Deivids Balda�i

Neierobe�ota vara

Romāns

Veltīts Mi�elai, manam dārgajam draugam, mīlo�ajai sievai bez tevis �ī iecere būtu palikusi tikai kā ne�skaidrs atspulgs noguru�ā skatienā.

Manai mātei un tēvam nav pasaulē vecāku, kuri būtu spēju�i darīt vēl vairāk sava bērna labā.

Manam brālim un māsai par to, ka bija kopā ar mani, savu jaunāko brāli, un vienmēr atbalstīja mani.

Neierobe�ota vara samaitā pilnībā.

Lords Ektons

Kad ma�īna ar izslēgtām ugunim, lēni slīdot, apstājās, viņ� palaida stūri vaļīgāk. No riepu rievām izbira pēdējās grants paliekas, un tad viņu iekļāva klusums. Viņam bija nepiecie�ams kāds laiks, lai apvērotu apkārtni, tad viņ� iz�vilka vecu, bet joprojām lietojamu nakts binokli. Pama�zām fokusā parādījās māja. Viņ� iegrozījās ērtāk sēdeklī. Viņam blakus uz priek�ējās sēdvietas atradās audekla so�ma. Automa�īnas interjers bija pabalējis, bet tīrs.

Ma�īna bija zagta. Un tādā vietā, kur to vismazāk varē�ja iedomāties.

Aizmugures spogulī varēja saskatīt divas nelielas pal�mas. Uz tām raugoties, viņ� drūmi pasmaidīja. Viņ� var�būt drīz dosies uz palmu zemi. Mierīgs, gai�zils, skaidrs ūdens, la�krāsas saulrieti un vēli rīti. Viņam jātiek prom. Laiks bija pienācis. Viņ� to alla� bija sev atgādinājis, un �oreiz viņ� jutās pārliecināts.

Se�desmit se�u gadu vecumā Luteram Vitnejam bija tiesības uz sociālās apdro�inā�anas izmaksām. Lielākā da�ļa viņa vecuma vīrie�u bija kļuvu�i par vectēviem, da�ļējiem savu bērnubērnu audzinātājiem. Viņi savu noguru��o locītavu sāpes remdēja ģimeniskos atpūtas krēslos, un viņu artēriju sieniņas aplipa no dzīves gaitā iegūtajiem sablīvējumiem.

Luteram visu mū�u bija bijusi tikai viena nodarbo�a�nās. Tā nozīmēja ielau�anos citu cilvēku mājokļos un dar�

ba vietās, parasti naktīs, kā tagad, un viņ� ņēma sev līdzi tik daudz no viņu mantas, cik iespēja aiznest.

Būdams likumpārkāpējs, Luters nekad nevienu nebija no�āvis dusmu brīdī, ne bailēs kādu sadūris. Viņ� tikai bi7 * ja piedalījies apkaunojo�ajā karā uz robe�as starp Dienvi�du un Ziemeļkoreju. Kāvies viņ� bija tikai bāros un arī ti�kai pa�aizsardzības nolūkos, kad dzērienu dvinga padarīja vīrus drosmīgākus, nekā viņi patiesībā bija.

Luteram, izvēloties mērķi, bija viens kritērijs: viņ� ņē�ma vienīgi no tiem, kas varēja atļauties zaudēt. Viņ� neuz�skatīja, ka at�ķiras no tiem ļautiņiem, kuri rutinēti aplidoja bagātniekus, pārliecinādami tos pirkt lietas, kuras viņiem nebija vajadzīgas.

Daudzus no saviem, nu jau pāri se�desmit, gadiem viņ� bija pavadījis da�ādās vidējas un maksimālas stingrības re�īma Austrumu krasta labo�anas iestādēs. Kā granīta bluķis uz pakau�a viņa kontā bija trīs iepriek�ējās kriminālsodāmības, trijos da�ādos �tatos. No viņa dzīves bija izdzēsti gadi. Tie bija nozīmīgi gadi. Bet viņ� vairs tur ne�ko jiespēja mainīt.

Viņ� bija pamatīgi izkopis savu amata prasmi, cerībā, ka nekad nenāksies saskarties ar ceturto sodāmību. Ja ne�paveicas tas nebija nekas neiespējams -, viņ� varēja da�būt pilnus divdesmit gadus. Viņa vecumā divdesmit gadi būtu nāves spriedums. Soģi tikpat labi varētu Luteru iz�cept, jo �ādā veidā Vird�īnijas �tats izdarījās ar saviem īpa�i sliktajiem iedzīvotājiem. Vēsturiskās pavalsts pilsoņi savā vairākumā bijās Dieva soda. Viņu reliģija, kas balstī�jās uz uzskatu par saņem�anu pēc nopelniem, pastāvīgi pieprasīja maksimālu kompensāciju. Stata cietumos atra�dās vairāk nāvinieku nekā pārējās pavalstīs, izņemot di�vas. Vado�ie �tati Teksasa un Florida dalījās sentimen�

tālajā morālē ar savu dienvidu māsu. To nedarīja par vien�kār�u laupī�anu pat labsirdīgo Vird�īnijas �tata iedzīvo�tāju pacietībai bija savas robe�as.

Tomēr, ar visu to riskējot, viņ� nespēja atraut acis no mājas protams, kungu savrupmājas, kā to pienāktos dē�vēt. Tā bija viņu vilinājusi vairākus mēne�us. �onakt vili�nājumam jāpieliek punkts.

Midltona, Vird�īnijas �tats. �etrdesmit piecu minū�u brauciens uz rietumiem no Va�ingtonas, Kolumbijas apga�balā. �eit bija lieli privātīpa�umi, pie katras savrupmājas obligātais jaguārs un zirgi, to vērtība veselu gadu varētu pabarot iek�pilsētas daudzdzīvokļu nama iemītniekus. Savrupmājas �ajā apvidū aizņēma diezgan pla�us zemes gabalus un bija pietieko�i greznas, lai atbilstu saviem no�saukumiem. Viņa izvēlētās mājas nosaukums bija �Coppers", ar �o vārdu parasti apzīmēja vara naudas gabalu, bet, runājot ar ironiju, apzīmēja policistus.

Katru Lutera pasākumu pavadīja adrenalīna pieplū�dums, un'�ī sajūta vienmēr bij^ unikāla. Viņ� iedomājās, ka tā varēja justies �empions, nevērīgi un nesteid^gi pārvietodamies no viena beisbola spēles bāzes punkta uz nāko�o, tā, it kā viņa rīcībā būtu milzums laika. Kad skatī�tāji piecēlu�ies kājās un piecdesmit tūksto�i acu pāru vēr�sti uz vienu cilvēku, tad �ķiet, ka visas pasaules gaiss kon�centrēts vienā vietā. Un tad, pēk�ņi, �is cilvēks spīdo�i at�vēzē beisbola nūju.

Luters ar savām mierīgajām, asajām acīm ilgi pētīja ap�kārtni. Viņam uzzibsnīja nejau�a naktsvabole. Citādi viņ� bija viens. Luters kādu brīdi ieklausījās cikā�u kāpinātajos un klusinātajos �irkstienos, bet tad to koris izzuda fonā, jo tas katram �ī apvidus iedzīvotājam bija tik pierasts.

Viņ� pabrauca ma�īnu uz priek�u un iegriezās ne visai

garā zemesceļā, kas izbeidzās biezu koku puduri. Lutera tēraudkrāsas sirmie mati bija noslēpti zem melnas slēpo' tāja cepures. Viņa kaulaino seju klāja maskē�anās krēms, un zaļās acis �audījās visapkārt virs pelnu krāsas vaigu kauliem. Viņa muskuļi bija tikpat saspringti kā vienmēr.

Viņ� izskatījās pēc kareivja, kas viņ� reiz arī bija bijis. Lu�ters izkāpa no ma�īnas.

Slēpdamies aiz koka, viņ� novēroja savu mērķi. �Koperiem�, tāpat kā daudziem lauku savrupmāju īpa�umiem, kuriem nebija funkcionējo�as fermeru saimniecības vai zirgu fermas, ieeju īpa�umā izcēla milzīga apmēra kalti dzelzs vārti, kurus balstīja divi ķieģeļu stabi, bet sētas ne�bija. Teritorijai varēja piekļūt tie�i no ceļa vai tuvējā me��a. Luters gāja no me�a puses.

Luteram bija nepiecie�amas divas minūtes, lai aizkļūtu līdz kukurūzas lauka malai, kas atradās blakus mājai, īpa�niekam acīmredzot nebija vajadzīgi mājās audzēti dārzeņi, bet viņ� bija uzņēmies lauku mui�nieka lomu, kas tam gāja pie sirds. Luters nesūrojās, jo tas viņam ļāva ne�traucēti nokļūt gandrīz līdz parādes durvīm.

Viņ� da�us mirkļus nogaidīja un tad nozuda stiebru biezoknī.

Zemi neklāja nokaltu�u lapu sega, un viņa tenisa kur�pes neradīja ne skaņas. Tas bija svarīgi, jo �eit varēja tālu sadzirdēt jebkuru troksni. Lutera kājas bija nostaigāju�as tik lielus attālumus, ka pa�as izvēlējās ceļu starp slaida�jām stublāju rindām, sajuzdamas mazliet nelīdzeno zemes virsmu. Pēc vēl viena tvanīga vasaras vakara spiedīgā kar�stuma gaiss bija vēss, bet vēl nebija pietieko�i atdzisis, lai elpa pārvērstos nelielos mākonī�os, ko no attāluma varētu ievērot kāds cilvēks, kas mokās ar bezmiegu.

Luters vairākas reizes pēdējo mēne�u laikā bija hrono�

metrējis savu operāciju, vienmēr apstādamies lauka malā, pirms spēra soli uz mājas zemes gabala un bija �ķērsojis nevienam nepiedero�o zonu. Viņ� savā galvā simtiem rei��u bija izstrādājis un pārbaudījis katru detaļu, kamēr viņa prātā cie�i iesēdās precīzas kustības, nogaidī�ana, kam se�koja nāko�ās darbības; tas bija pirmklasīgs scenārijs.

Viņ� pieplaka pie zemes tur, kur sākās piemājas terito�rija, un vēlreiz palūkojās visapkārt. Nebija nekādas vaja�dzības steigties. Par suņiem nebija jāuztraucas. Cilvēks, vienalga cik jauns un �igls, vienkār�i nespēja paskriet āt�rāk par suni. Bet necie�amais rie�anas troksnis uzdzina Luteram līdzīgiem vīriem aukstus drebuļus. �eit nebija arī perimetra dro�ības sistēmas, varbūt tāpēc, ka tā radīja ne�skaitāmus viltus trauksmes signālus, kas varēja celties lie�lo brie�u ganāmpulku, vāveru un jenotu dēļ, kuri klaiņoja �ai apvidū. Tomēr Luteram drīz būs jāsastopas ar augstas tehnoloģijas aizsardzības sistēmu, ar kuru tam būs trīsdes�mit sekun�u laikā jātiek galā. To skaitā bija desmit sekun�des, kurās viņam vajadzēja noņemt kontroles paneli.

Caur �o apvidu pirms pusstuhdas bija izbraukusi privā�tā dro�ības patruļa. Policistu klanam bija jārada pārmaiņas ikdienas rutīnā, ko viņi darīja, katru stundu traukdamies caur savu novēro�anas sektoru. Bet pēc mēnesi ilgiem vē�rojumiem Luters bija bez grūtībām atklājis �o secību. Viņa rīcībā bija vismaz trīs stundas pirms nāko�ās patruļas brauciena. Viņam nebūs vajadzīgs tik ilgs laiks.

Apkārtne bija piķa melnumā, biezie krūmāji laupītāju �ķiras atbalsts bija piekļāvu�ies piebraucamā ceļa malai kā kāpura kūniņas koka zaram. Viņ� pārbaudīja katru mā�jas logu visi bija melni un klusi. Viņ� bija novērojis, kā furgons pirms divām dienām visus mājas iemītniekus aiz�veda dienvidu virzienā, un rūpīgi pārbaudījis visu ipa�nie-

ku un kalpotāju sarakstu. Tuvākais privātīpa�ums bija di�vu jūd�u attālumā.

Luters dziļi ievilka elpu. Viņ� visu bija izplānojis, bet �ajā darba laukā ne vienmēr visu varēja izskaitļot.

Viņ� atslābināja ap mugursomas lencēm sa�ņaugtos pirkstus, tad gariem, vienmērīgiem soļiem izslīdēja no lauka pāri zālienam un desmit sekundēs atradās pie masī�vām koka parādes durvīm rūdīta tērauda rāmī kopā ar slē�dzeņu sistēmu, kas meklējama to klasifikācijas sarakstu aug�ējās rindiņās, kuras vēstīja par noturības spēju. Tas viss Luteru nespēja satraukt.

Viņ� no �aketes kabatas izvilka parādes durvju atslēgas kopiju un iebāza to atslēgas caurumā, tomēr to nepagrieza.

Viņ� vēl da�as sekundes ieklausījās. Tad, noslidinājis mugursomu no pleciem, nomainīja kurpes, lai neatstātu dubļu pēdas. Viņ� sagatavoja savu indikatoru skrūvgriezi, kas varēja noteikt strāvas ķēdi, ko viņam vajadzēja neitra�lizēt desmit reizes ātrāk, nekā viņ� to spētu ar pirkstiem.

Vēl viens instruments, kuru viņ� uzmanīgi izvilka no mugursomas, svēra tie�i se�as unces un bija nedaudz lie�lāks par kabatas kalkulatoru. Tas tūlīt aiz meitas bija otrs nozīmīgākais lolojums viņa dzīvē, ar iesauku �Asprā�tis�, ko viņ� tam bija pie�ķīris. �ī ierīce bija Luteram kal�pojusi iepriek�ējos trijos darbos bez traucējumiem.

Luters jau bija uzzinājis piecus ciparus, kas sastādīja �ī nama dro�ības kodu, un tie bija ieprogrammēti viņa dato�rā. Viņam vēl bija jāuzmin to pareizā secība, bet �o �ķērsli pārvarēs smalkā metāla stieple un mikroshēmas testeris. Bija jāuzmanās no griezīgajiem pīkstieniem tie pēk�ņi varētu atskanēt no �etriem skaņas pastiprinātājiem, kas novietoti katrā desmittūksto� kvadrātpēdu lielā cietok�ņa stūrī, kuru viņ� pa�laik iekaroja. Tam sekotu policijas iz�

saukums, ko paveiktu bezvārda dators, ar kuru viņam pēc da�iem mirkļiem būs jācīnās. Mājai bija arī pret spiedienu jutīgi logi un grīdas plātnes un, bez tam, pret uzlau�anu dro�i durvju magnēti. Tam visam vairs nebūs nozīmes, ja Asprātis varēs at�ifrēt signalizācijas sistēmas pareizo koda secību.

Viņ� apskatīja atslēgu durvīs un ar iepraktizētu kustību pieāķēja Asprāti pie jostas tā, lai tas brīvi karātos viņam pie sāniem. Atslēga bez pūlēm pagriezās slēdzenē, un Lu�ters sagatavojās bloķēt sekojo�o skaņu zemo dro�ības sistēmas pīkstoņu, kas iebrucēju brīdināja par draudo�a�jām nedienām, ja dotajā laika sprīdī un ne sekundes miljo�no daļu vēlāk netiks padota pareizā atbilde.

Viņ� savus melnos ādas cimdus nomainīja pret ērtā�kiem plastikāta cimdiem ar polsterējuma kārtu pirkstu ga�los un uz plaukstām. Viņ� nebija paradis atstāt aiz sevis lietiskos pierādījumus. Luters dziļi ievilka elpu un atvēra durvis. Viņam pretī pēk�ņi atskanēja griezīgais dro�ības sistēmas pīkstiens. Viņ� ātri ieslīdēja milzīgajā vestibilā un atrada signalizācijas paneli.

Automātiskais skrūvgriezis griezās bez skaņas. Lutera rokās iekrita se�i metāla gabali un tika ievietoti turētājā pie jostas. Vadi, kas bija pievienoti Asprātim, atstaroja mēness stara gaismu, kas iespīdēja caur logu pie durvīm. Un tad Luters vienā mirklī kā ķirurgs, zondējot pacienta krū�u kurvi, sameklēja īsto vietu. Iespīlējis vijumus, viņ� viegli uzsita pa savu testeri.

No vestibila otras malas uz viņa pusi tumsu �ķēla sar�kana gaisma. Infrasarkanais detektors jau bija pieslēdzies Lutera uztvērējam. Sekundēm ritot, tas pacietīgi gaidīja, lai dro�ības sistēmas �smadzenes� paziņotu par ienācēju vai tas bija draugs vai ienaidnieks.

Ātrāk, nekā acs spēja tam izsekot, uz Asprā�a digitālā ekrāna dzeltenā neona krāsā zibēja cipari. Uz tā pa�a ekrā�na aug�ējā labajā stūrī mirgoja atvēlētais laiks.

Pagāja piecas sekundes, un uz Asprā�a mazītiņās stikla sejas parādījās cipari: 5, 13, 9, 3 un 11 un tur iestrēga. Pēc pareizā �ifra pīkstoņa aprāvās, un dro�ības sistēma bija at�bruņota, sarkanā gaisma izdzisa, tās vielā parādījās drau�dzīgā zaļā gaisma, un Luters sāka darbu. Viņ� atvienoja vadus, ar skrūvgriezi piestiprināja plāksni vietā un, iesai�ņojis savas ierīces, rūpīgi aizslēdza parādes durvis.

īpa�nieku guļamistabas bija tre�ajā stāvā, ko varēja sasniegt ar liftu, kas atradās pa labi, galvenajā pirmā stāva gaitenī, bet Luters izvēlējās kāpnes. Jo mazāk viņ� bija at�karīgs no kaut kā, ko nespēja pilnībā kontrolēt, jo labāk. Iestrēgi liftā uz vairākām nedēļām, tas nebi ja viņa kaujas plānos paredzēts.

Viņ� palūkojās uz detektoru griestu stūrī, un tā kvadrātvei�da mute viņam uzsmaidīja, tātad novērotāja elektriskais loks pa�reiz bija iemidzināts. Tad viņ� devās aug�up pa trepēm.

īpa�nieku guļamistabas durvis nebija aizslēgtas. Da�ās sekundēs viņ� sagatavoja savu slāpētās gaismas darba luk�turi un kādu brīdi raudzījās visapkārt. Tumsu �ķēla otra kontroles paneļa zaļās gaismas atblāzma.

Māja bija celta pēdējo piecu gadu laikā. Luters bija pārbaudījis apgabala administratīvo arhīvu, un viņam pat bija izdevies piekļūt plānu komisijas pilnvaroto ofisa foto plānu komplektam. Nams bija pietieko�i liels, tāpēc vaja�dzēja lūgt īpa�u vietējās pārvaldes atļauju, it kā tā kādreiz būtu bagātajiem aizliegusi viņu vēlmju īsteno�anu.

Ēkas plānos nebija nekādu pārsteigumu. Tā bija liela, masīva māja, vairāku miljonu dolāru vērtībā, ko tās īpa��nieks bija apmaksājis skaidrā naudā.

Luters �o māju jau vienreiz bija apmeklējis dienas lai�kā, kad visur bija cilvēki. Viņ� bija uzturējies tie�i �ajā is�tabā un redzējis to, ko vajadzēja redzēt. Un tāpēc viņ� te �onakt atradās.

Kad Luters nometās ceļos pie gigantiskās gultas ar bal�dahīnu, virs viņa galvas varēja sazīmēt se�as collas lielu ģerboni.

Blakus gultai bija naktsgaldiņ�. Uz tā atradās mazs sud�raba pulkstenis, visjaunākais mīlestības romāns un senlai�cīgs apsudrabots vēstuļu nazis ar biezas ādas rokturi.

Viss �ajā namā bija liels un dārgs. Istabā bija trīs milzī�gi skapji, katrs no tiem Lutera dzīvojamās istabas lielumā. Divos no tiem atradās sievie�u drēbes, kurpes un rokasso�miņas, un visādi sievie�u krāmi, par kuriem prātīgi vai ne�prātīgi tika tērēta nauda. Luters apskatīja ierāmētās foto�grāfijas uz naktsskapī�a un, saviebis seju, vēroja sievieti mazliet pāri divdesmit blakus vīram, kam bija pāri septiņ�desmit.

Pasaulē bija daudzi loteriju veidi, un ne jau visus tos organizēja valsts.

Vairākas fotogrāfijas gandrīz maksimāli demonstrēja mājasmātes proporcijas, un, ātri pārbaudot skapi, atklājās, ka ģērb�anās maniere bija nolaidīga.

Viņ� ieskatījās lielajā spogulī, izpētīja krā�ņos kok�griezumus tā stūros. Pēc tam viņ� aplūkoja tā sānus. Tas bija smagnējs modīgs darinājums, iebūvēts sienā, vai tā vismaz �ķita, bet Luters zināja, ka eņģes bija rūpīgi no�slēptas nelielā ni�ā, mērot se�as collas no aug�as un apak�as.

Luters atskatījās atpakaļ spogulī. Viņam bija tā priek�rocī�ba, ka pirms pāris gadiem jau bija redzējis �ādu objektu, to�mēr viņ� neplānoja to saplēst. Bet nevajag ignorēt otru zelta

olu likai tāpēc, ka pirmā ir jau rokā un tā otra bijusi ap piec�desmit tauk�ķus vērta. �ī slepenā spoguļa otras puses balvai, kā viņ� minēja, vajadzētu būt desmit reizes lielākai. Ar brutā�lu spēku un lau�ņa palīdzību viņ� varētu pārvarēt slēdzenes sistēmu, kas bija iebūvēta spoguļa kokgriezumos, bet tas at�ņemtu dārgo laiku. Un, bez tam, atstātu redzamas pēdas, ka �ajā vietā notikusi ielau�anās. Un, lai gan bija paredzēts, ka māja būs tuk�a nāko�ās nedēļas, nekad nevarēja nevarēja būt dro�s. Pēc viņa aizie�anas no �Koperiem� nepaliks redzami pierādījumi, ka viņ� �eit bijis. Pat atgrie�oties, īpa�nieki kādu laiku, iespējams, nepārbaudīs slepeno telpu. Jebkurā gadīju�mā viņam nevajadzēs iet pa grūtāko ceļu.

Viņ� ātri piegāja pie televizora ar lielu ekrānu, kas bija novietots pie milzīgās telpas vienas sienas. �ī vieta bija apmēbelēta kā viesistaba ar kokvilnas mēbeļu drānu pārvilktiem krēsliem un lielu kafijas galdu. Luters paskatī�jās uz trim tālvadības pultīm, kas tur atradās. Viena bija domāta televizoram, otra videomagnetofonam, un tre�ā izpildīs viņa nakts darbu. Uz katras bija ra�ojuma marka, un tās visas izskatījās diezgan līdzīgas viena otrai, bet a�a pārbaude parādīja, ka divas darbināja tām atbilsto�os apa�rātus un viena tiem nederēja.

Viņ� aizgāja atpakaļ, pāri istabai, pagrieza pulti pret spoguli un nospieda vienīgo sarkano pogu, kas bija tās apak�ā. Parasti tas nozīmēja, ka video ierakstīja. �onakt �ajā istabā tas nozīmēja, ka banka uzsāk darījumus tās vie�nīgajam veiksmīgajam klientam.

Luters vēroja, kā durvis viegli un klusi atdarās, un tikai tagad atklāja nedilsto�as eņģes. Pēc sena pieraduma viņ� nolika tālvadības pulti tie�i tajā vietā, kur tā bija atradu�sies, izvilka no savas mugursomas audekla somu un iegāja iek�ā slepenajā telpā.

Kad viņa luktura gaismas stars �ķēla tumsu, viņ� pār�steigts ieraudzīja polsterētu krēslu slepenās istabas vidū, kas izskatījās se�reiz se�as pēdas liels. Uz krēsla roktura atradās identiska pults acīmredzot dro�ības līdzeklis pret nejau�u ieslodzījumu. Tad viņa acis ievēroja plauktus gar abām sienām.

Vispirms audekla somā tika ielikta rūpīgi iesaiņotā skaidrā nauda, pēc tam nelielo kārbu saturs, kurās noteikti nebija imitētas dārglietas. Luters izrēķināja, ka obligācijas un citi vērtspapīri bija ap divsimt tūksto�u dolāru vērtībā, un vēl tur bija divas mazas kastītes ar senlaicīgām monē�tām un vēl viena ar markām, un citā kastītē atradās apgāz�ta figūriņa. Luters norija siekalas. Viņ� ignorēja tuk�os �e�kus un kastes, kas bija pilnas ar juridiskiem dokumentiem, kuri viņam �ķita bezvērtīgi. Viņa a�ais novērtējums noslē�dzās ar gandrīz diviem miljoniem dolāru, varbūt vairāk.

Viņ� vēlreiz apskatījās visapkārt, lai nepalaistu garām kādu neievērotu kaktu. Sienas bija biezas viņ� prātoja, ka tās bija ugunsdro�as vai vismaz tik ugunsdro�as, kādas varēja radīt cilvēks. �ī vieta nebija hermētiski noslēgta, gaiss bija svaigs, nevis sastāvējies. Cilvēks te varēja uztu�rēties dienām ilgi.

*� # #

Pa ceļu lielā ātrumā brauca limuzīns, un tam sekoja furgons. Katrs no �oferiem bija sava aroda lietpratējs, jo brauca ar izslēgtām priek�ējām gaismām.

Limuzīna pla�ajā aizmugures sēdeklī sēdēja vīrietis un divas sievietes, no kurām viena bija gandrīz piedzērusies un pūlējās izģērbt vīrieti un centās izģērbties pati turpat, neskatoties uz upura vārgajiem aizsardzības centieniem.

Otra sieviete sēdēja viņiem pretim, sakniebusi lūpas,

�ķietami mēģinot ignorēt �o smieklīgo izrādi, kura ietvēra meitenīgu ķiķinā�anu un lielu el�anu, bet patiesībā sievie�te cie�i vēroja katru pārī�a darbo�anās detaļu. Viņa pievēr�sās lielam bloknotam, kas bija atvērts viņai klēpi un pār�blīvēts ar norunātu tik�anos sarakstiem un piezīmēm. Vienlaicīgi viņa koncentrēja uzmanību uz vīrieti, kas sē�dēja viņai pretim un izmantoja iespēju, kamēr viņa kom�panjone centās novilkt savas augstpapē�u kurpes, lai ielie�tu sev vēl vienu dzēriena glāzi. Viņam bija milzīga spēja patērēt alkoholu. Viņ� varēja izdzert divtik daudz, cik jau �ovakar bija paguvis, un to nevarētu pat pamanīt, jo vār�dus viņ� izrunāja skaidri un arī kustības nebija traucētas, kas būtu liktenīgi bīstami vīram ar viņa sabiedrisko stā�vokli.

Viņai nācās apbrīnot �ī vīrie�a apsēstību un tai pa�ā lai�kā viņa spēju radīt sabiedrībā tēlu, kas liecina par morālu tīrību, spēka izpausmi, augstu standartu un vienlaikus di��enumu. Katra Amerikas sieviete bija viņā iemīlējusies viņa klasiski labajā izskatā un milzīgajā pa�pārliecībā, un arī viņa sabiedriskajā stāvoklī. Un viņ� �o vispārējo aphrīnu kaislīgi atmaksāja, ta�u darīja to nevietā un nelaikā, un tas vērojo�o sievieti pārsteidza.

Par no�ēlu �ī kaislība nekad nebija vērsta viņas virzie�nā, neskatoties uz viņas smalkajiem mājieniem, pieskārie�niem, kas kavējās mazliet par ilgu; kā viņa manevrēja, lai viņ� no rīta satiktu viņu pirmo, kad viņa izskatījās visla�bāk, bez atbildes palika arī viņas seksuālie mājieni abu stratēģiskajās apspriedēs. Bet, kamēr pienāks laiks un tas pienāks, viņa sev to arvien no jauna iegalvoja viņai jāpacie�as.

Viņa paskatījās ārā pa logu. �ī situācija vilkās jau pārāk ilgi. Viņa nepatikā savieba lūpas.

❖ Jfc %

Luters dzirdēja, kā automa�īnas iebrauc piebraucamajā ceļā. Viņ� piesteidzās pie loga un vēroja minikaravānu, kā tā pierullēja mājas aizmugurē, kur tā būs paslēpta skatie�niem no ceļa. Viņ� saskaitīja, ka no limuzīna izkāpa �etri cilvēki un viens no furgona. Viņ� ātri pārcilāja iespēja�mās personas. Pārāk maza kompānija, lai būtu mājas īpa�nieki, pārāk liela lai būtu vienkār�i pārbaudītāji. Viņ� nevarēja saskatīt sejas. Vai tā varētu būt likteņa ironi�ja, Luters pats ar sevi debatēja, ka �ai mājai jātop aplau�pītai divreiz vienā naktī. Bet tā būtu pārāk liela sakritība. �ajā biznesā, tāpat kā daudzos citos, bija jāizskaitļo pro�centi. Bez tam, noziedznieki nesoļoja uz mērķi ģērbu�ies tērpos, kas bija vairāk piemēroti vakaram pilsētā.

Viņ� steidzīgi domāja, kamēr trok�ņi tuvojās aug�stā�vam, domājams, no mājas sētas puses. Viņam pietika ar sekundi, lai saprastu, ka atkāp�anās ceļ� ir nogriezts, un izstrādātu savu darbības plānu.

Pagrābis somu, viņ� aizdrāza^ līdz signalizācijas pane�lim pie guļamistabas durvīm un aktivizēja mājas dro�ības sistēmu, klusībā pateikdamies savai atmiņai par lo, ka at�cerējās skaitļus. Pēc tam Luters aizslīdēja līdz slepenajai telpai un, iegājis tajā, uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis. Viņ� ierāvās mazajā istabiņā pa�ā attālākajā stūrī. Tagad viņam bija jānogaida.

Viņ� nolādēja savu neveiksmi viss bi ja gājis tik gludi. Tad viņ� atguva skaidru prātu un piespieda sevi elpot vienmērīgi. Tas bija kā lidojumos. Jo bie�āk ar tiem no�darbojas, jo lielāka ir iespēja, ka var notikt kaut kas slikts. Viņam atlika cerēt, ka tikko atnāku�ajiem apmeklētājiem nebūs nepiecie�ams izdarīt noguldījumu privātajā bankā, ko viņ� pa�laik apdzīvoja.

Smieklu �alts un pēc tam balsu murdoņa aizkļuva līdz viņam kopā ar skaļu signalizācijas sistēmas pīkstoņu, kas izklausījās tā, it kā reaktīvās lidma�īnas dzinēji griezīgi kauktu tie�i viņam virs galvas. Acīmredzot radās neliels apjukums ar dro�ības kodu. Luteram uz pieres izspiedās sviedru lāses, un viņ� iztēlojās, kā eksplodē signalizācija un kā policija pārbauda katru mājas kaktu, katram gadīju�mam, sākot ar viņa mazo patvērumu.

Viņ� iedomājās, kā viņ� reaģētu, dzirdot, ka paveras spoguļotās durvis, kā ielau�as gaismas �altis un nepaliek nekādas iespējas viņu neievērot. Kā tas būtu, ja pretī rau�dzītos sve�inieku sejas, ja tiktu izvilktas pistoles, nolasītas viņa� tiesības. Viņ� gandrīz iesmējās. Noķerts slazdā kā smirdīga �urka! Viņam nebija kur sprukt. Viņ� jau gandrīz trīsdesmit gadus nesmēķēja, bet tagad izmisīgi ilgojās uz�vilkt dūmu. Viņ� klusām nolika somu zemē un lēnām iz�taisnoja kājas, lai tās nepārakmeņotos.

Smagi soļi uz ozolkoka kāpnēm. Lai kas viņi bija, vi�ņiem bija vienalga, vai kāds zina, ka viņi �eit atrodas. Lu�ters saskaitīja �etrus, iespējams, piecus cilvēkus. Viņi pa�griezās pa kreisi un nāca viņa virzienā.

Guļamistabas durvis, klusi �īkstēdamas, atvērās. Luters revidēja savu prātu. Kas tika paņemts, paņemts, viss pārē�jais bija nolikts savās vietās. Viņ� bija pieskāries pultij un nolicis to tie�i tajā pa�ā putekļu iezīmētajā vietā. Tagad Luters dzirdēja tikai trīs balsis vīrie�a un divu sievie�u. Viena no sievietēm izklausījās piedzērusies, otra runāja par biznesu. Tad misis Biznesa pazuda, durvis aizvērās, bet netika aizslēgtas, un misis Dzērāja un vīrietis palika vieni. Kur bija pārējie? Uz kurieni bija devusies misis Biznesa? Ķiķinā�ana turpinājās. Spogulim tuvojās soļi. Luters ierāvās stūrī, cik dziļi vien varēja, cerēdams, ka

krēsls viņu aizsegs skatieniem, bet saprata, ka tas nav ie�spējams.

Tad gaismas stars iesitās viņam tie�i acīs, un viņ� pēk��ņi aptvēra, ka viņa mazā pasaulīte no nakts melnuma pār�vērtusies gai�ā dienasgaismā. Viņ� strauji mirk�ķināja acis, lai pierastu pie jaunās spilgtuma pakāpes. Viņa acu zīlītes da�u sekun�u laikā no ieplestām kļuva adatas galvi�ņas lielumā. Ta�u nekādus spiedzienus nedzirdēja, nebija ne seju, ne pistoļu.

Beidzot, kad bija pagājusi vesela minūte, Luters paglū�nēja gar krēsla malu un saņēma vēl vienu �oku. �ķita, ka slepenās telpas durvis ir pazudu�as viņ� skatījās tie�i no�lādētajā istabā. Luters gandrīz nokrita aug�pēdus, bet sa�valdījās. Viņ� pēk�ņi saprata, kam domāts �is krēsls.

Viņ� pazina abus cilvēkus istabā. Sievieti viņ� jau �o�nakt bija redzējis fotogrāfijās jaunā sieva ar prostitūtas gaumi attiecībā uz apģērbiem.

Vīrieti viņ� pazina pavisam cita iemesla dēļ: viņ�, bez �aubām, nebija �īs mājas saimnieks. Pārsteigts Luters lē�nām papurināja galvu un izelpoja. Viņam drebēja rokas, un viņu pārņēma nepatīkama sajūta. Viņ� pūlējās apspiest nelabo dū�u un blenza iek�ā guļamistabā.

Slepenās telpas durvis kalpoja arī kā vienvirziena spo�gulis. Ar gaismu ārpusē un tumsu viņa mazajā paslēptuvē bija tā, it kā viņ� skatītos milzīga televizora ekrānā.

Tad Luters ieraudzīja to, kas lika no viņa krūtīm izlauz�ties gārdzienam. Tā bi ja briljantu kaklarota uz sievietes kak�la. Viņa iepraktizējusies acs to novērtēja par divsimt tūksto��iem, varbūt vairāk. Un tie�i tādu greznuma lietiņu parasti aiz pieraduma nolika mājas slepenajā glabātavā, pirms devās nakts izpriecās. Tad viņ� uzelpoja vieglāk, vērojot, kā viņa noņēma dārglietu un nevērīgi nometa to uz grīdas.

Viņa bailes atkāpās, viņ� piecēlās un virzījās uz krēslu, tad lēnām tajā ieslīdēja. Tātad vecais vīrs te mēdza sēdēt un vērot, kā vesela vīrie�u procesija paved viņa jauno sie�viņu. Pēc viņas izskata Luters izskaitļoja, ka da�i no �īs procesijas locekļiem bija jauni pui�i, kas pelnīja minimālu algu. Bet viņas �ī vakara viesis bija no pavisam cilas �ķi�ras.

Luters paskatījās visapkārt, uzmanīgi ieklausoties, vai nedzirdēs kādu skaņu no pārējiem mājas apmeklētājiem. Bet ko viņ� īsti varēja iesākt? Aktīvo zādzību trīsdesmit gados viņ� nekad nebija sastapies ar ko tamlīdzīgu, tāpēc viņ� izlēma darīt to, ko varēja. Tikai nieka stikls viņu �ķī�ra no pilnīgas iznīcības, tāpēc viņ� klusām iekārtojās dzi�ļajā ādas sēdeklī, lai nogaidītu.

Trīs kvartālus no Amerikas Savienoto Valstu baltās, masīvās Kapitolija celtnes D�eks Grehems atslēdza sava dzīvokļa parādes durvis un, nometis mēteli uz grīdas, de�vās taisni pie ledusskapja. Ar alus bund�u rokā viņ� atkri�ta viesistabā uz dīvāna. Malkodams dzērienu, D�eks ātri ar acīm pārbaudīja nelielo telpu. Tā pilnīgi at�ķīrās no tās vietas, kur viņ� nupat bija uzturējies. Viņ� paturēja alu kā�du bridi mutē, pirms norija. D�eka kvadrātveida vaigu muskuļi vispirms saspringa un pēc tam atslāba. Dzēriens lēnām aizskaloja �aubu durstīgos dzeloņus, bet viņ� zinā�ja, ka �aubas atgriezīsies, tā tas notika vienmēr.

Vēl vienas svarīgas vakariņas kopā ar D�eniferu, D�e�ka nākamo sievu, viņas ģimeni, viņas sabiedrisko aprindu un darījumu cilvēku loku. Cilvēkiem, kas bija sasniegu�i tādu izsmalcinātības pakāpi, acīmredzot vairs nebija pa�rastu draugu. Katrs �eit bija vajadzīgais cilvēks, kas kal�poja noteiktam mērķim, kas rādījās lielāks, nekā bija ie�spējams. Bet D�ekam �ai lietā bija savs spriedums.

Rūpniecības un finansu aprindas bija pla�i pārstāvētas. Tie bija spo�i vārdi, par kuriem D�eks bija lasījis avīzē Wall Street Journal, pirms at�ķīra sportam veltītās lappu�ses. Neiztrūka arī politikāņi, kas visiem līdzekļiem diede�lēja nākamo vēlētāju balsis un naudu. �o grupu ielenca ju�risti, kas vienmēr bija klāt un pie kuriem piederēja arī D�eks; tad vēl kāds nenozīmīgs ārsts un pāris publiku

interesējo�u personā�u, lai demonstrētu, ka nākamajai va�rai rūp arī ikdieni�ķas lietas.

D�eks izdzēra alu un ieslēdza televizoru. Viņ� novilka

v 3

kurpes. �etrdesmit dolāru dargas zeķes, kuras viņam bija nopirkusi līgava, tika nevērīgi uzmestas uz stāvlampas aba�ūra. Ja viņai tiktu dota iespēja, viņa D�eku ietērptu divsimt dolāru bik�turos un pieskaņotās, ar roku apglezno�tās kaklasaitēs. Pie velna! Berzēdams kāju pirkstus, viņ� nopietni apsvēra, vai neiedzert vēl vienu alu. Televizors nespēja piesaistīt viņa uzmanību. Viņ� atglauda savus bie�zos, tum�os matus no acīm un jau kuro reizi pārdomāja, kurp traucās viņa dzīve kosmosa kuģa ātrumā.

D�eniferas firmas limuzīns bija abus aizvizinājis uz vi�ņas Va�ingtonas pilsētas namu, kur D�eks dro�i vien pār�celsies pēc kāzām. Viņa pati �o vietu ienīda. Kāzas bija paredzētas pēc se�iem mēne�iem. Līgava uzskatīja, ka tās notiks pavisam drīz, bet viņ� �eit sēdēja un mocījās ar smagām domām.

D�enifera Raisa Baldvina bija tik skaista, ka spēja pēk��ņi sagrozīt galvu katram, un sievietes uz viņu atskatījās tikpat bie�i kā vīrie�i. Bez tam viņa bija arī gudra un iz�veicīga darījumos. D�enifera nāca no naudīgajiem slā�ņiem un ļoti vēlējās apprecēties ar D�eku. Viņas tēvs va�dīja vienu no lielākajām attīstības firmām valstī. Tirdznie�cības centri, biroju ēkas, radiostacijas, veselas filiāles un daudz kas vēl tas viss viņam piederēja un viņam veicās labāk par citiem. D�eniferas vecvectēvs pa tēva līniju bija viens no pirmajiem Vidējo Rietumu �tatu rūpniecības magnātiem, un viņas mātes ģimenei reiz bija piederējis liels zemes gabals Bostonas centrā. D�enifera Baldvina agri bija iemantojusi dievu labvēlību. Neviens vien vīrie�tis, ko D�eks pazina, bija uz viņu velni�ķīgi greizsirdīgs.

Viņ� nepacietīgi dīdījās krēslā, mēģinot izmasēt stīvo plecu, visu nedēļu nebija nodarbojies ar fiziskiem vingri�nājumiem. D�eka se�u pēdu garais augums trīsdesmit divu gadu vecumā bija tikpat spēcīgs kā visu vidusskolas laiku, kur viņ� starp zēniem bija izcēlies gandrīz katrā sporta vei�dā. Koled�ā, kur konkurence bija daudz lielāka, viņam to�mēr izdevās kļūt par �empionu smagsvara brīvajā cīņā. �ie panākumi bija viņam pavēru�i ceļu uz Vird�īnijas universi�tātes Juridisko fakultāti. D�eks beidza fakultāti kā viens no labākajiem savā kursā un nekavējoties kļuva par valsts al�gotu aizstāvi krimināllietās Kolumbijas apgabalā.

Visi viņa kursa biedri bija izvēlēju�ies darbu lielās fir�mās. Viņi D�ekam bija zvanīju�i, piedāvādami psihiatru telefona numurus, kas palīdzētu viņu vest pie prāta. Viņ�, to visu atceroties, pasmaidīja un devās pēc otras alus bun�d�as. Beidzot ledusskapis bija tuk�s.

D�ekam pirmais valsts algota aizstāvja gads pagāja smagā darbā. Kamēr viņ� sīki iepazinās ar apstākļiem, viņ� vairāk lietu zaudēja, nekā vinnēja. Laika gaitā D�eks pievērsās smagākām krimināllietām. Ieguldīdams katrā aizstāvībā visu savu jauneklīgo enerģiju, talantu un veselo saprātu, D�eks tika viļņa galotnē.

Pēc tam viņ� sakaitināja kādu svarīgu dūzi tiesā.

D�eks atklāja, ka viņam �ī loma dabiski padevās, vi�ņam piemita tāds pats talants jautājumu krustugunīs tiesas procesā kā sportā, mētājot par sevi daudz lielākus vīrus uz divu collu biezā paklāja. Viņu respektēja. Viņ� patika kā advokāts, varat ticēt vai neticēt.

Tad kādā advokātu pasākumā D�eks satika D�eniferu. Viņa strādāja par attīstības un mārketinga viceprezidenti Baldvina uzņēmumos. Saskarē ar cilvēkiem būdama dina�miska, viņa spēja panākt, lai jebkur�, ar ko viņa runāja,

justos nozīmīgs. D�enifera prata uzklausīt citu cilvēku viedokļus, bet uzskatīja, ka nav nepiecie�ams tos ievērot. Skaistums nebija viņas vienīgais trumpis.

Izskatu, kas piesaistīja uzmanību, papildināja daudz kas cits. Vai tā vismaz �ķita. D�eks bija tikai cilvēks, un viņa to valdzināja. D�enifera jau pa�ā sākumā bija skaidri likusi manīt, ka valdzinājums ir abpusējs. D�eku �ķietami iespaidoja viņa nodo�anās galvaspilsētas noziedznieku tie�sību aizstāvībai, ta�u D�enifera mazpamazām bija viņu pārliecinājusi, ka viņ� pietiekami strādājis nabadzīgo, tru�lo un neveiksminieku labā, ka beidzot viņam jāsāk domāt par sevi un savu nākotni. Kad D�eks beidzot nolēma pa�mest valsts advokāta funkcijas, ASV advokātu kolēģija viņam sarīkoja pamatīgas atvadu vakariņas. Toreiz un tajā vietā viņam lika saprast, ka vēl ir daudz nabago, trulo un neveiksminieku, kam nepiecie�ama viņa palīdzība. D�eks vairs necerēja, ka spēs izjust tādu pa�u pārdzīvojumu, kā�du izjuta, strādādams �o darbu. Viņ� domāja, ka tāds laiks var būt tikai vienreiz dzīvē, bet tas paiet un pienāk brīdis, kad jādodas tālāk. Pat mazi zēni, kā D�eks Grehems, reiz kļūst pieaugu�i. Varbūt viņa laiks bija pienācis.

D�eks izslēdza televizoru, pagrāba kukurūzas �ip�u pa�ciņu un devās uz savu guļamistabu, laipodams pār netīras veļas kaudzēm, kas bija samestas priek�telpā. Viņ� neva�rēja vainot D�eniferu, ka tai nepatika viņa dzīvoklis. D�eks bija ļoti nekārtīgs. Bet viņu uztrauca tas, cik ļoti smalkā D�enifera nevēlējās �eit dzīvot. Dzīvoklis atradās, viņasprāt, nepareizā rajonā gan netālu no Kapitolija kal�na, ta�u nevis kungu galā, bet īstenībā pat ne tuvu tam.

Turklāt dzīvoklis bija tik mazs. D�eniferas pilsētas mā�ja, �ķiet, bija piecus tūksto�us kvadrātpēdu liela, neskaitot kalpotāju telpas un garā�u divām automa�īnām. Tajā bija

novietots viņas jaguārs un jauns reind�rovers it kā �ī ap�gabala iedzīvotājiem, kur bija ar transportu pārpildīti ceļi, būtu nepiecie�ams braucamais, kas spējā pārvarēt divdes�mit tūksto� pēdu augstu kalna nogāzi.

D�ekam piederēja �etras istabas, ja pieskaitīja vannasistabu. Viņ� tika līdz savai guļamistabai, izģērbās un ievēlās gul�tā. Pie sienas, otrā istabas galā, atradās maza plāksnīte ar uz�rakstu par viņa uzņem�anu Patona, �ova un Lorda firmā. Tā bija viena no galvaspilsētas vado�ajām korporatīvajām fil�mām, kas apkalpoja simtiem finansiāli stabilu kompāniju, tai skaitā viņa nāko�ā sievastēva firmu, kurai piederēja daudz�miljonu dolāru rēķins. D�eka nopelns bija tas, ka viņ� bija sa�va nākamā sievastēva firmu piesaistījis juridiskajai firmai. Tas savukārt garantēja D�ekam partnerību, kas dod iespēju pelnīt pusmiljonu dolāru gadā. Baldvinicm tā bija dzeram�nauda, bet viņ� nebija Baldvins. Vismaz pagaidām vēl nē.

D�eks kārtīgi apsedzās �ī ēka neturēja siltumu. Atli�ku�o kolu, kas atradās uz viņa naktsgaldiņa, D�eks uzdzē�ra virsū pāris aspirīna tabletēm un aplūkoja nekārtīgo gu�ļamistabu. Tā viņam atgādināja mājas, kur viņ� bija uzau�dzis. Tās bija siltas, draudzīgas atmiņas. Mājām jāizskatās apdzīvotām, tajās jāskan bērnu balsīm, tiem traucoties no vienas istabas otrā aizvien jaunu piedzīvojumu meklēju�mos, pa ceļam saplē�ot vienu otru priek�metu.

Bet D�enifera bija likusi skaidri manīt, ka tik drīz ne�plāno ģimenes pieaugumu. Viņai pirmajā un galvenajā vietā bija karjera tēva uzņēmumā, D�eks juta, ka karjera bija varbūt svarīgāka pat par viņu.

Viņ� pagriezās uz sāniem un mēģināja aizvērt acis. Lo�gā pūta vēj�, un viņ� raudzījās loga virzienā. D�eks mēģi�nāja vērst skatienu uz citu pusi, bet tad, ar rezignētu sejas izteiksmi, viņa acis vēlreiz pievērsās kārbiņai.

Tajā atradās daļa viņa veco trofeju un balvu kolekcijas no vidusskolas un koled�as laikiem. Ta�u viņ� nekāroja �īs mantas. Pustumsā viņ� izstiepa roku pēc ierāmētas fotogrāfijas. Tad izlēma tai nepieskarties, ta�u pēc mirkļa atkal mainīja savas domas.

Viņ� paņēma uzņēmumu. Tas bija gandrīz kā rituāls. Viņam nekad nebija jāuztraucas, ka viņa līgava nejau�i varētu ieraudzīt �īs lietas, tāpēc ka viņa atteicās uzturēties guļamistabā ilgāk par minūti. Parasti viņi ieslīdēja palagos viņas mājās. D�eks, guļot gultā, tad skatījās divpadsmit pēdu augstajos griestos, kur bija uzgleznoti viduslaiku bruņinieki un jaunas mei�as. Tikmēr D�enifera pati sevi apmierināja, līdz, zaudējusi spēkus, atripoja līdz viņam, lai viņ� pabeigtu �o mīlas spēli. Da�reiz viņi pārgulēja vi�ņas vecāku mājās laukos, kur griesti bija vēl augstāki un gleznojumu si�eti ņemti no kādas 13. gadsimta baznīcas Romā. Tas viss lika D�ekam justies tā, it kā Dievs vērotu, kā viņam virsū gulēja pilnīgi kailā D�enifera Baldvina, un tāpēc liks viņam degt mū�īgās elles ugunīs par �iem da��iem dzīvnieciskās baudas mirkļiem.

Sievietei fotogrāfijā bija brūni, zīdaini mati, kas galos nedaudz sprogojās. Viņa smaidot vērās D�ekā, un viņ� at�cerējās to dienu, kad bija viņu nofotografējis.

Abi bija devu�ies ar velosipēdiem tālu laukos, Albermeilas apgabalā. Viņ� nupat kā sācis studēt, viņa otro gadu mācījās D�efersona universitātes koled�ā. Tā bija viņu tre�ā tik�anās reize, bet bija tāda sajūta, ka viņi nekad nebūtu dzīvoju�i atsevi�ķi.

Keita Vitneja.

Viņ� lēnām izrunāja �o vārdu, un viņa pirksti instinktīvi sameklēja viņas smaida ēnu un vientuļo bedrīti, kas sejai pie�ķīra nedaudz greizu izskatu. Mandeļveidīgie vaigu

kauli robe�ojās ar gleznu deguntiņu, kas slīpi nolaidās līdz jutekliskajām lūpām. Zods bija ass un �stūrgalvīgs�. D�eks brauca aug�up pa seju un apstājās pie lielajām, asa�ru lāses formas acīm, kas vienmēr �ķita nerātnību pilnas.

D�eks pagriezās uz muguras un nolika fotogrāfiju sev uz krūtīm tā, ka viņa skatījās viņam tie�i sejā. Viņ� nespē�ja iedomāties Keitu, tūdaļ nesaistot meiteni ar viņas tēva tēlu, ar viņa aso prātu un blēdīgo smīnu.

D�eks bie�i bija apmeklējis Luteru Vitneju viņa mazajā namiņā Ārlingtona� apkaimē, kas bija pieredzējis labākus laikus. Viņi stundām ilgi sēdēja, dzerdami alu un stāstīda' mi da�ādus atgadījumus. Galvenais runātājs bija Luters, D�eks tikai klausījās.

Keita nekad neapmeklēja savu tēvu, un viņ� nekad ne�mēģināja ar viņu kontaktēties. D�eks viņu bija atradis gandrīz nejau�i, un, par spīti Keitas iebildumiem, D�eks gribēja iepazīties ar �o vīru. No Keitas sejas reti kad nozu�da smaids, bet, dzirdot par tēvu, viņa nekad nesmaidīja.

Pēc tam, kad viņ� pabeidza universitāti, viņi pārcēlās uz Va�ingtonu, viņa iestājās D�ord�taunas universitātes juridiskajā fakultātē. Dzīve �ķita idilliska. Keita apmeklē�ja viņa pirmās tiesas sēdes. Toreiz D�ekam bija tāda sajū�ta, it kā vēderā lidotu tauriņi, un viņ� mēģināja iegaumēt, pie kura galda jāsē�. Bet tad, kad viņa klientu noziegumi kļuva nopietnāki, Keitas entuziasms noplaka.

Viņi iz�ķīrās D�eka prakses pirmajā gadā.

Iemesls bija vienkār�s viņa nevarēja samierināties ar to, ka viņ� bija izvēlējies aizstāvēt likuma pārkāpējus, tur�klāt Keita necieta, ka D�ekam patika viņas tēvs.

Līdz pat pēdējam sīkumam par kopā pavadītajām die�nām viņ� arī atcerējās, kā bija sēdējis kopā ar viņu tie�i �a�jā istabā un dedzīgi lūdzies, lai viņa neaiziet. Ta�u Keita

pirms �etriem gadiem bija D�eku pametusi, un kop� tā lai�ka viņ� nebija viņu saticis.

D�eks zināja, ka viņa iestājusies darbā Vird�lnijas �tata prokuratūrā, Aleksandrijā, kur viņa, bez �aubām, panāca, lai viņa biju�ie klienti nokļūtu aiz restēm par viņas �tata li�kumu pārkāpumiem. Viņ� daudzējādā ziņā bija atsve�inā�jies no Keitah Vilnejas, bet tagad, guļot un lūkojoties viņas attēlā, viņas smaids D�ekam stāstīja par miljons lietām, ko viņ� nebija uzzinājis no sievietes, kura viņam jāprec pēc pusgada. D�eks apcerēja, vai Kcita tā arī paliks viņam sve��a vai viņa dzīvē sāksies sare�ģījumi, kurus viņ� nevēlējās. D�eks pagrāba telefonu un uzgrieza numuru.

Pēc �etriem signāliem viņ� sadzirdēja balsi. Tajā bija kāds tonis, ko viņ� neatcerējās, vai varbūt tas bija kas jauns. Noskanēja pīkstiens, un viņ� jau gribēja nodiktēt kaut ko jocīgu, bet pēc �ī signāla viņ� kļuva nervozs un, strauji elpodams, nolika klausuli. D�eks noskurinājās. Ak, Dievs! Nesen viņam bija nācies strādāt ar piecām slepka�vību lietām, bet tagad viņ� drebēja kā se�padsmitgadīgs zeņķis, kas mēģina saņemt visu savu drosmi, lai uzaicinā�tu kādu meiteni uz savu pirmo randiņu.

D�eks nolika fotogrāfiju un iztēlojās, ko Keita pa�reiz varētu darīt. Varbūt viņa joprojām savā ofisā apsver, cik gadus atņemt no kāda cilvēka dzīves.

Tad D�eks iedomājās par Luteru. Vai viņ� �obrīd ir kā�da durvju sliek�ņa nepareizajā nelikumīgajā pusē? Vai varbūt pamet kādu namu ar laupījuma saini plecos.

Kas par ģimenīti Luters un Keita Vitneji! Tik da�ādi un tomēr līdzīgi. Tai pēdējā vakarā, kad Keita bija aizgā�jusi no viņa dzīves, D�eks bija devies pie Lutera, lai atva�dītos un kopā izdzertu pēdējo aliņu. Viņi bija sēdēju�i ma�zajā, rūpīgi koptajā dārziņā, vērojot klcmatis un me�vīnus,

kas apvija sētu. Viņus ieskāva ceriņu un ro�u spēcīgais aromāts.

Vecais vīrs �o ziņu bija uzņēmis mierīgi, uzdevis da�us jautājumus un novēlējis D�ekam visu labu. Kādreiz dzīvē neveicās. Luters to saprata tikpat labi kā jebkur� cits cil�vēks. Bet D�eks aizejot bija ievērojis valgumu vecā vīra acīs. Tā bija aizvēru�ās durvis uz �o viņa dzīves posmu.

D�eks beidzot izslēdza gaismu un pievēra acis ar apzi�ņu, ka drīz viņam ausīs jauns rīts. Viņa zelta ādere bal�va, ko dzīve pie�ķir tikai vienu reizi, bija par vienu dienu tuvāk. No �īs domas viņa miegs nekļuva cie�āks.

Raugoties caur stiklu, Luteram ienāca prātā doma, ka tie abi bija ļoti pievilcīgs pāris. �is secinājums �ķita ab�surds �ādā situācijā, bet no tā nekas nemainījās. Vīrietis bija slaids, simpātisks, elegants, pāri �etrdesmit. Sievietei bija nedaudz pāri divdesmit. Viņai bija kupli, zeltaini ma�ti, ovāla, pievilcīga seja ar milzīgām zilām acīm, kuras ta�gad ar mīlestību raudzījās aug�up vīrie�a pievilcīgajos sejas pantos. Viņ� pieskārās viņas gludajam vaigam, viņa pieglauda savas lūpas tā rokai.

Vīrietis paņēma divas glāzes un piepildīja tās no pude�les, ko viņ� bija paņēmis līdzi. Viņ� pasniedza sievietei vienu no tām. Pēc saskandinā�anas viņi ar acīm ieurbās viens otrā. Viņ� vienā rāvienā iztuk�oja savu glāzi, kamēr viņa tikai paspēja izdzert kādu malku no savējās. Noliku�i glāzes, viņi apkampās istabas vidū. Vīrie�a rokas slīdēja lejup gar viņas gurniem un tad atpakaļ līdz kailajiem ple�ciem. Sievietes rokas un pleci bija patīkamā iedeguma to�nī. Viņ� sajūsmā satvēra sievietes rokas un pieliecies no�skūpstīja viņas kaklu.

Luters novērsās, nokautrējies, ka jāvēro �ī intīmā aina. Tā bija dīvaina sajūta, ņemot vērā, ka viņ� atradās bries�mās, jo viņu varētu pieķert. Bet Luters vēl nebija tik vecs, lai nespētu novērtēt maigumu un kaisli, kas lēnām atklājās viņa acu priek�ā.

Vēlreiz paraudzījies turp, Luters pasmaidīja. Pārītis

pa�laik lēnām dejoja apkārt istabai. Vīrietis bija acīmre�dzot pieredzējis �ajās lietās, viņa partnere mazāk. Bet viņ� uzmanīgi viņu vadīja, kamēr abi nonāca līdz gultai.

Vīrietis apstājās, lai vēlreiz piepildītu savu glāzi, un a�i to iztuk�oja. Pudele tagad bija tuk�a. Viņa rokas atkal sie�vieti apskāva. Viņa tam piekļāvās, novilka viņa mēteli un sāka atraisīt kaklasaiti. Vīrie�a rokas aizmaldījās līdz vi�ņas kleitas rāvējslēdzim un lēnām virzījās lejup. Melnā kleita noslīdēja uz grīdas, un viņa nesteidzīgi no tās iz�kāpa, atklājot melnas biksītes un zeķes līdz gurniem. Vi�ņai nebija krū�tura.

Viņas figūra spētu padarīt greizsirdīgas citas sievietes, kurām tādas trūka. Katrs izliekums bija savā vietā. Luters viņas vidukli varētu aptvert ar abām plaukstām. Kad viņa pagriezās, lai noslidinātu zeķes, Luters ievēroja, ka viņai bija lielas, apaļīgas un pilnīgas krūtis. Viņas kājas bija slaidas un formīgas, iespējams, pateicoties ikdienas vin�grojumiem personīgā trenera uzraudzībā.

Vīrietis ātri izģērbās līdz apak�veļai un apsēdās uz gul�tas malas, vērodams sievieti, kas nesteidzīgi slīdēja laukā no sava apģērba. Viņas sē�amvieta bija stingra un krēm�krāsas balta, kur beidzās nevainojamā iedeguma līnija. Kad viņa nometa pēdējo apģērba gabalu, vīrie�a sejai pār�slīdēja smaids. Baltie zobi bija taisni un cie�i kopā saau�gu�i. Par spīti alkoholam, viņa acis izskatījās skaidras un skatiens koncentrējies.

Viņa tam uzsmaidīja un lēnām tuvojās. Kad viņa pieslī�dēja tik tuvu, ka viņ� to varēja aizsniegt, vīrie�a garās ro�kas viņu satvēra un pievilka sev klāt. Viņa berzējās aug��up lejup gar viņa krūtīm.

Luters atkal aizgriezās, vairāk par visu vēlēdamies, kaut �ī izrāde drīzāk beigtos un �ie cilvēki aizietu. Viņam

būtu nepiecie�amas tikai da�as minūtes, lai atgrieztos pie savas ma�īnas, un �ī nakts tiktu iegrāmatota viņa atmiņā kā unikāla. Tā tikpat labi varētu kļūt viņam posto�a.

Tad viņ� ieraudzīja, ka vīrietis cie�i satver sievietes gurnus un vairākas reizes iepļaukā. Luters mirk�ķināja acis, it kā juzdams sāpes no atkārtotajiem sitieniem. Sie�vietes baltā āda tagad sārtojās. Vai nu viņa bija pārāk pie�dzērusies, lai justu sāpes, vai viņai patika �āda apie�anās, bet smaids viņas sejā neizzuda. Luters pēk�ņi sajuta it kā dūrienu, vīrie�a pirkstiem iespie�oties mīkstajā miesā.

Vīrie�a mute dejoja pār viņas krūtīm. Viņa brauca ar pirkstiem caur viņa biezajiem matiem. Tad, novietojusi sa�vu ķermeni viņam starp kājām, sieviete aizvēra acis un vi�ņas seju rotāja apmierināts smaids. Viņa atlieca galvu at�pakaļ. Pēk�ņi viņa atvēra acis un ar savu muti pieplaka vi�ņa lūpām.

Vīrie�a spēcīgie pirksti atrāvās no viņas gurniem un sā�ka maigi masēt viņas muguru. Tad viņ� atkal ar spēku sa�spieda viņas gurnus, un viņa sāka mirk�ķināt acis, atrau�damās no vīrie�a, pa pusei smaidīdama. Viņa sakļāva sa�vus pirkstus kopā ar viņa pirkstiem. Vīrietis no jauna pie�vērsās viņas krūtīm. Viņa vēlreiz aizvēra acis, un viņas el�pa pārvērtās elsās. Vīrietis sāka skūpstīt viņas kaklu. Viņa acis bija plati pavērtas un skatījās turp, kur sēdēja Luters, tikai viņ� nenojauta �ī vīra klātbūtni.

Luters aplūkoja vīrieti, viņa acis, un viņam nepatika tas, ko viņ� tajās saskatīja. Tās bija kā tum�i atvari, ko ie�skāva apsārtums, un izskatījās pēc draudīgām planētām, ko var ieraudzīt teleskopā. Luteram prātā ienāca doma, ka kailā sieviete bija tāda vīrie�a apskāvienos, kur� nemaz neprata būt tik maigs un mīlo�s, kādu viņa iztēlojās.

Sieviete beidzot kļuva nepacietīga un atgrūda savu mīl�

nieku atpakaļ gultā. Viņa sēdēja jāteniski vīrietim virsū, ļaudama Luteram to apskatīt no mugurpuses. �o skatu viņ� vēlējās aiztaupīt viņas ginekologam vai vīram. Viņa pacēlās, bet tad, pēk�ņa spēka uzplūdā, viņ� to rupji no�grūda un uzgūlās virsū, sagrābdams viņas kājas un cel�dams tās aug�up, kamēr tās slējās perpendikulāri gultai.

Luters sastinga krēslā, ieraugot vīrie�a nāko�o kustību. Viņ� satvēra sievieti aiz kakla un uzrāva viņu aug�ā, ie�spiezdams viņas galvu sev starp kājām. �ī akta pēk�ņums lika viņai pārsteigumā ievaidēties. Viņas mute atradās ti�kai collu no �tās� vietas. Tad viņ� iesmējās un nometa vi�ņu atpakaļ gultā. Apdullusi viņa izmocīja vāju smaidu un pacēlās uz elkoņiem, tad viņ� pārliecās tai pāri. Ar vienu roku viņ� sagrāba savu stīvo locekli un ar otru papleta viņas kājas. Kamēr viņa rāmi gulēja uz muguras, lai viņu saņemtu, viņ� me�onīgi viņu vēroja.

Tai vietā, lai iegremdētos viņai starp kājām, viņ� satvē�ra viņas krūtis un saspieda, acīmredzot mazliet par stipru, jo Luters beidzot izdzirdēja sāpju spiedzienu, un sieviete pēk�ņi cirta vīrietim pļauku. Viņ� to neatvairīja, bet tad dusmīgi sita pretī. Luters ieraudzīja, kā viņas mutes kakti�ņā izspie�as asinis un notek pār biezajām, lūpu krāsas klā�tajām lūpām.

-�� Ak tu, nolādētais nelietis! Viņa notrausās no gultas, apsēdās uz grīdas un berzēja muti, sajūtot asinis. Viņas apreibu�ās smadzenes vienā mirklī noskaidrojās. Pirmie vārdi, ko Luters skaidri sadzirdēja pa visu �o laiku, viņam kā ar āmuru iesita pa galvu. Viņ� piecēlās un tuvojās spo�gulim.

Vīrietis smīnēja. Luters sastinga, to ieraudzījis. Viņ� iz�skatījās pēc me�a zvēra, atņirgtiem zobiem, gatavs nogali�nāt. Tas vairs nebija cilvēks.

-�� Nolādētais nelietis, viņa atkārtoja mazliet klusāk, neskaidri izrunādama vārdus. Kad viņa piecēlās, vīrietis sagrāba tās roku, un viņa smagi nokrita uz grīdas. Vīrietis, sēdēdams uz gultas, triumfējo�i raudzījās lejup.

Luters sāka elpot straujāk, stāvot aiz spoguļa. Viņ� sa�vilka un atlaida dūres, turpinādams vērot, un cerēja, ka pā�rējie cilvēki atgriezīsies. Viņ� skatījās pultī uz krēsla, un tad viņa acis atkal pievērsās guļamistabai.

Sieviete bija pa pusei piecēlusies no grīdas, viņā lēnām atgriezās enerģija. Romantiskais noskaņojums bija izzu�dis. Luters to varēja saskatīt viņas ķermeņa kustībās, kas bija piesardzīgas un pārdomātas. Viņas partneris acīmre�dzot neievēroja nekādas izmaiņas viņas uzvedībā un dus�mu dzirkstis zilajās acīs, citādi viņ� nebūtu piecēlies un neizstieptu pēc viņas roku.

Vīrie�a smaids pēk�ņi izzuda, kad viņas ceļgals trāpīja precīzi tam starp kājām, likdams viņam savilkties kamolā. Satraukums, ko viņ� bija izjutis, pagaisa. Kamēr viņ� vār�tījās pa grīdu, no viņas lūpām neizlauzās ne skaņa, izņe�mot elso�anu. Viņa paķēra savas biksītes un sāka ģērbties.

Vīrietis pēk�ņi satvēra viņu aiz potītes un pusapģērbtu nogāza uz grīdas.

-�� Ak tu, mazā mauciņa� � Vārdi nāca grūdieniem, vi�ņam mēģinot atgūt elpu. Viņ� visu laiku turēja viņu aiz potītes, velkot sev cie�āk klāt.

Sieviete no jauna viņam spēra. Viņas pēdas dobji atsi�tās pret viņa krū�u kurvi, bet viņ� to nelaida vaļā.

-�� Ak tu, nolādētā mazā palaistuve, viņ� teica.

Sadzirdējis draudus �ajos vārdos, Luters spēra soli uz

spoguļa pusi. Viena no viņa rokām pacēlās pret tā gludo virsmu tā, it kā viņ� to gribētu izbāzt cauri, lai sagrābtu vīrieti un piespiestu palaist vaļā sievieti.

Vīrietis sāpēs lēni uzslējās aug�ā, un viņa acu skats uz�dzina Luteram aukstus drebuļus.

Vīrie�a rokas sagrāba sievietes kaklu.

Viņas alkohola aizmiglotās smadzenes pēk�ņi sāka dru�d�aini darboties. Viņas acis baiļu varā �audījās pa labi un pa kreisi. Pieaugot spiedienam uz kaklu, viņas elpa kļuva vāja. Sievietes pirksti iekrampējās viņa rokās, atstājot dzi�ļas nagu pēdas.

Luters redzēja, ka uz vīrie�a ādas izspie�as asinis, bet vina tvēriens neatslāba.

>

Sieviete spārdījās un raustīja ķermeni, bet vīrietis svēra gandrīz divtik. Viņas uzbrucējs pat nepakustējās.

Luters atkal paskatījās uz pulti. Viņ� varētu atvērt dur�vis. Viņ� to varētu apturēt. Bet viņa kājas neklausīja. Viņ� bezspēcīgi noraudzījās cauri stiklam, un viņam pār pieri ritēja sviedri. Katra pora viņa ķermenī �ķita kā vulkāna iz�virdums. Elpa nāca straujiem grūdieniem, un viņa krūtis cilājās. Luters ar abām rokām atspiedās pret stiklu.

Viņ� aizturēja elpu, kad sieviļete uz brīdi nofiksēja ska�tienu uz naktsskapīti. Tad ar izmisīgu kustību viņa paķēra vēstuļu nazi un ar vienu zibenīgu cirtienu ie�ķēla vīrie�a roku.

Viņ� sāpēs iestenējās, palaida viņu vaļā un saķēra savu asiņojo�o aug�delmu. Kādu brīdi viņ� raudzījās lejup uz savu brūci, gandrīz neticot, ka viņu ievainojusi sieviete.

Kad vīrietis pavērās atkal aug�up, Luters ieraudzīja slepkavnieciski atņirgtos zobus, pirms rēciens izlauzās vi�ņam pār lūpām.

Un tad vīrietis viņai sita, stiprāk, nekā Luters bija re�dzējis kādu vīrieti sitam sievietei. Smagā dūre trāpīja mīk�stajai miesai, un viņai no deguna un mutes pa�ķīda asinis.

Vai nu tas bija alkohols, ko viņa bija iedzērusi, vai kas

cits, Luters nezināja, bet sitiens, kas citā reizē būtu sa�kropļojis cilvēku, viņu tikai saniknoja. Ar konvulsīvu spē�ku viņai izdevās uzslicties kājās. Kad viņa pagriezās pret spoguli, Luters �ausmās vēroja viņas seju, kad viņa ieraudzīja savu sabojāto izskatu. Viņa pieskārās uzpampu�ajam degunam. Viens pirksts zondēja lejup ap vaļīgajiem zobiem. Viņas seja bija kļuvusi par iz�trieptu portretu. Viņa bija zaudējusi savus galvenos pievilcības atribūtus.

Viņa pagriezās pret vīrieti, un Luters redzēja, ka tās muguras muskuļi tā saspringa, ka izskatījās kā mazi koka gabaliņi. Zibens ātrumā viņa atkal cirta savu pēdu vīrie�a cirk�ņos. Vīrietis pēk�ņi atkal kļuva vāj� viņa locekļi bija nelietojami, viņu pārņēma nelabums. Viņ� sabruka uz grīdas, vaidēdams apvēlās uz muguras un, sacēlis ceļgalus aug�up, ar roku sargāja vārīgo vielu.

Sievietei pār seju plūda asinis, un viņas skatiens no ār�prātīgām �ausmām vienā mirklī kļuva slepkavniecisks. Sieviete notupās uz ceļiem viņam blakus un pacēla augstu virs galvas vēstuļu nazi.

Luters satvēra pulti, spēra soli uz durvju pusi, viņa pirksts jau gandrīz skāra taustiņu.

Vīrietis, redzot, ka viņa dzīvībai tūlīt pienāks gals, jo vēstuļu nazis mērķēja viņa krū�u virzienā, iekliedzās ar visu spēka pārpalikumu. Sauciens nepalika nesadzirdēts.

Luters stāvēja sastindzis uz vietas, un viņa acis ierau�dzīja, kā guļamistabas durvis atsprāga vaļā.

Divi vīri, īsi apcirptiem matiem, ģērbti uzvalkos, kas nespēja noslēpt viņu trenētos augumus, iebrāzās islabā, iz�vilku�i iero�us. Pirms Luters paspēja spert vēl vienu soli, viņi jau bija aptvēru�i situāciju un pieņēmu�i lēmumu.

Abas pistoles iz�āva gandrīz vienlaicīgi.

Keita Vitneja sēdēja savā ofisā un vēlreiz caurskatīja dokumentus.

Tam puisim bija �etras iepriek�ējās sodāmības un viņu arestēja, ta�u nevarēja izvirzīt apsūdzību se�os citos gadī�jumos, jo liecinieki bija pārāk nobiju�ies, lai runātu, vai beigu�i savu dzīvi atkritumu konteineros. Viņ� bija kā staigājo�a bumba ar laika degli, gatavs eksplodēt pie nā�ko�ā upura. Visas nogalinātās biju�as sievietes.

Pa�reizējā apsūdzība ietvēra slepkavību laupī�anas un izvaro�anas nolūkā. Saskaņā ar Vird�īnijas �tata liku�miem, tas bija smags noziegums. Un �oreiz viņa nolēma pieprasīt augstāko soda mēru nāvessodu. Viņa nekad ag�rāk to nebija prasījusi, bet, ja kāds to bi ja pelnījis, tad tas bija �is puisis. Un �tats daudz netielēsies un to sankcionēs. Kāpēc viņam būtu jāsaglabā dzīvība, ja viņ� ne�ēlīgi un me�onīgi bija aprāvis deviņpadsmitgadīgas koled�as stu�dentes dzīvi, kas pieļāva kļūdu, dodamās iepirkties uz tirdzniecības centru gai�ā dienas laikā,lai nopirktu zeķes un jaunu kurpju pāri.

Keita izberzēja acis un, paņēmusi gumijas gredzenu no kaudzītes uz rakstāmgalda, savilka matus pavir�ā zirgastē. Viņa pavērās visapkārt. Mazajā, vienkār�ajā ofisā visap�kārt augstās kaudzēs bija sakrauti dokumentu vāki, un vi�ņa jau kādu miljono reizi iedomājās, vai tas viss kādreiz beigsies. Protams nebeigsies. Viss tikai varēja mainīties uz sliktāko pusi. Un viņa tikai varēja darīt to, kas bija vi�ņas spēkos, lai apturētu asinsizlie�anu. Viņa sāka ar apsū�dzību Rod�eram Simonsam jaunākajam, kam bija divdes�mit gadi. Tik aukstasinīgu noziedznieku viņa vēl nebija sastapusi. Savas neilgās karjeras laikā viņa jau bija paspē�jusi satiki veselu noziedznieku armiju. Keita atcerējās, kā-

du skatienu viņ� tai bija veltījis todien tiesas zālē. �ajā se�jā nebija ne sirdsapziņas pārmetumu, ne vēlmju, ne kādu citu pozitīvu emociju. Tā bija seja bez cerībām. Viņa ie�priek�ējo noziegumu vēsturi varēja lasīt kā bērnības �aus�mu stāstus. Bet tā nebija viņas problēma.

Keita pa�ūpoja galvu un ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja krietni pāri pusnaktij. Viņa devās ieliet sev vēl kafiju, jo sāka zust koncentrē�anās spējas. Pēdējais �tata prokurors bija aizgājis pirms piecām stundām. Apkopējas bija pame�tu�as ēku pirms trijām. Viņa zeķēs devās lejup pa gaiteni uz virtuvi. Ja �ārlijs Mensons būtu izlaists no cietuma un darbotos, viņ� būtu nekaitīgāks par tiem briesmoņiem, kas pa�laik klīda brīvībā.

Ar kafijas tasi rokā viņa atgriezās savā ofisā un kādu brīdi uzkavējās, lūkodamās savā atspulgā loga stiklā. Vi�ņas darbā ārējam izskatam bija svarīga nozīme. Sasodīts, viņa jau gadu nebija bijusi uz randiņu. Keita nespēja at�raut acis no atspulga. Viņa bija slaida, gara, varbūt zinā�mās vietās pārāk kaulaina, bet viņa nebija atteikusies no pierastās skrie�anas distances �etras jūdzes dienā. Tai pa�ā laikā uzņemto kaloriju daudzums bija nepārtraukti samazinājies, jo viņa galvenokārt pārtika no sliktas kafijas un krekeriem. Keita ierobe�oja smēķē�anu līdz divām ci�garetēm dienā un cerēja, ja izdosies, to pavisam atmest.

Keita jutās vainīga, ka pametusi novārtā savu ķermeni. Tam bija jāpacie� bezgalīgas darba stundas un stress, kad viens �ausmīgs noziegums sekoja citam. Bet ko gan viņa varēja iesākt? Pamest darbu tāpēc, ka neizskatījās tā kā tās sievietes uz �urnāla Cosmopolitan vāka? Viņa sevi mieri�nāja ar domu, ka prokurora darbs divdesmit �etras stundas diennaktī neuzlabo izskatu. Viņas darbā mērķis bija no�dro�ināt, lai cilvēki, kas pārkāpa likumu, kas darīja citiem

pāri, tiktu sodīti. Jebkurā gadījumā viņa uzskatīja, ka ar savu dzīvi viņa panāca vairāk.

Viņa papurināja matus tos vajadzēja apgriezt, bet kā lai atrod tam laiku. Viņas sejā gandrīz nemaz nevarēja pa�manīt to nastu, kuru viņai nācās tik smagi vilkt. Viņas div�desmit deviņus gadus vecā seja pēc �etru gadu darba de�viņpadsmit stundas dienā un neskaitāmām tiesas sēdēm nebija cietusi. Viņa nopūtās, saprazdama, ka tas nevar tā ilgi turpināties. Koled�ā pui�i atskatījās viņas dēļ, un viņa lika sirdīm pukstēt straujāk. Bet, tuvojoties trīsdesmit ga�diem, viņa saprata, ka tas, kas viņai bija licies pa�saprota�mi, ko viņa īstenībā bie�i bija noniecinājusi, vairs viņai nepiederēs pēc neilga laika. Un, tāpat kā tik daudzas lie�tas, ko mēs uztveram kā pa�saprotamas vai kas tiek no�liegtas, viņai pietrūks spējas nomierināt klāteso�os ar savu klātbūtni vien.

Lai gan viņa bija relatīvi maz nodarbojusies ar savu iz�skatu pēdējo gadu laikā, viņai bija paveicies labi gēni. Bet tad viņa iedomājās par savu tēvu un izlēma, ka viņai nebija īpa�i veicies ar gēniem! Viņas tēvs bija vīrs, kur� apzaga citus un pēc tam izlikās dzīvojam normālu dzīvi. Vīrs, kas jebkuru prata apvest ap stūri, tai skaitā savu sie�vu un meitu. Vīrs, uz kuru nevarēja paļauties.

Viņa apsēdās pie rakstāmgalda, a�i iemalkoja karstu kafiju, piebēra vēl cukuru un pētīja mistera Simonsa papī�rus.

Keita pacēla telefona klausuli un piezvanīja uz mājām, lai pārbaudītu atstātās telefonogrammas. Tās bija piecas divas no juristiem, viena no policista, kuram viņa liks tie�sā liecināt pret misteru Simonsu, un viena no �tata izmek�lētāja, kuram patika zvanīt nepiemērotā laikā, sniedzot pārsvarā nevērtīgu informāciju. Viņai vajadzētu nomainīt

savu telefona numuru. Pēdējā ziņa bija pārtraukta, tomēr viņa saklausīja aizturētu elpu. Viņa pat spēja at�ifrēt vienu vai divus vārdus. Kaut kas likās pazīstams, bet viņa neva�rēja atcerēties. Da�iem cilvēkiem nebija nekas prātīgāks, ar ko nodarboties.

Kafija izplūda pa viņas ķermeni, un koncentrē�anās spējas atgriezās. Viņa paskatījās aug�up uz savu mazo grāmatplauktu. Pa�ā aug�ā viņas miru�ās mātes un desmit�gadīgās Keitas fotogrāfija. Luters Vitnejs bija izgriezts no �ī uzņēmuma. Tur bija liels tuk�ums blakus mātei un mei�tai. Liels nekas.

*� * *

-�� Ak, Dievs! Nolādēts! Amerikas Savienoto Valstu prezidents piecēlās, ar vienu roku piesedzis savu cietu�o intīmo vietu, otrā turēdams vēstuļu nazi, kas pirms brī�a varēja kļūt par viņa nāves cēloni. Tagad uz tā bija kas vai�rāk nekā likai viņa asinis.

-�� Sasodīts, Bil, tu, velns parāvis, viņu nogalināji!

Viņa nopēluma objekts pieliecās, lai palīdzētu prezi�dentam piecelties, kamēr viņa kompanjons pārbaudīja sie�vietes stāvokli. Tā bija pavir�a pārbaude, ņemot vērā, ka divas liela kalibra lodes bija iztriektas viņai caur smadze�nēm.

-�� Atvainojos, ser, nebija laika. Piedodiet, ser.

Bils Bērtons divpadsmit gadus bija slepenā dienesta aģents un pirms tam astoņus gadus strādājis par Merilendas �tata policistu. Viena no viņa zalvēm nupat bija sadra�gājusi jaunas, skaistas sievietes galvu. Par spīti savai pie�redzei, viņ� drebēja kā pirmklasnieks, ko tikko pamodinā�ju�i no murgiem.

Viņ� bija agrāk nogalinājis pienākuma dēļ. Bet toreiz

nogalinātais bija �etras reizes tiesāts un nopietni mēģināja atriebties virsniekiem formas tērpos. Viņ� lieliski pār�valdīja Gloka pusautomātu un patiesi vēlējās nocelt Bērtonam galvu no pleciem.

Bērtons raudzījās lejup uz mazo, kailo ķermeni un do�māja, ka tūlīt laidīs pār lūpu. Viņa partneris Tims Kolins, paskatījies uz viņu, satvēra kolēģa roku. Bērtons rija sie�kalas un klanīja galvu. Viņ� tiks tam pāri.

Abi uzmanīgi palīdzēja ASV prezidentam Alanam Ri�mondam piecelties. �is vīrs politiskais varonis, līderis jaunie�iem, vidēja gadagājuma un veciem ļaudīm arīdzan, tagad bija vienkār�i kails un piedzēries. Prezidents parau�dzījās aug�up uz aģentiem. Sākotnējās bailes noplaka, un iedarbojās alkohols.

-��� Viņa ir mirusi? Vārdi tika izrunāti nedaudz ne�skaidri, prezidenta acis rotēja kā marmora lodītes.

-��� Jā, ser. Kolins attrauca. Uz prezidenta jautāju�miem nedrīkstēja neatbildēt vai viņ� bija piedzēries vai nē.

Bērtons tagad turējās atstāju. Viņ� tikai paskatījās uz sievieti un tad vēlreiz palūkojās uz prezidentu. Tas bija vi�ņu darbs, Bērtona darbs aizsargāt �o nolāpīto prezidentu. Lai ko tas arī prasītu, �ī vīra dzīve nedrīkstēja tādā veidā aprauties. �ī pietempusies mauka būtu viņu nodūrusi kā cūku.

Prezidenta mute saviebās, parādījās kaut kas līdzīgs iz�mocītam smaidam, lai gan Kolins un Bērtons to vēlāk ne�atcerējās. Prezidents cēlās aug�ā.

-�� Kur ir manas drēbes? Viņ� pieprasīja.

-Tepat, se,r. Bērtons, pievēr�ot sev uzmanību, pielie�cās, lai paceltu prezidenta apģērbu. Tas bija pamatīgi no�traipīts ar viņas asinīm, kā viss �ajā istabā.

-�� Labi, palīdziet man piecelties un savediet mani kārtī�bā, velns parāvis. Man kādam kaut kur ir jāsaka runa, vai ne? Viņ� griezīgi iesmējās. Bērtons pavērās Kolinā, un Kolins Bērtonā. Abi vēroja, kā prezidents gultā atslē�dzās.

❖ * *

Sadzirdējusi �āvienu troksni, prezidenta galvenā padom�niece Glorija Rasela atradās pirmā stāva vannasistabā cik vien tālu iespējams no tās istabas.

Viņa bija prezidentu pavadījusi uz daudzām �ādām sa�tik�anās vietām, bet joprojām pie tā nevarēja pierast. Kat�ru reizi viņa izjuta aizvien lielāku riebumu. Viņa nespēja izturēt domu, ka viņas boss visvarenākais vīrietis pasau�lē, pārguļ ar visām �īm slavenību maukām, �īm politiķu apjūsmotājāim. Tas sniedzās pāri viņas sapratnei, un tomēr viņa bija gandrīz iemācījusies to ignorēt. Gandrīz.

Viņa uzvilka savas zeķubikses, paķēra rokassomiņu un, atrāvusi vaļā durvis, skrēja pa gaiteni un pēc tam pa di�viem pakāpieniem uzreiz aug�up pa kāpnēm. Kad viņa sasniedza guļamistabas durvis, aģents Bērtons viņu aptu�rēja.

-�� Kundze, jums tas nav jāredz. Tas nav nekas jauks.

Viņa paspraucās viņam garām, tad apstājās. Pirmā do�ma bija skriet atpakaļ, laukā, lejup pa kāpnēm, uz limu�zīnu, prom no �ejienes, prom no �ī �tata, prom no �īs no�ēlojamās valsts. Viņai nebija �ēl Kristijas Salivenas, kas pati bija vēlējusies, lai prezidents viņu pavestu. Viņa bija to centusies panākt pēdējos divus gadus. Da�reiz dzī�vē neiznāk saņemt to, ko jūs vēlaties, da�reiz var dabūt daudz vairāk.

Rasela nomierinājās un pievērsās aģentam Kolinam.

-�� Kas te, sasodīts, notika?

Tims Kolins bija jauns, nelokāms un uzticīgs preziden�tam. Viņam bija jāaizsargā �is vīrs, un viņa dēļ viņ� bija gatavs mirt, ja pienāktu tāds brīdis. Bija pagāju�i vairāki gadi, kop� Kolins bija savaldījis kādu uzbrucēju tirdznie�cības centra stāvvietā toreizējā prezidenta kandidāta Alana Ri�monda potenciālo slepkavu viņ� bija noguldījis uz asfalta un padarījis nekustīgu, pirms tas paspēja izvilkt savu �aujamo un pirms kāds cits bija paguvis reaģēt. Kolinam vienīgā misija dzīvē bija aizsargāt Alanu Ri�mondu.

Aģentam Kolinam bija nepiecie�ama viena minūte, lai Raselai noziņotu par notiku�o īsos, secīgos teikumos. Bērtons drūmi apstiprināja �o atskaiti.

-��� Vai nu viņ�, vai viņa, Rasela kundze. Citas iespējas nebija. Bērtons instinktīvi paraudzījās uz prezidentu, kas joprojām gulēja gultā, nereaģēdams uz apkārtni. Viņi bija apklāju�i viņa ķermeņa stratēģisko daļu ar palagu.

-�� Vai jūs gribat man teikt, ka neko nedzirdējāt? Nekā�dus trok�ņus, kas vēstītu par uzbrukumu? Viņa norādīja uz sajaukto istabu.

Aģenti paskatījās viens uz otru. Viņi bija dzirdēju�i da��ādas skaņas, kas nāca no guļamistabām, kurās viņu bosam gadījās būt. Da�as no tām varētu iztulkot kā varmācīgas, da�as nē. Bet visi agrāk vienmēr bija iznāku�i laukā sveikā.

-�� Neko neparastu nedzirdējām, Bērtons atbildēja. Tad mēs saklausījām, ka prezidents kliedz, un gājām iek�ā. Tas nazis bija kādas trīs collas no viņa krūtīm. Vienīgi lode viņu spēja glābt.

Bērtons izslējās, cik vien taisni varēja, un skatījās Ra�selai tie�i acīs. Viņi ar Kolinu bija padarīju�i savu darbu, un �ī sieviete nebūs tā, kas viņiem pavēlēs rīkoties citādi. Bērtonu nevarēja vainot.

-��� Un istabā bija tas nolādētais nazis? Viņa neticīgi paraudzījās uz Bērtonu.

-�� Ja tas būtu atkarīgs no manis, prezidents nedotos �ajās mazajās ekskursijās. Piecdesmit procentos no simta viņ� mums neļauj iepriek� neko pārbaudīt. Mums nebija iespē�jas apskatīt �o istabu. Bērtons skatījās uz Raselu. Viņ� ir prezidents, kundze, Bērtons noslēgumā piebilda tā, it kā tas visu attaisnotu. Raselai parasti ar to būtu diezgan, ko itin labi zināja Bērtons.

Raseiā paskatījās visapkārt, visu iegaumēdama. Viņa bija strādājusi kā politisko zinātņu profesore Stenfordā, ar valstisku reputāciju, pirms deva piekri�anu Alana Ri�monda priek�likumam. Viņ� bija tik populārs, ka katrs bija gatavs dalīties ar viņu panākumos.

Pa�laik viņa bija prezidenta galvenā padomniece un sa�ņēmusi nopietnu piedāvājumu kļūt par Valsts sekretāri, ja Ri�monds tiktu pārvēlēts. Visi domāja, ka viņam tas nebūs sare�ģīti. Kas to lai zina? Varbūt Ri�monda Raselas bi�ļeti jau drukāja? Viņi veidoja spo�u kombināciju. Viņa bi�ja stratēģe, viņ� kampaņas meistars. Abu nākotnes izre�dzes pavērās aizvien spo�ākas ar katru dienu. Bet tagad? Pa�laik viņai bija līķis un piedzēries prezidents mājā, ku�rai bija jābūt tuk�ai.

Viņa jutās tā, it kā ekspresvilciens tuvotos galastacijai. Pēk�ņi viņas prāts atkal atgriezās tagadnē. Viņa nepaklups uz �īs mazās cilvēcisko atkritumu �upas. Nekad!

Bērtons sakustējās. Vai jūs vēlaties, lai es tagad, kun�dze, izsaucu policiju?

Rasela uz viņu paskatījās tā, it kā viņ� būtu zaudējis prā�tu. Bērton, ļaujiet man jums atgādināt, ka mūsu uzdevums ir aizsargāt prezidenta intereses visos gadījumos. Un nekas, pilnīgi nekas nevar par to būt pārāks. Vai jums skaidrs?

-�� Kundze, �ī lēdija ir mirusi. Manuprāt, mums�

-�� Pareizi. Jūs ar Kolinu no�āvāt sievieti, un viņa ir mi�rusi�ie Raselas vārdi sastinga gaisā. Kolins berzēja pirkstus, un viņa roka instinktīvi sniedzās pēc iero�a. Viņ� noraudzījās uz miru�o misis Salivenu tā, it kā spētu tai at�dot dzīvību.

Bērtons iztaisnoja savus druknos plecus un pavirzījās kādu sprīdi tuvāk Raselai. Viņu augumu at�ķirība kļuva skaidri saskatāma.

-�� Ja mēs nebūtu �āvu�i, prezidents būtu miris. Mūsu darbs ir gādāt, lai prezidentam nenokrīt ne mats.

-�� Tev atkal taisnība, Bērton. Bet tagad, kad tu esi no�vērsis prezidenta nāvi, kā tu domā izskaidrot policijai, prezidenta sievai, savai priek�niecībai, juristiem un presei, Kongresam un finansu aprindām, valstij un visai pārējai nolādētajai pasaulei, kāpēc prezidents �eit atradās? Un ko tu teiksi par apstākļiem, kas tevi un aģentu Kolinu noveda tik tālu, ka vajadzēja �o sievieti no�aut. Viņa bija sieva vienam no Savienoto Valstu visbagātākajiem un ietekmī�gākajiem vīriem. Ja tu izsauksi policiju, ja tu vispār kādu izsauksi, tev nāksies visu paskaidrot. Ja tu esi gatavs uz�ņemties pilnu atbildību par notiku�o, tad pacel telefona klausuli un zvani.

Bērtona sejas krāsa izmainījās. Viņ� soli atkāpās. Viņa lielajam augumam vairs nebija nekādas nozīmes. Kolins stāvēja sastindzis, vērodams, kā abi kārto rēķinus. Viņ� nekad nebija dzirdējis kādu tā runājam ar Bilu Bērtonu. Lielais vīrs varētu ar vienu roku apgriezt Raselai kaklu.

Bērtons vēlreiz paskatījās lejā uz līķi. Kā lai notiku�o izskaidro tā, lai viņi visi sveikā izkļūtu cauri? Atbilde bija vienkār�a to nevarēja izskaidrot.

Rasela uzmanīgi vēroja viņa seju. Bērtons vēlreiz uz viņu

paskatījās. Viņam jūtami raustījās acu plakstiņi, un viņ� iz�vairījās no viņas skatiena. Viņa bija uzvarējusi. Rasela laipni pasmaidīja un pamāja. Tagad viņa vadīja �o pasākumu.

-�� Ej, uzvāri kafiju, veselu kannu. Viņa norīkoja Bērtonu, pēk�ņi izbaudot �o lomu maiņu. Un pēc tam paliec pie parādes durvīm, katram gadījumam, ja nu ierastos kādi vēlīni vakara viesi.

-�� Kolin, aizej līdz furgonam un aprunājies ar D�onsonu un Vārneju. Nestāsti viņiem neko par notiku�o. Vienkār�i pasaki, ka noticis nelaimes gadījums, bet ar prezidentu viss kārtībā. Tas arī viss. Saki, ka viņiem jāpaliek uz vie�tas. Saprati? Es tevi pasauk�u, kad tu man būsi vajadzīgs. Man �is tas jāpārdomā.

Bērtons un Kolins pamāja un devās prom. Neviens no viņiem neuzdrīkstējās nepaklausīt tik valdonīgām pavē�lēm. Un Bērtons �ajā gadījumā nevēlējās izsaukt uguni uz sevi. Viņam par maz maksāja, lai Bērtons to darītu.

�t� �'

Luters nebija pakustējies, kop� �āvieni bija sadragāju�i sievietes galvu. Viņam bija bail to darīt. Beidzot viņ� bija attapies no �oka, bet viņa acis joprojām maldījās uz grīdas pusi, kur gulēja sieviete, kas nupat bija dzīva, elpojo�a cil�vēciska būtne. Pa �iem gadiem viņ� tikai vienu reizi bija redzējis, kā nogalina cilvēku. Tas bija trīs reizes sodīts pedofīls, kura mugurkaulu skāra �etru collu gar� asmens, un to izdarīja ieslodzītā kameras biedrs. Toreizējās sajūtas at��ķīrās no pa�reizējām. Tagad viņ� jutās kā vienīgais pasa��ieris uz kuģa, kas iebrauc ārvalstu ostā. Nekas vairs ne��ķita pierasts. Katra skaņa pa�laik varēja nākt viņam par sliktu, ta�u viņ� lēnām apsēdās atpakaļ krēslā, kamēr vēl klausīja trīco�ās kājas.

Viņ� vēroja, kā Rasela pārvietojās pa istabu, pieliecās pie miru�ās sievietes, tai nepieskaroties. Pēc tam viņa pa�cēla vēstuļu nazi, turēdama to aiz asmens gala ar kabatas lakatiņu, kuru viņa izvilka sev no kabatas'. Viņa ilgi un cie�i aplūkoja �o rīku, kas gandrīz bija aprāvis viņas bosa dzīvību un nospēlējis galveno lomu kādas citas dzīvības izdzē�anā. Viņa uzmanīgi ievietoja vēstuļu nazi savā ādas rokassomiņā, kuru viņa bija nolikusi uz naktsskapī�a, un ielika kabatas lakatiņu atpakaļ kabatā. Viņa uzmeta a�u skatienu sakropļotajam augumam, kas reiz bija bijusi Kristīne Salivena.

Viņai vajadzēja apbrīnot to, kā Ri�monds tika galā ar �īm ārpusprotokola nodarbībām. Visas viņa �kompanjo�nes� bija bagātas sievietes, kas ieņēma augstu stāvokli sa�biedrībā, un visas bija precētas. Tas nodro�ināja, ka par vi�ņa laulības pārkāpumiem neparādīsies nekāda atmaskojo��a informācija presē. Sievietēm, kuras viņ� paveda, bija tikpat daudz ko zaudēt kā viņam, ja ne vairāk. Un viņas �o faktu lieliski apzinājās.

Prese. Rasela pasmaidīja. Prezidentu visu laiku uzma�nīja pētījo�i skatieni. Viņ� nevarēja ne iz�urāties, ne iz�smēķēt kādu cigareti, ne atraugāties tā, lai sabiedrība par to neuzzinātu visintīmākās detaļas. Tā vismaz sabiedrība domāja. Un �is uzskats lielā mērā balstījās uz preses pār�spīlējumiem un spēju izdibināt pēdējo sīkumu. Bet vienu viņi nesaprata lai gan prezidenta iestādījums laika gaitā, iespējams, bija zaudējis daļu savas milzīgās varas, jo ne�viens cilvēks nespēja atrisināt pasaules samilzu�ās problē�mas, prezidentam apkārt bija pilnīgi lojāli un ārkārtīgi spējīgi cilvēki. �ie ļaudis spēja noslēpt jebkuru prezidenta darbību. Viņi veidoja veselu komandu, at�ķirībā no �urnā�listiem, kuri darbojās pa vienam. Ja prezidents Alans Ri�-

monds vēlētos, viņ� varētu pārvietoties bez bailēm, ka kāds spētu uzzināt viņa atra�anās vietu. Viņ� pat varēja pazust no sabiedrības acīm, cik vien ilgi vēlējās, bet tas nebūtu veiksmīga politiķa interesēs. �ādas privilēģijas vi�ņam sagādāja slepenais dienests.

Tie bija labākie no labākajiem. To �ī elitārā grupa gadu gaitā aizvien no jauna pierādīja, tāpat kā nesen, izplānojot �o pasākumu.

Nedaudz pāri pusdienas laikam Kristija Salivena bija izgājusi no sava skaistumkop�anas salona. Pēc tam, noso�ļojusi vienu kvartālu, viņa iegāja kāda dzīvokļu nama ves�tibilā. Pēc trīsdesmit sekundēm viņa no turienes iznāca ārā, tērpusies garā mētelī ar kapuci, ko bija izvilkusi no savas somas. Kristijai uz acīm bija saulesbrilles. Viņa no�gāja vairākus kvartālus, pavir�i pētīdama vitrīnas. Tad, ie�sēdusies metro vilcienā, viņa devās uz metro Centra staci�ju. Iznākusi no metro, viņa bija nosoļojusi vēl divus kvar�tālus un iegājusi alejā starp divām ēkām, kuras bija pare�dzēts nojaukt. Pēc divām minūtēm no alejas iznira auto�ma�īna ar tum�iem logu stikliem. Pie stūres sēdēja Kolins. Kristija Salivena iekārtojās aizmugures sēdeklī. Viņu aiz�veda uz nomaļu, dro�u vietu kopā ar Bilu Bērtonu, lai no�gaidītu, kad prezidents varēs tiem pievienoties.

Pasākumam viņi izvēlējās Salivenu lauku īpa�umu, jo neviens neiedomātos Kristiju Salivenu tur meklēt. Rasela zināja, ka māja būs pilnīgi tuk�a. Dro�ības sistēma, kas to sargāja, nebija nekāds �ķērslis viņu plāniem.

Rasela apsēdās krēslā un aizvēra acis. Viņas rīcībā bija divi no spējīgākajiem dienesta aģentiem. Un pirmo reizi �is fakts satrauca prezidenta galveno padomnieci. Viņa kopā ar prezidentu bija izvēlējusies �etrus aģentus no kāda simta, kas bija norīkoti prezidenta rīcībā un kurus prezi�

dents pats atlasīja �īm nelielajām nodarbībām. Viņi visi bija lojāli un prasmīgi. Viņi rūpējās par prezidentu un tu�rēja mēli aiz zobiem, vienalga, ko no viņiem prasīja. Līdz pat �ai naktij prezidenta Ri�monda aizrau�anās ar precē�tām sievietēm nebija radījusi nekādas nepārvaramas prob�lēmas. Bet �īs nakts notikumi bija izraisīju�i tie�us drau�dus viņiem visiem. Rase la papurināja galvu, piespiezdama sevi izdomāt rīcības plānu.

Luters pētīja viņas seju. Tā bija gudra, pievilcīga un ne�ēlīga seja. Viņa sarauca pieri grumbās, un Luters gan�drīz fiziski sajuta viņas prāta manevrus. Laiks gāja, bet viņa ne reizi nepakustējās. Tad Glorijas Rasēlas acis pavē�rās un pārslīdēja istabai, nepalai�ot garām nevienu detaļu.

Luters nevil�us parāvās atpakaļ, kad viņas skatiens pa�traucās garām viņa slēptuvei kā pro�ektora gaismā pār cietuma pagalmu. Viņa ilgi raudzījās uz gultā guļo�o vīrieti, un tad viņas sejā parādījās izteiksme, ko Luters ne�spēja at�ifrēt. Kaut kas starp smaidu un saviebtu grimasi.

Viņa piecēlās, piegāja pie gultas un skatījās uz vīrieti. Uz �o Tautas Vadoni vismaz tā ļaudis domāja uz Gad�simta Vīrieti. Tie�i pa�laik viņ� nemaz neizskatījās di�ens. Viņa ķermenis atradās pa pusei uz gultas. Viņ� gulēja lem�pīgā stāvoklī ar izplestām kājām, pēdas gandrīz pieskārās grīdai.

Viņas acis slīdēja aug�up un lejup pār prezidenta augu�mu, da�ās vietās aizkavēdamās ilgāk. �ī nodarbība Luteru pārsteidza, ņemot vēra, ka uz grīdas gulēja mirusī. Pirms Glorija Rasela bija ienākusi istabā un nostrostējusi Bērlonu, Luters bija gaidījis atskanam sirēnas. Viņ� bija iedo�mājies, kā, sē�ot slepenajā telpā, vērotu policistus un de�

tektīvus, tiesu medicīnas ekspertus un ātrās palīdzības ār�stus, kas ierastos kopā ar jaunāko ziņu �urnālistiem. �ai sievietei acīmredzot bija cits plāns.

Luters bija redzējis Gloriju Raselu CNN televīzijas programmās un lasījis par viņu neskaitāmas reizes laikrak�stos. Viņai bija zīmīgi sejas panti gar� ērgļa deguns, augsti vaigu kauli dāvana no �eroki indiāņu sen�iem. Ma�ti bija kraukļa melnumā un taisnās �ķipsnās krita līdz ple�ciem. Acis bija lielas un tik zilas, ka atgādināja okeāna dzī�les divi bīstami atvari bezrūpīgajiem un neuzmanīgajiem.

Luters uzmanīgi manevrēja krēslā. Viena lieta bija vērot �o sievieti Baltā nama kamīna priek�ā, kad viņa sludināja par valsts svarīgākajām politiskajām interesēm. Pavisam cita lieta bija noskatīties, kā viņa pastaigājas pa istabu, ku�rā atrodas līķis, un apskata kailu piedzēru�os vīrieti brī�vās pasaules līderi. Tā bija izrāde, ko Luters vairs nevēlē�jās skatīties, ta�u viņ� nespēja atraut acis no viņas.

Rasela pavērās uz durvīm, a�i pārgāja pāri istabai un, izņēmusi kabatas lakatiņu, tās aizslēdza. Viņa ātri atgrie�zās un paskatījās uz prezidentu. Rasela izstiepa roku, un Luters uz brīdi sastinga gaidās, bet viņa tikai noglaudīja prezidenta seju. Luters atviegloti uzelpoja un tad vēlreiz saspringa. Viņas roka sāka slīdēt lejup, pāri viņa krūtīm, kavēdamās biezajā apmatojumā, un apstājās zemāk uz viņa plakanā vēdera, kas vienmērīgi cilājās, viņam guļot cie�ā miegā.

Viņas roka noslīdēja vēl zemāk, un viņa lēnām pacēla palagu un ļāva tam nokrist uz grīdas. Viņas roka sasniedza viņa cirk�ņus un tur palika. Tad viņa atkal paskatījās uz durvīm un nometās ceļos blakus prezidentam. Tagad Lu�ters aizvēra acis. Viņ� nevēlējās tāpat kā mājastēvs kļūt par vērotāju norisēm guļamistabā.

Pagāja vairākas minūtes, un Luters pavēra acis. Glorija Rasela tagad vilka nost savas zeķubikses, kārtīgi nolikda�ma tās uz krēsla. Tad viņa uzmanīgi jāteniski uzkāpa virsū snaudo�ajam prezidentam.

Luters atkal aizvēra acis. Viņ� iedomājās, vai apak�ējā stāvā varēja dzirdēt, kā �īkst gulta. Dro�i vien nē, jo tā bi�ja liela māja. Pat ja viņi dzirdētu, ko gan viņi varētu ie�sākt.

Pēc desmit minūtēm Luters saklausīja neapzinātu vaidu no vīrie�a mutes un zemu vaidu no sievietes. Bet Luters nevēra acis vaļā. Viņ� nesaprata, kāpēc. Viņā apvienojās bailes un riebums par to necieņu, kāda tika izrādīta miru��ajai sievietei.

Kad Luters beidzot paskatījās, Rasela raudzījās tie�i uz viņu. Viņam uz mirkli apstājās sirds, kamēr smadzenes pavēstīja, ka viss ir kārtībā. Viņa ātri uzvilka zeķubikses un, skatoties spogulī, vienā paņēmienā uzkrāsoja lūpas. Viņa pasmaidīja, un viņas vaigi sārtojās. Rasela izskatījās jaunāka. Luters paskatījās uz prezidentu. Viņ� atkal gulēja dziļā miegā. Iespējams, ka pēdējās divdesmit minūtes pa�liku�as viņa atmiņā kā īpa�i reāls un patīkams sapnis. Lu�ters vēlreiz palūkojās uz Raselu.

Ieraugot to, kā �ī sieviete uzsmaida tie�i viņam �ajā nā�ves istabā, nezinot, ka viņ� te atrodas, viņam kļuva nelabi. Sievietes sejā varēja redzēt varas izjūtu un to pa�u skatie�nu, ko Luters jau vienreiz �eit bija pamanījis. Arī �ī sievie�te bija bīstama.

#

-�� Es vēlos, lai visa �ī vieta tiktu dezinficēta, izņemot to Rasela norādīja uz miru�o misis Salivenu. Pagaidi, viņ� varbūt visu ir ap�amdījis. Bērton, es gribu, lai tu pār�

baudi katru viņas ķermeņa sprīdi. Pēc tam tev viņajaapģērbj.

Ar cimdiem rokās Bērtons devās uz priek�u, lai izpildī�tu �o rīkojumu.

Kolins sēdēja blakus prezidentam, pūlēdamies iedabūt tam mutē vēl vienu kafijas tasi. Kofeīns palīdzēs aizskalot reibumu, bet, lai pilnīgi atbrīvotos no skurbuma, būs vaja�dzīgs laiks. Rasela apsēdās viņam blakus. Viņa saņēma prezidenta roku savējā. Viņ� tagad bija pilnīgi apģērbies, tikai mati bija izpūru�i. Viņam sāpēja roka, bet viņi to bija nosaitēju�i, cik labi vien prata. Viņam bija laba veselība brūce ātri sadzīs.

-�� Mister prezident? Alan? Alan? Rasela cie�i satvēra viņa seju un pavērsa to pret sevi.

Vai viņ� nojauta, ko viņa ar to bija izdarījusi? Viņa to ap�aubīja. Viņ� tik ļoti �onakt gribēja būt pavests. Viņ� vēlējās sievieti. Viņa tam bija sniegusi savu ķermeni, neko nejautājot. Juridiski viņa bija to izvarojusi. Patiesībā viņa bija pārliecināta, ka piepildījusi daudzu vīrie�u sapni. Tas nekas, ka viņ� neatminējās �o notikumu, �o viņas zie�do�anos. Bet viņ� noteikti sapratīs, ko viņa tagad viņa labā būs darījusi.

Prezidents nofiksēja skatienu, bet tad atkal viņa acis aizmiglojās. Kolins berzēja viņa kaklu. Viņ� sāka nākt pie samaņas. Rasela paskatījās pulkstenī. Bija divi naktī. Vi�ņiem jāatgrie�as pilsētā. Viņa ne pārāk stipri iepļaukāja viņa seju, bet ar to pietika, lai pievērstu prezidenta uzma�nību. Viņa juta, ka Kolins saspringst. Ak, Dievs! Siem pui�iem bija tik aprobe�ota uztvere.

-�� Alan, vai jūs abi nodarbojāties ar seksu?

-�� Koa�

-�� Vai tu ar viņu pārgulēji?

-�� Koa� Nē. Es tā nedomāju. Neatce�

-�� Padzirdiet viņu vēl ar kafiju, lejiet to viņa nolādētajā rīklē, ja jums tas jādara, bet panāciet, lai viņ� ir skaidrā. Kolins pamāja un ķērās pie darba. Rasela piegāja pie Bērtona, kura cimdotās rokas veikli pārbaudīja katru miru�ās misis Salivenas ķermeņa sprīdi.

Bērtons bija piedalījies daudzos policijas izmeklē�anas procesos. Viņ� zināja, ko tie�i detektīvi meklēja un kur vi�ņi to meklēja. Viņ� nekad nespēja iedomāties, ka kādreiz izmantos �īs specifiskās zinā�anas, lai traucētu izmeklē�a�nu. Ta�u viņ� arī nebija paredzējis, ka kaut kas tamlīdzīgs kādreiz notiks.

Viņ� skatījās visapkārt, prātā apsverot, kuras vietas va�jadzētu pārbaudīt, kādas telpas viņi vēl lietoju�i. Viņ� ne�ko nevarēja iesākt ar �ņaug�anas nospiedumiem uz viņas kakla un citiem mikroskopiskiem pierādījumiem, kas, bez �aubām, bija iespiedu�ies viņas ādā. Tiesu medicīnas eks�perts tos atradīs, neskatoties uz viņu pūlēm. Ta�u nevienu no �iem pierādījumiem policija nevarēs saistīt ar preziden�tu, ja vien tie viņu neidentificēs kā aizdomās turēto. To�mēr tas būs problemātiski.

Viņiem būs grūti saistīt no�ņaug�anas mēģinājumu ar to, ka nāve iestājās no pistoles �āvieniem. Izmeklētājam būs nepiecie�amas iztēles spējas.

Bērtons no jauna pievērsa uzmanību miru�ajai un sāka uzmanīgi viņai uzvilkt apak�veļu. Tad viņ� sajuta sitienu uz pleca.

-�� Pārbaudi vinu.

>

Bērtons pavērās aug�up. Viņ� jau gribēja kaut ko teikt.

-�� Pārbaudi viņu! Raselas uzacis izliecās slaidā lokā. Bērtons bija viņu tādu redzējis simtām rei�u, runājam ar Baltā nama personālu. Tie visi �ausmīgi no viņas baidījās.

Bērtons no viņas nebaidījās, bet viņ� bija pietieko�i apķē�rīgs, lai nedurtos acīs, kad viņa bija tuvumā. Viņ� lēnām darīja to, ko viņam lika. Pēc tam viņ� novietoja miru�ās ķermeni tie�i tādā pozā, kā viņa bija nokritusi. Viņ� ziņoja par paveikto ar vienu galvas mājienu.

-�� Vai tu esi pārliecināts? Rasola aizdomīgi viņu nopētī�ja. No savas starpspēles ar prezidentu viņa zināja, ka, iespē�jams, viņ� nebija pārgulējis ar �o sievieti. Ja arī viņ� to bija darījis, tad nebija pabeidzis. Tomēr varētu kaut kas būt pali�cis uz viņas ķermeņa. Mūsdienās pat no vismikroskopiskā�kā parauga varēja daudz ko noteikt, un tas viņu biedēja.

-�� Sasodīts, es neesmu nekāds ginekologs. Es tur neko neredzēju un nedomāju, ka būtu kaut ko ievērojis. Es ne�nēsāju sev līdzi mikroskopu.

Raselai vajadzēs �o frāzi atstāt neievērotu. Vēl daudz kas bija jāpaveic, un laika nebija daudz.

-�� Vai D�onsons un Vārnejs kaut ko teica?

Kolins pacēla acis no tās vietas, kur prezidents malkoja ceturto kafijas tasi. Viņi nevar saprast, kas, pie velna, noticis, ja to jūs domājat.

-Tu ta�u nepatei�

-�� Es viņiem pateicu to, ko jūs man likāt teikt. Tas arī viss, kundze. Kolins uz viņu paskatījās. Viņi ir krietni vīri, Rasela kundze. Viņi biju�i kopā ar prezidentu kop� viņa vēlē�anu kampaņas laikiem. Viņi nemēģinās iejauk�ties.

Rasela apveltīja Kolinu ar smaidu. Izskatīgs jauneklis un, kas bija svarīgāk, lojāls prezidenta personīgās apsar�dzes loceklis. Viņ� tai būs ļoti noderīgs. Bērtons varētu ra�dīt problēmas. Bet viņas rokās bija spēcīgs trumpis: viņi abi ar Kolinu bija �āvu�i, varbūt pienākuma vadīti, bet kas to varēja zināt. Arī viņi bija iejaukti �ajā lietā.

Luters ar apbrīnu vēroja aģentu darbo�anos, juzdamies vainīgs par notiku�o. �ie vīri darbojās prasmīgi, metodiski un uzmanīgi, neko nepalaizdami garām nepamanītu. Liku�mam paklausīgie pilsoņi un profesionāli noziedznieki ne�maz tik ļoti neat�ķīrās viens no otra. Tehnika bija līdzīga, tikai at�ķirīgs mērķis. Mērķis bija noteico�ais.

Sieviete tagad bija pilnīgi apģērbta un gulēja tie�i tur, kur bija pakritusi. Kolins pabeidza viņas nagu apskati. Zem katra no tiem tika injicēts �ķīdums, un neliela ierīce iztīrīja ādas daļiņas un citus pierādījumus.

Gulta tika no jauna pārklāta. Ar lietiskajiem pierādīju�miem notraipītie palagi jau bija iesaiņoti audekla somā. Tos gaidīja krāsns. Kolins jau iepriek� bija sakopis apak��ējo stāvu.

Visi priek�meti, kuriem kāds no tiem tika pieskāries, bija noslaucīti tīri, izņemot vienu. Bērtons ar putekļu sū�cēju pa�laik uzkopa paklāju. Viņ� būs tas, kur� aizies pē�dējais, kāpdamies atpakaļ, pūloties izdzēst viņu pēdas.

Luters kādreiz bija redzējis, kā aģenti pārmeklē telpas. Viņu acīm redzamais mērķis izraisīja viņam smaidu, par spīti viņa stāvoklim. Laupī�ana. Kaklarota bija novietota somā kopā ar viņas gredzenu kolekciju. Viņi to nokārtos tā, it kā sieviete būtu pārsteigusi laupītāju savā mājā un viņ� to nogalinājis, nezinot, ka se�u pēdu attālumā īstais zaglis vēro un ieklausās viņu darbībās.

Liecinieks!

Luters nekad nebija bijis laupī�anas liecinieks, izņemot savējās. Noziedznieki ienīda lieciniekus. �ie ļaudis noga�linātu Luteru, ja zinātu, ka viņ� atrodas �eit. Te nebija divu domu. Pavecs likumpārkāpējs, trīs reizes sodīts, tas nebū�tu pārāk liels upuris Tautas Vadoņa labā.

Prezidents joprojām bija apdullis, bet, Bērtonam piepa�līdzot, lēnā gailā kliboja laukā no istabas. Rasela norau�dzījās, kā viņi aiziet. Viņa neievēroja, ka Kolins izmisīgi pārmeklē istabu. Beidzot viņa asais skats ievēroja Raselas rokassomiņu uz naktsskapī�a. Tajā varēja redzēt vēstuļu na�a rokturi. Ar polietilēna maisiņa palīdzību Kolins ātri to izvilka un gatavojās noslaucīt. Luters nevil�us sarāvās, redzot, kā Rasela piesteidzās un satvēra Kolina roku.

-�� Nedari to, Kolin.

Kolins nebija tik gudrs kā Bērtons un, protams, nebija Raselas pusē. Viņ� izskatījās samulsis.

-�� Uz tā visur ir pirkstu nospiedumi, kundze. Arī viņas. Un vēl da�i pierādījumi, ja jūs saprotat, ko es ar to domā�ju. Rokturis ir no ādas, tur viss ir sasūcies iek�ā.

-�� Aģent Kolin, es esmu prezidenta stratēģijas un takti�kas plānotāja. Tas, ko jūs izdarāt vienā mirklī, man prasa rūpīgu apsvēr�anu un apdomību. Kamēr nebū�u pabeigusi savu analīzi, tu �o objektu atstāsi nenoslaucītu. Tu to ielik�si piemērotā iesaiņojumā un atdosi man.

Kolins jau gribēja iebilst, bet Raselas draudo�ais ska�tiens viņu apturēja. Viņ� rūpīgi ievietoja nazi plastmasas maisiņā un pasniedza lo Raselai.

-Lūdzu, rīkojieties ar to uzmanīgi, Rasela kundze.

-�� Es vienmēr uzmanos, Tim.

Viņa Kolinu apveltīja ar vēl vienu smaidu. Viņ� arī tai uzsmaidīja. Viņa nekad agrāk nebija viņu saukusi vārdā. Kolins nebija dro�s, vai viņa vispār to zināja. Viņ� arī ie�vēroja, ne jau pirmo reizi, ka prezidenta padomniece bija izskatīga sieviete.

-�� Skaidrs, kundze. Viņ� sāka iesaiņot darba rīkus.

-�� Tim?

Kolins paskatījās atpakaļ uz Raselu. Viņa tam tuvojās,

paraudzījās lejup, un abu acis sastapās. Viņa klusā balsī ierunājās, un Kolins juta, ka viņa ir apmulsusi.

-�� Tini, �ī ir unikāla situācija, ar ko mums nācies sastap�ties. Man jāiztausta ceļ�. Vai tu saproti?

Kolins pamāja.

-�� Es arī to nosauktu par unikālu situāciju, jo biju līdz nāvei nobijies, kad ieraudzīju to asmeni, kas gandrīz iedū�rās prezidenta krūtīs.

Viņa pieskārās Kolina rokai. Viņai bija gari, nevainoja�mi kopti nagi. Viņa pacēla vēstuļu nazi.

-�� Lai tas paliek starp mums, Tim, labi? Prezidents neko nedrīkst zināt. Pat Bērtons nē.

-Es nezinu�

Viņa satvēra Kolina roku.

-Tim, man patie�ām vajadzīgs tavs atbalsts �ajā lietā; Prezidents neapzinās, kas noticis, un es nedomāju, ka Bēr�tons pa�laik uz visu raugās saprātīgi. Man nepiecie�ams kāds, uz kuru es varētu paļauties. Tu man esi vajadzīgs, Tim. Tas ir pārāk svarīgi. Tu ta�u t<ļ) apzinies, vai ne? Es to no tevis neprasītu, ja nezinātu, ka tu ar visu tiksi galā.

Viņ� pasmaidīja par komplimentu un cie�i paskatījās viņai acīs.

-�� Labi, Rasela kundze. Kā jums tīk.

Kamēr Kolins pabeidza kārtot, Rasela aplūkoja asiņai�no, septiņas collas garo asmeni, kas bija gandrīz sabojājis viņas politiskos centienus. Ja prezidentu nogalinātu, neko nevarētu notu�ēt. Kāds neglīts vārds �notu�ēt� bet bie��i nepiecie�ams augstās politikas aprindās. Viņa nedaudz nodrebēja, iedomājoties laikrakstu virsrakstus: �PREZI�DENTS ATRASTS MIRIS TUVA DRAUGA MĀJĀS, GUĻAMISTABĀ. SIEVA ARESTĒTA PAR SLEP�KAVĪBU. PREZIDENTA GALVENĀ PADOMNIECE

GLORIJA RASELA TIEK SAUKTA PIE ATBILDĪ�BAS.� Bet tas nebija noticis. Tas nenotiks.

�is priek�mets, ko viņa turēja rokās, bija vairāk vērts nekā radioaktīvais plutonijs vairāk nekā visas Saūda Arābijas naftas atradnes.

Ja �is objekts būs viņas īpa�umā, kas lai zina? Iespējas var būt bezgalīgas.

Viņa pasmaidīja un ielika polietilēna maisiņu savā ro�kassomiņā.

Skaļ� kliedziens lika Luteram ātri pagriezt galvu. Vi�ņam iesāpējās pakausis, un viņ� gandrīz ievaidējās.

Guļamistabā ieskrēja prezidents. Viņ� bija attapies, bet vēl pa pusei apreibis. Viņ� sāka atcerēties iepriek�ējo stundu notikumus.

Bērtons viņam sekoja. Prezidents devās pie miru�ās. Rasela nometa rokassomiņu uz naktsskapī�a, un abi ar Kolinu aiz�ķērsoja viņam ceļu.

-��� Sasodīts! Viņa ir mirusi. Es viņu nogalināju. Ak, Dievs! Palīdzi man. Es viņu nogalināju! viņ� auroja, tad ie�ņukstējās un no jauna kliedza, mēģinot pārvarēt �ķērsli sev priek�ā, bet bija pārāk nespēcīgs. Bērtons viņu vilka no aizmugures.

Ri�monds ar drud�ainu spēku izrāvās un metās pāri is�tabai, ieskriedams sienā un uzveldamies uz naktsskapī�a. Beidzot Savienoto Valstu prezidents sabruka uz grīdas, sa�ritinājies embrija pozā blakus sievietei, ar kuru viņ� �o�nakt bija gribējis stāties seksuālos sakaros. Viņ� �ņukstēja.

Luters ar riebumu to visu vēroja. Viņ� berzēja kaklu un lēnām grozīja galvu. Vairs nevarēja izturēt �īs nakts absur�dos notikumus.

Prezidents lēnām apsēdās. Bērtona izskats Luteram at�gādināja viņa pa�a izjūtas. Aģents klusēja. Kolins skatījās

uz Raselu, gaidot instrukcijas. Rasela uztvēra viņa skatie�nu un pa�apmierināti viņam uzsmaidīja.

-Glorij?

-Jā, Alan?

Luters bija redzējis, kā Rasela aplūkoja vēstuļu nazi. Viņ� pa�laik zināja kaut ko, ko neviens cits �ajā istabā ne�zināja.

-�� Vai viss būs kārtībā? Nokārto visu, Glorija. Lūdzu. Ak, Dievs� Glorija.

Viņa kā mierinot uzlika roku prezidentam uz pleca. Tā viņa bija darījusi simtiem un tūksto�iem rei�u prezidenta pirmsvēlē�anu kampaņas laikā.

-�� Es kontrolēju situāciju, Alan. Viss notiek manā uz�raudzībā.

Prezidents bija pārāk noreibis, lai saprastu teiktā nozī�mi, bet vinu tas nemaz neuztrauca.

7 >

Bērtons pieskārās radiotelefona austiņai, kādu brīdi uz�manīgi ieklausīdamies. Tad viņ� pagriezās pret Raselu.

-�� Būs labāk, ja mēs, velns parāvis, no �ejienes nozustu. Vārnejs nupat ir saskatījis patruļas ma�īnu, kas brauc �ajā virzienā.

-�� Trauksmes signāls� Rasela izskatījās apjukusi.

Bērtons papurināja galvu.

-�� Tas varbūt ir de�urējo�ais policists parastajā pārbau�dē, bet ja viņ� kaut ko ierauga� Bērtonam nevajadzēja neko vairāk piebilst.

Aizbraukt limuzīnā no �ī bagātnieku rajona bija labā�kais aizsegs, kādu viņi varēja vēlēties. Rasela pateicās Dievam, ka bija, kā vienmēr, iznomājusi ma�īnu, lai dotos �ajos piedzīvojumos bez parastajiem �oferiem. Automa�ī�nu nomas anketās tika minēti fiktīvi vārdi, nomas maksa un depozīts tika samaksāti skaidrā naudā. Ma�īna tika pa�

ņemta un pēc vairākām stundām to atbrauca atpakaļ. �o�reiz auto tiks izdēzinficēts. Policija nonāktu strupceļā, ja sekotu �im pavedienam, tomēr diez vai viņi to darīs.

-�� Ejam! Rasela sāka nedaudz uztraukties.

Prezidentam palīdzēja piecelties. Rasela izgāja kopā ar viņu. Kolins paķēra somas. Tad viņ� apstājās kā zemē iemiets. Luters norija siekalas.

Kolins pagriezās atpakaļ, paķēra Raselas rokassomiņu no naktsskapī�a un devās prom.

Bērtons iedarbināja mazu putekļu sūcēju, pabeidza is�tabas uzkop�anu un aizgāja, aizvērdams durvis un izslēg�dams gaismu.

*� * *

Lutera pasaule atkal bija tintes melnumā.

Viņ� pirmo reizi atradās viens pats istabā ar miru�o sie�vieti. Pārējie acīmredzot bija pieradu�i pie asiņainā ķer�meņa, kas gulēja uz grīdas. Viņi tam bija kāpu�i pāri vai gāju�i apkārt. Bet Luters nevarēja pierast pie līķa da�u pē�du attālumā.

Viņ� vairs neredzēja notraipīto apģērbu un tajā tērpto ķermeni, bet viņ� zināja, ka tas tur atrodas. Izlaidīgā, ba�gātā kuce tā varbūt būs rakstīts viņas epitāfijā. Viņa bija pievīlusi savu vīru, bet, �ķiet, ka viņ� par to neuztraucās. Tomēr viņa nebija pelnījusi tādu nāvi. Luters nebūtu viņu nogalinājis, par to nevarēja būt ne runas. Ja viņa nebūtu rī�kojusi tik strauju pretuzbrukumu, prezidents būtu izdarījis slepkavību.

Patiesībā slepenā dienesta vīrus nevarēja vainot. Tas bi�ja viņu pienākums, un viņi to paveica. �ī sieviete bija iz�vēlējusies nepareizo vīru, ko nogalināt dusmu izplūdā. Varbūt tā bija labāk. Ja viņas roka būtu mazliet veiklāka

vai aģentu reakcija mazliet lēnāka, viņai dzīves atliku�ie gadi būtu jāpavada cietumā. Vai varbūt viņa saņemtu nā�ves spriedumu par prezidenta nogalinā�anu.

Luters sēdēja krēslā. Viņam bija daļēji notirpu�as kā�jas. Viņ� sevi piespieda atslābināties. Drīz viņ� no �ejienes aizies. Bija jāgatavojas skrējienam.

Luteram bija daudz ko pārdomāt, ņemot vērā to, ka vi�ņi, pa�iem to nezinot, bija Luteru Vitniju padarīju�i par vienīgo aizdomās turamo. Viņu, bez �aubām, apsūdzēs ne�ģēlīgajā noziegumā. Lai noķertu vainīgo, tiks mobilizēti milzīgi policijas spēki, jo upuris bija no bagātiem slāņiem. Un policija noteikti nemeklēs atbildi Pensilvānijas avēnijā 1600. Viņi to meklēs citur. Par spīti Lutera rūpīgajiem priek�darbiem, policija, iespējams, varētu viņu atrast. Viņ� bija veikls, ļoti veikls, bet viņ� nekad nebija sastapies ar tāda veida spēkiem, kādi tiks iesaistīti �ī nozieguma atrisi�nā�anā.

Viņ� ātri pārcilāja atmiņā visu savu plānu, kas viņu bija novedis līdz �im vakaram. Viņ� nespēja saskatīt tajā kādas acīm redzamas neprecizitātes, bet parasti tās nodevīgākās izrādījās tie�i neredzamās. Luters sa�ņaudza un atslābinā�ja pirkstus, izstaipīja kājas un nomierinājās. Viņ� vēl nebi�ja no �ejienes ticis laukā. Daudz kas varēja vēl noiet grei�zi. Bez �aubām, gadīsies kādas pāris neveiksmes. .

Viņ� vēl nogaidīs divas minūtes. Luters prātā skaitīja sekundes un iztēlojās, kā viņi saliek visu ma�īnā. Viņi var�būt nogaidīs, vai neparādīsies patruļas ma�īna, pirms do�sies ceļā.

Luters uzmanīgi atvēra somu. Tajā bija liela daļa �īs telpas mantu. Viņ� gandrīz bija aizmirsis, ka nācis �eit zagt un īstenībā arī bija palaidis nagus. Viņa ma�īna atra�dās labu ceturtdaļjūdzi no mājas. Viņ� pateicās Dievam,

ka bija pirms tik daudz gadiem atmetis smēķē�anu. Viņam būs nepiecie�ams elpot, cik spēka. Ar cik daudz slepenā dienesta aģentiem viņam nāksies sacensties? Vismaz ar �etriem. Velns parāvis!

Spoguļa durvis lēnām atvērās, un Luters spēra soli ista�bā. Viņ� vēlreiz nospieda pults taustiņu un uzmeta to atpa�kaļ uz krēsla, durvīm aizveroties.

Viņ� nopētīja logu. Luters jau bija izplānojis alternatīvu bēg�anas plānu. Viņam somā bija saritināta simt pēdu ga�ra, īpa�i stipra neilona virve, kurā ik pēc se�ām collām bi�ja iesieti mezgli.

Viņ� apmeta pla�u loku apkārt miru�ās ķermenim, uz�manoties, lai neiekāptu asinīs. Tās vietas viņ� bija ieprog�rammējis savā atmiņā. Luters tikai vienu reizi paskatījās uz Kristīnes Salivenas mirstīgajām atliekām. Viņai vairs nevarēja atdot dzīvību. Luteram bija jācen�as saglabāt sa�vējo neskartu.

Viņam vajadzēja tikai da�as sekundes, lai sasniegtu naktsskapiti un pameklētu aiz tā.

Lutera pirksti satvēra polietilēna maisiņu. Kad prezi�dents uzgrūdās mēbelēm, Raselas rokassomiņa bija apgā�zusies uz sāniem. Maisiņ� ar tā īpa�i vērtīgo saturu bija aizslīdējis aiz naktsskapī�a.

Luters cauri plastmasai sataustīja asmeni. Tad viņ� nazi paslēpa savā audekla somā. Viņ� ātri piegāja pie loga un uzmanīgi paraudzījās laukā. Limuzīns un furgons jopro�jām atradās turpat. Tas neko labu nesolīja.

Viņ� pārgāja pāri istabai uz otru pusi, izņēma virvi, pa�bāza to zem milzīga skapja kājas un aizvilka līdz nāko�a�jam logam. Tādā veidā viņ� nolaidīsies mājas pretējā galā, kas bija nostāk no ceļa. Viņ� uzmanīgi pavēra logu, lūg�dams Dievam veiksmi bēgot.

Izmetis virvi, viņ� vēroja, kā ta aizlokās lejup gar ķieģeļu sienu.

■ķ * *

Glorija Rasela paskatījās aug�up uz savrupmājas masī�vo fasādi. Tur bija ieguldīta īsta nauda. Nauda un stāvok�lis, ko Kristīne Salivena nebija pelnījusi. Viņa to bija ie�guvusi ar saviem pupiem un mākslinieciski demonstrējot pakaļu, un ar savu piedauzīgo mēli, kas kaut kādā veidā bija iedvesmojusi paveco Valteru Salivenu, pamodinot vi�ņa dziļi slēptās jūtas. Pēc se�iem mēne�iem viņ� vairs pēc tās neilgosies. Viņa stabilā bagātības un varas pasaule tur�pinās griezties.

Beidzot Rasela attapās.

Viņa jau pa pusei bija izkāpusi laukā no limuzīna, kad Kolins viņu satvēra aiz rokas. Viņ� pacēla ādas somu, ko viņa bija pirkusi D�ord�taunā par simt dolāriem un kurai tagad bija neaprēķināmi lielāka vērtība. Viņa iekārtojās at�pakaļ sēdeklī un sāka elpot normāli. Rasela, gandrīz no�sarkdama, uzsmaidīja Kolinam.

Prezidents bija pusnemaņā atkritis sēdeklī un neievēro�ja, kā viņu skatieni sastapās.

Tad Rasela atvēra somu, lai vēlreiz pārliecinātos. Viņai atkārās apak�lūpa, un rokas drud�aini izkratīja somas ne�nozīmīgo saturu. Viņai bija jāsaņem viss savs gribasspēks, lai skaļi neiekliegtos.

�ausmu pārņemta, viņa stiklainām acīm raudzījās uz jauno aģentu. Vēstuļu na�a somā nebija. Tas palicis mājā.

Kolins metās atpakaļ, aug�up pa kāpnēm. Apstulbu�ais Bērtons viņam sekoja.

Luters bija nokāpis līdz pusei lejup gar sienu, kad sa�dzirdēja viņu soļus.

Vēl desmit mezgli.

Viņi iebruka pa guļamistabas durvīm.

Vēl se�as pēdas.

Abi slepenā dienesta vīri apjuku�i ieraudzīja virvi. Bērtons metās tai klāt.

Vēl divas pēdas, un Luters atlaida virvi, atsizdamies pret zemi, un skrēja.

Bērtons piedrāzās pie loga. Kolins atgrūda aizkarus sā�nis,, bet neko neredzēja. Luters jau bija nozudis ap stūri. Bērtons sāka kāpt ārā pa logu, bet Kolins viņu apturēja. Tas ceļ�, pa kuru viņi bija nāku�i, būs īsāks.

Abi iz�āvās laukā pa durvīm.

*� * *

Luters lauzās cauri kukurūzas laukam, vairs neuztrauk�damies, ka atstāj pēdas. Tagad viņ� tikai rūpējās par izdzī�vo�anu. Soma viņu nedaudz kavēja, bet viņ� bija pamatīgi piestrādājis pēdējo mēne�u laikā, tāpēc nevarēja aiziet tuk�ā.

Luters izbrāzās no stublāju draudzīgā aizsega. Tagad sākās visbīstamākais bēg�anas posms simt jardi pa at�klātu lauku. Mēness bija noslēpies aiz biezajiem mā�koņiem, laukos nespīdēja ielas gaismas. Luteru melnajās drēbēs būs gandrīz neiespējami saskatīt. Bet cilvēka acs spēja ieraudzīt kustību tumsā, tāpēc viņ� traucās, cik vien ātri spēja.

Abi slepenā dienesta aģenti uz mirkli aizkavējās pie furgona, tad kopā ar aģentu Vārneju metās pāri laukam.

Rasela atvēra logu un viņus vēroja. Viņa izskatījās �o�kēta. Pat prezidents bija daļēji attapies, ta�u Rasela viņu ātri nomierināja, un viņ� atgriezās pusnemaņas stāvoklī.

Kad Kolins un Bērtons pielika pie acīm savus nakts bi-

nokļūs, viņi sāka izskatīties pēc kompjūterspēļu spēlētā�jiem. Termālie attēli tika reģistrēti sarkanā tonī, viss pārē�jais bija tum�i zaļā krāsā.

Aģents Treviss Vārnejs gara auguma, kalsns vīrs, ti�kai neskaidri nojauta, kas te pa�laik notika. Viņ� bija tiem priek�ā. Vārnejs skrēja viegli, kā koled�as sacensībās, ku�rās viņ� kādreiz bija piedalījies.

Trīs gadus dienestā, neprecējies, Vārnejs sevi visu vel�tīja izvēlētajai profesijai. Bērtons viņam aizvietoja īsto tēvu, kur� bija kritis Vjetnamā. Viņi pa�laik meklēja kādu, kur� kaut ko bija darījis tajā mājā. Nodarītais bija saistīts ar prezidentu, un tāpēc tas skāra viņu. Vārnejam bija �ēl �ī cilvēka, kam viņi dzina pēdas, �ēl, ja viņi to panāktu.

#� % ❖

Luters dzirdēja sekotāju soļu troksni aiz sevis. Viņi bija reaģēju�i ātrāk, nekā varēja sagaidīt. Viņ� vairs nespēja paskriet tik ātri kā sākumā, bet tenpps tomēr bija pietie�ko�s. Viņi bija pieļāvu�i lielu kļūdu, nesekodami Luteram furgonā, lai aiz�ķērsotu viņam ceļu. Viņiem vajadzēja no�jaust, ka Luteram ir transporta līdzeklis. Viņ� priecājās, ka viņi nebija pietieko�i apķērīgi. Ja viņi tādi būtu, Luters ne�paliktu dzīvs un neredzētu sauli uzaustam.

Viņ� �ķērsoja me�u pa īsāko ceļu pa taku, ko bija uzgājis pēdējā izpētes gājienā. Tas viņam ļāva iegūt ap�mēram minūti. Viņa elpa nāca grūdieniem kā ma�īn�pistoles �āvieni. Viņ� juta apģērba smagumu, un viņam kā bērnam sapnī likās, ka kājas kustas palēnināti. Bei�dzot Luters izskrēja no koku aizsega, ieraudzīja savu automa�īnu un priecājās, ka bija nodro�inājis atkāp�anās ceļu.

:!: * *

Simt jardus aiz viņa uz Bērtona un Kolina binokļu ek�rāniem atdzīvojās termālā figūra. Tas bija skrejo�s vīrietis, kur� drāzās, cik vien spēka. Aģentu rokas aizsniedza pis�toļu makstis. Neviens ierocis nebija efektīvs, �aujot no tā�da attāluma, bet viņiem nebija laika par to uztraukties.

Ierūcās automa�īnas motors, un Bērtons ar Kolinu skrē�ja tā, it kā viņiem sekotu viesuļvētra.

Vārnejs joprojām bija viņiem abiem priek�ā, pa kreisi. Viņam bija ērtāka �āviena trajektorija, bet vai viņ� �aus? Kāds viņiem �ukstēja, ka viņ� to nedarīs. Tas neietilpst vi�ņa pienākumos �aut uz bēgo�u personu, kas vairāk neap�draudēja vīru, kuru viņ� bija zvērējis sargāt. Vārnejs nezi�nāja, ka uz likmes ir kas vairāk par puksto�u sirdi. Tur bija vesels iestādījums, kas vairs nebūs tāds kā agrāk, un, pie�devām, divi slepenā dienesta aģenti. Viņi bija pārliecināti, ka. nav izdarīju�i neko sliktu, bet bija arī pietieko�i gudri, lai saprastu, ka tie�i viņi tika vainoti notiku�ajā.

Bērtons nekad nebija bijis labs skrējējs tā viņ� domā�ja, paātrinot soli. Jaunākajām Kolinam bija jāsaņemas, lai turētu viņam līdzi. Bērtons saprata, ka bija par vēlu. Kad ma�īna ierūcās, viņ� sāka palēnināt skrējienu. Auto pa�griezās un vienā mirklī nobrauca kādus divsimt jardus le�jup pa ceļu.

Bērtons apstājās, notupās uz viena ceļgala, nomērķēja, bet vienīgais, ko viņ� spēja saskatīt, bija ceļa putekļi, ko uzvandīja bēgo�ā ma�īna. Tās aizmugures ugunis izdzisa, un viņ� vienā mirklī pazaudēja mērķi.

Bērtons pagriezās pret Kolinu, kas stāvēja blakus un viņu vēroja. Viņ� saprata, ka nekas nav līdzams. Bērtons iebāza pistoli makstī un nolika binokli. Kolins rīkojās tā�pat.

Viņi skatījās viens uz otru.

Bērtons elsoja, viņam trīcēja kājas. Viņa ķermenis bei�dzot juta sasprindzinājumu. Viss bija beidzies.

Pieskrēja Vārnejs. Bērtons nebija tik izklaidīgs, lai ne�ievērotu, ka jaunākais biedrs pat nebija aizelsies. Tas viņā izraisīja skaudību un zināmas lepnuma jūtas. Viņ� parū�pēsies, lai Vārnejam un D�onsonam nebūtu jācie� kopā ar viņiem. Abi to nebija pelnīju�i.

Viņiem abiem ar Kolinu būs jānogrimst, bet vairāk ne�vienam. Bērtons jutās neērti Kolina dēļ, tomēr viņ� neko nevarēja darīt. Kad Vārnejs ierunājās, Bērtona nomākto garastāvokli apspīdēja mazs cerību stars.

-�� Es iegaumēju automa�īnas numuru.

*� :ķ $

-�� Kur, sasodīts, viņ� atradās? Rasela aizdomīgi ap�skatīja guļamistabu. Vai viņ� bija zem tās nolādētās gul�tas?

Viņa mēģināja ar skatienu piespiest Bērtonu novērsties. Tas puisis nebija sēdējis ne zem gultas, ne arī kādā no skapjiem. Bērtons visas �īs vietas bija pārbaudījis, uzkop�jot istabu. Viņ� to pārliecino�i paskaidroja Raselai.

Bērtons vēlreiz paskatījās uz virvi un pēc tam uz atvēr�to logu.

-�� Mans Dievs! �ķiet, ka tas puisis mūs visu laiku vēro�ja un zināja, tie�i kurā brīdī mēs atstājām māju. Bērtons pavērās visriņķī, vai neredzēs vēl kādu bīstama izskata vī�ru grozoties apkārt. Viņa acis apstājās pie spoguļa, virzījās uz priek�u, un tad skats atkal atgriezās.

Viņ� nopētīja paklāju spoguļa priek�ā.

Bērtons �o vietu bija vairākkārt uzkopis ar putekļu sū�cēju' līdz tā kļuva gluda. Kad viņ� bija savu darbu pabei�

dzis, dārgā paklāja virsma bija palikusi biezāka. Neviens te nebija gājis pāri, kop� viņi bija atgriezu�ies istabā.

Un tomēr, Bērtonam pieliecoties, viņa acis ieraudzīja nelī�dzenus pēdu nospiedumus. Viņ� tos iepriek� nebija ievērojis. Tagad �ī vieta bija nomīdīta, it kā kāds būtu iznācis no� Viņ� ātri uzvilka cimdus, piesteidzās pie spoguļa un sāka to kratīt, taustīdamies gar tā stūriem. Bērtons uzsauca Kolinam, lai tas sagādā instrumentus. Rasela stāvēja kā apdullusi.

Bērtons iebīdīja lauzni līdz vidum spoguļa sānos, un abi ar Kolinu ar visu savu svaru uzgūlās uz tā. Slēdzene nemaz nebija tik stipra tā drīzāk maldināja, nevis dro�i glabāja vērtības.

Atskanēja tāda kā slīpē�anas skaņa, un durvis krak�ķē�damas atsprāga vaļā.

Bērtons metās iek�ā. Kolins viņam sekoja pa pēdām. Pie sienas bija elektriskais slēdzis. Istabiņa kļuva gai�a, un abi vīrie�i skatījās visapkārt.

Rasela arī palūkojās iek�ā un ieraudzīja krēslu. Kad vi�ņa pavērās visapkārt, viņas skats bija vērsts uz spoguļa durvju iek�pusi. Caur tām viņa raudzījās tie�i uz gultu. Uz gultu, kur pirms brī�a� Viņa berzēja deniņus, juzdama, ka galvai cauri iz�aujas trulas sāpes.

Vienvirziena spogulis.

Rasela pagriezās un redzēja, ka Bērtons skatās pāri vi�ņas plecam, cauri spogulim. Viņa agrākā piezīme par to, ka kāds viņus novērojis, izrādījās pravietiska.

Bērtons bezpalīdzīgi raudzījās uz Raselu.

-�� Viņ� noteikti �eit sēdēja visu laiku. Visu �o nolādēto laiku. Es, velns parāvis, nespēju tam noticēt. Bērtons ap�lūkoja tuk�os plauktus. Izskatās, ka viņ� paķēris līdzi kādu �ūksni vērtīgu lietu. Iespējams, ka skaidru naudu un dārglietas.

-�� Kur� gan par to vairs uztrauksies. Rasela eksplodē�ja. �is puisis redzēja un dzirdēja visu, un jūs viņu palai�dāt.

-�� Mēs iegaumējām viņa automa�īnas numuru. Kolins teica, cerēdams saņemt vēl vienu uzslavu smaida veidā. Bet viņ� to nesaņēma.

-�� Nu un tad? Jūs domājat, ka viņ� jūs gaidīs tepat aiz stūra, lai piedalītos skrie�anas sacīkstēs un satiktos pie vi�ņa namdurvīm?

Rasela apsēdās uz gultas. Viņai reiba galva. Ja tas pui�sis tur bija atradies, viņ� bija visu redzējis. Viņa nodrebi�nājās. Slikta, bet kontrolējama situācija pēk�ņi draudēja visu izpostīt, jo bija kļuvusi pilnīgi nekontrolējama. īpa�i, ņemot vērā to informāciju, ko Kolins bija viņai paspējis pateikt, kad viņa bija ienākusi guļamistabā.

Tad nelietim bija vēstuļu nazis! Pirkstu nospiedumi, asinis viss. Atlika tikai doties taisnā ccļā uz Balto namu.

Viņa paskatījās uz spoguli un pēc tam uz gultu, kur pirms neilga laiciņa viņa bija mīlējusies ar prezidentu. Ra�sela instinktīvi savilka cie�āk savu �aketi. Pēk�ņi viņai kļuva nelabi. Viņa atbalstījās pret gultas stabu.

Kolins izslīdēja no slepenās telpas.

-�� Neaizmirstiet, ka viņ� izdarīja noziegumu, atrazda�mies �eit. Viņam draud lielas nepatik�anas, ja viņ� dosies uz policiju. �ī doma jaunajam aģentam bija ienākusi prātā, kamēr viņ� aplūkoja istabiņu aiz spoguļa.

Kāpēc viņ� agrāk to nebija iedomājies?

Rasela cīnījās ar spēcīgu nelabuma sajūtu.

-�� Viņam nemaz nav jāiet un jāpiesakās, lai gūtu sev la�bumu. Viņ� varbūt pa�laik zvana laikrakstam Post. Velns parāvis! Un nāko�ais gājiens būs uz kādas tenku lapeles redakciju. Iespējams, ka līdz nedēļas beigām mēs redzē�

sim raidījumu no kādas mazas salas, uz kurieni viņ� būs aizlaidies. Viņa seja, protams, nebūs redzama. Pēc tam iz�nāks grāmata un tad mākslas filma. Mēslsl

Rasela iztēlojās kādu zīmīgu sainīti, kas tiek piesūtīts laikraksta Post redakcijai vai D�.Edgara Hūvera ēkai, vai ASV Prokuroru asociācijai, vai Senāta mazākuma biro�jam. Visas �īs iespējas nozīmētu maksimālu politisku kaitējumu, nemaz nerunājot par �ī notikuma juridisko pusi.

Klāt pieliktā vēstulē viņ� lūgs salīdzināt pirkstu nospie�dumus un asinis uz �ī priek�meta ar Savienoto Valstu pre�zidenta asins analīzi. Viņiem varbūt tas izskatīsies pēc jo�ka, bet viņi salīdzinās. Ri�monda pirkstu nospiedumi bija iegrāmatoti viņa lietā. Atklāsies, ka sakrīt DNS paveids. Kad atradīs viņas līķi, pārbaudīs viņas asinis un viņus vi�sus nopratinās, jautājumu būs vairāk, nekā viņi spēs uz tiem atbildēt.

Viņi bija pagalam. Viņi visi bija pazudu�i. Un tas bas�tards bija tur iek�ā sēdējis, gaidīdams savu veiksmi. Neno�jauzdams, ka �ī nakts viņam sagādās lielāko laimestu dzī�vē. Viņ� bija gatavs iegrūst prezidentu liesmās, iemīt viņu zemē, nedot iespēju izdzīvot. Cik bie�i kādam izdevās kaut ko tādu paveikt? Vudvards un Bernsteins bija kļuvu�i populāri, viņi vairs neko nespēja kaitēt. �is atklājums pār�spētu pat Votergeitas lietu.

Rasela knapi aizkļuva līdz vannasistabai. Bērtons pa�skatījās uz miru�o un pēc tam atkal uz Kolinu. Viņi neru�nāja, virs viņiem kā kapeņu vāks rēgojās neaptverama nā�kotne. Nespēdami izdomāt neko citu, Bērtons un Kolins, pienākuma izjūtas vadīti, paņēma savus darba rīkus, ka�mēr Rasela iztuk�oja sava vēdera saturu. Pēc stundas viņi bija visu iesaiņoju�i un aizbrauku�i.

Aiz viņa klusi aizvērās durvis.

Luters domāja, ka, labākajā gadījumā, viņa rīcībā bija pāris dienu laika. Varbūt mazāk. Viņ� riskēja ieslēgt gais�mu un a�i aplaida skatienu visapkārt dzīvojamai istabai.

Viņa normālā dzīve nupat bija pārvērtusies �ausmīgā murgā.

Luters noņēma mugursomu, izslēdza gaismu un pieza�gās pie loga. Nekas nebija redzams. Visapkārt valdīja miers. Bēg�ana no tās mājas viņam �ķita vissatrauco�ākais piedzīvojums viņa dzīvē. Viņ� jutās sliktāk, nekā ja viņam pakaļ dzītos brēco�i ziemīļkorejie�i. Viņam joprojām dre�bēja rokas. Atpakaļceļā viņam likās, ka katra garām brau�co�a ma�īna tī�ām spīdinātu gaismas viņam sejā, mēģinot uzminēt viņa noslēpumu. Divas reizes garām bija pabrau�ku�as policijas automa�īnas, Luteram uz pieres bija izspie�du�ās sviedru lāses, un viņ� aizturēja elpu.

Savu ma�īnu viņ� aizbrauca atpakaļ uz konfiscēto tran�sporta līdzekļu stāvvietu, kur viņ� to vakarā bija �aizņē�mies�. Numura plāksnīte sekotājiem neko nedotu, bet kaut kas cits viņus varētu uzvest uz pēdām.

Viņ� �aubījās, vai viņi bija paspēju�i Luteru nopētīt. Pat ja viņiem tas izdotos, viņi tikai vispārējos vilcienos varētu noteikt viņa auguma garumu un ķermeņa uzbūvi. Viņa ve�cums, rase un sejas panti paliks neuzminēti. Un vairāk vi�ņu rīcībā nekā nebija. Pēc tā, cik ātri viņ� skrēja, viņi var�būt Luteru noturēja par daudz jaunāku cilvēku. Atpakaļce�ļā viņ� tomēr bija apcerējis, kā nokārtot vienu neatrisinātu jautājumu. Pagaidām viņ� divās somās sapakoja tik daudz no pēdējo trīsdesmit gadu ieguvumiem, cik varēja. Viņ� vairs �urp neatgriezīsies.

Luters rīt no rīta slēgs savu kontu bankā, un viņam būs

nauda, kas ļaus no �ejienes aizlaisties. Luters savas garās dzīves laikā bija izbaudījis briesmas vairāk, nekā viņam pienācās. Bet izvēle starp to, vai stāties pretī Savienoto Valstu prezidentam vai pazust, nebija tik viegli iz�ķirama.

Nakts loms bija paslēpts dro�ā vietā. Trīs mēne�u darbs par balvu, kuras dēļ viņu varēja nogalināt. Luters aizslē�dza durvis un nozuda naktī.

Pulksten septiņos no rīta lifta zeltītās durvis atvērās un D�eks izkāpa nevainojami dekorētajos pla�umos, kas vei�doja Patona un �ova firmas pieņem�anas telpas.

Lusinda vēl nebija atnākusi, un lielais pieņem�anas galds no masīva ozolkoka, kas svēra ap tūksto� mārciņām un maksāja apmēram divdesmit dolāru mārciņā, stāvēja vientuļ�.

Viņ� devās uz priek�u pa pla�ajiem gaiteņiem, kuros neoklasicisma stila sienas lukturi izplatīja maigu gaismu. Pagriezies pa labi, pēc tam kreisi, viņ� vienā mirklī atvēra sava ofisa smagās durvis. Tālumā varēja dzirdēt telefonu zvanus. Pilsēta uzsāka jaunu darba dienu.

Se�i stāvi, simt tūksto� kvadrātmetru lielas telpas vienā no labākajiem centra namiem, vairāk nekā divi simti augsti apmaksātu juristu. Firmā bi ja arī divstāvu bibliotē�ka, labi aprīkota sporta zāle, sauna, vīrie�u un sievie�u du��as telpas un ģērbtuves, desmit konferen�u zāles, telpas vairākiem simtiem palīgpersonāla. Vissvarīgākais bija tas, ka firmas klientu sarakstā varēja lasīt valsts katras otrās nozīmīgākās kompānijas nosaukumu. Patona, �ova un Lorda impērija.

Firma bija izturējusi krīzes periodu līdz 1980-tajiem gadiem. Pēc tam uzņēmusi jaunus apgriezienus un beidzot norimusi. Tagad tā darbojās kā labi ieeļļots mehānisips. Te strādāja vislabākie advokāti speciālisti gandrīz katrā

jurisprudences nozarē vai vislabāk apmaksātajās. Daudzi bija pārvilināti no citām vado�ām firmām, solot, ka netiks taupīti dolāri, ja viņiem izdosies nomedīt kādu jaunu darījumu.

Trīs vecākos partnerus pa�reizējā vadība bija iecēlusi visaugstākajos amatos. Pēc viņu noteiktā valdī�anas laika tiem būs jāatgrie�as darba ikdienā, saņemot sāpju naudu divu miljonu dolāru apmērā katram. Viņi firmā ienesīs desmitiem miljonu dolāru vērtus juridiskos darījumus.

Tas bija nerakstīts likums, bet firmā to stingri ievēroja neviena jauna lieta netika pieņemta, ja minimālais rēķins nepārsniedza simt tūksto�us dolāru. Mazāka summa, kā bi�ja izlēmusi vadības padome, būtu firmas laika tēriņ�. Ad�vokātiem �ī likuma ievēro�ana nesagādāja grūtības, un fir�ma zēla. Nācijas galvaspilsētā cilvēki gaidīja vislabākos pakalpojumus, un viņiem nebija iebildumu maksāt par pri�vilēģijām.

Firma bija pieļāvusi tikai vienu izņēmumu �im liku�mam, un ironijas dēļ tas bija atgadījies ar vienīgo klientu, kas D�ekam bija bez Baldvina. Viņ� sev iegalvoja, ka �is likums jāpārbauda bie�āk. D�eks vēlējās pats diktēt notei�kumus. Viņ� apzinājās, ka sākumā tā būs izturības pārbau�de un uzvaras būs nelielas, bet arī ar to bija diezgan.

D�eks apsēdās pie sava galda, noņēma kafijas trauka vāciņu un pārskatīja laikrakstu Post. Patona, �ova un Lor�da firmā bija piecas virtuves un trīs saimnieces, kas strā�dāja pilnu slodzi un kurām bija pa�ām savi datori. Firmā dro�i vien izdzēra kādas piecsimt kafijas kannas dienā, bet D�eks pirka savu rīta kafiju nelielā stūra kioskā, jo viņam negar�oja �eit vārītā dzira. Tas bija īpa�s importētas kafi�jas maisījums, maksāja veselu kapitālu un gar�oja pēc dubļu un jūras zāļu sajaukuma.

Viņ� atzvēlās krēslā un aplūkoja savu ofisu. Tas pēc lie�lu firmu asociatīvo biedru standartiem bija diezgan liels �etrpadsmit reiz �etrpadsmit pēdas, ar skatu uz Konektikutas avēniju.

Strādājot par valsts aizstāvi, D�eks bija dalījis ofisu ar otru advokātu. Telpai nebija loga, tikai milzīgs plakāts tā vietā, uz kura attēlota Havaju salu pludmale. D�eks to bija piespraudis kādā �ausmīgi aukstā rītā.

Kad viņ� kļūs par partneri, D�eks saņems jaunu ofisu divreiz lielāku. Tā varbūt sākumā nebūs stūra telpa, bet tas bija iespējams. Ar Baldvinu kā klientu viņ� firmā bija ceturtais lielākais peļņas gādātājs. Viņu pārspēja tikai trīs advokāti, un viņiem visiem bija ap piecdesmit vai se�des�mit gadiem, un viņi vairāk raudzījās uz golfa laukuma pusi, nevis aplūkoja ofisu interjerus. Viņ� uzmeta skatienu pulkstenim. Laiks ķerties pie darba.

D�eks parasti ieradās viens no pirmajiem, bet drīz visap�kārt sāksies rosība. Patonā un �ovā maksāja vado�o Ņujor�kas firmu algas un par lielajiem dolfiriem no viņiem gaidīja pamatīgu darbu. Firmai bija bagāti klienti, kuru prasības bi�ja atbilsto�as. Ja �ajā līgā kļūdītos, tas varētu maksāt �etru miljardu kontrakta izputinā�anu, kas līdzinātos visas pilsē�tas bankrotam. Katram asociācijas biedram un jaunākajam partnerim, ko viņ� pazina firmā, bija kāda kuņģa slimība. Ceturtā daļa no tiem izmantoja da�ādus medicīnas pakalpo�jumus. D�eks vēroja viņu bālās sejas un ļenganos ķerme�ņus, kad viņi ik dienas pārvietojās pa senatnīgajiem gaite�ņiem. Par savu algu viņiem bija jāveic Herkulesa cienīgs juridiskais darbs, un tas viņus ierindoja nācijas vislabāk ap�maksātajos piecos procentos profesionāļu vidū.

Viņu vienīgo starp visiem nesaistīja partnerība. Viņ� firmā bija nostrādājis gadu un skaitījās jaunākais korpora-

tlvais advokāts, baudīdams visvecāko un pieredzes bagāto biedru cieņu.

D�eks ie�āva mutē pēdējo mazītiņo virtuli un, paliecies uz priek�u, atvēra dokumentu mapi. Korporatīvais darbs bie�i bija monotons, un viņa meistarības līmenis bija tāds, ka darba pienākumi nesagādāja nekādu satraukumu. No�mas līgumu pārskati, sabiedrību ar ierobe�otu atbildību noformē�ana, savstarpējās vieno�anās memorandu uzme�tumi un citi dokumenti tāds bija viņa ikdienas darbs. Darba diena pagarinājās, bet viņ� ātri visu apguva. Tas vi�ņam bija nepiecie�ams, lai izdzīvotu, jo tiesas zāles iema�ņas �eit faktiski bija nevērtīgas.

Firma parasti nenodarbojās ar tiesā�anos, tās vietā dodot priek�roku daudz ienesīgākajām korporatīvajām un nodokļu lietām. Kad nācās saskarties ar tiesas lietām, tās tika nosūtī�tas elitārām firmām, kas ar to nodarbojās, un tās savukārt Patona un �ova firmai atdeva jebkuru ar tiesu nesaistītu dar�bu. �āda lietu kārtība bija izstrādājusies gadu gaitā.

Līdz pusdienas laikam D�eks bija pārvietojis divas pa�pīru kaudzes pie izejo�ajiem dokumentiem, nodiktējis trīs rekomendāciju sarakstus un kādas pāris vēstules un saņē�mis �etrus telefona zvanus no D�eniferas, kas viņam atgā�dināja par �īvakara vakariņām Baltajā namā.

Viņas tēvam kaut kāda organizācija bija pie�ķīrusi Ga�da labākā biznesmeņa titulu. Pavadrakstā bija teikts par prezidenta cie�o sakaru ar lielo biznesu, un tāpēc Baltais nams gādāja par �ī notikuma atzīmē�anu. D�eks vismaz varēs �o vīru aplūkot tuvumā, nevarēja būt ne runas par iespējamo tik�anos ar viņu, bet nekad neko nevarēja zināt.

-�� Vai tev ir mirklītis laika? durvīs parādījās Berija Elvisa galva ar papliko pakausi. Viņ� bija firmas vecākais aso�ciatīvais biedrs, kas nozīmēja, ka viņ� bija trīs reizes apiets,

ieceļot partnerus. Viņ� nekad nesasniegs �o nākamo pakāpi. Elviss strādāja melnās miesās un bija gudrs jebkura firma varēja vēlēties tādu advokātu. Tomēr viņa biznesa talants un no tā izrieto�ā spēja piesaistīt klientus bija nulles līmenī. Viņ� pelnīja simt se�desmit tūksto�us gadā un strādāja pie�tieko�i daudz, lai nopelnītu vēl divdesmit tūksto�us prēmi�jās. Viņa sieva nestrādāja, bērni gāja privātskolā. Viņ� pats brauca ar pēdējā modeļa bīmeru, firma no viņa negaidīja klientu piesaistī�anu, un viņam nebija par ko sūdzēties.

Kā jau ļoti pieredzēju�am advokātam, kur� desmit ga�dus bija veicis augsta līmeņa darījumu noformē�anas dar�bu, viņam uz D�eku Grehemu bija zobs.

D�eks ar mājienu aicināja Elvisu iek�ā. D�eks zināja, ka viņ� kolēģim nepatika, un saprata, kāpēc. Viņ� Elvisu neizaicināja un norija viņa aizvainojumu.

-�� D�ek, mums jāķeras pie kloķiem. Bi�opam ir viena firmu saplū�anas lieta.

D�eks izskatījās smagi sakauts. Viņ� bija cerējis, ka tā lieta vairs nebija spēkā. Viņ� trīco�ām rokām paņēma ju�rista bloknotu.

-�� Es domāju, ka Raimonds Bi�ops negribēs sapāroties ar to firmu.

Elviss apsēdās, nolikdams uz D�eka galda �etrpadsmit collas biezu dokumentu mapi, ko turēja rokās, un iztaisnojās.

-�� Mums nepiecie�ams tavs komentārs par sekundārās finansē�anas dokumentiem rīt līdz pēcpusdienai.

D�ekam gandrīz izkrita rakstāmais.

-�� Tur ir �etrpadsmit līgumu un vairāk nekā piecsimt lappu�u, Berij. Kad tu par to uzzināji?

Elviss piecēlās un viegli pasmaidīja.

-�� Piecpadsmit līgumi, se�simt trīspadsmit lappuses, ne�skaitot pamatojumu. Paldies, D�ek. Patons un �ovs to no�

teikti augstu novērtēs. Viņ� pagriezās atpakaļ. Novēlu tev labi pavadīt vakaru kopā ar prezidentu un pas'veicini misteru Baldvinu.

Elviss aizgāja.

D�eks palūkojās uz saini sev priek�ā un berzēja deni�ņus. Viņ� mēģināja uzminēt, kad tas nelietis uzzināja par Bi�opa lietas aug�āmcel�anos. Viņ� nez kādēļ iedomājās, ka tas nenotika �orīt.,

D�eks paskatījās pulkstenī. Piezvanījis sekretārei, viņ� pārbaudīja savu �odienas darbu sarakstu un, pacēlis astoņu mārciņu smago dokumentu sakopojumu, devās uz devīto konferen�u zāli, kas firmā bija vismazākā un visno�ķirtā�kā. Tur viņ� varēs paslēpties un pastrādāt. Viņ� spēja in�tensīvi strādāt se�as stundas, tad aiziet uz viesībām, at�griezties un turpināt nodarboties ar �o lietu visu nakti. Pēc tam viņ� ies izsviedrēties saunā, nomazgāsies du�ā un te�pat noskūsies, pabeigs komentārus un līdz trijiem visu no�liks uz Elvisa rakstāmgalda.

Sastādījis se�us līgumus, D�eks izēda �ip�u paciņu, iz�dzēra visu kolu, uzvilka �aketi un noskrēja lejup pa kāp�nēm uz vestibilu.

Taksometrs apstājās pie viņa dzīvokļa. Viņ� juta, ka stipri svīst.

Viņa mājas priek�ā stāvēja jaguārs, uz kura numura plāksnītes bija rakstīts �VEIKSME�. Tas nozīmēja, ka D�eka nāko�ā laulātā draudzene aug�ā viņu gaidīja. Viņa dro�i vien dusmojas. Parasti viņa neapciemoja D�eku viņa mājās, ja vien nebija par kaut ko sadusmota un vēlējās to viņam darīt zināmu.

D�eks pārbaudīja savu pulksteni. Viņ� nedaudz kavēja, bet vēl viss bija kārtībā. Viņ� aptaustīja vaigus, slēgdams vaļā parādes durvis � varbūt varēs iztikt bez skū�anās.

D�enifera sēdēja uz dīvāna, vispirms paklājusi uz tā pār�klāju. Viņa lieliski izskatījās viņai bija zilās asinis, lai ko tas arī mūsdienās nozīmētu. Viņa piecēlās un paskatījās uz D�eku bez smaida sejā.

-�� Tu nokavēji.

-Tu zini, ka neesmu pats par sevi noteicējs.

-�� Tas nav nekāds attaisnojums. Es arī strādāju.

-�� Jā, bet starpība ir tāda, ka tavam bosam ir tāds pats uzvārds kā tev un viņ� ir aptīts ap savas meitas mazo pirk�stiņu.

-�� Māte ar tēvu jau devās turp. Limuzīns būs klāt pēc divdesmit minūtēm.

-�� Laika diezgan. D�eks noģērbās un palīda zem du��as. Viņ� atvilka aizkaru. D�en, vai vari atnest manu gai�zilo uzvalku ar dubultajām pogām?

Viņa iesoļoja vannasistabā un ar vāji slēptu nepatiku pavērās visapkārt.

-�� Ielūgumā teikts: ar melnu tauriņu.

-�� Melns tauriņ� nav obligāts., viņ� to pārlaboja, izber�zēdams ziepes no acīm.

-�� D�ek, tu tā nedrīksti rīkoties. Tas, Dieva dēļ, ir Bal�tais nams, tur būs prezidents.

-�� Ir dota izvēle vai nu ar melnu tauriņu, vai bez tā. Es izmantoju savas tiesības doties bez tā. Bez tam, man nav smokinga. Viņ� tai uzsmaidīja, aizvilkdams aizkaru.

-�� Tev tas bija jāsagādā.

-�� Es aizmirsu. Dieva dēļ, izbeidz, D�en. Neviens man nepievērsīs uzmanību, nevienu neinteresē, kas man mugu�rā.

-�� Paldies tev. Liels paldies, D�ek Grehem. Es tev lūdzu izdarīt tikai vienu mazu darbiņu.

-�� Vai tu zini, cik tie nolādētie smokingi maksā?

Ziepes koda acis. Viņ� domāja par Beriju Elvisu un to, ka visu nakti nāksies strādāt, ka tas viss būs jāizskaidro D�eniferai un pēc tam viņas tēvam. Viņ� dusmīgi atcirta:

-�� Cik reizes man būs jāvelk tas sasodītais smokings? Vienreiz vai divreiz gadā?

-�� Pēc tam, kad būsim precēju�ies, mums būs jāapmeklē daudzi pasākumi, kur melns tauriņ� būs obligāts. Tas ir vērtīgs ieguldījums.

-�� Es labāk savus pensijas iekrājumus izpirk�u beisbola kartēs. D�eks atkal pabāza galvu, lai parādītu, ka nejo�ko, bet viņas vairs tur nebija.

D�eks ar dvieli izbrauca caur matiem, aptina to ap gur�niem un iegāja nelielajā guļamistabā, kur uz durvju kliņķa ieraudzīja karājoties jaunu smokingu. Parādījās smaido�ā D�enil'era.

-�� Ar komplimentiem no Baldvinu uzņēmumu. Tas ir no Armani. Tev tas brīni�ķīgi piestāvēs.

-�� Kā tu zināji manu izmēru?

-�� Tev ir perfekts �etrdesmit otrā izmēra augums. Tu va�rētu būt modelis. D�eniferas Baldvinas personīgais vīrie�u kārtas modelis. Viņa ar savām iesmar�otajām rokām ap�kampa D�eka plecus un viegli saspieda. Viņ� juta, kā vi�ņas krūtis iespiedās viņam mugurā, un iek�ēji no�ēloja, ka nav laika izmantot �ī brī�a situāciju. Vismaz vienu reizi bez nolādētajiem sienas gleznojumiem, bez ķerubiem un kaujas ratiem. Varbūt tas būtu savādāk.

Viņ� ar ilgām nolūkojās uz mazo sajaukto gultu. Viņam visu nakti būs jāstrādā. Velns lai parauj Beriju Elvisu un viņa draudziņu Raimondu Bi�opu.

Kāpēc bija tā, ka katru reizi, kad viņ� satika D�eniferu Baldvinu, viņ� cerēja, ka viņu abu attiecības varētu būt ci�tādas. Citādas labākā nozīmē. Viņ� cerēja, ka viņa mainī-

sies vai viņ�, vai ka abi satiksies kaut kur pusceļā. Viņa bija tik skaista. D�eniferai viss �ai pasaulē veicās. Ak, Dievs! Kas gan ar viņu pa�u nebija kārtībā�

#����� #

Limuzīns viegli slīdēja garām nedaudzajām ma�īnām. Sastrēguma stunda bija beigusies. Pēc septiņiem darbdie�nas vakarā centra rajons bija diezgan tuksnesīgs.

D�eks paskatījās uz savu līgavu. Viņas vieglais, bet ļoti dārgais mētelis nespēja noslēpt apaļīgās kakla līnijas. Ide�āli veidotos sejas pantus klāja nevainojama āda. Biezie kastaņbrūnie mati veidoja augstu frizūru, lai gan parasti tie viņai bija līdz pleciem. Viņa līdzinājās supermodelei.

Viņ� pavirzījās D�eniferai tuvāk. Viņa D�ekam uz�smaidīja, pārbaudīdama nevainojamo grimu, un noglaudī�ja viņa roku. Viņ� braucīja D�eniferas kāju, bīdīdams klei�tu aug�up. Viņa to atgrūda.

-�� Varbūt vēlāk. Viņa �ukstēja tā, lai �oferis nedzirdē�tu. D�eks pasmaidīja un at�ukstēja, ka vēlāk viņam varētu būt galvassāpes. Viņa iesmējās, un tad viņ� atcerējās, ka �onakt neiznāks nekāds �vēlāk�.

D�eks atzvēlās biezi polsterētajā sēdeklī un pavērās lau�kā pa logu. Viņ� nekad nebija bijis Baltajā namā. D�enifera to jau bija apmeklējusi divas reizes. Viņa neizskatījās sa�traukta, bet viņ� nervozēja. D�eks sakārtoja tauriņu un sa�glauda matus, kad ma�īna iegriezās ielā pie Baltā nama.

Abus metodiski pārbaudīja Baltā nama apsardze. D�eni�fera, kā vienmēr, saņēma apbrīnas skatienus no visiem klāteso�ajiem vīrie�iem un sievietēm. Kad viņa pieliecās, lai sakārtotu augstpapē�u kurpes, viņas augums parādījās visā krā�ņumā, tērpts piectūksto� dolāru kleitā, un padarīja vairākus Baltā nama darbiniekus laimīgākus. D�eks saņēma parastos skaudības pilnos skatienus no pui�iem. Pēc tam viņi devās namā iek�ā un pasniedza savus ielūgumus jūras karaflotes ser�antam, kas viņus izvadīja pa zemākā līmeņa ieejas gaiteni un aug�up pa kāpnēm uz Austrumu zāli.

*� * *

-�� Velns parāvis! Prezidents bija pieliecies, lai paceltu savu vakara notikumam veltīto runas lapiņu, un viņa plecs pēk�ņi iesmeldzās. Manuprāt, tas skāris cīpslu, Glorija.

Glorija Rasela sēdēja vienā no ērtajiem plī�a krēsliem, ar kuriem prezidenta sieva bija izdekorējusi Ovālo kabinetu.

Pirmajai lēdijai bija laba gaume, ja arī pietrūka kas cits. Viņa izskatījās jauka, bet mazliet paviegla intelekta ziņā.

Viņas ģimenes vēsture bija nevainojama veca nauda, seni sakari. Prezidenta saites ar konservatīvo bagātnieku aprindām un valsts ietekmīgākajiem slāņiem ne mazākā mērā nebija iespaidoju�as viņa sakarus ar liberālo kontin�gentu. Viņ� spēja apburt cilvēkus, prata radīt vienprātību. Prezidenta labajam izskatam bija lielāka nozīme, nekā ļaudis to vēlējās atzīt.

Veiksmīgam prezidentam bija jāprot izlikties.

-�� Manuprāt, man jāparādās ārstam. Prezidentam ne�bija nekāds labais noskaņojums, bet arī Rasela nebija omā.

-�� Labi, Alan, kā tu izskaidrosi durtu brūci Baltā nama preses dienestam?

-�� Ārsta un pacienta attiecības ta�u ir konfidenciālas?

Rasela izbolīja acis. Viņ� da�reiz spēja izrādīties tāds

nejēga.

-�� Visa informācija par to, kas ar tevi notiek, ir pieejama sabiedrībai.

-�� Visa nē.

-�� Tad atliek to saskatīt. Viss vēl nebūt nav beidzies, Alan.

Rasela kop� vakardienas bija izsmēķējusi trīs cigare�u pa�ciņas un izdzērusi divas lielas kafijas krūzes. Jebkuru mirkli viņu pasaulei, abu karjerai varēja pienākt satrieco�s gals, ja at�skanētu policijas klauvējiens pie durvīm. Viņa tik tikko valdī�jās. Viņa gribēja kliegdama skriet no vienas telpas uz otru. Vi�ņai laiku pa laikam kļuva nelabi. Rasela sakoda zobus un ie�krampējās krēslā. Viņai no prāta neizgāja pilnīga posta ainas.

Prezidents caurskatīja runas kopiju, vienu daļu iegau�mēdams, pārējo viņ� improvizēs. Viņam bija fenomenāla atmiņa. Tā viņam bija labi kalpojusi.

-�� Tāpēc tu man esi, Glorij, vai ne? Lai visu grieztu par labu. Viņ� paraudzījās uz Raselu.

Kādu brīdi viņa domāja, vai viņ� zina? Vai viņ� zināja to, ko viņa bija ar to izdarījusi. Viņas ķermenis saspringa un pēc tam atslāba. Viņ� nevarēja to zināt, tas nebija ie�spējams. Viņa atcerējās, kā viņ� piedzēries bija lūdzies. Ak vai, kā pudele viskija spēja izmainīt cilvēku.

-��� Protams, Alan, bet mums jāpieņem kāds lēmums. Jāizveido alternatīva stratēģija atkarībā no tā, kas mums stāv priek�ā.

-�� Es nevaru grozīt savu dienas kārtību. Bez tam, �is puisis neko nevar padarīt.

Rasela papurināja galvu.

-�� Mēs nevaram par to būt pārliecināti.

-�� Iedomājies, viņam būs jāatzīst laupī�ana un jāizstās�ta, ko viņ� tur darīja. Vai tu vari stādīties priek�ā, ka viņ� nāks klajā ar �o stāstu vakara ziņās? Viņi to aizvedīs uz trako namu. Esmu dro�ībā. Tas puisis man netiek klāt, Glorija. Pat pēc miljons gadiem nē.

Braucot limuzīnā atpakaļ uz pilsētu, viņi bija izstrādā�ju�i stratēģiju. Viņu pozīcija būs vienkār�a kategorisks noliegums. Viņi �o stāstu atzīs par nepamatotu apgalvoju�mu un izteiks līdzjūtību nabaga nelīdzsvarotajam noziedz�niekam un viņa apkaunotajai ģimenei.

Protams, pastāvēja vēl viena iespēja, bet Rasela nevēlē�jās par to runāt ar prezidentu. Viņa secināja, ka �is scenā�rijs būtu pieņemamāks. Tā patie�ām bija vienīgā izeja.

-�� Ir notiku�as vēl dīvainākas lietas. Viņa skatījās uz prezidentu.

-� Tā vieta tika sakopta, vai ne? Tur nekā vairs nevar at�rast, izņemot viņu. Prezidenta balss kļuva nervoza.

-�� Taisnība. Rasela aplaizīja lūpas. Prezidents nezinā�ja, ka vēstuļu nazis ar pirkstu nospiedumiem un viņa asi�nīm tagad atradās tā noziedzīgā aculiecinieka īpa�umā.

Viņa piecēlās un sāka staigāt.

-��� Es, protams, nevaru runāt par noteiktām seksuālā kontakta pēdām. Bet to vienalga nevarēs saistīt ar tevi.

-�� Es pat neatceros, vai mēs to darījām. �ķiet, ka es da�rīju.

Viņa nespēja savaldīt smaidu, dzirdot �o piezīmi.

Prezidents pagriezās un paskatījās uz viņu.

-�� Kā ar Bērtonu un Kolinu?

-�� Kas ir ar viņiem?

-�� Vai tu esi ar viņiem runājusi? Tas bija pietieko�i skaidrs mājiens.

-�� Viņiem ir tikpat daudz, ko zaudēt, kā tev, Alan, vai ne?

-�� Kā mums, Glorija, kā mums. Viņ�, raugoties spo�gulī, sakārtoja kaklasaiti. Vai ir kas zināms par nelūgto skatītāju?

-�� Vēl ne. Viņi ar to nodarbojas.

-�� Kā tu domā, kad viņi sapratis, ka viņa ir pazudusi?

-�� Tā kā ir tik siltas dienas, es ceru, ka drīz.

-�� Cik smieklīgi, Glorija.

-�������� Kad konstatēs viņas pazu�anu, tiks aptaujāti cilvēki. Izsauks viņas vīru. Policija dosies uz māju. Nāko�ajā die�nā laikrakstu titullapās parādīsies divi, varbūt trīs virsrak�sti.

-�� Un tad policija sāks izmeklē�anu.

-�� Mēs tur neko nevaram darīt.

-�������� Bet tu to paturēsi savā kontrolē. Prezidenta piere apmācās, kamēr viņ� a�i pārdomāja da�ādus scenārijus. Vai viņ� bija pārgulējis ār Kristiju Salivenu? Viņ� cerēja, ka bija. Vismaz tad nakts nebūtu bijusi tik bezjēdzīga.

-�� Tik, cik iespējams, lai neradītu pārāk lielas aizdomas.

-�������� Tas nemaz nav grūti. Izmanto to, ka Valters Saliveņs ir mans tuvs draugs un politiskais sabiedrotais. Tāpēc man, dabiski, ir personīga ieinteresētība �ajā lietā. Tev tas viss jāpārdomā, Glorija. Es tev par to maksāju.

(Jn tu pārgulēji ar viņa sievu, domāja Rasela. Tu tik esi draugs.

-�� �is loģiskais gājiens man jau bija ienācis prātā, Alan.

Viņa aizsmēķēja cigareti un lēnām izpūta dūmus. Sajū�ta bija laba. Viņai vajadzēja turēties soli priek�ā viņam �a�jā lielā. Tikai vienu mazu soli priek�ā, un ar viņu viss būs kārtībā. Viņai neklāsies viegli, prezidentam bija ass prāts, bet viņ� bija arī ka�ķīgs. Ka�ķīgi ļaudis parasti pārvērtēja savas spējas un par zemu novērtēja citus.

-�� Vai neviens nezināja, ka viņa ar tevi tiekas?

-��������� Es domāju, mēs varam pieņemt, ka tas bija noslē�pums. Kristijai nekad daudz nebija bēniņos, viņas dāvanas bija nedaudz zemāk, ta�u viņa orientējās ekonomikā kā vislabākais finansists. Prezidents piemiedza ar aci savai

padomniecei. Viņa varētu zaudēt astoņsimt miljonus, ja viņas vīrs uzzinātu, ka viņa ar kādu pārguļ, pat ja tas būtu prezidents.

Rasela zināja par Valtera Salivena dīvainībām, par spo�guli un krēslu, bet Salivens neko nezināja par norunāto sa�tik�anos. Viņ� to nedabūja novērot, kas lai zina, kā viņ� būtu reaģējis. Paldies Dievam, ka tur tumsā nebija sēdējis Salivens.

-�� Es tevi, Alan, brīdināju, ka kādu dienu tavas mazās ārpusprotokola nodarbības mums sagādās nepatik�anas.

Ri�monds palūkojās uz viņu ar vil�anās izteiksmi sejā.

-�� Paklausies, vai tu domā, ka esmu pirmais �ai amatā, kur� nedaudz �ļūcis pa kreisi? Neesi tik naiva, Glorij. Vis�maz es esmu daudz diskrētāks kā da�i no maniem priek�gājējiem. Es uzņemos atbildību, ko no manis prasa �is darbs� un staigāju lepni paceltu galvu, vai tu saproti?

Rasela nervozi berzēja kaklu.

-�� Saprotu, mister prezident.

-Tad atliek tikai viens puisis, kas neko nevar izdarīt.

-�� Pieliks ar vienu, lai izjauktu kār�u namiņu.

-�� Ak tā? Bet namiņā dzīvo daudz cilvēku. Atceries to.

-�� Es atceros, �ef, katru dienu.

Pie durvīm pieklauvēja. Raselas palīgs pabāza galvu.

-�� Vēl piecas minūtes, ser. Prezidents pamāja un ar �estu aizraidīja viņu projām.

-�� Kāda precizitāte �īs prezentācijas sakarā.

-�� Rensoms Baldvins ieguldīja lielu summu tavā kam^ paņā, tāpat visi viņa draugi.

-Tev nav man jāatgādina politiskais revan�s, dārgā.

Rasela piecēlās un tuvojās viņam. Viņa saņēma prezi�denta veselo roku un vērīgi viņu aplūkoja. Viņam uz krei�sā vaiga bija neliela rēta. Atmiņas par kādu �rapneli no

Vjetnamas kara beigām. Kad viņa politiskā karjera bija pilnās burās, sievietes piekrita, ka nelielā rēta vairo viņa pievilcību. Rasela skatījās uz �o rētu.

-�� Alan, es izdarī�u vienalga ko, lai aizsargātu tavas in�tereses. Tu tiksi cauri sveikā, bet mums jāstrādā kopā. Mēs esam komanda, Alan, mēs esam velni�ķīgi laba ko�manda. Viņi mūs nevar sakaut, ja mēs darbojamies kopā.

Prezidents īsu brīdi pētīja viņas seju, tad atalgoja viņu ar smaidu, kas parasti parādījās zem virsrakstiem laikrak�stu titullapās. Viņ� Raselu viegli noskūpstīja uz pieres un piespieda sev klāt. Viņa tam piekļāvās.

-�� Es tevi mīlu, Glorija. Tu esi uzticams biedrs. Viņ� paņēma savu runu. Pienācis izrādī�anās brīdis. To tei�cis, prezidents pagriezās un izgāja no kabineta. Rasela no�skatījās viņa platajā mugurā, rūpīgi noberzēja vaigu un se�koja viņam.

** *�*

D�eks paskatījās visapkārt uz milzīgās Austrumu zāles pārspīlēto eleganci. Tā bija pārpildīta ar da�iem �īs valsts visvarenākajiem vīriem un sievām. Viņam visapkārt noti�ka meistarīga sakaru dibinā�ana, un viņ� kā lempis tikai stāvēja uz vietas. D�eks paskatījās uz telpas otru pusi un ieraudzīja, ka viņa līgava iespiedusi stūrī kādu kongresmeni no kāda Rietumu �tata. Nebija �aubu, ka viņa tam uzmācās ar lūgumiem, meklēdama laba likumdevēja palī�dzību Baldvina uzņēmumu vajadzībām.

Viņa līgava daudz laika pavadīja, mēģinot piekļūt vare�najiem visos līmeņos. Sākot ar apgabala ierēdņiem līdz Senāta komisiju vadītājiem. D�enifera spēlējās ar viņu egocentrismu, lai iegūtu atbalstu Baldvina uzņēmumiem, kad bija jānokārto kārtējais lielais darījums. Viņas tēva

firmas kapitāla dubulto�anās pēdējo piecu gadu laikā noti�ka, pateicoties viņas izcili veiktajam uzdevumam. Kur� vīrietis gan spēja justies dro�s saskarsmē ar viņu.

Rensoms Baldvins, se�as pēdas un piecas collas gar�, ar bieziem sirmiem matiem, riņķoja apkārt telpai, spie�ot ro�kas tiem politiķiem, kuri viņam jau piederēja, un paņem�dams pie elkoņa da�us citus, kurus viņ� vēl nebija nopircis.

Balvas pie�ķir�anas ceremonija bija notikusi pietieko�i ātri. D�eks uzmeta skatu pulkstenim. Viņam drīz būs jādo�das atpakaļ uz ofisu. Pa ceļam �urp D�enifera bija kaut ko minējusi par privātām viesībām Vilarda viesnīcā vienpa�dsmitos vakarā. Viņ� berzēja seju. Nolādētā neveiksme.

D�eks jau gatavojās paaicināt D�cniferu malā, lai iz�skaidrotu viņai savu agro aizie�anu, kad pie viņas piegāja prezidents. Viņiem pievienojās D�eniferas tēvs, un pēc mirkļa visi trīs nāca D�eka virzienā.

D�eks nolika savu dzēriena glāzi un noklepojās, lai ru�nājot neizklausītos kā pēdējais muļķis. D�enifera un viņas tēvs pļāpāja ar prezidentu kā veci draugi. Smiedamies, tērgādami viņi pieskārās viens otra elkoņiem, it kā prezi�dents būtu viņu brālēns Neds no Oklahomas. Bet viņ� ne�bija nekāds brālēns Neds viņ� bija Amerikas Savienoto Valstu prezidents.

-�� Tu tātad esi tas veiksminieks? Prezidentam bija pa�tīkams un pēk�ņs smaids. Viņi sarokojās. Viņ� bija tikpat gar�, cik D�eks. D�eks apbrīnoja viņa spēju saglabāt for�mu tādā darbā.

-�� D�eks Grehems, mister prezident. Man ir tas gods ie�pazīties, ser.

-�� Man ir tāda sajūta, ka es jūs jau pazīstu, D�ek. D�eni�fera man tik daudz pārjums stāstījusi. Pārsvarā tikai labu. Viņ� plati pasmaidīja.

-��� D�eks ir partneris Patona, �ova un Lorda firmā. D�enifera joprojām turējās pie prezidenta elkoņa. Viņa paskatījās uz D�eku un pasmaidīja.

-�� Es vēl neesmu partneris, D�ena.

-��� Tas ir tikai laika jautājums, atskanēja Rensoma Baldvina balss. Ja tavs klients būs Baldvina uzņēmumi, tu varēsi nosaukt savu cenu jebkurā �īs valsts juridiskajā firmā. To tu paturi prātā.

-��� Uzklausi viņu, D�ek. �ī balss ir pieredzes balss. Prezidents pacēla savu glāzi un tad nevil�us strauji to noli�ka atpakaļ. D�enifera paklupa, palai�ot vaļā viņa roku.

-�� Atvainojos, D�enifera. Esmu pārāk daudz spēlējis tenisu. Tā nolādētā roka man atkal sagādā problēmas. Izska�tās, Rensom, ka tev ir jauks prote�ē.

-�� Viņam, sasodīts, būs jāizcīna mana meita impērijas dēļ. Varbūt D�eks varētu kļūt par karalieni un D�ena par karali. Kā būs ar vienlīdzīgām tiesībām? Rensoms gardi nosmējās.

D�eks juta, ka nosarkst. Esmu tikai jurists, Rensom. Man nav nepiecie�ams tuk�s tronis, ko aizpildīt. Dzīvē ir arī citas lietas, ko darīt.

D�eks paņēma savu kokteiļa glāzi. Negāja tik gludi, kā viņ� būtu vēlējies. Viņ� ieņēma aizsargpozīcijas. Ko gan Rensoms Baldvins patiesībā domāja par savu nāko�o zno�tu? It īpa�i tagad? Īstenībā D�ekam bija vienalga.

Rensoms vairs nesmējās un vērīgi viņu nopētīja. D�e�nifera pielieca savu galviņu tā, kā viņa to darīja, kad D�eks pateica kaut ko nepiemērotu, un tas atgadījās bie�i. Prezidents viņos visos trijos nolūkojās, ātri uzsmaidīja un, atvainodamies,.aizgāja. Viņ� devās pie kādas sievietes.

D�eks vēroja viņu aizejam. Viņ� bija �o sievieti redzē�jis pa televizoru, kad tā aizstāvēja prezidenta pozīciju ne�

skaitāmos jautājumos. Glorija Rasela pa�laik neizskatījās sevi�ķi priecīga, bet, ņemot vērā viņas darba specifiku, laime te bija rets viesis.

D�eks tikai vēlāk tā īsti apzinājās, ka viņ� bija ticies ar prezidentu, spiedis viņa roku. Viņ� pavilka D�eniferu sā�nis un izteica no�ēlu, ka jāaiziet. Viņa nebija apmierināta.

-��� Tas ir pilnīgi nepieņemami, D�ek. Vai tu apzinies, kas �is ir par vakaru manam tētiņam?

-�� Paklau, man pamatīgi jāstrādā. Vai tu to saproti? Man par to maksā.

-�� Cik smieklīgi! Un tu to zini. Neviens tajā firmā nav tiesīgs tev uzstādīt �ādas prasības, izņemot kaut kādu nie�ka līdzstrādnieku.

-�� D�ena, par to nav vērts celt troksni. Es lieliski pava�dīju laiku. Tavs tētis saņēma savu mazo balviņu. Tagad laiks atgriezties pie darba. Ar Elvisu viss kārtībā. Viņ� ne�daudz grib mani izāzēt, bet strādā tikpat daudz, ja ne vai�rāk, kā es.

-�� Tas ir netaisnīgi, D�ek. Man tas sagādā neērtības.

s D�ena, tāds ir mans darbs. Es tev teicu, neuztraucies par to, tāpēc nav ko uztraukties. Satiksimies rīt. Atpakaļ es brauk�u ar taksi.

-Tēvs būs ļoti vīlies.

-��� Tēvs nemaz nejutīs manu prombūtni. Iedzer vienu glāzi uz manu veselību un atceries, ko tu teici par to vēlā�ko laiku? Varbūt mēs to varētu nokārtot pie manis, pār�maiņas pēc.

Viņa ļāva sevi noskūpstīt. Bet, kad D�eks bija prom, viņa aiztraucās pie tēva.

Keita Vitneja iebrauca savas mājas stāvvietā. Vienā ro�kā viņai bija iepirkumu soma ar pārtiku, otrā ar dokumen�tiem pārpildītais diplomāts, kad viņa skrēja aug�up pa kāpnēm līdz ceturtajam kāpņu laukumiņam. Viņas mak�sātspējai piemērotās ēkās bija lifti, bet tie ne vienmēr dar�bojās.

Viņa ātri pārģērbās sporta tērpā, pārbaudīja ierakstītās tele fonogrammas un atkal devās laukā. Viņa izvingrināja stīvos locekļus Ulisa S. Granta statujas priek�ā un sāka skrējienu.

Keita devās rietumu virzienā, garām Aviācijas un kos�mosa muzejam, pēc tam gar Smitsona institūtu, kas ar sa�viem tornī�iem un mūra izrobijumiem 12. gadsimta itāļu arhitektūras imitācijas stilā izskatījās drīzāk pēc ārprātīga zinātnieka mājām. Vieglā, ritmiskā solī viņa �ķērsoja gājē�ju ielu tās platākajā daļā un divas reizes apriņķoja apkārt Va�ingtona piemineklim.

Viņa mazliet paātrināti elpoja, caur viņas sporta krekli�ņu izspiedās sviedri, atstādami traipus uz pāri pārvilktā D�ord�taunas juridiskās fakultātes sporta krekla. Keita turpināja rīta skrējienu apkārt baseina līkumam. Cilvēku pūļi kļuva lielāki. Agrīnais rudens atvilināja uz Va�ingto�nu lidma�īnas, autobusus, automa�īnas pilnas ar cilvēkiem no citām valsts malām, kuri cerēja, ka bēdīgi slavenā Va�ingto�nas tveice būs beigusies un tūristu bari izklīdu�i.

Kamēr Keita novirzījās no ceļa, lai izvairītos no kāda klai�ņojo�a bērna, viņa sadūrās ar cilu skrējēju, kur� tuvojās no otras puses. Abi nokrita zemē, kopā savītām rokām un kājām.

-�� Velns parāvis! Vīrietis ātri pielēca kājās un tad at�sprāga atpakaļ. Viņa sāka celties aug�ā, ar atvaino�anās vārdiem uz lūpām, bet, uz viņu paskatījusies, apsēdās atkal zemē. Pagāja kāds brīdis. Tikmēr arkanzasie�u un aiovie�u pulki, apkāru�ies ar fotoaparātiem, riņķoja ap viņiem.

-�� Sveika, Keit. D�eks pasniedza viņai roku, palīdzot piecelties, un aizveda līdz klajumam zem pa�laik kaila�jiem ķir�u kokiem, kas iekļāva baseinu. Otrpus mierīga�jam ūdens klajumam liels un iespaidīgs pacēlās D�efersona piemineklis. Tre�ā valsts prezidenta slaidais siluets bija skaidri saskatāms rotondas iek�ienē.

Keitas potīte sāka uzpampt. Viņa novilka sporta kurpi un zeķi un sāka to berzēt.

-�� Es nedomāju, ka tev atliek laiks skrie�anai, D�ek. Viņa paskatījās uz D�eka pusi. Viņa mati uz pieres nebija kļuvu�i plānāki, viņam nebija resns vēders un sejā ne�manīja grumbu. D�eka Grehema laiks bija stāvējis uz vie�tas. Viņai nācās atzīt, ka viņ� izskatījās lieliski. Toties Keitas izskats bija pavisam no�ēlojams.

Viņa klusībā sevi nobāra par to, ka nebija apgriezusi matus, bet tūlīt pat nokaunējās, ka viņai kas tamlīdzīgs va�rēja ienākt prātā. Keitai pār degunu noritēja sviedru lāse, un viņa to ar plaukstu noslaucīja.

-�� Es to pa�u domāju par tevi. Man �ķiet, ka prokuro�riem neļauj aiziet mājās pirms pusnakts. Vai tu slinko?

-��� Tev taisnība. Viņa berzēja potīti, kas pamatīgi smeldza. Ievērojis, ka viņai sāp, viņ� noliecās un saņēma viņas kāju savās rokās. Viņa no sāpēm saviebās un sarā�vās. Viņ� palūkojās Keitai acīs.

-�� Atceries, kā es mēdzu pelnīt izliku ar potī�u ievilk�a�nu un tu biji mana vienīgā un labākā paciente. Es nevienai sievietei neesmu redzējis tik trauslas potītes, bet citādi tu izskaties tik veselīga.

Viņa atslābinājās un ļāva D�ekam izmasēt potīti un pēc tam pēdu. Keita uzreiz sajuta, ka viņ� nav zaudējis tvērie�nu. Vai viņ� tie�ām domāja nopietni, sacīdams, ka viņai ir veselīgs izskats? Keita sarauca pieri. Galu galā viņa bija D�eku pametusi, un viņai bija pilnīga taisnība.

-�� Es dzirdēju par Patonu un �ovu. Apsveicu.

-��� Ko niekus. Katrs jurists, kam būtu miljonus vērti klienti, varētu panākt to pa�u. Viņ� pasmaidīja.

-Jā, es avīzē lasīju par saderinā�anos. Vēlreiz apsvei�cu. Par �o piezīmi viņ� nesmaidīja. Keita nesaprata, kā�pēc.

D�eks lēnām uzvilka viņai zeķi un kurpi un viņu nopē�tīja. Tu kādu dienu vai divas nevarēsi skriet. Kāja ir diezgan sapampusi. Mana ma�īna ir tepat. Es tevi aizvedī��u. i

-�� Es brauk�u ar taksi.

-�� Tu vairāk uzticies Koluīnbijas apgabala taksistam ne�kā man? viņ� tēloja aizvainoto. Bez tam, es neredzu kabatas. Vai tu sarunāsi braucienu par brīvu? Vēlu veik�smi.

Viņa paskatījās uz saviem �ortiem. Atslēga bija zeķē. D�eks jau bija ievērojis kunkuli. Keita pasmaidīja par �o dilemmu. Tad viņa, lūpas sakniebusi, slidināja mēli gar apak�lūpu. D�eks �o paradumu atcerējās no seniem lai�kiem. Lai gan viņ� vairākus gadus Keitu nebija redzējis, viņam �ķita, ka abi nekad nav �ķīru�ies.

i ^ | .V

Viņ� izstaipīja kājas un piecēlās.

-�� Es tev labprāt aizdotu, bet es arī esmu tuk�ā.

Viņa piecēlās, ar roku atbalstījusies pret viņa plecu, un pārbaudīja potīti.

-Es domāju, ka firmās maksā vairāk.

-��� Maksā, tikai es nekad neesmu mācējis apieties ar naudu. Tu to zini. Tā bija patiesība. Viņa vienmēr bija uzmanījusi �eku grāmatiņu. Bet toreiz nekas daudz nebija ko pārraudzīt.

D�eks atbalstīja Keitas roku, kamēr viņa aizkliboja līdz viņa ma�īnai desmit gadus vecam subaru furgonam. Vi�ņa pārsteigta to aplūkoja.

-�� Tu vēl neesi ticis no tās vaļā?

-�� Tai vēl jānobrauc daudz jūdzes. Bez tam, tā ir vēstu�riska. Vai tu redzi to tur traipu? Tas palicis no tava saldē�juma 1986. gadā. Vakarā pirms mana nodokļu sistēmas gala eksāmena tev nenāca miegs, un es vairs negribēju mācīties. Vai tu to atceries? Tu pārāk strauji pagriezi tajā līkumā.

-�� Tev ir slikta selektīvā atmiņa. Es atceros, kā tu nolēji man muguru ar piena kokteili tāpēc, ka es sūdzējos par karstumu.

-�� Ak, tas arī vēl? Abi smiedamies iekāpa ma�īnā.

Viņa aplūkoja traipu tuvāk, apskatīdama interjeru. Kei-

tai uzmācās tik daudz atmiņu. Viņa paraudzījās uz aizmu�gures sēdekli un sarauca uzacis. Ja vien tā vieta prastu ru�nāt. Viņa pagriezās un ieraudzīja, ka D�eks to vēro, un ju�ta, ka nosarkst.

Viņi pievienojās nedaudzajām ma�īnām un pagriezās austrumu virzienā. Keita nervozēja, bet viņa nejutās neēr�ti, bija tāda sajūta, it kā viņi būtu atgriezu�ies �etrus gadus atpakaļ un vienkār�i ielēku�i ma�īnā, lai aizbrauktu pēc kafijas vai laikraksta vai lai pabrokastotu uz stūra Sarlotesvilā vai kādā no kafejnīcām, kas bija izkaisītas visap�

kārt Kapitolija kalnam. Tomēr viņa bija spiesta sev atgādi�nāt, ka tas noticis pirms daudziem gadiem. Pa�laik tā ne�bija. Tagad viss at�ķīrās. Viņa mazliet nolaida loga stiklu.

D�eks ar vienu aci vēroja ielu un ar otru Keitu. Viņu tik�anās nebija nejau�a. Viņa bija skrējusi pa to pa�u mar�ru�tu, kop� viņi bija pārcēlu�ies uz Va�ingtonu un mitināju�ies mazajā ūķītī dienvidaustrumu daļā pie Austrumu tirgus.

Torīt D�eks bija pamodies ar izmisīgu vēlē�anos, kādu nebija jutis, kop� Keita viņu pirms �etriem gadiem pame�ta. Nedēļu pēc viņas aizie�anas viņ� saprata, ka viņa ne�nāks atpakaļ. Tagad, kad viņu gaidīja kāzas, viņ� bija izlē�mis, ka kaut kādā veidā jāsatiek Keita. Viņ� negribēja, ne�varēja ļaut �ai liesmiņai izdzist. Vēl nē. Ļoti iespējams, ka viņ� vienīgais no abiem nojauta, ka kaut kas vēl kvēlo. Un ja arī viņam nepietika drosmes atstāt telefonogrammu vi�ņas automātiskajā atbildētājā, D�eks bija izlēmis, ka jāsa�tiek viņa gājēju ielā. Ja būs lemts viņu atrast visu �o tūris�tu un vietējo iedzīvotāju pūlī, viņ� to satiks.

Pirms abu sadursmes D�eks jau kādu stundu bija skrē�jis, pētīdams cilvēku barus, meklēdams seju no ierāmētās fotogrāfijas. Viņ� bija Keitu ievērojis apmēram piecas mi�nūtes pirms abu pēk�ņās satik�anās. Ja viņa sirdspukstu ātrums vēl nebija dubultojies �o vingrinājumu rezultātā, tas vienalga būtu noticis, tiklīdz viņ� ieraudzīja viņu skrie�nam vieglā solī. Viņ� nebija gribējis sastiept Keitas potīti, bet tie�i tāpēc viņa pa�laik sēdēja D�eka ma�īnā. Tas bija iemesls, kāpēc viņ� Keitu veda mājās.

Keita atglauda matus un ar gumijas lenti, kas bija viņai uz plaukstas locītavas, sasēja tos zirgastē.

-�� Kā pa darbu?

-�� Viss kārtībā. Viņ� negribēja runāt par darbu. Kā klājas tavam vecajam?

-�� Tu to zini labāk par mani. Viņa nevēlējās runāt par tēvu.

-�� Neesmu viņu redzējis kop��

-�� Tev paveicies. Viņa apklusa.

D�eks nevarēja sev piedot muļķību, ka sācis runāt par Luteru. Viņ� bija cerējis, ka meita panākusi izlīgumu ar tēvu gadu gaitā. Tas acīmredzot nebija notiqis.

-�� Esmu dzirdējis, ka tu lieliski strādā �tata prokuratūrā.

-�� Ak tā?

-�� Es runāju nopietni.

-�� Kop� kura laika?

-�� Katrs cilvēks reiz kļūst pieaudzis, Keit.

-Tikai ne D�eks Grehems. Ak, Dievs! Lūdzu, nevajag.

D�eks iegriezās Konstitūcijas avēnijā un brauca Juniona stacijas virzienā. Viņ� pēk�ņi attapās. D�eks labi zināja, kādā virzienā jābrauc, bet viņ� to negribēja Keitai izrādīt.

-��� Es, liekas, �eit esmu nomaldījies, Keit. Uz kuru pusi jābrauc?

-�� Piedod. Apkārt Kapitolijam, tālāk uz Merilendas avē�niju un pa kreisi uz Tre�o ielu.

-�� Tev �is rajons patīk?

-��� Par manu algu tas mani glu�i labi apmierina. Vai drīkst minēt? Tu dro�i vien dzīvo D�ord�taunā, vai ne? Vienā no lielajiem federālajiem pilsētas namiem ar kalpo�tāju telpām. Vai man taisnība?

Viņ� paraustīja plecus.

-�� Neesmu pārcēlies. Dzīvoju turpat.

Viņa skatījās uz D�eku platām acīm.

-�� D�ek, ko tu iesāc ar visu to naudu?

-��� Pērku, ko gribu. Man nemaz tik daudz nevajag. Viņ� palūkojās atpakaļ viņai acīs. Vai nevēlies saldēju�mu, kā toreiz?

-�� Cik es zinu, �ajā pilsētā tādu nevar dabūt.

D�eks pagrieza ma�īnu apkārt, pasmaidīja un piespieda gāzes pedāli.

-�� Acīmredzot tu neesi pielikusi visas pūles.

*� * *

Pēc pusstundas viņ� iegriezās viņas stāvvietā. Izlēcis no ma�īnas, viņ� palīdzēja Keitai izkāpt. Viņas potīte bija kļuvusi stīvāka. Saldējums bija gandrīz apēsts.

-�� Es tev palīdzē�u uzkāpt aug�ā.

-�� Paldies, nevajag.

-�� Es sabojāju tavu potīti. Ļau j man izpirkt grēkus.

-�� Ar mani viss kārtībā, D�ek. �is tonis viņam bija pa�zīstams pat pēc �etriem gadiem. Viņ�, neveikli pasmaidī�jis, pagāja malā. Viņa jau bija tikusi līdz pusei aug�up pa kāpnēm un D�eks kāpa ma�īnā, kad viņa pagriezās.

-�� D�ek? Viņ� pacēla acis. Paldies par saldējumu. Viņa iegāja mājā.

Braukdams projām, D�eks neievēroja, ka pie mazā ko�ku pudura blakus stāvvietai stāvējla kāds vīrs.

Luters iznāca no koku ēnas un paskatījās aug�up uz dzīvokļu namu.

Viņam kop� divām dienām bija pilnīgi mainījies iz�skats. Labi, ka viņam tik ātri auga bārda. Mati bija ļoti īsi apgriezti, un to, kas bija atlicis, slēpa cepure. Uz acīm bija saulesbrilles, un plats mētelis apsedza viņa kalsno stāvu.

Viņ� bija cerējis Keitu vēlreiz ieraudzīt, pirms aizbrau�ca. Viņ� bija pārsteigts, ieraugot D�eku. Bet viss bija kār�tībā, viņam patika D�eks.

Luters ietinās mētelī. Cēlās vēj�, un Va�ingtonā bija vē�sāks nekā parasti �ajā gadalaikā. Viņ� raudzījās aug�up uz savas meitas dzīvokļa logu.

�etrpadsmitais dzīvoklis. Viņ� to labi zināja, jo bija ta�jā iekļuvis vairākas reizes, meitai nezinot. Tā viņam bija bērna spēlīte atvērt standarta parādes durvju slēdzeni ne�gāja ilgāk kā ar atslēgu. Viņ� parasti apsēdās krēslā dzīvo�jamā istabā un vēroja simtiem da�ādu lietu, kas glabāja at�miņas. Da�as no tām liecināja par labiem laikiem, bet lielākā daļa par vil�anos.

Da�reiz viņ� vienkār�i aizvēra acis un izjuta da�ādās smar�as gaisā. Viņ� pazina viņas smar�as pavisam neuz�krīto�as. Istabā bija lielas, masīvas un nobru�ātas mēbeles. Ledusskapis parasti bija tuk�s. Viņa savas lietas turēja kārtībā, kas nebija ideāla, bet �ī vieta izskatījās apdzīvota, kādai tai bija jābūt.

Viņai daudz zvanīja. Viņ� noklausījās, kā da�i atstāja ziņu, un vēlējās, kaut viņa būtu izvēlējusies citu darbu. Pats būdams noziedznieks, viņ� apzinājās, cik daudz ne�normālo klīda ielās. Bet bija par vēlu ieteikt savam vienī�gajam bērnam mainīt profesiju.

Viņ� saprata, ka viņu attiecības bija dīvainas, bet Luters zināja, ka to pelnījis. Viņ� atcerējās savu sievu. �ī sieviete bija viņu mīlējusi un visus �os gadus pavadījusi kopā ar vi�ņu. Un ko viņa saņēma? Sāpes un cie�anas. Un pēc tam ag�ru nāvi, kad viņa bija no Lutera iz�ķīrusies. Viņ� jau kuro reizi pārdomāja, kāpēc viņ� turpināja pārkāpt likumu. Tas noteikti nebija naudas dēļ. Viņ� bija vienmēr dzīvojis pieti�cīgi un izdāļājis lielu daļu no sava salaupītā. �ī viņa izvēle dzīvē bija padarījusi viņa sievu traku no uztraukumiem un atsve�inājusi no meitas. Viņ� nesaņēma nekādu pārliecino��u atbildi, kāpēc viņ� turpināja apzagt bagātniekus. Varbūt viņ� to darīja, lai pierādītu, ka ir spējīgs to paveikt?

Luters vēlreiz palūkojās uz savas meitas dzīvokli. Viņ� dzīvē nekad nebija klāt, kad bija viņai nepiecie�ams, kā�

pēc lai viņa dzīvotu Lutera dēļ. Bet viņ� nespēja pilnīgi saraut �o saiti, pat ja viņa to bija izdarījusi. Viņ� vienmēr būs atrodams, ja viņa to vēlētos, bet viņ� saprata, ka viņa nekad to nevēlēsies.

Luters ātri devās lejup pa ielu un beidzot sāka skriet, lai panāktu autobusu, kas devās uz Juniona metro staciju. Viņ� vienmēr bija bijis neatkarīgs no citiem cilvēkiem. Luters bija vientuļnieks, un viņam �āda dzīve patika. Ta�gad viņ� jutās pamests, un tās nebija nekādas patīkamās sajūtas.

Sāka līt, un viņ� raudzījās laukā pa aizmugures logu, kamēr autobuss lēnām brauca uz slaveno dzelzceļa staci�ju, ko no nojauk�anas paglāba tirdzniecības centra atjau�no�ana. Caur lietus lā�u aizmigloto logu viņ� vairs nere�dzēja to vietu, kur nupat bija stāvējis. Viņ� vēlējās turp at�griezties, bet nevarēja.

Luters ierīkojās sēdeklī, uzvilka cepuri dziļi pār acīm un iz�ņauca degunu. Pacēlis pamestu avīzi, viņ� izlasīja virsrakstus. Viņ� zīlēja, kad tie viņu atradīs. Kad tas būs noticis, viņ� to nekavējoties uzzinās. Visi �ai pilsētā būs informēti, ka Kristīne Salivena mirusi. Par miru�ajiem ba�gātniekiem rakstīja pirmajās lappusēs. Vidusmēra D�o ti�ka rezervēta vieta kopējo ziņu nodaļā. Kristi ja Salivena noteikti būs titullapas pa�ā priek�ā, pa vidu.

Luters nometa avīzi uz grīdas. Viņ� salīcis ierāvās savā sēdeklī. Viņam jāsatiek advokāts, un pēc tam viņ� pazu�dīs. Autobuss turpināja monotoni dūkt, un viņ� beidzot aizvēra acis, bet negulēja. Luters uz mirkli iedomājās sevi sē�am savas meitas viesistabā, un �oreiz viņa tur bija kopā ar Luteru.

Luters sēdēja pie neliela konferen�u galda pavisam vien�kār�i mēbelētā telpā. Krēsli un galdi bija veci un nobru�āti. Paklājs bija tikpat vecs un ne visai tīrs. Vienīgais priek�mets uz galda bez viņa dokumentiemA bija vizītkar�u paliktnis. Viņ� paņēma vienu vizītkarti un pagrozīja pirk�stos: �Juridiskie pakalpojumi, reģistrēta korporācija�. �ie juristi nebija tie labākie savā nozarē. Viņi atradās tālu no centra varas gaiteņiem. Te strādāja tre�ās �ķiras juridisko skolu absolventi, kas tik tikko vilka savu profesionālo dzī�vību, cerot uz kādu veiksmi nākotnē. Bet viņu sapņi par lie�liem birojiem, bagātiem klientiem un galvenokārt par lielu naudu pamazām izkūpēja ar katru aizejo�o gadu. Bet Lute�ram nebija vajadzīgi tie labākie. Viņam tikai bija nepiecie��ams kāds ar jurista grādu un pareizi noformēti papīri.

-�� Viss kārtībā, mister Vitnej. �is puisis izskatījās kā�dus divdesmit piecus gadus vecs cerību un enerģijas pilns. �ī vieta nebija viņa galamērķis. Viņ� vēl ticēja savai veiksmei. Vecākā vīra nogurusī, izmocītā un gļēvā seja vairs nevēstīja par cerībām. Iepazīstieties ar mūsu vado��o advokātu D�eriju Bērnu. Viņ� būs jūsu testamenta otrs liecinieks.

Parādījās barga izskata sievi�ķis, mazliet pāri �etrdesmitiem, turot rokā rakstāmo un notāra zīmogu. Filisa ir mūsu notāre, mister Vitnej. Viņi visi apsēdās. Vai jūs vēlētos, lai es nolasu jūsu testamenta noteikumus skaļi?

D�erijs Bērns jau kādu laiku bija sēdējis pie galda un izskatījās līdz nāvei nogarlaikojies. Viņ� lūkojās tuk�umā, sapņodams par daudzām citām vietām, kur viņ� labprātāk atrastos. Vado�ais advokāts D�erijs Bērns. Viņa izskats liecināja, ka viņ� labāk �ķūrētu mēslus kādā Vidusrietumu fermā. Viņ� nicino�i paskatījās uz savu jaunāko kolēģi.

-�� Esmu to izlasījis. Luters atbildēja.

-�� Labi, teica D�erijs Bērns. Varam sākt.

Nolādētie juristi bez viņiem nevarēja ne aiziet nokār�tot dabiskās vajadzības, ne nomirt. Vai tāpēc, ka juristi tai�sīja visus �os likumus, viņi bija veiklāki par citiem? Tad viņ� atcerējās D�eku un pasmaidīja. D�eks tāds nebija. D�eks no tiem at�ķīrās. Pēc tam Luters iedomājās savu meitu, un viņa smaids nozuda. Keita arī nebija tiem līdzī�ga, bet Keita viņu ienīda.

Luters iegāja fotoaparatūras veikalā un nopirka polaroida kameru un filmu paciņu. Viņa plānos nebija ļaut kādam citam attīstīt fotogrāfijas, kuras viņ� gatavojās uzņemt. Luters atgriezās viesnīcā. Pēc stundas viņ� bija nofotogra�fējis kopā desmit bildes. Viņ� tās ietina papīrā un ielika kabatas portfelī, kuru dziļi noslēpa savā mugursomā.

Viņ� apsēdās un paskatījās laukā pa logu. Tā viņ� sēdē�ja gandrīz stundu, tad beidzot sakustējās, aizslīdēja līdz gultai un apgūlās. Būdams vīrs ar raksturu, viņ� tomēr ne�spēja vienaldzīgi noskatīties, kā mirst cilvēks. Luters jo�projām bija tās nakts notikumu varā. Galvenais, ka �ajā lietā bija iejaukts Savienoto Valstu prezidents. Vīrs, kuru Luters bija cienījis un par kuru bija balsojis. Vīrs, kas ie�ņēma augstāko amatū valstī un dzērumā gandrīz bija no�galinājis sievieti. Ja Luters būtu redzējis, kā viņa tuvākais radinieks kādu aukstasinīgi piekauj, viņ� neizjustu vēl lie�lāku nepatiku kā tonakt. Luters jutās tā, it kā viņam pa�am

būtu uzbruku�i, it kā slepkavnieciskas rokas būtu �ņaugu��as viņa kaklu.

Viņam tomēr nelika mieru kas cits kaut kas, kam viņ� * ' > nespēja pretoties. Viņ� iespieda galvu spilvenā un aizvēra acis, nesekmīgi mēģinādams iemigt.

& # H5

-�� Brīni�ķīgi, D�ena. D�eks aplūkoja akmens un ķieģe�ļu savrupmāju, kas bija vairāk nekā divsimt pēdu gara no viena gala līdz otram. Tai bija vairāk istabu nekā koled�as kopmītnēm. D�eks brīnījās, kāpēc vispār viņi �urp atbrau�ku�i. Līkumotais piebraucamais ceļ� izbeidzās pie garā�as, kas domāta �etrām automa�īnām. Pla�ie zālieni bija tik per�fekti kopti, ka radās sajūta, it kā viņ� vērotu milzīgu nefrīta krāsas baseinu. Mājai aizmugurē bija trīsstāvu terase. Katrā no līmeņiem atradās savs peldbaseins. Bez tam to papildi�nāja neatņemamā lielo bagātnieku namu piedeva tenisa korti, staļļi un divdesmit akru zemes. Pēc Ziemeļvird�īnijas standartiem tā bija īsta lauku impērija.

Pie parādes durvīm gaidīja nekustamā īpa�uma aģents. Pie lielās strūklakas, ko rotāja dūres lieluma rozes, kaltas granītā, atradās viņas pēdējā modeļa mersedess. D�eks a�i vēlreiz aprēķināja komisijas summu. Viņi bija tik lielisks jauns pāris. D�enifera to tik bie�i bija atkārtojusi, ka vi�ņam jau pulsēja deniņos.

D�enifera Baldvina saņēma viņu aiz rokas, un pēc di�vām stundām viņu ekskursija bija beigusies. D�eks aizgā�ja līdz pla�ā zāliena malai un apbrīnoja biezos me�us, kur savus zarus pret debesīm slēja gobas, egles, kļavas, prie�des un ozoli. Lapas sāka jau krāsoties, un D�eks vēroja ie�sārtos, dzeltenos un oran�os toņus slīdam pār īpa�umu, kuru viņi nupat apskatīja.

-�� Tātad kāda cena? D�eks juta, ka viņam bija tiesības uzdot �o jautājumu. Summa noteikti nebūs viņiem pa ka�batai. Jebkurā gadījumā, vismaz viņa kabatai neatbilsto�a. Viņam nācās atzīt, ka māja atradās labā vietā tikai �etr�desmit piecu minū�u brauciena attālumā no viņa ofisa. Viņ� nogaidīdams lūkojās uz savu līgavu.

Viņa izskatījās satraukta un virpināja matu �ķipsnu.

-�� Trīs miljoni astoņi simti.

D�eka seja kļuva pelēka.

-�� Trīs miljoni astoņsimt tūksto�i dolāru?

-�� D�ek, �is īpa�ums ir trīsreiz vairāk vērts.

-�� Tad, kāpēc, pie velna, viņi to pārdod par trīs miljo�niem astoņsimt? Mēs to nevaram atļauties, D�ena. Aiz�mirsti.

Par atbildi viņa iepleta acis. Viņa pamāja uz īpa�uma aģenta pusi, kas sēdēja viņas ma�īnā, rakstīdams kontraktu.

-��� D�ena, es pelnu simtdivdesmit tūksto�us gadā. Tu pelni apmēram tikpat daudz, varbūt mazliet vairāk.

-�� Kad tu kļūsi par partneri�

-�� Tiesa, mana alga palielinājies, bet ne jau pietieko�i, lai varētu atļauties tādu māju. Mēs nevarēsim segt hipotē�kas izmaksas. Es domāju, ka mēs ievāksimies tavās mā�jās.

-�� Tās neder precētam pārim.

-�� Neder? Tā ir kolosāla māja. Viņ� piegāja pie me�a zaļumā nokrāsotā dārza sola un apsēdās.

D�enifera nostājās viņam pretī, sakrustojusi rokas, ar apņēmības pilnu izteiksmi sejā. Viņas vasaras iedegums sāka izbālēt. Viņai galvā bija krēmkrāsas filca platmale, no kuras apak�as viņas garie mati krita pār pleciem. Per�fekta piegriezuma bikses piegulēja viņas slaidajam augu�mam. Kājās bija nevainojami nospodrināti ādas zābaki-

-�� Mums nevajadzēs apmaksāt hipotēku parādus, D�ek.

Viņ� paraudzījās aug�up uz D�eniferu.

-��� Patie�ām? Vai viņi mums atdos �o īpa�umu tāpat vien, tāpēc, ka mēs esam tik lielisks jauns pāris?

Viņa, kādu mirkli vilcinājusies, teica:

■ Tētis maksā skaidrā naudā par to, un mums būs jāat�dod viņam parāds.

D�eks jau to bija gaidījis.

-�� Jāatmaksā parāds? Kā, sasodīts, mēs viņam to atdo�sim, D�ena?

-��� Viņ� ierosināja ļoti liberālu apmaksas plānu, ņemot vērā tavu nākotnes peļņu. Dieva dēļ, D�ek, es varētu sa�maksāt par �o māju no kredīta procentiem, bet es zināju, ka tu iebilstu. Viņa apsēdās tam blakus. Es domāju, ja mēs rīkotos, kā teicu, tev �is darījums vairāk patiktu. Es saprotu, ko tu domā par Baldvinu naudu. Mums tētim būs jāatdod parāds. Tā nav dāvana. Tas ir aizdevums ar pro�centiem. Es gatavojos pārtdot savu māju. Es par to skaidrā naudā varu saņemt pieklājīgu summu. Tev arī jāiegulda kādā summa. Tas nebūs brauciens par brīvu. Viņa rotaļī�gi iebakstīja D�ekam krūtīs, lai viņ� saprastu. D�enifera pavērās atpakaļ uz mājas pusi. Tā ir skaista, vai ne, D�ek? Mēs �eit būsim tik laimīgi. Mēs esam radīti, lai �eit dzīvotu.

D�eks trulu skatienu raudzījās uz mājas fasādi. Viņa galvassāpes kļuva necie�amas. Viņa prāts atteicās darbo�ties. Viņam izkalta rīkle, un locekli kļuva stīvi. Viņ� uzmanīgi izvilka savu roku no līgavas tvēriena, piecēlās un devās atpakaļ uz ma�īnu.

D�enifera kādu bridi palika sē�am ar neticības izteik�smi sejā un tad sadusmota viņam sekoja. Nekustamā īpa��uma aģents, kas uzmanīgi bija vērojis vārdu maiņu abu

starpa, sēdēdams mersedesa, beidza rakstīt kontraktu un nepatikā savilka muti.

*� * *

Bija agrs rīts, kad Luters iznira no mazas viesnīciņas, kas bija paslēpusies biezi apdzīvojamo māju rajonā Va�ing�tonas ziemeļrietumos. Viņ� apturēja taksometru un lika tam braukt uz metro Centra staciju, lūgdams �oferi apmest liku�mu, ar nolūku apskatīt da�us Va�ingtonas raksturīgākos skatus. Lūgums taksī�a �oferi nepārsteidza, un viņ� auto�mātiski devās pa to mar�rutu, ko tūksto�iem rei�u vēl nāk�sies atkārtot, pirms tūrisma sezona būs beigusies. Ja tā vis�pār �ajā pilsētā kādreiz beidzas.

Debesis solīja lietu, bet nekad nevarēja zināt. Gaisa masas virpuļoja un traucās pāri reģionam da�reiz netrā�pot pilsētai, da�reiz radīdamas spēcīgas lietus gāzes, pirms ieplūda Atlantijas okeānā. Luters paskatījās uz sa�tumsu�ajām debesīm, kurām cauri nespēja izlauzties tikko uzausu�ās saules stari.

Vai viņ� pēc se�iem mēne�iem vēl būs dzīvs? Varbūt vairs nē. Viņi Luteru varēja atrast, par spīti viņa piesardzī�bai. Bet viņ� vēl atliku�o laiku plānoja labi pavadīt.

Metro viņu aizvizināja uz Va�ingtonas Nacionālo lidos�tu, un lidostas autobuss viņu aizveda līdz galvenajai ēkai. Viņ� jau bija piereģistrējis savu bagā�u Amerikas Avio�līniju reisam uz Dalasas Fortvortu. Tur viņ� pārsēdīsies un tālāk dosies uz Maiami, kur viņ� pavadīs vienu nakti, un tad cita lidma�īna viņu aizraus līdz Puertoriko. Pēdējais reiss Luteru nogādā� Barbadosā. Par visu bija samaksāts skaidrā naudā.i Viņa pasē bija rakstīts Artūrs Lainiss, se�desmit piecus gadus vecs, no Mi�iganas. Luteram bija kāds pusducis �ādu personības dokumentu visi profesio�

nāli viltojumi. Pase bija derīga vēl astoņus gadus un no tās varēja spriest, ka viņ� ir daudz ceļojis.

Viņ� apsēdās uzgaidāmajā zālē un izlikās �ķirstām avī�zi. Visur bija ļau�u pūļi, troksnis raksturīga darbīgas lid�ostas ikdiena. �ad tad Luters pacēla acis pār laikraksta malu, lai apskatītos, vai kāds viņam neveltīja vairāk uz�manības kā parasti, bet neko aizdomīgu neredzēja. Viņ� bija pietieko�i pieredzējis, lai saprastu, kurā brīdī jāuz�traucas. Tika izziņots vina reiss, viņ� paņēma borta karti

j .> 7 > I >

un smagiem soļiem devās lejup pa slīpo koridoru uz ele�ganto lidma�īnu, kas pēc trim stundām viņu nogādās pa�ā Teksasas sirdī.

Reisi uz Dalasu parasti bija ļoti pārpildīti. Bet, pār�steidzo�ā kārtā, viņam blakus izrādījās tuk�a vieta. Viņ� novilka mēteli un pārmeta to pāri sēdeklim, lai kāds tur neiesēstos. Iekārtojies viņ� paskatījās laukā pa ilumina�toru.

Kad lidma�īna sāka virzīties uz pacel�anās skrejceļu, Lu�ters varēja saskatīt Va�ingtona pieminekļa virsotni pāri bie�zajai virpuļojo�ajai dūmakai. Rīts bija auksts un mitrs. Tikai kādu jūdzi no �īs vietas viņa meita dro�i vien modās, lai do�tos uz darbu, kamēr viņas tēvs ne pārāk vieglu sirdi cēlās mākoņos, lai sāktu jaunu dzīvi ātrāk, nekā bija plānots.

Lidma�īnai ceļoties aug�up, viņ� skatījās uz pilsētas ai�navu un Potomakas upes �ūskveidīgo lenti, kamēr tā pali�ka aizmugurē. Viņa domas uz īsu brīdi pievērsās sen mi�ru�ajai sievai un dzīvajai meitai.

Viņ� palūkojās aug�up uz smaido�o stjuartes seju un pasūtīja kafiju. Pēc minūtes viņam tika pasniegtas vien�kār�as brokastis. Luters norija kūpo�ā �ķidruma malku un, pastiepis roku, pieskārās iluminatora virsmai, ko klāja dī�vainas svītras un �vīkājumi. Noslaucījis briļļu stiklus, viņ�

ievēroja, ka viņa acis sakrājies miklums. Viņ� ātri parau�dzījās visapkārt. Lielākā daļa pasa�ieru beidza brokastot vai laidās īsā snaudā pirms nosē�anās.

Viņ�, nolicis paplāti, atsprādzēja dro�ības jostu un de�vās uz tualeti. Tur viņ� sevi nopētīja spoguli. Viņā raudzī�jās uzpampu�as, apsārtu�as acis, zem kurām bija maisiņi. Viņ� pēdējo trīsdesmit se�u stundu laikā bi ja jūtami nove�cojis.

Luters noskaloja seju, ļaudams pilieniem sakrāties ap muti, tad vēlreiz uz�ļakstīja ūdeni. Atspiedies pret mazīti�ņo izlietni, viņ� mēģināja savaldīt savus vibrējo�os mus�kuļus.

Neskatoties uz cie�o apņem�anos, viņa prāts atgriezās atpakaļ tajā istabā, kur viņ� bija vērojis, cik brutāli sit sie�vieti. Savienoto Valstu prezidents bija dzērājs, laulības pārkāpējs un sievie�u sitējs. Viņ� uzsmaidīja presei, skūp�stīja zīdaiņus un flirtēja ar vecām lēdijām. Viņ� piedalījās svarīgās apspriedēs, devās lidma�īnās apkārt pasaulei kā valsts vadītājs, bet patiesībā bija nelietis, kas paveda pre�cētas sievietes, pēc tam viņas piekāva un nogalināja.

�āds cilvēks nedrīkstēja atrasties brīvībā.

Luters jutās ļoti vientuļ� un apjucis.

Un visno�ēlojamākais bija tas, ka �is nelietis izspruks sveikā,

Luters sev atgādināja: ja būtu trīsdesmit gadus jaunāks, viņ� uzsāktu �o cīņu. Bet viņ� tāds nebija. Viņa nervi jo�projām bija spēcīgāki nekā vairumam cilvēku, bet tie gadu gaitā bija drupināti kā upes klintis. Viņa nervi vairs nebija agrākie. Viņa vecumā citiem nācās izcīnīt cīņas viņa vietā un tās vinnēt vai zaudēt. Viņ� vairs nebija tiem līdzvērtīgs, un to viņam nācās atzīt.

Luters atkal paskatījās uz sevi niecīgajā spogulī. Viņam

kaklā pamazām krājās kamols, pirms izlauzās elsas un piepildīja mazo telpu.

Nekāda piedo�ana nevarēja attaisnot to, ko viņ� neizda�rīja. Viņ� nebija atvēris spoguļa durvis. Viņ� nebija nogrū�dis �o vīru nost no Kristīnes Salivenas. Viņ� būtu varējis novērst sievietes nāvi. Tāda bija �ī vienkār�ā patiesība. Vi�ņa joprojām būtu dzīva, ja viņ� būtu rīkojies. Luters bija iemainījis savu brīvību, varbūt dzīvību, pret cita cilvēka dzīvību. Pret tāda, kas varētu izmantot viņa palīdzību, kas cīnījās par savu kailo dzīvību, kamēr Luters vienkār�i no�skatījās. �ī cilvēciskā būtne bija nodzīvojusi tikai tie�o daļu no Lutera mū�a. Tā bija gļēvuma izpausme, un tagad tā satvēra Luteru un �ņaudza kā kāda me�onīga anakonda.

Viņ� noliecās pār izlietni, un viņa kājas atteicās klausīt. Viņ� pateicās par �o vājuma brīdi. Viņ� vairs nespēja ska�tīties uz savu atspulgu. Mainīgais vēj� sa�ūpoja lidma�īnu, un viņam kļuva nelabi.

Pēc da�ām minūtēm viņ� saslapināja papīra dvieli ar aukstu ūdeni, noslaucīja seju un pakausi. Beidzot viņ� spēja aizkļūt atpakaļ līdz savai vietai. Lidma�īnai turpinot lidojumu, viņa vainas izjūta pieauga ar katru nolidoto jū�dzi.

H*

Iezvanījās telefons. Keita paskatījās pulkstenī. Vien�padsmit. Parasti tik vēlā vakara stundā viņa būtu sarunu ierakstījusi, bet kāds spēks lika viņas rokai pastiepties; pirms sāka darboties automātiskais atbildētājs.

-�� Hallo.

-�� Kāpēc tu neesi darbā?

-�� D�ek?

-�� Kā jūtas tava potīte?

-�� Vai tu saproti, cik ir pulkstenis?

-�� Es tikai pārbaudu savu pacientu. Ārsti nekad neguļ.

-�� Ar tavu pacientu viss kārtībā. Paldies par rūpēm. Viņa par spīti visam pasmaidīja.

-�� Saldējums, �ī recepte nekad mani nav pievīlusi.

-�� Ak tad biju�i vēl citi pacienti?

-�� Mans advokāts man ieteica neatbildēt uz �o jautāju�mu.

-�� Gudrs padoms.

D�eks iztēlojās, kā viņa tur sē�, ap vienu pirkstu tīda�ma matu galus, tāpat kā viņa to darīja, kad abi mācījās, viņ� nopūlējās ar vērtspapīru noteikumiem, un viņa ar fran�u valodu.

-�� Tavi mati sprogojas bez tavas palīdzības.

Viņa smaidīdama atrāva pirkstu, tad sarauca pieri. �ī piezīme bija daudz ko atsaukusi atmiņā, ne tikai jauko vien.

-�� Ir vēls, D�ek. Man rīt ir tiesas sēde.

Viņ� piecēlās un pastaigājās ar klausuli, ātri pārdomāja. Jāsaka vienalga kas, lai viņu noturētu pie klausules vēl da��as sekundes. Viņ� jutās vainīgs, tā, it kā lavītos viņai klāt. D�eks neapzināti paraudzījās sev pār plecu. Tur neviena nebija, vismaz viņ� nevienu neredzēja.

-�� Piedod, ka piezvanīju tik vēlu.

-�� Nekas.

-�� Un piedod, ka nodarīju sāpes tavai potītei.

-�� Tu jau par to atvainojies.

-�� Jā. Kā tev iet? Es domāju, izņemot tavu potīti.

-D�ek, man tie�ām jāizguļas.

Viņ� jau gaidīja, ka viņa tā teiks.

-�� Tad izstāstīsi man, ēdot pusdienas.

-�� Es jau tev teicu, ka man ir tiesas sēde.

-�� Pēc sēdes.

-�� D�ek, es neesmu pārliecināta, ka tas būs labi. Manu�prāt, tas ir no�ēlojams priek�likums.

Viņ� minēja, ko viņa ar to domāja. Viņam vienmēr pie�mita slikts paradums pārāk analizēt viņas piezīmes.

-��� Ak, Dievs! Keit, tās ir tikai pusdienas. Es ta�u tevi nelūdzu mani apprecēt. Viņ� iesmējās, bet saprata, ka bi�ja visu sabojājis.

Keita vairāk nespēlējās ar matiem. Ari viņa piecēlās. Ieraudzījusi savu atspulgu spogulī, viņa sakārtoja nakts�krekla apkakli. Viņas pierē bija ievilku�ās grumbas.

-�� Atvaino, viņ� a�i teica. Piedod, es tā negribēju teikt. Paklau, es izmaksāju. Man kaut kur jāizdod visa tā nauda, ko es nopelnu. Par atbildi sekoja klusums. Īstenībā viņ� nebija pārliecināts, vai viņa vēl bija pie klau�sules.

Viņ� �o sarunu bija izmēģinājis pēdējo divu stundu lai�kā. Katrs iespējamais jautājums, vārdu maiņa, novirzī�a�nās no tēmas tika pārdomāta. Viņ� būs tik mierīgs, viņa tik saproto�a. Viņi abi tik labi sapratīsies. Līdz �im nekas nebija noticis pēc scenārija. Tagad D�eks nolēma izmantot savu alternatīvo plānu. Viņ� izlēma lūgties.

-�� Lūdzu, Keit. Man patie�ām gribētos ar tevi aprunā�ties. Lūdzu.

Viņa atkal apsēdās, pavilkusi kājas zem sevis, berzēda�ma garos kāju pirkstus. Viņa dziļi ievilka elpu. Gadi viņu nebija pārvērtu�i tik daudz, cik viņa bija iedomājusies. Vai tas bija labi vai slikti? Tie�i pa�laik nebija vērts pārdomāt �o jautājumu.

-�� Kad un kur?

-�� Mortona restorānā.

-�� Pusdienas?

Viņ� iztēlojās pārsteigumu viņas sejā, iedomājoties superdārgo restorānu.

-�� Labi, tiksimies vecpilsētā pie Faundera parka ap di�viem. Tad tur nebūs pusdienas laika pūlis.

-�� Tas jau izklausās labāk. Bet es nevaru solīt. Es tev piezvanī�u, ja nevarē�u paspēt.

Viņ� lēnām izelpoja. Paldies, Keit.

D�eks nolika klausuli un sabruka uz dīvāna. Tagad, kad viņa plāns bija izdevies, viņ� domāja par savu rīcību. Ko viņ� Keitai teiks? Ko sacīs viņa? Viņ� nevēlējās strīdus. D�eks nemeloja, viņ� vienkār�i gribēja ar Keitu aprunāties, viņu satikt. Tas arī viss. Viņ� sev to vēlreiz atgādināja.

D�eks devās uz vannasistabu, iemērca galvu izlietnē ar aukstu ūdeni, tad, paķēris alus bund�u, vēroja, kā ūdenī veidojas sīki vilnī�i. Paņēmis alu, viņ� devās uz baseinu uz mājas jumta. Sēdēdams tumsā, D�eks vēroja lidma�ī�nas, kā tās tuvojās Nacionālajai lidostai virs Potomakas upes. Divas spilgti sarkanas Va�ingtona pieminekļa ugu�nis viņam pamirk�ķināja kā mierinādamas. Astoņus stāvus zemāk ielas bija klusas. Tikai paretam atskanēja kāda po�licijas vai ātrās palīdzības automa�īnas sirēna. D�eks vē�roja baseina mierīgo virsmu, iebāza pēdu vēsajā ūdenī un skatījās, kā to pārklāj mazi ņirbu vilnī�i. Izdzēris savu alu, viņ� nokāpa lejā un aizmiga dzīvojamās istabas atzveltnes krēslā, televizoram dūcot. Viņ� nedzirdēja, kā zvanīja tele�fons. Nekāda ziņa netika atstāta. Gandrīz tūksto� jūd�u at�tālumā Luters Vitnejs pakāra telefona klausuli un izsmē�ķēja savu pirmo cigareti pēc trīsdesmit gadiem.

*� # *

Federālā ekspre�a pasta ma�īna lēnām brauca pa vien�tuļo lauku ceļu. �oferis pētīja aprūsēju�ās, sa�ķiebu�ās

pastkastītes, lai atrastu pareizo adresi. Viņ� nekad nebija �eit piegādājis sūtījumus. �ķita, ka viņa ma�īna pārvieto�tos no viena grāvja līdz otram pa �auro ceļu.

Viņ� iegrieza ma�īnu pēdējās mājas piebraucamajā ceļā un sāka jau atpakaļgaitā braukt no tā laukā, kad, palūko�jies pa logu, ieraudzīja adresi uz mazas koka plāksnītes blakus durvīm. Viņ� pagrozīja galvu un pasmaidīja. Da��reiz vienkār�i paveicās.

Mājiņa bija maza un ne visai labi uzturēta. Laika zoba skartais alumīnijs uz palodzēm bija ieliecies tā, it kā būtu piekusis un vēlētos atpūsties.

Durvis atvēra paveca sieviete, ģērbusies puķainā kleitā, uz pleciem uzmetusi biezu d�emperi. Viņas piepampu�ās, apsārtu�ās potītes norādīja uz vāju asinsriti un varbūt daudzām citām kaitēm. Sūtījums viņa pārsteidza, bet viņa tūlīt pat parakstījās par tā saņem�anu.

�oferis uzmeta acis parakstam: Edvīna Brūma. Tad viņ� iekāpa savā ma�īnā un aizbrauca. Viņa vēroja, kā viņ� dodas prom, pirms aizvēra durvis.

H'

Rācija iedarbojās.

Freds Barns �o darbu veica jau septiņus gadus. Viņ� ap�braukāja bagātnieku rajonus, novērojot lielās mājas, to koptās teritorijas. Viņ� redzēja, kā dārgas automa�īnas ar manekeniem līdzīgiem pasa�ieriem iek�ā devās braucienā pa perfekti asfaltētiem ceļiem, cauri masīviem vārtiem. Viņam nekad nebija nācies ciemoties kādā no �īm mājām. Viņam maksāja, lai viņ� tās sargātu, un viņ� necerēja kād�reiz tajās iekļūt.

Viņ� pavērās aug�up uz impozanto celtni. �etri līdz pieci miljoni dolāru, viņ� minēja. Vairāk naudas, nekā

viņ� spētu nopelnīt piecās dzīves. Da�reiz tas �ķita netais�nīgi.

Freds pārbaudīja savu rāciju. Viņam jāapskata �ī vieta. Viņ� īsti nezināja, kas noticis. Tikai īpa�nieks bija piezva�nījis un pieprasījis, lai patruļas ma�īna to pārbaudītu.

Aukstais gaiss, kas pūta viņam sejā, lika Barnsam atce�rēties par karstas kafijas tasi ar smalkmaizīti, kam sekotu astoņas stundas miega. Pēc tam viņam savā saturnā atkal būs uz labu laimi jāapbraukā teritorija, pavadot vēl vienu nakti bagātnieku īpa�umu sardzē. Par to nemaz tik slikti nemaksāja, tomēr ienākumi izkūpēja ātri. Arī viņa sieva strādāja pilnu slodzi. Viņiem bija trīs bērni, un naudas tik tikko pietika. Bet katram savas rūpes. Viņ� noskatījās uz garā�u pieciem automobiļiem mājas aizmugurē, peldba�seinu un tenisa laukumiem. Varbūt visiem tomēr nebija raizes.

Pagrie�oties ap stūri, viņ� ieraudzīja virvi, kas karājās gar sienu, un domas par kafiju izkūpēja. Viņ� pieliecās, ar vienu roku pieskardamies ierocim, ar otru sagrābdams mikrofonu. Viņ� ziņoja aizlūzu�ā balsī. īstā policija būs klāt pēc da�ām minūtēm. Viņ� varēja gaidīt tos vai pats sākt izmeklē�anu. Viņ� tomēr izlēma palikt savā vietā.

Pirmais ieradās Barna priek�nieks sniegbaltā d�ipā ar firmas zīmi uz durvīm. Pēc trīsdesmit sekundēm uz pie�braucamā ceļa parādījās pirmās piecas patruļas ma�īnas. Beidzot tās visas stāvēja mājas priek�ā kā vilciena vagoni.

Logu piesedza divi virsnieki. Iespējams, ka noziedznie�ki jau sen bija pametu�i �īs telpas, bet policijas dienestā pieņēmumi bija bīstama lieta.

�etri virsnieki devās uz fasādes pusi, vēl divi piesedza mājas aizmuguri. Strādājot pa pāriem, �etri policisti saga�tavojās doties iek�ā. Viņi ievēroja, lca parādes durvis nebi�

ja aizslēgtas. Signalizācija bija izslēgta. Viņi pārmeklēja apak�ējo stāvu un tad uzmanīgi virzījās aug�up pa plata�jām kāpnēm. Viņu ausis saspringti klausījās, un acis vēro�ja, vai nebūs kāds troksnis vai kustība.

Līdz tam laikam, kad viņi sasniedza otrā stāva kāpņu laukumiņu, de�urējo�ā ser�anta deguns pavēstīja, ka te ne�būs parasta laupī�ana.

Pēc �etrām minūtēm viņi stāvēja apkārt tai, kura vēl nesen bija jauna un skaista sieviete. Vīni veselīgā sejas krāsa bija kļuvusi nāves bāla.

Ser�ants, kam bija ap piecdesmit gadiem un trīs bērni, skatījās uz pavērto logu. Paldies Dievam, viņ� pie sevis nodomāja. Lai gan istabā ieplūda āra gaiss, istabas atmos�fēra bija nospiedo�a. Viņ� vēlreiz paskatījās uz līķi. Tad ātriem soļiem piegāja pie loga un dziļi ievilka salto āra gaisu plau�ās.

Viņa meitai bija apmēram tikpat daudz gadu. Kādu brī�di viņ� to iedomājās uz grīdas. Viņ� iztēlojās, kā viņas seja pārtop atmiņās. Brutāli aprauta dzīvība. Tagad �ī lieta vairs nebija viņa kompetencē. Tomēr viņ� vēlējās vienu kaut viņ� būtu �eit, kad tas, kas izdarījis �o �ausmu darbu, tiks saņemts ciet.

>

Sets Frenks ko�ļāja grauzdētas maizes gabaliņu un mē�ģināja sasiet savai se�gadīgajai meitai matu lentītes, kad iezvanījās telefons. Sievas skatiens viņam vēstīja par si�tuāciju. Viņai bija jāpabeidz pa�ai sakārtot meitas matus. Sets, vienā rokā turēdams telefona klausuli, ar otru pabei�dza sasiet kaklasaiti, klausīdamies mierīgajā, profesionālā dispe�era balsī. Pēc divām minūtēm viņ� jau sēdēja savā ma�īnā. Iecirkņa pie�ķirtajam fordam bija piestiprināts gaismas signāls. Akvamarīna zilajām gaismām draudo�i zibot, viņ� aizdrāzās pa patuk�ajiem lauku ceļiem.

Frenka stūrainais augums jau sāka neglābjami piebriest, un viņa sprogainie melnie mati kādreiz bija biju�i kuplāki. �etrdesmit viena gada vecumā viņ� bija triju meitu tēvs. To raksturi ar katru dienu kļuva aizvien sare�ģītāki, un viņ� sāka apzināties, kam �ai dzīvē ir kāda vērtība. Visumā viņ� bija laimīgs vīrs. No dzīves viņ� nebija saņēmis no�kautu, tomēr likuma sardzē bija pavadījis pietieko�i ilgu laiku, lai saprastu, cik pēk�ņi viss varēja mainīties.

Frenks iztina ko�ļājamās gumijas gabaliņu un lēnām to ko�ļāja, kamēr garām traucās adataino prie�u cie�i saau�gu�ās rindas.

Viņ� savu likuma sarga karjeru bija sācis kā policists, visnelabvēlīgākajos Ņujorkas pilsētas rajonos, kur izteicie�nu �dzīves vērtība� visi uzskatīja par muļķīgu. Tur viņ� bi�ja redzējis praktiski jebkuru nogalinā�anas veidu. Frenks ar

laiku bija kļuvis par detektīvu. Vismaz tagad viņam nozie�gumu vietās bija jāierodas pēc tam, kad noziedznieki bija jau prom. Tagad viņa sieva naktīs gulēja labāk, zinādama, ka kāds nepatīkams telefona zvans vairs neizpostīs viņas dzīvi. Tik vien viņa varēja cerēt, būdama policista sieva.

Frenku beidzot nozīmēja slepkavību izmeklē�anas no�daļā, kas viņa profesijā skaitījās maksimāls sasniegums. Pēc da�iem gadiem viņ� saprata, ka viņam �is darbs patīk, bet ne jau ar koeficientu septiņi līķi dienā. Tāpēc viņ� pārcēlās uz dienvidiem, uz Vird�īniju.

Viņ� skaitījās vecākais slepkavību izmeklētājs Midltonas apgabalā. Tas izklausījās labāk nekā īstenībā, jo viņ� patiesī�bā bija apgabala vienīgais nodarbinātais slepkavību detek�tīvs. �ī relatīvi nekaitīgā Vird�īnijas lauku teritorija pagaidām nebija no viņa prasījusi pārāk nopietnu darbu. Ienākumu lī�menis uz vienu cilvēku �ajā rajonā bija nesamērīgi augsts. Te cilvēkus nogalināja, bet, izņemot to, ka sievas no�āva savus vīrus vai otrādi un bērni, cerēdami uz mantojumu, noknieba savus vecākus, nekas cits neradīja īpa�u satraukumu. No�ziedznieku vaina �ajos gadījumos nebija jāpierāda. Tas prasī�ja mazāk prāta vingrinājumu vairāk bija nodarbinātas kājas. �oreiz dispe�era telefona zvans solīja pārmaiņas.

Ceļ� aizvijās pa me�iem apaugu�u apvidu un pēc tam veda gar ie�ogotiem zaļiem laukiem, kur �ķirnes zirgi slinki sagaidīja jauno ritu. Aiz iespaidīgiem vārtiem un gariem, līkumotiem piebraucamajiem ceļiem vīdēja da�u veiksminieku rezidences, kuru Midltoriā patiesībā bija daudz. Frenks secināja, ka viņ� nesaņems nekādu palīdzī�bu �ajā gadījumā no kaimiņiem. Kad īpa�nieki atradās sa�vu cietok�ņu iek�ienē, viņi, iespējams, neredzēja un ne�dzirdēja neko, kas notika ārpusē. Viņi to, bez �aubām, vē�lējās un dārgi maksāja par �o privilēģiju.

Tuvojoties Salivenu īpa�umam, Frenks sakārtoja savu kaklasaiti, skatoties aizmugures spoguli, un pieglauda da��as nomaldīju�ās matu �ķipsnas. Bagātnieki viņam nelikās īpa�i pievilcīgi, ta�u viņ� arī tos neienīda. Viņi bija daļa no �īs pasaules saliekamās bildītes. Viņi bija kā vārdu spē�le, kas spēja maldināt. Viņam patika mīklas atrisināt. Jo starp savijumiem, pagriezieniem, atrunām un parastām kļūdām vīdēja patiesība ja jūs nogalināt cilvēku, jūs ar to esat saistīts un pēdīgi saņemsiet sodu. Kāds būs �is sods, tas Frenkam parasti nerūpēja. Viņ� gādāja par to, lai noziedznieks stātos tiesas priek�ā un, ja tiks apsūdzēts, lai saņemtu pienācīgu sodu. Visi bagātie, nabagie vai tie pa vidam. Varbūt viņa meistarība, gadiem ejot, zināmā mērā notrulinājās, bet intuīcija joprojām viņu nepievīla. Galu galā, viņ� vienmēr uzticējās savai intuīcijai.

Iegriezis ma�īnu piebraucamajā ceļā, viņ� ievēroja ma�zu kombainu, kas pļāva blakus mājai eso�o kukurūzas lauku. Tā vadītājs vēroja policijas darbo�anos ar vērīgu skatu. Drīz �ī informācija izplatīsies pa �o apvidu vēja spārniem. �is vīrietis neapzinājās, ka izposta bēg�anas pierādījumus. To nezināja arī Sets Frenks. Viņ� izkāpa no ma�īnas, a�i uzvilka �aketi un iesteidzās iek�ā pa parādes durvīm.

��

Rokas dziļi kabatās sabāzis, viņ� lēnām virzīja skatienu apkārt istabai, ietverot katru grīdas, sienu un griestu deta�ļu, pirms atgriezās pie spoguļa durvīm un pie tās vietas, kur vairākas dienas bijā nogulējusi mirusī sieviete.

Sets Frenks teica:

-�� Uzņem no vairākiem rakursiem, Stjuart. Izskatās, ka mums tie būs nepiecie�ami.

Noziegumu izmeklē�anas dienesta fotogrāfs pārvietojās pa istabu visapkārt līķim, mēģinādams uzņemt katru �īs tel�pas skatu punktu, ieskaitot tās vienīgo iemītnieci. Tam se�kos visas nozieguma vietas kopējais videoieraksts ar stāstī�jumu. Tiesa to varēja neatzīt, bet izmeklē�anas procesā tam bija liela vērtība. Futbola spēlētāji vēroja nofilmētās spēles, bet detektīvi aizvien bie�āk pētīja videomateriālus, lai iegū�tu papildu informāciju, ko varbūt būs iespējams saskatīt ti�kai pēc kādas astotās, desmitās vai simtās caurskates.

Virve joprojām bija nostiprināta zem skapja un izzuda caur logu. Tikai tagad to klāja melns pirkstu nospiedumu noteik�anas pulveris, bet tur neko daudz nevarēs atrast. Noziedznieks parasti valkāja cimdus, nolai�oties pa virvi, pat tādu, kurā iesieti mezgli.

De�urējo�ais policists Sems Magrūders tuvojās pēc tam, kad divas minūtes bija pavadījis izliecies pa logu, lai ieelpotu svaigu gaisu. Apmēram piecdesmit gadus vecs, ar sarkanu matu cekulu, kas vainagoja gaļīgu seju bez bārdas, viņ� pūlē�jās noturēt brokastis vēderā. Istabā bija ienests liels salieka�mais ventilators un logi atvērti līdz galam vaļā. Visam iz�meklē�anas grupas personālam bija uzliktas sejas maskas, bet smaka tomēr bija satrieco�a. Tie bija dabas atvadu smiekli, veltīti dzīvajiem. Vienu brīdi skaista, nākamo trūdo�a.

Frenks pārbaudīja Magrūdera piezīmes un ievēroja ap�sardzes policista zaļgano sejas nokrāsu.

-�� Sem, turies tālāk no loga, tad tava smar�as izjūta pēc �etrām minūtēm pazudīs. Citādi tev kļūs vēl sliktāk.

-��� Es to zinu, Set. Manas smadzenes man pavēl, bet mans deguns neklausa.

-�� Kad piezvanīja vīrs?

-�� �orīt, septiņos �etrdesmit piecās pēc vietējā laika.

Frenks mēģināja at�ifrēt policista skribelējumus.

-�� Un kur viņ� atrodas?

-�� Barbadosā.

Frenks pielieca galvu. Cik ilgi?

-�� Mēs to pārbaudām.

-�� Dariet to.

-�� Cik daudz pirkstu nospiedumu tu esi atradusi, Laura? Frenks paskatījās uz savu laboranti Lauru Saimonu.

Viņa pacēla acis.

-�� Es neko daudz nevaru atrast, Set.

Frenks piegāja viņai klāt.

-�� Paklau, Laura, viņas pirkstu nospiedumiem jābūt pa visu �o istabu. Kā ar viņas vīra? Kalpones? Visur vajadzē�tu būt izmantojamiem pierādījumiem.

-�� Es nevaru atrast.

-�� Tu gribi mani iegāzt.

Saimona ļoti nopietni pildīja savus darba pienākumus un bija labākā pirkstu nospiedumu speciāliste, ar kādu Frenkam kopā nācies strādāt, tai skaitā Ņujorkā. Viņas sejā redzēja vainas izteiksmi. Visu klāja ogles pļulveris, bet nekā. Pretsta�tā sabiedrības uzskatam, daudzi noziedznieki tomēr atstāja pirkstu nospiedumus nozieguma vietā. Vajadzēja tikai zināt, kur meklēt; Laura Saimona zināja, kur meklēt, un viņa neat�rada neko. Cerams, ka viņi kaut ko iegūs pēc laboratorijas analīzes. Daudzi �ķietami neredzami nospiedumi vienkār�i nebija ieraugāmi, vienalga kādā leņķī uz tiem krita gaisma. Tāpēc viņi tos sauca par latentajiem. Vienkār�i vajadzēja vi�su apbērt ar pulveri un noņemt nospiedumus no visa, kam noziedznieki varētu būt pieskāru�ies. Un varbūt laimējas.

-�� Esmu iesaiņojusi da�as lietas līdzņem�anai uz laborato�riju. Pēc tam, kad bū�u izmantojusi nainhidrīnu un visu pā�rējo pārklājusi ar supērlīmi, man varbūt kaut kas priek� tevis atradīsies. Saimona ar pienākuma izjūtu pievērsās darbam.

Frenks pa�ūpoja galvu. Superlīme sianoakrilāts, ie�spējams, bija labākā metode, lai varētu noņemt pirkstu no�spiedumus no priek�metiem, kur to atra�anās likās netica�ma. Problēma bija, ka �is nolāpītais process prasīja laiku. Viņiem nebija laika.

-��� Paklau, Laurij, pēc ķermeņa izskata sprie�ot, no�ziedzniekiem bijis laika diezgan, lai pazustu.

Viņa paskatījās uz Frenku.

-�� Man ir vēl viens sianoakrilāta savienojums, ko es vi�su laiku vēlos pielietot. Tas būs ātrāk. Es varu paātrināt arī superlīmes iztvaiko�anas procesu. Viņa pasmaidīja.

Detektīvs saviebās.

-�� Pareizi, pēdējo reizi, kad tu to mēģināji, mums no ēkas vajadzēja visus evakuēt.

-�� Es neapgalvoju, ka pasaule ir ideāla, Set.

Magrūders noklepojās.

-�� Izskatās, ka mums darī�ana ar īstiem profesionāļiem.

Sets nosodo�i paraudzījās uz apsardzes vīru.

-Tie nav profesionāļi, Seni. Viņi ir noziedznieki. Tie ir slepkavas. Neizskatās, ka viņi būtu apmeklēju�i kādu sa�sodītu koled�u, lai iemācītos, kā to darīt.

-�� Piekrītu, ser.

-�� Vai jūs esat pārliecināti, ka tā ir �īs mājas saimniece? Frenks jautāja.

Magrūders norādīja uz fotogrāfiju uz naktsskapī�a.

-�� Kristīne Salivena. Protams, mēs dabūsim personību apliecino�u dokumentu.

-�� Vai ir kādi liecinieki?

-�� Aculiecinieku nav. Vēl neesam uzklausīju�i kaimi�ņus. Mēs gatavojamies to �odien izdarīt.

Frenks turpināja rakstīt sīkas piezīmes par istabu un tās iemītnieces stāvokli. Pēc tam viņ� veica detalizētu telpas un

tās satura uzmetumu. Labs advokāts vienmēr prata padarīt nesagatavotu izmeklē�anas liecinieku par ākstu. Ja tev nav kārtīga pamatojuma, tas nozīmē, ka vainīgie paliek brīvībā.

Frenks nekad neaizmirsīs savu vienīgo mācību stundu, ko apguva kā jaunākais policists, kur� vienmēr pirmais ie�radās nozieguma vietā. Viņ� nekad mū�ā nav bijis tik ap�mulsis un nomākts kā toreiz, kad viņa liecība tika saplosī�ta gabalos un patiesība tika izmantota par pamatu, lai aiz�stāvamo paglābtu no soda. Ja viņ� tiesas zālē drīkstētu pa�turēt savu 38. kalibra pistoli, tad pasaulē tajā dienā būtu kļuvis par vienu advokātu mazāk.

Frenks �ķērsoja istabu un devās turp, kur tiesu medicī�nas eksperts tukls, sirms vīrs, kas �ausmīgi svīda, neska�toties uz vēso rītu, pa�laik sakārtoja miru�ajai apģērbu. Frenks notupās un apskatīja vienu no mazajām rokām, tad pavērās sievietes sejā. Tā izskatījās sadauzīta zili melna. Drēbes bija piesūku�ās ar līķa �ķidrumu. Pēc nāves gandrīz tūlīt sākas muskuļu atslābums, un tā rezultātā radusies smaku kombinācija nebija patīkama. Par laimi parazītu in�vāzija bija minimāla, par spīti atvērtajam logam. Pat ja tie�su entomologs spēja nāves brīdi noteikt precīzāk nekā pa�tologs, neviens detektīvs nebija sajūsmā, ka jāpārbauda cil�vēka ķermenis, kas kļuvis par parazītu mielasta vietu.

-�� Vai kaut kas aptuveni jau zināms? Frenks jautāja medicīnas ekspertam.

-�� Rektālais termometrs �ajā gadījumā, kad ķermeņa tempe�ratūra pazeminājusies par pusotru grādu stundā, neko nelīdz. vSeptiņdesmit divas līdz astoņdesmit divas stundas. Pēc sekcijas varē�u piedāvāt precīzāku skaitli. Tiesu medicīnas eksperts iz�slējās. �autas brūces galvā, viņ� piebilda, lai gan nevienam �ai istabā nebija nekādu �aubu par sievietes nāves cēloni.

-�� Es ievēroju nospiedumus uz viņas kakla.

Medicīnas eksperts vērīgi paskatījās uz Frenku, tad pa�raustīja plecus. Tā ir. Es vēl nezinu, ko tas nozīmē.

-�� Es vēlētos ātru atbildi �ajā gadījumā.

-��� Jūs to dabūsiet. Pa�laik �eit nenotiek pārāk daudz slepkavību. Tās parasti ir prioritāras lietas, jūs jau zināt.

Detektīvs nedaudz saviebās, dzirdot �o piezīmi.

Tiesu medicīnas eksperts uz viņu paskatījās.

-�� Ceru, ka jums patiks kontakti ar presi. Viņi �im gadī�jumam metīsies virsū kā bi�u spiets.

-�� Drīzāk kā sirseņu bars.

Tiesu medicīnas eksperts paraustīja plecus.

-�� Labāk jau jūs nekā es. Esmu tām muļķībām par vecu. Viņa ir gatava transportē�anai.

Medicīnas eksperts pabeidza iesaiņot savus instrumen�tus un aizgāja.

Freņks pacēla nelaiķes mazo roku, paskatījās uz kopta�jiem nagiem. Viņ� ievēroja ap tiem vairākus plīsumus, kas norādīja uz cīņu, tā bija notikusi, pirms viņu no�āva. Ķer�menis bija pārmērīgi uzblīdis. Visur plosījās baktērijas, turpinoties trūdē�anas procesam. Sastingums sen bija pa�zudis. Tas nozīmēja, ka viņa bija mirusi krietni vairāk nekā pirms 48 stundām. Locekļi bija kļuvu�i ļengani, ķer�meņa mīkstajiem audiem sadaloties. Frenks nopūtās. Viņa patie�ām �eit bija gulējusi krietnu laiciņu. Tas varēja nākt par labu slepkavam un par sliktu izmeklē�anai.

Frenku joprojām pārsteidza, kā nāve spēja izmainīt cil�vēku. Uzpūstas atliekas, ko tik tikko varēja atpazīt, bet tikai pirms da�ām dienām� Ja viņa smar�as izjūta nebūtu notru�linājusies, viņ� nespētu darīt to, ko darīja. Bet tas ietilpa slepkavību izmeklētāja darbā. Visi viņa klienti bija miroņi.

Viņ� uzmanīgi pacēla aizgājējas galvu, pagriezdams katru vaigu pret gaismu. Divi nelieli lo�u ieejas vārti un

viena plēsta brūce kreisajā pusē. Te bija darī�ana ar lielu kalibru. Stjuarts jau bija nofotografējis ievainojumus no da�ādiem rakursiem, tai skaitā tie�i no aug�as. Tas, ka uz ādas virsmas nebija ne apdegumu, ne skrāpējuma pēdu, li�ka Frenkam secināt, ka �auts no divu pēdu attāluma.

Kontaktbrūces no mazkalibra iero�iem, kas radās, ja stobru pielika pie miesas, un tuva kontakta brūces, kas veidojās, ja tika �auts no mazāk kā divu collu attāluma, varētu būt tādas pa�as kā ieejas brūces �im upurim. Gadī�jumā, ja tas būtu kontakta ievainojums, dziļi audos lodes atstātajā ceļā varētu atrast �aujampulvera nosēdumus. Sekcija noteikti dos atbildes uz �o jautājumu.

Pēc tam Frenks aplūkoja viņas �okļa labās puses kontūzi�ju. To daļēji slēpa dabiskā ķermeņa pārklā�anās ar tulznām, tam sadaloties. Ta�u Frenks bija redzējis pietieko�i daudz lī�ķu, lai spētu at�ķirt. Ādas virsma tajā vietā veidoja dīvainu za�ļas, brūnas un melnas krāsas savienojumu, kas radies spēcīga sitiena rezultātā. Vīrietis? Tas nedaudz mulsināja. Viņ� paaici�nāja Stjuartu, lai tas nofotografētu �o vietu uz krāsainas fil�mas. Tad viņ� uzmanīgi novietoja gal*vu atpakaļ uz grīdas. Tā�du apie�anos mirusī bija pelnījusi pat �ajā klīniskajā stadijā.

Tiesu medicīnas sekcija, kas sekos, nebūs tik godbijīga.

Frenks lēnām pacēla miru�ās svārku apak�malu. Apak�veļa bija neskarta. Sekcijas protokols sniegs atbildi uz acīm redzamo jautājumu.

Frenks pastaigājās pa istabu, kamēr izmeklē�anas gru�pas dalībnieki turpināja savu darbu. Ja kāds dzīvoja bagā�tā, kaut arī attālā lauku apgabalā, tad nodokļu summa bija vairāk nekā pietieko�a, lai apmaksātu pirmklasīgu, ja arī relatīvi nelielu noziegumu izmeklē�anas vienību. Tās rīcī�bā bija vismodernākā tehnoloģija un ierīces, kas teorētiski atviegloja noziedznieku noķer�anu.

Upuris bija nokritis uz kreisajiem sāniem, prom no dur�vīm. Ceļgali bija daļēji parauti apak�ā ķermenim, kreisā ro�ka izstiepta, otra roka balstījās pret viņas kreiso gū�u. Viņas seja bija vērsta austrumu virzienā, perpendikulāri gultas la�bajiem sāniem. Viņa gulēja gandrīz embrija stāvoklī. Frenks berzēja degunu. No dzim�anas līdz kapam un atpakaļ. Ne�viens nekad nezināja, kad �ķirsies no �īs vecās pasaules.

Ar Saiinonas palīdzību viņ� veica ķermeņa atra�anās vietas marķē�anu. Mērlenta atrisinoties griezīgi �īkstēja. Frenks paskatījās uz durvīm un uz ķermeņa stāvokli. Viņi abi ar Saimonu iztēlojās �āviena virzienu. Tas norādīja, ka �āvieni, iespējams, bija nāku�i no durvju puses. Ielau�anās gadījumā vajadzētu tos gaidīt no otras puses, ja noziedz�nieks tiktu pieķerts. Tomēr bija vēl viens pierādījums, kas apstiprināja, kādā virzienā lodes bija ceļoju�as.

Frenks vēlreiz notupās pie ķermeņa. Nebija nekādu vilk��anas pēdu pa paklāju. Asins traipi un �ļakatu raksts norādī�ja, ka mirusī bijusi no�auta tajā vietā, kur pakritusi. Frenks uzmanīgi pievērsās ķermenim, vēlreiz paceldams svārkus. Pēc nāves asinis sakrājās ķermeņa zemākajās daļās. �o stā�vokli apzīmēja ar vārdiem �livor mortis�. Pēc se�ām stun�dām livor mortis paliek fiksētā stāvoklī. No tā izriet, ka ķer�meņa pārvieto�ana neizraisa nekādas pārmaiņas organismā. Frenks noguldīja ķermeni atpakaļ uz grīdas. Visi pierādīju�mi liecināja, ka Kristīne Salivena bija mirusi tie�i �eit.

�ļakatu raksts arī pamatoja viņa secinājumu, ka mirusī varbūt bija pagriezusi seju uz gultas pusi, kad sastapās ar nāvi. Ja viņa uzskats bija pareizs, tad uz ko, sasodīts, viņa skatījās? Parasti persona, kuru taisās no�aut, skatās uzbrucēja virzienā, lūgdamās, lai to nenogalina. Kristīne Salivena būtu lūgusi, Frenks par to bija pārliecināts. Detektīvs apskatīja krā�ņo tel�pas iekārtojumu. Viņai bija daudz, kā dēļ vērts dzīvot.

Pieliecis seju tuvu paklājam, viņ� to uzmanīgi nopētīja. �ļakatu raksts bija neregulārs. Tās bija sadalīju�ās, it kā kaut kas būtu gulējis priek�ā vai pie miru�ās sāniem. Tas vēlāk varētu izrādīties svarīgi. Par �ļakatu konfigurāciju bija daudz skaidrots. Frenks respektēja teoriju, bet nemē�ģināja no tās pārāk ietekmēties. Ja kaut kas bija daļēji aiz�sedzis paklāju no asinīm, viņ� vēlējās uzzināt, kas tas bija. Arī tas, ka drēbes nebija notraipītas, �ķita dīvaini. Viņ� �o faktu atzīmēs. Tas arī kaut ko varēja nozīmēt.

Saimona atvēra instrumentu komplektu, kas spēja no�teikt, vai upuris ticis izvarots. Ar Frenka palīdzību viņa paņēma uztriepi no miru�ās sievietes vagīnas. Pēc tam vi�ņi izķemmēja līķa matus, bet nekur nebija atrodami nekā�di sve�ķermeņi. Viņi iesaiņoja upura drēbes.

Frenks rūpīgi apskatīja ķermeni. Viņ� paraudzījās uz Saimonu. Viņa lasīja Frenka domas.

-�� Mēs neko neatradīsim, Set.

-�� Sagādā man prieku, Laurij.

Saimona, pienākuma izjūtas vadīta, izvilka pirkstu no�spiedumu komplektu un uzbēra pulveri uz līķa plaukstas locītavām, krūtīm, kakla un aug�delmu iek�puses. Pēc da��ām sekundēm viņa paraudzījās uz Frenku un lēnām pa�purināja galvu. Viņi iesaiņoja to, ko bija atradu�i.

Viņ� ievēroja, kā sievietes ķermenis tika ietīts baltā pa�lagā, ievietots līķu maisā un iznests ārā, kur ātrās palīdzī�bas ma�īna bez sirēnas aiztransportēs Kristīni Salivenu uz to vietu, kur neviens nevēlējās nokļūt.

Pēc tam viņ� apskatīja slepeno telpu, ievērodams krēslu un pulti. Putekļu raksts uz telpas grīdas bija izjaukts. Saimona jau bija pārbaudījumi �o vietu. Uz krēsla sēdekļa putekļi bija izsmērēti. �ajā slepenajā telpā kāds bija ielauzies. Varēja re�dzēt, ka slēdzene salauzta. Viņi izzāģēs gabalu ar lau�ņa atstā�

tajām pēdām, lai iegūtu iespējamo instrumentu nospiedumus. Frenks paraudzījās atpakaļ caur telpas durvīm un pagrozīja galvu. Vienvirziena spogulis. Tas tik bija joks. Arī guļamista�bā. Viņ� ar nepacietību gaidīja tik�anos ar mājas saimnieku.

Frenks iegāja atpakaļ istabā un aplūkoja fotogrāfijas uz naktsskapī�a. Viņ� paskatījās uz Saimonu.

-�� Es jau te pārbaudīju, Set, viņa teica. Viņ� pamāja un paņēma uzņēmumu. Skaista sieviete, viņ� pie sevis do�māja, skaista pavedino�ā nozīmē. Fotogrāfija bija uzņemta tie�i �ajā istabā. Nesen mirusī sēdēja krēslā pie gultas. Tad viņ� ievēroja nobrāzto sienu. To klāja apmetums, bet ie�spiedums tomēr bija dziļ�. Frenks ievēroja, ka naktsskapītis bija nedaudz pārbīdīts. Biezais paklājs norādīja uz tā parasto stāvokli. Viņ� pievērsās Magrūderam.

-�� Izskatās, ka kāds tam uzgrūdies.

-�� Iespējams, cīņas laikā.

-�� Iespējams.

-�� Vai lodi jau atradāt?

-�� Viena joprojām ir viņā, Set.

-�� Es domāju to otru, Sem. Frenks nepacietīgi pakratī�ja galvu. Magrūders norādīja uz sienu blakus gultai, kur tik tikko varēja saskatīt mazu caurumu.

Frenks pamāja. Izzāģējiet �o gabalu, lai laboranti to izvelk. Nedariet to pa�i. Pagāju�o gadu divas reizes bal�listika tika sabojāta tāpēc, ka pārmērīgi centīgs policists bija izskrāpējis lodi no sienas, sabojājot pierādījumus.

-�� Vai atradāt �aulītes?

-�� Ja slepkavības ierocis pameta kādas izlietotas �aulī�tes, tās tiku�as paceltas.

Viņ� pievērsās Saimonai.

-�� Vai atradi kaut ko ievērības cienīgu savā pierādījumu putekļusūcējā?

Pierādījumu putekļusūcējs lietisko pierādījumu savāk��anai bija ļoti spēcīga ierīce ar vairākiem filtriem. To lie�toja paklāju un citu materiālu ķemmē�anai. Ar tā palīdzī�bu varēja atrast �ķiedras, matus un citus sīkus objektus, kas bie�i izrādījās vērtīgi pierādījumi. To, ko noziedznieki nespēja ieraudzīt, viņi nemēģināja iznīcināt.

Magrūders centās jokot.

-�� Tik tīram vajadzētu būt manam paklājam.

Frenks paskatījās uz savu izmeklē�anas komandu.

-��� Vai mēs atradām kādus pierādījumus, zēni? Visi skatījās cits uz citu, nesaprazdami, vai Frenks joko vai nē. Viņi palika neziņā. Frenks izgāja laukā no istabas un nokāpa apak�stāvā.

Pie parādes durvīm pārstāvis no signalizācijas kompā�nijas sarunājās ar formā tērptu policistu. Izmeklē�anas grupas darbinieks pa�reiz iesaiņoja plāksnīti un vadus plastmasas maisiņos. Frenkam parādīja, kur krāsojums bi�ja nedaudz nolobījies. Gandrīz mikroskopiskas metāla skaidiņas norādīja, ka panelis ir ticis ņoņemts. Uz vadiem bija zobiem līdzīgi nospiedumi. Signalizācijas firmas pārstāvis māja ar galvu.

-�� Jā, viņi, iespējams, lietoju�i skaitītāju. Tā izskatās.

Sets uz viņu paraudzījās.

-�� Kas tas ir?

-�� Ar datoru vadāma metode, kas skaitļu masīvu ievada at�ifrē�anas datu bankā, kamēr tiek noteikta pareizā kom�binācija. Tā viņi rīkojas, lai sabojātu signalizācijas dato�ru.

Frenks aplūkoja izjaukto paneli un tad paraudzījās uz vīrieti.

-�� Esmu pārsteigts, ka �ādai vietai nav sare�ģītākas dro��ības sistēmas.

-�� Tā ir komplicēta diezgan, pārstāvis ieņēma aizsar�dzības pozīcijas.

-�� Daudzi noziedznieki mūsdienās izmanto datorus.

-�� Jā, bet lieta tāda, ka �ai sistēmai ir piecpadsmit vienī�bu bāze, nevis desmit, un tai ir �etrdesmit trīs sekun�u aiz�tures laiks. Ja jūs neuzminat, vārti aizcērtas.

Frenks berzēja degunu. Viņam mājās būs jāiet du�ā. Trūdu smaka vairākas dienas sasilu�ajā istabā atstāja neiz�dzē�amas pēdas uz drēbēm, matiem, ādu un aizdeguni.

-�� Tātad? Frenks jautāja.

-�� Tātad portatīvie modeļi, ko pārsvarā varētu izmantot �ādam darbam, nevar at�ifrēt pietieko�i daudz kombināci�ju trīsdesmit sekun�u laikā. Pie velna, piecpadsmit skaitļu konfigurācijās var būt pāri par triljons iespēju. Neizskatās, ka tas puisis vazātu līdzi personīgo datoru.

Apsargs iejaucās sarunā.

-�� Kāpēc trīsdesmit sekundes?

Frenks atbildēja:

-�� Viņiem bija nepiecie�ams kāds laiks, lai noskrūvētu plāksnīti, Sern. Viņ� vēlreiz pievērsās signalizācijas fir�mas pārstāvim. Tātad kāds ir jūsu viedoklis?

-�� Es uzskatu, ja viņ� at�ifrēja �o sistēmu ar ciparu �ifrē�tāju, tad viņ� jau bija izslēdzis kādus no iespējamiem skaitļiem. Varbūt pusi, varbūt vairāk. Ar to es domāju, ka viņam, iespējams, bija īpa�a sistēma vai viņ� steidzīgi uz�stādīja kādu ierīci, kas varēja �o būri atvērt. Bet te nav da�rī�ana ar lētu preci vai kādiem klaidoņiem, kas iegāju�i radioaparatūras veikalā un nopirku�i kalkulatoru. Ar to es gribu teikt, ka tagad ar katru dienu sara�o portatīvākus un ātrdarbīgākus datorus. Tomēr jāsaprot, ka jūsu datora āt�rums neatrisina problēmu. Jums tiek atvēlēts laiks, kamēr dro�ības sistēmas dators reaģēs uz visām tām kombināci�

jām, kas tiek ievadītas. Varbūt tas darbosies daudz lēnāk nekā jūsu ierīce. Un tad jums rodas liela problēma. Nobei�gumā, ja es būtu kāds no tiem pui�iem, es vēlētos ērtu zo�nu. Vai jūs saprotat, ko es ar to domāju? Viņu darbības sfērā nerodas otra izdevība.

Frenks paskatījās uz pārstāvja formas tērpu un tad atpa�kaļ uz paneli. Ja �im vīram bija taisnība, viņ� saprata, ko tas nozīmē. Viņa domā�ana jau bija ievirzījusies �ajā gult�nē tāpēc, ka parādes durvis nebija uzlauztas, pat nebija mēģināts to darīt.

Signalizācijas firmas pārstāvis turpināja.

-�� Es ar to domāju, ka mēs varētu pilnīgi izslēgt �ādu ie�spēju. Mums ir sistēmas, kas atsakās reaģēt uz lieliem skaitļu masīviem, ja tos ievada ar varu. Lieta tāda, ka �īs sistēmas ir tik jutīgas pret iejauk�anos, ka ir biju�i gadīju�mi, kad tās aizcirtu�as durvis pa�iem īpa�niekiem, kuri ne�atcerējās savus kodus pēc pirmā vai otrā mēģinājuma. Mēs saņemam tik daudz viltus trauksmes signālu, ka poli�cijas iecirknis sāk no mums piedzīt soda naudu.

Frenks viņam pateicās un apskatīja pārējās mājas tel�pas. Lai kas arī bija izdarījis �o noziegumu, viņ� zināja, ko dara. Te nevarēja sasniegt ātrus rezultātus. Laba plāno�ana pirms nozieguma izdarī�anas parasti nozīmēja līdzvērtīgu darbības plānu pēc tam. Bet viņi varbūt nebija gribēju�i nogalināt mājas saimnieci.

Frenks pēk�ņi atbalstījās pret durvju stenderi un apcerēja vārdu, ko lietoja viņa draugs tiesu medicīnas eksperts brūces.

D�eks ieradās par agru. Viņa pulkstenis rādīja trīsdes�mit piecas minūtes pāri vieniem. Viņ� bija paņēmis brīv�dienu. Ilgi domājis, ko lai velk mugurā. Agrāk viņ� par �ā�dām lietām nekad nebija rūpējies, bet tagad tas �ķita vitāli svarīgi.

Viņ� sakārtoja pelēko tvīda �aketi, pavirpināja pirkstos baltā kokvilnas krekla pogu un jau desmito reizi pārsēja kaklasaites mezglu.

Viņ� aizstaigāja līdz dokam un vēroja, kā matro�i uzkopj �Ķir�u ziedu� ekskursiju kuģīti, kas atgādināja vecu Misi�sipi tvaikoni. Viņi abi ar Keitu bija ar to vizināju�ies kādā no retajiem brīvajiem vakariem, kad pirmo gadu dzīvoja Va�ingtonā. Viņi mēģināja izbaudīt visas tūristu apmeklētās vietas. Toreiz bija tik silta diena kā �odien, tikai skaidrāka. Tagad no rietumiem �urp vēlās pelēki mākoņi. �ajā gadalai�kā gandrīz vienmēr pēcpusdienās bija pērkona negaisi.

D�eks apsēdās uz nobru�āta sola pie mazās doka sarga mājiņas un vēroja, kā kaijas slinki dreifēja nemierīgajos ūdeņos. No �ī izdevīgā novēro�anas punkta varēja redzēt Kapitoliju. Brīvības skulptūrai bija notīrīti uzkrāju�ies sār�ņi, kas to bija klāju�i simt divdesmit zem klajas debess pa�vadītos gadus. Pateicoties nesenajiem attīrī�anas darbiem, tā tagad stāvēja visā valstī slavenā kupola virsotnē. �ai pilsētai laika gaitā pāri klājās kvēpi, D�eks pie sevis nodo�māja tas vienkār�i bija raksturīgs �ai teritorijai.

D�eka domas pievērsās Sendijam Lordam, kur� mācēja piesaistīt vislielāko klientu skaitu firmai un bija vissvarī�gākā persona, kādu Patona un �ova firma jebkad bija re�dzējusi. Sendijam bija jūtama ietekme Va�ingtonas juri�diskajās un politiskajās aprindās. Pārējie partneri izrunāja viņa vārdu ar tādu cieņu, it kā viņ� būtu nupat nokāpis no Sinaja kalna ar savu desmit bau�ļu jauno versiju. Tiem bi�ja jāsākas ar vārdiem: �Tev būs pelnīt Patona, �ova un Lorda partneriem tik daudz naudas, cik tu spēj.�

Lords pārstāvēja to juristu slāni, kas �ai pilsētā apkal�poja varas pārstāvjus. Un �ajā līgā bija vairāki desmiti ju�ristu. D�ekam vēl bija neierobe�otas iespējas to sasniegt. Vai �īs iespējas ietvēra viņa personisko laimi, par to viņ� nebija pārliecināts.

D�eks īsti nezināja, ko viņ� gaidīja no �īm pusdienām. Viņ� vienīgi bija pārliecināts, ka vēlējās satikt Keitu Vitneju. Jo tuvāk nāca viņa precības, jo vairāk viņ� emocio�nāli ierāvās sevī. Un viņ� juta, ka viņa atkāp�anās ceļ� ve�da pie tās sievietes, kuras roku viņp bija lūdzis pirms �et�riem gadiem. �īs atmiņas viņam lika nodrebēt. D�eku bai�dīja precības ar D�eniferu Baldvinu. Viņ� uztraucās, ka drīz viņa dzīve pārvērtīsies līdz nepazī�anai.

Kaut kas viņam lika pagriezties. Viņ� nebija pārlieci�nāts, kas īsti. Bet tur, krastmalā, stāvēja viņa, vērodama D�eku. Vēj� plivināja viņas svārkus. Caur mākoņiem iz�lauzās saule un apspīdēja viņas seju. Keita atglauda garo matu �ķipsnas no acīm. Keitas lieli un potītes vēl bija va�saras iedeguma krāsā. Brīvi piegulo�ā blūze atsedza viņas plecus, atklājot vasara� raibumus un nelielo pusmēness formas dzimumzīmīti, kuru D�eks bija radis sataustīt pēc abu mīlas spēles, kad viņa bija aizmigusi un viņ� to ap�skatīja.

D�eks pasmaidīja, viņai tuvojoties. Keita dro�i vien bi�jusi mājās pārģērbties. Tas noteikti nebija viņas tiesas zā�les apģērbs. �īs drēbes demonstrēja Keitas Vitnejas sie�vi�ķību. Tādu viņu nekad neieraudzīs viņas juridiskie opo�nenti.

Abi devās lejup pa ielu uz mazo delikate�u veikaliņu un pasūtīja pusdienas. Tad viņi da�as minūtes pavadīja, pārmaiņus skatīdamies laukā pa logu, vērojot, kā pirms lietus locījās apkārtējie koki, un apmainījās ar neveikliem skatieniem, baidīdamies ilgsto�i raudzīties viens otram acīs, tā, it kā tas būtu viņu pirmais randiņ�.

-�� Pateicos, tev, Keit, ka atradi laiku.

Viņa paraustīja plecus.

-�� Man �eit patīk. Neesmu te kādu laiku bijusi. Jauki pārmaiņas pēc pusdienot ārpus mājas. Es parasti paēdu pie sava rakstāmgalda. Krekerus ar kafiju.

Viņa D�ekam uzsmaidīja.

-�� Esmu samazinājusi smēķē�anu līdz divām cigaretēm dienām.

-Apsveicu.

Sākās lietus. Un tūlīt arī atnesa viņu ēdienu.

Viņa pacēla acis no �ķīvja, paraudzījās uz logu un tad pēk�ņi ieskatījās D�ekam sejā. Viņu skatieni sastapās. D�eks neveikli pasmaidīja un a�i iemalkoja dzērienu.

Viņa uzlika salveti uz galda.

-�� Gājēju iela ir diezgan liela, lai tur nejau�i kādu sa�staptu.

Viņ� neskatījās uz Keitu. Es pēdējā laikā skrienu uz labu laimi. Tad viņa acis sastapās ar Keitas skatienu.

Viņa nogaidīja. D�eka pleci beidzot saduga.

-�� Labi, tā nebija nejau�ība. Tas notika ar iepriek�ēju nodomu. Bet tu vari apstrīdēt rezultātu.

-�� Kāds ir iznākums? Pusdienas?

-�� Es nedomāju par nākotni. Es vienkār�i virzos soli pa solim. Dzīvē pārmaiņas nāk par labu.

Viņas piezīmē jautās asums.

-��� Labi vismaz, ka tu vairs neaizstāvi izvarotājus un slepkavas.

-��� Un laupītājus? viņ� atcirta un tad pēk�ņi to no�ēlo�ja. Keitas seja kļuva pelēka.

-�� Piedod, Keit. Es tā negribēju.

Viņa izvilka cigareti un sērkociņus un aizsmēķējusi ie�pūta dūmus viņam sejā.

Viņ� ar rokas mājienu tos aizdzina.

-�� Vai �ī ir tava pirmā vai otrā �odienas cigarete?

-��� Tre�ā. Kaut kāda iemesla dēļ tu vienmēr liec man justies pārdro�ai. Viņa raudzījās uz logu, sakrustodama kājas. Viņas pēda pieskārās D�eka ceļgalam, un viņa to strauji atrāva. Keita izdzēsa cigareti un piecēlās, satvērusi savu rokassomiņu.

-�� Man jātiek atpakaļ uz darbu. <pik es tev esmu parādā?

Viņ� uz Keitu noraudzījās.

-�� Es tevi ielūdzu uz pusdienām, kurām tu pat neesi pie�skārusies.

Viņa izvilka desmitnieku un, nosviedusi to uz galda, devās uz durvīm.

D�eks uzmeta vēl vienu desmitnieku un metās viņai pakaļ. Keit!

Viņ� viņu noķēra delikate�u veikala ārpusē. Lietus bija pastiprinājies un, par spīti tam, ka viņ� turēja �aketi virs abu galvām, viņi ātri izmirka. �ķita, ka viņa to nemanīja. Keita iekāpa savā ma�īnā. Viņ� ielēca pasa�iera pusē. Kcita uz viņu paskatījās.

-�� Man patie�ām jābūt darbā.

D�eks dziļi elpoja, noslaucīdams mitrumu no sejas. Lietus bungoja pa ma�īnas logiem. Viņ� juta, ka viss aiz�slīd projām. D�eks vairs nezināja, kā lai tiek galā ar �o si�tuāciju. Bet viņam kaut kas bija jāsaka.

-�� Izbeidz, Keit, mēs abi esam izmirku�i. Ir jau gandrīz trīs pēcpusdienā. Brauksim, pārģērbsimies un aiziesim uz kino. Nē, labāk mēs varētu doties uz laukiem. Vai tu atce�ries Vindzoras viesnīcu?

Kcita raudzījās uz viņu ar neviltotu pārsteigumu sejā.

-�� D�ek, vai tu to esi apspriedis ar sievieti, ar kuru tu esi saderināts?

D�eks skatījās grīdā. Ko viņ� varēja teikt? Ka viņ� ne�mīlēja D�eniferu Baldvinu, par spīti tam, ka bija lūdzis vi�ņas roku? Tie�i �obrīd viņ� pat neatcerējās, vai bija to lū�dzis.

-�� Es vienkār�i vēlētos pavadīt kādu laiku kopā ar tevi, Keit. Tas arī viss. Tas nav nekas slikts.

-� Tas viss nav pareizi, D�ek. Viss'. Viņa sāka ievietot atslēgu aizdedzē, bet viņ� satvēra viņas roku.

-�� Es negribu ar tevi cīnīties.

-�� D�ek, tu esi pieņēmis savu lēmumu. Tagad ir mazliet pārvēlu.

D�eka sejā ievilkās pārsteiguma grimase.

-�� Atvaino? Vai es iz�ķīros par to? Es pirms �etriem ga�diem izlēmu tevi apprecēt. Tāds bija mans lēmums. Tavs lēmums bija mūsu sakarus izbeigt.

Viņa atglauda slapjos matus no acīm.

-�� Labi, tas bija mans lēmums. Un ko tu tagad domā ie�sākt?

Viņ� pagriezās pret Keitu un satvēra viņu aiz pleciem.

-�� Paklau, man pēk�ņi vakarnakt ienāca prātā. Pie vel�na! Ko es te runāju. Tas noticis katru nakti, kop� tu aizgā�

ji'. Es zinu, ka es kļūdījos, velns parāvis! Es vairs neesmu sabiedriskais aizstāvis. Tev taisnība, es vairs neaizstāvu noziedzniekus. Es labi nopelnu. Es, mēs�. kad viņ� paskatījās viņas pārsteigtajā sejā, D�ekam pēk�ņi pazuda domas pavediens. Viņam trīcēja rokas. Viņ� palaida Keitu vaļā un atkrita sēdeklī.

D�eks atraisīja savu izmirku�o kaklasaiti, iestūma to sev kabatā un aplūkoja mazo automa�īnas pulksteni. Viņa pārbaudīja nekustīgo spidometru un tad paraudzījās uz D�eku. Viņas balss tonis bija laipns, bet acis vēstīja par pārdzīvojumu.

-�� D�ek, pusdienas bija ļoti jaukas. Bija tīkami tevi sa�tikt. Bet tālāk mums nav pa ceļam. Piedod. Viņa iekoda lūpā, bet viņ� to neredzēja, jo kāpa laukā no ma�īnas.

Viņ� iebāza galvu atpakaļ.

-��� Lai tev labi klājas, Keit. Ja tev kādreiz kaut ko ieva�jagas, piezvani man.

Viņa vēroja D�eka platos plecus, kad viņ� soļoja cauri lietum. D�eks iekāpa savā ma�īnā un aizbrauca. Keita vai�rākas minūtes sēdēja nekustīgi, un'viņai pār vaigiem ritēja asaras. Viņa tās dusmīgi notrauca, iedarbināja ma�īnu un devās pretējā virzienā.

$ % #

Nāko�ajā rītā D�eks pacēla telefona klausuli, bet tad lē�nām to nolika. Kāda jēga? Viņ� jau kop� se�iem rītā savā ofisā apstrādāja sakrāju�os dokumentus. D�eks palūkojās laukā pa logu. Saule meta atspulgus uz betona un ķieģeļu celtnēm, un viņ� ap�ilbis nolaida �alūzijas.

Keita negatavojās pēk�ņi atgriezties viņa dzīvē, un D�ekam bija jāpierod pie �īs domas. Viņ� visu nakti bija savā prātā pārdomājis iespējamos scenārijus, no kuriem

lielākā daļa bija nereāli. Viņ� paraustīja plecus. Da�reiz neveicās, kaut ari jūs par visu vairāk vēlējāties lietas pozitī�vu iznākumu. Nevienu cilvēku nevarēja piespiest atbildēt uz jūsu jūtām ar līdzvērtīgu mīlestību. Bija jāturpina dzīvot. Varbūt bija pienācis laiks izbaudīt nākotni, kas viņu gaidīja?

D�eks apsēdās pie rakstāmgalda un metodiski pārskatī�ja vēl divus projektus. Viens bija kopuzņēmumam, kam viņ� neveltīja lielas pūles, otrs vienīgajam klientam, kur� D�ekam vēl bija bez Baldvina Tāram Krimsonam.

Krimsonam piederēja maza audiovizuālā firma. Viņ� bi ja ģēnijs kompjūtergrafikas jomā un ļoti labi pelnīja, or�ganizēdams audiovizuālās konferences apvidus viesnīcās. Bez tam viņ� brauca ar motociklu, valkāja apgrieztus d�insus, smēķēja visu, kas pagadījās, un izskatījās pēc narkomāna, kas pārdozējis devu.

Viņi abi ar D�cku bija satiku�ies, kad D�eka draugs bi�ja Taru apsūdzējis dzer�anā un huligānismā, bet pazaudē�jis prāvu. Tārs bija ieradies tiesā, tērpies uzvalkā ar vesti, ar diplomātu pie rokas, kārtīgi apgrieztiem matiem un bār�du. Viņ� pārliecino�i argumentēja, ka policista liecība ir neobjektīva, jo �ūpo�ana notikusi ārpus rokkoncerta nori�ses vietas. Viņ� teica, ka notikuma vietas pārbaude ir ne�pieņemama tāpēc, ka policists viņu neesot iepriek� atbil�sto�i vārdiski brīdinājis. Un visbeidzot viņ� paziņoja, ka palīgierīce, kas izmantota, lai �o pārbaudi veiktu, nav bi�jusi kārtībā.

Tiesnesis, kuru gaidīja vairāk nekā simt lietas koncerta sakarā, bija �o apsūdzību noraidījis pēc tam, kad bija brī�dinājis policistu turpmāk stingri ievērot noteikumus. D�eks visu to uzjautrināts vēroja un gala iznākumā izsoļoja no tiesas zāles kopā ar Tāru. Viņi abi tovakar bija iedzē�ru�i alu un sadraudzēju�ies.

Izņemot nejau�us un relatīvi nekaitīgus likuma pārkā�pumus, Krimsons bija labs, kaut arī negaidīts klients Patona un �ova firmas gaiteņos. D�eks, noslēdzot līgumu ar firmu, bija lūdzis, lai tā atļautu viņam paturēt Tāru par klientu, jo Krimsons bija patriecis savu pēdējo advokātu.

Viņ� nolika savu rakstāmo un vēlreiz piegāja pie loga, domās aizklīstot pie Keitas Vitnejas. Viņam prātā ienāca kā�da ideja. Kad Keita viņu bija pametusi, D�eks devās satikt Luteru. Vecais neprata teikt gudrus vārdus. Viņ� nevarēja piedāvāt tūlītēju D�eka dilemmas atrisinājumu. Patiesi, Lu�ters Vitnejs nebija vispiemērotākais cilvēks pasaulē, lai rastu tādu atbildi, kas varētu aizkustināt viņa meitas sirdi. Un to�mēr D�ekam vienmēr izdevās sarunas ar Luteru. Vienalga par ko. Tas vīrs prata klausīties. Viņ� tie�ām klausījās, jo ne�bija no tiem, kas vienkār�i nogaida, kad jūsu stāstījumā ro�das pārtraukums, lai varētu iespraukties pats ar savām prob�lēmām. D�eks vēl nebija izdomājis, ko �im vīram teiks. Lai ko viņ� runātu, D�eks bija pārliecināts, ka Luters viņa teikto uzklausīs. Un, iespējams, ar to pilnīgi pietiks.

Pēc stundas D�eka datorkalen'dārs deva brīdinājuma signālu. D�eks pārbaudīja pulksteni un uzvilka �aketi.

Viņ� ātrā solī devās lejup pa gaiteni. Pēc divdesmit minū�tēm viņam bija paredzētas pusdienas ar Sendiju Lordu. D�eks jutās neērti, ka būs jāpaliek vienatnē ar �o vīru. Par Sendiju Lordu stāstīja leģendas, un pārsvarā viss bija patiesība, kā do�māja D�eks. Viņ� gribot pusdienot kopā ar D�eku Grehemu tā D�eka sekretāre bija viņam �orīt pavēstījusi. Un ko Sendijs Lords vēlējās, to viņ� dabūja. D�eka sekretāre to viņam bija pus�ukstus atgādinājusi, un viņ� sajuta pretīgumu.

Vēl divdesmit minūtes, bet vispirms D�ekam pie Elvisa jāpārbauda Vi�opa dokumentu lieta. D�eks pasmaidīja, at�cerēdamies Berija sejas izteiksmi, kad uzmetumi tika rūpī�

gi uzlikti uz viņa rakstāmgalda trīsdesmit minūtes pirms noteiktā laika. Elviss tos bija pārskatījis, un viņa sejā va�rēja skaidri saskatīt pārsteigumu.

-�� Izskatās tīri labi. Es apzinos, ka devu tev grūti izpil�dāmu termiņu. Parasti es nemīlu tā rīkoties. Viņ� bija novērsis skatienu. Es patie�ām augsti vērtēju tavas pū�les, D�ek. Piedod, ja es sabojāju tavus plānus.

-�� Neuztraucies, Berij, par to man maksā. D�eks jau pagriezās, lai ietu. Berijs piecēlās no rakstāmgalda.

-�� D�ek, mums nav bijusi iespēja aprunāties, kop� tu te strādā. Sī firma ir tik sasodīti milzīga. Mums tuvākajā lai�kā vajadzētu kopā aiziet pusdienās.

-�� Lielisks priek�likums, Berij. Pasaki, lai tava sekretāre paziņo manējai datumu.

Pa�laik D�eks iedomājās, ka Berijs Elviss nebija nemaz tik slikts kolēģis. Viņ� mazliet D�eku paķircināja, bet kas tur sevi�ķs? Salīdzinot ar to, kā vecākie partneri izturējās pret saviem padotajiem, D�eks bija ticis cauri sveikā. Tur�klāt Berijs bija pirmās kategorijas korporatīvais advokāts, un D�eks varēja daudz ko no viņa mācīties.

Viņ� pagāja garām Berija sekretāres galdam, bet �eilas tur nebija.

Tad D�eks ievēroja pie sienas pieslietas kastes. Berija ofisa durvis bija ciet. D�eks pieklauvēja, bet neviens neat�bildēja. Viņ� paskatījās visapkārt, tad atvēra durvis. Viņ� aizmiedza acis un atkal tās atvēra, skatīdamies uz tuk�a�jiem grāmatplauktiem un izbalēju�u tape�u kvadrātiem, kur kādreiz atradās diplomi un apliecības.

Kas te, pie velna, noticis''! D�eks aizvēra durvis un pa�griezies saskrējās ar Seilu.

Viņa parasti bija profesionāla un precīza savā rīcībā. Viņai vienmēr viss bija savā vietā un brilles stingri turējās

uz deguna. Pa�laik �eila izskatījās satriekta. Viņa desmit gadus bija Berija sekretāre. Skatoties uz D�eku, viņas bāli zilajās acīs iezibējās liesmiņas. Viņa pagriezās, ātri piegā�ja pie savas darba vietas un sāka pakot kastes. D�eks viņu pārsteigts vēroja.

-��� �eila, kas notiek? Kur ir Berijs? Viņa neatbildēja. Tikai viņas rokas kustējās ātrāk, kamēr viņa burtiski meta mantas kastē. D�eks pievirzījās viņai klāt un palūkojās le�jup uz trauslo augumu.

-��� �eila? Kas, sasodīts, noticis? �eila! Viņ� satvēra sekretāres roku. Viņa D�ekam iecirta pliķi. �ī rīcība viņu pa�u tik ļoti �okēja, ka viņa pēk�ņi apsēdās. Viņa lēnām nolika galvu uz rakstāmgalda un palika �ādā pozā klusi �ņukstot.

D�eks vēlreiz pavērās visapkārt. Vai Berijs bija miris? Vai noticis kāds �ausmīgs satiksmes negadījums un ne�viens nav parūpējies, lai viņu informētu? Vai tad firma bi�ja tik liela un tik bezjūtīga? Vai viņ� par to izlasīs firmas nekrologā? D�eks aplūkoja savas rokas. Tās trīcēja.

Viņ� uzmetās uz galda malas, maigi skardams �eilas plecu, mēģinādams viņu nomierināt, ta�u bez panāku�miem. D�eks bezpalīdzīgi raudzījās visapkārt, kamēr vi�ņas raudā�ana pastiprinājās. Beidzot parādījās divas sekre�tāres un klusējot aizveda �eilu prom. Katra no tām veltīja D�ekam ne visai draudzīgu skatienu.

Ko viņ�, velns parāvis, bija izdarījis? D�eks paskatījās pulkstenī. Pēk�ņi viņ� ar nepacietību sāka gaidīt �īs pus�dienas. Lords zināja visu, kas notika firmā, parasti jau pirms kaut kas atgadījās. Viņam kaut kur dziļi smadzenēs radās doma patiesi �ausmīga doma. Viņ� atcerējās vaka�riņas Baltajā namā un savu sakaitināto līgavu. D�eks bija minējis D�eniferai Berija Elvisa vārdu. Bet viņa ta�u ne�

varēja� D�eks, �aketes stūriem plīvojot, skrēja kā sprin�teris lejup pa gaiteni.

*� * *

Filmora restorāns, viena no Va�ingtonas ievērojamāka�jām vietām, bija parādījies samērā nesen. Durvis bija no masīva sarkankoka ar misiņa rotājumiem, paklāji un drapēri jas uz stellēm austi un ārkārtīgi dārgi. Katrs galdiņ� bija izolēts, un maltītes laikā �eit bija pieejami telefona, faksa un kopējamā aparāta pakalpojumi, kas tika pla�i iz�mantoti. Krā�ņiem kokgriezumiem rotātajiem galdiņiem visapkārt bija izkārtoti mīksti, polsterēti sēdekļi, kuros zvilnēja Va�ingtonas biznesa un politisko aprindu patiesā elite. Restorāna cenas nodro�ināja tikai �ādu klientu klāt�būtni.

Apkalpo�anas temps bija nesteidzīgs, kaut arī restorāns bija pārpildīts. �ie apmeklētāji nebija radu�i, ka viņiem kāds kaut ko uzspieda. Viņiem bija īpa�s dzīves veids. Da�reiz tikai viņu klātbūtne pie noteikta galdiņa, pacelta uzacs, apslāpēts klepus, visziņa skatiens bija viss viņu die�nas darbs. Tas deva labumus viņiem personiski vai tiem, kurus viņi pārstāvēja. �ajā telpā, pārojoties un �ķiroties, ievērojot zināmus noteikumus, apgrozījās nauda un vara.

Viesmīļi iecietinātos kreklos ar tauriņiem te parādījās, te pazuda pēc apdomīgi izsvērtiem intervāliem. Restorāna viesus lutināja, aplidoja un uzklausīja vai vienkār�i atstāja vienatnē kā to prasīja katrs īpa�ais gadījums. Un dze�ramnaudas atspoguļoja klientu augsto novērtējumu.

Filmora restorāns bija Sendija Lorda iemīļota pusdie�no�anas vieta. Skatoties pāri ēdienkartes malai, viņ� ar sa�vām vērīgajām pelēkajām acīm ātri un metodiski pārlūko�ja ēdamzāles pla�umus, vai neieraudzīs kādu potenciālu

biznesa partneri vai ko citu. Eleganti iegrozījis savu masī�vo ķermeni krēslā, viņ� rūpīgi pieglauda da�as sirmās ma�tu �ķipsnas. Diem�ēl pazīstamās sejas, laikam ejot, pakā�peniski pazuda. Tās aizgāja viņsaulē vai devās pavadīt pensijas gadus uz dienvidu �tatiem. Viņ� notrauca puteklī�ti no sava ar monogrammu rotātā krekla aproces un nopū�tās. Ne �ī iestāde, ne pilsēta vairs Lordam nespēja sagādāt nekādus pārsteigumus.

Pa savu mobilo telefonu viņ� pārbaudīja atstātās telefonogrammas. Valters Salivens nebija zvanījis. Ja Salivena darījums izdotos, Lords savai firmai nodro�inātu jaunu klientu kādu biju�o Austrumu bloka valsti.

Veselu valsti! Velns parāvis, kādu summu varēja prasīt valstij par juridiskajiem pakalpojumiem? Dro�i vien lielu. Vienīgi biju�ajiem komunistiem nebija naudas, ja neņēma vērā rubļus un kuponus, un kapeikas, vai ko nu viņi tur lietoja. To visu tikpat labi varētu izmantot par tualetes pa�pīru.

Lordu tas nesatrauca. Izbiju�ajiem sarkanajiem bija daudz izejvielu, ko Salivens centās iegūt. �ī iemesla dēļ Lords �eit bija pavadījis neskaitāmus mēne�us, bet tas bija to vērts, ja Salivenam darījums izdosies.

Lords bija iemācījis nevienam neuzticēties. Tomēr, ja kāds varēja �o lietu iekustināt, tad tas bija Valters Sali�vens. Viss, kam viņ� pieskārās, �ķita vairojamies globālos mērogos, un arī tās drupatas, kas atlēca viņa palīgiem, bija vērā ņemamas. Gandrīz astoņdesmit gadus vecs, �is vīrs nebija samazinājis savus apgriezienus. Viņ� strādāja piec�padsmit stundas dienā, bija precējies ar apmēram divdes�mitgadīgu sievieti, kura izskatījās pēc kinoaktrises. Tie�i �obrīd viņ� uzturējās Barbadosā, kurp viņ� bija nogādājis trīs visaugstākā ranga politiķus nelielā izpriecu un darīju�

mu braucienā vesternu stilā. Tā to dēvēja Salivens. Tātad Sendija īsais, tomēr rūpīgi izvēlēto klientu saraksts palieli�nāsies par vēl vienu, bet �is viens būs īstais putns.

Lords ievēroja jaunu sievieti ārkārtīgi īsos svārciņos un augstpapē�u kurpēs dīki pastaigājamies pa ēdamzāli.

Viņa tam uzsmaidīja, un viņ� tai atbildēja, nedaudz pa�celdams uzacis. Tas bija viņa iemīļotais mājiens, jo �ķita tik divdomīgs. Viņai bija mīlas sakars ar vienu no Se�pa�dsmitās ielas lielajiem dū�iem. Lordu neuztrauca viņas nodarbo�anās. Gultā viņa bija lieliska. Un viņu interesēja vienīgi tas.

Sieviete izraisīja viņā patīkamas atmiņas. Drīz vajadzēs viņu apciemot. Lords to atzīmēja savā elektroniskajā pie�zīmju grāmatiņā. Tad viņ�, tāpat kā lielākā daļa lēdiju �ajā zālē, pievērsa savu uzmanību slaidajam, stūrainajam D�eka Grehema augumam. D�eks lieliem soļiem nāca pāri zā�lei taisnā ceļā pie viņa.

Lords piecēlās un izstiepa roku. D�eks to nesaņēma.

-�� Kas, pie velna, noticis ar Beriju Elvisu?

Lords �ai konfrontācijai veltīja vienu no saviem neiz�teiksmīgajiem skatieniem. Parādījās viesmīlis, un Lords viņu ar a�u rokas mājienu aizraidīja. Lords pētīja D�eku, kur� palika stāvam.

-�� Tu nedod cilvēkam iespēju pat ievilkt elpu. Pa taisno ugunī iek�ā. Da�reiz �ī stratēģija sevi attaisno, da�reiz nē.

-�� Es nejokoju, Sendij. Es vēlos uzzināt, kas noticis. Berija ofiss ir tuk�s, viņa sekretāre uz mani raugās tā, it kā es personīgi būtu pasūtījis viņa slepkavību. Es vēlos dzirdēt kādu izskaidrojumu. D�eks runāja kāpinātā tonī, un ap�kārtējo skatieni aizvien bie�āk pievērsās viņu galdam.

-�� Lai kas tev arī būtu prātā, esmu pārliecināts, ka mēs varētu par to aprunāties mazliet mierīgāk, nekā tu pa�laik

to mēģini darīt. Vai tu neapsēstos un nesāktu uzvesties kā �īs pilsētas labākās juristu firmas partneris?

Abi kādas piecas sekundes raudzījās viens otram acīs, tad D�eks lēnām apsēdās.

-�� Vai tu kaut ko dzersi?

-Alu.

Viesmīlis, atkārtojis pasūtījumu, aizgāja pēc alus un Sendijam paredzētā d�ina ar toniku. Lords aizsmēķēja ci�gareti un nevērīgi paskatījās laukā pa logu, pēc tam pie�vērsās D�ekam.

-�� Tātad tu zini par Beriju?

-�� Es zinu tikai to, ka viņ� ir prom. Es vēlos, lai jūs man paskaidrotu, kāpēc viņ� ir prom.

-�� Tur nav daudz ko stāstīt. Viņu patiesībā �odien atlai�da.

-�� Kāpēc?

-�� Ko tas tev dos?

-�� Mēs abi ar Beriju kopā strādājām.

-�� Bet jūs nebijāt draugi.

-�� Mums vēl nebija iespējas par tādiem kļūt.

-�� Kāpēc, Dieva dēļ, tu vēlies būt Berija Elvisa draugs? Tas vīrs bija mū�īgais asociatīvais biedrs, tādu ir pilna pa�saule.

-�� Viņ� bija vienreizējs advokāts.

-�� Protams, viņ� bija augsti kvalificēts jurists, kompe�tents korporatīvo un nodokļu lietu nozarē ar papildu spe�cializāciju veselības aprūpes jomā. Viņ� nekad nav pie�saistījis firmas biznesam ne centa un nekad to nebūtu iz�darījis. Tāpēc viņ� nebija �vienreizējs advokāts�.

-�� Velns parāvis, jūs sapratāt, ko es ar to domāju. Viņ� firmai bija vērtīgs darbinieks. Kādam ir jādara tas nolādē�tais darbs.

-�� Mums firmā, aptuveni rēķinot, ir divi simti advokātu, kas piemēroti tam nolādētajam darbam. No otras puses, mums ir apmēram kāds ducis partneru, kas firmai piesais�ta materiāli situētus klientus. �ī nav īstā proporcija. Pārāk daudz kareivju, nepietieko�i karavadoņu. Tu uzskati, ka Berijs Elviss ir vērtīgs īpa�ums, mēs viņu uzskatījām par dārgu sve�o kapitālu, par nelīdzsvarotu aizņēmumu. Viņ� par saviem pakalpojumiem izrakstīja lielus rēķinus, lai sa�ņemtu augstu atalgojumu. Tādā veidā mēs, partneru vairā�kums, lielo naudu netaisām. Tāpēc tika pieņemts lēmums pārtraukt mūsu attiecības.

-�� Un jūs man gribat iestāstīt, ka nesaņēmāt nelielu mā�jienu no Baldvina?

Lorda sejā bija lasāms patiess pārsteigums. Būdams ju�rists ar vairāk nekā trīsdesmit gadu stā�u, viņ� prata pūst miglu acīs. Lords bija izcils melis.

-�� Kāpēc, pie velna, lai Baldvini uztrauktos par Beriju Elvisu?

D�eks vērīgi nopētīja uzblīdu�o seju un tad lēnām izel�poja. Viņ� paskatījās visapkārt uz restorāna apmeklētājiem un pēk�ņi jutās muļķīgi un nokautrējās. Viss velti? Bet ja nu Lords meloja? D�eks atkal paraudzījās uz �o vīru, ta�u Lorda sejas izteiksme bija bezkaislīga. Kāpēc lai viņ� me�lotu? D�ekam ienāca prātā vairāki iemesli, bet tie visi �ķita nepamatoti. Vai viņ� būtu kļūdījies? Vai viņ� sevi nupat nebija padarījis par pilnīgu idiotu firmas visietekmī�gākā partnera acīs?

Lorda balss bija klusa, gandrīz mierino�a.

-��� Beriju Elvisu atlaida sakarā ar lielo tīrī�anu. Mums jāatbrīvo galotne no nokaltu�iem zariem. Firmai nepiecie��ams vairāk advokātu, kas spēj padarīt darbu un piesaistīt klientus. Tādi kā tu, velns parāvis. Tas ir tik vienkār�i. Be-

rijs bija pirmais un nebūs pēdējais. Mēs pie tā strādājam jau ilgāku laiku, D�ek. Sen, pirms tu vēl biji ieradies fir�mā. Lords pārtrauca runāt un vērigi paraudzījās uz D�eku. Vai tu no manis kaut ko neslēp? Mēs drīz kļūsim partneri, tu nedrīksti neko slēpt no saviem partneriem.

Lords iek�ķīgi uzjautrinājās. Viņam pa�am bija gar� slepeno darījumu saraksts.

D�eks būtu varējis viņam atcirst, bet nolēma to nedarīt.

-�� Es vēl neesmu partneris, Sendij.

-�� Tā ir tīrā formalitāte.

-�� Lietas nenotiek pirms laika.

Lords neapmierināti sarosījās savā krēslā, aiztraukdams cigaretes dūmus. Tātad varbūt baumas par to, ka D�eks domāja atstāt kuģi, bija taisnība? �īs baumas bija īstais ie�mesls, kāpēc Lords �eit sēdēja kopā ar jauno juristu. Viņi viens otru vēroja. D�eka lūpās pavīdēja smaids. D�eka piesaistītajiem �etriem miljoniem juridiskajā biznesā bija grūti pretoties. īpa�i tāpēc, ka tas nozīmēja vēl �etrsimt tūksto�us Sendijam Lordam. Viņam tie nebija īpa�i nepie�cie�ami, bet viņ� no tiem neatteiktos. Lordam patika tērēt naudu, bez tam, juristi negāja pensijā. Viņi strādāja līdz spēku izsīkumam. Labākie sarausa daudz naudas, bet, sa�līdzinot ar rokzvaigznēm un aktieriem, viņi algu ziņā bija zemākajā līgā.

-�� Man likās, ka tev patīk mūsu iestāde.

-�� Tā tas ir.

-�� Tātad?

-�� Ko nozīmē tātad?

Sendija skatiens vēlreiz aizmaldījās ēdamzālē. Viņ� ie�vēroja vēl vienu sievie�u kārtas paziņu, kas bija tērpta pie�gulo�ā un dārgā darījumu kostīmā, zem kura, Sendi jam bi�ja pamatots iemesls tā domāt, viņa neko nevalkāja. Viņ�

norija atliku�o d�inu ar toniku un palūkojās uz D�eku. �is dumjais zaļknābis Lordu bija nokaitinājis.

-�� Vai tu te kādreiz esi bijis?

D�eks papurināja galvu, �ķirstot biezo ēdienkarti, cenz�damies sameklēt tajā hamburgerus un fri kartupeļus, bet neatrada. Tad ēdienkarte tika izrauta no viņa rokām, un Lords viņam pieliecās ļoti tuvu klāt, smagi elpodams D�ekam sejā.

-Tad kāpēc tu neapskaties visapkārt?

Lords ai^Tokas mājienu pieaicināja viesmīli un pasūtīja viskiju ar ūdeni, kas tika atnests pēc minūtes. D�eks atgā�zās krēslā, bet Lords virzījās tuvāk, gandrīz sasvārstīdams krā�ņiem kokgriezumiem klāto galdu.

^smu agrāk arī bijis restorānos, Sendij, vari tam ticēt vai nē.

-�� Tomēr ne jau �ajā, vai ne? Vai ievēroji tur to mazo kundzīti? Lorda pārsteidzo�i slaidie pirksti �ķēla gaisu. D�eka skats pievērsās kongresmeņu mīļākajai. Es ar �o sievieti esmu pārgulējis piecas reizes pēdējo se�u mēne�u laikā. Lords nespēja noturēt smaidu, kamēr D�eks no�vērtēja sarunas objektu. Lords bija panācis vēlamo iespai�du.

-�� Tagad pajautā pats sev, kāpēc �āda būtne piekrita pār�gulēt ar tādu vecu tauku kluci kā es?

-�� Varbūt viņai bija jūs �ēl. D�eks pasmīnēja.

Lords nesmaidīja.

f 'Jā tu tam patie�ām tici, tad tavs naivums robe�ojas ar nekompetenci. Vai tu domā, ka sievietes �ajā pilsētā ir tī�rākas nekā vīrie�i? Kāpēc lai viņas tādas būtu? Tikai tā�pēc, ka viņām ir pupi un svārki, tas nenozīmē, ka viņas nedabūs to, ko vēlas. Viņas izmantos jebkurus līdzekļus, lai panāktu savu. Redzi, dēls, viņa to darīja tāpēc, ka es

viņai spēju dot to, ko viņa vēlas. Es te nedomāju gultu. Vi�ņa to saprot, un es arī to zinu. Es varu atvērt tādas durvis �ai pilsētā, ko spēj tikai retais. Un, dots pret dotu, par to viņa man ļauj sevi pavest. Tas ir tie�s komerciāls darī�jums, ko slēdz divas gudras un augsti izsmalcinātas puses. Kā tev tas tīk?

-�� Un kas tur sevi�ķs?

Lords atgāzās krēslā, aizdegdams jaunu cigareti, un iz�pūta griestos precīzus dūmu gredzenus. Viņ� knibināja lū�pu un pie sevis pasmējās. $

-�� Kas te smieklīgs, Sendij?

-�� Es pa�laik vienkār�i iedomājos, ka tev varbūt bi jis jā�pārdzīvo satraukums par tādiem kā es, kad tu vēl mācījies juridiskajā fakultātē. Man �ķita, ka tu nekad negatavoties kļūt man līdzīgs. Ka tu taisījies aizstāvēt nelegālos bēgļus, kas vēlas dabūt politisko patvērumu, vai iesniegt apelāci�jas nāves sodu atcel�anai no�ēlojamiem kriminālistiem, kas noslaktēju�i pārāk daudz ļau�u un visu vainu novēlu�i uz savām mammām, kas viņus pēru�as, kad tie bērnībā bi�ju�i nerātni. Beidz tielēties, stāsti patiesību. Tu ta�u to gri�bēji, vai ne?

D�eks palaida vaļīgāk savu kaklasaiti un iemalkoja alu. Viņ� jau agrāk bi ja redzējis Lordu uzstājamies. D�eks juta iepriek� sagatavotas lamatas.

-�� Jūs esat viens no labākajiem juristiem �ajā pilsētā, Sendij, tā visi runā.

-�� Pie velna, neesmu gadiem ilgi nodarbojies ar juris�prudenci.

-�� Vienalga, kāds strādā jūsu labā.

-�� Kas strādā tavā labā, D�ek?

D�eks sajuta iek�ā vieglu nelabumu, dzirdot savu vārdu Lordam uz lūpām. Tas solīja drīzu tuvību, kas viņu pār�

steidza, lai gan D�eks nojauta tās neizbēgamību. Partne�ris? D�eks dziļi ievilka elpu un paraustīja plecus.

-�� Neviens nezina, par ko mēs vēlētos kļūt, kad būsim pieaugu�i.

-��� Bet paklau, tu ta�u esi pieaudzis, D�ek. Iek�ā laidē�jam ir jāmaksā. Kā tu domā?

-�� Es nepieturos pie �ī likuma.

Lords atkal pieliecās viņam tuvu klāt, savilcis rokas dūrēs kā smagsvara bokseris, gaidot saķer�anos, meklē�dams vismazāko kļūdu aizsardzībā. Kādu mirkli uzbru�kums �ķita neizbēgams. D�eks saspringa.

-�� Tu domā, ka es esmu pēdējais nelietis, vai ne?

D�eks atkal paņēma ēdienkarti.

-�� Vai varat man kaut ko ieteikt?

-�� Izbeidz, mazais, tu domā, ka es esmu rijīgs, egoistisks, varaskārs nelietis, kas uzspļauj visam vai visiem, kuri manā labā neko nespēj darīt. Vai man nav taisnība, D�ek? Lords pacēla balsi. Viņa druknais ķermenis bija daļēji izvēlies lau�kā no krēsla. Viņ� nogrūda ēdienkarti atpakaļ uz galda.

D�eks nervozi vēroja zāli. �ķita, ka neviens viņiem ne�pievēr� uzmanību, bet tas nozīmēja, ka katrs teiktais vārds tika uzmanīgi uztverts un izanalizēts. Lorda apsārtu�ās acis raudzījās tie�i D�ekam sejā.

-�� Tāds es esmu, vai saproti? Tie�i tāds es esmu, D�ek.

Lords triumfēdams ierīkojās atpakaļ krēslā. Viņ� smī�nēja. D�eks sajuta vēlmi pasmaidīt par spīti riebumam.

Viņ� nedaudz atbrīvojās no saspringuma. It kā būtu to sajutis, Lords ar savu krēslu pieslīdēja D�ekam klāt, spiezdamies virsū. Kādu brīdi D�eks nopietni pārdomāja, vai neiegāzt vecākajam kolēģim vienreiz bija diezgan.

-� Tā ir skaidra patiesība. Esmu visu �o īpa�ību kombinā�cija un vēl daudz kas vairāk. Vai zini ko, D�ek? Tāds nu es

esmu. Es nemēģinu maskēties. Jebkur�, kas mani ir sasta�pis, ir aizgājis, labi zinādams, kāds es esmu. Es ticu tam, ko es daru. Lords dziļi ieelpoja, tad lēnām izelpoja. D�eks grozīja galvu, cenzdamies panākt, lai tā noskaidrotos.

-�� Ko tu teiksi, D�ek?

-�� Ko es teik�u?

-�� Kas tu esi, D�ek? Kam tu tici, ja vispār tu kaut kam tici?

-�� Esmu divpadsmit gadus mācījies katoļu skolā. Man kaut kam jātic.

Lords noguris pa�ūpoja galvu.

-�� Esmu tevī vīlies. Es dzirdēju, ka tu esi gudrs puisis. Vai nu mani ziņotāji kļūdīju�ies, vai tavu seju tāpēc rotā �is dumjais smaids, ka tu baidies pats no tā, ko tu varētu pateikt.

D�eks satvēra Lorda plaukstas locītavu kā spīlēs.

-�� Ko tu, pie velna, no manis gribi?

Lords pasmaidīja un tad viegli uzsita pa D�eka roku, kamēr viņ� atbrīvoja pirkstus.

-�� Vai tev patīk �āda tipa vietiņas? Ja Baldvins būs tavs klients, tu varēsi te pusdienot, kamēr tavas artērijas sacie�tēs kā urbji. Pēc aptuveni �etrdesmit gadiem tu pakritīsi smiltīs kaut kur pie Kārību jūras un pametīsi kādu jaunu, pēk�ņi bagātu kļuvu�u skaistulīti. Tomēr tu nomirsi lai�mīgs, tici man.

-�� Man vienalga, kur es nomir�u.

Lords smagi nolaida dūri uz galda. �oreiz vairākas gal�vas pagriezās uz viņu pusi. Zāles pārzinis skatījās citā vir�zienā. Viņ� savās ūsās slēpa izpratni un mierīgo visziņa smaidu.

-�� Tie�i par to es gribu parunāt, dēls, par tavu nolādēto divkosību. Viņ� pazemināja balsi, bet turpināja liekties

tuvāk D�ekam. Visas vietas noteikti nav vienādas. Tev rokās ir �ī nama atslēga, un tu to zini. Tava atslēga ir Baldvins un viņa skaistā meita. Tagad rodas jautājums, vai tu atslēgsi �is durvis vai ne? Kas interesantā veidā noved mūs tie�i atpakaļ pie mana sākotnējā jautājuma. Kam tu tici, D�ek? Jo, ja tu tam netici, Lords plati iepleta ro�kas, ja tu nevēlies kļūt par nāko�ās paaudzes Sendiju Lordu, ja tu, naktis pamodies, apsmiesi vai nolādēsi ma�nus mazos ekscentriskos gājienus, manu nelietību, ja tu to darīsi, ja tu patiesi uzskatīsi, ka stāvi tam visam pāri, un ja tu �ajā ēdienkartē neredzi nevienu ēdienu, kas tev gar�o, tad kāpēc tu mani nedzen pie velna? Un necelies aug�ā un neizej pa tām durvīm ar augsti paceltu galvu, tīru sirdsapziņu un neskartu ticību. Tāpēc, ka, atklāti sa�kot, �ī spēlīte ir pārāk nopietna.

Laukā veidojās patiesi skaista rudens diena. Gai�zilas debesis bez lietus mākoņiem. Tās bija ideāli tīras. Maigs vējiņ� �abināja izmētātos laikrakstus. �ķita, ka svelmainās pilsētas pulss pēk�ņi būtu mazliet pierimis. Lafajeta parkā zālītē gulēja sauļoties gribētāji, cerēdami saķert pēdējo ie�degumu, pirms sākas aukstais laiks. Velosipēdisti braukā�jot piebremzēja, mēģinot saskatīt kailas kājas vai nedaudz atpogātas blūzītes.

Iek�ā restorānā D�eks Grehems un Sendijs Lords cie�i raudzījās viens otram acīs.

-�� Jūs ta�u no manis neslēpjat faktus?

-�� Man tam neatliek laika, D�ek. Pēdējos divdesmit ga�dus es ar to nenodarbojos. Ja es neticētu, ka tu vari paciest atklātu sarunu, es te velti netērētu laiku.

-�� Ko jūs gribai man teikt?

-�� Viss, ko gribu zināt, ir, vai tu piedalies vai nē. Patie�sība ir, ka ar tādu klientu kā Baldvins tu vari doties uz jeb�

kuru citu �īs pilsētas juridisko firmu. Tu izvēlējies mūs. Es pieņemu, ka tu to darīji tāpēc, ka tev iepatikās tas, ko tu redzēji.

-�� Baldvins jūs ieteica.

-�� Viņ� ir veikls vīrs. Daudzi vēlētos strādāt viņa vadī�bā. Tu pie mums esi nostrādājis gadu. Ja tu izlemsi palikt, tu vari kļūt par partneri. Atklāti sakot, divpadsmit mēne�i bija tīrā formalitāte, kas jānogaida, lai redzētu, vai tu mums esi piemērots. Pēc tam tev vairs nebūs nekādu fi�nansiālu rūpju, neskaitot tavas nāko�ās sievas ievērojamās naudas summas. Tava galvenā nodarbo�anās būs turpināt apkalpot Baldvinu un papla�ināt biznesu, piesaistot tam kādus citus klientus. Tāpēc ka vienīgais vērtspapīrs, kas pieder juristam, D�ek, ir klienti, kurus viņ� kontrolē. To nekad neviens neiemācīs juridiskajā fakultātē, bet tā ir galvenā mācību stunda, kas tev jāapgūst. Nekad neaizmir�sti �o patiesību. Salīdzinot ar to, pat darbs paliek otrā plā�nā. Vienmēr atradīsies citi, kas paveiks �o darbu. Tev tiks dota rīcības brīvība, lai tu piesaistītu jaunus klientus. Tev nebūs neviena priek�nieka, izņemot Baldvinu. Tev nevaja�dzēs pārraudzīt Baldvina juridiskos dokumentus, mums ir citi, kas to paveiks tavā vietā. Kopumā ņemot, nav nemaz tik briesmīga dzīve.

D�eks skatījās uz savām rokām. Viņ� atcerējās D�eniferas seju. Viņ� jutās vainīgs, uzskatīdams, ka viņa likusi atlaist Bcriju Elvisu. Tad viņ� iedomājās valsts aizstāvja garās darba stundas. Beidzot viņa domas pievērsās Keitai, bet ilgi pie viņas neuzkavējās. Ko lai saka? Viņ� nezināja atbildi. D�eks pacēla acis.

-�� Vai man būs iespēja nodarboties ar jurisprudenci?

-�� Ja tu to vēlēsies. Lords viņu cie�i nopētīja. Vai man tas jāuzskata kā tavs �jā� vārds?

D�eks paskatījās lejup uz ēdienkarti.

-�� Krabju kārtojums laikam ir gar�īgs?

Sendijs izpūta dūmus griestos, un viņa sejā parādījās plats smaids.

-�� Man tas ļoti gar�o. Velns parāvis, D�ek, kā man tas gar�o.

*� * *

Pēc divām stundām Sendijs stāvēja savā milzīgā ofisa stūrī, skatīdamies pa logu uz ielu, kamēr skaļrunī varēja dzirdēt konferences norisi.

Pie viņa ienāca Dans Kirksens. Zem viņa iestīvinātā krekla varēja nojaust slaidu, sportisku skrējēja augumu. Kirksens bija firmas izpildpartneris. Viņ� kontrolēja ikvie�nu darbinieku, izņemot Sendiju Lordu un tagad varbūt D�eku Grehemu.

Lords uz viņu paraudzījās vienaldzīgu skatu. Kirksens apsēdās un pacietīgi gaidīja, kamēr konferences dalībnieki atvadījās. Lords izslēdza skaļruni un apsēdās savā krēslā. Atgāzies atpakaļ, viņ� vēroja griestus un aizsmēķēja ciga�reti. Kirksens, kas fanātiski rūpējās par savu veselību, at�virzījās tālāk.

-�� Vai tu ko gribēji? Lorda acis beidzot apstājās pie Kirksena kalsnās sejas. �īs vīrs pelnīja aptuveni se�simt tūksto�us dolāru, kas viņam garantēja ilgu un dro�u mū�u firmā, ta�u Lordam tas neko nenozīmēja, un viņ� nemaz nemēģināja noslēpt nepatiku pret firmas izpildpartneri.

-�� Mēs vēlētos uzzināt, kā pagāja pusdienas.

-�� Tu vari pats spēlēt beisbolu ar lielajām, mīkstajām bumbām. Man nav laika ar to nodarboties.

-�� Mēs dzirdējām nepatīkamas baumas. Tad vēl �ī Elvisa atlai�ana pēc tam, kad jaunkundze piezvanīja.

Lords pamāja ar roku.

-�� Par to es parūpējos. Viņ� mūs mīl. Viņ� paliek. Es iz�tērēju divas stundas.

-�� Uz spēles tika likta pamatīga summa, Sendij. Mēs vi�si nolēmām, ka būs labāk, ka tas radīs spēcīgāku iespaidu, jātu�

-�� Jā. Es kaut ko saprotu no skaitļiem, Kirksen, labāk par tevi. Saprati? Tātad mūsu mazais D�ekijs paliek uz vietas. Ja viņam veiksies, viņ� desmit gados varētu dubultot savus ienākumus un mēs visi varētu agri doties pensijā. Lords paskatījās uz Kirksenu, kur� zem lielā vīra skatiena �ķita sa�rūkam aizvien mazāks. Zini, tam puisim ir iek�as stiprā�kas, nekā jebkuram no maniem partneriem.

Kirksens pamirk�ķināja.

-�� Man viņ� īstenībā iepatikās. Lords piecēlās un pie�gāja pie loga, kur desmit stāvus zemāk varēja redzēt pirm�skolas vecuma bērnus, kas �ķērsoja ielu, turēdamies pie virves.

-�� Tātad es padomei varu ziņot ppr pozitīvu iznākumu?

-�� Tu, velns parāvis, vari ziņot, ko gribi. Tikai paturi prātā vienu nav ko uzbāzties man vēlreiz ar tādām lie�tām, ja vien tas patie�ām nav ļoti svarīgi. Vai tu saprati?

Lords vēlreiz palūkojās uz Kirksenu, un tad viņa skats atgriezās pie loga. Salivcns vēl nebija zvanījis. Tas neko labu nesolīja. Viņ� iztēlojās, kā viņa valstiņa izslīd no ro�kām, tāpat kā mazie bērnu augumiņi pazuda ap stūri. Te bija, te zuda.

-�� Paldies, Sendij.

-�� Jā.

Valters Salivens skatījās uz sievas seju vai uz to, kas no tās bija atlicis. Pie kailās pēdas bija piestiprināta morga oficiālā birka. Kamēr ārā gaidīja viņa pavadoņi, viņ� klusi sēdēja blakus viņai. Nupat bija pabeigta formālā personī�bas noteik�ana. Policisti bija aizgāju�i, lai papildinātu sa�vus ziņojumus, reportieri lai sacerētu savus rakstus. Bet Valters Salivens, viens no visietekmīgākajiem sava laik�meta vīriem, kas kop� �etrpadsmit gadu vecuma bija izvi�linājis naudu gandrīz no visa, kam bija pieskāries, tagad pēk�ņi sajuta, ka enerģija un gribasspēks zūd.

Presei �ī bija lielā ra�as diena. Salivena laulības pēc �etrdesmit septiņiem gadiem bija beigu�ās ar viņa pirmās sievas nāvi. Gandrīz astoņdesmit gadu vecumā viņ� bija vēlējies, lai blakus būtu kāda jauna un dzīva būtne. Saskā�ries ar tik daudz nāves gadījumiem, viņ� gribēja, lai kāds nodzīvotu ilgāk par viņu. Viņ� vairs nespēja uzņemties sērot|ļjJi lomu. Noveco�ana nebija patīkama pat lieliem ba�gātniekiem.

Kristija Salivena nebija nodzīvojusi ilgāk. Un viņ� ga�tavojās kaut ko darīt �ajā ziņā. Labi, ka viņ� nezināja, kas sagaida viņa sievas mirstīgās atliekas. �is process bija ne�piecie�ams, bet tas netika paredzēts, lai mierinātu upura ģimeni.

Tiklīdz Valters Salivens atstās �o telpu, tehniskais dar�binieks aizstums nestuves ar nelaiķi Salivena kundzi uz

sekciju zāli. Tur viņu nosvērs un izmērīs auguma garumu. Viņu vispirms nofotografēs apģērbtu un tad kailu. Tad vi�ņai izdarīs rentgena uzņēmumus un noņems pirkstu no�spiedumus. Viņa tiks pilnīgi no ārpuses pārbaudīta, ar no�lūku iegūt pēc iespējas vairāk pierādījumu. Tiks paņemti �ķidrumu paraugi un aizsūtīti uz toksikoloģijas laboratori�ju, lai noteiktu, vai nav lietotas narkotikas vai alkohols, un lai veiktu citus testus. Tad dziļ� griezums sadalīs viņas ķermeni no viena pleca līdz otram, no krū�u kurvjajīdz ģenitālijām. Drausmīgs skats pat pieredzēju�am vērotā�jam. Katru orgānu izanalizēs un nosvērs. Tiks pārbaudītas viņas ģenitālijas, vai nav kādu seksuāla rakstura vai citu bojājumu pazīmes. Ja tiks atrasti sēklas, asiņu vai sve�u matu paraugi, tie tiks aizsūtīti uz DNS pārbaudi.

Tad tiks pārlūkoti ievainojumi galvā un ar zāģīti vei�dots griezums pa galvaskausa paura daļu līdz pat kaulam. Pēc tam izzāģēs galvaskausa pieres daļu un izņems sma�dzenes. No tām izvilks iestrēgu�o lodi un saglabās ballisti�kas pārbaudei.

Kad �is process būs pabeigts-, Valteram Salivenam at�dos sievu atpakaļ.

Toksikoloģiskās pārbaudes apstiprinās viņas vēdera sa�turu un sve�u vielu klātbūtni asinīs un urīnā.

Sekcijas slēdzienā tiks norādīts nāves iemesls, ķ%arī visi būtiskie atradumi un tiesu medicīnas eksperta c^piālais viedoklis.

Sekcijas slēdziens kopā ar visām fotogrāfijām, rentgena uzņēmumiem, pirkstu nospiedumiem, toksikoloģijas labora�torijas atskaitēm un citu informāciju, kas veidos, pilnīgu do�kumentālu pamatojumu, tiks nodots �īs lietas izmeklētājam.

Valters Salivens beidzot piecēlās, apklāja savas sievas mirstīgās atliekas un izgāja laukā.

Detektīva acis cauri vēl vienam vienvirziena redzamī�bas spogulim sekoja vīram, kas �oreiz bija zaudētājs, kad tas atstāja telpu. Tad Sets Frenks uzlika cepuri un klusi de�vās prom.

*� * *

Pirmā konferen�u zāle, pati lielākā firmā, atradās ēkas centrā, tie�i aiz pieņem�anas telpām. Pa�laik aiz biezajām, slīdo�ajām durvīm bija sākusies visu partneru sanāksme.

Starp Sendiju un kādu vecāko partneri sēdēja D�eks Grehems. Viņa partnerība vēl nebija oficiāli paziņota, bet �odien neviens neievēroja protokolu, un Lords bija piepra�sījis, lai D�eks piedalītos.

Tika ielieta kafija un pasniegtas smalkmaizītes, un pēc tam apkalpojo�ais personāls pazuda, aizverot aiz sevis durvis.

Visas galvas pagriezās pret Danu Kirksenu. Viņ� mal�koja savu sulu, demonstratīvi nosusināja muti ar salveti un piecēlās.

-��� Esmu pārliecināts, ka jūs jau būsiet dzirdēju�i, cik �ausmīga traģēdija atgadījusies vienam no mūsu vis� Kirksens uzmeta a�u skatienu Lordam, Vai man būtu jāsaka mūsu visnozīmīgākajam klientam?

D�eks palūkojās apkārt se�desmit pēdu lielajam gal�dam ar marmora virsmu. Lielākā daļa no klāteso�ajiem turpināja skatīties uz Kirksenu. Da�i jau bija informēti par �o notikumu. Viņi to bija uzzināju�i no savu blakussēdētā�ju �ukstiem. D�eks bija lasījis laikrakstu virsrakstus. Vi�ņam nebija nācies nodarboties ar Salivena lietām, bet viņ� zināja, ka pie tām ar pilnu slodzi strādāja kādi �etrdesmit no firmas advokātiem. Salivens, salīdzinot ar pārējiem, bi-

v _

ja Patona un Sova lielākais klients.

Kirksens turpināja:

-�� Policija rūpīgi izmeklē �o notikumu. Pagaidām bez panākumiem. Kirksens apklusa, vēlreiz pametis skatu uz Lordu, un tad atkal turpināja. Kā jūs varat iedomāties, �is laiks Valteram ir ļoti smags. Lai pēc iespējas atviegli�nātu viņa stāvokli, mēs aicinām visus advokātus pievērst īpa�u uzmanību visām lietām, kas saistītas ar Salivenu, un ceram, ka jūs jebkuru radu�os problēmu atrisināsiet pa�ā sākumā, neļaujot tai vērsties pla�umā. Bez tam, kaut arī mēs uzskatām, ka nav noticis nekas cits kā parasta laupī��ana ar ļoti bēdīgu iznākumu un ka tas nekādā ziņā nav saistīts ar kādu no Valtera darījumiem, mēs jūs lūdzam ne�zaudēt modrību. Par jebkuru aizdomīgu laktu, kas attiecas uz Valtera darījumiem, lūdzam ziņot man vai Sendijam.

Vairāki klāteso�ie pievērsās Lordam, kur�, kā parasti, pētīja griestus. Viņam priek�ā, pelnu traukā, atradās trīs cigare�u gali un tam blakus pusizdzerts kokteilis Asiņainā Mērija.

Ierunājās Rons Dejs no starptautisko likumu nodaļas. Viņa rūpīgi apgrieztie mati ierāmēja ūpim līdzīgo seju, ko daļēji sedza ovālas acenes.

-�� Tas ta�u nav saistīts ar terorismu? Es pa�laik nodar�bojos ar Vidējo Austrumu kopuzņēmumiem Salivena Kuveitas filiāles lietā. Turienes ļaudis rīkojas saskaņā ar sa�viem noteikumiem. To es jums varu dro�i teikt. Vai man būtu jāuztraucas par personisko dro�ību? Es �ovakar lido�ju uz Riādu.

Lorda skatiens pievērsās Dejam. Da�reiz viņ� jutās pār�steigts, cik tuvredzīgi vai pat galīgi nejēgas bija viņa part�neri. Deja vienīgā priek�rocība, kā uzskatīja Lords, bija viņa prasme sarunāties septiņās valodās un laipni izdabāt arābiem.

-��� Es tavā vietā par to neuztrauktos, Ron. Ja tā būtu starptautiska mēroga sazvērestība, tu neesi tik svarīga per�sona, lai viņi ar tevi auklētos. Tu būsi pagalam, pirms pa�spēsi pamanīt ieroci.

Dejs burzīja savu kaklasaiti, un ap galdu sēdo�os pār�ņēma neveikla jautrība.

-�� Paldies par paskaidrojumu, Sendij.

-�� Nav par ko, Ron.

Kirksens noklepojās.

-�� Visbeidzot, mums jāapzinās, ka tiks darīts viss iespē�jamais, lai atrisinātu �o �ausmīgo noziegumu. Baumo, ka pats prezidents pilnvaros īpa�us izmeklē�anas spēkus, kas pētīs �o lietu. Kā jūs zināt, Valters Salivens ir kalpojis vai�rāku prezidentu administrācijās, ieņemdams da�ādus ama�tus. Viņ� ir viens no �prezidenta tuvākajiem draugiem. Ma�nuprāt, mēs varam uzskatīt, ka noziedznieki drīz tiks aiz�turēti. Kirksens apsēdās.

Lords, pacēlis uzacis, pavērās visapkārt galdam un iz�dzēsa pēdējo cigareti.

*� * *

Sets Frenks pagriezās apkārt grozāmajā krēslā. Viņa ofiss bija se�reiz se�as pēdas liels. Vienīgo pla�o telpu po�licijas iecirknī aizņēma �erifs. Tiesu medicīnas eksperta slēdziens atradās viņam uz galda. Pulkstenis rādīja tikai pusastoņus no rīta, bet Frenks to jau trīs reizes bija izlasī�jis.

Viņ� bija piedalījies sekcijā. Tas detektīviem bija jādara daudzu iemeslu dēļ. Simtiem rei�u būdams klāt sekcijās, viņ� nekādi nespēja pierast pie skata, kad ar miru�ajiem apgājās kā ar dzīvnieku atliekām. �oreiz viņam vairs ne�kļuva nelabi no �ī skata, bet parasti viņ� kādas divas vai

trīs stundas bezmērķīgi mēdza braukāt ma�īnā apkārt pa pilsētu, pirms spēja saņemties un no jauna pievērsties dar�bam.

Slēdziens bija biezs un rūpīgi nodrukāts. Kristija Salivena bija mirusi vismaz pirms septiņdesmit divām stun�dām, varbūt vēl agrāk. Ķermeņa uzpū�anās un baktēriju un gāzu uzkrā�anās viņas orgānos diezgan precīzi pamato�ja �o laika diapazonu. Tomēr istabā bija ļoti silts, kas paāt�rināja ķermeņa bojā�anās procesu. �is fakts savukārt sa�re�ģīja īstā nāves brī�a konstatē�anu. Tiesu medicīnas eks�perts bija apgalvojis, ka slepkavība notikusi, mazākais, pirms trim dienām. Frenkam bija arī papildu informācija, kas viņu vedināja uz domām, ka Kristīne Salivena savu nāvi bija sagaidījusi pirmdienas naktī.

Frenks sarauca pieri. Trīs dienas kā minimums nozīmē�ja to, ka viņus gaidīja atdzisu�as pēdas. Tas, kur� zināja, ko dara, varēja nozust no zemes virsas trīs vai �etru dienu laikā. To papildināja fakts, ka tagad bija pagājis zināms laiks kop� Kristīnes Sali vēnas nāves un izmeklē�ana nebi�ja tikusi daudz tālāk uz priek�u kā sākumā. Viņ� nespēja atsaukt atmiņā nevienu citu lietu bez pierādījumiem.

Cik daudz viņi spēja izdibināt, notikumiem Salivenu īpa�umā nebija citu liecinieku kā vienīgi pati nelaiķe un viņas slepkava. Policijas paziņojumi bija ievietoti laikrak�stos, bankās un tirdzniecības centros. Neviens nebija pie�teicies.

Viņi jau bija nopratināju�i visus māju īpa�niekus trīs jūd�u rādiusā. Visi viņi bija jutu�ies satriekti un nobiju��ies. Tomēr �īs emocijas nevarēja sniegt nekādu derīgu in�formāciju. Tika nopratināti arī visu kaimiņu kalpotāji. At�kal nekā. Salivena mājkalpotāji, kas viņu bija pavadīju�i uz Barbadosu, tika izjautāti pa telefonu. Iznākumā netika

iegūta nekāda vērtīga informācija. Turklāt tiem visiem bi�ja spēcīgs alibi. Frenks visu to reģistrēja savā prātā.

Izmeklētājs neko īsti nezināja arī par Kristīnes Salivenas pēdējo dzīves dienu. Viņa tika nogalināta pa�as mājās, iespējams, vēlu naktī. Bet ja viņu patie�ām nogalināja pirmdienas naktī, ko viņa darīja pa dienu? Frenks uzskatī�ja, ka �ai informācijai bija svarīga nozīme, lai turpinātu iz�meklē�anu.

To pirmdien, pusdesmitos no rīta, Kristīne Salivena bi�ja redzēta Va�ingtonas centrā, skaistumkop�anas salonā. Frenkam būtu jāatdod divu nedēļu alga, ja viņ� turp gribē�tu aizsūtīt savu sievu. Vai nu Salivena kundze bija gatavo�jusies vēlām vakara izpriecām, vai tas bija parastais bagāt�nieku gājiens, tas vēl Frenkam jāizpēta. Nopratinā�ana ne�bija atklājusi, kurp devās Salivena pēc tam, kad ap pusdie�nas laiku bija pametusi salonu. Viņa nebija atgriezusies savā pilsētas dzīvoklī un nebija arī braukusi ar taksomet�ru.

Ja �ī mazā sieviete bija palikusi pilsētā, kad visi pārējie devās uz saulainajiem dienvidiem, viņai bija kāds iemesls. Frenks minēja. Ja viņa tonakt bijusi ar kādu kopā, tad de�tektīvs gribētu ar �o personu parunāt un varbūt uzlikt roku dzel�us.

Dīvainā veidā, slepkavība zādzības laikā Vird�īnijas pavalstī neskaitījās noziegums, par kuru paredzēts nāves sods, bet slepkavība bruņotas laupī�anas gadījumā par tādu tika uzskatīta. Noziedzniekam, kas laupīja un nogali�nāja, varēja piespriest nāves sodu, bet tam, kas zaga un slepkavoja, lielākais soda mērs bija mū�a ieslodzījums. Tas nebija nekas labāks, ņemot vērā �tata cietumu necie�a�mos apstākļus. Kristīnei Salivenai piederēja daudz dārg�lietu. Katrā ziņojumā, ko saņēma detektīvs, bija norādīts,

ka viņa ļoti mīlējusi briljantus, smaragdus un safīrus. Viņa valkāja da�ādas dārglietas, bet uz ķermeņa tās neatrada,' lai gan uz ādas bija gredzenu nospiedumi. Salivens bija apstiprinājis, ka pazudusi viņa sievas briljantu kaklarota. Arī skaistumkop�anas salona īpa�nieks atcerējās, ka viņ� tie�i �o rotas lietu bijā pirmdien redzējis.

No �iem faktiem labs prokurors varētu izveidot apsū�dzību. Frenks par to. bija pārliecināts. Noziedznieki slēpās un nogaidīja viss bija noticis ar iepriek�ēju nodomu. Kā�pēc lai Vird�īnijas kārtīgie iedzīvotāji maksātu tūksto�iem dolāru gadā, lai pabarotu, apģērbtu un izmitinātu aukstasi�nīgu slepkavu. Zādzība? Bruņota laupī�ana? Kāda tur star�pība. Sieviete bija mirusi. Viņas dzīvību bija izdzēsis kāds slims kriminālists. Frenks neatzina �āda veida juridiskās at�ķirības. Kā daudzi likuma sargi, viņ� juta, ka tiesu sis�tēmā svaru kausi pārāk bie�i nosvērās aizstāvamā labā. Viņam likās, ka piņķerīgajā tiesas procesā bija par daudz tehnisku lamatu un pārāk glumi advokāti, tāpēc pazuda fakts, ka īstenībā kāds bija pārkāpis likumu ka cilvēks ticis aizskarts, izvarots vai nogalināts. Tas bija netaisnīgi. Frenks nezināja, kā mainīt �o sistēmu, viņ� to varēja dru�pināt.

Detektīvs pavilka ziņojumu sev tuvāk, grozīdams pirk�stos brilles. Frenks iedzēra vēl vienu stipras, melnas kafi�jas malku. Nāves iemesls: �autas brūces galvā, ko izrai�sījis liela kalibra ierocis vai iero�i. Viena lode izvēr�oties radījusi perforācijas tipa ievainojumu. Otra lode nezinā�ma sastāva, no neidentificēta iero�a, izraisījusi caur�autu brūci. Vienkār�i izsakoties, tas nozīmēja, ka viņas sma�dzenes sa�ķaidīja kaut kāds lielkalibra �aujamais. Slēdzie�nā bija konstatēts, ka nāves veids ir slepkavība. Tas bija vienīgais skaidrais �īs lietas elements. Frenks pie sevis no�

domāja, ka viņam bijusi taisnība, nosakot attālumu, no kā�da ticis �auts. Lodes ceļā nebija pulvera atlieku. �āvieni bi ja nāku�i no vairāk nekā divu pēdu attāluma. Frenks mi�nēja, ka attālums varbūt bija mazāks par se�ām pēdām, bet tas bija tikai viņa pieņēmums. Viņ� nepieļāva pa�nāvību. Pasūtījuma slepkavībās parasti iero�a stobru pielika tuvu klāt ķermenim. �ī metode ievērojami samazināja kļūdī�a�nās iespēju.

Frenks noliecās pār rakstāmgaldu. Kāpēc vairāk par vienu �āvienu? Sievieti noteikti nogalināja pirmais �ā�viens. Vai uzbrucējs būtu sadists, kas ietriec vairākas lo�des pēc kārtas miru�ās ķermenī? Un tomēr varēja konsta�tēt tikai divus �āvienus. Diez vai to bija izdarījis kāds tra�kais. Tad vēl �ī lo�u lieta. Viņiem bija viena lode ar mīk�stu galu un otra neatklāta.

Viņ� pacēla maisiņu ar savu atzīmi uz tā. No ķermeņa bija iegūta tikai viena lode. Tā bija ie�auta labās puses de�niņos, iekļūstot galvaskausā un smadzenēs. Tā radīja trie�ciena vilni smadzeņu mīkstajos audos.

Frenks uzmanīgi aptaustīja lodi. Tā bija drausmīga mu�nīcija, kas radīta, lai saplacinātos sadursmes iespaidā un pēc tam turpinātu �ķaidīt visu, kas gadījās tās ceļā. Kristīnes Salivenas galvā tā bija iedarbojusies, kā pare�dzēts. Grūtības sagādāja tas, ka mūsdienās �īs lodes varēja iegādāties visur. Tā bija pamatīgi deformēta. Ballistika iz�rādījusies pilnīgi neizmantojama.

Otra lode bija trāpījusi puscollu virs iepriek�ējās, izgā�jusi cauri smadzenēm un izkļuvusi laukā otrā pusē, atstā�dama dziļu atveri, kas bija daudz lielāka nekā ieejas vieta. Kaulu un audu postījumi bija ievērojami.

�īs lodes atra�anās vieta viņiem visiem bija sagādājusi pārsteigumu. Puscollu plats caurums sienā, pretī gultai.

Parasti pēc tam, kad bija izzāģēts apmetuma gabals, labo�ranti ar īpa�iem instrumentiem lodi uzmanīgi izvilka, lai saglabātos gropes, kas viņiem ļautu noteikt iero�a ra�oju�ma mārku un, cerams, ar laiku atrast pa�u �au jamo. Pirk�stu nospiedumu un ballistikas noteik�ana tika veikta cik vien iespējams precīzi.

Izņemot �ajā gadījumā. Sienas gabalā lodi neatrada, un arī istabā nemētājās neviena cita lode. Kad Frenkam pie�zvanīja no laboratorijas, lai paziņotu par �o bēdīgo atklā�jumu, viņ� pats bija nokāpis lejā, lai par to pārliecinātos. Viņ� sen nebija bijis tik dusmīgs.

Kāpēc noziedznieks pielicis pūles, lai izurbinātu vienu lodi, ja otra vēl palika miru�ās ķermenī? Ko otra lode va�rētu atklāt? Iespēju bija daudz.

Frenks kaut ko atzīmēja. Iztrūksto�ā lode varēja būt ci�ta kalibra vai cita tipa. Tas varbūt norādītu, ka biju�i divi uzbrucēji. Būdams apveltīts ar spēcīgu iztēli, viņ� nespēja reāli stādīties priek�ā, kā viens cilvēks varēja turēt katrā rokā pa ierocim un �aut. Tātad, iespējams, bija divi aizdo�mās turētie. Tas varētu izskaidrot da�ādās lo�u ieejas un izejas brūces. Mīkstās lodes ieejas vārti bija lielāki nekā otrai. Tātad otra lode nebija ar mīkstu galu vai izdobta. Tā bija iz�āvusies tie�i cauri viņas galvai, atstādama platu sliedi. Lodes deformācija, iespējams, bijusi minimāla. Bet pieņēmumiem nebija nekādas nozīmes, jo viņam nebija pierādījumu.

Frenks pārskatīja savas sākotnējās piezīmes no notiku�ma vietas. Pa�laik bija informācijas vāk�anas stadija. Viņ� cerēja, ka lieta �ajā posmā neiestrēgs uz mū�īgiem lai�kiem.

Frenks vēlreiz pārskatīja slēdzienu un sarauca pieri. Pa�cēlis telefona klausuli, viņ� uzgrieza numuru. Pēc desmit

minūtēm viņ� jau sēdēja pretī tiesu medicīnas ekspertam viņa kabinetā.

Liela auguma vīrs ar vecu skalpeli bakstīja nagu pa�matnes un beidzot paskatījās uz Frenku.

-��� �ņaug�anas pēdas. Vai vismaz �ņaug�anas mēģinā�jums. Cik var spriest, traheja nav tikusi saspiesta, lai gan audi bija uzpampu�i un ar asins izplūdumiem. Es atklāju nelielu plaisu mēles kaulā un sīko asinsvadu plīsumus plakstiņu saistaudos. Tas arī viss.

Frenks teikto pārdomāja. Sīkus asins izplūdumus acu plakstu saistaudos vai gļotainajā membrānā var izraisīt �ņaug�ana un no tās izrieto�ais spiediens smadzenēs.

Frenks paliecās krēslā uz priek�u, nopētīdams doku�mentus pie sienām, kuros minēti pretim sēdo�ā vīra zināt�niskie grādi, kas pierādīja, ka viņ� ilgsto�i nodevies tiesu medicīnas studijām.

-�� Vīrietis vai sieviete?

Medicīnas eksperts paraustīja plecus.

-�� Grūti pateikt. Cilvēka āda nav ideāli gluda virsma, lai pētītu nospiedumus. Faktiski ir glu�i neiespējami to no�teikt, izņemot da�as diskrētas vietas. Nospiedumi izzūd pēc kādas pus dienas. Tomēr grūti iztēloties, ka viena sie�viete mēģinātu no�ņaugt otru ar kailām rokām. Ta�u ir bi�ju�i gadījumi. Lai saspiestu traheju, nav nepiecie�ams liels spiediens. Bet �ņaug�ana ar kailām rokām parasti ir agre�sīvu vīrie�u metode, kas vēlas nogalināt. Esmu redzējis kādu simtu �ņaug�anas gadījumu, bet nevienā no tiem ne�bija vainīga sieviete. �ņaugts ir no priek�puses, viņ� piebilda. Slepkavam vajadzēja būt pārliecinātam par sa�va spēka priek�rocībām. To minēt liek mana pieredze. Tas bija vīrietis, ja tev �āds pieņēmums kaut ko dod.

-�� Slēdzienā teikts, ka atklātas kontūzijas pēdas un no�

brāzumi uz viņas kreisā apak��okļa, vaļīgi zobi un brūce mutes iek�ienē?

-�� Izskatās, ka kāds viņu pamatīgi piekāvis. Viens no dzerokļiem ieurbies viņai vaigā.

Frenks paskatījās uz lietas dokumentiem.

-�� Ko tu domā par otru lodi?

-�� Nodarītais kaitējums vedina mani uz domu, ka tas ra�dies no liela kalibra, tāpat kā pirmais.

-�� Vai ir kādi minējumi par pirmo?

-�� Viss, ko varu pateikt varbūt 37. vai 41. kalibrs. Va�rētu būt 9 milimetri. Tu ta�u redzēji lodi. Tā bija plakana kā pankūka pēc tam, kad bija sa�ķaidījusi viņas smadzeņu audus. Pat ja atrastu iespējamo ieroci, �eit neko nevarētu salīdzināt.

-�� Ja mēs atrastu otru lodi, varbūt mums būtu kāds pa�mats?

-�� Varbūt nē. Tas, kas izvilka to no sienas, iespējams, iz�jauca pierādījumus. Ballistika par to nebūs sajūsmā.

-Jā, bet uz tās varēja būt aizgājējas mati, asinis un āda. To es vēlētos atrast.

Medicīnas eksperts domīgi berzēja zodu.

-�� Taisnība. Bet tev vispirms tā lode jāatrod.

-�� Mēs to laikam nevarēsim. Frenks pasmaidīja.

-�� Nekad nevar zināt.

Abi vīrie�i paskatījās viens uz otru, labi zinādami, ka nebija nekādas iespējas sameklēt otru lodi. Pat ja viņi to atrastu, viņi to nespētu saistīt ar slepkavības vietu. Vienī�gi, ja uz tās būtu pierādījumi, ka tā trāpījusi noslepkavota�jai sievietei, un ja viņi varētu atrast ieroci, no kura �auts.

-�� Vai atradāt kādu �aulīti?

Frenks pa�ūpoja galvu.

-�� Tad jums nav pnt tik daudz.

-��� Nekad neesmu teicis, ka būs viegli. Starp citu, vai valstsvīri dod tev rīcības brīvību?

Tiesu medicīnas eksperts pasmaidīja.

-��� Pagaidām klusē. Ja pats Valters Salivens būtu no�kniebts, kas to lai zina, kā tad būtu? Es jau nosūtīju savu slēdzienu Ri�mondam.

Beidzot Frenks uzdeva jautājumu, kā dēļ bija nācis.

-�� Kāpēc divi �āvieni?

Medicīnas eksperts pārtrauca bakstīt nagus, nolika skalpeli un paskatījās uz Frenku.

-�� Kāpēc nē? Viņam ap acīm parādījās krunciņas. Vi�ņa kompetence pārsniedza viņa iespējas �ajā klusajā apga�balā. Viņ� bija viens no aptuveni pieciem simtiem �tata medicīnas ekspertu, un viņam bija laba ģimenes ārsta prakse. Tomēr viņam pa�am policijas izmeklē�anas darbs un tiesu medicīna �ķita aizraujo�āka. Pirms uzsāka mierī�gu dzīvi Vird�īnijā, viņ� gandrīz divdesmit gadus bija no�strādājis Losand�elosas apgabalā, veikdams sekcijas. Slepkavību ziņā te nebija sliktāk kā Losand�elosā, bet �ajā gadījumā bija ko padomāt.

Frenks, vērīgi uz viņu paskatījies, teica:

-�� Ikviens no �āvieniem acīm redzami varēja būt nāvē�jo�s. Te nav divu domu. Kāpēc vajadzēja �aut otru reizi? To varēja nedarīt vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt troksnis, otrkārt, ja jātiek prom pēc iespējas ātrāk, kāpēc tērēt laiku. Bet galvenokārt, kādēļ atstāt vēl vienu lodi, ar kuras palī�dzību vēlāk varētu noziedznieku identificēt? Vai Salivena viņus pārsteidza? Ja tā, tad kāpēc �āviens nāca no durvju puses un nevis otrādi? Kādēļ lodes trajektorija gāja lejup? Vai viņa tupēja uz ceļiem? Iespējams, ka tā bija vai �āvējs bija milzīga auguma. Ja viņa atradās uz ceļiem, tad kā�pēc? Sprieduma izpildī�anas stilā? Bet te nebija darī�ana

ar kontaktievainojumu. Bez tam �ie nospiedumi uz kakla. Kāpēc jāmēģina viņu vispirms no�ņaugt un, to nepabei�dzot, jāpaņem pistole un jāsadragā galva. Un pēc tam to atkārtot? Viena lode bija paņemta. Kāpēc? Vai bija otra pistole? Kāpēc tas jāslēpj? Ko tas nozīmē?

' Frenks piecēlās un pastaigājās pa istabu, iebāzis rokas dziļi kabatās. Tāds bija viņa paradums, kad viņ� aktīvi do�māja. Nozieguma vieta bija tik nolādēti tīra, ka es tam nespēju noticēt. Nekas nebija atstāts. Es to gribu uzsvērt nekas. Es brīnos, ka tie neizoperēja, lai izvilktu otru lodi.

-�� Es domāju, ka tas puisis varēja būt laupītājs, vai var�būt viņ� grib, lai mēs tam noticētu. Bet slepenā telpa bija aptīrīta. Paņemti kādi �etrarpus miljoni. Ko tur darīja Salivena kundze? Viņai vajadzēja sauļoties pie Kārību jūras. Vai viņa pazina to puisi? Vai viņai bija kāds slepens mīļā�kais? Ja tā, tad kādā veidā �īs lietas bija saistītas? Un kā�pēc, pie velna, vajadzēja ielīst pa parādes durvīm, atvienot signalizāciju un tad izmantot virvi, lai izkāptu pa logu. Katru reizi, kad uzdodu sev vienu jautājumu, uzpeld nāko��ais. Frenks atkal apsēdās, izskatīdamies nedaudz ap�mulsis no saviem runas plūdiem.

Tiesu medicīnas eksperts atgāzās savā krēslā un, paņē�mis lietas dokumentus, kādu minūti tos pārlasīja. Viņ� no�ņēma brilles un noslaucīja tās piedurknē. Tad ar īk�ķi un rādītājpirkstu paraustīja lūpu kaktiņu.

Frenka nāsis nodrebēja, viņu vērojot.

-�� Es klausos.

-Tu pieminēji, ka nozieguma vietā nekas nav atstāts. Es to jau pārdomāju. Tev taisnība tā bija pārāk tīra. Medicīnas eksperts vilcinājās, aizsmēķēdams Pali M<i//ci�gareti bez filtra. Frenks to ievēroja. Katrs patologs, ar ku�ru viņam bija nācies strādāt, smēķēja. Medicīnas eksperts

pūta griestos dūmu gredzenus, acīmredzot priecādamies par �o prāta vingrinājumu.

-�� Viņas nagi bija pārāk tīri.

Frenks izskatījās apjucis.

Medicīnas eksperts turpināja.

-�� Ar to es domāju, ka tur nebija netīrumu, nagu lakas palieku, lai gan viņai tie bija nokrāsoti spilgti sarkani. Tur nebija parasto nosēdumu nekā. Tā, it kā tic būtu iztīrīti. Vai tu saproti, ko es domāju? Viņ� nogaidīja un pēc tam turpināja. Es atradu nelielas �ķīduma daļiņas. Viņ� at�kal apklusa. Kaut kas līdzīgs tīrāmajam �ķīdumam.

-�� Viņa torīt bija kādā dārgā skaistumkop�anas salonā.

Medicīnas eksperts pagrozīja galvu. Tad varētu gai�dīt, ka nogul�ņu būtu vairāk, nevis mazāk, no visiem tiem ķimikātiem, ko viņi lieto.

-�� Tātad tu gribi teikt, ka viņas nagi tiku�i ar nolūku iz�tīrīti?

Medicīnas eksperts pamāja.

-�� Kāds ir kārtīgi pastrādājis, lai neatstātu nekādus pie�rādījumus.

-�� Tas nozīmē, ka viņi bija �ausmīgi uztrauku�ies, lai tos nesazīmētu ar bioloģisko pierādījumu palīdzību.

-�� Lielākā daļa noziedznieku par to uztraucas, Set.

-�� Līdz zināmai pakāpei. Bet izskalot nagu apak�as un atstāt �o vietu tik tīru, ka mūsu pierādījumu savāk�anas putekļu sūcējs neko neatrada, ir par traku.

Frenks ieskatījās slēdzienā.

-Tu atradi arī eļļas pēdas uz viņas plaukstām?

Medicīnas eksperts piekrīto�i pamāja, cie�i paraudzīda�mies uz detektīvu.

-�� Konservējo�s aizsargājo�s savienojums. Tāds, kādu lieto audumiem, ādām, līdzīgiem materiāliem.

-�� Tātad viņai kaut kas varēja būt rokā, uz kura paliku�i nosēdumi?

-�� Jā. Lai gan mēs neesam pārliecināti, tie�i kurā brīdī eļļa nokļuva viņai uz rokām. Medicīnas eksperts atkal uzlika brilles. Kā tev �ķiet, Set, vai viņa pazina �o cilvē�ku?

-�� Nekādi pierādījumi par to neliecina, ja vien viņa ne�uzaicināja, lai viņ� �ajā mājā ielauztos.

Medicīnas ekspertam pēk�ņi uznāca iedvesma.

-�� Varbūt viņa imitēja ielau�anos? Zini, kā tas ir? Nogu�rusi no ve�a, viņa atved jaunu guļamistabas draudziņu, lai tas ērti varētu nozagt viņas ligzdiņas olu un aizlaisties prom uz pasaku zemi?

Frenks apcerēja �o teoriju.

-�� Vienīgi tad, ja viņi abi sastrīdēju�ies vai viņa to visu laiku ir mānījusi.

-�� Fakti sakrīt, Set.

Frenks papurināja galvu.

-�� Cik man zināms, aizgājējai patika būt par Valtera Salivena sievu. Tas viņai patika vairāk nekā nauda, ja tu sa�proti, ko es ar to domāju. Viņa varēja pieskarties ar plecu un, iespējams, ar citām ķermeņa daļām visas pasaules sla�venībām. Tas ir tik satrauco�i tādai sievietei, kura kādreiz cepusi hamburgerus restorānā.

Medicīnas eksperts paskatījās uz detektīvu.

-�� Tu joko?

Frenks pasmaidīja.

-�� Astoņdesmitgadīgiem miljardieriem da�reiz rodas dī�vainas idejas. Kā tai jokā: kur sē� astoņsimt mārciņu smags gorilla? Tur, kur tam patīk.

Medicīnas eksperts pasmīnēja un pakratīja galvu. Mil�jardieris? Viņ� nezinātu, ko iesākt ar vienu miljonu dolāru.

Viņ� palūkojās uz savu rakstāmgaldu, izdzēsa cigareti, vēlreiz paskatījās uz slēdzienu un pēc tam uz Frenku un noklepojās.

-�� Manuprāt, otra lode bija līdz pusei vai pilnīgi metāla apvalkā.

Frenks palaida kaklasaiti vaļīgāk, atbalstījis elkoņus uz galda.

-Labi.

Medicīnas eksperts turpināja.

-�� Tā iz�āvās cauri galvas labās puses deniņu kaulam un, izgājusi cauri smadzenēm kreisajā pusē, atstāja divreiz lielākus izejas vārtus nekā ieejas vārti.

-Tātad tu apgalvo, ka noteikti bija divi �aujamie?

-�� Vienīgi tad nē, ja tas puisis vienu ieroci būtu pielādē�jis ar da�ādām lodēm. Viņ� vērīgi paskatījās uz detektī�vu. �ķiet, ka tas tevi nepārsteidz, Set?

-�� Mani tas būtu pārsteidzis pirms stundas. Tagad vairs

nē.

-�� Divi noziedznieki ar diviem iero�iem. Cik gara bija tā lēdija?

Medicīnas ekspertam nebija jāmeklē savās piezīmēs.

-�� Se�desmit divas collas gara un svēra simt piecas mār�ciņas.

-�� Tātad maza sieviete un divi iespējami vīrie�u kārtas kriminālisti ar smaga kalibra �aujamajiem, kas mēģina vi�ņu no�ņaugt, piekauj un pēc tam abi atklāj uz viņu uguni.

Medicīnas eksperts braucīja zodu. �ie fakti bija vairāk kā nesaprotami.

Frenks uzmeta aci slēdzienam.

-�� Vai tu esi pārliecināts, ka �ņaug�ana un piekau�ana notikusi pirms nāves?

Medicīnas eksperts izskatījās aizskarts.

-Noteikti. Sare�ģīts gadījums, vai ne?

Frenks �ķirstīja slēdzienu un lasot izdarīja piezīmes.

-�� To varētu pieņemt. Vai nebija izvaro�anas mēģināju�ma? Nekā tamlīdzīga?

Medicīnas eksperts neatbildēja.

Beidzot Frenks paraudzījās uz viņu, noņēma brilles, no�likdams tās uz rakstāmgalda, un, atgāzies atpakaļ krēslā, malkoja melno kafiju, kas bija atnesta pirms kāda laika.

-�� Slēdzienā nekas nav teikts par seksuālu vardarbību, viņ� atgādināja savam draugam.

Medicīnas eksperts beidzot sakustējās.

-��� Slēdziens ir pareizs. Nav notikusi nekāda seksuāla vardarbība. Nekādu sēklas �ķidruma atlieku, nekādu no�brāzumu vai citu pierādījumu. Tas viss mani vedina uz aizdomām, ka seksuāla vardarbība nav notikusi.

-� Tātad? Tu tomēr neesi apmierināts ar �o secinājumu? Frenks skatījās uz viņu ar cerībām.

Medicīnas eksperts iemalkoja kafiju, izstaipīja savas garās rokas, kamēr kaut kur dziļi sava novecojo�ā ķerme�ņa iek�ienē sajuta patīkamu siltumu, un tad paliecās uz priek�u.

-�� Vai tava sieva kādreiz bijusi uz ginekoloģisko pār�baudi.

-�� Protams, vai tad tur neiet katra sieviete?

-�� Tu būsi pārsteigts, medicīnas eksperts sausā tonī teica. Lieta ir tāda, ka no izmeklē�anas, vienalga, cik labs ir ginekologs, vienmēr rodas mazs uzpampums un nelieli nobrāzumi. Lai kārtīgi pārliecinātos, jāiekļūst tur iek�ā un jāpaurķējas.

Frenks nolika savu kafijas tasi un pagrozījās krēslā.

-�� Tātad tu gribi teikt, ka viņa nakts vidū devās pie gi�nekologa, tie�i pirms viņu no�āva?

-�� Bija vājas indikācijas, bet tās tur bija. Medicīnas eksperts apklusa, uzmanīgi meklēdams vārdus. Esmu to pārdomājis, kop� iesniedzu slēdzienu. Vai tu saproti, ka tas varētu neko nenozīmēt? Viņa to varētu būt sev pati no�darījusi. Katram savs prieciņ�. Bet pēc to vietu izskata es nedomāju, ka tas bijis viņas pa�as darbs. Manuprāt, kāds viņu pārbaudījis neilgi pēc nāves. Varbūt pēc divām stun�dām, varbūt agrāk.

-�� Bet ko viņ� tur meklēja? Pārbaudīja, lai redzētu, vai kaut kas nav noticis? Frenks nemēģināja slēpt savu neti�cību.

Medicīnas eksperts viņu uzmanīgi nopētīja.

-��� Neko citu jau sievietei nepārbauda tajā vielā �ādā īpa�ā situācijā, vai ne?

Frenks kādu laiku skatījās uz savu draugu. �ī informā�cija tikai papildināja jau tā sare�ģīto vielu pārdomām. At�kal kārtējā nepamatotā teorija kā balons, kad tam iespie� vienus sānus, gaiss izspie�as kaut kur citur. Frenks uz�ņā�pa da�as piezīmes. Saraucis uzacis, viņ� izklaidīgi malko�ja kafiju.

Medicīnas eksperts viņu vēroja. �is gadījums nebija no vieglajiem, bet līdz �im detektīvs bija uzdevis labus jautāju�mus. Viņ� bija apmulsis. Tāds bija izmeklē�anas process labie ne vienmēr atrisināja visas lietas. Tomēr, pēc zināma laika, ja cītīgi piestrādāja, �is tas kļuva skaidrāks. Tādā ga�dījumā, savienojot visas detaļas, radās viens veselums. Me�dicīnas eksperts cerēja, ka �is būs tas gadījums. Pa�reiz tas neizskatījās visai cerīgs.

-�� Viņa bija diezgan piedzērusies tajā brīdī. Frenks pē�tīja toksikoloģijas atskaiti.

-�� Augsts alkohola procents. Es personīgi neesmu sa�skāries ar �ādu skaitli kop� koled�as laikiem.

Frenks pasmaidīja.

-�� Es brīnos, kur viņa varēja tā pietempties?

-�� �ādā mājā netrūkst dzeramā.

-�� Izņemot to, ka mēs neatradām netīras glāzes vai at�korķētas pudeles un nekādus citus atkritumus.

-�� Varbūt viņa piedzērusies kaut kur citur?

-�� Kā tad viņa nokļuva mājās?

Medicīnas eksperts kādu bridi apdomājās, izberzēdams miegu no acīm.

-�� Brauca ar auto. Esmu redzējis cilvēkus lielākā reibu�ma pakāpē pie stūres.

-�� Lieta tāda, ka neviena no ma�īnām nav izbraukta no garā�as kop� tā brī�a, kad mājas iemītnieki devās uz Kārī�bu jūru.

-�� Kā tu to zini? Pēc trim dienām motors vairs nesagla�bā siltumu.

Frenks �ķirstīja savu piezīmju bloknotu un, atradis to, ko meklēja, pārslidināja to pār galdu medicīnas eksper�tam.

-�� Saliveniem ir savs �oferis. Kāds vecāks virs, vārdā Bērnijs Kopēti. Viņ� pārzina savas ma�īnas kā nodokļu ju�rists savas lietas. Viņam ir �urnāls, kurā viss kārtīgi iegrā�matots. Tur ierakstīts katras ma�īnas nobraukto jūd�u skaits, kas katru dienu tiek papildināts. Pēc mana lūguma viņ� pārbaudīja katru auto garā�ā. �īs ma�īnas, iespējams, bija vienīgās, kuras sievai bija pieejamas, un līķa atra�a�nas brīdī tās stāvēja garā�ā. Bez tam, Kopēti apstiprināja, ka netrūkst neviens braucamais. Nevienai no ma�īnām ne�bija papildus nobrauktu jūd�u skaits. Kristīne Salivena ne�atbrauca mājās nevienā no �īm ma�īnām. Tātad kā viņa nokļuva mājās?

-�� Ar taksometru.

Frenks pa�ūpoja galvu.

-��� Mēs esam izjautāju�i kairu taksometru firmu, kas darbojas �ajā rajonā. Tajā nakti neviens taksis nepiestāja pie Salivenu mājas. Būtu ta�u pagrūti neatcerēties �o vie�tu, kā tev �ķiet?

>

-Ja nu vienīgi tak�a �oferis viņu nomu�ija un tagad ne�vēlas runāt.

-�� Tu gribi teikt, ka viņa uzaicināja taksometra �oferi pie sevis mājās?

-�� Es saku, ka viņa bija piedzērusies un varbūt nesapra�ta, ko dara.

-�� Tas nesaskan ar signalizācijas sistēmas atslēg�anu un ar to, ka viņas loga ārpusē karājās virve. Mēs runājām, ka, iespējams, bija divi uzbrucēji. Es nekad neesmu redzējis divus �oferus stūrējam vienu taksometru.

Frenkam pēk�ņi prātā ienāca kāda doma, un viņ� to pierakstīja savā piezīmju bloknotā. Viņ� bija pārliecināts, ka Kristīni Salivenu mājās atveda kāds, ko viņa pazina. Tā kā �ī persona vai �is personas nebija pieteiku�ās, Frenks domāja, ka viņ� saprot, kāpēc tas tā ir. Kāp�ana laukā pa logu, nevis ie�ana pa to pa�u ceļu, pa kuru ienākts, no�zīmēja, ka kaut kas piespiedis slepkavu steigties. Varbū�tējs iemesls būtu privātā dro�ības patruļa, ta�u de�urējo��ais policists tonakt neko neparastu nav ievērojis. No�ziedznieki to varēja nezināt, bet, ieraudzīju�i patruļas ma��īnu, bēga.

Medicīnas eksperts atlaidās krēslā, nezinot, ko lai pie�bilst. Viņ� paplēta rokas.

-�� Vai ir kādi aizdomās turētie?

Frenks beidza rakstīt.

-�� Varbūt.

Medicīnas eksperts vērīgi viņu nopētīja.

-�� Ko saka vīrs viens no bagātākajiem �īs valsts cilvē�kiem?

-�� Viens no bagātākajiem pasaulē. Frenks nolika savu piezīmju bloknotu un paņēma slēdzienu, izdzerdams pē�dējās kafijas lāses. Viņas vīrs uzskata, ka viņa devās uz ģimenes pilsētas dzīvokli Votergeitā. �is fakts ir apstipri�nājies. Bija paredzēts, ka pēc trim dienām privātā lidma�ī�na viņu aizstransportēs uz Salivenu īpa�umu ārpus Brid�taunas, Barbadosā. Kad viņa neieradās lidostā, Salivens sāka uztraukties un zvanīt. Tāda ir viņa versija.

-�� Vai viņa vīram minēja iemeslu, kāpēc maina plānus?

-�� Viņ� to man nav teicis.

-�� Bagātnieki var atļauties visu to labāko. Viņi var izda�rīt tā, lai viss izskatītos pēc ielau�anās, kamēr pa�i atrodas �etrus tūksto�us jūd�u attālumā un, �ūpodamies �ūpuļ�krēslā, malko alu. Varbūt viņ� pats vainīgs?

Frenks kādu brīdi skatījās sienā. Viņ� atcerējās, kā Val�ters Salivens bija klusi sēdējis blakus sievai morgā. Kā viņ� bija izskatījies, nezinādamas, ka kāds viņu novēro.

Frenks paskatījās uz medicīnas ekspertu, tad piecēlās, lai ietu.

-�� Nē, es tā nedomāju.

Bils Bērtons sēdēja Baltā nama slepenā dienesta �tābā. Viņ� lēnām nolika �orīt jau tre�o avīzi. Katrā no tām bija apraksts par izmeklē�anu Kristīnes Salivenas slepkavības lietā. Fakti bija pamatā tie pa�i, kas pirmajos rakstos.

Viņ� aprunājās ar Vārneju un D�onsonu nedēļas noga�les piknikā savās mājās. Tur bija tikai viņ� un abi kolēģi aģenti. Tas puisis bija sēdējis slepenajā telpā, redzējis pre�zidentu un misis Salivenu, iznācis ārā, apdullinājis prezi�dentu, nogalinājis lēdiju un aizmucis par spīti Bērtona un Kolina pūlēm. �is stāsts īsti nesaskanēja ar tās nakts noti�kumu secību, ta�u abi vīri bez ierunām pieņēma Bērtona versiju par notiku�o. Abi aģenti bija paudu�i sa�utumu par to, ka kāds uzdro�inājies pacelt roku pret vīru, ko viņi uz�ticīgi sargāja. Noziedznieks bija pelnījis sodu. Neviens no viņiem neuzzinās par prezidenta lomu �ajā lietā.

Kad abi bija aizgāju�i, Bērtons palika dārzā, sūkdams alu. Ja viņi būtu zināju�i. Diem�ēl viņ� zināja. Bilu Bērtonu �ī izvairī�anās no atbildības nemaz neiepriecināja, jo viņ� visu mū�u bija sevi uzskatījis par godavīru.

Bērtons dzēra jau otro kafijas tasi un paskatījās pulk�stenī. Ielējis vēl vienu krūzi, viņ� aplūkoja Baltā nama sle�penā dienesta telpas.

Bērtons vienmēr bija vēlējies kļūt par elitārā dro�ības dienesta biedru, kas sargāja vissvarīgāko personu uz �īs planētas. Viņam patika slepenā dienesta aģentu attapība,

spēks, gudrība un biedriskums. Apziņa, ka jebkuru brīdi no tevis gaidīs, lai tu ziedotu savu dzīvību �ī vīra labā, tā�dējādi kalpojot kopējam labumam. Tā būtu īpa�i cēla rīcī�ba �ajā pasaulē, kur bija zudusi tikumība. Visa tā dēļ aģents Viljams D�eims Bērtons katru rītu modās ar smai�du uz lūpām un katru nakti gulēja cie�ā miegā. Tagad �ī sajūta bija izkūpējusi. Viņ� papurināja galvu un aizsmēķē�ja cigareti.

Tā bija sēdē�ana uz pulvera mucas. To viņi visi darīja. Jo bie�āk to Glorija Rasela viņam iegalvoja, jo vairāk vi�ņu �ī doma nomāca.

Ar automa�īnu viņiem nebija paveicies. Tās pēdas vi�ņus noveda tie�i līdz apgabala policijas konfiscēto auto�ma�īnu stāvvietai. �ajā gadījumā bija pārāk bīstami izdarīt spiedienu. Rasela jutās vīlusies. Bet lai jau viņai tiek. Viņa teica, ka viņa �o lietu kontrolējot. Kādas muļķības.

Viņ� kārtīgi salocīja laikrakstu, atstādams to savam ko�lēģim.

Lai �ī Rasela iet pie velnaj Jo vairāk Bērtons par to domāja, jo niknāks kļuva. Bet tagad bija par vēlu atkāp�ties. Viņ� aptaustīja savas �aketes kreiso krū�u pusi. Viņa

37.� kalibra ierocis, piepildīts ar cementu, kopā ar Kolina 9 mm pistoli gulēja Severnas upes dzīlēs, visvientuļākajā vietā, kādu viņi spēja sameklēt. Daudziem tā varbūt �ķita lieka piesardzība, ta�u Bērtonam neviens piesardzības pasākums ne�ķita mazsvarīgs. Policijas rīcībā bija viena nelietojama lode, un viņi nekad neatradīs otru. Pat ja viņi to spētu, Bērtonambija jauns ierocis. Bērtons neuz�traucās, ka vietējās Vird�īnijas policijas ballistikas noda�ļa varētu viņu sameklēt.

Viņ� nokāra galvu, atcerēdamies tās nakts notikumus. Savienoto Valstu prezidents bija laulības pārkāpējs, kas tik

rupji bija apgājies ar savu gultas partneri, ka viņa bija mē�ģinājusi to nogalināt. Tāpēc aģentiem Bērtonam un Kolinam bija viņa jāno�auj.

Un pēc tam viņi bija slēpu�i pēdas. Tas lika Bērtonam katru reizi, kad viņ� paskatījās spogulī, aizvērt acis. Viņi bija meloju�i. Viņi to bija darīju�i ar savu klusē�anu. Vai viņ� visu �o laiku nebija izlicies? Viņ� iedomājās visas tās vēlās nakts satik�anās vietas. Viņ� katru rītu sveicināja Pirmo lēdiju un spēlējās ar abiem viņu bērniem, neteik�dams, ka viņas vīrs un bērnu tēvs ne tuvu nav tik jauks, laipns, kādu tie, iespējams, viņu iztēlojās. Tādu viņu iztē�lojās visa valsts.

Slepenais dienests. Bērtons novaibstījās. Piemērots no�saukums. Bērtons gadu gaitā bija redzējis tik daudz zemiskuma un novērsies. Tāds bija katra aģenta liktenis to vai citu reizi. Visi viņi par to jokoja vai sūdzējās savā lo�kā, bet ar to viss beidzās. Tāds bija �is darbs. Vara padarī�ja cilvēkus nenormālus, tā lika viņiem justies neuzvara�miem. Un, kad kaut kas slikts atgadījās, slepenā dienesta ierindniekiem bija jātiek ar to galā. To no viņiem gaidīja.

Bērtons vairākas reizes bija pacēlis klausuli, lai piezva�nītu slepenā dienesta �efam. Viņ� bija gribējis tam visu iz�stāstīt, lai sevi attaisnotu. Bet katru reizi viņ� bija nolicis klausuli, nespēdams izteikt tos vārdus, kas varētu pārtraukt viņa karjeru un, būtībā, viņa dzīvi. Ar katru aizejo�o dienu nedaudz pieauga Bērtona cerības, ka viss varētu nokārto�ties, kaut arī viņa veselais saprāts teica, ka tas nav iespē�jams. Tagad bija par vēlu teikt patiesību. Viņ� to juta. Ja viņ� būtu piezvanījis un visu izstāstījis da�as dienas pēc notiku�ā, to vēl varētu pamatot, bet tagad vairs nē.

Viņa domas pievērsās Kristīnes Salivenas nāves cēloņa izmeklē�anai. Bērtons ar lielu interesi bija izlasījis sekci�

jas slēdzienu. Tas viņiem tika piegādāts ar vietējās polici�jas laipnu atļauju, pēc prezidenta pieprasījuma, kur� jutās tik satraukts par notiku�o traģēdiju. Lai arī viņu parauj velns!

Izsists apak��oklis un �ņaug�anas pēdas. Viņa un Kolina �āvieni �īs traumas nebija radīju�i. Viņai bija iemesls vēlēties prezidenta nāvi. Bet Bērtons nekādā ziņā nedrīk�stēja to pieļaut. Viņ� to nekad nepieļautu.

Bērtons bija rīkojies pareizi. Viņ� sev to bija atgādinā�jis tūksto�iem rei�u. �ādai rīcībai viņ� bija gatavots gan�drīz visu savu pieaugu�a cilvēka mū�u. Vienkār�s pilsonis to nevarētu saprast. Viņ� nekad nespētu aptvert, kā domā vai jūtas aģents, kad kaut kas slikts notiek viņa de�ūras laikā.

Pirms daudziem gadiem viņ� bija runājis ar vienu no Kenedija dro�ības aģentiem, kur� nespēja aizmirst Dalasas notikumus. Atrazdamies cie�i blakus prezidenta limuzī�nam, viņ� neko nebija spējis izdarīt. Prezidents bija nomi�ris. Prezidenta galva tika sa�ķaidīta tie�i viņa acu priek�ā. Vienmēr bija iespēja rīkoties savādāk. Vienmēr varēja veikt vēl kādus piesardzības pasākumus pagriezties pa kreisi, nevis pa labi, uzmanīgāk novērot celtnes, nekā tas tika darīts. Vērīgāk pārraudzīt pūli. Kenedija sargs nekad vairs nebija tāds kā iepriek�. Aizgājis no dienesta, �ķīries no sievas un beidzis savu dzīvi kādā graustā Misisipi �ta�tā. Visu aizmirsts un pamests, viņ� savus pēdējos divdes�mit dzīves gadus nodzīvoja Dalasā.

Tas nekad nenotiks ar Bilu Bērtonu. Tāpēc viņ� ar savu ķermeni bija aizsedzis Alana Ri�monda priek�gājēju pirms se�iem gadiem un par savām pūlēm saņēmis divas

38.� kalibra tērauda lodes, par spīti bruņuvestei. Viena iz�urbās caur plecu, otra iestrēga apak�delmā. Brīnumainā

kārtā neviena no tām nebija skārusi kādu dzīvībai svarīgu orgānu vai artēriju. Tās atstāja Bērtonam tikai vairākas rē�tas un sirsnīgu visas valsts pateicību. Viņam vissvarīgākās bija savu biedru aģentu uzslavas.

Un tāpēc viņ� bija iz�āvis uz Kristīni Salivenu. Viņ� ari tagad būtu rīkojies tāpat. Viņ� nospiestu gaili un vērotu, kā lode trāpa galvā, apraujot jauno dzīvību. Tāda bija vi�ņas izvēle, nevis Bērtona. Mirusi.

Viņ� pievērsās darbam, kamēr vēl varēja.

*� * *

Prezidenta galvenā padomniece Rasela mundri soļoja pa koridoru. Viņa nupat bija beigusi apspriedi ar preziden�ta preses sekretāru par Krievijas Ukrainas konfliktu. Tī�rā politika diktēja atbalstu Krievijai, ta�u tīrā politika reti kontrolēja lēmumu pieņem�anas procesu Ri�monda admi�nistrācijā. Krievu lācim pa�laik piederēja visi starpkonti�nentālie kodoliero�i. Ukraina toties ieņēma daudz labāku pozīciju, lai kļūtu par galveno tirdzniecības partneri ar Rietumu valstīm. Svaru kausu Ukrainas labā bija nosvēris tas, ka labais un pa�reiz sērojo�ais prezidenta draugs Val�ters Salivens gatavojās uzsākt tirdzniecisku darījumu ar �o valsti. Salivens un draugi caur da�ādām organizācijām bi�ja ziedoju�i aptuveni divpadsmit miljonus dolāru Ri�mon�da kampaņai un garantēja atbalstu, lai viņ� sasniegtu �o krēslu Ovālajā kabinetā. Prezidents nespēja viņam atteikt par �o palīdzību. No tā izrietēja, ka Savienotās Valstis at�balstīs Ukrainu.

Rasela palūkojās pulkstenī, pateikdamās Dievam, ka pastāvēja arī neatkarīgi iemesli, lai nostātos Kijevas pusē pret Maskavu. Viņa tomēr bija pārliecināta, ka Ri�monds, neskatoties uz visu, būtu nācis klajā ar to pa�u lēmumu.

Viņ� neaizmirsa lojalitāti. Pakalpojumi prasīja atbildes gā�jienu. Prezidenta stāvoklis deva iespējas to izdarīt globālā mērogā. Tikusi galā ar vienu svarīgu problēmu, viņa apsē�dās pie rakstāmgalda un pievērsa uzmanību iek�politikas jautājumiem.

Pēc piecpadsmit minū�u ilgas politiskas �onglē�anas Rasela piecēlās un lēnām piegāja pie loga. Va�ingtonā dzī�ve turpinājās. Nauda tika taisīta, iespaidīgajiem biznesa līderiem apkrāpjot vienam otru. Rasela saprata �o spēli la�bāk nekā vairākums cilvēku. Viņai tā patika, un viņa tajā jutās pārāka par citiem. Viņu tikai sāka uztraukt tas, ka bi�ja neprecējusies un bez bērniem. Viņai jau bija apniku�as profesionālās uzslavas, kad viņas dzīvē ienāca Alans Ri�monds. Viņ� bija Raselai piedāvājis iespēju sasniegt nāko��o pakāpi un nokļūt līdz tādam līmenim, kur, iespējams, neviena sieviete vēl nebija tikusi. �ī doma tik spēcīgi rosī�jās viņas galvā, ka viņa da�reiz nepacietībā trīcēja.

Un tagad �is nolādētais nazis varēja izpostīt viņas kar�jeru. Kur viņ� bija? Kāpēc viņ� nebija pieteicies? Viņam vajadzēja apzināties, kas viņam piederēja. Ja viņ� gribēs naudu, viņa samaksās. Ar rezerves fondiem, kuri bija vi�ņas rīcībā, pietiktu, lai apmierinātu visnereālākās prasības, un Rasela bija gatava uz visu. Baltajā namā neviens patie�sībā nezināja, cik daudz naudas nepiecie�ams tā uzturē�a�nai. Tas bija daudzo firmu dēļ, kas veltīja savu bud�etu daļu un savus darbiniekus, lai Baltais nams varētu funk�cionēt. Finansēs bija tāda nekārtība, ka administrācijām reti kad vajadzēja uztraukties, kā lai sameklē naudu pat visfantastiskākajiem pirkumiem. Par naudu bija vismazāk jāuztraucas, Rasela pie sevis domāja. Diem�ēl viņai bija jāuztraucas par daudz ko citu.

Vai tas vīrs zināja, ka prezidents nebija pilnībā infor�

mēts? Ja nu viņ� mēģinātu sazināties ar prezidentu tie�i, nevis vispirms ar viņu? Raselai uznāca drebuļi. Ri�monds nekavējo�i sapratis Raselas nodomus, par to nevarēja būt ne runas. Viņ� bija ka�ķīgs, bet muļķis nē. Viņ� Raselu iz�nīcinās, un viņa nespēs aizsargāties. Viņa neko nevarēs pierādīt. Viņas liecība pret prezidenta vārdu. Viņu vien�kār�i nogādās politisko atkritumu izgāztuvē, nosodīs un, kas bija visļaunāk aizmirsīs.

Raselai bija tas vīrs jāatrod. Kaut kādā veidā viņam jā�nodod ziņa, lai viņ� stātos sakaros ar Raselu. Viņai varēja palīdzēt tikai viens cilvēks. Rasela vēlreiz apsēdās pie rakstāmgalda, saņēmās un atsāka darbu. Pa�laik nebija no�zīmes celt paniku. Viņai vajadzēja justies tik stiprai kā ne�kad savā dzīvē. Ja savaldīs savus nervus, viņa spēs kon�trolēt iznākumu, jo Dievs viņu bija apveltījis ar lieliskām prāta spējām. Viņa varētu izķepuroties no �īs putras. Rase�la zināja, ar ko jāsāk.

Paņēmiens, ko viņa bija izvēlējusies, būtu pārsteidzis katru, kur� pazina Glorijas Raselas dīvainības. Bet prezi�denta galvenā padomniece spēja pārsteigt pat tos nedau�dzos, kas apgalvoja, ka viņu labi pazīst. Profesionālā kar�jera viņai vienmēr bijusi pirmajā vietā, kaitējot citiem vi�ņas dzīves aspektiem, tai skaitā personiskajai dzīvei un seksuālajām attiecībām. Glorija Rasela sevi uzskatīja par iekārojamu sievieti. Viņas sievi�ķība nesaskanēja ar viņas oficiālo pozu sabiedrībā. Gadiem ejot, viņa apzinājās līdz�svara trūkumu savā dzīvē. Viņa nespēja nomākt savas jū�tas, izbēgt no savas ēnas. Nebija vērts to darīt. Viņa bija pārliecināta, ka viņas iecerētais nenojautīs viņas viltību.

Pēc vairākām stundām Rasela izslēdza savu galda lam�pu un izsauca ma�īnu. Tad viņa pārbaudīja tās dienas sle�penā dienesta personāla sarakstu un pacēla telefona klau-

suli. Pēc trim minūtēm aģents Koiins stāvēja viņas priek��ā, aģentiem raksturīgā pozā sakrustojis rokas sev priek�ā. Viņa pamāja, lai viņ� kādu brīdi uzgaida, tikmēr uzkrāso�dama lūpas. Ar acs kaktiņu viņa vēroja slaido, kalsno vī�rieti, kas stāvēja blakus viņas galdam. Viņ� izskatījās kā no �urnāla vāka. To ievērotu jebkura sieviete. Viņa profe�sijā cilvēks pastāvīgi jutās apdraudēts, un arī viņ� pats va�rēja kļūt bīstams. Vidusskolniecēm vienmēr pievilcīgi �ķi�tu�i nerātnie zēni, kaut vai tāpēc, ka viņu pa�u dzīve ir garlaicīga. Rasela pieņēma, ka Tims Kolins dro�i vien sa�lauzis daudzu sievie�u sirdis savā relatīvi neilgajā mū�ā.

Viņai bija skaidra �ī vakara dienas kārtība, un tas ne�maz negadījās tik bie�i. Rasela atbīdīja krēslu un ieslīdēja augstpapē�u kurpēs. Viņa neievēroja, ka aģenta Kolina acis pievērsās viņas kājām, bet tūlīt pat atkal skatījās tais�ni uz priek�u. Ja viņa to būtu redzējusi, viņa justos apmie�rināta.

-�� Nāko�nedēļ prezidents noturēs preses konferenci pie Midltonas tiesu nama, Tim.

-� Jā, kundze. 9.35 no rīta. Mēs tie�i pa�laik nodarboja�mies ar sagatavo�anas pasākumiem. Viņa acis vērās tais�ni uz priek�u.

-�� Vai tev tas ne�ķiet mazliet neparasti?

Kolins paskatījās uz viņu.

-�� Kas tad, kundze?

-�� Pa�laik darba diena beigusies. Tu vari mani saukt par Gloriju.

Kolins pamīņājās no vienas kājas uz otru, juzdamies neveikli. Viņa, to redzēdama, viņam uzsmaidīja.

-Vai tu zini, kam domāta �ī preses konference?

-� Tur būs prezidenta uzruna� Kolins redzami norija siekalas, � misis Salivenas nogalinā�anas sakarā.

�

-�� Pareizi. Prezidents noturēs preses konferenci sakarā ar privātpersonas un pilsoņa slepkavību. Vai tev tas nelie�kas dīvaini? Manuprāt, tas noliek pirmo reizi prezidentū�ras vēsturē, Tim.

-�� Es par to neko nezinu, kun� Glorija.

-�� Tu pēdējā laikā bie�i esi bijis kopā ar viņu. Vai esi ie�vērojis kaut ko neparastu?

-Ko tad?

-�� Varbūt viņ� bijis pārāk nomākts vai satraukts? Bie�āk nekā parasti?

Kolins lēnām pakratīja galvu, nenojauzdams, kurp vir�zās �ī saruna.

-�� Manuprāt, varētu rasties zināmas problēmas, Tim. Es domāju, ka prezidentam varbūt būs nepiecie�ama mūsu palīdzība. Tu ta�u esi gatavs viņam palīdzēt, vai ne?

-�� Viņ� ir prezidents, kundze. Mans darbs ir par viņu rū�pēties.

Parakņājusies savā rokassomiņā, viņa teica:

-�� Vai tu �ovakar esi aizņemts, Tim? Tu ta�u būsi brīvs parastajā laikā? Es zinu, ka prezidents nekur nebrauc.

Viņ� pamāja.

-�� Tu zini, kur es dzīvoju. Atbrauc pie manis, tiklīdz tev beidzas de�ūra. Es vēlētos ar tevi parunāt divatā, turpinot �o diskusiju. Vai tev nebūs iebildumu palīdzēt man un pre�zidentam?

Kolins nekavējo�i atbildēja.

-�� Es bū�u klāt, Glorija.

*� * X

D�eks vēlreiz pieklauvēja pie durvīm. Nekādas atbildes. Aizkari bija aizvilkti, un gaisma nespīdēja. Vai nu viņ� gu�lēja, vai nebija mājās. D�eks paskatījās pulkstenī. Deviņi.

Viņ� atcerējās, ka Luters Vitnejs reti kad bija gultā pirms di�viem vai trijiem naktī. Vecais fords stāvēja uz piebraucamā ceļa. Nelielās garā�as durvis bija ciet. D�eks ieskatījās past�kastītē pie durvīm. Tā bija pārpildīta. Tas neko labu nesolī�ja. Cik gadu pa�reiz bija Luteram? Pāri par se�desmit? Vai viņ� savu veco draugu atradīs uz grīdas aukstu, ar kopā sa�liktām rokām uz krūtīm? D�eks paraudzījās visapkārt un tad pacēla terakotas puķu podu, kas atradās pie parādes dur�vīm. Otra atslēga joprojām bija turpat. Viņ� vēlreiz palūko�jās visapkārt, tad atslēdza durvis un iegāja mājā.

Dzīvojamā istabā valdīja kārtība un vienkār�ība. Viss atradās savās vietās.

-�� Luter? D�eks izgāja cauri gaitenim, atmiņā pārcilā�dams mājas plānojumu. Guļamistaba pa kreisi, tualete pa labi, virtuve tālāk. Aiz tās bija mazs slēgts lievenis un mājas aizmugurē dārziņ�. Luteru neredzēja nevienā no telpām. D�eks iegāja mazajā guļamistabā, kas, tāpat kā pārējās telpas, bija tīra un kārtīga.

Uz naktsskapī�a stāvēja vairākļas ierāmētas Keitas foto�grāfijas, kas uz viņu noraudzījās, kamēr viņ� sēdēja uz gultas malas. D�eks a�i novērsās un izgāja no istabas.

Mazās aug�stāva istabiņas bija gandrīz tuk�as. Viņ� kā�du brīdi uzmanīgi ieklausījās nekas nebija dzirdams.

D�eks apsēdās plastmasas virtuves krēslā un apskatījās visapkārt. Viņ� neieslēdza gaismu, bet sēdēja tumsā. D�eks pieliecās un atvēra ledusskapi. Viņ� ieraudzīja di�vus iepakojumus pa se�ām alus bund�ām katrā. D�eks pasmaidīja. Uz Luteru vienmēr varēja paļauties, ka viņam mājās būs auksts dzeramais. Viņ� paņēma vienu alu un, atvēris durvis uz dārzu, izgāja laukā.

Mazais dārziņ� izskatījās nolaists. īrisi un papardes bija nokaltu�i pat lielā ozola ēnā. Me�vītenis, kas vijās gar sē�

tu, bija novītis. D�eks aplūkoja Lutera slaveno viengadīgo puķu dobi tur bija vairāk miru�u puķu nekā dzīvu tās bija piebeidzis Va�ingtonas vasaras nogales karstums.

Viņ� apsēdās, paceldams alus bund�u pie lūpām. Skaidrs, ka Luters nebija �eit kādu laiku uzturējies. Tātad? Viņ� bija pieaudzis cilvēks un varēja doties, kurp vēlējās un kad vēlējās. Tomēr D�ekam likās, ka kaut kas nav kār�tībā. Cilvēku paradumi mainās, bet Luters savējos nebūtu mainījis. Viņ� tāds nebija. Luters bija ciets kā klints uz viņu varēja paļauties. Otru tādu cilvēku D�eks savā mū�ā nebija sastapis. Pārpildīta pastkastīte, novītu�as puķes, ma�īna garā�as ārpusē tā viņ� aiz laba prāta nebūtu Visu atstājis. Tātad viņ� nebija rīkojies labprātīgi.

D�eks atkal iegāja iek�ā. Automātiskā atbildētāja lente bija tuk�a. Viņ� atgriezās mazajā guļamistabā, no kuras, at�verot durvis, degunā iecirtās sastāvējies gaiss. Viņ� vēlreiz apskatīja istabu un jutās kā pēdējais muļķis. Viņ� ta�u ne�bija nekāds detektīvs. D�eks pie sevis pasmējās. Luters, ie�spējams, kādas pāris nedēļas uzturējās kādā salā, un viņ� D�eks �eit tēloja nervozus vecākus. Luters bija viens no spējīgākajiem cilvēkiem, kādu D�ekam nācies satikt. Bez tam, viņ� vairs neko negribēja zināt par Vitneju ģimeni. Kāpēc viņ� �eit īsti atradās? Mēģināja atsaukt vecos lai�kus? Lai piekļūtu Keitai ar viņas vecā starpniecību? Tas nebija iespējams.

Iedams prom, D�eks aizslēdza durvis, palikdams atslē�gu zem puķu poda. Viņ� paraudzījās atpakaļ uz māju un tad devās uz savu ma�īnu.

*� * *

Glorijas Raselas māja bija ielas galā, klusā augstāko slāņu rajonā, Betesdas nomalē, nost no Riverroudas ielas.

Viņa kā konsultante bija palīdzējusi daudzām valsts lielā�kajām korporācijām un nopelnījusi krietnu summu, kas kopā ar viņas profesores algu, prezidenta galvenās padom�nieces atalgojumu un daudzu gadu iekrājumiem veidoja pamatīgu kapitālu. Viņai patika skaistas lielas. Mājas ie�ejas durvju senatnīgo koka rāmi apvija biezi saaugu�i me�vīni. Priek�dārzam visapkārt bija serpentīnveida ap�mestu ķieģeļu sēta, un �eit bija iekārtots stūrītis ar galdi�ņiem un saulessargu. Tumsā burbuļoja un �aloja neliela strūklaka, ko apspīdēja maiga gaisma, kas krita no liela�jiem logiem mājas fasādē.

Kad aģents Kolins piebrauca savu auto ar atbīdāmo jumtu, Glorija Rasela sēdēja pie viena no dārza galdiem. Viņ� bija ģērbies kārtīgi izgludinātā uzvalkā ar cie�i sasie�tu kaklasaiti un sēdēja taisni izslējies. Prezidenta galvenā padomniece arī nebija pārģērbusies. Viņa Kolinam uz�smaidīja, un abi pa celiņu deVās iek�ā mājā.

-�� Vai vēlies kaut ko iedzert? Tu izskaties pēc tāda, kam gar�otu d�ins. Rasela paskatījāfļ uz jauno vīrieti un lē�nām iztuk�oja savu tre�o baltvīna glāzi. Pie viņas sen ne�bija ciemojies jauns vīrietis, varbūt pārāk sen, viņa apce�rēja, tomēr alkohols aizmigloja viņas domas.

-�� Es labprāt dzertu alu, ja jums ir.

-�� Tūlīt būs. Viņa apstājās, lai nomestu augstpapē�u kurpes, un ieslīdēja virtuvē. Kolins apskatīja istabu ar mākslinieciski sakrokotajiem aizkariem, reljefām tapetēm un gaumīgām senlietām un nevarēja saprast, kas viņam �eit meklējams. Viņ� cerēja, ka viņa drīz atnesīs alu. Kolinu arī agrāk bija pavedu�as sievietes, sākot ar vidusskolu un pēc tam. Bet te nebija vidusskola, un Glorija Rasela nebija nekāds skuķis. Viņ� saprata, ka nespēs izturēt �o vakaru, ja nebūs pamatīgi apreibis. Viņ� bija gribējis visu

izstāstīt Bērtonam, bet kaut kas viņam lika klusēt. Bērtons turējās savrup un bija saīdzis. Tas, ko viņi bija izdarīju�i, nebija nepareizi. Viņ� saprata, ka apstākļi biju�i neparasti, un viņu veikums, kas citkārt būtu tiem atnesis slavu valsts mērogā, tagad bija jātur slepenībā. Viņ� bija no�ēlojis �is sievietes slepkavību, bet nekādu citu variantu nebija. Visu laiku kāds mira un notika traģēdijas. Viņas laiks bija pie�nācis. Kristīne Salivena vienkār�i bija izvilkusi savu lozi.

Pēc neilga brī�a Kolins jau malkoja savu alu un aplū�koja prezidenta galvenās padomnieces pēcpusi, kamēr vi�ņa uzbu�ināja spilvenus uz platā dīvāna un apsēdās. Viņa tam uzsmaidīja, maziem malkiem dzerdama vīnu.

-�� Cik ilgi tu jau esi dienestā, Tim?

-�� Gandrīz se�us gadus.

-Tu esi ātri dabūjis paugstinājumu. Prezidents uzskata tevi par vērtīgu darbinieku. Viņ� nav aizmirsis, kā tu vi�ņam izglābi dzīvību.

-�� Es viņam par to esmu pateicīgs.

Viņa iedzēra vēl vienu vīna malku, un viņas acis pārslī�dēja Kolina augumam. Viņ� sēdēja, taisni izslējies, un Raselu uzjautrināja viņa acīm redzamā nervozitāte. Viņa bei�dza savu apskati, būdama ļoti apmierināta. Jaunais aģents nebija palaidis garām viņas vērīgo skatienu un tagad mē�ģināja slēpt savu neērtības sajūtu, pētīdams neskaitāmās gleznas, kas rotāja sienas.

-�� Jaukas bildes. Viņ� norādīja uz mākslas darbiem.

Viņa tam uzsmaidīja, ievērodama, ka viņ� steidzīgi

malko alu. Jaukas bildes. Viņa domāja to pa�u, ko viņ�.

-�� Iesim apsēdīsimies citur tur būs ērtāk, Tim. Rasela piecēlās un raudzījās uz sēdo�o Kolinu. Viņa to izvadīja no dzīvojamās istabas pa �auru, garu gaiteni, cauri dubul�tām durvīm, pla�ā viesistabā. Gaismas iedegās pa�as no

sevis, un Kolins ievēroja cauri vēl vienām dubultdurvīm prezidenta galvenās padomnieces guļamistabu.

-�� Vai tev nav iebildumu uzgaidīt, kamēr es pārģērbjos? Es diezgan ilgi esmu bijusi �ajā kostīmā.

Kolins vēroja, kā viņa iegāja guļamistabā. Viņa līdz ga�lam neaizvēra durvis. No tās vietas, kur viņ� sēdēja, bija redzams mazs istabas stūrītis. Viņ� novērsa skatu, mēģinā�dams koncentrēt uzmanību uz senatnīgā kamīna re�ģu ro�tājumiem. Kolins izdzēra alu un pēk�ņi viņam sagribējās vēl vienu. Viņ� atlaidās mīkstajos spilvenos un centās ne�klausīties, bet nevarēja nesadzirdēt katru troksnīti, kas nā�ca no guļamistabas. Beidzot viņ� vairs nespēja pretoties. Viņ� pagrieza galvu un ieskatījās iek�ā pa pavērtajām dur�vīm. Diem�ēl sākumā nekas nebija redzams. Tad viņa pa�slīdēja garām durvju atvērumam.

Viņa tikai īsu mirkli uzkavējās pie gultas gala, lai pa�ņemtu kādu apģērba gabalu. Tas, ka prezidenta galvenā padomniece pastaigājās kaila viņa priek�ā, lika Kolinam sarauties, lai gan viņ� kaut ko tamlīdzīgu bija gaidījis.

Pārliecinājies par �īvakara dienas kārtību, Kolins no�vērsās, varbūt lēnāk, kā pienācās. Viņ� aplaizīja alus bun�d�as aug�ējo malu, uztverdams pēdējās dzintarainā �ķid�ruma lāses. Viņ� juta sev pie krūtīm pieskaramies sava jaunā iero�a stobru. Parasti tā pieskāriens viņu nomierinā�ja, tagad tas izraisīja smeldzi.

Viņam ienāca prātā brālības noteikumi. Bija zināms, ka valsts Pirmās ģimenes locekļi ļoti draudzīgi izturējās pret saviem slepenā dienesta aģentiem. Baumoja, ka tā ir tikai nieko�anās, bet oficiālā nostāja �ajā jautājumā bija nepār�protama. Ja atklātos, ka Kolins �eit uzturējās kopā ar kailu prezidenta galveno padomnieci, tad viņa karjerai būtu bei�gas.

Kolins ātri pārdomāja. Viņ� tūlīt pat varētu doties prom. Bet pēc kā tas izskatītos? Rasela to visu noliegtu. Kolins būtu nostādīts muļķa lomā un iespējams, ka viņa karjerai vienalga pienāktu gals. Rasela viņu �urp bija ielūgusi kaut kāda iemesla pēc. Viņa bija teikusi, ka prezidentam nepie�cie�ama palīdzība. Viņ� tomēr nesaprata, kuram būs jāpa�līdz. Pirmo reizi mū�ā aģents Kolins jutās noķerts lamatās. �ajā situācijā neko nevarēja līdzēt viņa atlētiskais augums, ātrā reakcija un viņa 9 mm pistole. Intelekta ziņā viņ� ne�spēja sacensties ar �o sievieti. Oficiālajā varas struktūrā viņ� atradās tālu zem viņas. Bija tāda sajūta, it kā viņ� te�leskopā skatītos aug�up no bezdibeņa un tomēr nespētu saskatīt viņas augstos papē�us. �ķiet, ka �ī nakts būs gara.

*� * *

Kamēr Valters Salivens pastaigājās, Sendijs Lords viņu vēroja. Skotu viskija pudele uz Lorda rakstāmgalda stūra ieņēma redzamu vietu. Uz ielas iedegās gaismas. Uz īsu brīdi bija atgriezies karstais laiks, un sakarā ar �ī vakara augsto viesi Lords bija pasūtījis, lai darbotos gaisa kondicionieri. Salivens beidza soļot un paskatījās lejup uz ielu, kur vairāku kvartālu attālumā atradās pazīstamā baltā celt�ne, Alana Ri�monda mājas, kur palīdzēs atrisināt Salivena un Lorda lielisko plānu. �ovakar Salivens tomēr nedomāja par darījumiem, par tiem prātoja Lords, kur� bija pārāk viltīgs, lai to izrādītu. �ovakar viņ� te bija palicis drauga dēļ. Lai viņu uzklausītu, lai ļautu Salivenam apraudāt sa�vu mazo palaistuvi. Jo ātrāk viņ� tam tiks pāri, jo drīzāk viņi varēs pievērsties svarīgākām lietām abu nāko�ajam darījumam.

-�� Dievkalpojums bija brīni�ķīgs. Cilvēki to vēl ilgi at�cerēsies. Lords uzmanīgi meklēja vārdus. Valters Sali-

vens bija sens viņa draugs, ta�u �ī draudzība bija būvēta uz advokāta-klienta attiecībām. Ja neuzmanījās, viss varē�ja negaidīti mainīties. Salivens, vienīgais no Lorda pazi�ņām, padarīja viņu nervozu, jo Lords apzinājās, ka nespēj kontrolēt situāciju, ka vīrs, ar kuru viņam bija darī�ana, bija vismaz viņam līdzvērtīgs, ja ne pārāks.

-��� Tev taisnība. Salivens turpināja skatīties lejup uz ielu. Viņ� domāja, ka beidzot būs pārliecinājis policiju, ka vienvirziena spogulis nav saistīts ar noziegumu. Vai viņi bija pilnīgi noticēju�i, tā bija cita lieta. Jebkurā gadījumā viņ� jutās neērti, kā cilvēks, kas nebija pie kaut kā tāda pieradis. Detektīvs, kura vārdu Salivens nevarēja atcerē�ties, nebija viņam izrādījis to cieņu, kādu viņ� bija pelnī�jis, un tas veco vīru bija sadusmojis. Salivens neticēja vie�tējās policijas spējām atrast vainīgos, un izmeklē�anai tas nenāca par labu.

Viņ� pagrozīja galvu, domās atgriezdamies pie spogu�ļa. Tas vismaz netika atklāts presei. Salivens nespētu pār�dzīvot �o kaunu. Spogulis bija Kristīnes ideja. Bet viņam nācās atzīt, ka viņ� bija tai piekritis. Tagad, to atceroties, tas �ķita absurds. Sākumā viņu bi ja aizrāvusi iespēja vērot sievas sakarus ar citiem vīrie�iem. Viņam vairs nebija tie gadi, kad viņ� pats spētu viņu apmierināt, bet viņ� tai ne�varēja liegt miesas priekus. Tomēr tas viss, tai skaitā �īs laulības, bija absurds. Tagad viņ� to apzinājās. Mēģinā�jums atgriezt jaunību. Viņam vajadzēja saprast, ka daba nevienam neklanījās, tā neņēma vērā naudas izteiksmi. Salivens jutās nokaunējies un dusmīgs. Beidzot viņ� pa�griezās pret Lordu.

-�� Neesmu pārliecināts par izmeklētāja kompetenci. Vai mēs varētu iesaistīt federālos spēkus?

Lords nolika savu glāzi. No kastītes, kas bija paslēpta

viņa galda dziļumos, viņ� izvilka cigāru un lēnām to atti�na.

-�� Privātpersonas un pilsoņa slepkavība nevar būt par iemeslu federālai izmeklē�anai.

-�� �ajā lietā iesaistījies Ri�monds.

-�� Blefs, ja gribi dzirdēt manas domas.

Salivens pa�ūpoja galvu.

-�� Nē, �ķiet, ka viņ� ir patiesi norūpējies.

-�� Varbūt, bet nedomā, ka �īs rūpes būs ilgsto�as. Viņam jānodarbojas ar tūksto�iem citu lietu.

-�� Es vēlos, Sendij, lai tie, kas to izdarīju�i, tiktu saņemti ciet.

-�� Es tevi saprotu, Valter. Es vienīgais saprotu. Viņus notvers. Tev jābūt pacietīgam. �ie pui�i biju�i zagļi. Viņi zināja, ko dara, bet katrs var kļūdīties. Viņi stāsies tiesas priek�ā, piemini manus vārdus.

-�� Un kas sekos pēc tam? Mū�a ieslodzījums, vai ne? Salivens ar nicinājumu atcirta.

-�� Iespējams, ka tas netiks atzīts par smagu noziegumu, tāpēc viņi dabūs mū�a ieslodzījumu. Bet viņus noteikti neatbrīvos ar nosacījumu, tāda iespēja nepastāv, Valter, ti�ci man. Viņi nekad neelpos brīvības gaisu. Viņiem labāk būtu saņemt nāves sodu.

Salivens apsēdās un vēroja savu draugu. Valters Sali�vens nevēlējās piedalīties nekādās tiesas prāvās, kur tiktu atklātas visas nozieguma detaļas. Viņ� samiedza acis, ie�domādamies, ka viss tiktu izpausts. Sve�inieki uzzinātu visintīmākās detaļas par viņa un viņa aizgāju�ās sievas dzīvi. Viņ� to nespēja izturēt. Salivens gribēja, lai tos vī�rus atrod, viņ� nokārtos visu pārējo. Lords bija teicis, ka Vird�īnijas �tats vainīgajam piespriedīs mū�a ieslodzīju�mu. Valters Salivens tepat uz vietas izlēma, ka ietaupīs pa�valstij ilgsto�ās cietumieka uzturē�anas izmaksas.

Rasela saritinājās dīvāna stūrī, kailās kājas pabāzusi zem plata kokvilnas pulovera, kas izbeidzās mazliet virs potītēm. Kolins saskatīja viņas krū�u apaļumus vietā, kur tas bija noslīdējis. Kolins sev bija paņēmis vēl divas alus bund�as un viņai ielēja vēl vienu vīna glāzi no pudeles, ko viņ� bija atnesis sev līdzi. Viņa galva pa�laik bija nedaudz iesilusi, tā, it kā iek�ā kurētos neliels ugunskurs. Viņ� bija palaidis kaklasaiti vaļīgāk, �akete un pistole gulēja uz pretējā zviļņa. Viņa bija pieskārusies ierocim, kad viņ� to bija noņēmis.

-Tā ir tik smaga.

-�� Pie tā pierod. Viņa neuzdeva parastos jautājumus.

Rasela zināja, ka viņ� ir kādu nogalinājis.

-�� Vai tu tie�ām būtu gatavs saņemt lodi prezidenta vie�tā?

Viņa palūkojās uz Kolinu caur nolaistiem plakstiņiem. Viņai bija jāsaglabā skaidrs prāts, to viņa sev atgādināja. Tas tomēr nebija viņu atturējis atvilināt jauno vīrieti līdz pa�am savas guļamistabas durvju slieksnim. Viņa juta, ka viņas kontroles spējas sāk zust. Ko, pie velna, viņa darīja? Pa�laik viņas dzīvē bija iestājusies krīze, bet viņa uzvedās kā prostitūta. Tādā veidā nedrīkstēja �ai tēmai tuvoties. Viņa to zināja, bet viņas būtnes otra puse traucēja viņai pieņemt lēmumus. Viņa to pa�laik nedrīkstēja pieļaut.

Viņai vajadzētu vēlreiz pārģērbties, atgriezties dzīvoja�majā istabā vai varbūt savā kabinetā, kur tum�ie ozolkoka paneļi un grāmatplauktiem klātās sienas apslāpētu sa�trauktos instinktus.

Viņ� viņu cie�i nopētīja.

-Jā.

Viņa jau gribēja piecelties, bet tad pārdomāja.

-�� Es esmu gatavs saņemt vienu lodi arī tava vieta, Glo�rija.

-�� Arī manā? Viņas balss nodrebēja. Viņa vēlreiz pla�tām acīm uz viņu paskatījās, aizmirsdama savus stratēģis�kos plānus.

Kad Kolins vēlreiz aizgāja pēc alus, viņ� ievēroja, ka viņa bija tā pietuvojusies, ka viņas ceļgals pieskārās viņa gurnam, kad viņ� apsēdās. Viņa izstiepa kājas, berzēdama tās pret viņa ceļgaliem, un tad nolika tās uz galdiņa viņam pretim. Pulovers bija kaut kādā veidā parāvies uz aug�u, atklādams viņas ciskas, kas bija apaļīgas un baltā krēma krāsā. Tās nebija jaunas, tomēr velni�ķīgi pievilcīgas sie�vietes kājas. Kolina acis lēnām slīdēja pār viņas augumu.

-� Zini, es vienmēr esmu tevi apbrīnojusi. Es domāju vi�sus aģentus. Viņa izskatījās mazliet nokautrējusies. Es saprotu, ka da�reiz tevi nemaz neievēro. Es gribu, lai tu zi�nātu, ka es tevi apbrīnoju un augstu vērtēju.

-� Tas ir lielisks darbs. Es to nemainītu ne pret ko citu. Viņ� izdzēra vēl vienu alu un jutās labāk. Viņa elpa kļuva mierīgāka.

Rasela Kolinam uzsmaidīja.

-�� Esmu priecīga, ka tu �ovakar atnāci.

-�� Esmu tavā rīcībā, Glorija. Viņa pa�apziņas līmenis cēlās, ieņemtajam alkohola daudzumam pieaugot. Viņ� iz�dzēra alu, un viņa ar drebo�u pirkstu norādīja uz dzērienu galdiņu pie durvīm. Viņ� abiem sajauca kokteiļus un apsē�dās.

-�� Es jūtu, ka varu tev uzticēties, Tim.

-�� Tu vari.

-�� Es ceru, ka tu to nepārpratīsi, bet man nav tādu jūtu pret Bērtonu.

-�� Bils ir pirm�ķirīgs aģents. Vislabākais.

Viņa pieskārās Kolina rokai.

-�� Es nedomāju tādā ziņā. Es zinu, ka viņ� ir labs. Es ti�kai da�reiz neesmu par viņu pārliecināta. To ir grūti iz�skaidrot. To man saka mana intuīcija.

-�� Uz intuīciju jāpaļaujas. Es uz to paļaujos. Viņ� pa�skatījās uz Raselu. Viņa izskatījās jaunāka kā koled�as absolvente, kas gatava doties pla�ajā pasaulē.

-�� Mana intuīcija man saka, ka uz tevi var paļauties, Tim.

-�� Taisnība. Viņ� iztuk�oja savu glāzi.

-�� Vienmēr?

Viņ� skatījās uz viņu, pieskandinādams savu tuk�o glā�zi pie viņas glāzes.

-�� Vienmēr.

Tagad viņam bija smags skatiens. Viņ� domāja par vi�dusskolu. Pēc tarfi, kad viņ� bija uzvarējis �tata �empionā�tā, Sindija Pērketa bija uz viņu raudzījusies tie�i tāpat. Viņas skatiens piedāvāja visu.

Viņ� nolaida* roku Raselai uz gurna, slidinādams to aug�up, lejup. Viņas miesa bija tik sievi�ķīga. Viņa ne�pretojās, tikai pavirzījās tuvāk. Tad viņa roka pazuda zem pulovera, sataustīdama viņas vēl stingro vēderu, glaudīda�ma viņas krū�u apaļumus, un tad atkal parādījās dienas gaismā. Otra roka bija apkampusi viņas vidukli, velkot vi�ņu sev tuvāk. Tā noslīdēja lejup pa viņas muguru. Viņa dziļi ievilka gaisu un lēni izelpojā, atbalstījusies pret viņa plecu. Viņ� juta, ka viņas krūtis pieskārās viņa rokai. Lī�ganais ķermenis bija mīksts un silts. Viņa ļāva savai rokai nokrist uz viņa saspringu�ajiem cirk�ņiem. Viņa piēkļāva savu muti viņa lūpām, lēnām atliekdamās un raudzīdamās viņam acīs. Viņas plakstiņi atvērās un aizvērās lēnā ritmā.

Rasela nolika savu dzērienu un lēnām, kā kaitinot, iz�slīdēja no pulovera. Viņ� eksplodēja, ar rokām ieķerda�

mies viņas krū�tura lencēs, kamēr tas nokrita, un viņ� ie�spieda savu seju viņas krū�u izliekumos. Pēdējais apģērba gabals melnas me�ģīņu biksītes, tika norautas no viņas auguma. Viņa pasmaidīja, kad tās lidojot atsitās pret sie�nu. Viņai aizrāvās elpa, kad viņ� bez pūlēm viņu pacēla un ienesa guļamistabā.

Jaguārs lēnām slīdēja pa garo piebraucamo ceļu, apstā�jās, un no tā izkāpa divi cilvēki.

D�eks pacēla sava mēteļa apkakli. Vakars bija spirgts, un debesis klātas mākoņiem.

D�enifera, apgājusi apkārt ma�īnai, apstājās viņam bla�kus. Abi atbalstījās pret luksusa auto sāniem.

D�eks apskatīja �o vietu. Mājas ieeju apvija biezas me�vlnu stigas. Mājai piemita kaut kas smagnējs. Tās ie�mītnieki, iespējams, pa�i kļūs tai līdzīgi. Viņam nācās atzīt, ka tā bija skaista. Kas tur slikts, galu galā, ja kādam piederēja skaistas lietas. �etri simti tūksto�i dolāru kā partnerim. Ja viņ� sāks firmai piesaistīt jaunus klientus, kas lai zina? Lords pelnīja piec'reiz vairāk divus miljo�nus gadā.

Partneru algas bija stingri konfidenciāla lieta, un firmā par tām neviens nerunāja, pat visikdieni�ķākajos apstāk�ļos. Tomēr D�eks bija pareizi uzminējis partnera datora paroli. Kodētais vārds bija �mantkārība�. Kāda sekretāre dro�i vien bija pārsmējusies, to uzzinādama.

D�eks aplūkoja zālienu mājas priek�ā, kas bija aviāci�jas bāzes kuģa klāja lielumā. Viņa skatiens aizklīda tam pāri. Tad viņ� paraudzījās uz savu līgavu.

-Tur ir pietieko�i vielas, kur spēlēt ar bērniem futbolu.

-�� Viņ� pasmaidīja.

-��� Jā, tā ir. Arī viņa D�ekam uzsmaidīja, maigi no�

skūpstot viņa vaigu. D�ēriifera saņēma viņa roku un apli�ka sev ap vidukli.

D�eks paskatījās uz savrupmāju, kas drīz kļūs par viņa trīs miljonu dārgajām mājām. D�enifera turpināja uz viņu skatīties. Viņas smaids kļuva platāks, kad viņa satvēra D�eka pirkstus. Izskatījās, ka viņas acis mirdzēja pat tumsā.

Kamēr D�eks turpināja pētīt celtni, viņ� sajuta atvieg�lojumu. �oreiz viņ� tikai apskatīja logus.

* **

Trīsdesmit se�u tūksto�u pēdu augstumā Valters Salivens atlaidās mīkstajā lidma�īnas krēslā un skatījās pa boinga logu tumsā. Kamēr viņi lidoja no austrumiem uz rietumiem, Salivens savai dienai pievienoja vairākas stun�das. Tomēr viņu nekad nebija uztrauku�as laika zonas. Jo vecāks viņ� kļuva, jo mazāk miega viņam bija nepiecie��ams.

Vīrietis, kas sēdēja viņam pretim, izmantoja izdevību pavērot vecāko vīru tuvumā. Salivenu visa pasaule pazina kā biznesmeni, kura darījumi bija likumīgi, lai gan viņ� da�reiz prata cilvēkus iebiedēt. Likumīgi. �is vārds atbal�sojās Maikla Makkartija galvā. Likumīgajiem biznesme�ņiem parasti nebija ne vajadzības, ne vēlē�anās runāt ar Makkartija profesijas pārstāvjiem. Bet, ja kādu no viņiem piesardzīgi informēja, ka viens no bagātākajiem zemeslo�des cilvēkiem vēlas tikties, tad bija jāpiekrīt. Makkartijs nebija kļuvis par vienu no vispieprasītākajiem pasaules algotajiem slepkavām tāpēc, ka viņam īpa�i patiktu �is darbs. Viņam ļoti patika nauda un ērtības, ko tā piedāvā�ja.

Makkartijam bija tāda priek�rocība, ka viņ� pats izskatī�jās pēc biznesmeņa. Viņ� izskatījās pēc labāko Ziemeļaus�

trumu universitā�u.beidzēja, un tā nebija tikai uzspēle. Viņ� bija ieguvis politisko zinātņu grādu Dartmutas universitātē. Viņam bija kupli, viļņaini, blondi mati, plati pleci un gluda seja. Viņu varētu noturēt par uzņēmēju, kas dodas aug�up pa karjeras kāpnēm, vai par filmu zvaigzni slavas zenītā. Tas, ka viņ� nogalināja cilvēkus naudas dēļ, jo viņam par katru līķi maksāja vairāk nekā miljons dolāru, nespēja ma�zināt viņa jauneklīgo entuziasmu vai dzīves prieku.

Beidzot Salivens uz viņu paskatījās. Par spīti milzīgajai ticībai savām spējām un, galvenais, prasmei saglabāt vēsu prātu ekstremālos apstākļos, Makkartijs sāka nervozēt, kad miljardieris viņu uzmanīgi nopētīja.

-�� Es vēlos, lai jūs kādu manis dēļ nogalinātu, Sali�vens vienkār�i paziņoja. Diem�ēl es vēl pa�laik nezinu, kas �ī persona ir. Bet, ja paveiksies, kādu dienu es to uzzi�nā�u. Kamēr pienāks laiks, es jums maksā�u noteiktu summu, lai jūsu pakalpojumi vienmēr būtu pieejami, līdz tam laikam, kad tie man būs nepiecie�ami.

Makkartijs pasmaidīja un pa�ūpoja galvu.

-�� Iespējams, ka jūs esat informēts par manu reputāciju, mister Saliven. Pastāv liels pieprasījums pēc maniem pa�kalpojumiem. Mans darbs liek man pārvietoties pa visu pasauli, kā jūs noteikti zināt. Ja man būtu viss savs laiks jāziedo jums, kamēr radīsies izdevība, tad man jāatsakās no citiem darbiem. Baidos, ka no tā varētu ciest mans ban�kas konts un mana reputācija.

Salivens nekavējo�i reaģēja.

-��� Simttūksto� dolāru dienā, kamēr rādīsies izdevība, mister Makkartij. Kād jūs veiksmīgi izpildīsiet �o uzdevu�mu, es dubulto�u jūsu parasto samaksu. Es neko nevaru izdarīt, lai saglabātu jūsu reputāciju, tomēr es ticu, ka �ī dienasnauda novērsīs jebkuru kaitējumu jūsu finansēm.

Makkartijs tikai nedaudz iepleta acis un tad ātri atguva savaldību.

-�� Es domāju, ka summa būs atbilsto�a, mister Saliven.

-��� Protams, jums jāsaprot, ka es uzticos ne vien jūsu prasmei likvidēt personas, bet ari jūsu apdomībai.

Makkartijs apslāpēja smaidu. Viņu Salivena lidma�īna bija uzņēmusi Stambulā, pusnaktī pēc vietējā laika. Lid�ma�īnas apkalpe nezināja, kas viņ� ir. Neviens nekad nebi�ja viņu identificējis, tāpēc viņ� neuztraucās, ka viņu kāds varētu pazīt. Tas, ka Salivens viņu satika aci pret aci, iz�slēdza vidutāju, kas varētu pakļaut Salivenu savai kontro�lei. Makkartijam, no otras puses, nebija nekāda iemesla nodot Salivenu.

Salivens turpināja.

-��� Jūs saņemsiet sīku pārskatu, kad tas būs pieejams. Jums būs jāiedzīvojas Va�ingtonā, lai gan jūsu uzdevums var jūs aizvest uz jebkuru pasaules malu. Man būs nepie�cie�ama jūsu gatavība pārvietoties tūlīt pēc signāla. Jums visu laiku vajadzēs mani informēt par savu atra�anās vie�tu, un jums katru dienu būs ar mani jāsazinās pa sakaru lī�nijām, kuras es iekārto�u. Jums jāsedz visi savi izdevumi no dienasnaudas. Samaksa tiks telegrāfiski pārskaitīta uz jūsu izvēlēto rēķinu. Manas lidma�īnas būs jūsu rīcībā, ja pēc tām radīsies vajadzība. Vai sapratāt?

Makkartijs pamāja, juzdamies nedaudz aizskarts no �īm komandām. Bet par miljardieri jau nevarēja kļūt bez zināmām komandētāja spējām. Bez tam, Makkartijs bija lasījis par Kristīni Salivenu. Kas, pie velna, varēja vainot veco vīru.

Salivens nospieda pogu uz sava sēdekļa roktura.

-Tomas, pēc cik ilga laika būsim.galā?

Atskanēja mo�a un zino�a balss.

-�� Pēc piecām stundām un piecpadsmit minūtēm, mister Saliven, ja mēs saglabāsim pa�reizējo ātrumu un augstumu.

-�� Dari visu, lai mēs to saglabātu.

-�� Klausos, ser.

Salivens nospieda citu pogu, un parādījās stjuarts, kas izveicīgi pasniedza viņiem vakariņas, kādas Makkartijs nekad agrāk lidma�īnās nebija baudījis. Ē�anas laikā Sali�vens viņam neko neteica. Kad vakariņu trauki bija novāk�ti, jaunākais vīrietis piecēlās un stjuarts viņam norādīja, kur atrodas guļamtelpas. Reaģēdams uz Salivena rokas mājienu, stjuarts nozuda.

-�� Vēl viens jautājums, mister Makkartij. Vai jums kād�reiz gadījusies neveiksme kādas misijas laikā?

Makkartijs samiedza acis un raudzījās uz savu jauno darba devēju. Pirmo reizi bija redzams, ka viņa profesijas pārstāvji varēja kļūt ārkārtīgi bīstami.

-�� Vienreiz, mister Saliven. Izraēlie�i. Da�reiz �ķiet, ka viņi ir pārcilvēki.

-�� Lūdzu, nepalieliniet �o skaitu līdz divi. Paldies.

*� * *

Sets Frenks klīda pa Salivena mājas gaiteņiem. Dzelte�nās policijas lentes joprojām bija apvilktas apkārt mājai no ārpuses. Tās viegli plivinājās pieaugo�ajā vējā zem sa�milzu�ajiem mākoņiem, kas solīja spēcīgu lietu. Salivens bija apmeties Votergeitas mājā, pilsētas centrā. Viņa māj�kalpotāji bija sava darba devēja rezidencē zvejnieku salā Floridā, kur apkalpoja Salivena ģimenes locekļus. Frenks jau katru no tiem personīgi bija nopratinājis. Viņus ar lid�ma�īnu atgādāja uz mājām, lai detalizēti izjautātu.

Viņ� kādu brīdi apbrīnoja mājas interjeru. Bija tā, it kā viņ� būtu ekskursijā kādā muzejā. Sī māja oda pēc naudas.

Sākot ar antikvāriem priek�metiem līdz oriģinālgleznām, kas bija izkarinātas pa visu māju. Velns parāvis, �ai mājā viss bija oriģināls.

Viņ� ieklīda virtuvē un pēc tam ēdamistabā. Galds iz�skatījās pēc pamatīga tilla, un lakoto parketu klāja bāli zils paklājs. �ķita, ka biezās paklāja �ķiedras iesūktu viņa pē�das. Viņ� uzmetās uz galda malas, nepārtraukdams vērot apkārtni. Viņaprāt, nekas nebija noticis. Laiks gāja, bet lieta nevirzījās uz priek�u.

Laukā saule uz mirkli izlauzās cauri smagajiem māko�ņiem, un Frenkam pirmo reizi darbā pie �īs lietas radās pēk�ņa atklāsme. Viņ� to nebūtu ievērojis, ja neapbrīnotu griestu veidojumus. Viņa tēvs bija amatnieks. Visi savie�nojumi biju gludi kā zīdaiņa vaigs.

Tajā mirklī viņ� vēroja, kā varavīksne rotaļājās griestos. Apbrīnojot tās krāsas, viņ� sāka pētīt, no kurienes tā radusies tāpat kā pasakā, kad aprakto zelta podu meklē varavīksnes ga�lā. Viņa acis pārmeklēja istabu. Viņam bija nepiecie�amas da��as sekundes, un tad tas viņam bija rokā. Viņ� a�i nometās ce�ļos uz grīdas un paskatījās zem vienas galda kājas. �is galds bija 18. gadsimta darbs, tātad smags kā klints. Viņam vajadzē�ja nopūlēties divas reizes, kamēr uz pieres izspiedās sviedru lā�ses un ieritēja viņa labajā acī. Tā kādu bridi asaroja. Viņ� bei�dzot izkustināja galdu un izvilka kādu priek�metu.

Frenks apsēdās vecajā vietā un aplūkoja jaunieguvumu. Varbūt tas būs viņa mazais zelta pods. Nelielais sudraba krāsas metāla gabaliņ� kalpoja kā izolācijas materiāls starp mēbeli un paklāju, lai mitrs paklājs nesabojātu koku. Tā virsma atstaroja saules gaismu un radīja jauku varavīk�sni. Viņa sieva mājās izmantoja līdzīgus paliktņus, ja bija īpa�i uztraukusies par sava vīra radu apciemojumu un no�lēma nopietni uzkopt māju.

Viņ� izvilka savu piezīmju bloku. Kalpotāji ieradīsies rīt, desmitos no rīta. Frenks �aubījās, vai tāds mazs folijas gabaliņ�, kādu viņ� turēja rokā, būtu tik ilgi atstāts savā vietā. Tas varētu nekas nebūt, un tas varētu būt viss.

Frenks atkal pieliecās tuvāk grīdai un paoda paklāju, ar pirkstiem izbraukdams caur tā �ķiedrām. Tīrī�anas līdzek�ļus, ko mūsdienās izmantoja, nebija iespējams noteikt. Tiem nebija nekādas smakas, un tie iz�uva pēc pāris stun�dām. Drīz viņ� uzzinās, pirms cik ilga laika notikusi uz�kop�ana, ja �is priek�mets viņam kaut ko spēs pastāstīt. Frenks varētu piezvanīt Salivenam, bet kaut kāda iemesla dēļ viņ� par to gribēja uzzināt no kāda cita, nevis no mājas saimnieka. Vecais vīrs nebija aizdomās turēto saraksta pir�majās rindās, bet Frenks bija pietieko�i gudrs, lai saprastu, ka Salivens palika �ajā sarakstā. Vai nu viņa kārtas nu�murs pārvietosies uz aug�u vai uz leju, būs atkarīgs no tā, ko �odien, rīt vai nāko�nedēļ uzzinās Frenks. Kad lietu re�ducēja līdz būtiskajam, iznākums bija tik vienkār�s. Viņ� pameta istabu, domādams par varavīk�ņu untumaino dabu un policijas izmeklē�anas darbu vispār.

*� * *

Bērtons vēroja pūli, Kolins stāvēja viņam blakus. Alans Ri�monds devās uz paaugstinājumu, kas bi ja uzstā�dīts uz Midltonas tiesu nama kāpnēm. �im platajam na�mam bija spilgti balti apmetuma veidojumi uz fasādes un laika zoba skarti pakāpieni. Uz tā rīta vējā viļņojās neiz�trūksto�ais Amerikas Savienoto Valstu karogs un tam bla�kus Vird�īnijas �tata karogs. Precīzi 9.35 prezidents sāka savu runu. Viņam aiz muguras kā klints stāvēja Valters Salivens, neizteiksmīgu seju, un viņam blakus smagnē�jais Herberts Sandersons Lords.

Kolins pavirzījās nedaudz tuvāk reportieru pūlim pie tiesu nama pirmajiem pakāpieniem. Viņi centās ieņemt la�bākās pozīcijas, kā pretinieku komanda basketbola spēlē, kas gaida kļūdainu piespēli, lai to izmantotu un trāpītu tie��i grozā. Viņ� bija pametis prezidenta galvenās padomnie�ces māju trijos no rīta. Kas tā bija par nakti. Ja sabiedris�kajā dzīvē Rasela �ķita ne�ēlīga un nejūtīga, tad Kolins bi�ja redzējis citu �īs sievietes būtību, kas viņu spēcīgi pievil�ka. Nakts joprojām �ķita kā bezrūpīgs sapnis. Viņ� bija pārguris no nakts ar prezidenta galveno padomnieci. Tā�das lietas parasti nenotiek, bet ar aģentu Timu Kolinu tas bija atgadījies. Viņi bija arī �ovakar norunāju�i tik�anos. Viņiem vajadzēja uzmanīties, lai gan abi pēc sava rakstura bija piesardzīgi. Kolins nezināja, kurp tas novedīs.

Dzimis un uzaudzis Lorensā, Kanzasas �tatā, Kolins vadījās pēc Vidusrietumu dzīves gudrībām. Saskaņā ar tu�rienes tradīcijām, norunāja randiņus, iemīlējās, apprecējās un pēc tam piedzima �etri vai pieci bērni viss notika tie��i tādā secībā. Viņ� nevarēja iedomāties, kas varētu notikt �ajā gadījumā. Kolins vienīgi vēlējās būt kopā ar �o sie�vieti. Viņ� paskatījās uz to pusi, kur viņa stāvēja, pa kreisi aiz prezidenta. Ar saulesbrillēm uz acīm, matiem viegli plīvojot vējā, izskatījās, ka viņa pilnībā kontrolē situāciju.

Bērtons vēroja pūli, tad paraudzījās uz savu partneri tie�i laikā, lai ievērotu, ka viņa skatiens uz mirkli pievēr�sās prezidenta galvenajai padomniecei. Bērtons sarauca pieri. Kolins bija labs aģents, kas kārtīgi veica savus pie�nākumus, varbūt zināmā mērā pārāk centīgs. Viņ� nebija vienīgais aģents, kur� tā rīkojās, un viņu darbā tā nebūt nebija slikta iezīme. Tomēr acis bija jāvēr� pret pūli. Kas te, pie velna, notika? Bērtons iesāņus paskatījās uz Raselu, bet viņa raudzījās taisni uz priek�u, izlikdamās nema�

nām vīrus, kas bija norīkoti viņu apsargāt. Bērtons vēlreiz paraudzījās uz Kolinu. Tagad puisis pārlūkoja pūli, ik pēc laika mainīdams virzienu no kreisās uz labo, no labās uz kreiso pusi, da�reiz aug�up, brī�iem taisni uz priek�u. Ie�spējamais uzbrucējs nevarēja rēķināties ar noteiktu novē�ro�anas sistēmu. Bet Bērtons nespēja aizmirst, ar kādu skatienu viņ� bija raudzījies uz prezidenta galveno pa�domnieci. Cauri saulesbrillēm Bērtons bija ievērojis kaut ko, kas viņam nepatika.

Alans Ri�monds pabeidza savu runu, ar sastingu�u ska�tu vērdamies skaidrajās debesīs, kamēr vēj� pluinīja viņa perfekto matu griezumu. �ķita, it kā viņ� pielūgtu Dievu, bet patiesībā viņ� mēģināja atcerēties, vai tik�anās ar Ja�pānas vēstnieku viņam ir divos vai trijos pēcpusdienā. Vi�ņa tālēs vērstais, gandrīz sapņainais skatiens labi izskatī�sies vakara ziņās.

īstajā brīdī viņ� atkal pievērsās apkārtējiem un, pagrie�zies pret Valteru Salivenu, paspieda roku cerības zaudēju��ajam vīram.

-�� Man tevis tik ļoti �ēl, Valteir. Izsaku visdziļāko līdz�jūtību. Ja vien es kaut kā, kaut vai mazliet varētu palīdzēt. Tu jau zini.

Salivens satvēra pasniegto roku, un viņam sāka trīcēt kājas. Divi no viņa pavadoņiem viņu slepus atbalstīja, ātri izstiepdami rokas.

-�� Paldies, mister prezident.

-�� Sauc mani par Alanu, lūdzu, Valter. Kā draugs drau�gu.

-�� Paldies, Alan. Alan, tu nemaz nezini, cik esmu patei�cīgs, ka tu atradi laiku. Kristija būtu tik aizkustināta, ja dzirdētu tavu �odienas runu.

Tikai Glorija Rasela, kas uzmanīgi pētīja �o pāri, ievē�

roja bosa lūpu kaktiņos vieglu smīnu. Pēc mirkļa tas jau bija izzudis.

-�� Es zinu, ka trūkst vārdu, lai izteiktu to, ko tu pa�laik jūti, Valter. Man aizvien bie�āk liekas, ka viss �ajā pasaulē notiek ar zināmu nolūku. Ja viņa tik pēk�ņi nebūtu sasli�musi, tas nekad nebūtu atgadījies. Es nespēju izskaidrot, kāpēc tamlīdzīgas lietas notiek, to neviens nevar. Bet es vēlos, lai tu zinātu, ka es esmu tavā rīcībā, ja bū�u tev ne�piecie�ams. Jebkurā laikā un vietā. Mēs tik daudz kopā esam piedzīvoju�i. Tu man, protams, esi palīdzējis diez�gan grūtā dzīves posmā.

-�� Tava draudzība man vienmēr bijusi svarīga, Alan. Es to neaizmirsī�u.

Ri�monds apkampa vecā vīra plecus. Fonā garos kātos �ūpojās mikrofoni.

-�� Valter, es gatavojos iesaistīties izmeklē�anā. Es apzi�nos, ka da�i teiks, ka tā nav mana darī�ana, ka mans stā�voklis nepieļauj personisku iejauk�anos �ādās lietās. Bet, velns parāvis, Valter, tu esi mans draugs, un es nedrīkstētu atļaut tam vienkār�i tāpat vien izslīdēt no rokām. Tie, kas par to atbildīgi, samaksās.

Abi vīri vēlreiz apkampās, kamēr fotogrāfi to iemū�i�nāja. Divdesmit pēdu augstās antenas, kas slējās aug�up no pēdējo ziņu automobiļiem, pārraidīja �o maiguma iz�pausmi pasaulei. Baltā nama darbinieki iedomājās par pirmsvēlē�anu aptauju rezultātiem.

❖ *

Viņ� pārslēdza televīzijas kanālus no MTV uz GRAND OLE, tad uz multfilmu seriālu, uz QVC, CNN, sporta ka�nālu un atkal uz CNN. Vīrietis piecēlās sēdus gultā un, iz�dzēsis cigareti, nolika pulti. Pa�laik prezidents noturēja

preses konferenci. Viņam bija bargs izskats, un viņ� pauda savu sa�utumu par miljardiera Valtera Salivena sievas, Kristīnes Salivenas, drausmīgo slepkavību un par to, ka �ī nāve simbolizēja pieaugo�os likumu pārkāpumus valstī. Nez vai prezidents būtu tikpat pārliecino�i uzstājies, ja upuris būtu nabaga nēģeris, spāņu vai aziātu izcelsmes amerikānis, atrasts ar pārgrieztu rīkli kādā Dienvidaustru�mu �tatā. Prezidenta tonis bija stingrs un ass. Vardarbība jāizbeidz. Cilvēkiem savās mājās jājūtas dro�ībā. Norūpē�jies un gādīgs prezidents tas bija iespaidīgs skats.

Reportieri uz tā uzķērās un uzdeva visus pareizos jautā�jumus.

Televīzija parādīja prezidenta galveno padomnieci, tērptu melnās drānās. Viņa piekrīto�i māja ar galvu, kad prezidents izklāstīja savus uzskatus par noziegumu un so�du. �ī rīta izbraukums bija �etrdesmit miljonu balsu vērts.

Ja Rasela zinātu, kas viņus pa�laik vēroja, nez vai viņa būtu jutusies tik apmierināta. Vīrie�a acis ieurbās abu se�jās. Atmiņās kā dego�a nafta, kas izplata versmi un sola postījumus, uzpeldēja tās nakts notikumi.

Lidojums uz Barbadosu bija pagājis bez starpgadīju�miem. Laineris bija milzīgs, un tā spēcīgie motori bija lid�ma�īnu bez pūlēm atrāvu�i no zemes Sanhuanas lidostā Puertoriko, un pēc da�ām minūtēm viņi jau bija sasniegu�i trīsdesmit se�u tūksto�u pēdu augstumu. Lidaparāts bija pārpildīts. Sanhuana kalpoja kā tūristu savāk�anas punkts. Viņu ceļamērķis bija salu grupas, kas veidoja Kārību jūras atpūtas vietas. Pasa�ieri no Oregonas un Ņujorkas �tatiem un citām vietām vēroja melno mākoņu sienu, lidma�īnai sasveroties uz kreisajiem sāniem, lai izvairītos no tropis�kās vētras, kas tomēr nepārvērtās viesuļvētrā.

Kad pasa�ieri atstāja lidma�īnu, viņus sagaidīja metāla

traps. Piecus no viņiem uzņēma automobilis, kas pēc amerikāņu standartiem bija mazs, un nogādāja visus Brid�taunā, biju�ās britu kolonijas galvaspilsētā. Tā bija saglabājusi ilgsto�ā koloniālisma iezīmes iedzīvotāju ru�nas manierē, ģērb�anās stilā un izturē�anās veidā. �oferis melodiskā tonī viņus informēja par nelielās salas neskai�tāmajiem brīnumiem, norādīdams uz pirātu kuģi, kas ar ekskursantiem uz klāja �ķēla mierīgās jūras viļņus. Uz karoga mastā bija attēlots galvaskauss un sakrustoti kauli. Uz klāja saulē apsārtu�i tūristi tika dzirdīti ar ruma pun�u tādos daudzumos, ka tie visi būs piedzēru�ies vai arī tiem būs nelaba dū�a, kad viņi vēlā pēcpusdienā atgriezīsies piestātnē.

Aizmugures sēdeklī divi pāri no Desmoinas kala sa�trauco�us plānus. Pavecāks vīrs, kas sēdēja uz priek�ējā sēdekļa, skatīdamies caur priek�ējo stiklu, domās atradās divu tūksto�u jūd�u attālumā uz ziemeļiem. Vienreiz vai divreiz viņ� pārbaudīja brauk�anas virzienu. Galveno tū�risma objektu nebija daudz. Sala bija divdesmit vienu jū�dzi gara un platākajā vietā tikai �etrpadsmit jūdzes plata. Te pastāvīgi valdīja astoņdesmit piecu grādu karstums pēc Fārenheita, ko cie�amu padarīja nepārtrauktais vēj�, kura �alkas iespiedās zemapziņā.

Viesnīca bija amerikāņu standarta, Hiltona celta ar mākslīgo pludmali vienā salas galā. Tās personāls bija la�bi apmācīts, laipns un labprāt atstāja viesi vienu, ja viņ� to vēlējās. Kamēr lielākā daļa tūristu pilnībā nodevās sava ķermeņa kop�anas nodarbībām, viens cilvēks izvairījās no sabiedrības, viņ� retumis izgāja no savas istabas, lai dotos klejojumos pa baltās pludmales vientuļajiem apvidiem vai uz salas klin�aino Atlantijas okeāna piekrasti. Pārējo laiku viņ� pavadīja savā istabā, ar pītajām mēbelēm un vājo ap�

gaismojumu, pie ieslēgta televizora. Uz paklāja visur mē�tājās paplātes ar ēdamo.

Pirmajā dienā Luters viesnīcas priek�ā bija ielēcis tak�sometrā un devies izbraucienā uz salas ziemeļu malu, gandrīz līdz okeāna krastam, kur uz vienas no daudzo kal�nu virsotnēm pacēlās Salivenu savrupnams. Luters nebija nejau�i izvēlējies Barbadosu.

-�� Vai jūs pazīstat misteru Salivenu? Viņa gan �eit pa��laik nav. Atgriezies Amerikā. Taksometra �ofera liris�kais tonis pamodināja Luteru no transa. Masīvie dzelzs vārti ar zāli apaugu�ā kalna pakājē slēpa garu līkumotu ceļu uz namu. Tas ar savām la�krāsas sienām un astoņpa�dsmit pēdu augstajām balta marmora kolonnām dīvaini ie�derējās sulīgajā zaļumā un kā milzīga sārta roze pacēlās virs krūmājiem.

-�� Esmu bijis viņa mājā. Luters atbildēja. Savienota�jās Valstīs.

Taksometra �oferis uz viņu paskatījās ar cieņu.

-�� Vai kāds ir mājās? Varbūt kalpotāji?

Vīrs pa�ūpoja galvu.

-Visi aizbrauku�i. �orīt.

Luters atlaidās sēdeklī. Iemesls bija acīm redzams. Viņi atradu�i kundzi.

Nāko�ās dienas Luters pavadīja pla�ajā, baltajā plud�malē, vērodams izpriecu kuģus, kuru pasa�ieri devās uz neskaitāmajiem bezmuitas veikaliem centrā. Tūristiem visapkārt riņķoja garmatainie salas iemītnieki ar apdilu��iem diplomātiem, kas bija pilni ar pulksteņiem, smar�ām un citiem viltojumiem.

Par pieciem amerikāņu dolāriem varēja vērot, kā sali�nieks pār�ķeļ lapu un ietecina tās biezo sulu mazā stikla pudelītē, ko varēja izmantot, kad saule sāks kniebt maiga�

jā, baltajā ādā, kuru līdz �im bija segu�i uzvalki un blūzes. Par �etrdesmit dolāriem stundas laikā tika noņemtas var��acis. �eit bija daudz sievie�u ar ļenganiem muskuļiem un sa�ervelētām pēdām, kas pacietīgi gulēja smiltis, kamēr �ī operācija tika veikta.

Salas skaistums zināmā mērā izkliedēja Lutera melan�holiju. Beidzot siltā saule, maigais vējiņ� un salas iemīt�nieku vieglprātīgā attieksme pret dzīvi bija nomierinājusi viņa uztrauktos nervus. Viņ� da�reiz pat uzsmaidīja kā�dam garāmgājējam, īsiem teikumiem aprunājās ar bārme�ni un vēlu vakaros, gulēdams pludmalē, sūca kokteiļus. Tumsā viļņu �alas viņu maigi aiz�ūpoja prom no murgai�nās īstenības. Pēc da�ām dienām viņ� plānoja doties tālāk. Viņ� vēl nebija izlēmis, kurp.

Televīzijas kanālu pārslēdzējs apstājās pie CNN zi�ņām, un Luters, kā uz spininga uzķērusies zivs, atgriezās tur, no kurienes viņ� bija mēģinājis aizbēgt, iztērēdams vairākus tūksto�us dolāru un nobraucis vairākus tūksto�us jūd�u.

*� * *

Rasela izkāpa no gultas un, piegājusi pie naktsgaldiņa, sataustīja cigare�u paciņu.

-� Tu izskaties par gadiem desmit jaunāka. Kolins apvē�lās uz muguras un aizrautīgi vēroja, kā viņa kaila pastaigājās.

-�� Tas ir tavs nopelns. Viņa aizdedzināja cigareti, dziļi

* * 3 ' ievilkdama dūmus, tad to nodzēsa un iekāpa atpakaļ gulta, ar muguru pieglauzdamās Kolinam. Viņa apmierināti pa�smaidīja, kad viņ� to apkampa ar savām garajām, musku�ļotajām rokām.

-�� Preses konference pagāja tīri labi, kā tev �ķiet? Vi�ņa juta, ka viņ� teikto pārdomā. Kolinam varēja redzēt

cauri. Bez saulesbrillēm viņiem visiem varēja redzēt cau�ri.

-�� Kamēr policija neuzzinās, kas patiesībā notika.

Rasela pagriezās pret viņu ar seju, vāri pārvilka ar pirk�sta galu pār viņa kaklu un gludajām krūtīm, it kā domās uzrakstot burtu �V�. Ri�monda krūtis bija spalvainas, da��as no �ķipsnām iesirmas un galos sprogojās. Kolinam krūtis bija kā zīdainim, bet zem ādas varēja just spēcīgus muskuļus. Viņ� varētu salauzt viņai sprandu ar vienu vie�nīgu kustību. Viņa īsu bridi apcerēja, kas tā būtu par sajū�tu.

-�� Zini, mums ir radusies problēma.

Kolins gandrīz skaļi iesmējās.

-�� Ja brīvībā atrodas kāds, kam pieder nazis ar preziden�ta un miru�ās sievietes pirkstu nospiedumiem un asinīm, tad var rasties lieli sare�ģījumi.

-�� Kāpēc, tavuprāt, viņ� vēl nav pieteicies?

Kolins paraustīja plecus. Ja viņ� būtu �ī pui�a vietā, viņ� arī nozustu. Noslēptos un tērētu miljonus. Ko Kolins būtu iesācis ar tādu naudu? Viņ� paraudzījās ar Raselu. Vai par tādu naudu viņa piekristu doties viņam līdzi? Tad viņ� domās atgriezās pie pa�reizējās sarunas. Varbūt �is puisis bija prezidenta politiskās partijas biedrs, varbūt viņ� bija par to balsojis? Jebkurā gadījumā, kāpēc izaicināt lik�teni?

-�� Varbūt viņ� ir pārbijies. Kolins beidzot atbildēja.

-�� Pastāv anonīmas iespējas.

-�� Varbūt �is puisis nav tik pieredzējis. Varbūt tas viņam nenesīs peļņu. Iespējams, ka tas viņam neko nenozīmē. Domā, ko gribi. Ja viņ� gatavotos to atklāt, viņ� jau, iespē�jams, būtu to izdarījis. Ja viņ� rīkosies, mēs noteikti drīz par to uzzināsim.

Viņa apsēdās gultā.

-�� Tim, tas mani patie�ām uztrauc. Viņas balss tonis lika ari Kolinam apsēsties. Es biju tā, kas izlēma atstāt vēstuļu nazi nenoslaucītu. Ja par to uzzinās prezidents� Viņa paskatījās uz aģentu. Viņ� viņu saprata un, noglaudī�jis viņas matus, ieskāva viņas seju plaukstās.

-�� No manis viņ� neko neuzzinās.

Rasela pasmaidīja.

-�� Es to zinu, Tim. Bet ja nu �ī persona rīt mēģinās sazi�nāties tie�i ar prezidentu?

Kolins izskatījās apjucis.

-�� Kāpēc lai viņ� to darītu?

Rasela pagriezās uz gultas pusi. Pirmo reizi Kolins ie�vēroja mazu, sārtu, ovālu dzimumzīmi puspenija lielumā tajā vielā, kur sākās viņas kakls. Tad viņ� ieraudzīja, ka viņa trīc, lai gan istaba bija silta.

-�� Kāpēc lai viņ� to darītu, Glorija? Kolins pieslīdēja viņai tuvāk.

Viņa teica it kā guļamistabas sienai.

-��� Vai tev nav ienācis prātā, ka vēstuļu nazis var kļūt par vienu no visvērtīgākajiem priek�metiem pasaulē? Viņa pagriezās pret Kolinu, sabu�ināja viņa matus, smai�dīdama par to, ka viņam tik lēnām pieleca.

-�� �antā�a?

Viņa pamāja.

-�� Kā, pie velna, var �anta�ēt prezidentu?

Viņa piecēlās, uzmetusi uz pleciem vaļīgu rītakleitu, un ielēja vēl vienu dzeramā glāzi no pustuk�ās karafes.

-�� Prezidenta stāvoklis nepasargā no �antā�as mēģināju�miem. Sasodīts, Tim, tā dēļ tik daudz ko var zaudēt� vai iegūt.

Viņa lēnām apmaisīja dzērienu, apsēdās uz dīvāna un,

pielikusi glāzi pie lūpām, juta, kā siltais un mierino�ais �ķidrums tecēja lejup. Viņa pēdējā laikā dzēra daudz vai�rāk kā parasti. No viņas rīcības to nevarēja nojaust, bet vi�ņai vajadzēs uzmanīties, īpa�i �ajā kritiskajā laikā. Tomēr Rasela nolēma sevi sākt iegro�ot ar rītdienu. �onakt, kad jauns vīrietis gulēja viņas gultā, viņai gribējās iedzert. Vi�ņa jutās kādus piecpadsmit gadus jaunāka. Katrs aizejo��ais mirklis kopā ar Kolinu lika viņai justies skaistākai. Viņa paturēja prātā savu sākotnējo nodomu, bet kas gan viņai varēja liegt papriecāties??

-�� Ko tu gribi, lai es daru? Kolins uz viņu paskatījās.

Rasēla to bija gaidījusi. Viņas jaunais, simpātiskais sle�penā dienesta aģents. Mūsdienu bruņinieks, par kādiem viņa bija lasījusi, būdama meitene. Rasela viņu vēroja, �ū�podama dzēriena glāzi pirkstos. Ar otru roku viņa lēnām noslidināja rītakleitu un ļāva tai nokrist uz grīdas. Laika bija diezgan īpa�i trīsdesmit septiņus gadus vecai sievie�tei, kurai nekad nebija biju�as nopietnas attiecības ar vī�rieti. Laika pietiks visam. Dzeramais aizskaloja viņas bai�les un satraukumu un kopā ar to viņas piesardzību. Visu to, kas viņai tik ļoti bija nepiecie�ams. �onakt vēl nē.

-�� Tu vari kaut ko manā labā izdarīt. Bet es tev to pa�teik�u no rīta. Viņa pasmaidīja, atlaidās uz dīvāna un iz�stiepa roku. Viņ� paklausīgi piecēlās un devās pie viņas. Pēc da�iem mirkļiem vienīgās skaņas bija elsas un nepār�traukta dīvāna �īkstē�ana.

*� * *

Kādu puskvartālu no Raselas mājas Bils Bērtons sēdēja savās mājās un starp ceļiem iespiestu turēja diētiskās ko�las bund�u. Palaikam viņ� uzmeta skatienu mājai, kurā viņ� bija redzējis savu partneri ieejam 12.14 un kur viņ�

bija saskatījis prezidenta galveno padomnieci tādā tērpā, kas nenozīmēja, ka �ī būs darba vizīte. Ar teleobjektīva palīdzību viņam bija izdevu�ās divas fotogrāfijas, par ku�rām Rasela būs gatava nogalināt, lai tās iegūtu savā īpa�u�mā. Gaismas bija iedegu�ās visās istabās pēc kārtas, ka�mēr sasniedza mājas austrumu galu, un tad visas lampas pēk�ņi izdzisa.

Bērtons paskatījās uz sava partnera ma�īnas snaudo�a�jām aizmugures gabarītugunīm. Zēns bija kļūdījies, atro�doties �eit. Tas nozīmēja karjeras beigas, varbūt viņiem abiem un Raselai. Bērtona domas pievērsās tās nakts noti�kumiem. Kolins bija skrējis atpakaļ uz māju. Rasela kļuva balta kā palags. Kāpēc? Visā tajā juceklī Bērtons bija pie�mirsis pajautāt. Un pēc tam viņi lauzās cauri kukurūzas laukam, ķerdami kādu, kam tur nebija jāatrodas, bet kur� tur bija gadījies.

Kolins kaut kāda iemesla dēļ bija atgriezies mājā. Un Bērtons saprata, ka pienācis laiks uzzināt, kas tas bija par iemeslu. Viņam bija neskaidra nojauta, ka pamazām veido�jas kāda sazvērestība. Tā kā Bērtons bija izslēgts no līdzda�lības, viņ� dabiski secināja, ka, iespējams, viņam nepienā�cās balva. Nevienu mirkli viņ� neticēja, ka Raselu interesēja vienīgi tas, kas atradās aiz viņa partnera bik�u rāvējslēd�a. Viņa ne tuvu nebija tāda sieviete. Viņa visu darīja ar zinā�mu nolūku. Pārgulē�ana ar jaunu buku nebija galvenais.

Pagāja vēl divas stundas, Bērtons ieskatījās pulkstenī un tad sastinga, ieraudzījis Kolinu atveram parādes durvis. Viņ� lēnām aizgāja pa taciņu un iekāpa ma�īnā. Kad viņ� brauca garām, Bērtons pieliecās sēdeklī, juzdamies ne�daudz vainīgs, ka izsekojis savu biedru. Viņ� redzēja, kā iedegās pagrieziena ugunis, kad fords izbrauca no dārgā rajona.

Bērtons paskatījās atpakaļ uz māju. Iedegās gaisma. Ie�spējams, ka tā bija dzīvojamā istaba. Bija vēls, bet acīmre�dzot mājas saimniece vēl bija mo�ā noskaņojumā. Baltajā namā klīda leģendas par Raselas izturību. Bērtons uz bridi apcerēja, vai viņa tādu pa�u izturību demonstrēja arī gultā. Pēc divām minūtēm iela bija tuk�a, bet gaisma mājā neno�dzisa.

Lidma�īna piezemējās un apstājās uz Nacionālās lidos�tas galvenā skrejceļa. Pagriezies pa kreisi da�us simtus jardu no mazās pietekas, pa kuru varēja nokļūt Potomakas upē, gaisa laineris pieripoja pie devītajiem vārtiem. Lidos�tas dro�ības dienesta virsnieks atbildēja uz fotoaparātiem apkāru�os tūristu nepacietīgajiem jautājumiem un neievē�roja vīru, kas ātri pagāja viņam garām. Viņu vienalga ne�varētu pazīt.

Lutera atgrie�anās bija notikusi pa to pa�u mar�rutu apstā�anās Maiami, pēc tam Dalasā, Fortvortā.

Viņ� noķēra taksi un vēroja, kā sastrēgumstundā tran�sports plūda dienvidu virzienā pa D�ord�a Va�ingtona �o�seju. Tur mājup brauca noguru�ie kalpotāji. Debesis solīja lietu, un vēj� purināja kokus �osejas malās, ceļ� slinki lī�kumoja paralēli Potomakas upei. Ik pēc laika gaisā pacē�lās kāda lidma�īna, pagriezās pa kreisi un ātri pazuda mā�koņos.

Luteru gaidīja vēl viena cīņa. Prezidenta Ri�monda pa��taisnais tēls, kad tas bezkaislīgi iestājās pret vardarbību, un viņam līdzās stāvo�ā pa�apmierinātā galvenā padomniece neizgāja Luteram no prāta. Bēgdams no �īs valsts, viņ� bija juties vecs, noguris un nobijies tagad tas bija pārgājis. Vainas sajūtu, ka viņ� bija ļāvis jaunajai sievietei nomirt, pa�laik aizstāja pāri malām plūsto�s naids, kas piesātināja katru viņa nervu �ūnu. Ja viņam bija lemts kaut kādā vei�

dā kļūt par Kristīnes Salivenas eņģeli atriebēju, viņ� �o uzdevumu veiks, ielikdams tajā visu iespējamo enerģiju un izdomas spēju, kas viņam vēl bija atlikusi.

Luters iekārtojās sēdeklī, ko�ļādams krekerus, kas bija paliku�i pāri no lidojuma, un apcerēja, vai Glorija Rasela bija gļēvule.

*� * *

Sets Frenks pameta skatu pa automa�īnas logu. Viņ� bi�ja personiski nopratinājis Valtera Salivena kalpotājus un atklājis divas interesantas lietas. Pirmā bija firma, kuras priek�ā Frenks pa�laik bija novietojis automa�īnu. Otra varēja pagaidīt.

Nama izkārtne Tvaika ķīmiskā tīrītava Metro vēstī�ja, ka uzņēmums Springlīldas biezi apbūvētajā rajonā,aiz apvedceļa darbojās kop� 1949. gada. �ī stabilitāte Frenkam neko nenozīmēja. Mūsdienās daudzas firmas, kas ilg�sto�i likumīgi darbojās, bija kļuvu�as par naudas atmazgā��anas un pulcē�anās vietām gan organizētajai noziedzībai, gan mafijai, ķīnie�u un pa�u mājas izaudzētajiem klaniem. Paklāju tīrītava, kas apkalpoja bagāto māju īpa�niekus, varēja tikpat labi novērot signalizācijas sistēmas, skaidras naudas un dārglietu glabātavas un potenciālo upuru dzīves veidu. Frenks nezināja, vai viņam būs darī�ana ar vientuļu noziedznieku vai veselu organizāciju. Drīzāk viņu gaidīja strupceļ�, bet to nekad nevarēja paredzēt. Trīs minū�u brauciena attālumā bija novietotas divas patruļas ma�īnas. Katram gadījumam Frenks izkāpa no sava auto.

-�� Tie varēja būt Rod�ers, Badizinskis un D�eroms Petiss. Jā, 30. augustā pulksten deviņos no rīta. Mājai ir trīs stāvi. Tā nolādētā māja tik liela, ka pat trim pui�iem jāno�pūlas veselu dienu. D�ord�s Patersons ieskatījās savā re�

ģistrācijas �urnālā, kamēr Frcnks apskatīja nokvēpu�o ka�binetu.

-�� Vai varu ar viņiem parunāt?

-�� Jūs varētu parunāt ar Petisu. Abi pārējie ir aizgāju�i.

-�� Uz visiem laikiem?

Patersons pamāja.

-�� Cik ilgi viņi pie jums strādāja?

Patersons pārbaudīja nodarbinātības �urnālu.

-�� D�eroms �eit nostrādājis piecus gadus. Viņ� ir viens no maniem labākajiem darbiniekiem. Rod�ers te sabija apmēram divus mēne�us. Manuprāt, viņ� pārcēlās uz citu apgabalu. Badizinskis pie mums nostrādāja apmēram �et�ras nedēļas.

-�� Ne pārāk ilgu laiku.

-�� Pie velna, tāds ir �is darbs. Mēs tērējam tūksto� dolā�ru, lai apmācītu �os pui�us un tad pēk�ņi viņi dod kājām ziņu. Ar �o darbu karjeru nevar taisīt, ja saprotat, ko es ar to gribu teikt. Tas ir sviedrējo�s, netīrs darbs. Un par to al�gu jums neiznāks aizbraukt uz Rivjēru, sapratāt?

-�� Vai jums ir viņu adreses? Frenks izvilka savu pie�zīmju bloknotu.

-��� Kā jau es teicu, Rod�ers ir pārcēlies. Petiss �odien ir darbā, ja jūs gribat ar viņu aprunāties. Pēc pusstundas viņam ir norīkojums Maklinā. Viņ� pa�laik nokomplektē kravu.

-�� Kur� izlemj, kāda brigāde kurp dosies?

-�� Es pats.

-�� Vienmēr?

Patersons vilcinājās.

-�� Nu, man ir pui�i ar specializāciju.

-�� Kas specializējas dārgajos rajonos?

-�� D�eroms. Kā jau es teicu, viņ� ir mans labākais dar�binieks.

-�� Kā tie abi pārējie dabūja nozīmējumu kopā ar viņu?

-�� Es nezinu. Da�reiz jā�onglē, atkarībā no tā, kur� pa�rādās darbā.

-�� Vai jūs neatceraties, vai kāds no viņiem abiem īpa�i interesējās par Salivena mājas apmeklējumu?

Patersons pakratīja galvu.

-�� Un kā ar Badizinski? Vai jums ir viņa adrese?

Patersons iz�ķirstīja piezīmju grāmatiņu, pilnu ar ma�zām lapiņām, un uzrakstīja adresi uz papīra strēmeles.

-�� Viņ� dzīvoja Ārlingtonā. Nezinu, vai viņ� joprojām tur atrodams.

-��� Es gribē�u ieskatīties viņu nodarbinātības reģistrā. Man nepiecie�ami sociālās apdro�inā�anas numuri, dzim��anas dati, iepriek�ējās darba vietas un tamlīdzīgi.

-�� To jums sagādās Sallija. Viņu var satikt pie pasūtīju�mu galda.

-�� Paldies. Vai jums ir �o pui�u fotogrāfijas?

Patersons Frenku nopētīja tā, it kā viņ� būtu jucis.

-�� Vai jūs jokojat? �eit nav FIB.

-�� Vai jūs varētu sniegt viņu aprakstu? Frenks pacietī�gi turpināja.

-�� Pie manis strādā se�desmit pieci cilvēki, un darbinie�ku maiņa pārsniedz se�desmit procentus. Es viņus parasti nesatieku pēc pieņem�anas darbā. Pēc kāda laika visi vienalga sāk izskatīties līdzīgi. Bet Petisu es atcerē�os.

-�� Vai ir vēl kaut kas, kas, jūsuprāt, man varētu palī�dzēt?

Patersons pa�ūpoja galvu.

-�� Vai jūs domājat, ka viens no viņiem varētu būt �īs sievietes slepkava?

Frenks piecēlās un izstaipījās.

-�� Es nezinu. Kā jums pa�am �ķiet?

-�� Paklau, man �eit strādā visādi tipi. Mani nekas vairs nepārsteidz.

Frenks jau gāja prom, tad pagriezās atpakaļ.

-�� Jā, starp citu, man būs nepiecie�amas ziņas par visām mājām un iestādēm, kuras jūsu firma pēdējo divu gadu laikā ir uzkopusi.

Patersons uz�āvās no krēsla.

-�� Kāda velna pēc?

-�� Vai jums ir arhīvs?

-�� Jā, ir.

-�� Labi, paziņojiet man, kad ziņas būs gatavas.

^ ^ #

D�eroms Petiss bija gara auguma melnādainais ar zil�ganu ādas nokrāsu, pāri �etrdesmitiem, ar mū�īgo cigareti lūpas kaktiņā. Frenks viņu vēroja, apbrīnodams, cik meto�diski, ar iepraktizētām kustībām viņ� krāmēja smagās tīrī��anas iekārtas. Uzraksts uz viņa zilā kombinezona vēstīja, ka viņ� ir vecākais tehniķis Metro firmā. Viņ� uz Frenku pat nepaskatījās, aizņemts darbā. Viņiem visapkārt milzī�gajā garā�ā tādā pa�ā veidā tika pielādēti balti furgoni. Pā�ris vīru paskatījās uz Frenku, bet tūlīt pat pievērsās dar�bam.

-�� Misters Patersons teica, ka jums ir da�i jautājumi?

Frenks ierīkojās uz furgona priek�ējā bufera.

-�� Tikai da�i. Jūs strādājāt Valtera Salivena mājā Midltonā, �ī gada 30. augustā.

Petiss sarauca pieri.

-�� Augustā? Pie velna, es uzkopju kādas �etras mājas dienā. Es tās neatceros tāpēc, ka tas nav to vērts.

-��� �ajā jūs pavadījāt veselu dienu. Liela māja, ārpus Midltonas. Kopā ar jums bija Rod�ers un Badizinskis.

Petiss pasmaidīja. �

-��� Pareizi. Tā bija pati lielākā nolādētā māja, kādu es jebkad esmu redzējis, un es esmu redzējis da�as baigās mājas, puis.

Frenks viņam uzsmaidīja.

-�� Es iedomājos tie�i to pa�u, kad to ieraudzīju.

Petiss iztaisnojās, par jaunu aizsmēķēdams cigareti.

-�� Lielākā problēma bija visas tās mēbeles. Vajadzēja pārvietot katru nolādēto mēbeļu gabalu. Da�i no tiem sū�diem bija tik smagi, ka knapi varēja izkustināt.

-�� Tātad jūs tur pavadījāt visu dienu? Frenks bija gri�bējis uzdot �o jautājumu savādāk.

Petiss saspringa, sūkdams Camel cigareti, un atspiedās pret furgona durvīm.

-�� Kā tas nākas, ka kruķi sāku�i interesēties par paklāju tīrī�anu?

-��� �ajā mājā nogalināta sieviete. Acīmredzot viņa iz�traucējusi kādus laupītājus. Vai jūs nelasāt avīzes?

-�� Tikai sporta lapu. Un tu tagad domā, vai es neesmu viens no tiem �omiem?

-��� Vēl nē. Es vienkār�i ievācu informāciju. Katrs, kas pēdējā laikā bijis tās mājas tuvumā, mani interesē. Varbūt nāko�reiz es aprunā�os ar pastnieku.

-�� Tu esi pārāk dīvains kruķis. Tu domā, es viņu noknie�bu?

-�� Es domāju, ja jūs to būtu izdarījis, jūs būtu pietieko�i apķērīgs, lai �eit vairs neblandītos un negaidītu, kamēr es piezvanī�u pie durvīm. Tie pārējie divi vīri, kas strādāja kopā ar jums, ko jūs man varat par viņiem pastāstīt?

Petiss beidza smēķēt un klusējot skatījās uz Frenku.

Frenks aizvēra ciet savu piezīmju bloknotu.

-Vai jūs vēlaties advokātu, D�erom?

-�� Vai man tāds vajadzīgs?

-�� Manis dēļ nav, bet tā nav mana darī�ana. Man neva�jadzēs izmantot Miranda tiesības, ja jūs par to uztrauca�ties.

Petiss beidzot paraudzījās uz betona grīdu, nospieda ci�gareti un vēlreiz paskatījās uz Frenku.

-�� Paklau, esmu nostrādājis pie mistera Patersona ilgu laiku. Nāku uz darbu katru dienu, padaru to, saņemu savu algas �eku un eju mājās.

-�� Tad izklausās, ka jums nav par ko uztraukties.

-�� Pareizi. Paklau, es pirms kāda laika nodarbojos ar ne�atļautām lietām. Jūs to izvilksiet no saviem datoriem pie�cās sekundēs. Tāpēc es vairs netaisos �eit sēdēt un ar tevi mēļot, saprati?

-�� Sapratu.

-�� Man bez sievas jāaudzina �etri bērni. Es neielauzos tajā mājā, un es neko nenodarīju tai sievietei.

-��� Es jums ticu, D�erom. Mani daudz vairāk interesē Rod�ers un Badizinskis.

Petiss vairākas sekundes pētīja detektīvu.

-�� Iesim, pastaigāsimies.

Abi vīrie�i izgāja no garā�as un piegāja pie senlaicīga buika, kas bija tik liels kā laiva un ko viscaur klāja rūsa. Petiss iekāpa iek�ā. Frenks viņam sekoja.

-�� Garā�ā lielas ausis, saproti.

Frenks pamāja.

-�� Braiens Rod�ers. Mēs viņu saucām par Veiklo tāpēc, ka viņ� labi strādāja, visu ātri apguva.

-�� Kāds viņ� izskatījās?

-�� Baltais, ap piecdesmit, varbūt vecāks. Ne pārāk gar�, piecas pēdas astoņas collas. Runīgs. Kārtīgs strādnieks.

-�� Un Badizinskis?

-�� �oms. Katram �eit ir iesauka. Mani, piemēram, sauc Skelets. Frenks par to pasmaidīja. Viņ� arī bija baltais, mazliet garāks, varbūt mazliet vecāks par Veiklo. Viņ� tu�rējās par sevi. Darīja, ko lika, un neko vairāk.

-�� Kur� uzkopa īpa�nieka guļamistabu?

-�� Mēs visi. Mums vajadzēja pacelt gultu un galdu. Katrs no tiem svēra kādas pāris tonnas. Vēl tagad sāp mugura. D�eroms no aizmugures sēdekļa paņēma somu. �orīt ne�bija laika pabrokastot, viņ� paskaidroja, izvilkdams no tās banānu un olu cepumus.

Frenks sakustējās, juzdamies neērti nodilu�ajā sēdeklī. Viņam mugurā dūrās metāla gabals. Ma�īnā oda pēc ciga�re�u dūmiem.

-�� Vai kāds no viņiem uz kādu brīdi palika viens īpa��nieka guļamistabā vai mājā?

-�� Visu laiku tai mājā kāds bija. Tur strādāja daudz ļau��u. Viņi varēja pa�i iet uz aug�stāvu. Es viņus nenovēroju. Tas nav mans darbs, saproti?

-�� Kā tas gadījās, ka todien jūs strādājāt kopā ar Rod�eru un Badizinski?

D�eroms kādu brīdi pārdomāja.

-�� Neesmu pārliecināts, jāpadomā. Es atceros, ka darbā bija jābūt agri. Iespējams, ka viņi bija ieradu�ies pirmie. Da�reiz ar to pietiek.

-�� Tātad, ja viņi iepriek� zināja, ka jūs dosieties uz tādu māju agri no rīta un, ja viņi ieradās darbā pirms pārējiem, viņus varēja norīkot jums līdzi?

-�� Manuprāt, jā. Paklau, mūsu darbā nepiecie�ami tikai muskuļi, vai saproti, ko es ar to gribu teikt. Lai tos sūdus savāktu, nav vajadzīgs neiroķirurgs.

-�� Kad jūs viņus pēdējo reizi redzējāt?

Petiss savieba seju, kozdams banānā.

_ _ v

-��� Pirms paris mene�iem, varbūt agrak. Coms aizgāja pirmais, nevienam neteikdams, kāpēc. Viņ� kādreiz strā�dājis par celtnieku un iestājās �eit darbā, kad izjuka biz�ness. Viņam bija prasmīgas rokas.

Frenks pierakstīja �o informāciju, kamēr D�eroms pabei�dza brokastot. Viņi kopā devās atpakaļ uz garā�u. Frenks ielūkojās furgona iek�pusē. Tur bija visādas �ļūtenes, elek�triskie slēd�i, pudeles un smagas uzkop�anas ierīces.

-�� Vai ar �o furgonu jūs devāties pie Salivena?

-�� �is ir mans furgons jau trīs gadus. Labākais firmā.

-�� Vai jums vienmēr ir viens un tas pats aprīkojums lī�dzi?

-�� Trāpīts mērķī.

-�� Tad labāk būs, ja jūs kādu laiku izmantotu citu furgo�nu.

-�� Ko? D�eroms lēnām izkāpa no �ofera sēdekļa.

-�� Es sarunā�u ar Patersonu.

-�� Tu esi mani apjājis.

-�� Nē, D�erom, es neesmu vainīgs.

� ,"N 1 .

*� * #

-�� Iepazīsties, Valter, �is ir D�eks Grehems. D�ek Val�ters Salivens. Sendijs Lords smagi apsēdās krēslā. D�eks sarokojās ar Salivenu, un tad visi trīs ierīkojās ap�kārt mazam galdiņam piektajā konferen�u zālē. Pulkstenis rādīja astoņi no rīta, bet D�eks jau strādāja kop� se�iem. Viņ� jau bija izdzēris trīs kafijas tases un pa�laik ielēja sev ceturto no sudraba kafijas kannas.

-�� Valter, es esmu D�eku informējis par Ukrainas darī�jumu. Mēs apspriedām tā struktūru. Ri�monds nospiedīs visas pareizās pogas. Lācis ir pagalam. Kijeva dabūjusi kristāla kurpīti.

-�� Prezidents ir viens no maniem labākajiem draugiem. �ādi pakalpojumi man pienākas. Es domāju, ka mums jau ir pietieko�i juristu, kas nodarbojas ar �o darījumu. Gribi palielināt rēķinu, ko, Sendij? Salivens ar pūlēm piecēlās un paskatījās laukā pa logu uz kristālskaidrajām agra rīta debesīm, kas solīja skaistu dienu. D�eks uz viņu iesāņus paraudzījās, steidzīgi rakstīdams piezīmes par Salivena jaunāko darījumu. Salivens neizskatījās ieinteresēts pa�beigt �o daudzmiljardu starptautisko pasākumu. D�eks ne�zināja, ka vecā vīra domas kavējās Vird�īnijas morgā, at�saucot atmiņā sievas seju.

D�ekam aizrāvās elpa, kad Lords bija ceremoniāli viņu nozīmējis par savu asistentu lielākajam darījumam, kāds firmai pa�laik bija. Viņ� bija apgājis vairākus vado�os partnerus un veselu baru asociatīvo biedru, kas bija vecāki par D�eku. Firmas krā�ņajos gaiteņos jau sāka izplatīties skaudība. Pagaidām D�eks neuztraucās. Iepriek� Rensoms Baldvins nebija viņu klients. Vienalga, kā viņ� to bija pa�nācis, viņ� bija piesaistījis �o klientu. D�eku jau bija no�gurdinājusi vainas izjūta par savu stāvokli firmā. Ar �o lietu Lords gribēja pārbaudīt D�eka spējas. Ja viņ� gribēja, lai darījums tiktu noslēgts jebkuriem līdzekļiem, D�eks to panāks. �ajā gadījumā nederēja garas un politiski pareizas runas. Bija nepiecie�ams tikai rezultāts.

-�� D�eks ir viens no mūsu labākajiem advokātiem. Viņ� ir arī Baldvina juridiskais padomnieks.

Salivens paskatījās uz viņiem abiem:

-�� Rensoma Baldvina?

-�� Jā.

Salivens tagad savādāk novērtēja D�eku un vēlreiz pie�vērsās logam.

-�� Mūsu iespēju loks tomēr ar katru dienu kļūst aizvien

mazāks. Lords turpināja. Mums nepiecie�ams saliedēt komandu un pārliecināties, ka Kijeva saprot, ko no tās gaida.

-�� Vai tu nevarētu par to parūpēties?

Lords paskatījās uz D�eku un tad vēlreiz uz Salivenu.

-�� Protams, es varētu ar to nodarboties, Valter, bet neie�domājies, ka tu atteiksies no saviem pienākumiem tie�i ta�gad. Tev joprojām jāspēlē galvenā loma. Tu �o darījumu ie�rosināji. Tava turpmākā iesaistī�anās ir absolūti nepiecie�a�ma no visiem viedokļiem. Salivens nepakustējās. Val�ter, �is būs tava mū�a visdi�enākais sasniegums.

-�� To tu teici arī par iepriek�ējo.

-� Vai es varu klusēt, ja tu turpini pats sevi pārspēt. Lords a�i attrauca.

Beidzot, pirmo reizi, gandrīz neredzami, Salivens pa�smaidīja, kop� telefona zvans no �tatiem no mājām bija satricinājis viņa dzīvi.

Lords atviegloti nopūtās, paskatījās uz D�eku. Nāko�o gājienu viņi bija izmēģināju�i vairākas reizes.

-�� Es tev ieteiktu turp doties kopā ar D�eku. Sarokoties ar pareizajiem cilvēkiem, noglaudīt tiem galviņas, lai viņi redz, ka tu joprojām uzraugi slēdzi. Viņiem tas ir nepie�cie�ams. Kapitālisms tiem vēl ir jauna spēlīte.

-�� Un kāda būs D�eka loma?

Lords pamāja D�ekam.

D�eks piecēlās un piegāja pie loga.

-��� Mister Saliven, pēdējās �etrdesmit astoņas stundas esmu pavadījis, pētīdams katru �ī darījuma aspektu. Visi citi juristi strādā tikai pie tā atsevi�ķām daļām. Izņemot Sendiju, es nedomāju, ka firmā būtu vēl kāds, kur� labāk par mani saprot, ko jūs vēlaties panākt.

Salivens pievērsās D�ekam.

-�� Tas ir diezgan skaļ� apgalvojums.

-�� Tas ir diezgan pamatīgs darījums.

-�� Tātad tu zini, ko es vēlos sasniegt?

-�� Jā, ser.

-�� Tad kāpēc tu man to neatklāj? Salivens apsēdās, sakrustojis rokas, un nogaido�i vērās D�ekā.

D�ekam nebija jānorij siekalas, un viņam neaizrāvās elpa. Ukrainai ir ievērojami dabas resursi, kas nepiecie��ami pasaules smagajai rūpniecībai. Jautājums ir, kā �īs iz�ejvielas izvest no Ukrainas ar minimālām izmaksām un minimālu risku, ņemot vērā turienes politisko situāciju.

Salivens pārmainīja roku stāvokli un piecēlies iemalko�ja kafiju.

D�eks turpināja.

-�� Jums pastāv problēma, kā likt Kijevai noticēt, ka jūsu firmas eksports līdzināsies investīcijām Ukrainas nākotnē. Ilgtermiņa ieguldījumos, cik es saprotu, jūs nevēlaties ie�saistīties.

-�� Lielāko daļu no sava pieaugu�a cilvēka mū�a esmu baidījies no sarkanajiem. Man ir tāda pati ticība perestroikai un glasnostj kā pasaku fejām. Es to uzskatu par savu patriota pienākumu atraut komunistiem, cik daudz vien spē�u. Es vēlos viņus izģērbt, neļaut viņiem valdīt pār pa�sauli. Jo tāds ir viņu ilgtermiņa plāns, neskatoties uz nese�najām demokrātijas atraugām.

D�eks piekrita.

-�� Tie�i tā �izģērbt� ir īstais vārds. Atbruņot �o karka�su, pirms tas pats sabrūk� vai uzbrūk. D�eks apklusa, lai pārbaudītu abu vīru reakciju. Lords skatījās griestos ar vienaldzīgu sejas izteiksmi.

Salivens sakustējās.

-Turpiniet. Jūs tuvojaties interesantai tēmai.

-�� Galvenais ir, kā nokārtot �o darījumu tā, lai Salivens un kompānija neciestu no mainīgiem apstākļiem un lai ie�guvums būtu maksimāls. Jums jākļūst par �ī darījuma bro�keri. Jums jāpērk tie�i no Ukrainas un jāpārdod daudza�jām vietējām mūsu valsts firmām.

-�� Pareizi, ar laiku �ī valsts būs pilnīgi iztīrīta, un es bū��u ieguvis vismaz divus miljardus skaidrā naudā.

D�eks atkal paskatījās uz Lordu, kas tagad sēdēja izslējies savā krēslā, uzmanīgi klausīdamies. �is bija māņu gā�jiens. D�ekam tas bija ienācis prātā tikai vakar.

-�� Kāpēc gan nepaņemt no Ukrainas to, kas viņus pada�ra tik bīstamus? D�eks nogaidīja. Un līdz ar to vienlai�cīgi trīskār�ot skaidras naudas ieņēmumus.

Salivens viņu vērīgi nopētīja.

-�� Kādā veidā?

-�� VRBR vidēja rādiusa ballistiskās raķetes. Ukrainai to ir vairāk, kā vajag. Pēc tam, kad izjuka 1994. gada lī�gums, situācija atkal Rietumiem sagādājusi stipras galvas�sāpes.

-�� Tātad ko jūs iesakāt? Ka man jāpērk tie nolādētie ie�ro�i? Ko, pie velna, es ar tiem iesāk�u?

D�eks ievēroja, ka Lords beidzot paliecās uz priek�u, un turpināja.

-��� Jūs tos nopirksiet par viszemāko cenu, varbūt par pusmiljonu, izmantojot peļņas daļu no izejvielu pārdo�a�nas. Jūs tos iegādāsieties par dolāriem, kurus Ukraina pēc tam varēs izlietot, lai iepirktu citas nepiecie�amas preces pasaules tirgos.

-�� Kāpēc par viszemāko cenu? Jebkura Vidējo Austru�mu valsts centīsies pārsolīt.

-�� Bet Ukraina nevar tos pārdot viņām. G-7 dalībvalstis to nekad nepieļaus. Ja Ukraina to izdarītu, tai būtu slēgts

ceļ� uz Eiropas Savienību un citiem Rietumu tirgiem. Ja tas notiktu, viņi būtu pagalam.

-�� Tātad es tos nopērku un pārdodu, bet kam?

D�eks nespēja apvaldīt smaidu.

-�� Mums Savienotajām Valstīm. To vērtība ir aptuveni se�i miljardi dolāru. Plutonijam, ko tie �dārgumiņi� satur, nav cenas. Pārējās G-7 dalībvalstis, iespējams, piemetīs da�us miljardus. Jūsu attiecības ar Kijevu nodro�inās atbal�stu �im darījumam. Viņi jūs uzskatīs jūs par savu glābēju.

Salivens izskatījās pārsteigts. Viņ� jau sāka celties kā�jās, bet tad pārdomāja. Pat viņam naudas summa, kādu va�rēja iegūt no �ī darījuma, likās satrieco�a. Tomēr viņam bija diezgan naudas, vairāk nekā diezgan. Ja nu izdotos neitralizēt daļu no atomiero�iem, samazināt pasaules ko�pējo postu�

-�� Kam pieder �ī ideja? Salivens, uzdodams �o jautā�jumu, paskatījās uz Lordu. Lords norādīja uz D�cku.

Salivens atgāzās krēslā un paskatījās uz jauno vīrieti. Tad viņ� strauji pielēca kājās, tā,( ka D�eks salēcās. Miljar�dieris saņēma D�eka roku kā dzelzs spīlēs.

-�� Tev jādodas izbraukumā, jaunais cilvēk. Vai tev būtu kādi iebildumi, ja es tevi pavadītu?

Lords smaidīja kā tēvs. Arī D�eks nespēja apvaldīt smaidu.

Pēc tam, kad Salivens bija atvadījies, D�eks un Sendijs apsēdās pie galda.

Beidzot Lords ierunājās.

-�� Es saprotu, ka tas nebija viegls uzdevums. Kā tu jū�ties?

D�eks tikai smaidīja.

-�� Tā, it kā nupat būtu pārgulējis ar skaistāko vidussko�las meiteni. Man visa miesa trīc.

Lords iesmējās un piecēlās.

-�� Labāk būs, ja tu dosies uz mājām atpūsties. Salivens dro�i vien pa�laik no sava auto zvana pilotam. Mums vis�maz izdevās novērst viņa domas no tās nelaimīgās palaistuves.

D�eks nedzirdēja pēdējos vārdus, jo ātri atstāja telpu. Beidzot, vienreiz pēc ilgiem laikiem, viņ� jutās lieliski. Nekādu rūpju, tikai iespējas. Bezgalīgas iespējas.

Tonakt viņ� ilgi negāja gulēt, visu notiku�o atstāstī�dams klausīties gribo�ai D�eniferai Baldvinai. Stāstam se�koja atdzesēta �ampanie�a pudele un austeres, kas bija piegādātas īpa�i, par godu �im notikumam, viņas pilsētas mājā. Vēlāk, naktī, abi guva vislielāko apmierinājumu gultā kop� viņu pazī�anās. Pirmo reizi augstie griesti un sienu gleznojumi D�ekam netraucēja. Īstenībā viņam tie sāka iepatikties.

Baltais nams saņem miljoniem neoficiālu vēstuļu katru gadu. Ikvienu no tām uzmanīgi caurskata un attiecīgi ap�strādā. Ar to nodarbojas vietējais personāls slepenā diene�sta vadībā.

Divas aploksnes bija adresētas Glorijai Raselai. Tas bi�ja neparasti, jo lielākā daļa �ādas korespondences tika ad�resēta prezidentam vai valsts Pirmās ģimenes locekļiem. Bija gadījumi, kad tās adresēja valsts pirmajam mājdzīv�niekam, kura lomā pa�laik iejutās zelta retrīvers, vārdā Bārnijs.

Uzraksts uz katras no tām bija rakstīts drukātiem bur�tiem. Aploksne bija balta un lēta, tātad visur nopērkama. Rasela tās saņēma ap divpadsmitiem dienā. Vienā aploks�nē bija papīra lapa un otrā kāda fotogrāfija, uz kuru viņa bija vairākas minūtes skatījusies. Uz papīra drukātiem burtiem bija rakstītas sekojo�as rindas.

JAUTĀJUMS: NO KĀ SASTĀV SMAGI NOZIEGU�MI UN PĀRKĀPUMI? ATBILDE: ES NEDOMĀJU, KA JŪS TO VĒLĒTOS UZZINĀT. VĒRTĪGAIS PRIEK��METS DABŪJAMS. TURPMĀK VĒL. PARAKSTĪJIES: �EFS, NEVIS SLEPENS PIELŪDZĒJS.

Lai gan Rasela bija to gaidījusi, pat izmisīgi vēlējusies to saņemt, viņa juta, ka viņas sirdsdarbība paātrinās. Rase�lai izkalta mute, un viņa paņēma ūdens glāzi. Viņai bija vairākkārt jādzesē slāpes, kamēr viņa spēja noturēt vēstuli

rokās bez trīcē�anas. Tad viņa apskatīja otras aploksnes saturu. Tur bija fotogrāfija. Vēstuļu na�a uzņēmums at�sauca atmiņā murgainos notikumus. Viņa iekrampējās krēsla rokturī. Beidzot sirdslēkme norima.

-��� Viņ� vismaz vēlas noslēgt darījumu. Kolins nolika vēstuli un fotogrāfiju un apsēdās savā krēslā. Viņ� ievēro�ja Raselas nedabiski bālo seju un iedomājās, vai viņai pie�tiks izturības.

-�� Iespējams. Bet tās varētu būt arī lamatas.

Kolins pa�ūpoja galvu.

-�� Es tā nedomāju.

Rasela atgāzās krēslā, berzēdama deniņus, un izdzēra vēl vienu tailenolu.

-�� Kāpēc nē?

-�� Kāpēc mūs jāpievilina �ādā veidā? īstenībā kādēļ vis�pār mums jāierīko lamatas? Viņa rīcībā ir pierādījumi, kas var mūs pazudināt. Viņ� grib naudu.

-��� Dro�i vien viņ� ieguvis vairākus miljonus, aplaupot Salivenu.

-��� Iespējams, bet mēs nezinām, cik no tā viņ� varēja pārvērst skaidrā naudā. Varbūt viņ� tos noglabāja dro�ā vietā un tagad nevar tiem piekļūt. Varbūt viņ� ir īpa�i mantkārīgs. Pasaule ir pilna ar viņam līdzīgiem.

-�� Es gribu iedzert. Vai tu �onakt vari pie manis atnākt?

-�� Prezidents ir ielūgts vakariņās Kanādas vēstniecībā.

-�� Velns parāvis. Vai neviens tevi nevar aizvietot?

-�� Varbūt varēs, ja tu nospiedīsi vajadzīgās pogas.

-�� Uzskati, ka tas jau ir darīts. Pēc cik ilga laika, kā tev �ķiet, mēs no vina atkal dabūsim kādu zinu?

> 7 � >

-�� Neizskatās, ka viņ� pārāk steigtos. Varbūt viņ� vien�kār�i rīkojas piesardzīgi. Es viņa situācijā rīkotos tāpat.

-�� Brīni�ķīgi. Izskatās, ka man būs jāizsmēķē divas pa�

ciņas mentola cigare�u dienā, kamēr mēs no viņa kaut ko sagaidīsim. Tad jau es bū�u mirusi no plau�u vē�a.

-�� Ja viņ� gribēs naudu, ko tu iesāksi? Kolins jautāja.

-�� Atkarīgs no tā, cik daudz viņ� gribēs. To varēs ap�mierināt bez īpa�ām grūtībām. Tagad viņa izskatījās mierīgāka.

Kolins piecēlās, lai ietu.

-�� Tu esi priek�niece.

-�� Tim? Rasela viņam tuvojās. Apskauj mani uz mirklīti.

Viņ� juta, ka viņas augums pieskaras pistolei, kad viņ� Raselu apkampa.

-�� Tim, ja viņam vajadzēs kaut ko vairāk par naudu? Ja nu mēs to nevarēsim atgūt?

Kolins skatījās uz viņu.

-�� Tad es par to parūpē�os, Glorija. Viņ� pieskārās ar pirkstiem viņas lūpām, pagriezās un aizgāja.

❖ -ķ ifc

Kolins satika Bērtonu, kas viņu gaidīja gaitenī.

Bērtons nopētīja jaunāko vīrieti no galvas līdz kājām.

-�� Nu, kā viņa reaģēja?

-�� Viss kārtībā. Kolins turpināja iet uz priek�u pa gaite�ni, kamēr Bērtons satvēra viņu aiz rokas un apgrieza apkārt.

-�� Kas ar tevi, sasodīts, notiek, Tim? Kolins atbrīvojās no sava partnera tvēriena.

-�� �eit nav ne īstais laiks, ne vieta, Bil.

-�� Tad pasaki man laiku un vietu, un es tur ieradī�os, jo mums jāaprunāias.

-�� Par ko?

-�� Tu, velns parāvis, gribi ar mani spēlēt paslēpes? Viņ� rupji iegrūda Kolinu stūrī.

-�� Es gribu, lai tu ar skaidru galvu padomātu par to tur sievieti. Viņai nerūp neviens ne tu, ne es, ne kāds cits. Vienīgais, par ko viņa uztraucas, ir, kā izglābt savu mazo pakaļu. Es nezinu, kādus tīklus viņa au� ap tevi, un es ne�zinu, kas jums abiem padomā, tomēr es tev saku uzma�nies. Es negribu, lai tu visu pamet viņas dēļ.

-�� Paldies par tavām rūpēm, bet es zinu, ko daru, Bil.

-��� Paklau, Tim, vai pārgulē�ana ar prezidenta galveno padomnieci ietilpst slepenā dienesta aģenta pienākumos? Vai tu neparādītu, kur tas būtu rakstīts? Es vēlētos to izla�sīt. Un kamēr mēs par to runājam, vai tu man nepaskaid�rotu, pēc kā mēs, velns parāvis, toreiz tai mājā metāmies pakaļ? Mums tātad tās lietiņas nav, un es nojau�u, ka vie�nam tā ir. Arī mana sē�amvieta ir apdraudēta, Tim. Ja man jānogrimst, es gribētu zināt, kāpēc.

Pa gaiteni garām pagāja kāds līdzstrādnieks un dīvaini paraudzījās uz abiem vīrie�iem. Bērtons pasmaidīja un pa�māja, atkal pievērsdams uzmanību Kolinam.

-�� Ko tu saki, Tim? Ko tu darītu manā vietā?

Jaunākais vīrietis palūkojās uz savu draugu, un no viņa

sejas pamazām izzuda bargā izteiksme, kas tam parasti bi�ja de�ūras laikā. Ja viņ� būtu Bērtona vietā, ko viņ� da�rītu? Atbilde bija vienkār�a. Viņ� kādu piespiestu runāt at�klāti. Bērtons vairākkārt bija pierādījis, ka ir viņa draugs. Tas, ko viņ� teica par Raselu, iespējams, bija taisnība. Kolina skaidrais prāts bija nogrimis sievietes zīda veļā.

-�� Vai tev ir laiks iedzert tasi kafijas, Bil?

*� * *

Frenks nokāpa divus kāpņu laukumiņus zemāk, pagrie�zās pa labi un atvēra kriminālistikas laboratorijas durvis. Telpa bija maza un prasījās pēc remonta, bet te viss bija

f

ļoti kārtīgs, pateicoties Laurai Saimonai. Frenks iztēlojās, ka viņas māja ari ir tikpat kārtīga un labi kopta, lai gan vi�ņas aprūpē bija divi pirmsskolas vecuma bērni, kas viņu pamatīgi nomocīja. Visapkārt kaudzēs stāvēja lietisko pie�rādījumu savāk�anas komplekti ar nenoņemtiem oran�iem zīmogiem, kas ienesa nedaudz krāsainības telpā ar pelēka�jām nodrupu�a apmetuma sienām. Citā kaktā bija sakrau�tas kartona kastes ar rūpīgi piestiprinātām uzlīmēm. Vēl vienā stūrī atradās neliels seifs, kurā glabājās da�i biolo�ģiskie pierādījumi, kam bija nepiecie�ama papildu dro��ība. Tam blakus stāvēja ledusskapis, pierādījumiem, kam vajadzīga noteikta temperatūra.

Viņ� skatījās uz Lauras pār mikroskopu noliekto galvu.

-�� Tu zvanīji? Frenks pieliecās viņai tuvāk. Uz stikla plāksnītes bija sīki kādas vielas fragmenti. Viņ� nespēja iedomāties sevi pavadām dienas, pētot nez kādus mikro�skopiskus gabaliņus. Frenks tomēr pilnībā saprata, ka tas, ko darīja Laura Saimona, deva milzīgu ieguldījumu svarī�gajā vainas pierādī�anas procesā.

-�� Palūkojies uz �o. Saimona aicināja viņu pie mikro�skopa. Frenks noņēma brilles, par kurām viņ� bija aizmir�sis. Viņ� paskatījās lejup un tad pacēla galvu.

-�� Laura, zini, es nekad nevaru saprast, kas tur redzams. Kas tas ir?

-�� Tas ir paklāja paraugs, kas paņemts no Salivenu gu�ļamistabas. Mēs par to sākotnējā meklējumu posmā aiz�mirsām. Es to savācu vēlāk.

-�� Tātad kas tur tik nozīmīgs? Frenks bija iemācījies uzmanīgi.uzklausīt savu laboranti.

-�� Guļamistabas paklājs ir no tiem dārgajiem materiāliem, kas maksā ap divsimt dolāru kvadrātpēdā. Tikai guļamista�bai vien �is paklājs izmaksāja gandrīz ceturtdaļmiljonu.

-�� Ak, Kungs! Frenks iemeta mutē vēl vienu ko�ļāja�mās gumijas gabaliņu. Viņ� mēģināja atmest smēķē�anu, un no tā cieta viņa zobi un pieauga liekais svars. Divi simti piecdesmit tūksto�i? Un pa tepiķi vienkār�i pastaigā�jas.

-�� Tas ir ārkārtīgi izturīgs tam pāri var pārbraukt ar tanku, un tas atkal būs kā sākumā. Saliveni to uzklāja tikai pirms diviem gadiem, kad remontēja telpas.

-�� Remontēja? Tā māja ta�u ir uzcelta tikai pirms da��iem gadiem.

-Toreiz nelaiķe apprecēja Valteru Salivenu.

-�� Ak tā?

-�� Sievietēm patīk darīt pa savam, Set. Īstenībā viņai bi�ja laba gaume uz paklājiem.

-�� Un ko �ī labā gaume mums dod?

-�� Paskaties vēlreiz uz �īm �ķiedrām.

Frenks nopūtās, tomēr paklausīja lūgumam.

-�� Vai tu redzi pa�us galiņus? Paskaties uz �ķērsgriezu�mu. Tie ir apgriezti. Iespējams, ar ne visai asām �ķērēm. Griezuma vieta ir diezgan nelīdzena. Kā jau es teicu, �īs �ķiedras ir cietas kā dzelzs.

Viņ� paskatījās uz laboranti.

-�� Apgrieztas? Kāpēc tas kādam bija vajadzīgs? Kur tu tās atradi?

-��� �ie paraugi tika atrasti pie gultas malas. Lai kas to apgrieza, viņ� dro�i vien neievēroja, ka da�as �ķiedras pie�lipu�as viņam pie rokām. Tad viņ� tās noslaucīja gar gul�tas malu, un te nu tās ir.

-�� Vai tu atradi attiecīgo paklāja vietu?

-�� Jā. Tie�i pie gultas kreisajiem sāniem, ja uz to skatās no apmēram desmit centimetru attāluma, perpendikulārā leņķī. Grieziens bijis neliels, bet saskatāms.

Frenks izslējās un apsēdās uz viena no ķebļiem blakus Saimonai.

-�� Tas vēl nav viss, Set. Uz viena no fragmentiem es at�radu kaut kāda �ķīduma paliekas. Līdzīgs traipu tīrītājam.

-�� Tas varētu būt no nesenās paklāja tīrī�anas. Vai var�būt kalpones kaut ko izlēju�as.

Saimona papurināja galvu.

-Nē. Tīrī�anas firma izmanto tvaika sistēmu. Traipu tīrī�a�nai viņi lieto īpa�u organiskas bāzes �ķīdumu. Es pārbaudīju. �is tīrī�anas �ķidrums pirkts veikalā un ir uz benzīna bāzes. Un kalpones i�manto to pa�u tīrītāju, ko rekomendē paklāju ra�otājs. Tas arī ir uz organiskas bāzes. Mājās ir tā krājumi. Un paklājs ticis ķīmiski apstrādāts, lai traipi tajā neiesūktos. Lietojot �o benzīna bāzes �ķīdumu, viņi, iespējams, panāca pretēju efektu. Varbūt tāpēc viņi �os fragmentus iz�ķērēja.

-�� Tātad var pieņemt, ka noziedznieks pievācis �ķiedras tāpēc, ka tās kaut ko uzrāda? Vai man taisnība?

-�� Ne jau �is te paraugs. Bet viņ� varbūt izgriezis to vie�tu, lai nodro�inātos pret nejau�ībām. Mūsu rīcībā ir viens no tīrajiem paraugiem.

-�� Kas uz paklāja varētu būt tāds, lai vainīgais pūlētos izgriezt vienu centimetru garas �ķiedras?

Saimonai un Frenkam abiem diviem ienāca prātā viena doma.

-�� Asinis, Saimona secināja.

-�� Un nevis miru�ās sievietes. Ja es pareizi atceros, vi�ņas asinis nebija ne tuvu tai vietai. Frenks piebilda. Es domāju, ka tev jāveic vēl viena pārbaude, Laura.

Viņa noāķēja no sienas vienu komplektu.

-�� Es jau gatavojos to darīt, bet iedomājos, ka vispirms jāpiezvana tev.

-�� Gudra meitene.

ļ

*� * *

Brauciens ilga pusstundu. Frenks atvēra automa�īnas logu un ļāva vējam appūst seju. Tas ari palīdzēja izkliedēt cigare�u dūmus. Saimona smēķēdama pastāvīgi pār�baudīja viņa pacietību.

Pēc Frenka rīkojuma guļamistaba bija aizzīmogota.

Frenks no Valtera Salivena guļamistabas kakta vēroja, kā Saimona pudelītēs rūpīgi sajauc ķīmiskās vielas un tad ielej �ķidrumu plastmasas aerosola pudelītē. Frenks viņai palīdzēja pabāzt dvieļus zem durvīm un nolīmēt ar brūnu iepakojuma papīru logus. Viņi aizvilka smagos aizkarus, neļaujot pilnīgi nekādai āra gaismai iespiesties iek�ā.

Frenks vēlreiz nopētīja istabu. Viņ� paskatījās uz spo�guli, gultu, logu, skapjiem, un tad viņa acis apstājās pie naktsskapī�a, aiz kura rēgojās caurums, kur bija izzāģēts apmetums. Viņa skatiens pievērsās fotogrāfijai. Viņ� to paņēma. Tā viņam atgādināja, ka Kristīne Salivena bijusi ļoti skaista sieviete, ja aizmirsa viņas sakropļotās mirstī�gās atliekas, kuras viņ� bija redzējis. Fotogrāfijā viņa sē�dēja krēslā pie gultas, un tās labajā malā varēja saskatīt gultas stūri. Tas bija simboliski, ņemot vērā, ka viņa bie�i bija izmantojusi �o mēbeli. Atsperēm dro�i vien bija note�cējis termiņ�. Tām, iespējams, vairs nebūs daudz kas jā�pieredz. Frenks atcerējās Valtera Salivena sejas izteiksmi. No viņa nekāda aktīvā darbība gultā vairs nebija sagaidā�ma.

Frenks nolika fotogrāfiju un turpināja novērot Saimonas līganās kustības. Viņ� vēlreiz paskatījās uz uzņēmumu. Kaut kas viņam nelika mieru, bet viņ� to nespēja nofiksēt.

-�� Pasaki man vēlreiz, Laura, kā sauc to vielu?

-�� Luminols. To pārdod ar da�ādiem nosaukumiem, bet tas ir viens un tas pats reaģents. Esmu gatava.

Viņa novietoja flakonu virs tā paklāja gabala, kur bija izgrieztas �ķiedras.

-�� Labi, ka tev nav jāmaksā par paklāju. Detektīvs vi�ņai uzsmaidīja.

Saimona pagriezās, lai uz viņu paskatītos.

-�� Es vienkār�i paziņotu par bankrotu. Viņi varētu ietu�rēt manu algu līdz mū�ībai.

Frenks izdzēsa gaismu, un istaba iegrima piķa melnā tumsā. Varēja dzirdēt, kā �ķīdums �ņākdams izkliedējas pār paklāju. Gandrīz tūlīt pat ļoti mazs paklāja gabaliņ� sāka izplatīt bāli zilganu gaismu kā jāņtārpiņu kamols, un tad tā izzuda. Frenks ieslēdza elektrību un paskatījās uz Saimonu.

-�� Tātad �eit ir kāda cita cilvēka asinis? Vienreizējs atra�dums, Laura. Vai tu vari kaut ko noskrāpēt, lai pietiktu analīzēm? Tā, lai var noteikt asins grupu un DNS paveidu?

Saimonas sejā bija �aubu izteiksme.

-�� Mēs pacelsim paklāju, lai paskatītos, vai kaut kas nav izsūcies cauri, bet es �aubos. Nekas daudz nevar izsūkties caur impregnētu materiālu. Ja arī kaut ko atradīsim, tas būs sajaucies ar daudzām vielām. Tāpēc uz to nevar pa�ļauties.

Frenks skaļi domāja.

-�� Labi, viens noziedznieks ievainots. Daudz asiņu nav, bet mazliet ir. Viņ� gaidīja no Saimonas apstiprinājumu un par atbildi saņēma galvas mājienu.

-�� Ievainots, bet ar ko? Viņai nekā nebija rokā, kad mēs vinu atradām.

Saimona nolasīja viņa domas.

-�� Nāve iestājās tik pēk�ņi, ka radās līķa spazmas. Lai ieroci izņemtu viņai no rokas, būtu jāsalau� viņai pirksti.

Frenks pabeidza domu.

-�� Un sekcija neko tādu neuzrādīja. Vienīgi, ja lo�u trie�ciens lika viņas pirkstiem atlaisties. Cik bie�i tas notiek?

-�� Vienreiz ir diezgan.

-�� Labi, pieņemsim, ka viņai bija ierocis, un pa�laik �ī iero�a nav. Kāda veida ierocis tas varēja būt?

Saimona pārdomāja �o jautājumu, kārtodama pierādīju�mu komplektu.

-�� Pistole tā nebija. Viņa nepaspētu iz�aut, un viņai uz plaukstas nebija pulvera pēdu. Viņi tās nevarētu izskrāpēt.

-�� Labi. Bez tam, nav pierādījumu, ka viņai jebkad būtu bijusi pistole, kas reģistrēta uz viņas vārda. Un mēs jau esam pārliecināju�ies, ka mājā nav iero�u.

-�� Tātad tā nebija pistole. Varbūt nazis? Nevaru noteikt, kādu brūci tas radījis, iespējams, ka virspusēju, grieztu ie�vainojumu. Nocirpto �ķiedru skaits nav liels, tātad �eit ne�var būt runas par dzīvībai bīstamu ievainojumu.

-�� Tātad viņa sadūra vienu noziedznieku, iespējams, ro�kā vai kājā. Tad tie atkāpās un viņu no�āva? Vai viņa dūra jau mirstot, Frenks savu teikto izlaboja. Nē, viņa no�mira pēk�ņi. Viņa iedūra vienam no tiem citā istabā, ie�skrēja �eit un tad viņu no�āva. Noliecoties pār viņu, ievai�notajam noziedzniekam nopilēja nedaudz asiņu.

-�� Izņemot slepeno telpu. Ticamāk, ka viņa pārsteidza tos laupī�anas brīdī.

-�� Pareizi, tikai atceries, ka �āvieni nāca no durvju pu�ses. Un �auts ir uz leju. Kur� kuru pārsteidza? �is jautā�jums mani visu laiku tirda.

-�� Kāpēc vajadzēja pievākt nazi, ja tas bija �is ierocis.

-�� Tāpēc, ka tas kādu kaut kādā veidā varētu identificēt.

-�� Nospiedumi? Saimonas nāsis nodrebēja, iedomājo�ties par bioloģiskajiem pierādījumiem, kas tur būtu atstāti.

Frenks pamāja. Tādas ir manas domas.

-�� Vai misis Salivenai bija paradums nēsāt nazi?

Frenks pliķēja sev pa pieri tik ātri, ka Saimona sāka

mirk�ķināt. Viņa Frenku vēroja, kad viņ� metās pie naktsskapī�a un pacēla fotogrāfiju. Viņ� pa�ūpoja galvu, pa�sniegdams to viņai.

-�� Te ir tas nolādētais nazis.

Saimona paskatījās uz fotogrāfiju. Tajā varēja redzēt garu vēstuļu nazi, kas gulēja uz naktsskapī�a.

-��� Ādas rokturis arī izskaidro eļļainās nogulsnes uz plaukstām.

Frenks, ejot ārā, apstājās pie parādes durvīm. Viņ� pa�skatījās uz signalizācijas sistēmas kontroles paneli, kas at�kal darbojās. Tad viņ� pasmaidīja, jo beidzot no prāta dziļumiem uzpeldēja nenotveramā doma.

-�� Laura, vai tev �emodānā ir dienasgaismas lampa?

-�� Jā, kam tev tā vajadzīga?

-�� Vai tu to neizņemtu?

Pārsteigtā Saimona paklausīja. Viņa atgriezās vestibilā un to pieslēdza kontaktam.

-�� Spīdini tie�i uz ciparu taustiņiem.

Tas, kas atklājās lampas gaismā, izvilināja Frenkam smaidu.

-�� Cik labi, velns parāvis.

-�� Ko tas nozīmē? Saimona uz viņu raudzījās sarauktu pieri.

-�� Tas nozīmē divas lietas. Pirmkārt, mums būs viens cietuma kandidāts, un, otrkārt, mūsu noziedznieki patiesi biju�i rado�i.

*� * *

Frenks sēdēja mazajā nopratinā�anas telpā un atteicās no nāko�ās cigaretes, tās vietā izvēloties ķir�u ko�ļājamo gumi�

ju. Viņ� aplūkoja pelēkās sienas, lēto metāla galdu un izsē�dētos krēslus un nosprieda, ka �ī vieta atstāj nomāco�u ie�spaidu. Tas bija labi. Nomākti cilvēki bija jūtīgi, un, ja tos attiecīgi pamudināja, viņi izrādīja tendenci runāt. Un Frenks vēlējās klausīties. Viņ� varētu klausīties veselu dienu.

Lieta joprojām bija ļoti nesakarīga, bet zināmas detaļas bija noskaidroju�ās.

�oms Badizinskis joprojām dzīvoja Ārlingtonā, bet tagad strādāja ma�īnu mazgātavā. Viņ� bija atzinies, ka bi�jis Salivena mājā, ka lasījis par slepkavību, bet vairāk ne�ko nezināja. Frenks viņam ticēja. �is vīrs nebija pārāk gudrs, viņ� nebija policijas uzskaitē, un visu savu apzinīgo dzīvi viņ� bija nostrādājis apkalpojo�ajā sfērā, lai nopelnī�tu iztiku. Viņ� bija beidzis tikai piecas klases. Viņa dzī�voklis bija pieticīgi iekārtots, gandrīz nabadzīgs. Badizin�skis izrādījās nevainīgs.

Rod�ers, no otras puses, varēja būt īstais. Sociālās ap�dro�inā�anas numurs, ko viņ� bija uzrādījis savā iesniegu�mā darba vietā, bija īsts, tikai tas piederēja kādai sievietei, valsts departamenta kalpotājai, kas pēdējos divus gadus strādāja Taizemē. Viņ� noteikti zināja, ka paklāju tīrī�anas firma to nepārbaudīs. Tur par �īm lietām neuztraucās. Ie sniegumā norādītā adrese bija motelim Beltsvilā, Merilendas �tatā. Neviens ar tādu uzvārdu nebija tur pierakstījies pēdējā gada laikā, un neviens Rod�eram līdzīgs tur nebija redzēts. Kanzasas �tatā par viņu nebija nekādu ziņu. Bez tam, viņ� nebija pārvērtis skaidrā naudā nevienu �eku, ko viņam izsniedza Metro firma. Par �o faktu vien varēja sa�rakstīt veselus sējumus.

Pamatojoties uz Petisa aprakstu, mākslinieks bija uz�skicējis Rod�era portretu, un tas tika izplatīts pa visu ap�gabalu.

Rod�ers bija īstais puisis. Frenks to nojauta. Viņ� bija apmeklējis �o māju un pazudis, atstādams viltus informā�ciju. Saimona tie�i �obrīd cītīgi pārbaudīja Petisa furgonu, cerot, ka kaut kur tā iek�ienē vēl saglabāju�ies Rod�era pirkstu nospiedumi. Viņu rīcībā nebija pirkstu nospiedu�mu no nozieguma vietas, ar ko salīdzināt. Ja viņi varētu identificēt Rod�eru, tad varēja derēt, ka viņam bijusi ie�priek�ēja sodāmība. Tad Frenks beidzot varētu sākt veidot apsūdzību. Ja persona, ko viņ� pa�laik gaidīja, piekristu sadarboties, viņ� būtu daudz panācis.

Valters Salivens bija apstiprinājis, ka senlaicīgais vēs�tuļu nazis patie�ām ir pazudis. Frenks to cerēja atrast ar visiem pierādījumiem. Viņ� bija izpaudis savu teoriju Salivenam par to, ka sieva sadūrusi uzbrucēju ar �o rīku. �ķita, ka vecais vīrs nepaturēja �o informāciju prātā. Frenkam uz brīdi bija licies, ka Salivenam sāk zust atmiņa.

Detektīvs vēlreiz pārbaudīja Salivenu rezidences kal�potāju sarakstu, lai gan tagad viņ� tos zināja no galvas. Vi�ņu interesēja tikai viena persona.

Frenka atmiņā vairākkārt uzpeldēja signalizācijas fir�mas pārstāvja apgalvojums. Uzminēt skaitļu kombinācijas variantu no piecpadsmit cipariem, lai sastādītu piecu skaitļu kodu pareizā kārtībā, nebija iespējams ar pārnēsā�jamu datoru tik īsā laika sprīdī. īpa�i, ja nebija cerības sa�gaidīt zibenīgu reakciju no dro�ības sistēmas datora. Lai to paveiktu, vajadzēja izslēgt da�as iespējas. Kā to varēja panākt?

Taustiņu pārbaude parādīja, ka kaut kāda ķīmiska vielaFrenks nespēja atcerēties tās īsto nosaukumu Saimona bi�ja to pazinusi -, ko atklāja tikai dienasgaismas lampa, bija uzpilināta uz katra no ciparu taustiņiem.

Frenks atslīga krēslā un pārdomāja. Valters Salivens

vai virssulainis, vai kāds, kura darbs bija uzstādīt trauksmes signālu, bija ievadījis kodu. Ar pirkstu pieskā�ries pareizajiem pieciem taustiņiem, un signāls tika ieva�dīts. �is cilvēks aizgāja, nezinādams, ka viņam vai viņai uz pirkstiem palicis nedaudz ķīmiskas vielas, ko nevar re�dzēt ar neapbruņotu aci un kas ir bez smar�as. Svarīgāk, ka viņi nemaz nezināja, ka nupat atklāju�i ciparus, kas sastāda dro�ības kodu. Izmantojot dienasgaismas lampu, noziedznieki varēja noteikt, kuri cipari tiku�i nospiesti, jo ķīmiskā viela uz �iem taustiņiem bija izsmērēta. Zinot �o informāciju, atlika ar datoru ievadīt skaitļus pareizā secī�bā. Signalizācijas eksperts bija pārliecināts, ka to var pa�spēt dotajā laikā, ja izslēdz 99,9 procentus no iespējamām kombinācijām.

Tagad atlicis viens jautājums kur� bija uzklājis �o ķī�misko vielu? Frenks sākumā bija apsvēris, ka Rod�ers vai kāds nu bija viņa īstais vārds, iespējams, to izdarījis, ka�mēr atradies mājā, bet �o secinājumu apgāza fakti. Pirm�kārt, māja vienmēr bija pilna ar cilvēkiem. Pat tādam, kas neko neievēroja, sve�inieka grozī�anās gar signalizācijas paneli varēja izraisīt aizdomas. Otrkārt, ieejas vestibils bi�ja liels un atvērts un nekad nebija tuk�s. Visbeidzot, vielas uzklā�ana prasīja laiku un uzmanību. Un Rod�era rīcībā nebija laika. Pat vismazākās aizdomas, tikai pavir�s acu skats, un viss viņa plāns būtu sabojāts. Persona, kas �o pa�sākumu plānojusi, tā neriskētu. Rod�ers to nebija darījis. Frenks bija pilnīgi pārliecināts, ka zina īsto vainīgo.

*� * *

No pirmā skata sieviete izskatījās tik tieva, ka �ķita strauji novājējusi. Varbūt viņai bija vēzis? Apskatot viņu uzmanīgāk, Frenks ievēroja viņas veselīgo sejas krāsu,

smalkos kaulus un graciozo gaitu. Tas ļāva secināt, ka vi�ņa tikai bija ļoti kalsna, bet citādi vesela.

-�� Lūdzu, sēdieties, Brūma kundze. Paldies, ka ieradā�ties.

Sieviete pamāja un ieslīdēja vienā no krēsliem. Viņai mugurā bija puķaini svārki līdz puslielam. Ap kaklu viņa bija aplikusi neīstu pērļu virteni. Mati bija sakārtoti kārtīgā mezglā, da�as no �ķipsnām pie pieres sāku�as sirmot iz�skatījās tā, it kā tinte būtu iesūkusies papīrā. Sprie�ot pēc gludās ādas bez grumbām, Frenks viņai dotu kādus trīsdes�mit deviņus gadus. Īstenībā viņa bija da�us gadus vecāka.

-�� Es domāju, ka jūs jau esat beidzis mani iztaujāt, mis�ter Frenk.

-�� Lūdzu, sauciet mani par Setu. Vai jūs smēķējat?

Viņa papurināja galvu.

-�� Man ir tikai da�i papildjautājumi. Vienkār�a rutīna. Jūs neesat vienīgā. Cik saprotu, jūs esat iesniegusi miste�ram Salivenam atlūgumu no darba.

Viņa redzami norija siekalas, paskatījās lejup un tad at�kal pacēla acis.

-�� Es, tā sakot, biju tuva Salivena kundzei. Tagad man ir grūti, saprotiet. -1 Viņas balss izdzisa.

-��� Es saprotu, ka nav viegli. Es saprotu. Tas bija �aus�mīgi. Frenks kādu brīdi klusēja. Cik ilgi jūs jau strādā�jat pie Saliveniem?

-�� Mazliet ilgāk par gadu.

-Jūs uzkopjat un�?

-��� Es palīdzu uzkop�anas darbos. Mēs esam �etras Sallija, Rebeka un es! Karena Teilore gatavo ēst. Es arī rū�pējos par Salivena kundzes mantām viņas drēbēm un vi�su pārējo. Es biju tāda kā viņas palīdze. Manuprāt, tā va�rētu teikt. Misteram Salivenam bija savs palīgs Ri�ards.

-�� Vai jūs vēlētos kafiju?

Frenks negaidīja, kamēr viņa atbildēs. Viņ� piecēlās un atvēra nopratinā�anas telpas durvis.

-�� Paklau, Millij, vai tu man neatnestu pāris kafijas? Viņ� pagriezās pret Brūma kundzi. Melnu? Ar krējumu?

-�� Melnu.

-�� Lūdzu, uzvāri divas melnas, Millij, paldies.

Viņ� aizvēra durvis un apsēdās.

-�� �ausmīgi auksts. Es nekādi nevaru sasildīties. Viņ�

_ _ \/ *

paklauveja pa nelīdzeno sienu. Sie paneļi neko nedod. Tātad jūs runājāt par misis Salivenu?

-�� Viņa patie�ām labi pret mani izturējās. Viņa ar mani aprunājās par visādām lietām. Viņa nebija, ziniet, no tās �ķiras cilvēkiem, no augstākās �ķiras, tā, manuprāt, varētu teikt. Viņa mācījās tajā pa�ā Midltonas vidusskolā, kuru es beidzu.

-�� Un jums nebija pārāk liela gadu starpība.

Frenka piebilde lika Vandai Brūmai pasmaidīt, un vi�ņas roka nevil�us sakustējās, lai pieglaustu matu �ķip�snu.

-�� Lielāka starpība, nekā es būtu vēlējusies.

Durvis atvērās, un tika ienesta kafija. Tā bija karsta un svaiga. Frenks nemeloja par vēsumu.

-�� Es neteiktu, ka viņa labi saderēja kopā ar tiem da�ā�dajiem ļaudīm, bet �ķiet, ka viņa saglabāja savus uzska�tus. Viņa nevienam neko neprasīja, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.

Frenkam bija pamats uzskatīt, ka teiktais bija taisnībā. Viņ� zināja no daudziem raksturojumiem, ka nelaiķe misis Salivena daudzējādā ziņā bijusi velni�ķīga sieviete.

-�� Vai jūs raksturotu attiecības Salivenu pāra starpā kā labas, sliktas vai vidējas?

Viņa atbildēja nevilcinoties.

-�� Kā ļoti labas. Es jau zinu, ko cilvēki runā par gadu starpību un pārējo, bet viņa bija laba priek� viņa un viņ� labs viņai. Es tam patiesi ticu. Viņ� viņu mīlēja. Varbūt drīzāk, kā tēvs mīl meitu, bet tā tomēr bija mīlestība.

-�� Un kā ar misis Salivenu?

Tagad varēja just vilcinā�anos.

-��� Jums jāsaprot, ka Kristija Salivena bija ļoti jauna, varbūt zināmā mērā jaunāka par daudzām citām sievietēm viņas gados. Misters Salivens atklāja viņai jaunu pasauli un� Viņas balss pārtrūka, jo viņa nebija dro�a, ko lai saka.

Frenks piemērojās situācijai.

-��� Ko jūs varētu teikt par slepeno telpu guļamistabā? Kas par to zināja?

-�� Es nezinu. Es noteikti nezināju. Es pieņemu, ka mis�ters un misis Saliveni zināja, Mistera Salivena sulainis, Ri�ards, iespējams, zināja. Bet es neesmu par to pārlieci�nāta.

-�� Tātad Kristīne Salivena vai viņas vīrs nekad jums ne�parādīja, ka aiz spoguļa atrodas seifs?

-�� Mans Dievs, nē. Es zināmā mērā biju viņas draudze�ne, bet tomēr biju tikai kalpotāja. Un strādāju pie viņiem tikai vienu gadu. Misters Salivens nevienu reizi tā īsti ar mani neaprunājās. Es domāju, ka par �īm lietām parasti nestāsta tādiem kā es, vai ne?

-��� Es arī domāju, ka nē. Frenks bija pārliecināts, ka viņa meloja, bet viņam nebija nekādu pierādījumu par pretējo. Kristīne Salivena varēja būt no tām sievietēm, kam patika izrādīt savu bagātību kādai citai, kam viņa lī�dzinājās. Kaut arī tas vienīgi liecinātu par to, cik augstu viņa tikusi.

-�� Tātad jūs nezinājāt, ka caur spoguli varēja skatīties iek�ā guļamistabā?

Tagad sievietes sejā bija redzams pārsteigums. Frenks ie�vēroja, ka viņa nosarkst zem viegli uzklātās smiņķa kārtas.

-��� Vanda, vai drīkstu jūs saukt par Vandu? Vanda, vai jūs saprotat, ka signalizācijas sistēmu mājā atslēdza tā persona, kas ielauzās? To panāca, ievadot pareizo kodu. Kur� tovakar iestādīja signalizācijas sistēmu?

-�� Ri�ards, viņa a�i atbildēja. Vai da�reiz misters Sa�li vens to darīja pats.

-�� Tātad visi �ajā mājā zināja kodu?

-�� Nē, protams, nē. Ri�ards zināja. Viņ� ir nostrādājis pie mistera Salivena gandrīz �etrdesmit gadus. Viņ� vienī�gais bez Saliveniem zināja kodu, cik noprotu.

-�� Vai jūs kādreiz redzējāt, kā viņ� ieslēdz signalizāciju?

-�� Es parasti tajā laikā jau vienmēr biju gultā.

Frenks skatījās viņai acīs. Es varu saderēt, ka tu biji gultā, Vanda. Es varu derēt.

Vandas Brūmas acis iepletās.

-Jūs ta�u neturat aizdomās Ri�ardu?

-�� Ziniet, Vanda, kaut kādā veidā kāds, kam to nevaja�dzēja darīt, ir neitralizējis signalizāciju. Un, dabiski, aiz�domas krīt uz ikvienu, kam bijusi pieeja �im kodam.

Vanda Brūma izskatījās tā, it kā taisītos raudāt, bet sa�ņēmās.

>

-�� Ri�ardam ir gandrīz septiņdesmit gadu.

-��� Tad viņam varbūt nepiecie�ama maza, jauka zelta ola. Jūs saprotat, ka tas, ko es jums stāstu, ir jāpatur vis�stingrākajā slepenībā.

Viņa pamāja un noslaucīja degunu. Līdz �im viņa nebi�ja kafijai pieskārusies, tagad viņa to dzēra maziem, ātriem malciņiem.

Frenks turpināja.

-�� Un kamēr kāds man varēs izskaidrot, kā noziedznieks varēja tikt klāt pie dro�ības sistēmas, man vajadzēs pētīt tās varbūtības, kas man �ķiet loģiskas.

Viņ� turpināja uz viņu skatīties. Frenks visu dienu bija pavadījis, meklējot informāciju par Vandu Brūmu. Viņas dzīves stāsts bija kā vidusmēra pilsonim, izņemot vienu lietu. Viņai bija �etrdesmit �etri gadi, divreiz �ķīrusies, di�vi pieaugu�i bērni. Viņa mitinājās mājas kalpotāju spārnā kopā ar pārējo personālu. Apmēram �etrdesmit jūd�u attā�lumā dzīvoja viņas astoņdesmit divus gadus vecā māte, vienkār�ā nolaistā mājiņā, iztikdama no sociālās apdro�i�nā�anas naudas un no sava vīra, dzelzceļnieka, pensijas. Brūma, kā viņa teica, pie Saliveniem strādāja apmēram gadu, un tas jau sākumā bija pievērsis Frenka uzmanī�bu.Viņa bija nostrādājusi �ajā mājā visīsāko laiku. �is fakts kā tāds neko daudz nenozīmēja, bet nopratinā�ana bija atklājusi, ka Saliveni labi izturējās pret saviem kalpo�tājiem, tāpēc varēja rēķināties ar labi apmaksāta personāla lojalitāti. Vanda Brūma izskatījās pēc tādas, kas varētu būt ļoti lojāla. Jautājums bija tikai, kam?

Vanda Brūma kādu laiku bija pavadījusi cietumā, vai rāk nekā pirms divdesmit gadiem par naudas piesavinā�a�nos, strādājot par grāmatvedi pie kāda Pitsburgas ārsta. Pārējie kalpotāji nebija sodīti. Tātad viņa bija spējīga pār�kāpt likumu, un viņa bija pavadījusi kādu laiku aiz restēm. Toreiz viņas vārds bija Vanda D�eksone. Viņa bija �ķīru�sies no D�eksona, kad iznāca no cietuma, vai drīzāk viņ� bija viņu pametis. Kop� tās reizes viņa nebija sodīta. Viņa bija mainījusi savu uzvārdu un notiesāta sen atpakaļ. Ja Saliveni būtu pārbaudīju�i viņas biogrāfiju, viņi, iespē�jams, neko nebūtu atradu�i. Varbūt viņi par to nemaz ne-

uztraucās? Visi Vandu Brūmu bija raksturoju�i kā godīgu, �aklu pilsoni pēdējo divdesmit gadu laikā. Frenks apcerē�ja, kāpēc viņa bija mainījusies.

-�� Vai ir kaut kas, ko jūs atceraties vai domājat, ka tas man varētu palīdzēt, Vanda? Frenks centās izskatīties cik vien iespējams nevainīgs, atvērdams savu piezīmju bloknotu un izlikdamies, ka pieraksta da�as piezīmes. Ja viņa bija kādreiz sodīta, Frenks negribēja, lai viņa skrietu pie Rod�era, kur� rezultātā aizietu vēl dziļākā pagrīdē. No otras puses, ja Frenks spētu viņu piedabūt atzīties, tad vi�ņa vienkār�i varētu viņam palīdzēt.

Viņ� iztēlojās, kā Vanda uzkopj galveno vestibilu. Bija tik viegli uzliet ķīmisko vielu uz putekļu lupatas, pēc tam ar to nevērīgi pārbraukt pār signalizācijas paneli. Tas iz�skatītos tik dabīgi. Neviens, kas skatītos viņai virsū, ka�mēr viņa to darīja, nepievērstu tam uzmanību. Vienkār�i apzinīga kalpone, kas veic savu darbu. Kad visi gulēja, vi�ņa nozagās lejā, a�i iededza gaismas, un viņa savu lomu bija paveikusi.

Teorētiski viņu varbūt varētu uzskatīt par slepkavības līdzdalībnieci, jo ielau�anās bie�i vien bija saistīta ar slep�kavību. Bet Frenks nebija ieinteresēts, lai Vandu Brūmu ieslodzītu uz ilgu laiku. .Viņu vairāk interesēja īstais vainī�gais. Sieviete, kas sēdēja viņam pretī, nebija izdomājusi �o plānu. To viņ� zināja. Viņa bija tajā nospēlējusi mazu, tomēr svarīgu lomu. Frenks gribēja noķert ceremonijmeis�taru. Viņ� sameklēs advokātu, kas varētu noslēgt vieno�a�nos ar Vandu.

-�� Vanda? Frenks noliecās pār galdu un sirsnīgi saņē�ma vienu viņas roku savējā. Vai jūs varētu atcerēties vēl kaut ko? Kaut ko, kas varētu man palīdzēt noķert to perso�nu, kas nogalināja jūsu draudzeni?

Frenks beidzot sajuta vieglu galvas mājienu par atbildi un atslīga atpakaļ krēslā. Viņ� nebija neko daudz cerējis no �īs sarunas, bet viņa bija sapratusi mājienu. Siena bija sākusi plaisāt. Vanda nebrīdinās to puisi, Frenks bija par to pārliecināts. Viņ� pamazām piedabūs Vandu Brūmu at�zīties.

Vēlāk Frenks uzzinās, ka bija pārcenties.

D�eks ielidināja kaktā savu �emodānu, uzmeta mēteli uz dīvāna un mēģināja apspiest vēlmi atgulties tie�i uz paklāja. Uz Ukrainu un atpakaļ piecās dienās tas bija līdz nāvei nogurdino�i. Pietika jau ar septiņu stundu laika starpību, bet Valters Salivens bija nenokausējams, kaut gan viņam bija pāri astoņdesmit.

Viņus grū�us izgrūda cauri dro�ības pārbaudēm ar Salivena bagātībai un reputācijai atbilsto�u godbijību. Pēc tam sākās neskaitāmu tik�anos sērija. Viņi apskatīja ra�o�anas uzņēmumus, �ahtas, administratīvās celtnes un slimnīcas. Tad viņus nogādāja uz vakariņām pie Kijevas mēra, kur viņi bija kārtīgi piemetu�ies. Ukrainas prezidents bija vi�ņus pieņēmis otrā dienā, un Salivens stundas laikā bija pa�nācis no viņa pilnīgu padevību. Atbrīvotajā republikā ka�pitālismu un uzņēmējdarbību respektēja vairāk par visu, un Salivens bija kapitālists ar lielo �K�. Visi gribēja ar vi�ņu runāt, paspiest roku, it kā tādā veidā viņiem varētu pie�lipt viņa naudas taisī�anas māka, kas īsā laikā viņus spētu padarīt pasakaini bagātus.

Rezultāts bija labāks, nekā viņi cerēja, jo ukraiņi bija piekritu�i �im darījumam, slavēdami tā perspektīvu. Saruna par atomiero�u cenu notiks vēlāk, kad būs pienācis laiks. �is nevajadzīgais īpa�ums tiks pārvērsts skaidrā naudā.

Salivena retrostilā aprīkotais boings bija bez nosē�anās nolidojis no Kijevas līdz Va�ingtonai. Pēc tam viņa limu�

zīns D�eku aizveda uz mājām,. Viņ� devās uz virtuvi. Le�dusskapī atradās tikai ieskābis piens. Ukraiņu ēdieni bija labi, bet smagi, un pēc pirmajām pāris dienām viņ� spēja pavisam maz ieēst. Bija arī pārāk daudz dzerts. Acīmre�dzot bez tā darījumus nevarēja noslēgt.

D�eks pakasīja galvu, cīnīdamies ar miega badu. Īstenībā viņ� bija pārāk noguris, lai spētu aizmigt. Viņ� bija izsalcis. D�eks ieskatījās pulkstenī. Viņa iek�ējais laikrādis ziņoja, ka ir gandrīz astoņi no rīta, bet viņa rokaspulkstenis apgalvoja, ka ir krietni pāri pusnaktij. Lai gan Va�ingtonu nevarēja salīdzināt ar Ņujorku, kas spē�ja apmierināt jebkuru apetīti vienalga kādā dienas vai nakts stundā, D�eks zināja da�as vietas, kur darbdienas naktī varēja dabūt pieklājīgu ēdienu. Kamēr viņ� uzvil�ka mēteli, iezvanījās telefons. Automātiskais atbildētājs bija ieslēgts. D�eks jau devās laukā, bet nogaidījis sāka klausīties mehāniskos ievadvārdus, kam sekoja pīk�stiens.

-�� D�ek?

Viņu pārsteidza balss no pagātnes, kā bumba, kas kādu laiku atradusies zem ūdens ūdenspolo spēlē un beidzot uz�peld virspusē. Viņ� paķēra klausuli.

-�� Luter?

*� * *

Restorāns līdzinājās alai, tomēr D�eks to bija iecienījis. Te kurā katrā dienas vai nakts stundā varēja dabūt jebkuru ēdienu par pieņemamām cenām. �ajā vietā D�enifera Baldvina nekad nebūtu spērusi savu kāju. Viņi bija bie�i �urp nāku�i ar Keitu. Pirms neilga laika �is salīdzinājums viņu būtu satraucis, bet tagad viņ� bija izlēmis un nevēlē�jās atgriezties pie �ī jautājuma. Dzīve nebija pilnīga, un

visu mū�u varēja pavadīt, gaidot savu ideālu. Viņ� to ne�taisījās darīt.

D�eks aprija olu kulteni, ceptu �ķiņķi un �etrus grauz�diņus. Svaigā kafija apdedzināja viņam rīkli. Pēc piecām dienām, kad bija dzerta tikai �ķīsto�ā kafija un pudeļu ūdens, �ī gar�oja lieliski.

D�eks paskatījās uz pretim sēdo�o Luteru, kas malkoja kafiju, un, atrāvis acis no netīrā loga, caur kuru varēja re�dzēt tum�o ielu, aplaida skatienu visapkārt mazajam no�kvēpu�ajam restorānam.

D�eks nolika kafiju uz galda.

-Tu izskaties noguris.

-�� Tu arī, D�ek.

-�� Esmu bijis ārpus valsts.

-�� Es arī.

Tas izskaidroja Lutera mājas pagalma izskatu un pār�pildīto pastkastīti. D�eks pabīdīja �ķīvi projām un palūdza vēl vienu kafiju.

-�� Es kādu dienu aizstaigāju līdz tavai mājai.

-�� Kādā nolūkā?

D�eks bija gaidījis �o jautājumu. Luters Vitnejs vien�mēr sarunā bija tie�s. Bet paredzē�ana bija viens un tie�a atbilde pavisam kas cits. D�eks paraustīja plecus.

-��� Es nezinu. Vienkār�i gribēju tevi satikt. Ir pagājis kāds laiks, kop� neesam redzēju�ies.

Luters piekrīto�i pamāja.

-�� Tu atkal tiecies ar Keitu?

D�eks norija kafijas malku, pirms atbildēja. Viņam sā�ka pulsēt deniņos.

-�� Nē, kāpēc tu tā jautā?

-�� Man �ķita, ka redzēju jūs abus kopā pirms kāda laika.

-�� Mēs kaut kā nejau�i saskrējāmies. Tas arī viss.

D�eks īsti nebija pārliecināts, bet izskatījās, ka Lute�ram �ī atbilde sabojāja noskaņojumu. Viņ� ievēroja, ka D�eks to uzmanīgi vēro, un pasmaidīja.

-�� Kādreiz tu biji vienīgais, caur kuru es varēju uzzināt, kā manai mazajai klājas. Tu biji mans informācijas avots.

-�� Vai tu kādreiz esi pieļāvis iespēju parunāt ar viņu tie��i, Luter? Tu zini, ka mēģinājums būtu tā vērts. Gadi skrien.

Luters noliedzo�i papurināja galvu, dzirdot �o priek��likumu, un atkal paskatījās laukā pa logu.

D�eks viņu nopētīja. Seja bija kalsnāka nekā parasti, acis uzpampu�as. Pierē un ap acīm bija vairāk grumbu, nekā D�eks atcerējās. Tomēr bija pagāju�i �etri gadi. Lu�ters tagad bija tādā vecumā, kad gadu nasta lika sevi ma�nīt. Ar katru dienu aizvien vairāk uzmācās nespēks.

Viņ� ieskatījās Luteram acīs. �īs acis vienmēr bija D�eku valdzināju�as. Tum�i zaļas un lielas kā sievietei tās bija ļoti pa�pārliecinātas. Tādas kā pilotiem, kurās atspo�guļojās bezgalīgs miers par dzīvi kopumā. Nekas tās ne�satrauca. D�eks tajās bija redzējis'prieku, kad viņi abi ar Keitu bija paziņoju�i par savu saderinā�anos. Tomēr bie��āk tur bija skumjas. Un dziļāk D�eks ievēroja divas lie�tas, ko nekad agrāk nebija saskatījis Lutera Vitneja acīs. Viņ� tur redzēja bailes un naidu.

-�� Luter, vai tev draud briesmas?

Taksometrs viņus aizveda līdz gājēju ielai, un viņi klu�sēdami aizgāja līdz soliņam pretī Smitsona institūtam. Vi�ņus ieskāva vēsais nakts gaiss, un D�eks pacēla mēteļa apkakli. D�eks apsēdās, kamēr Luters stāvēdams aizsmē�ķēja cigareti.

-�� Tas ir kaut kas jauns. D�eks vēroja dūmus lēnām ceļamies aug�up nakts skaidrajā gaisā.

-�� Manos gados par to vairs nav vērts uztraukties. Lu�ters nometa sērkociņu zemē un ar kāju iespieda dubļos. Viņ� apsēdās.

-�� D�ek, vai tu man neizdarītu kādu pakalpojumu?

-�� Labi.

-�� Tu vēl neesi dzirdējis manu lūgumu. Luters pēk�ņi pielēca kājās. Vai tu negribētu pastaigāt, man tirpst locī�tavas.

Viņi bija pagāju�i garām Va�ingtona piemineklim un devās uz Kapitolija pusi, tad Luters pārtrauca klusumu.

-�� Esmu zināmā mērā sprukās, D�ek. Pa�laik vēl nav tik slikti, bet man ir tāda sajūta, ka kļūs sliktāk, jo tas notiks agri vai vēlu. Luters uz viņu neskatījās. �ķita, ka viņ� vēroja masīvo Kapitolija kupolu.

-�� Neesmu dro�s par notikumu gaitu, bet, ja viss notiks tā, kā es domāju, tad man būs nepiecie�ams advokāts, un es gribu tevi, D�ek. Es nevēlos nekādu tuk�u salmu kūlēju un arī zaļknābi nē. Tu esi labākais aizstāvis, kādu es jeb�kad esmu saticis, un es esmu redzējis daudzus.

-�� Es vairs ar to nenodarbojos, Luter. Es sastādu juridis�kus dokumentus. D�ekam tajā mirklī ienāca prātā, ka viņ� drīzāk bija biznesmenis, nevis jurists. �ī doma nebija nekāda patīkamā.

�ķita, ka Luters viņā neklausās.

-�� Man nevajag tavus pakalpojumus par brīvu. Es sa�maksā�u. Bet man nepiecie�ams kāds, kam varu uzticē�ties. Tu esi vienīgais, kuram es uzticos, D�ek. Luters ap�stājās un pagriezās pret jaunāko vīrieti, gaidīdams atbildi.

-�� Luter, vai tu nepastāstītu, kas ar tevi notiek?

Luters enerģiski papurināja galvu.

-�� Nē. Tikai tad, ja bū�u spiests. Tas ne tev, ne kādam citam nenāks par labu.

Viņ� cie�i skatījās uz D�eku, kamēr D�ekam kļuva ne�omulīgi.

-�� Man tev jāpasaka, D�ek ja tu būsi mans advokāts �ajā lietā, tas var kļūt bīstami.

-�� Ko tu ar to domā?

-�� Es domāju, ka tas varētu skart da�us cilvēkus. Viņi no tā ciestu pamatīgi neatgriezeniski.

D�eks apstājās.

-�� Ja tev uz pēdām ir zināmi pui�i, būtu labāk panākt vieno�anos, lai tu iegūtu imunitāti un varētu pazust saska�ņā ar liecinieku aizsardzības programmu. Tā dara daudzi. Tā nav oriģināla ideja.

Luters skaļi iesmējās. Viņ� smējās, kamēr aizrijās, un saliecies sāka atklepot to mazumu, kas viņam bija vēderā. D�eks viņu atbalstīja. Viņ� juta, ka vecajam vīram trīc lo�cekļi. D�eks nesaprata, ka tic dreb no dusmām. �āds izvir�dums nemaz nebija Luteram raksturīgs. D�ekam uzmetās zosāda. Viņ� juta, ka svīst, kaut arī elpa veidoja mazus mākonī�us nakts vēsajā gaisā.

Luters savaldījās. Viņ� dziļi ieelpoja un izskatījās gan�drīz apmulsis.

-�� Paldies par padomu. Atsūti man rēķinu.. Man laiks iet.

-�� Tev jāiet? Kur, pie velna, tu iesi? Es gribu zināt, kas ar tevi notiek, Luter!

-�� Ja ar mani kaut kas notiks�

-�� Velns parāvis, Luter. Esmu noguris no �īs muļķīgās sarunas.

Luters piemiedza acis. Viņā pēk�ņi atgriezās pa�pārlie�cība un niknums.

-�� Es visu daru ar zināmu nolūku, D�ek. Ja es tev ne�stāstu visu, būs labāk, ja tu uzskatīsi, ka tam ir kāds nolā�

pīts iemesls. Tu to tagad varbūt nesapratīsi, bet es tā rīko�jos, lai tevi pasargātu, cik vien būs manos spēkos. Es tevi negribu iejaukt. Man tikai bija jāzina, vai tu mani aizstā�vēsi, ja tas man būs nepiecie�ams. Ja tu to nevēlies, tad aizmirsti �o sarunu un aizmirsti, ka tu jebkad esi mani pa�zinis.

-�� Tu ta�u nedomā nopietni.

-�� Pārāk nopietni, velns parāvis, D�ek.

Abi vīrie�i stāvēja, skatīdamies viens otram acīs. Ko�kiem, kas atradās Luteram aiz muguras, bija nobiru�as gandrīz visas lapas. To kailie zari stiepās pret debesīm kā tum�i, sastingu�i zibens �uburi.

-�� Es tev palīdzē�u, Luter. Lutera roka a�i iegūla D�eka plaukstā, un pēc mirkļa Luters Vitnejs pazuda tumsā.

*� * *

Taksometrs izlaida D�eku dzīvokļu nama priek�ā.

Telefona automāts bija ielas pretējā pusē. Viņ� kādu brīdi vilcinājās, sakopodams savu gribu un nomierinā�dams nervus, kas viņam būs nepiecie�ami tam, ko viņ� ga�tavojās uzsākt.

-�� Hallo? Balss izklausījās miegaina.

-�� Keita?

D�eks skaitīja sekundes, kamēr viņas galva noskaidro�jās un atpazina viņa balsi.

-�� Ak, Kungs! D�ek, vai tu zini, cik ir pulkstenis?

-�� Vai drīkstu tevi apciemot?

-�� Nē, tu nevari nākt pie manis. Es domāju, ka mēs visu esam nokārtoju�i.

Viņ� klusēja, sevi uzmundrinādams.

-�� Es gribēju parunāt par tavu tēvu.

Ilgsto�o klusuma brīdi D�ekam bija grūti izprast.

-�� Kas ar viņu noticis? Keitas balss nebija tik auksta, kā viņ� bija gaidījis.

-�� Viņam draud nepatik�anas.

Tagad atkal atgriezās pazīstamais tonis.

-�� Ak tā? Kāpēc tas tevi vēl spēj pārsteigt?

-�� Es gribu teikt, ka viņam draud nopietnas briesmas. Viņ� nupat mani gandrīz nobiedēja līdz nāvei, neko nepa�teikdams.

-��� D�ek, ir vēls un vienalga, kur būtu iejaukts mans tēvs�

-�� Keit, viņ� bija pārbijies, patie�ām pamatīgi nobijies. Tā, ka gandrīz apvēmās.

Atkal sekoja ilga pauze. D�eks mēģināja izsekot viņas domu gājienam. Luters Vitnejs pārbijies? Tā nevarēja būt patiesība. Viņa nodarbo�anās prasīja no viņa dzelzs ner�vus. Viņ� neatzina vardarbību, tāpēc visu mū�u bija stai�gājis kā pa na�a asmeni.

Keita teica:

-�� Kur tu esi?

-�� Tie�i pāri ielai.

D�eks pavērās aug�up un ieraudzīja, kā viņas slaidā fi�gūra parādījās pie loga un viņa paskatījās laukā. D�eks pa�māja.

Pēc klauvējiena durvis atvērās, un viņ� ievēroja, ka Kei�ta devās uz virtuvi, kur dzirdēja tējkannas �ķindoņu, ielejot ūdeni un aizdedzinot gāzi. Viņ� apskatīja istabu un tad vienkār�i stāvēja uz sliek�ņa, juzdamies nedaudz muļķīgi.

Pēc mirkļa viņa atkal parādījās. Viņai mugurā bija biezs peldmētelis, kas izbeidzās pie potītēm. Kājas bija kailas. D�eks juta, ka skatās uz viņas kājām. Viņa sekoja viņa skatienam un tad paraudzījās viņam acīs. Viņ� sarā�vās.

/

-�� Kā klājas tavai potītei? Tā izskatās kārtībā. Viņ� pasmaidīja.

Keita sarauca pieri un strupi atcirta:

-�� Ir vēls, D�ek. Kas ar viņu noticis?

Viņ� devās iek�ā mazajā dzīvojamajā istabā un apsē�dās. Viņa nosēdās viņam pretī.

-�� Viņ� pirms pāris stundām man piezvanīja. Mēs ieko�dām mazajā restorānā blakus Austrumu tirgum un tad gā�jām pastaigāties. Viņ� man lūdza palīdzību. Teica, ka ie�kļuvis nepatik�anās. Nopietni sapinies ar ļaudīm, kas va�rētu viņu aprakt. Uz mū�īgiem laikiem.

Tējkanna sāka svilpt. Keita pielēca kājās. D�eks vēro�ja, kā viņa kustējās. Peldmētelis izcēla viņas ideāli iz�liekto mugurpusi, atsaukdams atmiņas, bet viņ� vēlējās, lai tās viņu liktu mierā. Keita atgriezās ar divām tējas ta�sēm.

-��� Kādu palīdzību viņ� lūdza? Viņa malkoja tēju. D�eks savējai nepieskārās.

-�� Viņ� teica, ka viņam nepiecie�ams advokāts. Ka vi�ņam, iespējams, būs nepiecie�ams advokāts. Lai gan ap�stākļi varētu izveidoties tā, ka viņam tas vairs nebūs vaja�dzīgs. Viņ� gribēja mani par savu aizstāvi.

Keita nolika tējas tasi.

-�� Un tas ir viss, ko tu man gribēji pateikt?

-�� Vai ar to nepietiek?

-�� Varbūt godīgam, cienījamam cilvēkam, bet ne viņam.

-�� Mans Dievs, Keit, viņ� bija pārbijies līdz nāvei. Es nekad agrāk neesmu redzējis viņu nobiju�os, un tu?

-�� Esmu redzējusi diezgan. Man vairs nav nepiecie�ams viņu redzēt. Viņ� pats izvēlējās savu dzīvesveidu un tagad acīmredzot dabūjis, ko gribēja.

-�� Viņ�, Dieva dēļ, ir tavs tēvs.

-�� D�ek, es nevēlos turpināt �o sarunu. Viņa sāka cel�ties kājās.

-�� Ko tu darīsi, ja ar viņu kaut kas atgadīsies?

Viņa D�eku vēsi uzlūkoja.

-�� Tad tas būs noticis. Tā nav mana darī�ana.

D�eks piecēlās, gatavs iet. Viņ� pagriezās atpakaļ, dus�mās piesarku�u seju.

-�� Es tev izstāstī�u, kā notiek bēru ceremonijas. Bet, ja labi padomā, tev jau, velns parāvis, vienalga. Es tikai pār�liecinā�os, vai tu būsi saņēmusi mir�anas apliecības kopiju savai kolekcijai.

Viņ� nezināja, ka Keita spēj tik zibenīgi reaģēt. D�eks kādu nedēļu jutīs �o pļauku tā, it kā kāds būtu ie�ļācis vi�ņam skābi sejā. �o salīdzinājumu viņ� saprata tikai vēlāk.

-�� Kā tu uzdro�inies? Viņas acis kvēloja. D�eks lēnām berzēja seju.

Tad viņai no acīm sāka plūst asaras tā, ka ritēja uz vi�ņas tērpa krūtīm.

D�eks klusi, cik vien mierīgi spēja, teica:

-�� Nenogalini ziņnesi, Keit. Es' to teicu Luteram un saku tev dzīve ir pārāk īsa, lai nodarbotos ar niekiem. Es pa�zaudēju abus savus vecākus pirms daudziem gadiem. La�bi, tev ir savi iemesli, kāpēc tev �is cilvēks nepatīk. Lai tas paliek tavā ziņā. Bet vecais vīrs tevi mīl un domā par tevi, neņemot vērā tavus uzskatus, ka viņ� ir sabeidzis tavu dzī�vi. Tev ir jāciena �ī mīlestība. Tāds ir mans padoms, vari to pieņemt vai nepieņemt.

Viņ� devās uz durvju pusi, bet Keita pasteidzās pirmā.

-�� Tu neko par to nezini..

-�� Labi, es npko par to nezinu. Ej atpakaļ gultā, esmu pārliecināts, ka tu tūlīt aizmigsi. Tavu prātu nekas nesa�trauks.

Viņa ar tādu spēku iekrampējās D�eka mētelī, ka ap�svieda viņu apkārt, lai gan viņ� bija smagāks par astoņdes�mit mārciņām.

-�� Man bija divi gadi, kad viņ� pēdējo reizi sēdēja cietu�mā. Man bija deviņi, kad viņu izlaida. Vai tu saproti to �ausmīgo kaunu, ko izjūt maza meitene, kuras tētis sē� cietumā? Kuras tētis zog citu cilvēku mantu, lai nopelnītu iztiku? Kad skolā bērnus izjautāja par viņu vecākiem vienam tētis bija ārsts, otram kravas auto �oferis. Kad pienāk tava kārta, skolotāja skatās uz galdu un saka, ka Keiti jas tētim bija jādodas prom, jo viņ� izdarījis kaut ko sliktu, un pēc tam viņa pievēr�as nāko�ajam mazulim.

Viņ� nekad nebija mājās, kad viņ� mums bija vaja�dzīgs. Nekādi Mamma visu laiku par viņu �ausmīgi uz�traucās. Bet viņa visu laiku saglabāja ticību, līdz pa�ām beigām. Viņa padarīja viņa dzīvi vieglu.

-�� Vina beidzot �ķīrās no vina, Keit. D�eks viņai mai-

>������������������������������������� * > 7 i

gi atgādināja.

-�� Tikai tāpēc, ka tā bija vienīgā izeja. Un tie�i tad, kad viņas dzīvē pienāca jauns pagrieziena brīdis, viņai atrada sacietējumu krūtī, un pēc se�iem mēne�iem mātes vairs nebija.

Keita atspiedās pret sienu. Viņa izskatījās tik nogurusi, ka bija sāpīgi uz viņu noraudzīties.

-��� Un zini, kas bija visneprātīgākais? Viņa nemū�am nebeidza viņu mīlēt. Pēc tā visa, kas mātei viņa dēļ bija jāizcie�. Keita purināja galvu, apzinādamās nupat teikto vārdu smagumu. Viņa pacēla acis un paskatījās uz D�eku. Viņai nedaudz drebēja zods.

-��� Bet nekas, man pietiks naida mums abiem. Viņa skatījās D�ekam acīs, un viņas sejas vaibstos varēja no�jaust spītīgu pa�lepnumu.

D�eks nesaprata, vai tas bija pilnīgs spēku izsīkums vai tas bija krājies viņam dziļi iek�ienē, ko viņ� gatavojās teikt. Gadiem ilgi viņ� bija redzējis �o �arādi un mēģinājis to neievērot, viņam pretim stāvo�ās sievietes skaistuma un dzīvesprieka valdzināts, sava ideāla dēļ.

-�� Vai tādas ir tavas domas par taisnīgumu, Keit?

Zināms daudzums naida, kas līdzsvaro zināmu daudzu�mu mīlestības, un veidojas vienādojums.

Viņa atkāpās.

-�� Par ko tu runā? -Viņ� gāja uz priek�u, un Keita turpi�nāja atkāpties dziļāk mazajā istabiņā. Esmu uzklausījis �o tavu nolādēto mocekles stāstu, kamēr man kļuva nela�bi. Vai tu domā, ka esi ideāla aizskarto upuru aizstāve? Nekas cits nestāv tam pāri. Ne tu, ne es, ne tavs tēvs. Vie�nīgais iemesls, kāpēc tu strādā par prokurori, vajādama katru nelieti, kas nonāk tavā redzes lokā, ir tas, ka tavs tēvs tev darīja pāri. Kārtējo reizi kādu apsūdzot, tu iesit vēl vienu naglu sava vecā tēva sirdī.

Viņas roka pacēlās sitienam. Viņ� to cie�i satvēra.

-Tu visu savu apzināto dzīvi esi veltījusi, lai viņam at�riebtos par visiem pāridarījumiem un sāpēm. Par to, ka viņ� nekad nebija mājās, kad bija tev vajadzīgs. D�eks saspieda Keitas roku, kamēr izdzirdēja vaidu. Vai tu kādreiz esi apsēdusies un padomājusi, ka varbūt tu nekad neesi bijusi pieejama, kad biji viņam nepiecie�ama?

D�eks atlaida Keitas roku, un viņa palika stāvam, rau�goties uz D�eku ar tādu sejas izteiksmi, kādu viņ� nekad nebija redzējis.

-��� Vai tu saproti, ka Luters tevi tik ļoti mīl, ka nekad nav mēģinājis ar tevi kontaktēties, nekad nav centies ie�jaukties tavā dzīvē, tāpēc ka viņ� saprot, ka tu to nevēlies? Viņa vienīgais bērns dzīvo pavisam netālu, bet viņ� ir

pilnīgi izdzēsts no viņas dzīves. Vai tu kādreiz esi aizdo�mājusies, kā viņ� jūtas? Vai tavs naids to kādreiz ir pieļā�vis?

Viņa neatbildēja.

-��� Vai tu nekad neesi aizdomājusies, kamdēļ tava māte viņu mīlēja? Vai tavā apziņā priek�stats par Luteru Vitneju ir tik izkropļots, ka tu nespēj saskatīt, kāpēc viņa to mīlē�ja?

D�eks satvēra Keitu aiz pleciem un sapurinaja.

-�� Vai tavs nolādētais naids tev kādreiz ļauj būt līdzcie�tīgai? Vai tas tev jebkad ļauj kādu mīlēt, Keit?

Viņ� to atgrūda. Keita grīļodamās atkāpās, bet viņas acis palika kā piekaltas viņa sejai.

D�eks kādu brīdi vilcinājās.

-�� Īstenībā tu, cienītā, neesi viņa vērta. Viņ� apklusa, bet tad izlēma pabeigt. Tu neesi pelnījusi, lai tevi mīlētu.

Kādu brīdi Keita, dusmās pārvērstu seju, sakoda zo�bus. Tad iekliegdamās metās viņam virsū, dauzīdama vi�ņa krūtis un pļaukādama seju. Viņ� nejuta nevienu sitie�nu, jo pār viņas vaigiem ritēja asaras.

Keitas uzbrukums apsīka tikpat spēji, kā sācies. Svina smagām rokām viņa ieķērās D�eka mētelī. Keitai sākās krampji, un viņa noslīga uz grīdas, raustīdamās elsās, kas atbalsojās mazajā istabiņā.

Viņ� Keitu pacēla un maigi noguldīja uz dīvāna.

D�eks notupās uz ceļiem viņai blakus, ļaudams viņai izraudāties. Viņa ilgi turpināja �ņukstēt. Keitas augums pārmaiņus saspringa un atslābinājās, kamēr viņ� juta, ka pats kļūst nespēcīgs un viņam nosvīst plaukstas. Beidzot D�eks viņu apkampa, piespiezdams krūtis pie viņas sā�niem. Viņas tievie pirksti bija ieķēru�ies viņa mētelī, un il�gu laiku viņu abu ķermeņi �ūpojās taktī.

Kad viss bija beidzies. Keita lēnām piecēlās, piesarku��u un plankumainu seju.

D�eks atkāpās soli atpakaļ.

Viņa neskatījās uz viņu.

-�� Vācies prom, D�ek.

-Keit�

-��� Vācies prom\ Par spīti kliedzienam, viņas balss iz�klausījās trausla, satriekta. Viņa paslēpa seju plaukstās.

D�eks pagriezās un izgāja pa durvīm. Dodamies lejup pa ielu, viņ� pagriezās, lai paraudzītos uz Keitas māju. Vi�ņas siluets izcēlās uz loga fona. Viņa skatījās laukā, bet ne jau uz D�eku. Viņa ar skatienu kaut ko meklēja. Viņ� ne�saprata, ko. Iespējams, viņa pati to nezināja. D�eks turpi�nāja raudzīties turp, un Keita nozuda. Pēc īsa brī�a gais�mas viņas dzīvoklī tika izdzēstas.

D�eks izslaucīja acis, pagriezās un lēnām soļoja pa ie�lu, iedams mājup pēc visgarākās dienas, kādu viņ� jebkad piedzīvojis.

*� * *

-�� Velns parāvis! Cik ilgi? Sets Frenks stāvēja blakus ma�īnai. Vēl nebija astoņi no rīta.

Jaunais Fērfaksas apgabala patruļas policists nesaprata notiku�ā nozīmību, un viņu nobiedēja detektīva dusmu iz�virdums.

-�� Mēs viņu atradām apmēram pirms stundas. Agrīns rī�ta skrējējs ieraudzīja ma�īnu un paziņoja mums.

Frenks apgāja apkārt ma�īnai un ieskatījās iek�ā pa pa�sa�iera puses logu. Sejā bija miers. Viņa bija pavisam sa�vādāka nekā iepriek�ējais līķis, ko viņ� bija redzējis. Garie mati izjuku�i pār ma�īnas sēdekli. Izskatījās, ka Vanda Brūma būtu aizmigusi.

Pēc trim stundām bija pabeigta notikuma vietas apska�te. Uz ma�īnas sēdekļa tika atrastas �etras tabletes. Sekci�ja apstiprinās, ka Vanda Brūma mirusi no spēcīgas miega zāļu pārdozē�anas. Receptē viņa bija ierakstījusi mātes vārdu, bet acīmredzot nebija viņai zāles nogādājusi. Viņa bija mirusi jau kādas divas stundas, pirms viņas ķermenis tika atrasts. Tas bija noticis uz vientuļa zemesceļa, kas lī�kumoja apkārt piecus akrus lielam dīķim, aptuveni astoņas jūdzes no Salivenu mājas tur, kur beidzās apgabala teri�torija. Vienīgais lietiskais pierādījums atradās plastmasas maisiņā, ko Frenks paņēma līdzi uz iecirkni. Zīmīte bija uzrakstīta uz papīra lapiņas, kas noplēsta no piezīmju pa�pīra rullī�a. Tas bija sievietes rokraksts plūsto�s un ar iz�greznojumiem. Vandas pēdējie vārdi izmisuma pilns sauciens pēc atpestī�anas.

Man ļoti �ēl.

Frenks brauca garām kailajiem kokiem un miglainam purvam, kas pletās blakus līkumotajam lauku ceļam. Viņ� jutās izsists no sliedēm. Frenks nekad nebūtu varējis iedo�māties �o sievieti kā pa�nāvnieci. Vandas Brūmas dzīves stāsts pierādīja, ka viņa ir dzīvotspējīga. Kaut arī Frenkam bija �īs sievietes �ēl, viņ� no�ēloja viņas muļķīgo rīcību. Frenks būtu viņai palīdzējis noslēgt vieno�anos. Pēc tam detektīvs apcerēja faktu, ka viņa nojauta vienā ziņā bijusi pareiza. Vanda Brūma bija ļoti lojāla. Viņa bija lojāla pret Kristīni Salivenu un nespēja dzīvot ar vainas apziņu, ka bijusi līdzvainīga, kaut arī bez nolūka, viņas nāvē. Sapro�tama un no�ēlas vērta rīcība. Bet ar viņas aizie�anu Fren�kam bija zudusi iespēja izvilkt lielo lomu.

Atmiņas par Vandu Brūmu lēnām izbālēja. Viņ� domā�ja, kā nogādāt tiesas priek�ā to vīru, kas tagad bija par cē�loni divu sievie�u nāvei.

-�� Sasodīts, Tār, vai mēs sarunājām �odien? D�eks skatījās uz savu klientu Patona un �ova firmas pieņem�a�nas telpā. Viņ� neiederējās �ajā vietā, tāpat kā klaiņojo�s plu�ķis suņu izstādē.

-�� Desmitos trīsdesmit. Tagad ir piecpadsmit pāri vien�padsmitiem. Vai tas nozīmē, ka par �etrdesmit piecām minū�tēm man nebūs jāmaksā? Starp citu, tu �ausmīgi izskaties.

D�eks paraudzījās lejup uz saburzīto uzvalku un ar ro�ku izbrauca caur nekoptajiem matiem. Viņa iek�ējais pulkstenis joprojām rādīja Ukrainas laiku, un bezmiega nakts nebija nākusi par labu viņa ārienei. Tici man, es izskatos daudz labāk, nekā jūtos.

Abi vīri sarokojās. Tārs bija saposies par godu tik�anās reizei. Tas nozīmēja, ka viņam kājās nebi ja d�insi ar cau�rumiem un tenisa kurpēs bija ievilktas zeķītes. Velveta �a�kete atgādināja agrīnos septiņdesmitos gadus, un mati, kā parasti, bija savēlu�ies sprogainā murskulī.

-�� Mēs to varētu nokārtot kādu citu dienu, D�ek. Es sa�protu, ko nozīmē paģiras.

-�� Ja tu esi tā saposies, tad nevar atlikt. Nāc, iesim tālāk. Man tikai nepiecie�ams iestiprināties. Aiziesim kopā pus�dienās.

Kamēr abi vīrie�i devās lejup pa gaiteni, kārtīgā un akurātā Lusinda, kas pārstāvēja firmas tēlu, atviegloti no�pūtās. Ne viens vien Patona un �ova partneris bija pa �o laiku �ķērsojis viņas teritoriju, un viņu sejās atspoguļojās patiesas �ausmas, ieraugot Tāru Krimsonu.

-�� Piedod, Tār, es pēdējā laikā jūtos pārguris. D�eks uzmeta savu mēteli uz krēsla un apsēdās. Uz viņa rak�stāmgalda kādu se�u collu augstumā bija sakrājusies rozā piezīmju lapiņu kaudze.

-Es dzirdēju, ka tu biji izbraucis ārpus valsts. Ceru, ka dabūji izklaidēties.

-�� Nekādas izklaidē�anās. Kā tev ar biznesu?

-�� Lieliski. Pavisam drīz tu varēsi mani saukt par liku�mīgu klientu. Tavi partneri izskatīsies priecīgāki, kad viņi mani atkal ieraudzīs sē�am vestibilā.

-�� Lai velns viņus rauj, Tār, tu ta�u apmaksā savus rēķi�nus.

-�� Labāk būt lielam klientam un apmaksāt da�us rēķinus nekā nīkulim, kas apmaksā visus.

D�eks pasmaidīja.

-Tu visu esi sapratis.

-�� Paklau, vecīt, ja esi redzējis vienu algoritmu, tad visi pārējie ir skaidri.

D�eks atvēra Tāra lietu un ātri to caurskatīja.

-��� Mēs līdz rītam nokārtosim tavu jaunās korporācijas jautājumu. Tā ir Delaveras filiāle apgabala robe�ās, vai pareizi?

Tārs piekrīto�i pamāja.

-�� Kā tu tur plāno uzkrāt kapitālu?

Tārs izvilka bloknotu.

-�� Man ir iespēju saraksts. Tāpat kā iepriek�ējā darīju�mā. Vai tu man nepazeminātu cenu par pakalpojumiem? Tārs pasmaidīja. Viņam patika D�eks, bet bizness palika bizness.

-�� Jā, �oreiz tev nebūs jāmaksā par slikti informēta aso�ciatīvā jurista pārāk dārgajiem pakalpojumiem.

Abi vīrie�i pasmaidīja.

-�� Es samazinā�u rēķinu līdz minimumam, Tār, kā vien�mēr. Starp citu, kam domāta jaunā firma?

-�� Esmu ieguvis slepenu informāciju par jaunu novēro��anas tehniku.

D�eks pacēla acis no savām piezīmēm.

-�� Novēro�anas? Tas it kā nesakrīt ar tavu virzienu.

-�� Jāiet līdzi laikam. Korporatīvais bizness vairs nav ie�nesīgs. Kad izsīkst viens tirgus, tad, būdams labs uzņē�mējs, es meklēju citas iespējas. Novēro�ana privātajā sek�torā vienmēr bijusi nepiecie�ama. Jaunākais modes klie�dziens ir izpalīdzīgais likuma sargs.

-�� Tā ir ironizē�ana par tiem, kurus bāza aiz restēm se��desmitajos gados.

-�� Paklau, tam bija savs iemesls. Bet mēs visi kļūstam pieaugu�i.

-�� Kā tā darbojas?

-��� Divējādi. Vispirms zemas orbītas pavadoņi tiek sa�vienoti ar galvaspilsētas policijas iecirkņiem. Sektori ir jau iepriek� ieprogrammēti. Ja kaut kas atgadās, signāls gandrīz nekavējo�i tiek noraidīts uz iecirkni, precīzi rak�sturojot notiku�o. Tad pienācis īstais laiks iejaukties dū��iem. Otra metode paredz militāra parauga novēro�anas ierī�u uzstādī�anu. Tās var novietot telefona stabu galos vai pazemes kabeļu veidā ar virszemes sensoriem, vai uz ēku ārsienām. To precīzās atra�anās vietas, protams, tiks klasificētas. Tās tiks uzstādītas smagas noziedzības rajo�nos. Ja datori sabojāsies, ieradīsies bruņoti vīri.

D�eks pa�ūpoja galvu.

-�� Es te saskatu da�us pilsoņu tiesību pārkāpumus.

-�� Kādi tie ir? Tomēr �is plāns ir efektīvs.

-�� Līdz tam brīdim, kad noziedznieki sāk rīkoties.

-�� Būtu grūti izbēgt no satelīta, D�ek.

D�eks pagrozīja galvu un pievērsās dokumentiem.

-�� Paklau, kā tev iet ar precību plāniem?

D�eks pacēla acis.

-�� Es nezinu, es mēģinu tur nejaukties.

Tārs iesmējās.

-�� Zini, mums ar D�ūliju bija tikai divdesmit zaļie kā�zām un medusmēnesim. Mēs par desmit dolāriem nolīgām miertiesnesi un par pārējo naudu nopirkām kasti ar �ampa�nieti, un ar Hārleja Deividsona motociklu aizbraucām uz Maiami un pārgulējām pludmalē. Mēs lieliski pavadījām laiku.

D�eks pasmaidīja.

-�� Manuprāt, Baldvini paredzēju�i kaut ko formālāku. Lai gan tavs stāsts izklausās aizraujo�āks.

Tārs uz viņu zobgalīgi paraudzījās, it kā kaut ko atcerē�damies.

-��� Paklau, kas notika ar to mei�u, ar kuru tu satikies, kad aizstāvēji �īs pilsētas kriminālos elementus? Viņu sau�ca Keita, vai ne?

D�eks skatījās uz galdu.

-�� Mēs izlēmām, ka mūsu ceļi �ķirsies, viņ� klusi tei�ca.

-�� Es jūs vienmēr uzskatīju par jauku pārīti.

D�eks paskatījās uz Tāru, aplaizīdams lūpas, un uz mirkli pievēra acis, pirms atbildēja.

-�� Da�reiz izskats viļ.

Tārs pētīja viņa seju.

-�� Vai tu esi par to pārliecināts?

-�� Esmu pilnīgi pārliecināts.

*� * *

Pēc pusdienām, pabeidzis da�us no saviem iekavēta�jiem darbiem, D�eks atbildēja uz daļu no automātiskā at�bildētāja ierakstītajiem telefona zvaniem, nolēmis pārējās atbildes pataupīt nāko�ajai dienai. Skatīdamies laukā pa logu, viņ� domās pievērsās Luteram Vitnejam. Kur viņ�

varētu būt iejaukts? D�eks varēja tikai minēt. Vismulsino��ākais �ajā lietā bija tas, ka Luters privātajā dzīvē bija vientuļnieks, tāpat kā savos pasākumos. Strādājot par valsts aizstāvi, D�eks bija pārbaudījis Lutera iepriek�ējās lietas. Viņ� bija darbojies viens. Pat tajos gadījumos, kad viņ� bi�ja tikai nopratināts, nekad nebija iejaukta vairāk nekā vie�na persona. Kas,varēja būt �ie pārējie? Vai Luters kaut kā�dā veidā būtu apvedis ap stūri zagtu mantu uzpircēju? Bet Luters bija pārāk pieredzējis, lai tā rīkotos. Tas nebija to vērts. Varbūt vainīgs bija kāds viņa upuris? Varbūt viņi nevarēja pierādīt, ka Luters izdarījis noziegumu, bet vien�alga gribēja viņam atriebties. Kur� gan tādā veidā gribētu atdarīt par zādzību? D�eks varētu saprast, ja kāds būtu aizskarts vai nogalināts, bet Luters nebija uz to spējīgs.

Viņ� apsēdās pie mazā konferen�u galda un kādu brīdi pārdomāja pagāju�o nakti kopā ar Keitu. �ī viņa dzīvē bija vissāpīgākā, pieredze, sāpīgāka nekā toreiz, kad Keita viņu pameta. Tomēr viņ� bija pateicis to, ko vajadzēja pateikt.

D�eks izberzēja acis. Pa�lajk Vitneji nebija īpa�i gaidīti viesi viņa dzīvē. Bet viņ� bija Luteram apsolījis. Kāpēc D�eks to bija darījis? Viņ� palaida vaļīgāk kaklasaiti. Pie�nāks laiks, kad viņam vajadzēs pavilkt svītru vai pārgriezt saiti, kaut arī tas vienīgi uzlabotu viņa pa�a labsajūtu. D�eks cerēja, ka solītais pakalpojums nekad nebūs jā�sniedz.

Nokāpis pirmajā stāvā, viņ� virtuvē sameklēja gāzēto ūdeni. Apsēdies pie galda, D�eks pabeidza aizpildīt mēne��a rēķinus. Firma no Baldvimi uzņēmumiem saņēma aptu�veni trīssimt tūksto�us mēnesī, un pakalpojumu apjoms papla�inājās. Kamēr D�eks bija izbraukumā, klāt bija pie�nāku�as divas jaunas lietas, pie kurām strādās vesels bars asociatīvo biedru kādus se�us mēne�us. D�eks ātri aprēķi�

nāja savu kvartāla peļņu un klusi iesvilpās, ieraudzījis ap�tuveno summu.

Viņa un D�eniferas attiecības uzlabojās. Prāts D�ekam teica, ka nevajag tās sabojāt. Sirds viņa krūtīs nebija tik pārliecināta, bet viņ� uzskatīja, ka smadzenēm jāpārņem viņa dzīves vadības gro�i. Viņu attiecības nebija mainīju��ās, pārveidoju�ies bija viņa uzskati par �o sakaru. Vai tas no D�eka puses bija kompromiss? Iespējams. Bet kur� sa�ka, ka dzīvi var nodzīvot bet kompromisiem? Keita Vitneja bija to mēģinājusi un, lūk, cik tālu nonākusi.

Viņ� piezvanīja uz D�eniferas ofisu, bet viņas tur nebi�ja. Viņas darba diena bija beigusies. D�eks pārbaudīja pulksteni pusse�i. D�enifera Baldvina reti kad atstāja sa�vu ofisu pirms astoņiem vakarā, ja neceļoja. D�eks paska�tījās kalendārā. Viņai visu nedēļu bija jābūt pilsētā. Kad viņ� bija mēģinājis D�eniferu vakar naktī sazvanīt no lid�ostas, atbildes nebija. Viņ� cerēja, ka nav atgadījies nekad slikts.

Kamēr viņ� pārdomāja, vai nevajadzētu doties uz viņas māju, durvīs parādījās Dana Kirksena galva.

-�� Vai drīkst tevi traucēt, D�ek?

D�eks vilcinājās. Mazais vīrelis ar saviem tauriņiem vi�ņu ērcināja, un viņ� zināja, kāpēc. Kirksens būtu D�eku ieminis zemē, ja viņ� nekontrolētu juridiskā biznesa miljo�nus. D�eks zināja, ka Kirksens vienalga bija gatavs viņu pazemot un cerēja kādu dienu �o mērķi sasniegt.

-�� Es jau gribēju iet mājās. Pēdējā laikā esmu strādājis melnās miesās.

-�� Es zinu, Kirksens pasmaidīja. Firmā visi par to vien runā. Lai Sendijs uzmanās saka, ka tu esi apbūris Valteru Salivenu.

D�eks pie sevis pasmaidīja. Lords bija vienīgā persona

bez D�eka, kuru Kirksens vēl vairāk vēlējās pazemot. Lords bez Salivena būtu viegli ievainojams. D�eks nojau�ta �īs domas, ko slēpa firmas izpilddirektora briļļu stikli.

-�� Manuprāt, Sendijam nav par ko uztraukties.

-�� Protams, ka nav. Ienāc tikai uz da�ām minūtēm pir�majā konferen�u zālē. Kirksens nozuda tikpat ātri, kā bi�ja parādījies.

Ko, pie velna, viņam vajadzēja? D�eks nespēja nojaust. Viņ� paķēra mēteli un devās lejup pa gaiteni. Ejot garām, pāris kolēģi, asociatīvie biedri, uz viņu �ķībi paskatījās, un tas tikai kāpināja viņa neizpratni.

Konferen�u zāles slīdo�ās durvis bija slēgtas. Tas �ķita dīvaini, ja nu vienīgi iek�ā notika kaut kas neparasts. D�eks pavēra citas masīvas durvis. Pēk�ņi tum�ajā telpā iedegās spo�a gaisma, un D�eks pārsteigts ieraudzīja sa�pulcēju�os kolēģus. Uz tālākās sienas bija plakāts, kas iz�skaidroja visu: APSVEICAM PARTNERI!

Lords vadīja �o ekstravaganto pasākumu. Uz galda bija dārgas uzkodas un dzērieni. D�eks ieraudzīja D�eniferu un viņas māti.

-�� Es tik ļoti ar tevi lepojos, dārgais. Viņa jau bija iz�dzērusi vairākus kokteiļus, un viņas maigās acis un vieg�lie pieskārieni solīja D�ekam laimīgu nakti.

-�� Mums jāpateicas tavam tēvam par �o partnera statu�su.

-�� Beidz nu, mīļais. Ja tu nebūtu tik labi strādājis, tētis būtu pārtraucis ar tevi sakarus. Paslavē ta�u pats sevi. Vai tu domā, ka viegli iepriecināt Sendiju Lordu un Valteru Salivenu? Dārgais, tu ielīksmoji Valteru Salivenu, tu viņu apmulsināji. To spēju�i panākt tikai da�i advokāti.

D�eks izdzēra savu kokteili un pārdomāja �o repliku. Tā izklausījās ticama. Viņ� bija ieguvis daudz punktu savā

labā, pateicoties Salivena lietai, un kur� gan uzdro�inātos sacīt, ka Rensoms Baldvins nevarētu nodot savas lietas kādai citai firmai, ja D�eks nebūtu savu uzdevumu aug�stumos.

-�� Varbūt tev taisnība.

-�� Protams, ka man ir taisnība, D�ek. Ja �ī firma butu futbolkomanda, tu būtu gada rezultatīvākais spēlētājs. D�enifera paņēma vēl vienu dzēriena glāzi un aplika roku D�ekam ap vidukli.

-�� Un bez tam, tu tagad vari atļauties man sagādāt tādus dzīves apstākļus, pie kādiem es esmu pieradusi. Viņa ie�knieba D�ekam rokā.

-�� Pieradusi. Tev taisnība. Pieradusi no dzim�anas. Vi�ņi slepus saskūpstījās.

-�� Labāk ej, parunājies ar pārējiem. Viņa D�eku atgrū�da un aizgāja sameklēt vecākus.

D�eks paskatījās visapkārt. Visi no klāteso�ajiem bija miljonāri. Viņ� no visiem bija visnabadzīgākais, bet viņa nākotnes izredzes varbūt pārsniedza visas viņu iespējas. Viņa pamata ienākums nupat bija �etrkār�ojies. Viņa ikga�dējā peļņas daļa būs divtik liela. D�eks pēk�ņi iedomājās, ka viņ� arī tagad teorētiski bija miljonārs. Kas to būtu do�mājis. Pirms �etriem gadiem miljons dolāru viņa prātā lī�dzinājās visas planētas naudas krājumiem.

D�eks bija sācis nodarboties ar jurisprudenci, lai kļūtu bagāts. Viņ� bija pavadījis daudzus gadus, strādādams melnās miesās par sīknaudu. Bet tagad viņam bija tiesības uz �o stāvokli. Tas bija tipisks amerikāņu sapnis. Bet kā�pēc tad, kad �is sapnis piepildījās, cilvēkam uzmācās vai�nas sajūta?

D�eks juta lielu roku sev uz pleca. Viņ� pagriezās un ieraudzīja Sendija Lorda apsārtu�ās acis.

-�� Mēs nu gan tevi pārsteidzām, vai ne?

D�ekam nācās piekrist. No Sendija mutes nāca stipra alkohola un rostbifa dvaka. Tas viņam atsauca atmiņā abu pirmo tik�anos Filmora restorānā. Tās nebija patīkamas atmiņas. D�eks ieturēja nelielu distanci no ieteibu�ā part�nera.

-�� Paveries visapkārt, D�ek. �eit nav neviena cilvēka, izņemot tevi pa�u, kas nevēlētos būt tavā vietā.

-��� Mani tas nedaudz nomāc. Viss notika tik ātri. D�eks drīzāk sarunājās pats ar sevi, nevis ar Lordu.

-�� Pie velna, tā �īs lietas vienmēr notiek. Da�i izredzētie vienā mirklī nokļūst virsotnē. Neiedomājama veiksme. Bet tāpēc tā ir tik patīkama. Starp citu, ļauj man spiest ta�vu roku, tāpēc ka tu tik labi parūpējies par Valteru.

-�� Nav par ko. Man �is vīrs patīk.

-��� Starp citu, sestdien pie manis mājās būs neliela sa�nāk�ana. Ieradīsies da�i cilvēki, kuri tev būtu jāsatiek. Mēģini pārliecināt savu ārkārtīgi pievilcīgo otru pusi atnākt kopā ar tevi. Viņai varētu rasties da�as tirgus iespē�jas. �ī meitene rīkojas tikpat enerģiski kā viņas tētiņ�, lai�kam tas viņai iedzimts.

*� * *

D�eks paspieda roku katram partnerim, da�iem vairāk�kārt. Ap deviņiem viņi abi ar D�ēniferu devās mājup viņas firmas limuzīnā. Līdz vieniem naktī viņi jau divas reizes bija mīlēju�ies. Pusdivos D�enifera bija cie�i aizmigusi.

D�eks negulēja.

Viņ� stāvēja pie loga, vērodams da�as retas sniegpār�slas. �ajā apvidū sākās agrīns ziemas sniegputenis, tomēr liels sniegs nebija paredzams. D�eks nedomāja par laika apstākļiem. Viņ� paskatījās uz D�eniferu. Viņa, tērpusies

zīda naktskreklā, bija ieritinājusies kokvilnas palagos gul�tā, kas bija D�eka guļamistabas lielumā. Viņ� paskatījās aug�up uz senajiem paziņām griestu gleznojumos. Abu jaunajai mājai jābūt iekārtotai līdz Ziemassvētkiem, lai gan Baldvinu ģimene nepieļāva kopdzīvi, pirms tika doti solījumi pie altāra. Mājas interjerus pārveidoja viņa līga�vas stingrā uzraudzībā, lai tie atbilstu viņu abu gaumei. Kamēr viņ� pētīja viduslaiku sejas uz griestiem, D�ekam ienāca prātā doma, ka tie varbūt par viņu smējās.

Viņ� nupat bija kļuvis par partneri vispresti�ākajā pil�sētas firmā. Par viņu glāzes bija pacēlu�i visietekmīgākie cilvēki, kādus vien varēja iedomāties, un katrs no tiem bi�ja vēlējis viņam sasniegt vēl augstākas virsotnes. Viņam bija viss sākot ar skaistu princesi un vecu, bagātu sievas tēvu un beidzot ar pieredzēju�u aizbildni, kuru godāja kā svēto. Viņam aiz muguras bija valsts vareno vīru armija un patiesi neierobe�otas nākotnes izredzes. Bet D�eks ne�kad nebija juties tik vientuļ� kā tonakt. Par spīti visam, vi�ņa domas pastāvīgi pievērsās vecajam, dusmīgajam vīram, kas bija nobijies, un viņa nejūtīgajai meitai. Domādams par divām skaistām sievietēm, viņ� klusi pētīja vieglo sniegpārslu deju, līdz viņu sveicināja rītausmas debesis.

*� * *

Caur putekļainajiem aizkariem, kas sedza dzīvojamās is�tabas logu, vecā sieviete vēroja, kā viņas piebraucamajā ce�ļā ielīgo tum�s limuzīns. Artrīts abos stipri piepampu�ajos ceļgalos apgrūtināja viņai piecel�anos. Kustoties viņai kļu�va vieglāk. Viņai bija pastāvīgi saliekta mugura, un plau�as bija cietu�as no piecdesmit gadus ilga nikotīna iespaida. Vi�ņa jau skaitīja savas dienas līdz kapam, jo viņas ķermenis bija pietieko�i ilgi viņai kalpojis. Ilgāk nekā viņas meitai.

Viņa ar pirkstiem pieskārās vēstulei rozā halāta kabatā, no kura apak�as rēgojās viņas sarkanās, uzpampu�ās potī�tes. Viņa zināja, ka tie ieradīsies agrāk vai vēlāk. Pēc tam, kad Vanda bija atgriezusies no policijas iecirkņa, viņa sa�prata, ka tas būs tikai laika jautājums. Viņai acīs krājās asaras, atceroties pēdējās divas nedēļas.

-�� Tā bija mana Vaina, mamm. Viņas meita bija sēdē�jusi �aurajā virtuvē, kur, būdama maza meitene, viņa bija palīdzējusi savai mātei cept maizītes un konservēt tomātus un pāk�u pupiņas, ko ievāca nelielajā dārziņā aiz mājas. Viņa bija vairākkārt atkārtojusi �os vārdus, pārliekusies pār galdu, un ar katru teikumu viņas augums bija nodrebē�jis. Edvīna bija mēģinājusi pārliecināt savu meitu, kuru nomāca vainas smagums, bet viņai trūka runas dāvanu. Viņa bija parādījusi Vandai vēstuli, bet tā nebija līdzējusi. Vecā sieviete neprata runāt tā, lai meita saprastu.

Tagad viņa bija mirusi, un policija bija klāt. Edvīnai bi�ja jāizvēlas pareizā rīcība. Astoņdesmit gadu vecumā dievbijīgā Edvīna gatavojās melqt policijai. Viņai cits ne�kas neatlika.

-�� Man �ēl jūsu meitas, misis Brūma. Frenka vārdos vecā sieviete saklausīja neviltotu no�ēlu. Pār viņās dziļām grumbām klāto, veco seju noritēja asara.

Viņ� Edvīnai Brūmai iedeva zīmīti, ko Vanda bija at�stājusi, un viņa to izlasīja, skatoties caur biezu palielinā�mo stiklu, kas atradās viegli aizsniedzamā vietā uz galda. Viņa palūkojās godīgajā detektīva sejā.

-�� Es nevaru iedomāties, par ko viņa domāja, to rakstīdama.

-�� Jūs ta�u esat informēta, ka Salivenu māju aplaupīja? Ka Kristīni Salivenu nogalināja kāds, kas tur ielauzās?

-�� Es to redzēju pa televīziju tūlīt pēc tam, kad tas noti�ka. �ausmīgi.

-�� Vai jūsu meita ar jums runāja par �o negadījumu?

-�� Protams, ka mēs runājām. Viņu tas tik ļoti satrieca. Viņa labi satika ar misis Salivenu � ļoti labi. Viņas nāve Vandu salauza.

-�� Kāpēc, jūsuprāt, viņa sev atņēma dzīvību?

-�� Ja es jums to varētu pateikt, es pateiktu.

Viņa ļāva, lai �is divdomīgais teiciens paliktu nepa�beigts, kamēr Frenks salocīja zīmītes kopiju.

-�� Vai jūsu meita jums kaut ko stāstīja par savu darbu, kas mums varētu kaut ko atklāt par slepkavību?

-�� Nē. Viņai �is darbs diezgan labi patika. Pret viņu tur patie�ām labi izturējās, tā viņa teica. Esot jauki dzīvot tajā lielajā mājā.

-�� Brūma kundze, es saprotu, ka Vandai pirms kāda lai�ka biju�as problēmas ar likumu.

-�� Pirms ilga laika, detektīv. Pirms ilga laika. Un kop� tās reizes viņa dzīvoja godīgu dzīvi. Edvīna Brūma bija piemiegusi acis un, cieti sakniebusi lūpas, skatījās uz Setu Frenku.

-�� Es jums ticu. Frenks a�i piebilda. Vai Vanda da�u pēdējo mēne�u laikā jūs nav ne ar vienu iepazīstinājusi vai atvedusi ciemos kādu, ko jūs varbūt nepazināt?

Edvīna purināja galvu. Tā bija patiesība.

Frenks viņu ilgu laiku vēroja. Kataraktas skartās acis skatījās tie�i viņam sejā.

-��� Es saprotu, ka jūsu meita nebija valstī, kad negadī�jums notika?

-�� Viņa devās uz salām kopā ar Saliveniem. Cik es zinu, viņi turp brauc katru gadu.

-�� Bet misis Salivena neaizbrauca.

-�� Es domāju, ka nē, jo viņu nogalināja mājā, kamēr visi bija prom, detektīv.

Frenks gandrīz pasmaidīja. Vecā dāma nebija tik dum�ja, kā izlikās.

-�� Vai jums nav kāds pieņēmums, kāpēc misis Salivena neaizbrauca? Varbūt Vanda jums kaut ko ir teikusi?

Edvīna pagrozīja galvu un noglaudīja raibo kaķi, kas ielēca viņai klēpi.

-�� Paldies, ka veltījāt man laiku. Vēlreiz, man ļoti �ēl, ka tā notika ar jūsu meitu.

-�� Paldies, man ari ļoti �ēl.

Kamēr viņa pūlējās piecelties, lai pavadītu viņu līdz durvīm, no viņas kabatas izkrita vēstule. Viņas vājā sirds gandrīz apstājās, kad Frenks noliecās. Viņ� to pacēla ne�paskatīdamies un pasniedza viņai.

Viņa vēroja, kā policists aizbrauca. Tad Edvīna lēnām apsēdās atpakaļ krēslā pie kamīna un atlocīja vēstuli.

To bija rakstījusi vīrie�a roka, ko viņa labi pazina. �Es to neizdarīju. Bet tu man neticētu, ja es tev pastāstītu, kas to izdarīja.�

Edvīnai Brūmai ar to pietika. Luters Vitnejs ilgu laiku bi�ja bijis viņas draugs un tajā mājā ielauzās tikai Vandas dēļ. Ja policija viņu sameklēs, tas nenotiks ar Edvīnas palīdzību.

Viņa izpildīs to, ko viņas draugs lūdz. Dievs lai viņai stāv klāt, vairāk viņa nespēja izdarīt.

jjj jfc ifc

Sets Frenks un Bils Bērtons sarokojās un apsēdās. Viņi bija Frenka ofisā, un saule tik tikko bija uzlēkusi.

-�� Paldies, ka piekritāt satikties, Set.

-�� Man tas �ķiet-mazliet neparasti.

-��� Ļoti neparasti, ja jūs gribat zināt manas domas. Bērtons pasmaidīja. Vai jums nebūs iebildumi, ja es vie�nu aizsmēķē�u?

-�� Kā būtu, ja es piebiedrotos? Abi vīrie�i izvilka sa�vas cigare�u paciņas.

Bērtons iekārtojās krēslā.

-�� Es jau ilgu laiku strādāju slepenajā dienestā, un man pirmo reizi nākas saskarties ar ko tamlīdzīgu. Bet es to va�ru saprast. Vecais Salivens ir viens no prezidenta labāka�jiem draugiem. Viņ� tam palīdzēja politiskās karjeras sā�kumā. Viņ� ir īsts aizbildnis. Viņiem abiem ir ko atcerē�ties. Lai tas paliek starp mums, es nedomāju, ka prezi�dents patiesi grib kaut ko vairāk, kā tikai radīt iespaidu, ka interesējas par �o lietu. Mēs nekādā ziņā negribam mīt jums uz var�acīm.

-�� Vienalga jūs to nevarēsiet izdarīt. Jums to neļaus ju�risdikcija.

-�� Tie�i tā, Set, precīzi. Velns parāvis, esmu bijis �tata policists astoņus gadus. Es zinu, kā notiek izmeklē�ana. Jūs nepieļautu, ja kāds gribētu paraudzīties jums pār ple�cu.

No Frenka acīm sāka izzust nogurums. Biju�ais �tata policists kļuvis par slepenā dienesta aģentu. �is puisis bija taisījis karjeru. Frenks uzskatīja, ka neko labāku par to po�licists nevarēja sasniegt.

-�� Tātad kāds ir jūsu priek�likums?

-�� Es sevi redzu prezidenta informācijas kanāla lomā. Ja jūs kaut ko atklājat, jūs man piezvanāt, un es informēju prezidentu. Kad viņ� tiekas ar Valteru Salivenu, viņ� var gudri parunāties par �o lietu. Ticiet man, tas nav tikai tā�pat vien. Prezidents ir nopietni norūpējies par �o lietu. Bērtons iek�ķīgi pasmaidīja.

-�� Un nekādas iejauk�anās no federālu puses? Nekādas aizmugurējas kritikas?

-��� Sasodīts, es neesmu no FIB. Tā nav federālā lieta.

Uzskatiet mani par civilo sūtni, nevis par īpa�i svarīgu personu. Patie�ām, tas nav nekas vairāk par profesionālu pieklājību.

Frenks aplūkoja savu ofisu, lēnām izprazdams situāci�ju. Bērtons sekoja �im acu skatam un mēģināja izveidot savu spriedumu par Frenku. Bērtons bija pazinis daudzus detektīvus. Lielākai daļai no tiem bija vidējas spējas, un, tā kā lietu bija ļoti daudz, rezultātā arestu procents bija ļo�ti zems, un vēl retāki bija vainas pierādī�anas gadījumi. Bērtons bija ievācis informāciju par Setu Frenku. �is vīrs kādreiz bija strādājis Ņujorkas policijas iecirknī un nopel�nījis neskaitāmus apbalvojumus. Kop� viņa iera�anās Midltonas apgabalā �eit nebija nevienas neatrisinātas slep�kavības lietas. �is, protams, bija lauku apvidus, bet simt�procentīgi atklāti noziegumi tomēr bija iespaidīgs skaitlis. �ie fakti Bērtonu iepriecināja. Prezidents bija pieprasījis, lai Bērtons kontaktētos ar policiju, tādējādi apmierinot Salivenam doto solījumu, bet Bērtonam bija savi iemesli ie�gūt pieeju izmeklē�anas datiem.,

-�� Ja kaut kas patie�ām strauji mainīsies, iespējams, es nevarē�u jūs nekavējo�i informēt.

-Es negaidu brīnumus, Set, tikai nelielu informāciju, kad jums būs tāda iespēja. Tas ir viss. Bērtons piecēlās, nodzēsa cigareti. Tātad esam norunāju�i?

-�� Darī�u visu, kas būs manos spēkos, Bil.

-�� No cilvēka nevar prasīt vairāk par to. Tātad jums ir kādi pavedieni?

Sets Frenks paraustīja plecus.

-�� Varbūt. Tie var ari pazust, nekad nevar zināt. Jūs jau saprotat, kā tas notiek.

-�� Protams, ka saprotu. Bērtons jau gatavojās iet, tad paskatījās atpakaļ. Paklau, dots pret dotu. Ja jums būs

jāpārvar kaut kāda birokrātija izmeklē�anas laikā, jātiek pie datu bāzēm un tamlīdzīgi, tad sūtiet man ziņu, un jūsu lūgums tiks tūlīt apmierināts. �eit ir mans telefona nu�murs.

Frenks paņēma piedāvāto vizītkarti. Paldies, Bil.

*� * *

Pēc divām stundām Sets Frenks pacēla telefona klausu�li, bet tā klusēja. Nebija nekāda signāla, nevienu nevarēja sazvanīt. Viņ� sazinājās ar telefona centrāli.

Pēc stundas Sets Frenks vēlreiz pacēla telefona klausu�li, un atskanēja parastais signāls. Sistēma bija pievienota. Telefona sadales kārbas vienmēr tika turētas aizslēgtas. Ja arī kāds varētu tajā ieskatīties, daudzie vadi un citas ierī�ces vidusmēra cilvēkam būtu nesaprotami. Policija parasti neuztraucās, ka kāds varētu pieslēgties viņu līnijām. Bila Bērtona sakaru līnija tagad bija nodro�ināta tik labi, ka Sets Frenks neko nenojauta.

-�� Manuprāt, tu kļūdies, Alan. Es uzskatu, ka mums bū�tu jādistancējas, nevis jāmēģina iesaistīties izmeklē�anā. Rasela stāvēja blakus prezidenta rakstāmgaldam Ovālajā kabinetā.

Ri�monds sēdēja pie galda, pārskatīdams pēdējos li�kumdo�anas aktus veselības aizsardzības jomā, kurā viņ� neplānoja ieguldīt lielu politisko kapitālu pirms vēlē�a�nām.

-�� Glorija, pievērsies vēlē�anu programmai. Ri�monds bija norūpējies. Būdams tālu priek�ā sabiedriskajās aptau�jās, viņ� gribēja atrauties vēl vairāk. Viņa nāko�ais opo�nents Henrijs D�eikobs bija mazp auguma, ne pārāk izska�tīgs, un nebija arī nekāds lielais runātājs. Viņa vienīgās pretenzijas uz �o amatu bija tās, ka viņ� trīsdesmit gadus bija strādājis valsts trūcīgo iedzīvotāju labā. Viņam nevei�cās ar masu saziņas līdzekļiem. �ajā procesā absolūti ne�piecie�ami bija interviju fragmenti un organizētie foto seansi. Bija jāprot runāt tā, lai cilvēki noticētu. D�eikobs pat nebija labākais no vājākās grupas, kur divi vado�ie kandidāti tika neitralizēti vairāku seksuāla rakstura un cita veida skandālu dēļ. Visa iepriek� minētā sakarā Ri�monds nevarēja saprast, kāpēc viņam aptaujā bija trīsdesmit divu punktu pārsvars, nevis piecdesmit.

-�� Paklausies, es apsolīju Salivenam, ka kontrolē�u iz�meklē�anas gaitu. Es to pavēstīju tai nolāpītajai tautas au�

ditorijai, kas man aptaujā sagādāja duci punktu, ko acīmredzot tava labi iesmērētā priek�vēlē�anu komanda vairs nespēs uzlabot. Vai man jāiet uz ielas un jāizraisa kar�, lai palielinātu balsu skaitu līdz vajadzīgajam līme�nim?

-�� Alan, pārvēlē�anās mēs uzvarēsim. Mēs to abi zinām. Bet mums jāspēlē tā, lai nepazaudētu. Mums jāuzmanās. Tā persona vēl ir brīvībā. Kas notiks, ja viņu saņems ciet?

Ri�monds noskaities piecēlās.

-�� Vai tu vienreiz vari vinu aizmirst! Ja tu kaut uz mirkli

>

beigtu par viņu domāt. Mana iesaistī�anās lietas izmeklē��anā izslēdz iespēju, ka tam puisim varētu noticēt. Ja es nebūtu publiski paziņojis par savu ieinteresētību, kāds trok�ņains reportieris varētu saausīties, dzirdot tuk�us ap�galvojumus par to, ka prezidents kaut kādā veidā bijis ie�jaukts Kristīnes Salivenas nāvē. Bet tagad, kad esmu pazi�ņojis tautai par savu sa�utumu un cie�o apņēmību panākt, lai noziedznieks stātos taisnīgas tiesas priek�ā, ja tiktu sniegta nepamatota liecība, cilvēki uzskatītu, ka tas puisis mani redzējis pa televizoru un ka viņam nav visi mājās.

Rasela apsēdās. Ri�monds diem�ēl visu nezināja. Ja viņ� zinātu par vēstuļu nazi, vai viņ� būtu rīkojies tāpat? Ja viņ� zinātu par zīmīti un fotogrāfiju, ko Rasela bija sa�ņēmusi? Viņa slēpa informāciju no sava bosa, informāci�ju, kas varētu viņus abus pazudināt pilnīgi un galīgi.

*� * *

Ejot atpakaļ pa gaiteni uz savu ofisu, Rasela neievēro�ja, ka no cita koridora uz viņu noraudzījās Bils Bērtons. Viņa skatiens nemaz nebija mīlestības pilns.

Stulbā kuce. No tās vietas, kur viņ� stāvēja, Bērtons bez pūlēm būtu varējis ielaist trīs lodes viņai pakausī. Saruna

ar Kolinu tovakar bija ieviesusi pilnīgu skaidrību. Ja viņ� tajā vakarā būtu piezvanījis policijai, būtu radu�ās nepatik��anas, bet ne jau viņam vai Kolinam. �ī sieviete bija izjau�kusi viņa nodomus. Un tagad viņ� varēja pazaudēt visu, kā dēļ bija strādājis, lējis sviedrus, saņēmis lodes.

Bērtons daudz labāk par Raselu saprata, kas viņus vi�sus gaida. Un sakarā ar to viņ� bija pieņēmis lēmumu. �I iemesla dēļ viņ� bija apmeklējis Setu Frenku un pieslēdzis noklausī�anās iekārtu detektīva telefona līnijai. Bērtons apzinājās, ka viņa rīcība nesolīja tūlītējus rezultātus, bet viņiem visiem pa�laik nebija nekādu garantiju. Jārēķinās ar tādām kārtīm, kādas ir rokā, un jācer, ka reiz kādā brīdī jums uzsmaidīs veiksme.

Bērtons dusmās nodrebēja, iedomādamies to stāvokli, kādā viņu bija nostādījusi �ī sieviete. Viņ� valdījās, lai ne�mestos lejup pa kāpnēm un nesalauztu viņai sprandu. Tomēr Bērtons bija sev apsolījis ja viņ� nodzīvos tik il�gi, viņ� sagādās �ai sievietei cie�anas. Viņ� to izraus no varas dro�ā patvēruma un iegrūdīs reālās dzīves mēslu �u�pā. Viņ� to izbaudīs.

*� * *

Skatoties spogulī, Glorija Rasela pārbaudīja savu frizū�ru un lūpu krāsojumu. Viņa apzinājās, ka rīkojas kā pēk�ņi iemīlējusies pusaudze, bet Timām Kolinam piemita kaut kas tik naivs un tai pa�ā laikā vīri�ķīgs, ka tas novērsa vi�ņas uzmanību no darba lietām. Ar viņu nekad agrāk tā ne�bija noticis. Vēsturiski pierādīts, ka vīrie�i pie varas stūres parasti pārkāpa laulību. Nebūdama kaislīga feministe, Ra�sela neko sliktu neredzēja sacensībā ar saviem vīrie�u kār�tas kolēģiem. Viņasprāt, viņa tikai izmantoja sava stā�vokļa priek�rocības.

Novilkusi kleitu un apak�veļu, viņa ieslīdēja savā vis�caurspīdīgākajā naktskreklā, visu laiku sev atgādinot, kā�pēc bija pavedusi jauno vīrieti. Pirmkārt, viņ� zināja par viņas kļūdu ar vēstuļu nazi, un viņa gribēja pārliecināties, ka viņ� klusēs. Otrkārt, viņai bija nepiecie�ama Kolina pa�līdzība, lai atgūtu �o lietisko pierādījumu. Tie bija nopiet�ni iemesli, un tomēr �ovakar, tāpat kā visus iepriek�ējos vakarus, viņa par tiem nedomāja.

�obrīd viņa juta, ka varētu pārgulēt ar Timu Kolinu katru nakti visu atliku�o dzīvi un nenogurt no miesaskārī�bas. Viņas smadzenes minēja tūksto�iem iemeslu, kāpēc viņai būtu �is sakars jāpārtrauc, bet viņas ķermenis vien�reiz dzīvē tām nepakļāvās.

Klauvējiens pie durvīm atskanēja mazliet par agru. Vi�ņa pabeidza sakārtot matus, ātri pārbaudīja smiņķi un tad neveikli mēģināja iedabūt kājas augstpapē�u kurpēs, steigdamās pa gaiteni uz durvīm. Viņa tās atvēra, un sajū�ta bija tāda, it kā kāds būtu iedūris nazi viņai krūtīs.

-�� Ko, pie velna, tu te dari?

Bērtons ielika vienu kāju pusatvērtajās durvīs un at�spiedās pret tām ar savu masīvo plaukstu.

-�� Mums jāparunā.

Rasela neapzināti pārbaudīja, vai aiz viņa nestāv vīrie�tis, ar kuru viņa bija �onakt cerējusi pārgulēt.

Bērtons ievēroja �o skatienu.

-�� Atvainojiet, priek�niec, mīļotais zēns �ovakar neat�nāks.

Viņa mēģināja aizcirst durvis, bet nespēja izkustināt no vietas divsimt �etrdesmit mārciņu smago Bērtonu. Viņ� bez piepūles atgrūda vaļā durvis un ienāca iek�ā, tās aiz sevis aizvērdams.

Viņ� stāvēja uz sliek�ņa, raudzīdamies uz prezidenta

galveno padomnieci, kas izmisīgi centās saprast, ko viņ� �eit dara, un tai pa�ā laikā mēģināja aizsegt savas stratē�ģiskās ķermeņa daļas. Viņai neizdevās ne viens, ne otrs.

-�� Vācies ārā, Bērton! Kā tu uzdro�inies te neaicināts ie�rasties. Es ar tevi neielaidī�os nekādās sarunās.

Bērtons pagāja viņai garām un iegāja iek�ā dzīvojama�jā istabā.

-�� Vai nu mēs aprunāsimies �eit, vai kādā citā vietā. Iz�vēlies pati.

Rasela viņam sekoja.

-�� Ko tas, velns parāvis, nozīmē? Es tev teicu vācies. Tu esi aizmirsis savu vietu.

Bērtons pret viņu pagriezās.

-��� Vai tad vienmēr atverat durvis �ādi apģērbusies? Viņ� saprata Kolina interesi. Naktskrekls neslēpa prezi�denta padomnieces juteklisko figūru. Kas to varēja pare�dzēt? Viņa arī Bērtonu spētu uzbudināt, lai gan viņ� jau divdesmit �etrus gadus dzīvoja ar vienu sievieti un viņiem no �īs laulības bija �etri bērni. Ta�ļj viņam �ī puskailā sie�viete riebās.

-�� Ej ratā! Lasies taisnā ceļā uz elli, Bērton.

-��� Iespējams, ka tur mēs visi pēdīgi nokļūsim. Kāpēc jūs nesameklējat kādas drēbes? Kad būsim aprunāju�ies, es do�os prom. Bet līdz tam es netaisos nekur iet.

-�� Vai tu apzinies, ko tu dari? Es tevi varu samīt.

-�� Taisnība! � Viņ� no �aketes kabatas izvilka fotogrāfi�jas un nometa tās uz galda. Rasela mēģināja tām nepie�vērst uzmanību, tomēr beidzot tās paņēma. Viņai trīcēja kājas, un viņa ar roku atbalstījās pret galdu.

-�� Jūs abi ar Kolinu izskatāties lielisks pāris. Manuprāt, masu informācijas līdzekļi to nepalaidīs garām neievēro�tu. Varētu iznākt nedēļas interesantākā filma. Kā jums

�ķiet? Prezidenta galvenā padomniece zaudējusi prātu jau�na slepenā dienesta aģenta dēļ. To varētu nosaukt �Pasau�les mēroga mīlas sakars�. Labi izklausās, kā jums �ķiet?

Viņa Bērtonam iecirta pļauku. Tik spēcīgi viņa nekad nevienam nebija situsi. Raselai iesmeldzās roka, it kā viņa būtu trāpījusi koka gabalam. Bērtons satvēra viņas plauk�stas locītavu tik stipri, ka viņa iespiedzās.

-�� Paklausieties, cienītā, es zinu visu, kas te notiek. Vi�su. Par vēstuļu nazi. Kam tas pieder un kā viņ� to dabūja. Un ari par neseno korespondenci no mūsu mazā, zaglīgā skatītāja. Raugieties, no kuras puses gribat, mums būs jārisina lielas problēmas. Redzot, kā jūs visu esat apgriezusi ar kājām gaisā, manuprāt, nepiecie�ams nomainīt koman�dieri. Tagad ejiet un izkāpiet no tām palaistuves drēbēm un atgriezieties atpakaļ. Ja jūs gribat, lai es izglābju jūsu mazo sē�amvietu, jūs darīsiet tie�i to, ko es jums lik�u. Vai jūs sapratāt? Ja jūs neklausīsiet, tad es ierosinu apru�nāties ar prezidentu. Izlemiet pati, priek�niec! Bērtons izgrūda pēdējo vārdu, nepārprotami parādīdams savu ne�patiku pret viņu.

Bērtons lēnām atlaida Raselas roku, bet joprojām slējās viņai pāri kā kalns. �ķita, ka viņa masīvais ķermenis būtu paralizējis viņas domā�anas spējas. Rasela kā noreibusi berzēja roku un bikli skatījās uz viņu. Viņa sāka apzināties �īs situācijas bezcerīgumu.

Rasela steidzīgi devās uz vannasistabu un izvēmās. �ķita, ka viņa �ai procedūrai veltīja aizvien vairāk laika. Aukstais ūdens, ar ko viņa apslacīja seju, ļāva viņai tiktāl attapties, ka viņa spēja saņemties un lēnām aiziet līdz gu�ļamistabai.

Galvai reibstot, viņa pārģērbās garajās biksēs un biezā svīterī. Rasela nometa naktskreklu uz gultas, kaunēdamās

uz to pat paskatīties. Viņas sapņi par baudas nakti pēk�ņi bija sagruvu�i. Sarkano augstpapē�u kurpju vietā viņa uz�vilka brūnas laiviņas.

. Glaudīdama vaigus, Rasela sajuta, ka tie ir nosarku�i. Rasela pa�laik jutās tā, it kā nupat viņu būtu pieķēris tēvs mirklī, kad pui�a rokas biju�as pārāk tālu zem viņas klei�tas. Tāds notikums patiesi bija atgadījies viņas dzīvē, un varbūt tādēļ viņa bija domājusi tikai par karjeru, kaitējot visam pārējam. Toreizējais atgadījums bija tik ļoti viņu samulsinājis, jo tēvs bija viņu nosaucis par palaistuvi un piekāvis tā, ka viņa veselu nedēļu nevarēja iet skolā. Viņa bija sev nosolījusies, ka nekad mū�ā vairs nepieļaus tādu pazemojumu. Līdz �ai naktij tas bija piepildījies.

Viņa sevi piespieda elpot vienmērīgi un, iegājusi atpa�kaļ dzīvojamajā istabā, ievēroja, ka Bērtons bija novilcis �aketi un uz galda stāvēja kafijas kanna. Viņa aplūkoja viņa biezo iero�a maksti.

-�� Krējumu un cukuru?

Vina sastapa Bērtona skatienu.

-Jā. !

Viņ� ielēja kafiju, un Rasela apsēdās viņam pretī. Viņa skatījās lejup uz savu krūzi.

-�� Cik daudz Ti� Kolins tev izstāstīja?

-�� Pārjums abiem? Īstenībā neko. Viņ� nav no tiem, kas stāsta. Manuprāt, viņ� jūsu dēļ pazaudējis galvu. Jūs esat nobūrusi viņa prātu un sirdi. Kā jums tas patīk.

-�� Tu neko nesaproti. Rasela gandrīz izsprāga no krēs�la.

-�� Mēs atrodamies tikai vienu soli no bezdibeņa malas, un es pat nevaru saskatīt aizas dibenu. Atklāti sakot, man glu�i vienalga, ar ko jūs pārguļat. Ne jau tādēļ es �eit es�mu.

Rasela apsēdās atpakaļ krēslā un piespieda sevi izdzert kafiju. Viņas kuņģis beidzot sāka nomierināties.

Bērtons pieliecās viņai tuvāk un saņēma viņas roku tik maigi, cik spēja.

-�� Paklausieties, Raselas kundze, es te netaisos sēdēt un kult tuk�us salmus. Es nevēlos jums teikt, ka esmu �urp atnācis tāpēc, ka esmu ļoti labās domās par jums un vēlos jūs izpestīt no nepatik�anām. Jums ari nav jāizliekas, ka es jums patīku. Starp citu, vai nu mums tas patīk, vai nepa�tīk, mēs �ajā lietā esam iejaukti visi kopā. Un vienīgais veids, kā izkulties no nepatik�anām, ir strādāt kopā kā vie�nai komandai. Es jums piedāvāju vieno�anos. Bērtons atslīga atpakaļ krēslā un viņu vēroja.

Rasela nolika kafiju un ar salveti noslaucīja lūpas.

-�� Labi.

Bērtons tūlīt pat paliecās uz priek�u.

-�� Uz vēstuļu na�a joprojām ir gan prezidenta, gan Kris�tīnes Salivenas pirkstu nospiedumi un viņa asinis, vai pa�reizi?

-Jā.

-�� Jebkur� prokurors sāktu siekaloties, to ieraudzījis. Mums tas jāatgūst.

-�� Mēs to nopirksim. Viņ� grib to pārdot. Nāko�ā vēstu�le mums pavēstīs, cik viņ� par to grib.

Bērtons vēlreiz viņu �okēja, pamezdams aploksni.

-�� Tas puisis ir apķērīgs, bet pienāks laiks, un viņam būs mums jāatklāj zagto mantu glabātava.

Rasela paņēma vēstuli un to izlasīja. Rakstīts bija dru�kātiem burtiem, kā iepriek�. Vēstule bija īsa:

DRĪZ PAZIŅO�U KOORDINĀTES. IESAKU KĀR�TOT FINANSIĀLAS DABAS PASĀKUMUS. PAR �Ā�DU PIRMKLASĪGU ĪPA�UMU LIEKU PRIEK�Ā VI-

DĒJU SEPTIŅU SKAITĻU SUMMU. IESAKU RŪPĪGI APSVĒRT SAISTĪBU NEIZPILDĪ�ANAS SEKAS. JA JŪS INTERESĒ �IS PRIEK�LIKUMS, ATBILDIET AR SLUDINĀJUMU LAIKRAKSTĀ.

-�� Viņam ir izkopts rakstības stils, vai ne? Tas ir kodo�līgs, bet domu var saprast. -Bērtons ielēja vēl vienu tasi kafijas. Tad viņ� pameta Raselai citu tā priek�meta foto�grāfiju, priek�meta, kuru viņa tik izmisīgi vēlējās atgūt.

-�� Viņam patīk kaitināt, kā jums �ķiet, Rasela kundze?

-�� Vismaz izskatās, ka viņ� vēlas noslēgt darījumu. Ļau�jiet �o lietu ņemt manā pārziņā, Bērton. Nauda nebūs �ķērslis. Viņa atkal kļuva augstprātīga.

-�� Dro�i vien, ka nebūs. Viņ� piekrita. Starp citu, kā�pēc, pie velna, jūs neļāvāt Kolinam to noslaucīt tīru?

-�� Man nav jāatbild uz �o jautājumu.

-�� Nē, patiesībā, nē, prezidenta Madāma.

Rasela un Bērtons viens otram uzsmaidīja. Varbūt viņa bija kļūdījusies. Bērtons viņai sagādāja uztraukumus, bet viņ� bija viltīgs un uzmanīgs. Viņp tagad saprata, ka viņai vairāk nepiecie�amas �īs īpa�ības nekā Kolina galantais naivums, pat ja tas nāca komplektā ar jaunu augumu.

-�� Vēl ir viena detaļa, priek�niec.

-�� Un tā būtu?

-�� Kad būs pienācis laiks �o puisi nogalināt, vai jums nekļūs nelaba dū�a?

Rasela aizrijās ar kafiju, un Bērtonam vajadzēja viņai padauzīt pa muguru, lai viņa atgūtu normālu elpu.

-�� Manuprāt, tā bija atbilde uz �o jautājumu.

-�� Par ko tu, velns parāvis, runā, Bērton� viņu nogali�nāt?

-�� Jūs vēl joprojām nesaprotat, kas te notiek? Es domā�ju, ka jūs kaut kur bijāt kaut kāda izcila profesore. Ziloņ�

kaula torņi vairs nav tādi kā senāk. Vai varbūt jums nepie�cie�ams nedaudz veselā saprāta? Ļaujiet man pavisam vienkār�i jums izskaidrot. �is puisis bija liecinieks tam, kā prezidents mēģināja nogalināt Kristīni Salivenu un kā Salivena mēģināja izdarīt to pa�u ar viņu. Viņ� redzēja, kā mēs ar Kolinu paveicām savu darbu un viņu padarījām aukstu, pirms prezidents dabūja nazi ribās. Aculiecinieks! Atcerieties to. Pirms es uzzināju par �o nelielo lietisko pierādījumu, ko jūs atstājāt tajā istabā, es vienalga uzska�tīju, ka mēs degsim elles ugunīs. Ja tas puisis kaut kādā veidā izstāstīs par notiku�o, mēs saņemsim atmaksu. Da��as lietas vienkār�i nav izskaidrojamas.

Bet līdz �im nekas nav noticis, un es domāju, ka varbūt mums visiem uzsmaidījusi veiksme, jo tas puisis ir pārāk nobijies, lai runātu. Tad es uzzinu par �o �antā�u un uzdo�du sev jautājumu ko tas viss nozīmē?

Bērtons jautājo�i palūkojās uz Raselu.

-�� Tas nozīmē, ka viņ� grib naudu apmaiņai pret vēstuļu nazi. Viņ� piedalās loterijā. Ko citu tas varētu nozīmēt, Bērton?

Bērtons pa�ūpoja galvu.

-�� Nē, tas nozīmē, ka �is puisis dzen ar mums velnu. Viņ� spēlē prāta spēles. Tas nozīmē, ka kaut kur atrodas aculiecinieks, kas kļuvis nedaudz pārdro�s un piedzīvoju�mu kārs. Bez tam, tikai īsts profesionālis varēja iekļūt Sa�livenu ligzdiņā. No tā izriet, ka �o puisi nevar tik viegli nobiedēt.

-�� Tātad? Ja mēs atgūsim vēstuļu nazi, vai tad mēs ne�būsim pasargāti? Rasela sāka neskaidri apjaust Bērtona teiktā nozīmi, bet pilnībā vēl to nesaprata.

-�� Ja viņ� sev nepaturēs tā priek�meta fotogrāfijas. Tās kuru katru dienu varētu parādīties laikrakstā Post titullapā,

ar palielinātu prezidenta plaukstas nospiedumu. Iespē�jams, tur iznāktu interesanta rakstu sērija. Pietiekams pa�mats presei, lai tā sāktu ok�ķerēt. Vajadzīgs tikai vissīkā�kais mājiens par prezidenta saistību ar Salivenas slep�kavību un visam beigas. Mēs, protams, to varētu apstrīdēt, un teikt, ka tas puisis ir ķerts un fotogrāfijas viltojums. Varbūt mums paveiktos. Bet, ja kaut viena �āda fotogrāfija parādās laikrakstā, mani tas neuztrauc tik ļoti kā mūsu pā�rējās problēmas.

-�� Kādas tās būtu? Rasela paliecās uz priek�u, runāda�ma klusā, aizsmaku�ā balsī, jo viņa sāka apzināties kaut ko briesmīgu.

-�� �ķiet, ka jūs esat piemirsusi, ka �is puisis redzēja vi�su, ko mēs tonakt darījām. Visu. To, kas mums bija mugu�rā. Viņ� zina katra vārdu, redzēja, kā mēs sakopām to vie�tu, par ko, es esmu pārliecināts, policija aizvien vēl ir ne�izpratnē. Viņ� var tiem pastāstīt, kā mēs ieradāmies un kā mēs aizbraucām. Viņ� var ieteikt pārbaudīt prezidenta ro�ku, vai tur nav na�a dūriena pēdas. Viņ� tiem var pastāstīt, kā mēs izvilkām vienu lodi no sienas un kur mēs stāvē�jām, kad �āvām. Viņ� tiem var pavēstīt visu, ko tie vēlētos uzzināt. Un kad tas būs darīts, viņi sākumā domās, ka viņ� zina par nozieguma vietu visu tāpēc, ka pats tur atradies un bijis �āvējs. Bet tad, kad policisti sāks saprast, ka tas nav bijis tikai viena aktiera teātris, viņi sāks pārdomāt, kā viņ� to visu zina. Viņi varēs pārliecināties, ka stāstītais nav fantāzijas auglis. Policisti sāks analizēt visas tās sīkās detaļas, kas pa�laik viņiem nav saprotamas, bet kuras tas puisis spēs izskaidrot.

Rasela piecēlās un piegāja pie bāra, lai ielietu sev vis�kiju. Viņa piepildīja vienu glāzi arī Bērtonam. Rasela pār�domāja viņa teikto. Tas vīrs bija visu redzējis. Arī to, kā

viņa mīlējās ar apdullu�o prezidentu. Cik no�ēlojami. Vi�ņa �o domu mēģināja izmest no prāta.

-�� Kāpēc lai viņ� nāktu klajā ar paziņojumu pēc tam, kad viņam tiks samaksāts?

-�� Neviens nesaka, ka viņam jāuzstājas. Atcerieties, ko jūs teicāt tovakar? Viņ� to var izdarīt no attāluma. Pasmie�ties pa ceļam uz banku un gāzt prezidenta administrāciju. Viņ� to visu var uzrakstīt un pa faksu aizsūtīt policistiem. Viņiem to nāksies izmeklēt, un kas var apgalvot, ka viņi neko neatradīs? Ja viņi no tās guļamistabas loga ieguva kādus bioloģiskos pierādījumus matus, siekalas, sēklas �ķidrumu, tad viņiem vienīgi nepiecie�ams ķermenis, ar ko to visu salīdzināt. Agrāk viņiem nebūtu iemesla raudzī�ties mūsu virzienā, bet pēc tā visa, kas lai to zina? Ja viņi to salīdzinās ar Ri�monda DNS analīzi, mēs esam paga�lam.

-�� Un ja nu tas puisis nekad labprātīgi nepiesakās?

-�� Detektīvs, kas izmeklē �o lietu, nav nekāds tuk�pauris. Mana intuīcija man saka, ja viņam tiks dots laiks, viņ� to nelieti atradīs. Ja �im puisim draudēs mū�a ieslo�dzījums vai varbūt nāves sods, viņ� runās par deviņiem mēmiem. Esmu tādas lietas redzējis neskaitāmas reizes.

Raselai pēk�ņi uznāca drebuļi. Bērtona teiktais bija pa�matots. Prezidents runāja tik pārliecino�i. Neviens no vi�ņiem nebija pieļāvis tādu notikumu pavērsienu.

-�� Es nezinu, kā jūs, bet es neplānoju visu savu atliku�o dzīvi pavadīt, skatoties sev pār plecu un gaidot, kad man trāpīs pa galvu.

-�� Bet kā mēs vinu sameklēsim?

Bērtonu uzjautrināja tas, kā prezidenta galvenā padom�niece bija bez liekiem strīdiem piekritusi viņa plānam. Ci�lu cilvēku dzīvība acīmredzot �ai sievietei neko daudz ne�

nozīmēja, kad bija apdraudēta personiskā labklājība. Viņ� ari neko citu nebija gaidījis.

-�� Nezinot par �im vēstulēm, es domāju, ka mums nav iespējas. Bet �anta�ējot pienāk laiks saņemt izpirk�anas maksu. Tajā brīdi viņ� būs atrodams.

-�� Viņ� var pieprasīt, lai naudu nosūta pa telegrāfu. Ja tavs teiktais ir patiesība, tad �is puisis ir pārāk apķērīgs, lai dotos meklēt somu ar naudu kādā atkritumu tvertnē. Mēs nezināsim, kur atrodas vēstuļu nazis, līdz tam brīdim, kad viņ� jau būs gabalā.

-�� Iespējams, ka būs, bet var būt, ka nebūs. Ļaujiet man par to parūpēties. Jums vajadzēs novilcināt laiku. Ja viņ� gribēs noslēgt darījumu divās dienās, nosakiet �etru dienu termiņu. Vienalga, ko jūs rakstīsiet tajā privātsludinājumā, pacentieties, lai tas būtu sirsnīgi. Es to atstāju jūsu ziņā, profesore. Jūs man iegūsiet laiku. Bērtons piecēlās. Rasela satvēra viņu aiz rokas.

-�� Ko tu taisies darīt?

-�� Jo mazāk jūs par to zināsiet, jo labāk. Bet jums jāsa�prot, ja visa �ī lieta cie� neveiksmi, mums visiem ir bei�gas. Tai skaitā prezidentam. Pa�laik es neko nespēju darīt, lai to novērstu. Manuprāt, jūs to abi esat pelnīju�i.

-�� Tu neproti izteikties saudzīgi.

-�� Nekad neesmu uzskatījis to par vajadzīgu. Viņ� uz�vilka mēteli. Starp citu, vai jūs zināt, ka Ri�monds sma�gi piekāva Kristīni Salivenu? Sprie�ot pēc sekcijas slēdziena, viņ� mēģinājis viņas kaklu pataisīt par makaro�nu cilpu.

-�� Es saprotu. Vai tas ir tik svarīgi?

-�� Jums nav bērnu, vai ne?

Rasela papurināja galvu.

-��� Man ir �etri. Divas meitas ir nedaudz jaunākas par

Kristīni Salivenu. Būdams tēvs, es domāju par to, ka arī manus mīļos kāds varētu tā sakropļot. Es vienkār�i gri�bēju, lai jūs zinātu, kas par cilvēku ir jūsu boss. Proti, ja viņ� kādreiz gribēs parotaļāties, jums varbūt divreiz jāpār�domā, pirms piekrītat.

Bērtons viņu pameta dzīvojamajā istabā, apcerot savu izpostīto dzīvi.

Iekāpis ma�īnā, viņ� kādu brīdi uzkavējās, izsmēķējot ci�gareti. Bērtons pēdējās dienas bija aizvadījis, pārdomādams sava mū�a pēdējos divdesmit gadus. Viņ� bija maksājis dār�gi, lai saglabātu savu darbu. Vai tas bijis tā vērts? Viņ� varē�tu doties uz policiju un visu izstāstīt. Protams, ar to viņa kar�jerai būtu beigas. Policisti viņu varētu apsūdzēt par tiesvedī�bas kavē�anu, par sazvērestību ar nolūku nogalināt. Varbūt viņ� saņemtu apsūdzību par slepkavību bez iepriek�ēja nolū�ka un kaut ko vēl papildus. Beigu beigās, tas viss sum�mēsies. Pat ja viņ� panāktu vieno�anos, viņam būtu jāiztur smags pārbaudījums. Bet viņ� to izturētu. Viņ� spētu arī pār�ciest skandālu un apvainojumus avīzēs. Viņa vārds tiktu saistīts ar bēdīgi slaveno, korumpēto Ri�monda administrā�ciju. Vienīgais, ko cietais kā klints Bils Bērtons nespētu iztu�rēt, būtu vina bērnu skatieni. Viņ� vairs vinu acīs nekad neredzētu lepnumu un mīlestību, un pilnīgu paļāvību, ka viņu lielais tētis ir īsts godavīrs. To Bērtons nespētu pārciest.

�ādas domas jaucās Bērtona galvā kop� sarunas ar Kolinu. Viena viņa daļa vēlējās, kaut viņ� nekad nebūtu uzzi�nājis par �antā�as mēģinājumu. Tāpēc, ka �antā�a bija de�vusi iespēju. Iespējas vienmēr ietvēra izvēli. Bērtons bei�dzot bija izdarījis savējo. Viņ� ar to nelepojās. Ja viss no�tiks saskaņā ar plānu, viņ� pacentīsies aizmirst, ka tas jeb�kad noticis. Ja nu neveiksies, tad būs jāno�ēlo. Ja viņam būs jākrīt, tad arī pārējos gaidīja tas pats.

�ī doma viņu uz kaut ko pamudināja. Bērtons izstiepa roku un atvēra ma�īnas cimdu nodalījumu. Viņ� izvilka mazu kase�u magnetofonu un vairākas kasetes. Smēķējot cigareti, viņ� aplūkoja Raselas māju.

Bērtons beidzot iedarbināja auto. Braucot garām Glori�jas Raselas mājai, viņ� iedomājās, ka gaisma tur vēl ilgi nenodzisls.

Laura Saimona jau bija zaudējusi cerības kaut ko at�rast.

Furgona ārpuse un iek�puse tika noklāta ar pulveri un tad ar tvaika palīdzību noteikti pirkstu nospiedumi. No �tata policijas mītnes tika atgādāts pat īpa�s lāzers. Tomēr katru reizi, kad viņi kaut ko atrada, tie bija kāda cita cilvē�ka pirkstu nospiedumi, par kuru viņi varēja galvot. Laura jau no galvas zināja Petisa pirkstu nospiedumus. Viņam neveiksmīgā kārtā bija viena no retākajām pirkstu nospie�dumu kompozīcijām, kā arī neliela rēta uz īk�ķa, kas viņu pirms daudziem gadiem bija novedusi cietumā par auto�ma�īnu zādzību. Noziedznieki ar rētām pirkstu galos bija uzcītīgu laborantu labākie draugi.

Badizinska nospiedumus atrada vienu reizi, tāpēc ka viņ� bija iebāzis pirkstu �ķīdinātājā un tad ar to pieskāries finiera gabalam, kas glabājās furgonā. �is nospiedums bija tik ideāls, it kā Laura pati to būtu viņam noņēmusi.

Kopumā viņa bija atradusi piecdesmit trīs nospiedu�mus, bet neviens viņai nederēja. Viņa sēdēja furgonā un īgni aplūkoja tā interjeru. Viņa jau bija pārbaudījusi katru iespējamo vietiņu. Viņa bija ar lāzeru izpētījusi katru kak�tiņu un spraugu �ajā braucamajā, un viņai trūka padoma, kur lai vēl meklē.

Jau divdesmito reizi viņa atkārtoja darbības, kādas vei�ca vīri, piekrāmējot ma�īnu. Ideāla vieta nospiedumiem

bija aizmugures spogulis. Laura iztēlojās, kā viņi bīdīja ie�rīces, pārvietoja tīrāmā �ķidruma pudeles, vilka putekļu sūcēju �ļūtenes un aizvēra durvis. Ar laiku pirkstu nospie�dumi izzuda, atkarībā no virsmas, uz kuras tie atstāti, un klimata. Tas sagādāja grūtības viņas uzdevuma izpildē. Mitrums un siltums tos saglabāja vislabāk, sausums un vēsums vissliktāk.

Viņa atvēra cimdu nodalījumu un vēlreiz pārbaudīja tā saturu. Katrs priek�mets jau bija ievests inventāra sarakstā un noklāts ar pulveri. Viņa slinki pār�ķirstīja furgona re�montdarbu �urnālu. Violetie plankumi uz papīra viņai at�gādināja, ka laboratorijā izsīku�i nainhidrīna krājumi. Lappuses bija apdriskātas, lai gan trīs gadu laikā furgons reti kad bijis jāremontē. Pie katra ieraksta bija rūpīgi atzī�mēti iniciāļi un datums. Firmai bija pa�ai sava remontdar�bu brigāde.

Pār�ķirstot lapaspuses, viņas skatienu piesaistīja kāds ieraksts. Visiem citiem ierakstiem bija iniciāļi: G.Henrijs vai H.Tomass. Tie bija mehāniķu vārdi, kas strādāja Metro firmā. �im ierakstam blakus bija rakstīts: D�.P D�eroms Petiss. Ieraksts norādīja, ka motoram bijis zems eļļas lī�menis un tas ticis papildināts. Tas nebija nekas interesants, izņemot to, ka ieraksta datums sakrita ar to dienu, kad tika uzkopta Salivenu māja.

Saimona sāka elpot straujāk un izkāpa no furgona. Vi�ņa pacēla vāku un aplūkoja motoru. Uzspīdinājusi gaismu, viņa pēc mirkļa to atrada. Uz viņu raudzījās eļļains īk�ķa nospiedums uz logu tīrītāju �ķidruma tvertnes sāniem. Pa�rasti uz tā atbalstīja roku, atskrūvējot un aizskrūvējot eļļas tvertnes vāciņu. Viņa uzreiz noteica, ka tas nepiederēja Petisam. Tas nepiederēja arī nevienam no abiem mehāni�ķiem. Viņa paņēma arhīva karti ar Badizinska pirkstu no�

spiedumiem. Laura bija pārliecināta par deviņdesmit devi�ņiem procentiem, ka tas nebija arī viņa nospiedums. Izrā�dījās, ka viņai taisnība. Uzmanīgi uzbērusi pulveri, viņa noņēma nospiedumu un, aizpildījusi karti, gandrīz skrie��us metās uz Frenka ofisu. Viņa detektīvu satika ar cepuri galvā un mēteli mugurā. Viņ� to a�i noģērba.

-�� Nevar būt, Laura.

-�� Vai tu gribi pārbaudīt? Tad pajautā Petisam, vai viņ� atceras, ka Rod�ers pielēja eļļu?

Frenks piezvanīja uz firmu, bet Petiss jau bija aizgājis mājās. Zvani uz mājām palika bez atbildes.

Saimona skatījās uz pirkstu nospiedumu karti kā uz visvērtīgāko dārgakmeni pasaulē.

-�� Met mieru. Es pārbaudī�u mūsu arhīvus. Neie�u mā�jās visu nakti, ja būs nepiecie�ams. Mēs varētu pieprasīt Fērfaksai atļauju izmantot �tata policijas APNS. Mūsu no�lādētais dators joprojām ir sabojājies. Saimona runāja par automātisko pirkstu nospiedumu identifikācijas sistē�mu, kas atradās Ri�mondā. Ar tās palīdzību latentos pirk�stu nospiedumus, ko atklāja nozieguma vietā, varēja salī�dzināt ar tiem, kas bija ievadīti �tata datoru datu bāzē.

Frenks kādu brīdi pārdomāja.

-�� Man ienāca prātā kaut kas labāks.

-�� Kas tad?

Frenks no kabatas izvilka vizītkarti, pacēla telefona klausuli un uzgrieza numuru.

-�� Lūdzu aģentu Bilu Bērtonu.

�i� $ ^

Bērtons pa ceļam savāca Frenku un abi kopā devās uz FĪB Hūvera ēku, kas atradās Pensilvānijas avēnijā. Lielā�kā daļa tūristu pazīst �o masīvo celtni, kas ir diezgan ne�

glīta. To parasti apskata, apmeklējot Va�ingtonu. Tajā at�rodas Nacionālā noziegumu informācijas centra datorizētā informācijas sistēma. Tā sastāv no �etrpadsmit centralizē�tas sadales datu bāzēm un divām pakārtotām sistēmām, kas kopā veido pasaulē lielāko zināmo noziedznieku arhī�vu. Automātiskā identifikācijas sistēma (AIS) kā informā�cijas centra sastāvdaļa bija policistu labākais draugs. Sajās datu bāzēs uzkrāti desmitiem miljonu noziedznieku pirk�stu nospiedumi, un Frenka izredzes pieauga.

Pēc tam, kad viņ� bija iesniedzis pirkstu nospieduma paraugu FIB laborantiem ar nepārprotamām instrukcijām, ka �is pasūtījums jāizpilda pēc iespējas ātrāk, Bērtons un Frenks nostājās ārpusē gaitenī un nervozi malkoja kafiju.

-��� Tas prasīs diezgan ilgu laiku, Set. Dators izsviedīs kādu kaudzi iespēju. Laborantiem vēl pa�iem savām acīm jāpārliecinās. Es uzkavē�os un tev paziņo�u, tiklīdz pie�nāks atbilde.

Frenks pārbaudīja savu pulksteni. Viņa jaunākā meita piedalījās skolas izrādē, kas sākas pēc �etrdesmit minū�tēm. Viņai bija jātēlo dārzenis, bet �ai mazajai meitenei pa�reiz tas likās pats svarīgākais notikums viņas dzīvē.

-�� Tu esi pārliecināts?

-�� Atstāj man tikai telefona numuru, pa kuru varu tevi sazvanīt.

Frenks iedeva numuru un aizsteidzās. Pirkstu nospie�dums varēja izrādīties piedero�s kādam degvielas uzpildes stacijas darbiniekam. Tomēr Frenks nojauta, ka �oreiz pa�veiksies. Kristīne Salivena jau kādu laiku bija mirusi. Tik atdzisu�as pēdas parasti palika tikpat aukstas kā upuris, kas atdusējās sef �as pēdas zem zemes. Bet atdzisu�ās pē�das pēk�ņi bija sakarsu�as. Redzēs, vai tās atkal izzudīs vai nē. Pagaidām Frenks priecājās par siltumu. Viņ�

pasmaidīja, iedomādamies nevis par to, kā viņa se�gadīgā meita tēlos gurķi, bet par ko citu.

Bērtons noraudzījās, kā viņ� aizgāja, smaidīdams pavi�sam cita iemesla dēļ. Ievadot latentos nospiedumus APNS, varbūtības faktors bija deviņdesmit procenti. Tas no�zīmēja, ka sistēma piedāvās ne vairāk kā divas iespējas un, visticamāk, vienu. Bez tam, Bērtons bija saņēmis lie�lākas pilnvaras, nekā viņ� bija pastāstījis Frenkam. Tas viss ļāva Bērtonam iegūt tik dārgo laiku.

Tovakar Bērtons skatījās uz vārdu, kas viņam pilnīgi neko neizteica:

LUTERS ALBERTS VITNEJS; DOB 8/5/29.

Bija uzrādīts arī viņa sociālās apdro�inā�anas numurs. Pirmie trīs skaitļi bija 179, kas norādīja, ka tas izsniegts Pensilvānijā. Vitnejs bija raksturots kā piecas pēdas as�toņas collas gar� se�desmit gadus vecs vīrietis ar divu col�lu garu rētu uz kreisā priek�delma. Tas saskanēja ar Petisa sniegto raksturojumu par Rod�eru.

Izmantodams Nacionālā noziegumu informācijas cen�tra starp�tatu identifikācijas datu bāzi, Bērtons bija ieguvis arī labu ieskatu �ī vīra pagātnē. Atskaitē bija norādītas trīs iepriek�ējās sodāmības par laupī�anu. Vitnejs bija izcietis sodu trijos da�ādos �tatos. Viņ� bija nosēdējis ilgu laiku cietumā, no kurienes pēdējo reizi iznācis septiņdesmito gadu vidū. Kop� tā laika nekāda informācija neparādījās. Vismaz policijas rīcībā nebija nekādu ziņu. Bērtons jau agrāk bija sastapis �ādus vīrus. Tie turpināja savu nodar�bo�anos, kļūdami aizvien lielāki meistari savā izvēlētajā profesijā. Bērtons varēja saderēt, ka Vitnejs ir viens no vi�ņiem.

Viņa pēdējā zināmā adrese bija Ņujorkā pirms gandrīz divdesmit gadiem.

Iedams pa vieglāko ceļu, Bērtons devās pie telefona automāta gaitenī un paņēma visas vietējās telefonu grāma�tas. Vispirms viņ� izmēģināja �tata telefonus. Pārsteidzo�ā kārtā viņ� tur neko neatrada. Nāko�ais bija Ziemeļvird�īnijas telefonu saraksts. Tajā bija trīs Luteri Vitneji. Seko�jo�ais telefona zvans viņu savienoja ar Vird�īnijas �tata policiju, ar kuru viņam bija ilggadēji kontakti. Ar datora palīdzību viņ� piekļuva motorizēto transporta līdzekļu no�daļas arhīvam. Divi no Luteriem Vitnejiem nederēja; viens bija divdesmit trīs gadus vecs un otrs astoņdesmit piecus. Luters Vitnejs, kur� dzīvoja Istva�ingtonas avēnijā 1645, Ārlingtonā, bija dzimis 1929. gada 5. augustā, un viņa sociālās apdro�inā�anas numurs, kuru viņ� Vird�īnijā izmantoja �ofera tiesību vietā, apstiprināja, ka tas būs īs�tais vīrs. Bet vai viņ� bija Rod�ers? To varēja uzzināt tikai ar vienu paņēmienu.

Bērtons izvilka savu piezīmju bloknotu. Frcnks bija ļo�ti izpalīdzīgs, ļaudams Bērtonam izpētīt izmeklē�anas ma�teriālus. Signāls noskanēja trīs reizes, pirms D�eroms Petiss pacēla klausuli. Izvairīgi stādījies priek�ā kā Frenka ofisa darbinieks, Bērtons uzdeva jautājumu. Sekoja piecas garas sekundes, un Bērtons pūlējās nomierināt savus ner�vus, klausīdamies vīra ātrajā elpo�anā līnijas otrā galā. At�bildes dēļ bija vērts gaidīt �o īso mirkli.

-�� Jums taisnība, viņ� ir īstais. Motors gandrīz noslāpa. Kāds bija atstājis atskrūvētu eļļas tvertnes vāciņu. Ro�d�ers par to parūpējās, jo viņ� sēdēja uz eļļas bund�as, ko mēs vedām līdzi ma�īnas aizmugurē.

Bērtons viņam pateicās un nolika klausuli. Viņ� ieskatī�jās pulkstenī. Viņam vēl bija laiks, pirms būs jāatstāj in�formācija Frenkam. Par spīti pierādījumiem, Bērtons vēl nebija pilnīgi pārliecināts, vai Vitnejs bija tas vīrs, kas sē�

dēja slepenajā telpā. Tomēr Bērtons intuitīvi juta, ka Vitnejs ir īstais. Luters Vitnejs dro�i vien nebija tuvojies sa�vai mājai pēc nozieguma, ta�u Bērtons gribēja kaut ko vairāk uzzināt par �o vīru un varbūt izpētīt, kurp viņ� de�vies. Vislabākais veids, kā to izdarīt, bija pārbaudīt viņa dzīves vietu, pirms tur bija ieradusies policija. Cik vien āt�ri varēdams, viņ� devās uz ma�īnu.

7 >

*� * *

Laiks atkal bija kļuvis mitrs un auksts. Dabasmāte spēlējās ar visvarenāko pilsētu uz zemeslodes. Stikla tīrī�tāji nepaguru�i kustējās pār automa�īnas priek�ējo stiklu. Keita īsti nezināja, kāpēc viņa �eit atradās. Viņa �o māju pa visiem �iem gadiem bija apmeklējusi tikai vienu reizi. Un toreiz viņa bija sēdējusi ma�īnā, kamēr D�eks devās iek�ā Luteru apciemot. Lai pateiktu, ka viņ� taisās precēt Lutera vienīgo meitu. D�eks bija uz to pastāvējis, lai gan viņa apgalvoja, ka Luteram būs vienalga. Acīmredzot tā bija. Viņ� bija iznācis uz lieveņa un skatījies uz Keitu. Viņ� smaidīdams stāvēja dīvainā pozā, kas norādīja uz vi�ņa vilcinā�anos meitai tuvoties. Viņ� gribēja to apsveikt, bet īsti nezināja, kā to izdarīt viņu sare�ģīto attiecību dēļ. Viņ� bija paspiedis D�eka roku, uzsitis viņam uz pleca un pēc tam paskatījies uz Keitu, it kā gaidīdams viņas atzinī�bu.

Viņa bija apņēmīgi skatījusies uz otru pusi, sakrustojusi rokas uz krūtīm, kamēr D�eks iekāpa atpakaļ ma�īnā un abi aizbrauca. Keita sānu spogulī bija ieraudzījusi Lutera atspulgu. Viņ� izskatījās daudz mazāks, nekā viņa atcerē�jās. Viņas atmiņās tēvs vienmēr uz visiem laikiem simbo�lizēs kaut ko milzīgu, uz kuru viņa bija apvainojusies un no kura viņa baidījās. �ī apjomīgā masa piepildīja visu

telpu, un viņai trūka elpas. Viņa negribēja atzīt, ka �āda būtne nekad nav pastāvējusi. Viņa nekad vairs negribēja stāties sakaros ar �o tēlu, tomēr nespēja noturēties. Vairāk nekā minūti, kamēr viņas ma�īna uzņēma ātrumu, Keita atsauca atmiņā to vīru, kur� viņai bija devis dzīvību, bet pēc tam tik brutāli izrīkojies ar viņu un viņas māti.

Toreiz, kad ma�īna brauca prom, Luters bija stāvējis un skatījies uz Keitu, un viņa sejā atspoguļojās skumju un re�zignācijas izteiksme, kas meitu pārsteidza. Bet viņa to bija iztulkojusi kā Lutera kārtējo paņēmienu likt viņai justies vainīgai. Viņa nespēja pieņemt, ka viņ� prata arī būt labs. Viņ� bija zaglis. Viņ� nerēķinājās ar likumu. Viņ� bija kā barbars civilizētā sabiedrībā. Viņa �aulā nevarēja būt vie�tas sirsnībai. Toreiz ma�īna bija pagriezusies ap stūri un viņa tēls izzudis tā, it kā viņ� būtu pie auklas piesiets ķi�pars, kur� pēk�ņi tiek parauts projām.

Keita iegriezās mājas piebraucamajā ceļā. Logi bija pi�ķa melnumā. Kamēr viņa sēdēja, automa�īnas priek�ējās ugunis izgaismoja kāda auto aizmuguri, kas bija novietots viņai priek�ā, un viņai iesāpējās acis. Keita izslēdza ugu�nis, dziļi ieelpoja, lai nomierinātos, un izkāpa laukā auk�stumā un mitrumā.

Iepriek�ējais sniegputenis nebija bijis pārāk spēcīgs, un viņai zem kājām gurkstēja plāna sniega kārtiņa, dodoties uz parādes durvīm. Temperatūra solīja apledojumu naktī. Viņa ar vienu roku atbalstījās pret Lutera ma�īnas sāniem, lai noturētu līdzsvaru. Necerot sastapt savu tēvu mājās, Keita tomēr bija izmazgājusi un ieveidojusi matus un uz�vilkusi vienu no saviem kostīmiem, ko parasti rezervēja tiesas zālei. Ari seja viņai bija spilgtāk krāsota. Viņa zinā�mā veidā bija veiksminiece, un, ja nejau�ība viņus nostā�dītu aci pret aci, Keita gribēja, lai viņ� saprastu, ka par

spīti nodarītajai pārestībai, viņa meita bija ne vien izdzī�vojusi, bet viņai klājās labi.

Atslēga joprojām bija tajā pa�ā vietā, kuru D�eks viņai bija parādījis pirms tik daudz gadiem. Viņai vienmēr kā likteņa ironija bija licies tas, ka profesionāls zaglis atstāj savu īpa�umu tik viegli pieejamu. Kamēr Keita atslēdza durvis un lēnām iegāja iek�ā, viņa neievēroja ma�īnu, kas bija piebraukusi un apstājusies ielas pretējā pusē, un �ofe�ri, kas viņu uzmanīgi vēroja un pierakstīja viņas ma�īnas numuru.

Mājā varēja just ilgsto�as pamestības pelējuma smaku. Viņa da�kārt bija iztēlojusies, kā �eit izskatījās no iek��puses. Keita iedomājās, ka te viss būs kārtīgs, un viņa ne�bija vīlusies.

Tumsā viņa apsēdās krēslā dzīvojamajā istabā, neno�jauzdama, ka tas bija viņas tēva mīļākais krēsls. Viņa ne�zināja arī to, ka Luters neapzinoties bija darījis to pa�u, kad apmeklēja viņas māju. Uz kamīna viņa ieraudzīja fotogrāfiju. Tai bija jābūt vismaz trīsdesmit gadus vecai. Māte turēja Keitu rokās. Viņa bija ietīta autiņos, un no ro�zā cepurītes apak�as bija izsprauku�ās da�as melnas matu �ķipsnas. Viņa bija piedzimusi ar ļoti bieziem matiem. Vi�ņas tēvs piemīlīgs, platmali galvā stāvēja blakus mātei un meitai. Viņa muskuļotā roka viegli skāra Keitas sīkos, izstieptos pirkstiņus.

Keitas māte to pa�u fotogrāfiju bija glabājusi uz spogu�ļa līdz savam nāves brīdim. Bēru dienā Keita to bija aiz�metusi, nolādēdama tuvību starp tēvu un meitu, ko rādīja �is foto. Viņa to bija iznīcinājusi pēc tam, kad viņas tēvs pagāja garām viņas mājai, un viņa bija dusmās metusies viņam virsū. Viņas tēvs nereaģēja, neaizsargājās, bet vien�kār�i stāvēja un saņēma viņas dusmu izvirdumu. Jo klu�

sāks viņ� kļuva, jo vairāk tas Keitu satracināja, un viņa bi�ja tēvu iepļaukājusi abām rokām, kamēr citi cilvēki bija viņu savaldīju�i. Tikai pēc tam tēvs bija uzlicis cepuri, at�stājis puķes, ko bija atnesis, uz galda un no viņas sitie�niem apsārtu�u seju un asarām acīs izgājis pa durvīm, klu�si tās aiz sevis aizvērdams.

Kamēr Keita sēdēja tēva krēslā, viņai ienāca prātā, ka arī viņ� todien bija sērojis par sievieti, kuru viņ�, iespējams, bi�ja mīlējis ilgu laiku un kura noteikti bija mīlējusi viņu. Kei�ta sajuta kamolu kaklā un piespieda pie tā pirkstus.

Viņa piecēlās un apstaigāja māju, uzmanīgi ielūkoda�mās katrā istabā, un kļuva aizvien nervozāka, uzturoties tēva valstībā. Guļamistabas durvis bija pavērtas, un viņa beidzot nolēma tās atvērt līdz galam. Iegājusi iek�ā, viņa uzdro�inājās ieslēgt gaismu, un, kamēr viņas acis aprada ar pāreju no tumsas gaismā, viņas skatiens pievērsās naktsskapītim. Keita tam tuvojās un apsēdās uz gultas ma�las.

Fotogrāfiju kolekcija bija kā maza viņai veltīta svētnī�ca. No agras bērnības līdz �odiēnai te bija attēlota visa viņas dzīve. Katru nakti, kad viņas tēvs devās gulēt, pēdē�jais, ko viņ� redzēja, bija meita. Bet Keitu visvairāk �okē�ja tas, ka �eit bija viņas vēlāko gadu fotogrāfijas kad vi�ņa bija absolvējusi koled�u un juridisko fakultāti. Viņas tēvs noteikti nebija lūgts �ajās reizēs, bet tās �eit bija ie�mū�inātas. Nevienā no fotogrāfijām viņa nepozēja. Viņa vai nu gāja, vai kādam māja ar roku, vai stāvēja, neievēro�dama fotogrāfu. Keita pievērsās pēdējai fotogrāfijai, kurā viņa kāpa lejup pa Aleksandrijas tiesu nama kāpnēm. Tā bija viņas pirmā diena tiesas zālē. Viņa bija pārncrvozējtisies līdz nāvei, kaut gan tā bija tikai kāda sīka pārkāpuma lieta. Platais smaids viņas sejā vēstīja par uzvaru.

Keita nevarēja saprast, kā viņa nevienu reizi nebija tē�vu redzējusi. Tad viņa pārdomāja, ka varbūt bija ievēroju�si, tikai negribēja to atzīt.

Viņas pēk�ņā reakcija bija dusmas. Viņas tēvs bija vi�sus �os gadus viņu izspiegojis. Viņ� bija apgājies vardar�bīgi ar �iem īpa�ajiem viņas dzīves notikumiem. Viņ� bija Keitu aizskāris ar savu nelūgto klātbūtni.

Viņas nāko�ā reakcija bija at�ķirīga. Saprazdama, ka viņu pārņem citas jūtas, viņa pēk�ņi pielēca kājās un me�tās laukā no istabas. Tie�i tajā brīdī viņa saskrējās ar liela auguma vīrieti, kas stāvēja uz sliek�ņa.

^ ^

-�� Piedodiet vēlreiz, kundze, es nevēlējos jūs pārsteigt.

-�� Mani pārsteigt? Jūs mani pārbiedējāt līdz nāvei. Keita apsēdās uz gultas, mēģinot nomierināties un nomākt drebuļus, bet vēsā māja tos tikai pastiprināja.

-��� Atvainojiet, kāpēc slepeno dienestu interesē mans tēvs?

Viņa paraudzījās uz Bilu Bērtonu ar izbailēm acīs. Vis�maz viņ� tās iztulkoja kā bailes. Viņ� bija Keitu novērojis, kamēr viņa atradās guļamistabā, un ātri novērtējis viņas motīvus pēc smalkajām ķermeņa kustībām. �o prasmi viņ� bija izkopis gadu gaitā, pārlūkodams bezgalīgus cil�vēku pūļus, lai sameklētu vienu vai divas bīstamas perso�nas, kas tur varētu slēpties. Viņ� secināja atsve�inājusies meita un tēvs. Detaļas sāka veidot veselumu, un varbūt vi�ņam paveiksies.

-��� Mūs viņ� patiesībā neinteresē, Vitneja kundze, bet Midltonas apgabala policiju gan.

-�� Midltonas?

-��� Jā, kundze. Esmu pārliecināts, ka esat lasījusi par

Kristīnes Salivenas slepkavību. Viņ� izteica �o repliku, lai pārbaudītu viņas reakciju. Viņas sejā bija neticība.

-�� Jūs domājat, ka mans tēvs ir ar to saistīts? Tas bija dabiski uzdots jautājums un neizskatījās, ka viņa īpa�i aiz�stāvētos. Bērtonam bija svarīgi, lai izdotos tas plāns, ko viņ� bija sācis veidot, tiklīdz bija viņu ieraudzījis.

-�� Tā domā detektīvs, kas izmeklē �o lietu. Acīmredzot jūsu tēvs paklāju tīrī�anas brigādes sastāvā ar sve�u vārdu iekļuvis Salivenu mājā neilgu laiku pirms slepkavības.

Keitai aizrāvās elpa. Viņas tēvs tīrījis paklājus? Pro�tams, viņ� bija izpētījis to vietu, izsvērdams tās iespējas, tāpat kā agrāk. Nekas nebija mainījies. Bet slepkavība?

-Es nespēju noticēt, ka viņ� nogalinājis to sievieti.

-�� Labi, bet jūs ticat, ka viņ� mēģināja aplaupīt to māju, Vitneja kundze? Es domāju, tā nav ne pirmā, ne otrā reize, vai ne?

Keita skatījās lejup uz savām rokām. Beidzot viņa pa�grozīja galvu.

-�� Cilvēki mainās, kundze. Es nezinu, cik tuva jūs bijāt savam tēvam pēdējā laikā� Bērtons ievēroja nelielu, bet, saredzamu sarau�anos, bet pierādījumi pietieko�i skaidri norāda, ka viņ� bijis iejaukts. Un sieviete ir mirusi. Viņu varētu notiesāt ari ar mazākiem pierādījumiem.

Keita aģentu aizdomīgi nopētīja.

-�� Kā jūs zināt par mani?

-�� Es ieraugu, ka kāda sieviete iezogas vīrie�a mājā, ku�ru meklē policija, un daru to, ko darītu jebkur� likuma sargs es pierakstīju jūsu automa�īnas numuru. Jūsu repu�tācija ir nevainojama, Vitneja kundze. �tata policija ir ļoti augstās domās pārjums.

Viņa aplūkoja istabu.

-�� Viņa �eit nav. Neizskatās, ka viņ� �eit kādu laiku būtu uzturējies.

-�� Jā, kundze. Es zinu. Vai jums gadījumā nav informā�cijas, kur viņ� varētu būt? Vai viņ� nav mēģinājis ar jums kontaktēties?

Keita domāja par D�eku un viņa vēlo nakts viesi.

-Nē.

Atbilde bija pārāk ātra, lai Bērtonam tas patiktu.

-�� Būs labāk, ja viņ� pats pieteiksies, Vitneja kundze. Ja nu viņu sagaida kāds policists ar ātru reakciju� Bērtons izteiksmīgi sarauca uz aug�u uzacis.

-�� Es nezinu, kur viņ� ir, mister Bērton. Mans tēvs un es� mēs neesam tiku�ies� ilgu laiku.

-�� Bet jūs pa�laik esat �eit, un jūs zinājāt, kur viņ� glabā otru atslēgu.

Viņas balss bija kļuvusi par oktāvu augstāka.

-�� Tā ir pirmā reize, kad esmu spērusi kāju viņa mājā.

Bērtons uzmanīgi nopētīja viņas sejas izteiksmi un iz�lēma, ka viņa runā patiesību. No tā, cik viņa slikti orientē�jās tēva mājā, Bērtons secināja, ka Keita un viņas tēvs bija sve�inieki.

-�� Vai jūs kaut kādā veidā varētu ar viņu sazināties?

-�� Kāpēc? Es patie�ām nevēlos �ajā lietā tikt iejaukta, mister Bērton.

-��� Diem�ēl man bail, ka jūs jau zināmā mērā esat ie�jaukta. Būs labāk, ja jūs sadarbosieties.

Keita uzmeta somiņu plecā un piecēlās.

-��� Paklausieties, aģent Bērton, nevajag mani veltīgi maldināt. Esmu pārāk ilgi strādājusi �ajā nozarē. Ja polici�ja vēlas tērēt laiku, mani nopratinot, manu telefonu var at�rast telefonu grāmatā, nodaļā �tata prokurori. Visu labu.

Viņa devās uz durvīm.

-�� Vitneja kundze?

Keita apsviedās apkārt, gatava vārdu cīņai. Kaut arī

viņ� pārstāvēja slepeno dienestu, Keita nedomāja ņemt vi�ņu par pilnu.

-�� Ja jūsu tēvs izdarījis noziegumu, tad viņ� jātiesā un viņa vaina jāpierāda. Ja viņ� ir nevainīgs, viņu atlaidīs brī�vībā. Tāda ir �ī sistēma. Jūs to zināt labāk par mani.

Keita jau gribēja atbildēt, kad viņas skatiens skāra foto�grāfijas. Viņas pirmā diena tiesas zālē. �ķita, ka tas noticis pirms vesela gadsimta, un savā ziņā tā bija patiesība, lai gan viņa to nevēlējās atzīt. Viņas smaids, �ie sapņi par gaisa pilīm, ar ko visi sāk, tiekdamies pēc ideāla. Viņa jau sen bija nolaidusies atpakaļ uz zemes.

Lai kādu ērk�ķainu atbildi viņa gatavoja, viņa to bija aizmirsusi. �ī atbilde palika jaunas, skaistas sievietes smaidā, kura tik daudz gribēja savā dzīvē panākt.

Bils Bērtons noskatījās, kā viņa pagriezās un aizgāja. Viņ� palūkojās uz fotogrāfijām un pēc tam uz tuk�o sliek�sni.

-�� Tev to, velns parāvis, nevajadzēja darīt, Bil. Tu teici, ka nejauksies izmeklē�anas darbā. Man vajadzētu tevi tūlīt pat ietupināt. Tad tavs boss dabūtu trūkties. Sets Frenks aizcirta atvilktni un piecēlās, ar acīm mezdams zibeņus uz lielo vīru.

Bils Bērtons beidza staigāt un apsēdās. Viņ� bija gaidī�jis, ka saņems nosodījumu par savu rīcību.

-�� Tev taisnība, Set. Bet, Dieva dēļ, esmu ilgu laiku pats strādājis par policistu. Tevis nebija, un es tur aizbraucu ti�kai, lai izpētītu to māju, un tad ieraudzīju kādu mei�u ejam iek�ā. Ko tu būtu manā vietā darījis?

Frenks neatbildēja.

-�� Paklau, Set, tu vari mani patriekt, bet es tev pateik�u kā draugam �ī sieviete ir mūsu rezerves kārts �ajā spēlē. Ar viņas palīdzību mēs varētu noķert �o vīru.

Frenka saspringtā seja atslāba, un viņa dusmas nopla�ka.

-�� Par ko tu runā?

-�� Tā meitene ir viņa meita, viņa vienīgais bērns. Luters ir trlsreizējs neveiksminieks, profesionāls noziedznieks, kas ar gadiem kļuvis veiklāks. Viņa sieva beidzot no viņa �ķīrās. Viņa to vairāk nespēja izturēt. Kad viņa sāka no�kārtot savu dzīvi, vina nomira no krūts vē�a.

7 *

Viņ� apklusa.

Sets Frenks tagad ļoti uzmanīgi klausījās.

-�� Turpini.

-�� Keitu Vitneju satrieca viņas mātes nāve un viņas tēva nodevība, kā viņa to uzskata. Tādēļ viņa pārtraukusi jeb�kādus sakarus ar viņu. Bez tam, viņa iestājās juridiskajā fakultātē un pēc tam sāka strādāt par �tata prokurora palī�dzi. Viņa ieguva nesaudzīgas prokurores reputāciju, sevi��ķi ar īpa�uma lietām saistītos noziegumos ielau�anās, zādzības, laupī�anas. Viņa vienmēr pieprasīja maksimālo soda mēru un, varu piebilst, parasti to panāca.

-�� Kur, pie velna, tu smēlies visu �o informāciju?

-�� Ar da�u telefona zvanu palīdzību. Cilvēkiem patīk parunāt par citu ļau�u bēdām, tad viņi jūtas tā, it kā viņu pa�u dzīve būtu labāka, lai gan parasti tā nav.

-�� Tātad ko �īs ģimenes nesaskaņas mums dod?

-��� Set, vai tu neredzi iespējas? �ī meitene ienīst savu veco. Tas ir naids ar lielo burtu.

-Tātad tu gribi viņu izmantot, lai dabūtu viņu rokā? Ja viņi ir tik ļoti atsve�ināju�ies, kā mēs to panāksim?

-�� Te jau ir tas āķis. Kā izriet ņo stāstītā, naidu un paze�mojumu jūt tikai viņa, nevis tēvs! Viņ� meitu mīl vairāk par visu pasaulē. Viņam mājās guļamistabā ir īsta svētnīca ar viņas fotogrāfijām. Es varu apgalvot, ka tas vīrs uzķersies.

-�� Jā, bet tā ir tikai varbūtība. Ja viņ� būs ar mieru sadarboties, kā meita var stāties ar tēvu sakaros? Viņ� jau nesēdēs mājās pie telefona.

-�� Nē, bet es varu derēt, ka viņ� pārbauda atstātās telefonogrammas. Tev vajadzēja redzēt viņa māju. �is vīrs ir ļoti kārtīgs viss atrodas savās vietās. Iespējams, ka visi rēķini tiek apmaksāti uz priek�u. Un viņam nav ne jaus�mas, ka esam viņam uz pēdām. Vismaz pagaidām nē. Var�būt viņ� pārbauda automātisko atbildētāju vienreiz vai divreiz dienā. Katram gadījumam.

-�� Viņa tēvam piezvanīs, norunās tik�anos, un mēs viņu notversim.

Bērtons piecēlās, izvilka no savas paciņas divas cigare�tes un vienu pasniedza Frenkam. Abi aizsmēķēja.

-�� Es to tā iedomājos, Set. Ja nu vienīgi tev rodas kāda labāka ideja.

-�� Mums vēl viņa jāpārliecina. No taviem vārdiem es sapratu, ka viņai nav lielas vēlē�anās.

-�� Manuprāt, tev ar viņu jāparunā. Bez manis. Varbūt es biju pārāk bargs. Man ir tāds paradums.

-�� Ar to es nodarbo�os rīt no rīta.

Frenks uzlika cepuri un uzvilka mēteli.

-�� Paklau, es negribēju tevi aizskart, Bil.

Bērtons pasmaidīja.

-�� Gribēji gan. Es būtu darījis to pa�u tavā vietā.

-�� Paldies par palīdzību.

-�� Vienmēr gatavs.

Sets gatavojās iet prom.

-�� Paklau, Set, mazs pakalpojums vecam profesionālim.

-�� Kāds tas būtu?

-�� Ļauj man piedalīties operācijā. Es vēlos redzēt viņa seju, kad cilpa savilksies.

-Tu esi dabūjis atļauju. Es tev piezvanī�u pēc tam, kad bū�u ar viņu aprunājies. Tagad policists dosies mājās pie ģimenes. Dari to pa�u, Bil.

-�� Izsmēķē�u cigareti un bū�u prom, kā likts.

Frenks aizgāja. Bērtons apsēdās, lēnām izsmēķēdams savu cigareti, un pēc tam to izdzēsa pusizdzertajā kafijas tasē.

Viņ� būtu varējis Setam Frenkam neizpaust Vitneja vārdu, bet pateikt, ka FĪB nav atklājis nospiedumu īpa��nieku. Tomēr �ī spēle būtu pārāk bīstama. Ja Frenks kād�

reiz to atklātu, un detektīvs to varētu ar daudziem da�ā�diem paņēmieniem caur neatkarīgiem informācijas kanā�liem, tad Bērtons būtu pagalam. �o mānī�anos nekad ne�varētu izskaidrot. Būtu jāsaka patiesība. Bet tā nebija iz�eja. Turklāt Bērtonam bija nepiecie�ams Frenks, lai atras�tu Vitneju. Slepenā dienesta aģenta plāns bija ļaut detek�tīvam nomedīt �o biju�o cietumnieku viņu tikai atrast, nevis arestēt.

Bērtons piecēlās un uzvilka mēteli. Luters Vitnejs bija atradies nepareizā vietā, nepareizā laikā, kopā ar neparei�zajiem cilvēkiem. Viņ� pat nedzirdēs �āvienu. Viņ� būs miris, pirms neironi paspēs viņa smadzenēm noraidīt im�pulsu. Tāda ir veiksme da�reiz tā ir jūsu pusē, da�reiz pret jums. Ja viņ� tikai spētu izdomāt, kā pamest preziden�tu un viņa padomnieci uz sēkļa, viņ� būtu labi pastrādājis. Bet tas diem�ēl viņam nebija pa spēkam.

*� * *

Kolins apturēja ma�īnu tālāk no mājas uz ielas. Da�as at�liku�ās krāsainās lapas lēnām krita lejup pār viņu, virpuļo�damas vieglajā vējā. Kolins bija ģērbies ikdienas drēbēs d�insos, kokvilnas puloveri un ādas jakā. Zem jakas nere�dzēja pistoles maksti. Viņa mati vēl bija mitri no du�as, un no sporta kurpēm rēgojās kailas potītes. Viņ� izskatījās pēc studenta, kas dodas uz koled�as bibliotēku vēlu vakarā, lai mācītos, vai uz ballīti pēc sestdienas pēcpusdienas futbola spēles.

Iedams uz mājas pusi, viņ� sāka nevozēt. Telefona zvans viņu bija pārsteidzis. Viņas balss bija izklausījusies normāla, bez sasprindzinājuma vai dusmām. Bērtons bija teicis, ka viņa visu bija sapratusi un labi pārdomājusi. Bet viņ� zināja, kā Bērtons prata aizskart cilvēkus, un tāpēc

Kolins bija norūpējies. Atļaut viņam savā vietā doties uz tik�anos ar dāmu varbūt nebija pārāk apdomāts gājiens no Kolina puses. Bet likmes bija augstas. Bērtons viņam bija atvēris acis.

Uz viņa klauvējienu durvis pavērās, un viņ� iegāja iek�ā. Viņam pagrie�oties, durvis tika aizvērtas, un viņa stāvēja Kolina priek�ā smaido�a un ģērbusies sniegbaltā naktskreklā, kas bija pārāk īss un pārāk �aurs. Rasela pa�cēlās uz kailajiem pirkstgaliem un viņu maigi noskūpstīja uz lūpām. Tad viņa saņēma Kolinu aiz rokas un veda uz guļamistabu.

Viņa aicināja viņu atgulties gultā. Stāvēdama viņa priek�ā, viņa atsēja lentītes, kas saturēja kopā vieglo ap�ģērba gabalu, un ļāva tam noslīdēt uz grīdas. Viņ� jau sā�ka celties, bet viņa to viegli pagrūda atpakaļ.

Rasela lēnām uzkāpa viņam virsū, ar pirkstiem iz�braukdama caur viņa matiem. Viņa ar roku sataustīja viņa d�insu priek�u un ar naga galu paberzēja to vietu. Viņ� sā�pēs gandrīz ievaidējās. Kolins vēlreiz mēģināja viņai pre�toties, bet Rasela piespieda viņu pie gultas. Viņa noņēma viņam jostu un atvēra rāvējslēdzi. Bikses noslīdēja uz grī�das. Pēc tam viņa novilka viņa apak�bikses. Tad viņa ar kājām to cie�i saspieda.

Viņa ar savām lūpām pieskārās viņa mutei un pēc tam tās piekļāva viņa ausij.

-�� Tim, tu ta�u mani gribi, vai ne? Tu �ausmīgi gribi ar mani pārgulēt.

Viņ� ievaidējās un satvēra viņas gurnus, bet viņa atrāva viņa rokas.

-�� Vai ne?

-�� Jā.

-Es arī tevi ļoti gaidīju tonakt. Un tad parādījās viņ�.

-�� Es zinu, piedod. Mēs runājām un�

-�� Viņ� man izstāstīja, ka tu neko par mums neteici, ka tu biji d�entlmenis.

-�� Tā nav viņa darī�ana.

-�� Pareizi, Tim. Tā nav viņa darī�ana. Un tagad tu gribi ar mani pārgulēt, vai ne?

-Ak, Dievs� Jā, Glorija, protams,

-Tik ļoti, ka tas tev dara sāpes?

-�� Es beidzos nost. Pie velna, es vairs nevaru izturēt.

-�� Tu tik labi jūties, Tim� Tu jūties tik labi!

-�� Pagaidi mīļā, pagaidi. Tu vēl nezini, kas ir labi.

-��� Es zinu, Tim. Es domāju tikai par tevi. Tu ta�u to saproti, vai ne?

-�� Jā. Kolinam tā sāpēja, ka asaras saskrēja acīs. Viņa tās nolaizīja.

-�� Vai tu esi pārliecināts, ka mani gribi? Pilnīgi pārliecināts?

-Jā.

Kolins vispirms to sajuta, un tikai pēc tam viņa prāts to apjēdza, kā auksta ūdens �alti.

-�� Vācies. �is vārds tika izrunāts lēnām, apdomīgi, tā it kā viņa vairākas reizes būtu izmēģinājusi, lai panāktu pareizo balss toni un modulāciju. Viņa izgar�oja katru zil�bi. Rasela nokāpa nost, pietieko�i stipri saspiezdama viņa locekli, tā ka viņam bija jācīnās pēc elpas.

-�� Glorija�

Rasela iemeta tam d�insus sejā. Kamēr viņ� piecēlās, viņa jau bija tērpta biezā, garā rīta kleitā.

-�� Vācies ārā no manas mājas, Kolin, tūlīt pat!

Viņ� nokaunējies ātri apģērbās, kamēr viņa stāvēja, to vērodama. Viņa tam sekoja līdz parādes durvīm, un, kad, tās atvēris, viņ� pārkāpa pāri slieksnim, viņa to pēk�ņi pagrūda un aizcirta aiz viņa durvis.

Kolins paraudzījās atpakaļ, kādu bridi apcerēdams, vai viņa smējās vai raudāja aiz durvīm, vai vispār neizrādīja nekādas emocijas. Viņ� nebija vēlējies viņu aizskart. Viņ� bija viņu nostādījis neveiklā situācijā. Viņam nevajadzēja tā rīkoties. Rasela viņam par to bija atmaksājusi, manipu�lējusi ar viņu kā ar kādu izmēģinājuma trusīti un pēc tam patriekusi.

Iedams uz ma�īnu, viņ� atcerējās viņas sejas izteiksmi un juta atvieglojumu, ka viņu neilgais sakars bija beidzies.

ifc >Js jJi

Pirmo reizi, kop� Keita strādāja �tata prokuratūrā, viņa piezvanīja, lai pateiktu, ka ir saslimusi. Līdz zodam ieti�nusies segās, viņa sēdēja, atbalstījusies uz spilveniem, un skatījās tumsā. Katru reizi, kad viņa mēģināja izkāpt no gultas, viņas priek�ā nostājās Bila Bērtona tēls kā milzīgs granīta bluķis, draudēdams viņu sadragāt.

Keita ieslīdēja dziļāk gultā, iegrimdama mīkstajā mat�racī. Sajūta bija tāda, it kā viņa ienirtu zem silta ūdens vir�smas, kur nevarēja ne dzirdēt, ne redzēt, kas notika apkārt.

Drīz viņi ieradīsies. Tāpat kā pēc mātes pirms dau�dziem gadiem. Cilvēki, kas viņu stūma laukā, apbēra Keitas māti ar jautājumiem, uz kuriem viņa nespēja atbildēt. Viņi meklēs Luteru.

Viņa atcerējās D�eka dusmu izvirdumu tonakt un cie�i aizmiedza acis, cenzdamās aizmirst vina teikto.

' >

Lai velns viņu parauj.

Viņa jutās nogurusi. Tas bija lielāks nogurums nekā pēc tiesas prāvas. Tēvs viņai bija nodarījis pāri, tāpat kā viņas mātei. Ievilcis viņu zirnekļa tīklā pret pa�as gribu. Viņa to ienīda un vēlējās saplosīt, ja varētu.

Keita atkal piecēlās sēdus, izjuzdama elpas trūkumu.

Viņa cie�i aptvēra kaklu ar pirkstiem, mēģinādama atvairīt nāko�o lēkmi. Kad tā beidzās, viņa pagriezās uz sāniem un skatījās uz mātes fotogrāfiju.

Viņ� bija vienīgais, kas viņai palicis. Luters Vitnejs bija vienīgais no ģimenes. Lai Dievs stāv viņai klāt.

Keita gulēja uz muguras un gaidīja klauvējienu pie dur�vīm. Mātei sekoja meita. Tagad bija pienākusi viņas kārta.

& ^ %

Tai pa�ā laikā, tikai desmit minū�u gājiena attālumā, Luters atkal aplūkoja veco avī�rakstu. Viņu gaidīja kafijas tase, ko viņ� bija piemirsis. Mazais ledusskapis fonā dūca. Pa televizoru turpinājās CNN pārraide. Citādi istabā valdī�ja pilnīgs klusums.

Vanda Brūma bija viņa draudzene. Laba draudzene. Kop� abu nejau�ās tik�anās Filadelfijā pēc Lutera pēdējā ieslodzījuma un Vandas pirmā un vienīgā. Tagad arī viņa bija mirusi. Pati atņēmusi sev dzīvību tā bija rakstīts laikrakstā. Viņa bija nomirusi uzļ ma�īnas priek�ējā sēdek�ļa pēc tam, kad iedzērusi kādu sauju table�u.

Luters nekad nebija dzīvojis kā vidusmēra pilsoņi, bet pat viņam bija smagi ap sirdi. Pa�laik viņa dzīve līdzinājās nepārtrauktam murgam, izņemot to, ka katru reizi, kad viņ� pamodās un pavērās spogulī, pār viņa seju ritēja auk�sta ūdens strūkla. Viņ� redzēja, ka ar katru dienu viņa sejā ievilkās aizvien dziļākas grumbas un acis iekrita. Viņ� saprata, ka �oreiz vairs neatkopsies.

Domājot par Vandas traģisko aizie�anu, viņ� atcerējās, ka ielau�anās Salivenu mājā bija viņas ideja. To bija radī�jusi viņas iztēle, un viņa �ai domai bija stūrgalvīgi pieķē�rusies, par spīti brīdinājumiem gan no Lutera, gan viņas mātes puses.

Viņi abi to bija izplānoju�i un paveiku�i. Tas bija pavi�sam vienkār�i. Un, raugoties atpakaļ, viņ� saprata, ka ari pats to bija gribējis paveikt. Tas bija kā izaicinājums, kas solīja milzīgu ieguvumu, un tādēļ tam bija grūti pretoties.

Nez, kā Vanda jutās, kad Kristīne Salivena neieradās ar paredzēto lidma�īnu? Viņai nebija nekādas iespējas Lute�ram paziņot, ka tā vieta nebija tik tuk�a, kā viņ� bija cerē�jis.

Viņa bija Kristīnes Salivenas draudzene. Ta bija īsta draudzība. Tā vismaz Kristīnei atgādināja par īstiem cilvē�kiem, dzīvojot kopā ar Valteru Salivenu un apmierinot ti�kai savas iegribas. �ajā dzīvē visi nebija tik skaisti kā Kristīne Salivena, bet izglītoti un ar labiem sakariem, un izsmalcināti tādi, kāda nebija un nekad nebūtu bijusi pa�ti Kristīne. Un �īs draudzības vārdā Kristīne Salivena sāka Vandai stāstīt to, ko nevajadzēja. Viņa tai beidzot atklāja slepenās telpas atra�anās vietu aiz spoguļa durvīm.

Vanda bija pārliecināta, ka Saliveniem piederēja tik daudz, ka tie nejutīs kāda mazumiņa iztrūkumu. Dzīvē tā nenotika. Luters to zināja un, iespējams, ka to saprata arī Vanda, bet tagad vairs tam nebija nozīmes.

Dzīvodama grūtību pilnu dzīvi, kur naudas vienmēr bi�ja tik maz, Vanda gribēja izvilkt lielo laimestu loterijā. Tā�pat kā Kristīne Salivena. Neviena no viņām neapzinājās, ka par �ādām lietām jāmaksā dārgi.

Luters bija aizlidojis uz Barbadosu, lai brīdinātu Van�du, bet viņa jau bija prom. Viņ� bija nosūtījis vēstuli viņas mātei. Edvīna to noteikti viņai parādīja. Bet vai viņa bija Luteram noticējusi? Ja arī viņa bija, Kristīnes Salivenas dzīvība tomēr tika upurēta. Pati Vanda uzskatīja, ka tā upurēta viņas mantkārības un vēlmes iegūt mantas, uz ku�rām viņai nebija tiesību, dēļ. Luters iztēlojās, kā �īs domas

nomocīja viņa draudzenes prātu, kad viņa aizbrauca uz vientuļo vietu un atskrūvēja vāciņu, lai izņemtu tabletes un iegrimtu mū�īgā bezsamaņā.

Luters pat nebija varējis aiziet uz bērēm. Viņ� nespēja Edvīnai Brūmai pateikt, kā viņ� to no�ēloja, jo negribēja viņu iejaukt �ajā lietā. Viņ� bija tikpat tuvs Edvīnai kā Vandai, varbūt pat tuvāks. Viņi abi ar Edvīnu bija pavadīju�i kopā daudzus vakarus, mēģinot atrunāt Vandu no viņas plāniem, ta�u veltīgi. Tikai tad, kad abi saprata, ka viņa to izdarīs bez Lutera palīdzības, Edvīna bija lūgusi Luteru uz�manīt viņas meitu, lai viņa atkal nenokļūtu cietumā.

Viņ� beidzot pievērsās privātsludinājumiem laikrakstā, un viņam bija nepiecie�amas tikai da�as sekundes, lai at�rastu to, ko meklēja. Viņ� lasot nesmaidīja. Tāpat kā Bils Bērtons, arī Luters neticēja, ka Glorijai Raselai piemīt kā�das rakstura iezīmes, kas viņu varētu glābt no pazu�anas.

Viņ� cerēja, ka viņi noticēju�i, ka Luteru interesē tikai nauda. Luters izvilka papīra lapiņu un sāka rakstīt.

: . i . V

*� * *

-�� Uzziniet konta numuru. Bērtons sēdēja pretī Rase�lai viņas ofisā un malkoja diētisko kolu, bet īstenībā vēlē�jās kaut ko stiprāku.

-�� Es jau to daru, Bērton. Rasela ielika auskaru atpa�kaļ ausī un novietoja telefona klausuli uz aparāta.

Kolins klusēdams sēdēja stūrī, Rasela vēl nebija ar vi�ņu sasveicinājusies, lai gan viņ� bija ieradies kopā ar Bērtonu pirms divdesmit minūtēm.

-�� Kad viņ� pieprasa naudu? Bērtons palūkojās uz Raselu.

-�� Ja telegrāfa pārskaitījums nesasniegs norādīto rēķinu līdz bankas darba dienas beigām, tad mēs varam nepiedzī�

vot rītdienu. Viņa paskatījās uz Kolinu, tad atkal pievērsās Bērtonam.

-�� Velns parāvis! Bērtons piecēlās.

Rasela nikni uz viņu paskatījās.

-�� Manuprāt, tu solīji par to parūpēties, Bērton.

Viņ� ignorēja viņas skatienu.

-�� Vai viņ� raksta, kad domā atgādāt to priek�metu?

-�� Tiklīdz nauda tiks saņemta, viņ� sniegs mums infor�māciju par vietu, kur tas atradīsies.

-�� Tātad mums viņam jāuzticas?

-�� Tā izskatās.

-� Kā viņ� var zināt, ka mēs jau esam saņēmu�i vēstuli? Bērtons sāka soļot �urp turp.

-�� Es to atradu �orīt savā pastkastītē. Parasti manu pastu piegādā pēcpusdienās.

Bērtons iekrita krēslā.

-�� Jūsu nolādētajā pastkastītē! Jūs gribat teikt, ka viņ� bijis pie jūsu mājas?

-�� Es �aubos, vai viņ� būtu uzticējis kādam citam nogā�dāt �o īpa�o vēstuli.

-�� Kā jūs iedomājāties pārbaudīt pastkastīti?

-�� Bija izkārts karogs. Rasela gandrīz pasmaidīja.

-�� �im vīram ir iek�as. Es to nevaru noliegt, priek�niec.

-�� Acīmredzot stiprākas par jūsējām. Viņa pateica �o frāzi, veselu minūti skatīdamās uz Kolinu. Viņ� izvairījās no viņas skatiena un raudzījās grīdā.

Bērtons pie sevis smaidīja, to redzot. Viss bija kārtībā. Zēns viņam pēc da�ām nedēļām teiks paldies par to, ka viņ� to izglābis no �Melnās atraitnes� tīkliem.

-�� Mani nekas vairs nepārsteidz, priek�niec. Un jūs? Viņ� paskatījās uz Raselu un pēc tam uz Kolinu.

Viņa nepievērsa uzmanību �ai piezīmei.

-�� Ja nauda netiks pārskaitīta, tad mums jābūt gataviem, ka viņ� kaut kādā veidā to paziņos sabiedrībai. Ko lai mēs iesākam?

Prezidenta galvenās padomnieces mierīgā izturē�anās nebija izlik�anās. Viņa bija nolēmusi, ka pietiek raudāt un laist pār lūpu katru mīļu brīdi. Viņai bija nodarīts pāri, un viņa bijusi nostādīta neērtā situācijā ar to pietika visai viņas atliku�ajai dzīvei. Lai nāk, kas nākdams, viņu tas vairs neskāra. Viņa jutās pārsteidzo�i labi.

-�� Cik daudz viņ� grib? Bērtons jautāja.

-�� Piecus miljonus, viņa atbildēja.

Bērtons iepleta acis.

-�� Un jums ir tik daudz naudas? Kur jūs to ņemsiet?

-�� Tā nav jūsu darī�ana.

-�� Vai prezidents to zina? Bērtons uzdeva �o jautāju�mu, pārāk labi zinādams atbildi.

-�� Arī tā nav jūsu darī�ana.

Bērtons negribēja uzstāt. Galu galā, kāda viņam daļa.

-�� Atbildot uz jūsu jautājumu,I mēs kaut ko esam darīju��i lietas labā. Ja es būtu jūsu vietā, es izdomātu kādu pa�ņēmienu, kā �o naudu atgūt. Pieci miljoni dolāru neko ne�nozīmē cilvēkam, kas drīz vairs nebūs dzīvs.

-�� Jūs nevarat nogalināt to, ko nespējat sameklēt, Rasela atcirta.

-�� Taisnība, priek�niec. Bērtons apsēdās un pārdomāja savu sarunu ar Setu Frenku.

*� * *

Atverot durvis, Keita bija pilnīgi apģērbusies. Viņa nez kādēļ iedomājās, ka pratinā�ana vilktos ilgāk, ja viņa būtu rīta kleitā. Viņa jutās tik viegli aizskarama, kaut arī to ne�vēlējās atzīt.

-�� Nesaprotu, ko jūs no manis gribat.

-��� Tikai nelielu informāciju, vairāk neko, Vitneja kun�dze. Es saprotu, ka jūs esat tiesu varas pārstāve, un, ticiet man, man nemaz nepatīk jūs pakļaut �ādam pārbaudīju�mam, bet pa�laik jūsu tēvs ir aizdomās turēto saraksta pir�majā vietā ļoti sare�ģītā lietā. Frenks uz viņu paraudzī�jās ar atklātu skatienu.

Abi sēdēja mazajā dzīvojamajā istabā. Frenks bija iz�vilcis savu piezīmju bloknotu. Keita sēdēja saspringusi uz dīvāna malas, mēģinādama nomierināties. Viņas pirksti burzīja smalku ķēdīti ap kaklu, savīdami to mazos mezgli�ņos.

-��� No jūsu teiktā, leitnant, es saprotu, ka jums nav daudz pierādījumu? Ja es vestu apsūdzību �ajā lietā, es ne�domāju, ka man būtu pietieko�s pamats izsniegt apcieti�nā�anas orderi, vēl mazāk, lai sastādītu apsūdzības rakstu.

-�� Varbūt jā un varbūt nē. Frenks vēroja, kā viņa spē�lējas ar ķēdīti. Viņ� nebija nācis ievākt informāciju. Viņ�, iespējams, zināja vairāk par Keitas tēvu nekā viņa pati. Bet Frenkam viņa bija jāievilina slazdā. Tas tie�ām bija īsts slazds, tikai domāts kādam citam. Galu galā, vai viņai nebija vienalga. Viņ� nomierināja savu sirdsapziņu, uzska�tīdams, ka viņa par to neuztrauksies.

Frenks turpināja.

-��� Es jums izstāstī�u da�as interesantas sakritības. Mēs atradām jūsu tēva pirkstu nospiedumus uz paklāju tīrīta�vas furgona, kur�, kā mums zināms, devās uz Salivenu māju neilgi pirms slepkavības. Mēs zinām, ka viņ� bija �a�jā mājā un tie�i �ajā guļamistabā, kur tika izdarīts nozie�gums. Mūsu rīcībā ir informācija, ka viņ� izmantoja pie�ņemtu vārdu, viltus adresi un sociālās apdro�inā�anas nu�muru, kad stājās darbā. Bez tam viņ�, �ķiet, ir pazudis.

Keita paskatījās uz Frenku.

-�� Tēvs bija agrāk sodīts. Viņ� varbūt negribēja uzdot savu īsto vārdu, jo domāja, ka nedabūs �o darbu. Jūs sa�kāt, ka viņ� ir pazudis. Vai jums nav ienācis prātā, ka viņ� varbūt devies ceļojumā? Pat biju�ie ieslodzītie dodas atva�ļinājumā. Būdama juriste, viņa instinktīvi juta, ka aiz�stāv tēvu. Viņai tas �ķita neticami, un viņai iesāpējās gal�va. Keita izklaidīgi berzēja deniņus.

-�� Vēl viena interesanta informācija norāda, ka jūsu tēvs bijis labos draugos ar Vandu Brūmu, Kristīnes Salivenas personisko kalponi un uzticības personu. Es to pārbaudīju. Jūsu tēvs un Vanda Brūma tiku�ies Filadelfijā. Saskaņā ar ziņu avotiem viņi acīmredzot visus �os gadus nav zaudē�ju�i sakarus. Es varu derēt, ka Vanda zināja par seifu gu�ļamistabā.

-�� Tātad?

-�� Es runāju ar Vandu Brūmu. Bija acīm redzams, ka vi�ņa zināja vairāk par �o lietu, nekā gribēja atklāt.

-�� Tad kāpēc jūs neaprunājaties ar viņu, bet ar mani? Varbūt viņa pati izdarījusi �o noziegumu?

-��� Viņa atradās ārpus valsts robe�ām tajā laikā. To var apliecināt kāds simt liecinieku. Frenks kādu brīdi cīnījās ar aizsmakumu. Un es vairs ar viņu nevaru aprunāties, jo viņa izdarīja pa�nāvību. Atstāja zīmīti, kurā teikts, ka viņa visu no�ēlo.

Keita piecēlās un neko neredzo�u skatienu vērās laukā pa logu. Viņa sajuta it kā aukstus pieskārienus.

Frenks kādu brīdi nogaidīja, viņu vērodams. Viņ� iedo�mājās, kā viņa jutās', uzzinot par lietiskajiem pierādīju�miem pret cilvēku, kas bija palīdzējis viņu radīt un pēc tam acīmredzot viņu pametis. Vai viņa vēl tēvu mīlēja? Detektīvs cerēja, ka nē. Vismaz to vēlējās viņa profesionā�

lais es. Būdams triju bērnu tēvs, viņ� prātoja, vai �is jūtas jebkad var nogalināt, par spīti visnelabvēlīgākajiem ap�stākļiem.

-�� Vitneja kundze, vai ar jums viss kārtībā?

Keita lēnām novērsās no loga.

-�� Vai mēs nevarētu kaut kur doties pusdienās? Neesmu kādu laiku ēdusi, un mājās nekā nav.

Viņi nonāca tajā pa�ā restorānā, kur bija tiku�ies D�eks ar Luteru. Frenks sāka ēst, bet Keita ēdienam nepieskārās.

Viņ� skatījās uz viņas �ķīvi.

-�� Jūs izvēlējāties �o vietu, un es iedomājos, ka jums gar�o �ejienes ēdieni. Ziniet, es negribu kļūt uzbāzīgs, bet jums nekaitētu mazliet uzbaroties.

Keita beidzot uz viņu paskatījās, viegli pasmaidot ar vienu lūpas kaktiņu.

-�� Tātad jūs bez tie�ā darba strādājat ari par veselības konsultantu?

-�� Man ir trīs meitas, un vecākajai ir se�padsmit gadu un �etrdesmit mārciņu svars, bet viņa apgalvo, ka ir tukla. Viņa ir gandrīz tikpat gara kā es. Ja viņai nebūtu tik sārti vaigi, es domātu, ka viņa vēlas zaudēt svaru. Un mana sie�va� vina visu laiku ievēro kaut kādu diētu. Es uzskatu, ka vina izskatās lieliski, bet acīmredzot katra sieviete tie-

4 7

cas pēc kaut kādām ideālām formām.

-�� Katra sieviete, izņemot mani.

7 i

-� Lūdzu, ēdiet. To es katru dienu atgādinu savām mei�tām. Ēdiet.

Keita paņēma dak�iņu un spēja apēst tikai pusi no por�cijas. Viņa dzēra lēju, un Frenks malkoja kafiju, kad saru�na atgriezās pie Lutera Vitneja.

-� Ja jūs uzskatāt, ka jums ir pietieko�i pierādījumi, lai viņu saņemtu ciet, kāpēc jūs to nedarāt?

Frenks papurināja galvu, nolikdams kafiju.

-�� Jūs bijāt viņa mājā. Viņ� jau kādu laiku ir prom. Var�būt viņ� aizlaidās tie�i pēc notiku�ā.

-�� Ja viņ� to izdarīja. Jūsu lieta ir pilna ar iespējamībām, kas ir ārpus saprātīgām �aubām, leitnant.

-�� Vai varu ar jums spēlēt atklātu spēli, Keit? Starp citu, vai drīkstu jūs saukt par Keitu?

Viņa pamāja.

Frenks ar elkoņiem atbalstījās pret galdu, skatīdamies viņai acīs.

-�� Netērēsim laiku. Kāpēc jums tik grūti noticēt, ka jūsu vecais novāca to sievieti? Viņ� trīs reizes ir sodīts par kri�mināllietām un visu mū�u dzīvojis kā uz bezdibeņa malas. Kādas divpadsmit reizes viņ� ticis nopratināts par ciliem ielau�anās gadījumiem, bet viņam neko nevarēja piesiet. Viņ� ir profesionāls noziedznieks. Jums �ī suga jāpazīst. Cilvēka dzīvība viņiem neko nenozīmē.

Keita beidza dzert tēju, pirms atbildēja. Profesionāls noziedznieks? Protams, viņas tēvs tāds bija. Viņa ne�aubī�jās, ka viņ� visus �os gadus turpinājis pārkāpt likumus. Acīmredzot to prasīja viņa nolādētā asins balss. Viņ� bija neārstējams kā narkomāns.

-�� Viņ� nenogalina cilvēkus. Keita klusām teica. Viņ� var tos apzagt, bet nekad nav nodarījis pāri nevienam. Tas viņam nav raksturīgi.

Ko bija teicis D�eks? Viņas tēvs bija nobijies līdz nā�vei. Policija nekad nespēja iebaidīt viņas tēvu. Bet ja nu viņ� bija nogalinājis to sievieti? Varbūt tas vienkār�i bija beznosacījuma reflekss pistole iz�āva, un lode aprāva Kristīnes Salivenas dzīvi. Tas varēja notikt da�u sekun�u laikā, kad nav laika izdomāt. Vienkār�i jārīkojas, lai iz�glābtos no cietuma. Tas bija iespējams. Ja viņas tēvs bija

nogalinājis to sievieti, viņ� varētu būt nobijies. Viņ� būtu pārbijies līdz nāvei.

Lai gan tēvs bija Keitai nodarījis pāri, visspilgtāk viņai atmiņā palicis tēva maigums. Tas, kā viņa lielās rokas meitu apkampa. Viņ� parasti cilvēku sabiedrībā bija nerunīgs, bet ar Keitu viņ� sarunājās. Vienkār�i, nevis pārgudri vai bēr�ni�ķīgi kā lielākā daļa pieaugu�o. Viņ� runāja par lietām, kas interesēja mazas meitenes par puķēm un putniem un par to, cik pēk�ņi debesis maina krāsu. Par kleitām un matu lentēm un zobiem, kas kustas un kurus vina pastāvīgi aiztika. Sos neilgos, bet sirsnīgos tuvības mirkļus tēva un mei�tas starpā pēk�ņi pārtrauca aresti un cietums. Kad viņa kļu�va vecāka, Keitai �īs sarunas likās tuk�as, jo �is cilvēks sa�vu īsto seju mēģināja slēpt aiz jocīgām grimasēm.

Kā viņa varēja zināt, ka �is vīrs nespētu nogalināt?

Frenks vēroja Keitas acis, jo viņa tās ātri mirk�ķināja. Viņ� juta, ka viņa ir padevusies.

Frenks grozīja pirkstos karoti un piebēra kafijai cukuru.

-�� Tātad jūs apgalvojat, ka, jūsuprāt, tas ir neaptverami, ka jūsu tēvs nogalinājis �o sievieti? Es domāju, ka jūs abi kādu laiku neesat tiku�ies.

Keita pamodās no sapņiem.

-��� Es nesaku, ka tas ir neiespējami. Es tikai gribēju teikt� Viņa bija zaudējusi. Viņa pati bija nopratinājusi simtiem liecinieku un nespēja atcerēties, ka kāds būtu tā izgāzies, kā viņa.

Keita ātri parakņājās savā rokassomiņā un sameklēja cigare�u paciņu. Ieraugot cigaretes, Frenks paņēma savu ko�ļājamo gumiju.

Viņa pūta dūmus prom no Frenka, to ieraudzījusi.

-��� Jūs arī cen�aties atmest? Viņas sejā parādījās uz�jautrinājuma izteiksme.

-�� Cen�os, bet man neveicas. Jūs gribējāt ko teikt?

Viņa lēnām izpūta dūmus, piespiezdama sevi nomieri�nāties.

-�� Kā jau jums teicu, gadiem ilgi neesmu tikusies ar sa�vu tēvu. Mēs esam atsve�ināju�ies. Iespējams, ka viņ� va�rēja nogalināt �o sievieti. Viss ir iespējams. Bet ar to tiesai nepietiek. Tur vajadzīgi pierādījumi.

-�� Mēs cen�amies savākt pret viņu pierādījumus.

-�� Jums nav taustāmu bioloģisku pierādījumu, kas viņu varētu saistīt ar nozieguma vietu? Nav pirkstu nospiedu�mu, nav liecinieku. Nekā tamlīdzīga.

Frenks vilcinājās, tad izlēma atbildēt.

-�� Nav.

-�� Vai esat atradu�i kādas zagtas mantas, ko varētu vi�ņam pierakstīt?

-�� Nekas nav parādījies.

-�� Kā ar ballistiku?

-�� Negatīvs rezultāts. Viena nelietojama lode, un pistole nav atrasta.

Keita iekārtojās ērtāk krēslā, sarunai ievirzoties juridis�kā gultnē.

-�� Tas ir viss, kas jums ir? Viņa, samiegusi acis, skatī�jās uz Frenku. Tad jums nav nekā, detektīv, nekā.

-�� Man ir mana intuīcija, un tā man saka, ka Luters Vitnejs tonakt bija tās mājas guļamistabā. Es vēlētos uzzināt, kur viņ� atrodas pa�laik.

-�� Es jums neko nevaru palīdzēt. To pa�u es teicu jūsu kolēģim tovakar.

-�� Kāpēc jūs tovakar devāties uz viņa māju?

Keita paraustīja plecus. Viņa bija apņēmusies nepiemi�nēt savu sarunu ar D�eku. Vai viņa slēpa liecību? Varbūt.

-�� Es nezinu. Viņa daļēji teica taisnību.

' Jūs mani pārsteidzat, Keit, kā cilvēks, kas vienmēr zi�na, kāpēc kaut ko dara.

Viņai atmiņā uzausa D�eka seja. Viņa neapmierināta pūlējās to aizmirst.

-�� Jūs būsiet pārsteigts, leitnant.

Frenks ceremoniāli aizvēra savu piezīmju bloknotu un paliecās uz priek�u.

-�� Man patie�ām nepiecie�ama jūsu palīdzība.

-�� Kādēļ?

-��������� Tas netiks atzīmēts protokolā, tas ir neoficiāli vai kā jums labāk patīk. Mani vairāk interesē rezultāts, nevis ju�ridiskie izskaistinājumi.

-�� Dīvaini, ka jūs to sakāt �tata prokurorei.

-��������� Es neapgalvoju, ka ievēroju noteikumus. Frenks beidzot padevās un izvilka cigaretes. Es gribu teikt, ka eju pa vieglākās pretestības ceļu, kad tas ir iespējams. Vai sapratāt?

-�� Sapratu.

-��������� Manā rīcībā ir informācija, ka jūsu tēvs joprojām ir jums pieķēries, lai gan jūs par viņu neesat sajūsmā.

-�� Kas jums to teica?

-�� Esmu detektīvs. Vai tā ir patiesība?

-�� Es nezinu.

-�������� Velns parāvis, Keit, nespēlējiet ar mani paslēpes. Vai tā ir taisnība vai nav?

Viņa dusmīgi nospieda cigareti.

-�� Taisnība! Vai nu jūs esat apmierināts?

-�������� Vēl ne, bet tuvu tam. Man ir plāns, kā viņu sameklēt, un jums vajadzēs man palīdzēt.

-�������� Es neredzu, kā es varu jums palīdzēt. Keita zināja, kas sekos. Viņa to saskatīja Frenka acīs.

Viņam bija vajadzīgas desmit minūtes, lai izstāstītu sa�

vu plānu. Viņa trīs reizes atteicās. Pēc pusstundas viņi joprojām sēdēja pie galdiņa.

Frenks atgāzās krēslā un tad pēk�ņi paliecās uz priek�u.

-��� Paklausieties, Keit, ja jūs to neizdarīsiet, tad mums nebūs nekādas iespējas viņu noķert. Ja jums ir taisnība un mums neiznāks apsūdzība, mēs viņu atlaidīsim brīvībā. Bet, ja viņ� to ir izdarījis un mēs to varēsim pierādīt, tad jūs būtu vienīgais cilvēks pasaulē, kas man teiktu, ka vi�ņam jāpaliek nesodītam. Ja jūs uzskatāt, ka es kļūdos, es jūs aizvedī�u atpakaļ uz mājām un aizmirstiet, ka esmu jūs saticis, un jūsu vecais var turpināt laupīt� un varbūt slepkavot. Viņ� raudzījās Keitai tie�i acīs.

Viņa pavēra muti, bet vārdi nenāca pār lūpām. Viņas skatiens aizklīda viņam pār plecu, jo viņu aicināja ne�skaidrs pagātnes tēls, bet tad tas izzuda.

Savos gandrīz trīsdesmit gados Keita Vitneja bija at�sve�inājusies no tās mazās meitenes, kas jautri smējās, kad tēvs viņu pacēla gaisā, un no tā mazuļa, kas izpauda svarīgus noslēpumus savam tēvam, kurus neteiktu nevie�nam citam. Viņa bija pilnīgi pieaugusi, brieduma gados, un jau ilgu laiku dzīvoja patstāvīgi. Bez tam, viņa pārstā�vēja tiesas varu. Viņa kā �tata prokurore bija devusi zvērestu aizstāvēt likumu un Vird�īnijas �tata konstitūciju. Viņas darbs bija nodro�ināt, lai personas, kas pārkāpa �os likumus, tiktu attiecīgi sodītas, vienalga, kas bija viņu ra�dinieki.

Keitai parādījās vēl viens tēls. Viņas māte, kas raudzī�jās uz durvīm, gaidīdama, kad viņ� pārnāks mājās. Uz�traukdamās, vai ar viņu viss kārtībā. Viņa atcerējās, kā māte tēvu bija apmeklējusi cietumā, pirms tam pierakstī�dama, par ko runāt, un likdama Keitai uzposties par godu �īm tik�anās reizēm. Māte priecīgi satraucās, kad tuvojās

atbrīvo�anas datums, it kā viņ� būtu kaut kāds varonis, kur� glābj pasauli, nevis vienkār�s zaglis. Viņa atcerējās D�eka vārdus, kas viņu bija smagi skāru�i. Viņ� bija no�saucis visu Keitas dzīvi par pa�apmānu. Viņ� gribēja, lai Keita būtu līdzcietīga pret cilvēku, kur� bija viņu pametis. Tā, it kā pāri būtu nodarīts Luteram Vitnejam, nevis Keitai. Lai D�eks iet pie velna. Viņa pateicās Dievam, ka bija izlēmusi ar viņu neprecēties. Varbūt tēvs nebija nogalinā�jis to sievieti, bet varbūt bija. Viņai nav lemts iz�ķirt. Vi�ņai vajadzēja nodro�ināt taisnīga lēmuma pieņem�anu, pārējo paveiks zvērinātie. Viņas tēvs vienalga bija pelnījis cietumu. Vismaz tur viņ� nevienam nevarēs nodarīt pāri. Tur viņ� nevienam nevarēs sabojāt dzīvi.

Ar �o pēdējo domu viņa piekrita palīdzēt nodot tēvu policijas rokās.

Frenks jutās mazliet vainīgs, kad viņi piecēlās, lai ietu. Viņ� nebija izstāstījis visu patiesību Keitai Vitnejai. īstenī�bā viņ� bija melojis par pretrunīgāko lietas daļu, bez mil�jona dolāru zādzības. Viņ� pa�laik nebija pats ar sevi ap�mierināts. Likuma sargiem da�kārt nācās melot tāpat kā visiem citiem. No tā Frenkam nekļuva vieglāk ap sirdi, īpa�i tāpēc, ka melu objekts bija cilvēks, ko detektīvs cie�nīja. Tagad viņam bija Keitas ļoti �ēl.

Keita bija nolēmusi piezvanīt to pa�u vakaru. Frenks negribēja zaudēt laiku. Balss no automātiskā atbildētāja viņu pārsteidza. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņa saklausīja �o toni, kas bija mierīgs un izsvērts kā kareivja solis. To dzirdot, viņa nodrebēja un viņai vajadzēja sa�ņemt visu savu gribasspēku, lai pateiktu vienkār�os vār�dus, kas bija domāti, lai viņu noķertu slazdā. Keita sev vairākkārt atgādināja, cik tēvs bija viltīgs. Viņa gribēja vi�ņu satikt, parunāt ar viņu, cik vien iespējams drīz. Viņa cerēja, ka viņa vecais, asais prāts saodīs lamatas, bet tad atcerējās abu pēdējo tik�anos un saprata, ka viņ� neko ne�nojautīs. Viņ� nekad nespētu iedomāties, ka viņa mazā meitene, kas viņam uzticējusi Visdārgāko, varētu viņu no�dot.

Nepagāja ne stunda, kad iezvanījās tālrunis. Stiepdama roku pēc klausules, Keita lūdza Dievu, kaut viņa nekad nebūtu piekritusi Frenka lūgumam. Sēdēt restorānā, ap�sverot plānu, kā noķert aizdomās turētu slepkavu, bija pa�visam kas cits, nekā īstenībā piedalīties �ajā spēlē, kas ra�dīta tāpēc, lai nodotu savu tēvu varas pārstāvjiem.

-�� Keitij. � Viņa juta mazliet aizlauztu balss toni ar pār�steiguma nokrāsu.

-�� Sveiki, tēt. Viņa bija pateicīga, ka �ie vārdi izskanē�ja pa�i no sevis. Tobrīd viņa nejutās spējīga izteikt pat vis�vienkār�āko domu.

Kā tik�anās vieta viņas dzīvoklis nederēja to viņ� va�rētu saprast. Pārāk personisks. Keita zināja, ka viņa māja nebūs piemērota saprotamu iemeslu dēļ. Abi varētu tikties neitrālā teritorijā, viņ� ieteica. Viņa vēlējās aprunāties, un viņ� noteikti gribēja uzklausīt.

Tika norunāts laiks rit pulksten �etros, mazā kafejnīcā, netālu no viņas ofisa. �ajā dienas laikā tā būs tuk�a, klusa, un viņi varēs mierīgi parunāt. Tēvs ieradīsies. Keita bija pārliecināta, ka nekas, izņemot nāvi, viņu nespētu aizkavēt.

Viņa nolika klausuli un piezvanīja Frenkam, pasakot detektīvam laiku un vietu. Ieklausoties savā balsī, Keitai beidzot atausa, ko viņa nupat bija izdarījusi. Viņa pēk�ņi juta, kā aizslīd pamats zem kājām, bet viņa vairs nespēja neko apturēt. Keita nometa klausuli un izplūda asarās. Vi�ņas ķermenis raustījās konvulsijās, un viņa sakņupa uz grīdas. Viņas �ņuksti piepildīja mazo dzīvoklīti kā hēlijs gaisa balonu, draudot ar sprādzienu.

Frenks bija uzkavējies pie klausules kādu sekundi ilgāk un. vēlējās, kaut to nebūtu darījis. Viņ� sauca telefona klausulē, bet viņa nedzirdēja Frenka balsi. Ja viņa arī būtu saklausījusi, tas neko nebūtu mainījis. Keita rīkojās parei�zi. Viņai nebija jākaunas vai jājūtas vainīgai. Tomēr Fren�ka eiforijas brīdis par to, ka drīz viņa rokās būs nopratinā�mais, izkūpēja kā izdedzis sērkociņ�.

Viņ� bija dabūjis atbildi uz savu jautājumu. Keita jopro�jām tēvu mīlēja. �ī doma detektīvu satrauca, bet viņ� to centās atvairīt. Trīs bērnu tēvam Setam Frenkam saskrēja asaras acīs, un viņam pēk�ņi vairs nepatika viņa darbs.

i * ?i *

,-ļļfi;

Bērtons nolika klausuli. Detektīvs Frenks bija turējis solījumu. Tas ļaus aģentam piekļūt upurim.

Pēc da�ām minūtēm Bērtons jau sēdēja Raselas ofisā.

-�� Es negribu zināt, kā tu to paveiksi. Rasela izskatījās uztraukusies.

Bērtons pie sevis smaidīja. Viņa bija kļuvusi pārlieku jūtīga, kā jau viņ� bija paredzējis. Viņa gribēja, lai darbiņ� tiktu padarīts, bet pati savas rokas nevēlējās notraipīt.

-�� Jums vienīgi ir jāpasaka prezidentam, kur tas notiks. Un pēc tam jums jāpārliecinās, ka viņ� to ir pastāstījis Salivenam. Viņam tas ir jāizdara.

Rasela izskatījās apjukusi.

-�� Kāpēc?

-�� Ļaujiet man par to parūpēties. Vienīgi paturiet prātā, ka jums jādara tas, ko es lieku. Bērtons bi ja prom, pirms Rasela paspēja pār viņu izgāzt dusmas.

#� * *

-�� Vai policija ir pārliecināta, ka viņ� ir īstais? prezi�denta balsī juta ba�as, kad viņ� pacēla acis no sava rak�stāmgalda.

Rasela, staigādama �urp turp pa kabinetu, apstājās, lai paraudzītos uz viņu.

-�� Es, Alan, pieņemu, ka viņi necenstos viņu arestēt, ja nebūtu par to pārliecināti.

-�� Policija arī agrāk pieļāvusi kļūdas, Glorija.

-�� Neapstrīdu. Tāpat kā mēs visi.

Prezidents aizvēra dokumentu sējumu, ko viņ� bija stu�dējis, un piecēlās, vērodams pa logu Baltā nama apkārtni.

-�� Tātad �is vīrs drīz būs aiz restēm? Viņ� pagriezās un paskatījās uz Raselu.

-Tā izskatās.

-�� Ko tu gribi ar to teikt?

-�� Tikai to, ka pat vislabākie plāni da�reiz sagrūst.

-�� Vai Bērlons to zina?

-�� Bērtons, �ķiet, visu �o lietu noorganizējis.

Prezidents piegāja pie Raselas, uzlikdams savu roku uz

viņas plaukstas.

-�� Par ko tu runā?

Rasela savam bosam izstāstīja pēdējo dienu notikumus.

Prezidents berzēja vaigu.

-�� Ko Bērtons gatavojas darīt? �o jautājumu viņ� uz�deva vairāk sev, nevis Raselai.

-�� Kāpēc tu pats viņam nepiezvani un nepajautā? Viņ� tikai loti lūdza, lai tu �o zinu nodod Salivenam.

* 7 >

-�� Salivenam? Kāpēc, pie velna� prezidents nepabei�dza savu domu. Viņ� piezvanīja Bērtonam, bet viņam at�bildēja, ka aģents pēk�ņi saslimis un devies uz slimnīcu.

Prezidents ar acīm ieurbās savā padomniecē.

-�� Vai Bērtons domā darīt to, kas man prātā?

-�� Atkarīgs no tā, kas tev ir prātā.

-�� Beidz �īs spēlītes, Glorij. Tu saprati, ko es domāju.

-�� Ja tu domā, vai Bērtons vēlas pārliecināties, lai �o personu nekad neapcietinātu, tad arī man tā �ķiet.

Prezidents spēlējās ar smagu vēstuļu nazi uz sava rak�stāmgalda un, apsēdies krēslā, skatījās laukā pa logu.

Rasela nodrebēja, ieraugot �o priek�metu. Viņa savējo bija izmetusi.

-�� Alan, ko tu gribi, lai es daru? Viņa skatījās prezi�dentam pakausī. Viņ� bija prezidents un vajadzētu pacietī�gi sēdēt un gaidīt, pat ja radās vēlē�anās pastiept roku un viņu no�ņaugt.

Beidzot Ri�monds pagriezās.

-�� Neko. Es negribu, lai tu kaut ko darītu. Es labāk pie�zvanī�u Salivenam. Pasaki man vēlreiz laiku un vietu.

Raselai atkal ienāca prātā tā pati doma: Viens no draugiem.

Prezidents pacēla klausuli. Rasela pastiepa roku, uzlik�dama to uz viņa plaukstas.

-�� Alan, policijas atskaitē teikts, ka Kristīnei Salivenai bija nobrāzumi uz �okļa un ka viņa gandrīz no�ņaugta.

Prezidents nepacēla acis.

-�� Patie�ām?

-�� Kas īsti notika tajā guļamistabā, Alan?

-No tiem fragmentiem, ko spēju atcerēties, viņa gribē�ja spēlēt rupjāk par mani. Nospiedumi uz kakla? Viņ� apklusa un nolika klausuli. Es teik�u tā Kristija bija diezgan perversa. Viņai iestājās seksuālas dabas nosmak�ana. Zini, tā mēdz notikt, ja uzbudinājuma brīdī mēģina ievilkt gaisu.

-�� Esmu par to dzirdējusi, Alan. Es tikai nedomāju, ka tu ielaidīsies sakaros ar tādu kā viņa. Raselas tonis bija skarbs.

Prezidents atcirta:

-�� Atceries savu vietu, Rasei. Man nav jāsniedz atskai�tes par savu rīcību ne tev, ne kādam citam

Viņa atkāpās un ātri atvainojās.

-�� Protams, piedodiet, mister prezident.

Ri�monda seja atslāba. Viņ� piecēlās un samierino�i papleta rokas.

-�� Es to darīju Kristijas labā, ko citu lai saku, Glorij. Sievietēm da�reiz ir dīvains iespaids uz vīrie�iem. Es pret to noteikti neesmu aizsargāts.

-�� Tad kāpēc viņa mēģināja tevi nogalināt?

-�� Kā jau teicu, viņa gribēja spēlēt ar rupjākiem paņē�mieniem. Viņa bija piedzērusies un zaudēja kontroli. Diem�ēl tā tas notika.

Glorija skatījās viņam garām uz logu. Tik�anās ar Kris�tīni Salivenu nemaz tik vienkār�i �nenotika�. �im randi�

ņam patērētais laiks un priek�darbi līdzinājās priek��vēlē�anu kampaņas plāno�anai. Viņas atmiņā atausa tās nakts notikumi.

Prezidents pienāca un nostājās viņai aiz muguras, saņē�ma viņu aiz pleciem un pagrieza pret sevi.

-�� Tas bija �ausmīgs pārdzīvojums visiem, Glorija. Es noteikti negribēju Kristijas nāvi. Es turp devos, lai pavadī�tu mierīgu, romantisku vakaru ar ļoti skaistu sievieti. Ak Dievs! Kāds es esmu briesmonis. Viņa sejai pārslīdēja atbruņojo�s smaids.

-�� Es to zinu, Alan. Atceroties visas tās sievietes un tik��anās reizes, kaut kam sliktam bija jānotiek.

Prezidents paraustīja plecus.

-�� Kā jau es tev teicu, neesmu pirmais vīrs �ajā amatā, kas iesaistās �āda veida ārpusplāna nodarbībās. Un nebū�u arī pēdējais. Viņ� saņēma plaukstā viņas zodu. Tu la�bāk par citiem zini mana amata prasības, Glorija. Pasaulē nav cita darba, kas tam līdzinātos.

-�� Es saprotu, ka spiediens ir milzīgs. Es to apzinos, Alan.

-���� Pareizi, �im darbam nepiecie�ams pārcilvēcisks spēks. Da�reiz saskarē ar realitāti rodas vajadzība atlaist gro�us vaļīgāk. Ir svarīgi, kā es tieku galā ar �o spriedzi, jo tas nosaka, cik labi es spē�u kalpot tiem, kas mani ievē�lēju�i, kas man uzticēju�ies.

Viņ� atgriezās pie galda.

-�� Beigu beigās, vieso�anās skaistu sievie�u sabiedrībā ir relatīvi nekaitīgs veids, kā mazināt stresu.

Glorija dusmīgi raudzījās uz viņa muguru. Kā viņ� va�rēja iedomāties, ka viņu iespaidos �ī retorika, �ī tuk�ā pat�riotiskā runa.

-�� Kristīnei Salivenai tas izrādījās neveiksmīgi, nelaimī�gi, viņa atcirta.

Ri�monds pagriezās pret Raselu. Viņ� vairs nesmaidīja.

-�� Es patie�ām vairs nevēlos par to runāt, Glorija. Kas pagājis, pagājis. Jāsāk domāt par nākotni. Vai saprati?

Viņa palocīja galvu, formāli piekrītot, un cēli izgāja no kabineta.

Prezidents atkal pacēla klausuli. Viņ� detalizēti izstāstī�ja savam labākajam draugam Valteram Salivenam par po�licijas operāciju. Prezidents pie sevis smaidīja, sastādī�dams telefona numuru. Izskatījās, ka tas vairs nevilksies ilgi. Viņi jau gandrīz bija tiku�i cauri sveikā. Viņ� paļāvās uz Bērtonu, uz viņa pareizo rīcību viņu visu labā.

^ :fc ifc

Luters pārbaudīja pulksteni. Tas rādīja vienu. Viņ� ie�gāja du�ā, iztīrīja zobus un uzposa savu tikko apcirpto bārdu. Viņ� ķemmēja matus tik ilgi, kamēr bija apmieri�nāts. �odien viņa seja izskatījās labāk. Keitas telefona zvans bija paveicis brīnumus. Viņ� vairākkārt atskaņoja telefonogrammu, lai tikai dzirdētu viņas balsi un tos vār�dus, kurus viņ� vairs nekad nebija cerējis saklausīt. Luters bija riskējis un aizgājis līdz vīrie�u apģērbu veikalam cen�trā, kur nopirka jaunas bikses, sporta jaku un ādas kurpes. No kaklasaites viņ� tomēr bija atteicies.

Luters pielaikoja savu jauno jaku. Patīkama sajūta. Bikses bija mazliet par platām viņ� bija nokrities svarā. Viņam vajadzētu vairāk ēst. Luters to varētu sākt �odien, izmaksājot meitai agras vakariņas, ja viņa atļaus. Viņam bija jāapsver, viņ� neko negribēja meitai uzspiest.

D�eks! Tas noteikti būs bijis D�eks. Viņ� būs viņai izstās�tījis par abu tik�anos. Teicis Keitai, ka tēvam draud nepatik��anas. Te bija �is iemesls. Protams! Kā gan viņ� uzreiz to ne�bija sapratis. Bet ko tas varēja nozīmēt? Ka viņa bija norū�

pējusies? Viņ� juta, ka nodreb no galvas līdz kājām. Pēc vi�siem �iem gadiem? Luters,bija izlēmis, un nekas tagad ne�spētu piespiest viņu mainīt �o lēmumu. Pat viņa mazā meita nē. Bija jāvēr� par labu kāds �ausmīgs pāridarījums.

Luters bija pārliecināts, ka Ri�monds neko nezināja par saraksti ar savu padomnieci. Viņas vienīgā cerība bija klu�sām atpirkt to, kas piederēja Luteram, un pēc tam izdarīt tā, lai neviens to nekad vairs neredzētu. Uzpirkt viņu cerī�bā, ka viņ� pazudīs uz visiem laikiem un pasaule nekad neuzzinās. Viņ� bija pārliecinājies, ka nauda tikusi pār�skaitīta uz norādīto kontu. Tas, kas notiks ar �o naudu, būs viņiem pirmais pārsteigums.

Otrs pārsteigums piespiedīs viņus aizmirst pirmo. La�bākais bija tas, ka Ri�monds neko nenojauta. Luters �au�bījās, vai prezidents vispār tiks arestēts. Ja par �o lietu ne�varēja saukt pie atbildības kā par valsts noziegumu, par ko tad varēja? Votergeitas lieta, salīdzinot ar to, izskatījās pēc nevainīgas draiskulības. Luters apcerēja, kas noliek ar biju�ajiem prezidentiem pēc tam, kad tie tiek apsūdzēti valsts noziegumā.

Luters izvilka no kabatas vēstuli. Viņ� nokārtos visu tā, lai viņa to saņemtu tie�i ap to laiku, kad gaidīs pēdējos no�rādījumus. Izpirkuma maksa. Viņa saņems savu samaksu. Viņi visi to saņems. Tas bija to vērts.

Lai kā Luters centās, viņ� nespēja izdzēst no atmiņas �īs sievietes seksuālo sakaru silta līķa klātbūtnē. Viņa uz�skatīja miru�o par atkritumu �upu, par ko nav vērts uz�traukties. Un Ri�monds �is piedzēries, noslienājies ne�lietis. Atmiņas no jauna Luteram uzvandīja dusmas. Viņ� sakoda zobus, bet tad pēk�ņi pasmaidīja.

Luters piekritīs, ja D�eks viņam pagādās vieno�anos. Divdesmit gadus, desmit gadus, desmit dienas. Viņu tas

vairs neuztrauca. Lai velns parauj prezidentu un visus vi�ņa sabiedrotos. Lai velns parauj visu �o pilsētu. Viņ� tos gāzīs no augstajiem krēsliem.

Bet sākumā viņ� pavadīs kādu laiku kopā ar savu mei�tu. Pēc tam viņam vairs nebija, par ko uztraukties.

Piegājis pie gultas, Luters pēk�ņi sarāvās. Viņam prātā ienāca vēl kāda doma. Tā bija sāpīga, bet viņ� to varēja saprast. Viņ� apsēdās uz gultas un padzērās ūdeni. Ja tā bi�ja taisnība, vai viņam bija tiesības viņu vainot? Bez tam, viņ� varētu no�aut divus zaķus ar vienu �āvienu. Atguļo�ties gultā, viņam ienāca prātā, ka tas viss izskatījās pārāk skaisti, lai būtu īstenība. Vai viņ� no viņas bija pelnījis kaut ko labāku? Atbilde skanēja skaidri nebija.

*� * *

Kad naudas pārvedums sasniedza apgabala banku, tas automātiski tika pārskaitīts uz pieciem da�ādiem apvidus banku rēķiniem uz katru viens miljons dolāru. No turie�nes �īs summas atkal tika savāktas kopā vienā vietā.

Rasela, kas bija pārbaudījusi ļplūsmu, drīz uzzinās, kas noticis. Viņa par to īpa�i nepriecāsies. Vēl mazāk viņu ie�priecinās nāko�ā vēstule.

& %

Kafejnīca Alonzo bija atvērta apmēram gadu. Mazā laukumiņā, pie trotuāra, ko norobe�oja melna metāla sēti�ņa, bija izvietoti parastie galdiņi ar saulessargiem. Te va�rēja nobaudīt da�ādu �ķirņu kafiju, un tā bija stipra. Bro�kastu un pusdienu apmeklētāji bija iecienīju�i kafejnīcā ceptās smalkmaizītes. Bez piecām minūtēm �etros pie āra galdiņa sēdēja tikai viens cilvēks. Vēsuma dēļ saulessargi bija saritināti un atgādināja milzīgus kokteiļa salmiņus.

Kafejnīca atradās modernas ofisu ēkas apak�stāvā. Di�vus stāvus augstāk pie sienas bija piestiprinātas sastatnes. Trīs strādnieki nomainīja ieplīsu�u stiklu. Visa ēkas fasāde sastāvēja no spoguļstikliem, kas atspoguļoja pretī eso�o ainavu. Stikls bija smags, un vīri ap to pamatīgi nopūlē�jās.

Keita savilka cie�āk meteli un malkoja kafiju. Par spīti vēsumam, pēcpusdienas saule sildīja, bet drīz tā pazuda. Pār galdiņiem sāka klāties garas ēnas. Viņa juta, ka iekai�su�ās acis sāp, un tās bija jāsamiedz, kad saule atkal uz�spīdēja pār pamestajām dzīvokļu mājām ielas pretējā pusē. Tās bija paredzētas nojauk�anai, lai �o rajonu pārbū�vētu. Viņa neievēroja, ka vienas mājas aug�stāva logs pa��reiz bija atvērts. Blakusmājai bija izsisti divi logi. Vēl ci�tai bija daļēji ielauztās durvis.

Keita paskatījās pulkstenī. Viņa �eit sēdēja jau aptuveni divdesmit minūtes. Pieradu�ai pie sava darba drud�ainā tempa, viņai likās, ka diena velkas bezgalīgi. Viņa ne�au�bījās, ka apkārtnē slēpās vairāki du�i policistu, gatavi uz�brukumam, kad viņ� Keitai tuvosies. Viņa visu pārdomāja. Ko viņa vispār varēja teikt? Sveiki, tēt, tu esi notverts? Vi�ņa berzēja vēja aprautos vaigus un gaidīja. Viņ� būs klāt tie�i �etros, un tagad bija par vēlu kaut ko mainīt. Bet viņa bija rīkojusies pareizi, lai gan zaudēja savaldību pēc tam, kad piezvanīja detektīvam. Keita dusmīgi lauzīja rokas. Viņa bija gatava nodot savu tēvu policijai, jo viņ� to bija pelnījis. Nav vairs ko apstrīdēt. Tagad viņa tikai vēlējās, lai viss ātrāk beigtos.

& & #

Makkartijam �ī lieta nepatika. Viņa paradums bija izsekot upuri, da�reiz nedēļām ilgi, kamēr izprata viņa paradumus.

Tas atviegloja nogalinā�anu. Papildu laiks ari ļāva Makkartijam izplānot atkāp�anās ceļu un apsvērt varbūtības. �oreiz viņam nebija nevienas no �īm iespējām. Salivens bija runājis īsi. Viņ� jau tā bija iztērējis milzīgu summu dienas naudās. Pēc uzdevuma izpildī�anas sekos vēl divi miljoni. Makkartijs bi ja saņēmis kompensāciju, tagad viņam tā bija jāattaisno. Iz�ņemot savu pirmo darbu pirms daudziem gadiem, Makkartijs neatcerējās, ka kādreiz vēl tā būtu nervozējis. Viņam nemaz nepatika, ka apkārtne bija pilna ar policistiem.

Viņ� sev iegalvoja, ka viss nokārtosies. Viņ� bi ja rūpīgi izplānojis laiku, kas bija viņa rīcībā. Tūlīt pēc Salivena te�lefona zvana viņ� bija izlūkojis �o rajonu. Viņam uzreiz ienāca prātā doma par dzīvokļu mājām. Tā bi ja vienīgā ie�spējamā vieta. Viņ� jau �eit gaidīja no �etriem rītā. Mājas sētas durvis veda uz aleju. Noīrēta ma�īna gaidīja trotuāra malā. Viņam būs nepiecie�amas tie�i piecpadsmit sekun�des no brī�a, kad atskanēs �āviens, lai nomestu �auteni un noskrietu lejup pa kāpnēm, laukā pa durvīm un ma�īnā iek�ā. Viņ� atradīsies divu jūd�iji attālumā, pirms policija sapratīs, kas noticis. Lidma�īna pacelsies pēc �etrdesmit piecām minūtēm no privāta skrejceļa desmit jūdzes uz ziemeļiem no Va�ingtonas. Tās galapunkts būs Ņujorka. Lidma�īnā būs tikai viens pasa�ieris, un pēc piecām stun�dām un da�ām minūtēm Makkartijs sēdēs konkordā un būs ceļā uz Londonu.

Viņ� jau desmito reizi pārbaudīja savu �auteni un tē�mēkli, automātiski notraukdams kādu puteklīti no stobra. Būtu jauki, ja �autenei būtu klusinātājs, bet tad būtu jāsa�meklē tāds, kas piemērots ierocim, kas pielādēts ar virs�skaņas ātruma lodēm. Viņ� cerēja uz sajukumu, kas no�maskēs �āviena troksni un viņa bēg�anu. Paraudzījies pāri ielai, Makkartijs pārbaudīja pulksteni. Bija laiks.

Makkartijs, būdams ļoti pieredzējis slepkava, nespēja paredzēt, ka uz viņa upura galvu mērķēja vēl viens iero�cis. Pie tā bija tikpat asu acu pāris kā viņam, varbūt vel vērīgāks.

ī� ijc

Tims Kolins snaipera kvalifikāciju bija ieguvis jūras kājniekos. Ser�ants bija ierakstījis viņa raksturojumā, ka nekad nav redzējis precīzāku trāpījumu. �is slavinājumu objekts pa�laik raudzījās savas �autenes tēmēklī. Pēc tam Kolins aplūkoja furgonu, kurā viņ� slēpās. Tas bija novie�tots pie trotuāra pretī kafejnīcai. Viņ� varēs tie�i trāpīt mērķī. Kolins vēlreiz ielūkojās tēmēklī, un krustpunktā uz īsu brīdi parādījās Keita Vitneja.

Kolins atvēra furgona sānu logu. Viņ� atradās mājas ēnā, un viņam bija arī tā priek�rocība, ka viņ� zināja, kur gaida Sets Frenks un apgabala policijas vienība. Daļa vīru slēpās pa labi no kafejnīcas, bet pārējie ofisu ēkas vestibi�lā. Da�ādās vietās uz ielas bija novietotas ma�īnas bez uz�rakstiem. Ja Vitnejs muktu, viņ� necik tālu netiktu. Bet Kolins zināja, ka viņ� vairs nekur neaizskries.

Pēc �āviena Kolins ātri izjauks �auteni un noslēps to furgonā. Pēc tam viņ� ar pistoli rokā un slepenā dienesta nozīmi pievienosies pārējiem policistiem, tēlodams izbrī�nu par notiku�o. Neviens neiedomāsies pārbaudīt slepenā dienesta furgonu, lai tur meklētu ieroci vai �āvēju.

Bērtona plāns jaunajam aģentam �ķita prātīgs. Kolinam nekas nebija pret Luteru Vitneju, bet uz spēles bija likts daudz vairāk nekā �ī se�desmit se�us gadus vecā profesio�nālā noziedznieka dzīvība. Kolins nemaz nepriecājās par veca vīra slepkavību, un viņ� to centīsies aizmirst pēc tam, kad darbs būs padarīts. Tāda bija dzīve. Viņam par �o

darbu maksāja. Viņ� bija devis zvērestu bez ierunām pildīt savus pienākumus, un tas stāvēja pāri visam. Vai viņ� pār�kāpa likumu? Teorētiski viņ� būs izdarījis slepkavību. Īstenībā viņ� darīja to, kas bija jādara. Viņ� domāja, ka prezidents to zināja. Kolinam to darīt bija liku�i Glorija Rasela un Bils Bērtons, kuru viņ� cienīja vairāk par ci�tiem. Kolins nevarēja nepakļauties pavēlēm. Bez tam ve�cais zēns bija ielauzies tajā mājā. Viņam draudēja divdes�mit gadi cietumā. Viņ� nekad nenodzīvos divdesmit ga�dus. Neviens nevēlējās sēdēt aiz restēm astoņdesmit gadu vecumā. Kolins vienkār�i viņam aiztaupīs cie�anas. Ja Kolinam būtu jāizvēlas, viņ� izvēlētos lodi.

Kolins paraudzījās uz strādniekiem, kas pulējās apmai�nīt stiklu uz sastatnēm virs kafejnīcas. Viens no vīriem satvēra virves galu, kas bija pievienots plāksnei. Stikla ga�bals lēnām sāka celties aug�up.

^ #

Keita pacēla acis no savām rokām,'kuras gaidīdama ap�lūkoja, un sastapās ar viņa skatienu.

Viņ� steidzīgi nāca �urp pa trotuāru. �alle un platmale gandrīz pilnīgi noslēpa viņa sejas pantus, bet gaitu nebija iespējams sajaukt. Keitai kļūstot pieaugu�ākai, viņa vien�mēr bija vēlējusies tāpat slīdēt pa zemes virsu kā viņas tēvs bez pūlēm un tik pa�pārliecināti. Viņa jau sāka cel�ties, bet tad pārdomāja. Frenks nebija teicis, kurā brīdī viņ� iejauksies, ta�u Keita nedomāja, ka viņ� vilcināsies.

Luters apstājās kafejnīcas priek�ā un raudzījās uz mei�tu. Viņ� nebija viņu tik tuvu redzējis vairāk nekā desmit gadus un nebija īsti pārliecināts, kā rīkoties. Viņa juta tēva vilcinā�anos un izmocīja smaidu. Viņ� nekavējoties piegā�ja pie Keitas galdiņa un apsēdās ar muguru pret ielu. Par

spīti vēsumam, viņ� noņēma cepuri un iebāza saulesbrilles kabatā.

Makkartijs nomērķēja. Tēmēkli parādījās sirmi mati, un viņa pirksts, atbīdījis dro�inātāju, tuvojās �autenes gailim.

^ # &

Tikai kādus simt jardus tālāk Kolins vēroja Lutera kus�tības. Viņ� tik ļoti nesteidzās kā Makkartijs, jo viņam bija tā priek�rocība, ka viņ� zināja, kurā brīdī iejauksies polici�ja.

*� * *

Makkartijs salieca pirkstu. Viņ� jau sen bija ievērojis strādniekus uz sastatnēm, bet pēc tam vairs nebija tiem pievērsis uzmanību. Tā bija otra kļūda, ko viņ� jebkad sa�vā darbā bija pieļāvis.

Spoguļstikls pēk�ņi parāvās uz aug�u, kamēr virve tika vilkta lejup, un panelis sa�ķiebās uz Makkartija pusi. Stikls atstaroja rieto�o sauli, sarkanu un �ilbino�u, tie�i Makkartijam acīs. Viņam iesmeldzās acu zīlītes, un roka neapzināti nodrebēja, ierocim iz�aujot. Nolamājies viņ� aizmeta �auteni un piecās sekundēs aizskrēja līdz durvīm. Ātrāk, nekā plānots.

Lode atsitās pret saulessarga kātu un, to nobrāzdama, riko�etā ietriecās betona ietvē. Luters un Keita abi pieplaka pie zemes. Tēvs instinktīvi piesedza meitu. Pēc da�ām sekundēm Sets Frenks un kāds ducis formās tērptu vīru ar paceltiem iero�iem izveidoja pusapli apkārt �im pārim, ar acīm iztaustot katru ielas kvadrātpēdu.

-�� Aplenciet visu �o nolādēto rajonu. Frenks uzbrēca ser�antam, kur� tālāk nodeva pavēles pa rāciju. Vīri for�mās izklīda, un tika iedarbinātas automa�īnas.

Strādnieki noraudzījās uz ielu, neapzinādamies savu neparedzēto lomu �ajā notikumā, kas risinājās lejā.

Luteru uzrāva kājās, uzlika roku dzel�us, un viss bars iesteidzās ofisu ēkas vestibilā. Satrauktais Sets Frenks ap�mierināts aplūkoja �o vīru un nolasīja viņa tiesības. Lu�ters raudzījās uz savu meitu. Keita sākumā nespēja izturēt viņa skatienu, bet tad izlēma, ka viņ� vismaz ir to pelnī�jis. Viņa vārdi Keitu sāpināja vairāk par visu, kam viņa bija gatava.

-�� Vai ar tevi viss kārtībā, Keitij?

Viņa pamāja un sāka raudāt. Viņa nespēja savaldīties un sabruka uz grīdas.

Bils Bērtons stāvēja pie durvju sliek�ņa vestibilā, kad ieradās apjuku�ais Kolins. Bērtons ar skatienu centās no�slaucīt jaunāko vīrieti no zemes virsas. Kolins kaut ko ie��ukstēja viņam ausī.

Bērtons ātri uztvēra informāciju un pēc da�ām sekun�dēm saprata, kas noticis. Salivens bija nolīdzis algotu slepkavu.

Viltīgais miljardieris Bērtona vērtējumā ieguva vēl vai�rāk punktu. Bērtons piegāja pie Frenka.

Frenks uz viņu paskatījās.

-�� Vai tev ir kāda nojausma par to, kas te, velns parāvis, notika?

-�� Varbūt, Bērtons atbildēja.

Aģents apgriezās apkārt. Pirmo reizi viņ� un Luters Vitnejs ieskatījās viens otram acīs. Luteram vēlreiz atmiņā uzpeldēja tā nakts. Bet viņ� nezaudēja savaldī�anos.

Bērtons viņu apbrīnoja, bet bija arī norūpējies. Viņa acis Bērtonam, kur� neskaitāmas reizes bija piedalījies arestos, kad parasti pieaugu�ie �ņukstēja kā mazi bērni, pavēstīja visu, kas nepiecie�ams. Tas vīrs visu laiku bija

plānojis pieteikties policijā. Kāds tam bija iemesls, Bēr�tons nebija īsti dro�s, bet viņam bija vienalga.

Aģents turpināja raudzīties uz Luteru, kamēr Frenks sa�zinājās ar saviem vīriem. Tad Bērtons paskatījās uz stūrī sabruku�o augumu. Luters jau bija mēģinājis nokļūt pie viņas, bet policisti viņu turēja ciet. Kāda policijas darbi�niece nesekmīgi centās Keitu mierināt. Asaras tecēja pāri vecā vīra dziļajām grumbām, kad viņ� redzēja, kā viņa mazā meitene mokās.

Ievērojis Bērtonu sev blakus, Luters beidzot ar acīm raidīja zibeņus uz viņu, kamēr Bērtons piespieda vecā vīra skatienu pievērsties Keitai. Pēc tam abu vīru acis atkal sa�tikās. Bērtons nedaudz sarauca uzacis un pēc tam tās no�laida. Izskatījās tā, it kā viņ� raidītu �āvienu Keitai galvā. Bērtona skatiens bija piespiedis novērsties visrūdītākos �ī apgabala noziedzniekus, jo viņ� prata savilkt draudīgu se�jas izteiksmi. Tomēr sirsnīgums vecā vīra sejā pat bargiem vīriem uzdzina aukstus drebuļus. Luters Vitnejs nebija ne�kāds pink�ķētājs, to varēja viegli saskatīt. Bet Lutera Vitneja betona nervi bija sāku�i plaisāt, redzot raudo�o sie�vieti stūrī.

Bērtons pagriezās un izgāja laukā pa durvīm.

Glorija Rasela sēdēja savā dzīvojamā istabā un drebo�ā rokā turēja vēstuli. Viņa paskatījās pulkstenī. Tā bija pie�nākusi tie�i laikā. Vēstuli bija atvedis kāds izsūtāmais, ve�cāks vīrs, ar turbānu galvā, sabuktētā subaru automa�īnā ar uzrakstu �Metro Rush Couriers� uz durvīm. Paldies, kundze. Atvadieties no savas dzīves. Viņa bija cerējusi, ka beidzot turēs rokā to priek�metu, kas palīdzēs izdzēst vi�sus tos murgus, ko viņa bija pārcietusi. Viņa bija uzņēmu�sies tādu risku.

Skurstenī gaudoja vēj�, bet kamīnā �audījās mājīgas liesmiņas. Māja bija rūpīgi uzkopta, pateicoties Marijai, viņas kalponei, kas nupat bija aizgājusi. Raselu gaidīja se�natora Ri�arda Mailsa mājā uz vakariņām astoņos vakarā. Mails varētu palīdzēt viņai realizēt viņas politiskos mēr�ķus. Beidzot viss atkal bija iegājis savās sliedēs. Bija pie�nācis viņas laiks. Pēc visiem �iem moku un pazemojuma brī�iem. Bet ko tagad? Ko lai viņa iesāk?

Rasela vēlreiz paskatījās uz vēstuli. Viņa juta, ka pār viņu klājas milzīgs tīkls, vilkdams viņu lejup, kur viņai būs jāpaliek.

PALDIES PAR �ĒLSIRDĪGO ZIEDOJUMU. TAS TIKS AUGSTU NOVĒRTĒTS. PALDIES ARĪ PAR PA�PILDU VIRVI, KURU JŪS MAN NUPAT PAGĀDĀJĀT, LAI JŪS PAKĀRTU. MINĒTĀ PRIEK�META SAKA�RĀ: TAS VAIRS NAV PĀRDO�ANĀ. ES IEDOMĀJOS,

KA KRUĶIEM TAS VARBŪT BŪS NEPIECIE�AMS KĀ PIERĀDĪJUMS TIESAS PRĀVĀ. STARP CITU, LAI VELNS JŪS PARAUJ!

Viņa grīļojoties piecēlās. Papildu virve? Viņas domas vairs nedarbojās. Vispirms Rasela iedomājās piezvanīt Bērtonam, bet tad saprata, ka viņ� nebūs Baltajā namā. Tad viņai pēk�ņi pieleca. Viņa piesteidzās pie televizora. Pa�laik bija pulkstenis se�i un ziņās tika pārstāstīts kāds nesens notikums. Runa bija par pārdro�u policijas operāci�ju, ko kopīgi bija realizējusi Midltonas apgabala un Aleksandrijas pilsētas policija. Tie bija notvēru�i aizdomās tu�rēto Kristlnas Salivenas slepkavu. Kāds nezināms �āvējs bija raidījis lodi. Tika izteikts pieņēmums, ka mērķis bijis aizdomās turētais.

Rasela skatījās uz kadriem no Midltonas policijas iecir�kņa. Viņa redzēja Luteru Vitneju, kur� skatījās taisni uz priek�u, nemaz nemēģinādams slēpt savu seju, iedams aug�up pa kāpnēm. Viņ� bija daudz vecāks, nekā viņa bija iztēlojusies. Viņ� izskatījās pēc skolas direktora. �is vīrs viņu bija vērojis� Viņai nemaz nebija ienācis prātā, ka Luteru arestēja par noziegumu, ko viņ� nebija izdarījis. �ī atklāsme, vienalga, viņu nepamudinātu rīkoties. Operato�ram pagrie�oties, viņa uz īsu brīdi ieraudzīja Bilu Bērtonu kopā ar Kolinu. Viņi stāvēja un klausījās, kā detektīvs Sets Frenks nolasa paziņojumu presei.

Viņi nebija izpildīju�i uzdevumu, nelie�i. Tagad �is vīrs bija aiz restēm un viņa turēja rokās vēstuli, kas garantēja, ka viņ� panāks, lai viņi visi zaudētu amatus. Viņa bija uzti�cējusies Bērtonam un Kolinam. Prezidents bija viņiem uzti�cējies, bet viņi nebija attaisnoju�i cerības. Rasela nespēja noticēt savām acīm, kā Bērtons tur varēja stāvēt tik mierīgs, kad visa viņu pasaule draudēja uzliesmot kā meteorīts.

Nākamā doma viņu pa�u pārsteidza. Rasela aizsteidzās uz vannasistabu, atrāva vaļā medikamentu skapīti un pa�ķēra pirmo pudeli, kas patrāpījās. Cik table�u nepiecie��ams desmit, simt?

Viņa skrūvēja vāciņu, bet trīco�ās rokas to nespēja da�būt vaļā. Viņa turpināja cīnīties, līdz beidzot visas tabletes izbira izlietnē. Rasela sarausa pilnu plaukstu, tad apstājās. Viņa spogulī ieraudzīja savu atspulgu. Pirmo reizi viņa saskatīja, cik ļoti bija novecojusi. Acis bija iekritu�as, vai�gi izdēdēju�i, un mati nosirmoju�i viņas acu priek�ā.

Rasela paskatījās uz zaļajām tabletēm saujā. To viņa nespēja izdarīt. Lai gan viņai zuda pamats zem kājām, vi�ņa to nevarēja. Viņa uzlaida tabletēm ūdeni un, tās aizska�lojusi, izslēdza gaismu. Pēc tam viņa piezvanīja senato�ram un teica, ka nevar apmeklēt vakariņas slimības dēļ. Viņa tikko bija paspējusi apgulties, kad atskanēja klauvē�jiens pie durvīm.

Sākumā tas izklausījās pēc attālām bungu skaņām. Vai viņiem būs aresta orderis? Par ko viņu varētu apsūdzēt? Vēstule! Vina to izrāva no kabatas un iemeta kamīnā. Kamēr tā uzliesmoja un sadega, Rasela sakārtoja kleitu, uzvilka lakādas kurpes un izgāja no istabas.

Otro reizi viņas krūtīs kaut kas iedūrās, ieraugot Bilu Bērtonu pie parādes durvīm. Ne vārda nebildis, viņ� ieso�ļoja iek�ā, nometa mēteli un devās taisnā ceļā pie alkoho�la.

Viņa aizcirta durvis.

-�� Lielisks darbiņ�, Bērton, spīdo�s. Tu par visu jauki parūpējies. Kur ir tavs līdzzinātājs? Vai pa�laik tiek pār�baudīta viņa redze?

Bērtons apsēdās ar dzēriena glāzi rokās.

-�� Aizveriet muti un noklausieties.

Citā reizē �āda piezīme būtu viņai aizdevusi dusmas. Bet Bērtona tonis neļāva iebilst. Viņa ievēroja ieroci mak�stī un pēk�ņi saprata, ka viņai visapkārt bija cilvēki, kas nēsāja �aujamos. �ķita, ka viņi ir visur. Viņa bija ielaidu��ies attiecībās ar ļoti bīstamiem ļaudīm. Rasela apsēdās un raudzījās uz Bērtonu.

-�� Kolins nepaspēja iz�aut.

-�� Bet�

-�� Bet kāds iz�āva. Es to zinu. Viņ� izdzēra glāzi gan�drīz tuk�u. Rasela izlēma, ka jāsajauc viens kokteilis, bet pārdomāja.

Bērtons uz viņu paskatījās.

-�� Valters Salivens. Tas nelietis Ri�monds viņam visu izstāstīja, vai ne?

Rasela pamāja.

-�� Vai tu domā, ka aiz tā visa slēpjas Salivens?

-�� Kur� gan cits, velns parāvis. Viņ� uzskata, ka, tas vīrs nogalinājis viņa sievu. Viņam ir diezgan naudas, lai nolīg�tu vislabāko �āvēju pasaulē. Viņ� vienīgais bez mums zi�nāja, kurā vietā tas notiks. Bērtons paraudzījās uz Raselu un nepatikā savieba seju. Neesiet tāda muļķe, cienītā.

Bērtons piecēlās un sāka staigāt �urp turp pa istabu.

Raselas domas pievērsās televizoram. Bet tas vīrs ir arestēts. Viņ� visu izstāstīs policijai. Es pirmīt domāju, ka viņi jau stāv aiz durvīm.

Bērtons apstājās.

-�� Tas vīrs policijai neko neteiks. Vismaz pagaidām.

-�� Par ko tu runā.

-�� Es runāju par vīru, kas darīs visu, lai saglabātu dzīvī�bu savai mazajai meitenei.

-Tu viņam draudēji?

-�� Viņ� pietieko�i skaidri saprata manu domu.

-�� Kā tu to zini?

-�� Acis nemelo, ledij. Viņ� saprot spēles noteikumus. Ja viņ� runās, tad viņa meitai jāatvadās no dzīves.

-�� Tu ta�u neuzdro�ināsies�

Bērtons pieliecās un bez pūlēm pacēla prezidenta gal�veno padomnieci gaisā, turēdams tā, ka viņas kājas nepie�skārās grīdai un abu acis bija vienā līmenī.

-�� Es nogalinā�u ikvienu personu, kas spējīga mani ie�gāzt, vai jūs sapratāt? Viņa tonis uzdzina aukstus drebu�ļus. Bērtons Raselu ielidināja krēslā.

Viņa raudzījās aug�up uz viņu, krīta bālu seju, ar �aus�mām acīs.

Bērtona seja bija no dusmām piesarkusi.

-�� Jūs mani iepināt visā �ajā lietā. Es gribēju izsaukt po�liciju pa�ā sākumā. Es paveicu savu darbu. Varbūt es no�galināju �o sievieti, bet pasaulē nav tādu zvērināto, kas mani atzīs par vainīgu. Jūs mani aptināt ap pirkstu ar vi�sām tām runām par globālo katastrofu un uzspēlētajām rū�pēm par prezidentu, un es, dumjais, noticēju. Var izrādī�ties, ka mana mū�a divdesmit gadi būs nodzīvoti veltīgi, un man tas nesagādā nekādu prieku. Diez vai jūs to spējat saprast.

Abi vairākas minūtes sēdēja klusējot. Bērtons, sa�ņau�dzis glāzi rokā, pētīja paklāju, saspringti domādams. Rasela ar vienu aci viņu vēroja, cenzdamās apturēt drebuļus. Viņa nespēja saņemties, lai Bērtonam pastāstītu par vēstu�li. Tur nekas labs nevarēja iznākt. Pazīstot Bērtonu, viņ� varētu izvilkt pistoli un Raselu uz vietas no�aut. Doma par tuvo vardarbīgo nāvi lika viņas asinīm sastingt.

Rasela mēģināja atlaisties atpakaļ krēslā. Fonā dzirdēja pulksteni tik�ķam. �ķita, ka tas skaitītu pēdējos atliku�os viņas dzīves mirkļus.

-�� Vai tu esi pārliecināts, ka viņ� neko neteiks? Viņa paskatījās uz Bērtonu.

-�� Es ne par ko neesmu pārliecināts.

-�� Bet tu teici�

-�� Es teicu, ka tas vīrs ir gatavs uz visu, lai viņa mazā meita neciestu. Ja viņ� �os draudus nenemtu vērā, mēs nā-

>������������������������������������������������������ > ko�os gadus, no rīta pamostoties, varētu aplūkot cietuma lāvas apak�u.

-�� Bet kā �o iespēju varētu atvairīt?

-�� Ja es zinātu atbildi, es tik ļoti neuztrauktos. Bet varu jums garantēt, ka Luters Vitnejs pa�laik sē� savā kamerā, prātodams, kā to panākt.

-�� Ko mēs varam darīt?

Viņ� paķēra mēteli un rupji uzrāva viņu kājās. Nāciet, pienācis laiks parunāt ar Ri�mondu.

*� * *

D�eks pār�ķirstīja savas piezīmes un tad aplaida ska�tienu apkārt konferen�u galdam. Viņa komanda sastāvēja no �etriem asociatīvajiem biedriem, trim ierindas advo�kātiem un diviem partneriem. Ziņa par D�eka sazvērestī�bu ar Salivenu bija izplatījusies pa visu firmu. Kolēģi uz D�eku raudzījās ar godbijības, cieņas un nelielu baiļu sa�jaukumu.

-�� Sem, tu koordinēsi izejvielu pārdo�anu un pirk�anu caur Kijevu. Mūsu cilvēks tur ir pārdro�s un mīl risku, uz�mani viņu, bet ļauj viņam rīkoties.

Sems, kur� jau desmit gadus bija partneris, ar troksni aizvēra diplomātu.

-�� Tiks izdarīts.

-�� Ben, es izskatīju tavu atskaiti par iespaidīgu personu atbalstu. Es piekrītu un uzskatu, ka mums jāizdara spie-

' V

diens uz Ārlietu ministriju. Nebūtu par ļaunu dabūt viņus mūsu pusē. D�eks atvēra citu dokumentu mapi.

-�� Mūsu rīcībā ir aptuveni mēnesis, lai izplānotu �o ope�rāciju. Mūs uztrauc Ukrainas neskaidrais politiskais sta�tuss. Ja mums jānopelna zināma summa un tas jādara ātri, mēs nevēlamies, lai Krievija anektētu mūsu klientu. Tagad es vēlos da�as minūtes pārrunāt�

Durvis atvērās, un iek�ā paraudzījās D�eka sekretāre. Viņa izskatījās satraukta.

-�� Es ļoti atvainojos, ka man jūs jātraucē.

-�� Viss kārtībā, Marta, kas noticis?

-�� Kāds jūs gaida pie telefona.

-�� Es teicu Lusindai, lai pieņem manas sarunas, izņemot neparedzētus apstākļus. Es visiem piezvanī�u rīt.

-�� Manuprāt, tie varētu būt neparedzēti apstākļi.

D�eks apgriezās grozāmajā krēslā.

-�� Kas zvana?

-�� Viņa teica, ka viņu sauc Keita Vitneja.

Pēc piecām minūtēm D�eks jau sēdēja savā ma�īnā pavisam jaunā, vara krāsas Lekus 300. Viņ� saspringti do�māja. Keitas balss bija izklausījusies histēriska. Viņam vienīgi izdevās saprast, ka Luters arestēts. Par ko, to viņ� nezināja.

*� * *

Keita atvēra durvis pēc pirmā klauvējiena un gandrīz sabruka viņa rokās. Pagāja vairākas minūtes, pirms viņa sāka elpot vienmērīgi.

-�� Keit, kas noticis? Kur ir Luters? Par ko viņam izvir�zīta apsūdzība?

Viņa raudzījās uz D�eku. Keitas vaigi bija uzpampu�i un sarkani un izskatījās tā, it kā viņa būtu iepļaukāta.

Kad viņa beidzot bija spējīga izspiest kādu vārdu, D�eks apjucis apsēdās.

-��� Slepkavība? Viņ� paraudzījās visapkārt. Viņ� ne�spēja reģistrēt savas trauksmainās domas. Tas nav iespē�jams. Ko, pie velna, viņ� varētu būt nogalinājis?

Keita iztaisnojās krēslā un atglauda matus no sejas. Vi�ņa raudzījās tie�i viņam acīs. �oreiz vārdi bija skaidri, tie��i un iedūrās vina sirdī kā stikla lauskas.

-�� Kristīni Salivenu.

D�eks kādu laiku sēdēja kā sastindzis, tad pēk�ņi pielē�ca kājās. Viņ� skatījās uz viņu, gribēdams runāt, bet juta, ka nespēj pateikt ne vārda. Aizstreipuļojis līdz logam,. D�eks to atvēra un ļāva aukstam gaisam appūst seju. Vi�ņam kļuva nelabi, un viņ� tik tikko spēja savaldīties. Viņ� aizvēra logu un apsēdās viņai blakus.

-�� Kas notika, Keit?

Viņa ar izpluinītu salveti noslaucīja acis. Keita nebija novilkusi mēteli. Kurpes mētājās blakus krēslam, kur viņa tās bija pametusi. Viņa centās nomierināties.

Keita atglauda nomaldīju�os matu �ķipsnu no vaiga un beidzot paskatījās uz D�eku.

Vārdi nāca pār viņas lūpām klusi un ar grūdieniem.

-�� Policija tur viņu ieslodzījumā. Viņi uzskata, ka viņ� ielauzies Salivenu mājā. Tajā laikā mājai bija jābūt tuk��ai.. . bet tur bija Kristīne Salivena. Viņa apklusa un dzi�ļi ievilka elpu. Viņi domā, ka Luters viņu no�āva. Līdzko Keita izteica pēdējos vārdus, viņa aizvēra acis. �ķita, ka acu plaksti pa�i noslīga, it kā uz tiem būtu uz�likts kaut kas �ausmīgi smags. Viņas piere bija saraukta dziļās grumbās, un galva sāpēs pulsēja.

-�� Tas ir neprāts, Keit. Luters nekad nevienu nenogali�nātu.

-�� Es nezinu, D�ek, Es nezinu, ko domāt.

D�eks piecēlās un novilka mēteli. Viņ� ar roku saglau�da matus, pūlēdamies domāt skaidri. D�eks paskatījās uz Keitu.

-�� Kā tu to uzzināji? Kā, pie velna, viņi Luteru noķēra? Atbildes vietā Keitas ķermenis sāka trīcēt. �ķita, ka sā-

pes ir tik spēcīgas, ka tās pat var saskatīt. Viņa klusēdama noslaucīja seju ar jaunu salveti. Bija nepiecie�ams ilgs laiks, kamēr viņa sprīdi pa sprīdim pagriezās pret D�eku. Viņas acis joprojām bija aizvērtas, un viņa elsoja, cīnīda�mās pēc elpas.

Beidzot viņa atvēra acis. Lūpas kustējās, bet sākumā pār tām nenāca ne skaņas. Tad viņai izdevās pateikt �os vārdus lēnām, skaidri, it kā viņa pūlētos saņemt sitienus.

-�� Es viņu ievilināju lamatās.

Luters, ģērbies oran�ās arestanta drēbēs, sēdēja tajā pa��ā nopratinā�anas telpā, kur bija sēdējusi Vanda Brūma. Sets Frenks atradās viņam pretī un uzmanīgi viņu vēroja. Luters skatījās taisni uz priek�u. Viņ� nebija izsists no sliedēm. Tas vīrs kaut ko domāja.

Ienāca vēl divi policisti. Viens ienesa magnetofonu, no�lika to uz galda un ieslēdza.

-�� Vai jūs Smēķējat? Frenks pastiepa cigaretes. Luters vienu paņēma, un abi vīri izpūta mazus dūmu mākonī�us.

Ierakstam Frenks atkārtoja Luteram Miranda tiesības. �ajā lietā nedrīkstēja būt procedūras rakstura neprecizitātes. -Tātad jūs sapratāt savas tiesības?

Luters pamāja ar cigareti.

�is vīrs nebija tāds, kādu to Frenks bija cerējis ierau�dzīt. Viņam pagātnē bija trīs sodāmības, bet pēdējie div�

desmit gadi bija bez vainas. Tas neko daudz nenozīmēja. Tomēr viņ� nebija piedalījies ne uzbrukumos, ne vardarbī�bas aktos. Te kaut kas slēpās.

-�� Man nepiecie�ama �jā� vai �nē� atbilde uz �o jautājumu.

-Jā.

-��� Labi. Vai jūs apzināties, ka jūs arestēja sakarā ar Kristīnes Salivenas lietu?

-Jā.

-�� Vai jūs esat pārliecināts, ka negribat uz laiku atlikt nopratinā�anu un uzaicināt advokātu. Mēs jums varam da�būt juristu vai jūs varat izsaukt savu advokātu.

-�� Esmu pārliecināts.

-�� Vai jūs saprotat, ka neesat spiests sniegt nekādus pa�ziņojumus policijai? Jebkur� paziņojums, ko jūs tagad iz�teiktu, varētu tikt izmantots kā pierādījums pret jums.

-�� Es saprotu.

Daudzo gadu pieredze bija Frenkam iemācījusi, ka at�klāsmes pa�ā sākumā varēja sagādāt grūtības izmeklē�a�nas darbā. Aizstāvis bija spējīgs saplosīt gabalos pat lab�prātīgu atzī�anos, un rezultāts bie�i bija tāds, ka pierādīju�mi, kas iegūti no �ādas atzī�anās, tika noraidīti kā nederī�gi. Noziedznieks varēja uzrādīt līķi, bet otrā dienā viņu at�brīvoja, un viņ� devās prom kopā ar savu advokātu, kas par tevi tikai pasmējās. Bet Frenks kontrolēja �o lietu. Lai ko Vitnejs tai pievienotu, tās būs tikai piedevas.

Viņ� uzmanīgi koncentrējās.

-�� Es gribētu jums uzdot da�us jautājumus.

-Jā.

Frenks ierakstīja magnetofonā dienu, gadu un stundu un tad noprasīja Luteram viņa pilno vārdu. Tik tālu viņi ti�ka, bet tad atvērās durvis. Pa tām pabāza galvu kāds poli�cists.

-�� Ārpusē gaida advokāts.

Frenks paskatījās uz Luteru un izslēdza magnetofonu.

-�� Kāds advokāts?

Pirms Luters paspēja atbildēt, D�eks paspraucās garām policistiem un ienāca nopratinā�anas telpā.

-�� Mani sauc D�eks Grehems. Esmu apsūdzētā aizstā�vis. Nekavējoties aizvāciet �o magnetofonu. Es gribu pa�runāt ar savu klientu vienatnē, d�entlmeņi.

Luters pārsteigts skatījās uz viņu.

-�� D�ek�

-�� Aizveries, Luter. D�eks paskatījās uz policistiem. Ne�kavējoties.

Policisti sāka atstāt telpu. Frenka un D�eka skatieni krustojās, un tad durvis tika aizvērtas. D�eks nolika savu diplomātu uz galda, bet neapsēdās.

-�� Vai tu man nepastāstītu, kas te notiek?

-�� D�ek, tev jāturas tālāk no tā visa. Es to saku nopietni.

-�� Tu atnāci pie manis. Tu man liki apsolīt, ka es tev pa�līdzē�u. Velns parāvis, es �eit esmu.

-�� Lieliski, tu savu lomu esi nospēlējis, tagad tu vari iet.

-�� Labi. Ja es aizie�u, ko tu, sasodīts, iesāksi?

-�� Tev tur nav nekādas daļas.

D�eks pieliecās viņam pavisam tuvu klāt.

-�� Ko tu taisies darīt?

Pirmo reizi Luters pacēla balsi.

-Es atzī�u savu vainu! Es to izdarīju.

-�� Tu viņu nogalināji?

Luters skatījās uz citu pusi.

-�� Vai tu nogalināji Kristīni Salivenu? Luters neatbil�dēja. D�eks viņu sagrāba aiz pleciem.

-�� Vai tu viņu nogalināji?

-Jā.

D�eks uzmanīgi nopētīja Lutera seju. Tad viņ� paņēma savu diplomātu.

-�� Esmu tavs advokāts, vai nu tu to gribi, vai nē. Kamēr es neuzzinā�u, kāpēc tu man melo, nemaz nemēģini runāt ar policistiem. Ja tu to darīsi, es paziņo�u, ka tu esi jucis.

-�� D�ek, es augstu vērtēju tavu palīdzību, bet�

-�� Paklau, Luter, Keita man izstāstīja, kas notika, ko viņa izdarīja un kāpēc viņa to darīja. Bet ļauj man tev pateikt to tie�i acīs ja tev jāiet bojā �īs lietas dēļ, tava mazā meitene nekad vairs neatkopsies no �ī trieciena. Vai tu dzirdēji?

Luters nepabeidza savu sakāmo. Pēk�ņi mazā telpa vi�ņam likās tik �aura kā mēģene. Viņ� nedzirdēja, kā D�eks aizgāja. Viņ� tikai sēdēja un skatījās taisni uz priek�u. Tas bija viens no tiem retajiem brī�iem viņa mū�ā, kad viņ� nezināja, ko iesākt.

*� * *

D�eks tuvojās vīriem, kas stāvēja gaitenī.

-�� Kur� ir izmeklētājs?

Frenks uz viņu paskatījās.

-�� Leitnants Sets Frenks.

-�� Priecājos iepazīties, leitnant. Mans klients atsakās no savām Miranda tiesībām, un nemaz nemēģiniet ar viņu ru�nāt bez manas klātbūtnes. Vai sapratāt?

Frenks sakrustoja rokas pār krūtīm.

-�� Labi.

-�� Kur� no �tata prokuratūras ar to nodarbojas?

-�� Prokurora palīgs D�ord�s Goreliks.

-�� Es pieņemu, ka jums ir apsūdzības raksts?

Frenks paliecās uz priek�u

-�� Lielā zvērināto �ūrija pagāju�o nedēļu nosūtīja apsū�dzības rakstu.

D�eks uzvilka savu mēteli.

-�� Esmu pārliecināts, ka viņi to izdarīja.

-�� Aizmirstiet par atbrīvo�anu pret galvojumu. Es ceru, ka jūs to zināt.

-��� No tā, ko esmu dzirdējis, es domāju, ka dro�āk būs, ja viņ� paliks jūsu uzraudzībā. Es vēlētos, lai jūs viņu uz�manītu manis dēļ.

D�eks pasniedza savu vizītkarti Frenkam un pēc tam mērķtiecīgi aizsoļoja pa gaiteni. Dzirdot viņa pēdējo pie�zīmi, smaids nozuda no Frenka lūpām. Viņ� paskatījās uz vizītkarti un tad uz pratinā�anas telpu un uz tālumā izzū�do�o aizstāvi.

Keita bija iegājusi du�ā un pārģērbusies. Mitrie mati bija sasukāti atpakaļ un brīvi krita pār pleciem. Viņai mu�gurā bija biezs indigo krāsas svīteris ar V-veida izgriezu�mu un zem tā balts sporta krekliņ�. Balinātie d�insi brīvi iekļāva viņas �auros gurnus. Kājās viņa bija uzvilkusi bie�zas vilnas zeķes. D�eks vēroja viņas garās kājas, kamēr viņa līganā gaitā staigāja �urp turp pa istabu. Viņa bija ne�daudz atguvusies. Bet Keitas acīs joprojām vīdēja �aus�mas. �ķita, ka viņa cen�as tās nomākt ar fizisku aktivitāti.

D�eks sēdēja, atgāzies krēslā, un rokā turēja minerāl�ūdens glāzi. Viņam bija tāda sajūta, it kā uz pleciem gulē�tu liels smagums. To nojauzdama, Keita beidza staigāt un, pienākusi klāt, sāka masēt D�eka plecus.

-�� Viņ� man neteica, ka viņiem ir apsūdzības raksts. Keitas balsī juta dusmas.

-�� Vai tu tie�ām domā, ka policisti nemānās, ka viņi ne�izmanto cilvēkus, lai iegūlu to, ko vēlas? viņ� atcirta.

-�� Es redzu, ka tu iedzīvojies aizstāvja lomā.

Keita pamatīgi iespieda pirkstus viņa plecos, un D�eks jutās brīni�ķīgi. Mitrums no viņas matiem pilēja viņam uz vaigiem, kad viņa pieliecās, lai izmasētu stīvākās vietas: D�eks aizvēra acis. Pa radio skanēja Billija D�oela �River of dreams�. Kāds bija viņa sapnis, D�eks sev jautāja.

�ķita, ka mērķis lēkātu viņam acu priek�ā kā sauleszaķītis, ko viņ� bērnībā bija mēģinājis noķert.

-�� Kā viņ� jūtas? Keitas jautājums D�eku atgrieza īs�tenībā. Viņ� izdzēra atliku�o minerālūdeni.

-�� Apmulsis, satriekts, nervozs. Tādu es viņu nekad ne�spēju iedomāties. Starp citu, policija atrada �auteni aug�stāva istabā, vienā no tām vecajām dzīvojamajām ēkām, pretējā ielas pusē. �āvējs jau sen ir prom. Pilnīgi dro�i. Pie velna, man pat liekas, ka policistiem tas ir vien�alga.

-�� Kad nozīmēta apsūdzības raksta nolasī�ana?

-�� Parīt, desmitos. D�eks izlieca kaklu un satvēra vi�ņas roku. Viņi grib viņam piesiet noziegumu, par kuru paredzēts nāvessods, Keit.

Viņa beidza masēt.

-�� Muļķības. Slepkavība, notiekot zādzībai ar iekļū�anu telpā, ir pirmās pakāpes noziegums. Lai �tata prokurors pārbauda statūtus.

-Tas ta�u ir mans lauciņ�. Viņ� mēģināja izvilināt vi�ņai smaidu, bet tas viņam neizdevās. Policija ir pārlieci�nāta, ka viņ� ielauzās mājā un bija gandrīz pabeidzis zā�dzību, kad viņa viņu pieķēra. Viņi izmanto fiziskas vadarbības pierādījumus �ņaug�anu, piekau�anu un divus �ā�vienus galvā. Viņi to grib nodalīt no zādzības akta. Viņi ir pārliecināti, ka tā dēļ �o notikumu var klasificēt kā ne�ēlī�gu. Bez tam Salivenai pazudu�as dārglietas. Bruņota lau�pī�ana ar vardarbību pielīdzināma noziegumam, par kuru paredzēts nāvessods.

Keita apsēdās un berzēja kājas. Viņa nebija uzkrāsoju�sies. Keita bija no tām sievietēm, kam tas nebija nepiecie��ams. Tomēr viņas Sejā un sagumu�ajos plecos varēja ma�nīt nogurumu, īpa�i zem acīm.

-�� Ko tu zini par Goreliku? D�eks iemeta ledus gaba�liņu mutē.

-�� Viņ� ir ka�ķīgs ēzelis. Uzpūtīgs un neiecietīgs.

-�� Lieliski. D�eks piecēlās no sava krēsla un apsēdās blakus Keitai. Viņ� saņēma viņas potīti un paberzēja to. Viņa iegrima dīvānā un atlieca galvu. Viņu attiecības vien�mēr biju�as tik atbrīvotas. Viņi viens otra klātbūtnē jutās tā, it kā kā pēdējo �etru gadu nemaz nebūtu bijis.

-�� Ar tiem pierādījumiem, par kuriem māni informēja Frenks, nepietiek, lai dabūtu apsūdzības rakstu. Es nesa�protu, D�ek.

D�eks noslidināja viņas zeķītes un ar abām rokām ma�sēja viņas pēdas, iztaustīdams visus sīkos kauliņus.

-�� Policija saņēmusi anonīmu liecību par automa�īnas numuru, kas redzēta Salivenu mājas tuvumā, iespējams, slepkavības naktī. Policisti to sameklēja apgabala konfis�cēto automobiļu stāvvietā.

-�� Tātad? Tā bijusi viltus liecība.

-�� Nē. Luters man kādreiz stāstīja, cik viegli var dabūt ma�īnu no konfiscēto braucamo stāvvietas. Var padarīt darbiņu un pēc tam to atbraukt atpakaļ.

Keita uz viņu neskatījās, �ķita, ka viņa pētītu griestus.

-�� Jums nu gan biju�i jauki sarunu temati. Viņas balsī juta pazīstamo pārmetuma toni.

-�� Beidz, Keit.

-�� Piedod. Viņas balss atkal bi ja nogurusi.

-�� Policija pārbaudīja automa�īnas grīdu un atrada pa�klāja �ķiedras no Salivenu guļamistabas. Tur bija arī ļoti īpatnējs augsnes paraugs. Izrādās, ka tie�i tāda augsne at�rodama kukurūzas laukā pie Salivenu mājas. Tas bija īpa�s komposts, ko nekur citur nevarētu atrast. Es runāju ar Goreliku. Viņ� jutās diezgan pārliecināts. Neesmu vēl saņē�mis ziņojumu. Rīt iegrāmato�u savu faktu iegū�anu no otras puses.

-�� Es vēlreiz atkārtoju nu un tad? Kā to var saistīt ar manu tēvu?

-�� Viņi saņēmu�i kratī�anas orderi Lutera mājai un ma��īnai. Tā pati zeme un dzīvojamās istabas paklāja �ķiedras atrastas uz ma�īnas grīdas paklāja.

Keita lēnām atvēra acis.

-�� Viņ� uzkopa tos nolādētos paklājus. Tās �ķiedras va�rēja pielipt toreiz.

-�� Un pēc tam viņ� bēga prom pa kukurūzas lauku? Iz�beidz.

-�� To zemi mājā varēja ievazāt kāds cits, un viņ� varēja tajā iekāpt.

-�� Es to varētu apstrīdēt, izņemot vienu lietu.

Viņa piecēlās.

-�� Kādu?

-��� Bez �ķiedrām un dubļiem vini atrada �ķīduma uz

i i > ■>

benzīna bāzes daļiņas. Policija bija tā atliekas atklājusi, pārbaudot paklāju. Viņi uzskata, ka noziedznieks mē�ģinājis iztīrīt kaut kādas asinis, varbūt savas. Esmu pārlie�cināts, ka viņiem ir pietieko�i iiecinieku, kas varētu pierā�dīt, ka �āda viela nav izmantota paklāja tīrī�anā pirms tam vai tajā laikā, kad tika uzkopta māja. Tāpēc Luters būtu varējis iekāpt paklāju tīrītājā tikai, ja viņ� atradās mājā pēc tā notikuma. Augsne, �ķiedras un paklāju tīrītājs te ir viņa sakars ar noziegumu.

Keita'atslīga krēslā.

-�� Bez tam viņi atrada viesnīcu, kurā Luters uzturējās. Viņi atrada viltotu pasi un ar tās palīdzību uzzināja, ka Luters apmeklējis Barbadosu. Divas dienas pēc slepkavī�bas viņ� aizlidoja uz Teksasu, pēc tam uz Maiami un tad uz salu. Izskatās pēc bēgo�a aizdomās turētā, vai ne? Viņi ieguvu�i liecību no taksometra �ofera, kas vedis Luteru uz

Salivenu māju salā. Luters esot apgalvojis, ka bijis Salivenu mājā Vird�īnijā. Bez tam viņiem ir liecinieki, kas ap�liecina, ka Luters vairākas reizes redzēts kopā ar Vandu Brūmu pirms slepkavības. Viena tuva Vandas draudzene liecinās par Vandas teikto, ka viņai ļoti vajadzīga nauda un ka Kristīne Salivena viņai pastāstījusi par seifu. Tas pierāda, ka Vanda melojusi policijai.

-�� Tagad es saprotu, kāpēc Goreliks tik dāsni dalīja in�formāciju. Bet joprojām �iem pierādījumiem ir gadījuma raksturs.

-�� Nē, Keit, tas ir ideāls apsūdzības paraugs bez tie�iem pierādījumiem, kas saistītu Luteru ar �o noziegumu. To�mēr netie�o pierādījumu ir diezgan, lai zvērinātiem būtu pamats teikt: �Beidz tielēties, ko tu gribi apmānīt, tu to pats izdarīji.� Es izvairī�os visos gadījumos, kuros spē�u, bet viņiem ir pietieko�i smagi akmeņi, kas mums var trā�pīt. Un, ja Goreliks pieskarsies tava tēva iepriek�ējām so�dāmībām, tad ar mums būs cauri.

-Tas noticis pārāk sen. Tas.būs aizspriedumaini un ne�ko nepierādīs. Viņ� nekad tās nepieminēs. Keita runāja pārliecino�āk, nekā jutās. Galu galā, par ko gan vispār cil�vēks varēja būt pārliecināts?

Iezvanījās telefons. Viņa vilcinājās.

-�� Vai kāds zina, ka tu esi �eit?

D�eks papurināja galvu.

Viņa pacēla klausuli.

-�� Hallo?

Balss bija asa un profesionāla. Roberts Geivins no �Washington Post�. Vai drīkstu jums uzdot da�us jautāju�mus par jūsu tēvu? Es vēlētos tikties personīgi, ja jums nav iebildumu.

-�� Ko jūs gribat?

-�� Izbeidziet, Vitneja kundze. Par jūsu tēvu raksta laik�rakstu titullapās. Jūs esat �tata prokurore. Iznāks velni�ķī�gi labs raksts.

Keita nometa klausuli. D�eks uz viņu skatījās.

-�� Kas tur bija?

-�� Reportieri.

-�� Ak, Dievs! Viņi gan ir apsviedīgi.

Viņa atkal, zaudējusi spēkus, apsēdās. D�eks piegāja pie viņas un saņēma viņas roku savējā.

Pēk�ņi Keita pagrieza viņa seju pret savējo. Viņa izska�tījās nobijusies.

-�� D�ek, tu nedrīksti nodarboties ar �o lietu.

-�� Sasodīts, es to varu. Esmu aktīvs Vird�īnijas juristu apvienības biedrs. Esmu nodarbojies ar neskaitāmām slep�kavību lietām. Esmu augsti kvalificēts jurists.

-�� Es nedomāju to. Es zinu, ka tev ir kvalifikācija, bet Patona un �ova firma nenodarbojas ar aizstāvībām krimi�nāllietās.

-�� Tad kādreiz tas jāsāk.

-�� D�ek, runā nopietni. Salivens ir viņu lielākais klients. Tu esi strādājis viņa labā. Es par to lasīju �urnālā Legal Times.

-�� Es te neredzu intere�u konfliktu. Es savās advokāta klienta attiecībās ar Salivenu neesmu uzzinājis neko tādu, ko varētu izmantot �ajā lietā. Turklāt �eit netiesā Salive�nu.

-�� D�ek, vini tev neļaus nodarboties ar �o lietu.

7 > *

-�� Labi, tad es no viņiem aizie�u.

-�� Tu to nevari darīt. Tie�i tagad, kad tev tā veicas. Tu nedrīksti visu sabojāt. Ne jau �īs lietas dēļ.

-�� Kādēļ tad? Es zinu, ka tavs vecais nespētu piekaut sievieti un pēc tam mierīgi sa�ķaidīt viņai smadzenes.

Viņ� varbūt devās apzagt to māju, bet viņ� nevienu neno�galināja, to es zinu. Vai gribi vēl ko dzirdēt? Esmu diez�gan pārliecināts, ka viņ� zina, kas �o sievieti ir nogalinājis, un �is cilvēks viņu nobaidījis līdz nāvei. Viņ� kaut ko re�dzēja tajā mājā, Keit. Viņ� redzēja kādu.

Keita lēnām izelpoja, saprotot �o vārdu nozīmi.

D�eks nopūtās un paskatījās uz savām kājām. Tad viņ� piecēlās un uzvilka mēteli. D�eks rotaļīgi paraustīja viņu aiz jostas.

-�� Kad tu pēdējo reizi ēdi?

-�� Es neatceros.

-�� Kādreiz tavs augums �ajos d�insos likās pievilcīgāks vīrie�a skatienam.

Viņa nesmaidīja.

-�� Liels paldies par komplimentu.

-�� Vēl nav par vēlu kaut ko lietas labā darīt.

Viņa apskatīja visus �etrus sava dzīvokļa stūrus. Tas viņai bija apnicis.

-�� Par ko tu iedomājies?

-�� Par ribiņām, kāpostu salātiem un kaut ko stiprāku ne�kā kola. Sarunāts?

Viņa nevilcinājās.

-�� Pagaidi, kamēr uzvelku mēteli.

Lejā D�eks atvēra Lexus durtiņas. Viņ� ievēroja, ka Keita nopēta katru luksusa ma�īnās detaļu.

-�� Es uzklausīju tavu padomu. Iedomājos, ka varētu sākt tērēt kādu daļu no sūri grūti nopelnītā. Viņ� tikko bija iekā�pis ma�īnā, kad pie pasa�iera durvīm parādījās kāds vīrietis.

Viņam galvā bija cepure ar nolaistām malām, un savu brūno mēteli viņ� bija aizpogājis līdz zodam. Viņam bija pelēka apcirpta bārda un plānas ūsas. Vienā rokā viņ� tu�rēja minikase�u magnetofonu un otrā preses nozīmīti.

-�� Bobs Geivins, Vitneja kundze. Manuprāt, mūsu saru�nu pārtrauca.

Viņ� sarauktu pieri skatījās uz D�eku.

-�� Jūs esat D�eks Grehems, Lutera Vitneja advokāts. Es jūs redzēju policijas iecirknī.

-�� Apsveicu, mister Geivin. Jums acīmredzot ir lieliska redze un apburo�s smaids. Uz redzē�anos.

Geivins pieķērās ma�īnai.

-�� Pagaidiet mirklīti, tikai mirklīti. Sabiedrībai ir tiesī�bas uzzināt par �o lietu.

D�eks jau gribēja kaut ko teikt, bet Keita viņu apturēja.

-� Tā uzzinās, mister Geivin. Tādēļ jau ir domātas tiesas sēdes. Esmu pārliecināta, ka jums būs rezervēta vieta pir�majā rindā. Uz redzē�anos.

Lexus aizbrauca. Geivins pārdomāja, vai neskriet pēc savas ma�īnas, bet tad izlēma, ka nav vērts. �etrdesmit se��u gadu vecumā viņa mīkstais un ļenganais ķermenis skaidri rādīja, ka sirdslēkmju laiks vairs nav aiz kalniem. Spēle tikai nupat bija sākusies. Viņ� to dabūs rokā agri vai vēlu. Geivins uzsita augstāk apkākli, vairīdamies no vēja, un cēli aizsoļoja.

*� * *

Tuvojās pusnakts, kad Lcxus apstājās Keitas nama priek�ā.

-��� Vai tu esi pilnīgi pārliecināts, ka vēlies to darīt, D�ek?

-�� Velns parāvis, man nekad nav patiku�as freskas, Keit.

-�� Ko tu teici?

-�� Izgulies labi. Mums abiem tas nepiecie�ams.

Viņa uzlika roku uz durvju roktura un vilcinājās. Keita pagriezās un skatījās uz viņu, nervozi virpinādama matus

aiz auss. �oreiz viņas acis neredzēja sāpes. Tajās bija kaut kas cits. D�eks nebija īsti dro�s. Varbūt atvieglojums.

-�� D�ek, tas, ko tu teici tovakar�

Viņ� norija siekalas un satvēra stūri ar abām rokām. Viņ� gaidīja, ka tas tiks pieminēts.

-�� Keit, es pārdomāju�

Viņa uzlika roku D�ekam uz mutes. īsi izelpojusi, viņa teica.

-�� Tev bija taisnība, D�ek� par daudzām lietām.

D�eks vēroja, kā viņa lēnām iegāja mājā, un tad aiz�brauca.

Kad viņ� nokļuva mājās, viņa telefona automātiskajam atbildētājam bija izbeigusies lente. Telefonogrammu indi�kators vairs nemirk�ķināja, bet tā sarkanā gaisma nepār�traukti dega. Viņ� izlēma rīkoties saprātīgi un izlikties, ka tur nekā nav. D�eks atvienoja telefonu, izdzēsa gaismas un mēģināja aizmigt.

Tas nenācās viegli.

Viņ� Keitas priek�ā bija izlicies pa�pārliecināts. Bet ko viņ� gribēja apmānīt? Uzņemties �o lietu pats uz savu gal�vu, ne ar vienu firmā neaprunājoties, tas nozīmēja profe�sionālu pa�nāvību. Bet ko gan būtu devusi aprunā�anās? Viņ� zināja, kāda būtu atbilde. Ja viņiem tiktu dota izvēle, viņa kolēģi un partneri drīzāk sev pārgrieztu vēnas nekā pieņemtu kā klientu Luteru Vitneju.

Bet viņ� bija advokāts, un Luteram tāds bija nepiecie��ams. Tādas lietas kā �ī nekad nav biju�as vienkār�as. Tā�pēc viņ� tik ļoti centās visu padarīt cik vien iespējams melnu vai baltu. Labi slikti. Pareizi nepareizi. Advo�kātam, kur� pastāvīgi ticis mācīts meklēt pelēko krāsu, tas nebija viegli.

Viņ� bija pieņēmis lēmumu. Vecs draugs cīnījās uz dzī�

vību un nāvi un bija lūdzis D�eku viņam palīdzēt. D�ekam nerūpēja tas, ka viņa klients pēk�ņi kļuvis nepakļā�vīgs. Aizstāvāmie krimināllietās reti kad bija gatavi sadar�boties. Luters bija lūdzis viņa palīdzību, un viņ� to noteik�ti saņems. �ajā lietā vairs neeksistēja pelēkā krāsa. Atpa�kaļceļa nebija.

Dans Kirksens atvēra laikrakstu Washington Post un paņēma glāzi ar apelsīnu sulu. Viņ� to nepielika pie lū�pām. Geivinam bija izdevies sacerēt rakstu par Salivena lietu, kas galvenokārt sastāvēja no informācijas, ka D�eks Grehems jaunieceltais Patona, �ova un Lorda firmas partneris, uzņēmies aizstāvību. Kirksens tūlīt pat piezvanī�ja D�ekam uz mājām. Neviens neatbildēja. Viņ� apģērbās, izsauca savu ma�īnu un pusdeviņos izgāja cauri firmas vestibilam. Viņ� pagāja garām D�eka vecajam ofisam, kur joprojām stāvēja sakrāmētas kastes ar dokumentiem un personiskajām lietām. D�eka jaunie apartamenti bija netā�lu no Lorda telpām. Tas bija divdesmit reiz divdesmit pē�das liels ofiss ar antīkām mēbelēm un skatu uz pilsētas pa�norāmu. Jaukāks nekā viņam, Kirksens saviebies iedomā�jās.

Kirksens nemaz neklauvēja. Viņ� iesoļoja iek�ā, no�mezdams laikrakstu uz galda.

D�eks lēnām pagriezās. Viņ� paskatījās uz avīzi.

-�� Vismaz viņi �oreiz pareizi uzrakstīju�i firmas nosau�kumu. Lieliska reklāma. Te varētu iznākt kaut kas vairāk.

Kirksens apsēdās, nenovērsdams no D�eka acis. Viņ� izrunāja vārdus lēnām, ar uzsvaru, kā runādamies ar bēr�nu. Vai tu esi jucis? Mēs nenodarbojamies ar aizstāvībām krimināllietās. Mēs vispār nenodarbojamies ar tiesas prāvām, lai kādas tās būtu. Kirksens pēk�ņi piecēlās. Vi�

ņa lielā piere bija nosarkusi un spīdēja, un viņa sīkais ķer�menis dusmās drebēja. �is ir īpa�s gadījums, jo tas iz�dzimtenis nogalināja firmas lielākā klienta sievu. Viņa balss skanēja spalgi.

-�� Tas nav īsti pareizi teikts. Mēs agrāk nenodarbojā�mies ar aizstāvībām krimināllietās, bet tagad mēs to da�rām. Juridiskajā fakultātē man mācīja, ka apsūdzētais ir nevainīgs, kamēr viņa vaina nav pierādīta, Dan.Varbūt tu to esi aizmirsis? D�eks smaidīja un nenovērsdamies ska�tījās uz Kirksenu. �etri miljoni pret se�simt tūksto�iem. Tāpēc tev, stulbeni, jāatkāpjas.

Kirksens lēnām �ūpoja galvu un bolīja acis.

-�� D�ek, varbūt tu visā pilnībā neizproti, kāda kārtība pastāv �ajā firmā, pirms mēs uzņemamies kādu jaunu lie�tu. Es palūg�u, lai mana sekretāre tevi apgādā ar noteiku�miem, kas uz to attiecas. Pa to laiku tev jāveic nepiecie�a�mie pasākumi, lai sevi un mūsu firmu nekavējo�i atsauktu no �īs lietas.

Ar noraido�u izteiksmi sejā Kirksens pagriezās, lai ie�tu. D�eks piecēlās.

-�� Paklausies, Dan, es uzņēmos �o lietu, un es to mēģi�nā�u pavilkt, un mani neinteresē, ko tu vai firma par to sa�ka. Aiziedams aizver durvis.

Kirksens lēnām pagriezās un ar savām brūnajām acīm ieurbās D�ekā.

-�� D�ek, laipo uzmanīgi. Es esmu �īs firmas izpildpartneris.

-�� Es zinu, kas tu esi, Dan. Tāpēc pacenties aizvērt tās nolādētās durvis aiz sevis.

Neteicis vairs ne vārda, Kirksens apgriezās uz papē�a, aizcirzdams aiz sevis durvis.

Beidzot D�ekam galvā vairs nepulsēja. Viņ� atgriezās

pie darba. Visi dokumenti jau gandrīz bija sagatavoti. Viņ� gribēja tos pabeigt, pirms kāds viņu mēģinātu apturēt. D�eks tos izdrukāja, parakstīja, un pats pasauca kurjeru. To padarījis, viņ� atslīga krēslā. Bija gandrīz deviņi no rī�ta. Viņam vajadzēja iet. Viņam desmitos bija nozīmēta tik��anās ar Luteru. D�ekam bija pilna galva ar jautājumiem, ko uzdot savam klientam. Un tad viņ� atcerējās to vakaru. To auksto nakti gājēju ielā un Lutera skatienu. D�eks va�rēja uzdot jautājumus, cerot, ka spēs izskaidrot atbildes.

Viņ� uzmeta mēteli plecos un pēc da�ām minūtēm jau sēdēja ma�īnā, ceļā uz Midltonas apgabala cietumu.

:H * *

Saskaņā ar Vird�īnijas �tata konstitūciju un tās krimi�nālprocesa statūtiem �tatam bija jāsniedz aizstāvamajam jebkuri attaisnojo�i pierādījumi. Ja to nedarīja, tad proku�rors varēja teikt ardievas savam amatam, nemaz nerunājot par to, ka apsūdzība tika noraidīta un aizstāvamais iesnie�dza apelācijas sūdzību.

Tie�i �ie noteikumi radīja Setam Frenkam lielas galvas�sāpes.

Viņ� sēdēja savā ofisā un domāja par cietumnieku, kas sēdēja vieninieku kamerā tikai minūtes gājiena attālumā. Viņa mierīgā un �ķietami nekaitīgā uzvedība Frenku neuz�trauca. Da�i no smagākajiem noziedzniekiem, ko viņ� bija arestējis, izskatījās tā, it kā nupat būtu nāku�i no baznīcas kora, lai gan nupat bija pār�ķēlu�i kādam galvaskausu. Gorelikam sanāca laba apsūdzība. Viņ� metodiski sasaistī�ja kopā mazus pavedienus, kas, zvērināto �ūrijas priek�ā savīti, izveidos jauku, izturīgu virvi, kurā varēs pakārt Lu�teru Vitncju. Arī tas neuztrauca Setu Frenku.

Viņu darīja nemierīgu visi tie sīkumi, kas joprojām ne�

saistījās kopā. Ievainojumi. Divas pistoles. Lode, kas iz�vilkta no sienas. Māja, kas uzkopta kā operāciju zāle. Tas fakts, ka �is vīrs bija apmeklējis Barbadosu un pēc tam at�griezies. Luters Vitnejs bija profesionālis. Frenks �etras dienas bija pavadījis, lai uzzinātu visu par Luteru Frensisu Vitneju. Viņ� bija pratis izvairīties no nozieguma, kas, izņemot vienu pēk�ņu nejau�ību, iespējams, netiktu at�klāts. Nolaupītie miljoni paliktu viņam, un atdzisu�as pē�das policistiem. Viņ� vispirms aizlaidās no valsts un pēc tam atgriezās. Profesionāli tā parasti nerīkojās. Frenks bū�tu sapratis, ja viņ� atgrieztos meitas dēļ. Detektīvs bija pārbaudījis aviosabiedrības Luters Vitnejs ar sve�u vār�du bija atgriezies Savienotajās Valstīs, pirms Frenks bija izveidojis savu scenāriju ar Keitu.

Satraukuma iemesls bija sekojo�s vai patie�ām viņam bija pamats ticēt, ka Luteram Vitnejam būtu nepiecie�ams pārbaudīt Kristīnes Salivenas vagīnu? Bez tam, kāds �o vīru bija mēģinājis nogalināt. �oreiz bija viena no tām re�tajām reizēm, kad Setam Frenkam īstenībā bi ja vairāk jau�tājumu pēc tam, kad viņ� bija arestējis savu aizdomās tu�ramo, nekā pirms viņa apcietinā�anas.

Viņ� kabatā sataustīja cigare�u paciņu. Ko�ļājamās gu�mijas periods bija beidzies. Viņ� mēģinās atkal nāko�gad. Kad Frenks paraudzījās pār plecu, aiz viņa stāvēja Bils Bērtons.

* * *

-�� Tu saproti, Set, es neko nevaru pierādīt, bet es tev vienkār�i daru zināmu, kā tas, manuprāt, notika.

-�� Vai tu esi pārliecināts, ka prezidents pateica Salivenam?

Bērtons pamāja, grozīdams pirkstos tuk�u tasīti uz Frenka galda.

-�� Es nupat nāku no tik�anās ar viņu. Manuprāt, mums viņam vajadzēja pieteikt klusēt. Piedod, Set.

-�� Pie velna, viņ� ir prezidents, Bil. Vai tu taisies norādīt prezidentam, ko darīt?

Bērtons paraustīja plecus.

-�� Tātad ko tu par to domā?

-�� Izklausās ticami. Ja aiz tā slēpjas Salivens, es arī viņu sauk�u pie atbildības. Man vienalga, kāds viņam pamato�jums. Tas �āviens varēja trāpīt kuram katram.

-�� Pieņemot, ka Salivens to nokārtojis, jūs neko daudz neatradīsiet. �āvējs, iespējams, atrodas kādā Klusā okeāna salā, mainījis izskatu, un kāds simt liecinieku varēs apzvē�rēt, ka viņ� nekad nav bijis �tatos.

Frenks beidza rakstīt savu atskaiti.

Bērtons viņu nopētīja.

-�� Vai kaut ko izdevās izspiest no Vitneja?

-�� Nekā! Vina advokāts licis viņam turēt muti.

> >

Bērtons izlikās vienaldzīgs.

-�� Kas viņ� ir?

-�� D�eks Grehems, kādreiz strādājis par valsts aizstāvi. Tagad viņ� ir liels dūzis partneris kādā vado�ā juridiska�jā firmā. Viņ� pa�laik runā ar Vitneju.

-�� Vai viņ� ir labs advokāts?

Frenks no kokteiļa salmiņa izveidoja trīsstūri.

-�� Viņ� zina, ko dara.

.> 7

Bērtons piecēlās, lai ietu. Kad notiks apsūdzības rak�sta nolasī�ana?

-�� Rīt desmitos.

-�� Vai tu vedīsi Vitneju uz turieni?

-�� Vai tu gribi piedalīties, Bil?

Berlons ar rokam aizspieda ausis.

-�� Es negribu neko par to zināt.

-�� Kā tā?

-�� Tāpēc, ka es negribu, lai par to uzzinātu Salivens.

-�� Tu ta�u nedomā, ka viņ� mēģinās vēlreiz.

-�� Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka nezinu atbildi uz �o jautājumu, tāpat kā tu. Ja es būtu tavā vietā, es veiktu dro��ības pasākumus.

Frenks uz viņu cie�i paskatījās.

-Uzmani labi mūsu zēnu, Set. Viņu jau gaida randiņ� Grīnsvilas nāves kambaros.

Bērtons aizgāja.

Frenks kādu bridi sēdēja pie sava rakstāmgalda. Tas, ko teica Bērtons, izklausījās ticams. Varbūt viņi mēģinās vēl�reiz. Viņ� pacēla klausuli, uzgrieza numuru un kādu brīdi runāja pa telefonu. Frenks bija noorganizējis visus iespē�jamos dro�ības pasākumus Lutera transportē�anai. �oreiz Frenks bija pārliecināts, ka nebūs informācijas noplūdes.

# # # |

D�eks pameta Luteru sē�am pratinā�anas telpā un de�vās lejup pa gaiteni pie kafijas automāta. Viņam ceļu aiz��ķērsoja liela auguma vīrietis uzvalkā. Viņ� pagriezās tie�i tajā brīdī, kad D�eks gāja garām. Abi saskrējās.

-�� Atvainojos.

D�eks berzēja plecu tajā vietā, kur viņam bija trāpījusi pistoles maksts.

-�� Nav par ko.

-�� Jūs esat D�eks Grehems, vai ne?

-�� Atkarībā no tā, kas to vēlas zināt. D�eks �o vīru no�pētīja. Viņ� acīmredzot nebija reportieris, jo nēsāja ieroci. Viņ� drīzāk izskatījās pēc policista, sprie�ot pēc tā, kā

viņ� turēja rokas, gatavs nekavējoties satvert ieroci, un pēc tā, kā viņa acis paslepus nopētīja katru D�eka sejas vaibstu.

-�� Bils Bērtons, Savienoto Valstu slepenais dienests.

Abi vīrie�i sarokojās.

-�� Esmu tāda kā prezidenta austiņa �ajā izmeklē�anas procesā.

D�cks koncentrēja savu skatienu uz Bērtona seju.

-�� Es atceros to preses konferenci. �ķiet, ka �orīt jūsu boss jūtas laimīgs.

-��� Viņ� tāds justos, ja uz zemeslodes nevaldītu tāds sa�jukums. Runājot par jūsu aizstāvamo, man ir tāda sajūta, ka viņ� ir īstais vainīgais, ja tiesa tā nospriedīs.

-�� Esmu jūs uzklausījis. Vai jūs gribētu būt mans zvēri�nātais?

Bērtons pasmaidīja.

-Neapvainojieties. Bija jauki parunāt.

�t� �!*

D�eks nolika divas kafijas tases uz galda un paskatījās uz Luteru. D�eks apsēdās un pētīja tuk�o jurista bloknotu.

-�� Luter, ja tu nesāksi runāt, es vienkār�i pats to sacerē��u, iepazīstoties ar lietas materiāliem.

Luters malkoja stipro kafiju, skatīdamies caur aizresto�to logu uz vientuļo kailo ozolu blakus cietumam. Sniga li�pīgs, slapj� sniegs. Termometra stabiņ� kritās, un ielas kļuva dubļainas.

-�� Nav ko daudz runāt, D�ek. Palīdzi man panākt vieno��anos. Tas visiem aiztaupīs tiesas izdevumus.

-�� Varbūt tu nesaproti, Luter. �eit viņi diktē noteikumus. Viņi grib tevi piesprādzēt un iedurt adatu tavā rokā, lai tev vēnā iepumpētu indes devu kā ķīmijas eksperimenta ob-

/

jektam. Varbūt tagad notiesātajam ļauj izvēlēties? Tātad tev ir izvēle tu vari izcepties elektriskajā krēslā. Tādi ir viņu noteikumi.

D�eks piecēlās un paraudzījās laukā pa logu. Uz brīdi viņam prātā ienāca svētlaimīgs vakars pie mazas, mājīgas kamīna liesmiņas milzīgā savrupmājā ar lielu dārzu, kur skraida mazi D�eki un D�eniferas. Viņ� norija siekalas, papurināja galvu, lai tā noskaidrotos, un paskatījās uz Lu�teru.

-�� Vai tu dzirdēji, ko es teicu?

-�� Es dzirdēju. Luters pirmo reizi paskatījās D�ekam acīs.

-�� Luter, vai tu, lūdzu, neizstāstītu, kas notika? Varbūt tu biji tajā mājā, varbūt tu uzlauzi seifu, bet tu mani nekad nevarēsi piespiest noticēt, ka tev ir kāds sakars ar �īs sie�vietes nāvi. Es tevi pazīstu, Luter.

D�eks iemeta savu bloknotu diplomātā un aizcirta to ciet. Es taisos noliegt tavu vainu. Varbūt tu pārdomāsi, pirms mēs izmēģinām �o paņēmienu? Viņ� klusām pie�bilda: Es ceru, ka tu pārdomāsi.!

D�eks pagriezās, lai ietu. Lutera roka nolaidās uz viņa pleca. D�eks pagriezās un ieraudzīja, ka Luteram no uz�traukuma raustās sejas muskuļi.

-�� D�ek. Viņ� ar grūtībām norija siekalas. Likās, ka mēle piepampusi dūres lielumā. Ja es tev varētu izstāstīt, es izstāstītu. Bet tas ne tev, ne Keitai, ne kādam citam ne�nāktu par labu. Piedod.

-�� Keitai? Par ko tu runā?

-�� Visu labu, D�ek. Luters pagriezās un turpināja ska�tīties laukā pa logu.

D�eks paraudzījās uz savu draugu, pa�ūpoja galvu un pieklauvēja pie durvīm, lai sargs viņu izlai�.

Lielās, slapjās sniegpārslas bija sasalu�as ledus gaba�los, kas sitās pret logu tā, it kā kāds mestu tajā grants sau�jas. Kirksens nepievērsa uzmanību tam, kas notika laukā, bet skatījās tie�i uz Lordu. Izpildpartnera tauriņ� bija ne�daudz sa�ķiebies. Ieraudzījis savu atspulgu stiklā, viņ� to dusmīgi iztaisnoja. Viņa lielā piere bija aiz niknuma pie�sarkusi. Tas mazais nelietis saņems, ko pelnījis. Neviens ar viņu neuzdro�inājās tā runāt.

Sendijs Lords pētīja pilsētas tum�o siluetu. Viņam laba�jā rokā kvēloja cigārs. Viņ� bija novilcis �aketi, un viņa milzīgais vēders pieskārās logam. Sarkanie bik�turi iz�cēlās uz pamatīgi iecietinātā baltā krekla ar monogrammu. Viņ� saspringti raudzījās uz ielu, kur kāds cilvēks izmisīgi mēģināja noķert taksometru.

-�� Viņ� iedragā mūsu firmas attiecības tavas attiecības ar Valteru Salivenu. Es varu iedomāties, kas Valteram ie�nāca prātā, lasot �īrīta avīzi. Viņa personīgā firma, viņa personīgais advokāts pārstāv �o indivīdu. Ak, Dievs!

Lords uztvēra tikai mazu daļu no �ī vīra runas. Viņ� jau vairākas dienas neko nebija dzirdējis par Salivenu. Zvani uz viņa ofisu un mājām palika bez atbildes. �ķiet, ka neviens nezināja, kur viņ� atrodas. Tas neizskatījās pēc viņa vecā drauga, kur� parasti nepārtraukti kontaktējās ar savu elitāro draugu pulciņu, kura ilggadējs biedrs bija Sendijs Lords.

-�� Mans padoms, Sendij, ir tūlīt pat uzsākt pretdarbību Grehemam. Mēs nedrīkstam kavēties. Tas radīs �ausmīgu precedentu. Man vienalga, ka viņa klients ir Baldvins. Baldvins ir Valtera paziņa. Viņ� arī dro�i vien sper zemes gaisā. Mēs varētu �ovakar sasaukt vadības sapulci. Es ne�domāju, ka lēmuma pieņem�ana aizņemtu daudz laika. Tad�

Lords beidzot pacēla roku un pārtrauca Kirksena runas plūdus.

-�� Es pats par to parūpē�os.

-�� Bet,'Sendij, kā izpildpartneris es uzskatu�

Lords pagriezās, lai uz viņu paskatītos. Sasarku�ās acis ieurbās Kirksena kalsnajā stāvā.

-�� Es teicu, ka tik�u pats galā.

Lords aizgriezās un atkal raudzījās laukā pa logu. Viņu neuztrauca tas, ka viņ� nupat bija aizskāris Kirksena pa��lepnumu. Lordam rūpēja tas, ka kāds bija mēģinājis noga�lināt vīru, ko apsūdzēja Kristīnes Salivenas slepkavībā. Un neviens nevarēja sazvanīt Valteru Salivenu.

*� * *

D�eks apturēja ma�īnu, paskatījās pāri ielai un aizvēra acis. Tas nepalīdzēja, jo viņas auto plāksnīte rēgojās acu priek�ā. Viņ� izlēca no ma�īnas un, izvairīdamies no tran�sporta, pārkļuva pāri slidenajai ielai.

D�eks iebāza atslēgu atslēgas caurumā un, a�i ievilcis elpu, nospieda durvju rokturi.

D�enifera sēdēja mazajā krēslā pie televizora. Viņas melnajiem, īsajiem svārkiem piestāvēja melnās augstpapē��u kurpes un melnas, rakstainas zeķes. Baltā blūzīte bija pie kakla atpogāta. D�eniferas smaragda kaklarota meta krāsainus zib�ņus. Sabuļu ka�oks bija rūpīgi uzlikts uz pārklāja, kas slēpa izgulēto dīvānu. Viņam ienākot istabā, D�enifera ar pirkstu galiem bungoja pa televizoru. Ne vār�da neteikusi, viņa uz D�eku paskatījās. Viņas biezās rubīnkrāsas lūpas sakniebtas veidoja horizontālu svītru.

-�� Sveika, D�ena.

-�� Tu pēdējo divdesmit �etru stundu laikā esi bijis tik aizņemts, D�ek. Viņa nesmaidīja un turpināja bungot.

-�� Man daudz darba, tu to zini.

Viņ� novilka mēteli, palaida vaļīgāk kaklasaiti un iegā�ja virtuvē, lai paņemtu alu. Atgriezies viņ� apsēdās D�eniferai pretim uz dīvāna.

-�� �odien es dabūju jaunu darbiņu.

Viņa pameklēja savā rokassomiņā un pameta viņam laikrakstu Post.

-�� Es zinu.

Viņ� aplūkoja virsrakstus.

-Tava firma tev to neļaus darīt.

-�� Ļoti �ēl. Es jau to esmu izdarījis.

-Tu saproti, ko es domāju. Kas, Dieva dēļ, tev uznācis?

-�� D�ena, es pazīstu to vīru. Viņ� ir mans draugs. Es ne�ticu, ka viņ� nogalinājis �o sievieti, un es taisos viņu aiz�stāvēt. Jebkurā advokātu birojā advokāti ar to nodarbojas katru dienu, un biroji �ajā valstī atrodami visur.

Viņa paliecās uz priek�u.

-�� Tur iejaukts Valters Salivens. Padomā labi, ko tu dari.

-�� Es pazīstu Valteru Salivenu, D�ena. Nu un tad? Vai Luters Vitnejs nav pelnījis labu aizstāvi tāpēc, ka kāds ap�galvo, ka viņ� nogalinājis Valtera Salivena sievu? Piedod, D�ena, bet kur tas rakstīts?

-�� Valters Salivens ir tavs klients.

-��� Luters Vitnejs ir mans draugs, un es viņu pazīstu daudz ilgāk nekā Valteru Salivenu.

-�� D�ek, tas vīrs, kuru tu aizstāvi, ir parasts noziedz�nieks. Viņ� visu mū�u regulāri ir laiku pavadījis cietumos.

-�� Patiesībā viņ� nav bijis apcietinājumā nu jau divdes�mit gadus.

-�� Viņ� ir sodīts noziedznieks.

-�� Bet viņu nekad nav. apsūdzēju�i slepkavībā, D�eks atcirta.

-�� D�ek, �ai pilsētā ir vairāk advokātu nekā noziedznie�ku. Kāpēc ar to nevarētu nodarboties kāds cits jurists?

D�eks skatījās uz alus pudeli.

-�� Vai tu vēlies alu?

-�� Atbildi uz manu jautājumu.

D�eks piecēlās un meta pudeli pret sienu.

-Tāpēc, ka viņ�, velns parāvis, mani lūdza.

D�enifera uz viņu izbijusies paskatījās, bet viņas bailes izzuda tajā brīdī, kad stikla lauskas izbira pa grīdu. Viņa paņēma ka�oku un uzvilka mugurā.

-�� Tu esi pieļāvis milzīgu kļūdu. Es ceru, ka tu attapsies, pirms būs noticis neatgriezenisks kaitējums. Manam tēvam gandrīz uznāca sirdslēkme kad viņ� �o rakstu izlasīja.

D�eks uzlika roku viņai uz pleca, pagrieza viņas seju pret savējo un klusi teica:

-�� D�ena, man tas jādara. Es cerēju, ka tu mani atbalstī�si.

-�� D�ek, kad tu vienreiz beigsi tempt alu un sāksi do�māt, kā pavadīt savu atliku�o mū�u.

Kad aiz viņas aizvērās durvis, D�eks pret tām atbalstī�jās un berzēja deniņus, kamēr tie sāka svilt.

Caur mazo, netīro logu viņ� vēroja, kā D�eniferas ma��īna izzūd sniegputenī. D�eks apsēdās un vēlreiz izlasīja virsrakstus.

Luters gribēja panākt vieno�anos, bet tas vairs nebija iespējams. Dekorācijas jau bija uzstādītas uz skatuves. Vi�si gribēja redzēt �o tiesas prāvu. Televīzijas ziņas bija de�talizēti izanalizēju�as �o lietu. Lutera fotogrāfiju jau bija redzēju�i vairāki simti miljoni cilvēku. Bija sarīkota sa�biedriskā aptauja par to, vai Luters vainīgs, vai nevainīgs. Goreliks jau berzēja rokas, uzskatīdams, ka pēc da�iem gadiem ar �īs prāvas palīdzību viņ� katapultēsies tie�i ģe�

nerālprokurora krēslā. Un Vird�īnijas �tata ģenerālproku�rori bie�i kandidēja un uzvarēja gubernatora vēlē�anās.

Maza auguma, ar papliku pakausi un dimdo�u balsi, Goreliks spēja būt nāvējo�s kā klabur�ūska. Netīra takti�ka, apstrīdama ētika, nogaidī�ana, lai iecirstu nazi mugurā pie pirmās iespējas tā varēja raksturot D�ord�u Goreliku. D�eks saprata, ka jāgatavojas ilgai un smagai cīņai.

Luters nerunāja. Viņ� bija nobijies. Kāds Keitai bija sa�kars ar �im bailēm? Neko nevarēja at�ifrēt. Un D�eks rīt taisījās iesoļot tiesas zālē un paziņot, ka Luters ir ne�vainīgs, bet viņ� nekādi to nespēja pierādīt.

Un viņiem, iespējams, bija tie�i tik daudz pierādījumu, lai uzsāktu �o prāvu. D�eks izmēģinās da�ādus trikus, bet viņa klients bija trīs reizes sodīts. Arhīvi uzrādīja, ka Lu�ters pēdējos divdesmit gadus nekur nav iejaukts, bet vi�ņiem tas nerūpēja. �is vīrs ta�u bija ideāli piemērots traģis�kā stāsta nobeigumam. Trīs smagi sitieni un mū�s galā filmā piedalījās Luters Vitnejs.

D�eks aizmeta avīzi pa roku galam, savāca stikla laus�kas un saslaucīja izliju�o alu. Viņ� berzēja pakausi, ap�taustīja nenodarbinātos roku muskuļus un devās uz gu�ļamistabu pārģērbties.

*� * *

Sporta zāle bija desmit minū�u brauciena attālumā. Pārsteidzo�ā kārtā D�eks atrada vietu, kur novietot auto�ma�īnu tie�i pretī ēkai, un devās iek�ā. Melnajam limu�zīnam, kas piebrauca pēc viņa, nepaveicās. �oferim nācās vairākkārt apbraukt apkārt kvartālam un tad novietot ma��īnu otrpus ielai.

Braucējs noslaucīja pasa�iera puses logu un apskatīja ēkas fasādi. Pārdomājis viņ� izkāpa no ma�īnas un piestei�

dzās pie pakāpieniem. Palūkojies visapkārt, viņ� uzmeta skatienu spo�ajam Lexus un lēnām iegāja iek�ā.

Pēc trim spēlēm sviedri tecēja lejup pa D�eka muguru. Viņ� apsēdās uz sola, kamēr pusaud�i, apveltīti ar jaunības neizsmeļamo enerģiju, turpināja skraidīt pa zāli. D�eks novaidējās, kad viens no kalsnajiem melnādainajiem zē�niem, tērpies platos �ortos un milzīgām sporta kurpēm kā�jās, trāpīja viņam ar bumbiņu. D�eks to pameta atpakaļ.

-�� Piedodiet, zēni, man diezgan.

-�� Paklau, vecīte vai tu jau esi noguris?

-�� Nē, vienkār�i esmu par vecu.

D�eks piecēlās, masēdams sāpo�os aug�stilbus, un de�vās laukā. Atstājis ēku, viņ� uz pleca sajuta kādu roku.

*� * *

D�eks sēdēja pie stūres. Viņ� paraudzījās uz savu jauno pasa�ieri. Sets Frenks apskatīja Lexus interjeru.

-�� Esmu dzirdējis par �īm ma�īnām brīnumu lietas. Cik tas jums izmaksāja, ja nav noslēpums?

-�� �etrdesmit deviņus tūksto�ās piecus simtus.

-�� Velns parāvis! Es tik daudz nevaru nopelnīt pat gada laikā.

-�� Es arī agrāk nevarēju, tikai pēdējā laikā.

-�� Esmu dzirdējis, ka valsts aizstāvji nepelna lielos do�lārus.

-�� Tu neesi kļūdījies.

Abi vīrie�i apklusa. Frenks zināja, ka pārkāpj noteiku�mus, un arī D�eks to saprata.

Beidzot D�eks uz viņu paskatījās.

-�� Paklau, leitnant, es ceru, ka jūs neieradāties pārbaudīt manu gaumi uz automobiļiem. Vai jūs kaut ko no manis vēlaties uzzināt?

-��� Goreliks savācis pietieko�i daudz pierādījumu, lai vinnētu �o lietu.

-�� Varbūt. Varbūt arī nē. Es netaisos mest plinti krūmos.

-�� Vai tu neatzīsti viņa vainu?

-�� Nē. Es taisos viņu nogādāt Grinsvilā, neitralizē�anas centrā, un pats viņam injicēt to draņķi. Kāds būs nāko�ais jautājums?

Frenks pasmaidīja.

-�� Labi, biju to pelnījis. Manuprāt, mums abiem jāparu�nā. Da�as detaļas �ajā lietā nesakrīt. Varbūt tas varētu tev, vecīt, palīdzēt vai nogremdēt, es nezinu. Vai gribi dzirdēt?

-�� Labi, bet nedomā, ka �ī informācijas noplūde būs ab�pusēja.

-�� Es zinu kādu vietu, kur gaļu var griezt ar sviesta nazi un kafija ir cie�ama.

-�� Vai tas atrodas kaut kur nomalē? Es nedomāju, ka tur labi iederēsies �āds tērps.

Frenks uz viņu smaidīdams paskatījās.

-�� Kāds būs nāko�ais jautājums?

D�eks izmocīja smaidu un brauca uz mājām pārģērb�ties.

*� * *

D�eks pasūtīja vēl vienu kafiju, kamēr Frenks vēl nie�kojās ar pirmo. Gaļas gabals bija lielisks, un �is restorāns atradās tādā nomalē, ka D�eks pat nezināja, kur tas bija. Kaut kur Merilendas dienvidos, laukos. Viņ� aplūkoja ne�daudzos apmeklētājus. Neviens viņiem nepievērsa nekādu uzmanību. Viņ� paskatījās uz savu sarunas biedru.

Frenks viņu zobgalīgi vēroja.

-�� Cik es saprotu, jums abiem ar Keitu Vitneju pirms kāda laika bija romāns?

-�� Vai viņa jums to pastāstīja?

-�� Sasodīts, nē. Viņa atnāca uz iecirkni da�as minūtes pēc tam, kad tu biji aizgājis. Viņas tēvs atteicās ar to tikties. Es kādu bridi ar viņu aprunājos. Pateicu, ka no�ēloju notiku�o.

Frenka acis parādījās miklums, bet viņ� turpināja:

-�� Man nevajadzēja darīt to, ko es izdarīju, D�ek. Es ne�drīkstēju viņu izmantot, lai piekļūtu viņas vecajam. Ne�viens to nav pelnījis.

-�� Tas izdevās. Da�i cilvēki apgalvo nepretojies veik�smei.

-�� Tev tomēr viņa patīk. Neesmu vēl tik vecs, lai nepa�manītu mirdzumu sievietes acīs.

Oficiante atnesa D�eka kafiju.Viņ� to lēnām malkoja. Abi vīri raudzījās laukā pa logu. Beidzot vairs nesniga. Iz�skatījās, ka zemi klātu mīksta, balta sega.

-�� Klausies, D�ek, es saprotu, ka visa �ī apsūdzība pret Luteru ir balstīta uz nejau�ību. Bet sakritības liku�as daudziem nokļūt aiz restēm.

-�� Es to neapstrīdu.

-�� Patiesība ir tāda, D�ek, ka ir savākts milzum daudz pierādījumu, kas vienkār�i neveido kopainu.

D�eks nolika savu kafiju un paliecās uz priek�u.

-�� Es klausos.

Frenks apskatījās visapkārt un tad pievērsās D�ekam.

-�� Es saprotu, ka, �ādi rīkodamies, es riskēju, bet ne jau tāpēc es kļuvu par policistu, lai cilvēkus apcietinātu par noziegumiem, kurus viņi nav izdarīju�i. Pasaulē pietieko�i daudz vainīgo staigā brīvībā.

-�� Tātad kas nesakrīt?

-�� Da�as lietas tu pats ieraudzīsi atskaitēs. Es esmu pār�liecināts, ka Luters Vitnejs apzaga to māju, un tikpat dro�s es esmu, ka viņ� nenogalināja Kristīni Salivenu. Bet�

-�� Bet tu domā, ka viņ� redzēja slepkavu?

Frenks atgāzās krēslā un izbrīnā ieplestām acīm skatī�jās uz D�eku.

-�� Cik sen tu par to iedomājies?

-�� Nesen. Vai tev �ai sakarā ir kādi pieņēmumi?

-�� Domāju, ka tavs aizstāvamais gandrīz tika pieķerts ar roku ievārījuma burkā, bet pēc tam viņam tajā burkā bija jāslēpjas.

D�eks izskatījās apjucis. Frenkam bija nepiecie�amas da�as minūtes, lai izstāstītu par slepeno telpu un bioloģis�ko pierādījumu neatbilstību.

-�� Tātad Luters visu laiku sēdēja slepenajā telpā, vēro�dams to, kas ņēmās ar misis Salivenu? Tad kaut kas atga�dījās un viņu noknieba. Luters redzēja, kā �ī persona no�kopj visas pēdas.

-�� Tā es to izprātoju, D�ek.

-�� Viņ� nedodas pie policistiem tāpēc, lai viņu neapsū�dzētu noziegumā.

-�� Tas daudz ko izskaidro.

-�� Izņemot to, kas izdarīja slepkavību.

-�� Vienīgais vērā ņemamais aizdomās turētais ir nelai�ķes vīrs, bet es neticu, ka tas bija viņ�.

D�eks iedomājās Valteru Salivenu.

-�� Piekrītu. Kur� tad varētu būt vainīgais?

-�� Kāds, ar kuru viņa tonakt satikās.

-�� No tā, ko tu man pastāstīji par nelaiķes seksuālajiem sakariem, iespējamo personu loks varētu būt pāris miljo�ni.

-�� Es neteicu, ka būs viegli.

-�� Mans viedoklis ir, ka tas nebūs bijis kāds vienkār�i D�o.

-�� Pēc kā tu spried?

D�eks iedzēra kafiju un aplūkoja savu ābolu pīrāga ga�balu. Klausies, leitnant�

-�� Sauc mani par Setu.

-�� Labi, Set. Es zinu, no kurienes tu nāc, un augstu vēr�tēju �o informāciju, bet�

-�� Bet tu neesi pilnīgi pārliecināts, vai vari man uzticē�ties, un, jebkurā gadījumā, tu negribi neko tādu izpaust, kas varētu kaitēt tavam klientam?

-�� Kaut kas tamlīdzīgs.

-�� Tev uz to ir tiesības.

Viņi samaksāja rēķinu un devās prom. Atpakaļceļā at�kal sāka snigt sniegs tik strauji, ka logu tīrītājiem bija grū�ti ar to sacensties.

D�eks skatījās uz Frenku, kur�, iegrimis domās, raudzī�jās taisni uz priek�u. Varbūt viņ� vienkār�i gaidīja, lai D�eks sāktu runāt.

-�� Labi, es riskē�u. Man nav daudz ko zaudēt.

Frenks turpināja vērties tālumā. Es nedomāju, ka tu kaut ko zaudēsi.

-�� Uz mirkli pieņemsim, ka Luters atradās tajā mājā un redzēja, kā noslepkavo sievieti.

-�� Labi.

-�� Tev būs jāpazīst Luters, jāzina viņa domu gājiens, lai saprastu, kā viņ� tādā gadījumā reaģētu. Viņ� ir no nesatri�cināmajiem cilvēkiem. Es citu tādu neesmu saticis. Es saprotu, ka tas nav atzīmēts viņa dosjē, bet uz viņu var pa�ļauties, viņam var uzticēties. Ja man būtu bērni, kas jāuz�rauga, es tos atstātu pie viņa, tāpēc ka esmu pārliecināts nekas slikts ar viņiem nenotiktu. Viņ� ir neiedomājami ta�lantīgs. Luters ievēro visu.

-�� Visu, izņemot to, ka viņa meita ievilināja viņu lama�tās.

-�� Tie�i tā, izņemot to. Viņ� nekad nebūtu varējis to pa�redzēt.

-�� Es pazīstu tādus vīrus, D�ek. Da�us no tiem esmu ie�tupinājis. Atskaitot to, ka viņiem piemita neliels paradums pievākt citu cilvēku īpa�umu, viņi bija vairāk cieņas vērti nekā lērums citu, kurus man nācies satikt.

-�� Ja Luters redzēja, kā nogalina �o sievieti, manuprāt, viņ� būtu izdomājis, kā nodot �o puisi policijai. Viņ� to tā nebūtu atstājis. Viņ� to vienkār�i nebūtu pieļāvis. D�eks drūmi raudzījās laukā pa logu.

-�� Izņemot?

D�eks paskatījās uz Frenku.

-�� Izņemot vienu. Ja viņ�, piemēram, pazina �o personu vai zināja kaut ko par viņu.

-�� Tu domā tādu cilvēku, par kuru sabiedrībai būtu grūti noticēt, ka viņ� kaut ko tamlīdzīgu spējīgs izdarīt? Tāpēc Luters domā, ka nav vērts ar to nonemties?

' >

-�� Tur slēpjas kas vairāk, Set. D�eks pagriezās ap stūri un piebrauca pie sporta zāles. Es agrāk nekad neesmu redzējis Luteru tik nobiju�os. īstenībā viņ� ir pārbijies līdz nāvei. Viņ� apņēmies izciest sodu, un es nezinu, kāpēc. Es domāju par to, kādēļ viņ� aizbrauca no valsts.

-�� Un atgriezās.

-�� To es joprojām nevaru saprast. Vai tu, starp citu, zini datumu?

Frenks at�ķīra savu piezīmju bloknotu un to pateica.

-�� Tātad kas notika pēc tam, kad Kristīne Salivena tika nogalināta, un kas lika Luteram atgriezties?

Frenks grozīja galvu.

-�� Varēja notikt jebkas.

-�� Nē, tur bija tikai viens iemesls. Ja mēs varētu to uzzi�nāt, mēs atrisinātu visu �o lietu.

Frenks nolika savu piezīmju bloknotu un izklaidīgi ar roku braucīja automa�īnas priek�ējo paneli.

D�eks, novietojis auto stāvvietā, atlaidās sēdeklī.

-�� Viņ� nebaiļojas tikai sevis dēļ. Nez kāpēc viņ� baidās arī par Keitu.

Frenks izskatījās pārsteigts.

-�� Vai tu domā, ka kāds draudējis Keitai?

D�eks papurināja galvu.

-�� Nē. Viņa man to būtu pastāstījusi. Manuprāt, kāds Luteram licis manīt, ka viņam jāklusē.

-�� Tu domā, ka vainīgi tie pa�i cilvēki, kas mēģināja vi�ņu likvidēt?

>

-�� Varbūt. Es nezinu.

Frenks savilka abas rokas dūrēs un skatījās laukā pa automa�īnas logu. Viņ� dziļi ieelpoja un palūkojās uz D�eku.

-��� Paklau, tev jāpanāk, lai Luters sāktu runāt. Ja viņ� mums varētu pateikt, kas nogalināja Kristīni Salivenu, es par viņa sadarbību ieteiktu atbrīvo�anu ar nosacījumu un darbu sabiedrības labā. Varbūt'Salivens pat viņam ļautu paturēt nozagto, ja mēs varētu atklāt vainīgo.

-�� Ieteiktu?

-�� Var sacīt arī tā: es to iegrūstu Gorelikam rīklē.

D�eks vērīgi nopētīja policistu.

-�� Labi teikts.

Frenks izkāpa no ma�īnas, bet tad pabāza galvu atpa�kaļ.

-�� Es negarantēju teiktā patiesīgumu, bet, ciktāl tas skar mani, �ī vakara nav bijis, un visu, ko tu teici, es patum no�slēpumā, pat ja man būtu jāliecina tiesā. Es to saku nopiet�ni.

-�� Paldies, Set.

Sets Frenks lēnām aizgāja līdz savai ma�īnai, pagaidī�ja, kamēr Lexus aizbrauc, pagriezās ap stūri un bija prom.

Viņ� saprata, kāda tipa cilvēks bija Luters Vitnejs. Kas gan spēja tādu cilvēku tik pamatīgi nobaidīt?

Bija pusastoņi rio rīta, kad D�eks iebrauca Midltonas policijas iecirkņa stāvvietā. Rīts bija uzausis skaidrs, bet ļoti auksts. Starp vairākām apsnigu�ām policijas automa��īnām stāvēja melnais limuzīns ar apsarmoju�u jumtu, kas liecināja, ka Sets Frenks cēlās agri.

Luters �odien izskatījās savādāks. Oran�ā arestanta tēr�pa vietā viņam mugurā bija brūns uzvalks un svītraina kaklasaite. Viņ� līdzinājās apdro�inā�anas aģentam vai ve�cākajam partnerim juridiskajā firmā. Viņa biezie, sirmie mati bija rūpīgi apgriezti, un sejā saglabājies iedegums. Da�i advokāti taupīja klientu ikdienas drēbes tiesas prā�vai, cerot iespaidot zvērinātos, lai viņi domātu, ka apsū�dzētais nemaz nav tik slikts. Bet D�eks pieprasīja, lai Lu�ters visu laiku būtu uzvalkā. Tā nebija nekāda spēle, D�eks bija pārliecināts, ka Luters nav pelnījis, lai viņu stādītu publikas priek�ā spilgti oran�ā apģērbā. Varbūt viņ� bija noziedznieks, bet ne jau tāds, kuram tuvojoties, jūs varētu dabūt dunci ribās vai nenormāla cilvēka zobu nospiedumus uz kakla. Tie zēni bija pelnīju�i oran�o tēr�pu, kaut arī tas tikai norādītu uz viņu vietu attiecībā pret pārējiem pilsoņiem.

D�eks �oreiz nemēģināja atvērt diplomātu. Tiesas rutī�na bija zināma. Luteram tiks nolasīta apsūdzība. Tiesnesis viņam jautās, vai viņ� to sapratis, un tad D�eks iesniegs oficiālu paziņojumu. Tam sekos tiesne�a jautājumi, kas iz�

skatīsies pēc cirka priek�nesuma. Viņ� gribēs pārliecinā�ties, vai Luters sapratis, kādas sekas var izraisīt savas vai�nas neatzī�ana, un vai viņ� ir apmierināts ar savu advokā�tu. D�ekam vienīgi bija nepatīkama sajūta, ka Luters viņu varētu patriekt pie velna tiesne�a klātbūtnē un atzīt savu vainu. Tādas lietas bija piedzīvotas. Kā būs �oreiz, kas to lai zina. Tas nolādētais tiesnesis to varētu vienkār�i ņemt un atzīt. Tomēr visticamāk, ka tiesnesis precīzi ievēros procedūru. Nozieguma lietā, par kuru draud nāvessods, jebkura kļūda tiesas gaitā varētu tikt izmantota par pamatu pārsūdzē�anai kasācijas un apelācijas kārtībā. Un nāves soda gadījumos tās parasti vilkās veselu mū�ību. D�ekam vienkār�i vajadzēs riskēt.

Jā paveiksies, visa �ī procedūra kopumā aizņems piecas minūtes. Pēc tam tiks nozīmēts tiesas dienas datums, un sāksies īstais teātris.

Tā kā �tata prokurors viņam bija izvirzījis apsūdzību, Luteram nepienācās iepriek�ēja noklausī�anās ar nolūku pārbaudīt piemērotā dro�ības līdzekļa pamatotību. Ja tā notiktu, D�ekam tas neko nebūtu devis, izņemot to, ka vi�ņam rastos iespēja iepazīties ar prokurora pamatojumu un uzzināt par da�iem lieciniekiem jautājumu krustugunīs. Tiesne�i gan parasti neļāva aizstāvjiem pārvērst iepriek�ē�jo noklausī�anos par zvejas vietu izpēti.

Viņ� varētu arī lūgt atlikt apsūdzības nolasī�anu, bet D�eks vēlējās, lai Luteram būtu atklāta tiesas sēde, lai visi to varētu redzēt. Viņ� gribēja, lai visi skaļi un skaidri dzir�dētu aizstāvības runu, kurā netiktu atzīta Lutera vaina. Pēc tam viņ� Gorelikam liks priek�ā pārnest lietas izskatī�anu uz citu apgabalu, lai to dabūtu prom no Midltonas. Ja D�ekam veiktos, Goreliku aizstātu cits prokurors, un mis�ters �Nākotnes ģenerālprokurors� tad daudzus gadu des�

mitus varētu �morēties vil�anās mērcē. Tad D�eks gatavo�jās piespiest Luteru runāt. Keita būtu aizsargāta. Luters at�klātu kārtis, un tiktu noslēgta gadsimta vieno�anās.

D�eks paraudzījās uz Luteru.

-�� Tu labi izskaties.

Lutera grimase vairāk atgādināja vīpsnā�anu, nevis smaidu.

-�� Keita vēlētos tevi satikt pirms apsūdzības nolasī�anas.

Luters nekavējoties atbildēja:

-Nē.

-�� Kāpēc? Luter, tu visu laiku esi vēlējies viņu satikt, un tagad, kad viņa beidzot grib atnākt, tu atsakies ar viņu ru�nāt. Sasodīts, es tevi da�reiz nevaru izprast.

-�� Es negribu viņu redzēt savā tuvumā.

-�� Viņa no�ēlo to, ko izdarījusi. Tas viņu nomoka. Tici man.

Luters pagrieza galvu.

-�� Vai viņa domā, ka esmu ļoti dusmīgs uz viņu?

D�eks apsēdās. Viņ� beidzot bija Luteru piespiedis ru�nāt. Viņam to vajadzēja izmēģināt agrāk.

-�� Protams, ka viņa tā domā. Kāpēc tad tu atteicies no tik�anās ar vinu?

Luters skatījās lejup uz vienkār�o koka galdu.

-�� Pasaki viņai, ka es uz viņu nedusmojos. Viņa rīkojās pareizi. Pasaki to viņai.

-�� Kāpēc tu pats nevari to pateikt?

Luters pēk�ņi piecēlās un sāka staigāt pa telpu. Viņ� apstājās D�eka priek�ā.

-�� �ai vietai ir daudz acu, vai saprati? Ja kāds mani �eit ieraudzītu kopā ar viņu, tad kāds varētu iedomāties, ka vi�ņa zina to, ko viņai nevajadzētu zināt. Tici man, tas ne�būtu labi.

-�� Par ko tu runā?

Luters apsēdās.

-�� Tev tikai viņai jāpasaka, ko es teicu. Pasaki, ka es vi�ņu mīlu un vienmēr esmu mīlējis un mīlē�u. Tu viņai to izstāsti, D�ek. Lai kas arī notiktu.

-�� Tātad tu teici, ka kāds varētu iedomāties, ka tu man kaut ko esi pastāstījis, pat ja tā nebūtu taisnība?

-�� Es tev ieteicu neuzņemties �o lietu, D�ek, bet tu mani neklausīji.

D�eks paraustīja plecus un, atvēris diplomātu, izņēma laikrakstu Post.

-�� Apskaties uz rakstu titullapā.

Luters paskatījās uz titullapu. Tad viņ� dusmīgi meta avīzi pret sienu.

-�� Nolādētais nelietis! Nolādētais nelietis! �ie vārdi kā eksplozija izlauzās no Lutera mutes.

Telpas durvis atsprāga vaļā, un būdīgs policists pabāza galvu, uzlicis vienu roku uz pistoles maksts. D�eks pamā�ja, ka viss kārtībā, un sargs lēnām atkāpās, aizdomīgi no�pētīdams Luteru.

D�eks pacēla laikrakstu. Titullapā bija Lutera fotogrāfija pie policijas iecirkņa. Virsraksts bija iespiests spilgtiem trīscollīgiem burtiem, ko parasti izmantoja, kad kāda basketbo�la komanda ieguva superkausu: �ODIEN NOTIKS APSŪDZĪBAS NOLASĪ�ANA AIZDOMĀS TURĒTA�JAM SALIVENAS SLEPKAVĪBAS LIETĀ. D�eks izskatī�ja pārējos rakstus. Tur bija informācija par nāves gadījumu biju�ajā Padomju Savienībā, kur turpinājās etniskā tīrī�ana. Aizsardzības departaments gatavoja jaunu triecienu bud�e�tam. Alans Ri�monds paziņoja par savu nodomu realizēt dzīvē labklājības reformu. Viņ� bija nofotografēts nabadzīgo ļau�u rajonā bērnu centrā un izskatījās ļoti fotogēnisks.

Skatoties uz viņa smaido�o seju, Luteram sāka pulsēt deniņos. Prezidents turēja rokās nabaga melnādainos zī�daiņus tā, lai to redzētu visa pasaule. Nolāpītais melis, ne�lietis. Luters atminējās, kā viņa dūre vēl un vēlreiz sita Kristīni Salivenu. Pa�ķīda asinis. Rokas kā viltīga �ūska sa�ņaudza viņas kaklu, un, ne mirkli nepadomājot, tika iz�dzēsta dzīvība. Viņ� skūpstīja bērnus un slepkavoja sievie�tes.

-�� Luter? Luter? D�eks viegli pieskārās Lutera ple�cam. Vecā vīra augums vibrēja kā motors, kam nepiecie��ama regulē�ana, citādi tas var uzsprāgt. Kādu brīdi D�eks apcerēja, vai Luters bija nogalinājis �o sievieti, vai viņa vecais draugs bija pārkāpis robe�u. Viņa �aubas izklīda, kad Luters, pagriezās un paskatījās viņam acīs. Viņ� bija atguvis līdzsvaru. Lutera skatiens bija skaidrs un koncen�trējies.

-�� Tu vienkār�i pasaki Keitai, ko es teicu, D�ek. Un ie�sim, lai tas ātrāk beigtos.

*� $ *

ļ

Midltonas tiesu nams kop� seniem laikiem bija apgaba�la lepnums. Simt deviņdesmit piecus gadus vecs, �is nams bija izturējis angļu uzbrukumu 1812. gada kara laikā un Konfederācijas spēku ofensīvu Pilsoņu kara laikā. 1947. gadā tika veikti dārgi atjauno�anas darbi, un ēkai sākās jauna dzīve. Godīgie pilsētnieki cerēja, ka tā vēl stāvēs par prieku viņu mazmazbērniem, kas dosies turp, cerams, tikai lai saņemtu brauk�anas atļaujas vai laulības apliecī�bas.

Ja kādreiz �ī ēka bija pacēlusies vientuļa divvirzienu ielas galā, Midltonas darījumu rajonā, tad tagad tai blakus rindojās antikvariāti, restorāni, pārtikas tirgus, milzīga

viesnīca un auto apkalpes stacija. Visas mājas bija celtas no ķieģeļiem, saskaņā ar apvidus arhitektūras tradīcijām. Da�u minū�u gājiena attālumā atradās biroju celtnes, kuru durvis rotāja plāksnītes ar daudzu cienījamu apgabala ju�ristu vārdiem.

Parasti �eit bija kluss, izņemot piektdienas rītus, kad pasludināja spriedumus civillietās un krimināllietās. Pa��reiz pie Midltonas tiesu nama bija tāds pūlis, ka pilsētiņas iedzīvotāju sen�i, to redzēdami, dro�i vien apgrieztos ot�rādi kapā. Pavir�i skatoties, varētu iztēloties, ka atgriezu��ās Dienvidu un Ziemeļu �tatu armijas, lai �eit vienreiz par visām reizēm nokārtotu rēķinus.

Se�as televīzijas automa�īnas ar lieliem uzrakstiem uz baltajiem sāniem bija izkārtoju�ās tie�i tiesu nama kāpņu priek�ā, un antenas jau bija uzstādītas. Milzīgi cilvēku pū�ļi grūstījās un spiedās pret policistu ķēdi. Vietējiem poli�cistiem palīgos bija izsaukti drūmie Vird�īnijas �tata kolē�ģi, kas klusēdami raudzījās uz reportieru masu, kuri stūma bloknotus, mikrofonus un rakstāmos viņiem sejā.

Par laimi, tiesu namam bija sānu ieeja, kuru �obrīd pus�lokā ietvēra policisti ar paceltiem vairogiem un asaru gā�zes pistolēm, neļaudami nevienam tuvoties. Luteru bija paredzēts atvest �eit. Diem�ēl tiesu namam nebija slēgtas garā�as, bet policija bija pārliecināta, ka kontrolē notiku�mu gaitu. Luters būs redzams tikai da�as sekundes.

Pretējā ielas pusē pa trotuāriem pastaigājās policisti ar automātiem, pārlūkodami pūli, meklēdami, vai kaut kur nepazibēs metāls, vai neatvērsies kāds logs.

D�eks paskatījās laukā pa tiesas zāles mazo logu, pa kuru varēja pārredzēt ielu. Telpa bija tik liela kā auditori�ja, un tajā izcēlās kokgriezumiem rotāts sols, astoņu pēdu augstumā. Tā garums bija vairāk nekā piecpadsmit pēdas.

Abos sola galos atradās Amerikas Savienoto Valstu un Vird�īnijas karogi. Sola priek�ā pie maza galdiņa sēdēja vientuļ� tiesas izpildītājs, kā locis okeāna lainera priek��galā.

D�eks pārbaudīja pulksteni, aplūkoja dro�ības dienesta vīrus un tad paskatījās uz �urnālistu grūstī�anos. Reportie�ri varēja kļūt par aizstāvja labākajiem draugiem vai �aus�mīgākajiem ienaidniekiem. Daudz kas bija atkarīgs no tā, ko �urnālisti domāja par aizstāvamo un viņa izdarīto no�ziegumu. Labs reportieris parasti skaļi klaigāja par savu objektivitāti, tai pa�ā laikā nomelnojot aizstāvamo ilgi pirms sprieduma nolasī�anas. Sievietēm �urnālistēm bija tendence aizstāvēt noziedzniekus, kurus apsūdzēja izvaro��anā, jo viņas centās neizrādīt dzimumu aizspriedumus. Līdzīgu iemeslu dēļ �ķita, ka vīrie�i pūlējās palīdzēt izva�rotajām sievietēm, kuras bija atriebu�ās. Luteram nesmai�dīs �āda veiksme. Biju�ie ieslodzītie, kas slepkavo ba�gātas, jaunas sievietes, parasti saņēma abu dzimumu �ur�nālistu vārdiskos triecienus.

D�ekam bija zvanīju�as vairākas Losand�elosas filmu studijas un neatlaidīgi pieprasīju�as nozieguma izklāstu jau pirms aizstāvības runas. Viņi vēlējās informāciju un bija gatavi par to labi samaksāt. Varbūt D�ekam vajadzēja piekrist un teikt nāciet �urp, tikai ar vienu noteikumu, ja viņ� jums kaut ko izstāstīs, jums tas man jādara zināms tā�pēc, ka pa�laik manā rīcībā nekā nav.

D�eks paskatījās pāri ielai. Redzot bruņotos sargus, viņ� nomierinājās. Arī iepriek�ējo reizi visur bija policija, tomēr �āviens atskanēja. Vismaz �oreiz policija bija brī�dināta. Viņi diezgan pamatīgi kontrolēja apkārtni, bet vie�nu apstākli likuma sargi nebija paredzēju�i, un tas pa�laik tuvojās.

D�eks pagrieza galvu, ievērojis, ka reportieru armija un vienkār�ie ziņkārīgie visi kopā pagriezās un metās uz au�toma�īnu procesijas pusi. Sākumā D�eks iedomājās, ka ie�radies Valters Salivens, bet tad viņ� ieraudzīja policijas motociklus, kam sekoja slepenā dienesta furgoni, un bei�dzot abus Savienoto Valstu karodziņus uz limuzīna.

Salīdzinot ar �ī vira pavadoņu armiju, tie spēki, kas ga�tavojās sagaidīt Luteru, izskatījās niecīgi.

D�eks vēroja, kā Ri�monds izkāpj no auto. Aiz viņa nāca aģents, ar kuru viņ� bija runājis Bērtons. Viņ� iz�skatījās bargs un nepieejams. Viņa acis pārslīdēja apkārt�nei kā radara stars. Viņa roka atradās da�u sprī�u attālumā no prezidenta, gatava viņu acumirklī piespiest pie zemes. Slepenā dienesta furgoni apstājās ielas pretējā pusē. Viena automa�īna iebrauca alejā pretī tiesu namam. D�eks pa�skatījās uz prezidentu.

Tika uzstādīta improvizēta katedra, un, televīzijas ka�merām dūcot, Ri�monds sāka savu preses konferenci. Kāds pussimts �urnālistu mēģināja paspraukties cits citam garām. Da�i prātīgākie pilsoņi kavējās aizmugurē. Divi ar videokamerām filmēja �o īpa�o notikumu viņu dzīvē.

D�eks pagriezies sev blakus kā melnu granīta sienu ie�raudzīja kārtības uzturētāju.

-�� Sē�u �eit jau divdesmit gadus, bet nekad agrāk �o vī�ru te neesmu manījis. Tagad viņ� te ieradies divreiz viena gada laikā. Apskau�ama uzņēmība.

D�eks viņam uzsmaidīja.

-�� Ja jūsu draugs būtu ieguldījis desmit miljonus jūsu kampaņā, jūs arī te varbūt atrastos.

-�� Lielie dū�i pret tevi.

-�� Tas nekas, man līdzi ir liela golfa nūja�

-�� Semjuels, Semjuels Longs.

-�� D�eks Grehems, Semjuel.

-�� Tev tā būs nepiecie�ama, D�ek. Ceru, ka tā ir apkalta.

-�� Ko tu par to domā, Semjuel? Vai manu klientu �eit sagaida pamatīga drebinā�ana?

-�� Ja tu man �o jautājumu būtu uzdevis pirms diviem, trim gadiem, es teiktu jā, sasodīts, tā būs. Viņ� neska�tījās uz ļau�u stumdī�anos laukā. Ja tu man to jautā �o�dien, es varu atbildēt nezinu. Man vienalga, kāda tiesa Augstākā tiesa, Transporta tiesa. Laiki ir mainīju�ies. Ne tikai tiesas, bet viss un visi. Visa nolāpītā pasaule mainās, un es vairs neko nesaprotu.

Viņi abi vēlreiz paraudzījās laukā pa logu.

Tiesas zāles durvis atvērās, un ienāca Keita. D�eks in�stinktīvi pagriezās un paskatījās uz viņu. �odien viņai mu�gurā nebija tiesas zāles apģērbs. Viņa bija uzvilkusi mel�nus svārkus ar ielocēm, un viņas vidukli iekļāva tieva melna josta. Blūze bija vienkār�a un aizpogāta līdz kak�lam. Mati bija atglausti no pieres un krita līdz pleciem. Vi�ņas vaigi bija sārti, salā piesarku�i, un viņa turēja mēteli, pārmestu pār roku.

Abi kopā apsēdās pie advokāta galda. Semjuels neuz�krīto�i pazuda.

-�� Ir gandrīz jau laiks, Keit.

-�� Es zinu.

-�� Kā jau es tev teicu pa telefonu, viņ� negribēja tikties ar tevi tāpēc, ka ir nobijies. Viņ� baidās par tevi. Tēvs tevi mīl vairāk par visu.

-�� D�ek, ja viņ� nesāks runāt, tu saproti, kas notiks.

-�� Varbūt, bet ir da�i pavedieni. Prokurora apsūdzība nemaz nav .tik nevainojama, kā visi uzskata.

-�� Kā tu to zini?

-�� Tu vari man ticēt. Vai redzēji prezidentu?

-�� Kas gan viņu neievērotu? Ar mani viss kārtībā. Ne�viens nepievērsa uzmanību tam, ka es ienācu.

-�� Prezidenta klātbūtne visu citu padara otr�ķirīgu.

-�� Vai viņ� jau ir klāt?

-�� Drīz būs.

Keita atvēra rokassomiņu un meklēja ko�ļājamo gumiju. D�eks smaidīdams atbīdīja viņas pirkstus un izvilka paciņu.

-�� Vai es vismaz nevaru ar viņu parunāt pa telefonu?

-�� Es mēģinā�u palīdzēt.

Viņi abi sēdēja un gaidīja. D�eks uzlika savu roku uz Keitas plaukstas, un abi paraudzījās uz masīvo solu, kur pēc da�ām sekundēm viss sāksies. Bet pagaidām viņi vienkār�i gaidīja. Abi kopā.

*� * *

Baltais furgons pagriezās ap stūri, pabrauca garām po�licistu puslokam un apstājās da�us soļus no sānu ieejas. Sets Frenks savu auto piebrauca tie�i furgona aizmugurē un izkāpa ar rāciju rokā. No furgona parādījās divi policis�ti un apskatīja apkārtni. Viss bija kārtībā. Pūlis pulcējās nama priek�ā, klausoties prezidenta runu. Atbildīgais poli�cists pagriezās un pamāja kolēģim furgona iek�pusē. Pēc da�ām sekundēm parādījās Luters Vitnejs ar va�ām ap po�tītēm un rokudzel�os. Viņa uzvalku slēpa tum�s mētelis. Divu policistu pavadībā, no kuriem viens gāja pa priek�u, otrs aiz muguras, Luters sāka iet uz tiesu namu.

Tie�i tajā brīdī pūlis pagriezās ap stūri. Tas sekoja pre�zidentam, kur� ar nolūku devās lejup pa trotuāru, kura ma�lā bija novietots viņa limuzīns. Iedams garām tiesu na�mam, viņ� pacēla acis. Sajutis viņa klātbūtni, Luters, kas gāja nodurtām acīm, arī tās pacēla. Abu skatieni uz īsu mirkli satikās. Pār Lutera lūpām izlauzās vārdi.

-��� Nolādētais nelietis. Tie tika izrunāti klusām, ta�u abi policisti kaut ko saklausīja. Viņi palūkojās visapkārt un ieraudzīja prezidentu aizejam aptuveni simt pēdu at�tālumā. Viņi jutās pārsteigti, bet tad viņu uzmanību saistī�ja kas cits.

Luters salieca ceļgalus. Sākumā abi policisti domāja, ka viņ� ar nolūku grib viņus aizkavēt, bet tad tie ieraudzīja, ka viņam pār vaigu tek asinis. Viens no viņiem izkliedza lamu vārdus un satvēra Luteru aiz rokas. Otrs izvilka pistoli un vērsa to tajā virzienā, no kura, viņam likās, bija atskanējis �āviens. Nāko�o minū�u notikumi lielākajai ļau�u masai �ķita neskaidri. �āviena troksnis nebija īsti saklausāms pū�ļa kliedzienu dēļ. Slepenā dienesta aģenti tomēr to dzirdē�ja. Bērtons sekundes laikā bija piespiedis Ri�mondu pie zemes. Divdesmit vīru tum�os uzvalkos, ar automātiskiem iero�iem rokās, izveidoja ap viņiem dzīvu kūniņu.

Sets Frenks vēroja, kā no alejas izbrauca slepenā diene�sta furgons un atdalīja histērisko pūli no prezidenta. No tā izkāpa viens aģents ar ma�īnpistoli un pārlūkoja ielu, no�riedams komandas rācijā.

Frenks norīkoja savus vīrus, lai tie piesegtu apkārtni. Visās �ķērsielās bija policijas kordoni, un tūlīt sāksies ēku pārmeklē�ana. Drīz ieradīsies pilnas automa�īnas ar poli�cistiem, bet Frenks nez kāpēc juta, ka ir jau par vēlu.

Pēc sekundes Frenks jau stāvēja blakus Luteram. Viņ� neticēdams raudzījās uz asinīm piemirku�o sniegu, kas pārvērtās sarkanā peļķē. Ātrā palīdzība būs klāt da�u mi�nū�u laikā. Bet Frenks zināja, ka bija jau par vēlu saukt āt�ros. Lutera seja jau bija kļuvusi balta, acis vērās tuk�umā un pirksti bija cie�i sa�ņaugti. Luteram bija divas �āviena brūces galvā, un lode, izgājusi cauri viņa smadzenēm, bija izsitusi caurumu furgonā. �āvējs nepaļāvās uz nejau�ību.

Frenks aizspieda miru�ā acis un paskatījās visapkārt. Prezidents bija piecēlies un tika bīdīts iek�ā limuzīnā. Pēc da�ām sekundēm limuzīns un furgoni bija prom. Reportie�ri sāka pulcēties ap slepkavības vietu, bet Frenks pamāja saviem vīriem, un �urnālistus sagaidīja saniknotu un apju�ku�u policistu siena, kas vicināja nūjas cerībā, ka kāds kaut ko mēģinās darīt.

Sets Frenks paraudzījās lejup uz nekustīgo ķermeni. Viņ� novilka savu �aketi, par spīti aukstumam, un pārklāja to pāri Lutera augumam un sejai.

D�eks bija pieskrējis pie loga da�as sekundes pēc tam, kad sākās kliedzieni. Viņam strauji pukstēja sirds, un piere bija pēk�ņi nosvīdusi.

-�� Pagaidi �eit, Keit. Viņ� uz viņu paskatījās. Viņa stā�vēja sastingusi, un viņas sejā atspoguļojās atskārsme par notiku�o. D�eks vēl cerēja, ka nav noticis nenovēr�amais, bet veltīgi.

No iek�telpām bija iznācis Semjuels.

-�� Kas te, sasodīts, notiek?

-�� Semjuel, lūdzu, pieskati viņu.

Semjuels pamāja, un D�eks metās skriet.

Ārpusē bija vairāk vīru ar �aujamajiem, nekā D�eks jebkad bija redzējis, izņemot Holivudas filmās par karu. Viņ� metās uz tiesu nama sānu ieeju, un viņa galvu gan�drīz sadragāja divsimtpiecdesmit mārciņu smags policists ar savu nūju, bet atskanēja Frenka balss.

D�eks nedro�i tuvojās. �ķita, ka katrs solis pa cieti no�mīdīto sniegu vilktos veselu mū�ību. Likās, ka visi skati pievērsti viņam. Sniegā sabruku�ais augums. Asinis, kas piesūcināja tīro sniegu. Cie�anu un pretīguma izteiksme Seta Frenka sejā. D�eks to visu atcerēsies turpmākajās bezmiega naktīs, varbūt visu atliku�o dzīvi.

Kad viņ� beidzot notupās blakus drauga līķim, viņ� ga�tavojās noņemt �aketi, bet apstājās. Viņ� pagriezās un pa�raudzījās atpakaļ, no kurienes bija atnācis. Reportieru jūra bija pa�ķīrusies. Pat policisti pakāpās malā, lai viņu izlais�tu cauri.

Keita tur ilgi stāvēja bez mēteļa, drebēdama vējā, kas pū�ta caur piltuvveidīgo atveri starp mājām. Viņa skatījās taisni uz priek�u un �ķita, ka viņas skatiens vienlaicīgi uztvēra visu un neko. D�eks sāka celties aug�ā un gribēja pieiet viņai klāt, bet kājas neklausīja. Pirms da�ām minūtēm viņ� bija sagatavojies cīņai, dusmīgs uz savu klientu, kur� negribēja sadarboties. Tagad viss spēks likās atstājis viņa būtni.

Ar Frenka palīdzību D�eks piecēlās kājās un grīļoda�mies piegāja Keitai klāt. �oreiz uzbāzīgie reportieri nemē�ģināja uzdot jautājumus. Likās, ka fotogrāfi aizmirsu�i, ka viņiem jāknipsē. Keita pieliecās pie tēva un maigi uzlika roku uz viņa sastingu�ā pleca. Klusumu pārtrauca vienīgi vēja gaudas un ātrās palīdzības automa�īnas tālīnais sig�nāls. Uz pāris minūtēm pasaule bija apstājusies tie�i Midltonas apgabala tiesu nama priek�ā.

*� * *

Kamēr limuzīns veda viņu atpakaļ uz pilsētu, Alans Ri�monds sakārtoja kaklasaiti un ielēja sev minerālūdeni. Viņ� mēģināja uzminēt, kādi virsraksti būs lasāmi rītdie�nas laikrakstos. Galvenie ziņu kanāli runās tikai par viņu, un viņ� ievāks ra�u. Viņ� gatavojās izpidlīt parasto dienas plānu. Prezidents bija ciets kā klints. Viņam visapkārt ska�nēja �āvieni, un viņ� pat nenodrebēja, bet turpināja vadīt valsti. Viņ� spēja paredzēt sabiedrisko aptauju rezultātus kādi desmit punkti vismaz būs nāku�i klāt. To bija viegli panākt. Kad viņ� beidzot izjutīs kārtīgu izaicinājumu?

Bils Bērtons pētīja prezidentu, kamēr limuzīns tuvojās Kolumbijas apgabala robe�ai. Luteram Vitnejam nupat bi�ja trāpījusi pati nāvējo�ākā lode,-kādu Kolins spēja sa�meklēt, bet �is vīrs mierīgi dzēra minerālūdeni. Bērtonam kļuva nelabi, ta�u vēl viss nebija beidzies. Viņ� nekad ne�spēs aizmirst notiku�o. Cerams, ka viņam izdosies savu atliku�o mū�u nodzīvot kā brīvam cilvēkam, tā, lai viņa bērni viņu cienītu, kaut arī viņ� pats sevi vairs necienīja.

Vērojot prezidentu, Bērtonam ienāca prātā, ka tas ne�lietis ar sevi lepojas. Viņ� bija redzējis, cik prezidents bija mierīgs ekstremālā situācijā un plānotas vardarbības laikā. Viņam nebija nekādu sirdsapziņas pārmetumu par to, ka tika ziedota cilvēka dzīvība. To aizstāja eiforijas stāvoklis, viņ� triumfēja. Bērtons atcerējās �ņaug�anas nospiedumus uz Kristīnes Salivenas kakla un savainoto �okli. Viņ� bija dzirdējis draudīgas skaņas, stāvēdams aiz guļamistabas durvīm. Tāds bija nācijas varonis.

Bērtons atsauca atmiņā tik�anos ar Ri�mondu, kuras laikā viņ� bija izklāstījis savam bosam visus faktus. Izņe�mot to, ka Rasela bija nobijusies, �is brīdis nebija no patī�kamajiem.

Ri�monds bija skatījies uz viņiem abiem. Bērtons un Rasela sēdēja blakus. Kolins stāvēja pie durvīm. Viņi bija kopā valsts Pirmās ģimenes apartamentos tajās Baltā na�ma telpās, ko publikai nekad nebūs lemts ieraudzīt. Pārē�jie Pirmās ģimenes locekļi bija aizsūtīti īsās brīvdienās pie radiniekiem. Tā bija labāk, jo ģimenes galva nebija labā noskaņojumā.

Prezidents beidzot uzzināja pilnīgi visu. Vissvarīgākā informācija bija par vēstuļu nazi, uz kura atradās īpa�i at�maskojo�i pierādījumi un kas bija viņu neiebiedējamā aculiecinieka rokās. Prezidentam gandrīz asinis sastinga

dzīslās, kad Bērtons viņam pavēstīja. Kamēr pār aģenta lūpām vēlās vārdi, prezidents bija pagriezis galvu Raselas virzienā.

Kad Kolins atkārtoja Raselas instrukcijas nenoslaucīt na�a asmeni un rokturi, prezidents bija piecēlies kājās un noliecies pār savu padomnieci, kas bija tik dziļi iegrimusi krēslā, ka �ķita saplūstam ar mēbeļdrānu. Viņa skatiens bija iznīcino�s, un Rasela beidzot aizklāja acis ar plaukstu. Viņas blūzes paduses bija piesūku�ās ar sviedriem un rīkle izkaltusi sausa.

Ri�monds bija apsēdies un sūkājis kokteiļa ledus gaba�liņus, un pēc tam pievērsis skatienu logam. Viņ� joprojām bija ģērbies parādes uzvalkā, jo nāca no kārtējā pasākuma, un viņa kaklasaite bija cie�i sasieta. Izrunājot vārdus, viņ� raudzījās tuk�umā.

-�� Cik ilgi, Bērton?

Bērtons vairs nepētīja grīdu.

-�� Kas to lai zina? Varbūt uz mū�u.

-�� Tu zini labāk. Es gribu noskaidrot tavu profesionālo vērtējumu.

-��� Labāk agrāk nekā vēlāk. Viņam tagad ir advokāts. Tas vīrs atradīs veidu, kā to celt gaismā.

-�� Vai jums ir kāda nojausma, kur tas atrodas?

Bērtons apjucis berzēja rokas.

-�� Nē, ser. Policija pārmeklēja viņa māju un ma�īnu. Ja viņi būtu atradu�i vēstuļu nazi, es par to uzzinātu.

-�� Vai viņi zina, ka tas pazudis no Salivena mājas?

Bērtons pamāja.

-�� Policija saprot, ka tam ir liela nozīme. Ja tas parādī�sies, viņi zinās, ko ar to iesākt.

Prezidents piecēlās un ar pirkstiem pārbrauca pār kādu īpa�i neglītu kristāla kolekcijas trauku, ko viņa sieva bija

izstādījusi uz viena no galdiņiem. Tiem blakus atradās prezidenta ģimenes foto. Viņ� neko neredzo�u skatienu vērās viņu sejās. Viņ� domāja tikai par to, ka viņa rokās bija vara. �ķita, ka viņa seju apspīd varas neredzamā lies�ma. Bet viņa stāvoklis bija apdraudēts kādas mazas, pie�vilcīgas, bet dumjas sievietes dēļ un prezidenta galvenās padomnieces stulbuma dēļ.

-�� Vai jums ir kādas ziņas par �āvēju, ko Salivens nolī�ga?

Atkal Bērtons atbildēja. Rasela vairs nebija piemērota �im uzdevumam. Kolins �eit atradās tikai, lai veiktu to, ko viņam pavēlēja.

-��� Tas varētu būt viens no divdesmit vai trīsdesmit augsti apmaksātiem algotiem slepkavām. Bet viņ� jau sen ir gabalā.

-�� Vai tu esi devis kādu mājienu savam draugam detek�tīvam?

-�� Viņ� zina, ka jūs savā naivumā pastāstījāt Valteram Salivenam, kur un kad tas notiks: �is vīrs ir pietieko�i ap�ķērīgs un sekos �īm pēdām.

Prezidents pēk�ņi paķēra vienu no kristāla traukiem un meta pret sienu. Tas sa�ķīda, un fragmenti izbira pa visu istabu. Ieraugot naida un dusmu izteiksmi viņa sejā, Bēr�tons nodrebēja.

-�� Sasodīts, ja viņ� nebūtu nopūdelējis, darbs būtu no�strādāts perfekti.

Rasela skatījās uz sīkajām kristāla lauskām uz paklāja. Tā bija viņas dzīve. Viņas izglītība un simt stundu darba nedēļa un rezultātā �iks.

-�� Policija sekos Salivenam. Detektīvs, kas izmeklē �o lietu, apzinās Salivena iespējamo līdzdalību, bet, kaut arī viņu turēs aizdomās, viņ� visu noliegs. Bērtons tur�

pināja. Policija neko nespēs pierādīt. Neesmu dro�s par to, kas notiks ar mums, ser.

Ri�monds pastaigājās pa istabu. �ajā laikā viņ� būtu varējis gatavot kārtējo runu vai doties paspiest rokas skau�tiem no kāda Vidusrietumu �tata. Bet pa�laik viņam bija jāpārdomā, kādā veidā nogalināt cilvēku, lai uz viņu pa�u nekristu nekādas aizdomas.

-�� Kas notiks, ja viņ� vēlreiz mēģinās un �oreiz viņam veiksies?

Bērtons izskatījās apmulsis.

-�� Kā mēs varam paredzēt Salivena rīcību?

-�� Izdarīsim to pa�i.

Visi klāteso�ie da�as minūtes klusēja. Rasela pārsteigta raudzījās uz savu bosu. Visa viņas dzīve nupat bija sabiru�si pī�ļos, un tagad viņa bija spiesta piedalīties sazvērestībā ar mērķi noslepkavot. Kop� tas viss bija sācies, viņas emocijas aizvien vairāk notrulinājās. Viņa bija pilnīgi pār�liecināta, ka viņas stāvoklis nespētu pasliktināties vēl vai�rāk. Bet izrādījās, ka viņa bija smagi kļūdījusies.

Beidzot Bērtons uzdro�inājās vārdos analizēt situāci�ju.

-�� Neesmu pārliecināts, vai policija noticēs, ka Salivens ir tik neprātīgs. Viņam vajadzētu nojaust, ka tie ir viņam uz pēdām, bet neko nevar pierādīt. Ja mēs nokniebsim Vitneju, nedomāju, ka policija vainos Salivenu.

Prezidents nostājās tie�i pretī Bērtonam.

-�� Lai policija pati nāk pie �ī secinājuma, ja vien viņiem tas izdosies.

Īstenībā Valters Salivens vairs nebija Ri�mondam vaja�dzīgs, lai no jauna iekarotu Balto namu. Galvenais, ka tā�dā veidā viņ� varētu sevi atbrīvot no pienākuma aizstāvēt Ukrainu darījumā pret Krieviju. �is lēmums sāka pārvēr�

sties par potenciālām saistībām. Ja Salivens kaut vai attālu būs iesaistīts savas sievas slepkavas nāvē, viņ� vairs neva�rēs slēgt globālus darījumus. Ri�monds diskrēti atteiksies no sava atbalsta, un visas vērā ņemamās personas sapratīs �o kluso atkāp�anos.

-�� Alan, vai tu gribi safabricēt lietu, lai Salivenu apsū�dzētu slepkavībā? �ie bija pirmie Raselas izrunātie vār�di. Viņas sejā bija neviltots pārsteigums.

Viņ� paraudzījās uz sievieti ar neslēptu nicinājumu.

-�� Alan, padomā par saviem vārdiem. Tas ir Valters Sa�livens, nevis kaut kāds sīks krāpnieks, par kuru nevienam nav nekādas daļas.

Ri�monds pasmaidīja. Raselas muļķība viņu uzjautri�nāja. Viņa bija izskatījusies tik gudra un spējīga, kad viņ� pirmo reizi viņu uzaicināja piedalīties padomē. Viņ� bija kļūdījies.

Prezidents aptuveni aprēķināja savas izredzes. Labākā gadījumā varbūt bija divdesmit procentu iespēja, ka Sali�venu apsūdzētu par slepkavību. Salivens bija liels dūzis, gan viņ� pats par sevi parūpēsies. Un ja nu viņ� paklūp? Tāpēc pastāvēja cietumi. Prezidents paskatījās uz Bērtonu.

-�� Bērton, vai tu saproti?

Bērtons neatbildēja.

Prezidenta tonis bija ass.

-� Tu noteikti biji gatavs �o vīru iepriek�ējo reizi nogali�nāt, Bērton. Manuprāt, likmes ir tādas pa�as. Īstenībā, summa dro�i vien ir pieaugusi mums visiem. Vai tu sapro�ti, Bērton?

Ri�monds uz brīdi apklusa, tad atkārtoja jautājumu.

Bērtons beidzot pacēla acis un klusi teica:

-�� Es saprotu.

Sekojo�ās stundas viņi nodarbojās ar plānu kal�anu.

Kad abi slepenā dienesta aģenti un Rasela piecēlās, lai ietu, prezidents uz viņu paskatījās. Saki man, Glorija, kas noticis ar naudu?

Rasela raudzījās tie�i viņam sejā.

-���� Tā tikusi anonīmi ziedota Amerikas Sarkanajam Krustam. Cik man zināms, tas ir lielākais privātais ziedo�jums �īs organizācijas pastāvē�anas vēsturē.

Durvis aizvērās, un prezidents pasmaidīja. Tas būs jauks atvadu �āviens. Lai tev tas sagādā prieku, Luter Vitnej. Priecājies, kamēr vēl vari, tu, nenozīmīgais tārps.

Valters Salivens iekārtojās krēslā ar grāmatu rokā, ta�u to neatvēra. Viņ� savās domās apcerēja pagātnes notiku�mus, kas likās nereāli un nesaistījās ar viņu pa�u. Viņ� bija nolīdzis algotu slepkavu, lai tas nogalinātu kādu cilvēku, kuru apsūdzēja viņa sievas slepkavībā. Viņ� to bija pavei�cis nemākulīgi. Par to Salivens klusībā pateicās Dievam. Viņa bēdas jau bija norimu�as līdz tādai pakāpei, lai viņ� saprastu, ka viņa rīcība bijusi nepareiza. Civilizētā sabied�rībā jādzīvo saskaņā ar zināmiem noteikumiem, citādi tā kļūtu me�onīga. Kaut arī notiku�ais viņam darīja sāpes, Salivens bija civilizēts cilvēks. Viņ� ievēros likumu.

Viņ� sāka �ķirstīt vairākas dienas vecu laikrakstu. Uz lap�puses baltā fona izcēlās virsraksti, iespiesti tum�iem, trek�niem burtiem. Viņa prātā sāka izkristalizēties neskaidras aiz�domas. Miljardierim Valteram Salivenam bija gudrs prāts un asa uztvere. Katrā kopainā viņ� spēja saskatīt arī sīkumus.

Luters Vitnejs bija miris. Policija nevienu neturēja aiz�domās. Salivens to bija pārbaudījis. �ajā dienā Makkartijs atradās Honkongā. Viņ� bija ņēmis vērā Salivena pēdējo rīkojumu. Valters Salivens bija atsaucis medības, bet viņa vietā kāds cits bija sācis dzīt pēdas.

Un Valters Salivens bija vienīgā persona, kas to zināja, bez nemākulīgā algotā slepkavas.

Salivens pētīja savu veco laikrādi. Bija tikai septiņi no rīta, un viņ� jau bija nomodā �etras stundas. Viņam neko

vairs nenozīmēja diennakts. Jo vecāks viņ� kjuva, jo ne�svarīgāki viņa uztverē kļuva laika parametri. �etros no rī�ta viņ� jau bija pamodies lidma�īnā virs Klusā okeāna, bet divos pēcpusdienā viņ� varēja būt iegrimis dienas snaudā.

Viņ� izanalizēja daudzus faktus, un viņa prāts aktīvi darbojās. Pēdējā ārsta apskate pierādīja, ka Salivena sma�dzenes darbojās kā divdesmitgadīgam jauneklim. Un �is spo�ais prāts tagad apsvēra da�as nenoliedzamas iespējas. Salivena secinājumi viņu pa�u pārsteidza.

Viņ� pacēla telefona klausuli, un sastādīdams numuru, apskatīja pulētos ķir�koka paneļus savā kabinetā.

Pēc brī�a viņu savienoja ar Setu Frenku. Sākumā de�tektīvs uz viņu nebija atstājis nekādu iespaidu. Vēlāk, kad Luters Vitnejs tika arestēts, Salivens nelabprāt bija atzinis viņa nopelnus.

-�� Jā, ser. Mister Saliven, ar ko varu jums pakalpot?

Salivens noklepojās. Viņa balsī juta padevīgu toni, kas

nemaz nebija viņam raksturīgs. Pat Frenks to ievēroja.

-��� Man ir jautājums tās informācijas sakarā, ko agrāk jums sniedzu par Kristijas, hm, Kristīnes pēk�ņo aizbrauk��anu pa ceļam uz lidostu, kad mēs devāmies uz Barbadosu.

Frenks iztaisnojās krēslā.

-�� Vai jūs kaut ko vēl atcerējāties?

-�� īstenībā es gribēju pārliecināties, vai es jums minēju iemeslu, kāpēc viņa nebrauca mums līdzi.

-�� Diem�ēl es jūs nesaprotu.

-��� Manuprāt, mani gadi liek sevi manīt. Ne jau mani kauli vien sabrūk, lai gan es nevēlos pats sev atzīties, kur nu vēl kādam citam, leitnant. Tuvāk lietai es domāju, ka esmu jums izstāstījis, ka viņa saslima un viņai bija jāat�grie�as mājās. Es gribu sacīt, es domāju, ka es jums to katrā ziņā pateicu.

Sets kādu bridi meklēja lietas dokumentus, lai gan bija pārliecināts par atbildi.

-�� Jūs teicāt, ka viņa nav minējusi iemeslu, mister Saliven. Tikai teikusi, ka nebrauks, un jūs neuzstājāt.

-�� Tātad �is jautājums ir iz�ķirts. Paldies, leitnant.

Frenks piecēlās, vienā rokā turēdams paceltu kafijas ta�si. Tad viņ� to nolika atpakaļ.

-�� Uzgaidiet mirklīti, mister Saliven. Kāpēc jūs domā�jat, ka esat man teicis, ka jūsu sieva bija slima? Vai viņa bija slima?

Salivens nogaidīja, pirms atbildēja.

-�� Patiesībā viņa nebija slima. Viņai bija lieliska veselī�ba, leitnant Frenk. Atbildot uz jūsu jautājumu, man �ķita, ka es jums esmu teicis kaut ko citu. Taisnību sakot, neņe�mot vērā, ka man da�reiz zūd atmiņa, pēdējos divus mē�ne�us esmu mēģinājis sevi pārliecināt, ka Kristīnei Salivenai bijis kāds iemesls.

-�� Ser!

-�� Lai es savā prātā varētu attaisnot to, kas notika. Lai tā nebūtu tikai nolāpīta sakritība. Es neticu liktenim, leitnant. Manā uztverē visam ir savs iemesls. Es pieņemu, ka es se�vi gribēju pārliecināt, ka Kristīnes palik�anai arī bija savs mērķis.

-Ak tā?

-�� Piedodiet, ka veca vīra muļķība jums radījusi nevaja�dzīgus sare�ģījumus.

-�� Nevajag atvainoties, mister Saliven.

Kad Sets Frenks nolika telefona klausuli, viņ� kādas piecas minūtes blenza sienā. Ko, sasodīts, viņ� gribēja sa�cīt?

Sekodams Bila Bērtona ieteikumam, Frenks bija dis�krēti apjautājies, vai Salivens, iespējams, nolīdzis algotu slepkavu, lai nodro�inātos, ka viņa sievas varbūtējais slep�kava nekad nestātos tiesas priek�ā. �ai izpētei vēl nebija panākumu. �ajos ūdeņos vajadzēja peldēt uzmanīgi. Frenkam bija jādomā par savu darbu, jāuztur ģimene. Tādiem vīriem kā Valters Salivens bija pazīstamas ļoti ietekmīgas personas valdībā, kās spētu iespaidot detektīva profesio�nālo karjeru.

Nāko�ajā dienā pēc tam, kad lode bija izdzēsusi Lutera Vitneja dzīvību, Sets Frenks tūlīt pat bija veicis aptauju par Salivena atra�anās vietu tajā laikā. Detektīvam nebija maldīgs priek�stats par to, ka vecais vīrs pats nospiedis gaili ierocim, kas Luteru Vitneju aizvadīja aizsaulē. Tomēr algota slepkavas pakalpojumi skaitījās īpa�i smags pārkā�pums. Frenks varbūt spēja saprast miljardiera motivāciju, ta�u iespējams, ka viņ� bija padarījis aukstu neīsto vainī�go. Pēdējā saruna ar Salivenu izvirzīja viņam vairāk jautā�jumu nekā atbil�u.

Sets Frenks apsēdās un pārdomāja, kad reiz viņ� tiks vaļā no �īs samud�inātās lietas.

*� * *

Pēc pusstundas Salivens piezvanīja uz vietējo televīzi�jas studiju, kurā viņam piederēja akciju kontrolpakete. Vi�ņa lūgums bija vienkār�s un konkrēts. Pēc stundas pie vi�ņa parādes durvīm tika nogādāts sainis. Pēc tam, kad viens no kalpotājiem viņam.iedeva kvadrātveida kastīti, viņ� to palūdza iziet. Aizvēris un aizslēdzis istabas durvis, Salivens nospieda nelielu sviru. Mazais panelis klusi atslī�dēja vaļā, atklādams modernu audiokase�u atskaņo�anas iekārtu. Aiz �īs sienas atradās mājas video sistēma, ko

Kristīne kādu dienu bija ieraudzījusi �urnālā un vienkār�i sev pieprasījusi. Viņas gaumē bija pornogrāfija un ziepju operas.

Salivens uzmanīgi izņēma kaseti un ievietoja to mag�netofonā, kas automātiski ieslēdzās. Salivens kādu brīdi klausījās. Kad viņ� dzirdēja �os vārdus, viņa sejas izteik�sme nemainījās. Salivens to bija cerējis saklausīt. Viņ� bi�ja pamatīgi melojis detektīvam. Viņam bija lieliska atmi�ņa. Ja viņa redze būtu uz pusi tik laba. Jo viņ� kā akls idi�ots bija uztvēris īstenību. Beidzot viņa mutes kaktiņu ne�izdibināmajās līnijās un viņa acu pelēkajos dziļumos parā�dījās dusmu izteiksme. Tādas dusmas viņ� sen nebija jutis. Pat par Kristijas nāvi nē. �o trako naidu spēs dzēst tikai rī�cība. Un Salivens uzskatīja, ka pirmajai zalvei jākļūst par pēdējo. Tas nozīmēja: vai nu tu trāpi viņiem, vai viņi me�tas virsū tev. Un viņ� nebija paradis zaudēt.

:ķ t-

Bēres bija vienkār�as. Bez mācītāja un kapra�iem tajās piedalījās tikai trīs cilvēki. Tika ievērota vislielākā slepe�nība, lai izvairītos no �urnālistu uzmācības. Lutera zārks bija aizvērts, jo aizgājēja radinieki nevēlējās paturēt atmi�ņā �āviena radītās traumas.

Ne aizgājēja biogrāfija, ne veids, kādā viņ� bija �ķīries no �īs dzīves, ne mazākā mērā neietekmēja garīdznieka at�tieksmi, un dievkalpojums bija godbijīgs. Brauciens uz tu�vējo kapsētu bija īsa procesija. D�eks brauca kopā ar Keitu, aiz viņiem Sets Frenks. Detektīvs baznīcā bija sēdējis pēdējos solos un juties neērti. D�eks bija paspiedis viņa roku, un Keita izlikās viņu nepazīstam.

D�eks, atbalstījies pret ma�īnu, vēroja Keitu, kas sēdēja metāla saliekamajā krēslā blakus kapam, kurā nupat bija

apglabāts viņas tēvs. D�eks paraudzījās visapkārt. �ajā kapsētā nebija gandiozu pieminekļu. Tikai pa retam pacē�lās kāds kapakmens. Pārsvarā te bija tum�as plāksnes ar miru�ā vārdu un datumiem, kad tas dzimis un aizgājis mū��ībā. Uz da�iem bija uzraksti �gai�ā piemiņā�, bet lielāka�jai daļai nebija nekādu.

D�eks palūkojās uz Keitu un redzēja, ka Sets Frenks viņai tuvojas. Bet tad detektīvs acīmredzot pārdomāja un klusām nāca uz Lexus pusi.

Frenks nonēma saulesbrilles.

�

-Jauks dievkalpojums.

D�eks paraustīja plecus.

-�� Kas tur jauks, ja jāmirst no lodes. Lai gan viņa vie�ta �ajā notikumā nelīdzinājās Keitas lomai, viņ� vēl nespē�ja pilnībā piedot Frenkam, ka tas bija ļāvis Luteram Vitnejam nomirt tādā veidā.

Frenks apklusa, vērodams limuzīnu, un izvilka cigareti, bet pārdomāja. Viņ� sabāza rokas kabatās un skatījās tālu�mā.

Frenks bija redzējis Lutera Vitineja sekciju. Brūce bija milzīga. Trieciena vilnis, radiāli izkliedējoties uz visām pusēm no lodes trajektorijas, bija burtiski sa�ķaidījis pusi no vīra smadzenēm. Tur nebija, ko brīnīties. Lode, ko viņi bija izņēmu�i no policijas furgona sēdekļa, bija A.460 Magnum. Tiesu medicīnas eksperts bija teicis Frenkam, ka tāda lipa lodes bie�i izmanto sporta medībās, īpa�i, me�dījot lielus dzīvniekus. Spēku, ar kādu lādiņ� bija ietrie�cies Vitnejam galvā, varēja salīdzināt ar lidma�īnas kritie�nu. Frenks pa�ūpoja galvu. Lielo zvēru medības. Un tas bija noticis viņa de�ūras laikā, tie�i viņa acu priek�ā. Viņ� nekad par to neaizmirsīs.

Frenks lūkojās pāri pēdējās atdusas vietas zālieniem,

kur bija vairāk nekā divdesmit tūksto�i kapa vietu. D�eks stāvēja, atspiedies pret ma�īnu, un sekoja Frenka skatienam.

-�� Vai ir kādi pieņēmumi?

Detektīvs ar kurpes purngalu bakstīja dubļus.

-�� Da�i. Neviens no tiem neko nepierāda.

Abi vīri izslējās, kad Keita piecēlās. Nolikusi nelielu ziedu pu�ķi uz smil�u kopiņas, viņa kādu brīdi stāvēja, vērdamās tālumā. Vēj� bija norimis, un, lai gan bija auksta diena, saule spīdēja spo�i un silti.

D�eks aizpogāja mēteli.

-�� Ko tagad iesāksim? Lieta izbeigta? Neviens tevi ne�var vainot.

Frenks pasmaidīja, beidzot izlēmis, ka jāuzsmēķē.

-�� Ko tu taisies darīt?

Keita pagriezās un nāca uz ma�īnas pusi. Sets Frenks uzlika cepuri un izvilka automa�īnas atslēgas.

-Vienkār�i sameklēt slepkavu.

H: * *

-�� Keit, es saprotu, kā tu jūties, bet tev man jātic. Viņ� tevi ne par ko nevainoja. Tā nebija tava vaina. Kā jau tu teici, tevi �ajā lietā iejauca negribot. Tu pati neuzprasījies. Luters to saprata.

Abi sēdēja D�eka ma�īnā atpakaļceļā uz pilsētu. Saule jau bija tuvu apvārsnim un ar katru brīdi slīdēja zemāk. Abi gandrīz divas stundas bija nosēdēju�i viņa ma�īnā pie kapsētas tāpēc, ka viņa negribēja braukt prom. It kā, ja vi�ņa pagaidītu, Luters izkāptu no kapa un viņiem piebiedro�tos.

Viņa pavēra logu, un neliela gaisa strūkliņa izvēdināja jaunās automa�īnas smar�u. Mitrais gaiss vēstīja par sniegputeņa tuvo�anos.

-��� Detektīvs Frenks nav izbeidzis �o lietu, Keit. Viņ� joprojām meklē Lutera slepkavu.

Viņa beidzot paskatījās uz. D�eku.

-�� Man tie�ām vienalga, ko viņ� stāsta par to, ko domā darīt. Viņa pieskārās degunam, kas bija pietūcis un sar�kans un stipri sāpēja.

D�eks apstājās pie sarkanās gaismas un atgāzās sēdek�lī. Viņ� zināja, ka Frenks neko no viņa neslēpj, bet viņ� nekādi nespēs par to pārliecināt Keitu.

Gaismas mainījās, un viņa auto pievienojās transporta straumei. D�eks pārbaudīja pulksteni. Viņam bija jāatgrie��as darbā, ja pieņēma, ka viņam vēl bija darbs, kur at�griezties.

-�� Keit, neiedomājies, ka tev vienīgajai ir taisnība. Kā būtu, ja es da�as naktis pārlaistu pie tevis? Tu no rīta uz�vārītu kafiju, un es parūpētos par vakariņām. Vai esam sa�līgu�i?

Viņ� gaidīja tūlītēju negatīvu reakciju un jau bija ga�tavs iebilst.

-�� Vai tu esi pārliecināts?

D�eks uz viņu paskatījās un sastapa viņas skatienu. At�ceroties tos mirkļus, kas viņiem abiem izvērtās par traģē�diju, D�eks saprata, ka nav pilnībā apjautis Keitas sāpes un vainas izjūtu. Tas viņu pārsteidza vēl vairāk nekā �ā�viena troksnis, kad viņ� sēdēja tiesu namā, saņēmis viņas roku savējā. Kad viņu pirksti vēl nebija atlaidusies, D�eks saprata, ka Luters miris.

-�� Esmu pārliecināts.

Tajā naktī viņ� vienkār�i iekārtojās uz dīvāna. Uzvilcis segu līdz zodam, sargādamies no caurvēja, kas vilka no kādas neredzamas �ķirbas, viņ� sadzirdēja no�īkstam dur�vis. Viņa iznāca no savas guļamistabas. Keitai mugurā bi�

ja tas pats tērps, un mati sakārtoti mezglā. Viņas seja iz�skatījās svaiga un tīra, tikai vaigi nedaudz sasarku�i, kas norādīja uz iek�ējo pārdzīvojumu.

-�� Varbūt tev kaut kas nepiecie�ams?

-�� Viss kārtībā. �is dīvāns ir daudz ērtāks, nekā es do�māju. Mājās es guļu uz tā pa�a vecā, no mūsu dzīvokļa Sarlotsvilā. Man �ķiet, ka tam vairs nav atsperu. Tās aiz�gāju�as pensijā.

Viņa nesmaidīja, bet apsēdās D�ekam blakus.

Kad viņi bija dzīvoju�i kopā, viņa katru vakaru bija gājusi vannā. Gultā viņas smar�a spēja D�eku padarīt traku. Tā bija kā zīdaiņa elpa tur nebija nekā netīra. Viņa parasti kādu brī�di neizdvesa ne skaņas, kamēr D�eks nokusis gulēja viņai virsū. Viņu glāstot, Keita smaidīja viltīgu smaidiņu. D�eks domāja par to, ka, viņaprāt, sievietes valdīja pār pasauli.

Viņ� sajuta pamostamies pamatinstinktu, kad viņa at�balstīja galvu pret viņa plecu. Bet Keitas nogurums un pilnīgā apātija ātri vien noslāpēja viņa pasaulīgās tieksmes un radīja vainas sajūtu.

-�� Nezinu, vai varē�u tev sastādīt labu kompāniju.

Vai Keita bija nojautusi viņa izjūtas? Kā viņa to spēja?

-�� Izklaidē�ana nebija ietverta �ajā darījumā. Es pats par sevi varu parūpēties, Keit.

-�� Es tie�ām tev pateicos par visu.

-�� Man pa�laik nav nekā svarīgāka, ko darīt.

Viņa saspieda D�eka roku. Kad viņa piecēlās, lai ietu, viņas tērpa stūris parāvās uz aug�u un atklāja kaut ko vai�rāk nekā tikai garās, slaidās kājas. D�eks priecājās, ka vi�ņa �o nakti pavadīs citā istabā. Līdz pat agrajām rīta stun�dām viņam rādījās vīzijas par baltiem bruņiniekiem, tum��iem plankumiem uz sniegbaltajām bruņām un juristiem ideālistiem, kuri gulēja no�ēlojami vientuļi.

Tre�ajā naktī viņ� atkal bija iekārtojies uz dīvāna. Un tāpat kā iepriek� viņa bija iznākusi no savas guļamistabas. Vieglā durvju ie�īkstē�anās lika viņam nolikt �urnālu, ko viņ� lasīja. Bet �oreiz viņa nepienāca pie dīvāna. Viņ� bei�dzot pastiepa kaklu un ieraudzīja, ka Keita viņu vēro. �o�nakt viņa neizskatījās tik apātiska. Un �onakt viņai mu�gurā nebija naktskrekla. Viņa pagriezās un iegāja atpakaļ savā guļamistabā. Durvis palika pavērtas.

Kādu bridi viņ� nepakustējās. Tad piecēlies viņ� piegā�ja pie durvīm un palūkojās iek�ā. Tumsā viņ� varēja sa�skatīt viņas augumu gultā. Palags bija nogrūsts kājgalī. Viņa priek�ā atklājās viņas ķermeņa kontūras, kādreiz tik�pat pazīstamas kā pa�a augums. Keita uz viņu paskatījās. D�eks tik tikko spēja samanīt viņas acis. Viņa neizstiepa roku viņam pretī. Viņ� atcerējās, ka viņa nekad to nebija darījusi.

-��� Vai tu esi pārliecināta, ka to vēlies? Viņ� juta, ka jāuzdod �is jautājums. Viņ� nevēlējās, lai viņa no rīta jus�tos aizvainota un apkaunota.

Par atbildi viņa piecēlās un ievilka viņu gultā. Matra�cis bija ciets un silts tai vietā, kur viņa bija gulējusi. Nā�ko�ajā mirklī viņ� bija tikpat kails kā viņa. D�eks ar plaukstu pieskārās vilino�ajai mutei, kas piekļāvās viņa lūpām. Viņas acis bija atvērtas un �oreiz tajās nebija asa�ru, tikai tas skatiens, pie kura viņ� bija pieradis un cerējis, ka tas vienmēr būs kopā ar viņu. Viņ� lēnām Keitu apskā�va.

iķ iķ

Valtera Salivena mājās bija viesoju�ies augsta ranga ie�rēdņi, bet �is vakars bija īpa�s, salīdzinot ar pagātnē noli�ku�o.

Alans Ri�monds pacēla vīna glāzi un uzsauca īsu, bet daiļrunīgu tostu mājastēvam, kamēr �etri citi atsevi�ķi iz�meklētie pāri saskandināja savas glāzes. Miljardierim uz�smaidīja valsts Pirmā lēdija. Viņa bija tērpta vienkār�ā melnā kleitā un viņas pelnu blondie mati ieskāva viņas skulpturālo seju, kas bija l'otogēniska un, gadiem ejot, pār�steidzo�i labi saglabājusies.

Viņa bija pieradusi, ka viņai apkārt vienmēr bija bagā�tība, gudrība un izsmalcinātība. Valters Salivens un viņam līdzīgi viri viņai, tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, iedvesa godbijību, kaut vai tikai tāpēc, ka tie bija reti eksemplāri uz �īs planētas.

Teorētiski viņam vēl bija sēras, bet Salivens priecājās par �o sabiedrību. Pie importētas kafijas tases mājas pla�a�jā bibliotēkā sarunas pievērsās globālā biznesa iespējām un pēdējiem Federālo rezervju padomes manevriem, no Skins komandas izredzēm pret komandu 49 �īs svētdienas spēlē līdz pat nāko�ā gada velē�anām. Neviens no klāteso��ajiem neiedro�inājās apstrīdēt to, ka Alans Ri�monds saglabās savu posteni pēc tam, kad būs saskaitītas balsis. Izņemot vienu cilvēku.

Atvadoties prezidents pieliecās, lai apkamptu veco vīru un pateiktu da�us siltus vārdus. Salivens pasmaidīja par prezidenta izteicieniem. Tad vecais vīrs nedaudz salīgojās, bet noturējās kājās, satverdams prezidentu aiz rokas.

Pēc tam, kad viņa viesi bija aizgāju�i, Salivens savā ka�binetā izsmēķēja cigāru. Piegājis pie loga, viņ� redzēja prezidenta eskorta ugunis izzūdam. Par spīti visam, Sali�vens pasmaidīja. Viņ� bija ievērojis, kā prezidents sāpēs saviebās, kad Salivens bija satvēris viņa aug�delmu. Tā bija īpa�a gandarījuma sajūta. Nepamatots minējums da��reiz atmaksājās. Detektīvs Frenks bija ļoti atklāts pret mil�

jardieri, izpau�ot savas teorijas par slepkavības lietu. Vie�na teorija, kas īpa�i bija ieinteresējusi Valteru Salivenu, bija tāda, ka viņa sieva ievainojusi uzbrucēju ar vēstuļu nazi, iespējams, kājā vai rokā. Tas dro�i vien bija atstājis dziļāku brūci, nekā policija uzskatīja. Varbūt bija skarts kāds nervs. Virspusēja brūce noteikti līdz �im laikam būtu jau sadzijusi.

Salivens lēnām izgāja no kabineta un izslēdza gaismu. Prezidents Alans Ri�monds nepārprotami bija sajutis likai nelielas sāpes, kad Salivena pirksti bija iespiedu�ies viņa miesā. Bet, tāpat kā ar sirdslēkmi, mazām sāpēm bie�i se�ko daudz lielākas. Salivens plati smaidīja, apsvērdams ie�spējas.

% # #

No pakalna virsotnes Valters Salivens skatījās uz mazo koka namiņu ar zaļo skārda jumtu. Viņ� savilka �alli cie��āk ap ausīm un atbalstījās uz pamatīga ceļa spieķa. �ajā gadalaikā dienvidrietumu Vird�īnijas kalnos bija dzeļo�s aukstums, un laika ziņas nemaldīgi solīja sniegu, daudz sniega.

Viņ� devās lejup pa sasalu�o nogāzi. Māja bija labi iz�remontēta, pateicoties viņa neizsīksto�ajam naudas ma�kam un dziļajai nostaļģijai, kas viņu aizvien bie�āk pārņē�ma, viņam novecojot. Baltajā namā sēdēja Vudro Vilsons, un pasaule bija ierauta Pirmajā pasaules karā, kad Valters Patriks Salivens ieraudzīja dienas gaismu pie savas apņē�mīgās mātes Millijas sāniem. Viņa bija zaudējusi visus trīs iepriek�ējos bērnus divus no tiem dzemdībās.

Viņa tēvs bija ogļracis. Tā vien �ķiet, ka �ajā Vird�īni�jas daļā toreiz visiem tēvi biju�i ogļra�i. Tēvs bija nodzī�vojis līdz dēla divpadsmitajai dzim�anai dienai un tad

pēk�ņi nomiris no vairākām slimībām, ko izraisīja ogļu putekļi un nepietieko�a atpūta. Gadiem ilgi nāko�ais mil�jardieris bija vērojis, kā viņa tētis bezspēkā iestreipuļo mājā, ar tik melnu seju kā viņu lielā labradora ka�oks, un atkrīt �aurajā gultā. Viņ� bija pārāk piekusis, lai paēstu vai paspēlētos ar mazo zēnu, kur� vienmēr cerēja pievērst viņa uzmanību, bet nekad to nesagaidīja, jo tēvs bi ja alla� tik noguris, ka zēnam sāpēja sirds, to redzot.

Viņa māte nodzīvoja pietieko�i ilgi, lai redzētu, kā vi�ņas atvase kļuva par vienu no pasaules bagātākajiem cil�vēkiem. Ar pienākuma izjūtu apveltītais dēls bija mātei nodro�inājis tādas ērtības, kādas vien spēja sagādāt viņa milzīgie naudas resursi. Cienot savu nelaiķi tēvu, viņ� par pieciem miljoniem skaidrā naudā bija nopircis raktuvi, kas viņu novedusi kapā. Salivens katram ogļracim bija izmak�sājis piecsimt tūksto�us dolāru lielas prēmijas un tad pom�pozi slēdzis raktuvi.

Salivens atvēra durvis un iegāja iek�ā. Gāzes pavards izplatīja siltumu istabā, kur nebija vajadzīga malka. Pie�liekamais bija piepildīts ar pārtiku, kuras pietiktu se�iem mēne�iem. �eit viņ� tika pilnīgi pats ar visu galā. Viņ� ne�vienam neļāva apmesties kopā ar sevi. Te bija viņa lauku mājas. Visi, kam �eit būtu tiesības uzturēties, izņemot vi�ņu pa�u, bija miru�i. Viņ� bi ja viens un gribēja, lai tā pa�liktu.

Vienkār�ā maltīte, ko Salivens pagatavoja, palika neap�ēsta, kamēr viņ� sadrūmis raudzījās laukā pa logu. Dzies�to�ajā dienasgaismā varēja saskatīt kailu gobu puduri bla�kus mājai. Koku zari viņam māja lēnām, līganām kustī�bām.

Mājas interjers netika atjaunots tā vecajā izskatā un tel�pu izvietojumā. Te bija viņa dzim�anas vieta, bet viņ� bēr�

nībā nebija juties laimīgs nabadzības dēļ, kas draudēja ne�kad viņus neatstāt. Tolaik radusies spītība un apņēmība bi�ja Salivenam veiksmīgi kalpojusi, veidojot karjeru, un tā deva viņam izturību un neatlaidību, sastopoties ar �ķēr��ļiem.

Viņ� nokopa traukus un iegāja mazajā istabiņā, kas kādreiz bija kalpojusi par vecāku guļamistabu. Tagad tajā atradās ērts krēsls,' galds un vairāki grāmatplaukti, kuros bija īpa�i izmeklētu grāmatu kolekcija. Stūrī stāvēja nelie�la saliekamā gulta, jo �o istabu viņ� izmantoja arī kā gu�ļam telpu.

Salivens paņēma moderno mobilo telefonu un sastādīja numuru, ko zināja tikai da�i cilvēki. Atbildēja kāda balss. Salivenam lika brīdi pagaidīt, pirms ierunājās kāds cits.

-�� Ak, Dievs! Valter, es saprotu, ka tev ir tendece strādāt neparastā laikā, bet tev mazliet vajadzētu piebremzēt. Kur tu esi?

-�� Manos gados vairs nevar piebremzēt, Alan. Ja to da�ra, tad var gadīties, ka motoru vairs nevar iedarbināt. Es labāk eksplodētu kā zibens, aktīvi darbojoties, nevis dre�belīgiem soļiem pazustu miglā. Es ceru, ka neatrāvu tevi no kaut kā svarīga.

-�� Ne no kā, kas nevarētu pagaidīt. Vai tu kaut ko vēlē�jies?

Salivens kādu brīdi klusēja, uzstādot mazu magnetofo�nu blakus klausulei. Nekad nevarēja zināt.

-�� Man ir tikai viens jautājums, Alan. Salivens nogai�dīja. Viņam ienāca prātā, kā viņ� par to visu uzjautrinā�sies, bet tad viņ� atcerējās Kristijas seju morgā un sadrū�ma.

-�� Kāds tas ir?

-�� Kāpēc tu tik ilgi gaidīji, lai nogalinātu �o vīru?

Klusumā, kas sekoja, Salivens saklausīja smagu elpu otrā klausules galā. Tomēr Alans Ri�monds nesāka pārāk strauji vilkt gaisu plau�ās. Īstenībā viņa elpo�ana palika normāla. Uz Salivenu tas atstāja iespaidu, un viņ� jutās nedaudz vīlies.

-�� Atkārto vēlreiz.

-�� Ja tavi vīri nebūtu trāpīju�i, tev varbūt tagad pat vaja�dzētu tikties ar savu advokātu un izplānot aizsardzību pret apsūdzību valsts noziegumā. Jāatzīst, ka tu biji tuvu tam.

-�� Valter, vai ar tevi viss kārtībā? Vai ar tevi nekas nav noticis? Kur tu esi?

Salivens kādu brīdi turēja klausuli nost no auss. Telefo�nā bija īpa�a ierīce, kas neļāva noteikt viņa atra�anās vie�tu. Ja viņi pa�laik mēģināja to noteikt, viņiem nāksies sa�stapties ar vairākām iespējām, no kurām neviena nebūtu ne tuvu viņa atra�anās vietai. �ī ierīce bija viņam izmak�sājusi desmit tūksto�us dolāru. Tā bija tikai nauda. Viņ� atkal pasmaidīja. Viņ� varēja runāt, cik ilgi gribēja.

-�� Patiesību sakot, es tik labi neesmu juties jau kādu lai�ku.

-�� Valter, no tevis neko nevar saprast. Kas tika nogali�nāts?

-��� Tu zini, ka es nemaz nebiju pārsteigts, kad Kristija negribēja braukt uz Barbadosu. Atklāti sakot, es domāju, ka viņa gribēja palikt, lai parotaļātos ar da�iem jauniem vīrie�iem, kurus viņa bija pa vasaru sameklējusi. Es uz�jautrinājos, kad viņa sacīja, ka nejūtas labi. Es atceros, kā es sēdēju limuzīnā un domāju, kāds būs viņas aizbildinā�jums. Nabaga meitenei nebija pārāk bagāta iztēle. Viņas klepus izklausījās izcili nedabīgs. Es domāju, ka skolas laikā viņa itin regulāri izmantoja klasisko attaisnojumu, stāstot par suni, kas apēda mājasdarbu.

-Valt�

-��� Dīvainākais ir tas, ka policijas nopratinā�anas laikā es nevarēju teikt, kāpēc viņa nebija braukusi man līdzi, es pēk�ņi sapratu, ka nevaru viņiem minēt Kristījas sa�slim�anu. Tu varbūt atceries, ka ap to laiku avīzēs klīda baumas par viņas sakariem. Es zināju, ja teik�u, ka viņa nejutās labi, piedevām tam, ka viņa nebrauca man līdzi uz salām, tās lapeles viņai būtu pierakstīju�as grūtniecību no cita vīrie�a, pat ja sekcija pierādītu pretējo. Cilvēkiem pa�tīk iztēloties to ļaunāko un neķītrāko, Alan, tu saproti. Kad tev izvirzīs apsūdzību valsts noziegumā, viņi, pro�tams, par tevi domās to sliktāko. Un tas būs pelnīti.

-�� Valter, vai tu man, lūdzu, nepateiktu, kur atrodies? Tu acīmredzot nejūties labi.

-�� Vai tu vēlies, lai es tev atskaņoju kaseti, Alan? To, no preses konferences, kurā tu man veltīji īpa�i aizkustino�as rindas. Tas bija jauki teikts. Personisks komentārs, veltīts vecam draugam, ko dzirdēja vairākas televīzijas un radiokompānijas. Tikai ieraksts neieraudzīja dienas gaismu. Tā ir nodeva tavai popularitātei. Es (domāju, ka neviens to nav atklājis. Tu biji tik apburo�s un sniedzi tādu atbalstu, un kas par to, ka tu teici, ka Kristi ja bija slima. Un to teici tu, Alan. Tu man sacīji � ja Kristija nebūtu saslimusi, viņa netiktu nogalināta. Viņa būtu devusies kopā ar mani uz sa�lu un �odien būtu dzīva. Es biju vienīgais, kam Kristija pateica, ka jūtas slikti, Alan. Un, kā jau es minēju, es par to pat neesmu paziņojis policijai. Tātad kā tu to zināji?

-�� Tu dro�i vien man pastāstīji.

-�� Es tevi pirms preses konferences nesatiku un nerunāju arī pa telefonu. Tik daudz ir skaidrs. Mana dienas kārtība ir sarakstīta pa minūtēm. Kā prezidentam, tava atra�anās vie�ta un telefona zvani ir samērā labi zināmi. Es saku samē�

rā labi, jo tajā naktī, kad tika nogalināta Kristija, tu noteikti nebiji savās iemīļotajās uzturē�anās vietās. Tev gadījās at�rasties manā mājā Sun, tuvāk tēmai, manā guļamistabā. Pre�ses konferencē mums visapkārt grozījās kāds ducis cilvē�ku. Viss, ko mēs viens otram teicām, ir kaut kur fiksēts magnetofona lentā. No manis tu neuzzināji to.

-�� Valter, lūdzu, pasaki, kur tu esi. Es tev gribu palīdzēt.

-��� Kristijai nekad īsti nepadevās mānī�anās. Viņa dro�i vien ļoti lepojās ar savu atrunā�anos. Viņa, iespējams, tev lielījās, vai ne? Kā viņa apvedusi ap stūri savu veco. Tā�pēc, ka faktiski mana nelaiķe sieva bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas tev varēja izstāstīt, ka notēlojusi slimību. Un tu bezrūpīgi �os vārdus izteici man. Es nezinu, kāpēc man bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai nojaustu patiesību. Es lai�kam biju tik pārņemts ar domu atrast Kristijas slepkavu, ka.es uzreiz noticēju laupī�anas teorijai. Varbūt tā bija ma�na zemapziņā duso�ā pa�aizliedzība. Man nebija glu�i sve�a Kristijas vēlē�anās tevi iegūt. Es, manuprāt, vien�kār�i nespēju noticēt, ka tu man varēji to nodarīt. Man va�jadzēja ņemt vērā cilvēka dabas ļaunākās izpausmes, un es nebūtu vīlies. Bet ir sacīts labāk vēlu nekā nekad.

-�� Valter, kāpēc tu man piezvanīji?

Salivena balss kļuva klusāka, bet nezaudēja spēku.

-�� Tāpēc, ka es gribēju būt tas, kas tev, nelieti, pavēsta par tavu nākotni. Tajā būs iejaukti advokāti un tiesas, tā būs pati skandalozākā nozieguma uzrādī�ana sabiedrībai, kādu tu kā prezidents nekad nespētu iedomāties. Es tev zvanu tāpēc, lai tu netiktu pārsteigts nesagatavots, kad po�licija stāvēs uz tava sliek�ņa. Un, galvenokārt, es gribu, lai tu zinātu, kam par to visu pateikties.

Prezidenta balsī juta sasprindzinājumu.

-��� Valter, ja tu vēlies, lai es tev palīdzu, es palīdzē�u.

Tomēr cs esmu Savienoto Valstu prezidents un, lai gan tu esi viens no maniem senākajiem draugiem, es necietī�u �ādu nosodījumu ne no tevis, ne no kāda cita.

-�� Tas bija labi teikts, Alan, ļoti labi. Tu saprati, ka es ierakstu mūsu sarunu. Bet tam nav nozīmes. Salivens uz mirkli apklusa, tad turpināja. Mans prote�ē Alans! Es tev iemācīju visu, ko zināju, un tu biji labs skolnieks. Pie�tieko�i labs, lai ieņemtu augstāko amatu valstī. Par laimi, tavs kritiens arī būs visievērojamākais.

-�� Valter, tev bija jāiztur liela spriedze. Pēdējo reizi tevi lūdzu, pieņem palīdzību.

-�� Dīvaini, Alan, bet tie�i tāds ir mans padoms tev.

Salivens izslēdza telefonu un apturēja magnetofonu.

Viņa sirds sitās nenormāli strauji. Viņ� pielika vienu roku pie krūtīm, piespiezdams sevi atslābināties. Viņ� nepie�ļaus sirdslēkmi. Viņam jāpaliek dzīvam, lai to redzētu.

Salivens paskatījās ārā pa logu un tad aplūkoja istabas interjeru. Te bija viņa mazā lauku māja. Viņa tēvs bija no�miris tie�i �ajā istabā. Nez kādēļ �ī doma viņu nomierinā�ja.

Viņ� atgā�as krēslā un aizvēra acis. No rīta viņ� piezva�nīs policijai. Viņ� tiem visu izstāstīs un iedos kaseti. Tad viņ� sēdēs un noskatīsies. Pat ja viņi Ri�mondu nenotiesā�tu, viņa karjerai bija beigas. Tas nozīmēja, ka tikpat labi �is vīrs bija miris gan profesionāli, gan dvēseliski un garī�gi. Kāda nozīme viņa fiziskajam ķermenim. Jo labāk. Sa�livens pasmaidīja. Viņ� bija zvērējis atriebties savas sievas slepkavam un bija to izdarījis.

Sajūta, ka viņa roka paceļas aug�up, pēk�ņi lika viņam atvērt acis. Viņa pirksti tika aplikti apkārt kaut kam auk�stam un cietam. Tikai tad, kad stobrs pieskārās viņa deni�ņiem, viņ� reaģēja, bet bija jau par vēlu.

*� * *

Prezidents, raugoties uz klausuli, pārbaudīja pulksteni. Tagad visam jābūt cauri. Salivens bija viņu labi izskolojis. Pārāk labi, par nelaimi skolotājam. Viņ� bija iepriek� gan�drīz pārliecināts, ka Salivens ar viņu kontaktēsies tie�i, pirms paziņos sabiedrībai par prezidenta nodarījumu. Tas bija viņa uzdevumu atvieglojis. Ri�monds piecēlās un de�vās uz otro stāvu, uz savām privātajām telpām. Doma par nelaiķi Valteru Salivenu jau bija izzudusi viņam no prāta. Vairs nebija jēgas kavēties pie uzvarēta ienaidnieka. Tas tikai viņu varētu aizturēt pieņemt nāko�o izaicinājumu. Ari to Salivens viņam bija iemācījis.

*� * *

Jaunākais vīrietis pustumsā skatījās uz māju. Viņ� bija dzirdējis �āvienu, bet nespēja novērst acis no bālās gais�mas logā. Bils Bērtons pēc da�ām sekundēm pievienojās Kolinam. Viņam bija pagrūti uzlūkot partneri. Divi piere�dzēju�i un lojāli slepenā dienesta aģenti jaunu sievie�u un vecu vīru slepkavas.

Pa ceļam atpakaļ Bērtons iegrima sēdeklī. Tagad tas bija beidzies. Trīs cilvēki miru�i, ieskaitot Kristīni Salivenu. Kāpēc lai viņu neskaitītu? Ar viņu viss �is murgs bija sācies.

Bērtons paraudzījās uz savu roku, nespēdams saprast, kā tā nupat bi ja satvērusi ieroci un nospiedusi gaili, aprau�dama cilvēka dzīvību. Ar otru roku Bērtons bija paņēmis kase�u magnetofonu un kaseti. Tie atradās viņam kabatā un tiks sadedzināti.

Kad viņ� noklausī�anās ierīcē bija dzirdējis Salivena telefona sarunu ar Setu Frenku, Bērtons nenojauta, ko ve�cais virs domāja ar Kristīnes Salivenas �slimību�. Bet kad

viņ� �o informāciju paziņoja prezidentam, Ri�monds vai�rākas minūtes bija raudzījies laukā pa logu un kļuvis ne�daudz bālāks. Tad viņ� piezvanīja Baltā nama preses de�partamentam. Pēc da�iem mirkļiem viņi abi ierakstā no�klausījās pirmo preses konferenci uz Midltonas tiesu na�ma pakāpieniem. Viņi dzirdēja to, kā prezidents izteica līdzjūtību savam vecajam draugam par dzīves untumaino dabu, par to, ka Kristīne Salivena būtu dzīva, ja viņa ne�būtu saslimusi. Viņ� bija aizmirsis, ka Kristīne Salivenaviņam to bija izstāstījusi savā nāves dienā. Tas bija pierā�dāms fakts un, iespējams, varēja viņus visus aprakt.

Bērtons bija atgāzies krēslā un raudzījies uz bosu, kas klusēdams pētīja kaseti tā, it kā ar domu palīdzību gribētu �o ierakstu izdzēst. Bērtons nepatikā grozīja galvu. Viņu, kā jau politiķi, bija iegāzusi pa�a sentimentālā retorika.

-�� Ko lai tagad iesāk, �ef? Ķert viņu rokā ar gaisa spēku lidma�īnu? Bērtons tikai pa pusei jokoja, pētīdams pa�klāju. Viņ� vairs nespēja sakarīgi domāt.

Pacēlis acis, Bērtons sastapās ar prezidenta skatienu, kas bija vērsts uz viņu.

-��� Valters Salivens ir vienīgais dzīvais cilvēks bez mums, kas saprot �īs informācijas svarīgumu.

Bērtons piecēlās no krēsla un skatījās uz prezidentu.

-�� Manos darba pienākumos nav rakstīts, ka man jāno��auj cilvēki tikai tāpēc, ka jūs man to liekat darīt.

Prezidents neatrāva skatienu no Bērtona sejas.

-�� Valters Salivens pa�reiz tie�i neapdraud mūs. Turklātviņ� ar mums spēlējas, un man nepatīk, ka cilvēki ar mani rotaļājas. Un tev?

-�� Viņam ir sasodīti svarīgs iemesls to darīt, kā jums �ķiet?

Ri�monds, paņēmis no galda rakstāmo, virpināja to

pirkstos.

-�� Ja Salivens runās, mēs visu zaudēsim. Visu. Prezi�dents uzsita knipi. Cauri. Tie�i tā. Un es darī�u, kas būs manos spēkos, lai tas nenotiktu.

Bērtons atkrita krēslā, pēk�ņi sajuzdams karstuma vilni vēderā.

-�� Kā jūs zināt, ka viņ� jau nav to izdarījis?

-�� Es pazīstu Valteru, prezidents vienkār�i atteica. Viņ� to darīs pa savam iespaidīgi, bet pārdomāti. Viņ� nav no tiem, kas darbojas pārsteidzīgi, ta�u, kad viņ� sāk rīkoties, tad rezultāti ir ātri un satrieco�i.

-�� Lieliski. Bērtons atspieda galvu rokās. Viņa domas virpuļoja neticami strauji. Apmācības gados viņam bija izveidojusies gandrīz iedzimta spēja nekavējo�i pārstrādāt informāciju, domāt kustībā, rīkoties sekundes desmitda�ļās, pirms kāds cits to paspēja. Tagad viņa smadzenes at�gādināja kaut ko biezu un staipīgu kā dienu veca kafija. Nekas nebija skaidrs. Viņ� pacēla acis.

-�� Kā var nogalināt �o vīru?

-�� Es tev varu garantēt, ka tie�i �obrīd Valters Sali�vens plāno, kā labāk mūs iznīcināt. �āda veida rīcība manī nerada līdzjūtību. Prezidents atspiedās pret krēsla atzveltni. Pavisam vienkār�i �is vīrs ir izlē�mis uzsākt ar mums cīņu. Un cilvēkam jārēķinās ar sa�vu lēmumu sekām. Valters Salivens to saprot labāk par kuru katru no dzīvajiem. Prezidenta acis atkal ieurbās Bērtonā. Jautājums ir, vai mēs esam gatavi stāties pretī.

*� * *

Kolins un Bērtons pēdējās trīs dienas bija pavadīju�i, izsekojot Valteru Salivenu. Kad ma�īna viņu izlaida tuks�nesīgā apvidū, Bērtons nespēja noticēt savai veiksmei un

izjuta dziļas skumjas par savu upuri, kur� tagad bija viegli sasniedzams mērķis.

Vīrs un sieva novākti. Kamēr ma�īna traucās atpakaļ uz galvaspilsētu, Bērtons izklaidīgi berzēja roku, it kā mē�ģinādams notīrīt netīrumus, ko sajuta katrā porā. Viņam uznāca auksti drebuļi, apzinoties, ka viņ� nekad nespēs iz�dzēst, aizmirst pastrādāto. Jūtu barometrs viņam to atgādi�nās katru mirkli, katru dienu, visu atliku�o mū�u. Viņ� bi�ja iemainījis savu dzīvību pret kāda cita cilvēka dzīvību. Tas bija noticis atkārtoti. Viņa tērauda mugurkauls tagad bija pārvērties par gumiju. Dzīve viņam bija metusi izaici�nājumu, un viņ� bija zaudējis.

Bērtons ar pirkstiem iekrampējās sēdekļa rokturi un skatījās laukā pa logu tumsā.

Valtera Salivena pa�nāvība satricināja ne tikai finansu aprindas vien. Uz bērēm ieradās visas pasaules augstu stā�vo�ie un varenie. Svinīgajā un ekstravagantajā ceremonijā Va�ingtonas Svētā Mateja katedrālē �o vīru cildināja kāds pusducis ievērojamu personu. Visslavenākie runāja vese�las divdesmit minūtes par to, cik di�ens cilvēks bija Val�ters, un arī par to, kas viņam bija jāpārcie�. Tie, kas atro�doties �ādā sasprindzinājuma stāvoklī, da�reiz izdarot ko tādu, kas citā gadījumā viņiem neienāktu pat prātā. Kad Alans Ri�monds bija beidzis runāt, visiem klāteso�ajiem acīs bija asaras, un tās, kas ritēja viņam pa�am pār vai�giem, izskatījās īstas. Viņu pa�u vienmēr bija iespaidoju��as viņa izcilās oratora spējas.

Garā bēru procesija atstāja baznīcu un pēc trīsarpus stundām apstājās pie mazās mājiņas, kurā Valters Salivens bija sācis un beidzis savu dzīvi. Limuzīni cīnījās par vietu uz �aurā, apsnigu�ā ceļa. Salivenu aiznesa un guldīja bla�kus vecākiem uz maza pakalna, no kura pavērās visskais�tākais skats uz ieleju.

Kad dubļi klāja zārku, Valtera Salivena draugi devās atpakaļ uz dzīvo cilvēku valstību, un Sets Frenks nopētīja katru seju. Viņ� vēroja prezidentu, kur� gāja uz savu limu�zīnu. Bils Bērtons, pamanījis detektīvu, uz mirkli likās pārsteigts un tad pamāja. Frenks arī viņam pamāja.

Kad visi bērinieki bija aizbrauku�i, Frenks pievērsa uz�

manību mazajam namiņam. To joprojām apjoza dzeltenās policijas lentas, un divi policisti stāvēja sardzē.

Frenks tiem tuvojās, parādīja savu nozīmi un iegāja mājā.

Tā bija likteņa ironija, ka viens no pasaules bagātāka�jiem cilvēkiem mir�anai izvēlējies �o vietu. Valters Salivens bija kā dzīva reklāma Horācija Algera pasakām. Frenks apbrīnoja �o vīru, kas dzīvē bija izvirzījies pats sa�viem spēkiem, ar stipras gribas un apņēmības palīdzību. Kur� gan viņu neapbrīnotu.

Frenks vēlreiz aplūkoja krēslu, kurā tika atrasts līķis ar pistoli pie sāniem. Ierocis bijis piespiests Salivena kreisa�jiem deniņiem. Viņa dzīvību bija izdzēsusi pamatīga sprāgsto�ā lode, radīdama lielu plēstu brūci. Pistole gulēja nokritusi kreisajā pusē uz grīdas. Tas, ka uz miru�ā plauk�stas atrada kontakta ievainojumu un apdegumu, vietējiem policistiem lika �o lietu iegrāmatot kā pa�nāvību. Par to liecināja vienkār�i un nemaldīgi fakti. Sērojo�ais Valters Salivens bija atriebies savas sievas slepkavam un pēc tam pats sev atņēmis dzīvību. Viņa palīgi bija apstiprināju�i, ka Salivens vairākas dienas nav ar tiem kontaktējies. Pa�rasti viņ� tā nerīkojās. Salivens reti kad ieradās �ajā patvē�rumā. Kad viņ� to darīja, kāds zināja viņa atra�anās vietu. Avīzē, kas tika atrasta blakus ķermenim, bija raksts par aizdomās turēto viņa sievas slepkavībā. Visas pazīmes no�rādīja, ka viņ� pats bija vēlējies atņemt sev dzīvību.

Frenku tomēr uztrauca viens sīks fakts tas, ka viņ� ne ar vienu nebija dalījies savā nodomā. Viņ� bija ticies ar Valteru Salivenu tajā dienā morgā. �īs tik�anās laikā Sali�vens bija parakstījis vairākus dokumentus sakarā ar sekci�ju un viņa sievas nedaudzajām mantām.

Un Salivens �os papīrus bija parakstījis ar labo roku.

�is fakts pats par sevi neko neļāva secināt. Salivens daudzu iemeslu dēļ varēja turēt pistoli kreisajā rokā. Viņa pirkstu nospiedumi bija redzami uz iero�a skaidri kā die�na, varbūt pārāk skaidri, Frenks pie sevis nosprieda.

Nebija iespējams noteikt iero�a piederību. Sērijas nu�muri bija tik profesionāli izdzēsti, ka pat ar mikroskopu neko nevarēja saskatīt. Pilnīgi sterils ierocis tāds, kādu varēja atrast nozieguma vietā. Kāpēc Valteram Salivenam vajadzētu uztraukties par to, ka kāds varētu noteikt, no ku�rienes nāk pistole, ar ko viņ� gatavojās sevi nogalināt? At�bilde bija viņu tas noteikti neuztrauktu. Tomēr arī �is fakts nenoveda pie secinājumiem, jo persona, kas Salive�nam piegādājusi �o ieroci, varēja to iegūt nelegāli. Vird�īnijā vieglāk nekā citos �tatos varēja nopirkt iero�us, un tas satrauca policiju �ajā valsts ziemeļaustrumu koridorā.

Frenks pabeidza telpas apskati un izgāja laukā. Sniegs joprojām biezā kārtā klāja zemi. Salivens bija miris pirms sniegputeņa to bija apstiprinājusi sekcija. Par laimi, viņa cilvēki zināja mājas atra�anās vietu. Viņi bija brauku�i vi�ņu meklēt, un nelaiķis tika atrasts apmēram divpadsmit stundas pēc nāves.

Nē, sniegs nevarēja Frenkam palīdzēt. Visa �ī apkārtne izskatījās tik vientuļa, ka nevienam nevarēja pajautāt, vai Salivena nāves brīdī, naktī, redzēts kaut kas aizdomīgs.

Izkāpis no ma�īnas, pie Frenka piesteidzās viņa kolēģis no apgabala policijas. Vīram līdzi bija dokumentu mape ar da�iem papīriem. Viņi kādu brīdi sarunājās, un pēc tam Frenks, viņam pateicies, iekāpa ma�īnā un aizbrauca.

Sekcijas slēdziens norādīja, ka Valters Salivens bija miris starp vienpadsmitiem un vieniem naktī. Bet desmit minūtes pāri pusnaktij Valters Salivens bija kādam zvanī�jis.

*� * *

Patona, �ova un Lorda firmas gaiteņi bija tik klusi, ka kļuva neomulīgi. Plauksto�as juridiskās kompānijas kapi�lāri ir telefoni, kas zvana, dūco�i faksa aparāti, mutes, kas kustas, un klik�ķo�i datoru taustiņi. Lusinda atbildēja par firmas iek�ējiem tie�ā savienojuma telefoniem un parasti saņēma astoņus telefona zvanus minūtē. �odien viņa dīki lasīja �urnālu Vogue. Lielākās daļas ofisu durvis bija aiz�vērtas, sve�iem skatienieiii slēpdamas saspringtas un emo�cionālas diskusijai, kurās bija iesaistīju�ies visi firmas ju�risti, izņemot nedaudzus.

Sendija Lorda ofisa durvis bija ne vien aizvērtas, tās bija aizslēgtas. Da�i partneri, kuri pārdro�i mēģināja klauvēt pie masīvajām durvīm, tūlīt pat tika nolamāti neķītriem vārdiem.

Telpas vienīgais un saīgu�ais iemītnieks sēdēja krēslā, novilcis kurpes un uzlicis kājas uz pulēta galdiņa. Viņ� bi�ja bez kaklasaites, atpogātu apkaklīti, neskuvies. Pudele visstiprākā viskija atradās aizsniedzamā attālumā uz gal�da. Sendija Lorda acis pa�laik līdzinājās sarkaniem plan�kumiem. Baznīcā viņ� ar �īm acīm bija ilgi un cie�i skatī�jies uz spo�o misiņa zārku, kurā atdusējās Salivena ķer�menis. Būtībā tie bija viņu abu �īs zemes pī�ļi,

Daudzus gadus kopā ar vairākiem firmas speciālistiemLords bija gaidījis Salivena aizie�anu un radījis rūpīgi izstrādātu nodro�inājuma sistēmu. Viņ� bija izveidojis arī lojālu direktoru padomi Salivena uzņēmumiem. Tam vi�sam bija jāgarantē nepārtraukta Salivena lietu pārstāvnie�cība tālā nākotnē Patona, �ova un Lorda firmā. Firma tur�pinātu zelt, un tās galvenais dzinējspēks neciestu. Tomēr bija noticis negaidīts pavērsiens.

Finansu aprindas saprata, ka Salivena aizie�ana bija ne�izbēgama. Ta�u biznesa un investīciju aprindas nespēja

samierināties ar �ī vīra pa�nāvību, ko papildināja baumas, ka Salivens licis no�aut savas sievas slepkavu. Pēc padarī�tā viņam pa�am ienācis prātā ielaist sev lodi galvā. Finan�su aprindas nebija tam gatavas, un pārsteigta tirgus reakci�ja, kā pareģoja da�i ekonomisti, bie�i ir me�onīga un ne�apdomīga. �ie speciālisti nebija vīlu�ies. Salivena uzņē�mumu akciju vērtība Ņujorkas akciju bir�ā nokritās par se�desmit vienu procentu no rīta, kad tika atrasts viņa līķis. Tā bija lielākā vienas akcijas vērtības pazeminā�anās pēdējo desmit gadu laikā.

Tā kā akcija tika pārdota par se�iem dolāriem zem no�minālās vērtības, nebija ilgi jāgaida uz maitu putnu parā�dī�anos.

Paklausot Lorda padomam, direktoru padome bija no�raidījusi firmas Centrus piedāvājumu, tomēr visas pazī�mes norādīja uz to, ka akcionāru vairākums to pieņems. Viņi bija uztraukti sekoju�i tam, kā liela viņu ieguldījumu daļa nakts laikā bija izkūpējusi. Izskatījās, ka divu mēne�u laikā tiks pabeigta cīņa par pilnvarām un noslēgta vieno��anās par lietu pārņem�anu. Centrus padomdevēji bija vie�na no lielākajām juridiskajām firmām valstī, kas speciali�zējās visās juridiskās ekspertīzes jomās.

Visbeidzot bija skaidrs, ka Patons, �ovs un Lords vairs nebūs vajadzīgi. Firmas lielākais klients, vairāk nekā div�desmit miljonus vērts, kas sastādīja gandrīz tre�daļu no juridiskā biznesa ienākumiem, bija zudis. Firmas juristi jau izsūtīja savas darba biogrāfijas. Veselas juristu grupas mēģināja panākt vieno�anos ar konkurējo�o firmu, pama�tojot savu izvēli ar to, ka labi iepazinu�i Salivena darīju�mus. Divdesmit procenti no līdz�inējiem lojālajiem firmas advokātiem bija iesniegu�i atlūgumu, bet neizskatījās, ka bēguma vilnis tik drīz beigsies.

Lorda roka lēnām taustījās pa galdu, kamēr viskija pu�dele tika pie�ķiebta un iztuk�ota. Viņ� pagriezās apkārt un vēroja drūmo ziemas rītu, pie sevis smaidīdams.

Viņu firmā neviens negaidīja. Beidzot tas bi ja noticis Lords vairs nebija pasargāts, viņ� bija kļuvis viegli ievai�nojams. Viņ� bija redzējis klientus, kas zaudēja visu, īpa�i pēdējā desmitgadē, kur kādu brīdi tu biji miljardieris uz papīra un nāko�ajā mirklī pliks kā baznīcas �urka. Viņ� tomēr nekad nespēja iedomāties, ka viņa pa�a kritiens, ja tas kādreiz pienāktu, būs tik �ausmīgi strauj�, tik sāpīgs un nenovēr�ams. Ja klienta vērtība bija rēķināma ar astoņzīmju skaitli, tad viņ� paņēma visu laiku un uzmanību. Vecie klienti pagura un nozuda, jauni klienti netika pie�saistīti. Lorda pa�apmierinātība un bezrūpība viņu pa�u ie�gāza.

Viņ� ātri aprēķināja. Pēdējo divdesmit gadu laikā Lorda peļņa bija aptuveni trīsdesmit miljoni dolāru. Diem�ēl viņ� bija pamanījies ne vien tos visus kaut kā notērēt, bet vēl daudz vairāk. Pa �iem gadiem viņ� savā īpa�umā bija ieguvis greznus namus, atpūtas vietu Heda salā un slepenu ligzdiņu mīlas sakariem Ņujorkā, kurp viņ� nogādāja savu laupījumu. Luksus ma�īnas, da�ādas kolekcijas, ko parasti krāja cilvēki ar gaumi, mazs izmeklētu vīnu pagrabs un pat pa�am savs helikopters viņam piederēja visas �īs lie�tas. Bet viņa pamatkapitālu bija izpostīju�as trīs �ķir�anās prāvas. Nevienai no tām nebija viņam labvēlīgs atrisinā�jums. Rezidence, no kuras viņ� nupat bija ieradies, izska�tījās kā no �urnāla A'rohilecturaI Digest vāka, bet .tā bija ieķīlāta par milzīgu summu. Īstenībā viņam pietrūka skaidras naudas. Dolāri izslīdēja viņam no rokām tāpat kā firmai. Ko nomedīsi, to apēdīsi, ta�u firmas partneri nekad nedevās kopā medībās. Tāpēc Lorda ikmēne�a peļņa bija

daudz lielāka par pārējo partneru ienākumiem. Viņa pa��reizējo pozīciju maiņa nozīmēja, ka viņa nopelnītais tik tikko segs viņa kredītkar�u rēķinus. Tikai vienas kredīt�kartes ikmēne�a izdevumi parasti grozījās piecu ciparu ro�be�ās.

Uz bridi viņ� pievērsa savas �audīgās domas pārējiem klientiem, nu jau bez Salivcna. Pēc aptuvena vērtējuma, viņam labākajā gadījumā Varbūt sanāktu kāds pusmiljons no juridiskajiem darījumiem, ja viņ� kārtīgi noslauktu klientus. Bet to viņ� nevēlējās. Viņ� stāvēja tam pāri. Līdz �im viņ� tā bija rīkojies, kamēr vecais labais Valters nebija izlēmis, ka vairs nav vērts dzīvot, kaut arī viņam piederēja vairāki miljardi. Ak, Dievs! Viss tās mazās maukas dēļ.

Piecsimt tūksto�i! Tas bija vēl mazāk nekā sīkajam blē�dim Kirksenam. To apzinādamies, Lords sarāvās.

Viņ� braukāja pa kabinetu grozāmajā krēslā, pētīdams mākslas darbus uz dārgajiem sienu paneļiem. Vērodams mazpazīstama 19. gadsimta mākslinieka otas triepienus, viņ� atrada iemeslu pasmaidīt. Viņam vēl bija palikusi viena izeja. Lai gan lielākais klients bija pamatīgi sabojā�jis Lorda dzīvi, tuklajam biznesmenim vēl bija atlicis viens naudas avots. Viņ� sastādīja telefona numuru.

***

Freds Mārtiņ� ātri stūma ratiņus lejup pa gaiteni. Viņ� tikai tre�o dienu bija darbā un pirmo reizi izvadāja pastu firmas advokātiem. Mārtiņ� gribēja veikt savu uzdevumu ātri un precīzi. Viņ� bija viens no desmit kurjeriem, ko firma nodarbināja, un viņ� jau bija saņēmis stingrus norā�dījumus no sava priek�nieka. Pēc tam, kad viņ� �etrus mēne�us veltīgi bija meklējis darbu, jo viņa vienīgais no�pelns bija bakalaura grāds vēsturē, iegūts D�ord�taunas

universitātē, Mārtiņ� izdomāja, ka viņa glābiņ� ir iestā�a�nās juridiskajā fakulālē. Un vislabāko pieredzi varēja gūt vienā no pavalsts vispresti�ākajām firmām. Mārtiņa ne�beidzamie gājieni pie darba devējiem uz intervijām viņu bija pārliecināju�i, ka nekad nav par agru sākt dibināt sa�karus.

Viņ� pārbaudīja plānu ar advokātu vārdiem katrā kvad�rātā, kas apzīmēja viņu ofisus. Mārtiņ� �o plānu bija paķē�ris no rakstāmgalda, neredzēdams, ka ir vēl viens atjau�nots apraksta variants zem piectūksto� lappu�u biezā starptautisko sakaru dokumentu sakopojuma. �o pēcpus�dienu viņam tos vajadzēs iesiet un sastādīt rādītāju.

Pagriezdamies ap stūri, viņ� apstājās un paraudzījās uz aizvērtajām durvīm. �odien visiem durvis bija ciet. Viņ� paņēma Federālā Ekspre�u pasta saini un pārbaudīja uz�vārdu plānā, salīdzinot to ar uzvārdu uz paciņas. Tie sakri�ta. Viņ� paskatījās uz tuk�o vārda plāksnīti, un viņa uzacis apmulsumā saplūda vienā līnijā.

Mārtiņ� pieklauvēja, kādu brīdi nogaidīja, tad vēlreiz pieklauvēja un atvēra durvis.

Viņ� paskatījās visapkārt. Telpā valdīja nekārtība. Pa grīdu vāļājās kastes, mēbeles bija izgrūstītas. Uz rakstām�galda mētājās da�i dokumenti. Viņa pirmā doma bija pār�baudīt pie priek�nieka varbūt ieviesusies kāda kļūda. Mārtiņ� paskatījās savā pulkstenī. Viņ� jau kavēja desmit minūtes. Paņēmis telefonu, viņ� sastādīja priek�nieka nu�muru atbildes nebija. Tad viņ� uz rakstāmgalda ieraudzī�ja sievietes fotogrāfiju. Te dro�i vien ir vīrie�a ofiss. Ie�spējams, ka viņs pa�laik tikai ievācas. Kas gan pamestu tādu bildi? Pēq �ī loģiskā secinājuma Freds uzmanīgi uzli�ka saini uz krēsla pie galda, kur to noteikti atradīs. Aizie�dams viņ� aizvēra durvis.

*� * *

-�� Man �ēl, ka tā noticis ar Valteru, Sendij. Man patiesi �ēl. D�eks paraudzījās uz pilsētas panorāmu. Grezns dzīvoklis ziemeļrietumu rajonā. Tas dro�i vien bija �aus�mīgi dārgs, un dolāri joprojām tika tērēti par interjera di�zainu. Visur, kur vien apstājās D�eka skatiens, bija gleznu oriģināli, mīkstas ādas sēdekļi un skulptūras. Viņ� no�sprieda, ka pasaulē nebija daudz Sendiju Lordu un viņiem kaut kur vajadzēja dzīvot.

Lords sēdēja pie kamīna, kurā patīkami sprakstēja mal�ka. Viņa masīvo stāvu ietvēra vaļīgs, rūtains rītasvārks. Kailās kājas bija ieautas ādas �ībās. Pa lielajiem logu stik�liem bungoja auksts lietus. D�eks piegāja tuvāk kamīnam. �ķita, ka viņa prāts sprakstētu un �audītos kā uguns lies�mas. Kāda ogle atsitās pret marmora ietvaru un uzliesmo�jusi ātri izdzisa. D�eks turēja rokā dzēriena glāzi un skatī�jās uz savu partneri.

D�eks bija gaidījis �o telefona zvanu.

-�� Mums jāaprunājas, D�ek, jo ātrāk, jo labāk. Tikai ār�pus ofisa.

Kad viņ� ieradās, Lorda vecais sulainis bija paņēmis D�eka mēteli un cimdus un pēc tam neuzkrīto�i pazudis dziļākajās mājas telpās.

Abi vīrie�i sēdēja Lorda kabinetā, ko rotāja sarkankoka paneļi. D�eks apskauda Lordu par �ādu greznu patvērumu vīrie�iem. īsu mirkli viņ� pa logu vēroja lielu mūra māju līdzīgu �ai. Ar grūtībām viņ� pievērsa uzmanību Lorda pa�kausim.

-�� Es zināmā mērā jūtos tā, it kā būtu apliets ar mēs�liem, D�ek. Tic bija pirmie vārdi no Lorda mutes, kas li�ka D�ekam pasmaidīt. Nācās atzīt �ī vīra vaļsirdību, bet viņ� laikā savaldījās. Lorda tonis prasīja zināmu cieņu.

-�� Ar firmu viss kārtībā, Sendij. Mēs nezaudēsim citus klientus. Tātad mums vēl ir rezerve.

Lords beidzot piecēlās un devās taisnā ceļā pie pilnā bāra telpas stūrī. Ar iepraktizētu kustību tika iztuk�ota līdz malām piepildītā glāze.

-�� Atvaino, D�ek, varbūt es pielieko�i skaidri neizsakos. Firma saņēmusi triecienu, bet ne tādu, kas uz vietas to va�rētu nogremdēt. Tēv taisnība Patons, �ovs un Lords iz�dzīvos, lai spētu cīnīties tālāk.

Lords ļodzīgā gaitā devās pāri istabai un paguris iegri�ma Burgundijas ādas dīvānā. D�eks ievēroja misiņa mēbe�ļu naglas, kas rotāja masīvās mēbeles malu. Viņ� malkoja savu dzērienu un pētīja Lorda plato seju. Tā acis bija aiz�pampu�as un veidoja �auras spraudziņas.

-�� Tu esi firmas vadītājs, Sendij, es nedomāju, ka kaut kas mainīsies, pat ja tava klientu bāze saņēmusi triecienu.

Lords novaidējās.

-�� Triecienu? Triecienu? Man uzmesta sasodīta atom�bumba, D�ek, tie�ā trāpījumā. Pasaules smagsvara �em�pions man nevarētu vairāk nodarīt pāri. Es grimstu. Tie maitu putni jau riņķo virs manis, un Lords ir viņu galve�nais mērķis. Es jūtos kā pildīts me�a kuilis ar ābolu mutē.

-�� Kirksens?

-�� Kirksens, Pakards, Mallins, nolāpītais Taunsends. Va�ri turpināt uzskaitījumu, D�ek, kamēr tu nonāksi līdz part�neru saraksta beigām. Man ir jāatzīst kā partneri mēs esam viens otru ienīdu�i.

-�� Bet tur nebūs Grehems, Sendij. Grehemu ta�u tu ne�ienīsti?

Lords lēnām pietrausās sēdus un, atspiedies pret savu tuklo roku, skatījās uz D�eku.

D�eks nevarēja saprast, kāpēc viņam �is vīrs patika.

* v

Atbilde, iespējams, bija meklējama toreiz, pusdienās Filmora restorānā. Tās bija īstas vārdu kristības, kad vārdu dzeloņi, ieurbdamies smadzenēs, izraisīja atbildes, kuras citkārt nebūtu drosmes pateikt. Tagad �is vīrs bija iekļuvis grūtībās. D�eks zināja, ka var viņam palīdzēt. Bet ja nu viņ� to vairs nespēja? Pa�reizējās attiecības ar Baldviniem nebija īsti stabilas.

-�� Sendij, ja viņi tev gribēs piekļūt, viņiem vispirms būs darī�ana ar mani. Beidzot viņ� to bija pateicis, un viņ� tā domāja. Lords viņam bija devis iespēju spīdēt ietekmīgo vīru sabiedrībā, iemetis viņu pa�ās liesmās. Bet kā gan ci�tādi to varētu izjust. Atlika vai nu uzvarēt, vai zaudēt. �ī pieredze arī bija ko vērts.

-�� Mēs abi varam uzskriet zemūdens klintīm, D�ek.

-�� Esmu labs peldētājs, Sendij. Bez tam nevajag to uz�tvert kā tīri altruistisku piedāvājumu. Tu esi kā investīcija firmā, kurā es esmu partneris. Tu esi pirmās �ķiras klientu mednieks. Tagad tu esi zemu kritis, bet tu nepaliksi lejā. Deru uz piecsimt dolāriem, ka gada laikā tu būsi atpakaļ pirmajā vietā. Es negribu, lai tāds kapitāls izkūpētu gaisā.

-�� Es to neaizmirsī�u, D�ek.

-�� Es tev to neļau�u aizmirst.

Pēc tam, kad D�eks bija aizgājis, Lords gatavojās ieliet sev vēl vienu glāzi, bet apstājās. Viņ� paraudzījās uz sa�vām trīco�ajām rokām un lēnām nolika pudeli un glāzi. Viņ� tika līdz dīvānam, pirms viņa ceļgali atteicās klausīt. Viņa seja atspoguļojās spogulī virs kamīna. Jau divdesmit gadus neviena asara nebija noritējusi pār viņa vaigu. Tas bija noticis tikai tad, kad nomira viņa māte. Bet tagad acīs neatturami krājās miklums. Viņ� bija raudājis par savu draugu Valteru Salivenu. Gadiem ilgi Lords sevi bija mā�nījis, lai noticētu, ka �is vīrs viņam nenozīmēja neko vai�

rāk kā kārtīgu ikmēne�a naudas �ūksni. Ta�u viņa bērēs Lords bija tik ļoti raudājis, ka viņ� bija spiests atgriezties savā automa�īnā, pirms pienāca laiks apbedīt draugu.

Tagad viņ� atkal berzēja uztūku�os vaigus, notrauk�dams sāļo miklumu. Nolāpītais jaunais nekauņa. Lords bi�ja izplānojis visu līdz pēdējam sīkumam, pat savu balss tembru. Viņ� bija ņēmis vērā katru iespējamo reakciju, ti�kai ne to, ko saņēma. Viņ� bija par zemu novērtējis jaunā�ko kolēģi. Lords pieņēma, ka D�eks rīkosies tā, kā Lords pats būtu darījisj mēģinās izspiest visas iespējamās priek�rocības apmaiņā pret milzīgo pakalpojumu.

Viņu nomāca ne vien vainas izjūta, bet arī kauns. Tad viņam kļuva nelabi, un viņ� noliecās pār biezo paklāju. Kauns. Viņ� ilgu laiku nebija to izjutis. Kad .nelabums pārgāja, viņ� vēlreiz ieraudzīja1 sevi spogulī. Viņ� izskatī�jās pēc grausta. Lords sev apsolīja, ka neliks D�ekam vil�ties. Viņ� pacelsies līdz virsotnei un neaizmirsīs.

Frenks pat savās vispārdro�ākajās domās nebija cerējis �eit atrasties. Viņ� paskatījās visapkārt un ātri noteica, ka tai patie�ām bija ovāla forma. Mēbeles izskatījās masīvas un konservatīvas, bet �ur'tur redzēja pa kādam krāsainam akcentam. Dārgu sporta kurpju pāris bija kārtīgi novietots uz zemāka plaukta un norādīja, ka istabas iemītnieks vēl netaisījās iet pensijā. Frenks rija siekalas un piespieda sevi normāli elpot. Viņ�.bija policists veterāns, un �ī bija tikai kārtējā nopratinā�ana. Viņ� vienkār�i sekoja pavedienam, tas nebija nekas cits. Pēc da�ām minūtēm viņ� no �ejienes aizies.

Tad viņa smadzenes pēk�ņi viņam atgādināja, ka perso�na, kurai viņ� gatavojās uzdot jautājumus, ir pa�reizējais Savienoto Valstu prezidents. Un viņu pārņēma jauns sa�traukuma vilnis. Durvīm atveroties, viņ� ātri piecēlās, pagriezās un ilgi skatījās uz pastiepto roku, kamēr beidzot attapās un lēnām sniedza pretī savējo.

-�� Paldies, ka ieradāties manos medību laukos, leitnant.

-�� Tas man nesagādāja grūtības, ser. Es domāju, ka jums ir svarīgākas lietas, ar ko nodarboties, nevis tērēt laiku transporta sastrēgumos. Cik es saprotu, jūs patiesībā ne�kad tajos neiekļūstat, vai taisnība, mister prezident?

Ri�monds apsēdās pie rakstāmgalda un ar mājienu pa�lūdza Frenku atkal ieņemt savu vietu. Bils Bērtons, kas bi�ja palicis Frenkam neredzams līdz �im brīdim, ar bezkais�

līgu izskatu aizvēra durvis un pielieca galvu uz detektīva pusi.

-�� Mani mar�ruti ir jau iepriek� izplānoti. Taisnība, ka es neiekļūstu daudzos satiksmes sastrēgumos, bet tādējādi dzīve zaudē savu spontāno raksturu. Prezidents pasmai�dīja, un Frenks juta, ka smaids ir mākslots.

Prezidents paliecās uz priek�u un skatījās tie�i viņam acīs. Saraucis pieri, viņ� salika plaukstas kopā, un vienā mirklī viņa sejas izteiksme no jautras kļuva ļoti nopietna.

-�� Es vēlos jums pateikties, Set. Viņ� paraudzījās uz Bērtonu. Bils man pastāstīja, cik labi jūs sadarbojāties Kristīnes Salivenas nāves izmeklē�anas gaitā. Es tie�ām to augstu novērtēju, Set. No da�ām amatpersonām nav ko gaidīt palīdzību. Citi savukārt tādas lietas mēģina pārvērst sensacionālos avī�rakstos, lai gūtu no tā personīgu labu�mu. Es cerēju no jums sagaidīt to labāko, un jūs pārspējāt manas cerības. Vēlreiz paldies jums. Frenks neizskatījās īpa�i iepriecināts.

-�� �ausmīgs notikums. Sakiet man, vai atradāt kādu saka�ru starp Valtera pa�nāvību un �ī kriminālista nogalinā�anu?

Frenks atguva savaldī�anos, un viņa cie�ais skatiens apstājās pie prezidenta skulpturālajiem vaibstiem.

-�� Runājiet, ta�u, leitnant. Es jums varu apgalvot, ka vi�sas oficiālās un neoficiālās Va�ingtonas aprindas tie�i �o�brīd apsprie� �o tēmu, ka Valters Salivens nolīdzis algotu slepkavu, lai atriebtu savas sievas nāvi, un pēc �ī nepatī�kamā notikuma atņēmis pats sev dzīvību. Cilvēkiem nevar aizliegt baumot. Es vienīgi vēlētos zināt, vai jūsu izmek�lē�ana ir novedusi pie kādiem faktiem, kas apstiprinātu, ka Valters ir pasūtījis savas sievas slepkavas nāvi.

-�� Diem�ēl es nevaru teikt ne jā, ne nē, ser. Ceru, ka jūs to saprotat, bet izmeklē�ana vēl turpinās.

-�� Neuztraucieties, leitnant, es jums negribu mīt uz pa�pē�iem. Varu tikai teikt, ka �is laiks man ir bijis īpa�i no�māco�s. Es nevarēju iedomāties, ka Valters Salivens pats sev padarīs galu. Viņ� bija viens no spo�ākajiem un apķē�rīgākajiem �ī gadsimta cilvēkiem.

-�� Esmu dzirdējis ļoti daudzus tā sakām.

-�� Lai tas paliek starp mums. Pazīstot Valteru tik labi, kā es viņu pazinu, es pieļauju, ka viņ� varēja pieņemt kon�krētu lēmumu, lai� tiktu galā ar savas sievas slepkavu.

-�� Tam cilvēkam tikai piedēvēja slepkavību, mister pre�zident. Cilvēks ir nevainīgs, kamēr nav pierādīta viņa vai�na.

Prezidents paskatījās uz Bērtonu.

-��� Bet mani informēja, ka jūsu apsūdzība ir diezgan dzel�aini pamatota.

Sets Frenks berzēja ausi.

-�� Da�iem advokātiem patīk dzel�ainas apsūdzības, ser. Ja uzlej pietieko�i daudz ūdens uz dzelzs gabala, tas sāk rūsēt un, pirms jūs paspējat attapties, visur jau ir caurumi.

-�� Vai �is advokāts bija no tādiem?

-�� Es nemīlu derības, bet varu derēt, ka mums bija cerī�bas pierādīt vainu par �etrdesmit procentiem. Mūs gaidītu īsta cīņa.

Prezidents atlaidās krēslā, apcerēdams �o informāciju, un tad atkal paskatījās uz Frenku.

Frenks beidzot ieraudzīja nepacietības izteiksmi viņa sejā un atvēra savu bloknotu. Caurskatot savus skribelējumus, viņa sirdspuksti norima.

-�� Vai jūs apzināties, ka tie�i pirms savas nāves Valters Salivens jums zvanīja uz �ejieni?

-�� Es zinu, ka ar viņu runāju. Es neapzinājos, ka tas no�tika tie�i pirms viņa nāves.

-�� Esmu nedaudz pārsteigts, ka jūs agrāk nesniedzāt �o informāciju.

Prezidenta seja sa�ļuka.

-�� Es zinu. Es domāju, ka pats jūtos nedaudz pārsteigts. �ķiet, es uzskatīju, ka aizsargāju Valteru vai vismaz atmi�ņas par viņu no traumas, lai gan es zināju, ka policija ar laiku atklās, ka �ī saruna ir notikusi. Piedodiet, leitnant.

-�� Man nepiecie�ams �īs sarunas detalizēts izklāsts.

-�� Vai jūs vēlētos kaut ko iedzert, Set?

-�� Tasīti kafijas, ja tas jūs neapgrūtina, paldies,

Precīzi �ajā mirklī Bērtons pacēla telefona klausuli, un

pēc minūtes tika ienesta sudraba paplāte ar kafiju.

Viņi dzēra karsto, kūpo�o �ķidrumu. Prezidents paska�tījās pulkstenī un ieraudzīja, ka Frenks viņu vēro.

-�� Atvainojiet, Set, esmu pievērsis jūsu vizītei pelnīto uzmanību. Tomēr pēc da�ām minūtēm uz pusdienām iera�dīsies Kongresa delegācija, un, atklāti sakot, es par to ne�maz nepriecājos. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, politiķi nekad man nav biju�i īpa�i mīļi.

-�� Es saprotu. Tas aizņems tikai da�as minūtes. Kāds bi�ja sarunas mērķis?

Prezidents atgāzās krēslā, it kā sakopodams domas.

-�� Es to raksturotu kā izmisu�a cilvēka zvanu. Viņ� no�teikti nebija tāds kā parasti. Izklausījās, ka viņ� ir nelīdz�svarots, zaudējis kontroli. Bija brī�i, kad viņ� ilgi klusēja. Valteram tas nebija raksturīgi, es viņu labi pazinu.

-�� Par ko viņ� runāja?

-��� Par visu un neko. Da�reiz viņ� vienkār�i pļāpāja. Viņ� runāja par Kristīnes nāvi un pēc tam par to vīru, kuru jūs arestējāt par slepkavību. Viņ� stāstīja, kā viņ� to ienī�da, jo �is vīrs bija izpostījis viņa dzīvi. To nebija patīkami dzirdēt.

-�� Ko jūs viņam teicāt?

-�� Es viņam visu laiku jautāju, kur viņ� atrodas. Es gri�bēju viņu atrast un palīdzēt. Bet viņ� man nevēlējās to iz�paust. Neesmu pārliecināts, vai viņ� vispār dzirdēja, ko es viņam teicu. Viņ� bija kā prātu zaudējis.

-�� Tātad jūs domājat, ka viņ� izklausījās pēc pa�nāvnie�ka, ser?

-�� Es neesmu psihiatrs, leitnant, bet, ja man kā neprofesionālim vajadzētu raksturot viņa garīgo stāvokli, es no�teikti apgalvotu, ka Valters Salivens tovakar izklausījās pēc pa�nāvnieka. Tā bija viena no tām retajām reizēm ma�nas prezidentūras laikā, kad es jutos patiesi bezcerīgi. At�klāti sakot, pēc sarunas ar viņu nebiju pārsteigts, uzzinot, ka viņ� ir miris. Ri�monds paraudzījās uz Bērtona vien�aldzīgo seju un pievērsās detektīvam. Tāpēc es arī jūs izjautāju, vai jums ir pierādījumi, ka baumas par Valtera sakaru ar tās personas no�au�anu ir taisnība. Pēc telefona sarunas ar Valteru man jāatzīst, ka �ī doma man noteikti ienāca prātā.

Frenks paraudzījās uz Bērtonu.

-�� Es pieņemu, ka jums nav �īs sarunas ieraksta? Es zi�nu, ka da�as sarunas �eit ieraksta.

Prezidents atbildēja.

-�� Salivens zvanīja pa manu privāto telefonu. Tā ir dro��a sakaru līnija, un no tās nav atļauti nekādi sarunu ierak�sti.

-�� Es saprotu. Vai viņ� jums tie�i norādīja, ka ir iejaukts Lutera Vitneja nāvē?

-�� Nē, tie�i nē. Viņ� noteikti nespēja skaidri domāt. Bet starp rindiņām varēja nojaust tās me�onīgās dusmas, kā�das viņu bija pārņēmu�as. Man gan ir neērti izteikt �ādu viedokli par vīru, kur� ir miris. Es domāju, ka ir pilnīgi

skaidrs, ka viņ� licis nogalināt lo kriminālistu. Man, pro�tams, nav pierādījumu, bet tāds bija mans iespaids.

Frenks pa�ūpoja galvu.

-�� Tā bijusi diezgan neērta saruna.

-�� Jā, tā bija ļoti neērta. Tagad, leitnant, man diem�ēl jā�saka, ka mani aicina oficiālie pienākumi.

Frenks nepakustējās.

-�� Kāpēc, kā jums �ķiet, viņ� jums zvanīja, ser? Tādā nakts stundā?

Prezidents atkal apsēdās, dusmīgi paraudzīdamies uz Bērtonu.

-�� Valters bija viens no maniem tuvākajiem draugiem. Viņ� parasti bija nomodā vēlās nakts stundās, un tāpat ir ar mani. Tas nebija nekas neparasts, ka viņ� man zvanīja �ajā laikā. Pēdējos mēne�os es neko daudz par viņu nebiju dzirdējis. Kā jums zināms, viņam bija nopietns stresa stā�voklis. Valters bija no tiem, kas cie� klusējot. Bet tagad, Set, ja jūs mani atvainotu�

-�� Man vienkār�i liekas dīvaini, ka no visiem cilvēkiem, kam viņ� būtu varējis piezvanīti, Salivens izvēlējās jūs. Es gribu teikt, bija iespēja, ka jūs �eit varējāt nebūt. Preziden�tiem ir diezgan saspringti ceļojumu grafiki. Es nevaru saprast, par ko viņ� domāja.

Prezidents atgāzās krēslā, salika pirkstus kopā un pētīja griestus. Policists vēlas spēlēt spēles, lai paradītu, cik viņ� ir apķērīgs. Viņ� paskatījās uz Frenku un pasmaidīja.

-�� Ja es prastu lasīt domas, man nevajadzētu tik ļoti pa�ļauties uz sabiedriskajām aptaujām.

Frenks pasmaidīja.

-�� Es nedomāju, ka jābūt ar telepātiskām spējām, lai uz�zinātu, ka jūs gatavojaties aizņemt �o krēslu nāko�os �et�rus gadus, ser.

ģ

-�� Paldies, leitnant. Vienīgais, ko varu jums pateikt, ir tas, ka Valters man piezvanīja. Ja viņ� plānoja sevi nogali�nāt, kam viņ� būtu zvanījis? Viņa ģimene bija no viņa at�sve�inājusies kop� viņa precībām ar Kristīni. Viņam bija daudz paziņu starp biznesmeņiem, bet maz tādu, ko viņ� varētu saukt par īstiem draugiem. Mēs ar Valteru viens otru pazinām gadiem ilgi, un es viņu uzskatīju par savu otro tēvu. Es ļoti aktīvi interesējos par viņa sievas nāves izmeklē�anas gaitu, kā jūs zināt. Viss kopā izskaidro, kā�pēc viņ� gribēja ar mani aprunāties, īpa�i, ja viņ� apsvēra domu atņemt sev dzīvību. Tas patie�ām ir viss, ko es zinu. Es atvainojos, ka vairāk neko nevaru palīdzēt.

Durvis atvērās. Frenks neredzēja, ka tās darbināja ne�liela poga zem prezidenta galda malas.

Prezidents paskatījās uz savu sekretāri.

-�� Es tūlīt bū�u klāt, Luīze. Leitnant, ja es kaut ko varu darīt jūsu labā, lūdzu, pasakiet Bilam.

Frenks aizvēra savu bloknotu.

-�� Paldies, ser.

Ri�monds skatījās uz slieksni, kad Frenks bija aizgājis.

-�� Kā sauca Vitneja advokātu, Bērton?

Bērtons kādu brīdi domāja.

-�� Grehems. D�eks Grehems.

-�� Vārds izklausās pazīstams.

-�� Viņ� strādā Patona un �ova firmā. Viņ� tur ir partne�ris.

Prezidenta acis apstājās pie aģenta sejas.

-�� Kas noticis?

-�� Es neesmu dro�s. Ri�monds atslēdza sava rakstām�galda atvilktni un izņēma piezīmju grāmatiņu, kurā bija piezīmes par �o nelielo ārpusprotokola notikumu. Neaiz�mirsti to faktu, Bērton, ka viens ļoti nopietns lietiskais

pierādījums, par kuru mēs esam samaksāju�i piecus miljo�nus dolāru, nav atrasts.

Prezidents pār�ķirstīja savas piezīmju grāmatiņas lapi�ņas. Tajā bija atzīmētas daudzas personas, kas zināmā mē�rā bija iejauktas nelielajā drāmā. Ja Vitnejs būtu atdevis savam advokātam vēstuļu nazi kopā ar aprakstu par to, kas noticis, visa pasaule jau �obrīd to zinātu. Ri�monds at�cerējās apbalvo�anas ceremoniju, kas Baltajā namā tika rīkota par godu Rensomam Baldvinam. Grehems noteikti nebija ar pliku roku ņemams. Bija skaidrs, ka viņam na�a nav. Bet kuram tad, ja vispār kādam, Vitnejs to būtu iede�vis?

Kamēr viņ� prātā analizēja situāciju un iespējamos sce�nārijus, viens vārds pēk�ņi pavīdēja viņa precīzā rokraksta rindiņās. Tā bija kāda persona, kura nekad īsti nebija ņem�ta vērā.

*� * *

D�eks vienā rokā turēja plastmasas kārbu ar siltu ēdie�nu, otrā diplomātu un viņam ar grūtībām izdevās izvilināt atslēgu no kabatas. Durvis atvērās, pirms viņ� to paspēja iebāzt atslēgas caurumā.

D�eks izskatījās pārsteigts.

-�� Es vēl tevi negaidīju mājās.

-�� Tev nevajadzēja kavēties, lai iepirktos. Es kaut ko būtu varējusi pagatavot.

D�eks iegāja iek�ā, nometa diplomātu uz kafijas galdi�ņa un devās uz virtuvi. Keita noraudzījās viņam pakaļ.

-�� Tu ta�u ari visu dienu strādā. Kāpēc tev jāgatavo ēst?

-�� Sievietes to dara katru dienu, D�ek. Paskaties visap�kārt.

Viņ� pabāza galvu no virtuves.

-�� Iebildumus nepieņemu. Vai tu gribi dārzeņus ar sald�skābo vai ķinie�u mērci? Man vēl ir arī zaļumi.

-�� Kādu tu pats vēlies. Es tie�ām neesmu tik izsalkusi.

Viņ� nozuda un atgriezās ar diviem līdz malām piepil�dītiem �ķīvjiem.

-�� Zini, ja tu neēdīsi vairāk, tevi aizpūtīs vēj�. Man ir tā�da sajūta, ka būs jāpiepilda tavas kabatas ar akmeņiem.

Viņ� sēdēja viņai blakus uz grīdas, sakrustojis kājas. Keita tikai bakstījās ap ēdienu, kamēr viņ� savu porciju a�i apēda.

-�� Nu, kā pa darbu? Tu varētu paņemt da�as brīvdienas. Tas neko nekaitētu. Tu sevi pārāk nomoki.

-�� Un tu būsi tas, kas mani mācīs. Viņa paņēma mai�zes �ķēlīti, bet nolika to atpakaļ.

Viņ� nolika dak�iņu un paskatījās uz Keitu.

-�� Es klausos.

Viņa devās uz dīvānu un apsēdās, spēlēdamās ar savu kaklarotu. Viņa joprojām bija ģērbusies darba drēbēs un izskatījās nonīkusi kā vējā aizlauzts zieds.

-�� Es daudz domāju par to, ko nodarīju Luteram.

-�� Keit�

-�� D�ek, ļauj man pabeigt. Keitas balss viņu trāpīja kā pātagas cirtiens. Viņas sejā izzuda sasprindzinājums, un viņa turpināja mierīgāk. Esmu sapratusi, ka nekad netik�u tam pāri, tāpēc man to vajadzētu pieņemt kā fak�tu. Varbūt tas, ko es izdarīju, daudzu iemeslu dēļ nebija pareizi. Bet tas bija nepareizi vismaz viena iemesla dēļ viņ� bija mans tēvs. Kaut arī tas izklausās nepārliecino�i, tam vajadzēja būt pietieko�i labam ieganstam. Viņa tur�pināja virpināt ķēdīti, kamēr tā pārvērtās nelielos mezgli�ņos. Mans prokurores darbs mani padarījis par tādu cil�vēku, kur� ienīst pats sevi. Trīsdesmit gadu vecumā tā nav pārāk mierino�a atklāsme.

D�eks izstiepa roku, saņemdams viņas drebo�ās plauk�stas. Viņa to neatgrūda. Viņ� juta, kā viņas vēnās pulsēja asinis.

-�� Kad nu es to visu esmu pateikusi, es domāju, ka pie�nācis laiks radikālām pārmaiņām manā dzīvē, manā karje�rā, visā.

-�� Par ko tu runā? Viņ� piecēlās un apsēdās viņai bla�kus. Viņam sāka straujāk pukstēt Sirds, gaidot, kurp nove�dīs �ī atklāsme.

-�� Es vairs nestrādā�u par prokurori. D�ek. īstenībā es vairs negribu būt juriste. Es �orīt iesniedzu atlūgumu. Man jāatzīst, ka viņi bija pamatīgi apmulsu�i un lūdza, lai es vēl padomāju. Es viņiem teicu, ka esmu visu jau apsvēru�si.

Viņa balsī juta neticību.

-Tu pameti savu darbu? Ak, Dievs! Keit, tu tik daudz biji ieguldījusi savā karjerā. Tu tik vienkār�i nevari no vi�sa atteikties.

Viņa pēk�ņi piecēlās un, piegājusi pie loga, paskatījās laukā.

-�� Tie�i to es darī�u, D�ek. Es ne no kā neatsakos. Ma�nas atmiņas par padarīto pēdējo �etru gadu laikā ir kā �ausmu filmas scenārijs mū�a garumā. To es nebiju do�mājusi, sē�ot kriminālās likumdo�anas lekcijās un, būda�ma pirmkursniece, sprie�ot par taisnīguma di�ajiem prin�cipiem.

-�� Nenovērtē sevi par zemu. Ielās var daudz dro�āk uz�turēties, pateicoties tam, ko tu esi paveikusi.

Viņa pagriezās, lāi palūkotos uz D�eku.

-�� Es vairāk nespēju cīnīties pret straumi. Esmu jau sen aizskalota jūrā.

-�� Bet ko tu domā darīt? Tu esi juriste.

-�� Nē. Tu kļūdies. Esmu bijusi juriste tikai īsu savas dzīves posmu. Mana dzīve pirms tam man patika daudz labāk. Viņa apklusa, vērdamās D�ekā, sakrustojusi rokas pār krūtīm. Tu man to ļoti skaidri parādīji, D�ek. Es kļuvu par prokurori, lai atmaksātu savam tēvam. Trīs mācību gadi un �etri gadi bez pilnvērtīgas dzīves ārpus tiesu zāles ir diezgan pamatīga cena.

-�� Keitai izlauzās dziļa nopūta, un viņas ķermenis kādu brīdi drebēja, pirms viņa atguva mieru. Turklāt es domāju, ka es�mu tagad viņam atmaksājusi.

-�� Keit, tā nemaz nebija tava vaina. Viņ� apklusa, kad viņa novērsās.

Viņas nāko�ie vārdi lika viņam sarauties.

Es domāju braukt prom, D�ek, tikai neesmu vēl īsti pārliecināta, kurp. Esmu ietaupījusi nedaudz naudas. Dienvidrietumi �ķiet piemērota vieta. Vai varbūt Kolorado. Es gribu, lai tur būtu pavisam savādāk nekā �eit. Var�būt tas būs jauns sākums.

-�� Brauksi prom, D�eks to vairāk teica sev nekā vi�ņai. Brauksi prom, viņ� atkārtoja, it kā vēlēdamies �os vārdus aizdzīt un vienlaicīgi padarīt tos mazāk sāpīgus.

Viņa paskatījās uz savām rokām. Mani �eit nekas ne�saista, D�ek.

Viņ� Keitu nopētīja, un no viņa lūpām izlauzās dusmī�ga atbilde.

-�� Lai velns tevi parauj. Kā tu uzdro�inies tā runāt.

Beidzot viņa uzlūkoja D�eku, un viņ� ar visu būtni sa�juta, kā viņai aizlūst balss.

-�� Būs labāk, ja tu iesi.

D�eks sēdēja pie galda, nevēlēdamies pievērsties sārto zīmī�u kaudzei, kas bija iekrāju�ās, un prātoja, vai viņa

dzīve varētu vēl vairāk pasliktināties. Tajā brīdī ienāca Dans Kirksens. D�eks iek�ēji nolamājās.

-�� Dan, es tie�ām ne�

-Tu �odien nebiji partneru sapulcē.

-�� Neviens man nepaziņoja, ka tāda notiks.

-�� Tika izsūtīts memorands, bet pēdējā laikā tavas darba stundas kļuvu�as nepastāvīgas. Viņ� nosodo�i nopētīja ne�kārtību uz D�eka galda. Viņa pa�a galds alla� bija nevaino�jami sakārtots, kas norādīja uz to, cik reti viņ� veica tie�os juridiskos pienākumus, bie�āk nodarbojoties ar kaut ko citu.

-�� Es tagad �eit esmu.

-�� Cik es zinu, tu satikies ar Sendiju viņa mājās.

D�eks vērīgi nopētīja Kirksenu.

-�� Izskatās, ka neko vairs nevar paturēt noslēpumā.

Kirksens dusmās pietvīka.

-�� Partnerības jautājumi jāapsprie� visu partneru klāt�būtnē. Mums nav vajadzīgas frakcijas, kas firmu sa�ķeltu vēl vairāk, nekā tas jau ir noticis.

D�eks savaldījās, lai skaļi neiesmietos. Dans Kirksens slavenais frakciju veido�anas karalis.

-�� Manuprāt, esam pārdzīvoju�i to ļaunāko.

-�� Tu tā domā, D�ek? Patie�ām? Kirksens pasmīnēja. Es nezināju, ka tev ir bijusi tik liela pieredze �ādās lietās.

-�� Ja tas tevi tik ļoti uztrauc, Dan, kāpēc tu neaizej?

Smīns ātri izzuda no mazā vīreļa sejas.

-�� Es �ajā firmā strādāju gandrīz divdesmit gadus.

-�� Izklausās, ka pienācis laiks pārmaiņām. Tās tev varē�tu nākt par labu.

Kirksens apsēdās, noslaucīdams puteklīti no brillēm. Man tev, D�ek, ir kāds draudzīgs padoms. Neizlem saistīties ar Sendiju. Ja tu tā rīkosies, tu pieļausi lielu kļūdu. Ar viņu ir cauri.

-�� Paldies par padomu.

-�� Es runāju nopietni, D�ek. Neapdraudi pats savu stā�vokli, neauglīgi pūlēdamies viņu glābt, kaut ari tas būtu labprātīgi.

-�� Apdraudēt savu stāvokli? Tu gribēji teikt Baldvinu stāvokli?

-�� Viņi ir tavi klienti� pagaidām.

-�� Vai tu pārdomā, kā nomainīt firmas stūrmani? Ja tā, tad vēlu veiksmi. Tu noturēsies kādu minūti virs ūdens.

Kirksens piecēlās.

-�� Nekas nav mū�īgs, D�ek. Sendijs Lords tev to var pa�stāstīt tikpat labi kā citi. Tu vari nodedzināt tiltus �ajā pilsē�tā, bet tev jāpārliecinās, ka uz tiem neviens nav palicis dzīvs.

D�eks piecēlās no galda un izslējās pāri Kirksenam.

-�� Vai tu bērnībā arī biji tāds pats vai tu pārvērties par pūpēdi, būdams jau pieaudzis?

Kirksens pasmaidīja un gatavojās doties prom. Kā jau es teicu, nekad nevar zināt, D�ek. Klientu attiecības vienmēr ir tik smalkas. Tādas kā tavējās. Tās pamatā bal�stītas uz tavām nākotnes laulībām ar D�eniferu Raisu Baldvinu. Ja nu Baldvina jaunkundzei izdotos atklāt, ka tu naktis neesi pavadījis mājās, bet mitinājies kopā ar zinā�mu jaunu sievieti, viņa varētu tev vairs neuzticēt savu juri�disko lietu kārto�anu. Diez vai viņa vēl gribētu kļūt par la�vu sievu.

Nepagāja ne sekunde, kad Kirksena mugura bija pie�spiesta pie sienas. D�eks pieliecās tik tuvu klāt viņa sejai, ka Kirksena briļļu stikli norasoja.

-�� Nedari muļķības, D�ek. Neskatoties uz tavu stāvokli, firmas partneri nebūs labvēlīgi noskaņoti pret jaunāko ko�lēģi, kur� apvaino kādu no vecākajiem. Patona un �ova firmā vēl pastāv zināmi uzvedības standarti.

-�� Nejaucies nekad vairs manā dzīvē, Kirksen. Nekad. D�eks bez pūlēm pagrūda viņu uz duvju pusi un atgriezās pie galda.

Kirksens sakārtoja kreklu un pie sevis pasmaidīja. Ar viņu varēja tik viegli manipulēt. Tā vienmēr bija ar lielajiem, slaidajiem, izskatīgajiem viņi bija spēcīgi kā mūļi, bet ne par matu apķērīgāki. Gudrs kā āmurgalva.

-�� Zini, D�ek, tev jāapzinās, kur tu esi iesaistījies. Kaut kāda iemesla dēl �ķiet, ka tu bez ierunām uzticies Sendi-

i , A 7

jam Lordam. Vai viņ� tev izstāstīja patiesību par Beriju Elvisu? Vai viņam iznāca to pateikt?

D�eks lēnām pagriezās un nesapra�anā skatījās uz Kirksenu.

-�� Vai Sendijs izmantoja paņēmienu ar mū�īgo asociatī�vo biedru, kas nespēj nomedīt klientus? Vai viņ� tev pa�stāstīja, ka Elviss sabojājis lielu projektu?

D�eks turpināja uz viņu skatīties.

Kirksens triumfēdams pasmaidīja.

-Tikai viens telefona zvans, D�ek. Meita zvana, lai pa�sūdzētos, ka misters Elviss sagādājis viņai un viņas tēvam neērtības. Un Berijs Elviss pazūd. Tā tās spēlītes tiek spēlētas, D�ek. Varbūt tu tās negribi spēlēt? Ja tu nevēlies, tad neviens nevar aizkavēt tavu aizie�anu.

Kirksens jau labu laiku bi ja izstrādājis �o stratēģiju. Ta�gad, kad Salivena vairs nebija, viņ� varēja apsolīt Baldvinam, ka viņa lietas būs firmas prioritāte. Kirksena rīcībā joprojām bija pilsētas labākie advokāti. Juridiskā biznesa �etri miljoni kopā ar viņa pa�reizējo atalgojumu viņu pa�darītu par lielāko klientu piesaistītāju firmā. Un Kirksena uzvārds beidzot aizvietotu kādu citu, kuru bez ceremoni�jām novāktu. Izpildpartneris uzsmaidīja D�ekam. Es

tev varu nepatikt, D�ek, bet es tev saku taisnību. Tu esi liels dūzis, tiec vien pats galā ar to visu.

Kirksens aizvēra durvis.

D�eks kādu brīdi stāvēja kājās, tad atkrita savā krēslā. Viņ� pārliecās pār galdu, ar strauju rokas vēzienu noslau�cīja to tīru no papīriem un tad lēnām nolika galvu uz galda virsmas.

Sets Frenks paskatījās uz veco vīru. Viņ� bija maza au�guma, ģērbies velveta biksēs, biezā svīterī un ziemas zā�bakos, un viņam galvā bija mīksta filca cepure. �is vīrs ju�tās neērti un bija pārāk uztraukts par to, ka atradās polici�jas iecirknī. Viņ� turēja rokā kvadrātveida priek�metu, ie�tītu brūnā papīrā.

-��� Neesmu pārliecināts, ka esmu jūs sapratis, mister Flander.

-�� Redziet, es biju tur laukā, pie tiesu nama, tajā dienā, kad nogalināja to vīru. Es vienkār�i devos paskatīties, kas tur par troksni. Es tur dzīvoju visu mū�u, un nekad nav noticis nekas tamlīdzīgs. Es jums to varu apgalvot.

-�� Es saprotu. Frenks atteica!

-�� Tātad es biju paņēmis savu jauno videokameru. Zi�niet, pēdējo modeli ar ekrānu un visu pārējo. Tā tikai jā�tur, jāskatās un jāfilmē. Ļoti kvalitatīva. Un tad nu mana sieva teica, ka man jāatnāk.

-�� Lieliski, mister Flander. Un kāds ir jūsu nolūks? Frenks, uz viņu paskatījies, jautāja.

Vecā vīra sejā parādījās neizpratne.

-�� Piedodiet, leitnant. Es novirzos no temata. Man ir tā�da tendence. Pajautājiet manai kundzei. Es pirms gada aizgāju pensijā. Darbā es nekad daudz nerunāju. Strādāju pie komplektē�anas konveijera rūpnīcā. Tagad rrian patīk papļāpāt. Klausīties arī. Es daudz laika pavadu mazajā ka�

fejnīcā aiz bankas. Tur ir laba kafija un smalkmaizītes arī kā nākas, nevis kaut kāda trekna, zemas kvalitātes prece.

Frenks bija izvests no pacietības.

Flanders ātri turpināja.

-�� Es atnācu �urp, lai jums parādītu �o te. Es gribu jums to nodot. Protams, es sev paturēju kopiju. Viņ� pasnie�dza Frēnkam sainīti.

Frenks to atvēra un ieraudzīja videokaseti.

Flanders noņēma cepuri un atklāja pliku galvvidu ar da�ām matu �ķipsnām ap ausīm. Viņ� uztraukts turpināja:

-�� Man iznāca patiesi labi kadri, kā jau es teicu. Tur re�dzams prezidents tie�i tajā brīdī, kad to vīru no�āva, sa�protiet. Es nokļuvu pa�ā ugunslīnijā.

Frenks neticīgi uz viņu skatījās.

-�� Tas viss ir �eit, leitnant. Es neko negarantēju. Varbūt tas noder. Viņ� paraudzījās pulkstenī. Man laiks iet, ci�tādi nokavē�u pusdienas, un manai sievai tas nepatīk. Flanders pagriezās, lai ietu. Sets Frenks skatījās uz kaseti.

-�� Jā, leitnant, vēl kas.

-�� Lūdzu.

-�� Ja jūs no manas kasetes kaut ko uzzināsiet, kā jums �ķiet, vai mans vārds tiks minēts, kad par to rakstīs?

Frenks pa�ūpoja galvu.

-�� Rakstīs?

Vecais vīrs izskatījās satraukts.

-�� Jā. Saprotiet, vēsturnieki. Viņi ta�u to nosauks par Flandersa kaseti vai ko tamlīdzīgu. Varbūt par Flandersa video. Kā toreiz.

Frenks paguris berzēja deniņus.

-�� Kā toreiz?

-�� Jā, leitnant. Kā Zaprūders par Kenediju.

Frenka sejā beidzot parādījās izpratne.

-�� Es noteikti viņiem to darī�u zināmu, mister Flander. Katram gadījumam. Nāko�ajām paaudzēm.

-�� Tas ir pareizi teikts. Flanders priecīgs norādīja ar pirkstu. Nāko�ajām paaudzēm. Man tas patīk. Lai jums veicas, leitnant.

$ * #

-�� Alan?

Ri�monds izklaidīgi pamāja Raselai, lai viņa nāk iek�ā, un atkal pievērsās piezīmju grāmatiņai. Pabeidzis lasīt, viņ� to aizvēra un ar vienaldzīgu sejas izteiksmi paskatījās uz savu padomnieci.

Rasela vilcinājās, pētīdama paklāju. Viņa nervozi lauzī�ja rokas. Ātri �ķērsojusi telpu, viņa drīzāk iekrita, nekā ap�sēdās vienā no krēsliem.

-�� Es nezinu, ko lai tev saku, Alan. Es saprotu, ka mana izturē�anās bija nepiedodama un pilnīgi nevietā. Ja man atzītu īslaicīga ārprāta stāvokli, es piekristu.

-�� Tātad tu nemēģināsi izskaidrot, ka tu to darīji manās interesēs? Ri�monds atgāzās krēslā un nenovērsa acis no Raselas.

-�� Nē, es nemēģinā�u. Es atnācu, lai iesniegtu atlūgumu.

Prezidents pasmaidīja.

-�� Varbūt esmu tevi novērtējis par zemu, Glorija.

Viņ� piecēlās, apgāja apkārt galdam un, pret to atspie�dies, skatījās uz Raselu. Tie�i otrādi, tava izturē�anās bi�ja pilnīgi normāla. Ja es atrastos tavā vietā, es būtu darījis to pa�u.

Viņa paraudzījās aug�up uz prezidentu, un viņas sejā varēja manīt pārsteigumu.

-Nepārproti mani. Es ceru uz lojalitāti, Glorija, kā jeb�kur� līderis. Tomēr man nav ilūziju, ka cilvēki varētu būt

citādi, nekā viņi ir. Ar to es domāju, ka viņiem piemīt cil�vēciskas vājības un izdzīvo�anas instinkts. Mēs, galu galā, esam dzīvnieki. Es esmu saglabājis savu stāvokli, pateico�ties tam, ka nekad neesmu atteicies no uzskata, ka vissva�rīgākā persona pasaulē esmu es pats. Lai kāda būtu situā�cija, lai kādi �ķēr�ļi, es nekad nezaudēju pārliecību par �o vienkār�o patiesību. Tas, ko tu tonakt izdarīji, pierāda, ka tev ir tādi pa�i uzskati.

-�� Vai tu zini, kas man bija padomā?

-�� Protams, ka zinu, Glorija. Es tevi nevainoju, ka tu iz�mantoji situāciju, lai gūtu sev maksimālu labumu. Ak, Dievs! Uz kādiem pamatiem gan ir būvēta �ī valsts un īpa��i �ī pilsēta.

-�� Bet, kad Bērtons jums pateica�

Ri�monds pacēla roku.

-�� Es atzīstu, ka tovakar mani pārņēma zināmas emoci�jas. Es galvenokārt domāju par nodevību. Bet kop� tā lai�ka esmu secinājis, ka tas, ko tu izdarīji, pierāda tava rak�stura spēku, nevis vājumu.

Rasela centās nojaust, kurp novedīs �ī saruna.

-�� Vai esmu pareizi sapratusi, ka tu nevēlies manu aizie��anu?

Prezidents paliecās uz priek�u un saņēma viņas roku. Es nemaz neatceros, ka tu man to būtu teikusi, Glorija. Es ne�spēju iedomāties, kā mēs varētu pārtraukt mūsu attiecības pēc tam, kad tik labi esam viens otru iepazinu�i. Tātad iz�beigsim �o sarunu-,

Rasela piecēlās, lai ietu. Prezidents atgriezās pie galda.

-�� Vēl kas, Glorija. Mums �ovakar kopīgi vajadzētu ap�spriest vairākas lietas. Mana ģimene izbraukusi ārpus pil�sētas. Varbūt mēs varētu pastrādāt manos personiskajos apartamentos?

Rasela uz viņu paskatījās.

-�� Darbs varētu ievilkties līdz naktij, Glorija. Labāk paņem līdzi citas drēbes. Prezidents nesmaidīja. Viņ� paskatījās uz viņu ar caururbjo�u skatienu un tad pievērsās darbam.

Aizverot durvis, Raselai drebēja roka.

*� * *

D�eks tik stipri klauvēja pie durvīm, ka viņa pirkstu kauliņi sāka sāpēt, atsitoties pret masīvo, pulēto koku.

Kalpone atvēra durvis, bet D�eks aizsteidzās viņai ga�rām, pirms viņa paspēja bilst kaut vārdu.

D�enifera Baldvina nāca lejup pa izliektajām kāpnēm uz ieejas vestibilu. Viņai mugurā bija kārtējais dārgais va�kartērps ar pamatīgu izgriezumu, un viņas mali krita uz pleciem. Viņa nesmaidīja.

-�� D�ek, kas tev te meklējams?

-�� Ēs gribu ar tevi parunāt.

-�� D�ek, man ir savi plāni. Tev būs jāpagaida.

-�� Ne! Viņ� satvēra viņas r^ku, apskatījās visapkārt un, atgrūdis kokgriezumiem rotāto durvju vienu pusi, ie�vilka vinu bibliotēkā, aizvērdams durvis.

a 7

Vina izrāva savu roku.

-�� Vai tu esi jucis, D�ek?

Viņ� aplūkoja telpu ar milzīgajiem grāmatplauktiem. Tajos rindojās zeltīti grāmatu pirmizdevumi. Viss izstādei. Iespējams, ka neviena no tām nekad nav tikusi atvērta.

-�� Man jāuzdod viens vienkār�s jautājums. Kad tu atbil�dēsi, es aizie�u.

-D�ek�

-��� Viens jautājums. Un tad es ie�u prom.

Viņa aizdomīgi viņu nopētīja, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Kāds tas būtu?

-�� Vai tu biji tā, kas zvanīja uz manu firmu un liki atlaist Beriju Elvisu tāpēc, ka viņ� mani piespieda strādāt tonakt, kad apmeklējām Balto namu?

-�� Kas tev to teica?

-�� Atbildi tikai uz jautājumu, D�ena.

-�� D�ek, kāpēc tev tas ir tik svarīgi?

-�� Tātad tu panāci, lai viņu atlai�?

-�� D�ek, es vēlos, lai tu izbeigtu par to domāt un sāktu saprast, kāda nākotne mūs abus gaida. Ja mēs�

-�� Atbildi uz to nolāpīto jautājumu.

Viņa sadusmojās.

-�� Jā\ Es to mēslu liku atlaist. Un tad? Viņ� to bija pel�nījis. Viņ� pret tevi izturējās kā pret zemākstāvo�u. Un viņ� �ausmīgi kļūdījās. Viņ� bija pārāk niecīgs. Viņ� rota�ļājās ar uguni un apdedzinājās. Man nemaz nav viņa �ēl. D�enifera bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem pa�raudzījās uz D�cku.

Izdzirdējis gaidīto atbildi, D�eks apsēdās krēslā un ap�lūkoja masīvo rakstāmgaldu istabas otrā malā. Ar muguru pret viņiem bija pagriezts ādas krēsls ar augstu atzveltni. Viņ� apskatīja eļļas gleznu oriģinālus, kas rotāja sienas. Pie milzīgajiem logiem bija krokotas drapērijas, kas, ie�spējams, maksāja vairāk, nekā viņ� spēja uzminēt. Te bija grezni kokgriezumi un varenas skulptūras no bronzas un marmora. Pāri griestiem soļoja vesels viduslaiku tēlu le�ģions. Baldvinu pasaule. Viņ� lēnām aizvēra acis.

D�enifera atglauda matus un paskatījās uz D�eku. Vi�ņas acīs bija kaut kas vairāk par nemieru. Kādu brīdi svār�stījusies, viņa piegāja viņam klāt, pieskardamās viņa ple�cam. D�eks sajuta viņas iesmar�otā ķermeņa aromātu. D�enifera runāja, klusi pieliekusies tuvu pie viņa sejas. Viņas elpa kutināja viņa ausi.

-�� D�ck, es jau lev agrāk teicu, ka tev nav jāsamierinās ar tādu attieksmi. Beidzot �ī smieklīgā slepkavības lieta ir nost no ceļa, un mēs varam turpināt mūsu kopdzīvi. Mūsu māja ir gandrīz jau pabeigta. Tā patiesi būs lieliska. Mums beidzot jānorunā par kāzām. Dārgais, tagad viss var at�griezties vecajās sliedēs. Viņa pieskārās D�eka sejai. Un viņas acu izteiksme bija atbilsto�a guļamistabai. D�enifera D�eku noskūpstīja un ilgi neatrāva savas lūpas no viņa mutes. D�eka acis uzmeklēja viņas skatienu. Viņ� tajās neieraudzīja cerēto.

-�� Tev taisnība, D�ena. Sī smieklīgā slepkavības lieta ir beigusies. Tam vīram, kuru es cienīju un kas man daudz ko nozīmēja, tika sa�ķaidītas smadzenes. Lieta izbeigta, laiks doties tālāk. Jānopelna kapitāls.

-Tu saproti, ko es domāju. Tev nevajadzēja sevi ļaut ievilkt tajā afērā. Ja tu atvērtu acis, tu saprastu, ka tas viss nav tevis cienīgs, D�ek.

-�� Un sagādā tev neērtības.

D�eks pēk�ņi piecēlās. Viņ� jutās �ausmīgi pārguris.

-�� Lai tev dzīvē veicas, D�ena. (Es teiktu: uz redzē�anos, bet es nespēju iedomāties, ka mēs vēlreiz liksimies. Viņ� devās uz durvīm.

Viņa satvēra D�eku aiz piedurknes.

-�� D�ek, vai tu man nepaskaidrotu, ko es tik �ausmīgu esmu nodarījusi?

Viņ� vilcinājās, bet tad pagriezās prel D�eniferu.

-�� Tu to vēl spēj pajautāt? Ak, Dievs! Izsmēlis spēkus, viņ� pa�ūpoja galvu. Tu sabojāji kāda vīra dzīvi, D�ena. Tu pat viņu nepazini, bet tu to izpostīji. Kāpēc tu to darīji ? Tāpēc, ka viņ� tev �sagādāja neērtības�. Tāpēc tu izpostīji vīra desmit gadu karjeru. Ar vienu telefona zvanu tu viņu noslaucīji no zemes, nemaz nepadomājot, kas notiks ar vi�

ņa ģimeni. Viņ� ta�u varēja izdarīt pa�nāvību vai viņa sie�va no viņa �ķirties. Tev tas bija vienalga. Tu varbūt nemaz tik tālu neaizdomājies. Un noslēgumā es gribu teikt, ka nekad nespē�u mīlēt un saistīt savu dzīvi ar tādu personu, kas kaut ko tamlīdzīgu ir izdarījusi. Ja tu to nesaproti, ja tu tie�ām uzskati, ka tava rīcība nav bijusi nepareiza, tad mums tūlīt pat jāatvadās. Labāk, ja raksturu nesaderību at�klāj pirms kāzām. Tas visiem aiztaupīs daudz laika un pūļu.

Viņ� pasmaidījis nospieda durvju rokturi.

-��� Visi mani paziņas dro�i vien man teiks, ka es esmu jucis, tā rīkodamies. Ka tu esi sievietes ideāls apķērīga, bagāta un skaista. Tu, D�ena, patie�ām tāda esi. Viņi man sacīs, ka mums izveidotos ideāla kopdzīve, ka mums būtu viss, ko sirds kāro. Kā gan mēs varētu būt nelaimīgi? Es tevi nespē�u padarīt laimīgu tālab, ka man nerūp tās lietas, ar kurām tu nodarbojies. Man nerūp juridiskā biznesa mil�joni vai mājas īres nama lielumā, vai ma�īnas, kas maksā gada algu. Man nepatīk �ī māja un tavs dzīves stils. Man nepatīk tavi draugi un, galu galā, man �ķiet, ka man tu pati nepatīc. Pa�laik es varbūt esmu vienīgais vīrietis pasaulē, kas spējīgs to pateikt. Bet es esmu pavisam parasts puisis, D�ena, un es tev nevēlos melot. Gan jau pēc da�ām die�nām kāds ducis jaunu un tev piemērotu pui�u klauvēs pie tavām durvīm. Tu viena nepaliksi.

D�eks uz viņu paskatījās un ieraudzīja sāpju izteiksmi viņas ārkārtīgi pārsteigtajā sejā.

-�� Ja kāds tev jautās, tu vari teikt, ka mani pameti. Es neatbilstu Baldvinu standartiem. Esmu necienīgs. Ar Die�vu, D�ena.

Pēc tam, kad viņ� aizgāja, D�enitēra palika vairākas minūtes stāvam. Viņas sejā atspoguļojās da�ādas izjūtas.

Beidzot viņa izgāja no bibliotēkas. Viņas augsto papē�u klik�ķi apklusa, viņai steidzoties aug�up pa kāpnēm, kuras sedza paklājs.

Da�ās sekundes bibliotēkā valdīja klusums. Tad krēsls pie galda tika pagriezts, un Rensoms Baldvins noskatījās uz slieksni, kur bija stāvējusi viņa meita.

*� * *

D�eks palūkojās pa durvju actiņu, domādams, ka ierau�dzīs D�eniferu Baldvinu stāvam ar pistoli rokā. Viņ� sa�rauca uzacis, redzēdams Setu Frenku.

Detektīvs iesoļoja iek�ā un vērtējo�i nopētīja D�eka mazo, pieblīvēto dzīvoklīti.

-Tas man atgādina citu manas dzīves posmu.

-�� Vai drīkstu minēt? Tu biji atbildīgais par bāru darbī�bas lietām?

Frenks pasmaidīja.

-�� Tuvāk patiesībai, nekā es vēlētos atzīt. Priecājies, ka�mēr vēl vari, mans draugs. Es negribu, lai tu mani pār�prastu, bet kārtīga sieviete tev neatļautu turpināt �ādu dzīvi.

-�� Tad man būs paveicies.

D�eks nozuda virtuvē un parādījās ar alus pudelēm ro�kā.

Viņi paņēma dzeramos un apsēdās.

-��� Vai kaut kas atgadījies tavā nākotnes laulību ostā, aizstāvi?

-�� Uz desmit punktu skalas vari minēt, vai tas ir viens vai desmit.

-�� Es nez kāpēc domāju, ka tu nebūsi ieķēries Baldvina meitā.

-�� Vai tu vari kādreiz netēlot detektīvu?

-�� Nevaru, man tas neizdodas. Vai tu vēlies par to paru�nāt?

D�eks pa�ūpoja galvu.

-�� Esmu ar mieru to darīt kādu citu vakaru, nevis tagad.

D�eks ievēroja saini Frenkam klēpī.

-�� Dāvana?

Frenks izvilka kaseti.

-�� Es ceru, ka tev zem �iem krāmiem ir videomagneto�fons?

*� * *

Videomagnetofons tika ieslēgts, un Frenks paskatījās uz D�eku.

-�� D�ek, tas nav nekāds nenozīmīgs materiāls. Es nemā�nos. Tas visu parāda, tai skaitā to, kas notika ar Luteru. Ko tu saki?

D�eks kādu brīdi klusēja.

-�� Vai tu domā, ka mēs �eit varētu ieraudzīt kaut ko tā�du, kas palīdzētu noķert vainīgo personu?

-�� Es ceru. Tu viņu pazini daudz labāk kā es. Varbūt tu ieraudzīsi ko tādu, ko es nepamanīju.

-�� Esmu ar mieru.

Lai gan Frenks viņu iepriek� bija brīdinājis, D�eks ne�bija sagatavojies tam, ko ieraudzīja. Frenks viņu vēroja. Kad atskanēja �āviens, D�eks nevil�us atrāvās no ekrāna, �ausmās plati ieplestām acīm.

Frenks apturēja video.

-�� Mazliet atpūties. Es tevi brīdināju.

D�eks atslīga krēslā: Viņ� nemierīgi elpoja, un viņa piere bija nosvīdusi slapja. Kādu brīdi viss viņa ķermenis trīcēja, bet tad viņ� lēnām nomierinājās un noslaucīja pie�ri.

-�� Ak, Dievs!

Flandersam bija taisnība, runājot par Kenediju. Mēs tūlīt varam pārtraukt, D�ek.

D�eks cie�i saknieba lūpas.

-�� Par to nevar būt ne runas!

3* ifc ^

D�eks vēlreiz nospieda lentes attī�anas pogu. Viņi jau neskaitāmas reizes bija noskatīju�ies �o kaseti. Nebija viegli vērot, kā iz�ķaida drauga smadzenes. Ar katru no�skatī�anās reizi D�eka dusmas pieauga.

Frenks �ūpoja galvu.

-�� �ēl, ka tas vīrs nav filmējis no otras puses. Tad mēs varētu ieraudzīt �āviena uzzibsnījumu. Ta�u tas būtu pārāk vienkār�i. Vai tev ir kafija? Man neveicas domā�ana bez kafijas.

-�� Kafijkannā ir svaigs uzlējums, tu vari man arī atnest vienu krūzi. Trauki atrodas virs izlietnes.

Kad Frenks atgriezās ar kūpo�ām kafijas tasēm, D�eks bija attinis kaseti tur, kur Alans Ri�ļmonds teica runu.

-�� Tas vīrs ir kā īsta dinamoma�īna.

Frenks paskatījās uz ekrānu.

-�� Es vinu vienu reizi satiku.

>

-�� Ak tā? Es arī. Tas bija tolaik, kad taisījos ieprecēties slavenību un bagātnieku aprindās.

-�� Ko tu par viņu domā?

D�eks malkoja kafiju, pasniedzās pēc zemesriekstu ce�pumu paciņas un, atlaidies uz dīvāna, piedāvāja tos Frenkam. Tas paņēma vienu cepumu un uzlika kājas uz ļodzī�gā kafijas galdiņa. Detektīvs ar patiku izbaudīja �o vec�pui�u pasēdē�anu.

D�eks paraustīja plecus.

-�� Es nezinu. Es domāju, viņ� ir prezidents. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka viņ� izturas, kā prezidentam pienākas. Ko tu par viņu domā?

-�� Viņ� ir ļoti gudrs. Tik gudrs, ka jāuzmanās, lai neie�laistos ar viņu prāta spēlēs, ja vien neesi pārliecināts par savām spējām.

-�� Domāju, ka tas ir labi, ka viņ� pārstāv Ameriku.

-�� Jā. Frēnks atkal paraudzījās uz ekrānu. Vai tev kaut kas iekrita acīs?

D�eks piespieda pogu uz pults. Video tinās uz priek�u, un cilvēki skraidīja kā mēmā kino aktieri.

-�� Paskaties uz �o te.

Ekrānā varēja redzēt, kā Luters izkāpj no furgona. Viņ� gāja nodurtām acīm, un va�as viņam apgrūtināja ie�anu. Pēk�ņi ekrānā parādījās ļau�u pūlis, kura priek�galā nāca prezidents. Viņi Luteru daļēji aizsedza. D�eks apturēja kadru.

-�� Skaties!

Frenks uzmanīgi pētīja ekrānu, izklaidīgi ko�ļādams cepumu un dzerdams kafiju. Viņ� pa�ūpoja galvu.

D�eks uz viņu paraudzījās.

-�� Aplūko Lutera seju. Tā saskatāma tie�i starp uzval�kiem. Paskaties uz seju.

Frenks paliecās uz priek�u, gandrīz skardams ekrānu. Tad viņ� atvirzījās, plati ieplestām acīm.

-�� Sasodīts, izskatās, it kā viņ� kaut ko teiktu.

-�� Izskatās tā, it kā viņ� kādam kaut ko teiktu.

Frenks paraudzījās uz D�eku.

-�� Tu gribi sacīt, ka viņ� kādu pazinis, un varbūt to pui�si, kas viņu novāca?

-�� Tādos apstākļos es nedomāju, ka viņ� gribētu papļā�pāt ar kādu sve�inieku.

Frenks vēlreiz paskatījās uz ekrānu un saspringti pētīja Lutera seju. Beidzot viņ� pa�ūpoja galvu.

-��� Lai to at�ifrētu, nepiecie�ams īpa�s talants. Viņ� piecēlās. Ejam.

D�eks paķēra mēteli.

-�� Uz kurieni?

Frenks pasmaidīja, pārtīdams kaseti, un uzlika cepuri.

-�� Vispirms es izmaksā�u pusdienas mums abiem. Esmu precējies un vecāks, un resnāks par tevi. No tā izriet, ka vēderu nevar apmānīt ar krekeriem. Pēc tam dosimies uz iecirkni. Es tevi vēlos tur ar kādu iepazīstināt.

*� * *

Pēc divām stundām Sets Frenks un D�eks pilniem vē�deriem iesoļoja Midltonas policijas iecirknī. Laura Saimona laboratorijā jau bija uzstādījusi aparatūru.

Pēc iepazī�anās Laura ielika kaseti magnetofonā. Uz �etrdesmit se�u collu lielā ekrāna laboratorijas stūrī parā�dījās cilvēku figūrās. Frenks ātri pārtina lenti uz priek�u līdz vajadzīgajai vietai.

-�� Lūk. D�eks norādīja. Tie�i �eit.

Frenks apturēja kaseti.

Laura sēdēja pie datora un nodrukāja vairākas koman�das. Uz ekrāna tā kadra daļa, kur bija redzama Lutera se�ja, tika aizturēta un tad palielināta. Izskatījās, ka tiktu pie�pūsts balons. �is process turpinājās, kamēr Lutera seja aizpildīja visu ekrānu.

-�� Vairāk es nevaru palielināt. Laura pagrieza krēslu un pamāja Frenkam. Viņ� piespieda pogu uz pults, un ek�rāns atkal atdzīvojās.

Skaņu traucēja trok�ņi. Bija dzirdami kliedzieni, tran�sporta troksnis un simtiem cilvēku balsu kakofonija, kas

padarīja Lutera teikto nesaklausāmu. Viņi vēroja, kā kus�tējās viņa lūpas.

-�� Viņ� izskatās sa�utis. Lai ko viņ� teiktu, tas nav nekas patīkams. Frenks izvilka cigareti, bet, saņēmis Lauras nosodo�o skatienu, ielika to atpakaļ kabatā.

-�� Vai kāds prot nolasīt no lūpām? Laura nopētīja abus � vīrie�us.

D�eks skatījās uz ekrānu. Ko īsti Luters teica? D�eks jau vienreiz bija viņu redzējis tādā izskatā. Ja vien viņ� spētu atcerēties, kad. Tas bija vēl nesen, viņ� par to bija pārliecināts.

-�� Vai tu ievēroji kaut ko, ko mēs nebūtu ieraudzīju�i? Frenks jautāja. D�eks uz viņu paskatījās, pa�ūpoja galvu un noberzēja seju.

-�� Es nezinu. Tur kaut kas slēpjas, es tikai nevaru atce�rēties.

Frenks pamāja, lai Saimona izslēdz aparatūru. Viņ� piecēlās un izstaipījās. Tev jāiet gulēt ar �o domu. Ja tev kaut kas ienāk prātā, tad paziņo man. Paldies, ka atnāci, Laura.

Abi vīrie�i kopā izgāja no laboratorijas. Frenks, paska�tījies uz D�eku, pastiepa roku un aptaustīja viņa pakausi.

-��� Tu esi tik sasprindzis kā granāta, kas gatava uz�sprāgt.

-�� Es pats nezinu, kas ar mani notiek. No tās sievietes, ar kuru man bija paredzēts precēties, es aizgāju. Tā sieviete, kuru es gribēju apprecēt, nupat palūdza mani aizvākties no viņas dzīves. Man ir pamats domāt, ka rīt no rīta man vairs nebūs darba. Bez tam, kāds nogalināja cilvēku, kur� bija mans draugs. Iespējams, ka mēs nekad neatklāsim, kur� bi�ja slepkava. Vai man var klāties sliktāk nekā pa�laik?

-�� Varbūt tevi gaida kāda veiksme?

D�eks atslēdza automa�īnu.

-�� Paklau, ja tu kādu pazīsti, kam vajadzīga gandrīz jau�na automa�īna, dari to man zināmu.

Palūkojoties uz D�eku, Frenka acis iedzirkstljās.

-�� Atvaino, es nepazīstu nevienu, kur� to varētu atļau�ties.

D�eks pasmaidīja.

-�� Es ari nē.

#� ❖ #

Atpakaļceļā D�eks ieskatījās savas ma�īnas pulkstenī. Bija gandrīz pusnakts. Viņ� pabrauca garām Patona un �ova firmai un paskatījās uz tum�o logu rindu. Apgriezis ma�īnu, D�eks iebrauca garā�ā. Ievietojis dro�ības karti spraugā, viņ� pamāja novēro�anas kamerai pie garā�as durvīm un pēc da�iem mirkļiem liftā brauca aug�ā.

Viņ� īsti nezināja, kāpēc �eit atradās. Skaidrs, ka viņa dienas firmā tagad bija skaitītas. Bez Baldvina kā klienta Kirksens viņu stum�us izstums pa durvīm. Viņam bija mazliet �ēl Lorda. Viņ� �im vīrarņ bija solījis aizsardzību. Bet D�eks nedomāja precēt D�eniferu Baldvinu tikai tā�pēc, lai Lordam nodro�inātu milzīgu peļņu. Bez tam �is vīrs viņam bija melojis par Berija Elvisa aizie�anu no fir�mas. Tomēr Lords kā kaķis vienmēr krita uz kājām. D�eks ticēja �ī vīra dzīvotspējai. Viņu ar prieku uzņemtu daudzas Ņujorkas firmas. Lorda nākotne bija daudz stabilāka nekā D�ekam.

Lifta durvis atvērās, un D�eks izkāpa firmas vestibilā. No sienas lampām stiepās garas ēnas, kas radītu satrauco��u iespaidu, ja viņ� nebūtu tik ļoti iegrimis domās. D�eks devās pa gaiteni uz savu ofisu un aizkavējās virtuvē, lai ielietu glāzi minerālūdens. Parasti pat pusnaktī firmā bija

kādi pāris cilvēki, kas intensīvi strādāja pie dokumentiem, kam bija pienācis termiņ�. �ovakar te valdīja tikai kapa klusums.

D�eks ieslēdza gaismu un aizvēra ofisa durvis. Viņ� aplūkoja savu partnera valstību. Tā bija viņa karaļvalsts, kaut arī tikai vēl vienu dienu. Tā bija iespaidīga. Te bija gaumīgas un dārgas mēbeles, grezns paklājs un tapetes. Viņ� aplūkoja savus diplomus pie sienām. Da�i no tiem bija iegūti, strādājot melnās miesās, citi vienkār�i izsniegti par to, ka viņ� bija jurists. D�eks ievēroja, ka izkaisītie dokumenti bija pacelti. Pedantiskās un da�kārt pārāk cen�tīgās apkopējas bija pieradu�as pie advokātu nevī�ības.

Viņ� apsēdās un atspiedās pret krēsla atzveltni. Mīkstā āda bija ērtāka par viņa gultu. Viņ� iedomājās., kā D�enifera runā ar savu tēvu un kā piesarkst Rensoma Baldvina seja tāpēc, ka tik nepiedodami tikusi aizvainota viņa dārgā meita.

Rīt no rīta viņ� pacels telefona klausuli un D�eka karje�ra būs beigusies.

D�eks nemaz neuztraucās. Viņ� vienīgi no�ēloja, ka nebija to nokārtojis agrāk. Cerams, ka viņu ņems atpakaļ par valsts aizstāvi. Tur vienalga bija viņa vieta. Neviens viņu nevarēja no �ī darba atrunāt. Viņa patiesās grūtības bija sāku�ās tad, kad viņ� bija mēģinājis ieņemt sev nepie�mērotu stāvokli. D�eks otrreiz vairs nepieļaus �ādu kļūdu.

Viņ� iedomājās par Keitu. Uz kurieni viņa dosies? Vai viņa nopietni domāja pamest savu darbu? D�eks atcerējās nolemtības skatienu viņas sejā un secināja, ka viņa runāju�si pavisam nopietni. Viņ� vēlreiz bija Keitu lūdzis, tāpat kā pirms �etriem gadiem. Viņ� lūdza viņu nebraukt, neaiz�iet atkal no D�eka dzīves. Tomēr viņ� nespēja pārkāpt kaut kādu barjeru. Varbūt tā bija viņas milzīgā vainas sa�

jūta vai varbūt viņa vienkār�i D�eku nemīlēja. Vai viņ� kādreiz bija pieļāvis �ādu iespēju? Atbilde bija nekad. Vismaz apzināti nē. Bet kāda tam vairs nozīme.

Luters bija miris, Keita brauca prom. Viņa dzīve īstenī�bā nebija tik ļoti mainījusies, par spīti nesenajiem notiku�miem. Vitneji beidzot bija viņu pametu�i uz neatgrie�a�nos.

D�eks paskatījās uz sārto papīrī�u kaudzi uz galda. Tā bija ikdienas rutīna. Tad viņ� nospieda telefona taustiņu, lai pārbaudītu ierakstus, kurus viņ� kādas pāris dienas ne�bija dzirdējis. Patona un �ova firma ļāva klientiem izvēlē�ties vai nu lūgt, lai telefonogrammas pa vecam pierakstī�tu, kā agrāk, ar roku, vai lai ierunā tās automātiskajā atbil�dētājā. Prasīgākajiem klientiem patika ieraksti. Vismaz tad viņiem nebija jāgaida iespēja izbļaustīties.

Divi zvani bija no Tāra Krimsona. D�eks Tāram sa�meklēs citu juristu. Patona un �ova firma viņam vienalga bija pārāk dārgs prieks. Vairāki ieraksti bija saistīti ar Baldvinu. Tie lai pagaida citu puisi, uz kuru D�cnifera Baldvina varēs raidīt savus acu lāzerus. Pēdējā telefonogramma viņam lika nodrebēt. Sievietes balss bija vāja un vecīga. Varēja just, ka viņai nepatika automātiskais atbil�dētājs. D�eks vēlreiz atskaņoja ierakstu.

-Mister Grehem, jūs mani nepazīstat. Mani sauc Edvī�na Brūma. Es biju Lutera Vitneja draudzene. Brūma? �is vārds �ķita pazīstams. Balss turpināja: Luters man teica, ja kaut kas ar viņu notiek, lai es nedaudz nogaidu un pēc tam nosūtu to paciņu jums. Viņ� man neļāva to atvērt un teica, ka tā ir kā Pandoras lādīte, un es neatvēru. Ja tajā ieskatītos, varētu saņemt triecienu. Lai viņa dvēsele dus Dieva mierā. Viņ� bija lāga cilvēks. Man ienāca prātā, ka jāpiezvana un jāpārliecinās, ka jūs saņēmāt �o sūtījumu.

Man nekad agrāk nav gadījies nosūtīt kaut ko tādu. Pastā to sauc par piegādi dienas laikā. Manuprāt, es rīkojos pa�reizi, bet es nezinu. Ja jūs to saņēmāt, lūdzu, piezvaniet man. Luters teica, ka tas ir ļoti svarīgi, un viņ� nekad ne�meloja.

D�eks noklausījās telefona numuru un pierakstīja. Viņ� pārbaudīja, kad bija pienācis zvans. Tas bija noticis vakar no rīta, bet viņa ofisā nebija nekādas paciņas. Viņ� aiz�skrēja pa gaiteni līdz savas sekretāres galdam. Tur arī ne�kā neredzēja. Tad viņ� atgriezās atpakaļ. Mans Dievs! Pa�ciņa no Lutera. Edvīna Brūmal Viņ� ar roku izbrauca caur matiem un paberzēja pakausi, piespiezdams sevi domāt. Pēk�ņi viņ� atcerējās �o vārdu. Viņa bija tās sievietes mā�te, kura bija izdarījusi pa�nāvību. Frenks bija D�ekam par viņu stāstījis. Tā bija Lutera iespējamā partnere.

D�eks pacēla klausuli. �ķita, ka jāgaida vesela mū�ība.

-�� H-hallo! Balss izklausījās attāla un miegaina.

-��� Misis Brūma? �eit D�eks Grehems. Piedodiet, ka zvanu tik vēlu.

-��� Mister Grehem? Balss vairs neizklausījās samiego�jusies. Tā bija mo�a un asa. D�eks iedomājās, ka viņa ir piecēlusies sēdus gultā un savelk cie�āk naktskreklu, no�ba�ījusies raugās uz klausuli.

-�� Piedodiet, es nupat saņēmu jūsu ziņu. Es neesmu sa�ņēmis to paciņu, misis Brūma. Kad jūs to nosūtījāt?

-�� Ļaujiet man atcerēties. D�eks saklausīja smagu el�po�anu. Tas bija pirms piecām dienām, ja skaita �odie�nu.

D�eks domāja me�onīgā ātrumā.

-�� Vai jums ir saglabājies kvīts numurs?

-�� Tas vīrs man iedeva kaut kādu papīrīti. Man jāiet un jāsameklē.

-�� Es pagaidī�u.

Viņ� klauvēja ar pirkstgaliem pa galdu, mēģinādams savaldīties. Uzgaidi, D�ek. Sēdi un gaidi.

-�� Es atradu, mister Grehem.

-�� Lūdzu, sauciet mani par D�eku. Vai jūs to nosūtījāt ar Federālā ekspre�a pastu?

-Jā.

-�� Labi. Kāds ir skaitļu kods?

-�� Kas?

-��� Atvainojiet. Lapiņas aug�ējā labajā stūri vajag būt numuram. Tur jābūt vairākiem cipariem. �

-��� Ak tā. Viņa to nolasīja. D�eks vēl lūdza, lai viņa pasaka viņa juridiskās firmas adresi.

-�� D�ek, vai.tas ir ļoti nopietni? Es domāju tas, ka Lu�ters tā nomira, un viss pārējais.

-�� Vai jums nav zvanījis kāds, ko jūs nepazīstat, bez manis?

-Nē.

-�� Ja kāds zvanīs, es gribētu, lai jūs par to paziņotu Se�tam Frenkam, Midltonas policijas iecirknī.

-�� Es viņu pazīstu.

-��� Viņ� ir kārtīgs vīrs, misis Brūma. Jūs varat uz viņu paļauties.

-�� Labi, D�ek.

D�eks nolika klausuli un piezvanīja uz pastu. Viņ� sa�dzirdēja, kā klik�ķ datora taustiņi līnijas galā.

Sievietes atbilde bija profesionāla un konkrēta.

-��� Jā, mister Grehem, sūtījums tika nogādāts Patona, �ova un Lorda juridiskajā firmā ceturtdien no rīta, desmi�tos un divās minūtēs. Paf saņem�anu parakstījusies Lusinda Alvāresa.

-�� Paldies. Man �ķiet, ka tai tepat kaut kur jābūt. Sa�mulsis viņ� jau gatavojās nolikt klausuli.

-�� Vai ar �ī sūtījuma piegādi radu�ās kādas īpa�as prob�lēmas, mister Grehem?

D�eks bija nesapra�anā.

-�� īpa�as problēmas? Nē. Kāpēc?

-�� Piegādāto sūtījumu �urnālā ierakstīts, ka par �o paci�ņu jau �odien interesēju�ies.

D�eks saspringa.

-�� �odien? Cikos?

-�� Pusseptiņos pēcpusdienā.

-�� Vai tika atstāts vārds?

-�� Ļoti neparasti. Pēc maniem pierakstiem sprie�ot, tā persona arī sevi nosauca par D�eku Grehemu. Darbinie�ces tonis skaidri lika saprast, ka viņa nemaz nebija tik pār�liecināta par D�eka patieso personību.

D�eks juta, ka viņam uznāk auksti drebuļi.

Viņ� lēnām nolika klausuli. Kādu cilvēku ļoti interesēja �ī paciņa. Un kāds zināja, ka tā liek sūtīta viņam. D�ekam trīcēja rokas, vēlreiz paceļot klausuli. Viņ� ātri uzgrieza Seta Frenka numuru, bet detektīvs bija aizgājis mājās. Vi�ņam neatklāja Frenka mājas numuru, un pa�a pierakstīto D�eks bija atstājis dzīvoklī. D�eks vienīgi panāca to, ka persona pie telefona mēģināja sazvanīt detektīvu mājās, bet nebija nekādas atbildes. Viņ� klusi nolamājās. Zvanīt uz telefonu izziņām nebija vērts. �is mājas telefons netik�tu izpausts.

D�eks atbalstījās pret krēsla atzveltni un sāka elpot straujāk. Viņ� caur kreklu sataustīja sirds apvidu, tā pulkstēja kā negudra. Viņ� vienmēr bija uzskatījis, ka ir dros�mīgāks par vidusmēra cilvēku. Tagad viņ� vairs nebija tik pārliecināts.

D�eks piespieda sevi koncentrēties. Sūtījums bija pie�gādāts. Lusinda bija parakstījusies. Patona un �ova firmas

darbinieki strādāja precīzi. Juridiskajām firmām sarakste bija vitāli svarīga. Dienas laikā piegādājamās paciņas pa�rasti nodeva firmas iek�ējai kurjeru brigādei un tās izdalīja kopā ar pārējo dienas pastu. Viņi to izvadāja ratiņos. Visi kurjeri zināja, kur atrodas D�eka ofiss. Ja viņi to nezināja, firma drukāja plānu, kuru regulāri atjaunoja. Ja izmantoja pareizo plānu�

D�eks pieskrēja pie durvīm, atgrūda tās vaļā un metās lejā pa gaiteni. Viņ� nezināja, ka pretējā virzienā, ap stūri, Sendija Lorda ofisā iedegās gaisma.

D�eks ieslēdza lampas savā vecajā ofisā un ātri apska�tīja telpu. Viņ� drud�aini pārmeklēja galdu, tad izvilka krēslu, lai apsēstos, un viņa acis apstājās pie paciņas. D�eks to paņēma. Viņ� instinktīvi apskatījās visapkārt un, ievērojis vaļējas �alūzijas, a�i tās aizvēra.

D�eks izlasīja uzrakstu uz paciņas: �D�ekam Grehemam no Edvīnas Brūmas�. Tā bija īstā. Paciņā varēja sa�taustīt kārbiņu, bet tā bija viegla. Edvīna bija teikusi, ka viena kārbiņa ielikta otrā. Viņ� jau sāka to izsaiņot, bet ap�stājās. Viņi zināja, ka paciņa piegādāta �eit. Viņi'? D�eks nespēja iedomāties citu vārdu. Ja viņi zināja, ka paciņa bi�ja �eit, un �odien faktiski bija par to interesēju�ies, kas vi�ņiem varēja būt padomā? Ja tas, kas atradās paciņā, bija tik svarīgs un ja tā jau būtu atvērta, iespējams, viņi jau zi�nātu par to. Tā kā tas nebija noticis, ko viņi varētu darīt?

D�eks pa gaiteni metās atpakaļ uz savu ofisu, iespiedis paciņu cie�i padusē. Viņ� uzmeta mēteli uz pleciem, paķē�ra no galda ma�īnas atslēgas, gandrīz apgāzdams pustuk�o minerālūdens glāzi, un pagriezās, lai ietu. Pēk�ņi viņ� ap�stājās.

Troksnis. Viņ� nespēja noteikt, no kurienes. �ķita, ka skaņa klusām atbalsotos gaitenī tā, it kā tunelī pak�ķētu

ūdens. Lifts tas nebija. Viņ� bija pārliecināts, ka būtu dzir�dējis liftu darbojamies. Bet ja nu nebūtu? Firmas telpas bi�ja tik pla�as. Katru dienu �is transporta līdzeklis radīja fo�na skaņu, un viņ� to pat nemanīja. Runājot pa telefonu, viņ� visu savu uzmanību bija pievērsis tam. Viņ� nebija īs�ti pārliecināts. Ja nu tas bija kāds no firmas advokātiem, kas iegriezies darbā kaut ko paņemt? Viņa intuīcija apgāza �o secinājumu. �ai ēkai ta�u bija sava dro�ības sistēma. Cik gan vispār dro�a varēja būt jebkura sabiedriskā celtne. D�eks klusām aizvēra sava ofisa durvis.

Viņ� palūkojās laukā. Gaitenis bija tuk�s. Bet cik ilgi? Viņam jāatrisina kāda taktiska problēma. Firmas ofisi bija izkārtoti tā, ka, dodoties uz vienu pusi, D�eks vairs neva�rētu mainīt virzienu. Viņ� būtu labi saskatāms, jo gaitenī nebija mēbeļu. Ja viņ� tur kādu satiktu, viņam nebūtu iz�red�u izglābties.

D�ekam ienāca prātā praktisks apsvērums, un viņ� ap�lūkoja savu tum�o ofisu. Beidzot viņ� ieraudzīja smagu granīta dokumentu presi, ko bija saņēmis kā dāvanu, kļū�dams par partneri. Ja ar to pareizi rīkojas, tā varētu kādam nodarīt pamatīgu kaitējumu. Un D�eks bija pārliecināts par savām spējām.

Ja viņi gribēja D�eku noķert, viņiem tas nenāksies viegli. �ī doma palīdzēja viņam saņemties, un, nogaidījis vēl da�as sekundes, viņ� izzagās gaitenī, aizvērdams aiz sevis durvis. Tam, kas viņu meklēja, dro�i vien bija jāpār�bauda katras durvis, lai atrastu D�eka ofisu.

Zemu pieliecies, D�eks nokļuva līdz stūrim. Tagad viņ� izmisīgi vēlējās, kaut gaiteņos valdītu pilnīga tumsa. Viņ� dziļi ievilka elpu un palūkojās ap stūri. Vismaz pagaidām ceļ� bija tīrs. Viņ� ātri pārdomāja. Ja uzbrucēju ir vairāk nekā viens, tie, iespējams, sadalīsies, lai samazinātu mek-

Ie�anas laiku. Vai viņi zināja, ka D�eks atrodas ēkā? Varbūt viņu līdz �ejienei izsekoja? �ī doma D�eku uztrauca. Var�būt viņi tie�i �obrīd viņu ielenca, nākdami no abām pusēm.

Troksnis tuvojās. Soļi. Viņ� dzirdēja vismaz viena cil�vēka soļus. D�ekam �ķita, ka viņ� saklausa viņa elpu. D�ekam bija jāiz�ķiras. Viņa acis beidzot apstājās pie kādas vietas uz sienas. Tur mirgoja ugunsgrēka trauksmes signāla kastīte.

Viņ� jau gribēja tai mesties klāt, kad ap stūri, gaiteņa otrā galā, parādījās kāja. D�eks parāvās atpakaļ, negaidī�dams, kad parādīsies viss pārējais. Cik vien ātri varēdams, viņ� devās prom pretējā virzienā. D�eks pagriezās ap stūri un, �ķērsojis vestibilu, nonāca pie rezerves izejas durvīm. Viņ� tās atrāva vaļā, un durvis skaļi ie�īkstējās.

D�eks saklausīja skrieno�u soļu troksni.

-��� Velns! D�eks aiz sevis aizcirta durvis un metās le�jup pa trepēm.

Gar stūri iz�āvās kāds vīrietis. Viņa seju klāja melna slēpotāja cepure. Labajā rokā viņ� ļurēja pistoli.

Ofisa durvis atvērās, un Sendijs Lords, ģērbies apak��kreklā, no�ļuku�ām biksēm, izstreipuļoja gaitenī. Viņ� ne�jau�i saskrējās ar vīrieti, un abi nokrita uz grīdas. Lorda rokas instinktīvi sagrāba masku un to norāva.

Lords pietrausās uz ceļiem, un no viņa saplacinātā de�guna tecēja asinis.

-�� Kas te, sasodīts, notiek? Kas tu tāds esi? Lords dus�mās skatījās vīrietim acīs. Ieraudzījis pistoli, viņ� sastinga. Tims Kolins uz viņu paskatījās. Viņ� neticēja savām acīm un nepatikā grozīja galvu. Tagad nebija citas izejas. Viņ� pacēla savu ieroci.

-�� Dieva dēļ, lūdzu, nevajag! Lords ievaidējās, pieplakdams pie grīdas.

Pistole iz�āva, un no krekla krū�u apvidū iz�ļācās asi�nis. Lords vienreiz noelsās, vina acis kļuva stiklainas un

7 > *

ķermenis atsitās pret durvīm. Tās atvērās līdz galam un at�klāja jaunas sievietes jurista mīļākās kailo augumu. Pārsteigumā viņa raudzījās uz miru�o advokātu. Kolins klusi pie sevis nolamājās. Viņ� paskatījās uz sievieti, un viņa saprata, kas sekos. Kolins to varēja saskatīt viņas �ausmās ieplestajās acīs.

-�� Nepareizā vietā, nepareizā laikā, atvainojiet, lēdij.

Atskanēja otrs �āviens, un trieciena vilnis ielidināja vi�ņas slaido ķermeni atpakaļ istabā. Viņa palika guļam, kā�jas iepletusi, dūrēs sa�ņaugtiem pirkstiem, vērdamās griestos. �ī prieka nakts pēk�ņi bija pārvērtusies par viņas pēdējo nakti zemes virsū.

Bils Bērtons piesteidzās pie sava partnera, kas bija no�meties ceļos. Viņ� neticīgi aplūkoja �o asins pirti, bet neti�cību ātri nomainīja dusmas.

-�� Vai tu, velns parāvis, esi galīgi jucis? viņ� ieklie�dzās.

-�� Viņi redzēja manu seju. Ko man atlika darīt? Prasīt, lai viņi apsola nevienam neko nestāstīt? Nolādēts!

Abu vīrie�u nervi bija kā uzvilktas stīgas. Kolins cie�i satvēra pistoli.

-�� Kur viņ� ir? Vai tas bija Grehems? Bērtons prasīja.

-�� Es tā domāju. Viņ� nokāpa pa ugunsdzēsēju kāpnēm.

-�� Tātad viņ� ir prom?

Kolins paskatījās uz Bērtonu un piecēlās.

-�� Vēl nav. Ne velti es nodro�inājos ar diviem vīriem, lai viņ� nespētu aizbēgt. Bērtons viņu satvēra, pirms viņ� metās uz priek�u.

-�� Atdod man savu pistoli, Tim.

-�� Vai tu esi jucis, Bil?

Bērtons papurināja galvu un, izvilcis savu ieroci, pa�sniedza to Kolinam. Viņ� paņēma jaunā aģenta pistoli.

-�� Tagad ej un panāc viņu. Es mēģinā�u �eit kaut ko sa�kopt.

Kolins pieskrēja pie durvīm un nozuda lejup pa kāp�nēm.

Bērtons skatījās uz abiem līķiem. Viņ� pazina Sendiju Lordu un dziļi ievilka elpu.

-�� Nolādēts! Nolādēts! viņ� vēlreiz atkārtoja. Bērtons pagriezās un ātri aizgāja līdz D�eka ofisam. Sekodams sa�vam partnerim, viņ� to bija atradis tie�i tajā mirklī, kad at�skanēja pirmais �āviens. Atvēris durvis un ieslēdzis gais�mu, viņ� ātri apskatīja interjeru. Grehems noteikti bija pa�ņēmis paciņu līdzi. Tas bija skaidrs. Bērtonam izrādījās taisnība par Edvīnas Brūmas lomu. Vitnejs viņai to bija uzticējis. Nolādēts, viņi jau bija tiku�i tik tuvu klāt. Kas to zināja, ka Grehems vai kāds cits �eit tik vēlu uzturēsies.

Viņ� vēlreiz apskatīja telpu, un viņa skatiens lēnām ap�stājās pie rakstāmgalda. Da�ās sekundēs viņ� sastādīja plānu. Beidzot viņiem varētu paveikties. Bērtons piegāja pie galda.

*� * *

D�eks sasniedza pirmo stāvu un paraustīja durvju rok�turi. Tas nepakustējās. Viņam gandrīz apstājās sirds. Ar to jau agrāk biju�as problēmas. Kad nolika ugunsdzēsības apmācības, durvis izrādījās aizslēgtas. Ēkas pārzinis bija apgalvojis, ka �is pārpratums atrisināts. Te nu bija. Vienīgi tagad viņu kļūda varēja D�ekam maksāt dzīvību, un tas nenotiktu no ugunsgrēka.

Viņ� paraudzījās atpakaļ, aug�up pa kāpnēm. Kāds strauji tuvojās, nerūpēdamies par klusumu. D�eks uzdrā�

zās uz otro stāvu un klusi pielūdza Dievu, pirms satvēra rokturi. Viņu pārņēma atvieglojuma sajūta, kad tas pagrie�zās viņa nosvīdu�ajā plaukstā. D�eks metās ap stūri un, ti�cis līdz liftam, nospieda pogu. Viņ� pārbaudīja savu aiz�muguri pieliecies aizskrēja līdz stūrim.

Lūdzu, ātrāk! Viņ� dzirdēja, kā lifts brauca aug�up. Bet tad viņam prātā ienāca �ausmīga doma. Cilvēks, kas vi�ņam sekoja, varēja būt liftā. Viņ�, iespējams, bija uzminē�jis, kas D�ekam padomā, un mēģinās viņu apsteigt.

Lifts apstājās. Tajā brīdī, kad atvērās lifta durvis, D�eks dzirdēja, kā pret sienu atsitās rezerves izejas durvis. Ar vienu lēcienu viņ� bija pie lifta un, ieskrējis iek�ā, at�sitās pret kabīnes sienu. Pielēcis kājās, viņ� nospieda garā��as pogu.

D�eks tūlīt pat sajuta sekotāja klātbūtni un viņa straujo elpu. Nozibēja kaut kas melns, un D�eks ieraudzīja pisto�li. Viņ� meta granīta dokumentu presi un iespiedās dziļāk lifta stūrī.

D�eks sadzirdēja sāpju vaidu, kad lifta durvis beidzot aizvērās.

D�eks skrēja pa pazemes garā�u, kamēr atrada savu au�to. Pēc da�iem mirkļiem automātiskās durvis atvērās, un D�eks bija laukā.

Viņ� spieda gāzes pedāli. Ma�īna drāzās pa ielu. D�eks paskatījās atpakaļ. Nevienu neredzēja. Tad viņ� paraudzī�jās uz savu atspulgu spogulī viņa seju klāja sviedri. Viss viņa ķermenis bija kā nervu kamols. Viņ� berzēja plecu, ar kuru bija ietriecies lifta sienā. Ak, Dievs! Briesmas bija tik tuvu.

Braukdams viņ� pārdomāja, uz kurieni varētu doties. Sekotāji viņu pazina un �ķiet, ka zināja visu par viņu. Viņ� noteikti nevarēja doties uz mājās. Kur tad? Uz policiju?

Nē. Kāds spēja nogalināt Luteru, neņemot vērā daudzos policistus. Kāds vienmēr bija informēts par to, ko zināja policija. �onakt viņ� pārgulēs kaut kur pilsētā. Viņam līdzi bija kredītkartes. No pa�a rīta viņ� sazināsies ar Frenku. Tad viss nokārtosies. Viņ� aplūkoja kastīti. �onakt viņ� iz�pētīs to, kas viņam gandrīz bija maksājis dzīvību.

#� ❖ ❖

Rasela gulēja zem palagiem. Ri�monds nupat bija bei�dzis. Ne vārda neteifcis, viņ� bija nokāpis no viņas un pa�metis istabu pēc tam, kad brutāli bija apmierinājis savas tieksmes. Viņa berzēja roku locītavas, kuras viņ� bija sa�spiedis. Viņa juta, ka svilst āda un sāp krūtis. Viņa atcerē�jās Bērtona brīdinājumu. Tās nebija aģentu lodes vien, kas sakropļoja Kristīni Salivenu.

Viņa cīnījās ar asarām. Rasela tik ļoti bija vēlējusies, lai Alans Ri�monds viņu pavestu. Viņa bija iedomājusies, ka tas būs tik romantiski, tik idilliski. Divi gudri, ar varu apveltīti un dinamiski cilvēki. Ideāls pāris. Tas varētu būt brīni�ķīgi. Un tad viņa atcerējās, ka �is vīrietis ar viņu bija izrīkojies pilnīgi bez emocijām. Viņa sejā nebija nekādu jūtu, it kā viņ� masturbētu tualetē ar �urnālu Penthouse blakus. Viņ� pat ne reizes nebija viņu noskūpstījis vai bil�dis kādu vārdu. Viņ� vienkār�i bija novilcis viņas drēbes, līdzko viņa ienāca guļamistabā, iegremdējies viņas miesā, un tagad viņ� bija prom. Pagāju�as tikai desmit minūtes, un viņa bija palikusi viena. Kas viņa par prezidenta galve�no padomnieci! Drīzāk viņa bija valsts galvenā palaistuve.

Viņa vēlējās skaļi kliegt es tevi pavedu! Tu, nelieti! Es ar tevi pārgulēju tonakt, tajā istabā, un tu nekādi to ne�spēji novērst. Tu esi bezgodis.

Viņas asaras samērcēja spilvenu, un viņa sev pārmeta

nesavaldību. Rasela bija tik pārliecināta par savām spē�jām, par to, ka spēja viņu kontrolēt. Ak, Dievs! Kā viņa bija kļūdījusies. Tas vīrs bija licis nogalināt cilvēkus. Val�ters Sali vens bija noslepkavots, un to zināja un svētīja pats Savienoto Valstu prezidents. Kad Ri�monds to viņai bija pateicis, viņa nespēja tam noticēt. Viņ� teica, ka gribot sniegt Raselai pilnīgu informāciju par notiku�o. Viņai ne�bija ne jausmas, ko viņ� pa�laik gatavojās iesākt. Rasela pateicās Dievam, ka vairs nebija prezidenta vēlē�anu kam�paņas galvenā persona.

Viņa apsēdās gultā, savilkdama saplēsto naktskreklu pār trīco�o ķermeni. Viņu pēk�ņi pārņēma kauns. Tagad viņa bija Ri�monda personīgā mauka. Vai tas bija viss? Vai tas tie�ām bija viss?

Aptinusi ap pleciem segu, viņa raudzījās istabas tumsā. Viņa bija līdzzinātāja, bet arī kaut kas vairāk. Viņa bija lieciniece. Luters Vitnejs arī bija liecinieks. Un tagad viņ� bija miris. Ri�monds bija mierīgi licis izpildīt spriedumu vienam no saviem vecākajiem un labākajiem draugiem. Ja viņ� bija uz to spējīgs, ko gan vērta bija viņas dzīvība. At�bilde uz �o jautājumu bija atbaido�i skaidra.

Rasela tik ilgi koda rokā, kamēr sajuta sāpes. Viņa pa�skatījās uz durvju slieksni, pār kuru viņ� bija nozudis. Vai viņ� bija tur iek�ā? Vai viņ� stāvēja tumsā un klausījās, domādams, ko lai ar viņu iesāk? Raselu pārņēma auksti baiļu drebuļi. Viņa bija iekļuvusi slazdā. Vienreiz dzīvē viņai nebija nekādas izvēles. Viņa nebija pārliecināta, vai vispār izdzīvos.

*� * *

D�eks nometa kastīti uz gultas, novilka mēteli, paskatī�jās pa savas viesnīcas numura logu un apsēdās. Viņ� bija

pilnīgi dro�s, ka viņam nesekoja. D�eks tik ātri bija iz�kļuvis no firmas ēkas, ka tikai pēdējā brīdī atcerējās, ka kaut kur jāpamet ma�īna. Viņ� nezināja, kas viņam seko ja, bet pieņēma, ka viņi bija pietiekami pieredzēju�i, lai no�teiktu viņa ma�īnas atra�anās vietu.

Viņ� pārbaudīja savu pulksteni. Taksometrs viņu bija izlaidis pie viesnīcas pirms piecpadsmit minūtēm. Lēta viesnīca, kurā apmetās tūristi, lai pēc tam dotos klaiņoju�mos pa pilsētu, iepazīstot valsts vēsturi. Tā atradās neuz�krīto�ā vietā, nomale, kā viņ� bija vēlējies.

D�eks paskatījās uz kastīti un izlēma, ka pietieko�i ilgi � gaidījis. Pēc da�ām sekundēm viņ� to bija jau atvēris un noraudzījās uz priek�metu plastmasas maisiņā.

Nazis? Viņ� to uzmanīgi nopētīja. Tas bija senlaicīgs vēstuļu nazis. Turēdams maisiņu aiz stūriem, viņ� rūpīgi to nopētīja. D�eks nebija tiesu medicīnas eksperts un tāpēc neievēroja, ka melnā garoza uz roktura un asmens bija izkaltu�as asinis. Viņ� arī nezināja par pirkstu nospie�dumiem uz ādas roktura.

D�eks uzmanīgi nolika maisiņu un atgāzās krēslā. Tam bija kāds sakars ar sievietes slepkavību. Par to viņ� bija pārliecināts. Bet kāds? Viņ� atkal to aplūkoja. Tas noteikti bija svarīgs lietiskais pierādījums. Tas nebija slepkavības ierocis, jo Kristīni Salivenu no�āva. Bet Luters to bija uz�skatījis par ārkārtīgi svarīgu.

D�eks piecēlās. Tas varēja identificēt to personu, kas nogalināja Kristīni Salivenu! Viņ� paņēma maisiņu un pa�cēla to pret gaismu. Viņa acis nopētīja katru sprīdi. Tagad viņ� tos spēja at�ķirt nospiedumi. Uz tā bija �īs personas pirkstu nospiedumi. D�eks uzmanīgi nopētīja asmeni. Asi�nis. Uz roktura ari. Ko Frenks bija teicis? Viņ� pūlējās at�cerēties. Salivena, iespējams, bija sadūrusi uzbrucēju rokā

vai kājā ar vēstuļu nazi, kas bija redzams guļamistabas fotogrāfijā. Vismaz tāda bija viena no detektīva versijām, kurā viņ� bija dalījies ar D�eku. Tas, ko D�eks turēja ro�kās, �ķiet, pierādīja Frenka minējumu pareizību.

Viņ� uzmanīgi novietoja maisiņu atpakaļ kastītē un paslidināja to zem gultas.

D�eks piegāja pie loga un vēlreiz paraudzījās laukā. Bija sacēlies vēj�. Lētais loga rāmis klabēja un drebeja.

Ja vien Luters būtu viņam visu izstāstījis, uzticējies vi�ņam. Bet viņ� bija baidījies Keitas dēļ. Kā viņiem izdevās Luteru piespiest noticēt, ka Keita ir briesmās?

Viņ� apsvēra. Luters nekādu sūtījumu nebija saņēmis, būdams cietumā. D�eks par to bija pārliecināts. Kas tad? Vai kāds bija pienācis Luteram klāt un pateicis tie�i sejā ja tu runāsi, tava meita mirs? Kā gan viņi varēja zināt, ka viņam ir meita? Viņi ta�u nebija gadiem ilgi tiku�ies.

Aizvēris acis, D�eks apgūlās gultā. Tomēr vienu brīdi tas bija iespējams. Tajā dienā, kad viņi arestēja Luteru. Tā bija vienīgā reize, kad tēvs ar meitu bija kopā. Iespējams pat, ka nerunājot kāds varēja Luteram skaidri dot mājienu tikai ar skatienu, neko vairāk. D�eks bija nodarbojies ar lietām, kas tiku�as izbeigtas tikai tāpēc, ka liecinieki bai�dījās runāt. Neviens viņiem neko nebija teicis, tikai iebie�dējis, neizrunājot ne vārda. Klusējo�ais terors nebija nekas jauns.

Tātad kur� to varēja izdarīt? Kur� viņam piedraudēja tā, ka Luters turēja muti ciet. D�eks zināja, ka vienīgie, kas tur atradās, bija policisti. Ja vien tā nav bijusi tā perso�na, kas �āva uz Luteru. Kā �ī persona tik vienkār�i varēja nokļūt tajā vietā, pieiet klāt Luteram, paskatīties acīs tā, lai neviens vinu neturētu aizdomās.

>

D�eks atvēra acis.

Vienīgi, ja �ī persona ir policists. Viņam ienāca prātā kāda doma.

Sets Frenks.

Viņ� to ātri noraidīja. D�eks tomēr nespēja iedomāties, ka detektīvs būtu ieradies uz iepriek� sarunātu satik�anos ar Kristīni Salivenu. Salivenu bija nogalinājis viņas mīļākais, un Luters visu bija redzējis. Tas nevarēja būt Sets Frenks. Viņ� lūdza Dievu, kaut tas nebūtu detektīvs, jo viņ� paļāvās uz �o vīru. Viņ� palīdzēs D�ekam izkulties no nepatik�anām. Kas notiks tad, ja rīt no rīta D�eks atdos �o priek�metu, ko Frenks tik izmisīgi meklēja? Ja nu Frenkam tas bija izkritis? Kad viņ� izgāja no istabas, Luters iz�nāca no paslēptuves, pacēla to un bēga. Tas bija iespē�jams. �ī vieta tikusi tik kārtīgi uzkopta, ka to varēja izdarīt tikai profesionālis pieredzējis slepkavību izmeklētājs, kāds, kas zināja tie�i, kādā veidā jānokopj nozieguma vie�ta.

D�eks papurināja galvu. Nē! Nolādēts! Viņam bija ne�piecie�ama ticība kaut kam, kādam cilvēkam. Tas būs bijis kāds cits. Tam vajadzēja būt kādam citam. Viņ� vienkār�i bija noguris. Viņa dedukcijas mēģinājumi sāka kļūt absur�di. Sets Frenks nebija slepkava.

D�eks atkal atvēra acis. Pa�laik viņ� jutās dro�ībā. Pēc da�ām minūtēm viņ� iegrima nemierīgā miegā.

■ķ * *

Pēc iepriek�ējās nakts sniega vētras rīts uzausa atspir�dzino�i vēss.

D�eks jau bija piecēlies. Viņ� bija gulējis ar visām drē�bēm, un to varēja redzēt. Nomazgājis seju mazajā vannasistabā, viņ�'pieglauda matus, izslēdza gaismu un iegāja atpakaļ guļamistabā. Apsēdies uz gultas, viņ� raudzījās

pulkstenī. Frenks vēl nevarēja būt darbā, bet nebūs ilgi jā�gaida. No gultas apak�as viņ� izvilka kastīti un nolika to sev blakus. Tā bija kā bumba ar laika degli.

Viņ� uzgrieza mazo krāsu televizoru. Pa�laik raidīja ag�rās rīta ziņas. Uzcirtusies blondīne lasīja galvenās tēmas. Dro�i vien, gaidot savu kārtu, viņa bija ieņēmusi zināmu kofeīna daudzumu.

D�eks gaidīja, kad sāks rādīt da�ādus nemierīgus ze�meslodes rajonus. Katru rītu vismaz minūte tika veltīta Vidējiem Austrumiem. Varbūt DienvidkalifOrnijā notikusi vēl viena zemestrīce vai prezidents cīnās pret Kongresu?

�orīt bija tikai viena galvenā informācija. D�eks palie�cās uz priek�u, kad ekrānā parādījās vieta, ko viņ� labi pa�zina.

Patona, �ova un Lorda firmas vestibils. Ko tā sieviete teica? Kas bija miris? Sendijs Lords nogalināts? No�auts savā ofisā? D�eks metās pāri istabai un pagrieza skaļāk. Ar pieaugo�u pārsteigumu viņ� vēroja, kā no ēkas izstumj divas nestuves. Ekrāna aug�ējā labajā stūrī pazibēja Lorda fotogrāfija. īsumā tika nolasīta viņa darba biogrāfija. Viņ� pilnīgi noteikti bija miris. Kāds viņu bija no�āvis viņa dar�ba vietā.

D�eks atkrita atpakaļ gultā. Sendijs ir bijis firmā pagā�ju�o nakti? Bet kas bija tā otra persona? Viņ� nezināja. Viņ� to nevarēja zināt, bet saprata, kas bija noticis. Lords dro�i vien kaut kādā veidā bija pārsteidzis to vīru ar iero�ci, kur� viņam sekoja. Viņi meklēja D�eku, un Lords bija gadījies ceļā.

D�eks nogrieza televizoru un vēlreiz, iegājis vannasistabā, uzlaida sejai aukstu ūdeni. Viņam drebēja rokas, un rīkle bija sausa. Viņ� nespēja notiku�ajam ticēt. Tā nebija viņa vaina, bet D�eks tomēr jutās �ausmīgi vainīgs par sa�

va partnera nāvi. Tāpat bija jutusies Keita. Sajūta bija drausmīga.

D�eks paķēra telefonu un sastādīja numuru.

Sets Frenks jau kādu stundu bija savā ofisā. Viņa kolē�ģis no Va�ingtonas apgabala slepkavību izmeklē�anas no�daļas bija viņam pavēstījis par divu cilvēku nogalinā�anu juridiskajā firmā. Frenks nevarēja iedomāties, vai tiem ir kāds sakars ar Salivenu. Bet tur bija viens kopsaucējs, kas viņam bija radījis galvassāpes, kaut gan bija tikai septiņi no rīta.

Iezvanījās viņa tie�ās līnijas telefons. Viņ� pacēla klau�suli un neticīgi sarauca uzacis.

-�� D�ek, kur tu, sasodīts, esi?

Detektīvam bija dusmīgs balss tonis, un D�eks to nebi�ja gaidījis.

-�� Labrīt.

-�� D�ek, vai tu zini, kas ir noticis?

-�� Es nupat to redzēju televīzijas ziņās. Es tur vakarnakt biju, Set. Viņi meklēja mani. Es gan īsti nezinu, kādā vei�dā, bet Sendijs laikam pagadījās viņiem ceļā, un tie viņu novāca.

-�� Kā tu teici? Kas viņu nogalināja?

-�� Es nezinu! Es biju ofisā, kad sadzirdēju troksni. Pē�dējais, ko es atceros, ir, ka mani vajāja par visu ēku kāds cilvēks ar pistoli un es tik tikko tiku laukā ar veselu ādu. Vai policijai ir kādi aizdomās turētie?

Frenks dziļi ieelpoja. �is stāsts izklausījās neticams. Viņ� gan uzticējās D�ekam, bet vai mūsdienās varēja būt pilnīgi dro�s par cilvēkiem?

-�� Set? Set?

Frenks kodīja nagus, domādams me�onīgā ātrumā. No viņa turpmākās rīcības būs atkarīga notikumu gaita. Viņ�

pēk�ņi iedomājās par Kcitu Vitneju un lamatām, ko viņ� bija izlicis viņai un viņas tēvam. Viņ� vēl nebija ticis tam pāri. Būdams policists, viņ� pirmkārt bija cilvēks. Viņ� uzskatīja, ka viņam vēl bija saglabāju�ās da�as cilvēciskas rakstura īpa�ības.

-�� D�ek, policijai ir viens aizdomās turētais.

-�� Labi, kas tas ir?

Frenks klusēja, tad teica:

-�� Tas esi tu, D�ek. Tu esi tas aizdomās turētais. Tevi meklē visi apgabala policijas spēki. Tie�i pa�laik viņi ķemmē visu pilsētu.

D�ekam lēnām no rokām izslīdēja klausule. �ķita, ka asinis vairs necirkulētu.

-�� D�ek? D�ek, velns parāvis, runā ar mani. Detektīva vārdi palika bez atbildes.

D�eks skatījās laukā pa logu. Tur ārā bija cilvēki, kuri viņu gribēja nogalināt, un citi, kas viņu gribēja arestēt par slepkavību.

-D�ek!

Beidzot ar grūtībām D�eks atbildēja:

-Es nevienu nenogalināju, Set.

Vārdi tika izrunāti tā, it kā tie plūstu pa noteku cauruli un tos drīz aizskalos.

Frenks tomēr sadzirdēja to, ko vēlējās. Tie nebija vārdi vainīgie cilvēki gandrīz vienmēr meloja tas bija tonis, kā�dā tie tika izrunāti. Izmisums, neticība, �ausmas viss vie�nā balsienā.

-�� Es tev ticu, D�ek. Frenks klusi teica.

-�� Kas te, nolāpīts, notiek, Set?

-�� Cik es zinu, policijas rīcībā ir video kasete, kā tu ap pusnakti ieradies garā�ā. Acīmredzot Lords ar savu dāmu atnāca pirms tevis.

-�� Es viņus nemaz neredzēju.

-�� Neesmu pārliecināts, ka tev tas būtu nepiecie�ams. Frenks turpināja. �ķiet, ka viņi atrasti pa pusei kaili, īpa��i tā sieviete. Manuprāt, viņi nupat bija beigu�i, kad viņus nonāvēja.

-�� Ak, Kungs!

-��� Policijai ir vēl viens video ieraksts, kā tu iz�aujies laukā no garā�as. Viņiem �ķiet, ka tas bija pēc tam, kad tu viņus nogalināji.

-�� Bet kā ar ieroci? Vai viņi atrada �aujamo?

, Viņi to atrada garā�as atkritumu urnā.

-�� Un tad?

-��� Uz pistoles bija tavi pirkstu nospiedumi, D�ek. Tie bija vienīgie. Pēc tam, kad viņi tevi ieraudzīja pa video, apgabala policisti sameklēja tavus pirkstu nospiedumus Vird�īnijas pavalsts advokatūras arhīvos.

D�eks atkrita krēslā.

-Es neesmu pieskāries nevienai pistolei, Set. Kāds ma�ni mēģināja nogalināt, un es bēgu. Es trāpīju tam vīram ar dokumentu presi, ko paķēru nb sava galda. Tas ir viss, ko atceros. Viņ� apklusa. Ko lai es tagad daru?

Frenks paredzēja �o jautājumu. Godīgi sakot, viņ� ne�bija pārliecināts par atbildi. Teorētiski vīrs, ar kuru viņ� pa�laik runāja, tika meklēts par slepkavību. Kā likuma sargam viņam bija jāzina, kas darāms, bet �oreiz tā nebija.

-�� Lai kur tu esi, es vēlos, lai tu paliec uz vietas. Es pār�baudī�u �īs ziņas. Nekādā gadījumā nekur neaizej. Piezva�ni man pēc trim stundām. Labi?

D�eks nolika klausuli un pārdomāja. Polici ja viņu mek�lēja par divu cilvēku slepkavību. Viņa pirkstu nospiedumi bija uz iero�a, kam viņ� nebija pieskāries. Tagad viņ� bēga no likuma sargiem. Bēglis. Viņ� nupat bija runājis ar poli�

cistu. Frenks gan nebija jautājis, kur viņ� atrodas, bet viņi varēja noklausīties sarunu. Viņi to varēja viegli izdarīt. Ti�kai Frenks tā nerīkotos. Tad D�eks atcerējās Keitu.

Policisti nekad neteica visu patiesību. Detektīvs bija Keitu piemānījis. Pēc tam viņ� bija to no�ēlojis vai vismaz viņ� tā teica.

Ārā iekaucās sirēna, un D�ekam uz mirkli apstājās sirds. Pieskrējis pie loga, viņ� paskatījās laukā, bet patru�ļas ma�īna brauca tālāk, līdz izzuda tās zibo�ā gaisma.

Viņi varētu ierasties. Varbūt pa�laik viņi brauca pēc D�eka. Viņ� paķēra savu mēteli un uzvilka to mugurā. Tad viņ� paskatījās uz gultu.

Kastīte.

Viņ� Frenkam pat nepateica par to nolādēto priek�me�tu. �is svarīgais pagāju�ās nakts atradums bija palicis otrā plānā.

*� * *

-�� Vai tad tev trūkst darba? Kreigs Millers bija jau il�gu laiku Kolumbijas apgabala slepkavību izmeklētājs. Viņ� bija liela auguma, ar bieziem, viļņainiem matiem, un viņa seja liecināja, ka viņam gar�o viskijs. Frenks viņu pa�zina kop� seniem laikiem. Viņiem bija draudzīgas attiecī�bas, un abi uzskatīja, ka par slepkavību vienmēr jāsaņem sods.

-�� Neesmu tik aizņemts, lai nevarētu ierasties paskatī�ties, kā tev veicas, pildot detektīva pienākumus, Frenks ar �ķību smīnu sejā atbildēja.

Millers pasmaidīja. Viņi atradās D�eka ofisā. Noziegu�ma izmeklē�anas grupa nupat beidza savu darbu.

Frenks aplūkoja pla�o telpu. D�eks tagad bija pavisam citos apstākļos nekā �ie.

Millers uz viņu paskatījās, un viņam prātā ienāca kāda doma.

-�� �is puisis, Grehems, vai viņ� nebija saistīts ar tavu Salivenu lietu?

Frenks pamāja.

-�� Aizdomās turētā aizstāvis.

-�� Pareizi. Tas tik ir kritiens no aizstāvja līdz aizstāva�majam. Millers pasmaidīja.

-�� Kur� atrada nogalinātos?

-�� Ēkas pārzinis. Viņ� ierodas ap �etriem no rīta.

-�� Vai esi savā lielajā galvā izprātojis, kāds bija motīvs?

Millers draugu nopētīja.

-�� Izbeidz. Ir astoņi no rīta. Vai tāpēc tu brauci to milzī�go ceļa gabalu no dziļajiem laukiem, lai mani pārbaudītu? Kas noticis?

Frenks paraustīja plecus.

-�� Es nezinu. Es iepazinos ar �o puisi, strādājot pie ap�sūdzības. Mani pamatīgi pārsteidza tas, ka ieraudzīju viņa fotogrāfiju rīta ziņās.

Millers vēl da�as sekundes yiņu cie�i nopētīja un nolē�ma neturpināt izjautā�anu.

-�� Motīvs �ķiet pilnīgi skaidrs. Valters Salivens bija ne�laiķa lielākais klients. Neaprunādamies ne ar vienu firmā, Grehems, kļūst par advokātu noziedzniekam, kuru apsūdz �ī vīra sievas slepkavībā. �ķiet, ka Lordam tas īsti nepatīk. Acīmredzot abi tiekas Lorda mājās. Varbūt viņi mēģina �o jautājumu atrisināt, varbūt vēl vairāk sastrīdas.

-�� Kā tu uzzināji �o firmas iek�ējo informāciju?

-��� Man to pastāstīja izpildpartneris. Millers at�ķīra piezīmju bloknotu. Daniels D�. Kirksens. Viņ� bija ļoti izpalīdzīgs.

-�� Es neapgalvoju, ka tas bija ar iepriek�ēju nolūku. Vi�

deo ierakstā noradītais laiks skaidri parada, ka nelaiķis ie�radies vairākas stundas pirms Grehema.

-�� Tātad?

-�� Tātad abi nezina viens par otra klātbūtni. Var gadī�ties, ka Grehems ieraudzīja Lorda ofisā gaismu, kad brau�ca garām. Viņa logs vērsts pret ielu. Iespējams, ka viņ� kādu tur saskatīja.

-�� Izņemot to, ka �is vīrs mīlē�anos ar savu dāmu diez vai vēlējās reklamēt tā, lai visa pilsēta redzētu. Iespējams, ka �alūzijas bija nolaistas.

-�� Lords nebija tik labā formā, tāpēc �aubos, vai viņi ar to nodarbojās visu laiku. Gaisma ofisā bija ieslēgta, kad viņus atrada, un �alūzijas daļēji atvērtas. Vienalga, vai tā bija nejau�ība vai nē, abi vīri firmā saskrējās. Strīds iedegās no jauna, un uzbangoja kaislības. Varbūt viņi viens otram piedraudēja. Tas notika dusmu brīdī. Tā varēja būt Lorda pistole. Viņi abi cīnījās. Grehems atņēma vecajam zēnam ieroci un iz�āva. Sieviete visu to redzēja, tādēļ arī viņai bija jāmirst. Viss beidzās da�ās sekundēs.

Frenks pa�ūpoja galvu.

-�� Piedod, ka es tā saku Kreig, bet tas izklausās ārkārtīgi neticami.

-�� Ak tā? Bet ierakstā redzams, ka tas puisis metās ārā no �ejienes balts kā krīts. Kamera viņu skaidri nofilmēju�si. Es to redzēju. Izskatījās, ka viņa sejā nav ne asins lāses. Tici man, Set.

-�� Kāpēc tad dro�ības dienests neieradās un nepārbaudī�ja, kas tur notiek?

Millers iesmējās.

-�� Tie ķēmi dro�ībnieki? Pārsvarā viņi nemaz neskatās uz ekrāniem. Labi, ja viņi regulāri izskata nofilmētās ka�

setes. Esmu pārliecināts, ka biroju ēkās pēc darba dienas beigām nav grūti iekļūt.

-�� Tad varbūt kāds iekļuva?

Millers smaidīdams pa�ūpoja galvu.

-�� Es tā nedomāju, Set. Tās ir tavas problēmas. Tu mek�lē sare�ģītu atbildi, kad vienkār�ā ir acīm redzama.

-�� Bet no kurienes tik noslēpumaini parādījās �ī pistole?

-�� Daudzi ofisos glabā noslēptas pistoles.

-�� Daudzi? Cik, tavuprāt, viņu ir, Kreig?

-Tu būsi pārsteigts, Set.

-�� Varbūt! Frenks attrauca.

Millers bija nesapratnē.

-�� Vai tev kāds iekodis sē�amvietā, ka tu tā interesējies par �o lietu?

Frenks neskatījās uz savu draugu. Viņ� raudzījās uz rakstāmgaldu.

-�� Es nezinu. Kā jau es teicu, es labi pazīstu �o puisi. Viņ� pēc tāda neizskatījās. Tātad viņa pirkstu nospiedumi bija uz iero�a?

-�� Divi ideāli nospiedumi -ilabās rokas īk�ķis un rādī�tājpirksts. Nekad neesmu redzējis skaidrākus.

To dzirdot, Frenks sarāvās. Viņ� skatījās uz galdu. No�pulētā virsma bija sabojāta. Varēja skaidri redzēt mazu, ūdens atstātu apli.

-�� Kur tad ir glāze?

-�� Par ko tu runā?

Frenks norādīja uz nospiedumu.

-�� Glāze, kas atstāja to? Vai tev tā ir?

Millers paraustīja plecus.

-��� Neesmu vēl pārbaudījis trauku mazgājamo ma�īnu virtuvē, ja to tu gribi zināt. Nāc, būsi mans viesis.

Millers pagriezās, lai parakstītu atskaiti. Frenks izman�

toja izdevību, lai tuvāk aplūkotu rakstāmgaldu. Pa vidu bi�ja grūti pamanāms laukums bez putekļiem. Tur kaut kas bija atradies kvadrātveida formas, ap trīs collu gar�. Do�kumentu prese. Frenks pasmaidīja.

Pēc da�iem mirkļiem Sets Frenks devās lejup pa gaite�ni. Uz pistoles bija ideāli pirkstu nospiedumi. Pārāk ideāli. Frenks bija redzējis arī ieroci un policijas ziņojumu par to. Tas bija 44. kalibra, sērijas numuri nesalasāmi. To nevarē�ja nevienam pierakstīt, tāpat kā �aujamo, ko atrada blakus miru�ajam Valteram Salivenam.

Frenks atļāvās pasmaidīt. Viņam bija taisnība. D�eks Grehems runājis patiesību. Viņ� nevienu nebija nogalinājis.

#����� ^

-�� Zini, Bērton, es jau sāku pagurt. Kāpēc man jāveltī tik daudz laika un uzmanības �ai lietai. Man ta�u jāvada valsts, varbūt tu to esi aizmirsis? Ri�monds sēdēja Ovālajā kabinetā kvēlojo�a kamīna priek�ā. Viņa acis bija aizvērtas, un pirksti veidoja cie�u piramīdu.

Pirms Bērtons paspēja atbildēt, prezidents turpināja:

-�� Tev vajadzēja atgūt to priek�metu, bet tu esi papildi�nājis pilsētas noziegumu sarakstu ar divām slepkavībām, un Vitneja advokāts joprojām atrodas brīvībā ar iespējamo lietisko pierādījumu, kas var mūs visus pazudināt. Esmu sajūsmā par �ādu iznākumu.

-��� Grehems neuzdro�ināsies pieteikties policijā, ja nu vienīgi viņ� nav iecienījis cietuma ēdienu. Bērtons skatī�jās uz prezidentu, kur� sēdēja nekustīgs. Bērtonam bija tik daudz kas jāizcie�, lai viņiem saglabātu viņu augstos krēs�lus, bet �is te tagad sēdēja un kritizēja. It kā slepenā diene�sta aģents-veterāns priecātos, redzot mirstam vēl divus ne�vainīgus cilvēkus.

-�� Es tevi apsveicu ar �o izdomu. Tas tikai pierāda, cik tev ass prāts. Tomēr es neticu, ka mēs vāram paļauties uz lietas īslaicīgu atrisinājumu. Ja policija Grehemu apcieti�nās, viņ� noteikti tiem parādīs vēstuļu nazi, ja viņam tas ir.

-�� Man tomēr izdevās iegūt nedaudz laika.

Prezidents piecēlās un saņēma Bērtonu aiz platajiem

pleciem.

-�� Un pa �o laiku, es zinu, tu noteiksi D�eka Grehema atra�anās vietu un viņu pārliecināsi ja viņ� veiks kādus pasākumus, kas varētu kaitēt mūsu interesēm, tie viņam nenāks par labu.

-�� Vai jūs gribat, lai es viņam to pasaku pirms vai pēc tam, kad bū�u ielaidis lodi viņam galvā?

Prezidents sadrūmis pasmaidīja.

-�� Tev kā profesionālim jāizlemj pa�am. Viņ� pagrie�zās pret galdu.

Bērtons raudzījās uz prezidenta muguru un uz īsu mir�kli iztēlojās, kā no sava iero�a ie�auj lodi viņa galvaskau�sa pamatnē. Tad viss būtu uz vietas beidzies. Ja kāds to būtu pelnījis, tad tas bija viņ�.

-�� Vai tev ir kādi pieņēmumi par to, kur viņ� varētu būt, Bērton?

Bērtons pa�ūpoja galvu.

-�� Nē, bet man ir izziņu avots, uz kuru varu paļauties. Bērtons pieminēja D�eka telefona zvanu Setam Frenkam no rīta. Agrāk vai vēlāk viņ� detektīvam atklās savu at�ra�anās vietu. Un tad Bērtons rīkosies.

Bērtons dziļi ievilka elpu. Viņam patika sasprindzinā�juma pilns izaicinājums, un nekas nevarēja būt labāks par �o. Vai nu Bērtons varēs pabeigt �o spēli, vai viņiem vi�siem nāksies noskatīties, kā baltā bumbiņa pazūd stadiona tribīnēs.

Kad Bertons gaja lauka no prezidenta kabineta, viena viņa būtnes dala cerēja, ka spēles gala iznākums būs tuvu.

H* �J�

Sets Frenks gaidīja, sē�ot pie rakstāmgalda, skatīda�mies pulkstenī. Kad rādītājs pavirzījās garām divpadsmi�tiem, iezvanījās telefons.

D�eks zvanīja no telefona automāta. Paldies Dievam, ka iek�ā bija tikpat auksts kā ārā. Biezā vējjaka ar kapuci, ko viņ� torīt bija nopircis, labi iederējās satuntuļoto cilvēku pūlī. Tomēr viņam bija iespaids, ka visi uz viņu skatās,

Frenks saklausīja fona troksni.

-�� Kur, sasodīts, tu atrodies? Es tev teicu, neej prom no tās vietas.

D�eks uzreiz neatbildēja.

-�� D�ek!

-�� Paklau, Set, neesmu piemērots pīles pievilinātajās lo�mai. Es arī neatrodos tādā situācijā, kad pilnīgi varu pa�ļauties uz kādu cilvēku. Saprati?

Frenks jau sāka protestēt, bet tad atgāzās krēslā. D�ekam bija taisnība, pilnīga taisnība.

-�� Tie�s trāpījums. Vai tu gribi dzirdēt, kā viņi to panā�ca?

-�� Es klausos.

-�� Tev uz galda bija glāze. Acīmredzot tu kaut ko dzēri. Vai tu to atceries?

-�� Jā, kolu, un kas no tā?

-�� Kā jau tu teici, tavs sekotājs saskrējās ar Lordu un to sievieti, un viņam nācās tos novākt. Tu aizlaidies. Vini zināja, ka garā�as video būs redzams, ka tu aizbrauc tie�i ap slepkavības laiku. Viņi noņēma tavus pirkstu nospiedu�mus no glāzes un pārnesa tos uz pistoli.

-�� Vai tad to var izdarīt?

-�� Tas ir pilnīgi iespējams, ja zina, kā to darīt, un ja ir pareizie instrumenti. Tos viņi, iespējams, sameklēja tavas firmas krājumos. Ja mums būtu glāze, mēs varētu pierādīt, ka tas ir viltojums. Tāpat, kā viena cilvēka pirkstu nospie�dumi at�ķiras no cita, tavi nospiedumi uz pistoles nevarēja visos sīkumos sakrist ar nospiedumiem uz glāzes.

-�� Vai apgabala policisti noticēja �im izskaidrojumam?

Frenks gandrīz iesmējās.

-�� Es uz to neceru, D�ek. Uz to nevar paļauties. Viņi grib panākt, lai tevi apcietina, un ļaus citiem parūpēties par pārējo.

-�� Lieliski. Ko nu lai dara?

-�� Pirmkārt, kāpēc viņi tev sekoja?

D�eks beidzot atcerējās par kastīti.

-�� Es saņēmu īpa�u sūtījumu no Edvīnas Brūmas. Kad tu to ieraudzīsi, tu būsi pamatīgi pārsteigts.

Sets piecēlās. Viņ� vēlējās, kaut varētu pastiept roku un to paņemt.

-�� Kas tas ir?

D�eks viņam pateica.

Asinis un pirkstu nospiedumi. Saimonai būs veiksmīga diena.

-�� Es varu ar tevi tikties jebkurā vielā, jebkurā laikā.

D�eks ātri pārdomāja. Diem�ēl sabiedriskās vietas �ķita

bīstamākas nekā privātās. Kā būtu Faragutas Rietumu metro stacijā, pie izejas uz 18. ielu, �ovakar ap vienpadsmi�tiem?

Frenks uz�ņāpa �o informāciju.

-�� Es tur bū�u.

D�eks pakāra klausuli. Viņ� ieradīsies metro stacijā pirms noliktā laika. Katram gadījumam. Ja viņ� ievēros

kaut ko aizdomīgu, viņ� pazudīs. D�eks pārbaudīja naudas atlikumu. Dolāri kusa, un viņa kredītkartes pagaidām bija nelietojamas. Viņ� noriskēs un izmēģinās da�us banku au�tomātus. Tā viņ� varētu dabūt vairākus simtus. Kādam lai�kam pietiks.

D�eks iegāja telefona būdiņā un skatījās uz pūli. Te valdīja parastā Juniona stacijas steiga. Neizskatījās, ka vi�ņa persona kādu interesētu. Tad D�eks sarāvās. Viņa vir�zienā nāca pāris policistu. D�eks atgriezās telefona būdiņā un nogaidīja, kamēr viņi pagāja garām.

Viņ� nopirka pāris hamburgerus un frī kartupeļus un pēc tam noķēra taksometru. Kamēr taksometrs viņu veda cauri pilsētai, viņ� paēda. D�ekam bija laiks pārdomāt, kā�das bija viņa izredzes. Kad viņ� būs nogādājis vēstuļu na�zi Frenkam, vai viņa nepatik�anas patiesi beigsies? Varēja pieņemt, ka pirkstu nospiedumi un asinis sakritīs ar tā cil�vēka, kas tonakt bija Salivenu mājā, nospiedumiem. Tad D�eks iejutās advokāta lomā, un �ī pieeja viņam teica, ka radīsies acīm redzami nepārvarami �ķēr�ļi. Pirmkārt, bio�loģiskie pierādījumi varēja būt nepārliecino�i tāpēc, ka �īs personas DNS paveidu un pirkstu nospiedumus varētu ne�atrast nekādos arhīvos. D�eks vēlreiz atcerējās Lutera se�jas.izteiksmi tonakt, kad viņi pastaigājās pa gājēju ielu. Tur vajadzēja būt iejauktai kādai svarīgai personai kā�dam, ko ļaudis pazina. No tā izrietēja vēl viens �ķērslis. Izvirzot apsūdzību pret kādu personu, bija līdz galam jā�pārliecinās, ka to varēs pierādīt, pretējā gadījumā lieta ne�kad neieraudzītu dienas gaismu.

Otrkārt, būtu jāsaskaras ar cita rakstura problēmām. Vai viņi spētu pierādīt, ka vēstuļu nazis nācis no Salivenu mājas? Salivens bija miris, kalpotāji varētu īsti nezināt. Pieņemsim, ka tas tika turēts rokā neilgu laiku. Luters to

bija glabājis kādus pāris mēne�us. Tagad tas piederēja D�ekam, un viņ� to drīz, cerams, atdos Setam Frenkam.

. Beidzot D�ekam pieleca.

Vēstuļu nazim kā pierādījumam bija nulles vērtība. Pat ja varētu sameklēt atbilsto�us pirkstu nospiedumus un asi�nis, kompetenta persona neatzītu to par pierādījumu. Sa�sodīts, viņi pat varbūt nespētu izvirzīt apsūdzību uz �ī pa�mata.

Beidzis ēst, D�eks atlaidās notraipītā sēdeklī.

Tomēr viņi bija mēģināju�i to atgūt! Lai to panāktu, vi�ņi bija nogalināju�i. Viņi bija gatavi novākt D�eku, lai to dabūtu. Tātad tas bija �ausmīgi svarīgs un viņiem daudz ko nozīmēja. Tāpēc tas bija vērtīgs un to varēja izmantot. Varbūt viņam bija izredzes?

*� * *

Desmitos vakarā D�eks nokļuva pie eskalatora, kas ve�da lejup Faragutas Rietumu metro stacijā. Tā atradās uz Va�ingtonas pazemes dzelzceļa sistēmas oran�i-zilās līni�jas, un dienas laikā tur apgrozījās ļoti daudz cilvēku. Sta�cija atradās centra biznesa rajona tuvumā, kur bija izvieto�tas juridiskās un grāmatvedības firmas, tirdzniecības aso�ciācijas un korporatīvie biroji. Desmitos vakarā tomēr tā bija diezgan tuksnesīga.

D�eks nokāpa no eskalatora un aplūkoja apkārtni. Pa�zemes metro stacijas bija kā milzīgi tuneļi ar arkveida griestiem, kas klāti ar medus �ūnām līdzīgu rotājumu. Grī�das bija noklātas se�stūru ķieģeļiem. Vienā pusē atradās plats koridors ar cigare�u reklāmām pie vienas sienas un biļe�u kontroles aparātiem pie otras. Tā galā bija stikla ka�bīne, ko ietvēra turnikets. Blakus telefona būdiņām pie sienas karājās milzīga metro karte ar daudzkrāsainām

dzelzceļa līnijām un informāciju par brauk�anas ilgumu un cenām.

Stikla kabīnē, atgāzies krēslā, sēdēja un garlaikojās kāds metro darbinieks. D�eks palūkojās visapkārt un ievē�roja pulksteni virs kabīnes. Tad viņ� paskatījās atpakaļ uz eskalatoru un sastinga. Pa to lejup brauca kāds policists. D�eks, cik vien mierīgi varēdams, piespieda sevi pagriez�ties. Viņ� gāja gar sienu, kamēr sasniedza telefona būdiņu. Pieplacis būdiņas sienai un aizturējis elpu, viņ� palūkojās laukā. Policists tuvojās biļe�u automātiem, pamāja metro darbiniekam kabīnē un apskatīja stacijas ieeju. D�ekam jānogaida. Tas vīrs drīz dosies tālāk.

Laiks gāja. Skaļa balss pārtrauca D�eka domas. Viņ� paskatījās un ieraudzīja, ka pa eskalatoru lejup brauc kāds vīrs, acīmredzot bezpajumtnieks. Viņa apģērbs bija skran�dains un pār vienu plecu bija pārmesta bieza sarullēta se�ga. Viņa bārda un mati bija savēlu�ies un nekopti. Seja bi�ja vēja appūsta un nogurusi. Laiks bija auksts. Metro sta�cijas siltums vienmēr solīja patvērumu bezpajumtniekiem, kamēr viņus izdzina laukā. Dzelzs vārti eskalatoru aug��galā bija domāti, lai �ādi ļaudis �eit neiekļūtu.

D�eks palūkojās visapkārt. Policists bija nozudis. Var�būt viņ� bija devies pārbaudīt vilcienu platformas kopā ar kabīnes vīru. D�eks paraudzījās tajā virzienā. Arī metro darbinieks bija pazudis.

D�eks vēroja bezpajumtnieku, kur� sēdēja sarāvies vie�nā stūrī un �ķiroja savu nabadzīgo mantību. Viņ� berzēja plaukstas, mēģinādams atjaunot asinsriti.

D�ekam uznāca vainas sajūta. �ādu cilvēku pilsētas centrā bija pārsteidzo�i daudz. Devīgs pilsonis varētu iz�tuk�ot visas savas kabatas, pastaigājoties pa vienu pilsētas kvartālu. D�eks to bija pieredzējis ne vienu reizi vien.

Viņ� vēlreiz pārbaudīja apkārtni neviena cilvēka. Nā�ko�ais vilciens pienāks tikai pēc piecpadsmit minūtēm. Viņ� iznāca no telefona būdiņas un skatījās tie�i uz vīrieti. �ķita, ka viņ� D�eku neievēro. Viņa uzmanība bija pievēr�sta viņa mazajai pasaulītei, tālu no parastās ikdienas. Tad D�eks iedomājās, ka viņa pa�a ikdiena vairs nebija nor�māla, ja vispār tā kādreiz tāda bijusi. Gan viņ�, gan naba�ga vīrs cīnījās katrs pa savam, un nāve varēja aizsaukt kat�ru no viņiem, jebkurā laikā. Vienīgi D�eka aizie�ana varē�ja izrādīties pēk�ņāka un vardarbīgāka. Varbūt tā bija la�bāk nekā lēna izdzi�ana.

�ādi prātojumi neko labu nedeva. Ja viņ� gribēja izdzī�vot, viņam vajadzēja sakopot domas un ticēt, ka viņ� va�rēs pārspēt gudrībā tos spēkus, kas viņu vajāja.

D�eks devās uz priek�u un pēk�ņi apstājās. Viņa asins�spiediens gandrīz dubultojās, un viņam noreiba galva.

Klaidonim kājās bija jaunas kurpes no brūnas ādas ar mīkstām zolēm, kas, iespējams, maksāja vairāk nekā simt piecdesmit dolārus. Kā mirdzo�s dārgakmenis baltās smil�tīs tās bija labi saskatāmas zemi netīrajiem kankariem.

Vīrs paskatījās aug�up uz D�eku. Abu acis sastapās. Tās likās pazīstamas. D�eks �īs acis bija redzējis jau ie�priek�. Viņ� par to bija pārliecināts. Vīrs sāka celties kājās. �ķiet, ka viņam bija lielāks spēku pieplūdums nekā tad, kad viņ� bija iestreipuļojis pazemes stacijā.

D�eks izmisis raudzījās visapkārt. �ī vieta bija tuk�a kā kaps. Viņ� paskatījās atpakaļ. Vīrs jau sāka nākt uz viņa pusi. D�eks atkāpās, pie krūtīm piespiedis kastīti. Viņ� at�cerējās savu izglāb�anos liftā. Pistole. Viņ� to drīz ierau�dzīs. Tā tiks vērsta tie�i pret viņu.

D�eks atkāpās pa tuneli uz kabīnes pusi. Vīrie�a roka kaut ko meklēja zem mēteļa, kas bija nodilis un saplēsts,

un pie katras kustības tam krita laukā vatelīna ku�ķi. D�eks paraudzījās visapkārt un dzirdēja soļu troksni, kas tuvojās. Paskatījies uz vīru, D�eks mēģināja iz�ķirties, vai skriet uz vilcienu vai nē. Tad parādījās viņ�.

D�eks atvieglojumā gandrīz skaļi iesaucās.

Ap stūri parādījās policists. D�eks pieskrēja viņam klāt, norādīdams uz tuneli un bezpajumtnieku, kas sastin�dzis stāvēja koridora vidū.

-�� Tas vīrs nav nekāds bezpajumtnieks. Viņ� ir krāp�nieks. D�ekam gan prātā bija ienākusi doma, ka poli�cists varētu viņu pazīt, bet jaunā vīrie�a seja par to nelieci�nāja.

-�� Ko? Apmulsu�ais policists skatījās uz D�eku.

-�� Paskatieties uz viņa kurpēm. � D�eks juta, ka runā nesakarīgi, ta�u viņ� nevarēja policistam visu izstāstīt.

Policists paskatījās uz klaidoni un saviebās. Apjucis viņ� sāka parasto nopratinā�anu.

-�� Vai viņ� jums uzmācās, ser?

D�eks vilcinājās, tad atbildēja:

-Jā.

-�� Klausies! policists uzsauca vīrietim.

Klaidonis pagriezās un bēga. D�eks vēroja, kā policists metās viņam pakaļ. Bezpajumtnieks tika līdz eskalatoram, bet aug�upejo�ās kāpnes nedarbojās. Tad viņ� pagriezās un metās lejup pa tuneli, pagriezās ap stūri un nozuda. Po�licists viņam sekoja.

D�eks palika viens. Viņ� skatījās uz kabīni. Metro pui�sis nebija atgriezies.

D�eks pagrieza galvu. Viņ� kaut ko bija sadzirdējis kaut ko līdzīgu sāpju kliedzienam no tās puses, kur bija pazudu�i abi vīrie�i. Viņ� devās uz priek�u. Tajā brīdī po�licists, nedaudz aizelsies, parādījās ap stūri. Paskatījies uz

D�eku, viņ� ar rokas mājienu to aicināja panākt tuvāk. Iz�skatījās, ka viņu moka nelabums, it kā viņ� būtu redzējis vai izdarījis kaut ko, kas viņam likās pretīgs.

D�eks piesteidzās viņam klāt.

Policists cīnījās pēc elpas.

-��� Nolādēts! Es nesaprotu, kas te notiek. Viņ� atkal pūlējās ievilkt gaisu un ar vienu roku atbalstījās pret sie�nu, lai noturētos kājās.

-�� Vai jūs viņu noķērāt?

Policists pamāja.

-�� Jums bija taisnība.

-�� Kas notika?

-�� Ejiet pats un paskatieties. Man par notiku�o jāziņo. Policists izslējās un brīdinot pakratīja pirkstu uz D�eka pusi. Bet tu nedrīksti aiziet. Es viens pats to netaisos iz�skaidrot. Izskatās, ka tu par �o lietu zini daudz vairāk, ne�kā tu gribi atzīt. Skaidrs?

' D�eks ātri pamāja. Policists aizsteidzās. D�eks pagrie�zās ap stūri. Policists bija licis gaidīt. Gaidīt, lai viņi D�e�ku arestētu? Viņam tūlīt vajadzēja laisties, bet viņ� nespē�ja. Viņam jāredz, kas tas par vīru. Viņ� bija pārliecināts, ka viņu pazina. Viņam bija jāpaskatās.

D�eks paraudzījās uz priek�u tur bija koridors metro darbiniekiem un aparatūrai. Tālumā varēja redzēt tādu kā drēbju saini. Pustumsā D�eks pūlējās saskatīt skaidrāk. Tuvojoties viņ� ieraudzīja, ka tas patie�ām bija klaidonis. Kādu brīdi D�eks stāvēja uz vielas. Viņ� vēlējās, kaut pa�rādītos policisti. Te bija tik tuk�s un kluss. Pakritu�ais ne�pakustējās. D�eks nespēja saklausīt viņa elpu. Vai viņ� bi�ja miris? Vai policistam vajadzēja viņu nogalināt?

Beidzot D�eks devās uz priek�u. Viņ� pieliecās klaido�nim tuvāk. Cik veikli nomaskējies! D�eks ar roku pārlaida

pār viņa matu �ķipsnām. Pat sīvā bezpajumtnieka smaka bija īsta. Tad D�eks ievēroja asins straumīti, kas tecēja pār vīra deniņiem. Viņ� atglauda klaidoņa matus un ieraudzīja dziļu brūci. Tas izskaidroja dzirdēto kliedzienu. Abi bija cīnīju�ies un policists bija viņam iesitis. Viņi bija gribēju�i D�eku piemānīt, bet saņēmu�i, ko pelnīju�i. Viņ� vēlējās noraut parūku, lai redzētu, kas bija viņa sekotājs. Bet lai�kam būs jāpagaida. Varbūt labi, ka tagad bija iejaukta po�licija. Viņ� tiem atdos vēstuļu nazi. Viņ� izaicinās likteni.

D�eks piecēlās un pagriezies ieraudzīja policistu nā�kam ātrā gaitā pa koridoru. �o puisi sagaida liels pārstei�gums. Tā tev būs veiksmīgākā diena, puis.

D�eks tuvojās policistam un pēk�ņi aptājās, jo no maksts tika izvilkta 9 mm pistole.

Policists skatījās uz D�eku zvērojo�ām acīm.

-�� Mister Grehem?

D�eks, paraustījis plecus, pasmaidīja. Beidzot �is puisis bija viņu pazinis.

-�� Te es esmu. Viņ� parādīja kastīti. Man te ir kaut kas priek� jums.

-�� Es zinu, ka tev tas ir, D�ek. Un tie�i tas man nepie�cie�ams.

Tims Kolins ievēroja, ka smaids D�eka sejā izzūd. Tu�rēdams pirkstu uz pistoles gaiļa, viņ� devās uz priek�u.

*� * *

Tuvojoties stacijai, Frenka sirdsdarbība paātrinājās. Beidzot viņ� to dabūs. Viņ� iztēlojās, cik kāri Saimona metīsies virsū �im lietiskajam pierādījumam. Un Frenks bija gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka viņi drīz kaut kur atradīs kādu datu bāzi un beidzot saņems atbildi uz moko�ajiem jautājumiem.

*� * *

D�eks skatījās uz policista seju, iegaumēdams katru vaibstu, bet tas viņam neko nevarēja līdzēt. Viņ� paskatī�jās uz drēbju saini uz grīdas, uz jaunajām kurpēm nedzī�vajās kājās. Nabaga zēns, iespējams, bija ieguvis savu pir�mo jauno kurpju pāri pēc ilgiem gadiem, bet viņam vairs nebūs iespējas par to papriecāties.

D�eks paraudzījās uz Kolinu un dusmīgi teica:

-�� Tas puisis ir miris. Tu viņu nogalināji.

-�� Atdod kārbu, D�ek.

-�� Kas tu, sasodīts, tāds esi?

-�� Tam vairs nav nekādas nozīmes. Kolins no jostas ma�ka izvilka klusinātāju un veikli ieskrūvēja pistoles stobrā.

D�eks vēroja ieroci, kas bija nomērķēts pret viņa krū�tīm. Viņ� atcerējās nestuves, kas aizveda Lordu un to sie�vieti. Rītdienas laikrakstos būs pienākusi viņa kārta. D�eks Grehems un bezpajumtnieks. Protams, viņi to no�strādās tā, ka D�eku vainos nabaga no�ēlojamā klaidoņa nāvē. Tas būs stāsts par to, kā D�eks Grehems no partnera Patona un �ova firmā kļuvis parlmasu slepkavu.

-�� Man tas ir svarīgi.

Kolins devās uz priek�u, abām rokām aptvēris pistoli.

-�� �e, aizrijies! D�eks iemeta kastīti Kolinam sejā tie��i tajā brīdī, kad atskanēja slāpēts �āviens. Lode izskrēja cauri kārbas stūrim un ietriecās betona sienā. D�eks tūlīt pat uzbruka. Kolins bija masīvas miesas būves, bet tāds bija arī D�eks. Abi bija gandrīz vienā augumā. D�eks juta, ka vīram aizrāvās elpa, kad D�eks ar plecu trāpīja tie�i pa viņa diafragmu. D�eks instinktīvi atcerējās sen apgūtos cī�ņas paņēmienus un trieca aģentu pret ķieģeļu grīdu. Kad Kolins grīļodamies pietrausās kājās, D�eks jau bija pazu�dis ap stūri.

Kolins satvēra pistoli un kastīti. Viņam kļuva nelabi, un viņ� uz mirkli apstājās. No atsitiena pret cieto grīdu vi�ņam sāpēja galva. Viņ� notupās uz ceļgala, pūlēdamies atgūt līdzsvaru. D�eks jau sen bija prom, bet Kolins vis�maz bija dabūjis �o priek�metu. Kolina pirksti cie�āk sa�tvēra kārbiņu.

D�eks metās garām kioskam, pāri turniketam un lejup pa eskalatoru uz vilcienu platformu. Viņ� gandrīz nemanīja cilvēku skatienus. Kapuce bija noslīdējusi no viņa galvas, un viņa seja kļuva pilnībā atklāta. Kāds aiz viņa muguras kliedza. Tas bija puisis no kabīnes. Bet D�eks turpināja skriet un izkļuva no metro pa izeju uz 17. ielu. Viņ� nedo�māja, ka tas vīrs bija rīkojies viens, un D�eks nevēlējās se�kotājus. Viņ� �aubījās, vai viņi piesegu�i abas izejas. Var�būt viņi bija cerēju�i, ka viņ� pats saviem spēkiem neizkļūs no stacijas. No trieciena viņam smeldza plecs, un viņ� el�poja ar pārtraukumiem, jo aukstais gaiss svilināja plau�as. Pēc diviem kvartāliem D�eks apstājās. Viņ� cie�āk ievīstī�jās apģērbā un kaut ko atcerējās, palūkojies uz savām tuk��ajām rokām. Kastīte! Viņ� bija atstājis to nolāpīto kastīti. D�eks atbalstījās pret tum�o Makdonalda restorāna logu.

Pa ielu lejup tuvojās kāda automa�īna un uzspīdināja gaismas. D�eks novērsās un ātri pagriezās ap stūri. Pēc da�ām minūtēm viņ� ielēca autobusā. Viņ� nebija īsti pār�liecināts, kurp doties.

iķ īfc ij�

Seta Frenka ma�īna iegriezās 19. ielā un pēc tam pa�griezās uz 18. ielas pusi. Apturējis ma�īnu pie ietves pretī metro stacijai, viņ� izkāpa un ar eskalatoru devās lejup.

Bils Bērtons vēroja apkārtni, aizslēpies aiz atkritumu urnām, gruve�iem un metāla sētas. Viņ� klusi nolamājās

un izdzēsa cigareti. Pārbaudījis ielu, viņ� ātri devās uz es�kalatoru.

Nokāpis no eskalatora, Frenks paskatījās visapkārt un pārbaudīja pulksteni. Viņ� nebija ieradies tik agri, kā cerē�ja. Viņa skatiens apstājās pie krāmu kaudzes un tad pie�vērsās tuk�ajai kabīnei. Tuvumā neviena nemanīja. Visap�kārt valdīja klusums. Te bija pārāk kluss. Frenks tūlīt pat sajuta briesmas. Ar trenētu kustību viņ� izvilka ieroci. Vi�ņa ausis saklausīja kādu skaņu, kas nāca no labās puses. Viņ� ātri devās lejup pa koridoru, kas veda prom no turniketiem. Tur viņu gaidīja tum�s gaitenis. Frenks paraudzī�jās visapkārt, bet neko nevarēja saskatīt. Kad viņa acis pierada pie vājā apgaismojuma, viņ� ieraudzīja divus ķer�meņus. Viens kustējās, bet otrs nekustējās.

Frenks skatījās, kā vīrietis lēnām piecēlās kājās. Tas nebija D�eks. �is puisis valkāja formas tērpu, vienā rokā turēdams pistoli, otrā kārbiņu. Frenks satvēra savu ieroci cie�āk, skatīdamies uz otra vīrie�a �aujamo. Detektīvs klu�siem soļiem devās uz priek�u. Viņ� jau sen to nebija darī�jis.Viņ� atcerējās savu sievu un trīs meitas, bet atvairīja �īs domas. Viņam bija nepiecie�ams koncentrēties.

Frenks beidzot bija pietiekami tuvu. Viņ� cerēja, ka straujā elpo�ana viņu nenodos, un ar pistoli mērķēja plata�jā mugurā.

-�� Stāt! Policija!

Vīrietis patie�ām sastinga.

-�� Noliec ieroci ar laidi pa priek�u. Es negribu redzēt ta�vu pirkstu uz gaiļa, citādi dabūsi lodi pakausī. Tūlīt! Ātri!

Vīrietis lēnām nolaida pistoli līdz grīdai. Frenks to vē�roja sprīdi pa sprīdim. Tad viņa skatiens aizmiglojās. Viņ� sajuta sitienu pa galvu. Frenks sāka streipuļot un atsitās pret grīdu.

Izdzirdējis �o skaņu, Kolins lēnām pacēla acis un ierau�dzīja Bilu Bērtonu, kur� stāvēja, turēdams aiz stobra pisto�li. Viņ� skatījās lejup uz Frenku.

-�� Ejam, Tim.

Kolins grīļodamies piecēlās, paskatījās uz pakritu�o policistu un pielika savu ieroci pie Frenka galvas. Bērtona lielā roka viņu apturēja.

-�� Viņ� ir policists. Mēs nenogalinām policistus. Mēs vairs nevienu neslepkavosim, Tim. Bērtons pētīja savu kolēģi, un viņam pa galvu jaucās nemierīgas domas, re�dzot, cik mierīgi un lieti�ķi, bez sirdsapziņas pārmetu�miem, jaunākais aģents izturējās pret algota slepkavas lo�mu.

Kolins, paraustījis plecus, noslēpa ieroci.

Bērlons paņēma kastīti, paskatījās lejup uz detektīvu un pēc tam uz klaidoņa stīvo ķermeni. Viņ� pa�ūpoja galvu un ar nicinājumu un pārmetumu paraudzījās uz partneri.

Pēc da�ām minūtēm abi bija prom. Setam Frenkam iz�lauzās skaļ� vaids. Viņ� mēģināja piecelties, bet tad krita atpakaļ bezsamaņā.

Keita gulēja gultā, bet viņai nenāca miegs. Savas gu�ļamistabas griestos viņa saskatīja da�ādus tēlus citu par citu �ausmīgākus. Viņa paraudzījās uz mazo pulksteni uz naktsskapī�a. Tas rādīja trīs no rīta. �alūzijas bija nedaudz paceltas, un viņa varēja saskatīt piķa melno tumsu laukā. Keita dzirdēja lietus lāses sitamies pret palodzi. Parasti tās nomierināja, bet tagad tās tikai pastiprināja nerimsto�o pulsāciju Keitas smadzenēs.

Kad iezvanījās telefons, sākumā viņa nepakustējās. Vi�ņas locekļi bija tik smagi, ka �ķita, tiem nepieplūst asinis. Vienu satrauco�u mirkli viņa domāja, ka noticis asinsiz�plūdums smadzenēs. Beidzot, pēc piektā zvana viņai izde�vās pacelt klausuli.

-�� Hallo? Keitas balss drebēja. Viņas nervi uzdeva.

-�� Keit, man nepiecie�ama tava palīdzība.

*� * *

Pēc �etrām stundām viņi sēdēja mazā delikate�u veika�liņa priek�ā, parkā savā jaunības randiņu vietā, pēc tik daudz gadiem. Laiks bija pasliktinājies. Smagām pārslām krita sniegs un padarīja brauk�anu gandrīz neiespējamu. Uz ielām bija tikai neprātīgie, kas spītēja putenim.

D�eks paskatījās uz Keitu. Viņ� bija novilcis savu jaku ar kapuci, bet slēpotāja cepuri paturējis galvā. Viņa seju klāja vairākas dienas neskūta bārda, un uz acīm bija bie�

zas brilles, kas tik labi noslēpa viņa vaibstus, ka Keitai bi�ja divreiz jāapskatās, pirms viņa to pazina.

-��� Vai tu esi pārliecināta, ka neviens tev nesekoja? Viņ� nemierīgi paraudzījās uz Keitu. Kafijas tase daļēji aizsedza skatu, bet viņa pamanīja sasprindzinājumu D�eka sejā. Bija skaidrs, ka viņ� ir tuvu sabrukumam.

-�� Es izdarīju, kā tu sacīji. Braucu ar metro, diviem tak�iem un autobusu. Ja kāds tādā putenī varētu mani panākt, tad tas nebūtu cilvēks.

D�eks nolika savu kafiju.

-�� Izskatās, ka viņi to nav spēju�i.

Pa telefonu D�eks nebija tie�i norādījis tik�anās vietu. Viņ� domāja, ka noklausī�anās aparatūra uzstādīta visiem, kas bija saistīti ar viņu. D�eks tikai minējis �parasto� tik��anās vietu, pārliecināts, ka Keita sapratīs. Un viņa bija sapratusi. Viņ� skatījās laukā pa logu. Viņu varēja apdrau�dēt jebkur� garāmgājējs. D�eks Keitai pasniedza laikrak�stu Post. Titullapā bija atmaskojo�s raksts, un, to lasot, D�eks bija dusmās trīcējis.

Seta Frenka veselības stāvoklis bija stabils. Viņ� atra�dās D�ord�a Va�ingtona universitātes slimnīcā ar smadze�ņu satricinājumu. Klaidonis pagaidām nebija identificēts. Viņam nebija paveicies. Un pa�ā centrā bija aprakstīts vientuļais noziedznieks D�eks Grehems. Izlasījusi to, Kei�ta uz viņu paskatījās.

-�� Laiks iet. D�eks izdzēra kafiju un piecēlās.

Taksometrs viņus izlaida pie D�eka moteļa Aleksandrijas

vecpilsētas nomalē. Viņ� paraudzījās pa labi, pa kreisi un aiz muguras, kamēr abi devās uz viņa numuru. Aizslēdzis un aiz�bultējis durvis, viņ� noņēma savu slēpotāja cepuri un brilles.

-�� Ak, Dievs! D�ek, man ļoti �ēl, ka tu esi iejaukts �ajā lietā. Pāri istabai D�eks redzēja, kā viņa nodreb, un pēc

mirkļa viņ� bija blakus Keitai un to apkampa. Viņ� juta, kā Keita pamazām nomierinās.

-�� Es pats iesaistījos �ajā lietā, tagad man pa�am jāatbrīvojas no saistībām. Viņ� centās smaidīt, bet tas neizkliedēja Keitas bailes par to, ka viņ� drīz varētu pievienoties viņas tēvam.

-�� Es tavā automātiskajā atbildētājā atstāju kādu duci telefonogrammu.

-�� Es tās neiedomājos pārbaudīt, Keit. Nāko�ās pus�stundas laikā viņ� viņai pārstāstīja pēdējo dienu notiku�mus. Ar katru jaunu atklāsmi viņas acīs atspoguļojās pie�augo�s nemiers.

-Mans Dievs!

Viņi kādu brīdi klusēja.

-�� D�ek, vai tu vari iedomāties, kas aiz tā visa slēpjas?

D�eks pa�ūpoja galvu un viņam izlauzās kluss vaids.

-�� Manā rīcībā ir vairāki pieņēmumi, bet neviens no tiem nepalīdz veidot kopainu. Es ceru, ka drīz situācija mainīsies.

Keitas acis izteica visu. Par spīti maskē�anās pasāku�miem un pārbraucieniem, par spīti viņa iedzimtajai spējai cīnīties, tie viņu vienalga atradīs. Vai nu policisti, vai tie, kas viņu gribēja nogalināt. Tas bija tikai laika jautājums.

-�� Bet viņi ta�u atguva to, ko gribēja? Keitas balss iz�dzisa. Viņa lūdzo�i skatījās uz D�eku.

Viņ� atgūlās gultā un izstaipīja noguru�os locekļus. Bi�ja tāda sajūta, it kā tie viņam vairs nepiederētu.

-��� Ar �o atziņu es nevaru justies pasargāts, Keit. D�eks apsēdās gultā un paskatījās pāri istabai uz lētu glez�nu ar Pestītāju pie sienas. Viņ� bija gatavs pieņemt dievi��ķo iejauk�anos. Pietiktu ar pavisam mazu brīnumu.

-�� Bet tu nevienu neesi nogalinājis, D�ek. Tu man teici, ka Frenks to ir sapratis. Arī Kolumbijas apgabala policisti

' sapratīs.

-�� Tu tā domā? Frenks mani pazīst, Keit, bet es vienalga sākumā saklausīju �aubas viņa balsi. Viņ� iedomājās par glāzi, bet nav nekādu pierādījumu, ka kāds būtu mēģinājis viltot pirkstu nospiedumus uz pistoles. Otrkārt, pastāv skaidra liecība, ka es esmu nogalinājis divus cilvēkus, vai trīs, ja skaita pagāju�o nakti. Mans advokāts man ieteiks vienoties par sadarbību ar policiju un cerēt, ka soda mērs būs no divdesmit gadiem līdz mū�a ieslodzījumam, ar ie�spēju atbrīvot saskaņā ar nosacījumu. Es pats to ieteiktu. Ja es nokļū�u tiesas zālē, man vairs nebūs nekādu cerību. Manā rīcībā ir tikai da�i pieņēmumi, kā saistīt Luteru un Valteru Salivenu, un visus pārējos vienā kopainā, apsū�dzot sazvērestībā. Tiesnesis mani tikai izsmies. Zvērinātie to nevēlēsies noklausīties. Tur nav nekā, ko dzirdēt.

D�eks piecēlās un atbalstījās pret sienu, iebāzis rokas kabatās. Viņ� neskatījās uz Keitu. Viņu gaidīja pastardie�na.

-��� Es nomir�u kā sirmgalvis cietumā, Keit. Tas vēl ir jautājums, vai es nodzīvo�u tik ilgi.

Viņa apsēdās uz gultas malas, salikusi rokas klēpī. Kā akmens, kas iemests dziļos tum�os ūdeņos, viņu pārņēma bezcerība.

*� * *

Sets Frenks atvēra acis. Sākumā viņ� neko nevarēja saprast. Viņa prāts bija kā liels tīrs audekls, uz kura izlais�tīta melnā, baltā un pelēkā krāsa, veidojot lipīgu muklāju. Pēc da�iem satrauco�iem mirkļiem viņ� spēja at�ķirt palā�tas kontūras. Tā bija ar asiem stūriem, sniegbaltā krāsā un hromētiem durvju un logu rokturiem.

-�� Mierīgāk, leitnant. Ne tik strauji.

Frenks ieskatījās Lauras Saimonas sejā. Viņas smaids

nespēja pilnībā noslēpt rūpju līnijas ap acīm. Varēja dzir�dēt, ka viņa atviegloti nopūtās.

-�� Tava sieva nupat aizgāja, lai apskatītos, kā klājas bēr�niem. Viņa te nosēdēja visu nakti. Es viņai teicu, ka tu pa�modīsies, tiklīdz viņa būs prom.

-�� Kur es atrodos?

-�� D�ord�a Va�ingtona slimnīcā. Ja jau tu gribēji dabūt pa galvu, vismaz labi, ka izvēlējies tādu vietu, kas bija tu�vu slimnīcai. Saimona noliecās pār gultu, lai Frenkam nevajadzētu grozīt galvu. Viņ� skatījās aug�up viņai sejā.

-�� Set, vai tu atceries, kas notika?

Frenks mēģināja atsaukt atmiņā pagāju�o nakti. Vai tas notika vakar?

-�� Kāda �odien diena?

-�� Ceturtdiena.

-�� Tātad tas notika vakar?

-�� Aptuveni ap vienpadsmitiem. Vismaz ap to laiku tevi atrada. Un to otru puisi.

-�� Otru puisi? Frenks tik strauji pagrieza galvu, ka asa sāpe iedūrās viņam pakausī. 1

-�� Neuztraucies, Set. Laura kādu brīdi kārtoja Frenka spilvenu.

-�� Tur bija vēl viens vīrs bezpajumtnieks. Policija viņu joprojām nav identificējusi. Viņ� dabūja tādu pa�u sitienu pa pakausi. Iespējams, ka tūlīt pat nomira. Tev paveicās.

Frenks uzmanīgi pieskārās sāpo�ajiem deniņiem. Viņ� nejutās nekāds veiksminieks.

-�� Vai ir vēl kāds cietu�ais?

-Kas?

-�� Vai viņi atrada vēl kādu?

-�� Nē. Bet tu tam nespēsi noticēt. Vai tu atceries to ad�vokātu, kur� kopā ar mums noskatījās video ierakstu?

Frenks saspringa.

-�� Jā, D�eks Grehems.

-�� Tie�i tā. Tas puisis nogalinājis divus cilvēkus savā ju�ridiskajā firmā un redzēts skrienam prom no metro ap to pa�u laiku, kad apstrādāja tevi un to otru. Kur vien viņ� parādās, viņ� sēj �ausmas. Un viņ� izskatījās pēc tipiska Misters Amerika.

-��� Vai vini vēl nav atradu�i D�eku? Vai viņ� noteikti

a >

aizlaidās?

Laura uz viņu dīvaini paskatījās.

-�� Viņ� izkļuva no metro stacijas, ja tu to gribi uzzināt. Bet tas ir tikai laika jautājums. Viņa paskatījās laukā pa logu un pasniedzās pēc rokassomiņas. Ar tevi grib apru�nāties apgabala policisti, tiklīdz tu būsi spējīgs.

-�� Es nezinu, vai varē�u viņiem palīdzēt. Es nemaz tik daudz neatceros, Laura.

-��� Tev ir īslaicīgs atmiņas zudums. Tev tā, iespējams, atgriezīsies.

Viņa uzvilka savu �aketi. l Man jāiet. Kādam ta�u jāuzņemas rūpes par Midltonas apgabala bagātnieku un slavenību dro�ību, kamēr tu te vārties un blenz griestos. Viņa pasmaidīja. Novēlu, lai tev tas nekļūst par ieradumu, Set. Mēs jau sākām uztrauk�ties, ka būs jāpieņem jauns detektīvs.

-�� Kur jūs sameklētu tik smuku kā mani?

Laura iesmējās.

-�� Pēc da�ām stundām tava sieva būs atpakaļ. Tev vien�alga jāatpū�as. Viņa pagriezās uz durvju pusi.

-�� Starp citu, Set, ko tu darīji Faragutas Rietumu metro stacijā tik vēlā vakara stundā?

Frenks uzreiz neatbildēja. Viņam nebija atmiņas zu�dums. Viņ� skaidri atcerējās tā vakara notikumus.

-�� Set?

-�� Neesmu dro�s, Laura. Viņ� aizvēra acis un tad atkal tās atvēra. Es vienkār�i neatceros.

-�� Neuztraucies, tev atgriezīsies atmiņa. Pa to laiku viņi notvers Grehemu, un varbūt tas palīdzēs visu noskaidrot.

Kad Laura aizgāja, Frenks nespēja nogulēt. D�eks bija kaut kur pilsētā. Viņ� varbūt sākumā bija domājis, ka de�tektīvs viņu ievilinājis slazdā. Ja D�cks būtu redzējis avīzi, viņ� zinātu, ka Frenks bi ja nejau�i uzdūries slēpnim, kas gaidīja advokātu.

Bet tagad viņi bija ieguvu�i vēstuļu nazi. Tas atradās kastītē, Frenks bija pārliecināts. Un bez tā viņiem vairs nebija nekādas iespējas noķert �os cilvēkus.

Frenks no jauna pūlējās piecelties. Viņam bija pievie'nota intravenozā sistēma, un asinsspiediens viņam lika ne�kavējo�i atgulties. Frenkam bija jātiek no �ejienes prom un jāsatiek D�eks. Pa�laik gan viņ� nezināja, kā to izdarīt.

*� * *

-�� Tu teici, ka tev nepiecie�ama mana palīdzība? Ko es varu izdarīt? Keita skatījās D�ekam acīs. Viņas sejā ne�redzēja iebildumus.

D�eks sēdēja gultā viņai blakus. Viņ� izskatījās norūpē�jies.

-�� Es tomēr �aubos, vai drīkstu tevi iesaistīt �ajā pasakumā. Es domāju, vai, tev piezvanot, es rīkojos pareizi.

-�� D�ek, pēdējo �etru gadu laikā esmu visu laiku tiku�sies ar izvarotājiem, bruņotiem laupītājiem un slepkavām.

-�� Es saprotu, bet tu vismaz apzinājies, kas viņi ir. �inī gadījumā viss ir neskaidrs. Visapkārt slepkavo cilvēkus, Keit. Tas ir nopietni.

-�� Es neie�u prom, kamēr tu man neatļausi tev palīdzēt.

D�eks vilcinājās, uz viņu neskatīdamies.

-�� D�ek, ja tu nepiekritīsi, tad es tevi nodo�u policijai.

Viņ� paskatījās uz Keitu.

-�� Un tu to izdarīsi, ko?

-�� Pilnīgi noteikti. Es pa�laik pārkāpju visus likumus, būdama �eit kopā ar tevi. Ja tu man ļausi piedalīties, es aizmirsī�u, ka tevi �odien satiku. Ja ne�

Viņas acīs bija tāda izteiksme, ka, par spīti visām bīsta�majām iespējām, D�eks jutās laimīgs, ka viņ� �eit atradās tie�i �obrīd.

-�� Labi, tu būsi mana un Seta kontaktpersona. Viņ� ir vienīgais, uz kuru es varu paļauties, neskaitot tevi.

-�� Bet tu pazaudēji to priek�metu. Kā gan viņ� var palī�dzēt? Keita neslēpa nepatiku pret detektīvu.

D�eks piecēlās un sāka staigāt �urp tur. Beidzot viņ� apstājās un paskatījās uz Keitu.

-�� Vai tu zini, kas tavam tēvam bija raksturīgs? Viņam vienmēr padomā bija dubultmēģinājuma plāns.

Keita sausi atbildēja.

-�� Es atceros.

-�� Es paļaujos uz �o rakstura iezīmi.

-�� Par ko tu runā?

-�� Par to, ka �ajā gadījumā Luteram bija dubultnodro�inājuma plāns.

Keita pavērtu muti skatījās uz D�eku.

*� t ♦

-�� Misis Brūma?

Durvis vēl mazliet pavērās, un Edvīna Brūma paraudzī�jās laukā.

-Jā?

-��� Mani sauc Keita Vitneja. Luters Vitnejs bija mans

tēvs. Keita atviegloti uzelpoja, kad vecā sieviete viņai uzsmaidīja.

-� Es zināju, ka esmu jūs jau iepriek� redzējusi. Luters vien�mēr rādīja jūsu fotogrāfijas. Jūs esat skaistāka nekā bildēs.

-�� Paldies.

Edvīna parāva durvis vaļā.

-�� Par ko gan es domāju. Jūs dro�i vien esat nosalusi. Lūdzu, nāciet iek�ā.

Edvīna viņu ieveda mazajā dzīvojamajā istabiņā, kur uz da�ādām mēbelēm sēdēja trīs kaķi.

-�� Es nupat uzvārīju svaigu tēju, vai jūs vēlētos?

Keita vilcinājās. Laika bija maz. Tad viņa paskatījās uz �aurajām telpā. Stūrī atradās klavieres, ko klāja bieza pu�tekļu kārta. Keita paskatījās sievietes vājredzīgajās acīs. Viņai bija atņemts arī muzicē�anas prieks. Vīrs miris, vi�ņas vienīgā meita arī. Nez vai viņu apmeklēja daudz cie�miņu?

-�� Paldies, labprāt.

Abas sievietes ierīkojās uz veciem, bet ērtiem krēsliem. Keita malkoja stipro tēju un atmāiga. Viņa atglauda matus no sejas un paskatījās uz paveco sievieti, kuras skumjās acis bija vērstas uz Keitu.

-�� Man �ēl jūsu tētiņa, Keit. Es saprotu, ka jums abiem bija nesaskaņas. Bet tik labu cilvēku kā Luters es nekad dzīvē neesmu satikusi.

Keita juta siltumu no �iem vārdiem.

-�� Paldies. Mums abām �ai sakarā nācies daudz ko pār�dzīvot.

Edvīnas skatiens aizklīda līdz mazam galdiņam pie lo�ga, un Keita tam sekoja. Uz galda bija vairākas Vandas Brūmas fotogrāfijas. Viņa tajās izskatījās laimīga. Vanda bija ļoti līdzīga mātei.

Svētnīca. Keita atcerējās sava tēva kolekciju.

-�� Jā, patiesi. Edvīna atkal uz viņu palūkojās.

Keita nolika tēju.

-�� Misis Brūma, man nepatīk tūlīt pat ķerties pie lietas, bet man patiesi nav daudz laika.

Vecā sieviete nogaido�i paliecās uz priek�u.

-�� Jūs ieradāties sakarā ar Lutera un manas meitas nāvi?

Keita izskatījās pārsteigta.

-�� Kāpēc jūs tā domājat?

Edvīna vēl vairāk paliecās uz priek�u un runāja �ukstus.

-�� Tāpēc, ka es zinu, ka Luters nenogalināja misis Salivenu. Esmu par to pārliecināta, it kā pati būtu redzējusi savām acīm.

Keita izskatījās apjukusi.

-�� Vai jums ir kādi pieņēmumi, kas �

Edvīna skumīgi �ūpoja galvu.

-Nē. Nē. Nezinu.

-�� Bet kā tad jūs zināt, ka mans tēvs to neizdarīja?

Varēja redzēt, ka viņa vilcinājās. Edvīna atslīga krēslā

un aizvēra acis. Kad viņa tās beidzot atvēra, Keita nebija pat pakustējusies.

-�� Jūs esat Lutera meita, un jums jāzina patiesība. Vi�ņa apklusa, iedzēra malku tējas un, noslaucījusi lūpas sal�vetē, ierīkojās krēslā. Viņai, klēpī ielēca melns persie�u ka�ķis un iekārtojās gulē�anai. Es pazinu jūsu tēvu. Zināju par viņa pagātni. Viņ� un Vanda viens otru iepazina, kad pirms daudziem gadiem viņa iekļuva nepatik�anās, Luters viņai palīdzēja nostāties uz kājām un atgriezties godīgā dzīvē. Es vienmēr viņam bū�u pateicību parādā par to. Lu�ters mums ar Vandu palīdzēja, kad tas bija nepiecie�ams, īstenībā, Keit, jūsu tēvs tonakt atradās tajā mājā tikai Vandas dēļ.

Edvīna turpināja stāstīt. Kad viņa bija beigusi, Keita at�spiedās pret krēsla atzveltni un juta, ka aiztur elpu. Viņa izelpoja ar skaļu nopūtu un �ķita, ka tas atbalsotos mazajā istabiņā.

Edvīna neko neteica, bet ar savām lielajām, skum jajām acīm turpināja vērot jauno sievieti. Beidzot viņa sakustē�jās. Sarepējusī roka noglaudīja Keitas ceļgalu.

-�� Luters tevi, bērns, mīlēja. Vairāk par visu.

-�� Es to saprotu�

Edvīna lēnām pagrozīja galvu.

-�� Viņ� nekad jūs nevainoja par to, ko jūs jutāt pret vi�ņu. Patiesībā viņ� teica, ka jūs rīkojāties pareizi.

-�� Viņ� tā teica?

-�� Viņ� tik ļoti ar jums lepojās ar to, ka jūs esat juris�te. Viņ� man teica: �Mana meita ir sasodīti laba juriste. Viņai rūp taisnīgums, un viņai ir taisnība.�

Keitai noreiba galva. Ar sajūtām, kuras viņai uzmācās, bija grūti cīnīties. Viņa berzēja pakausi un kādu brīdi ska�tījās laukā pa logu. Pa ielu aizbrauca melns limuzīns un nozuda. Viņa ātri paskatījās uz Edvīnu.

-��� Misis Brūma, paldies, ka man visu to pastāstījāt. Ma�nam apmeklējumam ir īpa�s nolūks. Man nepiecie�ama jūsu palīdzība.

-�� Es darī�u, ko varē�u.

-�� Mans tēvs jums atsūtīja paciņu.

-�� Jā. Un es to nosūtīju misteram Grehemam, kā Luters lika.

-�� Jā, es zinu. D�eks to saņēma, bet kāds� kāds to vi�ņam atņēma. Mēs domājām, varbūt mans tēvs jums atsūtī�ja vēl kaut ko, kas mums varētu palīdzēt.

Edvīnas acis vairs neizskatījās skumjas. Skatiens kļuva vērīgs, un viņa paskatījās pār Keitas plecu.

-�� Aiz jums pa kreisi, klavieru sēdeklī ir dziesmu grā�mata.

Keita atvēra klavieru sēdekli un izņēma dziesmu grā�matu. Starp lappusēm bija mazs sainītis.

-�� Luters bija vīrs, kas vienmēr visu paredzēja. Otru tā�du es savā dzīvē neesmu sastapusi. Viņ� teica, ja kaut kas noies greizi ar paciņas nosūtī�anu, tad man jānosūta �is sainītis misteram Grehemam. Es jau gatavojos to darīt, kad uzzināju par viņu pa televizoru. Vai man taisnība, ka misters Grehems nav vainīgs?

Keita pamāja.

-�� Es vēlētos, kaut visi domātu tāpat kā jūs.

Keita gribēja atvērt sainīti.

Viņu pārsteidza Edvīnas asais tonis.

-��� Nedariet to, Keit. Jūsu tēvs teica, ka tikai D�eks Grehems drīkst apskatīties, kas tur ir iek�ā. Tikai viņ�. Es domāju, ka būs labāk, ja izpildīsiet viņa novēlēju�mu.

Keita vilcinājās, cīnīdamās ar dabisku ziņkārību.

-�� Vai viņ� jums vēl kaut ko teica? Varbūt to, ka viņ� zi�nāja, kas nogalināja Kristīni Salivenu?

-�� Viņ� noteikti zināja.

Keita vērīgi paskatījās uz Edvīnu.

-�� Bet viņ� nepateica, kur� tas bija?

Edvīna enerģiski purināja galvu.

-�� Viņ� tomēr pateica vienu lietu.

-�� Kādu?

-�� Viņ� sacīja ja viņ� man pateiktu, kas to izdarīja, es viņam neticētu.

Keita apsēdās un kādu brīdi pārdomāja.

-�� Ko gan viņ� ar to domāja?

-�� Mani tas pārsteidza.

-�� Kāpēc? Kāpēc tas jūs pārsteidza?

-�� Tāpēc, ka Luters bija visgodīgākais virs, kādu man gadījies sastapt. Es ticēju visam, ko viņ� man teica kā Evaņģēlijam.

-� Tātad viņ� tur redzēja kaut ko tādu, kam pat jūs neva�rētu noticēt?

-�� Pareizi. Es tie�i tā iedomājos.

Keita piecēlās, lai ietu.

-�� Paldies, misis Brūma.

-�� Lūdzu sauciet mani par Edvīnu. Jocīgs vārds, bet tas ir vienīgais, kas man vēl atlicis.

Keita pasmaidīja.

-��� Kad viss būs beidzies, Edvīna, es� es vēlētos at�griezties un jūs apciemot, ja jums nav nekas pret to. Tad parunāsim vairāk par �īm lietām.

-�� Es to ļoti vēlētos. Vecumam ir savas labās un sliktās puses. Būt vecai un vientuļai ir pavisam skumji.

Keita uzvilka mēteli un piegāja pie durvīm, noslēpusi sainīti rokassomiņā.

-Tas palīdzēs jums viņu atrast, keit, vai ne?

Keita pagriezās apkārt.

-�� Ko, lūdzu?

-�� To neticamo personu. Tādu nevarētu būt pārāk daudz.

*� * *

Slimnīcas dro�ības sargs gara auguma korpulents vīrs, jutās �ausmīgi neērti.

-�� Es īsti nezinu, kas notika. Es biju izgājis varbūt di�vas, visaugstākais trīs minūtes.

-�� Jūs vispār nedrīkstējāt atstāt savu posteni, Monro. Maza auguma uzraugs skatījās tie�i apsarga acīs, un lielais vīrs stipri svīda.

-�� Kā jau teicu, viena dāma man lūdza palīdzēt panest viņas somu, un es palīdzēju.

-�� Kāda dāma?

-�� Es jau jums teicu, viena dāma. Jauna, skaista, ģērbu�sies lieti�ķā kostīmā. Inspektors nepatikā novērsās. Viņ� protams nezināja, ka �ī dāma bija Keita Vitneja un ka viņa kopā ar Setu Frenku viņas ma�īnā jau atradās piecu kvar�tālu attālumā no slimnīcas

*� * *

-�� Vai sāp? Keita uz viņu paskatījās, bet ne viņas sejas izteiksme, ne balss neizrādīja īpa�u �ēlsirdību.

Frenks nedro�i aptaustīja nosaitēto galvu.

-�� Jūs jokojat. Mana se�gadīgā meita prot iesist stip�rāk. Viņ� apskatīja ma�īnas interjeru. Vai jums neat�rastos kāda cigarete? Vai jūs nezināt, kop� kura laika slimnīcās neļauj smēķēt?

Viņa parakņājās rokassomiņā un pameta viņam iesāktu paciņu.

Frenks aizsmēķēja un vēroja Keitu cauri dūmu māko�nim.

-�� Starp cilu, jums labi iznāca ar to noīrēto policistu. Jūs varētu filmēties.

-�� Lieliski. Es pa�laik gatavojos mainīt darbu.

-�� Kā klājas jūsu draugam?

-�� Viņ� pagaidām atrodas dro�ībā. Palīdzēsim viņam to saglabāt.

-� Es nevarēju iedomāties, ka tā notiks ar jūsu tēvu, tie�i manu acu priek�ā.

-�� D�eks teica.

-�� Bet jūs viņam neticat?

-�� Kāda tam nozīme, kam es ticu?

-�� Ir nozīme. Man tas ir svarīgi, Keit.

Viņa apstājās pie sarkanās gaismas.

-�� Labi. To var pateikt ari savādāk. Es domāju, ka jūs nevēlējāties, lai tā notiktu. Vai būs labi diezgan?

-�� Pagaidām var iztikt.

*� * *

D�eks pagriezās ap stūri un centās nomierināties. Bei�dzot galvaspilsētā bija norimusi sniega vētra. Lai gan vairs nesniga slapj� sniegs,' termometrs rādīja divdesmit grādus zem nulles, un pūta spēcīgs vēj�. D�eks ar elpu sasildīja sastingu�os pirkstus un izberzēja acis, kas sūrstēja no bez�miega. Uz tum�o, nemierīgo debesu fona vīdēja mēness sirpis un izstaroja maigu, zeltainu gaismu. D�eks apskatīja apkārtni. Ielas pretējā pusē bija tum�a un pamesta māja. Ēka, kuras priek�ā viņ� stāvēja, jau sen bija slēgusi savas durvis. Da�i garāmgājēji drosmīgi cīnījās ar bargajiem lai�ka apstākļiem, ta�u ilgu laiku D�eks stāvēja viens pats. Beidzot viņ� patvērās zem ieejas jumtiņa un gaidīja.

Trīs kvartālus tālāk, ietves mala, apstājās taksometrs. Tā aizmugures durvis atvērās, un trotuāram pieskārās kā�jas zempapē�u kurpēs. Taksometrs tūlīt pat aizbrauca, un pēc mirkļa iela atkal bija klusa. Keita savilka mēteli cie��āk un steidzās uz priek�u. Kad viņa gāja garām nāko�a�jam kvartālam, kāda ma�īna ar izslēgtām ugunīm pagrie�zās ap stūri un lēnām viņai sekoja. Viņa neskatījās atpa�kaļ, visu savu uzmanību pievērsusi pakāpieniem.

D�eks redzēja, kā viņa pagriezās ap stūri. Pirms do�a�nās uz priek�u viņ� sākumā paskatījās uz visām pusēm. �o paradumu D�eks bija apguvis ātri un cerēja, ka ļoti drīz varēs no tā atkal atradināties. Viņ� a�i devās Keitai pretim. Iela bija klusa. Ne Keita, ne D�eks neievēroja limuzīna

priek�galu, tam lēni virzoties gar stūra ēkas fasādi. Ma�īnā �oferis lūkojās nakts binoklī, ko pre�u pasūtījumu kata�logs bija izreklamējis kā jaunāko padomju tehnikas sa�sniegumu. Biju�ie komunisti varēja nezināt, kā vadīt de�mokrātisku, kapitālistisku sabiedrību, tomēr viņi prata ra��ot kārtīgu militāro tehniku.

-�� Tu esi nosalis. Cik ilgi tu jau gaidi? Keita pieskārās D�eka rokai, un cauri viņas ķermenim iz�āvās ledaina sa-

* *

jūta.

-�� Ilgāk, kā nepiecie�ams. Moteļa numurā man uzmācās izmisums. Man vajadzēja ieelpot svaigu gaisu. Nekāds la�bais cietumnieks no manis neiznāks. Es klausos.

Keita atvēra savu rokassomiņu. Viņa bija D�ekam zva�nījusi no telefona automāta. Viņa nevarēja viņam pateikt, kas tas ir. D�eks piekrita Edvīnai Brūmai ja riskē, tad tas jādara vairākkārt. Keita bija paveikusi pietieko�i daudz.

D�eks satvēra sainīti. Nebija nemaz tik grūti uzminēt tā saturu. Tur bija fotogrāfijas.

Paldies Dievam, Luter, tu neliec vilties.

-�� Vai ar tevi viss kārtībā? D�eks viņu nopētīja.

-�� Es turos.

-�� Kur ir Sets?

-�� Tepat tuvumā. Viņ� mani aizvedīs mājās.

Abi skatījās viens otram acīs. D�eks saprata, ka būtu labāk, ja Keita dotos projām. Varbūt viņai uz kādu laiku vajadzētu atstāt valsti, kamēr viss būs beidzies vai arī viņ� tiks sodīts par slepkavību. Pēdējā gadījumā viņas vēlē�a�nās uzsākt jaunu dzīvi būtu tas pareizākais.

Ta�u D�eks negribēja, lai viņa dotos prom.

-�� Paldies. Tas izklausījās tā, it kā. Keita nupat būtu D�ekam atnesusi pusdienas vai viņ� būtu izņēmis drēbes no ķīmiskās tīrītavas.

-�� D�ek, ko tu tagad taisies darīt?

-�� Es vēl neesmu izlēmis. Bet iz�ķiro�ais brīdis tuvojas. Es nedomāju padoties bez cīņas.

-�� Tu pat nezini, ar ko tu cīnies. Nez vai tā ir godīga cī�na.

>

-�� Kas saka, ka tai jābūt godīgai?

Viņ� Keitai uzsmaidīja. Vējs pluinīja vecas avīzes pa ielu.

-�� Būs labāk, ja tu iesi. Te nav tik dro�i.

-�� Man līdzi ir piparu gāzes baloniņ�.

-�� Gudra meitene.

Viņa pagriezās, lai ietu, bet tad satvēra D�eka roku.

-�� D�ek, lūdzu, esi uzmanīgs.

-�� Es vienmēr uzmanos. Esmu ta�u jurists.

-�� D�ek, es runāju nopietni.

Viņ� paraustīja plecus.

-�� Es zinu. Es apsolu, ka bū�u pēc iespējas piesardzī�gāks. To teicis, viņ� tuvojās Keitai un noņēma cepuri.

Nakts tālskatis pavērsās pret D�eka seju un tad tika no�laists. Trīco�a roka paņēma mobilo telefonu.

D�eks un Keita stāvēja apkampu�ies. Lai gan D�eks iz�misīgi vēlējās viņu noskūpstīt, �ajos apstākļos viņ� apmie�rinājās ar vieglu lūpu pieskārienu viņas kaklam. Kad viņi viens no otra atrāvās, Keitas acīs bija pavīdējis miklums. D�eks pagriezās un ātri devās prom.

Kamēr Keita gāja atpakaļ, lejup pa ielu, viņa neievēro�ja ma�īnu, kura, novirzījusies no kursa, �ķērsoja ielu un gandrīz uzbrauca uz trotuāra. �ofera durvīm atsitoties va�ļā, Keita atkāpās. Tālumā varēja dzirdēt sirēnu kaucienus. Tie tuvojās. Keita instinktīvi paskatījās atpakaļ. D�eks bi�ja izgaisis. Kad viņa pagriezās pret ma�īnu, viņā noraudzī�jās pa�apmierinātu acu pāris zem kuplām uzacīm.

-�� Es cerēju, ka mūsu celi atkal krustosies, Vitneja kun�dze.

Keita raudzījās uz �o vīru, bet nespēja viņu atpazīt. Viņ� izskatījās vīlies.

-�� Bobs Geivins. No laikraksta Post.

Viņa paskatījās uz viņa ma�īnu. Viņa to jau agrāk bija redzējusi pabraucam garām Edvīnas Brūmas mājai.

-�� Jūs mani izsekojat?

-�� Jā. Es sapratu, ka jūs mani agri vai vēlu aizvedīsiet pie Grehema.

-�� Policija? Keita ātri pagrieza galvu. Sirēnai kaucot, uz �o pusi drāzās patruļas ma�īna. Jūs viņus izsaucāt?

Geivins smaidīdams pamāja. Viņ� acīmredzot bija ar sevi apmierināts.

-�� Pirms ierodas policisti, es domāju, ka mēs varētu no�slēgt nelielu vieno�anos. Jūs man sniedzat ekskluzīvu in�formāciju visus sīkumus par D�eku Grehemu, un es sa�vu rakstu izmainu tā, ka no līdzzinātājas jūs kļūstat par nevainīgu garāmgājēju.

Keita nikni skatījās uz �urnālistu. Viņas dusmas bija krāju�ās veselu mēnesi, un Bobs Geivins atradās tie�i eks�plozijas epicentrā.

-��� Pasteidzieties, Keit, viņ� mudināja. Jums nav daudz laika. Jūs neiesēdinās, un es saņem�u sen gaidīto Pulicera prēmiju savas piecpadsmit godinā�anas mi�nūtes. Kā būs?

Viņa atbildēja pārsteidzo�i mierīgi, it kā mēne�iem ilgi būtu to izmēģinājusi.

-�� Sāpes, mister Geivin, jūs saņemsiet piecpadsmit sāp�ju minūtes. � Kamēr viņ� skatījās uz Keitu, viņa izvilka mazo gāzes baloniņu un, pavērsusi to tie�i pret viņa seju, nospieda slēdzi.

Piparu gāze trāpīja Geivinam tie�i acīs un degunā, no�krāsodama viņa seju sarkanu. Kad policisti izkāpa no ma��īnas, Bobs Geivins vārtījās pa trotuāru, saķēris seju, un neveiksmīgi mēģināja sev izskrāpēt acis.

*� * *

Sadzirdējis sirēnu, D�eks drāzās lejup pa �ķērsielu.

Viņ� atspiedās pret mājas sienu, cīnīdamies pēc elpas. Viņam sāpēja plau�as, un aukstums knieba vaigos. Izvēlē�damies �o tuksnesīgo rajonu, viņ� bija pieļāvis taktisku kļūdu. D�eks bija saredzams kā melna skudra uz baltas papīra lapas. Sirēnas tagad bija saplūdu�as kopā, un viņ� nespēja noteikt, no kuras puses tās nāca.

Faktiski policijas ma�īnas tuvojās no visiem virzie�niem. D�eks aizskrēja līdz nākamajam stūrim un, apstā�jies, palūkojās ap to. Viņ� ieraudzīja, ka policija bija blo�ķējusi ielas galu. Viņu stratēģija bija viegli at�ifrējama. Policisti zināja viņa vispārējās koordinātes. Viņi norobe��os pla�u teritoriju un to sistemātiski pārbaudīs. Viņu rīcī�bā bija cilvēki un laiks.

D�eka vienīgā priek�rocība bija tā, ka viņ� labi pazina �o apvidu. Kad viņ� strādāja par valsts aizstāvi, daudzi vi�ņa klienti nāca no �ī rajona. Viņi nesapņoja par koled�u, universitāti, labu darbu, mīlo�u ģimeni un greznu māju nomalē, bet par to, cik naudas varētu iegūt, lai izdzīvotu, pārdodot narkotikas. Izdzīvo�ana. Tas bija spēcīgs cilvēka instinkts. D�eks cerēja, ka arī viņam tas būs pietieko�i stiprs.

Skrienot lejup pa aleju, viņ� nenojauta, ko varētu sa�stapt. Viņ� gan domāja, ka nejaukais laiks būs licis vietē�jiem noziedzniekiem uzturēties mājās. Viņ� gandrīz ie�smējās. Neviens no viņa biju�ajiem partneriem Patona un

�ova firmā nebūtu tuvojies �im rajonam, kaut ari viņus pavadītu bruņotu vīru nodaļa. Viņ� tikpat labi varētu skriet pa Mēness virsmu.

Ar vienu lēcienu viņ� bija pāri ķē�u �ogam un nedaudz zaudēja līdzsvaru. Atspiedies ar roku pret nelīdzenu ķie�ģeļu sienu, viņ� sadzirdēja divas skaņas savu smago el�pu un skrejo�u soļu troksni. Tur bija vairāki cilvēki. Viņu bija ieraudzīju�i. Viņ� bija aplenkts. Drīz pret viņu tiks vērsti �aujamie, un no �etrkājainajiem policistu palīgiem nevarēja aizlaisties. Viņ� metās laukā no alejas un skrēja uz Indianas avēnijas pusi.

D�eks, mainījis virzienu, skrēja pa citu ielu, bet viņam pretī drāzās jauni vajātāji. Tagad visu iz�ķirs laiks. Viņ� sataustīja paciņu kabatā. Ko lai ar to iesāk? Viņ� vairs ne�vienam neuzticējās. Parasti pēc aresta sastādīja atņemto mantu sarakstu ar visiem nepiecie�amajiem parakstiem, kas D�ekam neko nenozīmēja. Tas, kur� varēja nogalināt, kad apkārt bija simtiem policistu, un bez pēdām pazust, noteikti mēģinās iegūt cietumnieka pesonīgās mantas no policijas iecirkņa. Un �ī paciņa bija viņa vienīgā iespēja. Kolumbijas apgabalā nāves sods bija atcelts, bet mū�a ie�slodzījums nebija nekas labāks. No daudziem viedokļiem tas �ķita pat daudz sliktāks.

Ieskrējis starp divām ēkām, D�eks paslīdēja uz ledus, atsitās pret atkritumu urnu, to apgāzdams, un pakrita uz asfalta. Viņ� sāka slīdēt uz ielas pusi, berzēdams nobrāzto elkoni, un sajuta sāpes ceļgalā. Piecēlies sēdus, D�eks sastinga.

Viņu apspīdēja ma�īnas priek�ējās ugunis, un acis �ilbi�nāja policijas zibo�ā gaisma. Riteņi apstājās pāris sprī�u no viņa galvas. D�eks nespēja pakustēties, viņam trūka el�pas.

Ma�īnas durvis atsprāga vaļā, un D�eks pārsteigts pa�skatījās aug�up. Tās bija pasa�ieru puses durvis. Tad atvē�rās �ofera durvis, un spēcīgas rokas satvēra D�eku aiz pa�dusēm.

-Nolādēts, D�ek, pacel savu sē�amvietu!

D�eks palūkojās uz aug�u un ieraudzīja Setu Frenku.

Bils Bērtons pabāza galvu slepenā dienesta komand�punktā. Tims Kolins sēdēja pie viena no galdiem, pārska�tīdams ziņojumus.

-�� Nāc, Tim.

Kolins neizpratnē pacēla acis.

Bērtons klusi teica:

-�� Viņi to ielenku�i netālu no tiesas nama. Es gribu būt tur klāt. Katram gadījumam.

*� * *

Seta Frenka limuzīns drāzās lejup pa ielu. Zilā signālgaisma lika transportam pa�ķirties.

-�� Kur ir Keita? D�eks gulēja uz aizmugures sēdekļa. Viņam pāri bija pārsegta sega.

-� Pa�laik, iespējams, ka viņai nolasa viņas tiesības. Tad viņai izvirzīs apsūdzību kā līdzzinātājai, par to, ka tev palīdzējusi.

D�eks uzlēca sēdus.

-��� Mums jāatgrie�as, Set. Es pado�os policijai. Viņi Keitu atbrīvos.

-�� Protams.

-�� Es nejokoju, Set. D�eks bija pārliecies pār priek�ē�jo sēdekli.

-�� Es arī ne, D�ek. Ja tu atgriezīsies un padosies, Keitai tas nelīdzēs, un tu zaudēsi tās niecīgās cerības, kas tavu dzīvi varētu atgriezt normālās sliedēs.

-Bet Keita�

-�� Par Keitu es parūpē�os. Es jau piezvanīju kolēģim. Viņ� Keitu sagaidīs. Viņ� ir kārtīgs puisis.

D�eks atkrita sēdeklī.

-�� Sasodīts!

Frenks atvēra savu logu un, pastiepis roku, noņēma signālgaismu un nometa;sev blakus uz sēdekļa.

-�� Kas, pie velna, notika?

Frenks paskatījās aizmugures spogulī.

-�� Neesmu dro�s. Es pieņemu, ka Keita tikusi izsekota. Es apbraukāju �o rajonu. Mēs norunājām satikties pie konferen�u centra pēc tam, kad viņa būs tikusies ar tevi. Sadzirdēju savā policijas rācijā, ka tevi nopeilēju�i. Es se�koju vajā�anas norisei pa radio un mēģināju nojaust, kurp tu dosies. Man paveicās. Kad es tevi ieraudzīju izskrienam no alejas, es nespēju noticēt sacām acīm. Kā tu, starp citu, jūties?

-�� Labāk nevar būt. Man vajadzētu ar �ādām lietām no�darboties vienreiz vai divreiz gadā, lai uzturētu formu. Jā�gatavojas Bēgo�o noziedznieku olimpiādei.

Frenks pasmējās.

-� Tu joprojām esi dzīvs un joko, mans draugs. Tātad tu saņēmi kādu jauku dāvanu?

D�eks klusi nolamājās. Viņ� tik ļoti bija aizrāvies ar bēg�anu no policijas, ka nebija pat paskatījies. Viņ� izvil�ka sainīti.

-�� Vai var ieslēgt gaismu?

Frenks ieslēdza griestu gaismu.

D�eks iz�ķirstīja fotogrāfijas.

Frenks skatījās spogulī.

-�� Kas tad mums tur ir?

-�� Fotogrāfijas. Tajās redzams vēstuļu nazis.

-�� Nekas pārsteidzo�s: Vai tu kaut ko vari saskatīt?

D�eks vērīgi pētīja fotogrāfijas vājajā apgaismojumā. Es

neko neredzu. Jums dro�i vien policijā ir kaut kāda aparatūra, kas parāda skaidrāk.

Frenks nopūtās.

-�� Es tev negribu melot, D�ek. Ja būtu vēl kādi pierādī�jumi. Ar to vien mums nesanāks apsūdzība. Ja arī mēs kaut kādā veidā varētu dabūt to, kas līdzinās nospiedu�miem, kur� gan varētu konstatēt, kam tie pieder. No foto�grāfijas nevar noteikt DNS paveidu, tik daudz es zinu.

-�� Es saprotu. Ne velti �etrus gadus nostrādāju par advokātu.

Sets sāka braukt lēnāk. Viņi bija Pensilvānijas avēnijā,

un transporta plūsma pastiprinājās.

-�� Tātad kādas ir tavas domas?

D�eks atglauda matus un masēja ar pirkstiem kāju, ka�mēr pārgāja sāpes ceļgalā.

-�� Lai kur� aiz tā visa slēpjas, viņ� ļoti gribēja atgūt vēs�tuļu nazi. Tik ļoti, ka bija gatavs nogalināt tevi, mani, ku�ru katru, kas pagadītos ceļā. Viņiem uznākusi paranoja.

-�� Tavs teiktais saskan ar mūsu teoriju par kādu lielu dūzi, kam nāktos daudz zaudēt, ja viss nonāktu atklātībā. Tātad? Viņi to atguva. Kas mums atliek, D�ek?

-�� Luters �īs fotogrāfijas neizgatavoja tāpat vien, katram gadījumam, ja kaut kas notiek ar tur redzamo priek�metu.

-�� Par ko tu runā?

-�� Atceries, Set, viņ� atgriezās valstī. Mēs nekad neuz�zināsim, kāpēc.

Frenks apstājās pie sarkanās gaismas. Viņ� pagriezās pret D�eku.

-�� Taisnība. Viņ� atgriezās. Kā tev liekas, kādēļ?

D�eks uzmanīgi iekārtojās aizmugures sēdeklī, noliek�dams galvu zem loga līnijas.

-�� Es domāju, ka zinu. Atceries, es tev teicu, ka Luters nebija no tiem cilvēkiem, kas ļautu tādām lietām palikt nesodītām. Ja viņ� varēja, viņ� kaut ko darīja lietas labā.

-�� Bet viņ� ta�u atstāja valsti.

-�� Es zinu. Varbūt tāds bija viņa sākotnējais plāns. Var�būt viņ� par to visu laiku domāja, ja viņam �is pasākums būtu izdevies. Bet viņ� tomēr atgriezās. Kaut kas viņam li�ka mainīt domas. Un viņam bija �īs fotogrāfijas. D�eks izveidoja no tām vēdekli.

Parādījās zaļā gaisma; un Frenks turpināja braukt.

-�� Es nesaprotu, D�ek, ja viņ� gribēja atmaskot to puisi, kāpēc viņ� nenosūtīja �īs lietas policijai?

-�� Manuprāt, viņ� to plānoja galu galā izdarīt. Bet Edvīnai Brūmai viņ� teica, ka viņa neticētu, ja viņ� izstāstītu, ko redzējis. Ja pat viņa, būdama tuvos draugos ar Luteru, nespētu noticēt viņa stāstam, viņ� varbūt domāja, ka vi�ņam neviens neticēs. Bez tam, viņam vajadzētu atzīt lau�pī�anas faktu, lai pārliecinātu policiju.

-�� Labi, tā būtu ticamības problēma. Kāds �eit sakars ar fotogrāfijām?

-�� Piemēram, ja gribētu veikt tie�u apmaiņu. Skaidru naudu pret zināmu priek�metu. Kurā brīdī varētu rasties sare�ģījumi?

Frenks atbildēja nekavējo�i.

-�� Samaksas brīdī. Kā saņemt naudu, lai tevi nenogalina vai nenoķer. Tu vari vēlāk nosūtīt instrukcijas, kur atradī�sies �is priek�mets. Visgrūtākā ir naudas saņem�ana. Tāpēc cilvēku nolaupī�anu skaits ir samazinājies.

-�� Un kā tu to darītu?

Frenks kādu brīdi pārdomāja.

-�� Ja iet runa par izpirkuma maksu, kad nav vēlama po�licijas iejauk�anās, es rīkotos ātri. Es uzņemtos minimālu risku un iegūtu laiku, lai aizlaistos.

-�� Kā tu to panāktu?

-�� Ar ENP elektronisko naudas pārvedumu. Es kād�reiz nodarbojos ar vienu bankas blē�u lietu, kad strādāju Ņujorkā. Tas puisis bija visu nostrādājis pats savā bankā telegrāfa pārskaitījumu nodaļā. Tu nespētu noticēt, kādas summas katru dienu tiek pa to pārskaitītas. Tu arī neticēsi, cik pazūd pa ceļam. Apķērīgs kriminālists var piesavinā�ties nelielas summas da�ādās vietās. Tas aizņem tikai da��as minūtes un ir daudz nekaitīgāk, nekā rakņāties parka atkritumu urnā, kur kāds tev var ielaist lodi ribās.

-�� Vai sūtītājs var izsekot naudas plūsmai?

-�� Protams. Ir jānosauc banka, kurp tiek pārvesta nauda. Tur jābūt rēķinam.

-�� Tātad, pieņemot, ka sūtītājs ir pietiekami pieredzējis, var noteikt, kur nauda palikusi. Un kas notiek pēc tam?

-�� Sūtītājs var censties iegūt kādu informāciju par rēķi�nu. Lai gan neviens nebūs tāds muļķis, ka minēs savu īsto vārdu vai sociālās apdro�inā�anas numuru. Turklāt tik ap�ķērīgs vīrs kā Vitnejs noteikti visu paredzēja. Līdzko nau�da nokļūtu pirmajā bankā, tā tūlīt tiktu pārsūtīta uz citu banku un pēc tam uz nāko�o, un tā tālāk. Kādā brīdī var�būt pēdas pazustu. Visbeidzot, tā ir tūlīt saņemama nauda.

-�� Izklausās pārliecino�i. Es varu derēt, ka Luters kaut ko tamlīdzīgu izdarīja.

Frenks uzmanīgi pakasīja galvu tajā vietā, kur beidzās apsējs. Viņ� bija uzmaucis cepuri pār acīm, un tā viņam spieda.

-�� Vienu es nevaru saprast kāpēc vispār to vajadzēja darīt. Pēc Salivenu aplaupī�anas Luteram vairs nebija ne�piecie�ama nauda. Viņ� vienkār�i varētu nozust un pa�tverties dro�ā vietā, kamēr negaiss norimst. Pēc kāda laika viņi saprastu, ka viņ� pazudis uz visiem laikiem, un rīko�

tos saskaņā ar bausli: ja tu netraucē mani, es tevi neaiztie�ku.

-�� Tev taisnība. Viņ� to būtu varējis izdarīt. Pazust. At�teikties no cīņas. Bet viņ� atgriezās ne jau tāpat vien, bet lai �anta�ētu to, kuru viņ� redzēja noslepkavojam Kristīni Salivenu. Ja pieņemam, ka viņ� to nedarīja naudas dēļ, kā�pēc tad?

Detektīvs kādu brīdi pārdomāja.

-�� Lai liktu tiem pasvīst. Lai viņi zinātu, ka eksistē lieci�nieks, ka viņam ir lietiskais pierādījums, kas varētu viņus pazudināt.

-�� Bet viņ� nebija pārliecināts, ka ar �o pierādījumu pietiks.

-Tāpēc, ka noziedznieks bija ļoti cienījama persona.

-�� Taisnība. Ko tu darītu, ja tev būtu �ie fakti?

Frenks apturēja ma�īnu pie ietves. Viņ� pagriezās pret D�eku.

-�� Es mēģinātu dabūt kādus citus pierādījumus.

-�� Kādā veidā? Kādu �anta�ējot?

Frenks pacēla rokas.

-�� Es padodos.

-�� Tu teici, ka sūtītājs var izsekot elektroniskajam pār�vedumam.

-�� Un tad?

-�� Kā būtu pretējā virzienā? Ja to izdara saņēmējs?

-�� Ak es nejēga! Frenks, aizmirsis par savu smadzeņu satricinājumu, uzsita sev pa pieri.

-�� Vitnejs izsekoja naudas plūsmu pretējā virzienā. Per�sona, kas pārskaita naudu, visu laiku domā, ka spēlē ar Vitneju kaķu spēli. Sūtītājs ir kaķis, bet Luters pele, kas slēpjas un gatavojas bēgt.

-�� Tikai patiesībā viņi ir mainītās lomās: Luters ir kaķis un sūtītājs pele.

-�� �āda izseko�ana galu galā var novest pie ļaundariem. Ie�spējams, ka viņu piesardzības pasākumiem nav nekādas nozī�mes, ja vispār viņi ir par tiem padomāju�i. Katrs telegrāfa pār�vedums �ajā valstī iet caur Federālo rezervju fondu. Tur var uz�zināt telegrammas saturu vai nosūtītāja bankas adresi. Ir kaut kas, pie kā pieķerties. Pat ja Vitnejs neizsekoja to, jau tas fakts, ka viņ� saņēma zināmu naudas summu, var kaitēt sūtītājam. Ja viņ� �o informāciju nodod policijai un ja viņi pārbauda�

D�eks pabeidza detektīva domu.

-�� Un pēk�ņi neticamais kļūst ticams. Telegrāfa sūtījumi nemelo. Nauda tika pārskaitīta. Ja tur bija liela summa, un es esmu pārliecināts, ka tā bija, tad to tik viegli nevar no�slēpt. Tādi ir �ie pierādījumi. Luters viņu ievilināja lama�tās ar viņa pa�a izpirkuma maksu.

-�� Man ienāca kaut kas cits prātā, D�ek. Ja Vitnejs gata�vojās izvirzīt apsūdzību pret �iem cilvēkiem, tad viņ� ar laiku plānoja pieteikties policijā. Viņ� būtu devies turp un iesniedzis lietiskos pierādījumus.

D�eks pamāja.

-�� Tāpēc es viņam biju nepiecie�ams. Tikai viņi pastei�dzās izmantot Keitu, lai nodro�inātos, ka viņ� klusēs. Un, lai viņu apklusinātu galīgi, viņi lika lietā lodi.

-�� Tātad Luters gatavojās pieteikties.

-�� Tie�i tā.

Frenks berzēja zodu.

-�� Zini, par ko es domāju?

D�eks tūlīt pat atbildēja.

-�� Viņ� to paredzēja.

Abi vīrie�i paskatījās viens uz otru.

Frenks ierunājās pirmais klusi, gandrīz �ukstus.

-� Viņ� zināja, ka tās ir lamatas, bet vienalga gāja. Un es sevi uzskatīju par tādu gudreli.

-�� Varbūt Luters izdomāja, ka tā būs vienīgā iespēja vēl�reiz satikt Keitu?

-�� Sasodīts. Es zinu, ka �is vīrs pelnīja iztiku zogot, bet man tev jāsaka, ka mana cieņa pret viņu pieaug ar katru mirkli vairāk.

-�� Es saprotu, ko tu ar to domā.

Frenks iedarbināja ma�īnu un sāka braukt.

-�� Kurp mūs novedīs visi �ie minējumi?

D�eks pa�ūpoja galvu un apgūlās.

-�� Neesmu dro�s.

-�� Es domāju, kamēr mums nav ne jausmas, kas ir �ī persona, mēs neko nevaram iesākt.

D�eks uzlēca sēdus.

-�� Bet mums ta�u ir pavedieni. Es tikai nespēju tos at�ifrēt.

Abi kādu brīdi brauca klusējot.

-�� D�ek, es saprotu, ka tas izklausās savādi no policista mutes, bet, manuprāt, tev vajadzētu apdomāt, kā no �ejie�nes pazust. Vai tu esi iekrājis kādu summiņu? Varbūt tev vajadzētu agri doties pensijā?

-�� Un atstāt Keitu likteņa varā? Jā mēs nenoķersim vai�nīgos, kas sagaida viņu? Desmit līdz piecpadsmit gadu cietumsoda par līdzzinā�anu. Es to neparko nedarī�u. Lai viņi mani sēdina kaut elektriskajā krēslā, bet es to nepie�ļau�u.

-�� Tev taisnība. Piedod, ka ieminējos.

Kamēr Sets lūkojās spogulī, blakus brauco�ā ma�īna mēģināja izdarīt pagriezienu tie�i viņiem priek�ā. Frenks uzmina uz bremzēm, un viņa auto sagriezās, ietriekdamies ietves apmalē. Automobilis ar Kanzasas numura plāksnīti, kas nupat bija ar viņiem gandrīz saskrējies, ātri aiztraucās.

-�� Stulbie tūristi! Nolāpītie nelie�i! Frenks, strauji el�podams, satvēra stūri stingrāk. Dro�ības josta bija savu

paveikusi, dziļi iegriezdamās viņam plecā. Frenka sadau�zītā galva pulsēja.

-�� Nolādētais nelietisl Frenks atkārtoja, nemērķēdams ne uz vienu. Tad viņ� atcerējās savu pasa�ieri un satraukts paskatījās uz aizmugures sēdekli.

-�� D�ek, D�ek, vai ar tevi viss kārtībā?

D�eks bija piespiedis seju pie durvju stikla. Viņ� bija pie samaņas, un viņa acis kaut ko cie�i pētīja.

-�� D�ek? Frenks atsprādzēja dro�ības jostu un satvēra D�eku aiz pleciem. Vai ar tevi viss kārtībā, D�ek!

D�eks paskatījās uz Frenku un tad vēlreiz pa logu. Frenks nevarēja saprast, vai trieciens bija D�eku izsitis no sliedēm. Viņ� automātiski aptaustīja D�eka galvu, vai nav kādu nobrāzumu, bet D�eks viņu apturēja un norādīja uz logu. Frenks paskatījās uz to pusi.

Viņiem atklājās Baltā nama skats no aizmugures.

D�ekam prātā kā videomontā�as kadri skrēja domas. Viņ� atcerējās, kā prezidents bija atrāvis roku no D�eniferas Baldvinas, aizbildinādamies ar tenisa traumu. Ta�u to bija radījis kāds zināms vēstuļu nazis, kura dēļ viss �is ār�prāts bija sācies. Neparastā interese, ko prezidents un sle�penais dienests izrādīja par Kristīnes Salivenas slepkavī�bas izmeklē�anu. Alana Ri�monda iera�anās uz Lutera ap�sūdzības nolasī�anu. Te bija izskaidrojums, kāpēc slepka�va spēja nogalināt veselas policistu armijas ielenkumā un pēc tam mierīgi aiziet. Kur� gan uzdro�inātos apturēt sle�penā dienesta aģentu, kas apsargā prezidentu? Neviens. Nav nekāds brīnums, ka Luters saprata, ka neviens viņam neticēs. Savienoto Valstu prezidents.

Tie�i pirms Lutera atgrie�anās valstī bija noticis nozī�mīgs notikums Alans Ri�monds bija sarīkojis, preses konferenci, kurā paziņoja sabiedrībai, cik ļoti no�ēlo Kris�

tīnes Salivenas traģisko bojāeju. Viņ� varbūt bija pavedis tā vīra sievu un uz viņas nāves rēķina krāja politisko kapi�tālu, izrādīdams sevi par �ēlsirdīgu un labu draugu. Tā bi�ja izcila uzstā�anās, bet tur nekas nebija patiess. To pārrai�dīja visai pasaulei. Nez, par ko domāja Luters, to redzē�dams? D�eks ticēja, ka Luters zināja un bija atgriezies, lai izlīdzinātu spēles rezultātu.

�ie fakti visu laiku bija krāju�ies D�eka smadzenēs, gaidīdami īsto katalizatoru.

Ielas lampu gaismā Tims Kolins vēroja sīku satiksmes negadījumu, bet neko nevarēja iz�ķirt, pretimbrauco�o ma�īnu uguņu ap�ilbināts. Blakus sēdo�ais Bils Bērtons arī paskatījās laukā pa logu. Kolins, paraustījis plecus, aizvēra melnā limuzīna logu. Bērtons piestiprināja signālgaismu pie ma�īnas jumta, ieslēdza sirēnu un ātri izbrauca auto pa Baltā nama aizmugures vārtiem. Ma�īna aiztraucās Kolumbijas apgabala Augstākās tiesas virzienā vajāt D�eku.

D�eks paraudzījās uz Setu Frenku un drūmi pasmaidī�ja, atceroties detektīva dusmu izvirdumu. Tā pati frāze bi�ja izlauzusies pār Lutera lūpām, pirms izdzisa viņa dzīvī�ba. D�eks beidzot atcerējās, kur viņ� to agrāk bija dzirdē�jis cietumā, kad tika aizmesta avīze ar smaido�o prezi�dentu titullapā. Viņ� bija nofotografēts pie tiesu nama.

Tie pa�i vārdi dusmās paspruka no vecā vīra mutes nikni un indīgi.

-�� Nolādētais nelietis! D�eks teica.

iķ # %

Alans Ri�monds stāvēja pie loga, apcerēdams, vai lik�tenis viņam lēmis atrasties nekompetentu darbinieku ie�lenkumā. Glorija Rasela kā transā sēdēja krēslā viņam

pretī. Pārgulējis ar viņu vairākas reizes, viņ� tagad bija zaudējis jebkuru interesi. Kad būs pienācis laiks, viņ� Raselu patrieks. Savu nāko�o administrāciju viņ� sastādīs no daudz spējīgākas komandas no tādiem apak�niekiem, kas viņam ļaus nodarboties ar valstiski svarīgām lietām. Ne jau tādēļ viņ� bija kļuvis par prezidentu, lai nodarbo�tos ar nenozīmīgiem niekiem.

-�� Es redzu, ka mēs sabiedriskajās aptaujās ne par matu neesam pavirzīju�ies uz priek�u. Gaidot Raselas atbildi, viņ� neskatījās uz viņu.

-�� Kālab tas tev tik svarīgi, vai tu uzvarēsi ar se�desmit vai septiņdesmit procentiem?

Prezidents strauji pagriezās.

-�� Jā, viņ� no�ņācās. Tam, velns parāvis, ir nozīme.

Rasela iekoda lūpā.

-�� Es pielik�u visas pūles, Alan. Varbūt mēs varētu pa�nāk, lai prezidenta vēlē�anās netiktu izvirzīti citi kandidāti.

-�� Mums to jācen�as dabūt cauri, Glorija.

Viņa paraudzījās uz grīdu. Pēc vēlē�anām viņa dosies ceļojumā apkārt pasaulei, kur viņa nevienu nepazina un neviens nepazina viņu. Viņai bija nepiecie�ams sākt visu no sākuma. Tad viss nokārtosies.

-�� Vismaz mūsu nelielā problēma ir atrisināta. Viņ� skatījās uz Raselu, salicis rokas aiz muguras. Slaids, ne�vainojami ģērbies un kopts viņ� izskatījās kā neuzvara�mās armādas komandieris. Tomēr vēsture bija pierādījusi, ka neuzvaramās armādas bijis daudz vieglāk sagraut, nekā cilvēki iedomājās.

-�� Vai tas ir iznīcināts? ■

-��� Nē, Glorija, tas atrodas manā rakstāmgaldā. Vai tu vēlētos uz to paskatīties? Varbūt tu vēlreiz gribētu ar to aizlaisties?

Gaisā bija jūtams sasprindzinājums, un viņa vēlējās beigt �o apspriedi pēc iespējas ātrāk. Rasela piecēlās.

-�� Vai būs vēl kādi norādījumi?

Viņ� papurināja galvu un atgriezās pie loga. Rasela jau bija uzlikusi roku uz durvju roktura, kad tās atvērās.

-�� Mums radu�ies sare�ģījumi. Bils Bērtons paskatījās uz viņiem abiem.

*� * *

-�� Tātad ko viņ� grib? Prezidents aplūkoja Bērtona pasniegto fotogrāfiju.

Bērtons attrauca:

-�� Vēstulē tas nav teikts. Es varu iedomāties, ka viņam nepiecie�ama nauda, jo policija viņam ir uz pēdām.

Prezidents daudznozīmīgi paskatījās uz Raselu.

-�� Esmu neizpratnē, uzzinot, ka Grehems iedomājies at�sūtīt fotogrāfiju uz �ejieni.

Bērtons ievēroja prezidenta skatienu un, kaut arī viņ� nevēlējās aizstāvēt Raselu, nedrīkstēja kļūdīties situācijas analīzē.

-�� Iespējams, ka Vitnejs viņam izstāstīja. Bērtons at�bildēja.

-�� Ja tā ir taisnība, tad viņ� pārāk ilgi vilcinājies, lai uz�lūgtu mūs uz �o deju, prezidents atcirta.

-�� Vitnejs varbūt viņam nav pateicis tie�i, Grehems to varēja izprātot pats. Viņ� tikai savienoja kopā detaļas.

Prezidents nometa fotogrāfiju. Rasela ātri novērsa ska�tienu. Ieraudzījusi vēstuļu na�a attēlu, viņa jutās kā parali�zēta.

-�� Bērton, saki, kāds kaitējums var mums no tā celties? Prezidents ar savu skatienu mēģināja ieurbties aģenta sma�dzenēs.

Bērlons apsēdās un ar plaukstu pārbrauca pār vaigu.

-�� Es to neesmu pārdomājis. Iespējams, ka Grehems ķe�ras pie salmiņa. Viņ� ir dilemmas priek�ā. Viņa draudzene pa�laik atrodas aiz restēm. Es varu derēt, ka tas viņu dzen izmisumā. Viņam pēk�ņi uznāk iedvesma, un viņ� izmēģi�na laimi, atsūtot mums �o fotogrāfiju, cerēdams, ka mēs to uzskatīsim par samaksas vērtu, lai kāda cena tiktu nosauk�ta.

Prezidents piecēlās, pirkstos grozīdams kafijas tasīti.

-�� Vai ir kāda iespēja viņu ātri sameklēt?

-�� Iespējas pastāv vienmēr. Cik ātri, to es nezinu.

-�� Kas notiks tad, ja mēs ignorējam viņa sūtījumu?

-�� Viņ� neko nevarēs izdarīt. Viņ� cer uz veiksmi.

-��� Bet ja nu pastāv tāda iespēja, ka policija viņu no�ķer. ..

.1

-�� Un ja viņ� visu ceļ gaismā! Bērtons pabeidza teiku�mu. Jā, tāda iespēja ir. Tā ir reāla.

Prezidents pacēla fotogrāfiju.

-�� Un vienīgais pamatojums viņa stāstam būs �ī te? Viņ� neticīgi grozīja galvu. Vai mums vērts uztraukties?

-�� Mani neuztrauc fotogrāfijas kā pierādījuma vērtība.

-�� Tevi uztrauc tas, ka viņa apsūdzība kopā ar policijas rīcībā eso�ajiem faktiem un pierādījumiem, ko var iegūt no �īs fotogrāfijas, varētu izraisīt da�us ļoti nepatīkamus jautājumus.

-�� Kaut kas tamlīdzīgs. Atcerieties, ka jums var kaitēt arī nepamatots apgalvojums. Jūs kandidējat uz pārvēlē�a�nu. Nomelnojo�i raksti presē var iznīcināt jūsu karjeru.

Prezidents kādu brīdi pārdomāja. Nekas un neviens ne�drīkstēja izjaukt viņa pārvēlē�anu.

-�� Tu ta�u zini, Bērton, ka, uzpērkot viņu, nekas labs

nevar iznākt. Kamēr Grehems ir dzīvs, viņ� ir bīstams. -

' .i

Ri�monds paskatījās uz Raselu, kas visu �o laiku bija sēdējusi nolaistu skatienu un klēpī saliktām rokām. Viņ� nodomāja, cik viņa bija gaudena.

Prezidents apsēdās pie sava galda un sāka �ķirstīt doku�mentus.

-�� Dariet to, Bērton, un veicīgi, viņ� pabeidza sarunu.

❖ ifc

Frenks paskatījās sienas pulkstenī, aizvēra durvis un, piegājis pie telefona, pacēla klausuli. Viņam joprojām sā�pēja galva, bet ārsti bija solīju�i pilnīgu izveseļo�anos.

Klausulē atskanēja balss:

-�� Va�ingtonas viesnīca.

-�� Lūdzu, savienojiet mani ar 233. numuru.

-�� Uzgaidiet mirklīti.

Laiks vilkās, un Frenks sāka uztraukties. D�ekam vaja�dzēja būt savā numurā.

-�� Hallo?

-�� Te es.

-�� Kā iet pa dzīvi?

-�� Varu derēt, ka labāk nekā tev.

-�� Kā iet Keitai?

-�� Viņu atbrīvoja pret galvojumu. Es to panācu.

-�� Esmu pārliecināts, ka viņa ir sajūsmā.

-�� Tas nav īstais vārds. Klausies, pa�laik kļūst par kar�stu. Uzklausi manu padomu un ņem kājas pār pleciem. Nezaudē dārgo laiku.

-Bet Keita�

-�� Izbeidz, D�ek. Policijas rīcībā ir tikai viena cilvēka liecība, kur� turklāt mēģināja viņu iespaidot, lai iegūtu ekskluzīvu interviju. Viņa vārdi pret Keitas liecību. Ne�viens cits tevi nav redzējis. Varu derēt, ka viņa apstrīdēs

�o apsūdzību. Es runāju ar prokurora palīgu. Viņ� nopietni domā par �is apsūdzības noraidī�anu.

-�� Es nezinu.

-�� Nolādēts, D�ek, Keita izkulsies no �īm nepatik�anām ar minimāliem zaudējumiem, ko nevar teikt par tevi, ja tu nesāksi domāt par savu nākotni. Tev jālai�as no �ejienes prom. Ne jau es viens tā domāju. Keita ari man piekrīt.

-�� Keita?

-�� Es viņu �orīt satiku. Mūsu viedokļi daudzos jautāju�mos ir at�ķirīgi, bet �oreiz mums saskan.

D�eks ar smagu nopūtu atbrīvojās no sasprindzināju�ma.

-�� Labi, kurp lai es dodos, un kā es tur nokļū�u?

-�� Mana de�ūra beidzas deviņos. Desmitos es bū�u tavā viesnīcas numurā. Sakārto mantas. Es parūpē�os par pārē�jo. Līdz tam laikam paliec uz vietas.

Frenks nolika klausuli un dziļi ieelpoja. Viņ� bija riskē�jis. Labāk par to nedomāt.

*� * *

D�eks pārbaudīja pulksteni un paskatījās uz vienīgo so�mu, kas atradās uz gultas. Viņam nebija nekā daudz, ko ņemt līdzi. D�eks palūkojās uz televizoru stūri, bet pa�laik viņ� neko nevēlējās skatīties. Sajutis slāpes, viņ� izvilka no kabatas sīknaudu un, atvēris istabas durvis, paraudzījās gaitenī. Dzērienu automāts atradās koridora galā. Uzmau�cis galvā beisbola cepuri un uzlicis tum�as brilles, viņ� iz�slīdēja no numura. D�eks nedzirdēja, kā otrā gaiteņa galā atvērās durvis, kas veda uz kāpnēm. Viņ� bija aizmirsis arī aizslēgt savu istabu.

Atgrie�oties atpakaļ, viņu pārsteidza tas, ka gaisma bi�ja izslēgta. Viņ� to bija atstājis ieslēgtu. Kad viņa roka

pieskārās slēdzim, durvis aiz viņa aizkrita, un D�eks tika iegrūsts gultā. Ātri apvēlies uz vēdera, viņ� mēģināja pie�rast pie gaismas un ieraudzīja divus vīrie�us. �oreiz viņi nebija uzvilku�i maskas.

D�eks jau gatavojās lēcienam, bet viņu pusceļā apturē�ja divas pret viņu pavērstas pistoles. Viņ� apsēdās uz gul�tas un vērīgi nopētīja abas sejas.

-�� Kāda sakritība. Esmu jau katru nojums iepazinis atse�vi�ķi. D�eks ar pirkstu norādīja uz Kolinu. Tu mēģināji mani apvest ap stūri, un tas tev izdevās. Un tavs vārds ir Bērtons, vai pareizi? Bils Bērtons. Es vienmēr atceros cil�vēku vārdus. Viņ� vēlreiz paraudzījās uz Kolinu. Tavē�jo es nesadzirdēju.

Kolins palūkojās uz Bērtonu un pievērsās D�ekam.

-�� Slepenā dienesta aģents Tims Kolins. Es no tevis sa�ņēmu pamatīgu bliezienu. Tu laikam būsi spēlējis bumbu.

-�� Arī mans plecs vēl tevi atceras.

Bērtons apsēdās D�ekam blakus uz gultas.

D�eks uz viņu paskatījās.

-�� Es cerēju, ka esmu kārtīgi noslēpis pēdas. Esmu ne�daudz pārsteigts, ka jūs mani atradāt.

Bērtons skatījās griestos.

-�� Mums to pavēstīja mazais putniņ�, D�ek.

D�eks vispirms palūkojās uz Kolinu, tad uz Bērtonu.

-�� Zini, es lai�os pa diegu no �īs pilsētas uz neatgrie�a�nos, tāpēc es nedomāju, pui�i, ka jums ar manu ķermeni vajadzētu papildināt miroņu skaitu.

Bērtons apskatīja somu uz gultas un, ieslidinājis savu pis�toli atpakaļ makstī, piecēlās. Sagrābis D�eku, viņ� to trieca pret sienu. Aģents veterāns rūpīgi D�eku pārmeklēja un nāko�ās desmit minūtes izpētīja katru istabas kaktu, vai kaut kur nav uzstādīta noklausī�anās iekārtas. Meklējumi noslē�

dzās pie D�eka somas. Izvilcis fotogrāfijas, Bērtons tās ap�skatīja un apmierināts noslēpa mēteļa iek�kabatā.

Viņ� uzsmaidīja D�ekam.

-�� Atvaino, mans darbs da�kārt izraisa paranoju. Bēr�tons atkal apsēdās uz gultas. Es gribētu zināt, D�ek, kā�pēc tu to fotogrāfiju atsūtīji prezidentam?

D�eks paraustīja plecus.

-�� Es vēlos pamest �o vietu un cerēju, ka jūsu boss man kaut ko ziedos manas aizbrauk�anas fondā. Jūs to naudu varējāt vienkār�i pārskaitīt telegrāfiski, tāpat kā Luteram.

Kolins novaidējās un pasmaidīja.

-�� Pasaule nav tā iekārtota, D�ek. Atvaino, tev vajadzē�ja savai problēmai atrast citu risinājumu.

-�� Man laikam vajadzēja sekot jūsu piemēram. D�eks atcirta. Ja rodas problēma nogalē to.

Kolina smaids nozuda. Viņa satumsu�ās acis pētīja ad�vokātu.

Bērtons piecēlās un pastaigājās pa istabu. Viņ� izvilka cigareti, bet, saspiedis to, iebāza atpakaļ kabatā. Pagrie�zies pret D�eku, viņ� klusi teica:

-�� Tev jau sen vajadzēja pazust no �īs pilsētas, D�ek. Varbūt tev paveiktos.

-�� Diez vai, ja man uz pēdām būtu jūs abi.

Bērtons paraustīja plecus.

-�� Nekad nevar zināt.

-�� Kā tu vari zināt, ka es neesmu vienu no �iem uznē-

7 > mumiem atdevis policistiem?

Bērtons paskatījās uz fotogrāfijām. Polaroida vienpakāpes fotoaparāts. Tam filmas parasti nāk standarta iepa�kojumā pa desmit kadriem. Vitnejs divas bija atsūtījis Raselai. Tu vienu nosūtīji prezidentam. �eit atlīku�as septi�ņas. Piedod, D�ek, paldies par pūlēm.

-�� Varbūt es visu, ko zināju, izstāstīju Setam Frenkam.

Bērtons pa�ūpoja galvu.

-�� Ja tu to būtu izdarījis, mans mazais putniņ� man to būtu pavēstījis. Ja tu uz to pastāvi, mēs varam pagaidīt, kamēr leitnants mums pievienojas.

D�eks izlēca no gultas un metās uz durvīm. Viņ� tās nesasniedza, jo dzelzs dūre trāpīja viņam pa nierēm. D�eks sabruka uz grīdas. Pēc mirkļa viņu pacēla un ieme�ta atpakaļ gultā.

D�eks paraudzījās Kolinam sejā.

-�� Tagad esam nolīdzināju�i parādu, D�ek.

D�eks vaidēdams gulēja uz muguras, cīnīdamies ar si�tiena izraisīto nelabuma sajūtu. Viņ� piecēlās sēdus un aizturēja elpu. Sāpes pārgāja.

Kad D�eks saņēmās un paraudzījās aug�up, viņa acis sameklēja Bērtona seju. D�eks neticīgi grozīja galvu, ska�tīdamies uz viņu.

Bērtons uztvēra D�eka skatienu.

-�� Kas par lietu?

-�� Es domāju, ka jūs esat pozitīvie varoņi. D�eks klusi teica.

Bērtons ilgi klusēja. Kolins, nolaidis acis, pētīja grīdu.

Beidzot vecākais aģents atbildēja aizsmaku�ā balsī, it kā viņam pēk�ņi būtu skarta balsene:

-�� Es arī tā uzskatīju, D�ek, es arī. Viņ� apklusa un, norijis siekalas, turpināja: Tās nav manas rīcības sekas. Ja Ri�monds būtu turējis ciet savu bik�u priek�u, tad ne�kas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Bet tas atgadījās, un mūsu pienākums bija to nokārtot.

Bērtons piecēlās un paskatījās pulkstenī.

-�� Man ļoti �ēl, D�ek. Varbūt tu par to pasmiesies, bet es to tie�ām no�ēloju.

Viņ� paskatījās uz Kolinu un pamāja. Kolins lika D�ekam apgulties gultā. D�eks ar rūgtumu sacīja:

-�� Es ceru, ka prezidents novērtēs to, ko jūs viņa labā darāt.

Bērtons drūmi pasmaidīja.

-�� Teiksim tā, viņ� gaida, ka mēs attaisnosim viņa cerī�bas.

D�eks lēnām slīdēja gultā uz sienas pusi, vērodams, kā stobrs tuvojas viņa sejai. Viņ� saoda metālu. D�eks iztēlo�jās, kā no iero�a iz�ausies lode ar tādu ātrumu, ka viņa acis tai nespēs izsekot, un parādīsies dūmu mākonītis.

Tajā brīdī istabas durvis notrīcēja no pēk�ņa zvēliena. Kolins strauji pagriezās. Otrs sitiens ielauza durvis, un iek�ā iegāzās kāds pusducis �tata policistu, ar rokās pacel�tām pistolēm.

-�� Stāt! Visiem palikt uz vietas! Iero�us uz grīdas! Tū�līt!

Kolins un Bērtons steidzīgi nolika pistoles zemē. D�eks aizvērtām acīm gulēja gultā. Viņ� pieskārās krūtīm tajā vietā, kur sirds sitās kā negudra.

Bērtons paraudzījās uz zilajās formās tērptajiem vī�riem.

-�� Mēs esam no Savienoto Valstu slepenā dienesta. Mū�su personības dokumenti ir labās puses iek�kabatās. Mēs �o vīru izsekojām līdz �ejienei. Viņ� draudēja preziden�tam. Mēs jau gatavojāmies viņu arestēt.

Policisti piesardzīgi izvilka dokumentus un tos rūpīgi izpētīja. Divi citi vīri rupji uzrāva D�eku kājās. Viens sāka lasīt viņa tiesības. D�ekam tika uzlikti roku dzel�i.

Aģentiem atdeva personības apliecības.

-�� Aģent Bērton, jums nāksies uzgaidīt, kamēr mēs tik�sim galā ar misteru Grehemu. Apsūdzība slepkavībā ir

prioritāra lieta. Tā ir svarīgāka par draudiem prezidentam. Jums nāksies ilgi gaidīt.

Policists paskatījās uz D�eku un pēc tam uz viņa somu.

-��� Vajadzēja dot kājām ziņu, kamēr vēl bija iespēja, Grehem. Mēs tomēr būtu jūs noķēru�i agri vai vēlu. Viņ� pamāja vīriem, lai tie aizved D�eku.

Paskatījies uz samulsu�ajiem aģentiem, viņ� plati pa�smaidīja.

-��� Mums kāds pa�ukstēja, ka viņ� atrodas �eit. Lielāko�ties �ādi netie�i mājieni izrādās nepamatoti. �oreiz tas man varētu sagādāt sen gaidīto paaugstinājumu. Novēlu jums veiksmi, d�entlmeņi. Pasveiciniet prezidentu no ma�nis.

Policisti aizveda arestēto. Paskatījies uz Kolinu, Bērtons izvilka fotogrāfijas. Grehemam vairs nebija nekā. Ja viņ� atkārtos visu to, ko viņi nupat bija D�ekam teiku�i, policisti viņu nogādās, kur pienākas. Lode būtu izglābusi viņu no tā, kas viņu gaidīja. Pacēlu�i iero�us no grīdas, abi aģenti devās prom.

Istabā valdīja klusums. Pēc dļesmit minūtēm atvērās blakus numura durvis, un D�eka istabā ieslīdēja kāds cil�vēks. Viņ� pagrieza televizoru stūrī un noņēma aizmugu�res vāku. No ārpuses aparāts izskatījās kā īsts, bet iek�ā tas at�ķīrās no parastajiem televizoriem. Vīrie�a rokas veikli un klusi izņēma novēro�anas kameru, un vadi tika izbīdīti caur sienu, kamēr tie izzuda skatienam.

Cilvēks atvēra blakus istabas durvis un nozuda. Tajā uz galda pie sienas atradās magnetofons. Viņ� sarullēja kabe�li un ielika somā. Tika nospiests magnetofona taustiņ�, un kasete izslīdēja laukā.

Pēc desmit minūtēm vīrietis ar lielu mugursomu izgāja laukā pa viesnīcas parādes durvīm un, pagriezies pa kreisi,

devās līdz stāvvietas malai, kur stāvēja ma�īna ar iedarbi�nātu motoru. Tārs Krimsons pagāja tai garām un nevērīgi iestūma kaseti pa logu uz priek�ējā sēdekļa. Viņ� neapstā�jās, kamēr sasniedza savu Harley Davidson 1200 motocik�lu. Tas bija viņa dzīves prieks un lepnums. Uzkāpis uz sa�va braucamā un to iedarbinājis, viņ� aiztraucās. Uzstādīt video sistēmu Tāram bija bērnu spēlīte. Magnetofons ie�slēdzās vienlaicīgi ar kaseti. Bija nepiecie�ama tikai stan�darta video kasete. Viņ� nezināja, kas bija �ajā ierakstā, bet laikam jau kaut kas traki vērtīgs, ja D�eks bija viņam apsolījis savus juridiskos pakalpojumus par brīvu veselu gadu. Braucot Tārs pasmaidīja, atcerēdamies abu pēdējo tik�anos. Toreiz advokāts bija kritizējis moderno novēro��anas tehniku.

Iedarbinātā ma�īna, kas atradās stāvvietā, sāka slīdēt uz priek�u. �ofera viena roka atradās uz stūres, otra sargāja kaseti. Sets Frenks nogriezās uz galveno ielu. Viņ� reti ap�meklēja kino, bet �oreiz nespēja sagaidīt, kad varēs noska�tīties �o ierakstu.

*� * *

Bils Bērtons sēdēja mazajā mājīgajā guļamistabā, kur viņi abi ar sievu bija gaidīju�i pasaulē nākam savus �etrus bērnus. Kopā bija pavadīti divdesmit �etri gadi. Viņi bija te neskaitāmas reizes baudīju�i gultas priekus. Stūrī pie loga Bils Bērtons, sēdēdams nodilu�ajā �ūpuļkrēslā, bija barojis savas �etras atvases pirms do�anās uz agro rīta maiņu, ļaudams savai pārguru�ajai sievai mazliet atpūs�ties.

Tie bija biju�i labi laiki. Viņ� nekad nebija pelnījis daudz, bet tas nebija būtiski. Viņa sieva bija atsākusi mā�cības un pabeigusi medmāsu skolu pēc tam, kad viņu jau�

nākā atvase bija iestājusies vidusskolā. Tas bija papildinā�jums ģimenes bud�etā, tomēr lielāku gandarījumu sniedza tas, ka kāds cilvēks, kas sevi ziedoja citu labā, beidzot kaut ko izdarījis sevis dēļ. Visumā viņu kopdzīve bija iz�devusies. Viņiem piederēja jauka māja klusā gleznainā ra�jonā, pasargāta no pieaugo�ās noziedzības zonām pilsētā. Pasaulē vienmēr būs likumpārkāpēji, un alla� būs tādi cil�vēki kā Bils Bērtons', kuri ar tiem cīnīsies. Vai pareizāk tādi, kāds Bērtons bija agrāk.

Viņ� paraudzījās laukā pa logu. �odien viņam bija brīv�diena. Ģērbu�os d�insos, ko�i sarkanā flaneļa kreklā un me�inieku zābakos, viņu viegli varētu noturēt par me�strādnieku. Viņa sieva pa�laik izkravāja automa�īnu. �odien bija pārtikas iepirkumu diena. Tas notika vienā un tanī pa�ā nedēļas dienā pēdējo divdesmit gadu laikā. Bēr�tons atzinīgi vēroja sievas figūru, kad viņa zemu pieliecās, lai izvilktu somas. Mātei palīdzēja piecpadsmitgadīgais Kriss un deviņpadsmitgadīgā Sidnija īsta skaistule, ga�rām kājām. Viņa gatavojās iestāties medicīnas fakultātē. Abi pārējie bērni dzīvoja atsevi�ķi un viņiem klājās labi. Viņi pa retam piezvanīja savam vecajam, lai lūgtu pado�mu, pērkot ma�īnu vai māju. Viņi abi ar sievu bija izau�dzināju�i �etrus bērnus, un viņ� izbaudīja �o patīkamo sa�jūtu.

Bērtons apsēdās pie neliela rakstāmgalda istabas stūrī, atslēdza atvilktni un izņēma kārbiņu. Viņ� to atvēra un sa�lika uz galda kaudzītē piecas audiokasetes, blakus vēstu�lei, ko bija uzrakstījis no rīta. Uz aploksnes lieliem bur�tiem izcēlās vārds: Sets Frenks. Viņ� bija �im vīram parā�dā.

Bērtons, saklausījis smieklu �alu, vēlreiz piegāja pie loga. Sidnija un Kriss pa�laik ar sniega pikām apmētāja

viņa sievu �eriju, kas bija nokļuvusi kaujas laukā. Visi trīs skaļi smējās, un cīņa beidzās, visiem nokrītot kupenā lī�dzās piebraucamajam ceļam.

Viņ� atkāpās no loga un ar viņu notika kas tāds, kas ag�rāk nebija atgadījies. Viņ� astoņus gadus bija nostrādājis par policistu, un viņa rokās bija izdzisu�i zīdaiņi, kurus līdz nāvei bija sadauzīju�i tie, kuriem bija bērns jāmīl un jāsargā. Katru dienu viņam nācās vērot viszemiskākās cil�vēku rakstura izpausmes. Tagad viņ� sajuta asaru sāļo gar��u. Bērtons ļāva tām tecēt. Viņ� tās nenoslaucīja. Drīz nāks iek�ā viņa ģimene. �ovakar viņiem bija paredzētas vakariņas ārpus mājas. �odien, liktenīgi, bija Bila Bērtona �etrdesmit piektā dzim�anas diena.

Pārliecies pār galdu, viņ� ar strauju kustību izvilka pis�toli no maksts. Pa logu trāpīja sniega pika. Viņi vēlējās, lai tētis tiem pievientos.

Piedodiet. Es jūs mīlu. Es vēlētos būt kopā ar jums. Es no��ēloju visu, ko esmu izdarījis. Lūdzu, piedodiet savam tētim.

Pirms viņam uzdeva nervi, viņ� iebīdīja ieroci mutē, cik vien dziļi spēja. Tas bija auksts un smags. Viņa sma�ganas sāka asiņot.

Bils Bērtons līdz �im bija centies nodro�ināt to, lai ne�viens neuzzinātu patiesību par tās nakts notikumiem. Viņ� bija pastrādājis noziegumus nogalinādams nevainīgus cilvēkus, un bija iejaukts vēl piecās slepkavībās. Viņā jau vairākus mēne�us brieda nepatika pa�am pret sevi par �o pārvērtību. Pēc bezmiega nakts blakus sievietei, kuru viņ� no visas sirds bija mīlējis vairāk nekā divdesmit gadu, Bils Bērtons bija sapratis, ka nevar vairs izturēt nodarīto un turpināt dzīvot ar �ādu apziņu.

Nebija vērts turpināt dzīvi bez pa�cieņas un lepnuma. Nelīdzēja arī ģimenes mīlestība. Tā vēl pastiprināja viņa

sirdsapziņas pārmetumus, viņu nomocīja sajūta, ka viņ� nav pelnījis savu tuvinieku mīlestību un cieņu.

Viņ� paskatījās uz kase�u kaudzīti. Tāda bija viņa ap�dro�inā�anas polise. Tas būs viņa mantojums, viņa pa�a rokām veidotā epitāfija. Paldies Dievam, ka no tās vismaz būs kāds labums.

Viņa lūpās parādījas tik tikko saskatāms smaids. Sle�penais dienests. Slepenie tagad dabūs trūkties. Tad viņ� uz īsu mirkli iedomājās Alanu Ri�mondu, un Bērtona acīs iezibējās naids. �ajā gadījumā nebūs nekāda atbrīvo��ana ar nosacījumu un tev būs jānodzīvo līdz simt ga�diem, nelieti.

Viņa pirksts aptvēra pistoles gaili.

Logā trāpīja vēl viena sniega pika. Līdz Bērtonam no�nāca viņu balsis. Viņ� atkal sāka raudāt, iedomādamies, ka jāpamet viņa mīļie.

-�� Nolādēts! No viņa mutes izlauzās �is vārds, kurā bija ielikta visa viņa vainas izjūta un dusmas, ko viņ� vairs nespēja paciest.

Piedodiet. Neienīstiet mani. Diei/s, lūdzu, neienīsti ma�ni!

Atskanot �āvienam, piko�anās pārtrūka, un trīs acu pāri pavērsās pret māju. Pēc mirkļa viņi jau bija iek�ā. Vēl pēc minūtes atskanēja kliedzieni. �is rajons vairs nebija kluss.

Klauvējiens pie durvīm bija negaidīts. Prezidents Alans Ri�monds pa�laik noturēja saspīlētu sanāksmi ar ministru kabinetu. Prese pēdējā laikā bija kritizējusi Ri�monda ad�ministrācijas iek�politiku, un viņ� gribēja zināt, kāpēc. Tā viņu pati par sevi neinteresēja, viņu vairāk uztrauca, kādu iespaidu tā atstāja uz ļau�u prātiem. Politikā galvenā nozī�me bija kā to uztvēra.

-�� Kas viņi, sasodīts, tādi ir? Prezidents dusmīgi pa�skatījās uz sekretāri. Viņu apmeklējums nav paredzēts �odienas pieņem�anu sarakstā. Viņ� apskatījās uz klāt�eso�ajiem. Prezidenta padomes vadītāja pat nebija pacen�tusies ierasties darbā. Varbūt viņa bija pieņēmusi gudru lē�mumu un iztuk�ojusi miega zāļu pudelīti. Tas viņam varē�tu kaitēt uz neilgu laiku, bet gan jau tiks piedāvāta iespai�dīga Raselas pa�nāvības versija. Starp citu, viņai bijusi taisnība vienā lietā viņa vieta sabiedriskās aptaujas sa�rakstos bija tik augsta, ka nebija vērts uztraukties.

Sekretāre kautrīgi ieslīdēja iek�ā. Viņas sejā bija ma�nāms pārsteigums.

-�� Ir ieradusies liela vīrie�u grupa, mister prezident. Misters Beiliss no FIB, vairāki policisti un kāds d�entlme�nis no Vird�īnijas, kas nenosauca savu vārdu.

-�� Policija? Sakiet, lai viņi atstāj �īs telpas un iesniedz rakstisku pieprasījumu ar mani tikties. Paziņojiet Beilisam, lai viņ� man �ovakar piezvana. Ja es nebūtu izgādājis

viņa nomināciju, viņ� tagad gozētos kādā nomales polici�jas iecirknī. Es neieredzu tādu necieņu.

-�� Viņi ir ļoti uzstājīgi, ser.

Prezidents sasarcis piecēlās.

-�� Sakiet tiem, lai viņi vācas pie velna. Esmu aizņemts, vai saprati, nejēga.

Sieviete steidzīgi atkāpās. Pirms viņa tika līdz durvīm, tās jau bija atvēru�ās. Ienāca �etri slepenā dienesta aģenti, starp tiem D�onsons un Vārnejs. Tiem sekoja apgabala policisti, tai skaitā policijas �efs Nātans Brimmers un FIB direktors Donalds Beiliss, maza auguma korpulents vīrs, uzvalkā ar divrindu pogām. Viņa seja bija baltāka nekā nams, kurā viņ� pa�laik atradās.

Sets Frenks aiz viņiem klusi aizvēra durvis. Viņam ro�kā bija parasts brūns diplomāts. Ri�monds viņus visus no�pētīja, un beidzot viņa skatiens apstājās pie slepkavību iz�meklētāja.

-�� Detektīvs� Frenks, ja nemaldos. Ja jūs gadījumā ne�sapratāt, ka pārtraucāt konfidenciālu kabineta sanāksmi, man būs jūs jālūdz atstāt �īs telpasi Prezidents paskatījās uz �etriem aģentiem un, saraucis uzacis, ar galvas mājienu norādīja uz durvīm. Vīri nepakustēdamies viņu vēroja.

Frenks paspēra soli uz priek�u. Viņ� no mēteļa kabatas mierīgi izvilka papīra lapu un pasniedza to prezidentam. Ri�monds to pētīja, kamēr apjuku�ie ministri sēdēja un gaidīja.

-�� Vai tas ir kāds joks?

-�� Tā ir aresta ordera kopija, kur jūs tiekat apsūdzēts no�ziegumā, par kuru paredzēts nāvessods, sakarā ar likum�pārkāpumiem Vird�īnijas �tatā. Mana �efa Brimmera rīcī�bā ir līdzīgs dokuments, kas izvirza jums apsūdzību par līdzzinā�anu slepkavības lietā Kolumbijas apgabalā. Tas tiks iesniegts pēc tam, kad �tats būs pabeidzis savu lietu.

Prezidents palūkojās uz Brimmeru, kur�, uztvēris viņa skatienu, bargi māja ar galvu. Likuma sarga acis bija aukstas un daiļrunīgi pauda viņa uzskatus par valsts gal�veno amatpersonu.

-�� Es esmu Savienoto Valstu prezidents. Jūs man nevarat pasniegt neko citu kā vien kafiju. Tagad vācieties no �ejienes prom. Prezidents pagriezās un gribēja doties uz savu vietu.

-�� Teorētiski jums taisnība, bet mani tas neuztrauc. Kad būs pabeigts tiesas process par impī�mentu, jūs vairs nebū�siet prezidents Alans Ri�monds. Jūs būsiet vienkār�i Alans Ri�monds. Kad tas notiks, es atgriezī�os. Ņemiet to vērā.

Prezidents, nobālu�u seju, pagriezās. Par impī�mentu?

Frenks viņam tuvojās, kamēr stāvēja aci pret aci ar pre�zidentu. Citā reizē viņa rīcība būtu izraisījusi nekavējo�u slepenā dienesta reakciju. Tagad aģenti pat nepakustējās. Nebija iespējams noteikt, vai katrs no viņiem iek�ēji pār�dzīvoja sava cienījamā kolēģa zaudējumu. D�onsons un Vārnejs bija nikni par to, ka tiku�i apmuļķoti sakarā ar tās nakts notikumiem Salivenu savrupmājā. Un �is vīrs, kur� bija vainojams visā notiku�ajā, sa�ļuka viņu acu priek�ā.

-�� Izbeigsim tuk�o salmu kul�anu. Frenks teica. Tims Kolins un Glorija Rasela jau sē� aiz restēm. Abi ir atteiku��ies no tiesībām uz aizstāvību, un katrs no viņiem ir detali-

' > zēti izklāstījis visu, kas saistīts ar Kristīnes Salivenas, Lu�tera Vitneja, Valtera Salivena nāvi un divām slepkavībām Patona un �ova firmā. Es domāju, ka viņi jau paspēju�i no�slēgt vieno�anos ar prokuroru, kuru īstenībā interesējat ti�kai jūs. Varu derēt, ka �ī lieta sola prokuroram paaugstinā�jumu.

Prezidents grīļodamies atkāpās. Tad viņ� izslējās.

Frenks atvēra savu diplomātu un izvilka videokaseti un piecas audiokasetes.

-�� Esmu pārliecināts, ka jūsu aizstāvi varētu interesēt �is materiāls. Video ir nofilmēti aģenti Bērtons un Kolins, kad viņi mēģināja nogalināt D�eku Grehemu. Audioka�setēs ir ieraksti no vairākām sanāksmēm, kurās jūs pieda�lījāties un kuru laikā tika plānoti vairāki noziegumi. Tā ir liecība vairāk nekā se�u stundu garumā, mister prezident. Ierakstu kopijas ir iesniegtas Hilam, FIB, CIP, laikraksta Post redakcijai, tieslietu ministram, Baltā nama padomei un pārējiem, kuri man ienāca prātā. Klāt pievienots arī Valtera Salivena telefona sarunas ieraksts tonakt, kad viņu nogalināja. Tas īsti nesakrīt ar to versiju, ko jūs man pie�dāvājāt. Vēl ir vēstule ar laba vēlējumiem no Bila Bērtona, kurā viņ� raksta, ka tādā veidā iekasē savu dzīvības apdro�inā�anas maksu.

-�� Un kur ir pats Bērtons? Prezidenta balsī dzirdēja dusmas.

-�� Fērfaksas slimnīcā viņu atzina par miru�u �orīt des�mitos trīsdesmit minūtēs. Viņ� no�āvās.

Ri�monds tik tikko nokļuva līdz savam krēslam. Ne�viens viņam nepieteicās palīdzēt. Viņ<ļ paskatījās uz Frenku.

-�� Vai jums vēl kas sakāms?

-�� Jā. Bērtons atstāja vēl vienu dokumentu. Tā ir viņa pilnvara nāko�ajām vēlē�anām. Atvainojiet, bet �ķiet, ka jūs neesat ieguvis viņa balsi.

Kabineta locekļi viens pēc otra piecēlās un devās lau�kā. Galvaspilsētā baidījās no biedro�anās ar politiskiem pa�nāvniekiem. Ministriem sekoja likuma sargi un slepenā dienesta aģenti. Prezidents palika viens pats. Viņ� tuk�u skatienu vērās sienā.

Sets Frenks pabāza galvu durvīs.

-�� Atcerieties, drīz tiksimies. Viņ� klusu aizvēra durvis.

EPILOGS

Va�ingtonā, kā parasti, cits citam sekoja gadalaiki. Bei�dzās pavasara nedēļas ar mērenu temperatūru un mitruma līmeni zem piecdesmit procentiem. Lietus gāza kā ar spai�ņiem. Līdz jūlijam tipiskais Va�ingtonas iedzīvotājs bija tik labi adaptējies, cik vien iespējams. Viņam bija jāpierod pie gaisa, ko bija grūti ieelpot, un kustībām, kuras nekad nevarēja būt par lēnām, lai nesvīstu. �ajā posta ainā bija pa kādam retam vakaram, ko nespēja sabojāt pērkona ne�gaiss ar spo�u zibeni. Tādās reizēs vēsais gaiss saldi smar��oja un debesis bija skaidras. �is bija tie�i tāds vakars.

D�eks sēdēja uz baseina malas, kur� atradās uz mājas jumta. Haki krāsas �orti atklāja viņa muskuļotās, iedegu��ās kājas. Viņa mati bija saulē izbalēju�i. Viņ� bija vēl kalsnāks nekā agrāk. Pēc vairākus mēne�us ilgas fiziskās piepūles bija pazudis liekais svars, ko deva sēdo�ais darbs. Zem viņa baltā sporta krekla varēja nojaust labi trenētus muskuļus: Viņa mati bija īsi apgriezti, un seja tikpat brūni iedegusi kā kājas. Ūdens skalojās viņam starp kāju pirk�stiem. Viņ� paskatījās uz debesīm un dziļi ieelpoja. Pirms trim stundām baseins bija pārpildīts, kad ofisu darbinieki iegremdēja savus bālos, tuklos ķermeņus atsvaidzino�ajā ūdenī. Tagad D�eks te sēdēja viens pats. Viņam nebija kurp steigties. Rīt no rīta viņu necels modinātāja zvans.

Ar klusu �īkstoņu atvērās baseina durvis. D�eks pagrie�zies ieraudzīja smil�u krāsas uzvalku, kas bija saburzīts un

izskatījās pa�aurs. Vīrietim rokā bija brūna papīra mai�siņ�.

-�� Ēkas pārvaldnieks teica, ka tu esi atgriezies. Sets Frenks D�ekam uzsmaidīja. Vai tev nav iebildumu, ja tev piebiedro�os?

-�� Ja tev tai maisiņā ir tas, ko es domāju, tad nē.

Frenks apsēdās pītā krēslā un pameta D�ekam alus

bund�u. Atvēru�i viņi tās ilgi neatrāva no lūpām.

Frenks paraudzījās visapkārt.

-�� Tātad kā klājās tur, kur tu biji?

-�� Neslikti. Es priecājos, ka varēju aizbraukt, bet labāk tomēr ir atgriezties mājās.

-�� �ī izskatās laba vieta pārdomām.

-�� Ap septiņiem pēcpusdienā uz pāris stundām tā ir pār�pildīta. Pārējā laikā pārsvarā te ir tā kā pa�laik.

Frenks domīgi aplūkoja baseinu un sāka vilkt nost kur�pes. Vai tev nav iebildumu?

-�� Apkalpojies pats.

Frenks uzrullēja bik�u galus, iebāza zeķes kurpēs un apsēdās blakus D�ekam, iegremdēdams savas pienbaltās kājas ūdenī līdz ceļiem.

-�� Sasodīts, cik laba sajūta. Detektīvam ar trim meitām un ieķīlātu māju reti rodas izdevība tikt līdz peldbasei�nam.

-�� Esmu to dzirdējis.

Frenks berzēja lielus un vēroja draugu.

-�� Zini, tev piestāv klaidoņa stils. Varbūt tu vēlies tāds kļūt?

-�� Es to apsveru. �ī doma ar katru dienu kļūst pievilcī�gāka.

Frenks paskatījās uz aploksni D�ekam blakus.

-�� Kaut kas svarīgs? Viņ� uz to norādīja.

D�eks to paņēma un īsumā izlasīja.

-�� To raksta Rensoms Baldvins. Vai tu viņu atceries?

Frenks pamāja.

-�� Vai viņ� tevi vēlas iesūdzēt tiesā par atteikumu viņa meitai?

D�eks pa�ūpoja galvu un pasmaidīja. Izdzēris alu, viņ�, pameklējis maisā, izvilka vēl vienu aukstu bund�u. Otru viņ� pameta detektīvam.

-�� Nekad nevar paredzēt. Viņ� uzskata, ka es esmu pā�rāk labs D�eniferai, vismaz dotajā brīdī. Viņai vēl jākļūst pieaugu�ai. Tāpēc tēvs viņu sūta kaut kādā Baldvina �ēl�sirdības misijā uz gadu. Viņ� teica, ja man kaut kad kaut kas nepiecie�ams, lai es viņam sūtu ziņu. Viņ� pat paziņo�ja, ka apbrīnojot un cienot mani.

Frenks malkoja savu alu.

-�� Ak tik vien?

-�� Jā, vēl kas. Baldvins iecēla Beriju Elvisu par savu galveno advokātu. Ja tu atceries Elviss bija tas vīrs, kura atlai�anu no firmas panāca D�ena. Viņ� nekavējo�i ie�soļoja Dana Kirksena ofisā un savāca visas Baldvina lie�tas. Man �ķiet, ka Dans pēdējo reizi manīts uz kādas ļoti augstas ēkas dzegas.

-�� Es dzirdēju, ka firma likvidēta.

-�� Visus labos juristus izķēra citas firmas. Sliktajiem nā�cās meklēt citu darbu. Telpas tiek izīrētas. Firma pazudusi bez pēdām.

-�� Tas pats notika ar dinozauriem. Jūs, advokātu suga, tik ātri neiznīkstat. Frenks D�ekam piebalsoja.

D�eks iesmējās.

-�� Paldies, ka atnāci un mani uzmundrināji.

-�� Es nevarēju laist garām �o izdevību, velns parāvis.

D�eks sadrūmis paskatījās uz detektīvu.

-�� Kas tad noticis?

-Nestāsti man, ka tu vēl joprojām nelasi avīzes.

-�� Vairākus mēne�us. Pēc tam, kad man bijusi darī�ana ar veselu reportieru armiju, neatkarīgajiem lieciniekiem, Holivudas producentiem un tavu necilo, bet ziņkārīgo per�sonu, es vairs ne par ko neinteresējos. Pāris reizes esmu mainījis savu telefona numuru, bet �ie nelie�i to vienalga uzzināja. Tāpēc pēdējos divus mēne�us es jutos tik labi. Neviens mani tur nepazina.

Frenks kādu brīdi sakopoja domas.

-�� Labi, pastāstī�u. Kolinu apsūdzēja sazvērestībā, divās otrās pakāpes slepkavībās, tiesvedības traucē�anā un vai�rākos sīkākos nodarījumos. Tāda bija Kolumbijas apgaba�la apsūdzība. Manuprāt, tiesnesim bija viņa �ēl. Kolins ir Kanzasas fermera dēls, dienējis flotē un bijis slepenā die�nesta aģents. Viņ� vienkār�i izpildīja pavēles. Viņ� to bija darījis sava mū�a lielāko daļu. Ja prezidents pavēl, tad jāklausa. Viņ� dabūja divdesmit gadus cietumsoda. Ma�nuprāt, viņam paveicās, jo viņ� visu līdz pēdējam sīku�mam izstāstīja prokuroram. Varbūt viņu atbrīvos tie�i viņa piecdesmitajā dzim�anas dienā. �tats nolēma neizvirzīt pret viņu apsūdzību, apmaiņā pret viņa liecību Ri�monda lietā.

-�� Kas notika ar Raselu?

Frenks gandrīz aizrijās ar alu.

-�� Ak, Dievs, kā tā sieviete izrunājās. Dro�i vien tika iz�tērēts vesels kapitāls par tiesas sē�u stenogrammām. Viņa vienkār�i nespēja apstāties. Viņa panāca visveiksmīgāko vieno�anos. Viņai netika piespriests nekāds ieslodzījums, tikai tūksto� stundas sabiedriski derīga darba un desmit pārbaudes gadi. Par to nolāpīto sazvērestību ar mērķi no�galināt. Vai tu tam spēj noticēt? Starp mums runājot, viņa

vienalga ir uz ārprāta robe�as. Tika izsaukts tiesas nozī�mēts psihiatrs. �ķiet, ka viņai da�i gadi būs jāpavada me�dicīniskā iestādē, pirms viņa varēs rādīties sabiedrībā. Man jāteic, ka Ri�monds viņu bija ietekmējis gan emocio�nāli, gan fiziski, ja puse no tā, ko viņa teica, ir patiesība. Tās nu gan bija prāta spēles ellē.

-�� Un kas notika ar Ri�mondu?

-��� Tu laikam esi bijis uz Marsa. Tu esi nogulējis gad�simta tiesas prāvu.

-�� Kādam vajadzēja gulēt.

-��� Viņ� cīnījās līdz pēdējam, man jāatzīst. Dro�i vien viņ� iztērēja pēdējo centu. Ar savu liecību viņ� neko labu nepanāca. Ri�monds bija tik ka�ķīgs un meloja acīs skatī�damies. Izmeklētāji sadzina naudas sūtījuma pēdas tie�i līdz Baltajam namam. Rasela bija ņēmusi naudu no daudziem rēķiniem, bet kļūdījusies, savākdama piecus miljonus vienā kontā, pirms tos pārveda. Varbūt viņa bai�dījās, ka Luters pieteiksies policijā, ja visa nauda neparā�dīsies vienlaicīgi. Lutera plāns nostrādāja, kaut arī viņ� vairs nebija starp dzīvajiem, lai pats to pieredzētu. Ri�mondam nebija ko atbildēt uz �o un daudziem citiem jau�tājumiem. Viņ� tika sists krustā. �im nelietim nelīdzēja nekāda taktika. Ja tu gribi zināt manas domas, Ri�monds ir viens bīstams un nenormāls tips.

-�� Viņ� ta�u zināja atomiero�u palai�anas kodus. Neie�domājami! Ko tad viņ� dabūja?

Frenks kādu mirkli vēroja ūdens viļņo�anos, pirms at�bildēja.

-�� Viņam piesprieda nāves sodu, D�ek.

-�� Velns parāvis, kā viņi to panāca?

-��� No juridiskā viedokļa tas ir delikāts jautājums. Ri�mondu tiesāja saskaņā ar likumu par pasūtījuma slepkavību.

-�� Kā tas bija iespējams?

-�� Tiesa apstrīdēja, ka Bērtons un Kolins bija algoti pa�dotie, kuru vienīgais pienākums bija izpildīt prezidenta pavēles. Ri�monds viņiem lika nogalināt tāpat kā algotiem mafijas slepkavām. Tas ir stiepjams jēdziens, bet zvērinā�tie atzina viņu par vainīgu, un tiesnesis piekrita.

-�� Ak, Kungs!

-�� Tas, ka Ri�monds bija prezidents, nenozīmē, ka vi�ņam ir savādākas tiesības kā citiem. Kas tur ko brīnīties. Tu ta�u zini, ka normāli cilvēki nekandidē uz prezidenta amatu. Sākumā varbūt ar viņiem viss ir kārtībā, līdz tam�laikam, kamēr viņi sasniedz tādu pakāpi, kad savu dvēseli ir pārdevu�i velnam un samīdīju�i pietieko�i daudz cilvē�ku. Tad viņi vairs nelīdzinās ne tev, ne man, ne normālam cilvēkam.

Frenks pētīja baseina dziļumu.

-�� Bet viņam nekad netiks izpildīts �is spriedums.

-�� Kāpēc nē?

-�� Viņa advokāti iesniegs apelāciju, un nāves soda preti�nieki sūtīs solidaritātes vēstules no v'isas pasaules. Saskaņā ar sabiedrisko aptauju rezultātiem tas vīrs bija populari�tātes viļņa galotnē. Viņam vēl saglabāju�ies arī da�i ietek�mīgi draugi. Viņi atradīs kādu kļūdu apsūdzībā. Bez tam, kaut arī �tats piekristu, ka deģenerāts jāsoda, Savienotās Valstis nebūtu praktiski gatavas izpildīt nāvessodu pa�u ie�vēlētam prezidentam. Tas neizskatītos labi pasaules acīs. Es pats arī justos neērti, kaut gan �is nelietis to ir pelnījis.

D�eks pasmēla saujā ūdeni un ļāva tam tecēt caur pirk�stiem. Viņ� raudzījās naktī.

Frenks D�eku cie�i nopētīja.

-�� Nav jau tā, ka tas viss nebūtu devis pozitīvu rezultā�tu. Fērfaksa grib jūsu padevīgo kalpu iecelt par nodaļas

vadītāju. Esmu saņēmis piedāvājumus no vairākām pilsē�tām policijas �efa amatam. Izskatās, ka Ri�monda prāvas galvenais prokurors kandidēs uz tieslietu ministra krēslu nākamajās vēlē�anās.

Detektīvs iemalkoja alu.

-�� Ko tu saki, D�ek? Tu biji tas, kas viņus atmaskoja, ievilinādams lamatās Bērtonu un prezidentu. Tā bija tava ideja. Ak, vecīt, kad es uzzināju, ka manas telefona saru�nas noklausās, es domāju, ka aiz dusmām uzsprāg�u. Tev tomēr izrādījās taisnība. Un kāds ir tavs ieguvums �ajā lie�tā?

D�eks, palūkojies uz draugu, vienkār�i atbildēja:

-�� Esmu palicis dzīvs. Es vairs nenodarbojos ar bagāt�nieku lietām Patona un �ova firmā un man vairs nav jā�prec D�enifera Baldvina. Man ar to ir diezgan.

* Frenks pētīja zilās kāju vēnas.

-�� Vai esi saņēmis kādu ziņu no Keitas?

D�eks iedzēra vēl vienu alus malku un tad atbildēja:

-�� Viņa dzīvo Atlantā. Vismaz pēdējo reizi, kad atrakstī�ja, viņa tur bija.

-�� Vai viņa domā tur palikt?

D�eks paraustīja plecus.

-�� Viņa nav pārliecināta. Vēstulē nebija skaidri pateikts. Luters savā testamentā viņai novēlējis savu māju.

-�� Bū�u pārsteigts, ja viņa to pieņems. Nelikumīgi iegū�ta manta un tamlīdzīgi.

-�� Luters to mantoja no sava tēva. Es domāju, ka viņ� vēlējās, lai Keitai kaut kas paliktu. Iesākumam māja nav nemaz tik peļama.

-�� Ja gribi zināt manas domas mājas veido divi. Pēc tam seko netīri autiņi un zīdaiņu putriņas. Sasodīts, D�ek, jūs abi viens otram esat kā radīti.

-�� Nedomāju, ka tam vairs ir kāda nozīme, Set. D�eks noslaucīja no rokām ūdens lāses. Viņa ir daudz pārcietu�si. Varbūt pārāk daudz. Viņasprāt, es kaut kādā veidā sais�tos ar visu slikto viņas atmiņās. Es viņu nevainoju, ka vi�ņas vēlē�anās bija tikt prom no tā visa. Atbrīvoties no saistībām.

-�� Tu tur nebiji vainīgs, D�ek. Es redzēju, ka tas bija kāds cits iemesls.

D�eks paraudzījās uz helikopteru, kas lidoja viņiem pā�ri.

-�� Es jūtos nedaudz noguris no tā, ka man vienmēr jā�sper pirmais solis, Set, ja tu mani saproti.

Frenks paraudzījās pulkstenī. D�eks to pamanīja.

-�� Vai tev kaut kur jābūt?

-�� Es nupat iedomājos, kā būtu, ja mēs iebaudītu kaut ko stiprāku par alu. Es zinu vienu jauku vietiņu. Ribiņas tur ir tik garas kā mana roka, un divmārciņu kukurūza ceptā uz iesma. Tekila tur plūst, līdz saule aust. Ja tev ir vēlē�anās, tur ir da�as jaukas oficiantes. Es gan, būdams precēts vīrs, viņas vēroju no dr6�a attāluma. Mājās mēs varētu braukt ar taksi, jo abi būsim sametu�ies, un tu pār�gulētu pie manis. Ko tu saki?

D�eks pasmaidīja.

-�� Vai pieņemsi manu atteikumu līdz citai reizei? Kaut priek�likums ir jauks.

-�� Vai tu esi pārliecināts?

-�� Noteikti. Paldies, Set.

-�� Sarunāts. Detektīvs piecēlās, sakārtoja bikses, uz�vilka zeķes un kurpes.

-�� Kā būtu, ja tu atnāktu pie manis ciemos sestdien? Mums būs grilēti hamburgeri, frī kartupeļi un desiņas. Es�mu nopircis arī biļetes uz futbola ma�u.

-�� Sarunāts. Es piekritu.

Frenks piecēlās un devās uz durvīm. Viņ� atskatījās.

-�� Paklau, D�ek, nedomā pārāk daudz. Da�reiz tas nav veselīgi.

-�� Paldies par alu, Set.

Pēc tam, kad Frenks bija aizgājis, D�eks atgūlās uz ce�menta grīdas un vēroja debesis. Zvaig�ņu bija vairāk, nekā iespējams saskaitīt. Da�reiz, pamodies no dziļa mie�ga, viņ� atcerējās, ka sapņojis par dīvainām lietām. Bet arī reālajā dzīvē ar viņu bija notiku�as savādas lietas, un �ī sajūta nebija patīkama. Viņ� jutās tik apjucis, lai gan bija cerējis, ka viņa gados tā nevajadzētu justies.

Pusotras stundas lidojums, iespējams, dotu atbildi uz viņa moko�o jautājumu. Varbūt Vitneja atgriezīsies, bet varbūt arī nē. Vienīgais, par ko viņ� bija pārliecināts viņ� Keitai nesekos. �oreiz Keitai pa�ai vajadzēs atgriez�ties D�eka dzīvē. Viņai pa�ai nāksies izlemt, kā viņa gata�vojās pavadīt savu turpmāko dzīvi. Vainas izjūta un sēras par tēva nāvi bija spēcīgākas nekā bērnībā piedzīvotā emocionālā trauma. Viņai bija daudz kas jāpārdomā, un Keita bija skaidri likusi saprast, ka to nepiecie�ams izdarīt vientulībā. Varbūt viņai bija taisnība.

D�eks, novilcis kreklu, ieslīdēja baseinā un spēcīgiem roku vēzieniem �ķēla ūdeni. Izpeldējies viņ� uzkāpa uz flīzēm klātās apmales un, paņēmis dvieli, uzmeta to sev uz pleciem. Nakts gaiss bija vēss, un ūdens lāses saldēja ādu. D�eks vēlreiz palūkojās debesīs. Griestu gleznojumu nebija. Un nebija arī Keitas.

D�eks pārdomāja, vai doties atpakaļ uz dzīvokli un mazliet nosnausties, kad baseina durvis atkal �īkstēdamas atvērās. Frenks laikam bija kaut ko aizmirsis. D�eks palū�kojās turp un vairākas sekundes nespēja pakustēties. Viņ�

sēdēja ar dvieli pār pleciem, baidīdamies izdvest kaut ska�ņu. Pa�laik notieko�ais likās kā sapnis, kas izzudīs līdz ar pirmajiem saules stariem. Beidzot viņ� lēnām piecēlās un devās uz durvju pusi.

Lejā uz ielas Sets Frenks stāvēja pie savas ma�īnas, ap�brīnodams vakara vienkār�o skaistumu. Gaiss bija tikpat smar�īgs kā pavasarī. �odien viņ� nebūs vēlu mājās. Var�būt Frcnka kundze vēlēsies aiziet uz tuvējo saldējuma ka�fejnīcu. Viņ� bija dzirdējis labas atsauksmes par turienes saldējumu. Viņi būs divi vien. Tas būtu jauks dienas no�slēgums. Sets iekāpa ma�īnā.

Būdams triju bērnu tēvs, detektīvs apzinājās dzīves vērtību. Strādājot par izmeklētāju, viņ� bija sapratis, ka �o vērtību var cilvēkam brutāli atņemt. Viņ� paskatījās aug��up uz nama jumtu un, iedarbinājis ma�īnu, pasmaidīja. Cik brīni�ķīga sajūta būt dzīvam. Ja cilvēkam neveicās vienu dienu, nāko�ajā dienā bija iespēja sākt visu no jau�na.

Deivids Balda�i NEIEROBE�OTA VARA Romāns

Redaktori Elfrīda Melbārzde, Juris Zvirgzdiņ� Korektore Dace Kraukle Maketētājs Kārlis Ābele

Apgāds �Artava�, LV-1007, Rīgā, Bezdelīgu iela 12. Tālr. 7222472.

Licence nr. 2-0356.

Iespiests a/s �Rota�, LV-1050, Rīgā, Dzirnavu ielā 57.