Patrīcija Kornvela

Pēdas

,

Dzelteni buldozeri un ekskavatori sakapā zemi un akmeņus vecā pilsētas kvartālā, kas ir pieredzējis vairāk nāves nekā lielākā daļa mūslaiku karu, un Keja Skarpeta samazina sava iznomātā SUV ātrumu, līdz

tas gandrīz apstājas. �okēta par postījumu, ko redz priek�ā, viņa cie�i lūkojas uz sinepju krāsas ma�īnām, kas uzbrūk viņas pagātnei.

Kāds man varēja pateikt, viņa saka.

Kejas nodoms �ajā pelēkajā decembra dienā bija visnotaļ nevainīgs.

Viņa tikai gribēja ļauties nelielai nostalģijai un nobraukt gar savu veco ēku, bet nenojauta, ka tā tiek noārdīta. Kāds būtu varējis viņai pateikt.

Tas būtu pieklājīgi un laipni, ja to pieminētu, vismaz pasakot: "Ak, starp citu, tā ēka, kurā jūs strādājāt, kad bijāt jauna un cerību un sapņu pilna un ticējāt mīlestībai, lūk, tā vecā ēka, kuras jums vēl aizvien pietrūkst un kuru jūs mīlat, tiek noārdīta."

Buldozers sasveras, tā lāpsta ir pacelta uzbrukumam, un trok�ņainais mehāniskais spēks �ķiet kā brīdino�a, bīstama trauksme.

Man vajadzēja klausīt, viņa domā, skatoties uz saplaisāju�o un izkalto betonu. Vecās ēkas fasādei trūka puses no sejas. Kad Keju lūdza atgriezties Ri�mondā, viņai vajadzēja pievērst uzmanību savām jūtām.

Man ir gadījums, kur jūs man varētu palīdzēt, paskaidroja doktors D�oels Markuss, Vird�īnijas pa�reizējais galvenais tiesu medicīnas

eksperts, vīrs, kur� ieņēma viņas vietu. Tas bija tikai vakar, kad viņ� tai piezvanīja, un viņa neņēma vērā savas jūtas.

Protams, doktor Markus, Skarpeta sacīja pa telefonu, pārvietodamās pa savas Dienvidfloridas mājas virtuvi. Ko varu darīt jūsu labā?

�etrpadsmit gadus veca meitene bija atrasta gultā mirusi. Tas notika pirms divām nedēļām, dienas vidū. Viņa slimoja ar gripu.

Skarpetai būtu bijis jāpajautā doktoram Markusam, kādēļ viņ� piezvanījis. Kādēļ viņai? Ta�u viņa neveltīja uzmanību savām jūtām. Viņa bija atnākusi mājās no skolas? Skarpeta jautāja.

J ā .

Viena? Telefonu pabāzusi zem zoda, viņa maisīja virumu no burbona*, medus un olīveļļas.

J ā .

* Burbons kukurūzas viskijs. (�eit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)

Kas viņu atrada, un kāds ir nāves cēlonis? Viņa pārlēja marinādi pāri liesam filejas steikam plastmasas saldētavas maisiņā.

Meiteni atrada māte. Acīmredzama nāves cēloņa nav, viņ�� sacīja. Nekā aizdomīga, izņemot to, ka viņas izmeklē�anas rezultāti jeb to trūkums norāda, ka viņai nebija jābūt miru�ai.

Skarpeta iebāza plastmasas maisiņu ar gaļu un marinādi ledusskapī� un attaisīja kartupeļu atvilktni, tad, mainījusi domas, aizvēra to. Kartupeļu vietā viņa pagatavos pilngraudu maizi. Viņa nevarēja nostāvēt� mierā, vēl mazāk sēdēt. Skarpeta bija sanervozējusies un ļoti stipri� pūlējās neizklausīties sanervozējusies. Kādēļ viņ� piezvanīja? Viņai vajadzēja to pajautāt.

Kas dzīvoja mājā kopā ar viņu? Skarpeta jautāja.

Es labāk pārrunātu detaļas ar jums personiski, doktors Markuss atteica. �ī ir ļoti delikāta situācija.

Sākumā Skarpeta gandrīz pateica, ka dodas divu nedēļu ilgā ceļojumā uz Aspenu, bet �ie vārdi tā arī nekad netika pateikti un vairs� nebija arī patiesība. Viņa nedodas uz Aspenu. Viņa bija ieplānojusi braukt, vairākus mēne�us bija tam gatavojusies, ta�u neaizbrauca un nebrauks. Viņa nespēja samelot par ceļojumu un tā vietā izmantoja profesionālu aizbildinājumu, sakot, ka nevar braukt uz Ri�mondu, jo strādā pie sare�ģītas lietas izskatī�anas nāve pakaroties, un to bojāgāju�ā cilvēka ģimene atsakās atzīt par pa�nāvību.

Kas par problēmu ar pakār�anos? jautāja doktors Markuss, un, jo vairāk viņ� runāja, jo mazāk viņa to dzirdēja. Rasu lieta?

Viņ� uzkāpa kokā, aplika virvi ap kaklu un rokas saslēdza roku dzel�os, lai nevarētu pārdomāt, viņa atteica, savā gai�ajā, priecīgajā virtuvē attaisīdama skapī�a durvis. Kad viņ� nokāpa no zara un krita, salūza viņa C-2, un virve aizmugurē savilka uz aug�u viņa skalpu, izkropļojot seju, kas izskatījās, it kā viņ� būtu sāpēs saraucis pieri. Mēģini nu to un vēl roku dzel�us izskaidrot vīrie�a ģimenei Misisipi, dziļi Misisipi iek�ienē, kur maskē�anās ir normāla kamuflā�a, bet homoseksuāli vīrie�i ne.

Nekad neesmu bijis Misisipi, laipni sacīja doktors Markuss, un varbūt patiesībā viņ� gribēja teikt tikai to, ka viņu neuztrauc pakār�anās, �ī vai kāda cita traģēdija, kas tie�i neietekmē viņa dzīvi, ta�u Skarpeta to nesadzirdēja, jo neklausījās.

Es labprāt jums palīdzētu, viņa tam sacīja, attaisīdama jaunu nefiltrētas olīveļļas pudeli, lai gan nebija nekādas nepiecie�amības to darīt tie�i �ajā mirklī. Bet dro�i vien tā nav laba doma iesaistīties kādā no jūsu lietām.

Skarpeta bija dusmīga, bet, pārvietodamās pa savu lielo, ar nerūsējo�a tērauda sadzīves tehniku labi aprīkoto virtuvi, pulētām granīta galda virsmām un lielu, iespaidīgu skatu uz piekrasti, neatzina to. Viņa dusmojās par Aspenu, bet neatzina to. Viņa bija vienkār�i dusmīga un negribēja doktoram Markusam skarbi atgādināt, ka bija atlaista no tā pa�a darba, no kura doktors tagad gūst prieku; tas bija par iemeslu viņas aizbrauk�anai no Vird�īnijas bez nodoma tur kādreiz vēl atgriezties. Bet doktora Markusa ieilgusi klusē�ana piespieda Keju turpināt un teikt, ka viņa nav pametusi Ri�mondu draudzīgos apstākļos un viņam par to dro�i vien ir zināms.

Keja, tas bija sen, viņ� atteica, un Skarpeta bijusi gana profesionāla un cieņpilna, lai dēvētu viņu par doktoru Markusu, bet viņ� savukārt uzrunāja to par Keju. Skarpeta bija pārsteigta, cik ļoti tas aizskāra, ka viņ� to nosauca vārdā, tomēr iegalvoja sev, ka doktors Markuss ir draudzīgs un vēr�as pie viņas personiski, turpretī viņa pati ir pārlieku emocionāla un jūtīga, bet varbūt ari greizsirdīga un vēl viņam neizdo�anos, pārmezdama pati sev visnekrietnāko maziskumu. Tas ir saprotams, ka doktors Markuss sauc viņu par Keju, nevis par doktori Skarpetu, viņa pati sev iegalvoja, atsacīdamās pievērst uzmanību savām jūtām.

Mums ir cita gubernatore, viņ� turpināja. Iespējams, viņa nemaz nezina, kas jūs esat.

Nu viņ� norādīja, ka Skarpeta ir tik nesvarīga un neveiksmīga, ka gubernatore nekad nav dzirdējusi par viņu. Doktors Markuss viņu apvainoja. Blēņas, viņa sev iebilda.

Mūsu jaunā gubernatore ir daudz vairāk apsēsta ar milzīgo Federācijas bud�eta deficītu un visiem potenciālo teroristu mērķiem, kas mums te Vird�īnijā ir�

Skarpeta norāja sevi par negatīvo reakciju pret savu pēcteci. Viņ� vēlējās tikai palīdzību sare�ģītā lietā, un kādēļ gan lai viņ� nemeklētu Skarpetu? Nav nekas neparasts, ja institūcijas vadītājs, kas tiek atlaists no lielas kompānijas, vēlāk tiek izsaukts sniegt padomus vai konsultēt.

Un viņa vairs nebrauc uz Aspenu, Skarpeta pati sev atgādināja.

�atomelektrostacijas, neskaitāmas militāras bāzes, FIB akadēmija, ne tik slepenā CIP apmācības nometne, Federālo Rezervju banka.

Keja, jums nebūs problēmu ar gubernatori. Taisnību sakot, viņa ir pārāk ambicioza, faktiski, pārāk centrēta uz savu tiek�anos pēc Va�ingtonas, lai uztrauktos par to, kas notiek manā iestādē. Doktors Markuss turpināja runāt savā gludajā dienvidnieku izloksnē, pūloties Skarpetai iegalvot, ka atgrie�anās pilsētā pēc atbrīvo�anās no viņas pirms pieciem gadiem neizraisīs debates un pat netiks pamanīta. Viņa vēl nebija īsti pārliecināta, ta�u iedomājās par Aspenu. Keja domāja par Bentonu, par atra�anos Aspenā kopā ar viņu. Man ir laiks, Skarpeta sprieda, tādēļ varētu uzņemties vēl vienu lietu, jo pēk�ņi bija uzradies laiks.

Skarpeta lēnām brauc ap ēkas korpusu, kur� bijis viņas galvenā bāzē�anās vieta agrīnajā dzīves posmā, kas tagad �ķiet, cik nu vien tas iespējams, nobeigts. No ma�īnām, kas kā gigantiski, dzelteni insekti dodas triecienā uz vecās ēkas karkasu, gaisā paceļas putekļu mākonis.

Metāla asmeņi un kausi �vadz un būk�ķ pret betonu un mālu. Kravas automa�īnas un zemi pārvietojo�ās ma�īnas zvalstās un raustās. Riepas nospie�as, un tērauda siksnas ple�as.

Nu, Skarpeta ierunājas. Priecājos, ka to redzu. Bet kādam m a n tas bija jāpasaka.

Pīts Marīno viņas blakussēdētājs klusi raugās uz p a m e s t ā s , noputēju�ās ēkas nopostī�anu.

Priecājos, ka ari tu to redzi, kaptein, viņa piebilst, lai gan viņ� vairs nav kapteinis, bet, kad Skarpeta viņu sauc par kapteini, un tas nav bie�i, tad viņa ir maiga pret viņu.

Kā doktore pavēlēs, Marīno sarkastiski nomurmina, tas ir viņa ikdieni�ķais tonis, glu�i kā vidējais do uz klavierēm. Un tev taisnība.

Kādam bija tev jāpasaka, ja kāds tavu vietu ieņēmu�ais stulbenis lūdzas, lai tu lido �urp, kad piecus gadus neesi Ri�mondā kāju spērusi, un pat nepapūlas pateikt, ka tavs vecais perēklis tiek noārdīts.

Esmu pārliecināta, ka tas viņam neie�āvās prātā, Skarpeta saka.

Sīkais ērk�ķis, Marīno atteic. Es jau viņu necie�u. �orīt Marīno ir tī�u, draudīgu vēstījumu sajaukums melnās kargo biksēs, melnos policistu zābakos, melnā vinila virsjakā un LAPD* beisbola cepurē. Skarpetai ir acīm redzama viņa apņem�anās izskatīties pēc skarba lielpilsētas autsaidera, jo Marīno aizvien ir apvainojies uz cilvēkiem �ajā stūrgalvīgajā pilsētelē, kuri aplami pret viņu izturēju�ies vai atlaidu�i viņu, vai arī izrīkoju�i viņu, kad viņ� �eit bija detektīvs.

Marīno reti ienāk prātā, ka tad, kad viņ� tika cildināts, atstādināts, pārcelts vai pazemināts, parasti viņ� to bija pelnījis, ka tad, kad cilvēki bija rupji pret viņu, viņ� parasti tos tika izprovocējis.

Sakumpis sēdeklī ar saulesbrillēm uz acīm, Skarpetai Marīno liekas mazliet muļķīgs, viņa zina, piemēram, ka Marīno ienīst visādas slavenības, it īpa�i viņ� ienīst izklaides industriju un cilvēkus, sevi�ķi

policistus, kuri alkst pie tās piederēt. Cepure bija asprātīga dāvana no viņas m ā s a s m e i t a s Lūsijas, kas nesen atvēra biroju Losand�elosā jeb

* LAPD Losand�elosas Policijas departaments.

Zudu�ajā And�elosā*, kā Marīno to dēvē. Te nu Marīno ir atgriezies pats

savā zudu�ajā pilsētā Ri�mondā un iestudējis savu parādī�anos, izskatīdamies tie�i tāds, kāds viņ� nav.

Hm, viņ� apcer klusinātā balsī. Te nu bija Aspena. Jādomā, Bentons jūtas aizvainots.

Patiesībā viņ� strādā pie izmeklē�anas gadījuma, viņa atteic.

Tādēļ pāris dienu novēlo�anās dro�i vien ir laba lieta.

Gaidi ar maisu pāris dienu. Nekas nekad nenotiek pāris dienās.

Deram, tu tā arī neaizbrauksi uz Aspenu. Pie kādas lietas viņ� strādā?

Viņ� neteica, un es nejautāju, viņa atbild un neko vairāk teikt negrasās, jo nevēlas runāt par Bentonu.

Marīno skatās ārā pa logu un kādu brīdi ir kluss. Skarpeta gandrīz var dzirdēt, kā viņ� domā par viņas attiecībām ar Bentonu Vesliju, un viņa zina, ka Marīno prāto par viņiem, iespējams, pastāvīgi un nepiedienīgi. Diezin kā viņ� zina, ka Skarpeta ir attālinājusies no Bentona, fiziski distancējusies kop� viņu pēdējās saie�anas kopā, un tas Keju saniknoja un pazemoja, ka Marīno ir to uzķēris. Ja ir kāds, kas to mana, tad tas ir viņ�.

Sasodīti �ēl par to Aspenu, Marīno saka. Viņa vietā es patiesi justos apvainots.

Skaties vērīgi, viņa saka, runādama par ēku, kas tiek demontēta abu acu priek�ā. Skaties tagad, kamēr esam �eit, viņa saka, jo nevēlas runāt ne par Aspenu, ne Bentonu, ne to, kāpēc viņa nav tur kopā ar viņu, ne ari par to, kā tas būtu vai kā nebūtu. Kad Bentons visus tos gadus bija prom, daļa no viņas palika. Kad viņ� atgriezās, viņa pilnībā neatgriezās un pati nezina, kāpēc tā.

�ķiet, pēdējais laiks bija to nojaukt, Marīno saka, skatīdamies pa logu. Jādomā Amtreka** dēļ. Liekas, es kaut ko dzirdēju par nepiecie�amību pēc vēl viena automa�īnu klāja �eit, jo viņi atklāj Meinstritas staciju. Aizmirsu, kur� man to stāstīja. Tas bija pirms kāda laika.

Būtu bijis jauki, ja tu man to būtu pateicis, viņa atbild.

Tas bija pirms kāda laika. Es pat neatceros, no kā to uzzināju.

�ādu informāciju man būtu bijis labi zināt.

Marīno skatās uz Skarpetu. Es tevi nevainoju par sliktu garastāvokli. Es tevi brīdināju par brauk�anu �urp. Tagad, skat, ko mēs te uzreiz atrodam. Mēs �eit vēl neesam pat stundu, un paraugies uz �o.

Mūsu vecais midzenis tiek sa�ķaidīts ar ēku grau�anas bumbu. Vai tā

* Vardu spēle: LosAngelos (Losand�elosa) un LostAngelos (Zudusī And�elosā).

** Amtrack pasa�ieru vilcienu sistēma ASV, kurā tiek pārvadāti pasa�ieri kopā ar automa�īnām.

ir slikta zīme, tu man jautā. Tu brauc ar ātrumu aptuveni divas jūdzes stundā. Varbūt tev vajadzētu paātrināt gaitu.

Es esmu sliktā omā, viņa atsaka. Bet man patīk, ja esmu informēta. Viņa brauc lēnām, skatīdamās uz savu veco ēku.

Es tev saku, tā ir slikta zīme, viņ� atkārto, paraudzīdamies uz Keju, tad ārā pa logu.

Skarpeta nepalielina ātrumu, vērodama posta�u, un īstenība lēnām attālinās, tikpat lēnām kā viņas virzī�anās ap ēkas korpusu. Galvenā tiesu medicīnas eksperta un kriminālistikas laboratorijas kādreizējais birojs ir ceļā uz to, lai kļūtu par automa�īnu novieto�anas klāju rekonstruētajai Meinstritas dzelzceļa stacijai, kura nekad nebija redzējusi vilcienu to gadu desmitu laikā, kad Skarpeta un Marīno dzīvoja un strādāja Ri�mondā. Neveiklā gotiskā stacija ir būvēta no veciem asins nokrāsas akmeņiem un ilgus gadus stāvējusi dīkā, līdz ar pāris straujiem rāvieniem tika pārveidota par veikaliem, kas drīz vien bankrotēja, un pēc tam par valsts iestādēm, kuras drīz vien tika slēgtas. Augstais pulksteņa tornis nemainīgi slējās pret horizontu kā spokaini balta seja ar laikā sastingu�ām filigrānām rokām, noraudzīdamies pāri 1-95 autostrādes straujajiem pagriezieniem un vilciena viaduktiem.

Ri�mondā bija attīstījusies bez Skarpetas. Meinstritas stacija bija atdzimusi un kļuvusi par Amtreka centru. Pulkstenis darbojas. Pulkstenis rāda se�padsmit minūtes pāri astoņiem. Pulkstenis, kas visus �os gadus nekad nebija darbojies, sekoja Skarpetai ma�īnas spoguļos, kad viņa brauca �urp un prom, rūpējoties par miru�ajiem. Dzīve Vird�īnijā bija virzījusies uz priek�u, un neviens nebija papūlējies viņai to pateikt.

Nezinu, ko gaidīju, viņa saka, pametot skatienu pa savu sānu logu. Varbūt viņi to izķidās, izmantos noliktavai vai arhīviem. Nevis nojauks to.

Patiesība tāda, ka viņiem tā bija jānojauc, Marīno nosprie�.

Nezinu, kāpēc, bet es nekad neiedomājos, ka viņi to izdarīs.

Tas nav glu�i viens no pasaules arhitektūras brīnumiem, viņ� saka, pēk�ņi izklausīdamies naidīgs pret veco ēku. Septiņdesmito gadu betona mēsla gabals. Padomā par visiem noslepkavotajiem cilvēkiem, kas pabiju�i tajā perēklī. Cilvēki ar AIDS, cilvēki ar gangrēnu no ielas. Izvarotās, no�ņaugtās un sadurtās sievietes un bērni. Ķertie, kas nolēca no jumta vai metās zem vilcieniem. Nav nekā tāda, ko �is perēklis nebūtu redzējis. Nemaz jau nerunājot par rozā gumijainajiem ķermeņiem Anatomijas nodaļas grīdas vannās. Nu tie man izraisīja lielākus �ermuļus par visu citu. Atceries, kā viņi tika celti laukā no �īm vannām aiz ķēdēm un āķiem aiz ausīm? Visi kaili un sārti kā trīs sivēntiņi ar aug�up savilktām kājām. Viņ� paceļ ceļgalus, lai to nodemonstrētu, melno kargo bik�u nosegtos ceļgalus paceldams priek�ējā aizsargstikla virzienā.

Vēl ne tik sen tu �ādi nebūtu cēlis kājas, viņa saka. Vēl pirms nepilniem trim mēne�iem tu tik tikko spēji salocīt ceļgalus.

Hm .

Es nopietni. Gribēju teikt, cik tu esi labā formā.

Pat suns var pacelt kāju, dok, viņ� atjoko. Kompliments acīmredzami bija uzlabojis viņa garastāvokli, un Skarpetai bija �ēl, ka līdz �im nebija izteikusi Marīno komplimentu. Pieņemot, ka suns ir vīrie�u kārtas.

Nopietni. Esmu pārsteigta. Gadiem viņa raizējās, ka Marīno drausmīgie veselīgie paradumi novedīs viņu nāvē, un, kad viņ� beidzot bija saņēmies, viņa vairākus mēne�us draugu nav paslavējusi. Bija nepiecie�ams nojaukt veco ēku, lai viņa tam pateiktu kaut ko jauku.

Piedod, ka nekad to neesmu pieminējusi, viņa piebilst. Bet es ceru,

ka tu nebarojies tikai ar proteīniem un taukiem.

Es tagad esmu Floridas puisis, viņ� līksmi saka. Ieturu Dienvidbī�as diētu, bet esmu sasodīti dro�s, ka nedzīvojos pa Dienvidbī�u.

Tur ir tikai mīkstie.

Tā runāt ir �ausmīgi, viņa atteic. Skarpeta necie�, kad tā runā, bet tie�i tādēļ viņ� tā runā.

Atceries tur krāsni? Marīno turpina gremdēties atmiņās. Tu vienmēr zināji, kad tur dedzināja līķus, jo tad no skursteņa cēlās dūmi. Viņ� norāda uz melno krematorijas dūmeni izpostītās vecās

ēkas galā. Kad redzēju to kūpam, es ne visai gribēju �urp braukt elpot gaisu.

Skarpeta brauc gar ēkas aizmuguri. Tā joprojām ir neskarta un izskatās tie�i tāda, kāda bija beidzamajā reizē, kad viņa to redzēja.

Automa�īnu stāvlaukums ir tuk�s, izņemot lielu, dzeltenu traktoru, kas ir novietots gandrīz tie�i tajā pa�ā vietā, kur, būdama galvenā medicīnas eksperte, savulaik viņa mēdza atstāt savu automa�īnu, pa labi no masīvajām paceļamajām durvīm. Uz bridi viņa dzird durvju �īkstē�anu un �ēlo�anos, kad, iek�ā nospie�ot lielās zaļās un sarkanās pogas, tās ieslēdzas un atslēdzas. Viņa dzird balsis, katafalku un ātrās palīdzības ma�īnu rībē�anu, durvju atvēr�anos un aizcir�anos, nestuvju kāju un riteņu �ķindoņu un grabē�anu, kad apklātos līķus stumj aug�ā un lejā pa uzbrauktuvi; miru�os ved iek�ā un ārā, dienu un nakti, nakti un dienu, �urp un turp.

Skaties uzmanīgi, viņa saka Marīno.

Es jau to izdarīju tad, kad tu pirmo reizi apbrauci apkārt korpusam, viņ� atteic. Tu plāno visu dienu ar mums te riņķot?

Mēs apbrauksim divas reizes. Skaties labi!

Uz Meinstritas pagriezusies pa kreisi, viņa brauc nedaudz ātrāk gar vecās ēkas nojauk�anas vietu, domājot, ka drīz vien tā izskatīsies kā amputēts un neapstrādāts stumbenis. Kad redzeslokā atkal parādās autostāvvieta aiz mājas, viņa ievēro vīrieti olīvzaļās biksēs un melnā jakā stāvam cie�i pie lielā, dzeltenā traktora un darbojamies ap motoru. Viņa saprot, ka vīrietim ir kaut kāda problēma ar traktoru, un nodomā, kaut viņ�, darbodamies ap motoru, nestāvētu lielā pakaļējā riteņa priek�ā.

Domāju, tu gribēsi atstāt cepuri ma�īnā, viņa saka Marīno.

Hm? Marīno jautā, un viņa lielā, vēja appūstā seja raugās uz Skarpetu.

Tu mani dzirdēji. Mazs, draudzīgs padoms tevis pa�a labā, viņa saka, kad traktors un vīrietis attālinās un pazūd.

Tu vienmēr runā draudzīgi un manis pa�a labā, viņ� atbild. Un tā nekad nav. Viņ� noņem cepuri un domīgi paskatās uz to. Viņa kailā galva spīd no sviedriem. Skopā sirmo matu daļa, ko daba gana laipni viņam atvēlējusi, tagad ar nolūku ir noskūta.

Tu man nekad neesi stāstījis, kādēļ sāki skūt galvu, viņa jautā.

Tu nekad neesi jautājusi.

E s tagad jautāju. Viņa pagrie� ma�īnu ziemeļu virzienā, dodamās prom no ēkas uz Brodstrītas pusi un tagad braukdama pieļaujamā ātrumā. Vaina ir matos, viņ� atbild. Redzi, ja tev nav matu, tad tikpat labi vispār vari atbrīvoties no tiem.

�ķiet, tam ir jēga, viņa saka. Ļoti liela jēga.

Edgars Alans Pougs, atlaidies dārza krēslā, blen� uz saviem kāju īk�ķiem. Viņ� smaida un apcer cilvēku reakciju, kad tie uzzinās, ka viņam tagad ir māja Holivudā. Otra māja, viņ� sev atgādina. Viņam, Edgaram Alanam Pougam, ir otra māja, uz kuru viņ� var atbraukt pēc saules, izpriecām un vientulības.

Neviens nejautās, kura Holivuda. Pieminot Holivudu, prātā uzreiz nāk liels, balts uzraksts uz kalna, mūru aizsargātas savrupmājas, sporta ma�īnas ar paceļamiem jumtiem un laimīgie, dievi. Nevienam nekad neienāks prātā, ka Edgara Alana Pouga Holivuda atrodas Brovarda apgabalā aptuveni stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Maiami un nepiesaista bagātos un slavenos. Viņ� pateiks to savam ārstam, Pougs nodomā, nedaudz noba�ījies. Neviens ārsts, kaut ari ir deficīts, nekad neliegs savam Holivudas pacientam gripas poti, mazliet saskaities nolemj Pougs.

Redz, māte dārgā, te nu mēs esam. Mēs te patie�ām esam. Tas nav sapnis, Pougs neskaidri nosaka tādā balsī, it kā viņam mutē būtu kāds priek�mets, kas traucē lūpu un mēles kustībai.

Viņa līdzenie, balinātie zobi cie�āk iespie�as koka zīmulī.

Un tu domāji, ka tāda diena nepienāks, viņ� runā ar zīmuli mutē, siekalu krellītei nopilot no apak�lūpas un noslīdot pa zodu.

Tu neko nesasniegsi, Edgar Alan. Izgā�anās, izgā�anās, izgā�anās. Viņ� runā ar zīmuli mutē, izmēdīdams mātes ka�ķīgo, neskaidro, nodzerto balsi. Tu esi plānā zupa, Edgar Alan, tas tu esi. Neveiksmi-nieks, neveiksminieks, neveiksminieks.

Viņa dārza krēsls atrodas pa�ā piesmaku�ās, smirdo�ās dzīvojamās istabas centrā, un viņa dzīvoklis ar vienu guļamistabu nav glu�i otrā līmeņa mājokļu vidū, kas ir pavērsti uz Gārfīldstrītu ielu, kas nosaukta ASV prezidenta vārdā un stiepjas no austrumiem uz rietumiem starp Holivudas bulvāri un �eridanu. Blāvi dzeltenais divstāvīgais komplekss ar ģip�a apmetumu nezināmu iemeslu dēļ, ja vien nav domāta maldino�a reklāma, tiek saukts par Gārfīlda sētu. Te nav nekāda pagalma, pat ne zāles stiebriņa, tikai autostāvlaukums un trīs izstīdzēju�as palmas ar izspūru�iem zariem, kas Pougam atgādina noplīsu�os taureņu spār-nus, kurus viņ� bērnībā sprauda pie kartona.

Kokā nav pietiekami sulas. Tā ir tava problēma.

Beidz, māt. Tūlīt izbeidz. Tā runāt ir cietsirdīgi. Kad Pougs pirms divām nedēļām noīrēja savu otro māju, viņ� nestrīdējās par cenu, lai gan deviņi simti un piecdesmit dolāri mēnesī ir nedzirdēti daudz salīdzinājumā ar to naudas summu, no kādas viņam būtu jā�ķiras Ri�mondā, ja viņam tur būtu jāmaksā par īri. Bet �eit pienācīgu mājvietu nav viegli atrast, un viņ� nezināja, kur sākt meklēt, kad pēc se�padsmit stundu gara brauciena beidzot bija ieradies Brovarda apgabalā, un pārguris, bet mundrā omā sāka vizināties apkārt, cenzdamies orientēties, meklējot mājokli un pat vienu nakti nevēloties pārlaist moteļa istabā. Pouga vecais, baltais buiks bija piekrauts ar mantām, un viņ� nevēlējās riskēt, kad kāds mazgadīgs noziedznieks izdauzītu ma�īnas logu un nozagtu viņa videomagnetofonu un televizoru, nemaz jau nerunājot par drēbēm, tualetes piederumiem, klēpjdatoru un parūku. dārza krēslu, lampu, gultas veļu, grāmatām, papīru, zīmuļiem un pudelītēm ar sarkanu, baltu un zilu krāsu viņa dārgajai beisbola nūjai un ar da�ām citām vitāli svarīgām personiskām mantām, ieskaitot da�us vecus draugus.

Tas bija baismīgi, māt, viņ� atstāsta notikumu, pūloties novērst māti no viņas �ķendē�anās dzērumā. Mīkstino�i apstākļi spieda nekavējoties pamest mūsu jauko, mazo dienvidu pilsētiņu, lai gan ne uz visiem laikiem, pavisam noteikti ne. Tagad, kad man ir otra māja, es, protams, braukā�u no Holivudas uz Ri�mondu. Mēs abi vienmēr esam sapņoju�i par Holivudu, un kā kolonisti furgonu rindā mēs dodamies ceļā laimes meklējumos, vai ne?

Viņa viltība iedarbojas. Viņ� ir ievirzījis mātes uzmanību gleznainā ceļā, kurā nav plānās zupas un nepietiekamā spara.

Tikai sākumā, kad nezin kā nobraucu no Ziemeļu Divdesmit cetur-tās ielas un nonācu nolāpītā graustu rajonā, sauktā par Libēriju, kur bija saldējuma ma�īna, es nejutos diez cik laimīgs. Viņ� runā ar zīmuli mutē tā, it kā tas būtu kumoss. Zīmulis aizstāj smēķi, bet nevis tādēļ, ka tabaka rada ba�as par veselību vai ir slikts ieradums, bet drīzāk gan izdevumu dēļ. Pougs aizraujas ar cigāriem.

Viņ� maz ar ko vēl aizraujas, ta�u Indios un Kubitas, un Fuentes, bet vislabāk Kohibas maģiskā kontrabanda no Kubas viņam vajadzīgi.

Viņ� ir ķerts uz Kohibām un zina, kā tās dabūt, un tas ir pavisam citādi, kad viņa cietu�ās plau�as skar kubie�u dūms. Piemaisījumi ir tie, kas nogalina plau�as, bet tīra tabaka no Kubas ir dziedino�a.

Tu vari tam noticēt? Saldējuma ma�īna ar savu saldo, nevainīgo �ķindoņu un tie mazie nēģerbērni, nākdami pretī ar monētām, lai nopirktu kārumus, un te nu mēs esam geto vidū, kara zonā, un saule ir norietējusi. Es varu saderēt, ka naktī Libērijā tiek raidīti daudzi �āviņi.

Protams, es izkūlos no turienes un brīnumainā kārtā nonācu labākā pil-sētas daļā. Es tevi sveiku un veselu nogādāju Holivudā, vai ne, māt?

Nez kā viņ� nonāca Gārfīldstrītā, lēnām braukdams garām niecī-gām vienstāvīgām mājām ar ģip�a apmetumu, kaltām dzelzs margām, �alūziju aizsegtiem logiem, ma�īnu nojumēm un mauriņa pleķī�iem, kuros nebūtu iespējams ierīkot peldbaseinu, jaukiem, maziem miteklī�iem, celtiem dro�i vien piecdesmitajos un se�desmitajos gados, tie uzrunāja viņu, jo bija pārdzīvoju�i gadu desmitus ar briesmīgiem orkāniem, demogrāfiskajiem sprādzieniem un ne�ēlīgiem īpa�uma nodokļu pieaugumiem, kas izstūma ilggadējos iedzīvotājus un nomainīja tos pret jaunatnācējiem, kuri dro�i vien nerunā angliski un ari necen�as to darīt. Un tomēr mikrorajons ir izdzīvojis. Un tad, tie�i tad, kad viņ� domāja par visu to, ma�īnas priek�ējo stiklu kā vīzija aizpildīja dzīvokļu komplekss.

Ēkas priek�ā karājās izkārtne ar uzrakstu GĀRFĪLDA SĒTA un telefona numurs. Pougs atsaucās vīzijai, iegriezdamies autostāvvietā un pierakstīdams numuru. Pēc tam viņ� devās uz degvielas uzpildes staciju un izmantoja taksofonu. Jā, tur bija viens brīvs dzīvoklis, un nākamās stundas laikā Pougam bija pirmā un, cerams, vienīgā tik�anās ar namīpa�nieku Bend�aminu P. �upi.

Nevaru, nevaru. �upe visu laiku to atkārtoja, sēdēdams pie rakstāmgalda pretī Pougam apak�stāva kabinetā, kas bija silts, sasmacis un samaitāts ar �upes nomāco�ā odekolona agresīvo aromātu. Ja vēlaties gaisa kondicionē�anu, jums jāpērk pa�am savs loga bloks. Tas ir jūsu ziņā. Bet �is ir gada pirmklasīgākais laiks, ko dēvē par sezonu. Kam vajadzīga gaisa kondicionē�ana?

Bend�amins P. �upe spīdināja baltos, mākslīgos zobus, kas Pougam atgādināja vannasistabas flīzes. Zelta inkrustācijas graustu rajona pavēlnieks klaudz-klaudz-klaudzināja pa galda virsu ar resnu rādītājpirkstu un zibināja briljanta gredzenu. Un jums ir paveicies. �ajā gadalaikā visi grib būt �eit. Man desmit cilvēki gaida rindā, lai dabūtu �o dzīvokli. �upe graustu rajona karalis �estikulēja tā, lai viņa zelta Rolex pulkstenis būtu vislabāk redzams, nenojau�ot, ka Pouga tum�ās brilles nav ārsta izrakstītas, bet pinkainie, garie, melnie, cirtainie mati ir parūka. Pēc divām dienām rindā būs divdesmit cilvēku. Patiesībā man nebūtu jums jāatdod �is dzīvoklis par �ādu cenu.

Pougs maksāja skaidrā naudā. Nekādas iemaksas, ne cita veida dro�ības garantijas netika prasītas, nekādi jautājumi vai pierādījumi personas identifikācijai netika lūgti, ne ari gribēti. Pēc trim nedēļām viņam būs atkal skaidrā naudā jāmaksā par janvāri, ja viņ� nolems paturēt savu otro māju Holivudas labākajā sezonā. Bet �obrīd ir nedaudz par ātru, lai viņ� zinātu, ko darīs, tuvojoties Jaungadam.

-Jāstrādā, jāstrādā, viņ� nopurpina, pārlapojot �urnālu bēru vadītājiem, tas uz�ķiras uz urnu un piemiņas lietu kolekcijām. Pougs atbalsta �urnālu uz aug�stilbiem un pēta krāsainos attēlus, kurus viņ� zina no galvas. Viņa mīļākā urna joprojām ir alvas kārba izsmalcinātu grāmatu krāvuma formā ar spalvu aug�pusē. Viņ� iztēlojas, ka �īs grā-matas ir seni Edgara Alana Po, kura vārdā viņ� ir nosaukts, sējumi, un prāto, cik simtus dolāru �ī elegantā alvas kārba maksātu, ja viņ� sadomātu piezvanīt pa bezmaksas tālruni.

Man vienkār�i būtu jāpiezvana un jāizdara pasūtījums, viņ� draiski saka. Man tas būtu vienkār�i jāizdara, vai ne, māt? Viņ� to ķircina tā, it kā viņam būtu telefons un viņ� varētu �ai pa�ā mirklī piezvanīt. Ak, tu gribētu, vai ne? Viņ� pieskaras urnas attēlam. Tev patiktu Edgara Alana urna, vai ne? Es tev teik�u tā, kamēr nebūs, ko nosvinēt, tikmēr urnu nepirk�u, un pa�reiz mans darbs neiet, kā plānots, māt. 0, jā, tu dzirdēji. Diem�ēl ir maziņ� �ķērslītis.

Plānā zupa, lūk, kas tu esi.

Nē, māte dārgā. Runa nav par plānu zupu. Viņ� papurina galvu, pārlaizdams acis �urnālam. Nesāksim nu atkal. Mēs esam Holivudā.

Vai nav jauki?

Viņ� domā par la�krāsas apmetuma savrupmāju pie ūdens uz ziemeļiem ne pārāk tālu no �ejienes un ir emocionāla apjukuma pārņemts.

Savrupnamu viņ� atrada, kā plānots. Kā plānots, viņ� bija savrupnamā iek�ā. Un viss sagāja �ķērsām, un tagad nav nekā, ko nosvinēt.

Nepareiza domā�ana, nepareiza doma. Viņ� ar diviem pirkstiem uzsit sev pa pieri, tāpat kā māte kādreiz mēdza viņam uz�aut. Tā tam nevajadzēja notikt. Ko lai dara, ko lai dara. Mazā zivtiņa izspruka.

Viņ� peldina gaisā pirkstus. Mazā zivtiņa kaut kur devās, es nezinu, kur, bet mani tas neuztrauc, nē, neuztrauc. Jo Lielā Zivs joprojām ir turpat, un es aizbēgu no mazās zivtiņas, un Lielajai Zivij nav par ko priecāties. Nav. Drīz vien būs, ko nosvinēt.

Aizbēga? Cik stulbi tas bija? Tu nenoķēri mazo zivtiņu un domā, ka noķersi lielo? Tu esi tāda plāna zupa. Kā tu vari būt mans dēls?

Nerunā tā, māt. Tas ir tik nepieklājīgi, viņ� saka, galvu noliecis pār �urnāla bēru vadītājiem.

Viņa uzmet dēlam skatienu, kas varētu pienaglot izkārtni pie koka. Pougs tēvam bija apzīmējums viņas neģēlīgajam skatienam. Spalvainā acs, tā viņ� to sauca. Acīm nav spalvu. Viņ� nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis, ka kādam būtu spalvainas acis, un viņ� jau nu gan to zinātu.

Nav daudz tāda, ko viņ� nezinātu. Viņ� nomet �urnālu uz grīdas, pieceļas no dzeltenbaltā dārza krēsla un atnes savu beisbola nūju no kakta, kur bija to atstutējis. Aizvilktās venēcie�u �alūzijas izdzē� saules gaismu vienā viesistabas logā, iesvie�ot viņu omulīgā tumsā, kuru knapi mazina vientuļa lampa uz grīdas.

Padomāsim. Ko lai �odien darām? viņ� nobubina, turpinādams ar zīmuli mutē skaļi sarunāties ar cepumu kārbu zem dārza krēsla, cie�i satvēris nūju, pārbaudīdams tās sarkanās, baltās un zilās zvaigznes un svītras, kuras bija pielabojis, padomāsim, tie�i simtu vienpadsmit reizes. Viņ� ar mīlestību nospodrina nūju ar baltu kabatlakatiņu un paberzē plaukstas kabatlakatā, berzē un berzē tās. Mums �odien jāizdara kaut kas īpa�s. Manuprāt, ir kārta izbraucienam.

Pievirzījies pie sienas, viņ� izņem no mutes zīmuli un, turēdams to vienā rokā, nūju otrā, pieliec galvu un pa�ķielē uz lielās acs skices, kas uzzīmēta uz notraipītas, bē�ā tonī nokrāsotas apmetuma plāksnes, sākumstadiju. Pougs uzmanīgi ar neasu grafīta galu pieskaras lielajai, ieplestajai acij un piezīmē biezākas skropstas. Zīmulis ir mitrs un zīmējot iespiests starp rādītājpirkstu un īk�ķi.

Tā. Viņ� atkāpjas, atkal pie�ķiebdams galvu, apbrīnojot lielo, blen�o�o aci un vaiga izliekumu, beisbola nūju raustīdams otrā rokā.

Vai es pieminēju, cik ļoti skaista tu �odien izskaties? Tev vaigos drīz būs tik jauka krāsa pietvīkusi un ro�aina, it kā tu būtu bijusi ārā saulē.

Pougs aizsprau� zīmuli aiz auss un tur plaukstas priek�ā sejai, pirkstus izpletis, pa�ķiebdams un pagriezdams, aplūkodams katru locītavu,

krunku, skrambu un līniju un savu mazo, noapaļoto nagu delikātās malas. Viņ� pamasē gaisu, vērojot smalko muskuļu vel�anos, iztēlodamies aukstu ādu, aukstās, gausās asinis no zemādas audiem, izbraucīdams miesu, it kā iztramdītu nāvi un iesūknētu jauku, rozīgu sārtumu.

Viņam pietrūkst kritaino putekļu ieberzē�anas plaukstās un nūjas vēzē�anas, un viņ� noraustās no vēlmes iztriekt nūju cauri acij uz sienas, bet to neizdara. Viņ� nevar. Viņ� nedrīkst un tāpēc apiet tai apkārt.

Sirds krūtīs lido, un viņ� ir neapmierināts. Pavisam neapmierināts par nekārtību.

Dzīvoklis ir tuk�s, bet nekārtīgs. Galda virsma virtuvītē ir nokaisīta ar papīra salvetēm un plastmasas �ķīvjiem, un virtuves piederumiem, un konserviem, un makaronu pakām, kuras Pougs nebija parūpējies noglabāt vienā no virtuvītes trauku skapī�iem. Katliņ� un panna mirkst izlietnē, kas pilna ar aukstu, taukainu ūdeni. Pa notraipīto zilo paklāju ir izmētātas mantu somas, drēbes, grāmatas, zīmuļi un lēts, balts papīrs.

Pouga dzīvojamo zonu sāk pārņemt gatavoto ēdienu un cigāru sastāvējies aromāts un viņa pa�a muskusainā, sviedrainā smar�a. Istabā ir ļoti silts, un viņ� ir kails.

Manuprāt, mums vajadzētu apraudzīt Arnetas kundzi. Beigu beigās viņa nejūtas labi, Pougs saka mātei, nepaskatīdamies uz viņu.

Vai tu gribētu �odien ciemiņu? Man laikam vajadzēja tev to vispirms pajautāt. Bet tas varētu mums abiem likt justies labāk. Jāatzīst, esmu mazliet saguris. Viņ� domā par mazo zivtiņu, kas izbēga, un aplūko nekārtību. Apciemojums varētu būt tie�i laikā, kā tu domā?

Tas būtu jauki.

Ak butu, vai ne? Viņa baritona balss ceļas un krīt, it kā viņ� uzrunātu bērnu vai mājdzīvnieku. Tu gribi ciemiņu? Labi! Teicami.

Viņa kailās pēdas pāriet pāri paklājam, un viņ� notupstas pie kartona kastes, pilnas ar videokasetēm un aploksnēm ar fotogrāfijām. Tās visas ir marķētas viņa pa�a sīkajā, akurātajā rokrakstā. Tuvu kastes dibe-nam viņ� sameklē Arnetas cigāru kasti un aploksni ar polaroīda fotogrāfijām.

Māt, ir ieradusies Arnetas kundze, lai apraudzītu tevi, viņ� saka, apmierināti nopūzdamies un attaisīdams cigāru kārbu, kuru novieto uz dārza krēsla. Viņ� pārlūko fotogrāfijas un izvēlas savu mīļāko. Tu viņu atceries, vai ne? Jūs esat iepriek� tiku�ās. Uzticama, veca sieviete. Redzi viņas matus? Tie patie�ām ir zili. Kāpēc tie nudien ir zili?

Kāāpēēēc-tie-nudien-ir-zillī, viņ� atdarina mātes dobjo balsi, kas stiepj vārdu un lēni, biezi peld cauri vārdiem, kad pati ir piesūkusies degvīna pudelei, krietni dziļi iesūkusies degvīna pudelē.

Vai tev patīk viņas jaunā kaste? Pougs jautā, iegremdēdams pirkstus cigāru kārbā un izpūzdams gaisā baltu putekļu mākoni.

Neesi nu greizsirdīga, bet viņa kop� jūsu beidzamās tik�anās reizes ir zaudējusi svaru. Interesanti, kāds ir viņas noslēpums, viņ� ķircina un atkal iemērc pirkstu, un vēl izpū� baltus putekļus gaisā savas ārkārtīgi resnās mātes labā, lai padarītu savu pretīgi resno māti skaudīgu, un tad noslauka rokas baltā kabatlakatiņā. Manuprāt, tava vecā draudzene

Arneta izskatās brīni�ķīgi, patie�ām lieliski. Viņ� cie�i nopēta Arnetas fotogrāfiju, viņas matu zili krāsaino auru apkārt sārtajai miru�ās sejai. Pougs tikai tādēļ zina, ka viņas mute ir aiz-�ūta, jo atceras, kā pats to izdarīja. Citādi viņa prasmīgo ķirurģiju nav iespējams pamanīt, un nezinātājs nekad neatklātu, ka apaļās kontūras viņai ap acīm ir, pateicoties vāciņiem zem plakstiņiem, un viņ� atceras, kā bija uzmanīgi novietojis vāciņus pāri iekritu�ajiem acu āboliem un pārklājis ar plakstiņiem, un salipinājis tos ar vazelīna triepieniem.

Esi nu jauka un pajautā Arnetas kundzei, kā viņa jūtas, Pougs uzrunā cepumu kārbu zem dārza krēsla. Viņai bija vēzis. Tik daudziem ir vēzis.

Doktors D�oels Markuss velta viņai kokainu smaidu, un Skarpeta paspie� viņa sauso, smalko plaukstu. Viņai ir sajūta, ka, iespējams, noniecina doktoru Markusu, dodama tam iespēju, bet, izņemot �o priek�nojautu, kuru iegrū� sirds tum�ākajā stūri, neko citu viņa nejūt. Aptuveni pirms �etriem mēne�iem Skarpeta uzzināja par viņu, tāpat kā uzzināja par daudzām lietām, kam ir sakars ar viņas pagātnes dzīvi Vird�īnijā. Tā bija nejau�ība, sagadī�anās. Sagadījās, ka viņa bija lidma�īnā un lasīja USA Today, un sagadījās, ka pamanīja ziņu kopsa-vilkumu par Vird�īniju, kurā bija teikts: "Gubernatore pēc ilgiem meklējumiem ieceļ jaunu galveno tiesu medicīnas ekspertu�" Beidzot pēc ilgiem gadiem bez galvenā eksperta vai viņa vietas izpildītāja Vird�īnijai ir jauns galvenais tiesu medicīnas eksperts. Skarpetas viedoklis un padoms bezgalīgajos un smagajos meklējumos netika prasīts. Kad doktors Markuss kļuva par kandidātu uz viņas iepriek�ējo posteni, Skarpetas apstiprinājums nebija nepiecie�ams.

Ja Skarpetai jautātu, tad viņa atklāti pateiktu, ka nekad nav dzirdējusi par doktoru Markusu. Tam sekotu viņas diplomātiskie mājieni, ka viņi dro�i vien ir saskrēju�ies kādā valsts mēroga sapulcē un ka Skarpeta vienkār�i neatceras viņa vārdu. Viņ� noteikti ir slavens tiesu medicīnas patologs, viņa būtu bildusi, citādi nebūtu pieņemts vadīt ievērojamāko medicīnas ekspertī�u sistēmu Savienotajās Valstīs. *

Bet, paspie�ot doktora Markusa roku un ieskatoties viņa mazajās, aukstajās a�elēs, Skarpeta saprot, ka viņ� ir pilnīgs sve�inieks. Skaidrs, ka viņ� nav bijis nevienā nozīmīgā komitejā, nav lasījis lekcijas nevienā patoloģiju, medicīnas-tiesmedicīnas-juridiskā vai kriminālistikas sēdē, kuras viņa ir apmeklējusi, citādi būtu viņu atcerējusies. Varbūt Skarpeta aizmirst vārdus, bet sejas reti.

Keja, beidzot mēs tiekamies, doktors Markuss saka, kārtējo reizi aizvainodams Skarpetu, tikai �oreiz ir ļaunāk, jo viņ� to aizvaino klātienē.

Tas, ko viņas intuīcija bija negribīgi uztvērusi pa telefonu, tagad, kad tiekas ar viņu klātienē �īs ēkas, sauktas par Biotehs II, kur kādreiz bija strādājusi par vadītāju, vestibilā ir nenovēr�ams. Doktors Markuss ir mazs, tievs vīrelis ar nelielu, �auru seju un sīku, tievu, netīri pelēku matu svītru mazās galvas aizmugurē, it kā daba būtu izjokojusi viņu.

Viņ� ir uzvilcis nemodernu, �auru kaklasaiti, bezveidīgas, pelēkas bikses un mokasīnus. Zem lēta, balta auduma krekla, kas nokarājas ap viņa tievo kaklu, ir redzams bezpiedurkņu apak�krekls, apkaklītes iek�puse ir apdilusi un nelīdzena, ar kokvilnas plūksnām.

iesim iek�ā, viņ� saka. Baidos, �orīt mums ir lērums darba. Skarpeta jau grasās doktoru Markusu informēt, ka nav viena, kad no vīrie�u tualetes iznāk Marīno, savilkdams uz aug�u savas melnās kargo bikses, LAPD cepuri pārvilcis zemu pār acīm. Iepazīstinot ar Marīno,

Skarpeta, cik nu vien tas iespējams, ir pieklājīga, bet ne vairāk.

Viņ� savulaik strādāja Ri�mondas Policijas pārvaldē un ir ļoti pieredzējis izmeklētājs, viņa saka, doktora Markusa sejai saspringstot.

J ū s neminējāt, ka atvedīsiet kādu līdzi, viņ� strupi nosaka Skarpetas kādreizējā pla�ajā granīta un stikla bloku vestibilā, kur tagad ir jāpiereģistrējas, kur bija jāgaida divdesmit minūtes, jūtoties tik uzkrīto�ai kā statujai rotondā, gaidot doktoru Markusu vai kādu citu, kas atnāktu viņai pakaļ. Man �ķiet, es skaidri izteicos, ka �ī ir ļoti delikāta situācija.

Hei, nav jāraizējas. Esmu patiesi delikāts puisis, Marīno skaļi saka.

Doktors Markuss �ķiet nedzirdam viņu, tomēr sabo�as. Skarpeta gandrīz var dzirdēt, kā viņa dusmas izplūst gaisā.

-Vidusskolā es tiku novērtēts kā Ļoti Iespējami Delikāts, Marīno skaļi piebilst. Hei, Brūs! viņ� uzsauc apsargam formas tērpā, kur�, tikko iznācis no atspoguļojuma pēdu telpas un iegājis vestibilā, atrodas vismaz trīsdesmit pēdu attālumā.

Kas i', vecais? Joprojām padod bumbiņu tai no�ēlojamajā Kniepadatas Galviņu komandā?

Es neminēju? Skarpeta atjautā. Atvainojiet! Viņa nebija minējusi un to neno�ēlo. Kad viņa tiek pieaicināta izskatīt kādu lietas, viņa vedīs, ko gribēs un kad gribēs, un nespēj piedot doktoram Marku-sam familiaritāti.

Apsargs Brūss sākumā izskatās samulsis, tad pārsteigts. Marīno! Velna milti, tas esi tu? Runā vēl par pagātnes rēgu.

Nē, jūs neminējāt, doktors Markuss, uz mirkli izsists no līdsvara, atkārto Skarpetai. Viņa apjukums ir sajūtams kā izbiedēta putna panika.

īstais un vienīgais, un es nav nekāds rēgs, Marīno saka, cik vien iespējams, riebīgi.

Nezinu, vai varu atļaut. Tas netika nokārtots, doktors Markuss bilst, uztraucies un neadekvāti atklādams neglīto faktu, ka tas, kam viņ� atbild, ne tikai zina par Skarpetas iera�anos, bet viņas vizītei nudien ir iemesls.

Cik sen atbrauci? saklaigā�anās starp vecajiem draugiem turpinās.

Skarpetas iek�ējā balss brīdināja, bet viņa nepaklausīja.

Īstenībā sen, vecais. Tā bija liela kļūda, viņa domā. Vajadzēja braukt uz Aspenu.

Piekāp, kad tev būs kāds brīdis.

Sarunāts, draugs.

Pietiks, lūdzu, doktors Markuss pārtrauc. Te nav nekāds alus krogs.

Viņam ap kaklu aukliņā ir saimnieka atslēga no karaļvalsts, un viņ� pieliecas, lai pieliktu magnētisko karti pie pa�a infrasarkanā skenera blakus necaurredzamām stikla durvīm. Otrā pusē atrodas galvenā tiesu medicīnas eksperta spārns. Skarpetai mute ir sausa. Ieejot galvenā tiesu medicīnas eksperta sektorā, �ajā pievilcīgajā ēkā, kuru viņa palīdzēja projektēt, kam atrada līdzekļus un ievācās pirms atlai�anas, viņai svīst paduses un vēderā ir tuk�uma sajūta. Tum�i zilais dīvāns un pieskaņo-tie krēsli, kafijas galdiņ� no koka un glezna ar lauku ainavu pie sienas ir tie pa�i. Pieņem�anas telpa nav mainījusies, izņemot to, ka te kādreiz bija divi kukurūzas stādi un da�as hibiskusrozes. Skarpeta jūsmoja par augiem, pati tos laistot, nolasot beigtās lapas, pārvietojot tos, kad līdz ar gadalaikiem telpā mainījās apgaismojums.

Diem�ēl jūs nevarat vest viesi, doktors Markuss pieņem lēmumu, kad viņi apstājas pirms nākamajām slēgtajām durvīm, kuras ved uz administrācijas telpām un morgu, iek�ējo svētnīcu, kas reiz taisnīgi un pilnīgi piederēja Skarpetai.

Viņa magnētiskā karte atkal paveic savu brīnumu, un slēdzis atdarās. Ātri soļodams, dokors Markuss iet pirmais. Viņa mazās brillītes ar drā�u ietvariem notver fluorescējo�o gaismu. Iekļuvu sastrēgumā, tādēļ kavējos, un mums ir lērums darba. Astoņi nāves gadījumi, viņ� turpina, adresēdams savus komentārus Kejai, it kā Marīno nemaz neeksistētu. Man taisnā ceļā jāiet uz sapulci. Dro�i vien jums, Keja, vislabāk būs paņemt kafiju. Es, iespējams, kādu brīdi bū�u aizņemts.

D�ūlija? Viņ� uzsauc sekretārei, kura, pirkstus kā kastaņetes klabinādama pa datora taustiņiem, kabīnē nav redzama. Vai tu nevarētu parādīt mūsu vie�ņai, kur var dabūt kafiju. Tad viņ� vēr�as pie Skarpetas: Iekārtojieties bibliotēkā. Es bū�u pie jums, cik drīz vien iespējams. Vismaz aiz profesionālas laipnības viesos ieradies tiesu medicīnas patologs būtu laipni jāuzaicina uz sapulci un morgu, it īpa�i, ja viņa pro borio sniedz ekspertīzi medicīnas eksperta iestādei, kuru pati kādreiz vadījusi. Doktors Markuss nebūtu Skarpetu aizvainojis vairāk, ja palūgtu aizvest savas netīrās drēbes uz ķīmisko tīrītavu vai liktu gaidīt autostāvvietā.

Baidos, jūsu viesis �eit nudien nevar atrasties, doktors Markuss vēlreiz atkārto, nepacietīgi raudzīdamies apkārt. D�ūlij, vai jūs varētu �o d�entlmeni pavadīt atpakaļ uz vestibilu?

Viņ� nav mans viesis un negaidīs vestibilā, klusi saka Skarpeta.

Kā, lūdzu? doktora Markusa sīkā, smalkā seja lūkojas uz viņu.

Mēs esam kopā, viņa saka.

Iespējams, jūs neizprotat situāciju, noskalda doktors Markuss.

Iespējams, nesaprotu. Aprunāsimies. Tas nav lūgums. D�oels Markuss gandrīz saraujas, tik pamatīga ir viņa nepatika.

Ļoti labi, viņ� piekrīt. Iespruksim uz bridi bibliotēkā.

Vai tu mūs atvainosi? Skarpeta uzsmaida Marīno.

Nekādu problēmu. Marīno ieiet D�ūlijas kabīnē, paceļ autopsiju fotogrāfiju kaudzi un sāk tās pārcilāt kā spēļu kārtis. Viņ� vienu viegli izmet starp rādītājpirkstu un īk�ķi glu�i kā blekd�eka dīleris. Zini, kāpēc narkodīleriem ir mazāk ķermeņa tauku nekā, teiksim, tev vai man? Viņ� nosvie� fotogrāfiju uz sekretāres datora klaviatūras.

D�ūlija glīta, bet mazliet apaļīga, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus veca sieviete blen� uz muskuļota, jauna melnādaina vīrie�a, kur� ir kails, kā tikko dzimis, fotogrāfiju. Viņ� guļ uz autopsijas galda ar pla�i atvērtu krū�kurvi, izņemtiem iek�ējiem orgāniem un atstātu vienu uzkrīto�i lielu orgānu, kas, iespējams, ir viņa visvitālākais orgāns vai vismaz bija, kad viņ� pats bija gana dzīvs, lai rūpētos par to un inte-resētos. Kas? D�ūlija jautā. Jūs mani izjokojat, vai ne?

Esmu nopietns kā sirdslēkme. Marīno pievelk krēslu un apsē�as viņai pavisam cie�i blakus. Redzi, dārgumiņ, ķermeņa tauki ir tie�i saistīti ar smadzeņu svaru. Paraugies uz sevi un mani. Mū�īgā cīņa,

vai ne?

Nopietni. Jūs patie�ām domājat, ka gudrākie cilvēki aptaukojas?

Dzīves fakts. Tādiem cilvēkiem kā tu un es jāstrādā sevi�ķi smagi.

Tikai nesakiet, ka jūs esat uz vienas no tām ēd-visu-ko-vēlies-izņemot-baltas-lietas diētas.

Tie�i tā, mazulīt. Neko baltu, izņemot sievietes. Tātad es? Ja es būtu narkotiku tirgotājs, es ne sūda neuztrauktos. Ēstu, ko, ellē, gribētu. Eklērus, pīrāgus, baltmaizi un marmelādi. Bet tas tikai tādēļ, ka man nebūtu smadzeņu, pareizi? Redzi, visi �ie beigtie narkodīleri ir pagalam, jo bija stulbi, un tie�i tādēļ viņiem nav ķermeņa tauku, un viņi var ēst visus tos baltos sūdus, cik vien vēlas.

Viņu balsis un smiekli norima, Skarpetai ejot pa gaiteni, kas ir tik pazīstams, ka viņa atceras pelēkā paklāja zīmējumu zem savām kurpēm, precīzu sajūtu no stingrā, īsā uzkārsuma paklāja, kuru viņa izvēlējās, plānojot savu ēkas daļu.

Viņ� patie�ām ir visnotaļ nevietā, saka doktors Markuss. Viena lieta, ko es pieprasu �ajā ēkā, ir atbilsto�a etiķete.

Sienas ir apdilu�as, un Normena Rokvela gravīras, kuras viņa pati nopirka un ierāmēja, ir sa�ķiebu�ās, un divas ir pazudu�as. Ejot garām kabinetiem, viņa ieskatās to atvērtajās durvīs, ievērojot nekārtīgos dokumentu krāvumus un mikroskopu diapozitīvu folderus un mikroskopus, kas kā lieli, noguru�i, pelēki putni uzmetu�ies uz apkrautajiem galdiem. Ikkatrs skats un skaņa pastiepjas viņai pretī kā trūkumcietēja rokas, un dziļi sirdī Skarpeta jūt, kas ir zaudēts, un tas sāp daudz vairāk, nekā viņa jebkad spēj iedomāties.

Tagad redzu sakarību, no�ēlojami. Draņķīgais Pīters Marāno. Jā, patiesi. Tam vīram nu gan ir reputācija, saka doktors Markuss.

Marīno, Skarpeta izlabo.

Labais pagrieziens, un viņi neapstājas pie kafijas aparāta. Doktors Markuss atver masīvās koka durvis, kas ved uz bibliotēku, un Keju sveicina uz gara galda pamestas medicīnas grāmatas un citas rokasgrāma-tas, kas kā dzērāji stāv sagāzu�ās un apgrieztas otrādi plauktos. Milzīgais pakava formas galds ir piedrazots ar �urnāliem, papīra driskām, netīrām kafijas krūzēm un pat ar Krispy Kreme virtuļu kasti. Veroties apkārt, Skarpetas sirds sitas. Viņa projektēja �o dāsni atvēlēto platību un lepojās, kā bija iedalījusi naudas līdzekļus, jo medicīnas un zinātniskās mācību grāmatas un bibliotēka to uzglabā�anai ir pārmērīgi dārgas un atrodas ārpus tā, ko valsts uzskata par nepiecie�amu iestādei, kuras pacienti miru�i. Viņas skatiens pārlai�as Grinfīlda "Neiropatoloģijas" krājumiem un likumu pārskatiem, kurus viņa ziedoja pati no savas kolekcijas. Sējumi ir sabojāti. Viens no tiem ir apgāzts. Viņas niknums dzeļ.

Skarpeta pievēr� skatienu doktoram Markusam un saka: Manuprāt, būs labāk, ja mēs pieņemsim da�us pamatnosacījumus.

Ak Dievs, Keja! Pamatnosacījumus? viņ� pārjautā, un skatienā redzams mulsums.

Viņa nenotic doktora Markusa uzkrīto�ajam vis�ēlīgumam. Viņ� tai atgādina ne visai labu advokātu, kas piemuļķo tiesas zāli, nosacīdams tos septiņpadsmit gadus, kurus viņa pavadīja aspirantūrā, un liecinieku klātbūtnē pazeminādams viņu līdz kundzei vai misis vai mis, vai, visļaunāk, līdz Kejai.

Es jūtu preto�anos manai klātesamībai� viņa ierunājas.

Preto�anos? Baidos, es jūs nesaprotu.

Domāju, ka saprotat�

Neizdarīsim pieņēmumus.

Lūdzu, nepārtrauciet mani, doktor Markus. Man �eit nav jāatrodas. viņa paskatās uz piemēslotajiem galdiem un nemīlētajām grāmatām un prāto, vai viņ� tik nicino�i izturas ari pret savām mantām.

" Kas, Dieva dēļ, ir noticis ar �o bibliotēku? viņa jautā.

Doktors ietur pauzi, it kā būtu nepiecie�ams brīnums, lai saprastu, ko Skarpeta ar to domā. Pēc tam viņ� nomierino�i paskaidro: Mūsdienu medicīnas studenti. Nav �aubu, ka viņiem nekad nav mācīts neko sakārtot.

Piecos gados viņi ir pamatīgi mainīju�ies, viņa sausi atsaka.

Iespējams, jūs pārpratāt manu �īrīta garastāvokli, doktors Markuss atbild tajā pa�ā glaimīgajā tonī, kādā viņ� runāja ar Keju vakar pa telefonu. Piekrītu, man daudz kas ir prātā, bet es esmu visnotaļ apmierināts, ka esat �eit.

J ū s gan neizskatāties apmierināts. Keja skatās viņam tie�i virsū, kamēr viņ� raugās tai garām. Sāksim ar to. Es jums nezvanīju. Jūs zvanījāt man. Kāpēc? Man vakar vajadzēja tev to pajautāt, viņa nodomā. Man jau tad tev tas bija jāpajautā.

Manuprāt, es skaidri izteicos, Keja. Jūs esat ļoti respektēta tiesu medicīnas patoloģe, pla�i pazīstama konsultante. Tas izklausās pēc nemākslota apstiprinājuma kādam, kuru viņ� slepenībā nevar ciest. Mēs neesam pazīstami. Mēs pat nekad neesam tiku�ies. Es neticu, ka jūs man piezvanījāt tādēļ, ka esmu respektēta un pazīstama. Skarpetas rokas ir sakļautas, un viņa priecājas, ka ir ģērbusies nopietnā, tum�ā kostīmā. Es nespēlēju spēlītes, doktor Markus.

Man noteikti nav laika spēlītēm. Jebkuri sirsnības mēģinājumi pagaist no viņa sejas, un maziskums sāk zaigot kā asmens asā mala.

Vai kāds mani ieteica? Vai jums lika piezvanīt man? Viņa ir pārliecināta, ka sajūt politiku.

Viņ� pamet skatienu uz durvīm, ne visai izveicīgi atgādinādams, ka ir aizņemts, svarīgs vīrs ar astoņiem nāves gadījumiem un sapulci, kas jāvada. Bet, iespējams, viņ� uztraucas, ka kāds slepus noklausās. �ī saruna nav auglīga, viņ� saka. Domāju, būs labāk, ja mēs izbeigsim �o diskusiju.

-Jauki. Viņa paņem savu portfeli. Es nevēlos būt ķīlniece jūsu dienas plānos. Vai ari izolēta istabā, pusi dienas dzerot kafiju. Es nevaru palīdzēt iestādei, kas nav atvērta man, un mans galvenais pamatnosacījums, doktor Markus, ir, ja iestāde lūdz manu palīdzību, tai jābūt atvērtai pret mani.

Labi. Ja jūs vēlaties atklātību, jūs to saņemsiet. Viņa valdonīgums nespēj noslēpt bailes. Viņ� negrib, lai Skarpeta aizietu. Nudien negrib. Atklāti sakot, jūsu klātbūtne �eit nebija mana ideja. Atklāti sakot, veselības komisārs vēlējās saņemt viedokli no ārpuses, un kāds iedomājās par jums, viņ� paskaidro to, it kā Skarpetas vārds būtu bijis izvilkts no cepures.

Viņ� varēja man pats piezvanīt, Skarpeta atbild. Tas būtu godīgāk.

Es viņam teicu, ka izdarī�u to. Atklāti sakot, es negribēju jūs nostādīt nepatīkamā stāvoklī, D�oels Markuss paskaidro, un, jo vairāk viņ� saka "atklāti sakot", jo mazāk viņa t a m tic. Lūk, kas ir noticis. Kad doktors FUdings nespēja noteikt nāves cēloni un veidu, meitenes tēvs,

D�ilijas Polsones tēvs, piezvanīja veselības komisāram.

Doktora Fīldinga vārda pieminē�ana iedzeļ viņai. Keja nezināja, vai viņ� joprojām strādā �eit, un nejautāja.

Un, kā jau es teicu, komisārs piezvanīja man. Viņ� teica, ka vēlas sasprindzināt visus spēkus. Tādi bija viņa vārdi.

Tam tēvam ir ietekme, Skarpeta nodomā. Zvani no apbēdinātām ģimenēm nav nekas neparasts, bet pavisam reti tie dod tādu rezultātu, lai valdības amatpersona pieprasītu ekspertu no malas.

Keja, es saprotu, cik jums tas ir mulsino�i, doktors Markuss saka. Es negribētu būt jūsu situācijā.

Un kāda, pēc jūsu domām, ir mana situācija, doktor Markus?

Ja nemaldos, Dikenss uzrakstīja stāstu par to "Ziemassvētku korālis Esmu pārliecināts, jūs zināt par Ziemassvētku pagātnes spoku.

Viņ� pasmaida savu sīko smaidiņu un, iespējaņis, nenojau�, ka citē apsargu Brū�u, kur� nosauca Marīno par pagātnes spoku. Atgriezties nekad nav viegli. Jums ir drosme. Tā tas ir. Nedomāju, ka es būtu tik augstsirdīgs, vismaz ne tad, ja saprastu, ka mana kādreizējā darbavieta izturējusies tik nekrietni pret mani, un �ai ziņā es labi saprotu jūsu emocijas.

Runa nav par mani, Skarpeta attrauc. Runa ir par miru�o �etrpadsmit gadus veco meiteni. Runa ir par jūsu iestādi iestādi, ar kuru,

jā, es esmu labi pazīstama, bet� Viņ� iestarpina: Tas ir ļoti filozofiski no�

Ļaujiet man pateikt acīm redzamo, viņa asi pārtrauc to. Kad nomirst bērni, federālais likums paredz, ka viņu nāves gadījumi tiek rūpīgi izmeklēti un pārbaudīti, ne tikai lai noteiktu nāves cēloni un veidu, bet arī lai noskaidrotu, vai traģēdija nepieder pie noziegumu shēmas. Ja izrādīsies, ka D�ilija Polsone ir noslepkavota, tad katra jūsu iestādes molekula tiks rūpīgi pārbaudīta un publiski vērtēta, un es būtu pateicīga, ja jūs mani nesauktu par Keju savu darbinieku un kolēģu priek�ā. Patiesībā man patiktu, ja jūs vispār nesauktu mani vārdā.

Domāju, ka komisāra motivāciju daļēji ietekmēja preventīva izdevumu kontrole, bilst doktors Markuss tā, it kā viņa neko nebūtu teikusi par viņas sauk�anu par Keju.

Es nepiekritu piedalīties kaut kādā mediju attiecību shēmā, viņa tam saka. Kad jūs vakar piezvanījāt, es piekritu darīt visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu jums noskaidrot, kas notika ar D�iliju Polsoni. Un es to nevaru izdarīt, ja jūs neesat pilnībā atklāts pret mani un ikvienu, ko atvedu sev līdzi, lai palīdzētu man, �ajā gadījumā Pītu Marīno.

Atklāti sakot, man neienāca prātā, ka jums būtu spēcīga vēlme piedalīties darbinieku sanāksmē. Viņ� atkal pamet skatienu uz pulksteni vecu rokas pulksteni ar �auru ādas siksniņu. Bet kā vēlaties.

Mums �eit nav noslēpumu. Vēlāk mēs abi pārrunāsim Polsones lietu.

Kad vien vēlaties, jūs varat veikt atkārtotu viņas autopsiju.

Viņ� pietur bibliotēkas durvis. Skarpeta neticīgi paveras viņā.

Meitene nomira pirms divām nedēļām, un viņas ķermenis vēl nav atdots ģimenei? viņa jautā.

Viņi ir tik izmisu�i. Runā, ka vecāki vēl nav vienoju�ies par tiesībām uz viņu, doktors Markuss atbild. Iespējams, viņi cer, ka mēs apmaksāsim apbedī�anu.

GMEB* apsprie�u telpā Skarpeta izvelk krēslu galda galā tālākā viņas kādreizējās impērijas pusē, kuru viņa nekad neapmeklēja, kad bija �eit. Ne reizi viņa nesēdēja apsprie�u galda galā tad, kad vadīja �o iestādi, pat ne neformālu sarunu laikā pie līdzpaņemtām pusdienām.

Kaut kur Skarpetas sakairinātajā prātā rodas doma, ka, izvēloties krēslu garā, tum�i pulētā galda galā, viņa ir contraire. Kaut gan viducī ir divi citi tuk�i krēsli, Marīno sameklē sēdvietu pie sienas un noliek to blakus Skarpetai, tādējādi viņ� nav ne galda galā, ne pie sienas, bet ir kaut kur pa vidu liels, sabozies lamzaks melnās kargo biksēs un LAPD beisbola cepurē.

Marīno pieliecas pie Kejas un no�ukst: Darbinieki viņu neieredz. Skarpeta neatbild un secina, ka Marīno informācijas avots ir sekretāre D�ūlija. Pēc tam viņ� uzraksta kaut ko uz piezīmju papīra un pastumj viņai. FIB iesaistīts, viņa izlasa.

Marīno acīmredzot ir �ur tur piezvanījis, kamēr Skarpeta ar doktoru Markusu atradās bibliotēkā. Viņa ir apjukusi. D�ilijas Polsones nāve nav federālajā jurisdikcijā. �obrīd tas nav pat kriminālnoziegums, jo nav ne nāves veida, ne cēloņa, tikai aizdomas un netīrā politika. Viņa veikli pastumj bloknotu atpakaļ Marīno virzienā un mana, kā doktors Markuss vēro viņus. Uz bridi viņa atrodas ģimnāzijā, nodod zīmītes un tūlīt saņems brāzienu no mūķenes. Marīno ir tik nekaunīgs, ka izvelk cigareti un sāk ar to bungot pa savu bloknotu.

Baidos, �ī ir nesmēķētāju ēka, doktora Markusa autoritatīvā balss pārrauj klusumu.

Un tas irpareizi, Marīno saka. Pasīvā smēķē�ana nogalina.

Viņ� bungo ar Marlboro cigaretes filtru pa piezīmju bloka vāku, kurā atrodas viņa slepenā ziņa par FIB. Priecājos redzēt, ka Iek�u Vīrs ir vēl tepat, viņ� piebilst, attiecinādams uz vīrie�u kārtas anatomijas modeli uz statņa aiz doktora Markusa, kas sē� galda galā. Tas tik ir miljonīgais skatieniņ�, Marīno runā par Iek�u Viru, kura izņemamie plastmasas orgāni visi ir klāt un kārtīgi savās vietās, un Skarpeta prāto, vai pēc viņas aizie�anas to vispār izmanto mācībās vai skaidrojot ievainojumus piederīgajiem un advokātiem. Iespējams, ne, viņa nosprie�. Citādi Iek�u Vīram trūktu orgānu. Skarpeta nepazīst nevienu no doktora Markusa darbiniekiem, izņemot vietnieku D�eku Fīldingu, kas līdz �im izvairījās no acu kontakta ar Keju. Kop� pēdējās reizes, kad viņa to redzēja, Fīldingam ir attīstījusies kāda ādas kaite. Ir pagāju�i pieci gadi, Skarpeta nodomā, un viņa tik tikko spēj noticēt tam, kas ir noticis ar augstprātīgo kultūristu, viņas kādreizējo tiesu medicīnas patoloģijas partneri. Fīldings nekad nav bijis izcili noderīgs administratīvos jautājumos, ne ari katrā ziņā cienīts par dedzīgu medicīnisku domā�anu, bet viņ� bija lojāls, godbijīgs un rūpīgs tai laikā, kad strādāja ar Skarpetu. D�eks Fīldings nekad necentās parakties zem viņas vai ieņemt viņas vietu, bet nekad arī neatnāca aizstāvēt, kad nekaunīgie neslavas cēlāji nolēma padzīt Keju, un tas viņiem arī izdevās. Fīldings bija zaudējis lielāko daļu matu, un kādreiz viņa pievilcīgā seja ir pietūku�i un pūtaina, acis asarojo�as. Viņ� daudz �ņaukājas.

Viņ� nekad nepieskartos narkotikām. Skarpeta ir pārliecināta par to, ta�u viņ� izskatās pēc dzērāja.

Doktor Fīlding, Skarpeta bilst, raudzīdamās uz viņu. Alerģija?

Jums kādreiz nebija alerģijas. Varbūt esat saaukstējies, viņa ieminas, lai gan stipri �aubās, ka viņam ir saaukstē�anās vai gripa, vai kāda cita infekcijas slimība.

Iespējams, viņ� ir paģirains. Varbūt viņ� cie� no histamīna reakcijas uz kaut ko vai varbūt uz visu. Skarpeta ievēro jēlumu, kas lien laukā no viņa speciālā ķirurgu tērpa V veida apkakles, un viņas skatiens pār-slīd Fīldinga neaizpogātā halāta baltajām piedurknēm, roku kontūrām un jēlajām, zvīņainajām rokām. Fīldings ir zaudējis ievērojamu dau-dzumu muskuļu masas. Viņ� ir pavisam kārns un cie� no alerģijas. Tiek uzskatīts, ka pakļautas personības ir uzņēmīgākas pret alerģiju, slimī-bām un dermatoloģiskām kaitēm, un Fīldings nav ziedo�s. Varbūt viņam nav jābūt ziedo�am, un bez Skarpetas viņ�, �ķiet, dzīvo labi. Tas apstiprina, ka Vird�īnijas Federācijai un cilvēcei kopumā kop� viņas atlai�anas un publiskas pazemo�anas pirms pieciem gadiem klājas labāk. Mazais, nejaukais zvērs viņā, kam spēku pie�ķir Fīldinga cie�anas, tūlīt ierāpjas atpakaļ savā tum�ajā vietā, un viņai iedzeļ satricinājums un ba�as. Viņa atkal pavēr� acis uz Fīldingu, bet tas nepaskatās uz biju�o priek�nieci.

Ceru, jums līdz manai aizbrauk�anai būs iespēja atgūties, Skarpeta saka no sava zaļā, mīkstā krēsla galda galā, it kā telpā nebūtu neviena cita, tikai viņa un Fīldings, kā tas bija kādreiz, kad viņa bija vadītāja un tik ļoti cienīta, ka laiku pa laikam naivi medicīnas studenti un jaunie policisti lūdza autogrāfu.

Keja jūt, ka doktors Markuss atkal vēro viņu. Markusa skatiens ir tikpat sajūtams kā ādā iedurta spraudīte. Doktors Markuss nav ģērbies ne laboratorijas formas tērpā, ne ari kādā citā mediķa halātā, un Skarpetu tas nepārsteidz. Kā vairums bezkaislīgu priek�nieku, kam sava profesija būtu bijusi jāpamet jau sen, jo to, iespējams, viņ� nekad nav mīlējis. Viņ� nav no tiem, kas veic autopsijas, ja vien ir kāds cits, kas to darītu.

Sāksim, viņ� paziņo. Baidos, �orīt ir lērums darba, un mums ir viesi. Doktore Skarpeta. Un viņas draugs kapteinis Marīno� Vai varbūt leitnants vai detektīvs? Vai jūs tagad strādājat Losand�elosā?

Atkarībā no tā, kas notiek, Marīno atteic. Viņa acis noēno beisbola cepures nags, kamēr pats niekojas ar neaizdedzināto cigareti.

Un kur jūs tagad strādājat? doktors Markuss viņam atgādina, ka Marīno nav pilnībā izskaidrojies. Atvainojiet! Es neatminos, ka doktore Skarpeta būtu minējusi, ka atvedīs jūs sev līdzi. Viņam vēlreiz tas jāatgādina Skarpetai, �oreiz auditorijas priek�ā.

Viņ� tai grasās sadot visu priek�ā. Viņa to saprot. Viņ� liks tai samaksāt par konfrontē�anu nekārtīgajā bibliotēkā, un viņai ataust atmiņā, ka Marīno ir pāris rei�u kādam zvanījis. Kāds, ar ko viņ� runāja, varbūt ir pabridinājis doktoru Marīno.

Ak, nu, protams. Viņ� pēk�ņi atminas. Viņa ta�u minēja, ka jūs strādājat kopā. Vai ne?

Jā, Skarpeta apstiprina no savas necilās vietas galda galā.

Tad nu mēs ātri izskatīsim lietas, viņ� informē Skarpetu. Vēlreiz ja vien jūs, un, ē, �ķiet, es jūs vienkār�i dēvē�u par Marīno kungu, ja vien jūs, abi nevēlaties kafiju. Vai ārpusē uzsmēķēt. Jūs tiekat laipni lūgti nosēdēt līdz galam mūsu sapulcē, bet tas nav obligāti.

Viņa nekonfidenciāli teiktie vārdi attaisno to, kas tika atklāts pirms nepilnas stundas, un Skarpeta jau� brīdinājumu viņa balsi. Viņa gribēja uzbāzties un tagad sajūt reakciju, kas viņai var �ķist visnotaļ nepatīkama. Doktors Markuss ir politiķis, bet ne jau labs. Iespējams, kad viņ� tika nozīmēts, pie varas eso�ie uzskatīja Markusu par piekāpīgu un nekaitīgu tipu, pilnīgu pretstatu tam, par kādu tika uzskatīta viņa, un, iespējams, viņi kļūdījās.

Doktors Markuss vēr�as pie sievietes pa labi pie lielas sievietes ar zirdzisku seju un īsi apcirptiem, sirmiem matiem. Viņa dro�i vien ir

administratore, un D�oels Markuss dod zīmi turpināt.

Labi, saka administratore, un visi skatās uz �īsdienas atteikumu, apskatu un autopsiju dzeltenajām fotokopijām. Doktore Remi, jums vakar bija izsaukums? viņa jautā.

J ā , bija gan. Ir sezona, doktore Remi atbild.

Neviens nesmejas. Apsprie�u telpu sedz tāds kā zārka pārklājs. Tam nav nekāda sakara ar pacientiem halles galā, kuri gaida pēdējo un visagresīvāko fizisko izmeklē�anu, kādu viņiem jebkad būtu veicis kāds ārsts uz zemes.

Mums ir Sisija �ērlija, deviņdesmit divus gadus veca melnādaina

sieviete no Hanoveras apgabala, sirds slimību vēsture, atrasta mirusi gultā, norunā doktore Remī, skatīdamās savās piezīmēs. Viņa bija pansionāta iemītniece un ir jāizmeklē. Faktiski es jau viņu esmu apskatījusi. Tad mums ir Bend�amins Frenklins. Tāds nudien ir viņa vārds.

Astoņdesmit deviņus gadus vecs melnādains vīrietis, kur� ari ir atrasts gultā miris, sirds slimību vēsture un nervu mazspēja�

Kas? doktors Markuss iejaucas. Kas, pie velna, ir nervu mazspēja?

Da�i cilvēki iesmejas, un doktores Remī seja iekarst. Viņa ir tukla, neizskatīga, jauna sieviete, un viņas seja tvīkst kā pārkarsis halogēnsildītājs.

Manuprāt, nervu mazspēja nav leģitīms nāves cēlonis, doktors Markuss izmanto savas vietnieces spēcīgo apkaunojumu, tāpat kā

aktieris izmanto savu ieinteresēto auditoriju. Lūdzu, nesakiet man, ka esam ievedu�i mūsu klīnikā kādu nabaga dvēseli tāpēc, ka viņ�, kā runā, ir miris no nervu mazspējas.

Viņa mēģinājums jokot nav laipni domāts. Klīnikas ir dzīviem cilvēkiem, un nabaga dvēseles ir ļaudis, kurus piemeklēju�i smagi brī�i, nevis vardarbības vai nejau�as, bezjēdzīgas nāves upuri. Vārdu sakot, viņ� pilnībā noraida un izsmej halles galā eso�o cilvēku realitāti, kuri ir aizkustino�i auksti un stīvi un ieguldīti vinilā un mākslīgo ka�okādu apbedī�anas maisos vai kaili uz cietiem tērauda guļamratiem vai uz cietiem tērauda galdiem, gatavi skalpelim un Straikera zāģim.

Piedodiet, saka doktore Remī ar kvēlojo�iem vaigiem. Es pārskatījos. Te ir rakstīts nieru mazspēja. Pat es vairs nevaru izlasīt savu rokrakstu.

Tātad vecais Bens Frenklins, spēlējoties ar cigareti, ar nopietnu seju ierunājas Marīno, beigu beigās nenomira no nervu slimības? Kā tad, ja viņ� sēja ķīli savai pūķa aukliņai? Vai kāds jūsu sarakstā gadījumā nav miris no saindē�anās? Vai arī mēs tās aizvien saucam par �autām brūcēm?

Doktora Markusa skatiens ir nomākts un auksts.

Doktore Remī turpina monotonā tonī: Frenklina kungam ari ir veikta izmeklē�ana. Es viņu jau apskatīju. Mums ir Finkija� ak, Findera�

Tikai ne Finkija, ak kungs, Marīno turpina āksta �arādi savā skaļajā balsī. Jūs nevarat viņu atrast? Es ciest nevaru, kad sasodītā Finkija tā dara.

Vai tas ir pareizs vārds? doktora Markusa balsij piemīt metāliska pieskaņa, un balss ir da�as oktāvas augstāka nekā Marīno balss.

Doktores Remī seja ir tik sarkana, ka Skarpeta raizējas, ka �ī spīdzinātā sieviete izplūdis asarās un aizbēgs no telpas. Kāds vārds man tika iedots, tādu es nosaucu, kokaini atbild doktore Remī. Divdesmit divus gadus veca melnādaina sieviete, mirusi uz tualetes poda, viņai rokā joprojām ir adata. Iespējama heroīna pārdozē�ana. �is ir otrais �āds gadījums Spotsilvānijā �etru dienu laikā. To man tikko nodeva.

Viņa neveikli knibinās ap izsaukumu lapu. Tie�i pirms sanāksmes mēs saņēmām zvanu par �etrdesmit divus gadus vecu balto vīrieti, vārdā

Teodors Vitbijs. Ievainots, strādājot uz traktora.

Doktors pamirk�ķina acis aiz savām mazajām brillītēm ar plānu metāla ietvaru. Sejas pau� sakāvi. Nedari to, Skarpeta nedzirdami lūdz

Marīno. Bet viņ� dara.

Ievainots? Marīno jautā. Viņ� vēl ir dzīvs?

Patiesībā, doktore Remī stostās. Es nepieņēmu �o zvanu. Ne personīgi. Doktors Fīldings�

Nē, es nepieņēmu, Fīldings pārtrauc, atsizdams kā pneimatiskais āmurs.

Ne jūs? Ak! Tas bija doktors Mārtiņ�. �is ir viņa pieraksts, doktore Remī turpina, viņas sakarsusi un pazemotā galva ir zemu noliekta pār izsaukumu lapu. �ķiet, nevienam nav īsti skaidrs par to, kas noticis, bet vienu bridi viņ� bija vai nu traktorā, vai tam blakus, un pēc tam viņa darbabiedri viņu pēk�ņi ieraudzīja smagi ievainotu, dubļos. �orīt aptuveni pusdeviņos, pirms nepilnas stundas. Tātad viņ� kaut kādā veidā pārbraucis pats sev pāri. Nokrita vai kas tamlīdzīgs, ziniet, un pārbrauca sev pāri. Kad patruļa ieradās, viņ� bija miris.

0! Tātad viņ� pats sevi nogalināja. Pa�nāvība, Marīno secināja, lēnām grozīdams cigareti.

Smieklīgi, ka tas atgadījās pie vecās ēkas, tās, kuru viņi nojauc, -devīto numuru Ziemeļu �etrpadsmitajā ielā, īsi piebilst doktore Remī.

Tas trāpa Marīno. Viņ� atmet savu ne-tik-smieklīgo izturē�anos, viņa apklu�ana uzvedina Skarpetu atcerēties vīru olīvzaļās biksēs un tum�ā jakā stāvam traktora pakaļējā riteņa priek�ā uz ietves netālu no paceļamajām durvīm. Tad viņ� bija dzīvs. Tagad viņ� ir miris. Viņam, darbojoties ap dzinēju, nevajadzēja stāvēt riteņa priek�ā. Tā viņa tobrīd nodomāja, un tagad viņ� ir miris.

Viņ� ir rindā, saka doktore Remī, un viņas nosvērtība un autoritāte nezin kā atjaunojusies.

Skarpeta atminas pagrie�anos ap stūri, braucot apkārt savai vecajai ēkai, tad vīrs un viņa traktors izzuda skatienam. Pāris minū�u pēc tam

Skarpeta viņu redzēja, vīrs būs iedarbinājis savu traktoru un pēc tam gājis bojā.

Doktor Fīlding, es ierosinu jums strādāt pie traktorista nāves gadījuma, saka doktors Markuss. Pārliecinieties, vai pirms sabrauk�anas viņam nebija infarkts vai kāda cita būtiska veselības problēma. Viņa ievainojumu uzskaite būs pla�a un laikietilpīga. Man jums nav jāat-gādina, cik ļoti rūpīgiem mums jābūt tādos gadījumos kā �is. Zināmā mērā ironiska situācija, ņemot vērā mūsu viesi. Viņ� paskatās uz Skarpetu. Nedaudz pirms mana laika, �ķiet, ēka Ziemeļu �etrpadsmitās ielas devītā numura ēka bija jūsu kādreizējā darba vieta.

Tā bija, atteic Skarpeta, kā pagātnes rēgu atminēdamās no attāluma melnās un olīvzaļās drēbēs ģērbu�os redzēto Vitbiju, kas tagad ari ir rēgs. Es sāku strādāt tajā ēkā. Nedaudz pirms jūsu laika, viņa atkārto. Pēc tam es pārcēlos uz �o ēku. Viņa tam atgādina, ka ir strādājusi arī �ajā namā, un tad jūtas nedaudz muļķīgi par to, ka ir atgādinājusi neapstrīdamu faktu.

Doktore Remī informē par mir�anas lietām: nāves gadījums cietumā, tas nav aizdomīgs, bet pēc likuma visi mir�anas gadījumi cietumā ir nododami tiesu medicīnas ekspertiem; vīrietis atrasts miris autostāvvietā iespējams, hipotermija; sieviete, kas bija zināma kā diabētiķe, pēk�ņi mirusi, izkāpjot no savas ma�īnas; negaidīta nāve no infarkta; deviņpadsmit gadus veca meitene atrasta mirusi ielas vidū iespējams, �āviens no garāmbrauco�as ma�īnas.

Mani izsauc uz tiesu �esterfīldā, doktore Remī nobeidz. Man vajadzēs, lai mani aizved, mana ma�īna atkal ir darbnīcā.

Es jūs aizrau�u, Marīno piesakās, piemiegdams viņai ar aci.

Doktore Remī izskatās pārbijusies.

Visi sakustas, lai pieceltos no saviem krēsliem, bet doktors Markuss viņus aptur. Pirms aizejat, viņ� saka, jūs man varētu palīdzēt. Jūs varētu likt lietā nelielu prāta vingrinājumu. Kā zināt, institūtā darbojas vēl viena nāves gadījumu izmeklē�anas skola, un, kā parasti, mani pierunāja tur nolasīt lekciju par tiesu medicīnas ekspertī�u sistēmu. Es iedomājos izmēģināt da�us pārbaudes gadījumus mūsu grupā, it īpa�i, kad esam aplaimoti ar ekspertu mūsu vidū. Maita, Skarpeta nodomā. Tātad tā tas būs. Pie velna viņu sarunu bibliotēkā. Pie velna ar durvju atvēr�anu.

Doktors Markuss ietur pauzi, pārlaizdams skatienu ap galdu. Div-desmit gadus veca baltā sieviete, viņ� sāk, ar septiņu nedēļu grūtniecību. Draugs iesit viņai pa vēderu. Viņa izsauc policiju un dodas uz slimnīcu. Pēc da�ām stundām izkrīt auglis un placenta. Policija ziņo man. Ko es daru?

Neviens viņam neatbild. Acīmredzot viņi nav radu�i pie tādiem prāta vingrinājumiem un tikai blen� uz viņu.

Aktīvāk, aktīvāk, doktors Markuss smaidot mudina. Teiksim, es tikko saņēmu �ādu zvanu. Doktore Remī!

Doktor? Viņa atkal kļūst sarkana.

Lūdzu, lūdzu. Doktore Remī, izstāstiet, kā rīkoties �ajā gadījumā!

Noformēt to par operējamu? viņa min, it kā kāds sve�s spēks tikko būtu izsūcis viņas gadiem ilgo medicīnisko apmācību, visu viņas gudrību.

Vēl kāds? doktors Markuss jautā. Doktore Skarpeta? Viņ� lēnām izrunā viņas vārdu, pārliecinādamies, vai viņa ievēro, ka viņ� to nesauc par Keju. Vai jums ir kādreiz bijis �āds gadījums?

Diem�ēl jā, viņa atbild.

Izstāstiet mums. Kāds ir juridiskais atzinums? viņ� jautā visai mīlīgi.

Acīmredzami, ja tu piekauj sievieti stāvoklī, tas ir kriminālnoziegums, viņa atbild. Pēc medicīniskās ekspertīzes es embrija nāvi sauk�u par slepkavību.

Interesanti. Doktors Markuss raida skatienu ap galdu, no jauna notēmējot to uz Skarpetu. Tātad savā sākotnējā ziņojumā par izmeklē�anu jūs to sauktu par slepkavību. Varbūt nedaudz pārdro�i? Nodoma noteik�ana ir policijas ziņā, nevis mūsu, pareizi?

Draņķīgais kuces dēls, viņa domā. Mūsu darbs, kā nosaka kodekss, ir noteikt nāves cēloni un mir�anas veidu, viņa saka. Kā jūs, iespējams, atceraties, deviņdesmito gadu beigās likums tika mainīts pēc tam, kad vīrietis iz�āva sievietei vēderā un viņa izdzīvoja, bet viņas nedzimu�ais bērns nomira. Scenārijā, kuru jūs mums piedāvājāt, doktor Markus, es jums ieteiktu iekļaut augli. Veikt tam autopsiju un pie-�ķirt lietas numuru. Mir�anas apliecībai ar dzelteno maliņu nav atvēlēta vieta mir�anas veidam, tādēļ jūs to pievienojiet pie cēloņa. Tā ir embrija nāve, ko izraisījis uzbrukums mātei. Izmantojiet mir�anas apliecību ar dzelteno maliņu, jo auglis nebija piedzimis dzīvs. Saglabājiet kopiju ar lietas failu, jo pēc gada, kad Dzīves datu reģistrācijas birojs būs apkopojis savu statistiku, apliecība vairs neeksistēs.

Un ko mēs darām ar augli? jautā doktors Markuss vairs ne tik mīlīgi.

Kā ģimene vēlas.

Tas nav pat desmit centimetrus liels, viņ� saka, un balss atkal saspringst. Tur vairs nav nekas atlicis apbedī�anai.

Tad ielieciet to formalīnā. Atdodiet to ģimenei, lai viņi dara, kā vēlas.

Un saukt to par slepkavību, viņ� salti saka.

Jaunais likums paredz, Skarpeta viņam atgādina, kā Vird�īnijā, vardarbība ar nolūku nogalināt ģimenes locekļus dzimu�us vai nedzimu�us ir kriminālnoziegums. Pat ja jūs nevarat pierādīt nolūku un apsūdzība ir tī�a mātes ievaino�ana, tas ietver tādu pa�u sodu kā par slepkavību. Tālāk tas tiek virzīts kā slepkavība bez iepriek�ēja nodoma un tā joprojām. Lietas būtība ir tāda, ka tam nav jābūt izdarītam ar nolūku. Auglim nav pat jābūt dzīvotspējīgam. Ir noticis varmācīgs kriminālnoziegums.

Kādi komentāri? doktors Markuss jautā saviem darbiniekiem.

Nekādu komentāru?

Neviens neatbild, pat Fīldings ne.

Tad pamēģināsim vēl vienu lietu, doktors Markuss saka, nikni smīnēdams.

Sukā vaļā, Skarpeta nodomā. Sukā vaļā, tu, necie�amais maita!

J a u n s vīrietis neārstējamu slimnieku programmā, doktors Markuss iesāk. Viņ� mirst no AIDS. Viņ� lūdz ārstu atvienot viņu no sistēmas. Ja ārsts atvienos dzīvības uzturētāju un pacients nomirs, vai tā ir medekspertu lieta vai nav? Vai tā ir slepkavība? Kāds atkal ir mūsu viesekspertes viedoklis? Vai ārsts pastrādājis noziegumu?

Tā. ir dabiska nāve, ja vien ārsts nav ielaidis lodi pacientam galvā, atsaka Skarpeta.

Ā! Tad jūs esat eitanāzijas aizstāve.

Apzināta piekri�ana ir drūma. Skarpeta neatbild uz viņa smieklīgo apsūdzību. Pacients bie�i vien cie� no depresijas, un, kad cilvēki ir depresijā, viņi nespēj pieņemt apzinātu lēmumu. �is patiesībā ir sabiedrības jautājums.

Ļaujiet man precizēt to, ko jūs sakāt, doktors Markuss piebilst.

Dariet to.

J u m s ir �is uz nāvi slimais vīrs, kur� saka: "Manuprāt, es gribētu �odien mirt." Vai jūs gaidāt, ka vietējais ārsts to izdarīs?

Patiesība ir tāda, ka pacientam slimnīcā ir �āda iespēja. Viņ� var izlemt mirt, viņa atbild. Viņ� var dabūt morfiju pret sāpēm, kad to vēlas, tādēļ palūdz lielāku devu un aizmieg, un nomirst no nāvējo�as narkotiku devas. Viņ� var nēsāt rokassprādzi, kurā teikts "Neatdzīviniet!un glābējiem viņ� nav jāatdzīvina. Tādēļ viņ� nomirst. Izredzes ir tādas, ka nevienam nedraud nekādas sekas.

Bet vai tas ir mūsu gadījums? doktors Markuss neatlai�as, naidīgi veroties Skarpetā. Viņa �aurā seja ir balta no niknuma.

Cilvēki slimnīcās ir tādēļ, ka vēlas, lai viņu sāpes tiktu kontrolētas, un viņi vēlas nomirt mierā, viņa saka. Cilvēki, kuri pieņem apzinātus lēmumus nēsāt "Neatdzīviniet!" rokassprādzes, pamatā vēlas to pa�u.

Nomir�ana no nāvējo�as morfija devas, dzīvības funkcijas uzturē�anas sistēmas atvieno�ana, persona, kas nēsā "Neatdzīviniet!" rokassprādzi, netiek atdzīvināta. �ie nav mūsu gadījumi. Ja jūs tiekat izsaukts uz tādām lietām, doktor Markus, es ceru, jūs tās noraidīsiet.

Kādi komentāri? īsi jautā doktors Markuss, sastumdams savus papīrus un gatavodamies doties prom.

J ā , Marīno uzrunā viņu. Vai jūs kādreiz neesat domājis rakstīt jautājumus un atbildes Miljonāru spēlei?

Aspenā Bentons Veslijs savā trīs guļamistabu mājā �urpu turpu soļo no viena loga pie otra. Mobilā telefona signāls iegaismojas un nodziest, un Marīno balss sākumā ir skaidra, bet pēc tam skan saraustīti.

Ko? Atvaino, atkārto vēlreiz! Bentons atkāpjas trīs soļus un apstājas.

Es teicu, ka tā nav ne puse. Ir sasodīti daudz sliktāk, nekā tu domāji. Marīno balss izlau�as neizkropļota. Ir tā, ka viņ� to atsauca, lai auditorijas priek�ā pamatīgi izpurinātu. Vai vismaz mēģināja. Es uzsveru mēģināja.

Bentons lūkojas ārā sniegā, kas ir saķēries starp ap�u zariem un sakrājies uz melnegles īsajām un resnajām skujām. Pirmo reizi pēc vairākām dienām rīts ir saulains un skaidrs, un �agatas draiskojas no zara uz zaru, plivinoties nolaizdamās lejā un tad nozūdot mazās balta sniega �altīs. Bentona prātu nodarbina �ī rosība, un viņ� cen�as noteikt tās iemeslu, iespējams, bioloģisko cēloni un sekas, kas varētu izskaidrot garastaino putnu vingro�anu, it kā tam būtu kāda nozīme. Viņa garīgā zondē�ana ir tikpat nosacīta kā dzīvā daba un tikpat nerimsto�a kā pacēlāja vagoniņa �ūpo�anās aug�ā un lejā pa kalnu.

Mēģināja, jā. Mēģināja, Bentons viegli pasmaida, iztēlodamies to. Bet tev jāsaprot, viņ� to neielūdza izvēles pēc. Tas bija rīkojums.

Aiz tā stāv veselības komisāre.

Un kā tu to zini?

Man vajadzēja kādam piezvanīt pēc tam, kad viņa man pateica par brauk�anu.

Ļoti �ēl par Asp� Marīno balss aizlūst.

Bentons pieiet pie nākamā loga. Viņam aiz muguras kamīnā lēkā liesmas un gruzd malka. Viņ� turpina lūkoties pa logu, kas sniedzas no grīdas līdz griestiem, uzmanību pievērsdams mūra mājai otrpus ielai. Atveroties ārdurvīm, no tās iznirst atbilsto�i laika apstākļiem ģērbies vīrietis un zēns, viņu elpa izplūst aizsalu�os garaiņos.

Tagad jau viņa to apzinās, Bentons saka. Apzinās, ka viņa tiek izmantota. Viņ� pietiekami labi pazīst Skarpetu, lai izdarītu ne�aubīgi patiesus secinājumus. Es apsolu, viņa zina politiku vai vismaz faktu, ka tur ir iejaukta politika. Diem�ēl tur ir kas vairāk, daudz vairāk. Vai tu mani dzirdi?

Viņ� skatās laukā uz vīrieti un zēnu, kuri. nesot uz pleciem slēpes un nūjas, gausi slāj daļēji aizsprādzētos slēpju zābakos. Bentons �odien neslēpos un nedosies pārgājienā ar sniega kurpēm. Viņam nav laika.

Hm. Marīno pēdējā laikā ir pasācis bie�i tā teikt, un Bentonu tas kaitina.

Vai tu mani dzirdi? Bentons jautā.

J ā , tagad es dzirdu, Marīno atsaucas, un Bentons saprot, ka Marīno pārvietojas, meklējot labāku signālu. Viņ� mēģina pie visa vainot Keju, it kā tamdēļ būtu atsaucis viņu. Nezinu, ko vēl tev lai saku, kamēr neesmu vairāk uzzinājis. Es domāju par to bērnu.

Bentons zināja par D�iliju Polsoni. Viņas noslēpumainā nāve varbūt netiek atspoguļota nacionālajās ziņās vēl netiek -, bet detaļas no Vird�īnijas mediju avotiem atrodamas internetā, un Bentonam ir pa�am sava pieeja informācijai, ļoti konfidenciālai informācijai. D�ilija Polsone tiek izmantota, jo nav jau prasības būt dzīvam, ja atsevi�ķi ļaudis vēlas tevi izmantot.

Vai tu atkal pazudi? Nolādēts, Bentons saka, un komunikācija būtu stipri labāka, ja viņ� varētu izmantot parasto telefona līniju pats savās mājās, bet viņ� to nevar.

Es dzirdu tevi, bos. Marīno balss pēk�ņi ir spēcīga. Kādēļ tu neizmanto savu parasto līniju? Tas atrisinātu pusi no mūsu problēmas, viņ� saka, it kā būtu nolasījis Bentona domas.

Nevaru.

Domā, ka to noklausās? Marīno nejoko. Pastāv veidi, lai to noteiktu. Lai Lūsija to izdara.

Paldies par ieteikumu. Bentonam nav vajadzīga Lūsijas palīdzība pārraudzībai, un viņu neuztrauc telefona līnijas noklausī�anās.

Viņ� noskatās, kā vīrietis un zēns iet uz priek�u, pats tikmēr domādams par D�iliju Polsoni. Zēns izskatās aptuveni D�ilijas Polsones vecumā, D�ilijas vecumā, kad viņa nomira. Trīspadsmit, varbūt �etrpadsmit gadi, tikai D�ilija nekad nebija dabūjusi paslēpot. Viņa nekad nebija bijusi Kolorādo, ne ari kur citur. Viņa piedzima Ri�mondā un turpat ari nomira, un savas īsās dzīves laikā pārsvarā cieta. Bentons mana, ka vēj� pieņemas. No kokiem nopūstais sniegs piepilda me�u kā dūmi.

Es gribu, lai tu viņai pasaki, lūk, ko, Bentons piebilst, un uzsvars uz vārdu "viņai" norāda uz to, ka viņ� runā par Skarpetu. Viņas pēctecis, ja viņ� man tā jāsauc, Bentons turpina, nevēlēdamies nosaukt doktora Markusa vārdu, ne arī nodoties kādiem precizējumiem, un viņ� nevar paciest domu, ka kāds un vismazāk jau nu �is tārps doktors

D�oels Markuss ir aizstājis Skarpetu. �ī persona ir ieinteresēta, -Bentons turpina, runādams noslēpumaini. Kad viņa atbrauks �urp, -viņ� piebilst, atkal runādams par Skarpetu. Es ar viņu personīgi visu pārrunā�u. Bet pagaidām esi piesardzīgs, ārkārtīgi piesardzīgs.

Ko tu gribi teikt: "Kad viņa atbrauks �urp"? Es pieļauju, ka, iespējams, viņa iestrēgs �eit uz ilgu laiku.

Lai vina man zvana.

Ārkārtīga piesardzība? Marīno �ķendējas. Velns, kaut ko tādu tev vajadzēja pateikt.

Kamēr Keja ir tur, paliec kopā ar viņu.

H m .

Paliec ar viņu, skaidrs?

Viņai tas nepatiks, Marīno atsaka.

Bentons paskatās ārā uz Klin�u kalnu skarbajām nogāzēm, ko klāj sniega me�ģīnes, uz daili, kas veidota ar ne�ēlīgo, attīro�o vēju un �ļūdoņu brutālo spēku. Apses un mū�zaļie augi ir kā bārdas rugāji kalnu sejās, kas ielenc �o veco kalnrūpniecības pilsētiņu kā bļodu, un uz austrumiem aiz grēdas tāls pelēks mākoņu pārklājs lēnām ple�as pāri spilgti zilām debesīm. Vēlāk atkal snigs.

Nē, viņai tas nekad nav paticis, Bentons atteic.

Viņa sacīja, ka tu strādā pie kādas lietas.

Jā. Bentons to nevar pārspriest.

Nu tas ir gau�ām slikti būt Aspenā un viss pārējais, un tev ir lieta un tagad ari viņai. Tātad, liekas, tu tā tur paliksi un strādāsi pie savas lietas.

Pagaidām palik�u, Bentons saka.

Dro�i vien kaut kas nopietns, ja jau tu tajā esi iesaistījies sava atvaļinājuma laikā Aspenā, Marīno mēģina izdibināt.

Es nevaru par to runāt.

Aha. �ie sasodītie telefoni, Marīno nosaka. Lūsijai vajadzētu izgudrot kaut ko tādu, ko nevar ierakstīt vai uztvert ar skeneru. Viņa kļūtu bagāta.

Manuprāt, viņa jau ir bagāta. Iespējams, vairāk nekā bagāta.

Nemuldi.

Saudzē sevi, lūdz Bentons. Ja es tev nepiezvanu pāris nākamajās dienās, parūpējies par Keju. Piesargies pats un sargi viņu, nopietni.

Vai tad ir kas tāds, ko es jau nedaru? Marīno atsaka. Nesavainojies, spēlējoties sniegā.

Bentons nobeidz sarunu un atgrie�as pie dīvāna, kas ir pavērsts pret logiem blakus kamīnam. Uz tārpveidīgā kastaņkoka kafijas galdiņa ir.

piezīmju bloks, pilns ar viņa gandrīz neat�ifrējamiem skribelējumiem, un tam blakus ir 40. kalibra Glock pistole. Izlidinājis lasāmbrilles no sava d�insa krekla krū�kabatas, viņ� atspie�as pret roku balstu un sāk �ķirstīt piezīmju bloku. Katra līnijlapa ir numurēta, un aug�ējā labajā stūri ir ierakstīts datums. Bentons paberzē savu stūraino �okli, atcerēdamies, ka nav skuvies jau divas dienas, un viņa asā, iesirmā bārda atgādina zarainus kokus uz kalniem. Viņ� apvelk vārdus "kolektīvā paranoja" un noliec galvu, lūkodamies caur lasāmbrillēm sava taisnā, spicā deguna galā.

Uz lappuses malas viņ� uzskricelē: "Izliksies strādājam, izpildot robus. Nopietnas plaisas. Nevar turpināties. L ir īstais upuris, nevis H. H ir narciste," un viņ� trīs reizes pasvītro vārdu "narciste". Viņ� pieraksta "teatrāla" un pasvītro divas reizes, un pār�ķir uz citu lappusi ar virsrakstu "Pēcuzbrukuma uzvedība", un klausās pēc teko�a ūdens skaņas, nesaprotot, kāpēc to vēl nedzird. "Kritisks daudzums. Sasniegs ne vēlāk kā Ziemassvētkos. Neizturams saspringums. Nobeigs līdz Ziemassvētkiem, ja ne ātrāk, viņ� raksta, klusi paraudzīdamies aug�up, it kā sajutis kaut ko, pirms izdzirdējis.

Kas tas bija? jautā Henrija, tas ir saīsinājums no Henriete. Viņa stāv kāpņu laukumā, savu smalko roku atbalstījusi uz margām. Henrija

Voldena lūkojas pāri viesistabai uz Bentonu.

Labrīt, Bentons saka. Tu parasti ej du�ā. Lūk, kafija. Henrija savelk sarkano flaneļa halātu cie�āk ap savu tievo ķermeni.

Uzlūkojot Bentonu un nopētot tā, it kā starp viņiem būtu bijis strīds vai sadursme, Henrijas zaļās acis ir miegainas un atturīgas. Viņa ir divdesmit astoņus gadus veca un neap�aubāmi valdzino�a. Viņas vaibsti nav perfekti, jo deguns ir spēcīgs un saskaņā ar viņas pa�as izkropļoto pārliecību pārāk liels. Arī Henrijas zobi nav perfekti, bet �obrīd nekas nespētu Bentonu pārliecināt, ka viņai ir skaists smaids, ka viņa ir satrauco�i kārdino�a pat tad, kad necen�as tāda būt. Bentons nav centies un necentīsies par to pārliecināt. Tas ir pārāk bīstami.

Dzirdēju, ka tu ar kādu runāji, viņa saka. Tā bija Lūsija?

Nē, viņ� atbild.

Ā, Henrija novelk, un vil�anās savelk viņas lūpas, un acīs pazib niknums. Ā, nu. Kas tad tas bija?

Henrij, tā bija privāta saruna. Viņ� noņem lasāmbrilles. � Mēs daudz esam runāju�i par robe�ām. Mēs par tām katru dienu esam runāju�i, vai ne?

Zinu, viņa attrauc no kāpņu laukuma, roku uzlikusi uz margas. Ja tā nebija Lūsija, kas tad tas bija? Tā bija viņas tante? Viņa pārāk daudz runā par savu tanti.

Viņas tante nezina, ka tu esi �eit, Henrij, Bentons ļoti pacietīgi aizrāda. Tikai Lūsija un Rūdijs zina, ka tu esi �eit.

Es zinu par jums un viņas tanti.

Tikai Lūsija un Rūdijs zina, ka tu esi �eit, viņ� atkārto.

Tad tas bija Rūdijs. Ko viņ� gribēja? Es vienmēr esmu zinājusi, ka patīku viņam. Henrija pasmaida, un skatiens viņas sejā ir tipisks un pārliecino�s. Rūdijs ir lielisks. Man vajadzētu draudzēties ar viņu. Es to būtu varējusi izdarīt. Kad mēs bijām izbrauku�i ar ferrari, es to būtu varējusi. Es būtu varējusi dabūt ikvienu, kad man bija ferrari. Nav jau tā, ka man vajag Lūsiju, lai dabūtu ferrari.

-Robe�as, Henrij, Bentons atgādina un negrasās padoties, viņa priek�ā ir tum�s klajums, kurā nav nekā, izņemot tumsu, kas ple�as arvien tālāk un dziļāk, kop� Lūsija atveda Henriju uz Aspenu un uzticēja to viņam.

Tu viņai nedarīsi pāri, Lūsija vienlaikus viņam sacīja. Kāds cits viņai nodarīs pāri, izmantos viņu un tad uzzinās par mani un to, ar ko es nodarbojos.

Es neesmu psihiatrs, Bentons atteica. Viņai nepiecie�ams konsultants, kas palīdzētu pārdzīvot stresu pēc uzbrukuma, tiesu psihologs. Lūk, kas tev jādara. Tu to vari. Tu vari noskaidrot, kas notika. Mums jāzina, kas notika, Lūsija sacīja un bija ne savā ādā. Lūsija nekad nekrīt panikā, bet nu viņu bija pārņēmusi panika. Viņa uzskata, ka Bentons var izprast ikvienu. Pat ja viņ� varētu, tas nenozīmē, ka visus cilvēkus var savest kārtībā. Henrija nav ķīlniece.

Viņa jebkurā laikā var aizbraukt. Tas, ka viņai, �ķiet, nav vēlē�anās aizbraukt, Bentonu pamatīgi izsit no sliedēm.

�etrās dienās, ko viņ� pavadīja ar Henriju Voldenu, Bentons daudz bija noskaidrojis. Viņa ir nemiera gars un bijusi nemiera gars pirms slepkavības mēģinājuma. Ja nebūtu uzbrukuma scēnas fotogrāfiju un fakta, ka kāds patie�ām bija Lūsijas mājā, Bentons, iespējams, uzska-tītu, ka nav bijis nekāda slepkavības mēģinājuma. Viņ� raizējas, ka Henrija �obrīd vienkār�i pārspīlē to, kāda viņa bija pirms uzbrukuma, un �ī apzinā�anās ārkārtīgi uztrauc viņu. Viņ� nevar saprast, ko Lūsija domāja, kad iepazinās ar Henriju. Lūsija nedomāja, viņ� nosprie�. Tā ir piemērota atbilde.

Vai Lūsija tev ļāva braukt ar viņas ferrari? Bentons jautā.

Ar melno neļāva.

Un kā ar sudrabaino, Henrij?

Tas nav sudrabains. Tas ir Kalifornijas zilais. Es ar to braucu, kad vien gribēju. Viņa raugās uz Bentonu no kāpņu laukuma, roku uzlikusi uz margām. Garie mati ir izspūru�i, un viņas skatiens no miega ir kairs, it kā viņa pozētu seksīgam fotouzņēmumam.

Tu viena pati ar to brauci, Henrij. Bentons vēlas pārliecināties.

Viena būtiska iztrūksto�a detaļa ir tas, kā noziedznieks atrada Henriju, un Bentons netic, ka uzbrukums bija nejau�s loterija skaista, jauna sieviete nepareizā savrupnamā vai nepareizā ferrari nepareizā laikā.

Es jau teicu, ka viena pati, Henrija saka, un viņas seja ir bāla un bez izteiksmes. Tikai viņas acis ir dzīvas un spēks tajās ir nepastāvīgs un satrauco�s. Bet viņa ir egoistiska ar savu melno ferrari.

Kad tu beidzamo reizi brauci ar Kalifornijas zilo ferrari? Bentons jautā tai pa�ā liegajā, nosvērtajā balsī, un viņ� ir iemācījies iegūt informāciju, kad iespējams. Nav nozīmes, vai Henrija sē� vai iet, vai stāv otrā istabas galā, uzlikusi roku uz margām, ja kaut kas ienāk prātā, tad Bentons to cen�as izspiest no viņas, pirms tas atkal pazūd no redzesloka. Vienalga, kas notika vai notiek ar Henriju, Bentons vēlas uzzināt, kur� iegājis Lūsijas mājā un kāpēc.

Es tajā ma�īnā esmu satrieco�a, Henrija atsaka. Viņas acis neizteiksmīgajā sejā ir spo�as un aukstas.

Un tu bie�i ar to brauci, Henrij?

Kad vien es gribēju. Viņa raugās uz Bentonu.

Katru dienu uz treniņnometni?

Kad vien es, nolādēts, sagribēju. Henrijas bezkaislīgā, bālā seja raugās uz Bentonu, un viņas acīs spīd niknums.

Vai vari atcerēties pēdējo reizi, kad brauci ar to? Kad tas bija,

Henrij?

Nezinu. Pirms es saslimu.

Pirms tu noķēri gripu, un kad tas bija? Aptuveni pirms divām nedēļām?

Es nezinu. Viņa ir kļuvusi atturīga un tagad neko vairs neteiks par ferrari, un Bentons ari neuzstāj, jo aiz viņas atteikumiem un izvairī�anās slēpjas sava patiesība.

Bentons ir visnotaļ izveicīgs, tulkojot to, kas nav pateikts, un Henrija tikko norādīja, ka braukusi ar ferrari, kad vien pa�ai labpaticis, un apzinājusies uzmanību, ko piesaistīja, un priecājusies par to, jo viņai patīk būt uzmanības centrā. Pat savos labākajos laikos Henrijai bija jābūt haosa centrā un haosa radītājai, pa�ai savas trakās drāmas zvaigznei, un tie�i �ī iemesla dēļ lielākā daļa policistu un tiesu psihologu secinātu, ka viņa falsificējusi savu slepkavības mēģinājumu un inscenējusi nozieguma ainu un ka uzbrukums nekad nav noticis. Bet tas ir noticis. Tur jau tas joks, ka �ī dīvainā, bīstamā drāma ir īsta, un Bentons raizējas par Lūsiju. Viņ� vienmēr ir raizējies par Lūsiju, bet tagad viņ� ir pa īstam uztraucies.

Ar ko tu runāji pa telefonu? Henrija atgrie�as pie tā pa�a.

Rūdijs skumst pēc manis. Man vajadzēja būt kopā ar viņu. Es tur izniekoju pārāk daudz laika.

Sāksim dienu ar atgādinājumu par mūsu robe�ām, Henrij, Bentons pacietīgi atkārto to pa�u, ko teicis iepriek�ējā rītā un vēl pirms tam, kad uz dīvāna veica savus pierakstus.

Labi, viņa attrauc no kāpņu laukuma. Rūdijs zvanīja. Tas bija viņ�, Henrija secina.

Ūdens bungo pa izlietni, un uz negatoskopiem izgaismojas rentgena uzņēmumi. Skarpeta pieliecas pie dziļās brūces, kas gandrīz atdala miru�ā traktorista degunu no sejas.

Es viņam nekavējoties veiktu alkohola un CO analīzi, viņa saka doktoram D�ekam Fīldingam, kas ir nerūsējo�a tērauda guļamratu otrā pusē. Līķis atrodas starp viņiem.

J ū s kaut ko pamanījāt? viņ� jautā.

Es nesao�u alkoholu, un viņ� nav ķir�sārts. Bet tikai lai nodro�inātos. Es jums saku, tādas lietas kā �ī nozīmē nepatik�anas, D�ek.

Miru�ais vīrietis joprojām ir ģērbts olīvzaļās darba biksēs, kas ir noputēju�as ar sarkaniem māliem un aug�stilbos pārplēstas. Tauki, muskuļi un sadragāti kauli rēgojas no pār�ķeltās ādas. Traktors pārbrauca viņa ķermenim pa vidu, bet ne tad, kad Skarpeta skatījās. Tas varēja notikt vienā minūtē, varbūt piecās minūtēs, pēc tam, kad viņa bija aizgriezusies aiz stūra. Skarpeta ir pārliecināta, ka vīrietis, kuru viņa redzēja, bija Vitbijs. Viņa cen�as neiztēloties viņu dzīvu, bet ik minūti viņa redz vīrieti stāvam milzīgā traktora riteņa priek�ā, urķējamies pa motoru, darām ar to kaut ko.

Hei, Fīldings uzsauc jaunam vīrietim ar noskūtu galvu, iespējams, karavīram no Fortlī Kapu uzskaites vienības. Kā tevi sauc?

Beilijs, kungs.

Skarpeta uzlūko vairākus citus jaunie�us un jaunietes speciālajos tērpos, bahilās un matu apsegos, sejas maskās un cimdos. Viņi dro�i vien ir armijas interni un atrodas �eit, lai mācītos, kā rīkoties ar līķiem.

Viņa prāto, vai tos nosūtīs uz Irāku. Viņa redz armijas olīvzaļo krāsu, un tā ir tikpat olīvzaļa kā Vitbija saplēstās darba bikses.

Izdariet apbedī�anas kantorim pakalpojumu, Beilij, un nosieniet miega artēriju, skarbi saka Fīldings. Strādājot Skarpetas vadībā, viņ� nebija tik nepatīkams. Viņ� nekomandēja cilvēkus un skaļi nemeklēja trūkumus viņos.

Kareivis ir nokaunējies, viņa muskuļainā, tetovētā roka sastingusi pusceļā, bet cimdotie pirksti tur garu, līku ķirurģisko adatu ar 7. numura kokvilnas auklu. Viņ� palīdz morga asistentam sa�ūt pirms sanāksmes sāktās autopsijas igrekveida griezumu, un morga asistentam, nevis karavīram būtu jāzina par miega artērijas nosie�anu. Skarpetai ir �ēl kareivja, un, ja Fīldings vēl strādātu viņas pakļautībā, tad pārmītu ar to pāris vārdu, un viņ� ne pret vienu morgā strādājo�o neizturētos rupji.

J ā , kungs, karavīrs saka ar baiļu pārņemtu skatienu. Esmu gatavs to izdarīt.

Patie�ām? Fīldings jautā, un visi morgā var dzirdēt, kā viņ� runā ar nabaga jauno karavīru. Tu zini, kādēļ nosien miega artēriju?

Nē, kungs.

Tādēļ, ka tas ir laipni, saka Fīldings. Saite ap galveno asinsvadu, tādu kā miega artērija, jānosien, lai apbedī�anas biroja iebalzamētajiem tā nav jāmeklē. Tā rīkoties ir laipni, Beilij.

J ā , kungs.

-Jēzu, saka Fīldings. Man ar to jāsaskaras katru dienu, jo viņ� te lai� iek�ā jebkuru un visus. Tu viņu pa�u �eit redzi? Viņ� atsāk veikt pierakstus savā bloknotā. Sasodīts, nē. Viņ� te jau ir gandrīz �etrus nolāpītus mēne�us un nav veicis nevienu autopsiju. Ā. Un gadījumā, ja jūs vēl to neesat sapratusi, viņam patīk likt cilvēkiem gaidīt.

Tā ir viņa mīļākā nodarbo�anās. Acīmredzot neviens jums nav sniedzis īsu izklāstu par viņu. Atvainojiet par kalambūru. Fīldings norāda uz miru�o vīrieti, kur� bija sevi sabraucis ar traktoru. Ja jūs būtu man piezvanījusi, es ieteiktu neapgrūtināt sevi ar brauk�anu �urp.

Man vajadzēja jums piezvanīt, viņa saka, vērodama, kā pieci cilvēki pūlas pārvelt lielu sievieti no guļamratiem uz nerūsējo�a tērauda galda. No viņas deguna un mutes pil asiņains �ķidrums. Viņai ir milzīga zemādas tauku kārta. Skarpeta to attiecina uz tauku ieloci jeb kroku, kas tik resniem cilvēkiem kā �ī mirusī sieviete ir uz vēdera, bet patiesībā Skarpeta vēlas pateikt Fīldingam, ka, stāvot doktora Markusa morgā un viņa darbinieku ielenkumā, neiesaistīsies komentāros par D�oelu Markusu.

Nu, �ī ir mana nolāpītā lieta, saka Fīldings, un tagad viņ� runā par doktoru Markusu un D�iliju Polsoni. Dieva dēļ, tas pakaļa pat kāju nav spēris morgā, kad viņas līķi �urp atveda, un visi zināja, ka �ī lieta būs vieni vienīgi mēsli. Viņa pirmie lielie mēsli. Ak, neskatieties uz mani tā, doktore Skarpeta. Fīldings nekad nepārstāja Skarpetu tā saukt, lai gan viņa pati mudināja saukt viņu par Keju, jo abi respektēja viens otru un viņa to uzskatīja par draugu, bet, strādājot viņas pakļautībā, Fīldings Keju vārdā nesauca un joprojām nesauc. Te neviens neklausās, turklāt man par to ne silts, ne auksts. Vai jums ir plāni vakariņām?

Cerams, tās būs ar tevi. Skarpeta viņam palīdz novilkt Vitbija dubļainos ādas darba zābakus, atraisot netīrās �ņores un izvelkot netīrās govsādas mēlītes. Līķa stīvums ir pa�ā sākuma stadijā, un līķis vēl ir pakļāvīgs un silts.

Kā, pie velna, �ie pui�i nobrauc sevi, vai jūs varat man to pateikt? -Fīldings saka. Es to nekad neesmu sapratis. Labi. Septiņos pie manis.

Es aizvien vēl dzīvoju turpat.

Es tev pateik�u, kā tas bie�i notiek, Skarpeta runā, atminēdamās Vitbiju stāvam traktora riteņa priek�ā un ņemamies ap motoru. Ir kaut kāda mehāniska problēma, viņ� nokāpj no sēdekļa un nostājas tie�i priek�ā milzīgam pakaļējam ritenim un niekojas ap starteri, iespējams, mēģinot to pielaist ar skrūvgriezi, aizmirsdams, ka traktors ir ielikts ātrumā. Viņiem nepaveicas, ja traktors iedarbojas. �ajā gadījumā traktors viņam vidū pārbrauca pāri. Viņa norāda uz netīro riteņa rakstanospiedumu uz Vitbija kunga olīvkrāsas darba biksēm un melno vinila jaku, uz kuras ar resniem, sarkaniem diegiem ir iz�ūts viņa vārds

T. Vitbijs. Kad es viņu redzēju, viņ� stāvēja riteņa priek�ā.

Jā-ā. Mūsu vecā ēka. Ar atgrie�anos pilsētā.

Vai viņ� tika atrasts zem riteņa?

Pārbrauca viņam tie�i pāri un aizbrauca tālāk. Fīldings novelk dubļu notraipītās zeķes, kas atstāju�as viļņota raksta nospiedumus uz vīrie�a lielajām, baltajām pēdām. Atceraties to lielo, dzelteni nokrāsoto metāla mietu, kas pie sētas durvīm slējās no zemes? Traktors tajā iebrauca, un tas ari to apturēja, citādi, iespējams, būtu izbraucis tie�i cauri paceļamajām durvīm. Tam dro�i vien tāpat nebūtu nozīmes, jo to māju nojauc.

Tātad viņam, visticamāk, nebija asfiksija. Difūzs saspieduma ievai-nojums riepas platumā, Skarpeta secina, aplūkodama līķi. Noasiņo�ana. Domājams, vēdera dobums pilns ar asinīm, liesas, aknas, pū�ļa, zarnu plīsums, satriekts iegurnis. Pulkstenis ir septiņi.

Kā ar jūsu padoto?

Nesauc viņu tā. Tu jau labāk zini.

Viņ� ir ielūgts. Viņ� izskatījās visai stulbi tajā LAPD cepurē.

Es viņu brīdināju.

Kas, jūsuprāt, sagrieza seju? Kaut kas traktora apak�ā vai aizmugurē? Fīldings jautā, un asinis pil gar Vitbija rugājiem klātās sejas sānu, Fīldingam aizskarot pa pusei norauto degunu.

Iespējams, tas nav griezums. Ritenim pārbraucot pāri ķermenim, tika norauta viņa āda. �is ievainojums, Skarpeta norāda uz dziļu, robainu brūci uz vaiga un virsdegunes, varētu būt plēsts, nevis griezts. Ja tas griezts, tad mikroskopā būtu redzama rūsa vai smērviela, kā ari griezumam zīmīgi, nevis plēsumam raksturīgi audi. Tavā vietā es atbildētu uz visiem �iem jautājumiem.

0, jā. Fīldings atrauj skatienu no sava bloknota, no veidlapas par apģērbu un personiskajām mantām, kuru viņ� aizpilda ar pildspalvu, kas piesieta pie tērauda aizspiedņa.

Liela iespēja, ka �ī vīrie�a ģimene gribēs atlīdzību par savām cie�anām, viņa saka. Nāve darba vietā, darba vietā ar bēdīgu slavu.

0, jā. Bēdīgi slavenākā no visām vietām, kur nomirt. Pieskaroties ievainojumiem uz vīrie�a sejas un siltajām asinīm brīvi pilot lejup, kamēr viņ� darbojas ap gandrīz norauto degunu, Fīldinga lateksa cimdos ietērptie pirksti ir notraipīti sarkani. Viņ� izrauj bloknotā lapu un sāk zīmēt ķermeņa ievainojumu shēmu. Viņ� pieliecas pie vīrie�a sejas, saspringti lūkodamies caur plastikāta aizsargbrillēm.

Neredzu ne rūsu, ne smērvielas, viņ� saka. Bet tas nenozīmē, ka to tur nav.

Laba doma. Skarpeta piekrīt Fīldinga domu gaitai. Es paņemtu uztriepi, lai laboratorija to pārbauda. Lai visu pārbauda. Es nebūtu pārsteigta, ja kāds pateiktu, ka �o vīrieti sabrauca vai izgrūda no traktora, vai pagrūda tā priek�ā, vai viņam vispirms iegāza ar lāpstu pa seju. To nevar zināt.

0, jā. Nauda, nauda, nauda.

Ne tikai nauda, viņa atsaka. Juristi to visu pārvēr� par naudu.

Bet runa vispirms ir par �oku, sāpēm, zaudējumu, par to, ka vainīgs ir kāds cits. Neviens ģimenes loceklis negrib ticēt, ka �ī ir stulba nāve, ka tā nebija novēr�ama, ka jebkur� pieredzējis traktorists lieliski zina, ka nevar stāvēt pakaļējā riteņa priek�ā un ķimerēties ap motoru, neievēro-jot normālos aizdedzes dro�ības noteikumus, kas ļauj traktoru iedarbināt tikai neitrālajā ātrumā. Bet ko cilvēki dara? Viņi kļūst pārāk pa�pārliecināti, steidzas un nedomā. Un cilvēku dabā ir noliegt iespējamību, ka kāds, kur� mums rūp, pats izraisa savu nāvi, tī�ām vai netī�ām. Bet tu jau agrāk esi dzirdējis manas lekcijas.

Kad Fīldings sāka strādāt, viņ� bija viens no Skarpetas tiesmedicīnas stipendiātiem. Viņa tam mācīja tiesu medicīnas patoloģiju. Viņa tam mācīja, kā strādāt, ne tikai prasmīgi, bet arī to, kā veikt pedantisku un neatlaidīgu medicīniski juridisku nozieguma vietas izmeklē�anu un autopsiju, un viņai kļūst skumji, atceroties, cik nekaunīgi dedzīgi viņ� rāvās strādāt pie galda kopā ar viņu un to visu apgūt, iet kopā ar Skarpetu uz tiesām, kad bija laiks, un klausīties viņas liecībās, sēdēt viņas kabinetā un pārskatīt savus ziņojumus, mācīties. Tagad viņ� ir saguris un viņam ir ādas problēmas, bet viņa ir atlaista no darba, un viņi abi ir �eit.

Man vajadzēja tev piezvanīt, viņa saka un atsprādzē Vitbija kunga lēto ādas siksnu, atpogā viņa saplēstās olīvzaļās bikses. Mēs strādāsim pie D�ilijas Polsones un izmeklēsim viņu.

0, jā, Fīldings bilst, un kādreiz viņ� arī tik bie�i neteica "o, jā".

Henrija Voldena ir apāvusi ar aitas vilnu izoderētas zam�ādas �ības, kas nerada troksni uz paklāja, viņai kā melnai parādībai slīdot dzeltenbrūnā ādas klubkrēsla virzienā pretī dīvānam.

Es iegāju du�ā, viņa saka, uzmezdamās uz krēsla un pavilkdama slaidās kājas zem sevis.

Bentons ievēro tī�u jaunās miesas atsegumu, nelielu bālas aug�stilbu iek�puses atkailinājumu. Viņ� neskatās un arī nereaģē tā, kā

darītu vairums vīrie�u.

Kādēļ tevi tas uztrauc? Henrija Bentonam jautā, un to viņa ir jautājusi katru ritu kop� savas atra�anās �eit.

J o tā tu labāk jūties, vai ne, Henrij? Viņa pamāj, blenzdama uz viņu kā kobra.

Sīkumi ir svarīgi. Ē�ana, gulē�ana, tīrība, vingro�ana. Savaldības atgū�ana.

Es dzirdēju tevi runājam ar kādu, viņa saka.

Tur jau tā problēma, Bentons attrauc, acis no viņas nenovērsis, lūkodamies pāri savu briļļu rāmim. Viņam klēpī tāpat kā iepriek� ir pierakstu mape, bet nu uz tās ir daudz vairāk vārdu. Ir nāku�i klāt tādi vārdi kā "melns ferrari" un "bez atļaujas", un "iespējams, sekots no nometnes", un "saskares punkts melnais ferrari".

Privātām sarunām tie�i tādām arī jāpaliek. Privātām. Tātad mums ir jāatgrie�as pie mūsu sākotnējās vieno�anās, Henrij. Vai tu atceries,

kāda tā ir?

Henrija novelk �ības un nomet tās uz paklāja. Smalkās, basās pēdas ir uz krēsla polsterējuma, un, viņai noliecoties tās nopētīt, sarkanais halāts nedaudz paveras. Nē. Balss ir tik tikko dzirdama, un viņa papurina galvu.

Es zinu, ka tu atceries, Henrij! Bentons bie�i atkārto viņas vārdu, lai atgādinātu pa�ai, kas viņa ir, lai personificētu to, kas bija zaudējis personificējumu un zināmā mērā neatgriezeniski sabojāts. Mēs vienojāmies par respektu, atceries? Henrija noliecas vēl dziļāk un baksta nelakotu kājas nagu. Viņas skatiens ir piekalts tam, ko dara, bet kailums zem halāta piedāvājas.

Daļa no respektē�anas ir atzīt otra privāto dzīvi. Un kautrība, -viņ� klusi atgādina. Mēs esam daudz runāju�i par robe�ām. Pārkāpt kautrību nozīmē pārkāpt robe�as.

Viņas brīvā roka lēnām aizsniedzas līdz krūtīm un savelk halātu, kamēr viņa pati turpina pētīt un darboties ap saviem kāju pirkstiem.

Es tikko piecēlos, Henrija bilst, it kā tas izskaidrotu viņas ekshibicionismu.

Paldies, Henrij. Svarīgi, lai viņa ticētu, ka Bentons viņu nevēlas seksuāli, pat ne savās fantāzijās. Bet tu tikko nepiecēlies. Tu piecēlies, ienāci, un mēs runājām, un tad tu iegāji du�ā.

Mans vārds nav Henrija, viņa saka.

Kā tu vēlies, lai es tevi saucu?

Nekā.

Tev ir divi vārdi, Bentons precizē. Tev ir vārds, kādā tevi nokristīja piedzimstot, un vārds, kuru tu izmantoji savā aktrises karjerā un, joprojām izmanto.

Nu, tad es esmu Henrija, viņa attrauc, skatīdamās lejā uz saviem kāju pirkstiem.

Tad es tevi sauk�u par Henriju.

Viņa pamāj, skatīdamās uz kāju īk�ķiem. Kā tu viņu sauc?

Bentons zina, par ko viņa runā, bet neatbild.

Tu guli ar viņu. Lūsija man visu izstāstīja. Viņa uzsver vārdu "visu".

Bentonu uz acumirkli pārņem niknums, bet viņ� to neizrāda. Lūsija nebūtu Henrijai stāstījusi visu par viņa attiecībām ar Skarpetu. Nē, viņ� pats sev atgādina. Henrija atkal izaicina, atkal pārbauda viņa robe�as.

Kā tad tā, viņa nav �eit ar tevi? Henrija jautā. Tev ta�u ir atvaļinājums, vai ne tā? Un viņas te nav. Daudziem cilvēkiem pēc kāda laika vairs nav seksa. �is ir viens no iemesliem, kāpēc es negribu būt kopā ar kādu, vismaz ne uz ilgu laiku. Bez seksa. Parasti pēc se�iem mēne�iem cilvēki pārstāj nodarboties ar seksu. Viņas te nav, jo es esmu. Henrija palūkojas uz Bentonu.

Pareizi, viņ� atsaka. Viņas te nav, jo tu esi, Henrij.

Viņa dro�i vien ir nikna, kad pateici, ka viņa nevar �urp braukt.

Viņa saprot, viņ� atbild, lai gan patiesībā nav pilnībā atklāts.

Skarpeta saprata un tomēr nesaprata. Tu tagad nevari braukt uz Aspenu, viņ� tai pateica pēc tam, kad saņēma Lūsijas panikas pilno zvanu. Diem�ēl ir uzradusies kāda lieta, un man ar to jātiek galā.

Tad jau tu aizbrauc no Aspenas, Skarpeta sacīja. Es nevaru runāt par �o lietu, viņ� atbildēja, un, cik viņam zināms, tad Skarpeta domā, ka viņ� atrodas kaut kur citur, tikai ne Aspenā.

Tas patie�ām nav taisnīgi, Benton, viņa teica. Es izbrīvēju �īs divas nedēļas mūsu dēļ. Man arī ir savas lietas.

Lūdzu, pacieties, viņ� atteica. Apsolu, ka vēlāk paskaidro�u. Sis ir sliktākais no visiem brī�iem, viņa teica. Mums vajadzēja �o laiku.

Viņiem patie�ām vajadzēja �o laiku, un tā vietā Bentons �eit atrodas kopā ar Henriju. Izstāsti man par saviem pagāju�ās nakts sapņiem.

Vai tu tos atceries? viņ� jautā Henrijai.

Viņas veiklie pirksti noglāsta īk�ķi, it kā tas būtu ievainots. Viņa sarauc pieri. Bentons pieceļas. Garāmejot viņ� paceļ Glock pistoli un dodas pāri viesistabai uz virtuvi. Atvērdams trauku skapi, viņ� noliek pistoli uz aug�ējā plaukta, izņem divas krūzes un ielej kafiju. Viņ� un Henrija dzer melnu kafiju.

Varbūt nedaudz par stipru. Es varu vēl uztaisīt. Viņ� novieto Henrijas krūzi uz galda gala un atgrie�as savā vietā uz dīvāna. Iepriek�ējā naktī tu sapnī redzēji briesmoni. Patiesībā tu sauci to par to zvēru,

vai ne? � Bentona vērīgās acis uzmeklē viņas nelaimīgās acis. Vai tu pagāju�ajā naktī atkal redzēji to zvēru?

Henrija neatbild, un viņas garastāvoklis ir dramatiski mainījies salīdzinājumā ar to, kāds tas bija no pa�a rīta. Du�ā kaut kas bija atgadījies, bet viņ� līdz tam nonāks vēlāk.

Mums nav jārunā par to zvēru, ja tu nevēlies, Henrij. Bet, jo vairāk tu man par viņu izstāstīsi, jo lielāka iespēja, ka es viņu atradī�u. Tu ta�u gribi, lai es atrodu, vai ne?

Ar ko tu runāji? viņa jautā tajā pa�ā paklusajā, bērni�ķīgajā balsī. Bet viņa nav bērns. Viņa ir jebkāda, tikai ne nevainīga. Tu runāji par mani, viņa neatlai�as, halāta jostai atraisoties un atklājot vairāk miesas.

Es zvēru, ka nerunāju par tevi. Neviens nezina, ka tu esi �eit, neviens, izņemot Lūsiju un Rūdiju. Liekas, tu man uzticies, Henrij. -Viņ� ietur pauzi un skatās uz viņu. Liekas, tu uzticies Lūsijai. Kad piemin Lūsiju, viņas acis kļūst niknas.

Liekas, tu mums uzticies, Henrij, Bentons saka, mierīgi sēdēdams, kājas sakrustojis un sakļāvis pirkstus klēpī. Es gribētu, lai tu piesegtos, Henrij.

Viņa sakārto halātu, sabāzdama to starp kājām un sasiedama jostu. Bentons precīzi zina, kā izskatās viņas kailais ķermenis, bet viņ� to neiztēlojas. Viņ� ir redzējis fotogrāfijas un uz tām vairs neskatīsies, ja vien nebūs nepiecie�amība pārskatīt tās kopā ar citiem profesionāļiem un, visbeidzot, ar Henriju pa�u, kad viņa būs tam gatava, ja būs gatava.

Pagaidām viņa apsprie� lietas faktus vai nu labprāt, vai nelabprāt un uzvedas tā, lai pavedinātu un nokaitinātu vājāku cilvēku, kuram nerūp vai kur� nesaprot viņas gājienus. Viņas nerimsto�ie mēģinājumi Bentonu seksuāli uzbudināt nav saistīti vienkār�i ar pārcel�anos, bet ir tie�a viņas akūto un hronisko narcistisko vajadzību izpausme un vēlē�anās kontrolēt un dominēt, pazemot un sagraut ikvienu, kur� uzdro�inās rūpēties par viņu. Katra Henrijas rīcība un reakcija ir saistīta ar sevis ienī�anu un niknumu.

Kādēļ Lūsija mani aizsūtīja prom? viņa jautā.

Vari man to izstāstīt? Kādēļ lai tu man neizstāstītu, kāpēc esi �eit?

Tāpēc, ka� Viņa slauka acis ar halāta piedurkni. Tas zvērs. Bentons savā dro�ajā vietā uz dīvāna nenovēr�as no Henrijas. Vārdi uz piezīmju papīra nav salasāmi no tās vietas, kur viņa sē�, un nav viņai aizsniedzami. Viņ� nemudina Henriju uz sarunu. Svarīgi, lai viņ� būtu pacietīgs kā mednieks me�ā, kur� stāv pavisam mierīgi un tik tikko elpo.

Viņ� ienāca mājā. Es neatceros.

Bentons klusumā vēro vinu.

Lūsija ielaida viņu mājā, Henrija piebilst.

Bentons neskubinās Henriju, bet arī nepieļaus maldinā�anu vai atklātus melus. Nē. Lūsija neielaida viņu mājā, Bentons izlabo.

Neviens viņu neielaida mājā. Viņ� ienāca, jo sētas durvis nebija aizslēgtas un signalizācija bija izslēgta. Mēs par to jau runājām. Vai tu atceries, kāpēc durvis nebija aizslēgtas un signalizācija bija izslēgta?

Henrija raugās uz saviem kāju pirkstiem. Viņas rokas rāmi guļ.

Mēs runājām, kāpēc, viņ� saka.

Man bija gripa, viņa atbild, blenzdama uz citu pirkstu. Es biju slima, un viņas nebija mājās. Mani kratīja drebuļi, un es izgāju ārā saulē un aizmirsu aizslēgt durvis un ieslēgt signalizāciju. Man bija drudzis, un es aizmirsu. Lūsija vaino mani.

Bentons iemalko kafiju. Jau atkal tā ir auksta. Kolorādo, Aspenas kal

nos kafija ilgi nesaglabājas karsta. Vai Lūsija teica, ka tā ir tava vaina?

Viņa tā domā. Tagad Henrija skatās Bentonam garām laukā pa

logu aiz viņa galvas. Viņa domā, ka es pie visa esmu vainīga.

Viņa nekad man nav teikusi, ka uzskatītu to par tavu vainu,

viņ� saka. Tu man stāstīji par saviem sapņiem, viņ� atgrie�as pie

iesāktā. Pagāju�ās nakts sapņiem.

Viņa pamirk�ķina acis un atkal saberzē kājas īk�ķi.

S ā p ?

Viņa pamāj.

Man �ēl. Vēlies kaut ko?

Viņa papurina galvu. Nekas nepalīdzēs.

Henrija nerunā par labās kājas īk�ķi, bet rada sasaisti starp to, ka tas bija salauzts, ar to, ka tagad pati atrodas aizsargaizgādībā vairāk nekā tūksto� jūd�u attālumā no Pompānobī�as Floridā, kur gandrīz nomira. Henrijas acis iekvēlojas.

Es pastaigājos pa taku, viņa saka. Vienā pusē bija klintis, tāda stāva akmens siena cie�i blakus takai. Tur bija plaisas, tāda plaisa starp akmeņiem, un es nezinu, kāpēc tā darīju, bet es iespiedos tajā un iestrēgu. Viņai aizraujas elpa, un viņa atstumj blondos matus no acīm.

Viņai trīc roka. Es biju iespiesta starp akmeņiem� Es nespēju pakustēties, es nespēju paelpot. Es nevarēju atbrīvoties. Un neviens nevarēja mani izvilkt laukā. Kad biju du�ā, es atcerējos savu sapni. Man sejā sitās ūdens, un, kad aizturēju elpu, es atcerējos savu sapni.

Vai kāds mēģināja tevi izvilkt ārā? Bentons nereaģē uz viņas �ausmām un neizsaka spriedumus par to, vai tas ir pa īstam vai ne. Viņ� nezina, kā tas ir. Par Henriju viņ� zina tik maz.

Viņa nekustīgi sē� savā krēslā, cīnīdamās pēc elpas.

Tu teici, ka neviens nevarēja tevi izvilkt laukā, Bentons klusi un mierīgi turpina, runādams psihologa tonī, par kādu viņ� Henrij ai ir kļuvis. Vai tur bija vēl kāds cilvēks? Vai citi cilvēki?

Es nezinu.

Viņ� gaida. Ja viņa turpinās cīnīties pēc elpas, viņam kaut ko nāksies iesākt. Bet pagaidām viņ� ir pacietīgs, mednieks, kas gaida.

Es nespēju atcerēties. Es nezinu, kāpēc, bet uz mirkli es domāju, kāds� tas man sapnī ienāca prātā, ka kāds varbūt varētu no�ķelt akmeni. Varbūt ar cērti. Un tad es nodomāju, ka ne. Akmens ir pārāk ciets. Mani nevar dabūt ārā. Neviens nevar. Es mirstu, es miru, es to zināju, un tad es to vairs nespēju izturēt, un tā nu sapnis beidzās. -Viņas neskaidrais stāstījums aprāvās tikpat pēk�ņi kā sapnis. Henrija dziļi ievelk elpu, un viņas ķermenis atslābst. Viņas skatiens ir pievērsts Bentonam. Tas bija �ausmīgi, viņa saka.

J ā , viņ� piekrīt. Tas dro�i vien bija �ausmīgi. Es nevaru iedomāties neko �ausmīgāku kā nespēju paelpot.

Viņa spēcīgi piespie� roku sev pie sirds. Manas krūtis nespēja kustēties. Es elpoju pavisam sekli, saproti? Un tad man vienkār�i nebija spēka.

Neviens nebūtu tik stiprs, lai izkustinātu kalna akmeņaino seju, -viņ� atteic.

Es nespēju ievilkt gaisu.

Uzbrucējs, iespējams, mēģināja noslāpēt vai nosmacēt viņu, un Bentons iztēlojas fotogrāfijas. Prātā viņ� pārcilā pa vienai fotogrāfijai un nopēta viņas ievainojumus, mēģinot izprast, ko viņa tikko stāstīja.

Viņ� redz, kā Henrija guļ gultā uz vēdera un no deguna viņai pil asinis, notraipot vaigus un nokrāsojot palagu zem galvas. Viņas ķermenis ir kails un neapsegts, viņas rokas ir izstieptas virs galvas, un plaukstas pavērstas lejup uz gultu, viņas kājas ir saliektas viena vairāk nekā otra.

Henrijai pieceļoties no krēsla, Bentons izpēta citu fotogrāfiju, koncentrējot atmiņā uzmanību uz to. Viņa noņurd, ka vēlas vēl kafiju un pati sev to ielie�ot. Bentons apstrādā to, ko viņa saka, un faktu, ka vir-tuves skapītī ir viņa pistole, ta�u Henrija nezina, kurā skapītī, jo bija sēdējusi ar muguru pret Bentonu, kad viņ� noglabāja pistoli. Viņ� vēro Henriju, atminēdams, ko viņa dara konkrētā brīdī, tikmēr lasīdams viņas ievainojumu hieroglifus, īpa�ās zīmes uz viņas ķermeņa. Henrijas pirkstu virspuse bija sarkana, jo viņ� vai viņa un Bentons neiztēlosies uzbrucēja dzimumu noberza tos. Viņai bija svaigi zilumi roku aug�pusē un da�i sarkanīgi sasitumu laukumi muguras aug�daļā. Pāris nākamo dienu laikā sarkanums no bojātajiem zemādas asinsvadiem pārtapa par vētraini violetu.

Bentons vēro, kā Henrija ielej kafiju. Viņ� domā par viņas bezsamaņā gulo�ā ķermeņa fotogrāfijām in situ*. Faktam, ka viņas ķermenis ir skaists, pēc Bentona apsvērumiem nav nekādas nozīmes, ja vien viņas izskats un uzvedība nav bijis spēcīgs ierosinātājs personai, kas bija mēģinājusi viņu noslepkavot. Henrija ir tieva, bet, bez �aubām, nav vīri�ķīga. Viņai ir krūtis un kaunuma apmatojums, un viņa neinteresēs pedofilu. Uzbrukuma laikā viņa bija seksuāli aktīva.

Bentons vēro Henriju atgrie�amies ādas krēslā, ar abām rokām satvēru�u kafijas krūzi. Bentonu neuztrauc, ka viņa ir netaktiska. Pieklājīgs cilvēks būtu pajautājis, vai viņ� arī nevēlas vēl kafiju, bet Henrija, iespējams, ir viens no egoistiskākajiem, bezjūtīgākajiem cilvēkiem, ko Bentons jebkad ir saticis. Viņa bija egoistiska un bezjūtīga pirms uzbrukuma un vienmēr būs egoistiska un bezjūtīga. Būtu bijis labi, ja viņa nekad vairs nebūtu Lūsijas tuvumā. Bet viņam nav tiesību to vēlē-ties vai panākt, lai tā notiek, viņ� pats sev saka.

-Henrij, Bentons ierunājas, pieceldamies ieliet sev vēl kafiju,

vai tu �orīt esi gatava faktu pārbaudei?

J ā . Bet es neatceros. Viņas balss seko tam uz virtuvi. Es zinu, tu man netici.

Kādēļ tu tā domā? Viņ� ielej kafiju un atgrie�as viesistabā.

Ārsts neticēja.

A k jā, ārsts. Viņ� teica, ka netic t e v , Bentons saka, apsē�oties atpakaļ uz dīvāna. Domāju, tu zini manu viedokli par to ārstu, bet es tev vēlreiz atkārto�u. Viņ� domā, ka sievietes ir histēriskas, un viņam tās nepatīk, pavisam noteikti viņ� tās neciena, un tas ir tādēļ, ka viņ� baidās no tām. Viņ� ir ari neatliekamās palīdzības ārsts un neko nezina ne par varmācīgiem noziedzniekiem, ne upuriem.

Viņ� domā, ka es pati sev to nodarīju, Henrija dusmīgi atcērt.

Viņ� domā, ka es nedzirdēju, ko viņ� sacīja medmāsai.

Bentons uzmanās izrādīt savu reakciju. Henrija sniedz jaunu informāciju. Viņ� var tikai cerēt, ka tā ir patiesība. Izstāsti man, viņ� saka. Es ļoti labprāt gribētu zināt, ko viņ� sacīja medmāsai.

Man to pakaļu vajadzētu iesūdzēt tiesā, viņa bilst.

Bentons gaida, malkodams savu kafiju.

Varbūt es viņu iesūdzē�u, viņa spītīgi piebilst. Viņ� domāja, ka

es viņu nedzirdēju, jo, kad viņ� ienāca istabā, man bija aizvērtas acis. Es biju pa pusei aizmigusi, un māsiņa stāvēja durvīs, un tad viņ� parādījās. lādēļ es izlikos, ka esmu atslēgusies.

Izlikies, ka esi aizmigusi, Bentons izlabo.

Viņa pamāj.

Tu esi apmācīta aktrise. Tu kādreiz biji profesionāla aktrise.

Es joprojām esmu. Es nepārstāju būt par aktrisi. Tikai �obrīd es

nepiedalos nevienā inscenējumā, jo man ir citas lietas darāmas.

Es iedomājos, ka tev vienmēr ir padevusies tēlo�ana.

J ā .

Izlik�anās. Tev vienmēr ir padevusies izlik�anās. Viņ� ietur pauzi. Vai tu bie�i izliecies, Henrij?

Raugoties uz Bentonu, viņas skatiens kļūst ciets. Slimnīcas palātā

es izlikos, tādēļ dzirdēju ārstu. Es dzirdēju katru vārdu. Viņ� teica: "Nav

nekā labāka kā izlikties par izvarotu, ja esi uz kādu saniknojies. Velni�

ķīga atriebība." Un viņ� iesmējās.

Es nepārmetu tev vēlē�anos viņu iesūdzēt tiesā, Bentons saka.

Un tas notika uzņem�anas nodaļā?

Nē, nē. Manā palātā. Vēlāk tai dienā, kad viņi pēc visām pārbaudēm pārveda mani uz vienu no stāviem. Es neatceros, kurā stāvā.

Vēl jo sliktāk, Bentons saka. Viņam vispār nevajadzēja nākt uz tavu palātu. Viņ� ir uzņem�anas ārsts un nav norīkots uz kādu no stāviem. Viņ� piekāpa ziņkāres mākts, un tas nav pareizi.

Es viņu iesūdzē�u. Es viņu ienīstu. Henrija atkal paberzē kājas īk�ķi, un sasistais īk�ķis un zilumi uz rokām ir izbalēju�i līdz nikotlndzeltenam tonim. Viņ� izteica komentārus par Veiklgalvām. Es nezinu, kas tas ir, bet viņ� mani apvainoja, apsmiedams mani.

�ī atkal ir jauna informācija, un Bentons jūt atjaunojamies cerību,

ka ar laiku un pacietību viņa atcerēsies arvien vairāk un vairāk. Veiklgalvis ir kāds, kur� ļaunprātīgi lieto zāles pret alerģiju un gripu vai klepus sīrupus, kas satur opiātus. Diem�ēl starp pusaud�iem tā ir izplatīta parādība.

Dirsa, viņa noņurd, plucinādama halātu. Vai tu nevari kaut ko izdarīt, lai sagādātu viņam nepatik�anas?

Henrij, vai tev ir kāda ideja, kādēļ viņ� norādīja, ka tu esi izvarota? Bentons jautā.

Es nezinu. Nedomāju, ka mani izvaroja.

Vai tu atceries tiesu medicīnas māsu?

Viņa noliedzo�i lēnām papurina galvu.

Tevi ieveda apskates telpā blakus uzņem�anai, un tika izmantota atspoguļojuma pēdu paņem�anas soma. Tu zini, kas tas ir, vai ne?

Kad tev apnika tēlo�ana, tu biji policiste, pirms �oruden Losand�elosā iepazinies ar Lūsiju tikai pirms pāris mēne�iem viņa pieņēma tevi darbā. Tātad tu zini par uztriepēm, matiņu un �ķiedru savāk�anu un visu pārējo.

Man tā neapnika. Es tikai gribēju atpūsties, padarīt kaut ko citu.

Labi. Bet vai tu atceries atspoguļojuma pēdu ņem�anas somu?

Viņa pamāj.

Un medmāsu? Man teica, ka viņa bija ļoti jauka. Viņas vārds ir Brenda. Viņa izmeklēja, vai tev nav ievainojumu un atspoguļojuma pēdu pēc izvaro�anas. �ī telpa tiek izmantota arī bērniem, un tā ir pilna ar rotaļu zvēriņiem. Tapetes bija ar Vinniju Pūku, lā�u, medus podu, koku attēliem. Brenda nebija ģērbusies medmāsas formas tērpā. Viņai mugurā bija gai�i zils kostīms.

Tevis tur nebija.

Viņa man pa telefonu izstāstīja.

Henrija lūkojas uz savām kailajām pēdām, kas ir uzliktas aug�ā uz krēsla polsterējuma. Tu jautāji, kas viņai bija mugurā?

Viņai bija gai�brūnas acis, īsi, melni mati. Bentons cen�as izsist to, ko Henrija reprezentē vai izliekas reprezentējam, un ir laiks pārrunāt atspoguļojuma pēdu ņem�anas somu. Sēklas �ķidruma nebija, Henrij.

Nekādu pierādījumu seksuālai vardarbībai. Bet Brenda atrada tavai ādai pielipu�as �ķiedras. �ķiet, tev uz ādas bija kaut kāds losjons vai ķermeņa eļļa. Vai tu atminies, ka tajā rītā būtu ieziedusies ar losjonu vai ķermeņa eļļu?

Nē, viņa klusi atbild. Es nevaru apgalvot, ka to nedarīju.

Tava āda bija eļļaina, Bentons saka. Pēc Brendas teiktā. Viņa sajuta aromātu. Jauku smar�u tādu kā aromatizētu ķermeņa losjonu.

Viņ� man to neuzklāja.

Viņ�?

T a s ta�u bija viņ�. Tu nedomā, ka tas bija v i ņ � ? Henrija runā cerību pilnā tonī, kas skan nepārliecino�i kā tad, kad cilvēks mēģina apmuļķot pats sevi vai citus. Tā nevarēja būt viņa. Sieviete. Sievietes nedara tādas lietas.

Sievietes dara viskautko. �obrīd mēs nezinām, vai tas bija vīrietis vai sieviete. Guļamistabā uz matra�a bija atrasti da�i mati melni, sprogaini mati. Varbūt piecas se�as collas gari.

Nu mēs ta�u to drīz vien uzzināsim, pareizi? No matiem var iegūt DNS un noskaidrot, ka tā nav sieviete, Henrija skaidro.

Diem�ēl nevar. Tāda veida DNS tests, kādu taisa, nevar noteikt dzimumu. Iespējams, rasi, bet ne dzimumu. Un pat rases noteik�ana prasīs vismaz mēnesi. Tātad tu domā, ka, iespējams, pati esi ieziedusies ar ķermeņa losjonu.

Nē. Bet viņ� to nedarīja. Es nebūtu viņam to ļāvusi. Ja būtu varējusi, cīnītos ar viņu. Viņ� dro�i vien gribēja to.

Un tu pati neieziedies ar losjonu?

Es teicu, ka viņ� to nedarīja, un es nedarīju, un viss. Tā nav tava darī�ana.

Bentons saprot. Losjonam nav nekāda sakara ar uzbrukumu, pieņemot, ka Henrija runā patiesību. Prātā ienāk Lūsija, un viņam tās kļūst �ēl, bet vienlaikus viņ� ir nikns.

Izstāsti man visu, Henrija saka. Izstāsti, kas, tavuprāt, notika ar mani. Tu man izstāsti, kas notika, un es vai nu piekritī�u, vai nepiekritī�u. Viņa smaida.

Lūsija pārbrauca mājās, Bentons saka, un �ī jau ir veca informācija. Viņ� pretojas pārāk ātri atklāt pārlieku daudz informācijas. Bija da�as minūtes pāri divpadsmitiem, un Lūsija, atslēgusi ārdurvis, uzreiz ievēroja, ka signalizācija nav iedarbināta. Viņa tev uzsauca, tu neat-bildēji, un viņa izdzirdēja, kā sētas durvis, kas ved laukā uz baseinu, atsitas pret durvju atbalstu. Viņa metās tajā virzienā. Ieskrējusi virtuvē, viņa ieraudzīja, ka durvis uz baseinu un dambi ir pla�i atvērtas.

Henrija platām acīm atkal skatās garām Bentonam, ārā pa logu.

Kaut viņa to būtu nogalinājusi.

Viņa tā arī neredzēja, kas tas bija. Iespējams, ka tas cilvēks dzirdēja viņu iebraucam pagalmā melnajā ferrari un aizbēga�

Viņ� bija istabā kopā ar mani, un tad viņam bija jānokāpj lejā pa visām tām kāpnēm, Henrija iestarpina, blenzdama platām acīm, un �ajā brīdī Bentonam �ķiet, ka viņa runā patiesību.

L ū s i j a toreiz neiebrauca garā�ā, jo bija tikai ieskrējusi apraudzīt tevi, Bentons saka. Tādēļ viņa ātri ienāca pa parādes durvīm, kad viņ� skrēja laukā pa sētas durvīm. Viņa tam nedzinās pakaļ. Lūsija viņu neredzēja. Tajā mirklī Lūsijas uzmanības centrā biji tu, nevis tas, kur� bija iekļuvis mājā.

Es nepiekritu, gandrīz laimīgi saka Henrija.

Izstāsti man.

Viņa neatbrauca ar savu melno ferrari. Tas bija garā�ā. Viņai bija

Kalifornijas zilais ferrari. To viņa atstāja mājas priek�ā.

Vairāk jaunas informācijas, un Bentons saglabā mieru. Viņ� ir pavisam mierīgs. Tu biji slima gultā, Henrij. Vai tu esi pārliecināta, ka zini, ar ko vina

� todien brauca?

Es vienmēr zinu. Viņa nebrauca ar melno ferrari, jo tas bija apskādēts.

Izstāsti man par bojājumu.

Es to autostāvvietā sasitu, Henrija saka, pētot atkal savu savainoto kājas pirkstu. Tu zini, sporta zāle Atlantijā, Koralspringsā. Tur, kur mēs da�kārt ejam uz sporta zāli.

Vai vari man izstāstīt, kad tas notika? Bentons mierīgi jautā, neizrādīdams uztraukumu, ko izjūt. �ī informācija ir jauna un svarīga, un viņ� jau�, kur tā ved. Melnais ferrari tika sasists, kamēr tu biji sporta zālē? Bentons mudina viņu izstāstīt patiesību.

Es neteicu, ka biju sporta zālē, Henrija atcērt, un naidīgums apstiprina viņa aizdomas.

Viņa ar Lūsijas melno ferrari aizbrauca uz sporta zāli acīmredzot bez Lūsijas atļaujas. Nevienam nav atļauts braukt ar melno ferrari, pat Rūdijam ne.

Izstāsti man par bojājumu, Bentons mudina.

Kāds to saskrāpējis, tā kā ar ma�īnas atslēgu vai kaut ko tamlīdzīgu. Uzskrāpējis zīmējumu. Viņa blen� uz pēdām, knibinādama

dzeltenīgo īk�ķi.

Kāds bija zīmējums?

Viņa pēc tam vairs nebrauca ar to. Ar saskrāpētu ferrari vairs nebrauc.

Lūsija dro�i vien bija nikna, Bentons min.

To var salabot. Visu var saremontēt. Ja Lūsija būtu viņu nogalinājusi, man nebūtu te jābūt. Tagad visu atliku�o dzīvi man būs jāraizējas, ka viņ� mani atkal atradīs.

Es darī�u visu, ko spē�u, lai tev nekad par to vairs nav jāraizējas,

Henrij. Bet man nepiecie�ama tava palīdzība.

Es varbūt nekad neatcerē�os. Viņa skatās uz Bentonu. Es neko nevaru padarīt.

Lūsija uzskrēja trīs kāpņu posmus aug�up uz guļamistabu. Tur, kur biji tu, Bentons saka, uzmanīgi vērodams Henriju, pārliecinoties, kā viņa izturas pret to, ko viņ� saka, lai gan viņa bija dzirdējusi jau iepriek�. Visu laiku viņ� bija raizējies, ka viņa, iespējams, tēlo, ka tas, ko viņa saka un dara, ir izlik�anās. Un ja nu tā nav? Viņa var saraut saikni ar realitāti, kļūt psihiski slima, pilnībā dekompensēta un satriekta. Viņa klausās, bet viņas izlik�anās nav normāla. Kad Lūsija tevi atrada, tu biji bez samaņas, bet elpo�ana un sirdsdarbība bija normāla.

Man nekā nebija mugurā. Viņa neiebilst pret �o niansi. Viņai

patīk atgādināt Bentonam par savu kailo ķermeni.

Vai tu guli kaila?

Man patīk.

Vai tu atceries, kā, pirms torit atgriezies gultā, novilki pid�amu?

Iespējams.

Tātad viņ� to neizdarīja? Uzbrucējs to neizdarīja. Pieņemot, ka tas bija viņ�.

Viņam tas nebija jādara, ta�u esmu pārliecināta, ka viņ� to būtu izdarījis.

Lūsija apgalvo, ka tad, kad pēdējo reizi redzēja tevi, aptuveni astoņos no rīta, tu biji ģērbusies sarkanā satina pid�amā un dzeltenbrūnā frotē halātā.

Es piekrītu. Jo gribēju iziet ārā. Es apsēdos saulē guļamkrēslā pie baseina.

Vairāk jaunas informācijas, un viņ� jautā: Cikos tas bija?

Laikam uzreiz pēc tam, kad Lūsija aizbrauca. Viņa aizbrauca ar zilo ferrari. Nu ne uzreiz pēc tam, viņa pati sevi izlabo nomāktā tonī un lūkojas laukā sniegainajā, saules ap�ilbinātajā rītā. Es biju dus-mīga uz viņu.

Bentons lēnām pieceļas un ieliek kamīnā vairākas malkas pagales. Dzirksteles uzskrien aug�ā pa skursteni, un liesmas badīgi laiza sauso priedi. Viņa aizvainoja tevi, viņ� precizē, aizvilkdams kamīna re�ģi.

Kad cilvēki saslimst, Lūsija nav jauka, Henrija atsaka, vēl vairāk koncentrējusies, vēl līdzsvarotāka. Viņa negribēja rūpēties par mani.

Un kā ir ar ķermeņa losjonu? Bentons jautā, un viņam jau viss

ir skaidrs par ķermeņa losjonu. Viņ� ir diezgan pārliecināts, ka ir visu sapratis, tomēr prātīgi ir līdz galam pārliecināties.

Un tad? Liela mui�a. Tā bija labvēlība, vai tad ne? Tu zini, cik daudziem cilvēkiem patiktu to darīt? Es viņai ļāvu to darīt, izrādot labvēlību. Viņa dara tikai tik daudz un tikai to, kas viņai pa prātam, pēc tam viņai apnīk rūpēties par mani. Man sāpēja galva, un mēs strīdējāmies.

Cik ilgi tu sēdēji ārā pie baseina? Bentons saka, cenzdamies nesamulst Lūsijas dēļ, cenzdamies neprātot, ko, pie velna, viņa domāja, iepazīstoties ar Henriju Voldenu, bet vienlaikus viņ� pārāk labi apzinās,

cik iespaidīgi un valdzino�i var būt sociopāti pat tādiem cilvēkiem, kam tie būtu labi jāpazīst.

Neilgi. Es nejutos labi.

Piecpadsmit minūtes? Pusstundu?

Liekas, pusstundu.

Vai tu redzēji kādus citus cilvēkus? Kādas laivas?

E s neievēroju. Tātad, iespējams, tur neviena nebija. Ko Lūsija darīja, kad bija istabā kopā ar mani?

V i ņ a piezvanīja uz 911 un, gaidot ierodamies glābējus, turpināja kontrolēt tava organisma stāvokļa galvenos rādītājus, Bentons saka.

Viņ� nolemj pievienot vēl vienu riskantu detaļu. Viņa fotografēja.

Vai viņa bija izņēmusi ieroci?

J ā .

Kaut Lūsija būtu viņu nogalinājusi.

Tu visu laiku saki "viņ�".

Un viņa nofotografēja? Mani? Henrija jautā.

Tu biji bezsamaņā, bet tavs stāvoklis bija stabils. Viņa tevi nofotografēja, pirms tu tiki pārvietota.

J o varēja redzēt, ka man ir uzbrukts?

J o tavs ķermenis bija neparastā stāvoklī, Henrij. Tā. Viņ� izstiepj rokas un paceļ tās virs galvas. Tava seja bija pavērsta uz leju un rokas bija izstieptas priek�ā ar plaukstām uz leju. Tev asiņoja deguns, un, kā

jau tu zini, tev bija zilumi. Un tavas labās kājas īk�ķis bija salauzts, lai gan to atklāja tikai vēlāk. �ķiet, tu neatceries, kā tas tika salauzts.

Es varētu būt to sadauzījusi, kāpjot lejā pa kāpnēm, viņa saka.

Tu to atceries? Bentons jautā. Līdz �im Henrija nebija neko atcerējusies, ne arī atzinusies par kājas īk�ķi. Kad tas varēja notikt?

Kad es izgāju ārā pie baseina. Viņas akmens kāpnes. Domāju, es paklupu vai kaut kas tamlīdzīgs, visu to zāļu, mana drud�a un visa pārējā dēļ. Atceros, ka raudāju. Es to atceros. Jo sāpēja, ļoti sāpēja, un es iedomājos viņai piezvanīt, bet kādēļ traucēt. Viņai nepatīk, kad esmu slima vai savainojusies.

Tu salauzi īk�ķi, ejot uz baseinu, un iedomājies piezvanīt Lūsijai, bet nepiezvanīji. Viņ� vēlas precizēt.

Piekrītu, viņa zobgalīgi saka. Kur bija mana pid�ama un halāts?

Kārtīgi salocīti uz krēsla blakus gultai. Vai tu tos salocīji un tur noliki?

Iespējams. Vai es biju zem segas?

Bentons zina, kurp viņa virza, bet svarīgi, lai viņ� teiktu patiesību.

Nē, viņ� atteic. Sega bija norauta uz gultas galu, nokarājās no

matra�a.

Bet man nekā nebija mugurā, un viņa mani nofotografēja, Hen

rija saka, cie�i un noteikti veroties Bentonā.

Jā, Bentons saka.

Tas visu izskaidro. Tas ir viņas dabā. Mū�īgā policiste.

Tu esi policiste, Henrij. Ko tu būtu darījusi?

Tas izskatās pēc viņas, viņa attrauc.

Kur tu esi? Marīno jautā, ieraudzījis Lūsijas numuru uz sava vibrējo�ā mobilā telefona displeja. Kur tu atrodies? Viņ� vienmēr jautā par atra�anās vietu, pat ja atbilde nav svarīga.

Marīno visu savu pieaugu�a cilvēka dzīvi ir pavadījis, būdams policists, un vieta ir tā detaļa, ko labs policists nekad neizlai�. Nav nekādas jēgas ķerties pie rācijas un saukt palīgā, ja nezini, kur atrodies. Marīno uzskata sevi par Lūsijas darbaudzinātāju, un viņ� tai neļauj to piemirst pat tad, ja viņa to jau pirms daudziem gadiem aizmirsusi.

Atlantijā, Lūsijas balss atskan viņa labajā ausī. Esmu ma�īnā.

Nopietni, �erlok. Tu izklausies tā, it kā atrastos nolāpītā atkritumu izgāztuvē. Marīno nekad nepalai� garām iespēju paķircināt Lūsiju par

viņas ma�īnām.

Skaudība ir tik nepievilcīga, viņa saka.

Viņ� atiet pāris soļu no GMEB kafijas zonas, palūkojas apkārt, nevienu neredz un ir apmierināts, ka viņa sarunu nenoklausās. Raugi, �ite neiet diez cik labi, viņ� saka, palūrēdams caur mazu lodziņu aizvērtajās bibliotēkas durvīs, lai redzētu, vai tur kāds nav iek�ā. Neviena nav. �itas perēklis iet uz elli. Viņ� turpina runāt savā niecīgajā mobilajā telefonā, pārvietojot to aug�up un lejup no auss uz muti, atkarībā no tā, vai klausās vai runā. Es tikai brīdinu.

Pēc pauzes Lūsija atbild: Tu mani nebrīdini. Ko tu gribi, lai es daru?

Sasodīts. Tā ma�īna tak ir skaļa. Staigājot viņa acis nemitīgi kustas zem LAPD beisbola cepures naga, ko Lūsija viņam iedeva joka pēc.

Labi, tagad tu mani sāc uztraukt, Lūsija pārkliedz ferrari rūkoņu. Man to vajadzēja saprast, kad sacīji, ka nav liela mui�a, ta�u izrādījās, ka lieta tomēr ir nopietna. Sasodīts. Es tevi brīdināju, es jūs abus brīdināju neatgriezties tur.

Ir kas vairāk par to miru�o meiteni, viņ� klusi bilst. Lūk, ko esmu sapratis. Lieta nav par meiteni, ne glu�i. Es neapgalvoju, ka viņa nav lielākā problēma. Esmu pārliecināts, ka ir. Bet te notiek vēl kaut kas. Mūsu kopējais draugs, viņ� to attiecina uz Bentonu, to paskaidrojot skaļi un skaidri. Un tu pazīsti viņu. Tagad viņ� runā par Skarpetu. Viss beigsies ar to, ka viņa būs sūdos līdz ausīm.

Notiek vēl kaut kas? Kas? Mini piemēru! Lūsijas tonis mainās. Kad Lūsija kļūst ļoti nopietna, viņas balss lēna un stīva, kas Marīno atgādina �ūsto�u līmi.

Ja �eit Ri�mondā ir nepatik�anas, Marīno prāto, tad viņ� nudien ir iestrēdzis. Lūsija viņu kā līme pārņems pilnībā. Es tev kaut ko pateik�u, bos, viņ� turpina, viens no iemesliem, kāpēc es vēl staigāju apkārt, ir tas, ka man ir instinkti.

Marīno dēvē Lūsiju par bosu tad, kad viņam ir ērti, ka viņa ir boss, bet it īpa�i, ja viņa ievērojamie instinkti brīdina par to, ka viņ� teju teju iemantos Lūsijas nosodījumu. Un mani instinkti �obrīd brīdina par nolādētu slepkavību, bos, viņ� saka un sasodīti labi apzinās, ka Lūsija un viņas tante Keja Skarpeta mana viņa nedro�ību, kad viņ� sāk izrādīt bravūru, plātoties ar saviem instinktiem vai dēvējot ietekmīgas sievietes par bosiem vai �erlokiem, vai citos mazāk pieklājīgos vārdos.

Bet viņ� neko nevar iesākt ar sevi. Tādēļ visu padara vēl ļaunāku. Un es to pievieno�u komplektam, viņ� turpina, es neieredzu �o smirdīgo pilsētu. Nolādēts, es necie�u �o smirdīgo vietu. Zini, kas vainas �ai nolāpītai vietai? Tai nav respekta, lūk, kas.

. Es neatgādinā�u, ka teicu tev to, tā viņam saka Lūsija. Tagad viņas balss sabiezē tik ātri kā līme. Vai gribi, lai mēs atbraucam?

Nē, Marīno atteic, un viņam pielec, ka nevar pateikt Lūsijai, ko domā bez viņas pieņēmumiem par to, ka kaut kas būtu jādara. Pa�reiz es tev tikai iesaku būt modrai, bos, viņ� saka, prātodams, kaut nebūtu zvanījis Lūsijai un nebūtu neko stāstījis. Zvanīt bija kļūda, viņ� domā.

Bet, ja viņa uzzinās, ka tantei ir grūti, un viņ� nebūs bildis ne vārda, Lūsija viņam sados.

Kad Marīno iepazinās ar Lūsiju, viņa bija desmit gadus veca. Desmit. Apaļīga, maza sīkule ar brillēm un riebīgu uzvedību. Viņi necieta viens otru. Pēc tam viss mainījās un viņa to dievināja kā varoni, un vēl pēc tam viņi kļuva par draugiem, un tad atkal viss mainījās. Kaut kādā brīdī viņ� laikam bija pārstājis progresēt visās jomās, jo aptuveni pirms desmit gadiem viss bija kārtībā un viņam patika mācīt Lūsijai vadīt ma�īnu un braukt ar motociklu, �aut, dzert alu, noteikt, ja kāds melo, un citas svarīgas lietas dzīvē. Tolaik viņ� nebaidījās no Lūsijas.

Varbūt bailes nav īstais vārds, lai raksturotu Marīno izjūtas, ta�u Lūsijai ir vara, bet viņam nav, un pusi no laika pēc telefonsarunas ar Lūsiju viņ� ir grūtsirdīgs un nomākts. Lūsija var darīt visu, kas patīk, un viņai, vienalga, ir nauda un vara izrīkot cilvēkus, bet viņam nav. Pat būdams zvērināts policijas virsnieks, viņ� nevarēja plātīties ar varu tā, kā viņa to dara. Bet viņ� nebaidās no Lūsijas, Marīno pats sev saka. Pie velna,

nē, viņ� nebaidās.

Mēs atbrauksim, ja vajag, Lūsija saka klausulē. Bet �is nav

labākais laiks. Es �eit esmu iegrimusi darbos, un �is nav labs bridis.

Es teicu, ka man nevajag, lai jūs brauktu, Marīno īgni norūc, un īgnumā viņam piemīt maģisks �arms, kas liek cilvēkiem vairāk raizēties par viņu un viņa garastāvokli nekā par sevi un savu omu. Es tev pateicu, kas notiek, un tas ari viss. Man jūsu nevajag. Jums te nav ko darīt.

Labi, saka Lūsija. īgnums uz viņu vairs neiedarbojas. Marīno to visu laiku piemirst. Man jāiet.

Lūsija ar kreisās rokas rādītājpirkstu pieskaras ātrumu pārslēdzējam, un dzinējs ar rēcienu uzrauj tūksto� apgriezienu minūtē, kad viņa palēnina gaitu. Radara detektors ie�iepstas, un brīdinājuma signāls iemirgojas sarkanā krāsā, norādot, ka kaut kur priek�ā atrodas policijas radars.

Es nepārsniedzu brauk�anas ātrumu, viņa saka Rūdijam Masilam, kas sē� pasa�iera sēdeklī blakus ugunsdzē�amajam aparātam un skatās uz spidometru. Braucam tikai par desmit kilometriem stundā ātrāk.

Es neko neteicu, viņ� attrauc, pamezdams skatienu sānskata spogulī.

Paskatīsimies, vai man ir taisnība. Viņa brauc ar tre�o ātrumu un tikai nedaudz ātrāk par se�desmit kilometriem stundā. Policijas ma�īna būs nākamajā krustojumā, lūkojot pēc mums, draņķiem, kas nevar vien sagaidīt noķert kaifu un kārtīgi atvilkties.

Kas notiek ar Marīno? Ļauj uzminē�u, Rūdijs saka. Man jākrāmē ceļasoma.

Viņi abi turpina nemitīgi skatīties spoguļos, ievērojot citas ma�īnas, apzinādamies katru palmu, gājēju un ēku uz �ī platā veikalu ielas posma. Satiksme �obrīd Pompānobī�as uz ziemeļiem no Fortlauderdeilas Atlantijas bulvārī ir mērena un samērā pieklājīga.

Jap, Lūsija saka. Cui. Pabraucot garām tum�i zilam fordam

LTD, kas ir tikko pagriezies pa labi no Pauerlainroudas, un krustojumam ar Ekerda sīkpre�u veikalu un nocenotās gaļas veikalu, viņas saulesbrilles ir nofiksētas tie�i uz priek�u. Netrafarētais fords ieslīd kreisajā joslā aiz viņas Tu viņu ieinteresēji, Rūdijs saka.

Nu, viņam nemaksā par ieinteresētību, viņa agresīvi attrauc, netrafarētajam fordam sekojot viņai. Lūsija sasodīti labi zina, ka policists cer, lai viņa izdarītu kaut ko tādu, kas kalpotu par iemeslu ieslēgt bākugunis un pārmeklēt ma�īnu un jauno pāri tajā. Paskaties uz �o!

Cilvēki, kas pabrauc man garām pa labo joslu, un tam tur puisim apskates uzlīmei beidzies termiņ�. Viņa norāda. Un policists vairāk interesējas par mani.

Lūsija pārstāj viņu vērot atpakaļskata spogulī un cer, ka Rūdijam oma kļūs gai�āka. Kop� tā laika, kad viņa atvēra biroja durvis Losand�elosā, viņ� izskatās saguris. Lūsija nezina, kā tas noticis, bet skaidrs, ka viņa ir pārrēķinājusies ar Rūdija ambīcijām un dzīves vajadzībām. Viņa pieņēma, ka Rūdijam patiktu augstceltne Vil�īras bulvārī ar tik pla�u skatu, no kura skaidrā laikā var saskatīt Katalīnas salu. Viņa bija kļūdījusies, �ausmīgi kļūdījusies, tā kļūdījusies domās par Rūdiju kā vēl nekad dzīvē.

Atmosfēras fronte veļas no dienvidiem, sadalot debesis slāņos, kas svārstās starp samāku�os dūmaku un saules apspīdēto pērļaino pelēcību. Radiatora gaiss atgrū� lietu, kas �odien gā�, atstādams peļķes, kuras no�ļaksta Lūsijas lēni brauco�ās ma�īnas �asiju. Tie�i priek�ā, zemu un juku jukām lidodams, pāri ceļam pārvirpuļo lidojo�u kaiju bars. Lūsija turpina braukt, netrafarētajai ma�īnai sekojot viņai pa pēdām.

Marīno nav nekā daudz, ko teikt, viņa atbild uz Rūdija pirms brī�a uzdoto jautājumu. Tikai to, ka Ri�mondā kaut kas atgadījies. Kā parasti mana tante ielīdusi nepatik�anās.

Es dzirdēju, ka tu piedāvāji mūsu pakalpojumus. Es domāju, ka viņa tikai sniegs konsultāciju. Kas lēcies?

Es nezinu, vai mums kaut kas jādara. Redzēsim. Lēcies ir tas, ka priek�nieks, nespēju atcerēties viņa vārdu, lūdza viņas palīdzību vienā lietā kāds bērns, meitene, ir pēk�ņi nomirusi, un viņ� nespēj tikt skaidrībā kāpēc. Viņa vadītā iestāde nevar, tas nav nekāds īpa�ais pārsteigums. Viņ� te nav vēl pat �etrus mēne�us un jau savās pirmajās lielajās problēmās mazgā rokas nevainībā, un zvana manai tantei. Hei, kā būtu, ja tu atbrauktu �urp un ielīstu �ajos mēslos, lai man nevajadzētu to darīt. Labi? Es teicu viņai neskarties tai lietai klāt, bet tagad tur ir vēl citas problēmas. Kāds pārsteigums. Es nezinu. Es teicu nebraukt uz Ri�mondu, bet viņa mani neklausa.

Viņa klausa tevi apmēram tāpat, kā tu klausi viņu, Rūdijs saka.

Tu kaut ko zini, Rūdij. Man nepatīk tas d�eks. Lūsija skatās atpakaļskata spogulī uz netrafarēto fordu.

Tas joprojām atrodas viņai pie bampera. Ma�īnas vadītājs ir tum�ādains cilvēks, iespējams, vīrietis, bet Lūsija par to nav pārliecināta un, �ķiet, nevēlas interesēties par viņu vai pat saprast viņu. Tad viņai vēl kaut kas ie�aujas prātā.

Sasodīts, esmu stulba, viņa neticīgi saka. Mans radars neiedarbojās. Par ko gan es domāju? Radars nav iepīkstējies, kop� tā ma�īna sāka braukt aiz mums. Tā nav policijas ma�īna ar radaru. H nevar būt.

Un viņ� mums seko.

Sīkums, Rūdijs saka. Vienkār�i brauc un ignorē viņu! Redzēsim, ko viņ� darīs. Dro�i vien kāds subjekts, kas pēta tavu ma�īnu. Lūk, ko tu saņem par brauk�anu ar tādām ma�īnām. Es tev teicu un teicu. Velns parāvis!

Rūdijs parasti nelasīja Lūsijai morāli. Kop� iepazī�anās pirms vairākiem gadiem FIB Akadēmijā viņi kļuvu�i par kolēģiem, tad par partneriem, tad par draugiem, un tad viņ� bija pietiekami tuvs Lūsijai gan personiski, gan profesionāli, lai atstātu likumu realizē�anu dzīvē neilgi pēc viņas un pārnāktu strādāt viņas firmā, ko labākas definīcijas trūkuma dēļ varētu raksturot par "Pēdējā iecirkņa" vai kā starptautisku privātas izmeklē�anas firmu. Da�i cilvēki, kas strādā "Pēdējā iecirknī", pat nezina, ar ko firma nodarbojas, un nekad nav redzēju�i tās dibinātāju un īpa�nieci Lūsiju. Da�i darbinieki nekad nav tiku�ies ar Rūdiju vai ari, ja ir tiku�ies, tad nezina, kas viņ� ir un ko dara.

Noskenē numura plāksni, Lūsija saka.

Rūdijs izvelk savu plaukstas lieluma datoru un piereģistrējas tīklā,

tomēr viņ� nevar noskenēt ma�īnas numuru, jo neredz to. Ma�īnai priek�ā nav numura plāksnes, un Lūsija jūtas stulbi par to, ka likusi viņam noskenēt numuru, kuru viņ� neredz.

Palaid viņu sev priek�ā, Rūdijs saka. Kamēr viņ� nav ticis priek�ā, es neredzu viņa numura zīmi.

Viņa pieskaras kreisajam kloķim un ieslēdz otro ātrumu. Tagad viņa brauc ar ātrumu, kas ir astoņus kilometrus zemāks par atļauto, bet forda vadītājs turas aiz viņas. Viņ�, liekas, nav ieinteresēts apsteigt viņu.

Labi, sāksim spēlīti, viņa saka. Tu dzen velnu ar nepareizo cālīti, pakaļa. Viņa pēk�ņi strauji iegrie�as pa labi tirdzniecības centra autostāvvietā.

Johaidī! Ko, pie velna� Tagad viņ� zina, ka tu, ķiņķēziņ, izklaidēdamās ķēmojies ar viņu, Rūdijs sapīcis saka.

Tagad apskaties numuru. Te to vajadzētu saredzēt.

Rūdijs apgrie�as sēdeklī, bet viņ� neredz ma�īnas numuru, jo fords LTD ari ir nogriezies un aizvien turas astē, sekodams cauri autostāvvietai.

Apturi, Rūdijs nokomandē Lūsiju. Viņa tam ir apriebusies, galīgi apriebusies. Tūlīt apturi ma�īnu!

Lūsija nospie� bremzi un pārslēdz ma�īnu neitrālajā pārnesumā.

Fords apstājas tie�i aiz viņas. Rūdijs izkāpj ārā un dodas pie tā, un tikmēr forda vadītāja logs atveras. Lūsijas logs ir atvērts, pistole klēpī, un viņa vēro notieko�o sānskata spogulī un cen�as aizgaiņāt savas emocijas. Viņa jūtas stulba un dusmīga, un nedaudz nobijusies.

Tev ir kāda problēma? viņa dzird Rūdiju jautājam �oferim jaunam, noteikti spāniskas izcelsmes vīrietim.

Manam ir problēma? Es tikai skatījos.

Varbūt mēs negribam, lai tu skatītos.

�ī ir brīva valsts. Es, johaidī, var skatīties. Tev ir problēma, nolādēts!

Brauc skatīties kaut kur citur. Tagad pazūdi no �ejienes, Rūdijs saka, balsi nepaceldams. Vēlreiz mums sekosi, iebāzī�u tevi, sasodītais sūda gabals, cietumā.

Lūsiju pārņem savāda vēlē�anās skaļi iesmieties, kad Rūdijs nozibina viltoto policijas �etonu. Viņa svīst, un sirds me�onīgi sitas, un viņa grib smieties, izkāpt no ma�īnas un nogalināt jauno spāniskās izcelsmes vīrieti, un viņa grib raudāt, ta�u, tā kā pati netiek skaidrībā par savām emocijām, viņa sē� pie sava ferrari stūres un nekustas. Forda vadītājs pasaka vēl kaut ko, ko viņa nesadzird, un, riepām kaucot, nikni aizbrauc. Rūdijs atgrie�as pie ferrari un iekāpj.

Aiziet, viņ� saka, un Lūsija izslīd atpakaļ satiksmes plūsmā

Atlantijas bulvārī. Tas bija tikai kaut kāds mērglis, kas interesējās par tavu ma�īnu, un tev tas ir jāpārvēr� par starptautisku incidentu. Vispirms tu domā, ka tev seko policists, jo ma�īna ir melns Crown Victoria.

Pēc t a m tu pamani, ka tavs radara detektors ne velna neuztver, tādēļ pēc tam tu domā� ko? Ko tu domāji? Mafija? Kāds slepkava, kur� mūs sagrābs pilnas automaģistrāles vidū?

Lūsija nepārmet Rūdijam par to, ka viņ� sadusmojās, bet viņa nevar to pieļaut. Nekliedz uz mani, viņa aizrāda.

Zini ko? Tu esi zaudējusi kontroli. Tu jūties apdraudēta.

Runa ir par vēl kaut ko, viņa bilst, cenzdamās izklausīties pārliecināta par sevi.

Tev, velns ar ārā, ir taisnība, viņ� attrauc. Runa ir par viņu.

Tu ļāvi kādam apmesties tavā mājā, un, skat, kas notiek. Tu varēji būt mirusi. Viņai gan vajadzētu būt miru�ai. Un, ja tu nesaņemsies, notiks vēl kas sliktāks.

V i ņ u izsekoja, Rūdij. Nepadari to par manu vainu. Tā nav mana vaina.

Izsekoja, tev, sasodīts, ir taisnība. Viņu, nolāpīts, patie�ām izse* koja, un tā, nolādēts, ir tava vaina. Ja tu brauktu ar d�ipu� vai hammeru Mums ir firmas hammeri. Kādēļ tu reizi pa reizei nebrauc ar kādu no tiem? Ja tu nebūtu ļāvusi viņai braukt ar tavu nolāpīto ferrari. Izrādīties mis Holivuda. Jēzus. Tavā nolāpītajā ferrari.

Nekļūsti greizsirdīgs. Es necie�u�

Es neesmu greizsirdīgs! viņ� kliedz.

Kop� es viņu pieņēmu, tu uzvedies kā greizsirdis.

Runa nav par viņas pieņem�anu? Kādam nolūkam tu viņu pieņēmi? Viņa aizsargās mūsu Losand�elosas klientus? Jāsmejas! Tad kādam nolūkam tu viņu pieņēmi? Lai ko darītu?

Tu nevari ar mani tā runāt, Lūsija klusi saka un ir pārsteidzo�i mierīga, bet viņai nav izvēles. Ja viņa dos pretī, tad viņi pa īstam saķīvēsies un viņ� varētu izdarīt kaut ko tik �ausmīgu kā aiziet.

Es negribu atteikties no savas dzīves. Es brauk�u ar to, ar ko gribē�u, un dzīvo�u tur, kur gribē�u. Viņa nikni skatās tie�i uz priek�u uz ceļu, uz ma�īnām, kas nogrie�as sānielās un iebrauc stāvvietās. Es bū�u devīga pret to, ko gribē�u. Viņai nebija atļauts braukt ar manu melno ferrari. Tu to zini. Bet viņa to paņēma, un ar to ari viss sākās. Viņ� redzēja to, sekoja tai, un redzi, kas notika pēc tam. Tā nav neviena vaina. Pat ne viņas. Viņa to neielūdza demolēt manu ma�īnu un sekot viņai, mēģinot viņu nogalināt.

Labi. Tu savu dzīvi dzīvo, kā vēlies, Rūdijs norūc. Un mēs turpināsim braukt iek�ā stāvvietās, un varbūt nākamreiz es piekau�u kādu nevainīgu sve�inieku, kur� tikai skatīsies uz tavu sasodīto ferrari. Velns, varbūt es dabū�u kādu no�aut. Vai varbūt mani no�aus. Tas būtu pat labāk, vai ne? Es tieku no�auts stulbas ma�īnas dēļ.

N o m i e r i n i e s , Lūsija bilst, apstādamās pie sarkanās gaismas. Lūdzu, nomierinies. Piekrītu, ka es būtu varējusi ar to labāk tikt galā.

Tikt galā? Nemanīju, ka tu ar kaut ko centies tikt galā. Tu reaģēji kā idiote.

-Rūdij, beidz! Lūdzu. Viņa negrib tā sadusmoties, ka pieļautu kļūdu. Tu nedrīksti ar mani tā runāt. Nedrīksti. Neliec man izmantot manu augstāko dienesta pakāpi. Viņa pagrie�as pa kreisi uz A1A ceļa un lēnām brauc gar pludmali. Vairāki pusaud�i gandrīz vai noveļas no velosipēdiem, pagrie�oties, lai blenztu uz ma�īnu. Rūdijs papurina galvu un parausta plecus, it kā sacīdams: "Es palieku pie savas taisnības." Bet saruna par ferrari vairs nav par pa�u ferrari. Lūsijai mainīt dzīvesveidu nozīmētu ļaut viņam uzvarēt, un par iebrucēju viņa domā kā par zvēru. Henrija nosauca viņu par zvēru, un viņ� ari ir zvērs. Lūsija tam tic. Viņa par to ne�aubās. Pie velna kriminālistiku, pie velna pierādījumus, pie velna visu. Viņa sasodīti labi zina, ka viņ� ir zvērs. Viņ� ir vai nu pa�apmierināts, vai stulbs zvērs, jo atstāja divus daļējus pirkstu nospiedumus uz stiklotā naktsgaldiņa. Viņ� bija vai nu stulbs, vai neuzmanīgs atstāt pirkstu nospiedumus, vai varbūt viņam ir vienalga. Tiktāl �ie daļējie nospiedumi nav saskanēju�i ar pirkstu nospiedumiem nevienā Automatizētās pirkstu nospiedumu identifikācijas sistēmā. Viņam nav pirkstu nospiedumu kartītes nevienā datu bāzē, jo viņ� nekad nav bijis arestēts, un viņa pirkstu nospiedumi nekad nav ņemti ari kādu citu iemeslu dēļ. Iespējams, tam zvēram bija vienalga, kad viņ� atstāja trīs matus uz gultas trīs melnus galvas matus -, un kādēļ lai viņ� par to raizētos? Pat tad, kad lieta ir ar maksimālu prioritāti, mitohondriju DNS analīzes var prasīt trīsdesmit līdz deviņdesmit dienas. Nav pārliecības, ka rezultāti būs kaut kā vērti, jo nav tādas lietas kā centralizētas un statistiski nozīmīgas mitohondriju DNS datu bāzes, un at�ķirībā no asiņu un audu atomu DNS matu un kaulu mitohondriju DNS neko nepateiks par noziedznieka dzimumu. Pierādījumiem, ko tas nezvērs atstāja, nav nozīmes. Tam, iespējams, nekad nebūs nozīmes, ja vien viņ� nekļūs par aizdomās turamo, un tad ir iespējams veikt tie�us salīdzinājumus.

Labi. Esmu uztraukta. Es neesmu es pati. Es ļauju tam ietekmēt mani, Lūsija saka, pamatīgi koncentrējoties uz brauk�anu un raizējoties, ka viņa dro�i vien zaudē kontroli, varbūt Rūdijam ir taisnība.

Tam, ko es tur izdarīju, nebija jānotiek. Nekad. Esmu pārāk uzmanīga, lai pieļautu tādus sūdus.

Tu esi. Viņa nav. Rūdija �oklis pau� stūrgalvību, acis aptum�o nepolarizētas saulesbrilles ar spoguļstikliem. �obrīd viņ� nerāda Lūsijai savas acis, un tas viņu uztrauc.

Manuprāt, mēs runājām par to spāņu puisi, Lūsija atteic.

Es atceros, ko tev teicu pirmajā dienā, Rūdijs saka. Par briesmām, kas rodas, ja tavā mājā dzīvo sve�s cilvēks. Ja kāds lieto tavu ma�īnu, tavas mantas. Ja kāds taisa solo tavā gaisa telpā. Kāds, kur� nezina tos pa�us noteikumus, ko zini tu un es, un kuram, pie velna, nav tādas pa�as sagatavotības. Ne ari viņai rūp tās pa�as lietas, kas mums, ieskaitot mūs pa�us.

Ne jau viss dzīvē ir saistīts ar sagatavotību, Lūsija saka, ir vieglāk runāt par sagatavo�anos nekā par to, vai tam, ko tu mīli, tas pa īstam rūp. Ir vieglāk runāt par spāņu d�eku nekā par Henriju. Man nekad nevajadzēja rīkoties tā, kā nupat notika, atvaino.

Varbūt tu esi aizmirsusi, kāda patiesībā ir dzīve, Rūdijs attrauc.

Ak, nesāc atkal liet savu "Skaut, Esi Gatavs", viņa atcērt un palielina ātrumu, braukdama ziemeļu virzienā, tuvojoties Hilsboro rajonam, kur viņas Vidusjūras stila savrupnams ar la�krāsas apmetumu paceļas virs lī�a, kas savieno piekrastes ūdensceļus ar okeānu. Nedomāju, ka mēs varam būt objektīvi. Mēs pat nevaram pateikt viņas vārdu. Kāds �o un kāds to.

Hā! Objektīvi? Hā! Tev vajadzētu parunāt. Viņa tonis bīstami tuvojas ne�ēlīgam. Tā sasodītā kuce ir izpostījusi absolūti visu. Tev nebija tiesību to darīt. Tev nebija tiesību raut mani līdzi �ajā braucienā. Tev nebija tiesību.

Rūdij, mums jābeidz �ādi strīdēties, Lūsija saka.

Kādēļ mēs �ādi strīdamies? Viņa paskatās uz Rūdiju. Viss ir sabojāts.

Viņ� neatbild.

Kādēļ mēs strīdamies? Man tas riebjas, Lūsija turpina.

Kādreiz viņi nestrīdējās. �ad un tad viņ� sapūtās, bet nekad nenostājās pret viņu, līdz Lūsija atvēra biroju Losand�elosā un nolīga Henriju no LAPD. Atskan dobj� skaņas signāls, brīdinot, ka tūlīt celsies paceļamais tilts, un Lūsija atkal pārslēdz ātrumu un apstājas, �oreiz saņemdama uz aug�u paslietus īk�ķus no vīrie�a korvetē.

Viņa skumji pasmaida un papurina galvu.

Ja-ā, es varu būt dumja, viņa saka. Ģenētiska instalācija. No mana latino bioloģiskā tēva. Cerams, ne no manas mātes, lai gan būtu sliktāk, ja es būtu tāda kā viņa. Daudz sliktāk. Rūdijs neko nesaka, raudzīdamies uz tiltu, kas paceļas, lai dotu ceļu jahtai.

Nestrīdēsimies, viņa saka. Viss nav sabojāts. Beidz. Viņa pasniedzas un paspie� viņa roku. Pamiers? Sākam visu no jauna? Vai jāiesaista Bentons sarunu ve�anai ar ķīlniekiem? Jo nu tu neesi tikai mans draugs un partneris. Tu esi mans ķīlnieks, un, �ķiet, es esmu tava Mlniece, vai ne? Tu esi �eit, jo tev vajag darbu vai vismaz tu gribi darbu, un man vajag tevi. Tā tas ir.

Man nekur nav jābūt, Rūdijs saka, un viņa roka nepakustas.

Plauksta Lūsijas rokā ir kā mirusi, un viņa to atlai� un savu roku noņem.

Cik labi es to zinu, viņa atteic un ir sāpināta, ka viņ� tai nepieskārās, un noliek atraidīto roku atpakaļ uz stūres. Pēdējā laikā es pastāvīgi dzīvoju ar �īm bailēm visu laiku. Tu pateiksi: "Es aizeju. Uz redzē�anos. Laimīgu atbrīvo�anos! Lai tev laba dzīve!" Viņ� raugās uz jahtu, kas, dodamās uz jūru, peld zem paceltā tilta. Cilvēki uz jahtas klāja ir ģērbu�ies Bermudu �ortos un vaļīgos kreklos un kustas ar neparasti bagātu ļau�u bezrūpību. Lūsija ir ļoti bagāta. Bet viņa nekad nav paļāvusies uz to. Skatoties uz jahtu, viņa, vienalga, jūtas nabadzīga. Raugoties uz Rūdiju, viņa jūtas vēl nabadzīgāka.

Kafiju? viņa jautā. Iedzersi kafiju kopā ar mani? Mēs varam sēdēt ārā pie tā baseina, ko es nekad neizmantoju, un skatīties uz ūdeni, kam es nekad neesmu pievērsusi uzmanību tajā mājā, kuras kaut man nebūtu. Es varu būt dumja, viņa saka. Iedzer kafiju kopā ar mani.

J ā , lai notiek. Viņ� raugās laukā pa logu kā piepūties pui�elis un skatās uz Lūsijas pastkastīti. Es domāju, ka mēs �o lietu novācam, viņ� saka, norādīdams uz pastkastīti. Tev pasts nepienāk mājās. Vienīgais, ko tu tajā vari saņemt, ir kas tāds, ko tu nemaz nevēlies. īpa�i pēdējā laikā.

Kad nākamreiz ieradīsies ainavists, es lik�u to novākt, viņa atbild. Es te daudz neuzturos. Atverot biroju un darot visu pārējo. Es jūtos kā cita Lūsija. Lūsija no Es mīlu Lūsiju .* Atceries, kā viņa strādā konfek�u fabrikā un nespēj turēt līdzi, jo konfektes pa lenti slīd tik ātri?

N ē .

* I love Lucy televīzijas �ovs ASV (1951-1957).

Tu laikam nekad neesi skatījies Es mīlu Lūsiju, ne reizi visā savā dzīvē, Lūsija saka. Mēs ar tanti kādreiz skatījāmies D�ekiju Glīsoni, Bonanzu, Es mīlu Lūsiju , �ovus, ko viņa skatījās, kad auga �eit Maiami. Viņa palēnina gaitu, līdz gandrīz apstājas pie kaitino�ās pastkastītes iebraucamā ceļa galā. Skarpeta salīdzinājumā ar Lūsiju dzīvo vienkār�i, un viņa brīdināja māsasmeitu par �o māju. Pirmām kārtām tā ir pārāk bagāta �im apvidum, Skarpeta viņai teica. Pirkt �o māju bija muļķīgs lēmums, un Lūsija uzbrūk mājai un sauc trīs stāvus augsto tūksto� kvadrātmetru lielo savrupnamu par savus deviņus miljonus vērtu mājeli, jo tā aizņem tre�o daļu no �etrus tūksto�us lielā zemes gabala. Tur nav pat tik daudz zāles, lai pabarotu zaķi. Tikai mūrējumi un mazs baseiniņ�, strūklaka, pāris palmu un augi. Vai tad tante Keja ne�ķendējās par Lūsijas pārcel�anos uz �ejieni? Nekādas vientulības un dro�ības, un pieejama laivu braucējiem, Skarpeta teica, kad Lūsija bija pārāk aizņemta un norūpējusies, lai veltītu �im īpa�umam pienācīgu uzmanību, pati tikmēr būdama apsēsta ar vēlmi padarīt Henriju laimīgu. Tu no�ēlosi, Skarpeta sacīja. Lūsija �urp pārvācās pirms nepilniem trim mēne�iem, un viņa to no�ēlo tik ļoti, kā nekad dzīvē neko nav no�ēlojusi.

Lūsija nospieda vienu tālvadības pulti, lai atvērtu vārtus, un otru pulti, lai attaisītu garā�u.

Kāpēc mocīties? Rūdijs runā par viņas vārtiem. Iebraucamais ceļ� ir desmit pēdas gar�.

Piekritu, Lūsija nikni saka. Es neieredzu �o nolādēto māju.

Pirms tu pamani, kāds tev ir pie pakaļas un iek�ā pie garā�as, -Rūdijs saka.

Tad man viņ� ir jānogalina.

T a s nav joks.

Es nejokoju, Lūsija atteic, garā�as durvīm lēnām aizveroties aiz viņiem.

Lūsija novieto modenu blakus melnajam ferrari divpadsmit cilindru skaglietti, kas nekad nerealizēs savu jaudu pasaulē, kuru regulē ātrums. Kopā ar Rūdiju izkāpj no modenas, nepaskatoties uz melno ferrari. Viņa novēr�as no sabojātā motora pārsega, no milzīgas acs ar skropstām kliedzo�ā skrāpējuma, kas ir iegrebts skaistajā, spo�ajā krāsā.

Tas nav patīkams temats, Rūdijs saka, ejot starp abiem ferrari uz durvīm, kas ved iek�ā namā. Bet vai nav iespējams, ka viņa pati to izdarījusi? Viņ� norāda uz saskrāpēto melnā ferrari motora pārsegu, bet Lūsija nepaskatās uz to. Es joprojām neesmu pārliecināts, ka tas nav viņas darbs, ka viņa nav visu inscenējusi.'

Viņa to neizdarīja, Lūsija saka, atteikdamās paskatīties uz sabojāto motora pārsegu. Man bija jāgaida rindā ilgāk nekā gadu, lai dabūtu �o ma�īnu.

To var salabot, Rūdijs saka un iebā� rokas kabatās. Lūsija ar Rūdiju ieiet mājā un atslēdz signalizācijas sistēmu, kam ir visas iedomājamās uztver�anas ierīces, ieskaitot kameras mājā un ārpus tās. Bet kameras neko neieraksta. Lūsija nosprieda, ka nevēlas, lai tiktu ierakstītas privātās aktivitātes viņas mājā un viņas īpa�umā, un Rūdijs to spēj pilnībā saprast. Viņ� arī negribētu, lai slēptās kameras ierakstītu viņu pa visu māju, bet pēdējā laikā viņa dzīvē nebūtu nekā daudz, ko ierakstīt. Viņ� dzīvo viens. Kad Lūsija nosprieda, ka nevēlas, lai kameras filmētu to, kas notiek mājā vai ap to, viņa nedzīvoja viena.

Varbūt mums vajadzētu nomainīt tavas kameras pret tādām, kas ieraksta, Rūdijs bilst.

Esmu nolēmusi tikt vaļā no �īs mājas, Lūsija atteic.

Viņ� seko Lūsijai līdzi milzīgajā granīta virtuvē un pārlai� skatienu krā�ņajai ēdamzonai un dzīvojamai telpai, palūkojas ārā uz panorāmisko skatu uz nelielo līcīti un okeānu. Griesti ir divdesmit pēdas augsti un ir apgleznoti ar Mikeland�elo stila freskām, kuru centrā atrodas kristāla lustra. Ēdamistabas stikla galds izskatās tā, it kā būtu izgrebts no ledus, un ir visneiedomājamākā mēbele, kādu viņ� jebkad redzējis.

Rūdijs nemēģina izskaitļot, cik Lūsija samaksājusi par �o galdu un mīkstām kā sviests ādas mēbelēm, un afrikāņu dzīvās dabas mākslas darbiem milzīgām gleznām ar ziloņiem, zebrām, �irafēm un gepardiem.

Rūdijs nebūtu varējis pat atļauties vienu vienīgu apgaismes armatūru no Lūsijas mājas Floridā, pat ne vienu vienīgu zīda paklāju, iespējams, pat ne da�us no augiem.

Es zinu, viņa saka, Rūdijam lūkojoties apkārt. Es vadu helikopterus un nevaru pat izveidot kinozāli �ajā mājā. Es neieredzu �o māju.

Neuzprasies pēc līdzjūtības.

Hei, viņa aptur sarunu tonī, ko viņ� atpazīst. Viņai ir apnikusi ka�ķē�anās.

Viņ� atver vienu no saldētavām, lai sameklētu kafiju, un jautā: Kas tev te ir ko ieēst?

�ili. Pa�taisīts. Sasaldēts, bet mēs varam to iznīcināt.

Izklausās pēc labas domas. Gribi vēlāk aizbraukt uz sporta zāli?

Teiksim, pusse�os?

Vajadzētu, viņa atbild.

Tikai tagad viņi ievēro sētas durvis, kas ved ārā uz baseinu, tās pa�as durvis, kuras viņ�, lai kas viņ� arī būtu, izmantoja, lai iekļūtu Lūsijas mājā un vēlāk pamestu to pirms nepilnas nedēļas. Durvis ir aizslēgtas, bet kaut kas ir piestiprināts pie ārējā stikla. Lūsija ātri pieiet pie durvīm, un Rūdijs, aptvēris notieko�o, atrauj tās un blen� uz baltu papīra lapu bez līnijām, kas piestiprināta ar vienu vienīgu līmlentes strēmeli.

Kas tas ir? Rūdijs jautā, aiztaisīdams saldētavu un skatīdamies uz viņu. Kas, pie velna, tas ir?

Vēl viena acs, Lūsija saka. Vēl vienas acs, tādas pa�as acs zīmējums. Ar zīmuli. Un tu domāji, ka to izdarījusi Henrija. Viņa atrodas vairāk nekā tūksto� jūd�u attālumā no �ejienes, un tu domāji, ka viņa to izdarījusi. Nu tagad tu zini. Viņ� grib, lai es zinātu, ka viņ� vēro, Lūsija nikni noskalda un iziet ārā, lai labāk aplūkotu acs zīmējumu.

Nepieskaries! Rūdijs uzkliedz.

Vai tu mani uzskati par stulbu? viņa atkliedz pretī.

Atvainojiet, saka jauns vīrietis, ietērpies purpurkrāsas ķirurgu apģērbā, ar sejas aizsargu un masku, matu un apavu apsegiem un dubultiem lateksa cimdiem. Tuvodamies Skarpetai, viņ� izskatās pēc astronauta parodijas. Ko jūs vēlaties, lai mēs darītu ar viņas zobu protēzi? viņ� jautā. Skarpeta sāk skaidrot, ka �eit nestrādā, bet vārdi pagaist, pirms atstāju�i viņas smadzenes, un viņa pieķer sevi blen�am uz resno, miru�o sievieti, kamēr divi cilvēki, arī saģērbti tā, it kā gaidītu mēri, iebā� viņu līķu maisā uz guļamratiem, kas ir gana stipri, lai izturētu sievietes milzīgo svaru.

Viņai ir protēzes, saka jaunais vīrietis purpura apģērbā, �oreiz Fīldingam. Mēs tās ielikām kartona kārbā un tad aizmirsām ielikt maisā pirms aiz�ū�anas.

Tā nav jāliek maisā. Skarpeta nolemj pati tikt galā ar �o apbrīnojamo problēmu. Tai ir jāatgrie�as viņas mutē. Apbedī�anas birojs un ģimene gribēs, lai tā atrodas viņai mutē. Viņa dro�i vien augstu novērtētu, ja tiktu apglabāta ar saviem zobiem.

Tātad mums nevajag viņu vērt vaļā un dabūt maisiņu, secina viens no vīrie�iem purpurā. Fū, tas labi.

Aizmirsti par maisu, Skarpeta viņam saka. Protēzes nekad neliek maisiņā, viņa runā par stingro, caurspīdīgo plastmasas maisiņu, kas ie�ūts resnās sievietes tuk�ajā krū�kurvja dobumā, par maisiņu, kurā atrodas sievietes izņemtie orgāni, kuri netika atlikti to sākotnējās anatomiskajās vietās, jo tiesu medicīnas patologa darbs nav salikt cilvēkus atpakaļ, nedz arī tas ir iespējams, jo tas stipri līdzinātos sautējuma gaļas salik�anai atpakaļ par govi. Kur ir viņas protēze? Skarpeta jautā.

Tur. Jaunais vīrietis purpura tērpā norāda uz letes virsmu autopsijas komplekta otrajā pusē. Pie viņas dokumentiem.

Fīldings nevēlas neko darīt ar �o lobotomēto problēmu un pilnībā ignorē vīrieti purpura ietērpā, viņ� izskatās pārāk jauns, lai būtu apmaiņas medicīnas students un, iespējams, ir vēl viens karavīrs no Fortlī.

Vīrietim varētu būt vidusskolas izglītība, un tagad viņ� pavada laiku GMEB, jo militārais dienests prasa iemācīties apieties ar karā kritu�ajiem. Skarpeta sliecas pateikt, tomēr nebilst, ka pat karavīriem, ja viņus uzspridzinātu granāta, patiktu, ja zobi atgrieztos mājās kopā ar viņiem, vēlams, mutēs, ja viņiem, protams, aizvien vēl būtu mutes.

Nāc, viņa saka purpurā ietērptajam Fortlī karavīram. Iesim paskatīties!

Viņa to pavada gājienā pa flī�u grīdu, paejot garām citiem guļamratiem, kuri ir izstumti pirms kāda brī�a un uz kuriem atrodas �āviena upuris jauns melnādains vīrietis ar spēcīgām rokām, noklātām ar tetovējumiem un sakrustotām uz krūtīm. Viņu klāj zosāda erectorpili pēcnāves reakcija uz rigor mortis , kas liek viņam izskatīties nosalu�am vai pārbiedētam, vai abējādi. Fortlī karavīrs paceļ no galda virsmas plastmasas kārbu un padod to Skarpetai. Tad ievēro, ka viņai rokās nav cimdu.

Liekas, es labāk vēlreiz saģērb�os, viņa saka, izvilkdama no kastītes uz blakus eso�ajiem ķirurģiskajiem ratiem zaļos nitrila cimdus, izvēloties tos vecmodīgo lateksa cimdu vietā. Viņa uzvelk cimdus un izņem zobu protēzi no trauka.

Kopā ar karavīru viņa atkal pārsoļo pāri flī�u grīdai pie bezzobainās miru�ās sievietes.

Zini, nākamreiz tev būs problēmas, Skarpeta saka jaunajam karavīram purpura ietērpā, tu vari vienkār�i ielikt protēzes pie personiskajām mantām un ļaut, lai apbedī�anas birojs tiek ar to galā. Nekad neliec protēzes maisiņos. �ī sieviete ir ārkārtīgi jauna, lai būtu ar protēzi.

Domāju, viņa bija lietojusi narkotikas.

Pamatojoties uz ko?

Kāds tā teica, attrauc karavīrs purpura apģērbā.

Skaidrs. Skarpeta apsver, pieliekdamās pie milzīgā sa�ūtā ķermeņa uz guļamratiem. Vazokonstriktorās narkotikas. Līdzīgas kokaīnam. Un zobi izkrita.

Es vienmēr esmu brīnījies, kādēļ narkotikas to nodara, saka karavīrs purpurā. Jūs �eit jauniņā? Viņ� skatās uz Skarpetu.

Nē, tie�i pretēji, Skarpeta atsaka, darbodamās ap miru�ās sievietes muti. Esmu �eit ļoti sena. Tagad tikai ciemojos.

Viņ� apjucis pamāj ar galvu. Jūs izskatāties tā, it kā ļoti labi zinātu, ko darāt, viņ� neveikli bilst. Man patie�ām �ēl, ka neieliku zobus atpakaļ. Jūtos patie�ām stulbi. Ceru, ka neviens neizstāstīs �efam.

Viņ� papurina galvu un skaļi izpū� dva�u. To tik man vajag. Es viņam jau tā nepatīku.

Rigor mortis ir iestājies un izbeidzies, un resnās, miru�ās sievietes �okļa muskuļi nepretojas Skarpetas lodājo�ajiem pirkstiem, tomēr sma-ganas nevēlas protēzi tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka tā neder.

�ī nav viņas protēze, Skarpeta saka, ielikdama zobu protēzi atpakaļ kārbā un atdodama to karavīram purpura apģērbā. Tā ir par lielu, daudz par lielu. Varbūt tā ir vīrie�a? Vai te tikko nebija vēl kāds ar protēzēm un varbūt tās tika samainītas?

Karavīrs ir samulsis, ta�u priecīgs par �īm ziņām. Tā nav viņa vaina. Es nezinu, viņ� saka. Te ta�u ieved un izved daudz cilvēku.

Tātad tā nav viņas protēze? Labi, ka es nemēģināju to iestūķēt viņai mutē.

Fīldings ir pamanījis, kas notiek, un pēk�ņi ir klāt, raudzīdamies uz spilgti rozā sintētiskajām smaganām un baltajiem porcelāna zobiem plastmasas kārbā, kuru tur karavīrs purpurkrāsas tērpā. Kas, pie velna, tas? Fīldings nomurk�ķ. Kas tās samainīja? Tu uz �īs kārbas uzliki nepareizu lietas numuru?

Viņ� nikni raugās uz karavīru purpurā, kuram nevarētu būt vairāk par divdesmit gadiem. Pui�a īsie, gai�i blondie mati spraucas no zilās ķirurga cepures apak�as, bet platās, brūnās acis aiz saskrāpētām aizsargbrillēm ir tramīgas.

Es to nemarķēju, kungs, viņ� vēr�as pie Fīldinga sava augstākstāvo�ā ierēdņa. Es tikai zinu, ka protēze bija �eit, kad mēs uzsākām darbu pie viņas. Un viņai mutē nebija zobu, vismaz ne tad, kad mēs sākām strādāt.

�eit? Kur ir �eit?

Uz viņas ratiņiem. Zaldāts norāda uz ratiem, kur atrodas ķirurģijas instrumenti ceturtajam galdam, pazīstamam ari kā Zaļais galds.

Doktora Markusa morgs aizvien izmanto Skarpetas sistēmu instrumentu iezīmē�anai ar krāsainas līmlentes strēmelēm, nodro�inot, lai, piemēram, ķirurģiskās knaibles vai ribu griezējs galu galā nenonāktu

kādā citā morga vietā. �ī kārba bija uz viņas ratiem, tad tā kopā ar viņas papīriem kaut kā tā tika pārvietota �urp. Viņ� paskatās uz otru telpas pusi uz galda virsmu, kur miru�ās sievietes papīri aizvien vēl kārtīgi izklāti.

Iepriek� uz �ī galda bija cits skats, Fīldings saka.

T i e � i tā. Vecs vīrs, kur� nomira gultā. Tātad varbūt tie bija viņa zobi? min karavīrs purpura tērpā. Tātad tie uz ratiem bija viņa zobi?

Fīldings izskatās kā nikns, zils sīlis, kas plivinās pa autopsiju telpu, un atrauj saldētavas milzīgās nerūsējo�a tērauda durvis. Viņ� nozūd aukstajā, pēc nāves dvakojo�ajā gaisa plūsmā un, gandrīz nekavējoties, atkal parādās, nesdams zobu protē�u pāri, kuras acīmredzot bija izņēmis no miru�ā vīrie�a mutes. Fīldings tur protēzi cimdos ieģērbtās rokas plaukstā, kas notriepta ar sevi sabrauku�ā traktorista asinīm.

-Jebkur� var redzēt, ka �īs protēzes ir sasodīti mazas tā d�eka mutei, Fīldings �ķendējas. Kur� tās iebāza ve�a mutē, nepārbaudījis, vai tās der? viņ� jautā trok�ņainajā, ļau�u pilnajā, ar epoksīdu izolētajā telpā ar �etriem asiņaini mitriem tērauda galdiem un �āviņu un kaulu rentgeniem uz spo�ajiem negatoskopiem un tērauda izlietnēm, un skapī�iem, un garu galda virsmu, noklātu ar papīriem, personiskām mantām un datora marķējumu strēmelēm, domātām kārbām un analī�u caurulītēm.

Pārējiem ārstiem, studentiem, zaldātiem un �odien miru�ajiem nav nekā sakāma doktoram D�ekam Fīldingam, otrajam cilvēkam komandā aiz �efa. Skarpeta ir �okēta. Viņas kādreizējā flagmaņiestāde netiek vadīta, un tāpat netiek vadīti arī visi tie, kas te strādā. Viņa uzmet acis miru�ajam traktoristam, kur� pa pusei izģērbts guļ uz sarkaniem māliem notrieptā palaga guļamratos, un paskatās uz zobu protēzēm Fīldinga asinīm notrieptajās cimdotajās rokās.

Nomazgā tās, pirms liec viņai mutē, viņa nenoturas to nepateiku�i, kad Fīldings padod samainītās zobu protēzes karavīram purpurkrāsas apģērbā. Viņai mutē nav vajadzības pēc citas personas DNS vai citu cilvēku DNS, viņa saka karavīram. Pat ja �is nāves gadījums neizraisa aizdomas. Tādēļ nomazgā viņas zobu protēzes, viņa protēzes � visas. Viņa novelk cimdus un iemet tos spilgti oran�ā bioloģiski bīstamu atkritumu maisā. Aizejot viņa prāto, kas noticis ar Marīno, un sadzird karavīru purpurkrāsas ietērpā kaut ko sakām, kaut ko jautājam, acīmredzot viņ� vēlas uzzināt, kas tie�i ir Skarpeta un kādēļ viņa ir �eit, un kas tikko notika.

Viņa �eit kādreiz bija priek�niece, Fīldings atteic, nepaskaidrojot, ka GMEB tolaik nekas tamlīdzīgs nenotika.

-Johaidī! karavīrs izsaucas.

Skarpeta ar elkoni uzsit pa lielo pogu sienā, un nerūsējo�a tērauda durvis pla�i atveras. Viņa iesoļo garderobē, paejot garām skapī�iem ar ķirurgu tērpiem un halātiem, tad iziet cauri sievie�u ģērbtuvei ar tualetes podiem, izlietnēm un fluorescējo�ām gaismām, kas padara spoguļus nelaipnus. Viņa apstājas, lai nomazgātu rokas, ievērodama kārtīgi uzrakstīto izkārtni, kuru viņa pati savulaik bija �eit pielīmējusi un kura atgādina nepamest morgu tajos pa�os apavos, kuri tika valkāti morgā. Neatstājiet bioloģisko draudu pēdas uz gaiteņa paklāja, viņa mēdza atgādināt saviem darbiniekiem, un viņa ir pārliecināta, ka tagad ne tas, ne ari kas cits �eit nevienu vairs neuztrauc. Viņa novelk kurpes un nomazgā to zoles ar antibakteriālām ziepēm un karstu ūdeni un nosusina ar papīra dvieļiem pirms izie�anas caur vēl vienām virpuļdurvīm ne tik sterilā gaitenī ar pelēcīgi zilu mīksto grīdas segumu.

Tie�i pretī sievie�u ģērbtuvei atrodas ar stikla starpsienu norobe�ota galvenā tiesu medicīnas eksperta telpa. Doktors Markuss vismaz bija saņēmies to pārkārtot. Viņa sekretāres kabinetā ir pievilcīgs komplekts ar ķir�krāsas mēbelēm un koloniālu apdruku, un viņas datora skrinseivers rāda, kā da�as tropu zivis bezgalīgi peld pa spilgti zilu ekrānu.

Sekretāre ir izgājusi, un Skarpeta pieklauvē pie priek�nieka durvīm. J ā , no otras durvju puses paklusām atskan viņa balss. Skarpeta attaisa durvis un ieiet savā kādreizējā stūra kabinetā. Viņa vairās skatīties apkārt, bet nevar nepamanīt kārtību doktora Markusa grāmatplauktos un uz rakstāmgalda. Viņa darba vieta izskatās sterila. Tikai pārējā medicīnisko ekspertī�u spārnā valda haoss.

J ū s nākat precīzi laikā, viņ� saka no sava grozāmā ādas krēsla aiz rakstāmgalda. Lūdzu, sēdieties, un es jūs īsumā iepazīstinā�u ar D�ilijas Polsones lietu, pirms jūs apskatāt viņu.

Doktor Markus, �ī vairs nav mana iestāde, Skarpeta saka. Es to saprotu. Man nav nolūka uzbāzties, bet es esmu noraizējusies.

Neraizējieties. Viņ� skatās uz Keju ar savām bargajām a�elēm. ~ Jūs �urp neuzaicināja kā kaut kādu akreditē�anas grupu. Viņ� sakrusto rokas uz tintes dzē�lapas. Jūsu viedoklis ir lūgts vienā un tikai vienā lietā D�ilijas Polsones lietā. Tādēļ es jums stipri iesaku nepārpūlēt sevi ar to, cik ļoti tagad viss �eit var �ķist citāds. Jūs �eit sen vairs nestrādājat. Cik? Piecus gadus. Un lielāko daļu �ī laika te nebija vadītāja, bija tikai vadītāja vietas izpildītājs. Doktors Fīldings, starp citu, bija vadītāja vietas izpildītājs, kad es �eit ierados pirms pāris mēne�iem. Tādēļ, jā, protams, �eit viss ir pavisam citādi. Jums un man ir pavisam at�ķirīgs vadības stils, kas ir viens no iemesliem, kādēļ Federācija mani pieņēma darbā.

Pēc manas pieredzes, ja vadītājs nekad nepavada laiku morgā, tad būs problēmas, Skarpeta saka, vai nu viņ� to vēlas dzirdēt, vai ne. Ja neko vairāk, tad mediķi izjūt intereses trūkumu par savu darbu, un pat mediķi var kļūt pavir�i, slinki vai bīstami apdzisu�i un pazudināti stresa dēļ par to, ko redz ik dienu.

Doktora Markusa acis ir nespodras un cietas kā apsūbējis var�, bet mute ir sakniebta plānā svītriņā. Logi aiz viņa pusplikā pakau�a ir tik tīri kā gaiss, un Skarpeta ievēro, kas viņ� ir nomainījis lo�u necaurlaidīgo stiklu. Stadions no attāluma izskatās kā brūna sēne, un sāk smidzināt drūms lietutiņ�.

Es nevaru izlikties neredzam to, ko redzu, vismaz ne tad, ja jūs vēlaties manu palīdzību, Skarpeta saka. Man ir vienalga, vai tā ir viena un tikai viena lieta, kā jūs teicāt. Jums, protams, jāzina, ka tiesā vai kur citur viss tiek izmantots pret mums. Pa�reiz �is "kur citur" ir tas, kas mani uztrauc.

Baidos, jūs runājat mīklaini, atteic doktors Markuss, un viņa vājā seja salti raugās uz Keju. Kur citur? Kas ir "kur citur"?

Parasti skandālos. Parasti tiesas prāvās. Vai vēl ļaunāk krimināllietās, ko sagrauj tehniskie jautājumi, pierādījumi, ko vada nepieļaujama nepareizība, kļūdainas procedūras dēļ nav tiesas. Tiesas procesa nav.

Es jau baidījos, ka tā tas būs, viņ� saka. Es teicu komisāram, ka tā ir slikta doma.

Es jums nepārmetu, ka tā pateicāt viņam. Neviens negrib, lai biju�ais vadītājs atkal parādītos, lai sakārtotu�

Es brīdināju komisāru, ka pēdējais, kas mums vajadzīgs, ir neapmierināta kādreizējā Federācijas darbinieka iera�anās, lai ieviestu kārtību, viņ� saka, paceldams pildspalvu un atkal to nolikdams atpakaļ.

Viņa rokas ir nervozas un niknas.

Es jums nepārmetu sajūtu�

īpa�i krustne�i, viņ� auksti saka. Tie bija vissliktākie. Nav nekā sliktāka par krustnesi, ja vien tas nav ievainots.

Nu jūs kļūstat�

Bet te nu mēs esam. Tādēļ samierināsimies ar to, labi?

Es būtu pateicīga, ja jūs mani nepārtrauktu, Skarpeta saka. Un,

ja jūs mani saucat par ievainotu krustnesi, tad es izvēlē�os to pieņemt kā komplimentu, un mēs pāriesim pie zobu protē�u jautājuma.

Viņ� blen� uz Skarpetu tā, it kā viņa būtu sajukusi prātā.

Es tikko biju lieciniece saputro�anai morgā, viņa saka. Nepareizās zobu protēzes nepareizajam līķim. Nolaidība. Un pārāk daudz autonomijas jaunajiem Fortlī karavīriem, kuriem nav medicīniskās izglītības un kuri faktiski ir �eit, lai mācītos no jums. Pieļauju, da�as ģimenes saņem savus piederīgos apbedī�anas birojos, un tiek atvērts zārks, un trūkst zobu protē�u vai arī tās neder. Tas izraisīs tādu sa�utumu, ko būs grūti apturēt. Presei patīk tādi stāsti, doktor Markus. Jūs samainīsiet tās protēzes slepkavības lietā un būsiet pasniedzis aizstāvības advokātam īstu dāvanu, pat ja protēzes nebūs ne ar ko saistītas.

Kādas zobu protēzes? doktors Markuss drūmi jautā. Fīldingam viss ir jāuzrauga.

Doktoram Fīldingam ir pārāk daudz darāmā, viņa atteic.

Tātad tagad mēs pie tā nonākam. Pie jūsu kādreizējā asistenta.

Doktors Markuss pieceļas no krēsla. Viņ� neizceļas virs galda, arī Skarpeta nekad neizcēlās, jo ari viņa nav gara auguma, bet D�oels Markuss, parādīdamies aiz galda un paiedams tam garām ar celofānā ietītu mikroskopu, liekas pat mazs.

Ir jau pāri desmitiem, viņ� saka, atvērdams kabineta durvis. Es jūs aizvedī�u pie D�ilijas Polsones. Viņa atrodas sadalīju�os līķu saldētavā, un būs labāk, ja jūs pie viņas strādāsiet tajā telpā. Tur neviens jūs netraucēs. Domāju, jūs esat nolēmusi veikt atkārtotu autopsiju.

Es to nedarī�u bez liecinieka, Skarpeta bilst.

Lūsija vairs neguļ tre�ā stāva apartamentos, bet ieslēdzas daudz mazākā guļamistabā apak�stāvā. Viņa pati sev iestāsta, ka viņai ir pamatoti izmeklē�anas iemesli, lai neguletu tajā gultā, kurā uzbruka Henrijai, tajā milzīgajā gultā ar apgleznotu galvgali greznas telpas centrā, no kuras paveras skats uz līci. Pierādījumi, viņa nodomā. Vienalga, cik prasīgi ir viņi abi ar Rūdiju, vienmēr pastāv iespēja, ka kāds pierādījums ir palaists garām. Rūdijs ir aizbraucis ar viņas modenu, lai iepildītu tajā benzīnu, vai vismaz tāda bija viņa aizbildinā�anās, kad viņ� paķēra ma�īnas atslēgu no virtuves letes. Viņam ir ieplānots vēl kaut kas, Lūsija nojau�. Viņ� braukā apkārt. Viņ� grib redzēt, kas tam seko, pieņemot, ka kāds to dara, un dro�i vien neviens pie pilna prāta nesekotu tik lielam un spēcīgam vīrietim kā Rūdijs, bet tas nezvērs, kas uzzīmēja aci, tagad jau divas acis, ir tur ārā. Viņ� vēro. Viņ� vēro māju. Viņ�, iespējams, nenoskār�, ka Henrija ir prom, tādēļ turpina novērot māju un abus ferrari.

Viņ�, iespējams, pa�laik novēro māju.

Lūsija pāriet pāri dzeltenbrūnajam paklājam, garām gultai. Tā joprojām nav saklāta, mīkstie, dārgie pārklāji ir nomaukti no gultas gala un nosviesti uz grīdas kā zīda ūdenskritums. Spilveni ir nostumti vienā malā, tie�i tur, kur tie bija, kad Lūsija uzskrēja aug�ā pa akmens kāpnēm un atrada Henriju gultā bez samaņas. Pirmajā brīdī Lūsija nodomāja, ka Henrija ir mirusi. Pēc tam viņa vairs nezināja, ko domāt. Viņa aizvien nezina, ko domāt. Bet tobrīd viņa bija gana nobijusies un piezvanīja uz 911, un tas izraisīja pamatīgu jezgu. Viņiem nācās tikties ar vietējo policiju, un policijas iejauk�anās Lūsijas slepenajā dzīvē un aktivitātēs, no kurām daudzas ir nelikumīgas, tas ir beidzamais, kas Lūsijai vajadzīgs, un, protams, Rūdijs joprojām ir saniknots.

Viņ� pārmet Lūsijai kri�anu panikā, un tā tas ari bija. Lūsijai neparko nevajadzēja zvanīt uz 911, un viņam ir taisnība. Viņi pa�i būtu varēju�i tikt galā ar �o situāciju, un tas viņiem bija jādara. Henrija nav ierindas pilsone, Rūdijs teica. Henrija ir viena no viņu aģentēm. Tam, ka viņa bija nosalusi un kaila, nebija nozīmes. Viņa elpoja, vai ne tā? Viņas pulss un asinsspiediens nebija bīstami paātrināts vai palēnināts, vai ne? Viņa neasiņoja, vai ne? Tikai deguns nedaudz asiņains, pareizi? Nekam nebija nozīmes, līdz Lūsija ar savu privāto lidma�īnu neaizveda Henriju uz Aspenu, līdz Bentons nesniedza izskaidrojumu, kas diem�ēl bija pamatots. Henrijai bija uzbrukts, un īsu brīdi viņa laikam bija bezsamaņā, bet pēc tam sāka blēdīties.

Nekā, Lūsija strīdējās Bentonam pretī, kad viņ� to pateica. Viņa pilnīgi ne uz ko nereaģēja.

Viņa ir aktrise, Bentons aizrādīja.

Vairs nav.

Beidz, Lūsij. Pusi no savas dzīves viņa bija profesionāla aktrise, līdz nolēma mainīt profesiju. Varbūt kļūt par policisti vienkār�i bija viņas kārtējā loma. Var ari būt, ka viņa neko citu neprot, kā tikai tēlot.

Bet kāpēc lai viņa tā darītu? Es viņai pieskāros, runāju ar viņu, mēģinādama pamodināt. Kāpēc lai viņa tā darītu? Kāpēc?

-Tāpēc, ka bija kauns un dusmas, kur� zina, kāpēc tie�i? viņ� sacīja. Viņa varbūt neatceras, kas notika, varbūt apspie� savas atmiņas, bet kaut ko jūt �ai sakarā. Iespējams, viņai bija kauns, ka nav aizstāvējusies. Iespējams, viņa vēlas sodīt tevi.

Par ko mani sodīt? Es neko neizdarīju. Ko? Viņa praktiski bija noslepkavota, un tagad viņai ienācis prātā, ak, es pie viena sodī�u Lūsiju.

Tu būtu pārsteigta par to, ko ļaudis dara.

Nē, tas nav iespējams, Lūsija iebilda Bentonam, un, jo nelokāmāka bija, jo vairāk saprata, ka viņam, iespējams, ir taisnība.

Lūsija pārgāja pāri guļamistabai līdz sienai ar astoņiem logiem, kas atrodas tik augstu, ka aug�ējo daļu nav nepiecie�ams aizklāt ar �alūzijām. �alūzijas ir nolaistas pāri zemākajai logu daļai. Lūsija nospie� pogu uz sienas, un �alūzijas ar klusu dūkoņu elektroniski atveras. Viņa lūkojas ārā uz saulaino dienu, nopētīdama savu īpa�umu, lai redzētu, vai kaut kas nav citādi. Līdz agrai rīta stundai viņa un Rūdijs uzturējās

Maiami. Viņas nebija mājās trīs dienas, un tam nezvēram bija pietiekami laika, lai visu izstaigātu un izlo�ņātu. Viņ� atgriezās meklēt Henriju. Viņ� pa iek�pagalmu aizgāja līdz sētas durvīm un pie tām pielīmēja savu zīmējumu, lai atgādinātu Henrijai, lai izsmietu viņu, un neviens neizsauca policiju. Cilvēki �ajā apkārtnē ir nekrietni, Lūsija nodomā.

Viņiem vienalga, vai tu esi piekauts līdz nāvei vai aplaupīts, ja vien tu nedari neko tādu, kas varētu sagādāt nepatīkamu dzīvi pārējiem.

Viņa cie�i noraugās uz bāku līcī�a otrā pusē un prāto, vai riskēt aiziet uz blakusmāju. Sieviete, kas dzīvo kaimiņos, nekad nepamet savu māju. Lūsija nezina viņas vārdu, tikai to, ka viņa ir ziņkārīga un caur logu fotografē ikreiz, kad strādnieks apgrie� dzīv�ogu vai pļauj zāli pagalmā pie baseina. Lūsija domā, ka kaimiņiene vāc pierādījumus, vai Lūsija nepieļauj, lai pagalmā tiktu darīts kas tāds, kas maina ziņkārīgās kaiminienes skatu vai kaut kā izraisa viņai emocionālas cie�anas. Protams, ja Lūsija būtu ļāvusi nobeigt savu trīs pēdas augsto mūri ar vēl divām pēdām kalta dzelzs, tas nezvērs varbūt nevarētu tik viegli iekļūt viņas iek�pagalmā, mājā un guļamistabā, kur atradās ar gripu slimā Henrija. Bet ziņkārīgā kaimiņiene neatbalstīja izmaiņas un uzvarēja, un Henrija bija gandrīz noslepkavota, un tagad Lūsija atrod zīmēto aci, kas ir tāda pati kā uz viņas ma�īnas motora vāka uzskrāpētā acs.

Trīs stāvus zemāk baseina malas saplūst ar zemi, un viņā pusē ple�as piekrastes ūdensceļu zona ar tum�i zilu ūdeni, tad neliela pludmales josla un tum�i zaļganzilais, viļņojo�ais okeāns. Varbūt viņ� atbrauca ar laivu, Lūsija prāto. Viņ� būtu varējis pietauvoties pie viņas dambja un uzrāpties pa kāpnēm, un nonākt tie�i viņas iek�pagalmā. Nez kāpēc Lūsija nedomā, ka viņ� būtu atbraucis ar laivu vai ka viņam vispār būtu laiva. Viņa nezina, kāpēc tā domā. Lūsija pagrie�as un pieiet pie savas gultas. Tās kreisajā pusē naktsgaldiņa aug�ējā atvilktnē ir Henrijas kalibra Colt Magnum revolveris, jauks nerūsējo�a tērauda ierocis, ko Lūsija viņai nopirka, jo tas bija mākslas priek�mets ar pasaulē jaukāko darbību. Henrija zina, kā izmantot ieroci, un viņa nav zaķpastala. Lūsija ne�aubīgi tic ja Henrija būtu dzirdējusi to nezvēru mājā, tad ar gripu vai bez gripas viņa būtu to no�āvusi.

Lūsija nospie� pogu uz sienas un aiztaisa �alūzijas. Viņa izslēdz gaismu un iziet no guļamistabas. Turpat blakus atrodas neliela vingro�anas zāle, tad divas ģērbistabas un milzīga vannasistaba ar burbuļvannu, izkrāsotu tīģera acu krāsas ahātā. Nav bijis itin nekāda iemesla domāt, ka Henrijas uzbrucējs iegājis vingro�anas zālē, ģērbistabās vai vannasistabā, un katrreiz, ieejot kādā no �īm telpām, Lūsija apstājas, lai saprastu, ko jūt. Vingro�anas zālē un ģērbistabās viņa nejūt neko, bet vannasistabā viņa kaut ko sajūt. Viņa paskatās uz vannu un logiem aiz tās, kuri paveras uz līci un Floridas debesīm, un viņa redz tā nezvēra acīm. Viņa nezina, kāpēc, bet, kad viņa skatās uz milzīgo, dziļo, ahātā izbūvēto vannu, viņa sajūt, ka arī nezvērs uz to skatās.

Tad Lūsijai kaut kas ienāk prātā un viņa atkāpjas līdz arkai, kas ved uz guļamistabu. Varbūt tad, kad viņ� uzkāpa pa akmens kāpnēm uz galveno stāvu, viņ� pagriezās nevis pa labi, bet pa kreisi un nonāca nevis guļamistabā, bet gan vannasistabā. Tas bija saulains rīts, un gaisma piepildīja logus. Viņ� varēja redzēt. Viņ�, iespējams, saminstinājās un paskatījās uz vannu, pirms pagriezās un klusi devās uz guļamistabu, kur lipīga un nelaimīga no augstās temperatūras gulēja Henrija, �alūzijas bija aizvērtas, un istaba bija tum�a, lai viņa varētu gulēt.

Tātad tu ienāci manā guļamistabā, Lūsija saka nezvēram. Tu stāvēji �eit uz marmora grīdas un skatījies uz manu vannu. Varbūt tu nekad nebiji redzējis tādu vannu. Varbūt tu gribēji iztēloties kailu sievieti tajā vienatnē atpū�amies, pirms tu viņu nogalini. Ja tāda ir tava fantāzija,

Lūsija viņam saka, tad tu neesi pārāk oriģināls. Viņa iziet no guļamistabas un uzkāpj otrajā stāvā, kur tagad guļ un kur ir viņas kabinets.

Aiz omulīgā kinoteātra atrodas liela viesu guļamistaba, kuru viņa bija pārveidojusi par bibliotēku ar iebūvētiem grāmatskapjiem un logiem, ko sedz aptum�ojo�as �alūzijas. Pat vissaulainākajā dienā �ī istaba ir pietiekami tum�a, lai attīstītu filmiņu. Viņa ieslēdz gaismu, un simtiem rokasgrāmatu un neiesietu darbu un gar� galds ar laboratorijas aprīkojumu materializējas. Pie vienas sienas atrodas rakstāmgalds, kura centrā novietots Krimesite Imager*, kas izskatās pēc drukna, uz

* Krimesite Imager reflektējo�a ultravioleto staru attēlojo�a sistēma, kas atrod pirkstu nospiedumus, neizmantojot pulverus, ķimikālijas vai garaiņus. trijkāja uzstādīta teleskopa. Tam blakus atrodas cie�i aiztaisīts polietilēna maisiņ� pierādījumiem, un iek�ā ir acs zīmējums.

Lūsija izrauj no kastes uz galda ekspertī�u cimdus. Viņas lielākā cerība ir atrast pirkstu nospiedumus uz līmlentes, bet to viņa paglabās analizē�anai vēlākam laikam, jo tam būs nepiecie�amas ķimikālijas, kas izmaina papīru un līmlenti. Pēc magnēzija putekļu uzklā�anas viscaur visām sētas durvīm un logiem to tuvumā viņa neatrada nevienu pa�u pirkstu nospiedumu tikai traipus. Ja viņa būtu atradusi kādu pirkstu nospiedumu, tad pastāvētu risks, ka tie būtu dārza strādnieka, Rūdija, viņas pa�as vai tā, kur� beidzamo reizi mazgājis stiklu. Tātad nav īpa�as nozīmes justies nomāktai. Pirkstu nospiedumi ārpus mājas tāpat neko daudz nenozīmē. Svarīgi ir tas, ko viņa atradīs uz zīmējuma. Ar cimdiem rokās Lūsija attaisa sprādzes uz cieta, melna kofera, kas izoderēts ar putugumiju, un uzmanīgi izceļ jaudīgo SKSUV30 lampu. Viņa to aiznes līdz galdam un pieslēdz strāvai. Nospie�ot taustiņu, viņa ieslēdz augstas intensitātes īsviļņu ultravioleto gaismu un ari KrimesiteImager.

Atvērusi polietilēna maisiņu, viņa satver baltu papīra lapu aiz stūra un izvelk to ārā. Lūsija to apgrie� otrādi un, turot virs galvas pret gaismu, veras ar zīmuli uzzīmētajā acī, kas urbjas viņā. Baltais papīrs izgaismojas, un tajā nav ūdenszīmju, tikai miljoniem lētu papīra masas �ķiedru. Ar zīmuli zīmētā acs top blāvāka, kad Lūsija lapu nolai�, novietodama to rakstāmgalda centrā. Kad tas nezvērs piestiprināja zīmējumu pie viņas durvīm, viņ� pielīmēja līmlenti lapas aizmugurē tā, lai acs blenztu cauri stiklam viņas mājā. Viņa uzliek oran�i tonētās aizsargbrilles, novieto zīmējumu zem Imager militārās klases mikroskopa lēcas un ielūkojas okulārā, attaisīdama UV atveri līdz galam, vienlaikus lēnām grozot fokusa stobru un gredzenu, līdz burbulis, kas atklāj ekrānu, ir redzams. Ar kreiso roku viņa virza UV gaismu uz savu mērķi, noregulējot to pareizā leņķī, un sāk pārvietot papīra lapu, pētīdama pirkstu nospiedumus, cerot, ka mikroskops tos uztvers, lai viņai nevajadzētu ķerties pie posto�ajām ķimikālijām, tādām kā ninhidrins vai cianakrilāts. Ultravioletajā gaismā papīrs zem lēcas ir spocīgi zaļganbalts.

Ar pirkstu galiem viņa virza papīru, līdz redzeslaukā parādās līmlente. Nekā, viņa secina. Pat ne traipa. Viņa varētu izmēģināt rozanilīnhlorīdu vai kristālvioleto, bet �obrīd tam nav laika. Varbūt vēlāk. Apsē�oties pie rakstāmgalda, viņa lūkojas uz acs zīmējumu. Cita nekā nav, tikai acs, ar zīmuli uzzīmēta acs kontūra, varavīksnene un zīlīte garu skropstu ieskāvumā. Sievietes acs, viņa nodomā, uzzīmēta, kā izskatās, ar otrā numura zīmuli. Uzstādot digitālo fotoaparātu pie uzmavas, viņa nofotografē zīmējuma palielinātos laukumus, pēc tam uztaisa fotokopijas.

Lūsija dzird paceļamies garā�as vārtus, izslēdz ultravioleto lampu un mikroskopu un novieto zīmuli atpakaļ plastmasas maisiņā. Videoekrāns uz rakstāmgalda rāda Rūdiju atpakaļgaitā iebraucam ferrari garā�ā. Aizverot bibliotēkas durvis, Lūsija mēģina izlemt, kā rīkoties, un tad �igli nokāpj lejā pa akmens kāpnēm. Viņa iztēlojas Rūdiju izejam pa durvīm un nekad vairs neatgrie�amies atpakaļ, un viņai nav ne jausmas, kas notiktu ar viņu pa�u un slepeno impēriju, ko viņa ir radījusi.

Vispirms būtu trieciens, pēc tam pamirums, tad sāpes, un tad viņa tiktu tam pāri. Tā viņa pati sev stāsta, atverot durvis blakus virtuvei, un tur viņ� ir, turēdams paceltas viņas ma�īnas atslēgas tā, it kā turētu beigtu peli aiz astes.

�ķiet, mums vajadzētu izsaukt policiju, viņa saka, paņemdama atslēgu. Jo tehniski �is ir ārkārtas gadījums.

�ķiet, tu neatradi pirkstu nospiedumus vai ko citu svarīgu, Rūdijs saka.

Ar mikroskopu neatradu. Ja policija nepaņems zīmējumu, es to apstrādā�u ar ķimikālijām. Būtu labāk, ja viņi to nepaņemtu. Patiesībā mēs viņiem neļausim to paņemt. Bet mums būtu jāpiezvana. Redzēji kādu, kamēr biji ārā? Viņa dodas pāri virtuvei un paceļ telefonu.

Kādu, izņemot visas sievietes, kuras noskrēja no ceļa, ieraudzīju�as tevi braucam? Viņa skatās uz taustiņiem un nospie� 911.

Pagaidām nekādu pirkstu nospiedumu, Rūdijs saka. Nu, kamēr viss nav beidzies, tikmēr nekas nav beidzies. Kā ar roboto rakstu? Viņa papurina galvu un saka: Es vēlos ziņot par nelikumīgu ieie�anu īpa�umā.

Vai tā persona �obrīd atrodas jūsu īpa�umā, kundze? operatore jautā mierīgā, palīdzēt spējīgā balsī.

Neliekas, ka būtu, Lūsija saka. Bet, manuprāt, �ī ieklī�ana īpa�umā varētu būt saistīta ar ielau�anos un uzbrukumu, par ko jūsu nodaļa jau informēta. Operatore pārbauda adresi un jautā sūdzības iesniedzējas vārdu.

Rezidenta vārds, kas parādās operatores videoekrānā, ir kaut kādas korporācijas ar ierobe�otu atbildību nosaukums, ko Lūsija nejau�i izvēlējusies �im konkrētajam īpa�umam. Viņa neatceras, kāds tas ir. Viņai pieder virkne īpa�umu, un tie visi ir reģistrēti ar citiem firmu nosaukumiem.

Mans vārds ir Tīna Frenka, viņa izmanto to pa�u pieņemto vārdu, kuru izmantoja beidzamajā reizē, kad zvanīja policijai tajā rītā, kad Henrijai uzbruka un Lūsija krita panikā un pieļāva kļūdu, uzgrie�ot 911.

Viņa nosauc operatorei savu adresi vai, precīzāk, Unas Frenkas adresi.

Kundze, es tūdaļ nosūtu vienību uz jūsu mājām, operatore saka.

Labi. Vai jūs gadījumā nezināt, vai CSI* D�ons Dalessio �obrīd nede�urē? Lūsija sarunājas ar operatori viegli un dro�i. Viņu varētu interesēt �is atgadījums. Viņ� pieņēma izsaukumu uz manu māju iepriek�ējā reizē, tādēļ viņam �ī lieta ir pazīstama. Viņa izņem divus ābolus no augļu bļodas, kas stāv uz galda virtuves centrā.

Rūdijs izbola acis un parāda, ka viņ� būtu sameklējis CSI Dalessio daudz ātrāk nekā 911 operatore. Lūsija pasmaida par joku, nospodrina ābolu pret d�insiem un pasvie� to viņam. Tad nopulē otru ābolu un ieko� tajā, it kā runātu pa telefonu ar restorānu, kas gatavo ēdienus promne�anai, vai ar ķīmisko tīrītavu, vai būvmateriālu veikalu, nevis ar Brovarda apgabala �erifa departamentu.

Vai jūs zināt, kur� detektīvs strādāja ar jūsu ielau�anos sākotnēji? jautā 911 operatore. Parasti mēs nekontaktējamies ar nozieguma vietas izmeklētāju, tikai ar detektīvu.

Man bija darī�ana tikai ar CSI Dalessio, Lūsija atteic. Nedomāju, ka detektīvs vispār atbrauca uz �o māju, tikai uz slimnīcu, man �ķiet. Kad manu viesi nogādāja slimnīcā.

-Viņ� nav atzīmēts, kundze, bet es varu viņam atstāt ziņu,911 operatore saka un izklausās nedaudz nedro�a, un viņai jābūt nedro�ai, ja jau operatore nekad nav runājusi vai vispār nepazīst, vai nekad nav ēterā dzirdējusi CSI D�onu Dalessio. Lūsijas pasaulē CSI ir Kibernētiskās telpas izmeklētājs, kas eksistē tikai tajā datorā, kuru Lūsija vai tie, kas pie viņas strādā, uzlau�, tas �ajā gadījumā ir Brovarda apgabala �erifa departamenta dators.

Man ir viņa vizītkarte. Es viņam piezvanī�u. Paldies par palīdzību, Lūsija saka, nolikdama klausuli.

Lūsija un Rūdijs stāv virtuvē, ēzdami ābolus un skatīdamies viens uz otru.

J a tā padomā, tāda smieklīga lieta, viņa saka, cerēdama, ka Rūdijam situācija ar vietējiem policistiem sāks likties smieklīga. Mēs zvanām policijai formalitātes pēc. Vai vēl ļaunāk, tāpēc, ka tas mūs izklaidē.

Viņ� parausta muskuļotos plecus, grauzdamies ābolā un ar plaukstas virspusi noslaucīdams sulu no mutes. Vienmēr labi iesaistīt vietējos policistus. Ierobe�otā mērā, protams. Nekad nevar zināt, kad viņi kaut kādu iemeslu pēc mums var būt vajadzīgi. Nu viņ� pārvēr� vietējos * CSI nozieguma vietas izmeklētājs. policistus par spēli savu iemīļoto spēli. Tu jautāji Dalessio, tātad tas ir ierakstīts. Nav mūsu vaina, ka viņam ir tik grūti sadzīt pēdas. Visu atliku�o profesionālo dzīvi viņi pavadīs, mēģinot noskaidrot, kas, pie velna, ir Dalessio un vai viņ� aizgājis no darba vai ticis atlaists? Vai kāds ar viņu vispār ir ticies? Viņ� kļūs par leģendu, kas dos tiem ēsmu sarunām.

Par viņu un Tīnu Frenku, Lūsija saka, ko�ļādama ābola kumosu.

Fakts ir, viņ� atteic, tev būtu sasodīti daudz grūtāk pierādīt, ka esi Lūsija Farinelli nekā Una Frenka vai kāds cits, par ko kādu dienu vari izlemt kļūt. Mums ir dzim�anas apliecības un visi pārējie papīra mēsli mūsu neīstajiem identifikācijas dokumentiem. Es nemaz nezinu, kur atrodas mana īstā dzim�anas apliecība.

Es neesmu pārliecināta, ka vairs zinu, kas es esmu, viņa saka, pasniegdama viņam papīra dvieli.

Es ari nezinu. Viņ� noko� vēl vienu kumosu ābola.

Neesmu pārliecināta, ka zinu, kas tu esi, ja jau tu to tikko minēji.

Tātad tu attaisīsi durvis, kad policists ieradīsies un ieteiksi tam piezvanīt CSI Dalessio, lai tas paņem zīmējumu.

Labs plāns. Rūdijs pasmaida. Iepriek�ējā reizē nostrādāja kā brīnums.

Lūsijai un Rūdijam stratēģiski svarīgās vietās tādās kā uzturē�anās vietas un transporta līdzekļi glabājas glāb�anas piederumu somas un noziegumu vietas komplekti, un tas ir apbrīnojami, kā viņiem izdodas izgrozīties no ķezām, pateicoties melniem ādas puszābakiem, melniem polo krekliem, melnām kargo biksēm, tum�ām vējjakām ar uzrakstu TIESU MEDIĶI, skaidri salasāmiem dzelteniem burtiem uz melna, parasto fotoaparātu un citu pamataprīkojumu un vissvarīgāko ķermeņa valodu un izturē�anos. Vienkār�ais plāns parasti ir vislabākais, un pēc tam, kad Lūsija atrada Henriju un krita panikā, un piezvanīja uz 911, lai izsauktu ātro palīdzību, viņa piezvanīja Rūdijam. Viņ� pārģērbās un vienkār�i iesoļoja pa Lūsijas mājas parādes durvīm da�as minūtes pēc policijas iera�anās, un sacīja, ka ir jauniņais noziegumu izmeklē�anas vienībā un policistiem nav jāuzturas mājā, kamēr viņ� apstaigā māju, un viņi bija ar mieru, jo atrasties kopā ar nozieguma vietas tehniķiem policistu acīs līdzinās bērnaukles darbam. Lūsija jeb Tīna Frenka, kā viņa sevi identificēja tajā drausmīgajā dienā, torit meloja policijai. Henrija, kurai ari ir pie�ķirts viltus vārds, bijis ciemiņ� no ārpilsētas, un, kamēr Lūsija atradās du�ā, Henrija, kura izgulēja paģiras, dzirdēja iebrucēju un noģība, un, tā kā viņai ir nosliece krist histērijā un zaudēt samaņu, un viņai tikpat labi varēja ari uzbrukt, Lūsija izsauca ātro palīdzību. Nē, Lūsija nav redzējusi iebrucēju. Nē, nekas netika paņemts, cik vien Lūsijai bija zināms. Nē, viņa nedomā, ka Henriju izvaroja, bet slimnīcā viņa būtu jāpārbauda, jo tā ta�u jādara, vai ne? Tā ta�u dara visos tajos policijas �ovos televīzijā, vai ne?

Interesanti, cik ilgs laiks tiem būs vajadzīgs, lai izsecinātu, ka CSI Dalessio nekad nekur nav parādījies, izņemot tavu māju, uzjautrināts saka Rūdijs. Sasodīti labi, ka viņu departaments aizņem lielāko daļu Brovarda. Tas ir tikpat milzīgs kā Teksasa, un viņi nezina, kur� nāk un iet. Lūsija paskatās rokas pulkstenī, nosakot laiku, ka vienība �obrīd jau ir ceļā. Nu, svarīgi, ka mēs iekļāvām Dalessio kungu, lai viņa jūtas netiktu aizskartas.

Rūdijs iesmejas, viņa garastāvoklis ir krietni uzlabojies. Viņ� nevar ilgi palikt aizkaitināts, kad viņi abi darbojas. Labi. Policija būs klāt kuru katru bridi. Varbūt tev vajadzētu laisties prom. Zīmējumu es neatdo�u puisim formas tērpā. Iedo�u viņam Dalessio numuru, pateik�u, ka man būtu patīkamāk runāt ar izmeklētāju, jo es ar viņu tikos, kad tu zvanīji par ielau�anos un uzbrukumu. Tā nu viņ� sazvanīs Dalessio balss pastu, un pēc tam, kad aizbrauks, patiesi jūsu leģendārais Dalessio viņam atzvanīs un pateiks, ka par visu parūpēsies.

Nelaid policistus manā kabinetā!

Durvis ir aizslēgtas, vai ne?

Jā, viņa saka. Ja tevi uztrauc, ka tava Dalessio maska izgā�as, zvani man. Es uzreiz atgriezī�os un pati tik�u galā ar policistiem.

Kaut kur dodies? Rūdijs jautā.

�ķiet, ir pienācis laiks iepazīties ar kaimiņieni, Lūsija nosaka.

Sadalīju�os līķu telpa ir mazs morgs ar pietiekami lielu saldētavu, lai tajā varētu ieiet, divām izlietnēm un skapī�iem no nerūsējo�a tērauda un speciālu ventilācijas sistēmu, kas izsūc kaitīgās smakas un mikroorganismus caur izplūdes ventilatoru. Katra sienas un grīdas colla ir nokrāsota ar neslīdo�u, pelēku akrilu, kas ir neuzsūco�s un izturīgs pret bēr�anu un izbalē�anu.

�īs speciālās telpas centrālais priek�mets ir viens vienīgs pārvadājams autopsiju galds, kas nav nekas vairāk kā ratiņu rāmis uz skrituļiem, aprīkots ar grozāmiem riteņiem, bremzēm un līķu platformu, kas kustas uz gultņiem. �o ratu mērķis mūsdienu pasaulē būtu novērst nepiecie�amību cilvēkiem celt līķus, bet realitātē tā nenotiek. Cilvēki morgā joprojām nopūlas ar līķu svaru un vienmēr nopūlēsies. Galds ir slīps, tādēļ to var notecināt, pievienojot pie izlietnes, bet �orīt tas nebūs nepiecie�ams. Vairs nav nekas atlicis, ko notecināt. D�ilijas Polsones ķermeņa �ķidrums bija savākts vai aizskalots notekā pirms divām nedēļām, kad Fīldings pirmoreiz veica viņas autopsiju. �ajā rītā autopsiju galds ir novietots ar akrilu nokrāsotās grīdas vidū, un D�ilijas Polsones līķis atrodas melnā maisā. Uz spo�ā tērauda galda tas izskatās pēc kokona. �ajā telpā nav logu, neviena loga, kas atvērtos uz ārpusi, tikai rinda novēro�anas logu, kas ir ierīkoti pārāk augstu, lai kāds skatītos caur tiem, projektē�anas defekts, par kuru Skarpeta ne�ķendējās, kad pirms astoņiem gadiem ievācās ēkā, jo nevienam nav jānovēro, kas notiek �ajā istabā, kur miru�ie ir uzpūtu�ies, zaļi un pārklāti ar tārpiem vai sadegu�i tik stipri, ka izskatās kā pārogļojies koks.

Viņa tikko ienāca, pavadījusi da�as minūtes sievie�u ģērbtuvē, lai ietērptos piemērotā apģērbā darbam ar bioloģiski bīstamām vielām.

Atvaino, ka iejaucos tavā otrajā lietā, viņa saka Fīldingam un iztēlojas Vitbija kungu olīvzaļās biksēs un melnā jakā. Bet, manuprāt, tavs priek�nieks īstenībā domāja, ka es to darī�u bez tevis.

Cik daudz viņ� jūs iepazīstināja ar �o lietu? viņ� jautā, aizslēpies aiz savas sejas maskas.

Patiesībā viņ� neko neizstāstīja, Skarpeta atbild, vilkdama rokās cimdus. Es nezinu neko vairāk par to, ko viņ� man vakar izstāstīja, kad piezvanīja uz Floridu.

Fīldings sarauc pieri un ir sācis svīst. Man �ķita, ka tu tikko biji vina kabinetā.

Viņai ie�aujas prātā, ka �ajā telpā varētu būt uzstādīta noklausī�anās iekārta. Tad viņa atceras, ka tad, kad pati bija priek�niece un izmēģināja da�ādus diktofonus autopsiju zālē, tie nebija izmantojami, jo morgā ir pārāk liels fona troksnis, kas nomāc pat vislabākos raidītājus un magnetofonus. Paturot to prātā, viņa pievirzās pie izlietnes un atgrie� krānu, un teko�ais ūdens skaļi un dobji sitas pret tēraudu.

Kam tas? Fīldings jautā, attaisīdams maisa rāvējslēdzēju.

Iedomājos, ka tev varētu patikt neliela ūdens mūzika, kamēr strādājam.

Fīldings paceļ skatienu uz Skarpetu. �eit ir dro�i runāt, esmu pārliecināts. Viņ� nav tik atjautīgs. Turklāt es nedomāju, ka viņ� kādreiz būtu iegājis sadalīju�os līķu zālē. Iespējams, nemaz nezina, kur tā atrodas.

Ir viegli nepietiekami novērtēt cilvēkus, kas tev nepatīk, viņa saka, palīdzēdama Fīldingam attaisīt maisa atlokus.

Divas nedēļas ledusskapī ir palēnināju�as sadalī�anos, bet ķermenis iz�ūst jeb izkalst un zināmā mērā mumificējas. Smirdoņa ir pamatīga, bet Skarpeta to neuztver personiski. Slikta smaka ir tikai vēl viens veids, kā ķermenis runā bez apzināta uzbrukuma, un D�ilija Polsone to nekādi nevar ietekmēt ne savu izskatu un smako�anu, ne ari faktu, ka ir mirusi. Viņa ir bāla, nenoteikti zaļa un bez asinīm. Viņas seja ir izdēdējusi no atūdeņo�anās, acis spraugā pavērtas, sklēra zem plakstiņiem ir izkaltusi gandrīz melna. Viņas lūpas ir sa�uvu�as brūnas un tik tikko manāmi pavērtas, viņas garie, blondie mati ir samud�ināju�ies ap ausīm un zem zoda. Skarpeta nenovēro nekādus ārējus ievainojumus uz kakla, ieskaitot tādus, kas varētu būt radu�ies autopsijas laikā, kad nepieredzējis vai neuzmanīgs ārsts, ar spogulīti izmeklēdams kakla audus, izņemot mēli un balseni, nejau�i caurdur ādas virspusi. Autopsijas radītu griezumu kaklā nav viegli izskaidrot izmisu�ajiem piederīgajiem. Igrekveida iegriezums sākas atslēgas kaula galā, savienojas pie krū�u kaula un turpinās tālāk, nedaudz apmezdams līkumu ap nabu un izbeigdamies pie kaunuma kaula. Griezums ir sa�ūts ar diegu, ko Fīldings ar skalpeli sāk pārgriezt tā, it kā viņ� atvērtu ar roku sa�ūtas lelles �uvi. Skarpeta tikmēr paceļ mapi no letes virsmas un sāk pārskatīt D�ilijas autopsijas protokolu un izmeklē�anas sākotnējo ziņojumu. Viņa bijusi piecas pēdas un trīs collas gara un svērusi simtu �etras mārciņas un, ja dzīvotu, tad februāri kļūtu piecpadsmit gadus veca. Viņas acis bija zilas. Vairākkārt Fīldinga autopsijas ziņojumā minēti vārdi "normas robe�ās". Viņas smadzenes, sirds, aknas un plau�as visi viņas orgāni bija tie�i tādi, kādiem jābūt veselīgai jaunai meitenei.

Tomēr Fīldings atrada plankumus, kuriem tagad būtu jābūt vēl labāk saskatāmiem, jo asinis ir iztecinātas no meitenes ķermeņa, un tās asinis, kas ir sastrēgu�as audos ziluma dēļ, ir spilgti saskatāmas uz viņas ļoti bālās ādas. Uz ķermeņa shēmas viņ� ir uzzīmējis sasitumus D�ilijas plaukstu virspusē. Skarpeta novieto mapi atpakaļ uz letes, bet Fīldings tikmēr no krū�u dobuma izceļ smagu plastmasas maisiņu ar secētiem orgāniem. Skarpeta pievirzās tuvāk, lai paskatītos uz meiteni, un paceļ vienu no viņas mazajām rokām. Tā ir sakrunkojusies un bāla, auksta un mikla, un Skarpeta tur to savās cimdotajās rokās un apgrie� otrādi, aplūkodama sasitumu. Plauksta un roka ir ļengana. Rigor mortis ir iestājies un pārgājis, līķis vairs nav stīvs, it kā dzīve būtu aizgājusi pārāk tālu, lai vairs nepretotos nāvei. Sasitums ir tum�i sarkans pretstatā meitenes spokaini baltās ādas bālumam un atrodas viņas tievās, saruku�ās rokas virspusē. Sarkanums ple�as no viņas īk�ķa locītavas līdz mazā pirkstiņa locītavai. Līdzīgs zilums ir ari uz D�ilijas otrās rokas, uz viņas kreisās rokas.

~ Ak jā, Fīldings ierunājas. Dīvaini, vai ne? It kā kāds viņu būtu turējis. Bet kāpēc? Viņ� atraisa auklu maisa aug�pusē, attaisīdams to, un smirdoņa no dzeltenbrūnās putras ir �au�alīga. Fū. Nezinu, ko tu taisies paveikt, izskatot �o. Bet, laipni lūdzu.

Vienkār�i atstāj to uz galda, un es paknibinā�os pa maisu. Iespējams, kāds viņu bija turējis. Kā viņa tika atrasta? Apraksti viņas ķermeņa stāvokli, kad viņu atrada, Skarpeta saka, pieiedama pie izlietnes un sameklēdama biezu gumijas cimdu pāri, kas sniegsies viņai gandrīz līdz pat elkoņiem.

N e e s m u dro�s. Kad mamma pārnāca mājās, viņa mēģināja to atdzīvināt. Viņa apgalvo, ka nevar atcerēties, vai D�ilija gulējusi ar seju uz leju, uz muguras, uz sāniem vai kā citādi, un viņai nebija atbildes par meitenes rokām.

Kā ar zilumu?

Nekā. Viņa bija mirusi nesen.

Kad asinis vairs necirkulē, tās nostājas saskaņā ar zemes pievilk�anās spēku un rada dziļa apsārtuma un balējuma rakstu, kas rodas, kad ķermeņa virsmai kaut kas tiek piespiests. Lai gan parasti cen�as pēc iespējas ātrāk nokļūt pie nelaiķa, aizkavējumam ir zināma priek�rocība.

Pietiek ar da�ām stundām, un līķa plankumi un iestājies līķa stingums atklāj, kāds bija ķermeņa stāvoklis, cilvēkam nomirstot, pat ja vēlāk kāds atnāk un pārvieto priek�metus vai maina savas liecības.

Skarpeta uzmanīgi atvelk D�ilijas apak�lūpu, meklējot ievainojumus, kas varētu būt radu�ies, ja kāds būtu spiedis roku viņai uz mutes, lai apklusinātu, vai ari spiedis viņas seju gultā, lai nosmacētu.

Laipni lūdzu, bet es skatījos, Fīldings saka. Nekādu citu ievainojumu es nevarēju atrast.

Un viņas mēle?

Viņa sev nav kodusi mēlē. Nekā tamlīdzīga. Man nemaz negribas tev teikt, kur atrodas viņas mēle.

�ķiet, es nojau�u, Skarpeta atbild, iegremdēdama rokas maisiņā ar aukstajiem, glumajiem orgāniem un iztaustīdama tos.

Fīldings skalo cimdotās rokas ūdens spēcīgajā straumē, kas dārdina pa metāla izlietni. Viņ� nosusina tās dvielī. Es ievēroju, ka Marīno nav atbraucis līdzi izklaides pēc.

Es nezinu, kur viņ� ir, viņa saka, nebūdama īpa�i laimīga par to.

Viņu nekad nav saistīju�i sadalīju�ies līķi.

Mani uztrauktu visi, kam tie patīk.

Un bērni. Visi, kam patīk miru�i bērni, Fīldings piebilst, atbalstīdamies pret letes malu un vērodams viņu. Ceru, tu kaut ko atradīsi, jo es nevaru. Tas mani pamatīgi tracina. Kā ar punktveida asiņo�anu? Viņas acis ir drūmā formā, pārāk drūmā, lai es �obrīd varētu kaut ko pateikt.

Kad meiteni atveda, viņas acis bija stipri pieplūdu�as asinīm,

Fīldings atbild. Grūti pateikt, vai viņai bija punktveida asiņo�ana, bet �ā vai tā es to neievēroju.

Skarpeta iztēlojas D�ilijas līķi, kad to tikko ieveda morgā da�as stundas pēc nāves. Viņas seja bija asinīm pieplūdu�i sarkana, acis sarkanas. Plau�u tūska? viņa jautā.

Zināms.

Skarpeta ir atradusi mēli. Viņa pieiet pie izlietnēm un noskalo to, nosusinot ar mazu, baltu frotē auduma dvieli no īpa�i lētas partijas, ko iegādājās valsts. Pievelkot ķirurģisko lampu tuvāk, viņa to ieslēdz un noliec pie mēles. Tev ir lupa? viņa jautā, vēlreiz nosusinādama mēli ar dvieli un pieregulēdama lampu.

Nesu. Viņ� attaisa atvilktni, sameklē palielināmo stiklu un padod to viņai. Kaut ko redzi? Es neredzēju.

Vai viņai ir lēkmju vēsture?

Pēc tā, ko teica man, nē.

Es neredzu nekādus ievainojumus. Viņa meklē pierādījumus, ka D�ilija varētu būt iekodusi sev mēlē. Un tu paņēmi uztriepes no viņas mēles un mutes iek�puses?

0 jā. Es paņēmu uztriepes no visurienes, Fīldings saka, atgriezdamies pie letes un atkal atbalstīdamies pret to. Es neatradu nekā acīm redzama. Iepriek� laboratorijas nav atradu�as neko, kas norādītu uz izvaro�anu. Es nezinu, vai viņi atradu�i kaut ko citu, ja vispār ko atradu�i.

Tavā pirmajā izmeklējumā ir teikts, ka viņas ķermenis ievedot bija ieģērbts pid�amā. Aug�daļa bija uzvilkta ar kreiso pusi uz āru.

Tas izklausās pareizi. Viņ� atver failu un sāk to lasīt.

Tu te pilnīgi visu nofotografēji. Viņa nejautā, tikai apstiprina to, kas būtu jāpieņem par rutīnu.

Hei, viņ� smiedamies saka. Kur� apmācīja manu no�ēlojamo pakaļu?

Skarpeta uzmet Fīldingam a�u skatienu. Viņa tam mācīja labāk, tomēr neko nesaka. Ar prieku paziņoju, ka uz mēles tu neko neesi palaidis neievērotu. Viņa iemet mēli atpakaļ maisiņā, kur tā paliek guļam uz pārējiem D�ilijas Polsones dzeltenbrūnajiem, pūsto�ajiem orgāniem.

Pagrie�am viņu. Mums viņa jāizņem no maisa.

Viņi dara to pa posmiem. Fīldings satver līķi zem rokām un paceļ, kamēr Skarpeta izvelk maisu tam no apak�as. Pēc tam viņ� pārveļ līķi uz sejas, bet viņa novāc maisu. Smagais vinils rīb, kamēr Skarpeta to saloka un noliek atpakaļ uz ratiem. Viņa un Fīldings abi vienlaikus ierauga zilumu uz D�ilijas muguras.

Sasper mani jods, viņ� uztraucies iesaucas.

Tas ir blāvs sārtums, ieapaļ� un aptuveni sudrabnaudas lielumā muguras kreisajā pusē, tie�i zem lāpstiņas.

Es zvēru, tā �eit nebija, kad izmeklēju viņu, viņ� saka, pieliekdamies un noregulēdams ķirurģiskās lampas, lai varētu labāk redzēt.

Velns! Nespēju noticēt, ka nepamanīju to.

Es zinu, kā tas ir, Skarpeta atbild un nepasaka, ko domā. Nav jēgas Fīldingu kritizēt. Pārāk vēlu. Kontūzijas vienmēr ir redzamas labāk pēc līķa autopsijas veik�anas, viņa saka.

Skarpeta norauj skalpeli no ķirurģiskajiem ratiem un izdara dziļus līnijveida iegriezumus sarkanīgajā vietā, lai noskaidrotu, vai krāsu maiņa varētu būt pēcnāves artefakts un tādējādi virspusējs, bet tā nav.

Asinis apak�ējos mīkstajos audos ir izplūdu�as, kas parasti nozīmē, ka kādas traumas rezultātā asinsvadi ir bojāti, kamēr asinis vēl riņķoju�as ķermenī, un to ari sasitums un kontūzija nozīmē daudz mazu asinsvadu, kas tiek sasisti un noplūst. Fīldings novieto piecpadsmit centimetru plastmasas lineālu blakus iegrieztai vietai sarkanīgajā miesā un sāk fotografēt.

Kā ar viņas gultas veļu? Skarpeta jautā. Vai tu to pārbaudīji?

Netiku redzējis. Policisti paņēma un nodeva laboratorijai. Kā jau teicu, nekāda spermas �ķidruma. Sasodīts, nespēju noticēt, ka neesmu pamanījis �o zilumu.

-Jāpajautā, vai viņi neredzēja plau�u tūskas �ķidrumu uz palagiem, spilvena, un, ja bija, vai traips paņemts respiratoro skropstiņu epitēlija pārbaudei. Tu to noskaidro. Tas apstiprinātu nāvi asfiksijas rezultātā.

Velns, viņ� nespēj rimties. Nezinu, kā es palaidu garām �o zilumu. Tad tu noteikti domā, ka �ī ir slepkavība.

Es domāju, kāds bija viņai virsū, Skarpeta saka. Meitene gulēja ar seju uz leju, un tās personas ceļgals atradās uz viņas muguras aug�ējās daļas, uzspiezdamies viņai virsū ar visu savu svaru un turēdams viņas rokas virs galvas ar delnām uz leju uz gultas. Tas izskaidro zilumus viņas plaukstu virspusē un uz muguras. Es domāju, viņai bija mehāniska asfiksija, pavisam noteikti tā bija slepkavība. Kāds sē� tev uz krūtīm vai muguras, un tu nevari paelpot. Tā ir �au�alīga nāve.

Dāma kaimiņos dzīvo izliektā, baltā betona mājā ar lēzenu jumtu un logiem, kas mijiedarbojas ar dabu un atspoguļo ūdeni, zemi un debesis, un atgādina Lūsijai ēkas, ko viņa bija redzējusi Somijā. Naktī viņas kaimiņienes māja izskatās kā milzīgs, iedegts vējlukturis.

Priek�pagalmā atrodas strūklaka un garas palmas, un kaktusi svētku dēļ ir apvīti ar krāsainu lampiņu virtenēm. Piepū�ams, zaļ� Grin�s drūmi skatās pie augstajām, dubultajām stikla durvīm. Lūsija to būtu uztvērusi par komisku svētku akcentu, ja mājā vēl kāds dzīvotu. Durvju rāmja aug�ējā kreisajā pusē atrodas kamera, kam būtu jābūt neredzamai, un, nospie�ot durvju zvanu, viņa iztēlojas savu attēlu aizpildām videoekrānu. Nekādas atbildes, un viņa vēlreiz nospie� pogu. Joprojām nekādas atbildes.

Labi. Es zinu, ka tu esi mājās, jo paņēmi avīzes un tavas pastkastītes karodziņ� ir pacelts, viņa nodomā. Es zinu, ka tu mani vēro, iespējams, sēdi virtuvē un blenz uz mani savā videoekrānā, selektoru pielikusi pie pa�as auss, lai dzirdētu, vai es elpoju vai runāju pie sevis, un tā nu ir noticis, ka es daru gan vienu, gan otru, tu, idiote. Attaisi savas nolāpītās durvis, vai ari es te stāvē�u visu dienu.

Tā tas ilgst apmēram piecas minūtes. Lūsija gaida smago stikla durvju priek�ā, iztēlodamās, ko tā dāma redz videoekrānā, un secinādama, ka d�insos, T kreklā, sporta kurpēs un ar mugursomu plecos nevar izskatīties draudīga. Bet, turpinot spaidīt zvana pogu, viņai būtu jāsāk kļūt kaitino�ai. Varbūt tā dāma ir du�ā. Varbūt viņa nemaz neskatās videomonitorā. Lūsija piezvana vēlreiz. Dāma netaisās nākt pie durvīm. Es zināju, ka tu nenāksi, idiote, Lūsija klusi saka kaimiņienei. Es varētu, te stāvot, dabūt infarktu kameras priek�ā, un tu neliktos traucēta. �ķiet, man nāksies tevi piespiest pienākt pie durvīm. Lūsija atminas, kā Rūdijs pirms nepilnām divām stundām izvilka savu neīsto identifikācijas apliecību, līdz nāvei pārbiedēdams spānisko puisi, un nosprie�: "Nu labi, pamēģināsim tāpat un redzēsim, ko tu tad darīsi." Izslidinādama plānu, melnu maciņu no savu �auro d�insu pakaļējās kabatas, viņa nozibina policijas �etonu pie pa�as ne-tik-slepenās kameras.

Hallo, viņa skaļi saka. Policija. Neuztraucieties! Es dzīvoju blakusmājā, bet esmu policiste. Lūdzu, pienāciet pie durvīm! Viņa vēlreiz nospie� durvju zvana pogu un turpina turēt savu viltoto pilnvaru kameras acs priek�ā.

Lūsija saules gaismā blisina acis un svīst. Viņa gaida un klausās, bet nedzird ne skaņas. Tikai tad, kad grasās vēlreiz novicināt ar savu viltoto �etonu, viņa pēk�ņi izdzird balsi, it kā �ī ne�petnā sieviete būtu Dievs.

Ko jūs vēlaties? caur neredzamu skaļruni vaicā balss blakus tā sauktajai neredzamajai kamerai durvju rāmja aug�pusē.

Kundze, manā īpa�umā kāds bija ieklīdis, Lūsija atteic. Iedomājos, jūs gribētu zināt, kas noticis blakus, manā mājā.

J ū s teicāt, ka esat policija, nedraudzīgā balss apsūdz, un tai piemīt izteikti dienvidniecisks akcents.

Esmu gan viens, gan otrs.

Kāds viens un otrs?

Gan policiste, gan jūsu kaimiņiene, kundze. Mans vārds ir Tīna. Vai jūs varētu pienākt pie durvīm?

Klusums. Tad pēc mazāk nekā desmit sekundēm Lūsija ierauga figūru no iek�puses peldam stikla durvju virzienā, un �ī figūra pārtop par �etrdesmit gadus vecu sievieti, ģērbu�os tenisa treniņtērpā un sporta kurpēs. �ķiet, paies vesela.mū�ība, kamēr viņa atslēgs visas slēdzenes. Tomēr kaimiņiene tās atslēdz, dezaktivē signalizāciju un attaisa vienas no stikla durvīm. Sākumā izskatās, ka viņai nav nolūka ieaicināt Lūsiju iek�ā. Viņa stāv durvīs, raudzīdamās uz Lūsiju bez kādām sirsnības pazīmēm.

Pasteidzieties, dāma saka. Man nepatīk sve�inieki un nav intereses iepazīties ar kaimiņiem. Es �eit dzīvoju, jo nevēlos kaimiņus. Gadījumā, ja jūs to neesat sapratusi, �eit nav nekāds kaimiņattiecību rajons.

�urp cilvēki pārceļas, lai dzīvotu konfidenciāli un lai tos liktu mierā.

Kas nav? Lūsija iesildās savam uzdevumam. Viņa pazīst �o pa�apmierināto, asinis stindzino�o bagātnieku cilti un tēlo naivulīti. Jūsu mājas nav vai kaimiņattiecību nav?

Kas nav? Sievietes naidīgumu a�i aizstāj samulsums. Par ko jūs runājat?

Par to, kas notika kaimiņos manā mājā. Viņ� atgriezās, Lūsija atbild, it kā sieviete precīzi zinātu, par ko viņa runā. Varētu būt agri �orīt no rīta, bet es neesmu pārliecināta, jo lielāko daļu vakardienas un nakti pavadīju ārpus pilsētas un tikko ar helikopteru nolaidos Bokā. Esmu pārliecināta, ka zinu, ko viņ� vajā, bet es raizējos par jums. Tas pavisam noteikti nebūtu taisnīgi, ja jūs pārsteigtu nesagatavotu, ja saprotat, par ko es runāju.

Ak, kaimiņiene saka, un viņai ir ļoti jauka laiva, novietota dokā pie jūras dambja aiz mājas, un tā lieliski zina, kas ir ķīļūdens, cik bēdīgi un, iespējams, destruktīvi ir būt tajā iestigu�ai. Kā jūs varat būt policiste un dzīvot tādā mājā? kaimiņiene jautā, neskatīdamās Lūsijas la�krāsas Vidusjūras stila savrupmājas virzienā. Kāds helikopters? Nesakiet, ka jums ir ari helikopters.

Ak kungs, jūs esat tuvu patiesībai, Lūsija saka ar rezignētu nopūtu. Tas ir gar� stāsts. Viss ir saistīts ar Holivudu, saprotiet. Ziniet, es tikko �urp pārcēlos no Holivudas. Man vajadzēja palikt Beverlihilzā, kur ir mana īstā vieta, bet �ī sasodītā filma, atvainojiet par izteicienu.

Nu, esmu pārliecināta, jūs esat dzirdējusi visu par to, kas notiek, kad esi iesaistījies kino, un kas tik nenotiek, kad ir ieplānots filmēt ārpus studijas.

Kaimiņos? Viņas acis pla�i ieple�as. Kaimiņos jūsu mājā uzņem filmu?

Es patie�ām nedomāju, ka tā būtu laba doma mums te ārā sarunāties. Lūsija piesardzīgi paskatās apkārt. Vai jūs neiebilstat, ja es ieie�u? Bet jums jāapsola, ka tas viss paliks starp mums, meitenēm. Ja kaut vārds tiks izpausts� nu, jūs jau varat iedomāties.

Ha! Sieviete norāda ar pirkstu uz Lūsiju un velta viņai platu smaidu. Es jau zināju, ka jūs esat slavenība.

Nē! Lūdzu, nesakiet, ka es esmu tik caurskatāma! Lūsija notēlo �ausmas, ieiedama minimāli mēbelētā, pilnīgi baltā viesistabā ar stikla sienu divu stāvu augstumā, tā nolūkojas uz granīta izklāto iek�pagalmu, baseinu un divdesmit septiņas pēdas garo ātrlaivu; Lūsija stipri �aubās, ka viņas izlutinātā, iedomīgā kaimiņiene zina, kā to iedarbināt, nemaz jau nerunājot par vadī�anu. Laivas vārds ir Norunāts , bet mītnes osta, domājams, ir Lielā Kaimanu sala Kārību jūrā, kur nav ienākuma nodokļu.

Tā tik ir laiva, Lūsija saka, kad viņas apsē�as uz baltajām mēbelēm, kas �ķiet kā pakārtas starp ūdeni un debesīm. Viņa noliek savu mobilo telefonu uz stikla kafijas galdiņa.

Tā ir itāļu. Sieviete pasmaida noslēpumaini un ne īpa�i jauki.

Atgādina Kannas, Lūsija saka.

0 jā! Filmu festivāls.

Nē, ne tik daudz to. Ville de Cannes, laivas, jahtas. Tie�i aiz vecās kluba ēkas jūs pagrie�aties uz Quai numur viens, pavisam blakus Posei-dona un Amfitrita laivu nomām ārpus Marseļas. Jauks puisis, kur� tur strādā, Pols, brauc ar ko�i dzeltenu, vecu pontiaku, kas Francijas dienvidiem ir savāds skats. Jūs paejat garām noliktavu blokiem, pagrie�aties uz Quai numur �etri un ejat līdz galam pretī bākai. Es nekad savā dzīvē neesmu redzējusi tik daudz Mangustu un Leopardu. Reiz man bija Zodiaks ar visai spēcīgu suzuki dzinēju. Bet tik liela laiva? Kuram gan ir laiks? Nu, varbūt jums ir. Viņa cie�i noskatās uz sauszemē novietoto ātrlaivu. Protams, �erifa departaments un muitas dienests jūs kārtīgi paņems ciet, ja �eit brauksiet ar to ātrāk par desmit jūdzēm stundā. Dāma ir bezpalīdzīga. Viņa ir skaista, bet ne tā, kā Lūsija uzskatītu par pievilcīgu. Viņa izskatās ļoti bagāta, izlutināta un atkarīga no botulīna, kolagēna, siltuma procedūrām un citiem jauniem brīnumiem, ko piedāvā dermatologi. Iespējams, ir pagāju�i vairāki gadi, kop� viņa spēja saraukt pieri. Ta�u viņai nav nepiecie�amas negatīvas sejas grimases. Viņas sejai izskatīties dusmīgai vai niķīgai būtu lieki.

Kā jau teicu, esmu Tīna. Un jūs esat�

Varat saukt mani par Keitu. Tā mani sauc draugi, atbild bagātā, izlutinātā dāma. Es �ajā mājā dzīvoju septiņus gadus, un ne reizi �eit

nav bijis nekādu problēmu, tikai ar D�efu, par kuru es ar prieku paziņoju, ka viņ� tagad uz dzīvi ir apmeties nekur citur kā Kaimanu salās.

�ķiet, tas, ko jūs man sakāt, ir tas, ka jūs patiesībā neesat policiste.

Keita, es no tiesas atvainojos, ja nedaudz maldināju jūs, ta�u es nezināju, ko vēl lai izdaru, lai jūs pienāktu pie durvīm.

Es redzēju �etonu.

Jā, es to turēju paceltu, lai jūs redzētu. Tas nav īsts� ne glu�i. Bet, kad es gatavojos lomai, es to, cik vien iespējams, izdzīvoju, un mans re�isors ieteica, lai es ne tikai ievācos mājā, kur filmēsim, bet lai ari nēsāju �etonu un braucu ar tādām pa�ām ma�īnām, ar kādām brauc īpa�ie aģenti, un daru visu pārējo.

Es to zināju! Keita atkal raida pirkstu uz viņu. Sporta ma�īnas. Ā! Tas viss pieder pie jūsu lomas, vai ne? Viņa iekārto savu garkājaino, tievo ķermeni atpakaļ lielajā, baltajā krēslā un uz�ubina klēpī spilvenu. Tomēr jūs neizskatāties pazīstama.

Es cen�os neizskatīties.

Keita mēģina saraukt pieri. Bet es domāju, ka jums būtu vismaz nedaudz jāizskatās pazīstamai. Un es tā kā tā nevaru iedomāties, kas jūs esat. Una, kas?

Mangusta. Viņa nosauc savas mīļākās laivas nosaukumu, diezgan pārliecināta, ka kaimiņiene nesasaistīs Mangustu ar iepriek�ējiem komentāriem par Kannām, bet drīzāk domās, ka Mangusta izklausās pazīstami kaut kādā ziņā pazīstami.

Patiesībā, jā, esmu dzirdējusi �o vārdu. Liekas. Varbūt, Keita nedro�i bilst.

Es neesmu bijusi daudzās, ne ari lielās lomās, lai gan da�as filmas ir biju�as lielas. Varētu teikt, �ī ir mana iespēja. Es sāku ar tre�ās �ķiras Brodvejas izrādēm un tad pārmetos uz tre�ās �ķiras filmām, ko vien varēju dabūt. Un es tikai ceru, ka jūs nesajuksiet prātā, kad visas tās smagās ma�īnas un viss pārējais te ievelsies, bet, par laimi, tas nenotiks līdz vasarai, un tas var pavisam nenotikt �īs trakās personas dēļ, kas rādās mums �eit sekojam.

Cik �ēl. Keita paliecas uz priek�u lielajā, baltajā krēslā.

Glu�i manas domas.

Vai dieniņ! Keitas acis satumst, un viņa izskatās noraizējusies.

No rietumu krasta? No turienes viņ� jums visiem seko? Jūs sacījāt, ka jums ir helikopters?

Esmu diezgan dro�a, Lūsija atbild. Ja jūs nekad neesat vajāta, tad nevarat pa īstam saprast, kas tas par murgu. Es to nevienam nenovēlu. Es iedomājos, ka braukt �urp mums būtu vislabāk. Bet kaut kādā veidā viņ� mūs atrada un izsekoja. Esmu pārliecināta, ka tas ir viņ�. Diezgan pārliecināta. Dievs palīdzi, ja mums tagad ir divi vajātāji, tādēļ es ceru, ka tas ir viņ�. Un, jā, kad nepiecie�ams, es pārvietojos ar helikopteru, bet ne jau visu ceļu no rietumu krasta.

J ū s vismaz nedzīvojat viena, Keita iesakās.

Mana dzīvokļa biedrene cita aktrise tikko izvācās un devās atpakaļ uz rietumiem. Vajātāja dēļ.

Un kā ar jūsu izskatīgo draugu? Patiesībā, es iepriek� prātoju, vai tik viņ� nav aktieris, kāda slavenība. Mēģinu tikt skaidrībā par to, kasviņ� ir. Keita grēcīgi pasmaida. Holivuda viņam ir uz sejas uzrakstīta. Kur viņ� ir iesaistījies?Pārsvarā nepatik�anās.

Nu, ja viņ� tev dara pāri, dārgumiņ, tad tikai nāc �urp pie Keitas. Kaimiņiene papliķē spilvenu sev klēpī. Es zinu, kas da�kārt ir darāms. Lūsija paskatās ārā uz Norunāts, kas gara, gluda un balta mirdz saulē. Viņa prāto, vai Keitas biju�ais vīrs ir palicis bez laivas un Kaimanu salās slēpjas no IRS*. Viņa saka: Pagāju�ajā nedēļā tas ķertais ienāca manā īpa�umā, vai vismaz es domāju, ka tas bija viņ�. Es tikai prātoju� Keitas nostieptā seja neko nepau�. Ak, viņa pēc tam saka. Tas, kur� jūs visus vajā? Kāpēc jautājat? Es viņu neredzēju, ne jau tā, lai to zinātu. Tomēr ir jau daudz cilvēku, kas klaiņo apkārt, visi tie dārza uzkopēji, baseina ļaudis, būvstrādnieki un tā tālāk. Bet es ievēroju visas tās policijas ma�īnas un ātro palīdzību. Tas mani pārbiedēja līdz nāvei. Tādas lietas izposta rajonu.

-TЈtad jūs bijāt mājās. Mana dzīvokļa biedrene bijusī dzīvokļa biedrene palika gultā paģiru dēļ. Viņa, iespējams, bija izgājusi ārā pasēdēt saulē.

IRS finan�u pārvalde, kuras pārziņā ir nodokļu maksājumu kontrole.

Jā. Es redzēju viņu sē�am.

Jūs redzējāt?

0 jā, Keita atbild. Es atrados aug�stāvā vingro�anas telpā, nejau�i paskatījos lejā un redzēju viņu iznākam pa virtuves durvīm. Es atceros, ka viņa bija ģērbusies pid�amā un halātā. Un tagad, kad jūs sakāt, ka viņai bija paģiras, tas visu izskaidro.

Vai atceraties, cikos tas bija? Lūsija jautā, kamēr viņas mobilais telefons uz kafijas galdiņa turpina ierakstīt viņu sarunu.

Ļaujiet padomāt. Deviņos? Apmēram. Keita norāda sev aiz muguras uz Lūsijas mājas pusi. Viņa apsēdās pie baseina.

Un kas tālāk?

Es biju uz trena�iera, viņa saka, un Keitas domas rit tikai ap viņu pa�u. Tā, manuprāt, manu uzmanību novērsa kāds no rīta �oviem. Nē, es runāju pa telefonu. Es atceros, kā paskatījos ārā, un viņa bija aizgājusi, acīmredzot iegāja atpakaļ mājā. Es gribēju teikt, ka viņa ilgi neuzturējās ārā.

Cik ilgi jūs bijāt uz trena�iera, un vai jums nebūtu iebildumu parādīt savu vingro�anas telpu, lai es varētu precīzi redzēt, kur jūs atrādāties, kad redzējāt viņu?

Protams, ejam aug�ā, dārgumiņ. Keita pieceļas no sava lielā, baltā krēsla. Kā ar kaut ko iedzeramu? Manuprāt, es tagad varētu iedzert nedaudz mimozas*, ar visiem �iem stāstiem par vajātājiem un lielām, trok�ņainām kino kravas ma�īnām, kas te ievelsies, un helikopteriem un visu pārējo. Ar �o trena�ieri es parasti darbojos trīsdesmit minūtes.

Lūsija paceļ no kafijas galdiņa savu mobilo telefonu. Es dzer�u to pa�u, ko jūs, viņa saka.

Pulkstenis ir pusdivpadsmit, kad Skarpeta sastop Marīno pie īrētās ma�īnas viņas kādreizējās ēkas stāvvietā. Tum�ie mākoņi viņai atgādina niknas dūres, kas vicinās pa debesīm, un saule ienirst un iznirst aiz tiem, un pēk�ņa vēja pūsma tvarsta viņu drēbes un matus.

Vai Fīldings brauc kopā ar mums? Marīno jautā, atslēgdams SUV. Pieļauju, tu gribi, lai es stūrēju. Kaut kāds kuces dēls turējis viņu un nosmacējis. Nolādētais maita. Tā nogalināt bērnu. Viņam bija jābūt

* Mimoza kokteilis no �ampanie�a vai dzirksto�ā vīna un apelsīnu sulas.

visai lielam, tu tā nedomā? Lai noturētu meiteni nospiestu uz leju un viņa nevarētu pakustēties?

Fīldings nebrauks. Tu vari stūrēt. Kad nevari paelpot, tu kriti panikā un elli�ķīgi cīnies. Viņas uzbrucējam nebija jābūt milzīgam, bet viņam bija jābūt pietiekami lielam un stipram, lai noturētu meiteni nospiestu, lai piespiestu viņu. Vairāk nekā iespējams, ka viņai bija mehāniska asfiksija, nevis nosmacē�ana.

Un to vajadzētu ar viņu pa�u izdarīt, kad noķers. Lai pāris milzīga auguma cietuma uzraugu piespie� viņu un pasē� uz viņa krūtīm tā, ka viņ� nevar paelpot. Redzēsim, kā viņam tas patiks. Viņi iekāpj ma�īnā, un Marīno iedarbina dzinēju. Es piesakos par brīvprātīgo. Ļaujiet man to paveikt! Jēzus, nodarīt ko tādu bērnam.

Pietaupīsim �o "Nogalināt viņus visus, lai Dievs tos iz�ķiro" daļu vēlākam laikam, viņa saka. Mums ir daudz darāmā. Ko tu zini par māmulīti?

Tā kā Fīldings nebrauc, es pieņemu, ka tu viņai piezvanīji.

Es viņai teicu, ka vēlos aprunāties, un tāda aptuveni bija visa mūsu saruna. Viņa pa telefonu izklausījās nedaudz dīvaina. Viņa domā, ka D�ilija nomira no gripas.

Vai tu viņai pateiksi?

Es nezinu, ko viņai pateik�u.

Nu, viens ir skaidrs. Federāļi būs sajūsmā, kad uzzinās, ka tu atkal dodies mājas vizītēs, dok. Nekas viņus nesajūsmina vairāk par savu āķu ieme�anu nāves lietās, kas nav viņu darī�ana, un tad parādies tu un dodies savās nolāpītajās mājas vizītēs. Viņ� smaida, lēnām braukdams cauri pārpildītajai stāvvietai.

Skarpetu neuztrauc federāļu domas. Viņa skatās ārā uz savu kādreizējo ēku, sauktu par Biotehs II, uz tās tīro, pelēko formu; tā ir apdarināta ar tum�i sarkaniem ķieģeļiem un nosegta morga ni�ām, kas viņai atgādina baltu iglu. Tagad, kad viņa ir atgriezusies, tad tikpat labi būtu te varējusi uzturēties visu laiku. Viņai ne�ķiet savādi, ka dodas uz nāves gadījuma vietu, kas, visticamāk, ir nozieguma vieta, Ri�mondā, Vird�īnijā, un viņu neuztrauc, ko par �īm mājas vizītēm domā FIB vai doktors Markuss, vai vēl kāds cits.

Man ir tāda sajūta, ka arī tavs �oms doktors Markuss būs sajūsmā, Marīno sarkastiski piebilst, it kā sekotu viņas domām. Vai tu viņam pateici, ka D�ilija ir noslepkavota?

Nē, viņa atbild.

Skarpeta nebija pūlējusies uzmeklēt doktoru Markusu un aprunāties ar viņu pēc tam, kad bija tikusi galā ar D�iliju Polsoni, visu novākusi, pārģērbusies atkal kostīmā un apskatījusies da�us detalizētus slaidus. Fīldings pats varēs izstāstīt doktoram Markusam faktus un nodot, ka viņa ar prieku vēlāk par visu informēs un ka nepiecie�amības gadījumā ir sazvanāma pa mobilo telefonu, bet doktors Markuss nezvanīs. Viņ� vēlas pēc iespējas mazāk būt saistīts ar D�ilijas Polsones lietu, un tagad Skarpeta saprot, ka viņ� jau labu brīdi pirms sazinā�anās ar Skarpetu

Floridā bija izlēmis, ka nebūtu nekāda labuma no �īs �etrpadsmit gadus vecās meitenes nāves. D�ilijas bojāeja draud ar vienām vienīgām nepatik�anām, ja nekas netiks darīts to novēr�anai, un kas gan var būt vēl labāka izvairī�anās no nepatik�anām, ja ne viņa ka�ķīgās priek�gājējas zibensnovedējas Skarpetas izsauk�ana? Doktoram Markusam dro�i vien jau no pa�a sākuma bija aizdomas, ka D�ilija Polsone bija noslepkavota, ta�u kaut kādu iemeslu dēļ viņ� nolēma nesmērēt rokas

ar �o lietu.

Kas ir detektīvs? Skarpeta jautā Marīno, kamēr viņi gaida satiksmes mazinā�anos uz 1-95 autostrādes, lai pārbrauktu uz 4. ielu. Kāds, ko mēs pazīstam?

Ne-e. Viņa nebija �eit, kad bijām mēs. Viņ� ierauga spraugu starp ma�īnām un iespie� pedāli grīdā, iedrāzdamies labajā joslā. Tagad, kad Marīno ir atpakaļ Ri�mondā, viņ� brauc tāpat, kā kādreiz mēdza �eit braukt tas ir tāpat, kā viņ� brauca, kad sāka strādāt par policistu Ņujorkā.

Kaut ko par viņu zini?

Pietiekami.

Liekas, tu taisies nēsāt to cepuri visu dienu, viņa saka.

Kāpēc ne? Tev ir labāka cepure, ko man nēsāt? Turklāt Lūsijai patiks, ka es nēsāju viņas cepuri. Vai tu zināji, ka policijas galvenā pārvalde ir pārcelta citur? Tā vairs nav Devītajā ielā, tā tagad atrodas lejā pie D�efersona hoteļa vecajā Lauksaimniecības ministrijas ēkā. Bet citādi policijas departaments nav mainījies, izņemot krāsojumu uz trafaretajām ma�īnām, un viņiem ari ir atļauts nēsāt beisbola cepures kā NYPD*.

Liekas, beisbola cepures te ir uz palik�anu.

Hm. Tad nu negaudies vairs par manējo.

Kas tev pateica, ka ir iesaistījies FIB?

Detektīvs. Viņa vārds ir Braunings, �ķiet normāls vecis, bet ar slepkavībām viņ� strādā neilgi, un lietas, pie kurām viņ� ir strādājis, ir no pilsētvides atjauno�anas pasugas. Viens sūdabrālis no�auj citu sūdabrāli. Marīno at�ķir piezīmju bloku un, braucot cauri pilsētai Brodstritas virzienā, ieskatās tajā. Ceturtdien, ceturtajā decembri, viņ� saņem izsaukumu uz nāves gadījuma vietu un dodas uz adresi Fenā, kur tagad braucam mēs. Tā ir netālu no tās vietas, kur kādreiz bija Stjuarta Loka slimnīca, pirms to pārvērta par dārgu kooperatīvo dzīvokļu māju. Vai tu to zināji? Tas notika pēc tavas aizbrauk�anas. Tu gribētu dzīvot kādreizējā slimnīcas palātā? Paldies, nē.

Vai tu zini, kāpēc FIB ir iesaistīts, vai ari man vēl jāgaida līdz �ai sadaļai? viņa jautā.

Ri�mondā tos uzaicināja. Tā ir tikai viena no lietām, kam nav jēgas. Man nav ne jausmas, kāpēc Ri�mondas P. D. uzaicināja federāļus bāzt savus degunus un kādēļ federāļi to vēlas darīt.

Ko Braunings domā?

Viņ� nav īpa�i daudz iepazīstināts ar �o lietu. Domā, ka meitenei dro�i vien bija lēkme vai kas tamlīdzīgs.

Viņ� nepareizi domā. Kas ir ar māti?

Ar viņu ir nedaudz citādi. Es vēl līdz tam tik�u.

Un tēvs?

�ķīries, dzīvo �ārlstonā, Dienvidkarolīnā, ārsts. Ironiski, vai ne?

Ārstam būtu sasodīti labi jāzina, kāds ir morgs, un te nu viņa mazā meitiņa divas nolādētas nedēļas guļ morgā līķu maisā, jo viņi nevar izlemt, kur� rīkos bēres un kur meiteni apglabās, un, Dievs vien zina, par ko vēl viņi plūcas.

Es drīzumā nogrieztos pa labi uz Greisu, Skarpeta saka. Un tad brauktu taisni uz priek�u.

Paldies, Magelān. Visus tos gadus es braukāju pa pilsētu. Kā gan es to būtu varējis darīt bez tavas navigācijas?

Es vispār nezinu, kā tu funkcionē bez manis. Pastāsti vairāk par Brauningu. Ko viņ� atrada, nonācis Polsonu mājā?

Meitene gulēja gultā uz muguras, ģērbusies pid�amā. Māte bija histērijā, kā jau tu to vari iedomāties.

Vai viņa bija zem segas?

Sega bija atmesta, faktiski tā atradās uz grīdas, un māte teikusi Brauningam, ka tā sega bijusi, kad viņa atgriezusies mājās no aptiekas.

Bet viņai ir problēmas ar atmiņu, kā jau tu to dro�i vien zini. Es domāju, viņa melo.

Par ko?

Neesmu pārliecināts. Es pamatojos uz to, ko Braunings man stāsta pa telefonu, tas nozīmē, kolīdz es ar māti parunā�u, sāk�u visu no jauna.

Kā ir ar pierādījumiem par ielau�anos mājā? Skarpeta jautā.

Vai ir kaut kas, kas ļautu mums domāt par ielau�anos?

Acīmredzot nebija nekā tāda, kas liktu Brauningam domāt par ielau�anos. Kā jau teicu, viņ� nav īpa�i iesaistīts. Tā nekad nav laba lieta. Ja detektīvs nav iesaistīts, tad nozieguma vietas tehniķi arī dro�i vien nav iesaistīti. Ja tu nedomā, ka kāds ir ielauzies, kur, pie velna, tu sāc meklēt pirkstu nospiedumus, piemēram?

Tikai nesaki, ka viņi pat to neizdarīja.

Kā jau teicu, kad nonāk�u tur, sāk�u visu no sākuma.

Tagad viņi atrodas apvidū, sauktā par Fenas rajonu, kur� bija pievienots pilsētai drīz vien pēc Pilsoņu kara un ar laiku tam deva palamu Vēdeklis, jo tam bija vēdekļa forma. �auras ieliņas aizvijas un izbeidzas bez iemesla, un tām ir tādi sulīgi nosaukumi kā Zemeņu, Ķir�u un Plūmju iela. Vairums māju un rindu māju tika restaurētas līdz savai sākotnējai �armantajai greznībai ar pla�ām verandām, klasiskām kolonnām un smalkiem dzelzs kalumiem. Polsonu māja ir mazāk ekscentriska par vairākumu citu, pieticīga izmēra miteklis ar vienkār�ām līnijām, līdzenu ķieģeļu fasādi, priek�ējo verandu un zilganpelēku jumtu uz neīsta mansarda, kas Skarpetai atgādina table�u pudelītes cepurīti.

Marīno apstājas mājas priek�ā blakus zilam minivenam, un viņi izkāpj. Viņi dodas pa ķieģeļu celiņu, kas ir vecs un vietām apdilis, gluds un slidens. Vēlais rīts ir nomācies un auksts, un Skarpeta nebūtu pārsteigta, ieraugot nedaudz sniega, bet viņa cer, ka nebūs ledaina lietus.

�ī pilsēta nekad nav pielāgojusies nelabvēlīgiem ziemas laika apstākļiem, un, tikai vien pieminot sniegu, ri�mondie�i uzlido visiem pilsētas pārtikas veikaliem un tirgiem. Elektrības līnijas ir virs zemes un neturas ilgi, kad lielos, vecos kokus posto�ie vēji un smagā ledus piedurkne izrauj ar saknēm vai nolau�, tādēļ Skarpeta patiesi cer, ka ledaina lietus nebūs, kamēr viņa ir pilsētā.

Misiņa klauvēklim uz melnajām parādes durvīm ir ananasa forma, un Marīno to trīs reizes paklaudzina. Tā skaļā, asā �vadzoņa izbiedē un �ķiet vienaldzīga pret apmeklējuma iemeslu. Atskan ātru soļu troksnis, un durvis pla�i atveras. Sieviete durvju otrā pusē ir maza un tieva, un viņas seja ir pietūku�i, it kā viņa nepietiekami ēstu, bet stipri dzertu un daudz raudātu. Labākās dienās viņa, iespējams, bija skaista, paskarba izskata blondīne.

Ienāciet, viņa saka, degunu piesegusi. Esmu saaukstējusies, bet neesmu lipīga. Viņas aizmiglotās acis aizkustina Skarpetu. Bet kas gan es esmu, lai to teiktu ārstam? Pieņemu, jūs esat ārste, tā ārste, ar kuru es nupat runāju. Tas ir dro�s pieņēmums, jo Marīno ir vīrietis un ģērbies melnās darba drēbēs un LAPD beisbola cepurē.

Esmu doktore Skarpeta. Keja pasniedz viņai roku. Man ļoti �ēl par D�iliju.

Polsones kundzes acis iemirdzas no asarām. Ienāksiet, vai ne?

Pēdējā laikā neesmu bijusi diez kāda mājsaimniece. Es tikko pagatavoju kafiju.

Laba doma, Marīno saka un stādās priek�ā. Detektīvs Braunings runāja ar mani. Bet es domāju, ja nav iebildumu, sāksim no pa�a sākuma.

Kādu kafiju jūs dzerat?

Marīno pietiek saprāta neteikt savu parasto frāzi: kā savas sievietes, saldas un baltas.

Melnu, Skarpeta saka, un viņi seko Polsones kundzei līdzi pa gaiteni, ap�ūtu ar veciem priedes dēļiem, un garām omulīgai, mazai dzīvojamai istabai ar tum�i zaļām ādas mēbelēm un misiņa kamīna piederumiem. Viesistaba paliek pa labi no viņiem. Kreisajā pusē atrodas kokaini oficiāla viesistaba, kas neizskatās izmantota, un, ejot garām, Skarpetai uzplūst dzestrums.

Atļausiet paņemt jūsu mēteļus? Polsones kundze jautā. Te nu es esmu jautāju par kafiju, kad jūs esat pie ieejas durvīm, un jautāju par mēteļiem, kad nonākam virtuvē. Neņemiet ļaunā. Es pēdējā laikā nejūtos labi.

Abi novelk mēteļus, un viņa tos pakar virtuvē uz koka tapiņām. Skarpeta ievēro ko�i sarkanu, ar rokām adītu �alli uz vienas no tapiņām un nez kāpēc prāto, vai tā nevarētu būt D�ilijas �alle. Virtuve pēdējo gadu desmitu laikā nav remontēta, un tajā ir vecmodīga, melnbalti rūtota grīda un veca, balta mājsaimniecības tehnika. Virtuves logs paveras uz �auru pagalmu ar koka �ogu, un aiz �oga tālākās malas slejas zems, zilganpelēks jumts ar vietām iztrūksto�iem kārniņiem, karnīzē sakritu�ām lapām un saaugu�ām sūnām.

Polsones kundze ielej kafiju, un viņi sē� pie koka galda pie loga, kas paver skatu uz pretējo �ogu un sūnām apaugu�o zilpelēko jumtu. Skarpeta ievēro, cik tīra un kārtīga ir virtuve, ar katlu un pannu pakaramo, kas uz dzelzs āķiem karājas virs miesnieka bluķa un drenā�as dēļa, un tuk�u, tīru izlietni. Uz galda virsmas blakus papīra dvieļu ritulim viņa redz bezrecep�u atklepo�anas sīrupa pudelīti. Skarpeta malko melno kafiju.

Nezinu, ar ko sākt, Polsone saka. Turklāt es patiesībā nemaz nezinu, kas jūs esat. Vienīgi, kad detektīvs Braunings �orīt piezvanīja, viņ� sacīja, ka jūs esat eksperti, iebrauku�i no citurienes, un jautāja, vai es bū�u mājās. Tad piezvanījāt jūs. Viņa paskatās uz Skarpetu.

Tātad Braunings zvanīja jums, Marīno saka.

Viņ� ir bijis gana jauks. Viņa skatās uz Marīno, un, �ķiet, viņ� to ir ieinteresējis. Es nezinu, kādēļ visi �ie ļaudis� Nu, liekas, es daudz ko nezinu. Viņas acis atkal pieplūst asarām. Man būtu jābūt pateicīgai. Nespēju iedomāties, ja, notiekot �ai nelaimei, visiem būtu vienalga.

Ļaudīm tas noteikti nav vienalga, Skarpeta saka. Tie�i tādēļ mēs esam �eit.

Kur jūs dzīvojat? Sievietes skatiens fiksējas uz Marīno, un, uzmanīgi skatīdamās, viņa paceļ savu krūzi un iedzer malku kafijas.

Bāzējamies Dienvidfloridā, nedaudz uz ziemeļiem no Maiami, Marīno atbild.

Ā. Domāju, jūs varbūt esat no Losand�elosas. Viņa paceļ acis uz Marīno cepuri.

Mums ir sakari ar Losand�elosu, viņ� atbild.

Tas ir pārsteidzo�i, sieviete saka, bet neizskatās pārsteigta, un Skarpeta sāk manīt vēl kaut ko pavīdam Polsonē kādu citu būtni, kas saritinājusies snau� viņā. Mans telefons tikpat kā nepārstāj zvanīt, daudz reportieru vesels lērums to ļau�u. Viņa pagrie�as otrādi savā krēslā, norādīdama uz mājas priek�u. Lielā televīzijas ma�īna ar to garo antenu vai, vienalga, kas tas ir. Tas nudien ir nepiedienīgi. Protams, tā FIB aģente citudien bija �eit un sacīja, ka tas viss ir tādēļ, ka neviens nezina, kas noticis ar D�iliju. Viņa teica, ka nav tik slikti, kā varētu būt, nezin ko tas nozīmēja. Viņa teica, ka redzējusi daudz sliktākus gadījumus, bet es nezinu, kas varētu būt vēl sliktāk.

Varbūt viņa runāja par publicitāti, Skarpeta laipni saka.

Kas var būt sliktāks par to, kas notika ar manu D�iliju? Polsone jautā, slaucīdama acis.

Kas, pēc jūsu domām, notika ar viņu? Marīno vaicā, īk�ķi braucīdams gar kafijas krūzes maliņu.

Es zinu, kas ar viņu notika. Viņa nomira no gripas, Polsone atbild. Dievs paņēma viņu sev līdzi uz mājām. Es nezinu, kāpēc. Kaut man kāds varētu to pateikt.

Citi cilvēki, liekas, nav pārliecināti, ka viņa mirusi no gripas, Marīno iebilst.

Tādā pasaulē mēs dzīvojam. Visi vēlas drāmu. Mana mazā meitiņa bija nolikusies ar gripu. Daudzi cilvēki �ogad ir nomiru�i no gripas.

Viņa paskatās uz Skarpetu.

Polsones kundze, Skarpeta saka, jūsu meita nenomira no gripas. Esmu pārliecināta, ka jums to jau teica. Jūs ta�u runājāt ar doktoru Fīldingu, vai ne?

0, jā. Mēs runājām pa telefonu uzreiz pēc tam, kad tas notika. Bet es nezinu, kā var pateikt, ja kāds ir miris no gripas. Kā to iespējams pateikt pēc fakta, kad cilvēks vairs neklepo un viņam nav drud�a, un viņ� nevar paust sūdzības par pa�sajūtu? Viņa sāk raudāt. Kad es izgāju nopirkt klepus sīrupu, D�ilijai bija aptuveni trīsdesmit astoņu grādu temperatūra un viņa gandrīz vai smaka no klepus. Tas arī viss, ko es izdarīju aizbraucu līdz CVS aptiekai Kerīstrītā, lai paķertu vēl klepus sīrupu. Skarpeta vēlreiz pamet skatienu uz pudelīti uz galda. Viņa domā par slaidiem, ko skatījās Fīldinga kabinetā īsi pirms izbrauk�anas uz Polsones māju. Mikroskopā bija redzama fibrinu un limfocītu paliekas un makrofagi plau�u audu daļās, un alveolas bija atvērtas. D�ilijai bija perēkļveida bronhopneimonija parasta gripas komplikācija, īpa�i raksturīga gados vecākiem cilvēkiem un bērniem, ārstējama un ne tik nopietna, lai bojātu plau�u funkcijas.

Polsones kundze, mēs varam noteikt, vai jūsu meita nomira no gripas, Skarpeta saka. Mēs to varētu noteikt pēc viņas plau�ām.

Viņa nevēlas ieslīgt sīkumos par to, cik vienveidīgas vai sacietēju�as, kunkuļainas un iekaisu�as būtu D�ilijas plau�as, ja viņa nomirtu no akūtas bronhopneimonijas. Vai jūsu meita dzēra antibiotikas?

0, jā. Pirmajā nedēļā viņa dzēra. Polsone pasniedzas pēc savas kafijas. Es no tiesas domāju, ka viņai kļūst labāk. Man kaut kā likās, ka viņai bija palikusi tikai saaukstē�anās, ziniet. Marīno pagrū� atpakaļ savu krēslu. Neiebilstat, ja atstā�u jūs abas aprunāties? viņ� jautā. Gribu palūkoties apkārt, ja jums nekas nav pretī.

Es nezinu, uz ko te var lūkoties. Bet ejiet! Jūs neesat pirmais, kas te ienāk un vēlas palūkoties apkārt. Viņas guļamistaba atrodas mājas galā.

Es atradī�u. Viņ� iziet ārā, zābakus smagi sperdams uz vecās koka grīdas.

D�ilijai bija kļuvis labāk, Skarpeta saka. Par to liecina viņas plau�u izmeklē�ana.

Nu, viņa aizvien vēl bija vārga un nespēcīga.

Viņa nenomira no gripas, Polsones kundze, Skarpeta viņai stingri saka. Svarīgi, lai jūs to saprastu. Ja viņa būtu nomirusi no gripas, man nevajadzētu �eit atrasties. Es cen�os palīdzēt, un man ir nepiecie�ams, lai jūs atbildētu uz da�iem jautājumiem.

J ū s neizklausāties pēc vietējās.

Es nāku no Maiami.

Ā. Un tur jūs joprojām dzīvojat nudien tuvu. Es vienmēr esmu gribējusi aizbraukt uz Maiami. īpa�i, kad laiks ir tāds kā tagad drūms un tā tālāk. Polsone pieceļas ieliet vēl kafiju un pārvietojas ar grūtībām ejot līdz kafijas aparātam blakus klepus sīrupa pudelītei, viņas kājas ir stīvas. Skarpeta iztēlojas Polsoni nospie�am meitu ar seju uz leju, to nevar izslēgt kā iespējamību, ta�u Skarpetai tas �ķiet maz ticams.

Māte nesver daudz vairāk par savu meitu, bet tas, kur� nospieda D�iliju, bija pietiekami smags un spēcīgs, lai neļautu viņai stipri cīnīties, neradot vairāk ievainojumu, nekā viņai bija. Bet Skarpeta neizslēdz, ka Polsone nogalinājusi D�iliju. Viņa to nevar izslēgt, lai kā arī gribētu.

Kaut es būtu varējusi aizvest D�iliju uz Maiami vai Losand�elosu, vai kādu citu īpa�u vietu, Polsone runā. Bet es baidos lidot, un ma�īnā man kļūst slikti, tādēļ es nekad nekur īpa�i neesmu bijusi. Un tagad es domāju, kaut būtu mēģinājusi saņemties.

Viņa pabīda kafijas kannu, un tā trīc viņas mazajā, tievajā rokā.

Skarpeta turpina skatīties uz Polsones rokām, uz plaukstas locītavām un pārējām neapsegtajām vietām uz ādas, lūkojot, vai nav kādi veci skrāpējumi vai nobrāzumi, vai citi ievainojumi. Ta�u ir pagāju�as jau divas nedēļas. Viņa ieskribelē pierakstu blokā, ka jānoskaidro, vai Polsonei nevarēja būt kādi ievainojumi, kad policija ieradās nozieguma vietā un to nopratināja.

Kaut es būtu to izdarījusi, jo D�ilijai būtu paticis Maiami, visas tās palmas un rozā flamingi, Polsone turpina.

Viņa piepilda krūzes uz galda, un kafija iz�ļakstās no stikla kannas, kura tiek nolikta atpakaļ uz stipri pilo�ā kafijas vārāmā aparāta. �ovasar viņa taisījās doties ceļojumā ar savu tēvu. Viņa garlaikoti apsē�as uz ozolkoka krēsla ar taisnu atzveltni. Varbūt vienkār�i paliktu ar viņu �ārlstonā, ja neko vairāk. Viņa arī �ārlstonā nekad nav bijusi. Polsone atbalsta elkoņus uz galda. D�ilija nekad nav bijusi pludmalē, nekad nav redzējusi okeānu, izņemot bildēs un laiku pa laikam televīzijā, lai gan es viņai neļāvu daudz skatīties televīziju. Vai jūs varat man to pārmest?

Viņas tēvs dzīvo �ārlstonā? Skarpeta jautā, lai gan zina atbildi.

Pagāju�ajā vasarā pārcēlās atpakaļ uz turieni. Viņ� tur ir ārsts, dzīvo lielā mājā pa�ā ūdensmalā. Ziniet, viņ� dzīvo uz tūristu takas. Ļaudis maksā brangu naudu, lai ieietu un paskatītos viņa dārzu. Protams, viņ� neko nedara savā dārzā, viņam nerūp tādas lietas. Viņ� noalgo cilvēkus, kas palīdz tikt galā ar tamlīdzīgiem darbiem. Viņ� noalgo cilvēkus, kas palīdzētu viņam tikt galā ar tādām lietām, ar ko pats nevēlas krāmēties, piemēram, ar bērēm. Viņam ir juristi, kas, ļaujiet jums pateikt, to visu samaitā. Tikai lai ieriebtu man, ziniet. Jo es gribu D�iliju apglabāt �eit Ri�mondā, un tie�i tādēļ viņ� vēlas meitu �ārlstonā.

Kāds ārsts viņ� ir?

No visa kā pa druskai ģimenes ārsts. Un viņ� ir arī aviācijas ārsts. Jūs zināt, �ārlstonā atrodas tā lielā gaisa spēku bāze, un Frenkam katru dienu pie durvīm stāv rinda, tā viņ� man teica. Ak, viņ� daudz plātās ar to. Visi piloti ierodas, lai saņemtu lidotāju medicīniskās apskates par septiņdesmit dolāriem katrs. Tādēļ viņam, Frenkam, klājas labi, viņa runā, tik tikko ievelkot elpu starp teikumiem un viegli �ūpodamās krēslā.

Polsones kundze, izstāstiet man par ceturtdienu, ceturto decembri. Sāciet ar piecel�anos torit. Skarpeta saprot, pie kā tas novedīs, ja viņa neko neiesāks. Polsone konvulsīvi runās veselu mū�ību, apiedama jautājumus un detaļas, kas no tiesas ir svarīgas, un kā apsēsta sūkstīsies par savu �ķirto vīru. Cikos jūs torit piecēlāties?

Es vienmēr ceļos se�os. Tātad es piecēlos se�os, nevajadzēja pat modinātājpulksteni, jo man ir iek�ējais modinātājs. Viņa pieskaras savai galvai. Ziniet, es piedzimu tie�i se�os no rīta un tādēļ mostos se�os no rīta, esmu par to pārliecināta�

Un kas tālāk? Skarpeta necie� iejauk�anos, bet, ja viņa to nedarīs, �ī sieviete runās visu atliku�o dienu sare�ģītos ekskursos. Vai jūs piecēlāties no gultas?

Kāpēc vaicājat? Protams, es izkāpu no gultas. Es tā vienmēr daru.

Eju uz virtuvi, uzvāru kafiju. Pēc tam es atgrie�os savā guļamistabā un kādu bridi palasu Bībeli. Ja D�ilijai ir skola, līdz septiņiem piecpadsmit es viņu izvadu ārā pa durvīm ar iesaiņotu len�u un visu pārējo, un kāds no meitas draugiem viņu aizved. Ar to man ir paveicies. Viņai ir draudzene, kuras māte neiebilst pret brauk�anu katru ritu.

Ceturtdien, ceturtajā decembrī, pirms divām nedēļām, Skarpeta vada Polsoni atpakaļ tur, kur viņai vajag. Jūs piecēlāties se�os, pagatavojāt kafiju un atgriezāties savā istabā, lai palasītu Bībeli? Kas pēc tam? viņa jautā, Polsonei apstiprino�i mājot ar galvu.

J ū s sēdējāt savā gultā un lasījāt Bībeli? Cik ilgi?

Krietnu pusstundu.

Vai jūs apraudzījāt D�iliju?

Es vispirms lūdzos par viņu, vienkār�i Jāvu viņai gulēt, kamēr lūdzos par viņu. Aptuveni bez ceturk�ņa septiņos es iegāju pie viņas, un viņa gulēja gultā, satinusies segā. Viņa gulēja uz nebēdu. Polsone sāk raudāt. Es teicu: "D�ilija? Mana mazulīte D�ilija? Mosties, un uzvārīsim tev karstu kvie�u putru." Un viņa atvēra savas skaistās, zilās acis un teica: "Mammu, es pagāju�ajā naktī klepoju tik stipri, ka krūtis sāp." Tad es aptvēru, ka mums ir beidzies klepus sīrups. Viņa pēk�ņi apraujas, lūkodamās ar platām, asarainām acīm. Jocīgi, ka suns visu laiku rēja un rēja. Nezinu, kāpēc līdz pat �im brīdim es par to neiedomājos.

Kāds suns? Vai jums ir suns? Skarpeta neuzkrīto�i pieraksta bloknotā. Viņa zina, kā jāskatās un jāklausās, un veikli jāuzskricelē pāris vārdu, ko tikai nedaudzi var izlasīt.

Tā ir otra lieta, kundze saka, un, sākot raudāt stiprāk, viņas balss strauji kāpj un lūpas trīc. Saldumiņ� aizbēga! Mīļais Dievs debesīs! Viņa raud stiprāk un spēcīgāk �ūpojas savā krēslā. Mazais Saldumiņ� bija pagalmā, kad es sarunājos ar D�iliju, un pēc tam vēlāk tas pazuda. Policija vai ātrā palīdzība neaizvēra vārtus. It kā jau tā nebūtu gana slikti. It kā jau tā viss nebūtu pietiekami slikti. Skarpeta lēnām aiztaisa ādas bloknotu un noliek to un pildspalvu uz galda. Viņa skatās uz Polsoni.

Kas Saldumiņ� ir par suni?

Viņ� bija Frenka suns, un Frenkam viņ� nerūpēja. Frenks aizgāja, ziniet, pirms nepilniem se�iem mēne�iem manā dzim�anas dienā. Vai tas nav nejauki pret citu cilvēku? Un viņ� teica: "Paturi Saldumiņu, ja negribi, lai viņ� nonāk uz ielas."

Kāds suns ir Saldumiņ�?

Viņ� nekad nerūpējās par to suni, un ziniet, kāpēc? Jo viņ� nekad ne par vienu nerūpējās, tikai par sevi pa�u. Tāpēc. Tagad D�ilija mīl to suni, vai dieniņ, kā mīl. Ja viņa zinātu� Asaras tek pa Polsones vaigiem, un viņas mēle, izbā�oties no mutes un nolaizot lūpas, ir maza un sārta. Ja D�ilija uzzinātu, tas salauztu viņas mazo sirsniņu.

Polsones kundze, kāds suns ir Saldumiņ�, un vai jūs ziņojāt par viņa pazu�anu?

Ziņoju? Viņa pamirk�ķina acis, uz bridi koncentrēdama skatienu, un gandrīz iesmejas, izmezdama: Kam? Policijai, kas viņu izlaida? Nu, es nezinu, vai to varētu nosaukt par ziņo�anu, bet es pateicu vienam no policistiem, nevaru pateikt, kuram, katrā gadījumā vienam no viņiem.

Es teicu: "Mans suns ir pazudis!"

Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Saldumiņu? Un, Polsones kundze, es zinu, cik satriekta jūs esat, es patie�ām saprotu. Bet vai jūs, lūdzu, nevarētu mēģināt atbildēt uz maniem jautājumiem?

Kāda jums daļa gar manu suni? Liekas, jums nav nekādu darī�anu ar pazudu�u suni, ja vien tas nav miris, un pat tad es nedomāju, ka tādi ārsti kā jūs kaut ko iesāktu ar beigtu suni.

Uz mani viss attiecas. Es gribu dzirdēt visu, ko jūs man varat pateikt.

Tie�i tad Marīno parādās virtuves durvīs. Skarpeta nav dzirdējusi viņa smagos soļus. Viņa ir pārsteigta, kā viņ� spēj nest savu pamatīgo masu uz tajos lielajos zābakos ieautajām kājām, viņai neko nedzirdot.

Marīno, Skarpeta saka, skatīdamās tie�i uz viņu. Vai tu kaut ko zini par viņu suni? Viņu suns ir pazudis. Saldumiņ�. Viņ� ir� Kāds viņ� ir? Skarpeta pēc palīdzības paskatās uz Polsoni.

Basets, vēl kucēns, viņa no�ņukst.

Dok, man jūs vajag uz minūtīti, Marīno saka.

Lūsija paveras apkārt uz dārgo trena�ieri un uz logiem tre�ā stāva vingro�anas telpā. Viņas kaimiņienei Keitai ir viss nepiecie�amais, lai saglabātu sevi formā, pa�ai tikmēr izbaudot iespaidīgo skatu uz piekrastes ūdensceļiem, krasta apsardzes staciju un bāku, un okeānu aiz tās, un skatu uz lielu daļu no Lūsijas privātīpa�uma.

Logs vingro�anas zāles dienvidu pusē paveras uz Lūsijas mājas aizmuguri, un tas ir vairāk nekā nedaudz biedējo�i aptvert, ka Keita var redzēt gandrīz visu, kas notiek Lūsijas virtuvē, ēdamzonā un dzīvojamā istabā, un ari iek�pagalmā, baseinā un pie dambja. Lūsija paskatās lejā uz �auro taciņu, kas stiepjas gar zemo mūri starp abām mājām, un �ī ir tā ciedru skaidu noklātā eja, pa kuru, pēc Lūsijas domām, tas nezvērs gāja, lai iekļūtu pa durvīm pie baseina pa durvīm, ko Henrija atstāja neaizslēgtas. Vai nu tā, vai arī viņ� atbrauca ar laivu. Viņa netic, ka viņ� atpeldējis, bet tas ir jāņem vērā. Trepes uz dambja ir salocītas un aizslēgtas, bet, ja kāds ir apņēmies piebraukt pie dambja un ierāpties viņas īpa�umā, tas noteikti to varētu izdarīt. Aizslēgtas kāpnes atturētu normālu cilvēku, bet ne vajātājus, kramplau�us, izvarotājus vai slepkavas. Cīņai ar �iem cilvēkiem ir iero�i.

Uz galdiņa blakus trena�ierim atrodas bezvadu telefons, kas tiek iesprausts tureklī uz sienas. Blakus tureklim ir standarta sienas kontaktligzda, un Lūsija atvelk mugursomas rāvējslēdzēju un izņem raidītāju, kas ir nomaskēts par kontaktdak�as adapteri. Viņa iesprau� to sienas kontaktligzdā. Mazais, nekaitīgais spiegu aprīkojuma priek�mets ir pelēkbalts, tādā pa�ā maigā krāsā kā kontaktligzda, un nekas tāds, ko Keita varētu ievērot vai raizēties, ja ieraudzītu. Ja viņa nolemj kaut ko tajā ie�tepselēt, tad bez problēmām. Pievienots strāvai, tas funkcionētu. Viņa kādu mirkli stāv nekustīgi, tad klausīdamās iziet ārā no vingro�anas zāles. Keitai vēl būtu jābūt virtuvē vai kaut kur pirmajā stāvā. Dienvidu spārnā atrodas galvenā guļamistaba milzīga telpa ar lielu gultu un baldahīnu un masīvu platekrāna televizoru uz sienas pretī gultai. Sienas, kas paveras uz ūdeni, ir no stikla. No �īs vietas Keitai ir perfekts skats uz Lūsijas mājas aizmuguri un ari uz Lūsijas aug�stāva logiem. Nav labi, viņa nodomā, raudzīdamās apkārt un pamanīdama tuk�u �ampanie�a pudeli uz grīdas blakus galdiņam, uz kura atrodas netīrs �ampanie�a pokāls, telefons un mīlestības romāns. Viņas bagātā, ziņkārīgā kaimiņiene var redzēt daudz par daudz no tā, kas varētu notikt Lūsijas mājā, pieņemot, ka �alūzijas ir atvērtas, bet parasti tās nav atvērtas. Paldies Dievam, parasti tās nav atvērtas.

Lūsija domā par to rītu, kad Henrija tika gandrīz nogalināta, un mēģina atcerēties, vai �alūzijas bija atvērtas vai aizvērtas, un viņa pamana telefona turekli apak�ā blakus galdiņam un prāto, vai pietiks laika noskrūvēt tam plāksni un nomainīt to. Viņa paklausās liftu un soļus uz kāpnēm, bet nedzird ne skaņas. Viņa nometas uz grīdas, izvilkdama no mugursomas mazu skrūvgriezīti. Skrūves plāksnītes nav cie�as, turklāt tās ir tikai divas, un Lūsija pāris sekundēs tās izskrūvē, klausīdamās, vai nenāk Keita. Viņa nomaina parastu bē�krāsas sienas plāksnīti pret tādu, kas izskatās tie�i tāpat, bet patiesībā ir miniatūrs raidītājs, kas viņai ļaus noklausīties visas telefonsarunas, kas norisināsies pa �o telefona līniju. Vēl da�as sekundes, un viņa iesprau� telefona vadu atpakaļ rozetē, pieceļas kājās un iziet no guļamistabas tie�i tai brīdī, kad atveras lifta durvis un parādās Keita, turēdama rokās divus kristāla �ampanie�a pokālus, gandrīz līdz pa�ai aug�ai piepildītus ar blāvi oran�u �ķidrumu.

�ī tik ir māja, Lūsija jūsmo.

J ū s u māja dro�i vien ir satrieco�a, Keita saka, pasniegdama Lūsijai glāzi.

Tev tas būtu jāzina, Lūsija nodomā. Tu to pietiekami izspiego.

J u m s kādreiz būs tā man jāparāda, Keita saka.

Katrā laikā. Bet es daudz ceļoju. Kodīga �ampanie�a smar�a uzbrūk Lūsijas sajūtām. Viņa vairs nedzer. Viņa apguvusi smagu dzīves mācību par dzer�anu un vairs alkoholam nepieskaras. Keitas acis ir spo�ākas, un viņa ir atraisītāka, nekā bija pirms nepilnām piecpadsmit minūtēm. Viņa ir atstājusi skaidrā prāta staciju un ir pa pusei piedzērusies. Kamēr viņa bija apak�stāvā, viņa izmeta pāris glā�u sava brūvējuma, un Lūsijai bija aizdomas, ka viņas glāzē varbūt ari ir �ampanietis, bet Keitas glāzē dro�i vien ir degvīns. Eliksīrs Keitas pokālā ir at�ķaidītāks, un viņa ir visai iesilusi un sacienājusies.

Es paskatījos ārā pa jūsu vingro�anas zāles logiem, Lūsija saka, turēdama glāzi, kamēr Keita iemalko. Jūs būtu varējusi redzēt jebkuru, kas ienāktu manā īpa�umā.

"Varētu" ir operatīvs vārds, hm. Operatīvs vārds. Viņa stiepj vārdus tā, kā to parasti dara iereibu�i ļaudis, kas laimīgi ceļo uz piedzer�anos. Man nav paraduma būt uzmācīgi ziņkārīgai. Esmu pārāk aizņemta tādām lietām, nespēju pat savai dzīvei izsekot.

Neiebilstat, ja izmanto�u jūsu tualeti? Lūsija jautā.

Laipni lūdzu. Lūk, tur. Viņa norāda uz ziemeļu spārnu, nedaudz �ūpodamās uz savām plati novietotajām kājām. Lūsija ieiet vannasistabā, kurā iekļauta arī tvaika du�a, milzīga vanna, podi viņai un viņam un bidē, un skats pa logu. Viņa izlej pusi no dzēriena podā un nolai� ūdeni. Viņa pagaida pāris sekun�u un iziet ārā kāpņu laukumā trepju aug�pusē, kur stāv Keita, malkojot un viegli līgojoties.

Kāds ir jūsu mīļākais �ampanietis? Lūsija jautā, domādama par tuk�o pudeli pie gultas. Vai tad ir vairāk par vienu �ampanieti, hm? Viņa smejas.

J ā , ir vairākas �ķirnes, atkarībā no tā, cik daudz jūs vēlaties iztērēt.

Nopietni. Vai es jums stāstīju par laiku, kad mēs ar D�efu uzdzīvojām "Ri�ā" Parīzē? Nē, protams, es jums nestāstīju. Es ta�u jūs nepazīstu, nudien, vai ne? Bet es jūtu, ka mēs drīz kļūsim par draudzenēm, viņa sprauslā, piesliedamās Lūsijai un satverdama viņas roku, tad sāk berzēt Lūsijas roku, turēdamās pie tās. Tas bija Montekarlo Hotel deParis, protams. Esat tur bijusi?

Reiz braucu tur ar savu enzo, Lūsija samelo.

Kur� tas ir? Sudrabainais vai melnais?

Enzo ir sarkans. Tā �eit nav. Lūsija stāsta gandrīz patiesību. Enzo �eit nav, jo viņai nepieder enzo.

Tātad jūs esat bijusi Montekarlo. Viesnīcā Hotel de Paris, Keita runā, berzēdama Lūsijas roku. Mēs ar D�efu bijām tur kazino.

Lūsija pamāj, paceldama glāzi, it kā gribēdama iedzert, tomēr to neizdara.

Un es tik klīdu ar diviem eiro gar automātiem, un man paveicās, ak kungs, kā man laimējās. Viņa iztuk�o glāzi un saberzē Lūsijas roku. Jūs esat ļoti spēcīga, ziniet. Tādēļ es teicu D�efam, ka mums būtu jānosvin. Mīļais, tolaik es viņu saucu par mīļo, nevis par pakaļu. Viņa iesmejas un pamet skatienu uz savu tuk�o kristāla glāzi. Tādēļ mēs aizstreipuļojām atpakaļ uz savu luksusnumuru, Vinstona �ēr�ila luksusu, es joprojām atceros. Un uzminiet, ko mēs pasūtījām? Lūsija cen�as izlemt, vai viņai būtu tagad jāatbrīvojas vai jāgaida, līdz Keita izdara kaut ko sliktāku par to, ko viņa jau dara. Viņas vēsie, kaulainie pirksti ieurbjas Lūsijas rokā, un viņa rauj Lūsijas roku pie sava tievā, marinētā ķermeņa. Dom? Lūsija jautā.

A k , mīļā. Ne Dom Perignon. Mais nonl Tas ir burbuļūdens, tikai bagātnieku burbuļūdens, nav jau tā, ka man tas negar�otu. Bet mēs jutāmies pavisam nerātni un pasūtījām Cristal Ros� par pieciem simtiem un se�desmit ar kaut ko eiro. Protams, tās bija Hotel de Paris cenas. Jūs esat to dzērusi?

Neatceros.

Ak, mīļā, jūs būtu atcerējusies, ticiet man. Tiklīdz esat pagar�ojusi Rose, tad nekā cita vairs nav. Pēc tam ir tikai viens �ampanietis. Pēc tam, it kā jau tā nebūtu gana, mēs pārgājām no Kristāla uz dievi�ķo Rougedu Chāteau Margaux, viņa saka, fran�u valodu savā dzēruma stadijā izrunādama ārkārtīgi labi.

Nevēlaties manu atliku�o? Lūsija pastiepj savu glāzi, kamēr Keita berzējas un uzbā�as viņai. Ņemiet, es mainu. Viņa apmaina savu pusizdzerto glāzi pret Keitas tuk�o.

Viņ� atceras to laiku, kad �ī sieviete nonāca lejā aprunāties ar viņa priek�nieku. Tas nozīmē, lai kas ari bija viņai padomā, tas bija gana svarīgs, lai nobrauktu ar kravas liftu, un kas tas bija par �au�alīgu daiktu. Tas bija no dzelzs un rūsains, un durvis aizvērās nevis no sāniem kā normālam liftam, bet no aug�as un apak�as, vidū satikdamās kā aizvērts �oklis. Protams, tur bija kāpnes. Ugunsdro�ības noteikumi nosaka, ka valsts ēkās vienmēr jābūt kāpnēm, bet neviens nekad neizmantoja kāpnes Anatomijas nodaļā, noteikti ne jau Edgars Alans Pougs. Kad viņam bija jāpārvietojas aug�ā un lejā starp morgu un viņa darba vietu zem zemes, aizcērtot dzelzs lifta durvis, lifta iek�pusē paraudams metāla sviras, viņ� jutās, it kā tiktu apēsts dzīvs glu�i kā Jona. Lifta grīda bija no rievotas dzelzs un noklāta ar putekļiem cilvēku pelnu un kaulu putekļiem; un parasti �ajā klaustrofobiskajā, vecajā dzelzs liftā ir novietoti rati, jo kuru gan uztrauc, ko Pougs te atstājis? Nu, viņu gan tas uztrauca? Diem�ēl viņu tas uztrauca. Tā nu tajā konkrētajā dienā, kas Pougam ir prātā, sē�ot dārza krēslā savā Holivudas dzīvoklī un ar kabatlakatiņu pulējot beisbola nūju, viņa izkāpj no dienesta lifta, garu, baltu laboratorijas halātu uzvilkusi pa virsu zaļajam ķirurga tērpam, un viņ� nekad neaizmirsīs, cik klusi viņa pārvietojās pa brūno flī�u grīdu apak�zemes bezlogu valstībā, kur viņ� vadīja savas dienas un vēlāk arī da�as naktis. Viņai kājās bija kurpes ar gumijas zolēm, dro�i vien tādēļ, ka tās neslīdēja un bija ērtas viņas mugurai, kad viņa, graizīdama cilvēkus, garas stundas stāvēja autopsiju zālē. Jocīgi, cik viņas cilvēku graizī�ana ir respektējama, jo viņa ir ārste, bet Pougs nav nekas. Viņ� nav beidzis vidusskolu, lai gan viņa dzīvesgājums deklarē, ka skola ir pabeigta, un �ie meli kopā ar visiem citiem nekad nav tiku�i ap�aubīti.

Mums jābeidz atstāt liftā ratus, viņa saka Pouga priek�niekam Deivam savādam, sakumpu�am vīram ar zilumu traipiem zem tum�ajām acīm, viņa krāsotie, melnie mati bija me�onīgi un stīvi, ar cekuliem. Acīmredzot �o līķu platformu jūs izmantojat krematorijā. Tamdēļ lifts ir pilns ar putekļiem, un tā nav laba etiķete. Dro�i vien nav ari veselīgi.

J ā , kundze, Deivs atbildēja, un viņ�, darbinot uz aug�u ķēdes un trī�us, izcēla kailo, sārto ķermeni no grīdas vannas ar rozā formalīnu. Līķim katrā ausī ir pa lielam, masīvam dzelzs āķim, jo tādā veidā viņi izcēla cilvēkus ārā no vannām, kad Edgars Alans Pougs tur strādāja.

Bet tas nav liftā. Deivs uzsvērti paskatījās uz ratiem. Saskrāpēti un iebuktēti, un sarūsēju�i savienojuma vietās, tie bija novietoti grīdas vidū ar saburzītu, caurspīdīgu polietilēna pārklāju virsū.

Es jums tikai atgādinu, kamēr man tas ir prātā. �o liftu varbūt neizmanto daudz cilvēku �ajā ēkā, bet mums, vienalga, tas jātur tīrs un nekaitīgs, viņa teica.

Tie�i tad Pougs saprata, ka Skarpeta uzskata viņa darbu par kaitīgu. Kā vēl viņ� būtu varējis interpretēt �o komentāru, ja ne tā? Tomēr jocīgi, bet bez �iem ķermeņiem, kas ziedoti zinātnei, medicīnas studentiem nebūtu līķu, ko secēt, un kur bez līķiem būtu pati Keja Skarpeta? Kur gan viņa būtu bez kāda no Edgara Alana Pouga ķermeņiem, lai gan tie�i nav tikusi iepazīstināta ar kādu no viņa līķiem, kad vēl mācījās medicīnas skolā. Tas bija pirms Edgara Alana laika un ne Vird�īnijā. Viņa mācījās medicīnas skolā Baltimorā, nevis Vird�īnijā un ir desmit gadus vecāka par Pougu.

Viņa �ajā gadījumā nerunā ar Edgaru Alanu, lai gan nevar pārmest Skarpetai uzpūtību. Viņa nudien pievērsa uzmanību, sakot: "Sveiki, Edgar Alan", "Labrīt, Edgar Alan", "Kur ir Deivs, Edgar Alan", katrreiz ienākdama Anatomijas nodaļā ar vienu vai otru mērķi. Bet �ajā gadījumā Skarpeta nerunāja ar Edgaru Alanu, ātri paiedama visiem garām pa brūno grīdu, rokas laboratorijas halātā sabāzusi, un varbūt viņa nerunāja ar viņu, jo neredzēja. Viņa arī nemeklēja Edgaru Alanu. Ja viņa meklētu, tad būtu atradusi aizmugurē pie pavarda, kā Pelnru�ķīti uzslaukot pelnus un kaulu kripatas, kurus viņ� tikko bija sa�ķaidījis ar savu mīļāko beisbola nūju.

Bet svarīgi ir tas, ka viņa pēc tā nelūkojās. Nē, viņa to nedarīja. Viņu savukārt bija apslēpusi patum�ā betona ni�a, kur atradās krāsns un no kuras pavērās tie�s skats uz galveno telpu, kur Deivam uz āķiem karājās veca, sārta sieviete un motorizētie trī�i un ķēdes vienmērīgi �ūpojās, un viņa pārvietojās pa gaisu. Miru�ās sievietes rokas un ceļgali bija savilkti uz aug�u, it kā viņa joprojām sēdētu vannā, un aug�ējās, fluorescējo�ās gaismas mirgoja uz tērauda, bet viņas kreisajā ausī �ūpojās identifikācijas birka.

Pougs vēroja viņas pacel�anos un izjuta zināmu lepnumu, līdz Skarpeta sacīja: Jaunajā ēkā mēs tā vairs nedarīsim, Deiv. Mēs viņus liksim uz platformām ledusskapī tāpat kā pārējos līķus. �ī ir necieņa, paliekas no viduslaikiem. Tā nav pareizi.

J ā , cienītā. Ledusskapis būtu labi. Ta�u vannās mēs varētu salikt vairāk, Deivs sacīja, nospieda slēdzi, un ķēde pilnībā apstājās. Sārtā, vecā sieviete sa�ūpojās, it kā būtu braukusi ar pacēlāja vagoniņu, kas pēk�ņi apstājās.

Ja vien izdosies pieblēdīt ar platību. Jūs zināt, kā tas notiek, un viņi man atņem katru kvadrātmetru, ko vien var. Viss ir atkarīgs no vietas, Skarpeta saka, pieskardamās ar pirkstu pie zoda un raudzīdamās apkārt, pārskatot savu valstību.

Edgars Alans Pougs atceras, ka tobrīd domāja: "Nu labi, �ī brūnā grīda ar vannām, krāsns un iebalzamē�anas telpa �obrīd ir tava valstība. Bet, kad tevis te nav, kas ir deviņdesmit deviņos procentos laika, �ī ir mana valstība. Un tie cilvēki, kas tiek ievesti un drenēti, un guldīti vannās, un izkūp liesmās, un aizplūst pa skursteni, tie ir mani cilvēki un draugi.

Es cerēju atrast kādu, kas nav iebalzamēts, Skarpeta teica Deivam, kamēr aug�ā uzvilktā sārtā, vecā sieviete �ūpojās ķēdēs. Varbūt man būtu jāatceļ demonstrācija.

Edgars Alans ir pārāk nasks. Iebalzamēja viņu un ielika vannā, pirms es �orīt paguvu viņam pateikt, ka jums vienu vajag, Deivs sacīja. �obrīd nav neviena svaiga līķa.

Viņa netika pieprasīta? Skarpeta skatās uz sārti �ūpojo�os ķermeni.

Edgar Alan? Deivs uzsauc. �ī nav pieprasīta, vai ne? Edgars Alans sameloja un sacīja, ka �ī sieviete ir pieprasīta, zinot, ka Skarpeta neizmantotu pieprasītu līķi, jo tas nebūtu saskaņā ar to, ko tā persona gribēja, ziedojot savu ķermeni zinātnei. Bet Pougs zināja, ka �ai sārtajai, vecajai sievietei būtu bijis vienalga. Pavisam. Viņa vēlējās tikai atmaksāt Dievam par da�ām pārestībām. Tas arī viss.

Nu nekas, Skarpeta izlēma. Necie�u atcelt demonstrācijas. Derēs tāds pats.

Man patie�ām �ēl, Deivs teica. Es zinu, ka demonstrēt autopsiju ar iebalzamētu līķi nav ideālais variants.

Neraizējies par to! Skarpeta papliķē Deiva roku. Tu nevarēji zināt, ka �odien nebūs neviena nāves gadījuma. Taisni tad, kad mums nav neviena līķa, sagadās, ka nāk policijas akadēmija. Sūti viņu aug�ā!

Lai notiek! Es jums izdarī�u pakalpojumu, Deivs saka, piemiegdams aci. Da�kārt viņ� flirtēja ar Skarpetu. Ar ziedojumiem ir knapi.

T i k a i jāpriecājas, ka parastā sabiedrība neredz, kur galu galā nonāk, citādi vairs nesaņemsim nekādus ziedojumus, viņa atbildēja, dodamās atpakaļ uz liftu. Mums par to vairāk jāpiedomā jaunajā ēkā, Deiv. Drīz.

TcL nu Pougs palīdzēja Deivam noāķēt viņu visnesenāko ziedojumu. Viņi to novietoja uz tiem pa�iem putekļainajiem ratiem, par kuriem Skarpeta bija �ķendējusies pirms da�ām minūtēm. Pougs aizstūma sārto, veco dāmu pa brūnajām flīzēm uz rūsaino dienesta liftu, un kopā viņi uzbrauca aug�ā, tad Edgars Alans izstūma viņu pirmajā stāvā, domādams, ka �ādu braucienu vecā sieviete nekad nebija plānojusi. Nē, viņa noteikti nekad neiztēlojās izmest �o līkumu, vai ne tā? Un viņam tas jāzina. Viņ� pietiekami ar viņu sarunājās, vai tad ne? Pat pirms viņas nāves, vai ne? Polietilēna pārsegs, ko viņ� tai pārlika, �aukstēja, stumjot ratus cauri smagajam, dezodorētajam gaisam, un riteņi klaudzēja pa baltajām flīzēm, ratus vedot atvērto dubultdurvju virzienā uz autopsiju zāli.

Un tas, māte dārgā, tad arī notika ar Arnetas kundzi, Edgars Alans Pougs saka, apsēzdamies dārza krēslā, zilmatainās Arnetas fotogrāfijas izklājis uz dzeltenbaltā auduma starp savām kailajām, spalvain ā m ciskām. O, es zinu, tas izklausās netaisnīgi un baigi, vai ne? Bet patiesībā tā nebija. Es zinu, viņa labāk izvēlētos jaunu policistu sabiedrību nekā būtu kāda nepateicīga medicīnas studenta sagriezta. Tas ir jauks stāsts, vai ne, māt? Ļoti jauks stāsts.

Guļamistaba ir pietiekami liela, lai tajā ietilptu vienvietīga gulta un mazs galdiņ� galvgaļa kreisajā pusē, un tualetes galdiņ� blakus sienas skapim. Mēbeles ir no ozola, nav antīkas, bet ari ne jaunas, un tās ir pietiekami jaukas, un pie plātnēm ap�ūtās sienas ap gultu pielipināti gleznaini plakāti.

D�ilija Polsone gulēja Siena Duomo katedrāles pakājē un modās zem antīkas Septimus Severus pils Romas Palatīna kalnā. Iespējams, viņa ģērbās un ķemmēja savus garos, blondos matus pie liela spoguļa blakus

Florences Piazza Santa Croce ar Dantes skulptūru. Viņa dro�i vien nezināja, kas ir Dante. Viņa, iespējams, nevarēja pat atrast Itāliju kartē.

Marīno stāv blakus logam, kas paveras uz pagalmu. Viņam nav jāpaskaidro, ko redz, jo tas ir acīm redzams. Logs atrodas ne vairāk kā pusotra metra augstumā no zemes un aizslēdzas ar divām aizbīdņa slēdzenēm, kuras nospie�ot logu var viegli pacelt aug�ā.

Tās neaizķeras, Marīno saka. Viņ� ir uzvilcis baltus kokvilnas cimdus un piespie� slēdzenes, demonstrējot, cik viegli var pacelt logu.

Detektīvam Brauningam vajadzēja zināt par to, Skarpeta saka, arī izvilkdama baltus kokvilnas cimdus, kas ir nedaudz novazāti, jo pastāvīgi atrodas viņas rokassomiņas sānu kabatā. Bet nevienā ziņojumā, ko esmu redzējusi, nav minēts, ka loga aizslēgs ir salauzts. Ar spēku?

Ne-e, Marīno atbild, nolaizdams logu lejārVienkār�i vecs un nolietots. Interesanti, vai viņa kādreiz atvēra savu logu? Grūti noticēt, ka kāds nejau�i pamanīja, ka viņa ir mājās no skolas un mamma uz bridi izskrējusi darī�anās, un nolēma: "Hei, es ielauzī�os", "Hei, vai man nav paveicies, ka loga aizslēgs ir salauzts?"

Drīzāk kāds jau zināja, ka logs neslēdzas, Skarpeta saka.

Tā. liekas.

Tādā gadījumā kāds, kas pazīst �o māju vai ari var to novērot un iegūt informāciju.

Hm, Marīno norūc, pieiedams pie tualetes galdiņa un attaisīdams aug�ējo atvilktni. Mums jānoskaidro par kaimiņiem. Vislabākais skats uz viņas guļamistabu ir no tās mājas. Viņ� pamāj uz logu ar nolietoto slēdzeni, norādīdams uz māju aiz �oga ar apsūnoju�o zilpelēko jumtu. Es noskaidro�u, vai kruķi ir painteresēju�ies, kas tur dzīvo. Skan savādi, kad viņ� policistus nosauc par kruķiem, it kā viņ� pats nekad nebūtu bijis policists.

Marīno iesniedzas atvilktnē un izceļ melnu vīrie�u ādas maku. Tas ir apskrāpēts un gluds, kā jau maki, kad tie paraduma pēc tiek glabāti bik�u pakaļējā kabatā. Marīno to attaisa un iek�ā atrod Vird�īnijā izdotu autovadītāja apliecību ar izbeigu�os derīguma termiņu uz Frenklina Ādama Polsona, dzimu�a 1966. gada 14. augustā �ārlstonā, Dienvidkarolīnā, vārda. Makā nav ne kredītkar�u, ne skaidras naudas, ne ari kā cita.

Tētis, Skarpeta saka, veltīdama dziļdomīgu uzmanību fotogrāfijai uz apliecības smaido�am, blondam vīrietim ar spēcīgu �okli un gai�ām, pelēkzilām ziemas krāsas acīm. Viņ� ir izskatīgs, bet Skarpeta nav pārliecināta, ko domā par viņu, ja vien var vērtēt personu pēc tā, kā viņ� izskatās uz vadītāja apliecības. Varbūt viņ� ir bezjūtīgs, Skarpeta nodomā. Viņā ir kaut kas, bet viņa nezina, kas, un jūtas neomulīgi.

Redzi, es domāju, tas ir ērmoti, Marīno saka. �ī aug�ējā atvilktne ir kā svētnīca tēvam. �ie T krekli? Viņ� pietur plānu kaudzīti akurāti salocītu, baltu apak�kreklu. Liels izmērs, vīrie�u, varbūt tēta, un da�i ir notraipīti un ar caurumiem. Un vēstules. Viņ� pasniedz Skarpetai aptuveni duci aplok�ņu, no kurām da�as ir apsveikumu kartītes un visas ar �ārlstonas atpakaļadresi. Un tad te ir �is. Viņa resnie, baltajā kokvilnā ietērptie pirksti izvelk nokaltu�u, garkātainu, sarkanu rozi. Tu mani to pa�u, ko es? viņ� jautā.

Tā neizskatās īpa�i veca.

Tie�i tā. Viņ� uzmanīgi ieliek rozi atpakaļ atvilktnē. Divas nedēļas, trīs nedēļas? Tu audzē rozes, viņ� piebilst, it kā tas padarītu Skarpetu par nokaltu�u ro�u ekspertu.

Es nezinu. Bet tā neizskatās mēne�iem veca. Tā nav pilnībā izkaltusi. Ko tu te gribi darīt, Marīno? Noņemt pirkstu nospiedumus? Tam būtu jābūt jau izdarītam. Ko viņi, pie velna, te darīja?

Taisīja pieņēmumus, viņ� saka. Lūk, ko viņi darīja. Es paņem�u no ma�īnas savu somu, pafotografē�u. Es varu paņemt nospiedumus. Logs, loga rāmis, �ī kumode, it īpa�i aug�ējā atvilktne. Tas aptuveni viss.

Vari paņemt nospiedumus. Tagad nevaram savandīt �o nozieguma vietu. Pārāk daudz cilvēku te jau ir pabiju�i. Viņa aptver, ka tikko nosaukusi �o guļamistabu par nozieguma vietu un �ī ir pirmā reize, kad viņa to tā nosauca.

Tad es, �ķiet, paklejo�u pa pagalmu, viņ� saka. Divas nedēļas tomēr. Maz ticams, ka tur ārā būs kādas mazā Saldumiņa kakas, ja vien ne reizi nav lijis lietus, un mēs zinām, ka ir lijis. kā pagrūti uzzināt, vai patie�ām ir pazudis suns. Braunings neko par to neteica. Skarpeta atgrie�as virtuvē, kur Polsones kundze sē� pie galda. Ne�ķiet, ka viņa būtu pakustējusies, bet blenzdama sē� tajā pa�ā pozā un tajā pa�ā krēslā. Viņa patiesībā netic, ka meita mirusi no gripas. Kā gan viņa varētu tam noticēt?

Vai kāds jums ir izskaidrojis, kādēļ FIB interesējas par D�ilijas nāvi? Skarpeta jautā, apsēzdamās pie mazā galdiņa viņai pretī. Ko policija jums teica?

Es nezinu. Es neskatos tādas lietas pa televīziju, viņa nomurmina, balsij zūdot.

Kādas lietas?

Policijas �ovus. FIB �ovus. Krimināl�ovus. Nekad neesmu skatījusies tādas lietas.

Bet jūs zināt, ka FIB ir iesaistīts, Skarpeta saka, uzmācoties ba�ām par Polsones kundzes garīgo veselību. Vai jūs runājāt ar FIB?

Tā sieviete ienāca pie manis, es jau jums teicu. Viņa sacīja, ka uzdos man tikai rutīnas jautājumus, un viņai bija varen �ēl traucēt mani, jo es biju nomākta. Tā viņa sacīja, es biju nomākta. Viņa sēdēja �eit, tie�i tur, kur mēs, un viņa man jautāja par D�iliju un Frenku, un par ikvienu aizdomīgu cilvēku, ko es būtu varējusi ievērot. Vai D�ilija runāja ar sve�iniekiem? Vai viņa runāja ar savu tēvu? Kādi ir kaimiņi? Viņa jautāja par Frenku, daudz jautāja par viņu.

Kādēļ, jūsuprāt, tā? Kādus jautājumus viņa uzdeva par Frenku? Skarpeta zondē, iztēlodamās blondo vīrieti ar spēcīgo �okli un blāvi zilajām acīm.

Polsones kundze veras sienā plīts kreisajā pusē, it kā uz balti krāsotās sienas atrastos kaut kas tāds, kas piesaistītu viņas interesi, ta�u tur nekā nav. Es nezinu, kādēļ viņa jautāja par Frenku, izņemot to, ka sievietes tā parasti dara. Polsone sastingst, un viņas balss aizlūst. Vai dieniņ, kā viņas vienmēr jautā!

Un kur viņ� ir tagad? Es domāju �obrīd?

�ārlstonā. Liekas, it kā mēs būtu �ķirti jau veselu mū�ību. Viņa sāk knibināt nagu, acis piekalusi sienai, it kā kaut kas būtu piesaistījis viņas uzmanību, bet tur nekā nav, pilnīgi nekā.

Vai viņ� un D�ilija bija tuvi?

Viņa to dievināja. Polsone klusi un dziļi ievelk elpu. Viņas acis ir ieplestas un galva sāk kustēties, pēk�ņi kļuvusi valstīga uz tievā kakla. Viņ� neko nedarīja nepareizi. Dīvāns dzīvojamā istabā zem loga, tas ir parasts rūtains dīvāns, nekas īpa�s, izņemot to, ka tā kādreiz bija Frenka vieta. Tur viņ� skatījās televīziju un lasīja avīzes. Viņa ievelk dziļu, smagu elpu. Pēc tam kad viņ� aizgāja, D�ilija mēdza tur iet un atgulties. Es tik tikko varēju viņu nodabūt no tā. Viņa nopū�as. Viņ� nav labs tēvs. Vai tad tā parasti nenotiek? Mēs mīlam tos, kurus nevaram dabūt. Marīno zābaki atskan no D�ilijas guļamistabas durvīm. �oreiz viņa lielās, smagās pēdas ir skaļākas.

Mēs mīlam tos, kas mums neatbild ar to pa�u, Polsone atkārto.

Kop� atgrie�anās virtuvē Skarpeta nav neko ierakstījusi piezīmju bloknotā. Viņas plauksta atbalstās uz bloknota, lodī�u pildspalva gatavībā, bet nekustīga. Kā sauc FIB aģenti? viņa jautā.

Vai dieniņ! Kārena. Paga. Viņa aizver acis un ar trīco�o pirkstu pieskaras pierei. Es tikai nekā vairs neatceros. Paga. Vēbere. Kārena Vēbere.

No Ri�mondas �tāba?

Marīno ienāk virtuvē, vienā rokā satvēris melnu plastmasas mak�ķernieku piederumu kasti, otrā rokā turēdams savu beisbola cepuri.

Beidzot viņ� ir noņēmis cepuri, iespējams, aiz cieņas pret Polsoni noslepkavotas, jaunas meitenes māti.

Vai dieniņ! Liekas, tā bija. Man kaut kur ir viņas vizītkarte. Kur gan es to noliku?

Vai jums kaut kas ir zināms par to, ka D�ilijai bija sarkana roze? Marīno jautā, atrodoties durvīs. Viņas guļamistabā ir sarkana roze.

Ko? Polsone vaicā.

Kādēļ lai mēs jums to neparādītu, Skarpeta saka, pieceldamās no galda. Viņa vilcinās, cerēdama, ka Polsone var tikt galā ar to, kas tūdaļ notiks. Es gribētu paskaidrot da�as lietas.

Ak, �ķiet, mēs varam. Viņa stāv, un tai nedaudz trīc kājas. Sarkana roze?

Kad D�ilija pēdējo reizi redzēja savu tēvu? Skarpeta jautā, un viņi dodas atpakaļ uz guļamistabu; Marīno soļo pa priek�u.

Pateicības dienā.

V a i D�ilija bija aizbraukusi pie viņa? Vai viņ� atbrauca � u r p ? Skarpeta jautā savā visneuzbrūko�ākajā balsī, un viņai rodas iespaids, ka gaitenis ir �aurāks un tum�āks nekā pirms da�ām minūtēm.

Es neko nezinu par rozi, Polsone saka.

Man bija jāieskatās viņas atvilktnēs, Marīno bilst. Jūs saprotat, ka mums tas jādara.

Vai tā tas notiek, kad bērni nomirst no gripas?

Esmu pārliecināta, policija jau ieskatījās viņas atvilktnēs, Marīno saka. Vai varbūt jūs nebijāt istabā, kad viņi to aplūkoja un fotografēja? Viņ� atkāpjas malā un ielai� Polsoni miru�ās meitas istabā. Viņa aiziet līdz kumodei durvju kreisajā pusē pie sienas. Marīno parakņājas kabatā un izvelk kokvilnas cimdus. Viņ� iebā� savas milzīgās rokas tajos un atver kumodes aug�ējo atvilktni. Marīno paceļ novītu�o rozi vienu no tām rozēm, kas aizveras un nekad neatveras. Skarpeta tādas ir redzējusi ietītas caurspīdīgā celofānā un tirgotas par pusotru dolāru lielveikalos, parasti pie letes.

Es nezinu, kas tas ir. Polsone lūkojas uz rozi, sejai kļūstot sarkanai, gandrīz tikpat purpursarkanai kā novītusi roze. Man nav ne jausmas, kur viņa to dabūja. Marīno redzami nereaģē.

Kad jūs pārbraucāt no aptiekas, Skarpeta saka, jūs neredzējāt rozi viņas guļamistabā? Varbūt kāds to atnesa D�ilijai tāpēc, ka viņa bija slima? Kā ar draugu?

Es nesaprotu, Polsone atbild.

Labi, Marīno saka, novietodams rozi brīvā vietā aug�ējā atvilktnē. Jūs �eit iegājāt, kad atnācāt no aptiekas. Atgriezīsimies pie tā. Sāksim ar to, ka jūs novietojāt ma�īnu. Kur jūs nolikāt ma�īnu, kad pārbraucāt mājās?

Priek�ā. Tie�i pie ietves.

Vai jūs tur vienmēr novietojat ma�īnu?

Viņa apstiprino�i pamāj, uzmanību novirzot uz gultu. Tā ir rūpīgi saklāta un pārsegta ar pikē pārklāju, kas ir tādā pa�ā dūmakaini zilā krāsā kā viņas �ķirtā vīra acis.

Polsones kundze, vai nevēlaties apsēsties? Skarpeta saka, uzmezdama Marīno a�u skatienu.

Ļaujiet man jums sadabūt krēslu, Marīno piedāvā. Viņ� iziet ārā, atstādams Polsoni un Skarpetu ar novītu�o, sarkano rozi un nevainojami gludo gultu.

Es esmu itāliete, Skarpeta saka, skatīdamās uz plakātiem pie sienas. Neesmu tur dzimusi, bet man vecvecāki ir Veronā. Vai jūs esat bijusi Itālijā?

Frenks ir bijis Itālijā. Vairāk par plakātiem Polsonei nekas nav sakāms.

Skarpeta skatās uz viņu. Es zinu, ka tas ir smagi, viņa maigi saka. Bet, jo vairāk jūs mums varat izstāstīt, jo vairāk mēs varam palīdzēt.

D�ilija nomira no gripas.

Nē, Polsones kundze. Viņa nenomira no gripas. Es viņu apskatīju. Es apskatīju viņas diapozitīvus. Jūsu meitai bija pneimonija, bet viņa bija jau gandrīz izveseļojusies. Jūsu meitai bija zilumi plaukstu virspusē un uz muguras.

Polsones seja ir kā paralizēta.

Vai jums ir kāda doma, kur viņa būtu varējusi dabūt zilumus?

Nē. Kā tas varēja notikt? Viņa asaru pilnām acīm lūkojas uz gultu.

Vai viņa kaut kam uzskrēja virsū? Vai viņa nokrita, varbūt izkrita no gultas?

Nespēju iedomāties.

Virzīsimies soli pa solim, Skarpeta saka. Tad, kad devāties uz aptieku, vai jūs aizslēdzāt parādes durvis?

Es vienmēr aizslēdzu.

Tās bija aizslēgtas, kad jūs atgriezāties mājās?

Marīno nesteidzas, tādēļ Skarpeta var uzsākt sarunu. Tā ir kā deja, ko viņi dejo viegli un ar aprēķinu.

Man tā �ķita. Es izmantoju savu atslēgu. Es pasaucu viņu vārdā, lai pateiktu, ka esmu mājās. Un viņa neatbildēja, tādēļ es nodomāju� Es nodomāju: "Viņa guļ. Ak Dievs, viņai nepiecie�ams miegs," Polsone raudādama saka. Es domāju, ka viņa ir aizmigusi kopā ar Saldumiņu. Tādēļ es uzsaucu: "Ceru, ka pie tevis gultā nav Saldumiņ�, D�ilij."

Viņa nometa atslēgas to parastajā vietā uz galda zem drēbju pakaramā. Saule spraucās cauri lodziņam virs ārdurvīm, apspīdot tum�i tapsēto priek�namu, un spo�ajā gaismā kustējās balti puteklī�i, kad viņa novilka mēteli un pakāra to uz vad�a.

Es turpināju saukt: "D�ilij, mīļā?" viņa stāsta ārstei. "Es esmu mājās. Vai Saldumiņ� ir pie tevis? Saldumiņ? Kur ir Saldumiņ�? Tu ta�u zini, ja mīlinies gultā ar Saldumiņu, un es zinu, ka tu to dari, viņ� pie tā pieradīs. Un mazs basetiņ� ar mazām, īsām kājelēm nevar pats ielēkt gultā un izlēkt no tās." Viņa iegāja virtuvē un nolika vairākus plastmasas maisiņus uz galda. Pa ceļam viņa bija piestājusi pie pārtikas veikala, iedomājoties, ka tikpat labi var ari iepirkties, kamēr atrodas tirdzniecības centrā Vestkeristritā. No maisiņa izņēma divas bund�as ar vistas zupu un nolika blakus plītij. Attaisījusi saldētavu, izņēma paciņu ar vistas stilbiņiem un ielika izlietnē, lai atkausētu. Māja bija klusa. Viņa varēja dzirdēt sienas pulksteņa tik�ķē�anu virtuvē monotonu, nerimsto�u tik�ķē�anu, ko parasti neievēroja, jo bija pārāk daudz cita, ko ievērot.

Atvilktnē viņa sameklēja karoti. Skapītī sameklēja glāzi, piepildīja to ar aukstu krāna ūdeni un nesa glāzi ūdens, karoti un jauno klepus sīrupa pudelīti pa gaiteni uz D�ilijas istabu.

Kad es ienācu istabā, viņa dzird sevi stāstām ārstei, es teicu:

"D�ilij? Kur ir tava pid�ama? Vai tev bija tik karsti? Ak kungs, kur ir termometrs? Nesaki, ka tev atkal ir uzcēlusies temperatūra."

D�ilija bija gultā, ar seju uz leju, kaila, viņas slaidā mugura, dibens un kājas bija kailas. Viņas zīdainie, zeltainie mati bija izplūdu�i pa spilvenu. Rokas izstieptas uz gultas virs galvas. Kājas saliektas kā vardei.

Ak kungs, ak kungs, ak kungs. Nebrīdinot viņas rokas sāka spēcīgi trīcēt.

No gabaliņiem sa�ūtais gultas pārklājs, palags un sega zem tā bija norauti lejā un nokarājās matra�a galā, mīkstās krokās krītot un saplūstot uz grīdas. Saldumiņa gultā nebija, un tas viņai iespiedās atmiņā.

Saldumiņa nebija zem segas, jo gultā nebija nekādas segas. Sega bija norauta uz grīdas, un Saldumiņ� aizķērās viņai prātā, un viņa nebija nobijusies, tik tikko vispār apzinājās, kad klepus sīrupa pudelīte, glāze ūdens un karote atsitās pret grīdu. Viņa neapzinājās, ka būtu tos izlaidusi no rokām, un tad tie atlēca, iz�ļakstījās, ripoja pa grīdu, ūdenim izlīstot pa vecajiem koka dēļiem, un viņa kliedza; �ķita, ka viņas rokas vairs nepieder viņai, kad tās satvēra D�ilijas plecus siltos plecus un purināja viņu un apgrieza otrādi, un purināja viņu un kliedza.

Rūdijs uz kādu bridi ir izgājis no mājas, un virtuvē Lūsija paceļ Brovarda apgabala departamenta �erifa ziņojuma par iebrukumu kopiju. Tajā nav nekā daudz. Tikai ziņots par ielau�anos, un tas var būt saistīts ar noziedzīgo ielau�anos, kas notikusi �ajā pa�ā adresē. Blakus ziņojumam atrodas liela Manilas �ķiedras aploksne, kurā atrodas acs zīmējums, kas bija piestiprināts pie durvīm. Policists to nepaņēma. Malacis, Rūdij. Viņa var veikt uz zīmējuma destruktīvus testus. Lūsija paskatās pa logu uz kaimiņienes māju un prāto, vai Keita ir sākusi atgūties no dzēruma, ticēdama, ka pārspīlē�ana kaut kādā veidā mazinās viņas dzērumu vai ari kas cits, kam �ie ļaudis dzērumā tic.

Neaizmirstamā �ampanie�a smar�a �ķebina Lūsiju un pilda ar �ausmām. Viņa visu zina par �ampanieti un piesie�anos sve�iniekiem, kas, alkoholam vairāk plūstot, izskatās labāk. Viņa par to zina visu un nekad vairs nevēlas piedzīvot �o stāvokli. Kad par to atgādina, novēr�as un jūt dziļus, nelabus sirdsapziņas pārmetumus.

Viņa ir pateicīga, ka Rūdijs ir kaut kur aizgājis. Ja viņ� zinātu, kas tikko noticis, viņi abi būtu apklusu�i, un klusums tikai kļūtu dziļāks un necaurlaidīgāks, līdz viņi beidzot saķīvētos un tiktu pāri vēl vienai sliktai atmiņai. Kad viņa bija piedzērusies, tad ņēma visu, ko gribēja, tikai vēlāk noskaidrojot, ka nevēlas to, ko bija paņēmusi, un tika vai nu atraidīta, vai vienkār�i palika vienaldzīga. Ja vien, protams, varēja atcerēties, ko darījusi vai paņēmusi, un pēc laika viņa reti kad vairs atcerējās. Lūsija savā divdesmitgadnieces vecumā ir aizmirsusi daudz no savas dzīves. Pēdējoreiz, viņa sāka atcerēties, stāvot ārā uz dzīvokļa balkona, trīsdesmit stāvu augstumā, bez drēbēm, tikai ar krosa kurpēm kājās ļoti aukstā naktī Ņujorkas pa�ā vidū janvāra naktī pēc ballē�anās dienas Grini�vilid�ā, bet kur tie�i Grini�vilid�ā, par to viņai aizvien nav ne jausmas, ne vēlē�anās uzzināt.

Kādēļ viņa atradās ārā uz balkona, Lūsija joprojām nav pārliecināta, bet iespējams, ka viņa gāja uz vannasistabu, nepareizi pagriezās un atvēra nepareizās durvis, un, ja viņa būtu nolēmusi pārkāpt pāri balkonam, pieņemot, ka tā ir vanna vai, kur� zina, kas vēl, viņa būtu kritusi trīsdesmit stāvus pretī savai nāvei. Viņas tante būtu saņēmusi autopsijas ziņojumus un kopā ar pārējiem tiesu medicīnas profesoriem būtu nospriedusi, ka Lūsija dzērumā ir izdarījusi pa�nāvību. Nekādi testi pasaulē nebūtu atklāju�i, ka Lūsija tikai izklunkurēja no gultas, lai aizietu uz vannasistabu. Tas notika sve�ā dzīvoklī, kas piederēja sve�iniekam, kuru viņa satika kaut kur Vilid�ā. Bet tas ir cits stāsts un tāds, pie kura viņai nerūp pakavēties.

Pēc �iem stāstiem citi vairs nesekoja. Viņa atteicās no alkohola, lai atmaksātu par visiem tiem laikiem, kad bija atkarīga no tā, un tagad viņa nedzer. Tagad alkohola smar�a viņai atgādina skābo smaku no mīļākajiem, kurus viņa nemīlēja un kuriem skaidrā prātā nekad nebūtu pieskārusies. Viņa paskatās ārā uz kaimiņienes māju, tad iziet no virtuves un uzkāpj otrajā stāvā. Viņa var būt pateicīga, ka Henrija nebija dzērumā pieņemts lēmums. Vismaz par to Lūsija var būt pateicīga.

Kabinetā Lūsija ieslēdz gaismu un attaisa melnu portfeli, kas nav lielāks par parastu portfeli. Ta�u tam ir izturīgs, ciets apvalks, kurā atrodas Vispārējs Tālvadības Novēro�anas Komandcentrs, kas dod viņai pieeju slepenajiem tālvadības bezvadu uztvērējiem no jebkuras pasaules vietas. Viņa pārliecinās, vai akumulators ir uzlādēts un gatavs ekspluatācijai, vai �etri kanālu atkārtotāji atkārto un vai skaņu aparatūras bloki ar dubultlenti ir spējīgi ierakstīt dubultā. Viņa iesprau� komandcentru telefonlīnijā, ieslēdz uztvērēju un uzliek austiņas, lai noskaidrotu, vai Keita varbūt sarunājas ar kādu no vingro�anas zāles vai guļamistabas, bet viņa nerunā un pagaidām nekas netiek ierakstīts. Lūsija sē� pie galda savā kabinetā, skatīdamās ārā uz sauli, kas spēlējas uz ūdens, uz

palmām, kas rotaļājas vējā, un klausās. Noregulējusi uztveres jutību, viņa gaida. Paiet vairākas klusuma minūtes, un viņa noslidina austiņas un noliek uz galda. Viņa pieceļas un pārvieto komandcentru uz galda, kur ir uzstādījusi Krimesite Imager. Mākoņiem aizslīdot saulei priek�ā, istabā mainās gaisma, un, kad vēl vairāk mākoņu papeld gar sauli, gaisma kabinetā kļūst te vājāka, te spo�āka. Lūsija uzvelk baltus kokvilnas cimdus. Viņa izņem no aploksnes acs zīmējumu, novieto to uz lielas, tīras, melnas papīra loksnes un atkal apsē�as, no jauna uzlikdama austiņas, un no pirkstu nospiedumu ņem�anas komplekta izņem bund�iņu ninhidrīna. Viņa noņem bund�iņai vāciņu un sāk apsmidzināt zīmējumu, nedaudz samitrinot to. Lai gan aerosols nesatur hlorofluoroglekli un ir videi draudzīgs, viņa to nekad nav uzskatījusi par cilvēkam draudzīgu.

Migliņa ko� plau�ās, un viņa klepo.

Lūsija atkal noņem austiņas un atkal pieceļas, aiznesdama mitro, pēc ķīmijas smar�ojo�o papīru uz leti, kur kontaktligzdā iesprausts gludeklis un novietots stāvus uz karstumizturīga paliktņa. Viņa ieslēdz gludekli, un tas ātri sakarst. Lūsija nospie� tvaika pogu, lai pārbaudītu gludekļa sakar�anu, un tvaiks iz�ņāc ārā. Nolikusi acs zīmējumu uz karstumizturīgā paliktņa, viņa tur gludekli ne mazāk kā desmit centimetru attālumā no papīra un palai� tvaiku. Da�u sekun�u laikā papīra laukumi sāk krāsoties violeti, un tūliņ viņa ierauga pirkstu nospiedumus zīmes, ko viņa nav atstājusi, jo zina, kur pieskārās papīram, noņemot to no durvīm. Turklāt viņa tam nepieskārās ar kailu roku, un ari policists no Brovardas neaizskāra zīmējumu, jo Rūdijs neļāva. Viņa uzmanās, lai neuzlaistu tvaiku līmlentes gabaliņiem, kas ir bezporaini un nereaģēs uz ninhidrinu, un karstums izkausēs lipīgās un visas iespējamās sakrunkotās vietas tajā.

Atgriezusies pie sava darba galda, viņa apsē�as, uzliek austiņas un brilles un novieto violeti plankumaino zīmējumu zem Imager mikroskopa lēcas. Viņa to ieslēdz, pēc tam ieslēdz UV lampu un skatās okulārā uz spo�i zaļo gaismas lauku, un jūt nepatīkamo karsēto ķimikāliju un papīra smaku. Zīmuļa pēdas uz acs ir tievas, baltas līnijas, un vēl tur ir blāvs, rievots pirksta nospieduma zīmējums blakus acs varavīksnenei. Viņa noregulē fokusu, padarot attēlu, cik vien iespējams, asu, un robainais raksts atklāj vairākas raksturīgas pazīmes, un ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai to ielaistu FIB Integrētās Automatizētās Pirkstu Nospiedumu Identifikācijas Sistēmā. Kad viņa noskenēja pirkstu nospiedumus, ko bija noņēmusi guļamistabā pēc uzbrukuma Henrijai, meklējumi neko nedeva, jo tam nezvēram failā nav pirkstu nospiedumu kartītes. �oreiz meklēs nospiedumus starp vairāk nekā diviem miljardiem IAPNIS datu bāzes pirkstu nospiedumu, un viņa arī pārliecināsies, lai viņas birojs veiktu guļamistabā un no zīmējuma paņemto nospiedumu manuālo salīdzinā�anu. Viņa uzmontē digitālo kameru uz mikroskopa okulāra un sāk fotografēt. Pēc nepilnām piecām minūtēm, fotografējot citu pirkstu nospiedumu, kur� ir smērējums ar nepilnu rievojumu, austiņās atskan pirmās cilvēciskās skaņas, un viņa uzgrie� skaļumu, paknibinās ap jūtīguma līmeni un pārliecinās, ka viens no magnetofoniem uztver to, ko viņa reāli dzird.

Ko tu dari? austiņās skaidri skan piedzēru�ās Keitas balss, un Lūsija savā krēslā paliecas uz priek�u, lai pārliecinātos, ka komandcentrā viss ir ieslēgts un labi darbojas. Es �odien nevaru spēlēt tenisu,

Keita neskaidri runā, un viņas vienpusējo sarunu skaidri uztver adapterā noslēptais raidītājs, kuru Lūsija iesprauda sienas kontaktligzdā pie loga, kas paveras uz Lūsijas mājas aizmuguri.

Keita atrodas vingro�anas zālē, un fonā nav dzirdams neviena trena�iera troksnis. Nav jau tā, ka Lūsija būtu gaidījusi, ka viņas kaimiņiene dzērumā vingros. Bet Keita nebija tā piedzērusies, lai nevarētu spiegot. Viņa skatās pa logu uz Lūsijas māju, un viņai nav nekā labāka darāma kā spiegot, un viņai dro�i vien nekad nav nekā labāka darāma kā spiegot un piedzerties.

Nē, tu zini, man �ķiet, ka esmu saaukstējusies. Tu arī to dzirdi.

Būtu tu mani dzirdējusi agrāk. Esmu tā aizlikta, būtu tu mani dzirdējusi, kad es piecēlos.

Lūsija lūkojas uz sarkano lampiņu uz magnetofona. Viņas acis aizklīst uz papīra lapu zem uzstādītā mikroskopa lēcas. Papīrs no karstuma ir sakrokojies, un violetie traipi uz tā ir lieli pietiekami lieli, lai būtu, iespējams, vīrie�a atstāti, bet viņa nedrīkst izteikt minējumus. Nospiedumi ir svarīgi, ja vien tos ir atstājis tas nezvērs, kas piestiprināja savu zīmējumu pie Lūsijas durvīm, ja vien tas ir tas pats cilvēks, kur� ienāca viņas mājā un mēģināja nogalināt Henriju. Lūsija lūkojas uz viņa violetajiem pārpalikumiem, uz viņa atstātajām pēdām, uz viņa sasvīdu�ās, taukainās ādas aminoskābēm.

Zini, man kaimiņos ir filmu zvaigzne? Keitas balss ielau�as Lūsijas galvā. Nu nē, mīļā, es neesmu ne vismazākajā mērā pārsteigta.

Es tev teik�u, ka visu laiku jau tā domāju. Cilvēki nāk un iet, visas tās smalkās ma�īnas un skaistie cilvēki mājā, kas maksā cik? Astoņus, deviņus, desmit miljonus? Un uzkrīto�a māja, tu man jautā. Tie�i kā sagaidāms no uzkrīto�iem cilvēkiem.

Viņ� neuztraucās par atstātajiem nospiedumiem. Viņ� neuztraucās, un Lūsija sirdī jūt tuk�umu: ja viņ� būtu uztraucies, Lūsijai būtu bijis labāk. Ja viņ� uztrauktos, tad tas norādītu, ka viņam, ļoti iespējams, ir krimināla pagātne. Viņam nav pirkstu nospiedumu kartītes ne IAPNIS, ne arī kur citur. Viņ� neuztraucas, lai viņ� nolādēts. Viņ� neuztraucas, jo ir pārliecināts, ka pirkstu nospiedumi nesaskanēs. To mēs vēl redzēsim, Lūsija nodomā un sajūt viņa, nezvēra, klātbūtni, paskatoties uz violetajiem traipiem uz karstuma sakrunkotā acs zīmējuma. Viņa jūt, kā viņ� vēro, un viņ� jūt, kā Keita vēro, un niknums uzbango Lūsijā dziļi iek�ā, kur niknums ielien, paslēpjas un guļ, līdz tam kaut kas iebel�.

� Tina� Vai spēj tam noticēt? Viņas uzvārds man izlidoja no galvas. Ja vien viņa vispār man to pateica. Protams, viņa būs pateikusi.

Viņa man visu izstāstīja par savu draugu un to meiteni, kurai uzbruka un kura pārcēlās atpakaļ uz Holivudu�

Lūsija pagrie� skaļāk, un violetais krāsojums uz papīra aizmiglojas, viņai saspringti veroties un uzmanīgi klausoties, kā viņas kaimiņiene runā par Henriju. Kā viņa zināja, ka Henrijai uzbruka? Ziņās par to nestāstīja. Lūsija ne reizi nav pateikusi, ka kādam ir uzbrukts. Simpātiska, ļoti simpātiska. Blonda, ar smuku seju un smuku figūru, smuka un tieva. Viņi visi ir tādi Holivudas tips. Par to gan es neesmu pārliecināta. Bet man ir sajūta, ka viņ� ir tās otrās draugs Tīnas draugs. Kāpēc? Nu tagad tas ir visnotaļ acīmredzami, hm. Ja viņ� būtu blondās mīļākais, tad tev ne�ķiet, ka viņ� būtu aizbraucis līdz ar viņu, un viņas �eit nav kop� ielau�anās mājā, kad parādījās visas tās policijas ma�īnas un ātrā palīdzība.

Ātrā palīdzība, nolāpīts. Keita redzēja ātro palīdzību, redzēja, kā iznes nestuves, un viņa secināja, ka Henrijai bija uzbrukts. Es nedomāju nopietni, Lūsija nodomā. Es netaisu sakarību, viņa domā dusmīgi un pieaugo�ā neapmierinātībā un panikā. Kas tev kai�, viņa pati sev saka, klausīdamās un skatīdamās uz magnetofonu portfeļa iek�pusē uz galda blakus Krimesite Imager. Kas, pie velna, tev kai�, viņa sev saka un domā par savu stulbumu ferrari, kad spāniskais puisis sekoja viņai.

Es arī brīnos par to pa�u, kāpēc ziņās neminēja ne vārda. Es gaidīju, tici man, Keita runā tālāk. Viņas vārdi skan izkropļoti, it kā sieviete kaut ko zelētu, jo ir krietni uzņēmusi uz krūts un pat vairāk piedzērusies nekā iepriek�. Jā, tā varētu domāt, viņa saka ar uzsvaru, ar uzsvērtāku �ļupstē�anu. Kinozvaigznes, bet ziņās nekā. Bet, lūk, pie kādām domām esmu nonākusi. Viņi �eit atrodas slepus, tādēļ mediji neko nezina. Nu tas visu izskaidro. Tas izskaidro, ja tu padomā par to, tu, dumjā zoss�

Ak, Dieva dēļ, pasaki kaut ko svarīgu, Lūsija murmina istabā. Man jāsaņemas, viņa domā. Lūsij, saņemies. Domā, domā, domā!

Garie, cirtainie, tum�ie mati gultā. Ak, nolādēts, viņa nodomā. Nolādēts, es viņai nepajautāju. Viņa noņem austiņas un noliek uz galda. Viņa palūkojas apkārt pa istabu, magnetofonam tikmēr turpinot fiksēt kaimiņienes vienpusējo sarunu. Velns, viņa skaļi pasaka, aptverdama, ka viņai nav Keitas telefona numura un viņa pat nezina tās uzvārdu, un negrib tērēt laiku, lai to noskaidrotu. Nav jau teikts, ka Keita pacels klausuli, ja Lūsija viņai zvanīs.

Pārvākusies uz citu galdu, Lūsija apsē�as pie datora un uztaisa vienkār�u dokumentu. Viņa safabricē divas VIP biļetes uz savas filmas "Izlēkt" pirmizrādi, kuru demonstrēs 6. jūnijā Losand�elosā, ar tai sekojo�u privātballīti filmē�anas grupai un īpa�ajiem draugiem. Viņa izdrukā biļetes uz glancēta fotopapīra, izgrie� tās un iebā� aploksnē ar zīmīti, kurā ieraksta:

"Dārgā Keita, paldies par papļāpā�anu! Lūk, sīka kinoviktorina. Kas tas ir ar gariem, tum�iem, cirtainiem matiem? Vai vari pateikt?" un pievieno sava mobilā telefona numuru. Lūsija izsteidzas ārā un atgrie�as Keitas mājā, bet Keita neatver durvis un pat neatbild pa iek�ējo telefonu. Viņa ir uzņēmusi uz krūts, piedzērusies un ir ceļā uz samaņas zaudē�anu, un Lūsija ieliek aploksni Keitas pastkastītē.

Nezin kā Polsone tagad atrodas vannasistabā gaiteņa malā. Viņa nezina, kā tur nokļuvusi. Sī ir veca vannasistaba, kas nav remontēta kop� piecdesmito gadu sākuma, grīda ir kā �aha galdiņ� no zilām un baltām flīzēm, un vienkār�a balta vanna, kam priek�ā aizvilkti rozā un violeti puķaini du�as aizkari. D�ilijas zobu suka atrodas suku turētājā uz izlietnes, zobu pastas tūbiņa iespiesta, pa pusei izlietota. Viņa nezina, kā nonākusi vannasistabā. Viņa paskatās uz zobu suku un zobu pastu un raud vēl stiprāk. Viņa uz sejas uz�ļaksta aukstu ūdeni, bet tas neko nedod. Viņai ir �ēl, ka nevar saņemties, lai pamestu vannasistabu un atgrieztos D�ilijas guļamistabā, kur daktere itāliete no Maiami gaida viņu. Tas lielais policists ir pietiekami taktisks, nolikdams krēslu istabā netālu no gultas gala, viņ� svīst. Istabā ir vēss, un viņa aptver, ka logs ir atvērts, bet policista seja ir pietvīkusi un spīd no sviedriem.

Noņemiet no sevis nastu, melnā tērptais policists saka ar smaidu, kas patiesībā viņa izskatu nepadara draudzīgāku, bet viņai patīk tas, kā viņ� izskatās. Viņai vīrietis patīk. Viņa nezina, kāpēc. Viņai patīk skatīties uz viņu, un viņa kaut ko jūt, skatoties vai esot viņam blakus.

Sēdieties, Polsones kundze, un mēģiniet atslābināties, viņ� saka.

Vai jūs atvērāt logu? viņa jautā, apsēzdamās uz krēsla un sakļaudama rokas klēpī.

Gribēju zināt, vai tas varētu būt bijis atvērts, kad jūs pārnācāt mājās no aptiekas, viņ� atbild. Vai tas bija atvērts vai aizvērts, kad jūs iegājāt �ajā guļamistabā?

�eit kļūst karsti. �ajās vecajās mājās ir grūti noregulēt apkuri

Viņa paskatās uz policistu un tad uz dakteri. Sēdēt blakus gultai un skatīties uz viņiem �ķiet nepareizi. Sē�ot un skatoties viņa jūtas satraukta un nobijusies, un maza. D�ilija mēdza visu laiku vērt vaļā logu. Tas varēja būt atvērts, kad es atnācu mājās. Es cen�os atcerēties. Aizkari kustas. Baltie, plānie aizkari plivinās kā rēgi dzēlīgi aukstajā gaisā.

J ā , viņa saka. Liekas, logs varēja būt bijis atvērts.

Vai jūs zinājāt, ka aizslēgs ir salauzts? lielais policists jautā, stāvēdams pilnīgi nekustīgi un skatīdamies viņai acīs. Viņa nespēj atcerēties policista vārdu. Kāds tas bija? Kaut kas līdzīgs Marinara.

Nē, viņa atbild, un sirdi apņem saltas bailes.

Daktere pieiet pie atvērtā loga un aiztaisa to ar savām balti cimdotajām rokām. Viņa paskatās ārā pagalmā.

�ajā gadalaikā tas nav īpa�i skaists, Polsone saka, sirdij dauzoties. J u m s to vajadzētu redzēt pavasarī.

To var redzēt, daktere atteic, un viņā ir kas tāds, kas Polsones kundzei �ķiet fascinējo�s, bet ari nedaudz biedējo�s. Tagad viss ir biedējo�s. Man patīk strādāt dārzā. Un jums?

0, jā.

Vai jūs domājat, ka kāds ienāca pa logu? Polsone jautā, pamanīdama melnus putekļus uz palodzes un loga rāmja. Viņa ievēro vēl vairāk melnu putekļu un kaut ko līdzīgu līmlentes pēdām stikla iek�pusē un ārpusē.

Es atradu da�us nospiedumus, lielais policists saka. Nezinu, kāpēc policisti nepapūlējās, bet es atradu. Redzēsim, vai tie kaut kas ir.

Man būs nepiecie�ams paņemt jūsu pirkstu nospiedumus izslēg�anas nolūkam. Nedomāju, ka policisti būtu paņēmu�i jūsu pirkstu nospiedumus.

Viņa noliedzo�i papurina galvu, vērdamās uz logu un melnajiem putekļiem it visur.

Kas dzīvo aiz jūsu mājas, Polsones kundze? jautā lielais policists melnajās drēbēs. Tajā vecajā mājā aiz �oga.

Sieviete, paveca sieviete. Es kādu laiku neesmu viņu redzējusi. Ilgi. Daudzus gadus. Faktiski, nevaru apgalvot, ka viņa aizvien tur dzīvo. Pēdējoreiz, kad tur kādu redzēju, bija varbūt pirms se�iem mēne�iem. Jā, pirms se�iem mēne�iem, jo es plūcu tomātus. Man pie �oga ir neliels dārziņ�, un pagāju�ajā vasarā man bija vairāk tomātu, nekā vajag. Otrpus sētas kāds bija, vienkār�i tur gāja, kaut ko darīdams. Man radās iespaids, ka tas cilvēks nav īpa�i draudzīgs. Nu, es �aubos, ka tā bija sieviete, kas tur kādreiz dzīvoja kas tur dzīvoja pirms astoņiem, deviņiem, desmit gadiem. Viņa bija ļoti veca. Domāju, tagad viņa varētu būt mirusi.

Vai jūs nezināt, vai policija ar viņu nav runājusi, pieņemot, ka viņa nav mirusi? vaicā lielais policists.

Man likās, ka jūs esat no policijas.

Ne no tās pa�as policijas, kura te jau bija. Nē, kundze. Mēs neesam tie pa�i, kas viņi. Skaidrs, Polsone saka, lai gan nekas nav skaidrs. Nu, es domāju, ka detektīvs, detektīvs Brauns�

Braunings, izlabo policists melnā. Viņa ievēro, ka policists ir iebāzis beisbola cepuri bik�u aizmugurē. Vīrie�a galva ir noskūta, un iztēlē viņa pārlai� roku pār �o gludo, noskūto galvu.

Viņ� jautāja man par kaimiņiem, viņa atbild. Es teicu, ka tur dzīvo vai dzīvoja veca sieviete. Es neesmu pārliecināta, ka tagad tur kāds dzīvo. Liekas, es jau to teicu. Es tur nevienu vairs nedzirdu, tikpat kā nekad, un jūs pa �ķirbām �ogā varat redzēt, ka zāle tur ir pāraugusi.

J ū s pārnācāt mājās no aptiekas, daktere atgrie�as pie iesāktās sarunas. Kas pēc tam? Lūdzu, Polsones kundze, mēģiniet soli pa solim visu atcerēties.

Es ienesu pirkumus virtuvē un pēc tam devos apraudzīt D�iliju. Es domāju, ka viņa ir aizmigusi.

Pēc pauzes daktere uzdod vēl vienu jautājumu. Viņa grib zināt, kādēļ Polsone domāja, ka viņas meita ir aizmigusi, kādā pozā viņa gulēja, un �ie jautājumi ir mulsino�i. Katrs no tiem sāp kā krampis, kā dziļa spazma. Kāda tam nozīme? Kur� gan ārsts uzdod tādus jautājumus? Viņa ir pievilcīga sieviete, tāda ietekmīga, neliela, bet spēcīga izskata, tum�zilā bik�kostīmā un tum�zilā blūzē, kas izceļ viņas vaibstus un kontrastē ar īsajiem, blondajiem matiem. Rokas ir spēcīgas, bet graciozas, un viņa nevalkā gredzenus. Polsone lūkojas uz ārstes rokām un iztēlojas, kā tās parūpējas par D�iliju, un atkal sāk raudāt.

Es viņu pakustināju. Es mēģināju viņu uzmodināt. Viņa dzird sevi atkal un atkal sakām vienu un to pa�u. Kādēļ tava pid�ama ir uz grīdas, D�ilij? Kas tas ir? Ak kungs, ak kungs! Aprakstiet man, ko jūs redzējāt, kad iegājāt istabā, ārste citādi formulē to pa�u jautājumu. Es zinu, tas ir smagi. Marīno? Vai tu, lūdzu, nevarētu atnest da�as salvetes un glāzi ūdens?

Kur ir Saldumiņ�? Ak kungs, kur ir Saldumiņ�? Tikai ne atkal ar tevi gultā!

Viņa izskatījās kā aizmigusi, Polsone dzird sevi sakām.

Uz muguras? Uz vēdera? Kādā pozā viņa gulēja? Lūdzu, mēģiniet atcerēties. Es zinu, ka tas ir �ausmīgi smagi, daktere tincina.

Viņa gulēja uz sāna.

Kad jūs iegājāt istabā, viņa gulēja uz sāna? daktere saka.

Vai dieniņ, Saldumiņ� pie�urājis gultā. Saldumiņ? Kur tu esi? Saldumiņ, vai tu slēpies zem gultas? Tu atkal biji gultā, vai ne? Tu nedrīkstēji kāpt gultā! Es tevi atdo�u prom! Nemēģini neko no manis noslēpt!

Nē, Polsone saka raudādama.

D�ilij, lūdzu, mosties, ak, lūdzu, mosties. Tas nevar būt! Tas nevar būt!

Daktere pietupjas pie krēsla, skatīdamās viņai acīs. Viņa tur tās roku. Daktere tur tās roku un kaut ko saka.

Nē! Polsones kundze nekontrolējami �ņukst. Viņai nebija nekā mugurā. Ak mīļais Dievs! D�ilija nebūtu gulējusi bez nekā mugurā. Viņa nekad pat neģērbās, neaizslēgusi savas durvis.

Viss ir kārtībā, daktere saka, un viņas acis un pieskāriens ir maigs. Viņas acīs nav baiļu. Elpojiet dziļi. Tā. Elpojiet dziļi. Lūk. Tā ir labi. Lēni, dziļi elpojiet.

Ak kungs, vai man ir infarkts? Polsone �ausmās ierunājas. Viņi paņēma manu meitiņu. Viņa ir prom. Ak, kur ir mana meitiņa?

Lielais policists melnajā apģērbā ir atgriezies durvīs, turēdams sauju salve�u un glāzi ūdens. Kas ir viņi? viņ� jautā.

Ak nē, viņa nenomira no gripas, vai ne? Ak nē. Ak nē. Mana mazulīte. Viņa nenomira no gripas. Viņi to atņēma man.

Kas ir viņi? viņ� jautā. Jūs domājat, ka te iesaistīts vairāk par vienu personu? Viņ� ieiet istabā, un daktere paņem ūdeni no viņa.

Viņa palīdz Polsonei to lēnām iemalkot. Tā ir labi. Dzeriet lēnām.

Lēni elpojiet! Mēģiniet nomierināties! Vai ir kāds, kas varētu atnākt un palikt pie jums? Es nevēlos, lai jūs tagad paliekat viena.

K a s ir viņi? Viņas balss kāpj, atkārtojot policista jautājumu.

Kas ir viņi? Viņa cen�as piecelties no krēsla, bet kājas neklausa. Es jums pateik�u, kas viņi ir. �ēlabas pārtop dusmās, tik drausmīgā niknumā, ka viņa sabīstas no tā. Tie cilvēki, kurus viņ� �urp aicināja. Viņi. Pajautājiet Frenkam, kas viņi ir. Viņ� zina.

Trasoloģijas laboratorijā kriminālists D�uniuss Eiss spirta lampas liesmā tur volframa �ķiedru.

Viņ� lepojas, ka gadu simtiem viņa mīļāko darbarīku pagatavo�anas triku ir izmantoju�i mikroskopu meistari. �is fakts, starp citu, padara viņu par pūristu renesanses cilvēku, zinātnes, vēstures, dailes un sievie�u mīlētāju. Satvēris īso, stingro, smalko stiepli ar ķirurģiskajām knaiblēm, viņ� vēro, kā pelēcīgais metāls ātri nokaist ko�i sarkans, un iztēlojas, ka tas ir kaislīgs vai satracināts. Viņ� izņem drāti no liesmas un apviļā tās galu nātrija nitrītā, oksidējot volframu un noasinot to. Mērciens trauciņā ar ūdeni, un drāts ar aso galu ar ātru �ņācienu atdziest.

Viņ� ieskrūvē stiepli nerūsējo�a tērauda adatu turētājā, apzinādamies, ka pārtraukums �ī rīka pagatavo�anai �oreiz bija vilcinā�anās.

Pārtraukums rīka taisī�anā nozīmē, ka viņ� uz bridi var atrauties no darba, koncentrēties uz kaut ko citu, lai atgūtu pa�kontroli. Viņ� paraugās mikroskopa binokulārajā lēcā. Haoss un āķīgā mīkla ir turpat, kur viņ� to atstāja, bet tikai piecdesmit rei�u palielināti.

Es nesaprotu, viņ� saka, ta�u nevienam konkrēti. Izmantojot savu jauno volframa rīku, viņ� veikli rīkojas ar krāsas un stikla daļiņām, kas ir paņemtas no tā vīrie�a ķermeņa, kuru pirms pāris stundām līdz nāvei saspieda viņa pa�a traktors. Jābūt bojātām smadzenēm, lai nezinātu, ka galvenais tiesu medicīnas eksperts raizējas par to, ka �ī vīrie�a ģimene kādu iesūdzēs tiesā, pretējā gadījumā atspoguļojuma pēdu liecības nebūtu būtiskas nejau�ā, neuzmanības izraisītā nāvē. Problēma tāda: ja paskatās, kaut ko var atrast, un tas, ko Eiss atrada, nav saprotams. Tādos brī�os viņ� atceras, ka viņam ir se�desmit trīs gadi, ka viņ� pirms diviem gadiem būtu varējis iet pensijā un ka viņ� atkārtoti ir atteicies no paaugstinājuma uz Trasoloģijas nodaļas vadītāja vietu, jo nekur labāk viņ� negribētu atrasties kā tikai iek�ā savā mikroskopā. Viņa ideja par piepildījumu ir atdalīta no cīņas ar bud�etu un personāla problēmām, un viņa attiecības ar galveno tiesu medicīnas ekspertu ir sliktākas nekā jebkad.

Mikroskopa polarizētajā gaismā viņ� liek lietā jauno volframa riku, lai manipulētu ar krāsas un metāla daļiņām uz sausā priek�metstikliņa. Tās ir samaisītas ar citiem būvgru�iem, kaut kādiem putekļiem, kas ir pelēcīgi brūni un savādi. Viņ� neko līdzīgu iepriek� nav redzējis ar vienu zīmīgu izņēmumu. Viņ� redzēja tādas pa�as atspoguļojuma pēdas pirms divām nedēļām pilnīgi nesaistītā gadījumā, bet viņ� pieņem, ka �etrpadsmit gadus vecas meitenes pēk�ņā un noslēpumainā nāve nav saistīta ar traktorista nāvi.

Eiss tik tikko mirk�ķina acis. Viņa ķermeņa aug�daļa ir saspringusi.

Krāsas skaidiņas aptuveni blaugznu lielumā ir sarkanas, baltas un zilas. Tās nav no automa�īnām, noteikti ne no traktora. Turklāt Eiss nemaz negaidīja, ka autokrāsas skaidiņas būtu atrodamas traktorista, vārdā Teodors Vitbijs, nejau�ās nāves vietā. Krāsas skaidiņas un savā-die, pelēkbrūnie putekļi bija pielipu�i pie vāts uz viņa sejas. Līdzīgas, ja ne identiskas krāsas skaidiņas un līdzīgi, ja ne identiski dīvainie, pelēkbrūnie putekļi bija atrasti �etrpadsmit gadus vecās meitenes mutē, pārsvarā uz mēles. Putekļi visvairāk nodarbina Eisa prātu. Tie ir ļoti savādi putekļi. Viņ� nekad nav redzējis tamlīdzīgus putekļus. Tiem ir neregulāra forma un tāda kā garoza, kā sakaltu�iem dubļiem, bet tie nav dubļi.

�iem putekļiem ir plaisas, dobumi un gludi laukumi un plānas, caurspīdīgas maliņas kā izkaltu�as planētas virsmai. Da�ās daļiņās ir caurumi.

Kas, pie velna, tas ir? viņ� saka. Es nezinu, kas tas ir. Kā �ī pati ērmotā viela var būt divās lietās? Tās nevar būt saistītas. Es nezinu, kas te noticis.

Viņ� pasniedzas pēc pincetes un no daļiņām uzmanīgi izliek vairākas kokvilnas �ķiedras uz priek�metstikliņa. Gaisma �ķērso lēcas, un palielināto �ķiedru koncentrācija izskatās kā saliektu, baltu pavedienu atgriezumi.

Tu zini, kā es ienīstu vates tamponus? viņ� jautā būtībā tuk�ajai laboratorijai. Tu zini, ka vates tamponi ir kā augonis uz dibena? viņ� jautā lielajam, kantainajam laukumam ar melnajām galda virsmām, ķimikāliju pārsegiem, darba vietām un du�iem mikroskopu, un visiem nepiecie�amajiem stikliem, metāliem un ķimikāliju ekipējumiem. Lielākā daļa laboratorijas darbinieku neatrodas savās darba vietās, bet gan citās laboratorijās �ajā pa�ā stāvā, aizņemti ar atomu absorbciju, gāzu hromatogrāfiju un masu spektroskopiju, rentgenogrammu difrakciju, spektrofotometru, izvērses elektronu mikroskopu jeb SEM/ EDS spektrometru un citiem instrumentiem. Bezgalīgo, nepadarīto darbu un mazās naudas pasaulē zinātnieki grābj, ko var, mezdamies uz instrumentiem tā, it kā tie būtu zirgi un tiktu nojāti ar sirdi un dvēseli.

V i s i zina, cik ļoti jūs ienīstat vates tamponus, iesakās Kita Tompsone, �obrīd Eisa tuvākā kaimiņiene.

Es varētu uztaisīt gigantisku gultas pārsegu no vates �ķiedrām, kuras esmu savācis savā īsajā dzīvē, viņ� atbild.

Kaut jūs to būtu uztaisījis! Nevaru vien sagaidīt, kad varē�u ieraudzīt jūsu gigantisko gultas pārsegu, Kita ķircina.

Eiss satver vēl vienu �ķiedru. Tās nav viegli noķeramas. Kad viņ� izkustina pinceti vai volframa adatu, vieglākā gaisa pūsma izkustina �ķiedru. Viņ� nomaina fokusu, samazina palielinājumu līdz �etrdesmitkārtīgam un noregulē asuma dziļumu. Viņ� tik tikko elpo, lūkodamies spilgtajā gaismas aplī, cen�oties atrast atminējumu mīklām, ko tas satur. Kāds fizikas likums diktē to, ka tad, kad gaisa vibrācijas izkustina �ķiedru, tā aizvirzās no tevis, it kā būtu dzīva un kustīga? Kādēļ �ķiedra nevirzās tuvāk gūstam?

Viņ� atvirzās da�us milimetrus no objektīva lēcas, un viņa adatasās pincetes gals pilnībā pārņem redzeslauku. Gaismas aplis viņam atgādina spo�i apgaismotu cirka arēnu pat pēc tā visa, ko viņ� ir piedzīvojis. Uz mirkli viņ� ierauga ziloņu triku un klaunus tik spo�ā gaismā, ka acis sāp. Viņ� atceras, kā sēdēja koka solos un vēroja garām peldam lielus, sārtus cukurvates mākoņus. Viņ� uzmanīgi satver vēl vienu vates �ķiedru un izceļ to no priek�metstikliņa. Viņ� bez ceremonijām to iepurina mazā, caurspīdīgā plastmasas maisiņā, kas ir piepildīts ar citiem smalkiem vates krikumiem, kas, visticamāk, ir Q-tip* vates tamponu sārņi un bez neap�aubāmas vērtības.

Doktors Markuss ir lielākais piegru�otājs no visiem. Kas tam vīram kai�? Viņ� tam ir aizsūtījis neskaitāmas dienesta vēstules, uzstājot, lai viņa darbinieki ar līmlenti savāc atspoguļojuma pēdas, kad vien iespējams, un, lūdzu, lūdzu, neizmantot vates tamponus, jo tiem ir milzum daudz �ķiedru, kas ir vieglākas par eņģeļa skūpstiem un sapinas ar liecībām.

Kā balta Angoras kaķa spalvas uz melnām samta biksēm, viņ� pirms vairākiem mēne�iem rakstīja doktoram Markusam. Kā lasīt ārā piparus

* Q-tip vates tamponu marka.

no kartupeļu biezeņa. Kā izsmelt krējumu no kafijas. Un citas neveiklas analoģijas un pārspīlējumus.

Pagāju�nedēļ es viņam aizsūtīju divus rituļus zemas lipības lentes, Eiss runā. Un vēl vienu paciņu līmpapīriņu, atgādinot, ka zemas lipības lentes ir perfektas, lai noņemtu matus un �ķiedras, jo tie nesalau� un nedeformē tos, un ari neizkaisa vates �ķiedras pa visām malām.

Nemaz jau neminot par rentgenstaru difrakcijas traucējumiem un citiem rezultātiem. Mēs neesam vienkār�i klīrigi, kad te visu augu dienu sē�am, izlasot tos ārā no paraugiem.

Kita uzmet drūmu skatienu, atskrūvējot permonta pudelītes vāciņu. Lasīt piparus no kartupeļu biezeņa? Jūs doktoram Markusam aizsūtījāt līmpapīriņus?

Kad Eiss kļūst nepacietīgs, viņ� runā tie�i to, ko domā. Viņ� ne vienmēr apzinās, un dro�i vien viņu tas arī neuztrauc, ka tas, kas ir viņa galvā, izlau�as ari no viņa lūpām un ir dzirdams visiem. Lieta tāda, viņ� saka, kad Markuss vai kāds cits, kas pārbaudīja meitenes mutes iek�pusi, ar vates tamponu to rūpīgi izslaucīja. Viņ� neapslaucīja mēli. Viņ� izgrieza mēli ārā, vai ne? Būtu tā gulējusi turpat uz grie�amā dēļa, un būtu skaidri redzams, ka uz tās ir kaut kādi atlikumi. Uztriepēm viņ� būtu varējis izmantot līmlenti, bet viņ� turas pie tamponiem, un vienīgais, ko es �ajās dienās daru, ir: es lasu vates �ķiedras.

Tiklīdz persona, it īpa�i bērns, tiek novests līdz mēlei uz grie�amā dēļa, viņ� kļūst anonīms. Tā tas ir, bez izņēmumiem. Mēs iebāzām rokas

D�ilijas Polsones rīklē, ar skalpeli izmeklējām audus un visbeidzot izņēmām orgānus no D�ilijas rīkles, bet mēli izrāvām taisni no meitenītes mutes, vai ari iedūrām adatu mazā Timija kreisajā acī un izvilkām stiklveida �ķidrumu toksikoloģiskajām analīzēm, vai arī nozāģējām misis D�onsas galvaskausa virsu, izņēmām smadzenes un atklājām Berija aneirismu. Bija nepiecie�ami divi ārsti, lai atdalītu sakodiena muskuļus mistera Forda �okļos, jo viņ� bija pilnībā sastindzis, ļoti muskuļots, un mēs nevarējām atlauzt viņa muti.

Viņam prātā ienāk viens no tādiem realitātes apziņas momentiem kā Tum�ā Putna ēna. Tā viņ� to sauc. Ja viņ� paskatās, tur nekā nav, tikai apzinā�anās. Viņ� nedomās tālāk par tāda veida patiesībām, jo cilvēku dzīves kļūst par daļiņām un daļām un beigu beigās nonāk uz viņa priek�metstikliņa, bet labāk pārāk stipri nelūkoties pēc Tum�ā Putna.

Putna ēna ir gana baisa.

Es domāju, doktors Markuss bija pārāk aizņemts un jutās pārāk svarīgs, lai veiktu sekcijas, Kita saka. Es varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt reizes, kad esmu to manījusi kop� viņa stā�anās darbā.

Nav nozīmes. Viņ� ir atbildīgs un veido politiku. Viņ� ir tas, kur� sankcionē visas tās pavēles Q-tip tamponiem un tiem līdzīgajiem un lētajiem ekvivalentiem. Kas attiecas uz mani, tad tas viss ir viņa vaina.

Nu, es nedomāju, ka viņ� veica tās meitenes sekciju. Ne arī vecajā ēkā nonāvētā traktorista autopsiju, Kita atteic. Nē, tas nav iespējams, ka viņ� kādu no tām būtu veicis. Viņ� labāk ir atbildīgais un visus komandē.

Ko tu saki par Eisa Bakstāmo? Eiss viņai jautā. Viņa slaidā roka ar volframa adatu ir �igla un stingra.

Viņ� ir pazīstams ar savām uzmācīgi piespiestajām, pa�taisītajām volframa adatām, kas brīnumainā kārtā parādās uz viņa kolēģu galdiem.

Man vienmēr noderēs kārtējais Eisa Bakstāmais, Kita nedro�i atteic tā, it kā to patiesībā negribētu, bet Eiss fantazē, ka viņa ir atturīga, jo nevēlas sagādāt viņam neērtības. Zini ko? Es netaisos vienmēr ņemties ar �o matu. Viņa uzskrūvē vāciņu atpakaļ uz Permount pudelītes.

Cik daudz tu dabūji no slimās meitenes?

Trīs, Kita atteic. Man paveiksies, ja DNS izlems kaut ko iesākt ar �iem matiem, lai gan pagāju�ajā nedēļā viņi ne�ķita ieinteresēti. Tādēļ es neņem�os ne ar �o, ne pārējiem. Pēdējā laikā visi uzvedas dīvaini. D�esija bija atspoguļojuma pēdu ņem�anas telpā, kad es tur ienācu. Viņi bija dabūju�i visu gultas veļu. Acīmredzot DNS meklē kaut ko tādu, ko nav atradu�i pirmajā reizē, un D�esija bija gatava man noraut galvu, bet es tikai pajautāju, kas notiek. Viņiem jau tā gultas veļa bija pirms vairāk nekā nedēļas, kā mēs abi zinām. Kur, jūsuprāt, es dabūju �os matus? Dīvaini. Varbūt pie vainas ir brīvdienas. Es pat vēl neesmu domājusi par Ziemassvētku iepirk�anos.

Viņa iemērc smailās ķirurģiskās knaibles caurspīdīgajā plastmasas pierādījumu maisiņā un uzmanīgi izceļ vēl vienu matu. No tās vietas, kur sē� Eiss, mats izskatās divpadsmit vai piecpadsmit centimetrus gar�, melns un cirtains. Viņ� vēro, kā Kita uzliek to uz priek�metstikliņa un pievieno ksilola pilienu un dro�ības sloksni, uzstādīdama bezsvara tik tikko redzamo pierādījuma skaidiņu, kas tika paņemta no tās pa�as miru�ās meitenes, kurai mutē bija krāsas skaidiņas un dīvainās, brūnpelēkās putekļu daļiņas no gultas veļas.

Nu, doktors Markuss pavisam noteikti nav doktore Skarpeta, Kita pēc tam saka.

-Tev bija nepiecie�ama puse no dekādes, lai saprastu, ka viņi nav viens un tas pats? Paga. Tu domāji, ka doktore Skarpeta ir pilnībā mainījusies un pārvērtusies par to vāverei līdzīgo, veco, mazo Bozo klaunu stūra kabinetā, un tagad tev uznāca apskaidrības moments un tu aptvēri, ka tie ir divi pilnīgi at�ķirīgi cilvēki. Un tu to saprati bez DNS.

Lai Dievs tevi svētī, meit! Kas vainas? Tu esi tik gudra, ka tev vajadzētu uzstāties pa�ai savos televīzijos �ovos.

Tu esi traks, Kita saka, smiedamās tik stipri, ka atliecas no mikroskopa, raizēdamās, ka viņas pierādījumi aizlidos no skaļu smieklu saceltajām brāzmām.

Pārāk daudz gadu pagāju�i, ostot ksilolu, meit. Man ir personības vēzis.

Ak Dievs, viņa saka, dziļi ievilkdama elpu. Lieta tāda, ka tev nebūtu jālasa vates �ķiedras no tava priek�metstikliņa, ja doktore Skarpeta būtu strādājusi pie lietas, pie jebkuras no lietām. Zini, viņa ir �eit.

Viņu atsauca slimās meitenes, Polsonu meitenes dēļ. Tā baumo.

Tu mani muļķo. Eiss tam nespēj noticēt.

J a tu vienmēr neaizietu pirms visiem pārējiem un nebūtu tik antisabiedrisks, varbūt būtu informēts par da�iem noslēpumiem, viņa ķircina.

Ho-ho-ho un pudele ruma, meit. Lai gan tā ir taisnība, ka Eiss nav no tiem, kas uzkavējas laboratorijā pēc pieciem vakarā. Viņ� ir pirmais kriminālists, kas atbrauc no rīta reti kad vēlāk par 6:15. Es domātu, ka doktore Lielā Iespēja būtu pēdējā persona, kura kaut kādu iemeslu dēļ tiktu �urp ataicināta, viņ� saka.

Doktore Lielā Iespēja? No kurienes tad tas nācis?

No sīkiem ļautiņiem.

Tu dro�i vien nepazīsti viņu. Cilvēki, kas viņu pazīst, tā nesauc. Kita novieto priek�metstikliņu uz mikroskopa paaugstinājuma. Es?

Es, ne mirkli nedomājot, būtu viņu atsaukusi. Es nebūtu gaidījusi divas nedēļas vai pat divas minūtes. �is mats ir nokrāsots melns kā piķis, tāpat kā pārējie divi. Johaidī. Aizmirsti, ko esmu izdarījusi ar to. Neredz pigmenta granulas, un tie varētu būt ari kādi pretsprogo�anās tipa produkti. Bet tas būs jānoskaidro mitohondrijos. Pēk�ņi DNS taisās sūtīt manus trīs dārgos matus uz Visvarenās Pareģo�anas Laboratoriju. Tu gaidi. Dīvaini, dīvaini. Varbūt Skarpeta ir noskaidrojusi, ka tā nabaga meitenīte bija noslepkavota. Varbūt tas ir tas, kas te notiek.

Neuzstādi matus, Eiss saka. Senāk DNS bija tikai kriminālistikas zinātne. Tagad DNS ir sudraba bulta, platīna disks, superzvaigzne un dabū visu naudu un visu slavu. Eiss nekad nepiedāvā savus "Eisa Baktāmos" nevienam no DNS.

Neraizējies, es neko neuzstādu, Kita saka, ielūkodamās savā mikroskopā. Nedaudz jocīgs, krāsots mats. Tas nozīmē, ka pēc nokrāso�anas tas vairs nav audzis. Pat ne mikronu.

Viņa pārvieto priek�metstikliņu zem objektīva lēcas, Eiss ieinteresēts uzmet acis. Bez saknes? Izkritis vai bijis izrauts, salauzts, saliekts, sabojāts ar lok�ķērēm, nosvilināts, kļuvis tievāks vai �ķelts distālais gals? Vai nogriezts taisni vai slīpi? Nu, meit, pamodini mani, viņ� saka.

P a v i s a m noteikti tīrs, kā izsvilpts, bez saknes. Distālais gals nogriezts slīpi. Visi trīs mati ir nokrāsoti melni, bez saknēm, un tas ir ērmoti. Tiem visiem trim ir nogriezti abi gali. Ne tikai vienam matam, bet visiem trim. Nevis norauts, salauzts vai izrauts ar sakni. Mati neizkrita vienkār�i. Tie tika nogriezti. Tagad pasaki, kāpēc matus nogrie� abos galos?

Varbūt persona tikko nāca no friziera un kādi no nogrieztajiem matiem bija uz personas apģērba vai joprojām matos, vai jau kādu laiku atradās uz paklāja vai kur citur?

Kita sarauc pieri. Ja doktore Skarpeta ir ēkā, es gribētu viņu satikt.

Tikai pateikt sveiki. Man nepatika, kad viņa aizgāja. Pēc manām domām, �ī bija otrā reize, kad �ī sasodītā pilsēta zaudēja karu. Tas nolāpītais muļķis doktors Markuss. Zini ko? Es nejūtos pārāk labi. Es pamodos ar galvassāpēm, un manas locītavas sāpēja.

Tad varbūt viņa atgrie�as Ri�mondā, Eiss izvirza pieņēmumu.

Varbūt tas patiesībā ir iemesls, kāpēc viņa ir �eit. Vismaz tad, kad Skarpeta mums sūtīja paraugus, viņa nekad nesajauca to birkas, un mēs precīzi zinājām, no kurienes tie nāca. Viņa neiebilda pret lietu apsprie�anu, nāca pati �urp, nevis izturējās pret mums kā pret General Motors robotiem, jo mēs neesam lieli un vareni doktors-jurists-indiāņu-virsatis. Viņa neņēma uztriepes no visa, ja varēja paņemt pierādījumus ar līmlenti, līmpapīriņiem un visu citu, ko mēs rekomendējām. Liekas, tev taisnība. Sīkie ļautiņi pamatīgi maldās.

Kas, pie joda, ir sīkie ļautiņi?

Nezinu, patie�ām nezinu.

Pilnībā aizēnota smadzeņu garozas struktūra, Kita saka, cie�i skatīdamās uz palielināto, melno, krāsoto matu, kas gaismas aplī izskatās tik liels kā ziemcietīgs koks. It kā kāds būtu iemērcis �o matu melnas tintes pudelītē. Ne norobe�ojuma līnijas, nē, kungs, tādēļ: vai nu tas ir nesen nokrāsots, vai arī nogriezts virs izaugu�ām nenokrāsotām saknēm.

Viņ� izdara piezīmes, kamēr Kita pārvieto priek�metstikliņu un noregulē fokusu un palielinājumu, darot visu iespējamo, lai liktu nokrāsotajam matam runāt. Tas daudz nekā nepasaka. Pigmenta raksturīgās iezīmes epidermā aizēnotas ar krāsu. Krāsoti, balināti un sirmi mati ir visnotaļ mazvērtīgi mikroskopiskā salīdzinā�anā, un pusei cilvēku populācijas ir krāsoti, balināti, sirmi vai ilgviļņaini mati. Bet mūsdienās tiesā zvērinātie gaida, ka mats paziņos kas, ko, kad, kur, kāpēc un kā.

Eisam riebjas tas, ko izklaides industrija ir nodarījusi viņa profesijai. Satiktie cilvēki apgalvo, ka vēlas būt viņa vietā un kāda viņam aizraujo�a profesija, bet tā nav taisnība, tā vienkār�i nav. Viņ� nedodas uz nozieguma vietām un nenēsā ieroci. Nekad tā nav bijis. Viņ� nesaņem īpa�us telefona zvanus un nevelk īpa�u formas tērpu vai kombinezonu, netraucas speciālos noziegumu izmeklē�anas visurgājējos meklēt �ķiedras vai pirkstu nospiedumus, vai DNS, vai marsie�us. To dara policisti un nozieguma vietas tehniķi. Tiesu medicīnas eksperti un izmeklētāji to dara. Senos laikos, kad dzīve bija vienkār�āka un sabiedrība lika tiesu medicīnas ekspertus mierā, slepkavību detektīvi, kā Pīts Marīno, brauca uz nozieguma vietām ar savām sadauzītajām graba�ām, pa�i vāca pierādījumus un ne tikai zināja, ko vākt, bet arī ko atstāt.

Nevajag izlaizīt visu nolāpīto autostāvvietu. Nevajag iebāzt visu nabaga sievietes guļamistabu piecdesmit galonu plastmasas maisos un atnest visus tos mēslus �urp. Tas ir kā tad, kad kāds skalotu zeltu un pārnestu mājās visu upes gultni, nevis uzmanīgi to vispirms izsijātu. Daudz aplamību, kas �odien notiek, nosaka slinkums. Bet ir citas problēmas, mānīgākas, un Eiss visu laiku domā, ka viņam varbūt vajadzētu doties pensijā. Viņam nav laika pētījumiem vai kaut vai parastām izpriecām, un viņ� �ķendējas par rakstudarbiem, kam jābūt nevainojamiem, tāpat kā viņa analīzēm jābūt nevainojamām. Viņ� cie� no redzes vājuma un bezmiega. Viņam reti pasaka paldies vai novērtē, kad lieta ir atrisināta un vainīgā persona saņēmusi to, ko pelnījusi. Kādā gan pasaulē mēs dzīvojam? Ir kļuvis sliktāk. Jā, ir.

Ja tu saskrienies ar doktori Skarpetu, Eiss piebilst, pajautā viņai par Marīno. Mēs abi kādreiz �omojāmies, kad viņ� te nāca, mēdzām nobēdzināt pāris aliņu PB bārā.

Viņ� ir �eit, Kita saka. Viņ� atbrauca kopā ar Skarpetu. Zini, es jūtos nedaudz dīvaini, tā kutē�ana rīklē, un man sāp. Ceru, ka neesmu dabūjusi to sasodīto gripu.

Viņ� ir �eit? Svētā govs! Es tūdaļ piezvanī�u tam zeņķim. Aleluja! Tātad viņ� arī strādā pie Slimās Meitenes lietas.

D�ilija Polsone tagad pazīstama ar �o vārdu, ja vispār viņa tiek saukta vārdā. Vieglāk ir neizmantot īsto vārdu, ja vien to kāds vispār atceras. Upuri kļūst par to, kur tie tika atrasti vai kas ar tiem tika izdarīts. Kofera dāma. Kanalizācijas kundze. Izgāztuves bērniņ�. �urku vīrs.

Izolācijas lentes vīrs. Par �o miru�o cilvēku īstajiem vārdiem Eisam pārsvarā nav ne jausmas. Viņ� izvēlas tos labāk nezināt.

J a Skarpetai ir kāds viedoklis par to, kāpēc Slimajai Meitenei bija sarkana, balta un zila krāsa un kaut kādi jokaini putekļi mutē, tad es klausos, viņ� saka. Acīmredzot sarkanā, baltā un zilā krāsā nokrāsots metāls. Un vēl kaut kas. Es nezinu, kas ir kaut kas vēl. Viņ� veikli apietas ar atspoguļojumu pēdām uz priek�metstikliņa, kā apmāts grozīdams to. Pēc tam ielaidī�u spektrometrā, redzēsim, kāds metāls. Vai Slimās Meitenes mājā ir kaut kas sarkans, balts un zils? Liekas, būs jāsadzen tam zeņķim Marīno pēdas un jāizmaksā viņam pāris vēsu aliņu. Kungs, es pats varētu pārīti ieraut.

Nerunājiet tagad par vēsiem aliņiem, Kita saka. Es jūtos slima.

Es zinu, ka mēs neko nevaram saķert no tamponiem un līmlentēm, un visa pārējā. Bet da�kārt es prātoju, kad mums atsūta visus tos mēslus no morga, ka tomēr varam.

Ne-e. Visas �īs mazās baktērijas, kad tās nonāk pie mums, ir beigtas un pagalam, Eiss saka, paskatīdamies uz viņu. Tu uz tām skaties gana tuvu, viņām visām pie kāju īk�ķiem ir mazmazītiņas birciņas.

Tu, meit, izskaties bāla. Viņam riebj iedro�ināt Kitas pēk�ņo slimības lēkmi. �eit ir vientulīgi, kad Kitas nav, bet viņa nejūtas labi. Tas ir acīm redzams. Nav pareizi, ja viņ� izliekas. Kādēļ tev, meit, neatpūsties? Vai tu saņēmi gripas poti? Tās izbeidzās, kad es ierados.

Es ari. Nekur tās vairs nevarēju dabūt, viņa saka, pieceldamās no krēsla. Domāju, ie�u uzvārīt karstu tēju.

Lūsijai nepatīk uzticēt citiem cilvēkiem savu darbu. Lai kā viņa paļaujas uz Rūdiju, viņa neuztic tam savu darbu, vismaz ne �obrīd, Henrijas un viņa attieksmes pret Henriju dēļ. Lūsija pati izskata izdrukātos IAPNIS meklē�anas rezultātus, sē�ot savā kabinetā ar uzliktām austiņām, klausoties kaimiņienes Keitas banālās telefonsarunas banālos ierakstus. Ir agrs rīts, ceturtdiena, nedēļa pirms Ziemassvētkiem.

Vakar vēlu vakarā Keita viņai atzvanīja. Viņa atstāja ziņu Lūsijas mobilajā telefonā. "Apskāvieni un skūpsti par biļetēm" un "Kas ir baseina dāma? Vai viņa ir slavenība?" Lūsijai patie�ām ir baseina dāma, un viņa nav slavenība. Viņa ir brunete, piecdesmitgadniece un izskatās daudz par mazu, lai strādātu ar gru�u smēlēju, un viņa nav filmu zvaigzne, un viņa nav tas nezvērs. Lūsijas neveiksmes ir spēcīgi saistītas ar IAPNIS, kas neuzrādīja nevienu piemērotu kandidatūru; tas nozīmē, ka automatizētā meklē�ana izrādījusies neveiksmīga. Pirkstu nospiedumu saskaņo�ana, īpa�i, ja tie ir nepilnīgi, ir īsta loterija.

Katrs no cilvēka desmit pirkstu nospiedumiem ir unikāls. Piemēram, cilvēka kreisā īk�ķa nospiedums nelīdzinās viņa labā īk�ķa nospiedumam. Bez desmit pirkstu nospiedumu kartītes failā IAPNIS varēja tikai nejau�i uzdurties nezināmiem nospiedumiem, ja vainīgais atstājis labās rokas pirksta nospiedumu nozieguma vietā un tā pa�a pirksta nospiedumu citā nozieguma vietā, un abi �ie nospiedumi tiku�i iekļauti IAPNIS, un abi nospiedumi biju�i vai nu pilnīgi nospiedumi, vai ari sagadī�anās pēc tikusi iekļauta tā pati rievojuma �ķautne, kas ir raksturīga abiem nospiedumiem.

Ta�u manuāla jeb vizuāla nospiedumu salīdzinā�ana stāsta citu stāstu, un te nu Lūsijai veicas mazliet labāk. Daļējie nospiedumi, ko viņa paņēmusi no acs zīmējuma, sakrīt ar da�iem no daļējiem nospiedumiem guļamistabā pēc uzbrukuma Henrijai. Tas Lūsiju nepārsteidz, bet viņa priecājas par pārbaudi. Tas nezvērs, kur� iekļuva viņas mājā, ir tas pats nezvērs, kur� atstāja acs zīmējumu, un tas pats nezvērs ari saskrāpēja viņas melno ferrari, lai gan no ma�īnas netika noņemti pirkstu nospiedumi. Bet cik gan daudz tādu nezvēru staigā apkārt, zīmējot acis? Tātad viņ� to izdarīja, lai gan neviens no �iem nospiedumiem Lūsijai nepasaka, kas viņ� ir. Viņa zina tikai to, ka viens un tas pats nezvērs izraisa visas �īs nepatik�anas, un viņam nav pirkstu nospiedumu kartītes IAPNIS failā, ne ari kur citur, un viņ� turpina izsekot Henriju un dro�i vien nezina, ka viņa ir tālu prom no �ejienes. Vai varbūt viņ� domā, ka Henrija atgriezīsies vai vismaz dzirdēs par viņa pēdējiem varoņdarbiem.

Tas nezvērs domā: ja Henrija vismaz zina, ka viņ� ir piespraudis zīmējumu pie durvīm, tad viņa ir atkal nobijusies un nomākta un varbūt nekad neatgriezīsies. Nezvēram ir svarīgi tas, ka viņ� ir uzveicis to. Tāda ir vajā�anas būtība. Tā ir cita cilvēka nospie�ana. Tādā nozīmē, ka vajātājs paņem savu upuri ķīlniekos, pat nepiedūris tam pirkstu vai da�os gadījumos pat nekad nesaticis to. Cik Lūsijai zināms, nezvērs nekad nav ticies ar Henriju. Cik nu Lūsijai tas zināms. Bet ko viņa patiesībā zina? Ne velna.

Viņa pārlai� acis citai datora veikto meklējumu izdrukai, pie kuras strādāja pagāju�ajā naktī, un apsver, vai nepiezvanīt tantei. Ir jau pagājis labs laiciņ�, kop� Lūsija zvanīja Skarpetai, un tam nav nekāda attaisnojuma, lai gan Lūsija ir izdomājusi daudz attaisnojumu. Viņas abas ar tanti daudz pavadīju�as laiku Dienvidfloridā, dzīvodamas nepilnas stundas brauciena attālumā viena no otras. Skarpeta pagāju�ajā vasarā pārcēlās no Delrejas uz Losolasu, un Lūsija tikai vienu reizi viņu apciemoja jaunajā mājā, un tas bija pirms mēne�a. Jo vairāk laika pagājis, jo grūtāk bija piezvanīt tantei. Neizrunāti jautājumi lidināsies starp viņām un radīs neveiklību, bet Lūsija nosprieda, ka nav pareizi, ja �obrīd viņa nepiezvana Skarpetai. Tādēļ viņa piezvana.

Zvanu, lai jūs pamodinātu, viņa saka, kad tante paceļ klausuli.

J a tas ir labākais, ko vari pateikt, tad tu nevienu neapmuļķosi,

Skarpeta atbild.

Ko gan tas nozīmē?

Tu neizklausies pēc viesnīcas reģistratūras, un es nelūdzu mani modināt. Kā tev iet? Un kur tu esi?

J o p r o j ā m Floridā, Lūsija saka.

J o p r o j ā m ? Tas nozīmē, ka tu atkal brauc prom?

Nezinu. Iespējams.

K u r p ?

Neesmu pārliecināta, Lūsija saka.

Labi. Pie kā tu strādā?

Pie vajā�anas lietas, Lūsija atteic.

Tās ir ļoti smagas.

lā ir. īpa�i �ī. Bet es nevaru par to runāt.

Tu nekad nevari.

Tu ari nerunā par savām lietām, Lūsija saka.

Parasti ne.

Kas vēl jauns?

It nekas. Kad es tevi redzē�u? Neesmu tevi redzējusi kop� septembra.

Zinu. Ko tu dari lielajā, sliktajā Ri�mondā? Lūsija jautā. Par ko tur mūsdienās cīnās? Vai ir jauni pieminekļi? Varbūt kāds jaunākais mākslas darbs uz plūdu mūra?

Cen�os noskaidrot, kas izraisījis tās meitenes nāvi. Vakar man bija paredzēts vakariņot ar doktoru Fīldingu. Tu viņu atceries.

Nu, protams. Kā viņam klājas? Es nezināju, ka viņ� vēl ir turpat.

Ne pārāk labi, Skarpeta atbild.

Atceries, kā viņ� mēdza mani ņemt sev līdzi uz sporta zāli un mēs kopā cilājām svaru bumbas?

Viņ� vairs neiet uz sporta zāli.

Sasodīts. Esmu �okēta. D�eks neiet uz sporta zāli? Tas ir kā� Nu, es nezinu, kā tas ir. Tas ir kā nekas, liekas. Esmu �okēta bez vārdiem.

Redzi, kas notiek, kad tu aizbrauc? Viss un visi izirst.

Neli�ķē man �orīt. Neesmu īpa�i labā omā, Skarpeta atbild.

Lūsiju pārņem vainas apziņa. Tā ir viņas vaina, ka Skarpeta nav Aspenā.

Esi runājusi ar Bentonu? Lūsija starp citu pajautā.

Viņ� ir aizņemts darbā.

Tas nenozīmē, ka tu nevari viņam piezvanīt. Vainas apziņa smagi sagrābj Lūsijas vēderu.

�obrīd tas to nozīmē.

-Henrijs teica, ka tu nevari viņam z v a n ī t ? Lūsija iztēlojas Henriju Bentona mājā. Viņa būtu slepus noklausījusies. Jā, viņa būtu, Lūsija jūtas slima no vainas apziņas un sasprindzinājuma.

Es vakar vakarā aizbraucu pie D�eka uz mājām, un viņ� neatvēra durvis. Skarpeta maina sarunu tematu. Man bija tāda jocīga sajūta, ka viņ� bija mājās. Bet nepienāca pie durvīm. Ko tu darīji?

Es aizbraucu. Varbūt viņ� aizmirsa. Dabiski, viņ� ir saņēmis savu stresa daļu. Viņ� noteikti ir norūpējies.

Runa jau nav par to. Viņ� varbūt negribēja tevi satikt. Varbūt bija par vēlu, lai tiktos ar tevi. Varbūt viss ir pārāk sagājis greizi. Es veicu nelielu doktora D�oela Markusa izcelsmes pārbaudi, Lūsija tad saka.

Es zinu, ka tu man to nelūdzi. Bet tu dro�i vien nebūtu lūgusi, vai man taisnība? Skarpeta neatbild.

Redzi, viņ� dro�i vien par tevi zina ļoti daudz, tante Keja. Tikpat labi ari tu vari kaut ko zināt par viņu, Lūsija taisnojas, un viņu moka sirdsapziņa. Viņa nespēj neko padarīt ar sevi un jūtas dusmīga un sāpināta.

Lai notiek, Skarpeta saka. Man ne�ķiet, ka tas ir pareizi, bet vari man ari izstāstīt. Bū�u pirmā, kas pateiks, ka man strādāt ar viņu nenākas viegli.

Visvairāk mani interesē tas, Lūsija turpina, juzdamās nedaudz labāk, ka par viņu ir tik maz zināms. Tam d�ekam nav dzīves. Viņ� piedzimis �arlotsvilā, tēvs bijis valsts skolas skolotājs, māte mirusi autoavārijā 1965. gadā, mācījies Vird�īnijas Universitātē un medicīnas skolā, tātad viņ� ir no Vird�īnijas, kur ari mācījās, bet nekad nav strādājis Vird�īnijas medicīnas ekspertu sistēmā, līdz pirms �etriem mēne�iem ticis iecelts par vadītāju.

Es tāpat būtu varējusi pateikt, ka viņ� nekad nav strādājis Vird�īnijas medicīnas ekspertu sistēmā līdz pagāju�ai vasarai, Skarpeta atbild. Tev nebija jālai� darbā kāda dārga izcelsmes pārbaudes ma�īna vai jāielau�as Pentagona datoros vai kur citur, lai savāktu man informāciju. Neesmu dro�a, ka man tas būtu jāklausās.

Viņa iecel�ana par priek�nieku, starp citu, Lūsija neatlai�as, ir absolūti dīvaina un neizprotama. Viņ� kādu brīdi bija privātpatologs kādā nelielā slimnīcā Merilendā, un viņ� nebija tiesu medicīnas biedrs un savu izglītību pabeidza tikai �etrdesmit gadu vecumā, un, starp citu, pirmajā reizē viņ� izgāzās gala eksāmenos.

Kur viņ� strādāja zinātnisko darbu?

Oklahomasitijā, Lūsija atbild.

Neesmu pārliecināta, ka man tas būtu jāklausās.

Kādu brīdi bija tiesu medicīnas patologs Ņūmeksikā, nav zināms, ko darīja no 1993. līdz 1998. gadam, izņemot to, ka iz�ķīrās no medmāsas. Bērnu nav. 1999. gadā viņ� pārcēlās uz Sentluisu un strādāja tās medicīnas ekspertī�u birojā, līdz pārvācās uz Ri�mondu. Viņ� brauc ar divpadsmit gadus vecu volvo, un viņam nekad nav piederējusi māja.

Tev varētu būt interesanti uzzināt, ka māja, ko viņ� tagad īrē, atrodas Henriko apgabalā, netālu no Vilovlounas tirdzniecības centra.

Man tas nav jādzird, Skarpeta saka. Pietiek.

Viņ� nekad nav bijis arestēts. Domāju, tu gribētu to zināt. Tikai pāris satiksmes pārkāpumu, nekā dramatiska.

Tas nav pareizi, Skarpeta iebilst. Man tas nav jāklausās.

Nekādu problēmu, Lūsija saka balsī, kādu iegūst, kad viņas tante ir tikko sabradājusi viņas dvēseli un aizskārusi jūtas. Tāpat tas ir gandrīz viss. Es varētu uzzināt daudz vairāk, bet sākumam tas ir viss.

Lūsij, es zinu, tu mēģini palīdzēt. Tu esi brīni�ķīga. Es negribētu, lai tu nonāktu man uz pēdām. Un viņ� nav jauks cilvēks. Un, Dievs vien zina, kāda ir viņa darba kārtība, bet, ja vien mēs neuzzinām kaut ko tādu, kas tie�i ietekmē viņa darba ētiku vai kompetenci, vai ko tādu, kas varētu padarīt viņu bīstamu, tad man nav jāzina par viņa dzīvi. Saproti? Lūdzu, nemeklē vairs neko.

Viņ� ne�aubīgi ir bīstams, Lūsija saka nedabiskā balsī. Ieliec tādu neveiksminieku kā viņ� varas amatā, un viņ� ir bīstams. Mīļais Dievs! Kas, pie velna, viņu pieņēma darbā? Un kāpēc? Nespēju iedomāties, cik ļoti viņ� dro�i vien tevi ienīst.

Es nevēlos par to runāt.

Gubernatore ir sieviete, Lūsija turpina. Kāda velna pēc sievietei gubernatorei būtu jāieceļ tāds neveiksminieks kā viņ�?

Es nevēlos par to runāt.

Protams, pusi no laika politiķi neievāc ziņas. Viņi tikai atlai� darbiniekus, un viņai dro�i vien ir svarīgākas lietas, par ko domāt.

-Lūsij, vai tu piezvanīji, lai tikai sarūgtinātu mani? Kāpēc tu to dari? Lūdzu, nedari tā. Man jau tā ir gana grūti.

Lūsija klusē.

Lūsij? Vai tu tur esi? Skarpeta jautā.

Esmu �eit.

Es necie�u telefonu, Skarpeta saka. Neesmu tevi redzējusi kop� septembra. Domāju, tu no manis izvairies.

Viņ� sē� savā viesistabā, klēpī nolicis atvērtu avīzi, kad izdzird braucam atkritumu ma�īnu.

Dzinējam ir dziļa dīzeļmotora skaņa. Ma�īna apstājas iebraucamā ceļa galā, un dīzeļmotora pulsē�anai pievienojas hidrauliskā pacēlāja raudulīgā skaņa, un atkritumu tvertnes nobūk�ķ pret milzīgās ma�īnas metāla sāniem. Pēc tam lieli vīri nevī�īgi nomet tuk�ās tvertnes iebraucamā ceļa galā un ma�īna aizdārd tālāk pa ielu.

Doktors Markuss sē� viesistabā lielajā ādas krēslā, ar reibsto�u galvu un tik tikko spējīgs elpot, viņa sirds gaidot dauzās no �ausmām. Atkritumu savāk�ana ir pirmdienās un ceturtdienās ap astoņiem trīsdesmit viņa privileģētajā rajonā Vesthemgrinā, Henriko apgabalā, uz rietumiem no pilsētas. Viņ� vienmēr nokavē sanāksmes �ajās divās dienās, kad brauc atkritumu savācēji, un nesen �ajās divās dienās, kad atbrauca lielās ma�īnas un lielie tum�ie vīri ar tām, viņ� pavisam negāja uz darbu.

Tagad viņi sevi dēvē par sanitārijas in�enieriem, nevis par atkritumu savācējiem, bet nav nozīmes, kā viņi pa�i sevi sauc vai kas ir politiski korekti vai kā citi sauc �os lielos, tum�os vīrus viņu lielajās, tum�ajās drēbēs un lielajos ādas cimdos. Doktors Markuss ir �ausmās no atkritumu savācējiem un viņu ma�īnām, un viņa fobija kļuva spēcīgāka, kop� pirms �etriem mēne�iem viņ� pārvācās �urp, un viņ� atkritumu savāk�anas dienās neiet ārā no mājas, līdz ma�īna un tās vīri nav atbrauku�i un aizbrauku�i. Viņam ir kļuvis labāk, kop� sācis apmeklēt psihiatru �arlotsvilā. Doktors Markuss sē� krēslā un gaida, kad piebremzēs sirds, rimsies reibums un nelabums un pārstās gailēt nervi. Pēc tam viņ� pieceļas, joprojām ģērbies pid�amā, halātā un �ībās. Nav jēgas ģērbties līdz atkritumu savācēju atbrauk�anai, jo, gaidot pretīgo, guturālo skaņu un lielās ma�īnas smago metāla �vadzē�anu un tās lielos, tum�os vīrus, viņ� svīst tik pamatīgi, ka tad, kad tie aizbrauc, ir izmircis slapj� un dreb no aukstuma, un viņa nagi ir zili. Doktors noiet pa viesistabas ozolkoka grīdu un paskatās ārā pa logu uz zaļajām Supertvertnēm, kas nevī�īgi pamestas iebraucamā ceļa galā, un klausās pēc pretīgās skaņas, lai pārliecinātos, vai ma�īna nav kaut kur tuvumā un vai nebrauc atpakaļ pa �o pa�u ceļu, lai gan viņ� zina atkritumu savācēju mar�rutu savā rajonā.

�obrīd ma�īna un vīri apstājas un sāk braukt, nolēkdami no ma�īnas un atkal uzlēkdami, iztuk�odami Supertvertnes da�as ielas tālāk, un viņi turpinās to darīt, līdz nogriezīsies uz Patersona avēniju, un, kur viņi brauc no turienes, tas doktoram Markusam nerūp, līdz viņi ir prom. Viņ� palūkojas ārā pa logu uz savām bez apdoma novietotajām Supertvertnēm un nosprie�, ka ārā iet nav dro�i.

Viņ� vēl nejūtas tā, lai ietu ārā, tāpēc dodas uz savu guļamistabu un vēlreiz pārbauda, vai pretzagļu signalizācijas sistēma vēl aizvien ir ieslēgta, novelk savu slapjo pid�amu un halātu un ieiet du�ā. Du�ā viņ� neuzkavējas ilgi, bet, kad ir tīrs un sasilis, noslaukās un apģērbjas, lai dotos uz darbu, priecādamies, ka lēkme ir pārgājusi, un uzmanīdamies, lai neapcerētu to, kas varētu notikt, ja pēk�ņi uznāktu lēkme, esot sabiedrībā. Nu tā nenotiks. Kamēr viņ� ir mājās vai netālu no sava kabineta, var aizvērt durvis un dro�ībā pārlaist vētru.

Virtuvē D�oels Markuss iedzer oran�o tableti. Viņ� jau bija iedzēris vienu klonopinu un antidepresantu, bet viņ� ieņem vēl vienu 0,5 miligramu devu klonopina. Pēdējos pāris mēne�os viņ� ir ticis līdz pat trim miligramiem dienā un nepriecājas par savu atkarību no benzodiazepāmiem. Viņa psihiatrs �arlotsvilā saka, lai neraizējas. Kamēr doktors Markuss nelieto alkoholu vai citas nomierino�as vielas, un viņ� nepieskaras nevienam no tiem, tikmēr nav problēmu, ka viņ� dzer klonopinu.

Labāk iedzert klonopinu nekā būt tik nelietojamam panikas lēkmju dēļ, ka jāslēpjas mājā un jāzaudē darbs vai jāpazemojas. Viņ� nevar atļauties zaudēt darbu, ne ari pazemoties. Viņ� nav tik bagāts kā Skarpeta un nekad nevarētu paciest pazemojumus, kādus viņa �ķiet mierīgi uztveram. Pirms viņ� stājās Skarpetas vietā par galveno Vird�īnijas medicīnas ekspertu, nevajadzēja klonopinu vai antidepresantus, bet tagad, kā apgalvo psihiatrs, viņam ir slimīgi traucējumi, kas nozīmē, ka viņam ir nevis viens, bet divi traucējumi. Sentluisā viņ� da�kārt neaizgāja uz darbu un gandrīz nekad neceļoja, bet tika ar sevi galā. Dzīve pirms Skarpetas bija kontrolējama.

Viesistabā viņ� atkal paskatās ārā pa logu uz lielajām, zaļajām Supertvertnēm un klausās, vai nedzird lielo ma�īnu un vīrus uz tās, ta�u nedzird. Uzmezdams savu veco, pelēko vilnas mēteli un uzvilkdams vecos, melnos cūkādas cimdus, viņ� apstājas pie ārdurvīm, lai novērtētu savu pa�sajūtu. �ķiet, viņ� jūtas labi, tādēļ atslēdz signalizācijas sistēmu un atver durvis. Viņ� mundri aiziet līdz iebraucamā ceļa galam, pārbaudīdams ielu vienā un otrā pusē, vai kaut kur nav atkritumu ma�īnas, bet neredz un nedzird to, un jūtas labi, stumjot Supertvertnes uz garā�as malu, kur tām vieta.

Doktors Markuss atgrie�as mājā, novelk mēteli un cimdus, un tagad viņ� ir daudz mierīgāks, pat laimīgs. Viņ� rūpīgi nomazgā rokas, un domas atgrie�as pie Skarpetas, bet jūtas mierīgs un ir labā omā, jo nu rīkosies pēc sava prāta. Visus �os mēne�us viņ� bija dzirdējis, ka Skarpeta �o un Skarpeta to, un, tā kā viņ� to nepazina, tad nevarēja iebilst.

Kad veselības komisārs sacīja: "Viņas vietā stāties jums būs grūti, varbūt pat neiespējami, un tur aizvien vēl ir cilvēki, kuri jūs nerespektēs, jo jūs vienkār�i neesat viņa," doktors Markuss neteica ne vārda, jo ko gan viņ� varēja teikt? Viņ� Skarpetu nepazina.

Kad jaunā gubernatore izrādīja laipnību, ielūdzot doktoru Markusu uz kafiju savā kabinetā pēc tam, kad bija iecēlusi viņu amatā, nācās atteikties, jo gubernatore noteica laiku uz astoņiem trīsdesmit pirmdienā, kas ir tā pati diena un tas pats laiks, kad Vesthemgrinā notiek atkritumu savāk�ana. Protams, viņ� nevarēja paskaidrot, kādēļ nevar atnākt pie viņas uz kafiju, bet par to nevarēja būt ne runas, tas vienkār�i bija neiespējami, un viņ� atceras, kā bija sēdējis viesistabā, klausīdamies pēc lielās ma�īnas un tās lielajiem vīriem un prātodams, kāda viņam būs dzīve Vird�īnijā kop� atteik�anās no kafijas pie gubernatores, kas ir sieviete un dro�i vien viņu tāpat nerespektēs, jo viņ� nav sieviete un nav Skarpeta.

Faktiski doktors Markuss nezina, vai gubernatore ir Skarpetas cienītāja, bet dro�i vien ir. Viņam nebija ne jausmas, pret ko viņ� nostājās, kad tika akceptēts vadītāja amatam un pārcēlās uz �ejieni no Sentluisas, atstājot aiz sevis biroju pilnu ar sievietēm medicīnas ekspertēm un nāves gadījumu izmeklētājām, visas zināja par Skarpetu un teica, kaviņ� ir laimīgs vīrs, dabūjis viņas darbu, jo, pateicoties Skarpetai, Vird�īnijā ir labākā medicīnas ekspertī�u sistēma Savienotajās Valstīs, un tas bija kauns, ka viņa nesadzīvoja ar tālaika gubernatoru, ar to, kur� viņu atlaida; sievietes Markusa birojā iedro�ināja viņu pieņemt Skarpetas darbu. Viņas gribēja tikt no Markusa vaļā. Viņ� to jau zināja. Viņas nevarēja nekādi saprast, kādēļ no visiem cilvēkiem Vird�īnijā interesējās par viņu, ja vien tas nebija tādēļ, ka viņ� bija nekonfrontējams, apolitisks un neeksistējo�s. Viņ� zināja, ko sievietes birojā runāja tolaik. Viņas sa�ukstējās un uztraucās, ka Markuss, iespējams, izgāzīsies un būs jāpaliek ar viņu, viņ� precīzi zināja, kas tolaik tika runāts.

Tādēļ viņ� pārcēlās uz Vird�īniju un pēc nepilna mēne�a nonāca nesaskaņā ar gubernatori tikai atkritumu savāk�anas Vesthemgrinā dēļ, un pie tā vainoja Skarpetu. Viņ� bija nolādēts Skarpetas dēļ. D�oels Markuss to tik vien dzirdēja kā par Skarpetu un neapmierinātību ar viņu pa�u, jo viņ� nav Skarpeta. Viņ� tik tikko bija sācis strādāt, kad jau ienīda Skarpetu un visu, ko viņa bija sasniegusi. D�oels Markuss kļuva valdonīgs, izrādot savu necieņu visvisādos veidos, nevērīgi izturēdamies pret visu, kas bija saistīts ar Skarpetu, vai tā bija glezna vai augs, vai grāmata, vai patologs, vai miru�ais pacients, kuram būtu bijis labāk, ja Skarpeta aizvien būtu vadītāja. Viņ� kļuva apsēsts, pierādot, ka Skarpeta bija mīts un viltojums, un neveiksminiece, bet viņ� nevarēja iznīcināt pilnīgu sve�inieku. Viņ� pat nevarēja bilst negatīvu vārdu par Skarpetu, jo nepazina to.

Tad nomira D�ilija Polsone un viņas tēvs piezvanīja veselības komisāram, kas savukārt piezvanīja gubernatorei, kura nekavējoties piezvanīja FIB direktoram tikai tādēļ, ka gubernatore vada Nacionālo pretterorisma komiteju un Frenkam Polsonam ir sakari ar Valsts dro�ības departamentu, un vai nebūtu �ausmīgi, ja mazo D�iliju būtu nogalinājis kāds Savienoto Valstu valdības ienaidnieks?

FIB bija ātri piekritis, ka lieta ir pelnījusi pārbaudi, un acumirklī tas sāka traucēt vietējo policiju, un neviens nezināja, ko dara cita persona.

Da�i pierādījumi aizceļoja uz FIB laboratorijām, un citi pierādījumi vispār netika paņemti, un doktors Polsons negribēja, lai D�ilijas līķi izlaistu no morga, līdz visi fakti nebūs zināmi. Iejauktas �ajā juceklī bija doktora Polsona attiecības ar viņa biju�o sievu, un drīz vien �īs neievērojamās �etrpadsmit gadus vecās meitenes nāve bija tik ļoti uzskrūvēta un politizēta, ka doktoram Markusam nebija citas izvēles kā lūgt veselības komisāram padomu, kas jādara.

Mums jāatsauc liela mēroga konsultants, veselības komisārs atteica. Kamēr viss nav kļuvis vēl sliktāk.

Jau tā viss ir slikti, doktors Markuss bilda. Brīdī, kad Ri�mondas PD uzzināja, ka ir iesaistīts FIB, viņi atkāpās un metās uz patvērumu.

Un pavisam slikti ir tas, ka mēs nezinām, kas vainojams meitenes nāvē. Es domāju, viņas nāve ir aizdomīga, bet mums nav nāves cēloņa.

Mums vajadzīgs konsultants. Nekavējoties. Kāds, kur� nav no �ejienes. Kāds, kur� var uzņemt triecienu, ja tas nepiecie�ams. Ja gubernatorei būs mēsli �īs lietas dēļ valsts mēroga mēsli, galvas ripos un manējā nebūs vienīgā, D�oel.

Kā ar doktori Skarpetu? doktors Markuss ierosināja, un viņu tobrīd pārsteidza, kā bez iepriek�ēja nodoma viņam uz mēles bija viņas vārds. Viņa atbilde bija viegla un ātra.

Lieliska ideja. Iedvesmas vērta, veselības komisārs piekrita. Vai jūs viņu pazīstat?

Drīz pazī�u, doktors Markuss teica un pats brīnījās, ka bija tik izcils stratēģis.

Līdz �im brīdim viņ� nekad nebija zinājis, cik izcils stratēģis ir, bet, tā kā viņ� nekad nav kritizējis Skarpetu, jo nepazina viņu, tad viņa entuziasma pilnā rekomendē�ana Skarpetu par konsultanti bija attaisnojama. Jo viņ� nekad nebija bildis par Skarpetu nevienu sliktu vārdu. Viņ� varēja pats tai piezvanīt, ko todien ari izdarīja. Tas viss notika tikai aizvakar. Drīz viņ� pazīs Skarpetu, o jā, viņ� pazīs, un tad viņ� kritizēs, pazemos to un darīs tai visu, ko gribēs.

Doktors Markuss Skarpetu vainotu par visām nebū�anām ar D�iliju Polsoni un GMEB, un visu pārējo, kas varētu nākt klajā, un gubernatore aizmirstu, ka doktors Markuss atteicās iedzert kafiju ar viņu. Ja viņa to vēlreiz uzaicinās un izvēlēsies pirmdienu vai ceturtdienu astoņos trīsdesmit, doktors Markuss vienkār�i pateiks viņas darba grafika plānotājam, ka astoņos trīsdesmit ir GMEB personāla sanāksme, un vai gubernatore nevarētu kafiju rīkot vēlāk, jo ir ļoti svarīgi, lai viņ� vadītu sanāksmi. Kādēļ neiedomājās par to pirmajā reizē, viņ� nezina, ta�u zinās, ko teikt nākamreiz. Doktors Markuss paceļ telefona klausuli viesistabā un paskatās ārā uz tuk�o ielu, atvieglots, ka par atkritumu savācējiem nākamās trīs dienas nebūs jāraizējas, un viņ� jūtas ļoti labi, pārlapojot mazo, melno adre�u grāmatiņu, ko ir glabājis tik daudzus gadus, ka puse vārdu un telefona numuru ir izsvītroti. Viņ� uzgrie� numuru un skatās ārā uz ielu, un vēro, kā garām aizbrauc vecs, zils �evrolets impala, un atceras, kā viņa māte ar savu veco, balto impalu kādreiz iestrēga sniegā kalna pakājē katru ziemu pie viena un tā pa�a kalna, kad viņ� auga �arlotsvilā.

Skarpeta, viņa atbild mobilajā telefonā.

�eit doktors Markuss, viņ� saka savā pieredzēju�ajā, autoritatīvajā, bet pietiekami patīkamajā balsī, un viņam ir daudz balsu, bet �obrīd viņ� izvēlējies savu pietiekami patīkamo balsi.

J ā , viņa atbild. Labrīt! Ceru, ka doktors Fīldings jūs īsumā informēja par mūsu veikto D�ilijas Polsones atkārtoto izmeklē�anu.

Baidos, ka jā. Viņ� izstāstīja man jūsu viedokli, Markuss saka, izgar�odams vārdus "jūsu viedokli" un vēlēdamies, kaut varētu redzēt viņas reakciju, jo vārdi "jūsu viedoklis" ir tie, ko, domājams, teiktu aiz-stāvības advokāts. Apsūdzētājs savukārt teiktu "jūsu secinājums", jo tas ir apstiprinājums pieredzei un kompetencei, turpretī sacīt "jūsu viedoklis" ir apslēpts apvainojums.

Interesanti, vai esat dzirdējusi par atspoguļojuma pēdu pierādījumiem, viņ� tad saka, domādams par e-pastu, ko saņēmis vakar no mū�dien nepiedienīgā D�uniusa Eisa.

Nē, viņa saka.

Tas ir visai neparasts, viņ� ļaunu vēsto�i saka. Tādēļ mums �orīt ir sanāksme, doktors Markuss piebilst, un viņ� vakar noteica sapulci, bet viņai par to saka tikai tagad. Gribētu, lai jūs atbraucat uz manu biroju �orīt deviņos trīsdesmit. Viņ� vēro, kā divas mājas tālāk iebraucamajā ceļā iegrie�as vecā, zilā impala, un prāto, kādēļ tā tur piestāj un kam tā pieder. Skarpeta minstinās, it kā �is pēdējā brī�a piedāvājums viņai nederētu, bet tad atbild: Protams. Es bū�u pēc pusstundas.

Vai drīkstu jautāt, ko jūs darījāt vakar pēcpusdienā? Es jūs neredzēju savā birojā, viņ� apvaicājas, vērodams, kā veca melnādaina sieviete izkāpj no vecās, zilās impalas.

Darbs ar dokumentiem, daudz telefona zvanu. Kāpēc jautājat, vai jums kaut ko vajadzēja?

Doktors Markuss jūtas viegli apreibis un apskurbis, vērodams veco melnādaino sievieti un veco, zilo impalu. Lieliskā Skarpeta jautā, vai viņam kaut kas bija vajadzīgs, it kā viņa strādātu pie Markusa. Bet viņa patie�ām strādā pie viņa. Pa�reiz strādā. Tam viņam liekas grūti noticēt.

�obrīd man neko no jums nevajag, viņ� saka. Tiksimies sapulcē! Un noliek klausuli. Pārtraukt sarunu ar Skarpetu viņam sagādā lielu baudu.

Viņa aiz�ņorēto, vecmodīgo, brūno kurpju papē�i klaudz pret ozolkoka grīdu, kad viņ� ieiet virtuvē un uzliek vārīties otro bezkofeīna kafijas katliņu. Lielākā daļa no pirmā katliņa tika izniekota, jo viņ� bija pārāk uztraucies par atkritumu ma�īnu un vīriem tajā, lai atcerētos par kafiju, un sāka ost pēc deguma, un viņ� to izlēja izlietnē. Tā nu viņ� uzliek vārīties kafiju un dodas atpakaļ uz viesistabu, lai palūkotos uz impalu.

Pa to pa�u logu, pa kuru viņ� parasti skatās ārā, pa to, kas atrodas �ķērsām no viņa mīļākā lielā ādas krēsla, viņ� vēro veco melnādaino sievieti izvelkam pārtikas somas no impalas aizmugures. Viņa dro�i vien ir mājkalpotāja, viņ� domā; un tas viņu kaitina, ka melnādainā mājkalpotāja brauc ar tādu pa�u ma�īnu, ar kādu brauca viņa māte, kad viņ� bija bērns. Tā kādreiz bija jauka ma�īna. Ne visiem bija balta impala ar zilu svītru gar sāniem, un viņ� lepojās ar �o ma�īnu, izņemot reizi, kad tā iestrēga sniegā kalna pakājē. Viņa māte nebija laba braucēja. Viņai nebūtu bijis jāļauj braukt ar �o impalu. Impala ir nosaukta pēc vīrie�u dzimtes afrikāņu antilopes, tā var lēkt lielus attālumus un ir viegli izbiedējama, un viņa māte bija pietiekami nervoza pat uz savām kājām. Viņai nevajadzēja būt pie stūres tādai ma�īnai, kas nodēvēta pēc vīrie�u dzimtes afrikāņu antilopes, kas ir spēcīgs un tramīgs dzīvnieks. Vecā mājkalpotāja kustas lēnām, savākdama plastmasas maisiņus ar pārtiku no impalas aizmugures, un, veci�ķi gurdeni gazelēdamās, virzās no ma�īnas uz mājas sānu durvīm, tad atpakaļ uz ma�īnu, paņemdama vēl maisiņus un pēc tam ar gurnu aizvērdama ma�īnas durvis. Tā kādreiz bija jauka ma�īna, domā doktors Markuss, lūkodamies laukā pa logu. Mājkalpotājas ma�īna dro�i vien ir �etrdesmit gadus veca un �ķiet labā kondīcijā. Markuss nespēj atcerēties, kad beidzamo reizi ir redzējis 1963. vai 1964. gada impalu. Tas, ka �ādu impalu ierauga �odien, liekas zīmīgi, bet viņ� nezina, ko tas varētu nozīmēt, un viņ� atgrie�as virtuvē, lai iedzertu kafiju. Ja gaidīs vēl divdesmit minūtes, viņa ārsti būs aizņemti ar sekcijām un viņam nebūs ne ar vienu jārunā, un gaidot viņa pulss paātrinās. Viņa nervi atkal sāk kvēlot.

Sākumā doktors Markuss vaino savu joņojo�o sirdi un drebelību un Taustī�anos no drusciņas kofeīna, kas ir bezkofeīna kafijā, bet viņ� bija iedzēris tikai pāris malku. Viņ� aptver, ka notiek vēl kaut kas. Viņ� domā par impalu otrpus ielai un uztraucas, un ir saguris, un domā, kaut mājkalpotāja nekad nebūtu atbraukusi, vismaz ne �odien, kad viņ� bija mājās atkritumu savāk�anas dēļ. Viņ� atgrie�as viesistabā, apsē�as savā lielajā ādas krēslā un atzveļas, mēģinot atslābināties, un viņa sirds dauzās tik spēcīgi, ka var redzēt, kā kustas baltā krekla priek�puse, un viņ� dziļi ievelk elpu un aizver acis. Viņ� te ir nodzīvojis �etrus mēne�us un nekad iepriek� nav redzējis to impalu. Viņ� iztēlojas tievo, zilo stūri, kurā nav dro�ības spilvena, un zilo krāsojumu pasa�iera pusē, kurā nav polsterējuma un dro�ības spilvena, un vecās, zilās dro�ības siksnas, ko liek ap vidu, jo tām nav siksnas plecu saturē�anai. Viņ� iztēlojas impalas iek�pusi, un tā nav impala otrpus ielai, kuru viņ� iztēlojas, bet baltā ar zilo svītru uz sāniem to, ar kuru brauca viņa māte. Viņa kafija ir aizmirsta un auksta uz galda pie lielā ādas krēsla, un viņ� sē� atgāzies, ar aizvērtām acīm. Vairākas reizes doktors Markuss pieceļas un paskatās ārā pa logu, un, kad vairs neredz zilo impalu, ieslēdz signalizāciju, aizslēdz māju un ieiet garā�ā.

Viņam par �ausmām ienāk prātā doma, ka varbūt impala neeksistē un nekad tur nav bijusi. Ta�u tā bija. Protams, tā bija. Da�as minūtes vēlāk viņ� lēnām brauc pa savu ielu un apstājas pie mājas da�as durvis tālāk, un veras uz tuk�o piebraucamo ceļu, kur bija redzējis zilo impalu un veco, melnādaino mājkalpotāju ienesam pārtikas preces. Viņ� sē� savā volvo, kuram ir visaugstākais dro�ības novērtējums no praktiski gandrīz visām ra�otajām ma�īnām, un veras uz tuk�o piebrauktuvi. Tad, visbeidzot, iegrie�as tajā un izkāpj no ma�īnas. Viņ� ir vecmodīgs, bet gaumīgs garajā, pelēkajā mētelī, pelēkajā platmalē un melnajos cūkādas cimdos, ko viņ� ir valkājis aukstā laikā jau kop� tā brī�a, kad sāka dzīvot Sentluisā, un, piezvanot pie ārdurvīm, viņ� zina, ka izskatās pietiekami respektabli. Viņ� pauzē, tad piezvana vēlreiz, un durvis atveras.

Kā varu palīdzēt? jautā sieviete, kura attaisa durvis. Viņa varētu būt aptuveni piecdesmit gadus veca, un, ģērbusies tenisa treniņtērpā un tenisa kurpēs, sieviete izskatās ikdieni�ķa un ir laipna, bet ne pārlieku draudzīga.

Esmu D�oels Markuss, viņ� saka savā pietiekami patīkamajā balsī. Es dzīvoju otrpus ielai, un gadījās, ka pirms kāda brī�a pamanīju ļoti vecu, zilu impalu jūsu piebraucamajā ceļā. Viņ� ir sagatavojies teikt, ka, iespējams, ir sajaucis viņas māju ar citu, ja viņa sacīs, ka nekā nezina par ļoti vecu, zilu impalu.

Ak, Vokeres kundze. Viņai tā ma�īna ir veselu mū�ību. Viņa to nemainītu pret pilnīgi jaunu kadiljaku, viņam par milzīgu atvieglojumu mazliet pazīstamā kaimiņiene saka pasmaidīdama.

Saprotu, viņ� saka. Mani tikai bija pārņēmusi ziņkāre. Es kolekcionēju vecas ma�īnas. Viņ� nekolekcionē ma�īnas ne vecas, ne kādas citas -, bet, paldies Tam Kungam, neko nebija iztēlojies. Protams, nebija.

Nu to jūs savā kolekcijā nedabūsiet, viņa līksmi saka. Vokeres kundze no tiesas mīl to ma�īnu. Liekas, mēs neesam formāli pazīstami, bet es zinu, kas jūs esat. Jūs esat jaunais patologanatoms. Jūs ieņēmāt tās slavenās patologanatomes vietu, ak, kāds gan bija viņas vārds? Es biju �okēta un vīlusies, kad viņa pameta Vird�īniju. Kas tad ar viņu atgadījās? Te nu bija, jūs stāvat ārā aukstumā. Kur ir manas manieres?

Vai nevēlaties ienākt? Viņa bija ari tik pievilcīga sieviete. Ak, kā gan viņu sauca?

Man patie�ām laiks doties, doktors Markuss atbild citādā balsī vēsā un saspringtā. Baidos, es kavēju tik�anos ar gubernatori, viņ� visnotaļ salti melo.

Saule ir nepārliecino�i blāva pelēkajās debesīs, un gaisma ir vāja un nelaipna. Skarpeta iziet cauri automa�īnu stāvlaukumam, garajam, tum�ajam mētelim plandoties gar kājām. Viņa iet ātri un mērķtiecīgi pretī savas biju�ās ēkas parādes durvīm un ir sakaitināta, ka stāvvieta ar pirmo numuru stāvvieta, kas ir rezervēta galvenajam medicīnas ekspertam, ir tuk�a. Doktora Markusa vēl nav. Viņ� kā parasti kavējas.

Labrīt, Brūs, viņa saka dro�ības dienesta darbiniekam reģistratūrā.

Brūss uzsmaida un pamāj. Es jūs pierakstī�u, viņ� saka, nospiezdams pogu, kas atslēdz nākamās durvis, kuras ved uz ēkas medicīnas ekspertī�u spārnu.

Vai Marīno ir atbraucis? viņa iedama jautā.

Neesmu viņu redzējis, Brūss atbild.

Kad iepriek�ējā vakarā Fīldings neatvēra durvis, Skarpeta stāvēja uz viņa lieveņa, mēģinādama sazvanīt viņu pa telefonu, bet vecais mājas telefona numurs, kas viņai bija, vairs nedarbojās, un tad viņa piezvanīja Marīno un tik tikko spēja viņu sadzirdēt skaļo balsu un smieklu fona dēļ. Viņ� dro�i vien bija bārā, ta�u viņa nejautāja un vienkār�i pateica, ka Fīldinga, liekas, nav mājās un, ja viņ� drīzumā neparādīsies, tad viņa dosies atpakaļ uz viesnīcu. Marīno uz to tikai pateica: "Labi, dok, un tiksimies vēlāk, dok, un zvani, ja tev mani vajag, dok."

Pēc tam Skarpeta mēģināja attaisīt Fīldinga parādes un sētas durvis, bet tās bija aizslēgtas. Viņa zvanīja un klauvēja, pamazām kļūdama nemierīga. Viņas kādreizējā asistenta un labās rokas un drauga ma�īna atradās nojumē zem brezenta. Viņa gan mazliet �aubījās, ka ma�īna zem brezenta ir Fīldinga mīļotais mustangs, bet, pavilku�i uz aug�u brezenta maliņu, Skarpeta pārliecinājās, ka viņai ir taisnība. Viņa bija ievērojusi mustangu 6. stāvvietā, tātad viņ� aizvien vēl brauca ar to, bet tikai tas, ka viņa mustangs stāv pie mājas zem brezenta, vēl nenozīmē, ka viņ� pats ir mājā un atsakās nākt pie durvīm. Varbūt viņam ir otrs transportlīdzeklis, iespējams, SUV. Ja viņam rezervē ir otra, spēcīgāka ma�īna un viņ� ar savu SUV vai kādu citu ma�īnu ir kaut kur aizbraucis, aizkavējies ceļā vai aizmirsis, ka ir ielūdzis Skarpetu uz vakariņām, tad tas visu izskaidrotu. Gaidot, kamēr viņ� pienāks pie durvīm, Skarpeta apcerēja visus �os variantus, bet tad sāka uztraukties, ka Fīldingam varbūt kaut kas ir atgadījies. Varbūt viņ� ir savainojies. Varbūt viņ� cie� no spēcīgas alerģiskas reakcijas, un viņam ir uzmetusies nātrene vai iestājies anafilaktiskais �oks. Varbūt viņ� ir izdarījis pa�nāvību. Varbūt viņ� izvēlējās laiku pa�nāvībai, kad Skarpeta ieradīsies viņa mājā, jo domāja, ka viņa varētu tikt ar to galā. Ja tu nogalini sevi, tad kādam jātiek ar to galā.

Visi vienmēr iedomājas, ka viņa var tikt galā ar jebko, tādēļ tā būtu �ausmīga viņas dzīves loze būt par to cilvēku, kur� atrod Fīldingu ar lodi galvā vai pilnu kuņģi ar tabletēm un tiek galā ar situāciju. Tikai Lūsija liekas zinām, ka Skarpetai ir savas robe�as, un Lūsija viņai reti kaut ko stāsta. Viņa nav redzējusi Lūsiju kop� septembra. Kaut kas ir noticis, un Lūsija nedomā, ka Skarpeta var tikt ar to galā.

Es, liekas, nevaru atrast Marīno, Skarpeta saka Brūsam. Tādēļ, ja jūs ko dzirdat par viņu, tad pasakiet, ka es viņu meklēju, ka te ir sapulce.

D�uniuss Eiss varētu zināt, kur viņ� ir, Brūss atbild. Jūs viņu pazīstat? No Trasoloģijas? Eiss grasījās sadzert ar viņu vakarvakarā.

Varbūt aiziet uz PB bāru?

Skarpeta domā par to, ko doktors Markuss sacīja, kad piezvanīja pirms nepilnas stundas. Viņ� minēja kaut ko par atspoguļojuma pēdu pierādījumiem, kas acīmredzot ir iemesls �ai sapulcei, un viņa nevar atrast Marīno, viņ� bija vecajā Policijas Brālībā, nodzirdīdams visu ūķi un dro�i vien �ūpodams kopā ar pa�u misteru Trasologu, un viņai nav ne jausmas, kas tagad notiek, un Marīno neatbild uz telefona zvaniem. Viņa atgrū� vaļā necaurredzamās stikla durvis un ieiet savā kādreizējā uzgaidāmajā telpā.

Viņa ir �okēta, ieraugot uz dīvāna sē�am Polsoni, kura, ar rokām aptvērusi, tur klēpī rokassomiņu un ar klīsto�u skatienu veras apkārt.

Polsones kundze? Skarpeta norūpējusies saka, pieiedama pie viņas.

Vai jums kāds palīdz?

Man teica būt �eit, kad tiks atvērts, Polsone saka. Pēc tam man lika gaidīt, jo priek�nieks vēl nav atbraucis.

Skarpeta nebija informēta, ka Polsone piedalīsies sapulcē ar doktoru Markusu. Iesim, viņa tai saka. Es jūs ievedī�u iek�ā. Jums ir tik�anās ar doktoru Markusu?

Es tā domāju.

Man arī ar viņu ir tik�anās, Skarpeta piebilst. Liekas, mēs būsim vienā un tai pa�ā sapulcē. Iesim. Jūs varat nākt ar mani.

Polsone lēnām pieceļas no dīvāna, it kā viņa būtu nogurusi vai ciestu sāpes. Skarpeta nodomā, kaut uzgaidāmajā teritorijā būtu īsti

augi, tikai da�i īsti augi, kas tai pie�ķirtu sirsnību un dzīvīgumu. īstu augu klātbūtnē cilvēki nejūtas tik vientuļi; pasaulē nav vientulīgākas vietas par morgu, un nevienam nekad nevajadzētu apmeklēt morgu.

Viņa nospie� zvanu pogu pie loga. Stikla otrajā pusē atrodas lete, tad posms pelēkzila paklāja, pēc tam durvis, kas ved uz administrācijas kabinetiem.

Kā varu palīdzēt? sievietes balss notaurē pa selektoru.

Doktore Skarpeta, viņa sevi piesaka.

Ienāciet, balss saka, un stikla durvis lodziņa labajā pusē ar klik�ķi atveras.

Skarpeta pietur durvis Polsonei. Ceru, ka jūs ilgi negaidījāt, Skarpeta viņai saka. Man ļoti �ēl, ka jums bija jāgaida. Kaut es būtu zinājusi, ka jūs nāksiet. Es būtu jūs sagaidījusi un parūpējusies, lai jums būtu ērta vieta sēdē�anai un kafija.

Viņi man teica, lai es braucu agri no rīta, ja var atrast brīvu vietu stāvlaukumā, kundze atbild, raudzīdamās apkārt. Viņas ieiet malējā kabinetā, kur ierēdņi strādā ar datoriem.

Skarpeta redz, ka Polsone nekad iepriek� nav apmeklējusi GMEB.

Viņa nav pārsteigta. Doktors Markuss nav no tiem, kas velta daudz laika, tiekoties ar piederīgajiem, un doktors Fīldings ir pārāk iztērējies, lai nosēdētu emocionāli sāpīgas tik�anās reizes ar ģimenēm. Viņai ir aizdomas, ka iemesls Polsones izsauk�anai uz sapulci ir politisks un, iespējams, tas viņu saniknos un izraisīs riebumu. Ierēdne no savas kabīnes informē, ka viņas var doties uz konferen�u telpu un ka doktors Markuss mazliet kavējas. Skarpetai ienāk prātā, ka ierēdņi liekas nekad neatstājam savas kabīnes. Kad ieiet administrācijas telpā, sajūta ir tāda, it kā �eit strādātu kabīnes, nevis cilvēki.

Iesim, Skarpeta saka, pieskardamās Polsones mugurai. Vai vēlaties kafiju? Es jums ielie�u, un mēs apsēdīsimies.

D�ilija joprojām ir �eit, viņa saka, kokaini iedama un ar izbiedētu skatienu raudzīdamās apkārt. Viņi neļauj man to izņemt. Polsone sāk raudāt, �ņaudzīdama rokassomiņas siksniņu. Tas nav pareizi, ka viņa vēl ir �eit.

Kādu iemeslu viņi jums uzrāda? Skarpeta jautā, viņām lēnām dodoties konferen�u telpas virzienā.

Tas viss ir Frenka dēļ. Viņa bija tik ļoti pieķērusies tēvam, un Frenks teica, ka D�ilija varētu nākt dzīvot kopā ar viņu. Viņa to gribēja. Polsone ieraudas stiprāk, Skarpetai apstājoties pie kafijas aparāta un sākot liet kafiju plastmasas krūzītēs. D�ilija sacīja tiesnesim, ka vēlas pārcelties uz �ārlstonu pēc tam, kad būs beigusi �o mācību gadu. Frenks grib viņu tur �ārlstonā.

Skarpeta ienes kafijas krūzītes konferen�u telpā un �oreiz apsē�as vidū pie garā, pulētā galda. Viņas ir vienas lielajā, tuk�ajā telpā, un Polsone kā sastingusi blen� uz Iek�u Vīru, tad uz anatomijas skeletu, kas stūrī karājas statīvā. Paceļot kafijas krūzīti pie lūpām, viņas roka dreb.

Redziet, Frenka ģimene ir apglabāta �ārlstonā, viņa saka. Paaudzes. Mana ģimene ir apglabāta �eit, Holivudas kapsētā, un arī man tur ir zemes gabals. Kādēļ tik smagi? Tas ir tik smagi. Viņ� grib D�iliju tikai tādēļ, lai spītētu man. Tā viņ� varētu man atmaksāt. IS viņ� var likt man izskatīties slikti. Viņ� vienmēr ir teicis, ka padarīs mani traku un beigu beigās iesprostos kādā slimnīcā. Nu �oreiz viņ� to ir gandrīz izdarījis.

Vai jūs sarunājaties viens ar otru? Skarpeta jautā.

Viņ� nesarunājas. Viņ� man tikai �o to pasaka, dod rīkojumus.

Viņ� grib, lai visi domātu, ka ir brīni�ķīgs tēvs. Bet viņ� par meitu nerūpējas tā, kā to daru es. lā ir viņa vaina, ka D�ilija ir mirusi.

J ū s jau to iepriek� teicāt. Kādā ziņā tā ir viņa vaina?

Es vienkār�i zinu, ka viņ� kaut ko izdarījis. Viņ� vēlas iznīcināt mani. Vispirms paņemtu D�iliju prom, lai tā dzīvotu kopā ar viņu. Tagad viņ� grib atņemt D�iliju pavisam. Viņ� grib, lai es sajuktu prātā. Tad neviens neredzēs, ka viņ� patiesībā ir slikts vīrs un tēvs. Neviens neredz patiesību, un tur nudien ir patiesība. Visi tikai redzēs, ka es esmu traka, un �ēlos viņu. Bet tur nudien ir patiesība.

Viņas pagrie�as, konferen�u telpas durvīm atveroties un ienākot labi ģērbtai sievietei. Viņa izskatās aptuveni trīsdesmit �etrdesmit gadus veca, un viņai ir svaigs izskats kā cilvēkam, kam ir pārpārēm laika gulē�anai, pienācīgai diētai un vingro�anai un kas regulāri var frizēt savus balinātos blondos matus. Sieviete novieto uz galda ādas portfeli, uzsmaida un pamāj Polsonei, it kā viņas jau iepriek� būtu tiku�ās.

Viņas portfeļa sprādzes ar skaļu knik�ķi atlec vaļā, un viņa izņem lietas mapi un bloknotu un apsē�as.

Es esmu FIB īpa�ā aģente Vēbere. Viņa paskatās uz Skarpetu.

J ū s dro�i vien esat doktore Skarpeta. Man teica, ka jūs būsiet �eit. Polsones kundze, kā jūs �odien jūtaties? Es negaidīju jūs �eit ieraudzīt.

Polsone sameklē somiņā salveti un noslauka acis. Labrīt, viņa atbild.

Skarpetai jākontrolē savs impulss atklāti pajautāt īpa�ajai aģentei Vēberei, kādēļ FIB ir iesaistījies vai ir bijis iesaistījies �ajā lietā. Bet pie galda sē� D�ilijas māte. Te ir maz, ko Skarpeta var tie�i pajautāt. Viņa izmēģina netie�u pieeju.

Vai jūs esat no Ri�mondas �tāba? viņa uzrunā īpa�o aģenti Vēberi.

No Kvantiko, viņa atbild. Biheiviorisma vienība. Varbūt jūs esat redzējusi mūsu jaunās tiesu medicīnas laboratorijas Kvantiko?

Nē, diem�ēl neesmu.

Tās ir kolosālas. Patie�ām kolosālas.

Esmu pārliecināta, ka tā ir.

Polsones kundze, kas jūs �odien atveda �urp? īpa�ā aģente

Vēbere jautā.

Es nezinu, viņa atbild. Es atnācu pēc ziņojuma. Viņiem bija jāatdod man rotaslietas. Viņai bija auskaru pāris un rokassprādze, maza ādas rokassprādzīte, kuru viņa neņēma nost. Viņi sacīja, ka priek�nieks vēlas ar mani sasveicināties.

Jūs �eit esat sapulces dēļ? FIB aģente jautā ar neizpratnes pilnu izteiksmi pievilcīgajā, labi koptajā sejā.

Es nezinu.

J ū s esat �eit D�ilijas mantu un ziņojumu dēļ? Skarpeta jautā, kad viņai prātā ie�aujas, ka ir pieļauta kļūda.

J ā . Man teica tos saņemt deviņos. Es nebiju spējīga līdz �im atnākt �urp, es vienkār�i nespēju. Man ir izrakstīts �eks, jo tur ir jāmaksā, Polsone saka ar to pa�u pārbiedēto skatienu acīs. Varbūt man te nav jābūt? Neviens neko neteica par sapulci.

J ā , nu, kamēr jūs esat �eit, saka īpa�ā aģente Vēbere, ļaujiet jums pajautāt, Polsones kundze. Atceraties, kad mēs citudien runājām?

Jūs teicāt, ka jūsu vīrs, jūsu biju�ais vīrs, ir pilots? Vai pareizi?

. Nē. Viņ� nav pilots. Es teicu, ka viņ� nav pilots.

Ak. Labi. Jo es nevarēju atrast nekādus dokumentus par to, ka viņam kādreiz būtu bijusi kāda pilota licence, īpa�ā aģente Vēbere atteic. Tātad es biju nedaudz sajaukusi. Viņa pasmaida.

Daudzi cilvēki domā, ka viņ� ir pilots, Polsone saka.

Saprotams.

Viņam patīk pavadīt savu laiku kopā ar pilotiem, īpa�i ar militārajiem. Viņam īpa�i patīk sievietes pilotes. Es vienmēr esmu zinājusi, kas viņam prātā, Polsone drūmi saka. Man būtu jābūt aklai, kurlai un stulbai, lai nezinātu, kas viņam prātā.

Vai jūs varētu to izvērst? īpa�ā aģente Vēbere jautā.

Ak, viņ� veic pilotu medapskati. Jūs varat iedomāties, viņa saka. Tā tas viņa kuģītis peld. Ienāk sieviete, ģērbusies lidotāja tērpā.

Jūs jau varat iedomāties.

J ū s esat dzirdējusi nostāstus par to, kā viņ� seksuāli uzmācas sievietēm pilotēm? īpa�ā aģente Vēbere drūmi jautā.

Viņ� to vienmēr noliedz un iziet sveikā cauri, viņa piebilst. Es zinu, ka viņam ir māsa gaisa spēkos. Es vienmēr esmu prātojusi, vai tas ir kaut kā saistīts. Viņa ir daudz vecāka par Frenku.

Tas tiek pateikts precīzi tajā brīdī, kad doktors Markuss ienāk konferen�u telpā. Viņ� ir ģērbies baltā kokvilnas kreklā, tam cauri spīd apak�krekls bez piedurknēm, un viņa kaklasaite ir tum�i zila un �aura. Viņa skatiens paslīd garām Skarpetai un apstājas pie Polsones.

Neliekas, ka esam tiku�ies, viņ� saka tai autoritatīvā, bet sirsnīgā tonī.

Polsones kundze, doktore Skarpeta ierunājas, �is ir galvenais medicīnas eksperts doktors Markuss.

Vai kāda no jums uzaicināja Polsones kundzi? Viņ� paskatās uz Skarpetu, pēc tam uz īpa�o aģenti Vēberi. Baidos, ka esmu apjucis.

Polsone pieceļas no galda. Viņas kustības ir lēnas un juceklīgas, it kā visi viņas locekļi saņemtu at�ķirīgas pavēles. Es nezinu, kas notika. Es tikai ienācu pēc dokumentiem un meitas zelta sirsniņu auskariņiem un rokassprādzes.

Diem�ēl tā ir mana vaina, Skarpeta saka ari pieceldamās. Es ieraudzīju viņu gaidām un izdarīju pieņēmumu. Es atvainojos.

Tie�i tā, doktors Markuss saka Polsonei. Es dzirdēju, ka jūs �orīt varētu atnākt. Ļaujiet izteikt jums savu līdzjūtību. Viņ� pasmaida savu vīzdegunīgo smaidu. Jūsu meita �eit ir galvenā prioritāte.

Ak, Polsone atteic.

Es jūs pavadī�u. Skarpeta viņai attaisa durvis. Man ir patiesi �ēl, viņa saka, ejot pa pelēkzilo paklāju garām kafijas aparātam uz galveno gaiteni. Ceru, ka neesmu jūs apkaunojusi vai apbēdinājusi.

Sakiet, kur atrodas D�ilija, viņa saka, apstādamās gaiteņa vidū. Man tas jāzina. Lūdzu, pasakiet man, tie�i kur viņa ir. Skarpeta minstinās. �ādi jautājumi viņai nav neparasti, bet uz tiem nekad nav viegli atbildēt. D�ilija atrodas aiz �īm durvīm. Viņa pagrie�as pret durvīm gaiteņa malā. Aiz tām ir vēl viens durvju komplekts, tad ir morgs un tā ledusskapji un saldētavas.

-Jādomā, ka viņa ir zārkā. Esmu dzirdējusi, ka tamlīdzīgās vietās ir prie�koka kastes, Polsone saka, un viņas acis pielīst asarām.

Nē, viņa nav zārkā. �eit nav prie�koka kastu. Jūsu meitas līķis ir ledusskapī.

Manai nabaga mazulītei dro�i vien ir pavisam auksti, viņa ieraudas.

D�ilija nejūt aukstumu, Polsones kundze, Skarpeta laipni saka.

Viņa nejūt nekādu diskomfortu vai sāpes. Es zinu.

J ū s viņu esat redzējusi?

J ā , esmu, Skarpeta atteic. Es viņu izmeklēju.

Sakiet, ka viņa necieta. Lūdzu, sakiet, ka viņa necieta.

Bet to Skarpeta viņai nevar pateikt. To teikt nozīmētu melot. Te vēl būs jāveic daudzas pārbaudes, viņa atbild. Laboratorijas vēl kādu laiku taisīs analīzes. Visi smagi strādā, lai noskaidrotu, kas tie�i notika ar D�iliju.

Polsone klusi raud, kamēr Skarpeta ved viņu pa gaiteni atpakaļ uz administrācijas kabinetiem un lūdz vienai no sekretārēm pamest savu kabīni, lai iedotu Polsonei to ziņojumu kopijas, kuras viņa prasīja, un atdotu D�ilijas personiskās mantas zelta sirsniņu auskaru pāri un ādas rokassprādzi vairāk nekā. Viņas pid�ama, gultas veļa un viss pārējais, ko policija savāca, tiek uzskatīts par pierādījumiem un nevar tikt atdots. Skarpeta tūdaļ dodas atpakaļ uz konferen�u telpu, kad parādās Marīno, ātri iedams pa gaiteni, galvu noliecis un pietvīku�u seju.

Pagaidām rīts nav labs, Skarpeta komentē, viņam pienākot.

Rādās, ka ari tev ne. Es mēģināju tevi sadabūt rokā. Domāju, tu saņēmi zinu no manis,

Ko viņa �eit darīja? viņ� izmet, attiecinādams to uz Polsoni un būdams redzami nomākts.

Paņēma D�ilijas personiskās mantas un ziņojumu kopijas.

Viņa to var darīt, kamēr viņi pat nav izlēmu�i, kuram tiks meitenes līķis?

Viņa ir tuvākā radiniece. Es nezinu, kādus ziņojumus viņai atdeva.

Es vispār nezinu, kas �eit notiek, viņa saka. FIB ir ieradies uz sapulci.

Nezinu, kas vēl ir atnācis vai atnāks. Beidzamais pavērsiens, ka Frenks Polsons, runā, seksuāli uzmācoties pilotēm sievietēm.

Hm. Marīno steidzas un uzvedas pavisam dīvaini, smird kā �ūpa un izskatās elli�ķīgi.

Vai ar tevi viss kārtībā? viņa jautā. Ko es runāju? Protams, nav.

Nav liela mui�a, viņ� atsaka.

Marīno iekrauj kafijā cukuru. Viņ� dro�i vien ir pavisam sliktā formā, ja lieto rafinētu balto cukuru, jo tas atrodas ārpus viņa diētas un ir pats sliktākais, ko viņ� �obrīd var bāzt savā mutē.

Esi pārliecināts, ka vēlies to sev nodarīt? Skarpeta jautā. Tu to no�ēlosi.

Ko, ellē, viņa �eit darīja? Viņ� iemaisa vēl vienu karotīti cukura.

Es ieeju morgā, un pa gaiteni iet tās sīkās māte. Nesaki, ka viņa apskatījās D�iliju, jo meitene nav tāda, uz ko var skatīties. Tātad ko, ellē, viņa �eit darīja?

Marīno ir ģērbies tajās pa�ās melnajās kargo biksēs, vējjakā un LAPD beisbola cepurē, viņ� nav noskuvies, un viņa acis ir pārguru�as un me�onīgas. Varbūt pēc PB bāra viņ� gāja uz satik�anos ar kādu no savām sievietēm, kādu no tām vulgārajām sievietēm, ar kurām viņ� mēdza iepazīties ķegļu bumbotavā, kopā piedzērās un pārgulēja.

Ja būsi sliktā omā, varbūt labāk neej uz sapulci kopā ar mani, Skarpeta saka. Viņi tevi neuzaicināja. Tādēļ man nav jāpadara situācija vēl sliktāka, parādoties kopā ar tevi, kad tu esi sliktā omā. Tu ta�u zini, kāds paliec, kad ēd cukuru.

Hm, viņ� norūc, skatīdamies uz aiztaisītajām konferen�u telpas durvīm. Jā, nu, es tām pakaļām parādī�u sliktu omu.

Kas notika?

Visādas runas klīst, viņ� saka zemā, dusmīgā balsī. Par tevi. Kur klīst visādas runas? Viņa necie� tāda veida runas, ko viņ� piemin, un parasti nepievēr� tām daudz uzmanības.

Runā par to, ka tu atgriezies, un patiesībā tāpēc tu esot �eit. Viņ� pārmeto�i skatās uz Skarpetu, malkodams savu pretīgi saldo kafiju.

Ko, ellē, tu slēp no manis, a?

Es �urp netaisos atgriezties, viņa saka. Esmu pārsteigta, ka tu klausies nepamatotas, tuk�as runas.

Es �urp neatgrie�os, viņ� saka tā, it kā runātu par viņu, nevis par Keju. Nekādā ziņā. Pat nedomāju par to.

Es nudien nedomāju par to. �obrīd neprātosim par to visu. Viņa dodas uz konferen�u telpu un atver tum�ās koka durvis.

Marīno, ja vēlas, var sekot viņai vai stāvēt ārā pie kafijas aparāta, visu dienu ēzdams cukuru. Viņa netaisās to pierunāt vai pielabināt.

Viņa noskaidros drauga uztraukuma iemeslus, bet ne tagad. Viņai ir tik�anās ar doktoru Markusu, FIB un D�eku Fīldingu, kura dēļ viņa pagāju�o nakti negulēja un kura āda ir vēl vairāk iekaisusi nekā beidzamajā reizē, kad viņa to redzēja. Kamēr Skarpeta sameklē krēslu, neviens viņu neuzrunā. Neviens neuzrunā Marīno, kas viņai seko un atvelk krēslu blakus Skarpetas krēslam. �ī ir inkvizīcija, viņa nodomā.

Sāksim, doktors Markuss iesāk. Domāju, jūs iepazināties ar īpa�o aģenti Vēberi no FIB Habitoloģijas vienības, viņ� saka Skarpetai, nepareizi nosaukdams īpa�ās aģentes Vēberes vienību. Tā ir Biheiviorisma vienība, nevis Habitoloģijas vienība. Mums ir īsta problēma, it kā jau tā nebūtu gana problēmu. Viņa seja ir barga, mazās a�eles salti zib aiz brillēm. Doktore Skarpeta, viņ� skaļi saka. Jūs veicāt atkārtotu D�ilijas Polsones sekciju. Bet jūs apskatījāt arī Vitbiju, traktoristu, vai ne?

Fīldings blen� lejā uz dokumentu mapi un nesaka neko, viņa seja ir jēla un sarkana.

Es neteiktu, ka apskatīju viņu, Skarpeta atteic, veltīdama skatienu Fīldingam. Turklāt man nav nekādas nojausmas, par ko ir runa.

V a i jūs viņam pieskārāties? jautā īpa�ā aģente Kārena Vēbere.

Piedodiet. Bet vai FIB ir iesaistīts arī traktorista nāvē? Skarpeta jautā.

Iespējams. Cerēsim, ka ne, bet tas ir visai iespējams, saka īpa�ā aģente Vēbere, kurai, �ķiet, sagādā baudu Skarpetas biju�ās priek�nieces izjautā�ana.

Vai jūs viņam pieskārāties? �oreiz jautā doktors Markuss.

J ā , Skarpeta atbild. Es viņam pieskāros.

Un, protams, jūs pieskārāties, doktors Markuss saka Fīldingam. Jūs veicāt ārējo izmeklē�anu un sākāt autopsiju, un tad kaut kādā brīdī pievienojāties doktorei Skarpetai sadalīju�os līķu zālē, lai veiktu atkārtotu Polsonu meitas izmeklē�anu.

Ak jā, Fīldings nomurmina, paceldams skatienu no saviem dokumentiem, bet ne uz vienu konkrēti neskatīdamies. Tās ir blēņas.

Ko jūs teicāt? doktors Markuss jautā.

J ū s mani dzirdējāt. Tās ir blēņas, Fīldings saka. Es jums to jau vakar teicu, kad tā doma parādījās. �orīt es jums teik�u to pa�u. Tās ir blēņas. Mani nesitīs krustā ne FIB, ne kāds cits.

Diem�ēl tās nav blēņas, doktor Fīlding. Mums ir pamatīga problēma ar pierādījumiem. Atspoguļojuma pēdas, paņemtas no D�ilijas Polsones līķa, �ķiet identiskas ar tām atspoguļojuma pēdām, kas ir paņemtas no traktorista Vitbija. Lūk, es nesaprotu, kā tas iespējams, ja vien nav bijusi kāda krusteniskā kontaminācija. Un, starp citu, kādēļ jūs vispār meklējāt atspoguļojuma pēdas Vitbija gadījumā? Viņ� gāja bojā nelaimes gadījumā. Tā nebija slepkavība. Izlabojiet, ja es kļūdos.

Es neesmu gatavs neko apgalvot, Fīldings atteic. Viņa seja un rokas ir tik jēlas, ka moko�i skatīties. Viņ� bija sa�ķaidīts, bet vēl jāpierāda, kā tas notika. Es nebiju viņa nāves aculiecinieks. Es paņēmu uztriepi no rētas uz viņa sejas, lai redzētu, vai tur, piemēram, nav kāda smērviela gadījumam, ja kāds uzrodas un apgalvo, ka Vitbijam ir uzbrukts, iesists.

Par ko ir runa? Kādas atspoguļojuma pēdas? jautā Marīno, un viņ� ir pārsteidzo�i mierīgs cilvēks, kur� tikko �okējis savu organismu ar bīstami lielu cukura devu.

Atklāti runājot, es neuzskatu, ka tā ir jūsu darī�ana, doktors Markuss viņam aizrāda. Bet, tā kā jūsu kolēģe tur jūs par pavadoni, lai kur ari viņa dotos, man jāpieņem tas, ka jūs esat �eit. Man savukārt jāuzstāj, lai viss, kas tiek runāts �ajā telpā, ari paliktu �ajā telpā.

Uzstāj laimīgs, Marīno saka, uzsmaidīdams īpa�ajai aģentei Vēberei. Un kam mēs esam parādā par �o prieku? viņ� tai jautā. Eskādreiz pazinu Jūras spēku korpusa vienības �efu. Jocīgi, ka visi aizmirst, ka Kvantiko ir vairāk saistīts ar floti, nevis ar FIB. Esat dzirdējusi par Bentonu Vesliju?

Protams.

Esat kādreiz lasījusi visus tos mēslus, ko viņ� sarakstījis par habitoloģiju? Es ļoti labi pārzinu viņa darbu, saka īpa�ā aģente Vēbere. Viņas pirksti ir sakrustoti uz bloknota, garie nagi nevainojami manikirēti un nolakoti tum�i sarkani.

Labi. Tad jau tu dro�i vien zini, ka viņ� uzskata profilē�anu par tikpat uzticamu kā laimī�u cepumus, Marīno turpina.

Es neatnācu �urp, lai tiktu apvainota, īpa�ā aģente Vēbere saka doktoram Markusam.

-Jēziņ, es, protams, atvainojos, Marīno uzrunā doktoru Markusu. Man nav mērķa viņu iemīt dubļos. Esmu pārliecināts, ka mums noderēs eksperts no FIB Habitoloģijas vienības, lai mums izstāstītu visu par atspoguļojuma pēdām.

Pietiek, doktors Markuss dusmīgi iejaucas. Ja jūs nevarat uzvesties kā profesionālis, tad man jūs jālūdz aiziet.

Nē, nē. Nepievērsiet man uzmanību, Marīno saka. Es te sēdē�u jauki un skaisti un klausī�os. Turpiniet! D�eks Fīldings lēnām papurina galvu, lūkodamies lejup uz dokumentu mapi.

Es turpinā�u, Skarpeta saka, un viņa vairs nedomā būt jauka vai pat diplomātiska. Doktor Markus, �ī ir pirmā reize, kad jūs minējāt atspoguļojuma pēdas D�ilijas Polsones lietā. Jūs izsaucāt mani uz Ri�mondu, lai es palīdzētu viņas lietā, un pēc tam nepastāstāt par atspoguļojuma pēdām? Viņa paskatās uz doktoru Markusu, tad uz Fīldingu.

Man nejautā, Fīldings viņai saka. Es ņēmu uztriepes. Es nesaņēmu ziņojumu atpakaļ no laboratorijām, pat ne telefona zvanu. Lai gan es parasti nesaņemu. Vismaz ne tie�i. Es par to izdzirdēju tikai vakar vēlu vakarā, kad viņ�, Fīldings runā par doktoru Markusu,

ieminējās par to, kad es jau kāpu savā ma�īnā.

Es par to nezināju līdz pat pēcpusdienai, doktors Markuss atcērt. Saņēmu vienu no tām muļķīgajām zīmītēm, ko kā-viņu-sauc

Aiss vai Eiss vienmēr man sūta, kā jau tas parasti notiek, it kā viņam no tā kļūtu labāk. Līdz �im tajās nebija nekā īpa�i noderīga par laboratorijas atklājumiem. Da�i mati un citi gru�i, iespējamās krāsu skaidiņas, kas, domāju, varētu būt no jebkurienes, ieskaitot automa�īnas, vai no kaut kā, kas atrodas Polsonu mājā. Varbūt pat no velosipēda vai rotaļlietas.

V i ņ i e m būtu jāzina, vai tā ir autokrāsa, Skarpeta atbild. Pavisam noteikti viņiem būtu jāspēj to salīdzināt ar priek�metiem viņu mājā.

Es gribēju teikt, ka tur nav nekāda DNS. Uztriepes uz DNS bija negatīvas. Un, protams, ja mēs domājam par slepkavību, DNS uz vaginālām vai orālām uztriepēm būtu ļoti svarīgas. Es vairāk koncentrēju uzmanību uz to, vai tur ir DNS, nekā uz tām par krāsu uzskatītajām skaidiņām, līdz vakar vēlu pēcpusdienā saņēmu e-pastu no trasologiem un nonācu pie pārsteidzo�a fakta, ka uztriepēs, ko jūs paņēmāt no traktorista, acīmredzot ir tādi pa�i gru�i. Doktors Markuss palūkojas uz Fīldingu.

Un kā tie�i būtu notikusi �ī tā sauktā krusteniskā kontaminācija? Skarpeta jautā.

Doktors Markuss paceļ rokas, pārspīlēti lēni paraustot plecus. Jūs man pasakiet

Es nevaru iedomāties, viņa atteic. Mēs nomainījām cimdus, bet ne jau tur tā lieta, jo atkārtoti mēs neņēmām uztriepes no D�ilijas Polsones līķa. Tas būtu pilnīgi veltīgs darbs pēc tam, kad viņa bija nomazgāta, secēta, bija paņemtas uztriepes, tad vēlreiz nomazgāta un atkārtoti secēta pēc tam, kad tika divas nedēļas uzglabāta plastmasas maisā.

Protams, jūs viņai vēlreiz neņēmāt uztriepes, doktors Markuss saka tā, it kā viņ� būtu ļoti liels un Skarpeta ļoti maza. Bet es pieņemu, ka jūs nebijāt beigu�i secēt Vitbiju un varbūt atgriezāties pie viņa pēc Polsonu meitas atkārtotas izmeklē�anas.

Es paņēmu uztriepes no Vitbija, pēc tam strādāju pie Polsonu meitenes, Fīldings saka. Es neņēmu uztriepes no viņas. Tas ir skaidrs.

Un uz viņas nevarēja būt paliku�as nekādas pēdas, ko varētu pārnest uz Vitbiju vai vēl kādu citu.

Tas nav man jāskaidro, doktors Markuss izlemj. Es nezinu, kas, ellē, noticis, bet kaut kas noticis. Mums jāapsver visi iespējamie scēnāriji, jo varat būt dro�i, ka juristi to darīs, ja vien kāda no lietām vispār nonāks tiesā.

D�ilijas nāve nonāks tiesā, saka īpa�ā aģente Vēbere, it kā būtu par to pārliecināta un personiski saistīta ar miru�o �etrpadsmit gadus veco meiteni. Varbūt laboratorijā kaut kas ir sajaukts, viņa tad pārdomā. Ieviesusies kāda kļūda paraugu marķē�anā, vai viens paraugs aptraipīts ar citu paraugu. Vai abas analīzes veica viens un tas pats kriminālists?

T ā s abas veica Eiss, tā, �ķiet, viņu s a u c a , doktors Markuss atbild. V i ņ � apstrādāja vai apstrādā atspoguļojuma pēdas, bet ne matus.

J ū s divas reizes esat pieminējis matus. Kādus matus? Skarpeta jautā. Tagad jūs man sakāt, ka bija atrasti mati.

Da�i mati no D�ilijas Polsones nāves vietas, viņ� atbild. Domāju, no gultas veļas.

Velni�ķīgi, cerēsim, ka tie nav traktorista mati, Marīno piezīmē. Vai varbūt jums būtu jācer, ka tie ir. Viņ� nogalina meiteni, pēc tam nespēj izturēt vainas apziņu un pārbrauc sev pāri ar traktoru. Lieta izcili atrisināta.

Neviens nedomā, ka viņ� ir smieklīgs.

Es palūdzu, lai pārbauda, vai viņas gultas veļā nav elpceļu skropstiņu epitēlija, Skarpeta saka Fīldingam.

Spilvendrānā, viņ� saka. Atbilde ir jā.

Viņai būtu jābūt atvieglotai. Bioloģisku pierādījumu klātbūtne rosina domāt, ka D�ilija bija nosmacēta, bet patiesība viņu dziļi sāpina.

�ausmīga nāve, viņa saka. Absolūti �ausmīga.

Atvainojiet, īpa�ā aģente Vēbere bilst. Esmu kaut ko palaidusi garām?

Meitēnu noslepkavoja, Marīno atbild. Izņemot to, es nezinu, ko, ellē, esat palaidusi garām.

Ziniet, man patie�ām nav tas jāklausās, viņa saka doktoram Markusam.

Jā-a, viņai patie�ām ir jāklausās, Marīno iespraucas. Ja vien tu pats negribi izvilkt mani no �īs telpas. Citādi es te sēdē�u jauks un skaists un teik�u visu, ko, ellē, gribē�u.

Tā kā mums te ir atklāta, godīga saruna, Skarpeta saka īpa�ajai aģentei, es gribētu dzirdēt no jums, kādēļ FIB ir iesaistījies D�ilijas Polsones lietā.

Pavisam vienkār�i Ri�mondas policija lūdza pēc mūsu atbalsta, īpa�ā aģente Vēbere atteic.

Kāpēc?

Domāju, jums tas būtu jājautā viņiem.

Es jums jautāju, Skarpeta saka. Kādam nāksies runāt ar mani atklātu valodu, vai ari izie�u no �ī kabineta un vairs neatgriezī�os.

Tas nav tik vienkār�i. Doktors Markuss ilgi un neatlaidīgi nolūkojas viņā ar puspievērtām acīm, atgādinādams Skarpetai ķirzaku. Jūs pati esat sevi iesaistījusi. Jūs izmeklējāt traktoristu, un tagad mums ir iespējama pierādījumu krusteniskā kontaminācija. Es baidos, ka jūs nevarēsiet vienkār�i iziet un neatgriezties. Tā vairs nav jūsu izvēle.

Tās ir tādas blēņas, Fīldings atkal nomurmina, vērdamies uz savām jēlajām, zvīņainajām rokām klēpī.

Es jums pateik�u, kāpēc FIB iesaistījās. Tas ir Marīno, kas to piedāvā. Vismaz es jums pateik�u, kas Ri�mondas PD par to ir sakāms, ja jūs patie�ām gribat zināt. Tas var aizskart tavas jūtas, viņ� vēr�as pie īpa�ās aģentes Vēberes. Un, starp citu, vai es minēju, cik ļoti man patīk tavs kostīms? Un tavas sarkanās kurpes. Burvīgas, bet kas notiks, ja tev tajās jādzenas kādam pakaļ?

Man pietiek, viņa saka gruzdo�ā tonī.

Nē! Man pietiek! D�eks Fīldings pēk�ņi cērt dūri galdā un pielec kājās. Viņ� atkāpjas no galda un ar liesmojo�ām, satracinātām acīm paskatās apkārt. Piedrā�u �ito visu. Es aizeju. Dzirdi, tu, sīkā, totāli stūrgalvīgā pakaļa, viņ� saka doktoram Markusam. Es aizeju. Un ari tevi piedrā�u. Viņ� iedur pirkstu gaisā, bakstīdams ar rādītājpirkstu uz īpa�o aģenti Vēberi. Tu, stulbā, nolādētā federāle, ienāc te kā Dievs un ne sūda nezini. Tu nebūtu varējusi nodarboties ar �o sasodīto slepkavību, pat ja tā būtu notikusi tavā sasodītajā gultā! Es aizeju! Viņ� atkāpjas uz durvīm. Sukā vaļā, Pīt. Es zinu, ka tu zini, viņ� saka, paraudzīdamies uz Marīno. Izstāsti doktorei Skarpetai patiesību. Runā! Kādam tas jādara.

Viņ� lieliem soļiem iziet pa durvīm un skaļi aizcērt tās.

Pēc stindzino�a klusuma doktors Markuss ierunājas: Tas tik bija kaut kas. Es atvainojos, viņ� pievēr�as īpa�ajai aģentei Vēberei.

Vai viņam ir nervu sabrukums? aģente jautā.

Vai tev ir kaut kas sakāms? Skarpeta paskatās uz Marīno, un viņa ir tie�ām nelaimīga, ka viņam varētu būt informācija, kuru Marīno nav papūlējies izstāstīt viņai. Viņa prāto, vai Marīno visu nakti pavadījis dzerdams un nav papūlējies viņai darīt zināmu informāciju, kas varētu kaut ko iz�ķirt.

Es dzirdēju, viņ� atbild, federāļi interesējas par mazo D�iliju tādēļ, ka viņas tētis ir pasūdzējies, tā varētu teikt, valsts dro�ībniekiem. Viņ� atrodas �ārlstonā, domājams, sūdzas par pilotiem, kuriem varētu būt teroristiskas tieksmes, un par to tur stipri uztraucas, jo viņiem ir lielākā C-17 kravas lidma�īnu flote valstī. Nebūtu bijis labi, ja kāds terorists pēk�ņi nogāztu lidma�īnu tajā flotē, vai ne tā?

Toties, iespējams, būtu laba doma, ja jūs tūlīt nekavējoties aizvērtos, īpa�ā aģente Vēbere saka Marīno. Viņas pirksti aizvien sakrustoti uz bloknota, bet pirkstu locītavas ir baltas. Jūs noteikti nevēlaties iesaistīties �ajā lietā.

0, es jau esmu iesaistījies, viņ� atbild, noņemdams beisbola cepuri un berzēdams sarkanīgos rugājus, kas izkaisīti pa viņa citādi perfekti kailo galvu. Piedodiet, es ilgi paliku nomodā, un �orīt nebija laika noskūties. Viņ� paberzē rugājaino �okli, un tas �ņirkst kā smil�papīrs. Man un kriminālistam Eisam, un detektīvam Brauningam bija jauks vakars PB bārā, un tad vēl bija pāris citu sarunu, par kurām konfidenciālu iemeslu dēļ nerunā�u.

Tūlīt pat rimstieties, FIB īpa�ā aģente Vēbere brīdina, it kā viņa varētu Marīno arestēt par runā�anu, it kā runā�ana būtu jauns federālais noziegums. Varbūt viņai liekas, ka Marīno tūlīt kaut ko nodos.

Labāk nerimsties, Skarpeta saka.

FIB un Valsts Dro�ības dienests īpa�i nemīl viens otru, Marīno turpina. Redzi, liels gabals no tieslietu bud�eta ir pie�ķirts dro�ībniekiem, un mēs visi zinām, cik ļoti FIB patīk liels, resns bud�ets. Kā tad tas tagad ir? Viņ� vēsi uzlūko īpa�o aģenti Vēberi. Aptuveni septiņdesmit lobisti Kapitolija kalnā, katrs no tiem tur diedelē naudu, kamēr jūs, tuk�ie kostīmiņi, skraidāt apkārt, cenzdamies pārņemt visu pārējo institūciju jurisdikciju, pārņemt visu nolādēto pasauli.

Kāpēc mēs te sē�am, klausīdamies �o? īpa�ā aģente Vēbere jautā doktoram Markusam.

Stāsts ir �āds, Marīno vēr�as pie Skarpetas, Birojs jau kādu laiku o�ņājas ap Frenku Polsonu. Un tev taisnība. Par viņu klīst runas, pamatīgas runas. Liekas, viņ� izmanto savas aviācijas ārsta privilēģijas, kas ir īpa�i biedējo�i tajā aspektā, ka viņ� ir sūdzmanis dro�ībniekiem. Protams, būtu necie�ami, ja viņ� norakstītu pilotu īpa�i militāro pilotu -, jo varbūt viņ� gūst labumu no tā. Un nekas Birojam nesagādātu lielāku prieku kā pienaglot dro�ībniekus pie sienas un padarīt viņus par idiotiem, lai gubernatorei būtu neliels satraukums par nāves lietām un viņa zvanītu FIB, kas atvēra vārtus uz to, vai ne tā? Viņ� paskatās uz īpa�o aģenti. Es �aubos, ka gubernatore zina, kāda veida palīdzību viņa lūdza. Nezināja, ka Biroja priek�stats par palīdzību ir likt citai federālai aģentūrai izskatīties kā sūdam. Citiem vārdiem, runa ir par varu un naudu. Bet vai tad tā tas vienmēr nav?

Nē, nav vis, Skarpeta atbild cietā balsī, un viņa ir dzirdējusi pietiekami, lai spētu izturēt. Runa ir par �etrpadsmit gadus vecu meiteni, kas nomira drausmīgā, moko�ā nāvē. Runa ir par D�ilijas Polsones slepkavu. Viņa pieceļas no krēsla, aizcērt portfeli, paceļ to aiz ādas rokturiem un paskatās uz doktoru Markusu, pēc tam uz īpa�o aģenti Vēberi. Lūk, par ko būtu jārunā.

Kamēr viņi sasniedz Brodstrītu, Skarpeta ir gatava izvilkt patiesību no Marīno. Nav nozīmes, ko viņ� vēlas. Viņ� tai izstāstīs.

Tu vakarnakt kaut ko izdarīji, viņa saka, un es nerunāju tikai par uzdzīvi PB bārā ar tiem, ar kuriem kopā dzēri.

Es nezinu, uz ko tu velc. Marīno pasa�ieru sēdeklī ir liels un drūms, cepuri novilcis zemu pāri drūmajai sejai.

0 jā, tu zini. Tu aizgāji pie viņas.

Es ne velna nezinu, par ko tu runā. Viņ� blen� laukā pa savu sānlogu.

0 jā, tu zini. Skarpeta �ķērso Brodstrītu, sparīgā ātrumā vadīdama ma�īnu, jo viņa uzstāja uz brauk�anu tāpēc, ka nekādā ziņā nebūtu ļāvusi Marīno vai kādam citam �ajā brīdī atrasties vadītāja sēdeklī. Es tevi pazīstu. Nolādēts, Marīno. Tu jau iepriek� tā esi darījis. Ja tu atkal to izdarīji, tad pasaki man. Es redzēju, kā viņa skatījās uz tevi, kad mēs bijām pie viņas. Tu ari to redzēji, tu sasodīti labi redzēji un priecājies par to. Es neesmu stulba. Marīno neatbild Skarpetai, blenzdams laukā pa savu logu. Viņa seju noēno cepure, un skatiens ir novērsts.

Izstāsti, Marīno. Vai tu aizbrauci pie Polsones? Vai tu satikies ar viņu kaut kur citur? Izstāsti man taisnību. Es tāpat no tevis to ar laiku izvilk�u. Tu zini, ka es to izdarī�u, Skarpeta saka, spēji apstādamās, kad sarkanais signāls nomaina dzelteno. Viņa paskatās uz vīrieti. Labi.

Tava klusē�ana visu izsaka. Tādēļ tu tik dīvaini uzvedies, kad �orīt vestibilā saskrējies ar viņu, vai ne? Tu pagāju�o nakti biji kopā ar viņu, un varbūt viss nenoritēja glu�i tā, kā tu to cerēji, tādēļ biji pārsteigts �orīt, ieraugot viņu vestibilā.

H nav.

Tad izstāsti man.

Sūzai tikai vajadzēja kādu, ar ko aprunāties, un man vajadzēja informāciju, ļā nu mēs izpalīdzējām viens otram, viņ� saka logam.

Sūza?

Viņa izpalīdzēja, vai tad ne? Marīno turpina. Es dabūju vismaz ieskatu par visu �o Valsts Dro�ības dienestu, par to, kāds kretīns ir viņas biju�ais vīrs, par to, kāds glumiķis viņ� ir un kāpēc FIB varētu interesēties par viņu.

Varētu? Viņa nogrie�as pa kreisi uz Frenklina ielu, dodamās uz savu pirmo biroju Ri�mondā, savu kādreizējo ēku, kas tāpat tiek nojaukta. Tu likies visai pārliecināts par sevi sapulcē, ja to, kas tikko notika, var nosaukt par sapulci. Tas no tavas puses bija minējums? Varētu?

Ko tie�i tu saki?

V i ņ a man vakar piezvanīja uz mobilo telefonu, Marīno atteic.

Viņi daudz ir noārdīju�i kop� beidzamās reizes, kad mēs �eit bijām.

Daudz ir noārdīts vairāk nekā vienā nozīmē. Viņ� skatās ārā uz drupām priek�ā. Dzelzsbetona konstrukcijas ēka izskatās mazāka un no�ēlojamāka nekā tad, kad viņi pirmoreiz to redzēja. Vai varbūt viņus vairs nepārsteidz postījums un tā tikai �ķiet mazāka un no�ēlojamāka. Tuvodamās 14. ielai, Skarpeta samazina ātrumu un lūkojas pēc vietas, kur novietot ma�īnu.

Mums nāksies doties aug�ā uz Keriju, viņa izlemj.

Kvartālu vai divus uz aug�u Kerijā ir maksas stāvvieta vai vismaz kādreiz bija.

Pie velna ar stāvvietu. Brauc taisni uz ēku un nobrauc no ceļa,

Marīno saka. Es mūs pieseg�u. Viņ� noliecas, attaisa savas melnās mugursomas rāvējslēdzēju un izvelk sarkano galvenā medicīnas eksperta plāksni. Viņ� ieslidina to starp priek�ējo stiklu un paneli.

Kā tev tas izdevās? Viņa nespēj noticēt. Kā, pie velna, tu to dabūji gatavu?

Viskautko var dabūt gatavu, ja pakavējies papļāpāt ar meitenēm administrācijā.

Tu esi ļoti nerātns, viņa saka, papurinādama galvu. Man �īs mantiņas pietrūka, viņa piebilst, jo kādreiz automa�īnu novieto�ana nesagādāja nekādas problēmas vai neērtības, par kādu tā ir kļuvusi tagad. Viņa varēja piebraukt pie jebkuras nozieguma vietas un atstāt ma�īnu, kur vien vēlējās. Viņa viegli varēja ierasties tiesā sastrēguma stundas laikā un iebāzt ma�īnu kādā neatļautā vietā, jo viņai bija mazā, sarkanā plāksnīte ar uzrakstu GALVENAIS MEDICĪNAS EKSPERTS, iespiestu ar lieliem, baltiem burtiem. Kāpēc Polsone tev vakar piezvanīja? Skarpeta nespēj nosaukt viņu par Sūzu.

Viņa gribēja aprunāties, viņ� saka, attaisīdams durvis. Ejam, lai tiekam cauri ar to. Tev vajadzēja ņemt pavalkātus zābakus.

Visu laiku kop� iepriek�ējās nakts Marīno domā par Sūzu. Viņam patīk Sūzas mati, kas ir pietiekami gari, lai tos pārķemmētu pāri pleciem, un viņam patīk, ka tie ir blondi. Blondi ir viņa mīļākie mati, vienmēr ir biju�i.

Kad viņ� pirmoreiz satika Sūzu tās mājā, viņam patika tās vaiga izliekums un lūpu pilnīgums. Sūzas klātbūtnē viņ� jutās liels, svarīgs un spēcīgs un viņas acīs redzēja ticību tam, ka zina, kā tikt galā ar problēmām, lai gan viņas problēmas nebija atrisināmas, vienalga, uz ko tā skatītos. Viņai būtu jāskatās uz Pa�u Dievu, lai atrisinātu problēmas, bet tas nekad nenotiks, jo Dievs dro�i vien nav aizkustināms tā kā tādi Marīno tipa vīrie�i. Veids, kā viņa skatījās uz Marīno, dro�i vien Sūzu visvairāk ietekmēja, un, kad viņa pievirzījās tam tuvāk, pārmeklējot D�ilijas guļamistabu, Marīno sajuta viņas tuvumu. Viņ� zināja, ka būs nepatik�anas. Viņ� zināja: ja Skarpeta nojautīs patiesību, viņ� dabūs brāzienu. Viņ� un Skarpeta soļo pa biezajiem, sarkanajiem dubļiem, un viņu vienmēr pārsteidz, ka tā var iziet cauri jebkam ar visnepiemērotākām kurpēm kājās, turpina iet un ne�ēlojas. Slapjie, sarkanie dubļi piezī�as Marīno melnajiem zābakiem, un, lai cik uzmanīgi iet, kājas slīd, bet Skarpeta liekas pat neievērojam, ka viņai nav zābaku kājās. Viņa ir apāvusi melnas, �ņorējamas zempapē�u kurpes, kam ir jēga un kas labi piestāv jeb pareizāk piestāvēja kostīmam. Tagad viņa tikpat labi var pastaigāties pa sarkano dubļu kukur�ņiem, kuri no�ļaksta viņas bik�u un garā mēteļa apak�malu, viņiem abiem ar Marīno ejot sadauzītās un pa pusei sagrautās vecās ēkas virzienā.

Ēkas nojaucēju komanda pārstāj strādāt, Marīno un Skarpetai kā diviem muļķiem ejot cauri gruve�iem un dubļiem, dodoties taisni iek�ā visā tajā posta�ā, un liels vīrs ķiverē, acis nenovērsdams, raugās uz viņiem. Viņ� tur pierakstu bloku un sarunājas ar vēl vienu vīru ķiverē. Vīrs ar starpliktuvi sāk nākt viņiem pretī un māt ar roku, gaiņādams viņus kā tūristus prom. Marīno sāk �estikulēt vīram, lai tas turpina nākt tuvāk, jo vajag aprunāties. Kad vīrs ar starpliktuvi pienāk un ierauga Marīno melno LAPD beisbola cepuri, viņ� velta viņiem vairāk uzmanības. �ī cepure, izrādās, ir sasodīti laba lieta, Marīno nodomā. Viņam nevajag sevi nepatiesi identificēt vai vispār identificēt, jo cepure gādā par priek�āstādī�anos. Tā parūpējas ari par citām lietām.

Esmu izmeklētājs Marīno, viņ� saka vīram ar starpliktuvi. �ī ir medicīnas eksperte doktore Skarpeta.

Ā, saka vīrs ar starpliktuvi. Jūs te esat Teda Vitbija sakarā.

Viņ� sāk purināt galvu. Es nespēju tam noticēt. Jūs dro�i vien dzirdējāt par viņa ģimeni.

Izstāstiet, Marīno mudina.

Viņa sieva ir stāvoklī ar abu pirmo mazuli. Tedam tā ir otrā laulība. Tā vai citādi, redzat tur to puisi? Viņ� pagrie�as pret sagrauto ēku un norāda uz vīru pelēkā apģērbā izkāpjam no krāna kabīnes. Tas ir Sems Stails, un viņam un Tedam bija savas problēmas, tā tās nosauksim. Viņa tas ir, Teda sieva, apgalvo, ka Sems novicinājis būvju grau�anas bumbu pārāk tuvu Teda traktoram un tādēļ viņ� nokritis un ticis nobraukts.

Kāpēc jūs domājat, ka viņ� nokrita? jautā Skarpeta.

Viņa prāto par to, ko bija redzējusi, Marīno domā. Viņa joprojām tic, ka redzējusi Tedu Vitbiju tie�i pirms viņa nobrauk�anas, ka tad, kad viņa to redzēja, Teds stāvēja pats uz savām kājām un darbojās ap motoru. Varbūt tas, ko viņa redzēja, ir pilnīgi pareizi. Pazīstot viņu, tā tas dro�i vien ir.

Nedomāju, ka tā noteikti bija, kundze, atteic vīrs ar starpliktuvi, un viņ� ir aptuveni Marīno vecumā, bet ar daudz matiem un krunkām. Viņa āda ir nosauļota un pakļauta atmosfēras iedarbībai kā kovbojam un acis ir dzidri zilas. Es tikai saku to, ko viņa sieva, atraitne, staigādama apkārt, visiem sludina. Dabiski, ka viņa grib naudu. Vai tad tā tas nav parasti? Nav jau tā, ka man viņas nebūtu �ēl. Bet nav pareizi vainot citus par kāda bojāeju?

Vai jūs bijāt �eit, kad tas notika? doktore jautā.

Tie�i tur, ne vairāk kā pāris simtu pēdu attālumā no vietas, kur tas notika. Viņ� norāda uz ēkas labo priek�ējo stūri jeb uz to, kas atlicis no stūra.

-Jūs to redzējāt?

Nē, kundze. Neviens, ko es zinu, to nav redzējis. Viņ� atradās autostāvvietas galā, darbodamies ap motoru, jo tas bija apstājies. Tā nu viņ� to pielaida, tādas manas domas, un viss pārējais ir vēsture. Nākamais, ko redzēju vai ko visi redzēja, bija traktors, kas aizbrauc tuk�s, ietriecas tajā dzeltenajā stabā pie paceļamajām durvīm un apstājas.

Vai viņ� bija pie samaņas, kad jūs pie viņa nokļuvāt? doktore jautā un kā parasti kaut ko pieraksta savā melnajā bloknotā. Viņai plecā ir uzmesta melna neilona nozieguma apskates vietas soma garā lencē.

Es nedzirdēju viņu neko sakām. Vīrs ar starpliktuvi savelk sāpīgu sejas izteiksmi un novēr�as no viņiem. Viņ� norij siekalas un nokrek�ķinās. Teda acis bija atvērtas, un viņ� mēģināja elpot. Tas būtībā ir viss, kas man palicis prātā un dro�i vien vienmēr paliks. Tas, ka viņ� mēģina elpot un viņa seja kļūst zila. Pēc tam viņ� bija miris. Tas notika pavisam ātri. Protams, atbrauca policija un ātrā palīdzība, bet neviens neko nevarēja līdzēt.

Marīno tikai stāv �eit dubļos klausīdamies un nolemj, ka labāk uzdot pāris jautājumu, jo viņam kļūst neomulīgi, kad pārāk ilgi stāvēts ar aizvērtu muti, it kā viņ� būtu stulbs. Skarpeta liek viņam justies stulbam. Viņa to nemēģina un nekad nemēģinātu darīt, un tas ir sliktākais.

Tas puisis Sems Stails, Marīno saka, pamādams ar savu melno LAPD cepuri uz nekustīgo ceļamkrānu un nojaucējbumbu, kas viegli �ūpojas trosē, piestiprinātā pie strēles. Kur viņ� atradās, kad Teds tika nobraukts? Kaut kur viņa tuvumā?

Ne-e. Tas ir smieklīgi. Doma, ka Teds kaut kā tika notriekts no traktora ar nojaucējbumbu, ir tik smieklīga, ka būtu kurioza, ja kaut kas �ajā situācijā vispār būtu kuriozs. Jums ir kāds priek�stats, ko nojaucējbumba būtu izdarījusi ar cilvēku?

Nebūtu skaisti, Marīno komentē.

Pa tie�o izsistu smadzenes ārā no galvas. Pēc tam nebūtu vajadzīgs nekāds traktors, kas pārbrauktu pāri.

Skarpeta to visu pieraksta. Laiku pa laikam viņa domīgi paskatās apkārt un kaut ko pieraksta. Vienreiz Marīno nejau�i ieskatījās �ais pierakstos, kamēr viņa bija izgājusi no kabineta. Gribēdams zināt, kas darās viņas galvā, viņ� izmantoja iespēju, lai labi ieskatītos tajos. Viņ� saprata tikai vienu vārdu, un �is vārds izrādījās viņa vārds Marīno.

Ne tikai Skarpetas rokraksts ir tik slikts, bet, kad viņa veic pierakstus, tai ir pa�ai sava slepenā valoda, savs dīvainais ātrraksts, kuru neviens, izņemot viņas sekretāri Rozi, nevar at�ifrēt.

Tagad Skarpeta jautā vīram ar pierakstu bloku viņa vārdu, un viņ� tai atbild, ka ir Badlaits, to Marīno ir pietiekami viegli atcerēties, pat ja viņ� netic ne Badlaitam, ne Millerlaitam, ne Maikeloblaitam*, ne kādam citam laitam. Skarpeta paskaidro, ka viņai precīzi jāzina, kur ķermeni atrada, jo jāpaņem augsnes paraugi. Badlaits neliekas it nemaz ziņkārīgs. Varbūt viņ� domā, ka izskatīgā medicīnas eksperte un lielais policists LAPD cepurē vienmēr ņem augsnes paraugus, kad kāds celtniecības strādnieks tiek nobraukts ar traktoru. Tā nu viņi atkal sāk soļot cauri biezajiem, slapjajiem dubļiem, tuvodamies ēkai, un Marīno tikmēr domā par Sūzu.

* Bud Light, Mūler Light, Michelob Light ASV populāras alus �ķirnes.

Pagāju�ajā vakarā viņ� bija tikko ķēries pie vēl viena viskija raunda PB bārā, jauki un vaļsirdīgi pļāpādams ar D�uniusu Eisu jeb Eisu-Pēcpusi*, kā Marīno to gadiem ilgi dēvēja. Braunings bija jau aizgājis mājās, un Marīno vienā laidā runāja, kad iezvanījās viņa mobilais telefons. Tobrīd viņ� jau jutās visnotaļ labi, un dro�i vien viņam nevajadzēja atbildēt. Laikam telefonam vajadzēja būt izslēgtam, tomēr viņ� nebija to izslēdzis, jo iepriek�, kad Fīldings nebija pienācis pie durvīm, viņam piezvanīja Skarpeta, un Marīno teica, lai viņa zvana, ja nepiecie�ams. Tas bija galvenais iemesls, kādēļ viņ� atbildēja, kad mobilais zvanīja, lai gan ari taisnība, ka, izlai�ot vēl vienu raundu, �ādā brīdī viņ�, visticamāk, attaisītu durvis, atbildētu uz telefona zvanu un ielaistos sarunā ar sve�inieku.

Marīno, viņ� kliedza pāri PB bāra troksnim.

Te Sūzana Polsone. Man ļoti �ēl jūs traucēt. Viņa sāka raudāt.

Nav svarīgi, ko viņa pēc tam teica, un �o to no tā viņ� vispār neatceras, līkumodams cauri biezajiem, sarkanajiem dubļiem, kamēr Skarpeta rokas pa plecu somu, meklējot sterilu koka �pāteļu paciņas un plastmasas saldējamos maisiņus. Svarīgāko no vakarnakt notiku�ā Marīno nespēj atcerēties un varbūt ari nekad neatcerēsies, jo Sūzai mājās bija viskijs burbons, daudz burbona. Viņa ieveda Marīno dzīvojamā istabā un logiem priek�ā aizvilka aizkarus, pēc tam apsēdās viņam blakus uz dīvāna un stāstīja viņam par savu nelietīgo biju�o vīru, Valsts Dro�ības dienestu, sievietēm pilotēm un citiem pāriem, ko vīrs aicināja uz māju. Viņa visu laiku atsaucās uz citiem pāriem, it kā tas būtu svarīgi, un Marīno viņai jautāja, vai �ie pāri bija tie, kurus viņa domāja, pāris rei�u pasakot "viņi", kamēr viņ� un Skarpeta bija �eit. Sūza tie�i neatbildēja. Viņa sacīja to pa�u. Viņa teica: Pajautājiet Frenkam.

Es jums jautāju, Marīno atteica. Pajautājiet Frenkam, viņa visu laiku atkārtoja. Viņam tie te visādi bija. Jautājiet viņam.

Kādu iemeslu pēc viņi te brauca?

Jūs to uzzināsiet, viņa teica.

Marīno stāv malā, vērodams Skarpetu, kas uzvelk lateksa cimdus un atplē� baltu papīra paciņu. Traktorista nāves vietā nav palicis nekas, izņemot dubļainu asfaltu sētas durvju priek�ā, tās atrodas blakus milzīgajām paceļamajām durvīm. Viņ� vēro, kā Skarpeta noliecas, nopēta dubļaino ielas segumu, un atceras vakardienas ritu, kad abi nomas ma�īnā vizinājās pa pilsētu, sarunājoties par pagātni, un, ja viņ� varētu atgriezties vakardienas rītā, tad darītu to. Ja vien viņ� varētu atgriezties.

* Vārdu spēle: Eiss Ass (pakaļa).

Viņa kuņģis ir sarūdzis un sāp no nelabuma. Galva pulsē straujā ritmā tāpat kā sirds. Viņ� elpo aukstajā gaisā un sajūt putekļus un nojaucamās ēkas betona gar�u.

Tātad, ko jūs īsti meklējat, neņemiet ļaunā, ka jautāju? vērodams jautā Badlaits.

Viņa uzmanīgi ar koka �pāteli pakasa nelielu dubļu un smil�u laukumiņu, notraipītu, iespējams, ar asinīm. Tikai pārbaudu, kas te ir, viņa paskaidro.

Ziniet, es skatos da�us no tiem televīzijas �oviem. Vismaz pa druskai sagrābstu �ur un tur, kad sieva skatās.

Neticiet visam, ko redzat. Skarpeta iemet vēl nedaudz zemes maisiņā un pēc tam iemet tajā �pāteli. Viņa cie�i noslēdz maisiņu un marķē to ar savu kārtējo rakstījumu, kuru Marīno nespēj izburtot. Viņa uzmanīgi iebā� maisiņu nozieguma vietas neilona somā, kas taisni novietota uz ielas seguma.

T ā t a d jūs �ito zemi nevedīsiet atpakaļ un neliksiet kaut kādā burvju ma�īnā, Badlaits joko.

Nekāda bur�ana nav ietverta, viņa saka, attaisīdama vēl vienu baltu paciņu. Tad notupjas ma�īnu stāvvietā blakus durvīm, kuras, �eit strādājot, katru ritu mēdza atslēgt un pa kurām ieiet.

Pāris rei�u �orīt Marīno ir piedzīvojis uzplaiksnījumus savas dvēseles pulsējo�ajā tumsā. Tie ir burtiski elektriski, glu�i kā attēla mirgo�ana, ieslēdzoties un izslēdzoties televizoram, ko piemeklēju�i nopietni darbības traucējumi, pamatīgs bojājums, kad mirgo�ana notiek tik ātri, ka attēlu nevar ieraudzīt, bet var gūt tikai miglainu priek�statu par to, kāds tas varētu būt. Lūpas un mēle. Roku fragmenti un aizvērtas acis. Un viņa mute uz viņas mutes. Kā faktu viņ� zina tikai to, ka pamodās kails viņas gultā septiņas minūtes pāri pieciem no rīta. Skarpeta strādā kā arheoloģe, cik nu Marīno zina par arheologu darba metodēm. Viņa uzmanīgi paskrāpē dubļainā apvidus virsmu, kur, viņasprāt, iespējams, redzami tum�i asins traipi. Skarpetas mētelis viļņo ap viņu un vārtās pa netīro asfaltu, bet viņu tas neuztrauc. Ja vien visas sievietes tik maz raizētos par lietām, kam nav nozīmes. Ja vien visas sievietes, tāpat kā Skarpeta, raizētos par lietām, kam ir nozīme. Marīno iedomājas, ka Skarpeta būtu saproto�a pret slikti pavadītu nakti. Viņa būtu uzvārījusi kafiju un pietiekami ilgi uzkavētos, lai parunātu par to. Viņa nebūtu ieslēgusies vannasistabā, raudājusi, bļāvusi un likusi viņam lasīties prom no �īs mājas.

Marīno a�i aizsoļo no autostāvvietas atpakaļ cauri sarkanajiem dubļiem, lielajiem zābakiem slīdot. Viņ� paslīd un pārsteigti iekunkstas, kunksti pārtop par vemstī�anos. Dziļi noliecies, Marīno skaļi vemj, un rūgts, brūns �ķidrums ap�ļāc zābakus. Viņ� trīc un rīstās, un domā, ka nomirs, kad sajūt Skarpetas roku uz elkoņa. Viņ� jebkur pazītu �o roku tā ir spēcīga un pārliecināta roka.

Iesim, viņa klusi saka, satverdama Marīno delmu. Nogādāsim tevi atpakaļ ma�īnā. Viss ir kārtībā. Uzliec roku man uz pleca un, Dieva dēļ, skaties, kur kāp, citādi mēs abi nogāzīsimies.

Viņ� noslauka muti jakas piedurknē. Asaras plūst pa vaigiem, kad viņ� piespie�as pārvietot pēdas, turēdamies pie Skarpetas un cenzdamies nenokrist, brienot cauri dubļaini asiņaini sarkanajam kaujas laukam ap sagrauto ēku, kur viņi pirmoreiz satikās.

J a nu es viņu izvaroju, dok? Marīno saka, un viņam ir tik slikti, ka varētu nomirt. Ja nu es to izdarīju?

Viesnīcas istabā ir ļoti karsts, bet Skarpeta nenoregulē termostatu.

Viņa sē� krēslā pie loga un vēro Marīno gultā. Viņ� ir izlaidies, tērpies savās melnajās biksēs un melnajā kreklā, beisbola cepuri vientulīgi atstājis uz kumodes un melnos zābakus vientulīgi pametis uz grīdas.

Tevī jāiedabū kaut kas ēdams, viņa saka no sava krēsla pie loga. Netālu uz paklāja ir dubļiem nota�ķīta neilona nozieguma vietas melna soma, bet pāri citam krēslam ir pārmests viņas dubļiem no�ķiestais mētelis. Kur vien viņa gājusi pa istabu, tur atstājusi sarkanu dubļu pēdas, un, kad acīs iekrīt pa�as atstātā sliede, viņai nāk prātā nozieguma vieta, un tad viņa domā par Sūzanas Polsones guļamistabu un par to, kāds noziegums varētu būt vai nevarētu būt pastrādāts pēdējo divpadsmit stundu laikā.

Es �obrīd neko nevaru ieēst, Marīno saka no sava guļus stāvokļa. Ja nu viņa iet uz policiju?

Skarpetai nav nodoma dot viņam maldīgu cerību. Viņa tam neko nevar pateikt, jo neko nezina. Marīno, vai tu vari uzslieties sēdus?

Būs labāk, ja tu apsēdīsies. Es kaut ko pasūtī�u.

Viņa pieceļas no krēsla un, dodoties pie telefona blakus gultai, atstāj aiz sevis vēl vairāk kalsto�o dubļu piku�u un plēksnī�u. �aketes kabatā viņa sameklē lasī�anas brilles, uzliek tās uz degungala un izpēta telefonu. Nespēdama tikt skaidrībā ar numuru apkalpo�anai istabiņā, viņa uzgrie� nulli, lai sazvanītu operatoru un tiktu pāradresēta uz apkalpo�anu numurā.

Trīs lielas pudeles ūdens, viņa pasūta. Divas kanniņas karstas Early Grey tējas, grauzdētu maizīti un bļodiņu auzu putras. Nē, paldies. Ar to pietiks.

Marīno pieslienas sēdus stāvoklī un sastumj sev aiz muguras spilvenus. Skarpeta jūt, kā viņ� skatās, kad atgrie�as savā krēslā un apsē�as nogurusi, jo ir emociju pārņemta. Viņas smadzenes kā me�onīgu zirgu bars aulek�o piecdesmit da�ādos virzienos. Viņa domā par krāsas skaidiņām un citām atspoguļojuma pēdām, par augsnes paraugiem neilona maisiņā, par D�iliju un traktoristu, par to, ko dara Lūsija, par to, ar ko, iespējams, nodarbojas Bentons un mēģina iztēloties Marīno kā izvarotāju. Viņ� jau iepriek� ir bijis nesaprātīgs, nē, stulbs, ar sievietēm. Viņ� ir jaucis darbu ar privāto dzīvi, viņ� ir bijis seksuālās attiecībās ar lieciniecēm un upuriem vairāk nekā vienu reizi, un tas viņam ir maksājis, bet nekad vairāk, kā viņ� var atļauties. Nekad agrāk viņ� nav apsūdzēts izvaro�anā, nav biju�as raizes, ka viņ� būtu varējis kādu izvarot.

Mums jādara viss iespējamais, lai noskaidrotu, viņa iesāk.

Starp citu, es neticu, ka tu izvaroji Sūzanu Polsoni. Acīmredzamā problēma ir tā, vai Sūzana uzskata, ka tu viņu izvaroji, vai arī vēlas uzskatīt, ka tu to izdarīji. Ja ir pēdējais variants, tad mums jāiegūst motīvs.

Bet sāksim ar to, ko tu atceries, ar beidzamo, ko tu atminies. Skarpeta paskatās uz viņu. Ja tu tomēr viņu izvaroji, tad mēs risināsim ari �o jautājumu.

Marīno tikai blen� uz viņu no sava stateniskā stāvokļa gultā. Viņa seja ir pietvīkusi, acis stiklainas no bailēm un sāpēm, un vēna uz labajiem deniņiem ir izspiedusies. Laiku pa laikam viņ� pieskaras �ai vēnai.

Es zinu, ka tu dro�i vien nededz vēlmē izstāstīt man sīkumos, ko darīji pagāju�ajā naktī, bet, ja tu neizstāstīsi, tad es nevarē�u palīdzēt.

Es neesmu pārlieku jūtīga, viņa piebilst, un pēc tā, ko viņi piedzīvoju�i, �ādai piezīmei būtu jābūt smieklīgai. Bet kādu bridi te nebūs nekā smieklīga.

Es nezinu, vai varē�u. Marīno novēr�as no viņas.

Tas, ko es spēju iztēloties, ir sliktāks par jebko, ko tu varētu būt izdarījis, viņa tam saka klusā, bet mērķtiecīgā tonī.

Taisnība. Tu laikam neesi dzimusi vakar.

Diezin vai, viņa atteic. Ja tev tas liek justies labāk, tad ari es esmu �o to darījusi. Viņa nedaudz pasmaida. Lai cik tev to būtu grūti iztēloties.

To viņam nav grūti iztēloties. Visus �os gadus viņ� ir izvēlējies neiztēloties, ko viņa ir darījusi ar citiem vīrie�iem, it īpa�i ar Bentonu.

Marīno lūkojas garām viņas galvai ārā pa logu. Viņa vienkār�ais vienvietīgais numurs atrodas tre�ajā stāvā, un nav redzama iela, bet tikai pelēkas debesis aiz viņas galvas. Viņ� iek�ēji jūtas pavisam niecīgs, un viņam ir bērni�ķīga vēlē�anās noslēpties zem segas, gulēt un cerēt, ka tad, kad pamodīsies, izrādīsies, ka nekas nav noticis. Viņ� grib pamosties un atklāt, ka atrodas �eit, Ri�mondā, kopā ar Skarpetu, strādādams pie lietas, un nekas nav noticis. Jocīgi, cik daudzas reizes viņ� ir atvēris acis viesnīcas istabā un ilgojies ieraudzīt Skarpetu raugāmies uz viņu. Nu Skarpeta ir �eit, viesnīcas numurā, un lūkojas uz viņu. Viņ� mēģina domāt, ar ko lai sāk, pēc tam bērni�ķīgā vēlē�anās atkal viņu sagrābj un viņ� zaudē balsi. Balss izzūd kaut kur pa vidu starp sirdi un muti, kā jāņtārpiņ� tumsā.

Marīno domas par Skarpetu ir biju�as ilgas un nebeidzamas. Atklāti runājot, tādas tās ir biju�as gadiem ilgi, kop� viņu pirmās tik�anās. Erotiskie sapņi ir vismeistarīgākais, visrado�ākais, vissatrieco�ākais sekss, kāds viņam jebkad bijis, un viņ� nekad negribētu, lai Skarpeta tos uzzinātu. Viņ� nekad tai neko neteiks un nekad nav pārstājis cerēt, ka starp viņiem varētu kaut kas notikt, bet, ja viņ� sāks runāt par to, ko atceras, tad Skarpetai varētu rasties priek�stats par viņu kā mīļāko. Tas sagrautu jebkuru iespējamību. Nav nozīmes, cik attāla �āda iespēja, tā būtu nogalināta. Ja atzītos sīkumos, tas mazumiņ�, ko viņ� atceras, nozīmē parādīt viņai, kāds viņ� būtu kopā ar Skarpetu. Tas iespējamību iznīcinātu.

Viņa fantāzijas ari nepaliktu dzīvas, un tad viņam ari to vairs nebūtu.

Nekad vairs. Viņ� apsver melo�anu.

Atgriezīsimies pie tā, kad tu ieradies PB bārā, Skarpeta saka, stingri veroties viņā. Cikos tu tur aizbrauci?

Labi. Viņ� var runāt par PB bāru. Ap septiņiem, Marīno saka. Es tur satikos ar Eisu, un pēc tam atbrauca Braunings, un mēs �o to ieēdām.

-Sīkumos, viņa uzstāj, nepakustēdamās krēslā, acis pavērsusi tie�i uz viņu. Ko tu ēdi, un ko tu biji ēdis pa dienu?

Es domāju, ka mēs sākam ar bāru, nevis ar to, ko es iepriek� ēdu. Vai tu vakar paēdi brokastis? viņa neatlai�as ar to pa�u nosvērtību un pacietību, kas viņai piemīt, runājot ar nejau�i vai stihiskā nelaimē, vai slepkavībā bojāgāju�o tuviniekiem.

Iedzēru kafiju savā istabā, viņ� atbild.

Uzkodas? Len�s?

Ne-e.

Kādu citu reizi es tev par to nolasī�u lekciju, viņa saka. Visu dienu bez ēdiena, tikai kafija, un tad tu ap septiņiem devies uz PB bāru.

Vai tu dzēri tuk�ā dū�ā?

Es sāku ar pāris aliem. Pēc tam ēdu steiku un salātus.

Bez kartupeļiem vai maizes? Bez ogļhidrātiem? Tev ir diēta.

Hm. Gandrīz vienīgais labais ieradums, pie kura vakar pieturējos, tas nu ir dro�i.

Skarpeta neatbild, un Marīno jūt, ka, pēc viņas domām, �is bezogļhidrātu ieradums nav glu�i labs, bet viņa tam nelasīs lekciju par uzturu tagad, kad viņ� sē� gultā, no�ēlojams paģirās, sāpēs un panikā, jo, iespējams, ir pastrādājis noziegumu vai tūlīt tiks apsūdzēts par tā izdarī�anu, pieņemot, ka vēl nav apsūdzēts. Marīno skatās uz pelēkajām debesīm ārā pa logu un iztēlojas Ri�mondas policiju netrafarētā Crown

Victoria pārmeklējam ielas, lūkojoties pēc viņa. Sasodīts, tas varētu būt pats detektīvs Braunings, kas gatavs nolasīt apcietinā�anas orderi.

Kas pēc tam? Skarpeta jautā.

Marīno iztēlojas sevi Crown Victoria pakaļējā sēdeklī un prāto, vai Braunings ieslēgs viņu roku dzel�os. Aiz profesionālas cieņas viņ� ļautu Marīno sēdēt aizmugurē nesaslēgtam, vai ari Braunings aizmirsīs par cieņu un ieslēgs viņu roku dzel�os. Tu izdzēri pāris alu un apēdi steiku un salātus, sākot no septiņiem, Skarpeta biksta viņu savā tik mierīgajā un neapturamajā veidā. Cik tie�i daudz alus?

Domāju, �etrus.

Nedomā. Cik tie�i?

Se�us, viņ� atteic.

Glāzes vai pudeles, vai skārdenes? Garās? Parastās? Citiem vārdiem kāda lieluma?

Se�as pudeles badvaizera*, normāla lieluma. Man tas nav daudz, starp citu. Es varu turēt. Man se�i ali ir tas pats, kas puse alus tev.

Diezin vai, viņa attrauc. Par tavu matemātiku mēs parunāsim vēlāk.

Man nav jālasa lekcija, viņ� nomurmina, pamezdams skatienu uz Skarpetu, tad neatlaidīgi blenzdams uz viņu drūmā klusumā.

Se�i ali, steiks, salāti PB bārā kopā ar D�uniusu Eisu un detektīvu Brauningu, un aptuveni kad tu dzirdēji baumas par to, ka es atgrie�os atpakaļ Ri�mondā? Vai tas varēja būt, kamēr ēdi kopā ar Eisu un Brauningu?

Nu tu tagad saliec kopā divi un divi, viņ� īgni iebilst.

* Budweiser alus �ķirne.

Eiss un Braunings viņam kabīnē sēdēja pretī, sarkana stikla kupolā kustējās svece, un viņi visi trīs dzēra alu. Eiss jautāja Marīno, ko viņ� domā par Skarpetu, ko patie�ām domā. Vai viņa ir baigi di�ā dakterpriek�niece, kāda ir patiesībā? Viņa ir di�a, bet neizturas tā, precīzi tā

Marīno sacīja. Tik daudz viņ� atceras un atceras, ka Eiss un Braunings sāka runāt par viņu, par to, ka Skarpetu atkal iecels par vadītāju un viņa atgriezīsies atpakaļ Ri�mondā. Viņa nebija bildusi Marīno ne vārda par �ādu varbūtību, pat nebija devusi ne mājienu, un viņ� jutās pazemots un saniknots. Tas bija tad, kad viņ� nomainīja alu pret burbonu.

Es vienmēr esmu domājis, ka viņa ir karsta, tam idiotam Eisam bija nekaunība tā teikt, un tad Marīno pārslēdzās no alus uz burbonu. Baigais komplektiņ�, viņ� piebilda pāris minū�u vēlāk, salikdams rokas kausā uz krūtīm un smīnēdams. Man nebūtu iebildumu iekļūt zem viņas halāta. Nu tu jau ar viņu mū�ību esi strādājis, vai ne, tādēļ var būt, ka tu gana ilgi esi uzturējies viņas tuvumā un vairs neievēro viņas izskatu. Braunings sacīja, ka nekad nav redzējis Skarpetu, bet ir dzirdējis par viņu, un ari viņ� smīnēja.

Marīno nezināja, ko teikt, tādēļ izdzēra pirmo burbonu un pasūtīja vēl vienu. Doma par Eisu, kas skatās uz Skarpetas ķermeni, uzdzina vēlē�anos iekaustīt draugu. Protams, viņ� to neizdarīja. Tikai sēdēja kabīnē un dzēra, un centās nedomāt par to, kā viņa izskatās, kad novelk halātu, pārmetot to pāri krēslam vai pakarinot uz āķa aiz durvīm. Viņ� darīja, ko varēja, lai nobloķētu iztēli par to, kā Skarpeta nozieguma vietā novelk savu kostīma �aketi, atpogā blūzes piedurknes, attaisa un aiztaisa visu nepiecie�amo, kamēr līķis gaida. Viņa vienmēr ir izturējusies dabiski neizrādīdamās, neapzinādamās to, kas viņai ir un vai kāds skatās, kad viņa atpogājas un noģērbjas, pasniedzas un kustas, jo viņa strādā, un miru�ajiem nav intereses skatīties. Viņi ir miru�i. Tikai Marīno nav miris. Varbūt viņa domā, ka ir miris.

E s vēlreiz atkārtoju man nav nekādu plānu atgriezties Ri�mondā, Skarpeta saka no sava krēsla. Viņas kājas ir sakrustotas, tum�i zilo bik�u staras notraipītas ar dubļiem, kurpes ir tā no�ķiestas ar dubļiem, ka grūti atcerēties, ka vēl nesen tās biju�as spo�i melnas. Turklāt tu ta�u nedomā,.ka es būtu plānojusi un nepateiktu tev, vai ne?

Nekad nevar zināt, viņ� norūc.

Tu zini.

Es te neatgrie�os. It īpa�i ne tagad.

Kāds pieklauvē pie durvīm, un Marīno sirds salecas. Viņ� iedomājas par policiju, cietumu un tiesu. Viņ� aizver acis atvieglojumā, kad balss durvju otrā pusē saka: Apkalpo�ana numurā.

Es atvēr�u, Skarpeta atteic.

Marīno nekustīgi sē� gultā, un viņa acis seko Skarpetai, kamēr viņa �ķērso mazo istabiņu un atver durvis. Ja viņa būtu viena, ja viņ� �eit nesēdētu, viņa dro�i vien būtu pajautājusi, kas tur ir, un paskatījusies caur actiņu durvīs. Bet viņa neuztraucas, jo �eit ir Marīno un viņam makstī pie potītes ir pusautomātiskais 280. kalibra kolts, lai gan nebūtu nepiecie�amības uz kādu �aut. Ta�u viņam nebūtu iebildumu kādu iekaustīt. �obrīd viņ� priecātos iegāzt ar savu lielo dūri kādam pa �okli un saules pinumu, kā viņ� darīja kādreiz, kad boksējās.

Kā �odien klājas? jautā jauns vīrietis ar pumpainu seju formas tērpā, ieripinādams ratiņus.

Lieliski, vienkār�i lieliski, viņa atteic, parakņādamās pa bik�u kabatu un izvilkdama akurāti salocītu desmit dolāru banknoti. Jūs to varat atstāt tepat. Paldies. Viņa iedod tam salocīto banknoti.

Paldies, kundze. Lai jums �odien tie�ām jauka diena. Un viņ� aiziet. Un durvis klusām aizveras.

Marīno uz gultas nepakustas, tikai viņa acis kustas, vērojot Skarpetu. Noraugās, kā viņa noņem celofāna iesaiņojumu no maizītes un auzu biezputras. Vēro, kā viņa attaisa sviesta trauciņu un iemaisa sviestu biezputrā, pēc tam uzkaisa tai sāli. Viņa attaisa vēl vienu sviesta trauciņu un uzsmērē maizīti, pēc tam ielej divas krūzes tējas. Cukuru tējā viņa neieliek. Patiesībā uz ratiņiem nemaz nav cukura.

Lūdzu, viņa saka, nolikdama biezputru un krūzi stipras tējas uz galdiņa pie gultas. Ēd! Viņa aiziet atpakaļ pie ratiņiem un atnes maizīti. Jo vairāk apēdīsi, jo labāk. Varbūt pēc tam, kad sāksi justies labāk, tavu atmiņu piemeklēs brīnumaina atveseļo�anās.

Biezputras ieraudzī�ana izraisa protestu, kas sa�ūpo Marīno iek�as, bet viņ� paceļ bļodiņu un lēnām iegremdē karoti, un karotes ierak�anās sareco�ajā putrā liek viņam domāt par Skarpetas �pāteļu iegremdē�anu ielas seguma dubļos, un tad viņ� iztēlojas vēl kaut ko līdzīgu biezputrai, kas izraisa vēl vienu pretīguma un sirdsapziņas pārmetumu vilni. Ja vien viņ� būtu bijis pārāk piedzēries, lai to izdarītu. Bet viņ� to ir izdarījis. Biezputras ieraudzī�ana viņu pārliecina, ka pagāju�onakt viņ� to izdarīja pabeidza to, ko bija iesācis.

Es �o nevaru ēst, viņ� saka.

Ēd, viņa atteic, atsēzdamās tajā pa�ā krēslā kā tiesnesis, sēdus izsliedamās un raudzīdamās tie�i uz vinu.

Viņ� pagar�o putru un ir pārsteigts, ka tā ir diezgan laba. Ir patīkama sajūta, kad tā noiet vēderā. Iekams pamana, viņ� ir izēdis visu putru un ķēries pie maizītes, un, to darot, viņ� jūt, kā Skarpeta to vēro.

Viņa nerunā, un viņ� sasodīti labi zina, kādēļ viņa neko nesaka un vēro viņu. Viņ� tai vēl nav izstāstījis patiesību. Viņ� slēpj detaļas, kuras pēc viņa pārliecības nogalinās fantāzijas. Tiklīdz Skarpeta uzzinās, vairs nebūs izred�u, un maizīte pēk�ņi izkalst rīklē, un nav iespējams to norit.

Jūties nedaudz labāk? Iedzer tēju, viņa ierosina, un tagad Skarpeta patie�ām ir tiesnese, ģērbusies tum�ās drēbēs, taisni sēdēdama krēslā zem pelēkā loga.

Apēd visu maizīti un izdzer vismaz vienu krūzi tējas. Tev nepiecie�ams ēdiens, tu esi atūdeņots. Man ir advils*.

J ā , advils būtu labi, viņ� saka gremodams.

Viņa iesniedzas savā neilona somā un izvelk mazu pudelīti, tajā grab tabletes. Viņ� ko�ļā maizīti un lieliem malkiem piedzer tēju, pēk�ņi juzdamies ļoti izsalcis, un vēro, ka viņa nāk atpakaļ līdz tai vietai, kur viņ� sē�, atstutēts pret spilveniem, un viegli noņem pret bērniem aizsargāto vāciņu, jo jebkas aizsargāts, nonācis viņas rokās, tikpat labi varētu ari neeksistēt. Viņa izkrata divas tabletes un ieliek tās viņam plaukstā. Viņas pirksti ir veikli un spēcīgi un izskatās mazi pretstatā viņa milzīgajai plaukstai, un tie viegli aizskar viņa ādu, un pieskāriens rada viņam labāku sajūtu nekā lielākā daļa pieskārienu, ko viņ� savā dzīvē ir jutis.

Paldies, viņ� saka, tai atgrie�oties savā krēslā.

Ja vajadzēs, Skarpeta sēdēs tajā krēslā mēnesi, viņ� nodomā. Varbūt man vienkār�i ļaut viņai tur mēnesi sēdēt. Viņa neies nekur, līdz es teik�u. Kaut viņa beigtu tā skatīties uz mani!

Kā klājas tavai atmiņai? viņa jautā.

Zini, da�as lietas ir pazudu�as uz visiem laikiem. Tā notiek, viņ� atbild, iztuk�odams tējas krūzi un koncentrēdamies uz tabletēm, lai tās neiesprūstu rīklē.

Da�as lietas patie�ām neatgrie�as, viņa piekrīt. Vai arī nekad nav pilnībā aizgāju�as. Par citām lietām ir tikai grūti runāt. Tu dzēri burbonu ar Eisu un Brauningu, kas pēc tam? Ap cikiem tas bija, kad jūs ķērāties pie burbona?

-Varbūt pusdeviņos, deviņos. Iezvanījās mans mobilais, un tā bija Sūza. Viņa bija nomākta un sacīja, ka vēlas aprunāties ar mani, jautāja, vai varu aizbraukt pie viņas. Viņ� ietur pauzi, nogaidīdams Skarpetas reakciju. Viņai tā nav jāsaka. Viņa to pau� domās. Lūdzu, turpini, viņa saka.

* Advils pretsāpju līdzeklis.

Es zinu, ko tu domā. Tu domā, ka man pēc iedzer�anas nevajadzēja braukt pie viņas.

Tev nav ne jausmas, ko es domāju, viņa atteic no sava krēsla.

Es jutos normāli.

Definē vārdu "nedaudz", viņa piebilst.

Alus, pāris burbonu.

P ā r i s ?

Ne vairāk par trim.

-.Se�i ali līdzinās simt astoņdesmit mililitriem alkohola. Trīs burboni ir vēl simt divdesmit vai simt piecdesmit mililitri atkarībā no tā, cik labi tu pazīsti bārmeni, viņa rēķina. Sacīsim, triju �etru stundu laikā. Tas pielīdzināms aptuveni trīssimt mililitriem, esmu konservatīva. Teiksim, stundā tu pārstrādāji trīsdesmit mililitru, tāda ir norma.

Tev uz klāja aizvien bija vēl vismaz divsimt septiņdesmit mililitri, kad tu devies ārā no PB bāra.

Mēsli, viņ� saka. Es pavisam noteikti varu iztikt bez matemātikas. Es jutos normāli. Es tev saku, ka biju normāls.

Tu labi turi. Bet juridiski tu biji piedzēries, vairāk nekā piedzēries, daktere-juriste saka. Pēc maniem aprēķiniem vairāk nekā ak vai. Tu nonāci viņas mājā sveiks un vesels, es pieņemu. Un tobrīd cik bija pulkstenis?

Pusvienpadsmit varbūt. Gribēju teikt, ka es katru nolāpīto minūti neskatījos pulkstenī. Viņ� blen� uz viņu un jūtas netīrs un miegains, atgāzies pret spilveniem uz gultas. Tas, kas notika pēc tam, tum�i uzbango viņai, un Marīno nevēlas iekāpt tajā tumsā.

Es klausos, Skarpeta saka. Kā tu jūties? Vai tev vajag vēl tēju?

Vēl ēdienu?

Viņ� noliedzo�i papurina galvu un atkal sajūt tabletes, uztraukdamies, ka tās varētu būt kaut kur iestrēgu�as un izdedzina caurumus rīklē. Tik daudzās vietās dedzina, tā ka vēl divus mazus degumiņus varētu būt grūti uziet, bet viņam tie nav vajadzīgi.

Galvassāpes pāriet?

Tu kādreiz esi bijusi pie psihiatra? viņ� pēk�ņi jautā. Tāpēc, ka es tā jūtos. It kā sē�u istabā kopā ar psihiatru. Bet, tā kā es nekad neesmu bijis pie psihiatra, tad nezinu, vai tāda ir sajūta. Es domāju, tu zinātu. Viņ� nav pārliecināts, kāpēc teica to, bet tas izspruka. Viņ� paskatās uz viņu, bezpalīdzīgs, dusmīgs un izmisis, lai darītu kaut ko, kas atturētu no bangojo�ās tumsas.

Nerunāsim par mani, viņa atteic. Es neesmu psihiatrs, un tu to zini labāk par jebkuru citu. Runa vairs nav par to, kāpēc tu izdarīji to, ko izdarīji vai neizdarīji. Runa ir par to, ko izdarīji. Par to, kas ir nepatik�anu pamatā. Psihiatriem daudz nerūp, ko esi izdarījis.

Es zinu. Svarīgi ir "ko". "Ko izdarīju" nudien ir ellīga problēma. Es nezinu, ko, dok. Tā ir Dieva patiesība, viņ� samelo.

Mazliet atkāpsimies. Tu nonāci viņas mājā. Kā? Tev nebija noīrēta ma�īna.

Ar taksi.

Tev ir kvīts?

Iespējams, jakas kabatā.

Būtu labi, ja tev tā vēl būtu, viņa ierosina.

Tai vajadzētu būt kabatā.

Vēlāk vari paskatīties. Kas pēc tam notika?

Es izkāpu ārā un piegāju pie durvīm. Piezvanīju, viņa pienāca

pie durvīm un ielaida mani. Bangojo�ā tumsa nu ir tie�i priek�ā viņa sejai, kā vētra, kas tūlīt sāks plosīties virs viņa. Marīno dziļi ievelk elpu, un viņa galva pulsē.

Marīno, viss ir kārtībā, viņa klusi saka. Tu vari man izstāstīt. Noskaidrosim, ko izdarīji. Ko tie�i. Tas ari ir viss, ko mēs mēģinām darīt.

Viņa� ē, bija uzvilkusi zābakus, tādus kā gaisa desantnieku zābakus, melnus ādas zābakus ar tērauda purngaliem. Militāros zābakus. Un viņai mugurā bija liels kamuflā�as T krekls. Tumsa aprij viņu, �ķiet, norij veselu, norij vairāk no viņa, nekā viņ� zināja, ka viņam ir.

Vairāk nekā, tikai tas, un es zināmā mērā biju �okēts un nezināju, kāpēc viņa bija tā ģērbusies. Es neko nedomāju, vismaz ne to, ko tu varētu domāt. Tad viņa aizvēra durvis aiz manis un pieskārās man.

Kur viņa tev pieskārās?

Viņa sacīja, ka sagribēja mani jau no tā mirkļa, kad mēs no rīta iegājām, viņ� saka, mazliet piepu�ķodams, bet ne daudz, jo, lai cik precīzi arī bija viņas vārdi, vēstījums, ko viņ� saņēma, bija tie�i tāds.

Viņa to gribēja. Viņa to gribēja acumirklī, kad ieraudzīja, kad Marīno un Skarpeta parādījās viņas mājā, lai izjautātu par D�iliju.

T u teici, ka viņa tev pieskārās. Kur? Pie kuras tava ķermeņa daļas?

Viņa iebāza rokas kabatās. Manās kabatās.

Priek�ējās vai pakaļējās?

Priek�ējās. Viņa skatiens nokrit uz klēpja, un viņ� mirk�ķina acis, skatīdamies uz savu melno kargo bik�u dziļajām, melnajām kabatām.

�o pa�u bik�u, kas tev tagad ir kājās? Skarpeta jautā, acis tā ari nenolaidusi no viņa.

J ā . �o bik�u. Man nebija glu�i laika pārģērbties. Es �orīt neatgrie�os numurā. Es paņēmu taksi un braucu tie�i uz morgu.

Līdz tam mēs nonāksim, viņa atteic. Pēc tam, kad viņa iebāza rokas tavās kabatās, kas bija pēc tam?

Kāpēc tu visu to gribi zināt?

Tu zini, kāpēc. Tu precīzi zini, kāpēc, viņa saka tajā pa�ā mierīgajā, nosvērtajā tonī, acis pavērsusi uz viņu.

Marīno atceras, kā Sūza ieru�inājās dziļi viņa kabatās un ievilka viņu mājā, smiedamās un sacīdama, cik labi viņ� izskatās. Tad viņa ar kāju aizstūma durvis ciet. Migla sagriezās viņam galvā, tāpat kā migla sagriezās ma�īnas priek�ējos lukturos, kad taksis veda uz viņas māju, un Marīno zināja, ka dodas iek�ā nezināmajā, bet devās, un tad viņas rokas atradās viņa kabatās un vilka viņu uz viesistabu. Smiedamies, ģērbusies tikai aizsargkrāsas T kreklā un armijas zābakos. Viņa piespiedās pie Marīno, un viņ� zināja, ka tā sajūt viņu, un tā zināja, ka viņ� jūt tās maigumu un cie�o pieglau�anos.

Viņa atnesa no virtuves pudeli burbona, Marīno turpina, stāstot Skarpetai, un klausās savā balsī, bet neredz neko savā viesnīcas istabā. Stāstot Marīno ir kā transā. Viņa ielēja mums dzērienu, un es teicu, ka man vairs nevajadzētu dzert. Varbūt es to neteicu. Es nezinu. Viņa bija mani uzbudinājusi. Ko lai saku? Viņa mani uzbudināja. Es jautāju, kas tā par maskē�anos, un viņa sacīja, ka Frenkam tas patika. Formas tērpi. Viņ� kādreiz lika viņai tā saģērbties, un abi rotaļājās.

Vai D�ilija bija turpat, kad viņ� lūdza Sūzu vilkt formas tērpu un rotaļāties?

K o ?

V a r b ū t līdz D�ilijai mēs nonāksim vēlāk. Ko Frenks un Sūza spēlēja?

Spēlītes.

Vai viņa vakarnakt gribēja, lai tu spēlē spēlītes? Skarpeta jautā.

Istaba ir tum�a, un viņ� jūt tumsu un neredz, ko izdarījis, jo tas ir neizturami, un viņ�, cen�oties būt patiess, spēj tikai domāt par to, kā fantāzija nomirs uz mū�iem. Skarpeta iztēlosies viņu, un tas nenotiks nekad, un viņam nekad vairs nebūs jēgas cerēt, jo viņa zinās, kā būtu būt kopā ar viņu.

Tas ir svarīgi, Marīno, viņa klusi saka. Izstāsti man par spēlīti. Viņ� norij siekalas un iztēlojas, ka sajūt tabletes rīklē tās dedzina dziļi kaklā. Viņ� grib vēl tēju, bet nevar pakustēties, viņ� nevar saņemties lūgt viņai ieliet tēju vai izdarīt vēl kaut ko. Viņa sē� taisni krēslā, bet nav saspringusi. Viņas spēcīgās, spējīgās rokas dus uz roku balstiem. Viņa ir izslējusies, bet atbrīvota savā dubļu nota�ķītajā kostīmā. Klausoties viņas acis ir dedzīgas.

Viņa teica, lai es dzenos pakaļ, viņ� iesāk. Es biju ķitē. Un es vaicāju: "Ko tu domā ar dzī�anos pakaļ?" Un viņa man lika iet uz guļamistabu, viņas guļamistabu, noslēpties aiz durvīm un uzņemt laiku. Viņa man teica piecas minūtes pagaidīt, precīzi piecas minūtes, un tad sākt meklēt viņu kā� It kā es taisītos viņu nogalināt. Un es viņai teicu, ka tā nav pareizi. Nu, es patiesībā viņai to nepateicu. Viņ� vēlreiz dziļi ievelk elpu. Es, iespējams, viņai to nepateicu, jo viņa bija mani uzvilkusi.

Cikos tas bija?

Es tur biju varbūt kādu stundu.

Viņa iebā� tev kabatās rokas tai brīdī, kad tu esi iegājis pa durvīm aptuveni pusvienpadsmitos, un tad paiet stunda? �īs stundas laikā nekas nenotiek?

Mēs dzērām. Viesistabā uz dīvāna. Nu viņ� vairs neskatās uz

Skarpetu. Viņ� nekad vairs neskatīsies.

Ar ieslēgtu gaismu? Ar aizvilktiem vai atvērtiem aizkariem?

Viņa iekurināja kamīnu. Gaisma bija izslēgta. Es neatceros, vai aizkari bija atvilkti. Viņ� domā par to. Tie bija aizvilkti.

Ko jūs darījāt uz dīvāna?

Runājām. Un ņēmāmies, es domāju.

Nedomā. Un es nezinu, ko tas nozīmē. Ko nozīmē, kad tu apgalvo, ka jūs ņēmāties? Skarpeta atbild. Skūpstījāties, glāstījāt viens otru?

Vai tu novilki drēbes? Jums bija dzimumakts? Orālais sekss? Viņ� jūt, kā seja kļūst karsta. Nē. Es gribēju teikt, pirmo daļu mēs darījām. Pārsvarā skūpstījāmies. Tu saproti, ņēmāmies. Kā cilvēki dara. Ņemas. Mēs bijām uz dīvāna un runājām par spēlīti. Marīno seja deg. Marīno zina, ka Skarpeta var redzēt, cik karsta ir viņa seja, un atsakās paskatīties uz viņu.

Gaisma bija izslēgta, un atblāzma no kamīna slīdēja pāri viņas ķermenim, viņas bālajam ķermenim, un, kad viņa sagrāba Marīno, tas sāpēja un uzbudināja, un tad vienkār�i sāpēja. Viņ� teica tai būt uzmanīgai, jo sāp, un viņa iesmējās un sacīja, ka viņai patīkot, ja to dara rupji, ļoti rupji, un vai viņ� tai neiekostu, un viņ� teica, nē, viņ� negribēja tai kost, ne stipri. Tev tas patiks, viņa solīja, tev patiks stipri kost. Tu nezini, ko esi zaudējis, ja nekad to neesi darījis rupji, un visu laiku, kamēr viņa runāja, viņas ķermenis uztvēra gaismu no kamīna, viņai kustoties, un viņ� centās turēt mēli aiz zobiem un lūdzās, turēdams kājas sakrustotas un manevrējot, lai viņa nevarētu to savainot. Neesi tāds mīkst�aulis, viņa visu laiku teica, cenzdamās viņu stipri nogrūst zemē uz dīvāna un ar spēku atraut viņa rāvējslēdzēju, bet viņam izdevās novaldīt viņu. Viņ� domāja par viņas zobiem, kas balti spīdēja uguns liesmās, un kā tas būtu, ja viņa ielaistu �os baltos zobus viņa ķermenī.

Spēlīte sākās uz dīvāna? Skarpeta jautā no sava attālā krēsla.

Tie�i tur mēs runājām par to. Pēc tam es piecēlos un viņa aizveda

mani uz guļamistabu, pavēlēja nostāties aiz durvīm un piecas minūtes pagaidīt, kā jau teicu.

Tu joprojām dzēri?

Domāju, viņa ielēja man vēl vienu dzērienu.

Nedomā. Lielus dzērienus? Mazus dzērienus? Cik daudz?

Tā sieviete neko nedara mazliet. Lielus dzērienus. Vismaz trīs līdz tam brīdim, kad viņa man lika iet aiz durvīm. Tālāk viss ir kā miglā, viņ� saka. Pēc tam kad sākās spēlīte, atmiņas sāk izbalēt. Varbūt tas ir sasodīti labi.

Tas nav labi. Mēģini atcerēties. Mums jānoskaidro. Kas notika.

Nevis kāpēc. Mani neuztrauc kāpēc, Marīno. Tici man. Tu man nevari izstāstīt neko tādu, ko es nebūtu jau iepriek� dzirdējusi. Vai redzējusi.

Mani nav viegli �okēt.

Jā, dok. Esmu pārliecināts, ka nav. Bet varbūt mani ir. Varbūt es tā nedomāju, bet varbūt domāju. Es atceros, kā skatījos pulkstenī, un man bija grūti saredzēt, cik ir pulkstenis. Lai kā, mana redze nav tāda, kāda tā bija, bet tā pamatīgi miglojās, un es biju uzvilkts, pa īstam uzvilkts, ne jau tai labākajā veidā. Taisnību sakot, es nezinu, kāpēc tam piekritu. Aiz durvīm viņ� pamatīgi svīda, cenzdamies saskatīt, cik pulkstenis. Pēc tam viņ� sāka klusi skaitīt, skaitīdams līdz se�desmit, zaudēdams skaitu un sākdams no jauna, līdz bija pārliecināts, ka piecas minūtes pagāju�as. Viņa uzbudinājums nebija tāds, kādu viņ� jebkad izjutis ar sievieti, ne ar vienu sievieti, ko viņ� varētu atsaukt atmiņā. Nekad. Viņ� izgāja no aizdurves un aptvēra, ka visa māja ir tum�a. Viņ� nespēja saskatīt pats savas rokas, ja vien neturēja tās pavisam tuvu sejai, un viņ� taustījās gar sienu un aptvēra, ka viņa to var dzirdēt, un tie�i tad sava dzēruma trulumā, būdams pamatīgi piedzēries, viņ� aptvēra, ka sirds dauzās un viņ� pats smagi elpo, jo ir uzbudināts un nobijies, un viņ� nevēlējās, lai Skarpeta uzzinātu, ka viņ� bija nobijies. Viņ� pasniedzās pie potītes, zaudēja līdzsvaru un atjēdzās uz gaiteņa grīdas, taustīdamies pēc revolvera, bet revolvera makstī nebija. Viņ� nezina, cik ilgi tur sēdējis. Iespējams, viņ� uz īsu bridi iemiga.

Kad atguvās, revolvera viņam nebija un sirds kaklā dauzījās, kamēr, tik tikko elpodams, viņ� nekustīgi sēdēja uz koka grīdas, sviedriem straumēm plūstot acīs, un klausījās, cen�oties sadzirdēt, kur tā maita atrodas. Tumsa bija tik pilnīga, ka �ķita bieza un smacīga, un ietina viņu kā melna drāna, kad viņ� mēģināja, nesaceļot troksni, piecelties kājās un atklāt savu atra�anās vietu. Tā maita bija kaut kur tepat, un

Marīno nebija sava revolvera. Rokas izpletis kā airus, viņ� knapi pieskārās sienām, virzīdamies uz priek�u un klausīdamies, sagatavojies mesties virsū, zinot, ka saņems �āvienu, ja pirmais nepārsteigs to maitas gabalu.

Viņ� kustējās lēnām kā kaķis. Viņa smadzenes koncentrējās uz ienaidnieku, un visu laiku prātā nāca doma, kā viņ� iekļuva mājā, kas tā par māju, un kas tas par maitas gabalu, un kur ir viņa aizmugure?

Ak jēziņ, varbūt viņi ir novākti. Varbūt viņ� ir vienīgais izdzīvoju�ais, un tagad viņu novāks, jo viņam nav revolvera, nez kā viņ� ir pazaudējis ari savu rāciju, viņ� nezina, kur atrodas. Un tad viņ� atslēdzas un sajūt sāpes dedzino�as sāpes -, kas, tumsai kustoties, sagrābj viņu, saceļot �ausmīgus slapjus trok�ņus.

Es nezinu, kas notika, Marīno dzird sevi sakām, un viņu pārsteidz tas, ka viņa balss izklausās normāla, jo iek�ēji viņ� jūtas apjucis. Es vienkār�i nezinu. Es pamodos viņas gultā.

Apģērbies?

N ē .

Kur atradās tavas drēbes, tavas mantas?

Krēslā.

Krēslā? Akurāti krēslā?

-Ja-a, diezgan akurāti. Manas drēbes un mana pistole bija tām virsū. Es apsēdos gultā, un neviena cita tur nebija, viņ� saka.

Vai viņas gultas puse bija nesaklāta? Vai izskatījās, ka tajā būtu gulēts?

Pārsegs bija norauts zemē un samud�ināts, gau�ām samud�ināts.

Bet neviena tur nebija. Es paraudzījos apkārt un ne velna nesapratu, kur atrodos, un tad es atcerējos, ka biju ar taksi atbraucis uz viņas māju, un atcerējos, kā viņa pienāca pie durvīm ģērbusies tā, kā bija ģērbusies, tu jau zini, iepriek�ējā naktī. Es paraudzījos apkārt un ieraudzīju burbona glāzi uz galda manā gultas pusē un dvieli. Uz dvieļa bija asinis, un tas mani pamatīgi nobiedēja. Es mēģināju piecelties un nevarēju. Es tikai sēdēju. Es nespēju piecelties.

Viņ� aptver, ka tējas krūze ir pilna, un tas viņu pārbaida, viņ� neatceras, kā Skarpeta piecēlās no sava krēsla un piepildīja viņa krūzi, vai varbūt viņ� pats to izdarīja, bet viņ� �aubās par to. Viņam ir sajūta, ka sē� uz gultas tajā pa�ā pozā, kādā sēdēja, un viņ� ievēro pulksteni, un ir pagāju�as vairāk nekā trīs stundas, kop� viņ� un Skarpeta uzsāka sarunu viņa viesnīcas istabā.

Kā tev �ķiet, vai ir iespējams, ka viņa tev piebēra narkotikas? Skarpeta viņam jautā. Diem�ēl es nedomāju, ka narkotiku tests �obrīd ko dotu. Pārāk daudz laika pagājis. Tas atkarīgs no narkotikām.

o, tas būtu lieliski. Ja es ietu uztaisīt narkotiku testu, tad es tikpat labi pats varētu izsaukt policiju, pieņemot, ka viņa jau to nav izdarījusi.

Izstāsti man par asiņaino dvieli, Skarpeta saka.

Es nezinu, kā asinis tās bija. Varbūt tās bija manējās. Man sāp mute. Viņ� tai pieskaras. Tā sasodīti sāp. Liekas, viņai patīk darīt sāpes, bet es varu pateikt tikai� Nu, es nezinu, ko es izdarīju, jo es viņu neredzēju. Viņa bija vannasistabā un, kad es sāku saukt viņas vārdu, lai uzzinātu, kur, ellē, viņa ir, sāka kliegt uz mani. Kliedza, lai es aizeju no viņas mājas, un sacīja, ka es� Viņa teica visas �īs lietas.

Liekas, tu neiedomājies paņemt asiņaino dvieli sev līdzi.

Es pat nezinu, kā man izdevās izsaukt taksi, lai tiktu prom no turienes. Patiesībā es neatceros, ka būtu to darījis. Acīmredzot izdarīju.

Nē, es nepaņēmu dvieli, nolādēts.

Tu brauci taisni uz morgu. Viņa nedaudz sarauc pieri, it kā �ai notikuma daļai nebūtu jēgas.

E s apstājos paņemt kafiju. Seven-Eleven veikalā. Visbeidzotes lūdzu taksistam izlaist mani da�us kvartālus no biroja, lai varētu pastaigāties, cerot, ka galva kļūs skaidra. Mazliet tas līdzēja. Es atkal jutos pa pusei cilvēks, un tad es iegāju birojā un, sasper jods, ja tur nav viņa.

Pirms devies uz GMEB, vai tu noklausījies ziņojumus savā telefonā?

Ak. Varbūt noklausījos.

Citādi tu nebūtu neko uzzinājis par sapulci.

Nē. Es zināju par sapulci, Marīno saka. Eiss man PB bārā pastāstīja, ka viņ� ir nodevis kādu informāciju Markusam. E-pastu, tā viņ� teica. Viņ� mēģina atcerēties. Ak jā-a, tagad es zinu. Markuss runāja pa telefonu, tiklīdz bija atvēris e-pastu, un sacīja, ka nākamajā rītā sasauks sapulci, un viņ� lika Eisam būt ēkā gadījumā, ja būs nepiecie�amība, lai viņ� nokāptu lejā un sniegtu paskaidrojumus.

Tātad pagāju�ajā naktī tu zināji par sapulci, Skarpeta saka.

J ā a , pagāju�ā nakts bija pirmā reize, kad es to izdzirdēju, un likās, ka Eiss pateica kaut ko tādu, kas lika man noprast, ka tu tur būsi, tā nu es zināju, ka man tur jābūt.

Tu zināji, ka sapulce būs deviņos trīsdesmit?

Dro�i vien. Man �ēl, ka esmu tik miglains, dok. Bet es zināju par sapulci. Viņ� paskatās uz viņu un nespēj tikt skaidrībā, kas darās viņas prātā. Kāpēc jautā? Kas gan ir ar �o sapulci?

Viņ� man par to neteica līdz �īrīta astoņiem trīsdesmit, viņa atteic.

Viņ� �auj tev pa kājām, liek tev dancot, Marīno saka, un viņ� neieredz doktoru Markusu. Kāpjam lidma�īnā un lidojam atpakaļ uz Floridu. Piedrāz vinu.

Kad tu �orīt redzēji Polsoni birojā, vai viņa runāja ar tevi?

Viņa paskatījās uz mani un aizgāja. It kā viņa mani nepazītu. Es neko nesaprotu, dok. Es tikai zinu, ka kaut kas notika un tas ir slikti, un es esmu ārprātīgi nobijies, ka esmu izdarījis kaut ko patie�ām sliktu, un tagad zinu, ka saņem�u pelnīto sodu. Pēc visiem sūdiem, ko esmu izdarījis, tagad es dabū�u par to. Tas ari viss.

Skarpeta lēnām pieceļas no sava krēsla un izskatās nogurusi, bet modra, un viņ� saskata raizes viņas acīs, bet viņ� ari redz, ka vina domā.� Viņa saprot kaut ko tādu, par ko viņam nav ne jausmas. Viņ� paskatās ārā pa logu un pieiet pie apkalpo�anas ratiņiem, lai ielietu tējas atlikumu savā krūzē, un viņa acis ir domu pilnas.

Viņa tevi ievainoja, vai ne? Skarpeta saka, stāvēdama pie gultas, raugoties lejā uz viņu. Parādi, ko viņa tev izdarīja.

Sasodīts, nē! Sasodīts, nē, es nevaru, viņ� smilkstot saka, izklausīdamies pēc desmit gadus veca bērna. Es nevaru to izdarīt. Nekādā zinā.

Vai tu gribi, lai tev palīdzu, vai ne? Tu domā, ka tev ir kas tāds, ko es nekad iepriek� neesmu redzējusi?

Viņ� aizsedz seju ar plaukstām. Es to nevaru.

Tu vari izsaukt policiju, un tevi aizvedīs uz iecirkni un nofotografēs tavus ievainojumus. Tad tu būsi ierosinājis lietu. Varbūt to tu vēlies.

Nav slikts plāns, pieņemot, ka viņa vēl nav piezvanījusi uz policiju. Bet man ir aizdomas, ka viņa nav to izdarījusi.

Viņ� nolai� rokas un paskatās uz viņu. Kāpēc?

Kāpēc man ir tādas aizdomas? Pavisam vienkār�i. Cilvēki zina, ka mēs esam �eit apmetu�ies. Vai tad detektīvs Braunings nezina, ka tu esi �eit apmeties? Vai tad viņam nav tava telefona numura? Tad kādēļ policija nav ieradusies arestēt tevi? Tu domā, ka tev nebūtu beigas, ja D�ilijas Polsones māte būtu piezvanījusi uz deviņi viens viens un teikusi, ka tu viņu izvaroji? Un kādēļ viņa nekliedza, kad ieraudzīja tevi birojā? Tu tikko viņu izvaroji, ta�u viņa netaisa scēnu un uzreiz neizsauc policiju?

Neparko nezvanī�u policijai, viņ� saka.

Tad tev esmu tikai es. Viņa aiziet atpakaļ uz savu krēslu un paceļ nozieguma vietas apskates piederumu neilona somu. Viņa attaisa rāvējslēdzēju un izvelk digitālo fotoaparātu.

Velns parāvis, viņ� saka, blenzdams uz fotoaparātu, it kā tas būtu pret viņu pavērsts revolveris.

Izklausās, ka upuris �eit esi tu, viņa saka. Izklausās, it kā viņa vēlētos, lai tu domātu, ka esi viņai kaut ko nodarījis. Kāpēc?

Velns, ja es zinātu. Es to nevaru.

Tu esi paģirains, bet ne stulbs, Marīno.

Viņ� paskatās uz Skarpetu. Viņ� paskatās uz fotoaparātu lejā pie viņas sāna. Viņ� skatās uz Skarpetu, kas stāv istabas vidū savā tum�ajā, dubļu no�ķiestajā kostīmā.

Mēs �eit strādājam, lai noskaidrotu viņas meitas nāvi, Marīno.

Mammīte nepārprotami vēlas līdzekli kaut kādu mērķu sasnieg�anai vai naudu, vai uzmanību, vai vēl kaut ko, un es grasos noskaidrot, ko viņa vēlas. 0 jā. Es to noskaidro�u. Novelc kreklu, novelc bikses, novelc visu, kas jānovelk, lai parādītu man, ko tā sieviete tev izdarīja savu slimīgo spēlī�u laikā vakar naktī.

Ko tu par mani domāsi? viņ� saka, uzmanīgi pārvilkdams savu melno polo kreklu pāri galvai, jo audums, ber�oties gar koduma un tamlīdzīgām rētām viscaur pa viņa krūtīm, sagādā sāpes.

-Dievs! Sēdi mierā. Nolāpīts, kāpēc tu man to agrāk neparādīji?

Mums tas jāapstrādā, citādi tu dabūsi infekciju. Un tu uztraucies par zvanī�anu policijai? Tu prātu esi zaudējis? To visu viņa runā tikmēr, kamēr fotografē, fiksēdama katru brūci tuvplānā.

Lieta tāda, ka neesmu redzējis, ko es viņai nodarīju, viņ� bilst nedaudz mierīgāks, aptverdams, ka Skarpetas izmeklē�ana nav tik slikta, kā viņ� bija domājis.

Tu pat pusi no tā viņai nenodarīji. Tev zobiem būtu jāsāp.

Viņ� pievēr� uzmanību saviem zobiem un nejūt it neko, tikai savus parastos zobus un parasto sajūtu. Paldies Dievam, viņa zobi nesāp.

Kas ir ar tavu muguru? Skarpeta jautā, stāvot pie viņa.

Tā nesāp.

Noliecies uz priek�u. Ļauj apskatīties.

Viņ� pieliecas un jūt, kā viņa uzmanīgi izņem spilvenus no aizmugures. Viņ� jūt Skarpetas siltos pirkstus starp plecu lāpstiņām. Viņas rokas viegli aizskar kailo ādu un pabīda viņu tālāk uz priek�u, izmeklējot muguru, un viņ� cen�as atcerēties, vai viņa iepriek� kādreiz ir pieskārusies viņa kailajai mugurai. Viņa nekad nebija to darījusi. Viņ� to atcerētos.

Kā ir ar tavām ģenitālijām? viņa jautā, it kā tas nekas nebūtu.

Kad viņ� neatbild, viņa saka: Marīno, vai viņa savainoja tavas ģenitālijas? Vai tur ir kas tāds, ko man vajadzētu nofotografēt, nemaz jau nerunājot par ārstē�anu, vai arī mēs izliksimies, ka man kaut kā nav zināms, ka tev ir vīrie�a ģenitālijas tāpat kā atliku�ajai pusei cilvēku rases? Nu, acīmredzot viņa ir savainojusi tavas ģenitālijas, citādi tu man būtu vienkār�i pateicis: "Nē." Pareizi?

Pareizi, viņ� nomurmina, aizsegdams kājstarpi ar rokām. Jā, esmu savainots, labi? Bet varbūt tu esi jau dabūjusi pietiekami, lai pierādītu savu nostāju, lai pierādītu, ka viņa mani savainoja, vienalga, ko es viņai nodarīju, pieņemot, ka kaut ko nodarīju.

Skarpeta apsē�as uz gultas malas ne vairāk kā divu pēdu attālumā no Marīno un skatās uz viņu. Kā ar mutisku aprakstu? Tad izlemsim, vai tev vajag novilkt bikses.

Viņa sakoda mani. Un man ir zilumi.

Es esmu ārste, Skarpeta saka.

Es to ļoti labi zinu. Bet tu neesi mana ārste.

Būtu, ja tu nomirtu. Ja viņa būtu tevi nogalinājusi, kur�, tavuprāt, gribētu redzēt tevi un noskaidrot katru nolāpīto sīkumu par tavu nāvi?

Bet tu neesi miris, par to es esmu ārkārtīgi pateicīga, bet tev uzbruka, un tev ir tādi pa�i ievainojumi, kādi varētu būt biju�i, ja tu būtu miris. Un tas viss izklausās absolūti smieklīgi pat man, pat ja es to saku. Vai tu man, lūdzu, ļausi paskatīties, lai saprastu, vai tev nav nepiecie�ama ārstē�ana, un, ja nepiecie�ams, nofotografētu?

Kāda veida ārstē�ana?

-Dro�i vien nav nekā tāda, ko betadīniņ� nevarētu dziedēt. Es paķer�u aptiekā.

Viņ� mēģina iztēloties, kas notiks, ja viņa to redzēs. Viņa nekad nav redzējusi viņu. Viņa nezina, kas viņam ir, un viņ�, iespējams, nav virs vidējā vai zem vidējā, un parasti viduvējība nav nekas īpa�s, bet viņ� nezina, ko sagaidīs, jo nezina, kas viņai patīk vai pie kā viņa ir pieradusi. Tā nu dro�i vien nav gudri novilkt bikses. Pēc tam viņ� iedomājas par brauk�anu netrafarētas ma�īnas aizmugurē, par fotografē�anu roku dzel�os un ve�anu uz tiesu un tad atpogā bikses un novelk uz leju rāvējslēdzēju.

J a tu smiesies, es tevi neieredzē�u visu tavu atliku�o dzīvi, viņ� saka; seja karsti deg, un viņ� svīst, un sviedri dzeļ visur, kur pieskaras.

Nabadziņ�, viņa saka. Tā trakā kuce.

Līst auksts un spēcīgs lietus, kad Skarpeta piebrauc ielas malā un novieto ma�īnu Sūzanas Polsones mājas priek�ā. Da�as minūtes viņa sē� ar ieslēgtu dzinēju. Stikla tīrītāju slotiņas vēzē uz priek�u un atpakaļ, un viņa skatās ārā uz grumbuļaino ķieģeļu ietvi, kas ved uz slapjo lieveni, un iztēlojas Marīno ceļu pagāju�ajā naktī. Nekas daudz vairāk viņai nav jāiztēlojas.

Tas, ko viņ� tai izstāstīja, bija vairāk, nekā viņ� domā. Tas, ko viņa redzēja, ir ļaunāk, nekā viņ� zina. Viņ� var nedomāt, ka ir izstāstījis visus sīkumus, bet viņ� tai ir pateicis pietiekami. Viņa izslēdz logu tīrītājus un vēro, kā lietus �ļakstās uz stikla un notek lejā. Līst tik stipri, ka viņa dzird tikai nepārtrauktu slapju �ļakstinā�anu, un ūdens uz vējstikla izskatās kā ņirbo�s ledus. Sūzana Polsone ir mājās. Viņas ma�īna ir novietota blakus ietvei, un mājā ir iedegtas gaismas. �ādā laikā viņa nekur nav aizgājusi.

Skarpetas noīrētajā ma�īnā nav lietussarga, un viņai nav cepures.

Viņa izkāpj ārā, un ūdens �alo�ana pēk�ņi ir skaļāka, un, viņai steidzoties pa slideno veco bruģi uz miru�ās meitenes un seksuāli nenormālās mātes māju, sejā triecas lietus. Iespējams, uzskatīt viņu par seksuāli nenormālu ir pārāk dramatiski. Skarpeta apdomājas, bet viņa ir daudz niknāka, nekā Marīno nojau�. Viņ� varbūt vispār nav aptvēris, ka viņa ir nikna, bet viņa ir visnotaļ saniknota, un Polsone tūlīt uzzinās, kā tas ir, kad Skarpeta ir nikna. Viņa noteikti pieklauvē ar misiņa ananasu pa parādes durvīm un pārdomā, ko darīt, ja sieviete tās neatvērs, ja viņa izliksies, ka nav mājās, kā to izdarīja Fīldings. Viņa vēlreiz pieklauvē ar ananasu lēnāk un stiprāk.

Vētras dēļ nakts tuvojas ātri kā melnas tintes mākonis, un, stāvot uz lieveņa �ļaksto�a ūdens ielenkumā, var redzēt elpu, un viņa klaudzina atkal un atkal. Es te vienkār�i visu laiku stāvē�u, viņa nodomā. Tu netiksi laukā no �ī, nedomā, ka pastāv kāda iespēja, ka es pagriezī�os un aizie�u. Viņa izvelk mobilo telefonu un papīra strēmeli no mēteļa kabatas un paskatās uz numuru, ko viņa uzskricelēja, kad bija �eit vakar, kad bija klusa un maiga pret �o sievieti, kad �ēloja viņu. Skarpeta uzgrie� numuru un dzird mājā iezvanāmies telefonu, un viņa vēlreiz paklaudzina ar ananasu, cik skaļi vien var. Viņu neuztrauc, ja klauvēklis salūzīs.

Vēl viena minūte paiet, un viņa no jauna uzgrie� numuru, telefons iek�ā zvana un zvana, un viņa pārtrauc zvanu, pirms ieslēdzas automātiskais atbildētājs. Tu esi mājās, viņa domā. Neizliecies, ka neesi.

Tu dro�i vien zini, ka te ārā esmu es. Skarpeta atkāpjas no durvīm un paskatās uz izgaismotajiem logiem gar mazās ķieģeļu mājiņas priek�pusi. Tiem priek�ā ir aizvilkti smalki, balti aizkari, un tos apstaro liega, silta gaisma, un viņa redz ēnu, kas labajā pusē paiet loga priek�ā. Viņa redz cilvēka aprises, kad tas aizpeld garām logam, apstājas, tad pagrie�as un izgaist.

Viņa vēlreiz pieklaudzina pie durvīm un no jauna uzgrie� telefona numuru. �oreiz, kad ieslēdzas automātiskais atbildētājs, Skarpeta neatvienojas un saka: Polsones kundze, �eit doktore Keja Skarpeta. Lūdzu, attaisiet durvis. Tas ir ļoti svarīgi. Es stāvu ārā pie jūsu durvīm. Es zinu, ka jūs esat mājās. Viņa pārtrauc zvanu un vēl paklaudzina. Ēna atkal pārvietojas, �oreiz garām logam pa kreisi no durvīm, un tad durvis atveras.

Mīļā debestiņ, Polsone saka liekuļotā pārsteigumā, kas nepārliecina. Es nezināju, kas tas ir. Kas par vētru! Nāciet iek�ā, prom no lietus. Es netaisu vaļā durvis, kad nezinu, kas tur ir.

Skarpeta pilēdama ieiet viesistabā un novelk savu garo, tum�o, izmirku�o mēteli. Auksts ūdens pil no matiem, un viņa nostumj tos no sejas, aptverdama, ka mati ir tik slapji, it kā viņa tikko būtu iznākusi no du�as.

Dievs zina, jūs ta�u dabūsiet plau�u karsoni, Polsone saka. Te nu es jums to saku. Jūs ta�u esat ārste. Nāciet uz virtuvi un ļaujiet, es jums sarūpē�u kaut ko siltu iedzert.

Skarpeta palūkojas apkārt mazītiņajai viesistabai, uz atdzisu�ajiem pelniem un apdegu�as malkas gabaliem kamīnā, uz rūtainu dīvānu zem loga, uz durvīm katrā viesistabas pusē, kuras ved uz citām mājas daļām. Polsone noķer Skarpetas skatienu, un viņas sejā iegulst sasprindzinājums sejā, kas ir gandrīz skaista, bet lēta un skarba.

Kāpēc jūs esat �eit? Polsone saka citādā balsī. Ko jūs �eit darāt?

Es iedomājos, ka jūs �eit esat D�ilijas dēļ, bet redzu, ka tas tā nav.

Neesmu pārliecināta, ka te vispār kāds bija D�ilijas dēļ, Skarpeta saka, stāvēdama viesistabas vidū, pilēdama uz cietkoksnes grīdas un skatīdamās apkārt, padarot to acīm redzamu, ka viņa skatās apkārt.

Jums nav tiesību to teikt, Polsone atcērt. Domāju, jums tūlīt būtu jāaiziet. Man nav vajadzīgi tādi kā jūs manā mājā.

Es neaizie�u. Sauciet policiju, ja vēlaties. Bet es nekur neie�u, kamēr mēs neaprunāsimies par to, kas notika pagāju�ajā naktī.

Man nudien būtu jāizsauc policija. Pēc tā, ko tas monstrs izdarīja. Pēc visa tā, ko es esmu pārdzīvojusi, un tad viņ� te ierodas un izmanto to. Nodarīt pāri tik ļoti sāpinātam cilvēkam kā es. Man to vajadzēja zināt. Viņ� izskatās pēc tāda tipa.

Dariet to, Skarpeta saka. Izsauciet policiju. Man ari ir kas stāstāms. Glu�i iespaidīgs stāstiņ�. Ja jums nav iebildumu, domāju, es paskatī�os apkārt. Es zinu, kur ir virtuve. Es zinu, kur ir D�ilijas istaba. Pieņemu, ja es do�os cauri �īm durvīm un pagriezī�os nevis pa labi, bet pa kreisi, es atradī�u jūsu guļamistabu, viņa saka, iedama minētajā virzienā.

J ū s nevarat vienkār�i staigāt pa manu māju, Polsone iesaucas.

�ai pa�ā minūtē jums jāvācas ārā no manas mājas. Jums nav pamata ok�ķerēties.

Guļamistaba ir lielāka nekā D�ilijas istaba, bet nedaudz. Tajā atrodas divguļamā gulta, pa mazam antīkam valriekstkoka naktsskapītim katrā pusē un divas pie sienas piestumtas kumodes. Durvis ved uz mazu vannasistabu, un vēl vienas durvis atveras uz sienas skapi, un uz sienas skapja grīdas ir skaidri redzams melnu armijas ādas zābaku pāris. Skarpeta parakņājas kostīma �aketes kabatā un izvelk kokvilnas cimdu pāri.

Stāvot sienas skapja durvīs, viņa tos uzvelk, skatīdamās lejā uz zābakiem. Viņa pārskata apģērbus, kas karājas uz stieņa, pēk�ņi pagrie�as un ieiet vannasistabā. Pāri vannas malai pārmests aizsargkrāsas T krekls.

Viņ� jums izstāstīja, vai ne? Polsone saka, stāvēdama gultas galā. Un jūs tam noticējāt. Redzēsim, kam policija ticēs. Nedomāju, ka policija ticēs viņam vai jums.

Cik bie�i jūs tēlojāt zaldātu, kad jūsu meita bija tuvumā un redzēja to? Skarpeta jautā, skatīdamās tie�i uz viņu. Acīmredzot Frenkam patika tēlot zaldātu? Vai no viņa jūs iemācījāties �o spēlīti? Vai varbūt jūs pati esat �īs jūsu neķītrās �arādītes radītāja? Ko jūs darījāt D�ilijas priek�ā, un kas ar jums spēlēja spēlīti, kad te bija D�ilija? Grupveida sekss? Vai tie ir tie "viņi"? Citi ļaudis, kas spēlēja spēlīti kopā ar jums un Frenku?

Kā jūs uzdro�ināties apsūdzēt mani tādās lietās? viņa iesaucas, un seja ir saviebta no nicinājuma un dusmām. Es neko nezinu ne par kādām spēlītēm.

0, te ir pietiekami, par ko apsūdzēt, un dro�i vien būs vairāk, Skarpeta saka, pievirzīdamās tuvāk gultai un ar cimdoto roku noraudama gultas pārsegu. Neizskatās, ka jūs būtu nomainījusi gultas veļu.

Tas ir labi. Redzat tos asiņu plankumus uz �ī palaga? Uz cik gribat saderēt, ka tās izrādīsies Marīno asinis? Nevis jūsu. Viņa uzmet tai ilgu skatienu. Viņ� asiņo, un jūs ne. Tas ir interesanti. Esmu pārliecināta, ka �eit kaut kur atrodas ari asiņains dvielis. Viņa palūkojas apkārt.

Varbūt jūs to esat izmazgājusi, bet tam nav nozīmes. Arī no tā, kas ir izmazgāts, mēs varam dabūt to, kas nepiecie�ams.

Ar mani ir noticis kaut kas tāds, un jūs esat vēl sliktāka par viņu,

Polsone saka, bet viņas sejas izteiksme ir mainījusies. Es domātu, ka citai sievietei būtu vismaz nedaudz līdzjūtības.

Pret cilvēku, kur� sakropļo citu cilvēku un pēc tam apvaino viņu uzbrukumā? Nedomāju, ka jūs atradīsiet krietnu sievieti uz �īs planētas, kam pret to būtu līdzjūtība, Polsones kundze. Skarpeta sāk raut segu no gultas.

Ko jūs darāt? Jūs to nedrīkstat.

Es darī�u �o un vēl vairāk. Tikai skatieties. Viņa novelk palagus un satin tos un spilvenus gultas pārklājā.

J ū s to nevarat darīt. Jūs neesat policiste.

0, es esmu sliktāka par jebkuru policistu. Ticiet man! Skarpeta paceļ gultas veļas tīstokli un noliek to uz kailā matra�a. Kas nākamais? Viņa apskatās apkārt. Jūs varbūt to neievērojāt, kad saskrējāties ar Marīno �orīt tiesu medicīnas ekspertī�u birojā, bet viņam kājās bija tās pa�as bikses, kas vakarnakt. Un tā pati apak�veļa. Starp citu, visu dienu. Jūs dro�i vien zināt, ka tad, kad vīrietim ir sekss, viņ�, iespējams, atstāj vismaz nedaudz kaut ko savā apak�veļā un varbūt pat biksēs. Bet viņam nekā nebija. Viņam nebija paliku�as nekādas pēdas ne apak�veļā, ne biksēs, izņemot asinis no turienes, kur jūs savainojāt viņu. Tāpat jūs varbūt zināt, ka cilvēki var redzēt cauri jūsu aizkariem, redzēt, vai jūs esat kopā ar kādu, vai jūs cīnāties vai ari jums ir romantiska tik�anās, pieņemot, ka jūs vēl esat uz savām kājām. Nerunājot par to, ko kaimiņi no otras ielas puses ir redzēju�i, kad jūsu gaismas ir ieslēgtas vai ari kuras kamīns.

Varbūt starp mums abiem viss sākās normāli, un tad zaudējām kontroli, Polsone saka, un izskatās, ka viņa ir pieņēmusi lēmumu.

Tas bija gana nevainīgi, tie�i tā, kā vīrietis un sieviete izbauda viens otru. Varbūt es nedaudz aizrāvos, jo viņ� mani pievīla. Es biju pārģērbusies, un nekas nenotika. Viņ� to nevarēja. Tāds liels vīrs kā viņ� to nevarēja izdarīt.

Dro�i vien nevarēja, kad jūs visu laiku piepildījāt viņa glāzi ar burbonu, Skarpeta saka un ir diezgan dro�a, ka Marīno to nav izdarījis.

Viņa neredz, kā viņ� to būtu varējis. Problēma ir tāda, ka viņ� aizvien raizējas, ka ir to izdarījis, un viņ� raizējas, ka nav varējis to izdarīt, tā nu diskusijām nav vietas.

Skarpeta pietupjas pie skapja un paņem zābakus. Viņa noliek tos uz gultas. Uz kailā matra�a fona tie izskatās ļoti draudīgi un lieli.

Tie ir Frenka zābaki, Polsone viņai saka.

J a jūs esat tos vilkusi, tad tajos būs jūsu DNS.

Man tie ir daudz par lielu.

J ū s dzirdējāt, ko es teicu. DNS mums daudz ko pastāstīs. Viņa ieiet vannasistabā un paceļ aizsargkrāsas T kreklu. Domāju, �is tāpat ir Frenka.

Polsonei nav ko teikt.

Tagad, ja vēlaties, mēs varam ieiet virtuvē, Skarpeta saka. Būtu jauki iedzert kaut ko siltu. Varbūt kādu kafiju. Kādu burbonu jūs vakarnakt dzērāt? Jums �obrīd ari vajadzētu justies ne pārāk labi, ja vien vairāk laika nepavadījāt, pildot viņa glāzi, nevis savu. Marīno �odien ir diezgan sliktā formā. Stipri sliktā. Viņam bija nepiecie�ama ārstē�ana. To visu Skarpeta izstāsta, raiti soļojot uz mājas aizmuguri virtuves virzienā.

Kā to saprast?

Tas jāsaprot tā, ka viņam bija nepiecie�ams ārsts.

Viņ� gāja pie ārsta?

Es viņu izmeklēju un nofotografēju. Ikkatru centimetru uz viņa ķermeņa. Viņ� nejūtas labi, Skarpeta saka, ieiedama virtuvē un ievērodama kafijas vārītāju blakus izlietnei, pavisam blakus tai vietai, kur iepriek�ējā dienā stāvēja klepus sīrupa pudelīte. Tagad pudelītes �eit nav. Tā nekur nav redzama. Vina novelk kokvilnas cimdus un iebā� tos kostīma kabatā.

Tādā stāvoklī viņam bijis jābūt pēc tā, ko viņ� izdarīja.

Jūs nu varat izbeigt �o savu stāstu, Skarpeta saka, pieliedama stikla kafijas kannu ar krāna ūdeni. �is stāsts ir meli, un jūs to tikpat labi varat izbeigt. Ja jums ir ievainojumi, tad ļaujiet man apskatīt.

J a es kādam tos rādī�u, tad tā būs policija.

Kur jūs glabājat kafiju?

Es nezinu, ko jūs domājat, bet tā nav taisnība, Polsone saka, atvērdama ledusskapi un nolikdama kafijas paciņu pie kafijas krūzes.

Viņa attaisa trauku skapi un sameklē filtru kastīti, ļaudama Skarpetai pa�ai sevi apkalpot.

Taisnību �ajās dienās, liekas, grūti atrast, Skarpeta saka, attaisīdama kafiju un ielikdama filtru kafijas vārītājā, pēc tam dozēdama kafiju ar mazu karotīti, kuru atradusi paciņā. Interesanti, kāpēc tas tā.

Mēs, liekas, nevaram atrast taisnību, kas notika ar D�iliju. Tagad taisnība par to, kas notika pagāju�ajā naktī, izvairās no mums. Es gribētu dzirdēt, kas jums sakāms par taisnību, Polsones kundze. Tie�i tāpēc es �ovakar nolēmu jūs apciemot.

Es neko netaisījos teikt par Pītu, viņa rūgti saka. Ja es to būtu gribējusi, vai jums ne�ķiet, ka būtu jau to izdarījusi? Patiesībā, es domāju, ka viņ� labi izklaidējās.

Labi izklaidējās? Skarpeta atbalstās pret galda virsmu un sakrusto rokas uz vidukļa. Kafija pil, un tās aromāts izplatās pa visu virtuvi. Ja jūs izskatītos tā, kā viņ� �odien izskatās, interesanti, vai jūs domātu, ka esat labi izklaidējusies.

Jūs nezināt, kā es izskatos.

Pēc tā, kā jūs kustaties, es varu pateikt, ka viņ� jums nav nodarījis pāri. Patiesībā viņ� vispār neko daudz neizdarīja, vismaz ne pēc visa tā burbona. Jūs tikko pati man to pateicāt.

Vai jums kaut kas ir ar viņu? Vai tāpēc jūs esat �eit? Viņa viltīgi skatās uz Skarpetu, un acīs zaigo interese.

Man ir kaut kas ar viņu. Bet tas nav nekas tāds, ko jūs varētu saprast. Vai esmu jums minējusi to, ka esmu arī juriste? Vai vēlaties dzirdēt, kas notiek ar cilvēkiem, kuri apmelo citus uzbrukumā vai izvaro�anā? Vai kādreiz esat bijusi cietumā?

J ū s esat greizsirdīga. Es saprotu, par ko ir runa. Viņa pa�apmierināti pasmaida.

Domājiet, ko gribat. Bet padomājiet par cietumu, Polsones kundze. Padomājiet par kliedzo�u izvaro�anu un liecībām, kas pierāda to, ka esat mele.

Es neklaigā�u par izvaro�anu, neraizējieties, viņa saka, sejai kļūstot cietākai. Neviens mani nav izvarojis. Lai tik pamēģina! Kas par lielu mazulīti! Tas man ir sakāms par viņu. Mazulītis. Es domāju, ka ar viņu būs jautri. Es kļūdījos. Tu vari viņu dabūt, doktore vai juriste, vai

vienalga kas esi.

Kafija ir gatava, un Skarpeta prasa krūzes, un Polsone sameklē trauku skapī divas krūzes un pēc tam divas tējkarotes. Kājās stāvot, viņas malko kafiju, un tad Polsone sāk raudāt. Viņa koda apak�lūpu, asaras izsprāgst un plūst pa seju uz leju, un sieviete sāk purināt galvu.

Es neie�u cietumā, viņa saka.

Tie�i to pa�u izvēlētos arī es. Es labāk neietu cietumā, Skarpeta saka, malkodama savu kafiju. Kāpēc jūs to izdarījāt?

Tā ir privāta lieta, ko cilvēki dara viens ar otru. Viņa neskatās tai virsū. Kad jūs sūcat asinis un sasitat kādu, tad tā nav privāta lieta. Tas ir noziegums. Vai rupj� sekss ir jūsu ieradums?

Jūs dro�i vien esat kaut kāda puritāne, viņa saka, aizejot līdz galdam un apsē�oties. Dro�i vien ir daudz kā tāda, par ko nekad neesat dzirdējusi.

Iespējams, jums ir taisnība. Izstāstiet man par �o spēlīti.

Lai viņ� izstāsta.

Es zinu, kas Marīno ir stāstāms par jūsu rotaļu, vismaz par to, ko jūs spēlējāt pagāju�ajā naktī. Skarpeta iemalko savu kafiju. Jūs savas spēlītes esat kādu laiku spēlējusi, vai ne? Vai tās sākās ar jūsu biju�o vīru Frenku?

Man ar jums nav jārunā, viņa saka. Nesaprotu, kāpēc lai to darītu.

Roze, ko mēs atradām D�ilijas kumodē. Jūs teicāt, ka Frenks kaut ko par to varētu zināt. Kā tas bija jāsaprot?

Viņa neatbild un izskatās saniknota un naidpilna, sē�ot pie galda un �ūpojot kafijas krūzi abās rokās.

Polsones kundze, vai, jūsuprāt, Frenks varētu kaut ko nodarīt D�ilijai?

Es nezinu, kas atstāja rozi, viņa saka, blenzdama uz to pa�u vietu uz sienas, uz kuru blenza, kad Skarpeta vakar bija �eit. Es zinu, ka es to neesmu izdarījusi. Es zinu, ka iepriek� tās tur nebija, ne viņas istabā, ne tur, kur es to būtu varējusi redzēt. Un es esmu ieskatījusies viņas atvilktnēs. Es iepriek�ējā dienā biju tās taisījusi vaļā, kārtodama izmazgāto veļu. D�ilijai nebija kārtības viņas mantās. Es vienmēr visu vācu pēc viņas. Neko tādu es nekad nebiju redzējusi. Viņa nekad neko nevarēja nolikt vietā, lai izvairītos no nepatik�anām. Viņa apķeras un apklust, blenzdama uz sienu.

Skarpeta nogaida, lai redzētu, vai viņa vēl kaut ko teiks. Paiet dro�i vien vairākas minūtes, un klusums ir nomāco�s.

Vistrakāk bija ar virtuvi, Polsone beidzot saka. Izņem pārtiku un vienkār�i atstāj uz galda. Pat saldējumu. Nevaru pat izstāstīt, cik daudz pārtikas esmu izmetusi. Viņas seja sarūk skumjās. Un piens.

Vienmēr izlēju pienu izlietnē, jo pusi dienas viņa to atstāja laukā. Viņas balss ceļas, krīt un dreb. Vai jūs zināt, ko nozīmē visu dienu kārtojot staigāt kādam pakaļ?

J ā , Skarpeta saka. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu �ķīrusies.

Nu un Frenks nav daudz labāks, viņa saka, novērsdama skatienu. Es to tik vien darīju, kā staigāju viņiem abiem pakaļ un uzlasīju mantas.

J a Frenks nodarīja kaut ko D�ilijai, kas, jūsuprāt, tas varētu būt bijis? Skarpeta jautā un uzmanās neuzdot jautājumus, uz kuriem var atbildēt ar vienkār�u jā vai nē.

Polsone urbjas sienā, acis nemirk�ķinot. Savā ziņā viņ� kaut ko izdarīja.

Es domāju fiziski. D�ilija ir mirusi.

Polsones acis pielīst asarām, un viņa pavir�i noslauka tās ar roku, urbdamās sienā. Viņa nebija �eit, kad tas notika. Ne �ajā mājā, vismaz man nekas tāds nav zināms.

Kad kas notika?

Kamēr es biju izbraukusi uz aptieku. Nezinu, kas notika. Viņa vēlreiz noslauka acis. Logs bija vaļā, kad es atnācu mājās. Tas bija ciet, kad es aizbraucu. Es nezinu, vai viņa to atvēra. Es nesaku, ka Frenks to izdarījis. Es saku, ka viņam ir kaut kāds sakars ar to. Viss, kam viņ� nonāk tuvumā, nomirst vai tiek sagrauts. Smieklīgi tā domāt par kādu, kur� ir ārsts. Jums tas būtu jāzina.

Es nu ie�u, Polsones kundze. Es zinu, �ī nebija viegla saruna, nekad nevar būt viegla. Jums ir mana mobilā telefona numurs. Ja jums ienāk prātā kaut kas svarīgs, gribu, lai jūs man piezvanāt. Viņa pamāj, cie�i lūkodamās un raudādama.

-Varbūt �ajā mājā iepriek� ir bijis kāds, par kuru mums būtu jāzina. Kāds bez Frenka. Varbūt kāds, ko Frenks bija atvedis, kāds, ko viņ� pazina. Varbūt kāds, kas spēlēja spēlītes.

Viņa pieceļas no krēsla, Skarpetai dodoties uz durvīm.

Kāds, kur� varbūt jums ie�aujas prātā, Skarpeta saka. D�ilija nenomira no gripas, viņa atkārto. Mums jāzina, kas notika. Kas tie�i notika ar viņu. Mēs uzzināsim. Agrāk vai vēlāk. Ticu, ka jūs to labprātāk uzzinātu agrāk, vai ne?

Polsone tikai urbjas sienā.

J ū s man varat zvanīt jebkurā laikā, Skarpeta saka. Tagad es ie�u. Ja jums kaut ko vajag, varat man zvanīt. Man noderētu pāris lielu atkritumu maisu, ja jums ir.

Zem izlietnes. Ja jums tos vajag tam, kam es domāju, tad jums tos nevajag, viņa nomurmina.

Skarpeta atver skapīti zem izlietnes un no kastītes izvelk �etrus lielus plastmasas atkritumu maisus. Es, vienalga, tos paņem�u, viņa atteic. Cerams, man tos nevajadzēs.

Viņa piestāj pie guļamistabas un salasa savīkstīto gultas veļu, zābakus un T kreklu un ieliek plastmasas maisos. Viesistabā viņa uzvelk mēteli un iziet ārā lietū, nesdama �etrus maisus divus smagus ar gultas veļu un citus divus tikai ar T kreklu un zābaku pāri. Peļķes uz ķieģeļu ietves ap�ļaksta viņas kurpes, auksts ūdens samērcē pēdas, un lietus ir dzedrs, kad tas plīk�ķ viņai apkārt.

Bārā "Cits ceļ�" ir ļoti tum�s, un sievietes, kas tur strādā, ir pārstāju�as veltīt Edgaram Alanam Pougam sāniskus skatienus, kas sākumā bija ziņkāres pilni, pēc tam nicino�i un, visbeidzot, vienaldzīgi, līdz pavisam izbeidzās. Viņ� paceļ kokteiļa ķirsī�a kātiņu un kavē laiku, mēģinādams to sasiet.

"Citā ceļā" viņ� dzer "Asiņaino saulrietu" bāra īpa�o kokteili, kurā sajaukts degvīns un, kā viņ� saka, Pārējās Vielas. �īs Pārējās Vielas ir oran�s un sarkans, kas nevienmērīgi peld glāzes dibenā. "Asiņainais saulriets" izskatās pēc saulrieta, līdz, pāris rei�u glāzi paceļot pie mutes, �ķidrumi un sīrupi, un Pārējās Vielas sajaucas, un tad dzēriens ir vienkār�i oran�īgs. Kad ledus izkūst, �ķidrums glāzes dibenā izskatās tāpat kā tie oran�ie dzērieni, kurus viņ� dzēra bērnībā. Tie bija plastmasas apelsīni, un viņ� tos dzēra no zaļiem salmiņiem, kam bija jāizskatās pēc kātiņiem, un oran�ie dzērieni bija at�ķaidīti un neizteiksmīgi, bet plastmasas apelsīns, ar kuru tos pārdeva, vienmēr solīja, ka dzēriens būs svaigs un gards. Viņ� lūdzās māti nopirkt viņam plastmasas apelsīnu katrreiz, kad viņi atbrauca uz Dienvidfloridu, un katru reizi atkal vīlās.

Cilvēki ir tādi pa�i kā tie plastmasas apelsīni un �ķidrums tajos iek�ā. Cilvēki izskatās citādi, nekā tie patiesībā ir. Viņ� paceļ glāzi un saskalo oran�īgo dziru, kas atlikusi glāzes dibenā. Viņ� domā pasūtīt vēl vienu "Asiņaino saulrietu", rēķinādams, cik daudz skaidras naudas ir atlicis, un aprēķina ari savu reibuma pakāpi. Viņ� nav piedzēries. Viņ� nekad dzīvē nav bijis piedzēries. Viņ� pārlieku raizējas par to, lai nepiedzertos, un nevar dzert "Asiņaino saulrietu" vai kādu citu brūvējumu, neizanalizējot katru norīto gramu, neraizējoties par tā atstāto iespaidu. Viņ� arī raizējas par to, lai nekļūtu resns, un alkohols ir barojo�s. Viņa māte bija resna. Ar laiku viņa kļuva vēl resnāka. Diem�ēl, jo kādreiz viņa bija skaista. Tāda ir mūsu ģimenes īpatnība, viņa mēdza teikt. Tu turpināsi ēst tāpat un redzēsi, ko es ar to domāju, māte mēdza teikt. Tā tas sākas, tie�i no vidukļa, viņa mēdza teikt.

Man vēl vienu, Edgars Alans Pougs saka kādam, kas varbūt klausās.

"Cits ceļ�" ir kā ļoti maza pulcē�anās telpa, piesvaidīta ar koka galdiņiem, noklātiem ar melniem galdautiem. Uz galda ir sveces, bet tās nekad nav biju�as iedegtas, kad Pougs te bijis. Stūri ir biljarda galds, bet, kad viņ� te ir bijis, neviens nav spēlējis biljardu, un viņam ir aizdomas, ka klienti neinteresējas par biljarda spēlē�anu un saskrambātais galds ar sarkano filca audumu varētu būt palicis pāri no iepriek�ējām bāra inkarnācijām. Ļoti iespējams, ka "Cits ceļ�" reiz bijis kaut kas cits.

Viss kādreiz ir bijis kaut kas cits.

Domāju, iedzer�u vēl vienu, viņ� saka.

Sievietes, kas �eit strādā, ir namamātes, nevis viesmīles, un viņas gaida, lai pret tām izturētos kā pret namamātēm. Kungi iepeld un izpeld no "Cita ceļa" un ar knipi nepasauc viesmīles, jo viņas ir namamātes un prasa cieņu tik daudz cieņas, ka Pougam ir sajūta viņas izdara tam pakalpojumu, ļaudamas ienākt un tērēt naudu par pa�ķidro, sasodīto "Asiņaino saulrietu". Pouga acis kustas tumsā, un viņ� redz sarkanmati. Viņa ir ģērbusies �aurā, īsā, melnā d�emperītī, zem kura būtu bijusi jāpavelk blūze, bet tās tur nav. D�emperītis tik tikko piesedz to, kas tam būtu jāpiesedz, un viņ� nekad nav redzējis sievieti pieliecamies, ja vien nav bijis cita iemesla kā vajadzība noslaucīt galdautu vai nolikt dzērienu. Viņa pieliecas, lai ļautu īpa�iem vīrie�iem kaut ko ieraudzīt tiem īpa�ajiem vīrie�iem, kuri dod labu dzeramnaudu un kuri zina, kā jārunā. D�emperitim ir tāds kā bērna priek�autiņ�, kur� nav nekas vairāk par melnu auduma kvadrātiņu, mazāku par rakstāmpapīra lapu, un kuru uz aug�u satur divas melnas lencītes. Priek�autiņ� ir vaļīgs. Kad viņa pieliecas, lai aprunātos vai paņemtu tuk�u glāzi, miesa �ūpojas priek�autiņā un var pat izplūst no tā, bet �eit ir tum�s, ļoti tum�s, un viņa nav noliekusies pie Pouga galdiņa un dro�i vien ari nenolieksies, un no tās vietas, kur Pougs sē�, viņ� labi neredz sarkanmatainās sievietes pieliek�anos. Viņ� pieceļas no sava galdiņa pie durvīm, jo nav nekādas vēlē�anās

kliegt, ka vēlas vēl vienu "Asiņaino saulrietu", un viņ� vairs nav pāriecināts, ka vispār to grib. Viņ� visu laiku domā par ko�o plastmasas apelsīnu ar zaļo salmiņu, un, jo vairāk viņ� to iztēlojas un atceras savu vil�anos, jo netaisnīgāk tas �ķiet. Viņ� stāv pie galda, iesniedzas kabatā un izvelk divdesmitnieku. "Cits ceļ�" aprij naudu tāpat kā suns bif�teku, viņ� nodomā. Sarkanmate pieklik�ķina savās mazajās, smailajās augst-papē�u kurpītēs, �ūpodama krūtis priek�autiņā un kratīdamās savos �aurajos svārciņos. Tuvumā viņa ir veca. Viņai ir aptuveni piecdesmit septiņi vai piecdesmit astoņi, varbūt se�desmit gadi.

Ejat prom, hm? Viņa norau� divdesmitnieku no galda un nepaskatās uz Edgaru Alanu.

Uz viņas labā vaiga ir dzimumzīme, un tā ir uzzīmēta, iespējams, ar acu zīmuli. Viņ� būtu varējis uzzīmēt daudz labāk. Es gribēju vēl vienu, viņ� saka.

Tāpat kā mēs visi, hm. Viņas smiekli atgādina kaķi, kam sāp.

Uzgaidi, un es atnesī�u vēl vienu.

Pārāk vēlu, viņ� saka.

Besij, meitenīt, kur ir mans viskijs? kluss vīrietis jautā no tuvējā galdiņa.

Pougs �o vīrieti ir redzējis iepriek�, ir redzējis viņu braucam lielā, jaunā, sudrabainā kadiljakā. Viņ� ir ļoti vecs, vismaz astoņdesmit vai astoņdesmit vienu, vai astoņdesmit divus gadus vecs un ģērbies bāli zilā, plāna, krokota auduma uzvalkā un bāli zilā kaklasaitē. Besija trīc un lēkā viņa priek�ā, un pēk�ņi Pougs ir prom, lai gan vēl nemaz nav aizgājis. Tādēļ viņ� aiziet. Viņ� tikpat labi var aiziet, ja jau tāpat ir prom.

Viņ� iziet ārā pa smagajām, tum�ajām durvīm, ārā uz grantēto autostāvvietu, ārā tumsā, ārā pie melno olīvu kokiem un palmām gar ietvi.

Viņ� stāv koku blīvajā ēnā un skatās uz Shell degvielas uzpildes staciju otrpus ziemeļu virziena 26. avēnijas, uz lielo glieme�vāku, kas naktī ir izgaismots gai�i dzeltens, un sajūt silto dvesmu un ir apmierināts, ka var tā da�as minūtes tikai stāvēt un skatīties.

Izgaismotais glieme�vāks viņam atkal atgādina par plastmasas apelsīniem. Viņ� nezina, kāpēc, ja vien māte nemēdza pirkt viņam dzērienus benzīntankos. Varbūt viņa tā arī darīja. Tam būtu jēga, ja viņa �ad un tad tos pirktu, iespējams, par desmit centiem gabalā, kad viņi brauca no Vird�īnijas uz Floridu, uz Verobī�u katru vasaru apciemot mātes māti, kurai bija nauda, daudz naudas. Viņ� un māte alla� apmetās vietā, ko sauca par Driftvudas viesnīcu, un viņ� daudz neko neatceras, izņemot to, ka tā izskatījās, it kā būtu celta no krastā izskalotiem kokiem, un naktī viņ� gulēja uz tā pa�a piepū�amā plastmasas plosta, uz kura peldēja pa dienu.

Plosts nebija īpa�i liels, un viņa rokas un kājas karājās pāri tāpat kā tad, kad viņ� airējās viļņos, un tā viņ� gulēja viesistabā, kamēr māte uzturējās guļamistabā aiz aizslēgtām durvīm, vienīgajam gaisa kondicionētājam grabot pie loga aizvērtajā un aizslēgtajā guļamistabā. Viņ� atceras to, cik karsti un sviedraini bija, kā saulē apdegusi āda lipa pie plastmasas plosta, un, ikreiz pakustoties, bija sajūta, it kā leikoplasts tiktu rauts nost. Un tā visu cauru nakti, visu cauru nedēļu. Tāds bija atvaļinājums. Tas bija vienīgais atvaļinājums, kuru viņi ņēma katru gadu vasarā, vienmēr augustā.

Pougs vēro tuvojo�ās priek�ējās un aizbrauco�ās aizmugurējās gaismas naktī garām lidojo�as spo�i baltas un sarkanas acis, un viņ� paskatās pa kreisi un gaida, kad mainīsies luksofora signāls. Kad tas notiek, satiksme palēninās, un tad viņ� pārrik�o tuk�ajai austrumu virziena ielai un metas starp ma�īnām rietumu virziena ielā. Pie Shell benzīntanka viņ� paskatās aug�up uz spilgti dzelteno glieme�vāku, kas slejas tumsā augstu virs viņa galvas, un vēro vecu vīru maisveidīgos �ortos, kur� lej degvielu pie viena sūkņa, un vēl vienu vecu vīru saburzītā uzvalkā, kas pilda degvielu pie cita sūkņa. Pougs paliek ēnā, klusi virzās uz stikla durvīm un, zvaniņam ie�ķindoties, ieiet iek�ā un dodas taisni uz aizmuguri pie dzērienu aparāta. Dāma pie letes izsit �ipsu paku, se�u pudeļu iepakojumu alu un degvielu un neskatās uz viņu.

Blakus kafijas aparātam atrodas gāzēto dzērienu aparāts, un viņ� paņem piecas no vislielākajām plastmasas glāzītēm un vāciņus un dodas ar tiem pie letes. Glāzītes ir ko�as, ar multfilmu zīmējumiem, bet vāciņi, kurus viņ� noskatījis, ir balti, ar maziem snīpī�iem dzer�anai. Viņ� novieto glāzītes un vāciņus uz letes.

Vai jums ir plastmasas apelsīni ar zaļiem salmiņiem? Apelsīnu dzērieni? viņ� jautā dāmai aiz letes.

Kas? Viņa sarauc pieri un paņem vienu no glāzītēm. Tajās nekā nav. Vai jūs pērkat Big Slurps, vai ne?

Nē, viņ� saka. Es tikai gribu �īs glāzītes un vāciņus.

Mēs nepārdodam tikai glāzītes.

Neko citu es nevēlos, viņ� neatlai�as.

Dāma paskatās pāri briļļu malai, noraugoties viņa sejā, un Pougs prāto, ko viņa redz, kad �ādi skatās uz viņa seju.

Es jums saku, mēs nepārdodam tikai glāzītes.

Es labprātāk nopirktu apelsīnu dzērienus, ja jums tie būtu, viņ� atteic.

Kādus apelsīnu dzērienus? Viņas nepacietība uzliesmo. Redzat to lielo ledusskapi tur aizmugurē? Tur stāv viss, kas mums ir.

Tie plastmasas apelsīni, kas izskatās tie�i tādi kā īstie apelsīni, un tiem ir zaļi salmiņi.

Viņas drūmo skatienu pār�ķeļ izbrīns, un ko�i nokrāsotās lūpas pārplīst smaidā, kas Pougam atgādina izdobtu un izgaismotu Halovīnu ķirbi. Sasodīts, tagad es zinu, par ko jūs runājat. Tie nolāpītie apelsīnu dzērieni. Dārgumiņ, tie jau gadiem netiek tirgoti. Johaidī, veselu mū�ību neesmu par tiem iedomājusies.

Tad es ņem�u tikai glāzītes un vāciņus, viņ� neatlai�as.

Ak kungs, es padodos. Es jums teik�u, par laimi, mana maiņa tūlīt beigsies.

Gara nakts, viņ� saka.

Tikko kļuva vēl garāka. Viņa iesmejas. Tie sasodītie apelsīni ar salmiņiem! Viņa paskatās uz durvīm, pa kurām ienāk vecais vīrs maisveidīgajos �ortos, lai samaksātu par savu degvielu. Pougs nepievēr� viņam nekādu uzmanību. Pougs blen� uz pārdevēju, uz viņas krāsotajiem matiem, kas ir tik platīnblondi kā mak�ķeraukla, un nopūderēto ādu, kas izskatās kā mīksta, sakrunkota drēbe. Ja viņ� pieskartos sievietes ādai, tā liktos kā taureņa spārni. Ja viņ� pieskartos viņas ādai, pūderis nonāktu nost tāpat kā taureņa spārniem. Uz viņas vārda birkas rakstīts EDĪTE.

Teik�u jums tā, Edīte uzrunā viņu. Ņem�u no jums piecdesmit centus par tuk�u glāzīti un vāciņus piemetī�u par brīvu. Tagad man ir citi pircēji. Viņas pirksti uzsit pa kases aparātu, un izbīdās atvilktne.

Pougs pasniedz Edītei piecu dolāru naudaszīmi, un, saņemot naudaszīmi, sievietes pirksti pieskaras viņējiem, tie ir vēsi, veikli un mīksti, un viņ� zina, ka āda uz tiem ir ļengana, kā tas ir viņas vecuma sievietēm. Ārā ir valga nakts. Viņ� nogaida, kad transporta plūsma apstājas, un �ķērso ielu tāpat, kā to darīja pirms vairākām minūtēm. Viņ� uzkavējas zem tiem pa�iem melno olīvu kokiem un palmām, vērodams "Cita ceļa" bāra durvis. Tā kā neviens neiziet un neienāk, viņ� ātri pieiet pie savas ma�īnas un iekāpj.

Tev vajadzētu viņam izstāstīt, Marīno saka. Pat ja nenotiek tā, kā tu domā, viņam, vienalga, vajadzētu zināt, kas īsti notiek.

Tā cilvēki aiziet pa nepareizo taciņu, Skarpeta atteic.

Tā viņi sāk ari darbināt savas smadzenes.

Ne �oreiz, viņa saka.

Kā teiksi, dok.

Marīno ir izstiepies savā gultā Marriott viesnīcā Brodstritā, un Skarpeta sē� tajā pa�ā krēslā, kurā sēdēja iepriek�, bet ir pievilkusi to tuvāk Marīno. Viņ� izskatās ļoti liels, bet vaļīgajā, baltajā pid�amā mazāk draudīgs; pid�amu viņa tam sameklēja universālveikalā uz dienvidiem no upes. Zem vieglā, mīkstā auduma brūces, nosmērētas ar betadīnu, ir tum�i oran�as. Viņ� apgalvo, ka ievainojumi vairs tik stipri nesāp, ne tuvu tik stipri. Viņa ir nomainījusi savu dubļiem nota�ķīto, tum�zilo kostīmu un ir pārģērbusies dzeltenbrūnās velveta biksēs un tum�i zilā d�emperi ar augstu apkakli un mokasīnu tipa kurpēs. Viņi ir Marīno istabā, jo Skarpeta negribēja, lai viņ� nāktu uz viņas istabu, tādēļ nosprieda, ka viņa istaba ir pietiekami dro�a; viņi ir apēdu�i sviestmaizes, ko atgādāja uz numuru, un tagad vienkār�i sarunājas.

Bet es joprojām nesaprotu, kāpēc tu nevari izstāstīt viņam, Marīno saka, un viņ� izo�ņā. Marīno ziņkāre par Skarpetas attiecībām ar Bentonu ir tik uzmācīga kā putekļi. Viņa nemitīgi to ievēro, un tas kaitina, bet nav vērts tikt vaļā no �īs ziņkāres.

Vispirms es no rīta aiznesī�u augsnes paraugus uz laboratoriju, viņa tam saka. Mēs ar skubu uzzināsim, vai ir pieļauta kļūda. Ja kļūda ir pieļauta, tad man nav jēgas par to stāstīt Bentonam. Kļūda neattiecas uz lietu. Tā būtu vienkār�i kļūda. Slikta.

Ta�u tu tam netici. Viņ� skatās uz Skarpetu no spilvenu mākoņa, kurus viņa satūcīja aiz muguras. Viņa ādas krāsa ir labāka. Viņa acis ir spo�ākas.

Es nezinu, kam ticu, viņa saka. Tam tāpat nav jēgas. Ja atspoguļojuma pēdas, kas atrastas uz traktorista, nav kļūda, tad kā to izskaidrot? Kā tādi pa�i pierādījumi var uzrasties D�ilijas Polsones lietā? Iespējams, tev ir kāds pieņēmums.

Marīno iegrimst pārdomās. Viņa skatiens koncentrējies uz logu, ko piepilda tumsa un iek�pilsētas ugunis. Es nevaru iedomāties, kā, viņ� saka. Zvēru pie Dieva, man nenāk nekas prātā, izņemot to, ko teicu sapulcē. Un tā bija tikai izrunā�anās.

Kas? Tu izrunājies? viņa sausi jautā.

Nopietni. Kā uz kā-viņu-sauc Vitbija varēja būt tādas pa�as pēdas, kas bija meitenei? Pirmām kārtām viņa nomira divas nedēļas pirms viņa. Tātad kāpēc uz viņa tās vispār bija, īpa�i divas nedēļas pēc tam, kad tās bija uz viņas? Tas neizskatās labi, viņ� izlemj. Skarpeta sagumst, un viņai uznāk nelabums, ko viņa ir iemācījusies pazīt kā bailes. �obrīd vienīgais loģiskais izskaidrojums ir krusteniskā kontaminācija vai birku sajauk�ana. Gan viens, gan otrs var atgadīties bie�āk, nekā cilvēki varētu domāt. Vajag tikai, lai vienu pierādījumu maisiņu vai analī�u stobriņu ieliktu nepareizā aploksnē vai statīvā vai pie parauga pielipinātu nepareizu birku. Tas var notikt piecās neuzmanības vai sajukuma sekundēs, un tad pierādījums pēk�ņi nāk no avota, kam nav loģiska izskaidrojuma, vai, vēl ļaunāk, atbild uz jautājumu, kas aizdomās turamo var atbrīvot vai aizsūtīt uz tiesas zāli, cietumu, nāvinieku kameru. Viņa iedomājas par zobu protēzēm. Viņa pieredzēja, kā Fortlī karavīrs mēģināja ar spēku iedabūt nepareizās zobu protēzes miru�ās korpulentās sievietes mutē. Pietiek tikai ar vienu tādu neuzmanības mirkli.

Es joprojām nesaprotu, kāpēc tu to neizstāsti Bentonam? Marīno saka, pasniegdamies pēc ūdens glāzes pie gultas. Kas būtu slikts, ja es iedzertu pāris aliņu? Tādu nieku?

Kas tur būtu labs? Viņa klēpi tur dokumentu mapi un laiski �ķirsta ziņojumu kopijas, meklējot, vai tas, ko viņa jau zina par D�iliju un traktoristu, nevarētu pēk�ņi sniegt jaunu informāciju. Alkohols kavē brū�u dzī�anu, viņa saka. Turklāt tas tāpat pret tevi nav bijis draudzīgs, vai ne?

Pagāju�ajā naktī nebija.

Pasūti, ko gribi. Es netaisos stāstīt, kas tev jādara. Marīno vilcinās, un Skarpeta nojau�, ka viņ� grib, lai viņa pateiktu, kas jādara, tomēr viņa to nedarīs. Viņa jau iepriek� ir to teikusi, un tie bija velti iz�ķiesti vārdi, un viņa negrib būt Marīno otrais pilots, kad viņ� kā aptracis, dulls bumbvedējs lido pa dzīvi. Marīno, salicis rokas klēpī, skatās uz telefonu un pasniedzas pēc ūdens.

Kā tu jūties? viņa jautā, pār�ķirdama lapu. Vajag vēl advilu?

Esmu kārtībā. Nav nekā tāda, ko pāris aliņu nevarētu uzlabot.

Kā vēlies. Viņa pār�ķir vēl vienu lapu, pārskatot mistera Vitbija rauto un plēsto orgānu sarakstu.

Esi pārliecināta, ka viņa nezvanīs kruķiem? Marīno jautā.

Skarpeta jūt viņa skatienu, pavērstu pret sevi. Tas spīd kā liega lampiņu gaisma, un viņa nepārmet Marīno bailes, kas to pārņēmu�as. Tikai apsūdzība vien viņu sagrautu, tāda ir patiesība. Viņ� būtu iznīcināts tiesībsargā�anas sfērā, un ir visai iespējams, ka Ri�mondas zvērināto tiesa atzītu viņu par vainīgu, jo viņ� ir vīrietis, ļoti liels vīrietis, un Polsone prasmīgi tēlo aizkustino�u un bezpalīdzīgu būtni. Domas par Polsoni saasina Skarpetas niknumu.

Viņa nezvanīs, Skarpeta saka. Es viņu izprovocēju. �onakt viņa sapņos par visiem maģiskajiem pierādījumiem, kurus es iznesu no viņas mājas. Visvairāk viņa sapņos par rotaļu. Viņa negrib, lai kruķi vai vēl kāds cits zinātu par to rotaļu jeb spēlītēm, kas notiek viņas vēsturiskajā mājiņā. Ļauj man tev kaut ko pajautāt! Viņa paceļ skatienu no papīriem klēpī. Ja D�ilija būtu dzīva un mājās, kā tu domā, vai Sūza, kā tu viņu sauc, būtu darījusi to, ko viņa darīja vakar? Tavs pieņēmums, pieļāvums. Un ko saka tavs instinkts?

Es domāju, viņa dara visu, ko, ellē, viņa grib, Marīno drūmi atteic kauna, apvaldīta un rupja aizvainojuma tonī.

Tu atceries, vai viņa dzēra?

Viņa bija pillā, viņ� atteic. Pillā kā mārks.

No alkohola vai varbūt papildus no vēl kaut kā?

Es neredzēju, ka viņa piemestu kādas tabletes vai smēķētu, vai durstītos. Bet dro�i vien ir daudz kas tāds, ko es neredzēju. Kādam būs jāaprunājas ar Frenku Polsonu, Skarpeta saka, skatīdamās citā ziņojumā.

\Atkarībā no tā, ko mēs uzzināsim rit, mēs, iespējams, uzzināsim, vai Lūsija nevar palīdzēt. Marīno pirmo reizi daudzu stundu laikā pasmaida. Johaidī! Kas par ideju! Viņa ta�u ir pilote. Ļausim viņai uzdzīvot ar izvirtuli.

Tie�i tā. Skarpeta pār�ķir lapu un dziļi un klusi ievelk elpu.

Nekā, viņa saka. Absolūti nekā, kas sniegtu vairāk informācijas par D�iliju. Viņa bija nosmacēta, un viņai mutē atradās krāsas un metāla skaidiņas. Vitbija ievainojumi atbilst sabrauk�anai ar traktoru.

Pie velna, mums jānoskaidro, vai pastāv iespējamība, ka viņam ir kāda saistība ar Polsoniem.

Viņa zinātu, Marīno bilst.

Tu viņai nezvanīsi. Skarpeta tomēr pasaka, ko darīt �ajā situācijā. Viņam nav jāzvana Sūzanai Polsonei. Neizaicini likteni! Viņa paskatās uz Marīno.

Es neteicu, ka zvanī�u. Varbūt viņa ir pazinusi traktoristu. Velns, varbūt viņ� bija iesaistīts rotaļā. Varbūt viņiem ir izvirtuļu klubs.

Nu, viņi nav kaimiņi. Skarpeta skatās uz dokumentiem Vitbija mapē. Viņ� dzīvoja pie lidostas, tam katrā ziņā nav nozīmes. Rīt, kamēr es bū�u laboratorijās, tu varbūt palūko, ko vari uzzināt. Marīno neatbild. Viņ� negrib runāt ar Ri�mondas kruķiem.

Tev nāksies tur doties, viņa saka, aiztaisīdama dokumentu mapi.

Kurp doties? Viņ� paraugās uz telefonu pie gultas, dro�i vien atkal domādams par alu.

Tu zini, kur.

Necie�u, kad tu tā runā, viņ� saīdzis saka. It kā man būtu jāsaprot no viena vai diviem vārdiem. Domāju, da�i ve�i priecātos pazīt sievieti, kas izsakās tikai ar da�iem vārdiem.

Viņa saliek rokas uz dokumentu mapes klēpī un ir drusku uzjautrināta. Vienmēr, kad viņai ir taisnība, Marīno kļūst ka�ķīgs. Skarpeta nogaida, lai dzirdētu, ko viņ� teiks tālāk.

Labi, viņ� saka, nespēdams ilgi klusēt. Kurp doties? Tikai pasaki man, kur, ellē, man jāiet, nerunājot par trakonamu, jo es tūlīt sajuk�u prātā.

Tev jādodas turp, kur baidies doties. Un tu baidies no policijas, jo aizvien baidies, ka Polsone ir viņiem piezvanījusi. Viņa nav to izdarījusi. Viņa nezvanīs. Tiec tam pāri, un tad bailes pāries.

Runa nav par bailēm. Runa ir par stulbumu, viņ� atcērt.

Labi. Tad piezvani detektīvam Brauningam vai kādam citam, jo, ja tu to neizdari, tad tu esi stulbs. Es tagad eju atpakaļ uz savu istabu, viņa piebilst, pieceldamās no krēsla un pārlikdama to atpakaļ pie loga.

Tiksimies astoņos vestibilā.

Gultā viņa iemalko vīnu. Tas nav īpa�i labs vīns kabernē ar asu pēcgar�u. Bet viņa izdzer glāzi līdz pēdējai lāsei, vienatnē sēdēdama viesnīcas istabā. Laika starpība starp Aspenu un Ri�mondu ir divas stundas, un varbūt Bentons ir aizgājis vakariņās vai sapulcē pārsprie� savu lietu, savu slepeno lietu, kuru viņ� nepārrunā ar Skarpetu.

Skarpeta pārkārto spilvenus aiz muguras un noliek tuk�o vīna glāzi uz naktsgaldiņa blakus telefonam. Viņa paskatās uz telefonu, tad uz televizoru, prātodama, vai ieslēgt to. Izlēmusi televizoru neieslēgt, viņa atkal paskatās uz telefonu un paceļ klausuli. Viņa uzgrie� Bentona mobilā telefona numuru, jo viņ� teica nezvanīt uz mājām, un, to teikdams, viņ� runāja nopietni. Es neatbildē�u uz parasto telefonu, viņ� sacīja.

Kāda tam jēga, viņa atteica, domājot par to, kas noticis pirms vairākiem mēne�iem. Kādēļ tu neatbildēsi uz zvanu savā mājā?

Es nevēlos jucekli, viņ� atbildēja. Es neatbildē�u uz parasto telefonu. Ja tev patie�ām mani jāsazvana, Keja, zvani uz mobilo telefonu.

Lūdzu, neuztver to personiski. Tā tas vienkār�i ir. Tu ta�u zini, kā tas ir.

Bentona mobilais telefons divas reizes nozvana, un viņ� atbild.

Ko tu dari? viņa jautā, urbdamās tuk�ajā televizora ekrānā pretī gultai.

Sveika, viņ� saka paklusām, bet atturīgi. Esmu savā kabinetā.

Skarpeta iztēlojas viņa tre�ā stāva guļamistabu, kuru savā Aspenas mājā viņ� ir pārvērtis par kabinetu. Viņa iztēlojas Bentonu sē�am pie rakstāmgalda ar datora ekrānā attaisītu dokumentu. Bentons strādā pie savas lietas, un viņa jūtas labāk, zinot, ka viņ� ir mājās un strādā.

�ī bija visai skarba diena, viņa saka. Kā tev?

Izstāsti, kas notiek.

Viņa sāk par doktoru Markusu, bet negrib iedziļināties. Pēc tam viņa sāk stāstīt par Marīno, bet vārdi nenāk laukā. Prāts ir gauss, un viņa nez kāpēc nevēlas neko stāstīt Bentonam. Viņa ilgojas pēc viņa, bet vienlaikus negrib neko daudz atklāt.

Kādēļ gan tu man neizstāsti par savējo dienu, viņa tā vietā saka. Vai slēpoji vai devies pārgājienā ar sniega kurpēm?

Nē .

Snieg?

�ajā mirklī jā, viņ� saka. Un kur tu esi?

Kur es esmu? Viņa ir aizkaitināta. Nav nozīmes, ko viņ� tai teica pirms vairākām dienām vai ko viņa zina. Viņa ir sāpināta un sapīkusi.

Vai tu man jautā vispārīgi, jo nevari atcerēties, kur esmu? Esmu Ri�mondā.

Protams. Ne jau par to es runāju.

Vai tur kāds ir? Vai tev ir sapulce? viņa jautā.

Apmēram tā, viņ� atbild.

Bentons nevar runāt, un viņa no�ēlo, ka piezvanījusi viņam. Skarpeta zina, kāds viņ� ir, kad nejūtas dro�s, lai runātu, un viņa vēlas, kaut nebūtu piezvanījusi. Viņa iztēlojas Bentonu kabinetā un prāto, ko vēl viņ� varētu darīt. Varbūt viņ� raizējas, ka tiek elektroniski novērots.

Viņai nevajadzēja zvanīt. Varbūt viņ� vienkār�i ir norūpējies, bet viņa labprāt uzskatītu, ka viņ� ir piesardzīgs un ne tik norūpējies, lai nevarētu koncentrēt uzmanību uz Skarpetu. Viņai nevajadzēja zvanīt.

Labi, viņa saka. Piedod, ka piezvanīju. Mēs neesam runājusi divas dienas. Bet es saprotu, ka esi sapulcē vai vienalga, ko tu tur dari, un es esmu nogurusi.

Tu piezvanīji, jo esi nogurusi?

Viņ� ķircina Skarpetu, ļoti smalki smejas par viņu un vienlaikus ari nedaudz iedzeļ. Viņ� negrib domāt, ka viņa piezvanīja, jo ir nogurusi, viņa apsver un pasmaida, piespiezdama telefonu pie auss. Tu zini, kāda es kļūstu, kad esmu nogurusi. Viņa izdzird troksni fonā, iespējams, balsi sievietes balsi. Tur kāds ir? viņa vēlreiz jautā, vairs nejokojot.

Gara pauze, un viņa atkal uztver klusinātu balsi. Varbūt viņam ir ieslēgts radio vai televizors. Pēc tam viņa neko nedzird.

B e n t o n ? viņa saka. Tu tur esi? Benton? Nolāpīts, viņa norūc. Nolāpīts, viņa saka, nolikdama klausuli.

Tirdzniecības centrs Holivudplazā ir ļau�u pilns. Edgars Alans Pougs, grozīdams acis visos virzienos, iziet cauri stāvvietai ar plastmasas pārtikas maisiņiem, skatoties, vai kāds viņu neievēro. Neviens viņu neievēro. Ja kāds ievērojis, tam nav nozīmes. Neviens viņu neatcerēsies, ne ari iedomāsies par viņu. Nekad neviens nedomā par viņu. Turklāt viņ� dara tikai to, kas ir pareizi. Viņ� izdara pakalpojumu pasaulei, Pougs domā, iedams gar malu gaismai, ko autostāvvietā rada garās laternas. Viņ� turas ēnā un iet naski, bet ne nervozi.

Viņa baltā ma�īna ir līdzīga aptuveni divdesmit tūksto�iem citu baltu ma�īnu Dienvidfloridā, un viņ� to ir novietojis attālā stāvvietas malā starp divām citām baltām ma�īnām. Vienas no tām linkolna kas iepriek� bija novietots stāvvietā pa kreisi no Pouga ma�īnas, tur vairs nav, bet liktenis bija lēmis, lai tā vietu ieņemtu cita balta ma�īna �oreiz kraislers. Pougs zina, ka tiek vērots un vadīts. Acs vēro. Viņu vada acs augstākais spēks, visu dievu dievs, dievs, kas sē� Olimpa kalna galā, lielākais dievs no visiem, kas neaptverami milzīgāks par jebkuru kinozvaigzni vai cilvēku ar stāju un kas sevi uzskata par visvareno. Kā viņa. Kā Lielā Zivs. Ar automa�īnas pulti viņ� atslēdz bagā�nieku un izceļ vēl vienu maisiņu, �oreiz no baseinu kop�anas piederumu veikala. Savas baltās ma�īnas priek�ējā sēdeklī viņ� sē� siltā tumsā, spriezdams, vai nākamajam uzdevumam redzamība ir pietiekami laba. Gaisma no laternām tik tikko sniedzas līdz stāvvietas tālākajai robe�ai, kur viņ� sē� un gaida, kad apradīs acis, un tās aprod. Ielikdams atslēgu aizdedzē, viņ� ieslēdz strāvas padevi, lai varētu klausīties mūziku, un nospie� sviru sēdekļa sānā, lai aizvirzītu to, cik vien tālu iespējams. Pougam strādā�anai vajag daudz vietas, un, kad viņ� attaisa plastmasas maisiņu un izvelk biezu gumijas cimdu pāri, smalka cukura kārbu, pudelīti sodas, alumīnija folijas ruļļus un izolācijas lentes, da�us lielus marķierus un paciņu piparmētru ko�ļājamās gumijas, sirds sitas straujāk. Mutē ir veca cigāru gar�a, kas saglabājusies kop� tā brī�a, kad se�os vakarā viņ� izgāja no sava dzīvokļa. Tagad viņ� nevar smēķēt. Cigāra aizsmēķē�ana atbrīvotu no sastāvēju�ās, netīras tabakas gar�as, bet tagad viņ� nevar smēķēt. Nolupinājis papīriņu no ko�ļājamās gumijas plāksnītes, viņ� saritina to cie�ā rullītī un iebā� mutē, pēc tam attin vēl divas plāksnītes un izdara to pa�u, nogaidīdams, pirms ļauj saviem zobiem iegrimt trīs ko�ļājamo gumiju rullī�os, un viņa siekalu dziedzeri sāpīgi eksplodē, kā ar adatām �audami �okļos, un viņ� sāk ko�ļāt smagi un lēni.

Pougs sē� tumsā ko�ļādams. Drīz vien, repa mūzikas sakaitināts, viņ� sāk meklēt citu radiostaciju, līdz uziet to, ko mūsdienās sauc par pieaugu�o rokmūziku. Viņ� attaisa cimdu nodalījumu un izvelk polietilēna maisiņu. Melnas cilvēka matu spirāles spie�as pret caurspīdīgo polietilēnu tā, it kā tur iek�ā atrastos cilvēka skalps. Viņ� uzmanīgi izvelk mīkstu, cirtainu parūku un paglauda to, paraudzldamies uz pasa�ieru sēdeklī noliktajiem alķīmijas komponentiem. Viņ� iedarbina ma�īnu. Holivudas iek�pilsētas pasteļtoņi slīd garām kā sapnis, un sīkas, baltas uguntiņas, sakārtas palmās, ir galaktikas, viņam virzoties cauri kosmosam, un jūtama enerģija no tā, kas guļ blakus pasa�ieru sēdeklī.

Holivudas bulvārī viņ� pagrie�as austrumu virzienā un brauc precīzi divas jūdzes stundā lēnāk par pieļaujamo ātrumu A1A autostrādes virzienā. Aug�up pa ceļu ir masīva un bāli rozā, terakota krāsas Holivudbī�as kūrorta ēka, un tai otrā pusē ir jūra.

Okeānā aust rīts, sārts un oran�s tas ple�as gar dūmakaini zilo horizontu, kā saulē pār�ķelta ola. Rūdijs Masils iegrie� savu armijas zaļo hammeru Lūsijas iebraucamajā ceļā un nospie� pulti, lai attaisītu elektriskos vārtus. Instinktīvi viņ� paskatās apkārt, paraugās visur un paklausās. Viņ� nezina, kāpēc, bet �orīt viņu māca tāds nemiers, ka viņ� izlēca no gultas un nolēma pārbaudīt Lūsijas māju.

Metāla vārtu melnie posmi lēnām attaisās, intervālos drebēdami sliedēs, jo tās saliecas, un, lai gan ari vārti ir liekti, tiem, �ķiet, nepatīk ieliekumi. Glu�i vienkār�i tā ir viena no daudzajām projektē�anas kļūdām, Rūdijs bie�i domā, atbraucis uz Lūsijas la�krāsas savrupnamu. Lielākā no visām pieļautajām projektē�anas kļūdām bija, kad viņa nopirka �o nolāpīto māju, Masils nodomā. Dzīvo kā tāda sasodīti pretīgi bagāta narkodīlere, viņ� domā. Abi ferrari ir viena lieta. Viņ� spēj saprast vēlē�anos pēc vislabākās ma�īnas un vislabākā helikoptera. Rūdijam, starp citu, patīk viņa hammers, bet viena lieta ir gribēt raķeti vai tanku, un pavisam cita lieta ir gribēt mājokli, milzīgu, bezgaumīgu mājokli. Iebraucis pagalmā, viņ� to ievēro, bet neuzmet tam vēl vienu skatienu un neko nedomā par to, kamēr nav iebraucis pa atvērtajiem vārtiem un izkāpis no hammera. Pēc tam viņ� paiet atpakaļ, lai paņemtu avīzes, un redz pastkastītes karodziņu paceltu. Lūsijai nepienāk pasts uz mājām, un viņas nav mājās, lai paceltu karodziņu. Viņa nebūtu pacēlusi karodziņu, pat ja būtu mājās. Visas piegādes un izejo�o pastu apstrādā treniņnometnē un birojā, kas atrodas Holivudā pusstundas brauciena attālumā uz dienvidiem.

Savādi, viņ� nodomā, pieiet pie pastkastītes un nostājas tai blakus.

Vienā rokā viņam ir avīze, bet ar otru tas pieglau� savus saules izraibinātos matus, jo �ajā agrajā rītā tie ir spuraini. Viņ� nav ne noskuvies, ne bijis du�ā, bet vajadzētu. Visu nakti viņ� mētājies gultā svīzdams, nespējot iekārtoties, lai ko ari darītu. Domādams viņ� paraugās apkārt. Ārā neviena nav. Neviens neskrien un nav izvedis suni pastaigā. Viņ� ir ievērojis, ka �ajā apkaimē ļaudis turas savrup un netīksminās par savām greznajām vai pieticīgajām mājām. Reti kāds sē� uz terases vai izmanto baseinu, un tie, kam ir laivas, reti ar tām izbrauc. Kāda dīvaina vieta, viņ� prāto. Kāda nedraudzīga, savāda, nejauka vieta, viņ� nikni nodomā.

Kāpēc pārcelties tie�i �urp? Kāpēc �urp? Kāda velna pēc uz �ejieni?

Kāda velna pēc tu gribi dzīvot �o pakaļu tuvumā? Tu esi pārkāpusi visus savus likumus, Lūsij, ikkatru no tiem, Lūsij, viņ� domā, atraudams pastkastītes durtiņas, ieskatīdamies iek�ā un acumirklī atlēkdams sānis.

Nedomājot viņ� atkāpjas līdz pat desmit pēdām, un viņa adrenalīns palecas, pirms viņ� aptver ieraudzīto.

-Johaidī! viņ� iesaucas. Velna milti!

Transporta plūsma iek�pilsētā ir intensīva. Pie stūres sē� Skarpeta, jo Marīno pārvieto�anās vēl ir apgrūtināta. Ievainojumi vietās, kuras labāk neiztirzāt, rādās esam viņa lielākais sāpju avots, un viņ� iet viegli saliektām kājām, un pirms da�ām minūtēm, iekāpjot SUV, bija vēl lempīgs. Viņa zina, ko bija redzējusi, bet trauslo audu vardarbīgā pārvēr�anās sarkanīgi violetā nokrāsā nebija nekas vairāk par klusu kliedzienu, salīdzinot ar skaļo brēku, ko sāpes dro�i vien rada tagad. Kādu laiku

Marīno nejutīsies pats savā ādā.

Kā tu jūties? viņa vēlreiz jautā. Es paļaujos uz tevis teikto. Ar to viņa domā, ka netaisās lūgt viņam vēlreiz novilkt drēbes. Viņa apskatīs Marīno, ja viņ� lūgs, bet viņa cer, ka tas nebūs nepiecie�ams.

Turklāt viņ� nelūgs.

Liekas, man ir labāk, viņ� atteic, raudzīdamies ārā uz veco policijas departamenta ēku 9. ielā. Jau daudzus gadus nams ir izskatījies slikti krāsa lobījās, un ap aug�ējo apmali trūka vairāku kārniņu. Nu tas izskatās vēl sliktāk, jo ir kluss un tuk�s.

Nespēju noticēt, cik daudzus gadus esmu izniekojis tajā midzenī,

viņ� piebilst.

Nu beidz. Viņa, viegli uzsitot, ieslēdz pagrieziena rādītāju, un tas klik�ķ kā skaļ� pulkstenis. Tā nedrīkst runāt. Nesāksim dienu ar �ādām sarunām. Es paļaujos, ka tu man pateiksi, ja pietūkums kļūs lielāks. Ir ļoti svarīgi, lai tu man teiktu taisnību.

Ir labāk.

Labi.

Es �orīt pats nosmērējos ar jodu.

Labi, viņa saka. Turpini smērēt katrreiz, kad iznāc no du�as.

Vairs tik ļoti neko�. Patie�ām nemaz. Ja nu viņai ir kāda slimība, tāda kā AIDS? Esmu domājis par to. Ja nu viņa ir slima? Kā lai es zinu, ka viņa nav slima?

Diem�ēl tu to nezini, Skarpeta saka, lēnām virzoties pa Klejstrītu gar milzīgu, brūnu stadionu, kas sarāvies �okurā vidū starp tuk�iem stāvlaukumiem no viņiem pa kreisi. Ja tas spēj tevi mierināt, tad, apskatot viņas māju, es neredzēju nekādus recep�u medikamentus, kas norādītu, ka viņai ir AIDS, kādas citas seksuāli transmisīvas slimības vai infekcija. Tas nenozīmē, ka viņa nav HIV pozitīva. Viņa var būt inficēta un to nezināt. To pa�u varētu teikt par jebkuru, ar ko tev ir biju�as intīmas attiecības. Tātad, ja gribi raizēties par savu iespējamo saslim�anu, tad vari to darīt.

Tici man, es negribu raizēties, viņ� atbild. Bet, kad tev ko�, tu nevari uzvilkt gumiju. Tā tu nevari sevi pasargāt. Ja kāds tevi sako�, tad tas nav glu�i dro�s sekss.

Gada nepateiktais izteikums, viņa atteic, uzgrie�oties uz 4. ielu.

Iezvanās mobilais telefons, un viņa uztraucas, atpazinusi Rūdija numuru. Viņ� nudien reti zvana Skarpetai, un, kad viņ� to dara, tad tas ir, vai nu lai novēlētu viņai daudz laimes dzim�anas dienā, vai lai pavēstītu sliktas ziņas.

-Sveiks, Rūdij,viņa saka, lēnām iegrozīdamās stāvvietā aiz ēkas. Kas noticis?

Es nevaru sazvanīt Lūsiju, ma�īnā ieskanas Rūdija saspringusī balss. Viņa ir vai nu ārpus uztver�anas zonas, vai arī viņas telefons ir izslēgts. Viņa �orīt ar helikopteru devās uz �ārlstonu, viņ� saka. Skarpeta pamet skatienu uz Marīno. Viņ� dro�i vien būs piezvanījis Lūsijai pēc tam, kad iepriek�ējā vakarā Skarpeta aizgāja no viņa istabas.

Tas ir satrieco�i jauki, Rūdijs saka. Nolādēts.

Rūdij, kas notiek? Skarpeta saka un ar katru sekundi arvien vairāk sagumst.

Kāds viņas pastkastītē ielicis bumbu, viņ� saka, ātri runādams.

Pārāk daudz jāstāsta, lai iedziļinātos. Kaut ko no tā visa viņai nāksies tev izstāstīt.

Braukdama uz apmeklētājiem paredzētām vietām, Skarpeta stāvvietā slīd tik lēni, ka gandrīz apstājas. Kad un kas? viņa jautā.

Es to tikko atradu. Pirms nepilnas stundas. Atbraucu, lai apraudzītu viņas māju, un ieraudzīju paceltu pastkastītes karodziņu, kas �ķita aplami. Es to attaisīju, un iek�ā bija liela plastmasas glāze, ar marķieri viscaur izkrāsota oran�a, bet vāciņ� nokrāsots zaļ� un ar izolācijas lenti ap vāciņu un pāri atvērumam, saproti, snīpītim, no kura dzer.

Es neredzēju, kas tur iek�ā, tādēļ paņēmu no garā�as vienu no tiem garajiem mietiem, kā viņus sauc. Galā tam ir spailes izdegu�o spuld�u mainī�anai. Es ar �o mietu paņēmu to nolāpīto glāzi, aiznesu aiz mājas un parūpējos par to.�

Klausīdamās un knapi kustēdamās, viņa lēnām novieto ma�īnu stāvvietā. Kā tev tas izdevās? Riebjas pat jautāt.

Sa�āvu to. Neuztraucies. Ar klusinātāju. Tas bija ķīmisks spridzeklis, pudeļu bumba, tu zini tādas. Ar maziem iek�ā saritinātiem alvas folijas gabaliņiem.

Metāls, lai paātrinātu reakciju. Skarpeta sāk iet cauri spridzekļa diferenciāldiagnozēm. Tipisks pudeļu bumbām, kas izgatavotas no mājsaimniecībā izmantotiem tīrī�anas līdzekļiem, kas satur hlorūdeņra�skābi, tādiem kā tualetes podu tīrītāji, kādus var nopirkt lielveikalā, pārtikas veikalā, saimniecības pre�u veikalā. Par nelaimi, receptes ir pieejamas internetā.

Tam bija skābes smar�a, tāda kā hlors, bet, tā kā es to sa�āvu pie baseina, tad varbūt to es ari saodu.

-Iespējams, sasmalcināts baseinu hlors un kaut kāds cukurots gāzēts dzēriens. Tas arī ir populāri. Ķīmiskā analīze rādīs.

Neuztraucies. Tā tiks uztaisīta.

Vai no glāzes kaut kas ir atlicis? viņa jautā.

Mēs pārbaudīsim, vai ir pirkstu nospiedumi, un dabūsim visu, ko atradīsim tie�i IAPNIS.

Teorētiski no pirkstu nospiedumiem, ja tie ir svaigi, var dabūt DNS. Ir vērts pamēģināt.

Mēs paņemsim uztriepes no glāzes un izolācijas lentes. Neuztraucies. Jo vairāk viņ� saka, lai neuztraucas, jo vairāk viņa uztrauksies.

Policijai es neesmu piezvanījis, viņ� piebilst.

Nav mans darbs dot tev padomus. Viņa ir atteikusies no padomu do�anas viņam vai visiem, kas ir saistīti ar viņu. Lūsijas un viņas darbinieku likumi ir at�ķirīgi, rado�i un riskanti, un visai bie�i tie ir pretrunā ar to, kas ir likumīgs. Skarpeta ir pārstājusi paģērēt zināt detaļas, kas viņai naktī neļaus gulēt.

�ī varētu būt saistīta ar da�ām citām lietām, Rūdijs saka. Lūsijai vajag tev izstāstīt. Ja runāsi ar viņu pirms manis, lai viņa man piezvana, cik drīz vien iespējams.

Rūdij, tu darīsi to, ko gribēsi. Bet es tev tikai teik�u, ka ceru, ka tur vairs nav nekādu citu ierī�u, ka tas, kas to izdarīja, nav atstājis vairāk par vienu spridzekli, ka viņam nebija vairāk par vienu mērķi, viņa saka. Man ir biju�as lietas, kad cilvēki gāju�i bojā, ķimikālijām eksplodējot viņiem sejās vai ari tiekot iemestām sejās, un tās nokļuvu�as elpo�anas ceļos un plau�ās. Skābes ir tik spēcīgas, ka nemaz nav jāgaida uz tās mantas uzsprāg�anu, lai notiktu reakcija.

Es zinu, zinu.

Lūdzu, izdomā, kā noskaidrot, vai nav upuri vai potenciālie upuri.

Mani uztrauc, vai tu pats tiksi galā ar �o lietu. Tādā veidā viņa informē, ka gadījumā, ja netiek zvanīts policijai, viņam būtu vismaz jāuzņemas atbildība un jādara viss iespējamais, lai pasargātu sabiedrību.

Es zinu, kas darāms. Neuztraucies, viņ� saka.

Jēzus, Skarpeta saka, beigdama sarunu un paraudzīdamās uz Marīno. Kas, Dieva dēļ, tur darās? Tu dro�i vien pagāju�onakt piezvanīji Lūsijai. Vai viņa tev izstāstīja, kas tur notiek? Kop� septembra neesmu viņu redzējusi. Es nezinu, kas notiek.

Skābes bumba? Viņ� saslejas savā sēdeklī, vienmēr gatavs mesties virsū, ja kāds dara pāri Lūsijai.

Ķīmiskas reakcijas bumba. Līdzīga pudeļu bumbām, ar kurām mums bija nepatik�anas Feirfeksā. Atceries visus tos spridzekļus pirms pāris gadiem Ziemeļvird�īnijā? Sīko bariņ�, kas aiz bezdarbības domāja, ka ir smieklīgi uzlaist gaisā pastkastītes, un viena sieviete gāja bojā?

Nolādēts, viņ� saka.

Viegli pieejamas un �ausmīgi bīstamas, pH viens vai pat mazāk, tik daudz skābi saturo�s, ka nav pat skalā. Tā būtu varējusi sasprāgt Lūsijai sejā. Ceru, pie Dieva, ka viņa pati to nebūtu izvilkusi no pastkastītes. Ar viņu nekad neko nevar zināt.

Viņas mājā? Marīno jautā, kļūdams niknāks. Bumba bija viņas savrupnamā Floridā?

Ko viņa tev vakar teica?

Es tikai izstāstīju viņai par Frenku Polsonu un to, kas �eit notiek.

Tas ari viss. Viņa sacīja, ka parūpēsies par to. Tajā viņas milzīgajā mājā ar visām kamerām un pārējiem sūdiem? Bumba bija viņas mājā?

Ejam, Skarpeta saka, atvērdama ma�īnas durvis. Pa ceļam izstāstī�u.

Loga tuvumā rīta gaisma silda rakstāmgaldu, pie kura sē� Rūdijs, rakstīdams uz datora. Viņ� uzsit pa taustiņiem un nogaida, tad ātri paraksta un vēl mazliet pagaida, nospiezdams bultas un ritinādams ekrānā informāciju, meklējot internetā to, kam, viņaprāt, tur jābūt.

Kaut kas tur ir. Psihs tur redzēja kaut ko tādu, kas piesaistīja viņa uzmanību. Rūdijs nu zina, ka �ī bumba nav nejau�a.

Jau vairāk nekā divas stundas viņ� atrodas treniņnometnes birojā, nodarbodamies tikai ar klejo�anu pa internetu, kamēr viens no kriminālistiem tuvējā privātā laboratorijā bija ieskenējis pirkstu nospiedumus un nepilnīgos nospiedumus IAPNIS, un informācija jau ir saņemta. Rūdija nervi kauc glu�i kā viens no Lūsijas ferrari sestajā ātrumā. Viņ� uzgrie� telefona numuru un pabā� klausuli zem zoda, rakstīdams un urbdamies plakanajā videoekrānā.

Hei, Fil, viņ� saka. Liela plastmasas glāze ar "Runci cepurē" virsū. Vāciņ� oriģināli balts. Jā, jā, tādas glāzes var dabūt pla�a patēriņa pre�u veikalos, benzīntankos un pats piepildīt. Ta�u "Runcis cepurē". Cik neparasti? Vai varam sadzīt tai pēdas? Nē, es nejokoju. Tā ir ar pre�zīmi aizsargāta lieta, vai ne? Bet filma nav jauna. Pagāju�ajā gadā, ap Ziemsvētku laiku, pareizi? Nē, es to neredzēju, un beidz ākstīties. Nopietni, kurās vietās "Runcis cepurē" glāzes varētu būt atliku�as pēc visa �ī laika. Sliktākā gadījumā �im jau kādu laiku tās ir. Bet mums jāpaprovē. Jā, mums ir pirkstu nospiedumi uz tās. �is d�eks pat nemēģina.

Es tev saku, viņam nospļauties par saviem pirkstu nospiedumiem visās malās. Uz zīmējuma, ko �is pielipināja pie bosa durvīm. Guļamistabā, kur Henrijai uzbruka. Tagad uz spridzekļa. Un tagad mums ir rezultāti IAPNIS. Jā, spēj noticēt? Nē, vārda vēl nav. Arī varētu nebūt. Rezultāti ir tādi, ka meklētie pirkstu nospiedumi saskanēja ar nospiedumiem no kādas citas lietas. Mēs pārbaudam. Tas ir viss, kas �obrīd ir.

Viņ� noliek klausuli un pagrie�as atpakaļ pret datoru. Lūsijai ir vairāk meklē�anas jaudu internetā nekā Pratt&&Whitney* reaktīvo turbīnu, bet viņa nekad nav raizējusies par to, ko Globālais Timeklis varētu viņai nodarīt. Vēl ne tik sen viņai nebija iemesla par to raizēties. īpa�ie privātdetektīvi parasti nepievēr� uzmanību publicitātei, ja vien viņi nav bez darba un nav izsalku�i pēc Holivudas, bet tad Lūsija uzķērās uz

Holivudu, tad viņa uzķērās uz Henriju, un tad dzīve dramatiski mainījās un uz sliktāko pusi. Nolāpītā Henrija, Rūdijs rakstīdams nodomā. Nolāpītā. Sasodītā caurkritusī aktrise Henrija, kas nolēmusi kļūt par policisti. Nolāpītā Lūsija, kas pieņēmusi viņu darbā.

Viņ� uzsāk jaunu meklē�anu, ierakstīdams atslēgas vārdus "Keja Skarpeta" un "krustmeita". �is nu ir interesanti. Viņ� paņem zīmuli un sāk to virpināt pirkstos kā zizli, lasīdams rakstu, kas publicēts pagāju�ajā septembri. Tas ir pavisam īss raksts un tikai konstatē, ka Vird�īnijā ir iecelts jauns galvenais medicīnas eksperts doktors D�oels Markuss no Sentluisas, un minēts, ka viņ� ieņem Skarpetas vietu pēc gadiem ilgu�as pekles un haosa un tā tālāk. Bet īsajā rakstā parādās Lūsijas vārds. Kop� aizbrauk�anas no Vird�īnijas, rakstā teikts, doktore Skarpeta strādā par konsultanti privātā izmeklē�anas firmā "Pēdējais iecirknis", kuru dibinājusi viņas krustmeita, kādreizējā FIB aģente Lūsija Farinelli.

Ne glu�i patiesība, Rūdijs nodomā. Skarpeta ne glu�i strādā pie Lūsijas, bet tas nenozīmē, ka viņi laiku pa laikam neiesaistās vienās un tais pa�ās lietās. Skarpeta nekādā gadījumā nestrādās pie Lūsijas, un viņ� tai neko nevar pārmest, un viņ� nav pārliecināts, ka pats strādā pie Lūsijas. Viņ� bija pilnībā piemirsis par �o rakstu un nu atceras, saniknodamies uz Lūsiju par to un gribēdams zināt, kā, pie joda, viņas vārds un "Pēdējā iecirkņa" nosaukums nonācis sasodītajā rakstā par doktoru D�oelu Markusu. Publicitāte ir pēdējais, kas "Pēdējam iecirknim" nepiecie�ams, un publicitātes nekad nav bijis, kamēr Lūsija nesapinās ar izklaides industriju, un tad visādas baumas sāka noplūst avīzēs un televīzijas �urnālu �ovos.

Viņ� veic vēl vienu meklē�anu, piemiegdams acis un cenzdamies izdomāt ko tādu, par ko nebija iedomājies, un tad viņa pirksti liekas rakstām bez apstājas. Viņ� ieraksta atslēgas vārdu "Henrieta Voldena". Laika iz�ķie�ana, viņ� nodomā. Viņas vārds, kad viņa bija nestrādājo�o otrās �ķiras aktri�u sarakstā, bija D�ena Tomase vai kaut kas tikpat viegli aizmirstams. Viņ� nepaskatīdamies pasniedzas pēc Pepsi pudeles un nespēj noticēt savai veiksmei. Meklē�ana uzrāda trīs rezultātus.

Nu, parādi kaut ko, viņ� runā tuk�ā birojā, uzklik�ķinādams uz pirmo informācijas vienību.

Henrieta Tefta Voldena nomira pirms simts gadiem un bija kaut kāda bagāta cīnītāja pret verdzību no Lin�burgas, Vird�īnijā. Oho, tas dro�i vien bija ekstrēmi. Viņ� nespēj iedomāties, kā tas ir būt par cīnītāju pret verdzību Vird�īnijā ap Pilsoņu kara laiku. Jāatzīst, drosmīga dāma. Viņ� noklik�ķina uz otro informācijas vienību. �ī Henrieta ir dzīva, bet antīka un dzīvo lauku saimniecībā Vird�īnijā, audzē izstā�u zirgus un nesen ziedojusi miljonu dolāru Da�ādu Ādas Krāsu Cilvēku Attīstības Nacionālajai asociācijai. Dro�i vien pirmās Henrietas Voldenas pēctece, viņ� nodomā un prāto, vai D�ena Tomase aizņēmās vārdu no �īm Henrietām Voldenām zināmā mērā ievērojamām sievietēm abolicionistēm vienas miru�as, otras tik tikko dzīvas. Ja tā, tad kāpēc? Viņ� iztēlojas Henrijas uzkrīto�o blondo skatienu un uzpūtīgi kaitino�o attieksmi. Kādēļ viņu lai iedvesmotu sievietes, kas dedzīgi iestājās pret melnādaino no�ēlojamo stāvokli? Tā dro�i vien dara liberālajā Holivudā, viņ� ciniski secina, uzklik�ķinādams uz tre�o informācijas vienību. �is ir īss raksts no The Hollywood Reporter. Tas bija publicēts oktobra vidū. ĪSTĀ LOMA

Bijusī aktrise, kas pārtapusi par LAPD policisti, Henrija Voldena ir iestājusies presti�ā starptautiskā privātā aizsardzības aģentūrā "Pēdējais iecirknis", kas pieder un ko vada bijusī speciālā operatīvā darbiniece, helikopteru un ferrari mīlo�ā Lūsija Farinelli, kura, kā nu gadījies, ir krustmeita pazīstamajai īstajai revolucionārei doktorei Kejai Skarpetai. "Pēdējais iecirknis", kas bāzējas mazākajā Holivudā, tajā, kas Floridā, nesen atvēris biroju Losand�elosā un ir papla�inājis savas apmetņu-un-kind�alu aktivitātes, aizsargādams zvaigznes.

Lai gan firmas klienti ir pilnīgi slepeni, The Hollywood Reporter ir uzzinājis, ka da�i no tiem ir pirmā lieluma zvaigznes kino un mūzikas industrijā, ieskaitot tādus megaspīdekļus kā aktieris Glorija Rastiks un reperis Rets Ridlijs.

"Mana pagaidām visaizraujo�ākā, vispārdro�ākā loma," Voldena teica par savu jaunāko izlēcienu. "Kas labāk aizsargās zvaigznes, ja ne tas, kur� reiz strādājis �ajā industrijā?"

"Strādāt" varbūt ir nedaudz pārspīlēti teikts, jo blondajai skaistulei aktrisei bija daudz brīva laika. Nav jau tā, ka viņai būtu vajadzīga nauda. Ir labi zināms, ka viņas ģimenei tās ir pietiekami. Voldena ir labāk pazīstama kā mazu lomu atveidotāja tādās lielbud�eta filmās kā "Ātrā nāve" un "Neesi tur". Uzmanieties no Voldenas!

Viņai ir ierocis!

Rūdijs izdrukā rakstu un sē� krēslā, pirkstus viegli atbalstījis uz klaviatūras, raudzīdamies uz ekrānu un apcerēdams, vai Lūsija zina par �o rakstu. Kā viņa var neniknoties, ja zina, un, ja nezina, tad kādēļ viņa nav atlaidusi Henriju jau pirms daudziem mēne�iem? Kāpēc Lūsija nav izstāstījusi viņam? �āds protokola pārkāpums ir grūti iedomājams.

Viņu �okē, ka Lūsija to ir pieļāvusi, ja vien viņa to izdarījusi. Viņ� nespēj iedomāties nevienu pa�u līdzīgu gadījumu, kad kāds

"Pēdējā iecirkņa" darbinieks sniegtu interviju medijam vai pat ļautos brīvai sarunai, ja vien tas nav ietilpis labi izplānotā operācijā. Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot, viņ� nodomā, pasniegdamies pēc telefona.

Hei, viņ� saka, kad Lūsija atbild. Kur tu esi?

Sentaugustinā. Degvielas uzpildē. Viņas balss ir piesardzīga.

Es jau zinu par to nolādēto bumbu.

Ne jau tāpēc es zvanu. Liekas, tu runāji ar savu tanti.

Marīno piezvanīja. Man nav laika par to pļāpāt, viņa dusmīgi saka. Vēl kaut kas?

Vai tu zināji, ka tava draudzene ir sniegusi interviju par pievieno�anos mums?

Runa nav par draudzeni.

Pastrīdēsimies par to vēlāk, Rūdijs saka, izturēdamies daudz mierīgāk, nekā pats jūtas. Vienkār�i atbildi. Tu zināji?

Es nezinu neko par rakstu. Kāds raksts?

Rūdijs nolasa to pa telefonu un, kad ir pabeidzis, nogaida viņas reakciju, un zina, ka viņa reaģēs, un viņam kļūst mazliet labāk. Tas visu laiku nebija bijis pareizi. Varbūt tagad Lūsija būs spiesta to atzīt. Kad Lūsija neatbild, Rūdijs jautā: Tu tur esi?

Jā, viņa tam atbild pēk�ņi un īgni. Es nezināju.

Tagad tu zini. Tagad mums ir vēl viena vesela Saules sistēma, uz ko jāpaskatās. Kā viņas bagātā ģimene, un vai ir kāda saistība starp to un tā sauktajiem Voldeniem, un kur�, ellē, vēl ko zina. Bet galvenais, vai psihs redzējis �o rakstu, un, ja tā, tad kāpēc un ar ko tas viss, ellē, ir saistīts? Nemaz jau neminot to, ka viņas pseidonīms ir aizgūts no cīnītājas pret verdzību vārda un viņa ir no Vird�īnijas. Tāpat kā tu, zināmā mērā. Varbūt tā nebija glu�i nejau�ība, ka tu uzķēries uz viņu.

Tas ir smieklīgi. Tagad tu pa īstam runā �ķērsām, Lūsija ir iekarsusi. Viņa bija LAPD policistu sarakstā, kas strādāja dro�ības�

Blēņas, Rūdijs atsaka, un atklājas viņa niknums. Piedrāzt to sarakstu. Tu izjautāji vietējo policiju, un tur bija viņas vārds. Tu sasodīti labi zināji, cik nepieredzējusi viņa ir privātā apsardzībā, bet tu, vienalga, viņu pieņēmi.

Es nevēlos par to runāt pa mobilo telefonu. Pat ne pa mūsu mobilajiem telefoniem.

Es arī ne. Aprunājies ar psihiatru. �ādā segvārdā viņi dēvē Bentonu Vesliju. Kādēļ gan tev viņam nepiezvanīt? Es runāju nopietni.

Varbūt viņam būs kādas idejas. Pasaki viņam, ka es pa e-pastu aizsūtī�u to rakstu. Mums ir pirkstu nospiedumi. Tas pats psihs, kas uzzīmējis to jauko skicīti, atstājis ari dāvaniņu tavā pastkastītē.

Liels pārsteigums. Kā jau teicu, kam tie abi vajadzīgi? Esmu runājusi ar psihiatru, viņa tad saka. Viņ� kontrolēs to, ko es �eit daru.

Laba doma. Ak, gandrīz aizmirsu. Es atradu pie izolācijas lentes pielipu�u matu. Pie tās izolācijas lentes uz ķīmiskā spridzekļa.

Raksturo to.

Apmēram piecpadsmit centimetrus gar�, cirtains, tum�s. Izskatās pēc galvas mata, acīmredzami. Vēlāk piezvani man pa parasto telefonu.

Man ir daudz darāmā, viņ� saka. Varbūt tava draudzene zina kaut ko, ja tev beidzot izdodas piedabūt viņu izstāstīt patiesību.

Nesauc viņu par manu draudzeni, Lūsija saka. Neķīvēsimies vairs par to.

Pēc tam kad Keja Skarpeta iegāja GMEB kopā ar lēnām sekojo�o Marīno, kur�, cik vien iespējams, pūlējās iet normāli, Brūss pie apsardzes galda saslējās, un viņa sejā parādījās izbīlis.

Man ir doti norādījumi, Brūss saka, neskatīdamies viņai acīs. �efs nevēlas apmeklētājus. Varbūt viņ� nedomā jūs? Vai viņ� jūs gaida?

Negaida, Skarpeta bezrūpīgi saka. �ajā brīdī viņu nekas nepārsteidz. Viņ� dro�i vien domā mani.

Nū! Man patie�ām �ēl. Brūss ir patiesi nokaunējies. Viņa vaigi kvēlo sārti. Kā ta' klājas, Pīt?

Kājas iepletis, Marīno atbalstās pret galdu. Viņa bikses nokarājas zemāk nekā parasti. Ja būtu kājām jādzenas kādam pakaļ, tad viņ� dro�i vien pazaudētu bikses. Ir bijis labāk, Marīno attrauc. Tātad �efiņ�, kas uzskata sevi pa lielu vīru, nelai� mūs iek�ā. Vai to tu mums saki, Brūs?

Tas pats d�eks, Brūss apraujas. Kā vairums cilvēku, Brūss negribētu zaudēt savu darbu. Viņ� valkā jauku prū�u zilu formas tērpu un

strādā skaistā ēkā. Labāk turēties pie tā, kas ir, pat ja viņ� necie� doktoru Markusu.

Hm, Marīno saka, atkāpdamies no vadības pults. Riebjas sagādāt vil�anos mazajam �efiņam, bet mēs �ā vai tā neesam �eit, lai tiktos ar viņu. Mums ir pierādījumi, ko nogādāt Trasoloģijas laboratorijās. Bet mani māc ziņkāre precīzi kādu pavēli tu saņēmi? Man tikai gribas zināt formulējumu.

Tas d�eks, Brūss saka un papurina galvu, bet apraujas. Viņam patīk viņa darbs.

Būs jau labi, Skarpeta saka. Es visu sapratu skaidri un skaļi.

Paldies, ka darīji man zināmu. Priecājos, ka kāds pasaka.

Viņam vajadzēja pateikt jums. Brūss atkal apraujas, paraudzīdamies apkārt. Lai jūs zinātu, visi ārkārtīgi priecājas jūs redzēt, doktore Skarpeta.

Gandrīz visi. Viņa pasmaida. Tā nav problēma. Vai vari paziņot

Eisam, ka mēs esam �eit? Viņ� mūs gaida, viņa piebilst, uzsvērdama vārdu "gaida".

J ā , kundze, Brūss saka, mazliet atdzīvodamies. Viņ� paceļ telefona klausuli, uzgrie� paralēlā telefona numuru un nodod ziņu.

Pāris minū�u Skarpeta un Marīno stāv pie lifta, gaidīdami to. Cilvēks var nostāvēt visu dienu, spiezdams pogu, bet tas neko nedos, ja vien �im cilvēkam nav maģiskās �ipkartes vai ari liftu nenosūta kāds, kam �ipkarte ir. Durvis atveras, un viņi iekāpj. Skarpeta nospie� pogu uz tre�o stāvu. Viņai plecā karājas melnā nozieguma vietas piederumu soma.

Liekas, tas kuces dēls atlaidis tevi no darba, Marīno izsaka savas domas, lifta kabīnei viegli sasveroties, kad tā uzsāk savu īso aug�upeju.

Tā liekas.

Tātad? Ko tu iesāksi? Tu nevari viņam ļaut izsprukt sveikā cauri. Viņ� lūdzās, lai tu brauktu uz Ri�mondu, un pēc tam izturas pret tevi kā pret sūdu. Es panāktu, lai viņu atlai�.

Viņ� pats kādu dienu panāks, ka viņu atlai�. Man ir labākas lietas darāmas, viņa atteic, nerūsējo�a tērauda durvīm atveroties uz D�uniusu Eisu, kas viņus sagaida baltā koridorā.

D�unius, paldies, Skarpeta saka, pasniegdama roku. Jauki tevi atkal satikt.

0, es priecājos par to, viņ� saka, viegli uztraukts.

Viņ� ir savāds vīrietis ar blāvām acīm. Eisa aug�ējās lūpas vidus saplūst ar smalku rētu, kas sniedzas līdz degunam, tipisks slikts lāpījums, ko viņa tik daudzas reizes agrāk redzējusi cilvēkiem, kas piedzimu�i ar zaķa lūpu. Ja izskatu atmetam, viņ� ir ari dīvains, un Skarpeta tā domāja jau pirms daudziem gadiem, kad viņi �ad un tad sastapās laboratorijās. Tolaik viņa daudz nesarunājās ar viņu, bet lāgiem konsultēja par noteiktām lietām. Kad Skarpeta bija priek�niece, viņa bija jauka un izrādīja cieņu, ko no tiesas izjuta pret visiem laboratorijas darbiniekiem, tomēr nekad nebija pārāk draudzīga. Pavadot Eisu gājienā pa labirintu, ko veido balti gaiteņi un lieli stikla logi, kas ļauļ ieskatīties kriminālistu laboratorijās, viņa apzinās, ka tad, kad vēl "strādāja �eit, viņu uztvēra kā aukstu un biedējo�u būtni. Priek�niecei izrādīja cieņu, bet mīlestību reti. Tas bija smagi, ārkārtīgi smagi, bet viņa ar to sadzīvoja, jo to prasīja amats. Tagad viņai ar to vairs nav jāsadzīvo.

Kā jums klājas, D�unius? viņa jautā. Saprotu, ka, pateicoties jums un Marīno, vakar PB bārā ilgi dega gaismas. Ceru, ka jūs pārāk daudz nestresojāt par �o neseno dīvainību atspoguļojuma pēdām. Ja kāds to var noskaidrot, tad tas esat jūs.

Eiss paskatās uz viņu ar neticīgu skatienu. Cerēsim, viņ� apskurbis saka. Nu man jāsaka, es zinu, ka neesmu neko sajaucis. Man vienalga, ko citi saka. Es sasodīti labi zinu, ka nesajaucu.

J ū s esat beidzamais cilvēks, kas būtu kaut ko sajaucis, viņa saka.

Nu, paldies. Tas daudz nozīmē, ja dzirdu to no jums. Viņ� paceļ �ipkarti no aukliņas ap kaklu un pavicina gar sensoru uz sienas, un slēdzene noklik�ķ. Viņ� atver durvis. Ne jau man ir jāsaka, ko kas nozīmē, viņ� piebilst, kad viņi ieiet Trasoloģijas sektorā. Bet es zinu, ka nesajaucu paraugu uzrakstus. Nekad neesmu sajaucis. Ne reizi. Vismaz ne reizi, kad es nebūtu tūlīt to uzķēris, un tiesas netika ne par mata tiesu gudrākas.

Es saprotu.

Vai jūs atceraties Kitu? Eiss jautā, it kā Kita atrastos tuvumā, bet viņas nav redzeslokā. Viņas �eit nav, apslimusi, starp citu. Es jums teik�u, puspasaulei ir gripa. Bet es zinu, ka viņa gribēja jūs satikt. Viņai būs �ēl, ka nesastapa jūs.

Pasakiet viņai, ka man ari �ēl, Skarpeta saka, kad viņi sasniedz garu, melnu galda virsmu Eisa darba zonā.

Lūk, ko teik�u, Marīno bilst. Vai tev te ir kāda klusa vietiņa ar telefonu?

Protams. Nodaļas priek�nieces kabinetā ap stūri. Viņa �odien ir tiesā. Laipni lūdzu, zinu, ka viņa neiebilstu.

Es jūs, mīlī�i, atstā�u parotaļāties dubļos, Marīno saka, lēnām aiziedams viegli saliektām kājām kā kovbojs, kur� tikko atgriezies no garas, skarbas izjādes.

Eiss nosedz galda virsmas posmu ar tīru, baltu papīru, un Skarpeta atver savu melno somu un izņem augsnes paraugus. Eiss pievelk vēl vienu krēslu tā, lai viņa varētu tam sēdēt blakus pie mikroskopa, un pasniedz viņai izmeklē�anas cimdus. Pirmais no daudzajiem posmiem �ajā procesā ir visvienkār�ākais. Eiss paņem mazītiņu tērauda lāpstiņu, iegremdē to vienā no maisiņiem, mirkli paslauka sarkanā māla nogulsnes un smil�ainos dubļus uz tīrās puses un noliek to uz mikroskopa platformas. Vērdamies lēcā, viņ� noregulē fokusu un lēnām virza priek�metstikliņu apkārt, kamēr Skarpeta skatās virsū, nespēdama neko saskatīt, izņemot sarkanīgu, mitru dubļu suslu uz stikla. Noņemot priek�metstikliņu un novietojot uz balta papīra dvieļa, viņ� izmanto to pa�u metodi, lai sagatavotu vēl da�us priek�metstikliņus.

Tikai bridi, kad viņi strādā pie otrā augsnes maisiņa, ko Skarpeta savākusi no ēkas nojauk�anas vietas, Eiss kaut ko atrod.

Ja es to neredzētu, tad neticētu, viņ� saka, paceldams skatienu no binokulārā okulāra. Laipni lūdzu! Viņ� atripina atpakaļ savu krēslu, dodams viņai vietu.

Skarpeta pievirzās tuvāk un skatās caur lēcu uz mikroskopiskajām smiltīm un citiem minerāliem, augu fragmentiem un kukaiņu gabaliņiem, un tabakas daļām un druskām tipiski augsnei netīrā stāvlaukumā un viņa redz vairākus metāla punktiņus, kas ir no daļēji matēta sudraba. Tas nav tipiski. Viņa lūkojas pēc spica instrumenta un aizsniedzamības robe�ās atrod vairākus. Viņa uzmanīgi manipulē ar metāliskajām skaidiņām, no�ķirdama tās, un redz, ka uz �ī priek�metstikliņa ir tie�i trīs skaidiņas. Tās visas ir nedaudz lielākas par lielākajiem kvarca vai akmens, vai citu būvgru�u graudiņiem. Divas ir sarkanas, un viena balta. Pavirzot volframa uzgali vēl mazliet, viņa atklāj vēl vienu atradumu, kas saista viņas interesi. �o viņa atpazīst ātri, bet nesteidzas to teikt. Viņa grib būt pārliecināta.

Tā ir aptuveni mazākās krāsas skaidiņas lielumā, pelēcīgi dzeltenīga, ar īpatnēju formu, kas nav ne minerāls, ne mākslīgi radīts. Patiesībā �ī kripatiņa izskatās pēc aizvēsturiska putna ar āmura formas galvu, aci, �auru kaklu un sīpolformas ķermeni.

Plakanas lamella kārtas. Tās izskatās kā koncentriski apļi un ir kaula slānis kā koka gredzens, viņa saka, nedaudz pavirzīdama daļiņu. Un canaliculi rievas un kanāli. Tie robi, ko mēs redzam haversa kanālos vai canaliculi, ir, kur bija sīkie asinsvadi. Noliec to zem polskopa, un mums vajadzētu ieraudzīt nelīdzenu, viļņainu, vēdeklim līdzīgu papla�inājumu. Domāju, ka tas var izrādīties kalcija fosfāts. Citiem vārdiem, �ie ir kaulu putekļi. Nevaru apgalvot, ka esmu pārsteigta, ņemot vērā kontekstu. Tajā vecajā ēkā noteikti ir bijis pārpārēm kaulu putekļu.

Lai esmu nolādēts, laimīgi saka Eiss. Es te juku prātā. To pa�u nolāpīto lietu es atradu Slimās Meitenes gadījumā, Polsonu gadījumā, jo mēs esam uz tās pa�as no�u lapas. Neiebilstat, ja es paskatī�os?

Viņa atripina atpakaļ savu krēslu, atvieglota, bet tikpat apjukusi kā iepriek�. Krāsas skaidiņām un kaula putekļiem būtu jēga traktorista gadījumā, bet ne D�ilijas Polsones nāvē. Kā var būt tā, ka tāda pa�a tipa mikroskopiskās atspoguļojuma pēdas bija izņemtas no D�ilijas mutes.

Tas pats nolādētais draņķis, Eiss bilst ar pārliecību. Ļaujiet paņemt Slimās Meitenes priek�metstikliņus un parādīt jums. Jūs tam neticēsiet. Viņ� paņem no kaudzes uz sava galda biezu aploksni, noloba līmlenti un izņem priek�metstikliņu kartona failu. Turu viņas lietu pa rokai, jo esmu uz to skatījies tik daudzas reizes, ticiet man.

Viņ� noliek priek�metstikliņu uz platformas. Sarkanas, baltas un zilas krāsas daļiņas, da�as pielipu�as metāla skaidiņām, da�as nav. Viņ� pagroza priek�metstikliņu un fokusē to. Krāsa ir vienā slānī, vismaz epoksīda pārklājums, un tā varētu būt modificēta. Tas nozīmē, lai kāds ari ir priek�mets, tas varētu sākumā būt bijis balts, un vēlāk papildus pievienota krāsa, īpa�i sarkanā, baltā un zilā. Paskatieties!

Eiss ir rūpīgi izņēmis visas daļiņas no tā, kas viņam ir iesniegts Polsonu lietā, un uz priek�metstikliņa ir tikai sarkanas, baltas un zilas krāsas skaidiņas. Tās izskatās lielas un spo�as kā bērnu spēļu klucī�i, tikai neregulāras formas. Da�as no tām ir pielipu�as matētajam sudraba metālam, un da�as izskatās tikai kā krāsa. Krāsas tonis un struktūra izskatās identiska tam, ko viņa tikko redzēja, skatoties uz augsnes paraugu, un viņas augo�ā neticība ir ceļā uz pamirumu. Viņa nespēj domāt. Viņas prāta spējas palēninās kā dators, kam beidzas atmiņa.

Viņa glu�i vienkār�i nespēj atrast loģisku saistību.

�eit ir citas daļiņas, ko jūs saucat par kaulu putekļiem. Viņ� aizvāc priek�metstikliņu un nomaina to pret citu.

Un tas bija uz viņas uztriepēm? Viņa grib būt dro�a, jo tam ir grūti noticēt.

Nav �aubu. Jūs uz tiem skatāties.

Tie pa�i sasodītie putekļi.

Padomājiet, cik daudz tādu putekļu ir. Vairāk tādu putekļu nekā zvaig�ņu kosmosā, ja jūs sāktu tur uzkasīt visus dubļus, Eiss saka.

Da�as daļiņas izskatās vecas un ir dabiskas atslāņo�anās vai eksfoliācijas produkts, sākot sadalīties periostam, Skarpeta saka. Redzat, cik noapaļotas un pakāpeniski plānākas ir kļuvu�as maliņas? Es sagaidu �ādus putekļus no skeleta pārpalikumiem, izraktiem vai no me�a pārnestiem, vai citādiem kauliem. Netraumētiem kauliem būs netraumēti putekļi. Bet da�i no �iem, viņa no�ķir kaulu putekļu daļiņas, kas ir robainas un saplaisāju�as un da�us toņus gai�ākas, man izskatās pulverizēti.

Viņ� pieliecas, lai pats apskatītos, tad atvirzās, un viņa ielūkojas lēcā.

Patiesībā, es domāju, ka, lūk, �ī daļiņa ir dedzināta. Ievērojāt, cik tā ir smalka? Es redzu mazu, melnganu malu. Tā izskatās karbonizēta, degusi. Varu derēt, ja es pieliktu pirkstu �ai daļiņai, tā dro�i vien pieliptu pie manas eļļainās ādas, bet parasts sabirzis kauls nepieliptu,

viņa ir ieintriģēta. Es domāju, daudz no tā, uz ko mēs skatāmies, nāk no pelniem. Viņa palūkojas spilgtajā gaismas aplī uz zilganbalto, robaino daļiņu ar tās karbonizēto maliņu. Tā izskatās krītaina un lauzta, bet ne obligāti karstuma lauzta. Es nezinu. Man nekad nav bijis iemesla pievērst uzmanību kaulu putekļiem, pavisam noteikti ne sadegu�u kaulu putekļiem. Sākotnējā analīze parādīs. Degu�iem kauliem būtu jābūt at�ķirīgam kalcija līmenim, lielākam fosfora līmenim, viņa skaidro, nepakustinot acis no binokulāra lēcām. Un, starp citu, es varētu sagaidīt pelnu putekļus vecās ēkas gruve�os un dubļos, jo tur bija krematorijas krāsns. Dievs vien zina, cik gadu desmitu laikā tur tika kremēti līķi. Bet es esmu mazliet neizpratnē, kāpēc gru�os no �īs augsnes, kuru es atnesu, ir atrodami kaulu putekļi. Es savācu augsni no ietves pie sētas durvīm. Viņi vēl nav sāku�i nojaukt ēkas aizmugurējo daļu un izrakņāt sētas puses stāvlaukumu. Anatomijas nodaļai vēl būtu jābūt pilnībā neskartai. Atceraties vecās ēkas sētas durvis?

Protams, atceros.

Lūk, tur tas bija. Kāpēc gan lai pelnu putekļi atrastos stāvlaukumā, stāvvietas virspusē? Ja vien tie netika iznesti no ēkas?

J ū s sakāt, ka kāds iegājis Anatomijas nodaļā un tad iznesis tos ārā stāvvietā?

Es nezinu. Iespējams. Bet liekas, Vitbija asiņainā seja dro�i vien atradās uz ielas seguma, dubļaina, netīra ielas seguma, un �īs atspoguļojuma pēdas pielipa viņa brūcei un asinīm uz sejas.

Atgriezīsimies atpakaļ pie saplaisāju�ajiem kaulu putekļiem,

Eiss samulsis saka. Tātad jums ir sadedzis kauls, un kā tad tas sadrūp, ja ne karstumā?

Kā jau teicu, es nezinu, kā ir patiesībā, bet pelnu putekļi, sajaukti ar zemi uz ielas seguma un, iespējams, traktora un ma�īnu pārbraukti un pat cilvēku nostaigāti. Vai �ādai kustībai pakļauti kaulu putekļi varētu izskatīties traumēti? Es vienkār�i nezinu atbildi.

Bet kāda velna pēc kremētu kaulu putekļi būtu atrodami Slimās Meitenes gadījumā? Eiss jautā.

Taisnība. Viņa cen�as apskaidrot galvu un sakārtot domas.

Taisnība. �is paraugs nav no Vitbija lietas. �ie degu�ie, saplaisāju�ie putekļi nav no viņa lietas. Es skatos uz viņas atspoguļojumiem.

Pelnu putekļi Slimās Meitenes mutē? Svētā Dievmāte! Es to nevaru izskaidrot. Pavisam noteikti nevaru. Jūs varat?

Man nav ne jausmas, kāpēc kaulu putekļi vispār parādījās viņas gadījumā, Skarpeta atteic. Ko vēl jūs esat atradis? Es sapratu, ka no D�ilijas Polsones mājas tika atnesta virkne lietu.

Tikai mantas no viņas gultas. Mēs ar Kitu desmit stundas pavadījām paraugu telpā, un pēc tam es pavadīju pusi savas dzīves, izlasīdams vates �ķiedras, jo doktoram Markusam ir vājība pret vates tamponiem.

Dro�i vien viņam ir Q-tip akcijas, Eiss gau�as. Protams, DNS ari pie-lika roku gultas veļai.

Es to zinu, Skarpeta saka. Viņi meklēja elpceļu epitēliju un atrada to.

Mēs uz palagiem atradām ari matus krāsotus, melnus matus. Es zinu, ka Kita saskaitusies to dēļ.

Pieņemu, tie ir cilvēka mati. DNS?

J ā , cilvēka. Tie ir aizsūtīti uz Bodefor mito.

Kā ar dzīvnieka spalvām? Kā ar suņa spalvām?

Nav, viņ� atbild.

Ne uz gultas veļas, ne pid�amas, ne uz kā cita, ko viņi atnesa no viņas mājas?

Nē. Kā ar putekļiem no autopsiju zāģa? viņ� saka, pārņemts ar kaulu putekļiem. Tie arī varēja būt jūsu vecajā ēkā.

Nekas, ko es redzu, pēc tā neizskatās. Viņa atgā�as krēslā un paskatās uz Eisu. Putekļi no zāģa būtu smalkas granulas, sajauktas ar gabaliņiem, un varētu atrast ari metāla daļiņas no asmens.

Labi. Vai varam parunāt par ko tādu, ko es patie�ām zinu, pirms man galva nav pārplīsusi?

Lūdzu, viņa saka.

Paldies. Ak kungs! Jāatzīst, jūs esat kaulu eksperts. Viņ� atliek atpakaļ vairākus priek�metstikliņus D�ilijas Polsones mapē. Bet es toties zinu par krāsu. Gan Slimās Meitenes gadījumā, gan Traktorista gadījumā nav virsslāņa, grunts pēdu pazīmju, tādēļ mēs zinām, ka tā nav autokrāsa. Un apak�ējās metāla daļiņas nepielīp magnētam, tādēļ ka tās nav no dzelzs. Es vienu dienu pamēģināju, un, ķeroties vērsim pie ragiem, jāsaka, runa ir par alumīniju.

Kaut kāds alumīnija priek�mets, nokrāsots ar sarkanu, baltu un zilu emalju, Skarpeta skaļi domā. Sajaukts ar kaulu putekļiem.

Padodos, Eiss saka.

�obrīd es tāpat, viņa atteic.

Cilvēka kaulu putekļi?

J a tie nav svaigi, tad mēs to neuzzināsim.

Cik svaigiem tiem jābūt?

Maksimums da�us gadus, nevis desmitus, viņa atteic. Mēs varam paņemt pirkstu nospiedumus un dabūt STR un mitohondriju, tas nav grūti, ja vien paraugs nav pārāk vecs vai sliktā stāvoklī. DNS kvalitāte ir pretstatā kvantitātei, bet, ja man būtu jāsader, es domāju, veiksme mums ir uzgriezusi muguru. Pirmām kārtām ar pelniem varam pilnībā aizmirst par DNS. Runājot par nesadegu�ajiem kauliem, tad es precīzi nezinu, kāpēc, bet tie man liekas veci. Tie izskatās saēsti un veci.

Nu jūs varat aizsūtīt �os nesadedzinātos putekļus uz Pareģotāju laboratorijām mitohondriju pārbaudei vai pat ļaut viņiem izmēģināt genoskopiju, bet ar tik mazu paraugu tās būtu mocības. Vai gribam mocīties, zinot, ka tāpat varam neko neiegūt?

DNS nav mana apak�nodaļa. Ja būtu, tad mans bud�ets būtu sasodīti daudz lielāks.

Sā vai tā tas nav mans lēmums, viņa saka, pieceldamās no krēsla. Domāju, ja būtu, tad es balsotu par pierādījumu viengabalainības saglabā�anu, gadījumā, ja mums tos ievajadzētos vēlāk. Svarīgi ir tas, ka kaulu putekļi ir parādīju�ies divos nāves gadījumos, kam nevajadzētu būt pat attāli saistītiem.

Tas noteikti ir būtiski.

Es jums ļau�u nodot priecīgās vēstis doktoram Markusam, viņa saka.

Viņ� mīl manus e-pastus. Es viņam aizsūtī�u vēl vienu, Eiss

atteic. Kaut es varētu jums pavēstīt ko priecīgu, doktore Skarpeta. Bet fakts ir tāds, ka visi �ie zemes maisiņi prasīs man zināmu laiku. Dienas. Es tos izlik�u uz stikla, labi iz�āvē�u, tad izsijā�u atsevi�ķās daļās, un tā ir gatavā ķēpa, jo tev jādauza nolāpītie sieti pa galdu katru otro minūti, lai tos izkāstu, un es esmu padevies diedelēt daļiņu separatorus ar automātiskiem �eikeriem, jo tie var izmaksāt līdz pat se�iem tauk�ķiem, tā ka aizmirstiet to. �āvē�ana un sijā�ana aizņems pāris dienu, turklāt te esmu tikai es, es pats un mikroskops, tad SEM un tas, ko pārbaudām.

Starp citu, vai esmu jums kādreiz iedevis kādu no saviem pa�taisītajiem rīkiem? �eit tie ir sirsnīgi pazīstami kā Eisa Bakstāmie.

Viņ� sameklē vairākus bakstāmos uz sava galda un iz�ķiras par vienu, lēnām to grozīdams uz vienu un otru pusi, lai pārliecinātos, vai volframs nav saliecies un nav jāuzasina. Lepni pacēlis, ar krā�ņu �estu viņ� to pasniedz Skarpetai, it kā dotu viņai garkātainu rozi.

Tas ir ļoti jauki no jums, D�unius, viņa saka. Liels paldies. Nē. Jūs nekad neesat nevienu �ādu riku man devis.

Nespēdama uz problēmu paraudzīties ne no viena leņķa, kas sniegtu kādu skaidrību, Skarpeta pārstāj domāt par krāsoto alumīniju un kaulu putekļiem. Viņa saprot, ka novedīs sevi līdz pilnīgam spēku izsīkumam, ja turpinās lauzīt galvu par sarkanās, baltās un zilās krāsas skaidiņām un iespējamām cilvēku kaulu daļiņām, kas ir mazākas par kaķa blaugznām.

Agrā pēcpusdiena ir pelēka, un gaiss ir tik smags, ka draud sabrukt kā lietū izmirku�i griesti. Viņa un Marīno izkāpj no SUV un klusi aiztaisa durvis. Viņa sāk zaudēt ticību, kad neredz iedegtas gaismas ķieģeļu mājā ar apsūnoju�o, zilpelēko jumtu otrpus Polsonu iek�pagalma sētai.

Esi pārliecināts, ka viņ� te būs? Skarpeta jautā.

Viņ� teica, ka būs. Es zinu, kur ir atslēga. Viņ� man pateica, tādēļ acīmredzami viņam nerūp, ka mēs to zinām.

Mēs neielauzīsimies, ja to tu ierosini, viņa saka, skatīdamās lejā uz saplaisāju�o celiņu, kas ved uz alumīnija durvīm un koka durvīm aiz tām, un tum�ajiem logiem otrā pusē. Mājiņa ir maza un veca, un tai piemīt skumjā aizlaistības seja. To ir pārņēmu�as nekaunīgās magnolijas, durstīgi krūmi, kas vairākus gadus nav apgraizīti, un priedes, kas ir tik garas un bagātīgas, ka slāņiem piekaisīju�as savas adatas un �iekurus, kuri aiztur rensteles un noslāpē to, kas atlicis no zālāja.

Neko es neierosinu, Marīno atteic, paraudzīdamies aug�up un lejup uz kluso ieliņu. Tikai darīju tev zināmu, ka viņ� man pateica, kur atrodas atslēga, un sacīja, ka te nav signalizācijas. Tu pasaki, kāpēc viņ� man to pateica.

Tam nav nozīmes, viņa saka, bet zina, ka ir nozīme. Skarpeta jau zina, kas viņus sagaida.

Nekustamā īpa�uma aģents nevēlas būt traucēts vai ari negrib iesaistīties, tādēļ parūpējās, lai viņi varētu iet un apskatīt māju bez viņa pavadības. Pakārusi plecā melno neilona somu, kas bez augsnes maisiņiem, kuri tagad kaltējas Trasoloģijas laboratorijā, ir kļuvusi ievērojami vieglāka, viņa iebā� rokas mēteļa kabatā.

Es vismaz ieskatī�os logos. Kājas nedaudz iepletis, Marīno lēnām aiziet pa celiņu, skatīdamies, kur liek soli. Tu nāc vai paliec pie ma�īnas? viņ� jautā, nepagriezdamies atpakaļ.

Tas mazumiņ�, ko viņi zina, sākas ar pilsētas izziņām, ar ko Marīno pietika, lai sadzītu pēdas nekustamā īpa�uma aģentam, kur� acīmredzami nebija rādījis �o māju vairāk nekā gadu un kuram galīgi nospļauties par to. īpa�niece ir sieviete, vārdā Bernīsa Taula. Viņa dzīvo Dienvidkarolīnā un negrasās izdot ne peniju, lai savestu �o īpa�umu kārtībā vai pietiekami nolaistu cenu, lai pārdo�anu padarītu kaut cik iespējamu.

Saskaņā ar nekustamā īpa�uma aģenta teikto māja tiek izmantota vienīgi tad, kad Taulas kundze ļauj tajā apmesties viesiem, un neviens nezina, cik bie�i tas notiek un vai vispār notiek. Ri�mondas policija nav pārbaudījusi māju un tās vēsturi visu �o praktisko apsvērumu dēļ, jo tā nav apdzīvota un tādējādi nav saistīta ar D�ilijas Polsones lietu. FIB nebija intereses par pussagruvu�o Taulas mītni �o pa�u iemeslu dēļ.

Marīno un Skarpeta interesējas par māju tāpēc, ka vardarbīgā nāvē it visam būtu jābūt intere�u lokā.

Skarpeta iet mājas virzienā. Betons zem viņas kājām ir slidens no lietus radītās, plānās gļotu kārtiņas, un, ja tā būtu viņas taciņa, viņa būtu to noberzusi ar balinātāju, Skarpeta nodomā, pienākdama pie Marīno. Viņ� stāv uz mazas, slīpas terases un, plaukstas saliecis pie acīm, lūkojas pa logu.

J a mēs grasāmies klejot pa sve�u īpa�umu, tad tikpat labi varam pastrādāt ari nākamo noziegumu, viņa saka. Kur ir atslēga?

Tajā puķupodā zem krūma. Viņ� paskatās uz milzīgu, nekoptu buksi un dubļainu puķupodu, kas zem krūma ir tik tikko redzams.

Atslēga ir zem tā.

Viņa nokāpj no terases, iebā� rokas starp zariem un ierauga, ka podā ir vairāki centimetri zaļa lietusūdens, kas smird kā purva rāva. Viņa pārvieto podu un atrod plakanu, ar zemi un zirnekļtīkliem noklātu alumīnija folijas kvadrātu. Iek�ā ir ielikta kā vecs penijs apsūbējusi vara atslēga. Jau labu laiku neviens nav pieskāries �ai atslēgai, vismaz mēnesi, varbūt vēl ilgāk, viņa nodomā un uz terases iedod to Marīno, jo nevēlas būt tā, kas atslēdz māju.

Durvis �īkstēdamas attaisās, jūtama pelējuma smaka. Iek�ā ir auksti, un tad viņa iedomājas, ka sao� cigārus. Marīno satausta gaismas slēdzi, atrod un uzsit pa to uz aug�u un leju, bet nekas nenotiek.

Ņem. Skarpeta pasniedz viņam kokvilnas cimdu pāri. Gadījās, ka man ir tavs izmērs.

Hm. Viņ� iebā� savas milzīgās rokas cimdos, un ari viņa uzvelk cimdus.

Uz galda pie loga ir lampa, un viņai izdodas to ieslēgt. Vismaz elektrība nav atslēgta, viņa saka. Interesanti, vai ir telefons. Viņa noceļ no veca, melna retro telefona klausuli un pieliek to pie auss, bet signālu nedzird. Telefona nav, viņa saka. Visu laiku liekas, ka sao�u vecus cigāru smēķus.

Nu strāva jāsaglabā, citādi caurules sasals, Marino saka, ostīdams un skatīdamies apkārt. Viesistaba izskatās maza. Es nesao�u cigārus, tikai putekļus un pelējumu. Bet tu jau vienmēr esi spējusi saost mēslus, ko es nejūtu.

Skarpeta stāv lampas atblāzmā, lūkodamās pāri uz mazu, tum�u istabiņu pie puķaina, polsterēta dīvana zem loga un zila karalienes

Annas laikmeta krēsla stūri. Uz tum�a koka kafijas galdiņa ir sakrauta �urnālu grēda, viņa dodas to virzienā un sāk tos cilāt, lai noskaidrotu, kas tie ir par �urnāliem. �o nu es nebiju gaidījusi, viņa saka, skatīdamās uz Variety eksemplāru.

Ko? Marīno pienāk tuvāk un raugās uz melnbalto nedēļas izdevumu.

Izklaides industrijas ra�o�anas izdevums, Skarpeta saka. Dīvaini. Iepriek�ējā gada novembris, viņa izlasa datumu uz tā. Bet joprojām ļoti savādi. Interesanti, vai Taulai ir saistība ar kinoindustriju?

Varbūt viņa ir tikai ķerta uz kinozvaigznēm tāpat kā pārējā puspasaule. Marīno nav pārāk ieinteresēts.

Pārējā puspasaule lasa Entertainment Weekly un tamlīdzīgus izdevumus. Nevis Variety. �is paredzēts rūdītiem eksemplāriem, viņa saka, paceldama vēl vairākus �urnālus. Hollywood Reporter, Variety, Variety,

Hollywood Reporter , pāris gadu veci izdevumi. Pēdējo se�u mēne�u �eit nav. Varbūt abonē�ana beidzās. Norādīta Edītes Arnetas adrese �ī adrese. Vai viņas vārds tev kaut ko izsaka?

Ne-e.

Vai nekustamā īpa�uma aģents teica, kas �eit kādreiz dzīvoja? Vai tā bija Taula?

Viņ� neteica. Man radās iespaids, ka tā bija Taula.

Varbūt mums nevajadzētu paļauties uz iespaidiem. Varbūt jāpiezvana viņam. Viņa attaisa melnās somas rāvējslēdzēju un izvelk smagu plastmasas atkritumu maisu, skaļi izpurina un iemet tajā Variety un The Hollywood Reporter eksemplārus.

Tu tos ņem? Marīno stāv durvīs ar muguru pret viņu. Kāpēc?

Nekaitēs pārbaudīt pirkstu nospiedumus uz tiem.

Zādzība, viņ� saka, at�ķirdams avīzi un izlasīdams numuru uz tā. Ieie�ana sve�ā īpa�umā, durvju uzlau�ana un ieie�ana mājā. Tikpat labi varam ari zagt, viņa saka.

J a izrādīsies, ka tas kaut kas ir, mums nebūs ordera. Viņ� nedaudz ķircina viņu.

Gribi, lai es tos nolieku atpakaļ? viņa jautā.

Marīno stāv durvīs un rausta plecus. Mēs kaut ko izgudrosim, es zinu, kur ir atslēga. Ielavī�os un nolik�u tos atpakaļ, un pēc tam dabūsim orderi. Esmu tā darījis.

Es par to publiski nerunātu, viņa izsaka savas domas, atstādama maisu ar �urnāliem uz putekļainās cietkoksnes grīdas un pavirzīdamās pie mazā galdiņa pa kreisi no dīvāna un vēlreiz iedomādamās, ka sao� cigārus.

Publiski es par daudzām lietām nerunāju, viņ� atteic, ievadīdams numuru savā mobilajā telefonā.

Turklāt �ī nav tava jurisdikcija. Tu nevari dabūt orderi.

Neuztraucies. Esmu draugos ar Brauningu. Gaidīdams, kad pacels klausuli, Marīno novēr�as, un pēc viņa toņa Skarpeta var pateikt, ka viņ� ir sazvanījis balss pastu, sakot: Sveiks, D�im, te Marīno. Gribēju zināt, kas beidzamais dzīvojis �ajā mājā. Varbūt Edīte Arneta?

Lūdzu, piezvani man, cik ātri vien iespējams. Viņ� nosauc savu telefona numuru. Hm, viņ� saka Skarpetai. Vecajam D�imbo nav nekāda nodoma satikt mūs �eit. Vai tu viņam vari to pārmest? Kas par zaņķi!

Nudien zaņķis, Skarpeta saka, attaisīdama atvilktni mazajā galdiņā dīvānam kreisajā pusē. Tā ir pilna ar monētām. Bet es neesmu pārliecināta, kāpēc viņ� neatbrauca. Tātad tu esi draugos ar detektīvu Brauningu. Citudien tu baidījies, ka viņ� tevi varētu arestēt.

Tas bija citudien. Marīno iesoļo tum�ajā gaitenī. Viņ� ir normāls vecis. Neuztraucies. Ja man vajadzēs orderi, es to dabū�u. Izbaudi lasī�anu par Holivudu. Kur, ellē, te ir gaisma?

Kādi piecdesmit dolāri divdesmit piecu centu monētās. Monētas viegli klik�ķ, kad Skarpeta iegremdē pirkstus atvilktnē. Tikai divdesmit piecu centu monētas. Ne centu, ne piecu centu, ne desmit centu monētas. Par ko �eit var maksāt ar divdesmit pieciniekiem? Par avīzēm?

Piecdesmit centus par Miskastziņotāju, viņ� paironizē par vietējo avīzi Times-Dispatch. Vēl vakar tādu nopirku automātā pie viesnīcas, un tā man izmaksāja divus divdesmitpieciniekus. Divreiz vairāk par The Washington Post.

Tas ir neparasti, ka nauda atstāta vietā, kur neviens nedzīvo, Skarpeta saka, aiztaisīdama atvilktni.

Gaiteņa gaisma ir izslēgta, bet viņa seko Marīno uz virtuvi. Viņai uzreiz dīvaini liekas tas, ka izlietne ir pilna ar netīriem traukiem; atdzisu�ie tauki un pelējums izraisa riebumu. Viņa attaisa ledusskapi un arvien vairāk ir pārliecināta, ka mājā ne pārāk sen kāds ir uzturējies.

Plauktos stāv apelsīnu sulas un sojas piena pakas, kam derīguma termiņ� beidzas �ī mēne�a beigās, un datumi uz gaļas saldētavā liecina, ka tā nopirkta pirms kādām trim nedēļām. Jo vairāk pārtikas viņa atrod plauktos un pieliekamajā, jo vairāk viņa uztraucas, intuīcijai reaģējot ātrāk par saprātu. Aizgājusi uz gaiteņa galu, viņa sāk izlūkot guļamistabu mājas galā un sao� cigārus. Viņa ir par to pārliecināta, un viņas adrenalīns joņo.

Divguļamā gulta ir apsegta ar lētu, tum�i zilu pārklāju, un, kad viņa pavelk to nost, tad redz, ka gultas veļa zem tā ir sakrunkota, notraipīta un nokaisīta ar īsiem matiem. Da�i mati ir sarkani, iespējams, tie ir galvas mati, un citi ir tum�āki un cirtaināki, un dro�i vien tas ir kaunuma apmatojums. Viņa ierauga sakaltu�us traipus, un viņai ir aizdomas, ka zina, kas �ie ir par traipiem. Gulta atrodas pretī logam, un no tās var redzēt pāri koka sētai. Viņa redz Polsonu māju, viņa var redzēt tum�o logu, kas bija D�ilijas istabas logs. Uz galda pie gultas stāv visnotaļ tīrs, melni dzeltens keramikas Kohiba pelnutrauks. Uz mēbelēm ir vairāk putekļu nekā pelnutraukā.

Skarpeta dara to, kas jādara, un, pārmeklējot skapi un ikvienu kumodes atvilktni istabā, nemana, kā paiet laiks un mainās ēnas, un lietus sitas pa jumtu, un atrod nokaltu�u, sarkanu rozi celofāna iesaiņojumā; no modes izgāju�as, nota�ķītas un aizpogātas un uz stieples pakaramajiem akurāti sakārtotas vīrie�u �aketes, jakas un uzvalkus; grēdās rūpīgi salocītas vīrie�u bikses un kreklus tum�ās krāsās; vīrie�u apak�veļu un zeķes vecas un lētas; un neskaitāmus apdilu�us, baltus kabatlakatus salocītus nevainojamos taisnstūros.

Pēc tam viņa sē� uz grīdas, vilkdama no gultas apak�as kartona kastes, atvērdama tās un pārskatīdama kaudzes vecu publikāciju par apbedī�anas prasmi un lērumu ikmēne�a �urnālu apbedī�anas iestā�u direktoriem ar zārku un apbedī�anas apģērbu, un kremē�anas urnu, un iebalzamē�anas piederumu fotogrāfijām. �urnāli ir vismaz astoņus gadus veci. Līdz �im viņa ir aplūkojusi katru no tiem. Adre�u uzlīmes bija noplēstas, un �ur un tur pāri bija paliku�i tikai da�i burti un daļa no indeksa, bet vairāk nekā. Ar to nepietika, lai noskaidrotu to, ko viņa grib uzzināt. Viņa pārskata vienu kasti pēc otras, aplūkodama katru �urnālu, cerot uz neskartu adreses uzlīmi, un beidzot da�as uziet tikai da�as pa�ā kastes dibenā. Viņa izlasa uzlīmi un sē� uz grīdas, urbdamās tajā un prātodama, vai ir apjukusi vai varbūt tur ir loģisks izskaidrojums, un visu laiku viņa sauc Marīno. Piecēlusies kājās, Skarpeta sauc viņa vārdu un lūkojas uz �urnālu ar sacīk�u ma�īnas formas zārku uz vāka.

Marīno! Kur tu esi? Viņa iziet gaitenī skatīdamās un klausīdamās. Sasodīts, viņa murmina, a�i iedama pa gaiteni. Kur, ellē, tu aizgāji? Marīno?

Viņ� ir uz lieveņa un runā pa mobilo telefonu, un, kad viņa acis sastopas ar viņas skatienu, viņ� arī kaut zina, un viņa paceļ �urnālu, turēdama tuvu pie viņa sejas. Jā-a. Mēs te būsim, viņ� saka telefonā. Man ir sajūta, ka mēs te būsim visu nakti.

Viņ� beidz sarunu, un viņa acīs ir tas pats nomāktais skatiens, ko Skarpeta jau agrāk ir redzējusi, kad viņ� sao� medījumu un tas viņam jāatrod. Vienalga kas, bet tas viņam jāatrod. Viņ� paņem �urnālu un klusībā to izpēta. Braunings ir ceļā, pēc tam viņ� saka Skarpetai.

�obrīd viņ� ir pie tiesne�a, saņem orderi. Viņ� apgrie� �urnālu otrādi

un paskatās uz adreses uzlīmi uz tā aizmugurējā vāka. Velns, viņ� saka. Jēziņ, viņ� saka. Tavs vecais birojs. Jēziņ.

Es nezinu, ko tas nozīmē, viņa atteic, klusam un aukstam lietum pak�ķinot pa veco zilganpelēko jumtu. Ja vien tas nav mans kādreizējais darbinieks.

Vai ari kāds, kur� pazīst kādu tavu kādreizējo darbinieku. Tā ir GMEB. Viņ� vēlreiz pārbauda. Jā-a, ir. Nevis laboratorijas. 1996. gada jūnijs. Pavisam noteikti, kad tu tur biji, nudien. Tātad birojs abonēja �o. Viņ� iziet no viesistabas, pieiedams cie�i klāt lampai uz galda, un iz�ķirsta �urnālu. Tad tev jāzina, kas to saņēma.

Es nekad neesmu apstiprinājusi �ī vai tamlīdzīga �urnāla abonē�anu, viņa atteic. Ne jau apbedī�anas biroju �urnālu. Nekad. Kādam vai nu nebija manas atļaujas, vai ari viņ� abonēja sev.

Ir kāda ideja, kur� tas varēja būt? Marīno noliek �urnālu zem lampas uz putekļainā galda.

Viņa iedomājas jauno, kluso vīrieti, kur� strādāja Anatomijas nodaļā, kautrīgu, jaunu vīrieti ar sarkaniem matiem, kur� aizgāja darba nespējas dēļ. Kop� viņa aizie�anas Skarpeta nekad nebija domājusi par viņu, iespējams, ne reizes. Nebija iemesla domāt par viņu.

Man ir ideja, viņa nelaimīgi atbild. Viņa vārds ir Edgars Alans Pougs.

La�krāsas savrupnamā neviena nav, un viņ� aptver vil�anās pilno patiesību, ka viņa plāni ir sabojāti. Tie dro�i vien ir sabojāti, citādi viņ� pamanītu kaut kādu aktivitāti ap savrupnamu vai pierādījumu par iepriek�ēju aktivitāti, tādu kā nozieguma vietas lenti, vai viņ� par to būtu dzirdējis ziņās, bet, braucot lēnām garām Lielās Zivs mājai, pastkastīte izskatās nevainojami. Mazais metāla karodziņ� ir nolaists, un nav nekādu pazīmju, ka kāds būtu mājās.

Viņ� izbrauc cauri kvartālam atpakaļ uz A1A autostrādi un nespēj atturēties vēlreiz apmest vienu apli, domājot par pastkastītes karodziņu.

Kad viņ� ielika Lielo Apelsīnu pastkastītē, karodziņ� bija pacelts, viņ� ir visnotaļ pārliecināts par to. Ta�u viņa trauksmainajā prātā ienāk doma, ka hlora bumba joprojām varētu atrasties pastkastītē, uzpūtusies no gāzēm un gatava eksplodēt. Kas ir, ja tā? Viņam tas jāzina. Viņ� neēdīs un negulēs, kamēr neuzzinās, un dziļi iek�ienē lokās niknums un �is niknums ir tik pazīstams un klāteso�s kā viņa īsā elpa. Tie�i blakus A1A lielceļam uz Beidraivas atrodas baltu, vienstāvīgu dzīvokļu māju rinda, un viņ� iebrauc stāvvietā un izkāpj no savas baltās ma�īnas. Pougs sāk soļot, un melnās parūkas sapinkoju�ās, garās cirtas noslīd uz acīm, viņ� tās atbīda atpakaļ un dodas lejup pretī rieto�ajai saulei.

Da�brīd viņ� sao� parūkas smar�u. Parasti tas notiek tad, kad viņ� ir aizņemts vai domā par kaut ko, tad smaka ielien degunā, un to ir grūti raksturot. Vienīgais, kas nāk prātā, ir plastmasas smaka, un viņ� ir neizpratnē par to, jo parūka ir izgatavota no cilvēka matiem, nevis sintētiska, un tai nevajadzētu smar�ot pēc plastmasas jaunas plastmasas, ja vien tas, ko viņ� patiesībā sao�, nav kaut kādas ķimikālijas, ar ko parūku apstrādāja, to izgatavojot. Palmu zari plandās pret krēslainajām debesīm, un, saulei rietot, mākoņu gaisto�o strēļu malas kvēlo blāvi oran�as. Viņ� iet pa ietvi, ievērodams plaisas un zāli dīgstam starp tām. Viņ� uzmanās neskatīties uz lieliskajiem namiem, kam paiet garām, jo cilvēki tādā apkaimē pārlieku baidās no noziedzības un vērīgi uzmana sve�iniekus.

Tie�i pirms la�krāsas savrupnama viņ� paiet garām lielai, baltai mājai, kas �etrstūra formā izceļas uz saulrieta, un viņ� prāto par dāmu tajā. Viņ� to ir redzējis trīs reizes, un viņa ir pelnījusi, lai tiktu iznīcināta. Reiz vēlu vakarā, atrodoties uz dambja aiz la�krāsas savrupnama, Pougs redzēja viņu tre�ā stāva guļamistabas logā. �alūzijas bija paceltas, un viņ� varēja saskatīt gultu un citas mēbeles, un milzīgu plakanā ekrāna televizoru, kas bija ieslēgts, un skrejo�u cilvēku attēlus, un tad ekrānā ātri pazibēja pakaļdzī�anās ar motociklu. Viņa kaila stāvēja, piespiedusies pie loga, krūtis groteski pieplacinājusi stiklam, aizskāra stiklu ar mēli un kustējās pretīgi vaļīgi. Sākumā Pougs satraucās, ka dāma varbūt viņu redz uz dambja, ta�u, rādot savu priek�nesumu naksnīgajiem laiviniekiem un Krasta apsardzei līcī�a otrā pusē, viņa izskatījās pa pusei aizmigusi. Pougs gribētu uzzināt viņas vārdu.

Viņ� prāto, vai dāma atstāj savas sētas durvis neaizslēgtas un signalizāciju neieslēgtu, izejot ārā pie baseina, vai aizmirst, ieejot atpakaļ mājā. Viņ� nekad viņu nav redzējis ārpus mājas, nekad nav redzējis viņu ārā uz terases vai pie laivas. Ne reizi. Ja viņa nekad neiziet no mājas, tad tas sagādātu viņam grūtības. Pougs satausta kabatā balto kabatlakatu un, pieiedams pie pastkastītes uz kaimiņu piebraucamā ceļa, pamet skatienu apkārt. Viņ� uzvedas mierīgi, tā, it kā būtu piederīgs �ai vietai, ta�u zina, ka viņa garās, tum�ās, sapinkoju�ās cirtas �eit neiederas. �ajā smalkmaizī�u apkaimē neiederas mati, kas nāku�i no melnādainā vai jamaikie�a.

Viņ� jau agrāk ir bijis �ajā ielā. Arī toreiz viņam bija galvā parūka, un viņ� vienmēr ir raizējies, ka tā varētu pievērst uzmanību, bet labāk ir būt ar parūku galvā nekā izskatīties pa�am pēc sevis. Atverot Lielās Zivs pastkastīti, viņ� nav ne vīlies, ne ari atvieglots, ka tā ir tuk�a.

Viņ� nesao� ne ķimikālijas, ne redz kādus bojājumus, pat ne nopluku�u melno krāsu pastkastītes iek�pusē, un viņam jāpieņem fakts, ka, visticamāk, spridzeklis bija neizdevies, pavisam neizdevies. Viņu nedaudz iepriecina, ka bumba ir aizvākta, ka to kāds ir atradis. Tātad viņa vismaz zina par spridzekli, un tas ir labāk nekā nekas, viņ� nodomā. Ir se�i vakarā, plikās dāmas māja iekvēlojas tuvojo�ās tumsas fonā, un Pougs zag�us uzmet skatienu sārtajam betona celiņam, kas pāri pagalmam sniedzas no kaltās dzelzs sieta līdz masīvajām stikla ārdurvīm. Pougs mierīgā gaitā virzās uz priek�u, domā par sievieti logā un neieredz viņu par piespie�anos tam milzīgajam logam, neieredz viņu par neglītumu un pretīgumu, un plātī�anos ar savu neglīto, pretīgo ķermeni. Tādi cilvēki kā viņa domā, ka valda pār pasauli un tādiem cilvēkiem kā viņ� izdara pakalpojumu, skopi daloties ar savu miesu vai labvēlību, un kailā dāma ir skopa. Viņa tikai demonstrē, un tas ari viss. Ķircinātāja, tā Pouga māte mēdza saukt sievietes, tādas kā kailā dāma. Viņa māte bija ķircinātāja, �ausmīga ķircinātāja, tādēļ viņa tēvs beigu beigās nodzērās līdz pārliecībai, ka pakārties garā�ā uz spāres ir lieliska doma. Pougs visu zina par ķircinātājām, un atliktu tikai vīram ar instrumentu siksnu un darba zābakos pieklauvēt pie plikās dāmas durvīm un palūgt pabeigt to, ko sākusi, kā viņa neganti un briesmīgi piedauzīgi brēktu un sauktu policiju. Tā rīkojas tādi cilvēki kā plikā dāma. Viņi to dara ik dienas un domā, ka tas ir nieks.

Viņ� ir prom jau daudzas dienas un nav pabeidzis to, ko iesāka. Tas ir pārāk ilgi. Pirms �īm daudzajām dienām pagāja nedēļas un tad trīs mēne�i, ja pieņemam, ka viņ� pieskaita beigto savāk�anu. Ja vien viņ� ari skaita visu to beigto cilvēku izne�anu caurajās, putekļainajās kastēs no pazemes Anatomijas nodaļā no savas slepenās telpas, kad cīnījās ar kastu daudzumu, nesot aug�ā pa kāpnēm divus vai trīs nelaiķus vienlaikus. Viņa stīvās plau�as dega un tik tikko spēja paelpot. Viņ� nogādāja kastes stāvvietā un nolika tās zemē, tad gāja pakaļ citām kastēm, pēc tam salika tās visas savā ma�īnā un, visbeidzot, sakrāva lielos atkritumu maisos. Tas bija septembrī, kad viņ� uzzināja jaunumus �ausmīgus, briesmīgus jaunumus, ka viņa vecā ēka tiks nojaukta.

Bet savāktie kauli un putekļainās kastes nav tas pats, tie vienkār�i nav. Visi �ie cilvēki jau ir beigti, un tas pavisam noteikti nav tas pats, kā pa�am nobeigt cilvēku. Pougs ir izjutis varu un triumfu un bijis reabilitēts īsu laiku, kad izjuta to, un, ieslēgdamies savā ma�īnā, viņ� nomet nedaudz pēc plastmasas smar�ojo�o parūku no savas sarkanās galvas.

Viņ� izbrauc no baltās dzīvokļu mājas stāvvietas, atgriezdamies Dienvidfloridas tum�ās pievakares ielās, un viņa domas nes viņu "Cita ceļa" bāra virzienā.

Gaismas no kabatas baterijām melnajā iek�pagalmā biksta kā gari, dzelteni zīmuļi. Skarpeta stāv pie loga, raudzīdamās ārā un cerēdama, ka policijai veiksies �ajā stundā, bet viņu dursta �aubas. Tas, ko viņa ierosināja, liekas maznozīmīgs, ja ne paranoisks, iespējams, tādēļ, ka viņa ir ļoti nogurusi.

Tātad jūs neatceraties viņu dzīvojam ar Arnetas kundzi? detektīvs Braunings jautā, klaudzinādams ar zīmuli pa bloknotu un gremodams ko�ļājamo gumiju, sē�ot guļamistabā uz vienkār�a koka krēsla.

Es viņu nepazinu, viņa atbild, vērodama, kā kabatas lukturu gaismas kustas tumsā, un sajuzdama aukstu gaisu sūcamies iek�ā pa logu. Pastāv iespēja, ka viņi neko neatradīs, bet Skarpetu uztrauc, ka viņi atradīs. Viņa domā par kaulu putekļiem D�ilijas mutē un uz traktorista un raizējas, ka policija kaut ko atradīs. Es nekādi nevarēju zināt, ar ko viņ� dzīvoja, pieņemot, ka viņ� dzīvoja kopā ar kādu. Nevaru atcerēties, ka mums vispār kādreiz būtu bijusi normāla saruna.

Neesmu dro�s, par ko jūs būtu varējusi rimāt ar tādu �urku.

Diem�ēl visi pārējie tos, kuri strādāja Anatomijas nodaļā, uzskatīja par visai dīvainiem. Viņi tikai atbaidīja manus pārējos darbiniekus.

Viņi parasti tika aicināti uz viesībām, piknikiem, 4. jūlija maltīti, ko es vienmēr rīkoju savās mājās. Bet nekad nevarēja zināt, vai viņi atnāks vai ne, viņa saka.

Viņ� kādreiz atnāca? Braunings ko�ļā ko�ļeni. Skarpeta varēja

dzirdēt, kā viņ� enerģiski darbina ko�ļeni starp zobiem, kamēr viņa stāv, raudzīdamās ārā pa logu.

Godīgi sakot, es neatceros. Edgars Alans varēja atnākt un aiziet, neviena neievērots. Tas varbūt izklausās nelaipni, bet viņ� bija visnepamanāmākais cilvēks, kāds pie manis strādājis. Es tikpat kā neatceros, kāds viņ� izskatījās.

"Izskatījās" ir vissvarīgākais vārds. Mums nav ne jausmas, kā viņ� tagad izskatās, Braunings nodomā, pār�ķirdams lapu savā bloknotā. J ū s teicāt, ka tolaik viņ� bija neliela auguma puisis ar sarkaniem matiem. Cik liels? Metru un septiņdesmit �etrus, septiņdesmit septiņus centimetrus gar�? Se�desmit piecus kilogramus smags?

Drīzāk metrs se�desmit astoņi gar�, varbūt piecdesmit kilo svarā, viņa atsauc atmiņā. Nevaru atcerēties viņa acu krāsu.

Saskaņā ar DMV brūna. Bet varbūt ari ne, jo �is meloja par savu garumu un svaru. Uz apliecības viņam ir rakstīts metrs astoņdesmit pieci un astoņdesmit kilogrami.

T a d kādēļ jūs man jautājāt? Viņa pagrie�as un paskatās uz vinu.

Lai dotu jums iespēju atcerēties, pirms es jums nesu nelaimi ar to, kas, iespējams, ir nepatiesa informācija. Viņ� piemiedz ar aci, ko�ļādams ko�ļeni. Viņ� ir arī norādījis, ka viņam ir brūni mati. Viņ� paklaudzina pa bloknotu ar zīmuli. Tātad kāds tolaik bija tas puisis Anatomijas nodaļā, kur� iebalzamēja līķus un darīja visu pārējo?

Pirms astoņiem, desmit gadiem? Skarpeta atkal skatās laukā pa logu naktī uz gaismām, kas deg D�ilijas Polsones mājā otrpus �ogam.

Policija ir ari pagalmā. Viņi ir meitenes guļamistabā. Skarpeta redz ēnas kustamies D�ilijas Polsones guļamistabā aiz aizkariem aizsegtā loga, tajā pa�ā logā, kur Edgars Alans Pougs lūrēja, kad vien varēja, fantazēdams un varbūt vērodams rotaļas, kas notika tajā mājā, pats tikmēr atstādams traipus uz saviem palagiem. Es teiktu, ka tolaik viņ� nepelnīja vairāk par divdesmit diviem tūksto�iem gadā.

Un tad pēk�ņi viņ� aizgāja no darba. Sakot, ka viena vai cita iemesla dēļ viņam ir darba nespēja. Vai tad tas nav parastais stāsts?

Reakcija uz formaldehīdu. Viņ� nekrāpās. Man bija jāpārskata viņa medicīnas atskaites, un dro�i vien tad es arī runāju ar viņu. Man tas bija jādara. Viņam bija elpo�anas ceļu saslim�ana formaldehīda ietekmē, fibroze plau�ās, kas parādījās rentgenā un biopsijā. Cik es atceros, analīzes uzrādīja mazu skābekļa koncentrāciju asinīs, būtiski mazu, un spirometrija skaidri demonstrēja pazeminātas elpo�anas funkcijas.

Spir� kas?

Aparāts, ierīce. Tu ieelpo un izelpo, un tas mēra elpo�anas funkcijas.

Skaidrs. Kad es smēķēju, tad dro�i vien būtu izgāzies uz tā.

J a jūs turpinātu smēķēt, tad galu galā izgāztos.

Labi. Tātad Edgaram Alanam patie�ām bija problēma. Vai man jādomā, ka viņam aizvien tā ir?

Tiklīdz viņ� vairs nav pakļauts formaldehīdam vai jebkuram citam kairinājumam, tad viņa slimībai nevajadzētu progresēt. Bet tas nenozīmē, ka tā pati izbeidzās, jo ir palicis rētojums. Rētojums ir neatgriezenisks. Tātad, jā, viņam aizvien ir problēma. Cik nopietna problēma, es nezinu.

Viņam dro�i vien ir ārsts. Jūs domājat, no vecajām personiskajām lietām mēs varētu noskaidrot viņa ārsta vārdu?

T ā s varētu būt valsts arhīvā, pieņemot, ka tās joprojām eksistē.

Patiesībā doktors Markuss ir tas, kam jājautā. Man nav pilnvaras.

U-hu. Pēc jūsu medicīniskā viedokļa, doktore Skarpeta, tas, ko es patie�ām gribu uzzināt, ir, cik slims ir �is puisis. Vai viņ� ir tik slims, ka varētu joprojām apmeklēt ārstu vai klīniku vai lietot recep�u medikamentus?

Viņ�, zināms, varētu lietot recep�u zāles. Bet varbūt ari ne. Kamēr viņ� pienācīgi rūpējas par savu veselību, lielākās ba�as dro�i vien ir izvairīties no slimiem cilvēkiem, turoties pa gabalu no tiem, kuriem ir saaukstē�anās vai gripa un kuri ir infekciozi. Viņ� negrib saķert aug�ējo elpo�anas ceļu infekciju, jo viņam rezervē nav veselu plau�u, ne tā kā jums vai man. Tādēļ viņ� var nopietni saslimt. Viņ� var dabūt plau�u karsoni. Ja viņ� ir uzņēmīgs pret astmu, tad viņam būtu jāizvairās no visa, kas to izraisa. Viņ� varētu lietot recep�u medikamentus, piemēram, steroīdus. Viņ� varētu saņemt alerģiju potes. Viņ� varētu lietot bezrecep�u zāles. Viņ� varētu viskautko darīt, visādas lietas. Viņ� varētu nedarīt neko.

Tiesa, tiesa, tiesa, Braunings saka, klaudzinādams ar pildspalvu un spēcīgi ko�ļādams. Tad jau viņ� dro�i vien bija pavisam bez elpas, ja cīnījās ar kādu.

Dro�i vien. Tas velkas ilgāk par stundu, un Skarpeta ir ļoti nogurusi. Visu dienu viņa maz bija ēdusi, un viņas enerģija ir galā. Es gribēju teikt, ka viņ� var būt spēcīgs, bet viņa fiziskā aktivitāte būs ierobe�ota. Viņ� neskrien īsās distances un nespēlē tenisu. Ja viņ� ir lietojis steroīdus, tad varētu būt resns. Viņa izturība nav liela. Tālās, spo�ās kabatas lukturu uguņu zondes izlīst pāri koka �ķūnim aiz mājas, un gaismas fokusējas uz durvīm, un tiek apgaismots policists formas tērpā, kur� pie durvju slēdzenes paceļ aizbīdņa grie�ņi.

Vai jums neliekas dīvaini, ka viņ� varētu būt kaut ko nodarījis D�ilijai Polsonei, kurai bija gripa? Vai tad viņ� nebaidītos kaut ko noķert?

Braunings jautā.

Nē, viņa saka, skatīdamās ārā uz policistu ar aizbīdņu grie�ņi un redzēdama, kā durvis pēk�ņi pla�i atveras un gaismas stars iedur �ķūnī�a tumsā.

Kāpēc? Braunings jautā, viņas mobilajam telefonam vibrējot.

Narkomāni nedomā par hepatītu un AIDS, kad cie� no devas trūkuma. Sērijveida izvarotāji un slepkavas nedomā par seksuāli transmisīvām slimībām, kad viņiem ir noskaņojums uz izvaro�anu vai slepkavo�anu, viņa saka, izslidinādama no kabatas telefonu. Nē, es neuzskatu, ka Edgars Alans domātu par gripu, ja viņu būtu sagrābusi vēlē�anās nogalināt meiteni. Atvainojiet. Viņa atbild uz zvanu.

Tas esmu es, Rūdijs saka. Kaut kas ir nācis klāt, kaut kas, par ko tev būtu jāzina. Lieta, pie kuras tu strādā Ri�mondā, nu, pirkstu nospiedumi tajā saskan ar pirkstu nospiedumiem lietā, pie kuras mēs strādājam Floridā. IAPNIS salīdzināja nospiedumus. Nezināmi nospiedumi.

Kas ir mēs?

Viena no mūsu lietām. Lieta, pie kuras mēs ar Lūsiju strādājam. Tu par to nezini. Pārāk gari jāstāsta. Lūsija negribēja, lai tu par to zinātu.

Skarpeta klausās, un neticība atkausē viņas sastingumu, un caur logu viņa vēro lielo figūru tum�ā apģērbā izejam no malkas �ķūņa aiz mājas. Viņam kustoties, kustas ari viņa kabatas lukturis. Marīno dodas mājas virzienā. Kāda veida lieta? viņa jautā Rūdijam.

Man nevajadzētu par to runāt. Viņ� apklust un ievelk elpu. Bet es nevaru sadabūt Lūsiju. Viņas nolādētais telefons, es nezinu, ko viņa dara, bet viņa atkal neatbild, nav atbildējusi beidzamās divas stundas, nolāpīts. Vienas no mūsu jauniņajām sievietes slepkavības mēģinājums. Viņa bija Lūsijas mājā, kad tas notika.

Ak Dievs! Skarpeta uz īsu mirkli aizver acis.

Sasodīti dīvaini. Sākumā es domāju, ka viņa blēdās uzmanības vai kā tamlīdzīga dēļ. Bet nospiedumi uz pudeļbumbas ir tādi pa�i kā tie, ko mēs paņēmām guļamistabā. Tādi pa�i nospiedumi, kas tavā lietā Ri�mondā, meitenes lietā, uz kuru tevi izsauca strādāt.

Jūsu gadījumā tā ir sieviete. Kas tie�i notika ar viņu? Skarpeta jautā. Tikmēr priek�namā atskan Marīno smagie soļi, un Braunings pieceļas un iet uz durvīm.

Bija gultā, slima ar gripu. Mēs neesam pārliecināti par to, kas notika pēc tam, izņemot to, ka viņ� ienāca pa neaizslēgtām durvīm un dro�i vien tika izbiedēts, kad Lūsija pārnāca mājās. Upuris bija bezsamaņā, �okā, viņu turēja, velns, ja es zinātu. Viņa neatceras, kas notika, bet bija kaila, ar seju uz leju pret gultu, segas nosviestas no gultas.

Ievainojumi? Viņa dzird, kā Marīno un Braunings sarunājas tie�i ārpus guļamistabas. Viņa sadzird vārdu "kauli".

Nekā, izņemot zilumus. Bentons saka, zilumi uz rokām, krūtīm, muguras.

Tātad Bentons zina par to. Visi, izņemot mani, viņa saka saninodamās. Lūsija slēpa to no manis. Kāpēc viņa man nepateica?

Rūdijs vilcinās, un liekas, ka viņam ir grūti atzīties: Personisku iemeslu dēļ, domāju.

Skaidrs.

Man �ēl. Nesāk�u klāstīt. Bet man patie�ām �ēl. Man nevajadzēja pat tev stāstīt, bet tev jāzina, ja jau izskatās, ka tava lieta ir saistīta. Nejautā man, kā, Jēzus, es nekad neko tik �au�alīgi dīvainu neesmu redzējis. Ar ko, ellē, mums ir darī�ana? Kaut kāds maniaks?

Marīno ieiet guļamistabā, viņa acis saspringti vēro Skarpetu.

Maniaks, jā, viņa saka Rūdijam un paskatās uz Marīno. Ļoti iespējams, baltais vīrietis, vārdā Edgars Alans Pougs, aptuveni trīsdesmit gadus vecs. Ir aptieku datu bāzes, viņa saka. Viņ� varētu būt farmaceitu datu bāzē, varbūt at�ķirīgās, varbūt pie steroīdām elpo�anas ceļu slimībām. Tas ir viss, ko teik�u.

Tas ir viss, kas tev jāsaka, viņ� atteic, izklausīdamies uzmundrināts.

Skarpeta beidz sarunu un turpina skatīties uz Marīno, tikmēr iedomājoties, pavisam īslaicīgi, kā līdzīgi laika apstākļiem un gadalaikiem mainās arī viņas viedoklis par likumiem, un tas, kas agrāk �ķita vienāds, tagad izskatās citādi, un pēc kāda laika tas izskatīsies vēl citādāk.

Pasaulē ir tikai da�as datu bāzes, kurās "Pēdējais iecirknis" nevar iecirsties. �ajā brīdī galvenais ir sadzīt monstriem pēdas. Pie velna ar likumiem. Pie velna ar �aubām un vainu, ko viņa izjūt, stāvēdama guļamistabā un iebāzdama telefonu atpakaļ kabatā.

No savas guļamistabas viņ� varēja ieskatīties D�ilijas istabā,

Skarpeta saka Marīno un Brauningam. Ja tajā mājā notika Polsones spēlītes, tā saucamās spēlītes, tad viņ� varēja tās pa logu redzēt. Un, Dievs pasargja kaut kas notika D�ilijas istabā, tad ari to viņ� varēja redzēt.

Dok? Marīno ierunājas, un viņa skatiens ir kvēls un nikns.

Lieta tāda, cilvēka daba, traumēta cilvēka daba, ir savāda lieta, viņa piebilst. Redzot, ka kāds tiek mocīts, tas var izraisīt vēlmi mocīt �o personu vēlreiz. Seksuālas vardarbības vēro�ana pa logu marginālam cilvēkam varētu būt uzbudino�a�

Kādas spēlītes? Braunings viņu pārtrauc.

Dok? Marīno saka, un viņa acis kvēlo aiz niknuma, kāds parādās medībās. Izskatās, ka ārā �ķūnī ir vesels pūlis, daudz miru�u cilvēku.

Domāju, tu varētu gribēt uzmest acis.

J ū s kaut ko sakāt par vēl vienu lietu? bilst Braunings, viņiem ejot pa �auru, tum�u, aukstu gaiteni. Putekļu un pelējuma smaka Skarpetai pēk�ņi liekas smacējo�a, un viņa cen�as nedomāt par Lūsiju, par to, ko viņa uzskata par privātu un ārpus robe�ām. Skarpeta izstāsta Brauningam un Marīno, ko tikko viņai pavēstīja Rūdijs. Braunings ir sajūsmā. Marīno paliek kluss.

Tad Pougs dro�i vien ir Floridā, Braunings saka. Es pie tā turos kā blusa pie suņa. Viņ� izskatās apjucis pēc daudzām un da�ādām domām, kas pazib viņa acīs, tad virtuvē apstājas un piebilst: Tūlīt eju prom, un viņ� atsprādzē telefonu no siksnas.

Nozieguma vietas tehniķis tum�zilā kombinezonā un beisbola cepurē apkaisa plāksnīti ap gaismas slēdzi virtuvē, un Skarpeta dzird citus policistus mazās, nomāco�ās mājiņas otrā pusē, viesistabā. Pie sētas durvīm stāv lieli atkritumu maisi, sasieti un marķēti kā pierādījumi, un viņai prātā ienāk D�uniuss Eiss. Viņ� būs nodarbināts, �ķirojot Edgara Alana Pouga plānprātīgās dzīves plānprātīgās graba�as.

�is puisis kādreiz ir strādājis apbedī�anas birojā? Marīno jautā Skarpetai, un aiz sētas durvīm pagalms ir aizaudzis, izmiris un biezi noklāts ar slapjām lapām. �ķūnis bija piekrauts, burtiski piekrauts ar kastēm, ar to, kas izskatās pēc cilvēku pelniem. Tās te kādu laiku ir jau biju�as, bet es nedomāju, ka ilgi. It kā varbūt viņ� tikai nupat tās ir pārcēlis uz �ķūni.

Līdz �ķūnim viņa neko nerunā. Tad viņa no viena policista aizņemas kabatas lukturi un raida spēcīgu staru iek�ā �ķūnī. Gaisma izceļ lielus plastmasas atkritumu maisus, ko policisti ir atvēru�i. No tiem ir izbiru�i balti putekļi, kaļķainu kaulu drupa�as, lētas metāla kastes un cigāru kārbas, kas ir noklātas ar baltiem putekļiem. Da�as no tām ir ar iespiedumiem. Policists stāv vienā atvērto durvju pusē un iesniedzas tajā ar izvelkamo steku. Viņ� iebiksta attaisītajā pelnu maisā.

J ū s domājat, ka viņ� pats tos cilvēkus sadedzināja? policists jautā Skarpetai. Viņas gaisma virzās cauri �ķūņa tumsai, apstādamās Pie gariem kauliem un galvaskausa veca pergamenta krāsā.

Nē, viņa atteic. Nē, ja vien viņam kaut kur nav pa�am savas krematorijas. �ie ir tipiski kremē�anai. Viņa virza gaismu uz putekļaino, iespiesto kārbu, kas daļēji ir ierakta pelnos atkritumu maisa iek�ienē. Kad cilvēka pelni tiek atdoti piederīgajiem, tie atrodas vienkār�ā, lētā kastē, tādā kā �ī. Gribi ko smalkāku, pērc to. Viņa virza gaismu atpakaļ uz nesadedzinātajiem, garajiem kauliem un galvaskausu, un galvaskauss blen� uz viņiem ar melnām, tuk�ām acīm un grimasi ar retiem zobiem. Lai pārvērstu cilvēka ķermeni par pelniem, ir nepiecie�ama aptuveni tūksto� grādu liela temperatūra.

Kas ir ar kauliem, kas nav sadegu�i? Viņ� norāda ar steku uz garajiem kauliem un galvaskausu, un steks ir stingrs viņa rokā, bet viņa redz, ka policists nervozē.

Es pārbaudītu, vai nesen tuvumā nav biju�as kādas kapu aplaupī�anas, viņa atteic. Man �ie kauli izskatās diezgan veci. Tie noteikti nav svaigi. Un es nejūtu nekādu smaku, mēs gan neko nesajustu, ja līķi būtu �eit satrūdēju�i. Viņa skatās uz galvaskausu, un galvaskauss skatās viņai pretī.

Nekrofilija, Marīno izsaka domas, raidot savu lukturi apkārt pa �ķūņa iek�pusi, uz baltajiem putekļiem, kas reiz bija daudz, daudz cilvēku, kas gadiem un gadiem ilgi biju�i kaut kur uzkrāti un tad nesen izgāzti �ķūnī.

Es nezinu, Skarpeta atteic, izslēgdama savu lukturi un iziedama no �ķūņa ārā. Bet es teiktu, ka tas ir ļoti iespējams, ka viņam bija biznesiņ�. Viņ� varbūt ņēma kremēto cilvēku pelnus par maksu, �ķietami, lai apmierinātu kāda nabadziņa vēlmi, lai viņa pelni tiktu izkaisīti kalnos, jūrā, dārzā, mīļākajā mak�ķerē�anas vietā. Paņem naudu un kaut kur izmet pelnus. Liekas, galu galā tas bija �is �ķūnis. Neviens to nezina. Tas jau agrāk ir noticis. Viņ� varēja sākt to darīt, strādājot pie manis. Es pārbaudītu ari vietējās krematorijas, lai noskaidrotu, vai viņ� nav uzturējies to tuvumā, lūkojot pēc biznesa. Protams, viņi to dro�i vien neatzīs. Viņa aiziet pa slapjajām, kritu�ajām lapām.

Tātad tas viss ir saistīts ar naudu? policists ar steku seko viņai, un viņa balsī skan neticība.

Varbūt viņu tik ļoti piesaistīja nāve, ka viņ� sāka to izraisīt, Skarpeta atteic, soļodama cauri pagalmam. Lietus ir beidzies. Vēj� ir rāms, no mākoņiem ir izlīdis mēness, un tas ir plāns un bāls kā stikla lauska augstu virs mājas ar apsūnoju�u zilpelēku jumtu, kur dzīvoja Edgars Alans Pougs.

Arā miglainajā ielā gaisma no tuvākās laternas sasniedz Skarpetu tik daudz, lai mestu ēnu uz asfalta, kamēr viņa lūkojas otrpus piemirku�ajam, tum�ajam pagalmam uz izgaismotajiem logiem ārdurvju abās pusēs.

Lai kas ari dzīvo �ajā apkaimē vai izbrauc tai cauri, viņ� būtu ievērojis ieslēgtas gaismas un vīrieti ar sarkaniem matiem nākam un ejam.

Varbūt viņam ir ma�īna, bet Braunings tikko viņai teica ja Pougam ir kāds transporta līdzeklis, tad par to nav oficiālu ierakstu. Protams, tas ir savādi. Tas nozīmē, ja viņam ir ma�īna, numura zīmes nav reģistrētas uz viņa vārda. Vai ari ma�īna nav viņa, vai numura zīmes ir nozagtas.

Iespējams, Pougam nav ma�īnas, viņa nodomā.

Skarpetai mobilais telefons liekas neērts un smags, lai gan tas ir mazs un nesver daudz, bet nomāc domas par Lūsiju un tādas kā bailes piezvanīt viņai. Lai kāda būtu Lūsijas privātā dzīve, Skarpeta bīstas uzzināt sīkumus. Lūsijas privātā dzīve ir reti laba, un tā Skarpetas daļa, kam liekas, ka nav nekā labāka darāma par uztrauk�anos un �aubī�anos, tērē ievērojamu daudzumu laika, vainojot sevi par attiecībām ar Lūsiju. Bentons ir Aspenā, un Lūsija to dro�i vien zina. Viņa dro�i vien zina, ka Skarpetas un Bentona attiecības nav ideālas un tādas nav biju�as, kop� abi atkal sagāja kopā.

Skarpeta uzgrie� Lūsijas telefona numuru, kad atveras ārdurvis un Marīno iznāk uz dziļi apēnotās terases. Skarpetai �ķiet dīvaini, redzot viņu iznākam no nozieguma vietas tuk�ām rokām. Kad Marīno bija detektīvs Ri�mondā, viņ� nekad neatstāja nozieguma vietu, nevelkot līdzi tik daudz pierādījumu maisu, cik varēja sabāzt savā bagā�niekā, bet tagad viņ� nenes neko, jo Ri�mondā vairs nav viņa jurisdikcija. Tātad gudrāk ir ļaut policistiem savākt pierādījumus, marķēt tos un nodot laboratorijām. Iespējams, �ie policisti paveiks apmierino�u darbu un neizlaidīs nekā svarīga vai neiekļaus pārāk daudz tāda, kas nav svarīgs, bet, vērojot Marīno, kas lēnām iet gar ķieģeļu sienu, Skarpeta jūtasbezspēcīga un pārtrauc zvanu Lūsijai, pirms atbild balss pasts.

Ko tu gribi darīt? Skarpeta jautā Marīno, kad viņ� pienāk klāt.

Kaut man būtu cigarete, viņ� saka, skatīdamies uz priek�u un atpakaļ pa nevienmērīgi izgaismoto ielu. Bezbailīgais nekustamo xPa�umu aģents D�imbo man atzvanīja. Viņ� sadzina Bernīsas Taulas Pēdas. Viņa ir meita.

~ Arnetas meita?

Pareizi. Tā nu Taula neko nezina par to, ka kāds dzīvotu �ajā mājā. Pēc viņas domām, māja jau vairākus gadus ir tuk�a. Ar testamentu ir kaut kādas dīvainības. Es nezinu. Ģimenei nav atļauts pārdot māju lētāk par noteiktu naudas summu, un D�ims apgalvo, nekad, ellē, viņ� nedabūs tādu cenu. Es nezinu. Es patie�ām neatteiktos no cigaretes. Varbūt esmu tur saostījies cigāru dūmus, un tas mani sakārdināja uz cigareti.

Kā ar viesiem? Vai Taula ļauj ciemiņiem apmesties �ajā mājā?

Neviens neliekas atminamies, kad beidzamo reizi tajā zaņķī biju�i

ciemiņi. �ķiet, viņ� varēja dzīvot kā klaidonis, kas dzīvoja pamestos

namos. Brīvi izmantoja māju un, ja ieraudzīja kādu nākam, laidās lapās.

Pēc tam kad gaiss tīrs, atgriezās. Kas, ellē, zina. Tātad ko tu gribi darīt?

Domāju, mums būtu jādodas atpakaļ uz viesnīcu. Viņa atslēdz

SUV un atkal paskatās uz izgaismoto māju. Domāju, ka neko daudz

mēs �ovakar vairs nevaram izdarīt.

Interesanti, līdz cikiem viesnīcas bārs ir atvērts, Marīno saka,

attaisīdams blakussēdētāja durvis un paraudams uz aug�u bik�u staras,

uzkāpjot uz kāp�ļa un uzmanīgi ierāpjoties SUV. Nu es esmu pilnīgi

mundrs. Tā, lūk, nolādēts, notiek. Domāju, man nenāks par ļaunu, ja

izsmēķē�u cigareti, tikai vienu, un iedzer�u pāris aliņu. Tad varbūt es

gulē�u.

Viņa aiztaisa durvis un iedarbina dzinēju. Cerams, ka bārs ir

slēgts, viņa atteic. Ja es kaut ko iedzertu, tas visu padarītu sliktāku,

jo tad es nevaru domāt. Kas noticis, Marīno? Viņa izbrauc no ielas

malas, gaismas Edgara Alana Pouga mājā paliek aiz muguras. Viņ�

dzīvo �ajā mājā. Vai tad neviens par to nezināja? Viņam malkas �ķūnītis ir pilns ar cilvēku atliekām, un neviens nekad viņu nav redzējis

pagalmā ieejam �ķūnītī, neviens nekad? Tu apgalvo, ka Polsone nekad

nav redzējusi viņu pārvietojamies �eit? Varbūt D�ilija redzēja.

Kādēļ gan lai mēs nepagrie�am uz viņas māju un nepajautājam

viņai? Marīno saka, skatīdamies ārā pa logu, milzīgās plaukstas salicis klēpī, it kā aizsargātu savu ievainojumu.

Ir gandrīz pusnakts.

Marīno sarkastiski iesmejas. Pareizi. Būsim pieklājīgi.

Labi. Uz Greistritas viņa nogrie�as pa kreisi. Esi gatavs. Kas

zina, ko viņa teiks, ieraudzījusi tevi.

Viņai būtu jāuztraucas par to, ko es saku, nevis otrādi.

Skarpeta veic U veida pagriezienu un novieto ma�īnu tajā pa�ā ielas

pusē, kur atrodas mazā ķieģeļu māja, aiz tum�i zilā minivena. Gaisma

deg tikai guļamistabā, starodama cauri plānajiem aizkariem. Viņa

mēģina izdomāt dro�u veidu, lai panāktu, ka Polsone pienāk pie durvīm,

un izlemj, ka prātīgi būtu viņai vispirms piezvanīt. Viņa pārlūko nesen

izdarītos zvanus mobilajā telefonā, cerēdama, ka Polsones numurs tur

vēl ir. Tomēr tā nav. Viņa parokas pa somu, līdz atrod papīra lapiņu,

kas viņai ir kop� pirmās tik�anās ar Sūzanu Polsoni, ievada numuru

telefonā un raida to pa gaisa ceļiem, jeb pa kurieni nu tie zvani iet, un

iztēlojas telefonu zvanām blakus Polsones gultai.

Hallo? Polsones balss skan satraukti un nedro�i.

�eit Keja Skarpeta. Esmu ārā pie jūsu mājas, un kaut kas ir atgadījies. Man ar jums jāaprunājas. Lūdzu, pienāciet pie durvīml

C i k ir pulkstenis? � viņa jautā apjukusi un izbijusies.

L ū d z u , pienāciet pie durvīm, Skarpeta saka, izkāpdama no

SUV. Esmu ārā pie jūsu durvīm.

Labi. Labi. Polsone noliek klausuli.

Sēdi ma�īnā, Skarpeta saka. Nogaidi, kamēr viņa attaisa durvis, tad nāc ārā. Ja viņa ieraudzīs tevi pa logu, viņa mūs nelaidīs iek�ā.

Skarpeta aiztaisa durvis un dodas uz lieveni, Marīno tikmēr sē�

klusi tumsā. Polsonei ejot cauri mājai, dodoties uz durvīm, ieslēdzas

gaisma. Skarpeta gaida, un ēna aizslīd pāri viesistabas aizkariem. Tie

sakustas, kad Polsone palūr caur tiem, tad aizkari noplīvo ciet un, durvīm atveroties, sa�ūpojas. Viņa ir ģērbusies sarkanā flaneļa halātā ar

rāvējslēdzēju, mati, kur tie bija piespiesti spilvenam, ir saplaku�i, acis

pietūku�as.

Ak kungs, kas par lietu? viņa jautā, ielaizdama Skarpetu mājā.

Kāpēc jūs esat �eit? Kas noticis?

Vīrietis, kas dzīvo mājā aiz jūsu �oga, Skarpeta saka. Vai jūs

pazīstat viņu?

Kāds vīrietis? Viņa izskatās iztrūcināta un nobijusies. Kāds

�ogs?

Māja otrā pusē. Skarpeta norāda, gaidīdama, kad kuru katru

mirkli pie durvīm parādīsies Marīno. Tur dzīvo vīrietis. Beidziet. Polsones kundze, jūs dro�i vien zināt, ka tur kāds dzīvo.

Marīno pieklauvē pie durvīm, un Polsone salecas un ķer pie sirds.

Ak kungs! Kas tagad?

Skarpeta attaisa durvis, un Marīno ienāk iek�ā. Viņa seja ir sarkana,

un viņ� neskatās uz Polsoni, bet aiztaisa aiz sevis durvis un ieiet viesistabā.

Velns parāvis, Polsone saka, pēk�ņi saniknodamās. Es negribu

viņu �eit, viņa saka Skarpetai. Lai viņ� iet prom!

Izstāstiet mums par vīrieti aiz jūsu �oga, Skarpeta mudina. Jūs

dro�i vien esat redzējusi tur degam gaismu.

Viņ� sauc sevi par Edgaru Alanu vai Elu vai uzdodas citā vārdā?

Marīno jautā Polsonei, un viņa seja ir sarkana un cieta. Nestāstiet blēņas, Sūz. Mēs neesam tādā omā. Kā viņ� sevi dēvē? Varu derēt, ka jūs

abi �omoj aties.

Es jums saku, es neko nezinu par vīrieti tur otrā pusē, viņa

saka. Kāpēc jautājat? Vai viņ��? Jūs domājat�? Ak Dievs! Viņas acis

spīd no izbailēm un asarām, un viņa liekas sakām patiesību, cik nu vien

labi melis var runāt patiesību, bet Skarpeta netic.

Vai viņ� kādreiz ir nācis uz �o māju? Marīno noprasa.

Nē! Viņa purina galvu no vienas puses uz otru, rokas sasprauzdama viduklī.

Ak tā? h Marīno saka. Kā jūs zināt, ja nemaz nezināt, par ko mēs

runājam, hm? Varbūt viņ� ir piena pārdevējs. Varbūt viņ� pieskrēja, lai

uzspēlētu kādu no jūsu rotaļām. Jūs nezināt, par ko mēs runājam, tad

kā jūs varat teikt, ka viņ� ne reizes nav bijis jūsu mājā?

Sādi es nerunā�u, viņa saka Skarpetai.

-Atbildiet uz jautājumu,Skarpeta atteic, paskatīdamās uz viņu.

Es jums saku�

Un es jums saku, ka viņa nolāpītie pirkstu nospiedumi bija D�ilijas guļamistabā, Marīno agresīvi atteic, pienākdams viņai tuvāk. Jūs

ielaidāt �eit to sīko sarkanmati uz kādu no jūsu rotaļām? Vai tā, Sūz?

Nē! Asaras nolīst viņai pa seju. Nē! Tur neviens nedzīvo! Tikai vecā sieviete, un viņa jau vairākus gadus ir prom! Un varbūt kāds tur �ad

un tad ir, bet neviens tur nedzīvo, zvēru! Viņa pirkstu nospiedumi? Ak

Dievs! Mana mazulīte. Mana mazulīte. Viņa elso, apņemdama rokām

pati sevi, raudot tik stipri, ka atklājas apak�ējais �oklis, un viņa piespie� trīco�ās rokas pret vaigiem. Ko viņ� izdarīja ar manu mazulīti?

Viņ� to nogalināja, lūk, ko, Marīno attrauc. Pastāstiet mums

par viņu, Sūz.

Ak nē, viņa vaimanā. Ak, D�ilij.

Apsēdieties, Sūz.

Viņa stāv un raud, plaukstas piespiedusi pie sejas.

Sēdies! Marīno dusmīgi pavēl, un Skarpeta pazīst viņa izrādi.

Viņa ļauj tam darīt to, ko viņ� tik labi pieprot, pat ja vērot to ir smagi.

Sēdi! Viņ� norāda uz dīvānu. Kaut �oreiz savā nolāpītajā dzīvē

izstāsti nolāpīto patiesību. Izdari to D�ilijas dēļ.

Polsone sabrūk uz rūtainā dīvāna zem loga, viņas seja paslēpta

plaukstās, asaras plūst pa kaklu un izraibina halāta priek�u. Skarpeta

pavirzās aukstā kamīna priek�ā, aiz Polsones.

Izstāsti par Edgaru Alanu Pougu, Marīno saka skaļi un skaidri.

Sūz, tu klausies? Hal-lo? Tu klausies, Sūz? Viņ� nogalināja tavu meitiņu. Vai varbūt tev tas ir vienalga? Viņa, D�ilija, bija tāda nasta. Es

dzirdēju par to, kāda �ā�a viņa bija. Tu to tik vien darīji, kā visu uzlasīji

tai izlaistajai skuķei�

Izbeidz! viņa spalgi iekliedzas. Viņas acis ir platas, sarkanas

un niknas, naidīgi veroties uz Marīno. Izbeidz! Izbeidz! Tu, kretīnis

kais� Tu� Viņa elso un ar trīco�u roku slauka degunu. Mana D�ilija!

Marīno sē� krēslā ar augstu atzveltni, un neviens no viņiem neliekas apzināmies to, ka Skarpeta ari ir istabā, bet viņ� to zina. Viņ� zina

�o izrādi. Sūz, vai tu gribi, lai mēs viņu notveram? viņ� jautā pēk�ņi klusāk un mierīgāk. Viņ� paliecas uz priek�u un noliek savus res

nos apak�delmus uz saviem lielajiem ceļiem. Tu gribi to? Pasaki man.

J ā . Viņa raudādama pamāj. Jā.

Palīdzi mums.

Viņa papurina galvu un raud.

T u mums nepalīdzēsi? Viņ� atgā�as krēslā un palūkojas uz

Skarpetu, kas stāv kamīna priek�ā. Viņa mums nepalīdzēs, dok. Viņa

negrib, lai kādu noķertu.

Nē, Polsone elso. Es� es nezinu. Es tikai redzēju viņu, liekas,

tas bija� Vienu vakaru es izgāju ārā, saprotiet. Es� es aizgāju līdz

�ogam. Es aizgāju līdz �ogam, lai paņemtu Saldumiņu, un tur pagalmā

bija vīrietis.

Pagalmā aiz mājas, Marīno precizē. Otrā pusē aiz jūsu pa

galma �oga.

Viņ� bija aiz �oga, un starp dēļiem tur ir sprauga, viņ� bija izbāzis

pirkstu un caur �ogu glaudīja Saldumiņu. Es teicu: "Labvakar!" Tā, lūk,

es viņam teicu� Velns. Viņa tik tikko var atvilkt elpu. Velns. Viņ� to

darīja. Viņ� glaudīja Saldumiņu.

Ko viņ� tev teica? klusā balsī jautā Marīno. Viņ� kaut ko

teica?

-Viņ� teica� Viņas balss paaugstinās un pazūd. Viņ�� viņ�

teica: "Man patīk Saldumiņ�."

Kā viņ� zināja jūsu kucēna vārdu?

"Man patīk Saldumiņ�", viņ� teica.

Kā viņ� zināja, kā sauc jūsu kucēnu? Marīno atkārto.

Viņa elpo smagi, neraudādama vairs tik stipri un urbdamās grīdā.

Marīno saka: Nu, liekas, viņ� būtu varējis ari kucēnu paņemt. Ja

jau viņam tas patika. Tu neesi redzējusi Saldumiņu, vai ne?

Tātad Saldumiņu paņēma viņ�. Polsone klēpī �ņaudza rokas, un

viņas pirkstu kauliņi nobālē. Viņ� visu paņēma.

Tajā vakarā, kad viņ� glaudīja Saldumiņu caur �ogu, ko tu nodomāji? Ko domāji par to, ka tur ir kaut kāds vīrietis?

Ziniet, viņam bija zema balss, neskaļa balss, tāda kā lēna balss,

kas nebija ne draudzīga, ne nedraudzīga. Es nezinu.

Vairs neko viņ� tev neteica?

Viņa lūkojas uz grīdu, rokas sa�ņaugusi dūrēs klēpī. Domāju, es

viņam teicu: "Esmu Sūza. Jūs dzīvojat kaimiņos?" Viņ� atteica, ka ciemojoties. Tas viss. Tā nu es pacēlu Saldumiņu un devos atpakaļ uz māju.

Un, kad gāju iek�ā pa virtuves durvīm, es redzēju D�iliju. Viņa bija savā

guļamistabā, skatījās pa logu. Vēroja, kā es paņemu Saldumiņu. Tiklīdz

es biju durvīs, viņa aizskrēja no loga sagaidīt mani un paņemt Saldumiņu. Viņa mīlēja to suni. Polsones lūpas, raugoties grīdā, raustās.

Viņa būtu ļoti bēdīga.

Vai aizkari bija vaļā, kad D�ilija skatījās ārā pa logu? Marīno

jautā.

Polsone raugās grīdā, acis nemirk�ķinot, dūres sa�ņaugusi tik stipri,

ka nagi iegrie�as plaukstās.

Marīno pamet skatienu uz Skarpetu, un viņa saka no savas vietas

pie kamīna: Ir jau labi, Polsones kundze. Mēģiniet nomierināties.

Mēģiniet nedaudz atslābināties. Kad viņ� glaudīja Saldumiņu caur �ogu,

cik ilgi tas bija pirms D�ilijas nāves?

Polsone noslauka acis un aizver tās.

Dienas? Nedēļas? Mēne�i?

Viņa paceļ acis un paskatās. Es nezinu, kāpēc jūs �eit atgriezāties.

Es jums teicu to nedarīt.

Runa ir par D�iliju, Skarpeta saka, mēģinot panākt, lai Polsone

koncentrējas uz to, par ko viņa negrib domāt. Mums jāzina par vīrieti,

kuru jūs redzējāt caur �ogu, vīrieti, kur�, kā jūs teicāt, glaudīja Saldumiņu.

J ū s nevarat tā vienkār�i atgriezties, kad es jums teicu to nedarīt.

Man �ēl, ka jūs negribat mani �eit, Skarpeta atteic, klusi stāvēdama kamīna priek�ā. Jūs varbūt tā nedomājat, bet es cen�os palīdzēt. Mēs visi vēlamies noskaidrot, kas atgadījās ar jūsu meitu. Un kas notika ar Saldumiņu.

Nē, Polsone saka sausām acīm, kas ērmoti veras uz viņu. Es

gribu, lai jūs aizejat. Viņa nenorāda, ka Marīno ir jāaiziet. Viņa liekas pat neapzināmies Marīno sē�am krēslā pa kreisi no dīvāna nepilnu

divu pēdu attālumā. Ja jūs neizvāksieties, es kādu izsauk�u. Policiju.

Es viņus izsauk�u.

Tu gribi palikt vienatnē ar viņu, nodomā Skarpeta. Tu gribi vēl spēlītes, jo spēlītes ir vieglākas nekā īstenība. Vai atceraties, kad policija izņēma lietas no D�ilijas guļamistabas? viņa jautā. Atcerieties,

viņi paņēma palagus no gultas! Uz laboratoriju tika aizvestas daudzas

lietas.

Es nevēlos jūs �eit, Polsone atkārto, nekustīgi sēdēdama uz

dīvāna. Viņas skarbi skaistā seja salti blen� uz Skarpetu.

Kriminālisti meklē pierādījumus. Viss uz D�ilijas gultas palagiem,

viss uz viņas pid�amas, viss, ko policija paņēma no jūsu mājas, tika

apskatīts. Un viņa tika apskatīta. Es viņu apskatīju, Skarpeta turpina,

raudzīdamās Polsones lētajā, skaistajā sejā. Zinātnieki neatrada nekādas suņu spalvas. Nevienas.

Polsone blen� uz viņu, un viņas acīs kā mailīte, kas kustas seklā,

brūnā ūdenī, iepeld kāda doma.

Nevienas suņu spalvas. Nevienas baseta spalvas, Skarpeta saka

tajā pa�ā klusajā, noteiktajā balsī no paaugstinājuma pie kamīna, kur

viņa stāv, lūkodamās lejā uz Polsoni uz dīvāna. Saldumiņ�, bez �aubām, ir prom. Jo viņ� nekad nav eksistējis. Nav nekāda kucēna. Nekad

nav bijis.

Pasaki, lai viņa iet prom, Polsone vēr�as pie Marīno, neskatīdamās uz viņu. Lai vācas ārā no manas mājas, viņa saka, it kā viņ�

būtu viņas sabiedrotais vai vīrs. Jūs, ārsti, darāt ar cilvēkiem, ko vēlaties, viņa saka Skarpetai. Jūs, ārsti, darāt ar cilvēkiem tie�i to, ko gribat.

Kādēļ jūs melojāt par kucēnu? Marīno jautā.

Saldumiņ� ir prom, viņa atteic. Prom.

Mēs uzzinātu, ja jūsu mājā būtu bijis suns, viņ� saka.

D�ilija sāka daudz skatīties ārā pa logu. Saldumiņa dēļ. Skatīties

ārā uz Saldumiņu. Taisīdama vaļā logu un saukdama Saldumiņu, Polsone saka, raudzīdamās lejā uz savām sa�ņaugtajām rokām.

Te nekad nav bijis suņa, vai ne tā, Sūz? Marīno jautā.

Viņa cilāja logu aug�ā un lejā Saldumiņa dēļ. Kad Saldumiņ� bija

pagalmā, D�ilija attaisīja logu, smējās un aicināja viņu. Slēdzis salūza.

Polsone lēnām attaisa plaukstas un nolūkojas tajās, skatīdamās uz pusloka brūcēm ap nagiem, skatīdamās uz asiņainajiem puslokiem. Man vajadzēja to salabot, viņa saka.

Nākamais rīts, pulkstenis desmit. Lūsija staigā pa istabu, paceldama �urnālus un tēlodama nepacietību un apnicību. Viņa cer, ka helikoptera pilots, kas sē� blakus televizoram, pasteigsies un ies iek�ā vai saņems steidzamu izsaukumu un aizies. Viņa staigā pa viesistabu mājā blakus slimnīcas kompleksam, piestāj pie loga ar vecu, viļņainu stiklu un paskatās ārā uz Barstrītu un vēsturiskajām mājām uz tās. Līdz pavasarim �ārlstonā nepieplūdīs tūristi, un ārā viņa neredz daudz cilvēku.

Lūsija nospieda zvana pogu pirms kādām piecpadsmit minūtēm, un apaļīga, vecāka sieviete ielaida viņu iek�ā un norādīja ceļu uz uzgaidāmo telpu, kas bija turpat blakus ārdurvīm un dro�i vien mājas triumfa dienās bija maza oficiālā viesistaba. Sieviete viņai iedeva aizpildīt tuk�u

Federālās Aviācijas administrācijas formulāru, tādu pa�u formulāru, ko Lūsija pēdējās desmitgades laikā ir aizpildījusi katru otro gadu, un tad sieviete devās aug�ā pa pulētajām koka kāpnēm. Lūsijas formulārs ir uz kafijas galdiņa. Viņa sāk to aizpildīt un tad apstājas. Viņa norauj no galdiņa vēl vienu �urnālu, uzmet tam skatienu un noliek atpakaļ kaudzē.

Helikoptera pilots tikmēr aizpilda savu formulāru un laiku pa laikam paskatās uz viņu.

Neiebilstat, ja pateik�u, ko darīt, viņ� saka draudzīgā tonī, bet doktoram Polsonam nepatīk, ja, ieejot pie viņa, formulāri nav aizpildīti.

Tātad jūs zināt, ko un kā vajag, Lūsija saka apsēzdamās. �ie nolādētie formulāri. Man to aizpildī�ana nepadodas. Es vidusskolā izgāzos formulāros.

Es tos necie�u, helikoptera pilots viņai piekrīt. Viņ� ir jauns un fiziski attīstīts, ar īsi apcirptiem, tum�iem matiem un tuvu novietotām tum�ām acīm. Pirms pāris minūtēm, stādoties priek�ā, viņ� teica, ka lido ar Black Hawks Nacionālajā Gvardē un Jet Ranger �arterkompānijā.

Beidzamajā reizē es aizmirsu atzīmēt alerģiju ailīti, jo saņemu alerģijas potes. Manai sievai ir kaķis, un man bija jāsāk saņemt potes. Tās tik labi iedarbojās, ka aizmirsu par savu alerģiju, un dators atsvieda manu iesniegumu.

Pretīgi, Lūsija saka. Viena neatbilstība, un dators samaitā tev dzīvi uz vairākiem mēne�iem.

�oreiz es paņēmu vecā formulāra kopiju, viņ� saka, paceldams salocītu, dzeltenu papīra lapu. Tagad manas atbildes ir vienādas. Tas tāds triks. Bet jūsu vietā es aizpildītu savu formulāru. Viņam nepatiks, ja, ejot iek�ā, nebūsiet to izdarījusi.

Es pieļāvu kļūdu, Lūsija atteic, pasniegdamās pēc sava formulāra. Ierakstīju pilsētu nepareizā ailē. Man tas atkal jāpārraksta.

O o .

Tā kundze nāk atpakaļ, man vajadzēs vēl vienu formulāru.

Viņa �eit ir veselu mū�ību, helikoptera pilots saka.

Kā jūs zināt? Lūsija apvaicājas. Jūs esat pārāk jauns, lai zinātu, vai kāds te ir bijis mū�ību.

Viņ� plati pasmaida un sāk nedaudz flirtēt ar Lūsiju. Jūs būtu pārsteigta, uzzinot, cik ilgi jau �eit esmu. No kurienes jūs izlidojāt? Es jūs �eit nekad neesmu redzējis. Jūs man nepateicāt. Jūsu lido�anas tērps neizskatās militārs, vismaz tādu karaspēka daļu es nekad neesmu redzējis.

Viņas lido�anas tērps ir melns, ar Amerikas karoga uz�uvi uz viena pleca un neparastu uz�uvi uz otra pleca viņas pa�as izdomātu zilas un zelta krāsas uz�uvi ar zvaig�ņu ielenktu ērgli. Uz viņas vārda ādas birkas �odien rakstīts "P. V. Vinstoiie". Tā bija piestiprināta ar līmlenti, un, kad vien vēlas, viņa var nomainīt vārdu atkarībā no tā, kur un ko dara. Tā kā viņas bioloģiskais tēvs ir kubietis, Lūsija var uzdoties par spānieti, itālieti vai portugālieti, pat neķeroties pie grima. �odien viņa ir �ārlstonā, Dienvidkarolīnā, un ir vienkār�i skaista baltā sieviete ar cie�amu dienvidniecisku balss modulāciju, kas pie�ķir ļoti jauku ritmu viņas citādi vispārpieņemtajai amerikāniskajai izloksnei.

Apvidus Deviņdesmit-viens, viņa saka. D�ekam, pie kura es lidoju, pieder �etri-trisdesmit.

Laimīgais, pilotam tas imponē. Rādās bagāts d�eks. Tas ir viss, ko varu pateikt. Tas tik ir ellīgs putniņ�, �is �etri-trisdesmit. Kā jums patīk redzeslauks? Vai bija vajadzīgs laiks, lai pierastu pie tā?

Dievinu, viņa atteic, vēlēdamās, kaut viņ� aizvērtos. Par helikopteriem viņa var runāt augām dienām, bet �oreiz vairāk ir ieinteresēta izgudrot, kur lai novieto slepenos raidītājus Frenka Polsona mājā un kā to izdarīt.

Tuklā sieviete, kura ielaida Lūsiju uzgaidāmajā telpā, atkal parādās un pasaka otrajam pilotam, ka viņ� var nākt tai līdzi un ka doktors Polsons ir gatavs viņu pieņemt, un vai viņ� ir aizpildījis savu formulāru, un vai ir pārliecināts, ka atbildes ir pareizas.

J a kādreiz esat MercuryAir, mums ir birojs angārā, jūs to redzēsiet pie stāvvietas. Man tur ir novietots hārlijs, viņ� saka Lūsijai.

Vīrietis ar manu gaumi, viņa atteic no sava krēsla. Man vajag jaunu formulāru, viņa saka sievietei. �o es sabojāju.

Sieviete velta viņai aizdomu pilnu skatienu. Paraudzī�u, ko varu darīt. Nemetiet to projām. Jūs sajauksiet secības numurus.

J ā , kundze. Man tas ir �eit uz galda, Lūsija saka pilotam. Es tikko iemainīju savu sporsteru pret V-Rod. Tas vēl nav pat salauzts.

Sasodīts! �etri-trisdesmit un V-Rod. Jūsu dzīve ir manā gaumē, viņ� ar apbrīnu saka.

Varbūt kādreiz pabraukāsim. Lai veicas ar kaķi!

Viņ� iesmejas. Lūsija dzird, kā viņ� kāpj aug�ā pa kāpnēm, paskaidrojot nesmaido�ajai, druknajai sievietei, kad tad, kad viņ� iepazinās ar savu sievu, viņa neatteicās no sava kaķa, un tas gulēja viņas gultā, un visnepiemērotākajos brī�os viņam izsitās nātrene. Apak�stāvs vismaz uz minūti paliek Lūsijas rīcībā. Vismaz tik ilgi, kamēr sieviete paņem vēl vienu tuk�u formulāru un atgrie�as atpakaļ uzgaidāmajā zonā. Lūsija uzvelk kokvilnas cimdus un ātri pārvietojas pa istabu, noslaukot katru �urnālu, kam pieskārusies.

Pirmā noklausī�anās ierīce, ko viņa ievieto, ir bezvadu mikrofons-audioraidītājs cigaretes izsmēķa lielumā, kuru viņa pēc ieraduma iemontē

mitrumizturigā, augu zaļā plastmasas caurulē, kas ne pēc kā neizskatās. Vairums noklausī�anās ierī�u ir jānomaskē, lai tās izskatītos pēc kaut kā, bet �ad un tad tām vienkār�i jāizskatās kā nekam. Viņa ievieto zaļo caurulīti ko�ā keramikas podā ar sulīgi zaļu zīda augu uz kafijas galdiņa. Viņa ātri aiziet uz mājas galu un ievieto vēl vienu zaļo noklausī�anās ierīci, kas nekam nelīdzinās, vēl vienā zaļā zīda augā, kas atrodas uz galda virtuvē, un tad viņa dzird sievietes soļus uz kāpnēm.

Savā mājā, tre�ā stāva guļamistabā, kas tiek izmantota kā kabinets, Bentons sē� pie rakstāmgalda klēpjdatora priek�ā un gaida, kad Lūsija aktivēs noslēpto videokameru, kas nomaskēta par pildspalvu un savienota ar �ūnveida salāgo�anas ierīci, kas izskatās kā peid�ers. Viņ� gaida, kad Lūsija aktivēs augstas sensitivitātes audioraidītāju, kas nomaskēts par automātisko zīmuli. Uz galda pa labi no viņa klēpjdatora atrodas modulāra audioizlūko�anas monitoringa sistēma, iebūvēta diplomātā. Diplomāts ir atvērts, magnetofons un uztvērējs tajā ir gatavībā. �ārlstonā ir divdesmit astoņas minūtes pāri desmitiem no rīta, un tas ir par divām stundām mazāk nekā �eit, Aspenā. Viņ� lūkojas uz klēpjdatora melno ekrānu, pacietīgi sēdēdams pie rakstāmgalda, gaidot uzlicis radioaustiņas. Viņ� gaida jau gandrīz stundu. Lūsija viņam piezvanīja, kad nolaidās �ārlstonā vēlu vakarā pēc viņas laika, un pateica, ka ir pierakstījusies pie ārsta. Doktora Polsona pieraksts ir pārpildīts, viņa piebilda. Viņa teikusi kundzei, kas pacēla klausuli, ka tas ir steidzami. Lūsijai esot nekavējoties jāiziet lidotāja medicīniskā apskate, jo viņas medicīniskajai izziņai termiņ� beidzoties pēc divām dienām.

Kādēļ viņa ir gaidījusi līdz pēdējai minūtei, gribēja zināt sieviete doktora Polsona birojā. Lūsija aprakstīja savu teātra mākslu Bentonam, lepodamās ar to.

Viņa teica, ka stomījusies un izklausījusies nobijusies. Viņa mazliet stostījusies un atteikusi, ka nav varējusi ierasties, jo helikoptera īpa�nieks, pie kura strādā, viņu pamatīgi nodarbina, un viņa vienkār�i nav varējusi tikt uz medapskati. Un viņai esot biju�as personiska rakstura problēmas, viņa teica sievietei, un, ja viņa nedabūs medapskati, tad nedrīkstēs lidot un var zaudēt darbu, un klāt pie visām problēmām darba zaudē�ana ir beidzamais, kas viņai vajadzīgs. Sieviete lika Lūsijai pagaidīt. Atgriezusies pie telefona, viņa sacīja, ka doktors Polsons viņu pieņems rit desmitos no rīta, tas ir �is rīts, un viņ� izdarot lielu pakalpojumu, jo viņas nepatīkamā stāvokļa dēļ atceļot savu iknedēļas tenisa pāru spēli. Būs labāk, ja Lūsija nemainīs savus plānus un ieradīsies milzīgā pakalpojuma dēļ, ko viņai izdara svarīgais, aizņemtais doktors Polsons.

Tiktāl viss ir labi un rit saskaņā ar plānu. Lūsijai ir pieraksts. Tagad viņa ir aviācijas ārsta mājā. Bentons gaida pie rakstāmgalda un skatās ārā pa logu uz sniegainajām debesīm, kas ir zemākas un blīvākas, nekā bija pirms nepilnas pusstundas. Ap tumsu sāks atkal snigt, un snigs visu nakti. Viņu sāk nogurdināt sniegs. Viņu ir sākusi nogurdināt viņa māja. Viņu ir sākusi nogurdināt Aspena. Kop� Henrijas iebruk�anas viņa dzīvē viņu gandrīz viss ir sācis nogurdināt.

Henrija Voldena ir sociopāte, narciste, vajātāja. Viņa ir Bentona laika izniekotāja. Viņa pēcincidenta stresa padomu do�ana Henrijai ir joks, un viņam varbūt būtu �ēl Lūsijas, ja viņ� nedusmotos par to, ka Lūsija ļāvusi Henrijai nodarīt tik daudz postījumu. Henrija apbūra un izmantoja viņu. Henrija dabūja to, ko gribēja. Varbūt viņa neieplānoja uzbrukumu sev Lūsijas Floridas mājā, varbūt ir daudz kas tāds, ko viņa nebija izplānojusi, bet galu galā Henrija lūkojās pēc Lūsijas un atrada viņu, un paņēma to, ko gribēja, un tagad zobojas par viņu. Viņ� ir upurējis savu Aspenas atvaļinājumu ar Skarpetu, tā nu kaut kāda caurkritusi aktrise-caurkritusi izmeklē�anas aģente, vārdā Henrija, var viņu nerrot un tracināt. Viņ� atteicās no laika ar Skarpetu, un viņ� nevarēja atļauties atteikties no �ī laika. Viņ� nevarēja. Jau tā viss bija slikti. Varbūt tagad viņiem viss būs beidzies. Viņ� nepārmestu viņai. �ī doma bija nepanesama, bet viņ� Skarpetai nepārmestu.

Bentons paceļ raidītāju, kas izskatās pēc mazas policijas rācijas.

Esi pieslēgusies? viņ� jautā Lūsijai.

Ja Lūsija nav pieslēgusies, tad neuztvers translāciju pa niecīgo bezvadu uztvērēju iek�ā auss kanālā. Klausule nav redzama, bet viņai jāuzmanās, nēsājot to. Protams, viņai tā nevar būt ausī, kad doktors Polsons pārbauda viņas ausis, tādēļ Lūsijai būs jābūt a�ai un veiklai. Bentons viņu brīdināja, ka vienvirziena uztvērējs būtu noderīgs, bet riskants. Es gribētu sarunāties ar tevi, viņ� teica Lūsijai. Tas būtu ārkārtīgi noderīgi,ja es varētu dot tev norādījumus. Bet tu zini riskus. Kaut kādā izmeklē�anas brīdī viņ� to atklās. Lūsija sacīja, ka labāk nesaņemtu norādījumus. Bentons atteica, ka viņam labāk patiktu, ja viņa saņemtu.

Lūsij? Esi pieslēgusies? viņ� vēlreiz pārraida. Es tevi nedzirdu un neredzu, tāpēc pārbaudu.

Video pēk�ņi ir aktivēts, un viņ� vēro attēlus, kas aizpilda klēpjdatora ekrānu, un dzird Lūsijas soļus. Kāpjot pa trepēm, koka kāpņu attēls viņa priek�ā kratās aug�up un lejup, un austiņās Bentons dzird Lūsijas soļus. Viņ� dzird Lūsijas elpu.

Uztveru skaļi un skaidri, viņ� saka raidītājā, turēdams to pie pa�ām lūpām. Balss un video, un magnetofona uguntiņas ir pārslēgtas no gatavības uz aktīvu.

Attēlā iejaucas Lūsijas dūre, un viņa skaļi un skaidri pieklauvē pie durvīm. Bentons vērodams sē� pie rakstāmgalda, un durvis atveras, un ekrānu aizpilda halāts, un viņ� ierauga vīrie�a kaklu, pēc tam daktera Polsona seju. Polsons skarbi sasveicinās ar Lūsiju un atkāpjas no viņas, liekot tai apsēsties. Viņai kustoties, pildspalvas kamera pārslīd pāri mazajai, kailajai izmeklē�anas telpai, un redzeslokā parādās ar baltu papīru pārklāts izmeklē�anas galds.

�eit ir vecais formulārs. Un otrais, ko es aizpildīju, Lūsija saka, pasniegdama viņam formulārus. Piedodiet. Ceru, ka nesalaidu grīstē jūsu sistēmu. Man nepadodas formulāri. Jau vidusskolā, ziniet, izgāzos ar tiem. Viņa nervozi iesmejas, kamēr dakteris Polsons nopietni pārskata abus formulārus.

Skaļi un skaidri, Bentons saka raidītājā.

Lūsijas roka pārslīd Bentona datora ekrānam. Pārlai�ot roku pildspalvai priek�ā, viņa apliecina, ka dzird niecīgajā uztvērējā ausī.

Vai jūs mācījāties augstskolā? dakteris Polsons viņai jautā.

Nē. Es gribēju, bet�

Slikti, viņ� atteic nepasmaidīdams. Polsonam ir mazas brillītes bez ietvara, un viņ� ir ļoti pievilcīgs vīrietis. Da�i ļaudis, iespējams, dēvētu viņu par skaistu. Viņ� ir garāks par Lūsiju, bet nedaudz, varbūt da�us centimetrus garāks, iespējams, aptuveni metru astoņdesmit gar�, un viņ� ir slaids un izskatās spēcīgs, ja sprie� pēc tā, ko Bentons var saredzēt. Viņ� spēj redzēt tikai to, ko pildspalvas kamera uzfilmē no Lūsijas lidotāja tērpa krū�kabatiņas.

Nu, man nav jāmācās augstskolā, lai lidotu ar helikopteru, Lūsija nedro�i atteic. Viņai lieliski padodas notēlot nedro�u, iebiedētu un būtībā dzīvē nevarīgu būtni.

Mana sekretāre minēja, ka jums ir personiska rakstura problēmas, dakteris Polsons saka, joprojām pārlūkodams viņas formulārus.

Mazliet, viņa atbild.

Izstāstiet, kas ir noticis, viņ� saka.

Ak, tikai parastā pui�u problēma, viņa nervozi un kaunīgi saka.

Man bija jāapprecas, bet tas nenotika. Saprotiet, mana grafika dēļ.

Ja saskaita, es varu saderēt, ka piecus mēne�us no se�iem es biju prom.

Tātad jūsu draugs nespēja izturēt jūsu prombūtni un aizlaidās,

saka Polsons, nolikdams Lūsijas papīrus uz galda virsmas, kur stāv dators. Lūsija nevainojami strādā, pagriezdama ķermeni, lai notvertu viņu pildspalvā nomaskētā videokamerā.

Labi, Bentons pārraida, pamezdams skatienu uz aizvērtajām, aizslēgtajām durvīm. Henrija izgāja pastaigāties, bet viņ� aizslēdza durvis, jo nav pārliecināts, ka viņa neienāk iek�ā. Viņa nav apguvusi robe�as, jo viņai nekas nav ārpus ierobe�ojuma.

Mēs iz�ķīrāmies, Lūsija atbild. Ar mani viss ir kārtībā. Bet �is un viss pārējais� Tas bija stresaini, bet ar mani viss ir normāli.

Vai tādēļ jūs nogaidījāt līdz pēdējai minūtei, lai ierastos uz medapskati? Doktors Polsons jautā, pievirzīdamies viņai tuvāk.

Tā liekas.

Tas nav īpa�i prātīgi. Jūs nevarat lidot bez medicīniskās izziņas.

Visā valstī ir aviācijas ārsti, jums vajadzēja parūpēties par to. Kas būtu, ja es jūs nevarētu �odien pieņemt? Man �orīt bija ārkārtas pieņem�ana drauga dēlam un pārējā diena brīva, bet es jums izdarīju izņēmumu. Un ja nu es būtu teicis nē? Jūsu medizziņa izbeidzas rit, pieņemot, ka datums, kuru ierakstījāt, ir pareizs.

J ā . Es zinu, ka gaidīt bija stulbi. Es nevaru pat pateikt, cik ļoti pateicos�

Man ir ļoti maz laika. Tādēļ iesim tālāk un dabūsim jūs ārā no �ejienes. Viņ� paņem asinsspiediena mērītāja aproci no galda, liek uzlocīt labās rokas piedurkni, apliek aproci ap aug�delmu un sāk pumpēt. J ū s esat ļoti spēcīga. Vai daudz trenējaties?

Cen�os, viņa atteic drebelīgā balsī. Viņ� ar roku pieskaras viņas

krūtij, un Bentons, to vērojot datorā vairāk nekā tūksto� jūd�u attālajā Aspenā, Kolorādo, uztver robe�u pārkāp�anu. Neviens, skatoties uz Bentonu, neredzētu viņa reakciju, pat ne dzirksti acīs vai lūpu sasprindzinājumu. Bet viņ� sajūt robe�u pārkāpumu tikpat ļoti kā Lūsija.

Viņ� grābstās gar tevi, Bentons pārraida, lai tas tiktu ierakstīts. Viņ� ir sācis grābstīties gar tevi.

J ā , Lūsija �ķiet atbildam dakterim Polsonam, bet patiesībā atbild Bentonam, un viņa pakustina roku kameras lēcas priek�ā, apliecinādama savu apstiprino�o atbildi. Jā, es daudz trenējos, viņa saka.

Simtu trīsdesmit uz astoņdesmit, doktors Polsons saka, atplē�ot līplenti un noņemot aproci, atkal aizskardams viņu. Vai tas parasti ir tik augsts?

Nē, nepavisam, Lūsija saka, tēlodama �oku. Tas ir augsts? Tas ir, jums labāk zināms. Bet parasti tas ir simtu desmit uz septiņdesmit.

Gandrīz par zemu. Parasti.

Nervozējat?

Man nekad nav paticis iet pie ārstiem, viņa saka un, tā kā sē� uz galda un atrodas zemāk par ārstu, tad nedaudz atliecas. Viņa grib, lai Bentons redzētu doktora Polsona seju, kad viņa sarunājas ar to un mēģina iebiedēt un manipulēt. Varbūt esmu nedaudz sanervozējusies.

Viņ� novieto plaukstas uz viņas kakla augstu zem zoda. Viņa āda ir silta un sausa, kad viņ� palpē mīkstās vietas zem viņas ausīm, un viņas mati nosedz ausis. Viņ� nevar redzēt noslēpto uztvērēju. Viņ� liek

Lūsijai norit siekalas, iztaustot limfmezglus, un nesteidzas, bet viņa sē� taisni un turpina piespiest sevi būt sasprindzinājuma stāvoklī, zinot, ka viņ� var sajust viņas pulsu spēcīgi sitamies kaklā.

Norijiet, viņ� vēlreiz saka, iztaustīdams vairogdziedzeri, pārbaudot, vai traheja ir pa vidu. Lūsijai ie�aujas prātā, ka viņa ta�u zina visu par fiziskiem izmeklējumiem. Katrreiz, kad viņu bērnībā izmeklēja,

Lūsija iztaujāja tanti Keju un nelikās mierā tik ilgi, kamēr neuzzināja iemeslus katram ārsta pieskārienam un piezīmei, veicot izmeklē�anu.

Viņ� atkal sāk palpēt limfmezglus, cie�āk piespiezdamies Lūsijai, un viņa elpa ir viegli sajūtama uz galvvidus.

Neko neredzu, izņemot halātu, Bentona balss ir skaidri dzirdama viņas kreisajā ausī.

Nekā nevaru līdzēt, viņa nodomā.

Vai pēdējā laikā jūtaties nogurusi, jūtaties ne pārāk labi? doktors Polsons jautā savā lieti�ķajā, iebiedējo�ajā tonī.

Nē, nu, tas ir, es smagi strādāju, daudz braukāju apkārt. Varbūt tikai mazliet esmu nogurusi, viņa stostās, izlikdamās tikpat nobijusies, kā izklausās, kamēr viņ� piespie�as pie viņas ceļgala, un viņa sajūt to. Viņ� ir ciets pret vienu viņas ceļgalu. Tad viņ� piespie�as pie otra ceļgala, un kamera nespēj notvert to, ko viņa jūt. Diem�ēl.

Man jāaiziet uz dāmistabu, viņa saka. Piedodiet. Es bū�u ātri. Viņ� atkāpjas, un pēk�ņi istaba ir atkal redzama. Tas ir tā, it kā pārsegs būtu noņemts no bedres zemē un viņai atļauts izkāpt. Viņa noslīd no galda un ātri dodas uz durvīm, bet viņ� pieiet pie datora un paceļ viņas formulāru. To, kuru viņa bija izpildījusi pareizi. Plastmasas maisiņā pie izlietnes ir glāzīte, viņ� saka, Lūsijai pametot istabu.

Jā .

Kad esat beigusi, vienkār�i atstājiet uz poda.

Bet viņa neizmanto podu, tikai noskalo to un saka "atvaino" Bentona labā. Tas ir viss, ko viņa pasaka, izņemdama no auss uztvērēju un iebāzdama to kabatā. Viņa neatstāj urīnu glāzītē uz poda, jo viņai nav nodoma atstāt jebkuru bioloģisko sevis daļu. Lai gan maz ticams, ka viņas DNS ir datu bāzē, Lūsija nedomā, ka tā tur nav. Gadu gaitā viņa stingri sekojusi, lai viņas DNS un pirkstu nospiedumi nebūtu datu bāzē �ajā valstī vai ārzemēs, ta�u viņa ir ieprogrammēta dzīvot vispirms pēc sliktākā scenārija, tādēļ neatstāj urīnu �im dakterim, kuram būs motīvs meklēt P. V. Vinstoni. Kop� ieie�anas Polsona mājā viņa ir noslaucījusi visas virsmas, kam ir pieskārusies, neatstājot nevienu pirkstu nospiedumu, kas varētu identificēt Lūsiju Farinelli, kādreizējo FIB aģenti, kādreizējo AT�*. Viņa atgrie�as izmeklē�anas telpā, gatava stāties pretī ļaunākajam.

Viņas pulss reaģē atbilsto�i.

J ū s u limfmezgli liekas nedaudz palielināti, doktors Polsons saka, un Lūsija zina, ka viņ� melo. Kad pēdējo reizi� Nu, jūs jau teicāt, ka jums nepatīk iet pie ārstiem, tādēļ dro�i vien ilgi neesat rūpīgi izmeklēta. Pieņemu, arī asins aina nav taisīta?

Tie ir palielināti? Lūsija saka, reaģējot ar gaidīto paniku.

Vai pēdējā laikā jūtaties labi? Nav liela noguruma? Nav drud�a?

Nekā tāda? Viņ� atkal pieiet Lūsijai tuvāk un iebā� otoskopu viņas kreisajā ausī. Ārsta seja ir pavisam tuvu viņas vaigam.

ATS Alkohola, Tabakas un �aujamiero�u birojs.

Es nejūtos slima, viņa atteic, un doktors Polsons pārvieto otoskopu otrā ausi un skatās.

Viņ� noliek otoskopu un paceļ oftalmoskopu. Viņ� ieskatās Lūsijai acīs. Viņa seja ir da�u centimetru attālumā, pēc tam viņ� paņem stetoskopu. Lūsija izturas kā nobijusies, lai gan drīzāk ir dusmīga, nekā nobijusies. Patiesībā viņa it nemaz nav nobijusies, viņa aptver, sēdēdama uz izmeklē�anas galda malas, un papīrs viegli burzās, viņas svaram kaut nedaudz pārvietojoties.

J a jūs tikai attaisītu savu lidotāja tērpu un novilktu to līdz jostasvietai, viņ� saka tai pa�ā lieti�ķajā tonī.

Lūsija tikai paskatās uz viņu. Pēc tam saka: Liekas, man atkal jāizmanto dāmistaba. Piedodiet.

Ejiet, viņ� saka visai nepacietīgi. Bet es kavējos.

Viņa steidzas uz tualeti un ir iek�ā un ārā mazāk par minūti, pa ceļam noskalodama podu. Uztvērējs ir atgriezies viņai ausī.

Piedodiet, viņa atkal saka. Pirms nāk�anas iek�ā es izdzēru lielo diētisko kolu. Kļūda. Nolaidiet zemāk savu lido�anas tērpu, viņ� pavēl Lūsijai.

Viņa minstinās. Tuvojas pārbaudījums, bet viņa zina, ko darīt. Attaisījusi sava lido�anas tērpa rāvējslēdzēju, viņa nolai� to līdz viduklim, novirzīdama pildspalvas stāvokli tā, lai tā būtu novietota pareizi, lai vads, savienots ar �ūnu interfeisu, piestiprināts lidotāja tērpa iek�pusē, nebūtu redzams.

Ne tik vertikāli, Bentona balss skan viņai ausī. Nolaid varbūt kādus desmit grādus zemāk.

Viņa veikli sakārto lido�anas tērpa aug�daļu, kas nu viņai ir ap vidukli, un doktors Polsons saka: Jūsu sporta krū�turi ari.

Man tas ir jānovelk? viņa bailīgi jautā. Es nekad iepriek��

Vinstones kundze. Es patie�ām steidzos. Lūdzu. Viņ� iebā� stetoskopu ausīs. Viņa seja ir barga, pievirzoties tuvāk, gaidot izklausīt Lūsijas sirdi un plau�as, un viņa pārvelk sporta krū�turi pāri galvai un sē� pavisam nekustīgi, sastingusi uz baltā papīra noklātā galda.

Viņ� piespie� stetoskopu zem vienas krūts, pēc tam zem otras, pieskardamies Lūsijai, kamēr viņa nekustīgi sē�. Viņa strauji elpo, viņas sirds joņo, pau�ot niknumu, nevis bailes, bet viņa zina, ka doktors Polsons uzskata viņu par nobiju�os, un viņa prāto, kādas bildes uztver Bentons. Viņa veikli sakārto lidotāja tērpu ap vidukli, aizskardama pildspalvas kameru, kamēr doktors Polsons pieskaras viņai un izliekas, ka viņam nemaz neinteresē tas, ko viņ� redz un jūt.

Desmit grādus uz leju, pa labi, Bentons instruē Lūsiju.

Viņa veikli sakārto pildspalvu, un doktors Polsons paliecas uz priek�u un ar stetoskopu pārbīdās uz viņas muguru. Elpojiet dziļi, viņ� saka un ir visai prasmīgs, darot savu darbu, iemanīdamies apgrābstīt un rīvēties gar Lūsiju, un pat noliek plaukstu uz krūts, spēcīgi piespiezdamies viņai. Vai jums ir kādas rētas vai dzimumzīmes? Es nevienu neredzu. Blenzdams viņ� pārlai� rokas Lūsijai.

Nē, nav, viņa saka.

Kaut kas dro�i vien ir. No apendektomijas varbūt? Kaut kas?

N ē .

Pietiek, Bentons saka Lūsijai ausī, un viņa sajūt niknumu viņa rāmajā tonī.

Bet vēl nav gana.

Man vajag, lai jūs pieceltos un nostātos uz vienas kājas, Polsons saka.

Vai varu ģērbties?

Vēl ne.

Pietiek, Bentona balss skan viņai ausī.

Piecelieties, doktors Polsons pavēl Lūsijai.

Lūsija sē� uz galda un uzvelk savu lidotāja tērpu, iebāzdama rokas piedurknēs un aizvilkdama rāvējslēdzēju, ta�u neraizējas par krū�turi, jo nav laika. Viņa raugās uz doktoru Polsonu un pēk�ņi vairs neuzvedas kā nervoza vai nobijusies būtne, viņ� redz pārmaiņas, un viņa acis reaģē. Lūsija nokāpj no galda un pienāk viņam cie�i klāt.

Sēdieties, viņa tam saka.

Ko jūs darāt? Frenka Polsona acis ieple�as.

Sēdieties!

Viņ� nekustas, blenzdams uz viņu. Tipiski visiem draņķiem, ko viņa ir satikusi, Polsons izskatās nobijies. Lūsija pievirzās tuvāk, lai vairāk iebiedētu, izvilkdama no krū�kabatas pildspalvu un paceldama to, lai viņ� varētu redzēt pievienoto vadu. Frekvences pārbaude, viņa saka

Bentonam, jo viņ� var pārbaudīt nomaskētos raidītājus, kurus viņa novietojusi uzgaidāmajā zonā un apak�stāva virtuvē.

Tīrs, viņ� atgrie�as.

Labi, viņa nodomā. Viņ� neuztver nevienu skaņu apak�stāvā. Jūs pat nevēlaties uzzināt, cik lielās nepatik�anās esat, Lūsija saka doktoram Polsonam. Jūs pat negribat zināt, kas jūs reālajā laikā, visu laiku veroja un klausījās. Sēdieties! Sēdiet! Viņa atliek pildspalvu atpakaļ kabatā. Hs apslēptā lēca raugās tie�i uz Polsonu. Viņ� nedro�i sakustas, sagrābsta krēslu, izripina to no galda apak�as un apsē�as, skatīdamies uz Lūsiju. Viņa seja ir bāla. Kas jūs esat?

Ko jūs darāt?

Es, kretīn, esmu tavs liktenis, Lūsija viņam saka un cen�as piespiest niknumam atgriezties savā krātiņā, bet viņai vieglāk ir piespiest sevi izskatīties nobiedētai nekā piespiest niknumu paklausīt. Tu �itādas cūcības dari ar savu meitu? Ar D�iliju? Tu arī viņai uzmācies, tu, kuces dēls?

Polsons blen� uz Lūsiju platām acīm.

Tu mani dzirdēji. Tu mani dzirdēji skaļi un skaidri, pakaļa. Arī FAA* tevi drīz vien dzirdēs.

Ārā no mana kabineta! Viņ� prāto sagrābt viņu, Lūsija to redz pēc viņa muskuļu sasprindzinājuma, pēc viņa acīm.

Nemēģini, Lūsija brīdina viņu. Nedomā pakustēties no krēsla, līdz es tev teik�u. Kad tu pēdējo reizi redzēji D�iliju?

Par ko ir rima?

Par rozi, Bentons saka priek�ā.

Es esmu tā, kas uzdod jautājumus, Lūsija saka doktoram Polsonam un gribētu to pa�u pateikt ari Bentonam. Tava bijusī sieva izplata baumas. Tu to zināji, doktor Dro�ības dienesta sūdzmani?

Roze, Bentons skan viņai ausī.

Viņa apgalvo, ka tu apraudzīji D�iliju neilgi pirms viņas pēk�ņās nāves. Tu atnesi viņai rozi. 0, mēs zinām to. Tās nabaga meitenes istabā viss ir pārskatīts, tici man.

Roze bija viņas istabā?

Lai viņ� apraksta to, Bentons saka.

Tu man pasaki, Lūsija tirda doktoru Polsonu. Kur tu ņēmi rozi?

Es neņēmu. Es nezinu, par ko jūs runājat.

Neiz�ķied manu laiku.

J ū s neiesiet uz FAA�

Lūsija iesmejas un papurina galvu. 0, tādas pakaļas kā tu ir pēc vienas cepumu formas piegriezti. Tu patie�ām domā, ka tiksi sveikā cauri, tu patie�ām tā domā. Runā ar mani par D�iliju. Pēc tam runāsim

par FAA.

Izslēdziet to. Viņ� norāda uz pildspalvas kameru.

Izstāstīsi par D�iliju, izslēg�u.

Viņ� pamāj.

* FAA Federālā aviācijas administrācija.

Viņa pieskaras pildspalvai un izliekas izslēdzam to. Viņa acis ir izbiju�ās un neuzticas viņai.

Roze, Lūsija atkārto.

Zvēru pie Dieva, es neko nezinu par rozi, Polsons atteic. Es nekad nedarītu pāri D�ilijai. Ko viņa runā? Ko tā kuce stāsta?

Jā, Sūzana. Lūsija urbjas viņā. Viņai ir daudz ko teikt. Pēc tā, ko viņa stāsta, tu esi cēlonis D�ilijas nāvei. Viņa ir noslepkavota.

N ē ! Ak Dievs, nē!

Tu ar D�iliju ari spēlēji zaldātiņus? Tu, pakaļa, viņu ieģērbi kamuflā�ā un zābakos? Tu laidi izvirtuļus savā mājā, lai spēlētu tavas sīkās, slimīgās rotaļas?

Ak Dievs, viņ� novaid, aizvērdams acis. Tā kuce. Tā bija mūsu darī�ana.

J ū s u ?

Sūzas un mana. Pāri viskautko dara.

Un kas vēl? Pie jums nāca vēl citi cilvēki uzspēlēt jūsu rotaļas?

Tā bija mana privātā māja.

Kas tu esi par cūku, Lūsija draudīgi saka. Darīt �itādas lietas mazas meitenes priek�ā.

Jūs esat no FIB? Viņ� atver acis, un tās izskatās drūmas no naida kā haizivs acis. Esat, vai ne? Es zināju, ka tā notiks. Man tas bija jāzina. Tā, it kā kaut kam būtu sakars ar manu dzīvi. Es to zināju. Esmu iegāzts.

Skaidrs. FIB tevi piespieda, lai es novilktu drēbes parastai medapskatei.

Tam nav nekāda sakara. Kāda tam nozīme.

Atļaujiet nepiekrist, viņa sarkastiski atteic. Tam tomēr ir nozīme. Tu uzzināsi, cik liela nozīme tam ir. Es neesmu no FIB. Tev nav paveicies.

Vai tas ir D�ilijas sakarā? Viņ� sē� krēslā mierīgāks, sakauts un tikko kustas. Es mīlēju savu meitu. Neesmu viņu redzējis kop� Pateicības dienas, un tā ir Dieva patiesība.

Kucēns, Bentons saka Lūsijai priek�ā, un Lūsija apsver domu izraut uztvērēju no auss.

Tu domā, kāds nogalināja tavu meitu, jo esi dro�ībnieku sūdzmanis? Lūsija zina atbildi, bet viņa piespiedīs Polsonu to pateikt. Beidz, Frenk. Izstāsti patiesību! Nepadari visu vēl sliktāku!

Kāds viņu nogalināja, viņ� atkārto. Es tam neticu.

Tici.

Tas nevar būt.

K a s nāca uz jūsu māju spēlēt spēlītes? Pazīsti Edgaru Alanu Pougu? Puisi, kas dzīvo aiz jūsu mājas? Tur, kur kādreiz dzīvoja Arnetas kundze.

Es pazinu viņu, viņ� saka. Viņa bija mana paciente. Hipohondriķe. Gatavā sodība, patie�ām.

Tas ir svarīgi, Bentons saka tā, it kā Lūsija to nezinātu. Viņ� atklājas. Esi draudzīga. Tava paciente Ri�mondā? Lūsija jautā doktoram Polsonam, un būt par viņa draudzeni ir pēdējais, ko viņa grib, bet viņa atmaigst, tēlo ieinteresētību. Kad?

K a d ? Ak Dievs! Pirms veselas mū�ības. Patiesībā mūsu Ri�mondas māju es nopirku no viņas. Viņai piederēja virkne māju Ri�mondā.

Gadsimtu mijā viņas ģimenei piederēja vesels sasodīts kvartāls, tas bija viens liels īpa�ums, kas tika sadalīts starp ģimenes locekļiem, vēlāk pārdots. Mūsu māju es nopirku no viņas, izdevīgi. Par kādu izdevīgu darījumu.

Izklausās, ka jums viņa īpa�i nepatika, Lūsija saka, it kā viņi abi ar doktoru Polsonu itin labi satiktu, it kā viņ� pirms pāris minūtēm nebūtu viņai uzmācies.

Viņa nāca uz mūsu māju, manu kabinetu, kad vien gribēja. Sodība.

Vienmēr �ēlojās.

Kas ar viņu notika?

Nomira. Pirms astoņiem, desmit gadiem. Sen.

No kā? Lūsija vaicā. No kā viņa nomira?

Viņa bija slima, audzējs. Viņa nomira mājās.

Sīkāk, Bentons saka.

Kas jums par to zināms? Lūsija jautā. Viņa bija viena, kad nomira? Vai viņai bija lielas bēres?

Kāpēc jūs to visu jautājat? Doktors Polsons sē� savā krēslā, raudzīdamies uz viņu. Bet viņ� jūtas labāk, jo viņa ir draudzīga. Tas ir acīmredzami.

Tas varētu būt saistīts ar D�iliju. Es zinu to, ko jūs nezināt. Ļaujiet man jums uzdot jautājumus.

Uzmanīgi, Bentons viņu brīdina. Uzmani viņu.

Nu tad jautājiet, doktors Polsons liekuļoti saka.

Vai jūs bijāt viņas bērēs?

Es neatceros, ka viņai būtu biju�as bēres.

Bērēm ta�u bija jābūt, Lūsija saka.

-Viņa neieredzēja Dievu, vainoja visās savās sāpēs un nelaimēs, par to, ka neviens nevēlas būt pie viņas, tas bija saprotami, ja jūs pazītu viņu. Kas par riebīgu, vecu kundzi! Vienkār�i necie�ama. Ārsti nesaņem pietiekami lielu samaksu, lai ārstētu tādus cilvēkus kā viņa.

Viņa nomira mājās? Viņa bija tik slima ar vēzi un nomira mājās pavisam viena? Lūsija jautā. Viņa bija slimnīcā?

N ē .

Viņa ir turīga sieviete un nomirst pavisam viena mājā, bez medicīniskās aprūpes, bez nekā?

Vairāk vai mazāk. Kāda tam visam nozīme? Viņa skatiens slīd pa izmeklē�anas kabinetu, un viņ� ir modrs un pārliecinātāks.

Ir nozīme. Jūsu labā tam ir nozīme. Liela nozīme, Lūsija viņu vienlaikus pārliecina un piedraud. Es gribu redzēt Arnetas kundzes medicīniskos dokumentus. Parādiet man tos. Sameklējiet viņu savā datorā.

Bū�u izdzēsis viņas failu. Viņa ir mirusi. Frenka Polsona acis izsmej Lūsiju. Dīvaini, ka Dārgā Arnetas kundze ziedoja savu ķermeni zinātnei tāpēc, ka negribēja bēres, jo viņa neieredzēja Dievu, un tā tas bija. Domāju, kādam nabaga medicīnas studentam bija jāstrādā pie tās vecās kuces. Es mēdzu �ad tad iedomāties un izjust �ēlumu pret to nabaga studentu, kuram laimējās izlozēt viņas izkaltu�o, neglīto, veco ķermeni. Viņ� ir rāmāks un vairāk par sevi pārliecināts, un, jo pa�pārliecinātāks viņ� kļūst, jo vairāk aug Lūsijas naids.

Kucēns, Bentons saka viņai ausī. Pajautā viņam.

Kas notika ar D�ilijas kucēnu? Lūsija jautā doktoram Polsonam. Jūsu sieva apgalvo, ka viņu kucēns ir pazudis un ka jūs esat saistīts ar �o pazu�anu.

Viņa vairs nav mana sieva, Polsons atcērt. Viņa acis ir cietas un aukstas. Un viņai nekad nav bijis suņa.

Saldumiņ�, Lūsija saka.

Viņ� paskatās uz Lūsiju, un viņam acīs kaut kas iezalgojas.

Kur ir Saldumiņ�? Lūsija jautā.

Vienīgie man zināmie Saldumiņi esmu es un D�ilija, viņ� saka ar vīpsnu sejā.

Neāksties, Lūsija viņu brīdina. Te nav it nekā smieklīga.

Sūza sauc mani par Saldumiņu. Vienmēr ir saukusi. Un es saucu D�iliju par Saldumiņu.

Tā ir atbilde, Bentons saka. Pietiek. Ej ārā.

Nav nekāda kucēna, Polsons saka. Pilnīgas blēņas. Viņ� vairāk iesaistās sarunā, un Lūsijai ir skaidrs, kas sekos. Kas jūs esat?

viņ� jautā. Dodiet man to pildspalvu! Viņ� pieceļas no krēsla.

esi kaut kāda stulba, sīka skuķe, kas atsūtīta apsūdzēt mani, vai ne?

Domāju, tev par to maksā. Saproti, cik muļķīgi tas ir, vai ne tā? Atdod man to pildspalvu!

Lūsija stāv, nolaidusi rokas gar sāniem. Viņa ir sagatavojusies.

Ej ārā, Bentons brīdina. Tūlīt.

Tātad jūs pāris aktrisītes sanākat kopā un izdomājat, ka dabūsiet pāris dolāru? Viņ� stāv Lūsijas priek�ā, un viņa zina, kas tūlīt notiks.

Ej ārā, Bentons uzsvērti atkārto. Viss ir cauri.

Tu gribi kameru? Lūsija jautā Polsonam. Tu gribi mikromagnetofonu? Viņai nav magnetofona. Bentonam ir. Tu patie�ām tos gribi?

Mēs varam vienkār�i izlikties, ka tas nekad nav noticis, Polsons smaidīdams saka. Atdod tos man. Tu dabūji informāciju, ko gribēji, > vai ne? Tad nu visu pārējo mēs aizmirsīsim. Ļauj man tos paņemt!

Viņa paklaudzina pa �ūnu interfeisu, kas ir piesprausts pie siksnas cilpas. Vads, kas ir savienots ar to, stiepjas caur sīku caurumiņu iek�ā viņas lido�anas tērpā. Viņa nospie� slēdzi, izslēgdama interfeisu. Bentona ekrāns paliek tuk�s. Viņ� var dzirdēt un sarunāties, bet nevar redzēt.

Nevajag, Bentons saka viņai ausī. Atkāpies. Tūdaļ.

Saldumiņ�, Lūsija izmēda Polsonu. Kas par joku! Nespēju iedomāties kādu dēvējam tevi par Saldumiņu. Tas ir pretīgi. Gribi kameru, gribi magnetofonu, tad nāc un paņem.

Viņ� metas pie Lūsijas un uzskrien tie�i virsū viņas dūrei, un tad viņam paslīd kājas, un viņ� atrodas uz grīdas ņurdot un kliedzot, un Lūsija atrodas viņam uz muguras, ar ceļgalu piespiezdama viņa labo roku, ar labo delnu piespiezdama kreiso roku. Polsona rokas ir izgrieztas un sāpīgi satvertas aiz muguras.

Laid vaļā! brēc. Man sāp!

Lūsij! Nē! Bentons runā ar viņu, bet Lūsija neklausās.

Viņa satver Polsona matus un smagi elpo, un sagar�o savu niknumu, un paceļ viņa galvu aiz matiem. Ceru, ka tu �odien jauki pavadīji laiku, Saldumiņ, Lūsija saka, paraudama viņa galvu aiz matiem.

Man vajadzētu izsist tavas kretīniskās smadzenes. Tu uzmācies pats savai meitai? Tu ļauj citiem izvirtuļiem to darīt, kad viņi atnāk uz tavu māju uz seksa spēlītēm? Tu uzmācies meitai viņas pa�as guļamistabā tie�i pirms pārcel�anās pagāju�ajā vasarā? Viņa spie� ārsta galvu pret grīdu un tur to tik stipri, it kā slīcinātu viņu balto flī�u grīdā. Viņa vaigs ir saspiests pret grīdu. Cik daudzas dzīves tu esi izpostījis, tu, kretīn? Viņa dauza Polsona galvu pret grīdu pietiekami spēcīgi, lai atgādinātu, ka var iz�ķaidīt viņa smadzenes. Viņ� ņurd un kliedz.

Lūsij! Izbeidz! Bentona balss ieurbjas bungādiņā. Ej prom!

Viņa samirk�ķina acis, pēk�ņi apjēgdama, ko dara. Viņa nevar nogalināt Frenku Polsonu. Viņa nedrīkst to nogalināt. Viņa norau�as nost un sāk spert viņam pa galvu, bet tad aptur kāju. Viņa elpo smagi, svīzdama, atkāpdamās, gribēdama iespert viņam, gribēdama piekaut viņu līdz nāvei, un viņa to varētu, it viegli. Nekusties, viņa norūc, atvirzīdamās no viņa, sirds lido, aptverot, cik ļoti vēlas viņu nogalināt. Guli te un nekusties. Nekusties!

Viņa pasniedzas pie galda un pagrābj savus neīstos FAA formulārus, tad atkāpjas līdz durvīm un attaisa tās. Viņ� paliek zemē un nekustas.

Viņa seja ir pret grīdu. No deguna viņam pil asinis, un tās ir sarkanas uz baltajām flīzēm.

Ar tevi ir cauri, viņa saka no durvīm, prātodama, kur ir tuklā sieviete, sekretāre, pamezdama skatienu uz trepēm un nevienu neredzēdama. Māja ir absolūti klusa, un viņa tajā ir viena ar Polsonu, tie�i tā, kā viņ� bija izplānojis. Ar tevi ir cauri. Tev paveicās, ka neesi miris, viņa saka, aiztaisīdama aiz sevis durvis.

Pa treniņnometnes �aurajām ielām pieci aģenti, bruņoti ar Beretta Storm deviņu milimetru �autenēm ar Bushnell optiskajiem tēmēkļiem un lukturiem, virzās no da�ādiem virzieniem uz mazu mājiņu ar ģip�a apmetumu un cementa jumtu.

Mājiņa ir veca un no�ēlojamā stāvoklī, un mazais, aizaugu�ais pagalms ir izrotāts ar spilgtiem piepū�amiem Santa Klausiem, sniegavīriem un konfek�u spieķiem. Palmas ir nevī�īgi nokārtas ar daudzkrāsainām lampiņām. Mājā bez apstājas rej suns. Aģenti ir uz vilku�i savus

Storm uz taktiskajiem pārsējiem, kas novietoti ieslīpi �ķērsām uz viņu ķermeņiem, un iero�u stobrus pavērsu�i �etrdesmit grādu leņķī uz leju.

Ģērbu�ies melnos tērpos, viņi nav uzvilku�i bruņuvestes, tas reidam nav raksturīgi.

Rūdijs Masils mierīgi gaida apmestajā mājā aiz augstas, otrādi apgrieztu galdu un stāvus novietotu krēslu barikādes, kas aizbloķē �aurās durvis, kuras ved uz virtuvi. Viņ� ir ģērbies maskē�anās biksēs un tenisa kurpēs un bruņojies ar AR-15, kas nav tik nenopietns izlūko�anas ierocis kā Storm, bet tomēr ir jaudīgs kaujas ierocis ar divdesmit collu stobru, kas var iznīcināt ienaidnieku pat trīssimts jardu attālumā.

Viņam nav vajadzīgs ierocis, lai atbrīvotu māju, jo viņ� jau ir mājā.

Rūdijs pārvietojas no durvīm pie sasistā loga blakus izlietnei, skatīdamies ārā. Viņ� ierauga kustību aiz konteinera apmēram piecdesmit jardu attālumā no mājas.

Viņ� atbalsta AR-15 uz izlietnes malas un atstutē stobru uz sapuvu�ās palodzes. Optiskajā tēmēklī viņ� sameklē pirmo upuri, kas aiz konteinera ir pieplacis zemei, atklājot tikai strēmeli no sava melni ietērptā ķermeņa. Rūdijs nospie� gaili, un �autene noblīk�ķ, aģents iekliedzas, un tad vēl viens aģents iz�aujas no nekurienes un trāpa dubļos aiz palmas, un Rūdijs arī viņu no�auj. �is aģents nekliedz un neizdod nekādu skaņu, ko Rūdijs sadzirdētu, un viņ� pārvietojas no loga pie barikādēm durvīs, dusmīgi sperdams un izmētādams galdus un krēslus savā ceļā.

Viņ� izlau�as cauri savām barikādēm, steidzas uz mājas priek�u, iztriecas ārā pa viesistabas logu un sāk �aut. Piecu minū�u laikā visi pieci aģenti ir novākti ar gumijas lodēm, bet viņi turpina nākt, līdz Rūdijs pa rāciju pavēl tiem apstāties.

J ū s , ve�i, neesat nekam derīgi, viņ� saka savā rācijā, svīzdams uzbrukumu mājā, ko treniņnometne izmanto simulētām kaujām. Jūs esat beigti. Katrs no jums. Stāties ierindā!

Viņ� iziet pa ārdurvīm, bet aģenti melnajās drēbēs dodas uz Ziemassvētku noskaņās izrotāto pagalmu, un Rūdijam viņi ir pienācīgi jānovērtē. Aģenti vismaz neizrāda sāpes, un viņ� zina, ka tiem velni�ķīgi sāp, gumijas lodes ietrieku�ās viņu neaizsargātajos ķermeņos. Tu gana daudz rei�u esi saņēmis sitienus ar gumijas lodēm, un tu gribi saļimt un raudāt kā bērns, bet vismaz �is jauno rekrū�u bariņ� ir izturīgs un spēj paciest sāpes. Rūdijs nospie� mazu pulti, un mājā pārstāj skanēt kompaktdisks ar suņa rējieniem.

Rūdijs stāv durvīs un skatās uz aģentiem. Viņi smagi elpo, svīst un dusmojas uz sevi. Kas notika? Rūdijs jautā. Atbilde ir vienkār�a.

Mēs izgāzāmies, kāds aģents atteic.

-Kāpēc? Rūdijs jautā, AR-15 nolaidis gar sānu. Sviedri plūst

pa viņa muskuļotajām, kailajām krūtīm, un vēnu virves izspie�as uz nosauļotajām, kā akmenī izcirstajām rokām. -�Es gaidu vienu atbildi.

Jūs pieļāvāt vienu kļūdu un tāpēc esat beigti.

Mēs neparedzējām, ka tev būs kaujas ierocis. Varbūt pieņēmām,

ka tev ir pistole, min kāda aģente, slaucīdama savu pilo�o seju piedurknē un smagi elpodama no nervu un fiziska sasprindzinājuma.

Nekad neizdariet pieņēmumus, Rūdijs skaļi atbild grupai. Man �eit varēja būt automāts. Es te varēju iz�aut piecdesmitā kalibra lodes.

Bet jūs pieļāvāt vienu fatālu kļūdu. Saņemieties! Jūs zināt, kas tā ir. Mēs jau runājām par to.

Mums bija sadursme ar bosu, kāds saka, un visi smejas.

Komunikācija, Rūdijs lēnām saka. Tu, Endrūs. Viņ� paskatās uz aģentu, kura melnās darba drēbes ir noklātas ar dubļiem. Tiklīdz tu saņēmi lodi kreisajā plecā, tev vajadzēja brīdināt savus biedrus, ka es �auju no virtuves loga aiz mājas. Vai tu to izdarīji?

Nē.

Kāpēc ne?

Liekas, es nekad iepriek� neesmu sa�auts.

Sāp, vai ne?

Velni�ķīgi.

Tie�i tā. Un tu to negaidīji.

Nē. Neviens neteica, ka uz mums �aus ar īstām lodēm.

Un tie�i tādēļ mēs to darām �eit Sāpju un Cie�anu Nometnē,

Rūdijs saka. Kad kaut kas slikts notiek īstenībā, mēs parasti netiekam iepriek� instruēti, vai ne? Tā nu tev trāpa, un tas elli�ķīgi sāp un �ausmīgi nobiedē tevi, un rezultātā tu nepaņem rāciju un nebrīdini savus biedrus. Un no�auti tiek visi. Kur� dzirdēja suni?

Es, vairāki aģenti saka.

J ū s dzirdējāt nolāpīto suni rejam kā traku, Rūdijs nepacietīgi runā. Vai jūs paņēmāt rāciju un paziņojāt par to pārējiem? Sasodītais suns rej, tātad d�eks mājā zina, ka jūs nākat. Varbūt uzvedinājums?

J ā .

Beigas, Rūdijs atlai� viņu. Lasieties! Man jāsakopjas uz jūsu bērēm.

Viņ� ieiet mājā un aiztaisa durvis. Viņa divvirzienu radiotelefons divreiz novibrējis pie siksnas, kamēr viņ� runāja ar rekrū�iem, un viņ� pārbauda, kas bija mēģinājis ar viņu sazināties. Abi zvani ir no datorspeca, un Rūdijs atzvana viņam.

Kas ir? Rūdijs jautā.

Izskatās, ka tavam d�ekam drīz beigsies prednizons. Pēdējoreiz viņam pēc receptes pagatavoja zāles pirms divdesmit se�ām dienām CVS aptiekā, un viņ� nosauc Rūdijam adresi un telefona numuru.

Problēma tāda, Rūdijs atteic, es nedomāju, ka viņ� ir Ri�mondā. Tādēļ mums tagad jāizgudro, kur, ellē, viņ� varētu nākamreiz gādāt savas zāles. Pieņemot, ka viņ� to darīs.

Viņ� ir ņēmis savas recep�u zāles katru mēnesi vienā un tai pa�ā Ri�mondas aptiekā. Tādēļ izskatās, ka viņam tā manta ir vajadzīga, vai vismaz viņ� tā domā.

Viņa ārsts?

Dakteris Stenlijs Filports. Viņ� nosauc Rūdijam ārsta numuru.

Nav ierakstu, ka viņ� pirktu zāles kaut kur citur? Dienvidfloridā nav?

Tikai Ri�mondā, un es izpētīju pa visu valsti. Kā jau teicu, līdz tuvākajai zāļu pasūtī�anai ir atliku�as piecas dienas. Un tad viņam vairs veiksme nesmaidīs. Pareizāk, nevajadzētu veikties, ja vien viņam nav cita avota.

Labi darīts, Rūdijs saka, attaisīdams virtuvē ledusskapi un pagrābdams pudeli ūdens. Es neatlaidīgi seko�u.

Privātā lidma�īna izskatās kā rotaļlieta pret gigantiskajiem baltajiem kalniem, kas paceļas apkārt mitrajam, melnajam asfaltam. Lidostas darbinieks kombinezonā un ar ausu aizbā�ņiem vicina oran�us konusus, vadīdams Beachjet , kad, turbīnu dzinējiem gaudojot, tas lēnām manevrē. No privātā termināļa iek�puses Bentons dzird pienākam Lūsijas lidma�īnu.

Ir sestdienas pēcpusdiena Aspenā, un aiz viņa, dzerdami kafiju un karstu sidru blakus milzīgam kamīnam, pārvietojas bagāti ļaudis ar ka�okiem un bagātnieku bagā�u. Viņi atgrie�as mājās un �ēlojas par aizkavē�anos, jo ir aizmirsu�i komerclidojumu dienas, ja vien vispār zināju�i par �īm dienām. Viņi spīdina zelta pulksteņus un lielus dimantus, un viņi ir nosauļoju�ies un skaisti. Da�i ceļo ar saviem suņiem, kuri, tāpat kā viņu īpa�nieku privātlidma�īnas, ir da�ādas formas un lieluma un ir labākie, ko par naudu var nopirkt. Bentons vēro, kā Beachjet durvis atveras un tiek izlaistas kāpnes. Lūsija nolec pa tām, nesdama savas somas un kustēdamās ar atlētisku grāciju un pārliecību un bez minstinā�anās, alla� zinādama, kur dodas, pat ja viņai nav tiesību to zināt.

Viņai nav tiesību būt �eit. Viņ� teica, lai nebrauc. Kad viņa piezvanīja, viņ� teica: "Nē, Lūsij. Nebrauc �urp. Ne tagad. �is nav īstais laiks."

Viņi nesastridējās. Viņi varēja sastrīdēties uz da�ām stundām, bet nevienam no viņiem nebija tāda temperamenta, kas ir piemērots ilgām, bezjēdzīgām nesaskaņām, piepildītām ar neloģiskiem izvirdumiem un liekvārdību; tādas nesaskaņas starp viņiem vairs nepastāv, tādēļ viņi sliecas ātri saplēsties, izspēlēt pāris strauju raundu un pielikt tam punktu. Bentons nav pārliecināts, vai tas viņam patīk, ka, laikam ejot, viņam un Lūsijai ir arvien vairāk kopīgu iezīmju, bet acīmredzot tā tas ir. Tas visu laiku kļūst arvien skaidrāks, un Bentona smadzeņu analītiskā daļa, kas bez pārtraukuma �ķiro, krauj kaudzē un izsūta informāciju, ir jau apsvērusi vai varbūt secinājusi, ka līdzību starp viņu un

Lūsiju var izskaidrot ar viņa un Kejas attiecībām, cik nu tās vispār ir izskaidrojamas. Keja mīl savu krustmeitu kvēli un bez nosacījumiem.

Bentons nekad nav īsti sapratis, kāpēc Keja arī viņu mīl kvēli un bez nosacījumiem. Nu viņ� varbūt sāk saprast.

Lūsija atgrū� ar plecu durvis un ienāk, katrā rokā nesdama pa ceļojuma somai. Viņa ir pārsteigta, ieraugot Bentonu.

Dod. Ļauj palīdzē�u. Viņ� paņem somu.

Negaidīju tevi �eit ieraudzīt, viņa saka.

Nu es esmu �eit. Acīmredzami tu arī esi. Izmantosim �o tik�anos pēc iespējas labāk.

Bagātnieki savās dzīvnieku ādās un ka�okos dro�i vien domā,

ka Bentons un Lūsija ir nelaimīgs pāris viņ� turīgs, vecs vīrs, viņa skaista, jauna draudzene vai sieva. Viņam ienāk prātā, ka da�i cilvēki varētu uzskatīt Lūsiju par viņa meitu, bet viņ� neuzvedas kā viņas tēvs.

Viņ� neuzvedas ari kā viņas mīļākais, bet, ja būtu jāsader, viņ� derētu, ka vērotāji uzskatītu viņus par tipisku bagātnieku pāri. Viņam nav ne ka�oka, ne zelta, un viņ� neizskatās uzkrīto�i bagāts, bet bagātnieki pazīst cits citu, un ap viņu valda bagātnieka aura, jo viņ� ir bagāts ļoti bagāts. Bentons daudzus gadus ir dzīvojis klusi un neredzami. Viņ� daudzus gadus nav uzkrājis neko, izņemot fantāzijas, projektus un naudu.

Esmu noīrējusi ma�īnu, Lūsija saka, ejot cauri terminālim, kas izskatās stipri līdzīgs mazam lauku namiņam no koka un akmens, ar ādas mēbelēm un rietumu mākslas darbiem. Ārā priek�ā ir milzīga kājās saslēju�ās ērgļa bronzas skulptūra.

Nu tad paņem savu īrēto ma�īnu, Bentons saka Lūsijai. Viņa elpa kā bāli dūmi izplūst spo�ajā, asajā gaisā. Tiksimies "Marona zvanos".

Ko? Viņa apstājas uz apļveida piebrauktuves ēkas priek�ā, ignorēdama sulaiņus garajos mēteļos un kovboju cepurēs.

Bentona stingrā, nosauļotā, glītā seja raugās uz viņu. Viņa acis pirmās pasmaida, pēc tam nedaudz pasmaida lūpas, it kā viņ� būtu uzjautrināts. Bentons stāv uz ceļa blakus milzīgajam ērglim un noskata Lūsiju no aug�as uz leju. Viņa ir ģērbusies zābakos, kargo biksēs un slēpo�anas jakā.

Man ma�īnā ir sniega kurpes, viņ� saka.

Viņa skatiens ir piesaistīts Lūsijai, un vēj� paceļ viņas matus, kuri ir garāki, kop� Bentons beidzamo reizi redzēja viņu, un tum�i brūni ar sarkanu pieskaņu, it kā tos būtu iekrāsojusi uguns. Aukstuma svēdras krāsojas viņas vaigos, un viņ� vienmēr ir domājis, ka skatīties Lūsijai acīs dro�i vien ir līdzīgi kā skatīties kodolreaktorā vai aktīvā vulkānā, vai redzēt to, ko, lidojot pretī saulei, redzēja Ikars. Lūsijas acis mainās līdz ar gaismu un viņas svārstīgo garastāvokli. �obrīd tās ir ko�i zaļas. Kejai ir zilas acis. Kejas acis ir tikpat kvēlas, bet tikai citādas. Abu sievie�u mainīgās acu nokrāsas drīzāk ir netveramas un var būt tik vieglas kā dūmaka vai tik stipras kā metāls. Pa�reiz viņam pietrūkst Kejas vairāk, nekā viņ� domāja. Pa�reiz Lūsija ar svaigu ne�ēlību ir atgriezusi viņa sāpi.

Es domāju, ka mums būtu jāpastaigā un jāaprunājas, iedams stāvvietas virzienā, viņ� saka Lūsijai, pasludinot savas ieceres, kas nav apsprie�amas. Mums tas vispirms ir jāizdara. Tādēļ tiksimies "Maronu zvanos", tur, kur iznomā sniegmobiļus, pie noslēgtajiem ceļiem. Izturēsi augstumu? Tur gaiss ir retināts.

Es zinu par gaisu, viņa saka Bentona mugurai, kas attālinās.

Pārejas abās pusēs slejas sniega nosegti kalni, un vēlās pēcpusdienas ēnas nolai�as zemas un platas, un augstajās grēdās pa labi no viņiem snieg. Nav vajadzības slēpot vai iet ar sniega kurpēm pēc pus�etriem, jo Klin�u Kalnos agri satumst, un ceļ�, uz kura viņi atrodas, aizsalst, un gaiss kļūst ass.

Mums vajadzēs ātrāk doties atpakaļ, Bentons saka, iedurdams slēpju nūju savas uz priek�u izvirzītās sniega kurpes priek�ā. Abi kopā mēs esam bīstami. Mēs nekad nezinām, kad apstāties.

Negribēdami griezties atpakaļ pēc ceturtās lavīnu atzīmes, kur Bentons ierosināja apstāties, viņi turpina mierīgi soļot kalnā Maronu ezera virzienā, tikai lai pagrieztos atpakaļ nepilnu jūdzi pirms tā. Ja turpinās iet, tad līdz melnai tumsai nosalu�i un izsalku�i viņi tik tikko pagūs atgriezties pie savām ma�īnām. Pat Lūsija ir pārguru�i. Viņa to nekad neatzīs, bet Bentons redz, ka augstums jauno sievieti ir nomocījis; viņa kustas ievērojami lēnāk, un viņai ir grūti sarunāties.

Pāris minū�u viņu sniega kurpes skrapst uz Maronkrikas ceļa sniega garozas, un �ī skrapstē�ana un �irkstoņa, un viņu nūju iedur�anās ledus noklātajā, grambainajā sniegā ir vienīgā skaņa. Viņu elpa kūp, bet viņi vēl nav aizelsu�ies, tikai �ad un tad Lūsija ievelk pavairāk gaisa un izpū� to ārā. Jo vairāk viņi runā par Henriju, jo tālāk soļo, un nu viņi ir aizgāju�i jau pārāk tālu.

Atvaino, Bentons saka, kurpes alumīnija rāmim �ķindot pret ledu. Man vajadzēja ātrāk pagriezties atpakaļ. Man vairs nav proteīna tāfelī�u un ūdens.

Es izturē�u, saka Lūsija, kas parastos apstākļos var itin labi turēt Bentonam līdzi, var vairāk nekā tikai turēt viņam līdzi. Tās mazās lidma�īnas. Es nepaēdu. Es skraidīju un braukāju ar riteni. Daudz darīju.

Es nedomāju, ka �is gājiens man varētu sagādāt problēmas.

Katrreiz, nākot �urp, es aizmirstu, viņ� atteic, skatīdamies uz sniegputeni pa labi no viņiem, kad tas lai�as zemāk pāri baltajām smailēm, tuvodamies lēnām kā migla. Tas atrodas varbūt jūdzes attālumā un tūksto� pēdu virs viņiem, ne vairāk. Viņ� cer, ka pagūs atgriezties pie ma�īnām, pirms sniegputenis pietuvojas. Ceļam ir viegli sekot, un viņiem nav cita ceļa kā tikai lejup. Viņi neies bojā.

Es neaizmirsī�u, Lūsija saka, smagi elpodama. Nākamreiz es paēdī�u. Varbūt neie�u ar sniega kurpēm pirmajā stundā pēc iera�anās �eit.

Piedod, viņ� vēlreiz saka. Da�reiz es piemirstu, ka tev ir savas robe�as. To ir viegli piemirst.

Liekas, pēdējā laikā man ir daudz robe�u.

Ja tu būtu man jautājusi, es tev teiktu, ka tā notiks. Viņ� pastiepj nūju uz priek�u un sper soli. Bet tu man nebūtu ticējusi.

Es uzklausu tevi.

Es neteicu, ka tu neuzklausi mani. Es teicu, ka tu netici. �ajā gadījumā tu neticētu.

Varbūt. Cik vēl tālu? Uz kuras atzīmes mēs esam?

Negribu tevi biedēt, bet tikai uz tre�ās. Mums vēl jānoiet vairākas jūdzes, Bentons atteic. Viņ� paskatās uz biezo, dūmakaino sniegputeni. Tikai da�u minū�u laikā tas ir nolaidies zemāk, un kalnu aug�ējā puse ir izgaisusi sniegā, un vēj� ir pieņēmies. Tā ir, kop� es atbraucu �urp, viņ� saka. Snieg gandrīz katru dienu, parasti pēcpusdienā, piecas se�as collas. Kad kļūsti par mērķi, tu nevari būt objektīvs. Kā kaujinieki mēs tiecamies par objektiem padarīt tos, kurus vajājam, tāpat kā viņi par objektiem padara savus upurus. Citādi ir tad, kad par upuri kļūsti tu pats, un Henrijai tu esi mērķis. Lai kā tu ari neciestu �o vārdu, tu esi upuris. Viņa tevi padarīja par objektu, pirms jūs satikāties. Tu viņu fascinēji, un viņa gribēja būt par tevi. Citādā veidā, bet ari Pougs ir padarījis tevi par objektu. Tikai pats savu iemeslu vadīts; viņam bija citi iemesli nekā Henrijai. Viņ� negribēja gulēt ar tevi vai dzīvot tavu dzīvi, vai būt par tevi. Viņ� tikai grib tev darīt pāri.

Tu patie�ām uzskati, ka viņam vajag mani, nevis Henriju?

J ā . Tu esi izraudzītais upuris. Tu esi mērķis. Viņa vārdus akcentē slēpo�anas nūju dūrieni un sniega kurpju �vadzē�ana. Neiebilsti, ja niinūtīti atpūtīsimies? Bentonam atpūta nav vajadzīga, bet viņ� ir Pārliecināts, ka Lūsijai vajag.

Viņi apstājas un savās sniega kurpēs noliecas uz priek�u, izelpodami lielus, baltus gaisa mutuļus un vērodami, kā labajā pusē sniegputenis noslāpst aptuveni jūdzes attālumā, tuvu viņu tagadējai augstienei.

Es dodu mazāk nekā pusstundu, Bentons saka, noņemdams saulesbrilles un iebāzdams tās jakas kabatā.

Nepatik�anas tuvojas, Lūsija saka. Tā kā simboliski.

Viena no labajām lietām, kas saistīta ar brauk�anu �urp vai pie okeāna. Daba nostāda lietas perspektīvā, un tai ir �is tas sakāms, viņ� atteic, vērodams pelēko, miglaino puteni pazudinām kalnus, zinot, ka mākoņos stipri snieg un drīz vien snigs arī tur, kur ir viņi. Nepatik�anas nāk. Baidos, tev taisnība. Viņ� izdarīs vēl kaut ko, ja netiks apstādināts.

Ceru, ka viņ� to mēģinās darīt ar mani.

Neceri, Lūsij.

Es ceru, viņa saka un sāk atkal soļot. Ja viņ� to mēģinātu darīt ar mani, tad tas būtu visjaukāk. Tas būs viņa beidzamais mēģinājums.

Henrija pati ir visnotaļ spējīga par sevi parūpēties, Bentons atgādina Lūsijai, sperdams lielu, pārliecinātu soli, novietojot sērsnas klātajā sniegā vispirms vienu kurpi, tad otru.

Ne tik spējīga kā es. Ne tuvu. Vai viņa tev izstāstīja, ko darījusi treniņnometnē?

Nedomāju vis.

Izmantojot Geviba de Bekera kaujas simulācijas stilu, mēs esam visai ne�ēlīgi, viņa atteic. Nevienam no audzēkņiem netiek teikts, ko gaidīt, jo reālajā dzīvē mēs nezinām, kas notiks. Tā nu pēc tre�ās suņu uzridī�anas reizes viņi piedzīvo nelielu pārsteigumu. Suņi viņiem uzklūp, tikai �oreiz bez uzpurņiem. Protams, Henrijai nebija polsterējuma, bet, aptvērusi, ka sunim nav uzpurņa, viņa sāka ārdīties. Kliedza, metās skriet, tika nogāzta. Viņa raudāja, bija kā ārprātīga un sacīja, ka aizejot.

�ēl, ka viņa to neizdarīja. Lūk, otrā atzīme. Bentons paceļ slēpju nūju, norādot uz lavīnu atzīmi, nokrāsotu ar lielu 2.

Viņa tika tam pāri, Lūsija saka, iekāpjot agrāk izveidotajās sliedēs, jo tā ir vieglāk soļot. Viņa pārdzīvoja ari gumijas lodes. Un ari �ī kaujas simulācija viņai nepatika.

-Jābūt trakam, lai tā patiktu.

Man ir biju�i da�i trakie, kam tas patika. Varbūt es esmu viena no viņiem. Tās sāp ellīgi, bet rada zināmu pacilātību. Kāpēc tev ir �ēl, ka viņa neaizgāja? Tu domā, ka tā būtu bijis labāk? Gribēju teikt, nu, es zinu, ka man vajadzēja viņu atlaist.

Atlaist par to, ka viņai uzbruka tavā mājā?

Es zinu. Es nevaru viņu atlaist. Viņa iesūdzēs mani tiesā.

J ā , viņ� saka. Es domāju, ka viņai vajadzēja aiziet. Velns, jā. Viņ� paskatās uz Lūsiju, turpinādams nūjot uz priek�u. Kad aizvilināji viņu no LAPD, tavs redzējums bija notu�ēts kā tie tur kalni. Viņ� norāda uz puteni. Varbūt viņa bija gana laba policijai, bet viņa nav radīta tava līmeņa operācijām, un es �ausmīgi ceru, ka viņa aizies, pirms atgadīsies kaut kas patie�ām slikts.

Pareizi, viņa saka no�ēlas pilna sasalu�as elpas mākonī. Patie�ām slikts.

Neviens netika nogalināts.

Pagaidām, Lūsija atteic. Dievs, esmu nogurusi. Tu to katru dienu dari?

Gandrīz. Laiks atļauj.

Noskriet pusi maratona ir vieglāk.

J a tu skrien tur, kur gaisā ir skābeklis, Bentons saka. Tur ir numur viens atzīme. Tu priecāsies uzzināt, ka viens un divi ir tuvu kopā.

Pougam nav sodāmības. Viņ� ir tikai kāds neveiksminieks. Nespēju tam noticēt, Lūsija saka. Kāds neveiksminieks, kas strādājis pie manas tantes. Kāpēc? Kāpēc es? Varbūt patiesībā Pougam vajag viņu.

Varbūt viņ� vaino tanti Keju savās veselības problēmās un, Dievs zina, kādēļ vēl.

Nē, Bentons atbild. Viņ� vaino tevi.

Kāpēc? Tas ir vājprāts.

J ā , vairāk vai mazāk tas ir vājprāts. Tu iekļaujies viņa paranojiskajā domā�anā, tas ir viss, ko varu tev pateikt, Lūsij. Viņ� soda tevi. Viņ� dro�i vien sodīja tevi, uzbrukdams Henrijai. Mēs nevaram zināt, kas notiek viņa galvā. Viņam ir sava loģika, kas at�ķiras no mūsējās. Varu tev pateikt, ka viņ� ir psihiski slims, nevis psihopāts, ko vada impulss, nevis aprēķins. Paranojisks, ar apbrīnojamu domā�anu. Tas ir apmēram viss, ko varu tev pateikt. Lūk, tas nāk, viņ� saka, un sīkas sniegpārsliņas pēk�ņi sāk virpuļot ap viņiem.

Lūsija nolai� brilles, vēja brāzmām satricinot apses, kas visbeidzot pārtapu�as pelēkās, tum�ās ēnās pret baltajiem kalniem. Sniegs sitas ātri un ir sīks, sauss; pū� sānvēj�, kas stumj viņus sāņus, kamēr viņi pārvietojas, liekot vienu sniega kurpi priek�ā otrai, līkumojot pa sasalu�o ceļu.

Ārpusē sniegs sablīvējies augstās kaudzēs melnegļu un ap�u zaros.

No tre�ā stāva loga Lūsija dzird slēpju zābaku �irkstē�anu uz sniega garozas pārklātās ietves. St. Regis ir pla�a sarkanu ķieģeļu viesnīca, kas viņai atgādina Ajaksa kalna pakājē zemei pieplaku�u drakonu. Gondo-las �ai agrajā stundā vēl nav atdzīvoju�ās, bet cilvēki ir. Kalni aiz�ķērso sauli, un saullēkts ir kā zili pelēka ēna bez skaņas, izņemot aukstus, gurksto�us slēpotāju soļus, kas dodas uz pakalnēm un autobusiem.

Pēc trakā pārgājiena pa Maronkrīkroudu vakar pēcpusdienā Bentons un Lūsija iekāpa katrs savā ma�īnā un aizbrauca katrs savu ceļu. Bentons sākumā negribēja, lai Lūsija brauktu uz Aspenu, lai viņa nonāktu �eit, bet tāda ir dzīve. Dzīve ir pilna dīvainību, pārsteigumu un satricinājumu. Henrija ir �eit. Tagad Lūsija ir �eit. Bentons teica, ka Lūsija nevar palikt pie viņa, tas ir saprotami. Viņ� nevēlas, lai sabojā progresu, ko viņ� varētu būt sasniedzis ar Henriju, to mazumiņu, ko viņ�, iespējams, ir sasniedzis, ja vispār ir sasniedzis kādu progresu ar Henriju. Bet �odien Lūsija tiksies ar Henriju viņai izdevīgā brīdī. Ir pagāju�as divas nedēļas, un Lūsija ilgāk vairs nevar izturēt, nevar izturēt vainas izjūtu un neatbildētos jautājumus. Lai kas ari Henrija būtu, Lūsijai tas pa�ai jāredz.

Rītam kļūstot gai�ākam, viss, ko Bentons darīja un teica, kļūst skaidrs. Vispirms viņ� nogurdināja Lūsiju retinātā gaisā, kur viņai bija grūti pateikt pārāk daudz un pārāk ātri. Turklāt viņa nevarēja ļaut vaļu savām baiļu vadītām dusmām. Pēc tam, praktisku iemeslu vadīts, viņ� aizsūtīja viņu gulēt. Viņa nav bērns, pat ja Bentons likās vakar izturamies pret viņu kā pret bērnu, un Lūsija zina, ka Bentons raizējas par viņu. Viņa to vienmēr ir zinājusi. Viņ� vienmēr ir bijis labs pret viņu, pat tad, kad viņa to ienīda.

Viņa sameklē ceļojumu somā elastīgās slēpo�anas bikses, d�emperi, garo zīda apak�veļu un zeķes un noliek uz gultas blakus savai deviņu milimetru Glock pistolei ar tritija tēmēkli un septiņpadsmit pat-ronu aptveri. �o ieroci viņa izvēlas, kad padomā ir kārtējā pa�aizsardzība iek�telpās, kad viņai vajag tuvcīņas ieroci ar ugunsjaudu, nevis nokdauna spēku, jo viesnīcas istabā viņa negribētu �aut ar 40. vai 45. kalibra patronām, vai jaudīga revolvera patronām. Viņa nav izgudrojusi, ko teiks Henrijai vai kā jutīsies, ieraugot viņu.

Negaidi neko labu, viņa nodomā. Negaidi, ka viņa priecāsies, ieraugot tevi, būs jauka vai pieklājīga. Lūsija sē� uz gultas un novelk treniņbikses un sagrābj T kreklu, noraudama to pāri galvai. Viņa nopauzē lielā spoguļa priek�ā, paskatīdamās uz sevi un pārliecinādamās, ka neļauj gadiem un zemes pievilk�anas spēkam gūt virsroku pār sevi. Tie nav guvu�i virsroku, un nevajadzētu, jo Lūsijai nav pat trīsdesmit gadu.

Viņas ķermenis ir muskuļots un kalsnējs, bet ne puicisks, un viņa patie�ām nesūdzas par savu fizisko formu, bet izbauda savādu sajūtu, redzot sevi atspulgā. Tad viņas ķermenis kļūst par sve�inieku, no ārpuses citādu, nekā viņa ir iek�ēji. Ne mazāk vai vairāk pievilcīgu, tikai citādu, salīdzinot ar iek�ējo sajūtu. Un viņai prātā pavīd doma, ka nav nozīmes, cik rei�u mīlējās, viņa tāpat nekad neuzzinās, kā viņas ķermeni, kā viņas pieskārienus sajūt mīļākais. Viņa gribētu to zināt un priecājas, ka nezina.

Tu izskaties normāli, viņa nodomā, aiziedama no spoguļa. Tu izskaties pietiekami labi, lai iztiktu, viņa nodomā, iekāpdama du�ā. Tam, kā tu izskaties, �odien nebūs nozīmes, itin nemaz. �odien tu nevienam nepieskarsies, viņa sev saka, atgriezdama krānu. Ne ari rit. Ne nākamajā dienā. "Dievs, ko es taisos darīt?" viņa skaļi saka, karstajam ūdenim sitoties pret marmoru, ap�ļakstot stikla durvis un spēcīgi traucoties pa viņas miesu. Rūdij, ko es esmu izdarījusi? Ko es esmu izdalījusi?

Lūdzu, nepamet mani. Apsolu, ka mainī�os. Gandrīz pusi savas dzīves viņa ir slepus raudājusi du�ā. Kad sāka strādāt FIB, viņa bija pusaudze, kura dabūja vasaras darbus un sta�ē�anos savas ietekmīgās tantes dēļ, un viņai nebija tiesību raudāt, dzīvojot kopmītnēs Kvantiko, �aujot ar iero�iem un skrienot �ķēr�ļu krosus ar aģentiem, kuri nekrita panikā un neraudāja, vai vismaz viņa nekad neredzēja tos krītam panikā vai raudam. Viņa pieņēma, ka viņi nekad nepadodas panikai un neraud. Tolaik viņa ticēja daudziem mītiem, jo bija jauna, lētticīga un izjuta bijību, un tagad viņa varbūt zina labāk, bet jaunībā ieprogrammētais viņu ietekmējis tā, ka to vairs nevar mainīt. Ja viņa raud, tad raud vienatnē, un tas notiek reti. Viņa slēpj savas sāpes.

Viņa ir jau gandrīz saģērbusies, kad ievēro klusumu. Klusībā lādēdamās un pēk�ņi izmisusi, viņa parakņājas slēpo�anas jakas kabatā un sameklē mobilo telefonu. Akumulators ir izlādējies. Iepriek�ējā vakarā viņa bija pārāk nogurusi un nelaimīga, lai domātu par telefonu, un aizmirsa to kabatā, kas viņai nav raksturīgi. Rūdijs nezina, kur viņa ir apmetusies. Tāpat arī tante nezina. Neviens no viņiem nezina, kādu pseidonīmu viņa izmanto, tādēļ, pat ja viņi mēģinātu meklēt St. Regis, viņi Lūsiju nesameklētu. Tikai Bentons zina, kur un kas viņa ir. Tā pārtraukt sakarus ar Rūdiju ir neiedomājami un neprofesionāli, un viņ� būs pārskaities. �is nu galīgi nav īstais laiks atgrūst Rūdiju. Kas notiks, ja viņ� aizies? Lūsija neuzticas nevienam citam no saviem darbiniekiem tā kā viņam. Sameklējusi lādētāju, viņa iesprau� to telefonā un ieslēdz.

Viņai ir pienāku�i vienpadsmit ziņojumi, lielākoties atstāti kop� se�iem no rīta pēc Austrumkrasta standartlaika un lielākoties no Rūdija.

Es domāju, ka esi nokritusi no kartes, Rūdijs saka, acumirklī atbildot. Jau trīs stundas cen�os sazvanīt. Ko tu dari? Kop� kura laika tu neatbildi uz telefona zvaniem? Nestāsti, ka tas nedarbojas. Es tam neticu. Tas telefons darbojas visur, un es centos sazināties ar tevi arī pa rāciju. Tu to nolādēto draņķi biji izslēgusi, vai ne?

Nomierinies, Rūdij, viņa saka. Akumulators izlādējās. Telefons, rācija nedarbojas, ja akumulators ir izlādējies. Piedod.

Tu nepaņēmi lādētāju?

Es teicu piedod, Rūdij.

Labi, mums ir nedaudz saprāta. Būtu labi, ja tu varētu atgriezties �eit, cik ātri vien iespējams.

Kas noticis? Lūsija apsē�as uz grīdas blakus kontaktligzdai, kur ir iesprausts viņas telefons.

Diem�ēl tu neesi vienīgā, kas saņēma dāvaniņu no viņa. Kāda nabaga veca kundze saņēma vienu no Pouga ķimikāliju bumbām, tikai viņai tā nepaveicās.

J ē z i ņ , Lūsija saka, aizvērdama acis.

Oficiante netīrā bārā Holivudā tie�i pāri ielai no Shell benzīntanka, kur uzmini, kas ir? Viņi tirgo gāzētos dzērienus glāzēs ar Runci cepurē.

Upuris ir pamatīgi apdedzis, bet dzīvos. Acīmredzot Pougs bija iegājis viņas darba vietā bārā "Cits ceļ�". Esi par to kādreiz dzirdējusi?

Nē, Lūsija gandrīz nedzirdami atbild, domādama par apdegu�o sievieti. Jēziņ, viņa nomurmina.

Tā nu mēs pārmeklējam visu apvidu. Esmu izsūtījis da�us no mūsu ļaudīm. Ne rekrū�us. Viņi nav asākie na�i atvilktnē, �ie nav.

-Jēzus, ir vienīgais, ko viņa var iedomāties pateikt. Vai viss būs labi?

Viss ir labāk, nekā bija. Divas citas lietas. Tava tante apgalvo, ka Pougs, iespējams, nēsā parūku. Garu, melnu, cirtainu matu parūku.

Melni krāsotu cilvēka matu parūku. Liekas, mitohondriju DNS būs visai smieklīgs, vai ne? Varbūt norādīs uz kādu padauzu, kas pārdeva savus matus parūku kompānijai, lai �ī varētu nopirkt kreku*.

Tu tikai tagad man to saki? Parūka?

Edgaram Alanam Pougam ir sarkani mati. Tava tante redzēja sarkanus matus gultā viņa mājā, mājā, kurā viņ� bija apmeties. Parūka * Kreks kokaīna narkotika.

varētu izskaidrot garos, viļņainos, krāsotos, melnos matus, ko paņēma no D�ilijas Polsones gultas veļas, no tavas guļamistabas un ari no izolācijas lentes uz ķimikāliju bumbas, kas tika atstāta tavā pastkastītē.

Sakarā ar tavu tanti parūka izskaidrotu daudzas lietas. Mēs meklējam ari viņa ma�īnu. Izrādās, vecajai sievietei, kas nomira mājā, kurā viņ� uzturas, Arnetas kundzei, bija balts 1991. gada buiks, un neviens nezina, kas ar to noticis pēc viņas nāves. Viņas ģimene par to nekad nav iedomājusies. Izklausās, ka viņi arī par Arnetu pa�u nav iedomāju�ies. Mēs domājam, Pougs varētu braukt ar �o buiku. Tas joprojām ir reģistrēts uz Arnetas vārda. Būtu labi, ja tu atgrieztos, cik ātri vien iespējams. Ta�u dro�i vien nav laba doma tev palikt savā mājā.

Neuztraucies, viņa saka. Es nekad vairs nepalik�u tajā mājā.

Edgars Alans Pougs aiztaisa acis. Viņ� sē� savā baltajā buikā stāvvietā pie A1A autostrādes, klausoties to, ko ļaudis mūsdienās dēvē par lielo rokmūziku. Viņ� tur acis aizvērtas un cen�as neklepot. Klepojot viņa plau�as deg, reibst galva un salst. Viņ� nezina, kā pagāja nedēļas nogale, bet tā nudien pagāja. Lielās rokmūzikas radiostacija apgalvo, ka ir sastrēgumstunda, pirmdienas rīts. Pougs ieklepojas, un, kad viņ� mēģina dziļi ievilkt elpu, acis pielīst asarām.

Viņ� ir saaukstējies. Viņ� ir pārliecināts, ka noķēris slimību no sarkanmatainās oficiantes bārā "Cits ceļ�". Viņa pienāca tuvu pie galdiņa, kad viņ� pagāju�ajā piektdienā gāja projām. Viņa pienāca tuvu, slaucīdama degunu kabatlakatā, un pienāca daudz par tuvu, jo gribēja pārliecināties, ka viņ� samaksājis. Kā parasti viņam bija jāatgrū� krēsls un jāpieceļas, pirms viņa apgrūtināja ar savu pārbaudi. Patiesība tāda, ka viņ� būtu gribējis vēl vienu "Asiņaino saulrietu" un būtu to pasūtījis, bet sarkanmatainā viesmīle nelikās traucēta. Neviena no oficiantēm neliekas traucēta. Tādēļ viņa saņēma Lielo Apelsīnu un bija to pelnījusi.

Saule spīd caur priek�ējo aizsargstiklu un silda Pouga seju, kamēr viņ�, acis aizvēris, sē� pie stūres, sēdekli atstūmis atpakaļ. Viņ� cer, ka saule izārstēs viņa saaukstē�anos. Viņa māte alla� teica, ka saules gaismā ir vitamīni un tā ārstē gandrīz visu. Tie�i tādēļ, veciem kļūstot, cilvēki pārceļoties uz Floridu. Tā viņa teica. Kādu dienu, Edgar Alan, tu pārcelsies uz Floridu. Tagad tu esi jauns, Edgar Alan, bet kādu dienu tu būsi vecs un noguris tāpat kā es, tāpat kā daudzi cilvēki, un tu gribēsi pārcelties uz Floridu. Ja tikai tev būtu cienījams darbs, Edgar Alan. Es �aubos, vai ar tādiem ienākumiem spēsi atļauties Floridu.

Māte grauza viņu par naudu. Viņa mocīja dēlu līdz nāvei par to. Tad viņa nomira un atstāja pietiekami daudz naudas, lai kādudien, ja gribētu, viņ� varētu pārcelties uz Floridu, un tad viņ� pensionējās un sāka katru otro nedēļu pa pastu saņemt �ekus. Beidzamais �eks dro�i vien guļ pastkastītē, jo viņ� neatrodas Ri�mondā, lai to paņemtu. Viņam ir nedaudz naudas pat bez �iem �ekiem. Pagaidām viņam ir pietiekami.

Viņ� aizvien var atļauties pirkt savus dārgos cigārus, tādēļ viņam pietiek, un, ja māte būtu �eit, tad grauztu viņu par smēķē�anu slimības laikā, bet viņ� tomēr smēķēs. Viņ� domā par gripas poti, kuru nedabūja tikai tādēļ, ka uzzināja par savas vecās ēkas nojauk�anu, lai pilsēta varētu uzbūvēt daudzstāvu autostāvvietu, un Lūsija bija Floridā, un, ja

Skarpeta nebūtu atstājusi Pougu un Ri�mondu, tad nebūtu bijusi vajadzība pēc jauna vadītāja, un tādējādi vecā ēka būtu vesela, jo viss būtu palicis tāpat, un viņ� nebūtu nokavējis gripas poti un būtu to saņēmis.

Vecās ēkas noplē�ana nebija ne pareiza, ne taisnīga, un neviens nepapūlējās pajautāt viņa domas par tās nojauk�anu. Tā bija viņa ēka. Viņ� joprojām katru otro nedēļu saņem algu, un viņam joprojām ir sētas durvju atslēga, un viņ� joprojām strādā Anatomijas nodaļā parasti naktīs.

Viņ� darīja tur visu, ko gribēja, līdz uzzināja par ēkas nojauk�anu.

Līdz pēdējam brīdim nevienu tas neuztrauca, un nu pēk�ņi viņam bija jāizvāc savas mantas no turienes. Visus tos cilvēkus, kas viņam bija mazajās, iespiestajās kastītēs, nācās izvest vēlu naktī, kad neviens nevarēja redzēt viņu to darām. Kas tas bija par smagu pārbaudījumu, ejot aug�ā un lejā pa kāpnēm, iek�ā un ārā no stāvvietas. Viņa plau�as dega, pelniem pa visurieni izplūstot. Viena no kastītēm noslīdēja no viņa nestās grēdas un izbira stāvvietā, un bija ļoti grūti savākt pelnus, kas likās vieglāki par gaisu un lidoja pa visurieni. Kas tā bija par noņem�anos! Tas nebija godīgi, un nemanot pagāja mēnesis, un viņ� nokavēja savu gripas poti, un vairāk vakcīnu nebija. Viņ� klepo, un viņa krūtis deg, un acis asaro, un viņ� pavisam mierīgi sē� saulē, uzsūkdams vitamīnus, un viņ� domā par Lielo Zivi.

Viņ� jūtas nomākts un dusmīgs, kad domā par Lūsiju. Viņa neko nezina par viņu un nekad nav pat teikusi sveiki, un tagad viņam ir stīvas plau�as viņas dēļ. Viņas dēļ viņam nav nekā. Viņai ir liela savrupmāja un ma�īnas, kas maksā vairāk nekā jebkura no mājām, kurā viņ� dzīvojis, un viņa pat nepapūlējās atvainoties tajā dienā, kad tas notika. Patiesībā viņa smējās. Viņa domāja, ka tas bija smieklīgi, kad viņ� palēcās un iesmilkstējās kā sunītis, kad, ejot ārā no iebalzamē�anas telpas, viņa aizgrabēja garām, vizinoties ar guļamratiem. Viņa stāvēja uz ratu kāp�ļa smiedamās un grabēdama, un viņas tante stāvēja pie atvērtas vannas, sarunādamās ar Deivu par kaut ko, kas notiek ar Ģenerālo Asambleju, par kaut kādām problēmām.

Skarpeta nekad nenāca lejā, ja vien nebija problēmu. �ajā konkrētajā dienā, tas bija �is pats gadalaiks, Ziemassvētku laiks, viņa atveda sev līdzi izlutināto viszini Lūsiju, un viņ� jau zināja par Skarpetas krustmeitu. Visi zināja. Viņ� zināja, ka Lūsija ir no Floridas. Viņa kopā ar Skarpetas māsu dzīvoja Floridā, Maiami. Pougs nezina visus sīkumus, bet viņ� zina pietiekami, un viņ� jau tolaik zināja pietiekami, lai saprastu, ka Lūsija varēja mirkt vitamīnos un dzīvot bez gau�anās un �ēlo�anās, ka viņai nekad neies tik labi, lai dzīvotu Floridā.

Viņa jau tur dzīvoja, bija tur dzimusi un neko neizdarīja, lai nopelnītu to, un pēc tam viņa smējās par Pougu. Viņa pabrauca garām ar ratiem, pagrūzdama tuk�u piecdesmit galonu formaldehīda tvertni uz platformas, un Lūsijas dēļ viņ� palēcās un spēji apstājās, un platforma sa�ķiebās, un tvertne apgāzās un aizripoja, un Lūsija aizgrabēja garām uz ratiem kā izlaists knēvelis, kas vizinās pārtikas veikala iepirkumu ratiņos. Tikai viņa nebija knēvelis, viņa bija pusaudze, ļoti izlaista, skaista, lepna septiņpadsmit gadus veca meitene, un Pougs precīzi atceras viņas gadus. Viņ� zina Lūsijas dzim�anas dienu. Gadiem ilgi viņ� ir sūtījis Lūsijai anonīmas apsveikuma kartītes dzim�anas dienā uz Skarpetas pārraudzībā eso�ā GMEB veco adresi pat pēc tam, kad ēka tika pamesta. Viņ� ap�auba, ka Lūsija tās kādreiz saņēmusi.

Tajā dienā, tajā liktenīgajā dienā, Skarpeta stāvēja pie vaļējas vannas un bija uzvilkusi darba halātu pāri ļoti elegantam, tum�am kostīmam, jo viņai bija paredzēta tik�anās ar likumdevēju, viņa teica Deivam un taisījās risināt kaut kādu problēmu. Viņa grasījās runāt ar likumdevēju par kaut kādu ierosinātu likumprojektu, un Pougs nevar atcerēties, kas tas bija, jo tobrīd likumprojekts nebija uzmanības centrā. Viņ� ievelk elpu, un, sē�ot saulē, tā grab viņa stīvajās plau�ās. Skarpeta bija ļoti izskatīga sieviete, kad ģērbās eleganti kā tajā rītā, un Pougam alla� bija sāpīgi skatīties uz viņu, kad Skarpeta neskatījās uz viņu, un viņ� izjuta dziļu sāpju lēkmi, ko nespēja formulēt, kad skatījās uz viņu no attāluma. Viņ� juta kaut ko pret Lūsiju, bet tas bija at�ķirīgi nekā tas, ko viņ� juta pret Skarpetu. Viņ� juta to pa�u kvēli, ko Skarpeta juta pret Lūsiju, un tā izraisīja Pougā kaut kādas jūtas pret Lūsiju. Bet tas bija citādi.

Aizveļoties pa flīzēm, tuk�ā tvertne sacēla bezdievīgu ļembastu, un Pougs steidzās to saķert, kad tā vēlās uz ratiem Lūsijas virzienā.

No piecdesmit galonu metāla cisternas nav iespējams līdz pēdējai pilei izliet visu formaldehīdu, un saskalas tvertnes dibenā izlija un iz�ļakstijās. Da�as lāses trāpīja Pougam sejā, kad viņ� satvēra cisternu, un viena pile ielēca mutē, un viņ� to ieelpoja. Pēc tam viņ� vannasistabā klepoja un vēma, un neviens neatnāca apraudzīt viņu. Skarpeta neatnāca. Lūsija pavisam noteikti neatnāca. Viņ� dzirdēja caur aizvērtajām vannasistabas durvīm. Viņa atkal smiedamās vizinājās ar ratiem. Neviens nezināja, ka Pouga dzīve tika salauzta tie�i tajā brīdī salauzta uz visiem laikiem.

Vai jums viss kārtībā? Jums viss kārtībā, Edgar Alan? Skarpeta jautāja cauri aizvērtajām durvīm, bet neienāca iek�ā.

Pougs atmiņā bija atkārtojis viņas teikto tik daudzas reizes, ka vairs nebija pārliecināts, vai atceras viņas balsi, vai ir pareizi un precīzi to iegaumējis.

Vai ar tevi viss kārtībā, Edgar Alan?

Jā, kundze. Es tikai mazgājos.

Kad Pougs beidzot iznāca no vannasistabas, Lūsijas guļamratu gokarts bija pamests telpas vidū un viņa pati bija prom, un Skarpeta bija prom. Deivs bija prom. Tikai Pougs bija �eit, un viņ� gandrīz nomira vienas pa�as formaldehīda lāses dēļ, kuru viņ� juta eksplodējam un degam plau�ās kā kvēlojo�u dzirksteli, un tur nebija neviena tikai viņ�.

Nu tu saproti, es zinu visu par to, viņ� vēlāk skaidroja Arnetas kundzei, sarindodams se�as pudeles ar sārtu iebalzamē�anas �ķidrumu uz ratiņiem viņai blakus uz nerūsējo�a tērauda galda. Da�kārt nākas ciest, lai izjustu citu cie�anas, viņ� teica Arnetai, nogriezdams auklas gabalus no rituļa uz ratiņiem. Es zinu, tu atceries, cik daudz laika es pavadīju ar tevi, kad runājām par taviem dokumentiem un tavām iecerēm un to, kas ar tevi notiktu, ja tu dotos uz VMK* vai VU**. Tu teici, ka mīli �arlotsvilu, un es tev apsolīju gādāt, lai tu nonāktu VU, ja jau tu mīli �arlotsvilu. Es stundām ilgi tevī klausījos tavā mājā, vai ne? Es atbraucu, kad vien tu sauci, sākumā dokumentu dēļ, pēc tam tādēļ, ka tev bija nepiecie�ams kāds klausītājs un tu baidījies, ka tava ģimene noraidīs tevi. Viņi to nevar, es tev teicu. �is papīrs ir likumīgs dokuments. Tā ir tava pēdējā griba, Arnetas kundze. Ja tu gribi, lai tavs ķermenis aiziet zinātnei un lai vēlāk es to kremēju, tava ģimene neko nevar padarīt. Pougs, saulē sēdēdams baltajā buikā, aptausta se�as kapara-unsvina 38. kalibra patronas dziļi kabatā un atceras, kā kopā ar Arnetas kundzi bija juties tik varens kā nekad dzīvē. Kopā ar veco dāmu viņ� bija likums.

Es esmu nelaimīga, veca sieviete, un nekas vairs nedarbojas, Edgar Alan, viņa sacīja beidzamajā reizē, kad viņi bija kopā. Nekad nekļūsti tik vecs.

Es nekļū�u, Pougs apsolīja.

Tie ir dīvaini cilvēki otrā �oga pusē, viņa tam sacīja, ļauni smiedamās smieklus, kas kaut ko nozīmēja. Tā viņa sieva ir tāda draņķe. Esi ticies ar vinu?

Nē, kundze. Nedomāju, ka būtu.

Netiecies. Viņa purināja galvu, un viņas skatiens kaut ko nozīmēja.

Nekad netiecies ar viņu.

Es netik�os, Arnetas kundze. Tas ir �ausmīgi, ka tavs ārsts neliekas traucēts. Viņam nebūtu jāizsprūk sveikā.

Tādi cilvēki kā viņ� saņem, ko pelnīju�i, viņa sacīja no sava spilvena gultā mājas gala istabā. Piemini manus vārdus, Edgar Alan, cilvēki saņem to, ko pa�i izposta. Es viņu pazīstu daudzus gadus, un viņ� neliekas traucēts. Nerēķinies, ka viņ� mani izrakstīs?

Ko tu ar to gribi teikt? Pougs viņai jautāja, un viņa bija tik maza un vāja savā gultā, apsegta ar daudzām segu un pārklāju kārtām, jo apgalvoja, ka vairs nevar sasildīties.

Nu, es uzskatu, kad tu aizej, kādam tevi jāizraksta, vai ne?

Jā. Tavs ārstējo�ais ārsts izraksta tavu mir�anas apliecību. Viena lieta, ko Pougs noteikti zināja, ir tas, kā nāve strādā.

Viņ� būs pārāk aizņemts. Atceries manus vārdus. Un kas tad? Dievs atsviedīs mani atpakaļ? Viņa dzedri iesmējās, un �ie smiekli nebija smieklīgi. Zini, viņ� atsviestu. Mēs ar Dievu nesatiekam.

Es noteikti to varu saprast, Pougs viņai apliecināja. Bet neuztraucies, viņ� piebilda, pilnībā apzinādamies, ka tajā mirklī viņ� ir Dievs.

Dievs nebija Dievs. Pougs bija Dievs. Ja tas dakteris aiz �oga tevi neizrakstīs, Arnetas kundze, vari man ticēt, ka es parūpē�os par to.

Kā?

Ir veidi.

Tu esi mīļākais puisēns, kādu es pazīstu, viņa sacīja no sava spilvena. 0, kā tavai mātei paveicies.

Viņa tā nedomāja.

Tad viņa bija ļauna sieviete.

Es pats tevi izrakstī�u, Pougs viņai apsolīja. Es katru dienu redzu �īs apliecības, un pusi no tām izraksta ārsti, kam tas nerūp.

Nevienam nerūp, Edgar Alan.

Ja vajadzēs, es vilto�u parakstu. Netērē ne mirkli, velti raizēdamās.

Tu esi tāds mīļums. Ko tu gribētu no manis? Testamentā, zini, ir tas, ka viņi nevar pārdot �o māju. Es visu labi nokārtoju. Tu vari dzīvot manā mājā, tikai lai viņi to neuzzina, un tu vari ņemt manu ma�īnu, protams, neesmu ar to tik ilgi braukusi, akumulators ir beigts. Tas bridis tuvojas, tu un es to zinām. Ko tu vēlies? Tikai pasaki. Kaut man būtu bijis tāds dēls kā tu.

Tavus �urnālus, viņ� tai sacīja. Tos Holivudas �urnālus.

Ak jēziņ! Tos, kas ir uz mana kafijas galdiņa? Vai esmu tev stāstījusi par laikiem, ko pavadīju Beverly Hills Hotel, un visām tām filmu zvaigznēm, ko redzēju Polo Lounge un ārā ap bungalo?

Pastāsti man vēlreiz. Es mīlu Holivudu vairāk par visu citu.

Tas mans draņķis vīrs vismaz aizveda mani uz Beverlīhilzu. Gods kam gods, un mēs tur pavadījām da�us jaukus brī�us. Es mīlu kino, Edgar Alan. Ceru, tu skaties kino. Neko nevar salīdzināt ar labu filmu.

Jā, kundze. Nav nekā labāka. Kādu dienu es do�os uz Holivudu.

Tev vajadzētu gan. Ja es nebūtu tik veca un nederīga, tad pati aizvestu tevi uz Holivudu. 0, cik jocīgi.

Tu neesi veca un nederīga, Arnetas kundze. Vai nevēlies kādu dienu satikt manu māti? Es viņu kādreiz atvedī�u.

Iebaudīsim d�inu ar toniku un kādas no tām kumosa lieluma desu maizītēm, ko es pagatavotu.

Viņa ir kastē, Pougs teica.

Tu runā dīvainas lietas.

Vina nomira, bet vina man ir kastītē. T0! Viņas pelni, tu gribēji teikt.

Jā, kundze. Es no tiem ne�ķirtos.

Cik tas ir jauki. Neviens nenieka nedotu par maniem pelniem, es tev teik�u. Zini, ko gribu, lai izdarītu ar maniem pelniem?

Nē, kundze.

Izkaisi tos otrā pusē aiz tā nolādētā �oga. Viņa iesmējās savus dzedros smieklus. Lai doktors Polsons ieliek tos savā pīpē un izsmēķē! Viņ� neliekas traucēts, un es samēslo�u viņa mauriņu.

O, nē, kundze, es nevarētu pret jums izturēties ar tādu necieņu.

Izdari to, es tev labi samaksā�u. Aizej uz viesistabu un atnes manu somiņu.

Viņa izrakstīja Pougam �eku par pieciem simtiem dolāru, priek�apmaksu par viņas gribas izpildī�anu. Pēc tam, apmainījis �eku pret skaidru naudu, viņ� nopirka viņai rozi, noslaucīja rokas kabatlakatiņā un bija jauks pret viņu, runādams un slaucīdams savas rokas.

Kāpēc tu tā slauki rokas, Edgar Alan? Mums jānoņem celofāns no tās burvīgās rozes un tā jāieliek vāzē. Nu kāpēc tu to liec atvilktnē? viņa jautāja.

Lai tu to varētu glabāt mū�am, viņ� atbildēja. Tagad man vajag, lai tu uz mirkli apgrieztos otrādi.

Ko?

Vienkār�i izdari to, viņ� teica. Tu sapratīsi.

Viņ� palīdzēja viņai apgriezties otrādi, viņa tikpat kā neko nesvēra, un viņ� apsēdās viņai uz muguras un iebāza savu balto kabatlakatu viņai mutē, lai viņa būtu klusa.

Tu runā pārāk daudz, viņ� tai teica. Tagad nav īstais laiks runāt, viņ� tai sacīja.

Tev nevajadzētu tik daudz runāt, viņ� turpināja, turēdams viņas rokas piespiestas gultai, un viņ� aizvien vēl juta viņas galvas Taustī�anos un vārgo preto�anos zem viņa svara, līdz viņa pārstāja elpot. Kad viņa norima, viņ� atlaida viņas rokas un uzmanīgi izņēma savu balto kabatlakatu no mutes, un sēdēja uz viņas muguras, kad viņa bija jau pavisam rāma, pārliecinādamies, ka viņa neelpo. Tikmēr viņ� runāja tāpat kā vēlāk ar mazo meiteni, ārsta meitu, skaisto meitenīti, kuras tēvs tajā mājā darīja visādas lietas. Lietas, kuras Pougam nebūtu bijis jāredz.

Viņ� palecas un noel�as, kaut kam asi pieklauvējot pie loga. Viņa acis atsprāgst vaļā, un viņ� sausi, aiz�ņaugti ieklepojas. Aiz ma�īnas loga stāv liels, plati smaido�s melnādains vīrietis, klaudzinādams pa stiklu ar gredzenu un pacēlis lielu kasti MЈ>M konfek�u.

Pieci dolāri, skaļi caur stiklu saka vīrietis. Manai baznīcai. Pougs iedarbina dzinēju un ieslēdz buiku atpakaļgaitā.

Doktora Stenlija Filpota birojs Fenā ir baltā ķieģeļu rindu mājā Meinstritā. Viņ� ir ģimenes ārsts un bija ļoti laipns, kad Skarpeta viņu vakar vēlu sazvanīja un jautāja, vai varētu aprunāties par Edgaru Alanu Pougu.

Jūs zināt, ka es nevaru to darīt, viņ� vispirms teica.

Policija var dabūt orderi, viņa atbildēja. Vai tā jums būtu ērtāk?

Nudien ne.

Man ar jums jāaprunājas par viņu. Vai varu aizbraukt uz jūsu biroju no rīta? viņa jautāja. Baidos, ka policija �ā vai tā runās ar jums par viņu.

Filpots negrib tikties ar policiju. Viņ� nevēlas, lai policijas ma�īnas būtu viņa biroja tuvumā, un nevēlas, lai policija uzrastos viņa uzgaidāmajā telpā un nobaidītu pacientus. Lēnīga izskata vīrietis ar spīdīgiem, baltiem matiem un elegantu iznesību, viņ� ir visai pieklājīgs, kad sekretāre ielai� Skarpetu pa sētas durvīm un pavada uz mazītiņu virtuvīti, kur viņ� to gaida.

Esmu vairākas reizes dzirdējis jūs uzstājamies, Filpots saka, ieliedams kafiju no kafijas automāta uz letes. Vienreiz Ri�mondas Medicīnas akadēmijā, vēl vienu reizi Federācijas klubā. Jums nebūtu bijis iemesla mani atcerēties. Kādu kafiju dzerat?

Melnu, lūdzu. Paldies, viņa saka, sēdēdama pie galda blakus logam, kas paveras uz bruģētu, �auru ieliņu. Tas bija sen, Federācijas klubs.

Viņ� noliek kafijas tases uz galda un izvelk krēslu, muguru pagriezis pret logu. Gaisma, izlauzdamās cauri mākoņiem, apspīd viņa akurāti saķemmētos matus un iestērķelēto, balto halātu. Stetoskops ir brīvi aizmirsts uz kakla. Viņa rokas ir lielas un mierīgas. Cik atceros, jūs izstāstījāt pāris visnotaļ amizantu notikumu, viņ� domīgi saka. Gaumīgi.

Atminos, tobrīd domājam, ka jūs esat drosmīga sieviete. Tolaik ne pārāk daudz sievie�u tika aicinātas uz Federācijas klubu. Īstenībā joprojām netiek. Ziniet, patiesībā man bija ienācis prātā, ka varbūt man ari būtu jāpiesakās par medicīnas ekspertu. Lūk, cik iedvesmojo�a jūs bijāt!

Vēl nav par vēlu, viņa atbild ar smaidu. Es saprotu, ka viņiem ir visai liels deficīts. Pietrūkst vairāk nekā simts ekspertu, un tā ir būtiska problēma, jo viņi ir tie, kas izraksta lielāko daļu mir�anas apliecību, izbrauc uz vietas un izlemj, vai ir nepiecie�ama sekcija, it īpa�i dziļā aizmugurē. Kad es �eit strādāju, mums bija aptuveni pieci simti ārstu pa visu pavalsti, tie brīvprātīgi pieteicās būt par medicīnas ekspertiem.

Karaspēks, kā es viņus dēvēju. Nezinu, ko es būtu darījusi bez viņiem. Ārsti vairs īpa�i nekam negrib brīvprātīgi veltīt savu laiku, Filpots saka, grozīdams kafijas krūzi abās rokās. It īpa�i jaunie. Baidos, ka pasaule ir kļuvusi ļoti egoistiska.

Cen�os tā nedomāt, citādi zaudē�u dū�u.

Tā dro�i vien ir laba filozofija. Ar ko tie�i varu jums palīdzēt?

Viņa gai�i zilajās acīs jau�amas skumjas. Es zinu, ka neesat �eit, lai pavēstītu man priecīgas ziņas. Ko Edgars Alans ir izdarījis?

R ā d ā s , ka slepkavību. Slepkavības mēģinājumu. Spridzekļu taisī�ana. Tī�s ievainojums, Skarpeta atbild. �etrpadsmit gadus veca meitene, kas nomira pirms da�ām nedēļām netālu no �ejienes. Esmu pārliecināta, ka esat par to dzirdējis ziņās. Viņa negrib iedziļināties detaļās.

Ak Dievs, viņ� saka, galvu purinādams, blen�ot savā kafijā.

Mīļais Dievs!

Cik ilgi viņ� ir jūsu pacients, doktor Filpot?

Veselu mū�ību, viņ� atbild. Kop� zēna vecuma. Es biju ari viņa mātes ārsts.

Vai vina ir dzīva?

Viņa nomira, es gribētu teikt, pirms desmit gadiem. Visai valdonīga būtne, sare�ģīta sieviete. Edgars Alans ir vienīgais bērns.

Kā ar viņa tēvu?

Alkoholiķis, kur� visai sen izdarījis pa�nāvību. Varbūt pirms divdesmit gadiem. Ļaujiet man uzreiz jums pateikt, ka es labi nepazinu Edgaru Alanu. Viņ� laiku pa laikam ierodas �urp ar parastām problēmām, pārsvarā pēc gripas un pneimonijas vakcīnām. Vakcinē�anos viņ� veic ar pulksteņa mehānisma precizitāti katru septembri.

Ieskaitot �o pagāju�o septembri? Skarpeta jautā.

Starp citu, nē. Tie�i pirms jūsu iera�anās es pārskatīju viņa kartīti.

Viņ� atnāca �etrpadsmitajā oktobrī, saņēma pneimonijas vakcīnu, bet ne gripas poti. Diem�ēl man bija beigusies gripas vakcīna. Ziniet, bija deficīts. Man beidzās. Tā nu viņ� tikai saņēma vienu vakcīnu pret pneimoniju un aizgāja.

Ko jūs atceraties no viņa apmeklējuma?

Viņ� ienāca, sasveicinājās. Es pajautāju, kā klājas viņa plau�ām.

Viņam bija visai ievērojama, nopietna plau�u fibroze no balzamē�anas �ķidruma hroniskas ietekmes. Acīmredzot viņ� reiz strādājis apbedī�anas birojā.

Ne glu�i, viņa atteic. Viņ� strādāja pie manis.

Nū, nolādēts, viņ� pārsteigts iesaucās. Es nezināju. Interesanti,

kāpēc viņ�� Viņ� sacīja, ka strādā apbedī�anā, bija direktora vietnieks vai tamlīdzīgi.

Viņ� nestrādāja apbedī�anā. Viņ� strādāja Anatomijas nodaļā. Jau bija tur, kad es kļuvu par vadītāju astoņdesmito gadu beigās. Pēc tam deviņdesmit septītajā viņ� pensionējās darba nespējas dēļ, tie�i pirms mūsu pārvāk�anās uz jauno ēku Austrumu ceturtajā ielā. Kādu stāstu viņ� jums izklāstīja par to, kā ieguvis savu plau�u slimību? Hroniska iedarbība?

Viņ� sacīja, ka vienu dienu ap�ļakstījies un ieelpojis formaldehīdu.

Tas ir viņa kartītē. Viņam bija visnotaļ iespaidīgs stāsts par to. Es jums teik�u, Edgars Alans ir nedaudz dīvains. Es to vienmēr esmu zinājis. Viņ� apgalvoja, ka strādāja apbedī�anā un iebalzamēja līķi, un aizmirsa kaut ko iebāzt mutē, tas ir, pēc viņa teiktā, un balzamē�anas �ķidrums sāka burbuļot no mutes, jo tecē�anas ātrums bija pārāk liels, vai notika kaut kas tikpat grotesks, �ļūtene izspruka. Viņ� spēj būt visai dramatisks. Kādēļ gan es jums stāstu? Ja viņ� strādāja pie jums, jūs zināt vairāk nekā es. Man patie�ām nav jāatstāsta viņa dīvainās pasakas.

Es nekad iepriek� neesmu dzirdējusi �o stāstu, viņa saka. Es tikai atceros par hronisku iedarbību un ka viņam bija fibroze, vai man būtu jāteic, ka viņam bija plau�u fibroze.

Par to nav jautājumu. Viņam bija sarētoju�i audi, kā liecināja biopsija nopietns plau�u audu bojājums. Viņ� nekrāpjas.

Mēs cen�amies viņu atrast, Skarpeta saka. Vai ir kas tāds, ko jūs mums varat pastāstīt, kas varētu mūs uzvedināt uz meklē�anas vietu.

Es nedomāju konstatēt acīm redzamo. Bet kā ar cilvēkiem, ar kuriem viņ� kopā strādāja?

Policija to visu pārbauda. Es neesmu cerību pilna. Kad strādāja pie manis, viņ� bija savrupnieks, viņa atteic. Es zinu, ka tuvākajā laikā viņam vajadzīga prednizona recepte. Vai �ai ziņā viņ� ir rūpīgs?

Pēc manas pieredzes, viņ� ar savām zālēm iziet cauri vairākām fāzēm. Gadu viņ� būs prasīgs, pēc tam, iespējams, uz vairākiem mēne�iem jāatsakās no tām, jo palielinās svars.

Vai viņam ir liels liekais svars?

Beidzamo reizi, kad es viņu redzēju, viņam bija ļoti daudz liekā svara.

Cik gar� viņ� ir, un cik daudz viņ� svēra?

Viņ� ir varbūt kādus simt septiņdesmit piecus centimetrus gar�.

Kad es viņu redzēju oktobri, izskatījās, ka viņ� varētu svērt pāri par deviņdesmit kilogramiem, un es viņam teicu, ka tas rada papildu slodzi viņa elpo�anai, nemaz jau nerunājot par sirdi. Es ar viņu uz priek�u un atpakaļ pārrunāju par kortikosteroīdiem svara problēmu dēļ. Viņ� var kļūt ļoti paranojisks, kad lieto zāles.

J ū s raizējaties par steroīdu psihozi?

Vienmēr esmu par to raizējies. Ja reiz esi redzējis steroīdu psihozi, tu raizējies. Bet es nekad neesmu iz�ķīries, vai ar Edgaru Alanu ir nelāgi, kad viņ� lieto zāles, vai vienkār�i nelāgi. Kā viņ� to izdarīja, ja neiebilstat, ka pajautāju? Kā viņ� nogalināja to meiteni, Polsonu meiteni?

Esat dzirdējis par Bērku un Heiru? Deviņpadsmitā gadsimta sākumā Skotijā bija divi vīrie�i, kas nogalināja cilvēkus un pārdeva viņu ķermeņus medicīniskai secē�anai? Tur bija visai liels līķu trūkums secē�anai, un patiesībā vienīgais veids, kā da�i studenti varēja mācīties anatomiju, bija aplaupīt svaigus kapus vai iegūt līķus citos nelikumīgos ceļos.

Līķu nolaupī�ana, Filpots saka. Mazliet zinu par tā dēvēto Bērkingu. Nevaru apgalvot, ka kādreiz būtu dzirdējis par mūsdienu gadījumiem. Aug�āmcēlāji, tā liekas tolaik sauca �os vīrus, tos, kuri aplaupīja kapus un sagādāja līķus secē�anai.

Mūsdienās mēs nerunājam par cilvēku nogalinā�anu un līķu tirdzniecību. Ta�u Bērkings notiek. Ta�u to ir tik grūti atklāt, mēs vienkār�i nezinām, cik bie�i tas notiek.

Nosmacē�ana vai arsēns, vai kas cits?

Tiesu medicīniskajā patoloģijā Bērkings attiecināms uz mehāniskās asfiksijas radītu slepkavību. Bērka modus operandi , teikts aprakstā, bija izvēlēties kādu nespēcīgu, parasti vecu cilvēku, bērnu, slimnieku,

apsēsties uz tā muguras un aizsegt degunu un muti. Vai tā notika ar to nabaga meiteni? Filpots jautā, un viņa seju izvago cie�anas. Vai tā viņ� izdarīja ar Polsonu meiteni?

Kā jūs zināt, da�kārt diagnoze tiek uzstādīta, pamatojoties uz diagnozes trūkumu. Izslēg�anas process, Skarpeta atbild. Uz viņas netika atrasts nekas cits, izņemot svaigus zilumus, kas noteikti būtu savienojami ar kāda sēdē�anu uz viņas muguras, viņas rokas piespie�ot. Viņai bija asiņojis deguns. Skarpeta nevēlas daudz runāt par �o lietu. Saprotams, tas ir īpa�i konfidenciāli.

Man nav ne jausmas, kur viņ� varētu būt, Filpots drūmi saka.

J a viņ� kaut kādu iemeslu dēļ ierodas, es jums tūdaļ pateik�u.

Ļaujiet jums iedot Pīta Marīno numuru. Viņa sāk to rakstīt.

Edgars Alans patie�ām nav tas cilvēks, par kuru es daudz zinātu.

Taisnību sakot, man viņ� nekad nav paticis. Viņ� ir dīvainis, atstāja �au�alīgu iespaidu, un, kamēr dzīva bija Pouga māte, viņa vienmēr nāca dēlam līdzi. Es runāju par laiku, kad viņ� bija pieaudzis vīrietis, līdz pat viņas nāvei.

No kā viņa nomira?

Tas mani dara nemierīgu, tagad, kad mēs par to runājam, viņ� saka, un viņa seja ir drūma. Viņa bija korpulenta un pavisam nerūpējās par sevi. Kādu ziemu viņa dabūja gripu un nomira mājās. Tobrīd nekā aizdomīga nebija. Tagad es gribētu noskaidrot.

Varētu ieskatīties viņa medicīniskajos dokumentos? Un viņas, ja jums tie vēl ir? Skarpeta jautā.

Tā, tie man nebūs viegli pieejami, tā kā viņa ir tik sen mirusi.

Bet es varu jums ļaut ieskatīties viņa dokumentos. Jūs varat sēdēt �eit pat un izskatīt tos. Tie ir uz mana galda. Viņ� pieceļas no krēsla un atstāj virtuvi, un viņ� kustas lēnāk un liekas vairāk saguris nekā iepriek�.

Skarpeta paskatās ārā pa logu uz zilo sīli, kas aplaupa putnu barotavu, kura �ūpojas ozola kailajā zarā. Sīlis ir zilas agresijas brāzma, un sēklas lido, viņam iztuk�ojot barotavu, atlec no spalvainā zilā mutuļa un ir prom. Edgars Alans Pougs var izsprukt sveikā cauri. Pirkstu nospiedumi daudz neko nepierāda, un mir�anas veids un cēlonis būs diskutējams. Nav zināms, cik daudz cilvēku viņ� ir nogalinājis, Skarpeta domā, un tagad viņai jāuztraucas par to, ko viņ� darīja, strādājot pie viņas. Ko viņ� darīja lejā pazemē? Viņa redz Pougu tur lejā speciālajā apģērbā.

Tolaik viņ� bija bāls un tievs, un viņa atceras tā balto seju skatāmies uz viņu, reizē zaglīgi un kautrīgi, kad viņa izkāpa no tā drausmīgā dienesta lifta un ieradās, lai aprunātos ar Deivu, kuram arī ne visai patika Edgars

Alans un kuram dro�i vien nav ne jausmas, kur Pougs tagad atrodas.

Skarpeta Anatomijas nodaļā pavadīja tik maz laika, cik vien varēja.

Tā bija nomāco�a vieta, un tai bija pavisam maz valsts finansējuma.

Medicīnas koled�as, kam vajadzēja līķus, maksāja maz, nepietiekami naudas, lai vispār atļautos veltīt kaut kādu cieņu nelaiķim. Un krematorija mū�am bojājās. Stūri bija sastutētas beisbola nūjas, jo tad, kad kremētais līķis tika izņemts no krāsns, atsevi�ķi kaulu gabali bija jāsasmalcina, citādi tie neietilpa lētajās, valsts nodro�inātajās urnās. Smalcinātājs bija pārāk dārgs, un beisbola nūjas lieliski noderēja kaulu gabaliņu samazinā�anai līdz realizējamam izmēram līdz putekļiem. Viņa negribēja atcerēties to, kas notika tur lejā, un �o nodaļu viņa apmeklēja tikai tad, kad bija nepiecie�ams, un izvairījās no krematorijas, izvairījās skatīties uz beisbola nūjām. Viņa zināja par beisbola nūjām un turējās pa gabalu no tām, izlikdamās, ka to tur nav.

Man vajadzēja nopirkt smalcinātāju, viņa domā, sēdēdama un raudzīdamās uz tuk�o putnu barotavu. Es nedrīkstēju pieļaut beisbola nūjas. Tagad es tās nebūtu atļāvusi.

Lūk, Filpots saka, atgriezdamies virtuvē un pasniegdams viņai biezu dokumentu mapi ar uzdrukātu Edgara Alana Pouga vārdu uz tās. Man ir jāatgrie�as pie pacientiem. Bet es ienāk�u, lai noskaidrotu, vai jums ko nevajag.

Patiesība tāda, ka viņai nebija dedzības pret Anatomijas nodaļu.

Viņa ir kriminālistikas patoloģe, juriste, nevis apbedī�anas dienesta direktore vai iebalzamētāja. Viņa alla� uzskatīja, ka tiem miru�ajiem cilvēkiem nav nekā sakāma viņai, jo viņu nāve nav noslēpumos tīta.

Ja cilvēki var nomirt mierīgi, tad �ie cilvēki tā ari izdarīja. Viņas misija ir cilvēki, kas nomirst vardarbīgā nāvē, pēk�ņi un aizdomīgi, un viņa negribēja runāt ar cilvēkiem vannās, tādēļ tolaik vairījās no �īs savas valstības apak�zemes daļas. Viņa vairījās no cilvēkiem, kas strādāja tur, un vairījās no nelaiķiem tur. Viņa nevēlējās pavadīt laiku kopā ar Deivu vai Edgaru Alanu. Nē, viņa negribēja. Kad sārtie ķermeņi tika uzvilkti ar trī�iem, ķēdēm un āķiem, viņa negribēja tos redzēt. Nē, viņa negribēja.

Man vajadzēja veltīt vairāk uzmanības, viņa domā, un viņai kuņģī no kafijas ir skāba sajūta. Es nedarīju tik daudz, cik varēju. Viņa lēnām pārskata Pouga medicīniskos ierakstus. Man vajadzēja nopirkt smalcinātāju, viņa domā un lūkojas pēc adreses, kuru Pougs uzrādījis doktoram Filpotam. Saskaņā ar Pouga dokumentiem līdz 1996. gadam viņ� dzīvoja Ginterpārkā, pilsētas ziemeļu daļā, pēc tam viņa adrese mainījās uz pasta nodaļas kastīti. Nekur ierakstos nav minēts, kur viņ� dzīvojis kop� 1996. gada, un viņa vēlas noskaidrot, vai tas bija tad, kad viņ� ievācās mājā aiz Polsonu sētas �oga Arnetas mājā. Varbūt ari viņu

Pougs nogalināja un kļuva par skvoteru.

Aiz loga uz barotavas nolai�as zīlīte, un Skarpeta to vēro, rokas rāmi turēdama uz Pouga medicīniskajiem dokumentiem. Saule skar sejas kreiso pusi un ir silta, bet ne karsta. Ziemas siltums pieskaras viņai, kamēr viņa vēro mazo, pelēko putniņu knābājam sēklas, tā acis ir spo�as, aste raustās. Skarpeta zina, ko da�i ļaudis runā par viņu. Visā savā karjerā viņa ir bēgusi no komentāriem, ko nezino�i cilvēki saka par ārstiem, kuru pacienti ir nelaiķi. Viņa ir patoloģiska. Viņa ir dīvaina un nevar sadzīvot ar dzīviem cilvēkiem. Kriminālistikas patologi ir antisociāli, savādi un aukstasinīgi, un salīdzinājumā ar parastiem ārstiem galīgi neveiksminieki. Viņi izvēlas �o medicīnas apak�nozari, jo ir neizdevu�ies ārsti, neizdevu�ies tēvi, neizdevu�ās mātes, neizdevu�ies mīļākie, neizdevu�ies cilvēki. Nekompetentu cilvēku runātā dēļ viņa vairījās no savas profesijas tum�ākās puses, un viņa nevēlējās iet uz �o tum�o pusi, bet varēja. Viņa saprot Edgaru Alanu Pougu. Viņa nejūt to, ko viņ� jūt, bet viņa zina, ko viņ� jūt. Skarpeta redz Pouga seju zag�us uzmetam slepenus skatienus viņai, un tad viņa atceras to dienu, kad aizveda Lūsiju tur lejā, kur viņ� strādāja, jo meitene pie Skarpetas pavadīja Ziemassvētku brīvdienas.

Lūsijai patika iet tantei līdzi uz darbu, un tajā gadījumā Skarpetai bija darī�anas pie Deiva, tādēļ Lūsija pavadīja viņu uz apak�zemi uz Anatomijas nodaļu un bija trok�ņaina, negodbijīga un draiskulīga. Viņa bija

Lūsija. Kamēr Lūsija tur bija, todien tajā īsajā brīdī tur kaut kas atgadījās. Kas tas bija? Zīlīte knābā sēklas un caur stiklu skatās tie�i uz Skarpetu. Viņa paceļ kafijas krūzi, un putns aizlido. Blāva saules gaisma spīd uz baltās krūzes, uz baltās krūzes ar Vird�īnijas Medicīnas koled�as emblēmu. Viņa pieceļas no Filpota virtuves galda un uzgrie� Marīno mobilā telefona numuru.

Jou, viņ� atbild.

Viņ� neatgriezīsies Ri�mondā, Skarpeta saka. Viņ� ir pietiekami gudrs, lai zinātu, ka mēs viņu meklējam. Un Floridā ir ļoti laba vieta cilvēkiem ar elpo�anas ceļu problēmām.

Es labāk do�os turp. Kā būs ar tevi?

Man ir jāizdara vēl tikai viena lieta, tad esmu tikusi galā ar �o pilsētu, viņa atteic.

Tev vajag manu palīdzību?

Paldies, ne, viņa atbild.

Būvstrādniekiem ir pusdienas pārtraukums, un viņi ēd, sēdēdami uz izded�u blokiem vai savu lielo, dzelteno ma�īnu sēdekļos. Cietām ķiverēm galvās un vēja appūstām sejām viņi vēro Skarpetu, kas iet cauri biezajiem, sarkanajiem dubļiem, uz aug�u pieturēdama garo, tum�o mēteli, it tā tie būtu gari svārki.

Viņa neredz darbu vadītāju, kuru iepriek� bija satikusi, ne ari kādu citu, kas izskatās pēc atbildīgās personas, komanda vēro viņu, un neviens nepasper soli uz priek�u, lai noskaidrotu, ko viņa vēlas. Vairāki vīrie�i tum�os, putekļainos apģērbos ir sapulcēju�ies ap buldozeru, ēzdami sendvi�us un dzerdami gāzētos dzērienus, un viņi blen�, kā viņa līkumo cauri dubļiem, pieturēdama savu mēteli.

Es meklēju darbu vadītāju, viņa saka, pienākot pie strādniekiem. Man jātiek iek�ā ēkā.

Skarpeta pamet skatienu uz to, kas ir atlicis no viņas kādreizējās darbavietas. Puse no priek�ējās daļas tagad atrodas uz zemes, bet aizmugure joprojām ir neskarta.

Tas nav iespējams, viens no vīriem saka ar pilnu muti. Iek�ā

neviens neiet, viņ� rezumē, gremodams un skatīdamies uz Skarpetu kā uz juku�u.

Ēkas aizmugure izskatās vesela, viņa atteic. Kad es biju galvenā medicīnas eksperte, �ī bija mana darbavieta. Es te biju atnākusi pēc tam, kad gāja bojā misters Vitbijs.

Jūs nevar iet tur iek�ā, tas pats vīrietis atbild, un viņ� velta skatienu saviem biedriem, kuri stāv un klausās sarunā. Viņ� velta tiem skatienu, kas pau�, ka viņa ir traka.

Kur ir jūsu darbu vadītājs? viņa jautā. Ļaujiet man aprunāties ar viņu.

Vīrietis noņem no siksnas mobilo telefonu un piezvana darbu vadītājam. Sveiks, D�o, viņ� saka. Te Bobijs. Atceries dāmu, kas te bija citudien? Dāma un liels kruķis no Losand�elosas? Jā, jā, pareizi. Viņa ir atgriezusies un grib aprunāties ar tevi. Labi. Viņ� beidz sarunu un paskatās uz Skarpetu. Viņ� aizgāja pēc cigaretēm un pēc minūtes būs atpakaļ, viņ� saka Skarpetai. Kāpēc jūs gribat iet tur iek�ā? Es nedomāju, ka tur kaut kas ir.

Izņemot rēgus, cits vīrietis piebilst, un viņa biedri iesmejas.

Kad tie�i jūs sākāt to noārdīt? viņa tiem jautā.

Pirms kāda mēne�a. Tie�i pirms Pateicības dienas. Pēc tam uz kādu nedēļu darbus pārtraucām aukstuma dēļ.

Vīri sarunājās savā starpā, labsirdīgi strīdēdamies par to, kad tie�i ēku grau�anas bumba pirmo reizi ķēra namu, un Skarpeta vēro vīru,

kur� nāk gar ēkas malu. Viņ� ir ģērbies haki krāsas darba biksēs, tum�i zaļā jakā un zābakos un, brizdams pa dubļiem, smēķējot tuvojas Skarpetai, nesdams ķiveri zem rokas.

T a s ir D�o, celtnieks, vārdā Bobijs, saka Skarpetai. Ta�u viņ� neļaus jums iet tur iek�ā. Jūs, kundze, negribat tur iet. Tas nav dro�i aiz daudziem iemesliem.

Kad jūs sākāt nojaukt māju, vai jūs atslēdzāt strāvu vai tā jau bija atslēgta? viņa jautā.

Nekādā ziņā mēs nesāktu strādāt, ja strāva nebūtu atslēgta.

Tā ilgi netika atslēgta, cits vīrs iestarpina. Atceries, pirms mēs sākām? Ļaudīm vajadzēja tai iziet cauri. Tur bija ieslēgta gaisma, vai ne?

Nav ne jausmas.

Labdien, darba vadītājs D�o saka Skarpetai. Kā varu jums palīdzēt?

Man jāiekļūst ēkā. Pa sētas durvīm blakus paceļamajām durvīm, -vina atteic.

Nekādā gadījumā, viņ� nelokāmi saka, purinādams galvu un skatīdamies uz ēku.

Vai es varu ar jums mirkli aprunāties? Skarpeta viņam saka un atvirzās tālāk nost no pārējiem strādniekiem.

Velns, nē, es neļau�u jums iet tur iek�ā. Kāda velna pēc jūs to gribat? D�o saka tagad, kad viņi ir krietnu desmit pēdu attālumā no pārējiem. Tas nav dro�i, kādēļ jūs to vēlaties?

Klausieties, viņa saka, pārvietodamās pa dubļiem un vairs neturēdama uz aug�u sava mēteļa stērbeli. Es palīdzēju izmeklēt Vitbija kunga līķi. Mēs atradām dīvainas atspoguļojuma pēdas uz viņa ķermeņa, pietiks, ja tā teik�u.

J ū s mānāties.

Viņa zina, kā pievērst vīrie�a uzmanību, un piebilst: Man kaut kas ir jāpārbauda ēkā. Vai tā patie�ām nav dro�a, vai ari mēs uztraucamies par tiesas prāvām, D�o?

Viņ� pablen� uz ēku un pakasa galvu, tad izlai� pirkstus cauri matiem. Nu, mums virsū tā neuzkritīs. Es neietu iek�ā pa priek�pusi.

Es negribu iet iek�ā pa priek�pusi, viņa atteic. Pa aizmuguri ir lieliski. Mēs varam ieiet pa tām sētas durvīm, kas ir blakus paceļamajām durvīm, un pa labi gaiteņa galā ir kāpnes. Mēs pa kāpnēm varam nokāpt vienu līmeni zemāk, uz zemāko līmeni. Lūk, kur man jāaiziet.

Es zinu par kāpnēm. Esmu tur agrāk gājis. Jūs vēlaties nokāpt uz pirmo līmeni? Mīļais Dievs. Tas tik ir kaut kas.

Cik sen ir atslēgta strāva?

Mēs par to pārliecinājāmies, pirms sākām strādāt.

T ā t a d kad jūs gājāt cauri pirmajā reizē, tad tā bija ieslēgta?viņa jautā.

Tur bija apgaismojums. Tas varēja būt vasarā pirmā reize, kad man bija jāizstaigā māja. Tagad tur ir tum�s kā piķis. Kādas pēdas? Es nesaprotu. Jūs domājat, ka ar viņu notika kaut kas bez tā, ka traktors viņu sabrauca? Es gribēju teikt, ka viņa sieva tikai ka�ķējas, apsūdzēdama visvisādus cilvēkus par �o un par to? Daudz visādu blēņu. Es tur biju. Ar �amo notika tikai tas, ka viņ� bija nepareizā laikā nepareizā vietā un viņam bija jāblēņojas ar starteri.

Man ir jāapskatās, viņa saka. Jūs varat nākt man līdzi. Es būtu pateicīga, ja jūs nāktu. Man ir tikai jāuzmet skatiens. Es iedomājos, ka sētas durvis ir aizslēgtas. Man nav atslēgas.

Nu tas jau mūs neatturēs no ieie�anas. Viņ� palūkojas uz ēku,

tad paskatās atpakaļ uz vīriem. Hei, Bobij! viņ� uzsauc. Vai vari izurbt slēdzeni sētas durvīs? Izdari to tūlīt. Nu labi, viņ� saka Skarpetai. Labi. Es jūs ievedī�u iek�ā, ja vien mēs neejam tuvu priek�pusei un nepaliekam tur ilgāk par minūti.

Gaismas dejo uz izded�u bloku sienām un bē�i nokrāsotiem betona pakāpieniem, un, ejot uz Edgara Alana darba vietu Skarpetas laikā, soļi rada �ļūco�as skaņas. Ēkas pirmajos divos līmeņos nav logu, jo līmenī, kurā viņi iegāja ēkā, kādreiz bija morgs, un morgā nevajadzētu būt logiem un parasti arī nav, logi nav zem zemes līmeņa. Kāpnēs valda melna tumsa, un gaiss ir kodīgs, drēgns un biezs no putekļiem.

Kad viņi mani izvadāja pa �o māju, D�o saka, iedams lejā pa kāpnēm Skarpetai pa priek�u, kabatas lukturi �ūpojot uz katra soļa,

viņi nenoveda mani �eit lejā. Es tikai izstaigāju aug�stāvus. Es domāju, ka �is bija pagrabs. Viņi nenoveda mani lejā, viņ� saka un izklausās uztraukts.

V i ņ i e m vajadzēja novest, Skarpeta atteic, un putekļi kņudina rīkli un dursta ādu. Tur lejā ir divas grīdas vannas, aptuveni se�i reiz se�i metri lielas un trīs metrus dzijas. Jūs negribētu ievelt traktoru kādā no tām vai iekrist.

Tas nu mani pa īstam sanikno, viņ� saka un ari izklausās saniknots. Viņiem vajadzēja man vismaz parādīt attēlus. Se�i reiz se�i metri! Nolādēts! Tas nu mani patie�ām sanikno. �is ir beidzamais pakāpiens. Uzmanieties! Viņ� pārlai� gaismu apkārt.

Mums būtu jābūt gaitenī. Griezieties pa kreisi!

Izskatās, ka tas ir vienīgais ceļ�, kur varam pagriezties. Viņ� sāk atkal lēnām virzīties. Kāpēc, ellē, viņi mums nepateica par tām vannām? Viņ� nekādi nespēj rimties.

Es nezinu. Tas atkarīgs no tā, kas jums izrādīja ēku.

Kāds puisis, o, velns, kā viņu sauca. Atceros tikai, ka viņ� bija no Ģenerālās Pakalpojumu administrācijas un viņam nepatika �eit uzturēties ne tik, cik melns aiz naga. Neesmu pat pārliecināts, ka viņ� būtu daudz zinājis par ēku.

Dro�i vien nezināja, Skarpeta piekrīt, skatīdamās uz netīri balto flī�u grīdu, kas blāvi spīd viņas raidītajos staros. Viņi tikai gribēja to nojaukt. Puisis no ĢPA dro�i vien nezināja par grīdas vannām. Viņ�, iespējams, nekad nebija nokāpis Anatomijas nodaļā. Ne daudzi cilvēki ir biju�i �eit. 1ās ir, lūk, tur. Viņa norāda ar savu gaismu viņiem priek�ā, un gaismas stars atgrū� milzīgās, tum�ās istabas blīvo tumsu un blāvi apgaismo tum�os, �etrstūrainos dzelzs vannu pārsegus uz grīdas. Nu vāki ir uzsegti. Es nezinu, vai tas ir labi vai ne, viņa saka. Bet �eit lejā ir drausmīgs bioloģisks risks. Vai esat pārliecināti, ka zināt, ar ko jums ir darī�ana, kad sākat nojaukt �o ēkas daļu.

O, neuztraucieties. Es tikai nespēju noticēt, viņ� saka dusmīgi un nervozi, spīdinādams gaismu apkārt.

Viņa pavirzās nost no vannām, atpakaļ uz to Anatomijas nodaļas daļu, kas atrodas lielās platības otrā pusē, paiedama garām mazai istabai, kur kādreiz veica iebalzamē�anu, un iespīdina tajā gaismu. Tērauda galds, piestiprināts pie lielām caurulēm grīdā, atspīd viņas gaismā, un tērauda izlietne un skapī�i papeld garām. Pie sienas istabā novietoti sarūsēju�i rati ar savī�ķītu celofāna pārklāju tiem virsū. Telpas kreisajā pusē atrodas ni�a, un viņa iztēlojas izded�u blokā iebūvētu krematoriju, pirms ierauga to. Pēc tam viņas gaisma spīd uz garām, tum�ām dzelzs durvīm sienā un viņa atceras redzam uguni durvju spraugā, atceras putekļainās tērauda platformas, uz kurām līķis tika iestumts krāsnī un izvilkts, pārvērties par pelniem un kaļķainiem kaulu gabaliņiem, un viņa iedomājas par beisbola nūjām, kas tika izmantotas, lai sasmalcinātu �os gabaliņus. Viņai ir kauns, domājot par �īm nūjām.

Skarpetas luktura gaisma novirzās uz grīdu. Tā joprojām ir balta, ar putekļiem un mazām kaulu daļiņām, kas izskatās kā krīts, un pārvietojoties viņa jūt zem kurpēm �irkstoņu. D�o �eit nav ienācis kopā ar viņu. Viņ� gaida turpat aiz ni�as un palīdz no attāluma, spīdinot gaismu uz grīdas un stūros. Uz bloku sienas Skarpetas figūra mētelī un ķiverē izskatās milzīga un melna. Tad lukturis spēji apgaismo aci. Tā ir uzpūsta ar melnu krāsu uz bē�a sienas bloka liela, melna, blen�o�a acs ar skropstām.

Kas, ellē, tas tāds? D�o jautā. Viņ� skatās uz aci uz sienas, lai gan Skarpeta neredz viņu. Jēzus! Kas tas ir?

Skarpeta viņam neatbild, kamēr viņas lukturis pārslīd telpai. Beisbola nūjas ir pazudu�as no kakta, kur tās bija atbalstītas laikā, kad viņa bija vadītāja. Toties tur ir daudz putekļu un kaulu daļiņu. Visai daudz, viņa nodomā. Viņas luktura gaisma atrod melnas krāsas aerosola skārdeni un divas krāsu pudeles vienu sarkanu emalju un otru zilu emalju abas tuk�as -, un viņa tās ieliek vienā polietilēna maisiņā, bet aerosola krāsas skārdeni atsevi�ķā maisiņā. Viņa atrod da�as vecas cigāru kastes, kurās ir pelnu nogulsnes, un uz grīdas ievēro cigāru galus un saņurcītu brūna papīra maisiņu. Viņas cimdotā roka ienāk gaismas starā un paceļ maisiņu. To atverot, papīrs �aukst, un viņa var pateikt, ka papīrs �eit lejā nav bijis astoņus gadus, pat ne vienu gadu. Attaisot maisiņu, viņa neskaidri sao� cigārus, un tas nav izsmēķēts cigārs, kuru viņa sajūt, bet nedegu�a cigāra tabaka un �eks. D�o viņu vēro un ir nostabilizējis savu gaismu uz maisiņu viņas rokās. Skarpeta paskatās uz �eku, un viņu pārņem nesakaribas un nerealitātes izjūta, izlasot �ī pagāju�ā �etrpadsmitā septembra datumu, kad Edgars Alans Pougs, un viņa jūtas pārliecināta, ka tas bija Pougs, kas par desmit Romeo y Juliet cigāriem iztērēja vairāk nekā simts dolārus tabakas veikalā tepat �ajā ielā D�eimsa Centrā.

D�eimsa Centrs nebija no tām tirdzniecības vietām, ko Marīno mēdza apmeklēt, strādājot par policistu Ri�mondā, un viņ� nekad nepirka Marlboro smalkajā tabakas veikalā vai kādos citos tabakas veikalos. Viņ� nekad nepirka cigārus, nekādas markas cigārus, jo pat lēts cigārs ir lērums naudas par vienu vienīgu smēķi, un turklāt viņ� nebūtu pak�ķinājis, viņ� būtu ievilcis dūmus. Tagad, kad viņ� tikpat kā vairs nesmēķē, viņ� var atzīties. Viņ� būtu ieelpojis cigāru dūmus. Iek�ējais pagalms viss ir stiklos un gaismās, un palmās, un �ļaksto�a ūdens skaņa no ūdenskrituma un strūklakām seko Marīno, kad viņ� a�i soļo uz veikalu, kur Edgars Alans Pougs nopirka cigārus pirms nepilniem trim mēne�iem, pirms viņ� noslepkavoja mazo D�iliju.

Vēl nav glu�i dienas vidus, un veikalos nav lielas rosības. Da�i cilvēki modernos biznesa uzvalkos pērk kafiju un pārvietojas, it kā tiem būtu kur iet un svarīga dzīve, un Marīno nevar ciest tādus cilvēkus kā tie, kas ir D�eimsa Centrā. Viņ� pazīst �o sugu. Viņ� uzauga, pazīdams �o sugu, ne personiski, bet zinādams par �o sugu. Viņi bija suga, kas nepazina Marīno sugu un nekad nemēģināja uzzināt par viņa sugu. Viņ� soļo ātri un ir nikns, un, kad vīrietis smalkā, melnā uzvalkā ar gai�u svītriņu paiet viņam garām un pat neredz viņu, Marīno nodomā: "Tu ne sūda nezini. Tādi cilvēki kā tu ne sūda nezina."

Tabakas veikalā gaiss ir pikants un salds ar tabakas aromātu simfoniju, kas pilda ar ilgo�anos, kuru viņ� nesaprot, tāpēc uzreiz uzveļ vainu smēķē�anai. Viņ� ir elli�ķīgi sailgojies pēc tām. Viņ� ir skumīgs un apbēdināts, jo ir sailgojies pēc cigaretēm, un viņam sāp sirds, un kaut kur dziļi dvēselē viņ� sajūt drebuļus, jo zina, ka vairs nekad nevarēs smēķēt, ne tā kā kādreiz, viņ� to vienkār�i nevar. Viņ� mānīja sevi, domādams, ka �ad un tad varēs vienu vai divas cigaretes pa kluso izpīpēt. Kas tas par mītu domāt, ka ir kāda cerība. Nav nekādas cerības. Ja kāds ir neārstējams, tad viņa neremdināmā kāre pēc tabakas, viņa izmisīgā vēlme pēc tabakas ir nelabojama, un Marīno pēk�ņi iedzeļ �ēlums, jo viņ� nekad nevarēs aizsmēķēt cigareti un dziļi ievilkt dūmus, un sajust to pacilātību, to tīro prieku, to atvieglojumu, ko viņ� alkst izbaudīt ikkatru savas dzīves minūti. Viņ� mostas alkdams, viņ� alkdams iet gulēt, viņ� alkst sapņos un alkst, kad ir pilnīgā nomodā. Pametis skatienu pulkstenī, viņ� domā par Skarpetu, prātodams, vai viņas reiss nav aizkavējies. Pēdējā laikā tik daudz reisu kavējas. Marīno ārsts teica, ja viņ� turpinās smēķēt, tad ap se�desmit gadu vecumu staigās apkārt ar skābekļa balonu. Galu galā viņ� nomirs, smakdams glu�i tāpat kā nabaga mazā D�ilija, kas cīnījās pēc elpas, kamēr tas izdzimtenis sēdēja uz viņas un turēja rokas, un viņa atradās viņam apak�ā un krita izmisumā, ar katru savas plau�as �ūnu brēkdama pēc elpas, kamēr viņas mute centās sakliegt māmiņu vai tēti, Marīno domā. D�ilija nespēja izdvest ne skaņas, un ko gan viņa bija nodarījusi, nopelnot tādu nāvi? Neko, lūk, ko, Marīno domā, raudzīdamies apkārt uz cigāru kārbām tum�ajos koka plauktos vēsajā, smar�īgajā bagātu vīru tabakas veikalā. Skarpetai aptuveni �obrīd būtu jāiekāpj lidma�īnā, viņ� domā, ievērodams Romeo yJuliet cigāru kārbas. Ja viņa nav aizkavējusies, tad, iespējams, viņa jau ir lidma�īnā, dodamās uz rietumiem uz Denveru, un Marīno sajūt tuk�umu sirds apvidū, un kaut kur ļoti dziļi dvēselē viņam ir kauns, un tad viņ� jūtas pavisam nikns.

Dariet man zināmu, ja jums nepiecie�ama kāda palīdzība, vīrietis pelēkā d�emperī ar V veida apkakli un brūnās velveta biksēs saka otrpus letei. Viņa apģērba krāsa un pelēkie mati Marīno atgādina dūmus.

�is vīrietis strādā tabakas veikalā, pilnā ar smēķiem, un ir kļuvis dūmu krāsā. Viņ� dro�i vien dienas beigās dodas mājās un var smēķēt visu, ko grib, bet Marīno dodas mājās vai atpakaļ uz viesnīcu pavisam viens un nevar pat aizsmēķēt cigareti, nemaz jau nerunājot par dūmu ieelpo�anu. Tagad viņ� redz patiesību. Viņ� to zina. Viņ� nevar. Viņ� bija sevi mānījis, domādams, ka varēs, un viņu pilda �ēlums un kauns.

Viņ� iesniedzas jakas kabatā un izvelk �eku, ko Skarpeta atradusi uz kaulu putekļiem klātās grīdas savas vecās ēkas Anatomijas nodaļā. �eks ir caurspīdīgā plastmasas maisiņā, un viņ� to noliek uz letes.

Cik sen jūs �eit strādājat? Marīno jautā smēķim līdzīgajam vīrietim aiz letes.

Būs divpadsmit gadi, vīrietis saka, uzsmaidīdams viņam, bet viņa dūmaini pelēkajās acīs vīd īpa�s skatiens. Marīno tajās redz izbīli un neko nedara, lai to kliedētu.

Tātad jūs pazīstat Edgaru Alanu Pougu. Viņ� �eit bija ienācis �ī gada �etrpadsmitajā septembrī un nopirka �os cigārus.

Vīrietis sarauc pieri un noliecas, lai aplūkotu �eku plastmasas lietisko pierādījumu maisiņā. Tas ir mūsu �eks, viņ� saka.

Bez �aubām, �erlok. īss, mazs, resns d�eks ar sarkaniem matiem,

Marīno turpina, neko nedarīdams, lai mazinātu vīrie�a izbīli. Apmēram trīsdesmit gadus vecs. Kādreiz strādāja tajā vecajā morgā. Viņ� norāda uz 14. ielu. Iespējams, dīvaini uzvedās, kad te bija.

Vīrietis turpina raudzīties uz Marīno LAPD beisbola cepuri. Viņ� ir bāls un norūpējies. Mēs netirgojam kubie�u cigārus.

Ko? Marīno saviebjas.

Ja tas ir tas, par ko ir runa. Viņ� varbūt jautāja, bet mēs nepārdodam.

Viņ� nāca prasīt kubie�u cigārus?

Viņ� bija ļoti apņēmīgs, visvairāk beidzamajā reizē, kad bija �eit ienācis, vīrs nervozi saka. Mēs netirgojam kubie�us vai ko citu nelegālu.

Es jūsus neapsūdzu, un es nav AT� vai PMA* vai Veselības ministrija, vai sasodītais Lieldienu Zaķis, Marīno saka. Man pie �urkas pakaļas, vai jūs zem letes tirgojat kubie�u sūdus.

Es netirgoju. Zvēru.

Es gribu tikai Pougu. Runājiet.

Es atceros viņu, vīrietis saka, un tagad viņa seja ir dūmu krāsā.

Jā, viņ� man jautāja pēc kubie�iem. Pēc Kohibām, nevis pēc dominikāņu, ko mēs tirgojam, bet pēc kubie�u. Es viņam teicu, ka mēs netirgojam kubie�u cigārus. Tie nav atļauti. Jūs neesat �ejienietis, vai ne?

Neizklausās, ka jūs būtu �ejienietis.

Es kā divreiz divi ir �etri neesu �ejienietis, Marīno atbild. Ko vēl Pougs teica? Un kad viņ� te bija ienācis pēdējo reizi?

Vīrietis palūkojas �ekā uz letes.

Dro�i vien kop� tā laika nav bijis. Liekas, ka tas varēja būt oktobri, kad viņ� ienāca pēdējo reizi. Viņ� te ienāca varbūt reizi mēnesī. Ļoti dīvains vīrs. Ļoti dīvains.

Oktobri? Labi. Ko vēl viņ� teica, kad bija ienācis?

Viņ� gribēja kubie�u cigārus, sacīja, ka maksās, cik vajag, bet es teicu, ka mēs tos netirgojam. Viņ� to zināja. Viņ� jau agrāk bija jautājis, bet ne tik uzstājīgi, ne kā toreiz, kad beidzamo reizi ienāca.

Dīvains vīrietis. Viņ� bija agrāk man jautājis un atkal jautāja, bet ļoti uzstājīgi. Liekas, viņ� teica, ka kubie�u tabaka ir labāka plau�ām, kaut kādas tamlīdzīgas blēņas. Tu vari smēķēt visus kubie�u cigārus, un tie tev nekaitēs, patiesībā tev no tiem būs pat labāk. Tie ir tīri un labāki plau�ām, un patiesībā tiem piemīt dziednieciskas īpa�ības, tamlīdzīgas muļķības.

Ko jūs viņam teicāt? Nemelojiet man. Man pie pakaļas, vai jūs pārdevāt viņam kubie�us. Man viņ� jāatrod. Ja viņ� domā, ka tie mēsli nāk par labu viņa sabeigtajām plau�ām, viņ� tos kaut kur pērk. Ja viņam ir klik�ķis uz tiem, tad viņ� tos kaut kur dabū.

Viņ� ir ķerts uz tiem, vismaz beidzamajā reizē, kad ienāca �eit, viņ� bija nelokāms. Nejautājiet, kāpēc, vīrietis saka, lūkodamies

* PMA Pārtikas pre�u un medikamentu administrācija (ASV).

lejā uz �eku. Ir pa pilnam labu cigāru. Kāpēc tiem jābūt kubie�u, es nesaprotu, bet viņ� tos gribēja. Tas man atgādināja slimus cilvēkus, kas ir izmisu�i pēc kādiem burvju augiem vai marihuānas, vai cilvēkus ar artrītu, kuri vēlas zelta injekcijas vai ko tādu. Acīmredzot tā ir kaut kāda māņticība. Ļoti dīvains. Es aizsūtīju viņu uz citu veikalu, teicu, lai vairs neprasa kubie�us.

Kādu veikalu?

Nu, patiesībā tas ir restorāns, kur, kā esmu dzirdējis, tirgo tādas lietas un zina, kur dabūt mantu. To viņi dara bārā. Liekas, visu, ko vien vēlaties. Tā esmu dzirdējis. Es tur neeju. Man ar to nav nekāda sakara.

K u r ?

Slipā, viņ� saka. Tikai pāris kvartālu no �ejienes.

Vai zināt kādas vietas Dienvidfloridā, kur tirgo kubie�us? Varbūt jūs viņam ieteicāt kādu vietu Dienvidfloridā?

Nē, vīrietis atbild, papurinādams savu pelēko galvu. Man ar to nav nekāda sakara. Pajautājiet tiem tur Slipā. Viņi dro�i vien zina.

Labi. Tātad, lūk, ir miljonu dolāru vērts jautājums. Marīno iebā� plastmasas maisiņu atpakaļ jakas kabatā. Jūs izstāstījāt Pougam par �o vietu Slipā, kur viņ� varbūt varēja sameklēt savus kubie�us?

Es viņam izstāstīju, ka da�i cilvēki pērk cigārus tajā bārā, vīrietis saka.

Kā sauc to vietu Slipā?

"Svītras". Bāra nosaukums ir "Svītras", tie�i uz leju pa Keristritu.

Es negribēju, lai viņ� atgrieztos. Viņ� bija ļoti dīvains. Es vienmēr domāju, ka viņ� ir dīvains. Viņ� gadiem �urp nāca, ik pēc pāris mēne�iem. Nekad neko daudz nerunāja, vīrietis saka. Bet beidzamajā reizē, kad viņ� �eit bija, oktobri varbūt, viņ� bija dīvaināks nekā parasti. Viņ� bija atnesis beisbola nūju. Es viņam jautāju, kāpēc, un viņ� man tā ari neatbildēja. Viņ� kādreiz nebija tik uzstājīgs par kubie�u cigāriem, bet viņ� bija vienkār�i ķerts uz tiem. Kohibas, viņ� visu laiku atkārtoja. Viņ� tās gribēja.

Vai nūja bija sarkana, balta un zila? Marīno jautā, domādams par Skarpetu un smalcinātāju, un kaulu putekļiem, un visu pārējo, ko viņa tam izstāstīja, atstājot doktora Filpota biroju.

Varēja būt, vīrietis saka ar dīvainu skatienu. Par ko, ellē, ir runa? viņ� jautā.

Me�a audzē apkārt mājai ap plankumainajām, balti pelēkajām apsēm ēnas ir dziļas un aukstas. Koki ir kaili, bet saaugu�i biezi. Lai izietu starp tiem, Lūsijai un Henrijai jāizvairās un jāpastumj no ceļa zari un ziemas guļā duso�ie jaunie kociņi. Viņu sniega kurpēm sniegs sniedzas līdz ceļiem ar katru soli, un, kur vien skatās, gludo, balto virsmu neiezīmē cilvēka pēdas.

Tas ir trakums, Henrija saka, smagi un kūpo�i elpodama. Kāpēc mēs to darām?

Jo mums vajag iziet ārā un kaut ko darīt, Lūsija saka, iekāpdama sniegā, kas sniedzas gandrīz viņai līdz aug�stilbiem. Oho! Paskaties!

Neticami! Skaisti!

Nedomāju, ka tev vajadzēja �urp braukt, Henrija saka, apstādamās un paskatīdamās uz Lūsiju ēnās, kas ietonē sniegu zilu. Esmu beigusi, man pietiek, un es atgrie�os Losand�elosā.

Tā ir tava dzīve.

Es zinu, ka tu tā nedomā. Kad tu runā blēņas, tev deguns kļūst garāks.

Iesim mazliet tālāk, Lūsija saka, virzīdamās uz priek�u, pārliecinoties, ka neļauj zariem vai trauslajiem jaunajiem kociņiem noplīk�ķēt Henrijai pa seju, lai gan varbūt viņa ir to pelnījusi. Esmu pārliecināta, tur ir vecs, nokritis koks. Redzēju to no takas, kad nācu tevi satikt, un mēs varam notīrīt sniegu un apsēsties.

Mēs nosalsim, Henrija iebilst, izklupdama dziļā solī un izpūzdama saltas elpas mākoni.

Tagad tev nav auksti, vai ne?

Man ir karsti.

Tad, kad mums kļūs auksti, mēs celsimies un atkal kustēsimies, un iesim mājās.

Henrija neatbild. Viņas izturība ir ievērojami sarukusi, ja atceras, kāda tā bija, pirms viņa saķēra gripu un pēc tam pārcieta uzbrukumu.

Losand�elosā, kur Lūsija pirmoreiz viņu ieraudzīja, Henrija bija teicamā fiziskā formā, ne liela, bet ļoti stipra. Viņa varēja atspiesties no sola un patstāvīgi varēja saliektās rokās desmit reizes pievilkties, lai gan lielākā daļa sievie�u nevar atspiesties un pievilkties pat vienu reizi. Viņa varēja noskriet pusotru kilometru septiņās minūtēs. Tagad viņa būtu laimīga nosoļot jūdzi. Mazāk nekā viena mēne�a laikā Henrija ir zaudējusi formu un zaudē ar katru dienu vairāk, jo ir zaudējusi kaut ko vairāk par fizisko kondīciju. Viņa ir zaudējusi savu sūtību. Viņai nav sūtības.

Lūsija raizējas, ka Henrijai nekad tās nav bijis, tikai iedomība, un iedomības ugunis ir ātras un karstas un drīz vien pazūd.

Lūk, tur, Lūsija saka. Es to redzu. Redzi to lielo baļķi? Aiz tā ir maza, aizsalusi upīte, un tālāk pa to ceļu ir sporta klubs. Viņa pamāj ar slēpju nūju. Perfekts scenārijs būtu noslēgums sporta zālē un tad tvaika pirtī.

Es nevaru paelpot, Henrija saka. Kop� dabūju gripu, liekas, ka manas plau�as ir uz pusi mazākas, nekā bija.

T e v bija plau�u karsonis, Lūsija viņai atgādina. Vai varbūt tu neatceries? Tu nedēļu dzēri antibiotikas. Tu tās vēl dzēri, kad tas notika.

Jā. Kad tas notika. Viss ir par to. Tas. Viņa visu laiku uzsver vārdu "tas". Liekas, mēs tagad runājam eifēmismos. Viņa liek soļus tur, kur Lūsija bija likusi, jo kļūst lēnāka un svīst. Man sāp plau�as.

Ko tu gribētu, lai mēs sakām? Lūsija sasniedz nokritu�o koku, un kādreiz tas bija liels koks, bet tagad ir tikai karkass, it kā būtu liela kuģa vraks, un viņa sāk tīrīt dziļo sniegu no tā. Kā tu nosauktu notiku�o?

Es to nosauktu par gandrīz aizie�anu bojā. Lūk. Sēdi. Lūsija apsē�as un papliķē notīrīto baļķa laukumu ap sevi. Tik labi ir apsēsties. Viņas sasalusi elpa ceļas kā garaiņi, un seja ir tik auksta, ka viņa tikpat kā to nejūt. Gandrīz aiziet bojā ir pretēji būt gandrīz noslepkavotam?

Tas pats. Henrija ir nenoteikta, stāvot blakus baļķim un lūkojoties apkārt sniegainajiem kokiem un ēnām, kas top intensīvākas. Cauri tum�ajiem, aukstajiem zariem gaismas no mājām un sporta kluba ir sviestaini dzeltenas, un no skursteņiem ceļas dūmi.

Es to gan nesauktu glu�i par vienu un to pa�u, Lūsija atteic, paskatīdamās uz Henriju, ievērodama, cik tieva viņa ir kļuvusi, un apzinādama viņas acīs kaut ko tādu, ko nebija pamanījusi sākumā. Gandrīz iet bojā ir objektīvs veids, kā to pateikt. Liekas, es meklēju jūtas, īstas emocijas.

Labāk neko nemeklēt. Henrija negribīgi apsē�as uz baļķa, ieturot distanci no Lūsijas.

Tu viņu nemeklēji, un viņ� tevi atrada, Lūsija saka, rokas atbalstījusi uz ceļgaliem un raudzīdamās taisni uz priek�u me�ā.

Tātad mani vajāja. Puse Holivudas tiek vajāta. Liekas, tas padara mani par kluba biedru, viņa atbild un �ķiet visnotaļ apmierināta kļūt par biedru vajāto zvaig�ņu klubā.

Līdz nesenam brīdim es domāju tāpat. Lūsijas cimdotās rokas iesniedzas sniegā starp pēdām, un viņa paceļ sauju �ī pūdera un paskatās uz to. Acīmredzot tu sniedzi interviju par to, ka es pieņēmu tevi. Tu nekad man to neteici.

Kāda intervija?

The Hollywood Reporter. Tu tur esi citēta.

Esmu citēta runājam daudzas lietas, ko neesmu teikusi, viņa vīpsnādama atbild.

Runa nav par to, ko tu neteici. Runa ir par to, ka tu sniedzi interviju. Es domāju, ka tu sniedzi. Manas firmas vārds ir rakstā. Nav jau tā, ka "Pēdējā iecirkņa" eksistence būtu liels, tum�s noslēpums, bet fakts, ka esmu pārcēlusi savu galveno mītni uz Floridu, ir noslēpums. To es esmu turējusi pilnīgā slepenībā, pārsvarā apmācības nometnes dēļ. Bet galu galā tas nonāca avīzē, un, ja reiz kaut kas izplatās, tad to atkal un atkal izlasa.

Tu acīmredzot nesaproti baumu un blēņu rakstus, Henrija atbild, un Lūsija neskatās uz viņu. Ja tu kādreiz būtu strādājusi kino biznesā, tev būtu skaidrs. Tu saprastu.

Baidos, es pietiekami saprotu. Edgars Alans Pougs kaut kā uzzināja, ka mana tante, domājams, strādā pie manis jaunajā Floridas Holivudas birojā. Uzmini, ko viņ� dara? Viņa noliecas un pasmeļ vēl sniegu. Viņ� ierodas Holivudā. Lai sameklētu mani.

Viņam nevajadzēja tevi, Henrija saka, un viņas tonis ir tikpat auksts kā sniegs. Cimdu dēļ Lūsija nejūt sniegu, bet viņa jūt Henrijas aukstumu.

Baidos, ka meklēja gan. Zini, ir grūti pateikt, kas brauc ar tiem ferrari. Ir jāpienāk tuvu klāt, lai paskatītos, un tiem ir gana viegli sekot.

Rūdijam ir taisnība. Ļoti viegli. Pougs kaut kā sadzina man pēdas. Varbūt viņ� uzdeva gana daudz jautājumu un atrada nometni, un sekoja ferrari līdz manai mājai. Iespējams, melnajam ferrari. Es nezinu. Viņa ļauj sniegam izbirt cauri melnajos cimdos ieģērbtajiem cimdiem un iesmeļ vēl, nepaskatīdamās uz Henriju. Ta�u viņ� atrada manu melno ferrari. Neganti saskrāpēja to, tā nu mēs zinām, ka viņ� atrada �o ma�īnu, kad tu bez atļaujas ar to kaut kur aizbrauci pēc tam, kad es teicu nekad nebraukt ar to, starp citu. Varbūt tie�i tajā vakarā viņ� atrada manu māju. Es nezinu. Bet viņam nevajadzēja tevi.

Tu esi tik egoistiska, Henrija attrauc.

Zini, Henrij, Lūsija izmet sniegu no atvērtā melnā cimda, pirms tevis nolīg�anas mēs veicām pla�u tavas izcel�anās pārbaudi. Dro�i vien nav neviena par tevi uzrakstīta raksta, ko mēs nebūtu atradu�i. Skumji, bet tādi ir tikai da�i. Kaut tu būtu beigusi gvelzt tos zvaig�ņu mēslus. Kaut tu izbeigtu tās blēņas par mani-vajā-tātad-es-dro�i-vien-esmuīpa�a. Tas patie�ām ir garlaicīgi.

Es eju iek�ā. Henrija pieceļas no baļķa un gandrīz zaudē līdzsvaru. Esmu patiesi nogurusi.

Viņ� gribēja tevi nogalināt, lai atriebtos par to, kas atgadījās, kad es biju bērns, Lūsija saka. Cik nu daudz var pie�ķirt loģiku tādam ķertajam kā viņ�. Lieta tāda, ka es pat neatceros viņu. Viņ�, iespējams, nemaz pa īstam neatceras tevi, Henrij. Liekas, mēs visi da�kārt esam tikai līdzekļi mērķu sasnieg�anai.

Kaut es nekad nebūtu tevi satikusi. Tu izpostīji manu dzīvi.

Asaras dzeļ Lūsijas acis, un viņa paliek sē�am uz baļķa, it kā būtu piesalusi. Viņa iesmeļ vēl sniegu un pamet to, un sniega pulveris birst lejā cauri ēnām.

Lai vai kā, mani vienmēr ir saistīju�i vīrie�i, saka Henrija, iekāpdama takā, kuru uztaisīja tikai pirms īsa brī�a, nākot sniega kurpēm līdz baļķim. Es nezinu, kāpēc es piekritu tam visam. Varbūt es tikai gribēju zināt, kā tas ir. Liekas, daudzi cilvēki kādu bridi tevi uzskatītu par ļoti uzbudino�u. Nav jau tā, ka eksperimentē�ana ir neparasta pasaulē, no kuras es nāku. Nav nozīmes. Nekam nav nozīmes.

Kur tu dabūji zilumus? Lūsija jautā Henrijas mugurai, kad viņa liek lielus, pārspīlētus soļus me�ā, durdama nūjas un smagi elpodama.

Es zinu, ka tu atceries. Tu uz mata atceries, kā tas notika.

Ak! Zilumi, kurus tu nofotografēji, miss Superkruķi? aizelsusies atbild Henrija, durdama slēpju nūju dziļajā sniegā.

Es zinu, ka tu atceries. Lūsija noskatās viņā no baļķa. Viņas acis pieplūdu�as asarām, bet viņa spēj saglabāt balsi mierīgu.

Viņ� uzsēdās uz manis. Henrija iedur otru nūju sniegā un paceļ sniega kurpi. Tas maniaks ar garajiem, samezglotajiem matiem.

Sākumā es domāju, ka tā ir baseina kundze, domāju, ka viņ� ir viņa. Es biju viņu redzējusi pie baseina pāris dienu iepriek�, kad slima gulēju aug�stāvā, redzēju viņu izsmalstām baseinu, tikai domāju, ka tā ir resna dāma ar samezglotiem matiem.

Viņ� smalstīja baseinu?

J ā . Tādēļ es domāju, ka viņ� ir baseina otra kopēja, varbūt aizvietotāja vai kas tamlīdzīgs, un �ī baseina otrā kopēja smalstījās pa ūdeni.

Bet, lūk, pats smieklīgākais. Viņa atskatās uz Lūsiju, un Henrijas seja neizskatās kā viņas seja. Tā izskatās citāda. Tā nolāpītā kaimiņu �ūpa fotografēja glu�i tāpat, kā viņa fotografē visu, kas notiek tavā īpa�umā.

Labi, ka nodod tālāk informāciju, Lūsija saka. Esmu pārliecināta, tu par to neko neminēji Bentonam pēc visa �ī laika, pēc visa �ī laika, ko viņ� pavadīja, cenzdamies tev palīdzēt. Jauki no tavas puses, ka ļāvi mums uzzināt, ka, iespējams, ir fotogrāfijas.

Tas ir viss, ko atceros. Viņ� uzsēdās uz manis. Es negribēju stāstīt. Viņa tik tikko var paelpot, sperot soļus, tad apstājas un pagrie�as, un viņas seja ir balta un cietsirdīga. Zini, tas likās apkaunojo�i. Viņa� elpo. Domāt par kādu resnu, neglītu ķerto, kas uzrodas tavā gultā.

Nevis lai dabūtu kaut ko. Tu zini. Bet lai pasēdētu uz tevis. Viņa pagrie�as un kūņojas uz priek�u.

Paldies par informāciju, Henrij. Tu tik esi izmeklētājai Vairs ne. Es aizeju. Es lidoju atpakaļ, viņa el�. Uz Losand�elosu. Es aizeju.

Lūsija sē� uz baļķa, smalstīdama sniegu un skatīdamās uz to savos melnajos cimdos. Tu nevari aiziet, viņa saka. Jo esi atlaista.

Henrija viņu nedzird.

Tu esi atlaista, Lūsija saka no sava baļķa.

Henrija sper lielus soļus un dur ar savām nūjām cauri me�am.

"�aujamie&&Iero�i" veikalā uz U.S.l autostrādes Edgars Alans Pougs staigā �urpu turpu starp ejām, nesteidzīgi skatīdamies, bet viņa pirksti tikmēr zvalsta vara-un-svina patronas dziļi bik�u labajā kabatā. Viņ� pa vienai paņem makstis no statīva un izlasa uzrakstus, tad kārtīgi pakarina katru maksti atpakaļ. �odien viņam nevajag maksti. Kas ir �odien?

Viņ� īsti nezina. Dienas ir pagāju�as bez ievērojamiem notikumiem, izņemot neskaidras atmiņas par mainīgām gaismām, ko viņ� manīja, svīzdams dārza krēslā un blenzdams uz lielo aci, kas lūkojās pretī no sienas. Katru otro minūti viņ� sāk klepot dziļu, sausu klepu, kas dara viņu pārguru�u, gārdzo�u un savārgu�āku. Viņam tek deguns un sāp locītavas, un viņ� zina, ko tas viss nozīmē. Doktoram Filpotam beidzās gripas potes. Viņ� nav pietaupījis nevienu vakcīnu Pougam. Lai nu kam, bet Filpotam vajadzēja pietaupīt vienu devu Pougam, bet viņ� par to pat nav iedomājies. Filpots sacīja, ka viņam ir �ēl, bet neviena vakcīna nav atlikusi, un, cik viņam zināms, nevienam visā pilsētā nav, un tā tas bija. Pamēģiniet atnākt pēc kādas nedēļas, bet nekas labs nerādās, doktors Filpots sacīja. Kā ir Floridā? Pougs viņam jautāja.

Es �aubos, Filpots steidzīgi atbildēja, tik tikko klausīdamies Pougā. Es �aubos, ka jūs kaut kur atradīsiet pretgripas vakcīnu, ja vien jums nepalaimējas, un, ja esat tik veiksmīgs, tad jums jāspēlē loterijā. �ogad ir smags valsts mēroga deficīts. Nav sara�ots pietiekami daudz vakcīnu, un ir nepiecie�ami vismaz trīs vai �etri mēne�i, lai sara�otu vairāk, tā nu �im gadam tas ir viss. Taisnība ir tāda, ka tu vari vakcinēties pret vienu gripas paveidu, bet saķert citu. Vislabāk ir izvairīties no slimiem cilvēkiem un labi rūpēties par sevi. Nelidojiet ar lidma�īnu un turieties pa gabalu no sporta zālēm I Sporta zālēs jūs daudz ko varat saķert. Jā, kungs, Pougs atbildēja, lai gan nekad savā dzīvē viņ� nebija lidojis ar lidma�īnu un kop� vidusskolas nav gājis iek�ā sporta zālē.

Edgars Alans Pougs klepo tik stipri, ka acis asaro, kad viņ� stāv pie plaukta ar iero�u tīrī�anas piederumiem, visu mazo birstī�u un pudelī�u un komplektu fascinēts. �odien viņ� netīrīs iero�us, un viņ� klaiņo pa ejām, ievērodams katru cilvēku veikalā. Da�as minūtes vēlāk Pougs ir vienīgais klients, un pie letes viņ� paskatās uz lielu, melni ģērbtu vīru, kur� nomaina vitrīnā pistoles.

Vai varu palīdzēt? vīrietis jautā, un viņ� dro�i vien ir piecdesmit gadus vecs. Viņam ir noskūta galva, un izskatās, ka viņ� varētu kādu savainot.

Dzirdēju, ka jūs pārdodat cigārus, Pougs atbild, apslāpēdams klepu.

Hm. Vīrietis izaicino�i paskatās uz viņu. Pēc tam viņa acis pārslīd Pouga parūkai, tad atgrie�as pie Pouga acīm, un tajā vīrā, kas uzsit Pougam pa plecu, kaut kas ir.

Ak tā? Un kur jūs to dzirdējāt?

Es dzirdēju, Pougs saka, un kaut kas uzsit viņam pa plecu, prasīdams viņa uzmanību, un viņ� sāk klepot, un acis sāk asarot.

Izklausās, ka jums nevajag smēķēt, saka vīrietis no otras stikla vitrīnas puses. Viņam ir melna beisbola cepure, iebāzta kargo bik�u aizmugurē aiz siksnas, bet Pougs nevar pateikt, kas tā par cepuri.

Es pats par to lem�u, Pougs atbild, cenzdamies atgūt elpu. Es gribētu Kohibas. Es maksā�u divdesmit gabalā par se�iem.

Kāds, pie velna, �aujamais ir Kohiba? vīrietis saka ar nopietnu seju. Tad divdesmit pieci.

Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

Trīsdesmit, Pougs saka. Tas ir maksimums. Lai tie labāk ir kubie�u. Es at�ķiru. Un es gribētu apskatīt Smith and Wesson trīsdesmit astoņi. To tur revolveri. Viņ� norāda uz vienu no vitrīnām. Es gribu to apskatīt. Parādiet man Kohibas un �o trīsdesmit astoņnieku.

Es jūs dzird, vīrietis saka, skatīdamies viņam garām, it kā redzētu kaut ko, un viņa tonis mainās, viņa sejas izteiksme mainās, un kaut kas �ajā sakarā klaudzina Pougam pa plecu, visu laiku pa to klaudzina. Pougs pagrie�as, it kā kaut kas varētu būt viņam aiz muguras, bet nekā nav, izņemot divas ejas, piebāztas ar piederumiem un aksesuāriem, un aizsargkrāsas apģērbiem, un munīcijas kastēm. Viņ� aptausta kabatā se�as 38. kalibra patronas, prātodams, kāda būtu sajūta iz�aut lielā vīra mugurā, un, nospriezdams, ka tas dro�i vien būtu patīkami, pagrie�as atpakaļ pret stikla vitrīnu, un vīrietis aiz tās notēmē pistoli tie�i starp Pouga acīm.

Kā ta' iet, Edgar Alan, vīrietis saka. Esmu Marīno.

Skarpeta redz Bentonu nākam pa no�ķūrēto taciņu, kas ved no viņa� mājas līdz nesen noasfaltētajam ceļam, un apstājas zem tum�i zaļiem,� smar�īgiem kokiem un gaida viņu. Viņa nav Bentonu redzējusi kop�� viņa aizbrauk�anas uz Aspenu. Viņ� pārstāja bie�i zvanīt Skarpetai pēc� tam, kad pie viņa ievācās Henrija, par ko tobrīd Skarpeta neko nezināja,� un, runājot pa telefonu, viņam nebija daudz sakāmā. Viņa saprot. Viņa� ir iemācījusies saprast un vairs neuzskata, ka saprast ir tik grūti.

Viņ� noskūpsta Skarpetu, un vīrie�a lūpas ir sāļas.

Ko tu ēdi? viņa jautā, cie�i apskāvusi viņu un atkal skūpstīdama� viņu ārā sniegā zem mū�zaļo augu smagajiem zariem.

Zemesriekstus. Tev vajadzēja būt par pēddzini ar to tavu degunu, viņ� saka, skatīdamies viņai acīs un aplikdams roku viņai ap pleciem.

Es teicu, ka sagar�oju kaut ko, nevis sao�u. Viņa smaida, iedama pa no�ķūrēto taciņu uz māju.

Es biju domājis par cigāriem, viņ� atteic, pievilkdams Skarpetu klāt, viņiem abiem cen�oties iet kopā tā, it kā viņu �etras kājas būtu divas. Atceries, kad es smēķēju cigārus?

Tas negar�oja labi, viņa saka. Smar�oja labi, bet gar�a nebija laba.

Paskat', kas runā! Tu tolaik smēķēji cigaretes.

Tātad es labi negar�oju.

Tā es neteicu. Es gan pavisam noteikti negar�oju labi.

Ejot uz apgaismoto, pa pusei me�a ieskauto māju, viņ� tur Keju cie�i, un viņas rokas ir cie�i apskāvu�as Bentona vidukli.

Tas bija patie�ām gudri. Tu un cigāri, Keja, viņ� saka, parakņādamies slēpo�anas jakas kabatā, meklējot atslēgu. Ja neesmu skaidri izteicies, tad gribu, lai tu zinātu, cik gudri tas bija.

Es to neizdarīju, viņa atbild, prātodama, ko pēc visa �ī laika jūt Bentons, un pārbaudīdama, kādas ir pa�as jūtas. Marīno izdarīja.

Gribētu redzēt viņu pērkam Kubas cigārus tajā smalkajā tabakas veikalā Ri�mondā.

Tur netirgo nelegālo preci, kubie�u preci, un, starp citu, cik gan stulbi tas ir? Izturēties pret Kubas cigāriem, it kā tie �ajā valstī būtu marihuāna, viņa saka. Kāds smalkajā tabakas veikalā zināja, kā iziet uz viņu. Tad pavediens veda tālāk un tālāk taisni līdz tam iero�u veikalam Holivudā. Tu pazīsti Marīno. Viņ� ir kaut kas.

Kā teiksi, Bentons saka, un viņu īpa�i neinteresē sīkumi. Viņa jūt, kas Bentonu interesē, un nav pārliecināta par savu reakciju.

Pienācīgi novērtē Marīno, nevis mani. Tas ir viss, ko es saku. Viņ� izgāja tam cauri. Nedaudz atzinības �obrīd viņam nāktu par labu. Ko tu man pagatavoji?

Man ir grils. Man patīk grilēt sniegā uz terases ārā pie burbuļvannas.

Tu un burbuļvanna. Aukstumā, tumsā, pliks un ar ieroci.

Zinu. Es joprojām nekad neizmantoju to nolādēto burbuļvannu.

Viņ� apstājas pie ārdurvīm un atslēdz tās.

Viņi nodauza sniegu no kājām, un nav daudz sniega, no kā atbrīvoties, jo taka bija no�ķūrēta, bet pēc paraduma un varbūt mazliet aiz� kautrības viņi padauza kājas pirms ieie�anas iek�ā. Bentons aiztaisa

durvis un cie�i tur viņu pie sevis, un viņi kaislīgi skūpstās, un viņa vairs nesagar�o sāli, tikai jūt viņa siltumu, spēcīgo mēli un gludi noskūto seju.

Tu esi ataudzējis matus, viņa saka Bentonam mutē un izlai� pirkstus cauri viņa matiem.

Biju aizņemts. Pārāk aizņemts, lai apgrieztu, viņ� atbild, un rokas slīd pāri viņas ķermenim, pāri visam viņas ķermenim, un viņas

rokas slīd viņam pāri, bet starp viņiem ir mēteļi.

Aizņemts, dzīvojot kopā ar citu sievieti, viņa saka, palīdzēdama viņam atbrīvoties no mēteļa, kamēr viņ� palīdz Kejai atbrīvoties no mēteļa skūpstīdami, glāstīdami. Es dzirdēju.

Dzirdēji?

Jā . Negriez matus.

Viņa atslejas pret ārdurvīm, un aukstais gaiss, kas ieplūst pa durvju aplodu, viņu neuztrauc. Viņa to tikpat kā neievēro, tur Bentonu aiz rokas un skatās uz viņu, uz viņa sajauktajiem, sudrabainajiem matiem un mirdzumu acīs. Viņ� pieskaras Skarpetas sejai, bet viņa skatās, un tas, ko viņa redz Bentona acīs, vienlaikus top dziļāks un spo�āks, un uz mirkli viņa nevar pateikt, vai viņ� ir laimīgs vai skumīgs.

Nāc iek�ā, viņ� saka ar to skatienu acīs, paņem viņas roku un virza Keju projām no durvīm, un pēk�ņi ir siltāks. Es tev sagādā�u kaut ko iedzert. Vai ieēst. Tu dro�i vien esi izsalkusi un nogurusi.

Es neesmu tik nogurusi, viņa atbild.