Rita Falka

Nūdeļu blūzs

Esiet uzmanīgi, ja �o krimiķi lasīsiet sabiedriskā vietā! Jūs nevarēsiet atturēties no skaļiem smiekliem un ar to piesaistīsiet apkārtējo uzmanību.

Alekss Denglers, denglers-buchkritik.de

Vai tagad vēl kāds teiks, ka pirmklasīgu krimiķi var uzrakstīt tikai skandināvi?

Kristiāns J. Vinders, Tiroler Tageszeitung

Tās ir mazās ikdieni�ķās lietas un komiskās situācijas, kas grāmatu padara tik izklaidējo�u. Visas kli�ejas par to, kādam jābūt �tipiskam vīrietim�, ir iekļautas Fran�a Eberhofera tēlā.

Heike Raua, leselupe.de

Kas �ai autorei ir tā ir nekaunīga pildspalva. Tā precīzi seko sarunvalodā runātam vārdam. Tas skan smieklīgi un padara viņas varoņus tik dzīvus.

Schweizer Buchhandel, Cīrihe

Smieklu asaras arī �oreiz plūst bagātīgi, bet spriedzes tādēļ netrūkst. Ja Rita Falka tā turpinās, es pārcel�os uz Nīderkaltenkirheni, lai pārsmietos līdz nāvei.

Unser Magazin

Amerikāņu Action pur Bavārijas stilā tāds ir Ritas Falkas otrais romāns. Autores jokainā valoda izsauc ne tikai lasītāja smaidu, bet arī smieklus, straujā darbība garantē spriedzi.

Pēters Rauda, Bьchershau

.

MIRSTI, TU CŪKA! tā rakstīts uz Hepfla mājas sienas.

Kaitino�i. Un ne jau tikai Hepflam.

Jo, ja pa�ā rīta agrumā zvana nolāpītais telefons, pie tam dienesta telefons, tad ir sūdīgi. It īpa�i, ja zvana vēl pirms brokastīm.

�oreiz tas ir Hepfls pats. Viņ� dzīvo ciema tālajā kaktā, ir reālskolas rektors un tagad grib, lai es nāku. Nekavējoties!

Tā kā tas ietilpst manos darba pienākumos, jau gan�drīz esmu ceļā. Diem�ēl man jāsamierinās ar divām marmelādes maizītēm un olām ar speķi, ko sacep Ome. Tik tie�ām �ēl, bet brokastu biezpienam laika nepietiek.

�Un kas būs ar biezpienu?� Ome nobļauj man pakaļ, kad jau gatavojos iet ārā pa durvīm. Viņa jau gadiem ilgi vairs neko nedzird, tāpēc es norādu uz pulksteni un ieroci, un viņa mani saprot.

Tiklīdz uzbraucu nelielajā uzkalniņā pie Hepfla mājas, pats varu izlasīt: MIRSTI, TU CŪKA! Lieli, sarkani burti uz apmetuma klātās sienas. Krāsa note�cējusi lejup kā asaras. Hepfls jau skrien man pretī un

rāda uz nodarījumu, it kā man pa�am nebūtu lemts to ieraudzīt.

�Lūk, skatieties �urp, Eberhofer!�

Rektors ir ļoti nervozs, noplūdis sviedriem un, kā redzams, lielāko daudzumu savu asiņu sakoncentrējis galvā. Viņ� pieglau� kādu nesamērīgi garu matu �ķip�snu pāri augstajai pierei, un sviedri to tūliņ nostiprina. Ja neņem vērā sasvīdumu, viss pārējais ir nevainojams. Krekls nevainojams, bikses nevainojamas, kurpes nevainojamas. Vienīgi muļķīgā svī�ana, pats par sevi saprotams, koptēlu neglābjami sabojā. Vari kaut par Lāgerfeldu iztaisīties, bet, ja svīsti kā cūka, viss veltīgi.

HepHs izgrābj no bik�u kabatas sauju table�u un iemet sev mutē. Ietrenēta galvas kustība, un tās pazūd viņa sausajā rīklē. Bez piliena ūdens.

�Baldriāns,� viņ� nomurmina, atkal grābj kabatā un tad pabā� plaukstu ar sasviedrētajām tabletēm sev zem deguna. Es tik �ūpoju galvu, man ir ļoti nepatīkami to redzēt.

�Ko viņi galu galā grib no manis?� Tagad Hepfls izzvejo kabatlakatiņu un noslauka seju.

Tie�i kas ir viņi?

�Nu to jau es nezinu. Tie, kuri to uzrakstīju�i.�

�Varbūt ar to nemaz neesat domāts jūs?�

� Tagad gan piebremzējiet, Eberhofer. Tas ta�u ir raks�tīts uz manas sienas. Kuru gan viņi būtu domāju�i, ja ne mani?�

Nav ne jausmas. Iespējams, Hepflam taisnība.

�Laikam jau kāds jūs nevar ciest,� es konstatēju un uztaisu pirmklasīgu uzraksta foto. Viņ� nopū�as.

�Nostājieties te blakus, Hepfla kungs!� es aicinu, un viņ� paklausīgi nostājas pie sienas. Vēl viens pirmklasīgs foto.

�Un tagad nedaudz priecīgāk, ja nav grūti,� es saku, un viņ� pasmaida. Brīni�ķīgi.

�Vai jums ir kādas aizdomas?�

Hepfls pakrata galvu.

�Varbūt kāds no skolēniem? Jo, godīgi sakot, rektora amats �ajos laikos nav tas iecienītākais. Ja runājam par skolēniem.�

�Varbūt. Bet arī policisti nevar lepoties ar milzīgu pielūdzēju pulku, vai ne?�

�Tomēr uz manas sienas nav rakstīts: MIRSTI, TU CŪKA!�

Viņ� piekrīt.

�Un ko jūs tagad pasāksiet?� Hepfls grib zināt.

�Neko.�

�Kā neko?�

�Vai, jūsuprāt, man tagad vajadzētu uzsākt lielo izmeklē�anu sienas apsmērē�anas lietā? Varbūt iesaistīt ari specvienības un helikopteru?� Man nāk smiekli, tāpēc eju atpakaļ uz auto. �Katrā gadījumā man ir jādodas tālāk. Galu galā neesat jau vienīgais, kam vajadzīga policija.�

To, kas attiecas uz maniem policista pienākumiem, es, protams, nedaudz pārspīlēju. Jo, godīgi runājot, nemaz tik traki jau te, Nīderkaltenkirhenē, neiet. Patiesībā tādai sienas apķēpā�anai ir visas izredzes izvērsties par darba nedēļas nozīmīgāko notikumu.

Bet tā nav vienmēr. Reiz mums te bija sare�ģīta �etr�kār�ā slepkavība. Izcila lieta. Vesela ģimene tika nomu�īta. Un viss tikai zemes gabala dēļ! Pilnīgs trakums. Starp citu, tas biju es, kur� �o lietu atklāja. Nu labi, varbūt ne glu�i viens pats, dalību ņēma arī Birkenbergeru Rūdijs. Lieliska sadarbība, patiesi. Bet, no otras puses, ciemā ar apmēram tūksto� iedzīvotājiem �etrkār�as slepkavības nemaz nav ierasta parādība. Tā nemēdz notikt necik bie�i, vai ne? Tā, ka nomirst kādi �etri un pēc tam viens par to nonāk cietumā� Un tie�i tāpēc man jāsamierinās ar tik nenozīmīgām epizodēm kā sienu apķēpā�ana.

Kad pusdienlaikā ierodos mājās, mani pārsteidz ne�iedomājams murgs. Nekādu vircotu smar�u priek�na�mā, nekādu �urksto�u galiņu uz pannas, pat ne trauku d�inkstonas. Itin nekā!

Tā vietā es jūtu dezinfekcijas līdzekļu smirdoņu un redzu divus aizsargskafandrā tērptus cilvēkus. Ome un Paps rosās pa māju, pārvilku�i puķainus priek�autus pāri kombinezoniem, uz pakau�a sasietiem lakatiem un rokas līdz elkoņiem iebāzu�i gumijas cimdos.

�Dieva dēļ! Kas noticis?� es jautāju, jo man tūlīt pat ienāk prātā doma par katastrofu Ohu atomelektrostacijā.

�Nedēļas nogalē ta�u atbrauks Leopolds,� dzirdu Papu priecīgi paziņojam cauri ķīmijas tvaikiem.

�Nu un tad?�

�Un viņ� atvedīs meitenes!�

Tagad man nedaudz jāpaskaidro, ka, pirmkārt, Leo�polds ir mans brālis (ar ko gan es nemaz nelepojos) un,

otrkārt, viņ� ir kļuvis par tēvu. Turklāt, runājot par mei�tenēm, Paps itin nemaz nekļūdās. Jo Leopolda topo�ā sieva starp citu, jau tre�ā tikai nupat ir kļuvusi piln�gadīga, kaut izskatās vēl jaunāka. Kad viņ� to pirmoreiz atveda pie mums, es tie�i tā arī pajautāju: vai viņa jau apmeklē skolu. Starp citu, viņa ir taizemiete un prak�tiski viņu var uzskatīt par Leopolda pēdējā atvaļinājuma suvenīru.

Otra meitene ir viņu abu kopīgā meita, tie�i desmit nedēļas veca un mū�īgi ietīstīta nenormāla daudzumā lupatu. Nosaukta par U�iju, savas vecmāmiņas vārdā. Bet, tā kā tas ir manas miru�ās mātes vārds, es mazo labāk saucu par Su�iju. Tas viņai lieliski piestāv, jo viņa izskatās akurāt kā mazs aziātisks rullītis.

Tātad Paps saka, ka Leopolds atvedīs meitenes.

�Un tāpēc jūs te visu atbrīvojat no mikrobiem, ja?�

�Nu kā gan citādi! Tas nemaz nav iedomājams, cik jutīgs var būt tāds mazs bērniņ�. īpa�i jauktenis. Viņa imūnsistēma īsti nesaprot, uz ko vispirms reaģēt: uz aziātiskiem vai eiropeiskiem mikrobiem. Augstākā mēra bīstamība, ka es tev saku,� visā nopietnībā skaidro Paps.

Pieeju pie plīts un paskatos katlos. Tuk�s.

�Jā, Franci, �odien nekā ēdama nav,� nosaka Ome un ar zobiem novelk vienu gumijas cimdu. Tad viņa parokas sava priek�auta kabatā, izķeksē piecīti un iespie� to man saujā.

�Aizej pie Zimmerļa un paņem da�as aknusiera bulci�ņas. Zini, mums te jāturpina. Jo tas nemaz nav iedomājams, cik gan jutīgs var būt tāds mazs bērniņ�. īpa�i jauktenis.�

Varbūt mums tomēr vajadzētu aktualizēt jautājumu par Omes dzirdes aparātu?

�Aha,� es nosaku un aizeju savākt Ludvigu, kur� guļ pagalmā, pilnīgi nodezinficēts. Mani ieraudzījis, viņ� sāk priecīgi luncināt asti, un mēs dodamies ceļā.

�Pārīti silto iedod man,� es saku, tiklīdz ienāku pie miesnieka, un ar to domāju da�as aknusiera bulciņas. Bet Zimmerlis jau tāpat zina, ko es gribu.

�Trīs vai �etras?� viņ� pajautā, vērdams vaļā apsildāmo vitrīnu.

�Divas,� es atbildu, pabikstot ziemas riepu, kas uzblī�dusi man jostasvietā pēdējo divu nedēļu laikā.

Aknusiera aromāta mākonis izplūst telpā un tie�ā trāpījumā nonāk manās nāsīs. Man notek siekala.

��etras,� es steig�us izlaboju. �Uztaisi man �etras, Zimmerli!�

Miesnieks nogrie� �etras biezas aknusiera �ķēles un ieliek pārgrieztajās bulciņās. Virsū Hāndlmaier sinepes, gatavs.

�Saki, Zimmerli, tu ta�u pazīsti Hepflu? Tavs Maksis vēl iet skolā, vai ne?� es ierunājos starp pirmo un otro bulciņu.

�To maitu Hepflu? Jā, pazīstu gan. Pat varētu teikt, ka visai labi, jo mums ir sava veida vadības �tābs viņa kabinetā,� saka Zimmerlis.

Interesanti.

�Vadības �tābs? Kā tad tas jāsaprot?�

�Nu tā, ka pastāvīgi veidojas kontakts starp mani un I lepflu.�

�Tik īpa�i jūs viens otram esat?�

�Varētu ari teikt, ka īpa�i,� norūc Zimmerlis un klusē. �Ap�ēliņ, vai tad katrs vārds no tevis ar knīpstangām jāizvelk!� es neapmierināts iesaucos, kaut labi zinu, ka aknusiera dēj es viņa priek�ā varētu uz ceļiem stāvēt.

�Viņ� ir viens neiedomājams maita, �is Hepfls. Sūdzas par pilnīgi visu, ko Maksis dara. Vai ari nedara.�

�Ak tad �itāds palaidnieks ir tavs Maksis? Jā, ābols nekrīt tālu no ābeles.�

Arī Zimmerlis savā laikā bija visai iecienīts pie skolotājiem. To atceroties, mums abiem uznāk mazs smiekliņ�.

�Un tie�i par ko sūdzas �is Hepfls?� tīri teorētiski prasu starp otro un tre�o bulciņu.

�Nu būtībā jau par neko. Tikai galīgu nieku dēļ. Piemēram, Maksis aizmirsis mājasdarbu. Klasesbiedreni paraustījis aiz matiem. Paraustījis aiz matiem, iedomājies tik!� Zimmerlis dramatiski �ūpo galvu, un viņa seju rotā sarkastisks smaids. �Kuru kaut kas tāds vispār interesē! Toreiz, mūsu laikos, pietika ar da�iem trāpīgiem vār�diem vai knipi pa pakausi, un lieta darīta. Bet mūsdienu nenormāli svarīgajiem pedagogiem ir vēlme piedalīties pilnīgi visā. Kaut kāds trakums!�

�Trakums gan,� es saku un līdzdalīgi �ūpoju galvu. �Agrāk tas maita Hepfls pie manis iepirkās. Parasti ņēma mārciņu tartara. Un, kad sākās �itie kreņķi, tad es vienmēr iespļāvu viņa gaļā. Viņ� to pat nevarēja pamanīt, jo es visu nostrādāju palīgtelpās. Tagad viņ� iepērkas pie

Nīderera Landshūtē. Bet savulaik es kopā ar Nīdereru liku meistarības pārbaudījumus, un tagad arī viņ� spļauj HepHa tartarā. Tā teikt, mans aizvietotājs. Jā, mēs, mies�nieki, mākam turēties kopā.� Zimmerlis noslauka leti un paskatās uz mani. �Bet kāpēc tevi tagad interesē Hepfls?� �MIRSTI, TU CŪKA! Tā tagad rakstīts uz Hepfla mājas sienas. Tie�i uz smukā apmetuma.�

Zimmerlis smaida. Apmierināti. Pat ļoti apmierināti. �Kāds ir labi pastrādājis. Visu cieņu!� viņ� vēl nosaka.

Pēc pāris dienām, kā jau solīts, pagalmā ieripo Leo�polda mazģimenīte. Ome visu dienu ir vārījusi tā, it kā kompānija ierastos pa tie�o no krievu gūsta. Savukārt Paps ir uztraucies un jau kop� agra rīta pastāvīgi rēgojies logā, lai tikai nenokavētu labdzimtību iera�anos.

Un nu �ie visā spo�umā iesoļo mūsu apdzīvojamā vir�tuvē. Vispirms Leopolds iestumj pa durvīm savu minia�tūro sieviņu un tad parādās pats ar brēkuli uz rokām, izriestām krūtīm, lepns kā pāvs. Ja ņemam vērā, ka viņ� ir tikai plātīgs grāmatu tirgotājs, no kura pastāvīgi aizmūk sievietes, tas izskatās patiesi smieklīgi. Bet, ja runa ir par iespaida atstā�anu uz Papu, tad Leopoldam der jebkuri līdzekļi. Tagad viņ� Papa virzienā raida lipīgu li�ķību straumi. Kā vienmēr. T ikai �oreiz tas izdodas sasodīti iedarbīgi, jo ar bērnu Leopolds ir trāpījis desmitniekā, tas nu man jāatzīst.

Loģiski, ka mums tagad jāaplenc jaunā ģimenīte un jāapbrīno tās laime. Vismaz tā domā Leopolds. Un arī Paps, jo ir gandrīz tikpat lepns kā jaunais tēvs. Par jauno māmiņu neņemos spriest, jo viņa ne vārda nesa�prot vāciski un kontaktējas tikai angliski. Nu labi, tagad varbūt es nedaudz pārspīlēju.

� Very nicesaka Paps.

�It is a very nice baby,� saku es.

Mazuļa māte priecājas, un par to savukārt priecājas Leopolds. Tad Ome paziņo, ka ēdiens ir gatavs, un jau�nais tēvs augstsirdīgi atdod vīstokli mātei. Pie galda viņ� ir pirmais un tūlīt uzsāk negausīgu rī�anu.

�Gar�o labi, vai ne? Tastes good, Pamela?' Leopolds vaicā.

Paskat tik, brāļa kungs ir bilingvāls. Panida, starp citu, ir viņa topo�ā sieva, un viņa piekrīto�i paloka galvu.

�Vai jau esi iz�ķīries no Roksanas?� Roksana ir Leo�polda iepriek�ējā sieva.

�Nē,� viņ� atbild un uzkrāmē uz sava �ķīvja vēl da�as liellopu gaļas �ķēles.

�Un kad jūs, abi smukulī�i, domājat precēties?� vēl gribu zināt.

�Tikko kā bū�u iz�ķīries.�

Skaidrs.

Bērns sāk brēkt, jo acīmredzot ir izsalcis. Panida noliek pie malas dak�iņu, atpogā blūzīti, atbrīvo jauna�vīgo krūti un pieliek pie tās bērnu. Mazais sāk zīst, un Papam iztek acis. Patiesībā arī man, bet, tā kā es redzu, cik dumji izskatās Paps, saņemos. Tātad� es saņemos un koncentrējos uz savu �ķīvi.

�Kolrābju biezenis ir brīni�ķīgs,� mulso klusumu pār�trauc mana balss. Paps lēnām pagrie� galvu uz manu pusi un izklaidīgi pamāj ar galvu.

�Kolrābju biezeni Panida nemaz nevar ēst, vai ne, Panida? Jo no tā viņai uzpū�as vēders. Un tad arī U�ijai uzpū�as vēders,� mums paskaidro Leopolds, veltīdams līdzjūtīgu skatienu mātei un bērnam. Tad viņ� iesvie� sev mutē neiedomājamu lielu dārzeņu kaudzi.

Ome pieceļas, atnes spilvenu un paliek zem zīdītājas elkoņa. Tā ir labāk. Omei tiek veltīti pateicīgi skatieni. Arī no Leopolda. Bet Paps vispār nesaprot, uz kurieni skatīties.

Vēlāk pie kafijas mums ir pirmklasīga Omes cepta zemeņu kūka un nenovēr�ami! arī bītli. Ne velti Paps visu priek�pusdienu pulēja savas vecās plates un apkopa arhaisko atskaņotāju. Ja tā padomā, viņ� ta�u zina no C,alvas visas bītlu dziesmas, tad jau tāds very nice ir patiesi no�ēlojams. Bet nu labi.

�Ak, Papu, tas ir brīni�ķīgi kafija, kūkas un bītli,� saka Leopolds, vecais siekalcūķis, un labpatikā izstaipās. �Man bie�i vien tā pietrūkst.�

Paps laimīgi smaida.

Leopolds laimīgi smaida.

Un man jau nāk vēmiens.

�Lai gan nevaru nepiebilst, ka ari Panida māk labi cept,� Leopolds saka un paņem kūkas gabalu. Viņ� runā ar pilnu muti, neglābjami izpostīdams visu pārējo apetīti. �Arī vārīt, starp citu. Viņa vispār ir izveidojusies par lie�lisku namamāti, kop� atrodas �eit, Vācijā. Patiesi lieliska, pavisam nopietni.�

�Nūjā, viņa vēl ir pavisam jauniņa. Tad jau lieliski padodas dresūrai,� nosaku.

Paps uzrauj vienu uzaci un paskatās uz mani. Skaidrs, jābūt uzmanīgākam!

�Nē,� iebilst Leopolds un pārvieto zemeņu kūkas kunkuli no viena vaiga uz otru. �Vispār nemaz. Jūs pat

nevarat iedomāties, kā tas ir ar Panidu. Taizemes sievie�tes� Saprotiet, viņas vispār ir pavisam citādas. Daudz mīlīgākas un tādā garā. Pie tam arī pieticīgas. Nekādas emancipācijas. Sapnis.�

Viņ� apliek roku ap sapņu sievietes pleciem un sa�vārsta da�as angliskas frāzes.

�Diem�ēl neko daudz nezinu par taizemietēm,� es ierunājos kā starp citu. �Vienīgais, ko esmu dzirdējis, ka pirms da�iem gadiem kāda taizemiete naktī savam vīram nokoda daiktu. Bez kāda brīdinājuma. Vai arī tā bija vjetnamiete?�

To es nevarēju nepateikt. Kaut arī Leopolds tagad sāk klepot un apko�ļātais zemeņu kunkulis izlido atpakaļ uz �ķīvja.

�Franci!� iebļaujas Paps. Viņa uzacs joprojām ir brī�dino�i saraukta, jo nekas cits nelīdz.

Es pieceļos.

�Brīni�ķīgi,� saku Omei. Noliecos pie viņas un nobu��oju uz vaiga. �Tevis gatavotais ēdiens bija brīni�ķīgs.�

Viņa priecājas.

Tad es eju uz savu cūkkūti pēc Ludviga. Tās ir divas lietas manā dzīvē, ko nemainītu ne pret ko. Pirmā mana pārbūvētā cūkkūts, mans patvērums, mana karaļ�valsts, mana oāze un miera osta, vieta seksa orģijām. Nu labi, orģiju nav necik daudz, bet, brālīt balto, �ad un tad kaut kas notiek. Ziniet, bija jau arī ļoti daudz darba, to nemaz nevar izstāstīt. Kad Paps līdz ar vecuma iestā�anos pārtrauca savu cūkaudzē�anu un es disciplināru iemeslu dēļ no Minhenes atgriezos dzimtajā pusē, sāku pārbūvi. Pamazām vien veco cūkkūti pārbūvēju par dzīvojamo

ēku. Līdz galam viss vēl nav pabeigts, bet nu jau te iek�ā var dzīvot pavisam labi. Turklāt tas man aiztaupa pastāvīgu kopābū�anu ar ģimeni. Un bītliem. Un tas ir ko vērts.

Otra manas niecīgās eksistences jēga ir Ludvigs mans labākais draugs, uzticamākais pavadonis un fitnesa treneris. Katru dienu mēs dodamies uzmundrino�ā pastaigā, ilgāk par stundu. To darām arī �ovakar. Mums vajadzīgs 1:18, kas ir vidējais rezultāts, bet mūsu perso�nīgais rekords, sasniegts tikai vienu reizi, ir 1:16.

Kad pārnākam mājās, Leopolds ar savu Āzijas pērli jau ir prom. Bet bērns vēl joprojām tepat.

Paps joprojām rāda drūmu seju par manu iepriek�ējo i/.lēcienu, bet es tik un tā pavaicāju: �Klau, vai tas var būt, ka �ie savu bērnu aizmirsu�i?�

�Viņiem abiem laiku pa laikam vajag iziet divatā. T āpēc U�ija uz brīdi paliks pie mums, vai ne, U�ij?� man paskaidro Paps.

�Tie�i uz cik ilgu brīdi?�

�Kas gan tev par daļu? Viņa ta�u paliek pie manis, ne tevis.�

�Tā tikai vēl trūka!� es iesaucos.

Tad pieeju pie �ūpuļa, kurā ielikts mazais vīstoklītis. �aurās actiņas vairs nav tik �auras kā pa�ā sākumā, drīzāk mandeļformas. Skaisti. Ada tumsnēja, bet tai nav dzeltenīgas nokrāsas kā mātei. Varētu teikt, kafija ar pienu. Ļoti skaisti. Bet deguns! Tas nebūt nav strupi aziātisks! Patiesībā tas izskatās kā tipisks Eberhoferu knābis. Varbūt ne tik briesmīgs kā Leopoldam vai man, bet tik un tā.

�Skaista viņa ir, �ī mūsu U�ija, vai ne,� saka Paps dievino�ā tonī.

�Vispār jau jā,� es piekrītu.

�Un vēl tas deguns! īsts Eberhoferu knābis.� Viņ� lepni smaida.

�Kas knābi sēj, tas knābi arī dabū. To vajadzētu zināt pat Leopoldam. Un kad, tu saki, abi atgriezīsies?�

�Nevarētu būt pārāk vēlu. Galu galā U�ijai būs vaja�dzīga krūts,� nosaka Paps un paskatās uz mazmeitiņu ar savu �uķi-puķi� skatienu.

�Vai priecājies, ka viņa mantojusi mammas vārdu?� es vēl pajautāju.

�Jā. Lielāku prieku man Leopolds pat nevarētu sagā�dāt,� Paps klusītiņām atbild.

Nu, tas jau tāpat bija skaidrs.

Atskan īss klauvējiens pie durvīm, un iek�ā iebrā��as Mo�hameru Lī�ele. Ar �iglu �Servus, Eberhofer� pastūmusi malā Papu, viņa vico pāri istabai. Tad pasvie� sveicienu arī man un ar visu ķermeņa aug�daļu pārliecas pāri �ūpulim.

�Vai tas ir jaunais Eberhofers?� Lī�ele grib zināt.

�Ja precīzāk Eberhofere,� saka Paps.

�Ak skuķis? Nu nav nemaz tik slikti. Vienmēr saku ka tikai vesels,� nober Lī�ele un tad pastāsta, ka nupat ciemā satikusi Leopoldu kopā ar Panidu un no viņiem arī uzzinājusi par jauno iedzīvotāju sastāvu mūsmājās. Tas viņai, pats par sevi saprotams, tūlīt bijis jāredz. Jo, ja runājam par ziņkārību, tad no visām ciema kla�enēm Lī�ele neap�aubāmi ir pirmajā vietā.

�Un kas vēl jauns pasaulē?� jautāju vie�ņai un neuz�krīto�i pastumju zem dīvāna zeķi.

�Vēl? Tak jau nekas. Vienīgais uz Hepfla mājas sie�nas rakstīts: MIRSTI, TU CŪKA! Bet to jau tu, Franci, redzēji, ja?�

�Tā ir dienesta izmeklē�ana, par kuru es tev absolūti neko nedrīkstu stāstīt,� svarīgi nosaku un izliekos, ka man steidzami jādodas prom. �Nu man jāiet. Galīgi nav laika.�

�Dienesta izmeklē�ana? Nez ko tādu tad tu tur izmeklē?� vēl sadzirdu, bet, par laimi, jau esmu gaitenī. 1 )urvis ciet, un prom.

Ārā satieku Leopoldu ar jauno māmiņu. Viņ�, paldies 1 )ievam, savāc savu bērnu, iestumj visu ģimenīti ma�īnā, un tad sākas nebeidzama atvadu mā�ana.

�Bye-byeT visi sauc cits caur citu, un Paps pat da�us soļus paskrien līdzi automobilim. Nedaudz pieklibo�dams, jo iepriek�ējā vasarā asa izkapts viņam laupīja divus kāju pirkstus. Kas tas bija par jandāliņu toreiz, to nemaz nevar izstāstīt! Paps no�ķēla sev pirkstus, un man tie pļavā bija jāmeklē, lai tos atkal varētu pie�ūt. Diem�ēl nekas nesanāca, un kop� tā laika viņ�, protams, uzskata, ka pie �ī negadījuma vainīgs esmu tikai es. Arī tagad man tiek veltīts �skaties, kā es kliboju� skatiens.

Un tā Paps savos nodriskātajos d�insos da�us soļus paklunkurē nopakaļus ma�īnai, mādams ardievas.

�Bye-byer viņ� sauc atkal un atkal.

�Bye-bye, mēs piezvanīsim!� sauc Leopolds.

�Don�t call us, mēs pa�i piezvanīsim,� saucu arī es un cītīgi māju abām rokām. Beidzot viņi ir prom, un atkal

iestājas miers. Vismaz uz pāris minūtēm. Tad zvana mans dienesta telefons.

Kaimiņu nesaskaņas, tepat netālu. Lai gan ir pavēls un mani moka nenormālas slāpes, es saņemos un braucu turp. Dienests ir dienests, arī svētdienā, ja vajag.

Villo�anās notikusi divģimeņu mājā. Viens jau nepa�cietīgi mīņājas otrā stāva balkonā un vicinās ar rokām. Visticamāk, viņ� par visu �o trādirīdi arī ziņojis. Ātri vien uzzinu, ka strīdus ābols ir termometrs.

Neticami!

Redziet, pirmā stāva iemītnieks piestiprinājis virs zvana pogas termometru, lai būtu informēts par āra temperatūras svārstībām. Bet arī otrā stāva iemītnieks laiku pa laikam uzmetis acis termometram. Tie�i tā pa�a iemesla dēļ. lāda rīcība satraukusi grādīzera īpa�nieku, kur� to visu redzējis pa tualetes lodziņu. Galu galā viņ� ta�u to lietu pircis par savu sūri grūti pelnīto naudu un nekādi nav varējis pieļaut, ka kāds cits izmanto viņa īpa�umu savām vajadzībām. Lai ta�u tas otrs pats sev nopērk termometru!

Tā tas turpinājies jau da�as nedēļas. Un �odien� �odien tas draņķis vienā mierā atkal skatījies uz ter�mometru. Pie tam visai ilgi. Savā ziņā pat var teikt, ka provokatīvi ilgi, paziņo pirmā stāva iemītnieks. Un tad viņam vienreiz pieticis! Ja tas maita vēl kaut reizi nolasīs temperatūru, viņ� viņu nodurs. Burtiski. Un, iedomājie�ties tik, tāpēc viņ� ķēris pēc klausules! Lai sacūkotu manu atpūtu svētdienā!

Tagad nu mēs te stāvam. Divģimeņu mājas priek�ā, t rijatā. Tas nozīmē, ka arī pirmā stāva iemītnieka sieva ii mums pievienojusies un vēlas ko piebilst. Ta�u viņas virs nevēlas to pieļaut. Viņ� liek tai klusēt. Laba dresūra.

�Tie�i ko jūs vēlaties no manis?� es gribu zināt.

�Nu lai �itais vairs neskatās manā termometrā!�

Skaidri formulēta prasība.

�Vai jūs vairs neskatīsieties viņa termometrā?� jautāju kaimiņam.

�Nē,� tas nosaka.

Viss skaidrs.

�Piedāvāju viņam kļūt par līdzīpa�nieku un samaksāt pusi no cenas, bet viņ� negribēja,� atkal iesaistās ka�ķa cēlājs.

�Piecdesmit centus! Smieklīgi! Tas draņķa termometrs maksāja nieka eiro. Pie tam runa jau nav par materiālām vērtībām, bet drīzāk par ideju. Bet to jau tas cirmuļgalva nesaprot!� tagad kliedz tas otrs.

�Manuprāt, tas ir gudrs lēmums. Ja abi samaksā pusi, tad arī abi var uz to skatīties,� saku, cerēdams uz izpratni.

Nekā. Izpratnes nav. Vienprātības nav. Tikai divi �estikulējo�i stūrgalvji. Un tas viss svētdienā!

Izvelku ieroci un ar vienu pirksta kustību atbrīvoju termometru no pienākumu pildī�anas. Lodes trieciens saceļ gaisā pamatīgu putekļu mākoni, bet tagad nevie�nam vairs nav ko teikt. Iekāpju trafaretētajā auto un dodos baudīt savas brīvdienas pārpalikumu. Īstenībā jau es nemaz nedrīkstētu tā darīt. Es domāju to �audī�anos. Jo tad atkal velns var sprukt vaļā. Manai priek�niecībai jau tā liekas, ka es pārāk bie�i spie�u uz gaiļa. Tie�i

tā arī nopelnīju atgrie�anos dzimtajā pusē: viņi bija iedomāju�ies, ka es apgabala galvaspilsētā varu kādu nobliezt. Kādu, kur� to nemaz nebūtu pelnījis. Protams, to nedrīkstēja pieļaut. Tad jau labāk, lai tas notiek Nīderkaltenkirhenē, vai ne?

Bet vispār es tikai gribēju teikt, ka da�as lietas bez iero�a nemaz nevar atrisināt. Nu kā, piemēram, �odien. Kāda būtu bijusi alternatīva? Pa�palīdzības grupa termo�metra �mugulētājiem?

Beidzot es tieku līdz Volfijam un pasūtu sev alu. Preicja pusē pie stūra galda sē� bariņ� sievi�ķu, apkrāvu�ās ar ceļojumu katalogiem. Starp viņām ir Sūzija no pa��valdības un arī Zimmerļa Gizela. Pajautāju, kura plāno atvaļinājumu, un gaidu atbildi no Gizelas. Bet pēk�ņi man blakus uzrodas Sūzija un saka: �Klau, dārgumiņ, es braucu uz Itāliju. Ko tu par to saki?�

�Uz Itāliju? Tie�i ar ko kopā?�

�Nu, ar da�ām meitenēm. Ko domā?�

Tagad esmu pārsteigts nesagatavojies, jo mums ar Sūziju �ad un tad kaut kas ir. Nekā nopietna, vairāk aiz pieraduma, un, protams, katrs no mums var braukt atpūsties, kad vien vēlas. Un arī ar ko vien vēlas. Bet mēs to nedarām. Drīzāk jau tas attiecas uz mani, jo man nekur negribas braukt. Mājās ta�u ir vislabāk. Un Sūzijai negribas tāpēc, ka es nekur nebraucu. Vienai pa�ai viņai netīk.

Parasti.

Bet, kā redzams, tagad Sūzija savus uzskatus ir mainījusi un atradusi kādu, kas var mani aizvietot. Godīgi sakot, viņa nekad nav man jautājusi, vai es gribu līdzi. Nu labi, pēdējoreiz viņa par to interesējās labu laiku atpakaļ. Ja tā padomā, tas varētu būt vairāk

nekā pirms gada. Toreiz es teicu �nē�, ko gan citu. Jo es nekur negribēju braukt. Tik tie�ām nekur! Un tad es ar Birkenbergeru Rūdiju aizlidoju uz Maljorku. Die�nesta vajadzībās, un tas, protams, neskaitās, bet tik un tā mani nepamet sajūta, ka Sūzija grib atspēlēties. Par to Maljorku. Viņa brauc uz Itāliju ar da�ām stulbām bābām tikai tāpēc, lai atriebtos par manu Birkenbergera atvaļinājumu.

�Brīni�ķīgi,� es saku. �Itālija tas ta�u ir vienkār�i lieliski. Tu man atsūtīsi skatu kartīti, vai ne?�

�Skatu kartīti? Jā, protams, tu dabūsi skatu kartīti. Varbūt atvedī�u tev vēl kaut ko,� viņa notrallina un atkal pievēr�as savām galma dāmām.

�Uz Itāliju,� tāpat vien saku Volfijam, raudzīdamies savā alus glāzē.

�Tas tev pamatīgi bojā nervus, ja?� komentē stulbais krodzinieks.

�Man? Nē, nemaz. Kāpēc gan? Tie�i kas gan te varētu attiekties uz mani?�

�Nu tas, ka Sūzija brauc atvaļinājumā bez tevis. Tas, ka viņai būs jautri bez lieliskā Eberhoferu ma�o.�

Tā kā mani te viss jau piebesījis, izdzeru savu glāzi, uzmetu Volfijam uz letes da�as monētas un eju mājās.

Nākamajā dienā pirms pusdienlaika zvana telefons un vada otrā galā runā darbinieks no Landshūtes policijas iecirkņa. Reālskolas rektors esot pazudis. Neesot ieradies uz stundām, un sekretāre nevarot viņu sazvanīt. Lai es turp aizbraucot un visu apskatot.

MIRSTI, TU CŪKA! � man ie�aujas galvā. Es nolieku kl.iusuli un braucu pie Hepfla.

Smērējums no viņa sienas ir nozudis, un viss atkal ir smuki balts. Kā redzams, no jauna nokrāsots. Manai /v.tnī�anai un klauvē�anai nav rezultātu, arī megafonā i/.teiktie uzaicinājumi paliek bez ievērības. Viena vienīga klusē�ana no Hepfla puses. Apeju apkārt mājai, ielū�kojos logos. Viss hermētiski noslēgts, nekādas iespējas nkt iek�ā. Pastkastīte tuk�a, tātad pārāk ilgi viņ� nevar būt prom. Manis aptaujātie kaimiņi paziņo, ka pēdējo reizi redzēju�i Hepflu sestdienā. To, kā viņ� aizbraucis ar s.ivu Ford. (�odien ir pirmdiena.) Turklāt viņi apgalvo, ka rektors bijis tāds pats kā vienmēr � labi kopts un nesimpātisks. Nu for�i. Koptais nesimpātiskais aizbrauc un neatgrie�as, un man tagad visi �ie sūdi būs jāizstrebj?

Garā�a ir vaļā, auto prom. Tātad kaimiņiem tais�nība: Hepfls nedevās ceļā kājām. Iek�pusē viss izskatās kā parastā garā�ā: plaukti, instrumenti, krāsu spainī�i, zirneklu tīkli.

Piezvanu uz Landshūtes policijas iecirkni un pajau�tāju, vai man nevajadzētu atdabūt vaļā mājas durvis. Nē! Nekādā gadījumā! Lai es savu ieroci atstāju tie�i tur, kur tas tagad ir, un atkal nesastrādāju muļķības. Par muļķī�bām vispār nav runas. Es tikai domāju, ja pastāv kādas aizdomas, tad labāk būtu, ja� Nē! Nekādā gadījumā, kliedz uztraukta balss otrā galā. Mēs ta�u vēl varam pagaidīt līdz rītdienai. Iespējams, Hepfls līdz tam laikam parādīsies pats. Un, ja ne,.tad ieradīsies atslēdznieks. Un beigta balle. Un lai es labāk padomājot par to, kas iznāca no manas pēdējās trauksmes izsludinā�anas.

Nu laikam atkal būs nedaudz jāpaskaidro. Tas notika pirms vairākiem mēne�iem un bija augstākā mērā moti�vēti. Tā teikt, lietas labā. Tolaik tie�i biju atklājis �etrkār�o slepkavību, ko jau pieminēju, un visādā ziņā skaitījos spics �alis. �o apstākli te nevar neievērot, un tāpēc notika tā, kā notika.

Tātad mēs ar Ludvigu vienā mierā kātojam savu līkumu cauri me�am, un pēk�ņi tur stāv automobilis. Liels Alfa Romeo ar tonētiem stikliem un itāļu numurzīmēm. Tādi te negadās bie�i. Braucēja pusē durvis ir vaļā, bagā��nieks tāpat, bet nekur tuvumā neredz neviena cilvēka. Tas mani dara uzmanīgu, bet pagaidām visu vēl ir iespējams izskaidrot. Es turpinu ceļu kopā ar Ludvigu un nemaz par to visu neuztraucos. Ta�u, kad pēc stundas trīs ceturt�daļām nākam atpakaļ, nekas nav mainījies. Tāda situācija ir jāizpēta. Galu galā policista darbalaiks ir nenormēts.

Uz ma�īnas aizmugurējā sēdekļa atrodas bērnu sēdeklītis un da�as rotaļlietas, uz pasa�iera sēdekļa Vācijas karte un mobilais telefons ar tuk�u bateriju, bagā�niekā aptieciņa, atstarojo�ā veste un avārijas trijstūris. Absolūti priek�zīmīgi. Bet uz aizmugurējā bampera zaigo kaut kas līdzīgs asinīm. Un uz me�a takas blakus automa�īnai aizdomīgi spīguļo rudens lapas. Asinis? Nu jau lieta kļūst trauksmaina. Man ie�aujas prātā, ka tā varētu būt bērna nolaupī�ana ar visām no tā izrieto�ajām sekām. Tātad ārkārtas situācija, un zvans tiesnesim Morā�ekam ir abso�lūta nepiecie�amība. Tiesnesis noreaģē momentāni. Kaut vai tāpēc, ka manā �etrkār�ās slepkavības lietā viņ� mani nekādā veidā neatbalstīja. Apskaidroju Morā�ekam lietas nopietnību, un pēc neilga brī�a ierodas specvienība. Virs

mūsu galvām riņķo helikopters, ar milzu pro�ektoru izgaismodams katru me�a kaktiņu. Suņi apo�ņā automa��īnas iek�ieni un uzsāk meklē�anu. Es stāvu tam visam U.ikus relatīvā mierā un ļauju kolēģiem darīt viņu darbu. Var teikt, visai patīkams brīdis.

Bet, lai tas viss nepārvērstos par salkanu happy end ar ļ.mnā laupītāja arestē�anu un drebo�u ķīlnieku atsvabinā��anu, diem�ēl viss beidzas citādi. �ēl, bet neko tur nevar padarīt. Tātad es, kā jau teicu, patīkamās izjūtās vēroju s.ivus kolēģus, bet pēk�ņi saprotu, ka neesmu vienīgais skatītājs. Man blakus stāv mazs vīrelis, nedaudz aizelsies, krekla piedurknes atrotījis augstu virs elkoņiem. Sākumā viņu pat neievēroju, līdz viņ� ierunājas: �Cosa c�e? Kas notiek?� Es kļūstu tramīgs. Apskatu vīreli uzmanīgāk un ievēroju, ka viņ� rokās tur benzīnkannu.

Mani pārņem �ausmīgas nojautas.

Dritvai micīt! Tas tik tie�ām ir autiņa īpa�nieks. Un viņ� man tā vienkār�i pajautā, kas noticis! Ķēms gatavais.

Viņam, lūk, esot beidzies benzīns. Benzīns! Vai varat iedomāties? Tad viņ� centies izvilkt benzīnkannu no bagā�nieka un savainojis roku. Tāpēc arī asinis uz bampera. Un tad viņ� devies uz benzīntanku pēc degvielas. Bet, tā kā nepazinis �o apkaimi, benzīna meklējumos pagā�ju�as divas ar pusi stundas� Nu apmēram tā. Tagad gan jau esmu pietiekami daudz par �o runājis, tāpēc mainām tēmu. Pastāstīju to tikai tāpēc, lai būtu skaidrs, kāpēc es uz savu aizdomu pamata nevaru dabūt vadības atbalstu.

Kad vakarā guļu uz sava dīvāniņa un cen�os ar Supertramp pārspēt skaļumā bītlus, pie durvīm atskan klau�vējiens un ienāk Sūzija. Viņa grib zināt, kāpēc es �odien

neesmu ienācis pie viņas birojā. Mūsu kabineti rātsnamā atrodas vienā gaitenī, un līdz ar to praktiski nav iespējams nesastapties. It īpa�i tāpēc, ka Sūzija vāra labāko kafiju visā apkārtnē. Ta�u es esmu tik joti nodarbināts ar HepHa lietu, ka tādiem niekiem kā kafija man vispār neatliek laika. To es viņai arī pasaku.

�Klau, Sūzij, es biju tik ļoti aizņemts ar darba darī�a�nām, ka privātajai dzīvei neatlika laika.�

�Ak tā. Un ar manu Itālijas atvaļinājumu tam nav nekāda sakara?�

�Itālijas atvaļinājumu? Nē, nekādā ziņā. Kāpēc gan?� �Nu, es tā iedomājos,� Sūzija nosaka un iekārtojas man blakus.

Viņas galva guļ uz manām krūtīm, un viņas mati smar�o lieliski. Diem�ēl tie kutina man degunu, tāpēc man viņa jāpārvieto. Novietoju Sūziju tie�i zem sevis, jo tad viņas mati vairs nekrīt man sejā un arī citādi tā ir daudz ērtāk. Mēs nedaudz pamaigojamies un tādā garā. Viss ir tik viegli. Tie�i sapņaini.

No skandām plūst Dreamer patīkamais ritms.

Pēc tam Sūzija pilnīgi kaila iemieg manās rokās un es varu viņu netraucēti apskatīt. Skaista jau nu gan viņa ir. Vismaz relatīvi. Agrāk, protams, bija vēl skaistāka. Pirms da�iem gadiem, kad bija jaunāka. Diem�ēl arī viņu laiks nav saudzējis. Reiz Sūzija ieteicās, ka mēs varētu appre�cēties. Viņa kļūstot vecāka un labprāt vēlētos sev ģimenes dzīvi. Precēties! Tad tik tālu esam gan.

�Klausies, Sūzij,� es viņai toreiz teicu. �Tagad palū�kojies apkārt. Paskaties kaut vai uz Flecingeru. Vai, pie�mēram, uz Zimmerli. Viņiem abiem ir ģimene.�

�Un tad?� jautāja Sūzija.

�Vai viņi izskatās laimīgi?�

Sūzija papurināja galvu, un līdz ar to lieta bija izbeigta.

Bet tagad viņa grib uz Itāliju! Ar visu savu celulītu. Jā, ja tā rūpīgāk ieskatās, tad pirmās pazīmes jau manāmas, īpa�i, ja ādu saspie� starp pirkstiem. Tad var redzēt. Pavi�sam nedaudz, bet ir. Galu galā viņai ir tikai drusku pāri par trīsdesmit, manai Sūzijai. Nu viņa atmostas. Laikam esmu viņu iztraucējis ar spaidī�anu.

�Ko tu te pēti?� Sūzija jautā, noņemot manu roku no sava aug�stilba.

Tā kā zinu, ka sievietēm nav nekā ļaunāka par celulīta pieminē�anu, labāk to noklusēju. Tā vietā saku: �Tev jau ir da�i smuki padziļinājumi uz kājelēm, vai ne?�

�Tu, stulbais kretīns!� tas ir pēdējais, ko no viņas dzirdu. Pagrābusi savas lupatas no gultas kājgaļa, Sūzija aizskrien kā no mātes miesām nākusi. Durvis aizcērtas, un prom viņa ir.

�Jēzus Kristus!� dzirdu iebļaujamies Papu. Tad viss noklust.

Brokastis nākamajā rītā ir pieticīgas. Patiesībā to nav vispār. Parasti Orne ir īsta brokastu dieviete, viņai līdzināties nevar neviens visā pla�ā pasaulē. Rīta bufete viesnīcā Ritz salīdzinājumā ar Omes brokastu galdu ir no�ēlojama zupas virtuve. Bet �odien nekā!

�Kas �orīt noticis ar brokastīm?� jautāju Omei, stāvot pie galda ar tuk�u �ķīvi rokās.

Ome mani saprot momentā. Viņa sāk bļaustīties tā, kā savā mū�ā nav bļaustījusies. Es esot liellops, kur�

meklē tikai savu labumu. Tādu pirmklasīgu sievieti kā Sūzija es vispār neesot pelnījis. Un ka savas sūda brokastis es turpmāk varot taisīt pats. Reizi par visām reizēm. Jo viņai ir apnicis būt man par kalponi. Man savā vecumā jau sen vajadzējis būt precētam. Un tā tālāk un tā jopro�jām. Tad viņa uzsvērti smagiem soļiem dodas uz pagalmu un aizcērt durvis.

Es ātri ieleju sev malciņu kafijas, kas vēl silta turas uz plīts, un tad arī kātoju prom.

Jā, Ome un Sūzija, tas ir īpa�s gadījums. Praktiski to var uzskatīt par lielo mīlu jau kop� sākta gala. Un Ome var apzvērēt pie Bībeles, ka Sūzija ir vienīgā īstā sieviete, kas man piemērota. Nevienai citai nav nekādu izred�u. Tās Ome pat nedomā sveicināt. Starp citu, arī Paps ne. Katru reizi, kad es kādu citu meiteni atvedu mājās, viņi spēlē klusē�anas spēli. Reiz aiz neuzmanības paņēmu savu dāmu līdzi uz dzīvojamo istabu. Jēziņ! Būtu labāk pali�ku�i cūkkūtī, kaut arī tā vēl pildīja savas pamatfunkcijas un tajā mitinājās cūkas. Tās nekādi nebūtu traucēju�as. Ar to arī viss beidzās. Sekss un vairāk nekā. Bez kādas ģimeniskas piedevas. Ne tā kā ar Sūziju. Un tagad viņa ir noskaudusi manas brokastis! Tikai tāpēc, ka vakar his�tēriska un plika izskrēja pagalmā. Labu apetīti!

Patīk man tas vai nepatīk, atsāku pētīt Hepfla lietu ar tuk�u vēderu. Aizbraucu līdz skolai un noskaidroju, ka rektors vēl joprojām nav parādījies. Piebraucu pie viņa mājas, nikni klauvēju pie durvīm, aktīvi spie�u zvana pogu tā teikt, izpildu savu priek�nesumu ar pilnu atdevi.

Nekā. Nekāda Hepfla te nav.

Piezvanu atslēdznieku darbnīcai, un �ie ir gatavi pie�dalīties.

Liels ir mans izbrīns, kad durvju atmūķētāja lomā ierodas Zīglehneru Bruno. Neesmu viņu redzējis veselu mū�ību, kādus gadus divdesmit. Agrāk viņ� piederēja pie mūsu kompānijas. Toreiz, kad ar saviem mopēdiem vēl bijām visas tuvējās apkārtnes bieds: sev likāmies baigi pieaugu�i un cauri ciemam pļērcinājāmies ar 80 kilomet�riem stundā. Bruno tad salaida ar Angiju no Landshūtes. Tā bija viena superīga meitene. Un tad viņ� aizvien vairāk laika pavadīja kopā ar viņu, nevis ar mums. To es zinu pavisam dro�i. Un tad �ī Angija palika stāvoklī. Arī to zinu pavisam dro�i. Mēs sēdējām alusdārzā, tā vienā mierā, bija lieliska diena, un piepe�i Angija paziņoja, ka ir stāvoklī. Ka viņa ir stāvoklī un tagad būs jāprecas. Mēs visi, godīgi runājot, bijām kā uz mutes kritu�i. Visi,

izņemot Bruno. Viņ� izdzēra pēdējo alu, rāmi nolika glāzi un teica: �Nūja, tad jau jāprecas!�

Un tad viņam bija jādodas prom. Ārkārtīgi steidzami. Mēs domājām, ka Bruno dodas uz mājām, lai attaptos no �oka, bet viņ� nedevās uz mājām. Tie�i otrādi. Viņ� taisnā ceļā kātoja uz dzelzceļa staciju. Uz staciju un prom. Uz neatgrie�anos. Tikai vēlāk, kad jau bērns bija piedzimis, Angija saņēma kartīti no Bruno. No ārzemju leģiona. Precīzāk, no Francijas. Tas viņam bija licies patīkamāk nekā iemainīt mopēdu pret bērnu ratiņiem.

Lai nu kā, tas notika pirms gadiem divdesmit. Un �odien es viņu atkal satieku. Personīgi man tas �ķiet lieliski.

�Bruno? Tas ta�u ir vienreizēji, ka atkal esi te. Kop� kura laika esi atgriezies?� es nekavējoties viņu uzrunāju.

Bet Bruno tik knibinās ap durvīm, neveltīdams man ne skatiena. Durvis atsprāgst vaļa, var teikt, satrieco�i ātri.

�Kop� neilga laiciņa,� viņ� beidzot īsi izmet un skatās uz savām rokām. Tās ir pavisam sasmērētas. �Vai es tās kaut kur varu nomazgāt?� Bruno tur savus netīros knaģus tie�i manu acu priek�ā.

�Uz priek�u!� es saku un pirmais ieeju Heptta mājā.

Viņ� ieiet viesu tualetē, kura atrodas blakus ieejai, bet es tikmēr izpētu pirmo stāvu. Da�as reizes pasaucu mājas saimnieku, bet bez panākumiem. Telpās gaiss ir sastāvējies, tāpēc eju pie terases durvīm. Atveru tās, un ka tevi jupis! dārzs ir tik akurāts, ka pilnīgi nav kur piesieties. Katrs zāles pudurītis kā ar manikīra �ķērītēm apgriezts. Dārza mēbeles sniega baltumā un tik tīras,

ka �ķiet sterilas. Ūdenstvertne, varu apgalvot, novietota ģeometriski precīzi, lai arī pēdējo dienu karstumā drusku pa�uvusi. Paņemu lejkannu. Ir gan te ļoti skaisti, lai arī no Hepfla ne miņas.

Uz terases iznāk Zīglehners, susinādams rokas. �Man te vairs nav ko darīt. Uz kurieni lai sūtu rēķinu?� viņ� noprasa.

�To tūlīt vari aizsūtīt uz Landshūtes policijas iecir�kni,� saku.

Viņ� paloka galvu.

�Varbūt kādreiz aizejam iedzert kādu alu? Dro�i vien tev ir daudz, ko stāstīt,� es draudzīgi ierosinu.

�Man nav itin nekā, ko stāstīt,� Bruno nosaka un aizgrie�as. �Servus, Eberhofer.�

�Servus, Zīglehner,� atbildu. Jā, neko runīgs viņ� nav. Agrāk bija pavisam citādi.

Kad durvju atmūķē�anas speciālists ir prom, uzkāpju aug�stāvā. Tas ir mansards, nekādu bēniņu. Guļamistaba, vannasistaba un kabinets. Vannasistabā zobu birste stāv tie�i tur, kur tai jāstāv, arī ķemme un pārējie higiēnas priek�meti atrodas savās vietās, nekā netrūkst. Pid�ama novietota uz akurāti uzklātas gultas, tikpat akurāti salocīta. Starp citu, lielajā divguļamajā gultā uzklātas abas puses, lai arī Hepfls dzīvo viens. Viss nevainojami simetriski.

Kabinetā valda tikpat pedantiska kārtība. Pat fanā�tiska, var teikt. Iekārtojums ir moderns, daudz stikla un akmens, ta�u, manuprāt, nav īpa�i mājīgi. Bet lai nu paliek. Hepfls vēl aizvien nekur nav atrodams.

Gājienu uz pagrabu veicu tikai kārtības labad, jo neticu, ka rektors tur varētu klusiņām tupēt. Vieta veļas

mazgā�anai, produktu uzglabā�anai, izeja uz dārzu. Ari te viss ir tīrs, praktiski izlaizīts. Pie sienas piesliets zils galda tenisa galds. Patiesībā �ēl, ka Zlglehners jau ir prom, mēs varētu labu ma�u sarīkot. Vienā no pagraba plauktiem redzu �emodānu komplektu, kas rūpīgi iepa�kots polietilēnā.

Nekādu tālāku norā�u.

Atkal aug�ā. Vienā no dzīvojamās istabas atvilktnēm atrodu ceļojumu pasi, kura reiz redzējusi labākus laikus. Izdo�anas datums � 1984. gads. Fotogrāfijā redzams vēl pajauns Hepfls. Sasuka ar �ķirtni vienā sānā, balts krekls, ūsas. Tātad pase joprojām ir tepat un nekā būtiska netrūkst. Izņemot pa�u Hepflu. Bet tā ta�u neviens neaiz�ceļo! Katrā gadījumā tas neizskatās pēc kaut kā plānota. Kur tad, velns parāvis, viņ� ir?

Pilnīgi nekādu ideju.

Vēlreiz piezvanu sekretārei uz skolu: vai pa �o laiku rektors nav izrādījis kādas dzīvības pazīmes?

Nekā. Ne telefona zvanu, ne personīgas iera�anās, pilnīgs nekā. Jautāju sekretārei, vai viņai nav zināms kāds, kur� varētu būt lietas kursā, bet vina vilcinās.

�Skaidri nezinu,� viņa saka, �bet Hepfla kungam ir māsa. Man �ķiet, vina dzīvo Landshūtē. Varbūt vina�?

�Galu galā viņi ta�u ir rada.�

�Māsa, jūs sakāt? Vai jums ir viņas adrese?� es taujāju tālāk.

�Nē, no kurienes tad. Viņi abi tikpat kā nekontaktējās. Tikai zinu, ka viņa tāda ir un nav precējusies. Tātad, iespējams, arī viņas uzvārds ir Hepfla. Ja tas jums kaut ko var līdzēt.�

�Visādā ziņā. Paldies.� Mēs atvadāmies, norunāju�i palikt sakaros.

Pie durvīm atrodu karājamies mājas atslēgu un pa�ņemu to sev līdzi. Diez tā ir tikai rezerves kopija vai arī Hepfls izgājis no mājām pavisam bez atslēgas? Pie atslēgu riņķa piekarināta maza plī�a sirsniņa. Sarkana. Tādēļ man grūti noticēt, ka �ī varētu būt galvenā atslēga. Katrā gadījumā tur atrodas arī automa�īnas atslēga. Vairāk gan nekā.

Tā kā jau ir pienācis pusdienlaiks un, pats par sevi saprotams, mani moka briesmīgs izsalkums, vispirms aizbraucu uz mājām. Ceru, ka Ome man nenoskaudīs arī pusdienas.

Pastkastē ieraugu da�us reklāmas bukletiņus. Per�fekti! Jāpalūko, vai nav kādi īpa�ie piedāvājumi. Jo ar īpa�ajiem piedāvājumiem var ļoti labi piebraukt Omei. Piemēram, es pasaku: �Klau, Ome, C&A �odien ir div�desmit procentu atlaide!� � un viņa jau ir iesēdusies manā automa�īnā. Sē� un staro. Redziet, tāda iepirk�anās tūre lieliski satuvina, tas izdodas vienmēr. Tātad uz brīdi iegrie�os savā cūkkūtī un ievācu augstākā mērā svarīgu informāciju'.

Pēc pāris mirkļiem cie�ā pārliecībā par uzvaru dodos pāri pagalmam uz dzīvojamo māju. Tur ķēni�ķi smar�o pēc ēdiena, un tas izcili uzlabo manu garastāvokli. Zibe�nīgs skatiens plīts virzienā apstiprina manas nazālās aiz�domas: cūkas stilbiņi ar rīvmaizes knēdeliem, zaļumiem�un tum�brūnu alus mērci. Tā tam jābūt. Zaļumi labi

sacepti, nedaudz piesvilu�i un, kā minimums, divas stun�das sautēti. Stilbiņi krauk�ķīgi un kārdino�i. Svētlaime jebkuram strādājo�am vīrietim. Vēl jo vairāk, ja viņ� no mājām padzīts bez brokastīm.

Ome stāv pie plīts. Uz mirkli viņa pagrie�as, nopēta mani no galvas līdz kājām, tad atkal pievēr�as ēdienam. Es atveru virtuves bufeti un uzklāju galdu. Paps ienāk un nomazgā rokas.

�Smar�o lieliski,� viņ� konstatē.

Es piekritu, ta�u �ķidrums, kas tagad sakrājies mutē, neļauj man parunāt.

��etri,� teic Paps. �Mums vajadzīgi �etri �ķīvji un piederumi.�

�Kā tā �etri?� es jautāju, un siekalas satek man mutē. Skatiens cepampannā visu izskaidro, tur atrodas �etri stilbiņi. Noriju siekalas un jautāju: �Vai atnāks vēl kāds?�

�Jā, Leopolds,� atbild Paps.

Nu for�i.

�Un kāpēc tie�i tagad, nedēļas vidū, ierodas Leopolds? Viņ� ta�u tā vienkār�i nevar aizslēgt savu nāvīgi svarīgo grāmatveikalu!�

�Grāmatveikalā �odien strādā amatnieki, jo Leopolds ir iegādājies jaunus plauktus. Un tad, protams, viņ� neko nevar tirgot.

Protams, ne. Bet vai tāpēc viņam jāmētājas te apkārt?

�Skaidrs,� es nosaku.

Ome sadala ēdienu, un tad jau ari viņ�, �is Leopolds, ir klāt. Visā savā godībā. Kauco�ām riepām iebrauc pagalmā tā, ka oļi vien aizlido pa gaisu. Paps smaida. Tipiski. Ja es kaut reizi ko tādu atļautos iebrauktu

pagalmā tā, ka viss lido pa gaisu, tad gan viņ� nesmai�dītu, vecais ēzelis.

�Servus, ļaudis,� mums uzsauc Leopolds, ātri nomazgā rokas un sē�as pie galda. �Nu, Ome, vai esi gatava?� viņ� nobļaujas un pavicina gaisā lapiņu.

Ome priecājas.

�Tie�i kam Omei ir jābūt gatavai?� es gribu zināt.

��odien ta�u ir Real vairumtirdzniecības atlaide per�sonālam,� saka Leopolds. �Līdz pat trīsdesmit vienam procentam, vai saproti? Ja tev kas vajadzīgs, vari pievie�noties! Mēs ar Omi lai�am uz turieni. Vai ne, Ome?�

Nē, nu tālāk jau vairs nav kur! Leopolds un Ome! Leopolds, kuram vispār nekad nav bijis ne sūda daļas gar Omi! Un kur nu vēl sakarā ar izpārdo�anām. Tas vienmēr bijis mans uzdevums. Hmm, izskatās pēc lomu maiņas: Leopolds ir piesmērējies Papam un es tā nedaudz esmu sakaitinājis Omi. Sasodīts! Katram ta�u ir savi pienā�kumi, bet tagad Leopolds cen�as ielīst manā ietekmes zonā. Vecais siekalcūķis. Pavisam atklāti grib man atņemt Omi. Tas ir kara pieteikums. Un ēdiens ir sacūkots. Nu labi, izsalkums ir remdēts, tomēr bauda atņemta.

�Kā gan tu tiec pie Real personāla atlaidēm? Tu ta�u nepiederi pie personāla,� es pau�u neizpratni.

�Tie ir sakari. Sakari, brālīt,� Leopolds triumfē manā priek�ā

Brālīt!? Knēdelis mani gandrīz nosmacē.

Kamēr es palīdzu Omei novākt traukus, Paps ar Leopoldu sē� uz dīvāna, bet pēc tam tie divi aizbrauc uz

izpārdo�anas paradīzi. Stāvu pagalmā un noskatos viņiem pakaļ. Ludvigs pieglau� galvu man pie kājas. Mans uzti�camais biedrs.

Visai īdzīgā noskaņojumā aizbraucu uz biroju. Ceļ� pie Sūzijas arī ne�ķiet rozēm kaisīts, tomēr no tā nevaru izvairīties.

�Servus, Sūzij,� es visai formāli sasveicinos, pat nepa�skatījies uz viņu. Pieeju pie loga un lūkojos ārā.

Atbildes nav.

�Klau, Sūzij, man steidzami vajadzīga adrese.�

Viņa bungā pa klaviatūru tā, it kā būtu pieteikusies desmitpirkstu rakstības sacensībās. Un pilnībā ignorē mani.

Nolieku viņai priek�ā papīra lapiņu ar Hepfla perso�nas datiem un saku: �Māsa, iespējams, dzīvo Landshūtē. Man nepiecie�ama viņas adrese. Tas ir izmeklē�anas inte�resēm domāts pieprasījums. Vari atbildēt rakstiski.�

Jāsaka, man izdodas visai profesionāli. Turklāt tam ir rezultāts, jo Sūzija pārtrauc taustiņu bungā�anu un paskatās uz lapiņu. Tas mani iedro�ina.

�Klau, Sūzij, kas attiecas uz vakardienu��

Tālāk nemaz netieku � caurumduris trāpa precīzi man pa pieri. Gar acīm sametas tum�s. Tad jau labāk eju.

Pēc piecām minūtēm adrese ir uz mana galda. Sē�u ar slapju lupatu pie galvas, kad ienāk kolēģe, pa�valdības dar�biniece. Citiem vārdiem sakot, Sūzijas kolēģe. Un arī drau�dzene. Viena no tām, kura arī dosies uz lielo Itālijas safari.

�Tev neiet pārāk spīdo�i, Franci?� viņa izsmejo�i notrallina.

�Ir jau labi,� es nosaku.

Tad viņa man uz galda noliek A4 formāta lapu. Per�fekta izdruka ar personas datiem. Vismaz kaut kas.

Par spīti smagiem līdzsvara traucējumiem, dodos ceļā. Labāk tālāk no �ejienes. Prom no Nīderkaltenkirhenes. Prom no Sūzijas. Prom no Omes. Un prom no Leopolda. Tas, �ķiet, būtu pats labākais. Pat ja tā ir tikai Landshūte.

�Hepfla kundze?� es jautāju, tiklīdz atveras durvis. Brīni�ķīga vecā stila dzīvokļa priek�telpā stāv gracioza sieviete vidējos gados.

�Kas to grib zināt?� viņa atjautā.

Parādu savu dienesta apliecību, un tā atstāj vajadzīgo iespaidu. Nu, vismaz viņa mani ielai� dzīvoklī. Paejam da�us soļus un nonākam pirmklasīgā dzīvojamā istabā. Balkons ar skatu uz Izāras ūdeņiem. Eleganti.

�Jums pierē ir milzīgs puns,� sieviete saka un norāda uz manu pieri. �Varbūt jums vajadzīga komprese vai kas tāds?� �Nē, paldies. Būs jau labi,� es atbildu, kaut vēl jopro�jām katra galvas kustība sagādā vieglu reiboni. �Patiesībā esmu atnācis jūsu brāļa sakarā.�

�Mans brālis ir dirsulis.�

�Glu�i tāpat kā manējais,� es piebalsoju.

Viņa smaida.

Tad mēs omulīgi iekārtojamies sē�ammaisos un pa�pļāpājam par brāļiem. Dīvainas paralēles. Patiesi intere�santi, turklāt es uzzinu arī ko jaunu. Kaut vai to, ka viņai nav gandrīz nekādu kontaktu ar Hepflu. Un arī nekādas vēlmes pēc tiem. Tā tas esot jau gadiem ilgi, jo Hepfls ir vienpatis kop� bērnības: nekādu draugu ne toreiz, ne tagad. Starp citu, viņam nav bijusi viegla bērnība.

Drīzāk viņ� bijis no tiem, kuri regulāri noraujas pa muti. Vienaud�u izsmiets un bie�i piekauts. �ad un tad klasesbiedri viņu pakāru�i vecajā ābelē skolas pagalmā. Aiz pa�a bik�turiem. Tur tad HepHs karājies un īdējis, kamēr kāds no skolotājiem ap�ēlojies un atbrīvojis viņu no smagā likteņa.

Tātad nekādu draugu. Kas atliek? īpa�i, ja esi bērns. Hepfls ieracies grāmatās, un pamazām no vidusmēra skolnieka kļuvis par teicamnieku. Protams, arī tas viņam nedevis nekādas priek�rocības. Kā gan citādi. Bet tik un tā tas bijis sākumposms ceļam uz skolas rektora krēslu. Un tas viss tikai ar vidēju inteliģenci. Visu cieņu!

To man pastāsta Hepfla māsa. Neko vairāk viņa nezina, jo uzturējusi sakarus ar brāli tikai tik ilgi, cik tas bijis neizbēgami. Tāpēc, ka arī viņa Hepflu nevar ciest. Vai vispār uz pasaules ir kāds, kam Hepfls patīk? To viņa nezina. Vismaz agrāk neviena tāda nav bijis. Da�brīd licies, ka pat vecākiem lai Dievs mielo viņu dvēseles viņ� nav paticis. Nu, �is beidzot ir apstāklis, kas Hepflu at�ķir no Leopolda. Bet viss cits ir ļoti līdzīgs.

�Vai jums gadījumā nav kādas jaunākas Hepfla foto�grāfijas?� es jautāju, jo ar vecumveco bildi no ceļojumu pases neko nevaru iesākt.

�Pasarg Dievs!� viņa iesmejas.

�Varbūt vēlaties iesniegt ziņojumu par personas pazu��anu?� es lieti�ķi apvaicājos.

�Nē, patiesi nē. Man viņa nepietrūkst.�

�Tā varētu būt, bet, saprotiet, viņ� jau trīs dienas ir pazudis. Visi dokumenti un koferi atrodas savās vietās, tātad pēc ceļojuma tas neizskatās.�

�Vienalga. Kas man par daļu?�

�Nūjā,� saku. �Vispār jau tas ir vienalga, jo tagad tik un tā tiks ierosināta izmeklē�ana. Tikai tas būtu daudz smukāk, ja jūs oficiāli��

�Nē, nē, atvainojiet,� Hepfla kundze saka un pieceļas. Kamēr es pūlos izķepuroties no sava sē�ammaisa, viņa piebilst: �Es tad justos kā li�ķe.�

Skaidrs. Kur� gan to varētu saprast labāk nekā es. �Zino�u, tiklīdz kaut ko uzzinā�u,� vēl nosaku ceļā uz durvīm.

�Ja jūs tas neapgrūtina,� viņa nosaka un aizslēdz aiz manis durvis.

Tā kā esmu Landshūtē un saule stipri cepina, manas gar�as kārpiņas pieprasa saldējumu. Jo, neap�aubāmi, Landshūtē ir labākais saldējums visā apkārtnē. Tad nu es pavisam smuki braucu ar savu trafaretēto auto pāri Izāras tiltam. Logs vaļā, elkonis ārā, un manī jau briest līksms prieks. Diem�ēl tas man tiek rupji laupīts, tikko tuvojos saldējuma kafejnīcai. Acīm redzami arī daudziem citiem ir radusies grandiozā saldējuma ideja, jo autostāvvieta iepretim kafejnīcai ir pārpildīta līdz neiespējamībai par spīti aizliegumam �eit apstāties. Un tur viņi visi pavisam mierīgi sē� pie galdiņiem, �ie parko�anās noteikumu pārkāpēji. Laiza saldējumu vai strebj kafiju, iedomāju�ies, ka tāda ir pasaules kārtība. Lielajam vairumam uz acīm saulesbrilles, it kā tad viņus neviens nevarētu pamanīt. Varbūt viņi maskējas?

Ieraudzīju�i trafaretēto auto, da�i kļūst visai nervozi. Augumi saspringst, tomēr neviens pat nedomā kustēties.

Nogaida, kas tagad notiks. Vai tas stulbais kruķis kāps ārā no sava autiņa un sāks izdalīt soda talonus? Tik tālu nu mēs esam. Bākugunis, sirēna, un es nepaspēju ne acis samirk�ķināt, kad man jau atbrīvojusies pati labākā rūme visā stāvvietā. Varētu pat teikt, ka tā ir sapņaina. Tagad tik sē�os pie galdiņa un pasūtu saldējumu. Ar putu�krējumu. Uzlieku saulesbrilles, un viss kārtībā.

Perfekti!

Kad vakarā ienāku virtuvē, it visur rēgojas vieni vienīgi iepirkumu maisiņi. Omes karstāko sapņu piepil�dījums. Tā kā man nav ko likt pretī, eju pastaigāties ar Ludvigu un pēc tam atgrie�os savā miteklī. Iekārtojos zvilnī, apsedzos un mēģinu atslābināties. Ta�u sega o� pēc Sūzijas! Tas nekādi nepalīdz. Pagalma otrā pusē dauzās bītli. Ierastajā skaļumā. Dzirdu arī Leopoldu smejamies. Vai vēl kas ļaunāks var notikt? Caureja ar vem�anu? Strutaini augoņi?

Tā ir caureja ar vem�anu. Tā sākas pēc divdesmit minūtēm un turpinās visu nakti. Dievs vien zina, kur esmu to saķēris. Katrā gadījumā tā ir klāt. Visas turpmā�kās stundas pavadu uz klozeta ar spaini klēpī.

Loģiski, pēc tādas nakts neesmu spējīgs braukt uz darbu. Kā nopļauts guļu savā zvilnī un dva�oju pēdējos elpas vil�cienus. Ceturksni pāri astoņiem cūkkūtī iestampājas Ome.

�Kas tad te notiek, Franci? Kāpēc nebrauc uz darbu?� viņa sāk aurot, bet, pienākusi tuvāk un uzmetusi man īsu skatienu, turpina drusciņ maigāk: �Tu ta�u briesmīgi izskaties, Franculi!�

Ja jau Ome sauc mani par Franculi, tad dro�i vien izskatos briesmīgi. Tā viņa pēdējo reizi teica, kad es gulēju slimnīcā un man operēja priek�ādiņu. Toreiz man bija �etrpadsmit.

�Tu ta�u esi balts kā krīts. Un arī svīsti kā cūka. Turklāt uz pieres tev ir milzīgs augonis,� viņa nosaka un grābj ar pirkstiem tie�i man pierē.

�Au!� Tas patiesi ir sāpīgi.

�Ak jē! Es vienmēr esmu bijusi pret to, ka tu pārvācies uz �o stulbo cūkkūti. Kur� zina, kas te perinās. Katrā gadījumā tas izskatās pēc buboņu mēra.�

Jēzus Kristus!

Bet nu gan es zinu, kas tagad sekos. Es ta�u pazīstu savu Omi. Viņa neļaus Francim izdzist. It īpa�i tad, kad viņ� atkal kļuvis par Franculi.

Ome teciņiem izmetas ārā un jau pēc mirkļa ir atpa�kaļ, līdzi vedot Papu. Viņ� nes ļoti smagu paplāti, kuru rūpīgi novieto man priek�ā.

�Brālīt balto! Kā gan tu izskaties!� Paps nosaka un taisās, ka tiek. Kā saprotu, lai nesaķertu kādu infekciju.

Ome turpretim rīkojas pavisam otrādi viņa mani pabaro ar olu zupu un svaigu medusrausi. Tam pa virsu nāk da�i cepumi, sālsstandziņas un kola, tad vesela glāze kumelī�u tējas ar d�inu. Pierei saņemu smēri un plāksteri. Tad jau uzreiz kļūst labāk.

�Tagad smuki paguli, Franculi. Pusdienā uztaisī�u tev mazliet paēst,� Ome pasaka un nobu�o mani uz vaiga.

�Nemaz nevajag, lai tas būtu mazliet,� es atsaucos.

Ome smaida. Viņa mani lieliski saprot.

Pēc pusdienām jau jūtos lieliski. Iespējams, vakar uz manu kuņģi bija iedarboju�ies privātie pārdzīvojumi. Tā nu taisos ceļā uz darbu, jo galu galā man ir jātiek galā ar Hepflu. Vispirms gan ātri ieskrienu pie Zimmerļa. Tā kā viņa Maksis mācās Hepfla skolā, es iedomājos apskatīt gadagrāmatu, kādai jābūt jebkurā skolā. Katras �ādas gadagrāmatas pirmajā lappusē stāv skolas rektora priek�vārds, un tam līdzās jābūt ideālai fotogrāfijai tas varētu būt aktuāls manai izmeklē�anai. Protams, manā digitālajā fotoaparātā ir nesen uzņemta bilde, bet tajā ir labi redzami milzīgi burti MIRSTI, TU CŪKA! un knapi saskatāms niecīga izmēra Hepfls. Turklāt rektors ir tik ļoti sasvīdis, ka spīd kā jāņtārpiņ� un līdz ar to atstaro gaismu. Tātad saviem nolūkiem es to diem�ēl nevaru izmantot. Un tāpēc man tagad vajadzīgs Maksis.

�Servus, Zimmerli!� es sveicinu miesnieku. Veikalā atrodas divi klienti, bet man negribas gaidīt, kamēr tos apkalpos. �Saki, vai Maksis jau mājās?�

�Jā, ir gan. Aug�stāvā. Izej cauri kautuvei,� saka Zimmerlis, iesaiņodams gula�u.

�Skaidrs,� nosaku un dodos ceļā.

Mak�a istabas virzienu nepārprotami norāda skaļa mū�zika un pubertātes sviedru smaka. Pieklauvēju pie durvīm.

�Kas ir?� Jautājums pēc intonācijas drīzāk atgādina �Tinies prom!�, tomēr es eju iek�ā. Tīnis guļ gultā un lasa Bravo.

�Klausies, Maksi, man ir jautājums,� es saku, iesēzda�mies viņa datorkrēslā, uz kura samests kalns ar lupatām. Viņ� nedaudz paceļas un noliek �urnālu sev blakus.

�Un tas būtu?� Maksis jautā.

�Vai tev gadījumā nav jūsu skolas gadagrāmatas iepriek�ējā gada eksemplārs?�

�Skolas �urnāls?�

�Ja to tā sauc, tad jā.�

�Vēsi,� Maksis nosaka un ar ķermeņa aug�daļu panirst dziļi zem gultas. No turienes viņ� samērā veikli izķeksē laikrakstu �upu un pēdējā skolas gada gadagrāmatu. Brīni�ķīgi.

�Vai tur iek�ā ir arī Hepfls?� jautāju.

Viņ� nopū� putekļus un sniedz grāmatu man. Smī�nēdams.

�Vispār jau jā,� Maksis piebilst.

Atveru pirmo lappusi, un tur jau tas ir rektora portrets. Augstas kvalitātes foto. Diem�ēl Hepflam ir izskrāpētas acis. Tur, kur vajadzētu būt redzokļiem, rēgo�jas tikai caurumi. Izskatās visai neomulīgi.

�Tu viņam izskrāpēji acis?� es jautāju, nolikdams grāmatu malā.

�Izdūru. Ar cirkuli. Tas bija pirmais, ko izdarīju, kad saņēmu to �urnālu. Un mans skolotājs tikai noskatījās.�

�Tavs skolotājs neko neteica?�

�Pilnīgi neko. Viņ� tikai ņirdza,� atbild Maksis un atkal apguļas.

�Ak tad ņirdza.� Izskatās, ka arī skolotāju aprindās Hepfls nav pārāk iemīļots.

�Vēl kas?� jautā Maksis, atkal pievērsdamies Bravo.

Paceļu roku sveicienam un taisos, ka tieku.

Manā kabinetā uz galda atrodas zlmite: �Hepfls ir atpakaļ.� Uzrakstīts lieliem burtiem, bet vairāk arī nekā. Eju pie Sūzijas, jo tas nepārprotami ir viņas rokraksts.

�Ko nozīmē, ka Hepfls ir atpakaļ?� es jautāju, sarunu nesākot ar apsveicinājumu, jo vēl neesmu saņēmis atvai�no�anos par caurumdura atentātu.

�Kā gan man to zināt! Vai es tev kāda sekretāre, vai? Piezvanīja viena sieviete un palūdza, lai to tev pasaku,� Sūzija skarbi noskalda aiz monitora.

Debe�ķīgi smar�o pēc kafijas.

�Vārds! Vai sievietei bija arī vārds?�

�Nav ne jausmas.�

Tā mēs nekur tālu netiksim. Izrauju viņas datoram �tepseli.

�Vai tu esi galīgi stulbs palicis?� Sūzija man uzbļauj. �Vai vina nosauca savu vārdu vai nenosauca?� es

>

atkārtoju jautājumu. Galu galā tā ir nopietna lieta, tāpēc viņai vajadzētu izpaust vismaz kaut kādu līdzdalību.

�Jā. Varbūt. Vairs neatceros. Viņa bija no kaut kādas skolas. Ap�ēliņ, ja tagad visi mani dati būs pazudu�i, tad viss darbs bija par velti!�

�Kas negrib klausīties, tas dabū ciest,� nosaku pa ce�ļam uz kafijas automātu. Ieleju sev kafiju un eju.

Ja zvans bijis no skolas, tai vajadzētu būt Hepfla sekretārei. Tūlīt viņai atzvanu, bet diem�ēl bez rezultāta. Acīmredzot sekretāre strādā tikai līdz pusdienlaikam. Tāpēc braucu taisnā ceļā pie Hepfla.

Zvanu un klauvējos, bet atkal nekāda rezultāta. Tie�i tāpat kā iepriek�. Pieņemu, ka zvans bijis tikai dumj� joks. Vai arī ka Sūzija gribējusi mani izcūkot. Tas gan viņai nenāca par labu. Atceramies: viss darbs par velti! Vai atmaksājās?

Tādās pārdomās atslēdzu Hepfla mājas durvis. Tā kā esmu atbraucis, varu arī ieiet iek�ā. Varbūt tomēr atrodu kādu noderīgu fotogrāfiju.

No kaut kurienes skan klasiskā mūzika. Jāsaka, visai skaļi. Tā kā kaislīgi neinteresējos par klasisko mūziku, nevaru pateikt, tie�i kas tur skan, bet vispār �is gabals man ir pazīstams. Skaņas nāk no aug�stāva. Varbūt Hepfls tomēr ir�?

Uzkāpju aug�ā. Jā, patiesi, �is gabals �ķiet pazīstams. Dungoju līdzi, pastarpām pāris rei�u izsaukdams Hepfla vārdu. Nekā. Atbildes nav.

Melodija plūst no vannasistabas. Pieklauvēju. Atkal nekādas atbildes. Nospie�u rokturi, paveru durvis, un tur jau viņ� ir Hepfls vannā. Pilnīgi zem ūdens, ārā rēgojas tikai nāsis. Sasodīts! Viņ� ir beigts!

Lēnām pieeju pie vannas, pārliecos pāri malai un aptaustu ūdeni. Patīkama temperatūra. Var teikt, tāda vanno�anās temperatūra. Tad ķeros pie viņa sastingu�ās rokas, bet tajā brīdī Hepfls kā korķis izsprāgst no ūdens un pārbaida mani līdz nāvei. Es atmuguriski noveļos uz flīzēm.

�Augstais Dievs, ko jūs te darāt?� rektors man uzbļauj. Vannas putas slīd lejup pa viņa ķermeni un nopil no vīri�ķības simbola. Pavisam sīka.

Pieceļos kājās un vispirms izslēdzu radio.

�Jūs mani pārbaidījāt līdz nāvei!� HepHs saka, bet nu jau daudz mierīgāk.

Pārbaidīt līdz nāvei� jā, kur� nu to būtu teicis.

Tad Hepfls paķer dvieli no pakaramā un ietinas tajā. Viņa ķermenis ir kā nosēts ar lieliem, tum�iem planku�miem visās iespējamās vietās rēgojas da�ādu variāciju asinsizplūdumi. Viņ� apsē�as uz vannas malas.

�Man ir iesniegums, Hepfla kungs. Iesniegums par cilvēka pazu�anu. Varbūt jūs būsiet tik laipns un man paskaidrosiet, kur esat uzturējies �īs pēdējās dienas?� es gribu zināt.

Rektors bu�ina savus matus.

�Iesniegums? Nekļūstiet ta�u smieklīgs! Pieaudzis cilvēks var da�as dienas būt prom, un no tā nav jāizpū� valsts mēroga notikums.�

Uz viņa ķermeņa ir arī mazāki plankumi, tādi kā izdedzināti caurumiņi. Apmēram pakau�a apvidū. Lai�kam Hepfls mana, ka uz viņu skatos, tāpēc apklāj plecus ar roku dvieli.

�Vai jums klājas labi?� es apvaicājos.

Rektors piekrīto�i paloka galvu. �Taisni lieliski!�

�Vai jums bija negadījums vai kaut kas tādā garā?� jautāju, paraustīdams dvieli, kas viņam uz pleciem.

�Ko jūs galu galā atļaujaties! Taisieties, ka tiekat!�

�MIRSTI, TU CŪKA!� es nosaku pavisam lēnām.

Hepfls saminstinās. �Varbūt es drīkstētu vismaz ap�ģērbties? Gaidiet mani apak�stāvā!� Tas izklausās visai nervozi.

Es nekustu ne no vietas.

�Lūdzu,� viņ� klusi piebilst.

Nu labi. Gaidī�u lejā.

Kādu laiku stāvu pie dzīvojamās istabas loga un apbrīnoju skaisto dārzu. Kad izdzirdu veramies vannasistabas durvis, paejos uz priek�namu. Tas izskatās profesionāli. Aplūkoju garderobi. �akete, putekļmētelis viss kā no Lāgerfelda. Apavu plauktā dārgas kur�pes, tikpat kā jaunas un spo�i notīrītas. Aiz aizkara uz pagrabu stāv zābaku pāris. Izskatās pēc armijas tankiem un it nemaz neiederas kopainā. Bet nu labi, neceļos tādi var lieti noderēt.

Beidzot Hepfls nodejo pa kāpnēm, pilnībā apģērbies. Balts krekls rūpīgi aizpogātām piedurknēm, izbuktētas bikses, bik�turi, brūnas smalkādas kurpes. Nevainojami. Miesas apskādējumi vairs nav redzami, bet es tik un tā gribu visu uzzināt.

�Kā radu�ies zilumi uz jūsu ķermeņa? Tie ta�u nav izveidoju�ies pa�i no sevis, vai ne?�

�Un ja nu tomēr?� Hepfls atvaicā. Viņ� stāv garde�robes spoguļa priek�ā un ķemmē mitros matus. Tie ir pietiekami gari, lai nosegtu pakausi. �Ziniet, ir tādas ādas slimības, par kurām jūs, mīļais draugs, nekad nebūsiet dzirdējis. Un pateicieties Dievam, ka esat no tām pasar�gāts.�

Tagad nokaunos. Cerams, tas nav lipīgi. Sabā�u rokas bik�u kabatās, tā riktīgi dziļi.

�Jā, labi,� es saku visai nomākrs. �Tad nu taisī�os. Kā redzams, esat atgriezies, un tad jau viss kārtībā. Lietu līdz ar to varam uzskatīt par izbeigtu.�

�Tā nu tas ir,� Hepfls piekrīt un noliek malā ķemmi. Viņa skatiens trāpa zābakus. �Tātad, ja varu jūs lūgt�� Rektors virza mani uz durvīm. Zābaki viņam acīm redzami rada neērtības sajūtu. Iespējams, tāpēc, ka tie neiederas perfektajā kopainā.

Tā kā te vairs nav ko darīt, es braucu prom.

Pēc vakariņām paņemu Ludvigu un mēs ejam pie Volfija iedzert kādu alu. Tikko esmu nosēdies pie letes, parādās Zimmerlis. Nepaspēju izdzert ne trīs malkus, kad ierodas arī Flecingers, mūsu draugs un amatnieks. Tā nu sē�am pilnīgā harmonijā, un tas ir jauki. Jau labu laiku tā nav bijis. Bet, ja runājam godīgi, jauki ir tikai sākumā, jo pēc tam Flecingers sāk �ēloties par krīzi. Tā teikt, par saimniecisko krīzi. Viņ� sūdzas un gau�as, un sacūko mums visu vakarē�anu.

�Norēķinā�anās morāle ir pavisam pagrimusi,� Flecingers saka. �Tikai retais klients samaksā uzreiz. Parasti man vismaz mēnesi jāgaida uz samaksu un tad bezmaz vai jāteic paldies, ja to beigu beigās saņemu. Daudzi pat vispār nesamaksā! Pēdējā laikā vairāk esmu tiesā nekā darbā. Tā ta�u tam nevajadzētu būt, ne?�

�Var jau, bet nevajadzētu,� es nosaku, jo nekas labāks man neienāk prātā.

Flecingers pārbola acis; laikam mana atbilde viņam neliekas tik jocīga, kā es to biju domājis.

Par laimi, mani izglābj Zimmerlis: �Jā, man gan ir labāk. Cilvēki samaksā skaidrā naudā par to, ko nopērk. Uz parāda es tikpat kā neko nedodu. Bet, ja tā notiek, tad mana sieva ir dusmīga.�

�Nu par manu sievu vispār nav ko runāt,� iekarst Flecingers. �Ja jūs zinātu, kādas nomītas tupeles viņa tagad valkā! Jo mums, lūk, esot nedaudz jāpietaupa. Tāpēc ka viņa ar īgņātu Finu un Klāru D�einu nevar braukt uz Angliju pie vecākiem brīvdienās. Gatavais cirks, nevarat ne iedomāties. Neviena laipna vārda, par seksu nemaz nerunājot.�

Mēs abi ar Zimmerli veltām draugam līdzjūtīgus skatienus. Tas piederas pie lietas. Tad Flecingers izdzer savu alus kausu tuk�u un pasūta nākamo.

��ūpo�ana nelīdzēs,� nosaka Volfijs, saņēmis Flecingera pasūtījumu.

�Tev jau viegli runāt, tu stulbais krodziniek! Bet vai tu zini, kā tas ir, kad tiesu izpildītājs min uz papē�iem?� gāzes-ūdens-apkures haltūrists bubina savā alus glāzē.

�Starp citu, tiesu izpildītājs pie manis ir bie�s viesis,� saka Volfijs, ar lupatu noslaucīdams leti. Mēs satraukti saskatāmies, bet krodziņa saimnieks smejas. �Jā, patiesi. Viņ� pie manis nāk un iet.�

�Ak tā,� es saku. Viss skaidrs.

�Ar grāmatvedību man viss kārtībā rēķini nedēļām ilgi guļ pastkastē, līdz tur vairs neko nevar iebāzt. Iespē�jams, esmu nedaudz nolaidīgs. Tātad, Flecinger, tiesu izpildītāja dēļ nepietaisi bikses. Arī viņ� ir tikai cilvēks,� saka Volfijs un parausta plecus.

�Jā, bet �is cilvēks grib naudu!� iesaucas Zimmerlis.

�Tie�i tā!� kliedz Flecingers un triec savu kausu pret tīri noberzto virsmu, to atkal ap�mucēdams. �Un tās man, visu svēto vārdā, �obrīd nav!�

Nu, nu, nu! �o nekādi vairs nevar nosaukt par relaksējo�u atmosfēru.

Pilnai laimei piepe�i iezvanās mans telefons. Līķis uz vilciena sliedēm pie Nīderkaltenkirhenes paaugstinā�juma. Tūlīt jādodas turp. Bet, ja tā godīgi, tad tagad man jebkas �ķiet patīkamāks par absolūti neirotisko apkures haltūristu. Pat saplacināts līķis.

Kamēr mēs ar Ludvigu nonākam notikuma vietā, ari dzelzceļa policija ir klāt. Divi pavir�i pazīstami kolēģi zilās uniformās, ar kabatas lukturī�iem rokās. Turpat netālu stāv arī lokomotīves vadītājs un nervozi smēķē.

�Servus visapkārt, vai jau kas ir noskaidrojies?� es apjautājos, tikko atnācis.

�Nekā,� atbild viens no kolēģiem. Viņam ir tik mil�zīgas ausis, ka no tām pavisam mierīgi varētu izveidot plauktiņu.

�Tas �ogad ir jau otrais, kuram pārrullēju pāri,� saka lokomotīvists, vēlreiz kāri ievelk dūmu un tad aizsvie� izsmēķi. Oglīte pār�ķeļ nakti.

Mēs uzsākam meklē�anu, noejot gar vilciena sastāvu. Spīdinām ar kabatas baterijām zem vagoniem, un tur paveras lopkautuves cienīgs skats. Asinis un cilvēka mie�sas driskās, arī kaulu �ķembas. Neko daudz te sameklēt 7 > laikam nevarēs.

��urp!� sauc ausu plauktiņ�, un mēs ejam pie viņa. �Neblenz, paņem pretī!� viņ� saka, man kaut ko snieg�dams. Lukturī�a gaismas stars apstiprina manas pirmī�tējās aizdomas tie ir mati, ko esmu saņēmis. Un zem tiem �ūpojas galva. Kad tā pārstāj �ūpoties un pavēr�as manā virzienā, man aizsitas elpa. Tas ir Hepfls, kur� te pendelējas. Visai baiss paskats. Un vēl nepatīkamāk ir tas, ka viss atgādina Mak�a foto. To ar izdurtajām acīm. Proti, Hepfla acis ir atvērtas, bet tajā pa�ā laikā pilnīgi bez satura. Pavisam tuk�i dobumi. Iespējams, redzokļi izsprā�gu�i, kad vilciens brauca pāri. Kā jau teicu, baisi. Tas viss uzdzen man �ermuļus, tāpēc ļauju galvai nokrist, un tā noripo pa dzelzceļa uzbērumu glu�i kā futbola bumba.

�Tā ir Hepfla galva,� saku.

�Ak tad Hepfla paurītis,� saka ausu plauktiņ�, un viņam tas �ķiet neiedomājami komiski.

Neilgi pēc tam ierodas līķu savācēji un vilciens var doties tālāk. Pateicoties Ludviga izcilajam degunam, tiek savākts ievērojams daudzums miru�ā ķermeņa daļu. Viss nonāk sterilos plastmasas maisiņos, kaut gan būtībā jau tur nav nekā noderīga. Patiesi. Nu labi, mums ir galva, kas aiztaupa identificē�anu. Kolēģi dodas prom, un arī man te vairs nav ko darīt.

Mājupceļā man obligāti vajadzīgs viens �ņabis pie Volfija, jo pēc tā visa man ir slikta dū�a. Flecingers vēl aizvien ir savā vietā, un pēk�ņi jēdziens �ekonomiskā krīze� iegūst jaunu jēgu.

Kad apsē�os uz sava zviļņa un sāku izģērbties, pamanu, ka jakas kabatā man joprojām ir atslēga. Hepfla mājas atslēga. Acīmredzot viņa pēk�ņā atgrie�anās mani tik ļoti pārsteidza, ka pavisam aizmirsu to atdot.

Nākamās dienas pa�ā rīta agrumā sētā ieripo Leopolds kopā ar savu mazo Rūķdeguni. Viņa Panida tagad mācās lautas universitātes intensīvajos vācu valodas kursos, un viņam pa�am jāstrādā stulbajā grāmattirgotavā, tāpēc Su�ijai vajadzēs kādas dienas pavadīt pie mums. Un �odien, tā teikt, ir izmēģinājums.

Man, par laimi, ir jauna izmeklē�ana, līdz ar to nebūs daudz laika uzturēties mājās. Mazi bērni man stipri krīt uz nerviem. Par lielajiem vispār nav ko runāt. Ja kādreiz iedomājos, ka man būtu jādzīvo zem viena jumta ar tādu radījumu kā Zimmerļa Maksis, mati ceļas stāvus! Tāds mū�am sabozies, svīsto�s un onanējo�s pumpainis, kuram vajadzīga tikai mana nauda un telefons, sara�o veselus kalnus netīras veļas, guļ un ēd, kad vien to vēlas, turklāt vēl izdur skolas rektoram acis. Ar cirkuli. Kaut tā ir tikai fotogrāfija, �itāda rīcība tik un tā liecina par respekta trūkumu. Ar to es gribēju teikt: patie�ām priecājos, ka neesmu savairojies.

�Franci, vai vari ātri pārtīt U�iju? Viņa smird tik briesmīgi, ka sajūtu to jau no �ejienes,� bļauj Ome no virtuves, tikko esmu pārkāpis pār mājas slieksni.

Arī es varu saost to, par ko viņa runā, tomēr izliekos, ka manis te nemaz nav. Tad jau labāk braucu uz darbu bez brokastīm. Vai tie�ām tik tālu jau esam, ka man jāapkalpo Leopolda dzimta!?

Viss ir daudz ļaunāk, nekā spēju iedomāties. Kā tāda niecīga dirsiņa var tik briesmīgi smirdēt? Ikviens, kur� pazīst Omi, skaidri saprot, ka bēg�ana nebūtu gudrs gājiens, tur varētu izcelties kar� līdz mū�a galam. Tā nu tagad Ome stāv man blakus, ņemot dalību sūdu

savāk�anā. Kad izceļu Su�iju no �upas, viņa priecīgi man uzsmaida.

�Viņa man uzsmaidīja,� saku Omei. Protams, viņa mani nedzird, toties iepūderē sīkajai pakaļu tā, ka visap�kārt paceļas balts mākonis un da�as minūtes nekas nav redzams. Man uznāk klepus lēkme.

�Kur galu galā ir Paps?� Atguvis elpu, es norādu uz pla�u atskaņotāju.

�Tavs tēvs?� jautā Ome. �Viņ� cen�as salikt U�ijas ceļojumu gultiņu,� viņa atbild un ieliek man rokās saga�tavoto bērnu. �Bet tagad pie brokastīm!�

Tā nu mēs jauki sē�am un dzeram kafiju, Su�ija iekār�tota �ūpulītī pie zemes. Viņa �ūpojas, �ūpojas un tad sāk raudāt. Iespējams, tā ir kāju smaka, kas viņu dara nelai�mīgu. Personīgi es arī nevēlētos sēdēt uz grīdas starp trīs pieaugu�u cilvēku smakojo�ajām kājām. Izņemu mazo no �ūpulī�a. Viņa smaida. Novietoju �o Omes klēpī un ēdu tālāk, bet Rūķdegune sāk raudāt. Ome pasniedz bērnu tālāk Papam, galu galā tas ir viņa mazbērns. Su�ija turpina raudāt. Paps pārvieto bērnu atpakaļ pie manis. Su�ija smaida.

Tas man atgādina darbu ar iereibu�ajiem. Tie man tā krīt uz nerviem, ka pat izteikt nevaru. Ziniet, ir divu da�ādu kategoriju dzērāji. Vieni kļūst agresīvi, bet tik un tā pakļaujas man. Savukārt otri kļūst mīlas pilni, pat varētu teikt pieglaudīgi, viņi uzsmaida un stāsta, cik esmu viņiem mīļ�, ta�u tas nekādā zinā nav labāk. Jo tik�un tā pamatīgi krīt uz nerviem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats tajā laikā esmu absolūti nedzēris. Vismaz vairumā gadījumu. Un tie�i tāpat ir ar Rūķdeguni viņa krīt uz

nerviem ar savu smaidī�anu, un viņa man nepatīk. Jau tāpēc vien, ka radusies no Leopolda. �ķības acis �ur vai tur, bet tik un tā jūtama zināma leopoldizācija.

�Skaties, U�ijai tu patīc, Franci!� sirsnīgi ķiķina Paps.

Nu man pietiek! Nolieku mazo atpakaļ �ūpulītī. Pie�nācis laiks arī viņai pierast pie kāju smakas.

Flepfla pārpalikumi tiek nogādāti uz Minheni tiesu medicīnas ekspertiem. Tur viņam veiks sekciju. Mēs ta�u gribam zināt, vai rektors brīvprātīgi nogūlies uz sliedēm vai arī viņam kāds palīdzējis. Tomēr aizdomas ir par pa�nāvību, jo vilciena vadītājs apgalvo, ka Hepfls rāmi gulējis uz sliedēm. Nevis stāvējis vai neuzmanīgi skrējis pāri, bet gan tie�i gulējis. Vadītājs saka, esot lieliski viņu redzējis lukturu gaismā, jo gai�ais apģērbs labi atstarojis. Un tad viņ� arī sācis bremzēt, �is vilciena vadītājs. Bet, par nelaimi, bijis jau par vēlu, kā mēs zinām. Nevienu nevar redzēt kilometriem tālu, pat ja viņ� ietērpies gai�ās drānās.

Uzdodu sev jautājumu: kādu gan sekciju iespējams veikt �ādai gaļas detaļu kaudzei? Labprāt vēlētos to aplū�kot klātienē, tāpēc piezvanu tiesu medicīnas ekspertam un pajautāju, kad viņi būs tik tālu tiku�i. �onedēļ vēl nekas nesanāk�ot. Varbūt pirmdienas pēcpusdienā. Per�fekti.

Tad piezvanu Birkenbergeru Rūdijam. Viņ� bija mans kolēģis tajos laikos, kad vēl abi dienējām Minhenes policijā. Tas bija traks laiks, brālīt balto, bet nu jau tā ir pagātne. Mani pārcēla, Rūdiju atlaida. Jo viņ� izkastrēja

pedofilu. Konvojē�anas laikā no Stadelheimas uz tiesu. Vienkār�i at�āva olas tam perversajam tipam. Tā saucamā lin�a tiesa. Ideāls iemesls, lai atlaistu. Līdz ar to Rūdijs vairs nav mans kolēģis, bet gan privātdetektīvs. Tomēr viņ� ir palicis mans draugs, un nu ir pēdējais laiks mums abiem atkal satikties.

Rūdijs neizsakāmi priecājas, kad izdzird manu balsi. �Eberhofers? Eberhofers? �ķiet, es tādu nepazīstu,� viņ� murmina vada otrā galā. Kā tad! Zinu es viņa spēlītes. �Vai esam pazīstami no pēdējās sadomazo ballītes? Vai no dārzkopju semināra? Vai arī, pagaidiet, no kalnu sakop�anas festivāla? Nē! Pag, atcerējos, mēs iepazināmies iepriek�ējās vasaras nacistu tel�u pilsētiņā!�

�Zinu jau zinu, Birkenberger. Varēju piezvanīt agrāk. Bet tu jau arī. Galu galā telefons funkcionē abos virzie�nos,� samierino�i nosaku.

�Esmu zvanījis tev vismaz simt piecdesmit rei�u!� Rūdijs bļauj klausulē. �Pirksti jau jēli notrīti. Bet vienmēr klausulē dzirdu kādu no taviem dumjajiem radiem. Vai arī automātisko atbildētāju. Sazināties ar Romas pāvestu ir daudz vienkār�āk, mīļais draugs. Vai arī biju�ais draugs!�

Tipiski. Birkenbergers vienmēr ir uzvedies kā greiz�sirdīga laulene.

�īsāk sakot, Rūdij, pirmdien esmu Minhenē. Tu mani gribētu redzēt vai arī ne?� noprasu.

�Pat nezinu,� vecais �oms ie�nāc klausulē.

Ja vai ne?

�Tagad paklausies! Apmēram gadu neko neesmu par tevi dzirdējis un tagad man pēc pavēles uzreiz jālec gaisā?�

�Tātad nē?�

�Nu labi. Cikos tie�i būsi?�

Pazīstu viņu kā savu ķe�u. Bet viņ� mani tāpat.

Tiklīdz esmu pabeidzis telefona sarunu, manā kabi�netā ieklūp birģermeistars. Viņ� ir ļoti satraukts un visu laiku slauka seju ar kabatlakatiņu. Tad nokrīt uz krēsla tie�i man iepretī un tver pēc gaisa. Pēc vairākiem gaismas gadiem birģermeistars beidzot ķeras pie lietas. Viņam esot vajadzīga sarīkojuma apsardze Nīderkaltenkirhenes sarkanbaltajai biedrībai vai, precīzāk sakot, futbola spēlei. Lai tikai es nesmejoties! Te jāpaskaidro, ka vietējā futbola komanda savā līgā vienkār�i veģetē. Jau gadu desmi�tiem. No pa�a sākuma līdz �ai dienai. Nekādu cerību uz izaugsmi. Pilnīga nulle.

Bet tagad viss mainī�oties, teic birģermeistars, jo mums esot jauns papildinājums. īsts vārtu spridzeklis, kā izsakās birģermeistars. Angolietis, ko biedrība iegā�dājusies. Par visai smuku naudiņu. Un viņam nu lemts izvest sarkanbalto biedrību no komas. �im angolietim. Tāpēc viņiem tagad vajadzīga pasākuma apsardze. Vārtu spridzeklim!

Kaut kas tāds netika gādāts pat Lotāram Mateusam, kad viņ� pirms trim vai �etriem gadiem viesojās bied�rības piecdesmitgades svinībās. Lotārs bija goda viesis, bet pat viņam nebija apsardzes. �is ieradās kopā ar kādu no savām lolitām, uzskribelēja da�us autogrāfus, izsolīja trikotā�as izstrādājumu, un viss. Nekādas apsar�dzes, nekādu kruķu, vispār nekā. Bet tagad kādam tur

angolietim ir vajadzīga �itāda greznība? Personīgi man trūkst vārdu.

Turklāt es pilnīgi neko nezinu par Angolu. Varbūt vienīgi to veco, lipīgo dziesmiņu CocaCola in AngoUi. Kaut gan nemaz nevaru iedomāties, ka Angolā visu dienu varētu slaistīties un dzert kolu.

�Un tie�i kad ir vajadzīga �ī apsardze?� es jautāju, jo man jāizrāda zināma ieinteresētība.

�Katru nedēļas nogali, Eberhofer. Katru nedēļas no�gali! Vienreiz sestdienas pēcpusdienā, vienreiz svētdienas rītā. Pēc slīdo�ā grafika,� elso birģermeistars.

Kulminācija ir kā ierakstīta viņa sejā.

�Katru nedēļas nogali? Jūs ta�u nedomājat nopietni, ka man katru nedēļas nogali būtu jāstāv nolāpītajā fut�bola laukumā un jāapsargā kaut kāds nēģeris!�

Es atgā�os krēslā un sakrustoju rokas uz krūtīm. Nedaudz sabo�os. Birģermeistars pielec kājās tik strauji, ka pat krēsls apgā�as.

�Iegaumējiet, Eberhofer! Jūs darīsiet, ko es jums lik�u. Arī nedēļas nogalē. Jo esat manā pakļautībā un galu galā darba pamatlaikā jūs dauzāt bumbierus,� viņ� nosaka un pamet manu kabinetu.

Dauzu bumbierus! Kur� nu to būtu teicis! Patiesībā �im cienījamajam birģermeistaram pat nav bumbieru, ko dauzīt. Apsargāt angolieti! Tik tālu nu jau esam!

Pusdienas pārtraukumu nolemju pavadīt savā kabi�netā, lai izvairītos no leopoldizē�anas procesa mūsmājās. Vienkār�i iegādājos da�as desbulciņas pie Zimmerļa.

�Hepflam esot uzbraucis vilciens, kā dzirdēju,� nosaka miesnieks, kamēr iepērkos.

�Uzbraucis � tas vēl nebūtu nekas,� saku, noskaitot naudu uz letes. �Nebija jau glu�i tā, ka vilciens būtu dzinies rektoram pakaļ un tad uzbraucis. Viss bija drīzāk otrādi.� �Kā jau parasti,� saka Zimmerlis un smaida kā mē�nestiņ�. �Galvenais, ka neuzbrauca nepareizajam.�

�Klau, Zimmerli, katram gadījumam man tev tomēr jāpavaicā: kur tu biji vakar vakarā?� Miesnieka dumjais smaids man �ķiet aizdomīgs.

�Vai tad jau aizmirsi, ka vakar vakarā sēdēju tev bla�kus pie Volfija un uzklausīju Flecingera suņa murgus?� Jā, tā bija gan.

�Un Maksis? Kur �ajā laikā bija Maksis?� jautāju tālāk.

�Tagad gan, stulbais kruķi, izbeidz. Un taisies, ka tiec!� �Maksis?� atkārtoju jautājumu.

�Kā gan es to varu zināt! Domā, ka viņ� man atskai�tās? Savos se�padsmit gados!�

�Pēc pusnakts Hepflu sabrauca vilciens. Un tavs pie�nākums ir būt informētam par to, kur Maksis vazājas nakts laikā, mans draugs.�

�Mans draugs! Es tev tūlīt parādī�u draugu!� kliedz Zimmerlis, vicinādams gaļas cirvi.

Taisni jāsmejas.

�Maksi!� kliedz Zimmerlis apdullino�ā skaļumā. Tel�pas rezonē balsi, un skaņa izplatās tālu. Viņ� vēl �etras reizes sauc pēc pumpainā tā, ka visas sienas līgojas, bet nekādu panākumu. Nē, nevarētu teikt, ka glu�i bez panā�kumiem, jo ierodas miesnieka sieva.

�Ko tu te bļausties?� viņa grib zināt.

�Ko bļauju? Redz, mīļā Gizela, �itais sūda kruķis grib zināt, kur tavs kroņprincis pagāju�ajā naktī vazājies.�

�Nav ne jausmas,� laulene nosaka un parausta plecus.

�Nu tad, lūgtum, uzej aug�ā un pasaki viņam, lai kustina bulkas un novelkas lejā!�

�Kāpēc es? Tev pa�am kājas nokaltu�as, vai?� saka Gizela un pagrie�as ie�anai.

Lūk, vēl viens iemesls, lai neprecētos.

Tā kā man �ī nabaga miesnieka kļūst �ēl, es padodos. �Vakarā tiekamies pie Volfija?� izejot pajautāju.

�Ap pusdeviņiem?� Zimmerlis nosauc man pakaļ.

�Labs ir.�

Un tad durvis aizcērtas.

Kad atgrie�os savā kabinetā, manā krēslā sē� Paps un tur klēpī Sūziju. Savukārt Sūzija tur klēpī Su�iju. Un visa pārējā pa�valdība ir nometusies uz ceļiem viņiem visap�kārt glu�i kā svētās ģimenes pielūg�anā. Rūķdegune, lielās uzmanības iepriecināta, sajūsmā smejas.

�Kas tad te notiek?� tūlīt gribu zināt.

�Klau, Franci, U�ija visu priek�pusdienu raudāja,� saka Paps. �Un mēs abi ar Omi gaidījām pusdienlaiku, kad tu pārnāksi un mazā beidzot pārstās raudāt. Jo tu viņai tik ļoti patīc, vai ne, U�ij? Bet tu tā vienkār�i ņem un nepārnāc!�

Visa pa�valdība raida pārmeto�us skatienus manā virzienā.

�Jā, varbūt man nejau�i uzradās tāda blakuslieta kā darbs, par kuru da�reiz jāparūpējas,� es atspēkoju Papa

uzbrukumu un nolieku savas bulciņas. �Un vispār kāda man daļa gar Leopolda pēcnācēju? Viņam bauda, mums darbs?�

Mani sadursta nāvējo�i skatieni.

�Un tagad visi ārā!� es nobļaujos, jo man tas ir apnicis.

Sūzija pieceļas, nodod vīstokli Papam un savu kolēģu ielenkumā pamet kabinetu. Birģermeistars ieņem atbrī�voju�os vietu un apbrīno bērnu.

�Tik skaists bēbis,� viņ� saka. �Varbūt vienīgi izņemot degunu. Bet tas jau varētu arī izaugties.�

Pasarg Dievs! Kur nu vēl izaugt!

Paps pieceļas, Su�ija atkal sāk raudāt, un birģermeis�tars uzmundrino�i uzsit viņam uz pleca.

�Un neaizmirstiet, Eberhofer,� tad viņ� vēr�as pie manis. �Svētdien desmitos biedrības namā. Tā ir dienesta pavēle!�

Dienesta pavēle! Kā nu es izskatos Papa acīs!

Paps ņirdz. Tas dedzina kā uguns.

�Un, jā, kamēr neaizmirstu,� birģermeistars vēl pie�svie� pagalīti. �Uzvelciet uniformu. Tas izskatās profe�sionālāk!�

Pēcpusdienā beidzot sataisos ceļā uz Landshūti pie Hepfla kundzes. Neviena nav mājās, bet tādu sliktu ziņu jau nevaru vienkār�i pie durvīm zīmītē atstāt. �Brālim pārripoja vilciens, diem�ēl beigts.� Nē, tā patie�ām nevar. Būs jāatnāk vēlāk.

Pēc tam aizbraucu uz Hepfla māju. Parasta apskate, tīrākā rutīna.

Vispirms aplaistu puķu dobes, jo puķes ta�u nav vainīgas, ka tagad paliku�as bez kopēja.

Aiz dzīv�oga lūr kaimiņi. Viņi tur ir paslēpu�ies (es to skaidri redzu) un domā, ka neatklā�u viņus. Laistot puķes, pamazām virzos uz viņu pusi un izliekos, ka neko neesmu pamanījis. Ta�u, tiklīdz esmu nonācis tie�i viņiem priek�ā, uzbļauju: �Rokas uz dzīv�oga!�

Tagad virs dzīv�oga rēgojas divas galvas un �etras rokas. Varu sajust pat viņu elpu. Nu gan man jāsmejas kaimiņi ir pārbiju�ies līdz nāvei. Bet tā jau arī bija ieplānots.

�Augstais Dievs! Jūs mūs pārbiedējāt līdz nāvei!� saka vīrietis, krampjaini tverot pēc gaisa.

�Tā jau arī bija ieplānots,� es nosaku.

�Kā, lūdzu?� viņ� jautā, bet viņa vēl aizvien nespēj atgūties no pārbīļa.

�Tagad atbildiet man: kāpēc jūs te aiz dzīv�oga lūraties?�

�Lūramies? Ko jūs iedomājaties? Mēs vienkār�i turam rūpi par saviem kaimiņiem,� viņ� saka. Viņas elpa nemainās. �Par �o kaimiņu jums turpmāk vairs rūpe nav jātur.� Viņ� noliec galvu. Viņa joprojām elso.

�Mēs jau dzirdējām. Briesmīga lieta,� viņ� teic.

�Vai jūsu sievai ir problēmas ar elpo�anu?� es jautāju, jo viņas nepārtrauktā dumjā elso�ana man sāk apnikt.

�Astma,� vīrietis nosaka, un sieviete elsodama piekrī�to�i paloka galvu.

�Aerosols?� jautāju. �Aerosols pret astmu?�

Abi uz mani uzmanīgi skatās. �Ak tā! Aerosols, pro�tams! Vai tagad drīkstam nolaist rokas?� viņ� pajaut^.

Es vēlīgi pamāju. Viņ� iebā� roku bik�u kabatā un izvelk aerosolu. Vina inhalē, un viņai kļūst labāk.

�Vai jūs �o Hepflu labi pazināt?� tagad gribu zināt. �Labi? Ko nozīmē �labi�? Cik nu labi var iepazīt kaimiņu?� viņ� prāto.

�Vai bie�i tā lo�ņājāt gar dzīv�ogu spiegodami?�

Abi nosarkst. Ko�i sarkani.

�Par spiego�anu nevar būt ne runas. Mēs vienkār�i bie�i rosāmies pa dārzu. Un tad ta�u palūkojas, ja kāds iznāk, vai ne tā?�

�Pieļauju, ka arī uz Hepflu tā pabie�āk lūkojāties?� Atbilde izpaliek. Pabraukāju ar kurpi pa zāli.

�Nu un ko tādu interesantu pie Hepfla pamanījāt? Vai kas sevi�ķs palicis prātā? Vai kaut kas likās neparasti?� �Dieva dēļ, ko tad var saukt par �neparastu�? Patiesībā jau neko,� viņ� atkal prāto.

�Vārds �patiesībā� norāda uz izņēmumu. Tātad kas tas bija?�

�Nu ta�u tas priek�auts! Viņ� vienmēr tīrīja, apsē�jis priek�autu. Arī ārpusē. Kad mazgāja logus un tādā garā.�

Man gan priek�auts neliekas nekas aizdomīgs. Nu labi, varbūt vīrietim, bet, tā kā Hepfls bija neglābjams pedants, tad itin labi varu iedomāties viņu priek�autā.

�Man gan priek�auts neliekas nekas aizdomīgs. Arī mana Ome valkā priek�autu, kad uzkopj māju. Pavisam ikdieni�ki,� nosaku.

�Nūjā, bet jūsu Ome dro�i vien nav kaila zem tā priek�auta!� vīrietis piebilst.

�Domāju, ka nē, lai arī nekad nebiju pievērsis tam uzmanību,� es atzīstu.

�Varat būt pārliecināts, ka viņa zem priek�auta nav plika,� vīzdegunīgi saka sieviete.

�Un HepHs bija pilnīgi kails?�

�Kā no mātes miesām nācis!� viņi abi iesaucas vien�laikus. Gandrīz rodas iespaids, ka trenēju�ies to teikt.

�Un tagad jūs lo�ņājat gar dzīv�ogu cerībā, ka Hepfls atkal varētu parādīties, vien ar priek�autu apsējies?� Nu man ir jāsmejas.

�Dievs, ap�ēlojies! Ko gan jūs par mums domājat?� Viņ� ir sa�utis.

�Tas nu lai paliek manā ziņā,� aizejot nosaku.

Labāk tā rūpīgāk papētī�u iek�telpas. Galu galā arī sīkums var būt nozīmīgs. Jo viens ir absolūti skaidrs: pēc

MIRSTI, TU CŪKA! un samaltā Hepfla ķermeņa nevar būt ne runas par pa�nāvību.

Telpas izskatās tie�i tāpat kā pēdējā reizē, kad te biju ieradies. Precīzi tāpat. Pat ūdens vannā vēl ir palicis. Dvielis, kurā Hepfls bija ietinies, guļ nomests uz gultas, bet zeķu un apak�veļas atvilktnes stāv vaļā. Tas man �ķiet neparasti. Tādam cilvēkam kā Hepfls, kura mājās nav atrodams ne puteklītis un kur� grīdas laiza ar mēli vai, pareizāk izsakoties, laizīja ar mēli �āda nekārtība nepiestāv.

Apak�stāvā viss bez izmaiņām. Kā izlaizīts. Noeju ceļu, ko mēroju vakar: vispirms dodos pie dzīvojamās istabas loga un paskatos dārzā (pie dzīv�oga joprojām rēgojas kaimiņu galvas), tad dodos uz priek�namu. Drēbju skapī �akete un putekļmētelis. Bezgalīgi daudz kurpju. Viss absolūti perfekti. Ta�u apavi, kas stāvēja aiz priek�kara, ir pazudu�i. Tātad viņ� nomainījis kurpes pret tiem. Acīmredzot tas, ko Hepfls bija ieplānojis, nav bijis nekas elegants, ja reiz viņ� uzvilcis tos zābakus. Viss norāda uz to, ka rektoram tie�i pēc manas aizie�anas bijis milzīgā steigā jādodas prom. Un, iespējams, viņam biju�as tādas darī�anas, kurām nepiecie�ami kaujas zābaki. Dīvaini. Ielūkojies garā�ā, konstatēju, ka automa�īna arī ir prom. T ie�i tāpat kā iepriek�ējā reizē. Par to man, protams, jāierosina meklē�ana.

Dzīvojamās istabas atvilktnē, turpat, kur bija ceļo�jumu pase, atrodu automa�īnas tehnisko pasi. To paņemu līdzi. Diem�ēl nekam vairāk man nav laika, jo vēlreiz jātiek pie Hepfla kundzes. Cerams, ka viņa pa �o laiku ir atgriezusies mājās.

Viņa ir mājās.

�Ak, atkal jaukais policista kungs ,� Hepfla kundze saka, man ienākot pa durvīm. Jau sen neviens mani tā nav nosau�cis. Ja tā labi padomā, vispār nekad. �Jauki, ka atkal esat atnācis. Vai ir kādi jaunumi, kas attiecas uz manu brāli?�

Mēs ieejam dzīvojamā istabā.

�Jā, ir gan jaunumi,� es nosaku un iekārtojos vienā no sē�ammaisiem. Viņa dara tāpat. �Bet baidos, ka �oreiz nebūs nekas labāks.�

�Ko nozīmē �labāks�? Viņ� bija pazudis. Kas tur slikts?� Hepfla kundze pajautā un piemiedz man ar aci. Es izmoku smaidiņu, tomēr, būdama emocionāla per�sona, viņa uzreiz sajūt, ka kaut kas nav tā, kā vajag, un pavisam klusi vaicā: �Vai viņ�� ir miris?�

Paloku galvu.

Viņa pieceļas no sava sē�ammaisa un aiziet līdz logam. Tur viņa paliek kādu brīdi, skatās pa logu uz brīni�ķīgo Izāru.

�Jūs ta�u tagad negaidāt nekādas sēru izpausmes, vai ne? Jūs jau zināt, kādas bija mūsu attiecības.�

�Vai jūs sērojat vai nesērojat, personīgi man tas ir vienalga.�

�Tas mani nomierina.�

Pauze.

�Kā tas notika?�

�Viņam pārbrauca vilciens. Var teikt, negadījums uz dzelzceļa.�

Pauze.

�Bet man ir viens jautājums,� saku un pieceļos no sē�ammaisa. �Kas mantos viņa īpa�umu?�

�Viņa īpa�umu?�

�Nu, māju un visu, kas pie rās piederas.�

Hepfla kundze pagrie�as un velta man skatienu. Tā es atklāju, ka viņas acu kaktiņā mirdz asara.

�To es nezinu. Varbūt viņ� ir uzrakstījis testamentu.� Vina ie�ņukstas.

�Un ja nu ne? Es domāju, vai, izņemot jūs��

�Cik zinu, tad ne,� viņa mani nepacietīgi pārtrauc un izvelk kabatlakatiņu. �Tagad jūs dro�i vien domājat: kas noticis? Vai viņa nav dumja? Ta�u �obrīd, kad brālis ir pagalam, tas mani tomēr apbēdina. Jocīgi, vai ne?� Viņa iz�ņauc degunu. �Taisni neticami! Es visu savu mū�u neesmu varējusi viņu ciest. Vai varat to iedomāties?�

Nē, nekādā gadījumā. Izdzirdot, ka Leopolds ir sa�braukts zem vilciena, es tikai paraustītu plecus.

Tā arī daru paraustu plecus.

�Nu labi. Tiklīdz līķis būs dabonams, es jūs infor�mē�u. Bēru dēļ un tādā garā.�

�Kā? Ko nozīmē �tiklīdz līķis būs dabonams�? Vai tagad tas nav dabonams?�

�Nē, �obrīd tas atrodas pie tiesu medicīnas eksper�tiem.�

�Vai viņam taisa� sekciju?�

Apstiprino�i paloku galvu. �Nav izslēgta vardarbība.�

�Ak tā,� Hepfla kundze nosaka un tad pavada mani līdz durvīm.

Mājupceļā vēl ātri ieskrienu darbā, lai pa faksu nosū�tītu pieteikumu par Hepfla auto pazu�anu. Un tad �odie�nai pietiek strādāt. Ir pienāku�as darba dienas beigas. Un arī nedēļas nogale. Tāpēc man dvēseliski un morāliski ir

jāsagatavojas svetdienas apsargā�anas pasākumam. Mīļo Dieviņ, ap�ēlojies ta�u par mani!

Mājās laimīgā kārtā atkal ir iestājies miers, jo Rūķdeguni viņas radītāji ir nogādāju�i dzimtas ligzdā. Ome laista dārzu, Paps sē� �ūpuļkrēslā zem vecajiem kokiem, dzer sarkanvīnu un kūpina kāsi. Tā viņ� da�reiz mēdz darīt, un es par to vairs neuztraucos. Novelku kurpes un kailām kājām paejos pa zāli. Tas ir jauki. Tad paņemu vīna glāzi un izdzeru sausu.

�Vai lai aplaistu arī tabaku?� no dārza stūra kliedz Ome.

Paps paloka galvu.

�Tie�i par kādu tabaku viņa tagad runā?� es prasu, apsēzdamies viņam blakus.

�Nu, par tabaku,� saka Paps un ievelk dziļu dūmu.

Līdz �im nebiju zinājis, ka pie mums var augt arī tabaka. Lai gan dro�i var apgalvot, ka Omei izaug pilnīgi viss. Piemājas botāniskais dārzs, varētu teikt. Bet tabaka?

Ome vēl brīdi palo�ņā ar lejkannu dārza viņā galā un tad pazūd aiz �ķūnī�a.

Aha, tātad pie mums dārza viņā galā tūlīt aiz �ķūnī�a aug tabaka. Tas gan man jāredz. Tie�i Omei pa pēdām dodos turp.

�Kaņepes,� es nosaku, atkal atgriezies dārza idillē pie Papa.

Viņ� parausta plecus. '

�Tu te manā dārzā audzē kaņepes!� atkārtoju vēlreiz, �oreiz saviem vārdiem pie�ķirdams vairāk izteiksmīguma.

�Līdz �im tas ir bijis mūsu dārzs. Un vispār pēc doku�mentiem tas ir manējais. Savā dārzā ta�u es varu audzēt visu, kas man ienāk prātā, vai ne?� mierīgi atsaka Paps.

� rikai ne tad, ja tas ir aizliegts. Vācijā apdullino�as vielas nedrīkst ne audzēt, ne izgatavot, ne tirgot, ne ievest vai izvest, ne arī izplatīt. Tāpat visas darbības ar kaņepju augu daļām un sēklām ir stingri aizliegtas un sodāmas,� es asi noskaldu.

�Tad jau tev nāksies mani arestēt,� nosaka Paps un ielej sev glāzē vīnu.

Es iedzeru vēl malku un eju, pirms viņ� kļūst vēl nekaunīgāks.

Svētdien precīzi noteiktajā laikā ierodos futbola lau�kumā. Tribīnēs sē� neparasti daudz skatītāju, jo redzēt melno dzimtā kluba krāsās tomēr ir kaut kas neparasts. Komandā mums ir arī divi turki Murats un Tekins, bet tie �eit spēlē jau tik ilgi, ka vairs nespēj izraisīt nekādu sensāciju. Angolieti sauc par Buengo, vismaz tā rakstīts uz viņa krekla aizmugures. Tiklīdz viņ� ieskrien laukumā, tribīnēs iestājas kapa klusums. Tiesnesis iesvilpj spēles sākumu, un visai drīz noskaidrojas, ka Buengo ir savas cenas vērts: jau pirmajā puslaikā viņ� iesit trīs vārtus, tātad Nīderkaltenkirhene uzvarēs. Birģermeistars savu sarkani balto �alli vicina tā, it kā censtos iztrenkāt sirseņu baru. Pārtraukumā visi ēd desiņas un iztuk�o jau tre�o alus mucu. Pēc tam seko vēl trīs gūti vārti, no kuriem divos līdzdarbojies angolietis. Jāpiebilst, ka pretinieku vārtsargs nemaz nav zemē metams, tomēr viņ� būtu

varējis būt garāks augumā. Pēc beidzamajiem iesistajiem vārtiem �is pilnīgā bezspēkā guļ pie zemes, tā pie�ķir�dams pavisam jaunu nozīmi apzīmējumam �leģendārs vārtsargs�. Noskanot beigu svilpienam, visi brā�as uz spēles laukumu, lai apsveiktu jaunpienācēju. Sit viņam uz pleca un nes pāri laukumam, it kā viņ� būtu UEFA kausa iemiesojums. Līdz tālākiem ekscesiem gan nenonāk, jo tepat jau rēgojas mana uniforma.

Pienāk birģermeistars un visai iekarsis iedunkā man pa muguru. �Lielisks darbiņ�, Eberhofer. Augstākā klase. Izcila apsardze, dro�i varu teikt! Vai redzējāt Bengo?�

�Buengo,� saku.

�Jā, tie�i tā, Buengo. Spridzeklis, vai ne? Pats īstākais Bingo �is Buengo,� viņ� saka un aizlīgo prom.

Un tad sākas tāda līksmība, ka nemaz nevar vārdos izteikt. Pasaules �empionāts futbolā pret �o tāds �trunts vien ir. Bet, tā kā esmu �eit dienesta darī�anās, tad attu�ros; izdzeru vienīgi da�us alus kokteilī�us. Kādā brīdī bei�dzas desiņas, bet Zimmerlis a�i piegādā sataupīto rezervi. Drīz pēc tam izbeidzas arī alus, un daudzi skumjām acīm lūkojas savos tuk�ajos kausos. Arī Zimmerlis izmisīgi meklē zudu�o saturu sava kausa dibenā.

�Daudz Āfrikas, maz alus darītavu!� viņ� beidzot nikni nobļaujas pūlī un iet prom.

Da�i piekrīto�i �ūpo galvu, bet Buengo smejas. Vēl pēc kāda brī�a arī es gatavojos doties mājās. Gribu ātri pārģērbties un aizkātot līdz Volfijam iedzert kaut ko miegam. Tā nu es smuki braucu pa galveno ielu un jau

no tālienes to ieraugu auto, sabu�ojies ar koku. Nekas īpa�s, varbūt tikai ieskrambāti bleķi.

Autiņa priek�ā līkņā divi vīrie�i, dro�i vien novērtē apskādējumu. Piebraucu viņiem klāt no labās puses, izslēdzu motoru un ieslēdzu bākugunis. Izkāpju. Abi paceļ galvu un skatās zilajā gaismā. Viņi priecājas nai�vām bērnu acīm skatās uz rotējo�o gaismu un ir sajūsmā. Sprie�ot pēc manas pieredzes un viņu grīļīgajām kustī�bām, piedzēru�ies kā lopi.

Vai jau pieminēju, ka viens no vīriem ir Buengo? Arī otrs ir futbolists, ar pelēkblondiem matiem, ta�u viņa vārdu es nezinu.

�Vai jūs lietojāt alkoholu?�

�Divus vai trīs mazos kausus,� saka blondais un smīn.

Kā tad! Standarta atbilde uz �ādu jautājumu.

�Un kur� no jums abiem smukulī�iem sēdēja pie stūres?� jautāju tālāk.

�Es nē,� atbild blondais. Buengo smīn.

�Tad jau laikam viņ�?� man nākas secināt.

�Nē, viņ� arī ne. Vai ne, Buengo, tu ta�u arī nebrauci,� runā blondais, smagnēji �ūpodams galvu.

�Es nebraukt,� saka angolietis. �Kurts nebraukt.�

Kurts acīmredzot ir blondais. Tātad pie stūres nav sēdējis neviens. Nu for�i.

�Labi,� es saku. �Kur� galu galā stūrēja autiņu?�

Futbolisti kādu mirkli rausta plecus un tad sāk smie�ties. Pa�i sev viņi �ķiet nenormāli inteliģenti.

Pēc pāris minūtēm abi sē� manā kabinetā. Un smejas tā, ka sienas līgojas. Kā zināms, ir tāda reibuma pakāpe, kad cilvēku nekas vairs neietekmē. Tad bez narkozes

varētu nozāģēt kāju un viņ� tikai līdz nāvei smietos par to. Apmēram tādā kondīcijā �obrīd ir abi bumbas spārdītāji.

Alkometrs rāda gandrīz divas promiles. Katram no viņiem.

�Izģērbties!� es uzsaucu.

�Kāpēc jāizģērbjas?� nosmējies līdz asarām, vaicā Kurts.

�Es paņem�u jūsu drēbes, lai noskaidrotu, kur� no jums stūrējis to graba�u.�

�He-he-hē!� iesaucas Kurts un klapē savam kom�panjonam uz pleca. �Dzirdi, Buengo? Mums jāizģērbjas! T krekls prom, d�insi prom, skaidrs?�

Abi izģērbjas līdz apak�biksēm, ne uz brīdi nepārstā�ju�i smieties.

Tā kā �ādā izskatā nevaru sūtīt futbolistus mājās, nosvie�u viņiem pie kājām divus celofānā iesaiņotus aizsargkombinezonus. Viņi tos uzvelk mugurā. Ar visu smie�anos un līgo�anos tas aizņem relatīvi daudz laika, tomēr viņi tiek galā.

�Uzvilkt kapuces!� es saku.

�Ei, ei, ser!� saka Kurts, bezcerīgi cenzdamies tikt galā ar kombinezona āķi. Tad viņi uzvelk kapuces, un Buengo ar savu melno seju un balto apģērbu izskatās glu�i kā Nīls Ārmstrongs, kad tas skafandrā izkāpa uz Mēness. Pārsteidzo�i.

Izstumju abus ārā pa durvīm, bet iet pie Volfija man vairs nav iedvesmas.

Kad nākamajā rītā birģermeistars, nedaudz paģirains, ienāk savā kabinetā, pa tirgus laukumu joprojām samērā

jestri drillējas abi kājbumbas speciālisti aizsargtērpos. Viņ� tos ierauga caur sava kabineta logu tie�i tajā mirklī, kad es ienāku pa durvīm.

�Ko gan tas nozīmē, Eberhofer?�

Izstāstu lietas būtību, kāda nu tā ir.

�Un tagad jūs gribat pēc drēbēm noskaidrot, kur� vadījis automa�īnu?� birģermeistars jautā, iekārtodamies aiz sava rakstāmgalda.

�To jūs pilnīgi pareizi sapratāt, birģermeistara kungs,� es atsaku un nedaudz triumfējo�i uzsē�os uz tā. Uz raks�tāmgalda tātad.

�Un tālāk?� viņ� jautā.

�Tiesības nost, un viss. Atsveicināmies no autobrauk��anas. Bet, ja tā pavisam godīgi, birģermeistar, braukt ar divriteni tādam sportistam ta�u ir daudz noderīgāk. Kaut vai treniņa nolūkā,� es saku un spēlējos ar zīmuli.

�Nu, bet pa�os pamatos jau nekas nav noticis. Neviens nav cietis, vai ne? Un viņiem abiem autovadītāja tiesības ir vajadzīgas. It īpa�i Buengo. Viņ� ta�u �obrīd dzīvo Landshūtē. Viņam jūs nekādā gadījumā nevarat atņemt tiesības.�

�Varu un vēl kā varu!�

Birģermeistars pārdomā. �Jūsu prasības?� viņ� beidzot jautā.

Arī es pārdomāju. Pareizāk sakot, tikai izliekos, ka pārdomāju. Jo es, pats par sevi saprotams, jau sen zinu, ko gribu. Man tikai patīk pavilkt garumā �ko viņ� no manis grib� situāciju.

�Tātad?� birģermeistars mani mudina.

Ar vienu roku pārlau�u zīmuli divās daļās, tā pasvīt�rodams savu sakāmo. �Vairs nekādas apsargā�anas!�

�Dieva dēļ, Eberhofer!� ņurd birģermeistars un pie�ceļas kājās.

Es daru tāpat un dodos uz durvīm. Tur jau iepriek� esmu nolicis divas pakas ar likumpārkāpēju drēbēm. Tagad pamāju atvadas ar tām.

Nepaiet ne divas minūtes, kad birģermeistars ieklūp manā kabinetā. Tie�i to jau es gaidīju. Stāvu pie pa�ām durvīm un sniedzu viņam abas pakas.

�Jūs zinājāt, ka es nāk�u?�

Paloku galvu.

�Vairs nekādas apsargā�anas,� es vēlreiz atkārtoju.

�Dieva dēļ,� birģermeistars noņurd, ejot ārā.

Tūlīt pēc tam dodos ceļā uz Minheni. �odien man jābūt pie tiesu medicīnas eksperta un, protams, jātiekas ar Birkenbergeru. Tādos gadījumos labprāt kā trans�porta līdzekli izvēlos vilcienu, jo, pirmkārt, Minhenē ir katastrofāli grūti atrast stāvvietu automobilim un, otrkārt, tā ir lieliska izdevība vienkār�i truli skatīties pa logu. Jā, sēdēt vagonā pie loga un truli blenzt uz garām slīdo�o bavārisko lauku idilli tas ir vienreizīgi. Da��kārt es tik ļoti aizraujos ar trulo blen�anu, ka gandrīz aizmirstu izkāpt.

Kad ierodos uz pusdienām mūsu iemīļotajā krodziņā, Rūdijs jau ir klāt. Rūpīgi pēta ēdienkarti. Pats viņ� vien�mēr apgalvo, ka ēdienkarti nemaz nelasot, tā esot tikai aizsegs spiego�anai jeb, Rūdija vārdiem runājot, observē�anai. Bet, tā kā bez mums neviena cita krodziņā nav, tad sev jautāju, ko viņ� te var observēt.

�Servus, Rūdij. Kuru tad �odien izspiego?� noprasu, atvilkdams savu krēslu.

�Es vispār nevienu neizspiegoju. Pa�os pamatos nē. Un �obrīd vispār neko. Es lasu ēdienkarti. Tev ir iebil�dumi?� Viņ� pat nepaskatās uz mani.

�Vai jau zini, ko pasūtīsi?� es jautāju un paņemu otru ēdienkarti.

Atnāk saimnieks un atnes man alu. Pat nebija jāpasūta!

�Servus, Franci! Tātad abi vēl esat dzīvi,� saimnieks mani sveicina.

�Gandrīz tā izskatās,� es atsaku un paceļu kausu pret vinu.

�Man �veicie�u desu salātus,� bilst Rūdijs.

�Man siera sacepumu ar brī sieru,� pasūtu es.

Saimnieks savāc ēdienkartes, uzsit ar tām sev pa pieri un aiziet.

�Nu, kas tāds jauns mūsu brīni�ķīgajā apgabala gal�vaspilsētā?� vienkār�i pajautāju, lai būtu par ko runāt. Galu galā kaut kā ta�u jāiekustina mūsu ilgsto�ā drau�dzība, kura �obrīd �ķiet nedaudz ierūsējusi. �Labi izska�ties. Esi nedaudz nokrities svarā?� vēl piemetinu, jo nedaudz glaimu parasti nāk tikai par labu.

�Tev tā �ķiet?� saka Rūdijs, ievelk vēderu un paskatās lejup uz sevi. Viņ� priecājas.

�Un iededzis arī esi, brālīt balto!� Tagad es nepār�spīlēju, tā ir tīra patiesība Rūdijs izskatās brūns kā �okolāde. Protams, ne tik tum�s kā Buengo, bet eiro�peiskajiem apstākļiem glu�i kā citas rases pārstāvis.

Tad uzzinu, ka �āda ādas krāsa ir viņa jaunās darbības rezultāts. Jo Rūdija specialitāte tagad ir bonzas. Precī�zāk � neuzticīgie bonzas. Izrādās, �ajās aprindās nācis modē braukt atvaļinājumā kopā ar mīļākajām. Parasti tā ir īsa atpūta kaut kur dienvidu virzienā, jo tur var palikt neatpazīts un vazāties apkārt rokrokā ar mīļoto, nebaidoties uzskriet kādam paziņam. Protams, tas ir

patīkamāk nekā kniebties kādā autostāvvietā uz auto pakaļējā sēdekļa, saka Rūdijs. Arī viņam pa�am labāk patīk sēdēt saulē un baudīt ledus kafiju nekā lo�ņāt pa pieliju�ām autostāvvietām.

Tas visu izskaidro.

Var teikt, ka Rūdijs sev izvēlējies pareizu darbiņu. Gandrīz bez pārtraukuma kursē starp Sentropēzu un Bibioni. Turklāt jau divreiz pabijis Maiami. Visu cieņu.

�Tā ka dro�i vari kādreiz braukt man līdzi. Viss ir ietilpināms rēķinā. Visu var nokārtot,� saka Rūdijs.

�Tātad tu vēro �iki-briki un tev par to vēl maksā?� es brīnos.

�Tā nu gan es to neformulētu.�

Saimnieks atnes ēdienu. Siera sacepums ir kā dzeja, viegli krauk�ķīgs, maigi krēmīgs un rotāts ar sarkaniem sīpola riņķiem. Brī no ārpuses svaigs, bet iek�pusē mīksts un smar�īgs.

�Sacepums izskatās brīni�ķīgs,� saka Rūdijs un bak�stās pa saviem desu salātiem.

Piekrīto�i paloku galvu.

�Vai varam mainīties?�

Papurinu galvu.

Sito gājienu pazīstu ļoti labi. Ar mani tas notiek pastāvīgi galdabiedram manis izvēlētais ēdiens �ķiet gar�īgāks. Bet, tā kā Rūdijam bija pietiekami daudz laika izpētīt ēdienkarti, pieļauju, ka sacepumu viņ� būtu varējis atklāt pats. �ajā mirklī Rūdija dak�a taranē manu �ķīvi.

�Nu gan pietiek!�

�Es vēl nemaz neesmu nogar�ojis,� Rūdijs izklausās aizvainots.

Loģiski, sacepums viņam gar�o.

�Ah!� viņ� saka un atkal virza savu dak�u uz manu �ķīvi.

Es ieduru savu dak�u viņa rokas virspusē. Rūdijs iespiedzas. Kā sievi�ķis. Patiesi.

�Plāksteri un jaunu dak�u!� uzsaucu saimniekam.

Saimnieks steidzīgi atnes prasīto. Mēs ēdam tālāk, un tagad Rūdija roka paliek tur, kur tai pienākas būt.

�Kas jauns mīlas frontē? Vēl esi kopā ar Sūziju?� tagad viņ� grib zināt.

�To nemaz tā īsti nevar pateikt.�

�Var gan. Pie tam pavisam precīzi. To var itin vien�kār�i definēt ar vienu vienīgu �jā� vai �nē�.�

Es paraustu plecus.

�Ak nē, protams, Eberhofers to nevar! Viņam par godu sievi�ķis ir jāizveido, vai ne?� visai nesmalkjūtīgi saka Rūdijs. Viņa mutes kaktiņā karājas sīpola �ķēlīte.

�Ko nozīmē �izveidot�? Katram ir savi priek�stati par to, vai ne?�

�Un tie būtu? Kādai tad, tavuprāt, jābūt sapņu sie�vietei?� Rūdijs ir atklājis sīpolu un tagad to iesūc mutē.

�Nu, viņai, protams, jābūt smukai un jaunai, un man patiktos, ka arī ar smadzenēm,� nosaku.

�Tātad tomēr jāizveido,� secina Rūdijs.

Man tā vien �ķiet, ka �odien kopīgu valodu neatradī�sim. Un galu galā man ir laiks doties tālāk, jo tuvojas pie tiesu medicīnas eksperta norunātais laiks. Atvadāmies un norunājam sakontaktēties telefoniski. Tie ir Rūdija vārdi. Viņ� tagad runā tikai par. kontaktē�anos, observē�anu, datē�anu un lamentē�anu. Katrā gadījumā viņ� samaksā rēķinu, jo ir turīgākais no mums abiem.

Precīzi laikā ierodos pie tiesu medicīnas ekspertiem sekcija ir tikko pabeigta. Mani sagaida patologanatoms, kura cimdi sniedzas līdz padusēm.

�Vai Eberhofers no Landshūtes?� viņ� panākas pretī un pastiepj uz manu pusi elkoni.

Ātri to paspie�u un saku: �No Nīderkaltenkirhenes pie Landshūtes.�

�Bet tas, ka Eberhofers, ir pareizi?�

�Viennozīmīgi.�

Esam apmēram vienā vecumā, tikai viņam ir gari, lokaini, blondi mati, kas sasieti pakausī. Zināmā mērā �is patologanatoms man atgādina mūziķus no Kelly Family. Laikam viņ� to nojau� un dro�ības pēc piebilst: �Nē, nekā�das radniecības ar dziedo�o ģimenīti. Es esmu Ginters.�

rrancis.

Tā kā esam nodibināju�i personīgu kontaktu, virzu sarunu uz būtiskiem jautājumiem. Jo mani uz Minheni ir atdzinusi galvenokārt ziņkārība.

�Tātad kā viss izskatās?� jautāju.

Viņ� norāda uz sekcijas galdu, kur guļ Hepds, un mēs pieejam tuvāk.

Brālīt balto!

Rektora galva ir stateniski nolikta uz galda, bet zem tās pabāzts kaut kas līdzīgs saņurcītam papīra dvielim, tāpēc izskatās, ka Hepflam ir tāda kruzuļota apkakle, kādas reiz valkāja fran�i.

�Varbūt kas neparasts? Inde, lode, galvaskausa lūzums? Kaut kas, ko varētu uzskatīt par vardarbību?�

�Lūdzu, Franci, vēlreiz paskaties uz �o �upiņu! Vai tu nopietni domā, ka te simtprocentīgi var izslēgt

vardarbību? Bet, atbildot uz tavu jautājumu, nekādas indes, nekādas lodes, nekāda lūzuma.�

�Skaidrs,� saku.

�Bet viņu varēja brīni�ķīgi nodurt. Vai no�ņaugt. Ja tas izdarīts īsi pirms vilciena negadījuma, tad neviens cil�vēks tagad vairs nespēs to konstatēt. Aplūko, piemēram, kaklu!� Ginters saka un paceļ Hepfla galvu, norādīdams uz rīkli lejpusē. �Tur ir sarkanas �vīkas. Redzi?�

�vīkas tie�ām ir skaidri redzamas. Piekrīto�i paloku galvu.

�Tās var būt no vilciena, bet nav obligāti. Viņu pirms tam lieliski varēja no�ņaugt.�

�Ak, no�ņaugt,� es nosaku.

Ginters noliek Hepfla galvu atpakaļ uz galda, �oreiz ar seju aug�up. Galva vēl mirkli pazvalstās. Tuk�ie acu dobumi aptausta istabas griestus.

�Jā. Varēja arī nodurt. Bet kā lai es �ajā gaļas kalnā atrodu dūrienu pēdas?� viņ� saka un pagrābj da�as gaļas pikas. Tās ir sanumurētas. �T ievā zarna. Kuņģis,� Ginters runā, cilādams piku�us citu pēc cita. �Kuņģa saturs.�

Katrreiz, kad viņ� pieskaras galdam, Hepfla galva nozvalstās. Man kļūst neomulīgi.

�Pēdējā maltītē, iespējams, bijusi pica. Te ir siers, salami, tomāti,� turpina Ginters.

�Kad līķis būs dabūjams?� es jautāju.

�Kaut vai tūlīt. Vai man iesaiņot viņu brokastu kas-

tite?

Mēs nosmīnam.

�Tātad nav konstatējama nekāda vardarbība?�

�Nekādā gadījumā. Lai gan viss ir iespējams. Diem�ēl es neko nespēju konstatēt. Tur nu tev pa�am būs jāpamokās, Franci Eberhofer no Nīderkaltenkirhenes pie Landshūtes.� �Un apģērbs? Vai tur vēl ir kas derīgs?�

�Teik�u tā: labdarībai vairs nekas nav nododams, ta�u viss bijis darināts no augstvērtīgiem materiāliem lina, labas kokvilnas, ādas. Pieļauju, ka apģērbs bijis arī dārgs,� Ginters saka un paceļ kādu turziņu, kurā, iespējams, glabājas apģērba atliekas.

�Vai tur bija arī zābaki? Tādi kā kaujas zābaki?�

�Ja tie būtu taisīti no kastaņbrūnas maigas teļādas, tas varētu būt iespējams. Citādi ne.�

�Nekādu raupju melnas ādas gabaliņu?�

�Ne �im līķim. Sorry."

Vairāk neko negribu zināt. Tātad zābaki nebija Hepflam kājās, tas nu ir skaidrs. Bet tomēr tā varētu būt bijusi slepkavība. Izcili.

Vilcienā ripojot uz mājām, vēlreiz visu pārdomāju: Birkenbergers, tiesu medicīnas ekspertīze, zvalstīgā galva, miesas piku�i, turziņas, brokastu kastīte� Laikam izskatos visai slikti, jo vilciena pavadonis visā nopietnībā līdzjūtīgi vēr� manu uzmanību uz invalīdu apkalpo�anas kārtību.

Pēc trim dienām notiek Hepfla bēres. Aizeju turp, lai vērīgi noskatītos visu no sākuma līdz beigām. Ir ta�u dzirdēts, ka slepkavas mēdz lo�ņāt apkārt bēru ceremo�nijas laikā.

Diem�ēl �oreiz neviens slepkava apkārt nelo�ņā. Te vispār neviens nelo�ņā. Izņemot Hepfla kundzi, neviena cita nav. Pat neviena kolēģa. Tie atsūtīju�i vainagu, uz kura īsi rakstīts: �Pēdējais sveiciens.�

Uz velosipēda atminas Mo�hameru Lī�ele. Viņai, protams, jāpiedalās itin visos ciema notikumos. Tāds hobijs, tā teikt. Tagad jau esam �etri: es, mācītājs, Lī�ele un Hepfla kundze. Starp citu, nelaiķa māsa nemaz nav tērpusies sēru drānās. Viņas apģērbs ir tum�brūns un viņai lieliski piestāv.

Mācītājs jautā, vai mēs esam gatavi. Ko viņ� ar to domā? Ka mēs pirms tam vēlētos uzspēlēt durakus? Hepfla kundze piekrīto�i pamāj, un viņ� sāk.

Mirkli vēlāk, kad katrs esam uzbēru�i savas zemes sau�jas uz zārka, atnāk kapra�i. Mums te vairs nav ko darīt. Lī�ele vēl uzsit kla�u ar mācītāju, un viņ� man piesaka pasveicināt Omi. To es noteikti izdarī�u.

Tad pavadu Hepfla kundzi uz kapsētas izeju.

�Pilnīgi neviens cilvēks nebija atnācis,� viņa saka. �Pat neviena kolēģa.�

�Nu, tas jau saprotams. Ir bez ceturk�ņa vienpadsmit. Viņiem visiem jāvada mācību stundas,� es saku.

Hepfla kundze apstājas un skatās uz mani. Pats sa�protu, cik stulbi tas izklausījās.

�Tātad, mīļais Eberhofera kungs. Visu cieņu, bet tad, kad skolas rektors ir miris, skolā valda klusums. Vismaz viņa bēru dienā.�

Ejam tālāk. Tā, protams, ir taisnība, un man nav ne jausmas, ko tagad teikt. Pavadu viņu līdz automa�īnai.

�Tikko uzzinā�u ko jaunu, ziņo�u jums,� uz atvadām piebilstu.

Hepfla kundze paspie� man roku un iekāpj ma�īnā. Garām aizjoņo Mo�hameru Ll�ele.

�Kaut ko tādu vēl visā savā dzīvē nebiju redzējusi,� viņa man uzsauc. �Līķis bez bēru viesiem! Nē, tā nu gan es negribētu nomirt. Tā ta�u neizrīkojas pat ar suni!� Un prom viņa ir. �itāds jaunums pēc iespējas ātrāk jāpaziņo cilvēcei.

Hepfla kundze raud.

Es pieklauvēju pie automa�īnas loga.

Viņa papurina galvu, atmet ar roku un iedarbina motoru. Tad vina aizbrauc.

Turpmākās dienas pavadu Hepfla reālskolā, cen�oties noskaidrot, vai viņ� bija vai nebija draņķis. Vispārējais spriedums ir skaidrs: Hepfls ir bijis tāds tips, kur� ar degunu brauc debesīs un samin visu, kas pagadās zem kājām. Pilnīgi visu. It īpa�i vienpatņus gan skolotājus, gan skolēnus. Tādiem viņ� bijis gatavs noplēst deviņas ādas.

Manas pratinā�anas laikā vispārējais noskaņojums ir labs. Pat varētu teikt lielisks. Cilvēki ir atvērti, un man �ķiet, ka gaisā virmo tāds kā svinīgums. Neviens neizliekas noskumis par nemīlētā laikabiedra nāvi. Kāds skolnieks pat ierosina, ka slepkavam vajadzētu pie�ķirt ordeni.

Nespēju noticēt!

Kopumā man jānopratina 327 cilvēki. Puse no viņiem mierīgi atzīstas, ka bie�i vien ir vēlēju�ies Hepflu nogalināt. Pārējie tikai nosaka, viņiem viens pīpis. Piec�desmit se�iem, kuriem biju�as nopietnas pārdomas par slepkavo�anu, ir neapstrīdams alibi, savukārt trīsdesmit septiņiem tāda nav. Tur jau trakam jākļūst! Parasti notiek tā, ka ir viens beigtais un nulle aizdomīgo. Ta�u tagad man ir vesels vezums aizdomās turamo. Starp viņiem arī Zimmerla Maksis.

Sē�u pamestajā rektorātā, kur� nodots manā rīcībā par izmeklē�anas un pratinā�anas telpu, kad pa durvīm uzsvērti nevērīgi ie�ļūc Maksis.

�Servus, Franci!� viņ� man uzsauc visai familiāri. �Tagad iegaumē, draudziņ. Mēs te neesam slaktūzī. Te tiek izmeklēta slepkavība, un tas prasa zināmu respektu. Tātad � Eberhofera kungs, ja nav grūti. Un tagad apsēdies!�

Ar nevērīgo pozu nu ir cauri. Maksis nosarkst kā pa�arnieku auto, apsē�as, sakrusto rokas uz krūtīm un lūr caur pieri.

�Hepfla nāve tev ir visai izdevīga, vai ne?� Tāds ir mans pirmais jautājums.

Maksis parausta plecus.

�Runā!�

�Nūjā. Tā ir. Tāpat kā visiem citiem skolēniem. Tāpēc ka viņ� bija riktīgs dirsulis, �is Hepfls,� saka spītnieks.

�Tas, mans mīļais, nav īsti korekti. Un tādu kā tu man ir veseli trīsdesmit septiņi. Trīsdesmit septiņi, kuri atzina, ka viņiem �ad un tad biju�as slepkavnieciskas domas attiecībā uz Flepflu.�

�Nu un tad? Vai tad tas ir aizliegts? Domas ir brīvas.� �Jā gan, domas ir brīvas, tu muldoņa. Bet tagad Fiepfls ir pagalam un nekādā veidā ne domu spēka dēļ. Kāds to ir pavisam reāli paveicis.�

�Un vai tu domā� vai jūs domājat, ka es Hepflu pagrūdu zem vilciena?� Nu jau viņ� kļūst skaļāks.

�Kur tu biji tonakt, kad notika nelaime uz dzelzceļa? Tie�i kur tu biji?�

�Me�ā,� nosaka Maksis un nodur galvu.

�Kā me�ā? Ko, visu svēto vārdā, nakti var darīt me�ā? Se�padsmit gados?�

Maksis atkal parausta plecus. �Nu, es biju skatu tornī.�

�Skatu tornī?�

�Jā, nolādēts! Me�os tādu mēdz uztaisīt. Tur ir mierīgi un skaisti. Superīgi, lai �illotu.�

�Ak tad lai �illotu. Nu skaidrs. Un kas vēl tur bija? Vai biji tajā tornī viens?� es jautāju un pieceļos.

Maksis piekrīto�i paloka galvu. �Vai esam beigu�i?� viņ� jautā.

�Tu ta�u saproti, ka tas nav nekāds labais alibi?� beigās vēl nosaku.

�Tur nu es neko nevaru darīt,� atbild Maksis un aiziet.

Pēc pāris minūtēm zvana telefons man jāiz�ķir ģimenes strīds. Bei�eļu ģimene. Sociāli nelabvēlīgie. Divi brāļi un sieva. Ar vienu no viņiem tā ir precējusies. Bet guļ ar abiem. Sodoma un Gomora, tā teikt. Viss ciems to zina pavisam dro�i. Katru otro nedēļu �ī Bei�eliene tiek ieklapēta. Dzērumā, protams. Parasti visi trīs ir lieliskā kondīcijā. Tad viņa izsauc policiju, kuru man ir tas gods pārstāvēt, un iesniedz sūdzību. Vēlākais, aiznākamajā dienā Bei�eliene ierodas manā kabinetā puslīdz atskur�busi, ar saulesbrillēm uz acīm un biezu smiņķa kārtu uz ģīmja un paņem atpakaļ savu sūdzību. Godīgi sakot, pēdējā laikā nemaz vairs tās nereģistrēju. Tikai izliekos, ka to daru. Jo tas viss man �ķiet pārlieku muļķīgi.

Tātad braucu pie Bei�eļiem. Kundze atver man durvis, pie acs turēdama kompresi. Ieejam iek�ā. Abi brāļi krustu �ķērsu sakritu�i uz dzīvojamās istabas dīvāna un guļ. Uz galda un grīdas Beck�s pudeles, cik tālu vien acs var redzēt. Brīni�ķīgs zaļums glu�i kā reklāmā, kurā nenormāli atraktīvi cilvēki neticami jautri uz ārprātīgi jauka kuģa apceļo pasauli. Tiesa, te kuģo tikai Bei�eļa kundze. Un tikai cauri dzīvojamai istabai. Uzgrū�as te vienā, te otrā vietā un beigās apkrīt. Pa�ā brīni�ķīgi zaļo pudeļu viducī.

Iepakoju Bei�elieni ma�īnā un aizvedu uz slimnīcu, lai kāds apstrādā viņas ievainojumus un pēc tam ved pie sapra��anas. Iesēdinu sievi�ķi riteņkrēslā un ieripinu pa uzņem��anas nodaļas durvīm. Viņa iekrampējas manās drēbēs.

�Bet man ta�u vēl� man vajag� iesniegumu. Ebersdorfera kungs, iesniegums. Noteikti. Neaizmirstiet�� Vina sāk rīstīties.

Kāda līdzjūtīga medmāsa panākas pretī un atbrīvo mani.

�Kas tad te pie mums atnācis? Bei�eļa kundze! Laikam atkal bija uznāku�as lielas slāpes, vai ne?� viņa saka un aizstumj riteņkrēslu prom pa gaiteni.

Nākamajā dienā jau no pa�a rīta dodos pie birģer�meistara. Tas nu ir jāizbeidz. Turklāt nekavējoties.

�Tā tas vairs nevar turpināties, birģermeistara kungs,� es saku, tiklīdz esmu spēris soli pāri slieksnim.

Birģermeistars novēzē roku pāri galdam, norādīdams uz krēslu. Tur arī apsē�os. Tāpēc, ka �obrīd vēl neuzdro��inos apsēsties uz viņa galda. �obrīd vēl ne.

�Kas par lietu?� �is iz�ļupst.

�Vakar atkal biju pie Bei�eļiem. Vienmēr vieni un tie pasi ka�ķi.

�Un?�

�Un?! Man vienkār�i tādiem mēsliem tagad nav laika. Tas nu ir skaidrs,� es nosaku un pieceļos. Tas, ko grasos teikt, nav pasakāms sēdus. �Man ta�u ir jāatklāj Hepfla lieta. Jau pa�ā reālskolā vien ir trīsdesmit septiņi aizdo�mās turamie. Tur ir daudz darba, tāpēc es nevaru nodar�boties ar no�ēlojamiem dzērājiem.�

�Ak tā. Un ko jūs tagad gaidāt no manis?�

�Lai jūs atbrīvojat mani no �itādām lietām, kamēr nav atklāta slepkavība. Par visādām muļķībām var parūpēties Landshūtes kolēģi. Viņu dienestā ir pietiekami daudz cilvēku, bet es te esmu viens. Nevaru izdancot uz visām kāzām.�

�Raudzī�u, ko varu darīt,� saka birģermeistars. Viņ� pieceļas un pavada mani līdz durvīm. �ēl, ka neradās izdevība uzsēsties uz viņa rakstāmgalda. Patiesībā man tagad vajadzētu pateikt ko nozīmīgu. Nekas gan nenāk prātā. Tāpēc visu atstāju, kā ir, un eju.

Ceļā uz savu kabinetu vēl ātri iebā�u degunu pie Sūzijas, jo gribu zināt, kad sāksies grandiozais Itālijas ceļojums.

�Tas tevi ne sūda neskar,� pāri aktiem atlido Sūzijas balss.

�Tas sāksies rīt,� ar īpa�u uzsvaru pie manis vēr�as kolēģe.

�Paldies par informāciju!� es tencinu. �Skaistu atva�ļinājumu!�

�Paldies!� saka kolēģe.

Sūzija nesaka neko.

Tikko ieeju kabinetā, zvana Hepfla kundze. Saskaņā ar civiltiesas paziņojumu, viņa esot pasludināta par vie�nīgo mantinieci. Protams, tas aizdomās turamo skaitu palielina līdz trīsdesmit astoņiem.

Turklāt Hepfla kundze grib zināt, vai viņa varētu iekļūt brāļa mājā.

�Nē,� es saku. �Kamēr izmeklē�ana nav beigusies, tur neviens nevar iekļūt.�

�Skaidrs. Vai jau esat ko atklājis?�

�Daru, ko varu. �obrīd man ir trīsdesmit astoņi aiz�domās turamie.�

�Ap�ēliņ!� viņa iesaucas. �Un arī es dro�i vien esmu to skaitā.�

�Pilnīgi pareizi.�

�Vai man varētu palīdzēt alibi?�

�Pavisam noteikti, man jāsaka.�

�Tajā nelaimīgajā naktī es atrados darbā, Eberhofera kungs. Esmu vecmāte un pieņēmu dzemdības. No pusdesmitiem vakarā līdz apmēram �etriem rītā. To var apliecināt kādi piecpadsmit liecinieki. Ar to pietiks?� �Pēc manām domām, pilnīgi pietiks.�

Tātad atkal paliek trīsdesmit septiņi.

Pēc tam mēs atvadāmies.

Kad pusdienlaikā iebraucu pagalmā, mani gandrīz ķer trieka. Mājas priek�ā nepārprotami stāv Leopolda auto.

Nūja, biju pavisam piemirsis �odien ir lielā Su�ijas pārvāk�anās diena. Rit sāksies muļķīgie Panidas intensīvie vācu valodas kursi, tāpēc Rūķdegune da�as nedēļas paliks pie mums. Vecāki ieradīsies tikai brīvdienās.

Tikai tā man tagad trūka! Pat mājās nevarē�u baudīt mierīgus mirkļus.

Tā kā �obrīd vēl neesmu gatavs baudīt lielas ģimenes harmonisko gaisotni, vispirms izeju dārzā. Man jānomie�rinās. Un dvēseliski jāsagatavojas jaunajiem apstākļiem.

Kā redzu, ne man vienam ir tāda vajadzība. Arī Paps klaiņo pa dārzu vai, precīzāk izsakoties, ar lielu interesi apskata pa�a stādītās tabakas aug�anu un attīstību. �ķiet, viņ� ir ļoti apmierināts ar panākumiem. Papa seju rotā smaids. Uz brīdi apsē�os �ūpuļkrēslā un noraugos �ajās aktivitātēs.

Pēc da�ām minūtēm no mājas izlavās arī Leopolds ar meitu uz rokām.

�Vai zini, kur ir Paps?� viņ� nesasveicinājies man jautā.

Su�ija velta man valdzino�u skatienu.

�Paps? Aiz savas narkotiku plantācijas,� es atbildu un norādu �ķūnī�a virzienā.

Tagad gan Leopolds izskatās stulbi. Neteicis ne vārda, viņ� platiem soļiem aizjoņo pie Papa. Tā kā attālums ir visai liels un es nekādā gadījumā negribu palaist garām vārdu pārmaiņu, dodos viņam nopakaļ.

�Tie�i ko tu te dari?� jautā Leopolds.

�Nedaudz dārzniekoju,� atcērt Paps.

Ar acu kaktiņu redzu, ka arī Ome ar Panidu iznāk dārzā. Katrai rokās paplāte ar ēdienu.

�Kas tie galu galā ir par augiem?� Leopolds noplūc kaņepju lapiņu.

�Ei, ei, ei!� iebļaujas Paps.

�Tas ta�u ir� CannabisV� iebrēcas Leopolds visai histēriskā balss tonī.

�Ko tu vispār no tā saproti,� Paps nopū�as.

Abas sievietes noliek ēdienu uz galda un piebiedrojas mums. Leopolds iegrū� bērnu Panidai rokās. Tā teatrāli, protams.

�Nespēju tam noticēt!� viņ� saka un vēr�as tie�i pie manis. �Kas, pie velna, te notiek? Paps dārzā audzē aprei�bino�as vielas, un tu uz to vienā mierā nolūkojies?�

�Paps apgalvo, ka viņ� savā dārzā varot darīt visu, ko vien grib.�

�To mēs vēl redzēsim!� saka Leopolds un sāk raut augus ārā no dobes.

Tagad iejaucas Ome: �Nu pasaki vienam cilvēkam, tu muļķis esi palicis, vai? Liec ta�u Papa tabaku mierā!� Viņa purina Leopolda piedurkni.

Tas atstājas no kaņepēm, savāc savu sievu ar bērnu un taisās uz ie�anu.

��ajā narkotiku ellē es savu bērnu neatstā�u ne uz minūti!� Ģimenīte bez vārda runas sakāpj automa�īnā un brauc prom.

�Tagad pāri paliek vesela kaudze ar ēdamajiem,� kon�statē Ome. �Ei, Franci, varbūt gribi uzaicināt Sūziju?�

Francis negrib.

Tā vietā toties ierodas Mo�hameru Lī�ele. Mērkaka

ātrumā ieripo akurāt sētsvidū.

�Re, skat, Lēnele!� viņa uzbļauj, piebā�ot Omei pie deguna kaut kādu lapeli. �Es tev sagādāju jaunu pierakstu tavām var�acīm. Ceturtdien. Būs labi?�

�Brīni�ķīgi,� saka Ome. �Nāc apsēdies, vai gribi maz�liet ko iekost?�

Tas nav prātam aptverams, cik ātri Mo�hameriene apsē�as. Un cik ātri viņa ēd! Varētu pat nodomāt, ka pa�rocīgi iestādījusi kaņepes, lai tikai tiktu pie Leopolda pārtikas devas.

Bet kā gan citādi? Maltīte ir brīni�ķīga. Jo mūsu Ome ir īsta maltī�u dieviete.

�Burvīgi,� iekunkstas Lī�ele un iestumj sevi redīsu. �Vai tas viss tev aug dārzā? Arī gurķi un tomāti?� gremodama viņa jautā.

�Viss no mūsu dārza,� lepni saka Paps. �Pie mums vispār viss aug lieliski, vai ne, Franci? Tas mums Lī�elei noteikti kādreiz jāizrāda.� Viņ� zīmīgi paskatās uz mani.

Ļoti labi saprotu, ko viņ� ar to domā. Ja Lī�ele kaut ko uzzinātu par kaņepju audzētavu, tad manai policista karjerai Nīderkaltenkirhenē būtu krusts pāri.

�Laikam man steidzami vajadzēs piezvanīt Leopol�dam,� norūpējies saku.

�Dari gan tā!� Paps pa�apmierināti smaida.

�Kas tagad ir ar Hepflu?� jautā Lī�ele.

�Nekas. Pati ta�u biji viņa bērēs.�

�Jā, jā, to jau zinu. Es tikai domāju: kā tas viss izska�tās? Vai jau ir zināms, vai tā bija slepkavība vai nelaimes gadījums? Vai arī pa�nāvība.? Jo galu galā savā ziņā dīvains jau tas Hepfls bija.�

�Kādā ziņā dīvains? Ko tu zini par Hepflu?�

�Nu neko jau,� izvairīgi atbild Lī�ele. �Klau, Franci, pasniedz man arī zaļumu sviestu.� Un tad viņa uzbļauj Omei: �Arī to tu, Lēnele, taisīji pati?�

Ome piekrīto�i paloka galvu: �Jā, protams. Kaut ko tādu jau nekur nevar nopirkt.�

�Tātad ko tu zini par FlepHu?� es atkārtoju jautā�jumu.

�Neko tādu jau nezinu. Par viņu vispār neviens neko nezina. Hepfls ta�u kop� laika gala dzīvoja kā tāds eremīts. Lai Dievs viņam �ēlīgs. Varbūt vienīgi piektdienā vai sestdienā da�reiz� jo tad� tad viņ� sev pasūtīja taksi. Parasti nakts vidū. Un ar to tad viņ� aizbrauca, �is Hepfls,� saka Lī�ele un ieko�as sviestmaizē.

�Tu saki taksi? Un kā tu to tik precīzi vari zināt?� �Manā vecumā, Franci, pēc miega vairs nav tik lielas vajadzības, kā zināms. Un tad mīļuprāt �ad un tad jāpa�skatās pa logu. It īpa�i, ja tāds dīzelis nakts vidū aizrūcinās pa ielu. Tas ta�u ir interesanti, ne?�

�Ja jau tu tā saki. Un �is dīzelis vienmēr brauca pie Hepfla? Dro�i zini?�

� Tikai un vienīgi pie Hepfla. Simts punktu. Kur� tad vēl nakts laikā pa ciemu vizinātos ar taksi?�

Tā kā Mo�hameru Lī�ele uz labāko zina visu ciema iedzīvotāju ieradumus, nekādu �aubu nevar būt. Diem�ēl neko vairāk viņa arī nezina.

Tagad man steidzami jāuzzina, uz kurieni Hepfls tā nakts laikā braukājis. Vispirms gan es gribu palīdzēt Omei novākt galdu, bet iejaucas Lī�ele.

�Ej vien, Franci. Es Lēnelei palīdzē�u te visu nokopt. Tas jau nav nekāds vīrie�u darbs.�

Labs ir, pierunāja.

Ieekonomēto laiku pavadu Hepfla mājā. Dārzs ta�u kādam jāaplaista. Un viss pārējais ari jāpieskata. Atveru pastkastīti, bet tur ir tikai reklāmas bukleti.

Automātiskā atbildētāja lampiņa mirguļo. Es noklau�sos ziņojumu: Landshūtes autodarbnīca prasa, kad Hep�fla kungs domājot savākt savu automobili. Remonts esot pabeigts jau pirms vairākām dienām.

Interesanti. Auto ir darbnīcā, tātad Hepfls ar to nekur nevarēja aizbraukt. Bet es, sasodīts, jau esmu izziņojis to kā pazudu�u.

Piezvanu darbnīcai, lai noskaidrotu lietas apstākļus, un man izdodas runāt ar pa�u īpa�nieku. Viņ� ir visai satriekts, kad pastāstu par Hepfla gadījumu. Iespējams, bēdājas par to, ka nedabūs savu naudu. Tad uzzinu, ka automa�īna bijusi darbnīcā arī toreiz, kad Hepfls bija pazudis un atgriezās kā caur gaļasma�īnu izlaists. Lai arī kur viņ� to diennakti bija pavadījis, turp viņ� nebija braucis ar savu auto. Varbūt arī toreiz viņ� ceļā bija devies ar taksi? Tas jānoskaidro.

Bet vispirms man vēl nepiecie�ams piezvanīt Leopol�dam. Es gandrīz pie Bībeles zvēru, ka mazajai, mīļajai U�ijai pie mums klāsies ļoti, ļoti labi, ka mēs par viņu lieliski rūpēsimies un ka viņa nekādos apstākļos neno�nāks narkotiku tuvumā. Nekādā gadījumā.

�Kādā veidā Paps tevi piespieda uz �o?� jautā Leo�polds, jo pavisam skaidri zina, ka es nekādos apstākļos labprātīgi nebūtu viņam zvanījis.

�Nerunā muļķības,� saku.

Leopolds nosmejas savus neķītros smiekliņus, bet galu galā tomēr padodas. Kas gan cits viņam atliek, ja mazā taizemiete �ejienes valodu nesaprot. Leopolds apsola, ka rīt no pa�a agra rīta atvedīs mums Rūķdeguni, un tad viņam ir jāsteidzas uz stulbo grāmatu bodi. Galu galā viņ� jau ir izniekojis visu priek�pusdienu. Pie tam pilnīgi veltīgi.

Pēc tam dodos uz tak�u dispe�ercentrāli. Ar Papa auto, jo viņ� tā vēlas. Veco kasti laiku pa laikam vajag izkustināt, viņ� saka. Nu labi.

Darbiniece ir ļoti pretimnāko�a, un viņai mugurā ir dirndls. Tagad laikam jāpiebilst, ka �is bavārie�u daiļavu ietērps manā skatījumā ir augstākā virsotne. Jo īpa�i, ja tajā gozējas maigi krū�u apaļumi. �ajā dirndlā slēpjas pirmklasīgas dirndlkrūtis, un man ir visiem spēkiem jāsavaldās, lai tajās neiegrimtu mana galva.

�Vēlreiz kā to tipu sauc?� sieviete jautā, skatīdamās monitorā.

�Hepfls,� es atbildu, skatīdamies uz krūtīm.

�Adrese?�

Nolieku viņai priek�ā zīmīti ar Hepfla adresi, jo momentā vairs nevaru parunāt.

�Nē,� viņa saka. �Man �ēl. Tāda man nav ne pēc vārda, ne adreses.�

Cen�os paskatīties viņai sejā.

Iezvanās mans telefons.

Iezvanās viņas telefons.

Viņa paceļ klausuli.

Es paceļu roku sveicienam un eju prom. Esmu ap�jucis.

�Eberhofers,� atbildu.

Savienojums ir slikts. Kaut kas sprak�ķ un �ņāc, tomēr beidzot saklausu cilvēka balsi: �Eberhofer, vai jūs mani dzirdat?�

Tas ir tiesnesis Morā�eks. Un �is zvans, visticamāk, nozīmē tikai to, ka birģermeistars, vecais mēsls, viņam ir piezvanījis.

�Pavisam slikti, Morā�eka kungs. Savienojums ir��

�Tad iegriezieties pie manis birojā. Jau �odien!�

Nu for�i.

Tā kā jau esmu Landshūtē, man nav grūti aiziet līdz tiesnesim. Ja tikai �odien nebūtu Landshūtes kāzas� Par to man atkal nedaudz jāpaskaidro. Tātad dziļajos viduslaikos Landshūtes hercogs esot apprecējis kādu po�lieti. Tas bijis toreizējiem laikiem tik ļoti neparasti, ka landshūtie�i izdomāju�i �o pasākumu ik pa laikam atkār�tot. Tā nu viņi reizi �etros gados zeķbiksēs skraida pa vecpilsētu, nepārtraukti kliedzot: �Hallo!� Vēl sabrauc miljons skatītāju, un arī tie kliedz: �Hallo!� Visi kopā peld absolūtā svētlaimē.

Un nu atkal tā diena ir klāt. Visas iespējamās ielas nobloķētas, iedzīvotāji slīgst transā. Tas ir dīvaini, jo parast i landshūtie�i ir visai īdzīgi, noslēgti un nedaudz augstpra tīgi. �upojas tikai ar savējiem un jūtas pa�pietiekami.

Tikai �ī grandiozā pasākuma laikā �ie beidzot pamostas no sava Ērk�ķrozites miega un, kā �ķiet, sarauj visu nokavēto. �etrās nedēļās atgūst to, ko palaidu�i garām �etru gadu laikā. Rio karnevāls pret to tāds mēsls vien ir.

Man pa�am viss �is ļembasts, protams, pie kājas. Tomēr mani tracina tas, ka daudzas svarīgas ielas ir nobloķētas un nemaz nav ko cerēt uz Stāvvietu automa�ī�nai. It īpa�i, ja esmu ieradies ar tādu bruņutanku kā Opel Admiral. Nostājos pie ugunsdzēsēju depo vārtiem, jo citas vietas vienkār�i nav, un dodos pie tiesne�a Morā�eka.

�Ak, tas gan jauki, ka atnācāt,� viņ� saka un paspie� manu roku.

Apsē�os.

�Vai atradāt brīvu vietu, kur nolikt auto?�

�Aha, turklāt pirmklasīgu,� saku.

�Tad nu gan jums ir nolādēti laimējies.�

Piekrīto�i paloku galvu.

Morā�eks paņem �ķipsniņu �ņaucamtabakas un palū�kojas uz mani pāri plecam.

�Pie kā tagad strādājat?� viņ� samērā nediplomātiski noprasa.

�Pie līka uz dzelzceļa.�

�Līķis uz dzelzceļa? Izklausās interesanti. Pastāstiet!� � �

Degu nepacietībā uzzināt, kāpēc vecais ķēms man ir zvanījis, tomēr ievēroju spēles noteikumus. Pastāstu par Hepfla lietu visu, ko līdz �im esmu uzzinājis. Necik daudz gan tas nav.

�Necik daudz nav,� saka Morā�eks. �Skolas rektors, kuru neviens nevarēja ciest. Pat miesīgā māsa ne. Es sliecos domāt par pa�nāvību.�

�Bet nospiedumi uz viņa ķermeņa? Vai ari tos viņ� pats sev būtu sagādājis?� tagad man jājautā.

�Diem�ēl tie vairs nav konstatējami, vai ne? Un līdz ar to lietai nav pievienojami.�

�Tie�i tas jau ir galvenais! Ja Hepfls tā tika apstrādāts, tad slepkavam �is ir ideālais variants, lai noslēptu visas pēdas.�

�Eberhofer, jūs jau pietiekami ilgi strādājat �ajā sis�tēmā, lai zinātu, ka bez pierādījumiem nekas nenotiek. Un tas, kas jums ir savākts līdz �im, līdzinās nullei. Godīgi runājot, par cēlāku uzdevumu es uzskatītu sie�vietes glāb�anu no divu sitēju ne�ēlastības. Vēl jo vairāk tad, ja viņa ir spēcīgā reibuma varā. Dariet tādas lietas, tās jums padodas lieliski. Tā sauktajā Hepfla lietā jums līdz �im nav nekā daudz. Pareizāk sakot vispār nekā. Pie�a nekādā ziņā te nesaskatīs slepkavību, varat man ticēt.� To pateicis, Morā�eks ie�ņauc tabaku.

Es pieceļos, jo man kļūst garlaicīgi.

�Ja jau jūs tā uzskatāt,� nosaku, ejot ārā.

�Hmrrr,� vēl dzirdu nomurk�ķam tiesnesi, tad durvis aizcērtas.

Uz sodā kvīts rakstīts: �Se�desmit eiro. Par parko�anos avārijas zonā.� Dirsas tādi!

Jau pēc desmit minūtēm viņa man ir rokā sieviete ar milzīgu Mercedes. Nepiesprādzējusies un ar telefonu pie auss.

�Tas jums maksās se�desmit eiro,� saku viņai.

Dāmīte manāmi saskābst, bet tas neko nelīdz.

�Esmu darījuma sieviete un steidzos,� viņa man uz��ņāc.

�Tas jums neatļauj nepiesprādzētai un ar telefonu rokā joņot pa pilsētu.�

�Vai man jāmaksā tūlīt?�

�Nē, vispirms varat man parādīt aptieciņu un avārijas trijstūri.�

�Dieva dēļ, nē!� viņa iekliedzas un ķer pēc maka. Skaidri redzams, ka naudaszīmes tajā jūtas visai saspies�tas. Se�desmit eiro te nebūs nekāds zaudējums. Viņa samaksā skaidrā naudā.

Atpakaļceļā vēl ātri iegrie�os pie Zimmerļa, jo viņa lete �odien ir pilna ar malto gaļu. �ādas akcijas iepriecina Omi. Parasti es nopērku vairākus kilogramus, viņa saliek saldētavā, un pēc tam mēs nedēļām ilgi ēdam gaļu par smieklīgi zemu cenu.

�Servus, Zimmerli,� ieejot saku.

�Tagad gan iegaumē, draudziņ! Mēs te neesam slaktūzī, saprati? Tātad Zimmerļa kungs, ja nav grūti.�

�Citu problēmu ta�u tev nav?�

Zimmerlis smīn.

�Man vajadzīga maltā gaļa. Iesver piecus kilogramus.�

�Piecus kilogramus? Samal�u tev svaigu,� nosaka miesnieks un nozūd kautuves virzienā.

Sekoju viņam uz soli, lai viņ� nevar iespļaut gaļā. Un ievēroju, ka viņ� valkā krosenes. Pavisam jaunas. Puma. Pirmklasīgas. Nekad vēl neesmu redzējis Zimmerli krosenēs. Parasti viņam kājās ir gumijas zābaki vai ie�ļūcenes. Bet krosenes?

�For�as krosenes,� es saku, lūkojoties lejup.

Miesnieks arī paskatās. �Jā, es tagad nedaudz nodar�bojos ar sportu,� viņ� paskaidro un pieķeras pie sava ļumīgā vēdera.

�Nodarbojies ar sportu?� es pārjautāju, jo, godīgi runājot, nevaru iedomāties Zimmerli sportojam.

Viņ� piekrīto�i paloka galvu. �Zini, mūsu vecumā nenāk par ļaunu. Arī Flecingers piedalās. Esmu jau nokrities par septiņām mārciņām.�

Septiņas mārciņas, iespaidīgi. Kaut gan� attiecībā uz Zimmerli tas nav nekas. Apmēram tāpat kā traktoram pazaudēt skrūvi.

Gaļa ir gatava, ejam atpakaļ uz veikalu.

�Vēl kas?� viņ� jautā.

Papurinu galvu.

�Vai �ovakar atnāksi pie Volfīja uz alu?� vēl pajautāju.

�Ja nu vienīgi bezalkoholisko,� atbild Zimmerlis.

�Kā gribi.�

�Rīt pa�ā agrumā Leopolds atvedīs savu sīko. Tagad esi apmierināts?� uzsaucu Papam, tikko esmu ienācis pa durvīm.

Paps nosmejas savus neķītros smiekliņus.

Par kādiem grēkiem man tikusi �ī no�ēlojamā kom�pānija?

Parādu Omei gaļu. Viņa priecājas.

�Franci! Skaties, es tie�i esmu izcepusi svaigu ābolu kūku rītdienai. Ja gribi, varu tev gabaliņu nogriezt tagad. Tā vēl ir pavisam silta.�

Ome vienmēr padomā par visu. Man jasaka, ja ir tāda Ome, tad jau varu samierināties ari ar pārējo radu varzu.

Turpmākajās dienās mazā Su�ija sagādā elli Papam un Omei, jo konsekventi nevar ciest tos abus. Es gan viņai patiku, tāpēc Paps regulāri iestumj bērnu ratiņus manā kabinetā rātsnamā. Tad Su�ija apmierināti smaida, līdz iemieg, un Paps var stumt viņu mājās, jo nu divas trīs stundas būs miers. Tiklīdz mazā pamostas, viss sākas no sākuma. Es jūtos glaimots par to, ka Su�ijai tā patīku, bet Leopoldam gan tas nepatīk. Nemaz ne. Viņ� pat ir nedaudz apvainojies. īpa�i tad, kad pienāk piektdiena un viņ� grib vest bērnu mājās. Nonākusi Leopolda rokās, Su�ija sāk aurot tā, ka to nemaz nav iespējams aprakstīt.

Ome saka, ka tie esot niķi. Leopolds situāciju nodēvē pat vājprātu. Lai nu kā, tiklīdz onkulis Francis paņem Rūķdeguni uz rokām, �ī smaida no vienas auss līdz otrai. Iestājas pilnīga laime, miers un bērziņ�.

Tā es piespiedu kārtā lielu daļu sava laika pavadu ar Leopolda brēkuli.

Atliku�o laiku pavadu, skaitīdams dienas līdz Sūzijas pārbrauk�anai. Jo man viņas drusciņ pietrūkst. Un, pro�tams, es gribu uzzināt, ko jauku viņa piedzīvojusi tur, tajā Itālijā. Jā, tas varētu būt interesanti. Tāds atvaļinājums ta�u vienmēr ir visādu piedzīvojumu pilns. Un tad, kad viņa tāda pilnīgi atpūtusies atgriezīsies, gan jau vairs nebūs tik pūcīga. Varbūt pat būs mīļāka nekā iepriek�, mana jaukā Sūzija. Rīt beidzot tā diena būs pienākusi. Nevaru vien sagaidīt.

Nespēju noticēt! Visas cerības pilnīgi veltas. Jo, iedo�mājieties tik, cienīgā kundze nav atgriezusies. Pagarinā�jusi atvaļinājumu par vēl vienu nedēļu, stulbā govs. Visas pārējās ir atpakaļ. Visas! Visas, ar kurām viņa bija kopā. Ikviena no viņām ir atgriezusies. Izņemot Sūziju.

�Nu, vai bija jauks atvaļinājums?� es jautāju kolēģei, kura strādā vienā kabinetā ar Sūziju.

�Brīni�ķīgs,� viņa saka.

�Un kāpēc mīļā Sūzija nav atgriezusies?�

�Nu, tas tev jāpaprasa pa�ai mīļajai Sūzijai.�

Nekādas pretimnāk�anas. Taisni neticami! Arī no pārējā eskorta ne vārda nevar izdabūt.

Tātad jāiedzer alus.

Tomēr sākumā jāapiet līkums ar Ludvigu, jo viņam nav nekādas sapra�anas par specifiska veida noziegu�miem. �oreiz rezultāts ir 1:26. Un tam ir savs iemesls. Bet visu pēc kārtas. Tātad mēs savā nodabā raiti kātojam pa me�u, un piepe�i viņi tur stāv mūsu priek�ā Zimmerļa kungs un Flecingers. Abi sporta tērpos un ar dvieli ap kaklu. Un abiem rokās nūjas. Nordic Walking. Nokrītu sūnās un nosmejos līks. To paskatu nav iespējams apraks�tīt, un neviens arī tam nespētu noticēt.

Kad jau esmu nedaudz nomierinājies un spēju pie�celties, Zimmerlis man saka: �Kas tev te vispār liekas smieklīgs, dirsa tu tāds? Neko jocīgu mēs nedarām. Tikai kopjam savu veselību. Arī tev nenāktu par ļaunu, ne?

Un tad vēl pieslēdzas Flecingers: �Bez tam mēs to darām metodiski pareizi. Vispirms noskatījāmies video ar Kristīni Neireiteri un Rosi Mitermeijeru. Un viņi to dara pilnīgi tāpat.�

Patiesībā mani atkal velk pie sūnām, bet es cen�os valdīties. Labāk ierosinu aiziet pie Volfija uz vienu alu. Abi puļķotāji piekrīt.

Drīz vien viņi sē� pie Volfija, apliku�ies dvieļus, un strebj bezalkoholisko alu. Ko vēl man nāksies pārdzīvot?

Vakars ir totāli garlaicīgs. Katrs kaut ko pastāsta par savu darbu, un, kad pienāk mana kārta, Zimmerlis jautā, vai Hepfla lieta jau noslēgta.

�Jā, vairāk vai mazāk,� saku. �Drīzāk jau izskatās pēc pa�nāvības.�

�Ak rad pa�nāvība. Jā, ir jau briesmīgi, ja cilvēks nevienam nepatīk. Īstenībā man tagad pat �ēl, ka spļāvu Hepfla tartarā, kaut arī viņ� man bija ļoti nesimpātisks,� nosaka Zimmerlis.

�Vēl vairāk man ir �ēl brīni�ķīgās ūdensprocedūru valstības,� piebilst Flecingers, knibinādamies ap savu bērnu alu.

�Kas tā par ūdensprocedūru valstību?� Mani māc ziņkāre.

�Nu ta�u tā, kuru es viņam iebūvēju. Pirms kādiem trim vai �etriem gadiem.�

�Tu Hepflam iebūvēji ūdensprocedūru valstību?�

�Nu kā tad!� atbild Flecingers. �Ar visiem pribambasiem, ja gribi zināt. Sauna, d�akuzi, tropu du�a. Pat ūdensgultu viņ� dabūja. Tas viss kopā saucas �Super relaksējo�ais ūdensprocedūru parks�.�

�Ko tu neteiksi! Super relaksējo�ais ūdensprocedūru parks. Viena veca cūka bija tas Hepfls!� teic Zimmerlis.

�Tie�i kur tu to iebūvēji?� es turpinu izvaicāt Flecingeru.

�Super relaksējo�o ūdensprocedūru parku?� izklaidīgi pārjautā ciema haltūrists.

Paloku galvu. �Jā, tie�i to!�

�Viņa mājā, saprotams.�

�Precīzi kur?�

�Ta�u jau pagrabā. Ko tādu parasti novieto pagrabā,

J�-

�Hepfla pagrabā nekā tāda nav. Pilnīgi neka! Un vis�mazāk jau nu ūdensprocedūru parks,� pārtraucu Flecingeru pusvārdā, jo es ta�u zinu labāk. Esmu tur izlo�ņājis katru peļu caurumu.

�Te nu gan tu, mans mīļais, kļūdies. �is Hepfls par to veselu bagātību atdeva. Varu tev rēķinu parādīt,� ar pārākumu balsī paziņo Flecingers un atkal �ņakarējas ap savu alu.

Tas nu gan man noteikti jānoskaidro. Turklāt neka�vējoties. Atslēga ta�u vēl ir pie manis. Tā kā mans prāts izmisīgi pretojas Hepfla pa�nāvības versijai, vēl neesmu atdevis atslēgu Hepfla kundzei. Un, tā kā viņa pati neuz�stāja, neuzskatīju to par pirmo nepiecie�amību.

Atslēdzu durvis un nekavējoties dodos uz pagrabu. Kā jau bija gaidāms, tur nekā nav. Nekādu pribambasu. Galda tenisa virsma ir vienīgais, kas varētu mudināt domas par relaksāciju. Bet tad lai mani zibens nosper! tie�i aiz �īs muļķīgās galda virsmas es atrodu ieeju �Super relaksējo�ajā ūdensprocedūru parkā�.

Man trūkst vārdu.

Viss izskatās tie�i tā, kā stāstīja glupais apkures hal�tūrists. Līdz smalkākajai detaļai. Visizcilākā kvalitāte un, protams, ideāla kārtība un tīrība. Tomēr draus�mīgi smird pēc dūmiem. Ja precīzāk, pēc atdzisu�iem dūmiem. Tas mani nedaudz pārsteidz, jo, cik zinu, Hepfls nesmēķēja. Nu labi, varbūt �ajā jautājumā viņ� ir līdzinājies Papam, kur� smēķē tikai tad, kad viņu moka morāliskas dabas grēmas, vai arī tad, kad ir totāli atslā�binājies. Tā teikt, relaksējies. Iespējams, tā bijis arī ar Hepflu. Viņ� savā �Super relaksējo�ajā ūdensprocedūru

parkā� laiku pa laikam izsmēķējis kādu cigareti. Pilnībā atslābinājies.

Nekur neredzu pelnutrauku. Arī neko citu tamlī�dzīgu. Izņemot da�us kaunuma matus tropu du�ā, te viss izskatās kā dezinficēts. Matus ielieku plastmasas maisiņā un paņemu līdzi. Tie varētu noderēt kā lieti�ķais pierādī�jums. Pieļauju, ka tie vairs nevienam nebūs vajadzīgi. Tad atlai�os ūdensgultā, jo iepriek� neko tādu neesmu redzē�jis. Tā �ūpojas. Jauki. Tomēr būtu vēl jaukāk, ja blakus būtu Sūzija. Vai nesen satiktā sieviete ar pirmklasīgajām dirndla krūtīm. Tā sasapņojies, es iemiegu.

Nākamais rīts pienāk drausmīgs. Un ne jau tikai tāpēc, ka pamostos Hepfla ūdensgultā. Man sāp galva no dūmiem un ir piemetusies jūrasslimība. T ikai ar lielām grūtībām spēju nostāvēt uz kājām. Skaidrs, ūdensgultā tas nav man. Tā jau muļķis var palikt. Ikreiz, kad pagro�zies, gulta desmit minūtes viļņojas. Nemaz nerunāsim par izkļū�anu no tāda murga.

Beidzot kaut kā tieku līdz savam kabinetam un omu�līgi iekārtojos krēslā. Nu labi, nemaz tik omulīgi nav. Jo �ajā draņķīgajā pa�valdības namā neviens nav spējīgs izvārīt pieklājīgu kafiju, kad Sūzijas nav darbā. Tātad es relatīvi omulīgi bez kafijas sē�u savā kabinetā, kad iezvanās telefons.

�Servus, Franci Eberhofer no Nīderkaltenkirhenes pie Landshūtes,� dzirdu klausulē.

Tas varētu būt Ginters.

�Es esmu Ginters. Atceries mani?�

�Loģiski. Līķu �ķērdējs no Minhenes,� es atbildu. �Tas pats!� viņ� smejas. �Dzirdi, kāpēc tev zvanu man te ir līķis.�

>

�Tavā darbā tā varētu gadīties.� Patologanatoma sacī�tais uz mani nav atstājis nekādu iespaidu.

�Tur nu tevi apstrīdēt nevar, ta�u līķis, kur� tagad ir pie manis, varētu interesēt arī tevi.�

�Mums te neviena netrūkst. Esam pilnā skaitā,� pa�skaidroju.

�Tas arī nav neviens no Nīderkaltenkirhenes pie Landshūtes. Viņ� ir no pa�as Landshūtes.�

�Tā nav mana intere�u zona.�

�Tomēr uz līķa es atradu DNS no tava Hepfla. Nu, kā ir? Tagad tas ir tavā intere�u zonā vai nav?�

Tā tik ir lieta! Uz Gintera sekciju galda gul līķis ar Hepfla DNS!

�Bet Hepfls jau vairākas dienas ir miris. Kā gan tur varētu būt vina DNS?�

�Redzi, mans līķis arī nav pirmā svaiguma. Varētu būt nomiris da�as stundas vēlāk par Hepflu. Bet vai nemaz negribi zināt, kurā vietā es atradu rektora pēdas?�

�Nu, nu kur tad?�

�Pakaļpusē. Tie�i ģenitāliju apvidū. Un nedaudz arī uz aug�stilba.�

�Tu runā par spermu?�

�Tie�i tā!�

�Nu tad man vajadzīgas personālijas. Un sievietes foto.�

�Runa nav par sievieti,� saka Ginters un smejas.

Tagad vairs nesaprotu, par ko viņ� runā. Un par ko smejas?

Bet tad� brālīt balto!

�Tu gribi teikt, ka tas ir vīri�ķis? Un ka Hepfls bija zilais?�

�Atturē�os no �ādiem secinājumiem, tas neietilpst manos darba pienākumos. Teik�u tikai to, ka man te ir vīrie�u dzimuma līķis ar Hepfla spermu pakaļā. Tas arī viss. Pārējais ir tavā intere�u zonā.�

Hepfls bija zilais! Tas ta�u visu maina! Līdz ar to viss izskatās citādi. No heteroseksuāla nesmēķētāja mums tagad izveidojas homoseksuāls smēķētājs. Ko tur lai saka? Man galva iet uz riņķi.

�Ko vēl vari pastāstīt par līķi?� es jautāju Ginteram.

�Jauns vīrietis, tā ap divdesmit, metrs astoņdesmit viens centimetrs, aptuveni septiņdesmit kilogrami. Vis�maz tad, kad vēl bija dzīvs. Tagad tā vairs nav. Blondi mati, zaļas acis. Ja viņ� nav bijis cukurslims, tad narko�māns gan. Bet tik tālu vēl neesmu ticis.�

�Hepfis kniebis divdesmitgadīgu puiku?�

�Varbūt viņ� bija �igolo.�

�Kad zināsi ko vairāk? Par narkotikām un tādā garā?�

��is man nav vienīgais līķis, bet es pacentī�os. Pie�teik�os, tiklīdz noskaidro�u ko derīgu.�

�Pag, man ir da�i kaunuma mati. Vai vari tos apskatīt?�

�Tie�ām nevaru iedomāties, kāpēc man būtu jāskatās uz taviem kaunuma matiem.�

Tie nav mani.

Ginters smejas. �Protams, bez problēmām. Kā es tos dabū�u?�

�Rīt priek�pusdienā es varētu aizbraukt uz Minheni. Tas der?�

�Vienā mierā, Franci Eberhofer no Nīderkaltenkirhenes pie Landshūtes. Līdz rītam!�

Godīgi runājot, tagad esmu kā uz mutes kritis. Hepfls bija zilais. Un neilgi pirms pēdējā elpas vilciena stājās dzimumsakaros ar kādu, kur�, iespējams, bija �igolo. Un, iespējams, arī narkomāns. Viena iespēja�mība pēc otras.

Cen�os sakārtot domas, bet pauris vai pu�u sprāgst.

Ko darīt? Ja �o visu pastāstītu birģermeistaram vai Morā�ekam, tad atkal izvirzītos jautājums par pierādīju�miem. Vai tiesnesim pietiktu ar spermu? Laikam jau ne. Ak tad viņ� pirms nāves vēl nokniebies, �is Hepfls? Nu un tad? Kaut kā tā teiktu Morā�eks. Savukārt birģermeistars ierosinātu man drīzāk ķerties pie satiksmes regulē�anas. Vai arī apsargāt Buengo. Kaut ko tādā garā. Nē, �obrīd

nebūtu gudri spēlēt atklātām kārtīm, jo tie abi ir visai stūrgalvīgi, var arī teikt garīgi apdalīti.

Tātad vienīgā izeja ir īstermiņa atvaļinājums. Tad es vienā mierā visu varētu izmeklēt un neviens mani novir�zītu no lietas.

Tā kā �eit, Nīderkaltenkirhenē, kā jau minēju, poli�cejiskā ziņā nekādu sastrēgumu nav, mans atvaļinājuma pieteikums ātri vien dabū apstiprinājumu. Perfekti!

Piezvanu Birkenbergeram.

�Paklau, Rūdij, es rīt bū�u Minhenē. Kā tev izskatās ar laikiem?�

�Vai, tavuprāt, es to vien gaidu, ka man uzsvilpsi, kad tev ienāks prātā? Iedomājies tik, man arī ir jāstrādā! Varbūt nākamreiz tu varētu nedaudz agrāk piezvanīt, kad gatavojies braukt?�

Nu re, atkal vecie sievi�ķīgie stiķi.

�Jā, protams, nekādu problēmu,� saku. �Nākamā reize, kad plānoju ierasties Minhenē, būs nākamā gada vidū. Teiksim, jūlijā. Tas būs pietiekami agri paziņots?�

�Plānprātiņ� tu tāds! Tātad rīt, tu saki? Apmēram ap cikiem tas varētu būt?�

Nu re, mana metode iedarbojās.

�Man obligāti jāiegrie�as pie tiesu medicīnas eksper�tiem, bet cikos � tas ir pilnīgi vienalga. Tā ka varu tev pilnībā piemēroties. Varam tikties pirms vai pēc tam. Kā tev labāk.�

�Vai arī varam tikties tur,� ierosina Rūdijs.

�Kur tur?� es nesaprotu.

�Nu ta�u pie ekspertiem. Ak, Franci, es tur neesmu bijis jau veselu mū�ību. Vai paņemsi mani līdzi?� Vecais �oms izklausās pagalam satraukts. �Nu lūdzu!� viņ� vēl piebilst kā riktīgs diedelnieks.

�Labi jau labi. Tad tiekamies desmitos pie ieejas.�

�Lieliski!� saka Rūdijs un noliek klausuli.

Diem�ēl nevaru ierasties Minhenē norunātajā laikā, jo man ir jāgaida, līdz iemigs Rūķdegune. Tā kā esmu nokavējis pirmo vilcienu, ieripoju lielpilsētā �etrdesmit piecas minūtes vēlāk. Tagad, protams, būs milzu trādirīdis no Rūdija.

Bet nē nekāda trādirī�a.

Viņa vispār nav. Uzmanīgi lūkojos apkārt, ta�u vel�tīgi. Rūdiju nekur neredzu. Dro�i vien viņam apnika gaidīt un viņ� devās prom, pie sevis nodomāju. Eju iek�ā.

Izrādās, ka gaidī�ana Rūdijam nemaz nebija apnikusi. Jo viņ� vispār nebija gaidījis. Viņ� tā vienkār�i bija slājis iek�ā, devies pie patologiem un pateicis Ginteram, ka esam norunāju�i te tikties. �āds skaidrojums Ginteram bija licies pietiekams. Un tagad, kad es ienāku iek�ā, viņi abi ir omulīgi iekārtoju�ies ar kafiju un bulciņām pie sekciju galda un pļāpā.

�Ak, Franci, labi, ka atnāci, mēs jau visu izrunājām,� saka Rūdijs un iestrebj kafiju.

�Vienu kafiju?� man jautā Ginters.

Piekrīto�i paloku galvu.

�Tev arī?� viņ� jautā Rūdijam.

Izskatās, ka tie abi ir pamatīgi sadziedāju�ies.

Ginters ielej kafiju un saka: �Tad nu man tagad jāat�vadās. Ziniet, �obrīd ienāku�ies līķi �upu �upām.�

�Jāatvadās?� visai saīdzis jautāju. �Es tikai nupat ierados.�

�Jā, bet tavs kolēģis te jau ir vairāk nekā stundu. Un viņam es visu smalki izstāstīju. Jūs ta�u strādājat kopā, vai ne?� saka stulbais līķu uz�ķērdējs un aizgrie�as.

�Viņ� nemaz nav mans kolēģis!�

�Lai kā arī tur būtu, man vairs nav laika, sorry\�

�Tā nu tas nebūs!� �ķiet, dusmas mani tūlīt nosmacēs. �Tomēr būs gan!� zīmīgi nosaka Ginters un pārsvie� savu zeltaino bizi pār plecu.

�Ginter!� iebļaujos no visa spēka.

Viņ� apgrie�as un mani uzlūko. �Jā?�

�Pirmkārt, es vispār ne ar vienu kopā nestrādāju. Sava ceļa gājējs, tā teikt. Un, otrkārt, tu man tagad izstāstīsi visu pēc kārtas. Jo tikai tā iemesla dēļ es esmu �eit.�

�Kā tad! Tūlīt es visus tos mēslus klāstī�u vēlreiz, Franci Eberhofer no Nīderkaltenkirhenes pie Landshūtes. Iesaku jums abiem turpmāk visu savā starpā kārtīgi izrunāt. Un tagad man vairs nav laika, nolādēts!�

�Bet kaunuma mati!� es iesaucos. �Vai vismaz vari aplūkot manus kaunuma matus?�

��obrīd ne. Uzraksti uz maisiņa savu vārdu un noliec uz rakstāmgalda. Servus!� Un prom viņ� ir.

Rūdijs lūr grīdā.

�Labi, aiziet,� viņ� saka, uz mani nepaskatījies. Novietoju kaunuma matus tā, kā bija vēlēts, un kopā ar dirsu Birkenbergeru izeju ārā uz ielas. Manas plaukstas ir savilktas dūrēs. Es varētu sadot viņam pa zobiem.

�Tev vienkār�i vajadzēja ierasties laikus, tad nekas tāds nebūtu noticis,� Rūdijs saka savā pārmeto�ajā laulenes toni.

�Kā tev vispār ienāca prātā iet tur iek�ā? Tu ta�u vairs neesi policists. To jau esi aizmirsis? Kā tu to varēji apgalvot?�

�Es nevienam neko neapgalvoju. Tikai pateicu, ka man te ar tevi norunāta tik�anās. Un tas jau nebija melots.�

�Nu labi, lai tas paliek. Labāk saki, ko patologanatoms tev pastāstīja,� saku, jo mana interese par nāves gadījumu ir daudz lielāka nekā muļķīgā strīdē�anās ar muļķīgo Birkenbergeru. �Nu tak runā!�

�Tagad, lūdzu, izmaini sejas izteiksmi, Franci. Jo es tev visu uzrakstīju,� bilst Rūdijs, sniedzot man lapiņu.

Viņ� man visu esot uzrakstījis! It kā tas būtu bijis vina uzdevums!

�Turklāt,� Rūdijs piebilst un izvelk no jakas kabatas miru�ā pui�a fotogrāfiju, �Ginters man iedeva arī foto.�

Ginters man iedeva arī foto! Tūlīt vem�u.

Man lēnām jānomierinās, citādi nekur tālu netiksim. Dziļi ieelpoju.

Un tā pamazītiņām, kamēr dusmas pāriet, es uzzinu �o to interesantu. Piemēram, to, ka miru�ais bijis narko�māns un ka tie�i narkotikas viņu nogalināju�as. Pārdozē��ana. Zelta �āviens, un gatavs. Divdesmit gados! Nu ļoti gudri, mans mīļais!

Puisi sauca Marsels Buhheims. Līķis tika atrasts mazdārziņu kooperatīvā, kas iekārtots netālu no dzelzceļa stacijas. Precīzāk dārza mājiņā, kuras īpa�nieki miru�o

nepazīst. Viņ� jau apmēram nedēļu bija miris, kad beidzot tika uziets. Nekādu vardarbības pēdu, nekādu aizdomīgu �ļir�u. Kaut gan tas neizslēdz, ka tādas tur biju�as. Vairāk neko Rūdijs nezina, jo ari Ginters vairāk neko nezina.

�Te ir minēta vieta, kur atrasts līķis,� saka Rūdijs. �To mums vajadzētu apskatīt.�

�Un kā tu, gudriniek, iedomājies to izdarīt?�

�Nu, tu varētu dabūt orderi.�

Klusēju.

�Ak, ļauj, es uzminē�u. Morā�eks tev aizliedzis izmek�lēt �o lietu.�

Klusēju.

Rūdijs smejas. �Eberhofer, Eberhofer,� viņ� ņirdz man tie�i sejā.

Es varētu vinu no�aut.

�Nu labi, tad ņem�u �o lietu savās rokās,� Rūdijs pa�pārliecināti nosaka.

�Kā tu to domā?� es beidzot ierunājos.

�Vienkār�i lieta būs manā zinā. Tātad ko vēl mēs zinām?�

�Ko vēl mēs zinām? Piemēram, personiski es zinu to, ka tā vispār nekādā ziņā nav tava daļa. Tā ir tikai mana lieta, un viss!�

�Nu, laikam jau glu�i tava lieta tā nav. Ja tā padomā, tad Morā�eks��

�Nu labi, labi. Pieņemsim, ka �igolo bija kāda saistība ar Hepflu. Vienīgais, ko mēs zinām: viņiem bija kopīga darī�ana vēl pirms tam, kad katrs pats par sevi atvadījās no dzīves.�

�Un ko mēs zinām par pa�u Hepflu?�

�Neko daudz. Viņam pagrabā ir ūdensprocedūru templis,� es negribīgi sāku stāstīt.

�Tas nav nekas nosodāms,� smejas Rūdijs. �Un arī nekas neparasts �ajās aprindās.�

�Tev labāk zināt.�

�Ir vēl kas?�

�Hepfla māsa manto pilnīgi visu, bet viņai ir dzel�ains alibi,� turpinu izklāstu.

�Tātad garām?�

�Tā nu tas ir. Jā, un skolā katrs otrais apgalvo, ka būtu vēlējies nogalināt rektoru.�

�Ak, mīļie mazulī�i��

�Ne tikai skolēni.�

�Kolēģa noslepkavo�ana? Vai tas tā varētu būt?� Purinu galvu. �Tam nu gan es neticu. Viņi Hepflu vienkār�i nevarēja ciest. Bet slepkavība? Nē, to es nespēju iedomāties. Variants ar �igolo �ķiet tuvāk patiesībai.� �Vai vēl ir kādi liecinieku izteikumi?� Rūdijs ir uzde�vuma augstumos.

�Kaimiņiene saka, ka naktīs Hepfls da�kārt izbraucis ar taksi. Bet tak�u dispe�eri par to neko nezina.�

�Aha,� nopū�as Rūdijs un apsē�as uz soliņa.

Esam izlā�oju�i cauri vai pusei Minhenes, un mani moka bezdievīgas slāpes. Derētu viens alus. �ādu priek��likumu Rūdijs uztver pozitīvi. Dodamies uz alus dārzu, kur� atrodas turpat aiz stūra.

�Bet ja nu Hepfls nemaz nav pasūtījis taksi? Ja nu kāds, teiksim, Landshūtē, ir iekāpis taksī un ar to tad aiz�braucis pie Hepfla? Tad tas tak�u centrāles kompī nemaz neparādās, vai ne?� sprie� vecais viltnieks Birkenbergers.

Tā varētu būt. Iespējams, Hepfls nekur nav braucis. Drīzāk kāds ir braucis pie viņa. Jā, tie�i tik vienkār�i.

Pēc tāda svarīga soļa izmeklē�anas gaitā mēs sajūtamies izsalku�i. Rūdijs sev pasūta siera sacepumu, es gribu ceptu �ķiņķi ar sīpoliem sinepju mērcē un rupjmaizi.

Mmm, poēzija.

Siera sacepums, izrādās, nav gar�īgs. Kā gan citādi! Bet mana dak�iņa jau ir gatavībā.

�Vai zini, ko tas viss man atgādina?� jautā Birkenbergers, �ēlīgām acīm raudzīdamies manā �ķīvī.

�Nē.�

�Sedlmeijera slepkavību atceries? Vai arī to mūsu beigto modes guru. Kā viņu sauca?�

�Mo�hamers.�

�Jā, patie�ām,� saka Rūdijs un iemoka sevī siera ga�balu. �Mo�hamers un Sedlmeijers arī labprāt spēlējās ar tādiem jautrajiem puisī�iem.�

Nevaru neiedomāties par Mo�hameru Lī�eli. Viņa kopā ar jautro puisīti tāda ainiņa izraisa smieklus.

�Var jau būt,� saku.

�Varu saderēt, ka ar Hepflu bija tie�i tāpat. Viņ� tam puikam nesamaksāja. Vispirms izknieba un tad nesamaksāja. Jā, tā būs bijis. Un tad kundziņam pārdega dro�inātāji. Tas ir pavisam loģiski. Jo vairāk, ja viņ� lietoja narkotikas.� Nu jau Birkenbergers ir pamatīgi iekarsis.

�Ko neteiksi? Un es domāju, ka tu, nabadziņ�, esi apkrauts ar darbiem pāri galvai. Vienā vienīgā stresā. Kā tu vispār kam tādam atrodi laiku?� es nosaku un pamāju viesmīlei.

�Tev, Eberhofer, man vienmēr atlicināsies nedaudz laika. Mēs �o lietu zibenīgi atrisināsim. Mēs abi. Tu redzēsi! Tie�i tāpat kā Maljorkā. Vai vēl atceries mūsu �etrkār�o slepkavību?� Rūdijs sapņaini skatās tālumā.

Viesmīle ir klāt, un mēs samaksājam.

�Vai jums gar�oja?� jaunkundze jautā, saņemot naudu.

�Siera sacepums bija sūdīgs,� atbild Rūdijs.

�Dro�i vien jums taisnība,� viņa saka.

�Nūja,� saka Rūdijs, kad jau esam uz ielas. �Es tagad da�as dienas bū�u Kanāriju salās. Liktenīga afēra, var teikt. Bet, tiklīdz atgriezī�os, nekavējoties parūpē�os par mūsu ģimenes dārziņu. Pa to laiku vari kaut ko uzsākt ari pats.�

Tā nu mēs atvadāmies.

Ar �uzsāk�anu� nemaz tik gludi neiet. Jo atskan zvans no Landshūtes policijas iecirkņa: viņu iecirknī tagad plo�soties gripa, tāpēc Hincs un Kuncs zaudēju�i darbspēju. Tie�i Landshūtes kāzu laikā, kad jebkur� vīrs ir zelta vērts! Saprotams, arī es.

Nekādā gadījumā negribu doties uz Landshūti un saķert kaut kādu nolādētu gripu. Kas vēl nebūs?

Tomēr tas tiek formulēts kā dienesta pavēle un tur neko nevar darīt. Mans atvaļinājums tiek atcelts. Jāiero�das rīt no rīta, se�os trīsdesmit.

Kad nākamajā rītā pa�ā agrumā braucu uz Landshūti, lai uzcītīgi pildītu savus jaunos darba pienākumus, gā� kā ar spaiņiem. Debesu tēvs raud, tā vienmēr agrāk apgal�voja Omē. Laikam jau viņ� apraud mani. Jo viņam ir sāpīgi uz mani noraudzīties. Arī pats tikko valdos.

�Tagad sataisiet priecīgāku seju,� saka priek�nieks, tikko esmu ienācis pa durvīm. Viņ� ir ietērpies zeķbiksēs un spicpurnu kurpēs ar sprādzēm. �Galu galā mēs visi atrodamies vienā laivā, vai ne? Visi par vienu un viens par visiem, tā es vienmēr saku.�

Priek�nieka smiekli skan kā gaļas āmuriņa cirtieni. Izbrīnā paskatos uz viņu. Pieļauju, ka viņ� to pamana, tāpēc saka: ��odien televīzijas filmē�ana. Man jāuzstājas kā starpniekam. Praktiski bū�u starp kāzām un policiju.�

Ietērpu tas izskaidro, bet manu garastāvokli neuzlabo ne par gramu.

Ienāk kāds kolēģis, kuram uniforma ir daudz par mazu. Izskatās, ka viņ� to valkājis jau tad, kad gājis pie iesvētības. Zeķbiksis domā pavisam citādi: �Brīni�ķīgi, �topfer! Guļ kā uzliets!�

Ja kādam ir uzvārds �topfers, tad viņam jau tāpat ir pietiekami daudz problēmu. Vai gan tām vēl būtu jāpie�vieno �ī uniforma?

�Eberhofers,� stādos viņam priek�ā, galvenokārt aiz līdzjūtības.

��topfers,� �is atbild. �Bet visi mani sauc par Kārlu.�

Paldies Dievam!

�Es esmu Francis.�

Tad priek�nieks atkal iejaucas: �Eberhofers ir nedaudz sapīcis, jo viņam tagad te jāizpalīdz, vai ne, Eberhofer? Bet �obrīd mēs uzaicinām talkā mūsu cilvēkus no visām vie�tām. �topfers, piemēram, ir kriminālistikas eksperts, vai ne, �topfer? Ta�u arī viņam tagad jābūt te. Neko nevar darīt.�

Tas izskaidro uniformas misēkli.

�Un tagad jūs abi kopā dosieties patruļā. Ceru, ka labi sastrādāsieties,� nosaka gaļas cirvītis un steidzīgi aiziet.

Turpmākajās dienās nebeidzami jautri spīd saulīte, kas diem�ēl nenovēr�ami noved pie tā, ka svētki negrib

beigties. Vecpilsēta gan optiski, gan akustiski līdzinās futbola laukumam. Līdz vēlai naktij visās mazajās ieliņās notiek svinības un miljons cilvēku nepārtraukti pārvieto�jas. Lielais vairums no viņiem � piedzēru�ies. Svētkiem beigas nav redzamas, un beidzot pienāk brīdis, kad sāku neieredzēt vīrie�us zeķbiksēs. It īpa�i, ja viņi vicina karo�gus vai met salto.

Karls ir visai patīkams cilvēks, un citos apstākļos mēs pat būtu sadraudzēju�ies. Bet mani visa �ī atmosfēra ir saniknojusi tā, ka nekādas pozitīvas emocijas manī nerodas.

Klāt lielā Sūzijas atbrauk�anas diena! Par naktsmaiņu vispār nav ko domāt.

�Klau, Kari! �odien man pavisam noteikti �etros ir jātiek uz mājām. Ģimenes lieta. Vai varēsi papatrulēt viens:

Karls ir bailīgs cilvēciņ�. Nekāds varonis no viņa neiznāktu. Nē, nekādā ziņā ne. Tāpēc arī saņemu tādu atbildi, kādu biju gaidījis.

�Jā, manis pēc tu, Franci, vari braukt mājās. Bet, ja priek�niecība uzzinās, tad gan velns būs vaļā. Tu ta�u

� � zini.

�Ej nu, kā gan priek�niecība varētu uzzināt? No manis jau nu noteikti ne. Un no tevis ta�u arī ne. Bet, ja tu satiec kādu kolēģi, vienkār�i vari pateikt, ka esmu aizskrējis uz tualeti.�

Tik pārliecino�iem argumentiem Karls nespēj iebilst. Tātad varu braukt. Brīni�ķīgi.

Pats par sevi saprotams, ka nedrīkstu tāpat vien iebrāzties pie Sūzijas kabinetā. Tad jau varētu padomāt, ka esmu viņu vaktējis. Nē, drīzāk visam jāizskatās pēc nejau�ības. Tad, kad viņa pēc darba beigām ies gar manu kabinetu, es vienkār�i varē�u uzsaukt: �Nu, Sūzij, kā bija atvaļinājumā?� Kaut kā tādā veidā.

Tātad izliekos, ka man kaut kas steidzami jāpadara savā kabinetā. Durvis atstāju vaļā. Tā es parasti daru, lai vismaz kaut ko no pasaules uzzinātu.

Precīzi piecos sē�u pie sava rakstāmgalda, nāvīgi iera�cies darbos, un gaidu. Dzirdu veramies Sūzijas kabineta durvis un papēdī�u klaboņu. Man tuvojas pa�valdības dāmu pļāpā�ana un smiekli. Nez kāda velna pēc �odien viņas nolēmu�as pamest ēku lielā barā.

�Hei, Sūzij! Atkal uz laukiem?� uzsaucu savai saulītei, kad viņa nonākusi man tie�i pretī.

�Tā gan izskatās!� viņa atsmej. Un dodas tālāk.

Varu nokrist pie zemes beigts. Sūzija iet tālāk! It kā manis vispār nebūtu!

Pielecu kājās un pieskrienu pie loga. Sievie�u pulks tie�i �ajā mirklī izsoļo ārā pa durvīm. Sūzijai ir jauni mati pakāpeniski apgriezti un gai�āki. Kā spilgtā saulē izbalēju�i. Skaisti. Un izaicino�i. Mugurā raiba vasaras kleitiņa ar pavisam �aurām lencītēm. Iespējams, kāda no itāļu lupatām. Neesmu viņai tādu redzējis. Ļoti skaisti. Brūni pleci. Satrieco�i. Un jaunas sandales. Uh! Viss trāpīts desmitniekā.

Un viņa tā vienkār�i aiziet man garām! Kad speciāli viņai par godu esmu ātrāk atbraucis no dienesta! Un nabaga Kārlu atstājis briesmīgajā Landshūtes vecpilsētā. Vienu pa�u likteņa varā.

Sūzija tā vienkār�i paiet garam. Ko viņa vispār iedo�mājas!?

Pēc vakariņām un līkuma ar Ludvigu (rezultāts 1:17, jo niknums ir lielisks dzenulis) eju pie Volfija. Daļa manis cer tur ieraudzīt Sūziju, otra daļa vienkār�i vēlas nodzert niknumu. Sūzijas vietā satieku Flecingeru. Viņ� sē� pie letes, uz deguna uztupinājis acenes. Tas nu gan ir kas jauns!

Vispirms ieņemu krietnu malku alus, tad jautāju: �Kop� kura laika tev ir brilles?�

�Kop� �odienas. Man jau galva reibst, bet optiķis teic, ka tuvākajās dienās tas pārie�ot,� Flecingers paskaidro. �Es nemaz nezināju, ka tev ir vājas acis.�

�Vēl pirms pāris dienām arī es nezināju.�

�Un kas tad notika pirms pāris dienām?� gribu no�skaidrot.

Flecingers nedaudz pakautrējas, bet tad klāj vaļā: �Tātad viss sākās ar to, ka Marija paziņoja viņai esot man pārsteigums.�

�Izklausās labi.�

�Sākumā tā arī bija. Viņa noģērba naktskreklu un tāda stāvēja man pretī. Pilnīgi plika.�

�Vel joprojām izklausās labi,� secinu.

�Es protams uzreiz nodomāju: sekss! Tas arī būs solītais pārsteigums. Jo, zini, Marija parasti nav pārāk mudīga uz tādām lietām. Dritvai kociņ, tik tie�ām traks pārsteigums! Un tā viņa tur stāv.�

�Vai tam būs turpinājums vai tas arī bija viss?�

�Viņai pie krūtsgaliņa bija kas pieķēries, un es centos to notraukt. Ta�u tas nebija nekāds gruzis! Tas bija krūts�gala pīrsings, nolādēts!�

�Marijai ir krūtsgala pīrsings?�

�Nu jau vairs ne.� Flecingers nopū�as.

To es saprotu. Stulbi sanācis, ko tur vairāk teikt. Un tāpēc tagad tās brilles.

�Jā, diezgan dumji,� nosaku.

�Tev jau viegli tā runāt. Bet man ir presbiopija, kā teica acu ārsts. Vecuma tālredzība. Vai vari iedomāties? Vecuma tālredzība, augstais Dievs!�

Flecingers ir tikpat vecs kā es. Acu ārsts ir dirsulis.

�Arī man kas tāds vienreiz bija,� saku, lai draugu nedaudz uzmundrinātu. �Reiz pasveicināju betona mai�sītāju ielas pretējā pusē. Jo man likās, ka tas ir mūsu Milmanis.�

Flecingers izmoka smaidiņu. �Tad jau tu esi tuvre�dzīgs. Bet, kad iestājas vecuma tālredzība, tad esiet sveicinātas, vecumdienas!�

Tas mani satrauc vēl vairāk, tas nu jāatzīst. Tikai tā man vēl tagad trūka. Izdzeru alu un eju mājās.

Nākamajā dienā pa visu vecpilsētas burzmu nejau�i satiekam Hepfla kundzi. Viņa ir kopā ar da�iem cilvē�kiem un lieliski izklaidējas.

�Ak, Eberhofera kungs! Cik jauki jūs ieraudzīt uni�formā. Vai ir kādi jaunumi?� Viņa man uzsmaida. Patie�sībā viņa uzsmaida nevis tie�i man, bet vairāk tā kā Karlam. Tikpat veiksmīga ir arī atgriezeniskā reakcija.

�Iepazīstieties, mans kolēģis �topfers,� es saku.

�Karls,� viņ� piebilst, un Hepfla kundze iesmejas.

Tad atceros muļķīgo atslēgu. Viņas brāļa mājas atslēgu. Oficiāli ta�u �ī lieta jau ir izbeigta.

�Izskatās pēc pa�nāvības.�

Hepfla kundze piekrīto�i paloka galvu. �No tā arī baidījos.�

��obrīd atslēgas nav man klāt, bet tuvākajās dienās es varētu��

�Nē,� viņa mani pārtrauc. �Tas nav vajadzīgs. Es tik un tā te esmu pēdējās dienas, Eberhofera kungs. Tad do�os atvaļinājumā. Un tad jau man to nevajadzēs. Pie�zvanī�u, kad atgriezī�os.�

Novēlu viņai labu atpūtu, un mēs atvadāmies.

�Satrieco�a sieviete,� saka Karls, kad Hepfla kundze ir aizgājusi. �Vai brīva?�

Paskat tik, kāds karstasinīgs Karliņ�! Laikam Amora bulta trāpījusi.

Pamazām es pa īstam sadraudzējos ar �topferu. Viņam nav ģimenes, viņ� ir neprecējies tāpat kā es, un pēc darba mēs mēdzam iedzert pa alum. Tā pamatīgi iedzeram pēc mūsu pēdējās kopīgās darbadienas. Izmaksāju es, jo galu galā viņ� pilnīgi nesavtīgi mani atlaida no de�ūras Sūzijas atgrie�anās vakarā. Tas, ka viss sanāca tik sūdīgi, nekādi nav Karla vaina. Samaināmies ar telefona numuriem un solāmies palikt sakaros. Tad viss Landshūtes kāzu trakums ir cauri.

Kad nākamajā rītā dodos uz darbu, mans pirmais gājiens, protams, ir uz Sūzijas kabinetu. Ne jau viņas dēļ. Mani pievilina kārdino�ā kafijas smar�a, kas nāk no viņas kabineta.

�Sveika, Sūzijpelīte,� saku ieejot.

Sūzija noraido�i atvicinās ar roku, un es pamanu, ka viņa runā pa telefonu.

�Tātad esmu jau pieteikta?� viņa jautā klausulē. �Labi, tad ceturtdien. Uz sadzirdē�anos.�

�Brīt, Franci,� Sūzija sveicina, nolikusi klausuli. Viņas balss ir draudzīga, tomēr ne sirsnīga.

�Kur tad tu tagad esi pieteikta?� es jautāju un pievēr��os kafijas automātam.

�Tautas universitātē.� Sūzija mundri izstaipās krēslā.

�Un ko tādu labu tu darīsi Tautas universitātē?�

Man prātā tūlīt ienāk keramikas pulciņ� vai kulināri�jas kursi. Varētu būt arī glezno�ana. Kaut gan es neticu, ka Sūzija varētu gleznot. Manuprāt, viņa tam ir pārlieku neveikla.

�Uz itāļu valodas kursiem.�

�Itāļu valodas kursi?� pārjautāju. �Tu nedomā, ka tas ir nedaudz pārspīlēti? Man liekas, atvaļinājums ir atva�ļinājums, bet lai tāpēc mācītos valodu�? Nu nezinu.�

�Tev arī nemaz nav jāzina, pietiek ar to, ka es zinu,� Sūzija nosaka un pievēr�as monitoram.

Lai man nebūtu te jāstāv kā tādam muļķim, taisos, ka tieku.

Itāļu valoda taisni jāsmejas! Viņa domā: ja kopā ar savām vistām reiz bijusi Itālijā, tad uzreiz jāiztaisās par baigo gudrīti. Labs joks.

Dodos uz rak�u centrāli. Jānoskaidro, kas devies nakts braucienos pie HepHa. Tur satieku to pa�u jauno sievieti, kura bija iepriek�. Diem�ēl �odien viņa nav iespīlējusies dirndlā, bet dekoltē vienalga ir pirmklasīgs. Pastāstu viņai par savu izmeklē�anu.

�Varbūt varat minēt datumu?� Viņa paskatās uz mani ar savām lielajām acīm.

Es raugos uz viņu no aug�as. Patiesi lielisks dekoltē.

�Nav ne datuma, ne laika. Katrā gadījumā nekā pre�cīza,� saku. �Vienīgais zināmais ir vārds un adrese. Un tas, ka brauciens noticis pēc pusnakts.�

�Uzrakstiet!� viņa saka.

�Ko tie�i?�

�Nu to savu adresi.�

Sieviete sniedz man lapiņu un pildspalvu. Man trūkst vārdu.

�Jūs gribat manu adresi?�

�Ne jau jūsu! To, par kuru man jāaptaujā �oferi.�

Ak to. Esmu nedaudz vīlies.

�Nu protams. Tas bija tikai joks,� saku un uzrakstu prasīto.

Vina smaida.

�Varbūt kādreiz varam kur aiziet iedzert kafiju, mēs abi smukulī�i?� vaicāju, sniegdams viņai lapiņu. Vārdi pavisam patvaļīgi plūst man pār lūpām.

�Nesanāks,� sieviete saka un atmet atpakaļ savus matus. Tie iemirdzas sarkanbrūni zeltaini.

�Kāpēc ne?�

�Man ir draugs.�

�Man arī. Pie tam vairāki.�

Viņa smejas. Tad iezvanās viņas telefons.

�Piezvaniet man pēc da�ām stundām,� viņa saka. �Līdz tam laikam dro�i vien jau bū�u aptaujājusi visus sorerus.

�Brīni�ķīgi!�

Pusdienu laikā Su�ija sē� man klēpī un smaida savu vissaulaināko smaidu. Vienrocīgā ē�anā jau esmu uztrenējies glu�i vai nepārspējams.

�U�ija būs bēdīga, kad viņu atkal vedīs prom,� saka Paps. �Viņa pie mums ir tik labi iedzīvojusies.�

�Tur nu nekā nevar darīt. Tāda ir dzīve, vai ne, Su�ij?� saku.

Mazā priecīgi iesmejas, jo viņai ļoti patīk, ka es ar viņu runājos. Brī�iem viņa smejas pavisam skaļi.

�Kāpēc tu viņu sauc par Su�iju?� Paps grib zināt. �Tāpēc, ka tas viņai lieliski piestāv,� paskaidroju un iestumju sev mutē kartupeli. �Turklāt,� turpinu gremo�dams, �U�ija ir mammas vārds. Un tā tas arī lai paliek.� Paps smejas. Klusi un krek�ķīgi. Tad viņ� pieceļas, kaut �ķīvis noēsts tikai pusē.

�Kas viņam atkal lēcies?� man uzbļauj Ome.

Paraustu plecus. Un tad pa atvērtajām ārdurvīm dzirdu �ķiltavu klik�ķi. Skaidrs, Paps atkal pīpē kāsi. Pēc tik ilgiem gadiem viņ� joprojām vēl sēro pēc mammas. Neticami.

Kad galds ir nokopts, izeju dārzā. Paps sē� savā �ūpuļkrēslā, jau paspējis izpīpēt vienu kāsi. Iesēdinu viņam klēpī Rūķdeguni.

�Kad vācu valodas kursi beigsies?� gribu zināt.

�Nākamajā nedēļā.�

�Vai Panida jau ir kaut ko iemācījusies?�

Paps piekrīto�i paloka galvu. �Viņa jau māk paprasīt, cik maksā gaļa. Un kur atrodas aptieka. Un kā nokļūt līdz lidostai.�

�Tas par lidostu ir svarīgi,� saku. �It īpa�i cilvēkam, kur� dzīvo kopā ar Leopoldu.�

Papa seja satumst. Bet man jau arī laiks doties tālāk.

Vakarā piezvanu taksu centrāles zaķim.

�Vēl paspējāt mani noķert,� viņa saka. �Mans darba�laiks beidzas.�

�Varbūt tomēr kafiju? Tādu pavisam maziņu?�

�Nav variantu,� viņa smejas. �Tātad man vēl neizde�vās parunāt ar visiem �oferiem, bet tas, ko līdz �im esmu uzzinājusi, tas pats vien ir. Visi pasa�ieri braucienu uzsā�ku�i no taksometru galvenās stāvvietas. Tikai jauni vīrie�i. Bet pēdējā laikā tas bijis viens un tas pats puisis. Blondi mati, gara auguma un slaids. Vai tas kaut ko var palīdzēt?�

�Varbūt vēl kādas īpa�as piebildes?�

�Nomāco�ais vairākums izteica minējumu, ka puisis bijis �igolo. Viņiem tur vienmēr arī bijis jāgaida. Apmē�ram divdesmit minūtes, varbūt pusstundu. Tad puisis atkal devies atpakaļ.�

Bingo!

Pēcpusdienā man piezvana Birkenbergeru Rūdijs, un izrādās, ka viņ� nebūt nav slinkojis, brālīt balto!

�Tu neticēsi, ko es atklāju,� �oms iegavilē klausulē.

Tad uzzinu, ka viņ� nupat bijis mazdārziņu koopera�tīvā. Mājiņas īpa�niekus sauc Zengeri. Patīkams laulāts pāris, kur� tūlīt ielūdzis Rūdiju uz kafiju. Kā to iespējams panākt, viņ� neatklāj. Ne arī to, ko viņ� tur darījis. Tas esot profesionāls noslēpums. Blēdis tāds! Katrā gadījumā Rūdijs uzzinājis, ka Zengeru juniors tie�i �obrīd atrodas detoksikācijā. Apgabala slimnīcā Mainkofenā, ja gribam būt precīzāki. Starp citu, jau ceturto reizi.

�ļirci viņ� arī atradis, �is Rūdijs. Tā bijusi zem kāda vaļīga grīdas dēļa. Ietīta folijā. Interesanti, kā viņ� pie tās ticis? Vai izurķējis to paralēli kafijas dzer�anai un tērzē�anai?

Lai nu kā, tagad esmu būtisku soli ticis uz priek�u. Rūdija vārdiem runājot: mēs esam tiku�i būtisku soli uz priek�u. Nu labi.

Tā kā pēcpusdienā viss ir mierīgi un tik un tā nav ko darīt, aizbraucu uz Mainkofenu. Ar savu dienesta aplie�cību noteikti bez aizķer�anās tik�u iek�ā, un nevienam nebūs nekādu jautājumu. Sē�os savā trafaretētajā auto un dodos ceļā.

Viss ir tie�i tā, kā biju domājis, un jau pēc maza brītiņa sē�u pretī jaunajam Zengeram. Puisis zina par miru�o no dārza mājiņas, tas esot bijis viņa draugs. Viņ� ir gatavs līdzdarboties, tomēr sākumā saruna īsti nevedas, katru vārdu no viņa jāizvelk kā ar knīpstangām.

�Kā jūs iepazināties, tu un Marsels?� jautāju.

Puisis rūgti iesmejas un pieceļas. Tad atspie�as pret sienu un skatās laukā pa logu. Tas ir aizrestots.

�Tas bija te. Apmēram pirms diviem gadiem. Uz detoksikāciju. Likteņa ironija.�

�Aha. Un ko jūs darījāt tavu vecāku dārza mājiņā?� �Tur mēs �ad un tad pārnak�ņojām, ja negribējās iet mājās.�

�Jūs apreibinājāties un tad likāties gulēt?� gribu zināt detaļas.

�Jā, tie�i tādā kombinācijā.� Viņ� uztin smēķi un aizdedzina.

�Vai tavi vecāki neko nenojauta?�

�Nē, tik tālu vinu horizonts nesniedzās.�

�Vai pazīsti arī Marsela ģimeni?�

�Tik tuvi tomēr nebijām. Mums drīzāk bija �auru intere�u kopība. Cik zinu, tad bija tikai māte.� Viņ� paskatās pa logu un dziļi ievelk dūmu. �Nē, pag, pavisam nesen Marsels kaut ko stāstīja par savu senci, man tā �ķiet. To gan viņ� veselu mū�ību nebija redzējis. Smaga bērnība un tādā garā�� Viņ� smejas. �Un tad papucis pēk�ņi parādījies un sataisījis traci. Kaut kā tādā garā. Tā īsti nemaz nevaru atcerēties.�

�Jo biji pamatīgi apreibinājies.�

�'-T-'* V -I�

tie�i tā!

�Kur dabūjāt naudu narkotikām?�

�No kniebieniem.�

�Abi bijāt �igolo?�

�Ir tikai divas iespējas: zagt vai kniebties. Zag�anai mēs bijām par dumju.�

�Jūs pirka Hepfls no Nīderkaltenkirhenes?�

Viņ� mani uzlūko. �Kā tā?�

�Jā vai nē?� es runāju īsi.

�Jā un nē. Sākumā viņ� pirka mūs abus, bet beigās tikai Marselu. Viņ� Hepflam bija iepaticies. Tas bija skarbi. Mani atstūma. Nolādēts!� Viņ� piespie� izsmēķi pret sienu tā, ka no�ķīst dzirksteles. �Kāpēc tas ir tik svarīgi? Vai tam ir kāds sakars ar Marsela nāvi?�

�Kas tie�i notika todien, kad viņ� nomira?� �Nolādēts, es nezinu!�

�Tagad saņemies, puisīt! Un pacenties vismaz kaut ko atcerēties.�

��ķiet, ka Marsels bija pie Hepfla. Katrā gadījumā viņ� atgriezās ar kaudzi naudas.�

�Kur atgriezās?�

�Nu tak pilsētas parkā. Tur mēs vienmēr apgrozījā�mies.�

�Un tad? Sapirkāties savus mēslus?�

�Tie�i tā!�

�Kur?�

Viņ� smejas. �Atturē�os.�

�Nu labi. Un pēc tam? Tūlīt gājāt uz dārza mājiņu?� �Jā, tūlīt uz dārza mājiņu, un viss notika!� Viņ� atkal apsē�as. Un skatās man tie�i virsū. Viņa seja ir sniega

baltumā. �Nākamais, ko atceros, man trūka gaisa. Tāpēc gāju ārā.�

�Uz kurieni?�

�Kas to lai zina? Klīdu pa ielām.�

�Un Marsels?�

�Kad devos prom, viņ� aizmiga.� Zengers nodur ska�tienu.

�Un tālāk?�

�Nākamajā dienā atkal tur aizgāju��

�Un viņ� jau bija miris.�

Puisis piekrīto�i paloka galvu. Un tad sāk raudāt. �Mani pārņēma tāda panika� Vienkār�i aizmuku no turienes.�

�Tālāk!�

�Pārnācu mājās pie vecākiem, un viņi teica, ka atkal vajag detoksāciju. Ko viņi no tā visa saprot! Nolādēts!� Uzlieku roku viņam uz pleca. Viņ� to nokrata nost un pārbrauc ar piedurkni pāri sejai.

�Kāds tam visam sakars ar Hepflu?� tagad viņ� jautā. �Tāds, ka Hepfls tagad ir pagalam.�

Puisis velta man ātru skatienu.

�Vai Marsels būtu varējis Hepflam ko nodarīt?� tagad jautāju es.

Viņ� smejas. Tādus ironiskus smieklus. �Nekad! Ne�viens nenokauj slaucamu govi.�

�Vai Hepfls bija devīgs?�

Viņ� piekrīto�i paloka galvu.

Pauze.

�Vai jūs zināt, ka viņ� iepriek� bija mans rektors?� Zengers zīmīgi paskatās uz mani.

�Hepfls bija tavs rektors un tevi�?�

Puisis atkal piekrīto�i paloka galvu.

�Kā viņ� jums paziņoja, kad��

�Bija noteikti termiņi. Katru reizi no jauna sarunā�jām, kad bijām gatavi. Glu�i kā pie zobārsta.�

Glu�i kā pie zobārsta. Nespēju noticēt.

�Vai ir vēl kas, kam būtu kāda nozīme?�

�Vispār nekam vairs nav nekādas nozīmes. Skaidrs? Marsels ir pagalam. Un es esmu nākamais.�

��obrīd tu esi te.�

�Bet te es nepalik�u.�

�Vai tas ir paziņojums par pa�nāvību?�

Viņ� smejas. �Vai par kaut ko tādu ir jāpaziņo iepriek�?�

�Kā tu domā: vai Marsels pats sev atņēma dzīvību?� �Tā nebija nekāda vērtīgā dzīvība, ko viņ� sev varēja atņemt.�

Ienāk medmāsa. �Nu gan pietiks,� viņa saka, norādot uz savu rokaspulksteni.

Es atvados. Atmosfēra gan te ir no�ēlojama.

Kad atgrie�os mājās, dvēsele man ir savandīta. �ajā Heptta lietā ir kaut kas tik sasodīti pretīgs� Par laimi, Omei ir lielisks radars. Ja Francim ir nelāgi ap dū�u, viņa to jūt kilometriem tālu pat pret vēju. Nu Ome izbur no sava priek�auta kabatas divas brīni�ķīgas dāvanu kartes. �Ķeizarpirts� dāvanu kartes.

Paps pavisam noteikti grib mums līdzi. Tātad mēs gaidpilni stāvam pie kases: Paps, Ome ar kapuci uz acīm un es ar Rūķdeguni uz rokām. Rūķdegunei ieeja par brīvu, jo bērniem līdz divpadsmit gadu vecumam nav jāmaksā. To Ome zina pilnīgi dro�i un, tā kā gadu gaitā ir sarukusi līdz bērna lielumam, �o priek�rocību bezkaunīgi izmanto. Viņa stāv, pagriezusi muguru pret kasieri.

�Divi pieaugu�ie un divi bērni?� viņa jautā.

Paps piekrīto�i paloka galvu.

�Zem divpadsmit gadiem?�

Paps piekrīto�i paloka galvu.

Mēs iegūstam bezmaksas biļeti, un Ome ir priecīga. Godīgi runājot, nekāda �mauk�anās klasiskā nozīmē nav notikusi, jo Ome arī uzvedas tā, it kā viņai vēl nebūtu divpadsmit. No kaskādes kanāla vairs nav izdabonama. Traucas pa virā�ām, spiegdama no sajūsmas. Labu laiku viņā nolūkojos un saņemu priecīgu rokas mājienu katru reizi, kad viņa pazib man garām.

Tad pamanu, ka mūsu kompānijā trūkst Papa. Eju atpakaļ uz garderobi, un tur jau viņ� rēgojas ārā no kabīnes. Esot aizmirsis savas peldbikses. Nespēju noticēt! Dodos pie kasieres un izīrēju peldbikses ar tīģerrakstu. Tās ir vienīgās viņa izmērā.

�Vai tu esi galīgi aptracis?� Paps iekliedzas, ieraudzījis pikanto apģērba gabalu.

�Tīģerbikses vai nīk�ana automobilī,� nosaku.

Viņam nav viegli pieņemt lēmumu.

�Un neaizmirsti baseindbas, citādi dabūsi milzu sēni uz kājas,� vēl īpa�am uzsvaram piebilstu.

�Āksts tu tāds,� saka Paps. �Un kā tu to iedomājies ar manu sabeigto kāju?� Viņ� pastiepj uz manu pusi savu trīspirkstu kāju. Sirsnīgs paldies! le�ļūceņu lence atrodas iztrūksto�ā lielā pirksta vietā.

Vēlāk mēs ar Rūķdeguni iekārtojamies saunā. Viņai patīk migla, un viņa nepārtraukti cen�as satvert tvaikus. Tīģerlilija sē� pie izlietnes kā visi citi vecie vīri. Viņ� tur aplaistās un sprauslo. Katru reizi, kad atskan gongs, viņi pa�ļūc par vienu pakāpienu zemāk. Vismaz lielais vai�rums. Uz viena no pakāpieniem, kas ir apmēram vidukļa augstumā, visu laiku turas tvaiki. No turienes neviens negrib izkustēties. Paps arī ne. Optimālā vieta.

�Vai varu dabūt saldējumu?� pēk�ņi cauri tvaikiem izlau�as Omes bļāviens.

Paps piekrīto�i paloka galvu, un mēs ejam ēst saldē�jumu. Mielojas arī Su�ija. Maza ekstazēta mēlīte. Viņai gar�o neticami labi. Ja to zinātu Leopolds!

Pēc tam atlai�os vienā no brīni�ķīgajiem guļam krēs�liem un cen�os atslābināties. Tas izdodas pavisam viegli. Su�ija iekārtojas man uz vēdera un ātri vien iemieg. Tūliņ to pa�u daru arī es.

Laikam jau kopā ar mazo �ķībacainīti izskatos trakoti labi, jo, kad pamostos, mums apkārt ir sapulcēju�ās teju vai visas daiļās pirts apmeklētājas. Stāv un apbrīno mūs. Saņemu sauju ar telefona numuriem. To man tagad pie�tiks līdz mū�a galam.

Vakarā zvana Ginters, un es no relaksācijas mākoņa momentāni tieku atmests atpakaļ realitātē.

�Kaunuma mati pieder Hepflam,� paziņo patologanatoms. �Neviena pa�a sve�a mata.�

Tātad Hepfls bijis pēdējais, kur� izmantojis brīni�ķo tropu du�u. Nu labi. Ja atceramies, cik cimperlīgs viņ� bija dzīves laikā, tad varam iedomāties, ka laikam jau nevienu citu sev blakus du�ā nevēlējās redzēt.

Nākamajā dienā manā kabinetā iesoļo Zimmerlis, līdzi velkot savu lamzaku. Maksis kā vienmēr ir sadrūvējies un Sakrustojis rokas uz krūtīm.

�Nu, tagad klāj vaļā!� uzsauc miesnieks un uz�auj dēlam pa pakausi.

�Kas atkal noticis?� jautāju, jo tāda situācija mums jau vienreiz ir bijusi. Toreiz, kad atklāju to lielisko �etr�kār�o slepkavību.

�Labi jau labi,� iebļaujas Maksis. �Tūlīt izstāstī�u!�

�Ko tu, Maksi, tādu smuku man pastāstīsi,� es vai�cāju. Man viņa gandrīz jau kļūst �ēl.

�Smērējums uz Hepfla stulbās mājas sienas��

�Jā?�

Kā-pē c?

Tie bijām mes.

Skaidrs.

�Skaidrs,� es saku.

�Gizela atrada krāsu baloniņus,� iejaucas Zimmerlis. �Kad tīrīja Mak�a istabu.�

�Un tie�i kas ir �mēs�?� man vēl gribas zināt.

�Nu es un vēl da�i no skolas,� saka Maksis.

�Vārdus!� saka Zimmerlis un vēlreiz iekrauj junioram pa pakausi.

Maksis velta tēvam baisu skatienu, tomēr sāk uzskaitīt vārdus.

�Raksti!� es saku.

Tīnis rātni uzraksta vārdus un noliek lapiņu man priek�ā.

�Un kādu iemeslu dēļ uz mājas sienām tiek rakstīts: MIRSTI, TU CŪKA?�

�Tāpēc, ka Hepfls bija dirsulis,� paskaidro Maksis.

�Acīmredzot �ajā punktā visi dalībnieki ir vienisprā�tis,� saku. �Bet tagad cūka ir nomiris un smērējums iegūst pavisam citu nozīmi.�

Maksis bo�as.

�Saki, Maksi, tu dro�i vien pazīsti Zengeru? Viņ� varēja būt trīs vai �etras klases augstāk par tevi.�

�Zengeru? Skaidrs, ka pazīstu. To ta�u skolā katrs pazīst. Viņ� gan bija viens varens sivēns,� Maksis apgaroti nosaka.

�Ap�ēliņ, ļaudis, lieciet ta�u cūkas un sivēnus vien�reiz mierā!� iesaucas Zimmerlis. Jo �ajā punktā mūsu miesnieks ir visai jūtīgs. Cūcības nevietā viņam �ķiet kā svētuma zaimo�ana.

�Tagad gan viņ� vairs nav tik varens, �is Zengers,� saku. �Tagad viņ� ir narkotiku atkarībā un visai �truntīgā situācijā.�

Maksis parausta plecus.

�Vai viņ� būtu varējis kādam ko nodarīt?� jautāju tālāk.

�No�miegt, tu domā?�

Tīnis atkal uzrunā mani uz �tu�! Bargi skatos �im taisni pumpainajā ģīmī.

�No�miegt, jūs domājat?� pēc mirkļa viņ� pārvaicā.

Tagad gan man nāk smiekli, tomēr es savaldos un uzmanīgi klausos.

�Nē ta�u! Zengers nemū�am nespētu nevienu no��miegt. Reiz viņ� skolas pagrabā atbrīvoja no lamatām peli, un man pat �ķiet, ka to atdzīvināja. Viņ� nemū�am nebūtu varējis ko tādu nodarīt.�

�Tā tas bija agrāk, Maksi. Tagad viņ� ir narkomāns, un tad daudz kas mainās.�

�Zengers vienmēr ir bijis narkomāns. Viņam noteikti nekas nav mainījies,� lietpratīgi sprie� Maksis.

�Un kas tagad būs ar sienas apķēpā�anu?� jautā Zim�merlis.

�Nu, izskatās, ka Maksis jāarestē. Kā aizdomās tura�mais par slepkavību,� saku.

Abu sejas momentā zaudē krāsu, to pat grūti aprak�stīt.

�Dirsa tu tāds!� izsaucas Zimmerlis, sagrābj savu mantinieku aiz piedurknes un izrauj ārā pa durvīm.

Kad pusdienas pārtraukumā izeju gaitenī, dzirdu visai īpatnējas balsis skanam no Sūzijas kabineta. Tas man jāredz. Paņemu savu kafijas krūzi un tā pavisam nevērīgi ie�ļūcu pa durvīm.

Ku�! man norāda Sūzija, kad esmu ienācis. Viņai priek�ā novietots maģītis, un viņa klausās itālisku tekstu. Nespēju noticēt.

�Nu saki man reiz� vai esi pie pilna prāta?� es pajau�tāju bez aplinkiem.

Kolēģe nosarkst kā biete un aizslēpjas aiz sievie�u �urnāla.

�Mīļo Franci,� saka Sūzija, un tas jau izklausās labāk. �Man �ķiet, ka tas, ko es daru savā pusdienas pārtrau�kumā, nekādi neattiecas uz tevi.� Tas gan vairs nav necik labi.

�Man �ķiet, ka tu pamazām sāc kļūt smieklīga,� dodu pretī.

�Nu tak vienreiz pasaki viņam!� iejaucas kolēģe.

�Kas tev man jāpasaka?�

Sūzija aptur maģīti, vispirms dziļi ievelk elpu un tad nosaka: �Nekas!�

�Viņai ir cits,� saka kolēģe, stulbā govs, un ieko� ābolā.

Kādu brīdi kabinetā valda klusums. Ābolgrauze pie�vēr�as krustvārdu mīklai, Sūzija bezpalīdzīgi nodur ska�tienu, bet man tik un tā nekas nav skaidrs. Nu labi, tikko dzirdēju kaut ko neticamu. Tāpēc turpinu noskaidrot.

�Tev ir cits?�

Sūzija parausta plecus. Tā ir pietiekami skaidra atbilde. Apgrie�os un eju. Kad jau esmu nokļuvis pie sava auto, viņa mani panāk.

�Mums tik un tā nekas nebūtu sanācis, Franci,� Sūzija bilst pavisam klusi un pieskaras manam plecam. Viņa ir pavisam aizelsusies. Viņas mati plīvo vējā. �o skatu varētu filmēt. Es labprāt viņu tagad noskūpstītu.

�Tu ta�u neesi gatavs īstām attiecībām,� viņa turpina. �Tev ir bailes kādu ielaist savā intīmajā telpā.�

�Bailes ielaist intīmajā telpā? Tādas nu gan man nekādā gadījumā nepiemīt! Un tev tas būtu jāzina visla�bāk,� nosmīnu pie sevis.

�Es to domāju citādi,� Sūzija skaidro. �Nevis ķerme�niskā, bet gan dvēseliskā ziņā.�

�Kā� dvēseliskā?� tagad man jāpārprasa.

Viņa nesaka neko. Tikai lūkojas uz mani.

�Tas ir kāds itālis?� es gribu zināt.

Viņa paloka galvu.

�Nu to jau varēja gaidīt!� saku, un man nāk smiekli, varbūt nedaudz sarkastiski. �Tas ta�u uzreiz bija skaidrs, ka tevi nedrīkst laist uz Itāliju. Ka tu iekritīsi uz to makaronēdāju lētajiem trikiem. Jebkura vācu sieviete ar kaut vienu vienīgu smadzeņu gramu to skaidri apzinās. Jebkura, tikai ne Sūzija!�

Tagad gan labāk eju, jo man tas viss �ķiet pārlieku stulbi. It kā man te ko baigi vajadzētu! Lai ta�u dzīvo lai�mīga ar savu itāli. Tad jau nu redzēsim, kas no tā visa iznāks.

Galu galā tādas kā Sūzija var atrast uz katra stūra. Pēc viņas jau nu nav ko raudāt. Un ja vēl atceramies tās

viņas bedrītes! Tur nu tam itāļu ākstam būs lieli prieki. Personīgi mani varētu interesēt tikai tas, vai �ie itāļi patiesi ir tik kaislīgi, kā izrunāts. Vai tur vispār kaut kas ir? Ja tā padomā, augumā padevu�ies viņi nebūt nav. Vismaz vairums no viņiem. Un kā kaislīgu mīlētāju es varu iedomāties tikai tādu ra�enu vīru. Ne jau nu kaut kādu niecību.

Nu un kas nabaga mīļajai Sūzijai no tā tiks? Sēdēs tveicīgā karstumā ar kaut kādu rūķi un centīsies pieciest viņa dienvidnieka temperamentu. Bet, lūdzu! Man nav �ēl. Pati to gribēja. Man ir pilnīgi vienalga. Turklāt man jārisina svarīgākas problēmas.

Bums! ar kāju iesperu pa priek�ējo riteni. Piemē�ram, man beidzot vajadzētu sakopt automa�īnu. Tas ir pats par sevi saprotams. Tā ir ļoti būtiska dzīves sastāv�daļa. Tīrs auto. Tas ir ļoti svarīgi.

Nākamajā dienā ir Marsela Buhheima bēres. Tā kā Hepfla lietā nekādu būtisku panākumu vēl nav, dodos turp. Par ļaunu jau nenāks. Varbūt pat atklā�u kaut ko ne cerētu, ne gaiditu, pie sevis nodomāju.

Un tā arī ir kapos ieraugu ko tādu, ko nekad dzīvē nebūtu domājis ieraudzīt. Nu bet visu pēc kārtas.

Vispirms piezvanu Karlam. Man patīk savienot liet�derīgo ar patīkamo, un, tā kā bēres notiek Landshūtē, sarunāju ar viņu tikties pusdienās.

Pēc tam braucu uz kapsētu. Pretēji bēdīgajai ainai Hepfla bērēs �oreiz kapos valda īsta rosība. Cilvēku ir daudz, vairums no tiem jauni ļaudis, turklāt skaidri redzamā narkotiku reibumā. Pāris gadu slēgtajā re�īmā garantēti. Da�iem rokās pļavu puķes un dego�as sveces. Da�i turas nostāk, iespējams, lai neiekristu kapā. Gaisā vējo ha�i�s, par to esmu pavisam dro�s. Galu galā man tas būtu jāpazīst, kaut vai ģimenisku apsvērumu dēļ.

Neredzu nevienu, kas līdzinātos mācītājam. Galveno lomu uzņēmies izvadītājs no apbedī�anas biroja. Viņ� pasaka da�us sērīgus vārdus, tiesa, tie nav īpa�i aizkusti�no�i, drīzāk tāda standarta versija. Bet tad sākās dziesmas! Brālīt balto! Pavadītāji vienā balsī rauj vaļā vecās hipiju dziesmas, un kaut kā nemanāmi uzrodas īstenais bēru

noskaņojums. Vudstoka pret to �ķiet tikai tāds veco ļau�u deju pulciņ�. Beigās katrs neaizbērtajā kapā iemet pa puķei, un līdz ar to lielais trādirīdis ir galā. Jaunie cilvēki bariņā atstāj kapsētu un ienirst nirvānā.

Pie kapa paliek vecāki, viscaur tērpti melnā, ar saules�brillēm uz acīm. Sieviete, kura, iespējams, ir māte, rokās tur divas baltas rozes. Tas man jāapskata rūpīgāk. Ar to es domāju vecākus. Tātad skaros un skatos, un vienā bridi abus atpazīstu. Vispirms gan vīrieti, jo pirms neilga laika esmu viņu redzējis.

Tas ir Zīglehneru Bruno, kur� tur stāv pie vaļējā kapa. Blakus viņam sieviete, un, kad tā rūpīgāk ieskatos, saprotu, ka tā ir Angija. Tā pati Angija, kura toreiz, pirms neskaitāmiem gadiem, alusdārzā pavēstīja par savu grūt�niecību un tādējādi aizbaidīja Bruno uz ārzemju leģionu. Nedaudz pagudroju savā prātā un tad secinu, ka nabaga beigtais Marsels dro�i vien bijis viņu abu kopīgais bērns.

Nu for�i.

Zīglehners paskatās uz mani un uzreiz atpazīst. Viņ� nemanāmi pamāj. Angija skatās vaļējā kapā un �ķiet sastingusi. Tā kā situācija izveidojusies visai muļķīga, nolemju pieiet pie viņiem.

�Servus, Bruno,� saku. �Marsels ir jūsu�?�

Viņ� piekrīto�i paloka galvu.

�To es nezināju. Izsaku līdzjūtību.�

Viņ� atkal paloka galvu un tad ierunājas: �Ko tu te dari, Eberhofer?� Izvelk no mēteļa kabatas cigare�u paciņu, noklik�ķina �ķiltavas un aizsmēķē.

Nevaru ta�u tagad sākt ar visām tām homoseksuālistu izdarībām, tāpēc cen�os novilcināt laiku.

�Izmeklēju kādu nāves gadījumu.�

Bruno saproto�i pamāj.

Angija joprojām stingi blen� bedrē.

�Kā tev iet, Angij?� jautāju, lai nedaudz novirzītu viņas domas.

Viņa turpina blenzt un mani nemaz neievēro.

�Aizmirsti, Franci. Viņa līdz aug�ai ir piebāzta ar nervu zālēm. Pat neapjēdz, kur atrodas,� paskaidro Bruno, izņem Angijai no rokām puķes un iemet kapā. Tad viņ� paņem sievieti zem rokas un taisās uz promie�anu.

�Vai jūs abi atkal esat pāris?� vēl noprasu viņiem nopakaļ.

�Kāda gan tam tagad nozīme?� pār plecu izmet Bruno.

No redzētā esmu visai satricināts. Lai gan mēs ilgus gadus neesam uzturēju�i kontaktus, kaut kas tāds, pro�tams, �okē. Es domāju, ja nomirst jauns cilvēks, tas jebkurā gadījumā ir sūdīgi, ta�u, ja miru�ais ir tavu kād�reizējo draugu bērns, viss dubultojas. Un tāpēc neesmu visai atvērts saviesīgai dzīvei, kad satieku Kārlu.

�Ko tāds saskābis?� jautā Karls, tiklīdz esam apsēdu��ies policijas ēdnīcā.

Ātri apskaidroju viņam situāciju, un arī viņa ģīmis saskābst.

Ēdiens ir briesmīgs sautēts gula�s ar tvaicētiem jaunajiem dārzeņiem. Tā nu mēs abi klusējot iegrimstam tvaicējumos.

�Paklau, Franci,� Karls pēc laba brī�a piesardzīgi uzsāk.

Viņam kaut kas nospie� sirdi, to es uzreiz jūtu. Tā kā dzīvei ir jāturpinās, sataisu laipnu seju un uzmundrinu: �Pūt vaļā!�

�Klau, runājot par Hepfla kundzi�� Karla seja iekrā�sojas sārta.

Tagad gan nevēlos viņam palīdzēt. Skaidri redzams, ka kolēģis grib to sievi�ķi nokantēt, tāpēc viņam vaja�dzētu sadū�oties un kaut vienu loģisku teikumu pateikt. Bakstos pa savu tvaicējumu �ķīvi. Beidzas ar to, ka apēdu visu. Un ne tāpēc, ka man tas gar�otu. Nē, tikai tāpēc, lai sagādātu Karlam iespēju visu izteikt līdz galam. Pat izdzeru pretīgo mērci, lai tikai dotu Karlam laiku.

�Nu klāj ta�u vaļā!� pēc pamatīgas klusuma pauzes viņam uzsaucu. �Vai beidzot pateiksi, ko gribēji? Vai arī neesi spējīgs vienu vienīgu teikumu pabeigt?�

Policisti visapkārt staipa kaklus, lūkodamies mūsu galdiņa virzienā. Karls nosarkst tā, kā, manuprāt, vēl neviens cilvēks nav nosarcis. Redzu, ka viņ� labprāt izkūpētu gaisā.

�Traks esi palicis, vai?� viņ� pavaicā pavisam klusu un ar salveti noslauka muti. Patiesībā viņ� nevis noslaukās pa īstam, bet gan paslēpjas aiz salvetes.

�Neesi nu tik saspringts, Kari! Tu vēlies to Hepflieni nocopēt, ja? Nu un tad? Kur problēma?�

Karls parausta plecus. �Bet tāpēc jau nav tā jābļauj,� viņ� piebilst vēl klusāk nekā iepriek�.

�Ne jau tāpēc es kliedzu,� skaidroju, nepieklusinot balsi. �Kliedzu tāpēc, ka tu uzvedies kā maziņ� skolas puika.�

Es pieceļos un aiznesu atpakaļ savu paplāti. Karls seko man pa pēdām. Dziļi nodūris galvu. Pārmetumi viņu ir nokaunināju�i.

�Kari �topfer,� saku. �Nomen est Omen,x pilnīgi jāsmejas.�

Tagad viņ� ir apvainojies. Neatsveicinājies atgrie�as savā dienesta vietā un atstāj mani vienu.

Gļēvulis, pie sevis nodomāju.

Būs vien rit jāpiezvana un jāatvainojas. Bet, godīgi runājot, tā tās lietas nenotiek, ja vēlaties zināt manu viedokli.

Vakarā mūsmājās valda priek�pastardienas noskaņo�jums. Vecāki ir atbrauku�i pakaļ Su�ijai, un Paps par to ir pagalam nelaimīgs. Kamēr Panida sapako bēbja lietas, Paps nēsā mazo paciņu apkārt pa dārzu. Bīstamajam stū�rim gan netuvojas, jo modrās Leopolda acis viņu izseko. Nostājos blakus grāmattirgonim.

�Su�ijai ļoti patīk sauna,� tāpat vien nosaku. �Un tvaika pirts. Arī �okolādes saldējums ar putukrējumu.�

Leopolds blen� uz mani. �Un tie�i kas ir Su�ija?� viņ� jautā.

�Nu tavs bērns ta�u.�

�Manu bērnu sauc U�ija.�

�Ei, Papu!� uzsaucu viņam. �Panāc �urp ar� kā viņu tur sauc?�

�Su�ija,� saka Paps.

Pareizi.

1 Vārds izsaka būtību tulk. no latīņu vai.

�Ko visi �itie mēsli nozīmē?� Leopolds grib zināt. �Kā manu bērnu pēk�ņi var saukt par Su�iju?�

�Redzi, viņai tas lieliski piestāv, vai ne, Su�ij?� Paps uzsmaida mazajai.

Leopolds raida brīdino�us skatienus. �Pag, un kas tur bija ar saunu?� viņ� vēl grib zināt.

�Ar saunu viss kārtībā,� saku. �Su�ijai ļoti patīk sauna, vai ne, Papu?�

Paps piekrīto�i paloka galvu.

�Tas varbūt nozīmē, ka viņa kopā ar jums bija saunā? Un jūs bijāt pliki?�

�Nē, Papam mugurā bija tīģerpeldenes,� kā starp citu piebilstu.

Leopolds dziļi un satraukti ieelpo. �Un saldējums�?� viņ� izdve�.

��okolādes saldējums ar putukrējumu,� es precizēju.

�Neticami! Un viņu nesauc Su�ija! Nekādā gadījumā ne!� Leopolds mums uzbļauj, tad dodas uz māju, lai

savāktu savu taizemieti un saiņus.

�Vai tu zini ceļu uz lidostu, Panida?� jautāju, kad viņi ir mums pietuvoju�ies.

Viņa paloka galvu un smejas. �Es zinu ceļu uz lidostu!�

Mani tas uzjautrina.

Paps gan nav jautrs. Patiesībā viņa seja ir sasodīti drūma. Ģimene brauc prom, un Rūķdegune raud bērna sēdeklītī. Arī Papam pār vaigu norit asara. Jā, viss atgrie��as vecajās sliedēs.

Pēc tik �ēlabainas dienas ar dubultu un pat trīskār�u prieku izbaudu pastaigu ar Ludvigu.

Aiziet jūriņā!

Pēc tam tūlīt iegrie�os pie Volfija uz kādu alu. Un tur, ko domājiet, pie letes jau sē� Flecingers. Tā kā man no prāta joprojām neiziet dumjās bēres un arī Flecingers savu�laik draudzējās ar Zīglehneru, sarunas nonāk pie �īs tēmas. �Klau, vai zini, ka Zīglehneru Bruno atkal atgriezies?� �Nē, tas ir kas pavisam jauns. Vai viņ� savu dienestu ārzemju leģionā jau beidzis?� Flecingers grib zināt.

�Tā izskatās.�

�Esmu Angiju pēdējo gadu laikā da�as reizes saticis. Ar puiku. Jauks vīri�ķis. Bet pēdējā reize bija visai pasen.� �Diem�ēl jaukais vīri�ķis tagad ir pagalam.� Flecingers par dzirdēto ir manāmi pārsteigts, tāpēc izstāstu viņam visu pēc kārtas.

��ēl man Angijas. Viņai nekad nav veicies. Vispirms Bruno un pēc tam visādas citādas stulbas likstas ar vīrie��iem. Tiesa, viņa uz piedzīvojumiem nebija jāmudina, �ī Angija. Tas nu gan,� nosmīn apkures haltūrists un ieņem krietnu alus malku. �Vai tagad viņa ir kopā ar Bruno?� �To nu es nezinu. Viņ� teic, ka tam neesot nekādas nozīmes.�

�Aha,� saka Flecingers un pulē savu brilli.

Tad kādu brīdi mēs vienkār�i stulbi blen�am savās glāzēs.

�Kā veicas Marijai ar viņas krūtsgala traumu?� es apjautājos, jo vēlos mainīt tēmu.

�Man tagad vienmēr, nolādēts, jāvalkā �itās stulbās brilles. Pat seksa laikā. Vai vari ko tādu iedomāties?�

Nē, nevaru iedomāties Flecingeru nodarbojamies ar seksu, kur nu vēl ar brillēm uz acīm. Tad jau labāk samak�sāju un dodos uz mājām.

Da�as dienas vēlāk piezvanu Karlam. Viņ� nav ļaunpieminigs, priecājas mani dzirdēt un neseno pārpratumu pat neatgādina. Norunājam iedzert alu pēc darba. Tā kā Karls ir futbola fans un mums �obrīd ir dievi�ķīgs uzbru�cējs, tiekamies sarkanbaltajā biedrībā.

Komandai tie�i tobrīd notiek treniņ�. Buengo savas augstās motivācijas dēļ visu ņem ļoti nopietni, un tas atstāj iespaidu uz Kārlu. Ļoti dziļu iespaidu. Landshūtes kolēģis tikai skatās uz spēles laukumu un nemaz nav runājams. Man �ī smieklīgā lēkā�ana drīzāk izraisa �āvas nekā izbrīnu, bet lai jau paliek.

Pēc treniņa beidzot ejam uz biedrības māju. Drīz vien ierodas Buengo, un Karls palūdz viņam autogrāfu. Nepārspējamais uzbrucējs parakstās uz ēdienkartes un tad pievienojas kompānijai pie spēlētāju galdiņa.

�Kari, kad tu būsi gatavs runāt ar mani, vienkār�i dod kādu zīmi,� neuzkrīto�i saku, jo Karls ir iegrimis afrikāņa paraksta apbrīno�anā.

�Tas gan ir labais!� viņ� beidzot nosaka. �Tas puisis, Franci, ir pasaules klase. Tāds mierīgi varētu spēlēt vismaz Minhenes Bayern.�

�Vismaz,� saku. �Bet tas, kas mani interesē vairāk, ir Hepflas alēriņa. Ko tie�i tu toreiz vēlējies man pateikt?�

�topfera kungs atkal sabo�as. Nodur galvu un kādu brīdi klusē. Te iek�ā nav necik labs apgaismojums, tomēr es varu apzvērēt, ka vjņ� nosarkst.

Pēc da�iem alus kausiem Karls tomēr izmoka savu sakāmo: viņ� labprāt gribētu Hepfla kundzi iepazīt tuvāk, jo viņa tam trakoti patīkot.

Nu beidzot!

Bet tagad viņam esot vajadzīgs tāds kā mīlas vēst�nieks, kur� neuzkrīto�i visu nokārtotu. Un tam vajadzētu būt man.

Nekas no tā, ko Karls saka, mani neizbrīna. Vienīgais jaunums ir tas, ka viņ� to spēj izteikt skaļi.

Protams, es tūlīt ļaujos pierunāties uz pa�aizliedzīgu palīdzību. Galu galā ne katru dienu paveras iespēja iz�aut Amora bultu. Nu labi, pilnīgi nesavtīgi tas dro�i vien nav. Atzī�os, ka ir man tur tāds pavisam maziņ� aprēķins: es prasu pakalpojumu pret pakalpojumu.

�topfera kungs gandrīz nokrīt no krēsla, izdzirdējis manu piedāvājumu.

�Tagad tik un tā nekas nav darāms, Kari,� saku. �Viņa atbrauks tikai pēc da�ām dienām. Līdz tam laikam tu mierīgi pabeigsi eksperta darbu HepHa mājā.�

Tad pasūtu vēl alu. Alkohols vājina viņa preto�anās spējas, to es'skaidri redzu.

�Bet nav ta�u nekādas izmeklē�anas, Franci. Prak�tiski nav arī nekādas ierosinātas lietas. Un es nevaru bez priek�niecības atļaujas veikt kaut kādas darbības Hepfla � ļ � maja!

�Un kur� tev to varētu aizliegt?� noprasu.

Oficiante atnes alu.

�Tas lai iet uz mana rēķina,� saku sev neraksturīgā dāsnumā.

Viņa paloka galvu un izdara da�as atzīmes uz mana alus kausa paliktņa.

Karls visu pārdomā. Tas, ka viņ� pārdomā, jau ir liels solis uz priek�u, jo pirms tam viņ� tikai kratīja galvu.

Buengo dodas garām mūsu galdiņam uz tualeti. Karls noskatās pakaļ futbolista neticami atlētiskajam augu�mam, un viņa sejā atspoguļojas neizmērojams apbrīns. Buengo ir Karla varonis, tas nu ir skaidrāks par skaidru. Un, tā kā arī Karls tagad grib būt nedaudz varonis, viņ� pēk�ņi kļūst drosmīgs. Vismaz pēc savas mērauklas.

�Nu labi, Franci,� viņ� man saka. �Dod man laiku līdz rītdienai. Es visu kārtīgi pārdomā�u. Bet tu jau zini: neko no tā, ko Hepfla mājā atradī�u, tu tik un tā nevarēsi izmantot. Nekur un nekad.�

To nu pats zinā�u, ko es kur un kad varē�u izmantot.

Mājupceļā pabraucu garām Buengo. �oreiz viņ� cilpo kājām, un tas ir slavējami, jo pārāk skaidrā prātā viņ� vairs nav. Bumbas spārdītājs dodas tajā pa�ā virzienā, kurp braucu es, un no mugurpuses viņu ļoti labi varu redzēt. Uz piķa melnā treniņtērpa sniegbalti burti �FK Sarkanbaltais Nīderkaltenkirhene�. Uzraksts starme�u gaismā brīni��ķīgi atstarojas. Ta�u no priek�puses viss izskatās pavi�sam citādi. To pavisam labi redzu atpakaļskata spogulī. Patiesībā es skaidri redzu, ka neko neredzu. Tagad pilnīgi nekas neatstaro. Nekāda uzraksta, nekāda Buengo, tā to varētu formulēt. Piebraucu viņam klāt un norullēju logu.

�Uz kurieni tu, Buengo?�

Viņ� bailīgi piebā� galvu pie loga un saka: �Es kājām. Auto nē.� Turklāt vēl norāda uz savām kājām.

�Un uz kurieni tu dodies, gribētos zināt?�

�Uz mājām. Kājām.�

�Bet tu ta�u dzīvo Landshūtē. Gribi uz turieni iet

kājām?�

�Landshūtē nē. Mo�hamer. Tagad es dzīvo Mo�hamer,� saka Buengo.

Atveru durvis. �Kāp iek�ā!�

Buengo mazliet vilcinās, tomēr iekāpj. Ak tad viņ� tagad dzīvo pie Mo�hameru Lī�eles, ja es pareizi sapratu. Nūjā, viņa jau agrāk ir izīrējusi istabu. Tomēr zināmā mērā tas mani pārsteidz, jo, maigi izsakoties, Lī�ele nekad nav bijusi pārāk draudzīga citas rases cilvēkiem.

Kad esam galā, Buengo smaida pa visu ģīmi. Laikam priecājas, ka atkal neesmu aizvedis viņu uz savu kabinetu. Pateicībā viņ� man sniedz roku, melnu kā nakts.

��Paldies,� bumbas meistars saka un turpina smaidīt. Viņa ko�i baltie zobi lieliski atstarojas.

�Paklau, Buengo,� vēl saku atvadām. �Ja tev naktī jāiet kājām, vienmēr smuki smaidi. Sarunāts? Tad arī no priek�puses tevi varēs lieliski redzēt.�

Viņ� tūliņ mani saprot. �ķērso ielu uz Mo�hameru Lī�eles māju, atiezis zobus platā smaidā no vienas auss līdz otrai. Nekas cits nevarētu būt tik balts un atstarojo�s.

Nākamajā dienā pār dzimto pavardu atkal savilku�ies melni mākoņi. �oreiz depresija piemeklējusi Omi, un tā

izpau�as pavisam citādi nekā Papam, kur� bēdas netrau�cēti un skumīgi kliedē ar bītliem un kāsi. Ome savām dusmām ļauj pilnu vaļu. Arī �oreiz.

�Tas ir kas neticams! To ta�u pat vārdos nevar izteikt, kāds tu esi muļķis!� viņa man uzķērc, kad cerību pilns gatavojos sēsties pie brokastu galda.

Nav ne jausmas, par ko tā.

�Tie�i par ko tu tagad runā?� es jautāju, bet Ome tikai atmet ar roku. Tā teikt, neesmu tā vērts, lai ar mani runātu.

�Sūzija,� saka Paps, izdefilējot cauri virtuvei.

�Kas ir ar Sūziju?� jautāju tālāk.

�Nekas. Tur jau tā lieta, ka nekas,� saka Paps.

Viņ� paņem no skapī�a krūzīti un ielej sev kafiju. Personīgi es neriskēju tuvoties kafijas automātam, jo aiz tā lūr Ome. Kad Paps apsē�as pie galda un izmaisa kafiju, es atņemu viņam krūzīti.

�Augstais Dievs, nolāpīts!� Paps no�ņācās.

�Un kas tāds ir ar Sūziju?� es neatlai�os.

�Sūzijai ir mīļotais Itālijā. Runā, tas esot kas no�pietns.�

�Kur� runā?�

�Tam ta�u tagad nav nekādas nozīmes. Viņai ir mīļo�tais, un cauri,� noskalda Paps.

�Vai ir zināms, kas viņ� ir?�

�Nu, katrā gadījumā tu jau ne! Un viss tikai tāpēc, ka esi idiots!�

Tagad nu gan pietiek!

�Tagad nu gan pietiek!� es saku un pieceļos. Tā jau var zaudēt interesi par brokastīm.

��onakt pat Sūzija atkal ir aizbraukusi uz Itāliju,� Paps vēl nokliedz man pakaļ, kad eju ārā pa durvīm.

�Manis pēc viņa var braukt, kur vien pa�ai tīk,� atklie�dzu atpakaļ. �Kaut vai uz Itāliju!�

Bliuk�! � priek�ējais ritenis atkal dabū pa sāniem. Auto vēl joprojām nav uzposts.

Vēl esmu ceļā uz savu kabinetu, kad jau zvana tele�fons. Runā Bei�eļa kundze, vecā govs. Atkal grib mani nodarbināt. Saka, man noteikti esot jāaiziet pie viņas. Tūlīt pat. Laikam atkal ie�taukāta. Tā kā nekādu citu darbu man nav un brokastis zināmu apsvērumu dēļ ir izpaliku�as, braucu pie viņas.

�oreiz ceļu uz viesistabu rāda nevis zaļās Beck�s pude�les, bet gan Wittmann Hell. Pirmklasīgs alus. Turklāt ne sevi�ķi lēts. Iespējams, veikalā bijusi akcija. Cilvēki jau parasti pērk to, kas izdevīgāks. Ome būtu darījusi tāpat.

Tātad Bei�ela kundze sē� uz dīvāna un raud. Sievi�ķa i >

seju rotā milzīgs zilums, bet arī tas nav nekas jauns. Ne jau tāpēc viņa mani esot saukusi, viņa saka pavi�sam klusi. Kāpēc tad, man jāzina. Bei�eliene pieceļas un paņem manu roku. Viņējā ir sasvīdusi. Tas ir ļoti nepatīkami. Tad viņa ieved mani guļamistabā, kas arī nav daudz patīkamāk. Tas, ko ieraugu, pārsniedz visu nepatīkamo, ko esmu pieredzējis līdz �im. Divguļamajā gultā guļ abi brāļi. Ar vienu no viņiem Bei�eliene ir pre�cējusies (to laikam jau minēju), bet kniebjas ar abiem (tas ir zināms visiem). Izņemot sievieti un kaislību pret alu, tagad abiem brāļiem ir vēl kas kopīgs neticami

ievainojumi galvā. Viņi asiņo, ja tā var izteikties, pa visiem caurumiem.

�Kas tad te noticis?� es jautāju Bei�eļa kundzei pēc tam, kad esmu izsaucis ātros.

�Nu, redz, viss jau bija kā parasti,� viņa saka. �Vis�pirms mēs nedaudz pasvinējām. Un tad viņi mani ie�taukāja. Izsita man zobu.� Sievi�ķis rāda tuk�o caurumu mutē. Potenciāli izsitamie zobi turpmākām darbībām vairs nav lielā izvēlē.

�Un pēc tam?�

�Tad kopā iedzērām pa alum.�

Tas pats par sevi saprotams.

�Un tad vienā brīdī viņi abi iemiga,� Bei�eliene tur�pina stāstu.

�Un tad jūs ar alus pudeli ievilkāt viņiem pa pauri?� cen�os restaurēt notikumus.

Viņa �ņukstēdama paloka galvu. �Es pat vairs nezinu, kāpēc tā darīju. Pati biju pamatīgi pillā.�

Es papētu ievainojumus tuvāk, un man jāsaka, tie ir visai drausmīgi. Tomēr cietu�ie vēl elpo. Abi.

lād ierodas sanitāri un savāc upurus. Arī Bei�eļa kundzi, jo ari viņa ir ievainota. Tas gan viņai neko daudz nenozīmē, ja būsim godīgi.

Tam visam seko papīru smērē�ana manā kabinetā un ziņojums pa�valdībai. Lai ta�u tie par viņu parūpējas beidzot! Man galu galā jāizmeklē slepkavība.

Pusdienas pārtraukumā eju pēc ēdamā pie Zimmerļa, jo doma par mājās brauk�anu mani neiedvesmo. Kur mēs

�ajā trakajā pasaulē nonāksim, ja es, godīgs darbarūķis, vairs nevaru aizbraukt mājās uz pusdienām, jo visa mana ģimene ir zaudējusi prātu?

Aiz letes stāv Zimmerļu Gizela un apkalpo klientus. Atnākusi arī Flecingera Marija ar saviem pēcte�iem.

�Kāda bija liecība?� Gizela vaicā Marijai, pasniedzot katram bērnam pa desiņai.

Abi sī�i zibenīgi satver cienastu.

Marija noglāsta dēliņam galvu un saka: �Tur nu mēs varam būt apmierināti, vai ne, Ignāt Fin?�

Puika gremodams pakustina galvu.

�Un Maksis?� pieklājības pēc atjautā Marija. �Vai esat apmierināti ar viņa atzīmēm?�

�Kā tad! Trijnieks! Vingro�anā!� saka Gizela un maz�liet teatrāli nopū�as.

�Nu, viens trijnieks jau nav nemaz tik slikti,� mieri�no�i bilst Marija.

�Nav nemaz tik slikti? Trijnieks bija labākā atzīme, mīļā!� attrauc Gizela un sāk asināt gaļas nazi.

Nepaiet ne stunda, kad arī es beidzot nonāku līdz apkalpo�anai.

�Kur palicis tavs laulātais draugs?� vispirms noprasu.

�Miesnieku seminārā. Sivēnu tauku slānis,� atbild Gizela, ieriktēdama manus gaļas salātus plastmasas traukā.

�Tā jau laikam viņa mīļākā tēma. Pieliec vēl arī trīs kliņģerī�us!� Es izzvejoju savu naudas maku no aizmu�gurējās kabatas.

�Un kur tad Sūzija aizbrauca? Uz Asenzu?� viņa vēl grib zināt.

It kā es zinātu, kā sauc to kaktu, pa kuru tagad Sūzija mētājas apkārt!

�Es to, Gizela, nemaz nezinu,� saku un nolieku viņai priek�ā naudu. �Turklāt man ir pilnīgi vienalga. Paldies par apkalpo�anu!�

Gaļas salāti man negar�o un pat sāk dedzināt kuņģi. Sataisu sev kumelī�u tēju un pla�i atveru logu. Jūtos slims. Varu apzvērēt, ka mana piere ir karsta. Bet, tā kā braukt uz mājām un ļauties Omes gādīgajām rokām nevaru, tad laikam izdzisī�u tepat.

Par laimi, piezvana �topferu Karls un iemet cukurgraudiņu manā rūgtajā eksistencē viņ� tomēr veik�ot to nolāpīto pārmeklē�anu! Vienreizīgi!

Vispār es tik tikko spēju Kārlu saprast, jo viņ� knapi dve�.

�Kāpēc tu tā �uksti?� jautāju.

�Tāpēc, ka zvanu no darba un tas jau visai pasaulei nav jāzina, saproti? Rīt no pa�a rīta do�os pie tevis. Spe�ciāli izprasīju vienu atvaļinājuma dienu. Un tad mēs to izdarīsim!�

Viņa �uksti izklausās sazvērnieciski. Burvīgi.

�Sapratu, aģent Nulle Nulle Septiņi. Bū�u norunātajā vietā. Par savu iera�anos paziņojiet ar klauvējienu. Trīs īsi, viens gar�. Skaidrs?� �ukstus atbildu klausulē.

�Pakaļa!� �topfers tikko dzirdami iedve� klausulē.

�Sakaru beigas,� vēl nosaku un tad nolieku klausuli.

Lai kur un kādas būtu manas mājas, vakarā man tomēr tajās jāatgrie�as. Aizsūtu da�as ekspreslūgsnas

Visaugstākajam un ceru uz pamieru dzimtajā frontē. Diem�ēl debesu aizbildnis �maucas. To saprotu, tiklīdz esmu iebraucis pagalmā. Paps sē� �ūpuļkrēslā, un viņam ir sadrūmis vaigs. Ome nometusies ceļos viņa priek�ā. Tīri laba svētbilde.

Papa pa�sajūtu ir iedragājusi briesmīga kāju sēnīte. To viņ� dabūjis �Ķeizarpirtī�. Uz mata, kā es paredzēju. Tas gan man ne mazākajā mērā nelīdz. Tie�i otrādi. Tikko esmu klāt, Paps jau iz�auj savu vārdu zalvi: �Skaties un priecājies! Tā ir tikai tava vaina,� viņ� saka, norādot uz savām pēdām.

Pretīgi.

Ome apsmērē ādas vainu ar tinktūru.

�Kāds man sakars ar tavu sērgu?� jautāju, jo patiesi neizprotu saikni.

�Es mierīgi būtu varējis valkāt basein�ības, ja kājai būtu visi pirksti!� Paps joprojām svēti tic, ka viņa pirkstu iztrūkums radies manas vainas dēļ.

Tas nu man vienreiz ir līdz kaklam! Pasaucu Ludvigu, un mēs dodamies savā līkumā. It kā �odienai kreņķu vēl nepietiktu, ceļā satieku supersoļotājus Zimmerli un Flecingeru. Viņi stāv izcirtumā un veic stiep�anās vin�grojumus. Viens no nepatīkamākajiem skatiem, pavisam noteikti. Lai vairotu manu īgnumu, arī viņi apvaicājas par Sūziju. Turklāt visai nesmalkjūtīgi.

Turpmāk izvairī�os no jebkāda veida ekspreslūg�anām. Raidu brīdinājuma �āvienu gaisā. Ludvigs piespie� galvu man pie kājas un ieskatās acīs. Viss �is trādirīdis viņam �ķiet neomulīgs. Ejam tālāk, rezultāts 1:20.

Ome vis�ēlīgi pielai� mani pie bagātīgi klātā vaka�riņu galda, un mani dzīves apstākļi būtiski uzlabojas.

Apriko�u knēdeļi sviesta mērcē, ar cukuru un kanēli, mmm� Es varētu saplūst vienā veselumā ar tiem. Pēc maltītes novācu galdu un palīdzu Omei nomazgāt trau�kus. Paps guļ uz dīvāna kā slinks suns un svilpo līdzi bītliem ausis bendējo�ā skaļumā.

Ceļā uz cūkkūti mani pavada nikns skatiens un aurē�jo�i angļi. Jau esmu gatavs pateikties Dievam, bet baidos, ka atkal tik�u pārprasts. Tāpēc atturos. Atlai�os zvilnī un piezvanu Birkenbergeram. Ja vien �oms nav iesaistījies kādā spiego�anas afērā, tad �ajā vakara stundā varētu būt viegli sasniedzams.

Jā, viņ� paceļ klausuli.

�Servus, mīļo Rūdij,� maigi uzrunāju draugu, jo manī virmo nepārvarama tieksme pēc harmonijas.

�Labāk uzreiz klāj vaļā, ko tev vajag,� salti nosaka Rūdijs.

Redz, kā notiek! Tiklīdz tevī mostas vēlme pēc ne�daudz cilvēcīgākām saitēm ar laikabiedriem, tu uzreiz saņem �itādu attieksmi! Tīru, nemākslotu laipnību vairs neviens neuztver. Tā jau pavisam nervus var sabeigt.

�T ikai nedaudz papļāpāt, mīļo Rūdij. Man vienkār�i gribējās zināt, kā tev iet.� Es neļauju sevi izsist no iece�rētās harmonijas.

Pamazītiņām Rūdija aizdomīgums izgaist un viņ� atmaigst. Izstāsta pēdējā laika notikumus un visu, kas ar viņu noticis. Patiesību sakot, mani tas neinteresē ne tik, cik melis aiz naga. Es izmisīgi cen�os aizturēt �āvas. Jābūt ta�u pieklājīgam.

�Kas jauns Hepfla lietā?� tagad viņ� grib zināt.

�Kas jauns Hepfla lietā? Nekā jauna Hepfla lietā,� padalos ar savu trūcīgo informāciju.

��vaki,� Rudijs secina ar zināmu augstprātības pie�skanu balsī.

�Un pa�am?� jautāju. �Vai pa�am darba lietās iet ļoti ne�vaki? Ar lieliem panākumiem, tā teikt?�

��obrīd viss ir normas robe�ās. Tagad ta�u ir skolas brīvlaiks, un brīvlaikā jau neviens nebraukā apkārt ar savu d�usīti, kā zini. Brīvlaiku pavada kopā ar ģimeni. Tā arī pieklājas,� saka Rūdijs.

�Tātad viss normas robe�ās,� nosaku. �Klau, Rūdij, varbūt man tev būs maziņ� uzdevums. Itālijā. Ko saki par to?

�Uzdevums, tu saki? Kas jādara? Un tie�i kur� ir pasūtītājs?�

�Es. Pasūtītājs �oreiz bū�u es.�

�Es jau zināju!� iesaucas Rūdijs. �Uzreiz zināju, ka te slēpjas kāds āķis. Tikko tu piezvanīji un sāki ar visiem saviem �mīļo Rūdij� gājieniem. Tas ta�u tev, Eberhofer, ir tik raksturīgi. Tu gribi, lai es tavā labā kādu Itālijā izse�koju, bet, protams, negribi par to maksāt. Man ir taisnība, vai ne? Tu to vienkār�i vēlies kā draudzīgu palīdzību.� Birkenbergers da�reiz mēdz būt tik sīkumains, pat neticami. Man nekas neienāk prātā, ko atbildēt. Tāpēc klusēju.

�Tātad kur� man jāizseko?� viņ� pēc brī�a jautā. �Sūzija,� saku. �Tu varētu izsekot Sūziju.�

�Sūziju?� Birkenbergers pārjautā un sāk smieties. Viņ� turpina smieties vēl divas minūtes, un es nolieku klausuli. Nav nekādas jēgas runāt pa telefonu ar kādu, kur� visu laiku smejas. Kaut arī viņ� pa starpām simtreiz atvainojas.

Redziet, Birkenbergers pazīst Sūziju. Viņ� kādreiz strādāja MediaMarkt. Un saņēma tur briesmīgi daudz procentu. Un toreiz, kad Sūzijai vajadzēja jaunu televi�zoru, mēs pie viņa aizbraucām. Arī Ome bija līdzi. Bagā��nieks tika piekrāmēts līdz neiespējamībai, un kop� tā laika mums ir solārijs. Es biju tam nelokāms pretinieks, bet Ome apgalvoja, ka tad, ja kādam no mums uzmestos aukstumpumpas, tad solārijs varētu lieliski līdzēt. Tā nu mums tagad ir solārijs. Trūkst vienīgi aukstumpumpu.

Rūdijs toreiz teica: pirmklasīgs sievi�ķis! Ar to viņ� domāja Sūziju. Un vēl viņ� teica: viņa kādreiz no tevis aizmuks, varu saderēt.

Nolāpītais gai�reģis.

Nedaudz vēlāk Rūdijs pārzvana un izklausās nāvīgi nopietns. Tomēr es pavisam skaidri manu, ka viņ� tikko valdās.

�Nu labi, es to darī�u,� �oms saka. �Pat par velti. Vari to uztvert kā draudzīgu izpalīdzē�anu. Bet izdevumus gan apmaksāsi pats, lai tas tev ir skaidrs. Kad vajadzētu sākt?�

Tas ta�u ir brīni�ķīgi! Es zināju, ka uz Rūdiju var paļauties. Nododu superspiegam visus datus, kuri viņam vajadzīgi un kuri ir manā rīcībā. Ar to lieta ir darīta un Rūdijs jau tikpat kā ir Itālijā. Ceļā pie Sūzijas. Lai varētu man pastāstīt visus sīkumus. Ne jau tāpēc, ka mani tas ļoti interesētu. Vienkār�i gribas ta�u ņemt dalību savas biju�ās draudzenes dzīvē. Jo īpa�i, ja to var dabūt par velti.

�topferu Karls manā kabinetā ierodas precīzi kā būvstrādnieks, un tā arī viņ� izskatās. Gai�as kombinezonbikses un rūtains krekls. Tūlīt pat dodamies uz Hepfla māju. Kad esam klāt, gaidpilnie kaimiņi jau lo�ņā gar dzīv�ogu.

�Nu ko!� uzsaucu. �Jau atkal lo�ņājam ap dzīv�ogu?�

Vini neko neatbild. Tā vietā dzirdu �aboņu �ie klu�> > sītiņām aizlavās prom. Laikam neērti jūtas, atkal pieķerti.

Parādu Karlam telpas, un viņ� tūliņ ir gatavs ķerties pie darba. Vispirms gan uzvelk cimdus un virsvalku. Uzreiz izskatās labāk, vairāk pēc eksperta, nevis mūr�nieka. Tā kā viņam mani vairs nevajag, norunājam tikties pusdienās. Es apsolu atvest da�as aknusiera bulciņas, un Karlam tas �ķiet lieliski. Nūja, tādu atvaļinājuma dienu ta�u vajag izbaudīt.

Kad eju pie sava auto, man pretī nāk kaimiņa kungs. Tie�i tas pats, kur� nupat �abēdams muka. Viņ� izber gru�us atkritumu konteinerā.

�Redz, atkal esat mūsu pusē? Mēs pat nedzirdējām jūs piebraucam,� �is saka.

Vai viņ� patie�ām domā, ka esmu stulbs?

�Vai jūs patie�ām domājat, ka esmu stulbs?� man jānoskaidro.

Vīrietis pārdomā jautājumu.

�Un kas tas par jauku cilvēku, ko atvedāt?�

�Tas ir mantinieks,� pavisam neapzināti izmuldu, jo �obrīd nevaru ieminēties par ekspertu. Bet tā jau nav skaidra nepatiesība. Nu tas, par mantinieku. Teiksim, ja �topferam kas sanāktu ar Hepflu, tad tas būtu tikai pārspīlējums, nevis meli.

�Mantinieks? Tas ta�u jauki. Mēs tikai priecātos, ja atkal dabūtu kaimiņu.�

�Varu iedomāties. Ir jau stulbi visu laiku lūrēt tuk�ā dārzā.�

Tad man laiks doties ceļā.

Pusdienlaikā Karls dabū aknusiera bulciņas un vakarā savu darbu jau ir paveicis. Cik gan ātri mēdz paiet atva�ļinājuma diena! Viņ� ir ieguvis apmēram miljons pirkstu nospiedumu, kurus tagad vajag izvērtēt.

�Kad es saņem�u rezultātus?� jautāju, kad dodamies prom.

�Tu nu gan esi labais,� saka Karls. �Tā ir vesela kaudze ar paraugiem. Turklāt man viss jādara slepeni. Paralēli ikdienas darbam, saproti? Tātad kāds laiciņ� paies.�

�Jā, Kari, to es saprotu. Bet tu jau zini arī ko citu: vispirms darbs, pēc tam izklaides. Kad esi ticis galā, tūlīt ziņo man. Tad varēsim pavirzīt lietu ar tavu sapņu mei�teni. Pēc da�ām dienām viņai vajadzētu atgriezties, �ai brīni�ķīgajai Hepfla kundzei.�

Tagad Karls iekarst, par to man nav ne mazāko �aubu. Kriminālekspertam visas asinis saskrien galvā, tiklīdz viņ� izdzird savas sirdspuķītes vārdu.

�Vienu varu tev pateikt jau tagad: rīku skapītī stāv ārprātīgs daudzums dezinfekcijas līdzekļu. Sagrotan un viss pārējais. Māja no pagraba līdz pat bēniņiem ir absolūti tīra no jebkādiem mikrobiem. Putekļu kārtiņa ir da�as dienas veca, tātad radusies pēc saimnieka nāves. Viss, ko atrodu, ir ne vecāks par da�ām stundām. Es domāju, radies ne agrāk kā da�as stundas pirms viņa nāves. �im Hepflam laikam bijusi mānija uz tīrī�anu.�

Tas apstiprina tikai to, ko jau zinām.

Kad iekāpjam automa�īnā, kaimiņi stāv pie loga. Mēs uz viņiem paskatāmies, un �ie mums māj abām rokām. Domājams, patiesībā viņi māj tikai Karlam, jo viņ� ta�u būs jaunais kaimiņ�, pēc kura viņi tik ļoti ilgojas.

�Pamāj viņiem pretī,� saku Karlam.

�Kāpēc? Es ta�u viņus pat nepazīstu,� viņ� grib zināt.

�Tāpēc, ka tā piedienas,� es paskaidroju.

Un tad �topfers pamāj. Elementāri.

Vakarā piezvana Birkenbergers, lai pavēstītu pirmos rezultātus. Viņ� esot atradis Sūziju, un tas nemaz nav bijis tik vienkār�i. Vēl sare�ģītāk esot bijis atrast brīvu viesnīcas istabiņu. Viss pārpildīts līdz pat personāla tel�pām, jo tagad ir sezonas kulminācija un ikviens vācietis dodas uz Itāliju.

Ikviens, tikai ne es, pie sevis nodomāju. Rūdijam patiesi ir laimējies, ka viņ� atradis istabu. Un tāpat viņam laimējies ar Sūziju. Viņ� to ieraudzījis tirgus laukumā, kur notiek iknedēļas tirgus. Tur viņa klīdusi no tirgotavas uz tirgotavu un iepirkusi produktus. To viņ� man varētu

ari nestāstīt, jo tas jau tāpat ir skaidrs. Par tik izplūdu�u informāciju es nemū�am nemaksātu, bet, tā kā tas viss nāk par velti, man pie kājas.

Tātad tirgū Sūzija bijusi viena. Vismaz nevienu pava�doni Rūdijs nav redzējis. Tomēr �ādus secinājumus pavi�sam dro�i izteikt nevar, jo tur bijis liels pūlis. Tagad viņ� ie�ot vakariņās un tad vēlreiz izlūkos. Tik liels tas Itāli�jas kakts nemaz neesot, tikai divas iespējas izklaidēm, un viss pārskatāms no viesnīcas loga. Viņ� smejas, gatavais dirsulis.

Nobeigumā Rūdijs apsolās piezvanīt, tikko būs uzzi�nājis ko jaunu.

Tā kā atvaļinājumu vilnis arī Nīderkaltenkirheni ir izslaucījis tuk�u, te ir mierīgāk nekā jebkad agrāk. Lai�kam jau visi guļ kaut kādās tur pārpildītās pludmalēs un saņem ādas vēzi pa tie�o no ra�otāja par vairumtirdznie�cības cenu. Jebkurā gadījumā mūsu ielas un laukumi ir tuk�i. tiesa, tad arī patrulē�ana nedod nekādu prieku. Tā nu izdomāju �o laiku izmantot lietderīgi un aizbraucu uz Landshūti. Mans ceļ� ved tie�i uz Angijas dzīvokli.

Pie zvana pogas plāksnīte ar Buhheima uzvārdu. Piezvanu. Angija ir mājās un atver durvis. Mana sen�dienu draudzene izskatās labāk nekā kapsētā, kaut gan ir noraudājusies. Pirmajā brīdī viņa mani nemaz neatpazīst. Jautā, ko man vajagot. Bet tad viņai kā zvīņas no acīm nokrīt un pat smaida atblāzma parādās sejā.

�Franci?� Angija iesaucas un izstiepj man pretī abas rokas. �Franci Eberhofer, nespēju noticēt. Cik ilgi neesam tiku�ies?�

�Ilgi. Varētu pat teikt pārlieku ilgi.�

Viņa mani ieved dzīvoklī, un es ātri to apskatu. Te izskatās visai no�ēlojami. Ļoti tīri, tomēr nabadzīgi un no�ēlojami. Es apsē�os pie virtuves galda, Angija vāra kafiju. Augums viņai vēl aizvien ir lielisks, to nu nevar noliegt, bet seja vairs nav svaiga.

�Kāds vēj� tevi pie manis atpūtis?� viņa jautā, kārto�dama uz galda kafijas traukus.

�Tam zināmā mērā ir profesionāls raksturs,� es pa�skaidroju uzspēlēti bezrūpīgā intonācijā.

�Ak tā,� viņa nosaka. Izskatās, ka vēl joprojām prie�cājas par manu vizīti.

�Esmu no policijas, Angij.�

Viņa paloka galvu, tad atnes kannu un ielej krūzītēs kafiju.

�Par to tu vienmēr sapņoji, es atceros. Tad jau esi atradis savu sapņu darbu, ja?�

�Nē,� saku. �Tas nav nekāds sapņu darbs. Vismaz ne vienmēr. Un �odien jau nu nemaz.�

�Tu �eit esi Marsela dēj?� Angija jautā. Viņas smaids izgaist un skatiens kļūst stings.

�Atnācu galvenokārt Hepfla dēļ. Vai tev �is vārds kaut ko izsaka?�

Viņa brīdi padomā un tad pakrata galvu.

�Tavs Marsels bija narkomāns. Vai tu to zināji?� Angija strauji pieceļas un apgā� savu krūzīti. Pieceļos arī es, aizeju līdz izlietnei un paņemu trauku lupatu.

�Nolādēts!� viņa izsaucas un sāk raudāt. �Protams, es to zinu. No tā ta�u viņ� arī nomira!�

�Vai zini arī, par kādu naudu viņ� pirka narkotikas? Sprie�ot pēc tā, ko es �eit redzu, pieļauju, ka iespējamā

kabatas nauda nebija pietiekama, lai nodro�inātu viņa ikdienas vajadzības.�

Tagad Angija aizspie� abas ausis un sāk dziedāt. Tā mēs nekur nenonāksim, lai cik loti man būtu �ēl sendienu draudzenes. Laikam ari acis viņa ir turējusi ciet pietiekami ilgi.

�Tad nu es tev pastāstī�u, kā Marsels apmaksāja savu dārgo hobiju,� es saku un atrauju viņas rokas no ausīm.

Kad pabeidzu, Angija ir nomierinājusies. Pārtraukusi raudāt un pat iedzērusi kafiju. Tomēr es dro�i nevaru saprast, vai viņa iepriek� zināja, ka Marsels tirgojis savu miesu. Varbūt tas viss jau ir izsāpēts. Katrā ziņā tagad viņa ir mierīga. Visu zina un ir mierīga.

�Tu domā, ka Hepfls ir noslepkavots?� Angija jautā. �Tā varētu būt, bet nav teikts. Man jāpārbauda.�

�Es saprotu,� viņa nosaka un pieceļas, lai novāktu galdu.

Es pajautāju, kur atrodas tualete. Otrās durvis pa kreisi, Angija paskaidro. Dodos turp un ieraugu uni�formu, kas karājas aiz tualetes durvīm. Man prātā ienāk ārzemju leģions. Nomazgāju rokas un atgrie�os virtuvē. �Bruno tagad dzīvo pie tevis?�

�Nē, viņam ir savs dzīvoklis da�as ielas tālāk.� �Uniforma aiz tualetes durvīm pieder viņam?�

�Jā, Bruno pirms da�ām nedēļām to atnesa Marselam. Viņam �ķita, ka ar to atstās iespaidu uz dēlu. Bet tā nebija. Marselam vairs nav astoņi gadi�� Angija saminstinās un nokar galvu. �Viņam vairs nebija astoņi gadi.

Un viņu patiesi nenieka neinteresēja, kādu uniformu tēvs te atstiepj. Pamatā ari tēvs viņu neinteresēja. Viņa nebija visu laiku, kāpēc tagad viņ� man vajadzīgs, Marsels teica. Un to jau var saprast, vai ne?�

�Jā, var gan,� es nosaku, tad piespie�u Angiju sev klāt. Viņa ir tik bēdīga, ka man grūti aiziet.

�Ej vien,� viņa saka, kaut kā nojautusi manas domas.

Gandrīz jau esmu ārā pa durvīm, kad man kas ie�au�jas prātā.

�Pag, Angij, vēl kas. Cik ilgi Bruno jau ir atpakaļ no ārzemju leģiona, un kad viņ� pie tevis parādījās?�

�Kad Bruno atgriezās, nezinu. Zinu tikai to, ka Landshūtē viņ� jau ir kādu pusgadu. Pirms desmit vai vienpadsmit nedēļām parādījās pie manis. Kāpēc jautā?�

Paraustu plecus. �Vienkār�i ienāca prātā,� saku un paceļu roku sveicienam.

�Vai vēl kādreiz ienāksi uz kafiju?� Angija nosauc man pakaļ, kad kāpju lejā pa kāpnēm.

�Pavisam noteikti.� Nākamajā mirklī jau esmu prom.

Tā kā esmu �ajā apvidū, izlemju ātri apciemot arī Zīglehneru. Dzīvojamais bloks līdzinās Angijas mitek�lim piesmacis un bezcerīgs.

Pulkstenis ir �etri pēcpusdienā, bet Bruno atver dur�vis, tērpies rītasvārkos.

�Eberhofer? Ar ko esmu tādu godu izpelnījies?� viņ� apsveicinās un man pa priek�u iespraucas dzīvojamā istabā. Televizors ir ieslēgts, uz dīvāna mētājas nenovākta gul�tasveļa, kurā iesēdēta iedobe. Pelnutraukā kvēlo cigarete.

Bruno iesē�as iedobē, no kuras laikam nupat izlīdis. Visa istaba ir tā piedūmota, ka man grūti viņu saskatīt.

�Apsēdies,� Bruno saka, norādot uz krēslu, kura sē�amvirsmu sedz paplāte ar ēdiena atliekām. Nolieku paplāti uz grīdas.

�Vai tevi netraucēs, ja es nedaudz izvēdinā�u?� jautāju.

�Nekādu problēmu,� atvēl mājastēvs un nodzē� ciga�reti.

�Nemaz nestrādā vairs? Nekādu atslēdznieka darbu vai tādā garā?� kā starp citu apvaicājos.

Viņ� purina galvu. �No leģiona saņemu mū�a pensiju. Tā nemaz nav slikta. Kāpēc lai sev ko tādu nodarītu?�

�Bet tev ta�u bija darbs?�

Bruno parausta plecus. �Tagad pārdomāju. Kas tur liels?� Viņ� izslēdz televizoru un aizdedzina jaunu ciga�reti. �Kāpēc esi atnācis?�

�Marsels,� uzmanīgi sāku runāt. �Marsels draudzējās ar kādu Hepflu.�

�Draudzēties tas ir labi. Viņ� vinu knieba.�

Bauk�! To es nebiju gaidījis. Meklēju vajadzīgos vār�dus, bet netieku galā.

�Un tagad Hepfls ir pagalam. Bezgalīgas sēras,� tur�pina Zīglehners.

Viņ� ir pārsteidzo�i labi informēts.

�Cik ilgi jau esi Landshūtē?� jautāju, jo tas man �ķiet nosacīti neitrāls jautājums.

�Apmēram pusgadu.�

�Un kad uzsāki kontaktēties? Es domāju, ar Marselu?�

�Pirms astoņām nedēļām un divām dienām.�

�Tu to zini tik precīzi?�

�Jā, tik precīzi es to zinu!�

Nodzēsta cigarete.

Aizdedzināta cigarete.

�Uz �o dienu es gaidīju divdesmit gadus,� Bruno turpina.

�Kāpēc tu gaidīji divdesmit gadus un tad ieradies nepieteicies?�

�Tas ir saistīts ar atbildības sajūtu, saproti? Es nebiju gatavs atbildēt pats par sevi! Kur nu vēl par veselu ģimeni?�

�Un ko darīji starplaikā? Kad jau biji ieradies Landshūtē, bet vēl nebijis saticies ar ģimeni?�

�Es viņus novēroju.�

�Tu viņus novēroji?�

�Nūjā, varēja ta�u būt noticis tā, ka Angija ir precē�jusies un viņai ir citi bērni. Ka viņai ir draugs. Nu kaut kas tādā garā. Un tad es tur nekādi nevarētu iederēties.� �Bet pēc tam tu tur vienkār�i ņēmi un ieradies.�

�Jā, jo tur nebija nekā, saproti? Ne vīra, ne bērnu, vispār nekā.�

�Un tu nodomāji, ka tie abi tev kritīs ap kaklu un priecāsies, ka atkal esi klāt.�

Bruno nesaka neko. Tā vietā aizdedzina jaunu ciga�reti.

�Un ko tādu tu pamanīji, kamēr viņus novēroji?� �Kas tās par spēlītēm, Eberhofer? To ta�u pats zini loti labi.�

Zīglehneram taisnība.

�Vai no�miedzi Hepflu, lai viņ� at�ujas no tava Marsela?�

�Teiksim tā, Franci, es viņu brīdināju, �o zilo rektoru. Teicu, ja viņ� puiku neliks mierā, es viņam apgriezī�u sprandu.�

�Kad tas bija?�

�Divas dienas pirms viņa bēdīgā gala.�

�Un kā viņ� uz to reaģēja?� es gribu zināt.

�Viņ� bija zaķapastala! Kā tad viņ� būtu varējis reaģēt? Teica, ka liks Marselu mierā.�

�Tālāk?�

�Tālāk nekā. Divas dienas vēlāk viņ� bija beigts.� �Vai ar puiku par to runāji?�

�Protams!� atsaucas Bruno.

�Un kā viņ� reaģēja?�

�Ak Dievs, nu kā gan! Pilnīgi adekvāti, pēc manām domām. Marsels teica, lai es aizvācos no viņa dzīves, kā to biju darījis pēdējos divdesmit gadus.�

Mana bēdīgo lietu norma �odienai varētu būt izpil�dīta, tomēr es vēl neesmu ticis mājās. Atvados no Zīglehnera un braucu atpakaļ uz Nīderkaltenkirheni, jo mans darbalaiks beidzas. Pa taisno dodos uz cūkkūti un iegā�os zvilnī. Aizveru acis, glāstu Ludviga galvu. Gribas aizmirsties. Tikko nedaudz esmu iesnaudies, pa durvīm iestampā Paps.

�Servus, Franci,� viņ� saka draudzīgā balsī. Pilnīgi saraujos, jo pēc pēdējo dienu notikumiem uz kaut ko tādu nebiju cerējis.

�Servus, Papu,� atņemu sveicienu un uzslienos sēdus. �Klau, zvanīja Leopolds.� Paps apsē�as man blakus. �Viņ� drīz atbrauks.�

Pasarg Dievs!

�Kas Leopoldam jau atkal vajadzīgs? Varbūt viņam nav pa�am savu māju?�

�Tas drīzāk ir Su�ijas dēļ,� saka Paps. Un tad es uzzinu, ka Rūķdegune mājās rīko tik milzīgi neiedomājamu trādirīdi, ka tas nemaz nav izstāstāms. Viņai, saprotiet, �ķiļas zobiņi. Nevienu nakti ne Leopolds, ne Panida nav acis aizvēru�i. Par dienām vispār nav ko runāt. Un tāpēc viņi tagad brauc pie mums. Lai mēs niķīgo Rūķdeguni vestu pie prāta. It kā tas būtu mūsu uzdevums.

�Ja viņi jau tagad padosies, vēlāk mazā viņiem vispār dancos pa galvu,� saku Papam. �Uz mani tādam histēris�kam bļaurim nebūs nekādas ietekmes. Nekādā zinā ne.�

T ikko Paps ir aizgājis, zvana Birkenbergers.

�Paklau, Franci,� viņ� saka, elsodams kā vērsis. �Atklā�ju�ies jauni fakti attiecībā uz Sūziju.�

�Ak tā,� saku.

�Jā, tas ir itālis, tie�i kā tu biji domājis.�

�Tik daudz es jau pats zināju. Vai tas ir viss, ko noskaidroji? Tad nav jābrlnās, ka pasūtījumi tev ir tikai normas robe�ās.�

�Nu pagaidi ta�u,� �oms el� klausulē.

�Kā viņu sauc?� tagad gribu zināt.

�Andrea,� saka Rūdijs.

�Andrea? Sūzija ir sapinusies ar sievi�ķi?�

�Andrea nemaz nav sievie�u vārds. Vismaz ne Itālijā. Un, Franci, vari man ticēt, tajā puisi patie�ām nav nekā sievi�ķīga.�

Tad nu gan mierinājums.

�Viņ� izskatās lieliski. Uz mata kā Luka Toni. Lie�liski, ka es tev saku. Un, neap�aubāmi, viņ� ir jaunāks par Sūziju.�

Brīni�ķīgi.

�Un �ie abi ir smagi iemīlēju�ies viens otrā, mans draugs. Ne�ķirami. Visu laiku rociņās sadevu�ies. Bu�iņa tur un bu�iņa �ur. Starp citu, viņai ir teicamas

krūtis, tai tavai Sūzijai. Ak, piedod, viņa jau vairs nemaz nav tava.�

Man vajadzēja zināt, ka Birkenbergers �ādam uzde�vumam nebūs pārlieku delikāts. Bet viņ� jau ir tur ko nu vairs?

�Starp citu, Andrea pieder neliela pansija. Tāda bro�kastu pansija, saproti. Visai jauka. Protams, ari tur visas vietas aizņemtas.�

�Un tad vēl atliek laika arī seksam?�

�Tā gan izskatās!�

Tā kā tur neko nevaru darīt, sarunu beidzu. Pirms tam vēl pasaku Birkenbergeram, lai brauc mājās. Neka�vējoties. Viņ� iebilst, ka gribot vēl da�as dienas palikt un novērot. Varbūt abi sirdsākī�i iz�ķiras, kas zina. Strīds vai kaut kas tādā garā. Nu labi, saku, tad paliec arī.

Viņa guļ man uz krūtīm, �ī mazā Su�ija. Un viņa to dara lieliski. Diem�ēl man tik labi neizdodas, jo es nedrīkstu kustēties. Un tā ir elle. Redziet, es esmu izteikti kustīgs gulētājs, ik pēc pāris minūtēm grie�os no vieniem sāniem uz otriem. (Sūzija par to varētu sarakstīt poēmu, bet lai jau paliek.)

Tātad Su�ija guļ man uz krūtīm un manas acis ir vaļā. Ik pa brīdim iesnau�os, bet no tā nav nekāda labuma, jo tad mani moka sapņi. Sapņoju par Luku Toni un viņa kājām. Viņ� iesit vārtus, gadsimta nozīmības vārtus. Bumba ielido skatītājos. Alianses arēna trako, fani kļūst traki un māj ar �allēm. Arī Sūzija ir starp viņiem. Viņa māj ar savu krū�turi. LukaToni! LukaToni! Ļaudis kliedz

kā traki. Bumba izlido atpakaļ uz spēles laukuma, un tur jau viņ� ir varonis! Guļ zālē. Un zem viņa guļ Sūzija. Tad es pamostos.

Turpretī Rūķdegune visu nakti izguļ saldā miegā man uz krūtīm. Rīta agrumā viņas radītājs stāv manas cūkkūts vidū un ar naidīgu interesi noskatās uz mums.

�Kā tev tas izdodas?� Leopolds grib zināt.

�Labi, ka vismaz viens no �īs ģimenes spēj novērtēt manas patiesās vērtības,� saku.

�Līdz �im es tevī vispār nekādas vērtības neesmu saskatījis.�

�Es jau arī nerunāju par tevi. Es runāju par tavu dziļi inteliģento meitu,� atbildu, uzmanīgi pieceļos un pasnie�dzu Leopoldam Su�iju, kura tūlīt sāk kliegt kā plēsta. �Daudzkārt atvainojos, bet tagad gan man steidzami jātiek uz darbu.� Ar �iem vārdiem es viņus izstumju ārā pa durvīm.

Darbdienu uzsāku neizgulējies un līdz ar to esmu nīgrs. Tiklīdz ienāku kabinetā, saņemu rīkojumu no Landshūtes policijas iecirkņa: kaut kāds d�eks ir pārsnie�dzis ātruma ierobe�ojumu un man jānoskaidro detaļas. Deviņdesmit kilometri stundā, kur drīkst braukt tikai ar piecdesmit. Radara attēlā viņ� redzams ar kapuci un saulesbrillēm, tāpēc nav atpazīstams. Automa�īna pieder kādai būvfirmai, kas atrodas netālu. Braucu turp.

Lai runātu ar firmas vadītāju, man priek�istabā jātiek garām divām sekretārēm. Tik vienkār�i tas pie viņiem nenotiekot, saka abas spindzeles. Kur� katrs nevarot te

ienākt un runāt ar vadītāju. Un viņu darba pienākumos neietilpstot izziņu snieg�ana. Sekretārēs respektu neizraisa pat mana dienesta apliecība. Vienīgi tad, kad apsolu, ka vajadzības gadījumā ceļu pie vadītāja izlauzī�u ar �aujamieroci rokās, viņas padodas. Pieveiku�i garu kori�doru, mēs pieklauvējam pie kādām polsterētām durvīm.

Vadītājs nav glu�i sajūsmināts, mani ieraugot. Vis�pirms viņ� izbar sievieti, kura mani atvedusi. Tad grib zināt, kāpēc viņa mani nav vienkār�i aizraidījusi prom. Vadītājam ir milzu dzerokļi kā zobenzobu tīģerim, patiesi neomulīgi.

Nolieku viņam uz galda fotogrāfiju un jautāju, kas ir autobraucējs.

�Fotogrāfijā viņ� nav atpazīstams,� firmas vadītājs saka. Tur nu viņam taisnība.

�Te ir datums un laiks. Ieskatieties savā reģistra �ur�nālā, kur� �ajā laikā lietojis automa�īnu.�

Zobenzobu tīģeris purina galvu. �Nek.i tāda mums te nav.�

�Tas nozīmē, ka jebkur� darbinieks tā vienkār�i var paņemt automa�īnu no pagalma un brāzties pa apkārtni, kā vien viņam ienāk prātā?�

�Tie�i tā kā vien viņam ienāk prātā!�

�Cik daudz darbinieku jums ir?�

�Divdesmit septiņi.�

�Man jānoskaidro, kur� sēdēja pie stūres, vai saprotat? Kur� no divdesmit septiņām iespējamām personām.� �Tā ir jūsu problēma.�

�Nu, man gan tā ne�ķiet,� es nosaku un apsē�os uz viņa rakstāmgalda. �Tagad es noskaidro�u visu divdesmit

septiņu darbinieku personības. Un tad par viņiem parū�pēsies tiesnesis Morā�eks. Viņ� ko tādu dara labprāt. Viņ� ierosinās tiesas izmeklē�anu, un tas var nedaudz ieilgt, jo cienījamam tiesnesim, protams, ir arī citi darbi. Bet tiesas ēkā mums ir relatīvi ērti krēsli, aptuveni divdesmit sep�tiņi, diem�ēl skaidri nezinu. Un tad, ja Morā�eks katru reizi starp tiesas sēdēm kādu no jums izsauks, tad nieka trijās �etrās dienās viss būs galā. Uz �o laiku jūsu uzņē�mums, protams, būs slēgts.� Pieceļos no rakstāmgalda un paņemu savu telefonu.

�Parādiet to foto vēlreiz!� man pakaļ noburk�ķ zobenzobu tīģeris.

Ātri vien dabūju braucēja vārdu un koordinātas. Un divdesmit procentu atlaidi jebkura veida ēkas remontam.

Nākamā nakts līdzinās pasakai, jo mans zvilnis un manas krūtis pieder tikai man vienam. Varu rullēties, kā pa�am patīk, ne ar vienu nav jārēķinās. Sapņi par Luku I�oni ir normas robe�ās, vismaz Sūzija tajos vairs nepiedalās.

Toties pamo�anās līdzinās briesmīgam murgam. Ome kā pastarās tiesas eņģelis stāv cūkkūts durvis un no visa sava sīkā ķermenī�a spēkiem bļauj: �Franci, celies!�

Paskatos uz pulksteni: pieci un divdesmit trīs minūtes no rīta.

�Kāpēc, pie visiem svētajiem, man būtu jāceļas? �odien ir sestdiena.�

�Autobusa �oferis saslimis!� vina man uzkliedz.

Un tad gaismā nāk skaudrā patiesība. Tie�i tagad, kad Ome bija ieplānojusi izbraukumu! Ar savām lauku

draudzenēm. To viņas �ad un tad dara un tādējādi lieliski izklaidējas. Lai tak vecajām meitenēm tiek kas jauks, pirms viss viņām beidzas.

Piemēram, �odien viņas bija sataisīju�ās ar mikroauto�busu braukt uz Donavas iepirkumu centru Rēgensburgā. īpa�i par to priecājās Ome, jo tagad ir atlai�u laiks. Visos veikalos. Laikam kaut kādas jubilejas dēļ ko es tur zinu. Bet tad lielie prieki beidzās, jo viņa uzzināja, ka autobusa �oferis ir saslimis. I�iass, kustību ierobe�ojumi. Un tad Omei pēk�ņi ienāca prātā, ka tur, pāri pagalmam cūkkūtī, guļ Francis. Un, tā kā viņam tik un tā nav nekā labāka, ko darīt, viņ� lieliski varētu vizināt vecās krokas pa Bavāriju.

Nelīdz nekādi iebildumi. Ome pavisam dro�i zina, ka es nekad mū�ā nespē�u atteikt �ādam lūgumam. Turklāt viņa, protams, izmanto manu rīta agruma bezpalīdzīgo stāvokli. Tā nu nepaspēju ne attapties, kad jau sē�u pie autobusa stūres ar visu sievi�ķu varzu komplektā. Sānu logā rotājas uzraksts �Lauku sievie�u izbraukums�.

For�i.

Ome sē� priek�ā man blakus, galvā uzlikusi beisbola cepuri un nagu pagriezusi uz aizmuguri, lai neko nepa�laistu garām. Trādirīdis, kas mutuļo mums aiz mugu�ras, nav aprakstāms. Pie Erdgoldsbahas augstienes tiek atpogāta jau ceturtā �ampanie�a pudele, un drīz vien nepiecie�ama otrā �urā�anas pietura. Esmu pārsteigts, cik labi Ome spēj kontaktēties. Viņa pat smejas par jokiem, kurus vecās kla�as plē� viņai aiz muguras un kurus viņa nevar būt dzirdējusi.

Pirms Donavas iepirk�anās centra mēs nonākam pamatīgā korķī, jo stāvvieta ir pārpildīta līdz neiespē�jamībai. Sievie�u bars, protams, negrib tam tērēt savu dārgo laiku. Jau pēc da�ām minūtēm viņas visas kā viena nolemj pamest auto un turpināt ceļu kājām. Tātad viņas izkāpj tie�i uz �etrjoslu �osejas, sadodas rociņās un �alo�damas dodas pretī paradīzei. Klusums, kur� tik pēk�ņi iestājas salonā, traumē manu dzirdes aparātu. Lai pāreja būtu līganāka, ieslēdzu radio pilnā skaļumā. Tur skan Highway to Hell. Viņi ta�u lasa manas domas!

Ziņojumi autobraucējiem neatlaidīgi atgādina, ka pie Donavas iepirk�anās centra stāvvietas ir pārpildītas. Ieteicams izvairīties.

Kā gan to izdarīt?

Piebrauktuvē pie tirdzniecības centra stāv apsargs oran�ā tērpā un vicina savu zizli. �Nekas nesanāks!� viņ� saka.

�Man tikai ātri jāuzpildās,� saku un norādu uz ben�zīntanku stāvlaukuma otrā pusē.

Viņ� man atļauj iebraukt.

Uzpildos. Kad maksāju par degvielu, parādu savu dienesta apliecību un klusi ie�ukstu kasierim ausī, ka ir saņemts signāls. �obrīd neko vairāk nevaru atklāt, tikai vienu vārdu: terorisms. Un tāpēc man savs mikroauto�buss līdz turpmākam jāatstāj te, pie benzīntanka sienas. Bez tam es paļaujos uz viņa absolūtu klusē�anu.

Kasieris kļūst bāls kā krīts, tomēr līdzdalīgi paloka galvu.

Nu mums ir pirmklasīga stāvvieta.

Protams, esmu paņēmis līdzi Ludvigu, jo sestdiena jebkurā gadījumā ir viņa diena. Donavu ierobe�o skaisti akmeņu krāvumi, tā nu mēs abi kādu laiku harmoniski pastaigājamies, līdz sasniedzam ūdensmalu. Tad ieturam pauzi alusdārzā, nedaudz ieko�am. Saule pavisam maigi silda man muguru.

Vēlā pēcpusdienā atkal uzmeklējam iepirk�anās cen�tra stāvvietu. Stāvoklis nav uzlabojies ne par mata tiesu, un iepirk�anās centrs atgādina bēgļu nometni. Kur vien skaties cilvēku jūra. Un lielais vairums apkrāvu�ies ar �auksto�iem plastikāta maisiņiem. Kādu �eit atrast ir neiedomājami.

Tiesa, mans uzdevums nav nemaz tik neizpildāms, jo sievie�u kompāniju no Nīderkaltenkirhenes var sadzirdēt kilometriem tālu. Viss skaidrs, dodos uz C&A uzmērī�a�nas kabīņu pusi.

�Meitenes! Braucam mājās!� nokliedzos, kad esmu klāt.

Priek�kari atveras gandrīz vienlaikus, un no kabīnēm izsoļo vesela strīpa lauku sievu. Ko�os peldkostīmos.

�Ak cik labi, ka tas esi tu, Trauci! Paskaties, kā tas man piestāv? Vai ir labi?� (lita citu pārtraucot, viņas �alo un grozās spoguļu priek�ā, līdz man apreibst galva. No visa �īs atkāru�ās ādas daudzuma varētu uz�ūt pieklājīgu gaisa balonu.

�Tūlīt izbeidziet �itās muļķības,� nokomandē Ome. �Pataisīsiet man vēl to puiku par geju!�

�Brīni�ķīgi,� es saku. �Jūs visas izskatāties brīni�ķīgi �ajos kārdino�ajos peldkostīmos.�

Viņas kikina kā skolas skuki.

Saudzīgi aizvirzu sievi�ķus uz kasi, un beidzot visi esam apmierināti. Pēc tam vēl maziņa kafijiņa ar vēl mazāku konjaciņu un gabaliņu putukrējuma tortes. Pa ceļam uz autobusu vēlreiz labierīcības, lai mums nebūtu jāstājas uzreiz pie pirmās tualetes uz �osejas.

Tātad stāvu starp diviem �urātājiem pie pisuāra un pavisam mierīgi ļaujos plūdumam, kad piepe�i atsprāgst durvis un ienāk Ome.

�Dāmu mazmājiņa ir pilna! Rinda līdz pat ārdurvīm,� viņa iebļaujas un pazūd kabīnē.

Kad visi beidzot ir veiksmīgi atviegloju�ies, soļojam uz mikroautobusu. Kamēr dāmas iekārtojas savās sēd�vietās un es atrodu vietu apmēram miljonam da�ādu maisiņu, no benzīntanka iznāk mans draugs kasieris. Vēl joprojām bāls.

�Visi apcietināti!� es viņam uzsaucu.

Viņ� paceļ abus īk�ķus un izskatās zināmā mērā lepns.

Atpakaļceļā man blakus sē� Mo�hameru Lī�ele, jo ir apēdusi par daudz kūku un tagad viņai ir slikta dū�a. Salonā iestājies miers, daudzas guļ.

�Buengo,� saku Lī�elei. �Viņ� dzīvo pie tevis, ja?�

�Jā, Buengo. Ak vai, cik viņ� ir melis! Kaut ko tādu vēl nebiju redzējusi. Bet viņ� jau arī ir tikai cilvēks, vai ne? Vienmēr esmu sacījusi: jādzīvo un jāļauj citiem dzīvot. Brī�iem gan �is Buengo ir mazliet jocīgs. Piemēram, viņ� guļ uz grīdas, saproti. Lai arī viņa istabā ir pirmklasīga gulta. Bet neviens jau no savas ādas izlēkt nevar, lai cik melis būtu, vai ne!�

Pilnībā piekrītu.

Un tad ari praktiski esam mājās.

Ome apgalvo, ka H&M ir pirmklasīgs. Tāpēc, ka tur var dabūt viņas izmēra drēbes tādas, kas der mazām, izkaltu�ām sievelītēm. Tagad viņai ir hipiju stila lencī�kleita, havajiski apdrukātas bermudas un T krekls ar amerikāņu karogu un uzrakstu Forever young. Tas viss iegūts ar lieliskām atlaidēm.

Vakarā piezvana Birkenbergers un stāsta, ka esot atgriezies. Tik un tā neesot bijis nekādas jēgas palikt, jo abi balodī�i vispār nenāku�i ārā no istabas. Tā teikt, nepārtraukts sekss.

Tagad Rūdijs sakārto�ot �ekus un atsūtī�ot man. Nu brīni�ķīgi. Kad man atkal ievajadzēsies privātdetektīvu, zinā�u, kur to meklēt.

Tad saruna muļķīgi pārsvie�as uz Hepfla lietu. Per�sonīgi man �is notikums jau kļuvis visai vienaldzīgs, bet Rūdijs ir iededzies.

�Tātad,� viņ� saka. �Aizdomās turamie ir Zīgleliners, sienu ķēpātāju banda un Hepfla māsa. k.i viņu tur sauca?�

�Hepfla,� atbildu.

�Tie�i tā. Un tie visi pēc kārtas mums rūpīgi jāiz�pēta.�

�Tāpat kā Sūzija?�

�Tāpat kā Sūzija!� apstiprina Birkenbergers.

�Lūdzu, nākamajā reizē, kad tiksimies, atgādini man, ka biji to jau paredzējis.�

�Vienmēr laipni!�

Tad nolieku klausuli. Man vairs nav nekāda prieka turpināt. Patiesībā man ir pilnīgi pie kājas, vai homo�seksuālais rektors savu no�ēlojamo dzīvīti pārtraucis pats

vai ar kāda palīdzību. Jo manas cūkkūts kaktā tagad stāv Luka Toni un vicina pa gaisu Sūzijas krū�turi. Pilnīgs sviests!

Nākamajā rītā man piezvana Hepfla kundze. Viņa stāsta, ka atvaļinājums beidzies, viņa esot iedegusi brūna un labi atpūtusies. Un nu viņa beidzot grib saņemt atslēgu.

�Tā nav problēma,� nosaku, un mēs norunājam tik��anos uz rītdienas pēcpusdienu.

Pēc (am piezvanu Karlam. Jāapprasās, ko krimināleksperts izdibinājis.

�Es vēl vispār neko neesmu izdibinājis, Franci,� viņ� �ukst klausulē. �Mums te ir da�as seksuāla rakstura epi�zodes veco ļau�u pansionātā. Esmu pilnīgi apkrauts ar darbiem.�

�Seksuāla rakstura epizodes veco ļau�u pansionātā? Neliedziet ta�u vecī�iem kādu prieciņu.�

�Nolādēts, man nav laika.�

�Hepfla kundze rīt vēlētos saņemt mājas atslēgu. Vai tev tur vēl kas vajadzīgs?�

�Nē, nē, viss vajadzīgais man jau ir. Vienīgais, kā man trūkst, ir laiks.�

�Nu par to gan �ēl,� saku. �Tāpēc, ka rit pēcpusdienā es satik�os ar tavu sirdspuķīti, lai nodotu atslēgu. Viņa ir brūni iedegusi un labi atpūtusies.�

Pat telefonā varu sajust, kā Karls nosarkst. Ta�u saruna jau ir beigusies. Izdevība palaista vējā.

�topferu Karls acīmredzot ir strādājis visu nakti. Jo nākamajā dienā viņ� ar savas ekspertīzes rezultātiem padusē stāv manā kabinetā. Kolēģis ir pārspējis pats sevi viņ� smar�o pēc brīvības, tabakas un piedzīvoju�miem, turklāt �o tēlu glīti akcentē neliels piesārtums.

�Viss ir tie�i tā, kā jau tev teicu, Franci. Hepfla māja bija praktiski izdezinficēta, un tādējādi atrastie pirkstu nospiedumi ir glu�i vai zelta vērti,� Karls saka.

�Un cik daudz to ir?�

�Ja gribam būt precīzi, tad �etri. Tie�i �etri d.i/.uli pirkstu nospiedumi.�

�topfers ir necie�ams katrs vārds no viņa kā ar stangām jāizvelk.

�Un kam tad tie pieder?' es turpinu izvaicā�anu. �Nu tātad. Vispirms jau tic ir 1 leplla pirkstu nospie�dumi.�

�Vērtīgs atklājums. Tālāk!�

�Tad arī da�i tavējie. Vai tev nebija cimdu rokās?� �Sākotnēji Hepfls bija tikai pazudis. Tādos gadījumos nekādi cimdi nav vajadzīgi.�

�Nav vajadzīgi. Bet ir derīgi tos uzvilkt.�

�Augstais Dievs! �topfer! Kam pieder atliku�ie pirkstu nospiedumi?�

�Tre�os pilnīgi noteikti ir atstājis tagad jau miru�ais Marsels.�

�Un tie�i kur?�

�Pirmajā stāvā un pagrabā. Tātad SPA templī, ja gribam būt precīzi.�

�Neviens aug�ējā stāvā? Guļamistabā, vannasistabā vai kā tā?�

Karls purina galvu.

�Un ceturtie?�

�Jā, tas nu ir lielais noslēpums, Franci. Ceturto pirk�stu nospiedumu īpa�nieks varētu būt iespējamais slep�kava. �os nospiedumus es atradu visos stāvos.�

�Varētu būt, bet varētu arī nebūt,� saku un pārdo�māju. Zīglchncrs pavisam noteikti bija pirmajā stāvā, ta�u vēl nav pierādīts, ka tie ir viņa pirkstu nospiedumi. Un Hepfls pa to starpu visu noteikti vēl ir tīrījis.

Tad paskatos uz Katla atnestajiem dokumentiem. �Ko vēl esi atradis?�

�Da�as piezīmes ceļojumu katalogā. Skaties!�

Uz kataloga malas ar roku uzskribelēti datumi un cenas. Tas ir Hepfla rokraksts, par to nav nekādu �aubu.

�Varbūt viņ� vēlējās doties atvaļinājumā,� pie sevis nomurk�ku.

�Ja gribam būt precīzi, tad viņi vēlējās doties atvaļi�nājumā,� akcentē Karls, norādot uz aprēķiniem. Viņam taisnība, cena ir dubultota. Tātad brauciens tika plānots divām personām.

Uz kataloga vāka pielipināta uzlīme ar ceļojumu biroja adresi un telefona numuru. Zvanu viņiem. Diem��ēl viņi neesot tiesīgi telefoniski sniegt ziņas par saviem

klientiem. Sieviete vada otrā galā apelē pie manas saprat�nes, bla, bla, bla. Stulbā govs.

Braucam turp. Es domāju, uz ceļojumu biroju. Ta�u tur ir ari tā govs. Sē� pie rakstāmgalda un informē kādu klientu, kur� vēlas atpūsties zemnieku sētā kopā ar bēr�niem un visiem loriniem. Vina ir sasodīti labi informēta.

Nez kāpēc mani tas nepārsteidz.

�Un bērni varēs jāt ar poniju tik bie�i, cik vien pa�iem patiks?� jautā topo�ais lauku prieku baudītājs.

�Tie�i tā,� govs nomaujas aiz sava monitora.

�Un jūrascūciņas, vai tās��

Tagad gan man pietiek. Ar strauju kustību pagrū�u viņiem priek�ā savu dienesta apliecību.

�Ko jūs atļaujaties!� iekliedzas klients, kad nostumju vinu no krēsla.

�Klausieties, jūs abi, mēs izmeklējam slepkavību, vai skaidrs? Slepkava vēl ir uz brīvām kājām. Kari, lūdzu izvadi fermeri ārā.�

Karls klausa uz vārda.

Tad no ceļojumu biroja govs uzzinu, ka Hepfls plā�nojis ceļojumu. Divām personām 1 Iepilam un Buhheimam. �etrpadsmit dienas Sanfrancisko. Apstiprinājums atnācis tie�i tajā dienā, kad rektors pēc pazu�anas atkal bija uzradies.

Tātad viens nu ir skaidrs: ja kādam ir tik grandiozi plāni, viņ� ta�u pēc da�ām stundām nemetīsies zem vilciena. Pat ja bijis tik nepopulārs. Kāds viņam noteikti ir palīdzējis.

Bet kur�?

Mans favorīts, protams, ir Zīglehneru Bruno. Jo viņ� jau vienmēr bija gatavs brīdinājuma �āvienam. Turklāt,

ļoti iespējams, tie ir viņa pirkstu nospiedumi, kurus atrada Karls. Jā, visticamāk, Zīglehners. Tas man vēlreiz kārtīgi jāizpēta.

Bet vispirms braucam uz rektora māju satikt Hepfla kundzi. Jo noruna ir un paliek noruna.

�Skatieties, Hepfla kundze, es jums atgādāju ne tikai atslēgu, bet ari savu pirmklasīgo kolēģi Kārlu �topferu,� saku viņai, tikko esam izkāpu�i no auto.

Karla pietvīkusī galva izskatās sprādzienbīstama.

�Tas gan ir jauki. Mēs jau esam pazīstami,� saka Hepfla kundze un sarokojas ar mums abiem. Atdodu viņai atslēgu.

�Es te iek�ā nedaudz apskatī�os,� viņa turpina. �Var�būt jūs varat vēl kādu brītiņu uzkavēties? Pēc visa, kas noticis, man vienai varētu būt visai nemājīgi.�

�Nē,� es papurinu galvu. �Nekādā gadījumā nevaru palikt, jo dienesta pienākumi mani sauc tālāk. Neiedomā�jams stress un neatliekamas darī�anas.� Tad palūkojos uz Kārlu. �Bet mans kolēģis gan varētu jūs pavadīt, jo viņa darbs ir daudz mierīgāks. Viņ� ir kriminālistikas eksperts.� Es iedro�ino�i uzsitu Karlam uz pleca un tad jau esmu prom.

Pēc divām stundām Hepfla kundze piebrauc pie pa��valdības nama un izlai� Kārlu. Viņ� veikli dodas pie sava trafaretētā auto un iekāpj tajā.

�Kari!� uzkliedzu no sava loga.

Viņ� pagrie�as pret mani. Tad izkāpj un pienāk pie loga. �ķiet, kolēģis kustas kā palēninātā filmā. Arī tad, kad paskatās uz mani.

�Kari? Ar tevi viss kārtībā?� es noprasu.

�Franci,� saka Karls un dumji smaida. �Man prieks tevi redzēt.�

Kas viņam lēcies?

�Vai tev nav labi?�

�Viss �ikiniekā!� viņ� novelk, tad iesē�as ma�īnā un aizbrauc.

Pirms pats dodos prom, uz brīdi ieeju Sūzijas kabi�netā. Kā jau bija sagaidāms, viņas tur nav.

�Cik ilgi galu galā �im sievi�ķim vēl būs atvaļinā�jums?� jautāju kolēģei, norādot uz tuk�o vietu.

�Piedod, es tie�ām nezinu��

�Vienkār�i pasaki datumu, ar to pietiks,� asi pār�traucu vinu.

�Vēl visu �o nedēļu.�

�Skaidrs.�

�Un Sūzija ir ļoti laimīga tur, kur atrodas tagad!" �ī draņķe vēl nosauc man pakaļ.

Kad vakarā ar Ludvigu ejam savu līkumu, pavisam nejau�i nonākam pie dzelzceļa nogrie�ņa, kur Hepfls ņēma savu galu. Tagad �is slie�u posms ir ieguvis pavisam citu nozīmi. Un Ludvigam te ļoti patīk. Vienmēr, kad garām brauc vilciens, viņ� cen�as to panākt. Tiesa, mans uzticamais biedrs spēj noskriet tikai pāris metru, nav jau vairs nekāds jaunais.

Atpakaļceļā �ķērsojam lielu pļavu, nesen kā nopļautu. Smar�o brīni�ķīgi. Apstājos me�malā, jo Ludvigam ir svarīgas darī�anas. Labpatikā atspie�os pret koku un

aplūkoju apkārtni. Un tad es to ieraugu novēro�anas torni. Tas man noteikti jāpapēta tuvāk, tāpēc rāpjos aug�ā. No aug�as paveras brīni�ķīgs skats uz brīni�ķīgo me�u, brīni�ķīgajām pļavām un brīni�ķīgajiem vilcie�niem, kuri traucas cauri brīni�ķīgajām pļavām. Ja �is ir tas pats novēro�anas tornis, kurā Zimmerļu Maksis pavadīja visu Hepfla slepkavības nakti, tad var pieļaut, ka viņ� visu ir redzējis. Visu ir redzējis, tikai neko negrib stāstīt.

Tas nu ir jānoskaidro. Braucu pie Zimmerļiem.

Zitnmerlis stāv savas bodītes priek�ā un pļāpā ar kādu klienti. Piena sivēna grilē�ana, uzņēmuma speciālais pie�dāvājums, bla, bla, bla.

�Servus, Zimmerli. Klau, Maksis ir mājās?� jautāju, tikko izkāpis no auto.

Miesnieks piekrīto�i pamāj un atvadās no Piena sivē�na kundzes.

�Maksi!� viņ� nobļaujas tā, ka nod�inkst loga rūtis.

�Ko?� Maksis atbļauj pretī, ne mazāk skaļi.

�Kāp lejā, atnācis Eberhofera kungs!� kliedz Zimmer�lis smīnēdams.

�Tūliņ!� atskan no aug�ienes.

Tā kā jau atrodos �eit, veicu da�us pasūtījumus. Mani māc izsalkums, un miesnieka bodīte izskatās kā īsta lei�putrija. Paiet krietns brīdis, bet no Mak�a vēl joprojām ne miņas.

�Tas ieilgst,� tāpat vien nosaku.

�Jā, jaunatnei laikam ir pavisam cita laika izjūta. Kad saucu Maksi uz brokastīm, tad esmu priecīgs, ja

viņ� ierodas uz pusdienām,� stāsta Zimmerlis, slaucī�dams leti.

�Varbūt man pa�am labāk uziet aug�ā?� ieminos, bet tad brīnumainā kārtā pumpainis jau stāv durvis.

�Klau, Maksi, es nupat atradu tavu novēro�anas torni. Tie�i me�malā. Ar brīni�ķīgu skatu uz pļavu, vai ne?�

Viņ� piekrīto�i paloka galvu, manuprāt, nedaudz piesardzīgi.

�Un, nepārprotami, ar lielisku skatu uz dzelzceļu.�

�Neko neredzēju, neko nedzirdēju,� saka Maksis un izvelk no T krekla apak�as austiņas. �Klausījos mūziku, un viss.�

�Tomēr, ja kāds neko nedzird, tad viņ� jau automā�tiski nekļūst akls,� es aizrādu, un man neviļus prātā ienāk Ome. Viņas acis ir tik modras kā vanagam.

�Man tā bija. Jo es nedaudz pa�illoju.�

�Un tad acis automātiski aizveras?�

Tīnis atkal paloka galvu un sapīcis juma: Vai tagad varu iet?�

�Ja tu man tagad melo, �alīt, es dabū�u to zināt, skaidrs? Es izmeklēju slepkavību, te katra liecība ir svarīga. Uzaicinā�u tevi par liecinieku, un tu nonāksi tādās jautājumu krustugunīs, ka �is piedzīvojums tev vēl gadiem sapņos rādīsies.�

�Papu, vai viņ� drīkst ar mani tā runāt?� jautā pum�painis.

�Es sēdē�u tiesas zālē, mans dēls. Un, ja viņi tevi pie�ķers nepatiesā liecībā, man diem�ēl būs jāsaskalda tevi gabalos.� Zimmerlis ar gaļas cirvi rokā pieiet pie dēla un dramatiski pārbola acis. �Tagad zūdi kokos!�

Puika pazūd.

�Tu tie�ām domā, ka Maksis kaut ko ir redzējis?� miesnieks tagad vēr�as pie manis un pāri letei sniedz pirkumu.

�Tīri teorētiski viņam kaut kas bija jāredz. No novē�ro�anas torņa paveras pirmklasīgs skats uz negadījuma vietu. Kā no teātra lo�as, vai zini. Bet, ja acis ciet, tad arī pati izdevīgākā vieta nav ne sūda vērta.�

�Kuram nu stāsti. Tie�i tāpat es nodomāju katru vakaru, kad kāpju gultā pie Gizelas. Viņai arī pastāvīgi acis ir ciet, un viņa pa�u labāko vienmēr palai� garām.�

Kā redzu, mēs lieliski saprotamies.

Ludvigs dabū vienu desas �ķēli, tad dodamies mājās un es iepriecinu Omi ar leiputrijas delikatesēm.

Nākamajā rītā vispirms dodos uz atslēdznieku darb�nīcu, kurā īsu laiku bija nodarbināts Zīglehners. Kungs, kur� mani sagaida, ir veco laiku cilvēks ar bārdu līdz nabai. Viņ� pastāsta, ka darbnīca apkalpo klientus div�desmit �etras stundas diennaktī un telefoniski ir iespē�jams saņemt palīdzību jebkurā laikā. īpa�i daudz zvanu esot naktīs, jo tad nevienam negriboties modināt kaimi�ņus, lai paņemtu rezerves atslēgu. Vairums cilvēku labāk izsaucot atslēdznieku. Da�kārt vienā naktī esot pat divi trīs izsaukumi, bet, tā kā vecuma dēl viņ� vairs nevarot visu paspēt, radusies ideja par palīgu. Proti, da�as nak�tis nedēļā viņa vietā varētu pastrādāt palīgs, tad pārējo nedēļu viņ� pats tiktu galā. Pieteicies Zīglehners, kur� izrādījies pietiekami apķērīgs. Da�as dienas iestrādājies,

un viss kārtībā. Acīmredzot Bruno sevi parādījis no labākās puses.

�īstens dabas dots talants,� saka Di�bārdis. �Viņ� atdarīja slēdzenes tik ātri, ka ne acis nepaspēju samirk��ķināt.�

�Jā,� saku. �Man vienreiz bija laime to redzēt. Gāja kā smērēts. Pie sevis vēl nodomāju: cik vienkār�s darbs! Lai gan jāsaka, smēru dēļ tas man varētu krist uz nerviem.� �Kādu smēru?�

�Nu Zīglehners pēc durvju atvēr�anas bija noziedies ar smēreļļu līdz elkoņiem.�

Vecais purina galvu. �Nē, nē, mans draugs, ja vien jums nav jāatver simtgadīga slēdzene, tad vispār nekāda eļļa nav vajadzīga. Vismaz mūsdienu slēdzenēm noteikti ne.

�Bet ka es jums saku Zīglehners gan no priek us, gan pakaļas bija nosmērējies ar eļļu.�

�Tad viņ�, visticamāk, gribēja izrādīt ies. lai jums neliktos, ka tas ir tik vienkār�i. Jebkura gadījumā eļļa viņam vajadzīga nebija.�

To Di�bārdis pasaka ar tādu pārliecību, ka man vairs nav ko piebilst.

�Un kāpēc viņa �eit vairs nav, �ī lieliskā atslēgu meis�tara, ja jau jūs ar viņa darbu bijāt tik ļoti apmierināts?� �Ziniet, tas ilga tikai da�as dienas. Tad viņ� pārdo�māja. Vienkār�i piezvanīja un pateica, ka vairs nenāks. Viss. Bez turpmākiem paskaidrojumiem. Varbūt jums gadījumā vajadzīgs papildu darbiņ�?�

Nē, ne par kādu naudu. Un nu man jāiet.

Kad ierodos savā kabinetā, ari Sūzija ir klāt. Ne jau tie�i pie manis, bet gan savā kabinetā. Lai nu kā, viņa ir atgriezusies. Ar ieģipsētu roku. Nūja, ko gan citu varēja gaidīt!

�Kas tad mums te atgriezies!� saku cik iespējams nepiespiesti un dodos kafijas automāta virzienā.

Kafijkanna it tuk�a, lielisks sākums.

�Un ko tu izdarīji ar savu roku?� tagad pajautāju.

�Salauzu.�

Precīza atbilde, tomēr ne sevi�ķi izsmeļo�a.

�Aha. Un tie�i kā tas notiks?�

�Sērfojot.�

Sērfojot?! Tūliņ nobeig�os no smiekliem. Sūzija ta�u nemāk pat ar kamaniņām no kalna nobraukt, par slēpēm vispār nav ko runāt. Un nu viņa grib sērfot! Tie�ām neko citu te nevarēja sagaidīt.

�C-

Sap?

�Viss normas robe�ās.�

Tā mēs nekur tālu netiksim.

�Zini, tā mēs nekur tālu netiksim,� es nosaku.

�Man ari nav nekāda nodoma ar tevi tikt kur tālāk. Ar to, cik tālu esam t iku�i līdz �im, ir vairāk nekā pietie�kami, ja vēlies zināt.�

Tagad gan esmu uz pakaļas. Un nedaudz apvainojies.

Apgrie�os un eju prom.

To nu gan es neesmu pelnījis. Nekādā gadījumā.

Par darbu vispār nav ko domāt, tāpēc pagatavoju sev da�as papīra lidma�īnas un lidinu i.is pa istabu.

Ienāk birģermeistars.

�Ak, atkal ar darbiem apkrāvies, l berhofera kungs.� Viņ� nosē�as man pretī, un nākamā lidma�īna nolai�as tie�i uz viņa galvas. Starp citu, matu rotu daļēji zaudēju��ais pauris ir lielisks lidlauks.

�Liecieties ta�u mierā!� birģermeistars man uzbļauj.

Vienu es tomēr vēl aizlidinu, bet tad mani lidaparāti ir izbeigu�ies. Tā kā būtu jāceļas aug�ā, bet par to nav ko domāt.

�Eberhofer!� viņ� atkal ieaurojas.

Vai jau minēju, ka �im kungam ir nosliece uz histēriskumu?

�Savācieties ta�u vienreiz! Man ar jums ir kas apsprie��ams,� birģermeistars turpina uzbrukumu.

Viņam ar mani ir kas apsprie�ams, ko neteiksi. It kā tas mani interesētu. Nu bet labi noņemu kājas no rakstāmgalda un pievēr�os viņam.

�Tātad kas par lietu?� jautāju.

�Redz, ir radusies jauna situācija, mīļais Eberhofera kungs, kura mums īstermiņā jādisponē. Un tāpēc mums visiem jāpiepūlas turēties kopā. Jo esam ta�u maza komūna. Tikai tā mēs esam gatavi produktīvi funkcionēt, vai ne?

�Ja tas jums nesagādā grūtības, vai jūs, lūdzu, varētu pievērsties lietas būtībai? Galu galā man ir arī citi darbi, ko darīt, ne tikai tērzēt ar jums,� saku.

�Piemēram, lidināt papīra lidma�īnas, kā redzu.� Bir�ģermeistars pieceļas kājās un paskatās pa logu. �Bet lai nu tas paliek, mīļais Eberhofera kungs.�

Mīļais Eberhofera kungs? Uz vēmienu velko�a frāze. �Ko jūs gribat?� uzbļauju, varbūt nedaudz par skaļu savai dienesta pakāpei. Bet birģermeistars paliek mierīgs. Ļoti profesionāli.

�Lieta tāda, ka nabaga Sūzija tagad ir uz slimības lapas. Un t.ipēc man būs vajadzīga jūsu palīdzība. Precī�zāk meitenēm blakuskabinetā. Ne jau visu laiku, tikai dego�os gadījumos.�

�Tātad man jums būs jākalpo par skrīveri?�

�Tikai ekstrēmos gadījumos. Citādi, protams, ne.� �Cik ilgi jāārstē tāds lūzums? �etras nedēļas? Se�as?� �Jā, mīļais Eberhofera kungs, bet �is gadījums diem��ēl ir nedaudz citāds. Tāpēc, ka arī pēc tam Sūzija vairs neatgriezīsies. Vai saprotat?�

Ko gan tas nozīmē? Kāpēc viņ� te tā laipo? Kāpēc lai Sūzija nenāktu atpakaļ? Kur tad viņa paliks?

Jautājums pēc jautājuma, bet birģermeistars nav glu�i tas cilvēks, no kura es vēlētos saņemt atbildes. Tāpēc dodos pa tie�o uz Sūzijas kabinetu.

�Uz cik ilgu laiku tev ir slimības lapa?�

�Izskatās, ka uz se�ām nedēļām.�

�Un pēc tam?�

�Tad man atkal jāiet pie ārsta.�

�Ne jau par to es jautāju. Es domāju tad, kad atkal izveseļosies. Ko tie�i esi izdomājusi darīt tad?�

�Ak, Franci, nu redzi��

Tagad man jāapsē�as. Saprotu, ka to, ko tagad dzir�dē�u, nevarē�u izturēt, stāvot kājās.

�Redzi, es palūdzu atvaļinājumu. Bezalgas atvaļinā�jumu. Jo man arī kas cits no pasaules ir jāredz.� Viņa notupstas pie manis un sāk glaudīt man elkoni.

�Tas ir tas itālis, pareizi? Tu gribi uz Itāliju. Nekā cita no pasaules tev nevajag. Tu tikai gribi dievināt to tipinu. To Luku Toni.�

�Tev taisnība, akurāt tā viņ� izskatās. Bet kā tu to zini?� Sūzija pieceļas.

�Es zinu arī daudz ko citu, dārgumiņ. Piemēram, to, ka tu ar viņu nekad nebūsi laimīga.�

�Bet ar tevi arī ne, Franci,� viņa pasaka un atglau� manus matus. Viņas rokas locītava smar�o pēc lavandas un jasmīna. Tūlīt vem�u.

Atgrie�os savā kabinetā. Birģermeistars sē� manā vieta pie rakstāmgalda un spēlējas ar manu lodī�u pildspalvu.

�Ja jums ir nodoms man uzkraut Sūzijas darbus, tad jau rīt man būs lauztas abas rokas. Zinu prasmīgus ļaudis, kuri to var izdarīt. Turklāt gandrīz bez sāpēm.�

Birģermeistars pieceļas un iet uz durvīm.

�Lodī�u pildspalva!� vēl uzbļauju viņam nopakaļ.

Viņ� atgrie�as un noliek pildspalvu uz mana galda.

Nu tā jau ir labāk.

Mājupceļā izmetu nelielu līkumu. Ja precīzāk, tad divdesmit trīs kilometrus turp un atpakaļ. Līdz automā�tiskajai ma�īnu mazgātavai. Braucamais ta�u kādreiz ir jānopucē. Tas nu dzīvē ir patie�ām būtiski tīrs autiņ�. Paņemu pilno tīrī�anas programmu ar visu, kas tur pie�deras. las joks man izmaksā deviņpadsmit deviņdesmit. Pavisam vienkār�i. Kopumā izbraucu cauri mazgātavai septiņas reizes, un tagad �aubu vairs nav tā kaste bei�dzot ir tīra.

Tikko ieripoju pagalmā, uzreiz ieraugu Leopolda autiņu. �ie apciemojumi pamazām izvēr�as par murgu.

�Hei, hei, hei, brālīt!� viņ� jau sauc, kaut neesmu vēl lāgā ienācis pa durvīm.

�Kas tad tev par priekiem?� jautāju.

Visa ģimene staro priekā, lai gan pēc ēdiena nesmar�o. Pieeju pie pavarda. Visi katli spīd un laistās un ir absolūti tuk�i.

�Nē, Franci, �odien nekas netiek vārīts,� Leopolds jestri sauc. ��odien es jūs ielūdzu uz maltīti, jo esmu nokārtojis �ķir�anos. Nu jau �etras ar pusi stundas esmu brīvs vīrietis.�

�Tad jau tevi sirsnīgi apsveicu.�

�Ne, ar to nevienu nemēdz apsveikt,� saka Leopolds. �Būt par brīvu vīrieti ir no�ēlojami. Apsveikt varēsi pēc se�ām nedēļām, vai ne, Panida. Jo tad mēs precēsimies.�

� las gan ir brīni�ķīgi.� Godīgi sakot, knapi turos uz kājām.

�Nu tad dodamies,� ierosina Leopolds.

�Uz kurieni dosimies?� vēl gribu zināt.

�Pie itāļiem, protams. Pica un pasta! Pieēdīsimies līdz ūkai, vai ne, Papu!� Vecais siekalcūķis jau ir ekstāzē.

Palieku mājās. Ko tur vairs piebilst.

Pats par sevi saprotams, ka kopā ar mani paliek arī Su�ija. Laikus jāsāk sargāt jauno paaudzi no itāļu tautas ļaunajām mahinācijām.

Cūkkūtī uz galda nolikta aploksne, kuru sūtījis Birkenbergers. Tajā iek�ā ir rēķini no viņa lieliskās Sūzijas izseko�anas akcijas. Tas, ko es ieraugu, liek sa�ķobīties ceļgaliem. Ķeru pēc telefona klausules.

�Saki man, tu bezgalīgi bezkaunīgais dirsuli, ko tu ar to domā? Vai patie�ām ceri, ka es to visu apmaksā�u?� �ukstu klausulē. Rūķdegune ir iemigusi, un es viņu nekādā gadījumā negribu uzmodināt.

�Hallo� hallo! Kas runā? Lūdzu, skaļāk!� aicina vecais nelietis.

Mana pulsa sitieni ir sasniegu�i kritisko rohr/u. Izeju pagalmā un aizveru aiz sevis durvis.

�Te Eberhofers, kuru tu vēlies pavisam smalki ap�maukt.�

�Ap�maukt? Tās ir tikai izmaksas, kā bija norunāts.�

�Bet nebija runāts par pieczvaig�ņu hoteli!�

�To ta�u jau teicu, Franci. Ne tuvu, ne tālu nebija dabūjama neviena cita istaba.�

�Divi simti divdesmit par nakti!�

�Man �ēl.�

�Un ēdiens? Vārds �pica� te nav minēts nevienu reizi. Tikai pats labākais: trīs. ēdieni ar zivīm un austerēm, īpa�ie salāti un deserts. Ūdens, vīns, espreso. Vai lasīt tālāk?�

�Manis dēļ ne. Es jau vēl atceros, ko esmu pasūtījis. Bet, ja tu tā vēlies, vari turpināt.�

Kā tad! Nolieku klausuli.

Diena ir totāli sadirsta.

Pēc daudzām stundām ierodas lustīgā �ķir�anās svi�nētāju kompānija. Diezgan pamatīgā reibumā. Leopolds, pilns kā zeķe, pārdipina pāri pagalmam un izstiepj rokas man pretī.

�Nu? Un kas tagad būs? Mīļo brālīt, danco ar mani?� es jautāju.

�Un kāpēc gan ne? Nāc, Franci, neesi ta�u tik nūģīgs. Skat, mēs tev atvedām picu.�

Leopolds izrauj Panidai no rokām kartona kārbu un sniedz to man kā nez kādu dārgumu. Viņ� atver vāku, un es jūtu, ka pica vēl ir silta. Tāda lieliski iederas Leopolda ģīmī. Tad apgrie�os un eju atpakaļ uz savu cūkkūti.

Durvis ciet, un beigta balle.

Pēc �īsdienas notikumiem iecerētā nakts atpūta ne�sniedz gaidīto atslābumu. Iegūto brīvo laiku izmantoju, lai pārdomātu HepHa lietu.

No rīta esmu visai sapīcis un sākumā nemaz nebraucu uz darbu. Tur kaut kāds birģermeistars vai kaut kāda Sūzija var mani izprovocēt uz iero�a pielietojumu. Tā vietā pa taisno dodos uz Landshūti. Galu galā Angija it jauki mani ielūdza padzert kafiju.

Turklāt es vēlos paskatīties, vai mans plāns realizēsies. Diezgan ilgi zvanu pie durvīm, līdz viņa man atver. Tērpusies naktskreklā.

�Franci? Ko tu te dari? Cik īsti ir pulkstenis?� Angija jautā.

Paeju viņai garām un dodos tie�i uz virtuvi.

�Ir divdesmit minūtes pāri se�iem. Vai es tevi uzmodi�nāju?� tagad jautāju es. Vienlaikus uzlieku vārīties kafiju. �Tā varētu teikt,� atbild Angija.

Te briesmīgi o� pēc dūmiem. Iespējams, Zīglehners bijis ciemos. Vai varbūt viņ� joprojām mētājas te kaut kur tuvumā?

�Ko tu gribi?� jautā mājasmāte un sāk nokopt galdu. �Tu pati mani ielūdzi. Uz kafiju. Jau aizmirsi?�

�Nē, protams, ne. Bet es drīzāk domāju par pēcpus-

I � �

(lienu.

�Ja tu tā vēlies, varu palikt līdz pēcpusdienai.�

Viņa pasmaida.

�Vai mājās esi viena?�

�Jā, kur� gan vēl te varētu būt?�

�Nu, piemēram, Bruno.�

Angija pakrata galvu. Tad ielej kafiju un no ledus�skapja izņem pienu.

�Tagad izskatās, ka tavs Marsels ir Hepfla slepkava,� es spļauju ārā tā pavisam vienkār�i, bez ievada.

Viņai no rokas izkrīt karote. Tie�ā trāpījumā kafijas tasē. Ap�ēliņ, katru reizi tāda cūko�anās ar �o sievi�ķi.

Paņemu no izlietnes lupatu un saslauku peļķi.

�Kas tagad būs, Franci?� Angija man jautā trīco�ā balsī.

�Ir atrasis liecinieks, vai zini. Viņ� visu redzējis no kāda novēro�anas torņa. Arī to, kā tavs Marsels uzlicis Hepflu uz sliedēm, lā teikt, aculiecinieks. Slepkavības lie�cinieks. Binoklis, mēncsgaisma. Manuprāt, pietiekami.�

�Franci, lūdzu!� Viņa pielec kājās un turpina stingrā tonī: �Tagad, lūdzu, ej!�

�odien nav nekādu apskāvienu. Fzeju pa durvīm, nokāpju pa kāpnēm, �ķērsoju pagalmu un palieku stāvam aiz mūra sienas. Tad palūru ap stūri.

Virtuves aizkars sakustas.

Pēc desmit minūtēm pa parādes durvīm iznāk Zīglehners. Viņ� iekāpj automa�īnā un aizbrauc.

Man nekur nav jāsteidzas. Es zinu, uz kurieni viņ� brauc.

�Lielisks skats, vai ne,� uzsaucu viņam, tikko esmu klāt.

Zīglehners stāv torņa skatu laukumā un raugās tālumā, ar roku aizsargādamies no saules. �Lielisks skats,� viņ� man piekrīt.

Vēl bridi viņ� uzkavējas aug�ā, lai izpētītu dzelzceļu. Ik katru vissīkāko milimetru. Tad lēnām nokāpj lejā, pakāpienu pēc pakāpiena.

Kad nu beidzot Zīglehners ir lejā, viņ� pēk�ņi sagrābj mani aiz apkakles. Visai pamatīgi sagrābj.

�Teik�u tev vienu, mans draugs. Savu Angiju es ne�ļau�u pazudināt. Nevienam. Jo īpa�i jau tev. Viņas sirds lūst! Vai vari to saprast? Marsels tagad ir beigts, un ar to vajadzētu pietikt. Bet viņa piemiņu es neļau�u iemīt dubļos. Nekad! Tā ka zini!�

�Ja tu tūlīt nepalaidīsi mani vaļā, Bruno, es sa�au�u tev ceļus.�

Viņ� mani palai� vaļā un atvēcinās kā no uzmācīga kustoņa. Tad apgrie�as un dodas uz auto.

�To varēs izlasīt visās avīzēs, Zīglehncr. Visās nolāpī�tajās avīzēs, vai dzirdi. Kaut vai uz galvas vari nostāties!� es nosaucu viņam pakaļ.

Bruno tik atmet ar roku un aizbrauc.

Kā jau varēja paredzēt, drīz iezvanās mans telefons. Tā ir Angija, kura vaimanā tā, ka ne iedomāties nevar. Nekā nebija, saku. �odien ir piektdiena, pirmdien notiks preses konference, un tad viss nāks gaismā, lai arī ko viņa tagad teiktu. Galu galā pasaulei ir tiesības uzzināt visu patiesību par rektoru Hepflu. Te nu nekāda dumja vaimanā�ana nelīdzēs. �ajā jautājumā esmu nelokāms.

Kad uz pusdienlaiku atgrie�os savā kabinetā, koridorā iet vaļā tāds trādirīdis, ka sienas līgojas. Sapulcējusies ne tikai visa pa�valdība, bet arī bariņ� nepiedero�u ļau�u. Varētu pat teikt, ka sanācis viss ciems. Sūzija stāv jezgas centrā un tiek spaidīta no visām pusēm.

Skaidrs, atvadu svinības. Viņa �odien aizbrauc. Savā jaunajā dzīvē.

Urā.

Pats par sevi saprotams, ka piedalās ari Paps un Ome. Skatieni, kas tiek veltīti man, nemaz nespētu būt vēl nicino�āki. Tā kā nevēlos �eit pievemt grīdu, tad taisos uz māju.

Tikko kā esmu pagriezies un spēris da�us soļus, man pakaļ atskrien Sūzija. Trauci, vai tu nemaz negribi novē�lēt man laimi?� viņa jautā.

�Nē, nolādēts, to es negribu! Gribu, lai tu salauz arī otru roku. Tad gan paskatīsimies, vai tavs smalkais itālis arī pakaļu tev noslaucīs.�

Sūzija stāv tie�i pie vīteņrozēm, kas rotā rātsnama sienu. Viņas rozīgi sarkanīgā vasaras kleita izskatās kā radīta tie�i �im fonam. Mati ir sasprausti uz aug�u, da�as sprogas pland vējā.

�Franci,� Sūzija bilst pavisam klusi un uzliek savu roku uz manējās.

�Daudz laimes,� nosaku un iekāpju savā automa�īnā.

la tagad it ideāli tīra, nav kur piesieties. Ieslēdzu motoru un, riepām kaucot, aizjoņoju garām Sūzijai. Atpakaļskata spogulī redzu, kā viņa slauka acis. Viņai nu gan tagad nevajadzētu raudāt galu galā ne jau es viņu pametu.

Vakarā, kad ar Ludvigu ejam savu likumu, atkal satie�kam nūjo�anas fanus. Flecingers un Zimmerlis trenējas patiesi priek�zīmīgi. Norunājam vēlāk tikties pie Volfija uz vienu alu.

�Sūzija nu ir prom," saka Paps, tikko esmu ienācis virtuvē.

�Tur neko nevar darīt,� es nevērīgi atmetu.

�Nu jau tie�ām vairs ne,� piebilst Paps.

Pieceļos no galda, jo nu jau man tas sāk riebties.

�Uz kurieni tad tagad sataisījies?� Paps neliekas mierā.

�Piedzerties līdz komai.�

�Paklau, rīt ieradīsies Su�ija, to liec aiz auss. Jo Leo�poldam uz viņa grāmatu tirgotavu atnāks nāvīgi svarīgs bestselleru autors. Viņam būs uzstā�anās, un Panida �ajā sakarā taisīs bufeti. Taizemie�u. Tāpēc mazā paliks pie mums.�

�Un kāda man tur daļa?� pajautāju, kaut gan zinu atbildi jau iepriek�.

�Nu tāda, ka Su�ija gribēs gulēt pie tevis. Tu ta�u zini, kā tas ir.�

�Jā, tam es esmu labs diezgan, vai ne. Bet visādi citādi Franci var zākāt, kā vien ienāk prātā. Tas jau ir tikai Francis, kur� pacietīs visu.�

�Tu tie�ām paciet visu,� saka Paps.

�Kungi, tagad pietiek! Ar savu mū�īgo strīdē�anos jūs mani vienreiz kapā iedzīsiet!� mums uzbļauj Ome.

Pieeju viņai klāt un iedodu bu�iņu uz vaiga, lai viņa nomierinātos.

�Tinies, tu idiot,� viņa man tik un tā uzbļauj, izvai�roties no manām maiguma izpausmēm. �Labāk pielūko, ka Sūzija atkal atgrie�as atpakaļ.� Tad Ome pieceļas un aiz�ļūkā uz durvīm. �Patiesi, �ie stulbie vīri�ķi ta�u pilnīgi nekam nav derīgi.�

Kad ienāku pie Volfija, abi nūju dīdītāji jau ir priek�ā. Dzer ābolu sulu ar minerālūdeni. Vairāk neviena krogū nav.

�Servus, saimniek,� saucu jau no sliek�ņa. �D�ekiju un A( \ pie tam tūlīt!�

Volfijs mani saprot no pusvārda. Es momentā dabūju limonādes glāzi ar Jack Daniels, un no skandām sāk aurot AC/DC. Pa smalko. Tā ir labi. Da�os dzīves brī�os tās ir vienīgās derīgās zāles.

Abi nūjo�anas entuziasti vēl brītiņu turpina rūpēties par savu veselību, bet tad tomēr padodas.

�Autiņi un sievi�ķi,� kādā brīdī ieminas Flecingers, �tās ir svarīgākās lietas, kuras vīrie�a cilvēkam vispār vajadzīgs. Un tas arī ir tas, par ko viņ� pamatā satraucas.�

Vieds vīrs �is Flecingers.

�Tas var atgadīties pat ar Ferrari. Sākumā �ķiet, ka tev pieder sasodīti brīnumaina lieta, bet tad nākas secināt, ka tāda bleķu kaudze vien ir, vai ne.�

�Kuram nu to saki!� man jāpiebalso.

� Tie�i tā, bleķu kaudze. Kārdino�i iepakota, tomēr bleķis ir un paliek bleķis,� Flecingers turpina, kaut gan vārdus �bleķis ir un paliek bleķis� viņ� spēj sastiķēt tikai ar tre�o piegājienu.

Tā nu mēs kādu laiku parunājamies par sievi�ķiem un autiņiem. Vēlāk spēlējam gaisa ģitāras. Arī Volfijs pie�vienojas. Starp citu, krodzinieks izrādās pirmklasīgs gaisa ģitāru spēlētājs. Man rodas aizdomas, ka viņ� slepeni trenējas ik mirkli, kad krogū nav apmeklētāju.

Mājupceļā runas iegrozās par Sūziju. Un tiem diviem prātvēderiem ir tūkstots un viena ideja, kā viņu atgūt atpakaļ.

It kā es to gribētu. Pasarg Dievs!

Diem�ēl �īs runas mani nepadara priecīgāku, es lab�prāt viņiem abiem iedotu sejā. Bet, tā kā labi apzinos, kas piedienas un kas ne, tad tā vietā izdauzu loga rūti. Sūzijas guļamistabas loga rūti. Stikls plīst ar lielu troksni, un tūksto�iem mazu lausku aizlido naktī.

Esmu nogājis tikai da�us soļus, kad iezvanās mans telefons. Runā Sūzijas kaimiņ�. Viņ� teic, ka man noteikti tūlīt pat jānāk �urp. Kaut kāds dirsulis esot nupat izsitis logu. Ar to nodarbo�os, tiklīdz varē�u atrauties no saviem dienesta pienākumiem, pasaku un beidzu sarunu.

Tad man jāizsniedz Flecingers Marijai. Tas nav for�i, jo apkures haltūrists vairs nevar noturēties uz kājām un mājā ierāpo uz visām �etrām.

�Viņ� nu gan ir pietempies,� Marija saka nedaudz pārmeto�i.

�Nu redz, kā tas ir, viņ� jau nemaz vairs nevar turēt, jo dienu no dienas pļumpē tikai ābolu sulu ar minerāl�ūdeni,� es paskaidroju un tad arī pats dodos mājās.

Pamo�anās nākamajā rītā ir skarba. Par brokastīm vispār nevar būt ne runas, ja pieņem, ka aspirīns nav brokastis.

Ome mani pamodina uz pusdienām. Iespeķots stirnas muguras gabals ir brīni�ķīga maltīte tikai ar notei�kumu, ka ēdējs nejūtas tik draņķīgi kā es tagad. Neko nevaru norit. Pat pie labākās gribas ne. Apvainotā pavāriene atsaka manam galda nokop�anas piedāvājumam, bet �obrīd man tas ne�ķiet nāvējo�i. �obrīd tas nozīmē vien to, ka nekavējoties varu atgriezties savā zvilnī. Pēc�pusdienu pavadu snauduļojot.

M.uii pamodina telefons. Ir piezvanījusi Angija, gatava pieraudat klausuli. Kaut kam tādam man tagad nav spēka. Nolieku klausuli.

Drīz pēc tam piezvana Birkenbergers. Arī viņ� vai�manā klausulē. Par gadiem ilgu�o draudzību un visu ar to saistīto. Par to viņam būtu vajadzējis padomāt agrāk. Arī tam man �obrīd nav spēka. Nolieku klausuli.

Tad ņemu un izslēdzu telefonu, lai nepiedzīvotu kaut ko vēl ļaunāku. Kur� vēl man varētu piezvanīt? Pāvests? Lai pieprasītu atjaunot mieru visā pasaulē?

Vakarpusē cūkkūtī ierodas Paps ar Su�iju uz rokām. Sīkaļa esot svaigi pārtīta un pabarota, viņ� saka, viss pārē�jais tagad esot manā ziņā. �ī iemesla dēļ viņ� arī manā vietā bijis pastaigā ar Ludvigu. Ar savu savainoto kāju! Tomēr tas ir labi, jo uz ilgām aktivitātēm svaigā gaisā nemaz neesmu spējīgs.

Su�ija Papa rokās niķojas, un viņai jau tīri labi sanāk. Tie vairs nav vārgie bēbja pīkstieni, drīzāk gan plūsto�a ņerkstē�ana. Brīni�ķīgi.

Tiklīdz mazā ierauga mani, tā sāk smieties un Paps jau ir vēsture. Viņ� pavisam neticīgi purina galvu.

Tad istabā ienāk Ome, sev līdzi stiepdama termosu. �Skat, puika, es tev pagatavoju da�as tvaicētās nūdeles. Tie�i tā, kā tev gar�o. Ar pa�taisītu vaniļas mērci. Tā ta�u tev gar�o, vai ne? Pēc tādas glupas �ūpo�anas kaut kas ir jāēd. Domāju, tavai māgai tas darīs labu.�

Ome lietpratīgi sakārto galdu. Viņa vienkār�i zina, kas Francim ir vajadzīgs. Tad tie abi novēl labu nakti un mēs ar Su�iju paliekam divatā. Es viņai mazliet padziedu, viņa smejas. Tas ir jauki. Izskatās, ka sīkaļai patīk mans dziedājums.

Vismaz kādu brīdi. Jo tad Paps atkal ieslēdz savus bītlus un es ar savu aizsmaku�o balsi, kuru man vakar pie�ķīra D�ekijs, pie labākās gribas nevaru turēt līdzi. Why don�t we do it in the road atskan no skandām. Par spīti troksnim, Su�ija jau drīz berzē acis. Vēl pēc pāris mirkļiem viņa ir aizmigusi.

Pavisam uzmanīgi noguldu mazo zvilnī un apsedzu. Viņa izskatās kā eņģelis. Kā taizemie�u eņģelis. Protams, ja neņem vērā degunu.

Tikko esmu pieķēries pie ēdiena, kad atsprāgst cūk�kūts durvis un manā priek�ā stāv Zīglehners. Tikai tā man �obrīd vēl trūka. It kā nepietiktu ar paģirām un mazu bērnu.

�Kas u v vajadzīgs?� jautāju visai nedraudzīgi, jo va�dos no pieņēmuma, ka viņu �urp nav atdzinu�as ilgas pēc manis.

�Ko es no tevis gribu, to jau nu gan tev varu pateikt, Eberhofer,� Zīglehners lecīgi saka un atbalstās pret sienu. �Es tev visu saimniecību nosvilinā�u, ja beidzot neliksi mūs mierā.�

Sāku ēst savas tvaicētās nūdeles, jo tas varētu nepār�protami paust garlaikotību, kuru tagad vēlos demon�strēt. Nūdeles patiesi ir dievi�ķas. No ārpuses stingras, bet iek�pusē gaisīgas un mīkstas kā sviests. Un mērce� mmm, trūkst vārdu, lai to raksturotu. Ome lieliski zina, kā saglābt traumētu kuņģi.

�Tu vari svilināt, ko vien vēlies, Bruno. Tas ne mazākā mērā netraucēs man izmeklēt �o gadījumu.�

�Bet tu esi uz nepareizajām pēdām, vai saproti. Marselam ar to nav pilnīgi nekāda sakara. Un Angija�� Zīglehners atsperas no sienas un nāk man tie�i klāt, ar abām rokām atbalstās pret galda virsmu un noliecas pār

mani. �Angija sevi nogalinās, ja atzīsi Marselu par vainīgu slepkavībā.� Viņ� elso man tie�i sejā.

"Bet kādam ir jābūt vainīgam. Un galu galā ir arī aculiecinieki. Tu pats pārliecinājies par lielisko skatu no novēro�anas torņa, vai ne?�

�Dievs augstais! Tas tavs aculiecinieks varētu arī kļū�dīties.�

�Ber, kamēr man nebūs neviena cita aizdomās turamā, es palik�u pie �īs versijas un no tās neatkāp�os. Ne par vienu milimetru. Skaidrs?�

�Ap�ēlojies, Eberhofer, tas puika ta�u pat mu�ai neva�rēja nodarīt pāri.�

�Neviens nevar zināt, kas slēpjas otrā cilvēkā, vai ne? Da�s labs izskatās dievi�ķi bezgrēcīgs, bet patiesībā ir gatavais elles izdzimums.�

Zīglehners staigā �urpu turpu pa cūkkūti. Skaidri redzams, ka viņa nervi ir saspringti līdz beidzamajam. Diem�ēl man ir nekļūdīga nojausma par nervoziem cil�vēkiem. Tā tīri profesionāli.

�Varbūt tas bija kopdarbs?� es skaļi domāju. �Varbūt tāds kā ģimenes pasākums?�

�Ko tu ar to domā?� Zīglehners vēlas zināt un atkal nāk man virsū.

�Redzi, Hepfla mājā mēs atradām arī tavus pirkstu nospiedumus, Bruno. Ne tikai tavas atvases.�

�Nu kā gan citādi! Es ta�u tev atslēdzu durvis. Jau aizmirsi? Pēc tam nomazgāju rokas, jo tās bija noķēpātas ar smēreļļu. Patie�ām neatceries tik vienkār�as lietas? Un vispār no kurienes tev ir mani pirkstu nospiedumi, ko?�

�Zīglehner, nekļūsti nu smieklīgs! Smēreļļa vienkār�i bija triks, jo tu jau toreiz zināji, ka aizdomas kaut kad var krist uz tevi. Tāpēc arī laikus sagatavojies, vai ne? Un vēl kas manā klātbūtnē tu biji tikai pirmajā stāvā, citur nekur, tomēr tavi pirkstu nospiedumi atrodami pa visu māju! Kā tu to izskaidrosi?�

Tagad pavisam noteikti pārsvars ir manā pusē. To skaidri jūtu. Zīglehners nesakarīgi joņo pa cūkkūti, un viņa skatiens ir zvērīgs. Beigu beigās viņ� apsē�as zvilnī.

Un atklāj Su�iju.

Ta, kas mums te tāds?� viņ� jautā ar jocīgu izteiksmi balsi. �Maziņ� mandeļacītis. Ir gan jauks. Vai tavējais?�

�Iesaku novākt ķepas!� saku varbūt nedaudz par skarbu.

Zīglehners ieklausās. Paskatās vispirms uz mani, tad uz Su�iju. Paņem mazo rokās. Ļoti uzmanīgi. Gandrīz vai mīļi. Viņa turpina mierīgi gulēt.

�Uzmanīgi!� es brīdinu.

�Ej nu, Franci! Es savā mū�ā esmu tik daudz patiesi bīstamu lietu transportējis. Rokasgranātas, spridzek�ļus, da�ādu veidu bīstamas ķīmiskas vielas. Kam tādam manas rokas ir piemērotas, vari man ticēt. Vai patiesi domā, ka es nevarētu noturēt mazu bērnu?�

Zīglehners pavisam maigi noglāsta Su�ijai pieri.

Es pieceļos.

�Sēdi!� viņ� man uzkliedz.

Daru, kā teikts.

�Tas ir tavs bērns?�

Papurinu galvu. �obrīd ne skaņa nenāk man pār lūpām.

�Tas nav ravs bērns?� Zīglehnera balss tembrs izmai�nās, tagad caur viņa muti veļas skarbs izsmiekls. �Trakas lietas! Tu esi atbildīgs par bērnu, bet nevari veikt savu pienākumu. Patiesi traki.�

�Noliec sīceni atpakaļ!�

�Ā, tātad tā ir meitene? Vai tai ir arī vārds?�

�Liec atpakaļ!�

�Domāju, ka patiesi izproti radu�os situāciju, mans draugs, un tagad tā ir radikāli mainījusies.�

Man kļūst nelabi.

Zīglehners pieceļas un staigā pa istabu. Kustas tikai viņa kājas, aug�pusē viss ir mierīgi. Su�ija saldi guļ spri�dzekļu transportētāja rokās.

Man vajadzīgs mans ierocis, nolādēts! Bet tas atrodas makstī zem ādas jakas, kas karājas uz āķa pie durvīm. Nav ne mazāko iespēju līdz tam nokļūt.

�Un kas te vēl tāds jauks, ko?� Zīglehners ieskatās manā �ķīvī. �Tvaicētas nūdeles? Brīni�ķīgi!� Viņ� pagrābj pilnu karoti. Tad vēl vienu. Vaniļas mērce tek pār zodu.

�Dievi�ķīgi,� viņ� saka un paskatās uz saini savās rokās. �Lai gan ēdiens jau nedaudz atdzisis. �ēl.�

Tad Zīglehners atkal apsē�as, Su�ija pavisam rāmi guļ viņa rokās. Viņ� izskatās mierīgs: dziļi ieelpo un rāmi izelpo.

�Tad nu, mans draugs, es tev pavisam lēni izstās�tī�u visu pēc kārtas. Tie�i tā, kā tas bija. Mums, trijiem smukulī�iem, ta�u ir laika papilnam. Vai arī tu esi ko ieplānojis �ai naktij?�

Bītli spēlē blūzu. Su�ija izstaipās un no�āvājas. Un mana galva tūlīt uzsprāgs.

�Marsels vienkār�i nevēlējās mani klausīties, Zīglehners turpina. �Viņ� teica, lai aizvācos no viņa dzīves. Viņ� varot darīt, ko vien vēlas un ar ko vien vēlas. Kā gan es būtu varējis turpināt uz to visu skatīties? Bija vajadzīgs cits plāns. Un tad� tad taisni laikā nāca iespēja pastrādāt par atslēdznieku. Tas man deva piekļuves iespēju, vai saproti? Pieeju �ī draņķa rektora mājai.��

�Kāpēc vienkār�i nevarēji piezvanīt pie durvīm un izrunāties?�

Bruno iesmejas. �Tāpēc, ka tie abi visu būtu nolie�gu�i. Gan Hepfls, gan arī Marsels, protams. Nē, nē, man viņus abus vajadzēja pārsteigt procesā.�

�Un to m .111 izdarīji?� Mana rīkle �ķiet tik jēla, it kā es būtu ēdis �iletes.

Bērnu zaglis paloka galvu. �Jā, Dieva dēļ, es to izda�rīju. Kaut ko tik pretīgu tu, Franci, pat iedomāties nevari.� Viņ� noglāsta Su�ijai vēderu, un mazā iespurdzas.

�Un kas notika tālāk?�

�Es izmetu Marselu ārā un tad parūpējos par Flepflu.�

�Tu viņu spīdzināji?�

� Tā varētu teikt. Tik ilgi, līdz viņ� man zvērēja, ka puikam nepieskarsies. Vispirms viņ� mani izsmēja, �is pretīgais vepris. Plātījās, cik vienreizīga esot tāda maza pakaļiņa. Ka man arī to kādreiz vajadzētu izmēģināt. Varbūt tad es spētu nomierināties. Tie�i tā viņ� runāja, �is Hepfls. Pat nenoticēsi, kā �is beigās smilkstēja.� �Tālāk!�

�Tad gāju prom. Vajadzēja tikt uz darbu, tajā dienā man bija jāstrādā. Jocīgi, bet tad nāca tavs pasūtījums. Un, kā zini, es tev atvēru durvis.� Zīglehners smejas.

�Kur tobrīd atradās Hepfls?�

�Savā privātajā bordelī, pagrabā.�

�Kāpēc viņ� nepieteicās? Būtu varējis saukt pēc palī�dzības.�

�Tas, ko pielietoju, neitralizē uz da�ām stundām. Tas bija tas pats, ko iepriek� iebaroju tavam sunim. Viņam ta�u desiņas gar�o, vai ne?�

�Ludvigam?� Mana balss īsti nedarbojas, spēju tikai gārgt.

�Nav ko baidīties, deva ir niecīga. Vēlākais ap brokast�laiku viņ� atkal būs tāds pats kā agrāk.�

Tas mani nomierina. Atkal spēju norīt siekalas. �Tomēr nākamajā dienā puika atkal devās pie Hepfla. Tobrīd viņ� vēl neko nezināja par manu sarunu ar di�o kniebēju. Protams, es Marselam sekoju. Un, ja Hepfls būtu turējis vārdu� ja viņ� būtu turējis savu nolādēto vārdu, tad Marsels pēc pāris minūtēm būtu iznācis no mājas. Bet tā nenotika. Ne pēc piecām, ne desmit minūtēm. Kad biju nogaidījis divdesmit minūtes, gāju iek�ā." Zīglers sapurina galvu un ar brīvo roku noslauka acis. �Viņi tie�i bija beigu�i savas darī�anas. Redzēju, kā abi nāk aug�up pa pagraba kāpnēm. Un tad� tad Marsels saņēma savu naudu. Un da�us ceļojumu bukletus. Viņiem bija nodoms kopīgi ceļot, jo te bija kļuvis par karstu. Neticami!� Viņ� atkal iesmejas, rūgti un izsmejo�i. Viņa rokas trīc. �Un kur tu biji tobrīd?�

�Tobrīd? Ha, es gan domāju, ka esi viltīgāks,� Zīg�lehners saka un uzsit ar kāļu pa grīdu.

�Pag,� tagad saku. �Tu biji aiz aizkara! Mans Dievs, kāpēc es agrāk to neiedomājos?�

Pauze. Mēs blen�am tuk�umā.

�Bet kāpēc tu slēpies aiz aizkara? Tu ta�u pavisam vienkār�i būtu varējis viņus abus uzrunāt.�

�Tur vairs nebija ko runāt, Franci. Un tas, ko grasījos izdarīt ar Hepflu, nebija mana Marsela acīm domāts. Par laimi, viņ� tūlīt arī kātoja prom. Savukārt Hepfls� Hepfls uzgāja aug�ā. Lai nomazgātu netīrumus. Dzirdēju tekam ūdeni vannā. Nu un tad atnāci tu.�

�Kā tu viņu no�miedzi?�

�Es viņam apgriezu kaklu, Franci. Tu iedomāties nevari, ar kādu azartu. Visas manas dzīves laikā nekas mani nebija darījis tik laimīgu.� Zīglehners paskatās uz pulksteni un tad uz Rūķdeguni. �Ir jau vēls, mans draugs. Mums tagad jaiet," viņ� pavisam mierīgi nosaka.

�Nekur tu neiesi!�

Zīglehners pieceļas. Bērns vēl joprojām ir viņa rokās, pavisam svētlaimīgi guļ.

�Nu re, atkal ir iestājusies harmonija, Eberhofer. Tagad es paņem�u brēkuli līdzi un aizie�u pakaļ Angijai. Līdz rītam mēs jau būsim pāri Francijas robe�ai, un tur man ir daudz palīgu. Tikko būsim dro�ībā, tu uzzināsi, kur varēsi saņemt �o paciņu.�

�Tu tagad vienkār�i muldi, ja?� Speru soli uz viņa pusi.

�Nost no ceļa! Es nejokoju!� Zīglehners uzkliedz.

Su�ija pamostas un sāk �inkstēt.

Es nokrītu zemē beigts.

Pēc tam viss norisinās ļoti ātri: atsprāgst durvis, uz grīdas noveļas Birkenbergers un iz�auj visu aptveri precīzi Zīglehnera kājās. Tas tūlīt nokrīt kā nopļauts, raujot sev

līdzi Su�iju. Es kā vanags metos uz priek�u un pēdēja mirklī paspēju notvert mazo kūniņu. Mazulīte guļ manās rokās, plati smaidīdama. Un jau pēc sekundes ir mierīgi aizmigusi, it kā vispār nekas nebūtu noticis.

�Varēji ta�u pa telefonu pateikt, ka tev jau ir viens mīļ� ciemiņ�. Nevis tikai tā vienkār�i nolikt klausuli,� saka Rūdijs smīnēdams.

�Tu ta�u redzi, ka dienests man sagādā tik daudz stresa, ka privātajai dzīvei vispār neatliek laika,� tikpat lecīgi atbildu.

�Tad tas ir mūsu slepkava?� �oms grib zināt.

Paloku galvu.

Zīglehners asiņo kā aizkauta cūka.

�Varbūt vajadzētu izsaukt ātros,� ierosina Rūdijs un tver pēc telefona.

Braucu ātrajā palīdzībā, un Birkenbergers mums seko trafaretētajā auto. Tiesa, tas nav uz ilgu laiku. Drīz vien viņ� mūs apdzen. Bākugunis, sirēna un pedālis grīdā. Brālīt balto, tādi gājieni ir lipīgi ātrās palīdzības �oferis nekavējoties iesaistās sacensībā, busiņ� līgojas vien.

Zīglehners guļ uz nestuvēm kā plausis. Medbrālis viņam nogrie� bik�u staru un atsedz tetovējumu uz kreisās kājas. T.s domāju, Zīglehnera tetovējumu. Tā ir septiņliesmu granāta, viņ� paskaidro, kad pajautāju.

Tad medbrālis uzliek vismaz miljons kompre�u. Vairs tik traki neasiņo, bet sāpes noteikti ir pamatīgas. Pār Bruno vaigiem līst asaras.

�Pasaki tam dirsulim, ka es no viņa piedzī�u sāpju naudu.�

�Labi padomā, pirms to dari. Viņ� ir tavs ārstējo�ais sanitārs.�

�Ne jau viņu es domāju, bet gan to strēlnieku, kur� man �ito nodarīja.�

�Birkenbergers? Arī par to labi padomā. Viņ� novērsa bērna nolaupī�anu. Uz to juristi neskatīsies caur pirk�stiem.�

Zīglehners paloka galvu un tad satver manu roku. �Klau, Franci,� viņ� mani uzrunā sēco�ā balsī.

Ja?

�Klau, tas ar to brēkulīti iepriek�� to es nebiju domā�jis nopietni. Nekad dzīvē� nekad es nebūtu mazajai ko nodarījis, tu ta�u zini.�

�Bet tu būtu viņu paņēmis līdzi.�

Zīglehners bezspēcīgi pamāj. �Jā, es būtu viņu paņē�mis līdzi. Bet es nekad viņai neko nebūtu nodarījis. Visā savā dzīvē ne. Tas tev jāzina!�

Tagad cietu�ais bērnu zaglis svīst caur visām porām, bet es tik un tā nespēju izvilkt savu roku no viņa satvē�riena.

�Marsels, vai zini, bija mans dēls. Un, kop� viņ� iera�dās �ajā pasaulē, es viņa labā neko nebiju izdarījis. Jo visu laiku tikai bēgu no tā. No atbildības un tādā garā. Bet tagad� kad esmu saņēmies, lai pārkāptu pāri pagātnei, notiek kas tāds!�

�Kas tāds?�

�Nu viss, ko es piedzīvoju un redzēju, las, I ranci, bija vienkār�i necie�ami. Tas tev jāsaprot.�

Paloku galvu, jo patie�ām saprotu.

�Un tad mūsu puika vienkār�i ņem un nomirst.� Zīglehners pārliek roku pāri acīm un �ņukst. Es saspie�u vina otru roku.

�Tā bija pārdozē�ana, Bruno. Tur nu neviens neko nevar līdzēt.�

Viņ� vēl aizvien �ņukst. �Viņam, �im Hepflam, tikai vajadzēja atstāt puiku mierā. Tad es ne matu uz viņa galvas neaiztiktu. Pavisam noteikti ne.�

�Ja tas nebūtu Hepfls, tad puika sev būtu samek�lējis kādu citu. Viņam vajadzēja naudu, un viss. Pa�os

pamatos tas, Bruno, bija nepareizais upuris. Vajadzēja novākt nolādētos dīlerus.�

�Tie būtu biju�i nākamie!�

�Labāk jau ne,� saku, un tad jau esam nonāku�i slimnīcā.

�Vai vari pieskatīt Angiju? Lūdzu!� Zīglehners jautā, �ēlabaini skatīdamies uz mani.

�Bez problēmām. Bet ko viņa par to zina?�

�Neko. Angija vispār neko nezina. Viņa vienkār�i bija priecīga, ka atkal esmu te, un viss. Priecīga, ka mēs beidzot varēsim kļūt par īstu ģimeni.�

�ķiet, vel nekad neesmu redzējis kādu vīrieti tik ļoti raudam. Protams, izņemot Leopoldu. Tas jau mū�am sarīko milzu ludirīdi, kad no viņa aizmūk kārtējais sie�vi�ķis. Ta�u viņ� vienmēr ari apskau�ami ātri nomierinās. Ātri sarēķina, cik viss kopā izmaksājis, un, ja izmaksas iekļaujas normas robe�ās, viss atkal ir labi.

Kur mēs palikām? Ak jā, tātad Zīglehners raud kā mazs bērns un nemaz nav nomierināms. Pilnīgs pretstats Leopoldam tādā ziņā.

Kad sanitāri viņu beidzot aizved prom, jūtos visai atvieglots. Citādi vēl pats būtu iekritis depresijā.

lad piezvanu valsts iestādēm un nodro�inu Zīglehneram apsardzi. Lai gan tas drīzāk ir smieklīgi, jo kur tad Bruno aizbēgs ar divām caur�autām kājām.

Kad beidzot abi ar Birkenbergeru atgrie�amies mājās, Ome un Paps vēl ir aug�ā, bet mazā Su�ija mierīgi snau� virtuvē. Ludvigs guļ pagalmā, izkāris mēli un nosiekalojis granti. Tomēr viņa elpa ir pilnīgi normāla. Pa to starpu Ome cūkkūtī ir saslaucījusi visas asinis. Un Paps sprie�,

ka viņam, slaktējot cūkas, neviena nav tik traki asiņojusi. Tad tiek sarīkotas mazas brokastiņas, kuras mums visiem nāk par labu.

Tiklīdz esmu pabrokastojis, dodos pastaigā ar Lud�vigu, lai varu novērtēt, vai viņ� joprojām labi funkcionē. Viss ir nevainojami.

Tad aizbraucu pie Angijas un paņemu līdzi Birkenbergeru. Gribam nedaudz padzīvoties pa pilsētu, ja jau esam te. Un to mazo mirkli viņ� lieliski var pagaidīt ma�īnā.

Angija uzvāra kafiju, un mēs nedaudz pasē�am pie virtuves galda. Izstāstu nepiecie�amāko no pēdējās nakts notikumiem, un viņa nedaudz paraud. Dziļākajā btītibā viņa to visu jau bija nojautusi. Jau kop� pa�a sākuma baidījusies, ka Bruno ir vainīgs I Iepil.i lietā. Un nevienu pa�u mirkli nav turējusi aizdomas Marselu.

�Kāpēc todien meloji, kad jautāju, vai Bruno ir pie tevis?� es vēlos zināt.

�Nu, zini, man kaut kādā veidā bija kauns. Toreiz viņ� mūs pameta, bet tagad� tagad es viņu atkal paņemu atpakaļ. Pēc gandrīz divdesmit gadiem!� Angija iz�ņauc degunu kabatlakatiņā.

Mēs kādu brīdi klusējam.

�Tagad viss ir beidzies,� viņa nosaka pavisam bēdīgi.

�Vai arī viss tikai sākas no gala,� es ierosinu, jo man gribas mierināt sendienu draudzeni.

Anglija vāri pasmaida, un mēs apkampjamies.

�Vai kādreiz atkal ienāksi uz tasīti kafijas?�

�Vari uz to derēt,� saku, iziedams pa durvīm.

�Mans Dievs, tas gan bija ilgi,� Birkenbergers �inkst savā sievi�ķīgajā manierē.

Nebiju prom ne desmit minūtes.

�Un uz kurieni tagad vēlies braukt?� Es iedarbinu motoru.

�Nu, i ilvēk, parādi man kaut ko no savas brīni�ķīgās pilsētas, j.i jau reiz atrodos te. Esmu dzirdējis, ka pie jums esot augsi.ikais ķieģeļu tornis pasaulē.�

�Bak�ieins, saku. ' Bak�teina tornis.�

�Pārgudrelis", nosaka Rūdijs.

�Starp citu, no tevis pavisam dro�i piedzīs sāpju naudu.�

�Ko neteiksi? Kur� tad? Tas bērnu zaglis, vai?�

�Tas pats.�

Rūdijs kaut ko pārdomā pie sevis. Skatās pa logu un pārdomā.

Kādu laiku ieturu pauzi, tad saku: �Protams, es varu to nokārtot, ja vēlies. Nav divu domu.�

�Un tie�i ko tu par to gribēsi?� Viņa balsij ir tāda kā garlaikota pieskaņa. �Pag, ļauj man uzminēt. Ēdieni! Tu nevēlies maksāt par ēdieniem, vai ne?�

�Ar to man vispār nav nekāda sakara.�

�Nu saki man, tu tie�ām domā, ka es esmu dumj�?� �Par taviem nolādētajiem ēdieniem es tik un tā netai�sījos maksāt. Nekad. Nekādā gadījumā.�

Birkenbergers smejas.

Pēc tam kad esmu �omam izrādījis brīni�ķīgo vec�pilsētu, brīni�ķīgo jaunpilsētu un brīni�ķīgo Trau�nicas pili, viņam viss ir līdz kaklam. Viņ� vairs negrib redzēt nekādas vēsturiskās akmens kaudzes. Toties ēst gan viņ� grib. Tā kā jau ir pietiekami vēls, Rādijs nolemj palikt pie manis vēl vienu nakti, un mēs sarīkojam sev mazu, smalku dzerstiņa tūri pa naksnīgo Landsbūti.

Mājupceļā mums pretī kato Buengo. Sarkanbaltie �odien biju�i izbraukuma spēlē un guvu�i uzvaru. Ir visai vēls, bet Buengo ir lieliski redzams atstarojo�i balti zobi no vienas auss līdz otrai.

Nākamajā dienā atkal esmu Landshūtē, �oreiz die�nesta darī�anās. Ar Rūdiju tauvā vispirms iegrie�os pie Morā�eka, kur� sē� savā kabinetā, ieracies dokumentos. Kad ienākam, tiesnesis paceļ galvu.

�Ak, Eberhofera kungs un� kā nu tur bija��

�Birkenbergers,� saka Birkenbergers.

�Tie�i tā,� piekrīt Morā�eks un norāda uz brīvajiem krēsliem sev iepretim.

Mēs apsē�amies.

�Jau dzirdēju par �o notikumu. Te nu jūs nodemon�strējāt lielisku ok�ķera degunu, Eberhofer. Var teikt, lieliska intuīcija.� Viņ� sameklē savu �ņaucamo tabaku un paņem �ķipsniņu. �Kaut gan man tomēr jāsaka, ka �ī gadījuma izmeklē�ana nebija glu�i jūsu uzdevums, vai ne?�

�Ja es tūlīt pat būtu drīkstējis sekot savai lieliskajai intuīcijai, Hepfls vēl �odien, iespējams, būtu dzīvs.�

�Iespējams� iespējams. Bet tik mazos mērogos uz to nemaz nedrīkst skatīties, vai ne?�

�Tie�ām ne?�

�Nē. Un vispār � ko tik visu jūs necen�aties izmek�lēt! Kaut vai tas gadījums toreiz me�ā. Augstais Dievs! Helikopters, specvienlba un kas tik vēl ne. Un viss tikai stulbai izmeklē�anai, Eberhofer.�

�Nu labi, bet patiesībā es tagad neko neizmeklēju. Vismaz ne tā pa nopietnam. Tas drīzāk bija gadījums, ka Zīglehners ieskrēja manos tīklos. Pazīstu viņu no agrākajiem laikiem,� izmetu ēsmu, lai novirzītos no nepa�tīkamās tēmas.

�Ak ta! I�.igad, lūdzu, izvērstāk. Tātad jūs pazīstat Zīglehneru no agrākajiem laikiem� Kāds viņ� īsti ir, �is Zīglehners? Es domāju kāds viņ� ir kā cilvēks? Jo, ja kāds no�miedz skolotāju, tad jau viņ� nemaz tik slikts nevar būt, vai ne?�

Morā�eks smīn.

Es īsumā izstāstu lietas būtību, un viņ� nepārtraukti klana galvu.

�Patiesi interesants gadījums.� Tiesnesis pieceļas, ne�daudz parosās pa dokumentu skapja atvilktni un kaut ko izņem. �Re,� viņ� saka, pāri galdam sniegdams man vizītkarti. �Heriberts Vēbers, pirmklasīgs advokāts tie�i �ādiem gadījumiem. Apmeklējiet Zīglehneru un nodo�diet viņam �o. Viņam Heriberts labi noderēs.�

Paloku galvu un pateicos.

�Nu un jūs, Birkenberger,� viņ� vēr�as pie Rūdija, �iz�āvāt veselu aptveri, vai ne? Vai nu tā vajadzēja?�

�Jūs nu gan, tiesne�a kungs! Viņ� ta�u par ķīlnieku bija saņēmis mazu bērnu. Ko jums saka jūsu bagātīgā pieredze, kas man �ajā gadījumā būtu bijis jādara?�

Ko jums saka jūsu bagātīgā pieredze! Atkal jau Birkenbergers izceļas.

�Jā, jā, es jau zinu. Tas bija laimes gadījums, ka ieradāties,� Morā�eks atvēcinās. �Kas zina, kas tur citādi būtu noticis.�

�Tur vispār nekas nebūtu noticis,� man tagad jāie�jaucas, lai arī Rūdija skatiens cen�as mani nogalināt. �Zīglehners mazajai ne matiņa uz galvas nebūtu aizticis."

Morā�eks neticīgi �ūpo galvu.

�Bet to jau Rūdijs, protams, nevarēja zināt,� es tur�pinu. �Viņ� vienkār�i dzirdēja Zīglehnera izteicienus un redzēja mazuli viņa rokās. Kaut kā ta�u bija jārīkojas.�

Tagad abi piekrīto�i klana galvas. Pilnīgs un vienprā�tīgs notikumu traktējums. Taisni pasakaini.

��eit nostrādāja cilvēciskās informācijas nepietieka�mība, kura izrietēja no dotās situācijas,� saka tiesnesis.

Pat es nebūtu pateicis labāk.

Tad paspie�am cits citam roku un visi ar visiem bez�galīgi lepojamies.

Ejot ārā, satiekam Flecingeru. Viņ� atkal iesūdzējis tiesā kādu no saviem klientiem, kur� nav varējis samak�sāt rēķinu. Un ir uzvarējis procesā. Lieliska lieta, tomēr haltūrista vaigs ir sadrūmis.

�Un kāpēc esi tik īgns, ja jau uzvarēji procesā?� man tagad jājautā.

�Nu tāpēc, ka tās ir pupu mizas, vai saproti? Pie tam totālas. Jo viņam tik un tā naudas nav, �im blēdim. Un

arī tāpēc, ka pirms manis rindā stāv vēl piecpadsmit kreditoru. Tad jau drīzāk pāvests dabūs triperi nekā es savu naudu.�

Ai-ai-ai! Acīmredzot �obrīd taisni ir jāpriecājas, ka esmu valsts darbā strādājo�ais. Turklāt vēl policijā strādā�jo�ais. Kaut arī pastāvīgi dabūju pārstrādāties un atrodos mū�īgās dzīvības briesmās. Tik un tā tas ir labāk nekā būt amatniekam, kuram mū�īgi savai naudai jāskrien pakaļ.

Tad .11 Birkenbergeru aizbraucam uz stāvvietu aiz policijas ēkas un mierīgi novietojam auto. Karls priecā�jas, mani in.iiigot, un pat nedaudz piesarkst. Iepazīstinu abus.

�VaimandicMiiņ!" iesaucas Rūdijs. �Stopfers! Patiesi muļķīgs vārds. īpa�i pie dāmām, vai ne?�

Karls sāk līdzināties magoņu laukam. �Es esmu Karls,� viņ� klusi piebilst.

"Un kā veicas mīlestībā, Kari?� es pajautāju un uz�mundrino�i uzsitu kolēģim uz pleca.

Viņ� noslēpumaini smaida. Tad pieiet pie sava raks�tāmgalda un atnes mums ierāmētu fotogrāfiju. Tajā re�dzama Hepfla kundze. Kā viņa izskatās! Un kā viņa smaida! Lieliski. Patiesi lieliski. Augstākās raudzes sievi��ķis. Viscaur nevainojama.

�Tas nu gan jums fiksi gāja,� secinu.

Karls paloka galvu.

�Vai vēlāk atnāksi ar mums abiem iedzert kādu alu?�

Karls purina galvu. �Nē, man pakaļ atbrauks Valdburga.�

Valdburga? Nūjā, viss jau nevar būt nevainojams.

�Ak jā, Kari, kāpēc mēs esam �eit. Hepfla slepkava ir arestēts. Tas bija Zīglehners. Mēs abi �o lietu atrisinājām.� Norādu uz Birkenbergeru un savu niecību. �Un arī bez tevis tas, protams, nebūtu noticis. Paldies tavai profesio�nalitātei un neatlaidīgajam darbam. Patiesi priek�zīmīgi.�

Karls atkal nosarkst. Viņ� nepanes neko emocionālu, kur nu vēl �ādu pārslavinā�anu.

Tad mūsu ceļu �ķiras. Karls paliek savā kabinetā, kur arī ir viņa vieta, bet Birkenbergeis aizbrauc atpakaļ uz Minheni. Skaidrs, ka paliekam uz sakariem. Kaut arī var gadīties, ka nākamā reize būs pēc gada.

Kad atgrie�os mājās, Paps pļauj zāli. Sē� uz savas mīļākās rotaļlietas � zālāja traktoriņa un ņem līkumu pēc līkuma. Agrāk viņ� vienmēr pļāva ar izkapti. Bet pēc tam, kad pērnajā vasarā sev nopļāva divus kāju pirkstus, Ome operatīvi devās prom. Devās prom un nopirka viņam �ito pļaujma�īnu. Tā teikt, apbalvoja Papu par muļķību. Nu bet labi, man par to viens pīpis. Galu galā nav mana nauda.

Eju uz cūkkūti un piezvanu līķu graizītājam.

�Ā, Eberhoferu Francis no Nīderkaltenkirhenes pie Landshūtes,� saka Ginters, acīmredzot uzreiz mani atpa�zinis. �Kas jauns provincē?�

�Dzirdi, Hepfla lieta ir atklāta,� saku un īsumā ap�stāstu jaunumus.

�Lieliski, �erifi Tad jau-tas bija tevis cienīgs uzdevums?�

�Gandrīz tā izskatās.�

Vēl nedaudz papļāpājam un tad beidzam sarunu.

Pēc vakariņām ar Ludvigu ejam parasto līkumu un sasniedzam necilu rezultātu 1:22. Tāpēc, ka ejam gar Mo�hameru Lī�eles māju. Un es gandrīz nespēju noticēt tam, ko tur ieraugu. Lī�ele ar Buengo spēlē badmintonu! Pavisam mierīgi, tie�i pie mājas, redzamā vietā, un, kā labi dzirdams, tas viņiem sagādā milzīgu prieku. Mēs nedaudz paliekam pie �oga un vērojam viņus.

�Paskat tik, Eberhofers uz mums skatās,� pavisam bez elpas priecīgi sauc Lī�ele. �Jauktā komanda mellais un vecene. Riktīgi lieliski, vai ne!�

�Tas pai ir dubultlieliski,� atbļauju viņai atpakaļ, un tad ejam i.ilak. Skaidri redzams sapņu komanda.

Pēc�tam iegrie�os pie Volfija uz vienu alu. Tas ir skaisti. 1 Hem/el smulkkundziņi Flecingers un Zimmerlis nepiedalās, jo izbaudu ābolu sulu ar minerālūdeni kopā ar sievām Grīsbahus udensatrakciju parkā. Vismaz tā zina teikt Volfijs. Man viņ� uzsauc divus Willis kokteiļus. Uz veselībām, labai pa�sajūtai!

Pēc da�ām dienām apciemoju Zīglehneru. Atdodu viņam vizītkarti un iesaku pēc iespējas ātrāk piezvanīt Heribertam. Labs advokāts it katra slepkavas alfa un omega, paskaidroju. Arī viņ� domā tāpat un pateicas. Saku, nav par ko pateikties, drīzāk jau tā ir goda lieta.

Ar veselību ir tā, kā ir, Zīglehners stāsta. Rīt bū�ot ceturtā operācija, un viņa kājās tik�ot ievietoti vēl da�i tērauda armatūras gabali. Nododu viņam mīļus svei�cienus no Birkenbergera un piebilstu, lai neņem ļaunā notiku�o. Zīglehners piekrīto�i paloka galvu. Par sāpju naudu vispār nav ne runas. Ļoti prātīgi.

Viņ� izsmēķē savu cigareti līdz galam, un tad es viņu iestumju atpakaļ palātā. Apsargs vēl ir turpat uz vietas. Rīkojums no aug�as: viņi savu posteni drīkstot pamest tikai operāciju laikā. Smieklīgi.

Kad atgrie�os savā kabinetā, man vispirms savajagas kafiju. Tā joprojām negar�o ne pēc kā, bet laikam jāsāk pierast. Virs kafijas automāta pie ziņojumu dēļa piestip�rināta pastkartīte no Itālijas. Noteikti Sūzija atsūtījusi. Bet, tā kā te nav ne mans kabinets, ne mans ziņojumu dēlis un vēl jo mazāk mana pastkartīte, neuzdro�inos to

apgriezt otrādi un izlasīt. Tā vietā vienīgi pasaku Sūzijas biju�ajai kolēģei: �Skaista kartīte.�

�Jā,� viņa saka un ieko� ābolā.

�No Itālijas?�

�Jā.�

�No Sūzijas?�

�Jā.�

�Vai varu izlasīt?�

�Nē!�

Vai varat noticēt? Paņemu savu kafijas tasi un dodos prom.

�Vai lad pats vēl neesi saņēmis?� kolēģe paspēj man uzsaukt.

Cerību stariņ� mani atved atpakaļ. Stāvu pie viņas rakstāmgalda un blen/u tie�i ģīmī.

Viņa rausta plecus. "Dīvaini. Nu jau visi tādas ir dabūju�i. Ikviens no mums.�

Brīni�ķīgi. Sirsnīgs paldies. Kaut viņa aizrītos ar savu stulbo ābolu!

Pusdienas pārtraukumā pētnieciskos nolūkos dodos ekspedīcijā pa visiem pa�valdības nama kabinetiem. Es atrodu tās visas Sūzijas sūtītās kartītes, visas līdz pēdē�jai. Un arī izlasu visas. Pamatā jau nekā īpa�a tur nav. Ko nu vispār uz pastkartēm mēdz rakstīt: sveiks, bla, bla, bla, laika apstākļi, bla,bla, bla, ēdiens, bla, bla, bla. Tad viņa pavēsta, ka ar katru dienu viņas itāļu valoda pilnveidojoties un ka viņa daudz strādājot, lai arī roka vēl nav vesela. Jā, par to viņai būtu vajadzējis padomāt. Jo, patiesības labad jāsaka, pie mums viņa nebija salauzusies, �ī Sūzija. Bet lai jau paliek.

Pēc pusdienas pārtraukuma iezvanās mans telefons. Klausulē runā Traudele, viņa vēloties ziņot par zādzību. Te man jāpiebilst, ka Traudele jau apmēram simt gadu strādā ciema avī�u kioskā un ir lielākā tenkotāja tūlīt pēc Mo�hamerienes. Patiesībā varbūt pat vēl lielāka kla�ene par Lī�eli. Nē, teiksim tā abas ir vienlīdz labas.

Kad ierodos kioskā, ieraugu Traudeles tvērienā spiri�nāmies pui�eli.

��itais būtu tas noziedznieks?" jautāju un nevaru novaldīt smaidu.

Traudele piekrīto�i paloka galvu.

�Ko tad pienapuika nozadzis? Ko�ļeni?�

�Nē, Spiegel jauno numuru.�

�Viņ� nozaga Spiegel?" Tagad zināmā mērā esmu pārsteigts.

�Vai vispirms negribi pierakstīt viņa personas datus?� jautā Traudele.

�Personas datus? Nu labi,� es piekrītu.

�Kevins Rьdigers Vegleitnersers, I lāzenangera iela, trīs a,� saka puika.

�Trīs a,� atkārtoju, jo nekas jēdzīgāks man neienāk prātā. �Un dzim�anas datums?�

�Trīsdesmitais, piektais, divi tūksto�i pirmais. Zodiaka zīme Dvīņi. Ascendents Vēzī.�

�Ascendents Vēzī. Tā, tā. Un kāpēc tu te zodz Spiegel?."

�Tāpēc, ka �ajā nostūrī nekur citur tas nav dabonams.�

�Nē, es gribu zināt, kāpēc tu to vispār zodz?�

�Pārāk maza kabatas nauda.�

�Skaidrs. Tas visu izskaidro.�

�Pag, pag, Eberhofer, man tomēr būs jāiejaucas,� iesaucas Iraudele. �Puika zog, bet tu izrādi sapratni?Tad jau nav jābrīnās, ka mūsu jaunatne pagrimst.�

�Ja mūsu jaunatne vairāk lasītu Spiegel, tad gan nepagrimtu, vai ne? Tur pastāvīgi raksta, ka mūsu bērni kļūst arvien stulbāki, bet tad, kad tie rīkojas otrādi, atkal tiek sacelta brēka.�

Kioska saimniece purina galvu. �Kas ar viņu tagad notiks?�

�Tas atkarīgs no tevis, Traudel. Viņam tagad ir astoņi. Ja nekavējoties uzrakstīsi iesniegumu, iespējams, no cie�tuma viņ� iznāks tad, kad būs sasniedzis divdesmit.� Traudele neuzraksta iesniegumu, jo acīmredzot ir noticējusi �im blēņām. Varbūt arī viņai bie�āk vajadzētu palasīt Spiegt�/.

Samaksāju par puikas �urnālu un aizvizinu viņu uz mājām.

�Gan jau tu zini, ka da�ās valstīs par zādzību piesprie� nāvessodu,� vēl draudīgi paziņoju, pirms �is izkāpj no auto.

�Nē,� viņ� nosaka. �Saskaņā ar Bērnu tiesību konven�ciju man neko nevar piespriest. Pat ne par slepkavību vai ko tādā garā. Un par zag�anu nekur vairs nesoda ar nāvi. Visā pla�ā pasaulē ne.�

Aha.

�Aha,� saku. �Nu tad servus!�

�Servus!" pui�elis attrauc smīnēdams. �For�s autiņ�,� viņ� vēl piebilst un tad beidzot izkāpj.

Es braucu prom, bākugunīm vēl aizvien mirgojot. Puika stāv ielas malā, savu �urnālu iespiedis padusē. Atpakaļskata spogulī redzu, kā viņ� man nopakaļ māj ar roku. Patiesi viltīgs cālītis.

Tad notiek nenovēr�amais � ļaudis atgrie�as no vasa�ras ceļojumiem. �is vilnis veļas arī cauri Nīderkalrenkirhenei, un tas nozīmē, ka es augām dienām nīkstu uz nolāpītās galvenās ielas, novēr�ot sastrēgumus, organizē�jot apkārtceļus un reģistrējot sadursmes. Autobraucēji ir saniknoti un noguru�i, �ķiet, atpūta nav devusi nekādu pozitīvu efektu. Sāk parādīties pirmās ādas vē�a pazīmes, un arī tas kopējo situāciju nebūt neuzlabo. Uz aizmugu�rējā sēdekļa plē�as degunus urbino�ie bērni, un mammas cen�as ar Robija Viljamsa palīdzīgu kaut cik normalizēt haosu salonā. Divas reizes man pat bija jāķeras pie iero�a. Tam pat nav iespējams noticēt!

Tātad viss notika apmēram tā. Ome un Paps iekūlās tie�i sastrēguma vidū, jo viņiem pavisam noteikti bija jātiek uz Lidl, kamēr vēl nektarīni dabūjami ar atlaidi. Absolūti precīzi visa �ī biju�o atpūtnieku bara vidū. Bet tad mani pamanīja Ome un nobļāvās, ka man kaut ko vajadzētu pasākt. Nu ko tad �ādā situāi ijā v.u pasākt? Saprotams, aizbraucu ar trafaretēto auto līdz viņiem un pavadīju augstības pa sānu līniju garām visai karavānai. Tik tālu viss būtu elementāri, vai ne? Bet tad mums astē iesēdās vēl viena ma�īna. Tad vēl un vēl viena. Ko nu? Izkāpu no auto un piedraudēju ar ieroci. Tad gan visi atkal rātni sastājās rindiņā.

Ap�ēliņ, kur mēs tiksim, ja katrs brauks, kā vien iedomājas!?

Otrajā reizē viss bija līdzīgi. �oreiz tas bija Zimmerlis. Ar svaigu gaļu! Vai tad gaļai būtu jāsabojājas uz galvenā ceļa? Tikai tāpēc, ka stulbie prū�i un holandie�i aizspros�toju�i mūsu skaisto bavārisko ainavu?

Kam kad tomēr �is ārprāts beidzas un laukos atkal iestājas mierīgas dienas. Es vēlreiz apciemoju Zīglehneru. Viņam jau izdarītas visas operācijas, abas kājas visās maliņās ir sanaglotas, saklamburētas un sastiprinātas. Zīglehners iekārtojas riteņkrēslā, un es viņu izvedu svaigā gaisā, kur var lieliski uzsmēķēt.

Heriberts jau bija atnācis, viņ� paziņo. Tas gan esot viens ķeneris, izstrādājis veselu stratēģiju. Reālskolā ap�taujājis visus skolotājus un skolniekus, un pamatā visi tei�ku�i vienu un to pa�u: Hepfls bijis dirsulis un nevienam viņa nepietrūks. Visus aptaujātos Heriberts uzaicinājis par lieciniekiem. I'as nāk�ot par labu aizstāvībai, tā apgalvo Bruno. (Īstenība to teicis Heriberts un Bruno man tikai atstāsta.) Un tagad viss izskatās tā, ka Hepfla dēļ cilvēcei nekāds zaudējums nebūs nodarīts. Drīzāk jau otrādi. Varbūt pat Bruno saņems ordeni par savu varoņdarbu. Kas zina.

Tagad Zīglehners uz da�ām dienām tiks pārcelts uz cietumu, un tad beidzot viņa istabas biedriem būs kas interesants, ko darīt. Viens no viņiem pat sācis adīt. Jo no lasī�anas sāku�as sāpēt acis. Jā, te nu var redzēt, cik gan pārsteiguma pilni mēs esam.

Kad pārrodos mājās, uz virtuves galda guļ pastkarte.

No Itālijas.

No Sūzijas.

lā uzreiz pat nespēju to izlasīt, vispirms man jāatver alus pudele. Ieņemu lielu malku, tad vēl vienu un vēl vienu. Visbeidzot sāku lasīt.

Manu mопo Franci!

Manu mīļo Franci! Citās pastkartēs bija tikai �sveiki�. ceru, ka vairs uz mani nedusmojies un arо nedaudz mani saproti.

Dusmoties? Vai gan es biju dusmojies? Ko gan iespē�jams saprast no tādas, kura pa galvu pa kaklu visu pamet un aizbrauc. No mīļotas tēvzemes. No draugiem un ģimenes. Lai dotos uz itāliju pie kaut kāda tipa, kur� izskatās kā norieto�a futbola zvaigzne !

Domвju par skaisto laiku, ko pav�i(li|.im kopa

Jā, tāds laiks mums bija gan Dievs mans liecinieks! Kopā ar Sūziju pavadītais laiks� bija skaistākais manā dzīvē. Vai arī sacūkotais.ir. Ka no kuras puses paskatās�

Vismопвkie sveicieni! Tavu Sыzija

Vismīļākie sveiiiciii! Vai tad ir arī pusmīļi sveicieni? Kāpēc gan �i kautie? Kāpēc Sūzija man kaut ko tādu raksta? Kapei viņa man vispār raksta? Vai viņa mani nevarētu likt mierā?

�Sūzija tev uzrakstījusi,� Ome man uzkliedz, tikko pa durvīm ienākusi. �Viņa grib, lai tu viņu saprastu.�

�Un viņa bie�i domā par laiku, ko pavadījāt kopā, piebalso Paps, sekodams Omei pa pēdām.

To jau es pats biju sapratis tāpat.

�Cik rei�u izlasījāt pastkarti?� tagad man rodas jau�tājums.

�Nu kādas trīs �etras,� saka Paps. �Pats redzi, nemaz tik �ausmīgi daudz jau tur nav, ko lasīt, vai ne?�

Taisos prom.

�Sāi kustināt savu pakaļu un pārved viņu atpakaļ,� man aiz muguras vēl nobļaujas Ome.

Paķeru Ludvigu, un mēs ejam savu likumu. Nedaudz līst, me�ā parādās pirmās sēnes.

Beidzot ir pienācis mans atvaļinājums. Skaisti. Mazāk skaisti ir tas, ka jau pirmajā dienā notiek Leopolda muļ�ķīgās kāzas. Tā kā �is viņam jau tre�ās laulības, viss ir ieguvis itin tradicionālu raksturu. Vienmēr vieni un tie pa�i ciemiņi, jo nekādu īpa�u draugu jau nav. Toties ar laulību reģistrētāju Leopoldam izveidojies cie�s kontakts. Un ar �ķir�anas noformētāju tāpat.

Uz gr.im.ittiigoiaj.i kazām mēs alla� ģērbjam vienas un tās pa�as lupatas: es un Paps uzvalku, Ome kostīmu. Viens un tas pats uz kāzām un bērēm. Gadu gadiem. Vienkār�i tā iegājies.

Leopolda kāzu bildes itin viegli varētu sajaukt. Īste�nībā viņam ikreiz vajadzētu fotografēt tikai jauno sievu un tad viņas galvu piemontēt iepriek�ējai fotogrāfijai. Bet nē, �ajā jautājumā neviens neknapinās. Kārtējām laulī�bām par godu visi brauc uz parku un izfotografē vienu filmiņu pēc otras.

Fotogrāfs arī vienmēr ir viens un tas pats. Vai mēs atkal taisīsim tādu vai �itādu fotogrāfiju, Eberhofera kungs? Iepriek�ējā reizē tā izskatījās ļoti labi, viņ� pastā�vīgi saka.

Tas ir apkaunojo�i.

Mēs stāvam kā tādi mērkaķi un smaidām kamerai. Jau tre�o reizi! Dzimtsarakstu darbiniekam līdzi atnākusi

sieva, un viņa visās fotogrāfijās grib būt priek�plānā. Tā, it kā būtu izvēlēta nepareizā līgava vai kas tādā garā. Viņa visur ir priek�ā, tādējādi aizēnojot Panidu, kura tagad gandrīz izskatās pēc nabaga radinieces.

No�ēlojami. Ari Leopolds to redz, tomēr neuzdro�i�nās neko teikt. Nevar ta�u sabojāt attiecības ar ierēdni, kur� noformē �ķir�anos. Ļoti iespējams, ka drīz atkal būs nepiecie�ami viņa pakalpojumi.

Pēc sasodītās bildē�anās mēs beidzot ejam uz lokālu. Vismaz tas at�ķirībā no iepriek�ējām reizēm ir cits. Ēdiens gar�o lieliski, var labi pana�ķoties. Pie kafijas tiek pasniegta trīsstāvu kāzu torte. Katrai laulībai pa vienam stāvam, pie sevis nodomāju.

Tad Paps atnes man Su�iju, jo viņa raud. Pabaroju sīkuli ar torti, un viss atkal ir lieliski. Rūķdegune sē� man klēpī un izbauda saldo dzīvi. Leopolds drīzāk gan ne. Viņ� raida niknus skatienus manā virzienā, jo, redziet, bērns cukuru nedrīkstot lietot. Viņ� pats gan drīkst. Norij trīs tortes gabalus un tikpat daudz karotī�u cukura ieber savā kafijā.

Tad atnāk muzikants .11 savu akordeonu un sāk spēlēt. Ilgu laiku mēs visai nedro�i sē�am, neuzdro�inoties ne runāt, ne smieties. Tikai stīvi blen�am uz mākslinieku.

Kungs, ap�ēlojies par mums!

Tad beidzot brūtespāris nodejo savu kāzu valsi, un, man jāsaka, Panida izskatās brīni�ķīgi. Kā tāda iesvē�tāmā meita. Diez ko viņa atradusi Leopoldā? Nav ne jausmas. Lai gan esmu dzirdējis, ka taizemie�i esot visai pieticīgi ļaudis. Pacietīgi līdz neiespējamībai. Bez pre�tenzijām. Nu labi, ja kādam vispār nav nekādu prasību,

tad dzīve pie Leopolda varētu būt visai komfortabla. Pilns komplekts, tā teikt.

Pēc kāda laika jau dejo visi. Bella-Bella-Bella-Marie�

Un tad es ievēroju, ka man vienīgajam nav pāra. Dejo brūtespāris. Dejo Paps ar Omi (ja lēkājo�u balodi un cilvēku ar traumētu kāju vispār var uzskatīt par dejojo�u pāri, nu bet labi). Dejo arī ierēdnis ar savu aktrisi un vēl kaut kādi divi pāri, par kuriem es pat nezinu, vai viņi ir kopā ar mums. Viņi �eit bija jau no sākuma, bet ne ar vienu pat vārdu nav pārmiju�i. Nūja dejo visi, izņemot mani. I ads kā vientuļais kovbojs. Būtu jauki, ja blakus būtu Sū/.ija�

Rūķdegune pavisam ērti aizmigusi ar seju tortē, un es mierīgi varu parunai pa telefonu. Uzspie�u Birkenbergera numuru. Varbūt viņam būs laika nedaudz papļāpāt. Nē, viņ� saka, �is u p.us nepiemērotākais brīdis sarunām. Viņam esot kas nāvīgi svarīgs darāms. Pirmklasīgs sievi��ķis ar visām no tā izrieto�ajām sekām. Bet viņ� pavisam noteikti piezvanī�ot tuvākajās dienās. Nu for�i.

l'ad piezvanu �topferu Kailam. Tam vienmēr ir iekāriens uz papļāpā�anu. Klau, Franci, viņ� saka, Valdburga tie�i nupat uzklājusi galdu, un sveces jau deg. Diem�ēl izskatās, ka neizdosies parunāt. Man �ēl.

Sveces jau deg! Taisni jāsmejas! Bet, ja kādai ir vārds Valdburga, tad laikam jācīnās visiem līdzekļiem.

Su�ija saldi dus �varcvaldes ķir�u vidū. Pamērcēju kabatlakatiņu minerālūdenī un noslauku viņas vaigu. Rozā. Zeltains. Tad uzmanīgi ieceļu mazuli ratiņos. Sega virsū, un gatavs.

Nedaudz izeju ārā. Svaigs gaiss. Atvasaras saule spīd cauri tum�sarkanajiem kokiem. Vecu meitu vasara.

�ķiet, pienācis laiks apseglot manu zirgu.

Pārlai�u skatienu stāvlaukumam un pamanu, ka mans auto tur vairs nestāv viens pats. Kad noparkojos, �ajā nostūri nebija neviena cita braucamrīka, bet tagad manam auto ir pāris! Kaut kāds itāļu modelis. Fiat Bravo! Tie abi viens otram stāv blakus pavisam tuvu. Var teikt, neparasti tuvu. Kā �oferis visp.it varējis izkāpt? Pāri bla�kussēdētāja sēdeklim?

Vispirms apeju autiņiem apkārt. Nevar noliegt, skaists pāris. Automa�īnas atslēga �vadz manu bik�u kabatā.

Skaista diena �odien. Kāzu laiks. Piemērots braucie�nam, īpa�i kādam garākam mar�rutam.

Iekāpju un piestartēju motoru. Tad jau redzēs, kur ceļ� aizvedīs. Kaut kur uz dienvidiem. Iespējams, uz Itāliju.

Es centos visu uzrakstīt saprotamā valodā, bet tik un tā pavisam nenovēr�ami tekstā ir ielavīju�ies agrākos lai�kos Vācijas dienvidos lietoti izteicieni. Da�us no tiem var saprast itin viegli, tomēr citiem vajadzīgs paskaidrojums. (Latvie�u lasītāji, kuriem ir zinā�anas vācu valodā, varēs izgar�ot bavai iskos vārdus, bet tie, kuriem �ajā valodā priek�zinā�anu nav, priecāsies par Ritas Falkas kolorīta�jiem paskaidrojumiem, tulkotājas piezīme.)

Batzerl klinģerī�i, parasti mazāk pievilcīgā formā, jo citādi tos jau var uzskatīt par Obatzter (sk. zemāk).

Dellen tie�i tulkojams kā �caurumi stilbos�,

iri cieti Haxerln tomēr nekādā gadījumā �o iztei�cienu nevajadzētu lietot sievietes tuvumā, it īpa�i tad, ja jūs ar �o sievieti vēlaties seksu.

Die Augen raushaun ja kāds blen� kā dumj�, viņam it kā izveļas acis un sejas izteiksme kļūst muļķīga; sliktākajā gadījumā viņam arī mute paliek vaļā un

galvas kustības dramatiski palēni nās vai izzūd pavisam.

Fexer dzinums, auga daļa, no kura ar pras�

mīgu apie�anos iespējams izaudzēt tāda pa�a veida jaunu augu. Klusībā pie sevis ļoti ceru, ka no Leopolda dzinuma izaugs kas pavisam cits.

Gsebwerl sala�ņa.

Hammermafiig superlatīvs no �pirmklasīga�, �lie�liska" vai �nevainojama�.

Hdpflschnecke ja sieviete saņem papildvārdu

�Schnecke� (gliemezis), tad tas visumā ir domāts mīļi. �ī dāma tiek ievērota un savā zinā atrodas

uz sabiedrības augstākā pakāpiena; tāda viņa katrā gadījumā ir pirms pāro�anās laika un labākajā gadī�jumā arī īsu laiciņu pēc tam.

Kelly Family dziedo�a lielģimene, nākusi tie�i no ielas. Pēc relatīvi īsa slavas laika deviņdesmitajos viņi �obrīd atkal ir atgriezu�ies uz skatuves. �eit gan tam nav nekādas nozīmes, vienī�gais kopsakars ir līdz pakaļai garie blondie mati. Ginters nedzied. Nē, nekādā gadījumā ne.

Leichenfluderer līķu uz�ķērdējs. Izklausās pēc slep�kavo�anas un ir visai neapetītlīga profesija.

Leopoldisierung leopoldizācija. Te iespējami divi varianti. Su�ijas gadījumā leopol�dizācija notiek uz ģenētiskā pamata un ideālā variantā izzūd pēc vairā�kiem gadiem. Savukārt tāda leo�poldizācija, kad vārda īpa�nieks ir tie�ā klātbūtnē mūsu mājās, nori�sinās citādi. Tad process dienu no dienas pastiprinās un izbeidzas pa�visam, kad minētā persona aizbrauc.

Obatzter atgrie�amies pie Batzerl. �ajā gadī�jumā siera kliņģerī�i ar gar�vielām, sīpoliem un sviestu sniedz gan vizuālu, gan kulināru baudu.

Rass ass, kodīgs. Vispirms attiecas uz Obatzter, kuriem jābūt viegli asi kodīgiem. �ajā nolūkā mīklai pievienojama noteikta gar�viela, kas sieram pie�ķir specifisku, labi sao�amu niansi. Mazāk labi o�, ja asi kodīgs ir ķermeņa aromāts. To nemaz nav ko pieminēt.

Ratschn vai tenkas, kla�as, pļāpas; izplatītas

Dorfratschn visā pasaulē un, ja skar lokālo infor�

māciju, visai iemīļotas. Tā kā pa�a

netikumu publisko�ana kā process ir ierobe�ots, tad tam talkā nāk pļāpas. Parasti, lai ari ne vienmēr, ciema pļāpu izplatītājas ir sievietes un vecākā paaudze.

Schleimsau �gļotainas siekalas� plus �cūka�

ir �siekalcūkis�. Līdz ar to tālāki )

paskaidrojumi nav vajadzīgi.

Schmarrn ja kāds runā schmarrn, tad viņ�

izplata neprātu. Savukārt, ja kāds to gatavo virtuvē, tad viss ir citādi tad mēs rezultātā iegūstam gar�īgu ēdienu. Kopā ar Omes pa�gatavotu kompotu tas ir taisni sapņaini.

Schnackler �agas

Schniedl vīrie�a dzimumorgāns; �o nosau�

kumu vairāk attiecina uz zēniem vai arī �īs jomas īpa�i izciliem eksemplāriem.

Sozialamflatschn te domāta sociālā grupa, kura uzskata, ka to naudu, ko varētu nopelnīt, ja iegūtu izglītību (mācī�tos, rītos celtos, ieietu du�ā un tad brauktu uz darbu), bez stresa var dabūt no sociālās palīdzības iestā�dēm.

Zofenkammerl Kammerl ir maza istabiņa, Zofeti-

kammerltas pats, tikai kalponei. �ajā sakarā Birkenbergers gribēja teikt, ka viesnīcā nav brīvu numu�riņu, pat pieliekamais izīrēts pig�mejiem.

Tvaicētas nūdeles

Izkausē 30 g sviesta. 20 g rauga iz�ķīdina remdenā pienā. Sasildītā bļodā ieber 250 g izsijātu miltu, iemaisa ļ/8 l remdena piena, 1 olu, nedaudz sāls, 1 karoti cukura, sviestu un raugu. Visu labi sakuļ. Lai to izdarītu, bļodu paņem klēpī un ar lielu koka karoti tik ilgi dauza mīklu, līdz tai veidojas burbuļi un tā viegli atlec no karotes. Tad bļodu apklāj ar sasildītu drānu, noliek siltā vicu un ļauj mīklai savas divas stundas uzrūgt. Pēc noteikta laika ar metāla karoti nokniebj valrieksta lieluma gabaliņus, plaukstās saviļā apaļus, noliek u/ deļa, kas apkaisīts ar miltiem, apklāj ar sasildītu drānu un atstāj vēl uz kādu stundu.

Pēc tam lielā pannā ieliek lielu sviesta gabalu un ielej tik daudz ūdens, ka pannas dibens ir viegli apsegts. Pie�vieno nedaudz cukura un to visu uzvāra. Pannā ievieto mīklas bumbiņas, uzliek pannai piemērotu vāku un to aptin ar mitru drānu, lai tvaiks nenāk ārā. Atstāj uz uguns tik ilgi, līdz sadzird sprak�ķus (tie turpinās kādu 1/4 stundas). Pannu bie�i groza, bet vāku neņem nost, citādi nūdeles sakritīsies. Tad to visu noceļ no uguns un

pēc brī�a noņem vāku. Ar lāpstiņu ņem laukā knēdeļus un kārto traukā ar garoziņu uz aug�u. Pasniedz ar vaniļas mērci.

Tiesa, Ome gan tie�i tā nedara. Saprotams, ūdens vietā viņa ņem pienu, kas gar�ai dod izteiktāku raksturu, cik nu tas vispār vēl iespējams. Ja jau stundām ilgi ņemas ar vienu mīklu, tad rezultāts nemaz nevar negar�ot, vai ne? Arī vaniļas mērci Ome gatavo pati. Un tā ir kronis visam. Pats labākais. Augstākā virsotne, var teikt. Sapņaini, varu apzvērēt. Nu tad, lūdzu, recepte! Veseli ēdu�i!

Vaniļas mērce

1/2�l piena uzkarsē kopā ar gabalu vaniļas pāksts un 50�70 g cukura. Citā katlā ievieto 1 vai 2 olu dzelte�numus, iemaisa Vi ēdamkarotes miltu un 1 ēdamkaroti piena. Lēnām uzlej uzkarsēto pienu un maisa uz uguns, līdz �ķidrums uzkarst, bet vēl nevārās. Pie aukstiem miltu ēdieniem mērcei ļauj atdzist un tajā iemaisa ari putukrējumu.

Diem�ēl mūsmājās nefunkcionē padoms "ļauj atdzist '. Jo, tiklīdz Ome noliek mērci atdzist, tā runcis to sao� savā cūkkūtī pagalma otrā puse. un tad viņum jātiek klāt �ai nolāpītajai mērcei, lai notiktu kas notikdams. Nekādi miltu ēdieni vairs nav vajadzīgi. galvenais � ņemt un izdzert. Remdenu. Tie�i no katliņa. Saldais grēks, ko klāj tikko manāma, plāna plēvīte. Ome to nekādi nespēj saprast. Absolūti nemaz. Tad vina aurē tā, ka katliņ� sāk vibrēt. Un tā katru reizi. Katru reizi.

Stirnas mugura

Ir labi, ja gaļa paturēta 2-3 dienas. (Srarp citu, etiķi samērcētā drānā to var uzglabāt pat nedēļu.) Muguras gabalu ierīvē ar sāli, pipariem, kadiķa ogām un krustnag�liņām, tad vienmērīgi iespeķo. Uz cepampannas uzliek lielu gakiln sviesta, izkausē un ar to vienmērīgi aplaista gaļu. Tad gaļu cep cepe�krāsnī mīkstu, ik pa brīdim �akli aplaistot. Menti pievieno zupu vai karstu ūdeni. Pa�u gaļu apslaka ar i it rona sulu, bet aplej tikai tad, kad tā jau kļuvusi nedaudz buma (bie�āk to dara ar saldo krējumu). Pēc 1-1 Vi stundas cepetis būs gatavs. Lai pasniegtu galdā, gaļu atdala no kauliem un sagrie� slīpās �ķēlēs. Kā piedeva noder tvaicēti kastaņi un dārzeņi, cepti kartupeļi vai salāti.

Leopolds vienmēr teic, ka varētu nomirt Omes gatavotās stirnas muguras dēļ. Tomēr viņ� nedara to. Lai ari cik bie�i ēd. Vairāk man te nav ko piebilst.

Cūku stilbiņi

Stilbiņu ādā jeb kamarā iegrie� rombus vai kubiņus. Stilbiņus no visām pusēm labi ierīvē ar sāli un pipariem. Sīpolus, burkānus un selerijas sagrie� mazos gabaliņos. Gaļu un dārzeņus ievieto dziļā cepampannā un liek cepe�krāsnī. Tad cep, visu laiku �akli aplaistot ar ūdeni vai alu, kamēr kamara kļūst krauk�ķīga. Stilbiņi ir gatavi pēc 2-2'/2 stundām. Dārzeņus izrīvē cauri sietam un pievieno mērcei. Kā piedeva labi noder ziemas kartupeļi, vasaras kartupeļi vai arī maizes knēdeļi, kas gar�o lieliski; der arī skābēti zaļumi vai zaļumu salāti.

Ir kas tāds, kas manu cūku stilbiņu baudu sabojā, un tas ir Ludvigs. Tikai tāpēc, ka viņ� iegūst visus kaulus. Pats par sevi saprotams, ka no Omes. Katru vakaru vienu. Un no stilbiņu skaita ir atkarīgs, cik ilgi tas vilksies. Savukārt tas atkarīgs no tā, cik daudz ēdēju mums bijis. Un tad notiek tā: Francis dodas ikdienas Ludviglīkumā un pēc tam uz savu cūkkūti, bet Ludvigs � pie Omes. Tur viņ� padevīgi apguļas viņai pie kājām un pacietīgi gaida, kamēr viņa vis�ēlīgi pasniedz nolādēto kaulu. Tad Ludvigs stundu garā ceremonijā sagrau� kaulu sīkās drupatiņās, ne uz mirkli neatkāpjoties no Omes un raidot viņai pateicības pilnus

skatienus. Protams, arī Ome raugās uz viņu ar lielu lab vēlību. No�ēlojami. Kad beidzot ir apēsts pēdējais kriksītis, Ludvigs beidzot velkas mājās. Ne ar acs kaktiņu nepaskatās uz mani, tie�i otrādi � uzgrie� man muguru un stundām ilgi laizās.

Kolrābju sautējums

Kolrābju maigo, nūdeļvcidīgo mīkstumu sagrie� gareniski, kubiņos vai plānās �ķēlītes un nomazgā. Tad pasautē mīkstu sviestā vai arī no zupas nosmeltos taukos un pievieno pamatēdienam. Visu pārlej ar nelielu dau�dzumu buljona. Kati kolrābji jau sasautēju�ies mīksti, pieber nedaudz miltu, pievieno sāli un piparus, pārlej ar saldo krējumu.

Kolrābju sautējums ir laba lieta, ja to bauda pirms brīvdienām. Katrā ziņā tad, kad nav ieplānotas nekādas tik�anās, it īpa�i jau romantiskas. Pretējā gadījumā tas būtu drīzāk nevēlams. To nedrīkst aizmirst nekādā gadījumā.

.

Pateicība ir tāda īpa�a lieta. Ja gadās strādāt kopā ar ļaudīm, ar kuriem kopā labprāt gribas strādāt perso�nīgi man tas ir ļoti svarīgi, jo bez harmoniskas vides es nespēju strādāt, tad tā ir svētlaime. Ta�u �ai svētlaimei ir blaknes, jo vienmēr jāsaka paldies par vienu un to pa�u. To novērst nav iespējams. Tad nu aiziet!

Paldies Biankai Dombrovai no dtv (izdevniecība Deutscher Taschenbuch Verlag). Par daudziem jauniem kopīgiem projektiem!

Paldies visai dtv komandai. Jūs vienkār�i esat lieliski. Un man �ķiet, ka arī es jums patīku. Tā teikt, sapņu ko�manda.

Tad arī tūlīt nonākam līdz manai aģentūrai. Paldies atbildīgajam par visām Copyright lietām. Georgs Zimaders no aģenta pamazām kļūst par manu draugu. Viņ� ir nepacietīgs un ietiepīgs, bet tajā pa�ā laikā arī pacietīgs, rūpīgs un sargājo�s.

Vanesa Gutenkunste, ko es te varu piebilst? Vien�kār�i mīlu tevi.

Paldies manai ģimenei, īpa�i Robertam, Patrikam un Danielam. Un, jā, es atkal vārī�u un gludinā�u, tiklīdz man tam pietiks laika.

Paldies Francim Eberhoferam. Ziniet, visus savus stāstus es nerakstu viena pati, Francis ik dienu ir mans pavadonis. Viņ� ar savējiem �ajā laikā jau kļuvis par manu otro ģimeni, kas cie�i pieaugusi sirdij. Ceru, ka mums būs vēl kādi kopīgi piedzīvojumi.

Un vēl viena ļoti svarīga pateicība.

Paldies daudzajiem �Ziemas kartupeļu knēdeļu� un �Nūdeļu blūza� lasītājiem. Nekad neiedomājos, ka mani provinces krimiķi izraisīs tik lielu interesi. Es esmu sati�kusi tik daudz sajūsminātu apmeklētāju savās uzstā�anās reizēs, lasījusi tik brīni�ķīgas recenzijas un dzirdējusi tik uzmundrino�us vārdus! Jums mans lielākais paldies. Jūs esat mana motivācija un mana iedvesma.

Lai Dievs jūs svētī!

Jūsu Rita