti apieties ar iero�iem, veikt diversijas un cīnīties tuvcīņā kailām rokām. Tie ir reind�eri, zaļās beretes, jūras kājnieki - ne vienkār�i slepkavas, bet par nodokļu maksātāju naudu izcili trenēti profesionāli slepkavas. Tātad militārais policists ir trenēts vēl labāk par tiem, kas mani aizturēja. Viņ� māk labāk apieties ar iero�iem un ir pārāks tuvcīņā. Beikers dro�i vien to visu nezināja un nebija par to pat iedomājies. Pretējā gadījumā, kamēr devos uz tualeti, viņ� būtu licis policistiem ar pāris stroķiem turēt mani uz grauda, ja būtu uzskatījis mani par vainīgu.

Aizvilku rāvējslēdzēju un atgriezos vestibilā. Beikers mani gaidīja. Mēs devāmies atpakaļ uz kamerām. Es iegāju savā kamerā un atkal atspiedos ierastajā stūrī. Beikers pievilka smagās durvis un, ar atslēgu aizslēgdams elektrisko slēdzeni, tās aizvēra. Bultas noklaudzēdamas aizcirtās. Viņ� devās prom uz policistu darba telpu.

Nākamās divdesmit minūtes valdīja klusums. Beikers un Rosko strādāja savā darba vietā. De�ūrpolicists �urnēja uz sava ķebļa. Finlejs atradās lielajā kabinetā kopā ar Hablu. Virs iecirkņa ieejas durvīm bija pielikts liels, moderns pulkstenis, ne tik elegants kā tas antīkais, kas atradās palisandra kabinetā, ta�u tik�ķēja tikpat lēni. Klusums. Puspieci. Es joprojām biju atspiedies pret titāna restēm un gaidīju. Klusums. Bez ceturk�ņa pieci.

Darbība atsākās neilgi pirms pieciem, sadzirdēju kņadu, kas nāca no lielā palisandra kabineta - klieg�anu, bļau�anu, lietu mētā�anu. Kāds bija saniknojies ne pa jokam. Uz Beikera galda atskanēja selektora signāls, izdzirdēju Finleja satraukto balsi, kas aicināja Beikeru ienākt kabinetā. Beikers piecēlās un devās uz turieni, pieklauvēja pie durvīm un iegāja iek�ā.

Ieejas lielās stikla durvis atsprāga vaļā, un pa tām ie�ļūca speķrausis - policijas �efs Morisons. Taisnā ceļā viņ� devās uz palisandra kabinetu. Beikers nāca ārā tie�i tajā brīdī, kad tur iegāja Morisons. Beikers piesteidzās pie reģistrācijas letes un diezgan ilgi kaut ko satraukti �ukstēja de�ūrpolicistam ausī. Arī Rosko viņiem pievienojās. Varēja just spriedzi, ko izraisīja satrieco�i jaunumi. Diem�ēl viss notika pārāk tālu, lai es kaut ko no tā sadzirdētu.

Selektors uz Beikera galda atkal ie�ņācās. Viņ� devās atpakaļ uz kabinetu. Lielās ārdurvis atvērās vēlreiz. Pēcpusdienas saule zemu spīdēja pie debesīm. Iecirknī atgriezās Stīvensons. Ieraudzīju viņu pirmo reizi pēc manas apcietinā�anas. Visa �ī vēro�ana bija tik saisto�a, ka es nespēju atrauties.

Stīvensons sarunājās ar de�ūrpolicistu, pēc dzirdētā ari viņ� kļuva satraukts. De�ūrpolicists uzlika roku uz Stīvensona plaukstas. Stīvensons to nokratīja un kā futbolists, meistarīgi izlocīdamies starp galdiem, aizskrēja palisandra kabineta virzienā. Kad viņ� pieskrēja pie kabineta durvīm, tās atvērās un ārā izgāzās vesels bars: �efs Morisons, Finlejs un Beikers, kas turēja aiz elkoņa Hablu. Tas bija viegls, bet pamatīgs tvēriens, tāds pats, kādu viņ� bija lietojis pret mani. Stīvensons trulu skatienu pavērās Hablā un sagrāba Finleju aiz rokas, ievilkdams viņu atpakaļ kabinetā. Ari Morisons apgriezās ap sava nosvīdu�ā tauku blāķa asi un sekoja viņiem pa pēdām. Durvis aizcirtās. Beikers veda Hablu uz manu pusi.

Tagad Habls izskatījās kā pavisam cits cilvēks. Baņķieris bija pelnu pelēkā krāsā, galīgi nosvīdis, viss iedegums bija pēk�ņi pazudis. Habls likās sarāvies sāpēs, augumā kļuvis daudz mazāks, saplacis kā pārdurts balons. Acis aiz briļļu zelta ietvariem bija izdzisu�as, tajās jautās panika un bailes. Kamēr Beikers atslēdza blakuskameru, Habls nekustināja ne rokas, ne kājas, ta�u trīcēja pie visām miesām. Beikers satvēra viņu aiz rokas, ieveda iek�ā, aizvēra restotās durvis un aizslēdza tās. Elektriski darbināmās bultas klabēdamas atgriezās vietā. Beikers devās atpakaļ palisandra kabineta virzienā.

Blenzdams tuk�umā, Habls palika stāvam tur, kur Beikers bija viņu atstājis. Tad lēnām, kāpdamies atpakaļ, viņ� nonāca pie kameras aizmugures sienas. Baņķieris atbalstīja pie tās muguru un noslīdēja uz grīdas, iespieda galvu starp ceļiem un nolaida rokas uz grīdas. Es dzirdēju viņa īk�ķu grabē�anu, kad tie sitās pret stīvo sintētisko paklāju. Sēdēdama pie sava galda, Rosko noskatījās uz Hablu, arī de�ūrpolicists pie reģistrācijas letes lūkojās viņa virzienā. Visi redzēja �ī vīrie�a sabrukumu.

Tālumā varēju sadzirdēt skaļas balsis, kas nāca no palisandra kabineta. Tur norisinājās strīds, kāds uzsita ar plaukstu pa galdu. Atvērās durvis, un Stīvensons kopā ar �efu Morisonu iznāca laukā. Stīvensons izskatījās dusmīgs. Platiem soļiem viņ� devās gar darba telpas malu ārā uz izeju. Policista kakls no dusmām bija piesarcis un acis pievērstas durvīm. Viņ� ignorēja resno sviestģīmi un, paiedams garām reģistrācijas letei, devās tie�i uz smagajām durvīm un izgāja ārā spilgtajā pēcpusdienas saulē. Morisons viņam sekoja.

Beikers iznāca no kabineta un nāca manas kameras virzienā. Neteikdams ne vārda, atslēdza manu būri un pamāja, aicinot ārā. Es cie�āk sarāvu mēteli un atstāju guļam uz grīdas avīzi ar prezidenta fotogrāfijām Pensakolā. Izgājis no kameras, sekoju Beikeram uz palisandra kabinetu.

Finlejs sēdēja pie galda, uz kura atradās magnetofons, no tā bija stingri nostiepti vadi. Kabinetā gaiss joprojām bija vēss. Finlejs izskatījās nomocīts. Viņa kaklasaite bija vaļīgi palaista vaļā. Ar no�ēlas pilnu �ņācienu viņ� no plau�ām izpūta pamatīgu porciju gaisa. Es apsēdos krēslā, un Finlejs pamāja Beikeram, lai atstāj kabinetu. Durvis aiz viņa klusi aizvērās.

- Rī�era kungs, mums �eit ir izveidojusies nopietna situācija, - Finlejs iesāka. - Patie�ām nopietna situācija.

Iestājās nervozs klusums. Bija atlicis mazāk par pusstundu līdz cietuma autobusa pienāk�anai, tāpēc labi driz gribēju dzirdēt kādus secinājumus. Finlejs atkal paskatījās uz mani un vēlreiz sakoncentrējās. No viņa satrauktās runas varēja secināt, ka elegantais Hārvardas absolvents ir iedzīts stūri.

- Mēs atvedām �urp Hablu, - detektīvs turpināja. - Varbūt tu viņu redzēji - to baņķieri no Atlantas, kam mugurā bija �tātes par tūksto� dolāriem no Kalvina Kleina un zelta Rolex uz rokas. Ļoti nervozs vīrs. Sākumā domāju, ka viņ� vienkār�i ir sapīcis, ta�u, kolīdz sāku runāt, viņ� pazina manu balsi no mūsu telefona sarunas. Habls apsūdzēja mani par krāpniecisku izturē�anos un sacīja, ka es neesot drīkstējis uzdoties par telekompānijas pārstāvi. Viņam, protams, ir taisnība.

Iestājās vēl viena nervoza pauze, kurā Finlejs cīnījās ar savu ētikas kodeksu.

- Runājiet, Finlej, stāstiet tālāk! - es mudināju. Laika bija atlicis mazāk par pusstundu.

- Nu tātad tas vīrs bija nervozs un sapīcis, - Finlejs turpināja savu stāstu. - Es viņam pajautāju, vai viņ� pazīst tevi,

D�eku Rī�eru, biju�o armijnieku. Viņ� teica, ka nekad neesot par tevi dzirdējis. Es viņam ticu. Tad Habls it kā nomierinājās, jo nodomāja, ka visa �ī lieta attiecas uz D�eku Rī�eru, kuru viņ� nepazīst, un tādēļ atvests �eit nepamatoti. Ir nu gan tipiņ�!

- Turpiniet! - es neatlaidos.

- Tad pajautāju viņam, vai viņ� pazīst to garo puisi ar skūto galvu, - Finlejs teica. - Un pavaicāju par Pluribus. Vellos ar ārā! �is jautājums viņu apdedzināja kā karsts krāsns kruķis, iedurts pakaļā! Habls �okā sastinga, kļuva pilnīgi nekustīgs un neteica ne vārda. Tad es pavēstīju viņam, ka garais, skūtais puisis ir miris - no�auts. Tas Hablam bija vēl viens trieciens. Baņķieris gandrīz vai nokrita no krēsla.

- Turpiniet! - es skubināju. Līdz cietuma autobusam bija atliku�as divdesmit minūtes.

- Habls trīcēja pie visām miesām, - Finlejs turpināja. - Kad es �im paziņoju par telefona numuru kurpē un par to, ka numurs bija uzdrukāts uz lapiņas un vārds Pluribus virs tā, -tas bija vēl viens dūriens ar trulu mietu.

Finlejs atkal apklusa, viegli uzsizdams pa katru kabatu.

- Habls neko neteica, - detektīvs stāstīja. - Nebilda ne vārda, bija pilnīgi sastindzis. Baņķiera seja bija pelnu pelēka. Vienu brīdi man likās, ka viņu ķers trieka. Habls vārstīja muti kā zivs un nerunāja. Tad es paziņoju viņam, ka mēs zinām -līķis tika pēc nāves spārdīts. Jautāju viņam, kas vēl �ajā lietā bija iesaistīts. Pateicu, ka zinām arī to, ka līķim tika uzmests kartons, ta�u Habls neatbildēja ne vārda, tikai izmisīgi skatījās visapkārt. Pēc pauzes nopratu, ka viņa prāts �audās kā apmāts, apsverot, ko man drīkst stāstīt. Pēc tam �etrdesmit minūtes Habls vienkār�i klusēja, ta�u viņa domas joņoja kā ārprātīgas. Ari magnetofona lente griezās, ierakstot klusumu.

Finlejs atkal apklusa. �oreiz - lai radītu efektu. Tad uzlūkoja mani.

- Tad Habls atzinās, - detektīvs paziņoja. - Es to izdarīju, viņ� teica: es viņu no�āvu! Tātad - baņķieris atzīstas un tas tiek ierakstīts lentē.

- Turpiniet! - es mudināju.

- Es jautāju, vai viņam vajadzīgs advokāts, - izmeklētājs stāstīja. - Baņķieris teica, ka ne, un visu laiku atkārtoja, ka nogalinājis to puisi. Tad es skaļi un skaidri, runādams mikrofonā, atgādināju viņam Mirandas tiesības, sevī nodomājot, vai Habls nav jucis prātā. Pēc brī�a pajautāju, ko viņ� ir nogalinājis? Habls atbildēja, ka nogalinājis garo puisi ar skūto galvu. Kā viņ� to izdarījis? Baņķieris atbildēja, ka ie�āvis tam galvā. Kad? Viņ� teica, ka pagāju�onakt, ap pusnakti. Es tincināju, kur� spārdīja miru�o ar kājām? Kas viņ� bija? Ko nozīmē Plu-ribus? Habls vairs neatbildēja, jo bija no bailēm kā sastindzis. Atteicās bilst kaut vienu sasodītu vārdu. Paziņoju viņam, ka neesmu pārliecināts, vai viņ� vispār ir kaut ko sliktu izdarījis. Habls kliedzot pielēca kājās un, sagrābdams mani, apgalvoja: es atzīstos, es atzīstos, es no�āvu viņu, es no�āvu viņu! Es atgrūdu baņķieri, un viņ� apklusa.

Saāķējis pirkstus un aizlicis rokas aiz galvas, Finlejs atlaidās krēslā. Viņ� jautājo�i uz mani paskatījās. Vai Habls būtu �āvējs? Es tam nespēju noticēt. Habls man likās pārāk drebelīgs. Tādi viri, kas kautiņā vai strīda karstumā kādu no�auj ar vecu pistoli -nemaz netēmēdami �auj tik krūtis parasti satraucas pēc tam. Ta�u tādi, kas raida divas lodes galvā, izmantodami klusinātāju, un pēc tam savāc �aulītes, ir pilnīgi cita tipa cilvēki. Viņi pēc padarītā neraustās, bet dodas prom un aizmirst par notiku�o. Habls nebija �āvēja tips. Viņa drebelīgā izturē�anās de�ūrpolicista priek�ā to apstiprināja. Ta�u es tikai paraustīju plecus un pasmaidīju.

- Skaidrs, - es noteicu. - Vai tagad jūs ļausiet man iet?

Paskatoties manī, Finlejs papurināja galvu.

- Tā nu nebūs vis, - detektīvs atbildēja. - Es viņam neticu. Kā tu pats mani pārliecināji - tur bija iesaistīti trīs vīri. Tad kur� no tiem būtu Habls? Nedomāju, ka viņ� ir maniaks, jo tam viņam ir par maz spēka. Nevaru ari viņu iedomāties kā izsūtāmo zēnu. un pavisam noteikti viņ� nav ari �āvējs! Tādi vīriņi kā Habls nemaz nespēj trāpīt mērķī.

Es pamāju tā, it kā būtu Finleja partneris un arī uztrauktos par �o problēmu.

- Mums vajadzēja viņu ielikt aiz restēm, - Finlejs atzinās.

- Nebija citu variantu, jo, pastāstot pāris ticamu detaļu, Habls atzinās. Bet mēs dro�i vien viņu neaizturēsim.

Es atkal pamāju, juzdams, ka sekos vēl kaut kas.

- Turpiniet! - es rezignēti sacīju.

Finlejs manī nosvērti raudzījās un turpināja:

- Viņ� pusnaktī nav bijis nozieguma vietā. Habls bija viesībās pie kāda veca pāra, kas svinēja savu kāzu jubileju. Tās bija ģimenes viesības, netālu no viņa dzīvesvietas. Habls kopā ar sievu tur ieradās vakar ap pulksten astoņiem vakarā un līdz pat pulksten diviem naktī viesības neatstāja. Vairāk nekā divi du�i ļau�u redzēja viņu ierodamies un aizejam. Habla kundzes svainis aizveda viņus uz mājām, jo tobrīd jau bija sācies stiprs lietus.

- Turpiniet, Finlej! Stāstiet visu, kā ir! - es iejaucos.

Izmeklētājs atsāka:

- Habla kundzes māsas vīra brālis aizveda viņu uz mājām. Lietū, divos no rīta. Tas bija mūsu Stīvensons.

Finlejs sēdēja atlaidies krēslā, garās rokas sakrustojis aiz galvas. Viņ� bija gara auguma izglītots vīrietis, mācījies Bostonā, kulturāls un pieredzējis, tomēr sūtīja mani uz cietumu par kaut ko tādu, ko es nebiju darījis. Finlejs iztaisnojās krēslā un uzlika rokas uz galda ar plaukstām uz aug�u.

- Man ļoti �ēl, Rī�er, - viņ� atvainojās.

- Jums ir �ēl? - es pārvaicāju. - Jūs nosūtāt uz cietumu divus cilvēkus, kas neko nav nodarīju�i, un jums ir �ēl?

Izskatīdamies nelaimīgs, detektīvs paraustīja plecus.

- Tā grib mūsu �efs Morisons, - viņ� paskaidroja. - �efs to sauc par pabeigtu lietu un lai� mūs brīvdienās. Un viņ� ta�u ir boss, vai ne?

- Jūs dro�i vien jokojat? - biju neizpratnē. - Viņ� ir mērglis un pats savu policistu, Stīvensonu, sauc par meli.

- Tā jau nu glu�i nav, - Finlejs nepiekrita. - Viņaprāt, tā varētu būt sazvērestība. Iespējams, ka Habls pats tur nebija, bet noalgoja tevi to izdarit. Tātad sazvērestība. Morisons uzskata, ka atzī�anās ir pārspīlēta, jo Habls, iespējams, no tevis baidās un tāpēc tevi neuzrādīs. �efs izdomājis, ka tu biji ceļā uz Habla mājām, lai saņemtu savu naudu, kad mēs tevi aizturējām. Vēl viņ� ir izsmadzeņojis, ka tie�i tāpēc tu esi gaidījis tās astoņas stundas un tie�i tāpēc arī Habls bija �odien palicis mājās un nav aizgājis uz darbu, lai varētu tev samaksāt.

Es klusēju un biju uztraucies. �efs Morisons bija bīstams; viņa versija varēja būt ticama līdz brīdim, kad Finlejs to pārbaudīs, ja viņ� to vispār darīs.

- Tātad, Rī�er, man ļoti �ēl, - detektīvs atvainojās. - Tev un Hablam būs jāpaliek cietumā līdz pirmdienas rītam, gan jau izdzīvosiet. Tas būs Vārburtonā. Slikta vieta, ta�u īslaicīgās aizturē�anas izolators ir cie�ams. Sliktāk ir tad, ja tur nokļūst pēc tiesas sprieduma. Daudz sliktāk. Pa to laiku es pie �īs lietas pastrādā�u. Palūg�u ari policisti Rosko sestdien un svētdien atnākt palīgā. Tā ir tā glītā sieviete, kas sē� pie datora. Viņa ir labākā, kas mums ir. Ja tas, ko tu saki, ir taisnība, tad līdz pirmdienai būsi brīvs un no grēkiem tīrs. Sarunāts?

Skatoties uz Finleju, mani pārņēma dusmas.

- Nē, Finlej! Nekas nav sarunāts! - es kliedzu. - Sasodīts! Tu ta�u zini, ka es neesmu to izdarījis! Tu ļoti labi saproti, ka tas nebiju es. Tev no bailēm vienkār�i ir pilnas bikses. To ir panācis tas nesakarīgais, taukainais izdzimtenis Morisons! Tātad es do�os uz cietumu, tāpēc ka tu esi sasodīts mīkstais un radījums bez mugurkaula!

Finlejs pats to ļoti labi saprata, un viņa brūnā seja pietvīka vēl brūnāka. Viņ� ilgi sēdēja klusēdams. Es dziļi ievilku elpu un nikni uz viņu paskatījos. Tā kā visu savu niknumu biju ielicis �ajā skatienā, es nomierinājos un atguvu pa�kontroli. Nu bija viņa kārta nikni uz mani palūrēt.

- Rī�er, atceries divas lietas! - viņ� iesāka, skaidri noskaldīdams katru vārdu. - Pirmkārt, ja būs nepiecie�ams, es pats pirmdien parūpē�os par Morisonu. Otrkārt, es neesmu nekāds gļēvulis. Tu mani vispār nepazīsti un neko par mani nezini.

Es pavēros viņā. Pulkstenis bija se�i, un autobusa laiks bija klāt.

- Es zinu vairāk, nekā tu domā, - es sacīju. - Zinu, ka tu esi Hārvardas absolvents, �ķīries un aprīlī atmetis smēķē�anu.

Finlejs uz to nereaģēja. Pie durvīm klauvēja, ienāca Beikers, lai paziņotu, ka ieradies cietuma autobuss. Finlejs piecēlās, apgāja apkārt galdam un pateica Beikeram, ka pats mani izvedīs ārā. Beikers devās atpakaļ, lai izvestu Hablu.

- Kā tu to visu zini? - Finlejs man jautāja.

Nu jau viņ� bija ieintriģēts un tie�i tāpēc ari �o spēlīti zaudēja.

- Pavisam vienkār�i, - es atbildēju. - Tu ta�u esi gudrs vīrs, vai ne? Kā pats man stāstīji, mācījies Bostonā. Bet toreiz, kad tu mācījies Hārvardā, universitātē nemaz tik daudz melno vēl nepieņēma. Tu esi gudrs, bet ne zinātnieka tips. Tāpēc Bostonā tu ieguvi savu pirmo grādu, vai ne?

- Tā ir, - Finlejs piekrita.

- Un tad sekoja Hārvardas aspirantūra, - es piebildu. - Bos-tonas Universitātē tev bija laba dzīve, tomēr viss iet uz priek�u, un tu iestājies Hārvardā. Es jau pa�ā sākumā pamanīju, ka tu runā kā īstens hārvardietis. Vai tev ir doktora grāds kriminoloģijā?

- Tev taisnība, - Finlejs atkal piekrita, - man ir grāds kriminoloģijā.

- Un tad, aprīlī, tu dabūji �o darbu, - es turpināju savu sakāmo. - Tu pats man to pastāstīji. Sakarā ar to, ka divdesmit gadus esi nostrādājis policijā, tu saņem pensiju no Bostonas policijas departamenta. Tātad tu ieradies �eit ar krietnu �ūksnīti naudas tēriņiem. Tomēr tu ieradies viens, bez sievietes; ja tev būtu sieviete, viņa būtu patērējusi tavu naudiņu un nopirkusi tev jaunas drēbes. Viņai dro�i vien riebtos biezā tvīda �akete, kuru tu valkā. Sieviete būtu to izmetusi miskastē un ietērpusi tevi Sunbelt apģērbā, lai tu sāktu jaunu dzīvi jaunās drēbēs. Ta�u tu joprojām valkā to veco, briesmīgo �aketi, tātad tev nav sievietes. Pastāv divas iespējas: vai nu viņa ir mirusi, vai arī tu esi �ķīries. Man bija tikai jāuzmin, kura no �īm iespējām ir īstā, un, �ķiet, ka trāpīju desmitniekā.

Finlejs vienaldzīgi pamāja.

- Par smēķē�anu bija pavisam viegli, - es piebildu. - Kad biji sanervozējies, tu uzsiti pa kabatām, it kā meklēdams cigaretes, kas nozīmē, ka tikai nesen esi atmetis smēķē�anu. Zini, manuprāt, tas notika aprīlī - jauna dzīve un jauns darbs bez cigaretēm. Tu izdomāji: ja tagad atmetīsi, tad varbūt nesaslimsi ar vēzi.

Nedaudz aizvainots, Finiejs mani dusmīgi palūrēja.

- Ļoti labi, RI�er! - viņ� attrauca. - Elementāra dedukcija, vai ne?

Ne vārda neteikdams, paraustīju plecus.

- Nu tad izmanto savu dedukciju un izdomā, kur� nozūmēja to puisi pie noliktavām I - viņ� ieteica.

- Man ir vienalga - kas un kur kādu ir nozūmējis, - es atcirtu. - Tā ir tava problēma, ne manējā. Un tas ir nepareizais jautājums, Finlej! Vispirms tev ir jānoskaidro, kas ir noslepkavotais puisis, vai ne?

- Nu tad, gudrit, pasaki, kā lai to izdara! - viņ� man atcirta pretī. - Ja noslepkavotajam nebija personu apliecino�u dokumentu, nav sejas un ari pirkstu nospiedumu nav datu bāzē fiksēti un ja ari Habls neko nesaka?

- Pārbaudi vēlreiz pirkstu nospiedumus! - es ierosināju. - Es runāju nopietni, Finlej! Liec, lai Rosko to izdara.

- Kāpēc? - viņ� nesaprata.

- Kaut kas tur nav kārtībā, - es izteicu savu minējumu.

- Kas tad? - viņ� painteresējās.

- Pārbaudi tos vēlreiz! Sarunāts? - es ierosināju. - Vai izdarīsi to?

Finiejs kaut ko nomurmināja, neteikdams ne �jā�, ne �nē�. Es atvēru kabineta durvis un izgāju ārā, Rosko bija jau prom. Izņemot Beikeru un Hablu pie ieslodzījuma kamerām, iecirknī neviena vairs nebija. Caur stikla durvīm redzēju, ka de�ūr-policists bija izgājis ārā. Autobusa �oferis turēja dokumentu paliktni, un de�ūrpolicists uz tā kaut ko rakstīja. Aiz abiem uz piebraucamā ceļa pusloka stāvēja cietuma autobuss. Autobuss aizsedza visu ainavu, ko varētu redzēt caur stikla durvīm. Tas bija skolas tipa autobuss gai�i pelēkā krāsā, pa visu tā sānu malu bija rakstīts: D�ord�ijas pavalsts labo�anas darbu iestāde. Zem uzraksta bija lokveida zīmols, un logiem priek�ā - piemetinātas restes.

Finiejs iznāca no kabineta aiz manis, paņēma mani aiz elkoņa un pieveda pie Beikera. Beikeram uz rokas īk�ķa bija uzvērti trīs oran�i roku dzel�u komplekti, krāsa bija gandrīz vai nolobījusies, un tie drīzāk izskatījās tēraudpelēki. Uz katras rokas Beikers man uzlika pa vienam roku dzel�u komplektam. Viņ� atslēdza Habla kameru un pamāja pārbiedētajam baņķierim, lai nāk ārā. Habls izskatījās apātisks un nomākts, tomēr iznāca. Tad Beikers, aplicis vienu roku dzel�u skavu ap manu kreiso roku, tās otru galu aplika ap Habla labo roku un saslēdza mūs kopā. Tre�o roku dzel�u komplektu viņ� uzlika uz Habla kreisās rokas. Bijām gatavi iet.

- Beiker, paņem viņa pulksteni! - es ierosināju. - Viņ� ta�u to cietumā pazaudēs!

Beikers pamāja, jo saprata, ko es ar to biju domājis. Tāds puisis kā Habls cietumā var daudz ko pazaudēt. Beikers atāķēja smago Rolex no Habla rokas, ta�u pulksteņa ķēde negāja pāri roku dzel�iem, tāpēc Beikeram bija jāpaķimerējas - jānoņem roku dzel�i un jāuzliek tie atpakaļ. Atgrūzdams cietuma autobusa durvis, �oferis nikni uz mums paskatījās. Tas nu gan ir viens punktuāls vīra gabals! Beikers uz tuvākā galda nometa Habla pulksteni - tie�i tur, kur mana draudzene Rosko bija nolikusi savu kafijas krūzīti.

- Nu, pui�i, dodamies ceļā! - Beikers nokomandēja.

Viņ� veda mūs uz durvīm. Saslēgtām rokām mēs izvilkāmies ārā spilgtajā saules gaismā. Ie�ana bija diezgan dīvaina. Neaizgājis līdz autobusam, Habls apstājās. Viņ� izstiepa kaklu un tramīgi pavērās apkārt. Baņķieris bija daudz piesardzīgāks nekā Beikers vai autobusa �oferis. Varbūt Habls bija nobijies, ka viņu var ieraudzīt kāds kaimiņ�, ta�u tuvumā neviena nebija. Mēs atradāmies trīssimt jardu uz ziemeļiem no pilsētas. Tālumā es redzēju baznīcas kupolu. Patīkami rāmajā vakara gaisā mēs devāmies uz autobusu. Mans labais vaigs jutekliski kņudēja siltajā saulē.

�oferis pagrūda autobusa durvis uz iek�u. Habls sāniski kāpa autobusā, un es viņam sekoju. Ejā mums abiem bija neērti iegrozīties, autobuss bija tuk�s. Vadītājs parādīja Hablam, kur jāapsē�as. Baņķieris aizslidinājās pa vinila sēdekli līdz logam, es tiku norauts līdzās. Vadītājs notupās uz priek�ējā sēdekļa un pieslēdza mūsu rokas pie hromētā �ķērsstieņa. Gribēdams pārliecināties, vai roku dzel�i ir dro�i, viņ� pēc kārtas pagrabināja katru no tiem. Es par to viņu nevainoju, jo pats biju darījis �o darbu. Nekas nav sliktāk kā sēdēt pie stūres un justies nedro�i, jo tev aiz muguras atrodas cietumnieki, kas, iespējams, nav dro�i saslēgti.

�oferis devās uz vadītāja vietu. Ar skaļu klaboņu viņ� iedarbināja dizeļmotoru. Autobuss sāka vibrēt. Salonā bija karsts un smacīgs, jo nebija gaisa kondicionētāja un visi logi bija ciet. Varēja saost degvielas smārdu. Ātrumkārba no�ņirkstēja un novibrēja, autobuss izkustējās no vietas. Paskatījos pa labi, neviens nemāja mums ardievas.

Izbraucām no policijas pārvaldes stāvlaukuma un devāmies ziemeļu virzienā, pilsēta palika mums aiz muguras, autobuss virzījās uz maģistrāles pusi. Pēc pusjūdzes pabraucām garām Eno ēstuvei - tuk�ai, jo vakariņu laiks vēl nebija pienācis. Kādu bridi turpinājām virzīties uz ziemeļiem, tad sekoja ass pagrieziens pa kreisi uz rietumiem, prom no lielās �osejas uz kādu mazāku ceļu, kas vijās cauri tīrumiem. Autobusa vadība tika pārslēgta automātiskajā re�īmā - brauk�anai pa apvidus ceļiem. Garām slīdēja bezgalīgas krūmu rindas, starp kurām vijās sarkanīgas zemes vagas. Tuvojās saulriets, saule kā milzīga, sarkanīga bumba slīdēja pāri laukiem. Vadītājs nolaida saules aizsargstiklu, uz tā bija uzrakstītas ra�otāja norādes autobusa lieto�anai.

Līdzās man Habls �ūpojās un kratījās, nebilstot ne vārda. Viņ� bija sakņupis krēslā, raudzījās grīdā, un pieslēgtā roka karājās hromētajā stienī. Labā roka pilnīgi nekustīgi gulēja starp mums. Dārgais d�emperis joprojām bija apmests ap pleciem. Rolex vietā rēgojās bāla ādas svītra. Dzīvības spēki bija Hablu atstāju�i, pār viņu valdīja paralizējo�as bailes.

Tā mēs vēl stundu �ūpojāmies un kratījāmies pa pla�ajām D�ord�ijas ārēm. Labajā pusē garām pazibēja mazs koku puduris. Tālumā manīju lielas celtnes kontūras, kas vientuļi stāvēja tūksto� akru liela lauka vidū. Rieto�ajā saulē celtne izskatījās draudīga - kā elles priek�kambaris, pārdabīgi izspiests caur zemes garozu virspusē. Tas izrādījās ēku komplekss, kas atgādināja ķīmisko kombinātu vai kodolrūpnīcu. Masīvie betona bunkuri bija savienoti ar spīdīgām metāla pārejām. �ur un tur bija redzamas milzīgas caurules, no kurām slinki kāpa dūmi. Visu kompleksu apjoza �ogs ar vairākiem simetriski izvietotiem sargtorņiem. Piebraucot tuvāk, varēja saskatīt uz �oga nostiprinātās elektriskās lampas, dzeloņstieples, kā arī pro�ektorus un �autenes sargtorņos. Teritoriju ie�ogoja vairāku dro�ības pakāpju sētas, starp kurām atradās uzartas zemes joslas. Habls pat nepacēla galvu, es viņam ari nepiebikstīju, jo nebijām ta�u ieradu�ies nekādā brīnumainā ķēniņvalstī.

Tuvojoties ēku kompleksam, autobuss samazināja ātrumu. Ārējais �ogs, izveidodams milzīgu perimetru, norobe�oja simts jardu platu uzartas zemes joslu. Tas bija pats galvenais �ogs: aptuveni piecpadsmit pēdu augsts, visā garumā to labi izgaismoja pa pāriem nostiprināti pro�ektori. Viens no tiem bija vērsts uz iek�pusi un apgaismoja simts jardu plato, uzarto zemes strēli, otrs - pavērsts uz āru - tuvāko apkārtni. Visi pro�ektori bija iedegti. Komplekss laistījās spilgti dzeltenā gaismā, kas tuvumā bija ļoti spo�a un padarīja iesarkano zemi spokaini dzeltenbrūnu.

Autobuss grabēdams apstājās, tā motors noraustījās; līdz ar to salonā beidzās ari trūcīgā gaisa plūsma. Gaiss bija ļoti spiedīgs. Habls beidzot pacēla galvu un pavērās caur briļļu zelta ietvariem. Baņķieris pa logu palūkojās uz apkārtni un ievaidējās. Tas bija bezcerīgs nomāktības vaids, viņ� nolieca galvu.

�oferis gaidīja signālu no pirmo vārtu sarga, kas runāja pa rāciju. Tad viņ� iedarbināja dzinēju un pārslēdza ātrumu. Sargs, izmantodams rāciju kā zizli, pamāja braukt cauri vārtiem. Autobuss grabēdams iebrauca norobe�otajā nodalījumā starp �ogiem. Mēs pabraucām garām zemu pie ietves novietotai plāksnei, uz tās bija rakstīts: Vārburtonas labo�anas darbu iestāde, D�ord�ijas pavalsts cietums. Aiz mums cie�i aizvērās vārti. Mēs bijām ieslēgti dzeloņstiepļu būri, kuru ari jumta daļā norobe�oja stieples. Atvērās vēl vieni vārti, un autobuss devās tiem cauri.

Autobuss nobrauca vēl simts jardus līdz nākamajam �ogam, kur bija vēl viens tāds pats būris, un, nedaudz nogaidot, izbrauca ārā. Tālāk, nonāku�i tie�i cietuma sirdi, apstājāmies pretī betona bunkuram. Tas bija uzņem�anas bloks. Motora dūkoņa atbalsojās aizsargmūri. Noslāpējot dzinēju, iestājās klusums. Autobusa vadītājs izrausās no savas vietas un kā alpīnists, kas saliecies zem ekipējuma svara, nāca pie mums pa autobusa eju. Izvilcis atslēgas, �oferis atbrīvoja mūsu saslēgtās rokas no priek�ējā sēdekļa stieņa.

- Nu, zēni, ejam! - viņ� pasmīnēja. - Ballīte sākas!

Mēs izstīvējāmies no sēdekļa un �ļūcām uz priek�u. Habls bija atvilcis atpakaļ manu kreiso roku. Autobusa �oferis priek�galā mūs apturēja, noņēmis visus trīs roku dzel�u komplektus, viņ� iemeta tos grozā pie sava sēdekļa, tad pavilka sviru un atvēra durvis. Mēs izkāpām no autobusa. Cietuma durvis atvērās, un iznāca cietumsargs, kas, nosaucot uzvārdus, mūs pārbaudīja. Gremodams virtuli, viņ� runāja ar pilnu muti. Pūdercukurs bija sabiris ūsās un notraipījis lūpas. Cietumsargs likās vienkār�s puisis. Mēs izgājām cauri durvīm un nonācām mazā, pretīgi netīrā betona kambari. Ap krāsotu galdu stāvēja prie�koka krēsli. Vēl viens sargs sēdēja uz galda, turēdams rokā stipri padilu�u dokumentu paliktni, un lasīja kaut kādus papīrus.

- Sēdieties! - viņ� nokomandēja. Mēs apsēdāmies, bet viņ� piecēlās kājās. Otrs sargs, kur� bija gremojis virtuli, aizslēdza ārdurvis un viņam pievienojās.

- Sarunāsim tā! - teica dokumentu lasītājs. - Tātad jūs esat Rī�ers un Habls, atvesti no Mārgreivas, neesat apsūdzēti nevienā noziegumā, bet tikai aizturēti un apcietināti uz izmeklē�anas laiku. Nevienam no jums nedrīkst piemērot dro�ības naudu, vai skaidrs? Galvenais ir tas, ka jūs neesat apsūdzēti nevienā noziegumā. Tas jūs atbrivo no daudzām nepatīkamām procedūrām: nav jāvelk cietuma apģērbs, nav jāformē dokumenti, nav ar jums jānoņemas. Sapratāt? Jums būs jauki apartamenti aug�stāvā.

- Tā tas ir, - virtuļu gremotājs piebilda. - Lieta ir tāda: ja jūs būtu notiesātie, mēs jūs iedunkātu, papurinātu un iedotu pa tauri. Jūs saņemtu cietumnieka formu, un mēs jūs iefirētu ieslodzīto stāvos kopā ar pārējiem lopiņiem, bet pa�i tikai sēdētu un uzjautrinātos.

- Pareizi, - partneris piekrita. - Tātad mēs jums gribam teikt: negrasāmies sagādāt jums problēmas, bet ari jūs netaisiet tās mums. Sapratāt? �ajā nolāpītajā iestādē trūkst cilvēku, gubernators ir atlaidis pusi no darbiniekiem. Viņam bija jāiekļaujas bud�etā un jāsamazina tā deficīts, tāpēc mums trūkst personāla, lai pienācīgi veiktu �o darbu. Katrā maiņā mēs cen�amies padarīt visu tikai ar pusi no nepiecie�amā cilvēku skaita. Es gribu teikt: mēs jūs izmitināsim un negribam jūs vairs redzēt līdz pat pirmdienai, kad jūs vedīs prom. Lai nebūtu nekādu ķīviņu un problēmu! Sarunāts? Mums trūkst darbinieku, lai atrisinātu problēmas ieslodzīto stāvos, kur nu vēl ņemtos ar jums, aizturētajiem. Skaidrs? Habl, vai tev ir skaidrs?

Habls paskatījās uz viņu un, neteikdams ne vārda, vienaldzīgi pamāja.

- Rī�er? - dokumentu lasītājs pajautāja. - Vai saprati?

- Protama lieta, - es teicu. Man bija skaidrs, ka �im puisim trūkst darbinieku un bud�eta deficīts radījis problēmas, bet tajā pa�ā laikā viņa draugi saņēma bezdarbnieku pabalstus. Man jau nu tas bija pilnīgi skaidrs.

- Labi! - viņ� teica. - Sarunāsim tā: jūs te esat ieradu�ies bez vienas minūtes septiņos, turklāt tie�i mūsu maiņas beigās, un mēs negrasāmies palikt jūsu dēļ ne minūti ilgāk. Mēs to negribam, un ari priek�niecība to nepieļautu. Jūs dabūsiet maltīti un tiksiet ieslēgti �eit - lejā, līdz kādam atradīsies brivs brīdis, lai uzvestu jūs aug�ā. Bet nevienam tik un tā nebūs laika, līdz pulksten desmitos stāvos izslēgs gaismu. Savukārt, kad gaisma ir izslēgta, apsargiem aizliegts pārvietot apcietinātos. To neatļauj priek�niecība. Tāpēc Spaivijs, cietuma priek�nieks.

pats jūs aizvedīs. Viņ� �ovakar būs �eit galvenais. Tas notiks ap desmitiem. Sarunāts? Ja jums ir kādas pretenzijas, nesūdzieties mums, bet gan gubernatoram!

Virtuļu rijējs izgāja koridorā un pēc kāda brī�a atgriezās ar vakariņu paplāti. Uz tās atradās apklāti �ķīvji, papīra krūzītes un termoss. Cietumsargs nolika paplāti uz galda, un abi sargi, aizslēgu�i durvis no ārpuses, vingrā solī aizgāja prom pa koridoru. �eit kļuva tik kluss kā kapenēs.

Mēs sākām ēst piektdienas maltīti - zivi ar rīsiem, termosā bija kafija. Habls nebilda ne vārda un gandrīz visu kafiju atstāja man. Tas bija pirmais punkts Habla labā. Es savācu ēdiena atliekas uz paplātes un noliku to uz gridas. Atkal būs jāgaida trīs stundas. Atgāzos krēslā un uzliku kājas uz galda. Nebija ērti, bet tas bija labākais, kā varēja iekārtoties �ajos apstākļos. Laukā bija silts D�ord�ijas septembra vakars. Bez mazākās ziņkāres pavēros Hablā. Joprojām klusējot, viņ� paskatījās uz mani. Nekad nebiju dzirdējis viņu runājam, ja neskaita Finleja magnetofona ierakstu. Baņķiera seja bija nomākta un baiļu pārņemta. Habls skatījās uz mani tā, it kā es būtu radijums no citas pasaules un viņu uztrauktu. Tad viņ� novērsās.

Varbūt nedo�os atpakaļ uz līci, bija jau par vēlu, lai �ogad apmestos ziemeļos, jo tur būs pārāk auksts. Tad jau labāk aizlaisties uz salām, piemēram - uz Jamaiku. Tur ir laba mūzika un pludmales būdiņas, kur varētu pārlaist ziemu, pīpējot mārciņu zāles nedēļā un darot to, ko dara visi jamaikie�i. Varbūt divas mārciņas zāles nedēļā, ja būdiņā dzīvotu ar kādu kopā. Manā iztēlē uzpeldēja Rosko. Viņas formas blūze bija izcili iestīvināta - stingra, apspīlēta un zila. Nekad nebiju redzējis, ka blūze varētu izskatīties labāk. Jamaikas pludmales saulē viņai blūze nebūtu vajadzīga. Domāju, ka man ar viņu būtu viegli un labi.

Uz �īm domām mani noskaņoja tas, kā Rosko bija man piemiegusi ar aci. Viņa paņēma manu kafijas tasīti, sacīdama, ka man ir skaistas acis, un pamirk�ķināja man. Tas ta�u kaut ko nozīmēja, vai ne? Biju jau agrāk dzirdējis, ka manā skatienā kaut kas slēpjas. Kādai ang|u meitenei, ar kuru kopā biju pavadījis zināmu laiku, ari patika manas acis. Viņa to nemitīgi atkārtoja. Tās ir zilas. Ari citi cilvēki man ir teiku�i, ka manas acis izskatās pēc Ziemeļjūras aisbergiem. Ja es saņemos, varu tās nemirk�ķināt; tas padara skatienu biedējo�u, bet iedarbīgu. Ta�u Rosko draiskais mājiens bija labākais, kas ar mani �odien bija noticis; patie�ām labākais, ja neskaita Eno ēstuves olu kulteni, kas ari nebija slikts. Kulteni var dabūt visur, bet man pietrūkst Rosko. �obrīd mani gaidīja tuk�s un vientuļ� vakars.

Brītiņu pēc desmitiem koridora durvis tika atslēgtas, ienāca uniformā tērpies vīrietis ar dokumentu paliktni rokā un pistoli pie sāniem. Es viņu nopētīju. īsts dienvidnieks: smagnējs un drukns, iesārtu ādu, apjomīgu un stingru vēderu, masīvu kaklu un mazām a�elēm. Varenais stāvs knapi ietilpa nosmulētajā un apspīlētajā formas tērpa frencītī. Iespējams, viņ� bija dzimis biju�ajā fermā, kuru rekvizēja, kad uzbūvēja cietumu. Tas bija cietuma priek�nieka vietnieks Spaivijs - �īs maiņas priek�nieks, kuram trūkst personāla un kur� ir nomocījies. Maiņas priek�niekam pa�am ar �aujamo pie sāniem jāizvadā īslaicīgi aizturētie uz kamerām.

Spaivijs pētīja dokumentus uz paliktņa.

- Kur� no jums ir Habls? - viņ� jautāja.

Spaivija spalgā balss neatbilda viņa ra�enajam stāvam. Habls kā skolas puika uz īsu brīdi pacēla roku. Priek�nieka mazās �ūskas a�eles nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Kaut ko noņurdējis, Spaivijs pamāja ar dokumentu paliktni. Mēs piecēlāmies un izgājām ārā. Habls bija vienaldzīgs, nomocījies un paklausīgs kā ierindnieks.

- Pagriezieties pa kreisi un sekojiet sarkanajai līnijai! - virsnieks nokomandēja.

Viņ� pamāja ar ieroci uz kreiso pusi. Uz sienas bija uzzīmēta sarkana līnija vidukļa augstumā. Tā bija evakuācijas norāde ugunsgrēka gadījumiem. Es domāju, ka tai vajadzētu vest ārā no cietuma, bet tā - tie�i otrādi - veda dziļāk iek�ā cietumā. Mēs sekojām sarkanajai līnijai koridoros, aug�ā pa kāpnēm un ap sienu stūriem. Pirmais gāja Habls, tad es un visbeidzot

Spaivijs ar stroķi rokās. Bija ļoti tum�s, dega tikai avārijas gaismas. Kāpņu laukumā Spaivijs pavēlēja apstāties. Ignorēdams elektronisko slēdzeni, viņ� ar savu atslēgu atslēdza durvis. Tā bija automātiskā slēdzene, kas ugunsgrēka trauksmes gadījumā atvērtos pati.

- Nesarunāties! - virsnieks pavēlēja. - Noteikumi prasa, lai pēc gaismas izslēg�anas ievērotu pilnīgu klusumu! Jūsu kamera atrodas gaiteņa galā!

Pa koridora durvīm mēs izgājām gaitenī. Man nāsīs iesitās cietuma smaka - liela skaita nomāktu virie�u nakts izgarojumi. Bija gandrīz vai piķa melna tumsa, vārgi spīdēja tikai nakts de�ūrgaisma. Drīzāk sajutu nekā redzēju kameru rindu un nakts kluso �alo�anu, elpo�anu, krāk�anu, murminā�anu un �ņukstē�anu. Spaivijs mūs veda uz gaiteņa galu un norādīja uz tuk�u kameru, kurā mēs iegājām. Maiņas priek�nieks aiztaisīja restotās durvis, tās automātiski aizslēdzās, un viņ� aizgāja prom.

Kamerā bija ļoti tum�s. Tikai aptuveni varēja saskatit guļam-lāvas, izlietnes un atejas aprises. Kameras brīvais laukums bija ļoti mazs. Es novilku mēteli un ieņurcīju to uz aug�ējās lāvas. Pastiepos aug�ā un pārliku spilvenu uz otru galu - prom no restēm. Tā man patika labāk. Palags un sega bija nolietoti, ta�u smar�oja pēc tīras veļas.

Habls klusi sēdēja uz apak�ējās lāvas. Es izmantoju ateju un noskaloju seju pie izlietnes, uzrausos uz aug�ējās lāvas, novilku kurpes un atstāju tās turpat kājgalī. Man bija jāzina, ka kurpes tur atrodas, jo tās bija labas kurpes, tās varēja nozagt. Pirms daudziem gadiem biju tās nopircis Oksfordā, Anglijā, universitātes pilsētiņā, kurai blakus bija izvietota mana gaisa spēku karabāze. Kurpes bija pamatīgas un izturīgas, ar cietām zolēm un biezām apmalēm.

Kā jau vairums gultu, ari �ī bija man krietni par īsu. Tā nu es gulēju tumsā un ieklausījos cietuma nemierīgajos trok�ņos. Tad aizvēru acis un kopā ar Rosko aizpeldēju uz Jamaiku. Dro�i vien, sapņodams par viņu, biju aizmidzis, jo, kad pamodos, bija jau sestdiena. Es joprojām atrados cietumā. Un mani gaidīja vēl sliktāka diena nekā iepriek�ējā.

Mani pamodināja spilgta gaisma. Cietumam nebija logu. Dienas un nakts ilūziju �eit radīja ar elektrības palīdzību. Septiņos no rīta visu ēku pēk�ņi pārplūdināja spilgta gaisma. Nebija ne rītausmas, ne maigas krēslas, to visu aizvietoja tikai elektrības automātika.

Mūsu kamera spilgtajā rīta gaismā neizskatījās labāk kā vakara tumsā. Priek�ējo sienu veidoja restes. Daļa no restēm bija aprīkota ar eņģēm, tā sanāca durvis. Pusi no telpas platumā un garumā aizņēma divstāvu guļamlāva. Pie aizmugures sienas atradās dzelzs izlietne un atejas pods. Sienas bija mūrētas, daļa bija no lieta betona, daļa - no veciem ķieģeļiem; viss bija pārklāts ar biezu krāsas kārtu un kopumā izskatījās smagnējs un masīvs kā īstenā kazemātā. Virs galvas slējās zemi betona griesti. Kamera nelīdzinājās normālai istabai ar sienu, grīdu un griestiem. Radās sajūta, ka viss kopumā ir masīvs betona klucis, kurā it kā starp citu ir iespiesta mazmazītiņa dzīves telpa.

Ārpusē dienas duna aizstāja nemierīgo nakts dudinā�anu. Cietumā viss bija veidots no metāla, ķieģeļiem un betona. Apkārtējās rosības skaņa atbalsojās un kļuva stiprāka. Tāds varētu būt troksnis elles kambaros. Cauri restēm es neko neredzēju, jo pretī mūsu kamerai bija tuk�a siena. Guļot gultā, no mana skatpunkta nebija iespējams pārredzēt kameru rindu. Nometu segu, sameklēju kurpes, uzvilku tās kājās un aizsēju. Atkal apgūlos. Habls sēdēja uz apak�ējās lāvas. Viņa miecētās ādas kurpes bija noliktas līdzās uz betona grīdas. Man nebija skaidrs, vai viņ� tā bija nosēdējis visu nakti vai tomēr bija gulējis.

Nākamais cilvēks, kuru ieraudzīju, bija apkopējs. Aiz restēm viņ� parādījās manā redzeslaukā. Tas bija ļoti vecs virs ar slotu. Viņ� bija melnais, ar īsiem, sirmiem matiem, no vecuma salicis un tik trausls kā izkaltis vecs putns. Viņa oran�ā cietuma uniforma bija nomazgāta gandrīz balta. Vecajam varēja būt aptuveni astoņdesmit gadu, no kuriem dro�i vien kādus se�desmit viņ� bija nosēdējis cietumā - varbūt viņ� Lielās depresijas laikā nospēris cāli un par to joprojām maksā parādu sabiedrībai.

Vecais virs haotiski bakstījās ar slotu pa koridoru, salīku�u muguru un skatienu grīdā, grozot galvu kā peldētājs, lai redzētu, kas notiek apkārt. Ieraugot mani un Hablu, viņ� apstājās. Atspie�oties uz slotas, pa�ūpoja galvu un palaida smiekliņu. Turpinot smieties un atzinīgi �ūpojot galvu, sazin kā izskatoties pēc vienrad�a vai sirēnas, vecais nēģeris izrādīja, ka beidzot pēc visiem �iem garajiem cietumā nosēdētajiem gadiem ieraudzījis kaut ko skatiena vērtu. Turpinot murmināt un paceļot roku, viņ� izrādīja, ka pieprasa uzmanību. Ta�u, katru reizi palai�ot smiekliņu, viņ� refleksīvi satvēra slotu. Es viņu nesteidzināju; man laika bija gana, jo vēl bija priek�ā visa nedēļas nogale, bet ve�ukam - visa viņa dzīve.

- Jā, nudie�, - viņ� smaidīja bezzobainu muti, - i� nu gan!

Es paskatījos viņā.

- Kas ir, vectētiņ? - es uzsmaidīju pretī, bet vecais, nekur nesteigdamies, turpināja bubināt.

-Jā, nudie�, - apturēdams smiekliņu, vecais atsāka. - Esmu uzturējies �itenajā zaņķī kop� laikiem, kad Dieva suns vēl bij� kucēns. Tā tas iraidiņ�, kungs. Kop� Ādams bij� jauns puika. Ta�u nupatam i� kau� kas tāds, ko es vēl nekad nav redzēj�s. Nē, kungs, nudieniņ.

- Ko tad jūs, veco zēn, neesat redzējis? - es pajautāju.

- Nu, - viņ� iesāka. - Nekad nav redzēj�s, ka �eit kāds nēsāt' tādas drēbes kā jūs.

- Tev nepatīk manas drēbes? - es pārjautāju.

- Nē, kungs! Es tā neteic�, ka man nepatīk jūs� drēbes, -vecais turpināja. - Man nudieniņ ļoti patīk jūsu drēbes, ļoti jaukas, jā, kungs, riktīg� labas!

- Tad kas par lietu? - es nesapratu.

Vecais kaut ko pie sevis bubināja:

- Ne jau tai drēbju labumā tā lieta. Nē, kungs, ne jau tur tā lieta, bet gan tas, ka jums tās iraid �itente. Jums nav mugurā �itento oran�o lupatu. Nekad to nudieniņ nav redzēj�s. Un kā jau teic�, esmu �eit kop� leduslaikmeta, kop� dinozauri teic�, ka nu jau gana. Es nudie� ir redzējis visu, tā i�, kungs.

- Ta�u īslaicīgās aizturē�anas stāvā neviens nevalkā uniformu, - es sacīju.

- Jā, nudie�, tā i', - vecais vīrs piekrita. - Tā tie�ām i�.

- Bet apsargi tā teica, - es pastāvēju uz savu.

- Tā jau viņi saka, - vecais vīrs piekrita. - Jo tādi ir noteikumi, un apsargi nudieniņ zina noteikumus, jā, kungs, viņi to zin�, jo pa�i tos izdomā.

- Kur tad problēma, veco zēn? - es jautāju.

- Kā jau teicu, jums nav oran�as drēbes, - vīrs atkārtoja.

Saruna turpinājās riņķī un apkārt.

- Bet man tās nav jāvalkā! - es uzstāju.

Vecais bija pārsteigts, un viņa asās putna a�eles ieurbās manī.

- Nav? - viņ� brīnījās. - Kamdēļ tad tā? Paskaidro!

- Īslaicīgās aizturē�anas stāvā tās nevalkā, - skaidroju. - Jūs ta�u pats tikko to teicāt, vai ne?

Iestājās klusums. Gan es, gan vecais vīrs vienlaikus kaut ko sapratām.

- Jūs domā�, ka �is ir īslaicīgās aizturē�anas stāvs? - vecais vīrs pajautāja.

Arī es vienā balsi pajautāju:

- Vai tad nav?

Vecais nēģeris ieturēja pauzi, pacēla slotu un, cik vien ātri spēdams, atmuguriski atkāpās no mana redzesloka, neticigi saukdams:

- �is nav īslaicīgās aizturē�anas stāvs! Tas i� sestais. Bet jūs i� tre�ajā. �is i� tre�ais stāvs! Te i� mū�a ieslodzīto stāvs. �ite sē� pa�i baigākie. Te nav parastie cietumnieki, te i� pa�i briesmīgākie. Jā, nudie�, pui�i! Jūs i� nepareizā vietā. Jums i� ziepes, drīz būs ciemiņi, un tie jūs no �ejienes izrakstīs. Ak Die�s! Es labāk tinos prom!

Novērtē! Ilgā pieredze bija man iemācījusi novērtēt un analizēt situāciju. Ja kas negaidīts uzkrīt uz galvas, nevajag tērēt laiku un prātot - kā un kāpēc tas notika, apvainot citam citu, meklēt vainīgos, nevajag plānot, kā nākamreiz izvairīties no tām pa�ām kļūdām. To visu var darīt vēlāk - ja esi palicis dzīvs. Vispirms jāizvērtē un jāanalizē situācija, jānoliek mīnusi pretī plusiem un tad ari jāplāno, kā rīkoties. Dari tā, un tev būs daudz lielākas iespējas tikt cauri ar veselu ādu.

Mēs nebijām sestā stāva īslaicīgās aizturē�anas kamerās, tur, kur vēl netiesātiem apcietinātajiem pienāktos būt, bet gan tre�ajā, kur atradās pa�i bīstamākie noziedznieki - uz mū�u notiesātie. Pa�laik nekādus plusus es neredzēju, tikai milzīgus mīnusus. Mēs bijām jauniņie notiesāto stāvā, kur nav iespējams izdzīvot bez noteikta statusa, un tā mums nebija. Mūs pārbaudīs un liks izcīnīt savu vietu hierarhijā, sākot no pa�as apak�as. Mūs gaida nepatīkama nedēļas nogale, iespējams, - pat nāve.

Atcerējos kādu puisi no armijas, dezertieri. Viņ� nebija slikts kareivis - jauns puisis, kas devās patvaļīgā prombūtnē savas stulbās reliģiskās pārliecības dēļ. Piedalīdamies demonstrācijā Va�ingtonā, viņ� nokļuva nepatik�anās un beidza savu dzīvi cietumā starp tikpat zvērīgiem noziedzniekiem, kādi atrodas �ajā stāvā. Viņ� aizgāja bojā pirmajā nakti, anāli izvarots aptuveni piecdesmit rei�u. Autopsijā viņa kuņģī atrada apmēram puslitru spermas. Tā izrīkojās ar jaunekli, kuram nebija sava statusa un kur� atradās noziedznieku hierarhijas pa�ā apak�ā, pieejams visiem, kas bija augstāk par viņu.

Novērtē situāciju! Es varētu paļauties uz labo fizisko sagatavotību un pieredzi, kas gan nebija domāta cietuma dzīvei, tomēr varētu palīdzēt. Esmu izgājis cauri daudzām nepatīkamām dzīves mācību stundām, un ne tikai armijā. Sākot no bērnības, laikā starp pamatskolu un militāro skolu biju apmeklējis vairāk nekā divdesmit da�ādas mācību iestādes. Da�as no tām atradās militārajās bāzēs, bet pārējās - to tuvākajā apkārtnē, daudzas no tām ne visai patīkamās vietās: Filipīnās, Korejā, Islandē, Vācijā, Skotijā, Japānā, Vjetnamā - izkaisitas pa visu pasauli. Pirmajā dienā visās jaunajās skolās es biju jauniņais, bez statusa. Tādu pirmo dienu ir bijis ļoti daudz. Es ātri sapratu, kā �o statusu iegūt: gan smil�ainos un karstos, gan aukstos un slapjos skolu pagalmos mēs abi ar brāli savu statusu izcīnījām kopā - cīnīdamies, stāvot ar muguru pret muguru.

Dienesta laikā brutalitāte tika pilnveidota. Mani trenēja profesionāļi - pui�i, kas pa�i bija apguvu�i iemaņas Otrajā pasaules karā un Vjetnamā. Cilvēki, kas pārdzīvoju�i tādas lietas, par kurām es biju lasījis tikai grāmatās. Viņi man iemācīja metodes, paņēmienus un iemaņas. Ta�u vislielākā uzmanība mācibās tika pievērsta attieksmei. Tika mācīts, ka kavē�anās tevi nogalinās. Jāsit pirmajam un jāsit stipri. Jānogalina ar pirmo sitienu. Ja tev uzbrūk, - jātēlo. Mani skolotāji nebija nekādi pieklājīgie d�entlmeņi, tādu vispār vairs �aisaulē nebija, jo tie visi jau bija miru�i.

Septiņos un trīsdesmit minūtēs automātiskās slēdzenes vēra vaļā kameras un sākās skaļa rosība. Mūsu durvis par collu pavērās. Habls sēdēja nekustīgi, joprojām klusēdams. Man nebija nekāda rīcības plāna. Labākā iespēja būtu sameklēt apsargu, izskaidrot situāciju un tikt pārvestam uz citurieni. Ta�u es zināju, ka apsargu neatradī�u. Tādos stāvos kā �is viņi nesargā vieni pa�i, bet gan grupās pa trijiem vai �etriem. Pagāju�ajā naktī man skaidri tika pateikts, ka trūkst darbinieku. Diez vai viņiem pietiek cilvēku, lai nodro�inātu katrā stāvā apsargu grupas. Iespējams, es visu dienu neredzē�u nevienu apsargu. Viņi uzturēsies savās dienesta telpās, lai darbotos kā operatīva komanda, ko izsauc tikai neatliekamām darbībām. Un, ja ari es redzētu kādu apsargu, ko es viņam teiktu? Vai to, ka man �eit nevajadzētu būt? Viņi tādas pasakas dzird augām dienām. Tad viņi pajautātu: kas tevi �eit ielika? Es atbildētu: Spaivijs, maiņas priek�nieks. Viņi atbildētu: tad jau viss kārtībā. Tātad vienīgais plāns bija - nekāda plāna. Bija jāgaida, jāskatās un attiecīgi jārīkojas. Mērķis bija tikai viens: izdzīvot līdz pirmdienai.

Varēja dzirdēt citu kameru durvju �īkstē�anu un atsi�anos pret sienu, tām atveroties. Kad cietumnieki izgāja no kamerām un sāka vēl vienu bezjēdzīgu dienu, bija saklausāma kustība un saklieg�anās. Es gaidīju.

Ilgi tas nebija jādara. No gultas stūra ieraudzīju blakuska-meras kaimiņus iznākam ārā un pievienojamies mazam vīru bariņam. Visi bija ģērbu�ies vienādi - oran�ās cietuma formās. Ap skūtajām galvām apsieti sarkani lakatiņi - bandani. Kaimiņi bija milzīgi melnie pui�i, acīm redzami trenēti kultū-risti. Vairāki bija norāvu�i krekliem piedurknes, tādā veidā it kā demonstrējot, ka iedotais apģērbs ir daudz par mazu. Dro�i vien viņiem bija taisnība, jo skats patiesi bija iespaidīgs.

Tuvāk stāvo�ais vīrs nēsāja gai�as saulesbrilles: tādas, kas saulē tonējas tum�as - sudraba hameleonus. �is vīrs pēdējo reizi sauli bija redzējis labi ja septiņdesmitajos un var būt, ka nekad to vairs neredzēs. Tāpēc brilles bija liekas, bet tās labi izskatījās, tāpat kā muskuļi, galvas apsēji un saplēstie krekli. Visas �īs mantiņas bija nepiecie�amas, lai veidotu pareizo tēlu. Es gaidīju.

Vīrs saulesbrillēs mūs pamanīja. Viņa skatienā pārsteigumu ātri nomainīja satraukums. Viņ� piebikstīja grupas lielākajam vīram, iesitot tam pa roku. Milzis pagriezās un, izlikdamies vienaldzīgs, pasmaidīja. Es gaidīju. Vīru bariņ� savācās mūsu kameras priek�ā. Visi skatījās iek�ā kamerā. Lielais vīrs pavēra durvis, un pārējie, katrs pielikdams restēm roku, atvēra tās līdz galam.

- Paskatieties, ko viņi mums atsūtīju�il - lielais vīrs izsaucās. - Vai zināt, ko viņi mums atsūtīju�i?

- Ko tad viņi mums atsūtīju�i? - pārjautāja vīrs saulesbrillēs.

- Viņi mums ir atsūtīju�i svaigu gaļu, - lielais paziņoja.

- O jā, vecit! - piebilda briļļainis. - Svaigu gaļu!

- Svaiga gaļa tiks visiem! - paziņoja lielais.

Paskatīdamies uz savu bandu, lielais pasmaidija, un �ie

viņam priecīgi atņirdzās pretī, cits ar citu sasizdami plaukstas. Es gaidīju. Lielais pienāca cie�i klāt kamerai. Viņ� izskatījās pēc īsta mil�a, varbūt kādu collu vai divas mazāks par mani, bet dro�i vien divreiz smagāks. Viņ� aizpildīja visu durvju aiļu. Milzeņa trulās acis pavērās manī un tad Hablā.

- Hei, balto puikiņ, panāc �urp! - viņ� teica Hablam.

Es jutu, ka Habls ir panikā; viņ� nepakustējās.

- Panāc �urp, balto puikiņ! - lielais klusi atkārtoja.

Habls piecēlās un pagājās pusceļu pretī lielajam. Lielais

paskatījās ar tik zvērīgu skatienu, kas ikvienu padarītu stīvu.

- �ī ir sarkano pui�u teritorija, - lielais skaidroja, un tā kļuva skaidra sarkano bandanu nozime.

- Ko tad baltiņais dara sarkano pui�u teritorijā? - viņ� pavaicāja.

Habls neatbildēja.

- Tev ir jāmaksā pierakstī�anās nodoklis, - lielais paziņoja.

- Tā ir pieņemts Floridas viesnīcās: tev jāmaksā nodoklis! Atdod man savu d�emperi, balto puisīt!

Habls bija stīvs no bailēm.

- Atdod man savu d�emperi! - lielais vēlreiz klusām atkārtoja.

Habls noraisīja no pleciem savu dārgo, balto d�emperi un pastiepa to uz priek�u. Lielais to paņēma un neatskatīdamies pameta aiz muguras.

- Atdod man brilles, balto puisīt! - lielais turpināja.

Habls man uzmeta izmisuma pilnu skatienu, tad noņēma

brilles zelta rāmjos un pastiepa uz priek�u. Lielais tās paņēma un nometa uz grīdas. Brilles zem viņa tupeles no�irkstēja, saplīsa un sa�ķīda gabaliņos. Lielais paspēra briļļu paliekas pārējiem koridorā stāvo�ajiem, tie cits pēc cita uz tām uzkāpa.

- Labs puisis! - lielais uzslavēja. - Tu samaksāji nodokli. Habls drebēja.

- Nu panāc �urp! - teica lielais mocītājs.

Habls pie�ļūca tuvāk.

- Vēl tuvāk, balto puisīt! - lielais nokomandēja.

Trīcēdams Habls pie�jūca vēl tuvāk, līdz atradās pēdas attālumā no lielā.

- Uz ceļiem, puisīt! - lielais turpināja.

Habls nometās ceļos.

- Attaisi man rāvējslēdzēju! - cietumnieks komandēja.

Habls nedarīja neko, tikai panikas pārņemts tupēja uz ceļiem.

- Attaisi man rāvējslēdzēju, balto puisīt! - lielais turpināja komandēt. - Ar zobiem!

Habls bailēs un pretigumā noelsās, atlēkdams atpakaļ. Viņ� aizmuka uz kameras aizmuguri, mēģinādams paslēpties aiz poda, gandriz vai to apskaudams.

Bija pienācis laiks iejaukties. Ne jau Habla dēļ, viņ� man bija pilnīgi vienaldzīgs. Man bija jāiejaucas sevis pa�a dēļ. Habla no�ēlojamā, verdziskā pakļau�anās kaitēs ari man. Mūs vērtēs kopā. Viņa zemo�anās kaitēs mums abiem iegūt statusu.

- Nāc atpakaļ, balto puisīt! Vai tad es tev nepatīku? - lielais uzstāja.

Es ievilku garu, klusu elpu, pārmetu kājas pār lāvas malu un viegli nolēcu lielā vīra priek�ā. Viņ� blenza manī. Es mierīgi izturēju skatienu.

- Resnais, tu esi ienācis manā mājā! - es sacīju. - Bet es tev atstā�u izvēles iespēju.

- Kādu iespēju? - lielais truli un pārsteigti vaicāja.

- Izvēlēties aizie�anas stratēģiju, resnais! - es teicu.

- Ko tu teici? - viņ� pārjautāja.

- Nu tad klausies! - es turpināju. - Ir vairāk nekā skaidrs, ka tu no �ejienes aiziesi. Tu vari izvēlēties - kā. Vai nu tu no �ejienes aiziesi pats, vai arī tie pārējie resnie, kas stāv aiz tevis, aiznesīs tevi spainī.

- 0! Tie�ām? - lielais brīnījās.

- Tā tas būs! - es paziņoju. - Skaitī�u līdz trīs, bet labāk izlem ātrāk! Skaidrs?

Viņ� dusmīgi blenza uz mani.

- Viens, - es skaitīju. Atbildes nebija.

- Divi, - es turpināju. Atbildes nebija.

Tad es rīkojos. Tā vietā, lai teiktu �trīs�, es ar pieri iebraucu lielajam sejā, pēc tam palecoties apsviedos uz riņķi, ieņēmu pozīciju un iz�ķaidīju viņam degunu ar galvas sitienu. Tas bija skaisti nostrādāts!

Tā kā piere ir ļoti izturīga, tā ir lielisks ierocis da�ādiem sitieniem. Galvaskausa priek�puse ir gana bieza un izturīga. Man tur ir uztrenēta maliņa, cietāka par dzelzsbetonu. Cilvēka galva ir ļoti smaga. To balsta da�ādi kakla un muguras muskuļi. Sitiens ar galvu pa seju vienmēr ir pārsteigums, tas ir tikpat spēcīgs kā ķegļu trieciens. Cilvēki parasti baidās no belziena ar roku vai kājas spēriena, bet sitiens ar galvu nāk negaidīti - kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Ar tādu sitienu var ietriekt uz iek�u visu seju, pataisīt to plakanu. Man liekas, ka es lielā briesmoņa degunu samalu kotletē un iz�ķaidīju abus vaigu kaulus. Arī lielā vira smadzenītes tika lieliski patricinātas. Viņa kājas noļodzījās, un �is kā vērsis lopkautuvē atsitās pret grīdu. Tā krīt lupatu lelle, kam nogriezti striķī�i. Ambāļa galvaskauss nokrak�ķēja pret grīdu.

Es skatījos viru bariņā. Tie stāvēja un centās novērtēt, kas es tāds esmu.

- Kur� būs nākamais? - es jautāju. - Tikai atcerieties, ka �eit ir kā Vegasā - vai nu dabū dubultlikmi, vai izstājies. �is puisis, iesaiņots metāla maskā, dro�i vien nogulēs slimnīcā kādas se�as nedēļas. Tātad nākamais ar sa�ķaidītiem elkoņiem gulēs slimnīcā divpadsmit nedēļas. Skaidrs? Tad kur� grib būt nākamais?

Atbildes nebija. Es norādīju uz viru saulesbrillēs.

- Padod man d�emperi, resnais!

Viņ� noliecās, pacēla d�emperi un padeva to man. Paliekdamies uz priek�u, viņ� to turēja izstieptu, jo negribēja pienākt man pārāk tuvu. Es paņēmu d�emperi un nosviedu to uz Habla lāvas.

- Padod man brilles! - es pavēlēju.

Viņ� noliecās, paņēma sa�ķaidīto zelta briļļu pārpalikumu un pasniedza to man. Es drazas aizsviedu viņam atpakaļ.

- Tās ir salauztas, resnais! - es sacīju. - Atdod man savējās!

Iestājās gara pauze. Būdīgais blenza uz mani, un es, acis nemirk�ķinot, ar skatienu urbos viņā. Tad �is noņēma savas saulesbrilles un pasniedza tās man. Es tās ieliku kabatā.

- Tagad aizvāciet no �ejienes �o manekenu! - es pavēlēju.

Ieslodzīto bariņ� oran�ajos tērpos un sarkanajos bandanos

sasprindzināja atslābu�os muskuļus un aizvilka prom lielā vīra rumpi. Es uzrāpos atpakaļ lāvā, un no adrenalīna uzplūda sāku trīcēt pie visām miesām. Mans kuņģis bija apgriezies riņķī, un es pats smagi elpoju. Likās, ka asinsrite tūlīt apstāsies. Es jutos briesmīgi, ta�u ne tik slikti, kā justos tad, ja nebūtu to darījis. Tad viņi jau būtu piebeigu�i Hablu un ķēru�ies pie manis.

Man negribējās ēst, tāpēc brokastīm nepieskāros. Es vienkār�i gulēju uz lāvas, līdz jutos labāk. Habls sēdēja uz savas lāvas un �ūpojās �urpu turpu. Viņ� vēl joprojām nebija bildis ne vārda. Pēc brī�a es noslīdēju no lāvas zemē un pie izlietnes nomazgājos. Ieslodzītie vazājās pa gaiteni, pienāca pie kameras ieejas, paskatījās iek�ā un aizgāja. Jaunās ziņas par to, ka jauniņais no gala kameras aizsūtījis sarkano milzi uz slimnīcu, izplatījās ātri. Visiem bija mani jāredz; es biju kļuvis par slavenību. Habls pārstāja �ūpoties un paskatījās manī. Viņ� atvēra un aizvēra muti, tad atvēra vēlreiz un sacīja:

- Es nespēju to izturēt!

Tie bija Habla pirmie vārdi, ko dzirdēju pēc viņa pa�pārliecinātās runas Finleja ierakstā. Viņa balss bija klusa un paziņojums konkrēts. Tā nebija �īkstē�ana vai sūdzē�anās, bet fakta konstatācija. Habls to nespēja izturēt. Es paskatījos baņķieri un kādu bridi apsvēru viņa paziņojumu.

- Tad kāpēc tu esi �eit? - es jautāju. - Ko tu te dari?

- Es neko nedaru! - viņ� vienaldzīgi atbildēja.

- Tu atzinies tādā lietā, ko neesi darījis, - es turpināju. - Un pats uz to uzprasījies.

- Nē! - Habls iebilda. - Es izdarīju to, ko teicu. Es to izdarīju un pastāstīju detektīvam.

- Blēņas! - protestēju. - Tevis ta�u tur nebija, tu biji ballītē! Puisis, kas pārveda tevi mājās, bija policists, tāpēc. Dieva dēļ, nemuldi! Tu to neizdarīji, tu pats to zini, un visi to zina. Nestāsti man �īs muļķības!

Habls skatījās grīdā un kādu bridi pārdomāja.

- Es to nevaru izskaidrot, - viņ� ierunājās. - Es to nedrīkstu teikt. Man vienkār�i jāzina, kas notiks tālāk.

Es atkal uz viņu paskatījos.

- Kas notiks tālāk? - es pārjautāju. - Tu paliksi �eit līdz pirmdienas ritam un tad dosies atpakaļ uz Mārgreivu, un pēc tam, manuprāt, viņi tevi palaidīs vaļā.

- Vai tie�ām? - Habls pajautāja tā, it kā sarunātos pats ar sevi.

- Tevis tur pat nebija, - es atkārtoju. - Viņi to zina, ta�u, iespējams, gribēs zināt, kāpēc tu atzinies, ja neesi neko sliktu darījis. Un vēl viņi gribēs uzzināt, kāpēc tam noslepkavotajam puisim bija tavs telefona numurs.

- Un ja nu es to nevaru viņiem pastāstīt? - baņķieris vaicāja.

- Nevari vai negribi? - es pārjautāju.

- Es nevaru to viņiem stāstīt! - Habls atzinās. - Es nedrīkstu nevienam neko stāstīt.

Viņ� palūkojās projām, nodrebinājās un izskatījās ļoti nobijies.

- Bet es nevaru �eit palikt! - viņ� paziņoja. - Es nevaru to izturēt!

Habls ir finansists, un finansisti dala savus telefona numurus pa labi un pa kreisi. Ar visiem, ko vien satiek, viņi sarunājas par nodro�inājuma fondiem un nodokļu atlaidēm. Finansisti ar �āda veida naudas apgrozījumiem sūri grūti pelna savu dieni�ķo maizīti.

Ta�u �is telefona numurs bija uzdrukāts uz datorizdrukas strēmeles un paslēpts kurpē, nevis glīti iespiests uz vizītkartes un noglabāts kabatas portfelī. Turklāt fonā kā mūziķu grupas ritma sekcija bungoja bailes, kas strāvoja no �ī vīra.

- Kāpēc tu nedrīksti nevienam stāstīt? - es nesapratu.

- Tāpēc, ka nedrīkstu, - Habls vēlreiz apstiprināja un apklusa.

Pēk�ņi es jutos ļoti noguris. Pirms divdesmit �etrām stundām krustcelēs biju izkāpis no Greyhound autobusa un tālāk devies kājām pa pilnīgi nepazīstamu ceļu. Juzdamies laimīgs siltajā rīta lietutiņā, biju soļojis uz priek�u, izvairīdamies no cilvēkiem un jebkādiem sare�ģījumiem. Man nebija ne bagā�as, ne problēmu. Negribēju, lai kāds iejauktos manā dzīvē un to visu pārtrauktu - ne Habls, ne Finlejs, ne arī tas garais puisis, kas saņēma lodi savā skūtajā galvā. Es neko no tā visa negribēju, vēlējos tikai mieru un klusumu, vēlējos atrast Aklā Bleika pēdas Mārgreivā. Gribēju sameklēt kādu vēl dzīvu astoņdesmitgadnieku, kas varbūt atcerēsies Aklo Bleiku vēl no tiem laikiem, kad viņ� spēlēja bārā. Man vajadzētu parunāt ar to veco vīru, kas strādāja par cietuma apkopēju, nevis pavadīt laiku kopā ar Hablu, kas bija visīstākais japiju mērglis.

Habls intensīvi domāja. Tagad sapratu, kāpēc Finlejs bija tā teicis. Nekad nebiju redzējis kādu cilvēku tik intensīvi domājam. Habla mute vārstījās bez skaņas, pirksti kustējās, it kā viņ�, visu izsvērdams, uzskaitītu plusus un mīnusus. Es viņu vēroju un redzēju, kā baņķieris pieņem lēmumu. Habls pagriezās un paskatījās uz mani.

- Man ir nepiecie�ams padoms, - viņ� ierunājās. - Man ir problēma.

Es pasmējos.

- Tas man tie�ām ir pārsteigums! - pazobojos. - Nekad nebūtu iedomājies. Man likās, ka esi �eit tāpēc, ka tev nedēļas nogalēs apnicis spēlēt golfu.

- Man nepiecie�ama palīdzība, - Habls paziņoja.

- Tu jau esi saņēmis visu iespējamo palīdzību, - es teicu.

- Bez manis tu tagad būtu saliecies gultā un pie mūsu durvīm stāvētu gara seksuāli uzbudinātu ve�u rinda. Ta�u līdz �im tu vēl nemaz neesi man par to pateicies.

Habls uz bridi nodūra galvu un pamāja.

- Piedod, - viņ� atvainojās. - Es tev esmu par to loti pateicīgs. Tā patie�ām ir. Tu izglābi manu dzīvību. Tu par to parūpējies. Tie�i tāpēc tev jāpasaka, ko lai es daru? Man piedraudēja.

Kādu brīdi ļāvu sev pierast pie �ī atklājuma.

- To jau es zinu, jo tas ir diezgan skaidri redzams, - izteicu savas domas.

- Turklāt ne jau tikai man, - Habls turpināja, - bet ari manai ģimenei.

Baņķieris sāka iepīt mani savās lietās. Paskatījos viņā, Habls atkal bija nodevies intensīvai domā�anai. Vira mute kustējās, pirksti staipījās un acis �audījās te pa labi, te pa kreisi, it kā gan tur, gan te atrastos liela iemeslu grēda. Kura no grēdām bija lielāka?

- Vai tev ir ģimene? - Habls man pajautāja.

- Nē, - attraucu. Ko gan citu būtu varējis atbildēt? Mani vecāki bija miru�i. Kaut kur �ajā pasaulē klīda mans brālis, ar kuru es tik ilgi neesmu ti�ies. Tātad man nav ģimenes. Nesapratu, vai es vispār vēlētos ģimeni. Varbūt jā, bet varbūt ne.

- Esmu precējies desmit gadus, - Habls man atklāja. - Pagāju�ajā mēnesi apritēja desmit gadi, mēs rīkojām lielas viesības. Man ir divi bērni: puikam deviņi, bet meitenei septiņi gadi. Man ir lieliska sieva un brīni�ķīgi bērni. Es viņus ārkārtīgi mīlu.

Tā patie�ām bija taisnība, to es sapratu. Habls ieturēja pauzi, viņa skatiens aizmiglojās, it kā viņ� domātu par savu ģimeni un prātotu, kā gan, ellē ratā, viņ� �eit nonācis viens pats bez viņiem? Habls jau nu nekādā ziņā nebija pirmais, kas, �ajā kamerā sēdēdams, par to prātoja, un noteikti - ne pēdējais.

- Mums ir lieliska māja, - baņķieris turpināja, - ārpus pilsētas, Bekmena alejā. Mēs to nopirkām pirms pieciem gadiem. Tā maksāja ļoti dārgi, bet ir to vērta. Vai zini Bekmena aleju?

- Nē, - es vēlreiz atkārtoju. Habls vēl arvien neko nebija teicis par pa�u galveno. Drīz vien viņ� man stāstīs, kādas viņam ir tapetes lejasstāva vannas istabā un kā viņ� gatavojas samaksāt par meitas mācībām. Es ļāvu viņam runāt. Tā bija parasta cietuma saruna.

- Tomēr, - viņ� beidzot piebilda, - tas viss �obrīd jūk un brūk.

Tā nu viņ� tur sēdēja savās kokvilnas biksēs un sporta kreklā. Habls bija paņēmis balto d�emperi un atkal aplicis ap pleciem. Bez brillēm viņ� izskatījās vecāks un neizteiksmīgāks. Cilvēki, kas valkā brilles, bez tām parasti vairs neizskatās mērķtiecīgi un ir vieglāk ievainojami - it kā atvērtāki un neaizsargātāki, it kā atbruņoti. Habls �obrīd bija vecs, noguris vīrs. Viena kāja viņam bija izstiepta, un es varēju redzēt zimējumu uz kurpes zoles.

Ko gan viņ� sauca par draudiem - zināma veida atmasko�anu vai apgrūtinājumu? Vai arī kaut ko tādu, kas varētu iznīcināt viņa ideālo dzīvi Bekmena alejā? Var būt, ka viņa sieva bija kaut kur iejaukta un Habls viņu piesedza? Var būt, ka viņai bijis romāns ar to garo, miru�o puisi? Varbūt vēl daudz kas cits; bet var būt, ka nekas no tā? Var būt, ka viņa ģimenei draudēja negods, bankrots, kauna traips vai izslēg�ana no lauku kluba? Es maldījos minējumos, jo nedzīvoju Habla pasaulē. Es neiekļāvos viņa uzskatu sistēmā. Biju redzējis viņu trīcam un drebam no bailēm, ta�u man nebija ne mazākās nojausmas, cik daudz vai maz ir vajadzigs tādam vīram kā Habls, lai viņ� nobītos. Vakar, policijas iecirknī, kad es viņu ieraudzīju pirmo reizi, baņķieris bija izskatījies nervozs un nomākts. Kop� tā brī�a viņ� laiku pa laikam trīcēja, bija kā paralizēts un skatījās baiļu pilnām acīm. Citu brīdi, juzdamies apātisks, atradās it kā citā pasaulē. Man bija vairāk nekā skaidrs, ka viņ� no kaut kā baidījās. Es atspiedos pret kameras sienu un gaidīju to bridi, kad Habls pastāstīs, no kā viņ� baidās.

- Viņi mums draud, - viņ� atsāka stāstu. - Ja es kādreiz kādam izstāstī�u par to, kas notiek, viņi piedraudēja, ka ielauzīsies mūsu mājās, savāks mūs visus manā guļamistabā, pienaglos mani pie sienas, nogriezīs pautus un liks manai sievai tos apēst. Pēc visa tā viņi pārgriezī�ot mums rīkli. Vēl viņi teica, ka liks mūsu bērniem to noskatīties un vēlāk, kad mēs ar sievu jau būsim miru�i, izdarīs ar bērniem tādas lietas, par ko mēs abi vairs nekad neuzzināsim.

Es palūdzu, lai Rosko piestāj pie policijas iecirkņa un iznes ārā maisiņu ar manām mantām; tajā atradās ari visa mana nauda. Mēs turpinājām braukt, un policiste izlaida mani Mār-greivas centrā. Es sarunāju ar viņu tikties pēc pāris stundām pie policijas iecirkņa. Stāvēju uz ietves svelmainajā svētdienas rīta tveicē un māju Rosko ar roku. Jutos daudz labāk. Biju atgriezies normālā dzīves apritē. Grasījos noskaidrot Aklā Bleika dzīves stāstu, tad aizvest Rosko pusdienās un uz visiem laikiem pazust no nolādētās D�ord�ijas.

Kādu bridi es klīdu apkārt, apskatīdams pilsētu, darīdams to, ko man vajadzēja izdarīt jau piektdienas pēcpusdienā. Patiesībā �is miestiņ� bija diezgan mazs un te nebija daudz ko redzēt. Vecais pavalsts ceļ� gāja cauri pilsētai no ziemeļiem uz dienvidiem, kādus �etrus kvartālus tas tika dēvēts par Galveno ielu. �ajos �etros kvartālos visā ielas platumā cits citam pretī bija izvietoti veikali un biroji. Ēkas citu no citas atdalīja mazi piebraucamie ceļi, kas beidzās māju pagalmos. Redzēju nelielu pārtikas bodīti, vīrie�u frizētavu, apģērbu veikalu, ārsta praksi, advokāta biroju un zobārsta kabinetu. Komercēku aizmugurē zaļā zona bija no�ogota ar dekoratīviem ko�umkrūmiem. Ielas pusē uz veikalu un biroju fasādēm nostiprinātās saules nojumes stiepās pāri platajai ietvei. Visa Galvenā iela likās izmirusi. Svētdienas rits, jūdzēm tālu nekurienē.

Galvenā iela veda uz ziemeļiem. Tā bija taisna, precīzi nomērīta un stiepās piecsimt jardus cauri parkam līdz policijas iecirknim un ugunsdzēsēju depo, vēl pusjūdzi tālāk atradās

Eno ēstuve. Da�as jūdzes aiz tās bija pagrieziens uz rietumiem, uz Vārburtonas cietumu. Uz ziemeļiem no krustojuma nebija nekā - tikai tuk�a �oseja, kas veda uz noliktavām un krustojās ar maģistrālo autoceļu. No �īs vietas, kur �obrīd stāvēju es, līdz �im krustojumam bija �etrpadsmit tuk�as jūdzes.

Pilsētas dienvidu nomalē saskatīju nelielu zaļo zonu ar bronzas statuju, kā arī savrupmāju ielu, kas veda uz rietumiem. Pagājos uz to pusi un ieraudzīju pieticīgu, zaļu uzrakstu: Bek-mena aleja. Tā bija Habla iela. Es nevarēju neko daudz saskatīt, jo iela meta lokus pa labi un pa kreisi, apkārt pla�am zālienam, tajā, ķir�u ieskauta, stalti slējās balta koka baznīca. Ap mauriņu kārtīgās rindās stāvēja automa�īnas. Stāvlaukumu atsevi�ķās vietās dalīja tīras, kārtīgas, baltas līnijas. Visapkārt valdīja dziļ� klusums, es pat varēju saklausīt baznīcā skanam ērģeles un dziedam cilvēkus.

Statuja, kas atradās ciemata zaļajā zonā, godināja kādu vīru, kuru sauca Kaspars Tīls; pirms simts gadiem viņ� bija kaut ko labu paveicis �ī miestiņa labā. Gandrīz pretī Bekmena alejai, otrā zāliena pusē atradās vēl viena savrupmāju iela, kas vijās uz austrumiem. Uz tās stūra atradās vientuļ� diennakts veikals. Un tas ari viss. Kas tā par pilsētu? Nekas īpa�s te nenotika. Nepilnas pusstundas laikā biju apskatījis visu, ko tā varēja piedāvāt.

Tomēr �ī bija nevainojamākā mazpilsēta, kādu biju redzējis. �ī vieta patie�ām varēja pārsteigt. Katra ēka bija ja ne pilnīgi jauna, tad nesen atjaunota. Ceļi gludi kā spoguļi, ietves platas un tīras - ne bedru, ne plaisu, ne grambu. Izskatījās, ka mazos birojus un veikalus pārkrāso katru nedēļu. Mauriņ�, augi un koki bija perfekti apcirpti. Vecā Kaspara Tīla bronzas statuja izskatījās tā, it kā kāds to katru ritu nolaizītu. No baznīcas krāsas spo�ā baltuma sāpēja acis. Karogi saulē plandījās spo�i balti, ko�i sarkani un dzidri zili. Visa �ī vieta bija tik sterila, ka, pa to staigājot, ikviens varēja kļūt nervozs, - ja nu gadās atstāt kādu netīras pēdas nospiedumu.

Diennakts veikals uz dienvidaustrumu stūra tirgojās tā, ka tikpat labi varēja nebūt atvērts svētdienas rītā. Tajā nebija neviena pircēja. Izņemot pārdevēju, veikalā vispār neviena nebija. Pārdevējs dzēra kafiju. Es apsēdos pie mazās letes, pasūtīju lielu krūzi kafijas un nopirku svētdienas laikrakstu.

Avīzes pirmajā lapā joprojām di�ojās prezidents. Tagad viņ� bija aizbraucis uz Kaliforniju un skaidroja aizsardzības darbiniekiem, kā pēc piecdesmit ra�eniem gadiem viņu naudas ādere izsīkusi. �oka stāvoklis pēc prezidenta paziņojumiem Pensakolā par krasta apsardzes atsauk�anu joprojām virmoja gaisā. Sestdienas naktī apsardzes kuģi bija atgriezu�ies ostā. Bez jauna finansējuma tie vairs ostu neatstās. Avīzes redaktora sleja par to pauda sa�utumu.

Izdzirdot, ka atveras durvis, pārtraucu lasī�anu. Veikalā ienāca kāda sieviete. Viņa apsēdās uz sēdekļa letes otrā galā. Kundze bija vecāka par mani - aptuveni ap �etrdesmit, tum�iem matiem, ļoti slaida, ģērbusies melnās, dārgās drēbēs. Viņas āda bija ļoti bāla, gandrīz caurspīdīga. Sieviete kustējās ar tādu kā nervozu sasprindzinājumu. Uz viņas roku locītavām varēja saskatīt dzīslas, kas vijās kā smalkas aukliņas, un sejā bija manāms patiess sasprindzinājums. Pārdevējs piegāja viņai klāt. sieviete pasūtīja kafiju tik klusā balsi, ka es tik tikko to sadzirdēju, kaut arī viņa atradās gandrīz blakus un telpā valdīja klusums.

Sieviete neuzkavējās ilgi, izdzēra tikai pustasīti kafijas un visu laiku kaut ko vēroja ārā pa logu. Pēk�ņi liels, melns pikaps apstājās ārpusē uz ielas, sieviete nodrebinājās. Automobilis bija pavisam jauns un izskatījās pilnīgi nelietots. Es uzmetu acis �oferim, kad tas paliecās uz priek�u un atvēra durvis. Vīrs likās īstens bandīts: gar�, platiem pleciem, resnu kaklu un melniem matiem. Muskuļainās rokas klāja melnas spalvas. Aptuveni trīsdesmit gadus vecs. Bālā sieviete kā rēgs noslīdēja no bāra sēdekļa un, rijot siekalas kā kamolu, palika stāvam. Kad viņa atvēra veikala durvis, es saklausīju jaudīgā motora dūkoņu. Sieviete iekāpa pikapā, ta�u auto neizkustējās no

vietas - palika stāvam pie ietves. Es pagriezos savā sēdeklī un uzsāku sarunu ar pārdevēju.

- Kas ir �ī sieviete? - pajautāju.

Pārdevējs paskatījās uz mani tā, it kā es būtu no citas planētas.

- Tā ir Klainera kundze, - viņ� paskaidroja. - Vai tad jūs nepazīstat Klainerus?

- Esmu par viņiem dzirdējis, - sacīju. - Esmu sve�inieks �ajā pilsētā. Klaineriem pieder tās noliktavas pie maģistrāles, vai ne?

- Tā ir, - pārdevējs apstiprināja. - Un vēl daudz kas cits. Klainera kungam �eit daudz kas pieder.

- Ak tā? - es brīnījos.

- Nūjā, - pārdevējs apstiprināja. - Vai esat dzirdējis par izveidoto fondu?

Es noliedzo�i pa�ūpoju galvu, pabeidzu dzert kafiju un pastūmu krūzi, lai piepilda vēlreiz.

- Klainers nodibināja Klainera fondu, - pārdevējs turpināja.

- Tas da�ādos veidos sniedz finansiālu atbalstu mūsu pilsētai. Fonds tika nodibināts pirms pieciem gadiem, un kop� tā laika �eit ir mū�igi Ziemassvētki.

Es pamāju.

- Vai ar Klainera kundzi viss kārtībā? - es viņam pajautāju.

Piepildīdams manu krūzi, pārdevējs no�ūpoja galvu.

- Viņa ir slima, - pārdevējs atsāka. - Ļoti slima un ari ļoti bāla, vai ne? Izskatās tāda nevesela, jo patie�ām ir ļoti slima. Varbūt viņai ir tuberkuloze? Esmu redzējis, ka tādi izskatās tuberkulozes slimnieki. Klainera kundze bija ļoti skaista sieviete, ta�u tagad līdzinās tādai, kas dzīvojusi tum�ā skapī. �ī sieviete ir ļoti slima, tas nu ir sasodīti skaidrs, skaidrs kā diena.

- Kas bija tas puisis pikapā? - es interesējos.

- Aud�udēls, - pārdevējs mani informēja. - Klainera dēls no pirmās laulības. Klainera kundze ir otrā sieva. Esmu dzirdējis

mēļojam, ka viņa ar �o padēlu no Klainera pirmās laulības tā īsti labi nesatiek.

Pārdevējs man tā kā pamāja ar galvu, kas nozīmēja, ka mūsu neoficiālā saruna ir beigusies, un devās uz otru letes galu, lai spodrinātu kādu hromētu ierīci. Melnais pikaps joprojām stāvēja pie veikala durvīm. Es biju vienisprātis ar veikala pārdevēju, ka sieviete patie�ām izskatās tā, it kā būtu dzīvojusi tum�ā skapī. Viņa līdzinājās retai orhidejai, kas izslāpusi pēc gaismas un barības vielām. Ta�u nepiekritu viņam, ka Klainera kundze būtu slima, nedomāju, ka �ai sievietei būtu tuberkuloze. Manuprāt, viņa cieta no kaut kā cita - no kā tāda, ko pāris rei�u jau biju redzējis iepriek� - tās varētu būt neaprakstāmas bailes. Ta�u es nezināju un pat negribēju uzzināt, no kā viņa varētu tik ļoti baidīties. Tā nebija mana problēma un uz mani neattiecās. Piecēlos kājās un nometu piecdolāru zīmi uz letes. Pārdevējs izdeva atlikumu monētās, viņam nebija dolāru banknotes. Pikaps joprojām stāvēja, kur stāvējis, - ietves malā. Pie stūres sēdo�ais vīrietis nedaudz paslējās, atbalstījās ar krūtīm pret stūri, novērsās no savas pamātes un skatījās man tie�i virsū.

Aiz letes, tie�i man pretim, atradās spogulis. Es ari izskatījos kā tāds, kas visu nakti braucis autobusā un tad divas dienas pavadījis cietumā. Nodomāju - pirms vedu Rosko pusdienās, man jāsakopjas. Pārdevējs, it kā būtu uzminējis manas domas, ieteica:

- Ieejiet vīrie�u frizētavā.

- Svētdienā? - es brīnījos.

Viņ� paraustīja plecus.

- Tur vienmēr kāds ir, - pārdevējs teica, - īstenībā tā nekad nav slēgta, tāpat kā nekad nav atvērta.

Es pamāju un atgrūdu veikala durvis. Redzēju, kā no baznīcas iznāk cilvēku pūlis un pāri mauriņam sarunādamies dodas pie savām automa�īnām. Pārējā pilsēta joprojām bija kā izmirusi, un melnais pikaps turpināja stāvēt pie ietves, tie�i pie diennakts veikala durvīm. Tā vadītājs nenolaida no manis ne acu.

Devos pa saules apspīdēto ietvi ziemeļu virzienā, pikaps lēnām man sekoja. Puisis pie stūres joprojām bija saliecies uz priek�u un skatījās sāņus. Pāris soļu paspēru ātrāk, ari pikaps palielināja ātrumu, lai tiktu man līdzi. Tad es pēk�ņi apstājos kā zemē iemiets un pikapam nācās man pabraukt garām. Tā nu es tur stāvēju. Sekotājs dro�i vien nodomāja, ka viņam nav jābrauc atpakaļgaitā. Negaidot viņ� iemina pedāli grīdā un, motoram skaļi rēcot, aizdrāzās projām. Paraustīju plecus un turpināju ceļu, līdz sasniedzu frizētavu. Pagāju zem svītrainās saules nojumes un pavilku durvis. Tās bija vaļā, un es iegāju iek�ā.

Kā jau viss Mārgreivā, ari frizētava izskatījās nevainojama. Tur di�ojās antīki krēsli un da�ādi piederumi, rūpīgi nopulēti un saglabāti. �ajā frizētavā bija tādas iekārtas, no kurām visi jau pirms trīsdesmit gadiem bija tiku�i vaļā. Toties tagad visi grib tās atpakaļ. Par �ādām iekārtām tiek maksāta vesela bagātība, jo tās atdzīvina to Ameriku, kādu cilvēki vēlas redzēt. Viņuprāt, tādai ir jāizskatās mūsu valstij. Arī es noteikti atbalstu �o viedokli. Reiz es sēdēju kādā Manilas vai Minhenes skolas pagalmā un atsaucu atmiņā zaļus mauriņus, kokus, karogus un mirdzo�i hromētas frizētavas - tādas kā �ī.

�īs frizētavas īpa�nieki bija divi melnie vīrie�i. Viņi vienkār�i slaistījās apkārt, ne īsti gatavi darbam, ne ari gribēdami slēgt frizētavu. Ta�u frizieri deva mājienu, ka apkalpos mani, - ja jau viņi tur tā kā nejau�i gadīju�ies un es tur esmu tā kā nejau�i ieklīdis, kāpēc gan mani neapkalpot? Man �ķita, ka es izskatījos pēc tāda, kuram �ī apkalpo�ana ir steidzami nepiecie�ama. Palūdzu mani noskūt, apgriezt matus, uzlikt karstu dvieli uz sejas un nospodrināt kurpes. Uz sienām un acu priek�ā atradās ierāmētas avī�u pirmās lapas. Lieli virsraksti - miris Rūzvelts, V. J. Dejs, J. F. Kenedijs noslepkavots, Mārtiņ� Luters Kings nogalināts. Frizētavā klusi skanēja senatnīgs, uz galda novietojams radio sarkankoka apdarē. Jaunākā svētdienas avīze stāvēja uz galda, pie loga, vēl neatlocīta un nelasīta.

Vecie viri kādā bļodiņā maisīja ziepju putas, uztrina bārdas nazi, izskaloja putojamo otiņu. Frizieri ietina mani dvieļos un ķērās pie darba. Viens skuva mani ar senatnīgu bārdas nazi, otrs stāvēja turpat blakus, neko īpa�i nedarīdams. Pie sevis nospriedu, ka �is otrais vīrs varbūt ķersies pie darba vēlāk. Vīrs, kas skuva man bārdu, uzsāka sarunu - tādu pļāpā�anu, kā jau visi frizieri parasti dara. Viņ� man izstāstīja sava biznesa vēsturi. Abi �eit strādājo�ie frizieri draudzējās jau kop� bērnības un alla� dzīvoju�i �eit - Mārgreivā. Abi draugi sāku�i strādāt par frizieriem jau kop� Otrā pasaules kara, sākumā apgūdami mācekļa amatu Atlantā, pēc tam jau agrā jaunībā kopigi atvēru�i pa�i savu frizētavu. Kad tuvējais ciems tika nojaukts, abi pārcēlās uz �ejieni. Vecais vīrs man izstāstīja �īs pavalsts vēsturi no friziera redzējuma, pārskaitīja, kādas personības sēdēju�as �ajos krēslos. Viņ� varēja pastāstīt par visda�ādākajiem cilvēkiem.

- Pastāstiet man par Klaineriem, - es palūdzu.

Vispār jau vecais vīrs bija diezgan pļāpīgs, ta�u �is jautājums aizvēra viņam muti. Viņ� pārstāja strādāt un iegrima pārdomās.

- �o lūgumu es noteikti nevaru apmierināt, - vīrs noteica.

- Par �o tematu mēs �eit nerunājam. Labāk pajautājiet man par kādu citu �ejienieti.

Es paraustīju plecus zem lielās dvieļu gubas.

- Labs ir, - piekritu. - Vai esat kādreiz kaut ko dzirdējis par Aklo Bleiku?

- Par Bleiku jau nu gan es noteikti esmu dzirdējis, - vecais atbildēja. - �o vīru mēs noteikti varam apspriest, te nav nekādu problēmu.

- Lieliski, - es priecājos. - Tātad ko jūs varat man pastāstīt par �o vīru?

- Sen, sen atpakaļ Bleiks �eit mēdza uzturēties, - vecais frizieris iesāka. - Kā stāsta - dzimis D�eksonvilā, Floridā, netālu no pavalsts robe�as. No turienes viņ� atceļoja uz �ejieni, tad cauri Atlantai devās uz �ikāgu un pēc tam atkal cauri Atlantai atpakaļ uz �ejieni un tālāk uz mājām. Zināt, toreiz viss bija citādi - nebija ne maģistrāļu, ne automobiļu, vismaz ne jau nu nabadzigam melnajam un viņa draugiem. Toreiz visi pārvietojās vai nu kājām, vai pre�u vagonos.

- Vai esat kādreiz dzirdējis viņu spēlējam? - es pajautāju.

Frizieris atkal pārtrauca darbu un paskatījās uz mani.

- Ak Jēziņ! Esmu septiņdesmit �etrus gadus vecs, - vecais turpināja. - Viņ� dziedāja vēl tad, kad biju mazs puika. Mēs ta�u runājam par Aklo Bleiku, vai ne? Tādi muzikanti toreiz spēlēja bāros. Saprotiet, kad biju mazs puika, es ta�u negāju uz bāriem. Mani būtu pamatīgi noslānīju�i, ja būtu tur rādījies. Jums vajadzētu parunāt ar manu partneri. Viņ� ir krietni vecāks par mani. Iespējams, ka viņ� dzirdējis Aklo Bleiku spēlējam, tikai varbūt viņ� to neatcerēsies, jo daudz ko no dzīvē pieredzētā ir jau piemirsis. Viņ� pat neatceras, ko ēdis brokastīs. Tūlīt pārbaudīsim, vai man taisnība. Hei, veco zēn! Ko tu �orīt ēdi brokastīs?

Otrs frizieris, kaulus �īkstinādams, noliecās pār izlietni, kas atradās man blakus. Viņ� bija stūrains, vecs vīrs - viņa āda bija tādā pa�ā krāsā kā sarkankoka radioaparāts.

- Es nezinu, ko ēdu brokastīs, - viņ� atzinās. - Es pat nezinu, vai vispār ēdu brokastis. Tomēr paklausieties - varbūt arī esmu vecs vīrs, ta�u patiesībā �ādi ve�uki daudz ko vēl atceras diezgan labi. Saprotiet, varbūt ne to, kas noticis pirms brī�a, bet gan krietni vien senākus notikumus. Vai zināt? Jāiedomājas, ka atmiņa ir kā vecs spainis. Tiklīdz tas ir pilns ar vecām lietām, jaunajām vairs vietas nepietiek. Saprotiet, tām vispār vairs nav vietas. Tāpēc ari neatceros to, kas noticis pēdējā laikā, jo mans vecais spainis ir pārpildīts ar lietām, kas notiku�as jau krietni pasen. Vai saprotat, ko gribu jums pateikt?

- Protams, saprotu, - atzinu. - Tātad, atgrie�oties pie seniem notikumiem, vai esat kādreiz dzirdējis viņu spēlējam?

- Ko tad? - vecais pārjautāja.

Paskatījos uz abiem pēc kārtas. Varbūt �is bija kāds iestudēts triks.

- Aklo Bleiku, - es sacīju. - Vai esat kādreiz dzirdējis viņu spēlējam?

- Nē, nekad neesmu dzirdējis, - vecais vīrs atzinās. - Ta�u mana māsa gan ir dzirdējusi. Vecajai nabadzītei jau ir pāri par deviņdesmit, ta�u Dievs ir viņu pasaudzējis; viņa joprojām ir dzīva. Jaunībā mana māsa nodarbojās ar dziedā�anu un daudzreiz ir uzstājusies kopā ar Aklo Bleiku.

- Vai patiesi? - Nespēju noticēt savai veiksmei. - Vai viņa dziedāja kopā ar Aklo Bleiku?

- Nu skaidrs, ka dziedāja, - attrauca stūrainais, vecais vīrs.

- Viņa dziedāja pilnīgi ar visiem, kas vien ieradās mūsu miestā. Jums jāzina, ka kādreiz �ī vecā pilsēta atradās tie�i Atlantas lielceļa malā. Vecais pavalsts ceļ� gāja te tie�i cauri un pēc tam tālāk uz dienvidiem, uz Floridu. �is bija vienīgais lielceļ� cauri D�ord�ijai - no ziemeļiem uz dienvidiem. Nu, protams, -tagad jau ir maģistrāle, kas iet te kādu gabalu garām, tāpēc jau neviens �eit vairs neiegrie�as, ir arī lidma�īnas un viss pārējais. Mārgreivai vairs nav nekādas stratēģiskas nozīmes, neviens �eit vairs nebrauc.

- Tātad Aklais Bleiks bija �eit iegriezies? - teicu viņam priek�ā. - Un jūsu māsa dziedāja kopā ar viņu?

- Kādreiz visi �eit iegriezās, - vecais turpināja stāstīt. - Pilsētas ziemeļu daļā bija vesels bāru ņudzeklis un mēbelētas istabas, lai būtu, kur apmesties caurbrauco�ajiem cilvēkiem. Visu �o grezno dārzu vietā - no �ejienes līdz pat ugunsdzēsēju depo -reiz atradās bāri un mēbelētās istabas. Tagad visas pagātnes liecības ir nojauktas vai sagruvu�as. Jau krietni ilgu laiku �is vairs nav ienesīgs amats. Tomēr, ja atgrie�amies pagātnē, reiz te bija pavisam cita pilsēta. Visu laiku turpu �urpu plūda ļau�u straumes: strādnieki, augļu vācēji, komivoja�ieri, cīkstoņi, klaidoņi, kravas ma�īnu �oferi un mūziķi. Visi �ie ļaudis kādreiz iegriezās mūsu pilsētā, da�i uzspēlēja, un mana māsa alla� bija klāt, lai dziedātu kopā ar tiem.

- Vai viņa atceras Aklo Bleiku? - es neatlaidos.

- Skaidrs, ka atceras, - vecais vīrs apstiprināja. - Reiz viņa domāja, ka Aklais Bleiks bijis di�ākais talants, kas vien kādreiz uz �īs zemes dzīvojis. Stāsta, ka toreiz viņ� spēlējis patiesi sparīgi. Jā, tā nu tas bija!

- Kas ar �o mūziķi notika? - es turpināju tincināt. - Vai jūs zināt?

Vecais vīrs kādu brīdi cītīgi domāja, iegrimis savās paba-lēju�ajās atmiņās. Pāris rei�u pa�ūpoja sirmo galvu, paņēma mitru dvieli no karstā katla, uzlika to uz manas sejas un sāka griezt man matus. Pēc tam ar tādu kā pabeigtības sajūtu pārstāja kratīt galvu.

- Nevaru precīzi pateikt, - vecais vīrs piebilda. - Aklais Bleiks klīda pa ceļiem, laiku pa laikam viņ� gāja prom un nāca atpakaļ. To es ļoti labi atceros. Pēc trim vai �etriem gadiem viņ� jau bija prom. Reiz uz brīdi biju iegriezies Atlantā, es nebraucu speciāli uz turieni, lai kaut ko uzzinātu, bet dzirdēju, ka viņu kāds nogalinājis, varbūt tie�i �eit - Mārgreivā, bet varbūt arī ne. Reizi par visām reizēm kādas lielas nepatik�anas noveda viņu kapā.

Kādu brīdi sēdēju, klausīdamies viņu veco radio. Tad izvilku savu sarullēto bankno�u paciņu un samaksāju divdesmit dolārus. Pēcāk atkal izgāju ārā uz Galvenās ielas un devos ziemeļu virzienā. Pulkstenis rādija gandrīz vai dienas vidu, un saule pamatīgi cepināja. Septembrim tā kā par karstu. Neviens cits vairs pa ielām nestaigāja. Melnais asfalts dvesmoja karstu svelmi. Arī Aklais Bleiks bija gājis pa �o pa�u ceļu, iespējams, tādā pa�ā svelmainā pēcpusdienā. Sen atpakaļ, kad �ie vecie frizieri vēl bija puikas, tie�i pa galveno ceļu varēja sasniegt Atlantu un �ikāgu - darbu, cerības un naudu. �āda pēcpusdienas svelme toreiz nevienu nebija atturējusi nokļūt tur, kur viņiem bija jānokļūst. Ta�u tagad �is ceļ� bija pārvērties par gludi uzpostu, melnu asfalta joslu, kas veda uz nekurieni.

Man bija vajadzīgas piecas minūtes, lai karstajā svelmē nokļūtu līdz policijas iecirknim. Pagāju garām līdzenajam mauriņam, vēl vienai bronzas statujai un atvēru smagās stikla ieejas durvis. Un beidzot nonācu vēsumā. Rosko, atspiedusies

uz reģistrācijas barjeras, jau mani gaidīja. Aiz viņas muguras redzēju, kā Stīvensons policistu darba telpā enerģiski sarunājas pa telefonu. Rosko bija ļoti bāla un izskatījās uztraukusies.

- Mēs atradām vēl vienu līķi, - viņa paziņoja.

- Kur? - es vaicāju.

- Atkal pie noliktavām, - Rosko informēja. - �oreiz ceļa otrā pusē, lejā pie krustojuma ar maģistrāli, zem betona viadukta.

- Kas to atrada? - es tincināju.

- Finlejs, - Rosko atklāja. - �orīt viņ� bija aizbraucis uz turieni paok�ķerēt visapkārt, pameklēt, vai neatradīs kaut ko noderīgu pirmās slepkavības sakarā. Varbūt kādu pavedienu, saproti? Ta�u viss, ko viņ� atrada, - bija vēl viens līķis.

- Vai �oreiz jūs zināt, kur� tas ir? - es vaicāju Rosko.

Viņa pa�ūpoja galvu.

- Neidentificēts, - policiste atklāja. - Tāpat kā pirmais.

- Kur tagad ir Finlejs? - turpināju ievākt informāciju.

- Aizbrauca pēc Habla, - Rosko piebilda. - Detektīvs domā. ka Habls varētu kaut ko par to zināt.

Es piekrīto�i pamāju.

- Cik ilgi tad �is līķis tur bija nogulējis? - pavaicāju.

- Kādas divas vai varbūt trīs dienas, - Rosko sacīja. - Finlejs domā, ka ceturtdienas nakti varētu būt notikusi dubultslep-kavība.

Es atkal pamāju. Habls patie�ām kaut ko par to zināja. �im bija jābūt tam puisim, kuru baņķieris bija aizsūtījis satikt garo izmeklētāju ar skūto galvu. Viņ� nebija varējis saprast, kā puisis ticis sveikā prom.

Dzirdēju, ka ārā stāvlaukumā iebrauc ma�īna, un tad atvērās lielās stikla ārdurvis. Finlejs pa tām pabāza galvu.

- Uz morgu, Rosko! - viņ� pavēlēja. - Arī tu, Rī�er!

Sekojām lidzi detektīvam ārā - atkal necie�amajā svelmē.

Visi iekāpām Rosko nemarķētajā sedanā. Finlejs atstāja savu ma�īnu tur, kur bija to nolicis. Rosko sēdēja pie stūres. Es apmetos ma�īnas aizmugurē. Finlejs sēdēja priek�ā, sagriezies

tā, ka vienlaikus varēja runāt ar mums abiem. Rosko izvadīja auto no policijas stāvlaukuma un devās dienvidu virzienā.

- Es nevaru sameklēt Hablu, - skatīdamies uz mani, Finlejs paziņoja. - Viņu mājā neviena nav. Vai viņ� tev kaut ko stāstīja par do�anos projām?

- Nē. - atbildēju. - Ne vārda. Mēs �ajā nedēļas nogalē vispār tikpat kā nerunājām.

Finlejs kaut ko man atņurdēja.

- Man jānoskaidro, ko viņ� zina par visu �o lietu, - detektīvs turpināja. - Te ir nopietni mēsli, un Habls par visu to kaut ko zina, tas ir vairāk nekā skaidrs. Rī�er, ko viņ� tev stāstīja?

Es neatbildēju. Es vēl nebiju galīgi izlēmis, kura pusē nostā�os. Var būt, ka Finleja, bet, ja detektīvs sāks pļāpāt par to, ka Habls ir iesaistīts, tad mans kameras biedrs un viņa ģimene būs pagalam. Par to nav nekādu �aubu. Tāpēc �obrīd nolēmu ieņemt neitrālu pozīciju un pēc tam iespējami ātrāk lasīties no �ejienes prom. Negribēju iesaistīties tajā visā.

- Vai mēģinājāt zvanīt uz viņa mobilo? - vaicāju.

Finlejs noņurdēja un pamāja ar galvu.

- Tas ir izslēgts, - viņ� sacīja. - Kāda automātiska balss man to paziņoja.

- Vai viņ� bija ienācis paņemt savu pulksteni? - es turpināju tincināt.

- Ko tad? - viņ� nesaprata.

- Savu pulksteni, - es atkārtoju. - Piektdien viņ� atstāja Beikeram desmit tūksto�us vērtu Rolex pulksteni. Tas notika tad, kad Beikers mūs saslēdza roku dzel�os, lai vestu uz Vār-burtonu. Vai viņ� atnāca tam pakaļ?

- Nē, - Finlejs atbildēja. - Neviens nav man to teicis.

- Nu labi, - es piebildu. - Tātad viņam pēk�ņi uzradu�ās kādas steidzamas darī�anas. Pat tāds nūģis kā Habls nespētu aizmirst par desmit tūksto�us dolāru vērtu pulksteni, vai ne?

- Kādas steidzamas darī�anas? - Finlejs nesaprata. - Ko viņ� tev par to stāstīja?

- Habls man ne velna nav stāstījis, - es meloju. - Kā jau teicu, mēs gandrīz nemaz nesarunājāmies.

Detektīvs no priek�ējā sēdekļa dusmīgi uz mani skatījās.

- Rī�er, tikai nemuldi! - viņ� piebilda. - Kamēr es neatradī�u Hablu, man nāksies paturēt tevi un izdabūt no tevis to, ko viņ� ir stāstījis. Tāpēc nevajag muldēt, ka Habls visu nedēļas nogali neteica ne vārda, tādi pui�i nekad tā nedara. Es to zinu, un ari tu to zini, tāpēc nemuldi, labi?

Es tikai paraustīju plecus. Viņ� ta�u negrasījās mani vēlreiz arestēt. Var būt, ka varē�u iekāpt autobusā no tās vietas, kur atrodas morgs. �ēl, ka būs jāatsakās no pusdienām ar Rosko.

- Nu, kāds tad ir stāsts par �o otro noslepkavoto? - es pajautāju Finlejam.

- Gandrīz tāds pats kā iepriek�ējais, - detektīvs attrauca.

- �ķiet, ka tas noticis vienā laikā. No�auts, iespējams, ar to pa�u ieroci. Tomēr �is pēc tam nebija spārdīts, ta�u var būt, ka arī �ī slepkavība ir daļa no pirmās epizodes.

- Tātad jūs nezināt, kas viņ� ir? - turpināju interesēties.

- Viņu sauc �ermans, - Finlejs atklāja. - Par visu pārējo nav ne jausmas.

- Pastāstiet man par to! - palūdzu pieraduma dēļ. Finlejs kādu brīdi padomāja. Redzēju, ka viņ� nolēmis atbildēt, it kā mēs būtu partneri.

- Neidentificēts baltais vīrietis, - detektīvs iesāka. - Tas pats stāsts, kas ar pirmo: ne personu apliecino�u dokumentu, ne kabatas portfeļa, ne kādu īpa�u pazīmju. Ta�u �im bija zelta rokas pulkstenis, un aizmugurē tam bija iegravēts: �ermanam, ar mīlestību no D�ūdijas. Apmēram trīsdesmit vai trīsdesmit piecus gadus vecs. To ir grūti pateikt, jo līķis bija tur nogulējis trīs naktis un mazie dzīvnieciņi viņu pamatīgi apgrauzu�i. Viņam nebija ne lūpu, ne acu, ta�u labā roka vesela, jo tā bija saliekta zem ķermeņa, tāpēc varēju noņemt pieklājīgus pirkstu nospiedumus. Pirms stundas mēs tos ievadījām datorā; ja paveiksies, varbūt saņemsim atbildi.

- Vai bija kādas �autas brūces? - pajautāju.

Finlejs pamāja.

- Izskatās pēc tā pa�a iero�a, - viņ� turpināja. - Mazkalibra, ar parastajām svina lodēm. Izskatās, ka pirmais �āviens varbūt bija tikai ievainojis �ermanu un viņ� vēl spēja paskriet. Viņu ievainoja vēl vairākās vietās, ta�u �ermanam izdevās paslēpties zem maģistrāles viadukta. Tur viņ� nokrita un noasiņoja līdz nāvei. �ermanu nenospārdīja, jo nevarēja atrast. Tā tas izskatās.

Es kādu brīdi par to padomāju. Piektdienas rītā, astoņos, biju tur gājis garām, un tagad iznāk, ka biju izgājis tie�i pa vidu starp abiem līķiem.

- Kā tu izdomāji, ka viņu sauc �ermans? - jautāju,

- Viņa vārds bija iegravēts pulkstenī, - Finlejs paskaidroja.

- Tas tikpat labi varēja nebūt viņa pulkstenis, - es ieminējos. - Viņ� varēja to nozagt, mantot, nopirkt lombardā vai atrast uz ielas.

Finlejs tikai kaut ko nomurmināja. Mēs jau pavisam noteikti bijām izbrauku�i ārā no Mārgreivas un atradāmies kādas desmit jūdzes uz dienvidiem. Rosko ātri vadīja ma�īnu pa veco pavalsts �oseju. Tad viņa samazināja ātrumu un krustojumā nogriezās pa kreisi. Tas bija taisns ceļ�, tālumā pletās horizonts.

- Uz kurieni, ellē ratā, mēs braucam? - es iejautājos.

- Uz apgabala slimnīcu, - Finlejs atbildēja. - H ir Jelou-springsā, aiznākamajā pilsētā uz dienvidiem. Tālu vairs nav atlicis.

Mēs turpinājām braukt. Jelouspringsa parādījās pie horizonta kā izplūdis traips tveicīgajā dūmakā. Apgabala slimnīca atradās tie�i pie pilsētas robe�as, tā stāvēja nomaļus viena pati. Senāk, kad slimības pārsvarā bija lipīgas, �ādi izolēja slimos cilvēkus. Slimnīca bija lielu, platu un zemu ēku labirints, izpleties uz pāris akriem zemes. Rosko samazināja automa�īnas ātrumu un iebrauca pievedceļā pie slimnīcas. Ma�īna lēkāja pa ceļā izveidotajiem izciļņiem - �gulo�ajiem policistiem�. Ar slaidu loku piebraucām pie savrup stāvo�u ēku pudura. Morgs bija gar� angārs ar milzīgām paceļamām durvīm, kas �obrīd bija atvērtas. Mēs apstājāmies mazliet nomaļus un atstājām ma�īnu pagalmā. Saskatīju�ies cits ar citu, mēs iegājām iek�ā.

Mūs sagaidīja kāds ārsts un ieveda savā kabinetā. Viņ� apsēdās aiz metāla galda un pamāja Finlejam un Rosko, lai ari viņi apsē�as. Es uzrausos uz galda letes starp datora procesoru un faksa aparātu. �ī nebija lielbud�eta iestāde, pirms da�iem gadiem tā tikusi lēti iekārtota, viss jau bija nolietojies, apbru�āts un netīrs - pilnīgā kontrastā ar Mārgreivas policijas iecirkni. Pie galda sēdo�ais ārsts izskatījās noguris. Viņ� bija ne vecs, ne jauns - apmēram Finleja gados, ģērbies baltā uzsvārcī. Ārsts izskatījās pēc tāda tipa vīrie�a, kura spriedumus varēja īpa�i neņemt vērā. Vīrietis nepateica savu vārdu, jo uzskatīja, ka visi, kam vajag, viņu pazīst un zina, kāpēc viņ� �eit atrodas.

- Ko gan es varu jums pastāstīt? - viņ� iesāka.

Ārsts nopētīja mūs visus trīs pēc kārtas, ieturēja pauzi, arī mēs vērāmies viņam pretim.

- Vai �ī ir tā pati epizode, kurā tika atrasts pirmais līķis? -Finlejs jautāja, un nopluku�ajā kabinetā viņa perfektā Hārvar-das izruna izklausījās nevietā. Ārsts paraustīja plecus.

- Otru līķi man atveda tikai pirms stundas, - ārsts paskaidroja. - Tomēr, jā - es teiktu, ka �ī ir tā pati epizode. Gandrīz dro�i, ka ierocis ir tas pats - mazkalibra �aujamierocis ar parastajām svina lodēm bez apvalka un serdeņa, ar no�ķeltu aso galu. Lodes ir biju�as lēnas, izskatās, ka ierocis aprīkots ar klusinātāju.

- Mazkalibra? - es iejaucos. - Cik maza?

Ārsts ar noguru�u skatu pa�ķielēja manā virzienā.

- Neesmu iero�u eksperts, - patologs atzinās. - Izskatās tik mazs, ka varētu būt divdesmit otrais kalibrs. Es teiktu, ka �ajā gadījumā ir divdesmit otrā kalibra parastās lodes ar no�ķeltu galu. Piemēram, pirmā upura galvā ir divas mazas ieejas �āviena brūces un divas lielas, pilnīgi saārdītas lodes izejas vietas, kas raksturīgas �īm lodēm.

Es piekrīto�i pamāju. Tie�i to ari tās maitas dara. Ieurbjoties objektā, tās saplacinās un kļūst it kā par divdesmit piecu centu monētu, kas, nākot ārā no objekta, izrauj līdzi gabalu miesas. Lodes kūleņojot saārda visus audus savā ceļā un izejot izrauj lielu caurumu. �īm divdesmit otrā kalibra lēnajām parastā tipa lodēm ar no�ķelto galu ir jēga tikai tad, ja �aujot lieto klusinātāju. Ja lode traucas kā maza kara lidma�īna ar skaņas ātrumu, tā objektam izskries cauri un vēlamais efekts netiks sasniegts.

- Skaidrs, - es sacīju. - Vai abus vīrus nogalināja tajā vietā, kur viņus atrada?

- Par to nav nekādu �aubu, - ārsts apstiprināja. - Abiem līķiem to skaidri parāda hipostāzes.

Skatīdamies uz mani, patologs gribēja, lai es viņam pajautāju, kas ir hipostāzes. Es zināju, kas tās ir, ta�u gribēju būt pieklājīgs. Tāpēc izbrīnījies paskatījos viņā.

- Pēcnāves hipostāzes, - ārsts skaidroja. - Tie ir līķa plankumi. Kad cilvēks nomirst, asinsrite apstājas, sirds pārstāj pukstēt, asinis pakļaujas gravit�tes likumam un sastājas ķermeņa apak�galā, viszemākajos pieejamos asinsvados, parasti mazajos asinsvadu kapilāros, vistuvāk grīdai vai jebkur citur, kur cilvēks nokritis. Vispirms tur nokļūst sarkanie asinsķermenī�i un iekrāso ādu sarkanā krāsā, tad tie sabiezē un plankums kontrastaini nofiksējas kā fotogrāfijā. Pēc da�ām stundām �ie plankumi vairs neizzūd. Pirmā upura plankumi pilnībā atbilda viņa stāvoklim noliktavas pagalmā. Viņ� tika no�auts, pakrita miris, tad ārprātīgā niknumā tika da�as minūtes spārdīts un pēc tam nogulēja tur apmēram astoņas stundas. Par to nav nekādu �aubu.

- Ko jūs sakāt par spārdī�anu? - Finlejs iejautājās.

Patologs pa�ūpoja galvu un, paraustījis plecus, teica:

- Savā mū�ā neko tādu nebiju redzējis, tikai laiku pa laikam lasījis �urnālos. Skaidrs, ka tā ir psihopātiska rīcība, kuru nekādi nevar izskaidrot, ta�u miru�ajam tas jau bija vienalga. Tas viņam nenodarīja nekādas sāpes, jo viņ� jau bija miris, ja nu vienīgi tas sniedza gandarījumu spārdītājam. Spārdī�ana notikusi ar neiedomājamu niknumu un milzīgu spēku. Ievainojumi ir loti smagi.

- Un kas notika ar otro vīrieti? - Finlejs painteresējās.

- Viņ� aizbēga, - ārsts turpināja. - Ar pirmo �āvienu upurim trāpīja mugurā, ta�u viņ� nenokrita, turpināja skriet, un pa ceļam viņam vēl trāpīja divas reizes. Viens �āviens trāpīja kaklā, bet nāvējo�ais bija otrs, aug�stilbā. Tas saārdīja viņa aug�stilba artēriju. Upuris tika līdz maģistrāles viaduktam, tad pakrita un noasiņoja līdz nāvei. Par to nav nekādu �aubu. Esmu pārliecināts: ja visu ceturtdienas nakti nebūtu lijis, mēs uz ceļa ieraudzītu asins sliedi. No no�autā dro�i vien ir izlijis kāds pusotrs galons - apmēram pieci litri asiņu, jo skaidrs kā diena - miru�ajā vispār vairs nebija asiņu.

Mēs visi apklusām. Es domāju par otra upura izmisīgo skrējienu pāri ceļam, kad viņ� centās nokļūt aizsegā, bet pa ceļam lodes ieurbās viņa miesā. Puisis metās zem maģistrāles viadukta un nomira mazu, plēsīgu nakts dzīvnieciņu aplenkumā.

- Skaidrs. - Finlejs noteica. - Tātad mēs dro�i varam pieņemt, ka abi upuri biju�i kopā. �āvējs ir bijis grupā, kopā ar vēl diviem palīgiem. Viņ� pārsteidzis upurus, divreiz ie�āvis pirmajam galvā. Pa to laiku otrs laidies prom un pa ceļam saņēmis trīs �āvienus. Tā ir?

- Tātad jūs uzskatāt, ka biju�i trīs uzbrucēji? - patologs jautāja.

Finlejs pamāja manā virzienā. Tā bija mana teorija, tāpēc man pa�am tā bija jāizskaidro.

- Tie ir trīs da�ādi personību raksturojumi, - es skaidroju.

- Profesionāls �āvējs, nenormāls maniaks un nemākulīgs pēdu likvidētājs.

Ārsts lēnām māja ar galvu un teica:

- Es tam piekritu. Jā, pirmais upuris bija sa�auts no tuva attāluma, tāpēc varētu domāt, ka viņ� pazinis uzbrucējus un pielaidis tos sev pavisam klāt.

Finlejs pamāja.

- H vajadzētu būt, - detektīvs apstiprināja. - Satiekas pieci vīrie�i, trīs no viņiem uzbrūk pārējiem diviem. Tai vajadzētu būt kādai lielai operācijai.

- Vai mēs zinām, kas bija uzbrucēji? - patologs prasīja.

- Mēs pat nezinām, kas bija upuri, - Rosko ierunājās.

- Vai jums ir kāda teorija par upuriem? - Finlejs tincināja.

- Par otro nav, ja neņem vērā viņa pulkstenī iegravēto vārdu, - ārsts skaidroja. - Viņ� tikai pirms stundas nonāca uz mana galda.

- Tātad vai jums ir kāda teorija par pirmo upuri? - Finlejs nerimās.

Patologs sāka �ķirstīt piezīmes uz galda, kad iezvanījās telefons. Viņ� pacēla klausuli un pasniedza to Finlejam.

- Jums zvana, - ārsts paziņoja, un Finlejs, paliecies uz priek�u, paņēma klausuli. Kādu bridi viņ� klausījās.

- Skaidrs, - detektīvs noteica klausulē. - Izdrukā to un nosūti man pa faksu uz �ejieni. Labi?

Tad Finlejs pasniedza klausuli atpakaļ ārstam un apsēdās ērtāk. Viņa sejā bija tikko jau�ama smaida atblāzma.

- Tas bija Stīvensons no policijas iecirkņa, - detektīvs paziņoja. - Mēs beidzot saņēmām apstiprinājumu par pirmā upura pirkstu nospiedumiem. �ķiet, ka mēs darījām pareizi, vēlreiz nosūtīdami pieprasījumu. Pēc minūtes Stīvensons tos atsūtīs pa faksu, tāpēc, dok, pastāstiet mums, ko jūs zināt, un mēs saliksim to visu kopā.

Noguru�ais ārsts baltajā virssvārcī paraustīja plecus un paņēma papīra lapu.

- Tātad - pirmais upuris? - patologs pārvaicāja. - Man nav daudz, ko teikt par viņu. Līķis bija pamatīgi apstrādāts. Tas bija gara auguma, sportisks vīrietis ar skūtu galvu. Galvenais bija viņa zobu nospieduma paraugs. Izskatījās, ka �is puisis labojis zobus visā pasaulē. Da�as no plombām bija amerikāņu, citas izskatījās pēc amerikāņu, bet vēl citas bija ārzemju.

Pie mana gurna sāka signalizēt un dūkt faksa aparāts. Tajā parādījās plāna papira lapa.

- Tātad ko mēs varam no tā secināt? - Finlejs pajautāja.

- Puisis bija amerikānis vai ārzemnieks, kas dzīvoja Amerikā?

Plānā, aprakstītā papīra lapa iznāca no faksa aparāta, tas apstājās un apklusa. Es paņēmu lapu un paskatījos uz to, tad izlasīju otrreiz un sastingu. Mani pārņēma ledains aukstums, es nespēju pakustēties, nevarēju noticēt tam, kas bija rakstīts �ajā papīra lapā. Debesis virs manis sabruka. Es paskatījos uz ārstu un sāku runāt:

- Viņ� uzauga ārzemēs un laboja zobus visur tur, kur bija dzīvojis. Astoņu gadu vecumā viņ� salauza labo roku, tā tika ieģipsēta Vācijā. Mandeles viņam izgrieza Seulas slimnīcā.

Ārsts paskatījās uz mani.

- Vai visu �o informāciju jūs nolasījāt no pirkstu nospiedumiem? - viņ� nesaprata.

Es noliedzo�i pa�ūpoju galvu.

- Tas ir mans brālis! - es paziņoju.

Reiz es redzēju filmu par flotes ekspediciju uz aizsalu�o Arktiku. Tur rādija, kā cilvēki pastaigājas pa sasalu�o ledāju. Pēk�ņi ledus pacēlās un sāka kustēties. Radās neiedomājams peldo�u ledus gabalu sablīvējums. Visa ģeogrāfija mainījās acu priek�ā un tapa no jauna - līdzeno ledāju vietā krāvās milzīgi ledus kalni. Fonā atvērās iespaidīgas aizas, bet priek�pusē izveidojās jauns ezers. Sekundes laikā mainījās visa pasaule. Tie�i tā ari es tobrīd jutos. Es sēdēju uz barjeras starp faksa aparātu un datora procesoru, sastindzis no �oka, un jutos kā tas vīrs Arktikā, kuram viena soļa laikā mainījās visa pasaule.

Rosko un Finlejs izveda mani cauri angāram, kam aizmugurē atradās saldētava, lai es oficiāli identificētu brāļa līķi. Liktenīgie �āvieni bija norāvu�i seju, un viņa kauli bija salauzti. Ta�u es pazinu zvaig�ņveidīgo rētu uz D�o kakla. Brālis to ieguva pirms divdesmit deviņiem gadiem, kad mēs dauzījāmies ar saplēstu pudeli. Pēc tam viņi aizveda mani atpakaļ uz Mārgreivas policijas iecirkni. Finlejs sēdēja pie stūres, Rosko man līdzās ma�īnas aizmugurē un visu ceļu turēja manu roku. Tas bija tikai divdesmit minū�u brauciens, ta�u pa �o laiku es paspēju izdzīvot veselas divas dzīves - brāļa un savējo.

D�o bija divus gadus vecāks par mani. Viņ� piedzima kādā TSlo Austrumu karabāzē, tie�i Eizenhauera ēras beigās. Pēc tam kādā Eiropas bāzē piedzimu es - tie�i Kenedija ēras sākumā. Mēs uzaugām kopā, apbraukādami visu pasauli, izbaudīdami to �auri izolēto nepastāvību, ko piedzīvo visas armijnieku ģimenes. Visa dzīve sastāvēja no pārcel�anās nevienmērīgos un neparedzamos laika intervālos. Bija nonācis tik tālu, ka kļuva jau dīvaini, ja pusotru semestri mācījos vienā skolā. Da�kārt gadījās, ka gadiem ilgi neredzējām ziemu. Rudens sākumā pārcēlāmies no Eiropas uz Klusā okeāna reģionu, mūs atkal gaidīja vasara.

Mūsu draugi nemitīgi mainījās. Ja kādu vienību pārcēla uz citu vietu, arī bars bērneļu brauca līdzi. Da�kārt pēc vairākiem mēne�iem mēs satikām viņus atkal kādā citā vietā. Tomēr daudzus no bērniem mēs tā ari nekad vairs neredzējām, neviens nekad nesveicinājās un neatvadījās. Kādu brīdi esi vienā vietā -un tad tevis tur vairs nav.

Kad mēs ar D�o paaugāmies, dzīvesvietas maiņas kļuva vēl bie�ākas. Vjetnamas kara dēļ militāristi arvien bie�āk sāka mētāt cilvēku resursus pa visu pasauli. Dzīve kļuva par nemitīgu karabāzu maiņu. Mums nekas nepiederēja, transporta lidma�īnās atļāva ņemt līdzi tikai vienu somu.

�ādā haosā mēs ar brāli kopā nodzīvojām se�padsmit gadus. D�o bija vienīgā konstantā vērtība manā dzīvē. Es viņu mīlēju kā brāli, bet �ai frāzei ir ļoti precīza nozīme, tāpat kā daudziem �āda veida teicieniem. Piemēram, kad cilvēks saka, ka viņ� guļ kā bērns, vai tas nozīmē, ka viņ� guļ labi? Vai arī tas nozīmē to, ka viņ� ik pēc desmit minūtēm pamostas kliegdams? Es mīlēju D�o kā brāli, un tas mūsu ģimenē nozīmēja daudz ko.

Patiesībā es nekad tā īsti neuzzināju, vai es viņu mīlēju vai ne, un arī brālis nekad neuzzināja to, vai viņ� mīlēja mani vai tomēr ne. Mūs �ķīra tikai divu gadu starpība, ta�u D�o bija dzimis piecdesmitajos, bet es se�desmitajos gados. Tas �ķita daudz vairāk nekā tikai divi gadi. Kā jau daudzi citi brāļi, kuriem ir tikai divu gadu starpība, mēs viens otru kaitinājām un izvedām no pacietības. Mēs kāvāmies un ķildojāmies. Īdzīgi gaidījām, kad izaugsim un tiksim prom viens no otra. Pārsvarā �o se�padsmit gadu laikā tā ari nesapratām - ienīstam viens otru vai mīlam.

Ta�u mums piemita tā īpa�ība, kas ir daudzām armijas ģimenēm, - tava ģimene ir tava vienība. Vīrie�iem karabāzēs lika iemācīta absolūta lojalitāte savai vienībai, un tā bija pati pamatīgākā vērtība viņu dzīvē. Puikas, viņus atdarinot, visu to attiecināja uz savām ģimenēm. Tas nozīmēja, ka laiku pa laikam vari savu brāli ienīst, bet nekad nevienam neļausi viņu aizskart. Tie�i tā bija arī mums ar D�o. Starp mums pastāvēja �ī beznosacījuma solidaritāte. Katras jaunas skolas pagalmā mēs stāvējām ar muguru pret muguru un kopigi izsitām taisnību. Es uzmanīju D�o, un viņ� pieskatīja mani - kā jau brāļiem klājas. Tā tas turpinājās se�padsmit gadus. Man nebija īsti normālas bērnības, tomēr tā bija vienīgā, kāda jelkad bijusi. Tā sākās ar D�o un arī beidzās ar D�o. Bet tagad kāds bija nogalinājis manu brāli. Es sēdēju policijas �evroleta aizmugurē un klausījos vārgā balsī, kas skanēja manā galvā un uzdeva man jautājumu: - Ko gan, ellē ratā, tu tagad darīsi?

Finlejs izbrauca cauri Mārgreivai un apstājās policijas iecirkņa priek�ā - tie�i pretī lielajām stikla durvīm. Finlejs un Rosko izkāpa no ma�īnas un gaidīja mani - tie�i tāpat, kā pirms �etrdesmit astoņām stundām bija darīju�i Beikers un Stīvensons. Ari es izkāpu no ma�īnas un pievienojos viņiem pēcpusdienas svelmē. Kādu brīdi tā stāvējām, tad Finlejs atvēra smagās durvis un mēs iegājām iek�ā. Izgājām cauri tuk�ajai policijas darba telpai un devāmies uz palisandra kabinetu.

Finlejs apsēdās pie galda. Es iekritu tajā pa�ā krēslā, kurā biju sēdējis piektdien. Rosko izvilka krēslu un nolika to blakus manējam. Finlejs atvēra grabo�o atvilktni, izņēma magnetofonu, ar ierastu pirksta kustību veica mikrofona pārbaudi, tad mierīgi paraudzījās manī.

- Man ļoti �ēl tava brāļa, - viņ� sacīja.

Es, neko neteikdams, pamāju.

- Diem�ēl man būs tev jāuzdod daudz jautājumu, - detektīvs sacīja.

Es tikai pamāju, jo izpratu viņa situāciju. Pats esmu daudzas reizes tādā nonācis.

- Kas ir viņa tuvākais radinieks? - viņ� jautāja.

- Tas esmu es, - paskaidroju. - Ja vien, man nezinot, viņ� nav apprecējies.

- Vai tu domā, ka viņ� būtu varējis tā darīt? - Finlejs painteresējās.

- Mēs nebijām tuvi, - es atzinu. - Ta�u �aubos, ka viņ� būtu tā izdarījis.

- Vai jūsu vecāki ir miru�i?

Es pamāju, arī Finlejs atbildēja ar mājienu un ierakstīja mani kā tuvāko radinieku.

- Kāds bija viņa pilnais vārds?

- D�o Rī�ers, - es atbildēju. - Otra vārda nebija.

- Vai tas ir saīsinājums no D�ozefa?

- Nē, - es iebildu. - Vienkār�i D�o, tāpat kā mans vārds ir vienkār�i D�eks. Mūsu tēvam patika vienkār�i vārdi.

- Skaidrs, - Finlejs teica. - Vai viņ� ir vecāks vai jaunāks?

- Vecāks, - es precizēju un pateicu viņam D�o dzim�anas datus.

- Divus gadus vecāks par mani.

- Tātad viņam bija trīsdesmit astoņi?

Es pamāju. Beikers bija teicis, ka upurim ir apmēram �etrdesmit. Varbūt D�o bija straujāk dzīvojis.

- Vai tev ir viņa pēdējā adrese?

Es pakratīju galvu un sacīju:

- Nē, viņ� dzīvoja kaut kur Va�ingtonā, Kolumbijas apgabalā. Kā jau teicu, mēs vairs nebijām tuvi.

- Skaidrs, - Finlejs piebilda. - Kad tu pēdējo reizi viņu satiki?

- Apmēram pirms divdesmit minūtēm, morgā, - atbildēju.

Finlejs tikko manāmi pamāja.

- Un pirms tam?

- Pirms septiņiem gadiem, mūsu mātes bērēs, - sacīju.

- Vai tev ir viņa fotogrāfija?

- Tu ta�u redzēji visas manas mantas, kas bija saliktas maisiņā, - es attraucu. - Man vispār nav nevienas fotogrāfijas.

Detektīvs atkal pamāja un apklusa. Viņam �ī iztaujā�ana nebija viegla.

- Vai vari man aprakstīt viņa izskatu?

- Pirms vēl viņa seja tika sa�ķaidīta?

- Tas varētu palīdzēt. Tu jau zini, - Finlejs piebilda, - mums jānoskaidro - kas, kur un kad viņu redzējis.

Es piekrītot pamāju un sāku stāstīt par savu brāli:

- Domāju, ka viņ� izskatījās līdzīgs man. Varbūt kādu collu garāks un desmit mārciņu vieglāks.

- Tas varētu būt se�as pēdas un se�as collas - simts deviņdesmit se�us centimetrus - gar�? - izmeklētājs pajautāja.

- Tā ir, - es apstiprināju. - Varbūt kādas divsimt mārciņas -deviņdesmit kilogramu - smags.

Finlejs to visu pierakstīja un jautāja:

- Un viņ� bija noskuvis matus?

- Kad redzēju viņu pēdējo reizi, tā vēl nebija, - es sacīju.

- Tad viņam bija tādi pa�i mati kā visiem.

- Un tas bija pirms septiņiem gadiem? - Finlejs precizēja.

Es paraustīju plecus un prātoju:

- Varbūt viņam draudēja plikpaurība vai arī viņ� lepojās ar savu skūto galvu?

Finlejs pamāja ar galvu un turpināja izjautā�anu:

- Par ko viņ� strādāja?

- Cik man zināms, Finan�u ministrijā, - sacīju. - Nezinu gan, ko viņ� tur darija.

- Ar ko viņ� nodarbojās iepriek�? - detektīvs uzdeva jautājumu. - Vai arī viņ� bija armijā?

Es pamāju un sacīju:

- Armijas izlūkdienestā, pēc tam viņ� sāka strādāt valdības labā.

- Viņ� tev rakstīja, ka esot �eit bijis? - Finlejs precizēja.

- Brālis pieminēja Aklo Bleiku, - es atgādināju. - Viņ� neminēja, kas viņu atvedis �urp, bet to ta�u var viegli noskaidrot, vai ne tā?

Detektīvs piekrītot pamāja un paziņoja:

- Rit no pa�a rīta mēs �ur tur piezvanīsim. Bet tomēr, vai esi pilnīgi dro�s, ka nezini, kāpēc viņ� ieradās Mārgreivā?

Es pa�ūpoju galvu. Man vispār nebija ne mazākās nojausmas, kāpēc D�o bija atbraucis uz Mārgreivu. Ta�u vismaz viens cilvēks to zināja - tas bija Habls. D�o bija tas izmeklētājs ar skūto galvu un segvārdu. Habls atveda viņu �eit, un viņam būtu jāzina - kāpēc? Pirmām kārtām vajadzēja atrast Hablu un pajautāt viņam.

- Tātad jūs teicāt, ka nevarat atrast Hablu? - es jautāju Finlejam.

- Nekur nevaram atrast, - viņ� skaidroja. - Viņ� nav savā mājā Bekmena alejā, un neviens nav redzējis viņu arī pilsētā. Habls ta�u zina par D�o, vai ne?

Es tikai paraustīju plecus un jutos kā kār�u spēlmanis, kas grib pietaupīt pāris trumpju. Ja man būs jāizdabū no Habla kāda informācija, par ko viņ� nevēlēsies runāt, es gribētu to izdarīt vienatnē. īpa�i man nepatiktu, ja Finlejs vērotu man pār plecu, kā es to daru. Viņ� varētu nodomāt, ka - lai dabūtu �o informāciju - es pārāk stingri izturos pret Hablu. Un pavisam noteikti es negribētu, lai man kaut kas būtu jāvēro pār Finleja plecu. Negribēju atstāt �o lietu Finleja ziņā, jo tad savukārt es domātu, ka viņ� nepietiekami uzstāj, lai informāciju iegūtu. Un vispār - Habls drīzāk runās ar mani, nevis ar policistu, jo viņ� jau grasījās man izstāstīt gandrīz visu. Tātad - tas, ko Habls zina, paliks mans noslēpums. Vismaz �obrid.

- Man nav ne jausmas, ko Habls zina, - es meloju. - Tu jau biji tas, kas apgalvoja, ka viņ� ir sabrucis.

Finlejs atkal kaut ko pie sevis nomurmināja un pāri galdam paskatījās uz mani. Es vēroju, kā viņ� sāk �ķetināt jaunu domu pavedienu. Intuitīvi nojautu viņa domu gaitu un gaidīju, kad tā izpaudīsies. Pamatojoties uz statistiku un pieredzi, attiecībā uz slepkavībām ir izdarīti aptuveni aprēķini, kas pierāda: ja ir nogalināts cilvēks, vispirms izpētiet viņa ģimeni, jo sasodīti daudz slepkavību izdara upuru radinieki - vīri, sievas, dēli un brāļi. Tāda bija teorija. Finlejs savā divdesmit gadu ilgajā

Bostonas pieredzē būs to simtiem rei�u redzējis praksē. Tagad vēroju, kā viņ� savā prātā pielāgo �o teoriju �eit - Mārgreivā. Man bija jāiejaucas un tas jānovēr�. Es negribēju, lai viņ� pat domās pieļauj tādu iespēju, jo nevēlējos vairs tērēt laiku, sē�ot kamerā. Biju nolēmis, ka man �is laiks ir vajadzigs kaut kam citam.

- Jūs ta�u apmierina mans alibi, vai ne? - jautāju.

Finlejs saprata, uz ko es tēmēju, it kā mēs būtu kolēģi, kas

strādā kopā pie sare�ģitas lietas, un uzlūkoja mani ar mazu smīniņu.

- Tas ir apstiprināts, - viņ� apgalvoja. - Kad tas viss notika, tu biji Tampā.

- Tas ir labi, - es atzinu. - Vai arī �efs Morisons ar to ir apmierināts?

- Viņ� par to neko nezina, - Finlejs informēja. - Morisons vispār neatbild uz telefona zvaniem.

- Es negribu, lai vēlreiz rastos tādas izdevīgas kļūdas, -piebildu. - Tas resnais mērglis teica, ka ir mani tur redzējis. Gribu, lai viņ� zina, ka tas vairs neies cauri.

Pacēlis telefona klausuli un uzgriezis numuru, Finlejs pamāja. Es varēju saklausīt telefona klausulē attālus pīkstienus, tie skanēja ilgu laiku un tad pārtrūka. Finlejs nolika klausuli.

- Morisona nav mājās, - viņ� paziņoja. - �odien ta�u ir svētdiena, vai ne?

Tad detektīvs izņēma no atvilktnes telefonu grāmatu, atvēra to pie burta H un atrada Habla numuru Bekmena alejā, piezvanīja, ta�u rezultāts bija tāds pats - ilgi izsaukuma signāli: neviena nebija mājās. Tad viņ� mēģināja zvanīt Hablam uz mobilo telefonu, bet kāda elektroniska balss sāka skaidrot, ka telefons �obrīd ir izslēgts. Nenoklausījies līdz galam, Finlejs nolika klausuli.

- Kad atradī�u Hablu, vedī�u viņu �urp, - Finlejs solīja.

- Viņ� kaut ko zina. un viņam to vajadzēs mums pastāstīt.

Es paraustīju plecus, Finlejam bija taisnība. �obrīd Finleja izmeklē�anas pavediens - kā spēlē Auksts un karsts - bija drīzāk auksts; vienīgā siltā dzirkstelīte bija Habla sarīkotā histērija piektdienas pratinā�anas laikā.

- Ko tu pats darisi, Rī�er? - Finlejs man jautāja.

- Es grasos to visu kārtīgi apdomāt, - atbildēju.

Finlejs paskatījās man acīs. Skatiens nebija nedraudzīgs, tomēr nopietns, it kā viņ� mēģinātu nodot man pavēli un lūgumu.

- Ļauj man tikt ar to galā, sarunāts? - detektīvs piekodināja.

- Es zinu, ka tu jutīsies ļoti slikti un pats gribēsi noskaidrot patiesību, bet es negribu nekādu pa�darbību. Vai tev ir skaidrs? �ī ir policijas lieta, un tu esi civilpersona, atļauj man tikt ar to galā! Norunāts?

Es paraustīju plecus un piekrīto�i pamāju, tad piecēlos kājās un paskatījos uz abiem policistiem.

- Do�os pastaigāties, - paziņoju.

Es atstāju abus policijas darba telpā un izgāju ārā, pagrūdu stikla durvis un atkal nonācu karstajā pēcpusdienas svelmē. Paklaiņoju pa policijas auto stāvlaukumu, �ķērsoju pla�o mauriņu ēkas priek�pusē un aizgāju līdz bronzas statujai - te nu bija vēl viena nodeva Kasparam Tīlam, lai kas viņ� ari būtu, -ari pilsētas dienvidu puses zālienā bija uzstādīts viņa krū�utēls. Es atspiedos pret saulē sasilu�ajiem Tīla sāniem un iegrimu pārdomās.

ASV ir milzīga valsts, tās teritorija sniedzas miljoniem kvadrātjūd�u pla�umā, �eit - no visiem daudzajiem pasaules iedzīvotājiem - mīt trīssimt miljoni cilvēku. Mēs ar D�o nebijām tiku�ies septiņus gadus. Ta�u dīvainā kārtā tikai ar astoņu stundu intervālu bijām nonāku�i vienā un tajā pa�ā sīkajā miestā. Es tikai piecdesmit jardu attālumā biju pagājis garām tai vietai, kur gulēja brāļa ķermenis. Tā bija sasodīti reta sagadī�anās - gandrīz vai neticama. Tātad, uzskatīdams to par sagadī�anos, Finlejs bija izdarījis man lielu pakalpojumu. Patiesībā detektīvam vajadzētu sagraut manu alibi un var būt, ka viņ� pa�laik ar to jau nodarbojas. Iespējams, viņ� vēlreiz zvana uz Tampu, lai visu pārbaudītu.

Lai nu kā - Finlejs neko neatradis, jo tā patie�ām bija tikai sagadī�anās. Nav nekādas jēgas to pārbaudīt atkal un atkal. Es nonācu Mārgreivā tikai savas spontānās, pilnīgi trakās kaprīzes dēļ. Ja e� kaut vai minūti ilgāk būtu pētījis blakussēdētāja karti, autobuss aizbrauktu garām Mārgreivas krustojumam un es būtu par to aizmirsis. Dotos uz Atlantu un nekad neko par D�o neuzzinātu. Varbūt paietu vēl septiņi gadi, pirms mani sasniegtu �ie jaunumi? Tāpēc nebija nekādas jēgas visu saorganizēt tā, ka �ī nebūtu sagadī�anās. Vienīgais, ko man atlika darīt, bija izlemt - ko, ellē ratā, es tagad iesāk�u?

Aptuveni �etru gadu vecumā es iemācījos saprast, kas ir uzticība. Toreiz kaut kā es pēk�ņi aptvēru, ka man ir jārūpējas par D�o, tāpat kā viņ� rūpējas par mani. Nepagāja necik ilgs laiks, un �is ieradums kļuva par manu rakstura iezīmi - tas bija kaut kas automātisks un pats par sevi saprotams. Manā galvā vienmēr ir mājojusi doma brāli pieskatīt un pārbaudīt, vai ar viņu viss ir kārtībā. Kādā no jauno skolu pagalmiem man vairākkārt nācies skriet ārā un ieraudzīt, kā bariņ� bērnu mēģina pārbaudīt garo, tievo jaunpienācēju. Tajās reizēs es steidzos palīgā, atrāvu viņus visus nost un turklāt vēl sasitu kādu pārīti galvu, tad devos atpakaļ pats pie saviem �omiem un turpināju spēlēt bumbu vai ko citu, ko nu mēs toreiz darījām. Pienākums bija izpildīts - kā pats par sevi saprotams. Tā bija ierasta kārtība, kas ilga divpadsmit gadus - no brī�a, kad es kļuvu �etrus gadus vecs, līdz tai dienai, kad D�o aizgāja no mājām. �ie divpadsmit ieraduma gadi vēl joprojām ir atstāju�i pēdas manā prātā. Jo vēlāk, visus �os gadus, man galvā ir skanējusi vārga iek�ējā balss ar jautājumu: kur ir D�o? Tiklīdz viņ� bija pieaudzis un aizgājis no mājām, nebija vairs svarīgi, kur tie�i viņ� bija, bet es vienmēr esmu saklausījis �ī vecā ieraduma vārgo atbalsi. Dziļi sirdī vienmēr esmu apzinājies: ja tas būs nepiecie�ams, man vienmēr jāaizstāv brālis.

Tagad brālis ir miris. Viņa vairs nav nekur. Atspiedies pret statuju, kas atradās policijas iecirkņa priek�ā, ieklausījos savā vārgajā iek�ējā balsī, kas man sacīja: tev kaut kas �ajā lietā ir jādara!

Policijas iecirkņa durvis atvērās, un es redzēju Rosko iznākam ārā svelmainajā gaisā. Saule viņu apspīdēja no mugurpuses un izgaismoja matus kā oreolu. Sieviete pavērās apkārt un ieraudzīja mani - atspiedu�os pret statuju mauriņa vidū. Rosko tuvojās man, un es atrāvos no siltā bronzas sāna.

- Kā jūties? - viņa apjautājās.

- Viss kārtībā, - atbildēju.

- Vai tie�ām? - viņa neatlaidās.

- Es nesabruk�u, - piebildu. - Varbūt vajadzētu, bet es tā nedarī�u. Godīgi sakot, es vienkār�i jūtos nedzīvs.

Tā bija taisnība, es neko daudz nejutu. Iespējams, reakcija �ķita dīvaina, ta�u tā nu es tagad jutos. Nebija jēgas to noliegt.

- Tad ir labi, - Rosko noteica. - Vai varu tevi kaut kur aizvest?

Iespējams, ka Finlejs bija atsūtījis Rosko mani uzmanīt, tāpēc es negrasījos celt lielus iebildumus. Tā nu Rosko tur stāvēja, saules apmirdzēta, un izskatījās lieliski. Es apjautu, ka ar katru reizi viņa man iepatīkas arvien vairāk.

- Vai negribi man parādīt, kur dzīvo Habls? - es provocēju.

Redzēju, kā viņa apdomā manu priek�likumu.

- Vai mums to nevajadzētu atstāt Finleja ziņā? - Rosko ierosināja.

- Es tikai vēlos paraudzīties, vai viņ� nav atgriezies mājās, -es taisnojos. - Es ta�u viņu neapēdī�u. Ja Habls būs mājās, mēs nekavējoties zvanīsim Finlejam. Sarunāts?

- Labi, - viņa piekrita, paraustīja plecus un pasmaidīja.

- Nu tad braucam!

Mēs kopā devāmies pāri mauriņam pie Rosko ma�īnas. Viņa iedarbināja motoru un izbrauca no stāvlaukuma, pagriezās pa kreisi un cauri sapostajai, mazajai pilsētiņai devās ziemeļu virzienā. Bija fantastiska septembra diena. Spo�ā saules gaisma pārvērta Mārgreivu par pasakainu vietu. Bruģētās ietves mirdzēja saulē, un ēku baltā krāsa mani ap�ilbināja.

Visa pilsētiņa bija klusa, izmirusi, tā it kā gozējās svētdienas saules svelmē.

Pie nelielā zāliena Rosko pagrieza automa�īnu pa labi un, apbraucot apkārt skvēram un baznīcai, nokļuva Bekmena alejā. Ma�īnas bija aizbrauku�as, tagad �ī vieta izskatījās kā izmirusi. Dievkalpojums bija beidzies. Mums priek�ā pavērās Bekmena aleja, kas bija pla�a savrupmāju un koku gatve nelielā pakalnā. �eit dvesmoja bagātības elpa, vieta bija lieliska - ēnaina un pārtikusi. Tie�i tādiem vārdiem to raksturotu nekustamā īpa�uma aģenti. Es nevarēju saskatīt mājas, tās atradās krietni patālu no ielas, aiz zālainiem pauguriem, lieliem kokiem un augstiem dzīv�ogiem; piebraucamie ceļi skatienam izzuda tālumā. �ad un tad koku puduros ieraudzīju pazibam kādu baltu portiku, ēkas daļu vai sarkanu jumtu. Jo tālāk mēs braucām, jo lielāki kļuva zemes gabali. Pastkastītes atradās simtiem jardu attālumā cita no citas. Gar ielas malām auga milzīgi, veci koki, kuru dēļ �ī vieta izskatījās vēl cienījamāka; katra māja, kas slēpās aiz koku lapotnēm, glabāja savu stāstu. Habla gadījumā tas bija kāds izmisīgs vēstījums, kas lika viņam sazināties ar manu brāli, un rezultātā D�o tika nogalināts.

Pie baltas pastkastītes, kas atradās pie divdesmit piektās mājas, Rosko piebremzēja un iegriezās pa kreisi iebraucamā ceļā. Māja atradās aptuveni jūdzi no pilsētas centra, alejas kreisajā pusē. To apspīdēja pēcpusdienas saule. Tā bija pēdējā māja uz �ī ceļa. Tllāk uz priek�u pletās persiku birzis, kas dūmakā izzuda skatienam. Mēs lēnām braucām pa līkumaino pievedceļu gar masīvo dārza no�ogojumu. Pati māja nebija tāda, kādu to iztēlojos. Biju iedomājies baltu, parastu māju kā visiem, tikai lielāku. Tomēr �ī bija daudz greznāka - milzīga kā pils, un katra tās detaļa bija dārga: pla�s grantēts piebraucamais ceļ�, apjomīgs un samtains mauriņ�, lieli retu sugu koki; tas viss mirdzēja spilgtajā saules gaismā. Nekur nevarēja manīt tum�o bentliju, ko biju redzējis pie cietuma. Izskatījās, ka mājās neviena nebija.

Rosko piebrauca pie ārdurvīm, un mēs izkāpām. Visapkārt bija tik kluss, ka varēja dzirdēt vienīgi pēcpusdienas svelmes sanoņu. Mēs piezvanījām un pieklauvējām pie durvīm. Iek�pusē neviens uz to nereaģēja. Mēs nesapratnē paraustījām plecus un pa mauriņu apgājām apkārt mājai. Tur bija pla�s zāliens un daudzas da�ādu spilgtu ziedu kompozīcijas, kas it kā ietvēra dārzu, arī pla�s lievenis un gara zālaina stiga - tā veda uz milzīgu peldbaseinu. Saulē ūdens mirdzēja spilgti zilā krāsā, es pat jutu hlora izgarojumus, kas virmoja karstajā gaisā.

- �ī nu gan ir kolosāla vietiņa! - Rosko atzīmēja.

Es pamāju un nodomāju: vai arī mans brālis �eit ir bijis?

- Paklausies, tur tuvojas ma�īna, - Rosko paziņoja.

Mēs nonācām atpakaļ mājas priek�ā tie�i tad, kad piebrauca lielais bentlijs. Blondā sieviete, ko biju redzējis aizbraucam no cietuma, izkāpa no ma�īnas. Ar viņu kopā bija divi bērni: puika un meitene. �ī bija Habla ģimene. Viņ� savu ģimeni bezgalīgi mīlēja, tomēr �obrīd nebija kopā ar saviem tuvajiem.

�ķiet, ka blondā sieviete pazina Rosko. Abas sasveicinājās, un Rosko mūs iepazīstināja. Sieviete paspieda man roku un teica, ka viņu sauc �arlīna, bet es drīkstot viņu saukt par �ār-liju. Habla kundze izskatījās pēc tādas sievietes, kas vienmēr dzīvojusi lielā pārticībā. Viņa bija gara un slaida, pareizi veidotiem kauliem, rūpīgi ģērbusies un labi kopta. Tomēr viņas sejā bija jūtama enerģija, kas it kā neiederējās kopējā pārticīgi bezrūpīgajā tēlā. Tie�i �ī enerģija padarīja �o sievieti manās acīs pievilcīgāku. �ārlija turēja manu roku un smaidīja, bet aiz smaida slēpās sasprindzinājums.

- Diem�ēl �ī nebija mana mū�a labākā nedēļas nogale, -viņa atzina. - Ta�u �ķiet, ka esmu jums parādā lielu pateicību, Rī�era kungs. Mans vīrs pastāstīja, ka cietumā jūs esat izglābis viņam dzīvību.

To visu �ārlija pateica ar lielu vēsumu balsī, kas neattiecās uz mani, bet uz tiem apstākļiem, kas piespieda viņu vienā teikumā lietot vārdus - vīrs un cietums.

- Ak, ko nu! - es atrunājos. - Kur viņ� ir?

- Aizbraucis darī�anās, - �ārlija paziņoja. - Gaidu viņu atgrie�amies vēlāk.

Es pamāju. Tāds bija Habla plāns. Viņ� man stāstija, ka sadomās kādu pasaciņu sievai un tad mēģinās nokārtot savas lietas. Es nezināju, vai �ārlija gribēja par to runāt. Blakus viņai klusēdami stāvēja bērni, un es sapratu, ka, bērniem klātesot, viņa nerunās. Tāpēc veltīju viņiem platu smaidu, cerot, ka bērni sakautrēsies un aizskries kaut kur projām - tā bērni parasti uz mani reaģē ta�u mazie atbildēja ar platu smaidu.

- Bens, - �ārlija iepazīstināja. - Un �ī ir Lūsija.

Abi bija glīti bērni. Meitenei joprojām piemita maza bērna apaļīgums. Mazajai nebija priek�ējo zobu un skaistie smil�krāsas mati bija sapīti bizītēs. Puika nelikās neko lielāks par savu mazo māsu. Viņ� bija maza auguma, ar nopietnu seju. �is zēns nebija nekāds kauslīgais huligāns kā citi puikas viņa vecumā. Abi bija jauki bērni - pieklājīgi un klusi. Bērni paspieda man roku un atkāpās pie mammas sāniem. Skatīdamies uz visiem trijiem Habla ģimenes locekļiem, es it kā sajutu, ka virs viņu galvām ir savilku�ies draudīgi mākoņi. Ja Habls neko nedarīs, viņa vainas dēļ aizies bojā visa viņa ģimene, tāpat kā bojā bija aizgājis mans brālis.

- Vai ienāksiet iedzert kādu tasīti ledustējas? - �ārlija vaicāja.

Tā viņa tur stāvēja, it kā gaidīdama atbildi. Habla kundze varēja būt vienā vecumā ar Rosko, tā ap trīsdesmit. Ta�u viņai bija bagātas sievietes manieres. Pirms simt piecdesmit gadiem viņa varētu būt bijusi lielas plantācijas saimniece.

- Labi, - es piekritu. - Paldies.

Bērni aizskrēja projām spēlēties, un �ārlija mūs ieveda mājā. Īstenībā es tēju nemaz negribēju, vienīgi uzkavēties, līdz atgriezīsies Habls. Gribēju kādas piecas minūtes ar viņu parunāt vienatnē un uzdot da�us ļoti svarīgus jautājumus, pirms vēl Finlejs bija ķēries klāt savām Mirandas pratinā�anas metodēm.

Tā bija pasakaina māja - milzīga un skaisti iekārtota, gai�a un tikko kā izkrāsota fantastiskos krēmkrāsas un saulaini zeltainos toņos. Visapkārt ziedi. �ārlija izveda mūs cauri mājai uz dārza terasi, ko bijām redzēju�i no ārpuses. Tā bija tik skaista, ka to varētu rādīt dizaina �urnālā. Rosko devās līdzi �ārlijai, lai palīdzētu sagatavot tēju, atstādama mani istabā vienu pa�u. Jutos neveikli, jo nebiju radis pie ģimenes mājām. Esmu trīsdesmit se�us gadus vecs un nekad neesmu dzīvojis tādā mājā, vienīgi pabijis daudzos dienesta dzīvokļos un ļoti askētiskajā Vestpointas kara akadēmijas kopmītnē Hadsonā. Tādās vietās man nācies uzturēties. Tā nu es tur sēdēju - kā marsietis - uz puķaina spilvena, kas bija nolikts uz pītā dīvāna, un, satraukumā pamiris, gaidīju, būdams sastinguma zonā starp darbību un neko nedarī�anu. Abas sievietes atgriezās, nesdamas tēju. �ārlijai rokās bija sudraba paplāte. Habla kundze bija ļoti izskatīga sieviete, ta�u salīdzinājumā ar Rosko - nekas īpa�s. Rosko acīs dega enerģiska dzirkstelīte, kas �ārliju padarīja gandrīz neredzamu. Tad pēk�ņi kaut kas notika. Rosko apsēdās blakus man uz pītā dīvāna, pastumjot manu kāju sānis. Tā bija parasta, ta�u tik intīma kustība. Mani sastingu�ie nervu gali pēk�ņi noreaģēja un deva man signālu: arī tu viņai patīc. To es secināju pēc tā, kā viņa pieskārās manai kājai.

�ajā jaunajā atskārsmē mēģināju restaurēt da�as epizodes no savas nesenās pagātnes: to, kā Rosko ņēma manus pirkstu nospiedumus un fotografēja; kā atnesa man kafiju; kā smaidīja un piemiedza man ar aci; kā smējās un strādāja piektdienas naktī un sestdienā, lai varētu dabūt mani ārā no Vārburtonas; kā atbrauca man pretī uz cietumu; kā turēja manu roku pēc tam, kad biju redzējis sava brāļa sakropļoto ķermeni; kā atveda mani �urp. Tātad - arī es viņai patīku!

Pēk�ņi es jutos priecīgs par to, ka biju izkāpis no tā sasodītā autobusa. Priecājos par to, ka biju pieņēmis �o neprātīgo, spontāno lēmumu. Es negaidīti kļuvu mierīgāks un jutos labāk. Ari vārgā iek�ējā balss bija pieklususi. Pa�laik man nebija nekā īpa�a, ko darīt, bet, kad satik�u Hablu, aprunā�os ar viņu. Līdz tam sēdē�u uz dīvāna kopā ar izskatīgu, draudzīgu, tum�matainu sievieti, kas valkā mīkstu kokvilnas kreklu. Visas problēmas vēl tikai priek�ā, tā parasti notiek.

�ārlija Habla apsēdās mums pretī un ielēja ledustēju no lielas krūzes; telpā izplatījās citronu un gar�vielu smar�a. Mājasmāte uztvēra manu vērojo�o acu skatu un veltīja man to pa�u nervozo smaidu, ko jau biju redzējis iepriek�. Lūkodamās manī un nervozi smaidīdama, �ārlija sacīja:

- Parasti �ādā situācijā es pajautātu: kā jums patīk pie mums Mārgreivā?

Uz to man nebija atbildes, es tikai paraustīju plecus. Man bija pilnīgi skaidrs, ka �ārlija neko nezina. Habla kundze domāja, ka viņas vīrs tika apcietināts kādas kļūdas dēļ, nevis tāpēc, ka bija iekūlies nepatik�anās, kuru rezultāts jau bija divi līķi, un viens no nogalinātajiem bija brālis sve�iniekam, kam viņa �obrīd saspringti smaida. Rosko glāba sarunu, un abas dāmas sāka jauki pļāpāt. Es dzēru tēju un turpināju gaidīt Hablu, kas tā arī neparādījās. Saruna pamazām norima, un mums vajadzēja doties projām. �ārlija dī�ājās, it kā likdama saprast, ka viņai vēl daudz darāmā. Rosko uzlika savu plaukstu uz manas rokas, viņas pieskāriens iesita man kā ar elektrību.

- Iesim nu! - viņa mudināja. - Aizvedī�u tevi atpakaļ uz pilsētu.

Jutos slikti, ka nebiju sagaidījis Hablu, - it kā būtu nodevis D�o. Bet tai pa�ā laikā es gribēju izbaudīt divvientulību ar Rosko - es degu zilās iekāres liesmās. Iespējams, manas alkas kļuva vēl stiprākas no apspiestajām bēdām. Es gribēju atstāt D�o problēmas uz rītdienu. Iestāstīju sev, ka man vienalga nav citas izvēles, jo Habls nebija parādījies un neko citu es nevarēju darīt. Tā nu mēs iekāpām �evroletā, izbraucām pa līkumoto mājceļu uz Bekmena aleju un devāmies pilsētas virzienā. Pēc kādas jūdzes jau ieraudzījām blīvāk saceltās mājas; mēs apmetām slaidu loku ap baznīcu. Atkal ieraudzījām Kaspara Tīla statuju pilsētas zālienā.

- Rī�er! - Rosko ierunājas. - Tu ta�u te uzkavēsies kādu bridi, vai ne? Līdz noskaidrosi brāļa lietu?

- Domāju, ka jā, - es atteicu.

- Kur tu grasies apmesties? - Rosko interesējās.

- Es nezinu, - atbildēju.

Viņa piestāja ietves malā pie zāliena un nedaudz aizķēra parka zīmi. Rosko sejā pavīdēja līdz �im nebijis maigums.

- Gribu, lai tu brauc man līdzi uz manām mājām, - viņa izteica piedāvājumu. Jutos kā prātu zaudējis, jo tik ļoti to vēlējos, ka pievilku viņu sev klāt un mēs sākām skūpstīties. Tas bija pasakains pirmais skūpsts - jauna un nepazīstama mute, mati un smar�a. Mēs skūpstījāmies kaislīgi, ilgi un cie�i, vairākas reizes ievelkot gaisu, un tikai tad Rosko atgriezās savā �ofera vietā.

Nākamo ceturtdaļjūdzi - pa ielu, kas atradās pretī Bekmena alejai, - mēs aiztriecāmies kā nemaņā. Kad Rosko iebrāzās mājceļā un, riepām kaucot, ma�īna bija apstājusies pie viņas mājas, es atcerējos, ka ceļā esmu manījis tikai neskaidras, saules apspīdētas apstādījumu kontūras. Mēs, gandrīz vai katapultējoties no ma�īnas, skrējām uz durvīm; Rosko tās atslēdza, un mēs iebrukām iek�ā. Pirms durvis ar klik�ķi aizcirtās, viņa jau atkal bija manās rokās. Mēs skūpstījāmies un klupdami krizdami virzījāmies uz dzīvojamo istabu. Rosko bija pēdu īsāka par mani, tāpēc manās skavās viņas kājas neskāra grīdu.

Mēs norāvām viens otram drēbes, it kā tās būtu sāku�as degt. Rosko bija lieliska - tvirta, vingra, ar pasakaini veidotu augumu. Viņas āda bija kā zīds. Rosko novilka mani uz grīdas siltajos saules staros, kas spīdēja caur logu. Tā bija neprātīga kaisle. Mēs ripinājāmies pa grīdu, un nekas mūs nevarētu atraut vienu no otra. Tas līdzinājās pasaules galam. Sasniegu�i kulmināciju, mēs notrīcējām un, pilnīgā bezspēkā elsodami, atlaidāmies uz grīdas, mirkdami sviedros.

Tā mēs tur gulējām, saķēru�ies un glāstot viens otru. Tad Rosko atrāvās un piecēla mani kājās, skūpstīdamies mēs aizstreipuļojām uz guļamistabu. Viņa norāva segu no gultas, un mēs uz tās sabrukām. Viens otra skavās mēs iegrimām dziļā atslābuma nirvānā. Es biju pilnīgi apreibis. Jutu, ka mani kauli un muskuļi ir kā no gumijas. Gulēdams �ajā sve�ajā gultā, es aizpeldēju daudz tālāk par relaksācijas robe�ām. Es peldēju.

Rosko siltais augums bija ērti iekārtojies man blakus, es elpoju, seju iespiedis viņas matos, mūsu rokas laiski glāstīja otra vēl neiepazīto augumu.

Viņa man pajautāja, vai es vēlos sameklēt kādu moteli vai palikt �eit kopā ar viņu. Es pasmējos un sacīju, ka viņa tagad tikai tā varētu tikt no manis vaļā, ja no policijas iecirkņa atnestu stroķi un aiztrenktu mani prom, tomēr piebildu, ka �obrīd arī pat tas nevarētu līdzēt. Rosko iesmējās un piespiedās vēl tuvāk.

- Es nenesī�u �urp �aujamo, - viņa �ukstēja, - ta�u atnesī�u roku dzel�us, pieslēg�u tevi pie gultas un paturē�u �eit uz visiem laikiem.

Mēs snauduļojām visu pēcpusdienu. Septiņos vakarā es piezvanīju uz Habla mājām, viņ� joprojām nebija atgriezies. Es atstāju �ārlijai Rosko telefona numuru un palūdzu, lai Habls man piezvana, tiklīdz atgrie�as. Visu atliku�o vakaru mēs ļāvāmies laika plūsmai. Iemigām tikai pusnaktī, Habls tā arī nepiezvanīja.

Pirmdienas rītā es vien zemapziņā nojautu, ka Rosko po�as uz darbu. Dzirdēju du�as �ņākoņu, jutu viņas maigo skūpstu, pēc tam mājās viss kļuva kluss, mierīgs un karsts. Nogulēju līdz deviņiem. Telefons nezvanīja. Tas bija pat labi, jo man vajadzēja klusumā padomāt un pieņemt da�us lēmumus. Izstiepdamies Rosko siltajā gultā, sāku domāt atbildes uz jautājumu, ko vakar manā galvā bija uzdevusi vārgā balss.

Ko es grasos darīt D�o lietā? Atbilde nāca ļoti viegli, es zināju, ka tā būs. Tā radās jau tajā mirklī, kad es stāvēju morgā līdzās D�o sakropļotajam ķermenim. Un atbilde bija ļoti vienkār�a - es viņu aizstāvē�u un pabeig�u brāļa aizsākto lietu, lai kas tā ari būtu un ko tā prasītu.

Man nelikās, ka �ī lieta būs sare�ģīta. Habls bija mans vienīgais pavediens - vienīgais, kas �obrīd vajadzīgs. Viņ� sadarbosies, jo bija atkarīgs no D�o, kur� būtu palīdzējis tikt ārā no bezizejas. Tagad viņ� būs atkarīgs no manis un dos to, kas man nepiecie�ams. Viņa saimnieki vēl veselu nedēļu būs nedro�ībā. Viņ� bija teicis: logs būs pla�i atvērts līdz svētdienai. Es to izmanto�u, lai viņus iznīcinātu. Mans prāts bija tam gatavs. Man nebija citas izejas, jo nevarēju to atstāt Finleja ziņā. Finlejs nekad neizpratīs visus manus un D�o nodzīvotos gadus. Viņ� neatbalstīs tādus sodus, kādi �eit būtu nepiecie�ami. Detektīvs nespēs saprast vienkār�u taisnību, ko es jau �etru gadu vecumā biju iemācījies: nedari pāri manam brālim! �ī bija mana lieta, un tā attiecās tikai uz mani un D�o. Tas ir mans pienākums.

Es turpināju gulēt Rosko siltajā gultā un prātot par to. Izskatījās, ka tas būs vienkār�s process - tik vienkār�s, cik vien var būt. Habla atra�ana nevarētu būt sare�ģīta, jo zināju viņa telefona numuru un dzīvesvietu. Sajuzdams nemierpilnu enerģiju, smaidīdams izstaipījos, izkāpu no gultas un sameklēju kafiju. Pie kafijas kannas bija atstāta zīmīte, tajā bija teikts: Agrs len�s pie Eno? Vienpadsmitos? Atstāj Hablu Finlejaml OK? Zīmīte bija parakstīta ar daudziem skūpstiem un uzzīmētiem roku dzel�iem. Es pasmaidīju par zīmējumu. Man nenāca ne prātā atstāt Hablu Finleja ziņā. Nekādā gadījumā! Habls bija mana darī�ana! Tāpēc vēlreiz sameklēju viņa telefona numuru un piezvanīju uz Bekmena aleju, tur joprojām neviena nebija mājās.

Es ielēju sev lielu krūzi kafijas un apstaigāju dzīvojamo istabu. Ārā spīdēja �ilbino�a saule, būs vēl viena karsta diena. Izstaigāju Rosko māju, tā nebija īpa�i liela: dzīvojamā istaba, savienota ar virtuvi, divas guļamistabas, liela vannas istaba. Viss �ajā mājā bija jauns un ļoti tīrs, iekārtots jauki un vienkār�i, tie�i to es ari biju no Rosko gaidījis - nosvērtu vienkār�ību. Bija ari da�i meksikāņu navahu mākslas darbi, da�i spilgti tepiķī�i uz baltām sienām. Rosko dro�i vien ir bijusi Ņūmeksikā, un tur viņai �is stils iepaticies.

�eit bija kluss un mierīgs. Rosko bija stereoiekārta, da�as plates un magnetofona lentes ar daudz mierīgāku un saldāku mūziku nekā tā ķērk�ana un brēk�ana, ko es saucu par mūziku.

Virtuvē piepildīju kafijas krūzi un devos atpakaļ. Pie mājas atradās neliels pagalmiņ� ar kārtīgu, vienkār�u mauriņu un da�iem nesen iestādītiem mū�zaļiem augiem. Ap krūmājiem bija nobārstītas sakapātas koka mizas, lai neaugtu nezāles, un tos apjoza neēvelēta koka sētiņas. Stāvēdams saulē, es malkoju kafiju.

Tad iegāju atpakaļ mājā un vēlreiz mēģināju sazvanīt Hablu, tomēr neviens nenāca pie telefona. Es iegāju du�ā. Rosko bija maza du�as kabīne, zemu noregulēta du�a un ziepju trauciņā sievi�ķīgas ziepes. Skapī atradu dvieli un uz tualetes galdiņa suku. �iletes nebija. Uzvilku drēbes un izmazgāju kafijas krūzi. No virtuves telefona vēlreiz zvanīju Hablam, ļāvu telefonam skanēt ilgu laiku, ta�u joprojām neviena nebija mājās. Izdomāju, ka Rosko pēc len�a varētu mani turp aizvest. �ī lieta nevarēja gaidīt mū�īgi. Es atslēdzu pagalma durvis un izgāju ārā.

Pulkstenis bija apmēram pusvienpadsmit. Līdz Eno ēstuvei bija jāiet mazliet vairāk par jūdzi. Tā būs patīkama pusstundas pastaiga pa saulainajām ielām. Ap �o laiku jau bija kļuvis diezgan karsts, aptuveni astoņdesmit grādi pēc Fārenheita. Lielisks rudens laiks Amerikas dienvidos. Nogāju apmēram ceturtdaļjūdzi pa lēzenu, līkumotu pacēlumu līdz Galvenajai ielai. Visapkārt viss bija skaisti apkopts un apcirpts; augstu slējās magnoliju koki un krūmu vēlīnie ziedi.

Pie diennakts veikala pagriezos un turpināju iet pa Galveno ielu, gājēju celiņi bija tīri noslaucīti. Mazajos parka laukumiņos redzēju rosāmies dārznieku brigādes. Strādnieki pievienoja laistītājus un cēla ārā piederumus no elegantiem, zaļiem furgoniem, uz kuriem ar zelta burtiem bija rakstīts Klainera fonds. Da�i vīri krāsoja no�ogojuma sētiņas. Es pamāju abiem vecajiem frizieriem, kuri stāvēja uz frizētavas sliek�ņa, it kā gaidīdami klientus; abi ve�uki pamāja man pretī, un es aiz-soļoju tālāk.

Manam skatam pavērās Eno ēstuve, tās nopulētais alumīnija ap�uvums saulē spīdēja. Rosko policijas �evrolets jau stāvēja stāvlaukumā, blakus tam uz celiņa atradās melnais pikaps, ko biju redzējis iepriek�ējā dienā pie diennakts veikala. Sasniedzu ēstuvi un, atgrūdis durvis, iegāju iek�ā. Piektdien biju no turienes izgrūsts ārā, saslēgtām rokām un Stlvensona stroķi pie ribām. Prātoju, vai ēstuves cilvēki mani atcerēsies, un nospriedu, ka tā notiks, jo Mārgreiva ir klusa vieta, kurā nemaz tik daudz sve�inieku nevar ieraudzīt.

Rosko sēdēja pie tā pa�a galdiņa atsevi�ķā ni�ā, kur piektdien biju sēdējis es. Viņa atkal bija uzvilkusi policijas formas tērpu un izskatījās kā seksīgākā sieviete uz zemeslodes. Es piegāju viņai klāt, Rosko man mīļi uzsmaidīja, un es noliecos viņu noskūpstīt. Viņa pa�ļūca pa vinila solu līdz logam. Uz galda stāvēja divas kafijas krūzes. Es pabīdīju Rosko krūzi viņai tuvāk.

Melnā pikapa �oferis sēdēja pie letes - tas bija Klainera dēls, bālās sievietes aud�udēls. Viņ� bija pagriezis sēdekli ar muguru pret leti un tagad blenza uz mani, kājas izpletis, elkoņus atbalstījis, galvu izslējis un acis zibinādams. Es pagriezu viņam muguru un vēlreiz noskūpstīju Rosko.

- Vai �ī skūpstī�anās sagraus tavu reputāciju? - es pajautāju. - Ja nu ļaudis tevi ievēros skūpstāmies ar klaidoni, kuru piektdien �eit arestēja?

- Varbūt, bet kam kāda daļa? - Rosko atbildēja.

Par to es noskūpstīju viņu vēlreiz, Klainers juniors mūs vēroja. Sajutu viņa skatienu urbjamies man skaustā, pagriezos apkārt un uzlūkoju viņu. Kādu sekundi puisis skatienu izturēja, tad noslīdēja no sēdekļa un aizgāja. Uz sliek�ņa viņ� vēlreiz apstājās un pēdējo reizi nikni uz mani palūrēja, tad devās pie pikapa un aizbrauca. Saklausīju aizbrauco�a motora rūkoņu, pēc tam iestājās klusums. Ēstuve bija gandrīz tikpat tuk�a kā piektdien, tikai pāris vecu vīru un divas viesmīles - tās pa�as, kuras strādāja piektdien. Abas bija blondīnes, ģērbu�ās formas tērpos, ta�u viena bija garāka un smagnējāka nekā otra. Mazākā nēsāja brilles. Abas nebija pilnīgi vienādas, bet ļoti līdzīgas - kā māsas vai māsīcas. Tie pa�i gēni, kā jau mazā pilsētā, nekurienes vidū.

- Es pieņēmu lēmumu, - paziņoju. - Man ir jāuzzina, kas notika ar D�o. Tāpēc es jau iepriek� gribu atvainoties, ja tas izraisīs kādas neērtības.

Rosko likās par mani norūpējusies, viņa paraustīja plecus un mīļi pasmaidīja.

- Tas nekādā gadījumā mani netraucēs, - viņa sacīja. - Tam nav nekāda iemesla.

Es malkoju kafiju, tā bija ļoti laba, atcerējos to no piektdienas.

- Mēs saņēmām otra noslepkavotā personības identifikācijas apstiprinājumu, - Rosko paziņoja. - Viņa pirkstu nospiedumi bija policijas aizturē�anas lietā, kas notika pirms diviem gadiem Floridā. Puisi sauca �ermans Stolers. Vai tev �is vārds kaut ko izsaka?

Es noraido�i pakratīju galvu, sacīdams:

- Nekad neesmu par tādu dzirdējis.

Pie Rosko jostas pēk�ņi iepīkstējās mazais, melnais peid�ers. Nekad agrāk nebiju to redzējis, iespējams, viņai to vajadzēja nēsāt darba pienākumu dēļ. Tas pīkstēja ilgi, Rosko pieliecās un to izslēdza.

- Sasodīts! - viņa norūca. - Piedod, bet man ir jāpiezvana. Es aizie�u uz ma�īnu.

Es izslīdēju ārā no kabīnes, lai palaistu Rosko garām.

- Pasūti mums kaut ko ēdamu, labi? - viņa palūdza. - Es ēdī�u to pa�u, ko tu.

- Labi, - es atbildēju. - Kura ir mūsu viesmīle?

- Tā ar brillēm, - viņa noteica.

Rosko izgāja no ēstuves. Redzēju viņu noliecamies ma�īnā un zvanām pa telefonu, tad viņa no stāvlaukuma ar �estiem kaut ko rādīja man, it kā ziņodama par kaut ko ļoti steidzamu: viņai nekavējoties jāatgrie�as, lai es palieku tepat. Rosko ielēca ma�īnā un aizbrauca dienvidu virzienā. Es vārgi viņai pamāju ar roku, nemaz īsti neskatīdamies, jo �obrīd pievērsu uzmanību viesmīlei. Es biju gandrīz vai pārtraucis elpot. Man bija vajadzīgs Habls, ta�u Rosko tikko bija man pateikusi, ka viņ� ir miris.

Es truli blenzu uz abām blondajām viesmīlēm, viena varbūt bija kādas trīs collas garāka par otru un piecpadsmit mārciņas smagāka, arī pāris gadu vecāka. Mazākā sieviete salīdzino�i izskatījās sīka. Viņa bija izskatīgāka, ar garākiem un gai�ākiem matiem un skaistākām acīm, kas spīdēja aiz briļļu stikliem. Pavir�i lūkojoties, abas viesmīles savā ziņā bija līdzīgas, ta�u ne vienādas. Starp viņām pastāvēja miljons at�ķirību. Nebija nemaz tik grūti viņas at�ķirt vienu no otras.

Iepriek� tiku jautājis Rosko, kura ir mūsu viesmīle? Un ko gan Rosko man atbildēja? Viņa neteica: mazākā sieviete vai tā ar gariem matiem, vai blondākā, tievākā, skaistākā, vai jaunākā; viņa teica - tā ar brillēm. Viena no viesmīlēm nēsāja brilles, bet otra ne. Mūs apkalpoja tā ar brillēm. Brilles bija galvenā at�ķirība starp abām sievietēm, tā pārspēja visas pārējās. Tās bija mērāmas tikai īpa�ības vārdu pakāpēs - garāka, smagāka, slaidāka, isāka, mazāka, skaistāka, tum�āka un jaunāka. Brilles nevarēja pielīdzināt �īm pakāpēm - viena sieviete tās nēsāja, bet otra - ne. Ievērojama at�ķirība, un to nevarēja sajaukt. Mūsu viesmīle bija tā - ar brillēm.

Tie�i to ari Spaivijs bija ievērojis piektdienas vakarā. Viņ� ienāca uzņem�anas telpā nedaudz pēc desmitiem ar �aujamo pie sāniem, turēdams dokumentu mapi savās lielajās, sarkanajās fermera rokās. Spaivijs jautāja, kur� no mums ir Habls. Es atcerējos viņa spalgo balsi bunkura klusumā. Nebija iemesla uzdot �ādu jautājumu. Kāda velna pēc Spaivijam vajadzētu zināt, kā sauc katru no mums? Tas viņam nebija jāzina, ta�u

viņ� to pajautāja. Habls bija pacēlis roku, un Spaivijs ar savām �ūskas acīm viņu nopētīja. Viņ� redzēja, ka Habls ir mazāks, isāks, vieglāks, rudāks, plikpauraināks un jaunāks par mani. Ta�u kāda bija galvenā at�ķirība, ko Spaivijs bija ievērojis? Habls nēsāja brilles, bet es ne. Galvenā at�ķirība bija mazie zelta ietvari. Spaivijs tajā vakarā sevi bija nodomājis: Habls ir tas ar brillēm.

Ta�u nākamajā rītā es biju tas, kur� nēsāja brilles, nevis Habls, jo sarkanie pui�i gaitenī sa�ķaidīja Habla brilles. Tas notika agri no rīta. Mazie zelta rāmī�i bija pagalam. No viena pui�a kā trofeju biju paņēmis saulesbrilles - paņēmis un aizmirsis par tām. Pēc tam du�as telpā biju noliecies pār izlietni un metāla spogulī aplūkoju savu sasisto pieri. Tajā bridi es savā kabatā sataustīju brilles. Pēc tam biju tās izņēmis ārā un uzlicis uz acīm. Tās kļuva tum�ākas, reaģējot uz saules gaismu, tāpēc telpā izskatījās pēc parastām brillēm. Kad ārie�i ievilkās du�as telpā, es tur jau stāvēju ar brillēm uz acīm. Spaivijs tikko bija viņiem uzdevis: atrodiet jauniņos un novāciet to - ar brillēm. Ārie�i ļoti centās. Viņi ļoti centās novākt Polu Hablu.

Viņi uzbruka man, jo apraksts, kas viņiem tika dots, bija nepareizs. Spaivijs bija viņiem to iedevis uzreiz pēc mūsu iera- � �anās. Lai kas ari būtu uzkūdījis novākt Hablu, �is mēģinājums bija nesekmīgs. Tagad viņi ir izdarīju�i otro mēģinājumu, un tas ir bijis veiksmīgs. Viss policijas iecirknis ir izsaukts uz Bekmena aleju divdesmit pieci, jo kāds tur atklājis �ausmino�u ainu. Asinspirti. Habls bija miris, visa viņa ģimene noslepkavota. Spīdzināta un noslaktēta. Tā ir mana vaina, jo es �os draudus nebiju uztvēris nopietni.

Es pieskrēju pie letes, lai parunātos ar mūsu viesmīli - to, kura nēsāja brilles.

- Vai varat man izsaukt taksi?

No virtuves lodziņa mūs vēroja pavārs. Varbūt tas bija pats Eno? Maza auguma, vecāks par mani, drukns, tum�iem matiem, kas jau kļuva retāki.

- Nē, mēs nevaram! - viņ� sauca no virtuves. - Ko gan jūs iedomājaties! Vai �ī ir kāda viesnīca? Vecīt, te tev nav Valdorfa

Astorija! Ja tev vajag taksi, sameklē patsl Un vispār, vecīt, tu neesi �eit īpa�i vēlams! Ar tevi ir tikai viens vienīgs negals!

Es drūmi uz viņu paskatījos. Biju pārāk noguris, lai reaģētu citādi. Ta�u viesmīle par �o vīru tikai pasmējās, uzlika plaukstu uz manas rokas un sacīja:

- Nepievērsiet uzmanību Eno! Viņ� ir tikai īdzīgs vecis. Es jums izsauk�u taksometru. Pagaidiet ārā ma�īnu stāvvietā! Labi?

Es devos ārā uz ceļa. Pagāja piecas minūtes, līdz atbrauca taksometrs. Tas bija jauns un nevainojams, kā jau viss �eit Mārgreivā.

- Uz kurieni brauksim, kungs? - vadītājs pajautāja.

Es nosaucu Habla adresi, un taksometrs ar slaidu loku izbrauca uz ceļa, dodamies atpakaļ uz pilsētu. Mēs pabraucām garām ugunsdzēsēju depo un policijas iecirknim. Stāvlaukums bija tuk�s. Ne Rosko �evroleta, ne pārējo patruļma�īnu - visi bija devu�ies pie Habla. Pilsētiņas centrā pie skvēra pagriezāmies pa labi un, apbrauku�i kluso baznīcu, nonācām Bekmena alejā. Pēc kādas jūdzes, pie divdesmit piektā numura mājas, es, visticamāk, ieraudzī�u veselu baru policijas ma�inu; patruļma�īnām būs ieslēgtas mirguļojo�as signālugunis. Tur stāvēs ari Rosko un Finleja nemarķētās ma�īnas, arī viena vai divas ātrās palīdzības, varbūt ari pataloganatoms, kas būs atbraucis no sava nopluku�ā biroja Jelouspringsā.

Ta�u iela bija tuk�a. Es iegāju Habla mājas piebraucamajā ceļā. Taksometrs apgriezās un devās atpakaļ uz pilsētu. Tad iestājās klusums, tāds absolūts klusums, kāds valda nomaļā ielā karstā un mierīgā dienā. Apgāju apkārt lielajam dārza no�ogojumam, neviena nebija - ne policijas ma�īnu, ne ātrās palīdzības, ne klieg�anas, ne sanitāru ratu riteņu rīboņas, ne �ausmino�u nopūtu, ne fotoaparātu zib�ņu, ne ari policijas dzelteno norobe�ojo�o len�u.

Lielais, tum�ais bentlijs stāvēja uz grantētā celiņa. Ejot uz māju, pagāju tam garām. Ārdurvis atsprāga vaļā, un pa tām izskrēja �ārlija Habla. Viņa histērijā kliedza, tomēr bija dzīva.

- Habs ir pazudis! - viņa kliedza.

�ārlija skrēja pretī pa grantēto celiņu un apstājās man pretim.

- Haba nekur nav! - viņa histēriski spiedza. - Viņ� ir pazudis! Es nekur nevaru vīru atrast!

Tātad noslepkavots ir tikai Habls. Viņi Hablu kaut kur ir aizvedu�i un izmetu�i. Kāds dro�i vien atradis līķi un piezvanījis policijai. Tas būs bijis �ausmu pārņemta cilvēka zvans, kas aiz �oka gandrīz nespēj parunāt. Tātad viss policijas ma�īnu bars un ātrās palīdzības ir aiztrauku�ās uz turieni, nevis uz Bek-mena aleju. Tas ir kaut kur citur, nevis �eit. Tātad noslepkavots ir tikai viens pats Habls.

- Kaut kas nav tā, kā vajag, - �ārlija raudulīgi �ēlojās.

- �I cietuma lieta. Kaut kas bankā būs nogājis greizi. Tā dro�i vien ir, jo Habs pēdējā laikā bija ļoti noraizējies. Tagad viņ� ir pazudis. Es zinu, kaut kas ir noticis!

�ārlija samiedza acis un sāka raudāt. Viņa kļuva arvien histēriskāka un sāka zaudēt pa�kontroli. Es nezināju, kā viņai palīdzēt.

- Viņ� atgriezās vēlu naktī, - �ārlija caur raudām stāstīja.

- �orīt no rīta viņ� joprojām bija mājās. Es aizvedu Benu un Lūsiju uz skolu. Pa to laiku viņ� pazuda. Habs nav aizbraucis uz darbu, jo viņam zvanija no biroja, lai paliekot mājās. Mājās ir atstāts ari viņa portfelis, telefons, �akete, kabatas portfelis ar visām kredītkartēm un tiesībām, mājas atslēgas ir virtuvē. Kad pārbraucu, ārdurvis bija pla�i atvērtas. Habs nav aizbraucis uz darbu, viņ� vienkār�i ir pazudis!

Es stāvēju sastindzis - kā paralizēts. Habls ar varu ir izvilkts no mājām un nogalināts. Vēl arvien stāvēdama man pretim, �ārlija kļuva nedaudz mierīgāka un sāka �ukstēt. �ie �uksti skanēja �au�alīgāk nekā histērija.

- Viņa ma�īna joprojām ir �eit, - �ārlija �ukstus turpināja.

- Nevar būt, ka viņ� ir aizgājis kājām, viņ� nekad tā nedara. Habs vienmēr brauc ar bentliju.

Viņa vārgi pamāja uz mājas aizmuguri un sacīja:

- Haba bentlijs ir zaļā krāsā. Es pārbaudīju, tas joprojām stāv garā�ā. Jums ir mums jāpalidz! Ri�era kungs, lūdzu! Jums ir viņ� jāatrod! Es jūs ļoti lūdzu mums palīdzēt. Habs ir ķezā, es to zinu. Viņ� ir izgaisis, bet iepriek� teica, ka jūs varot palīdzēt. Jūs esot izglābis viņa dzīvību un zinot, kā jākārto lietas.

�ārlija panikā lūdzās, ta�u es nespēju viņai palīdzēt. To viņa drīz vien uzzinās, jo visai drīz �eit ieradīsies Beikers vai Finlejs un paziņos stindzino�os jaunumus. Visticamāk, tas būs Finlejs, kas dro�i vien jau Bostonā tūksto�iem rei�u to ir darījis un prot to labāk par citiem. Viņam piemīt pa�cieņa un nopietnība. Paziņojot jaunumus, detektīvs �o to noklusēs un aizvedīs �ārliju uz morgu, lai identificētu līķi. Slēpjot �ausmino�ās brūces, morga darbinieki būs piesegu�i līķi ar blīvu audumu.

- Vai jūs palīdzēsiet mums? - �ārlija jautāja.

Es nolēmu �eit ilgāk vairs neuzkavēties, bet gan doties uz policijas iecirkni, lai uzzinātu sīkāk - kur, kad un kā viss ir noticis? Tomēr es atgriezī�os �eit kopā ar Finleju. Tā ir mana vaina, tāpēc man tas jādara.

-Jūs palieciet �eit! - es norādīju. - Vai aizdosiet man savu ma�īnu?

Parakņājusies somā, �ārlija izvilka lielu atslēgu sai�ķi un padeva to man. Ma�īnas atslēgā bija iekalts liels B burts. Viņa vārgi pamāja un palika stāvam. Es piegāju pie bentlija un apsēdos pie stūres. Apgrie�ot ma�īnu, izbraucu pa līkumoto mājceļu. Ma�īna lēnām izslīdēja klusajā Bekmena alejā. Pēc tam es nogriezos pa kreisi uz Galveno ielu un braucu policijas iecirkņa virzienā.

Policijas iecirkņa stāvlaukumā bija novietotas gan patruļma�īnas, gan arī nemarķētie auto. Es atstāju �ārlijas bentliju stāvlaukumā un iegāju iek�ā. Iek�pusē, kopējā policistu darba telpā, valdīja liels satraukums. Redzēju Beikeru, Finleju, Stīven-sonu un Rosko. Pazinu ari piektdienas palīgspēku komandas pui�us. Morisona tur nebija, arī de�ūrpolicista ne. Pie garās letes nebija neviena. Visi izskatijās kā ar ūdeni aplieti - neziņā, satraukti, �ausmu pārņemti un samulsu�i. Neviens ar mani nerunāja, gaisotne �ķita ļoti drūma. Man radās sajūta, ka vispār neesmu pamanīts. Iecirknī valdīja pilnigs klusums. Beidzot Rosko pienāca klāt un piespieda seju pie manām krūtīm. Viņa bija raudājusi, vaigi dega kā ugunīs; aplikusi rokas man apkārt, Rosko palika stāvot.

- Tas bija briesmīgi! - viņa ierunājās un vairs neteica neko.

Es aizvedu Rosko pie viņas galda un apsēdināju, paspiedu

viņas plecu un piegāju pie Finleja. Detektīvs sēdēja uz galda un izskatījās pilnīgi satriekts. Pamāju viņam ar galvu uz lielā kabineta pusi. Man bija jāuzzina, kas noticis, un Finlejs būs tas, kas man to pastāstīs. Viņ� sekoja man kabinetā, apsēdās krēslā, tie�i tur, kur, saslēgts roku dzel�os, piektdien biju sēdējis es. �oreiz lomas bija mainītas, jo es apsēdos pie galda viņa vietā.

Kādu bridi viņu vēroju. Detektīvs bija patie�ām satriekts. Man atkal iek�ā viss sastinga. Ja jau Finlejs tā reaģēja, tad Habls dro�i vien bija sasodīti sakropļots. Detektīvs ta�u bija divdesmit gadus nostrādājis lielā pilsētā un dro�i vien redzējis ne tikai to, un tomēr �obrīd viņ� bija pilnigi izsists no sliedēm. Tā es tur sēdēju un no kauna nezināju, kur likties, jo biju Hablam apgalvojis, ka, manuprāt, viņ� ir dro�ībā.

- Nu stāsti, kas ir noticis? - es prasīju.

Finlejs ar pūlēm pacēla galvu un paskatījās uz mani.

- Kāpēc tevi tas uztrauc? - detektīvs vaicāja. - Kas viņ� tev bija?

Labs jautājums, uz kuru es nespēju atbildēt. Finlejs nezināja to, ko par Hablu zināju es. Biju to viņam noklusējis. Tāpēc detektīvs nesaprata, kāpēc Habls man ir tik nozīmīgs.

- Tikai pasaki man, kas ir noticis!

- Tas bija kaut kas �au�aligs! - Finlejs noteica un apklusa.

Viņ� mani uztrauca. Mans brālis bija sa�auts galvā. Divi

izejo�o lo�u postijumi bija noārdīju�i viņam seju. Pēc tam kāds bija pārvērtis viņa ķermeni maltajā gaļā. Ta�u toreiz Finlejs nebija tik satriekts. Otru puisi bija apgrauzu�as �urkas, un viņā nebija paliku�as ne pilītes asiņu, ari par to Finlejs tik ļoti nesatraucās. Habls bija vietējais, tas visu darīja vēl ļaunāku -to es sapratu. Tomēr vēl piektdien Finlejs Hablu pat nepazina, bet nu izturas tā, it kā būtu redzējis spoku. Tātad tas ir bijis ļoti iespaidīgs skats.

Tas nozīmē tikai to, ka �eit, Mārgreivā, notiek kāda grandioza afēra. Citādi �ādiem skatiem nebūtu nekādas nozīmes, ja vien tie nekalpo kādiem nozīmīgiem mērķiem. Draudi parasti iedarbojas uz cilvēku - uz Hablu tie noteikti iedarbojās. Viņ� tos bija ņēmis vērā. Tāda jau arī ir draudu jēga. Ta�u to īsteno�ana jau ir kaut kas cits - tas nozīmē, ka tādā veidā tiek ietekmēts nākamais upuris. Ar to viņi grib pateikt: skatieties, ko mēs ar viņu izdarījām, un tas draud ari tev! Paveicot �o �ausmino�o darbu ar Hablu, kāds grib atgādināt, ka �ajā spēlē likmes ir lielas. Tas vēl nav viss - tepat netālu rindā jau gaida nākamais.

- Finlej, saki ta�u man, kas ir noticis? - es atkal uzstāju.

Detektīvs paliecās uz priek�u un, iespiedis seju plaukstās.

smagi nopūtās.

- Nu labi, - viņ� sacīja. - Tas bija tie�ām �au�alīgs skats, briesmīgākais, kādu esmu redzējis. Un, tici man, esmu redzējis daudz ko. Esmu redzējis patie�ām drausmīgas lietas, bet �ī pārspēj visu redzēto. Viņ� bija kails un pienaglots pie sienas ar se�ām vai septiņām milzīgām galdnieka naglām, kas bija iesistas viņa plaukstās, rokās un miesā. Ari pēdas bija pienaglotas pie grīdas. Viņam bija nogriezti pauti, tie vienkār�i bija nocirsti. Visapkārt asiņu jūra. Tici man - tas bija kaut kas �au�alīgs. Pārgriezta rīkle - no vienas auss lidz otrai. Rī�er. tie ir baisi ļaudis! Tik zvēriski! Vai tādus var saukt par cilvēkiem?

Es biju sastindzis no �ausmām, bet Finlejs gaidīja manu komentāru. Man nekas nenāca prātā, es domāju par �ārliju. Viņa man prasīs, vai esmu kaut ko noskaidrojis. Finlejam nekavējoties jādodas pie viņas un jāpastāsta �i ziņa. Tas ir viņa darbs, nevis manējais. Es sapratu, kāpēc viņ� to nevēlējās, jo bija grūti pastāstīt kaut ko tādu, nerunājot par detaļām. Ta�u

tāds bija viņa darbs. Es brauk�u viņam lidzi, jo tā bija ari mana vaina. Nebija jēgas no tā izvairīties.

- Jā, - es ierunājos. - Tas patie�ām izklausās briesmīgi.

Detektīvs palieca galvu, ar nomākta cilvēka skatienu pavērās

apkārt, tad, lūkodamies griestos, izdvesa vēl vienu nopūtu.

- Ta�u �ī vēl nav stāsta briesmīgākā daļa, - viņ� turpināja.

- Tev vajadzēja redzēt, kas nodarīts viņa sievai.

- Viņa sievai? - es nesapratu. - Ko, pie velna, tu ar to domā?

- Es domāju viņa sievu, - Finlejs atbildēja. - Tas izskatījās kā lopkautuvē.

Kādu bridi es nespēju parunāt. Visa pasaule bija sagriezusies kājām gaisā.

- Bet es tikko kā viņu redzēju, - es ieminējos. - Vēl pirms divdesmit minūtēm. Viņai nekas nekaitēja.

- Ko tu redzēji? - Finlejs nesaprata.

- �ārliju, - es sacīju.

- Kas, ellē ratā, ir �ārlija? - viņ� izbrīnījās.

- �ārlija, - es pavisam mierīgi noteicu. - �ārlija Habla. Viņa sieva. Ar sievieti viss ir kārtībā. Sievu viņi nav dabūju�i rokā.

- Kāds gan Hablam ar to visu sakars? - Finlejs nesaprata.

Es lielām, izbrīnītām acīm skatījos viņā.

- Par ko mēs �eit runājam? - biju nesapra�anā. - Kas tad ir noslepkavots?

Finlejs skatījās manī, it kā es būtu prātu zaudējis.

- Es domāju, ka tu zini, - viņ� sacīja. - Tas ir mūsu �efs Morisons. Upuri ir policijas �efs Morisons un viņa sieva!

- Man vēl kaut kas tev jāpajautā un jāpārbauda, - es sacīju.

Finleja pacietības mērs jau bija pilns. Paskatīdamies pulkstenī, viņ� attrauca:

- Rī�er, labāk netērē manu laiku!

Mēs turpinājām iet ziemeļu virzienā. Saule vairs nespīdēja tie�i virs galvas, ta�u karstums joprojām bija ne�ēlīgs. Nesapratu, kā Finlejs tādā laikā varēja valkāt tvīda �aketi un kurmjādas vesti. Es viņu vedināju pilsētas zāliena virzienā. Mēs �ķērsojām mauriņu un piegājām pie Kaspara Tīla statujas. Kad bijām atspiedu�ies pret statuju, es pajautāju:

- Viņi nogrieza Morisonam pautus, vai ne?

Finlejs pamāja un gaidīdams skatījās mani.

- Skaidrs, - es sacīju. - Tātad mans nākamais jautājums ir �āds: vai jūs tos pautus atradāt?

Viņ� noliedzo�i pakratīja galvu un atbildēja:

- Nē, mēs pārmeklējām visu māju. Gan pa�i, gan patalog-anatoms. To nekur nebija. Pauti ir pazudu�i.

To teikdams, viņ� pasmaidīja un tādējādi apliecināja, ka Finleja policista humora izjūta nebija zudusi.

- Skaidrs, - atteicu. - Tie�i to man ari vajadzēja zināt.

Finleja smaids turpināja plesties pla�umā, līdz sasniedza

ari acis.

- Kāpēc tu to prasi? - viņ� jautāja. - Vai tad tu zini. kur tie ir?

- Kad būs sekcija? - es painteresējos.

Detektīvs joprojām smaidīja un teica:

- Viņa sekcija nepalīdzēs. Pauti ta�u ir nogriezti un vairs nekad nebūs pie viņa, tie ir pazudu�i un nekur nav atrodamil Kā tad tos var atrast sekcijā?

- Ne jau Morisona sekcijā, - es izlaboju. - Bet gan viņa sievas, kad pārbaudīs, ko viņa ir ēdusi.

Finlejs pārstāja smaidīt un apklusa. Skatīdamies manī, viņ� pieprasīja:

- Runā, Rī�er!

- Labs ir! - es piekritu. - Tie�i tāpēc mēs ari �urp atnācām. Vai to tu atceries? Tāpēc atbildi man vēl uz vienu jautājumu. Cik slepkavību agrāk ir biju�as Mārgreivā?

Finlejs padomāja, paraustīja plecus un atbildēja:

- Nevienas. Vismaz pēdējos trīsdesmit gadus, kop� pirmo balsotāju reģistrācijas dienām.

- Un tagad jums ir jau �etras slepkavības �etrās dienās, - es piebildu. - Un drīz vien jūs atradīsiet ari piekto līķi.

- Piekto? - Finlejs izbrīnījās. - Kur� tad būs piektais?

- Habls, - es paziņoju. - Tātad kopā būs pieci: mans brālis, �ermans Stolers, abi Morisoni un Habls. Trīsdesmit gadu laikā nevienas slepkavības un tagad uzreiz piecas. Tā ta�u nevar būt sakritība, vai ne?

- Nekādā gadījumā! - Finlejs piekrita. - Protams, ne! Tās ir saistītas.

- Pareizi, - es atzinu. - Tagad es tev atklā�u vēl kādu saistību. Ta�u vispirms tev ir kaut kas jāsaprot, sarunāts? Es �eit atrodos tikai caurbraucot. Piektdien, sestdien un svētdien - līdz pat tam laikam, kad atnāca mana brāļa pirkstu nospiedumu apstiprinājums, - es vispār nekam nepievērsu ne mazāko vērību, jo sevī biju nolēmis, ka es �eit tikai nedaudz uzkavē�os un tad pēc iespējas ātrāk no �ejienes pazudī�u.

- Un? - Finlejs mudināja, lai turpinu.

- Un es �o to uzzināju, - es iestarpināju. - Vārburtonā Habls man �o to pastāstīja, ta�u es tam nepievērsu lielu vērību. Toreiz mani tas neinteresēja. Saproti? Viņ� man kaut ko stāstīja, bet es tā īsti neklausījos, tāpēc, iespējams, kaut ko labi neatceros.

- Ko tad viņ� tev stāstīja? - Finlejs interesējās.

Es Finlejam paskaidroju, ko atcerējos. Sāku stāstīt tādā pa�ā secībā, kā runāja Habls: kā viņ� bija iesaistīts reketā, �anta�ēts, draudot gan viņam, gan sievai; to, ka draudēts ar tādām darbībām, kas vārds vārdā atbilda tam, ko Finlejs pats �orīt bija redzējis.

- Vai tu esi par to pārliecināts? - detektīvs neticīgi jautāja.

- Draudi bija pilnīgi tādi pa�i?

- Vārds vārdā, - es atbildēju. - Absolūti identiski: pienaglot pie sienas, nogriezt pautus, piespiest sievu tos apēst un tad abiem pārgriezt rīkli. Precīzi, Finlej. Vārds vārdā! Tātad, ja vien mums nav divi draudētāji vienā un tai pa�ā vietā un laikā, kuri izsaka identiskus draudus, tad �ī ir vēl viena saikne.

- Vai varam secināt, ka Morisons bija iesaistīts tajās pa�ās mahinācijās, ar ko nodarbojās Habls? - Finlejs izteica minējumu.

- Jā! Un viņus vada vieni un tie pa�i cilvēki, - apstiprināju Finleja domas.

Tad pastāstīju, ka Habls bija sarunājies ar izmeklētāju, kur� savukārt vēlāk runājis ar �ermanu Stoleru, lai kas viņ� arī būtu.

- Kas bija izmeklētājs? - Finlejs nepacietīgi tincināja. - Un kā D�o iederas �ajā shēmā?

- D�o bija izmeklētājs, - es paskaidroju. - Habls man stāstīja, ka garais puisis ar skūto galvu bijis izmeklētājs, kur� mēģinājis dabūt viņu no tā visa ārā.

- Ar kādām izmeklē�anas lietām tavs brālis nodarbojās? -detektīvs ieinteresējās. - Kā labā viņ�, ellē ratā, strādāja?

- Nezinu, - atzinos. - Pēdējā darbavieta, par ko dzirdēju, -viņ� strādāja Finan�u ministrijā.

Finlejs atrāvās no statujas un sāka soļot ziemeļu virzienā.

- Man �ur tur jāpiezvana, - viņ� paziņoja. - Beidzot pie �īs lietas jāsāk strādāt nopietni.

- Iesim lēnām! - es ierosināju. - Neesmu vēl pabeidzis savu sakāmo.

Finlejs gāja pa ietvi, bet es - pa braucamo daļu, tādējādi izvairoties no zemajiem sauljumiem - markīzēm pie katra veikala. Ma�īnas �eit nebraukāja, tāpēc nevajadzēja uztraukties. Bija pirmdiena, pulksten divi pēcpusdienā, un pilsēta likās kā izmirusi.

- Kā tu zini, ka Habls ir miris? - Finlejs man jautāja, un es paskaidroju, kā es to zinu.

Viņ� to pārdomāja un piekrita man.

- Vai tāpēc, ka viņ� sarunājās ar izmeklētāju? - Finlejs mudināja mani paskaidrot.

Es pakratīju galvu un, apstādamies pie frizētavas, teicu:

- Nē! Viņi par to nezināja. Ja būtu zināju�i, Hablu dabūtu rokā daudz agrāk, vēlākais - ceturtdien. Manuprāt, viņi tikai piektdien ap pieciem pieņēma lēmumu tikt no viņa vaļā, jo tu Hablu paņēmi ciet sakarā ar telefona numuru D�o kurpē. Viņi nosprieda, ka Habls nedrīkst runāt ne ar policistiem, ne ar cietuma apsargiem. Tāpēc viņi lika Spaivijam to nokārtot. Tomēr Spaivija pui�i salaida visu grīstē, un tāpēc viņi mēģināja vēlreiz. Habla sieva man pastāstīja, ka viņam zvanīts, lai �odien paliek mājās. Viņi mēģināja otrreiz. Izskatās, ka �oreiz būs izdevies.

Finlejs lēnām pamāja un noteica:

- Sasodīts! Habls bija reālā saikne ar to, kas �eit notiek. Rī�er, tev vajadzēja viņu paspaidīt stingrāk, kamēr tas bija iespējams.

- Paldies, Finlej! - es ironiski nosmēju. - Ja es toreiz būtu zinājis, ka miru�ais puisis ir D�o, es būtu Hablu tik stipri paspaidījis, ka tu dzirdētu viņu kliedzam no Vārburtonas līdz pat Mārgreivai.

Finlejs kaut ko noņurdēja. Mēs paspērām da�us soļus uz priek�u un apsēdāmies uz soliņa zem frizētavas loga.

- Es jautāju viņam, kas ir Pluribus? - turpināju. - Habls neatbildēja, ta�u atklāja, ka shēmā ir iesaistīti desmit vietējie

un, ja nepiecie�ams, tiek nolīgti vēl kādi papildspēki. Vēl viņ� pastāstīja, ka �ī shēma tagad ir apdraudēta, tā līdz svētdienai ir neaizsargāta.

- Un kas tad notiks svētdien? - Finlejs interesējās.

- To viņ� man nepateica, - es atzinos.

- Un tu neuzstāji? - Finlejs neapmierināti kurnēja.

- Es jau teicu, ka toreiz tas mani neinteresēja, - es attraucu.

- Vai viņ� tev nedeva ne mazāko mājienu, kas ir �ī afēra? -Finlejs neticīgi prasīja.

- Ne mazāko, - es apgalvoju.

- Vai viņ� teica, kas ir �ie desmit cilvēki? - detektīvs neatlaidās.

- Protams, ne! - es atcirtu.

- Jēziņ! Rī�er! No tevis nu gan nav nekāda labuma, - Finlejs neapmierināti norūca.

- Piedod, Finlej! - es atvainojos. - Biju domājis, ka Habls ir parasts mērglis. Ja es varētu doties atpakaļ un izdarīt to vēlreiz, tici man - es to darītu citādi.

- Desmit cilvēki! - detektīvs brīnījās.

- Neskaitot Hablu, - es atgādināju. - Ne ari �ermanu Stoleru. Ta�u pieņemu, ka tavs �efs Morisons bija to desmit skaitā.

- Lieliski! - Finlejs ironiski noteica. - Tad jau man tikai jāsameklē pārējie deviņi.

- Vienu no viņiem tu atradīsi �odien, - es sacīju.

* * *

Melnais pikaps, ko es pēdējo reizi redzēju aizbraucam no Eno ēstuves, piestāja ielas pretējā pusē, tomēr neizslēdza dzinēju. No ielas otras puses Klainers juniors, pieliecis galvu un turēdams rokas uz stūres, turpināja blenzt manī pa pikapa logu. Finlejs viņu neredzēja, jo skatījās uz otru pusi.

- Tu dro�i vien domā par Morisonu? - es iejautājos.

- Kas tur ko domāt? - Finlejs neapmierināti attrauca. - Viņ� ta�u ir miris, vai ne?

- Tomēr - kādā veidā miris? - es neatlaidos. - Par ko tas liecina?

Viņ� paraustīja plecus un izteica minējumu:

- Kāds grib pabaidīt citus? Atstāt ziņu?

- Pareizi, Finlej, - es atzinu. - Ta�u ko Morisons bija izdarījis nepareizi?

- Manuprāt, kaut ko salaidis dēlī, - Finlejs piekrita.

- Pareizi, Finlej, - es atkal sacīju. - Viņam tika uzdots piesegt to, kas ceturtdienas naktī notika pie noliktavām. Tāds bija viņa galvenais uzdevums. Tu zini, ka Morisons tur pusnaktī bija.

- Vai tie�ām? - Finlejs neticīgi vaicāja. - Tu ta�u pats teici, ka tās ir blēņas.

- Nē! - es nepiekritu. - Blēņas bija tā daļa, ka viņ� tur bija redzējis mani. Ta�u Morisons ir tur bijis un redzējis D�o.

- Vai tie�ām? - detektīvs neticēja. - Kā tu to zini?

- Piektdien bija pirmā reize, kad Morisons mani ieraudzīja. Vai ne? - es turpināju. - Toreiz kabinetā viņ� skatījās uz mani tā, it kā būtu redzējis iepriek�, tikai neatcerējās, kur. Viņ� bija redzējis D�o un pamanīja līdzību. Starp citu, Habls teica to pa�u. Viņaprāt, es atgādinot viņa izmeklētāju.

- Tātad Morisons ir tur bijis? - Finlejs pārjautāja. - Vai viņ� bija �āvējs?

- Tā nevarētu būt, - es teicu. - D�o bija saprātīgs un gudrs puisis, un viņ� neļautu vienam resnam idiotam sevi no�aut, �āvējam bija jābūt kādam citam. Turklāt es ari nevaru iztēloties Morisonu kā maniaku. Pārāk liela fiziska piepūle novestu viņu lidz sirdstriekai. Manuprāt, viņ� bija tre�ais - savācējs. Tomēr viņ� nepārmeklēja D�o kurpes un tāpēc ari Hablu paņēma ciet. Tas kādu pa īstam saniknoja, jo tagad viņiem bija jāatbrivojas no Habla, un Morisons tika likvidēts par sodu.

- Par lielu sodu! - Finlejs sacīja.

- Arī par biedinājumu, - es piebildu. - Tāpēc padomā par

to!

' - Par ko tad? - detektīvs nesaprata. - Mani tas neiebie-dēja.

- Tad kam tas bija domāts? - es jautāju.

- Kam var būt veltīts �is biedinājums? - Finlejs jautāja.

- Nākamajam rindā, vai ne?

Es pamāju un prasīju:

- Vai tagad saproti, kāpēc es uztraucos par to, kas būs nākamais policijas �efs?

Finlejs nodūra acis un atkal skatījās asfaltā.

- Ak Dievs! - Finlejs izsaucās. - Un tu domā, ka nākamais �efs būs no bandas?

- Tā tam vajadzētu būt, - es apstiprināju. - Kāpēc viņiem bija vajadzīgs Morisons, savs cilvēks policijā? Ta�u ne jau nu viņa neatvairāmās personības dēļ. Viņiem bija vajadzīgs savs cilvēks uz klāja - lai policija būtu kontrolējama, jo tas kaut kādā ziņā ir ļoti noderīgi. Ja nebūtu sagatavots aizstājējs, viņi nelikvidētu Morisonu. Un, lai kas viņ� arī būtu, tas būs ļoti bīstams cilvēks. Viņ� ieradīsies �eit, un Morisona piemērs virs viņa karāsies kā Dāmokla zobens. Kāds būs ie�ukstējis viņam ausi: vai redzi, ko mēs izdarījām ar Morisonu? Ja tu salaidīsi visu dēlī tāpat kā viņ�, to pa�u mēs izdarīsim ari ar tevi.

- Tātad, kas viņ� ir? - Finlejs dega nepacietībā. - Kas būs jaunais policijas �efs?

- Tie�i to jau ari es jautāju, - es atbildēju.

Kādu brīdi mēs klusēdami sēdējām uz soliņa pie frizētavas, vērodami, kā saule aizslīd aiz svītrainās markīzes malas.

- Tātad paliekam tu, es un Rosko, - es konstatēju. - Pa�laik ir dro�āk pieņemt, ka visi pārējie ir iesaistīti.

- Kāpēc Rosko? - Finlejs brīnījās.

- Daudzu iemeslu dēļ, - es skaidroju. - Tomēr galvenokārt tāpēc, ka viņa ļoti pūlējās mani izvilkt ārā no Vārburtonas. Morisons gribēja dabūt mani tur iek�ā kā grēkāzi par ceturtdienas notikumiem. Vai ne? Ja Rosko būtu bandā, viņa būtu atstājusi mani cietumā, ta�u, rīkojoties pretēji Morisona norādījumiem, viņa dabūja mani ārā. Tātad, ja �efs ir uzpirkts, tad Rosko nav.

Finlejs paskatījās uz mani un noņurdēja:

- Tikai mēs trīs? Tli nu gan, Rī�er, esi ārkārtīgi piesardzīgs tipiņ�!

- Skaidra lieta, Finlej, ka esmu piesardzīgs, - es nedaudz sa�utu. - �eit ir nogalināts kāds mazumiņ� cilvēku, starp kuriem ir arī mans brālis. Protams, es bū�u piesardzīgs tipiņ�!

Mēs piecēlāmies no soliņa ietves malā. Ielas otrā pusē Klai-ners juniors bija noslāpējis dzinēju un izkāpis no pikapa. Viņ� lēnām mums tuvojās. Finlejs paberzēja seju ar rokām, it kā to nomazgātu.

- Nu, ko tagad darīsim? - detektīvs jautāja.

- Tev ir jāķeras pie sava darba, - es pamācīju. - Vispirms tev aci pret aci jāizrunājas ar Rosko un jāizstāsta visi sīkumi. Brīdini, lai viņa piesargās. Pēc tam piezvani, kur vajag, un noskaidro Va�ingtonā, ko D�o te darīja.

- Labs ir, - Finlejs piekrita. - Un ko darīsi tu pats?

Es pamāju ar galvu Klainera juniora virzienā un sacīju:

- Viņ� visu laiku nenolai� no mums acu.

Kad Klainers juniors pienāca man tuvāk, notika dīvainas lietas: pirmkārt - nesakot ne vārda, Finlejs steidzīgi aizgāja ziemeļu virzienā; otrkārt - es dzirdēju, ka man aiz muguras aizveras frizētavas �alūzijas. Es pavēros apkārt un secināju, ka uz planētas Zeme esam paliku�i mēs divi - es un Klainers juniors.

Tuvumā Klainers juniors izskatījās interesants izpētes objekts. Viņ� nebūt nebija vieglā svara kategorijas pārstāvis. Apmēram se�as pēdas divas collas - metru deviņdesmit - gar�, viņu caurstrāvoja nemierīga enerģija, acīs varēja saskatīt intelektu, un tomēr tur ari spīdēja tādas kā dīvainas gaismiņas. Pui�a acis it kā stāstīja, ka viņ� nav saprātīgākais cilvēks, ko es jelkad savā dzīvē esmu saticis. Pienācis man tuvu klāt un nostājies priek�ā, juniors cie�i mani uzlūkoja.

- Tu ielauzies sve�ā teritorijā! - viņ� paziņoja.

- Vai �ī ir tava personīgā ietve? - es pajokoju.

- Skaidra lieta, ir! - juniors noskaldīja. - Mana tēva fonds ir apmaksājis katru collu no �ī bruģa un arī katru tā akmentiņu.

Ta�u es nerunāju par �o trotuāru, es runāju par Rosko jaunkundzi - viņa ir mana! Jau no pirmās reizes, kad viņu ieraudzīju, viņa ir manējā un gaida mani. Rosko jau piecus gadus gaida mani, līdz pienāks īstais brīdis.

Es nikni uz viņu paskatījos.

- Vai tu angļu valodu saproti? - es iedzēlu.

Juniors saspringa, mīdīdamies no vienas kājas uz otru.

- Esmu saprātīgs puisis, - es turpināju. - Līdzko Rosko jaunkundze pateiks, ka vēlas tevi manā vietā, es nekavējoties pazudī�u. Tomēr līdz tam brīdim labāk pazūdi pats! Vai saprati?

Juniors kūsāja dusmās, ta�u pēk�ņi pārvērtās, it kā viņu kāds vadītu ar tālvadības pulti un, nospie�ot pogu, būtu pārslēdzis kanālus. Viņ� nomierinājās, paraustīja plecus un, veltīdams man platu, zēnisku smaidu, teica:

- Skaidrs! Iztiksim bez apvainojumiem! Sarunāts?

Viņ� pastiepa savu roku, lai paspiestu manējo, un gandrīz vai mani apmuļķoja. Pa�ā pēdējā sekundē es nedaudz atrāvu roku un saspiedu viņa pirkstu kauliņus, nevis roku. Tas bija vecs armijas paņēmiens, kad kāds it kā grib paspiest tavu roku, bet īstenībā cen�as to salauzt. Ta£ ir īsts ma�o rituāls. Galvenais - ir jābūt tam gatavam. Ir nedaudz jāatrauj roka atpakaļ un jāsaspie� pirkstu kauliņi, nevis plauksta, tādējādi tvēriens tiek neitralizēts. Ja �o paņēmienu izpilda pareizi, zaudēt nav iespējams.

Juniors sāka iecerēto, ta�u viņam nekas nesanāca. Puisis bija sagatavojies pamatīgi saspiest manu roku, lai es, skatoties viņam acīs, bailēs svīstu. Ta�u viņam tas ne tuvu neizdevās. Es nokrauk�ķināju viņa pirkstu kauliņus pirmoreiz, tad otrreiz, tad vēl spēcīgāk un, atlaizdams viņa roku, pagriezos un aizgāju projām. Biju paspējis noiet tikai se�us jardus uz ziemeļiem, kad izdzirdēju viņu iedarbinām pikapu. Auto aizrībināja ziemeļu virzienā, un motora troksnis pagaisa tveices sanoņā.

Tie�i pie pa�a policijas iecirkņa durvīm bija novietots liels, balts kadiljaks. Tas bija pilnīgi jauns, ar visām ekstrām. Gandrīz vai viss salons bija no melnas ādas, tikai panelis no koka imitācijas. Salīdzinājumā ar �ārlijas Hablas vecā bentlija ādas tapsējumu un askētisko riekstkoka apdari �ī ma�īna izskatījās kā Vegasas maukumāja. Man bija jāsper pieci plati soļi, lai apietu tās priek�galu un tiktu līdz iecirkņa durvīm.

Policijas iecirknī bija patīkami vēss, un visi rosīgi tekalēja ap gara auguma vecu vīru ar sirmiem matiem. Viņ� bija ģērbies vecmodīgā uzvalkā ar kovbojiem raksturīgo �ņorveida kaklasaiti, savilktu ar sudraba sprādzi. Kopumā viņ� izskatījās kā īsts maita - politiķa tips, kas tiek vizināts ar kadiljakiem. Vīram varēja būt kādi septiņdesmit pieci gadi. Viņ� gāja klibodams, balstīdamies uz resna spieķa ar pamatīgu sudraba rokturi. Sapratu - tas ir mērs Tīls.

Rosko tie�i tobrīd nāca ārā no lielā kabineta un pēc Mori-sonu mājā pieredzētā joprojām bija satraukta. Par spīti tam, ka Rosko �obrīd diez cik labi neizskatījās, viņa spēja man uzsmaidīt un pamājusi lika man sekot uz palisandra kabinetu. Uzmetis ātru skatienu mēram Tīlam, es paklausīju Rosko.

- Kā jūties? - apjautājos.

- Ir biju�as labākas dienas, - viņa atteica.

- Vai tu izproti lietas būtību? - es pajautāju. - Vai Finlejs tev visu izstāstīja?

Rosko pamāja un sacīja:

- Jā, Finlejs man visu izstāstīja.

Mēs iegājām lielajā palisandra kabinetā. Finlejs sēdēja pie galda, zem vecā pulksteņa, kas rādija bez ceturk�ņa �etri. Rosko aizvēra durvis, un es skatījos gan uz viņu, gan uz Finleju.

- Tātad - kas dabūja �o amatu? - es interesējos. - Kas būs jaunais �efs?

Nepakustoties krēslā, Finlejs paskatījās uz mani, pa�ūpoja galvu un sacīja:

- Neviens! Mērs Tīls pats vadīs �o iecirkni.

Atgriezdamies pie durvīm, es tās pavēru un pa spraugu

uzmetu skatu Tīlam, kur� �obrīd atradās darba telpas otrā galā. Mērs bija piespiedis Beikeru pie sienas un, kā izskatījās, lasīja viņam morāli. Kādu brīdi es vēroju abus.

- Tātad - kādus secinājumus jūs izdarījāt? - jautāju.

- Visi pārējie mūsu iecirknī ir "tīri�, - Rosko paskaidroja.

- Tā jau izskatās gan, - es piekritu. - Tomēr tas apliecina to, ka Tīls pats ir tajā komandā - ieliktenis un viņu cilvēks.

- Kā mēs varam zināt, ka viņ� ir tikai viens no komandas? -Rosko retoriski ievaicājās. - Varbūt viņ� pats ir lielais boss un vada �o bandu?

- Nē! - es nepiekritu. - Lielais boss par biedinājumu citiem bija licis Morisonu sadalīt gabaliņos. Ja Tīls būtu boss, vai tad viņam būtu jābiedē pa�am sevi? Ari Tīls kādam kalpo un ir �eit ielikts, lai dezorganizētu izmeklē�anu.

- Dro�i vien tā ir, - Finlejs piebalsoja. - Process jau ir sācies. Tīls mums paziņoja, ka D�o un Stolera slepkavības lieta tiek atbīdīta otrā plānā, jo visi spēki jākoncentrē uz Morisona lietu. Viņ� liek mums darīt to pa�iem, nevienu - pat FIB - neiesaistot. Kā Tīls teica: iecirkņa gods ir likts uz spēles, tādējādi jau pa�ā sākumā novirzot mūs strupceļā. Tīlam esot pilnīgi skaidrs, ka Morisonu noslepkavojis kāds, kas tikko iznācis no cietuma un atriebjas par to, ka Morisons viņu kaut kad agrāk ir ietupinājis.

- Velns parāvis! Strupceļ� ir neizbēgams! - Rosko iesaucās.

- Mums ir jāizrokas cauri divdesmit gadu vecām izmeklē�anas lietām visā valstī un katrā lietā rūpīgi jāpārbauda visas personas - arī tās, kas jau ir nosacīti atbrīvotas. �is darbs var prasīt vairākus mēne�us. Bez tam - Tīls jau ir noņēmis no trases Stīvensonu, jo viņam tagad vajadzēs sēdēt kā de�ūrpo-licistam aiz barjeras tāpat kā man.

- Tas ir ļaunāk nekā strupceļ�, - Finlejs piebilda. - Tas ir kodēts brīdinājums. Nevienā no mūsu rīcībā eso�ajām lietām nav tādas personas, kas būtu spējīgas uz tik ne�ēlīgu atriebību. Tādi noziegumi Mārgreivā nekad nav pastrādāti. Mēs to zinām, un Tīls zina, ka mēs zinām. Tomēr mēs to nedrīkstam atklāti nosaukt par provokāciju.

- Vai tad jūs nevarat Tīļu vienkār�i ignorēt? - es pajautāju.

- Vai nevarat vienkār�i darīt to, kas jādara?

Finlejs atlaidās krēslā, skatoties griestos, dziļi nopūtās un pa�ūpoja galvu.

- Nē! - detektīvs turpināja. - Mēs strādājam tie�i ienaidnieka acu priek�ā. Pa�laik Tīlam nav nekādu iemeslu domāt, ka mēs kaut ko no tā visa zinām, un mums ir jāturpina tādā pa�ā garā: jātēlo muļķi un nevainīgie. Vai ne? Tas, protams, ierobe�os mūsu iespējas, bet lielākās problēmas būs ar pilnvarojumu. Ja man būs vajadzīgs orderis vai Tīla paraksts, es to nedabū�u. Vai ne?

Bs paraustīju plecus un sacīju:

- Es neplānoju izmantot nekādus orderus. Vai sazvanīji Va�ingtonu?

- Viņi man atzvanīs, - Finlejs paziņoja. - Tikai cerēsim, ka Tīls nepagrābs klausuli pirms manis.

Es piekrīto�i pamāju un ierosināju:

- Tagad jums tie�ām vajadzētu kādu citu vietu, kur strādāt. Kā ir ar to tavu draugu, par kuru tu man stāstīji, to no Atlan-tas F1B? Vai tu nevarētu izmantot viņa kabinetu kā neoficiālu iespēju?

Finlejs padomāja un pamādams sacīja:

- Nav slikta ideja. Man būs jāstrādā neoficiāli. Es ta�u nevaru prasīt, lai Tīls veic oficiālu pieprasījumu. Vai ne? Es �ovakar piezvanī�u draugam no Bostonas - Pikardam. Jums viņ� patiks, viņ� ir pareizais zellis. Viņ� nāk no Ņūorleānas puses. Pirms daudziem gadiem mans draugs kādu bridi strādāja Bostonā. Pikards ir labsirdīgs milzis. Ļoti gudrs un tikpat stūrgalvīgs.

- Pasaki viņam, ka mums te viss jātur lielā noslēpumā, -es ierosināju. - Mums �eit nevajag viņa aģentus, līdz būsim tam gatavi.

- Ko tu grasies darīt ar Tīļu? - Rosko man pajautāja. - Viņ� strādā to vīru labā, kas nogalināja tavu brāli.

Es atkal paraustīju plecus un turpināju:

- Tas ir atkarīgs no tā, cik dziļi viņ� ir iesaistīts. 1115 nebija �āvējs.

- Vai tad nebija? - Rosko pārprasīja. - Kā tu to zini?

- Viņ� nav tik izveicīgs, - es paskaidroju. - Staigā klibodams, ar spieķi rokā, un ir pārāk lēns, lai izvilktu �aujamo; katrā ziņā pārāk lēns, lai tiktu galā ar D�o. Viņ� nebija ari spārdltājs. Tam viņ� ir par vecu un vārgu. Ari savācējs viņ� nebija, to darīja Morisons. Ta�u, ja Tīls sāks braukt man virsū, tad redzēs, kur vē�i ziemo. Citādi lai iet pie velna!

- Un ko tagad? - Rosko nesaprata.

Es paraustīju plecus un neatbildēju.

- Manuprāt, galvenie notikumi risināsies svētdien, - Finlejs ierunājās. - Svētdien �ai organizācijai atrisināsies kāda problēma. Vai zināt, Tīla ielik�ana �ajā amatā man �ķiet uz īsu laiku. Mērs ir septiņdesmit piecus gadus vecs vīrs bez policijas darba pieredzes. �is noteikti ir pagaidu risinājums, lai viņi novilktu laiku līdz svētdienai.

Uz galda iedūcās selektors. Telpā atskanēja Stīvensona balss, kas vaicāja pēc Rosko. Viņiem bija uzdots kopīgi pārbaudīt izmeklē�anas lietas. Es atvēru durvis, ta�u Rosko apstājās, jo viņai kaut kas bija ienācis prātā.

- Un kā tad ar Spaiviju Vārburtonā? - viņa iejautājās. - Viņam ta�u tika pavēlēts sarīkot uzbrukumu Hablam, vai ne? Tātad viņam ir jāzina, kas �o pavēli devis. Tev vajadzētu aizbraukt un parunāties. Varbūt tas dos kādu pavedienu.

- Varbūt, - es piekritu, aizvērdams aiz viņas durvis.

- Laika iz�ķie�ana, - Finlejs paziņoja. - Vai tad tu domā, ka Spaivijs tev stāstīs tādas lietas?

Es viņam uzsmaidīju un sacīju:

- Ja Spaivijs zina, tad man izstāstīs. Jo svarīgi ir - kā pajautā, vai ne?

- Uzmanies, Rī�er! - Finlejs brīdināja. - Viņi saprot, ka tu esi tuvu tam, ko zināja Habls. Viņi novāks arī tevi, tāpat kā novāca Hablu.

Pēk�ņi man ienāca prātā �ārlija un viņas bērni. Iedomājoties par to, es nodrebinājos. Viņi var izdomāt, ka ari �ārlija zina daudz ko no tā, kas bija zināms Hablam. Tas ir neizbēgami. Viņuprāt, ari bērni kaut ko var zināt. Piesardzīgs darbonis var izdomāt, ka bērni varēju�i kaut ko noklausīties. Pulkstenis bija �etri. Bērni jau varētu būt mājās no skolas. Tur - kaut kur ārā, -atradās tie cilvēki ar gumijas galo�ām, neilona kombinezoniem, ķirurga cimdiem, asiem na�iem, naglu paciņu un āmuru.

- Finlej! Nekavējoties piezvani savam draugam Pikardam! -es iesaucos. - Mums nepiecie�ama viņa palīdzība, jo jāaizved �ārlija Habla un bērni uz kādu dro�u vietu. Nekavējoties!

Finlejs drūmi pamāja, viņ� saprata.

- Protams! - detektīvs apstiprināja. - Tūlīt brauc uz Bek-mena aleju un paliec tur. Es sarunā�u ar Pikardu. Nekur neaizej, iekams viņ� atbrauc. Labi?

Finlejs pacēla klausuli un, neskatoties telefonu grāmatā, uzgrieza Atlantas numuru.

Rosko bija atgriezusies pie sava galda. Mērs Tīls bija viņai iedevis lielu kaudzi ar izmeklē�anas lietu mapēm. Es piegāju pie Rosko galda un pievilku brīvo krēslu. Apsēzdamies viņai blakus, pajautāju:

- Cikos tu beigsi darbu?

- Domāju, ap se�iem, - Rosko atbildēja.

- Paķer līdzi roku dzel�us! - es jokoju. - Sarunāts?

- Tu esi muļķis, D�ek Rī�er! - viņa attrauca.

Tīls mūs vēroja, tāpēc es piecēlos un noskūpstīju Rosko matus. Izgājis ārā, devos pie bentlija. Pēcpusdienas saule vairs necepināja, un tveice bija pārgājusi. Ēnas kļuva garākas. Bija tāda sajūta, ka jau tuvojas rudens. Aiz muguras izdzirdēju saucienu. Mērs Tīls bija sekojis man ārā no ēkas. Viņ� sauca mani atpakaļ, ta�u es paliku, kur stāvējis, un viņam vajadzēja pienākt pie manis. Klik�ķinot spieķi, pilsētiņas galva smaidīdams piekliboja klāt, paspieda roku un pateica savu vārdu. Viņu saucot Grovers Tīls. Vīram piemita politiķa talants apburt otru cilvēku ar smaidu un ap�ilbināt ar skatu kā pro�ektoru, tēlojot, it kā viņam būtu liels prieks sarunāties ar mani.

- Priecājos, ka jūs panācu! - viņ� sacīja. - Ser�ants Beikers mani �odien iepazīstināja ar noliktavas slepkavību lietas apstākļiem. Man viss �ķiet pilnīgi skaidrs. Aizturot jūs, esam pieļāvu�i neveiklu kļūdu. Mums patie�ām ļoti �ēl par to, kas notika ar jūsu brāli. Tiklīdz kaut ko uzzināsim, darīsim to zināmu ari jums. Tāpēc, pirms jūs dodaties ceļā, es būtu ļoti priecīgs, ja �ī departamenta vārdā jūs pieņemtu manu atvaino�anos. Es no sirds nevēlos, lai jūs aizbrauktu ar sliktu iespaidu par mums. Varbūt mēs varētu to vienkār�i nosaukt par kļūdu?

- Viss ir kārtībā, Tīl! - es pieņēmu atvaino�anos. - Kāpēc jūs pieļaujat domu, ka es brauk�u prom?

Viņ� ļoti rāmi, bez mazākās vilcinā�anās turpināja:

- Kā sapratu, jūs �eit esat ieradies tikai caurbraucot. Diem�ēl mums Mārgreivā nav viesnīcas, tāpēc iedomājos, ka jums nebūs, kur apmesties.

- Es palieku! - sacīju. - Esmu saņēmis dāsnu viesmīlības piedāvājumu. Cik zinu, dienvidi alla� ir biju�i slaveni ar savu viesmīlību, vai ne?

Tīls man uzsmaidīja un satvēra savu iz�ūto �aketes atloku.

- Ak! Neap�aubāmi tā ir taisnība, kungs! - viņ� piekrita.

- Visi dienvidi un it īpa�i D�ord�ija patie�ām ir pazīstami ar savu sirsnīgo viesmīlību. Tomēr, kā jau jūs zināt, tie�i �obrīd mēs esam nonāku�i ļoti neērtā un nepatīkamā situācijā. Upēc �ajos apstākļos kāds motelis Atlantā vai Meikonā jums būtu

piemērotāks. Protams, kad pienāks skumjais bridis, mēs ar jums sazināsimies un sniegsim jebkuru palīdzību brāļa bēru organizē�anā. Diem�ēl �eit, Mārgreivā, mēs visi būsim ļoti aiz-ņemti. Jums būs visai neinteresanti. Policistei Rosko būs ļoti daudz darba, tāpēc �obrid viņu nevajadzētu traucēt, vai jūs ! man piekritāt?

- Es viņu nebūt netraucē�u, - nosvērti atbildēju. - Zinu, ka viņa veic ļoti svarīgu darbu.

Ar neizteiksmīgu skatienu Tīls pavērās manī. Skatījāmies viens otram acīs, ta�u mērs nebija augumā tik gar� kā es. tāpēc likās, ka viņ� sastieps sava kaulainā kakla muskuļus. Un, ja mērs tā turpinās blenzt uz mani, tad viņa kārnais kakls vispār var pārlūzt. Es viņam dzedri uzsmaidīju un devos pie bentlija, atslēdzu durvis un iekāpu iek�ā. Ierūcināju spēcīgo dzinēju un, jau prom braucot, nolaidu logu un uzsaucu:

- Tiksimies vēlāk, Tīl!

Beidzoties skolas dienai, �ī pilsētiņa kļuva rosīga, iepriek� tādu to nebiju redzējis. Pabraucu garām diviem cilvēkiem uz Galvenās ielas un vēl �etrus redzēju pie baznīcas krustojuma. Iespējams, ka tur notiek kāda pēcpusdienas kluba saiets, kurā lasa Bībeli vai konservē persikus ziemai. Pabraucis viņiem garām, iestūrēju lielo ma�īnu jūdzi garajā, greznajā Bekmena alejā. Nogriezos pie Habla baltās pastkastītes un pagriezu vecā auto bakelīta stūri uz līkumoto mājceļu. Ar �ārlijas brīdinā�anu bija kāda problēma - es nezināju, cik daudz viņai gribu atklāt. Negrasījos viņai stāstīt visu notieko�o sīkumos. Un vispār -jutos neomulīgi: man negribējās stāstīt, ka Habls ir miris. Mēs bijām iestrēgu�i tādā kā bezizejā, ta�u - es nevarēju �ārliju bezgalīgi turēt neziņā. �ārlijai jāuzzina pats galvenais, pretējā gadījumā viņa neklausīs brīdinājumiem.

Es noliku viņas ma�īnu pie durvīm un piezvanīju. Kad �ār-lija atvēra durvis un ielaida mani, nez no kurienes izskrēja bērni. Habla sieva izskatījās sagurusi un noraizējusies, tomēr bērni likās laimīgi, viņus nebija pārņēmis mātes uztraukums.

�ārlija aizraidīja bērnus prom, un es sekoju viņai uz virtuvi. Tā bija pla�a un modema telpa. Palūdzu, lai pagatavo man kafiju. Redzēju, ka viņa deg nepacietībā parunāties, ta�u es nezināju, kā iesākt. Vēroju viņas rosī�anos ap kafijas automātu.

- Vai tad jums nav kalpones? - es brīnījos.

Viņa noraido�i papurināja galvu un sacīja:

- Es negribu kalponi, man patīk darīt visu pa�ai.

- Tomēr �ī ir tik liela māja! - es atzīmēju.

- Man patīk visu laiku rosīties, - �ārlija paskaidroja.

Tad mēs pieklusām. �ārlija ieslēdza kafijas automātu, un tas sāka klusi sīkt. Es apsēdos pie galda, stūrī pie loga. Saimniece apsēdās man pretī un nolika rokas uz galda.

- Es dzirdēju par Morisoniem, - viņa beidzot ierunājās.

- Vai arī mans vīrs ir iesaistīts tajā visā?

Es mēģināju izdomāt - ko drīkstu viņai stāstīt? �ārlija gaidīja no manis atbildi. Pla�ajā, klusajā virtuvē bija dzirdama tikai kafijas automāta �ņāk�ana.

-Jā, �ārlij! - es iesāku. - Diem�ēl viņ� ir iesaistīts. Ta�u pats pret savu gribu. Vai saprotat? Notikusi tāda kā �antā�a.

Viņa to uztvēra mierīgi, jo, visticamāk, pati jau bija par to iedomājusies un apcerējusi visus iespējamos variantus. Mans paskaidrojums dro�i vien saskanēja ar kādu no �ārlijas pieņēmumiem, tāpēc viņa nelikās pārsteigta vai aizvainota. Habla sieva tikai pamāja ar galvu un nedaudz atslābinājās. Izskatījās, ka viņai bija nācis par labu, ka cits cilvēks apstiprina viņas aizdomas. Tagad viss bija kļuvis zināms, tāpēc varēja sākt rīkoties.

- Diem�ēl tikai tagad es sāku kaut ko saprast, - �ārlija atzinās.

Viņa piecēlās kājās, lai ielietu kafiju, un turpināja:

- Beidzot es sāku izprast vīra uzvedību. Vai Hablam draud briesmas?

- Diem�ēl man nav ne mazākās jausmas, kur viņ� ir, - es atbildēju.

Viņa pasniedza man kafijas krūzi un, apsēdusies uz virtuves letes, vēlreiz pajautāja:

- Vai viņam draud briesmas?

Es nespēju neko atbildēt, vārdi nenāca pār lūpām. Viņa no�ļūca no letes un atkal apsēdās man pretī pie galda, nolikdama sev priek�ā kafijas krūzi. �ārlija bija izskatīga sieviete: blonda un skaista, ar lieliskiem zobiem, pareizi veidotiem kauliem, slaida un sportiska, enerģijas pārpilna. Biju uzskatījis viņu par plantatora tipa sievieti; kādreiz tādas sauca par skaistulēm. Sevī biju nospriedis, ka pirms simt piecdesmit gadiem viņa varētu būt bijusi vergu īpa�niece. Ta�u tagad savas domas mainīju. Jutu no viņas strāvojam apņēmības pilnu spēku. Protams, viņai patika būt bagātai un nestrādāt, apmeklēt skaistumkop�anas salonus, ieturēt Atlantā len�u kopā ar draudzenēm, braukt ar bentliju, lietot zelta kredītkartes un darboties pla�ajā virtuvē, kas maksājusi vairāk nekā mani gada ieņēmumi. Ta�u, ja tas būtu nepiecie�ams, �ī sieviete spētu cīnīties un brist pa dubļiem. Var būt, ka pirms simt piecdesmit gadiem viņa būtu devusies ar furgonu karavānu uz rietumiem. �ārlija bija enerģiska, un, skatoties pāri galdam, man radās iespaids - ari stipra sieviete.

- �orīt es kritu panikā, - viņa ierunājās. - Tas nepavisam nav manā garā. Dro�i vien esmu atstājusi uz jums ļoti sliktu iespaidu. Man �ēl, ka tā sanāca. Pēc tam kad jūs aizgājāt, es daudz ko pārdomāju un nomierinājos, jo nonācu pie tāda pa�a secinājuma, kā jūs tikko teicāt. Habls kļūdas pēc ir kaut kur iepinies un tagad netiek no tā ārā. Ko lai es daru �ajā situācijā? Vispirms man ir jāpārtrauc krist panikā un jāsāk domāt. Kop� piektdienas esmu kā nelaimes �upiņa, un par to man ir kauns. Tā nav mana patiesā būtība. Tāpēc es kaut ko izdarīju un ceru, ka jūs man piedosiet.

- Turpiniet! - es mudināju.

- Es piezvanīju Dvaitam Stīvensonam, - �ārlija atzinās.

- Viņ� bija minējis, ka redzējis faksu no Pentagona par jūsu militārā policista karjeru. Es palūdzu viņam to sameklēt un nolasīt man. Manuprāt, jums ir lieliska biogrāfija.

�ārlija man uzsmaidīja un pievilka krēslu tuvāk.

- Tāpēc esmu nolēmusi jūs nolīgt, - viņa paziņoja. - Gribu jūs nolīgt privātā kārtā, lai jūs palīdzētu manam vīram atrisināt viņa problēmas. Vai jūs apsvērsiet �o priek�likumu?

- Nē! - es atteicu. - To es nevaru, �ārlij!

- Nevarat vai negribat? - viņa interesējās.

- Savā veidā tas būtu intere�u konflikts, - es atzinos, - un nozīmētu to, ka es nespētu �o darbu kārtīgi paveikt.

- Konflikts? - �ārlija nesaprata. - Kādā ziņā?

Es ieturēju garu pauzi, mēģinādams izdomāt, kā lai to visu izskaidro.

- Jūsu vīrs jau kādu laiku nejutās dro�s, - es atklāju. - Viņ� bija sazinājies ar kādu izmeklētāju, kas strādāja valdības labā, un viņi abi mēģināja �o situāciju vērst par labu. Ta�u to valdības puisi nogalināja. Diem�ēl mani vairāk interesē �is valdības puisis nekā jūsu vīrs.

�ārlija, sekodama manam domu gājienam, iejautājās:

- Bet kāpēc? Jūs ta�u nestrādājat valdības labā?

- �is nogalinātais valdības puisis ir mans brālis, - es atklāju.

- Zinu, ka tā ir prātam neaptverama sakritība, bet mans pienākums ir aizstāvēt viņa intereses.

�ārlija pieklusa un saprata, kāda varētu būt �ī konflikta būtība.

- Man ir ļoti �ēl, - viņa izteica līdzjūtību. - Jūs ta�u negribat teikt, ka Habls nodeva jūsu brāli?

- Nē, - es sacīju. - To Habls nekādā ziņā nebūtu darījis. Lai tiktu ārā no �īs lietas, Habls bija atkarīgs no mana brāļa. Bet diem�ēl kaut kas nogāja greizi.

- Vai drīkstu jums uzdot jautājumu? - �ārlija pavaicāja.

- Kāpēc jūs runājat par manu vīru pagātnes izteiksmē?

Es ieskatījos �ārlijai acīs un piebildu:

- Jo viņ� ir miris. Man ļoti �ēl!

�ārlija klusēdama nobālēja, salika plaukstas kopā, saāķēja pirkstus un saspieda tos, līdz kauliņi kļuva vaska bālumā. Tomēr viņa nesabruka.

- Es nedomāju, ka Habs ir miris, - �ārlija no�ukstēja. - Es to zinātu, jo tad būtu jutusi. Domāju, ka viņ� tagad kaut kur slēpjas. Es gribu, lai jūs viņu sameklējat. Maksā�u jums tik, cik jūs prasīsiet.

Es lēnām un noliedzo�i pa�ūpoju galvu.

- Lūdzu! - viņa uzstāja.

- �ārlij, es to nedarī�u! - atteicu. - Un neņem�u no jums par to naudu. Jo tā es jūs tikai izmantotu. Es nevaru ņemt jūsu naudu, jo zinu, ka Habls ir jau miris. Man �ēl, bet tā nu tas ir!

Pēc tam iestājās ilga pauze. Es sēdēju pie galda, turēdams rokā krūzīti ar kafiju, ko �ārlija bija man pagatavojusi.

- Vai jūs to darītu, ja es nemaksātu? - viņa ievaicājās.

- Varbūt, meklējot patiesību par brāli, jūs ko uzzināsiet ari par manu vīru?

Es pārdomāju un neredzēju nekādu iemeslu �o lūgumu noraidīt.

- Labi, �ārlij! - piekritu. - Es to darī�u. Bet, kā jau teicu, negaidiet nekādus brīnumus. Manuprāt, mums būs jāsaskaras ar kaut ko neiedomājami baisu.

- Es palieku pie savas pārliecības, ka Habs ir dzīvs, - �ārlija atkārtoja. - Ja tā nebūtu, es to zinātu.

Sāku uztraukties par to, kas notiks, kad atradīs Habla līķi. Viņai būs aci pret aci jāsaskaras ar realitāti - tas būs tikpat nenovēr�ami kā tas mirklis, kad taranējo�a ma�īna triecas sienā.

- Jums būs nepiecie�ama nauda izdevumiem, - �ārlija sacīja.

Nebiju vēl izlēmis, vai naudu pieņemt, kad �ārlija jau sniedza man biezu aploksni.

- Vai ar to pietiks? - viņa pajautāja.

Es ieskatījos aploksnē. Tajā atradās biezs �ūksnis ar simts dolāru banknotēm. Es piekrīto�i pamāju:

- Vajadzētu pietikt.

- Lūdzu, paturiet ma�īnu, - �ārlija ierosināja. - Izmantojiet to, cik ilgi vien būs nepiecie�ams.

Es vēlreiz pamāju. Domādams par to, ko vēl man vajadzētu teikt, piespiedu sevi lietot tagadnes formu.

- Kur jūsu vīrs strādā? - pajautāju.

- Sunrise International, - viņa atbildēja. - Tā ir banka.

�ārlija uzrakstīja bankas Atlantas adresi.

- Labi, �ārlij, - turpināju. - Atļaujiet man uzdot vēl vienu jautājumu. Tas ir ļoti svarīgi! Vai jūsu vīrs kādreiz ir lietojis vārdu Pluribus?

Habla sieva kādu brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.

- Pluribus? - viņa pārjautāja. - Vai tas nav kādā saistībā ar politiku? Vai tā nav tribīne, no kuras prezidents saka savu runu? Nekad neesmu dzirdējusi, ka Habs būtu lietojis �ādu vārdu. Viņ� absolvēja banku augstskolu.

- Tātad - jūs nekad neesat dzirdējusi viņu lietojam �ādu vārdu? - es pārjautāju. - Ne pa telefonu, ne miegā - vispār nekad?

- Nekad, - �ārlija atbildēja.

- Un kā ar nākamo svētdienu? - es turpināju tincināt. - Vai viņ� nav pieminējis nākamo svētdienu? Kaut ko, kas svētdien varētu notikt?

- Nākamo svētdien? - �ārlija atkal brīnījās. - Nedomāju, ka viņ� to būtu pieminējis. Kāpēc gan? Kas tad notiks nākamo svētdien?

- Nav ne jausmas, - atzinos. - Tie�i to es ari cen�os noskaidrot.

Labu brīdi viņa atkal to visu pārdomāja un - pavēr�ot plaukstas uz aug�u un paraustot plecus, it kā tas viņai neko neizteiktā, - no�ūpoja galvu.

- Piedodiet, ka nespēju palīdzēt! - �ārlija atvainojās.

- Par to neuztraucieties! - es viņu mierināju. - Tagad jums būs jādara kaut kas cits.

- Kas man būs jādara? - viņa interesējās.

- Jums būs jāpazūd no �ejienes, - es sacīju.

�ārlijas pirkstu kauliņi joprojām bija balti, tomēr viņa spēja sevi kontrolēt.

- Man būs jābēg un jāslēpjas? - viņa jautāja. - Bet kur tad?

- �urp brauc FIB aģents, lai jūs aizvestu prom, - es skaidroju.

Viņa panikā skatījās uz mani.

- FIB? - to pajautājusi, viņa nobālēja vēl vairāk. - Tad jau tas patie�ām ir nopietni, vai ne?

- Tas ir nāvīgi nopietni, - es sacīju. - Jums ir jābūt gatavai aizbraukt nekavējoties.

- Labi, - �ārlija lēnām noteica. - Nespēju noticēt tam, kas pa�laik notiek.

Es iznācu no virtuves un iegāju ziemas dārza terasē, kur iepriek�ējā dienā bijām dzēru�i ledustēju. Izgāju cauri stiklotajām durvīm un apmetu lēnu apli pa dārzu. Tad pa iebraucamo ceļu, kura malās auga ko�umkrūmi, izgāju uz Bekmena aleju. Ar plecu atspiedos pret balto pastkastīti. Visapkārt valdīja klusums. Varēja sadzirdēt vienīgi sausās zāles �aboņu zem kājām.

Tad es izdzirdēju no rietumu puses nākam ma�īnas rūkoņu. Tā brauca no pilsētas. Pirms ceļa uzkalniņa auto samazināja ātrumu, un es izdzirdēju automātiskās kārbas pārslēg�anos. Ma�īna iznira virs uzkalniņa. Tas bija ļoti parasts, brūns buiks, kurā sēdēja divi vīri. Maza auguma, tumsnēji, latīņamerikāņu izcelsmes vīri spilgtos kreklos. Iebraukusi ceļa kreisajā pusē, ma�īna samazināja ātrumu, viņi meklēja Habla pastkastīti. Atspiedies pret to, es viņus vēroju. Mūsu acu skatieni sastapās. Ma�īna atkal uzņēma ātrumu un, nesamazinādama to, aizdrāzās tuk�ajās persiku plantācijās. Es izgāju uz ielas un vēroju viņus aizbraucam. Bija redzams putekļu mākonis, kas sacēlās, buikam nobraucot no Mārgreivas perfektā asfalta seguma uz putekļaino lauku ceļu. Pēc tam es traucos atpakaļ uz mājām, jo gribēju, lai �ārlija pasteidzas.

Mājā Habla sieva uzbudinātā balsī lasīja līdzi ņemamo lietu sarakstu, �alodama kā bērns, dodoties brīvdienās. Tāda bija �ārlijas pa�aizsardzība pret paniku, ko viņa �obrīd izjuta. Vēl piektdien viņa bija bijusi bagāta, nestrādājo�a sieviete, kas precējusies ar baņķieri, bet jau pirmdien kāds sve�inieks viņai paziņo, ka vīrs ir miris, un liek viņai steig�us bēgt, lai glābtu savu dzīvību.

- Paņemiet līdzi mobilo telefonu! - es viņai uzsaucu.

�ārlija neatbildēja; es tikai dzirdēju klusu rosī�anos - soļu

dipoņu un skapja durvju virinā�anu. Man nācās vairāk nekā stundu sēdēt virtuvē, malkojot atliku�o kafiju. Tad es izdzirdēju ma�īnas signāltaures skaņas, un smagi soļi no�irkstēja uz grantētā celiņa. Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Ielicis roku kabatā, es satvēru Morisona na�a ziloņkaula rokturi un izgāju priek�namā atvērt durvis. Līdzās bentlijam bija novietots glīts, zils sedans, bet pie mājas durvīm bija pienācis milzīgs melnais vīrietis. Viņ� bija tikpat gar�, cik es, ja ne garāks, bet vismaz simts mārciņas smagāks, apmēram trīssimt desmit vai trīssimt divdesmit mārciņu - simts �etrdesmit kilogramu smags. Līdzās viņam es izskatījos kā bokseris spalvas svarā. Milzis ar sportista grāciju paspēra vieglu soli uz priek�u.

- Rī�er? - lielais vīrs jautāja. - Priecājos iepazīties! Esmu Pikards no FIB!

Mēs sarokojāmies. Vīrs patie�ām bija iespaidīgs. No viņa strāvoja dabiska kompetence un pārliecība, un es biju priecīgs, ka būsim vienā komandā. Pikards bija mana tipa vīrs, uz kuru varētu paļauties, ja dzīve iedzītu stūri. Pēk�ņi mani pārņēma dro�ibas un stabilitātes izjūta. Es pakāpos sānis un ielaidu viņu �ārlijas mājā. Pikards iesāka:

- Es jau no Finleja uzzināju visus lietas apstākļus un detaļas. Draugs, man patie�ām �ēl tavu brāli! Patie�ām! Vai mēs varam kaut kur aprunāties?

Es ievedu viņu virtuvē. Ejot man līdzās, viņ� veica �o attālumu pāris soļos. Paveroties apkārt, Pikards ielēja sev atliku�o pārkarsu�o kafiju, tad pienāca pie manis un uzlika roku uz pleca. Es jutos tā, it kā man kāds būtu uzkrāvis cementa maisu.

- Spēles galvenais noteikums ir tāds, - viņ� iesāka, - ka visa �ī lieta ir neoficiāla. Skaidrs?

Es pamāju. Mil�a balss atbilda viņa ķermeņa masai. Tā bija zema un rūco�a, it kā brūnais lācis būtu iemācījies runāt. Nevarēju noteikt, cik tam vīram varētu būt gadu. Viņ� bija sportiska tipa vīrietis, kam briedums ilgst gadu desmitiem. Pikards pamāja un atkāpjoties atbalstīja savu milzīgo augumu pret virtuves leti.

- Man tā ir liela problēma, - milzis atzinās. - Birojs nedrīkst veikt nekādas darbības, ja nav bijis pieprasījuma no vietējās varas oficiālās amatpersonas. �ai amatpersonai vajadzētu būt Tīlam. Vai ne? No Finleja teiktā es saprotu, ka Tīls �ādu pieprasījumu nerakstīs. Tas viss var beigties tik sūdīgi, ka mani -resno pakaļu - var piekārt pie zvana. Ta�u Finleja dēļ es �os noteikumus pārkāp�u. Izņēmuma kārtā mēs atkāpsimies no da�iem principiem. Tomēr tu nedrīksti aizmirst, ka viss notiek neoficiāli. Skaidrs?

Es tikai pamāju. Mani tas pilnībā apmierināja. �ī neoficiālā palīdzība bija tie�i tas, kas man vajadzīgs. Tā es varē�u paveikt savu darbu, nekavējoties ar birokrātiskām procedūrām. Līdz svētdienai man bija paliku�as pilnas piecas dienas. �orīt �īs piecas dienas man �ķita gana daudz, bet tagad, kad Habla vairs nebija, sapratu, ka man ir ļoti maz laika - pārāk maz, lai tērētu to nevajadzīgai birokrātijai.

- Uz kurieni jūs viņus vedīsiet? - es pajautāju milzim.

- Uz kādu dro�u māju Atlantā, - Pikards atbildēja. - Tā jau gadiem ilgi ir biroja īpa�umā. Habla ģimene tur būs dro�ībā. Tomēr es neteik�u tev precīzu adresi un palūg�u to Habla kundzei nevaicāt. �ajā lietā man ir jābūt piesardzīgam. Ja es �o dro�o māju izgaismo�u, tad patie�ām bū�u mēslos līdz ausīm!

- Skaidrs, Pikard! - es sacīju. - Es nesagādā�u tev nekādas problēmas. Jau iepriek� liels paldies tev par visu!

Pikards drūmi pamāja, it kā samierinoties ar to, kas turpmāk notiks. Virtuvē ieskrēja �ārlija ar bērniem. Visi bija apkrāvu�ies ar pavir�i sakravātām somām. Pikards iepazīstināja ar sevi. Es redzēju �ārlijas meitas acīs �ausmas par Pikarda baismīgā ķermeņa apjomu. Ari mazā puikas acis iepletās, kad viņ� skatījās uz Pikarda pastiepto FIB speciālā aģenta �etonu. Pēc tam mēs aiznesām un sakrāvām somas zilā sedana bagā�niekā. Atvadoties paspiedu roku Pikardam un �ārlijai. Visi sakāpa ma�īnā, un Pikards aizveda viņus prom. Es paliku stāvam, mājot ar roku.

Devos Vārburtonas virzienā, nobraukdams �o ceļa gabalu nepilnās piecdesmit minūtēs - daudz ātrāk, nekā tas bija izdevies cietuma autobusa �oferim. Pavērās skats uz cietumu -visīstāko elles priek�kambari. No rietumiem strauji tuvojās vētra. Cauri mākoņiem Vārburtonu apspīdēja pēcpusdienas zemās saules stari. Spīdīgie metāla torņi un sargu tornī�i vizuļoja spocīgi oran�ajā gaismā. Samazināju ātrumu un piebraucu pie cietuma vārtiem. Apstājos pie pirmā automa�īnu kontrolpunkta, es negrasījos doties tur iek�ā. Man jau bija gana piedzīvojumu cietumā. Spaivijam vajadzēja iznākt ārā pie manis. Izkāpu no bentlija un devos pie sarga. �is izskatījās diezgan draudzīgs.

- Vai Spaivijs �odien strādā? - pajautāju.

- Gribat viņu satikt? - sargs vaicāja.

- Pasakiet, ka ieradies Ri�era kungs! - es palūdzu.

Sargs pieliecās pie aparāta zem organiskā stikla pārsega un piezvanīja. Iznirdams ārā, viņ� man uzsauca:

- Spaivijs nepazīst nekādu Rī�era kungu.

- Sakiet viņam, ka mani atsūtīja policijas �efs Morisons no Mārgreivas iecirkņa, - es ierosināju.

Sargs vēlreiz pagāja zem organiskā stikla nojumes. Pēc minūtes viņ� jau bija atpakaļ, sacīdams:

- Labs ir, brauciet cauri! Spaivijs jūs gaidīs uzņem�anas bunkurā.

- Sakiet Spaivijam, ka viņam jāiznāk ārā un jāsatiekas ar mani uz ceļa, - es neatlaidos.

Pagāju malā un apstājos uz putekļainā, ar asfaltu pārklātā ceļa malas. �ajā bridi nervozēju, jo nebiju dro�s, vai Spaivijs iznāks ārā. To uzzinā�u pēc piecām minūtēm. Gaidīdams es jutu, kā smar�o lietus, kas tuvojās no rietumiem. Pēc stundas tas nogāzīsies mums tie�i uz galvas. Tā es tur stāvēju un gaidīju.

Spaivijs iznāca ārā. Dzirdēju nograbam re�ģus kontrolpunktā. Pagriezies ieraudzīju tuvojamies netīru fordu. Tas izbrauca ārā un nostājās līdzās bentlijam. Spaivijs izrausās ārā un nāca uz manu pusi. Apjomīgais virs bija nosvīdis, seja un rokas sarkanas, mugurā netīrs formas tērps.

- Vai atceries mani? - es pajautāju.

Viņa mazās �ūskas a�eles �audījās riņķī. Spaivijs bija pamests likteņa varā un uztraucies.

- Tu esi Rī�ers! - viņ� noteica. - Un kas tad ir?

- Esmu gan, - es apgalvoju. - Esmu Rī�ers, tas pats, kur� piektdien bija �eit. Kāds bija tavs uzdevums?

Spaivijs mīņājās no kājas uz kāju. Viņ� negrasījās viegli atklāties, bet, iznākot ārā satikties ar mani, bija jau devis man iespēju. Spaivijs bija zaudējis �o spēli, ta�u turpināja klusēt.

- Kāds uzdevums tev piektdien tika dots? - es vēlreiz pajautāju.

- Morisons ir miris, - Spaivijs atbildēja, paraustīdams plecus un sakniebdams plānās lūpas, ta�u vairs neteica ne vārda.

It kā nejau�i es pakāpos kādu pēdu pa kreisi, lai Spaivija ķermenis atrastos starp mani un vārtu sargu, - tā, lai sargs mani neredzētu. Manā rokā parādījās Morisona atsperu nazis. Kādu īsu brīdi paturēju to Spaivija acu augstumā - tie�i tik ilgi, lai viņ� varētu izlasīt zelta gravējumu uz ziloņkaula roktura. Tad ar skaļu klik�ķi izlēca asmens. Spaivija mazās a�eles bija kā piekaltas nazim.

- Vai tu domā, ka es �o nazi lietoju pret Morisonu? - es jautāju.

Spaivijs blenza uz asmeni, kas drīzā negaisa tuvumā un saules gaismā zaigoja zilganā krāsā.

- Tas nebiji tu, - Spaivijs secināja, - kaut ari tev dro�i vien bija labs iemesls, lai to darītu.

Es viņam uzsmaidīju. Spaivijs zināja, ka tas nebiju es, kur� nogalināja Morisonu. Tātad viņ� zināja, kas to bija izdarījis, un zināja ari to, kas bija Morisona bosi. Viss bija tik vienkār�i - trīs mazi vārdi, un es jau būtu ticis uz priek�u. Pagrūdu asmeni tuvāk viņa lielajai, sarkanajai sejai.

- Gribi, lai izmēģinu to pret tevi? - es vaicāju.

Spaivijs izmisīgi pavērās apkārt un konstatēja, ka vārtu sargs atrodas vismaz trīsdesmit jardu attālumā.

- Viņ� tev nepalīdzēs, - es brīdināju. - Viņam riebjas tavas resnās un bezsaturīgās ķeskas! Viņ� ir tikai sargs. Ar pakaļas laizī�anu tu esi dabūjis paaugstinājumu. Viņ� nepakustinātu ne pirkstu, pat ja tu degtu zilās liesmās! Kāpēc gan viņam būtu tas jādara?

- Ko tu no manis gribi? - Spaivijs �ņāca.

- Kāds piektdien bija tavs uzdevums? - es neatlaidos.

- Un ja es tev pateik�u? - resnis interesējās.

Es paraustīju plecus un teicu:

- Tas atkarīgs no tā, ko tu man pastāstīsi. Saki taisnību, un es tevi laidī�u atpakaļ. Vai to tu gribi?

Spaivijs neatbildēja. Mēs abi stāvējām ceļa malā, klusējot un sacen�oties - kuram ilgāk izturēs nervi.

Spaivija nervi bija pavisam draņķīgi, un viņ� jau bija zaudējis, iznākot pie manis. Priek�nieka mazās a�eles �audījās riņķī, ta�u vienmēr atgriezās pie na�a asmens.

- Labi, es tev pastāstī�u, - viņ� neizturēja. - Laiku pa laikam es izpalīdzēju Morisonam. Piektdien viņ� man piezvanīja un sacīja, ka nosūta pie manis divus vīrus. Jūsu vārdi man bija tuk�a skaņa, es nekad nebiju dzirdējis ne par tevi, ne par to otru. Man vajadzēja parūpēties, lai Habls tiktu novākts. Tas ari viss! Zvēru! Tev bija jāpaliek sveikam un veselam!

- Kas tad nogāja greizi? - es tincināju.

- Mani pui�i visu salaida dēlī, - viņ� turpināja. - Tas arī viss - es zvēru! Tas bija tas otrais, kuru mēs medījām. Ar

tevi nekam nebija jānotiek. Tu ta�u tiki ārā no �ejienes, vai ne? Izgāji ārā sveiks un vesels, ko? Kāpēc tu tagad taisi man problēmas?

Es ļoti ātri nozibināju asmeni un aizskāru viņa zodu. Spai-vijs �okā sastinga. Pēc bri�a no griezuma vietas izlīda resns asiņu tārps.

- Kāds bija iemesls? - es neatlaidos.

- Man nekad neviens nekādus iemeslus neziņo, - viņ� atzinās. - Es tikai izpildu to, ko man saka.

- Tu tikai izpildi to, ko tev saka? - es pārjautāju.

- Izpildu to, ko man liek, - Spaivijs nomurmināja. - Negribu zināt nekādus iemeslus.

- Kas tev deva �o uzdevumu? - es neatlaidos.

- Morisons, - viņ� atzinās. - Morisons man pateica, kas jādara.

- Un kas to pateica Morisonam? - es turpināju pratināt.

Es turēju asmeni collas attālumā no Spaivija vaiga. Izskatījās, ka viņ� no bailēm sāks pink�ķēt. Ieskatījos viņa mazajās �ūskas a�elēs. Spaivijs zināja atbildi. To es saskatīju �o mazo acu dzīlēs. Viņ� zināja, kas Morisonam deva uzdevumus.

- Kas Morisonam diktēja, ko darīt? - es turpināju uzstāt.

- Es nezinu, - Spaivijs liedzās. - Zvēru pie mātes kapa!

�ūpodams galvu, es ilgi viņā nolūkojos.

- Tā nav taisnība! - es sacīju. - Tu to zini, un tu man to pastāstīsi!

Tagad savukārt Spaivijs pa�ūpoja galvu. Viņa sārtā seja mētājās no viena sāna uz otru. Asinis tecēja pār slābajiem �okļiem uz pakrūti.

- Ak nē! Ja pateik�u, viņi mani no�miegs! - viņ� izmisumā noguldza.

Novēzēju nazi gar Spaivija vēderu un pārgriezu viņa netīro formas kreklu.

- Un, ja nepateiksi, - tevi nogalinā�u es! - piedraudēju.

Tādi pui�i kā Spaivijs nav tālredzīgi. Izpau�ot man visu,

viņ� nomirtu rit, bet neizpau�ot, - �odien. Tie�i tik tuvredzīgs

bija Spaivija domu gājiens. Tāpēc viņ� izlēma man pastāstīt visu. Spaivijs sāka rit siekalas, it kā rīkle būtu pārāk izkaltusi, lai sāktu runāt. Es skatījos viņam acīs, ta�u Spaivijs nespēja izteikt ne vārda. �ī aina atgādināja filmu, kurā puisis rāpoja pa tuksne�a smil�ainajām kāpām un centās kliegt pēc ūdens. Tātad Spaivijs man visu izstāstīs!

Tomēr tam nebija lemts notikt. Pāri Spaivija plecam aus-trumos redzēju ceļamies putekļu mākoni un izdzirdēju attālu dīzeļdzinēja dūkoņu. Ieraudzīju cietuma pelēkā autobusa kontūras, tas ripoja uz mūsu pusi. Spaivijs ātri pameta īsu skatu, lai paskatītos uz savu glābiņu. Vārtu sargs iznāca ārā sagaidīt autobusu. Spaivijs atmeta galvu atpakaļ un palūrēja uz mani. Viņa acīs iemirdzējās ļauna triumfa dzirkstelīte. Autobuss brauca arvien tuvāk.

- Kas bija �is cilvēks, Spaivij? - centos vēl paspēt. - Pasaki man tagad, vai ari es vienalga atgriezī�os pēc tevis vēlāk!

Ta�u Spaivijs tikai atkāpās, pagriezās un aizsteidzās uz savu netīro fordu. Autobuss pabrauca garām, apklādams mani ar putekļu mākoni. Ie�aujot atpakaļ atsperu na�a asmeni spalā, ieliku to kabatā. Nesteidzīgi piegāju pie bentlija, devos prom.

Visu atceļu braucot uz austrumiem, vētra dzinās man pa pēdām. Bija tāda sajūta, ka mani vajā ne tikai vētra. Biju bezgala vīlies. �orīt vēl likās, ka tikai viena saruna �ķir mani no atrisinājuma. Tagad es nezināju neko. Situācija pēk�ņi bija nonākusi staignā strupceļā. Man nebija ne rezerves spēku, ne palīdzības, ne aprīkojuma. Es nevarēju ari paļauties ne uz Rosko, ne uz Finleju, jo necerēju, ka viņi atbalstīs manu plānu. Viņiem iecirknī pa�iem bija savas problēmas. Kā Finlejs bija teicis? Strādā�ana ienaidnieka acu priek�ā? Arī no Pikarda es neko daudz nevarēju gaidīt, jo viņ� tāpat bija apdraudētā situācijā. Es varēju rēķināties tikai pats ar sevi.

Tomēr man nevajadzēja uztraukties par likumiem, termiņiem vai citiem traucējo�iem pienākumiem. Man nebija jādomā ne par Mirandas tiesībām, ne patieso cēloni vai konstitucionālajām tiesībām, ne par �aubu pamatotību un liecību iegū�anas likumību, tāpat arī nebija jāvēr�as pie augstāk stāvo�ām amatpersonām pēc atļaujas. Vai to drīkstēja uzskatīt par taisnīguma izpausmi? Varu derēt, ka �ie vīri jau labi sen bija pārkāpu�i likumības robe�as. Necilvēki. Kā Finlejs teica? Baisi ļaudis! Zvēri, kas bija nogalināju�i ari D�o Rī�eru.

Virzoties uz Rosko māju, pārripināju bentliju pār nelielu uzkalniņu. Novietoju ma�īnu uz ceļa pie viņas mājas. Nemanīju �evroletu, un arī Rosko vēl nebija pārnākusi. Lielais, hromētais pulkstenis uz bentlija paneļa rādīja bez desmit se�i. Izkāpu no ma�īnas un pārsēdos aizmugurē. Izstiepos uz lielās, vecās ma�īnas ādas sēdekļa.

Es gribēju uz vienu vakaru tikt prom no Mārgreivas un vispār ari no D�ord�ijas pavalsts. �ofera sēdekļa aizmugures kabatā atradu karti. Pētot to, es aprēķināju: ja mēs kādu stundu brauktu rietumu virzienā atkal garām Vārburtonai, tad nokļūtu līdz Alabamas pavalstij. Tie�i to es gribēju darīt - kopā ar Rosko traukties uz rietumiem un, iebraucot Alabamā, ieiet pirmajā dzīvās mūzikas bārā un līdz rītdienai izmest visas problēmas no galvas, baudīt lētu ēdienu, dzert aukstu alu un kopā ar Rosko kļausities nēģeru mūziku. Tāda bija mana iecere �im vakaram. Atlaidos sēdeklī, lai sagaidītu Rosko. Sāka satumst. Sajutu svaigu vakara dzestrumu. Ap se�iem lielas lietus lāses sāka bungot pa bentlija jumtu. �ķita, ka tuvojas spēcīgs negaiss, ta�u īstenībā tas aizgāja garām. Nolija tikai da�as lāses, it kā debesis gribētu atbrīvoties no smaguma, bet nesanāktu. Kļuva ļoti tum�s, un smagais bentlijs viegli �ūpojās drēgnajā vējā.

Rosko kavējās. Vētra jau bija briedusi divdesmit minūtes, kad ieraudzīju �evroletu ripojam no uzkalna. Priek�ējās gaismas te pazuda, te parādījās - pavīdēja te pa kreisi, te pa labi. Ma�īnas ugunis piemājas ceļā pārlēja mani ar spilgtu gaismu, kas pēc tam uzplaiksnīja pret garā�as durvīm un, izslēdzot motoru, nodzisa. Es izkāpu no bentlija un piegāju pie Rosko.

Apskāvu�ies mēs kādu bridi skūpstijāmies un tad iegājām mājā.

- Vai ar tevi viss kārtībā? - jautāju.

- �ķiet, ka jā, - viņa atbildēja. - �I bija viena ellīga diena!

Es piekrītot pamāju, jo tā patie�ām bija.

- Vai esi satraukta? - es pajautāju.

Iedegdama lampas un aizvilkdama aizkarus, Rosko staigāja pa istabu.

- �is rīta skats bija drausmīgākais, ko es jebkad savā mū�ā esmu redzējusi. Patie�ām pats baisākais! Ta�u es tev gribu pateikt ko tādu, ko nevienam nekad neteiktu. Man nebija �ēl Morisona -<� par tādiem kā viņ� nav jāpārdzlvo, bet man bija �ēl viņa sievas. Ar tādu kā Morisons dzīve jau tā nav nekāda laime, un kur nu vēl... viņa dēļ iet bojā!

- Un kā ar visu pārējo? - es iejautājos. - Kā ar TIlu?

- Es neesmu pārsteigta, - Rosko atzinās. - Jau divsimt gadu visa �ī dzimta ir bijusi neģēļu banda. Es par viņiem zinu visu. Mūsu abu dzimtas jau sen viena otru pazīst. Kāpēc gan lai �is Tīls būtu labāks? Tomēr, ak Dievs! Es priecājos, ka visi pārējie mūsu iecirknī izrādījās tīri. Visvairāk baidījos no tā, vai arī kāds no mūsu pui�iem nav iesaistīts. Nezinu, kā būtu to pārdzīvojusi.

Rosko iegāja virtuvē, un es viņai sekoju. Viņa nebija salūzusi, bet nebija ari laimīga. Rosko atvēra ledusskapja durvis. �ests bija daiļrunīgs - ledusskapis izrādījās tuk�s. Viņa man gurdeni uzsmaidīja un pajautāja:

- Vai vēlies mani aizvest vakariņās?

- Protams, - es sacīju. - Ta�u ne �eit, bet Alabamā.

Izstāstīju Rosko savu ieceri. Viņai tā patika. Rosko atplauka

un devās uz du�u. Izdomāju, ka arī es varētu ieiet du�ā, tāpēc gāju viņai līdzi. Mūsu plāni nedaudz aizkavējās, jo, tiklīdz viņa sāka atpogāt stīvināto formas blūzi, manas prioritātes mainījās. Alabamas bāra vilinājums atkāpās otrā plānā. Arī du�a varēja pagaidīt. Zem formas tērpa Rosko bija pavilkusi melnu apak�veļu, smalku un seksīgu. Pēc neprātīgas kaisles mēs attapāmies guļamistabā uz grīdas. Beidzot bija sācies ari negaiss. Lietus lāses pātagoja mazo māju. Zibens zibsnīja, un pērkons dārdēja.

Pēc tam mēs iegājām du�ā. Nu jau mums tā patie�ām bija vajadzīga. Kamēr Rosko apģērbās, es atlaidos gultā. Viņa uzvilka izbalēju�us d�insus un zīda blūzi. Izejot no mājas, mēs izslēdzām gaismas, aizslēdzām durvis un, iekāpu�i bentlijā, devāmies ceļā. Pulkstenis bija pusastoņi; vētra virzījās tālāk uz austrumiem. Savā ceļā vētra pārņems ari �ārlstonu un pēcāk plosīsies virs Atlantijas okeāna. Iespējams, ka rīt tā varētu skart Bermudas. Mēs braucām uz rietumiem, pretī sārtākām debesīm. Uz Vārburtonu traucāmies pa lauku ceļu, kas stiepās caur bezgalīgiem, tum�iem laukiem un arī garām cietumam. Dzelteni spokainajā apgaismojumā cietums izskatījās sadudzis.

Kad bijām pusstundas brauciena attālumā no Vārburtonas, mēs apstājāmies, lai uzpildītu vecās ma�īnas benzīnbāku. Pēc tam, turpinot līkumot cauri tabakas laukiem un sasniedzot Franklinu, �ķērsojām vecu tiltu pār �atahu�i upi. Tālāk traucāmies pretim pavalsts robe�ai, �ķērsojām to un vēl pirms deviņiem nonācām Alabamā. Nolēmām riskēt un piestāt pie pirmā bāra.

Jūdzes attālumā no pavalsts robe�as ieraudzījām ceļmalas krodziņu. Iebrauku�i stāvlaukumā, izkāpām no ma�īnas. �ī vieta izskatījās tīri cie�ama. Krodziņ� bija samērā pla�s, liels un zems, būvēts no darvotiem dēļiem, izgaismots ar neona gais-mām. Stāvlaukums bija pilns ar ma�īnām, un iek�pusē varēja dzirdēt mūziku. Izkārtne pie durvīm vēstīja: Dzirdinātava. Dzīvā mūzika septiņas dienas nedēļā, no pusdesmitiem vakarā. Mēs ar Rosko sadevāmies rokās un gājām iek�ā.

Iek�pusē mūs apdullināja bāra troksnis un mūzikas automāta dārdoņa, degunā iesitās alus smārds. Izlauzāmies cauri pūlim, krodziņa dziļumā ieraudzījām pagaru rindu ar galdiņiem atsevi�ķās ni�ās, tie bija izvietoti ap deju grīdu, aiz tās bija skatuve - zema betona platforma, kas reiz dro�i vien bijusi kravas platforma. Krodziņa griesti bija zemi un gaisma blāva.

Uzmeklējām brīvu galdiņu un apsēdāmies pie tā. Gaidot, kad mūs apkalpos, vērojām, kā uz skatuves kārtojas muzikantu grupa. Viesmīles �audījās �urpu turpu kā basketbola centra spēlētājas. Viena no viņām pie�āvās arī pie mūsu galdiņa. Pasūtījām alu, �īzburgerus, fri kartupeļus un sīpolu gredzenus. Visai drīz viņa atgriezās ar paplāti, uz kuras bija salikts ēdiens. Mēs ēdām, dzērām un pasūtījām vēl.

- Saki, ko tu uzsāksi sakarā ar D�o? - Rosko man pavaicāja.

Brāļa lietā biju nolēmis iet līdz galam - lai kāds tas būtu un lai ko tas ari prasītu. �orīt, gulēdams Rosko siltajā gultā, biju pieņēmis tādu lēmumu. Ta�u viņa bija policiste, kas zvērējusi par katru cenu aizstāvēt likumu. �ie likumi man �oreiz tikai stājās ceļā. Nezināju, ko atbildēt, ta�u Rosko ari negaidīja atbildi.

- Manuprāt, tev vajadzētu noskaidrot, kas viņu nogalināja, -Rosko ieteicās.

- Un ko pēc tam? - es ievaicājos.

Tālāk mēs netikām, jo muzikanti sāka spēlēt un sarunāties vairs nebija iespējams. Rosko pasmaidīja un pa�ūpoja galvu. Muzikantu grupa bija ļoti skaļa. Rosko paraustīja plecus, kā atvainodamās par to, ka es nedzirdu viņas teikto. Viņa pamāja, likdama saprast: parunāsim vēlāk; mēs pagriezāmies pret skatuvi. �ēl, bet viņas atbildi es nesadzirdēju.

Bāru sauca Dzirdinātava, muzikantu grupu - Dzirdinātavas dvēsele. Viņi iesāka tīri labi. Klasiskais trio: ģitāra, basģitāra un bungas. Spēles manierē muzikanti atdarināja Stīviju Reju Vonu. Kop� Stīvija Reja nāves helikopterā virs �ikāgas ir saradies tāds viņu atdarino�o ģitāristu skaits, ka, apzinot visus Dienvidu �tatu baltos virie�us, katrs tre�ais izrādīsies patiess Stīvija Reja Vona sekotājs. Visi spēlēja Reja manierē, jo tam nevajadzēja daudz - ne izskatu, ne īpa�u aprīkojumu, vajadzēja vienīgi spēlēt, pieliecot galvu. Talantīgākie sekotāji atgādināja Stīviju Reju tajā periodā, kad viņ� bija pārgājis no brīvā bāra roka stila uz vecajiem Teksasas blūziem.

�is krodziņ� bija tīri labs. Dzirdinātavas dvēsele atbilda nosaukumam. Uz basa un bungām spēlēja ra�eni, nevi�īgi pui�i gariem matiem, resni un netīri. Ģitārists bija maza auguma melnīgsnējs puisis, kas nemaz nelīdzinājās pa�am Stlvijam Rejam. Viņam gan piemita tas pats smīns, kas atklāja trūksto�os zobus. Viņ� tie�ām spēlēja labi. Puisim bija melna Ies Paul ģitāras kopija, liela Marshall tumba un lampu pastiprinātājs. Tas viss kopā radīja ipa�u vecmodīgu skaņu. Ģitāras brīvās basa stigas un platie skaņas noņēmēji, kas caur vecmodīgo Marshall lampu pastiprinātāju, skanot it kā pārslodzē, radīja �o neatkārtojamo blūzrokam raksturīgo biezi skano�o ģitāras ruk�ķi, kuru nekā citādāk nevarētu iegūt.

Mēs labi pavadījām laiku - dzērām daudz alus un, saspiedu�ies kopā, sēdējām pie sava norobe�otā galdiņa; brī�iem padejojām, jo nespējām turēties pretī mūzikas vilinājumam. Grupa bez mitas tikai spēlēja un spēlēja, zāle kļuva karstāka un pilnāka, mūzika skaļāka un ātrāka. Viesmīles skraidīja turpu �urpu, iznēsādamas garkaklainas pudeles.

Rosko izskatījās lieliski. Viņas zīda blūze bija mikla, un zem tās apak�ā nekā nebija. To es sapratu pēc tā, kā miklais zīds bija pielipis viņas ādai. Es jutos kā septītajās debesīs. Atrados vecā, vienkār�ā krodziņā kopā ar satrieco�u sievieti un labu muzikantu grupu. D�o būs jāpagaida līdz rītdienai. �ķita, ka Mārgreiva ir miljoniem jūd�u tālu un man pa�am nav nekādu problēmu. Negribēju, lai �is vakars jelkad beigtos.

Grupa nospēlēja diezgan ilgi, varēja būt jau pāri pusnaktij. Bijām sviedros izmirku�i un pietempu�ies. Tādi mēs nedrīkstējām braukt atpakaļ. Atkal smidzināja sīks lietutiņ�. Negribējām pavadīt pusotru stundu ceļā un kur nu vēl braukt pa lietu, citādi �is ceļojums varētu beigties kādā grāvī vai cietumā, jo bijām pārāk daudz sadzēru�ies alu. Jūdzi tālāk bijām pamanīju�i moteļa izkārtni. Rosko ieteica doties uz turieni. Viņai par to nāca smiekliņ�, it kā mēs būtu aizbēgu�i un tie�i �ī iemesla dēļ es būtu viņu pārvedis pāri pavalsts robe�ai. Glu�i tā jau nu nebija. Ta�u es negrasījos īpa�i protestēt.

Tā nu mēs, dzirdot sanoņu ausīs, izklunkurējām ārā no bāra un iekāpām bentlijā. Uzmanīgi un lēni citu ma�īnu straumē aizripinājām lielo, veco ma�īnu kādu jūdzi uz priek�u, līdz ieraudzījām moteli. Tā bija gara, zema, veca ēka, glu�i kā izkāpusi no vēsturiskas filmas. Es apstājos stāvlaukumā un devos uz administratora biroju. Uzrāvis kājās nakts administratoru, kas snauduļoja pie galda, samaksāju un nokārtoju, lai agri no rita mūs pamodina. Saņēmu atslēgu un devos atpakaļ uz ma�īnu, piebraucu pie mūsu mājiņas, un mēs iegājām iek�ā. �ī bija pieklājīga un anonīma vieta, kādas ir daudzviet Amerikā. Mājiņa bija silta un mājīgi iekārtota. Lietus grabēja uz jumta; istabā bija liela gulta.

Es negribēju, ka Rosko saaukstējas. Viņai vajadzēja atbrīvoties no mitrās blūzes. Tie�i to ari viņai pateicu. Rosko ieķiķi-nājās. Viņa gan nebūtu domājusi, ka man ir mediķa iemaņas. Pastāstīju, ka armijā mēs tiekam labi apmācīti pirmās palīdzības snieg�anā.

- Vai �ī ir neatliekamā palīdzība? - Rosko smējās.

- Drīz tā patie�ām būs, - es atsmēju. - ja nenovilksi to mitro blūzi.

Beidzot Rosko tomēr novilka blūzi, un es metos viņai virsū. Viņa bija tik skaista, izaicino�a un gatava uz visu.

Pēcāk mēs pārguru�i gulējām saviju�ies kopā un runājām par to, kas mēs esam un ko esam paveiku�i, kā ari par to, kas mēs gribējām būt un ko gribējām paveikt. Rosko man izstāstīja par savu ģimeni. Tas bija nelaimīgs stāsts, kas turpinājies vairāku paaud�u garumā. Izklausījās, ka viņi biju�i lāga ļaudis - fermeri, kas vairākas reizes teju teju jau varēju�i saķert savu sapni aiz astes, bet nekad to tā arī nav sasniegu�i. Stāsts bija par ļaudīm, kas cīnīju�ies cauri grūtajiem laikiem, pirms vēl bija izdomātas ķimikālijas un ma�īnas. Tolaik viņi dzīvoja atkarībā no dabas spēkiem. Kāds Rosko sencis gandrīz jau bija kļuvis bagāts, ta�u zaudēja savu labāko zemi, kad mēra Tīla vecvectēvs uzbūvēja dzelzceļu. Toreiz Rosko sen�iem lika nekavējo�i apmaksāt īpa�uma ķīlas zīmi, un tā radās aizvainojums.

kas pēc tam rūga vēl gadiem ilgi. Tomēr Rosko mīlēja Mār-greivu, lai gan viņai bija nepatīkami noskatīties, kā Tīls staigā apkārt, plātīdamies ar to, ka viņam un Tīļu dinastijai �eit vienmēr ir piederējis viss.

Runāju ar Rosko par D�o. Pastāstīju viņai to, ko nekad nevienam citam nebiju stāstījis un ko vienmēr esmu paturējis sevī. Izstāstīju viņai par savām jūtām pret brāli un to, kāpēc jūtu pienākumu aizstāvēt D�o arī pēc viņa nāves. Un ka patiesībā es to daru ar prieku. Mēs apspriedām daudzus personīgus jautājumus. Nopļāpājām ļoti ilgi un aizmigām viens otra rokās.

�ķita, ka bija pagājis pavisam neilgs laiks, kad, bungodams pie durvīm, administrators mūs jau modināja. Otrdiena. Mēs piecēlāmies un samiegoju�ies tenterējām pa istabu. Agrā rīta saule centās iz�āvēt pieliju�o mauriņu. Jau pēc piecām minūtēm mēs sēdējām bentlijā un rullējām uz austrumiem. Spirgtajā rīta gaisā austo�ā saule mūs �ilbināja.

Mēs lēnām modāmies. Pārbrauku�i pavalsts robe�ai, atkal atgriezāmies vecajā labajā D�ord�ijā. Franklinā �ķērsojām upi un sākām trakā ātrumā traukties cauri pla�ajiem laukiem, kas vēl bija paslēpu�ies zem agrās rīta dūmakas un plūsto�ās miglas segas. Dūmaka kā plīvurs klājās virs sarkanās zemes. Uzausa saule un ar saviem svelo�ajiem stariem sāka kliedēt �o dūmaku.

Neviens no mums nerunāja. Cik ilgi vien iespējams, mēs gribējām saglabāt �o kluso, intīmo gaisotni. Iera�anās atpakaļ Mārgreivā drīz vien pārplēsīs �o kokonu. Tā nu es stūrēju lielo, lepno ma�īnu pa lauku ceļiem un cerēju, ka nākotnē būs vēl daudz tādu nak�u un rāmu ritu kā tagad. Rosko bija saritinājusies man blakus uz lielā ādas sēdekļa un, iegrimusi domās, izskatījās ļoti apmierināta. Cerēju, ka tā patie�ām ari bija.

Kārtējo reizi aizjoņojām garām Vārburtonai. Cietums dreifēja uz zema miglas paklāja kā tāla un sve�a pilsēta. Mēs pabraucām garām mazam jaunaudzes pudurim, ko biju redzējis pa cietuma autobusa logu, kā ari krūmu rindām, kas dūmakainajos laukos �obrīd nebija saskatāmas. Sasniedzām krustojumu un, izbraucot uz pavalsts �osejas, nogriezāmies dienvidu virzienā. Iebraucot Mārgreivā - garām Eno ēstuvei, policijas iecirknim un ugunsdzēsēju depo - nonācām uz Galvenās ielas. Nogriezāmies pa kreisi pie tā vīra statujas, kas bija atņēmis fermeriem labu zemi, lai uzbūvētu dzelzceļu, un tālāk ripojām lejup pa nogāzi uz Rosko māju. Atstāju ma�īnu uz ielas. �āvādamies un staipīdamies mēs izkāpām ārā un viens otram uzsmaidījām. Bijām jauki pavadīju�i laiku un tagad roku rokā gājām pa piebraucamo ceļu uz mājas pusi.

Rosko durvis bija atvērtas. Tās nestāvēja vaļā līdz galam, tikai kādu collu vai divas. Atslēga bija uzlauzta. Kāds bija izmantojis lauzni. Salauztās atslēgas pārpalikumu un skaidu dēļ durvis vairs nevērās līdz galam ciet. Rosko pielika plaukstu pie mutes un klusi noelsās. Viņas acis pārsteigumā bija pla�i atvērtas. Skatiens slīdēja no durvīm pie manis.

Es sagrābu viņu aiz elkoņa un pavilku projām. Kādu bridi mēs stāvējām, piespiedu�ies pie garā�as durvīm. Zemu pieliecoties un spie�oties pie sienas, virzījāmies apkārt mājai. Pie katra loga uzmanīgi ieklausījāmies un, riskējot izsliet galvu, ātri ieskatījāmies katrā istabā. Atgriezāmies pie uzlauztajām ārdurvīm. No rāpo�anas un lī�anas gar pilo�ajiem, mū�zaļajiem augiem bijām izmirku�i slapji. Piecēlāmies kājās, pavērāmies viens otrā un paraustījām plecus. Atgrūdu�i ārdurvis, iegājām mājā.

Pārbaudījām visu māju - tur neviena nebija. Nekas nebija ne sabojāts, ne aizskarts, ne nozagts. Gan televizors, gan stereoiekārta joprojām stāvēja savā vietā. Rosko pārbaudīja skapi. Policijas revolveris joprojām atradās pie formas tērpa jostas. Viņa pārskatīja atvilktnes un kumodi. Nekas nebija aizskarts, pārmeklēts vai pazudis. Stāvēdami priek�namā, mēs nesapratnē skatījāmies viens otrā. Tad pēk�ņi es pamanīju kaut ko, ko sākumā mēs abi nebijām ievēroju�i.

Austo�ā rīta saule iespīdēja caur atvērtajām durvīm un atstāja uz grīdas �auru gaismas strēli. Uz parketa grīdas bija redzami vairāki pēdu nospiedumi - nē, daudzi pēdu nospiedumi.

Vairāki cilvēki bija gāju�i no ārdurvīm uz dzīvojamo istabu. Pēdu nospiedumi izzuda uz rakstainā dzīvojamās istabas paklāja, pēc tam no jauna parādījās uz koka grīdas un tālāk veda guļamistabā. Pēc tam pēdas gāja ārā cauri dzīvojamai istabai

- atpakaļ uz ārdurvīm. Pēdu nospiedumus bija atstāju�i cilvēki, kas ienāku�i iek�ā no lietainās nakts ielas. Tikko manāmās, dubļainās lietusūdens pēdas bija iz�uvu�as uz koka grīdas, atstājot vājus pēdu nospiedumus. Tie nebija pārāk spilgti, ta�u perfekti. Saskaitīju pēdas vismaz �etriem cilvēkiem, kas gāju�i iek�ā un ārā. Tie bija nospiedumi, ko �ie cilvēki bija atstāju�i. Viņiem kājās biju�as gumijotas galo�as - tādas, ko velk virs apaviem ziemeļos bargajās ziemās.

Slepkavas bija nāku�i pēc mums naktī, domājot sarīkot asinspirti. Nakts viesi bija ieradu�ies ar visu savu aprīkojumu -gumijotām galo�ām un neilona kombinezoniem, na�iem, āmuru un naglu kasti. Viņi bija nāku�i, lai pastrādātu ar mums to pa�u, ko bija izdarīju�i ar Morisonu un viņa sievu.

Slepkavas bija atgrūdu�i aizliegtās durvis un pieļāvu�i otru liktenīgo kļūdu. Tagad viņus jau var uzskatīt par līķiem, jo es viņus nomedī�u un smaidot noskatī�os, kā viņi mirs. Uzbrukt man nozīmēja vēlreiz uzbrukt D�o. Mana brāļa vairs nav starp dzīvajiem, un viņ� vairs nevar mani aizstāvēt. Tas bija atkārtots izaicinājums. Atkārtots pazemojums. �eit vairs nevarēja runāt par sevis aizsargā�anu, bet gan par D�o piemiņas godinā�anu.

Apsekodama atstātos pēdu nospiedumus, Rosko demonstrēja klasisku reakciju - noliegumu. �etri vīri nakts laikā bija ienāku�i �ajā mājā, lai viņu noslepkavotu, bet, to zinot, Rosko notiku�o it kā ignorēja un izslēdza no sava prāta - viņa par to domāja, bet vienlaikus arī nespēja domāt. Tā nebija slikta attieksme, ta�u nepaies ilgs laiks, un viņa sabruks. Līdz tam Rosko aktīvi pētīs nezināmu cilvēku pēdu nospiedumus uz savas mājas grīdas.

Lai mūs atrastu, nakts viesi bija cītīgi pārmeklēju�i visu māju. Guļamistabā viņi bija pa�ķīru�ies un ok�ķerēju�i pa visām malām. Pēc tam atkal turpat sanāku�i kopā un devu�ies prom. Ari ārā uz ceļa mēs meklējām pēdas, tomēr neko neatradām. Līdzenais asfalta segums bija mitrs un kūpēja. Iegājām atpakaļ mājā. Vairāk pierādījumu nebija - tik vien kā uzlauztā slēdzene un neskaitāmie pēdu nospiedumi pa visu māju.

Neviens no mums nerunāja. Es kūsāju dusmās, joprojām vērodams Rosko un gaidīdams, kad slū�as nāks vaļā. Viņa bija redzējusi Morisonu līķus, bet es ne. Finlejs bija man ieskicējis aptuvenās Morisonu slepkavības detaļas. Izklausījās diezgan nelāgi. Pat viņ� pēc redzētā bija satriekts. Arī Rosko bija tur un tagad precīzi zināja, ko �ie kādi gribēja izdarīt ar mums abiem.

- Tātad pēc kura no mums viņi nāca - pēc manis, tevis vai mums abiem? - Rosko beidzot pajautāja.

- Viņi nāca pēc mums abiem, - atbildēju. - Viņi ir izdomāju�i, ka Habls man cietumā visu izstāstījis un es esmu visu izstāstījis tev. Tāpēc viņi domā, ka mēs abi zinām to - lai kas tas arī būtu -, ko zināja Habls.

Rosko vārgi pamāja. Tad viņa pagāja tālāk un, skatīdamās uz savu sakopto, mū�zaļo dārzu, atspiedās pret pagalma durvīm. Ievēroju, ka Rosko nobāl un notrīc. Aizsardzības valnis bija sabrucis. Viņa iespiedās kaktā pie durvīm, centās pieplakt pie sienas un skatījās tuk�umā, it kā būtu ieraudzījusi visas vārdos neizsakāmās �ausmas. Rosko sāka tik gau�i raudāt, it kā viņas sirds būtu salauzta. Es piegāju klāt un apskāvu, piekļāvu sev cie�i klāt, līdz viņa izraudāja visas bailes un sasprindzinājumu. Rosko raudāja ilgi, viņa bija sakarsusi un vārga, viss mans krekls bija piemircis no viņas asarām.

- Paldies Dievam, ka pagāju�ajā naktī mēs nebijām mājās, -Rosko �ukstēja.

Zināju, ka man vajadzēja izklausīties pārliecino�am. Bailes tikai ievestu viņu strupceļā un izsūktu enerģiju, tāpēc viņai bija jāstājas tām pretī. Un �onakt Rosko atkal būs jāstājas pretī tumsai un klusumam - ne tikai �onakt, bet visu atliku�o dzīvi.

- Es gan būtu gribējis, kaut mēs būtu biju�i mājās, - izteicu savu viedokli. - Tā mēs būtu uzzināju�i da�as atbildes.

Viņa skatījās uz mani, it kā es būtu prātu izkūkojis, un pa�ūpoja galvu.

- Ko tad tu būtu darījis? - Rosko jautāja. - Nogalinājis �etrus vīrus?

- Tikai trīs, - attraucu. - Ceturtais būtu atbildējis uz mūsu jautājumiem.

Es to pateicu ar tādu pārliecību un noteiktību, it kā citas iespējas nemaz neeksistētu. Rosko lūkojās mani. Es gribēju, lai viņa saskata to spēcīgo vīrieti, karavīru ar trīspadsmit gadu ilgo pieredzi - slepkavu, kas māk nogalināt ar kailām rokām un ledaini saltu zilo acu skatienu. Es ļoti pūlējos, lai Rosko man noticētu. Es gribēju parādīt visu savu neuzvaramibu, nesa-mierināmību un spēju aizsargāt. Skatījos viņā ar savu cie�o, nemirk�ķino�o skatienu, kas reiz lika saraukties �okurā diviem desantniekiem. Gribēju, lai Rosko jūtas dro�ībā. Pēc visa tā, ko �ī sieviete sniegusi man, arī es gribēju viņai sniegt ko pretim. Negribēju, lai viņu māktu bailes.

- �etri sīki lauķi jau nu mani nepieveiks! - es lielījos. - Vai viņi maz zina, ar ko ielaidu�ies? Man nācies samalt miltos vēl spēcīgākus pretiniekus. Ja viņi vēlreiz uzdrīkstēsies �eit spert savu kāju, tiks iznesti ar kājām pa priek�u. Un, zini ko, Rosko? Ja kādam ienāks prātā doma par to, lai nodarītu tev pāri, viņ� būs pagalam, pirms vēl būs �o domu izdomājis līdz galam.

Tas līdzēja. Es biju Rosko pārliecinājis. Man vajadzēja, lai viņa būtu saprātīga, stipra un pa�pārliecināta. Gribēju, lai mani vārdi uz viņu iedarbojas, un mana vēlē�anās piepildījās. Rosko brīni�ķīgās acis atmirdzēja ar jaunu sparu un enerģiju.

- Es runāju nopietni, Rosko, - es apgalvoju. - Turies kopā ar mani, un viss būs kārtībā!

Viņa atkal pavērās manī un atmeta matus no pieres.

- Vai apsoli? - Rosko vaicāja.

- Skaidra lieta, mazā, - atteicu, aizturēdams elpu.

Rosko saraustīti nopūtās, nostūma malā bailes un pārkāpa

tām pāri. Viņa centās pasmaidīt - krīze bija pāri; Rosko atkal bija savā elementā.

- Tagad lasāmies prom no �ejienes! - es ierosināju. - Mēs nedrīkstam palikt kā sēdo�i mērķi, tāpēc samet somā pa�u nepiecie�amāko.

- Labi, - Rosko piekrita. - Vai mēs vispirms nesalabosim durvis?

Padomāju par �o jautājumu. Tas bija stratēģiski svarīgs.

- Nē, - atbildēju. - Ja mēs tās salabosim, tas nozīmēs, ka esam biju�i �eit un tās redzēju�i. Ja esam tās redzēju�i, tad zinām, ka mūs vajā. Labāk būs, ja viņi domās, ka mēs to nezinām. Tad viņi domās, ka nākamreiz nav tik ļoti jāpiesargās. Tāpēc mēs vispār nereaģēsim nekā un izliksimies, ka neesam te biju�i un redzēju�i uzlauztās durvis. Turpināsim izturēties muļķīgi un vientiesīgi. Ja viņi nodomās, ka esam stulbi vientie�i, viņi vairs neuzmanīsies. Tie�i tāpēc nākamreiz būs vieglāk viņus at�ifrēt.

- Skaidrs, - Rosko man piekrita.

Viņa neizklausījās īpa�i pārliecino�a, tomēr piekrita man.

- Tāpēc samet somā pa�u nepiecie�amāko, - vēlreiz atkārtoju.

Rosko par to nemaz nebija sajūsmā, tomēr aizgāja un savāca savas mantas. Spēle bija sākusies. Es nemaz īsti nezināju, kas ir �ie otras komandas spēlētāji. Es pat īsti nezināju, kādā spēlē esmu iesaistījies. Man tikai bija skaidrs, kā jāspēlē �ī spēle. Mans pirmais gājiens bija tāds - gribēju, lai viņi domā, ka mēs vienmēr par soli atpaliekam.

- Vai man �odien vajadzētu iet uz darbu? - Rosko nesaprata.

- Tev tas ir jādara, - es ne�aubījos. - Tev jārīkojas tie�i tāpat kā parasti. Un mums jāaprunājas ar Finleju. Viņ� gaida zvanu no Va�ingtonas. Un vēl mums jāzina visa informācija par �ermanu Stoleru, ko vien var iegūt. Tu tikai neuztraucies, viņi ta�u ne�aus uz mums policijas iecirkņa darba telpā. To viņi dro�i vien centīsies izdarīt nakts laikā kādā klusā un nomaļā vietiņā. Tīls jūsu iecirknī ir vienīgais sliktais puisis, tāpēc nekad nepaliec ar viņu divatā. Turies kopā ar Finleju, Beikeru vai Stīvensonu! Sarunāts?

Rosko pamāja un devās uz du�u, lai nomazgātos un apģērbtos. Pēc divdesmit minūtēm viņa jau iznāca no guļamistabas pilnā formas tērpā, gatava darbam. Paskatījusies uz mani, viņa viegli sev uzplik�ķināja, it kā sakot, ka ir gatava doties uz darbu.

- Vai apsoli? - viņa vēlreiz jautāja.

Viņas izteiktie vārdi skanēja kā jautājums, atvaino�anās un mierinājums. Viss bija izteikts �ajos divos vārdos. Es paskatījos uz Rosko.

- Pats par sevi saprotams, - es apsolīju un piemiedzu ar aci.

Viņa pamāja un arī piemiedza aci. Ar mums viss bija kārtībā. Izgājām laukā, ārdurvis atstājot nedaudz atvērtas - tie�i tā, kā bija, pirms mēs ienācām mājās.

Es paslēpu bentliju garā�ā, lai radītu ilūziju, ka mēs neesam �eit biju�i. Tad iekāpām Rosko �evroletā un nolēmām doties brokastīs pie Eno. Rosko sāka braukt un vadīja ma�īnu kalnup. Pēc stabilā bentlija �ajā ma�īnā bija pilnīgi cita sajūta, likās, ka �evrolets ļurinās un velkas pa zemi. Mums pretim no kalna brauca piegādes furgons. Tas bija elegantā tum�i zaļā krāsā, ļoti tīrs un pilnīgi jauns. Automobilis izskatījās pēc pakalpojumu furgona, bet uz viena tā sāna rotājās uzraksts zelta burtiem. Tas vēstīja: Klainera fonds. Tie�i �o pa�u uzrakstu es biju redzējis arī uz dārznieku furgona.

- Kas tā par ma�īnu? - es pajautāju Rosko.

Pie diennakts veikala viņa strauji pagrieza pa labi un izbrauca uz Galvenās ielas.

- Klainera fondam pieder daudz ma�īnu, - Rosko atbildēja.

- Ar ko viņi nodarbojas? - es painteresējos.

- �eit viņiem ir liels bizness, - Rosko skaidroja. - Pilsēta pārdeva vecajam Klaineram zemi noliktavām, un daļa no �ī darījuma paredzēja, ka viņ� izveidos pilsētas labiekārto�anas programmu. Tīls to koordinē no sava mēra kabineta.

- Tīls ir koordinators? - es pajautāju. - Tīls ir ienaidnieks!

- Viņ� �o programmu koordinē, jo ir Mārgreivas pilsētas mērs, - Rosko turpināja skaidrot, - nevis tāpēc, ka ir Tīls. �ai programmai ir pie�ķirts liels finansējums, naudu tērē sabiedrības vajadzībām: ceļiem, parkiem, bibliotēkai, vietējā biznesa atbalstam. Arī policijas iecirknis daudz no tā iegūst. No �īs programmas tiek dotēts kredīts par manu māju, tikai tāpēc vien, ka strādāju policijas iecirknī.

- �ī programma dod Tīlam lielu varu, - es konstatēju. - Un kādas ir tavas attiecības ar Klaineru junioru? Viņ� centās mani brīdināt, lai turos no tevis pa gabalu, un lika saprast, ka viņam uz tevi ir pirmtiesības.

Rosko noskurinājās un attrauca:

- Tas nu gan ir īsts kretīns! Es no viņa izvairos, kad vien varu. Tev vajadzētu darīt to pa�u.

Viņa turpināja stūrēt, izskatīdamās aizkaitināta, visu laiku izbiedēti lūkodamās apkārt, it kā justos apdraudēta. Varētu domāt, ka tūlīt kāds izlēks ma�īnas priek�ā un mūs no�aus. Rosko klusā dzīve D�ord�ijas lauku nostūri bija beigusies. To bija satricināju�i tie �etri vīri, kas naktī ielauzās viņas mājā.

Mēs iebraucām Eno ēstuves grantētajā stāvlaukumā; apstājoties lielais �evrolets maigi no�ūpojās uz mīkstajām atsperēm. Es izrausos no zemā sēdekļa, un, grantij �irkstot zem kājām, mēs kopā devāmies uz ēstuves durvīm. �odien bija pelēka diena. Nakti noliju�ais lietus bija atdzesējis gaisu un atstājis mākoņu lēverus debesis. Ēstuves dēļu ap�uvums bija tikpat pelēks. Bija auksts, un likās, ka iestājies jauns gadalaiks.

Mēs iegājām iek�ā. Ēstuve bija tuk�a. Apsēdāmies pie galdiņa atsevi�ķā ni�ā, un briļļainā oficiante atnesa mums kafiju. Pasūtījām olas ar bekonu un daudz da�ādu piedevu. Ārā stāvlaukumā iebrauca melns pikaps, tas pats, kuru jau trīs reizes biju redzējis. �oreiz pie stūres nebija Klainers juniors, bet gan kāds vecāks vīrietis. Viņam varēja būt ap se�desmit, vīrietis bija spēcīgs un kalsns. Tēraudpelēkie mati noskūti gandrīz līdz ādai. Viņ� bija ģērbies d�insos kā ran�o īpa�nieks. Izskatījās, ka �is vīrs daudz laika pavada ārā, saulē. Pat skatoties uz viņu caur

Eno ēstuves logu, jutu �ī vīra spēku un nikno acu skatienu. Rosko man piebakstīja un pamāja uz viņa pusi, sacīdama:

- Tas ir Klainers. Pats vecais Klainers.

Klainers ienāca pa durvīm un apstājās uz brīdi. Paskatīdamies pa kreisi un pa labi, viņ� piegāja pie letes. No virtuves iznāca pats Eno. Abi, sabāzu�i galvas kopā, klusi sarunājās. Tad Klainers atkal piecēlās kājās un pagriezās uz durvju pusi. Viņ� apstājās, paskatījās pa labi un pa kreisi, uz sekundi viņa skatiens pakavējās pie Rosko. �ī vīra seja bija kalsna, barga un sadrūmusi. Mute viņa sejā bija kā iegriezta līnija. Tad skatiens apstājās pie manis. Jutos kā pro�ektoru ap�ilbināts. Klainera lūpas pavērās ziņkārīgā smaidā. Viņam bija apbrīnojami zobi: gari acu zobi, ieliekti uz iek�u, un plakani, �etrstūraini priek�zobi. Tie bija dzelteni kā vecam vilkam. Klainera lūpas aizvērās, un viņ� novērsa skatienu. Atraudams durvis, vīrs pa grantēto celiņu devās uz savu ma�īnu. Viņ� aiztraucās, jaudīgi rūcot motoram, izmētādams sīkos olī�us.

Vēroju, kā viņ� aiztinas, un pagriezos pret Rosko.

- Pastāsti man vēl kaut ko par �iem Klaineriem, - es palūdzu.

Rosko joprojām izskatījās sabozusies.

- Kāpēc? - viņa pajautāja. - Mums tagad jādomā, kā cīnīties par savu dzīvību, un tu gribi runāt par Klaineriem?

- Es vācu informāciju, - paskaidroju. - Klainera vārds parādās visur. Viņ�, liekas, ir interesants vīrs. Ari dēls ir īsts atradums. Turklāt es redzēju arī viņa sievu. Izskatījās nelaimīga. Tagad prātoju, vai tam visam var būt kāds sakars ar vēl kaut ko...

Rosko paraustīja plecus un papurināja galvu.

- Neredzu nekādu sakarību, - viņa noteica. - Klaineri ir jaunpienācēji, dzīvo �eit tikai piecus gadus. Pirms vairākām paaudzēm �ī ģimene Misisipi ar kokvilnas pārstrādi sapelnīja veselu bagātību, ieviesa jaunu ķīmisko apstrādi - tādu kā jaunu formulu. īsti nezinu, bet �ķiet, ka tā bija saistīta ar hloru un sodu. Ģimene sarausa lielas bagātības, bet pirms pieciem gadiem sakarā ar dabas piesārņo�anu Klaineram radās konflikts ar Dabas aizsardzības aģentūru. Konflikta būtības pamatā bija noplūdu�ās ķimikālijas; visā upē līdz pat Jaunor-leānai sāka izmirt zivis.

- Kas notika pēc tam? - painteresējos.

- Klainers pārvietoja visu rūpnīcu, - Rosko turpināja. - Līdz tam laikam jau visa kompānija piederēja viņam vienam pa�am. Viņ� slēdza rūpnīcu Misisipi un atvēra to Venecuēlā vai kaut kur tur. Pēc tam Klainers centās mainīt sava biznesa darbības profilu. Tā nu viņ� ar savu noliktavu biznesu pirms pieciem gadiem uzradās D�ord�ijā. Tagad viņ� darbojas ar pla�a patēriņa precēm, elektroniku un vēl nezin ko tur.

- Tātad Klaineri nav vietējie? - es pārvaicāju.

- Nebiju iepriek� viņus redzējusi, pirmo reizi ieraudzīju pirms pieciem gadiem, - Rosko sacīja. - Neko daudz par viņiem nezinu, ta�u nekad neesmu arī dzirdējusi neko sliktu. Iespējams, ka Klainers ir ciets rieksts, varbūt pat ne�ēlīgs, bet, ja vien neesi zivs, viņ� tev nekaitēs.

- Tad kāpēc viņa sieva ir tik nobijusies? - tincināju.

Rosko sa�ķobīja seju.

- Viņa nav nobijusies, - Rosko izlaboja. - Tā sieviete ir slima. Varbūt viņa ir nobijusies tāpēc, ka ir slima. Viņai vairs ilgi nav atlicis dzīvot. Vai saproti? Tā nav Klainera vaina.

Viesmīle atnesa mūsu pasūtītās brokastis. Brokastojām klusēdami. Porcijas izrādījās milzīgas. Ceptais ēdiens bija lielisks. Eno bija meistars gar�īgu olu pagatavo�anā, tās bija bezgala gardas. Uzdzerdams vairākas krūzes kafijas, noskaloju brokastis. Viesmīle skraidīja �urpu turpu, uzpildīdama manu kafijas krūzi.

- Vai vārds Pluribus tev neko neizsaka? - Rosko ierunājās.

- Vai ari tad, kad jūs ar D�o bijāt bērni, tas neko neizteica?

Cītīgi mēģināju ko atcerēties, tomēr noraido�i pa�ūpoju galvu.

- Vai tas ir latīņu valodā? - Rosko turpināja pra�ņāt.

- Tā ir daļa no ASV moto, vai ne? - es atbildēju. - E Pluribus Unum. Tas nozīmē: �Viens no vairākiem." Viena nācija izveidota no daudzām biju�ajām kolonijām.

- Tātad Pluribus nozīmē �daudzi�? - Rosko taujāja. - Vai D�o zināja latīņu valodu?

Es paraustīju plecus un turpināju:

- Nav ne jausmas. Varbūt. Viņ� bija gudrs puisis. Iespējams, ka viņ� kaut ko zināja no latīņu valodas. Neesmu par to pārliecināts.

- Skaidrs, - Rosko noteica. - Tātad tev vispār nav ne jausmas, kāpēc D�o bija �eit ieradies?

- Varbūt naudas dēļ, - es spriedelēju. - Tas ir vienīgais, kas nāk prātā. Cik es zinu, D�o strādāja Finan�u ministrijā. Habls strādāja bankā. Vienīgā lieta, kas viņus varētu saistīt, ir nauda. Varbūt mēs to noskaidrosim, kad saņemsim informāciju no Va�ingtonas. Ja tā nenotiks, viss atkal būs jāsāk no nulles.

- Nu labi, - Rosko teica. - Vai tev kaut kas ir vajadzīgs?

- Man ir vajadzīgs ziņojums no Floridas policijas par �er-mana aizturē�anu, - atbildēju.

- Par �ermanu Stoleru? - Rosko prasīja. - Tas notika pirms diviem gadiem.

- Ar kaut ko ta�u ir jāsāk, - es neatlaidos.

- Labi, es to dabū�u, - viņa paraustīja plecus. - Piezvanī�u uz Floridu. Vai vēl kas?

- Man vajadzīgs �aujamais.

Rosko neko neatbildēja. Nometu divdesmitnieku uz lami-nētās galda virsmas, piecēlāmies kājās un devāmies uz Rosko nemarķēto automa�īnu.

- Man ir vajadzīgs �aujamais, - atkārtoju. - �ī tomēr ir nopietna lieta, vai ne? Tāpēc man ir vajadzīgs ierocis. Es ta�u nevaru vienkār�i aiziet uz veikalu un to nopirkt. Man nav ne identitātes kartes, ne pastāvīgas dzīvesvietas.

- Labi, - Rosko piekrita. - Es to sadabū�u.

- Man nav iero�a nēsā�anas atļaujas, - piebildu. - Man tas būs jādara nelegāli, saproti?

Viņa pamāja un sacīja: - Labi, sarunāts! To neviens neuzzinās.

Piebrauku�i pie policijas iecirkņa ēkas, mēs ilgi un kaislīgi skūpstījāmies. Tad izkāpām no ma�īnas un pa smagajām stikla

durvīm iegājām iek�ā, gandrīz vai saskriedamies ar Finleju, kas nāca gar reģistrācijas barjeru ārā uz durvīm.

- Man vēlreiz jāaizbrauc uz morgu, - viņ� paziņoja. - Brauciet man abi līdzi! Mums vajadzētu pārrunāt daudzas lietas.

Tā nu mēs atkal izgājām ārā pelēcīgajā rītā un iekāpām Rosko �evroletā. Kārtība bija tāda pati kā iepriek�: Rosko pie stūres, es aizmugurē, Finlejs priek�ējā pasa�ieru sēdeklī pagriezies tā, lai vienlaikus varētu skatīties uz mums abiem. Rosko sāka braukt dienvidu virzienā.

- Man bija gara saruna ar Finan�u ministriju, - Finlejs iesāka. - Apmēram divdesmit minūtes vai pat pusstundu. Es nervozēju, ka tikai Tīls neierauga mani runājam pa telefonu.

- Ko viņi pastāstīja? - es painteresējos.

- Neko, - Finlejs atteica. - Tas ilga veselu pusstundu, un tā viņi ari neko nepateica.

- Pilnīgi neko? - es nesapratu. - Ko gan, ellē ratā, tas nozīmē?

- Viņi tāpat man neko neteiks, - detektīvs apgalvoja. - Pirms ministrijas ierēdņi bilst kaut vārdu, ir nepiecie�ama Tīla oficiāla atļauja.

- Viņi ta�u apstiprināja, ka D�o tur strādājis, vai ne? -pajautāju.

- Jā, to gan viņi izdarīja, - Finlejs turpināja. - D�o pirms desmit gadiem no militārās izlūko�anas pārgāja strādāt pie viņiem. Viņ� tika īpa�i nolīgts.

- Kādam mērķim? - es tincināju.

Detektīvs paraustīja plecus.

- To viņi man neteica, - Finlejs sarūgtināts atzina. - Tie�i pirms gada D�o sāka strādāt pie kāda jauna projekta, tomēr �is projekts tiek turēts pilnīgā slepenībā. Zini, Rī�er? Tavs brālis ministrijā bija ļoti ietekmīga persona, tas nu ir skaidrs. Tev vajadzēja dzirdēt, kā viņi visi runāja par D�o, it kā runātu par pa�u Dievu.

Uz kādu brīdi apklusu. Es par D�o nezināju neko - vispār neko.

- Un tas ir viss? - es iejautājos. - Vai tas ir viss, ko tu uzzināji?

- Nē, - viņ� iebilda. - Es turpināju uzstāt, un tad man atļāva parunāt ar kādu sievieti. Viņu sauc Mollija Beta Gordone. Vai esi kādreiz dzirdējis �o vārdu?

- Nē, - attraucu. - Vai tad man tas bija jāzina?

- Izklausījās, ka viņa ar D�o bijusi tuvās attiecībās, - Finlejs stāstīja. - Man likās, ka viņiem bijis romāns. Sieviete izklausījās ļoti apbēdināta, sākās īsti asaru plūdi.

- Stāsti, ko tad viņa tev atklāja! - degu nepacietībā.

- Neko, - Finlejs mani sarūgtināja. - Viņa neko nedrīkstēja stāstīt, ta�u apsolīja kaut nedaudz, cik būs iespējams, pastāstīt tev. Mollija Beta solīja nedaudz pārkāpt reglamentu, jo tu esot D�o mazais brālis.

Es pamāju un sacīju:

- Nu labi, tā jau ir labāk. Kad es varē�u ar viņu aprunāties?

- Tev jāpiezvana viņai pusdivos, - detektīvs informēja. - Tad ministrijā būs pusdienas pārtraukums un birojs bū�ot tuk�s. Mollija ļoti riskēs, ta�u viņa runās ar tevi, tā viņa teica.

- Nu labi, - atkārtoju. - Vai viņa vēl ko teica?

- Viņa neviļus izteica kādu interesantu detaļu, - Finlejs turpināja. - Nākamajā pirmdienā D�o bija ieplānojis lielu informatīvu sapulci.

- Pirmdien? - neticēju savām ausīm. - Tātad nākamajā dienā pēc liktenīgās svētdienas?

- Pareizi, - detektīvs piekrita. - �ķiet, ka Hablam bijusi taisnība. Kaut kas notiks vai nu svētdien, vai kādu dienu iepriek�. Lai ko ari D�o būtu darījis, �ķiet, viņ� zināja, ka līdz tam laikam jau būs uzvarējis vai ari zaudējis. Tomēr Mollija vairāk neko neteica. Viņa jau tā pārkāpa reglamentu, vispār runādama ar mani, un man likās, ka viņu kāds noklausās. Tāpēc, Rī�er, piezvani viņai, ta�u nelolo īpa�as cerības. Iespējams, ka viņa neko nezina, jo tajā ministrijā labā roka nezina, ko dara kreisā. Viss tiek turēts lielā slepenībā. Saproti?

- Birokrātija, - es atņurdēju. - Kam, pie velna, tā vajadzīga? Tātad mums ir jāsamierinās ar to, ka jātiek galā pa�u spēkiem; vismaz kādu brīdi tā būs. Mums atkal būs vajadzīgs Pikards.

Finlejs pamāja un sacīja:

- Viņ� palīdzēs, cik varēs. Pikards man pagāju�o nakti zvanīja. Habli ir dro�ībā. Pa�laik viņ� ir rezervē; lai nogaida, ta�u, tiklīdz būs mums vajadzīgs, viņ� būs gatavs izpalīdzēt.

- Pikardam vajadzētu vākt informāciju par D�o, - ieminējos. - Dro�i vien D�o būs izmantojis ma�īnu, atlidojis no Va�ingtonas uz Atlantu, apmeties viesnīcā, noīrējis ma�īnu, vai ne? Mums vajadzētu sameklēt to ma�īnu, jo acīmredzot ceturtdienas naktī D�o būs ar to atbraucis no Atlantas līdz �ejienei. Tā dro�i vien kaut kur tepat ir atstāta. Tas mūs savukārt novestu atpakaļ pie viesnīcas. Varbūt varētu kaut ko atrast D�o viesnīcas istabā, piemēram, failus?

- Pikards to nedrīkst darīt, - Finlejs iebilda. - FIB uzdevumos neietilpst pamestu īrētu ma�īnu meklē�ana. Un pa�i mēs to nevaram darīt, kamēr Tīls te lo�ņā apkārt.

Es paraustīju plecus un iebildu:

- Mums tas būs jādara. Citas izejas nav. Tu vari Tīļu dubultīgi piemānīt. Saki, ka, tavuprāt, izbēgu�ais cietumnieks, kas, pēc Tīla vārdiem, noslepkavojis Morisonu, braucis ar īrētu ma�īnu. Saki viņam, ka tev tas jāpārbauda. Viņ� nedrīkst pret to iebilst, citādi nonāks pretrunā pats ar savu versiju. Vai ne?

- Labi, - Finlejs apsolīja. - Es pamēģinā�u. Manuprāt, tas varētu izdoties.

- D�o noteikti bija vēl citi telefona numuri, - es turpināju.

- Tas numurs, kuru tu atradi viņa kurpē, bija noplēsts no datora izdrukas, vai ne? Tad kur ir pārējā izdruka? Varu derēt, ka tā jāmeklē viņa viesnīcas istabā, tai tur jābūt, dro�i vien ar daudziem telefona numuriem, un pa�ā aug�ā bija noplēsts Habla numurs. Tātad - tu atradīsi ma�īnu un tad ar Pikarda palīdzību caur automa�īnu nomas biroju atradīsi arī viesnīcu, vai ne?

- Labi, - Finlejs piekrita. - Darī�u, ko varē�u.

Jelouspringsas slimnīcas piebraucamajā ceļā pie �gulo�ajiem policistiem� samazinājām ātrumu un iegriezāmies stāvvietā aiz slimnīcas. Nolikām ma�īnu pie morga durvīm. Man nebija nekādas vēlē�anās doties tur iek�ā. D�o joprojām atradās �ajā morgā. Es jau neviļus sāku apsvērt bēru rīko�anu. Nekad agrāk neesmu to darījis. Jūras kājnieku korpuss bija nokārtojis mana tēva bēres, D�o bija sarīkojis mātes bēres.

Tomēr es kopā ar abiem pārējiem izkāpu no ma�īnas dzestrajā rīta gaisā un devos uz morga durvīm. Mēs atradām ceļu uz nopluku�o kabinetu. Pie galda sēdēja tas pats ārsts, joprojām tajā pa�ā baltajā uzsvārcī un tikpat noguris. Viņ� pamāja, lai mēs nākam iek�ā un apsē�amies. Es apsēdos uz ķebļa, jo negribēju atkal atrasties blakus faksa aparātam. Ārsts mūs visus pēc kārtas nopētīja; arī mēs vērojām viņu.

- Ko varat mums pastāstīt? - Finlejs ievaicājās.

Pie galda sēdo�ais noguru�ais vīrs gatavojās atbildei tā, it kā viņam būtu jālasa lekcija. Viņ� paņēma tris mapes, kas stāvēja pa kreisi, un, nometis tās sev priek�ā, atvēra virsējo. Pēc tam izvilka otru mapi un atvēra ari to.

- Morisoni, - viņ� iesāka, - kungs ar kundzi.

Ārsts vēlreiz mūs visus trīs nopētīja. Finlejs viņam pamāja.

- Spīdzināti un nogalināti, - patologanatoms iesāka savu ziņojumu. - Notikumu gaita ir pilnīgi skaidra. Es teiktu, ka sievieti turēju�i divi vīrie�i - sagrābu�i katrs pie savas rokas, viņi tai izgrieza rokas. Smagi sasitumi konstatēti uz apak�delmiem un aug�delmiem, kā ari da�i rokas sai�u bojājumi no tā, ka rokas bija izgrieztas aiz muguras. Acīmredzot �ie sasitumi turpināja veidoties no tā brī�a, kad sieviete tika sagūstīta, līdz pat brīdim, kad iestājās nāve. Zilumi vairs neveidojas tad, kad apstājas asinsrite. Vai saprotat?

Mēs pamājām, ka saprotam.

- Es teiktu, ka tās bija kādas desmit minūtes, - ārsts turpināja. - Desmit minūtes no sākuma līdz beigām. Tātad sievieti turēja aiz rokām. Vīrietis tika pienaglots pie sienas. Domāju, ka

abi tad jau bija kaili. Pirms uzbrukuma viņi vēl bija naktstēr-pos, vai ne?

- Rītasvārkos, - Finlejs precizēja. - Viņi brokastoja.

- Skaidrs, tātad drēbes tika novilktas jau pa�ā sākumā, -ārsts konstatēja. - Vīrietis tika pienaglots pie sienas, tehniski -ari ar pēdām pie grīdas. Viņa ģenitālijas tika nogrieztas. Sēklinieku maisiņ� atdalīts. Sekcija parāda, ka sieviete tika piespiesta norit sēkliniekus.

Kabinetā iestājās klusums, bija tik kluss kā kapā. Rosko paskatījās uz mani un labu bridi nenovērsa acis, tad atkal palūkojās uz ārstu.

- Es tos atradu sievietes kuņģi, - ārsts apstiprināja.

Rosko izskatījās bālāka par ārsta uzsvārci. Man �ķita, ka viņa

tūlīt nokritis no ķebļa. Rosko aizvēra acis un turējās. Nupat viņa bija dzirdējusi, ko pagāju�ajā nakti kāds bija plānojis izdarīt ar mums abiem.

- Un tālāk? - Finlejs pajautāja.

- Sieviete tika sakropļota, - patologanatoms turpināja savu �ausmino�o stāstu. - Krūtis un ģenitālijas sagraizītas, rīkle pārgriezta. Pēc tam arī vīrietim tika pārgriezta rīkle. Tas bija pēdējais ievainojums. To var konstatēt no arteriālās asins strūklas, kas iz�ļācās no vīrie�a kakla, pārklājot pārējos asins traipus istabā.

Kabinetā valdīja nāves klusums. Tas ilga labu laiku.

- Kādi iero�i tika lietoti? - painteresējos.

Pie galda sēdo�ais vīrietis pievērsa man savu noguru�o skatienu.

- Acīmredzot kaut kas ass, - ārsts atbildēja. Nedaudz pasmi-nēdams, viņ� piebilda: - Un taisns, apmēram piecas collas gar�.

- �ilete? - minēju.

- Nē, - ārsts noliedza. - Noteikti kaut kas tikpat ass kā �ilete, bet cietāks, tāds, kas nelokās, - ar divpusējo asmeni.

- Kāpēc? - nesapratu.

- Ir pierādījumi, ka ierocis tika lietots no abām pusēm, -ārsts papildināja. Nelielā lokā viņ� �urpu turpu novicināja roku. - �ādi! Tas tika lietots sievietes krūtīm, grie�ot no abām pusēm, it kā grieztu la�a fileju.

Es pamāju. Rosko un Finlejs klusēja.

- Un kā ar to otru puisi, Stoleru? - es painteresējos.

Patologanatoms pagrūda Morisonu mapes malā un atvēra

tre�o mapi. Pārlūkoja to un paskatījās uz mani. Tre�ā mape bija biezāka nekā pirmās divas.

- Tātad viņa vārds bija Stolers? - ārsts pārjautāja. - Mēs viņu nosaucām par D�onu Do.

Rosko pavērās ārstā.

- Mēs jums atsūtījām faksu, - viņa sacīja. - Vakar no rīta, kad tika apstiprināti �ī vīrie�a pirkstu nospiedumi.

Patologs parakņājās uz sava nekārtīgā galda un atrada saritinātu faksa lapu, izlasīja to un pamāja. Izsvītroja uz mapes vārdu �D�ons Do" un, atkal pasmīnēdams, tā vietā uzrakstīja ��ermans Stolers�.

- �is puisis pie mums ir kop� svētdienas, - ārsts turpināja,

- tāpēc varējām veikt daudz pamatīgāku darbu. Līķi nedaudz ir apgrauzu�as �urkas, ta�u viņ� nebija tik ietrūdējis kā tas pirmais puisis, un, kopumā ņemot, ķēpa bija daudz mazāka nekā ar Morisoniem.

- Tātad, ko varat mums pastāstīt? - es pajautāju.

- Mēs jau runājām par lodēm, vai ne? - ārsts precizēja.

- Par nāves cēloni vairs nekas nav īpa�i piebilstams.

- Ko vēl jūs uzzinājāt? - es neatlaidos.

Mape bija pārāk bieza, lai tajā būtu aprakstīta tikai �au�ana, bēg�ana un noasiņo�ana līdz nāvei. �is puisis mums noteikti varēja atklāt daudz ko vairāk. Redzēju, kā patologs brauc ar pirkstu pāri lappusēm un nedaudz piespie�, it kā cenzdamies izdabūt vibrācijas vai izlasīt tekstu Braila rakstā.

- Viņ� bija smagās ma�īnas �oferis, - ārsts turpināja.

- Vai tie�ām? - pārvaicāju.

- Es tā domāju, - viņ� pārliecino�i apgalvoja.

Finlejs ieinteresēti pacēla galvu. Viņam patika �āds dedukcijas process. Tas viņu aizrāva. Biju to ievērojis jau toreiz, kad

izteicu minējumus par Hārvardu, viņa �ķir�anos un smēķē�anas atme�anu.

- Turpiniet, - Finlejs piebalsoja.

- Labi, tātad - īsumā, - patologs sāka klāstīt savu versiju.

- Es atklāju da�us pārliecino�us pierādījumus. Vīrietim bijis sēdo�s darbs, jo muskulatūra bija vāji attistita, vispārējais stāvoklis slikts, sē�amvieta �ļaugana, nedaudz raupjas rokas, uz ādas un ari kurpju zolēm - veci, ieēdu�ies dīzeļdegvielas traipi. Pēc iek�ējo orgānu apskates konstatēju, ka nogalinātais lietojis nepilnvērtīgu uzturu, viņam bija paaugstināts tauku līmenis, kā arī palielināta sērūdeņra�a norma asinīs un audos. �is puisis pavadījis savu dzīvi uz ceļa, ostīdams citu ma�īnu izplūdes gāzes. Ņemot vērā tos dīzeļdegvielas traipus, es viņu klasificēju kā smagās ma�īnas �oferi.

Finlejs pamāja, un ari es pamāju. Stolers tika atrasts bez personu apliecino�iem dokumentiem, jebkādām norādēm uz pagātni, pie viņa bija tikai pulkstenis. Ārsts bija labi pastrādājis. Viņ� vēroja, kā mēs atzinīgi pamājam, un izskatījās apmierināts, tomēr viņam bija vēl kas sakāms.

- Ta�u Stolers kādu laiku bijis bez darba, - patologs piebilda.

- Kāpēc? - Finlejs pajautāja.

- Visi �ie pierādījumi jau ir novecoju�i, - ārsts paskaidroja.

- Es domāju, ka viņ� ilgus gadus nostrādājis par �oferi, bet tad palicis bez darba. Manuprāt, pēdējos deviņus mēne�us vai gadu �is puisis ir maz laika pavadījis pie stūres. Tāpēc klasificēju viņu kā smagās ma�īnas �oferi, bet slepkavības brīdī - kā bezdarbnieku.

- Paldies, dakter, ļoti labs darbs! - Finlejs viņu uzslavēja.

- Vai jums ir ari �o sekciju kopijas, vai varat tās iedot mums?

Ārsts paslidināja pāri galdam lielu aploksni. Finlejs paspēra soli uz priek�u un to paņēma. Mēs piecēlāmies un gribējām tikt ātrāk prom no �ejienes. Es negribēju vairs atgriezties aukstajā morga kambarī un negribēju redzēt nekādus sakropļotus līķus. Rosko un Finlejs to nojauta un pamāja. Mēs izsteidzāmies ārā tā, it kā jau desmit minūtes kaut ko kavētu. Pie galda sēdo�ais vīrietis bija ļāvis mums iet. Viņ� savā praksē bija redzējis daudzus cilvēkus, kas viņa kabinetu atstāj lielā steigā.

Mēs iekāpām Rosko ma�īnā. Finlejs atvēra lielo aploksni un izvilka ārā lapu ar �ermana Stolera sekcijas rezultātiem, salocīja to un ielika savā kabatā.

- Uz kādu laiku tie paliks pie mums, - viņ� sacīja. - Tas varētu mūs pie kaut kā novest.

- Es saņem�u aizturē�anas ziņojumu no Floridas policijas, -Rosko paziņoja, - tur mēs uzzināsim viņa adresi. Attiecībā uz kravas automa�īnas �ofera darbu būs jāizrokas cauri papīru kalniem - arodbiedrības, medicīniskās apskates, licences. Nevajadzētu būt nekādām problēmām to visu noskaidrot, vai ne?

Atliku�o ceļa gabalu līdz Mārgreivai mēs braucām klusēdami. Policijas iecirknis bija kā izmiris, tikai de�ūrpolicists sēdēja pie barjeras. Pusdienas pārtraukums Mārgreivā, un pusdienas pārtraukums Va�ingtonā. Tā pati laika josla. Finlejs man pasniedza papīra strēmeli, ko bija izņēmis no savas kabatas, un nostājās sardzē pie palisandra kabineta durvīm. Es iegāju iek�ā, lai piezvanītu sievietei, kas, iespējams, bijusi mana brāļa mīļākā.

Telefona numurs, ko Finlejs bija man iedevis, bija Mollijas Betas Gordonas privātais numurs. Viņa pacēla klausuli, atskanot pirmajam signālam. Nosaucu savu vārdu, kas �o sievieti saraudināja.

- Jūsu balss ir tik ļoti līdzīga D�o balsij, - viņa atzina.

Es neatbildēju, jo negribēju ieslīgt garās atmiņu tirādēs. Arī �ī sieviete to negribēja, īpa�i jau tāpēc, ka pārkāpa reglamentu un baidījās, jo mūsu sarunu kāds varētu noklausīties. Mollijai tikai vajadzēja pastāstīt man, ko viņa zina, un tā arī beigt �o sarunu.

- Tatad ko D�o darīja �eit, Mārgreivā? - es sāku tincināt.

Varēju saklausīt �ņukstus, bet tad viņas balss atkal ieskanējās skaidri.

- Viņ� veica izmeklē�anu, - sieviete atbildēja. - Par ko tā bija, es īsti nezinu.

- Bet vismaz kādā jomā? - jautāju. - Ar kādām lietām D�o strādāja?

- Vai tad jūs nezināt? - viņa brīnījās.

- Nē, - attraucu, - mums bija sare�ģīti sazināties. Jums vajadzētu sākt no pa�a sākuma, lai man notiku�ais kļūtu skaidrāks.

Otrā līnijas galā iestājās pailga pauze.

- Labi, - viņa piekrita. - Man to īstenībā nevajadzētu stāstīt, it īpa�i jau bez atļaujas. Tomēr es pastāstī�u. H bija naudas vilto�anas lieta. D�o vadija Finan�u ministrijas operācijas naudas viltojumu atmasko�anā.

- Naudas vilto�ana? - es pārjautāju. - Viltota nauda?

- Jā, - Mollija apstiprināja. - D�o bija �īs nodaļas vadītājs un vadīja visu �o operāciju. D�ek, vai zināt? D�o bija nepārspējams.

- Bet kāpēc viņ� bija ieradies �eit, D�ord�ijā? - es nesapratu.

- To es nezinu, - sieviete atbildēja. - To es patie�ām nezinu. Tomēr jūsu dēļ pacentī�os to noskaidrot. Es varu nokopēt viņa failus. Es zinu D�o datora paroli.

Iestājās vēl viens klusuma bridis. Tagad es kaut ko uzzināju par Molliju Betu Gordoni. Pats biju krietnu laiku pavadījis, strādājot ar datoru parolēm. To nākas darīt katram militārajam policistam. Es biju izpētījis datoru lietotāju psiholoģiju. Vairums no �iem lietotājiem, izvēloties paroli, izturas pārāk vieglprātīgi. Daudzi no viņiem to sasodīto paroli uzraksta uz līmlapiņām un piesprau� vīrs monitora ekrāna. Citi, kuri ir gudrāki un tā nedara, parolei izmanto dzīvesbiedra, suņa, mīļākās ma�īnas vai kādas bumbas spēles spēlētāja vārdu, da�kārt arī kādas salas nosaukumu, kur pavadīju�i medusmēnesi vai pārgulēju�i ar savu sekretāri. Tie, kuri sevi uzskata par lieliem gudriniekiem, izmanto ciparus, nevis vārdus, ta�u �im nolūkam izmanto savas dzim�anas dienas datumu, kāzu gadadienu vai kādus citus viegli at�ifrējamus skaitļus. Ja ir pieejami dati par datora lietotāju, parasti pilnīgi dro�i var at�ifrēt viņa paroli.

Ta�u ar D�o tas nekad neietu krastā. Viņ� bija profesionālis. Mans brālis daudzus gadus bija pavadījis armijas slepenajā dienestā. Parole noteikti sastāvēs no skaitļu, pieturzīmju, lielo un mazo burtu nejau�iem virknējumiem un būs neuzlau�ama. Ja Mollija Beta Gordone zināja �o paroli, tas nozīmēja, ka D�o to noteikti bija viņai pateicis. Citādi tas nebūtu iespējams. Viņ� patie�ām bija Mollijai uzticējies un bijis viņai ļoti tuvs. Tie�i tāpēc, ielicis savā balsī nelielu maigumu, sacīju:

- Mollij, tas būtu lieliski! Man patie�ām �ī informācija ir vajadzīga.

- Es zinu, - viņa atbildēja. - Ceru to sadabūt rit. Tiklīdz kaut ko uzzinā�u, piezvanī�u jums.

- Vai iespējams, ka naudas vilto�ana notiek �eit, Mārgreivā? Un tie�i tāpēc D�o bija �eit atbraucis?

- Nē, - Mollija nepiekrita. - Tā tas nenotiek. Naudu vilto ne jau mūsu valsts robe�ās. Tas par maziem cilvēciņiem ar zaļām brillēm, kas slepenos pagrabos drukā dolāru naudas zīmes, ir blēņu stāsti. Tā tas nenotiek. D�o tam visam darīja galu. D�ek, tavs brālis bija ģēnijs. Pirms vairākiem gadiem viņ� veica īpa�us pasākumus speciālā papīra un tintes tirdzniecībai; ja kāds nodomātu kaut ko tādu uzsākt, jau pirmajās dienās tiktu pieķerts. Tas ir dro�i par visiem simts procentiem. Naudas drukā�ana Savienotajās Valstīs vienkār�i vairs nenotiek. D�o par to parūpējās. Naudu taisa ārzemēs. Jebkura viltotā nauda, kas nonāk mūsu valstī, ir ievesta. Tie�i �ai izseko�anai -starptautiskajiem pārvadājumiem - D�o veltīja savu laiku. Es patie�ām nezinu, kāpēc viņ� bija devies uz D�ord�iju. Patie�ām ne. Ta�u to es atklā�u rit, es jums apsolu.

Es atstāju Mollijai policijas iecirkņa numuru un pieteicu nerunāt ne ar vienu citu, izņemot mani, Rosko vai Finleju. Viņa steigā nolika klausuli, it kā viņai kāds būtu uzskrējis virsū. Kādu brīdi sēdēju, prātodams, kā viņa varētu izskatīties.

Tīls bija atgriezies policijas iecirkni, kopā ar viņu bija atnācis vecais Klainers. Viņi abi, galvas kopā sabāzu�i, stāvēja pie reģistrācijas barjeras. Klainers runāja ar Tīļu tie�i tāpat, kā biju redzējis viņu runājam ēstuvē ar Eno. Iespējams, viņi apsprieda Klainera fonda lietas. Rosko kopā ar Finleju stāvēja pie aizturē�anas kamerām. Arī es piegāju pie viņiem, nostājos bariņā un klusā balsī paziņoju:

- Naudas vilto�ana! Tas viss ir saistīts ar naudas vilto�anu. Tas bija D�o darbs Finan�u ministrijā - viņ� cīnījās pret naudas vilto�anu. Vai esat ko dzirdēju�i par tamlīdzīgiem gadījumiem �ajā apkārtnē?

Abi paraustīja plecus un pa�ūpoja galvu. Dzirdēju, kā atveras stikla durvis. Paskatījos uz to pusi un ieraudzīju, ka Klainers iziet ārā. Tīls skatījās uz mums.

- Es dodos prom no �ejienes, - paziņoju.

Padrāzos garām Tīlam un devos uz durvīm. Klainers stāvēja stāvlaukumā blakus melnajam pikapam, gaidīdams mani. Viņ� smaidīja, demonstrēdams savus vilka zobus.

- Pieņemiet manu līdzjūtību sakarā ar brāļa zaudējumu, -viņ� sacīja.

Viņa balsij piemita klusināts, kulturāls izglītota cilvēka tonis, viņ� nedaudz svilpjo�i izrunāja �ņāceņus. �ī balss galīgi nepiestāvēja viņa nosauļotajam ķermenim.

- Jūs esat satracinājis manu dēlu, - Klainers turpināja.

Skatoties uz mani, kaut kas viņa acīs iedegās. Es paraustīju

plecus un atbildēju:

- Viņ� pirmais mani satracināja.

- Kā tad? - Klainers asi noskaldīja.

- Ar to, ka viņ� dzīvo un elpo, - attraucu pretī.

Devos pāri stāvlaukumam. Klainers iekāpa melnajā pikapā, iedarbināja to un aizbrauca ziemeļu virzienā. Savukārt es pagriezos uz dienvidiem un gāju Rosko mājas virzienā. Bija jānoiet puse jūdzes vēsajā rudenīgajā gaisā. Ejot ātrā solī, tas aizņēma desmit minūtes. Nonācis galā, izbraucu bentliju no garā�as, pārbraucu pāri nogāzei pilsētas virzienā, pagriezos

pa labi uz Galveno ielu un devos tālāk. Skatījos pa labi un pa kreisi zem elegantajiem, svītrainajiem sauljumiem, meklēdams gatavo apģērbu veikalu. Atradu to tre�ajā mājā uz ziemeļiem no frizētavas. Atstāju bentliju uz ielas un iegāju iek�ā. Nopirku bikses, kreklu un �aketi, samaksājot nīgrajam pusmū�a pārdevējam no tās naudas, kuru �ārlija Habla bija iedevusi maniem izdevumiem. Apģērbs bija gai�s, pelēkbrūnā krāsā, no stingra kokvilnas auduma, gandrīz vai oficiālā stilā; tas precīzi atbilda vietai, kurp biju nodomājis doties. Tomēr kaklasaiti es nenopirku. Pielaiko�anas kabīnē veikala dziļumā uzvilku jaunās drēbes. Ietinu veco apģērbu un, iedams garām bentlija bagā�niekam, iemetu drēbes tur.

Devos uz frizētavu garām trim mājām dienvidu virzienā. Jaunākais no abiem vecajiem frizieriem nāca ārā pa frizētavas durvīm. Viņ� apstājās un uzlika plaukstu uz manas rokas.

- Kā tevi sauc, dēls? - vīrs vaicāja.

Neredzēju iemeslu slēpt savu vārdu. Tāpēc atbildēju:

- D�eks Rī�ers.

- Vai tev ir kādi latīņamerikāņu izcelsmes draugi �ajā pilsētā?

- Nē, - sacīju.

- Nu tagad tev tādi ir uzradu�ies, - vecais vīrs apstiprināja.

- Divi pui�i tevi meklē pa visiem kaktiem.

Paskatījos uz veco vīru, kas vēroja ielu.

- Kas viņi ir? - es interesējos.

- Nekad iepriek� neesmu �os redzējis, - vecais frizieris atteica. - Maza auguma vīri modernos kreklos, brauc brūnā ma�īnā un �odien jau pabija visās vietās, taujādami pēc D�eka Rī�era. Mēs viņiem teicām, ka nekad neesam dzirdēju�i par tādu D�eku Rī�eru.

- Kad tas bija? - turpināju tincināt.

- �orīt, - viņ� apstiprināja. - Pēc brokastīm.

Es pamāju.

- Paldies, ka pateicāt, - es tencināju veco vīru.

Vīrs atvēra man durvis.

- Ejiet tik iek�ā! Mans kompanjons par jums parūpēsies. Tikai �orit viņ� ir tāds nedaudz gra�īgs, laikam sāk novecot.

- Paldies, - vēlreiz tencināju. - Uz drizu tik�anos!

- Ceru, ka tā būs, dēls, - viņ� sacīja.

Vecais virs devās projām pa Galveno ielu, un es iegāju iek�ā. Vecākais frizieris jau mani gaidīja. Tas bija tas vecais, mezglainais vīrs, kura māsa bija dziedājusi kopā ar Aklo Bleiku. Neviena cita klienta frizētavā nebija. Es pamāju un apsēdos viņa krēslā.

- Labrīt, mans draugs! - viņ� sveicināja.

- Vai atceraties mani? - es apjautājos.

- Protams, - viņ� apstiprināja. - Jūs bijāt mūsu pēdējais klients. Cita neviena nav bijis, tāpēc neko nevaru sajaukt.

Palūdzu viņam noskūt man bārdu. Vecais frizieris sāka putot ziepes.

- Vai tad es biju jūsu pēdējais klients? - brīnījos. - Tas bija svētdien. �odien ir otrdiena. Vai jums vienmēr tik slikti klājas biznesā?

Vecais vīrs ieturēja pauzi un pamāja ar �ileti.

- Tā jau ir gadiem ilgi, - viņ� iesāka stāstu. - Vecais mērs Tils nenāk uz �ejieni, un, ko nedara vecais mērs, to nedara arī neviens cits baltais. Izņemot veco Greja kungu no policijas iecirkņa, kas nāca �eit regulāri kā pulkstenis - trīs vai �etras reizes nedēļā, līdz pakārās, lai miers viņa pī�ļiem neviens cits �eit vairs nenāk. Kop� pagāju�ā februāra jūs esat pirmā baltā seja mūsu frizētavā. Jā, kungs, tā nu tas ir.

- Kāpēc tad Tīls uz �ejieni nenāk? - es nesapratu.

- Tam vīram ir problēma, - vecais vīrs iesāka. - Domāju, ka viņam nepatīk sēdēt, ietīstītam dvieļos, kad blakus stāv melnais vīrs ar �ileti rokās. Varbūt uztraucas, ka tik ar viņu nenotiek kaut kas slikts?

- Vai tad varētu notikt kaut kas slikts? - es pavaicāju.

Vecais iesmējās īsu smiekliņu.

- Domāju, ka risks ir nopietns, - viņ� sacīja. - Tas Tīls nu gan ir viens mērglis!

- Tātad jums ir pietiekami daudz melno klientu, lai nopelnītu iztiku? - tincināju.

Viņ� aplika man dvieli ap pleciem un sāka klāt putas uz vaigiem.

- Zini ko? Lai nopelnītu iztiku, mums klienti nemaz nav vajadzīgi, - frizieris paziņoja.

- Nav vajadzīgi? - nesapratu. - Kā tad tā?

- Mēs saņemam pilsētas pabalstu, - viņ� skaidroja.

- Ak tā? - es brīnījos. - Un cik tad lielu?

- Tūksto� dolārus, - vecais attrauca.

- Kas jums tos pie�ķir? - painteresējos.

Frizieris sāka skrāpēt manu zodu. Viņa roka drebēja kā jau visiem veciem cilvēkiem.

- Klainera fonds, - viņ� no�ukstēja. - Pilsētas attīstības programma. Tā ir biznesa dotācija. Visi Mārgreivas tirgotāji to saņem, nu jau piecus gadus.

Es pamāju un turpināju:

- Tas ir labi. Bet ar tūksto� dolāriem gadā ta�u nevar izdzīvot. Tas gan ir labāk nekā nekas, ta�u jums ir vajadzīgi ari klienti, vai ne?

Es tikai uzturēju sarunu, kā jau parasti visi klienti to dara, sēdēdami friziera krēslā. Ta�u �ī saruna veco vīru sasmīdināja. Viņ� kratījās un krek�ķināja, un viņam bija grūti pabeigt savu darbu. Es skatījos spogulī. Pēc pēdējās nakts piedzīvojumiem būtu �ēl, ja kāds netī�ām pārgrieztu man rīkli.

- Zini, man to nevajadzētu tev stāstīt, - viņ� �ukstēja.

- Ta�u, ņemot vērā to, ka esi manas māsas draugs, es tev atklā�u vienu lielu noslēpumu.

Vecais vīrs bija kaut ko sajaucis. Es nebiju viņa māsas draugs, es pat viņu nepazinu. Viņ� pats man bija stāstījis par māsu. Tā nu vecais tur stāvēja ar �ileti rokā. Mēs skatījāmies viens uz otru spogulī, tāpat kā toreiz kafejnīcā to bijām darīju�i mēs abi ar Finleju.

- Tie nav tūksto� dolāri gadā, - viņ� �ukstēja, pieliekdamies tuvāk manai ausij. - Tie ir tūksto� dolāri nedēļā!

Vecais sāka no priekiem stampāt apkārt krēslam, zvaigā-dams kā dēmons. Viņ� ielēja izlietnē ūdeni un izlēja pārpaliku�ās putas. Tad uzlika man uz sejas karstu, mitru dvieli. Pēc tam norāva man dvieli no pleciem, kā burvju mākslinieks izpildīdams triku.

- Naudas dēļ mums klienti nav vajadzīgi! - viņ� kladzināja.

Es viņam samaksāju un izgāju ārā. Tas ve�uks nebija normāls.

- Pasveiciniet manu māsu! - viņ� nosauca man pakaļ.

Pabraucu garām Eno ēstuvei un turpināju stūrēt tālāk ziemeļu virzienā, ārā no pilsētas. Buiks man sekoja, ieturot �etrdesmit jardu distanci, un nemaz nemēģināja slēpties. Abi latī-ņamerikāņi vienkār�i brauca aiz manis un vēroja. Es nogriezos uz rietumiem - uz ceļu, kas veda uz Vārburtonu. Palēnināju gaitu un pārslēdzu ma�īnu automātiskajā ātruma kontroles re�īmā. Brūnais sedans joprojām sekoja �etrdesmit jardus aiz manis. Mēs braucām rietumu virzienā un bijām vienīgie, kas virzījās pa �iem pla�ajiem laukiem. Spogulī es varēju redzēt, kā abi pui�i skatās uz mani. Viņus apgaismoja zemā pēcpusdienas saule, metāliskā saules gaisma padarīja viņus dzīvīgākus. Abi bija jauni, latīņamerikāņiem raksturīgos spilgtos kreklos, melniem matiem, kārtīgi un ļoti līdzīgi viens otram. Viņu ma�īna mierīgi un stabili sekoja man pa pēdām.

Meklēdams piemērotu vietu, es nobraucu septiņas vai astoņas jūdzes. Apmēram pēc pusjūdzes gan pa labi, gan pa kreisi no galvenā ceļa parādījās izbraukātas zemes sliedes, kas, metot bezmērķīgus lokus, veda iek�ā laukos. Nesapratu, kam tās domātas. Varbūt tās veda uz kādiem kopējiem laukiem, kur fermeri novieto savu ra�as novāk�anas tehniku. Lai kas tās arī būtu - es meklēju īpa�ās sliedes, kuras atcerējos redzējis iepriek�, jo tās veda apkārt mazam koku pudurim labajā ceļa pusē, kas bija vienīgais aizsegs jūdzēm tālu. Biju to piektdien ievērojis no cietuma autobusa un ari toreiz, kad braucām atpakaļ no Alabamas. Koku puduris bija paprāvs, ta�u �orīt agri no rīta to vēl klāja migla. Labajā pusē, netālu no ceļa, atradās ovālas formas jaunaudze; aiz tās it kā pazuda izbraukātās zemes sliedes un tad otrā pusē atkal iznāca ārā uz ceļa.

Pāris jūd�u tālāk ieraudzīju meklēto jaunaudzi. Koki izskatījās kā neskaidra kontūra pie horizonta; es braucu tiem pretim. Parāvis vaļā cimdu nodalījumu, izņēmu ārā smago automātisko ieroci un iespiedu to sev blakus mīkstajā pasa�ieru sēdekļa spraugā. Abi pui�i joprojām turējās astē, nemainīgi ievērodami �etrdesmit jardu distanci. Apmēram ceturtdaļjūdzi no jaunaudzes pārslēdzu ātrumu un iespiedu pedāli grīdā. Vecā ma�īna norīstījās un lielā ātrumā rāvās uz priek�u. Pie iebrauktajām sliedēm es pagriezu bentlija stūri un, tam lēkājot, nobraucu no ceļa, tad pēk�ņi apstādināju auto, paķēru ieroci un izlēcu ārā. Ma�īnas durvis atstāju vaļā, it kā es būtu meties ārā un skrējis tie�i pa kreisi - priek�ā eso�ajos kokos.

Tomēr es aizskrēju uz otru pusi - pa labi. Saliecies, gandrīz vai pieplakdams pie zemes, apskrēju apkārt ma�īnas priek�galam un apmēram piecpadsmit pēdas tālāk nometos guļus zemesriekstu audzē. Izrāpoju cauri krūmiem un sakņupu vienā līmenī ar ma�īnām tā, lai redzētu brūno sedanu, kam bija jāapstājas aiz bentlija. Cie�i pieplacis pie mitrās, sarkanās zemes, krūma aizsegā atspiedos pret brūnajiem stublājiem. Tad sāku gaidīt. Aprēķināju, ka viņi varēja būt atpaliku�i par se�desmit vai septiņdesmit jardiem. Pui�i nebija gaidīju�i manu pēk�ņo un ātro izrāvienu. Noņēmu ierocim dro�inātāju, tad izdzirdēju tuvojamies brūno buiku. Saklausīju motora troksni un karkasa �īkstē�anu. Buiks gāzelēdamies parādījās iebrauktajās sliedēs un pa�ā acu priek�ā apstājās aiz bentlija, pretim kokiem -kādas divdesmit pēdas no manis.

Latīņamerikāņi bija diezgan gudri, ne tie sliktākie, un es visādus biju redzējis. Tas, kur� sēdēja pasa�iera vietā, bija jau izkāpis uz ceļa, pirms viņi nogriezās. Viņ� domāja, ka esmu ieskrējis me�ā un varēs mani apiet no aizmugures. �oferis pārrāpās pāri pasa�iera vietā un izkāpa ārā tie�i man priek�ā, tālāk no kokiem. Viņam rokā bija �aujamais. Pagriezis man muguru, puisis notupās dubļos un, paslēpies aiz buika, caur ma�īnu skatījās uz jaunaudzi, domādams, ka es esmu tur iek�ā. Man bija jāpanāk, lai viņ� izkustētos no savas vietas, negribēju, lai puisis ir tik tuvu ma�īnai. Tai bija jāpaliek braucamai, negribēju to sabojāt.

Abi sekotāji uzmanījās no jaunaudzes. Tā viņi bija izdomāju�i. Kāpēc gan man vajadzētu mērot �o jūdzēm tālo ceļu līdz vienīgajam koku pudurim un tad paslēpties klajā laukā? Klasiska maldinā�ana. Mani sekotāji nedomājot bija uz to iekritu�i. Puisis, kas atradās blakus ma�īnai, skatījās uz koku pudura pusi. Savukārt es ar acīm urbos viņa mugurā. Gandrīz neelpodams, biju savu Desert Eagle notēmējis uz viņu. Pui�a partneris, meklēdams mani, lēnām rāpoja cauri kokiem. Drīz arī viņ� būs man uz grauda.

Tā tas notika apmēram pēc piecām minūtēm. Viņ� turēja stroķi izstieptu sev priek�ā. Locīdamies un saglabādams distanci starp sevi un bentliju, latīņamerikānis pierāpoja pie buika aizmugures. Kad viņ� bija pielīdis blakus partnerim, abi nesapra�anā raustīja plecus. Tad uztraukdamies sāka skatīties uz bentliju, prātodami: varbūt es esmu nogūlies ma�īnā uz grīdas vai aizlīdis aiz iespaidīgā hromētā radiatora. Tas puisis, kas tikko bija izrāpojis no koku pudura, pa�ļūca uz priek�u pa dubļiem tā, lai buiks paliktu starp viņu un kokiem. Viņ� atradās tie�i man priek�ā un skatījās zem bentlija, meklēdams manas pēdas.

Latīņamerikānis pavilkās visgarām apkārt bentlijam. Dzirdēju viņu stenam un elsojam; atbalstīdamies uz elkoņiem, viņ� stiepa sevi uz priek�u. Tad puisis atrāpoja atpakaļ un notupās blakus savam partnerim. Abi nedaudz pabīdījās sāņus un lēnām piecēlās kājās, nostādamies pie buika motora pārsega. Viņi pagāja uz priek�u un pārbaudīja bentlija iek�pusi, tad aizgāja līdz koku pudurim un ieskatījās ēnainajos kokos. Viņi nevarēja mani atrast. Pēc tam pui�i atnāca atpakaļ, un abi kopā nostājās uz izdangātajām sliedēm, prom no ma�īnām. Viņu augumi asi izcēlās uz oran�o debesu fona. Skatīdamies uz kokiem, latīņamerikāņi bija pagriezu�i muguru pret lauku un mani.

Mani sekotāji nezināja, ko iesākt. Viņi bija pilsētnieki - varbūt no Maiami, jo abiem mugurā bija Floridā pirkts apģērbs. Pui�i bija pieradu�i pie neona gaismām alejās un būvlaukumiem. Viņu parastā darbības vieta bija zem maģistrālēm, atkritumu pilnos laukumos, kādus tūristi nekad neredz. �ie pilsētnieki nezināja, ko iesākt ar mazu koku puduri, kas vientuļi stāvēja miljoniem akru lielajā zemesriekstu laukā.

Notēmēdams starp lāpstiņām, ar diviem ātriem �āvieniem ie�āvu viņiem abiem muguras aug�pusē. Smagais automātiskais ierocis radīja tādu skaņu, it kā būtu uzsprāgu�as rokas granātas. No visas apkārtnes gaisā pacēlās putni. Dubult�ā-viens nograndēja tuk�ajos laukos kā pērkona dārds. Ierocis �āva ar atsitienu. Abi pui�i tika nogāzti no kājām. Saļimdami uz priek�u, viņi nokrita ar seju zemē - virzienā pret kokiem un izdangātā ceļa tālāko pusi. Es pacēlu galvu un izpētīju situāciju. Abu acīs vīdēja tas gurdenais un tuk�ais skatiens, kāds ir tad, kad dzīvība jau atstājusi ķermeni.

Turēdams ieroci izstieptu, piegāju viņiem klāt. Pui�i bija miru�i. Man nācies redzēt daudz miru�u cilvēku, un �ie divi bija miru�i tikpat lielā mērā kā visi iepriek�ējie. Lielās Magnum lodes bija trāpīju�as viņiem muguras aug�pusē - tie�i tur, kur ir lielās artērijas un vēnas. Lodes bija pamatīgi izārdīju�as viņu ķermeni. Klusumā skatījos uz abiem pui�iem un domāju par D�o.

Tad man vajadzēja sākt rīkoties. Piegāju pie bentlija, atkal uzliku ieroci uz dro�inātāja un nometu Desert Eagle uz tā pa�a sēdekļa, tad piegāju pie sedana un izrāvu atslēgas no aizdedzes. Pieiedams pie bagā�nieka, cerēju, ka kaut ko tur atradī�u. Nejutu īpa�u �ēlumu pret abiem no�autajiem latīņamerikā-ņiem. Tomēr būs vēl labāk, ja kaut ko atradī�u viņu bagā�niekā. Piemēram, 22. kalibra stroķi ar klusinātāju, �etrus pārus gumijas galo�u un �etrus neilona kombinezonus, da�us piecas collas garus na�us vai kaut ko tamlīdzīgu. Ta�u neko no tā es ma�īnā neatradu, es atradu Spaiviju.

Viņ� bija miris pirms vairākām stundām. Spaivijam no tuva attāluma bija ie�auts pierē ar 38. kalibra ieroci. Revolvera stobrs dro�i vien atradies collas se�as no Spaivija galvas. Ar īk�ķi es paberzēju viņa ādu ap lodes izurbto caurumu un paskatījos uz to. Nebija nekādu kvēpu, tikai sīkas �aujampulvera daļiņas, ieēdu�ās ādā. Tās nevarēja noberzt. Tāda veida tetovējums nozīmē, ka �auts no ļoti tuva attāluma. Varēja būt se�as vai astoņas collas. Kāds pēk�ņi pacēlis stroķi, un lēnīgais, smagnējais cietuma priek�nieka vietnieks nav bijis tik veikls, lai izvairītos.

Uz Spaivija zoda joprojām vīdēja krevele, kur es viņam iegriezu ar Morisona nazi. Viņa mazās �ūskas a�eles bija atvērtas. Spaivijs, kā parasti, bija ģērbies nospeķotajā cietumsarga formā. Cauri kreklam, kur biju to pār�ķēlis ar nazi, vīdēja balts, spalvains vēders. Viņ� patie�ām bija diezgan iespaidīga auguma vīrs. Lai iedabūtu viņu bagā�niekā, pui�i bija pārlauzu�i Spaivijam kājas - iespējams, ar lāpstu. Kājas bija salauztas ceļgalos un atliektas uz sāniem, tādējādi Spaivija ķermenis bez problēmām ietilpa bagā�niekā. Es paskatījos uz Spaiviju, un mani pārņēma dusmas. Viņ� zināja un neko nebija man stāstījis, ta�u tik un tā viņi Spaiviju nogalināja. Tas, ka Spaivijs nebija man neko izstāstījis, viņu neglāba. Kamēr pulkstenis lēnām tik�ķēja pretī svētdienai, viņi bija panikā un apklusināja visus, kas varēja kaut ko zināt. Es ieskatījos Spaivija miru�ajās acīs. it kā tur joprojām varētu ieraudzīt man tik vajadzīgo informāciju.

Tad es aizskrēju atpakaļ pie līķiem, kas gulēja jaunaudzes malā, un tos pārmeklēju. Divi kabatas portfeļi, ma�īnas nomas līgums, mobilais telefons - tāds bija mans ieguvums. Nomas līgumā bija rakstīts, ka buiks noīrēts Atlantas lidostā pirmdien, astoņos no rīta. Latīņamerikāņi bija atlidoju�i no kaut kurienes ar agro reisu. Es pārbaudīju kabatas portfeļus - lidma�īnas biļe�u nebija, tikai Floridas pavalsts autovadītāju apliecības, uz abām D�eksonvilas adreses, neizteiksmīgas fotogrāfijas, neko neizsako�i vārdi, kredītkartes uz tiem pa�iem vārdiem, makos daudz skaidras naudas. Es to visu savācu, tāpat jau viņi to vairs neiztērēs.

Izņēmu bateriju no viņu mobilā telefona, telefonu ieliku viena pui�a, bet bateriju - otra kabatā. Pēc tam aizvilku līķus pie buika un iemetu tos bagā�niekā pie Spaivija. Tas nebija viegls darbiņ�. Pui�i nebija gara auguma, ta�u ļengani un ērmoti gan. Lai gan laiks bija auksts, es nosvīdu. Man bija jāsabā� viņi blakus Spaivija līķim, brīvajā vietā. Izlūkoju apkārtni un atradu abu revolverus. Tie bija 38. kalibra. Vienam bija pilna aptvere, no otra viena lode iz�auta, smar�oja pēc nesen izdarīta �āviena. Arī �aujamos es iemetu bagā�niekā, vēl man tikai atlika sameklēt pasa�iera pusē sēdēju�ā pui�a kurpes, jo Desert Eagle bija viņu no tām izsitis ārā. Iemetu bagā�niekā ari kurpes un aizcirtu vāku. Tad devos atpakaļ uz lauku un sameklēju savu slēptuvi krūmos - to vietu, no kuras biju izdarījis �āvienus. Pameklēju visapkārt un atradu abas tuk�ās lo�u �aulītes. Ieliku tās kabatā.

Tad aizslēdzu sedanu un pametu to turpat, kur tas stāvēja. Atvēru bentlija bagā�nieku un izvilku somu ar savām vecajām drēbēm. Mans jaunais apģērbs bija notraipīts ar sarkanajiem dubļiem, vietām arī ar miru�o pui�u asinīm. Atkal uzvilku mugurā vecās drēbes, saņurcīju dubļainās, asinīm notraipītās mantas un iebāzu tās somā. Pēc tam iemetu somu bentlija bagā�niekā un aizvēru vāku. Pēdējais, ko izdarīju, - ar koka zaru aizslaucīju redzamos pēdu nospiedumus.

Lēnām vadīju bentliju atpakaļ austrumu virzienā uz Mār-greivu un liku lietā �o laiku, lai nomierinātos. Biju izmantojis vienkār�u slēpni, bez nekādām tehniskām grūtībām un reālām briesmām. Man aiz muguras bija trīspadsmit gadu sūri grūti uzkrātā pieredze. Miegā bie�i vien redzēju, kā viens pats izcīnu tuvcīņas pret diviem amatieriem. Tomēr mana sirds dauzījās daudz ātrāk, nekā vajadzētu, un mani purināja auksta adrenalīna �alts. Spaivijs! Kā viņ� tur gulēja bagā�niekā, kā viņa kājas bija atlocītas uz sāniem! Es vairākkārt dziļi ieelpoju un izelpoju, tādā veidā atgūstot pa�kontroli. Mana labā roka bija nobrāzta, it kā ar āmuru kāds būtu sitis man pa plaukstu. Griezīgas sāpes plosīja roku līdz pat plecam. Tam Desert Eagle nu gan bija viens ellīgs atsitiens un tikpat ellīgs �āviena troksnis! Ausīs joprojām zvanīja dubult�āviena eksplozija. Tomēr es jutos labi, godam biju paveicis savu darbu. Abi rīkļurāvēji bija pavadīju�i mani ārā no pilsētas, ta�u tajā atgriezos es viens pats.

Noliku ma�īnu policijas iecirkņa stāvlaukumā - vistālāk no durvīm - iebāzu �aujamo atpakaļ cimdu nodalījumā un izkāpu no ma�īnas. Tuvojās vakars, pamazām savilkās novakara krēsla. Milzīgās D�ord�ijas debesis satumsa tum�as tintes krāsā. Pie debesīm uzlēca mēness.

Rosko sēdēja pie sava galda. Ieraugot mani, viņa piecēlās un pienāca man klāt. Pa stikla durvīm kopā izgājām ārā un, pagāju�i pāris soļu, sākām skūpstīties.

- Vai ir kādas ziņas no auto nomas darbiniekiem? - es iejautājos.

Rosko pakratīja galvu.

- Rīt, - viņa atbildēja. - Pikards ar to nodarbojas. Viņ� dara, ko var.

- Labi, - es atteicu. - Kādas viesnīcas atrodas lidostas tuvumā?

Rosko attina vaļā viesnīcu sarakstu, tie�i tādu pa�u sarakstu var saņemt ari lidostā. Es piebakstīju pirmajam nosaukumam, kuru viņa bija atzīmējusi. Tad pastāstīju, kas notika ar abiem Floridas pui�iem. Pagāju�ajā nedēļā Rosko būtu mani par to arestējusi un nosūtījusi uz elektrisko krēslu. Tagad viņas reakcija bija citāda. Tie �etri vīri, kuri ar gumijas galo�ām kājās bija izlā�oju�i cauri viņas dzīvoklim, krietni mainīja Rosko domas par daudzām lietām. Tāpēc viņa tikai pasmaidīja saspīlētu drūma gandarījuma smaidu.

- Divi ir novākti, - viņa konstatēja. - Labs darbs, Rī�er! Vai tie bija īstie?

- No pagāju�ās nakts? - es pārjautāju. - Nē. Viņi nebija vietējie. Mēs nevaram viņus ieskaitīt Habla desmitniekā. Tā bija nolīgtā palīdzība no malas.

- Vai viņi vismaz bija labi? - Rosko painteresējās.

Paraustīju plecus un parādīju divdomīgu �estu ar pirkstu.

- Ne īpa�i, - atbildēju, - visādā ziņā ne gana labi.

Tad pastāstīju Rosko, ko biju atradis buika bagā�niekā. Viņa atkal nodrebinājās.

- Tātad Spaivijs ir viens no desmitnieka? - viņa prasīja.

Es pa�ūpoju galvu.

- Nē. To es nevaru apgalvot. Arī viņ� bija palīdzība no malas. Neviens, kas būtu no bandas, tik vienkār�i nedabūtu lodi pierē.

Rosko pamāja. Es attaisīju bentlija durvis un izņēmu no cimdu nodalījuma ieroci. Tas bija pārāk liels, lai bāztu kabatā. Ieliku to atpakaļ vecajā kancelejas kastē kopā ar lodēm. Rosko to visu iekrāva sava �evroleta bagā�niekā. Es izņēmu maisiņu ar notraipītajām drēbēm. Aizslēdzu bentliju un atstāju to policijas stāvlaukumā.

- Es vēlreiz piezvanī�u Mollijai, - noteicu. - Pārāk dziļi esmu iesaistījies tajā visā, man ir nepiecie�ama palīdzība. Ir pāris lietu, ko es neizprotu.

Policijas iecirknis bija tuk�s, tāpēc varēju izmantot palisan-dra kabinetu. Es piezvanīju uz Va�ingtonas numuru, un, jau atskanot otram signālam, Mollija pacēla klausuli.

- Vai tagad varat runāt? - es pajautāju.

Viņa palūdza uzgaidīt, dzirdēju, kā viņa pieceļas un aiztaisa kabineta durvis.

- D�ek, jūs zvanāt par agru! - Mollija pārmeta. - Es tikai rītdien varē�u jums kaut ko pateikt.

- Man ir vajadzīga palīdzība, - es sacīju. - Man jāizprot tās starptautiskās lietas, ar kurām D�o nodarbojās. Man jāzina, kāpēc tas notiek �eit, ja īstenībā tam visam vajadzētu notikt ārzemēs?

- Labi, tātad pamatojums, manuprāt, ir �āds, - Mollija iesāka. - D�o uzskatīja, ka visa �ī lieta tiek kontrolēta no mūsu valsts. To ir ļoti grūti izskaidrot, ta�u es pamēģinā�u. Naudas vilto�ana notiek ārzemēs, un interesantākais ir tas, ka tur tā ari paliek. Tikai da�as no viltotajām naudas zīmēm kādreiz nonāk mūsu valstī, kas valsts iek�ējā mērogā nenozīmē absolūti neko, tomēr, par spīti tam, - mēs gribam to apturēt. Ta�u ārzemēs tā jau ir pavisam cita lieta. D�ek, vai zināt, kāda skaidrās naudas summa apgrozās ASV?

Atcerējos, ko tas bankas mened�eris bija man stāstījis.

- Simt trīsdesmit miljardi dolāru, - paspīdēju ar savām zinā�anām.

- Pareizi, - Mollija piekrita. - Ta�u ārzemēs apgrozās tie�i divreiz tik liela summa. Tas ir pierādīts fakts. Cilvēkiem ārpus mūsu valsts pieder divi simti se�desmit miljardi amerikāņu dolāru. Tie glabājas banku seifos Londonā, Romā, Berlīnē, Maskavā un ir sabāzti matra�os pa visu Dienvidameriku un Austrumeiropu, paslēpti zem grīdas dēļiem, viltus sienās, ceļojumu aģentūrās un citās vietās. Vai zināt, kāpēc tas tā ir?

- Nezinu gan, - atbildēju.

- Visā pasaulē dolārs ir uzticamākā nauda, - Mollija skaidroja. - Cilvēki tam uzticas. Viņi to grib. Skaidrs, ka mūsu valdība par �o faktu ir ļoti, ļoti apmierināta.

- Tas glaimo pa�cieņai, vai ne? - es izteicu minējumu.

Dzirdēju, kā viņa pārliek klausuli otrā rokā.

- Tas nav saistīts ar emocijām, - Mollija turpināja. - Tas ir bizness. Padomājiet par to, D�ek. Ja kādam Bukarestes birojā ir simts dolāru naudas zīme, tas nozīmē, ka viņ� pret to ir iemainījis ārzemju aktīvus simts dolāru vērtībā. Tātad mūsu valdība par simts dolāriem ir pārdevusi viņam papīriņu, apkrāsotu ar melnu un zaļu tinti. Labs bizness. Un, tā kā dolārs ir uzticama nauda, iespējams, ka �ī simts dolāru naudas zīme paliks tajā Bukarestes birojā daudzus gadus. ASV vairs nekad nevajadzēs nogādāt atpakaļ ārzemju aktīvus. Kamēr vien dolārs būs uzticama nauda, mēs nezaudēsim.

- Tad kāda ir problēma? - es nesapratu.

- To ir grūti izskaidrot, - Mollija sacīja. - Tas ir saistīts ar ticību un uzticību. Tā jau gandrīz ir metafizika. Ja ārzemju tirgus tiek pārplūdināts ar viltotiem dolāriem, �ai problēmai pa�ai par sevi nav lielas nozīmes. Ta�u, ja cilvēki �ajos ārzemju tirgos to atklās, tad gan tam būs nozīme, jo sāksies panika, cilvēki zaudēs ticību un uzticību. Viņi vairs negribēs amerikāņu dolārus, bet pāries uz japāņu jenām vai vācu markām un piebāzīs savus matra�us ar �īm naudas zīmēm. Viņi atbrīvosies no dolāriem. Tādējādi pēc būtības mūsu valdībai vienas diennakts laikā būtu jāatmaksā divsimt se�desmit miljardu dolāru ārzemju parāds. Diennakts laikā. Un to mēs, D�ek, nedrīkstam pieļaut!

- Tā ir liela problēma, - es piekritu.

- Tāda tad arī ir �īs lietas būtība, - viņa izdarīja secinājumu.

- Un tā ir ari ārzemju problēma. Visa viltotā nauda tiek izgatavota ārzemēs un tie�i tur galvenokārt ari laista apgrozībā. Tik tālu tas ir loģiski. �īs naudas spiestuves atrodas tālās, nomaļās vietās, kur mēs par tām nevaram uzzināt. Nauda tiek izdalīta ārzemniekiem, kas par to ir laimīgi, ja vien �ie papīra gabali izskatās kaut vai attāli līdzīgi tam, kā jāizskatās īstajam dolāram. Tie�i tāpēc �ie dolāri netiek ievesti Amerikā. �eit nonāk tikai pa�i labākie eksemplāri.

- Cik daudz �īs viltotās naudas nonāk �tatos? - es pavaicāju.

Dzirdēju, kā Mollija paraustīja plecus, nedaudz ievilka elpu, it kā būtu sakniebusi lūpas.

- Pavisam nedaudz, - viņa teica. - �ad un tad pāris miljardu uzpeld.

- Pāris miljardu? - es brīnījos. - Vai tad tas nav daudz?

- Tas ir piliens jūrā, - viņa turpināja. - No makroekonomiskā viedokļa - pret ekonomikas rādītājiem, es gribēju teikt.

- Un kā mēs - Amerikas valdība - �ajā gadījumā rīkojamies? - es jautāju.

- Problēma tiek risināta divējādi, - Mollija skaidroja. - Pirmkārt, D�o nenogursto�i un fanātiski centās to visu apturēt. Iemesls tam ir pilnīgi skaidrs. Otrkārt, mēs - Amerikas valdība -, lai tikai saglabātu uzticību dolāram, cen�amies izlikties, ka nekas tāds nenotiek.

Es pamāju un pamazām sāku aptvert �īs noslēpumainās lietas aprises, kas norisinājās Va�ingtonā.

- Skaidrs, - es sapratu. - Un, ja es piezvanītu uz Finan�u ministriju un apjautātos par �o lietu?

- Mēs visu noliegtu, - Mollija atbildēja. - Mēs gribētu zināt, kas tā naudas vilto�ana tāda ir. Nekad neesam par to dzirdēju�i.

Izgāju cauri klusajam policijas iecirknim un iekāpu ma�īnā pie Rosko. Palūdzu viņai braukt Vārburtonas virzienā. Bija jau satumsis, kad sasniedzām mazo koku puduri. Mēness spīdēja tie�i tik daudz, lai visu nokārtotu. Rosko pieturēja tur, kur es viņai norādīju. Noskūpstīju viņu un izkāpu no ma�īnas. Pateicu, ka tiksimies Atlantā pie viesnīcas. Viegli uzsitu pa �evroleta jumtu un pamāju. Viņas ma�īna izbrauca uz ceļa un lēnām devās projām.

Es gāju tie�i cauri koku pudurim, jo negribēju atstāt pēdu nospiedumus uz iebrauktajām sliedēm. Ar piebāzto maisiņu rokās to nebija viegli izdarīt. Tas visu laiku ķērās aiz krūmiem. Iznācu ārā tie�i pie buika. Tas joprojām stāvēja turpat. Visapkārt valdīja klusums. Atslēdzu �ofera puses durvis un iekāpu iek�ā. Iedarbināju ma�īnu un, atsizdamies pret dubļos izbrauktajām sliedēm, sāku braukt uz priek�u. Ma�īnas aizmugure nemitīgi sitās pret ceļa dangām. Par to nebiju īpa�i pārsteigts, jo bagā�niekā varēja būt kādas piecsimt mārciņas svara.

Kratīdamies izkļuvu uz ceļa un devos austrumu virzienā uz Mārgreivu, pie krustojuma pagriezos uz ziemeļiem un nobraucu �etrpadsmit jūdzes līdz maģistrālei. Tiku garām noliktavām un iekļāvos kopējā ma�īnu plūsmā uz ziemeļiem - uz Atlantu. Es virzījos lēni; negribēju, lai mani ievēro. Brūnais sedans izskatījās neuzkrīto�s un parasts. Tie�i tas man �obrīd bija vajadzīgs.

Pēc ceļā pavadītas stundas ieraudzīju norādes uz lidostu un sekoju tām. Lidostā sameklēju ilgtermiņa stāvvietu un, nopircis biļeti pie m^zas automātiskās barjeras, iebraucu tajā. Stāvlaukums bija ļoti liels, manai iecerei neko labāku nevarēja iedomāties. Atradu brīvu vietu apmēram stāvvietas vidū, kādus simts jardus no tuvākā �oga, noslaucīju buika stūri un ātrumu pārslēdzēju. Izkāpu no ma�īnas, paņemdams līdzi maisiņu. Aizslēdzu braucamo un devos prom.

Pēc minūtes atskatījos. Vairs nespēju pateikt, kuru ma�īnu biju tikko pametis. Kur gan varētu būt labāka vieta �im nolūkam? Protams, lidostas ilgtermiņa stāvvietā. Tāpat kā labākā vieta smil�u graudiņa paslēp�anai ir pludmale. Buiks tur mierīgi varēja nostāvēt veselu mēnesi. Neviens tam nepievērsīs uzmanību.

Devos atpakaļ uz iebrauk�anas barjeru. Pirmajā atkritumu konteinerā izmetu maisiņu. Pie otrā atbrīvojos no stāvvietas biļetes. Pie barjeras iekāpu nelielā lidostas busiņā un devos uz izlido�anas termināli. Iegāju iek�ā un sameklēju tualeti. Tur es ietinu buika atslēgas papīra dvielī un iemetu atkritumu kastē. Pēc tam gāju uz ielido�anas termināli un atkal izslīdēju laukā drēgnajā naktī. Iekāpu lidostas autobusā, kas veda pasa�ierus uz viesnīcu, un devos uz tik�anos ar Rosko.

Es atradu Rosko neona apgaismotajā viesnīcas vestibilā. Par mūsu istabu samaksāju skaidrā naudā no tām naudas zīmēm, kuras biju paņēmis no Floridas pui�iem. Ar liftu devāmies aug�ā. Istaba bija patum�a un nekārtīga, diezgan paliela, ar skatu uz lidostas pla�umiem. Logs bija izolēts ar trim stikla kārtām, lai mazinātu lidma�īnu troksni. �eit nebija gaisa.

- Vispirms paēdīsim, - es ierosināju.

- Nē, vispirms ieiesim du�ā! - iebilda Rosko.

'la nu mēs iegājām du�ā, lai novirzītu domas uz kaut ko citu. Ieziepējāmies un sākām blēņoties. Viss beidzās ar to, ka sākām mīlēties du�as kabīnē, kur pāri mūsu galvām gāzās ūdens straume. Pēc tam es vienkār�i gribēju ieritināties sakarsu�ās istabas gultā, ta�u mēs bijām izsalku�i un �o to vēl vajadzēja izdarīt. Rosko pārvilka no mājām līdzi paņemtās drēbes - d�insus, kreklu un �aketi. Viņa izskatījās brīni�ķīgi, ļoti sievi�ķīga, un tajā pa�ā laikā viņā kūsāja nevaldāma enerģija. Rosko bija nepacietīgas neatlaidības pilna. Ar liftu uzbraucām uz aug�stāva restorānu. Tas bija diezgan labs. No restorāna pavērās panorāma uz lidostas teritoriju. Apsēdāmies pie loga, uz galdiņa dega sveces. Mūs apkalpoja līksms ārzemju viesmīlis. Es biju tik ļoti izbadējies, ka ātri noriju visu porciju, tam pa virsu vēl uzdzēru alu un kādu pinti kafijas. Pa pusei jau atkal jutos kā cilvēks. Par maltīti atkal samaksāju ar miru�o latīņ-amerikāņu naudu. Pēc tam mēs nobraucām lejā uz vestibilu, pie reģistrācijas letes paņēmām Atlantas karti un devāmies uz Rosko ma�īnu.

Nakts gaiss bija mitrs un auksts, smirdēja pēc petrolejas. Visa lidosta bija piesūkusies ar �o smaku. Iekāpām �evroletā un atvērām pilsētas karti. Braucām ziemeļrietumu virzienā. Rosko sēdēja pie stūres, un es biju viņas stūrmanis. Izcīnījāmies pa satiksmes sastrēgumiem un gandrīz vai nonācām pareizajā vietā. Te atradās vienstāva rindu māju rajons. Parasti �ādus skatus var redzēt lidma�īnu pasa�ieri nosē�anās laikā. Mazas mājas satupu�as sīkos zemes pleķī�os, no�ogojumi pret viesuļvētrām virs zemē ieraktiem stabiem. Da�i glīti pagalmi, citi kā izgāztuves. Pie mājām stāv vecas ma�īnas. Visa �ī vieta bija izgaismota ar dzeltenīgām spuldzēm.

Atradām vajadzīgo ielu un pareizo māju. Tā izskatījās diezgan kārtīga, apkopta un tīra. Maza vienstāva mājiņa ar nelielu pagalmiņu un garā�u vienai ma�īnai. Stiepļu �ogā bija �auri vārti, kuriem mēs izgājām cauri un piezvanījām pie durvīm. Pavecāka sieviete, nenoņemot ķēdi, atvēra durvis.

- Labvakar! - Rosko sveicināja. - Mēs meklējam �ermanu Stoleru.

To sakot, Rosko paskatījās uz mani. Viņai būtu vajadzējis teikt, ka mēs meklējam viņa māju, jo ļoti labi zinājām, kur bija �ermans Stolers, - viņ� atradās Jelouspringsas morgā, septiņdesmit jūdzes no �ejienes.

- Kas jūs esat? - vecā sieviete pieklājīgi apjautājās.

- Kundze, mēs esam policisti, - Rosko meloja tikai pa pusei.

Vecā kundze nedaudz pievēra durvis un noņēma ķēdi.

- Tad jau labāk nāciet iek�āl - viņa aicināja. - Viņ� ir virtuvē un ēd vakariņas.

- Kas ir virtuvē? - Rosko pārvaicāja.

Vecā sieviete apstājās un izbrīnījusies uz viņu paskatījās.

- �ermans! - viņa teica. - Tas, ko jūs meklējat, vai tad ne?

Mēs sekojām viņai virtuvē. Pie galda sēdēja pavecs vīrs un

vakariņoja. Mūs ieraudzījis, viņ� pārstāja ēst un noslaucīja lūpas salvetē.

- �erman, tie ir policisti! - vecā kundze mūs pieteica.

Vecais vīrs vienaldzīgi uz mums paskatījās.

- Vai ir vēl kāds cits �ermans Stolers? - es jautāju.

Vīrs pamāja un izskatījās uztraucies.

- Mūsu dēls, - viņ� sacīja.

- Vai viņam ir trīsdesmit? - es minēju. - Trīsdesmit pieci?

Vecais vīrs atkal pamāja. Sieviete nostājās viņam aiz muguras un uzlika plaukstu uz vīra rokas. Vecāki.

- Viņ� �eit nedzīvo, - �ermans vecākais paziņoja.

- Vai puika iekūlies nepatik�anās? - viņa sieva gribēja zināt.

- Vai varat mums iedot sava dēla adresi? - Rosko palūdza.

Pavecais pāris sāka pārlieku rosīties, kā jau veci cilvēki to parasti dara. Būdami ļoti godbijīgi un izturēdamies ar cieņu pret varas pārstāvjiem, �ermana vecāki gribēja mums daudz ko jautāt, ta�u neuzdrīkstējās un iedeva tikai adresi.

- Mūsu dēls jau divus gadus �eit nedzīvo, - �ermans vecākais pavēstīja.

Tēvs bija nobijies un gribēja būt tālāk no nepatik�anām, ko dēls varētu būt ievārījis. Atvadīdamies mēs pamājām un izgājām ārā. Kad mēs aizvērām ārdurvis, vecais vīrs nosauca pakaļ:

- Viņ� izvācās no �ejienes pirms diviem gadiem!

Mēs izsoļojām pa vārtiem un devāmies atpakaļ uz ma�īnu. Tur atkal izpētījām karti, ta�u jauno adresi neatradām.

- Ko tu domā par �iem abiem? - Rosko man jautāja.

- Par vecākiem? - es pārvaicāju. - Viņi zina, ka dēls ir iepinies kādā sliktā lietā, varbūt tikai nezina precīzi - kādā.

- Tie�i tā es ari domāju, - Rosko man piekrita. - Dosimies meklēt viņa jauno dzīvesvietu.

Mēs braucām prom, pirmajā uzpildes stacijā Rosko ielēja degvielu un noskaidroja, uz kuru pusi atrodas �ermana mājas.

- Tas ir apmēram piecas jūdzes pretējā virzienā, - viņa paziņoja, apgrieza ma�īnu riņķī un devās ārā no pilsētas.

- Tas ir jauno dzīvojamo māju rajonā, pie būvējamā golfa laukuma.

Rosko vērās tumsā, meklēdama norādes, ko uzpildes stacijas apkalpotājs bija viņai izstāstījis. Pēc piecām jūdzēm viņa nogriezās no galvenā ceļa, tad brauca tālāk pa nesen izveidotu ceļu un apstājās pie reklāmas plakāta. Plakātā bija redzama reklāma: tā daudzināja �o jauno rajonu kā izcilu un uzbūvētu ģeogrāfiski izdevīgā vietā - netālu no galvenā ceļa. Reklāma lielīja, ka tikai da�i dzīvokļi nav vēl pārdoti, plakāta lejasdaļā bija attēlotas daudzas jaunu māju rindas, tās izskatījās pievilcīgas, nelielas un jauki noformētas: ar balkoniem, garā�ām un interesantām arhitektoniskām detaļām. No tumsas iznira smalki iekārtota apkārtne; apgaismoti gājēju celiņi veda uz sporta klubu. Otrajā pusē pagaidām nebija nekā, tur dro�i vien tiks izveidots golfa laukums.

Rosko izslēdza motoru. Mēs sēdējām ma�īnā. Es pastiepu roku uz viņas sēdekļa aizmuguri un apskāvu Rosko plecus. Biju noguris. Visu dienu �ī nemitīgā darbo�anās. Gribējās vienkār�i mierīgi pasēdēt. Bija klusa un tum�a nakts. Ma�īnā bija silts. Man sagribējās paklausīties mūziku, kaut ko smeldzīgu. Ta�u mums vēl bija kaut kas jāpadara - jāatrod D�ūdija, sieviete, kas bija nopirkusi �ermanam Stoleram pulksteni un iegravējusi uz tā uzrakstu: �ermanam, mīlu, D�ūdija. Mums bija jāsameklē D�ūdija un jāpastāsta viņai, ka vīrietis, kuru viņa mīlēja, noasiņojis līdz nāvei, gulēdams zem maģistrāles viadukta Mārgreivā.

- Ko tu domā par �o vietu? - Rosko interesējās. Viņa izskatījās enerģijas pilna.

- Nezinu, - es attraucu. - �os dzīvokļus pārdod, nevis izīrē. Tie izskatās dārgi. Vai smagās ma�īnas �oferis varētu tādu atļauties?

- �aubos gan, - Rosko man piekrita. - �ie dzīvokļi maksā apmēram tikpat, cik mana māja; bez tās piemaksas, ko saņemu, arī es tādu nevarētu atļauties. Tomēr nevar noliegt, ka es nopelnu vairāk nekā jebkur� smagās ma�īnas �oferis.

- Nu labi, - es secināju. - Tātad iznāk, ka arī �ermans saņēma piemaksu, vai ne? Citādi viņ� nevarētu atļauties �eit dzīvot.

- Skaidrs, - Rosko atkal man piekrita. - Tikai kādu piemaksu?

- Tādu, par kuru tiek nogalināti cilvēki, - es konstatēju.

Māja, kurā dzīvoja Stolers, atradās tālākajā galā. Dro�i vien tā bija pirmā kārta, kas uzbūvēta. Vecais vīrs, kas dzīvoja pilsētas nabadzīgajā rajonā, bija teicis, ka dēls no turienes izvācies pirms diviem gadiem. Tā tas apmēram izskatījās. Pirmās mājas varētu būt divus gadus vecas. Mēs gājām pa celiņiem, kurus ieskāva koptas puķu dobes, līdz nonācām pie �ermana mājas. Uz viņa māju veda bruģēta taciņa, ieklāta koptā mauriņā. �is celiņ� bija tāds, kas cilvēkam radīja neērtības. Man solī�i sanāca mazi, turpretim Rosko, lai tiktu no vienas akmens plāksnes uz citu, vajadzēja spert mil�a soļus. Mēs piegājām pie durvīm. Tās bija nelakotas, zilā krāsā, tādu vairs nera�o.

- Vai mēs viņai stāstīsim? - es pajautāju.

- Mēs ta�u nevaram nestāstīt, vai ne? - Rosko atbildēja.

- Viņai ir jāzina.

Es pieklauvēju pie durvīm. Pagaidīju un pieklauvēju vēlreiz. Dzirdēju, kā iek�pusē no�īkst grīda. Kāds nāca pie durvīm. Durvis atvērās, un tajās stāvēja sieviete. Viņai varēja būt ap trīsdesmit, ta�u viņa izskatījās vecāka. Maza auguma, nervoza un nogurusi. Balinātiem matiem. Sieviete skatījās uz mums.

- Kundze, mēs esam policisti, - Rosko sacīja. - Mēs meklējam �ermana Stolera dzīvesvietu.

Bridi valdīja klusums.

- �ķiet, ka esat to atradu�i, - sieviete atbildēja.

- Vai drīkstam ienākt? - Rosko pieklājīgi pajautāja.

Atkal iestājās klusums. Neviens nekustējās. Tad blondā sieviete pagriezās un devās prom pa koridoru. Mēs ar Rosko saskatījāmies. Viņa sekoja sievietei, es sekoju Rosko un aizvēru durvis.

Sieviete ieveda mūs viesistabā. Tā bija pieklājīga, liela telpa, kurā atradās dārgas mēbeles un paklāji, liels televizors, bet nebija ne stereoiekārtas, ne grāmatu. Viss izskatījās nedaudz nemājīgi. It kā divdesmit minūtes kāds būtu pa�ķirstījis katalogu un, pasūtot �o iekārtu, iztērējis desmit tūksto�us dolāru, -vienu to, vienu �ito, divus tos. Viss tika piegādāts vienā dienā un te pamests.

- Vai jūs esat Stolera kundze? - Rosko pajautāja sievietei, joprojām izturēdamās saudzīgi.

- Gandrīz vai, - sieviete apstiprināja. - Ne nu glu�i kundze, bet esam tik tuvās attiecībās, ka papīriem^vienalga vairs nav nozīmes.

- Vai jūs sauc D�ūdija? - es ievaicājos.

Viņa pamāja un, sevī kaut ko domādama, turpināja māt ar galvu.

- Viņ� ir miris, vai ne? - D�ūdija pēk�ņi ierunājās.

Es neko neatbildēju. �ajā jomā man nekad neveicās. Tas ir Rosko darbs. Arī viņa neko neteica.

- Viņ� ir miris, vai ne? - sieviete atkārtoja jau skaļāk.

- Jā, tā tas ir, - Rosko apstiprināja. - Man ļoti �ēl.

D�ūdija pamāja un pavērās apkārt derdzīgajā istabā. Neviens

nerunāja. Mēs visi vienkār�i tur stāvējām. D�ūdija apsēdās un pamāja, lai ari mēs to darām. Mēs apsēdāmies uz atsevi�ķiem krēsliem, un tie visi trīs veidoja precīzu trijstūri.

- Mums ir jāuzdod jums da�i jautājumi, - Rosko sacīja. Pieliekdamās tuvāk blondajai sievietei, viņa vaicāja:

- Vai drīkstam?

D�ūdīja pamāja un izskatījās diezgan vienaldzīga.

- Cik ilgi jūs pazināt �ermanu? - Rosko jautāja.

- Man liekas - apmēram �etrus gadus, - D�ūdīja teica.

- Satiku viņu Floridā, es tur dzīvoju. Tad pirms �etriem gadiem pārcēlos uz �ejieni, lai būtu kopā ar viņu. Kop� tā laika dzīvoju �eit.

- Kāda bija �ermana nodarbo�anās? - Rosko turpināja tincināt.

D�ūdīja bēdīgi paraustīja plecus un atbildēja:

- Viņ� bija smagās ma�īnas �oferis. �eit viņam bija labs līgumdarbs. Zināt, tam vajadzēja būt ilglaicīgam. Mēs nopirkām nelielu mājiņu. Arī viņa vecāki apmetās pie mums. Nodzīvojām kādu brīdi kopā. Tad mēs pārvācāmies uz �ejieni un atstājām vecākiem veco māju. Triju gadu laikā �ermans nopelnīja labu naudu. Visu laiku bija aizņemts, daudz strādāja. Tad pirms gada tas viss beidzās. Kop� tā laika viņ� gandrīz vairs nemaz nestrādāja. Tikai �ad un tad, kādu dieniņu.

- Tātad jums pieder abas mājas? - Rosko pratināja.

- Man nepieder nekas, - D�ūdīja sacīja. - �ermanam piederēja abas mājas.

- Tātad pirmos trīs gadus viņam viss gāja no rokas? - atkal vaicāja Rosko.

D�ūdija paskatījās uz viņu.

- Viss gāja no rokas? - viņa pārjautāja. - Ak, Dieva dēļ! Neesiet tik naiva! Viņ� bija zaglis. Viņ� kādu smuki aptīrīja.

- Vai esat par to pārliecināta? - ari es iesaistījos sarunā.

D�ūdija uzmeta acis ari man un, it kā iz�audama no lielgabala, attrauca:

- Lai to saprastu, nevajag daudz smadzeņu. Trīs gadu laikā viņ� skaidrā naudā samaksāja par abām mājām, diviem mēbeļu komplektiem, ma�īnām un Dievs zina par ko vēl. Un �ī māja nemaz nebija no tām lētākajām. �eit dzīvo advokāti, ārsti un citi tāda līmeņa ļaudis. Turklāt �ermans bija pietiekami iekrājis, tā ka vispār kop� pagāju�ā septembra varēja nemaz

nestrādāt. Ja viņ� to visu paveica likumīgā ceļā, tad es esmu pirmā lēdija!

D�ūdija izaicino�i uz mums paskatījās. Viņa jau visu laiku bija to zinājusi. Viņa bija zinājusi, kas notiks, ja viss kādu dienu nāks gaismā. Sieviete mūs izaicināja, lai mēs neļautu viņai vainot �ermanu.

- Ar ko viņam bija noslēgts līgums? - Rosko interesējās.

- Ar kādu piegādes firmu Island Air-conditioning, - viņa atklāja. Viņ� trīs gadus pārvadāja gaisa kondicionētājus, veda tos uz Floridu. Varbūt tos tālāk nogādāja uz salām? Es nezinu. Viņ� tos mēdza zagt. Garā�ā vēl stāv divas vecas kastes, gribat apskatīt?

D�ūdija nesagaidīja atbildi. Vienkār�i pielēca kājās un cēli izsoļoja no istabas. Mēs viņai sekojām. Nogājām pāris pakāpienu lejā līdz pagrabstāva durvīm un iegājām garā�ā. Tā bija tuk�a, tikai pie sienas mētājās nomestas vecas kartona kastes, gadu vai divus vecas. Uz tām bija ra�otāja firmas zīme: Island Air-conditioning, Inc. un uzraksts: Pārnēsāt ar �o pusi uz aug�u. Līmlente bija noplēsta un karājās pie kastes. Uz katras kastes ar roku bija uzrakstīts gar� sērijas numurs. �os kondicionētājus piestiprina ārpusē pie loga, un tie taisa ellīgu troksni. D�ūdija pa�ķielēja uz kastēm un pēc tam uz mums. �is skatiens visu izteica: es viņam uzdāvināju zelta pulksteni, bet viņ� man sagādā vienus vienīgus uztraukumus.

Es paspēru pāris soļu uz priek�u un apskatīju kartona kastes. Tās bija tuk�as. Jutu tikko manāmu skābu smar�u, kas nāca no kastēm. Tad mēs devāmies aug�ā. D�ūdija no bufetes izņēma albumu. Viņa sēdēja un skatījās uz �ermana fotogrāfiju.

- Kas ar viņu notika? - sieviete ievaicājās.

Tas bija vienkār�s jautājums, kas prasīja vienkār�u atbildi.

- Viņu sa�āva galvā, - es meloju. - �ermans nomira uzreiz.

D�ūdija pamāja, it kā nemaz nebūtu pārsteigta.

- Kad tas notika? - viņa prasīja.

- Ceturtdienas naktī, - Rosko atbildēja. - Pusnaktī. Vai viņ� teica, kurp dodas ceturtdienas naktī?

D�ūdija pakratīja galvu.

- Viņ� nekad man neko nestāstīja, - viņa noteica.

- Vai esat dzirdējusi par Pluribus? - turpināju tincināt. - Vai �ermans ir kādreiz pieminējis �o vārdu?

Izskatījās, ka viņa neko nesaprot.

- Vai tā ir kāda slimība? - D�ūdija brīnījās. - Ar plau�ām vai kas tamlīdzīgs?

- Un par svētdienu? �o svētdienu? - cerēju vismaz kaut ko uzzināt. - Vai viņ� nav kaut ko pieminējis �ajā sakarā?

- Nē, - D�ūdija vēlreiz noliedza. - Viņ� nekad man neko neteica.

Viņa sēdēja un skatījās uz fotogrāfijām albumā. Istabā valdīja klusums.

- Vai viņ� pazina kādu advokātu Floridā? - Rosko pavaicāja.

- Advokātu? - D�ūdija atkal brīnījās. - Floridā? Kamdēļ gan?

- �ermanu aizturēja D�eksonvilā, - Rosko skaidroja. - Tas notika pirms diviem gadiem. Viņ� ar savu smago ma�īnu pārkāpa satiksmes noteikumus. Advokāts viņam palīdzēja izkļūt no �īs ķibeles.

D�ūdija paraustīja plecus, it kā divus gadus seni notikumi viņai jau būtu vēsture.

- Nu, tie advokāti jau lo�ņā visur, vai ne? - viņa sacīja.

- Nav jau nekāds brīnums.

- Tas advokāts nebija tāds, kas pelnās, izmantojot nelaimes gadījumus, - Rosko piebilda. - Viņ� bija partneris, �eit, kādā lielā juridiskā firmā. Vai nezināt, kā �ermans ar viņu iepazinās?

D�ūdija atkal paraustīja plecus.

- Varbūt viņa darba devējs palīdzēja, - viņa minēja. - Island Air-conditioning - viņi mūs nodro�ināja arī ar labām medicīniskās apdro�inā�anas polisēm. �ermans man ļāva iet pie ārsta, cik bie�i vien es gribēju.

Mēs visi apklusām. Nebija vairs nekā ko teikt. D�ūdija visu laiku pētīja fotogrāfijas albumā.

- Vai gribat redzēt viņa bildi? - sieviete piedāvāja. �

Es nostājos aiz viņas krēsla un noliecos, lai aplūkotu fotogrāfiju. Tajā bija redzams rudmatains puisis ar slīpēta zeļļa seju, maza auguma, tievs, ar smīnu sejā. Viņ� stāvēja dzeltena piegādes furgona priek�ā un, piemiedzis acis, smīnēdams lūkojās kamerā. Smīns pie�ķīra �ai fotogrāfijai skumju noskaņu.

- Tā ir ma�īna, ar kuru viņ� brauca, - D�ūdija piebilda.

Ta�u es neskatījos ne uz ma�īnu, ne uz �ermana Stolera

skumjo smīnu, es skatījos uz cilvēku, kas bija redzams fonā. �ī figūra bija izplūdusi un cilvēks pa pusei aizgriezies no kameras, tomēr es viņu pazinu. Tas bija Pols Habls!

Es pamāju Rosko, lai ari viņa panāk �urp. Pieliekusies viņa aplūkoja fotogrāfiju. Pamanīju, kā Rosko sejā parādās pārsteigums, kad ari viņa pazina Hablu. Tad viņa pieliecās tuvāk un pētīja fotogrāfiju vēl uzmanīgāk. Ieraudzīju viņas sejā otro pārsteiguma vilni. Viņa bija pamanījusi vēl kaut ko.

- Kad �ī fotogrāfija uzņemta? - Rosko painteresējās.

D�ūdija paraustīja plecus.

- Ja nemaldos, pagāju�ajā vasarā, - viņa atteica.

Rosko ar pirkstu pieskārās izplūdu�ajam Habla tēlam.

- Vai �ermans neminēja, kas ir �is vīrietis?

- Viņa jaunais boss, - D�ūdija sacīja. - Viņ� tur nostrādāja se�us mēne�us, un tad �ermanu atlaida.

- Vai viņ� ir Island Air-conditioning jaunais boss? - Rosko tincināja. - Vai bija kāds iemesls, kāpēc viņ� �ermanu atlaida?

- �ermans skaidroja, ka neesot vairs viņiem vajadzīgs, -D�ūdija stāstīja. - Viņ� jau nekad man neko neteica.

- Vai �ī ir tā vieta, kur atrodas Island Air-conditioning? -Rosko turpināja pratināt. - Kur �ī fotogrāfija ir uzņemta?

D�ūdija paraustīja plecus un nenoteikti pamāja ar galvu.

- Tā varētu būt, - viņa minēja. - �ermans man nekad neko nestāstīja.

- Mums vajadzēs �o fotogrāfiju paturēt, - Rosko teica. - Mēs jums vēlāk to atdosim.

D�ūdija izņēma to ārā no plastmasas vāciņa un iedeva fotogrāfiju Rosko.

- Paturiet to, - viņa sacīja. - Man tā vairs nav vajadzīga.

Rosko paņēma fotogrāfiju un ielika to �aketes iek�kabatā.

Mēs abi atkāpāmies uz istabas vidu un palikām tur stāvam.

- Sa�auts galvā, - D�ūdija atkārtoja. - Tie�i tā arī notiek, ja vazājas apkārt. Es jau viņam teicu, ka agri vai vēlu tā arī beigsies.

Rosko līdzjūtīgi pamāja.

- Mēs ar jums sazināsimies, - Rosko apsolīja. - Jūs jau zināt... par bēru rīko�anu, un vēl mums varbūt vajadzēs jūsu liecību.

D�ūdija vēlreiz dusmīgi uz mums pa�ķielēja.

- Nepūlieties, - viņa teica. - Es neie�u uz viņa bērēm. Es nebiju viņa sieva un tagad ari neesmu viņa atraitne. Es gribu aizmirst to, ka jebkad esmu viņu pazinusi. Tas vīrietis jau no sākta gala līdz pat �ai dienai ir sagādājis man tikai vienas vienīgas nepatik�anas.

Tā nu viņa tur stāvēja - dusmīgi uz mums lūkodamās. Mēs pa koridoru virzījāmies uz izeju, izgājām no mājas un tālāk devāmies pa neērto taciņu. Sadevu�ies rokās, gājām atpakaļ uz ma�īnu.

- Kas tur ir? - es nepacietīgi gribēju uzzināt. - Ko tu ieraudzīji tajā fotogrāfijā?

Rosko ātrā solī gāja uz priek�u.

- Pagaidi, - viņa attrauca. - To es tev parādī�u ma�īnā.

Mēs iekāpām �evroletā, Rosko ieslēdza salonā gaismu un izvilka no kabatas fotogrāfiju, pieliecās un pagrieza bildi tā, lai gaisma to apspīdētu, uzmanīgi aplūkoja un pasniedza man.

- Paskaties uz bildes malu, - viņa mudināja. - Kreisajā pusē.

Fotogrāfijā bija redzams �ermans Stolers, kas stāvēja savas dzeltenās ma�īnas priek�ā. Pols Habls bija fonā, aizgriezies projām. �īs abas figūras un vēl smagā ma�īna aizpildīja visu fotogrāfijas laukumu, ja neskaita vēl melnu asfalta joslu fotogrāfijas apak�ējā malā un nelielu fona maliņu kreisajā pusē. �ī fona maliņa bija vēl vairāk izplūdusi nekā Habla attēls, ta�u varēja saskatīt modernas metāla celtnes malu ar sudrabotiem sāniem un augstu koku aiz tās, kā arī durvju karkasu. Tās bija lielas ra�o�anas ēku durvis - paceļamas uz aug�u. Durvju karkass bija tum�i sarkanā krāsā; tā parasti krāso rūpniecības objektus - lai krāsojums būtu gan dekoratīvs, gan aizsargājo�s. Tās bija angāra durvis, un angāra iek�pusē bija tum�s.

- Tā ir Klainera noliktava, - Rosko komentēja. - Tā atrodas pilsētas �osejas galā.

- Vai esi par to dro�a? - pavaicāju.

- Es pazīstu �o koku, - viņa sacīja.

Es paskatījos vēlreiz. Tas bija ļoti zīmīgs koks, pa pusei nokaltis. Varbūt tam trāpījis zibens?

- Tā ir Klainera noliktava, - Rosko atkārtoja. - Par to nav nekādu �aubu.

Tad viņa pacēla automa�īnas telefona klausuli un paņēma fotogrāfiju. Piezvanīja uz Atlantas policijas uzziņu dienestu un nosauca Stolera ma�īnas numuru, kas bija redzams fotogrāfijā. Diezgan ilgi vajadzēja gaidīt atbildi. Gaidīdama Rosko bungoja ar rādītājpirkstu pa ma�īnas stūri. Izdzirdēju atbildes sprak�ķi viņas ausī ieliktajā mikrofonā. Beigusi sarunu, Rosko pagriezās pret mani.

- Furgons pieder Kleiner Industries, - viņa paziņoja. - Un tas piereģistrēts uz Zakarijas Pereza vārda, kur� strādā advokātu kantorī D�eksonvilā Floridā.

Es pamāju, arī Rosko pamāja pretim. Tātad tie bija �ermana Stolera �omi. Tie pa�i, kas pirms diviem gadiem bija viņu piecdesmit piecu minū�u laikā dabūju�i laukā no D�eksonvilas centrālā policijas iecirkņa.

- Nu tā, - Rosko sacīja, - saliksim visu kopā - Habls, Stolers, D�o izmeklē�ana. Tātad viņi drukā viltoto naudu Klainera noliktavā, vai ne?

Es pa�ūpoju galvu.

- Nē, tā nav, - iebildu. - Savienoto Valstu teritorijā nenotiek viltotās naudas drukā�ana. To dara ārzemēs. To man pastāstīja Mollija Beta Gordone, un viņa zina, ko runā. Viņa man pastāstīja, ka tie�i D�o esot to panācis un padarījis neiespējamu. Un, lai ar ko ari Stolers nodarbotos, D�ūdija teica, ka pirms gada viņ� to pārtraucis. Un Finlejs apstiprināja, ka D�o tikai pirms gada esot iesācis �o lietu. Apmēram tie�i tajā laikā, kad Habls atlaida Stoleru.

Rosko pamāja un paraustīja plecus.

- Mums ir vajadziga Mollijas palīdzība, - viņa teica. - Mums ir vajadzīga D�o failu kopija.

- Vai arī Pikarda palīdzība, - es piebildu. - Mums vajadzētu atrast D�o viesnīcas istabu un dabūt oriģinālu. Paskatīsimies, kas mums piezvanīs pirmais - vai tā būs Mollija vai Pikards?

Rosko izslēdza salona gaismu un iedarbināja ma�īnu, lai dotos atpakaļ uz lidostas viesnīcu. Es �āvādamies izlaidos blakus krēslā. Sajutu, ka Rosko sāk nervozēt. Viņa bija visu padarījusi. Vairs nekas nenovērsa viņas uzmanību, tagad viņai stāvēja priek�ā klusās nakts stundas, kurās ikviens kļūst viegli ievainojams. �ī būs pirmā nakts pēc jau pagāju�ās. �īs izredzes viņu satrauca.

- Rī�er, vai tev ir līdzi tas �aujamais? - viņa ievaicājās.

Es izlocījos sēdeklī, lai paskatītos uz Rosko.

- Tas ir bagā�niekā, - es atbildēju. - Tajā kastē, kurā tu to ieliki, atceries?

- Paņem to pie sevis, labi? - viņa ierosināja. - Tā es jutī�os dro�āk.

Es tumsā miegaini pasmaidīju un no�āvājos.

- Arī man tā būs dro�āk, - es piebildu. - Tas nu gan ir viens ellīgs stroķis!

Tad mēs abi apklusām. Rosko iebrauca viesnīcas stāvlaukumā. Mēs izkāpām no ma�īnas melnā tumsā. Es atvēru bagā�nieku, izņēmu kasti un aizcirtu bagā�nieka vāku. Pēc tam, iegāju�i viesnīcā, izgājām cauri vestibilam un devāmies uz liftu.

Nonāku�i istabā, mēs vienkār�i sabrukām gultā. Rosko nolika savu spīdīgo 38. kalibra ieroci pie gultas uz paklāja, savā pusē. Es pārlādēju iespaidīgo 44. kalibra stroķi un noliku to savā pusē. Pārlādēju un uzliku uz dro�inātāja. Mēs noķīlējām ieejas durvju rokturi ar krēslu. Tā Rosko jutās dro�āk.

Es pamodos agri un paliku guļam gultā, domādams par D�o. Tre�dienas rīts. Nu jau bija pagāju�as piecas dienas, kop� mans brālis miris. Ari Rosko jau bija pamodusies un, stāvēdama istabas vidū, izpildīja tādus kā jogas vingrinājumus. Viņa bija iegājusi du�ā un tikai pa pusei saģērbusies. Rosko vēl nebija uzvilkusi garās bikses. Tikai kreklu. Viņa stāvēja ar muguru pret mani. Viņai staipoties, krekls pacēlās uz aug�u. Pēk�ņi es vairs nedomāju par D�o.

- Rosko? - es ierunājos.

- Kas ir? - viņa atsaucās.

- Tev ir burvīgākais dibentiņ� uz �īs planētas, - izteicu komplimentu.

Viņa iespurdzās. Es nespēju atturēties un uzlēcu viņai virsū. Nevarēju vairs domāt ne par ko citu. �ī sieviete mani padarīja traku. Viņas smiekli man atņēma saprātu. Es ievilku viņu atpakaļ lielajā viesnīcas gultā. Tajā bridi mēs pat nepamanītu, ja sabruktu viesnīcas ēka. Beigu�i mīlēties, nokusu�i savijāmies kopā. Kādu brīdi tā pagulējām. Tad Rosko piecēlās un �orīt jau otro reizi iegāja du�ā. Pēc tam apģērbās, uzvilka bikses un visu pārējo. Uzsmaidīja man, it kā ar to pasakot, ka vairs neielaidīsies nekādos kārdinājumos.

- Tātad tu tie�ām tā domāji? - Rosko pajautāja.

- Ko tad? - es smaidīdams nesapratu.

- Tu zini gan, - ari viņa man uzsmaidīja. - Kad teici, ka man ir jauks dibentiņ�.

- Es neteicu, ka tev ir jauks dibentiņ�, - nepiekritu. - Esmu redzējis daudz jauku dibentiņu. Es teicu, ka tavs dibentiņ� ir burvīgākais uz visas �īs sasodītās planētas.

- Bet vai tu tie�ām tā domāji? - viņa vēlreiz pārjautāja.

- Skaidrs, ka domāju, - es apgalvoju. - Rosko, lai ko tu ari darītu, nenovērtē par zemu sava dibentiņa pievilcību.

Piezvanīju uz apkalpo�anas servisu un pasūtīju, lai atnes mums brokastis. Izņēmu zem durvju roktura ieķīlēto krēslu, lai varētu ielaist mazos brokastu ratiņus, un atvilku arī smagos aizkarus. Rīts bija pasakains. Debesis gai�i zilas - neviena mākonī�a, spīdēja burvīga rudens saule. Istabā ielija gaisma. Mēs atvērām logu un ielaidām istabā spirgto rīta gaisu, dienas smar�as un skaņas. Pa logu pavērās iespaidīgs skats uz lidostu un tās piekājē gulo�o pilsētu. Stāvvietās saules staros spoguļojās automa�īnas, tās izskatījās kā dārgakmeņi uz smil�krāsas samta paklāja. Lidma�īnas kā labi paēdu�i, iespaidīgi putni cēlās gaisā un lēnām aizlidoja. Pilsētas centra debesskrāpji slējās augstu mākoņos un tiecās pretī saulei. Pasakains rīts. Ta�u �is jau bija sestais rīts pēc kārtas, kad mana brāļa vairs nebija starp dzīvajiem.

Rosko pa viesnīcas istabas telefonu piezvanīja Finlejam uz Mārgreivu. Viņa pastāstīja detektīvam par Stolera un Habla fotogrāfiju, kurā abi bija redzami Klainera noliktavas pagalmā. Tad Rosko atstāja Finlejam mūsu viesnīcas istabas telefona numuru un lūdza piezvanīt, ja zvanīs Mollija no Va�ingtonas vai ja Pikards atsūtīs informāciju no auto nomas par sadedzināto pontiaku. Manuprāt, mums vajadzētu palikt Atlantā, ja nu pēk�ņi Pikards piezvanītu ātrāk par Molliju un mēs dabūtu D�o viesnīcas adresi. Ļoti iespējams, ka mans brālis pirms tam bija palicis pilsētā, varbūt pat lidostas tuvumā. Nebija nekādas jēgas braukt visu to garo ceļu uz Mārgreivu un tad atkal atpakaļ uz Atlantu. Tāpēc mēs gaidījām. Es paķimerējos ap radio, kas bija iebūvēts naktsskapītl, un atradu kādu radiostaciju ar daudzmaz normālu mūziku. Izklausījās, ka viņi bija palaidu�i vienu no pirmajiem Canned Heat albumiem. Mūzika bija enerģiska un saulaina optimisma pilna, tie�i kā radīta �im gai�ajam un laiskajam ritam.

Tika atnestas brokastis, un mēs paēdām. Nokopām visu pa tīro - gan pankūkas ar sīrupu, gan bekonu. Mums atnesa ari smalku porcelāna kannu, pilnu ar kafiju. Pēc brokastīm es atkal atgūlos gultā, bet visai drīz sāku just, ka mani dīda nemiers. Iedomājos, ka uzkavē�anās �eit varbūt bija kļūda. Mani pārņēma vainas apziņa, ka mēs neko nedarām. Redzēju, ka Rosko domā tāpat. Viņa atslēja uz naktsskapī�a fotogrāfiju ar Hablu, Stoleru, dzelteno ma�īnu un kareivīgi tajā skatījās. Savukārt es nikni blenzu uz telefonu. Tas klusēja. Gaidīdami zvanu, mēs klīdām pa istabu. Tad es apstājos, lai paceltu no grīdas Desert Eagle, kas stāvēja pie gultas. Pasvārstīju to rokā un nobraucu ar pirkstu pa iegravēto vārdu uz spala. Paskatījos uz Rosko. Mani urdīja ziņkārība par to vīru, kas bija nopircis �o iespaidīgo stroķi.

- Kāds tas Grejs bija? - es iejautājos.

- Grejs? - viņa pārjautāja. - Viņ� bija ļoti pedantisks. Tu gribi dabūt D�o failus? Tev vajadzētu redzēt Greja rakstu darbus. Iecirknī ir uzkrātas viņa divdesmit piecu gadu laikā savāktās lietas. Tās visas ir akurātas un izsmeļo�as. Grejs bija izcils detektīvs.

- Kāpēc viņ� pakārās? - es interesējos.

- Es nezinu, - Rosko atbildēja. - Nekad neesmu to sapratusi.

- Vai viņam bija depresija? - es tincināju.

- Nu ne glu�i, - Rosko iegrima atmiņās. - Viņ� alla� bija tāds kā nomākts. Zini, tāds sērigi skumj�, apspiests un mū�dien apātiski vienaldzigs. Viņ� bija labs detektīvs, bet savas dotības apraka Mārgreivā. Toreiz februārī, kad tas notika, viss bija kā parasti. �is gadījums mani ārkārtīgi pārsteidza, un es ļoti bēdājos.

- Vai jūs bijāt tuvi? - es gribēju zināt.

Rosko paraustīja plecus.

-Jā, bijām gan, - viņa turpināja. - Savā ziņā mēs bijām ļoti tuvi. Vai zini? Grejs bija ļoti depresīvs un ne ar vienu nekad neielaidās tuvās attiecībās. Nebija precējies, vienmēr dzīvojis viens, radinieku viņam nebija. Grejs bija atturībnieks, tāpēc nekad nenāca kopā ar citiem iedzert aliņu vai patusēties. Viņ� bija kluss, nekārtīgs, nedaudz apaļīgs, plikgalvis, bet ar garu, spurainu bārdu, ļoti sevī noslēdzies un pa�pietiekama tipa cilvēks. Patie�ām ists vientuļnieks. Ta�u no visiem pārējiem tie�i ar mani Grejam bija izveidojies cie�ākais kontakts. Mēs viens otram klusi un nemanāmi simpatizējām.

- Un tā viņ� ari neko nepateica? - es prasīju Rosko. - Tikai vienu dienu ņēma un pakārās?

- Tie�i tā ari bija, - viņa sacīja. - Pilnīgs �oks! To es nekad nesapratī�u.

- Kāpēc tavā galdā atradās viņa ierocis? - pra�ņāju.

- Grejs man palūdza, vai nevarētu to tur paglabāt, - Rosko stāstīja. - Viņa pa�a rakstāmgaldā nebija vietas, jo bija sarakstījis tik daudz papīru. Grejs lūdza, vai es nevarētu paglabāt viņa kasti, kurā atrodas ierocis. Tas bija viņa personīgais ierocis, un detektīvs skaidroja, ka policijas nolikums to neļauj lietot, jo kalibrs ir pārāk liels. To viņ� man uzticēja kā lielu noslēpumu.

Es atkal noliku miru�ā vīra slepeno ieroci uz paklāja, kad pēk�ņi klusumā atskanēja skaļ� telefona zvans. Es pieskrēju pie naktsgaldiņa un pacēlu klausuli. Atskanēja Finleja balss. Sagrābu klausuli un aizturēju elpu.

- Rī�er? - Finlejs ierunājās. - Pikardam ir tas, kas mums vajadzīgs. Viņ� atrada ma�īnu.

Es izelpoju un pamāju Rosko.

- Lieliski, Finlej! - uzslavēju detektīvu. - Stāsti!

- Aizejiet pie viņa uz biroju, - viņ� ieteica. - Pikards jums visu izstāstīs aci pret aci. Es negribu �eit gari runāt pa telefonu.

Uz brīdi es pievēru acis un sajutu enerģijas pieplūdumu.

- Paldies, Finlej, - es tencināju detektīvu, - parunāsim vēlāk.

- Sarunāts, - viņ� atteica. - Sargi sevi, labi?

Tad viņ� nolika klausuli; es paliku sē�am smaidīdams, ar klausuli rokā.

- Es jau domāju, ka Finlejs nekad nepiezvanīs, - Rosko smējās. - Tomēr, manuprāt, astoņpadsmit stundas nav slikts rādītājs pat FIB, vai ne?

Atlantas FIB nodaļa bija izvietojusies jaunā federālā celtnē pilsētas centrā. Rosko novietoja ma�īnu pie ietves ēkas priek�ā. No FIB reģistratūras Rosko piezvanīja uz aug�u un viņai pateica, ka īpa�ais aģents Pikards tūlīt nonāks un satiksies ar mums. Mēs gaidījām viņu vestibilā. Tā bija ļoti liela halle, ar drosmīgiem interjera risinājumiem, tomēr tai joprojām piemita drūmā gaisotne, kas valda visās valdības pakļautības ēkās. Jau pēc trim minūtēm Pikards iznāca no lifta. Viņ� lieliem soļiem tuvojās mums. Radās sajūta, ka �is vīrs aizpilda visu lielo halli. Pikards pamāja man un saņēma Rosko roku.

- Esmu daudz dzirdējis par jums no Finleja, - viņ� sacīja Rosko.

Pikarda lā�a balss dārdēja. Rosko pamāja un pasmaidīja.

- Tātad par auto, ko Finlejs atrada! - Viņ� ķērās pie lietas.

- Iznomāts pontiaks. To izīrējis D�o Rī�ers Atlantas lidostā, ceturtdien astoņos vakarā.

- Lieliski, Pikard! - es viņu uzslavēju. - Vai ir kādi pavedieni par to, kur viņ� varēja apmesties?

- Ne tikai pavedieni, draugs, - Pikards atbildēja. - Viņiem pat bija precīza adrese. Ma�īna bija iepriek� pasūtīta, viņi to nogādāja tie�i uz viesnīcu, kur viņ� bija apmeties.

Pikards pateica mums viesnīcas adresi, tas bija apmēram jūdzi tālāk no tās vietas, kur dzīvojām mēs.

- Paldies, Pikard! - es vēlreiz pateicos. - Esmu tavs parādnieks.

- Nav par ko, draugs, - lielais vīrs attrauca. - Esiet uzmanīgi, labi?

Pikards lieliem soļiem devās uz liftu, bet mēs braucām atpakaļ dienvidu virzienā uz lidostu. Rosko nogriezās uz apvedceļa un, paātrinot brauk�anas ātrumu, iejuka satiksmes straumē. Pāri sadalo�ajai joslai pazibēja melns pikaps. Pilnīgi jauns. Es strauji pagriezos un redzēju, kā tas pazūd aiz smago ma�īnu plūsmas. Melns. Pilnīgi jauns. Varbūt nebija pamata uztraukumam. �ajā valsts daļā pārdod vairāk pikapu nekā jebkur citur.

Piegājusi pie reģistrācijas letes viesnīcā, kuru Pikards bija norādījis kā D�o apme�anās vietu ceturtdien, Rosko izvilka �etonu. Administratore noklik�ķināja datora taustiņus un paziņoja, ka D�o dzīvojis 621. istabā, sestajā stāvā, koridora otrā galā. Viņa sacīja, ka viesnīcas mened�eris mūs tur sagaidīs. Tā nu mēs devāmies uz liftu un pēc tam pa tum�o koridoru uz otru galu. Apstājāmies pie D�o istabas durvīm un gaidījām mened�eri.

Mened�eris ieradās gandrīz vai tajā pa�ā brīdī un atvēra istabas durvis ar savu atslēgu. Mēs iegājām iek�ā. Istaba bija tuk�a. Tā bija iztīrīta un sakārtota, �ķiet, jau sagatavota jauniem iemītniekiem.

- Kur ir viņa mantas. - es apvaicājos. - Kur tās visas ir?

- Mēs �o istabu sestdien iztīrījām, - mened�eris paskaidroja.

- Tas vīrs ievācās �eit ceturtdienas vakarā un piektdien līdz

vienpadsmitiem ritā viņam bija �ī istaba jāatbrīvo. Tādos gadījumos mēs parasti gaidām vēl vienu dienu; tad, ja iemītnieki neparādās, mēs izvācam viņu mantas un iztīrām istabas.

- Tātad viņa mantas ir kaut kur ieslēgtas skapī? - es prasīju.

- Tās ir lejā, - mened�eris atbildēja. - Jums vajadzētu redzēt, kā tik tur visa mums nav. Cilvēki nemitīgi kaut ko atstāj.

- Vai mēs drīkstam tās apskatīt? - es cerīgi pajautāju.

- Tās ir pagrabstāvā, - viņ� deva norādes. - Ejiet pa kāpnēm no vestibila uz leju, tur jūs tās atradīsiet.

Mened�eris aizgāja projām. Mēs ar Rosko atkal mērojām ceļu pa tum�o koridoru uz otru galu un nobraucām lejā ar liftu. Atradām dienesta kāpnes un devāmies lejā uz pagrabstāvu. Istabu uzkop�anas servisam bija atvēlēta milzīga halle, pilna ar palagiem un dvieļiem. Redzējām veļas grozus un grozus ar ziepēm, kā arī tos par brīvu izsniedzamos �ampūna maisiņus, kas ir visās vannas istabās. Istabenes braukāja �urpu turpu ar uzkop�anas ratiņiem. Vienā no tuvējiem stūriem pamanījām stikla biroja kabīni, tur kāda sieviete sēdēja pie maza galdiņa. Pieejot pie kabīnes, pagrabinājām pa stiklu. Sieviete pacēla acis, un Rosko parādīja �etonu.

- Kā varu jums palīdzēt? - sieviete apjautājās.

- 621. istaba, - Rosko iesāka. - Sestdien no rīta jūs no tās izvācāt da�as personīgās mantas. Vai tās atrodas �eit?

Es atkal aizturēju elpu.

- 621. istaba? - sieviete pārjautāja. - Viņ� tām atnāca pakaļ. Mantu �eit vairs nav.

Es izelpoju. Mēs bijām ieradu�ies par vēlu. No vil�anās sajūtas, kas mani pārņēma, es sastingu.

- Kas tām atnāca pakaļ? - es jautāju. - Kad?

- Tas viesis, - sieviete sacīja, - tas bija �orīt, varbūt ap deviņiem vai pusdesmitiem.

- Kas viņ� bija? - es pratināju.

Sieviete paņēma no plaukta mazu grāmatu, nolaizīdama strupo pirkstu, uz�ķīra to un norādīja uz aili.

- D�o Rī�ers, - viņa paskaidroja. - Viņ� parakstījās grāmatā un paņēma mantas.

Viņa pagrieza grāmatu pret mums un paslidināja to mūsu virzienā. Tajā rindiņā varēja redzēt ķeburainu parakstu.

- Kā tad �is Rī�ers izskatījās? - es gribēju zināt.

- Ārzemnieks, - sieviete atcerējās. - Latīņamerikāņa tips; varbūt no Kubas? Neliela auguma, tumsnējs, slaids puisis ar patīkamu smaidu. Cik atceros, ļoti pieklājīgs jauneklis.

- Vai jums ir �o mantu saraksts? - es tincināju.

Viņa paslidināja strupo pirkstu tālāk pa rindiņu. Cie�ā rokrakstā aizpildītā ailītē bija rakstīts: ceļasoma, astoņi apģērba gabali. Tualetes piederumu somiņa, �etras kurpes. Pēdējais ieraksts: viens portfelis.

Mēs gājām prom no turienes un sameklējām kāpnes, kas veda atpakaļ uz vestibilu. Izgājām ārā jaukajā rīta saulē. Tagad �ī diena nemaz vairs nelikās jauka.

Mēs piegājām pie ma�inas un atbalstījāmies pie tās spārna. Es savā prātā izsvēru, vai D�o būtu bijis tikpat gudrs un piesardzīgs un izdarījis to, ko �ādā situācijā darītu es? Cerēju, ka tā bija. Mans brālis pietiekami ilgu laiku bija pavadījis gudru un piesardzīgu cilvēku vidē.

- Rosko? - es ierunājos. - Ja tu būtu tā pui�a vietā, kas izgāja ārā ar D�o mantām, ko tu darītu?

Viņa apstājās pie atvērtajām ma�īnas durvīm un kādu brīdi padomāja.

- Es būtu paturējusi portfeli, - viņa atbildēja, - un aizvedusi to tur, kur man tas būtu jāaizved. Kas attiecas uz pārējām mantām, es būtu no tām atbrīvojusies.

- Tie�i tā arī es pats būtu darījis, - piekritu. - Kur tu būtu no tām atbrīvojusies?

- Domāju, pirmajā vietā, ko ieraudzītu, - Rosko prātoja.

Starp �o viesnīcu un nākamo, kas atradās tai blakus, bija

apkalpojo�ām ma�īnām paredzēts piebraucamais ceļ�. Tas aizvijās aiz viesnīcas un tad iznāca uz apvedceļa. Divdesmit jardu garumā bija redzamas atkritumu urnas. Es uz tām norādīju.

- Varbūt mums vajadzētu braukt pa to ceļu? - ierosināju.

- Var būt, ka viņ� apstājies pie kādas no �im urnām un iemetis tur drēbju maisu?

- Ta�u būs paturējis portfeli, vai ne? - Rosko uzminēja.

- Varbūt mums nemaz nav jāmeklē portfelis? - es turpināju. - Vakar es nobraucu jūdzēm tālu līdz tam koku pudurim, ta�u paslēpos laukā. Tā ir maldinā�ana, saproti? Tas ir ieradums. Var būt, ka D�o piemīt tas pats ieradums. Var būt, ka viņam bija līdzi portfelis, bet pa�u svarīgāko viņ� tomēr glabājis ceļasomā.

Rosko paraustīja plecus, bet nebija par to tik pārliecināta. Sākām iet uz piebraucamā ceļa pusi. Tuvumā urnas izskatījās milzīgas. Pie katras urnas malas man bija jāpievelkas uz rokām, lai ieskatītos tajā iek�ā. Pirmā bija tuk�a. Tajā nebija pilnīgi nekā, tikai virtuves ēdienu paliekas urnas dibenā, kas jau gadiem ilgi bija tur krāju�ās. Otrā urna bija pilna. Es redzēju tajā cementa gabalus no kādas nojauktas sienas un paurķējos tajos. Neko neatradu. Nolaidos lejā un devos pie nākamās.

Tajā atradās ceļasoma, kas gulēja aug�pusē, tie�i virs vecām kartona kastēm. Es to izmak�ķerēju ar koka gabalu un izvilku ārā. Nometis somu zemē pie Rosko kājām, pats nolēcu tai blakus. Tā bija apbru�āta, nolietota ceļojumu soma - apdilusi un noskrāpēta. Uz tās bija salīmētas daudzu aviokompāniju uzlīmes. Pie roktura piestiprināta birka ar vārdu, kas atgādināja mazas zelta kredītkartes formu. Uz tās rakstīts: Rī�ers.

- Nu tā, D�o, - es pie sevis noteicu. - Paskatīsimies, vai tu esi bijis gudrs puisis.

Es meklēju kurpes. Tās atradās somas ārējā kabatā. Divi pāri kurpju. �etras kurpes - tie�i tā, kā bija teikts atrasto mantu sarakstā. Visām kurpēm pēc kārtas es noplēsu zoli. Zem tre�ās zoles atradu pavisam mazītiņu maciņu ar rāvējslēdzēju. Iek�ā bija salocīta datora izdruka.

- Ak, D�o! Tu nu gan esi bijis viens gudrs ziķeris! - es pie sevis noteicu un pasmējos.

Mēs ar Rosko dejojām pa viesnīcas dienesta ma�īnu piebraucamo ceļu kā beisbola spēlētāji uz rezervistu soliņa, kas redzēju�i, kā iz�ķiro�ais uzvaras skrējiens pagaist no redzesloka. Tad mēs aizsteidzāmies pie �evroleta un nobraucām to jūdzi līdz mūsu viesnīcai. Ieskrējām vestibilā un drāzāmies uz liftu. Atslēdzām mūsu istabu un iebrukām iek�ā. Zvanīja telefons. Finlejs - atkal no Mārgreivas. Viņ� izklausījās tikpat satraukts kā mēs.

- Tikko zvanīja Mollija Beta Gordone, - viņ� paziņoja. - Viņa ir to paveikusi! Viņa dabūjusi failus, kas mums nepiecie�ami. �obrid viņa jau ir lidma�īnā. Mollija man pastāstīja, ka atradusi pārsteidzo�as lietas. Izklausījās satrieco�i! Viņa ierodas Atlantā pulksten divos. Tiksimies tur. Tā būs Delta aviolīnija no Va�ingtonas. Vai Pikards jums kaut ko iedeva?

- Jā, iedeva gan, - es apstiprināju. - Tas tik ir viens zellis! �ķiet, ka dabūju noplēstās datora izdrukas atliku�o daļu.

- Tev tā �ķiet? - Finlejs pārprasīja. - Vai tad tu skaidri nezini?

- Mēs tikai nupat ienācām pa durvīm, - es skaidroju, - neesam vēl paspēju�i paskatīties.

- Tad, Dieva dēļ, paskatieties! - viņ� iesaucās. - Tas ta�u ir tik svarīgi, vai tu tā nedomā?

- Tiksimies vēlāk, Hārvardas puisi! - es beidzu sarunu.

Mēs apsēdāmies pie galda, kas stāvēja blakus logam. Attaisījām mazā plastmasas maciņa rāvējslēdzēju un izvilkām ārā papīra gabaliņu. Uzmanīgi to atlocījām. Tā bija datora izdruka.

Aug�ējais stūris bija norauts. Puse no rakstītā bija saglabājusies. Tur bija rakstīts: Operācija E Unum.

- Operācija E Unum Pluribus, - Rosko konstatēja.

Zem �ī uzraksta varēja redzēt sarakstu - trīs slejās - ar iniciāļiem un telefona numuriem tiem pretī. Pirmie iniciāļi bija P. H., bet telefona numurs bija noplēsts.

- Pols Habls, - Rosko sacīja. - Tie�i to arī Finlejs atrada -viņa telefona numuru un pusi no operācijas nosaukuma.

Es pamāju. Sarakstā atradās vēl �etri iniciāļi. Pirmie divi bija V. B. un K. K. Arī tiem pretī atradās telefona numuri. Pretī iniciālim K. K. ieraudzīju Ņujorkas kodu. Ta�u V. B. rajona kods man būs vēl jāsameklē. Tre�ais iniciālis bija D�. S. Telefona kods - 504, tātad Ņūorleāna. Pirms nepilna mēne�a es tur biju. Ceturtais iniciālis vēstīja: M. B. G� un telefona numurs sākās ar kodu 202. Es norādīju Rosko, lai viņa pievēr� tam uzmanību.

- Mollija Beta Gordone, - viņa noteica. - Va�ingtona.

Es atkal pamāju. �is nebija tas telefona numurs, pa kuru es zvanīju no palisandra kabineta. Varbūt tas bija viņas mājas telefons. Pēdējie divi stabiņi uz noplēstās papīra lapas nebija iniciāļi un arī neatbilda telefona numuriem. Priek�pēdējais uzraksts vēstīja: Stoleru garā�a. Pēdējais uzraksts sastāvēja no trim vārdiem: Grejs - Klainera mape. Es paskatījos uz glīti uzrakstītajiem lielajiem burtiem un gandrīz vai sajutu sava miru�ā brāļa kārtīgo, pedantisko dabu, kas strāvoja no �īs papīra lapas.

Par Polu Hablu viss bija skaidrs. Viņ� bija miris. Arī par Molliju Betu Gordoni bija skaidrs. Viņa būs �eit pulksten divos. Mēs bijām apskatīju�i �ermana Stolera garā�u viņa mājās, kas atradās pie golfa laukuma. Tajā neatradām neko citu, tikai divas tuk�as kastes. Tātad vajadzēja at�ifrēt virsrakstu, trīs iniciāļus ar telefona numuriem un trīs vārdus: Grejs - Klainera mape. Paskatījos pulkstenī, tas rādīja pāri divpadsmitiem. Vēl bija pārāk agrs, lai dotos sagaidīt Molliju Betu. Es izdomāju, ka mums jāsāk rīkoties.

- Vispirms mums jāpadomā par virsrakstu, - es ierosināju.

- E Unum Pluribus.

Rosko paraustīja plecus.

- Tas ir ASV moto, vai ne? - viņa sacīja. - Latīņu valodā.

- Nē! - es nepiekritu. - Tas ir uzrakstīts otrādi. �is virsraksts nozīmē - no viena rodas vairāki, nevis - no vairākiem rodas viens.

- Vai, to pierakstīdams, D�o būtu kļūdījies? - Rosko jautāja.

Es noraido�i pa�ūpoju galvu.

- �aubos, - teicu. - Nedomāju, ka D�o būtu pieļāvis tādu kļūdu. Tas dro�i vien kaut ko nozīmē.

Rosko atkal paraustīja plecus.

- Man tas neko neizsaka, - viņa noteica. - Kas vēl?

- Grejs - Klainera mape, - es turpināju. - Vai Grejs bija savācis mapi ar informāciju par Klaineru?

- Iespējams, - Rosko apstiprināja. - Viņam bija savāktas mapes ar informāciju gandrīz vai par visiem. Kāds nospļāvās uz trotuāra, un Grejs iekārtoja par viņu mapi.

Es pamāju. Aizgāju līdz gultai un pacēlu klausuli. Piezvanīju Finlejam uz Mārgreivu. Beikers man pateica, ka Finlejs jau esot aizbraucis. Tad es piezvanīju uz pārējiem numuriem no D�o izdrukas. V. B. telefona numurs bija Ņūd�ersijā, Prinstonas Universitātē Modernās vēstures fakultātē. Es uzreiz noliku klausuli. Nespēju saskatīt nekādu sakarību. K. K. telefona numurs bija Ņujorkā, Kolumbijas Universitātē, arī Modernās vēstures fakultātē Es atkal noliku klausuli. Tad zvanīju D�. S. uz Ņūorle-ānu. Izdzirdēju signālu un aizņemta cilvēka balsi, kas sacīja:

- Piecpadsmitā nodaļa, detektīvi.

- Detektīvi? - es pārprasīju. - Vai esmu piezvanījis uz Ņūor-leānas policijas iecirkni?

- Jā, piecpadsmito nodaļu, - balss apstiprināja. - Kā varu jums palīdzēt?

- Vai pie jums strādā kāds ar iniciāļiem D�. S.? - es painteresējos.

- D�. S.? - balss pārjautāja. - Tādu mums ir trīs. Kuru no viņiem jums vajag?

- Nezinu, - atbildēju. - Vai D�o Rī�era vārds jums kaut ko izsaka?

- Ko, pie velna, tas nozīmē? - balss gānījās. - Vai uzdosiet divdesmit jautājumu un uz tiem visiem vajadzēs atbildēt?

- Lūdzu, pajautājiet viņiem, labi? - es lūdzu. - Esiet tik laipns un pajautājiet katram D�. S., vai viņ� pazīst D�o Rī�eru. Vai jūs to, lūdzu, izdarīsiet? Es piezvanī�u vēlāk, labi?

Tur, Ņūorleānā, piecpadsmitās noda|as de�ūrpolicists noņurdēja un nolika klausuli. Es paraustīju plecus Rosko virzienā un noliku telefona klausuli atpakaļ uz naktsgaldiņa.

- Vai mēs sagaidīsim Molliju? - viņa jautāja.

Es pamāju. Biju nedaudz uztraucies par gaidāmo tik�anos ar Molliju. Jutos tā, it kā man būtu jātiekas ar spoku, kas saistīts ar kādu citu spoku.

Mēs gaidījām, sē�ot viesnīcas istabā pie �aurā galda, un vērojām pa logu, kā saule lēnām slīd lejup no pusdienas laika augstākā punkta. īsinājām laiku, padodot viens otram D�o datora izdruku. Es skatījos uz virsrakstu E Unum Pluribus. No viena rodas vairāki. Trijos vārdos, kas izteica D�o Rī�era būtību, - kaut kas ļoti svarīgs, apslēpts greizā, lakoniskā vārdu spēlē.

- Nu tad braucami - Rosko mudināja.

Mēs izbraucām agri, jo bijām nemiera pilni. Savācām savas mantas, ar liftu nobraucām uz vestibilu un sarunājām, ka administrators pierakstīs, kas mums zvanījis. Tad piegājām pie Rosko �evroleta un devāmies ceļā uz lidostas sagaidītāju zonu. Tas nebija viegli, jo lidostas viesnīcu plānojums ir tāds, ka cilvēki tajās ierodas no atbrauk�anas zonas un dodas prom no izlido�anas zonas. Neviens nebija padomājis par tādiem kā mēs, kam jāveic a�gārns ceļ�.

- Mēs ta�u nezinām, kā Mollija izskatās, - Rosko ieminējās.

- Ta�u viņa zina, kā izskatos es, - atbildēju. - Esmu līdzīgs D�o.

Lidosta bija patiesi milzīga. Kamēr mēs tikām līdz vajadzīgajam terminālim, bijām jau apskatīju�i tās lielāko daļu. Lidosta bija daudz lielāka nekā tās, kurās līdz �im man nācies pabūt. Mēs noriņķojām pa to vairākas jūdzes. Beidzot atradām pareizo termināli. Pabraucām garām joslai, kas veda uz īstermiņa stāvvietu. Vēlreiz atbraucām atpakaļ un nostājāmies rindā pie barjeras. Rosko pagrāba biļeti un iebrauca stāvlaukumā.

- Brauc pa kreisi! - es norādīju.

Stāvlaukums bija pārpildīts. Izstiepis kaklu, skatījos pēc kādas brīvas vietas. Pēk�ņi es ieraudzīju neskaidru, melnu kontūru, kas paslīdēja man garām labās puses joslā. Es to pamanīju ar acs kaktiņu.

- Brauc pa labi, pa labi! - es komandēju.

Man �ķita, ka biju redzējis pilnīgi jauna, melna pikapa aizmugures spārnu, tas nobrauca garām mums labajā pusē. Rosko sagrieza stūri, un mēs ieslīdējām blakus eso�ajā joslā. Manījām, kā melnas krāsas metāla karkasā uzzib sarkanas brem�u ugunis, un pikaps pazuda no mūsu redzesloka. Bremzēm kaucot, Rosko ar pūlēm izbrauca līkumu.

Nākamā josla bija tuk�a. Nekādas kustības. Tikai automobiļu rindas, kas klusi gozējās saulē. Tas pats arī nākamajā joslā. Nekas nekustējās. Ne miņas no melnā pikapa. Tā mēs izbraukājām visu stāvlaukumu un zaudējām ilgu laiku. Mūs aizkavēja ma�īnas, kas brauca iek�ā un ārā. Tomēr mēs pārlūkojām visu laukumu - melnā pikapa nekur nebija.

Lai nu kā, mēs tomēr ieraudzījām Finleju. Noliku�i ma�īnu kādā brīvā vietā, uzsākām garo ceļu uz termināli. Finlejs bija atstājis ma�īnu citā stāvlaukumā un pa diagonāli devās uz termināli. Atliku�o ceļa gabalu mēs veicām kopā.

Terminālis bija milzīgs un zems, cilvēki tajā mud�ēt mud�ēja. Ja �īs ēkas tilpumu izplātu horizontāli, tie būtu daudzi akri teritorijas. Visa būve bija cilvēku pārpildīta. Augstu vīrs galvas mirgojo�i ekrāni ziņoja par lidma�īnu nosē�anos. Pulksten divos nosēdās Deltas reiss no Va�ingtonas un virzījās uz izkāp�anas termināli. Mēs devāmies pie sagaidītāju celiņa.

�ķiet, bija jānoiet vismaz pusjūdze. Vajadzēja soļot pa garu koridoru, kuram bija rievota gumijas grīda. Pa koridora centru virzījās pāris eskalatora celiņu. Labajā pusē pie sienas stiepās nebeidzama spilgtu, bezgaumīgu reklāmas plakātu rinda par ASV dienvidu valdzinājumu. �īs reklāmas piedāvāja visu - gan biznesu, gan atpūtu. Kreisajā pusē no grīdas līdz pat griestiem stiepās stikla siena, uz tās acu augstumā bija uzkrāsota matēta, balta svītra, lai cilvēki nemēģinātu iziet tai cauri.

Aiz stikla sienas atradās izejas uz lidma�īnām. To bija ļoti daudz - cie�i blakus, cita līdzās citai. Pasa�ieri izkāpa no lidma�īnām un gāja pa otru stikla sienas pusi. Puse no atbraucējiem pazuda sānejās, bagā�as saņem�anas vietās. Tad atkal iznāca ārā un atrada izejas durvis stikla sadalo�ajā sienā, tās izveda viņus galvenajā koridorā. Otra pasa�ieru daļa bija tuvo reisu pasa�ieri, kuriem nevajadzēja stāvēt rindās pēc bagā�as. Tie devās tie�i uz izeju. Pie visām durvīm bija sastājies liels sagaidītāju un sveicēju pūlis. Pienāku�i klāt, mēs izlauzāmies �im pūlim cauri.

Pasa�ieri nāca ārā pa visām izejām, ik pēc trīsdesmit jardiem. Draugi un radinieki virzījās pretim atbraucējiem, un abas �īs cilvēku plūsmas grūdās viena otrai virsū. Mums nācās izspiesties cauri astoņiem atsevi�ķiem ļau�u bariņiem, līdz nokļuvām pie pareizajām durvīm. Es vienkār�i lauzos cauri cilvēku pūlim. Biju satraucies. Melnais pikaps, kuru pamanīju stāvlaukumā, bija izsitis mani no sliedēm.

Mēs sasniedzām pareizās durvis. Gājām pa savu stikla sienas pusi garām durvīm. Nostājāmies tie�i pretī lidma�īnas izejai. Cilvēki jau kāpa ārā no lidma�īnas. Vēroju, kā tie sadalās: da�i pagriezās uz bagā�as saņem�anas vietu, citi nāca tie�i uz izeju. Turklāt ari mūsu sienas pusē ļaudis virzījās pa gaiteni uz priek�u, pie citu lidma�īnu sagaidī�anas izejām. Ejot garām, viņi spiedās mums virsū un grūstīja. Mūs grūstīja �urpu turpu pa koridoru, sajūta bija tāda, it kā peldētu pa bangojo�u jūru. Visu laiku nācās kāpties atpakaļ, lai mūs neiz�ķirtu.

Aiz stikla sienas parādījās cilvēku plūsma. Es ieraudzīju ienākam sievieti, kas varēja būt Mollija. Viņa bija aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca, labi ģērbusies, lieti�ķā kostīmā, sieviete nesa portfeli un ceļasomu. Tā es tur stāvēju, cenzdamies pievērst viņas uzmanību, ta�u sieviete pamanīja kādu citu, pamāja un klusi iekliedzās aiz stikla, sūtīdama gaisa skūpstu kādam puisim, kas stāvēja desmit jardus tālāk no manis. Viņ� atmuguriski izlauzās līdz durvīm un apstājās tur, gaidīdams savu sievieti.

Tad pēk�ņi man likās, ka jebkura atbraucēja varētu būt Mol-lija. Tur varēja būt kādi pāris du�i kandidā�u - gan blondīnes, gan brunetes, garas un mazas, skaistas un neglītas. Visas ģērbu�ās lieti�ķos kostīmos, visām pie rokas biznesa portfeļi, visas virzījās uz priek�u noguru�ā, mērķtiecīgā gaitā - kā pārstrādāju�ās vado�as darbinieces darba dienas vidū. Es vēroju viņas. Visas plūda cilvēku straumē aiz stiklotās sienas, da�as no viņām meklēja sagaidītāju pūlī savu vīru, mīļāko, �oferi, biznesa partneri; citas vienkār�i gāja, skatīdamās taisni uz priek�u. Visas �īs sievietes nesa uz priek�u spietojo�ais pūlis.

Vienai no atbraucējām bija burgundie�a krāsas saskanīgas ādas ceļasomas - vienā rokā smags portfelis, otrā rokā viņa stūma ceļasomu uz ritentiņiem, ar garu rokturi. Sieviete bija maza auguma, blonda un satraukusies. Iznākusi pa izejas durvīm, pie stikla sienas sieviete palēnināja gaitu un nopētīja pūli. Viņas acis pārbrauca man pāri, bet tad skatiens atgriezās pie manis. Sieviete skatījās tie�i man virsū un apstājās. Viņai aiz muguras sāka krāties cilvēku pūlis, kas stūma atbraucēju uz priek�u. Viņa lauzās cauri pūlim pie stikla sienas. Es piegāju tuvāk sienai. Viņa cie�i skatījās manī un smaidīja, ar acīm sveikdama sava miru�ā mīļākā brāli.

- Mollij? - cauri stikla sienai es ar lūpām mēmi izrunāju viņas vārdu.

Viņa kā trofeju pacēla smago portrfeli un pamāja, norādīdama uz to. Mollijas sejā staroja liels, plats triumfa smaids. Molliju pagrūda no muguras, pūlis viņu stūma uz izeju. Sieviete atskatījās, lai redzētu, vai es viņai sekoju. Rosko, Finlejs un es spiedāmies cauri pūlim pie Mollijas.

Mollijas pusē pūlis viņu nesa uz izeju. Mums bija jālau�as pretim pūļa plūsmai, kas mūs iz�ķīra divtik lielā ātrumā. Tie�i virsū nāca blīvs bariņ� ar skolas bērniem, kas gribēja tikt tālāk prom no izejas. Tie bija drukni, labi baroti un trok�ņaini bērni ar traucējo�u bagā�u. Mūs visus trīs atgrūda atpakaļ vismaz piecus jardus. Cauri stikla sienai varēju redzēt, ka Mollija jau bija aizstumta labu gabalu tālāk, viņas blondā galva pazuda manam skatam. Es izlauzos sānis un uzlēcu uz kustīgās eskalatora lentes. Tā brauca pretējā virzienā. Pirms paspēju pārlēkt kustīgās lentes pretējā virzienā un pieķerties pie roktura, mani aiznesa vēl piecus jardus tālāk.

Tagad es slīdēju pareizajā virzienā, ta�u uz eskalatora stāvēja nekustīgu cilvēku masa, kas ļāvās, lai tos nes. Kustīgā, gumijotā grida savā ierastajā glieme�a gaitā visus veda uz priek�u. Cilvēki stāvēja līdzās pa trim. Nebija nekādu iespēju izlauzties viņiem cauri. Es uzkāpu uz �aurās, slīdo�ās roktura lentes un kā pa stingri novilktu virvi mēģināju pa to tikt uz priek�u. Biju spiests līst rāpus, jo nespēju noturēt līdzsvaru. Smagi atsitos uz labajiem sāniem un nokritu lejā. Pirms paspēju pierausties kājās, mani atkal aiznesa nepareizā virzienā veselus piecus jardus. Panikā skatījos apkārt. Cauri stiklam redzēju, ka Molliju pūlis ienesa bagā�as saņem�anas vietā. Vēl pamanīju, ka Rosko un Finlejs bija labu gabalu atpaliku�i. Mani lēnām nesa uz otru pusi.

Es negribēju, ka Mollija nonāk bagā�as saņem�anas vietā. Viņa bija lielā steigā atlidojusi uz �ejieni ar svarīgiem jaunumiem. Nevarēja būt, ka viņa būtu paspējusi piekraut lielu �emodānu. Nevarēja būt, ka viņa bija nodevusi bagā�u. Viņai nevajadzēja iet bagā�as saņem�anas vietā. Es noliecu galvu un skrēju uz priek�u, pa ceļam uz visām pusēm izgrūstīdams cilvēkus. Skrēju pa eskalatora lenti pretējā virzienā. Gumijas grida ķērās manās kurpēs. Katra sadursme man prasīja laiku. Sadusmotie cilvēki kliedza. Man bija vienalga. Es triecos cauri un notriecu tos no kājām. Nolēcu no eskalatora un lauzos cauri pūlim uz izejas durvīm.

Bagā�as saņem�anas zāle bija pla�a un zema telpa, kuru apgaismoja dzelteni blāva elektriskā gaisma. Es lauzos cauri izejas durvīm, visur meklēdams Molliju, ta�u nevarēju viņu atrast. Zāle bija pilna ar cilvēkiem. Ap slīdo�o lenti, pa kuru nāca ārā bagā�a, trijās rindās stāvēja kādi simts pasa�ieri. Lente, gausi �irkstēdama zem smagās somu nastas, slīdēja uz priek�u. Pie sienas stāvēja nekārtīga bagā�as ratiņu rinda. Cilvēki drūzmējās rindā, lai ieliktu ratiņos divdesmit piecu centu monētas un atbrīvotu tos, pēc tam tie tika stumti cauri pūlim uz priek�u. Ratiņi sadūrās un saķērās. Cilvēki spiedās un grūstījās.

Es iejuku pūlī un, lauzdams ceļu un grūstīdams cilvēkus, meklēju Molliju. Biju redzējis, kā viņa ienāk �eit iek�ā. Ta�u tagad viņas te vairs nebija. Es, pārbaudot katru seju, izlauzos cauri visai zālei. Pēc tam ļāvu, lai ne�ēlīgā plūsma iznes mani ārā. Cīnījos, lai tiktu uz priek�u, uz izejas durvīm. Rosko cie�i turējās pie durvju stenderes, cīnīdamās ar pūli, kas spiedās virsū.

- Vai viņa iznāca ārā? - es pajautāju.

- Nē, - Rosko atbildēja. - Finlejs aizgāja uz koridora otru galu. Viņ� gaida tur. Es paliku �eit.

Tā mēs tur stāvējām, un cilvēki spiedās mums garām. Tad pēk�ņi pūlis, kas nāca ārā pa izejas durvīm, kļuva mazāks. Visi lidma�īnas pasa�ieri jau gandrīz bija aizgāju�i. Mums garām vēl gāja pēdējie pasa�ieri. Lidostas darbinieks no lidma�īnas ejas izstūma pavecāku sievieti ratiņkrēslā. Puisim bija jāapstājas un jāapbrauc apkārt kaut kam, kas gulēja pie bagā�as saņem�anas zāles ieejas. Tur gulēja burgundie�a krāsas ādas �emodāns uz ritentiņiem. Nokritis uz sāniem. Garais rokturis joprojām bija izvilkts. No piecpadsmit pēdu attāluma uz �emodāna priek�puses es varēju salasīt elegantu zelta monogrammu. lūr bija rakstīts M. B. G.

Mēs ar Rosko ieskrējām atpakaļ bagā�as saņem�anas zālē. Pēc pāris minūtēm es jau biju ārā no turienes, zālē gandrīz vai nebija palicis neviens cilvēks. Tikai kāds ducis pasa�ieru vēl vilka savas somas uz ritentiņiem un devās ārā no zāles, kamēr mēs steidzāmies iek�ā. Pēc minūtes zāle jau bija pilnīgi tuk�a. Bagā�as konveijera lente griezās bez nevienas somas. Tad ari tā apstājās. Zālē iestājās klusums. Mēs ar Rosko pēk�ņajā klusumā skatījāmies viens uz otru.

Zālei bija �etras sienas, griesti un grīda, ieejas un izejas durvis. Gandrīz pa visu telpu stiepās bagā�as izsnieg�anas slīdlente, kas pa jardu platu atveri sienā nāca ārā un pa tādu pa�u atveri pretējā pusē gāja iek�ā. Abas atveres aizklāja melni gumijas gabali, sagriezti da�u collu platās sloksnēs. Blakus slīdlentei atradās kravas nodalījuma durvis. No �īs puses durvis bija baltas, bez roktura un aizslēgtas.

Rosko aizdrāzās atpakaļ, paķēra Mollijas Betas somu un atvēra to. Tajā bija drēbju kārta, tualetes piederumu somiņa un 8 x 10 formāta fotogrāfija misiņa ietvarā. Tā bija D�o fotogrāfija. Viņ� izskatījās glu�i kā es, tikai nedaudz tievāks, ar noskūtu un nosauļotu galvu, greizu, bet jautru smaidu.

Zālē atskanēja brīdinājuma sirēnas spalgais kauciens. Kādu brīdi tā turpināja skanēt, un bagā�as lente atkal sāka slīdēt. Mēs skatījāmies uz to. Lūkojāmies uz aizklāto atveri sienā, pa kuru lente slīdēja ārā. Gumijas aizkari piepūtās, un ārā izslīdēja portfelis. Tas bija no burgundie�a krāsas ādas. Siksnas bija pārgrieztas, tas bija atvērts un tuk�s.

Portfelis mehāniski kustējās mūsu virzienā, mēs nespējām no tā novērst skatienu un blenzām uz pārgrieztajām siksnām. Tās bija pār�ķeltas ar ļoti asu nazi. Kāds bija tik me�onīgi steidzies, ka laika trūkumā nespēja attaisīt portfeļa slēd�us.

Es uzlēcu uz slīdo�ās lentes. Atkal skrēju pretējā virzienā pa grīļīgo slīdlenti un kā peldētājs ar galvu pa priek�u ieniru caur melnajām gumijas sloksnēm jardu platajā atverē. Smagi nokritu, un slīdlente sāka mani vilkt atpakaļ. Kā bērns rāpos un kārpījos uz rokām un ceļgaliem, novēlos un pielēcu kājās. Atrados kravas nodalījumā. Tas bija tuk�s. Ārā spo�i spīdēja pēcpusdienas saule. Iek�ā varēja sajust petrolejas un dīzeļdegvielas smārdu, tas nāca no bagā�as izvadātāju ratiņiem, kas pa asfaltu veda bagā�u no lidma�īnām.

Man visapkārt slējās augstas kaudzes ar pamestu bagā�u un aizmirstiem �emodāniem. Tas viss bija sakrauts trispusīgās bagā�as ni�ās. Gumijas grīda bija piemētāta ar vecām uzlīmēm un gareniem svītrkodiem. �ī vieta izskatījās pēc piedrazota jucekļa. Es piecēlos kājās un skraidīju apkārt, bezcerīgi meklēdams Molliju. Izlo�ņāju visas lielās kaudzes - citu pēc citas, vienu ni�u pēc nākamās. Pieķeroties pie metāla statnēm, ar rokām izvilkos pa tik �aurām ejām, kur citādi nespētu tikt cauri. Izmisīgi skatījos visapkārt, neviena nekur nebija. Klupdams krizdams turpināju skriet pa piegru�oto grīdu.

Atradu Mollijas kreiso kurpi. Tā gulēja uz sāniem pie kādas tum�as ni�as ieejas. Es ieniru tumsā, tur nekā nebija. Pārbaudīju nākamo ni�u. Nekā. Turēdamies pie plauktiem, smagi elpoju. Man bija jāveic sistemātiska meklē�ana. Aizskrēju uz koridora pa�u otru galu. Pēc kārtas pārbaudīju katru ni�u. Pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi; skriedams, cik ātri vien spēju, izmisumā aizelsies līkumoju gar plauktiem.

Tre�ajā ni�ā no beigām atradu Mollijas labo kurpi. Tad, pie nākamās ni�as ieejas es ieraudzīju asinis, tās bija lipīgas un, sakrāju�ās peļķē uz grīdas, lēni plūda tālāk. Mollija gulēja uz muguras ni�as otrā galā, tumsā, iespiesta starp divām redeļu kastu grēdām. Viņa gulēja uz gumijas grīdas, un no viņas strūklā tecēja asinis. Mollijai bija uz�ķērsts vēders. Kāds bija iegrūdis viņā nazi un me�onīgi to rāvis zem ribām uz aug�u.

Tomēr Mollija vēl bija dzīva. Viņas bālā roka nodrebēja. Lūpas klāja spilgti asins burbuļi. Mollijas galva gulēja mierīgi, bet skatiens klīda apkārt. Es pieskrēju pie viņas. Saņēmu rokās Mollijas seju, viņa paskatījās uz mani un ar grūtībām �ukstēdama izrunāja vārdus:

- Jāpaspēj iekļūt tur iek�ā līdz svētdienai...

Tad viņa nomira manās rokās.

Ķīmiju es mācījos vismaz septiņās da�ādās vidusskolās. Tomēr nekas daudz tā arī manā galvā neuzkavējās, apguvu tikai galvenos pamatus. Piemēram, ja stikla mēģenē ieber kaut vai nedaudz nepareizā pulverī�a, viss ar lielu troksni var uziet gaisā. Tikai nedaudz pulverī�a, un rezultātā būs blīk�ķis, pavisam ne tas, kam vajadzēja būt.

Tie�i tā es jutos, domājot par to, kas noticis ar Molliju. Nekad iepriek� nebiju viņu ne redzējis, ne ari dzirdējis par viņu. Es biju tik ļoti saniknots, ka dusmās vienkār�i vārījos. Par Molliju es jutos vēl vairāk satriekts nekā par D�o nāvi. Tas, kas notika ar D�o, bija saistīts ar viņa darba pienākumiem, un brālis vienmēr zināja, ar ko riskē, un atbalstīja pamatotu risku. Mēs ar D�o no pa�as bērnības, vēl tad, kad vispār neko citu nemācējām, bijām iepazinu�i risku un pienākumu. Ta�u ar Molliju bija citādi.

Ir vēl kas, ko atceros no ķīmijas laboratorijas darbiem, -spiediens. Spiediena iedarbības rezultātā ogles var pārvērsties par dimantiem. Spiediens var paveikt daudz ko. Arī mani tas bija ietekmējis. Es biju nikns, un man bija maz laika. Prātā vēl aizvien redzēju, kā, steigdamās pretim, Mollija iznāk ārā no lidma�īnas ejas, apņēmusies atrast D�o brāli un palīdzēt viņam. Viņa smaidīja platu, triumfējo�u smaidu, turēdama rokā portfeli ar failiem, kurus viņai nebūtu vajadzējis pārkopēt. Mollija bija ļoti riskējusi manis un D�o dēļ. �is tēls manā prātā izauga arvien lielāks, tāpat liels spiediens iedarbojās uz kādu senu ģeoloģisku starpslāni. Man bija jāizlemj, kā �o spiedienu izmantot, jāizlemj - vai tas mani saārdīs vai pārvērtīs par dimantu.

Mēs joprojām atradāmies lidostas īstermiņa stāvvietā, klusēdami un satriekti, atspiedu�ies pret Rosko ma�īnas priek�ējo bamperi. Bija tre�diena, trīs pēcpusdienā. Finlejs bija uzlicis man savu roku. Viņ� bija gribējis palikt termināļa iek�pusē un iesaistīties izmeklē�anā, jo uzskatīja, ka tas ir viņa pienākums. Biju sakliedzis uz detektīvu, ka mums nav laika, un ar spēku izvilcis viņu ārā no termināļa. Atvedu viņu tie�i uz ma�īnu, jo zināju, ka da�u nākamo brī�u rīcība iz�ķirs to - vai mēs zaudēsim vai uzvarēsim.

- Mums ir jāsameklē Greja mape. - Es biju izlēmis, kā rīkoties. - Tā var daudz ko atklāt.

Finlejs paraustīja plecus un vairs necīnījās.

- Tas ir vienīgais, kas mums ir, - viņ� noteica.

Rosko pamāja.

- Nu tad braucam! - viņa ierosināja.

Mēs abi ar Rosko paņēmām viņas ma�īnu. Finlejs visu ceļu brauca mums pa priek�u. Mēs nebildām viens otram ne vārda. Ta�u Finlejs visu ceļu sarunājās pats ar sevi. Viņ� kliedza un lādējās. Redzēju, kā viņa galva priek�ā brauco�ajā ma�īnā mētājas �urpu turpu. Viņ� lādējās, kliedza un lamāja savu vējstiklu.

Tīls gaidīja iek�pusē, tie�i pie policijas iecirkņa durvīm, pagriezies ar muguru pret reģistrācijas leti, spieķi sagrābis savā vecajā, plankumainajā rokā. Ieraudzījis, ka mēs visi trīs ienākam iek�ā, viņ� aizkliboja uz policistu kopējo darba telpu un apsēdās pie tā galda, kas atradās vistuvāk lietu arhīva durvīm.

Mēs pagājām viņam garām un iegājām palisandra kabinetā. Apsēdāmies un nogaidījām. Es izvilku no kabatas D�o noplēsto datora izdruku un pastūmu pāri galdam. Finlejs to apskatīja.

- Nekā daudz jau mums nav, vai ne? - viņ� konstatēja. - Ko nozīmē tas virsraksts? E Unum Pluribus? Tas ir uzrakstīts no otra gala, vai ne tā?

Es pamāju.

- No viena rodas vairāki, - es paskaidroju. - Galīgi nav skaidrs, ko tas nozīmē.

Viņ� paraustīja plecus un turpināja lasīt. Vēroju, kā viņ� pēta izdruku. Pēk�ņi kāds skaļi pieklauvēja pie kabineta durvīm un iek�ā ienāca Beikers.

- Tīls dodas prom no �ejienes, - viņ� paziņoja.

- Pa�laik viņ� stāvlaukumā sarunājas ar Stīvensonu. Vai jums kaut kas vajadzīgs?

Finlejs pasniedza viņam noplēstu izdruku.

- Vai nokopēsi man �o lapu? - viņ� lūdza.

Beikers izgāja ārā, lai izpildītu prasīto, un Finlejs sāka bungot ar pirkstiem pa galdu.

- Kā iniciāļi tie ir? - detektīvs jautāja.

- Mēs pazīstam tikai miru�os, - es iesāku. - Hablu un Mol-liju Betu. Divi no pārējiem ir koled�u telefona numuri - Prin-stonas un Kolumbijas Universitāte. Pēdējais ir kāda Ņūorleānas detektīva numurs.

- Un Stolera garā�a? - viņ� tincināja. - Vai to apskatījāt?

- Tur nekā nav, - es informēju. - Tikai pāris tuk�as kastes no gaisa kondicionētājiem, kas paliku�as no pagāju�ā gada, kad Stolers veda uz Floridu kondicionētājus un da�as kastes nozaga.

Finlejs kaut ko noņurdēja; kabinetā ienāca Beikers, pasniegdams man D�o izdruku un tās kopiju. Es paturēju oriģinālu, bet kopiju atdevu Finlejam.

- Tīls ir prom, - Beikers apstiprināja.

Mēs izdrāzāmies ārā no kabineta un redzējām, kā baltais kadiljaks izbrauc no stāvlaukuma. Atvērām lietu arhīva durvis.

Mārgreiva bija maza pilsētele nekurienes vidū, tomēr Grejs bija pavadījis divdesmit piecus gadus, aizpildīdams �o arhivu ar dokumentiem. Tur bija vesels kalns papīru, es neatminējos tādu daudzumu vispār redzējis. Pie visām �etrām sienām no grīdas līdz griestiem stiepās skapji, to durvis bija nokrāsotas

ar spo�i baltu emalju. Mēs atvērām visu skapju durvis. Katrā bija rindās saliktas lietas. Kopumā tur varēja būt kāds tūkstotis vēstuļu izmēra kastī�u. Tas bija reljefa koka kastītes ar uzlīmēm uz muguriņām, zem uzlīmēm pierīkotas nelielas cilpiņas, lai nepiecie�amības gadījumā kastītes varētu ērti izvilkt. Pa kreisi no durvīm aug�ējā plauktā atradās A burts. Pa labi, apak�ējā plauktā, pēdējais alfabēta burts Z. K burts atradās pie sienas, pretī durvīm, acu augstumā.

Atradām kastīti ar uzrakstu �Klainers�. Tā bija tie�i pa vidu kastītēm ar uzrakstu �Klans� un �Klipspringers pret D�ord�ijas pavalsti�. Es ieliku pirkstu mazajā cilpiņā un izvilku kastīti ārā. Tā bija smaga. Pasniedzu to Finlejam. Mēs skrējām atpakaļ uz palisandra kabinetu un nolikām kastīti uz palisandra galda. Atvērām to. Tā bija pilna ar veciem, nodzeltēju�iem papīriem.

Ta�u tie nebija pareizie papīri. Tiem nebija nekādas saistības ar Klaineru. Absolūti nekādas. Tā bija trīs collu bieza kaudzīte ar veciem policijas iecirkņa dienesta materiāliem. Operatīvā informācija. Papīri, kurus jau pirms desmit gadiem vajadzēja izmest ārā. Vēstures liecības un instrukcijas par to, kā rīkoties, ja Padomju Savienība nomērķē raķeti uz Atlantu. Rīcības plāns par to, ko iesākt, ja melnais cilvēks grib sēdēt autobusa priek�pusē. Vesels blāķis ar nederīgiem papīriem. Ta�u nekas no visa tā nesākās ar burtu K. Neviena vārda saistībā ar Klaineru. Es skatījos uz trīs collu biezo papīru kaudzīti un jutu, kā manī pieaug spriedze.

- Kāds mūs ir apsteidzis, - Rosko konstatēja. - Viņi izņēmu�i Klainera lietu un tās vietā ieliku�i �o makulatūru.

Finlejs pamāja, bet es pa�ūpoju galvu.

- Nē, - es nepiekritu, - tur nav nekādas loģikas. Tādā gadījumā viņi būtu izņēmu�i visu kastīti un iemetu�i to atkritumu urnā. To izdarījis Grejs pats. Viņam vajadzēja �o lietu paslēpt, ta�u viņ� nespēja sevi piespiest un sabojāt secību arhīva skapjos. Tāpēc viņ� izņēma lietu no kastītes un tās vietā ielika �o veco makulatūru. Visam bija jābūt nevainojamā kārtībā. Tu ta�u teici, ka viņ� bijis īsts pedants, vai ne?

Rosko paraustīja plecus.

- Tu domā, ka Grejs to noslēpis? - viņa pajautāja. - Viņ� to mierīgi varēja izdarīt. Grejs paslēpa ieroci manā galdā. Viņam patika slēpt da�ādas lietas.

Es paskatījos uz Rosko. Kaut kas viņas vārdos lika man brīdino�i saausīties.

- Kad viņ� tev iedeva to ieroci? - es prasīju.

- Pēc Ziemassvētkiem, - viņa atbildēja. - Neilgi pirms savas nāves.

- Tur kaut kas nav kārtībā, - es secināju. - Tas vīrs bija detektīvs ar divdesmit piecu gadu stā�u, vai ne tā? Labs detektīvs. Vecāks un cienījams vīrs. Kāpēc gan tādam vīram vajadzēja domāt, ka viņa izvēlētais privātais ierocis būtu slēpjams? Ne jau ierocis bija viņa problēma. Viņ� iedeva tev to kasti, jo tajā bija paslēpts kaut kas tāds, ko tie�ām vajadzētu paslēpt.

- Viņ� slēpa ieroci, - Rosko vēlreiz apstiprināja. - Es jau tev stāstīju.

- Nē, - es nepiekritu. - Es tam neticu. Ierocis bija māneklis, lai Grejs būtu dro�s, ka tu glabāsi kasti slēgtā atvilktnē. Ierocis viņam nebija jāslēpj. Tādam vīram kā viņ� ārpus darba laika varēja piederēt kaut vai atombumbas kodolgalviņa, ja vien viņ� pats to vēlējās. Ne jau ierocis bija tas noslēpums. Lielais noslēpums ir tas, kas vēl atrodas tajā kastē.

- Bet tajā kastē vairāk nekā nav, - Rosko strīdējās pretī.

- Katrā ziņā ne jau nu mape par Klaineru.

Kādu sekundi mēs palikām mierā. Tad skrējām uz durvīm. Izdrāzāmies cauri darba telpai un traucāmies uz Rosko �ev-roletu, kas bija atstāts stāvlaukumā. Izņēmām no bagā�nieka Greja iero�a kasti un to atvērām. Es pasniedzu Finlejam Desert Eagle un pārbaudīju lo�u kastīti. Tur nekā nebija. Kaste bija tuk�a. Es to pakratīju un pārbaudīju vāku. Nekā. Tad pārplēsu kasti uz pusēm, attaisīju salīmētās malas un iztaisnoju kartonu. Nekā. Pēc tam pārplēsu kastes vāku uz pusēm. Zem stūra atloka bija paslēpta atslēga. Tā bija pabāzta zem vāka iek�ējās atlocītās malas, kur nekad mū�ā neviens to neatrastu. Miru�ais vīrs to bija paslēpis ļoti rūpīgi.

Mēs nezinājām, kam �i atslēga domāta. Katrā ziņā jau nu nekam, kas atrodas policijas iecirkni vai Greja mājā. Nodomājām, ka �o vietu izvēle būtu pārāk primitīva tik piesardzīgam vīram kā Grejs. Es lūkojos uz atslēgu un jutu, kā mans sasprindzinājums pieaug. Aizvēru acis un iztēlojos, kā Grejs attaisa vāka stūri un pabā� zem tā atslēgu, pēc tam nodod kasti savai draudzenei Rosko, vēro, kā viņa to ieliek atvilktnē, aizbīda ciet un aizslēdz. Nomierino�i. Es skatījos uz �iem notikumiem kā filmā un divreiz domās tos attinu atpakaļ, pirms tie man pateica priek�ā, kam �ī atslēga domāta.

- Tam, ko meklējam, ir jābūt frizētavā! - es izsaucos.

Es pakampu Finlejam no rokām Desert Eagle un iestūmu viņus abus ar Rosko ma�īnā. Rosko sēdēja pie stūres. Viņa iedarbināja ma�īnu, izgriezās ārā no stāvlaukuma un sāka braukt dienvidu virzienā uz pilsētas centru.

- Kāpēc? - Rosko nesaprata.

- Grejs tur mēdza iegriezties, - es sacīju. - Trīs vai �etras reizes nedēļā. Vecais frizieris man to pastāstīja. Viņ� bija vienīgais baltais, kas jebkad tur nācis. Vecajam detektīvam tā �ķita dro�a teritorija, prom no Tīla, Klainera un visiem pārējiem. Turklāt viņam nebija nekādas vajadzības iet uz frizētavu, vai ne? Tu ta�u pati sacīji, ka tavam vecajam draugam bijusi gara, spuraina bārda, bet uz galvas vispār ne matiņa. Grejs negāja uz turieni, lai sakoptu savu bārdu, bet gan tādēļ, ka viņam patika abi vecie viri. Viņ� palūdza frizieriem paslēpt kādu lietu.

Rosko apturēja �evroletu uz ielas, pie frizētavas, mēs izlēcām no ma�īnas un ieskrējām iek�ā. Tur, kā jau parasti, nebija neviena klienta. Abi vecie vīri sēdēja savos krēslos un nedarīja neko. Es pastiepu atslēgu.

- Esam atnāku�i pēc Greja mantām, - es paziņoju.

Jaunākais no abiem pa�ūpoja galvu.

- Draugs, es nevaru tev atdot tās mantas, - viņ� sacīja.

Viņ� panācās uz priek�u un paņēma no manis atslēgu. Pēc

tam piegāja pie Rosko un iespieda to viņai plaukstā.

- Tagad varu, - viņ� teica. - Vecais Greja kungs piekodināja mums neatdot viņa mantas nevienam citam kā tikai Rosko jaunkundzei.

Viņ� atkal paņēma atslēgu no Rosko. Vecais virs pagāja uz priek�u līdz izlietnei un noliecās, lai atslēgtu �auru sarkankoka atvilktni, kas bija iebūvēta zem izlietnes. Viņ� izvilka trīs mapes. Tās bija biezas, katru no tām klāja vecs, dzeltenbrūna papīra apvākojums. Frizieris tās izdalīja - vienu pasniedza man, otru - Rosko, bet tre�o - Finlejam. Tad viņ� pamāja savam partnerim un abi, atstājot mūs, iegāja palīgtelpā. Rosko apsēdās uz polsterētā krēsla, kas bija novietots loga ailā. Mēs ar Finleju iekārtojāmies abos frizieru krēslos un, uzliku�i kājas uz hromētajiem statņiem, sākām lasīt.

Mana mape sastāvēja no biezas kaudzes ar policijas ziņojumiem, kas bija neskaidri izplūdu�as kopijas vai faksa lapas. Ta�u es spēju salasīt. Lietu bija savācis detektīvs D�eimss Spi-renca no Ņūorleānas policijas departamenta piecpadsmitās -slepkavību izmeklē�anas - nodaļas. Pirms astoņiem gadiem Spirencam tika uzdots izmeklēt slepkavību, vēlāk uzdotas vēl septiņas slepkavību lietas. Galu galā viņa izmeklējamā lieta sastāvēja no astoņām slepkavībām. Detektīvs nebija atklājis nevienu no tām. Absolūti nevienu. Tā bija totāla izgā�anās.

Tomēr Spirenca bija ļoti pūlējies tās atklāt. Viņa izmeklē�ana bijusi pedantiska un ļoti rūpīga. Pirmais upuris bijis tekstilrūpnīcas īpa�nieks, speciālists, kas bijis iesaistīts kāda jauna kokvilnas ķīmiskā procesa izstrādē. Otrs upuris bijis tekstilrūpnīcas meistars. Viņ� bija atstājis darbu pie rūpnīcas īpa�nieka un centies savākt starta kapitālu, lai uzsāktu pats savu biznesu.

Pārējie se�i upuri bija valdības ierēdņi - Dabas aizsardzības aģentūras darbinieki. Viņi bija pētīju�i �o lietu no sava Ņūorleānas biroja. Lieta tika ierosināta par Misisipi deltas piesārņo�anu. Upē gāja bojā zivis. Cēlonis zivju bojāejai tika atrasts divsimt piecdesmit jūdzes aug�up pa upi. Tekstilapstrādes rūpnīca, kas atradās Misisipi pavalsti, noplūdināja upē ķimikālijas - nātrija hidroksīdu, nātrija hipohlorītu un hloru -, visām �īm ķimikālijām sajaucoties ar upes ūdeni, izveidojās nāvējo�s kokteilis.

Visi astoņi upuri bija miru�i vienādi - ar diviem �āvieniem galvā no automātiskās pistoles ar klusinātāju. 22. kalibrs. Tīri un bezkaislīgi. Spirenca bija uzskatījis, ka tie biju�i profesionāli �āvieni. Viņ� meklējis �āvēju ar divējādām metodēm: izmantojot da�āda veida palīdzību, kāda vien bija pieejama, un sadalot uzdevumus padotajiem. Mūsu zemē nav nemaz tik daudz profesionālu slepkavu. Spirenca un viņa pui�i bija runāju�i ar visiem iespējamiem izpildītājiem - neviens neko nav zinājis.

Otra metode bijusi klasiskā: izskaitļot, kur� no tā būs ieguvējs. Spirenca ātri salika visus mozaīkas gabaliņus kopā. Visticamākais labuma guvējs bija Misisipi pavalstī eso�ās tekstil-rūpnīcas īpa�nieks. Visi astoņi miru�ie bija viņu kritizēju�i un uzbruku�i viņam. Divi no astoņiem viņu apdraudēja komerciāli. Pārējie se�i draudēja ar rūpnīcas slēg�anu. Spirenca tekstil-rūpnieku nopratināja un izķidāja pa vīlītēm. Izmeklē�ana bija vilkusies gada garumā, un manās rokās nonāku�ie dokumenti bija paveiktā darba pierādījums. Spirenca bija vērsies pēc palīdzības FIB un IRS. Lai atrastu nenotveramo �āvēju, viņi bija pārbaudīju�i katru centu katrā rūpnieka rēķinā, kā arī visus neskaidros naudas maksājumus.

Amatpersonas veselu gadu bija veiku�as pārbaudes un neko nebija atradu�as. Ta�u viņi uzraka daudz nepatīkamu lietu. Spirenca bija pārliecināts, ka rūpnieks nogalinājis savu sievu. Detektīva slēdziens bija �āds: sievas piekau�ana līdz nāvei. Pēc tam rūpnieks bija apprecējies vēlreiz, un Spirenca nosūtīja faksu ar brīdinājumu vietējam policijas iecirknim. Aizdomās turamā vienīgais dēls bija psihopāts. Pēc Spirencas domām -vēl sliktāks par savu tēvu, bezkaislīgs psihopāts. Tekstilrūp-nieks bija sargājis katru dēla soli, piesedzis viņu, ar naudu atpircies no dēla sastrādātajām nepatik�anām. Par �o puisi da�ādās iestādēs bija savāktas divpadsmit lietas.

Tomēr neko neizdevās pierādīt. Ņūorleānas FIB nodaļa sāka zaudēt interesi. Spirenca bija spiests �o lietu slēgt un aizmirst par to, līdz kādu dienu pavecāks detektīvs no nezināmas D�ord�ijas nomales bija atsūtījis viņam faksu, lūdzot informāciju par Klaineru ģimeni.

Finlejs aizvēra izlasīto lietu un pagriezās frizieru krēslā pret mani.

- Klainera fonds ir fiktīvs, - viņ� paziņoja. - Absolūti fiktīvs. Ar �o fondu tiek piesegts kaut kas pavisam cits, tie�i par to ir savākta informācija �ajā mapē. Grejs to ir pla�i aprakstījis un pārbaudījis krustām �ķērsām. Fonds katru gadu tērē miljoniem dolāru, ta�u auditā atklājās, ka tā ienākumi ir līdzvērtīgi nullei. Absolūtai nullei.

Finlejs paņēma kādu lapu no savas mapes, paliecās un pasniedza to man. Tā bija bilance, kurā bija redzami fonda tēriņi.

- Vai redzi? - viņ� jautāja. - Tas ir neaptverami. Viņu tēriņi ir prātam neaptverami.

Es paskatījos uz bilanci. Tur bija redzams milzīgs skaitlis. Es pamāju.

- Var būt, ka patiesībā iztērētā nauda ir vēl lielāka? - es prātoju. - Esmu �eit tikai piecas dienas, vai ne? Pirms tam es apceļoju Ameriku un pabiju daudz da�ādās vietās. Un vēl pirms tam esmu apceļojis visu pasauli. Ta�u Mārgreiva ir tīrākā, koptākā un labāk uzturētā vieta, ko man jebkur pasaulē nācies redzēt. Tā ir sakoptāka par Pentagonu vai Balto namu. Varat man ticēt, jo esmu pabijis arī tur. Viss, ko var redzēt Mārgreivā, ir vai nu pilnīgi jauns, vai ari tikko kā restaurēts, nevainojams un pat biedējo�i perfekts. Tas viss maksā pamatīgu naudiņu.

Finlejs piekrīto�i pamāja.

- Un Mārgreiva ir ļoti dīvaina vieta, - es turpināju. - Lielākoties tā ir pilnīgi tuk�a pilsēta. Te nav dzīvības. Visā pilsētā nenotiek nekāda komerciāla darbība. Te nekad nekas nenotiek. Neviens �eit nepelna naudu.

Finlejs izskatījās apstulbis un nesaprata, ko es tur runāju.

- Padomā par to, - es mudināju. - Piemēram, Eno ieskrie-tuve. Pilnīgi jauna vieta. Spodra, eleganta ēstuve. Ta�u viņiem gandrīz nekad nav neviena apmeklētāja. Esmu tur bijis pāris rei�u un neesmu redzējis vairāk par diviem apmeklētājiem. Viesmīļu ir vairāk nekā pusdienotāju. Tātad - kā Eno nomaksā rēķinus, papildu izdevumus, hipotēku? Tas pats notiek visā pilsētā. Vai esat kādreiz redzēju�i pircēju barus steidzamies iek�ā un ārā no veikaliem?

Finlejs kādu bridi padomāja un pa�ūpoja galvu.

- Tas pats notiek �ajā frizētavā, - es apgalvoju. - Es biju �eit svētdien un otrdien no rīta. Vecais frizieris man stāstīja, ka starp maniem apmeklējumiem nav bijis neviena cita klienta. �etrdesmit astoņu stundu laikā neviena klienta!

Tad es apklusu. Es atcerējos, ko vēl mezglainais, vecais virs bija man stāstījis. Pēk�ņi es visu redzēju jaunā gaismā.

- Vecais frizieris man kaut ko pastāstīja, - es ieminējos.

- Tas izklausījās diezgan dīvaini, un sākumā es nodomāju, ka �is nav pie pilna prāta. Kad apjautājos, kā viņi pelna iztiku bez klientiem, viņ� atbildēja, ka viņiem nevajag klientus, lai nopelnītu iztiku, jo saņem naudu no Klainera fonda. Tad es prasīju, cik tad liela tā nauda ir? Vecais vīrs pastāstīja, ka tūksto� dolāru. Viņ� paskaidroja, ka tādu naudu saņem visi tirgotāji. Es biju sapratis, ka frizieris runā par tādu kā biznesa veicinā�anas prēmiju - tūksto� dolāriem gadā.

Finlejs pamāja, viņam tas �ķita pieņemami.

- Toreiz es tikai pļāpāju, - turpināju, - arī tu tā darītu, sēdēdams friziera krēslā. Es atzinu, ka tūksto� dolāru gadā ir normāli, bet tas jau neglābs no trūkuma, kaut ko tādā garā. Vai zini, ko viņ� uz to atbildēja?

Finlejs pa�ūpoja galvu un gaidīja. Es koncentrējos, lai precīzi citētu vecā vira vārdus. Gribēju redzēt, vai Finlejs tos uztvers tāpat, kā toreiz es.

- Vecais vīrs man to uzticēja kā lielu noslēpumu, - es sacīju,

- it kā, tikai pieminot to, jau būtu apdraudēts. Frizieris man to ie�ukstēja ausī, piebilzdams, ka īstenībā jau nevajadzētu stāstīt, bet viņ� to tomēr darīs, jo es pazīstot viņa māsu.

- Tu pazīsti viņa māsu? - Finlejs brīnījās.

- Nē, nepazīstu vis, - es atzinos. - Vecais zēns bija kaut ko sajaucis. Svētdien izvaicāju viņu par Aklo Bleiku, tu jau zini, to veco ģitāristu, un frizieris man atklāja, ka pirms se�desmit gadiem viņa māsa esot pazinusi to puisi. Kop� tā brī�a viņam galvā kaut kas sajucis, dro�i vien vecais nodomāja, ka es pazīstu viņa māsu.

- Kāds tad bija tas lielais noslēpums? - Finlejs atgādināja.

- Vecais teica, ka tie neesot nekādi tūksto� dolāru gadā, - es teicu, - bet gan nedēļā.

- Tūksto� dolāru nedēļā? - Finlejs iesaucās. - Nedēļā? Vai tas maz ir iespējams?

- Es nezinu, - atbildēju. - Toreiz nodomāju, ka vecais ir prātu izkūkojis. Ta�u tagad man �ķiet, ka viņ� ir stāstījis taisnību.

- Tūksto� dolāru nedēļā? - Finlejs atkārtoja. - Tā nu gan ir pieklājīga biznesa veicinā�anas prēmija! Tas iznāk piecdesmit divi tūksto�i dolāru gadā. Rī�er! Tā ta�u ir ellīgi liela nauda!

Es jau par to biju domājis un norādīju uz Greja audita kopsummu.

- Fondam vajag tērēt tādas naudas summas, - es turpināju.

- Ja �ī ir īstā summa, ko viņi tērē, tad viņiem ir vajadzīgi tādi izdevumi, lai to visu norakstītu.

Finlejs dziļdomīgi visu pārlika prātā.

- Viņi ir nopirku�i visu pilsētu, - detektīvs atzina, - ļoti klusi un nemanāmi. Viņi ir nopirku�i visu �o pilsēteli par tūkstoti nedēļā, dāvādami to pa labi un pa kreisi.

- Tā ir, - es piekritu. - Klainera fonds ir kļuvis par zosi, kas dēj zelta oliņas. Neviens neriskēs to aiztikt. Visi turēs muti ciet un griezīs galvu uz otru pusi, lai kas arī notiktu.

- Tev taisnība, - es atzinu. - Pat par slepkavību Klaineri varētu tikt cauri ar veselu ādu.

- Ko tad mēs iesāksim? - Finlejs pajautāja.

- Vispirms precīzi noskaidrosim, ar ko viņi, ellē ratā, nodarbojas, - es ierosināju.

Viņ� pavērās manī, it kā es pats būtu izkūkojis prātu.

- Mēs ta�u zinām, ar ko viņi nodarbojas, vai ne? - Fin-lejs prasīja. - Tajā noliktavā to sasodīto naudu drukā veselām �upām.

Es noraido�i pakratīju galvu.

- Nē, nedrukā vis! - nepiekritu. - ASV nav nevienas nopietnas ra�otnes, kur drukātu viltoto naudu. D�o to visu jau bija apturējis. Tas notiek vienīgi ārzemēs.

- Bet ar ko tad nodarbojas �eit? - Finlejs nesaprata. - Manuprāt, tas viss ir saistīts ar viltoto naudu. Kāpēc gan D�o būtu te iesaistījies?

Rosko paskatījās uz mums no palodzes, uz kuras sēdēja.

- Jā, te patie�ām ir runa par viltotu naudu, - viņa piekrita.

- Es precīzi zinu, kā tas viss notiek, tagad es saprotu katru vismazāko detaļu.

Viņa pasvārstīja Greja mapi vienā rokā.

- Daļa no atbildēm atrodas �eit, - Rosko apgalvoja.

Tad ar otru roku viņa paņēma frizieru lasīto dienas avīzi.

- Un pārējā atbil�u daļa meklējama �eit, - viņa piebilda. Mēs abi ar Finleju apsēdāmies blakus Rosko un pētījām lietu,

ko viņa bija lasījusi. Tas bija novēro�anas ziņojums. Grejs slēpnī zem maģistrāles krustojuma bija novērojis smago ma�īnu plūsmu no noliktavām un uz tām. To viņ� bija darījis trīsdesmit divas dienas. Visi rezultāti tika rūpīgi raksturoti trijās daļās. Pirmajos vienpadsmit gadījumos viņ� redzējis vienu smago ma�īnu ierodamies no dienvidu puses, agri no rīta. Izejo�ās ma�īnas vecais detektīvs bija redzējis visas dienas garumā; tās devu�ās gan ziemeļu, gan rietumu virzienā. Viņ� bija uzskaitījis aizbrauco�ās ma�īnas pēc to numura zīmju pavalsts piederības. Grejs dro�i vien bija licis lietā armijas tālskati. Numura zīmes bija visda�ādākās - no daudzām pavalstīm. Pilns komplekts

- no Kalifomijas līdz pat Masa�ūsetsai. Pirmajās vienpadsmit dienās Grejs bija reģistrējis vienpadsmit ienāko�ās ma�īnas un se�desmit septiņas izejo�ās. Tātad vidēji viena ienāko�ā ma�īna dienā un apmēram se�as izejo�ās, mazas kravas ma�īnas, kas pārvadā apmēram tonnu kravas nedēļā.

Pirmā sadaļa Greja pierakstos attiecās uz pirmo kalendāro gadu. Viņ� bija sēdējis slēpnī deviņas dienas da�ādā laikā un redzējis piecdesmit trīs izejo�ās ma�īnas, tāpat kā iepriek� -se�as dienā, ar līdzīgām pavalstu numura zīmēm. Ta�u ienāko�o ma�īnu uzskaitījums bija at�ķirīgs. Pirmajā pusgadā, tāpat kā iepriek�, dienā iebrauca viena ma�ina, bet otrajā pusgadā piegādes palielinājās. Tās pieauga līdz divām ienāko�ajām ma�īnām dienā.

Pēdējās divpadsmit novēro�anas dienas atkal deva at�ķirīgus rezultātus. Tās bija veiktas Greja dzīves pēdējo piecu mēne�u laikā - laikā starp pagāju�o rudeni un februāri. Detektīvs joprojām bija piereģistrējis apmēram se�as izejo�ās ma�īnas dienā, kas devu�ās uz da�ādām pavalstīm, lā�u vairs nebija pierakstīta neviena ienāko�ā ma�īna. Neviena pati. Sākot no pagāju�ā rudens, kaut kas tika izvests, bet nekas vairs netika ievests.

- Un tātad? - Finlejs pajautāja Rosko.

Viņa atlaidās atpakaļ un pasmaidīja, jo bija jau visu izdomājusi.

- Tas ta�u ir skaidrs kā diena, vai ne? - Rosko ierunājās.

- Viņi ieved mūsu valstī viltotu naudu. Tā tiek drukāta Venecuēlā, kaut kur tuvumā tai vietai, kur Klainers nodibināja savu ķīmisko uzņēmumu. Tā tiek ievesta ar kuģi, un no Floridas ar smagajām ma�īnām viņi to pārved uz Mārgreivu. Pēc tam transportē tālāk uz ziemeļiem un rietumiem, uz lielajām pilsētām, tādām kā Losand�elosa, �ikāga, Detroita, Ņujorka un Bostona. Tur, lielajās pilsētās, viņi naudu ielai� apritē. Tas ir starptautisks naudas viltotāju izplatī�anas tīkls. Tas ta�u ir tik skaidrs, vai ne, Finlej?

- Vai tie�ām? - detektīvs pārjautāja.

- Skaidrs kā diena, - Rosko turpināja. - Piemēram, �ermans Stolers. Viņ� braukāja turpu �urpu uz Floridu, lai D�eksonvilas ostā sagaidītu ienāko�o kuģi. Toreiz, kad policija viņu uz tilta aizturēja par ātruma pārsnieg�anu, Stolers bija ceļā uz ostu, lai sagaidītu kuģi. Tie�i tāpēc viņ� tik ļoti nervozēja. Tie�i tāpēc viņ� zibenīgi ātri dabūja sev tik augstas klases advokātu.

Finlejs pamāja.

- Viss saskan, - Rosko stāstīja. - Paskatieties, piemēram, Amerikas karti. Nauda tiek drukāta Dienvidamerikā un nogādāta �eit ar kuģi, kas pienāk Floridā. Pēc tam to transportē uz dienvidaustrumiem un �eit, Mārgreivā, atkal sadala ve�anai tālāk. Tā aizplūst rietumu virzienā uz Losand�elosu, valsts vidienē uz �ikāgu un austrumu virzienā uz Ņujorku un Bostonu. Tie ir da�ādi atzari, vai ne? Izskatās pēc kandelabra vai menoras. Vai zini, kas ir menora?

- Protams, - Finlejs attrauca. - Septiņu �uburu sve�turis, ko lieto ebreji.

- Pareizi, - Rosko piekrita. - Tie�i tā naudas ceļ� ari izskatās kartē. No Floridas uz Mārgreivu ir lielā sve�tura kāja, tad da�ādi atzari ved no �ejienes uz lielajām pilsētām - no Losan-d�elosas līdz �ikāgai un Bostonai. Tas ir iespaidīgs tīkls, Finlej!

Rosko bija ļoti palīdzējusi Finlejam. Viņas rokas gaisā zīmēja menoras aprises. Ģeogrāfiskais izvietojums man likās pieņemams. Tam bija sava loģika. Tie�ām labi izdomāta shēma -viltotā nauda no Floridas smagajās ma�īnās plūda tālāk uz ziemeļiem. �ai shēmai bija nepiecie�ams izmantot lielo maģistrāļu sazarojumu pie Atlantas, lai tālāk tiktu uz ziemeļiem un rietumiem. Menoras ideja bija patiesi laba. Kreisais sve�tura sazarojums būtu jānoliec horizontāli - tas simbolizēja Losand�elosu. Izskatījās tā, it kā �is sve�turis būtu nokritis zemē un kāds netī�ām uz tā uzkāpis. Tomēr pati ideja bija ļoti loģiska. Gandrīz vai noteikti Mārgreivā atradās �īs shēmas centrā. Tikpat skaidrs bija tas, ka noliktava bija īstenais sadales centrs. Ģeogrāfiski pareizi izvēlēta vieta - kāda duso�a pilsētele nekurienes vidienē - Mārgreivā kā sadales vieta bija ļoti gudra izvēle. Tādējādi blē�iem radās liels skaidras naudas daudzums. Tiktāl bija saprotams. Tā bija viltota nauda, ta�u to varēja tērēt. Milzīgs daudzums viltotas naudasl Viņi ieveda apmēram tonnu nedēļā. Patiesi - milzīga rūpnieciska apjoma operācija! Tie�i tā varēja izskaidrot Klainera fonda milzīgos tēriņus. Ja kādreiz naudas aptrūkās, to varēja nodrukāt vēl. Tomēr Finlejs vēl joprojām nebija par to pārliecināts.

- Kā tad ar pēdējiem divpadsmit mēne�iem? - viņ� neatlaidās. - Ieve�anas plūsma ir apstājusies. Paskatieties uz Greja piezīmēm. Piegādājo�ās ma�īnas vairs neienāca. Tie�i pirms gada tās vairs nav reģistrētas. �ermans Stolers tika atlaists, vai ne? Veselu gadu �eit nekas vairs netika ievests. Tomēr viņi joprojām vēl kaut ko izved. Dienā no �ejienes izbrauc se�as smagās ma�īnas. Nekas netiek ievests, ta�u veselas se�as ma�īnas katru dienu dodas no �ejienes ceļā? Ko tas nozīmē? Vai to var uzskatīt par importa plūsmu?

Rosko viņam veltīja platu smaidu un paņēma avīzi.

- Uz to atbilde ir �eit. - viņa sacīja. - Avīzes par to raksta jau kop� piektdienas. Krasta apsardze. Pagāju�ajā septembrī viņi uzsāka lielu kontrabandas apkaro�anas operāciju. Tai tika pievērsta īpa�a uzmanība. Klainers par to dro�i vien bijis lietas kursā. Tāpēc viņ� izveidoja uzkrājumus priek�dienām. Vai redzi Greja piezīmes? Se�us mēne�us pirms pagāju�ā gada septembra viņ� dubultoja ienāko�ās kravas. Tādējādi Klainers savā noliktavā izveidoja uzkrājumus. Visu �o gadu viņ� turpināja sadalīt �os uzkrājumus. Tie�i tāpēc viņi krīt panikā par to, ka kaut kas varētu atklāties. Jau veselu gadu viņi sē� uz viltotas naudas �upas. Tagad krasta apsardze grasās izbeigt savu kontrabandas apkaro�anas operāciju, vai ne? Tāpēc viņi var atkal atsākt viltotās naudas ieve�anu kā parasti. Tie�i tas ari svētdien notiks. Tie�i to arī nabaga Mollija bija domājusi, kad teica, ka mums jāpasteidzas līdz svētdienai un jāiekļūst tur iek�ā. Mums ir jāiekļūst noliktavā, kamēr tur vēl atrodas vismaz pēdējā naudas kaudze.

Detaļas. Liecību vāk�ana. Novēro�ana. Tas ir visa pamatā. Tev ir jāieņem pozīcija, pacietīgi, ilgi un grūti jānovēro, lai iegūtu vajadzīgo informāciju. Kamēr Rosko gatavoja kafiju �ārlijai Hablai un Finlejs sēdēja palisandra kabinetā, es grasījos novērot noliktavas darbību. Tas būs samērā ilgs un smags darbs, līdz es pa īstam sapratī�u, kā viņi to dara. Tas varbūt aizņems pilnas divdesmit �etras stundas. Iespējams, Rosko atgriezīsies ātrāk par mani.

Es iesēdos bentlijā un nobraucu tās �etrpadsmit jūdzes līdz krustojumam ar maģistrāli. Braucot garām noliktavām, samazināju ātrumu. Man vajadzēja nolūkot izdevīgu vietu novēro�anai. Ziemeļpuses nobrauktuve pagāja apak�ā zem dienvidpuses uzbrauktuves. Tur izveidojās tāds kā zems viadukts. Ceļu balstīja īsi, plati betona stabi. Izdomāju, ka es varētu nostāties aiz viena no �iem stabiem. Es pats būtu labi paslēpies tumsā, un nelielais pacēlums ļautu man netraucēti pārskatīt visu noliktavas teritoriju. Tā būs mana vieta.

Es atkal sāku braukt ātrāk, nokļuvu uz maģistrāles un turpināju doties ziemeļu virzienā uz Atlantu. Brauciens ilga vienu stundu. Centos savākt kopā savas niecīgās ģeogrāfijas zinā�anas. Gribēju atrast lēto veikalu rajonu, tas man arī diezgan viegli izdevās. Ieraudzīju ielu, kuru biju meklējis. Automa�īnu pārdevēji, biljarda galdu vairumtirgotāji, lietotu biroja mēbeļu pārdotavas. Es novietoju ma�īnu veikalu kvartāla priek�ā. Tie�i pretī man atradās divi veikali, kas tirgoja preces izdzīvo�anai brīvā dabā. Es izvēlējos to pa kreisi un iegāju iek�ā.

Nozvanīja durvju zvaniņ�. Pārdevējs aiz letes pacēla galvu. Viņ� bija parasts vīrs, baltais, ar melnu bārdu, maskē�anās tipa darba drēbēs un zābakos. Vienā ausī viņam karājās liela zelta stīpa. Vīrs izskatījās pēc pirāta, varētu būt arī veterāns vai cilvēks, kas gribētu tāds izskatīties. Pārdevējs pamāja man ar galvu.

Viņa veikalā bija viss, kas man vajadzīgs. Es izvēlējos olīvkrāsas maskē�anās bikses un kreklu, atradu arī maskē�anās jaku, kas bija pietiekami liela un man derēja. Uzmanīgi izpētīju jakas kabatas. Man tur bija jāatrod vieta Desert Eagle. Tad atradu arī ūdens bla�ķi un da�as pieklājīgas, āra apstākļiem domātas glāzes. Uzmetu visas lietas uz letes pie kases un sakrāvu kaudzē. Izvilku savu �ūksni ar simtniekiem. Bārdainais vīrs skatījās uz mani.

- Man noderētu arī steks, - es piebildu.

Pārdevējs paskatījās uz mani un simtnieku �ūksnīti. Tad viņ� panira zem letes un izvilka kādu kasti. H izskatījās smaga. Es izvēlējos resnu, apmēram deviņas collas garu steku. Tas bija izgatavots no ādas, vienā galā iespiests, lai varētu satvert. Iek�pusē atradās santehnikas spirāle - to viņi ieliek caurulēs, pirms tās saliec. Tai apkārt vēl uzkausē svina kārtu. Superie-rocis! Es pamāju, samaksāju par visu un gāju prom. Atgrū�ot durvis, atkal nozvanīja zvaniņ�.

Pabraucu bentliju vēl metrus simts uz priek�u un noliku to pie pirmā autoveikala, kas reklamēja logu stiklu tonē�anu. Pasignalizēju un izkāpu no ma�īnas, lai satiktu puisi, kas nāca ārā pa veikala durvīm.

- Vai varat notonēt �īs automa�īnas stiklus? - es apjautājos.

- �ai te? - puisis pārjautāja. - Skaidra lieta! Varu notonēt absolūti visu.

- Cik ilgā laikā? - es interesējos.

Puisis piegāja pie auto un ar pirkstu nobrauca pa zīdaino ma�īnas virsmu.

- Jūs dro�i vien gribēsiet pirmklasīgu kvalitāti, - viņ� klāstīja. - Tas man aizņems pāris dienu, varbūt trīs.

- Cik tas maksās? - pavaicāju.

Viņ� turpināja taustīt ma�īnas krāsojumu un ievilka gaisu caur zobiem, kā visi automehāniķi, kad viņiem prasa, cik tas maksās.

- Pāris simtu, - viņ� noteica maksu. - Tas būs par pirmklasīgu kvalitāti, un uz �ādas ma�īnas nedrīkst likt neko sliktāku.

- Do�u tev divsimt piecdesmit, - es piedāvāju. - Vairāk, nekā tu prasi par pirmklasīgu darbu, bet tu man aizdosi savu ma�īnu uz divām vai trim dienām, cik nu tev vajadzēs laika, lai �o darbu paveiktu, sarunāts?

Puisis vēlreiz ievilka gaisu caur zobiem, viegli uzsita uz bentlija pārsega un sacīja:

- Sarunāts, draugs.

Es noņēmu bentlija atslēgu no �ārlijas atslēgu riņķa un apmainīju savu auto pret astoņgadīgu kadiljaku iepuvu�a avokado krāsā. �ķita, ka ma�īna ripo tīri labi, un tā bija tik nepamanāma, cik vien to varēja vēlēties. Bentlijs bija jauks automobilis, bet tas nebija tas, kas man vajadzīgs, ja nāksies kādam sekot. Bentlijs tādam darbiņam bija pārāk uzkrīto�s.

Es nolūkoju pilsētas dienvidu robe�u un apstājos, lai uzpildītu benzīnu. Pielēju vecā kadiljaka lielo benzlnbāku, nopirku saldās tāfelītes, riekstus un ūdens pudeles. Tad iegāju benzīntanka tualetes kabīnē un pārģērbos. Uzvilku mugurā maskē�anās drēbes un vecās izmetu atkritumu tvertnē, pēc tam devos atpakaļ pie ma�īnas. Ieliku DesertEagle lielajā jakas iek�kabatā. Pārbaudīju aizslēgu. Pārējās lodes saliku ārējā aug�ējā kabatā. Morisona atsperu nazim atradās vieta kreisajā sānu kabatā, bet labajā kabatā es ieliku steku.

Pārējās kabatās saliku saldās tāfelītes un riekstus. Ielēju bla�ķē ūdeni un devos savā misijā. Pagāja vēl vesela stunda, lai nokļūtu atpakaļ Mārgreivā. Es stūrēju veco kadiljaku tie�i apkārt krustojumam, aug�ā pa uzbrauktuvi ziemeļu virzienā. Tad atpakaļgaitā nobraucu kādus simts jardus pa apmali un apstājos nevienam nepiedero�ā zemes gabalā - starp uzbrauktuvi un nobrauktuvi. �eit neviens nebrauks garām, lai tiktu prom no maģistrāles vai nonāktu uz tās. Neviens neredzēs ma�īnu, izņemot tos cilvēkus, kas pa maģistrāli dosies garām Mārgreivai. Ta�u tiem būs vienalga.

Pacēlu motora pārsegu un nostiprināju, lai tas stāvētu vaļā. Aizslēdzu kadiljaku un atstāju ma�īnu. Tā �is auto nepiesaistīs uzmanību - vienkār�i salūzis, vecs sedans, kas atstāts uz apmales. Skats bija tik parasts, ka nevienam tas neliksies dīvains. Tad es pārrāpos pāri zemajai betona sienai apmales pusē, rāpus nolīdu pa augsto malu, pēc tam skrie�us devos dienvidu virzienā un pārskrēju pāri uzbrauktuvei. Turpināju skriet uz priek�u, lai sasniegtu slēpni zemajā viaduktā. Zem maģistrāles platās joslas paskrēju uz otru galu un paslēpos aiz platā staba. Virs manas galvas rībināja smagās ma�īnas, braucot lejā no maģistrāles uz �oseju. Tur tās tika pārslēgtas pareizajā ātrumā un devās tie�i uz noliktavām.

Iekārtojos ērtāk aiz staba. Man bija izcils novēro�anas punkts. Tas atradās kādus divsimt jardus no noliktavām, varbūt pēdas trīsdesmit virs paaugstinājuma. Visa apkārtne bija izklāta man priek�ā kā uz delnas. Nopirktais armijas tālskatis bija lielisks. Ieraudzīju, ka patiesībā noliktavu teritorijā atradās �etri atsevi�ķi angāri. Tie bija pilnīgi vienādi, novietoti precizā līnijā un stiepās projām no manis �aurā leņķī. Visa teritorija bija apjozta ar pamatīgu �ogu, pa�ā aug�ā tam piestiprinātas asas dzeloņstieples. Visiem �etriem angāriem bija ari iek�ējais �ogs ar vārtiem. Ārējā �ogā uz ceļa pusi bija lielie vārti. Visā teritorijā notika aktīva rosība.

Pirmā no�ogotā teritorija bija pilnīgi nevainojama. Lielās paceļamās durvis stāvēja vaļā. Redzēju vietējo lauku tehniku, rībinām iek�ā un ārā no angāra. Ļaudis atklāti un neslēpdamies kaut ko iekrāva un izkrāva. Tie bija pamatīgi rupja audekla maisi, piebāzti ar �o un to. Var būt, ka tā bija lauksaimniecības produkcija - sēklas vai mēslojums jebkas, ko lieto lauksaimnieki. Man par to nebija nekādas sapra�anas. Ta�u tur nebija nekā slēpjama un noslēpumaina. Kravas pārvadāja vietējās ma�īnas, uz tām bija D�ord�ijas numura zīmes. Neviena automa�īna nenāca no kādas citas pavalsts. Nebija nekā tik ievērojama, lai to pārvadātu no valsts dienvidiem uz ziemeļiem. Pirmajā noliktavas angārā nenotika nekas nelegāls, par to varēja ne�aubīties.

Tas pats attiecās uz otro un tre�o angāru. Vārti stāvēja vaļā, un durvis bija paceltas. Dzīva rosība notika priek�ējos pagalmos. Arī tur nebija nekā slēpjama. Viss bija skaidri pārredzams. Ma�īnas ari bija vietējās. Nevarēja redzēt, ko tās pārvadā. Iespējams, vairumtirdzniecības preces maziem lauku veikaliņiem. Varbūt rūpnieciski ra�otas preces, kuras vajadzēja transportēt. Tre�ajā angārā varēja saskatīt kaut ko līdzīgu naftas tvertnēm, ta�u nekā tāda, kas izraisītu īpa�u interesi.

Mani interesēja tie�i ceturtais angārs. Tas angāru rindā bija pēdējais. Nebija nekādu �aubu, ka vieta izvēlēta gudri un loģiski - aiz pirmo triju angāru pagalmu haotiskās drūzmas. Tā kā tas bija pēdējais, nevienam no vietējiem fermeriem vai tirgotājiem nebija nekādas vajadzības tam braukt garām. Neviens par to neinteresējās. Vieta bija izvēlēta ļoti gudri. �is angārs noteikti bija īstais. Aiz tā, apmēram septiņdesmit piecus jardus tālāk - klajā laukā -, stāvēja zibens saspertais koks. Tas, kuru Rosko bija pazinusi Stolera, Habla un dzeltenās automa�īnas fotogrāfijā. Fotografēts tika no pagalma, tagad es varēju redzēt, ka kamera iekļauj kadrā arī koku turpat pie ēkas tālākā stūra. �ī bija īstā vieta, par to nebija nekādu �aubu.

Lielās paceļamās durvis angāra priek�ā bija ciet, ari vārti aizvērti. Divi sargi grozījās pa angāra pagalmu. Pat no divsimt jardu attāluma tālskatī varēja redzēt viņu vērīgos skatienus un saspringto gaitu. Viņiem noteikti bija atvēlēta dro�ības dienesta loma. Kādu brīdi es viņus vēroju. Sargi staigāja pa pagalmu, ta�u nekas nenotika. Tāpēc es sāku novērot ceļu, gaidīdams smagās ma�īnas, kas ieradīsies ceturtajā angārā.

Gaidīt vajadzēja krietni ilgi. Biju satraukts, ka laiks skrien tik ātri, tāpēc sāku pie sevis dungot. Nodungoju visas versijas.

ko zināju dziesmai Rambling on My Mind. �o dziesmu izpildīja daudzi mūziķi, un katram bija sava versija. Tā vienmēr tikusi uzskatīta par tradicionālu dziesmu, un neviens nezina, kas to sarakstījis un no kurienes tā cēlusies. Varbūt tā nāk no tāltā-liem laikiem. �ī ir to cilvēku dziesma, kuri nespēj ilgi uzturēties vienā vietā, pat ne tad, ja tam ir kāds pamatots iemesls. Es cilvēkiem patīku. Esmu pabijis Mārgreivā gandrīz jau veselu nedēļu. Tas ir ilgākais laiks, kādu jebkad esmu brīvprātīgi pavadījis kādā vietā. Te es varētu palikt uz visiem laikiem, kopā ar Rosko, jo man ar viņu ir ļoti labi. Sāku jau iztēloties nākotni kopā ar �o sievieti, tā likās jauka.

Ta�u Mārgreivu gaida problēmas. Kad Klainera netīrā nauda tiks konfiscēta, pilsēta vienkār�i sabruks. Nebūs vairs neviena vieta, kur varētu palikt. Un man vajadzēs klīst tālāk. Tie�i tāpat kā tajā dziesmā, ko es dungoju savā galvā. Būs jāturpina klaiņot. Dziesmā teiktais atkārtojās. H varētu būt sacerēta tie�i man. Dziļi sirdī ticēju, ka �o dziesmu sarakstījis Aklais Bleiks. Viņ� bija klaidonis. Viņ� bija gājis garām tie�i �ai vietai vēl tad, kad betona stabu vietā �eit stāvēja veci, ēnaini koki. Pirms se�desmit gadiem viņ� bija gājis pa �o pa�u ceļu, kuru es tagad vēroju, varbūt pat dziedādams to pa�u dziesmu, ko tagad dungoju es.

Mēs ar D�o mēdzām dziedāt �o veco dziesmu. H skanēja kā ironisks komentārs mūsu ģimenes dzīvei armijas daļās. Parasti izkāpām no lidma�īnas nezināmā vietā un braucām tālāk uz kādu smacīgu, tuk�u armijas bāzes māju. Divdesmit minūtes pēc ievāk�anās mēs parasti sākām dziedāt �o dziesmu. It kā jau gana ilgi būtu uzkavēju�ies tajā vietā un atkal būtu gatavi doties tālāk. Tā nu es atbalstijos pret betona stabu un dziedāju �o dziesmu savam brālim un ari pats sev.

Pagāja trīsdesmit piecas minūtes, līdz es nodziedāju visas �īs dziesmas versijas - vienu sev un nākamo D�o. Pa �o laiku es redzēju kādas se�as ma�īnas, kas iebrauca noliktavas teritorijā. Tie bija vietējie vīri, kas brauca ar mazām, putekļainām D�ord�ijas kravas ma�īnām. Neviena no tām nebija kļuvusi dubļaina gara pārbrauciena laikā. Neviena no tām nebrauca uz ceturto angāru. Es klusām dungoju trīsdesmit piecas minūtes un pa �o laiku nebiju ieguvis nekādu informāciju.

Ta�u biju izpelnījies aplausus. Pabeidzis dziedāt pēdējo versiju, izdzirdēju lēnus, ironiskus aplausus, kas nāca no tumsas kaut kur aiz manis. Es apmetos apkārt platajam betona stabam un skatījos tumsā. Aplausi bija rimu�ies, un es saklausīju �ļūco�u troksni. Saskatīju neskaidru vīrie�a kontūru, kas rāpoja uz manu pusi. Kontūra noskaidrojās. Tas bija kāds klaidonis. Vīram bija gari, sirmi, sapinkāju�ies mati un mugurā vairākas drēbju kārtas. Spo�as acis dega grumbainajā un netīrajā sejā. Vīrs apstājās pa gabalu no manis.

- Kas tu, pie velna, tāds esi? - es viņam jautāju.

Vīrs atmeta uz sāniem garās matu pinkas un uzsmaidīja man.

- Bet kas tu, ellē ratā, tāds esi? - arī viņ� gribēja zināt.

- Ieņēmis manu vietu un tā auro!

- �ī ir tava vieta? - es vaicāju. - Tu �eit apak�ā dzīvo?

Virs apsēdās un paraustīja plecus.

- Pagaidām jā, - viņ� atbildēja. - Esmu �eit jau mēnesi. Vai tevi kaut kas neapmierina?

Pa�ūpoju galvu. Man pret �o vīru nebija nekādu pretenziju, viņam ta�u kaut kur bija jādzivo.

- Piedod, ka iztraucēju tevi, - es atvainojos. - �onakt man vajadzēs palikt �eit.

Līdz manām nāsīm atplūda vīra smaka, tā nebija patīkama. �is vīrs smirdēja tā, it kā visu mū�u būtu pavadījis tikai ceļā.

- Paliec, cik ilgi vēlies, - viņ� laipni atļāva. - Mēs tikko kā izlēmām pārvākties. Mēs atbrīvojam �īs telpas.

- Mēs? - es satraucos. - Vai �eit ir vēl kāds?

Vīrs uz mani savādi paskatījās, pagriezās un norādīja uz tuk�o gaisu sev blakus. Tur neviena nebija. Manas acis jau bija pieradu�as pie tumsas. Es spēju saskatit visu ceļa gabalu līdz pat betona konsolei, kas slējās zem maģistrāles pacēluma. Tur neviena nebija, tikai tuk�ums.

- Mana ģimene, - vīrs turpināja. - Mēs priecājamies ar tevi iepazīties. Ta�u mums ir jāiet. Pienācis laiks pārcelties.

Vīrs pasniedzās un no tumsas izvilka brezenta mugursomu. Armijas mantu maiss. Uz tā bija pabalējis trafarets. Armijas pulks, sērijas numurs un nodaļa. Viņ� piespieda maisu cie�i klāt un �ļūca projām.

- Pagaidi! - uzsaucu. - Vai tu biji �eit pagāju�ajā nedēļā? Ceturtdien?

Vīrs apstājās un nedaudz pagriezās pret mani.

- Esmu �eit jau veselu mēnesi, - viņ� atbildēja. - Pagāju�ajā ceturtdienā es neko neredzēju.

Es paskatījos uz vīru un viņa armijas mugursomu. Karavīrs. Karavīri nekad brīvprātīgi nekur neiejaucas. Tas ir galvenais likums. Es atstāju betona stabu, izvilku no kabatas saldo tāfelīti un, ietinis to simts dolāru naudas zīmē, pametu viņam. Vīrs to noķēra un, ielicis kabatā, klusēdams man pamāja.

- Tātad - ko tu neredzēji pagāju�ajā ceturtdienā? - vēlreiz pajautāju.

Viņ� paraustīja plecus.

- Es neko neredzēju, - klaidonis sacīja. - Tā ir pilnīga patiesība. Ta�u mana sieva gan redzēja, viņa daudz ko redzēja.

- Labi, - es lēnām noteicu. - Vai pajautāsi, ko viņa redzēja?

Vīrs pamāja. Pagriezās un �ukstus sarunājās ar tuk�o gaisu sev blakus. Pēc tam atkal pagriezās uz manu pusi.

- Viņa redzējusi citplanētie�us, - vīrs iesāka. - Ienaidnieka zvaig�ņu kuģi, kas bija nomaskēts par melnu, spīdīgu ma�īnu. Tajā sēdēja divi citplanētie�i, maskēju�ies par parastiem �īs planētas vīriem. Viņa redzējusi gaismas debesīs. Dūmus. Nosē�as kosmosa kuģis, pārvēr�as par lielu ma�īnu, no tās izkāpj zvaig�ņu flotes komandieris, kas ģērbies kā parasts policists, maza auguma, resns vīrs. Tad no maģistrāles puses atbrauc balta ma�īna, ta�u īstenībā tā ir zvaig�ņu kareivju nolai�anās, tajā ir divi vīri, tie ir no mūsu planētas - pilots un otrais pilots. Viņi visi sāk dejot tie�i tur pie vārtiem, jo ieradu�ies no citas galaktikas. Mana sieva teica, ka tas bijis aizraujo�s skats. Viņai tādas lietas ļoti patik. Viņa tās redz visur, kurp vien dodas.

Klaidonis to visu klāstīja pavisam nopietni.

- Es gan no tā neko neredzēju, - viņ� turpināja, pamādams uz gaisu sev blakus. - Bērnam bija vajadzīga vanna. Ta�u mana sieva redzēja tie�i to, viņai tādas lietas patīk.

- Vai viņa ari kaut ko dzirdēja? - es tincināju.

Vīrs prasīja sievai. Saņemdams atbildi, viņ� pa�ūpoja galvu, it kā es būtu galigi jucis.

- Būtnes no kosmosa neizdod nekādas skaņas, - viņ� skaidroja. - Ta�u zvaig�ņu kareivju otrais pilots tika sa�auts ar lāzera iero�iem, vēlāk viņ� atrāpoja uz �ejieni. Viņ� noasiņoja līdz nāvei tie�i tajā vietā, kur tu tagad sēdi. Mēs gribējām viņu glābt, ta�u, ja �auts ar lāzera iero�iem, tur vairs neko nevar līdzēt, vai ne? Mediķi viņu savāca svētdien.

Es pamāju. Virs aizrāpoja, vilkdams sev līdzi armijas mugursomu. Vēroju viņu aizejam, pēc tam atkal pieslējos pie staba un vēroju ceļu. Pārdomāju viņa sievas stāstu. Tā bija aculiecinieka liecība. �is virs nebūtu pārliecinājis Augstāko tiesu, ta�u pavisam noteikti bija pārliecinājis mani, jo tas, kur� bija atlidojis zvaig�ņu kuģi un dejojis pie noliktavas vārtiem, nebija brālis Augstākajai tiesai...

Pagāja vēl kāda stunda. Es biju apēdis saldo tāfellti un izdzēris gandrīz vai visu ūdeni. Sēdēju un gaidīju. Paliels piegādes furgons nobrauca no maģistrāles un devās dienvidu virzienā. Pie noliktavām tas samazināja ātrumu. Caur tālskati saskatīju Ņujorkas sērijveida numura zīmes - netīrus, baltus taisnstūrus. Ma�īna nogriezās iebrauktuvē pie noliktavām un, pa asfaltēto ceļu aizbraukusi līdz ceturtā angāra vārtiem, apstājās. Apsargi atvēra vārtus un rādīja, lai �oferis stūrē iek�ā. Tur ma�īna atkal apstājās, un apsargi aiztaisīja vārtus. Tad �oferis piebrauca ma�īnas aizmuguri pie angāra durvīm, apstājās un izkāpa ārā. Viens no vārtu sargiem ierāpās ma�īnā, bet otrs nozuda noliktavas sānu durvīs un iedarbināja durvju pacēlāju.

Ma�īna iebrauca noliktavas tumsā un durvis atkal nolaidās. Ņujorkas �oferis tika atstāts pagalmā, kur viņ� gozējās saulītē. Tas arī viss. No darbības sākuma līdz beigām bija pagāju�as apmēram trīsdesmit sekundes. Vairāk nekas nebija redzams.

Gaidīju un vēroju. Ma�īna nostāvēja astoņpadsmit minūtes. Tad durvis atkal pacēlās un vārtu sargs izbrauca ma�īnu pagalmā. Tiklidz tā bija izbraukusi ārā, durvis tika nolaistas un vārtu sargs izlēca ārā no ma�īnas. Ņujorkas �oferis ierausās atpakaļ savā vietā, un vārtu sargs, paskrējis uz priek�u, atvēra vārtus. Ma�īna izbrauca pa tiem un rībēdama atgriezās uz �osejas. Tā pagriezās uz ziemeļiem un divdesmit jardu attālumā pabrauca garām vietai, kur biju paslēpies aiz viadukta betona staba. Ma�īna līgodamās virzījās uz uzbrauktuvi un, motoram ierēcoties, pievienojās ziemeļu virzienā brauco�ajai ma�īnu plūsmai.

Gandrīz vai tūlīt pēc tam kāda cita ma�īna rībēdama brauca lejā pa nobrauktuvi, pamezdama satiksmes plūsmu, kas nāca no ziemeļiem. Tā bija līdzīga pirmajai. Tāda pati ma�īnas marka, tas pats lielums, tādi pa�i lielceļa dubļi. Otrā ma�īna dārdēdama ieripoja noliktavas ceļā. Es paskatijos tālskatī, tai bija Ilinoisas numura zīmes. Ma�īna veica to pa�u rituālu -apstājās pie vārtiem, ar aizmuguri piebrauca pie angāra durvīm, �oferi nomainīja vārtu sargs. Durvis pacēlās tie�i uz tik ilgu laiku, lai ma�īna paspētu iebraukt tum�ajā angārā. Ātri un prasmīgi. No sākuma līdz beigām pagāja trīsdesmit sekundes. Par konspirāciju gādāja tas, ka tālbraucējiem �oferiem netika atļauts ieiet noliktavā. Viņiem bija jāgaida ārpusē.

Ilinoisas ma�īna izbrauca ārā ātrāk - se�padsmit minūtēs. �oferis ieņēma vietu pie stūres un devās projām, atpakaļ uz maģistrāli. Divdesmit jardu attālumā es vēroju, kā tā pabrauc man garām.

Pēc mūsu teorijas, abas ma�īnas tika piekrautas ar uzkrātajām rezervēm un mēroja ceļu tālāk uz ziemeļiem. Tās dārdēdamas traucās atpakaļ uz lielajām pilsētām, kur tika gaidītas, lai izkrautu. Līdz �im mūsu teorija likās pareiza. Nespēju tajā atrast nevienu kļūdu.

Nākamajā stundā nekas nenotika. Ceturtais angārs palika cie�i noslēgts. Man jau sāka kļūt garlaicīgi. Gandrīz vai vēlējos, kaut klaidonis nebūtu aizgājis. Mēs būtu varēju�i kādu brīdi aprunāties. Tad ieraudzīju �odienas tre�o ma�īnu virzāmies �urp. Pacēlu tālskati un ieraudzīju Kalifomijas numura zīmes. Tāda pati ma�īna netīri sarkanā krāsā rībēdama brauca nost no maģistrāles un devās uz tālāko angāru. �oreiz procedūra at�ķīrās no pirmajām divām. Ma�īna izbrauca cauri vārtiem, ta�u �oferu maiņa nenotika. Auto vienkār�i atpakaļgaitā iebrauca pa atvērtajām durvīm. Acīmredzot �im vīram bija tiesības redzēt to, kas notika angāra iek�ienē. Gāja laiks, veselas divdesmit divas minūtes. Durvis pacēlās, un ma�īna izbrauca atpakaļ pagalmā, tad cauri vārtiem un devās tie�i maģistrāles virzienā.

Es ātri pieņēmu lēmumu. Bija pienācis laiks rīkoties. Man gribējās ieskatīties, kas atrodas iek�ā vienā no �īm ma�īnām. Tāpēc pierausos kājās, paķēru tālskati un ūdens bla�ķi. Paskrēju zem ziemeļpuses viadukta. Uzkārpījos aug�up pa stāvo sienu un, pārlēcis pāri betona no�ogojumam, skrēju uz veco kadiljaku. Aizvēris motora pārsegu, iekāpu iek�ā. Iedarbināju ma�īnu un izbraucu atpakaļ uz �aurās apmales. Pagaidīju, kad parādīsies brīva vieta ma�īnu rindā, un piedevu gāzi jaudīgajam motoram, pagriezu stūri un uzņēmu ātrumu ziemeļu virzienā.

Aprēķināju, ka sarkanā ma�īna varētu būt man priek�ā ne vairāk kā trīs vai �etras minūtes. Es apdzinu vairākus auto, uzspiedu uz vecā, jaudīgā kadiljaka gāzes pedāļa un pārslēdzu to ātrākajā pārnesumā. Aprēķināju, ka drīz vien man vajadzētu atgūt nokavēto laiku. Pēc da�ām jūdzēm pamanīju sarkano ma�īnu. Nomierinājos un iesēdos tai astē trīssimt jardus iepakaļ. Turējos tā, lai starp mums pastāvīgi atrastos kādas se�as ma�īnas. Iekārtojos ērtāk un atslābinājos. Saskaņā ar Rosko menoras teoriju mēs braucām uz Losand�elosu.

Lēnām devāmies ziemeļu virzienā, ne ātrāk par piecdesmit jūdzēm stundā. Kadiljaka benzīnbāka bija vēl gandriz pilna. Man varētu pietikt vēl trīssimt, varbūt trīssimt piecdesmit jūdzēm. Braucot tik lēni, varbūt pat vairāk. Palielinot ātrumu, benzīna patēriņ� būtu milzīgs. Nolietotajam, astoņus gadus vecajam V-8 tipa dzinējam benzīns lītu iek�ā ātrāk nekā kafija no kannas. Ta�u vienmērīgā ātrumā �ī ma�īna varētu uzrādīt tīri labu nobraukumu. Varbūt pat izspiest kādas �etrsimt jūdzes. Ar to vajadzētu pietikt, lai nokļūtu lidz rietumu pavalstīm, varbūt pat līdz Memfisai.

Mēs turpinājām ceļu. Netīrā, sarkanā ma�īna - liela un labi pamanāma - vēl arvien brauca man trīssimt jardus pa priek�u. Tā apbrauca apkārt Atlantai pa dienvidu pusi, uzņemdama kursu uz rietumiem, pāri visai valstij. Sadales teorija izskatījās pareiza. Es samazināju ātrumu un nedaudz atpaliku pie apļveida ceļa. Negribēju, lai �oferim rastos aizdomas, ka viņam seko. Ta�u, redzot, kā �oferis maina brauk�anas joslas, sapratu, ka �is vīrs daudz neņem galvā atpakaļskata spoguli. Es piebraucu mazliet tuvāk.

Sarkanā ma�īna turpināja doties uz priek�u. Es saglabāju distanci, starp mums bija astoņas ma�īnas. Laiks ritēja. Bija jau vēla pēcpusdiena, varētu pat teikt, agra novakare. Braucot ieturēju pusdienas - apēdu saldo tāfelīti un iemalkoju ūdeni. Nemācēju ieslēgt radio, tas bija kāds modems japāņu modelis. Dro�i vien autoveikala puisis bija to nomainījis. Var būt, ka radio nemaz nedarbojās. Prātoju, kā gan puisim veicas ar bentlija stiklu tonē�anu. Nezināju, ko �ārlija man sacīs, kad atdo�u viņas ma�īnu ar tum�iem stikliem. Kaut ari, manuprāt, tā varētu būt mazākā bēda no tām, kas viņu piemeklēju�as. Mēs turpinājām doties uz priek�u.

Tā mēs pieveicām gandrīz vai �etrsimt jūdzes. Astoņas stundas. Izbraucām ārā no D�ord�ijas, cauri Alabamai un nonācām Misisipi pavalsts ziemeļaustrumu malā. Jau bija sabiezējusi piķa melna tumsa. Rudens saule mūsu priek�ā sen bija norietējusi. �oferi bija ieslēgu�i gaismas. Vairākas stundas mēs braucām cauri tumsai. Jutos tā, it kā visu mū�u būtu sekojis �im vīram. Kad jau tuvojās pusnakts, sarkanā ma�īna samazināja ātrumu. Pusjūdzi tālāk es redzēju, ka tā apstājas smago ma�īnu stāvvietā, nekurienes vidū. Tas bija netālu no vietas, ko sauca Mairtla. Varbūt se�as jūdzes no TenesI pavalsts robe�as - apmēram septiņdesmit jūdzes vēl bija atliku�as lidz Memfisai. Arī es, sekodams sarkanajai ma�īnai, iebraucu stāvlaukumā un noliku savu braucamo labu gabalu tālāk. '

Redzēju, kā �oferis izkāpj ārā. Tas bija gara auguma, plecīgs puisis ar resnu kaklu un platiem, spēcīgiem pleciem, tum�iem matiem, apmēram trīsdesmit gadus vecs, ar garām rokām kā pērtiķim. Es �o puisi pazinu. Tas bija Klainera dēls, bezjūtīgais psihopāts. Vēroju viņu. Klainers juniors izstaipījās un, stāvēdams tumsā pie savas ma�īnas, no�āvājās. Skatījos uz viņu un iztēlojos Klaineru junioru dejojam ceturtdienas naktī pie noliktavas vārtiem.

Klainers juniors aizslēdza ma�īnu un vieglā solī devās uz ēku pusi. Kādu bridi pagaidīju un sekoju viņam. Apsvēru, ka viņ� varētu doties tie�i uz tualeti, tāpēc uzkavējos pie avī�u kioska spilgtajā neona gaismā un vēroju durvis. Redzēju, kā juniors iznāk ārā un vieglā solī ieiet bufetē. Viņ� apsēdās pie galdiņa, atkal izstaipījās un paņēma ēdienkarti ar bagāta vīra �estu, kas nekur nesteidzas. Juniors bija �eit ieradies uz vēlām vakariņām. Aprēķināju, ka viņ� varētu bufetē pavadīt vismaz divdesmit piecas minūtes, varbūt pusstundu.

Devos atpakaļ uz stāvlaukumu. Gribēju ielauzties sarkanajā ma�īnā un apskatīties, kas tajā iek�ā. Ta�u redzēju, ka stāvlaukumā to nebūs iespējams izdarīt. Tur visu laiku apgrozījās cilvēki un patrulēja arī pāris policijas ma�īnu. Viss laukums bija spo�i izgaismots. Būs vien jāpagaida, līdz varēs ielauzties Klainera ma�īnā.

Devos atpakaļ uz ēkām, iespiedos telefona būdā un uzgriezu Mārgreivas policijas iecirkņa telefona numuru. Finlejs nekavējoties pacēla klausuli. Sadzirdēju viņa labi nostādīto Hārvardas balss toni. Viņ� bija sēdējis pie telefona, gaidīdams, kad es piezvanī�u.

- Kur tu esi? - viņ� vaicāja.

- Netālu no Memfisas, - es ziņoju. - Novēroju, kā piekrauj ma�īnu, un tagad tai seko�u, līdz radīsies iespēja ieskatīties, kas tur ir iek�ā. �oferis ir Klainers juniors.

- Skaidrs, - Finlejs noteica. - Zvanīja Pikards. Rosko ir pie vietas, dro�ībā. Ja viņa ir tik gudra, kā izskatās, tad jau sen būs aizgājusi gulēt. Viņ� teica, ka Rosko sūtot tev sveicienus.

- Ja tev rodas izdevība, pasveicini arī viņu no manis, - es atbildēju. - Paliec sveiks, Hārvardas puisi!

- Arī tu paliec sveiks! - Finlejs atvadījās un nolika klausuli.

Es devos atpakaļ pie kadiljaka. Iekāpu un gaidīju. Pagāja pusstunda, un Klainers juniors atkal iznāca ārā. Redzēju viņu ejam sarkanās ma�īnas virzienā un slaukām muti ar plaukstas virspusi. Izskatījās, ka viņ� krietni pavakariņojis. Katrā ziņā tas bija prasījis ilgu laiku. Viņ� pazuda no mana skatpunkta. Pēc brī�a ma�īna parībināja garām un izgrīļojās uz pievad-ceļa. Tomēr Klainers juniors nebrauca ārā uz maģistrāles. Viņ� nogriezās pa kreisi, uz apkalpojo�o ma�īnu apvedceļa, tātad -grasījās braukt uz moteli, jo nolēmis �eit pārnak�ņot.

Klainers juniors piebrauca tie�i pie moteļa mājiņu rindas un nolika sarkano ma�īnu pie otrās mājiņas no gala, tie�i lielās lampas gaismā. Juniors izkāpa no ma�īnas un aizslēdza to, tad izņēma atslēgu no kabatas un atslēdza mājiņu. Iegājis iek�ā, aizslēdza durvis. Redzēju, kā mājiņā iedegas gaisma un nolai�as �alūzija. Tātad viņam �īs mājas atslēga jau bija kabatā. Klaineram junioram nemaz nebija jāiet uz ofisu; kamēr pusdienoja, viņ� jau bija mājiņu pasūtījis un apmaksājis. Tāpēc ari viņ� bija tik ilgi uzkavējies bufetē.

Tas man radīja problēmas. Man vajadzēja ieskatīties ma�īnas iek�pusē un dabūt pierādījumus. Man bija jāzina, ka nekļūdos. Un to visu vajadzēja noskaidrot labi drīz. Līdz svētdienai bija paliku�as �etrdesmit astoņas stundas. Vēl daudz ko jāpaspēj izdarīt līdz svētdienai. Patie�ām daudz ko. Es biju apņēmies ielauzties ma�īnā tie�i tur, kur tā stāvēja, - spilgtajā apgaismojumā, kamēr psihopāts Klainers juniors atrodas desmit pēdu attālumā - savā moteļa mājiņā. Tā, protams, nebija pati dro�ākā operācija uz pasaules. Man būs jānogaida, lidz varē�u to īstenot, kad puikiņ� būs saldi aizmidzis un nedzirdēs būk�ķus un skrāpē�anos, kas, iespējams, radīsies manas operācijas laikā.

Pagāja pusstunda. Ilgāk vairs nevarēju gaidīt. Iedarbināju veco kadiljaku un vadīju to cauri visapkārt valdo�ajam klusumam. Motora pirksti bija izgāju�i no ierindas, un virzuļi klabēja. Nakts klusumā motors ellīgi trok�ņoja. Es apstādināju kadiljaku cie�i blakus sarkanajai ma�īnai - ar priek�pusi pret juniora moteļa istabas durvīm. Izkāpu ārā pa pasa�iera puses durvīm. Apstājos un ieklausījos. Nekas nebija dzirdams.

No jakas kabatas izņēmu Morisona atsperu nazi un uzkāpu uz kadiljaka priek�ējā spārna, pēc tam uz motora pārsega, tālāk pa vējstiklu uz jumta. Aug�ā apstājos un uzmanīgi ieklausījos. Nekas nebija dzirdams. Es pieliecos pie sarkanā furgona un ar rokām uzvilkos aug�ā uz ma�īnas jumta.

�ādām piegādes ma�īnām ir caurredzams jumts. Tas izgatavots no stiklplasta plāksnēm. Vai nu jumts, vai vismaz jumta lūka, ja pārējais ir no metāla. Lūka ir domāta, lai kravas nodalījumā ieplūstu kaut vai vāja gaisma, kas nepiecie�ama, iekraujot un izkraujot preci. Var būt, ka svara ziņā iznāk vieglāk un lētāk. Ra�otāji ir gatavi uz visu, lai tikai ietaupītu kādu dolāru. Jumts ir labākā vieta, pa kurieni ieskatīties �ādās ma�īnās.

Mana ķermeņa aug�daļa bija pieplakusi pie stiklplasta paneļa un kājas raustījās pa kadiljaka jumtu. Es pastiepos uz priek�u, cik tālu vien varēju, un iz�āvu atsperu nazi. Dūru to cauri plastmasas panelim, tie�i jumta pa�ā vidū. Ar asmeni izzāģēju apmēram desmit collas garu un astoņpadsmit collas platu caurumu. Es varēju to iespiest iek�ā un palūrēt kravas kastē. Iznāca tāda skatī�anās caur �auru lūku.

Pēk�ņi moteļa istabā iedegās gaisma. Pacēlās �alūzija, un uz kadiljaka atspīdēja dzeltens gaismas kvadrāts. Tas spīdēja arī uz sarkanās ma�īnas sāniem un manām kājām. Es ieņurdējos un, uzvilcies aug�ā, izstiepos uz ma�īnas jumta. Gulēju, pieplacis pie jumta, nekustīgs, elpu aizturējis.

Atvērās moteļa istabas durvis. Pa tām iznāca ārā Klainers juniors. Viņ� nopētīja kadiljaku, apstājās un ielūkojās tajā iek�ā. Apgājis apkārt, puisis pārbaudīja savu ma�īnu. Apskatīja kabīnes durvis, paraustīja rokturus. Ma�īna zem manis �ūpojās un līgojās. Klainers piegāja pie furgona aizmugures un pārbaudīja durvis. Paraustīja rokturus. Dzirdēju, kā noklab durvju atslēgas.

Juniors apgāja riņķi apkārt ma�īnai. Es gulēju uz viņa ma�īnas jumta un klausījos soļu skaņās, kas nāca no apak�as. Viņ� vēlreiz pārbaudija kadiljaku. Tad iegāja atpakaļ mājiņā. Istabas durvis aizcirtās. Gaisma nodzisa, dzeltenais gaismas kvadrāts pazuda.

Es nogaidīju piecas minūtes. Vienkār�i gulēju uz jumta un gaidīju. Tad pacēlos uz elkoņiem un pastiepos līdz atverei stiklplastā, kuru tikko kā biju iegriezis. Izspiedu plastmasas gabalu un iekabināju savus pirkstus caurumā. Pievilkos tuvāk un ieskatījos iek�ā.

Ma�īna bija tuk�a. Pavisam tuk�a. Tajā nebija pilnīgi nekā.

Līdz Mārgreivas policijas iecirknim bija jābrauc vairāk nekā �etrsimt jūd�u. Es traucos, cik ātri vien spēju. Bija jāsatiek Finlejs un jāizstāsta viņam jaunās ziņas. Iebraucu kadiljaku tie�i blakus Tila jaunajai ma�īnai. Iegājis iek�ā, pamāju de�ūr-policistam. Viņ� atmāja pretim.

- Vai Finlejs ir te? - es apjautājos.

- Kabinetā, - viņ� atbildēja. - Pie viņa ir mērs.

Apgāju apkārt reģistrācijas barjerai un, izskrējis cauri policijas darba telpai, devos uz palisandra kabinetu. Finlejs tur sēdēja kopā ar Tīļu. Finlejam bija slikti jaunumi, es redzēju viņa sagumu�os plecus. Tīls pārsteigts manī paskatījās.

- Rī�era kungs, vai esat atgriezies armijā? - viņ� jautāja.

Man bija vajadzīga tikai sekunde, lai atjēgtos un atbildētu.

Mērs runāja par manām armijas biksēm un maskē�anās jaku. Es nopētīju viņu no galvas līdz kājām. Tīlam mugurā bija spīdīgs, pelēks uzvalks ar rakstu, aukliņveida kaklasaite ar sudraba sprādzi.

- Neuzdro�inies runāt ar mani par apģērbu! Tu, kretīn! -es nolamājos.

Pārsteigtais Tīls pavērās uz savām drēbēm un notrauca pūciņu, kuras tur nemaz nebija. Dusmīgi manī skatīdamies, viņ� paziņoja:

- Par tādu valodu es varu likt tevi arestēt!

- Un es varu noraut tev galvu! - arī es nebiju uz mutes kritis. - Un pēc tam iespraust to tavā vecajā ēzeļa pakaļā!

Mēs stāvējām, un �ķita, ka veselu mū�ību skatījāmies viens uz otru. Tīls sagrāba savu smago spieķi, it kā gribētu to pacelt un iesist man. Redzēju, kā viņa roka sa�ņaudzas ap rokturi un skatiens �audās manas galvas virzienā. Tomēr beigās viņ� vienkār�i izgāja no kabineta un aizcirta durvis. Es tās pavēru mazā spraudziņā un noskatījos viņam pakaļ. Policistu kopējā darba telpā Tīls pacēla telefona klausuli. Viņ� grasījās zvanīt Klai-neram un apjautāties, kad noliktavu īpa�nieks beidzot noliks mani pie vietas. Aizvēru durvis un pagriezos pret Finleju.

- Kas noticis? - jautāju.

- Nopietnas nepatik�anas, - viņ� atzinās. - Vai tev izdevās ieskatīties ma�īnā?

- Pēc mirkļa izstāstī�u, - attraucu. - Stāsti, kas �eit noticis?

- Vai sākt ar mazajām vai lielajām nepatik�anām? - Finlejs prasīja.

- Vispirms ar mazajām, - es pieprasīju.

- Pikards paturēs Rosko vēl vienu dienu, nav citas iespējas, -detektīvs paziņoja.

- Sasodīts! - Man tas nepatika. - Gribēju viņu satikt. Vai Rosko pati tam piekrīt?

- Pēc Pikarda sacītā, piekrīt gan, - Finlejs apstiprināja.

- Nolādēts! - Man tas nepatika vēl vairāk. - Nu stāsti! Kādas ir lielās nepatik�anas?

- Kāds mūs apsteidz, - Finlejs �ukstēja.

- Apsteidz mūs? - es brīnījos. - Kā tu to domā?

- Vai atceries sava brāļa datora izdruku? - viņ� iesāka.

- Par iniciāļiem un piezīmi par �ermana Stolera garā�u? �orīt no rita pienāca fakss no Atlantas policijas iecirkņa. Naktī nodegusi Stolera māja. Vai atceries - tā pie golfa laukuma, kur jūs bijāt kopā ar Rosko? Viss pilnīgi iznīcināts: gan garā�a, gan viss pārējais. Nosvilināta līdz pamatiem. Kāds tur visu aplējis ar benzīnu.

- Ak Jēziņ! - es izsaucos. - Un kā ar D�ūdiju?

- Kaimiņi saka, ka otrdienas vakarā viņa esot aizbraukusi, -Finlejs turpināja. - Tie�i pēc tam, kad jūs tur bijāt, un vairs nav atgriezusies. Māja bija tuk�a.

Es pamāju.

- D�ūdija ir gudra sieviete, - piebildu. - Ta�u �is fakts nenozīmē to, ka viņi mūs apsteigu�i. Mēs ta�u jau bijām apskatīju�i garā�u no iek�puses. Ja viņi cen�as kaut ko noslēpt, ir jau par vēlu. Tāpat jau tur nav nekā, ko slēpt, vai ne tā?

- Un tagad par iniciāļiem, - Finlejs neatlaidās. - Vai atceries par koled�ām? �orīt es identificēju to vīru no Prinstonas Universitātes. Iniciālis V. B. pieder profesoram Valteram Bārto-lomjū. Pagāju�ajā nakti viņ� ir nogalināts pie pa�a mājas.

- Sasodīts! - Es nerimos. - Kā viņu nogalināja?

- Nodūra, - detektīvs mani informēja. - D�ersijas policija klasificē to kā aplaupī�anu. Ta�u mēs gan tā nedomājam, vai ne?

- Vai ir vēl kāda laba ziņa? - es ironiski apvaicājos.

Finlejs pa�ūpoja galvu.

- Kļūst arvien sliktāk, - viņ� konstatēja. - Bārtolomjū kaut ko zināja. Viņi tika profesoram klāt, pirms vēl mēs paspējām ar viņu aprunāties. Rī�er, viņi mūs apsteidz!

- Vai viņ� kaut ko zināja? - es nesapratu. - Ko tad?

- Tas man nav skaidrs, - Finlejs neslēpa. - Kad zvanīju pa to numuru, man atbildēja zinātniskais līdzstrādnieks, kas strādā pie Bārtolomjū. �ķita, ka profesors bijis par kaut ko satraukts un ieintriģēts, viņ� vakar ilgi palicis darbā. Līdzstrādniekam bija jāpiegādā Bārtolomjū kaut kādi arhīva dokumenti. Profesors tos pārbaudījis. Vēlu vakarā viņ� darbu beidzis, nosūtījis e-pasta vēstuli uz D�o datoru un devies mājās. Pa ceļam viņam uzbrucis laupītājs. Tā, lūk, tas bija.

- Kas bija rakstīts e-pasta vēstulē? - es interesējos.

- Lai D�o no rīta gaida viņa zvanu, - Finlejs teica. - Līdzstrādnieks sacīja, ka Bārtolomjū izskatījies tā, it kā būtu atklājis kaut ko ļoti svarīgu.

- Nolādēts! Un kā tad paliek ar tiem Ņujorkas iniciāļiem? K. K.?

- Vēl neko nezinu, - Finlejs atbildēja. - Manuprāt, tas ir vēl kāds profesors. Ja vien viņi nav dabūju�i rokā arī to.

- Skaidrs, - es sariju. - Tad es dodos uz Ņujorku viņu meklēt.

- Kāpēc celt tādu paniku? - Finlejs nesaprata. - Vai ar to furgonu radās kāda problēma?

- Bija viena problēma, un tā bija liela, - es atklāju. - Furgons bija tuk�s.

Kabinetā iestājās ilgsto�s klusums.

- Tas devās atpakaļ tuk�ā? - Finlejs brinljās.

- Man iznāca tajā ieskatīties tie�i pēc tam, kad piezvanīju tev, - es stāstīju. - Furgons bija tuk�s. Tajā nebija pilnīgi nekā. Tikai tuk�s gaiss.

- Jēziņ! - Finlejs izsaucās.

Viņ� izskatījās satriekts un nespēja tam noticēt. Finlejam ļoti patika Rosko sadales teorija. Viņ� pat bija Rosko ar to apsveicis un paspiedis viņai roku. Menoras teorija. Teorija bija laba. Tik laba, ka Finlejs nespēja noticēt, ka tā nav pareiza.

- �ai teorijai jābūt pareizai, - detektīvs neatlaidās. - Tā ir tik loģiska. Vai atceries, ko Rosko teica? Atceries par karti un Greja aprēķiniem? Tas viss saskan. Tas ir tik skaidrs, es to vienkār�i jūtu un izprotu. Tā ir naudas sadale, kurā tiek izmantota ma�īnu plūsma. Cita nekā tur nevar būt. Esmu to pārskatījis vairākas reizes.

- Rosko bija taisnība, - es atzinu. - Un tas, ko tu pats tikko teici, ari ir taisnība. Menoras teorija ir pareiza. Mārgreiva ir operācijas centrs. Tā patie�ām ir sadales vieta, un ma�īnu plūsmu patie�ām izmanto. Mēs tikai kļūdījāmies vienā nelielā detaļā.

- Kādā detaļā? - Finlejs gribēja zināt.

- Mēs nepareizi izskaitļojām virzienus, - es skaidroju. - Mēs tos izskaitļojām otrādi. Plūsma notiek pretējā virzienā. Tā pati shēma, tikai visa nauda plūst uz �ejieni, nevis prom no �ejienes.

Finlejs pamāja, viņ� bija to sapratis.

- Tātad to neiekrauj �eit, - viņ� atkārtoja. - �eit to izkrauj. Viņi nesamazina krājumus, bet gan tos palielina. Tas viss notiek tie�i �eit - Mārgreivā. Bet kādus krājumus? Vai esi pārliecināts, ka viņi kaut kur nedrukā naudu un neved to uz �ejieni?

Es pakratīju galvu.

- Tas nav loģiski, - izteicu savas domas. - Mollija apgalvoja, ka ASV robe�ās naudas drukā�ana nenotiek. D�o bija to likvidējis.

- Tad, ko gan, ellē ratā, viņi ved uz �ejieni? - Finlejs gribēja zināt.

- Mums tas ir jāatklāj, - es sacīju. - Tomēr mēs zinām, ka tā daudzums ir tonna nedēļā, vēl mēs zinām, ka to var salikt gaisa kondicionētāju kastēs.

- Ak, mēs to zinām? - Finlejs ironizēja.

- Tie�i tas pagāju�ajā gadā mainījās, - es turpināju. - Pirms pagāju�ā septembra viņi to kontrabandas ceļā veda ārā no valsts. Tie�i ar to nodarbojās �ermans Stolers. Gaisa kondicionētāju pārvadājumi nebija viltus aizsegs. Tā pati par sevi bija īsta operācija. Viņi eksportēja kaut ko, kas bija iesaiņots gaisa kondicionētāju kastēs. �ermans Stolers �o kaut ko katru dienu veda uz Floridu, lai nogādātu kastes uz kuģa. Tie�i tāpēc viņ� bija tik ļoti satraucies, kad tika aizturēts par ātruma pārsnieg�anu. Tie�i tāpēc toreiz nekavējoties ieradās tas slavenais advokāts. Ne jau tāpēc, ka �ermans brauca pēc kravas, bet veda kravu prom. Viņ� baidījās, ka D�eksonvilas policija pēc piecdesmit piecām minūtēm atklās viņa pilno kravu.

- Kādu pilno kravu? Ar ko? - Finlejs prasīja.

- To es nezinu, - atzinos. - Policistiem neienāca prātā to pārbaudīt. Viņi redzēja aizzīmogotas gaisa kondicionētāju kastes, kas bija pilnīgi jaunas, ar sērijas numuriem un visu pārējo, tāpēc nodomāja, ka tās ir īstas. Gaisa kondicionētāju kastes bija sasodīti labs aizsegs. Ļoti reāla un ticama prece, ko pārvadāt uz dienvidiem. Nevienam ta�u nerastos nekādas aizdomas par to, ka uz dienvidiem tiek vestas kastes ar pilnīgi jauniem gaisa kondicionētājiem, vai ne?

- Tomēr pirms gada tas viss beidzās? - Finlejs uztvēra domu.

- Tā ir, - es piekritu. - Viņi zināja, ka tiks sākta krasta apsardzes operācija, tāpēc vēl centās izvest tik daudz, cik vien bija iespējams. Vai atceries, ka Greja pierakstos bija atzīmēts dubultreisu skaits? Tad, tie�i pirms gada, viņi to visu pārtrauca. Tāpēc, ka kontrabandas izve�ana garām krasta apsardzes kuģiem bija kļuvusi tikpat bīstama kā tad, ja kaut kas nelegāli tiktu ievests.

Finlejs pamāja un izskatījās neapmierināts pats ar sevi.

- To mēs palaidām garām, - viņ� atzina.

- Mēs esam palaidu�i garām daudzas lietas, - es piekritu. -Viņi no�āva �ermanu Stoleru, jo �is puisis viņiem vairs nebija vajadzīgs. Viņi nolēma sēdēt uz saviem krājumiem un nogaidīt, līdz krasta apsardzes aktivitātes beigsies. Tie�i tāpēc viņi ir tik viegli ievainojami. Zini, Finlej, tie�i tāpēc viņi tagad krīt panikā. Tie nav pēdējie pārpalikumi no uzkrājumiem, kas viņiem būs līdz svētdienai. Tā ir visa �ī sasodītā manta kopumā.

Finlejs stāvēja sardzē pie kabineta durvīm. Es apsēdos pie palisandra galda un zvanīju uz Kolumbijas Universitāti Ņujorkā. Atsaucās Modernās vēstures katedra. Sarunas sākums bija pavisam viegls. Pie telefona pienāca kāda izpalīdzīga sieviete no administrācijas. Es pajautāju, vai pie viņiem strādā profesors, kura iniciāļi ir K. K. Sieviete nekavējoties nosauca vārdu Kel-vins Kelsteins. Izklausījās, ka �is vīrs ir ļoti populārs. Pēc tam radās �ķēr�ļi. Es palūdzu, vai Kelsteina kungs varētu pienākt pie telefona. Sieviete atbildēja, ka diem�ēl nevarot vis. Viņ� esot ļoti aizņemts un nedrīkstot viņu vēlreiz traucēt.

- Vēlreiz? - es pārjautāju. - Vai tad kāds jau viņu traucējis?

- Divi detektīvi no Atlantas, D�ord�ijas pavalsts, - viņa mani informēja.

- Kad tas bija? - es neatlaidos.

- �orīt, - sieviete sacīja. - Viņi ieradās �eit un meklēja Kelsteina kungu, viņi bija ļoti uzstājīgi un noteikti gribēja tikties ar profesoru.

- Vai varat pastāstīt, kā izskatījās tie divi vīrie�i? - es palūdzu.

Iestājās pauze, sieviete centās atsaukt atmiņā redzēto.

- Viņi bija latīņamerikāņu izcelsmes, - viņa stāstīja. - Neko vairāk diem�ēl neatceros. Tas, kur� runāja, bija ļoti kārtīgs un pieklājīgs. Diem�ēl nekas cits man nav palicis prātā.

- Vai viņi jau satikās ar Kelsteina kungu? - es tincināju.

- Viņi sarunāja tik�anos pulksten vienos, - sieviete paziņoja.

- Manuprāt, viņi sarunāja doties pusdienās kaut kur ārpusē.

Es cie�āk sa�ņaudzu telefona klausuli.

- Labi, tagad paklausieties! Tas ir ļoti svarīgi, - es teicu.

- Vai viņi nosauca profesoru vārdā vai zināja tikai iniciāļus K. K.? Tie�i tāpat kā es pirms brītiņa?

- Viņi uzdeva tie�i tādu pa�u jautājumu kā jūs, - sieviete atzinās. - Viņi jautāja, vai pie mums strādā pasniedzējs ar tādiem iniciāļiem.

- Tagad paklausieties, - es sacīju. - Klausieties ļoti uzmanīgi. Gribu, lai jūs nekavējoties dodaties pie profesora Kelsteina. Nekavējoties! Atraujiet viņu no darba, lai ko viņ� arī darītu. Pasakiet viņam, ka �is ir dzīvības un nāves jautājums. Sakiet, ka tie Atlantas detektīvi ir viltvār�i. Pagāju�ajā naktī viņi jau pabija Prinstonā un nogalināja profesoru Valteru Bārtolomjū.

- Vai jūs jokojat? - sieviete gandrīz vai iekliedzās.

- Nē, tā ir taisnība, - es apstiprināju. - Mani sauc D�eks Rī�ers. Es zinu, ka Kelsteins ir ticies ar manu brāli D�o Rī�eru no Finan�u ministrijas. Pasakiet viņam, ka ari mans brālis ir noslepkavots.

Sieviete atkal ieturēja pauzi, norija siekalas, tad nomierinājusies atsāka sarunu.

- Ko lai saku profesoram Kelsteinam? Kas viņam jādara? -viņa jautāja.

- Divas lietas, - es piekodināju. - Pirmkārt, viņ� nedrīkst -es atkārtoju - nedrīkst tikties ar tiem latīņamerikāņiem no Atlantas. Nekādā gadījumā! Vai saprotat?

- Jā, - viņa atbildēja.

- Labi, - es turpināju. - Otrkārt, viņam nekavējoties jādodas uz universitātes dro�ības dienesta kabinetu. Nekavējoties! Sapratāt? Tur viņam jāsagaida mani. Es ieradī�os apmēram pēc trijām stundām. Kelsteinam jāsē� dro�ības dienesta kabinetā, blakus apsargam, kamēr es ieradī�os. Vai jūs apsolāt parūpēties, lai viņ� visu izdara tie�i tā?

- Jā, - sieviete apstiprināja.

- Pasakiet, lai viņ� no dro�ības dienesta kabineta piezvana uz Prinstonu, - es devu padomu. - Sakiet, lai vaicā pēc Bārto-lomjū. Tam vajadzētu viņu pārliecināt.

- Jā, - sieviete vēlreiz apstiprināja. - Es gādā�u, lai viņ� izdara tie�i tā, kā jūs teicāt.

- Pasakiet manu vārdu ari savam dro�ības dienestam, - es piekodināju. - Negribētu, lai man rastos problēmas, kad ieradī�os. Profesors Kelsteins mani pazīs. Pasakiet viņam, ka esmu līdzīgs savam brālim.

Es noliku klausuli un pāri istabai uzsaucu Finlejam:

- Viņi ir dabūju�i rokā D�o sarakstu. Ņujorkā jau ieradu�ies divi viņu pui�i. Viens no tiem ir tas pats latīņamerikānis, kas savāca D�o portfeli. Kārtīgs un pieklājīgs. Viņi ir dabūju�i sarakstu.

- Bet kādā veidā? - Finlejs nesaprata. - Saraksts ta�u nebija portfelī.

Pēk�ņi es sapratu. Es zināju, kā tas noticis. Viss bija kā uz delnas.

- Beikers, - es sacīju. - Ari Beikers ir tajā bandā. Viņ� mums nokopēja to izdruku. Tu pats viņu aizsūtīji nokopēt D�o sarakstu. Viņ� uztaisīja divas kopijas un otru nodeva Tllam.

- Ak Dievs! - Finlejs elsa. - Vai esi par to pārliecināts?

Es pamāju.

- Ir vēl citas norādes, - es turpināju. - Tīls mūs ir maldinājis. Mēs domājām, ka visi pārējie �eit, iecirknī, nav iesaistīti. Tomēr viņ� vienkār�i bija pārējos nomaskējis. Tāpēc tagad mēs nezinām, kur� no viņiem ir iesaistīts un kur� nav. Mums nekavējoties jātiek projām no �ejienes. Ejam!

Izskrējām no kabineta un cauri darba telpai, cauri lielajām stikla durvim nokļuvām pie Finleja ma�inas.

- Uz kurieni tagad?

- Uz Atlantu, - es norādīju. - Uz lidostu. Man jātiek uz Ņujorku.

Finlejs iedarbināja ma�īnu un pa �oseju devās prom ziemeļu virzienā.

- Beikers bija tur iesaistīts jau no pa�a sākuma, - skaidroju.

- Tas tagad ir pilnigi skaidrs.

Braucot mēs visu pārrunājām, izgājām cauri visam soli pa solim. Pagāju�ajā piektdienā biju palicis vienatnē ar Beikeru mazajā, baltajā nopratinā�anas telpā policijas iecirkni. Biju pastiepis Beikeram pretī rokas, lai viņ� noņemtu man roku dzel�us. Viņ� bija noņēmis roku dzel�us vīram, kuru viņam vajadzēja uzskatīt par slepkavu. Par tādu slepkavu, kas bija samalis miltos sava upura ķermeni. Viņam nebija nekādu iebildumu uzturēties divatā vienā istabā ar tādu vīru. Vēlāk es Beikeru pasaucu, lai viņ� pavada mani uz tualeti. Darot to, �is policists bija nolaidīgs un neuzmanīgs, radot man lielisku iespēju viņu atbruņot un aizbēgt. Es biju uzskatījis to par zīmi, ka Beikers noklausījies manas atbildes uz Finleja uzdotajiem jautājumiem un lēnām sāk pārliecināties, ka neesmu vainīgs.

Ta�u izrādās, ka viņ� jau no sākta gala zinājis, ka neesmu vainīgs. Viņ� ļoti labi zināja, kur� ir vainīgs un kur� tāds nav. Tie�i tāpēc viņ� izturējās tik pavir�i. Beikers zināja, ka esmu izdevīgs grēkāzis, jo īstenībā biju tikai nejau�s garāmgājējs. Kāpēc gan būtu jāuztraucas, noņemot roku dzel�us no nevainīga garāmgājēja? Kāpēc gan būtu jāievēro piesardzības pasākumi, pavadot nejau�u garāmgājēju uz tualeti?

Un tie�i viņ� atveda Hablu uz nopratinā�anu. Es pamanīju Beikera nodevīgo izturē�anos, viņa ķermeņa valodu. Viņ� bija satraucies pēc konflikta ar Hablu. Toreiz nodomāju, ka Beikers jūtas neērti sakarā ar to, ka Habls ir Stīvensona �oms un radinieks no sievas puses. Ta�u tas tā nebija. Viņ� lēca no biksēm ārā tāpēc, ka bija iedzīts lamatās. Beikers zināja, ka Habla atve�ana uz �ejieni nozīmē katastrofu. Tomēr viņ� nedrīkstēja nepaklausīt Finlejam, neradot detektīva aizdomas. Viņ� bija iedzīts lamatās. Puisim nebija kur sprukt - sūdi būs, ja to izdarīs, bet vēl lielāki, ja neizdarīs.

Turklāt viņi arī apzināti mēģināja noslēpt D�o identitāti. Beikers tī�ām bija salaidis dēlī pirkstu nospiedumus datorā, lai netiktu atklāts, ka miru�ais ir D�o Rī�ers. Viņ� zināja, ka D�o ir valdības izmeklētājs un ka Va�ingtonas datu bāzē D�o pirkstu nospiedumi būs atrodami. Tāpēc viņ� sasodīti centās, lai nesaņemtu pozitīvu atbildi. Ta�u, paziņojot negatīvu rezultātu, viņ� bija atklājies pārāk agri. Beikeram trūka pieredzes. Agrāk viņ� vienmēr bija atstājis tehnisko darbu Rosko rokās un tāpēc nepārzināja sistēmu. Turklāt es biju nepareizi novērtējis apstākļus un pārāk aizrāvies, kad, otrreiz mēģinot atrast pirkstu nospiedumus, noskaidrojās mana brāļa vārds.

Kop� tā laika Beikers urķējās un ok�ķerēja, cenzdamies piekļūt tuvāk mūsu slepenajai izmeklē�anai. Viņ� gribēja iesaistīties un tēloja labvēlīgo palīgu. Finlejs bija nolicis viņu novēro�anas postenī. Un visu �o laiku Beikers bija skraidījis pie Tīla ar tām informācijas druskām, ko salasīja no mums.

Finlejs velni�ķīgā ātrumā traucās uz ziemeļiem. Viņ� iedrāzās ar savu �evroletu krustojumā un piespieda pedāli. Lielā ma�īna nesās uz priek�u pa maģistrāli.

- Varbūt mums vajadzētu sazināties ar krasta apsardzi? -viņ� iejautājās. Pierunāt, lai apsardze atbalsta mūs līdz svētdienai, kad viņi sāks izvest kravu? Iznāktu tāda kā papildu patruļa.

- Tu joko? - es nepiekritu. - Tā ir politiska spēle, ko uzņēmies pats prezidents. Viņ� jau nu pirmajā dienā neatcels savu pavēli tikai tāpēc, ka tu viņam to palūgsi.

- Ko tad lai mēs iesākam? - Finlejs bija izmisumā.

- Piezvani vēlreiz uz Prinstonu, - es devu padomu. - Sazinies vēlreiz ar to zinātnisko līdzstrādnieku. Var būt, ka viņ� spēs salikt kopā to, ko Bārtolomjū vakarvakarā bija atklājis. Pats noslēpies kādā dro�ā vietā un sāc darboties.

Finlejs smējās.

- Ellē ratā! Tu tikai man pasaki, kur tagad ir tā dro�ā vieta?

Es ierosināju viņam izmantot to Alabamas moteli, kur mēs ar Rosko bijām apmetu�ies pirmdien. Tas atradās nekurienes vidū un bija tik dro�s, cik vien �obrīd vispār bija iespējams. Teicu, ka meklē�u viņu tur, kad atgriezī�os. Palūdzu atvest bentliju uz lidostu un atstāt atslēgu un stāvvietas biļeti pie ielido�anas informācijas biroja. Viņ� atkārtoja visu, lai pārliecinātos, ka neko nav aizmirsis. Finlejs brauca ar ātrumu, kas pārsniedza deviņdesmit jūdzes stundā, ta�u ikreiz, kad man kaut ko teica, grieza galvu pret mani.

- Skaties uz ceļu, Finlej! - es aizrādīju. - Nevienam nebūs nekāda labuma, ja tu mūs abus nogalināsi kopā ar �o sasodīto ma�īnu.

Viņ� pasmaidīja un pagrieza galvu prom, vēl stiprāk uzspiezdams uz gāzes pedāļa. Lielā policijas �evroleta ātrums pārsniedza simts jūdzes stundā. Tad Finlejs vēlreiz pagriezās pret mani un apmēram trīssimt jardus skatījās man tie�i acīs.

- Zaķapastala! - viņ� noteica.

Nav iespējams iziet lidostas dro�ības kontroli ar steku, nazi un lielu metāla stroķi kabatā, tāpēc es atstāju maskē�anās jaku Finleja ma�īnā un palūdzu viņu pārlikt to bentlijā. Viņ� kopā ar mani ienāca izlido�anas zālē un noņēma no savas kredītkartes septiņsimt dolārus, lai nopirktu man biļeti turp un atpakaļ uz Ņujorku ar Delta aviolīnijām. Tad Finlejs gāja prom, lai sameklētu Alabamas moteli, bet es devos cauri izejai uz lidma�īnu, kas nogādās mani Lagvārdijas lidostā.

Pavadīju gaisā vairāk nekā divas stundas un vēl trīsdesmit piecas minūtes taksometrā. Ierados Manhetenā tie�i puspiecos pēcpusdienā. Pēdējo reizi biju �eit maijā, un toreiz te izskatījās tāpat kā tagad - septembrī. Vasaras karstums bija beidzies, un pilsēta bija atgriezusies pie darba. Taksometrs pārveda mani pāri Triboro tiltam un tad devās uz rietumiem pa 116. ielu, apbrauca apkārt Morningsaidas parkam un izlaida mani tie�i pie Kolumbijas Universitātes galvenās ieejas. Es iegāju iek�ā un sameklēju dro�ības dienesta kabinetu. Pieklauvēju pie stikla durvīm. Universitātes dro�ības dienesta policists pārbaudīja reģistrācijas �urnālu un ielaida mani iek�ā. Tad izveda mani cauri uz otru telpu dziļumā un norādīja uz profesoru Kelvinu Kelsteinu. Es ieraudzīju sīka auguma, ļoti vecu un izkaltu�u vīru, kas di�ojās ar kuplu, baltu matu cekulu. Viņ� izskatījās uz mata tāpat kā apkopējs Vārburtonas cietuma tre�ajā stāvā, vienīgi �is virs bija baltais.

- Vai tie divi latīņamerikāņu pui�i viņu te nemeklēja? - es pajautāju koled�as policistam.

Viņ� no�ūpoja galvu.

- Neesmu viņus redzējis, - sargs stāstīja. - Vecā vira sekretāre pateica viņiem, ka pusdienu plāni tiek atcelti. Varbūt viņi devu�ies projām?

- Es tā ceru, - noteicu. - Tikmēr jums kādu laiciņu būs �is virs jāapsargā. Teiksim tā - līdz svētdienai.

- Kāpēc? - policists nesaprata. - Kas �eit notiek?

- Vēl isti nezinu, - atbildēju. - Ceru, ka profesora kungs man to pastāstīs.

Apsargs pavadīja mani uz Kelsteina biroju un atstāja mūs divatā. Birojs bija maza un netīra istaba, līdz griestiem piebāzta ar grāmatām un bieziem �urnāliem. Kelsteins apsēdās vecā atpūtas krēslā un pamāja man, aicinot ieņemt vietu viņam pretim.

- Kas notika ar Bārtolomjū? - viņ� jautāja.

- Precīzi nevaru atbildēt, - sacīju. - D�ersijas policija apgalvo, ka viņ� nodurts laupī�anas uzbrukumā pie savām mājām.

- Ta�u jūs tam neticat? - Kelsteins pavaicāja.

- Manam brālim bija kontaktpersonu saraksts, - es skaidroju. -Jūs �obrīd esat vienīgais no visiem sarakstā minētajiem, kas ir palicis dzīvs.

- Vai jūsu brālis bija D�o Rī�era kungs? - profesors apvaicājās.

Es pamāju un turpināju:

- Viņu nogalināja pagāju�o ceturtdien. Es cen�os noskaidrot, kāpēc.

Kelsteins pielieca galvu un skatījās ārā pa aizkvēpu�o logu.

- Esmu pārliecināts, ka zināt, kāpēc, - viņ� iesāka. - D�o bija izmeklētājs. Skaidrs ir tas, ka viņu nogalināja izmeklē�anas laikā. Jums ir jāuzzina, kādu lietu izmeklēja jūsu brālis.

- Vai jūs man nevarat pastāstīt, kas tas bija? - es lūdzu.

Vecais profesors pa�ūpoja galvu.

- Tikai pa�os galvenajos vilcienos. Nevarē�u jums palīdzēt konkrēti un detalizēti.

- Vai tad viņ� jums neko nestāstīja? - nezaudēju cerības.

- Viņ� mani izmantoja kā diskusiju partneri, - profesors skaidroja. - Mēs abi kopā prātojām. Man tas Joti patika. Jūsu brālis D�o bija iedvesmojo�s kompanjons. Viņam bija ass prāts un pievilcigi preciza izteik�anās maniere. Bija patikami ar viņu sastrādāties.

- Vai jūs neapspriedāt detaļas? - es pārjautāju.

Kelsteins salika plaukstas kopā, it kā turētu tajās trauku.

- Mēs pārrunājām visu, - viņ� atbildēja. - Ta�u nenonācām pie kādiem secinājumiem.

- Skaidrs, - es sacīju. - Vai varam sākt no gala? Jūs diskutējāt par naudas vilto�anu, vai ne?

Kelsteins pielieca lielo galvu uz vienu pusi un izskatījās uzjautrināts.

- Protams, - viņ� apstiprināja. - Ko gan citu mēs ar D�o Rī�era kungu vēl būtu apspriedu�i?

- Kāpēc tie�i ar jums? - es strupi pajautāju.

Vecais profesors pieticīgi pasmaidīja, viņa smaids izgaisa sarauktajā pierē, pēc tam sejā parādījās ironisks smīns.

- Es esmu lielākais naudas viltotājs visā cilvēces vēsturē, -viņ� atzinās. - Es gan gribētu piebilst, ka viens no diviem lielākajiem, ta�u pēc pagāju�ās nakts skumjajiem Prinstonas notikumiem jāatzīst, esmu palicis vienīgais.

- Jūs un Bārtolomjū? - es brīnījos. - Jūs abi bijāt naudas viltotāji?

Vecais vīrs atkal pasmaidīja.

- Tā nebija mūsu pa�u izvēle, - vecais vīrs stāstīja. - Otrā pasaules kara laikā tādiem vīriem kā man un Valteram nācās veikt visādus dīvainus darbus. Mēs abi tikām uzskatīti par daudz noderīgākiem izlūkdienestā, nevis kaujas laukā. Mēs tikām iesaukti SIS, kas, kā jau jūs zināt, ir CIP pirmssākums. Citiem cilvēkiem bija jāuzbrūk ienaidniekam ar iero�iem un bumbām, turpretim mums tika uzdots likt lietā ekonomiskas sviras. Mēs izgudrojām shēmu, kā sagraut nacistu ekonomiku, apdraudot viņu papīrnaudas vērtību. Pēc mūsu projekta tika sara�ots simtiem miljonu viltotu reihsmarku. Ar rezerves bumbvedējiem tās tika izkaisītas virs Vācijas teritorijas. Tās krita no gaisa kā konfeti.

- Vai tas deva rezultātu? - gribēju zināt.

-Jā un nē, - profesors turpināja. - Skaidrs, ka nacistu ekonomika tika iedragāta. Viņu nauda drīz vien kļuva nevērtīga. Ta�u bija jāņem vērā vēl viens apstāklis: toreizējā Vācija, ra�ojot preces, pla�i izmantoja vergu darbaspēku. Vergus nekādā gadījumā absolūti neinteresē tas, vai kāda cita algā saņemtais naudas �ūksnis ir ko vērts. Protams, tika ieviesta ari altemativā nauda - tāda kā �okolāde, cigaretes. Kopumā ņemot, mūsu veiksme bija tikai daļēja. Tomēr mēs ar Valteru kļuvām par lielākajiem naudas viltotājiem visā cilvēces vēsturē. Tas ir-ja jūs mērisiet pēc kopējā apjoma. Es nevaru pretendēt uz izcilnieka titulu �ī melnummelnā darba procesa beigās.

- Tātad D�o izmantoja jūsu smadzenes? - es secināju.

- Mēs abi ar Valteru kļuvām kā apsēsti, - Kelsteins atzinās.

- Sākām studēt naudas vilto�anas vēsturi, jo papīra naudu sāka viltot jau nākamajā dienā pēc tās izgudro�anas, un �is process nekad nav apstājies. Mēs kļuvām par ekspertiem. Ari pēc kara turpinājām interesēties par to un piedāvājām savas zinā�anas ari valdībai. Līdz beidzot, pirms da�iem gadiem. Senāta apak�komisija uzdeva mums sagatavot ziņojumu. Nelieloties varu apgalvot - mūsu ziņojums kļuva par Bībeli Finan�u ministrijas nodaļai, kas cīnās pret naudas vilto�anu. Protams, arī jūsu brālis bija ar to iepazinies. Tie�i tāpēc viņ� sāka runāt ar mani un Valteru.

- Par ko viņ� ar jums runāja?

- D�o bija jauna slota, kas tīri slauka, - Kelsteins turpināja.

- Viņ� bija pieņemts darbā, lai atrisinātu problēmas. Patiesībā viņ� bija ļoti talantīgs cilvēks. Viņa darbs bija izskaust naudas vilto�anu. Mūsdienās tas nav iespējams. Mēs ar Valteru to viņam paskaidrojām. Tomēr jūsu brālim tas gandrīz jau izdevās. Viņ� visu cītīgi izdomāja un lika lietā ļoti vienkār�as metodes. D�o gandrīz vai darīja galu visai nelegālajai naudas drukā�anai Savienoto Valstu teritorijā.

Es sēdēju vecā vīra līdz griestiem piekrautajā kabinetā un klausījos viņa stāstījumā. Kelsteins bija pazinis D�o daudz labāk par mani. Viņ� bija dalījies D�o cerībās un plānos, svinējis ar viņu kopā uzvaras, jutis līdzi neveiksmēm. Viņi bija ilgi runāju�ies, risināju�i spraigas diskusijas, viens otru iedvesmoju�i. Pēdējoreiz es aci pret aci biju runājis ar D�o pēc mātes bērēm. Toreiz es viņam nepajautāju, ar ko viņ� nodarbojas. Biju viņu uztvēris tikai kā savu vecāko brāli - vienkār�i D�o. Nebiju saskatījis vecākā brāļa aģenta dzīves realitāti, to, ka viņam bija pakļauti simtiem cilvēku, ka Baltais nams viņam uzticēja risināt nopietnas problēmas, ka viņ� bija spējīgs atstāt labu iespaidu uz tādu vecu kraukli kā Kelsteins. Tā nu es tur sēdēju tajā vecajā atpūtas krēslā un nejutos diez cik labi. Biju cietis zaudējumu un īstenībā nebiju pat apzinājies, ka zaudētais man vispār ir piederējis.

- Viņa shēmas bija izcilas, - Kelsteins piebilda. - D�o veiktās analīzes bija pārliecino�as. Viņ� apkaroja tās tintes un papīra izplatī�anu un iegādi, kas nepiecie�ams naudas drukā�anai. Galu galā viss vienmēr reducējas uz tinti un papīru, vai ne? Ja kāds iegūtu tinti un papīru, ko varētu izmantot naudas drukā�anā, D�o cilvēki par to uzzinātu jau pēc pāris stundām. Viņ� �ādus cilvēkus atmaskoja da�u dienu laikā. Mūsu valsts iek�ienē D�o samazināja naudas viltotāju aktivitātes par deviņdesmit procentiem. Un atliku�os desmit procentus viņ� izsekoja tik enerģiski, ka gandrīz visus dabūja rokā, pirms tie vēl bija sāku�i izplatīt viltoto naudu. D�o atstāja uz mani ļoti labu iespaidu.

- Tad kas radīja problēmu? - es pajautāju.

Kelsteins izdarīja da�as nervozas kustības ar savām mazajām, baltajām rokām, it kā noliktu malā vienu scenāriju un ķertos pie nākamā.

- Problēma bija ārzemēs, - viņ� sacīja. - Ārpus Savienotajām Valstīm. Tur situācija ir pilnīgi at�ķirīga. Vai jūs zināt, ka ārpus ASV ir divreiz vairāk dolāru nekā mūsu valstī?

Es pamāju un atsaucu atmiņā, ko Mollija bija stāstījusi par naudas krājumiem ārzemēs. Uzticība un ticība. Bailes no tā, ka pēk�ņi varētu mazināties pieprasījums pēc dolāriem. Kelsteins māja ar galvu, it kā es būtu viņa students un viņam patiktu manas tēzes.

- Tie�i tā, - viņ� piekrita. - Tā drīzāk ir politika, ne tikai noziegums. Galu galā valdības galvenais uzdevums ir aizsargāt savas naudas vērtību un presti�u. Mums ir divsimt se�desmit miljardi dolāru ārzemēs. Dolārs ir vairāku valstu neoficiālā nauda. Piemēram, jaunajā Krievijā apgrozījumā ir vairāk dolāru nekā rubļu. Iznāk tā, it kā Va�ingtona būtu paņēmusi pamatīgu aizņēmumu ārzemēs. �im aizņēmumam uzkrājoties parastā veidā, tas mums izmaksātu divdesmit se�us miljardus dolāru gadā tikai procentu nomaksai vien. Ta�u �ādā veidā tas mums nemaksā neko - tikai to, ko mēs iztērējam par miru�u politiķu ģīmetņu drukā�anu uz papīra gabaliņiem. Par to ari ir �is stāsts, Rī�era kungs. Naudas drukā�ana ārzemniekiem ir labākais rekets pret savu valdību. D�o darbs īstenībā mūsu valstij ietaupija divdesmit se�us miljardus gadā. Un viņ� to darīja ar tādu enerģiju, kas atbilda �ai augstajai likmei.

- Kur tad bija problēma? - es tomēr gribēju saprast. - Vai ģeogrāfiskajā ziņā?

- Ir divas galvenās vietas, - Kelsteins turpināja skaidrot.

- Pirmkārt, Tuvie Austrumi. D�o domāja, ka Beka ielejā atrodas naudas ra�otne, kas drukā viltotus simtniekus. �ie viltojumi ir lieliski. Ta�u attiecībā uz �o vietu viņ� neko daudz nevarēja ietekmēt. Vai esat tur bijis?

Es noliedzo�i pa�ūpoju galvu. Kādu bridi biju dislocēts Beirūtā. Pazinu da�us cilvēkus, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ bija devu�ies uz Beka ieleju, ta�u daudzi no viņiem tā ari nekad neatgriezās.

- Tā atrodas Sīrijas kontrolētajā Libānā, - Kelsteins paskaidroja. - D�o to sauca par Bēdu ieleju. Tur viņi dara, ko grib. Tur atrodas pasaules teroristu apmācību nometnes, narkotiku pārstrādes laboratorijas un kas tik vēl ne. Pat tādas iestādes kā mūsu pa�u Iespieddarbu un gravē�anas biroja labs atdarinājums.

Es kavējos atmiņās par laiku, ko tur biju pavadījis.

- Kas to atbalsta? - painteresējos.

Kelsteins atkal man uzsmaidīja un pamāja.

- Trāpīgs jautājums, - viņ� atzina. - Jūs instinktīvi nojau�at: ja �āda mēroga operācija ir tik acīmredzama un sare�ģīta, tai noteikti ir jābūt sponsorētai. D�o uzskatīja, ka to atbalsta Sirijas valdība un tā varbūt ari pieder �ai valdībai. Tāpēc viņa iespējas iejaukties bija minimālas. Jūsu brāļa slēdziens bija tāds, ka atrisinājumu varētu panākt vienīgi diplomātiskā ceļā. To viņ� nevarēja nodro�ināt, tādēļ uzskatīja, ka ra�otnei jādod trieciens no gaisa. Varbūt mēs nodzīvosim tik ilgi, lai kādu dienu piedzīvotu �ī atrisinājuma īsteno�anu.

- Un otra vieta? - es jautāju.

Kelsteins ar pirkstu norādīja uz sava kabineta netiro logu, mērķēdams uz dienvidiem, Amsterdamas avēnijas virzienā.

- Dienvidamerika, - viņ� paziņoja. - Otra vieta ir Venecuēla. D�o bija to atklājis. Tie�i pie tā viņ� ari strādāja. Tie�i no Venecuēlas nāk perfekti viltotas simt dolāru naudas zīmes. Tas ir kāds privātuzņēmums. Nav nekādas norādes uz to, ka varētu būt iesaistīta valdība.

Es pamāju.

- Tik daudz arī mēs esam atklāju�i, - es informēju. - To viru sauc Klainers, viņ� dzīvo D�ord�ijā - tajā vietā, kur nogalināja D�o.

- Tie�i tā, - arī Kelsteins to apstiprināja. - Ģeniālais Klainera kungs. Tā ir viņa operācija. Tie�i viņ� vada to visu. To mēs dro�i zinājām. Kā viņam klājas?

- Viņ� ir panikā, - es sacīju, - un nogalina cilvēkus.

Kelsteins skumji pamāja.

- Mēs jau domājām, ka Klainers kritīs panikā, - profesors piekrita. - Viņ� vada izcili izstrādātu operāciju - labāko, kādu es jebkad esmu pieredzējis.

- Labāko? - es pārjautāju.

Kelsteins enerģiski pamāja.

- Izcili izstrādātu, - viņ� atkārtoja. - Cik daudz jūs zināt par naudas vilto�anu?

Es paraustīju plecus.

- Tagad zinu vairāk, nekā zināju pagāju�ajā nedēļā, - atzinos. - Ta�u ne pietiekami daudz.

Kelsteins pamāja un pa�ļūca ar savu trauslo augumu krēslā uz priek�u. Viņa acis iedegās. Vecais vīrs gatavojās sākt lekciju par savu mīļāko tematu.

- Eksistē divi naudas viltotāju tipi, - viņ� iesāka. - Labie zēni un sliktie zēni. Labie zēni to dara, kā pienākas. Vai zināt at�ķirību starp litogrāfiju un dobspiedi?

Es paraustīju plecus un pa�ūpoju galvu. Kelsteins paņēma no kaudzes �urnālu un pasniedza to man. Tas bija ceturk�ņa ziņotājs no Vēstures biedrības.

- Atveriet to! - viņ� nokomandēja. - Jebkuru lapu. Ar pirkstiem pārbrauciet pa papīru. Tas ir gluds, vai ne? Tas ir litogrā-fiskais izdevums. Faktiski tā arī viss tiek iespiests - grāmatas, �urnāli, avīzes un viss pārējais. Tintes rullītis pārbrauc pāri baltai papīra lapai. Bet gravējuma tehnika ir at�ķirīga.

Pēk�ņi viņ� sasita plaukstas. Es palēcos. �ajā klusajā kabinetā skaņa atbalsojās ar ļoti labu akustiku.

- Tā ir dobspiede, - viņ� skaidroja. - Metāla plāksne ar diezgan lielu spēku tiek ietriekta papīrā. Produktā var sataustīt izteiktu reljefu. Iespiestais attēls �ķiet trisdimensionāls. Nav iespējams sajaukt ne ar ko citu.

Kelsteins atslāba un no bik�u kabatas izvilka savu kabatas portfeli. No tā viņ� izņēma desmit dolāru naudas zīmi un pasniedza to man.

- Vai jūs to jūtat? - viņ� painteresējās. - Metāla plāksnes izgatavo no niķeļa un hromē. Smalkās linijas ir iegravētas un piepildītas ar tinti. Plāksne atsitas pret papīru, un tinte uzdrukājas uz virsējā slāņa. Vai saprotat? Tinte atrodas plāksnē iegravētajās līnijās, un tā iespie�as papīra gropēs. Dobspiede ir vienīgais veids, ar ko var panākt �o izcelto attēlu. Tas ir vienīgais variants, ar kuru viltojums izskatīsies īsts. Tie�i tā tiek drukāta ari īstā nauda.

- Un kā tad ar tinti? - es apjautājos.

- Lieto trīs tintes krāsas, - Kelsteins turpināja. - Melnu un divus zaļos toņus. Vispirms ar tum�i zaļo krāsu tiek drukāta naudas zīmes otra puse. Tad papīram ļauj no�ūt, un nākamajā dienā ar melnu tinti drukā naudas zīmes pirmo pusi. Tā no�ūst, un tiek drukāts vēlreiz, �oreiz ar gai�āku zaļo tinti. To visu var redzēt �eit, priek�pusē, tajā skaitā arī sērijas numuru. Ta�u gai�i zaļā krāsa tiek drukāta citā tehnikā, ko sauc par augstspiedi. Tā arī ir marķē�anas darbība, tikai iekrāsoti tiek iespie�amie, augstākie laukumi.

Es pamāju un aplūkoju desmit dolāru naudas zīmes abas puses. Uzmanīgi ar pirkstu aptaustīju papīru. Patiesībā nekad agrāk to nebiju pētījis.

- Naudas drukā�anā ir �etras problēmas, - Kelsteins uzskaitīja. - Proti, iespiedma�īna, plāksnes, da�ādas tintes un papīrs. Iespiedma�īnu var nopirkt jebkur visā pasaulē - vai nu jaunu, vai lietotu. Ir simtiem da�ādu iespēju. Vairums valstu ar tādām drukā naudu, vērtspapīrus un obligācijas. Tātad iespiedma�īnu var nopirkt ārzemēs. Tās pat var būt pārtaisītas un pielāgotas. D�o atklāja dobspiedes darbnīcu Taizemē, kur izmantoja pārtaisītu kalmāru apstrādes ma�īnu. Viņu drukātie simtnieki bija pati pilnība.

- Un kā ar plāksnēm? - es pajautāju.

- Plāksnes ir otra problēma, - Kelsteins atklāja. - Tomēr tas ir arī talanta jautājums. Pasaulē ir tādi cilvēki, kas var viltot vecmeistaru gleznas, un ir ari tādi, kas nospēlēs Mocarta klavierkoncertu pēc dzirdes, tikai vienreiz to noklausoties. Un, protams, ir arī gravieri, kas var atveidot banknotes. Tas ir pilnīgi loģisks spriedums, vai ne? Ja kāds cilvēks Va�ingtonā var iegravēt oriģinālu, noteikti kaut kur citur atradīsies cits cilvēks, kas spēs to nokopēt. Ta�u tādi cilvēki ir retums. Labi kopētāji ir liels retums. Da�i dzīvo Armēnijā. Taizemie�u operācijā, kur izmantoja kalmāru pārstrādes ma�īnu, plates taisīja malaizietis.

- Skaidrs, - es noteicu. - Tātad Klainers ir nopircis iespiedma�īnu un atradis gravieri. Un kā tad ar tintēm?

- Tintes ir tre�ā problēma, - atzina Kelsteins. - ASV nevar nopirkt nevienu kaut cik lidzigu tinti tai, kādu lieto naudas drukā�anā. D�o par to parūpējās, ta�u ārzemēs tā ir nopērkama. Kā jau es stāstīju, faktiski katrai pasaules valstij ir sava bankno�u drukā�anas industrija. Un acīmredzot D�o nespēja ieviest savu pretdarbības sistēmu visās pasaules valstīs. Tāpēc tintes var nopirkt diezgan brīvi. Ar zaļajām tintēm problēma ir tikai krāsas toni. Viņi tintes sajauc un eksperimentē, līdz panāk vajadzīgo toni. Melnajai tintei piemīt magnētiskas īpa�ības, vai jūs to zinājāt?

Es vēlreiz pa�ūpoju galvu un tuvāk papētīju desmit dolāru banknoti. Kelsteins pasmaidīja.

- To jūs neieraudzīsiet, - viņ� piebilda. - Dzelzs ķīmiskais �ķīdums ir sajaukts ar melno tinti. Pēc �ī principa strādā elektroniskās naudas skaitī�anas ma�īnas. Tas skenē gravējumu portreta centrā, un ma�īna nolasa signālu, tāpat kā magnetofona galviņa nolasa mūzikas kasetes skaņas.

- Vai tad viltotāji var dabūt ari to tinti? - es pajautāju.

- To var nopirkt jebkur pasaulē, - Kelsteins atbildēja. - Visi to lieto. �ajā ziņā mēs atpaliekam no citām valstīm, jo negribam atzīt, ka uztraucamies par naudas vilto�anu.

Atcerējos, ko Mollija bija stāstījusi. Uzticība un paļāvība. Es pamāju.

- Naudai jāizskatās stabilai, - Kelsteins turpināja. - Tie�i tāpēc mēs tik ļoti nevēlamies to mainīt. Tai jāizskatās uzticamai, stabilai, nemainīgai. Paskatieties desmitniekam otrā pusē.

Es skatījos uz zaļo attēlu desmitnieka otrā pusē. Tur varēja redzēt Finan�u ministrijas ēku pavisam tuk�ā ielā, kurā brauca tikai viena ma�īna. T modeļa fords.

- Kop� 1929. gada gandrīz nekas nav mainījies, - Kelsteins sacīja. - Psiholoģiskajā aspektā tas ir ļoti svarīgi. Uzticamība ir svarīgāka par dro�ību. Tas ļoti sare�ģīja D�o darbu.

Es atkal pamāju.

- Skaidrs, - es teicu. - Tātad mēs esam runāju�i par iespiedma�īnām, plāksnēm un da�ādām tintēm, paliek vēl papīrs.

Kelsteins atplauka un sa�ņaudza savas mazās rociņas, it kā mēs būtu nonāku�i pie pa�as interesantākās daļas.

- Papīrs ir ceturtā problēma, - viņ� atzina. - Kaut gan īstenībā to vajadzētu dēvēt par pa�u pirmo problēmu. Tā ir daudzkārt sare�ģītāka lieta par pārējām trim. Tie�i �o posmu Klainera operācijā mēs abi ar D�o nespējām saprast.

- Kāpēc nespējāt? - es nesapratu.

- Tāpēc, ka viņu papīrs ir nevainojams, - Kelsteins turpināja. - Tas ir bez vainas, simtprocentīgi perfekts. Papīrs ir labāks par iespie�anas kvalitāti. Un kaut ko tādu es neesmu pieredzējis.

Viņ� sāka �ūpot savu lielo, balto galvu, it kā apbrīnotu Klainera sasniegumu. Tā mēs tur sēdējām viens otram pretim vecajos atpūtas krēslos un klusējām.

- Nevainojams? - es mudināju Kelsteinu nepārtraukt stāstu.

Viņ� pamāja un turpināja savu lekciju:

- Tas tie�ām ir kaut kas nepieredzēts. Papīrs ir visa �ī procesa sare�ģītākā daļa. Neaizmirstiet, ka mēs �eit nerunājam par kādu amatieru pasākumu, bet gan par rūpnieciska mēroga operāciju. Gadā viņi nodrukā �etrus miljardus naudas zīmju. Tam ir nepiecie�ams milzīgs daudzums papīra. Vai zināt, Rī�era kungs? Vajadzīgais papīra daudzums vienkār�i nav prātam aptverams. Un viņu papīrs ir nevainojams.

- Kāds papīrs viņiem ir nepiecie�ams? - es jautāju.

Viņ� pasniedzās un paņēma no manis desmit dolāru banknoti, saburzīja to, parāva un saplēsa.

- Tas ir da�ādu �ķiedru kopums, - skaidroja profesors. - Ļoti gudri un pilnīgi unikāli izgatavots. Apmēram astoņdesmit procentu kokvilnas un divdesmit procentu linaudekla. �ajā papīrā vispār nav kok�ķiedru. Tas vairāk līdzinās kreklam, kas jums mugurā, nevis avīzei. Papīrā ir ļoti gudri iestrādāta ķīmiskā krāsviela, lai tam pie�ķirtu unikālo krēmkrāsas tonējumu. Turklāt tajā ir sasmalcināti da�ādi sarkani un zili polimēra pavedieni, kas ir tik smalki kā zīds. Naudas zīmes izgatavo no īsta brinumpapīra. Tas ir izturīgs, kalpo gadiem ilgi, nesadalās ne karstā laikā, ne ziemā, ne aukstumā. Tam ir precīza absorbē�anas spēja, un tas spēj uzņemt vissmalkāko gravējumu, kādu vien plāksnes izgatavotāji var panākt.

- Tātad �ādu papīru būtu grūti atdarināt? - es pajautāju.

- Faktiski neiespējami, - Kelsteins piekrita. - Savā ziņā to ir tik grūti atdarināt, ka pat oficiālais valdības piegādātājuzņē-mums to nespētu. Viņiem nav viegli to uzturēt visām prasībām atbilsto�u un panākt, lai visas partijas būtu vienādas, kaut ari viņi ir pieredzes bagātākie un pa�i labākie papīra ra�otāji visā pasaulē.

Es pārdomāju to visu: iespiedma�īnas, plāksnes, tintes un papirs.

- Tātad īstenībā atrisinājums visam ir papīra piegāde? - es minēju.

Kelsteins skumji pamāja.

- Tāds bija mūsu secinājums, - viņ� atzina. - Mēs sapratām, ka papīra piegāde ir pati svarīgākā, un nonācām pie secinājuma, ka nespējam izskaidrot, kā viņiem tas izdodas. Tie�i tāpēc es nevaru jums palīdzēt. Es nevarēju palīdzēt D�o un nevaru palīdzēt ari jums. Man ļoti �ēl.

Es paskatījos uz veco profesoru.

- Viņiem ir noliktava, kas ir pilna ar kaut ko, - dalījos informācijā. - Vai tas varētu būt papīrs?

Kelsteins izsmejo�i nosprauslājās un pagrieza savu lielo galvu pret mani, sacīdams:

- Vai tad jūs neklausāties? Naudas zīmju papīru nekur nevar dabūt. Tas ir pilnīgi neiespējami. Nevar dabūt pat �etrdesmit lok�ņu �ī izcilā papīra, kur nu vēl �etrdesmit miljonus! Visa �ī lieta ir pilnīga mistika. D�o, Valters un es veselu gadu lauzījām galvu par �o problēmu un tā arī neko neizdomājām.

- Manuprāt, Bārtolomjū kaut ko būs atklājis, - es paziņoju.

Kelsteins skumji pamāja. Profesors lēnām pieslējās no krēsla un piegāja pie galda, nospieda automātiskā atbildētāja atkārto�anas pogu. Istabā iepīkstējās elektroniskais signāls un sāka skanēt miru�ā vīra balss.

- Kelstein? - viņ� sacīja. - Te Bārtolomjū. Ir jau pavisam vēls vakars. Es tev piezvanī�u rit no pa�a rīta un pateik�u atbildi. Zinu, ka bū�u tevi apsteidzis. Arlabunakti, veco zēn!

Balsī bija dzirdams satraukums. Kelsteins stāvēja pie telefona un skatījās aug�up, it kā Bārtolomjū gars atrastos tepat klusajā istabā. Profesors izskatījās apbēdināts. Nevarēju pateikt, vai tas bija tāpēc, ka viņa vecais kolēģis bija miris, vai arī tāpēc, ka Bārtolomjū bija apsteidzis Kelsteinu un atradis atbildi.

- Nabaga Valters! - noteica profesors. - Es pazinu viņu piecdesmit se�us gadus.

Kādu bridi sēdēju klusēdams, tad ari es piecēlos kājās.

- Es to atklā�u, - apsolīju.

Kelsteins pielieca galvu un nikni manī paskatījās.

- Vai jūs tie�ām domājat, ka jums tas izdosies? - viņ� neticīgi jautāja. - Pat D�o to nespēja!

Es paraustīju plecus.

- Varbūt D�o tas izdevās, - es minēju. - Mēs nezinām, ko viņ� bija atklājis, pirms viņu nogalināja. Nu labi, tagad es atgriezī�os D�ord�ijā. Bet jūs turpiniet meklēt atbildi.

Kelsteins pamāja un nopūtās, izskatīdamies sanervozējies.

- Lai jums veicas, Rī�era kungs! - viņ� sacīja. - Es ceru, ka jūs pabeigsiet sava brāļa iesākto lietu. Varbūt jums izdosies. Brālis bie�i par jums runāja. Jūs ta�u zināt, ka viņ� jūs mīlēja?

- D�o runāja par mani? - es brīnījos.

- Bie�i, - vecais vīrs atkārtoja. - Viņ� jūs ļoti mīlēja. D�o bija �ēl, ka darba dēļ jūs bijāt tik tālu projām.

Kādu bridi es nespēju parunāt, jutos vainīgs līdz sirds dziļumiem. Gadiem ilgi es par D�o nebiju pat iedomājies. Bet viņ� bija atcerējies par mani?

- Viņ� bija vecāks, ta�u jūs viņu pieskatījāt, - Kelsteins atminējās D�o vārdus. - Tie�i tā man jūsu brālis stāstīja. Pēc viņa vārdiem, jūs esot bijis ļoti nevaldāms un nepakļāvīgs.

Manuprāt, ja D�o gribētu, lai kāds noved lidz galam Klaineru lietu, viņ� būtu nosaucis jūsu kandidatūru.

Es pamāju.

- Es nu do�os prom, - atvadījos.

Paspiedu vecā vīra trauslo roku un atstāju viņu pie policistiem dro�ības dienesta telpās.

Es centos izdomāt, kur Klainers varēja dabūt savu nevainojamo papīru, un prātoju - ja pasteig�os, vai paspē�u uz lidma�īnu, kas izlido pulksten se�os uz Atlantu. Vēl es centos nedomāt par Kelsteina vārdiem - par to mīļumu, ar kādu D�o bija runājis par mani. Ielas bija pilnas ar ma�īnām, es intensīvi apcerēju visu dzirdēto, turklāt vēl centos noķert taksometru, tāpēc nemaz nepamanīju, ka man tuvojas divi latīņamerikāņu izcelsmes pui�i. Tomēr es pamanīju ieroci, ko man parādīja galvenais no viņiem. Maza roka turēja nelielu automātisko ieroci, kas bija paslēpts zem haki krāsas lietusmēteļa, kādus ņujorkie�i parasti septembrī nēsā līdzi, pārmestus pār roku.

Puisis parādīja man ieroci, un viņa partneris pamāja ma�īnai, kas gaidīja pie ietves divdesmit jardus tālāk. Automa�īna piebrauca klāt. un otrs latīņamerikānis pielēca pie durvīm tā, kā to dara �veicari cilindros, de�urē pie dārgu dzīvojamo māju parādes durvīm. Es skatījos uz stroķi un ma�īnu, domādams -ko izvēlēties?

- Kāp ma�īnā! - puisis ar ieroci klusām pavēlēja. - Vai ari es tevi no�au�u!

Tā nu es tur stāvēju un vienīgais, par ko spēju domāt, -vai nenokavē�u savu lidma�īnu? Centos atcerēties, cikos izlido nākamais tie�ais reiss. �ķiet, ka septiņos.

- Kāp ma�īnā! - latīņamerikānis atkārtoja.

Varēju būt gandrīz vai dro�s par to, ka uz ielas viņ� ne�aus. Tas bija mazs ierocis, ta�u bez klusinātāja. �aujamais saceltu lielu troksni, un iela bija ļau�u pilna. Otram puisim rokas bija tuk�as. Iespējams, ka viņa stroķis atradās kabatā. Ma�īnā bija tikai �oferis. Varbūt �oferis �aujamo turēja aiz muguras, uz

sēdekļa. Mana jaka ar steku, nazi un Desert Eagle atradās astoņsimt jūd�u attālumā - Atlantā. Kādas bija manas iespējas?

Es izvēlējos nekāpt ma�īnā un vienkār�i turpināju stāvēt uz ielas, likdams uz spēles savu dzīvību un paļaudamies, ka puisis sabiedriskā vietā ne�aus. Arī viņ� nekustējās, pavērsis roku ar lietusmēteli pret mani. Ma�īna stāvēja tie�i mums blakus. Viņa partneris atradās man otrā pusē. Abi bija maza auguma latīņamerikāņi, kas pat abi kopā nevarētu tikt galā ar mani vienu pa�u. Ma�īna gaidīja, kavēdamās pie ietves. Neviens nekustējās. Mēs visi stāvējām sastingu�i kā manekeni veikala skatlogā, demonstrēdami jauno rudens modi - vecu armijas maskē�anās tērpu kopā ar Burberry lietusmēteļiem.

Tā bija abu pui�u problēma. �ādā situācijā draudus var īstenot jebkurā mirklī. Ja tu saki, ka �ausi, ir jā�auj. Ja to nedari, nekam neesi derīgs. Tu esi blefojis. Ja ne�auj, tu vairs neesi nekas. Un �is puisis ne�āva. Viņ� vienkār�i stāvēja, nespēdams izlemt. Cilvēki pa pārpildīto ietvi plūda mums garām. Ma�īnas signalizēja viņu automobilim, kas bija apstājies ielas malā un traucēja satiksmi.

Tie bija apķērīgi pui�i. Tik gudri, lai neno�autu mani uz ļau�u pilnas Ņujorkas ielas. Tik gudri, lai zinātu, ka esmu atmaskojis viņu blefo�anu. Tik gudri, lai nekad vairs neizteiktu draudus, ko nespēj īstenot. Tomēr ne tik gudri, lai dotos projām. Viņi palika stāvam.

Tad es pagriezos sāņus, it kā grasītos spert soli projām. Zem lietusmēteļa paslēptais �aujamais sekoja man. Es pavadīju ar acīm �o kustību un ar kreiso roku sagrābu mazākā pui�a rokas locītavu. Pagriezu �aujamo prom no sevis un cie�i satvēru viņu aiz pleciem ar labo roku. Izskatījās, ka mēs dejotu valsi vai apkamptos kā divi mīlnieki dzelzceļa stacijā. Tad es gāzos uz priek�u un triecu viņu pret ma�īnu, visu laiku spiezdams pui�a locītavu, cik stipri vien spēju, ar nagiem iecirzdamies tajā. Kaut arī spiedu ar kreiso roku, viņam ļoti sāpēja. Ar visu svaru uzkritu viņam tā, ka �im bija grūti elpot.

Otrs joprojām turēja roku uz ma�īnas durvīm. Viņa skatiens �audījās �urpu turpu. Tad roka ieslīdēja kabatā. Es gāzos ar

visu svaru atpakaļ, izvairījos no pirmā pui�a rokas ar ieroci un grūdu viņu pret ma�īnu. Pēc tam metos bēgt, ko kājas nes. Pēc da�iem soļiem jau biju iejucis pūlī, locījos un spiedos cauri cilvēku masai, ienirdams un iznirdams pa da�ādām durvīm, skriedams pāri ielai, kur taurēja skaļā Ņujorkas satiksme. Abi pui�i kādu brīdi centās tikt man līdzi, ta�u galu galā satiksme viņus apturēja. Viņi nevēlējās riskēt tik ļoti, cik riskēju es.

Astoņus kvartālus tālāk no tās vietas, kur biju uzsācis savu skrējienu, iekāpu taksometrā un paspēju uz lidma�īnu, kas izlidoja pulksten se�os no Lagvārdijas lidostas uz Atlantu. Atpakaļceļ� da�u iemeslu dēļ �ķita garāks. Es pavadīju lidma�īnā divas ar pusi stundas. Visu laiku, lidodams gaisa telpā virs D�ersijas, Merilendas un Vird�īnijas, domāju par D�o. Lidodams pāri Karolīnai un D�ord�ijai, atsaucu atmiņā Rosko. Man ļoti viņas pietrūka; gribēju, lai viņa atgrie�as.

Mūsu lidma�īna nosēdās cauri desmit jūd�u garai, biezai negaisa mākoņu joslai. �o negaisa mākoņu dēļ Atlantas vakara krēsla bija pārvērtusies par piķa melnu tumsu. Likās, ka no kaut kurienes �urp virzās milzīgas gaisa masas. Kad izkāpām no lidma�īnas, gaiss mazajā izejas tunelī bija biezs un smags, tas smar�oja ne tikai pēc petrolejas, bet ari pēc vētras.

Ielido�anas zālē es savācu bentlija atslēgas no informācijas letes. Tās bija ieliktas aploksnē kopā ar stāvvietas biļeti. Devos ārā meklēt ma�īnu. No ziemeļiem pūta maigs vējiņ�. Vētra būs pamatīga. Es sajutu spriedzi, kas parasti rodas pirms zibens. Atradu savu ma�īnu īstermiņa stāvvietā. Aizmugurējie logi bija ietonēti tum�ā krāsā. Puisis nebija aizticis priek�ējo stiklu. Tonējums ma�īnu padarīja līdzīgu karalisko personu limuzīnam. �ādas personas parasti vadā �oferis. Mana jaka bija ielikta bagā�niekā. Es uzvilku to mugurā un atkal sajutu iero�a nomierino�o tuvumu. Apsēdos �ofera sēdeklī, izbraucu no stāvlaukuma un tumsā pa �oseju devos prom dienvidu virzienā. Bija piektdienas vakars, pulkstenis rādīja deviņi. Vai tie�ām bija paliku�as trīsdesmit se�as stundas līdz tam, kad viņi svētdien sāks nosūtīt krājumus?

Kad nokļuvu Mārgreivā, pulkstenis bija desmit vakarā. Bija paliku�as trīsdesmit piecas stundas. Veselu stundu biju pārdomājis to, ko bijām mācīju�ies personālsastāva koled�ā. Apguvām militāro filozofiju - pārsvarā to, ko bija sacerēju�i tie vecie fri�i, kam �ī lieta bija patikusi. Es nebiju �im priek�metam pievērsis lielu uzmanību, ta�u atceros da�as galvenās tēzes, kas teica, ka agrāk vai vēlāk ir jānonāk saskarē ar ienaidnieka galveno spēku. Nevar uzvarēt karā, ja neesi �o spēku iepazinis. Agrāk vai vēlāk ir jāatrod ienaidnieka galvenais spēks, tas jāiepazīst un jāiznīcina.

Zināju, ka manu ienaidnieku galvenais spēks sastāv no desmit cilvēkiem. To man pastāstīja Habls. Tagad paliku�i deviņi, jo viņi pa�i bija nozūmēju�i Morisonu. Es zināju par abiem Klaineriem, Tīļu un Beikeru. Tātad vajadzēja atrast piecus pārējos. Es sevī pasmaidīju un, nobraukdams no �osejas, piestāju Eno ēstuves grantētajā stāvlaukumā. Atstāju ma�īnu laukuma tālākajā galā. Izkāpis no ma�īnas tum�ajā naktī, izstaipījos un no�āvājos. Vētra vēl nebija sākusies, tā vēl brieda. Gaiss joprojām bija biezs un smacīgs. Es atkal sajutu mākoņos virmojo�o spriedzi un silto vēju, kas sitās man mugurā. Iekāpu ma�īnas aizmugures sēdeklī, izstiepos uz ādas sēdekļa un devos pie miera. Gribēju pagulēt kādu stundiņu vai pusotras.

Sāku sapņot par D�o Lī Hukeru. Vēl par tām senajām dienām, kad viņ� nebija kļuvis slavens. Viņam bija veca ģitāra ar tērauda stīgām, kuru viņ� spēlēja, sēdēdams uz zema soliņa. Soliņ� bija nolikts uz dēļu laukuma. Viņ� mēdza pie kurpju zolēm piestiprināt alus pudeļu korķus, lai padarītu tās skaļākas, tās viņam bija tādas kā pa�taisītas stepa kurpes. Tā viņ� sēdēja uz soliņa un savā pārdro�ajā un juceklīgajā stilā spēlēja ģitāru, visu laiku ar skanīgajām kurpēm sizdams pa dēļu grīdu. Es sapņoju, kā Hukers ar savām kurpēm sit ritmu pa veco dēļu grīdu.

Tomēr tās nebija D�o Lī kurpes, kas taisīja troksni. Tas bija kāds, kas sita pie bentlija priek�ējā stikla. Es pēk�ņi pamodos un apsēdos. Uz mani skatījās ser�ants Beikers. Lielais, hromētais pulkstenis uz mēraparātu paneļa rādija desmit un trīsdesmit minūtes. Biju gulējis pusstundu. Tik vien man izdevās nosnausties.

Es tūlīt mainīju savu plānu. Tie�i �obrīd man rokās bija iekritis daudz labāks plāns. Senilie fri�i to būtu novērtēju�i atzinīgi. Viņi atbalstīja elastīgu taktikas maiņu. Iebāzu roku kabatā un noņēmu dro�inātāju no Desert Eagle. Tad pa pretējām durvīm izkāpu ārā un pāri ma�īnas jumtam skatījos uz Bei-keru. Viņ� bija uzlicis savu draudzīgo smaidiņu, kurā vizuļoja zelta zobs.

- Kā klājas? - ser�ants apjautājās. - Par gulē�anu publiskā vietā jūs var arestēt par klaidonību.

Tikpat draudzīgi atsmaidīju viņam pretim.

- Es tikai raizējos par satiksmes dro�ību, - paskaidroju.

- Nevajagot braukt, ja cilvēks ir noguris, tādā gadījumā jāpiestāj malā un jānosnau�as, vai ne tā?

- Ienāciet iek�ā, un es jums izmaksā�u tasīti kafijas, - viņ� ierosināja. - Ja gribat pamosties, Eno kafija lieti noderēs.

Es aizslēdzu ma�īnu, tomēr roku no kabatas neizņēmu. Mēs devāmies pa grants celiņu uz priek�u un iegājām ēstuvē. Apsēdāmies pie pēdējā galdiņa. Briļļainā viesmīle atnesa kafiju. Mēs pat vēl nebijām to lūgu�i, �ķita, ka viņa pati nojauta, kas vajadzīgs.

- Nu kā tad jums iet? - Beikers apvaicājās. - Vai vēl pārdzīvojat par brāļa nāvi?

Es paraustīju plecus un pacēlu kafijas tasīti ar kreiso roku, jo labā roka kabatā cie�i sa�ņaudza Desert Eagle.

- Mēs nebijām pārāk tuvi, - es atzinos.

Beikers pamāja.

- Vai Rosko joprojām palīdz FIB? - viņ� ievaicājās.

- liekas, ka jā, - atbildēju.

- Un kur tad �ovakar ir vecais zēns Finlejs? - Beikers mani izvaicāja.

- D�eksonvilā, - es sacīju. - Viņam bija darī�anas Floridā, kaut kas jāpārbauda.

- D�eksonvilā? - Beikers brīnījās. - Kas tad viņam jāpārbauda D�eksonvilā?

Malkodams kafiju, es vēlreiz paraustīju plecus.

- Nav ne jausmas, - es turpināju. - Viņ� man neko nestāsta. Es neesmu �tata darbinieks, esmu tikai izsūtāmais. Tagad viņ� man liek braukt uz Habla māju, lai kaut ko viņam sagādātu.

- Habla mājā? - Beikers pārvaicāja. - Kas jums no turienes jāpaņem?

- Da�i veci papīri, - es attraucu. - Domāju: viss, ko varē�u sameklēt.

- Un ko pēc tam? - interesējās Beikers. - Vai jūs arī brauksiet uz Floridu?

Es pa�ūpoju galvu un iedzēru vēl malciņu kafijas.

- Finlejs man uzdeva tos papīrus aizsūtīt pa pastu, - es turpināju blefot. - Uz kādu Va�ingtonas adresi. �onakt es pārgulē�u Habla mājā un nosūtī�u tos papīrus rīt no rīta.

Beikers lēnām pamāja un atkal nozibināja savu draudzīgo smaidiņu. Ta�u �oreiz tas bija uzspēlēts. Mēs beidzām dzert kafiju, Beikers nometa uz galda pāris dolāru. Piecēlāmies un devāmies prom. Viņ� iekāpa savā patruļma�īnā, pamāja man un aizbrauca projām. Ļāvu viņam aizbraukt pirmajam un pa grants celiņu soļoju pie bentlija. Devos dienvidu virzienā līdz mazās, tum�ās pilsētiņas galam un nogriezos pa labi uz Bek-mena aleju.

Man ļoti uzmanīgi bija jāizdomā, kur atstāt bentliju. Gribēju, lai tas izskatās kā nejau�i pamests, bet lai neviens tam netiktu garām. Kādu bridi es pabraukāju �urpu turpu, pēc tam pametu ma�īnu uz Habla mājceļa ar priek�galu uz ēkas pusi. Izskatījās, ka es būtu piebraucis lielā steigā un uz brītiņu apstājies.

Gribēju, lai izskatās tā, it kā es būtu mājā iek�ā. Nekas nav uzkrīto�āks par tuk�u māju. Tās klusais, pamestais skats ir nodevīga zīme. Mājā valda klusums, nav nekādu cilvēka klātbūtnes pazīmju. Tā nu es atvēru mājas durvis ar atslēgu no lielā sai�ķa, kuru �ārlija bija man atstājusi. Iegāju iek�ā un ieslēdzu da�as gaismas. Citā istabā ieslēdzu televizoru un atstāju to klusi skanam. To pa�u izdarīju ar radio virtuvē. Atvilku da�us aizkarus un izgāju ārā novērtēt savu darbu. Izskatījās diezgan labi, nebija nekādu �aubu, ka tur iek�ā kāds varētu būt.

Pēc tam devos pie skapja, kas atradās lielajā gaitenī. Es meklēju cimdus. Pa�os Amerikas dienvidos tos nemaz nebija viegli atrast. Pēc tiem �eit nebija nekādas vajadzības. Tomēr Hablam bija cimdi, veseli divi pāri, tie gulēja kārtīgi nolikti uz plaukta. Viens pāris bija slēpo�anas cimdi laima zaļā un ceriņu krāsā. Tie man nederēja, es gribēju kaut ko tum�u. Toties otrs pāris bija tie�i tas, kas vajadzīgs. Tie bija eleganti, no plānas, melnas ādas. Baņķiera cimdi, ļoti mīksti, tie piegūla rokām kā otra āda.

Slēpo�anas cimdi mani pamudināja sameklēt ari cepuri. Ja jau Habli bija brauku�i slēpot uz Kolorādo, viņiem vajadzēja būt visam slēpo�anas ekipējumam. Atradu kasti ar cepurēm. Tajā bija piegulo�a sintētiska materiāla cepure, tās aug�ējo daļu varēja nolocit kā ausu silditājus. Cepure bija tum�i zaļā krāsā, tā man derēja.

Tad es devos uz saimnieku guļamistabu. Tur atradu �ārli-jas tualetes galdiņu. Tas bija lielāks pat par da�u labu istabu, kurā man nācies dzīvot. Habla kundzei bija milzum daudz kosmētikas un visa kā. Es paņēmu ūdensizturīgo skropstu tu�u un vannas istabā izsmērēju to sev pa visu seju. Tad aiztaisīju jaku, uzliku cepuri un uzvilku cimdus. Iegājis atpakaļ guļamistabā pie spoguļa, kas atradās skapja durvīs, apskatīju sevi visā augumā - pārbaudīju rezultātu. Nebija slikti. Tie�i tas, kas vajadzīgs nakts darbam.

Izgāju ārpus mājas un aizslēdzu ieejas durvis. Virs galvas jutu savelkamies milzīgus negaisa mākoņus. Bija ļoti tum�s. Apstājos pie ārdurvīm un pārbaudīju savu ekipējumu. Pistoli ieliku jakas iek�kabatā. Atvilku rāvējslēdzēju un pārbaudīju aptveri. Viss bija kārtībā. Ierocis bija pielādēts, dro�inātājs uzvilkts. Rezerves patronas atradās aug�ējā labajā jakas kabatā. Atsperu nazis kreisajā sānu kabatā. Steks labajā kabatā. Kurpju auklas cie�i sasietas.

Gāju prom pa piebraucamo ceļu - tālāk no mājas - garām atstātajam bentlijam, vēl kādus divpadsmit vai piecpadsmit jardus tālāk. Izlauzos cauri apstādījumiem un iekārtojos vietā, no kuras varēju pārredzēt visu piebraucamo ceļu. Es sēdēju uz aukstās zemes un biju gatavs gaidīt. Ar gaidī�anu slēpnī var uzvarēt �ādā kaujā. Ja tas, kuru gaidu, būs piesardzīgs, agri vai vēlu viņ� ieradīsies. Viņ� nāks tad, kad domās, ka viņu negaida. Tāpēc, lai cik ātri viņ� ierastos, vienmēr ir jābūt gatavam vēl ātrāk par viņu. Lai cik vēlu viņ� ietu prom, ir jānogaida. Gaidot ir jābūt tādā kā transa stāvoklī un jābruņojas ar bezgalīgu pacietību. Nav jēgas raizēties vai uztraukties - ir tikai jāgaida. Neko nedrīkst ne darīt, ne domāt, lai netērētu enerģiju. Pēc tam būs jārīkojas veikli. Tas var notikt pēc stundas, pēc piecām stundām, pēc dienas vai nedēļas. Gaidī�ana ir tāda pati māksla kā viss pārējais.

Bija bez ceturk�ņa pusnakts, kad sāku gaidīt. Jutu, kā virs galvas briest vētra. Gaiss bija kā zupa. Valdīja piķa melna tumsa. Ap pusnakti vētra bija klāt. Visapkārt uz lapām sāka krist smagas lietus lāses, tik lielas kā divdesmit piecu centu monēta. Pāris sekun�u laikā tās pārvērtās lietusgāzē. Jutos tā, it kā sēdētu zem du�as. Visapkārt skanēja iespaidīgi pērkona dārdi. Tie skaldīja un rībēja, pie debesim plaiksnīja zibens uzliesmojumi. Ik pa laikam uz pāris sekundēm dārzs man apkārt kļuva gai�s kā dienā. Es sēdēju lietus straumēs un gaidīju. Pagāja desmit minūtes. Piecpadsmit...

Viņi ieradās pēc manis divdesmit minūtes pāri pusnaktij. Lietus joprojām gāza, pērkons dunēja un rībēja. Nebiju dzirdējis, kā piebrauca viņu furgons, līdz mirklim, kad tas iebrauca mājceļā. Dzirdēju to ripojam pa �ņirksto�o granti kādus �etrdesmit soļus no manis. Tas bija tum�i zaļ� piegādes furgons, uz tā sāniem ar zelta burtiem bija uzrakstīts: Klainera fonds, tie�i tāds pats, kādu otrdienas vakarā biju redzējis pie Rosko mājas. Tas paripoja man garām se�u pēdu attālumā. Platas riepas uz grants celiņa. Tie�i tādas Finlejs bija pamanījis pie Morisonu mājas. Nospiedumi granti, ko atstāju�as platas riepas.

Furgons apstājās da�us jardus man priek�ā. Tas bija spiests bremzēt tie�i aiz bentlija, jo netika tam garām. Furgons apstājās tie�i tur, kur biju paredzējis. Dzirdēju, kā motors apklust un tiek novilkta rokas bremze.

Pirmais izkāpa �oferis. Viņam mugurā bija balts neilona kombinezons. Cie�i ap seju sasieta kapuce. Pāri mutei un degunam pārsieta ķirurga maska. Rokās plāni gumijas cimdi, kājās gumijotas galo�as. Viņ� izlēca no �ofera sēdekļa un piegāja pie furgona aizmugures durvīm. �o gaitu es pazinu, ari garais, smagnējais augums likās pazīstams, biju redzējis ari garās, spēcīgās rokas. Klainers juniors! Pats Klainera dēls bija ieradies mani nogalināt.

Viņ� piesita ar plaukstu pie aizmugurējām durvīm, tās dobji nodunēja. Tad viņ� pagrieza rokturi un atvēra durvis. Izkāpa �etri viri. Visi ģērbu�ies tāpat kā viņ� - baltos neilona kombinezonos, cie�i savilktām kapucēm, maskās, cimdos, gumijotās galo�ās. Divi no viņiem nesa somas. Diviem pārējiem bija pamatīgi gari stroķi. Kopā pieci vīri. Es biju gaidījis �etrus. Ar pieciem klāsies grūtāk, ta�u rezultāts būs iespaidīgāks.

Arī pār viņiem gāzās lietus �altis. Sadzirdēju vieglus �ļakstus, kad lāses atsitās pret vīru stīvajiem neilona kombinezoniem. Dzirdēju arī metālisku �ķindoņu, smagajām lāsēm atsitoties pret furgona jumtu. Redzēju, kā zibens izgaismo furgonu. Viņi izskatijās pēc spokiem, kuru vaidi pareģo nāvi; pēc tādiem, kas izmuku�i no elles. Tas bija briesmīgs skats. Es pat sāku �aubīties, vai pirmdienas naktī būtu ticis ar viņiem galā. Tomēr �onakt es viņus piebeig�u. Pārsteiguma efekts būs mana priek�rocība. Es bū�u neredzams kā lietuvēns, kas brīvi riņķos starp viņiem.

Klainers juniors visus izrīkoja. Viņ� pasniedzās furgona kravas kastē un izvilka lauzni. Norādīja uz trim no saviem ierindniekiem un cauri lietusgāzei devās uz māju. Piektais palika gaidot pie furgona. Tā kā tik ļoti lija, viņ� grasījās kāpt atpakaļ ma�īnā. Redzēju, kā viņ� pavērās melnajās debesīs un tad paskatījās uz �ofera vietu furgonā. Es izvilku steku un cauri krūmiem virzījos uz viņa pusi. Vīrs mani nedzirdēja, jo ausīs viņam skanēja lietus rībinā�ana.

Vīrs pagrieza muguru un paspēra soli �ofera durvju virzienā. Uz sekundi es aizvēru acis un redzēju D�o bez sejas guļam uz morga plāksnes. Redzēju Rosko drebam no bailēm, skatoties uz pēdu nospiedumiem savā koridorā. Tad es iznācu ārā no krūmiem, izlēcu vīram aiz muguras un triecu ar steku pa viņa pakausi. Tas bija pamatīgs steks, un es situ ar to no visa spēka. Jutu, kā no trieciena sasprāgst vīra galvaskauss. Viņ� nogāzās uz grantētā celiņa kā nozāģēts koks. Viņ� gulēja ar seju grantī, un lietus pak�ķēja uz neilona kombinezona. Ar vienu spēcīgu sitienu es pārlauzu viņam kaklu. Viens bija novākts.

Vilku nedzīvo ķermeni pa grantēto celiņu un atstāju to pie ma�īnas aizmugurējām durvīm. Apgāju apkārt furgonam un izņēmu atslēgas no aizdedzes, pēc tam lidu uz mājas pusi. Ieliku steku atpakaļ kabatā, at�āvu atsperu nazi un turēju to labajā rokā. Negribēju lietot �aujamo, mājā troksnis būtu pārāk liels, to nevarētu nomākt pat pērkona dārdi. Apstājos iek�pusē pie ārdurvīm. To atslēga bija salauzta, un durvju stendere sa�ķaidīta skaidās. Uz priek�nama grīdas pamanīju nomesto lauzni.

Hablu māja bija liela. Viņiem būs vajadzīgs laiks, lai to kārtīgi pārmeklētu. Manuprāt, visi �etri turēsies kopā un apsekos māju. Tad viņi sadalīsies grupās. Varēju dzirdēt, kā sve�ie smagiem soļiem slāj pa aug�stāvu. Atkāpos ārpusē, lai sagaidītu pirmo no viņiem - to, kur� nāks lejā uz priek�namu. Es gaidīju, piespiedies pie sienas, blakus salauztajām durvīm. Mani slēpa jumta pārkare. Lietus joprojām gāza kā ar spaiņiem. Jutos tā, it kā būtu iekļuvis tropu vētrā.

Nācās gaidīt apmēram piecas minūtes, līdz pirmais iebrucējs nokāpa lejā. Izdzirdēju priek�namā viņa soļus un durvju �īkstoņu, kad viņ� attaisīja virsdrēbju skapi. Es iegāju mājā. Vīrs stāvēja pret mani ar muguru. �is bija viens no tiem, kam bija �aujamais, vīrs bija gar�, ta�u vieglāks par mani. Es piezagos no muguras, ar kreiso roku pasniedzos viņam virs galvas un iebāzu pirkstus viņam acīs. Vīrs nometa �aujamo, tas ar būk�ķi nokrita uz paklāja. Es vilku viņu atpakaļ, pagriezu un izmetu ārā pa durvīm lietusgāzē. Tur iedūru pirkstus vēl dziļāk viņa acīs, atvilku viņa galvu atpakaļ un pārgriezu rīkli. To parasti nevar izdarīt ar vienu elegantu vēzienu, kā rāda filmās, neviens nazis nav tik ass. Cilvēka rīklē ir visādi cieti skrim�ļi. Tāpēc ir jāzāģē ar nazi turpu �urpu. Tas prasa lielu spēku un zināmu laiku. Ta�u tas ir iedarbīgi, un rezultāts ir garantēts. Kad esi iezāģējis līdz kaulam, cilvēks ir jau miris. �is vīrs nebija nekāds izņēmums. Viņa asinis iz�ļācās ārā un sajaucās ar lietu. Viņ� saļima zem mana tvēriena. Otrs novākts!

Aiz kapuces aizvilku miru�ā ķermeni tālāk mauriņā; nedrīkstēja �o stiept aiz ceļiem vai pleciem, jo viņa galva varētu nokrist pavisam. Atstāju vīru guļam zālē un ieskrēju atpakaļ mājā. Pacēlu �aujamo un novaikstījos. Tās bija nopietns stroķis, Ithaca Mag-10. Biju tādus redzējis armijā. Tie �auj ar milzīgām lodēm. Zinātāji tos sauc par ceļu bloķētājiem. Tiem ir tik milzīgs spēks, ka var nogalināt pat caur mīkstākiem automa�īnas bleķiem. Ja ar �ādu stroķi satiekas aci pret aci - rezultāts ir nāvējo�s. Tajā ir tikai trīs lodes, bet mēs kādreiz mēdzām sacīt: iekams tās tiks iz�autas, ari cīņa noteikti būs beigusies.

Es turēju rokā nazi, biju to izvēlējies, jo �is ierocis nesacēla troksni. Tomēr miru�ā stroķis būtu labāks rezerves variants nekā Desert Eagle. Ar manu �aujamo ir viena problēma: tēmē�ana prasa laiku, un tas �ādos apstākļos ir greznība. Pat ja Mag-10 ir tikai aptuveni notēmēts pareizā virzienā, ar �ī iero�a milzīgajām lodēm vienmēr var trāpīt.

Es atkāpos atpakaļ un izgāju pa sa�ķaidītajām durvīm, atkal piespiezdamies pie sienas un tādā veidā izvairīdamies no lietusgāzes. Sāku gaidīt. Biju pārliecināts, ka viņi nāks ārā no mājas, jo neatradis mani tur un nevarēs sagaidīt vīru, kuru tikko novācu. Viņi noteikti nāks ārā. Tas bija neizbēgami. Nevarēja ta�u mū�īgi palikt tajā mājā. Es gaidīju, pagāja desmit minūtes. Iek�pusē sadzirdēju ie�īkstamies grīdu. Es nesatraucos, jo zināju - agri vai vēlu viņiem tā vai tā būs jānāk ārā.

Viņi iznāca. Divi vīri kopā - pāris. Nedaudz vilcinājos: vajadzēja mainīt rīcības plānu. Es dzirdēju, kā lietus sāk rībēt, atsitoties pret vīru neilona kapucēm. Atkal izvilku steku un paņēmu to labajā rokā. Pirmais nokrita tūlīt. Es trāpīju viņam ar smago steku pa pakausi tā, ka vīra galva gandrīz vai noripoja no pleciem. Ta�u otrs paspēja noreaģēt un izvairījās, tāpēc mans sitiens netrāpīja tik precīzi. Steks tikai sadragāja vīra atslēgas kaulu, un viņ� noslīga uz ceļiem. Ar kreisās rokas pirkstiem iedūru viņam sejā un izslējos, lai vēlreiz trāpītu ar steku. Man vajadzēja vēl divus sitienus, lai pārlauztu viņa kaklu. �is bija muskuļains vecis, ta�u nebija cīnītājs. Novākti �etri.

Pātagojo�ā lietus gāzienos aizvilku abus līķus līdz mauriņam un atstāju grantētā celiņa malā. Sakrāvu tos kaudzē kopā ar to, kur� jau tur gulēja. Biju ticis galā ar �etriem un ieguvis �aujamo. Furgona atslēgas atradās manā kabatā. Klainers juniors ar stroķi joprojām klīda pa māju.

Es nevarēju viņu atrast, nezināju, kur viņ� vandās. Iegāju mājā, prom no trakās lietusgāzes, un ieklausījos. Nedzirdēju absolūti neko. Lietus rībinā�ana pa mājas jumtu un grantēto celiņu bija pārāk spēcīga. �is troksnis apslāpēja visas pārējās skaņas. Ja puika būs piesardzīgs un līdīs uz vēdera, es viņu nedzirdē�u. Tas varētu radīt problēmas.

Es ielīdu dārza terasē. Lietus bungoja pa jumtu. Apstājos un uzmanīgi ieklausījos. Dzirdēju juniora soļus priek�namā. Viņ� devās ārā pa durvīm. Ja puisis pagriezīsies pa labi, tad paklups pār saviem trim miru�ajiem biedriem, kas sakrauti mauriņā. Ta�u Klainers pagriezās pa kreisi un pagāja garām dārza terases logiem. Juniors devās pāri piemirku�ajam mauriņam uz lieveni. Vēroju, kā viņ� stiprajā lietusgāzē paiet man garām apmēram astoņu pēdu attālumā. Viņ� izskatījās kā īsts elles izdzimums, kā lietuvēns, kas turēja sev priek�ā, garu, melnu �aujamo.

Man kabatā bija dārza terases atslēga, uzvērta uz tā pa�a riņķī�a, uz kura karājās bentlija atslēgas. Atslēdzu durvis un izgāju ārā. Lietus ietriecās sejā kā ūdens strūkla no ugunsdzēsēju �ļūtenes. Zagos mājai apkārt uz lieveni. Tur jau stāvēja Klainers juniors, lūkodamies lielajā peldbaseinā. Es notupos un vēroju viņu. Pat divdesmit pēdu attālumā dzirdēju, kā lietus lāses sitas pret viņa balto kombinezonu. Zibens plaiksnīja debesīs, un pērkons nemitējās dārdēt.

Es negribēju viņu nogalināt ar Mag-10, ko turēju rokās. Vajadzēja tikt vaļā no līķiem. Man bija jāatstāj neziņā vecais Klainers, lai viņ� palauza galvu, kas noticis un kur pazudis viņa dēls. Tas veco izsitīs no līdzsvara un turklāt būs ļoti svarīgi manai dro�ībai. Es nedrīkstēju atstāt kaut vai mazāko pierādījumu. Nogalinot junioru ar lielo Ithaca, rastos baigā ķēpa un būtu grūti savākt viņa līķi. Man nevajadzēja �īs problēmas, es izlēmu nogaidīt.

Juniors pa garo, lēzeno mauriņu devās lejup uz baseinu. Es viņam sekoju, mezdams cilpas, gandrīz līdz zemei pieplacis pie slapjās zāles. Viņ� gāja lēnām un bija uztraucies. Juniors bija palicis viens pats, un bija grūti kaut ko saskatīt. Cie�i ap galvu nosietā kapuce ierobe�oja redzeslauku. Nemitīgi grozīdams galvu uz stivā kakla, viņ� izskatījās kā robots. Pie baseina malas Klainers apstājās. Es atrados pavisam netālu viņam aiz muguras. Liecos pa kreisi un pa labi, tad vēlreiz pa kreisi un pa labi, lai viņ� mani neieraudzītu, kad grozija galvu no vienas puses uz otru. Viņa iespaidīgais ierocis horizontālā leņķi tēmēja uz saliju�o baseinu gan pa labi, gan pa kreisi.

Kā jau rakstīts grāmatās, kuras nācies lasīt, vai redzēts filmās, - man vajadzētu viņu piebeigt cienīgi un efektīgi. Atrados �eit, lai atriebtos par savu brāli. Un nelietis, kas saspārdīja mana brāļa ķermeni kā lupatu maisu, stāvēja tie�i man priek�ā. Mums vajadzēja nokārtot rēķinus aci pret aci. Junioram bija jāuzzina, kas ir viņa pretinieks. Viņam bija jāzina, kāpēc viņ� mirst. Tai vajadzēja būt cienījamai īstu vīru cīņai - aci pret aci, zobu pret zobu. Ta�u reālajā dzīvē tā parasti nenotiek. D�o būtu pasmējies par �ādiem smalkumiem.

Ar visu spēku triecu ar steku pa juniora galvu tie�i tajā mirklī, kad viņ� pagriezās, lai dotos atpakaļ uz māju. Steks noslīdēja no slidenā neilona un smagās, ar svinu pildītās caurules inerce neglābjami nogāza mani no kājām. Nokritu aug�pēdus kā uz ledus. Juniors apmetās riņķi, pacēla bisi un, uzvilkdams aizslēgu, iebīdīja lodi stobrā. Pasviedu roku gaisā un pasitu stobru sānis. Bise novirzījās uz labo pusi, viņ� nospieda gaili, un atskanēja apdullino�s troksnis, kas pārspēja visskaļākos pērkona dārdus. �āviens aizskrēja kokos, pāri mūsu galvām, dzirdēju, kā birstot �vīkst lapas.

Spēcīgs bises atsitiens atsvieda junioru atpakaļ, ta�u viņ� jau iebīdīja stobrā otro lodi. Saklausīju mehānisma draudīgo dubultklik�ķi. Es gulēju atmuguriski uz baseina flīzētā celiņa, ta�u spēju mesties uz priek�u un sagrābu bisi ar abām rokām. Ar spēku pavērsu stobru uz aug�u, tāpēc juniors vēlreiz iz�āva gaisā. Atskanēja vēl viens apdullino�s �āviena troksnis. �oreiz mans rāviens izdevās kopā ar bises atsitienu un �aujamais izslīdēja viņam no rokām. Parāvu to aug�up un ietriecu iero�a laidni viņam sejā. Sitiens sanāca vāj�, jo Ithaca laidnei bija biezs gumijas polsterējums. Tas aizsargā �āvēja plecu no stiprā atsitiena. �obrīd tas pasargāja juniora galvu no mana sitiena. Viņ� nedaudz atliecās atpakaļ. Es metos viņam kājās un nogāzu aug�pēdus, tad, iezveldams pa kājām, iegrūdu viņu baseinā. Juniors uz muguras iegāzās ūdenī. Es uzlēcu viņam virsū.

Mēs atradāmies baseina dziļajā galā, cīkstēdamies, kur� izrādīsies spēcīgāks. Lietus kapāja baseina virsmu. Hlorētais ūdens koda man acīs un degunā. Es uzbruku, līdz piekļuvu pie viņa rīkles, noplēsu neilona kapuci un apliku rokas viņam ap kaklu, sa�ņaudzu savas rokas un pagrūdu juniora galvu dziļi zem ūdens. Spiedu viņa kaklu no visa spēka. Ārie�u rokeris Vār-burtonas cietumā bija domājis, ka viņ� tāpat izrīkojas ar mani, ta�u salīdzinājumā ar to, ko es tagad darīju ar Klaineru junioru, toreiz tie bija tikai mīlnieka glāsti. Es plēsu nost viņa galvu. Es to spiedu un griezu, turēdams veselu jardu zem ūdens, līdz puisis nomira. Tam nemaz nevajadzēja ilgu laiku. �ādās situācijās tā mēdz būt. Tas, kur� pirmais pakļūst zem ūdens, tur arī paliek. Tikpat labi viņa vietā varēju būt es.

Mīcījos pa ūdeni, vilkdams plau�ās gaisu ar hlora izgarojumiem. Lietus kapāja ūdens virsmu. Bija neiespējami noteikt, kur beidzas ūdens un kur sākas gaiss. Atstāju līķi peldam baseinā un īros malā. Pieķēros baseina malai un ievilku elpu. Laikapstākļi bija patiesi murgainas �ausmas. Pērkons rībināja nepārtraukti, un zibens plaiksnīja, cik tālu vien varēja saskatīt. Lietus gāza ne�ēlīgām straumēm. Paliekot baseinā, es noteikti būtu bijis sausāks. Ta�u man vēl bija jāizdara da�as lietas.

Aizpeldēju atpakaļ, lai paņemtu juniora līķi. Tas peldēja kādu jardu tālāk no manis. Sāniski vilku to malā un pats izkāpu no baseina. Satvēru abām rokām neilona apģērbu un vilku slīkoni ārā uz savu pusi. Līķis bija vismaz tonnu smags. Tas gulēja uz baseina malas, un ūdens �ļācās ārā no kombinezona pie potītēm un roku locītavām. Es atstāju junioru tur guļam un streipuļoju uz garā�as pusi.

Ie�ana nebija viegla, drēbes bija izmirku�as līdz pēdējai vīlītei, un bija ļoti auksts. Likās, ka eju, tērpies bruņukreklā. Ta�u es tiku līdz garā�ai un atradu atslēgu. Atslēdzu durvis un nospiedu gaismas slēdzi. Garā�a bija domāta trijām ma�īnām. Tagad tur stāvēja tikai otrs bentlijs. Tā bija pa�a Habla ma�īna, tāds pats antīks automobilis kā �ārlijai. Lieliskā tum�i zaļā krāsā, kārtīgi nopulēts, tas spīdēja kā jauns. Iedams tam garām, ma�īnas sānos varēju saskatīt savu atspulgu. Es meklēju ķerru, dārza traktoru vai kaut ko tamlīdzīgu, ko lieto dārznieki. Garā�a bija pilna ar dārzkopības inventāru: tur atradās pļaujma�īna, �ļūtenes un visādi rīki. Tālākajā stūrī es ieraudzīju kaut ko līdzīgu ķerrai: ar lieliem, spieķotiem riteņiem kā velosipēdam.

Es izstūmu to ārā vētrā un virzījos uz baseina pusi. Pie baseina pagrābstījos apkārt un atradu divus �aujamos un slapjo steku. Iemetu stroķus ķerrā un steku ieliku atpakaļ kabatā. Pārbaudīju, vai juniora līķim joprojām kājās ir galo�as, un iecēlu to ķerrā. Stūmu ķerru atpakaļ uz māju un lejup pa piebraucamo ceļu. Pa �auru spraugu izbraucu garām bentlijam un pieripināju ķerru pie furgona aizmugurējām durvīm. Pēc tam atvēru kravas nodalījuma durvis un iecēlu līķi iek�ā. Pats ari ierausos ma�īnā un kārtīgi ievilku tur junioru. Pa jumtu rībināja lietus lāses. Tad pacēlu pirmā pui�a līķi un ari to ievilku iek�ā, nolikdams blakus Klaineram junioram. Stroķus uzmetu viņiem virsū. Divi iekrauti.

Tad ripināju ķerru atpakaļ pie tās vietas, kur biju atstājis kaudzi ar trim līķiem. Tie bija izpletu�ies pa piemirku�o mauriņu, un lietus grabēja pa viņu derdzīgajiem kombinezoniem. Aizstūmu visus pie furgona un iekrāvu iek�ā ari tos. Nu visi pieci gulēja furgona kravas kastē.

Tad pa visu lietu es aizstūmu ķerru atpakaļ uz garā�u. Noliku to tajā pa�ā stūri, kur biju paņēmis. No darbgalda pievācu lukturīti. Es gribēju labāk apskatīt tos �etrus vīrus, kurus Klainers juniors bija paņēmis sev līdzi. Lietū skrēju atpakaļ uz furgonu un iekāpu iek�ā. Iededzināju lukturīti un pierāpoju pie iekrauto līķu rindas.

Klaineru junioru es pazinu. Pārējiem �etriem noņēmu kapuci un noplēsu masku no sejas, lespidināju lukturī�a gaismu viņu sejās. Divi no tiem bija vārtu sargi no Klainera noliktavas. Ceturtdien biju vērojis viņus tālskatī un varēju būt par to pilnīgi pārliecināts. Varbūt es kara tiesā nebūtu zvērējis, ka tie tie�ām ir sargi, ta�u �onakt mani neinteresēja �ī juridiskā procedūra.

Pārējos divus es pazinu ļoti labi. Par to nebija nekādu �aubu. Tie bija policisti no palīgspēku komandas, kas piektdien bija saņēmu�i mani ciet. Viņi kopā ar Beikeru un Stīvensonu bija ieradu�ies ēstuvē, lai mani arestētu. Vēl pāris rei�u biju redzējis viņus arī policijas iecirknī. Tātad bandā bija iesaistīti arī viņi -vēl da�i no mēra Tīla slepenajiem zaldātiņiem.

Vēlreiz izrāpos no furgona un aiznesu lukturīti atpakaļ uz garā�u. Aizslēdzu garā�as durvis un skrie�us devos atpakaļ uz māju, tur paķēru abas somas, ko slepkavas bija paņēmu�i līdzi. Nometu tās Habla priek�nama vidū un ieslēdzu gaismu. Izpētīju somu saturu. Tur atradās rezerves cimdu pāri un maskas, kaste ar 10. kalibra lodēm, āmurs, kastīte ar se�collīgajām naglām, �etri na�i un vēl da�i medicīnas instrumenti. Skatoties vien uz visu �o arsenālu, cilvēks varēja nomirt.

Es pacēlu lauzni no tās vietas, kur viņi bija to pametu�i pēc durvju uzlau�anas, un ieliku to somā. Aiznesu somas atpakaļ uz furgonu un uzliku tās virsū pieciem līķiem. Tad es aizvēru un aizslēdzu furgona aizmugurējās durvis un vēlreiz pa neganto lietu skrēju atpakaļ uz māju.

Izskrēju cauri mājai un aizslēdzu dārza terases durvis, pēc tam skrēju atpakaļ uz virtuvi. Atvēru cepe�krāsns durvis un iztuk�oju savu kabatu saturu. Saliku visu mantību uz grīdas. Blakus atvilktnē atradu cepamā papīra loksnes. Izjaucu Desert Eagle un akurāti saliku tā daļas uz pannas. Blakus noliku rezerves lodes. Uz pannas noliku arī nazi, steku, bentlija atslēgas, naudu un papīrus. Ieliku pannu cepe�krāsnī un uzgriezu vismazāko siltuma re�īmu.

Izgāju mājas priek�ā un aizvēru salauztās durvis, cik vien cie�i bija iespējams. Paskrēju garām bentlijam un iekāpu

Klainera fonda furgonā. Paķimerējos ar nepazīstamo atslēgu un iedarbināju ma�īnu. Uzmanīgi izbraucu no mājceļa un devos atpakaļ pa Bekmena aleju. Nobraucu lejup pa nogāzi un pagriezos pilsētas virzienā. Stikla tīrītāji nikni cīnījās ar lietus �altīm. Apliecu slaidu loku apkārt lielajam baznīcas skvēram. Tā galā nogriezos pa labi un braucu dienvidu virzienā. Visa pilsētiņa bija kā izmirusi. Neviena cita uz ceļa neredzēju.

Pēc trīssimt jardiem dienvidu virzienā no pilsētas parka es iebraucu Morisona mājas ceļā. Aizvadīju furgonu līdz pa�ai mājai un atstāju to blakus pamestajam linkolnam. Aizslēdzu furgona durvis un, aizskrējis līdz pagalma sētai, iemetu atslēgas tālu laukā. Tad cie�i sajozu jaku un lietū sāku iet atpakaļ uz Habla māju, visu ceļu intensīvi domādams.

Sestdiena bija sākusies jau pirms stundas, tāpēc līdz svētdienai bija atlicis mazāk par vienu diennakti. Lietas būtība bija skaidra. Vismaz trīs fakti bija zināmi pilnīgi dro�i. Pirmkārt, Klaineram bija nepiecie�ams īpa�s papīrs. Otrkārt, tas nebija nopērkams mūsu valstī. Un,'tre�kārt, noliktava bija piekrauta pilna ar kaut ko.

Mani uztrauca ari uzraksts uz gaisa kondicionētāju kastēm. Ne jau uzdrukātais nosaukums Island Air-conditioning, Inc. Bet gan otra lieta: sēriju numuri. Uz tām kastēm, kuras es biju redzējis, bija ar roku uzrakstīti sēriju numuri drukātos taisnstūros. Biju tos redzējis pilnīgi skaidri. D�eksonvilas policisti bija rakstīju�i, ka tie�i tādus sērijas numurus redzēju�i Stolera ma�īnā, kad viņ� tika aizturēts par ātruma pārsnieg�anu. Tie bija gari, ar roku rakstīti sēriju numuri. Bet kāpēc vajadzēja numurus? Kastes pa�as par sevi bija labs aizsegs. Laba maskē�anās bija jau pārvadājumi uz Floridu, turklāt gaisa kondicionētāju kastēs, - tas bija gudrs gājiens. Neviens cits produkts, ko vestu uz turieni pārdo�anai, nebūtu bijis pārliecino�āks. Kastes apmānīja D�eksonvilas policistus. Viņi nebija tās kārtīgi pārbaudīju�i. Ta�u mani uztrauca sēriju numuri. Ja kastēs neatradās elektriskās ierīces, kāpēc uz tām vajadzēja rakstīt sēriju numurus? Tā būtu pagalam absurda maskē�anās. Tad ko gan, ellē ratā, �ie sēriju numuri nozīmēja? Un, kas pie velna, bijis tajās nolādētajās kastēs?

Tie�i �o jautājumu es uzdevu pats sev. Galu galā tas bija D�o, kas uz to atbildēja manā vietā. H nu es gāju lietū, domādams par to, ko Kelsteins man bija stāstījis par precizitāti. Profesors bija teicis, ka D�o ļoti precīzi mācējis formulēt savas domas. To es zināju. Tagad es domāju par mazo, akurāto sarakstu, ko viņ� bija izprintējis sev: lepnais virsraksts ar lielajiem burtiem, iniciāļu rindas, telefona numuru stabiņ�, divas piezīmes apak�ā - Stoleru garā�a un Greja savāktās Klainera mapes. Man vajadzēja vēlreiz pārbaudīt sarakstu. Pēk�ņi pār mani atausa apskaidrība. D�o man gribēja pateikt: ja es vēlos uzzināt, ko Klainers liek tajās kastēs, varbūt ir vērts doties uz Stoleru garā�u un tās apskatīt?

Atgriezies Habla mājā, es tūlīt parakņājos �ārlijas dārgajā virtuvē un sameklēju kafiju. Ieslēdzu kafijas automātu, lai tas sāk burbuļot. Tad atvēru cepe�krāsni un izņēmu savas mantas. Tās bija sildīju�ās gandrīz vai stundu un tagad bija iz�uvu�as pilnīgi sausas. Āda uz steka roktura un atslēgu riņķl�a bija kļuvusi nedaudz cietāka. Nekādi citi bojājumi nebija nodarīti. Paņēmu ieroci, saliku to kopā un pielādēju no jauna un pārbaudīju aizslēgu, pēc tam atstāju to uz virtuves galda.

Cerot apstiprināt savas domas, es pārbaudīju D�o datora izdruku. Ta�u bija radusies problēma. Liela problēma. Papīrs bija pārāk izkaltis un trausls, un viss rakstītais teksts - pazudis. Papīrs bija pilnīgi balts. Peldbaseina ūdens no tā bija nomazgājis visu tinti. Paliku�i tikai da�i neskaidri, izplūdu�i smērējumi, ta�u vārdus nevarēja salasīt. Paraustīju plecus. Biju lasījis to simtiem rei�u, tāpēc nāksies paļauties uz savu atmiņu un atcerēties, kas tur bija rakstīts.

Tālāk devos uz pagrabstāvu, paķimerējos ap kurtuvi, līdz iedegās uguns. Tad izģērbos un sabāzu visas drēbes �ārlijas elektriskajā �āvētājā. Noregulēju to, lai drēbes �āvētos tie�i stundu. Man nebija ne jausmas, kā jārīkojas ar �ādu tehniku. Armijā manu veļu bija mazgājis kāds kaprālis: tā tika savākta un atnesta atpakaļ tīra un salocīta. Kop� aizgāju no armijas, visu laiku pirku lētu apģērbu un pēc tam to vienkār�i izmetu.

Kails uzkāpu aug�stāvā un iegāju Hablu vannas istabā. Ilgi stāvēju karstā du�ā un kārtīgi nomazgāju no sejas melno krāsu, letiņos dvielī un gāju lejā dzert kafiju.

�onakt es nevarēju braukt uz Atlantu. Nevarēju tur rādīties vismaz līdz pus�etriem no rīta. Nebija piemērots laiks, lai stāstītu savu versiju. Man nebija ne identitātes, ne atbilsto�a statusa. Nakts apmeklējums varētu radīt problēmas. Man to vajadzēs atlikt uz rītdienu, un ar to es sāk�u savu dienu. Citas iespējas nebija.

Es domāju par naktsmieru. Izslēdzu virtuvē radio un apstaigāju Hablu māju. Izslēdzu televizoru. Pavēros apkārt. Es stāvēju tum�ā, mājīgā istabā: koka paneļu ap�uvums, lieli ādas krēsli, blakus televizoram stereoiekārta - japāņu ra�ojumi. Kompaktdisku un kase�u rindas. Daudz bītlu mūzikas. Habls man bija stāstījis, ka viņ� interesējas par D�onu Lenonu. Viņ� esot bijis Ņujorkā Dakotas mājā un Anglijā Liverpūlē. Viņam bija gandrīz vai visa bītlu kolekcija: visi albumi, da�i neizdotie studijas ieraksti, singlu kompaktdisku kolekcija koka kastītē.

Virs galda bija piekārts grāmatu plaukts, piebāzts ar profesionālās periodikas grēdām, biezu grāmatu rindu, speciālajiem banku �urnāliem un pārskatiem. Profesionālā literatūra aizņēma pāris pēdu �ajā grāmatplauktā. Izskatījās diezgan garlaicīgi. Tur bija da�i Banking Journal izdevumi, da�i respektablā �urnāla Bank Management izdevumi, vēl Banker, Banker�s Magazine, Banker�s Monthly, Business Journal, Business Week, Cash Management Bulletin, The Economist, The Financial Post. Izdevumi bija sakārtoti alfabētiskā secībā, un katrs izdevums arī izdo�anas datumu secībā. Saglabāti bija pāris pēdējo gadu eksemplāri. Rindas galā stāvēja da�i ASV Finan�u ministrijas ziņojumi un pāris World of Banking izdevumi. Tā bija dīvaina izlase, �ķiet, ļoti rūpīgi izvēlēta. Varbūt īpa�i svarīgas tēmas, par kurām Habls bija lasījis tad, kad nespēja aizmigt.

Man gan nebūs nekādu problēmu ar miegu. Es jau devos ārā no istabas, lai atrastu gultu, kur nosnausties, kad pēk�ņi man kaut kas ienāca prātā. Atgriezos pie galda un uzmanīgi aplūkoju grāmatplauktu. Ar pirkstu braucu līdzi �urnālu un citu izdevumu rindām. Pārbaudīju datumus, kas bija nodrukāti uz to muguriņām zem pompozajiem nosaukumiem. Bija da�i jaunākie izdevumi. Nevienmērīgā secība turpinājās lidz pat pēdējiem pāris izdevumiem. Vairāk nekā divpadsmit no tiem bija �ā gada izdevumi. Trīs no tiem pilnīgi noteikti bija izdoti pēc tam, kad Habls jau bija aizgājis no darba bankā; pēc tam kad viņu atlaida. �ie izdevumi bija domāti baņķieriem, ta�u tajā laikā Habls jau vairs nebija baņķieris. Tomēr viņ� joprojām turpināja pasūtīt �os profesionālos �urnālus un turpināja tos saņemt, viņ� joprojām lasīja visu �o specifisko literatūru. Kāpēc?

Es izvilku ārā vairākus no periodiskajiem izdevumiem un apskatīju vākus. Tie bija biezi, spīdīgi �urnāli. Turēju tos rokā, ar pirkstiem aptvēris �urnālu muguriņas no aug�as un apak�as. Tie atvērās tajās lappusēs, kuras Habls bija lasījis. Apskatīju �īs lappuses un vilku ārā izdevumus citu pēc cita. Ļāvu tiem atvērties. Pēc tam apsēdos Habla ādas krēslā. Tā es tur sēdēju, satinies viņa dvielī un lasīdams. Izrakos cauri visam plauktam no kreisās uz labo pusi, no sākuma līdz beigām. Izlasīju visus periodiskos izdevumus, tas man aizņēma veselu stundu.

Tad ķēros pie grāmatām. Ar pirkstu braucu pa putekļaino grāmatu rindu. Uz brīdi pārsteigumā apstājos, ieraugot pāris pazīstamu uzvārdu: Kelsteins un Bārtolomjū. Liels, vecs sējums, iesiets sarkanos ādas vākos. Tas bija viņu ziņojums Senāta apak�komitejai. Izņēmu to ārā un sāku pārlapot. Ļoti pārsteidzo�a publikācija. Kelsteins bija to pieticīgi nodēvējis par Bībeli cīņai pret naudas viltotājiem. Tāda tā ari bija. Viņ� pat bijis pārāk pieticīgs. Te nu bija pilnīgi izsmeļo�a, rūpīgi apkopota vēsture par jebkuru zināmo naudas vilto�anas tehniku. Bagātīgi piemēri un gadījumi par jebkuru atklāto vilto�anas gadījumu. Es iecēlu smago sējumu klēpī un lasīju to vēl veselu stundu.

Vispirms es koncentrējos uz papīra problēmām. Kelsteins bija stāstījis, ka papīrs ir pats galvenais. Viņ� un Bārtolomjū bija uzrakstīju�i veselu grāmatas pielikumu tikai par papīra problēmām. Tas bija daudz pla�āks, nekā profesors bija man stāstījis mūsu sarunā aci pret aci. Kokvilnas un linaudekla �ķiedras, ķīmiskās krāsvielas, sarkanās un zilās polimēra �ķiedras ievie�ana. Papīru ra�oja Daltonā, Masa�ūsetsas pavalstī; firmā, kuru sauca Crane and Company. Es pats sev piekrīto�i pamāju. Biju par viņiem dzirdējis. �ķiet, ka reiz nopirku Ziemassvētku kartītes, ko bija ra�ojusi �ī kompānija. Atcerējos biezo, bagātīgo kartīti un krēmkrāsas papīra aploksnes. Man tās patika. Kop� 1879. gada kompānija ra�oja naudas bankno�u papīru Valsts kasei. Jau vairāk nekā gadsimtu tas stingras apsardzes pavadībā tiek bruņuma�īnās vests uz Va�ingtonu. Nekad neviena krava nav nozagta. Neviena pati loksne. Tad es aiz�ķīru pielikumu un sāku pētīt grāmatas tekstu. Sakrāvu Habla mazo bibliotēku kaudzē uz galda un vēlreiz to pārskatīju. Da�as vietas izlasīju divas vai pat trīs reizes. Arvien no jauna pār�ķirstīju nekārtīgo biezo rakstu un ziņojumu kaudzi. Pārbaudīju to, pār�ķirstīju norādes un centos izprast mistisko valodu. Nemitīgi atgriezos pie lielā, sarkanā Senāta ziņojuma. Trīs rindkopas es pārlasīju atkal un atkal. Pirmā no tām stāstīja par kādu senu naudas viltotāju bandu Bogotā Kolumbijā. Otrā bija rakstīts par pavisam nesenu operāciju Libānā. Pilsoņu kara laikā kristie�u falangisti bija sadarboju�ies ar armēņu gravētā-jiem. Tre�ajā bija aprakstītas da�as galvenās lietas par ķīmijas tēmu. Tur bija dotas daudzas sare�ģītas formulas, un da�as no tām es atcerējos. Ik pa laikam pārlasīju tās trīs rindkopas. Aizgāju uz virtuvi, paņēmu D�o tuk�o datora izdruku un ilgi uz to skatījos. Pēc tam devos atpaka) uz tum�o un kluso istabu un, apsēdies gaismā, domāju un lasīju pusi nakts.

Lasī�ana mani neiemidzināja, bet radīja tie�i pretēju efektu. Tā mani atmodināja un pamatīgi satrieca; es trīcēju no �oka un satraukuma. Tad, kad biju beidzis lasīt, man bija pilnīgi skaidrs, kā viņi iegūst papīru. Pilnīgi dro�i zināju, no kurienes viņi to ņem. Zināju arī to, kas pagāju�ajā gadā bija tajās gaisa kondicionētāju kastēs. Vairs nebija jābrauc uz Atlantu un jāskatās. Es to zināju. Es sapratu, ko Klainers glabā savā noliktavā. Zināju, ko pieved visas �īs ma�īnas katru dienu. Tagad zināju ari to.

ko nozīmēja D�o izdrukā rakstītais virsraksts. E Unum Pluribus. Zināju, kāpēc viņ� �o moto bija uzrakstījis no otra gala. Man jau viss bija skaidrs divdesmit �etras stundas pirms galvenā notikuma, viss - no sākuma līdz pat beigām, no aug�as līdz apak�ai, no iek�puses uz ārpusi. Tā bija ellīgi gudra operācija. Vecais profesors Kelsteins bija sacījis, ka papīru nekur nevar dabūt. Tomēr Klainers bija pierādījis, ka profesoram nav taisnība. Klainers bija atradis veidu, kā to iegūt. Ļoti vienkār�u veidu.

Es pielēcu kājās un skrēju lejā uz pagrabstāvu. Atvēru �āvētāja durvis un izvilku savas drēbes. Apģērbos, uz betona grīdas lēkādams no vienas kājas uz otru. Dvieli atstāju tur, kur tas bija nokritis, un metos atpakaļ uz virtuvi. Pielādēju savu jaku ar visām lietām, kas man būs vajadzīgas. Izmetos ārā no mājas, atstādams salauztās durvis virās �ūpojamies. Aizskrēju pa grantēto celiņu līdz bentlijam. Iedarbināju to un atpakaļgaitā pa piebraucamo ceļu izkļuvu uz Bekmena alejas, piedevu gāzi un, riepām kaucot, izbraucu uz Galvenās ielas. Iz�āvos cauri duso�ajai pilsētiņai, pabraucu garām ēstuvei. Motoram rēcot, vēlreiz nogriezos pa kreisi uz Vārburtonas ceļa un liku vecajai, majestātiskajai ma�īnai traukties uz priek�u tik ātri, cik man nebija bail riskēt.

Bentlija priek�ējās gaismas bija blāvas un nespodras kā jau divdesmit gadus vecam modelim. Nakts tumsa bija nevienmērīga. Līdz rītausmai vēl vajadzēja gaidīt da�as stundas; pēdējie, klīsto�ie vētras mākoņi traucās garām mēnesim. �oseja nemaz nebija tik taisna. Ceļa izliekums bija nobraukts, virsma nelīdzena pēc lietus un slidena. Vecā ma�īna slīdēja un zvāļojās. Tāpēc samazināju ātrumu, jo apsvēru, ka gudrāk būs, ja ceļā pavadī�u desmit minūtes vairāk nekā, nobraucot no �osejas, ar riteņiem uzar�u lauku. Negribēju pievienoties D�o. Negribēju būt otrs Rī�eru brālis, kas visu zināja, bet bija miris.

Pabraucu garām koku pudurim. Tas izskatījās kā tum�āks plankums pret tum�ajām debesīm. Jau pa lielu gabalu, jūdzēm tālu, saskatīju cietuma teritorijas apgaismojumu, kas mirdzēja

pār naksnīgo ainavu. Tiku garām arī tam. Pēc tam vēl jūdzēm tālu atpakaļskata spogulī redzēju aiz sevis mirgojam cietuma gaismas. Tad �ķērsoju tiltu, tālāk cauri Franklinai un, ticis ārā no D�ord�ijas, iebraucu Alabamā. Pabraucu garām vecajam ceļmalas krogam, kurā mēs ar Rosko reiz dejojām. Dzirdītava. Tas bija tum�s un slēgts. Vēl jūdze, un jau bija klāt motelis. Atstāju motoru ieslēgtu un iemetos iek�ā, lai uzmodinātu nakts administratoru.

- Vai pie jums ir apmeties viesis, vārdā Finlejs? - es pajautāju viņam.

Viņ� izberzēja acis un paskatījās reģistrācijas �urnālā.

- Vienpadsmitajā namiņā, - administrators atbildēja.

Viss motelis bija iegrimis naktsmierā, kluss un aizmidzis.

Atradu Finleja namiņu. Vienpadsmitais numurs. Viņa policijas �evrolets bija nolikts tie�i pie mājiņas. Klauvēdams pie durvīm, sacēlu lielu troksni. Man bija jādauzās labu bridi. Tad izdzirdēju aizkaitinātu brēcienu, ta�u vārdus nesapratu. Turpināju klauvēt.

- Nu atver tās sasodītās durvis, Finlej! - saucu.

- Kas tur ir? - dzirdēju viņu atkliedzam.

- Rī�ers, - atsaucos. - Atver tās nolāpītās durvis!

Iestājās pauze, pēc tam durvis atvērās. Tajās stāvēja Finlejs.

Es biju viņu uzmodinājis. Viņam mugurā bija pelēks sporta krekls un apak�bikses. Biju pārsteigts. Laikam biju gaidījis, ka viņ� gulēs savā tvīda uzvalkā ar visu kurmjādas vesti.

- Pie velna, ko tu gribi? - viņ� prasīja.

- Kaut ko tev parādīt, - es atbildēju.

Viņ� stāvēja �āvādamies un mirk�ķinādams acis.

- Pie velna! Cik pulkstenis? - Finlejs burk�ķēja.

- Es nezinu, - attraucu. - Pieci, varbūt se�i? Ģērbies! Mēs dodamies ceļā!

- Uz kurieni? - viņ� nesaprata.

- Uz Atlantu, - es paskaidroju. - Man tev kaut kas jāparāda.

- Kas tad? - viņ� tincināja. - Vienkār�i pasaki man.

- Ģērbies, Finlej! - es vēlreiz viņu pasteidzināju. - Mums jābrauc!

Viņ� kaut ko noņurdēja, tomēr aizgāja ģērbties. Tas prasīja kādu laiku. Varbūt minūtes piecpadsmit. Viņ� pazuda vannas istabā, iegāja tur kā normāls d�eks, kur� tikko kā pamodināts, bet iznāca ārā kā Finlejs - tvīda uzvalkā, nopietnajā vestē un visā pārējā.

- Nu labi, - viņ� noteica. - Vai zini ko, Rī�er? Tam patiesi jābūt kaut kam sasodīti labam!

Izgājām ārā nakts tumsā. Es piegāju pie ma�īnas, Finlejs aizslēdza namiņu, pēc tam pievienojās man.

- Vai tad tu sēdēsi pie stūres? - viņ� pajautāja.

- Vai tev ir kādi iebildumi?

Viņ� izskatījās ellīgi aizkaitināts un dusmīgi paskatījās uz spīdīgo bentliju.

- Man nepatīk, ja kāds cits sē� pie stūres, - Finlejs atzinās.

- Vai ļausi man braukt?

- Man ir pilnīgi vienalga, kur� sē� pie stūres, - atcirtu.

- Vienkār�i kāp iek�ā tajā sasodītajā ma�īnā!

Finlejs apsēdās pie stūres, un es padevu viņam atslēgas. Īstenībā es par to priecājos, jo biju ļoti noguris. Viņ� iedarbināja ma�īnu un, atpakaļgaitā izbraucis no stāvlaukuma, pagriezās uz austrumiem un devās ceļā. Finlejs brauca ātri, ātrāk, nekā es to biju darījis. Viņ� bija sasodīti labs braucējs.

- Nu stāsti! Kas noticis? - viņ� ilgāk negribēja gaidīt.

Paskatījos uz detektīvu, ma�īnas panelī atspīdēja viņa acis.

- Es visu atklāju! - paziņoju. - Tagad zinu, par ko ir runa.

Finlejs pavērās manī.

- Nu labi! Vai tu man to nepastāstīsi? - viņ� prasīja.

- Vai sazvanīji Prinstonu? - es painteresējos.

Finlejs noņurdēja un dusmīgi uzsita pa bentlija stūri.

- Es veselu stundu runāju pa telefonu, - viņ� stāstīja. - Tas asistents zināja ellīgi daudz, ta�u beigās vairs nezināja vispār neko.

- Ko viņ� tev pastāstīja? - es jautāju.

- Viņ� man apstāstīja visu lietas būtību, - Finlejs iesāka.

- Tas nu gan ir viens gudrs zellis. Vēstures aspirants, strādājis pie Bārtolomjū. Izrādās, ka Bārtolomjū un tas otrs, Kelsteins, biju�i lieli dū�i naudas vilto�anas pētniecībā. D�o bija viņus izmantojis par informācijas avotiem.

Es pamāju viņa virzienā.

- Es to visu uzzināju no Kelsteina, - atzinos.

Viņ� atkal manī �ķībi palūrēja, joprojām būdams aizkaitināts.

- Tad kāpēc tu man par to prasi? - Finlejs dusmojās.

- Gribu dzirdēt tavus secinājumus, - paskaidroju. - Gribu dzirdēt, ko esi atklājis.

- Neesmu atklājis absolūti neko, - viņ� sūkstījās. - �ie visi tikai runāja un runāja un beigās nolēma, ka Klainers nekādā veidā nevar dabūt tik lielu daudzumu laba papīra.

- Tie�i to pa�u sacīja ari Kelsteins, - es piekritu. - Bet es atklāju, kā tas ir iespējams.

Pārsteigtais Finlejs vēlreiz uz mani pa�ķielēja. Jau pa gabalu varēju redzēt Vārburtonas cietuma gaismas.

- Pastāsti ari man, - Finlejs mudināja.

- Zini ko, Hārvardas zēniņ? Mosties aug�ā un izdomā pats! -es ierosināju.

Joprojām pukodamies, viņ� atkal noņurdēja. Mēs braucām tālāk un iedrāzāmies gaismas joslā, kas atspīdēja no cietuma �oga. Pabraucām garām cietuma ieejai. Pēc tam jau nepatīkamais dzeltenais atspīdums palika mums aiz muguras.

- Pasaki man kādu pieturas punktu, labi? - Finlejs lūdzās.

- Do�u tev divus pieturas punktus, - piekritu. - Virsraksts, ko D�o bija uzlicis savam sarakstam - E Unum Pluribus. Un vēl padomā - kas ir tas unikālais, kas piemīt amerikāņu naudai?

Finlejs pamāja un sāka domāt, ar saviem slaidajiem pirkstiem bungodams pa ma�īnas stūri.

- E Unum Pluribus, - viņ� noteica. - Tas ir ASV moto no otra gala. Tātad mēs varam pieņemt, ka no viena iznāk daudzi, vai ne tā?

- Tā gan, - es piekritu. - Un kas ir tik unikāls amerikāņu naudas zīmēm, ja tās salīdzina ar citām valstu banknotēm?

Finlejs bridi domāja. Tas bija kaut kas tik pazīstams, ka viņ� nespēja to pamanīt. Mēs braucām tālāk. Patraucāmies garām koku pudurim ceļa kreisajā pusē. Priek�ā, austrumos, pavīdēja vārga rītausmas atblāzma.

- Kas tad tas ir? - viņ� jautāja.

- Esmu pabijis daudzās vietās visā pla�ajā pasaulē, - atzinos. - Visos se�os kontinentos, ja pieskaitām īsu bridi Gaisa spēku meteoroloģiskajā postenī. Esmu dzīvojis ļoti daudzās valstīs. Manā kabatā ir pabiju�as da�ādu valstu naudas zīmes: jenas, vācu markas, liras, peso, mārciņas, franki, �ekeļi un rūpijas. Tagad man ir dolāri. Un ko es pamanu?

Finlejs paraustīja plecus.

- Ko tad? - viņ� gribēja zināt.

- Visas dolāru banknotes ir vienādā lielumā, - es turpināju, -piecdesmitnieki, simtnieki, desmitnieki, divdesmitnieki, piecinieki un vieninieki. Visi ir vienā lielumā. Nevienā citā valstī neesmu neko tādu pamanījis. Jebkur citur vērtīgākās banknotes ir lielākas nekā zīmes ar mazāku vērtību. Tā ir progresija, vai ne? Jebkur citur vieninieks ir maza banknote, piecinieks ir lielāks, desmitnieks - vēl lielāks utt. Lielās vērtības naudas zīmes parasti ir lieli papīra gabali. Ta�u amerikāņu dolāru zīmes ir viena lieluma. Simts dolāru zīme ir tikpat liela kā viena dolāra zīme.

- Un? - Finlejs iejautājās.

- Tātad - no kurienes viltotāji iegūst papīru? - es viņu tincināju.

Gaidīju Finleja atbildi. Viņ� paskatījās laukā pa logu un novērsās no manis. Detektīvs neizprata problēmu, un tas viņu kaitināja.

- Viņi to iepērk, - es skaidroju. - Viņi iepērk papīru par dolāru loksnē.

Finlejs nopūtās un paskatījās uz mani.

- Dieva dēļ! Viņi to nevar iepirkt, - viņ� strīdējās pretī.

- Bārtolomjū to skaidri pateicis. To ra�o Daltonā, un visa �ī

operācija ir tik precīza, ka neviens tur netiek klāt. Simt divdesmit gadu laikā viņi nav pazaudēju�i nevienu loksni. Rī�er, neviens tās nepārdod kādam citam no malas.

- Te tu kļūdies, Finlej, - es nepiekritu. - Tās ir brīvā pārdo�anā.

Viņ� atkal noņurdēja. Mēs braucām tālāk, bijām nonāku�i pie pagrieziena uz �osejas. Finlejs samazināja ātrumu, nogriezās pa kreisi un turpināja braukt ziemeļu virzienā uz maģistrāles pusi. Tagad austo�ā rīta gaisma atradās mums labajā pusē. Tā jau sāka ņemt virsroku pār nakts melnumu.

- Viņi savāc no visas valsts viena dolāra banknotes, - es paziņoju. - Tie�i ar to pirms pusotra gada Habls sāka nodarboties. Skaidrās naudas aprite bija viņa darbs bankā. Viņ� zināja, kur iegūt skaidro naudu. Tātad Habls noorganizēja viena dolāra bankno�u savāk�anu no bankām, tirdzniecības centriem, mazumtirdzniecības uzņēmumiem, lielveikaliem, sacīk�u trasēm, kazino - no visām vietām, kur vien tas bija iespējams. Tas bija pamatīgs darbs. Viņiem vajadzēja daudz. Viņi izmanto banku �ekus, naudas pārskaitījumus un viltotos simtniekus, tā viņi pa visu Ameriku uzpērk īstās viena dolāra banknotes, sanāk apmēram tonna nedēļā.

Finlejs skatījās uz mani un pamāja. Viņ� sāka to izprast.

- Tonnu nedēļā? - viņ� brīnījās. - Cik daudz tas sanāk naudā?

- Tonna viena dolāra banknotēs ir miljons dolāru, - biju sarēķinājis. - Viņiem nepiecie�amas �etrdesmit tonnas gadā. �etrdesmit miljoni viena dolāra banknotēs.

- Turpini, - Finlejs lūdza.

- Ar smagajām ma�īnām tās nogādā Mārgreivā, - turpināju skaidrot. - Tās ved uz noliktavu no visām vietām, kur vien Habls tās sameklējis.

Finlejs pamāja. Viņ� sāka aptvert.

- Tad tos atkal ved tālāk gaisa kondicionētāju kastēs, - viņ� uztvēra domu.

- Pareizi, - es apstiprināju. - Tā notika līdz pagāju�ajam gadam, kamēr krasta apsardzes aktivitātes nesāka traucēt. Tās bija jaukas, jaunas, svaigas kastes, iespējams, pasūtītas no tās pa�as kartona rūpnīcas divus tūksto�us jūd�u attālumā. Pēc tam viņi naudu sasaiņoja, aizzīmogoja ar līmlenti un sūtīja projām. Ta�u pirms nosūtī�anas viņi to pārskaitīja.

Viņ� atkal pamāja.

- Lai kārtotu uzskaiti, - Finlejs piebalsoja man. - Bet kā tad, ellē ratā, var nedēļā saskaitīt miljonu viena dolāra banknotēs?

- Viņi svēra naudu, - es atklāju. - Katru reizi, kad kaste bija pilna, viņi lika to uz svariem. Viena unce viena dolāra banknotēs ir trīsdesmit dolāru. Viena mārciņa ir �etrsimt astoņdesmit dolāru. Par to visu es izlasīju pagāju�ajā naktī. Viņi naudu nosvēra, aprēķināja vērtību un uzrakstīja to uz kastes sāniem.

- Kā tu to zini? - Finlejs jautāja.

- Sēriju numuri, - es skaidroju, - rādīja, cik daudz naudas ir kastē.

Finlejs skumji pasmaidīja.

- Skaidrs, - viņ� teica. - Pēc tam kastes tika aizvestas uz D�eksonvilas ostu, vai tā?

Hs pamāju.

- Un iekrautas kuģī, - es papildināju. - Pēc tam tās veda tālāk uz Venecuēlu.

Mēs apklusām, jo tuvojāmies noliktavu kompleksam vecās �osejas galā. Tā neskaidri iezīmējās kreisajā pusē kā mūsu Visuma centrs. Angāru metāla sienas atmirdzēja blāvajā rītausmā. Finlejs samazināja ātrumu. Mēs nopētījām to vietu. Braucot tai garām, mūsu galvas pagriezās pret to. Tad uzbraucām uz uzbrauktuves un nokļuvām uz maģistrāles. Tālāk mūsu ceļ� veda uz ziemeļiem, uz Atlantu. Finlejs uzspieda uz gāzes pedāļa un majestātiskā, vecā ma�īna iedūkdamās uzņēma ātrumu.

- Kas atrodas Venecuēlā? - prasīju Finlejam.

Viņ� paraustīja plecus.

- Daudz kas, vai ne? - viņ� atjautāja.

- Klainera ķīmiskā rūpnīca, - es sacīju. - To pārcēla uz Venecuēlu pēc problēmām ar Dabas aizsardzības aģentūru.

- Un? - Finlejs mudināja mani runāt tālāk.

- Ar ko tā nodarbojas? - es viņam vaicāju. - Kam domāta tā ķīmiskā rūpnīca?

- Tā veic kaut kādas darbības ar kokvilnu, - viņ� attrauca.

- Pareizi, - es piekritu, - to skaitā - ar nātrija hidroksīdu, nātrija hipohloridu, hloru un ūdeni. Ko mēs iegūstam, sajaucot visas �īs ķimikālijas kopā?

Finlejs paraustīja plecus. Viņ� bija policists, nevis ķīmiķis.

- Balinātāju, - es skaidroju. - Spēcīgas iedarbības balinātāju, kas īpa�i domāts kokvilnas �ķiedrām.

- Un? - Finlejs atkārtojās.

- Ko tas Bārtolomjū asistents tev stāstīja par naudas papīru? - es prasīju.

Finlejs strauji ievilka elpu, gandrīz vai noelsdamies.

- Ak Dievs! - viņ� iesaucās. - Naudas papīra galvenā sastāvdaļa ir kokvilnas �ķiedras, kam klāt piejaukts nedaudz linaudekla. Tātad viņi balina dolāra banknotes. Ak Jēziņ, Rī�er! Viņi izbalina tinti. Es nespēju tam noticēt. Viņi izbalina tinti no viena dolāra banknotes un tādējādi iegūst �etrdesmit miljonus oriģinālā bankno�u papīra, ar ko darboties tālāk.

Es uzsmaidīju viņam, un Finlejs pastiepa labo roku. Mēs sasitām plaukstas un priekā iesaucāmies, lielā ātrumā vieni pa�i traukdamies pa maģistrāli.

- Nu tagad tu to zini, Hārvardas puikiņ! - es laimē staroju. - Tie�i tā viņi to dara. Par to nav nekādu �aubu. Viņi ir izdomāju�i ķīmisko formulu un pārtaisa tuk�os naudas papī-ri�us par simts dolāru banknotēm. Tie�i to D�o bija atklājis. E Unum Pluribus. No viena sanāk vairāki. No viena dolāra iznāk simts dolāru.

- Ak Dievs! - Finlejs atkal izsaucās. - Viņi izbalina tinti. Tas nu gan ir vareni, Rī�er! Un vai zini, ko tas nozīmē? �obrīd tā noliktava līdz pat griestiem ir piebāzta pilna ar �etrdesmit tonnām īstu viena dolāra bankno�u. Visi �ie �etrdesmit miljoni

dolāru tagad atrodas noliktavā. �etrdesmit tonnas, sakrautas kaudzēs, gaida, kad krasta apsardze atkāpsies. Esam viņus pieķēru�i ar nolaistām biksēm, vai ne?

Es laimīgi iesmējos.

- Tā ir, - piekritu. - Bikses ir zemē līdz pat potītēm, un plikajos dibenos pū� vēj�. Tie�i tāpēc viņi bija tik ļoti uztrauku�ies. Tie�i tāpēc viņi krita panikā.

Finlejs pa�ūpoja galvu un uzsmaidīja vējstiklam.

- Kā gan, ellē ratā, tu to atklāji? - viņ� interesējās.

Es neatbildēju uzreiz. Mēs braucām tālāk. Maģistrāle veda mūs pretim Atlantas dienvidu robe�ai. Sāka parādīties arvien vairāk māju. Celtniecība un tirdzniecība apliecināja galējo dienvidu augo�o varenību. Ceļamkrāni stāvēja gatavībā, lai nostiprinātu pilsētas dienvidu robe�u pret pa�reizējo lauku tuk�umu.

- Mēs tagad rīkosimies, sperot uz priek�u soļus citu pēc cita, - paziņoju. - Vispirms es to visu pierādī�u tev. Es tev parādī�u gaisa kondicionētāju kastes, piebāztas ar īstām viena dolāra banknotēm.

- Ak tā? - Finlejs brīnījās. - Un kur tas būs?

Es pavēros viņā.

- Stoleru garā�ā, - es atklāju viņam.

- Ak Jēziņ, Rī�er! - viņ� izsaucās. - Tā ta�u nodega. Un tajā nebija pilnīgi nekā, vai tu neatceries? Pat ja tur arī kaut kas bija, tagad pa turieni spieto Atlantas policija un ugunsdzēsēji.

- Man nav tādas informācijas, kas apstiprinātu to, ka tā nodegusi, - es viņu �okēju.

- Ko tu tur, ellē ratā, muldi? - viņ� lamājās. - Es ta�u to teicu, tā informācija pienāca pa faksu.

- Kur tu mācījies skolā? - es jautāju.

- Kāds tam ar to sakars? - Finlejs nesaprata.

- Precizitāte, - es turpināju, - ir trenēta prāta spēja. To var attīstīt ar labu izglītību. Tu ta�u redzēji D�o datora izdruku, vai ne?

Finlejs pamāja.

- Vai atceries priek�pēdējo ierakstu? - es pajautāju viņam.

- Stoleru garā�a, - Finlejs teica.

- Pareizi, - es apstiprināju. - Tomēr padomā ari par �ī uzvārda rakstību. Ja garā�a piederētu vienam cilvēkam, tad �is vārds būtu rakstīts vienskaitlī. Skolā to sauc par vienskaitļa ģenitiva locījumu, vai ne?

- Bet? - Finlejs gribēja zināt tālāk.

- �is vārds bija rakstīts citādi, - es skaidroju. - Tas bija uzrakstīts daudzskaitļa formā. Tas nozīmē, ka tā ir Stoleru garā�a. Daudzskaitļa ģenitīvs. Garā�a pieder diviem cilvēkiem, kuru uzvārds ir Stoleri. Ta�u tajā mājā pie golfa laukuma nedzīvoja divi cilvēki, kam uzvārds būtu Stoleri. D�ūdija un �ermans nebija precēju�ies. Vienīgā vieta, kur mēs atradīsim divus Sto-lerus kopā, ir mazā, vecā māja, kurā dzīvo �ermana vecāki. Un ari viņiem ir garā�a.

Finlejs turpināja braukt klusumā, domās aizklīzdams pamatskolas gramatikas kursā.

- Vai tu domā, ka viņ� noslēpis kasti pie vecākiem? - Finlejs prasīja.

- Tas ir tikai loģiski, - es turpināju. - Tās kastes, ko mēs redzējām viņa pa�a garā�ā, bija tuk�as. Ta�u �ermans nezināja, ka viņ� pagāju�ajā ceturtdienā nomirs. Tāpēc ir tikai loģiski, ja viņ� būs kaut kur noslēpis kādus krājumus. �ermans domāja, ka vairākus gadus varēs dzīvot bez darba.

Mēs jau gandrīz bijām iebrauku�i Atlantā. Tuvojās lielais apvedceļa aplis.

- Apbrauc apkārt, garām lidostai, - es devu norādījumus.

Braucot pa augsto betona joslu, mēs izvairījāmies no pilsētas centra. Garām pazibēja lidosta. Es padomāju un atcerējos ceļu uz pilsētas nabadzīgāko rajonu. Bija jau gandrīz pusastoņi. Maigajā rīta gaismā �ī vieta izskatījās tīri labi. Austo�ā saule pie�ķīra tai mānīgu mirdzumu. Atradu īsto ielu un māju, kas nevainīgi bija paslēpusies aiz sētas, kuru uzbūvēja, lai izvairītos no viesuļvētrām.

Mēs izkāpām no ma�īnas, un es sekoju Finlejam cauri stiepļu �oga vārtiņiem. Taisna taciņa veda tie�i pie durvīm. Finlejs izvilka �etonu un pieklauvēja. Dzirdējām, kā ie�īkstas koridora grīda, no�vadz ķēdes un nograb bultas. Tad durvis atvērās. Tajās stāvēja �ermana Stolera māte. Viņa izskatījās pamodusies, mēs nebijām viņu izcēlu�i no gultas. Viņa neko neteica, tikai skatījās uz mums.

- Labrīt, Stolera kundzei - es sveicināju. - Vai atceraties mani?

-Jūs esat policists, - viņa sacīja.

Finlejs pastiepa viņai savu �etonu, un sieviete pamāja.

- Labāk nāciet iek�ā! - viņa mudināja.

Mēs sekojām sievietei pa koridoru un iegājām pieblīvētajā virtuvē.

- Kā varu jums palīdzēt? - vecā sieviete jautāja.

- Kundze, mēs vēlētos ieskatīties jūsu garā�ā, - Finlejs paziņoja. - Mums ir pamats domāt, ka jūsu dēls tajā nolicis zagtas lietas.

Sieviete kādu brīdi stāvēja savā virtuvē klusēdama. Tad viņa pagriezās, paņēma atslēgu, kas karājās uz naglas pie sienas, un, nesacīdama ne vārda, pasniedza to mums. Pēc tam devās prom pa �auro koridoru un pazuda otrā istabā. Finlejs paraustīja plecus, mēs devāmies atpakaļ pa durvīm un apgājām apkārt mājai uz garā�u.

Tā bija maza, gandrīz vai sabrukusi būda, kur tik tikko pietika vietas vienai ma�īnai. Finlejs atslēdza durvis un atvēra tās pla�i vaļā. Garā�a bija tuk�a, tajā stāvēja tikai divas garas kastes, noliktas viena otrai blakus pie pretējās sienas. Tās bija tie�i tādas pa�as, kādas biju redzējis �ermana Stolera jaunajā mājā. Island Air-conditioning, Inc. Ta�u �īs vēl joprojām bija aizzīmogotas ar līmlenti. Uz tām bija uzrakstīti gari sēriju numuri. Es tos kārtīgi nopētīju. Saskaņā ar sēriju numuriem katrā kastē bija simts tūksto�i dolāru.

Skatīdamies uz kastēm, mēs ar Finleju stāvējām garā�ā. Vienkār�i stāvējām un skatījāmies. Tad es pagāju uz priek�u un paņēmu vienu no kastēm, kas stāvēja pie sienas. Izņēmu Morisona nazi un at�āvu asmeni. Pārgriezu līmlenti un atplēsu vāku. Pacēlu kastes pārlokus un apgāzu to otrādi.

Tā ar putekļainu būk�ķi piezemējās uz betona grīdas. No kastes izbira lērums naudas. Banknotes noklājās pa visu grīdu. Milzīgs daudzums papīra naudas. Tūksto�iem un tūksto�iem dolāru banknotes. Vesela gūzma ar viena dolāra naudas zīmēm; da�as no tām bija jaunas, citas saburzītas, vēl citas biezos �ūk�ņos un lielos klu�os, citas pa vienai izklājās uz grīdas. No kastes izbira tās saturs, un naudas plūdi sasniedza Finleja nospodrinātās kurpes. Viņ� pieliecās un iegremdēja rokas naudas ezerā. Piegrābis abas saujas ar naudu, detektīvs tās pacēla aug�up. Mazajā garā�ā bija tum�s. Tikai pa mazu, netīru loga rūti iespīdēja blāvā rīta gaisma. Finlejs palika, pieliecies uz grīdas, lielās rokas bija pilnas ar dolāriem. Mēs skatījāmies uz naudu un viens uz otru.

- Cik daudz te ir? - Finlejs prasīja.

Es paspēru kasti otrādi, lai redzētu ar roku rakstīto numuru. Vēl vairāk naudas izbira ārā un izkaisījās pa grīdu.

- Apmēram simts tūksto�i, - es paziņoju.

- Un tajā otrajā? - viņ� apjautājās.

Es paskatījos uz otro kasti un izlasīju garo skaitļu sleju, kas bija uzrakstīta ar roku.

- Simts tūksto�i un vēl mazliet, - es deklarēju. - Var būt, ka tā sasaiņota vēl cie�āk.

Finlejs pa�ūpoja galvu. Viņ� nometa dolāru banknotes un sāka ar rokām rakties cauri naudas kaudzei. Tad piecēlās kājās un sāka spārdīt naudu uz visām pusēm. Tie�i tāpat kā bērns spārda lapu kaudzi. Es viņam pievienojos. Mēs smējāmies un spārdījām lielus naudas kum�ķus pa visu grīdu. Daudzas naudas zīmes uzvirpuļoja gaisā. Mēs no sajūsmas kliedzām un sitām viens otram pa muguru. Abi sasitām plaukstas kopā un dejojām pa virsu simts tūksto� dolāriem, kas gulēja uz garā�as grīdas.

Finlejs piedzina bentliju atpakaļgaitā pie garā�as durvīm. Es saspārdīju naudu kaudzēs un sāku to stūķēt atpakaļ gaisa kondicionētāja kastē. TS vairs nesatilpa kastē. Cie�i saliktie naudas �ūk�ņi un lielie klu�i bija izjuku�i. Bija palicis liels juceklis ar atsevi�ķām naudas zīmēm. Es pacēlu kasti un, cik vien spēju, sastūķēju tajā naudu, ta�u tas bija bezcerīgs pasākums. Dro�i vien vismaz kādi trīsdesmit tūksto�i vēl bija paliku�i uz garā�as grīdas.

- Tagad paņemsim aizzīmogoto kasti, - Finlejs ierosināja,

- un pēc pārējā atbrauksim vēlāk.

- Tas ir tikai piliens jūrā, - es atzinu. - Mums vajadzētu otru kasti atstāt �ermana vecākiem - kā pensiju fondu, kā dāvinājumu no viņa dēla.

Finlejs kādu brīdi padomāja. Paraustīja plecus, it kā tā būtu kāda nenozīmīga lieta. Nauda mētājās pa grīdu kā atkritumi. Tās bija tik daudz, ka tas �ķita sīkums.

- Labi, - Finlejs piekrita.

Mēs izvilkām aizzīmogoto kasti ārā rīta gaismā un iecēlām to bentlija bagā�niekā. Tas nebija viegli, kaste bija ļoti smaga. Simts tūksto� dolāru sver apmēram divsimt mārciņu - tas ir apmēram simts kilogramu. Smagi elsodami, uz brīdi atpūtāmies. Tad, atstādami otrus simts tūksto�us dolāru turpat, aizvērām garā�as durvis.

- Es piezvanī�u Pikardam, - Finlejs mani informēja.

Viņ� iegāja atpakaļ vecā pāra mājā, lai palūgtu atļauju piezvanīt. Es, atspiedies pret bentlija sasilu�o motora pārsegu, izbaudīju rīta sauli. Pēc divām minūtēm Finlejs jau bija atgriezies.

- Mums ir jādodas uz viņa biroju, - viņ� sacīja. - Notiks stratēģijas apsprie�anas sapulce.

Finlejs atkal sēdās pie stūres un vadīja ma�īnu ārā no netīro, mazo ieliņu labirinta uz centra pusi. Viņ� pagrieza ma�īnas lielo bakelīta stūresratu augsto debesskrāpju virzienā.

- Nu tā, - Finlejs ierunājās. - Man tu esi to pierādījis. Tagad pastāsti, kā tu to atklāji.

Es izliecos lielajā ādas sēdeklī, lai paskatītos viņam sejā.

- Es gribēju pārbaudīt D�o izdruku, - skaidroju. - To gramatikas niansi attiecībā uz Stoleru garā�u. Par nelaimi, lapa bija samirkusi hlorētā ūdenī. Viss rakstītais bija izbalējis.

Viņ� paskatījās uz mani.

- Vai tu tomēr kaut ko at�ifrēji? - Finlejs pavaicāja.

Es noliedzo�i pa�ūpoju galvu.

- To es sapratu no Senāta atskaites, - turpināju. - Tajā bija da�as īsas rindkopas. Vienā bija stāstīts par kādu vecu naudas viltotāju bandu Bogotā. Otrā - par kādu operāciju, kas tika veikta Libānā pirms vairākiem gadiem. Viņi darīja tie�i to pa�u: balināja īstās dolāru banknotes, lai varētu pēc tam pārdrukāt tuk�u papīru.

Finlejs �ķērsoja ielu pie sarkanās gaismas un paskatījās manī.

- Tad jau Klainera ideja nav nemaz tik oriģināla? - viņ� jautājo�i secināja.

- Absolūti nekā oriģināla, - es apstiprināju. - Ta�u iepriek�ējie darbojās ļoti mazā mērogā, ar maziem apgriezieniem. Klainers ir attīstījis �o operāciju milzīgos apmēros. Izveidojis veselu ra�otni. Viņ� ir naudas vilto�anas Henrijs Fords. Henrijs Fords ta�u neizgudroja automobili, vai ne? Tomēr viņ� noorganizēja tā ra�o�anu.

Pie nākamā krustojuma Finlejs nobremzēja, jo sānielā bija sastājusies blīva ma�īnu plūsma.

- Vai tad par to naudas balinā�anu bija rakstīts Senāta ziņojumā? - viņ� prasīja. - Kā tad iznāk, ka Bārtolomjū un Kelsteins par to neiedomājās? Viņi ta�u pa�i rakstīja to ziņojumu, vai ne?

- Manuprāt, Bārtolomjū beigās to atklāja, - es izteicu savas domas. - Domāju, ka viņa atklājums bija tie�i tas. Par to ari bija e-pasta vēstule. Tikko kā atcerējos. Senāta ziņojums bija ļoti gar�, tajā bija tūksto�iem lappu�u, un tas tika sarakstīts pirms laba laika. Par balinā�anu bija rakstīts tikai vienā mazā piezīmē starp milzum daudz citām lietām. Un tā bija minēta kā piemērs un izmantota pavisam sīkā operācijā. Nemaz nevar salīdzināt ar to milzīgā mēroga operāciju, ar kuru tagad nodarbojas Klainers. Mēs nevaram vainot Bārtolomjū vai Kelsteinu. Viņi ir veci vīri un nespēj visu atcerēties.

Finlejs paraustīja plecus un novietoja ma�īnu blakus ugunsdzēsēju hidrantam - neatļautā vietā.

Pikards mūs sagaidīja savā drūmajā vestibilā un ieveda kādā nelielā telpā. Mēs izstāstījām visu, ko zinājām. Pikards pamāja, un viņa acis iemirdzējās. Viņ� skatījās uz lielo kasti.

- Draugi, jūs esat paveiku�i lielisku darbu! - viņ� mūs uzslavēja. - Bet ar ko mums tagad ir darī�ana? Domāju, varam izdarīt secinājumu, ka visi tie mazie latīņamerikāņu pui�i ir tikai palīdzība no ārpuses. Viņi ir algoti izpalīgi. Viņus neslēpj. Bet uz vietas mums joprojām ir pieci no desmit slepenajiem bandas locekļiem. Neesam vēl tos atklāju�i. Tas mums varētu sare�ģīt dzīvi. Mēs zinām par Morisonu, Tīļu, Beikeru un abiem Klaineriem, vai ne? Bet kas ir tie pārējie pieci? Tas varētu būt jebkur�, vai ne?

Es pa�ūpoju galvu Pikarda virzienā.

- Mums vēl ir jāatklāj tikai viens, - es sacīju. - Pagāju�ajā naktī es atklāju vēl �etrus. Tā ka mums ir palicis tikai desmitais vīrs, kuru nezinām.

Abi - Pikards un Finlejs - apsēdās.

- Kas ir tie �etri? - Pikards interesējās.

- Divi vārtu sargi no noliktavas, - es klāstīju, - un vēl divi policisti - tie, kas bija papildspēku komandā pagāju�ajā piektdienā.

- Atkal policisti? - Finlejs iesaucās. - Sūdu bū�ana!

Pikards pamāja un nolika savas milzīgās rokas uz galda, ar

plaukstām uz leju.

- Nu skaidrs, - viņ� noteica. - Jūs, pui�i, tagad dodieties atpakaļ uz Mārgneivu. Mēģiniet neiekulties nepatik�anās, bet, ja citādi nevar, arestējiet. Tomēr piesargieties no tā desmitā vira. Tas var būt jebkur�. Es jūs pieseg�u no muguras. Dodiet man divdesmit minūtes, aizbrauk�u pakaļ Rosko un pēc tam tiksimies Mārgreivā.

Mēs visi piecēlāmies kājās. Paspiedām cits citam roku. Pi-kards devās aug�ā, bet mēs ar Finleju gājām atpakaļ uz bent-liju.

- Kā tas notika? - viņ� man pajautāja.

- Tas bija Beikers, - es stāstiju. - Vakarvakarā mēs saskrējāmies. Es sapūtu viņam pīlītes par to, ka do�os uz Habla māju meklēt kaut kādus tur dokumentus, pēc tam es tie�ām arī devos uz turieni un gaidīju, kas notiks. Ieradās Klainers juniors ar �etriem izpalīgiem. Viņi bija ieradu�ies, lai pienaglotu mani pie Habla guļamistabas sienas.

- Ak Dievs! - Finlejs izsaucās. - Un kas notika?

- Es viņus likvidēju, - paskaidroju.

Braukdams ar deviņdesmit jūd�u ātrumu stundā, Finlejs atkal pagrieza galvu pret mani.

- Tu viņus likvidēji? - viņ� brīnījās. - Tu novāci Klaineru junioru?

Es pamāju. Kādu brīdi Finlejs klusēja un samazināja ātrumu līdz astoņdesmit piecām jūdzēm.

- Kā tev tas izdevās? - viņ� gribēja zināt.

- Es gaidīju viņus slēpnī, - sāku savu stāstu. - Trijiem iesitu pa galvu, vienam pārgriezu rīkli, bet Klaineru junioru noslīcināju baseinā. Tāpēc arī samirka D�o saraksts. No tā pazuda viss rakstītais.

- Ak Dievs! - Finlejs atkal izsaucās. - Tu nogalināji piecus vīrus? Tas nu gan ir ellīgi, Rī�er! Kā tu tagad jūties?

Es paraustīju plecus. Iedomājos par savu brāli D�o, atcerējos viņu kā garu, neveiklu astoņpadsmit gadus vecu puisi, jaunizceptu Vestpointas militārās skolas absolventu. Iedomājos par Molliju BetU Gordoni, kas, turēdama rokās savu smago burgundie�a krāsas ādas portfeli, man uzsmaidīja. Pa�ķielēju uz Finleju un atbildēju ar retorisku jautājumu:

- Un kā tu pats jūties, kad izkaisi tarakānu indi?

Viņ� enerģiski papurināja galvu kā suns, kas noskurinās, izkāpdams no auksta ūdens.

- Paliku�i tikai �etri, - Finlejs konstatēja.

Viņ� sāka spaidīt vecās ma�īnas stūri, tāpat kā maiznieks mīca kliņģeri. Skatīdamies pa ma�īnas priek�ējo logu, Finlejs gari nopūtās.

- Vai tev ir kāda nojauta par to desmito puisi? - viņ� prasīja.

- Tam nav īpa�as nozīmes, kur� tas ir, - atbildēju. - Tagad viņam jābūt noliktavā kopā ar pārējiem trim. Viņiem �obrīd trūkst darbinieku, vai ne? �onakt viņi visi būs noliktavā un strādās. Rīt ir jāizved krava. Visi �etri būs tur.

Es ieslēdzu bentlija lielo, hromēto radio. Tas bija divdesmit gadus vecs angļu ra�ojums, tomēr darbojās. Tas bija noregulēts uz jauku radiostaciju. Sēdēju, klausīdamies mūziku, un centos neiemigt.

- Kaut kas neticams! - Finlejs ierunājās. - Kā gan, ellē ratā, tādā vietā kā Mārgreiva var notikt tik briesmīgas lietas?

- Kā tas sākās? - es atbildēju ar pretjautājumu. - Tas sākās ar Eizenhaueru. Tā ir viņa vaina.

- Ar Eizenhaueru? - Finlejs brīnījās. - Kāds tad viņam ar to sakars?

- Viņ� izveidoja lielās maģistrāles, kas savieno pavalstis, -es skaidroju. - Viņ� iznīcināja Mārgreivu. Senāk vecā �oseja bija galvenais ceļ�. Itin visiem bija jābrauc cauri Mārgreivai. �eit bija daudz mēbelētu istabu un bāru, ļaudis caurbraucot tērēja savu naudu. Tad uzbūvēja maģistrāli, ari lidma�īnu biļetes kļuva lētākas, tāpēc pilsētiņa pēk�ņi izmira. Tā saruka kartē līdz mazam punktiņam, jo maģistrāle iet tai garām �etrpadsmit jūd�u attālumā.

- Tātad tā ir maģistrāles vaina? - Finlejs pārjautāja.

- Tā ir mēra Tīla vaina, - es turpināju. - Pilsēta pārdeva zemi noliktavām, lai iegūtu sev papildu naudu, vai ne? Vecais Tīls noslēdza izdevīgu darījumu. Ta�u viņam nepietika drosmes pateikt �nē�, kad �ī jaunā nauda izrādījās netīra. Klainers to izmantoja, lai izveidotu savas impērijas afēru tīklu, un vecais Tils ar visām �etrām ielēca viņa apkampienos.

- Viņ� ir politiķis, - Finlejs piebilda. - Tie nekad neatsakās no naudas. Un tur bija ellīgi daudz naudas. Tīls ar �o naudu pārbūvēja visu pilsētu.

- Ar to viņ� nogremdēja visu pilsētu, - es apstrīdēju. - �ī vieta ir kloāka, un visi mārgreivie�i peld pa to no pa�a galvenā mēra līdz pat tam strādniekam, kas apkopj ķir�u kociņus.

Mūsu saruna atkal pārtrūka. Es pagrozīju radio pogu uz kādu citu staciju un izdzirdēju, ka Alberts Kings stāsta: ja viņ� nebūtu pārdzīvojis visas savas neveiksmes, tad viņam dzīvē vispār nebūtu paveicies.

- Bet kāpēc tie�i Mārgreiva? - Finlejs neatlaidās.

Vecais Alberts stāstīja, ka neveiksmes un raizes ir biju�as viņa vienīgie patiesie draugi.

- Ģeogrāfiskā izvietojuma un izdevīguma dēļ, - es atbildēju. - Mārgreiva atrodas pareizajā vietā. �eit saplūst da�ādas maģistrāles, un �eit pa taisno var nokļūt uz Floridas kuģu piestātnēm. �ī ir klusa vieta, un cilvēki, kas vada �o pilsētu, ir alkatīgi nelie�i, kas darīs to, ko viņiem liek.

Finlejs apklusa, domādams par dolāru straumēm, kas aizplūst no Mārgreivas gan uz dienvidiem, gan austrumiem kā pa notekcauruli pēc spēcīgas lietusgāzes. Mazs paisuma vilnis. Neliels nomocītu cilvēku bariņ� Mārgreivā to uztur pie dzīvības. Pie mazākās aizķer�anās desmitiem tūksto�u dolāru aizplūdīs prom un radīs sastrēgumu kā notekcaurulē. Naudas bija tik daudz, lai noslīcinātu tajā visu pilsētu. Finlejs bungoja ar saviem garajiem pirkstiem pa stūri un pārējo ceļa gabalu nobrauca klusēdams.

Mēs novietojām automobili laukumā pie policijas ēkas durvīm. Ma�īna atspoguļojās spoguļstikla durvīs. Mūsu braucamais bija antīks, vecs bentlijs, kas maksāja kādus simts tūksto�us dolāru, un vēl simts tūksto�i atradās tā bagā�niekā. �is bija vērtīgākais transportlīdzeklis visā D�ord�ijas pavalstī. Es atvēru bagā�nieka vāku un noliku jaku uz gaisa kondicionētāja kastes. Tad pagaidīju Finleju un mēs kopā devāmies iek�ā.

Viss policijas iecirknis bija kā izmiris, tikai pie reģistrācijas letes sēdēja de�ūrpolicists. Viņ� mums pamāja. Apmetu�i līkumu ap reģistrācijas barjeru, izgājām cauri lielajai, klusajai darba telpai un devāmies uz palisandra kabinetu. Iegāju�i iek�ā, aizvērām durvis. Finlejs izskatījās nervozs.

- Es gribu uzzināt, kur� ir desmitais, - viņ� sacīja. - Tas var būt jebkur�, varbūt pat de�ūrpolicists. Līdz �im jau �etri policisti ir biju�i iesaistīti.

- Tas nav viņ�, - es izteicu savas domas. - Viņ� nekad neko nedara, tikai noliek savu resno pakaļu uz tā ķebļa. Tomēr tas varētu būt Stīvensons. Viņ� bija saistīts ar Hablu.

Finlejs noraido�i pakratīja galvu.

- Nē, - viņ� teica. - Kad Tīls kļuva par policijas �efu, viņ� atstādināja Stīvensonu no visām lietām. Viņ� pats gribēja uzraudzīt, ko Stīvensons dara. Tāpēc tas nav viņ�. Manuprāt, tas var būt jebkur�. Varbūt tas pat varētu būt Eno no ēstuves? Viņam ir tāda ļauna daba.

Es pavēros Finlejā.

- Paklau, Finlej, arī tev ir ļauna daba, - es atzinu, - ļauna un ka�ķīga daba jau nepadara nevienu par noziedznieku.

Ignorēdams manu zobgalību, Finlejs paraustīja plecus.

- Nu tad ko mēs iesāksim? - viņ� apjautājās.

- Sagaidīsim Rosko un Pikardu, - es ierosināju, - un tad izdomāsim.

Apsēdos uz lielā palisandra galda malas un sēdēju tur, �ūpodams kāju. Finlejs staigāja �urpu turpu pa dārgo paklāju. Mēs jau bijām gaidīju�i apmēram divdesmit minūtes, kad durvis atvērās. Tajās stāvēja Pikards. Viņ� bija tik milzīgs, ka aizpildīja visu durvju aiļu. Redzēju, ka Finlejs skatījās uz viņu, it kā kaut kas nebūtu kārtībā. Arī es sekoju viņa skatienam.

Patie�ām tā bija. Ar Pikardu kaut kas nebija kārtībā. Pirmkārt, viņam nebija līdzi Rosko, un, otrkārt, savā milzīgajā rokā viņ� turēja 38. kalibra dienesta ieroci. Pikards turēja ieroci stabili, un tas bija nomērķēts uz Finleju!

Mēs abi ar Pikardu izgājām cauri policijas darba telpai. Tā bija pamesta un tuk�a. Ari de�ūrpolicistu vairs neredzēju. Tīls dro�i vien bija aizsūtījis viņu prom. Kafijas automāts bija ieslēgts, to varēja saost. Redzēju Rosko galdu un lielo ziņojumu dēli, uz kura bija rakstīts: Morisona slepkavības izmeklē�ana. Dēlis joprojām stāvēja tuk�s, nekāds progress nebija panākts. Apgāju apkārt reģistrācijas barjerai, atgrūdu smagās stikla durvis, no trieciena tās atsitās pret cieto gumijas fiksatoru, un izgāju laukā spilgtajā pēcpusdienas gaismā.

Ar resno iero�a stobru Pikards norādīja, ka man jākāpj bent-lijā un jāsē�as pie stūres. Es nepretojos un nestrīdējos pretī, vienkār�i devos pāri stāvlaukumam pie ma�īnas. Vēl nekad savā dzīvē nebiju jutis, ka panikas lēkme ir tik tuvu. Mana sirds dauzījās, es rāvu krūtīs mazus, īsus elpas vilcienus. Spēru soļus uz priek�u un, sakopodams visus spēkus, kas manī vēl mita, centos sevi kontrolēt. Stāstīju sev, ka, tiklīdz nokļū�u līdz �ofera puses durvīm, man jau būs radusies kāda sasodīta ideja par to, ko es, ellē ratā, darī�u turpmāk.

Iekāpis bentlijā, aizbraucu līdz Eno ēstuvei. Parakņājies sēdekļa atzveltnes kabatā, atradu karti. Atkal izkāpu ārā spo�ajā pēcpusdienas saulē un iegāju ēstuvē. Apsēdies pie brīva galdiņa, pasūtīju olu kulteni un kafiju.

Es iek�ēji kliedzu uz sevi un liku sev ieklausīties tajā, ko trīspadsmit gadu laikā biju iemācījies. Jo mazāk laika, jo cītīgāk jādomā ar vēsu prātu. Pat ja ir tikai viena patrona, tā ir jāliek lietā. Nevar atļauties aiz�aut garām, jo tā var salaist dēlī visu pasākumu, pat agrās rīta stundās nedrīkst atļauties būt miegains vai nebūt rīcībspējīgs tādēļ, ka asinīs cukura līmenis ir pārāk zems. Tādēļ piespiedu sevi apēst olas un izdzert kafiju. Tad pastūmu malā tuk�o krūzi un �ķīvi un, izklājis uz galda karti, sāku meklēt Hablu. Viņ� varēja būt jebkurā vietā. Ta�u man vajadzēja Hablu atrast. Man bija dota tikai viena iespēja, nevarēju mētāties no vienas vietas uz nākamo. Vispirms man Habls bija jāatrod savā prātā, jāizdomā, kur viņ� ir, un pēc tam pa taisno jābrauc pēc viņa. Tāpēc noliecos pār Eno galdu un ilgi pētīju karti. Pētīju to ļoti ilgi.

Gandrīz vai veselu stundu pavadīju, noliecies pār karti. Tad es to salocīju un noliku uz galda. Paņēmis no �ķīvja nazi un dak�iņu, ieliku tos bik�u kabatā. Pavēros apkārt, pie manis nāca viesmīle, tā ar brillēm.

- Vai plāno ceļojumu, dārgumiņ? - viņa man pajautāja.

Paskatījos uz aug�u viesmīlē. Redzēju savu attēlu, kas atspoguļojās sievietes brillēs. Redzēju arī Pikarda ra�eno augumu, sēdēdams aiz manis pie blakusgaldiņa, viņ� nikni raudzījās uz mums abiem. Gandrīz vai sajutu, kā Pikarda roka cie�i sa�ņaudzas ap 38. kalibra iero�a spalu. Es pamāju viesmīlei un sacīju:

- Tā ir laba ideja! Tas būs patiesi ellīgs ceļojums mū�a garumā.

Viņa nezināja, ko atbildēt.

- Nu tad - lai jums veicas! - sieviete novēlēja.

Es piecēlos un atstāju uz galdiņa vienu no �ārlijas dotajiem simtniekiem. Var būt, ka tas bija īsts, bet var būt, ka ne. Es gribēju viņai atstāt labu dzeramnaudu. Eno katru nedēļu saņēma tūkstoti netīrās naudas, bet es nezināju, vai viņ� tajā dalās arī ar citiem. Skatoties uz Eno, radās priek�stats, ka nedalās vis.

- Uz drīzu tik�anos, kungi! - briļļainā viesmīle atvadījās no mums.

- Varbūt, - es attraucu.

Pikards izgrūda mani ārā pa durvīm. Pulkstenis bija �etri. Grūstīdamies pa grantēto celiņu, gājām uz ma�īnu. Pikards man sekoja, turēdams roku kabatā. Es iekāpu ma�īnā, iedarbināju to un, izbraucis ārā no stāvlaukuma, drāzos prom pa veco �oseju uz ziemeļiem. �etrpadsmit jūdzes pieveicu divpadsmit minūtēs.

Pikards bija man licis braukt ar bentliju, nevis ar viņa pa�a ma�īnu. Tur bija jābūt kādam iemeslam - ne jau tikai tāpēc, ka viņ� gribēja ērtāk sēdēt, lai būtu vairāk vietas viņa lielajām kājām, bet gan tāpēc, ka �ī ma�īna ļoti at�ķīrās no citām. Tas nozīmēja, ka būs papildu nodro�inājums. Paskatījies atpakaļ-skata spoguli, apmēram simts jardu attālumā ieraudzīju mums sekojam vienkār�u sedanu. Tajā sēdēja divi pui�i. Neko neteikdams, paraustīju plecus. �osejas galā pie noliktavām samazināju ātrumu un paskatījos pa kreisi. Pa uzbrauktuvi aizbraucu līdz krustojumam un nokļuvu uz maģistrāles. Braucu tik ātri, cik spēju, jo laika nebija palicis daudz.

Pēc kāda laika mūsu priek�ā pavērās skats uz Atlantas dienvidaustrumu daļu. Izbraucu uz apvedceļa un devos aus-trumu virzienā pa 1-20 maģistrāli. Jūdzi pa jūdzei ceļ� ritēja uz priek�u, bet simts jardu attālumā sekoja divi pui�i vienkār�ajā sedanā.

- Nu kur tad viņ� ir? - Pikards iejautājās.

�ī bija pirmā reize, kop� bijām atstāju�i policijas iecirkni, kad Pikards vispār ierunājās. Es paskatījos viņā un paraustīju plecus.

- Nav ne jausmas, - attraucu. - Vienīgais, ko varu izdarīt, ir atrast viņa draugu Ogistā.

- Kas tas par draugu? - viņ� ieinteresējās.

- Puisis, vārdā Lenons, - es atbildēju.

- Ogistā? - Pikards pārjautāja.

- Ogistā, - es apstiprināju. - Tie�i uz turieni mēs ari dodamies.

Pikards kaut ko noņurdēja, un mēs braucām tālāk. Abi pui�i sekoja mums aiz muguras.

- Kas tad ir tas puisis Ogistā? - viņ� prasīja. - Tas Le-nons?

- Habla draugs, - es apliecināju. - Kā jau sacīju.

- Viņam nav draugu Ogistā, - Pikards nepiekrita manai teorijai. - Vai tad tu domā, ka mēs nepārbaudām tādas lietas?

Es tikai paraustīju plecus un neko neatbildēju.

- Draudziņ, - Pikards ierunājās, - labāk nespraud man banānus ausīs! Klaineram tas nepatiks. Sievietei tikai būs vēl sliktāk. Klainerā mājo neizmērojama cietsirdība. Vari man ticēt, jo esmu viņu redzējis darbojamies.

- Kad tad? - gribēju zināt.

- Daudzas reizes, - viņ� apstiprināja. - Piemēram, tre�dien lidostā, ar to sievieti Molliju Betu. Tā nu gan bija spiedzēja, Klaineram tas patīk. Vēl arī svētdien - pie Morisoniem.

- Tātad arī Klainers tur svētdien bija? - es jautāju.

- O! Viņam tas sagādāja lielu baudu, - Pikards turpināja.

- Viņam un viņa sasodītajam dēliņam. Novākdams �o no kātiem, tu izdarīji pasaulei lielu pakalpojumu. Tev vajadzēja redzēt, kā viņ� svētdien plosījās. Tiem diviem policistiem mēs bijām iedevu�i brīvdienu. �ķita, ka nebūtu pareizi, ja viņi piebeigtu pa�i savu priek�nieki!. Mēs ar abiem Klaineriem viņus aizvietojām. Vecajam Klaineram katra minūte sagādāja baudu. Viņam ir bezgala cietsirdīga daba, kā jau iepriek� teicu. Labāk parūpējies, lai piezvanu laikus, vai arī tavai draudzenei būs beigas.

Uz bridi pieklusu. Atceros, ka svētdien biju redzējis Klaineru junioru. Viņ� bija atbraucis pretī savai pamātei uz kafejnīcu. Tas bija aptuveni pusvienpadsmitos no rīta. Viņ� vēl toreiz blenza uz mani. Tātad juniors torit bija atceļā no Morisonu mājas, kur tos abus bija saraustījis gabalos.

- Vai manu brāli no�āva vecais Klainers? - jautāju Pikar-dam.

- Ceturtdienas naktī? - viņ� atjautāja. - Protams. Tas ir viņa ierocis - 22. kalibra ar klusinātāju.

- Un pēc tam juniors manu brāli saspārdija? - es izteicu pieņēmumu.

Pikards paraustīja plecus.

- Juniors uzvedās kā psihopāts, - viņ� atzina. - Viņam ar galvu nav kaut kas kārtībā.

- Un tad Morisonam viss bija jāsatīra? - turpināju taujāt.

- Bija gan, - Pikards apstiprināja. - Tam mērglim vajadzēja ma�īnā sadedzināt abus līķus. Ta�u nejēga nevarēja atrast Stolera līķi. Tāpēc viņ� tos abus atstāja gu|am.

- Un vēl Klainers nogalināja astoņus cilvēkus Luiziānā, vai ne? - es prasīju.

Pikards smējās.

- Astoņi ir tikai tie, par kuriem ir zināms, - Pikards paziņoja. - Tas mērglis Spirenca veselu gadu mina viņam uz papē�iem, meklēdams naudu, ko samaksāja �āvējam. Ta�u tāda �āvēja nekad nav bijis. Klainers to izdarīja pats. Tas viņam ir tāds kā hobijs, saproti?

- Tad jau tu pazini Klaineru vēl no tiem laikiem? - es gribēju zināt.

- Esmu vienmēr pazinis Klaineru, - Pikards apgalvoja. - Panācu, lai mani ieceļ par Spirencas biroja koordinatoru. Turēju visas lietas vēlamajā kārtībā.

Kādu jūdzi vai divas braucām klusēdami. Abi pui�i sedanā turpināja mums sekot simts jardu attālumā no bentlija. Tad Pikards paskatījās manī un iejautājās:

- Vai tas puisis, Lenons, nav vēl viens nolādēts Finan�u ministrijas spiegs, kas strādā tava brāļa labā?

- Tas ir Habla draugs, - es palaboju.

- Ne velna! - Pikards nepiekrita. - Mēs pārbaudījām, viņam nav draugu Ogistā. Un vispār - Hablam nav neviena drauga. Viņ� domāja, ka Klainers viņam ir baigais draugs, jo piedāvāja viņam darbu un visu pārējo.

Sēdēdams pasa�iera vietā, Pikards sāka pie sevis smieties. Viņa milzīgais augums no jautrības trīsuļoja.

- Tāpat kā Finlejs domāja, ka tu esi viņa draugs, vai ne? -es iedzēlu.

Pikards paraustīja plecus.

- Es centos viņu pasargāt, - viņ� sacīja. - Brīdināt. Ko tad man vajadzēja darīt? Ļaut, lai Finleja dēļ ari mani nogalina?

Es neko neatbildēju. Klusēdami turpinājām braukt uz priek�u. Neuzkrīto�ais sedans stabili turējās simts jardu attālumā aiz mums.

- Mums jāielej benzīns, - es informēju.

Pikards izstiepa kaklu un paskatījās uz degvielas rādītāju. Tas tuvojās sarkanajai atzīmei.

- Piestāj pie nākamā benzīntanka! - viņ� pavēlēja.

Ieraudzīju benzīntanka norādi, tas atradās netālu no vietas,

ko sauca Medisona. Iebraucu degvielas uzpildes stacijā un, pie-stūrējis pie attālākā benzīna sūkņa, apstājos.

- Vai uzpildīsi benzīnu? - pajautāju Pikardam.

Viņ� pārsteigti manī paskatījās.

- Nē, - viņ� nepiekrita. - Ko gan tu iedomājies, kas es tāds esmu? Vai kāds sasodīts benzīna sūknētājs? Pats vari to izdarīt!

Tie�i tādu atbildi arī biju gaidījis. Es izkāpu no ma�īnas. Pikards izrausās pa otru pusi. Ari sedans piebrauca cie�i aizmugurē, un abi pui�i izkāpa ārā. Es viņus nopētīju. Tie bija tie pa�i divi latīņamerikāņi, ar kuriem saplēsos Ņujorkā uz ļau�u pilnās ietves pie Kelsteina koled�as. Mazākajam mugurā bija tas pats haki krāsas lietusmētelis. Es draudzīgi pamāju abiem pui�iem. Aprēķināju, ka viņiem palikusi mazāk nekā stunda, ko dzīvot. Latīņamerikāņi pienāca klāt un nostājās blakus Pikardam. Es atāķēju �ļūteni un iebāzu to bentlija benzīnbākā.

Bentlijam bija ļoti liela benzīnbākā, tajā sagāja vairāk nekā divdesmit galoni benzīna. Es bremzēju ar pirkstu benzīnpisto-les mēlīti, lai automāts nesūknētu degvielu pārāk ātri. Turēju �ļūteni, kā jau parasti visi to dara, un, atspiedies pret ma�īnu, pilināju bākā iek�ā benzīnu. Prātoju, ka varbūt vajadzētu uzsvilpot. Pikards un abi latīņamerikāņi zaudēja par mani jebkādu interesi. Uzpūta viegls vējiņ�, tie visi trīs mīņājās vieglajā vakara dzestrumā.

Es izslidināju no kabatas Eno ēstuvē iegūtos galda piederumus un iespiedu na�a galu riepas protektorā pie mana labā ceļgala. Cerēju, ka no tās vietas, kur stāvēja Pikards, izskatījās, ka kasu savu kāju. Tad paņēmu dak�iņu un, atliecis vienu tās �uburu uz āru, iespiedu to iegriezumā, ko biju uztaisījis, un atlauzu nost. Apmēram puscollas dak�iņas �ubura palika riepā. Tad beidzu sūknēt degvielu un novietoju �ļūteni atpakaļ pie benzīntanka automāta.

- Vai samaksāsi? - uzsaucu Pikardam.

Viņ� paskatījās apkārt, paraustīja plecus un izņēma no kabatas naudas �ūksni. Tad, paņēmis vienu naudas zīmi, aizsūtīja puisi lietusmētelī samaksāt par benzīnu. Pēc tam mēs iekāpām atpakaļ ma�īnā.

- Pagaidi! - Pikards noteica.

Pagaidīju, līdz mums sekojo�ais sedans tika uzstartēts un divreiz paspīdināja tālās gaismas. Izbraucu no benzīntanka, lēnām atgriezos uz maģistrāles un atsāku ceļu tajā pa�ā stabilajā ātrumā. Braucām uz priek�u, mums garām pazibēja ceļa norādes: Ogista 70 jūdzes, Ogista 60 jūdzes, 40 jūdzes... Vecais bentlijs dūkdams traucās uz priek�u un vienmērīgi �ūpojās. Abi pui�i neatlaidīgi sekoja. Atpakaļskata spogulī vēroju, kā noriet sarkana saule. Horizonts priek�ā bija pilnīgi melns. Tālu virs Atlantijas okeāna jau bija iestājusies nakts. Mēs turpinājām doties uz priek�u.

Ma�īnas aizmugurējā riepa izlaida gaisu apmēram divdesmit jūdzes no Ogistas. Pulkstenis jau bija pusastoņi, sāka satumst. Mēs abi jutām riteņa klaboņu, un ma�īnu bija grūti novadīt taisni.

- Sasodīts! - es iebrēcos. - Caura riepa!

- Piestāj malā! - Pikards nokomandēja.

Piestāju malā diezgan tālu no ceļa apmales. Neuzkrīto�ais sedans arī apstājās tie�i aiz mums. Visi �etri izkāpām ārā. Vieglā vēja pūsma bija pārvērtusies aukstā austrumu vējā. Es nodrebinājos un atvēru bagā�nieku. Paņēmu savu jaku, uzvilku to mugurā, it kā mana vienīgā vēlē�anās būtu tās sniegtais siltums.

- Rezerves ritenis ir zem bagā�nieka grīdas, - es paziņoju Pikardam. - Varbūt palīdzēsi man nocelt to kasti?

Pikards pienāca klāt un skatījās uz kasti ar viena dolāra banknotēm.

- Mēs nodedzinājām nepareizo māju, - to sacīdams, viņ� iesmējās.

Pa abiem mēs izcēlām smago kasti ārā no bagā�nieka un nolikām to uz sāniem uz maģistrālā ceļa apmales. Tad Pikards izvilka �aujamo un parādīja to man. Viņa milzīgā �akete plīvoja vējā.

- Ļausim, lai mazie latīņamerikāņi nomaina riteni, - viņ� izlēma. - Bet tu pats stāvi mierīgs tie�i �eit, blakus kastei.

Pikards pamāja abiem latīņamerikāņiem pienākt tuvāk un pastāstīja, kas viņiem jādara. Pui�i atrada domkratu un uzgrie�ņu atslēgu, pacēla ma�īnu un noņēma riteni. Tad paņēma rezerves riteni un, rūpīgi pieskrūvēdami, uzlika to vietā. Es stāvēju blakus naudas kastei, drebinādamies aukstajā vējā un cie�i tīstīdamies jakā. Iebāzis rokas dziļi kabatās, mīņājos no vienas kājas uz otru, pūlēdamies izskatīties pēc tāda, kam kļūst auksti, stāvot dīkā.

Pagaidīju, līdz Pikards apiet apkārt ma�īnai un pārbauda, vai skrūves ir cie�i pievilktas. Ar visu savu iespaidīgo svaru viņ� uzgūlās svirai, un es dzirdēju, kā no�ņirkst metāls. Atvāzu Morisona atsperu nazi un pārgriezu gaisa kondicionētāja kastes vienu sānu, tad ari aug�pusi, pēc tam otru sānu līdz pa�ai lejai. Pirms Pikards paspēja pacelt savu stroķi, kaste atvērās kā kuģa �ahta un simts tūksto�i viena dolāra bankno�u kā sniegputenis uzvirpuļoja vējā pa visu maģistrāli.

Tad es pārlēcu pāri ceļmalas betona sienai, noripoju lejā pa lēzeno nogāzi un izvilku Desert Eagle. Vispirms ie�āvu lietusmētelī ģērbtajam puisim, kas bija pienācis pie betona sienas, lai dzītos man pakaļ, ta�u netrāpīju precīzi, un lode tikai norāva puisim kāju. Aiz pui�a muguras redzēju, kā smagā ma�īna, kam viss vējstikls aplipis ar dolāru banknotēm, nobrauc no ceļa un ietriecas sedanā, kas stāvēja aiz bentlija. Pikards gaiņāja prom naudas sniegavētru un tenterēdams pienāca pie sienas. Es dzirdēju, kā uz maģistrāles nokauc ma�īnu riepas, mēģinot nobremzēt un izvairīties no avarēju�ās smagās ma�īnas. Pavēlos tālāk un, precizi notēmēdams, no�āvu otru latīņamerikāni. Lode trāpīja puisim tie�i krūtīs, un viņ� sabruka zemē netālu no manis. Pirmais, aiz�autais, lietusmētelī vāļājās pa nogāzes aug�pusi kliegdams un, sagrābis savu sa�ķaidīto kāju, tajā pa�ā laikā mēģināja tikt klāt pie mazā automātiskā iero�a, kuru bija man rādījis Ņujorkā. Es �āvu tre�o reizi, un lode trāpīja viņam galvā. Redzēju, ka Pikards nomērķējis savu 38. kalibra ieroci uz mani. Visu �o laiku turpināja gaudot vēj� un ma�īnas uz maģistrāles stājās malā. Vēroju, kā �oferi kāpj ārā no ma�īnām un lēkājot cen�as satvert gaisā virpuļojo�o naudu. Valdīja pilnīgs haoss.

- Ne�auj uz mani, Pikard! - es kliedzu. - TU nedabūsi Hablu, ja �ausi!

Pikards to zināja un saprata ari to, ja neatvedīs Hablu, tad pa�am būs beigas. Klainers �o neveiksmi neciestu. Tā nu viņ� tur stāvēja, notēmējis savu 38. kalibra stroķi uz manu galvu, tomēr ne�āva. Es uzskrēju aug�ā pa nogāzi, apskrēju apkārt ma�īnai un, mērķēdams uz Pikardu ar Desert Eagle, liku viņam iziet uz maģistrāles pie ma�īnām.

- Ari tu ne�auj uz mani! - Pikards kliedza. - Mans telefona zvans ir vienīgā iespēja, kā tu vari izglābt savu sievieti. Tā tas ir, tev man jātic!

- Es to zinu, Pikard! - kliedzu pretī. - Es to zinu. Es ne�au�u. Vai tu �ausi uz mani?

Pāri 38. kalibra ierocim Pikards papurināja galvu.

- Es ne�au�u uz tevi, Rī�er, - viņ� atkliedza.

Izskatījās, ka situācija nonākusi strupceļā. Mēs riņķojām

ap bentliju, turēdami pirkstus uz iero�a gaiļa, pārliecinādami viens otru, ka ne�ausim.

Pikards runāja taisnību, ta�u es to nedarīju. Pagaidīju, iekams viņ� nostājas pie smagās ma�īnas vraka un es pats nokļūstu blakus bentlijam. Tad nospiedu gaili. 44. kalibra lode trāpīja Pikardam un atmuguriski atmeta viņa milzīgo ķermeni sa�ķaidītajā metālu kaudzē. Es negaidīju, lai izdarītu otro �āvienu, bet aizcirtu bagā�nieka vāku, ielēcu bentlijā pie stūres un, iedarbinādams ma�īnu, riepām kaucot, no ceļa apmales nobraucu uz maģistrāles un, izvairīdamies, lai nesaspiestu cilvēkus, kas skrēja pakaļ dolāru banknotēm, devos projām. Uzspiedis uz gāzes pedāļa, aiztraucos austrumu virzienā.

Līdz Ogistai bija paliku�as vēl divdesmit jūdzes, tās es veicu divdesmit minūtēs. No adrenalīna elsodams un trīcēdams, piespiedu sirdi pukstēt rāmāk un ieelpoju lielus gaisa malkus. Pēc tam, izkliedzis skaļu uzvaras saucienu, pilnā balsī brēcu un klaigāju no sajūsmas. Pikards bija dabūts pie malas!

Kad sasniedzu nomaļās Ogistas priek�pilsētu, bija jau tum�s. Tikko sāka parādīties arvien vairāk lielo māju, es nobraucu no maģistrāles. Pilsētā apstājos pie pirmā moteļa, ko ieraudzīju. Aizslēdzis bentliju, iegāju moteļa kantorī un devos pie letes. Administrators pacēla galvu.

- Vai jums ir brīva istaba? - pavaicāju.

- Trīsdesmit se�i dolāri, - puisis atbildēja.

- Vai istabā ir telefons? - interesējos.

- Protams, - viņ� attrauca, - ir ari gaisa kondicionētājs un kabeļtelevīzija.

- Vai istabā ir Dzeltenās lapas*? - gribēju zināt.

Puisis pamāja.

- Vai jums ir Ogistas karte? - prasīju.

Viņ� iegrūda īk�ķi plauktā, kas atradās blakus cigare�u automātam. Tas bija piebāzts pilns ar kartēm un bro�ūrām. No naudas �ūk�ņa, ko izņēmu no bik�u kabatas, noskaitīju trīsdesmit se�us dolārus. Nometis naudu uz letes, piereģistrējos grāmatā ar vārdu Rosko Finlejs.

- Divpadsmitā istaba. - Puisis man paslidināja atslēgu. Paņēmis karti, steidzīgi devos projām, aizskrēju gar istabu

rindu līdz divpadsmitajam numuram. Atslēdzu durvis un iegāju iek�ā, pat neapskatījies istabu, sameklēju telefonu un Dzeltenās lapas. Gulēdams gultā, izklāju karti un atvēru Dzeltenās lapas pie burta V, lai sameklētu viesnīcas.

■ Dzeltenās lapas - telefona abonentu grāmata.

Saraksts bija pamatīgi gar�. Ogistā bija simtiem vietu, kur varēja samaksāt par gultu un palikt pa nakti. Patie�ām simtiem �ādu vietu, vairākas lappuses Dzeltenajās lapās bija pilnas ar tām. Tāpēc es ieskatijos kartē un koncentrējos uz pusjūdzi garu un �etrus kvartālus lielu rajonu abpus galvenajam ceļam no rietumu puses. Te bija mans izraudzītais mērķis. Samazināju viesnīcu skaitu, kas bija tie�i uz galvenās ielas, un pievērsos tām, kas atradās vienu vai divus kvartālus nost no galvenās ielas. Pirmkārt, apzināju vietas ceturtdaļjūdzes vai pusjūdzes attālumā, tā izveidojās kvadrāts, kas bija ceturtdaļjūdzi gar� un tikpat plats. Noliku karti blakus telefonu grāmatai un uztaisīju sarakstu.

Astoņpadsmit viesnīcas. Viena bija tā, kurā pa�reiz atrados. Tāpēc pacēlu klausuli un uzgriezu nulli, lai sazvanītu administratoru. Viņ� pacēla klausuli.

- Vai pie jums ir reģistrējies vīrietis, vārdā Pols Lenons? -es pajautāju.

Iestājās klusums, kamēr administrators pār�ķirstīja reģistrācijas �urnālu.

- Lenons? - viņ� pārjautāja. - Nē, kungs, tāda nav!

- Paldies, - pateicos un noliku klausuli.

Ievilku dziļu elpu un sāku no saraksta aug�gala; zvanīju pirmajai viesnīcai.

- Vai pie jums ir reģistrējies Pols Lenons? - pajautāju vīrietim, kas pacēla klausuli.

Atkal iestājās pauze.

- Nē, kungs, nav gan, - viņ� atbildēja.

la es apguvu visu sarakstu, zvanīju visām viesnīcām, citai pēc citas.

- Vai pie jums ir reģistrējies Pols Lenons? - vaicāju visiem administratoriem pēc kārtas.

Vienmēr bija jāgaida, kamēr viņi pārbaudīja reģistrācijas grāmatas. Da�kārt dzirdēju, kā tiek pār�ķirtas lappuses, citiem bija datori, tad varēja saklausīt taustiņu klaboņu.

- Nē, kungs, tāda nav, - cits pēc cita viņi atbildēja.

Es gulēju gultā, turēdams telefonu uz krūtīm. Biju nonācis līdz trīspadsmitajam numuram astoņpadsmit viesnīcu garajā sarakstā.

- Vai pie jums ir reģistrējies vīrs, vārdā Pols Lenons? - jau kārtējo reizi pajautāju.

Atkal pauze, tika �ķirstītas lappuses.

- Nē, kungs, - ari trīspadsmitais administrators atbildēja noraido�i.

- Paldies, - sacīju un noliku klausuli.

Vēlreiz pacēlu klausuli un piezvanīju �etrpadsmitajai viesnīcai. Numurs bija aizņemts, tāpēc zvanīju nākamajai, piecpadsmitajai viesnīcai.

- Vai pie jums ir reģistrējies Pols Lenons? - atkal vaicāju.

Klusums un pauze.

- Simt divdesmitā istaba, - piecpadsmitais administrators atbildēja.

- Paldies, - pateicos un noliku klausuli.

Paliku guļam, aizvēru acis un izelpoju. Noliku telefonu atpakaļ uz naktsgaldiņa un ieskatījos kartē. Piecpadsmitā viesnīca atradās trīs kvartālu attālumā no �ejienes, uz ziemeļiem no galvenās ielas. Atstājis istabas atslēgas uz gultas, devos ārā pie ma�īnas. Motors vēl joprojām bija silts. Biju pavadījis moteļa istabā apmēram divdesmit piecas minūtes.

Pirms drīkstēja izdarīt kreiso pagriezienu, man bija jānobrauc trīs kvartāli austrumu virzienā, tad vēl trīs kvartāli uz ziemeļiem. Izbraucu kaut ko līdzīgu robotai spirālei. Beidzot atradu piecpadsmito viesnīcu un noliku ma�īnu pie tās durvīm. Iegājis vestibilā, konstatēju, ka tā ir samērā no�ņurkusi vieta -netīra un slikti apgaismota, tā līdzinājās alai.

- Kā varu jums palīdzēt? - administrators pajautāja.

- Paldies, nekā, - attraucu.

Ejot uz priek�u, sekoju bultai, kas veda cauri koridoru labirintam, un atradu simt divdesmito istabu. Pieklauvējis pie durvīm, dzirdēju, kā nograb durvju ķēde. Paliku stāvam pie durvīm, kad tās atvērās.

- Sveiks, Ri�er! - mani sveicināja.

- Sveiks, Habl! - es atbildēju.

Habls mani apbēra ar jautājumiem, ta�u es tikai vedināju viņu ārā uz ma�īnu. Mums vēl bija jāpavada �etras stundas ceļā, tāpēc vajadzēja pasteigties. Es biju apsteidzis savu grafiku par divām stundām; gribēju, lai tā tas arī paliek, lai �īs divas stundas ir rezervē, varbūt vēlāk man tās būs vajadzīgas.

Habls labi izskatījās. Viņ� nebija sabrucis, vien slapstīdamies slēpies se�as dienas; kā izrādās, tas bija nācis viņam tikai par labu. No Habla sejas bija pazudusi tā pa�apmierinātā izteiksme, kas viņu raksturoja iepriek�, tagad viņ� izskatījās pārliecināts un neprognozējams, ari nedaudz nepakļāvīgāks -vairāk līdzīgs man. Mugurā viņam bija lētas drēbes, pirktas parastā veikalā, ari brilles, ko viņ� tagad nēsāja, bija vecas, izgatavotas no nerūsējo�ā tērauda. Septiņus dolārus vērts ciparu rokas pulkstenis piesedza bālo ādas joslu, kur reiz bija atradies Rolex pulkstenis. Habls izskatījās pēc santehniķa vai �aļa, kam tepat netālu pieder kaut kādu dzel�u tirgotava.

Viņam nebija nekādu somu, Habls ceļoja bez bagā�as. Viņ� vienkār�i paskatījās uz savu istabu un iznāca ārā kopā ar mani, it kā neticēdams, ka klejotāja dzīvei pienācis gals, it kā zināmā mērā tās varētu viņam pietrūkt. Mēs izgājām cauri tum�ajam vestibilam un tad ārā no viesnīcas, nakti. Habls apstājās, ieraudzījis ma�īnu pie durvīm.

- Tu atbrauci �ārlijas ma�īnā? - viņ� brīnījās.

- Viņa par tevi uztraucas, - es paskaidroju. - Viņa lūdza tevi sameklēt.

Habls pamāja un izskatījās samulsis.

- Kas tie par tonētajiem stikliem? - Habls nesaprata.

Es pasmaidīju un paraustīju plecus.

- Labāk neprasi, tas ir gar� stāsts, - atbildēju.

Iedarbināju ma�īnu un braucu prom no viesnīcas. Hablam

būtu vajadzējis uzreiz pajautāt, kā klājas �ārlijai, ta�u kaut kas viņu satrauca. Biju ievērojis, ka bridi, kad Habls aizcirta viesnīcas istabas durvis, viņu bija pārņēmusi liela atvieglojuma izjūta. Tomēr viņ� bija arī nedaudz noslēdzies sevī un atturīgs. Viņa lepnums likās iedragāts. Kā tad tā? Viņ� bija bēdzis, slēpies un slapstījies, domādams, ka dara to izcili labi, bet, kā izrādās, tā tomēr nebija, jo es biju viņu atradis. Habls pa�reiz tie�i par to ari domāja. Viņ� jutās vienlaikus gan atvieglots, gan vīlies.

- Kā gan, ellē ratā, tu mani atradi? - viņ� gribēja zināt.

Es vēlreiz paraustīju plecus.

- Elementāri, - paskaidroju. - Man ir bijusi liela prakse, esmu atradis daudzus pui�us, gadiem ilgi esmu nodarbojies ar armijas dezertieru meklē�anu.

Līkumodams pa pilsētas ielām, es centos atrast ceļu uz mums vajadzīgo maģistrāli. Redzēju, kā ma�īnu ugunis dodas rietumu virzienā, ta�u uzbrauktuve uz maģistrāles bija kā balva, kas atradās pa�ā labirinta centrā. Tagad es devos pretējā virzienā pa to pa�u roboto spirāli, kuru jau biju spiests veikt, iebraucot �ajā pilsētā.

- Bet tomēr, kā tev tas izdevās? - Habls neatlaidās. - Es ta�u varēju būt jebkurā vietā.

- Nē, nevareji vis! - es apgalvoju. - �ī bija īstā vieta, tie�i tāpēc tas bija tik viegli. Tev nebija ne kredītkartes, ne vadītāja apliecības, ne personu apliecino�u dokumentu. Vienīgi skaidra nauda. Tie�i tāpēc tu nevarēji izmantot ne lidma�īnas, ne īrētu ma�īnu. Atlika pārvietoties vienīgi ar autobusu.

Beidzot biju atradis uzbrauktuvi uz maģistrāles, tāpēc koncentrējos uz joslu maiņu un pagriezu stūri, pēc tam uz maģistrāles iekļāvos automa�īnu plūsmā, kas devās atpakaļ uz Atlantu.

- Tie�i tā ari sāku tevi meklēt, - turpināju skaidrot. - Es iedomājos sevi tavā vietā. Tu biji nobijies par savu ģimeni, tāpēc bija skaidrs, ka nekur tālu no Mārgreivas nebrauksi. Apzināti vai neapzināti tu tomēr vēlējies sajust, ka joprojām esi ar viņiem saistīts. Ar taksometru tu aizbrauci līdz Atlantas autoostai, vai ne?

- Pareizi, - Habls apstiprināja. - Pirmais autobuss no Atlan-tas gāja uz Memfisu, bet es sagaidīju nākamo. Memfisa bija pārāk tālu. Es negribēju braukt tik tālu prom.

- Tie�i tāpēc man arī bija tik viegli, - es piebildu. - Tu riņķoji ap Mārgreivu, ne pārāk tuvu un ari ne pārāk tālu. Ja cilvēkiem dod brīvu va|u, viņi vienmēr ies pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Tā ir neapstrīdama patiesība, Habl. Man vienīgi bija jāsaskaita dienas, jāizpēta karte un jāparedz, uz kurieni tu katru reizi dosies. Aprēķināju, ka pirmdien tu varētu būt bijis Birmingemā, Alabamas pavalstī, otrdien -Montgomerijā, tre�dien - Kolumbusā, bet ar ceturtdienu radās problēma. Liku uz Meikonu, bet tad izdomāju, ka varbūt tā ir pārāk tuvu Mārgreivai.

Viņ� pamāja.

- Ceturtdiena bija īsts murgs, - Habls atzina. - Es patie�ām biju Meikonā, tas bija briesmīgi, ne mirkli nespēju acu aizvērt.

- Tad piektdien tu ieradies �eit, Ogistā, - es turpināju.

- Mans otrais minējums bija tāds, ka tu paliksi �eit divas naktis. Manuprāt, pēc Meikonas tu varētu būt nomocījies, palicis pilnīgi bez spēka. Patiesībā es par to nebiju īsti pārliecināts. Es jau gandrīz �ovakar aizbraucu uz Grinvilu Dienvidkarolīnā. Tomēr beigās viss sanāca pareizi.

Habls pieklusa. Viņ� bija domājis, ka ir neatrodams, bet tajā pa�ā laikā riņķojis ap Mārgreivu kā ceļa zvaigzne, kas uzzibsnī pie naksnīgajām debesīm.

- Bet es ta�u reģistrējos viesnīcā ar sve�u vārdu! - viņ� izaicino�i centās aizstāvēties.

- Pavisam kopā tu izmantoji piecus izdomātus vārdus, - es apstiprināju. - Piecas naktis, piecas viesnīcas un pieci izdomāti vārdi. Piektais vārds bija tāds pats kā pirmais, vai ne?

Habls bija pilnīgi izsists no sliedēm; viņ� brīdi padomāja un pamāja.

- Kā, pie velna, tu to varēji zināt? - viņ� atkal nesaprata.

- Esmu meklējis daudzus pui�us, - atkārtoju. - Un es mazliet par tevi kaut ko zināju.

- Ko tad tu zināji? - Habls interesējās.

- Tu esi bītlu pielūdzējs, - es skaidroju. - Tu man stāstīji, ka esi apmeklējis Dakotas māju un pabijis arī Liverpūlē Anglijā. Tavā mājā ir gandrīz visi bītlu kompaktdiski, kādi jebkad ir izdoti. Tātad pirmajā naktī pie kādas viesnīcas reģistrācijas letes tu parakstījies kā Pols Lenons, vai ne?

- Pareizi, - Habls atzinās.

- Tomēr ne kā D�ons Lenons, - es piebildu. - Cilvēki parasti turas pie sava īstā vārda. Nezinu gan - kāpēc, bet tā parasti notiek. Tātad tu biji Pols Lenons. Otrdien tu biji Pols Makartnijs, tre�dien - Pols Harisons, bet ceturtdien - Pols Stārs. Piektdien Ogistā tu sāki visu no sākuma un atkal kļuvi par Polu Lenonu, vai ne?

- Tā gan, - Habls atkal man piekrita. - Bet Ogistā ta�u ir miljoniem viesnīcu, notiek da�ādas konferences, te spēlē golfu. Kā gan, sasodīts, tu zināji, kur meklēt?

- Es par to domāju, - atzinos. - Tu ieradies piektdien vēlu no rīta, no rietumiem. Tāds vīrs kā tu iet atpakaļ pa to pa�u ceļu, kuru jau redzējis. Tā viņ� jūtas dro�āk. Tu biji pavadījis �etras stundas autobusā, visi locekļi kļuvu�i stīvi, tev gribējās svaigu gaisu, tāpēc gabaliņu nogāji kājām, varbūt kādu ceturt-daļjūdzi. Tad sāki krist panikā un, ticis nost no galvenās ielas, pagājies vienu vai divus kvartālus. Tāpēc man sanāca diezgan mazs meklē�anas rajons. Kopā astoņpadsmit viesnīcas. Es tevi atradu piecpadsmitajā.

Habls, nezinādams - priecāties vai noskumt, pa�ūpoja galvu. Mēs braucām uz priek�u, cauri tumsai. Vecais labais bentlijs joņoja uz priek�u nedaudz ātrāk par atļauto brauk�anas ātrumu.

- Kā tagad iet Mārgreivā? - Habls apjautājās.

Tas bija pla�s jautājums. Viņ� to uzdeva minstinoties, it kā nervozēdams. Arī es nesapratu, kā uz to atbildēt. Nedaudz atlaidu gāzes pedāli un samazināju ātrumu. Tā rīkojos, ja nu gadījumā Habls satraucas un sagrābj mani. Negribējās sadauzīt ma�īnu, jo remontam mums nebija laika.

- Mēs esam sūdos līdz ausīm! - es atzinos. - Un ir paliku�as septiņas stundas, lai to novērstu.

Sliktākās ziņas pataupīju beigām. Pastāstīju Hablam, ka �ār-lija ar bērniem sakarā ar draudo�ajām briesmām bija pirmdien aizbraukusi kopā ar FIB aģentu. Un tad atklāju viņam, ka FIB aģents bija Pikards.

Ma�īnā iestājās klusums. Kādas trīs vai �etras jūdzes nobraucām klusēdami. Tas bija kas vairāk nekā klusums - graujo�s klusuma vakuums. Sajūta bija tāda, it kā no mūsu planētas būtu pazudusi atmosfēra. Tas bija tāds klusums, kas dunēja un d�inkstēja manās ausīs.

Habls sāka lauzīt rokas un, sēdēdams man blakus lielajā ādas sēdeklī, klanījās uz priek�u un atpakaļ. Pēk�ņi viņ� pārstāja �ūpoties un savaldījās; līdz �im nebiju redzējis, ka viņ� prot saņemties. Habla smadzenes vienkār�i atslēdzās un pārstāja funkcionēt; viņ� vairs nereaģēja, it kā �irmis būtu aizkritis ciet. �ī ziņa bija pārāk briesmīga, lai to aptvertu. Habls vienkār�i skatījās manī.

- Skaidrs, - viņ� noteica. - Tad jau tev viņi vienkār�i jāatved atpakaļ, vai ne?

Traukdamies pretī Atlantai, es atkal uzspiedu uz gāzes pedāļa.

- Es atvedī�u viņus atpakaļ, - apsolīju. - Tomēr man ir vajadzīga tava palīdzība. Tie�i tāpēc vispirms braucu tev pakaļ.

Habls atkal pamāja. Viņ� bija ticis pāri �okējo�ajam triecienam, pārstājis uztraukties un sācis uz visu skatīties ar vēsu prātu. Biju�ais baņķieris bija iegājis tādā atslābuma stadijā, kad dara visu, kas jādara. Es pazinu �īs izjūtas, es biju tās piedzīvojis.

Divdesmit jūdzes tālāk no Ogistas mēs ieraudzījām tālumā uz ceļa mirgojam bākugunis un cilvēkus, kas māja ar brīdinājuma signāliem. Ceļa otrā pusē bija notikusi avārija. Smagā ma�īna bija iedrāzusies stāvo�ā sedanā. Vesels bars ma�īnu bija sastāju�ās ceļa malā. Visapkārt mētājās papīru kaudzes, kas izskatījās pēc atkritumiem. Ļau�u pūlis, vākdams papīrus, mīcījās tiem pa virsu. Iekļāvu�ies lēnajā satiksmes plūsmā, mēs pabraucām garām �ai vietai. Habls skatījās ārā pa logu.

- Man ļoti �ēl, ka tā notika ar tavu brāli, - viņ� ierunājās.

- Man par to nebija ne jausmas. �ķiet, ka esmu vainojams viņa nāvē, vai ne?

Habls sagumis atkrita sēdeklī, bet man vajadzēja, lai viņ� runātu. Viņam bija jāturpina saruna. Tāpēc uzdevu viņam jautājumu, ko jau veselu nedēļu biju gribējis uzzināt.

- Kāda velna pēc tu visā tajā iesaistījies? - es jautāju.

Habls paraustija plecus un izdvesa dziļu nopūtu, skatijās

ma�īnas priek�ējā stiklā, it kā nespēdams izprast, kā tur varēja iesaistīties, un tāpat arī nespēdams izskaidrot, kā tur varēja neiesaistīties.

- Es pazaudēju darbu, - Habls sāka savu stāstu ar �o vienkār�o izteikumu. - Biju izmisis, jutos dusmīgs un vīlies. Vai zini, Ri�er? Biju arī nobijies. Mēs bijām dzīvoju�i kā sapnī, tu ta�u saproti, vai ne? Mūsu dzīve ritēja kā burvīgā sapni, kā skaistā idillē. Es pelnīju daudz naudas un tikpat daudz arī tērēju. Viss bija vienkār�i pasakaini. Bet tad pēk�ņi es daudz ko sāku saprast. Mans amats bankā tika apdraudēts. Mūsu departamentā sākās pārbaudes, un es zināju, ka esmu viena algas �eka attālumā no katastrofas. Departamentu slēdza. Mani atlaida, un ari algas �eki vairs nepienāca.

- Un? - gribēju dzirdēt tālāk.

- Biju galīgi prātu zaudējis, - Habls turpināja. - Ārkārtīgi saniknots, to mērgļu labā biju strādājis ar pakaļu putās, biju sapelnījis viņiem veselu bagātību. Bet te viņi izmet mani pa durvīm, it kā es būtu pie viņu kurpēm pielipis suņa sūds. Tūrklāt biju ari nobijies. Es ta�u varēju visu pazaudēt, vai ne? Jutos noguris no tā visa, nespēju vēlreiz kādā citā vietā sākt no pa�as apak�as. Jutos pārāk vecs, un man vairs nebija tam spēka. Es vienkār�i vairs nezināju, ko darīt.

- Un tad uzradās Klainers? - es pavaicāju.

Habls nobālēja un pamāja.

- Viņ� bija par to uzzinājis, - Habls stāstīja. - Domāju, ka Tīls viņam pastāstīja. Tils zina visu par visiem. Pēc pāris dienām Klainers man piezvanīja. Tobrīd es pat �ārlijai vēl nebiju par to pastāstījis. Nespēju par to runāt. Klainers man piezvanīja un lūdza viņu sagaidīt lidostā. Viņ� atlidoja ar privāto lidma�īnu no Venecuēlas. Klainers savā lidma�īnā aizveda mani uz Bahamu salām, un mēs visu pārrunājām. Godīgi jāatzlst, ka toreiz man tas glaimoja.

- Un tālāk? - es gribēju zināt.

- Klainers sarunāja visādas blēņas, - Habls turpināja. - Viņ� man ieteica uz notiku�o paskatīties kā uz iespēju kaut ko mainīt savā dzīvē. Klainers deva man padomu mest visas tās korporatīvās lietas pie malas un darīt īstu darbu - kopā ar viņu taisīt īstu naudu. Toreiz es neko daudz par Klaineru nezināju. Zināju par viņa ģimenes bagātību un Klainera fondu, tomēr nekad iepriek� nebiji} ar viņu ticies aci pret aci. Es uzreiz sapratu, ka Klainers ir bagāts, veiksmīgs un ļoti, ļoti gudrs. Tā nu viņ� uzradās manā dzīvē. Sēdēdams savā privātajā lidma�īnā, Klainers aicināja mani strādāt pie sevis. Ne tikai pie viņa, bet - pat vairāk - ar viņu. Man tas glaimoja, biju izmisis un norūpējies, tāpēc ari piekritu.

- Un kas notika pēc tam? - tincināju.

- Nākamajā dienā Klainers man vēlreiz piezvanīja, - Habls paziņoja. - Viņ� man sūtīja pakaļ lidma�īnu. Man vajadzēja lidot uz Venecuēlu, lai satiktos ar Klaineru viņa rūpnīcā. Tā ari izdarīju. Biju tur tikai vienu dienu, tāpēc nepaguvu neko apskatīt. Tad mēs abi lidojām uz D�eksonvilu. Veselu nedēļu pavadīju advokātu birojā. Pēc tam jau bija par vēlu; es vairs netiku no tā visa ārā.

- Kāpēc tā? - painteresējos.

- Tā bija viena ellīga nedēļa, - Habls atcerējās. - Varbūt izklausās vienkār�i - kas tad tur sevi�ķs, viena nedēļa? Ta�u �īs nedēļas laikā Klainers mani kārtīgi apstrādāja. Pirmajā dienā viss bija vieni vienīgi glaimi, lai mani iekārdinātu. Viņ� pie�ķīra man ļoti lielu algu, da�ādus papildu labumus un visu, ko vien es gribēju. Mēs apmeklējām da�ādus klubus un viesnīcas, Klainera nauda plūda kā pa reni. Otrdien man bija jāsāk strādāt. Patiesībā mans darbs bija liels izaicinājums. Pēc tā, ko biju darijis bankā, tas nebija viegli. Darbs bija ļoti specifisks. Klainers, protams, gribēja naudu, ta�u viņam vajadzēja tikai viena dolāra banknotes, nekādas citas naudas zīmes viņu neinteresēja. Toreiz vēl nesapratu, kāpēc tam bija jābūt tie�i tā. Un vēl viņam bija nepiecie�amas atskaites - ļoti stingra uzskaite. Tomēr man tas nesagādāja nekādas problēmas. Klainers likās ļoti mierīgs boss, viņ� neizdarīja nekādu spiedienu un neradīja man nekādas problēmas. Toties problēmas sākās tre�dien.

- Kādas? - es gribēju zināt.

- Tre�dien es viņam lūdzu izstāstit lietas būtību, - Habls teica. - Un viņ� to izstāstīja. Klainers man visu izskaidroja atklāti un precīzi, piebilstot, ka tagad ari es esmu tajā visā iesaistījies. Man bija jāklusē. Ceturtdien es jau jutos pilnīgi nelaimīgs, nespēju tam visam noticēt. Teicu Klaineram, ka nevēlos piedalīties. Tad viņ� aizveda mani uz kādu drausmīgu vietu. Tur bija arī viņa dēls un vēl divi latiņamerikāņu pui�i. Dibenistabā atradās kāds virs, viņ� bija sasiets. Klainers paskaidroja, ka �is virs esot pārkāpis atļautās robe�as, un piekodināja mani uzmanīgi vērot, kas tūlīt notiks. Klainera dēls piekāva to nabaga viru, samala viņu kotletē. Tas viss notika tajā istabā tie�i manu acu priek�ā. Tad latīņamerikāņi izvilka na�us un sakapāja viņu gabalos. Visapkārt bija asinis, es nespēju noticēt tam, ko redzēju. Tas bija kaut kas patiesi baismīgs. Es izvēmos turpat uz vietas.

- Turpini, - mudināju stāstīt tālāk.

- Tas bija tīrākais murgs, - Habls turpināja. - Tonakt nespēju ne acu aizvērt. Man �ķita, ka vispār vairs nekad nespē�u gulēt. Piektdien no rīta mēs lidojām mājās. Sēdējām mazajā lidma�īnā, un Klainers man izstāstīja, kas notiks tālāk. Viņ� man paskaidroja, ka ne jau tikai mani vienu pa�u sagriezīs gabalos, bet ari �ārliju. Viņ� apsprieda ar mani, kuru no �ārlijas krūtsgaliņiem viņ� nogriezis pirmo - labo vai kreiso? Pēc tam kad mēs jau būsim miru�i, kuram no bērniem viņ� ķersies klāt vispirms - Lūsijai vai Benam? Tas bija ārprāta murgs! Viņi draudēja mani pienaglot pie sienas. Es no bailēm gandrīz vai aptaisījos. Vēlāk, kad bijām nolaidu�ies, Klainers piezvanīja �ārlijai un uzstāja, ka vakarā mums noteikti jāpaēd kopā pusdienas. Viņ� pastāstīja manai sievai, ka tagad mums abiem ir kārtojamas kopīgas lietas. �ārlija par to bija iepriecināta, jo Klainers mūsu pusē tika uzskatīts par lielu viru. Tas bija pilnīgs murgs, man ta�u bija jāizliekas, ka viss ir labākajā kārtībā. Es vēl joprojām nebiju pateicis �ārlijai, ka esmu zaudējis darbu. Man vajadzēja izlikties, ka vēl joprojām strādāju bankā. Visu vakaru tas nelietis, smaidīdams pa visu ģīmi, ļoti pieklājīgi izturējās pret �ārliju un bērniem.

Mēs apklusām. Es atkal apbraucu Atlantu pa dienvidaustrumu malu, meklēdams maģistrāli, kas ved uz dienvidiem. Mirdzo�ā, spo�i izgaismotā, lielā pilsēta palika labajā pusē. Pa kreisi, dienvidaustrumos, skatam pavērās tum�i un klusi lauki. Sameklēju maģistrāli un lielā ātrumā traucos pa to dienvidu virzienā - uz to mazo punktu kartē, kas atradās kaut kur priek�ā - melnajā tumsā un tuk�umā.

- Un kas notika pēc tam? - es taujāju.

- Es sāku strādāt noliktavā, - Habls atzina. - Tie�i tur, kur Klainers gribēja.

- Kas tev tur bija jādara? - vaicāju.

- Uzraudzīju piegādes, - viņ� stāstīja. - Tur man bija neliels kabinets, manos pienākumos ietilpa dolāru iegāde, iekrau�anas un nosūtī�anas darbu pārraudzība.

- Vai �ermans Stolers bija �oferis? - es prasīju Hablam.

- Jā, - viņ� apstiprināja. - Viņam tika uzticēts Floridas mar�ruts. Es katru nedēļu sūtīju Stoleru ar miljons dolāriem. Da�kārt, ja �ermanam bija brīvdiena, viņa vietā brauca vārtu sargs. Tomēr parasti �os reisus veica viņ� pats. Viņ� palīdzēja man ar kastēm un iekrau�anu. Mums bija nenormāli daudz darba. Miljons dolāru viena dolāra banknotēs ir iespaidīgs skats. Tu pat iedomāties nevari. Tas ir tāpat kā ar liek�ķeri izsmelt peldbaseinu.

- Bet �ermans jūs apzaga, vai ne? - es turpināju iztaujā�anu.

Habls pamāja. Es redzēju, kā ma�īnas panelī atspīd viņa tērauda brilles.

- Venecuēlā nauda tika rūpīgi pārskaitīta, - viņ� sacīja.

- Apmēram pēc mēne�a es vienmēr saņēmu precīzas atskaites, pēc tam tās salīdzināju ar �eit sasvērto daudzumu. Daudzkārt mums pietrūka simts tūksto� dolāru. Es nekādi nevarēju tik ļoti kļūdīties. Tā bija nenozīmīga summa; tāpēc, ka otrā galā tika sara�oti �etri miljardi lieliskas naudas, nevienu tas neuztrauca. Tomēr izrādījās, ka katru reizi pazūd viena pilna kaste. Kopsummā tas veidoja lielu iztrūkumu, un es sapratu, ka �ermans katru reizi nozog pa kastei.

- Un? - es gaidīju turpinājumu.

- Es viņu brīdināju, - Habls turpināja. - Nevienam negrasījos par to stāstīt. Vienkār�i ieteicu puisim uzmanīties; teicu -ja Klainers to atklās, tad viņu nogalinās. Ari man tas varētu radit problēmas. Es jau biju uztraucies par to, ko darīju pats. Visa �ī lieta bija pilnīgs neprāts. Klainers eksportēja uzkrīto�i lielu viltotās naudas daudzumu. Viņa alkatībai nebija robe�u. Manuprāt, tas visu �o mahināciju padarīja pārāk atklātu. Arī Tīls, izdaiļodams Mārgreivu, tērēja viltoto naudu kā konfeti papīriņus.

- Kas notika pēdējos divpadsmit mēne�os? - painteresējos.

Habls paraustīja plecus un pa�ūpoja galvu.

- Mums vajadzēja pārtraukt naudas sūtījumus, - viņ� skaidroja. - Krasta apsardzes aktivitātes padarija mūsu operāciju neiespējamu. Tad Klainers nolēma izveidot uzkrājumus. Viņ� aprēķināja, ka aizliegums nevilksies ilgi, jo, pārzinādams krasta apsardzes bud�etu, saprata, ka ilgi viņi to neturpinās. Ta�u krasta apsardzes aktivitātes nerimās. Mums tas nozīmēja elli gada garumā. Un beidzot, mums par lielu pārsteigumu.

krasta apsardze gatavojās beigt savu plosī�anos. Klainers bija izskaitļojis, ka tas nebeigsies agrāk par nākamajām vēlē�anām, kas notiks novembri. Mēs vēl neesam gatavi nosūtīt naudu, nemaz vēl neesam tam gatavi. Nauda vienkār�i stāv noliktavā, sakrauta kaudzēs, tā pat vēl nav salikta kastēs.

- Kad tu sazinājies ar D�o? - es jautāju.

- D�o? - Habls pārvaicāja. - Vai tāds bija tava brāļa vārds? Es pazinu viņu kā Polo.

Es pamāju.

- Palo, - izlaboju. - Tajā vietā D�o piedzima. Tā ir pilsēta Leiti Filipīnu salās. Tur kādu vecu katedrāli pārbūvēja par slimnīcu. Kad man bija septiņi gadi, es tur saņēmu potes pret malāriju.

It kā izrādīdams cieņu, Habls uz bridi apklusa.

- Pirms gada es piezvanīju uz Finan�u ministriju, - Habls piebilda. - Es tie�ām nezināju, kam vēl lai zvanu. Toreiz es nedrīkstēju ziņot policijai, jo arī Morisons bija iesaistīts, ari uz FIB nedrīkstēju zvanīt Pikarda dēļ. Tāpēc es piezvanīju uz Va�ingtonu un brīdināju tavu brāli, kas dēvēja sevi par Palo. Viņ� bija gudrs puisis. Es cerēju, ka viņ� ar �o lietu tiks galā. Toreiz sapratu, ka pienācis īstais bridis dot triecienu, - �is ir laiks, kad viņi vēl tikai veido uzkrājumus - noliktavā ir pierādījumi.

Es ieraudzīju benzīntanka norādi un pa�ā pēdējā brīdī pieņēmu lēmumu apstāties. Atkritumos atradu tuk�u plastmasas pudeli un liku Hablam to piepildīt.

- Kam tad tas? - viņ� brīnījās.

Es paraustīju plecus un atbildēju:

- Ārkārtas gadījumam.

Habls neko neatbildēja. Pie lodziņa mēs samaksājām un izbraucām atpakaļ uz maģistrāles. Turpinājām ceļu dienvidu virzienā. Bijām pusstundas brauciena attālumā no Mārgreivas. Tuvojās pusnakts.

- Kas tevi pamudināja pirmdien laisties projām? - es gribēju zināt.

- Piezvanīja Klainers, - Habls turpināja. - Viņ� pavēlēja man palikt mājās un paziņoja, ka pēc manis atbrauks divi vīri. Es vaicāju - kāpēc? Klainers atbildēja, ka Floridas pusei esot radu�ās problēmas un man bū�ot jādodas tās atrisināt.

- Bet? - alku dzirdēt tālāko.

- Es viņam nenoticēju, - Habls atzinās. - Tiklīdz viņ� pieminēja tos divus pui�us, man pēk�ņi atausa atmiņā tas, kas pirmajā nedēļā bija noticis D�eksonvilā. Es kritu panikā, tāpēc izsaucu taksi un bēgu projām.

- To tu labi izdarīji, Habl! - es viņu paslavēju. - Tā tu izglābi savu dzīvību.

- Vai zini ko? - viņ� ievaicājās.

Es jautājo�i viņā pavēros.

-Ja Klainers būtu pieminējis vienu puisi, man nerastos aizdomas, - Habls atklāja. - Zini. ja viņ� būtu man pieteicis palikt mājās, jo pie manis brauc kāds puisis, es dro�i vien būtu iekritis. Ta�u viņ� minēja divus pui�us.

- Klainers kļūdījās, - piekritu.

- Es zinu, - Habls piebalsoja. - Es nespēju tam noticēt. Viņ� nekad nekļūdās.

Es pa�ūpoju galvu un tumsā pasmaidīju.

- Viņ� pieļāva kļūdu arī pagāju�ajā ceturtdienā, - es paziņoju.

Lielais hromētais pulkstenis uz bentlija paneļa rādīja pusnakts stundu. Man �ī lieta bija jāatrisina līdz pulksten pieciem no rīta. Tātad bija atliku�as piecas stundas. Ja viss ritēs gludi, tad tas pat bija vairāk, nekā vajadzīgs. Ja visu salaidī�u dēlī, nebūs vairs nozīmes, vai manā rīcībā ir piecas stundas, piecas dienas vai pieci gadi. Man ir dota tikai �ī vienīgā iespēja. Tagad vai nekad! Armijā mēs mēdzām sacīt: izdari to vienreiz un izdari pareizi! �onakt es grasījos piebilst: un izdari to ātri!

- Habl? - ierunājos. - Man vajadzīga tava palīdzība.

Viņ� paslējās un paskatījās uz mani.

- Kas man jādara? - Habls interesējās.

Pēdējās desmit brauciena minūtes es izstāstīju Hablam, kā mēs rīkosimies turpmāk. Stāstīju tikmēr, lidz viņam viss bija pilnīgi skaidrs. Pie Mārgreivas �osejas krustojuma es nogriezos no maģistrāles. Pabraucu garām noliktavām un traucos tālāk pa ceļu; līdz pilsētai bija atliku�as �etrpadsmit jūdzes. Braucot garām policijas iecirknim, samazināju ātrumu. Viss bija kluss, gaismas izslēgtas. Stāvlaukumā nebija nevienas ma�īnas. Arī ugunsdzēsēju depo blakusmājā izskatījās tāds pats. Pilsēta bija tuk�a un klusa. Vienīgā gaisma spīdēja frizētavas logos.

Es nogriezos pa labi uz Bekmena aleju un uzbraucu aug�ā pa kalnu līdz Habla mājai. Pie pazīstamās, baltās pastkastītes nogriezos pa labi un, nospolēdams riteņus, iegriezos mājceļā un apstājos pie durvīm.

- Manas ma�īnas atslēgas ir mājā, - Habls sacīja.

- Tā ir vaļā, - es atzinos.

Viņ� aizgāja pārbaudīt. Piesardzīgi, ar vienu pirkstu Habls pagrūda sadragātās durvis, it kā tās varētu būt minētas. Es redzēju viņu ieejam mājā. Pēc minūtes Habls jau bija atgriezies. Viņ� bija paņēmis atslēgas, ta�u negāja uz garā�u, bet gan pienāca pie manis un pabāza galvu ma�īnā.

- Tur iek�ā ir baigais bardaks! - Habls paziņoja. - Kas tur, ellē ratā, ir noticis?

- Es izmantoju tavu māju par slēpni, - atzinos. - �etri vīri lā�oja pa visu māju, meklēdami mani. Vakar visu laiku lietus gāza kā ar spaiņiem.

Viņ� noliecās un paskatījās man acīs.

- Vai tie bija īstie? - Habls jautāja. - Tie pa�i, kurus Klainers būtu sūtījis, ja es būtu sācis runāt?

Es pamāju.

- Jā, viņiem bija līdzi viss ekipējums, - es atklāju.

Es varēju saskatīt Habla seju blāvi atspīdam uz vecajām paneļa skalām. Viņa acis bija plati atvērtas, ta�u neredzēja mani. Habls vēlreiz skatīja to, ko jau bija redzējis savos murgos. Viņ� lēnām pamāja, tad ieliecās vēl dziļāk ma�īnā un, nesakot ne vārda, uzlika plaukstu uz manas rokas. Pēc tam

Habls atmuguriski atkāpās un prom bija. Tā nu es tur sēdēju un brīnījos par sevi - kāda velna pēc pirms nedēļas man �is puisis tik ļoti bija kritis uz nerviem?

Es izmantoju laiku, lai pārlādētu DesertEagle. Ielādēju �etras patronas to vietā, kuras biju iz�āvis uz maģistrāles netālu no Ogistas. Tad ieraudzīju, ka Habls brauc ārā no garā�as savu veco, zaļo bentliju. Ma�īnas motors vēl nebija uzsilis, un tā atstāja aiz sevis baltu sliedi ar izplūdes gāzēm. Braukdams man garām, Habls pacēla īk�ķi, un es sekoju dūmu sliedei pa piebraucamo ceļu un ārā uz Bekmena aleju. Pabraucām garām baznīcai un, cēlā procesijā pagriezu�ies pa kreisi, izbraucām uz Galvenās ielas. Divas dārgas, vecas ma�īnas brauca viena aiz otras cauri duso�ajai pilsētai, gatavas uzsākt cīņu.

Habls apstājās �etrdesmit jardu attālumā no policijas iecirkņa. Viņ� novietoja ma�īnu pie ietves - tie�i tur, kur biju teicis. Izslēdzis ma�īnas uguņus un motoru atstājis ieslēgtu, viņ� gaidīja. Es pabraucu garām un iebraucu stāvlaukumā pie policijas iecirkņa. Noliku ma�īnu pa�ā tālākajā stāvvietā un izkāpu ārā, visas �etras durvis atstāju neaizslēgtas. Izvilku no kabatas milzīgo automātisko ieroci. Nakts gaiss bija vēss, un klusums nomāco�s. No �etrdesmit jardu attāluma dzirdēju, kā tuk�gaitā darbojas Habla ma�īnas motors. Noņēmu dro�inātāju no Desert Eagle, absolūtajā klusumā iero�a klik�ķis izklausījās apdullino�i skaļ�.

Pieskrējis pie policijas iecirkņa ēkas, nometos zemē. Parāpoju uz priek�u un cauri stikla durvju apak�ai varēju saskatīt telpu. Diezgan ilgu laiku vienkār�i vēroju un klausījos, lai būtu pilnīgi dro�s.

Pēc tam piecēlos kājās un, atkal uzlicis ieroci uz dro�inātāja, iebāzu to kabatā. Nedaudz pastāvēju un pārdomāju rīcības plānu. Ugunsdzēsēju depo un policijas iecirknis atradās viens otram blakus, apmēram trīssimt jardu attālumā no Galvenās ielas ziemeļu gala. Apmēram astoņsimt jardus tālāk atradās Eno ēstuve. Aprēķināju, ka līdz mums varētu nokļūt, ātrākais, trīs minūtēs: divas minūtes, lai kāds noreaģētu, un minūte, lai pa Galveno ielu ātrā tempā atskrietu �urp. Tātad mūsu ricibā bija trīs minūtes. Samazinot laiku uz pusi - lai no sākuma līdz beigām visai operācijai būtu dro�a rezerve paliek deviņdesmit sekundes.

Izskriedams �osejas vidū, devu Hablam signālu. Redzēju, kā viņa ma�īna izkustas no ielas malas un brauc uz ugunsdzēsēju depo durvju pusi, apstājas malā pie lielajām, sarkanajām durvim un gaida.

Habls bija piebraucis klāt un sagriezis savu veco bentliju tā, ka tas stāvēja �ķērsām pāri ceļam. Pēc tam pagriezās pa labi un nostājās tie�i pretī ugunsdzēsēju depo durvīm - ar skatu prom no manis. Redzēju, kā ma�īna sasveras, kad viņ� ielika ātruma pārslēgu atpakaļgaitā. Kad Habls bija uzspiedis uz gāzes pedāļa, lielais, vecais sedans atpakaļgaitā panesās man garām.

Lielā ātrumā, braukdams atpakaļgaitā, Habla bentlijs sadragāja ugunsdzēsēju depo durvis. Vecais auto dro�i vien svēra kādas divas tonnas, tāpēc tas bez problēmām izrāva metāla durvis no eņģēm. Atskanēja iespaidīgs sitiena troksnis un metāla �ķindoņa, dzirdēju, kā sa�ķīst ma�īnas aizmugurējās lampas un aizmugures bampers nokrīt un atsitas pret betona grīdu. Pirms Habls iznāca ārā no sapostītā depo uz ceļa, es izlīdu cauri spraugai starp durvīm un ma�īnas korpusu. Iek�ā bija tum�s, ta�u es atradu to, ko meklēju. Manis meklētais priek�mets bija horizontāli piestiprināts pie ugunsdzēsēju ma�īnas sāniem apmēram galvas augstumā. Tas bija milzīgs cirtnis, apmēram �etras pēdas gar�. Es to norāvu no ma�īnas sāniem un skrēju uz durvīm.

Tiklīdz Habls redzēja mani iznākam ārā, viņ� ar ma�īnu izbrauca ārā un apmeta lielu apli uz ceļa. Bentlija aizmugure bija sadragāta. Bagā�nieka vāks atlocījies, metāla daļas saspiestas un �ņirkstēja. Tomēr Habls turpināja savu uzdevumu. Apmetis pla�u loku, viņ� piebrauca pie policijas iecirkņa durvīm. Uz mirkli apstājās un tad, iespiedis gāzi grīdā, nesās tie�i virsū smagajām stikla durvīm. �oreiz ar ma�īnas priek�pusi.

Vecais bentlijs sadragāja durvis un, izbraukdams cauri krīto�ajām stikla lauskām un ietriekdamies reģistrācijas barjerā, iebrāzās policistu darba telpā un apstājās. Es ieskrēju iek�ā tie�i bentlijam pa pēdām. Finlejs, sastindzis no �oka, stāvēja vidējā kamerā. Viņa kreisā roka bija saslēgta roku dzel�os un pieslēgta pie restēm, kas atdalīja �o kameru no pēdējās. Viņ� stāvēja krietnu gabalu no kameras durvīm, labāku neko nevarēja vēlēties.

Raudams un stumdams malā reģistrācijas letes atliekas, es attīrīju ceļu Habla ma�īnas aizmugurē un pamāju, lai viņ� pabrauc atpakaļ. Habls sagrieza riteņus un atpakaļgaitā izbrauca uz gabala, ko biju notīrījis. Vilkdams un grūzdams policistu galdus nost no ceļa, es attīrīju viņam vietu arī priek�ā. Pēc tam pagriezos un devu signālu.

Ma�īnas priek�puse bija sadragāta tāpat kā aizmugure. Motora pārsegs saliekts un radiators sadragāts, no apak�as tam tecēja zaļ� �ķidrums, bet no aug�as �ņākdams nāca ārā tvaiks. Priek�ējās lampas bija sasistas, un priek�ējais bampers berzās gar riepām. Tomēr Habls turpināja savu uzdevumu. Viņ� bija nolicis ma�īnu uz bremzēm un spieda uz gāzes pedāļa. Tie�i tā, kā biju mācījis viņam darīt.

Redzēju, kā, stāvēdama uz bremzēm, ma�īna nodreb. Tad tā izrāvās uz priek�u un nesās tie�i uz vidējo kameru, kur stāvēja Finlejs. Pareizā leņķī ietriecās titāna restēs un atrāva tās, it kā metamais cirvis būtu ietriecies koka sētā. Bentlija motora pārsegs atlēca vaļā un priek�ējais stikls izsprāga ārā. Sadragātais metāls �ķindēja un �ņirkstēja. Habls bija apstājies jarda attālumā no tās vietas, kur stāvēja Finlejs. Sadragātā ma�īna, tvaikam skaļi veļoties no tās ārā, palika stāvam. Gaisā virmoja putekļu mākonis.

Es iespraucos izveidotajā kameras spraugā un iespīlēju cirtni tajā vietā, kur Finleja roka bija pieslēgta pie restēm. Spiedu no visa spēka uz izveidoto �etras pēdas garo sviru, līdz roku dzel�i nokrita nost. Padevu Finlejam cirtni un izvilku viņu pa spraugu ārā no kameras. Habls līda laukā pa bentlija logu. Trieciens bija ieķīlējis durvis, tās vairs nevērās vaļā. Es palidzēju viņam izrāpties, ieliecos ma�īnā un izrāvu atslēgas. Pēc tam mēs visi trīs skrējām cauri izpostītajai policistu darba telpai un, stiklam �irkstot zem kājām, tikām ārā pa to vietu, kur kādreiz bija durvis. Aizskrējām līdz ma�īnai un ielēcām iek�ā. Es iedarbināju motoru un atpakaļgaitā izbraucu no stāvlaukuma. Pa piebraucamo ceļu izkļuvu ārā uz �osejas un braucu pilsētas virzienā.

Finlejs bija atbrīvots! No grautiņa sākuma lidz beigām bija pagāju�as deviņdesmit sekundes.

Galvenās ielas ziemeļu galā es samazināju ātrumu un cauri duso�ajai pilsētai lēnām stūrēju ma�īnu dienvidu virzienā. Neviens nerunāja. Habls vēl nebija pavisam atguvies un gulēja uz aizmugurējā sēdekļa. Finlejs sēdēja man blakus pasa�iera sēdeklī. Viņ� arī sastindzis skatījās ārā pa ma�īnas priek�ējo logu. Mēs visi trīs smagi elpojām, jo atradāmies tajā miera stadijā, kas seko pēc spēcīga �oka.

Pulkstenis ma�īnas panelī rādīja pirmo rīta stundu. Gribēju visu pabeigt līdz �etriem ritā. Man bija izveidojusies zināma ticība ceturtajai rīta stundai. Armijā mēs to mēdzām saukt par KGB rita stundu, jo tie�i tajā laikā viņi gāja un klauvēja pie cilvēku durvīm. Tik agrā rita stundā viņu upuri bija samiegoju�ies un viegli pakļaujami. Ari armijā laiku pa laikam bijām to izmēģināju�i, un man vienmēr veicās. Tāpēc ari �oreiz - pēdējo reizi - gribēju nogaidīt līdz �etriem ritā.

Es līkumoju ar ma�īnu pa labi un pa kreisi, vadīju to pa veikalu pievedceļiem, līdz piebraucu pie pilsētas pēdējā veikalu kvartāla. Apstājies tumsā aiz frizētavas, izslēdzu gaismas un motoru. Finlejs pavērās apkārt un paraustīja plecus. Ie�ana pie friziera nakts vidū bija tikpat nenormāls gājiens kā ielau�anās ar simts tūksto�us vērtu bentliju policijas iecirknī. Tikpat nenormāli kā tas, ja tevi viens trakais ieslēdz uz desmit stundām kamerā. Pēc divdesmit Bostonā pavadītajiem gadiem un se�iem mēne�iem Mārgreivā nebija vairs daudz tādu lietu, par kurām Finlejam būtu pārsteigumā jāsarauc uzacis.

Habls no aizmugurējā sēdekļa paliecās uz priek�u. Viņ� vēl joprojām bija pamatīgā �okā. Habls apzināti bija izraisījis trīs avārijas pēc kārtas. Tas atstāja uz Hablu spēcīgu iespaidu: viņ� bija iztuk�ots un satriekts. Tas daudz no viņa prasīja - turēt kāju uz gāzes pedāļa un pilnā ātrumā citā pēc cita ietriekties trijos pamatīgos objektos. Ta�u Habls bija to izdarījis. Ne katrs uz to būtu spējīgs. Un tagad viņ� cieta no pēcreakcijas �oka. Es izkāpu no ma�īnas un, nostājies uz sānielas, pamāju, lai ari Habls rau�as ārā no ma�īnas. Viņ� man pievienojās un nostājās blakus tumsā. Tā nu Habls tur stāvēja, juzdamies nedro�s pats uz savām kājām.

- Vai ar tevi viss kārtībā? - apvaicājos.

Habls paraustīja plecus.

- �ķiet, ka jā, - viņ� atbildēja. - Es tikai sasitu celi, un man ellīgi sāp kakls.

- Pastaigā �urpu turpu, - es ieteicu. - Nestāvi kā sastindzis!

Pa tum�o sānieliņu vedināju viņu uz priek�u un atpakaļ. Desmit soļi turp, desmit - atpakaļ, un tā vairākas reizes. Ejot viņ� liecās uz kreiso pusi. Iespējams, ka ma�īnas durvis, iespie�oties iek�ā, bija trāpīju�as Hablam pa kreiso celi. Lai atbrīvotu saspringtos kakla muskuļus, viņ� izdarīja riņķveida kustības ar galvu.

- Nu, vai tagad jūties labāk? - jautāju.

Habls pasmaidīja un saviebās, jo kakla cīpsla sāpēja.

- Gan jau izdzīvo�u, - viņ� atteica.

Ari Finlejs izkāpa ārā un pievienojās mums sānieliņā. Staipīdamies, it kā tikko kā būtu pamodies, viņ� nāca uz mūsu pusi. Finlejs bija uztraukts un tumsā man uzsmaidīja.

- Labs darbs, Rī�er! - viņ� atzina. - Es prātoju, kā gan, sasodīts, tu dabūsi mani laukā? Kas notika ar Pikardu?

Ar pirkstiem imitējot ieroci, kā bērni to parasti dara, liku saprast, ka Pikarda vairs nav. Finlejs man pamāja pretī tādu kā draudzīgu partnera mājienu. Viņ� bija pārāk atturīgs, lai vēl vairāk izrādītu savas emocijas. Es paspiedu Finlejam roku; �ķita, ka tā bija pareizi. Tad es pagriezos un klusi pieklaudzināju pie frizētavas sētas durvīm. Tās uzreiz atvērās. Vecākais frizieris stāvēja durvis, it kā būtu gaidijis, ka mēs pieklauvēsim. Kā senlaiku sulainis viņ� turēja durvis atvērtas un aicināja mūs iek�ā. Cits pēc cita rindā mēs iegājām iek�ā un cauri koridoram nonācām noliktavā. Apstājāmies pie plauktiem, kas bija pilni ar da�ādām frizieriem nepiecie�amām lietām. Vecais virs, kur� līdzinājās sarepēju�am, mezglainam kokam, ienāca noliktavā.

- Mums vajadzīga jūsu palīdzība, - es paziņoju.

Vīrs paraustīja plecus un pacēla mahagonija krāsas plaukstu �estā, kas lika mums pagaidīt. Aiz�ļūcis uz priek�telpu, viņ� atgriezās kopā ar savu jaunāko kompanjonu. Skaļos, ķērco�os �ukstos abi apsprieda manu lūgumu.

- Iesim aug�ā! - jaunākais aicināja.

Cits aiz cita devāmies aug�up pa �aurajām kāpnēm un nonācām dzīvoklī virs frizētavas. Abi vecie frizieri vedināja mūs uz viesistabu. Nolaidu�i �alūzijas un iededzināju�i pāris vājas gaismas lampiņas, viņi pamāja, lai apsē�amies. Istaba bija maza un apbru�āta, ta�u tīra. Tajā bija mājīga sajūta. Es prātoju, ka noteikti gribētu, lai mana istaba izskatās tāpat, protams, ja man tāda būtu. Mēs apsēdāmies. Jaunākais no kompanjoniem palika kopā ar mums, bet vecākais atkal aiz�ļūca projām un aizvēra aiz sevis durvis. Tā nu mēs visi �etri tur sēdējām un skatījāmies cits citā. Tad frizieris paliecās uz priek�u un sacīja:

- Jūs, pui�i, neesat pirmie, kas slēpjas pie mums.

Finlejs pavērās apkārt un nolēma būt runasvīrs.

- Ak tad neesam? - viņ� pārjautāja.

- Nē, kungs, neesat vis! - frizieris apstiprināja. - Pie mums ir slēpu�ies daudz pui�u un, taisnibu sakot, ari meiteņu.

- Piemēram, kas? - Finlejs gribēja zināt.

- 0! Daudz un da�ādi, - vecais vīrs atbildēja. - Pie mums ir biju�i strādnieki no fermām, tad tie arodbiedrību vīri no zemesriekstu plantācijām un persiku audzētāji. Pie mums ir biju�as pilsoņtiesību aizstāvju meitenes no vēlētāju reģistra, tad vēl slēpu�ies tādi pui�i, kas nav gribēju�i, ka viņus aizsūta uz Vjetnamu. Kas tik pie mums nav bijis!

Finlejs pamāja un teica:

- Un tagad mēs esam atnāku�i pie jums.

- Vai jums ir kādas vietēja mēroga nepatik�anas? - frizieris painteresējās.

Finlejs atkal pamāja.

- Lielas nepatik�anas, - viņ� atklāja. - �eit notiks lielas pārmaiņas.

- Sen jau bija laiks, - vecais atzina. - Jau gadiem ilgi esam tās gaidīju�i.

- Vai tie�ām? - Finlejs brīnījās.

Vecais pamāja, piecēlās kājās un piegāja pie liela skapja. Atvēris tā durvis, viņ� mūs aicināja, lai pienākam tuvāk un paskatāmies. Tas patie�ām bija milzīgs skapis, un tā dziļie plaukti bija pilni ar naudu, saliktu paciņās un apsietu ar gumijas aukliņām. Skapis bija pilns ar naudu - no pa�as grīdas līdz pat griestiem. Vismaz pāris simt tūksto�i dolāru.

- Tā ir Klainera fonda nauda, - vecais vīrs mūs informēja.

- Viņi visu laiku mūs apber ar naudu. Kaut kas tur nav kārtībā. Man ir septiņdesmit �etri gadi. Septiņdesmit gadus cilvēki man taisīju�i uz galvas un tagad apmētā ar naudu? Kaut kas tur nav kārtībā, vai ne?

Viņ� aizvēra naudas skapja durvis.

- Mēs to naudu netērējam, - vīrs paziņoja. - Ne centa no tā, ko neesam nopelnīju�i. Mēs to vienkār�i liekam skapī. Vai jūs, pui�i, esat ķēru�ies klāt Klainera fondam?

- Rīt vairs nebūs nekāda Klainera fonda, - es apgalvoju.

Vecais virs vienkār�i pamāja ar galvu. Paiedams garām

skapja durvīm, viņ� paskatījās uz tām un no�ūpoja galvu. Pēc tam, izgājis no istabas, aizvēra durvis un atstāja mūs vienus mazajā, mājīgajā telpā.

- Tas nebūs viegli, - Finlejs konstatēja. - Mēs esam trīs, ari viņi ir trīs. Pie viņiem ir �etri ķīlnieki. Divi no tiem - bērni. Mēs pat īsti nezinām, kur viņi �os ķīlniekus slēpj.

- Viņi ir noliktavā, - es sacīju. - Tas ir pilnīgi noteikti. Kur gan citur viņi varētu būt? Viņiem vairs nav cilvēku, lai

apsargātu ķīlniekus kādā citā vietā. Jūs ta�u dzirdējāt ierakstu. Vai atceraties to dobjo atbalsi? Tā pilnīgi noteikti bija noliktava.

- Kādu ierakstu? - Habls iejautājās.

Finlejs paskatījās uz Hablu.

- Viņi lika, lai Rosko ierunā kasetē tekstu Rī�eram, - Finlejs paskaidroja. - Tādu kā ziņojumu, lai pierādītu, ka Rosko ir pie viņiem.

- Rosko? - Habls pārjautāja. - Un kā tad ar �ārliju?

Finlejs pa�ūpoja galvu.

- Runāja tikai Rosko, - viņ� meloja. - No �ārlijas nebija nekādas vēstis.

Habls pamāja. Es nodomāju: gudrs gājiens, Hārvardas d�e-kiņ! Ja Habls būtu iztēlojies, ka �ārlijai pie rīkles tiek turēts ass nazis, lai viņa runātu mikrofonā, tas būtu viņas vīru izsitis no sliedēm. Baņķierim atkal uznāktu panikas lēkme, un viņ� vairs nekam nebūtu derīgs.

- Noliktava ir īstā vieta, kur tiek turēti ķilnieki, - es vēlreiz atkārtoju. - Par to nav nekādu �aubu.

Habls labi pārzināja noliktavu. Viņ� tur bija strādājis gandrīz vai katru dienu veselu pusotru gadu. Tāpēc mēs viņam likām sīki jo sīki aprakstīt noliktavas plānojumu. Atradām papīru un zīmuli un likām uzzīmēt plānu. Mēs daudzkārt visos sīkumos apspriedām noliktavas izvietojumu, iezīmēdami plānā visas durvis, kāpnes, attālumus un detaļas. Galu galā mums sanāca tāds zīmējums, ar kuru pat arhitekts varētu lepoties.

Ceturtais noliktavas angārs stāvēja savrup - pēdējais citu angāru rindā. Tas atradās diezgan tuvu tre�ajam angāram ar lauksaimniecības piederumiem. Starp �o divu angāru metāla sienām bija �ogs un neliela taciņa. Pārējās trīs angāra sienas apjoza augsts �ogs, kas stiepās apkārt visam kompleksam. No aizmugures �ogs piekļāvās gandrīz vai pa�ai angāra sienai, bet priek�pusē bija tik daudz vietas, lai varētu iebraukt un apgriezties smagās ma�īnas.

Milzīgas paceļamās durvis aizņēma gandrīz vai visu angāra priek�ējo sienu. Tālākajā stūrī mazas personāla durvis veda iek�ā angārā. Pretim personāla durvim atradās kabīne ar paceļamo durvju vin�u, bet, pagrie�oties pa kreisi, varēja redzēt vaļējas metāla kāpnes, kas veda aug�ā uz kabinetu. Kabinets bija izvietots milzīgā angāra aug�ējā tālākajā stūrī, un to apmēram �etrdesmit pēdu augstumā no grīdas balstīja konsole. Kabinetā bija lieli logi un balkons ar margām, no kura varēja pārredzēt visu, kas notiek angārā. Kabineta aizmugure atradās vēl vienas durvis uz rezerves izeju ugunsgrēka gadījumiem - tās bija vaļējas metāla kāpnes, piestiprinātas pie angāra ārējās sienas.

- Labi, - noteicu. - Visiem viss ir skaidrs, vai ne?

Finlejs paraustīja plecus.

- Es uztraucos par palīgspēkiem, - viņ� atzinās. - Par sargiem, kas būs nolikti ārpusē.

Arī es paraustīju plecus.

- Papildspēku vairs nebūs, - atbildēju. - Es vairāk uztraucos par viņu stroķiem. Angārā ir lieli pla�umi. Un tur ir ari divi bērni.

Finlejs pamāja, viņ� izskatījās sadrūmis, jo zināja, ko es ar to gribēju pateikt. No viņu varenajiem stroķiem tiek iz�autas milzīgas lodes, kuru iedarbiba aptver pla�u leņķi. Tādi iero�i un bērni nedrīkst atrasties vienā telpā. Mēs visi apklusām. Pulkstenis rādīja jau gandrīz divi no rīta. Vēl bija atlikusi pusotra stunda laika, vajadzēja gaidit. Mēs izbrauksim pus�etros un �etros piekļūsim pie angāra. Tas man �ķita pats piemērotākais laiks uzbrukumam.

Tagad sākās gaidī�anas laiks - jutāmies kā karavīri ierakumos, kā piloti pirms reisa. Valdīja klusums. Finlejs snauduļoja. Viņ� tā bija darījis jau iepriek�, iespējams, pat daudzas reizes. Detektīvs bija izstiepies savā krēslā, kreisā roka nokarājās gar sāniem. Ap locītavu kā sudraba rokassprādze vēl joprojām karājās daļa no sasistajiem roku dzel�iem.

Habls sēdēja, izslējies taisni. Tā viņ� nekad iepriek� nebija darījis. Viņ� dīdījās krēslā, velti tērēdams enerģiju. Nespēju

viņu vainot. Habls visu laiku skatījās manī. Viņa acis it kā uzdeva daudz jautājumu. Es varēju vienīgi paraustīt plecus.

Pustrijos pie durvīm pieklauvēja vai, drīzāk, klusu piegrabi-nāja. Durvis pavērās pēdas platumā. Tajās stāvēja vecākais no abiem kompanjoniem. Viņ� bija pastiepis mezglotu un drebo�u pirkstu. Tas norādīja tie�i uz mani.

- Dēls, kāds tevi vēlas satikt, - viņ� paziņoja.

Finlejs sarosījās krēslā, Habls izskatījās nobijies. Es liku abiem palikt savā vietā. Piecēlies kājās, izvilku no kabatas lielo automātisko ieroci. Noņēmu dro�inātāju. Vecais vīrs pameta man ar roku un īgni sacīja:

- Dēls, tas tev nebūs vajadzīgs! Tas noteikti nebūs vajadzīgs.

Viņ� nepacietīgi aicināja mani sev līdzi. Es atkal ieliku ieroci kabatā. Pagriezies pret abiem istabā paliku�ajiem, nesapratnē paraustīju plecus un gāju līdzi vecajam vīram. Viņ� ieveda mani mazā virtuvē. Tur uz soliņa sēdēja ļoti veca sieviete; viņas āda bija tādā pa�ā sarkankoka krāsā kā vecajam vīram; ve�iņa bija tieva kā maiksts. Viņa izskatījās kā vecs koka sakārnis ziemā.

- Tā ir mana māsa, - vecais frizieris mūs iepazīstināja. - Jūs, pui�i, ar savu pļāpā�anu viņu pamodinājāt.

Tad viņ� piegāja māsai klāt, pieliecās un ierunāja tie�i ausī:

- �is ir tas puisis, par kuru tev stāstīju.

Friziera māsa paskatījās uz mani un pasmaidīja. Pēk�ņi man �ķita, ka uzlēkusi saule. Es pamanīju tā skaistuma atblāzmu, kas viņai bija pirms ļoti ilga laika. Ve�iņa pastiepa roku, un es to saņēmu savā plaukstā. Sajūta bija tāda, ka esmu saķēris tievas virvītes mīkstā, sausā cimdā. Vecais frizieris atstāja mūs virtuvē divatā. Iedams man garām, viņ� apstājās un sacīja:

- Pajautā manai māsai par viņu.

Vecais vīrs iz�ļūca ārā. Joprojām turēdams sirmās kundzes roku, notupos viņai blakus. Viņa pat nemēģināja atraut savu

roku un atstāja to ieritināju�os manā lielajā ķetnā, kur tā izskatījās pēc brūna zariņa.

- Es īsti labi nedzirdu, - viņa paziņoja. - Jums jāpieliecas tuvāk.

Es pieliecos pie viņas auss - ve�iņa smar�oja pēc vecas, novītu�as puķes - un ierunājos:

- Vai tā būs labi?

- Tā būs labi, dēls, - viņa atbildēja. - Viņ� man visu par to pastāstīja.

- Jūsu brālis man stāstīja, ka jūs esot viņu pazinusi, - es runāju ve�iņas ausī.

- Skaidrs, ka pazinu, - viņa attrauca. - Pazinu viņu ļoti labi.

- Vai pastāstīsiet man par viņu? - lūdzu.

Viņa pagrieza galvu un skumjām acīm uz mani paskatījās.

- Kas tur ko stāstīt? - viņa vaicāja. - Viņ� jau tik sen ir miris.

- Kāds viņ� bija? - neatlaidos.

Ve�iņa joprojām manī lūkojās. Viņas acis aizmiglojās, atgrie�oties se�desmit vai septiņdesmit gadus senā pagātnē.

- Viņ� bija akls, - sieviete iesāka.

Kādu bridi viņa klusēja un neteica ne vārda. Ve�iņas lūpas trīcēja bez skaņas, un es jutu, kā viņas kaulainajā rokas locītavā , ātri sitas pulss. Viņa pagrieza galvu, it kā cenzdamās kaut ko saklausīt no tālienes.

- Viņ� bija akls, - sieviete vēlreiz atkārtoja. - Un ļoti jauks puisis.

Ve�iņai bija krietni pāri par deviņdesmit gadiem. Viņa bija tikpat veca kā divdesmitais gadsimts, tomēr spēja atcerēties, kas noticis divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, nevis viņas bērnībā. Viņa atcerējās savus jaunības laikus un nosauca Bleiku par jauku puisi.

- Es biju dziedātāja, - viņa turpināja. - Un viņ� spēlēja ģitāru. Vai zināt to seno teicienu: viņ� spēlēja uz ģitāras tikpat

viegli kā zvanītu pie durvīm? Tie�i tā es mēdzu teikt par Bleiku. Viņ� vienkār�i paņēma savu veco instrumentu, un notis pa�as griezdamās nāca ārā - daudz ātrāk, nekā es spēju tās izdziedāt. Ta�u katra skaņa bija kā mazs, dzidrs sudraba zvaniņ�, kas aizlidoja gaisā. Mēs caurām naktīm spēlējām un dziedājām, tad no rītiem es izvedu viņu ārā, pļavās, un mēs mēdzām sēdēt zem kāda veca, ēnaina koka un atkal spēlēt un dziedāt -vienkār�i tāpat, prieka pēc. Tas notika vienkār�i tāpēc, ka es mācēju dziedāt un Bleiks - spēlēt.

Viņa klusītiņām nodungoja pāris taktis. Ve�iņas balss skanēja par kādām piecām oktāvām zemāk, nekā tam vajadzētu būt. Viņa bija tik tieva un trausla, ka varēja gaidīt augstu, drebo�u soprānu, ta�u viņa dziedāja zemā, nazālā kontraltā. Domās es kopā ar viņu atgriezos pagātnē un redzēju abus sē�am senajās D�ord�ijas pļavās. Apkārt virmoja spēcīga pļavas ziedu smar�a, skanēja slinka pusdienlaika sienā�u sisinā�ana; atspiedu�ies ar mugurām pret koku, abi sēdēja un muzicēja sava prieka pēc. Abi pilnā balsī dziedāja disonējo�ās un izaicino�ās Aklā Bleika dziesmas, kuras es tik ļoti mīlēju.

- Kas ar viņu notika? - pajautāju. - Vai jūs to zināt?

Sieviete pamāja.

- To zina tikai divi cilvēki uz �īs pasaules, - viņa �ukstēja.

- Viena no �iem diviem esmu es.

- Vai jūs man to pastāstīsiet? - vaicāju. - Vispār tie�i tamdēļ esmu �eit ieradies - lai to uzzinātu.

- Se�desmit divi gadi, - ve�iņa sacīja. - Neesmu nevienai dzīvai dvēselei par to stāstījusi se�desmit divus gadus.

- Vai man jūs to pastāstīsiet? - es vēlreiz apjautājos.

Viņa skumji pamāja. Aizmiglotajās vecajās acīs parādījās

asaras.

- Se�desmit divu gadu laikā, - viņa atkārtoja, - jūs esat pirmais, kas man par to prasa.

Es aizturēju elpu. Ve�iņas lūpas drebēja un roka skrāpēja manu delnu.

- Viņ� bija akls, - viņa atkal iesāka, - bet tai pa�ā laikā �vītīgs. Vai zināt �o vārdu - �vītīgs? Tas ir tāds kā iedomības paveids - iedomība, kas smaida un smīn, ir �vītība. Bleiks bija �vītīgs. Viņam piemita liela drosme un enerģija. Bleiks vienmēr gāja ātrā gaitā un tikpat ātri ari runāja, mū�dien atradās kustībā un alla� smaidīja savu jauko, muļķīgo smaidiņu. Reiz mēs iznācām no kādas vietas �ajā pilsētā un smiedamies gājām pa trotuāru. Apkārt nebija neviena cilvēka, bet mums pretī pa trotuāru nāca divi baltie vīrie�i. Faktiski vīrietis ar puiku. Ieraudzīdama viņus, es nokāpu nost no trotuāra, kā jau mums toreiz pienācās darīt. Tā nu es tur stāvēju dubļos, gaididama, kad tie abi paies garām. Ta�u nabaga Bleiks bija akls, viņ� tos neredzēja un uzskrēja virsū baltajam puikam. Tas baltais puika bija kādus desmit vai divpadsmit gadus vecs. Bleika dēļ viņ� iekrita dubļos. Baltais puika atsita galvu pret trotuāra malu un palaida tādu brēcienu, kādu jūs nekad mū�ā nebūsiet dzirdējis. Baltā puikas tēvs stāvēja blakus. Es viņu pazinu. Puikas tēvs bija liels un nozīmīgs cilvēks �ajā pilsētā. Viņa dēlēns brēca nelabā balsī kā aizkauts. Viņ� kliedza uz tēvu, lai tas soda melno. Tā nu tēvs zaudēja savaldību un sāka slānīt Bleiku ar savu spieķi. Tam spieķim bija liels sudraba rokturis. Viņ� sita nabaga Bleiku ar to spieķi tik ilgi, līdz Bleika galva pārsprāga kā nogatavojies arbūzs. Tas vīrietis vēsā un nesatricināmā mierā nogalināja Bleiku. Pacēlis puiku, viņ� pagriezās pret mani un aizsūtīja uz zirgu sili, lai nomazgāju no viņa spieķa Bleika matus, asinis un smadzenes. Pēc tam piekodināja par �eit notiku�o nevienam nekad nestāstīt ne vārda, jo citādi viņ� nogalinā�ot arī mani. Tā nu es vienkār�i paslēpos un gaidīju, kamēr kāds cits atradīs nabaga Bleiku guļam uz trotuāra. Tad arī es kopā ar pārējiem, skaļi kliegdama un bļaudama, izskrēju ārā no savas slēptuves. Nekad mū�ā, līdz pat �ai dienai, neesmu nevienam ne pu�plēsta vārda par to stāstījusi.

Lielas, slapjas asaras tecēja no ve�iņas acīm un lēni ritēja lejup pa sa�uvu�ajiem vaigiem. Es pastiepos un ar pirkstiem noslaucīju viņas asaras, pēc tam saņēmu savās plaukstās ari otru viņas roku.

- Kas bija tas puika? - es prasīju.

- Kāds, kuru kop� tā laika bie�i �eit redzu, - viņa atbildēja.

- Kāds, kuru kop� tā brī�a esmu redzējusi lo�ņājam apkārt gandrīz vai katru dienu, atgādinot man par nabaga Bleiku, kur� palika tur guļam zemē ar sa�ķaidītu galvaskausu.

- Kas viņ� bija? - es neatlaidos.

- Tā nebija nejau�ība, - ve�iņa sacīja. - Ikviens varēja redzēt, ka nabaga Bleiks bija akls. Puikam nevajadzēja sacelt tādu brēku. Viņ� nemaz nebija tik ļoti savainojies. Puika jau bija pietiekami liels, lai to saprastu. Tā bija tikai tā zeņķa vaina, ka viņ� sacēla tādu brēku un kvieca kā aizkauts.

- Kas bija tas puika? - neatlaidīgi tincināju.

Viņa pagriezās pret mani un, ieskatīdamās man acīs, atklāja se�desmit divus gadus vecu noslēpumu.

- Grovers Tīls, - viņa izdvesa, - kas tika audzināts, lai kļūtu par mēru, tāpat kā viņa tēvs. Viņ� ir iedomājies, ka ir �īs sasodītās pasaules karalis, ta�u īstenībā bija tikai kvieco�s knēvelis, kas bez iemesla lika nogalināt manu nabaga Bleiku tikai tāpēc, ka viņ� bija akls melnais.

Mēs visi trīs sakāpām atpakaļ �ārlijas melnajā bentlijā, kas stāvēja sānielā aiz frizētavas. Neviens neteica ne vārda. Es iedarbināju motoru, izbraucu uz ceļa un devos ziemeļu virzienā. Braucu lēnām, izslēdzis gaismas. Lielais, melnais sedans cauri naktij ripoja uz ziemeļiem kā zaglīgs dzīvnieks, kas pametis savu midzeni; kā liela, melna zemūdene, kas atstājusi ostu un slīd pa ledainajiem ūdeņiem. Izbraucu cauri pilsētai un piebremzēju netālu no policijas iecirkņa. Tur bija kluss kā kapenēs.

- Man vajadzīgs ierocis, - ierunājās Finlejs.

Mēs devāmies cauri sadragātajām ieejas durvīm. Aprimu�ais Habla bentlijs stāvēja policijas darba telpas tumsā. Priek�ējās riepas bija sasprāgu�as, priek�gals nosēdies un aprakts izārdīto kameru gruve�os. Telpā virmoja benzina smārds. Arī benzīn-bāka dro�i vien bija sasista. Bagā�nieka vāks stāvēja vaļā, jo ari ma�īnas aizmugure bija sadragāta. Habls pat nepaskatījās uz savas ma�īnas vraku.

Finlejs pāri gruve�iem un sadragātajai ma�īnai izlauza sev ceļu uz palisandra kabinetu un pazuda tajā. Mēs ar Hablu palikām gaidot, stāvēdami gruve�u kaudzes vidū, - tur, kur kādreiz bija ieejas durvis. Finlejs smaidīdams iznira no tumsas, nesdams rokā nerūsējo�ā tērauda revolveri un sērkociņu kastīti. Viņ� pamāja mums, lai atkāpjamies no ma�īnas, un aizdedzināja sērkociņu, pamezdams to zem sadauzītā zaļā bentlija, tad, brak�ķinādams atlūzas, izrāpās ārā no gruve�iem un pievienojās mums.

- Notikusi diversija, vai ne? - viņ� noteica.

Izbraucot no stāvlaukuma, redzējām, kā sākās ugunsgrēks. Spilgti zilas liesmas vēlās pa paklāju kā liels vilnis pa pludmali. Uguns aprija sa�ķaidītās koka detaļas un, barodamās no lielās benzīna peļķes, virzījās tālāk. Liesmas kļuva dzeltenīgi oran�as, un gaiss sāka sūkties tajā caurumā, kas reiz bija ieejas durvis. Pēc minūtes jau visa ēka bija liesmās. Es pasmaidīju un izbraucu uz �osejas.

Gandrīz visas �etrpadsmit jūdzes nobraucu lielā ātrumā ar ieslēgtām gaismām. Ceļā pagāja apmēram divpadsmit minūtes. Kādu ceturtdaļjūdzi no mērķa izslēdzu gaismas un apstājos, pēc tam apgriezu ma�īnu un nedaudz pabraucu atpakaļgaitā. Atstāju ma�īnu ar priek�galu uz dienvidiem, pilsētas virzienā, durvis palika vaļā un atslēgas aizdedzē.

Habls paņēma lielo ugunsdzēsēju cirtni; Finlejs pārbaudīja no biroja paņemto revolveri. Es pastiepu roku zem sēdekļa un izvilku plastmasas pudeli, ko bijām piepildīju�i ar benzīnu, un ieliku to kabatā, kur jau atradās steks. Kabata kļuva ļoti smaga un nostiepa jakas labo pusi uz leju, bet otrā pusē ieliktais Desert Eagle pacēlās augstāk, pie krūtīm. Finlejs man iedeva sērkociņus. Tos es ieliku otrā kabatā.

Mēs visi trīs stāvējām tumsā, ceļmalas dubļos, un apņēmīgi pamājām cits citam. Pēc tam virzījāmies pāri laukam uz zibens sasperto koku. Tā siluets atspīdēja mēnesgaismā. Pāris minūtes pagāja, līdz nokļuvām līdz nopostītajam kokam. Tiku�i tur, mēs nokritām uz mīkstās zemes un nogaidījām. Es paņēmu no Habla cirtni, mēs atkal cits citam pamājām un devāmies pie �oga turpat līdzās noliktavas aizmugurei. Pulkstenis rādīja bez desmit minūtēm �etri. Kop� atstājām dego�o policijas iecirkni, neviens no mums nebija bildis ne vārda.

No koka līdz sētai bija septiņdesmit pieci jardi. �o attālumu veicām vienā minūtē. Turpinājām virzīties uz priek�u, līdz nokļuvām pretim avārijas kāpņu apak�ējai daļai, - tie�i tur, kur tās beidzās pret betonēto celiņu, kas veda apkārt visam angāram. Finlejs ar Hablu satvēra stiepļu �oga savienojumu, nostiepa to, un es ar cirtni pārplēsu savienojumus citu pēc cita. �oga stieples �ķida tik viegli, it kā būtu izgatavotas no lakricas. Man izdevās izplēst lielu gabalu - septiņu pēdu augstumā, tie�i lidz tai vietai, kur sākās dzeloņstieples, un kādu astoņu pēdu platumā.

Mēs izlīdām cauri �ogam un, piegāju�i pie kāpnēm, nogaidījām. Sadzirdēju skaņas angāra iek�ienē. Tur notika kustība un varēja saklausīt skrāpējo�u skaņu, ko apslāpēja milzīgā angāra dobjā dunoņa. Es dziļi ievilku elpu. Pamāju, lai pārējie piespie�as pie metāla sienas. Nebiju īsti dro�s par ārējo apsardzi. Mana iek�ējā balss sacija, ka nekāds pastiprinājums nevarētu būt nācis klāt. Tomēr Finlejs bija par to uztraucies. Un es jau pirms laba laika biju iemācījies ņemt vērā to, par ko uztraucas tādi cilvēki kā Finlejs.

Tāpēc ar rokas mājienu liku abiem palikt uz vietas un aizlīdu līdz lielā angāra stūrim. Pieplacis pie zemes, no neliela augstuma nometu smago cirtni uz betona celiņa. Skaņa bija īstā. Izklausījās, it kā kāds cen�as ielauzties ie�ogotajā teritorijā. Paņēmis steku labajā rokā, piespiedos pie sienas un gaidīju.

Finlejam izrādījās taisnība - patie�ām bija viens ārējais apsargs. Un ari man izrādījās taisnība, jo pastiprinājuma nebija. Ārējais apsargs bija ser�ants Beikers. Viņ� pildīja savu pienākumu, apsargādams angāra ārpusi. Es viņu izdzirdēju, pirms vēl biju ieraudzījis. Dzirdēju viņa saspringto elpu un soļus uz betona celiņa. Viņ� apgāja ap angāra stūri un apstājās no manis jarda attālumā. Beikers stāvēja un skatijās uz cirtni; rokās viņ� turēja 38. kalibra �aujamo. Tad viņ� pamanīja caurumu �ogā. Ieraudzījis to, Beikers metās cauruma virzienā.

Tad ari pienāca Beikera kārta atvadīties no �īs pasaules. Es pacēlu steku un iesitu viņam. Beikers nenokrita zemē, tikai izlaida no rokām revolveri. Ļodzīdamies kā uz gumijas kājām, viņ� apgriezās riņķī. Finlejs pienāca man klāt no mugurpuses un saķēra Beikeru pie rīkles. Skats bija tāds, it kā lauku puisis apgrieztu vistai kaklu. Finlejam tas tīri labi padevās. Beikers joprojām bija ģērbies policista formas tērpā, virs krū�u kabatas atradās laminēta plāksnīte ar viņa vārdu. Tā bija viena no pirmajām lietām, ko pirms deviņām dienām �ai pilsētiņā biju pamanijis. Mēs atstājām Beikera līķi uz taciņas. Nogaidīju�i piecas minūtes un uzmanīgi ieklausīju�ies, nospriedām, ka neviena cita ārpusē nav.

Atgriezāmies tajā vietā, kur mūs gaidija Habls. Es vēlreiz dziļi ievilku elpu. Aizsniedzu avārijas kāpnes un kāpu aug�ā. Uzmanīgi un klusi, neizlai�ot nevienu pakāpienu, rāpos uz aug�u. Kāpnes bija izgatavotas no monolīta dzelzs vai tērauda lējuma. Tām bija vaļēji pakāpieni; ja mēs rāpjoties aizķertos vai būtu neveikli, visas trepes dārdētu kā sasodīts tērauda zvans. Finlejs virzījās aiz manis, ar labo roku pieķerdamies margām un kreisajā turēdams ieroci. Aiz viņa kāpa Habls, pārāk nobijies, lai elpotu.

Mēs rāpāmies uz aug�u. Pagāja pāris minū�u, iekams pieveicām �etrdesmit pēdu augstumu. Darījām to ļoti piesardzīgi. Tiku�i pa�ā aug�ā, nostājāmies uz mazas platformas. Es piespiedu ausi pie durvīm. Klusums. Nebija dzirdama ne skaņa. Habls izvilka kabineta atslēgas un saspieda tās rokā, lai ne�va-dzētu. Lēnām un uzmanīgi viņ� atrada īsto atslēgu un iebāza to atslēgas caurumā. Mēs aizturējām elpu. Habls pagrieza atslēgu, slēdzene noklak�ķēja, un durvis pavērās. Mēs atkal aizturējām elpu. Iek�pusē nebija dzirdama ne skaņa, ne mazākā reakcija - valdīja absolūts klusums. Lēni un uzmanīgi Habls pavēra durvis. Finlejs pārņēma tās no Habla un atvēra vēl vairāk vaļā. Savukārt es, pārņēmis tās no Finleja, attaisīju vaļā līdz pa�ai sienai. Izvilcis benzīna pudeli no kabatas, atstutēju durvis vaļā.

No kabineta plūda gaisma, tā apspīdēja avārijas kāpnes un meta gai�u staru lejā uz �ogu un lauku, kas atradās �etrdesmit pēdas zemāk. Noliktavas iek�pusē bija iedegtas griestu lampas, to gaisma plūda iek�ā pa kabineta logiem. Es varēju redzēt visu kabinetu, un tas, ko ieraudzīju, sastindzināja manu sirdi.

Nekad agrāk nebiju ticējis veiksmei, nekad man nav bijis iemesla to darīt. Nekad agrāk nebiju paļāvies uz veiksmi, jo nevarēju to atļauties. Ta�u tagad man bija ļoti paveicies.

Trīsdesmit se�u gadu garumā piedzīvotās neveiksmes un raizes ar vienu pa�u skaidru skatienu tika aizslaucītas prom. Dievi stāvēja man klāt, iepriecinādami un virzīdami uz priek�u. Ar �o vienu pa�u skatienu es jau zināju, ka esmu uzvarējis.

Uz kabineta grīdas gulēja Habla aizmigu�ie bērni - Bens un Lūsija. Viņi bija iekārtoju�ies uz tuk�iem rupja audekla maisiem. Mazie bija cie�i aizmigu�i, gulēja tik saldi un nevainīgi, kā tikai bērni to prot. Bena un Lūsijas drēbes bija noskrandu-�as un netīras. Bērni joprojām bija ģērbu�ies tajās pa�ās drēbēs, ar kurām pirmdien pārnāca no skolas. �ī aina atgādināja kādu senu Ņujorkas fotogrāfiju ar skrandaiņiem, kas iepletu�ies gulēja cie�ā miegā. Pulkstenis bija �etri no rīta - mana veiksmes stunda!

Vairāk par visu es biju uztraucies par bērniem. Tie�i viņi bija tie, kas visu �o sasodīto lietu padarīja gandrīz vai neiespējamu. Biju to tūksto�iem rei�u pārdomājis. Galvā biju izspēlējis da�ādas kara ainas, cen�oties atrast īsto, kas būs piemērota �ai situācijai. Tomēr man tas nebija izdevies. Man vienmēr viss ir nogājis greizi - koled�ā to mēdz dēvēt par neapmierino�u atzīmi. Vienmēr ir iznācis tā, ka pēc intensīvas ap�audes bērni tiku�i izsmērēti pa sienām. Bērni un �aujamiero�i nesader kopā. Es biju iztēlojies, ka �etri ķīlnieki un divi �aujamie atradīsies vienā vietā un vienā laikā. Biju iztēlojies panikas pārņemtus bērnus, kliedzo�u �ārliju un no �āvieniem dārdo�us lielos Ithaca iero�us. Tam visam bija jānotiek vienā vietā, tāpēc nebiju pieņēmis nekādu risinājumu. Ja es būtu varējis atdot visu, kas man jebkad piederējis vai jebkad vēl tikai piederēs, es būtu to atdevis par to, lai redzētu aizmigu�us bērnus vienus pa�us kādā citā vietā. Un tagad tas bija noticis. Tas patie�ām bija noticis. Prieks dunēja manās ausīs tik skaļi, it kā satrakojies pūlis aurotu milzīgā stadionā.

Es pagriezos pret abiem biedriem. Apņēmis ar rokām abu galvas un pievilcis sev klāt, gandrīz nedzirdami �ukstēju.

- Habl, paņem meiteni! - es �ukstēju. - Finlej, tu ņem puiku! Ar roku aizsedziet bērna muti tā, lai nebūtu dzirdama ne skaņa. Nesiet bērnus atpakaļ pie koka. Habl, aiznes uz muguras bērnus uz ma�īnu, paliec ar viņiem tur un gaidi! Finlej, tev jānāk atpakaļ! Dariet to! Tikai dariet klusām.

Izvilku no kabatas Desert Eagle un noņēmu dro�inātāju, pieķēros ar roku pie durvju malas un notēmēju uz kabineta iek�ējām durvīm. Finlejs un Habls ierāpoja kabinetā. Viņi visu darīja pareizi - rāpoja, zemu pielieku�ies un klusi, uzlika plaukstas uz bērnu mazajām mutītēm, pacēla viņus uz rokām un līda atpakaļ, iztaisnojās un apgāja apkārt manam 44. kalibra stobram. Bērni pamodās un mēģināja izrauties, platām acīm skatīdamies uz mani. Finlejs un Habls nesa abus bērnus uz aug�ējo kāpņu platformu, pēc tam klusi rāpās lejā. Es atkāpos no durvīm uz tālāko metāla platformas stūri un atradu leņķi, no kura piesegt viņu atkāp�anās ceļu. Vēroju, kā viņi lēnām nokāpj pa avārijas kāpnēm, nostājas uz kājām, pieiet pie sētas, izlien pa caurumu �ogā un dodas projām. Viņi izgāja cauri spo�ajam gaismas staram, kas apspīdēja lauku �etrdesmit pēdas zemāk, un izzuda tum�ajā naktī.

Es atslābinājos un, sasprindzinājis dzirdi, nolaidu �aujamo. Nedzirdēju neko, tikai no lielā metāla angāra iek�puses nāca vājas un tālas it kā skrapsto�as skaņas. Es ierāpoju kabinetā un aizlīdu līdz logiem. Lēni pacēlis galvu, paskatījos lejā pa logu. Tur es ieraudzīju tādu skatu, ko nemū�am neaizmirsī�u.

Pie angāra griestiem spīdēja simtiem lampu. Tās apgaismoja visu angāra iek�pusi daudz spo�āk nekā dienasgaisma. Noliktava bija milziga. Kādas simt pēdas garumā, astoņdesmit pēdu platumā un apmēram se�desmit pēdu augstumā. Tā bija pilna ar dolāru banknotēm. Milziga naudas kaudze piepildīja visu angāru. Nauda bija sakrauta tālākajā stūri un sniedzās aptuveni piecdesmit pēdu augstumā. Tāpat kā lielam kalnam, ari kaudzei bija lēzena nogāze, kas stiepās līdz grīdai. Grandiozais naudas kalns angāra aizmugurē izskatījās kā gigantisks, zaļ� aisbergs. Skats bija iespaidīgs.

Angāra tālākajā galā redzēju TIlu. Viņ� sēdēja uz naudas kalna nogāzes kādu desmit pēdu augstumā. �aujamais gulēja viņam uz ceļiem. Salīdzinājumā ar augsto, zaļo kalnu, kas slējās viņam aiz muguras, Tīls izskatījās pēc pundura. Piecdesmit pēdas tuvāk ieraudzīju veco Klaineru. Viņ� tupēja augstāk uz naudas kalna nogāzes, un zem viņa bija �etrdesmit tonnu zaļo. Arī Klainers turēja �aujamo uz ceļiem.

Abi stroķi bija nomērķēti uz Rosko un �ārliju Hablu. Visi cilvēki �etrdesmit pēdas zemāk izskatījās pēc pundurī�iem. Sievietes bija pieliktas pie darba. Rosko rokās atradās sniega lāpsta, viena no tām līkajām lāpstām, ko izmanto sniegotajās pavalstīs, lai attīrītu ceļus pie mājām. Viņa �ķūrēja naudas kupenas uz �ārlijas pusi. Savukārt �ārlija tās saiņoja gaisa kondicionētāju kastēs un cie�i pieblīvēja ar dārza grābekli. Abām sievietēm aiz muguras krājās vesela rinda ar aizzīmogotām kastēm. Ta�u viņām priek�ā bija milzīgais kalns. Tur, apak�ā aiz grandiozās dolāru kaudzes, abas sievietes strādāja kā divas mazas skudriņas.

Es aizturēju elpu, un man likās, ka esmu pienaglots pie grīdas. Skats bija prātam neaptverams. Ieraudzīju Klainera melno pikapu. Tas bija atpakaļgaitā iebraukts angārā un nolikts tie�i pie milzīgajām paceļamām durvīm. Blakus tam stāvēja Tīla baltais kadiljaks. Abi bija lieli automobiļi. Ta�u blakus naudas kaudzei tie izskatījās sīki un niecīgi kā rotaļlietas pludmalē. Iespaidīgs skats: kā fantastiska aina no pasaku grāmatas, kā netverami milzīga pazemes ala smaragda raktuvēs no �ilbino�as dekorācijas. Turklāt pār �o neaizmirstamo skatu spo�u gaismu lēja simtiem lampu pie angāra griestiem. Mazie pundurī�i locījās tālu lejā. Es nespēju tam noticēt. Habls bija stāstījis, ka miljons viena dolāra banknotēs ir neticami iespaidīgs skats. Bet �obrīd es skatījos uz �etrdesmit miljoniem dolāru. Mani fascinēja �īs kaudzes augstums, tā slējās kā īsts tornis. Tas bija desmit rei�u augstāks par divām mazajām figūriņām, kas �akli strādāja pa�ā torņa apak�ā. Kaudze bija augstāka par māju, pat par divām mājām. Tas bija neticami! Angārs bija milzīgs, un tas bija pilns ar neizmērojamu naudas masu, ar īstām naudas zīmēm �etrdesmit miljonu vērtībā.

Abas sievietes kustējās milzīga pārguruma trulumā - kā nomocīju�ies kareivji kāda ne�ēlīga manevra beigās. Izpildot automātiskas kustības, viņas gulēja, kājās stāvēdamas, kamēr prāts kliedza pēc atpūtas. Abas sievietes pildija kastes, grābdamas saujām un saujām dolāru no milzīgās kaudzes. Tas bija bezcerīgs pasākums. Krasta apsardzes atkāp�anās bija pārsteigusi Klaineru nesagatavotu. Viņ� nebija tam gatavs. Noliktava bija pieblīvēta līdz ūkai. Rosko un �ārliju izkalpināja kā pārguru�us vergus. Tīls un Klainers viņas apātiski uzraudzīja kā īsti vergturi, it kā zinādami, ka gals vairs nav tālu. Milzigā naudas kaudze būs viņu kaps. Tā viņas aprīs un nosmacēs līdz nāvei.

Uz avārijas kāpnēm sadzirdēju vājus Finleja kāju �vīkstus. Izrāpoju ārā no kabineta un sagaidīju viņu ārpusē uz metāla platformas.

- Viņi ir ma�īnā, - Finlejs man �ukstēja. - Kā te izskatās?

- Tur ir divi iero�i �au�anas gatavībā, - at�ukstēju. - Izskatās, ka ar Rosko un �ārliju viss ir kārtībā.

Finlejs skatījās uz to pusi, no kurienes nāca spilgtā gaisma un attāli trok�ņi.

- Ko viņi visi tur dara? - viņ� man �ukstus jautāja.

- Nāc un paskaties pats, - es klusām atbildēju. - Tikai aizturi elpu!

Mēs ierāpojām kabinetā, kopā aizlīdām pa grīdu līdz logiem un lēnām pacēlām galvu. Finlejs blenza lejup uz fantastisko skatu. Viņ� lūkojās tajā ilgu laiku. Acis �audījās pa visu angāru, un visbeidzot, elpu aizturējis, detektīvs pavērās manī.

- Jēziņ! - viņ� �ukstēja.

Es pamāju viņam, lai lien ārā. Mēs atkal izrāpojām uz avārijas izejas platformas.

- Jēziņ! - viņ� no�ukstēja. - Vai tu spēj tam noticēt?

Pa�ūpodams galvu, no�ukstēju:

- Nē. Es nespēju tam noticēt.

- Ko mēs darīsim? - Finlejs vaicāja.

Pastiepu roku, likdams Finlejam gaidīt uz platformas. Ierāpoju vēlreiz atpakaļ kabinetā un palūrēju pa logu. Aplūkoju visu angāru pilnībā. Noskatījos, kur sē� Tīls, izpētīju kabineta iek�ējās durvis, aprēķināju Klainera iero�a �au�anas trajektoriju, prātoju, kur varētu palikt Rosko un �ārlija, aprēķināju leņķus un aptuveno attālumu. Tā es nonācu pie galējā lēmuma. Tā nu reiz bija bija sasodīti grūta situācija.

Vistuvāk mums atradās vecais Klainers. Rosko un �ārlija strādāja pa vidu - starp Tīļu un Klaineru. Bīstamāks bija Tīls angāra tālākajā galā. Kad iznāk�u ārā no kabineta un nostā�os kāpņu aug�pusē, viņi visi �etri mani ieraudzīs. Klainers pacels savu stroķi, un abi vīrie�i �aus uz mani.

Klainers varēs mērķēt se�desmit grādu leņķī uz aug�u kā pīļu mednieks. Ta�u Rosko un �ārlija paliks tur, apak�ā, starp mani un Tīļu. Tīlam būs jā�auj diezgan lēzenā leņķī. Viņ� jau bija uzrāpies uz kaudzes desmit pēdu augstumā. �aut vajadzēs trīsdesmit pēdas augstāk - no simt pēdu attāluma piecpadsmit vai divdesmit grādu leņķī. Viņa iespaidīgā Ithaca bise bija domāta tam, lai �aujot aptvertu daudz pla�āku teritoriju par piecpadsmit vai divdesmit grādu leņķi. Viņa �āvieni varētu nāvējo�i trāpīt abām sievietēm un nogalināt tās. Kad Tīls paskatīsies uz mani un iz�aus, abām sievietēm būs jāmirst.

Es kārtējo reizi izrāpoju no kabineta, pievienojos Finlejam uz avārijas izejas platformas un pieliecies paņēmu benzīna pudeli, pēc tam kopā ar sērkociņiem pasniedzu to Finlejam. Pieliecies tuvāk detektīvam, paskaidroju, kas viņam būs jādara. Mēs sa�ukstējāmies, un pēc brī�a viņ� lēnām devās lejup pa metāla kāpnēm. Es izrāpoju cauri kabinetam un uzmanīgi noliku Desert Eagle pie kabineta iek�ējām durvīm. Dro�inātājs bija noņemts. Palīdu apak�ā zem loga. Pacēlu galvu un gaidīju.

Pagāja trīs minūtes. Es skatījos uz paceļamo durvju tālāko galu. Skatījos un gaidīju. Tur, tālākajā galā, pētīju spraugu. Tā stiepās no durvju apak�as lidz betona grīdai pa diagonāli pāri visam milzīgajam angāram. Es skatījos un gaidīju. Bija pagāju�as �etras minūtes. Mazās figūriņas tur, apak�ā, nepārtrauca smagi strādāt. Rosko un �ārlija Tīla vērīgā skatiena uzraudzībā turpināja piepildīt kastes. Rausdamies aug�ā pa naudas kalna nogāzi, Klainers paspēra uz sievie�u pusi jaunu dolāru kaudzi. Bija pagāju�as piecas minūtes. Klainers bija nolicis savu �aujamo. Tas stāvēja trīsdesmit pēdu attālumā no viņa, vīrietis rakņājās pa dolāru kaudzi, izraisīdams nelielu lavīnu, kad naudas zīmes vēlās pie Rosko kājām. Bija pagāju�as se�as minūtes. Septiņas.

Tad es pamanīju tum�u, slapju benzīna plankumu, kas sūcās zem paceļamām durvīm. Benzīns sakrājās pusloka formas peļķē un turpināja sūkties tālāk. Tas jau bija sasniedzis milzīgās naudas kaudzes apak�u desmit pēdu tālāk no tās vietas, kur Tīls bija izgāzies uz zemākās naudas �upas. Peļķe kļuva arvien lielāka. Uz betona grīdas izveidojās tum�s plankums. Ru�inādamies pa zaļo kaudzi �etrdesmit pēdu attālumā no Tīla, Klainers turpināja strādāt. Viņa ierocis joprojām bija trīsdesmit pēdu attālumā.

Es pierāpoju pie iek�ējām durvīm un nospiedu rokturi. Durvis atvērās. Pacēlu ieroci. Atstāju durvis pusvirus. Aizrāpoju atpakaļ līdz logam un vēroju arvien lielāko benzīna peļķi.

Baidījos no tā, ka Tīls to tūlīt saodis. 11 bija plāna vājākā daļa. Ta�u viņ� nesajuta benzīnu, jo visu angāru bija pārņēmusi spēcīga, pretiga smaka. Tiklīdz atvēru durvis, smaka man iecirtās degunā, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa galvu. Tā bija nomāco�a, skābi salkana naudas smaka. Miljoniem saburzītu un netīru dolāru bankno�u smirdēja pēc sasvīdu�ām rokām un netīrām kabatām. �I smaka virmoja gaisā. Tā bija tā pati smirdoņa, ko biju saodis tuk�ajās kastēs �ermana Stolera garā�ā. Skāba netiras naudas smaka.

Tad es pamanīju, kā zem durvīm pa�aujas liesmas. Finlejs bija uz�virkstinājis sērkociņu. Tā bija zema, zila liesma, kas, izplaukdama kā zieds, pa�āvās zem durvīm un pārņēma visu plato peļķi. Liesmas sasniedza milzīgās kaudzes apak�ējo malu. Redzēju, ka Tīls asi pagrie� galvu un, skatoties uz liesmām, sastingst �ausmās.

Es piegāju pie durvīm un izspraucos laukā. Nomērķēju ieroci. Atbalstīju roku pret balkona margām. Nospiedu gaili, un Tīla galva sa�ķīda, tā nolidoja viņam no pleciem vismaz simts pēdu tālāk. Mana milzīgā lode bija trāpījusi viņam deniņos un iz�ķaidījusi galvaskausu pa visu metāla sienu.

Tad viss sagāja grīstē. Es visu notieko�o redzēju kā palēninātā filmā, kad prāts darbojas ātrāk, nekā tu pats spēj pakustēties. Mana roka ar ieroci virzījās pa kreisi, lai panāktu Klaineru, kas steidzās pie sava �aujamā. Ta�u Klainers sviedās pa labi. Ar izmisīgu lēcienu viņ� pameta kalnu un nonāca zemē tur, kur Tīls bija nometis savu ieroci. Klainers nemeklēja savu ieroci. Viņ� grasījās izmantot Tīla �aujamo. Viņ� bija nolēmis likt lietā to pa�u letālo ģeometriju, kuru būtu lietojis Tīls. Redzēju, kā mana roka maina virzienu. Tā ar slaidu un elegantu loku sekoja Klaineram, kas pakrita un slīdēja lejā pa iespaidīgo naudas lavīnu. Tad es izdzirdēju atskanam personāla durvju brik�ķi, un tās atvērās pla�i vaļā. Durvju brik�ķis bija kā atbalss �āviena troksnim, kas bija nogalinājis Tīļu. Es ieraudzīju, kā noliktavā iestreipuļo Pikards.

Pikardam vairs nebija mugurā �aketes, uz viņa lielā, baltā krekla sūcās asinis. Ar grīļīgiem milzu soļiem Pikards tuvojās sievietēm. Pagrie�ot galvu, ari viņa roka kā vējdzirnavas griezās līdzi un notēmēja uz mani. Rokā viņam bija 38. kalibra ierocis, kas no aug�as izskatījās tik niecīgs kā spēļmantiņa. Redzēju, kā simt pēdu tālāk no Pikarda Klainers sasniedz vietu, kur naudas kaudzē bija ieracies Tīla �aujamais.

Vēroju, kā no grandiozā dolāru kalna uz aug�u �aujas zilas liesmas. Redzēju, kā Rosko lēni pagrie�as un paskatās aug�up uz mani. Redzēju, kā pēc tam lēni pagrie�as uz otru pusi arī �ārlija Habla un paskatās uz Tīļu. Redzēju, kā viņa sāk kliegt. �ārlijas rokas lēnām cēlās pie sejas, mute atvērās un acis aizvērās. Līdz manām ausīm nonāca viņas kliedziena vārgā atbalss, kas atskanēja vienlaikus ar Desert Eagle apdullino�o �āviena troksni un durvju brik�ķi.

Es pieķēros balkona margām un pievilkos tām klāt ar vienu roku. Otru roku nolaidu vertikāli uz leju un iz�āvis trāpīju

Pikardam labajā plecā tikai mirkli ātrāk, pirms viņ� no 38. kalibra paspēja iz�aut uz mani. Kad vēlreiz notēmēju uz Klai-neru, redzēju, kā Pikards nokrīt uz grīdas un visapkārt pa�ķīst asinis.

Mans prāts bija atslēdzies, es darbojos kā robots. Ar plecu biju nobloķējis savu ieroci tā, ka spēcīgais, automātiskais atsitiens parāva to uz aug�u. Tā es ieguvu mirkli laika un varēju aplūkot otru noliktavas pusi. Kad sadegu�ās gāzes izsvieda tuk�o �aulīti, jutu atsitienu pret plaukstu un ielādēju nākamo lodi. Visapkārt virpuļoja dolāru banknotes, Klainers bija pacēlis Ithaca stobru uz aug�u un ielādēja patronu. Pāri �āviena dārdoņai, kas bija apstādinājusi Pikardu, es saklausīju dubultu mehānisma klik�ķi.

Mans prāts, kas bija kļuvis autonoms un darbojās nesaistīti ar ķermeni, izskaitļoja, ka Klainers �aus nedaudz virs horizontālā līmeņa, lai ar �āviena aug�ējās trajektorijas bliezienu trāpītu man, bet ar apak�ējo norautu galvu Rosko un �ārlijai. Tas man pateica priek�ā, ka mana lode par septiņsimto sekundes daļu ātrāk veiks attālumu pāri angāram un man vajadzētu tēmēt augstu virs viņa labā sāna, lai atsistu viņa stroķi prom no sievietēm.

Pēc tam prāts vienkār�i atslēdzās. Tas bija man sniedzis visu �o informāciju un tagad atkāpās, lai pasmietos par manu mēģinājumu pacelt savu roku ātrāk, nekā Klainers pacels Ithaca stobru. Tā bija mokpilnu un lēnu kustību sacensība. Pa pusei biju pārliecies pāri balkonam un lēnām cēlu roku aug�ā, it kā pie tās būtu piestiprināts milzīgs svars. Simts pēdu tālāk ari Klainers smagi cēla aug�up sava iero�a stobru, it kā tas būtu ielipis sīrupā. Abi stobri collu pa collai slējās aug�up vienlaikus. Tie cēlās veselu mū�ību, un tikmēr man acu priek�ā pazibēja visa mana dzīve. Naudas kalna apak�ā liesmas izplatījās ļoti ātri. Tās �āvās aug�up un plandījās uz sāniem. Klainera dzeltenie zobi pavērās plēsīgā smaidā. �ārlija kliedza. Rosko kā zirneklis, kas vērpj savu tīklu, lēnām slīdēja lejā no naudas kaudzes. Mana roka un Klainera roka pa nāvējo�ai collai vienlaikus lēnām cēlās uz aug�u.

Mana roka to izdarīja pirmā. Es iz�āvu un trāpīju Klaineram labajā pusē nedaudz virs krūtim, lielā 44. kalibra lode nogāza viņu no kājām. Kad viņ� nospieda gaili, Ithaca stobrs pasitās sānis, un �āviens ar lielu blīk�ķi trāpīja nekur citur kā milzīgajā naudas kalnā. Gaisā pēk�ņi uzvirpuļoja sīkas papīra druskas. Dolāru driskās un fragmenti tika aizpūsti pa visu angāru. Tie virpuļoja kā sniegpārslas un krita dego�ajās liesmās.

Tad laiks atkal atgriezās normālā plūdumā un es metos lejup pa kāpnēm uz angāra pirmo stāvu. Liesmas traucās pa taukaino naudas kaudzi ātrāk, nekā cilvēks spēj paskriet. Cīnīdamies cauri dūmiem, sagrābu Rosko zem vienas rokas un �ārliju - zem otras. Notriecis viņas no kājām un pasitis katru zem savas rokas, nesu atpakaļ pie kāpnēm. Zem paceļamām durvīm sajutu skābekļa pūsmu, kas deva ugunij vēl lielāku spēku. Dega viss lielais angārs. Milzīgais naudas kalns dega zilās liesmās. Izstiepies visā garumā un stiepdams sev lidzi abas sievietes, skrēju uz kāpnēm.

Es uzskrēju tie�i virsū Pikardam. Viņ� atmuguriski piecēlās no grīdas, un Pikarda auguma trieciena spēks nogāza mani no kājām. Baurodams niknumā, Pikards stāvēja kā ievainots milzis. Viņa labais plecs bija sa�ķaidīts, un no tā straumēm plūda asinis; krekls bija piesūcies asinīm - atbaido�ā, tum�sarkanā krāsā. Es streipuļodams pierausos kājās, un Pikards man iesita ar kreiso roku. Zvēliens bija tik �ausmino�i spēcīgs, ka nogāza mani zemē. Viņ� vēlreiz trieca pret mani savu kreiso roku, trāpīdams pa manu roku, Desert Eagle klabēdams nokrita uz betona grīdas. Visapkārt mums trakoja uguns liesmas, manas plau�as dega, un es dzirdēju, kā histēriski kliedz �ārlija Habla.

Pikards bija pazaudējis savu revolveri. Viņ�, nestabili turēdamies uz kājām, stāvēja manā priek�ā, �ūpodamies �urpu turpu, un atvēzēja savu vareno kreiso roku vēl vienam sitienam. Kamēr Pikards atvēzējās, metos viņam virsū un situ ar elkoni pa rīkli. Es situ tik stipri, kā nekad savā mū�ā nevienam nebiju sitis. Ta�u Pikards tikai sa�ūpojās un pienāca tuvāk.

Atvēzēdamies ar milzīgo kreiso dūri, viņ� mani sāniski ietrieca ugunī.

Kad izvēlos ārā no uguns, biju sarijies dūmus. Pikards atkal pienāca tuvāk. Viņ� stāvēja tie�i dego�ajā naudas kalnā. Pieliecies uz priek�u, viņ� iesita man pa krūtīm. Sajūta bija tāda, it kā manī ietriektos smagā ma�īna. Mana jaka aizdegās. Es to norāvu nost un sviedu Pikardam. Ta�u viņ� tikai atsita to sānis un jau atvēzēja kāju spērienam, kas mani nogalinās. Tad viņa ķermenis sāka raustīties, it kā kāds būtu nostājies viņam aiz muguras un sistu ar āmuru. Pikardam aiz muguras ieraudzīju stāvam Finleju; viņam rokā bija ierocis, ko detektīvs bija paņēmis no policijas iecirkņa. Viņ� raidīja se�as lodes Pikardam mugurā. Pikards pagriezās, paskatījās uz Finleju un spēra soli viņa virzienā. Finlejs vēlreiz nospieda gaili, atskanēja klik�ķis -aptvere bija tuk�a.

Es pagrābstījos un atradu savu lielo izraēlie�u automātisko ieroci. Pacēlu to no karstās betona grīdas un ie�āvu Pikardam tie�i pakausī. No lodes trieciena viņa galvaskauss sasprāga, kājas saļodzījās, un lielais milzis sāka krist zemē. Pirms Pikards nogāzās zemē, paspēju viņā ietriekt �etras pēdējās lodes.

Finlejs sagrāba �ārliju un skrēja cauri liesmām. Es pacēlu no grīdas Rosko, metos aug�ā pa trepēm un izvilku viņu cauri kabinetam ārā uz platformas. Izmetu�ies no angāra, sākām kāpt lejā pa avārijas trepēm, ari liesmas iz�āvās cauri durvīm un dzinās mums pa pēdām. Mēs izlīdām pa caurumu �ogā. Pacēlis Rosko augstu rokās, skrēju pāri laukam uz koku.

Pārkarsu�ais gaiss mums aiz muguras norāva angāra jumtu, un naksnīgajās debesīs liesmas iz�āvās ārā simt pēdu augstumā. Visapkārt lidinājās dego�as dolāru strēmeles, kas lēnām krita zemē. Noliktava dega, rūkdama kā krāsns kurtuve. Jutu karstumu mugurā; Rosko no mums atgaiņāja dego�ās naudas driskās. Bez apstājas skrējām koka virzienā. Izskrējām uz ceļa. Vēl atliku�i divsimt jardi, simts jardi... Aiz muguras sadzirdēju �īksto�u un plīsto�u metāla skaņu, tad angārs deformējās un sabruka. Mums priek�ā blakus bentlijam stāvēja Habls. Viņ� atvēra aizmugurējās durvis un pieskrēja pie �ofera durvīm.

Mēs visi �etri saspiedāmies ma�īnas aizmugurē, un Habls sāka braukt. Ma�īna rāvās uz priek�u, un durvis aizcirtās pa�as no sevis. Bērni, nolikti priek�ējā sēdeklī, spalgi kliedza. Ari �ārlija un Rosko kliedza. Noskatoties uz sevi it kā no malas, pārsteigts atklāju, ka arī es pats kliedzu.

Habls nobrauca jūdzi uz priek�u pa ceļu un apstājās. Mēs atbrīvojāmies cits no cita un kri�us izkritām no ma�īnas. Streipuļodami apskāvāmies, skūpstījāmies un raudājām, mīcīdamies pa dubļiem vecās �osejas malā. Visi �etri Habli bija saķēru�ies kopā. Arī es, Rosko un Finlejs bijām apskāvu�i cits citu. Tad pēk�ņi Finlejs sāka dejot, kliegdams un spiegdams kā galīgi traks. Visa rutinētā Bostonas atturība bija izkūpējusi kā dūmi gaisā. Es biju iekļāvis Rosko savās rokās. No jūdzes attāluma vēroju ugunsgrēku. Tas trakoja arvien spēcīgāk un nemaz nesāka rimties. Uguns bija pārsviedusies ari uz blakus eso�ajām fermeru noliktavām. Slāpekļa maisi ar minerālmēsliem un traktoru eļļas tvertnes eksplodēja kā īstas bumbas.

Mēs visi pagriezāmies, lai vērotu �o pekles ainu ar sprādzieniem. Tā nu mēs, visi septiņi, stāvējām nelīdzenā rindā ceļa malā un no jūdzes attāluma vērojām uguns plosī�anos. Lielas uguns mēles plosijās pa tūksto� pēdu lielo teritoriju. Sprāgsto�ās eļļas cisternas sprāga gaisā kā mīnmetēja zalves. Pie naksnīgajām debesīm kā miljons oran�u zvaig�ņu lidinājās dego�ās banknotes. �ķita, ka pekle iznākusi zemes virspusē.

- Ak Dievs! - Finlejs iesaucās. - Vai tie�ām mēs to izdarījām?

- To izdarīji tu, Finlej! - es atteicu. - Tu biji tas, kas uz�ķīla sērkociņu!

Mēs smējāmies un apskāvāmies. Dejojot un smejoties mēs cits citam sitām pa muguru, ucinājām bērnus, metām viņus gaisā, apskāvām un skūpstījām. Habls apskāva mani un uzsita pa muguru. �ārlija mani apskāva un noskūpstīja. Es pacēlu Rosko uz rokām un ilgi un kaislīgi viņu skūpstīju. Nespēdams rimties, skūpstīju viņu vēl un vēl. Rosko apķērās ar kājām man ap vidukli un piekļāvās klāt, rokas saslēgdama man aiz galvas. Mēs skūpstījāmies tā, it kā nomirtu, ja apstātos.

Pēc tam es klusi un mierīgi braucu atpakaļ uz pilsētu. Finlejs un Rosko iespiedās man blakus priek�ējā sēdeklī. Visi �etri Habli apsēdās aizmugurē. Tiklīdz mēs vairs nevarējān saskatīt uguns atblāzmu aiz muguras, tā priek�ā ieraudzījām dego�o policijas iecirkni. Braucot garām, es samazināju ātrumu. Uguns bija izplatījusies pa visu ēku, tā dega zilās liesmās. Bija skaidrs, ka iecirknis nodegs līdz pamatiem. Simtiem cilvēku haotiskā barā riņķoja apkārt, vērodami, kā ēka deg. Neviens neko nedarīja, lai to glābtu.

Es atkal palielināju ātrumu. un mēs izbraucām cauri klusajai pilsētai. Pretim vecā Kaspara Tīla statujai nogriezāmies pa labi uz Bekmena aleju. Apmetām loku ap kluso, balto baznīcu, nobraucām vēl vienu jūdzi līdz tik pazīstamajai baltajai pastkastītei ar divdesmit piekto numuru. Es iegriezos mājceļā un braucu aug�ā. Apstājos tikai uz brīdi, lai Habli izkāptu ārā. Apgriezu ma�īnu riņķī un devos atpakaļ. Izbraucis uz Bekmena alejas, apstājos.

- Finlej, kāp ārā! - sacīju.

Viņ� pasmaidīja, izkāpa no ma�īnas un aizsoļoja naktī. �ķērsodams Galveno ielu, piebraucu pie Rosko mājas un apstājos uz iebrauktuves pie mājas. Mēs ieklupām mājā. Pa koridoru atvilkām kumodi un aizstūmām priek�ā uzlauztajām durvīm. Tā mēs no�ķīrāmies no pārējās pasaules.