Vis�ēlīgā labdara Allāha vārdā.

Dzīve pārpilnībā jūs novēr� no patiesības

Līdz jūs nonākat pie sava kapa.

Nē, drīz jūs to zināsiet.

Nē vēlreiz, jūs drīz to zināsiet.

Nē, jūs pavisam noteikti to jau zinājāt!

Jūs noteikti redzēsiet elli.

Svētā Korāna 102. nodaļa

"Bagātības pārpilnība" [1]

VĒTRA plosījās jau astoto dienu. Neko tādu savā garajā mū�ā neatcerējās piedzīvojis pat kamieļu uzraugs Mustafa, visvecākais karavānā,� pārējie salīdzinājumā ar viņu bija vēl zēni. Turēdams savu ghutru cie�i pie sejas, Mustafa ar grūtībām cīnījās uz priek�u līdz Fuāda, karavānas īpa�nieka, teltij, ik pēc brītiņa apstādamies, lai pamestu skatu pa �auru sejas aizsega spraudziņu un pārliecinātos, vai nav apmaldījies un pazaudējis mazo oāzi bezgalīgā tuksne�a virpuļojo�ajās smiltīs. Ikreiz apstājoties smil�u graudiņi iesvēla viņam sejā kā no bises stobra iz�autas skrotis. Pirms ieie�anas mazajā teltī Mustafa nokāsējās, atkrēpojās un nospļāvās, gribēdams iztīrīt rīkli, lai gan siekalas neradās, mutē bija vienīgi smil�ains sausums.

Fuāds sēdēja uz krēsla blakus mazam galdiņam, līdzās, �austīdama tumsā ēnas, mirguļoja eļļas lampiņa. Viņ� uzlūkoja kamieļu uzraugu, bet neteica ne vārda. Jā, �is lielais vīrs daudz runāt nemēdza.

Mustafa izstiepās visā savā piecpēdu augumā, kā mēdza to darīt, runājot ar saimnieku. "Dieva acīs ir smiltis," viņ� teica. "Dievs ir akls un nevar mūs saskatīt."

Fuāds, beidzot atradis vārdus, atņurdēja: "Pakaļa, vai tie�ām tu domā, ka tagad, kad esam jau veiku�i c eļojumu uz Meku, viņ� mājupceļā mūs pazudinās?"

"Gaisā ir nāve." Mustafa neatlaidās. "To sao� pat kamieļi. Pirmo reizi viņi ir tik tramīgi."

"Pārklāj tiem pār galvām segas," Fuāds ieteica. "Ja tie neko neredzēs, tad iegrims savos kamieļu sapņos."

"Es jau to izdarīju," Mustafa atbildēja. "Bet tie svie� segas nost. Divas jau esmu smiltīs pazaudējis."

"Tad iedod tiem pagremot drusku ha�i�a," Fuāds ieteica. "Ne tik daudz, lai padarītu tos trakus, bet tikai mazliet, lai nomierinātu."

"Tad viņi gulēs divas dienas."

Saimnieks cie�i paskatījās. "Tas nekas. Mēs nekur neiesim."

Mazais vīrs nepadevās. "Tā tomēr ir slikta zīme. Kā klājas mūsu kungam ?"

"Viņ� ir labs cilvēks," Fuāds atbildēja. "Viņ� ne�ēlojas, bet pavada laiku rūpēs par savu sievu, un viņa lūg�anu paklājs vienmēr ir pavērsts pret Meku."

Kamieļu kopējs no�maukstināja lūpas. "Vai jūs domājat, ka tagad, kad viņi ir veiku�i svētc eļojumu, uz lūg�anām tiks atbildēts?" Fuāds daudznozīmīgi pavērās aug�up. "Viss ir Allāha rokās. Bet viņas laiks tuvojas. Driz mēs to uzzināsim."

"Dēlu," Mustafa teica. " Es lūdzu Allāhu, lai dod viņiem dēlu. Trīs meitas ir pietiekami smaga nasta pat tik labam cilvēkam kā viņ�."

"Dēlu," Fuāds atkārtoja." Allāh, esi �ēlīgs!" Viņ� piecēlās no krēsla, izsliedamies pār mazo vīru. "Bet nu, ēzeli," tas pēk�ņi ierēcās, "ej atpakaļ un kop savus kamieļus, vai arī es aprak�u tavus vecos kaulus viņu mēslos!"

Oāzes centrā starp �etrām milzīgām palmām uzc eltā lielā telts likās kvēlojam elektrisko spuld�u gaismā, kuras ar nolūku bija novietotas galvenās telpas stūros. Aiz viena no ; ii /.kariem klusi dūc a mazs, ar benzīnu darbināms elektriskās .strāvas ģenerators. No otra aizkara puses nāca patīkama kvai fļas gaļas smar�a, tā c epās uz maziem kokogļu pavardiem.

V; i i divdesmito reizi tai dienā doktors Sarrurs Fejs pacēla ;n/,karu un, piegājis pie telts ārsienas, vēroja vētru.

.Smilti:) sitās viņam sejā pa �auro spraugu un nebija rcdz.unas pat koku galotnes piecpadsmit pēdu virs telts, kur nu vel oāzes mala: �ķita, ka virpuļojo�ās smiltis veido sienu, kas slienas aug�up debesīs. Viņ� aizklāja caurumu, izberzēja smiltis no acīm un atgriezās telts galvenajā

nodalījumā. Sandalēs ieautās kājas kustējās nedzirdami, mīksti iegrimdamas paklājos, kas sedza visu telts pamatu.

Nabīla, viņa sieva, paskatījās aug�up uz vīru.

"Nav labāk?" viņa jautāja savā maigajā balsī.

"Nav."

"Kad, pēc tavām domām, tas beigsies?"

"Es nezinu," viņ� atbildēja. "Katrā ziņā nekas neliecina, ka tuvojos beigas."

"Vai tu no�ēlo?" viņas balss skanēja rāmi.

Viņ� piegāja pie krēsla un pavērās uz savu sievu: "Nē."

"Tu nebūtu devies �aj ā svētc eļojumā, ja es nebūtu uzstājusi."

"Nejau tevis dēļ es veicu �o svētceļojumu. Es to darīju mūsu mīlestības dēļ."

"Bet tu neticēji, ka ceļojums uz Meku kaut ko mainīs," viņa sacīja. "Tu man teici, ka bērna dzimums tiek nolemts, to ieņemot."

"Tas tāpēc, ka esmu ārsts," viņ� atteica. "Bet es esmu arī ticīgais."

"Bet ja nu bērns ir meitene?"

Viņ� neatbildēja.

"Vai tad tu �ķirsies no manis un apņemsi otru sievu, kā tavs tēvocis princis vēlas?"

Viņ� saņēma viņas roku. "Tu tomēr esi muļķe, Nabīla."

Viņa pavērās vīra sejā ēnām aptum�otu skatu: "Ir jau gandrīz laiks, un es sāku patiesi raizēties."

"Tev nav par ko baiļoties," viņ� jau kuro reizi apgalvoja. "Tev noteikti būs dēls. Vai es tev neteicu, ka bērna sirds puksti ir kā zēnam?"

"Samīr, Samīr," viņa �ukstēja. "Tu man teiktu visu ko, lai tikai es neuztrauktos."

Viņ� pacēla tās roku pie savām lūpām. "Es tevi mīlu, Nabīla. Es negribu citu sievu, citu sievieti. Ja mums nepiedzims dēls �oreiz, tas būs nākamreiz."

"Man vairs nākamās reizes nebūs," viņa drūmi noteica. "Tavs tēvs jau ir devis vārdu princim."

"Mēs atstāsim valsti. Mēs varam doties uz Angliju. Es tur gāju skolā, man tur ir draugi."

"Nē, Samīr, tava vieta ir mājās.Tu esi vajadzīgs mūsu ļaudīm. Jau tas vien, ko tu esi iemācījies, viņiem palīdz. Vai

kādam sapņos rādījās, ka ģenerators, ko tu atvedi no Anglijas, lai apgaismotu savu operāciju zāli, būs pamats kompānijai, kura dod gaismu visai mūsu zemei?"

" Un vēl vairāk bagātības mūsu ģimenei," viņ� piemetināja. "Bagātību, ko mums nevajag, jo mums jau viss ir."

"Bet tikai tu vari gādāt par to, lai bagātība tiktu izlietota nevis da�u, bet visu labā. Nē, Samīr, tu nevari doties projām. Mūsu ļaudīm tu esi vajadzīgs."

Viņ� klusēja.

"Tev kaut kas jāapsola!" Viņa pavērās aug�up vīra acīs. "Ja tā būs meitene, tu ļausi man nomirt. Es nevaru dzīvot bez tevis."

'Vētra," viņ� teica."Tai jābūt vētrai. Nav cita izskaid�rojuma tām �ausmīgajām domām, kas tev nāk prātā."

Viņa nolaida acis zem viņa cie�ā skatiena. "Tā nav vētra," sieviete �ukstēja, "sāpes jau sākas."

"Vai tu esi pārliecināta?" viņ� jautāja. Pēc viņa aprēķiniem, tas bija trīs nedēļas par agru.

"Man ir jau trīs bērni," viņa mierīgi teica. "Un es zinu. Pirmās sāpes bija apmēram pirms divām stundām, pēdējās tik tikko, kad tu skatījies, kā ārā plosās vētra."

Mustafa gulēja starp diviemkamieļiem, pārvilc is pāri galvai trīs segas, lai patvertos no vētras un sasildītos. Viņ� sapņoja par zeltītas saules gaismas pieliju�uparadīziun tādāmpa�ām zeltītām, mīlīgām paradīzes iemītniecēm ar apaļām krūtīm, vēderiņiem un gurniem. Tie bija skaisti, ha�i�a radīti sapņi, jo viņ� bij a pietiekami liels egoists, lai iedalītu ari sev no kamieļ iem pa redzētā ha�i�a un neļautu tiemklejot paradīzē vieniem. Bez viņa nabaga radījumi pazustu.

Visapkārt tam trakoja vētra un ieputināja viņa segas smiltis, bet, vējam mainoties, tās tika atkal nopūstas. Kamielis paradīzes malā sakustējās, unMustafas vecajiem kauliem pēk�ņi pārskrēja aukstas tirpas. Instinktīvi viņ� piespiedās siltajam dzīvniekam, bet tas pavirzījās tālāk. Vilkdams sev virsū segas, Mustafa piekļāvās otram kamielim. Bet arī tas atvirzījās � un tagad aukstums u/l)i tika viņam no visām pusēm. Lēnām viņ� sāka mosties.

Kamieļi ar mokām uzstutējās kājās. Kā parasti uztrau�kumā tie sāka izkārnīties un urinēt. Viena kamieļa �ļaksti uz segām to uzmodināja. Nikni lādēdamies par to, ka pārtraukti jaukie sapņi, viņ� rāpās projām no karstās, skābās straumes.

Uzsliedamies �etrrāpus, Mustafa pēto�i lūkojās no segu apak�as, un. pēk�ņi viņam aizrāvās elpa. No smil�u sienas �urp uz ēzeļa jāja cilvēks. Tam sekoja vēl viens ēzelis ar tuk�iem segliem. Jātnieks pagriezās un skatījās tie�i uz viņu.

Tad Mustafa iekliedzās � cilvēkam bija divas galvas! Divas baltas sejas uz viena ķermeņa raudzījās viņā ar ļaunu skatienu.

Mustafa pielēca kājās. Aizmirsis seju kapājo�ās smiltis, viņ� skrēja uz karavānasīpa�nieka telti. "Ai�-jē! Ai�jē! Pie mums nāk nāves eņģelis!"

Fuāds kā zibens iz�āvās no telts, sagrāba Mustafu savās milzīgajās rokās un purināja to kā bērnu. "Aizveries!" karavānas īpa�nieks ierēcās. "Vai mūsu saimniekam nepietiek rai�u par savu sievu, lai vēl klausītos tavus narkotiku izraisītos sapņus?"

"Nāves eņģelis! Es viņu redzēju!" Mustafas zobi klabēja. Viņ� izstiepa roku. "Tur, pie kamieļiem!" Pa to laiku bija pieskrēju�i arī c iti vīrie�i, un visi lūkojās Mustafas norādītajā virzienā. Kad divi ēzeļi iznira no aklās smil�u tumsas, visiem vienlaikus izlauzās baiļu nopūta. Uz viena dzīvnieka sēdēja cilvēks ar divām galvām.

Gandrīz tikpat ātri kā uzradu�ies pārējie vīri pazuda katrs savā patvērumā, atstādami Mustafu joprojām ķepurojoties Fuāda rokās. Nevil�us Fuāds atslābināja tvērienu, kas turēja kamieļu uzraugu, un mazais vīrs izslīdēja no viņa rokām un iedrāzās teltī, atstādams to vienu aci pret aci ar nāves eņģeli.

�ausmās gandrīz paralizēts, Fuāds skatījās uz ēzeļiem, kas apstājās viņa priek�ā. Jātnieks iesmējās vīrie�a balsī: "Assalām aleikum!"1

Fuāds automātiski atbildēja: "Aleikum assalām!" [2]

"Es lūdzu palīdzību," jātnieks turpināja. "Mēs ilgi maldījāmies vētrā, mana sieva ir slima, un viņas laiks jau ir tuvu."

Lēnām, uzmanīgi jātnieks nokāpa no zirga, un tad Fuāds ieraudzīja, ka zem segas patiesībā ir divi cilvēki. Viņ� ātri piegāja tiem klāt un laipni teica: "Ļaujiet jums palīdzēt."

Tumsā parādījās Samīrs, tērpies smagā smil�krāsas mi�lahā. "Kas te notiek?" viņ� jautāja.

Fuāds turēja uz rokām bezsamaņā guļo�u sievieti. "Ceļotāji, kas apmaldīju�ies vētrā, saimniek."

Vīrietis stāvēja, nespēkā atspiedies pret ēzeli. "Es nezinu, cik dienu mēs esam maldīju�ies tuksnesī." Viņ� tik tikko turējās kājās.

Samīrs to uztvēra un palika roku zem vīrie�a pleciem. "Atspiedieties uz manas rokas!" viņ� teica.

Vīrietis pateicīgi atslējās pret viņu. "Mana sieva," viņ� �ukstēja, "viņa ir slima."

"Ar viņu viss būs kārtībā," Samīrs pārliec ino�i atteica un paskatījās uz karavānas īpa�nieku. "Aiznesiet viņu uz manu telti!"

"Ēzeļi," vīrietis ieminējās.

Samīrs atbildēja: "Arī par tiem parūpēsies.Jūs tiekat laipni ielūgti manā mājā."

Vīrie�a vējā un smiltīs saskrambātā seja asiņoja un lūpas bija �ulgainas. Rētainajās rokās mazā tējas tasīte, ko viņ� satvēra, pilnīgi pazuda. Viņ� bija slaids, gandrīz se�as pēdas gar�, garāks par Samīru, ar lielu degunu un caururbjo�ām zilām acīm, ko aizslēpa pietūku�ie plaksti. Vīrietis vēroja Samīru, kad tas piecēlās no salmu guļvietas, kura bija novietota sve�ā sieviete.

Samīrs pagriezās pret vīrieti. Viņ� nezināja, ko teikt. Sievietes minūtes bija skaitītas. Viņa likās pilnīgi izdēdējusi, ar vaju, neritmisku pulsu un bīstami zemu asinsspiedienu. "(-ik dienu jūs bijāt vētrā?"

Vīrietis, cie�i skatīdamies, padomāja, tad papurināja f;alvu. "Es nezinu, man liekas � mū�īgi."

"Viņa ir ļoti vЈya," Samīrs teica.

"Vīrietis, cie�i lūkodamies savā tējas tasē, brītiņu klusēja. Viņa lūpas kustējās, bet Samīrs nevarēja sadzirdēt nevienu skaņu. Tad viņ� paskatījās uz Samīru. "Jūs esat ārsts T

Samīrs pamāja.

"Vai viņa izdzīvos ?"

"Es nezinu," Samīrs atteica.

"Mana sieva gribēja, lai mūsu bērns piedzimst svētītā zemē," vīrietis sacīja. "Bet angļi nedotu mums vīzas. Tāpēc mēs nolēmām, ka, �ķērsojot tuksnesi, varētu iekļūt valstī pa apkārtceļu."

Samīra balsī ieskanējās izbrīns. "Ar diviein ēzeļiem? Jums būtu jāiet vēl se�simt jūd�u pa tuksnesi."

"Sākās vētra, un visu, kas mums bija, mēs pazaudējām," vīrietis paskaidroja. "Tas bija kā murgs."

Samīrs atkal pievērsās sievietei. Viņ�paplauk�ķināja rokas, un ienāca Āida, viņa sievas kalpone. "Sagatavojiet mazliet cukurūdens," viņ� teica. Kad viņa izgāja no istabas, Samīrs pievērsās vīrietim. "Jumsjāpalīdz sievaiiedzertkādumalku."

Vīrietis pamāja. Mirkli viņ� klusēja, tad atsāka sarunu. "Jūs, protams, zināt, ka mēs esam ebreji."

"Jā."

"Un tomēr jūs gribat mums palīdzēt?"

"Mēs visi esam ceļinieki �ai jūrā," Samīrs teica. "Vai jūs man atteiktu, ja mēs būtu mainītās lomās?"

Vīrietis pakratīja galvu. "Nē. Vai tad tas būtu c ilvēcīgi?"

"Nu, redziet," Samīrs pasmaidīja un izstiepa roku. "Es esmu Samīrs Fejs."

Vīrietis satvēra pasniegto roku. "Izaija Ben Ezra."

Āida ienāc a ar mazu pialu un karoti. Samīrs tās paņēma. "Atnesiet tīras drānas gabalu!" viņ� noteica.

Apsēdies līdzās salmu cisām, Samīrs samērcēja drānu, ko Aida tam pasniedza, siltā cukurūdenī un piespieda to sievietes mutei. "Skatieties, ko es daru," viņ� teic a vīrietim. "Jums viegli jāpaver viņas lūpas, lai ūdens pilētu mutē, � tas ir vienīgais glikozes injekcijas aizstājējs, ko es pa�reiz varu izdomāt. Bet ļoti lēni, lai viņa neaizrītos."

"Es saprotu," Ben Ezra noteica.

Samīrs piecēlās kājās. "Tagad man jāparūpējas par savu sievu."

Ben Ezra uz viņu jautājo�i paskatījās.

"Atceļā no svētceļojuma uz Meku mēs iekļuvām vētrā. Tāpat kā jūs, arī mēs gribējām, lai mūsu bērns piedzimst mājās, bet tagad, liekas, tā nebūs. Viņai sākas dzemdības trīs nedēļas pirms laika." Samīrs izteiksmīgi paplēta rokas. "AUāha ceļi ir neizdibināmi. Ja mēs nebūtu gāju�i uz Meku izlūgties dēlu, bet jūs negribētu savu bērnu redzēt piedzimstam svētītā zemē, mēs nekad nebūtu �eit satiku�ies."

"Es pateicos Dievam, ka tā notika," Ben Ezra teica. "Lai viņ� dāvājums dēlu, ko tā lūdzāt."

"Paldies," Samīrs atbildēja. "Un lai Allāhs sargā jūsu sievu un bērnu."

Viņ� atstāja ar aizkaru aizsegto kambari, bet Ben Ezra pievērsās sievai un pielika mitro audumu pie viņas lūpām.

Tie�i pirms rītausmas vētra sasniedza kulmināciju, vēj� gaudoja kā tāla lielgabalu atbalss, un smiltis pret telti sitās kā krusas graudi no draudīgām debesīm. Tas notika mirklī, kad Nabīla iekliedzās sāpēs un bailēs. "Bērns manī ir miris! Es vairs nejūtu viņa kustības."

"Cst," Samīrs liegi izdvesa. "Viss ir labi."

Nabīla sniedzās pēc viņa rokas. Viņas balsī bija jau�ams izmisums. "Samīr, lūdzu. Atc eries savu solījumu. Ļauj man mirt."

Viņ� paskatījās uz sievu, un asaras aizmigloja viņa skatienu. "Es tevi mīlu, Nabīla. Tu dzīvosi, lai dāvātu man dēlu." Viņ� rīkojas ātri, tik ātri, ka viņa pat nejuta adatu ieduramies vēnā. Bija tikai patīkamas, īslaicīgas sāpes, ko iedarbojoties sagādāja morfijs.

Samīrs noguris lēnām piec ēlās. Nu jau vairāk nekā divas .stundas viņ� nevarēja ar savu stetoskopu saklausīt bērna sirds pukstus. VisulaikusāpesNabīlai bija pastiprināju�ās, līci dzemdes kakls tomēr vaļā nevērās.

" A ida," viņ� teic a vecajai kalponei. "Pasauc iet karavānas pavadoni. Man būs vajadzīga viņa palīdzība bērna naņi-mfianā, bet pirms ienāk�anas teltī viņam ir kārtīgi jftnomnzgājas."

Viņa pamāja un pavisam nobijusies izskrēja no kambara. Samīrs nekavējoties izkārtoja instrumentus uz baltas drānas blakus gultai.

Pēk�ņi Nabīla nodrebēja, un no viņas sāka plūst asinis. Stāvoklis kļuva aizvien sare�ģītāks � Nabīla varēja noasiņot. Likās, ka viss viņas ķermenis krampjaini cen�as izstumt bērnu. Bet Samīrs nevarēja sataustīt mazuļa galviņu. Viņ� saprata, ko tas nozīmē. Placenta bija nosprostojusi dzemdes atveri.

Redzēdams, ka traipi uz palagiem strauji palielinās, Samīrs rīkojās zibenīgi, c enzdamies apspiest augo�ās bailes. Viņ� ievadīja roku Nabīlas ķermenī un izpleta dzemdes kaklu tā, lai varētu dabūt ārā plac entu. Kad tas bija izdarīts, viņ� pārplēsa ūdenspūsli un izvilka bērnu. Ātri pārgriezis nabas saiti, viņ� palūkojās Nabīlai sejā, uz mirkli aizturēja elpu, tad, sapratis, ka asiņo�ana stājas, atviegloti nopūtās un tikai tagad beidzot paskatījās uz bērnu.

Mazulis bija meitene un jau mirusi. Viņ� to zināja, pat nepieskaroties tai. Asaras saskrēja Samīram acīs, kad viņ� atkal pagriezās un palūkojās uz Nabīlu. Nekad tā vairs nevarēs dzemdēt viņam dēlu. Un ari meitu ne. Samīram bija skaidrs, ka sieva nekad vairs nebūs grūta, � tas pārāk n opietni apdraudētu viņas dzīvību. Viņu pārņēma izmisums. Varbūt tie�ām Nabīlai taisnība. Varbūt labāk bija izvēlēties nāvi.

"Dakter!" Ben Ezra stāvēja pie aizkaru aizsegtajām durvīm.

Samīrs skatījās uz ebreju, bet acis bija aizmiglotas, un viņam nebija spēka parunāt.

"Mana sieva, dakter!" Ben Ezras balsī skanēja �ausmas. "Viņa vairs neelpo!"

Mehāniski Samīrs paķēra savu ārsta somu. Viņ� atkal paraudzījās uz Nabīlu. Morfijs bija iedarbojies. Viņa mierīgi gulēja. Viņ� ātri devās uz otru telts nodalījumu.

Uz ceļiem nometies, Samīrs noliecās pār kluso sievieti, ar stetoskopu meklēdams viņas sirds pukstus. Nebija nekādu dzīvības pazīmju. Atri viņ� sagatavoja �ļirci ar adrenalīnu un injicēja to tie�i sievietes sirdī. Tad, ar spēku atvēris viņas muti, centās iepūst mazliet gaisa sievietes plau�ās, bet tam visam nebija nekādu rezultātu. Beidzot, pagriezies pret vīrieti, viņ� teica: "Man ļoti �ēl."

Ben Ezrac ie�i uz viņu paskatījās. "Viņa nevar būt mirusi," viņ� iebilda. "Es redzu viņas vēderu kustamies."

Samīrs atkal pievērsās sievietei. Ben Ezram bija taisnība. Sievietes vēders raustījās. "Bērns!" Samīrs iesaucās. Viņ� izņēma no savas somas skalpeli.

"Ko jūs darāt?" Ben Ezra noprasīja.

"Bērns," Samīrs paskaidroja. "Vēl nav par vēlu, lai glābtu bērnu."

Samīram nebija laika attaisīt im novilkt sievietei apģērbu. Viņ� to veikli pārgrieza. Tagad sievietes vēders bija atsegts, zilgans un pietūcis. "Aizveriet acis, neskatieties!" Samīrs uzsauca.

Ben Ezra darīja, kā ārsts lika. Samīrs strauji izdarīja iegriezumu. Plānā āda ieplīsa ar pauk�ķo�u skaņu. Viņ� atvēra vēdera dobumu, un pēc da�ām sekundēm bērns jau atradās viņam rokās. Neka vēj oties viņ� pārgriez a un nosēj a nabassaiti. Divas enerģiskas pļaukas pa bērna dibenu, un mazuļa veselīgās raudas piepildīja telti. Samīrs paskatījās uz bērna tēvu. "Jums ir dēls," viņ� teica.

Ben Ezras cie�ajā skatienā bija dīvaina izteiksme, viņ� neatbildēja.

"Jums ir dēls," Samīrs atkārtoja.

Ben Ezras acis pieplūda ar asarām. "Ko es iesāk�u ar dēlu?" viņ� jautāja. "Bez sievietes se�simt jūd�u garā ceļā pa tuksnesi bērns nomirs."

"Mēs jums iedosjm visu nepiecie�amo," Samīrs teica.

Ebrejs kratīja galvu. "Kāda tam jēga? Es jau tagad slēpjos no policijas. Man nav nekā, ko dot �im bērnam."

Samīrs, vēl aizvien turēdams bērnu savās rokās, klusēja.

Ben Ezra paskatījās uz viņu. "Un jūsu bērns?"viņ� iejautājās.

"Miris," Samīrs vienkār�i atbildēja. "Es domāju, ka Allāhs savā gudrībā neatbildēja uz mūsu lūg�anām ar kādu īpa�u nolūku. "

"Vai tas bija zēns ?" ebrejs jautāja.

Samīrs papurināja galvu. "Meitene."

Ben Ezra paskatījās uz viņu. "Varbūt Allāhs ir gudrāks par mums, un tāpēc viņ� saveda mūs kopā �ai tuksnesī."

"Es nesaprotu?" Samīrs vaicājo�i teica.

"Ja nebūtu tevis, bērns būtu nomiris kopā ar māti. Tu viņam esi vairāk tēva vietā nekā es."

"Tu esi traks!" Samīrs iesaucās.

"Nē." Ben Ezras balss kļuva aizvien pārliecino�āka. "Ar mani viņ� nomirs. Un arī es pats ar �ādu nastu aizie�u bojā. Bet Allāhs ir atbildējis jūsu lūg�anām pēc dēla. Pie jums viņ� izaugs pārticībā un dro�ībā."

Samīrs ieskatījās ebreja acīs. "Bet viņ� būs musulmanis, nevis ebrejs."

Ben Ezra cie�i paraudzījās uz viņu. "Vai tie�ām tam ir kāda nozīme?" viņ� jautāja. "Vai tad jūs pats neteicāt, ka mēs visi esam ceļotāji vienā un tai pa�ā jūrā?"

Samīrs paskatījās uz mazo puisēnu savās rokās. Pēk�ņi sirdī atplauka mīlestība, kādu viņ� nekad vēl nebija izjutis. Tie�ām Allāhs bija pēc sava prāta atsaucies uz viņu lūg�anām. "Mums vajag pasteigties," viņ� teica. "Paņemiet otru bērnu!"

Ben Ezra pacēla nedzīvo jaunpiedzimu�o un, paceļot aizkaru, sekoja ārstam. Samīrs nolika savu dēlu uz galda un ietina tīrā, baltā palagā. Tikko viņ� bija pabeidzis, ienāca Aida un Fuāds.

Samīrs paskatījās uz kalponi. "Notīriet un nomazgājiet manu dēlu!" viņ� nokomandēja.

Sieviete mirkli paskatījās viņam cie�i acīs, tad tās lūpas sakustējās. "Lai slavēts Allāhs!"

"Tam pietiks laika rīta lūg�anās," viņ� atcirta, tad paskatījās uz karavānas pavadoni. "Jūs nāciet man līdzi," viņ� teica, pa�ķirdams aizkaru.

Tikpat pēk�ņi kā sākusies vētra bija norimusi. Diena uzausa spo�a un skaidra. Abi vīrie�i stāvēja pie svaigām kapu kopiņām oāzes malā. Blakus Ben Ezram mīņājās abi viņa ēzeļi, viens apkrauts ar ūdeni un pārtikas krājumiem, otrs ar veciem, novalkātiem ādas sedliem. Ben Ezra un Samīrs neveikli vērās viens otrā. Neviens no viņiem nezināja, ko teikt.

Izaija Ben Ezra pastiepa roku.

Klusu ciezdams, Samīrs to paspieda. Starp viņu rokām izstrāvoja siltums un kāda neredzama saite. Pēc brī�a plaukstas atlaidās, un ebrejs ielēca sedlos."Khatrak!"' viņ� uzsauca.

Samīrs nenolaida no viņa acis. Ar labo roku viņ� izdarīja tradicionālo �estu, pieskaroties savai pierei, lūpām un visbeidzot sirdij. "Assalām aleikum. Ej ar mieru!"

Ben Ezra joprojām klusēja. Viņ� ar skatienu pakavējās pie kapiem, tad pievērsās Samīram. Abu vīrie�u acīs bija asaras. "Aleihem �olem!"2 viņ� atvadījās un pagrieza ēzeli.

Mirkli Samīrs stāvēja, nolūkodamies tam pakaļ, tad lēni atgriezās pie telts. Aida viņu gaidīja pie ieejas, viņas balss bija satraukta. "Kundze sāk mosties!"

"Vai jūs viņai pateicāt?" viņ� jautāja.

Kalpone pakratīja galvu.

Viņ� aizgāja aiz aizkariem un pacēla bērnu. Kad Nabīla atvēra acis, viņ� jau stāvēja tai līdzās un smaidīdams noraudzījās viņā.

" Samīr," viņa �ukstēja. "Piedod!"

"Tev navjālūdz piedo�ana," viņ� maigi atteica. "Allāhs ir sadzirdējis mūsu lūg�anas. Mums ir dēls."

Ilgu laiku Nabīla skatījās uz mazuli, tad pagrieza seju pret vīru. Viņas acis aizmigloja asaras. "Es redzēju vis�ausmīgāko sapni," viņa �ukstēja. "Man likās, ka mazulis ir miris."

"Tas bija sapnis, Nabīla," viņ� teica. "Tikai sapnis."

Nabīla nenovērsa acis no bērna, ar roku noņemdama balto paladziņu no mazuļa sejas. "Viņ� ir skaists," viņa teica. Tad viņas seja pavīdēja izbīlis, un tā pievērsās vīram. "Samīr, mūsu dēlam ir zilas acis!"

Samīrs skaļi iesmējās. "Sieviete, sieviete! Vai tu nekad to n (nemācīsies? Visiemjaundzimu�iem bērniem ir zilas ac is!"

Bet Allāhs tie�ām bija veicis brīnumdarbu. Badrs Samīrs Fejs izauga ar tum�zilām, gandriz violetām acīm kā tuksne�a debesis naktī.

DU�AS �alts pret Badra skaustu apslāpēja �etru lielu reaktīvo dzinēju troksni. Tvaikā sāka aprasot �aurās du�as kabīnes sienas. Atri viņ� ieberzējās ar smar�īgo ziepju putām, tad noskalojās, pagriezis ūdens krānu no karsta uz ledaini aukstu. Nogurums acumirklī izgaisa, un viņ� bija atmodies. Badrs aizgrieza krānu un izgāja no du�as telpas.

D�ābirs kā parasti gaidīja, pārmetis pār roku smagu halātu un biezus dvieļus. Viņ� ietina tajos sava saimnieka stāvu. "Labvakar, kungs," viņ� maigi teica arābu valodā.

"Labvakar, draugs," Badrs atbildēja, enerģiski berzēdamies. "Cik pulkstenis?"

D�ābirs ātri paskatījās smagajā nerūsējo�a tērauda "Seiko" pulkstenī, ko saimnieks reiz viņam bija uzdāvājis. "Deviņpadsmit piecpadsmit minūtes pēc Francijas laika," viņ� lepni informēja."Vai kungs labi atpūtās?"

"Jā, paldies," Badrs teica, nomezdams dvieļus un ieslīdēdams pasniegtajā halātā. "Kur mēs esam?"

"Virs Laman�a," D�ābirs atbildēja. "Kapteinis palūdza informēt jūs, ka Nicā mēs būsim pulksten 24.40."

"Labi," Badrs atteica.

D�ābirs pieturēja mazās vannasistabas durvis, un Badrs iegāja savā kabīnē. Lai gan kunga kabīne bija liela � tā aizņēma gandrīz vienu tre�daļuno "Boeing 707"inteijera�gaiss bija smags un asas ha�i�a un amilnitrita smar�as piesātināts.

Badrs uz mirkli apstājās. Viņ� neiebilda pret �o aromātu, kad nodarbojās ar to, bet pēc tam tas viņam riebās. "�eit smird," viņ� noteica. "�ēl, ka nevar atvērt logu un izvēdināt. Trīstūksto� pēdu augstumā tas būtu pagrūti."

D�ābirs nepasmaidīja. "Jā, ser." Viņ� ātri izgāja cauri

kabīnei, atvērdams visus gaisa kondicionētājus, tad paņēma smar�ojo�u aerosolu un izsmidzināja telpā. Viņ� devās atpakaļ pie Badra. "Vai kungs ir izlēmis, ko ģērbs?"

"Vēl ne," Badrs atbildēja, paskatīdamies uz milzīgo gultu, kas aizņēma gandrīz pusi no kabīnes.

Abas meitenes, kailajiem ķermeņiem atmirdzot maigi zeltainajā gaismā, gulēja viena otras apskāvienos. No apkārtējās pasaules viņas bijā pilnīgi atslēgu�ās. Pirms vairākām stundām piedzīvotais uzplaiksnīja Badra atmiņā, it kā tas notiktu patlaban.

Viņ� bija stāvējis pie gultas un skatījies, kā viņas abas mīlējās. Viņas bija iespiedu�as galvas viena otrai starp kājām, un mutes un mēles negausīgi rija viena otru, līdz pēk�ņi viena uzvēlās virsū otrai un pret viņu pavērsās baltie dibena apaļumu pusmēne�i. Viņ� bija sajutis cauri ķermenim izskrienam uzbudino�as strāvas un, pavēries lejup, ieraudzīja stingru un pulsējo�u erekciju. Paķēris no galda kapsulas, viņ� bija nometies gultā uz ceļiem un, pārlieciespārimeitenei, ievirzīj is savu dzimumloc ekli viņas anālajā atverē. Ar stingru rokas tvērienu apņēmis viņas vēderu, viņ� cie�i to turēja sev pretī, virzīdams roku lejup, līdz sajuta viņas kaunuma pauguru. Otras meitenes mēle, laizīdama viņas klitoru, aizskāra Badra pirkstu galus. Ne�ēlīgi parāvis meiteni pret sevi, viņ� dziļi ietriecās tās tūplī.

Negaidītā uzbrukuma pārsteigta, meitene uz mirkli sastinga, tad atvēra muti kliedzienam. Kamēr viņa ievilka elpu, viņ� meitenei pie pa�as sejas salauza divas kapsulas, un kliedziena vietā viņa kulminēja neprātīgi spastiskā orgasmā. Sekundi" vēlāk viņ� salauza vienu kapsulu arī sev un izvirda tādā ekstāzē, kas, likās, nekad nebeigsies. Ap viņu viss sāka griezties un iegrima melnā tumsā. Viņa nākamā apzinātā darbība bija pamo�anās un nomazgā�anās du�ā.

Tagad Badrs atkal stāvēja pie gultas un skatījās uz meitenēm, bet �oreiz viņ� nejuta neko. Tas bija beidzies. Viņas savu uzdevumu bija izpildīju�as un vairs nebija vajadzīgas. Abas lieliski īsināja garlaicīgo lidojumu no Losand�elosas, bet viņ� pat nevarēja atcerēties to vārdus. Aizgriezies viņ� devās uz durvīm un, jauiedams ārā, pavērsās pret D�ābiru. "Pamodini viņas un liec apģērbties." To pateicis, Badrs aizvēra aiz sevis durvis.

Pa �auru gaiteni starp abām viesu kabīnēm viņ� devās uz galveno salonu. Viņa asistents Diks Kerid�s sēdēja kantori salona priek�galā pie rakstāmgalda blakus telefoniem un teleksam. Kā parasti jaunais advokāts bija ģērbies ļoti oficiāli � balts krekls, kaklasaite, tum�s uzvalks. Badrs nevarēja atcerēties ne reizi, kad būtu redzējis viņu bez �aketes.

Kerid�s piecēlās. "Labvakar, �ef," viņ� oficiāli sa�sveicinājās. "Vai labi atpūtāties? "

"Paldies, jā," Badrs atbildēja. "Un tu?"

Jaunais advokāts novaikstījās. Tas bija viss, ko viņ� atļāvās izrādīt. "Es nekad neesmu varējis gulēt lidma�īnā."

"Gan iemācīsies," Badrs pasmaidīja. "Tas viss nāk ar laiku."

Kerid�s nesmaidīja. "Ja es to neesmu iemācījies divos gados, tad baidos, ka neizdarī�u nekad."

Badrs nospieda pogu, lai izsauktu stjuartu. 'Vai ir kāds jaunums?"

'Viss ir mierīgi," Kerid�s atbildēja. "Kā jau nedēļas nogalē."

Badrs pamāja. Bija svētdiena, un nekādus atgadījumus viņ� arī nebija gaidījis. Atstājot Losand�elosu, pulkstenis bija rādījis pirmo rīta stundu.

No kambīzes ienāca vecākais stjuarts Rauls. "Jā, ser?"

"Kafiju," Badrs teica. "Amerikāņu kafiju." Tā filtrētā kafija, ko stjuarts parasti mēdza pasniegt, viņa vēderam diez kā nepatika. Badrs pagriezās pret Kerid�u. "Vai jūs sazinājāties ar jahtu?"

Kerid�s pamāja. "Es runāju ar kapteini Petersenu. �īvakara viesībām viss ir sagatavots. Lidostā gaidīs "Rolls" un "San Marco". Ja jūra būs mieriga, "San Marco" jūs varēs nogādāt Kannās divdesmit minū�u laikā. Kinofestivāla dēļ satiksme ir ļoti blīva, tādēļ brauciens ar ma�īnu varētu ieilgt vairāk par stundu."

Stjuarts atnesa kafiju. Kamēr viņ� pielēja tasi, Badrs aizdedzināja cigareti. 'Vai jūs nevēlētos kaut ko ieēst?" stjuarts apvaicājās.

"Vēl ne, paldies," Badrs atteica un pavērsās pret Diku. "Vai mana sieva ir uz jahtas?"

"Kapteinis sacīja, ka viņa atrodoties villā, bet uz jahtas esot Jūsufs, kas atbraucis no Parīzes un lūdzis jūs informēt, ka viņ� �im vakaram esot sagādājis kādu sensacionālu pārsteigumu."

Badrs pamāja. Jūsufs Zijāds bija viņa Parīzes biroja �efs. Tādi viņam bija katrā valsti�saprātīgi, pievilcīgi, izglītoti jauni vīrie�i, kas mīlēja naudu un iespēju atrasties blakus galvenajam varas pārstāvim. Viņu pamatuzdevums bija sameklēt skaistas meitenes to viesību izdaiļo�anai, ko Badrs mēdza rīkot darījumu kārto�anai. "Sazvaniet misis Feju," viņ� teica.

Aizgājis uz ēdamistabu, viņ� apsēdās pie apaļa sarkankoka galda, un Rauls vēlreiz piepildīja viņa tasi ar kafiju. Badrs klusēdams to malkoja, līdz iedūcās telefons. Viņ� pacēla klausuli.

Kerid�s sacīja: "Misis Fejasmājās nav. Es tikko runāju ar viņas sekretāri, kas mani informēja, ka viņa aizgājusi uz kinoteātri un uz jahtu do�oties tie�i no turienes."

"Paldies," Badrs teica, nolikdams klausuli. Viņ� nebija pārsteigts. Viņ� pat necerēja, ka sieva varētu atrasties mājās tad, kad pilsētā notiek filmu festivāls vai kādas viesības. Viņai vajadzēja būt visur, kur kaut kas notika. Kādu mirkli viņ� bija par to noskaities, bet tad tas pārgāja. Galu galā tie�i tas jau arī viņu pie tās saistīja. Viņa bija amerikāniete, nevis arābiete, un amerikāņu meitenes nekad nemēdza sēdēt mājās. Reiz viņ� bija mēģinājis to ieskaidrot savai mātei, bet viņa nebija varējusi saprast. Viņa vēl aizvien bija vīlu�ie^, ka Badrs pēc �ķir�anās ar pirmo sievu nebija apprecējis kādu citu arābu meiteni.

Atkal iedūcās telefons. Viņ� pacēla klausuli. �oreiz tas bija pilots, kapteinis Endijū Haijāts. "Ar jūsu atļauju, ser," pilots teica, "gadījumā, ja mēs Nicā uzkavēsimies ilgāku laiku, es vēlētos, lai lidma�īnu apkalpo "Air France"."

Badrs pasmaidīja. �is bija veids, kā pilots pieklājīgi uzzināja, cik ilgu atelpas brīdi dot komandai. "Domāju, ka mēs varētu ieplānot uzkavē�anos �eit līdz tre�dienai. Vai tas būtu pietiekami ilgi, Endij?"

"Jā, ser."

"Lidojums bija ļoti jauks, Endij. Paldies."

"Paldies jums,ser," pilota balss bija apmierināta.

Badrs nospieda pogu, kas savienoja viņu un Kerid�u. "Pasūti komandai vietas viesnīc ā "Negresco" hdz otrdienai."

"Jā, �ef." Kerid�s vilcinājās."Par meitenēm � vai mums būtu uz viesībām jāaicina arī viņas?"

"Nē," Badra atbilde bija kategoriska, jo Jūsufs par �o viesību daļu jau bija parūpējies.

"Ko lai ar viņām iesāk?"

"Piesaki viņām numuru "Negresco" kopā ar komandu," viņ� teica, "vēl iedod katrai pa piecsimt dolāriem un biļeti uz Losand�elosu."

Badrs nolika klausuli un paskatījās pa logu. Bija gandrīz satumsis, un tālu apak�ā mirgoja fran�u zemes uguntiņas. Viņam ie�āvās prātā � diez ko tagad dara D�ordana. Bija pagājis gandrīz mēnesis, kop� viņ� to ar bērniem bija redzējis Beirūtā pēdējo reizi. Viņi bija norunāju�i satikties Francijas dienvidos, lai nosvinētu viņas dzim�anas dienu. Badrs domāja par to, vai viņai patiks "Van Klifa" briljantu kaklarota. To viņ� patie�ām nezināja. Tagad modē bija balināti d�insi un lēta bi�utērija. Nekas vairs nebija īsts, pat tas, ko viņi juta viens pret otru.

Izkāpusino gultas, D�ordana, pa c eļam uzlasīdama savus apģērba gabalus, devās uz vannasistabu.

"Kas par steigu, dārgā ?" no gultas atskanēja vīrie�a balss.

Jau stāvēdama vannasistabas durvīs, sieviete pagriezās un paskatījās turp. "Tūlīt pārradīsies mans vīrs," viņa teica, "un man laikā jānokļūst uz kuģa, lai vēl paspētu pārģērbties viesībām."

'Varbūt viņa lidma�īna aizkavēsies," vīrietis ieminējās.

"Badra lidma�īna nekad neaizkavējas," viņa kategoriski noteic a un, aizvērdama aiz sevis durvis, iegāja vannasistabā. Noliekusies pār bidē, viņa atgrieza krānus un noregulēja ūdens plūsmu vēlamajā temperatūrā. Attaisījusi somiņu, viņa izņēma savu ziepju trauciņu un, ieplestām kājām nostājusies virs bidē, sāka mazgāties. "Kādu dienu es nenomazgā�os," viņa nodomāja. "Diez vai viņ� spētu atcerēties, kad īsti bijis kopā ar mani."

Pasmējusies viņa �o domu atmeta. Vīrie�i bija kā apmāti pārliecībā, ka viņu superīgie gailēni ir apveltīti ar tik neatvairāmu spēku, ka sievietes, kurās tie ietrieku�ies, nespēj just neko citu kā tikai vienu orgasmu aiz otra. Viņa varētu uz savu roku pirkstiem saskaitīt tās reizes, kad patiesi bija to izbaudījusi. Ta�u par vienu viņa bija pilnīgi pārliecināta �ja kādreiz tiktu nolemts pasniegt "Oskaru" par vismeistarigāk notēloto orgasmu, tad viņa būtu tā, kas �o balvu saņemtu gadu no gada.

Slaucīdamās viņa klausījās, kā aiztek ūdens. Fran�u viesnīcu bidē visur skanēja vienādi, vai tas būtu Parizē, Kannās vai kādā provincē. Klunk�, klunk�, pauze, klunk�, klunk�, klunk�. Noslaucījusies viņa uzpilināja mazliet smar�u uz pirkstu galiem un viegli nobraucīja zīdaini maigo kaunuma pauguru. Tad, ātri apģērbusies, viņa iznāc a no vannasistabas.

Kailais vīrietis bija piecēlies gultā sēdus un spēlējās ar savu dzimumlocekli, kas atkal bija piebriedis. "Paskaties, kas noticis, dārgā."

"Tas nu gan ir gardumiņ�."

"Sūces moi," viņ� teica. "Pas partir comme ga." [3]

Viņa pakratīja galvu. "Piedod, dārgais. Es jau kavēju."

'Varbūt vēlāk, viesībās," viņ� ieminējās. "Mēs varētu sameklēt kādu klusu stūrīti, un neviens mūs neredzētu."

Viņa ieskatījās vīrietim acīs. "Tu uz viesībām nenāksi."

"Bet dārgā�" viņ� protestēja. "Kāpēc ne? Es ta�u biju uz kuģa visu �o nedēļu!"

"Tie�i tāpēc," viņa noteica. "Badrs nav muļķis."

"Kad tad es tevi ^tkal redzē�u?" viņ� jautāja, penim jau atkal kļūstot �ļauganam.

Viņa paraustīja plecus. "Es nezinu." Atvērusi somiņu, D�ordana izņēma mazu aploksni ar simtfranku banknotēm un nometa to uz gultas viņam blakus. "Ar to pietiks gan viesnīcas rēķinam, gan visiem pārējiem izdevumiem un paliks vēl pāri, ko tērēt līdz nākamajai tik�anās reizei."

Vīrie�a balsī ieskanējās aizvainojums. "Bet, dārgā, vai tu domā, ka tas bija tikai naudas dēļ?"

Viņa iesmējās. "Es ceru, ka ne. Man riebtos domāt, ka esmu tik samaitāta."

"Es nekad vairs nespē�u atrast tādu sievieti kā tu," viņ� bēdīgi noteica.

"Tev tikai kārtīgi jāpameklē," viņa iebilda. "Mūsu ir tik daudz. Un, ja tev vajag kādu atsauksmi, tad pasaki, ka es teicu � tu esi vislabākais no visiem."

Pirms viņ� paspēja atbildēt, D�ordana bija jau projām.

Gaidīdama liftu, viņa paskatījās pulkstenī � bija bez piecpadsmit minūtēm astoņi. Viņai bija tie�i tik daudz laika, lai paspētu nokļūt uz kuģa, no vannotos un pārģērbtos viesībām.

IZKĀPIS no taksometra, Jūsufs viesnīcas "Carlton" priek�ā pamanīja D�ordanas balto kabrioletu "Corniche". Norēķinoties ar vedēju, viņ� ar acīm meklēja sievieti, bet vienīgais, ko ieraudzīja, bija viņas �oferis, kas sarunājās ar c itiem kolēģiem. Pagriezies Jūsufs iegāj a viesnīc as vestibilā.

Tā bija diena pirms oficiālās filmu festivāla atklā�anas, tāpēc lielākā daļa reklāmu jau atradās vitrīnās un uz afi�u stabiem. Viņ� mirkli apstājās, lai uz tām paskatītos.

Visiespaidīgākā reklāma bija milzīgs karogs, kas nokarājās pāri visam vestibilam. ALEKSANDRS SALKINS PIEDĀVĀ "TRĪS MUSKETIERUS". Lēnām viņ� izlasīja tēlotāju sarakstu: Maikls Jorks, Olivers Rīds, Ri�ards �emberlens, Rokvels Vel�s, �arltons Hestons, Feja Daneveja. Tā tie�ām bija zvaig�ņu komanda. Pat uz viņu, cilvēku, kas dievinājis kino jau kop� bērnības, tā atstāja iespaidu. Viņ� pagriezās pret durvju sardzes galdu.

Elijs, apsardzes priek�nieks, pasmaidīja un palocījās. "Mesjē Zijād, prieks jūs atkal redzēt."

Jūsufs atsmaidīj a. "Uz �ejieni vienmēr ir patīkami atnākt, Elij."

"Ko es varētujums palīdzēt, mesje Zijad?" mazais vīrietis jautāja.

"Esmu �eit, lai satiktos ar misteru Vinsentu," Jūsufs teica. "Vai viņ� jau ir ieradies?"

"Viņ� jūs gaida mazajā bārā," Elijs atbildēja.

"Paldies," Jūsufs pateicās un pagriezās, lai dotos projām, bet tad, it kā būtu kaut ko atcerējies, atkal atgriezās. "Starp citu, vai jūs neesat redzējis Feja kundzi?"

Ne mirkli nevilcinādamies, Elijs pakratīja galvu. "Ne�esmu. Vai jūs gribētu, lai viņu sameklē?"

"Tas nav tik svarīgi," Jūsufs noteica un pagriezies devās uz mazo bāru blakus liftiem.

Elijs, paņēmis telefonu, kas bija nolikts aiz letes, ie�ukstēja klausulē numuru. Atbildēja lejupnāko�ā lifta pavadonis. Pēc mirkļa nolicis klausuli, viņ� pagriezās pret D�ordanu.

"Mesjē Elijs ierosina, vai kundze nevēlētos doties lejā pa viesnīcas "Rue de Canada" pusi. Viņ� ir aizsūtījis cilvēku, kas jūs sagaidīs otrajā stāvā.

D�ordana paskatījās uz lifta pavadoni. Viņa seja neko nepauda. Lifts jau sāka stāties. Viņa pamāja. "Paldies."

Izkāpusi no lifta, viņa pa koridoriem devās uz viesnīcas tālāko stūri. Kā jau bija teikts, Elija atsūtītais cilvēks gaidīja mazā, vecmodīgā lifta kabīnē, kas joprojām īpa�os gadījumos apkalpoja �o viesnīcas daļu.

Atstājusi viesnīcu caur "Carlton" bāru, viņa izgāja uz terases un pa piebraucamo ceļu devās uz viesnīcas izeju. �oferis Gajs, viņu ieraudzījis, pielēca pie "Rolls" durvīm. Pirms do�anās lejup pa kāpnēm viņa pagriezās un ieskatījās vestibilā. Viņas un Elija skatieni cauri ļau�u burzmai sastapās. D�ordana pateikdamās pamāja. Viņ� ar nemainīgu sejas izteiksmi neuzkrīto�i palocīja galvu.

D�ordanai kāpjot ma�īnā, Gajs pieturēja durvis. Viņa tā arī neuzzināja, kājJēc Elijs devis �o mājienu, bet pietika jau ar to, ka viņ� bija to darījis, �is durvju sargs, iespējams, bija visgudrākais cilvēks Rivjerā. Un dro�i vien ari visdiskrē�tākais.

Mazais bārs likās pārpildīts, bet Maiklam Vinsentam bija savs galdiņ� starp bāru un ieeju. Jūsufam ienākot, viņ� piecēlās un pastiepa roku sveicienam.

Jūsufs to paspieda. "Atvaino par aizkavē�anos! Satiksme uz Kroisetas ir �ausmīga."

"Nekādu problēmu," Maikls atbildēja. Bija pārsteidzo�i dzirdēt �o maigo balsi nākam no tik milzīga vīra. Ar �estu viņ� norādīja uz jaunajām sievietēm, kas sēdēja pie viņa galda. "Kā redzat, es ļoti jauki �eit pavadīju laiku."

Jūsufs pasmaidīja, viņ� �īs sievietes pazinaļoti labi�tās bija no grupiņas, kuru viņ� bija atvedis no Parīzes. "Suzanna, Monika," viņ� apsēzdamies klusi nokomandēja.

Viņas piecēlās gandrīz nekavējoties. Meitenes labi zināja signālus � �ī būs lieti�ķa tik�anās. Tagad viņām vajadzēja doties uz savām istabām, lai sagatavotos vakara viesībām.

Piesteidzās viesmīlis ar "Dom Perignon" pudeli un, parādījis to, gaidīja apstiprinājumu. Jūsufs pamāja. Atri attaisījis pudeli, viesmīlis piedāvāja viņam glāzi nogar�o�anai. Jūsufs atkal pamāja, un viesmīlis paskatījās uz Maiklu Vinsentu.

"Es turē�os pie skotu viskija," filmu producents teica.

Piepildījis Jūsufa glāzi, viesmīlis aizgāja. Jūsufs paņēma glāzi rokā. "Ceru � apartaments ir jūsu gaumē?"

Lielais vīrs pasmaidīj a. "Labākais numurs viesnīc ā�un jūs vēl jautājat, vai man tas patīk. Es ļoti vēlētos uzzināt, kā jūs to panācāt. Kad es zvanīju pirms divām nedēļām, man atbildēja, ka filmu festivāla laikā visā pilsētā vairs nav palicis neviens brīvs numurs. Jūs piezvanījāt iepriek�ējā dienā, un kā pēc burvja mājiena � lūk, te tas ir."

Jūsufs noslēpumaini pasmaidīja. "Teiksim tā, ka mēs neesam glu�i bez ietekmes."

"Uz to man jāiedzer," amerikānis pacēla glāzi. Izdzēris savu viskiju, viņ� pamāja, lai atnes nākamo.

"Misters Fejs lūdza mani izteikt savu pateicību par to, ka jūs esat atradis iespēju �eit ierasties. Viņ� patiesi ilgojas jūs drīzāk redzēt."

"Es tāpat," Vinsents atbildēja. Mirkli pavilcinājies, viņ� turpināja. "Man ir pat grūti tam noticēt."

"Kam?"

"Nu, visai �ai lietai," Vinsents teic a. "Lai sadabūtu naudu "Gandija" uzņem�anai, man bija nepiecie�ami pieci gadi, bet tagad jūs nākat pie manis ar desmit miljoniem dolāru un jautājat, vai es esmu ieinteresēts iemū�ināt filmā Muhameda dzīvi."

"Mani tas nemaz nepārsteidz," Jūsufs iebilda. "Un, kad jūs iepazīsieties ar misteru Feju, tad arī jums tas vairs neliksies pārsteidzo�i. Tas ir cilvēks ar lielisku intuīciju. Turklāt viņ� ir noskatījies jūsu uzņemtās filmas par izcilajiem filozofiem � Mozu, Jēzu Kristu un Gandiju. Kas gan būtu vēl dabiskāk kā griezties pie jums kā pie vienīgā cilvēka, kas spētu �o lielisko stāstu iemū�ināt."

Re�isors pamāja. "Te var rasties lielas problēmas."

"Protams," Jūsufs piekrita. "Tās rodas vienmēr."

Vinsents sarauc a pieri. "�o iec eri īstenot nebūs tik viegli. Kinoindustrijā ir ļoti liels ebreju īpatsvars."

Jūsufs pasmaidīja. "Par to mēs uztrauksimies tad, kad būsim tik tālu nonāku�i," viņ� mierīgi teica. "Iespējams, ka misters Fejs nopirks vienu no lielākajām kinokompānijām un pats izplatīs �o filmu."

Vinsents atkal iemalkoja viskiju. "Tam jūsu misteram Fejām nu gan ir jābūt vienam varenam vīram."

"Mēs arī tā uzskatām," Jūsufs mierīgi noteica. Viņ� nopētīja filmu re�isoru un nodomāja, diez vai �is cilvēks domātu tāpat, ja zinātu, cik rūpīgi viņ� ticis pārbaudīts, pirms Badrs veica savuizvēli. Uz Badra galda stāvēja dosjē par absolūti visu, ko Vinsents darījis kop� bērna vecuma. Neviens sīkums nebija palicis nepamanīts. Meitenes, sievietes, dzer�ana, pat viņa piederība pie slepenās D�ona Bēr�a biedrības un kādas citas antisernītiskas grupas � tajā bija ierakstīts viss, līdz pat to apstākļu analīzei, kādēļ viņ� kinoindustrijā bija kļuvis par persona non grata. Tik jūtīgā nozarēvkā filmu ra�o�ana antisemītismu bija grūti noslēpt. Kop� "Gandija" uzņem�anas bija pagāju�i pieci gadi, bet �ī filma joprojām Rietumos vēl nebija nonākusi līdz ekrānam. Un kop� tā laika viņ� nebija realizējis nevienu pa�u projektu. Pāris pēdējos gadus viņ� bija dzīvojis uz draugu rēķina un pārticis no solījumiem un viskija.

Jūsufs nestāstīja to, ka pirms tam Badrs bija mēģinājis panākt vieno�anos ar daudziem citiem. Ta�u viņi visi �o piedāvājumu bija noraidīju�i. Ne jau tāpēc, ka viņi nepiekristu, ka Pravietis ir laba tēma filmai, bet tāpēc, ka juta��oreiz filmas nolūks ir vairāk propagandistisks nekā filozofisks. Viņi visi bija gudrāki. Viņi baidījās no ebrejiem.

Kinobizness atradās ebreju rokās, un viņi negribēja nostāties tiem pretī.

Paskatījies pulkstenī, viņ� piecēlās. "Ļoti �ēl, bet nu jādodas projām. Man vēl jāpagūst nokārtot da�as svarigas lietas."

Vinsents uz viņu paskatījās. "Protams, es saprotu. Paldies, ka iegrie�aties mani apciemot."

"Tas man sagādāja patiesu prieku," Jūsufs teica. "Jahta atradīsies līcī iepretī viesnīc ai. Sākot no pusvienpadsmitiem "Carlton" mola galā gaidīs ātrlaivas, ar kurām jūs varat nokļūt līdz jahtai. Tur tiksiet gaidīts jebkurā laikā."

Pienāca viesmīlis ar �eku. Vinsentam pieceļoties, Jūsufs to parakstīja, un abi vīri sarokojās. Jūsufam atstājot bāru, Vinsents pasūtīja vēl vienu viskiju.

Iznākot no viesnīcas, Jūsufs pamanīja, ka D�ordanas ma�īna jau aizbraukusi. Viņ� paskatījās savā firmas "Piaget" pulkstenī�tas rādīj a da�as minūtes pāri astoņiem. Nokāpis lejā pa kāpnēm, viņ� pagriezās viesnīc as "Martinez" virzienā. Ziņkārīgie jau sāka pulcēties.Pāris nākamo nedēļu laikā katru vakaru te būs redzams briesmīgs skats, jo no visām malām �urp plūda cilvēku bari, lai tikai paskatītos uz slavenībām un filmu zvaigznēm. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņ� strauji devās cauri cilvēku pūlim. Palikusi vismaz viena stunda līdz laikam, kad viņam jābūt uz kuģa, lai sagaidītu Badru.

*Martinez" vestibils nebija tik pārpildīts kā viesnīcā "Carlton". Aizgājis uz liftu, viņ� uzbrauca pa�ā aug�ējā stāvā, tad pa koridoru aizgāja līdz luksusapartamentam viesnīcas stūri un nospieda zvana pogu. Iek�ā bija dzirdamas maigas zvana skaņas. Bridi pagaidījis, viņ� nospieda pogu vēlreiz.

Caur aizvērtajām durvīm nāc a spēcīga, aizsmakusi balss.

"Qui est lā?" [4]

"C'est moi. Ouvrez la porte." [5]

Varēj a dzirdēt, kā tiek noņemta ķēde, tad durvis atsprāga vaļā un tajās parādījās gar�, blonds, jauns vīrietis. Viņ� nikni skatījās uz Jūsufu. "Tu esi nokavējis," blondais metās tam virsū. "Tu apgalvoji, ka būsi �eit jau pirms stundas." "Es ta�u tev teic u, ka man ir darī�anas ," Jūsufs skaidroj a, ieiedams numurā. "Lai dzīvotu, man ir ari jāstrādā."

"Tu melo!" Aizverot durvis, jaunā vīrie�a balss skanēja dusmīgi. "Tu biji kopā ar Patriku!"

"Es jau tev teicu, ka Patriks ir Parīzē," Jūsufs skaidroja. "Es negribēju viņu ņemt līdzi uz �ejieni."

"Viņ� ir �eit," blondais jauneklis kategoriski apgalvoja. "�opēcpusdien es viņu redzēju lidma�īnā kopā ar to angli, kam pieder universālveikali."

Cenzdamies apvaldīt uzliesmoju�ās dusmas, Jūsufs klusēja. Viņ� bija Patrikam noteicis palikt viesnīcā un līdz rītdienai ārā nenākt. "Maitas gabals!" Jūsufs nolamājās. "Kad es viņu dabū�u rokā, tad mēs kārtīgi parunāsimies."

Viņ� aizgāja līdz galdam, kur bija ierīkots bārs. Ledus traukā stāvēja atkorķēta "Dom Perignon" pudele. Ielēja sev glāzē un pagriezās pret jaunekli. "Vai tu arī negribētu mazliet vīna, dārgais?"

"Nē." Jauneklis bija saīdzis.

"Nu beidz ta�u, �ak," Jūsufs samierino�i teica. "Nevajag tā izturēties. Tu ta�u zini, ko esmu ieplānojis."

�aks pirmo reizi, kop� Jusufs bija ienācis, uz viņu paskatījās. "Kad es viņu satik�u ?" tas nenocietās.

"�ovakar. Uz jahtas," Jūsufs teica. "Tasjau ir nokārtots."

"Es ie�u kopā ar tevi?" �aks jautāja.

Jūsufs pakratīja galvu. "Nē. Tu mani pat nepazīsi. Ja viņai radīsies aizdomas, ka mēs esam draugi, tad tev nav ne mazāko izred�u. Es esmu izkārtojis tā, ka tu pavadīsi uz viesībām princesi Marru, un viņa tevi stādīs priek�ā namamātei."

"Kāpēc Marru?" �aks protestēja. "Tu zini, ka es viņu nevaru ciest!"

"Tāpēc, ka viņa darīs tā, kā es lik�u," Jūsufs skaidri un gai�i atbildēja. "Vakara gaitā viņa pavedīs D�ordanu sānis un izstāstīs, cik izcils tu esi gultā un cik liels ir tavs daikts."

�aks paskatījās uz viņu. "Un ar to pietiks, lai viņa mani iemīlētos ?"

"Nē," Jūsufs atbildēja. "Tas būs atkarīgs no tevis. Bet

D�ordana vēl aizvien ir tik amerikāniska, ka nepaliks vienaldzīga, ja tevi ieteiks tāda pieredzējusi sieviete kā Marra. Turklāt D�ordana ir kā traka uz daiktiem."

Jaunais vīrietis klusēdams aizgāja līdz bāram un ielēja sev glāzi �ampanie�a. "Ceru, ka tev ir taisnība," viņ� teica, iedzerdams malku. "Bet ja nu viņa ieinteresējas par kādu citu?"

"Viens jau bija," Jūsufs noteic a, "no jahtas apkalpes. Bet, cik es pazīstu D�ordanu, viņa jau ir no tā atbrīvojusies, jo nevēlas nekādus sare�ģījumus, kamēr tuvumā ir vīrs."

"Kas notiks, ja es viņai nepatik�u?" �aks neatlaidās.

Jūsufs pasmaidīja un nolika savu glāzi. Viņ� piegāja pie jaunā vīrie�a un norāva jostu, kas saturēja viņa peldmēteli. Halāts atvērās. Jūsufs paņēma rokā �aka peni un maigi to noglāstīja. "Desmit skaistas collas," viņ� murmināja. "Kā gan lai viņa nepadodas �ādam kārdi�nājumam?"

TIKLĪDZ lidma�īna apstājās lidlauka rietumu galā blakus angāram, sāka klabēt teletaips. Diks Kerid�s atsprādzēja dro�ības jostu un piegāja pie aparāta. Nogaidījis, līdz skaņa mitējas, noplēsa tā lenti, piegāja pie rakstāmgalda un atvēra signāl�ifru grāmatu, ko vienmēr nēsāja sev līdzi.

Badrs paskatījās uz viņu, tad pagriezās pret abām meitenēm. Viņas jau bija atsprādzēju�ās un cēlās kājās. Arī viņ� piecēlās vienlaikus ar viņām un. pasmaidīja. "Es ceru, ka palik�ana Rivjerā sagādās jums prieku."

Blondā meitene atsmaidīja. "Mēs esam ļoti uztrauku�ās. Tas ir mūsu pirmais ceļojums uz �ejieni, vienīgi �ēl, ka mēs jūs vairs neredzēsim."

Badrs nenoteikti pamāja. "Darī�anas. Vienmēr darī�anas." Viņ� domāja par pienāku�o ziņojumu. Tam vajadzēja būt svarīgam, ja jau teletaips strādāja nedēļas nogalē. "Jajums ir kādas vajadzības, tad zvaniet Kerid�am, viņ� par visu parūpēsies."

"Mēs piezvanīsim," tum�ākā meitene atteica. Viņa ofic iāli pastiepa roku. "Liels paldies jums par jauko ceļojumu."

Blondā meitene iesmējās. "Tas tik bija ceļojums!"

Badrs iesmējās kopā ar viņu. "Paldies, ka mani pavadījāt."

Pie viņiem pienāca Rauls. "Ma�īna gaida dāmas pie vārtiem."

Badrs noskatījās, kā sievietes seko stjuartam uz izeju, tad pagriezās pret Kerid�u. Brīdi vēlāk jaunais vīrietis bija at�ifrējis ziņojumu. Viņ� izrāva lapu no bloknota un pasniedza to Badram.

SASKAŅĀ AR VIENO�ANOS UZ JŪSU RĒĶINA "Banque de Syrie Geneve"NOGULDĪTI DESMIT MILJONI STERLIŅU MĀRCIŅU. PAR TURPMĀKO SAZINIETIES AR ALĪ JĀSIRU KANNĀS VIESNĪCĀ "Miramar".

[Paraksts] ABŪ SAADS

Badrs bezkaislīgi paskatījās uz zīmīti, tad to rūpīgi saplēsa strēmelēs. Kerid�s to pa�u izdarīja ar teletaipa lenti, tad driskas ielika aploksnē. Viņ� atgriezās pie rakstāmgalda, no pagaldes izvilka kaut ko līdzīgu parastam papīrgrozam ar vāku, atvēra �o papīrgrozu, iemeta tajā papīrus, aizvēra un nospieda trauka sānos mazu podziņu. Uz mirkli tā iekvēlojās ko�i sarkana, tad izdzisa. Atvēris konteineru, viņ� palūkojās tajā. Viss, kas palicis pāri no papīriem, bijapelēki, sakrokoju�ies pelni. Pamājis ar galvu, viņ� devās atpakaļ pie Badra.

"Kad jūs gribētu satikt misteru Jasīru?" viņ� jautāja.

"�ovakar. Ielūdziet viņu uz viesībām."

Kerid�s pamāja un atgriezās pie rakstāmgalda. Badrs, iegrimis domās, atgāzās krēslā. Tā tas notika vienmēr. Lai c ik rūpīgi viņ� plānotu savas brīvdienas, vienmēr kaut kas to visu izjauca. Bet �ī bija svanga lieta, ko nevarēja atstāt neievērotu. Abū Saads bija Ikvas [6] finansu aģents un pārstāvēja vienu no ietekmīgākajām grupām, bet naudas summas, ar kurām viņ� rīkojās, bija astronomiskas. Maksājumi nāc a no tādām ar naftu bagātām karalistēm, kā Kuveita, Dubaja, Saūda Arābija, kas bija ļoti noraizēju�ās par savas ietekmes saglabā�anu musulmaņu pasaulē. Un ar tipisku Vidējo Austrumu valstu piesardzību tās daļu naudas izmantoja investīcijām, dro�ības garantē�anai neparedzētuneveiksmju gadījumā. Iespējams, ka no kopējās ieņemtās summas neatkarības cīņu finansē�anai tika izmantoti ne vairāk kā piecdesmit procenti.

Badrs viegli nopūtās. Allāha c eļi bij a dīvaini�neatkarība arābu pasaulei arvien likusies kā gaisto�s sapnis. Iespējams, kaut kur bija ierakstīts, ka tam tā jāpaliek mū�īgi. Protams, bija arī tādi kā viņ�, kuriem Allāhs uzsmaidīja, bet citiem bija paredzēta tikai drūma eksistence un cīņa par to. Bet paradīzes vārti bija atvērti visiem, kas ticēja. Kādu dienu viņi �os vārtus sasniegs. Varbūt.

Badrs piecēlās kājās un piegāja pie rakstāmgalda. "Atnesiet no seifa kaklarotu," viņ� teica Kerid�am. Ieslidinājis samta etviju �aketes kabatā, no lidma�īnas durvīm Badrs vēl atskatījās uz Kerid�u. "Tiksimies uz jahtas vienpadsmitos."

Kerid�s pamāja. "Jā, ser."

D�ābirsBadru gaidīja pie trapa. "Saimniek, ma�īna gaida, lai aizvestu jūs līdz ātrlaivai."

Lielais melnais '7Јo^s"limuzīns atradās līdzās lidma�īnai. Blakus ma�īnai stāvēja Rauls un vīrietis fran�u muitas dienesta uniformā. Muitnieks sveicinādams pieskārās savai cepurei. "Vousavez quelquechosepour declarer, monsieur?" [7]

Badrs pakratīja galvu. "Nē."

Ierēdnis pasmaidīja. "Mērci, monsieur. [8] "

Badrs iekāpa ma�īnā. D�ābirs aizvēra viņa durvis un apsēdās blakus �oferim. Motors ierūcās, ma�īna apgriezās un brauca uz lidlauka rietumu galu.

"San Marco" �ūpojās pie vec a, ļodzīga mola. Divi jūrnieki un jahtas pirmais virsnieks Badru jau gaidīja. Kad viņ� izkāpa no ma�īnas, pirmais virsnieks sveicināja: "Apsveicam ar atgrie�anos, mister Fej!"

Badrs pasmaidīja. "Paldies, D�on."

Jūrnieks pastiepa roku, un, satvēris to, Badrs iekāpa ātrlaivā. Viņam sekoja D�ābirs, pēc tam jūrnieki. Badrs pagāja uz priek�u un nostājās pie vadības pults.

Pirmais virsnieks turēja gatavībā dzeltenu lietusmēteli un cepuri. "lences �eit ir slapjas, jo vējainā laikā mazulīte saceļ diezgan lielas �ļakatas."

Ne vārda neteicis, Badrs pastiepa rokas, un jūrnieks palīdzēja viņam ietērpties lietusmētelī. D�ābirs paņēma otru lietusmēteli un ieģērbās tajā līdzīgi jūrniekiem. Badrs pagriezās pret kontrolierīcēm un piespieda startera pogu. Ar rēc ienu, kas iztrauc ēja nakts klusumu, motors atdzīvojās. Badrs paskatījās pār plecu. "Atdodam galus!"

Jūrnieks pamāja un paķēra virvi. Tā palēcās uz aug�u kā klabur�ūska, tad jūrnieks atgrūda laivu no mola. "Viss kārtībā, ser," viņ� teica, izlīdzinādams un saritinādams virvi sev pie kājām

Badrs nospieda gāzes rokturi, un lielā ātrlaiva lēni sakustējās. Badrs viegli piedeva gāzi un vadīja laivu atklātā jūrā. Bez piepūles tā slīdēja pa ūdeni. Badrs apsēdās un piestiprināja dro�ības jostu. "Piesprādzējieties," viņ� teica, "tūlīt mēs uzņemsim ātrumu."

Aiz viņa varēja dzirdēt rosību, tad pirmā virsnieka balss pārkliedza motora rēkoņu. "Viss kārtībā, ser."

Badrs nospieda gāzes rokturi līdz pa�am galam. Likās, ka laiva izlidos ārā no ūdens, tad nāca pēk�ņs vilnis, un �ļakatas, ko radīja priek�gals, izveidoja pār viņu galvām mirdzo�u loku. Vēj� sitās Badram sejā, un, aizturējis elpu, viņ� savilka to jūsmīgā grimasē. Ieskatoties spidometrā, varēja redzēt, ka ātrums sasniedzis jau �etrdesmit mezglu stundā. Viegli pagriezis stūres ratu, lai virzītu laivu uz Kannām, viņ� skaļi iesmējās. Trīssimt divdesmit zirgspēku, kurus valdīja viņa pirksti, vēj� un ūdens, kas sitās sejā, zināmā mērā devva lielāku baudu nekā sekss.

Alī Jāsira dzīvoklī iezvanījās telefons. Druknais libānietis gāzelēdamies piegāja un pacēla klausuli: "Jāsirs." Viņa ausī ie�ērkstējās amerikāņa balss. Viņ� bridi klausījās, tad pamāja. "Jā, protams. Tas man sagādās prieku. Es ļoti ilgojos tikties ar viņa ekselenci." Viņ� nolika klausuli un tāpat gāzelēdamies devās atpakaļ pie draugiem.

"Tas ir nokārtots," viņ� gandarīti paziņoja. "�ovakar mēs tiksimies uz viņa jahtas." "Tev ir labi," noteica slaids, tum�s francūzis, kas sēdēja uz tahtas, "bet mūsu problēmu tas joprojām neatrisina."

"Pjēram taisnība," ierunājās ko�ā sporta kreklā tērpies amerikānis. "Daudz lielāka problēma ir mani kontakti Amerikā."

Alī Jāsirs pagriezās pret viņu. "Mēs saprotam un darām visu, ko varam, lai to atrisinātu."

"Jūs to n edarāt pietiekami ātri," atbildēj a amerikānis. "Mums vajadzēs meklēt citus sadarbības partnerus."

"Nolādēts!" Pjērs iesaucās. "Tie�i tagad, kad mūsu ra�o�anas iekārtas sāk normāli strādāt!"

"Un nav bijis izejvielu trūkums," piebilda Alī. "Fermeri ir tiku�i ar visu galā. Ra�a ir bijusi laba, un piegādes ra�o�anai noritēju�as bez pārtraukumiem. Tonij, man liekas, ka galvenais triec iens mums ir j aiztur tavas piegādes sistēmas dēļ. Pēdējās divas lielākās kravas no Francijas tika pārtvertas tie�i Savienotajās Valstīs."

Amerikāņa sejas izteiksme kļuva cieta." Noplūdes nāca no �ejienes. Citādi viņi nekad �īs kravas nebūtu uzgāju�i.. Mums ir jāatrod jaunas iespējas, kā iekļūt valstī."

"No Dienvidamerikas," ieteica francūzis.

"Tas nelīdzēs," Tonijs pretojās. "Pēdējā reizē mēs tā arī darījām, tomēr tā tika pārtverta. Ja noplūde nāk no �ejienes, tad gaidāmas nepatik�anas."

Alī paskatījās uz francūzi. "Noplūdei jābūt tavā organizācijā."

"Neiespējami," atbildēja francūzis. "Katrs mūsu cilvēks ir vēl un vēlreiz pārbaudīts."

"Mums nav izvēles," teica Alī. "Mēs nevaram turpināt tava darījuma finansē�anu, ja prec e nenokļūst līdz tirgum."

Francūzis brīdi klusēja. "Nebūsim pārsteidzīgi," viņ� beidzot teica. "�onedēļ mums aiziet vēl viena krava. Redzēsim, kas notiks."

Alī Jāsirs paskatījās uz amerikāni. Amerikānis pamāja. Alī atkal pievērsās francūzim. "D'accordPjēr. Mēs pagaidīsim un tad paskatīsimies."

Kad francūzis bija aizgājis, Tonijs uzrunāja Alī. "Ko tu par to domā?"

1 Norunāts. (Fran�u vai.)

Alī paraustīja plecus. "Kur� zina, ko domāt?"

"Var būt, ka viņ� mūs pārdevis," Tonijs noteic a. "Tā manta joprojām iekļūst Rietumu piekrastē. Mēs tur maksājam bandām procentus par to vien, lai viņi ar mums sadarbotos."

"Viņu preces nāk no Indoķīnas?" Alī jautāja.

Tonijs pamāja. "Tās ir lētākas par mūsējām."

Alī pakratīja galvu. "Un tas ir tikai viena iemesla dēļ. Mūsu cenas arī būtu zemākas, ja mūs finansētu CIP."

"Tā ir tikai viena daļa no �īs tēmas," Tonijs noteica. "Savienotajās Valstīs pa�reiz aktuāls ir kokaīns. Un tur nu mēs esam vāji."

"Mēs jau esam par to interesēju�ies," atteica Alī. "Man ir da�i kontakti Bogotā, un nākamnedēļ es do�os turp."

"Zēni būs priecīgi. Mēs labāk turpināsim sadarbību ar tevi nekā meklēsim jaunus partnerus."

Alī piecēlās kājās. Sanāksme bija galā. "Cerams, ka sadarbība būs ļoti ilgu laiku."

Viņ� pavadīja amerikāni līdz durvīm. Abi atsveicinoties sarokojās. "Tiksimies Ņujorkā nākamā mēne�a sākumā."

"Es ceru, ka piegādes pamazām uzlabosies."

"Esmu par to pārliecināts," Alī atbildēja, tad aizvēra aiz vīrie�a durvis, aizbultēja tās un aizlika priek�ā ķēdi. Viņ� devās tie�i uz vannasistabu, kur rūpīgi nomazgāja un noslaucīja rokas, pēc tam piegāja pie guļamistabas durvīm un klusi pieklauvēja.

Durvis atvērās � un tajās stāvēja jauna meitene. Viņas olīvkrāsas āda, tum�ās acis un garie, melnie mati nesaderējās ar modernajiem "St. Tropez" firmas kni edētajiem d�insiem un kreklu. "Vai sanāksme beigusies?" viņa jautāja.

Viņ� pamāja. "Vai tu negribētu iedzert kaut ko aukstu?"

"Vai tev ir kokakola?"

"Protams," viņ� atbildēja, iegāja virtuvē un no ledusskapja atnesa kokakolas pudeli. Pielējis glāzi,viņ� pasniedza to meitenei.

Tā izslāpusi dzēra, tad pajautāja: "Kad mēs brauksim prom?"

"Mēs esam nopirku�i biļetes uz lidma�īnu, kas rītdien izlidos uz Beirūtu," viņ� atbildēja. "Bet, iespējams, būs jāaizkavējas."

Meitene jautājo�i paskatījās.

Viņa acis sastapās ar tās cie�o skatienu. "Man �ovakar ir tik�anās ar tavu tēvu."

Meitenes acīs uzplaiksnīja izbīlis. "Tu ta�u mani nedosi projām?" Viņa nolika dzērienu. "Man apsolīja, ka tēvs neko neuzzinās. Citādi es nebūtu pametusi skolu �veicē."

"Tam nav nekāda sakara ar tevi," viņ� mierināja meiteni. "Tavam tēvam nav nekādu aizdomu. Mums ar viņu ir pavisam citas darī�anas."

"Kāda veida darī�anas?" Viņas tonis bija aizdomīgs.

"Tavs tēvs mums dod milzīgus līdzekļus. Viņam ir tiesības ieiet teritorijās, kurās mēs citādi nevarētu iekļūt, un iespējas iegādāties tādas lietas, ko nevaram mēs."

"Vai viņ� zina, ka tas ir lietas labā?" "Jā."

Dīvaina izteiksme pārņēma viņas seju.

"Viņ� tai simpatizē," Alī ātri piemetināja.

"Es viņam neuzticos!" viņa kaislīgi izsaucās. "Mans tēvs simpatizē tikai naudai un varai. Cilvēku cie�anas un taisnīgums viņam neko nenozīmē!"

"Tavs tēvs ir arābs," Jāsirs pārliecino�i teica.

Viņa cie�i skatījās tam acīs. "Nav vis! Viņ� ir vairāk rietumnieks nekā arābs. Pretējā gadījumā viņ� nebūtu �ķīries no manas mātes, lai apprecētu to sievieti. Tāpat ir arī ar viņa darījumiem. Cik daudz laika viņ� pavada ar saviem ļaudīm savā zemē? Divas nedēļas gadā. Mani nepārsteigtu ziņa, ka viņ� tirgojas ar izraēlie�iem. Viņam rietumos ir daudz ebreju draugu."

"Savā veidā tavs tēvs ir daudz darījis lietas labā." Alī atskārta, ka aizstāv vēl nekad nesastaptu cilvēku. "Mūsu kaujā nevar uzvarēt kareivji vien."

"Mūsu kauju uzvarēs tie, kas gribēs izliet savas asinis un atdot savas dzīvības, bet nevis tādi kā mans tēvs, kuru interesē vienīgi peļņas ieguve." Dusmīgi viņa iegāja atpakaļ guļamistabā un aizcirta durvis.

Pieklauvējis viņ� maigi teica: "Leila, vai tu gribētu, lai es pasūtu pusdienas?"

No istabas atskanēja klusināta balss: "Ej projām. Atstāj mani vienu. Esneesmuizsalkusi!" Aiz durvīm bija dzirdama klusa �ņukstē�ana.

Kādu bridi viņ� nogaidīja, tad devās uz savu guļamistabu, lai pārģērbtos pusdienām. Jaunie bija ideālu pilni. Viņiem viss likās tikai melns vai balts�bez jebkādiem starptoņiem. Arī cilvēki dalījās vai nu labajos, vai sliktajos.

Bet viņ� nepakļāvās pavir�iem spriedumiem. �o lietu n evarēja virzīt uz priek�u tikai ar ideāliem. Jaunie neparko nespēja saprast., ka nauda ir tā, kas virza visu. Nauda bija vajadzīga, lai nopirktu viņiem formas tērpus, lai pabarotu viņus, lai sagādātu iero�us un munīciju, lai apmācītu. Mūsdienu kar�, pat partizānu kar�, ir dārgs. Un tie�i �ī iemesla dēļ viņi bija tik ilgi ar �o meiteni noņēmu�ies, izmantoju�i savā labā Leilas dusmas uz tēvu, un tagad viņa bija novesta tiktāl, ka jau piekritusi sadarboties ar fedeijie�iem1. Leilu neizvēlējās tādēļ, ka viņa pati ar kaut ko sevi�ķu izceltos,� to pa�u tikpat labi varēja izdarīt citas meitenes, bet nevienai no tām tēvs nebija pasaules bagātāko cilvēku skaitā. Viņ� juta no lūpām izlau�amies nopūtu. Parīt Leila jau būs treniņnometnē Libānas kalnos. Un, kad viņa atradīsies tur, pakļauta viņu kontrolei, varbūt tad Badrs Fejs kļūs atsaucīgāks pret da�iemiepriek� noraidītiem plāniem. �im nolūkam meitene noderēs labāk nekā pret viņa galvu pavērsts revolvera stobrs.

"JŪSU telefona paruna ar Savienotajām Valstīm, mister Kerid�," viesnīcas operators angliski pavēstīja.

"Paldies," Diks atbildēja. Pēc svilp�anas un visda�ādākajiem klik�ķiem beidzot varēja dzirdēt balsi. "Hallo," Diks teica.

Atkal sekoja vairāki klik�ķi, tad dūco�a skaņa. "Hallo, hallo," viņ� kliedza. Pēk�ņi līnija atbrīvojās, un Diks .sadzirdēja savas sievas balsi. "Hallo, Mārd�orij," viņ� sauca. "Ri�ards?" Viņas balsī bija saklausāmas �aubas.

1 Kftdt� no nrnhu ntbrivoSanfta kustībām.

"Protams, Ri�ards," viņ� atcirta, nezin kādēļ aizkaitināts. "Kas tad, pēc tavām domām, tas varētu būt?"

"Tu izklausies tik tālu projām," sieva atbildēja.

"Es ari esmu tālu projām," viņ� atteic a. "Es esmu Kannās."

"Ko tu tur dari?" viņa jautāja. "Es domāju, ka tu strādā."

"Ak Jēzus, Mārd�orij, protams, ka strādāju. Es ta�u tev stāstīju, ka �efs bija ieplānojis pavadīt nedēļas nogali �eit, lai nosvinētu savas sievas dzim�anas dienu."

"Kā dzim�anas dienu?"

"Viņa sievas," kliedza Kerid�s. "Aizmirsti to, Mārd�orij! Kā iet bērniem?"

"Viņiem viss kārtībā," sieviete atteica. "Tikai Timijs ir saaukstējies, un es nelaidu viņu uz skolu. Kad tu brauksi mājās?"

" Es nezinu," viņ� sacīja. "�efam ir daudz darāmā."

"Bet tu teici, ka �oreiz tas būs tikai uz trim nedēļām."

"Darbi ir sakrāju�ies. Tā nav mana vaina."

"Mums bija labāk, kad tu strādāji pie Aramko. Tad tu vismaz nāci mājās katru nakti."

"Tur es toties pelnīju daudz mazāk naudas," viņ� iebilda. "Divpadsmit tūksto�us gadā tagadējo �etrdesmit tūksto�u vietā."

"Bet man tevis pietrūkst," viņas balsī bija jūtamas asaras.

Atmaidzis Diks atzinās: "Man arī tevis pietrūkst, dārgā. Un bērnu ari."

"Ri�ard?" viņa iejautājās.

"Jā, mīļā?"

"Vai ar tevi viss kārtībā?"

"Man viss ir vienkār�i lieliski," viņ� atbildēja.

"Es visu laiku uztraucos. Man tā vien liekas, ka tu nepārtraukti kaut kur lido un nekad nepaliec vienā vietā tik ilgi, lai varētu pienācīgi atpūsties."

"Es esmu iemācījies gulēt lidma�īnā," viņ� meloja. "Man viss ir vienkār�i lieliski." Ar brīvo roku pasniedzies pēc cigaretes, viņ� to aizdedzināja. "Katrā ziņā �eit mēs būsim līdz tre�dienai, bet līdz tam laikam es tev piezvanī�u."

"Jauki," viņa atsaucās. "Vai tu drīz brauksi mājās?"

"Cik ātri vien varē�u," skanēja atbilde.

"Es tevi mīlu, Ri�ard."

"Es ari tevi mīlu. Un iedod bērniem lielu bu�u no manis."

"Es iedo�u," viņa apsolīja. "Uz redzē�anos."

"Uz redzē�anos, dārgā."Nolicis klausuli, viņ� dziļi ievilka c igaretes dūmus un pārlaida skatienu viesnīcas istabai. Tā likās dīvaini tuk�a un sterila. Visā pasaulē viesnīcu istabas ir vienādas. Tās iekārtotas tā, lai cilvēks tur nevarētu justies omulīgi.

Diks vēlējās pēc iespējas vairāk līdzināties Badram. Likās, ka Badrs jūtas kā mājās jebkurā vietā, lai kur viņ� arī apmestos. �ķita, ka dīvainas istabas un dīvainas vietas neatstāj uz viņu nekādu iespaidu. Protams, viņam bija savas personīgās mājas vai dzīvokļi gandrīz visās lielākajās pilsētās � Ņujorkā, Losand�elosā, Sanfrancisko, Parīzē, Londonā, �enēvā, Beirūtā, Teherānā. Bet pat tad, ja viņ� tomēr apmetās viesnīcā, Badrs centās istabas pārkārtot pēc savas gaumes.

Iespējams, tas bija tāpēc, ka visa viņa dzīve bija pagājusi sve�ās zemēs. Kad viņ� bija zēns, tēvs viņu sūtīja skolā Anglijā, tad koled�ās Amerikā. Vispirms tā bija Hārvarda biznesa skola, tad Stanforda. Dīvainā kārtā viņa dzīve izrādīj ās izplānotā vēl pirms viņa dzim�anas. Būdams valdo�ā emīra pirmais brālēns un vienīgais �īs dzimtas vīrie�u kārtas pēcnācējs, tīri dabiski viņ� kļuva par cilvēku, kuram tika uzticētas visas ar darījumiem saistītās lietas. Attīstoties naftas tirdzniecībai, nauda vēl straujāk plūda viņu dzimtas kontos. Galu galā visi ģimenes noguldījumi nonāca Badra rīcībā, jo viņi nespēj a uztic ēties rietumniekiem. Bez būtiskām at�ķirībām viņu reliģij ā un filoz ofijā lielu ietekmi bij a atstājis arī koloniālās apspiestības periods. Jau tā būdams bagāts, Badrs kļuva vēl bagātāks. Tikai no procentiem vien viņam ienāca pieci miljoni dolāru gadā, bet viņa kontrolē bija ari starptautiskie darījumi, kuros ieguldītais kapitāls pārsniedza piecsimt miljonus dolāru, un, iespējams, visdīvainākais �ajā lietā bija tas, ka viņ� savus darījumus veic a bez c entralizētas organizāc ijas palīdzības. Katrā valstī darbojās neliela ierēdņu grupa, kas bija tie�i pakļauta viņam, bet galīgos lēmumus pieņēma tikai viņ� pats. Badrs bija vienīgais cilvēks, kas visus pavedienus turēja savās rokās. Tagad, pēc diviem �eit nostrādātiem gadiem, Diks pamazām sāka nojaust par �im

operācijām, tomēr ik diena atkal varēja sagādāt jaunus pārsteigumus.

Pirmā reize, kad viņam bija radu�ās aizdomas, ka Badrs varētu būt saistīts ar Ikvu, bija tad, kad viņ� ieraudzīja faksu, ko bija parakstījis Abū Saads, �īs grupas finansiālais pārstāvis. Diks vienmēr bija uzskatījis, ka alla� konservatīvais Badrs par fedeijie�u darbību tikai vīpsnā un domā, ka tie drīzāk trauc ē, nevis sekmē arābu kopīgo lietu. Tomēr izrādījās, ka viņiem ir kādas kopējas darī�anas. Kerid�s bija pietiekami saprātīgs, lai apzinātos, ka tur noteikti jābūt kādam iemeslam. Bija kaut kas, ko zināja tikai Badrs. Kerid�s lauzīja galvu, diez kas tas varētu būt,bet tā ari netika gudrs. Nekas, gan ar laiku viņ� to uzzinās. Kad Badrs pats būs gatavs to atklāt.

Kerid�s paskatījās savā rokas pulkstenī. Bija jau gandrīz . desmit. Laiks ģērbties un doties uz jahtu. Badram patika, ja viņ� atradās tuvumā, kad bija jāpārrunā darījumi.

Badrs apstājās pie durvīm, kas savienoja viņu luksus- kajītes.Domās nogrimis, viņ� bridi pastāvēja, tad atgriezās pie sava tualetes galdiņa un paņēma ar samtu apvilkto dārglietu etviju. Viņa rītakurpēs ieautās kājas pa mīksto paklāju pārvietojās nedzirdami. Vienīgā skaņa, ieejot blakus kajītē, bija viņa spodrā kokvilnas d�ellaba1 �aukstē�ana.

Istabā valdīja pilnīga tumsa, tikai pa atvērtajām durvīm iespīdēj a gaismas strēle. Viņ� redzēja D�ordanu saritināju�os guļam zem palagiem. Klusām aizvēris durvis, Badrs piegāja pie gultas un apsēdās. Viņa nepakustējās.

Pēc mirkļa viņ� ierunājās: "D�ordana!"

Nekas neliecināja, ka viņa būtu to dzirdējusi.

"Vai tu esi nomodā?" viņ� �ukstēja.

Atbildes nebija. Viņ� paliecās uz priek�u un nolika dārglietu futrāli uz spilvena pie viņas galvas, tad piecēlās kājās un devās atpakaļ uz durvīm. Badram sniedzoties pēc roktura, pēk�ņi iedegās gaisma. Viņ� samirk�ķināja acis un paskatījās atpakaļ

1 Brīvs apmetnis ar kapuci, ko valkā arābu vīrie�i. (Tulk. piez.)

D�ordana bija piecēlusies gultā sēdus, un garie, blondie mati krita pār baltajiem pleciem un pilnīgajām,ro�ainajām krūtīm.

"Es domāju, ka tu guli," viņ� teica.

"Es gulēju," viņa atbildēja. "Vai tev bija labs lidojums?"

Viņ� pamāja ar galvu. "Jā."

"Zēni priecāsies tevi redzēt," viņa sacīja. "Vai tu �oreiz varēsi veltīt viņiem kādu laiku?"

"Es plānoju �eit palikt līdz tre�dienai," viņ� atbildēja. "Varbūt rīt mēs varētu viņus aizvest uz Kapri un pavadīt tur da�as dienas."

"Viņiem tas patiktu," D�ordana piekrita, tad nometa palagus un izkāpa no gultas. Viņas rītakleita bija pārlikta pār krēslu. Spogulī, luksuskajītestālākajāgalā,viņaredzēja, ka Badrs to vēro. "Man vajag saposties viesībām," viņa noteica un, pagriezusies pret viņu, ieslīdēja rītakleitā.

Viņ� neatbildēja.

"Tu arī labāk ej apģērbties."

"Es apģērb�os," viņ� atbildēja.

Badrs noskatījās, kā viņa ieiet vannasistabā tin aiztaisa aiz sevis durvis, tad pagriezās pret gultu. Melnais samta futrālis joprojām atradās uz spilvena. Viņa to nebija pat pamanījusi.

Viņ� devās pie gultas, paņēma to un klusi gāja atpakaļ uz savu luksuskajīti. Nospiedis pogu, viņ� izsauca D�ābiru.

D�ābirs parādījās kā pēc burvja mājiena. "Jā, saimniek."

Badrs pasniedza dārglietu futrāli. "Parūpējies, lai kapteinis to ieliek seifa. No rita mēs to atkal paņemsim."

"Jā, saimniek," viņ� atbildēja, ieliekot futrāli savā kabatā.

"Es �im vakaram esmu sagatavojis zilo dabīgā zīda izejamo �aketi. Vai tā jūs apmierinās?"

Badrs pamāja ar galvu. "Tā būs labi."

"Paldies," D�ābirs teica. Viņ� palocījās un izgājano kajītes.

Badrs cie�i skatījās uz durvīm, ko kalpotājs aiz sevis aizvēra. Tas bija neiespējami! Viņa nevarēja neredzēt dārglietu futrāli, kas atradās uz spilvena līdzās viņai. D�ordanai bija labpaticis to ignorēt.

Pēk�ņi viņ� pagriezās un no jauna devās sievas istabā. Viņa sēdēja pie tualetes galdiņa un skatījās spogulī. Ieraudzījusi vīra atspulgu, viņa pagriezās.

Badra atvērtā plauksta trāpīja viņai pa seju. D�ordana nogāzās no krēsla uz gridas, ar roku nobraukdama no tualetes galdiņa smar�u un kosmētikas pudelītes. Viņa c ie�i vērās vīrā ieplestām acīm, vairāk gan aiz pārsteiguma nekā aiz bailēm. D�ordana pieskārās vaigam un gandrīz sajuta viņa plaukstas iespiedumu, bet nepakustējās, lai piec eltos. "Tas bija stulbi no tavas puses," viņa teic a gandrīz bezpersoniski. "Tagad es nevarē�u piedalīties savas dzim�anas dienas svinībās."

"Tu nāksi uz viesībām," viņ� bargi sacīja, "ja arī tev nāksies likt plīvuru kā visām kārtīgām musulmaņu sievietēm."

Viņas acis sekoja Badram, kad tas devās atpakaļ uz durvīm. Viņ� apstājies paskatījās atpakaļ. "Apsveicu dzim�anas dienā," Badrs noteic a un aizvēra aiz sevis durvis.

Diks stāvēja pie bāra, skatīdamies pāri klājam uz savu darba devēju. Badrs sarunājās ar Jūsufu un da�iem citiem cilvēkiem, savā neuzkrīto�i uzmanīgajā manierē klausīdamies, kā Jūsufs stāsta vienu no saviem neskai�tāmajiem stāstiem. Diks palūkojās pulkstenī. Bija gandrīz viens. Ja arī Badrs nervozēja par to, ka D�ordana vēl nav parādījusies, viņ� to neizrādīja.

Mūzika skanēja no skaļruņiem, kas bija novietoti uz aug�ējā klāja virs baldahīna. Da�i pāri dejoja, viņu ķermeņi kustējās lampiņu gaismā, kuras bija izkārtas uz jahtas par godu �īm viesībām. Citi bija apsēdu�ies uz nelieliem krēsliņiem gar margām vai arī pie maziem kokteiļu galdiņiem ap deju laukumu. Bufetes galds bija klāts apak�ā uz centrālā klāja, bet Badrs vēl nebija devis zīmi vakariņas sākt.

Alī Jāsirs tuvojās Dikam. Par spīti vēsajam vakaram druknā libānie�a seja spīdēja no sviedriem. "�ī ir skaista jahta," viņ� teica. "Cik tā ir liela?"

"Simt astoņdesmit pēdu," Diks attrauca.

Jāsirs pamāja ar galvu. "Tā izskatās lielāka." Viņ� uzmeta skatienuBadram klāja otrā pusē. "Liekas, ka mūsu namatēvs jūtas diezgan labi."

Kerid�s pasmaidīja. "Viņ� vienmēr labi pavada laiku. Es nezinu nevienu cilvēku, kas varētu apvienot darījumus un izpriecas tā, kā to dara viņ�."

"Acīmredzot tiek sākts ar izpriecām." Jāsira balss bija viegli nosodo�a.

Kerid�s atbildēja pieklājīgi, bet vēsi. "Galu galā �ī ir kundzes dzim�anas diena un nekādi darījumi viņam �ai ceļojumā plānoti nebija."

Jāsirs noklausījās pārmetumu klusēdams. "Kundzi es vēl neesmu redzējis."

Kerid�s atļāvās pasmaidīt. "Tā ir viņas dzim�anas diena, un jūs jau zināt, kādas ir sievietes. Acīmredzot viņa iec erējusi varenu iznācienu."

Jāsirs nopietni pamāja ar galvu. "Rietumu sievietes ļoti at�ķiras no arābietēm. Viņas atļaujas to, par ko mūsējās neuzdro�inātos pat sapņot. Mana sieva�" Viņa balss noplaka, kad viņ� paskatījās uz apak�ējā klāja kāpnēm.

Kerid�s sekoja viņa skatienam. Tikko bija parādījusies D�ordana. Visas sarunas apklusa, tikai no aug�as skanēja mūzika, bet pēk�ņi tā pārgāja me�onīgā "Misirlou"melodijā. Likās, ka, virzoties uz deju grīdas centru, gaisma ieskauj D�ordanu no visām pusēm. Viņa bija tērpta kā austrumu dejotāja. Viņas krūtis sedza apkalts zelta krū�turis, bet zemāk D�ordana bija kaila līdz pat dārgakmeņiem rotātajai jostai, no kuras nokarājās caurspīdīgas krāsaina �ifona strēmeles, kas it kā veidoja svārkus. D�ordanas galvu rotāja stīpiņa, bet garie, zeltainie mati krita pār pleciem. Zīda plīvurs aizklāja seju tā, ka bija redzamas tikai viņas vilino�ās acis. Sieviete pacēla rokas pāri galvai un mirkli stāvēja sastingusi, balansējot uz vietas.

Kerid�s juta, ka libānietis aiztur elpu. D�ordana nekad nebij a izskatījusies tik skaista. Visas viņas lieliskā ķermeņa līnij as bija atsegtas. Lēnām D�ordana sāka �ūpoties mūzikas ritmā.

Vispirms to uztvēra viņas pirkstu locītavas, un, kustībām kļūstot trauksmainākām, viņa pamazāmlaidās dejā. Kerid�s savāmū�ā bija redzējis daudzas vēderdejotājas. Viņ� nāca no vidusaustrumnieku ģimenes un bija daudzkārt skatījies �īs dejas jau kop� bērnības, bet �ādā interpretācijā � nekad.

Tas bija seksualitātes kalngals. Katra viņas kustība lika aizmirst daudzās sievietes, ko viņ� bija pazinis. Viss tika pakļauts viņas dejas erotismam. Piesardzīgi viņ� atrāva skatienu no D�ordanas un pārlaida to klājam.

Katrs, kas tur atradās, juta to pa�u, gan vīrie�i, gan arī sievietes. Viņu kaislības un alkas atklājās to skatienos, kad deja me�onīgi trauc ās uz kulmināc iju. To izjuta visi, izņemot Badru.

Viņ� klusēdams stāvēja, vērodams katru viņas kustību, bet viņa seja bija bezkaislīga, acu skatiens sastindzis. Un �ī sejas izteiksme nemainījās pat tad, kad D�ordana kustējās viņa priek�ā un, ceļos ieliekusies, izpildīja klasiskās piedāvā�anās kustības. Mūzika aprāvās pa�ā kulminācijas punktā, un viņa nolaidās uz ceļiem Badra priek�ā, ar pieri skarot viņa kājas. Brīdi valdīja klusums, tad atskanēja aplausi. Bija dzirdami bravo saucieni, kas sajaucās ar arābu ahsanti'. Vēl arvien D�ordana gulēja nepakustēdamās.

Pēc mirkļa Badrs noliecās un, paņemdams viņas roku savējā, piecēla sievu kājās. Viesi joprojām aplaudēja, kad viņ� pagriezās pret tiem. Badrs pacēla roku, lai tos apklusinātu. Aplausi norimās.

"Manas sievas un savā vārdā es jums pateic os, ka esat ar mums �ajā priecīgajā notikumā."

Atskanēja vēl lielāki aplausi un dzim�anas dienas apsveikumi.Viņ� pagaidīja, līdz visi atkal apklusa. "Mums atliek piebilst vienīgi to, ka vakariņas ir galdā."

Vēl arvien turēdams D�ordanas roku, viņ� aizveda sievu līdz kāpnēm, un abi sāka kāpt lejup. Sarunas atkal atsākās no jauna, kad pārējie viesi sakustējās, lai viņiem sekotu.

FORMĀS tērpti stjuarti stāvēja pie bufetes galda, gatavi apkalpot viesus. Galds bija piekrauts ar ēdieniem�rostbifs, cepti �ķiņķi, tītari, bet galvenā galda rota bija milzīga no ledus izkalta zivs, uz kuras atradās liela kristāla bļoda ar pieciem kilogramiem mazsālīta lielgraudainā belugas kaviāra.

Daudzus galdus un sēdekļus jau bija aizņēmu�i izsalku�ie viesi, kad Kerid�s ieraudzīja, ka Badrs atvainojas un, �ķērsodams telpu, dodas uz salona durvīm. Viņ� pagriezās un paskatījās atpakaļ uz Kerid�u, tad pamāja ar galvu Jāsira virzienā,kur� joprojām gaidīja, lainokļūtu pie bufetes galda. Badrs pagriezās un neatskatījies iegāja salonā.

Kerid�s devās pie libānie�a. "Misters Fejs gaida, ja tas jūs neapgrūtinātu."

Jāsirs paskatījās uz bufetes galdu, tad uz Kerid�u. Mazā vīreļa vēders, ieraugot ēdienu, bija sācis kurkstēt. Negribīgi viņ� grasījās nolikt tuk�o �ķīvi, ko bija turējis rokā.

Diks izņēma �ķīvi viņam no rokām. "Es pateik�u stjuartam, lai aiznes jums vakariņas."

"Paldies," Alī noteica.

Diks pasniedza �ķīvi stjuartam un deva rīkojumu aiznest to misteram Jāsiram uz kabinetu, tad pagriezās atpakaļ. "Vai jūs nesekotu?"

Jāsirs devās viņam līdzi cauri salonam koridorā, kas veda uz pieņemamo telpu. Viņ� apstājās pie aizvērtajām sarkankoka durvīm un pieklauvēja.

No turienes atskanēja Badra balss. "Ienāciet!"

Kerid�s atvēra durvis un pavirzījās sānis, palaizdams Jāsiru sev pa priek�u. Viņ� pats palika ārpusē, tikai pajautāja: "Vai būs vēl kas, ser?"

"Esi tuvumā," Badrs teica. "Vēlāk tu man varbūt būsi vajadzīgs."

"Jā, ser," Kerid�s atbildēja.

Ieradās stjuarts ar Jāsira vakariņu �ķīvi. "Ienes to iek�ā," Kerid�s norādīja. Kad stjuarts iznāca, viņ� atkal aizvēra durvis. Iedams atpakaļ pa koridoru, Diks dzirdēja noskrapstam atslēgu.

"Atvainojiet par neērtībām," Badrs teica.

Libānietis bija jau apsēdies un ēda. "Nekādu problēmu," pilnu muti gremodams kaviāru, viņ� atbildēj a. Melna kripata izspruka no mutes kaktiņa, un viņ� to piesardzīgi notrausa ar salveti.

Badrs devās pie neliela rakstāmgalda un izņēma no vidējās atvilktnes mapi. Viņ� nolika to uz galda blakus Jāsira �ķīvim. "Pēc manām pārrunām ar jūsu vadību," viņ� teica, "es esmu sagatavojis investīciju mapi, kas ietver ari nekustamo īpa�umu, no kura varētu iegūt divpadsmit procentus gadā vismaz desmit gadus. Te ierēķināti se�i procenti pieauguma un tikpat daudz skaidrās naudas no dividendēm. Tas nozīmē, ka pēc desmit gadiem mēs varētu saņemt vairāk nekā �etrdesmit procentus jeb desmit miljonus sterliņu mārciņu, kamēr mūsu kapitāls būs dubultojies."

"Ļoti labi," teica Jāsirs, darbodamies ap cāļa gabalu.

"Viss, kas man vajadzīgs, lai realizētu �o plānu, ir jūsu vadības akcepts," Badrs sacīja.

Jāsirs pat nepakustējās, lai paskatītos uz mapi. Viņ� nolika cāļa stilbu atpakaļ uz �ķīvja un pieklājīgi pa�maukstināja lūpas, it kā parādīdams, cik ļoti viņam gar�oj is ēdiens. "Vai es varētu nomazgāt rokas?" viņ� jautāj a.

Badrs pamāja ar galvu. Viņ� aizveda libānieti uz nelielu tualetes telpu blakus kabinetam. Kad mazais vīrs atgriezās, Badrs sēdēja pie rakstāmgalda.Libānietis atstāja mapi uz galda pie sava tuk�ā �ķīvja un apsēdās krēslā iepretī namatēvam. Badrs pieklājīgi gaidīja, lai viesis uzsāk sarunu.

"Cilvēks domā, Dievs dara," Jāsirs noteica.

Badrs klusēja.

"Apstākļi ir izmainīju�i mūsu plānus," Jāsirs turpināja. "Es baidos, ka mēs nespēsim �o projektu izmantot."

Badra seja bija bezkaislīga. Viņ� joprojām nerunāja.

"Mums nācās piesaistīt citas investīcijas," libānietis paskaidroja.

"Es saprotu," Badrs mierīgi atbildēja. "Es nokārto�u, lai desmit miljoni mārciņu jums nekavējoties tiktu atdoti."

"Tas nav nepiecie�ams," Jāsirs ātri atteica. "Mēs neredzam iemeslu, kas kavētu turpināt bdz�in ējo sadarbību. Protams, ar jūsu parastajiem nosacījumiem."

Badrs klusēdams pamāja.

"Kā zināms, Izraēla kļūst ar katru dienu varenāka un arvien uzmācīgāka. Mūsu tautas cie�anas viņu kundzībā aizvien pieaug, un tā gaida r.o saviem brāļiem palīdzību. Laika paliek aizvien mazāk. Mums j āsāk. rīkoties pēc iespēj as drīzāk, citādi viss būs zaudēts uz visiem laikiem." Libānietis apklusa, lai ievilktu elpu. "Mēs esam noslēgu�i līgumus ar Societe Anonyme Materiel Militaire [9] par piegādēm, kuru summa ir se�i miljoni mārciņu. Jūs, mūsu uzticības personu, mēs esam izraudzīju�ies par �o piegā�u aģentu. Par to mēs esam gatavi j ums samaksāt kā parasti � desmit proc entus komisijas naudas par papildu izdevumiem."

Badrs joprojām klusēja.

"No tris miljonu �etrsimt tūksto�u sterliņu mārciņu bilances, kas palikusi pāri pēc �ī pirkuma, mēs esam asignēju�i miljons mārciņu ieguldījumiem kolumbie�u fermās, proti, kafijas plantācijās."

"Skaidrs," Badrs teica. Bet abi saprata, ka viņ� lieliski orientējas �ai lietā. "Vēl paliek divi miljoni tris simti."

Jāsirs pasmaidīja. Mazais vīrelis bija apmierināts. Viņ� zināja, ka nauda, kas reiz ielikta Badra kontā, ļaus bez problēmām iegūt viņa atbalstu. Lai cik bagāts viņ� bija, tas vienmēr gribēja vēl. "Mēs neesam sastādīju�i nekādu bilances plānu," Jāsirs teica. "Varbūt jūs varētu sagatavot projektu �ai summai, un mēs iedotu jums attiecīgo kontu sarakstu �veicē un Bahamās, uz kurieni tā varētu tikt pārskaitīta."

"Skaidrs," Badrs pamāja.

"Protams, ka arī par �iem darījumiem jūs saņemtu desmit proc entus," Jāsirs ātri piebilda. "Tas nozīmē, ka jūs saņemtu gandrīz miljonu mārciņu tikai par to, ka nauda izietu cauri jūsu kontam."

Badrs uz viņu cie�i paskatījās. Tā bija arābu vājība. Korupc ija un izspie�ana kļuvu�as par viņu komerc darbības gandrīz vai neatņemamu sastāvdaļu. No desmit miljoniem mārciņu tikai se�i miljoni tiks izlietoti tautas labā. Un �is labums arī bija ļoti ap�aubāms. Cilvēkiem vienmēr ir nepiecie�ams ēdiens un izglītība, nevis iero�i. Saprotams, ka tiem nebija nekādas vajadzības vairot vadoņu bagātību uz sava rēķina.

Libānietis uztvēra viņa klusē�anu par piekri�anu. Viņ� piecēlās kājās. "Tātad es vara informēt savu vadību par to, ka jūs �ai sakarā viņus apmeklēsiet," viņ� gandarīti teica.

Badrs paskatījās uz viņu. "Nē."

Jāsira mute pārsteigumā palika ieplesta. "Nē?" viņ� kā atbalss atkārtoja.

Badrs piecēlās no krēsla un, skatīdamies uz mazo vīrieti, teica: "Naudu saņemsiet pirmdien, tiklīdz banka atsāks darbu. Jūs saviem cilvēkiem izteiksiet manu no�ēlu, ka nevaru ar viņiem sadarboties. Es neesmu tik spējīgs, lai strādātu �ādā jomā. Esmu pārliecināts, ka viņi atradīs

citus, kas būs daudz kvalificētāki �ajos jautājumos nekā �

es.

"Ir teiciens, ka steigā pieņemtu lēmumu bie�i nākas no�ēlot," mazais vīrs iebilda.

"Bet saka arī," Badrs zīmīgi citēja, "ka godīgs cilvēks savu dzīvi pavada bez no�ēlas."

Viņ� nospieda pogu signālierīcē, kas bija iebūvēta galdā, un devās uz durvīm.

"Mister Fej," Jāsirs viņu uzrunāja.

Badrs pagriezās. "Jā?"

"Kar� sāksies jau pirms ziemas iestā�anās," libānietis pirmo reizi ierunājās arābiski. "Kad tas beigsies, mēs kontrolēsim visus Vidējos Austrumus. Izraēlas vairs nebūs, jo mēs to nospiedīsim uz ceļiem. Vecā kārtība mainīsies � nāks jauni spēki. Ja jūs pievienosieties mums tagad, jūs būsiet ar uzvarētājiem."

Badrs neatbildēja.

"Tuksne�a smiltis no mūsu ienaidnieku asinīm kļūs sarkanas," Jāsirs piebilda.

' "Un ari no mūsējām," Badrs piemetināja. "Un, kad tas viss būs beidzies, nekas ta�u nebūs mainījies. Pārsimt jardu �eit vai pārsimt tur. Mēs esam tikai bandinieki daudz lielāku spēku spēlē. Krievija un Amerika nevar atļaut kādai no pusēm uzvarēt."

"Viņiem nāksies mūs respektēt," Jāsirs teica. "Mēs esam tie, kas kontrolē viņu naftas piegādes. Ja mēs tās pārtrauksim, viņi tiks nospiesti uz ceļiem."

"Tikai uz mirkli," Badrs nepiekāpās. "Pēc tam viņi uz ceļiem nospiedīs mūs pa�us."

Kāds klauvēja pie durvīm. Badrs tās atslēdza un atvēra. "Lūdzu, pavadiet misteru Jāsiru atpakaļ uz viesībām," viņ�

teica Kerid�am, tad pagriezās pret libānieti. "Ja jums ir kāda vēlē�anās, lai jūsu vieso�anās būtu patīkamāka, mēs esam jūsu rīcībā."

Jāsirs uz viņu cie�i paskatījās. Viņa rīklē kā �ults auga vil�anās rūgtums, bet viņ� piespieda sevi pasmaidīt. Tiklīdz Badrs uzzinās, ka viņa meita atrodas viņu rokās, viss var strauji mainīties. "Khatrak," viņ� teica. "Ar jūsu atļauju."

"Ej ar mieru," Badrs arābiski atbildēja un, aizvēris durvis, aizgāja līdz galdam un paņēma mapi. Mirkli paskatījies, viņ� iemeta to papīrgrozā.

Tas ir bijis tikai viltīgs savervē�anas mēģinājums. Viņi noteikti nebija cerēju�i to panākt tikai ar �o te. Tagad tas bija skaidrs. Viņ� zināja ari to, ka viņi nepadosies. Viņi neliksies mierā, kamēr nenovilks visu pasauli līdz savam līmenim Vai, ja tas neizdotos, neiznīcinās to.

Pēk�ņi Badrs sajutās noguris un, aizgājis līdz galdam, apsēdās un aizvēra acis. Viņ� redzēja sava tēva godīgās, maigās ac is raugāmies viņā gandrīz līdz dvēseles dziļumiem. �ī bija aina no viņa bērnības. Viņam toreiz bija ne vairāk kā desmit gadu.

Bērni bija spēlēju�i karu, un viņ� bija sitis savu rotaļu biedru ar koka zobenu un bļāvis, cik spēka: "Mirsti, ne�ticīgais, mirsti! Pravie�a vārdā, mirsti!"

Tad pēk�ņi sajutis, ka kāds izrauj viņam zobenu no rokām, un, atpakaļ pagriezies, pārsteigts ieraudzījis savu tēvu. Viņa rotaļu biedrs bija �ņaukājies un raudājis. "Kāpēc tu mani apstādināji?" viņ� dusmīgi bija jautājis. "Ahmeds tēloja ebreju!"

Tēvs bija pietypies, lai viņu sejas atrastos līdzās. "Tu zaimoji," viņ� mierīgi bija teicis. "Tu piesauci Pravie�a vārdu, lai attaisnotu pats savu rīcību."

"Tā nebija vis," viņ� bija iebildis. "Es Pravieti aizstāvēju."

Tēvs bija pakratījis galvu. "Mans dēls, tu aizmirsi, ka Pravietis, ko tu centies vardarbīgi aizstāvēt, ir arī mūsu Miera Vēstnesis."

Tas bija noticis pirms trīsdesmit gadiem, un viņa atmiņā ielauzās vēl citi pagāju�o dienu notikumi.

NOLAI�ANĀS laukums mirdzēja pusdienas saules karstumā, un divmotoru DC�3 lidma�īna riņķoja virs lauka tuksne�a malā, gatavodamās piezemēties. Izdzirdis nofiksējamies riteņus, Badrs paskatījās pa logu lejup. Nolai�anās laukuma viņā malā gaidīja vairāki lieli melni "Cadillac" limuzīni, bet aiz tiem palmu pudura ēnā atpūtās kamieļi un to dzinēji. Rēco�ā skaņa liecināja, ka lidma�īna savu ceļojumu tūlīt būs beigusi.

Badrs pagriezās pret kabīni. Stjuarte jau sēdēja savā vietā, piestiprinājusi dro�ības jostu. Pretī viņam, ari piesprādzējies, bija novietojies D�ābirs. Lidma�īnai līgani piezemējoties tuksnesī, Badrs piesprādzēja ari savujostu.

Zem iluminatora virpuļoja smiltis, un likās, ka pilots gatavoj as nolaisties tie�i tuksnesī. Tad zem viņiem pavīdēja betona skrejceļ�, un lidma�īna nodrebēja, riteņiem pieskaroties zemei. Pēc brī�a pilots nospieda bremzes un Badrs sajuta cie�i savelkamies dro�ības jostu. Pēk�ņi spiediens mitējās, un lidma�īna viegli ripoja pa nolai�anās laukumu. Kabīnē noklusa motoru troksnis, un stjuarte, piecēlusies no savas vietas, nāca pie viņa.

Tā bija blonda amerikāniete, kuras bezpersoniskais, profesionālais smaids bija uz mata tāds pats kā visas pasaules stjuartēm neatkarīgi no aviokompānijas, kurā tās strādā. Fakts, ka �ī bija viņa tēva privātā lidma�īna, viņas attieksmē, �ķiet, neko nemainīja. "Es ceru, ka lidojums bija patīkams, mister Fej."

Viņ� pamāja. "Tas bija jauks, paldies."

"Mēs pilnīgi iekļāvāmies laikā," viņa teica. "Tikai astoņdesmit septiņas minūtes no Beirūtas."

"Ļoti labi," viņ� piekrita.

Lidma�īna apstājās. Pa logiem varēja redzēt tuvojamies vairākus limuzīnus. No pirmās automa�īnas izkāpa da�i uniformās tērpu�ies vīrie�i. Visiem rokās bija automāti, un viņi skrēja apkārt li dma�īnai, lai ieņemtukatrs savu zināmu vietu. Otrā limuzīna durvis palika aizvērtas, un Badrs neko tajā nevarēja saskatīt, jo logu stikli bija aptum�oti. �etri strādnieki piestūma pie lidma�īnas trapu.

Badrs attaisīja sprādzi un piecēlās kājās. Viņ� devās uz izejas pusi, bet D�ābirs, viņu apturēdams, izstiepa roku. "Vai saimnieks nebūtu tik laipns un nepagaidītu acumirkli?"

Badrs pamāja un ļāva kalpotājam nostāties pie durvīm. Otrais pilots bija iznācis no savas kabīnes un apstājās blakus stjuartei pie izejas, nemaz nemēģinādams vērt vaļā durvis. D�ābirs atpogāja �aketi un no piedurknes izvilka smagu Luger" automātisko revolveri. Atvilcis dro�inātāju, viņ� turēja ieroci �au�anas gatavībā.

Pie durvīm pieklauvēja. Viens, divi, tris. Otrais pilots pacēla roku un paskatījās uz D�ābiru.

"Viens, divi," kalpotājs teica. "Viņiem jāatbild ar viens, divi, trīs, �etri. Ja tā nebūs, tad mums jālido projām."

Pilots pamāja. Viņ� uzsita ar dūri pa durvīm. Viens, divi. Tūlīt atskanēja atbilde. Tā bija pareiza. Pilots pavilka bultu, un durvis atsprāga vaļā. Divi sargkareivji ar �autenēm jau stāvēja trapa aug�galā un vēl divi � kāpņu pakājē.

Badrs devās uz durvīm, bet D�ābirs atkal pastiepa savu roku. "Ar jūsu atļauju, saimniek."

Viņ� izgāja ārā uz trapa un ātri pārmija da�us vārdus arābiski ar vienu no sargiem, tad atkal pagriezās atpakaļ un pamāja Badram.

Svelo�ais tuksne�a karstums iesitās sejā, pirms jaunais vīrietis bij a sasniedzis ārējo lūku. Badrs izgāja ārā, samiedzis acis spo�ajā saules gaismā. Kad viņ� devās lejup pa trapu, atvērās limuzīna pakaļējās durvis un parādījās viņa tēvs.

Lēnām pagājis garām saviem miesassargiem, viņ� nesteidzīgi devās pretī Badram. Tēvam mugurā bija tuksne�a �eiha tradicionālais mīkstais apmetnis, bet galvu un kaklu no karstajiem saules stariem aizsargāja galvas pārsegs � gūta. Badrs steidzās pretī tēvam un, satvēris viņa izstiepto roku, piespieda to pie lūpām, tādējādi pau�ot dziļu cieņu un padevību.

Samīrs pavērsa aug�up sava dēla galvu. Labu brīdi viņa acis pētīja jaunā vīrie�a seju, tad tēvs paliecās uz priek�u, lai apkamptu viņu un noskūpstītu uz abiem vaigiem. "Martuib! [10] apsveicu ar atgrie�anos mājās, mans dēls."

"Ja halabik! [11] man prieks atkal būt mājās, mans tēvs." Badrs iztaisnojās. Viņ� bija galvas tiesu garāks nekā tēvs.

Samīrs paskatījās aug�up. "Tu esi izaudzis, mans dēls," viņ� lepni teica. "Tu esi kļuvis par vīrieti."

Badrs pasmaidīja. "Ir tūksto� deviņi simti piecdesmit pirmais gads, tēvs. Nav ta�u iespējams palikt zēnam uz visiem laikiem."

Samīrs pamāja. "Mēs lepojamies ar tevi, mans dēls. Mēs lepojamies ar taviem sasniegumiem amerikāņu skolās, ar to, ka tu esi augstu turējis mūsu godu, ka esi ticis pieņemts gan lieliskajā Hārvarda universitātē, gan Bostonā, Kembrid�ā un Masa�ūsetsā."

"Es tikai centos nedarīt kaunu, bet gan sagādāt prieku saviem vecākiem," Badrs atbildēja. Viņ� paskatījās uz ma�īnu. "Kā klājas manai mātei un māsām?"

Samīrs pasmaidīja. "Viņām klājas labi. Pavisam drīz tu viņas satiksi. Māte nevar vien tevi sagaidīt, bet tavas māsas un viņu vīri �ovakar atnāks uz kopīgām vakariņām."

Kaut arī Badrs jutās vīlies, ka viņas nav ieradu�ās lidma�īnu sagaidīt, viņ� saprata, ka labāk to nevienam neizrādīt. Te nebija Amerikas Savienotās Valstis, kur viņ� bijapavadījispēdējospiecusgadus. Arābusievietēmneklājās parādīties sabiedrībā, vismaz cienījamām sievietēmne. "Es ļoti ilgojos viņas redzēt," Badrs teica.

Tēvs atkal satvēra viņa roku. "Nāc sēdies ma�īnā! Tur būs vēsāk. Tas ir pēdējais modelis ar gaisa kondicionētāju, kas ļauj pārciest �o nepanesamo karstumu."

"Paldies, tēvs."Badrs pieklājīgi gaidīja, kamēr tēvs iekāpj ma�īnā, un tikai tad viņam sekoja.

Sargs ar automātu ātri pieskrēja un aiztaisīja aiz viņiem durvis, tad iesēdās priek�ējā sēdeklī blakus �oferim. Pārējie sargi sakāpa pirmajā limuzīnā. Ma�īnām sākot kustēties, Badrs redzēja, kā kamieļu dzinēji ar sitieniem mudina dzīvnieku baru tuvāk lidma�īnai, lai paņemtu bagā�u un pārtikas krājumus. Ma�īnas atstāja lidlauku un nogriezās pa betonētu ceļu, kas veda uz da�as-jūdzes attālajiem kalniem. Blakus joslā iebrauca bruņotā "Lanā Rover" ar lo�metēju.

Badrs palūkojās uz savu tēvu. "Kar� ir beidziesjau pirms vairākiem gadiem � es domāju, ka sargi vairs nav nepiecie�ami."

"Kalnos joprojām ir daudz bandītu," Samīrs atteica.

"Bandīti?"

"Jā," tēvs turpināja. "Tie, kas pārnāk mūsu robe�u, lai zagtu, izvarotu un nogalinātu. Netrūkst arī tīfdu, kas sevi uzskata par izraēlie�u partizāniem."

"Bet Izraēlas robe�u ta�u tuvumā nav!" Badrs iesaucās.

"Taisnība," vecais vīrs atbildēja. "Iespējams, ka tie ir viņu aģenti. Mēs nevaram atļauties atslābināt modrību."

"Vai tev kādreiz ir nācies sastapties ar �iem bandītiem?"

"Nē, mums ir laimējies, bet mēs esam dzirdēju�i par �ādiem gadījumiem." Samīrs pasmaidīja. "Labāk parunāsim par citām, jaukākām lietām. Vai tu esi jau dzirdējis, ka tava vecākā māsa tuvākajā laikā gaida bērnu?"

Automobiļi sāka rāpties kalnā. Jau pēc da�ām minūtēm Badrs ieraudzīja gar ceļa malām pirmo zaļumu. Kaktusus nomainīja nīkulīgas priedītes, tad bugenvillijas un zaļa zāle. Tēvs pastiepa roku un piespieda pogu, lai nolaistu logus. Svaiga, smar�īga vēsma ieplūda ma�īnā, nomainot sasmaku�o, kondicionētāja atdzesēto gaisu.

Samīrs Fejs dziļi ieelpoj a. "Cilvēks ir tik daudz izgudrojis, bet nekas nevar aizstāt smar�īgo kalnu gaisu. "

Badrs piekrīto�i pamāja. Ma�īna strauji tuvojās kalnu korei. Viņu māja atradās pretējās puses nogāzē ar skatu uz jūru. Badrs domāja, vai viss vēl būs tāpat, kā viņ� to atcerējās.

Tiklīdz bija sasniegta kalna virsotne un ceļ� sāka laisties lejup, skatienam pavērās arī viņu māja. Badrs, skatīdamies pa logu, lejā redzēja baltos jumtus. Māja bija lielāka, nekā viņ� to atc erējās. Nesen uzbūvētas ari vairākas jaunas ēkas. Tālumā, tuvāk piejūras, bija uzradies liels peldbaseins. Un vēl viens jaunums, kā agrāk nebija, � visapkārt īpa�umam uzbūvēta augsta siena, uz kuras ar apmēram piecdesmit jardu atstarpēm izvietotas nelielas kabīnes, kur atradās sargi ar lo�metējiem. Pati māja bija paslēpusies kokos.

Badrs pagriezās pret tēvu. "Vai tagad visas mājas ir tādas?"

Viņa tēvs pamāja. "Da�iemirpat vēl vairāk sargu. Princim viņa vasaras mītnē ir vairāk nekā simt vīru."

Badrs atturējās no komentāriem. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā, ja cilvēkiem, lai tie justos dro�ībā, vajadzēja kļūt par ieslodzītajiem.

Ma�īna nogriezās no ceļa uz iebrauktuvi, kas veda pie mājas. Bridi vēlāk viņi brauca garām kokiem, kas aizsedza māju no c eļa puses, un nokļuva pie milzīgiem dzelzs vārtiem Vārti, kurus klusi darbināja elektromotors, pamazām vērās vaļā, un automa�īna neapstādamās izripoja tiem cauri. Ceturtdaļjūdzi tālāk viņi apstājās milzīgas baltas mājas priek�ā. Kalpotājs pieskrēja pie ma�īnas un atvēra durvis. Tēvs izkāpa pirmais, Badrs viņam sekoja.

Viņa skatiens slīdēja aug�up pa milzīgajām marmora kāpnēm, kas veda uz durvīm. Tās bija vaļā. Ejā parādījās kāda sieviete neaizklātu seju, bet garu baltu galvas apsegu.

"Māt!" viņ� iesaucās, skriedams aug�ā pa kāpnēm un apskaudams viņu.

Asarām mirdzot acu kaktiņos, Nabīla vērās savā dēlā. "Piedod man, mans dēls," viņa �ukstēja. "Bet es nespēju ilgāk gaidīt, tik ļoti man gribējās tevi redzēt."

Tā kā notikums bija neoficiāls un piedalījās tikai ģimenes locekļi, viņi ēda visi kopā. Oficiālos pasākumos vīrie�i pusdienoja atsevi�ķi un sievietes ēda pēc tam vai neēda vispār.

Badrs skatījās uz savām māsām. Tris gadus vecākā Fātima, kura gaidīja bērnu, ar apaļu seju un augumu, starojo�a sēdēja blakus savam vīram. "Tas būs zēns. Salāha ģimenē ir biju�i tikai zēni, un viņi visi domā, ka es izskatoties tie�i tāpat kā viņu māte, kad tā staigājusi cerībās."

Tēvs iesmējās. "Vecu sievu pļāpas. Tās nav visai zinātniskas, bet, kamēr nav atklāts kāds precīzāks veids bērna dzimuma noteik�anai, var iztikt arī ar �o."

"Es tev dāvā�u tavu pirmo mazdēlu," Fātima noteica, zīmīgi palūkodamās uz savu māsu Navalu, kuras pirmais bērns bija meitenīte.

Navāla neko neteic a. Viņas vīrs Omārs, ārsts, kas strādāja sava sievastēva slimnīcā, arī klusēja.

"Zēns vai meitene,"Badrs teic a, "tā būs Allāha vēlē�anās."

Tam piekrita visi. Samīrs piec ēlās kājās. "Rietumniekiem ir tāds paradums," viņ� iesāka. "Vīrie�i dodas uz citu telpu, lai baudītu cigārus. Man tas liekas ļoti jauks."

Namatēvs gāja pa priek�u uz savu kabinetu. Badrs un viņa svaiņi tam sekoja. Kalpotājs atvēra un atkal aizvēra aiz viņiem durvis. Samīrs attaisīja c igāru kārbu, kas atradās uz galda. Viņ� ar labpatiku to pasmar�oja. "Kubie�u cigāri. Tie man tika atsūtīti no Londonas."

Viņ� pasniedza cigārus pārējiem. Salāhs un Omārs paņēma katrs vienu, bet Badrs pakratīja galvu. Viņ� izņēma no kabatas amerikāņu c igare�u paciņu. "Es turē�os pie �īm te."

Samīrs pasmaidīja. "Pat tava valoda ir vairāk ameri�kāniska nekā arābiska."

"Amerikāņiem tā neliekas," Badrs noteica. Viņ� aizdedzināja savuc igareti un gaidīja, kamēr pārējie aizdedz savus cigārus.

"Ko tu domā par viņiem?" Samīrs ieinteresēti jautāja.

"Kādā ziņā?" Badrs nesaprata.

'Viņi pārsvarā ir ebreji," Salāhs teica.

Badrs pagriezās pret viņu. "Tā nav taisnība. Salī�dzinājumā ar visiem iedzīvotājiem tur viņu ir ļoti maz."

"Es esmu bijis Ņujorkā," Salāhs neatlaidās. "Pilsēta �um un mud� no ebrejiem. Viņi kontrolē visu�valdību, bankas."

Badrs paskatījās uz savu svaini. Salāhs bija smagnējs, pedantisksjauns vīrieti s, kura tēvs kļuvis bagāts kā naudas aizdevējs, un tagad viņam piederēja viena no lielākajām bankām Beirūtā. " �

"Tātad jums ir darījumi ar ebreju bankām?" Badrs jautāja.

Salāha seju pārņēma �ausmu izteiksme. "Protams, nē," viņ� kategoriski noteica. "Mums ir darījumi tikai ar lielākajām bankām � "Bank of America", "First National" un "Chase"."

"Un tur nav ebreju?" Badrs jautāja. Ar acs kaktiņu viņ� pamanīja tēva smaidu. Samīrs jau bija uztvēris būtību.

"Nē," Salāhs atbildēja.

"Tad jau ebreji Amerikā glu�i visu tomēr nekontrolē," Badrs secināja. "Vai ne?"

"Par laimi," Salāhs piekrita. "Bet viņi to panāktu, ja vien rastos tāda izdevība."

"Bet Amerika atbalsta Izraēlu?" Samīrs apjautājās.

Badrs pamāja. "Jā."

"Kāpēc?"

"Tev jāmēģina izprast amerikāņu mentalitāti. Viņi izrāda līdzjūtību visiem atstumtajiem, un Izraēla to ļoti veiksmīgi apspēlējusi savā propagandā � vispirms attiecībā pret britiem, tagad � pret mums."

"Ko mēs tur varētu mainīt?"

"Nekoīpa�u," Badrs teica. 'Vienkār�i jāliek Izraēla mierā. Tā ir tikai maza zemes strēmele starp mūsu valstīm, ne lielāka par blusu uz ziloņa muguras. Ko gan viņi var mums nodaiīt?"

"Viņi nepaliks tikai blusa," Salāhs spītējās pretī. "Ebreju bēgļi � �ie sala�ņas no visas Eiropas � gā�as uz turieni tūksto�iem. Viņi nekad nebūs apmierināti ar eso�o. Ebreji vienmēr grib visu."

"Mēs to vēl nezinām," Badrs teic a. 'Var būt, ja mēs viņus sagaidītu kā brāļus, lai sadarbotos ar viņiem un attīstītu savas zemes, nevis cīnītos ar viņiem, mēs domātu citādi. Ir sens teiciens, ka varens zobens var nogāzt ozolu ar vienu cirtienu, bet nespēj pārgriezt zīda �alli, kas plīvo vējā."

"Es baidos, ka irjaupar vēlu," Salāhs teic a. "Mēs nevaram nedzirdēt mūsu apspiesto brāļu vaimanas."

Badrs paraustīja plecus. "Amerikāņi to nezina. Viņi zina tikai to, ka maza tauta�miljons c il vēku�dzīvo ienaidnieku ielenkumā, un to skaits ir simtreiz lielāks."

Viņa tēvs nopietni pamāja. "Par to ir ļoti daudz jādomā, tā ir ārkārtīgi sare�ģīta problēma."

"Tur nav nekā sare�ģīta," Salāh s smagi noteic a. "Pieminiet manus vārdus. Laiks parādīs, ka man bija taisnība. Tad mēs apvienosimies, lai viņus sakautu."

Samīrs paskatījās uz otru znotu. "Kādas ir tavas domas, Omār?"

Jaunais ārsts samulsis ieklepojās. Viņ� bija neparasti kautrīgs. "Es neesmu politiķis," Omārs teica, "tādēļ es tie�ām par �īm lietām neesmu domājis. Anglij as un Franc ijas universitātēs, kur es studēju, bija daudz ebreju profesoru. Viņi bija labi ārsti un labi skolotāji."

"Es varu teikt to pa�u," Samīrs piebilda. Tad viņ� pievērsās Badram. "Es c eru, ka tev rītdienai vēl nav nekas ieplānots."

"Es ta�u esmu mājās," Badrs atbildēja. "Kādi gan man varētu būt plāni."

"Labi," Samīrs teica. "Rīt mēs vakariņosim kopā ar Viņa Augstību princi Feijādu. Viņ� vēlas nosvinēt tavu astoņpadsmito dzim�anas dienu."

Badrs bija apmulsis. Viņa dzim�anas diena bija pagājusi pirms vairākiem mēne�iem. 'Vai Viņa Augstība ir �eit?"

"Nē," Samīrs sacīja. 'Viņ� ir Aleihā un bauda atpūtu no ģimenes un pienākumiem. Mēs esam uzaicināti rīt viņam pievienoties."

Badrs zināja, ka labāk nejautāt par �īs tik�anās iemeslu. Kad tēvam būs labs noskaņojums, viņ� pats to pateiks. "Tas man sagādās prieku, tēvs," viņ� noteica.

"Labi," Samīrs pasmaidīja. "Vai mēs atkal nepievienotos tavai mātei un māsām? Es zinu, ka viņas deg nepacietībā dzirdēt tavu stāstu par Ameriku."

ĀLEIHA bija mazs ciematiņ� kalnos trīsdesmit jūd�u attālumā no Beirūtas. Tur nebija ne rūpniecības, ne tirdzniecības, ne zemkopības uzņēmumu. �ī ciemata eksistenci attaisnoja tikai viens iemesls � izpriecas. Galvenā iela gāja c auri visam ciema centram, un gar abām pusēm rindojās neskaitāmi restorāni un kafejnīcas, kur uzstājās dejotājas *un dziedātājas no visiem Vidējiem Austrumiem. Rietumu tūristus �eit varēja sastapt pavisam reti, tikpat kā nekad. Pastāvīgie klienti bija bagātie �eihi, prin�i un biznesmeņi, kas brauca �urp, lai izbēgtu no stingrās morāles �ņaugiem un ikdienas dzīves garlaicības.

�eit tie varēja nodoties visam tam, kas nebija pieejams mājās. Viņi varēja baudīt alkoholu, ēdienus un da�ādas izklaides, ko islama likumi stingri noliedza. Un, iespējams, vissvarīgākais bija fakts, ka �eit viņi visi bija anonīmi. Lai cik labi arī tie būtu pazīstami, viņi to neizrādīja, pat nesarunājās cits ar citu, ja vien neradās īpa�a nepiecie��amība.

Nākamajā vakarā, kā bija norunāts, pēc pulksten desmitiem Samīra limuzīns apstājās pie vislielākās kafejnīcas parādes durvīm. Atbilsto�i savam augstajam stāvoklim princ is Feij āds �onakt bija noīrējis visu �o iestādi. Viņam neklājās atrasties kopā ar parastiem apmeklētājiem. Princis bija absolūts monarhs tūksto� kvadrātjūd�u lielai teritorijai, kas robe�ojās ar �etrām valstīm � Irāku, Saūda Arābiju, Sīriju un Jordāniju. Tas, ka viņa zeme mazliet pārkāpa katras minētās valsts robe�u, neko nenozīmēja, jo viss kalpoja derīgiem mērķiem. Viņa valstī varēja ierasties, lai pilnīgā dro�ībā atrisinātu domstarpības un savstarpējās problēmas.

Badra vecāmāte bija prin�a Feijāda tēvamāsa, un kā karaliskās ģimenes brālēni Feji bija otrā ievērojamākā ģimene valstī.

Badra tēvam princis bija devis tiesības pārzināt visu komunālo saimniecību. Samīrs, daudzu telefona un elektrokompāniju īpa�nieks, bija uzcēlis vairākas skolas un slimnīcas � par brīvu pieejamas visiem, kas to vēlējās. Jau uzsākot �o darbību, Feju ģimene bija ļoti bagāta, ta�u, izmantojot �īs priek�rocības, viņu bagātība daudzkārt pieauga bez īpa�as piepūles.

Lielu vil�anos visai dzimtai sagādāja tas, ka princim nebija neviena vīrie�u kārtas mantinieka, kam nodot savu troni. Viņ� bija precējies daudz rei�u un vienmēr apzinīgi pildījis savus pienākumus. Bet, kad kārtējā sieva izrādījās nespējīga dāvāt tik karsti ilgoto mantinieku, viņ� no tās �ķīrās. Tagad princim bija se�desmit gadu, un viņ� jau sen bija nolēmis � ja nu reiz tāda bija Allāha vēlē�anās un viņam nevarēja būt neviena tie�ā mantinieka, viņ� parūpēsies, lai to nodro�inātu viņa brālēns.

Tie�i �ī iemesla dēļ pirms astoņpadsmit gadiem Samīrs bija devies svētceļojumā uz Meku. Uz viņa lūg�anām tika atbildēts ar Badra piedzim�anu. Bet, par spīti solījumam, Feij āds joprojām nebija atzinis zēnu par savu mantinieku. Viņ� tikai uzstāja, lai Badrs tiktu izglītots pēc rietumnieku parauga un dzīvotu un mācītos Rietumu pasaulē. Daudzos aspektos Samīrs varēja būt apmierināts. Ja viņa dēls kļūtu par ārstu tāpat kā viņ�, viņi varētu strādāt abi kopā plecu pie pleca.

Bet princis tā nedomāja. Par ārstiem varēja kļūt citi. Badram vajadzēja tikt izglītotam svaiīgākās lietās � tirdzniecībā, investīciju jautājumos. Tikai iesaistoties komerclietās, valsts � te viņ� domāja pats sevi un savu gi meni�turpinātu gūt pārticību un stabilitāti. Viņā mājoja parastā arābu neuzticība pret visiem rietumniekiem, ar kuriem bija nācies sadarboties: viņ� juta, ka tie pret viņu izturējās kā pret kaut ko līdzīgu bērnam viņa zinā�anu trūkuma dēļ. Un tāpēc bija nolēmis, ka Badrs nedosies vis uz Angliju, lai ietu sava tēva pēdās, bet gan uz Ameriku, kur bizness bija cienījama un respektējama profesija.

Samīrs lepni noskatījās uz savu dēlu, kad viņ� izkāpa no limuzīna. Tērpies tradicionālajā arābu apģērbā, galvas apsegam krītot pār pleciem un garajam apģērbam cie�i pieguļot viņa slaidajam, kalsnajam augumam, viņ� izskatījās ļoti pievilcīgs un spēcīgs. Asais zods, izcilais deguns un zili melnās acis, novietotas dziļi virs augstajiem olīvkrāsas vaigiem, liecināja par jaunā cilvēka rakstura stingrību. Princis varēja būt apmierināts. Varbūt tagad viņ� atzīs Badru par savu mantinieku.

Domās Samīrs lūdza Allāha piedo�anu par savām pasaulīgajām un niecīgajām vēlmēm. Bija pilnīgi pietiekami jau ar to brīnumu, ka Allāhs bija atsūtījis viņam tuksnesī dēlu. Ar to viņam vajadzēja būt apmierinātam. Allāha griba bija izpildīta.

Viņ� pamāja Badram, kas sekoja viņam aug�up pa kāpnēm uz kafejnīcu. Prin�a majordoms [12] ar diviem bruņotiem sargiem gaidīj a pie durvīm. Viņ� pazina Samīru un palocījās, tradicionāli sveicinot. "Assalām aleikum."

"Aleikum assalām," Samīrs atbildēja.

"Viņa augstība gaida sava mīļākā brālēna iera�anos ar lielu nepac ietību," majordoms teica. "Princis likaj ūs aizvest pie viņa, tiklīdz ierodaties."

Viņi sekoja majordomam cauri tuk�ajai kafejnīcai līdz kāpnēm, kas veda aug�up. Kafejnīcā valdīja klusums.

Parasti tik rosīgie oficianti stāvēja pulciņos, pļāpādami savā starpā, un pie skatuves paaugstinājuma sēdēja orķestranti smēķēdami un sarunādamies. Ne dziedātājas, ne dejotājas nekur nebija redzamas. Nekas nevarēja sākties, pirms princis nebija devis pavēli.

Istabas virs kafejnīcas bija rezervētas ļoti izciliem klientiem un viņu viesiem, kuri pēc izpriec unakts kafejnīc ā varētu būt pārāk piekusu�i, lai dotos mājupbraucienā, vai arī vēlētos palikt un baudīt turpmākās izpriecas, ko varētu būt paredzējusi administrācija. Majordoms apstājās pie durvīm un pieklauvēja.

"Ka� tur ir?" jauna zēna balss vaic āja.

"Doktors Fejs un viņa dēls ir ieradu�ies, lai satiktos ar viņa augstību," majordoms atbildēja.

Durvis atvēra jauns zēns, ģērbies zīda kreklā un biksēs. Viņa skropstas un plaksti bija ko�i izkrāsoti, vaigi sārtināti, roku nagi gari un krāsoti. "Lūd�u, nāciet iek�ā," viņ� no�ļupstēja angļu valodā.

Badrs un viņa tēvs iegāja istabā. Smalka, salda ha�i�a smar�a virmoja gaisā. Istaba bija tuk�a. "Lūd�u, �ēdietie�," zēns teica, norādīdams uz dīvāniem un krēsliem. Viņ� atstāja viesus un iegāja blakus istabā.

Badrs klusēdams saskatījās ar tēvu.

Zēns atkal atgriezās. "Viņa aug�tība bū� pie jum� pē� mirkļa. Vai e� jum� varētu kaut kā pakalpot? Vai nevēlaties saldumus? Varbūt at�pird�inājumu�? Mum� ir angļu vi�kij�, ja jū� dodat tam priek�roku."

Samīrs pakratīja galvu. "Nē, paldies."

Durvis vēlreiz atvērās, un ienāca princis Feijāds. Viņ� bija ģērbies pilnā karaliskajā tērpā, galvu klāja balts muslīns. Viņ� nāca pāri istabai pie sava brālēna.

Samīrs un Badrs piecēlās un tradicionāli padevīgi sveicināja savu monarhu. Feijāds smaidīdams noglauda Samīra rokas. "Vai tā būtu jāsatiekas brālēniem, ja viņi nav redzēju�ies tik ilgu laiku?" Viņ� apņēma Samīru ap plec iem un noskūpstīja to uz abiem vaigiem, tad, joprojām smaidīdams, pagriezās pret Badru. "Un �is ir tas mazais zēns, kas raudāja, kad bija jādodas uz skolu?"

Badrs juta, ka pietvīkst. "Tas bija ļoti sen, jūsu augstība."

"Ne pārāk sen," princis teica un iesmējās. "Man �ķiet, ka tev toreiz bija se�i gadi."

"Tagad viņam ir astoņpadsmit," Samīrs sacīja. "Pieaudzis vīrietis, lai slavēts Allāhs."

"Al-hamdu li-llāh!" [13] princis atbildēja un paskatījās aug�up uz Badru, kas bija par galvas tiesu garāks nekā abi vecākie vīri. "Viņ� ir slaids, tavs dēls. Garāks nekā citi mūsu ģimenē, cik atceros."

"Tas ir no uztura, jūsu augstība," Samīrs teica. "Pārtika Amerikā ir bagātināta ar daudziem vitamīniem un minerāliem. Visa jaunākā paaudze tur ir izaugusi garāka nekā viņu vecāki."

"Kādus brīnumus gan jūs, zinātnieki, spējat veikt!" princis izsaucās.

"Brīnumi ir Allāha ziņā," Samīrs iebilda. "Mēs esam tikai instrumenti viņa rokās."

Princis pamāja. "Mums ir daudz par ko runāt, mans brālēn," viņ� sacīja, "bet to mēs varam darīt rīt no rīta. �onakt mumsjābauda mūsu satik�anās prieki." Viņ� sasita plaukstas. "Es esmu sagatavojis luksusnumuru, lai jūs varētu atspirgt pēc ceļojuma. Pusnaktī sapulcēsimies lejā kafejnīcā, kur mums tiks sagatavots mielasts."

Samīrs palocījās. "Mēs esam ārkārtīgi pateicīgi par jūsu viesmīlību un laipnību."

Jaunais zēns parādījās atkal. "Aizved manus brālēnus uz viņu istabām," princis pavēlēja.

Zēns palocījās. "Ta� �agādā� man prieku, jū�u aug�tība."

Badra un Samlra guļamistabas bija atdalītas ar lielu dzīvojamo istabu.'Badrs atstāja tēvu un iegāja savā istabā, kas bija grezni mēbelēta ar dārgu zīdu un atlasu. Tahtas bij a h oklātas ar samta spilveniem. Tiklīdz Badrs bij a ienāc is, kāds klusi pieklauvēja. "Ienāciet!" viņ� sauca.

Parāc&jāsjauna istabmeita. Viņa goddevīgi palocīja galvu. "Vai kungs kaut ko vēlētos?" viņa jautāja maigā balsī. Acis bija pienācīgi nolaistas.

"Es nespēju neko iedomāties."

"Varbūt es varu sagatavot kungam karstu vannu, lai viņ� varētu aizskalot brauciena nogurumu," viņa ierosināja.

"Tas būtu jauki," Badrs piekrita.

"Paldies, kungs," viņa teica un �ķērsoja telpu vannasistabas virzienā.

Badrs domīgi skatījās viņai pakaļ. Tagad viņ� zināja, ka ir mājās. Amerikā tādas apkalpo�anas nebija.

Kafejnīcu pārpludināja bungu un daudzbalsīga dziedājuma troksnis. Uz mazās skatuves uzvirpuļoja dejotāja, krāsainām tērpa stērbelēm plandoties ap augumu un sudraba krū�turim atstarojot spīguļojo�ās gaismas. Pie pakavveida galda skatuves priek�ā sēdēja prin�a sabiedrība un vērīgi sekoja priek�nesumam.

Princis sēdēja centrā, Samīrs goda vietā pie viņa labās rokas, Badrs savukārt pa kreisi. Aiz prin�a uz maziem soliņiem bija nometu�ies vairāki jauni zēni, visi tikpat labi nogrimēti kā jau redzētais, kas bija apsveicis viņus prin�a apartamentos. Aiz viņiem stāvēja majordoms, kur� uzraudzīja viesmīļu un citu apkalpotāju darbu. Katra viesa tuvumā spainītī atradās �ampanie�a pudele, un viņu glāzes tika pastāvīgi piepildītas. Uz galda bija vairāk nekā piecdesmit veidu uzko�amo un vietējo delikate�u. Viesi ēda ar pirkstiem, un kalpotāji pēc katra kumosa ar svaigu, silti samitrinātu salveti delikāti noslaucīja tiem rokas. Pie durvīm un sienas stāvēja duc is vīru no Feijāda personīgās apsardzes, kuri ne mirkli nenovērsa acis no prin�a. Mūzika sasniedza crescendo, un dejotāja priek�nesumu beigās noslīga uz c eļiem. Pirmais sāka aplaudēt princis. Pēc viņa �esta oficianti paķēra �ampanie�a pudeles no spainī�iem un, pietupu�ies uz ceļiem skatuves priek�ā, pauk�ķināja pudeļu korķus citu pēc cita, �audami tos augstu virs c eļos nometu�ās dejotājas galvas. Princ is nevērīgi paņēma kādu banknoti no kaudzes, kas atradās viņam priek�ā, un, saburzījis to saujā, uzmeta uz skatuves dejotājas priek�ā.. Ar līgani graciozu kustību dejotāja pacēla naudu un iebāza to aiz jostas tie�i zem nabas. Viņa vēlreiz paklanījās un, pavedino�i smaidīdama, nogāja no skatuves.

Princ is pamāja majordomam un kaut ko ie�ukstēja viņam ausī. Tas pamāja ar galvu, tad pagriezies deva zīmi zēniem, kas sēdēja aiz prin�a, un orķestrim, lai turpina.

Atskanot pirmajām mūzikas skaņām, uz skatuves iznāca �etras meitenes un sāka dejot. Pakāpeniski gaisma dzisa, līdz telpa ietinās gandrīz pilnīgā tumsā, tikai mazi zili gaismas kūlī�i bija vērsti uz dejotājām. Melodijai kļūstot straujākai, pro�ektori pazaudēja dejotājas, tad atkal tās atrada, un nu viņu kustības bija tik uzbudino�as kā vēl nekad. Deja ilga vairāk nekā piecpadsmit minūtes, un, kad tā bija beigusies, meitenes likās glu�i bez prāta, un, skatuvei pilnīgi satumstot, tās saļima uz grīdas. Kādu brīdi valdīja klusums, tad princis sāka aplaudēt patiesā sajūsmā. Lēnām iedegās gaismas. Dejotājas, joprojām izstiepu�ās visā garumā uz grīdas, sāka celties kājās. Badrs skatījās, neticēdams savām acīm. Dejotājas uz skatuves nemaz nebija meitenes, kas bija sāku�as deju. To vietas bija ieņēmu�i zēni, kuri pirms tam sēdēja aiz prin�a.

�oreiz princ is neapgrūtināja sevi ar bankno�u ņurcī�anu. Viņ� riek�avām svieda naudu uz skatuves, �ampanie�a korķiem me�onīgi pauk�ķot.

Badrs uzmeta skatienu tēvam, bet tā seja bija neizteiksmīga. Viņam gribējās zināt, ko tēvs domā par �o vakaru. Tās bija simtmārciņu naudas zīmes, ko princis tik bezrūpīgi meta dejotājām,�tas bija vairāk, nekā strādnieks vidēji var nopelnīt gadā.

Princis paskatījās uz Badru un ierunājās franciski:"C'est beau, c'est magnifique, non?"' Badrs uztvēra viņa skatienu. Tas bija vērīgs un vērtējo�s. "Oui." [14] Viņ� brīdi vilcinājās. "C'est tout pederaste?" [15]

Princis pamāja ar galvu. "Vous aimez? Choisissez quelqu'un pour votre plaisir." [16]

Badrs, joprojām lūkodamies vecā vīra acīs, pakratīja galvu. "Mērci, non. Pas pour moi. Je pref�re Ies femmes." [17] princis skaļi iesmējās un pagriezās pret Samīru. "Tavs dēls ir jauks, un viņam ir nesabojāta gaume," viņ� teica. "Badrs ir arī ļoti amerikānisks."

Samīrs paskatījās uz savu dēlu un lepni pasmaidīja.

Intuitīvi Badrs saprata, ka viņ� ir veiksmīgi izturējis prin�a pirmo pārbaudi.

Pulkstenis rādīja pieci no rīta, un blāzma jau ausa virs kalnu galotnēm, kad Badrs novēlēja tēvam arlabunakti un iegāja guļamistabā. Aizkari bija nolaisti, un istaba grima tumsā. Viņ� pastiepa roku, meklēdams elektrības slēdzi.

Kāda cita roka viņu apturēja. Sievietes balss bija maiga, ar neskaidru ēģiptie�u akcentu. "Mēs aizdegsim sveces, jūsu augstība."

Vāj a muskusa smar�a nonāc a līdz viņa n āsīm, kad sieviete pagāja tam garām. Viņ� nekustīgi stāvēja tumsā un centās to saskatīt, bet redzams nebija nekas, līdz ie�irkstējās un iekvēlojās sērkociņ�. Tad tum�as acis ar biezām skropstām viņam uzsmaidīja, un sieviete pagriezās pret sveci.

Mierīga, dzeltena gaisma ielija istabā. Viņ� pazina vienu no dejotājām, kas pirmīt bija uzstāju�ās. Vienīgā viņas apģērba daļa, kas bija nomainīta, bija krū�turis. Viņas krūtis vairs nebija sudraba plāksnes ietvertas. Tagad tās pārsedza c aurspīdīga zīda plīvurs, c aur kuru skaidri varēja saredzēt viņas tum�os krū�u galus. Viņa vēlreiz tam uzsmaidīja."Es esmu sagatavojusi siltu vannu, ja jūsu augstība vēlētos atveldzēties."

Viņ� neatbildēja.

Viņa sasita plaukstas. No istabas ēnainā interjera it kā iznira vēl divas sievietes, kas līdz �im bija paliku�as neredzamas. Viņām bija vēl mazāk apģērba nekā pirmajai. Tikai tīmekļveida plīvurs aizsedza viņu krūtis un krita no gurniem gar kājām. Viņām dodoties pie Badra, tās pagāja garām gaismai, un viņ� skaidri varēja saredzēt viņu kailo ķermeņu apveidus un rūpīgi noskūtos kaunuma paugurus. Ar tradicionālo musulmaņu plīvuru bija nosegtas tikai seju apak�ējās daļas.

Dejotāja vēlreiz sasita plaukstas, un no attālākā stūra iznāca vēl viena sieviete. Viņa ieslēdza skaņupla�u atskaņotāju, un telpu piepildīja maigas mūzikas skaņas. Viņa liegi sāka ritmā �ūpoties.

Divas sievietes satvēra Badru aiz rokām un veda uz gultu. Pieskārieni, izģērbjot viņu, bija maigi un veikli. Viņ� joprojām nebija pateicis nevienu vārdu.

Pirmā sieviete aizdedzināja cigareti un pasniedza to viņam. Badrs ievilka dūmu. Salkani sīvā ha�i�a smar�a ieplūda viņam nāsīs, un Badrs sajuta cauri ķermenim izstrāvojam patīkamu siltumu. Viņ� vēlreiz ievilka dziļu dūmu, pasniedza cigareti atpakaļ un paskatījās uz meiteni. "Kā tevi sauc?"

"Nādira, jūsu augstība," viņa teica, izdarot padevības �estu.

Viņ� uzsmaidīja, sajuzdams uzbangojam sevī seksuālu kaisli, un izstiepās gultā. "Vai mums vispirms jāiet vannā," viņ� jautāja.

Viņa iesmējās."Kā jūsu augstība vēlas."

Badrs pavērās uz apkārt stāvo�ajām sievietēm un sajuta ha�i�u ieplūstam pavēderē. Viņ� paskatījās uz savu failu, kas gar� un samērā tievs, bet stingrs bija atliecies pret vēderu. Tad Badrs atkal pievērsās pirmajai sievietei. "Es vēlos jūs visas," viņ� teica.

BADRS pamodās, kad saules gaisma bija pielējusi istabu, un D�ābirs stāvēja pie viņa gultas ar tasi karstas, kūpo�as turku kafijas. Viņ� iedzēra vienu malku. Tas viņam applaucēja muti. "Cik pulkstenis?" Badrs iejautājās.

"Divpadsmit, kungs," kalps atteica.

Badrs pavērās visapkārt. Viņ� nevarēja atcerēties, kad sievietes bija aizgāju�as. Viņa atmiņā bija saglabājies me�onīgs ķermeņu murskulis un visu pārņemo�s karstums. Viņ� bija gulējis uz sāna. Viena no meitenēm bija ieziedusi viņa ķermeni ar kādu smar�īgu eļļu, un visas pēc tam bija viņu laizīju�as ar savām mēlēm � gan anālo atveri, gan sēkliniekus, gan krū�u galus, gan failu un vēderu, līdz sajūtas bija kļuvu�as tik sakāpinātas, ka no viņa kā spēcīgs geizers iz�ļācās �ķidrums, un tad viņ� bija iegrimis miegā. Viņ� vēlreiz iemalkoja verdo�o kafiju un nogrozīja galvu. "Vai mans tēvs ir pamodies?"

"Jā, kungs. Viņ� ir pie prin�a un gaida jūs brokastīs."

Badrs iedzēra vēl vienu malku kafijas un izkapa no gultas. "Pasaki viņiem, ka es ātri nomazgā�os du�ā un tūlīt bū�u klāt."

Viņ� atgrieza aukstā ūdens krānu, tad karstā, tad atkal aukstā. Pēc da�ām minūtēm tas bija pilnīgi at�irdzis. Ar pirkstiem �igli nobraucījis zodu, viņ� nolēma, ka noskūties varētu arī vēlāk. Kad Badrs iznāca no vannasistabas, D�ābirs jau bija sagatavojis kreklu un bikses. Badram ienākot luksusapartamentos, princis un Samīrs joprojām sēdēja pie brokastu galda, bet majordoms jau sāka nokopt traukus.

Badrs noskūpstīja vispirms tēva, pēc tam prin�a roku Pēc emīra uzaicinājuma viņ� apsēdās. "Vai tu gribētu kaut ko ieēst?" princis pieklājīgi iejautājās.

"Nē, paldies," Badrs atteica. Būtu pārāk nepieklājīgi ēst, kad abi brālēni jau bija pabrokastoju�i.

"Varbūt kafiju?" princis piedāvāja.

"Paldies," Badrs piekrīto�i pamāja ar galvu.

Majordoms steidzās piepildīt viņa tasi. Badrs nogar�oja kafiju, kas bija bieza un salda, un klusi, godbijīgi gaidīja. Lai gan aizkari bija aizvilkti tā, lai saules gaisma neiekļūtu telpā, princis joprojām nebija noņēmis saulesbrilles, kas apslēpa viņa acis. Viņ� gaidīja, līdz Badrs būs izdzēris kafiju. "Tavs tēvs un es apspriedām tavu nākotni."

Badrs palocīja galvu. "Esmu jūsu padevīgs kalps."

Princis pasmaidīja. "Pirmkārt, tu esi mans brālēns � manas asinis."

Badrs neko neteica. No viņa ari nekāda atbilde netika gaidīta.

"Pasaule strauji mainās," princ is turpināja. "Tik daudz ir noticis �ais gados, kas aizritēju�i kop� tavas piedzim�anas. Tādēļ saskaņā ar to visu jāmainās ari mūsu plāniem." Viņ� asi sasita plaukstas.

Majordoms izgāja no istabas, klusi aizvērdams aiz sevis durvis. Viņi palika trijatā.

Princis brīdi nogaidīja, tad pazemināja balsi gandrīz līdz �ukstam. "Tu zini, ka es vienmēr esmu uzskatījis tevi par savu mantinieku un domāju, ka kādu dienu tu ieņemsi manu vietu kā mūsu zemes valdnieks."

Badrs uzmeta skatienu savam tēvam. Samīra seja nepauda neko. Viņ� atkal pagriezās pret princi.

"Bet laiki ir mainīju�ies," emīrs teica. "Ir citas daudz svarīgākas lietas, ar kurām mums jāsastopas. Visos Vidējos Austrumos no tuksne�a smiltīm izplūst nākotnes straume, solīdama bagātības, kādas mums pat sapņos nav rādīju�ās. �o bagātību avots ir nafta � modernās, industrializētās Rietumu pasaules dzīvības sula. Un mūsu mazā valstiņa atrodas uz vismilzīgākajiem naftas baseiniem, par kādiem cilvēks jebkad ir zinājis."

Viņ� apklusa, lai ievilktu elpu, un cēla pie lūpām savu kafijas tasi ar karsto, saldo maisījumu. "Pagāju�ajā mēnesī es esmu noslēdzis līgumus ar vairākām amerikāņu, britu un eiropie�u kompānijām, lai attīstītu resursu ieguvi. Pētījumu vajadzībām viņi piekrita pie�ķirt mums desmit miljonus dolāru. Ja nafta tiks atrasta, viņi maksās mums papildu summas par katru atradni, kā arī īpa�nieka peļņu. Viņi ir apņēmu�ies uzcelt arī izejvielu pārstrādes uzņēmumus un palīdzēt attīstīt valsts ekonomiku. Tas viss liekas ļoti daudzsolo�i, bet es joprojām nejūtos īsti dro�s."

"Es nesaprotu," Badrs teica, kaut gan labi saprata, ka tie�i �ī iemesla dēļ tika aizsūtīts apgūt Rietumu pasaules darbības metodes.

"Es domāju, ka tu saproti gan," emīrs vērigi sacīja, "bet ļauj man turpināt savu domu. Lai gan pasaule ir atteikusies no imperiālisma un kolonizācijas, ir vēl citi paņēmieni, kā pakļaut kādu valsti un tās tautu, padarot tās ekonomiski atkarīgas. Es netaisos pieļaut, lai Rietumi to izdarītu ar mums, bet es labprāt atļautu viņiem finansēt mūsu attīstību."

Badrs pamāja ar galvu. Viņ� sāka izjust vēl lielāku cieņu pret princi. Aiz dīvaiņa maskas patiesībā slēpās ļoti gudrs cilvēks. "Kā es varētu palīdzēt?" viņ� jautāja. "Esmu jūsu rīcībā."

Princis paskatījās uz Samīru un atzinīgi pamāja. Tas savukārt pasmaidīja. Princis atgriezās pret Badru. "Tev būs daudz svarīgāks uzdevums nekā sēdē�ana manā krēslā. Man vajag cilvēku, kas spēj iekļauties Rietumu pasaulē, saņemt tās zinā�anas, kurās tā nelabprāt grib ar mums dalīties, un izmantot tās tāpat kā rietumnieki, proti, lai mūsu bagātība radītu aizvien jaunas bagātības. Un, ja tu uzņemtos �o uzdevumu, kam tu jau esi gatavots un tiksi izglītots arī turpmāk, es apsolu tev, ka tavs pirmdzimtais dēls kļūs par manu mantinieku un nākamo princi."

"Man nevajag nekādu mana augstā prin�a solījumu," Badrs teica. "Man būs prieks izpildīt visas viņa vēlmes."

Emīrs piecēlās kājās un apkampa Badru. "Pa�a dēls manā labā nespētu izdarīt vairāk par tevi."

"Pateicos jūsu augstībai par uzticību. Mana vienīgā lūg�ana ir, lai Allāhs savā gudrībā uzskata par lietderīgu izveidot no manis cilvēku, kas būtu �ī uzdevuma cienīgs."

"Viss notiks, kā Allāhs vēlēsies," princis teic a un apsēdās savā vietā. "Tu atgriezīsies Amerikā, lai turpinātu studijas, tikai tagad tava skolo�anās tiks nodota noteiktu cilvēku rokās, kurus man ieteiku�as amerikāņu naftas kompānijas. Tā nebūs parasta mācī�anās. Tava izglītība būs specializēta un tiks pabeigta trīs gadu laikā."

Badrs pamāja ar galvu. "Es saprotu."

"Un tagad jānokārto vēl tikai viens jautājums," princis teica. "Tavas laulības."

Badrs izbrīnā uz viņu paskatījās. Tas bija kaut kas pilnīgi negaidīts. "Manas laulības?" viņ� atkārtoja.

Princ is pasmaidīja. "Tev nevajag būt pārsteigtam. No tā, ko es uzzināju par pagāju�o nakti, tu esi spējīgs pagādāt man ne vienu vien mantinieku." � Badrs klusēja.

"Mēs ar tavu tēvu apspriedām �o lietu ļoti nopietni. Pēc ilgas domā�anas esam izmeklēju�i tev līgavu, ar kuru tu varēsi lepoties. Viņa ir jauna un skaista, un viņas ģimene pieder pie Libānas labākajām ģimenēm. Viņas vārds ir Marjama Riāda, slavenā baņķiera Muhammeda Riāda meita."

"Es pazīstu �o meiteni," viņa tēvs steidzīgi piebilda. "Viņa patie�ām ir ļoti skaista. Un ļoti sirsnīga."

Badrs paskatījās uz savu tēvu. "Cik viņai gadu?"

"Se�padsmit," Samīrs atbildēj a. "Lai gan nekad nav bijusi ārzemēs, viņa ir ieguvusi ļoti labu izglītību. Pa�laik tā apmeklē Amerikāņu meiteņu koled�u Beirūtā." "Se�padsmit gadu ir pārāk maz priek� laulībām," Badrs teica.

Emīrs sāka smieties. "Es esmu gudri izvēlējies. Varbūt Amerikā se�padsmit gadus veca jaunava ir par jaunu precībām, bet mūsu zemē tas ir tie�i laikā."

Atpakaļceļā uz Beirūtu Badrs ma�īnā klusēja, bet, kad viņi jau bija sasniegu�i pilsētas nomali, Samīrs viņu uzrunāja. "Kas par lietu, mans dēls?"

"Nekas, tēvs."

"Vai tu esi vīlies, ka nebūsi prin�a mantinieks?" "Nē."

"Tad varbūt tu domā par tavām laulībām?"

Badrs vilcinājās. "Es neesmu �o meiteni pat redzējis. Un nebiju par viņu dzirdējis līdz pat �ai pēcpusdienai."

Samīrs paskatījās uz viņu. "Man liekas, es tevi saprotu. Tu brīnies, kāpēc mēs tā pūlamies, lai izglītotu tevi pēc rietumu parauga, un tad atkal atgrie�amies pie senajām tradīcijām, vienojoties par tavām laulībām. Vai tā ir?"

"Es domāju, jā. Amerikā vismaz ir iespēja vispirms ar meiteni satikties un noskaidrot, vai starp abiem valda simpātijas."

"Tā notiek arī �eit, dēls," Samīrs klusi teica. "Bet mēs neesam parastiļ audis. Mums ir pienākumi, kas liek aizmirst personīgās izjūtas."

"Bet tu un māte ta�u pazināt viens otru pirms laulībām! Jūs faktiski uzaugāt kopā."

Samīrs pasmaidīja. "Taisnība. Bet māsu laulības tika norunātas, kad mēs vēl bijām bērni. Kaut kā mēs bijām to uzzināju�i, un tas mūs vēl vairāk satuvināja."

"Vai tu varētu apprecēt kādu citu, ja tas būtu bijis norunāts, zinot, ko tu jūti pret māti?"

Samīrs brīdi padomāja, tad pamāja ar galvu. "Jā. Man tas varētu nepatikt, bet nebūtu citas izvēles. Katram jādara tas, kas tam nolikts. Tāda ir Allāha griba."

Badrs paskatījās uz savu tēvu un nopūtās. Allāha griba. Tā bija aizbildinājums it visam Cilvēkam pa�am bijaļoti niecīgas izvēles tiesības. "Es gribētu satikt �o meiteni," viņ� sacīja.

"Tas jau ir norunāts," Samīrs atbildēja. "Riādu ģimene ir ielūgta pavadīt nedēļas nogali kopā ar mums kalnos. Viņi ieradīsies parīt."

Pēk�ņi Badram kaut kas ienāca prātā. "Tu ta�u to zināji jau iepriek�."

"Ne visai sen," tēvs atbildēja. "Princis pateica man par savu lēmumu tikai pagāju�ajā nedēļā."

"Vai māte zina?" "Jā."

"Vai viņa to atbalsta?"

"Laulības? Jā."

"Liekas, tu par to �aubies," Badrs teica.

1 "Tava māte bija pārņemta ar domām, kā tu kļūsi par

princ i," Samīrs iesmējās. "Si evietes ne vi enmēr ir praktiski domājosas."

"Un tu, tēvs, vai tu arī biji vīlies?"

Samīrs ieskatījās dēlam acīs. "Nē." Viņ� atcerējās nakti, kad viņa dēls piedzima. "Tu vienmēr biji un vienmēr būsi mans princis."

MARJAMA Riāda, tāpat kā lielākā daļa libānie�u meiteņu, bija maza, ne vairāk kā piecas pēdas gara, ar lielām, tum�ām acīm. Viņas melnie mati tika augstu saveidoti pēc pēdējās Parīzes modes, lai radītu lielāka auguma ilūziju. Viņas āda bija maigā olīvkrāsā, un viņai bija tendence uz tuklumu, pret kuru tā nemitīgi cīnījās, ievērodama diētu un glu�i vai iedzīdama izmisumā savus vec āķus, jo tiem patika arābu sievietēm raksturīgais apaļums. Viņa teko�i runāja fran�u un viduvēji angļu valodā, necieta mācī�anos Amerikāņu meiteņu koled�ā un nepārtraukti lika saprast saviem vecākiem, cik lieliski būtu, ja viņa mācītos kādā �veices vai Francijas skolā kā citu turīgu ģimeņu bērni.

Uz �īm �ēlabām viņas tēvam bija tikai viena atbilde � meitenēm>nav nepiecie�ama izglītība, jo pēc apprecē�anās viņu uzdevums ir kopt māju un dzemdēt bērnus. Sarūgtināta

Marjama bija noskatījusies, kā brāļi dodas uz tālām skolām, bet pa�ai bija jāpaliek mājās, neizbaudot pat to brīvību, kas netika liegta daudzām viņas draudzenēm. Pēc stundām viņai nekavējoties vajadzēja būt mājās, viņai nekad neatļāva iet uz satik�anos, viņa pat nedrīkstēja iziet ārā bez pavadoņa un tēva atļaujas.

Limuzīnā braucot uz Badra māju, tēvs raudzījās uz Maijamu ar gandarījumu. "Tagad, mana meita," viņ� teica savā nomāco�ajā tonī, "varbūt tu sapratīsi, kāpēc tavi vec āki tevi tā sargāja. Varbūt tagad tu mūs vairāk novērtēsi."

Marjama atrāva skatienu no loga. "Jā, tēvs," viņa paklausīgi teica.

"Vai tu domā, ka pats princis būtu tevi izvēlējies �īm laulībām, ja tu būtu bijusi ārzemju skolā? Nē," viņ� pats atbildēja uz savu jautājumu. "Princis gribēja, lai tā būtu īsta arābu sieviete, nevis tāda, ko sabojājusi ārzemju ietekme."

Viņa uzmeta skatienu klusējo�ai mātei. Māte nekad nerunāja, ja tēvs bija tuvumā. "Jā, tēvs," Marjama vēlreiz atkārtoja.

"Tagad es gribu, lai tu atcerētos, kā tev jāizturas," tēvs atgādināja. "Galvenais � esi goddevīga un pieklājīga. Es negribētu redzēt neko no tām vieglprātībām, ko tu esi iemācījusies no saviem draugiem koled�ā."

"Jā, tēvs," viņa vienaldzīgi atteica jau tre�o reizi.

"�īs laulības būs svarīgākais notikums visā valstī," tēvs sacīja. "Visi zina, ka jūsu pirmais dēls kļūs par prin�a mantinieku"

Ar acu kaktiņifem viņa pa�ķielēja uz tēvu. "Bet ja nu man piedzims tikai meitenes?"

Muhammeds Riāds bija �okēts. "Tev ir jābūt dēlam!" viņ� kliedza, it kā ar to būtu līdzēts. "Vai tu dzirdi? Tev ir jābūt dēlam!"

"Ja tā labpatiks Allāham," viņa teica ar apslēptu smaidu.

"Viņa griba tiks izpildīta," automātiski noteica viņas māte.

"Tā ir Allāha griba," pārliecino�i teica viņas tēvs. "Kādēļ gan c itādi viņ� būtu izkārtojis �īs laulības?"

Skats, kas pavērās, iebraucot pa pla�ajiem vārtiem, atstāja uz Marjamu pārsteidzo�u iespaidu. Viņa bija redzējusi lepnas mājas, bet ne tādas kā �ī. Salīdzinājumā ar Samīru viņas tēvs � viens no bagātākajiem cilvēkiem Beirūtā � bija vienkār�i turīgs. �eit bija milzīgs skaits kalpotāju un sargu.'Tā bija pavisam cita pasaule.

Par godu �im notikumam ģimene bija tērpusies tradicionālajos apģērbos, bet viņu ceļasomās bija pēdējie Parīzes modes jaunumi, kuros bija paredzēts ierasties svinīgajās vakariņās.

"Sakārto savu plīvuru," Maijamas māte teic a, kad ma�īna apstājās un kalpotājs panācās pretī, lai atvērtu durvis.

Bija jāsteidzas. Maijama ātri aizklāja seju tā, ka bija redzamas tikai acis. Pagriezusies pret kāpnēm, viņa ieraudzīja, ka pa tām lejup kāpj Dr. Fejs. Pussoli aiz viņa nāca Badrs. Viņai aizrāvās elpa. Abi vīrie�i bija ģērbu�ies tradicionālajos tērpos, un viņas līgavaiņa stājā bija jūtams kaut kas no tuksne�a senatnīgās elpas. Tā varēja izskatīties tikai �eihs.

Viņas tēvs izkāpa no ma�īnas. Samīrs devās viņam pretī, rokas izpletis. "Ahlan! Ahlan!" [18]

"Ahlan fikum." [19] abi vīri apkampu�ies noskūpstīja viens otru uz abiem vaigiem.

Samīrs pagriezās un iepazīstināja ar savu dēlu. Badrs, apsveikdams savu nākamo sievastēvu, paklanījās, izrādot cieņu un padevību, tad pēc Rietumu paraduma pasniedza roku.

Sarokoju�ies viņi atgriezās pie ma�īnas, no kuras izkāpa misis Riāda. Samīrs apsveicinājās arī ar viņu. Pēc mirkļa pa pakāpieniemiznāc a arī Marjama. Tēvs pasniedza meitai roku un pieveda pie doktora. "Vai tu atceries doktoru Feju?"

Acumirkli viņa pacēla acis, tad atkal tās nolaida, kā bija pieņemts. Viņa pamāja un padevīgi sveicināja.

Samīrs satvēra viņas roku. "Mans bērns," viņ� teica. "Esi sveicināta. Lai mūsu mājas vienmēr būtu arī tavējās."

"Paldies," viņa no�ukstēja. "Lai notiek Allāha griba."

Samīrs pamāja, un Badrs panāca uz priek�u. Kā jau tas pieklājas, viņa nolaida skatienu lejup tā, ka varēja saredzēt tikai viņa kurpju purngalus, kas pazibēja zem mīkstās krokās krīto�ā apģērba. "Maijam," Samīrs teica, "ļauj iepazīstināt tevi ar manu dēlu Badru, tavu nākamo vīru."

Vispirms viņa to padevīgi sveicināja un tikai tad pacēla acis. Kādu mirkli tā pārsteigumā apmulsa. Neviens nebija teicis, ka Badram ir zilas acis. Tad viņas sirds sāka satraukumā dauzīties, un meitene sajuta, kā zem plīvura pietvīkst vaigi. Viņai gandrīz nekas nebija stāstīts par Badru. Viņ� bija tik slaids un tik glīts. Marjama nodūra ac is un tik tikko varēja saklausīt viņa apsveikuma vārdus � tik stipri atbalsojās viņas sirdspuksti. Pirmo reizi savā mū�ā Maijama bija pateicīga vecākiem, ka tie nebija viņu aizsūtīju�i mācīties ārzemēs. Viņa bija bezcerīgi iemīlējusies.

Vakariņas notika ļoti oficiāli. Samīrs to pagatavo�anai bija ataicinājis pavāruno Francijas. Ierasto libānie�u ēdienu vietā aukstajās uzkodās tika pasniegtipātede foie gras' un lielgraudains irāņu kaviārs, siltajā coq au vin [20] ungigot [21] , bet deserts bija tradic ionālais�baklava [22] vairāk nekā divdesmit medussaldos veidos.

�ampanietis tika pasniegts visā maltītes laikā � tas bija vienīgais musulmaņu likumu pārkāpums. Abas ģimenes, pārmijot pieklājības frāzes, izturējās nepiespiesti. Sievietes bija ģērbu�ās garās, Parīzē �ūdinātās kleitās, bet vīrie�i � vakara uzvalkos.

Vakariņām ttfvojoties nobeigumam, misters Riāds piecēlās kājās. "Ja man atļauts," viņ� teica, cik cienīgi vien spēdams, "es vēlētos uzsaukt tostu par mūsu visc ienījamāko c ilvēku, labo doktoru Feju. Lai Allāhs izlej savu svētību pār viņu un viņa ģimeni."

Viņ� pacēla savu glāzi un iedzēra malku �ampanie�a. "Un vēl viens tosts," viņ� �igli piemetināja, nenolaizdams glāzi un uzsmaidīdams Badram. "Par manu nākamo znotu, ko tagad es jau uzskatu par savu dēlu, un manu meitu. Lai Allāhs svēti �o savienību ar daudziem dēliem!"

Atskanot draudzīgiem smiekliem, Maijama juta, ka nosarkst. Viņa nespēja pacelt acis, lai paskatītos uz Badru, kas sēdēja pretējā galda pusē. Viņas tēvs ierunājās atkal.

"Un, lai gan mūsu ģimenes nekad nav apspriedu�as Maijamas pūru, es negribētu atkāpties no �īs senās un godājamās tradīcijas. Kā gan citādi tēvs varētu izrādīt mīlestību pret savu meitu un cieņu pret viņas vīru?"

Samīrs protestējot piec ēlās. "Nē, Muhammed, tava meita pati jau ir pietiekami bagātīga dāvana."

"Mans dārgais doktor," baņķieris pasmaidīja, neņemdams viņa iebildumus vērā. "Jūs ta�u neliegsiet man �o nelielo prieku."

"Protams, ne." Samīrs apsēdās savā krēslā.

"Mans dēls," Riāds teica, pagriezdamies pret Badru. "Jūsu kāzu dienā manā bankā Beirūtā uz tava vārda tiks atvērts konts par vienu miljonu libānie�u mārciņu. Tās būs tavas, un tu varēsi ar tām rīkoties pēc saviem ieskatiem."

Pirms piecel�anās, lai pateiktos savam sievastēvam, Badrs pameta skatienu pāri galdam uz Maijamu. Viņas seja bija piesarkusi, un viņa neatrāva acis no galda. Badrs pavērsās pret baņķieri. "Mans godāj amais tēvs," viņ� lēnām teica, "lai Allāhs ir liecinieks jūsu devībai un laipnībai. Es lūdzu tikai vienu: dodiet kādu ieteikumu, kā man ar �o lielo dāvanu rīkoties."

"Tu to dabūsi," Muhammeds nekavējoties atbildēja. Viņ� bija apmierināts. Viss notika, kā plānots. Viņ� bija pārliecināts, ka �is rēķins būs sākums viņa bankas sadarbībai ar Feju ģimeni.

Samīrs piec ēlās. Vakariņas bija beigu�ās. Viņ� paskatījās uz Badru. "Būtu ļoti jauki, ja tu parādītu savai līgavai dārzu," tēvs teica, "kamēr mēs bibliotēkā mazliet atpūstos."

Pamājis Badrs apgāja apkārt galdam un pieturēja Marjamas krēslu, kamēr viņa piecēlās. Badrs viņai uzsmaidīja. "Tā vien liekas, ka viņi grib tikt no mums vaļā."

Meitene pamāja. Saņēmis Maijamu aiz rokas, Badrs devās uz dārza durvīm.

Viņiem abiem kāpjot pār durvju slieksni, misis Riāda pagriezās pret Nabīlu. "Vai viņi abi nav brīni�ķīgs pāris?" viņa iejautājās.

Līdz pat baseinam, kas atradās dārza viņā galā, abi jaunie�i nebija pārmiju�i ne vārda. Tad viņi sāka runāt gandrīz vienlaikus.

Marjama aprāvās. "Es atvainojos."

"Es biju vainīgs," Badrs steidzīgi iebilda. "Ko tu gribi teikt?"

"Neko īpa�i svarigu," viņa atteica. "Bet ko tu gribēji sacīt?"

Abi iesmējās, juzdamies mazliet neērti viens otra klātbūtnē. Badrs uzmeta meitenei skatienu. "Es gribēju pavaicāt, kā tu jūties. Es domāju par mūsu laulībām."

Maijama nolaida acis un neko neatbildēja.

'Tev nekas nav jāatbild," viņ� steidzīgi noteica. "Tas nebija godīgi no manas puses. Tev jau nav nekādas izvēles, vai ne?"

Viņa pacēla skatienu. "Un tev?"

Tagad bija viņa kārta neko neatbildēt. Iebāzis roku �aketes kabatā, Badrs iz vilka cigare�u paciņu un piedāvāja meitenei. "Vai tu smēķē?"

Viņa noliedzo�i pakratīja galvu.

Badrs aizdedzināja cigareti un, dziļi ievilcis dūmu, ļāva tam lēnām atkal izplūst ārā. "Tā ir tāda vecmodīga padarī�ana, vai ne?" "Jā."

"Amerikā manVienmēr aizmirstas, ka mēs te visu darām citādi."

"Es vienmēr esmu ilgojusies nokļūt ārzemēs," Maijama teica. "Bet mans tēvs nekad neļāva man turp doties. Vai tev tur patika?"

"Jā," viņ� atbildēja. "Cilvēki tur ir daudz vienkār�āki. Lielākoties tu skaidri zini, ko viņi patiesībā domā."

Viņa mazliet saminstinājās. "Vai tev tur bija kāda meitene?"

"Nē, tāduīpa�u attiecību man nebija, bet uz randiņiem es gāju bie�i vien. Un tu?" "Mans tēvs ir ļoti stingrs, un man reti kad bijusi iespēja tikt laukā no mājas. Kad es gribēju iestāties koled�ā, man vajadzēja ar viņu izcīnīt īstu kauju."

Viņi atkal apklusa. Badrs skatījās uz kvēlojo�o cigaretes galu. �oreiz pirmā ierunājās meitene. "Tev ir zilas acis."

"Jā," viņ� atbildēja. "Mans tēvs stāstīja, ka tas esot aizsācies jau ļoti sen. Kop� svētā kara laikiem mūsu ģimenē �ad tad parādās kāds ar zilām acīm."

Maijama aizgriezās un pavērsās pretjūru."Sah~dzinājumā ar Rietumu meitenēm, ko tu pazīsti, es laikam sagādāju tev lielu vil�anos."

"Tas nav tiesa," viņ� steidzīgi atbildēja. "Es par viņām nekad neesmu domājis nopietni. Viņas ir pārāk tuk�as, ne tādas kā arābu meitenes."

"Tomēr viņas ir ļoti skaistas un slaidas."

"Maijama," Badrs viņu uzrunāja.

Meitene pagriezās pret viņu.

"Tu arī esi ļoti skaista."

"Tie�ām?" viņa ievaicājās. "Vai tie�ām tu tā domā?"

"Jā, es tā domāju." Viņ� satvēra tās roku. "Vai tujoprojām vēl gribētu aizbraukt uz ārzemēm?"

"Jā."

Badrs pasmaidīja. "Nu tad medusmēnesi pavadīsim Eiropā."

Un tā viņi arī izdarīja. Pēc kāzām, kas notika jūlijā, viņi visu augustu pavadīja, apceļodami kontinentu. Kad septembrī Badrs atveda Maijamu atpakaļ uz Beirūtu, lai pats atgrieztos Amerikā un turpinātu mācības, viņa jau gaidīja bērnu.

VIESIEM, atgrie�oties no vakariņām, uz aug�ējā klāja atkal atsākās dejas. Kā parasts, līdz ar ēdienu pasnieg�anu Badrs bija nozudis. Viņam bija izstrādājies paradums visus darījumus veikt, kamēr viesi vēl aizņemti ar ē�anu, lai, maltītei beidzoties, viņ� būtu jau visu pabeidzis un varētu pievienoties pārējiem. Tādējādi neviens nevarēja ievērot viņa prombūtni.

D�ordana apsēdās pie viena no galdiem tā, lai nepalaistu garām mirkli, kad Badrs atkal parādīsies salonā. Viņ� joprojām pēc deviņus gadus ilgās kopdzīves bija palicis viņai sve�s un neizprotams. Reizēm likās, ka viņ� par sievas esamību ir pilnīgi aizmirsis, bet tad pēk�ņi nezin kādēļ viņ� atkal sāka izjust viņas trūkumu, un D�ordana saprata, ka patiesībā viņ� par to ne mirkli nav pārstājis domāt.

Tāpat bija ari �onakt. Viņa gan pamanīja uz spilvena "Van Cleef" etviju, bet nez kādēļ nolēma izlikties to neredzam. Varbūt tas bija tādēļ, ka viņa nespēja piedot Badra brivo dzīvesveidu, bet �īs dāvanas viņai likās kā atpirk�anās mēģinājumi. Viņa nespēja neko mainīt, apelējot pie vīra vainas sajūtas, kā tas būtu iespējams ar jebkuru amerikāņu vīrieti. Badrs bija tāds, kāds viņ� bija, un neviens tur neko nevarēja izmainīt. Viņa reakcija izrādījās vienkār�a un ļoti tie�a. No viņa būtības tum�ajām dzīlēm bija izlauzusies cietsirdība.

D �ordanu pārsteidza viņas pa�as reakc ij a. Badra ne�ēlībā viņa bija sajutusi kaut ko ļoti nomierino�u. Tas bija tāpat, kā kad bērni izprovocē vec āķus, lai tie viņus sodītu, tādējādi pierādot savu mīlestību. Viņas pa�as vainas tādā veidā tika piedotas, un viņa sāka domāt, kā atgūt vīra labvēlību.

Tikai tad, kad aiz Badra muguras bija norībējis aizcirsto durvju troksnis, tikai tad D�ordana beidzot piecēlās un ielūkojās spogulī. Uz vaiga vēl joprojām kvēloja viņa plaukstas nospiedums. D�ordana nospieda signalizācijas pogu, lai izsauktu savu sekretāri, un palūdza atnest ledu, pēc tam veselu stūndu nosēdēja savā istabā, turēdama pie sasituma auksto kompresi, līdz uztūkums bija nozudis.

Tie�i tad D�ordanai ie�āvās prātā doma par pārģērb�anos. Viņai bija jābūt musulmaņa sievai, ja jau viņ� tā vēlējās, � sievai, hūrijai1, verdzenei. Vai tas nebija tas, ko Allāhs solīja, viņiem ieejot pa paradīzes vārtiem?

Vērodama salona durvis, viņa pacēla pie lūpām �ampanie�a glāzi. Badrs vēl nebija iznācis.

"D�ordana, mīļā," kāda balss jūsmīgi ierunājās viņai tie�i pie auss. "Tava deja bija lieliska!"

Pazīdama �o balsi, D�ordana pagriezās pret runātāju. "Marra," viņa iesaucās, pagriezdama vaigu ierastajam sveiciena skūpstam. "Tu esi ārkārtīgi laipna."

"Nē, mīļā," princese steidzīgi atbildēja. "Tā ir patiesība. Tas bija viserotiskākais priek�nesums, kādu es jebkad esmu redzējusi. Ja es būtu vīrietis, tad mestos tev virsū gan tur, gan tagad �eit." Viņa iesmējās un piemetināja: "Patiesībā es to varētu izdarīt, arī nebūdama vīrietis."

D�ordana pievienojās viņas smiekliem. "Tas ir vislielākais kompliments, kādu esmu saņēmusi, Marra."

Princese pielieca galvu tuvāk D�ordanas ausij/Tas, ko tu izdarīji, ir pilnīgi netic ami. Vai tu ievēroji to jaunekli, ko esmu paņēmusi līdzi? Viņ� ir pilnīgi zaudējis prātu. Es jau domāju, ka viņ� pie�ļāks savas bikses."

D�ordana uz viņu uzmanīgi paskatījās. Marra nekad nemēdza būt tik nesavaldīga. "Tie�ām, mīļā?"

"Tas tie�ām tā ir," Marra apgalvoja. "Un viņ� mirst vai nost, cik ļoti ilgojas tevi redzēt. Vai tev nav kāds mirklis, ko viņam veltīt?"

Pāri princeses plecam D�ordana ieraudzīja no salona iznākam Kerid�u un misteru Jāsiru. "Patlaban ne," viņa atbildēja. "Tūlīt jānāk laukā Badram."

Jāsirs nāca tie�i pie viņas. "Feja kundze," viņ� sveicinot palocījās.

"Mister Jāsir," viņa, kā jau tas pieņemts, atbildēja.

"Es vēlos izteikt savu pateicību par burvīgo vakaru un atvaino�anos par to, ka tik drīz jādodas prom, bet diem�ēl mani gaida neatliekamas darī�anas krastā."

Viņa pasniedza savu roku. "Man arī ļoti �ēl."

Jāsirs pasniegto roku noskūpstīja.

"Cerams, ka nākamajā reizē mums būs iespēja tuvāk iepazīties," viņa noteica.

"Es gaidī�u �o mirkli ar ilgo�anos," viņ� atteic a. "Bon soir, madame."'

Alī Jāsiram aizejot uz trapu, lai kāptu ātrlaivā, kas viņu. jau gaidīja, D�ordana pamanīja Kerid�u pieej am pie Jūsufa. Jūsufs un amerikāņu kinore�isors Maikls Vinsents sekoja viņam salonā un tad pa koridoru uz Badra kabinetu.

"Vēl viena tik�anās?" Marra jautāja.

D�ordana klusēdama paraustīja plecus un pacēla savu �ampanie�a glāzi. Princese apsēdās blakus eso�ajā krēslā.

"Viens no maniem vīriem bija tie�i tāds pats. Es tikai neatceros, kur� tas bija. Viņam vienmēr bija kādas darī�anas. Tas �ķita tik garlaicīgi, ka es iz�ķīros."

D�ordana viņai uzsmaidīja. "Badrs var būt visāds, tikai ne garlaicīgs."

"Es jau neteicu, ka viņ� tāds bija. Bet ir vīri, kas pat nenojau�, ka dzīvē bez biznesa lietām pastāv vēl daudz kas cits."

D�ordana neko neatbildēja un malkoja savu �ampanieti. Piepe�i viņa saguma. �ķiet, nekas vairs nespēs viņus tuvināt.

"Nāc, mīļā," princese mudināja. "Nāc satiecies ar manu jauno cilvēku. Tas liks viņam justies laimīgam un izklaidēs tevi kaut uz pāris minūtēm."

"Kur viņ� ir?"

"Re, tur otrā pusē. Tas slaidais gai�matis, kas vientulīgi stāv pie kāpnēm."

D�ordana uzmeta tam skatienu. "Viņ� izskatāsļoti jauns."

Princese iesmējās.'Viņ� arī ir jauns, mīļā. Divdesmit pieci gadi � un vīri�ķais spēks kā vērsim. Kop� Rubi ziedu laikiem es neesmu satikusi nevienu tik spējīgu vīrieti."

"�igolo?" D�ordana iejautājās.

"Protams, mīļā," Marra atteica. "Vai gan visi jaunie, skaistie vīrie�i nav tādi? Bet ar viņiem ir daudz vienkār�āk tikt galā, kad iestājas apnikums. Iedod tikai pāris franku, un viņi jau ir projām. Nekādu sare�ģījumu."

"Tev jau viņ� apni�is? Vai tādēļ tu gribi no viņa tikt vaļā?"

Marra iesmējās. "Nē, mīļā. Iemesls ir tas, ka viņ� man atņem visus spēkus. Viņ� nepārtraukti baksta mani ar savu sprauno gailēnu, un es vairs neesmu tik jauna, kā vēlētos būt. Esmu pārguru�i."

"Nu, �oreiz tu vismaz esi godīga."

Marra izskatījās apvainojusies. "Es vienmēr esmu godīga. Nu, vai tagad tu esi ar mieru satikties?"

D�ordana vēlreiz pameta skatienu pāri salonam. Kerid�s atgriezās viens pats. Jūsufs un Vinsents bija paliku�i pie Badra. Viņa paraustīja plecus. "Labi, stiep viņu �urp."

Piedāvājis Vinsentam viskiju un ūdeni, namatēvs aic ināja viņu apsēsties. Kad Badrs ieņēma vietu pretī amerikānim, Jūsufs diskrēti atkāpās istabas stūri.

"Es jau sen esmu kļuvis par jūsu filmu apbrīnotāju, mister Vinsent," Badrs teica.

"Paldies, mister Fej. Jūtos patiesi glaimots."

"Esmu pārliec ināts, ka neesmu vienīgais," Badrs noteic a un nolēma ķerties pie lietas. Galu galā viņ� runāja ar amerikāni un nebija nekādas vajadzības runāt c aur puķēm. "Tie�i tādēļ es nolēmu apvaicāties, vai jūs nebūtu ieinteresēts uzņemt filmu par Pravie�a dzīvi. Vai pats par to nekad neesat domājis?"

Re�isors iedzēra krietnu malku viskija. "Godīgi runājot, mister Fej, nekad."

"Vai tam ir kāds īpa�s iemesls, mister Vinsent?"

Maikls pakratīja galvu. "Tas man vienkār�i nebij a ienāc is prātā. Varbūt tāpēc, ka mēs, amerikāņi, par Muhamedu zinām pārāk maz."

"Bet pasaulē ir vairāk nekā �etrsimt miljoni cilvēku, kas par viņu zina pietiekami," Badrs atteica.

Vinsents pamāja. "Tagad es to saprotu. Misters Zijāds man visu ļoti pamatīgi izskaidroja. Viņ� iedeva arī vairākus Pravie�a dzīves aprakstus, un tagad �ī ideja mani ir pilnīgi pārņēmusi savā varā."

"Kā jūs domājat, vai, izmantojot �o materiālu, varētu uzņemt filmu?"

"Noteikti. Tā būtu ļoti laba filma."

"Vai tāda, kas gūtu panākumus ari Rietumu pasaulē? Kas liktu tur saprast, ka mūsu civilizācijas pamatā ir tāda pati morāle kā viņiem."

"Vai tā gūtu panākumus? Es nezinu. Tās demonstrē�ana varētu būt saistīta ar zināmām grūtībām," re�isors atbildēja. "Es, protams, varētu piekrist jūsu piedāvājumam, ta�u ar nosacījumu, ka filma tiktu izrādīta."

Badrs pamāja. "Es saprotu. Pieņemsim, ka tas tiks panākts. Kāds ir pirmais solis, kas jāsper, lai to uzņemtu?"

"Jebkura filma sākas ar scenāriju."

"Visām savām iepriek�ējām filmām jūs pats esat rakstījis scenārijus. Vai jūs to varētu izdarīt ari �oreiz?"

"Es to varētu izdarīt, ja pietiekami daudz zinātu par �o tēmu, ta�u baidos, ka manas zinā�anas ir nepietiekamas."

"Vai jūs piekristu to darīt, ja mēs sniegtu jums visu nepiecie�amo palīdzību?"

"Tikai tādā gadījumā, ja es būtu pārliecināts, ka pēc scenārija uzrakstī�anas fdma tie�ām tiks uzņemta."

"Un ja es jums to garantē�u?"

Vinsents paskatījās uz Badru un ievilka elpu. Ja viņ� piekristu un filma netiktu pabeigta, viņa karjerai kinoindustrijā pienāktu gals. Ebreji to noteikti panāktu. Bet, ja filma tiktu uzņemta un tā izdotos patie�ām labi, to varētu pat uzvest viņu teātros. Nevienam nebūtu nekādas daļas, par ko īsti ir �ī filma, ja tā nestu peļņu. "Es esmu ļoti dārgs re�isors," viņ� teica. "Par niecīgu samaksu es nekad nepiekristu strādāt."

"Es jau to zinu, mister Vinsent. Vai viens miljons dolāru plus daļa no filmas realizācijasienākumiembūtu par maz?"

Kad �aks pienācis izņēma D�ordanai no rokas �ampanie�a glāzi un, nolicis to, vadīja viņu uz deju grīdu, no pastiprinātājiem plūda lēnas un romantiskas mūzikas skaņas. Viņ� tai uzsmaidīja. "Es ļoti ilgi gaidīju, līdz atskanēs piemērota mūzika, lai varētu jūs uzlūgt uz deju."

D�ordana juta, ka no �ampanie�a noreibst galva. Viņa uzsmaidīja jaunajam cilvēkam. "Cik patīkami."

Viņ� pievilka sievieti cie�āk sev klāt. "Ak jūs amerikānietes! Vai tik vien jūs spējat pateikt kā "cik patīkami"?"

D�ordana ieskatījās jauneklim sejā. "Amerikāniete? Es neesmu amerikāniete. Vai tad pēc mana tērpa to nevar pateikt?"

"Nerunā," viņ� sacīja. "Labāk tikai dejosim." �aks atspieda viņas galvu pret savu plecu un, otru roku uzlicis krustu rajonā, cie�i piespieda viņas gurnus savējiem. Viņ� ļoti lēni kustējās mūzikas ritmā, ļaudams viņai izjust savu briesto�o erekciju.

Mirkli vēlāk viņ� uzmeta tai skatienu. D�ordanas acis bija aizvērtas. Noņēmis rokuno viņas krustiem un aizdejojis

pie margām, kur neviens nevarēja saskatīt, ar ko viņi nodarbojas, �aks sāka berzēt viņas roku pret savu akmens cieto locekli.

"Manām biksēm ir pogas," viņ� �ukstēja. "Nevis rāvējslēdzējs. Taisi vaļā!"

D�ordana, plati iepletusi acis, pavērās viņā. "Tu esi jucis!" viņa �ukstēja. "Cilvēki ta�u skatās!"

"To neviens nevar redzēt," viņ� kaismīgi atsaucās. "Mēs pret viņiem stāvam ar mugurām. Es dejas laikā jau divreiz tevi masturbēju. Tagad tev jāaiztiek mani."

Joprojām nenolaizdama skatienuno viņa acīm, D�ordana taustīdamās sameklēja pogas un atpogāja tās. Viņam apak�bik�u nebija, un fails ielēca viņai tie�i rokā. Viņ� piespieda viņas galvu pie savām krūtīm tā, lai viņai vaj adzētu skatīties lejup. "Kustini," �aks nokomandēja.

Viņas plauksta aptvēra ne vairāk kā tre�daļu no visa garuma. Blāvajā gaismā varēja saskatīt, kā no priek�ādas krokas izlīst pāris piles �ķidruma. Viņa tās sajuta savā plaukstā.

"Stiprāk!" �aks mudināja.

Viņa vairs nedzirdēja mūziku. Vienīgais ritms, kas tagad eksistēja, bija tas, kā viņas roka kustējās uz priek�u un atpakaļ, uz priek�u un atpakaļ pa visu viņa locekli.

"Tagad!" viņ� no�ukstēja. "Cauri reliņiem jūrā!" Skatīdamās lejup, D�ordana redzēja, kā no drebo�ā locekļa iz�ļācas sēklas �altis. Tad viss bija galā. Viņa ieskatījās vīrietim sejā.

"Paldies," viņ� smaidīdams teica un izņēma no krū�u kabatas kabatlakatiņu. "Noslauki rokas."

Norīvējusi savas plaukstas, viņa pasniedza to atpakaļ.

Viņ� noliedzo�i pakratīja galvu. "Noslauki mani ari."

Viņa to izdarīja, un viņ� ieslidināja savu locekli atpakaļ biksēs. "Tu vari mest to kabatlakatu projām," �aks noteic a.

Kabatlakatiņ� laidās lejup uz jūru, un viņi atgriezās uz cilvēku pārpilnās deju grīdas. "Man tevi jāsatiek vēlreiz," viņ� �ukstēja. "Kur es varētu tevi sazvanīt?"

"Tu man nevari piezvanīt. Es pati tev piezvanī�u."

"Es esmu apmeties viesnīcā "Martinez". Tu ta�u piezvanīsi? Vai apsoli?"

Viņa apstiprino�i pamāja. Tie�i tajā brīdī, kad viņa ieraudzīja Badru, viņam sekojo�os Jūsufu un amerikāņu re�isoru uzkāpjam pa kāpnēm, mūzika apklusa. "Mans vīrs," viņa no�ukstēja un gribēja jau doties projām, bet viņ� satvēra tās roku.

"Rītdien?" �aks �ukstēja.

"Jā!" Viņa izrāva roku un devās pāri deju grīdai pretī Badram. Viņas seja kvēloja, un viņa jutās tā, it kā tikko būtu izsmēķējusi ha�i�a cigareti.

"Mīļais!" viņa iesaucās. "Cik burvīgas dzim�anas dienas svinības! Kā lai es tev pateicos?"

BIJA jau pāri pusnaktij, un Leila garlaikodamās sēdēja savā istabā. Piegājusi pie loga, viņa vērās uz Croisette. Siltajā naktī ļau�u pūļi joprojām malās uz priek�u un atpakaļ. Reklāmu ugunis aicināja noskatīties festivāla filmas, tas sāksies pavisam drīz, bet gaisā bija jūtams kaut kas pacilājo�s un burvīgs.

Viņa novērsās no loga. Tas bija par daudz. Ja viņa netiks ārā pastaigāties, tad sajuks prātā. Paņēmusi d�insu auduma jaku un atslēgas, viņa izgāj a hallē. Gaidīdama liftu, meitene uzvilka jaku mugurā. Kad Leila iznira uz ielas, viņa ne ar ko neat�ķīrās no pārējām jaunajām sievietēm, kas tum�os d�insos un kreklā klīda pa naksnīgajām ielām.

Viņa devās viesrficas "Carlton" virzienā, uz Rue du Canada stūra nopirka saldējumu un pārgāja pāri ielai pludmales pusē, kur cilvēku bija mazāk. Pretī viesnīcai viņa apsēdās uz granīta apmales un vēroja cilvēkus, kas devās iek�ā un ārā pa viesnīcas durvīm.

Apēdusi saldējumu, Leila līdz pēdējai drusciņai notiesāja arī vafeles turziņu un nolaizīja pirkstus. Izdzirdusi ātrlaivas motora troksni, viņa pagriezās, lai paskatītos, kas atbraucis.

Pie "Carlton" doka piestāja kāda liela un tum�a laiva, kurā bija redzami tikai divi uniformās tērpti jūrnieki. Viens no viņiem uzlēc a uz doka un piesēja laivu pie neliela balsta.

Mirkli vēlāk no laivas izrāpās ari otrs jūrnieks, un abi, dīki stāvēdami, smēķēja un sarunājās.

Viņa paskatījās garām laivai. Pārsimts jardus tālāk līcī bija noenkurojusies viņas tēva jahta�naktī varēja saskatīt, kā uz aug�ējā klāja mirgo viesību uguntiņas. Līdz krastam atplūda klusinātas mūzikas skaņas. Leila izņēma cigareti un aizdedzināja to.

Viņa pameta skatienu atpakaļ uz viesnīcu. Tur nekas īpa�s nenotika. Viņa kāri vilka cigaretes dūmus.

Kāda neliela automa�īna, braucot garām samazinājusi ātrumu, apstājās viņai pretī. Braucējs, pārliecies pāri sēdeklim, atvēra logu un kaut ko viņai uzkliedza.

Viņa nevarēja sadzirdēt tā teikto, ta�u labi saprata, ko viņ� vēlējās.

Nicīgi pakratījusi galvu, Leila piec ēlās kājās un uzgrieza tam muguru. Braucējs atbildot notaurēja un, bremzēm kaucot, aiztraucās projām.

Impulsīvi viņa devās lejup pa kāpnēm uz pludmali un uzgāja uz mola. Jūrnieki automātiski saspringa uzmanībā, bet, pamanīju�i, ka tā ir tikai kāda meitene, tie atkal nomierinājās un turpināja smēķē�anu. Abu acis vēroja meiteni tuvojamies.

Uzkāpusi mola augstākajā daļā, Leila klusēdama skatījās lejup uz jūrniekiem.

"Bon soir,"1 slaidākais viņai uzsauca.

"Bon soir!" viņa atbildēja un nopētīja laivu. Tā patie�ām bija ļoti liela un smalki iekārtota � ar radiotelefonu un stereomagnetofonu. Viņai nebija ne mazāko �aubu, ka tā pieder viņas tēvam � viņam tik ļoti patika �īs amerikāņu spēļlietiņas.

"�ovakar nav darba?" īsākais jūrnieks jautāja fran�u valodā.

�o jautājumu viņa ignorēja.

Garākais iesmējās. "Nāc �urp," viņ� teic a. "Mēs tev dosim katrs desmit frankus."

Viņa uzmeta abiem cie�u skatienu. "Kas par lietu?" Leila dzēlīgi jautāja, pamādama uz jahtu. "Vai tās tur meitenes juras nav pa kabatai?"

Garākais jūrnieks, izrādās, nebija bailulis. "Divdesmit franki no katra. Tas ir mūsu pēdējais piedāvājums."

Viņa tam uzsmaidīja. "Es tev pati tos iedo�u, ja tu mani aizvedīsi uz turieni."

Abijūrnieki saskatījās, tad paskatījās uz meiteni. "Mēs to nedrīkstam darīt," teica garākais.

"Baidāties zaudēt darbu?" viņa iedzēla. "Kas tad tur tik svarīgs notiek?"

"Tur notiek mūsu patrona, �eiha Feja, sievas dzim�anas dienas svinības," atbildēja mazākais.

Ķircinādamās viņa atpogāja d�insu jaku un, ar rokām pacēlusi savas pilnīgās krūtis, izstūma tās laukā tā, lai viņi varētu redzēt."Regardez ces tetons," [23] viņa teica. "Kā jums patiktu paņemt �os daiļumus savās mutēs?"

Viņi gandrīz vai bēdīgi papurināja galvas. "Divdesmit pieci franki," slaidākais beidzot noteica.

"�ēl," viņa atbildēja un, �igli aizpogājusies, pagriezās, lai dotos projām. "Jums bija tāda izdevība."

"Rīt," garākais sauca viņai nopakaļ. "Atnāc uz veco ostu! Tad mēs tevi aizvedīsim."

"Rīt es �eit vairs nebū�u."

"Pagaidi!" iesaucās īsākais. Viņ� kaut ko pateica savam biedram tā, ka viņa to nevarēja sadzirdēt, tad pavērsās atpakaļ pret Leilu. "Labi. Aizbrauksim turp, apbrauksim vienreiz apkārt un tad atpakaļ. Piekriti?"

"Piekritu." Viņa nokāpa lejā uz mola apak�ējās joslas, kamēr slaidākais jūrnieks ielēca laivā. Nakti piepildīja motora rēkoņa.

īsākais jūrnieks, palīdzēdams Leilai iekāpt laivā, padeva viņai roku. Iekāpusi pati bez viņa palīdzības, Leila aizgāja uz aizmuguri un apsēdās. īsākais jūrnieks noņēma tauvu, iekāpa laivā un uzrunāja Leilu: "Nāc labāk uz priek�u, tur tevi tā ap�ļakstīs, ka tu būsi pavisam slapja."

Viņa uzsmaidīja jauneklim. "Mani tas neuztrauc. Man ūdens patīk."

Kad laiva bija uzņēmusi ātrumu, viņ� aizgāja un apsēdās meitenei blakām. Pastiepis roku, puisis atpogāja tās blūzei divas pogas. Raupjā delna rupji sagrāba viņas krūti. "Pasakaini," viņ� teica. "Epatant"2

Paskatieties uz pupiem. (Fran�u vai.)

Vienreizēji. (Fran�u vai.)

"Kur tu tā steidzies?" viņa jautaja. "Mums ta�uir milzums laika."

Viņ� pārliecās Leilai pāri un ar alkatīgo muti satvēra viņas krūts galu. Sajutusi viņa asos zobus skrāpējam maigo ādu, Leila to atgrūda. "Pacieties," viņa dusmīgi uzsauca, "līdz brauciens būs galā."

Puisis, sejai kvēlojot, ieskatījās viņai acīs.

Leila viņam mīlīgi uzsmaidīja. "Es tevi nepiekrāp�u, neraizējies." Novilkusi d�insu jaku, Leila ielika to viņa rokās. Vari to paturēt kā ķīlu."

Skatīdamies uz Leilu un muļķīgi turēdams rokās viņas jaku, jūrnieks piecēlās. "Kādu spēli tu ar mums spēlē?"

Pirms viņa paspēja atbildēt, iedūcās radiotelefons. Garākais jūrnieks pacēla klausuli. Viņa balss dusmās iekrek�ķējās. Nolicis klausuli, tas, izbraukdams lielu loku, uzmeta viņiem skatu. "Mums jāgrie�as atpakaļ. Kapteinis lamājas kā traks," viņ� teica. "Krastā gaida cilvēki, kas jānogādā līdz jahtai."

"Nolādēts!" īsākais jūrnieks iesaucās un atdeva jaku Leilai. "Velc to mugurā!"

"Es jau teicu, ka nevajadzēja ielaisties," garākais jūrnieks viņam pārmeta.

"Nolādēts!" īsākais atkārtoja.

Leila klusēdama aizpogāja savu jaku un pagrieza skatienu pret doku, kur gaidīja vairāki vakartērpos ģērbu�ies c ilvēki. Jūrnieks, izslēdzis motoru, lēnām piebrauca laivu pie mola.

Mazākais, izveicīgi turēdams cilpu rokā, uzlēca uz steķa un nostiprināja tauvu. Slaidākais palika turpat laivā.

Gaidītāji � divi vīrie�i un divas sievietes � ziņkārīgi nopētīja Leilu, kas klusēdama izkāpa. Galvu nepagriezusi, viņa soļoja aug�up. Mazākais jūrnieks pārspīlēti centīgi palīdzēja dāmām iekāpt. Pēk�ņi viņ� pacēla skatienu.

"C'est la vie!"' Leila smaidīdama viņam uzsauca.

Vīrie�i ari jaubija iesēdu�ies, un laiva lēni sāka attālināties no mola. Mazākais jūrnieks, ielēcis laivā, vēlreiz pagriezās pret meiteni. Tad viņ� iesmējās un izpleta rokas, izrādīdams pilnīgu bezpalīdzību.

Leila jau devās uz krastu, kad pēk�ņi no tumsas iznira vīrie�a stāvs. "Kas tev lēcies?" viņ� uzkliedza. "Vai tu esi prātu zaudējusi? Tu gandrīz visu iegāzi!"

Leila bija sabijusies. "Es neredzēju, kā tu atgriezies no jahtas."

"Kad es ierados viesnīc as numurā un ieraudzīju, ka tas ir tuk�s," Alī Jāsirs teica, "es gandrīz kļuvu traks. Tu ļoti labi zini, ka nedrīkstēji atstāt istabu."

"Man bija garlaicīgi," viņa taisnojās.

"Ak tad tev bija garlaicīgi," viņ� izsmejo�i atkārtoja. "Un tādēļ tu iznāci laukā, lai pavizinātos ar laivu?"

Leila, skatienu nenovērsdama, jautāja: "Un kāpēc lai es to nedarītu? Kam gan būtu vēl lielākas tiesības to darīt? Galu galā �ī laiva pieder manam tēvam."

Pulkstenis jau rādīja pāri �etriem rītā, kad pēdējie viesi sakāpa laivā, lai dotos uz krastu. D�ordana patlaban novēlēja labunakti princesei Marrai un �akam, kad Jūsufs devās pāri klājam pie Badra, kas stāvēja atstatus. "Vai meitenes atstāt �eit?" viņ� jautāja, norādīdams uz divām aktrisēm, kas grozījās blakus Vinsentam. Badrs noliedzo�i pakratīja galvu.

"Vai man vajadzētu palikt uz jahtas?"

"Nē. Es no rita tevi sazvanī�u viesnīcā."

"Labi," Jūsufs pasmaidīja. "Arlabunakti."

"Arlabunakti."

Kad D�ordana panāca nost no jahtas kāpnītēm, Badrs jau bija nozudis. Lēnām viņa iegāja salonā.

Pie viņas pienāca stjuarts. "Vai varu jums pakalpot, kundze?"

"Nē, paldies," viņa atbildēja. "Starp citu, vai jūs neesat redzējis misteru Feju?"

"Esmu pārliecināts, ka viņ� iegāja savā kajītē, kundze," stjuarts sacīja un izgāja.

D�ordana devās uz savu kajīti. Tajā bija iedegta tikai mazā sienas lampiņa. Viņas naktstērps un peldmētelis jau bija izklāti uz gultas. D�ordana lēni sāka izģērbties. Pēk�ņi viņa jutās pilnīgi iztuk�ota un bez spēka, atkal sāka sāpēt vieta, pa kuru Badrs bija iesitis.

Iegājusi vannasistabā, D�ordana attaisīja zāļu skapīti un izņēma Percodan pudelīti. Iestūķējusi divas dzeltenas tabletes rikles galā, viņa uzdzēra tām virsū ūdeni un ieskatījās spogulī. Viņa nodomāja, ka vajadzētu noņemt grimu, bet tas prasītu pārāk lielu piepūli.

Atgriezusies guļamistabā, viņa ieslīdēja naktskreklā. Galīgi pārguru�i, D�ordana ievēlās gultā un, nodzēsusi naktslampiņu, iegrima spilvenos. Zem durvīm, kas veda uz Badra kajīti, joprojām varēja redzēt spīdam gaismu. Tātad viņ� vēl bija nomodā. Sāpēm atkārtojoties, D�ordana aizvēra acis. Viņa gandrīz jau bija aizmigusi, kad pēk�ņi atsprāga vaļā Badra durvis. Nācās atvērt acis.

Badrs stāvēja durvīs, joprojām vēl ģērbies uzvalkā. Ilgu laiku viņ� neteica ne vārda, tad beidzot izmeta. "Es vēlos, lai deviņos no rīta uz jahtas ierastos bērni."

"Jā, Badr," viņa atteica. "Es arī to ļoti vēlētos. Tas būtu jauki. Ir pagājis ļoti ilgs laiks, kop� mēs neesam biju�i kopā ar bērniem."

Viņa balss skanēja salti un neizteiksmīgi. "Es runāju par saviem dēliem, nevis tevi."

D�ordana klusēja.

"Svētdien es viņus atvedī�u atpakaļ."

"Tik īsā laikā tu nepaspēsi aizbraukt līdz Kapri un atgriezties."

"Mēs nebrauksim uz Kapri. Pirmdien agri no rīta man jābūt �enēvā. Mēs aizbrauksim tikai līdz Santropēzai un Porkerolai."

Durvis aiz viņa aizvērās, un istaba atkal iegrima tumsā. D�ordana uzmeta skatienu pulksteņa luminiscējo�ajai ciparnīcai. Tas rādīja pāri pieciem.

Pasniegusies pēc cigaretes, viņa to aizdedzināja. Bija pārāk vēls, lai ietu gulēt, ja viņai līdz deviņiem jāatgādā �urp bērni. Pavisam gurdeni viņa ieslēdza gaismu un nospieda pogu, lai izsauktu savu kalpotāju.

Viņa varēja ģērbties un tūlīt pat doties atpakaļ uz villu. Ap septiņiem zēni j aubūs pamodu�ies. Viņa varēs izgulēties, kad bērni būs projām.

12. nodaļa

MAIKLS Vinsents ienāca viesnīcas ēdamzālē. No negulē�anas viņa acis bija pietūku�as, seja kļuvusi grumbaina un ūsas noļuku�as. Rīta gaismas ap�ilbināts, viņ� pūlējās saskatīt Jūsufu, līdz beidzot pamanīja to sē�am pie pa�a loga.

Jūsufs bija tikko noskuvies. Viņa acis raudzījās pavisam skaidri. Uz galda blakus kafijas tasei gulēja binoklis. "Labrīt," viņ� pasmaidīja.

"Labrīt," Vinsents apsēzdamies nomurmināja un samirk�ķināja acis. "Kā tev tas izdodas? Tu noteikti nokļuvi gultā ne agrāk kā pulksten se�os. Un tagad, kad ir tikai pusdesmit, tu jau aicini uz tik�anos."

"Kad �efs atrodas tepat tuvumā, neviens neguļ," Jūsufs atteica. Viņ� paņēma binokli un pasniedza to re�isoram. "Pārliecinies pats. Re, kur viņ�jau vizinās ar ūdensslēpēm."

Vinsents skatījās caur binokli, meklēdams īsto asumu, līdz beidzot pilnīgi skaidri parādījās jahta. Viņ� pamanīja pāri līcim traucamies ātrlaivu, aiz kuras, ar vienu roku ieķēries tauvā, slīdēja Badrs. Otra roka bija satvērusi mazu zēnu, kas sēdēja viņam uz pleca. "Kas ir �is zēns?" Vinsents jautāja.

"�efa jaunākais dēls Samīrs," Jūsufs atbildēja. "Viņam ir �etri gadi, un viņ� ir nosaukts vectēva vārdā. Vec ākais dēls, princis Muhammeds, slēpo tūlīt aiz tēva. Viņam ir desmit gadu."

Vinsents, kas bija sekojis Badram, otru ātrlaivu nemaz nebija pamanījis. vDesmitgadīgais zeperis bija sava tēva miniatūra kopija � slaids un spēcīgs, arī viņ� bija ieķēries tauvā tikai ar vienu roku. "Princis Muhammeds?" viņ� pārjautāja. 'Vai tad Badrs ir�"

"Nē," Jūsufs steidzīgi atbildēja. "Badrs ir prin�a Feij āda, pa�reizējā valdnieka, brālēns. Tā kā princim pa�am nav neviena vīrie�u kārtas pēcnācēja, viņ� ir izvēlējies Badra dēlu par nākamo troņmantnieku."

"Burvīgi," Vinsents noteica un, viesmīlim pienākot pie galdiņa, nolaida binokli. "Vai "Asiņainajai Mērijai" vēl ir par agru?"

"�eit ne," Jusufs smaidīdams atbildēja. ""Asiņaino Mēriju"!"

Viesmīlis pamājis nozuda. Jūsufs paliecās tuvāk re�isoram.

"Atvainojiet, ka iztraucēju jūs tik agrā stundā, bet �efs man �orīt piezvanīja. Mums vajadzēs doties prom uz pāris dienām, tādēļ es nolēmu, ka būtu svarīgi noslēgt iesākto darījumu."

"Es domāju, ka pagāju�onakt mēs par visu esam jau vienoju�ies," Vinsents teica.

Atgriezās viesmīlis, nesdams dzērienu. Jūsufs nogaidīja, līdz viņ� bija aizgājis un Vinsents iedzēris pirmo malku. "Gandrīz visu," viņ� izvairīgi noteica, "izņemot starpnieka komisijas naudu."

"Man nemaz nav aģenta," Vinsents steidzīgi iebilda. "Es vienmēr pats parakstu visus līgumus."

"�oreiz jums būs," Jūsufs atbildēja. "Redziet, visunosaka tradīcijas. Un mēs esam tauta, kas cen�as tās vienmēr ievērot."

Vinsents jau sāka visu saprast, ta�u viņam gribējās, lai Jūsufs to pasaka pats. "Un kur� tad ir mans aģents?"

"Jūsu kvēlākais pielūdzējs," Jūsufs glaimojo�i atteica. "Cilvēks, kur� ieteica jūs �im darbam. Es."

Vinsents kādu laiciņu klusēja, tad iedzēra vēl vienu "Asiņainās Mērijas" malku. Viņ� juta, ka apziņa sāk noskaidroties. "Vai tradicionālie desmit procenti?" viņ� jautāja.

Jūsufs noliedzo�i pakratīja galvu, joprojām smaidīdams. "Tas būtu pēc Rietumu tradīcijām. Mūsu tradīcija ir trīsdesmit procentu."

"Trīsdesmit procenti?" Vinsentam pārsteigumā aizrāvās elpa. "Tas ir kaut kas nedzirdēts!"

"Tas nav nekas negodīgs, ņemot vērā samaksu, kas jums piedāvāta par �o filmu. Nedzirdēts ir tas, ka jums tiek piedāvāts miljons dolāru. Cik man nācies dzirdēt, tad tas ir piecas reizes vairāk, nekā jūs saņēmāt par pēdējo filmu. Un jūs nebūtu saņēmis �o piedāvājumu, ja es nezinātu, ka Badrs jau ilgu laiku sapņo par �ādas filmas uzņem�anu."

Vinsents nopētīja Jūsufa sejas izteiksmi. �is arābs joprojām smaidīja, ta�u viņa acis bija draudīgi nopietnas. "Piecpadsmit procenti," viņ� piedāvāja.

"Man ir ļoti lieli izdevumi," Jūsufs teica. "Bet jūs esat mans draugs, un es nespēju ar jums kaulēties. Divdesmit pieci procenti."

"Kādi izdevumi?" Vinsents ieinteresējās. "Cik saprotu, jūs ta�u darbojaties Badra uzdevumā. Vai tad viņ� jums nemaksā pietiekami labi?"

"Pietiekami, lai varētu iztikt. Bet katram cilvēkam ir jādomā par savu nākotni. Man ir jāuztur liela ģimene un mazliet jānoliek arī nebaltai dienai."

Vinsents meklēja kabatā cigaretes. Jūsufs pasteidzās, ar klik�ķi atvērdams zelta cigare�u etviju un pastiepdams to re�isoram. "Cik skaista etvija!" Vinsents iesaucās, paņemdams cigareti.

Jūsufs pasmaidīja un nolika to uz galda re�isoram priek�ā. "Tā ir jūsu."

Vinsents pārsteigts blenza uz viņu � �o vīru tie�ām bija grūti izprast. "Tas ta�u ir īsts zelts! Jūs nevarat tāpat vien man to atdot."

"Kāpēc ne, jums tā ļoti patika."

"Tas ta�u nav pietiekams iemesls, lai tā rīkotos," Vinsents protestēja.

"Jums ir savi paradumi, mums savi. Mēs dāvanu pasnieg�anu uztveram kā svētību."

Vinsents padodamies papurināja galvu. "Labi, divdesmit procenti."

Jūsufs smaidīdams pastiepa viņam roku. "Norunāts."

Viņi abi sarokojās. Vinsents ielika mutē cigareti, un Jūsufs to aizdedzināja ar savām zelta Dupont firmas �ķiltavām Vinsents ievilka pamatīgu dūmu, tad iesmējās. "Es neiedro�inos apbrīnot �ķiltavas, citādi jums arī tās nāksies man atdot."

Jūsufs pasmaidīja."Jūs ļoti ātri apgūstat mūsu paradumus."

"Man nāksies to darīt," Vinsents noteica, "ja reiz es gatavojos uzņemt �o filmu."

"Tas ir tiesa," Jūsufs nopietni atteica. "Mums nāksies sadarboties ļoti cie�i, un, kad laiks būs pienācis, man �ķiet, es jums nodemonstrē�u, kā mēs abi varētu tikt pie lielas naudas."

Vinsents paņēma glāzi ar "Asiņaino Mēriju" un iemalkoja no tās. "Kādā veidā?" viņ� jautāja.

"Par pakalpojumiem un materiāliem jums tiktu prasīta daudz lielāka summa nekā man," Jūsufs teica. "Pa abiem mēs �efam varētu ietaupīt krietnu summiņu un vienlaikus rast iespēju samaksāt ari sev par uzcītību."

"Es to paturē�u prātā," Vinsents sacīja, "un, cik vien varē�u, apspriedī�os ar jums."

"Esmu jūsu rīcībā."

Vinsents paskatījās pāri galdam. "Kā jūs domājat, kad kontrakts varētu būt gatavs parakstī�anai?"

"Nedēļas laikā. To raksta Losand�elosā, un, tiklīdz būs pabeigts, pa teleksu tiks atsūtīts �urp."

"Kāpēc Losand�elosā? Vai tad Parīzē nav pietiekami labu juristu?"

"Protams, ir, bet jums jāmēģina saprast ari �efu. Viņ� grib, lai viss būtu darīts visaugstākajā līmenī, un vislabākie kinobiznesa advokāti atrodas tie�i Holivudā." Jūsufs uzmeta skatienu pulkstenim. "Man jāiet," viņ� teica. "Es jau kavēju. �efs vēlas, lai es sameklētu meitenes un nogādātu tās uz jahtas."

Vinsents piecēlās reizē ar viņu un bija neizpratnē. "Meitenes? Bet vai tad misis Feja neiebildīs?"

"Misis Feja ir nolēmusi palikt villā, lai �efs varētu vairāk laika veltīt saviem dēliem."

Viņi paspieda viens otram roku, un Jūsufs izgāja vestibilā. Vinsents iegrima atpakaļ savā krēslā. Viņam tik daudz ko vēl vajadzēja izzināt par �iem ļaudīm. Viņi nemaz nebija tik vienkār�i, kā sākumā likās. Pienāca viesmīlis, un viņ� pasūtīja vēl vienu "Asiņaino Mēriju".

Aktrises un Patriks ar bagā�ujaugaidīja vestibilā. Jūsufs lika Elijam nokārtot bagā�as nogādā�anu līdz molam un iekrau�anu laivā.

"Jūsjau ejiet," viņ� teica. "Espēc mirkļa jums pievieno�os. Man tikai vēl jāpiezvana."

Aizgājis pie telefona automātiem, Jūsufs uzgrieza �aka numuru viesnīcā Martina. Signāls noskanēja desmit reizes, un tikai tad atbildēja samiegojusies balss.

"C'est moi, Josifs," 'viņ� teica. "Vai es tevi uzmodināju?"

"Jā," �aka balss skanēja īgni.

"�efs uz paris dienām lika man doties kopa ar viņu neliela izbraukumā ar jahtu. Es dodos projām un gribu uzzināt, cik tālu tu esi ticis."

"Viņa apsolījās man piezvanīt."

"Vai tu domā, ka viņa to izdarīs?"

"Nezinu. Katrā ziņā man nebija grūti piedabūt viņu mazliet paspēlēties."

"Tad viņa noteikti piezvanīs," Jūsufs apmierinātinoteica. "Pirmais solis, lai dabūtu to starp kājām, ir iedabūt to viņas rokā."

"Kad tu būsi atpakaļ?" �aks jautāja.

"Svētdienas vakarā. �ovakar �efs dodas uz �enēvu, un, ja tu līdz tam laikam nebūsi saņēmis no viņas nekādu ziņu, es sarīko�u amerikāņu re�isoram svinīgas vakariņas, kur varēsi viņu satikt."

"Man ta�u nevajadzēs atkal tur ierasties princeses Marras pavadībā?" �aks jautāja. "Es to sievieti nevaru c iest."

"Nē. �oreiz tu nāksi viens pats." Jūsufs iznāc a no kabīnes un iedeva telefonistei da�us frankus dzeramnaudas. Viņ� sāka meklēt pa kabatām cigare�u etviju, bet tad atcerējās, ka to atdevis Vinsentam. Sākumā viņ� sevi nolamāja, bet tad, jau dodoties pa kāpnēm lejup, pasmaidīja. Darījums nebija nemaz tik slikts � trīssimt dolāru vērtā cigare�u etvija bija devusi viņam pēdējos piecus procentus. Un piecdesmit tūksto�i dolāru nebija nekāda nieka nauda.

Kad Jāsirs ienāca istabā, Leila stāvēja pie loga un vēroja jūru. "Vai tu jau esi sakravājusies?" viņ� jautāja.

"Jā," meitene atbildēja nepagriezdamās.

Viņ� pienāca pie loga un paskatījās ārā. Jahta patlaban griezās laukā no lī�a. Debesis un jūra bija spilgti zilā krāsā, un saule spo�i spīdēja. "�odien būs ļoti silta diena," viņ� noteica.

Leila joprojām lūkojās pa logu. "Viņ� kopā ar saviem dēliem slēpo ar ūdensslēpēm."

"Taviem brāļiem?"

Viņas balsi ieskanējās rūgtums. "Tie nav man nekādi brāļi! Tie ir viņa dēli." Leila uzgrieza logam muguru. "Gan viņ� kādu dienu to sapratīs."

Alī Jāsirs klusēdams vēroja, kā Leila, �ķērsojusi istabu, iegrimst krēslā blakus gultai un aizdedzina cigareti. Viņa pati nemaz neapzinājās, cik ļoti līdzīga ir savam tēvam. �is slaidais, spēcīgais augums nebija raksturīgs viņas mātei. Tai, kā vairumam arābu sievie�u, bija tendenc e uz apaļīgumu.

"Es atceros, kā tad, kad biju vēl pavisam maza, viņ� mūs ar māsu ari ņēma līdzi vizināties ar ūdensslēpēm. Viņ� bija ļoti labs, un mums tur gāja tik ļoti jautri.Pēc tam kad viņ� iz�ķīrās ar māti, mums vairs nebija nekā no tā. Viņ� pat ne reizi neieradās mūs apciemot. Viņ� bija mūs aizmetis projām kā vecas, nolietotas tupeles."

Alī pats pret savu gribu Badru aizstāvēja. "Tavam tēvam bija vajadzīgi dēli. Un tavamātevairsnespējaiznēsātbērnus."

Leilas balsī ieskanējās nicinājums. "Jūs, vīrie�i, visi esat vienādi. Varbūt kādu dienu jūs beidzot sapratīsiet, ka mēs neesam radītas tikai jūsu vajadzību apmierinā�anai. Tagad pat � sievietes mūsu lietas labā dod lielāku ieguldījumu nekā vairums vīrie�u."

Jāsirs nevēlējās uzsākt ar viņu strīdu. Tas neietilpa viņa pienākumos. Viņa uzdevums bija nogādāt meiteni vispirms Beirūtā, pēc tam treniņnometnē kalnos. Tur viņa varēs strīdēties pēc sirds patikas. Viņ� nospieda signālpogu, lai izsauktu nesēju.

"Ar kādu lidma�īnu mēs lidosim?" viņa iejautājās.

"Uz Romu ar Air France, tālāk uz Beirūtu ar MEA."

"Tā nu gan būs vilk�anās," viņa noteic a, piec ēlās no krēsla un, piegājusi pie loga, paskatījās laukā. "Diez ko mans tēvs domātu, ja uzzinātu, ka es biju �eit?" viņa iejautajās.

BADRS ieskatījās pulkstenī. "Līdz tirgus atvēr�anai Ņujorkā mums ir piecas stundas laika," viņ� teica.

"Tas nemaz nav tik daudz, lai mēs pārskaitītu desmit miljonus sterliņu mārciņu, mesjē Fej," M.Bruns, �veicie�u baņķieris, teica. "Un atsaukt pirk�anas pieprasījumujau ir par vēlu."

D�ons Sterlings - D�ounss, viņa britu partneris, apstip�rino�i pamāja. "Tas būs neiespējami. Es ieteiktu jums pārdomāt savu nostāju, mister Fej."

Diks Kerid�s no tālākā istabas stūra vēroja savu darba devēju. Badra sejā nepakustējās ne vaibsts, lai gan Diks labi zināja, ko viņam ieteica britu baņķieris. Tas būtu pavisam vienkār�i. Pac elt telefona klausuli un pateikt Abū Saadam, ka viņ� piekrīt viņu jaunajam piedāvājumam. Ta�u, ja Badrs to izdarītu, tad tie iegūtu pār viņu varu. Bet viņ� ir nedomāja to pieļaut pēc tik gariem gadiem, kas bija aizritēju�i, veidojot viņa neatkarību. Tagad neviens vairs nevarēja viņu pakļaut, pat viņa valdnieks � princis.

"Mana nostāja paliek nemainīga, mister Sterling - D�ouns," Badrs mierīgi teica. "Manos plānos neietilpst iesaistī�anās iero�u tirdzniecībā. Ja man būtu bijis tāds nodoms, tad es būtu uzsācis to jau pirms daudziem gadiem.

Anglis neko neatbildēja.

Badrs vērsās pie �veicie�a. "Kādu summu es no �ejienes varētu pārskaitīt?" viņ� jautāja.

�veic ietis paskatījās uz galdu. "Jums ir kredīts par piec iem miljoniem mārciņu, mister Fej."

"Un aizņēmuma kredīts?"

"Ņemot vērā pa�reizējo nostāju?" �veicietis jautāja.

Badrs pamāja.

"Necik," �veic ietis atbildēja. "Ja jūs savu viedokli mainītu, tad, protams, jūs varētu saņemt, cik vien vēlaties."

Badrs pasmaidīja. Visi baņķieri bija vienādi. "Ja es to izdarītu, tad man jūsu nauda nebūtu vajadzīga, mesjē Brun." Badrs izvilka no kabatas �eku grāmatiņu. "Vai es varētu jums palūgt pildspalvu?"

"Protams, mesjē Fej." �veicietis ar pla�u �estu pasniedza viņam rakstāmo.

Badrs, uzlicis grāmatiņu uz galda stūra, steidzīgi izrakstīja �eku. Izplēsis to, viņ� kopā ar pildspalvu �eku pastūma tuvāk baņķierim.

Brūns paņēma un pārsteigtā balsi iesaucās: "Mesjē Fej, ja mēs apmaksāsim �o �eku par piec iem miljoniem mārc iņu, tad jūsu rēķins būs pilnīgi iztuk�ots!"

Badrspiecēlāskājās. "Taisnība, mesjē Brun. Unnoslēdziet to. Pēc stundas es viesnīcā gaidī�u kopiju par naudas pārvedumu uz manu Ņujorkas banku." Viņ� devās uz durvīm. "Vēl �orīt pat jūs saņemsiet instrukc ijas par naudas līdzekļu pārvieto�anu no pārējiem kontiem, kas nodoti manā jurisdikcijā. Es c eru, ka, noslēdzot �os kontus, jūs izrādīsiet tādu pa�u gādību kā atverot."

"Mesj ē Fej," baņķi er a balss bij a kļuvusi pavisam pīksto�a. "Nekad vēl neviens dienas laikā nav izņēmis no bankas �etrdesmit miljonus mārciņu!"

"Tagad viens tāds ir uzradies," Badrs pasmaidīja un pamāja Kerid�am, kur� sekoja viņam ārā pa durvīm. Cauri visai bankai viņi devās uz izeju

Gandrīz pie pa�ām durvīm abus noķēra Sterlings - D�ounss. "Mister Fej!"

Badrs pagriezās pret runātāju. "Jā, mister Sterling - D�ouns?"

Anglis, gandrīz vai stomīdamies, centās izteikt savu sakāmo. "Mesjē Brūns un es esam pārdomāju�i. Kas gan mēs būtu par baņķieriem, ja nepie�ķirtu aizdevumu tik senam un vērtīgam klientam? Jūs dabūsiet aizdevumu piecu miljonu mārciņu apjomā."

"Desmit miljonus. Es neredzu nekādu iemeslu, kādēļ man būtu jāizmanto manis pa�a nauda."

Anglis uzmeta viņam īsu skatienu, tad pamāja. "Desmit miljoni mārciņu."

"Ļoti labi, mister Sterling - D�ouns." Viņ� pagriezās pret Diku. "Dodies atpakaļ ar misteru Sterlingu - D�ounsu un paņem to �eku, ko es nupat izrakstīju. Es brauk�u uz Aramco tik�anos, un tur tu man pievienosies."

"Jā, ser."

Badrs pieklājīgi pamāja baņķierim un neatvadījies izgāja pa durvīm līdz ietves malai, kur viņu jau gaidīja limuzīns. �oferis izlēca no ma�īnas, lai atvērtu durvis.

Badrs, atviegloti nopūzdamies, atlaidās ērtajā sēdeklī. Baņķieris pat neaptvēra, ka patiesībā tas viss ir blefs. Viņ� nevarēja noslēgt aizbildnībā eso�os rēķinus bez naudas īpa�nieku piekri�anas. Bet tas �eks par pieciem miljoniem bija licis viņiem to aizmirst

Badrs aizdedzināja c igareti. Rīt tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Chase Manhattan Ņujorkā papildus dos viņam septiņdesmit procentus no tirgus vērtības. �o naudu viņ� noguldīs �veices bankā, jo Ņujorkā noguldījuma procenti bija daudz zemāki.

Patiesībā tas viss nebija nemaz tik slikti. Dro�i vien, ka viņ� Alī Jāsiram bija pat pateicību parādā, jo tie�i tādēļ, ka viņi bija atteiku�i savu sadarbību, Badrs kļuva par kontrolpaketes turētāju kādā nelielā Kalifornijas bankā, Ri�mondas pasta sūtījumu apdro�inā�anas kompānijā un kādā Floridas aizdevumu un finansu kompānijā. �īs trīs kompānijas vien bija vairāk nekā se�desmit miljonus dolāru vērtas, no kuriem vismaz divdesmit miljoni bija skaidra nauda ar gada ienākumu desmit miljoni dolāru.

Pēk�ņi Badrs pārdomāja un nolēma uz Aramco tik�anos neiet. Patiesībā viņam tur nebija ko meklēt. Produkcijas veidi un pārdo�anas kvotas nākamajam gadam jau bija pārrunāti. Badrs lika �oferim doties atpakaļ uz "President Wilson Hotel", kur viņam bija savs apartaments.

Paņēmis telefonu, Badrs piezvanīja uz Aramco, atvainojās, ka atcēlis tik�anos pēdējā brīdī, un lūdza Kerid�u, kad viņ� tur ieradīsies, sūtīt atpakaļ uz viesnīc u. Tad viņ� piezvanīja uz lidostu savam pilotam un lika tūlīt pat sagatavoties lidojumam uz Ameriku.

Iegājis guļamistabā, Badrs novilka �aketi un atlaidās gultā. Gandrīz nekavējoties no savas mazās istabiņas, kas atradās aiz Badra guļamistabas, iznira D�ābirs.

"Vai saimnieks vēlētos, lai es viņam sagatavoju vannu?"

"Nē, paldies. Es gribu tikai atlaisties un padomāt."

"Jā, saimniek," D�ābirs pagriezās, lai dotos projām.

Badrs pasauca viņu atpakaļ. "Kur ir tā meitene?" Viņ� gandrīz vai bija aizmirsis, ka atvedis līdzi mazo, sarkanmataino fran�u aktrisīti Suzannu, ar kuru Jūsufs bija viņu iepazīstinājis Kannās.

"Viņa izgāja iepirkties, saimniek," D�ābirs atbildēja. "Meitene solījās drīz atgriezties."

"Labi. Parūpējies, lai vismaz stundu mani neviens netraucē."

"Jā, saimniek. Vai man aizvilkt aizkarus?"

"Laba doma." Kad kalps bija izgājis, Badrs aizvēra acis. Viņam bija tik daudz darāmā un tik daudz pārdomājamā, bet tik maz laika. Bija grūti noticēt, ka tikai vakar pēc pusdienā viņ� kopā ar dēliem vizinājies ar ūdensslēpēm.

Ikkatru dienas mirkli viņ� bija pavadījis kopā ar zēniem. Viņi bija meklēju�i pludmalē glieme�us, kurus tā arī neatrada, Santropēzā noīrēju�i ūdensvelosipēdu, Porkerolā niru�i ar akvalangiem jūras dzelmē un Levanta salā sarīkoju�i pikniku Pēc vakariņām viņi jahtas bibliotēkā bija skatīju�ies Volta Disneja filmas. Badram bija arī citas filmas, bet tās nebija domātas bērniem

Viss likās ļoti jauki, līdz svētdienas vakarā, kad viņi jau bija atceļā uz Kannām, Badrs juta, ka viņu kaut kas sāk uztraukt.

Tā īsti viņ� to saprata, skatoties salonā "Sniegbaltīti un septiņus rūķī�us". Badrs paskatījās uz zēnu sajūsminātajām sejām, vērojot darbību uz ekrāna, un pamāja stjuartam, kas vienlaikus darbojās arī kā kinomehāniķis. Ekrāns nodzisa, un salonā iedegās apgaismojums.

Zēni izbrīnīti skatījās uz tēvu. "Tēti, vēl ta�u nav laiks iet gulēt," Muhammeds sacīja.

"Nē, nav vis," Badrs arābiski atbildēja. "Es tikai sapratu to, ka mēs izklaidējoties esam biju�i tik aizņemti, ka nav iznācis laika parunāties."

"Labi, tēti," zēns piekrīto�i teica. "Par ko mēs parunāsimies?"

Badrs uzmeta viņam skatienu. Muhammeds bija atbildējis angliski. "Kā būtu, ja mēs to darītu arābu valodā?" viņ�, tikko smaidīdams, iejautājās.

Zēns mazliet saminstinājās, ta�u pamāja ar galvu. "Jā, Baba," viņ� atbildēja arābiski.

Badrs pagriezās pret savu jaunāko dēlu. "Vai tu, Samīr, arī tam piekriti?"

Mazais, ne vārda neteikdams, pamāja.

"Vai jūs abi esat mācīju�ies Korānu?" Badrs jautāja.

Puikas pamāja.

"Vai jūs jau esat tiku�i līdz pareģojumiem?"

Atkal abi klusēdami pamāja.

"Un ko jūs esat iemācīju�ies?" Badrs jautāja.

"Es esmu iemācījies, ka Dievs ir tikai viens," vecākais zēns stomīdamies atbildēja. "Un ka Muhameds ir viņa pravietis." No dēla atbildes Badram bija skaidrs, ka viņ� visu mācīto jau aizmirsis.

Iecietīgi viņ� uzrunāja Samīru: "Un ko tu esi iemācījies?"

"To pa�u," mazais �igli atbildēja angliski.

"Man liekas, ka mēs vienojāmies runāt arābu valodā," tēvs maigi noteica.

Puisēns ieskatījās viņam acīs. "To ir grūti pateikt, tēti."

Badrs neko neatbildēja.

Samīra sejiņa bija noraizējusies. "Tu ta�u uz mums nedusmojies, tēti, vai ne? Es zinu da�us vārdus franciski � la meme chose!'"

"Es uz tevi nedusmojos, Samīr," Badrs mierīgi atteica. "Viss ir ļoti labi."

Mazais pasmaidīja. "Vai tagad mēs varam skatīties filmu?"

Badrs pamāja zēniem un stjuart am. Apgaismojums salonā nodzisa, un uz ekrāna atkal parādījās filma. Pēc pāris minūtēm zēni jau bija iegrimu�i Sniegbaltītes piedzīvojumu pasaulē, ta�u Muhammeda acīs varēja saskatīt asaras.

Badrs pieliecās un piekļāva dēlu sev klāt. "Kas tev kai�, manu zēn?" viņ� jautāja arābiski.

Puisēnsīsu brīdi ieskatījās tēvam acīs, tad tam pa vaigiem sāka ritēt asaras. Viņ� ar pūlēm centās savaldīt elsas.

Badrs jutās pilnīgi bezpalīdzīgs. "Pastāsti, mans dēls!"

"Es runāju tik slikti, tēvs," zēns teica arābu valodā ar izteikti anglisku akc entu "Esjūtu, ka tev par mani ir kauns."

"Es nekad, dēls, par tevi nekaunē�os,"Badrs teic a, joprojām piekļāvis Muhammedu sev cie�i klāt. "Es ar tevi ļoti lepojos."

Cauri zēna asarām izlauzās smaids. "Tie�ām, tēt?"

"Patie�ām, dēls. Tagad skaties filmu."

Kad bērni bija jau devu�ies gulēt, Badrs ilgi sēdēja tum�ajā salonā. Tajā ienāca Jūsufs ar francūzietēm un iededza gaismu, nezinādams, ka salonā vēl atrodas Badrs.

"Piedodiet, �ef," viņ� atvainojās. "Es nezināju, ka jūs esat �eit."

"Tas nekas," Badrs pieceldamies noteica. "Es jau gribēju doties uz savu istabu pārģērbties." Pēk�ņi viņam prātā ie�āvās kāda doma. "Vai tu biji �eit, kad D�ordana ar bērniem ieradās no Beirūtas?" viņ� jautāja arābu valodā.

"Es redzēju, kā viņi izgāja muitas kontroli."

"Vai arābu valodas skolotājs bija kopā ar viņiem?"

Jūsufs pūlējās atsaukt to atmiņā. "Diezin vai. Manuprāt, viņiem līdzi bija atbraukusi tikai aukle."

"Nesaprotu, kādēļ D�ordana nav paņēmusi to līdzi."

"Es nezinu, �ef. Viņa man neko nav teikusi. Bet patiesībā mums ar D�ordanu nav daudz iespēju sarunāties. Viņa vienmēr izrādās aizņemta. �eit arvien ir tik daudz sarīkojumu."

'Varu iedomāties. Atgādini, ka man rīt no rīta jāpiezvana uz Beirūtu. Es gribu, lai mans tēvs atsūta skolotāju jau ar nākamo lidma�īnu.

"Jā, �ef."

Badrs gribēja doties uz savu istabu, bet Jūsufs iejautājās: "Vai jūs apmierina vakariņas desmitos Santropēzā, restorānā "Mouscardins" ?"

"Jā, tas būs jauki." Badrs devās projām. �ādas lietas vienmēr vajadzēja uzticēt Jūsufam. "I,es Mouscardins " bija Santropēzas smalkākais restorāns, un Jūsufs vienmēr gribēja tikai vislabāko.

Nākamajā rītā pirms izlido�anas uz �enēvu Badrs piezvanīja D�ordanai. "Kas noticis ar arābu valodas skolotāju?" viņ� jautāja. "Es domāju, ka viņ� atbrauks kopā ar jums."

"Viņ� bija slims, un mums vairs nebija laika sameklēt citu"

"Nebija laika?" viņ� izsmējīgi jautāja. "Tu varēji piezvanīt manam tēvam, un viņ� būtu kādu sameklējis un tūlīt pat atsūtījis pie jums."

"Es nedomāju, ka tas ir tik svarīgi. Turklāt tagad ir vasaras brīvdienas, tāpēc bērniem nevajadzētu likt mācīties."

Badra balss dusmās skanēja ledaini auksti. "Ak tas nav svarīgi? Kas devis tev tiesības izlemt, kas ir svarīgi un kas ne? Vai tie�ām tu domā, ka Muhammeds varēs valdīt valsti, kurā dzīvo �etri miljoni arābu, pat neprotot runāt savā dzimtajā valodā?"

D�ordana klusēja.

"Laikam esmu atstājis pārāk daudz tavā ziņā," Badrs teic a. "Es liku tēvam atsūtīt uz �ejieni skolotāju, un rudenī, kad bērni atgriezīsies mājās, es viņus sūtī�u dzīvot pie saviem vecākiem. Var būt, ka tur viņi augs, kā pienākas."

D�ordana, kādu brīdi klusējusi, ierunājās. "Un es?" viņa jautāja. "Ko tu esi izlēmis, kas būtu jādara man?"

"It nekas," viņ� atcirta. "Tu vari darīt visu, kas tev labpatikas. Kad man tevis ievajadzēsies, es nodo�u ziņu."

D�ORDANA bija piedzērusies, tik piedzērusies kā vēl nekad savā mū�ā. Viņa atradās tajā īpa�ajā stāvoklī, kāds iestājas pēc dziļas depresijas. Mocīja sajūta, it kā viņa vairs neatrastos savā ķermenī un vērotu sevi no malas. Viņa vienlaikus bija gan jautra, gan apburo�a, gan atjautīga, gan gudra.

Pēc Badra zvana viņa visu dienu bija jutusies nomākta. Vienīgais, ko D�ordana �ajā pasaulē patiesi mīlēja, bija viņas dēli. Reiz viņai bija licies, ka tāpat mīl arī Badru, bet tagad �īs savas jūtas vairs neizprata. Varbūt tādēļ, ka īsti nezināja, kādas ņ Badra patiesās jūtas pret viņu.

Pirmo reizi viņa ar prieku pieņēma Jūsufa ielūgumu. Viņai Jūsufs nepatika, bet patiesībā viņai nepatika neviens no Badra pastāvīgi algotajiem sulaiņiem vai reizēm izmantotajiem suteneriem. Viņa nekad nebija izpratusi, kāpēc Badram jātur savā tuvumā �ādi vīrie�i, ja viņ� varēja iegūt jebkuru sievieti tikai ar vienu pirksta mājienu. Viņ� joprojām bija visuzbudino�ākais un vispievilcīgākais vīrietis, kādu viņa jebkad satikusi.

Kad Jūsufs bija paskaidrojis, ka viņ� rīko nelielas viesības par godu Maiklam Vinsentam, vīram, kam uzdots uzņemt

Badram filmu "Ziņnesis", D�ordana bija piekritusi, ka būtu ļoti jauki, ja tie�i viņa uzņemtos mājasmātes pienākumus, īpa�i pēc tam, kad Jūsufs izteicās, ka Badrs par to ļoti priecātos.

Jūsufa rikotās vakariņas divdesmit cilvēkiem notika restorānā "La Bonne Auberge", pusceļā starp Kannām un Nicu. Kā jau mājasmāte, D�ordana tika nosēdināta galda galā līdzās goda viesim. Vinsents sēdēja no viņas pa labi, bet kreisajā pusē � Jūsufs. Tā kā Badra �eit nebija, galda otrā galā nesēdēja neviens. Ap galda vidu starp divām skai stulēm bija novietojies �aks, blondais �igolo, ar kuru princese Marra viņu iepazīstināja dzim�anas dienas svinībās. Dīki sēdēdama, D�ordana nopētīja, kādā kompān;jā tad viņ� ieradies �oreiz.

Jūsufa pasūtītās vakariņas bija pasakainas. "Dom Perignon" plūda nebeidzamā straumē. No pirmā malka viņa jau juta, ka piedzersies, bet �ovakar par to nemaz neraizējās. Kaut arī Maikls Vinsents dzēra vienīgi viskiju, viņ� bija lielisks vīrietis, bez tam�viņ� bija amerikānis, ar kuru varēja jokoties tā, ka citi pie galda sēdo�ie teicienu nozīmi neizprata.

Kad vakariņas bija gandrīz paēstas, D�ordana pamanīja, ka �aks viņu nepārtraukti novēro. Ik reizi, kad viņa palūkoj ās tā virzienā, viņ� pūlējās notvert D�ordanas skatienu. Ta�u viņi sēdēja pārāk tālu viens no otra, lai varētu uzsākt sarunu.

Pēc vakariņām Jūsufs ierosināja turpināt viesības diskotēkā. Ap to laiku D�ordana jau bija tiktāl noreibu�i, ka �is priek�likums likās brīni�ķīgs, � viņai ļoti patika dejot. Viņi bija uzkavēju�ies diskotēkā gandrīz stundu, kad, paceļot acis aug�up, D�ordana ieraudzīja sev priek�ā stāvam �aku.

Viņ� gandrīz oficiāli paklanījās. "Vai drīkstu jūs lūgt uz deju?"

D�ordana sēdēdama kustējās "Rolling Slones" dārdo�ās mūzikas ritmā. Pagriezusies pret Vinsentu, viņa tam atvainojās.

Viņ� pamājis pievērsās Jūsufam, kas sēdēja viņam otrā pusē. D�ordana sāka dejot, vēl nenokļuvusi līdz deju grīdai.

�aks pagriezās viņai pretī un arī laidās dejā. D�ordana

uzmeta viņam kritisku skatienu. Roks patiesi nebija fran�u īstā stihija. Viņa kustības bija stīvas un skopas, tas fran�iem laikam likās īpa�i stilīgi. Bet drīz vien viņa �aku pavisam aizmirsa, pilnīgi pakļaudamās dejas un mūzikas varai.

Mūzikas skaņām c auri izsprauc ās �aka balss." Tu apsolīji man piezvanīt."

D�ordana uzmeta viņam skatienu/Vai tie�ām?" "Jā."

"Es neatceros," viņa atteica, un tas patie�ām tā bija.

"Tu melo," viņ� pārmeto�i sacīja.

Ne vārda neteikusi, D�ordana pagriezās un devās projām no deju grīdas. Viņa roka to satvēra un vilka atpakaļ.

"Piedod," viņ� kaismīgi teica. "Lūdzu, dejo ar mani!"

īsu brītiņu D�ordana uz viņu cie�i skatījās, tad ļāva aizvest sevi atpakaļ pie dejotājiem. Roku nomainīja kāda balāde. �aks satvēra viņu savās rokās un piekļāva cie�i klāt.

"Pēdējās trīs dienas es neesmu ne ēdis, ne gulējis," viņ� gaudās.

Viņa joprojām bija vēsa."Man nav nepiecie�ams �igolo."

"Es to saprotu labāk nekā jebkur� cits. Tik skaistai sievietei, kāda esi tu, tas tie�ām nav vajadzīgs, bet es vēlos tevi pats sev."

Viņaskeptiski paskatījās, sajuzdama cie�i piespie�amies viņa cieto locekli."Vai jūti, cik ļoti es tevi gribu?" viņ� jautāja.

D�ordana aizvēra acis un, atspiedusi savu galvu pret �aka plecu, ļāvās viņa spiediena spēkam. Noreibums lika visu skatīt caur Ro�ainām brillēm � galu galā tas, ko viņ� teica, varbūt bija patiesība.

Leila sekoja piec ām jaunām sievietēm uz komandsastāva baraku. No rupja kokvilnas haki pa�ūtais bezveidīgais krekls un bikses skrāpēja viņas ādu. Stīvie ādas zābaki pret koka grīdu klaudzēja. Eļļas lampiņu �audīgās liesmiņas izstaroja nevienmērīgu gaismu.

Komandējo�ā virsniece sēdēja telpas tālākajā galā pie galda. Viņai blakus abās pusēs atradās uniformā tērpti kareivji. Līdz pat brīdim, kad nācēji bija nokļuvu�i pie galda, viņa neatraudamās studēja kādu dokumentu.

"Uzmanību!" ser�ants norējās.

"An-nasr.1 Uzvara!" pārējie atkliedza, kā viņiem tika iemācīts pirms pāris dienām, pirmajā vakarā pēc iera�anās nometnē.

Atliecot plecus, Leila sajuta, kā krū�turis cie�i piekļaujas viņas krūtīm. Tas arī bija pa�ūts no rupjas kokvilnas. Leila skatījās tie�i uz priek�u.

Komandiere lēnām piecēlās. Leila pamanīja, ka viņai ir pulkve�a uzple�i. Kādu brīdi viņa visus klusēdama nopētīja, tad pārsteidzo�i spēcīgā balsī izkliedza: "Idbāh al-adu!"2

"Apkausim ienaidniekus!" viņi atkliedza.

Viegli pasmaidījusi, komandiere apmierināti pamāja un jau normālā balsī noteica: "Brīvi."

Sievietēm ieņemot ērtāku pozu, bija dzirdama raupjās drānas �aukstē�ana. Komandiere iznāca telpas vidū.

"Palestīnas Brīvības cīnītāju brālības vārdā es sveicu jūs ar iestā�anos svētajā cīņā � cīņā par mūsu tautas atbrīvo�anu no Izraēlas jūga un imperiālistiskajiem paverdzinātajiem. Es zinu, ka katrs no jums, dodamies �urp, ir daudz ko upurējis. Jūs esat atsve�ināju�ies no saviem mīļajiem, varbūt arī tuvākie kaimiņi no jums ir norobe�oju�ies. Bet es varu jums apsolīt vienu � mūsu cīņai beidzoties, mēs visi iegūsim tādu brīvību, kāda nav bijusi vēl nekad.

Un tādēļ jūsu jau izcīnītā uzvara ir tikai pats sākums. Jums nāksies nest vēl daudz lielākus upurus. Lai sasniegtu mūsu visu ilgoto brīvību, var nākties atdot savu godu, miesu un pat dzīvību, bet uzvara būs mūsu.

�eit jums tiks mācītas da�ādas lietas. Viss par iero�iem � revolveriem, automātiem, dun�iem. Kā pagatavot spridzekļus�lielus un mazus. Kā nogalināt kailām rokām. Kā kauties. Un tas viss, lai kopā ar mūsu vīriem atspiestu cionistus atpakaļ jūrā un atdotu zemi tās likumīgajiem īpa�niekiem � mūsu tautai.

Jūs visi jau esat nodevu�i svēto zvērestu par uzticību mūsulietai. Un no �ī brī�ajūsuīstie vārdi tiks aizmirsti. Jūs atsauksieties tikai uz jums pie�ķirtajiem vārdiem. Tādā veidā, ja gadītos nokļūt gūstā, jūs nevarēsiet izpaust savu biedru vārdus. No �ī brī�a mūsu svētā lieta un brālība tiek nodotas jūsu rokās."

Komandiere ieturēja pauzi. Sievietes aizrautīgā uzmanībā klusēja. "Nākamie trīs mēne�i būs visgrūtākais laiks, kādu jūs jebkad esat piedzīvoju�as. Bet pēc tam jūs varēsiet ieņemt vietas blakus Fātimai Bernānī, Miijamai�ahā�irai, Aidai īsai, Leilai Hāledai un pārējām jūsu dzimuma pārstāvēm, kas ir apliecināju�as sevi kā līdzvērtīgas cīņas biedres mūsu brāļiem."

Aizgājusi atpakaļ, komandiere ieņēma savu vietu starp abiem vīrie�iem. "Vēlu jums veiksmi!"

"Uzmanību!" ser�ants ieaurojās.

"An-nasr!" viņas izslēju�ās nokliedza.

"Idbāh al-adu!" komandiere iesaucās.

"Idbāh al-adu!" viņas atkliedza.

Komandiere, militāri atsveicinoties, nokomandēja: "Izklīst!"

Brīvā ierindā, sekojot savam ser�antam, sievietes devās laukā tumsā. "Ejiet uz savu baraku, meitenes," ser�ants sausi noteica. "Rīt jūsu diena sāksies pulksten piecos."

Viņām uzsākot c eļuuz savu nelielo ēku, ser�ants atgriezās vīrie�u nodaļā. Leila gāja līdzās kādai jaunai, slaidai sievietei, kas bija ieņēmusi gultu tie�i viņai blakus.

"Vai komandiere nebija brīni�ķīga?" Leila iejautājās. "Pirmo reizi es sajutu, ka manai dzīvei ir kāda jēga."

Sieviete uz Leilu paskatījās tā, it kā viņa būtu radījums no citas planētasv.

"Man prieks, ka tu to uztver �ādi," viņa atteica mazliet vulgārā tonī. "Es devos uz �ejieni tikai tādēļ, lai atrastos tuvumā savam draudziņam. Bet man nav gadījusies ne mazākā iespēja pie viņa nokļūt, tādēļ esmu kļuvusi tik uzbudināta, ka neesi pārsteigta, ja �onakt metī�os tavā gultā."

Badrs gulējasavā lidma�īnā, kas trauc ās pa tum�i zilajām, zvaig�ņu piebērtajām debesīm pāri Atlantijas okeānam, un ceļā uz Ņujorku trīsdesmit piecu tūksto�u pēdu augstumā centās panākt nokavēto laiku. Pēk�ņi viņ� uztrūkās no miega un asaru pilnām acīm apsēdās gultā.

Ar pirkstiem notrausis asaras, viņ� pasniedzās pēc c igaretes. Vainīgs noteikti bija kāds slikts sapnis, ta�u viņā iesvēla drūmas priek�nojautas, dīvains smagums uzgūla sirdij.

Meitene viņam blakus sarosījās. "Q'est-ce que c'est, cheri?" [24] viņa jautāja miegainā balsī.

"Rien," viņ� atteica. "Dors."2

Viņa apklusa, un drīz vien motoru troksnis sāka uzdzīt snaudu. Nolicis cigareti, Badrs atkal apgūlās.

MELNAIS kadiljaks pieripoja pie administratīvās ēkas, un no tā izkāpa trīs vīrie�i � divi no tiem bija ģērbu�ies civiltērpos, bet viens � amerikāņu armijas pulkve�a mundierī. Viņi devās aug�up pa kāpnēm uz ieeju. Izraēlie�u kareivji ar iero�iem rokās stāvēja sardzē pie durvīm. Pulkvedis viņus militāri sveicināja, un visi trīs vīri iegāja iek�ā.

Ser�ants, kas sēdēja pie reģistrācijas galda, piecēlies salutēja. Pulkvedis viņam atbildēja. Ser�ants pasmaidīja. "Jūs ta�u zināt, kurp doties, pulkvedi?" Tas skanēja drīzāk kā apgalvojums, nevis jautājums.

Pulkvedis pamāja un atsmaidījis atbildēja: "Esmu �eit bijis arī agrāk." Viņ� pagriezās pret abiem pārējiem vīrie�iem. "Vai jūs būtu tik laipni un man sekotu�"

Iedams pa priek�u, pulkvedis gaitenī sasniedza liftu un nospieda izsaukuma pogu. Durvis klusi atvērās, un visi sakāpa kabīnē. Pulkvedis izvēlējās vajadzīgo stāvu, un lifts sāka laisties lejup. Se�u stāvu dziļumā pazemē tas apstājās un durvis atkal atvērās.

Pulkvedis aizveda abus vīrie�us pie kāda cita de�urējo�a

ser�anta. �oreiz ser�ants nepiecēlās. Paskatījies uz pienāku�ajiem vīrie�iem, viņ� paņēma kādu sarakstu. "Kungi, nosauciet, lūdzu, savus vārdus."

Pulkvedis ierunājās pirmais: "Alfrēds R.Veigrins, Amerikas Savienoto Valstu armijas pulkvedis."

Uzvalkā ģērbtais civilists: "Roberts L.Hariss, Amerikas Savienoto Valstu Valsts departaments."

Vīrietis saņurcītā sporta �aketē: "Sems Smits, amerikāņu sanitārtehnikas apgādes kompānija."

Dzirdot �ī CIP aģenta absurdo segvārdu, smaids ser�anta sejā tomēr neizlauzās. Sarakstā pretī viņu vārdiem tas ievilka ķeksī�us un visiem izsniedza dzeltenas plastmasas personu kartes, kuras tika piestiprinātas pie svārku atlokiem. Ser�ants nospieda kādu pogu, un pa durvīm, kas atradās labajā pusē, iznāca kaprālis. "Lūdzu, pavadiet �os kungus uz konferen�u zāli "A"!"

�ī zāle atradās gara, pelēka koridora galā. To apsargāja divi kareivji un viens pie galda sēdo�s ser�ants. Kaprālis apstājās pie galda, lai ser�ants varētu pārbaudīt personu kartes. To izdarījis, viņ� nospieda kādu pogu, kas atvēra elektroniski darbināmas durvis. Apmeklētāji iegāja telpā, un durvis aiz viņiem automātiski aizc irtās.

Zālē jau gaidīja kādi deviņi vīri, no kuriem tikai divi bija ģērbu�ies Izraēlas armijas formā. Viens bija brigādes ģenerālis, otrs�pulkvedis. Ģenerālis ar sveic ienam pastieptu roku panācās uz priek�u. "Alfrēd, cik patīkami tevi atkal redzēt!"

Amerikānis, paspiezdams viņa roku, smaidīja."Es arī priecājos, Ļev. Labprāt iepazīstinā�u tevi ar Bobu Harisu un Semu Smitu. Kungi, �is ir ģenerālis Je�ņevs."

Visi sarokojās. Ģenerālis iepazīstināja viņus ar pārējiem tik�anās dalībniekiem un norādīja uz lielu, apaļu galdu, kas atradās pla�ās konferen�u zāles dziļumā. "Iesim un ieņemsim savas vietas, kungi!"

Uz galda bija izvietotas personu kartes, un, kad visi . atbilsto�i tām bija apsēdu�ies, brīvs palika tikai viens krēsls. Tas atradās tie�i blakus Izraēlas armijas ģenerālim kreisajā pusē, un, tā kā viņ� �eit bija visaugstākā ranga virsnieks, tas nozīmēja, ka brīvā vieta domāta kādai vēl

augstākai personai. Amerikāņi ziņkārīgi pameta skatu uz personas karti, tomēr neko neteica.

Ģenerālis Je�ņevs uztvēra viņu skatienus. "Atvainojiet par aizkavē�anos, kungi, bet es esmu informēts, ka ģenerālis Ben Ezra jau ir ceļā. Viņ� kavējas blīvās satiksmes dēļ, bet viņam jābūt klāt kuru katru mirkli."

"Ben Ezra?" Hariss �ukstēja pulkvedim. "Es par tādu neko neesmu dzirdējis."

Uzrunātais pasmaidīja. "�ķiet, ka viņ� darbojās īsi pirms tavas karjeras sākuma. Tuksne�u Lauva vienmēr ir bijis leģendāra persona. Atzī�os, es domāju, ka viņ� sen jau miris."

Ģenerālis Je�ņevs bija uztvēris pēdējos vārdus. "Vai tas nebija jūsu Makarturs, kas teica, ka vecie kareivji nekad nemirst, viņi tikai izgaist. Ben Ezra pierāda to, cik nepareizs ir �is apgalvojums. Viņ� atsakās gan no nāves, gan izgai�anas."

"Viņam vajadzētu būt jau ap septiņdesmit," CIP darbinieks noteica. "Pēdējais, ko par viņu dzirdējām, bija tas, ka pēc se�desmit septītā gada kara Ben Ezra devies atpakaļ uz savu lauku saimniecību."

"Viņam ir septiņdesmit �etri," izraēlietis atbildēja. "Un par lauku saimniecību mums nav bijis iespēju uzzināt, cik laika patiesībā viņ� tai velta. Ben Ezra ir pakļāvis visus �ī ciemata iemītniekus. Pat bērni neielai�as ar mums sarunās par viņu. Mēs nekad nezinām, vai viņ� atrodas ciematā vai ne."

"Varētu likties, ka jūs gribētu, lai skaidrības labad viņ� uzturas Telavivā," Hariss sacīja.

"Tas varētu kļūt par lielu apgrūtinājumu," Je�ņevs smaidīdams noteica. "Tuksne�u Lauva vienmēr ir bijis slavens ar takta trūkumu. Dro�i vien jūsu prezidents joprojām atceras viņa izteicienus, kad Eizenhauers piecdesmit sestajā gadā apturēja britu un fran�u cen�anos pārņemt Suecas kanālu savās rokās. Ben Ezra toreiz bija britu operācijas plānotājs."

"Es to nezināju," Hariss noteica. "Bet kādēļ gan prezidentam vajadzētu dusmoties? Viņ� ta�u toreiz nemaz nebija prezidents."

'Viņ� bija viceprezidents, un Ben Ezra atļāvās ļoti vaļsirdīgi izteikties par da�iem arābiem, kuru ietekmē, viņaprāt, Eizenhauers pieņēma savu lēmuma Ben Ezra pat aizgāja tik tālu, ka deva britiem padomu atgādināt Eizenhaueram problēmas viņa pa�a valstī, un, jādomā, viņa izteikumi neizcēlās ar lielu diplomātiju. Pēc �ī nepatīkamā atgadījuma Ben Ezramnāc ās apstiprināt savu atvaļinā�anos. Tie�i tad viņ� devās uz Sinaju, lai dzīvotu lauku saimniecībā."

"Jūs pieminējāt, ka se�desmit septītajā Ben Ezra atkal parādījies."

"Jā, bet ne ofic iāli. Un viņa parādī�anās, protams, izraisīja jaunu nesapra�anos. Viņ� negribēja ļaut mums apstāties, līdz mēs nebūsim sasniegu�i Kairu un to pilnīgi aplenku�i. Viņa personīgais izlūkdienests bija gatavs pierādīt, ka pretējā gadījumā mums nāksies �ādu operāciju atkārtot ik pa laikam septiņus gadus pēc kārtas."

"Kādēļ viņ� domāja, ka tā informācijas dienests strādā labāk par jūsējo?" CIP darbinieks jautāja.

"Viņa māte bija arābiete, un joprojām da�i uzskata, ka viņ� savā būtībā drīzāk ir arābs, nevis ebrejs. Bet viņ� dzīvo starp tūksto�iem ebreju, un dīvainā kārtā tie viņam uztic as un lūdz iz�ķirt savstarpējos strīdus. Arābi viņu sauc par Imāmu � svēto vīru, cilvēku, kas rada lūg�anas. Viņ� var �ķērsot robe�as nesodīti un vienatnē."

"Vai viņ� bija precējies?" Hariss pajautāja.

"Divas reizes," ģenerālis Je�ņevs atbildēj a. "Pirmo�kad viņ� vēl bija pavisam jauns. Viņa sieva nomira tuksnesī, lai�ot pasaulē nedzīvu bērnu. Tas notika, kad viņi cauri britu aplenkumam,,centās ielavīties Palestīnā. Otra reize bija jau pēc atvaļinā�anās. Ben Ezra apprecēja kādu arābu meiteni, un, cik man zināms, tā joprojām dzīvo kopā ar viņu lauku saimniecībā. Bērnu viņiem nav."

"Vai viņa iera�anās �eit nozīmēs jaunas nepatik�anas?" pulkvedis Veigrins vaicāja.

Izraēlietis paraustīja plecus. "Mēs, ebreji, vienmēr esam gatavi sagaidīt kādus uztraukumus. īpa�i jau tad, kad notiek mums īsti nesaprotamas lietas."

"Piemēram?" Hariss gribēja zināt.

"Tie�i �ī iemesla dēļ mēs arī esam �eit sapulcēju�ies,"

Je�ņevs teica. "Pagaidīsim, līdz ieradīsies Ben Ezra. Viņ� nupat kā pēc divu mēne�u klusē�anas atkal ir licis sevi manīt un ierosinājis �o tik�anos."

Harisa balsī ieskanējās viegls nicinājums. "Un vecais vīrs to nekavējoties ari dabū, vai ne?"

"Ne glu�i tā. Vispirms mums vajadzēja pārliecināt Dajānu, ka viņam tie�ām ir kaut kas svarīgs. Pēc tam Dajāns devās pie premjerministres, un tie�i viņa deva apstiprinājumu �ai sanāksmei."

"Ja viņ� bija tik uzstājīgs, tad vismaz varēja pacensties ierasties laikā," Hariss noteica.

"Ben Ezra ir ļoti vecs vīrs," Je�ņevs, viņu aizstāvēdams, paskaidroja. "Un viņ� par visu varu grib braukt tikai savā vecajā folksvāgenā, kas nepārtraukti bojājas. Ņemt kādu no mūsu ma�īnām viņ� atsakās. Ja es sardzi nebūtu īpa�i brīdinājis, tad, esmu pārliecināts, viņam pat neļautu novietot savu braucamo stāvvietā." Iezvanījās telefons. Je�ņevs pacēla klausuli, pamāja un nolika to atpakaļ. "Ģenerālis jau nāk �urp, kungi."

Elektroniskās durvis klusi atvērās, un visas galvas pagriezās. Durvīs stāvo�ais vīrs bija slaids, vairāk nekā se�as pēdas gar� un ģērbies putekļainā, smiltīm aplipu�ā beduīnu tērpā. Baltie mati un bārda, kas ieskāva viņa kalsno, saulē iedegu�o seju, vērta to vairāk līdzīgu arābam, nevis ebrejam. Vienīgi pārsteidzo�i tum�zilās acis noliedza arābisko izcelsmi. Vecā vīra solis, nākot pretī ģenerālim Je�ņevam, bija stingrs un lepns. Balss skanēja griezīgi, it kā laiks un tuksne�a smiltis to būtu nobru�āju�i. "Ļev," viņ� izsaucās, pasniegdams sveicienam roku.

"Ģenerāl," Ļevs Je�ņevs pieceldamies atbildēja. Abi sarokojās."Kungi, ļaujiet jūs iepazīstināt ar ģenerāli Ben Ezru." Tad viņ� nosauca katru pie galda sēdo�o, sākot ar ģenerālim labajā pusē eso�o vīru.

Ben Ezra ieskatījās katram tie�i acīs un atkārtoja viņa vārdu.

Kad iepazī�anās ceremonija bija beigusies, visi apsēdās. Je�ņevs vērsās pie vec ā vīra." �ī ir jūsu sasauktā sanāksme, ģenerāl."

"Paldies." Sirmgalvis runāja angliskibez mazākā akcenta.

"Jūs noteikti visi zināt par nocietinājumiem, ko ēģiptie�i izbūvēju�i gar Suecas kanālu un sīrie�i gar Golānas augstieni. Un jūs noteikti esat informēti arī par jauno militāro ekipējumu, kas tiek sūtīts no Krievijas un Ķīnas vēl nebiju�os apjomos. Es ceru, ka jūs saprotat: ja �ādas piegādes turpināsies, viņi panāks militāru paritāti un pārsvaru pavisam īsā laika sprīdī."

"Taisnība," Je�ņevs teica."Mēs to visu zinām."

"Esmu pārliecināts, ka jūs zināt arī par daudzo iznīcinātāju un bumbvedēju iera�anos kopā ar pilotiem no Ziemeļkorejas."

"Jā," Je�ņevs noteica,"bet mēs arī zinām, ka mērenie asi kritizē Sadatu par krievu ietekmes palielinā�anos."

Ben Ezra apstiprino�i pamāja."Mēsnevaramļauties viltus dro�ības ilūzijai. Pirmo reizi viņi rada reāli darboties spējīgu kara ma�īnu. Un tas netiktu darīts, ja nebūtu dro�as apņēmības �o jaunradīto spēku patie�ām izmantot."

"Tas ir pieļaujams," Je�ņevs teic a. "Bet paies vēl apmēram pusotrs gads, līdz viņi būs gatavi."

"Nē," Ben Ezra iebilda. "Viņi ir gatavi jau tagad. Viņi var pēk�ņi uzbrukt jebkurā mirklī."

"Kāpēc tad viņi vēl vilcinās?" Je�ņeva balss skanēja laipni, ta�u tajā jau varēja sajust nepacietību. "Līdz �im jūs vēl neesat mums pateicis nekā tāda, ko mēs jau nebūtu zināju�i."

BenEzrabijanesatricināmi mierīgs. "�oreiz mēsnevaram izvērtēt viņu lēmumus, ņemot vērā tikai militāros apsvērumus. Viņi, izmantojot finansu ieguldījumus, ir piesaistīju�i sev ar\ Rietumu pasauli. Turklāt viņi cen�as radīt ekonomisku pacēlumu naftas ieguves valstīs, lai samazinātu tehnoloģiski attīstīto valstu mums sniegto atbalstu. Viņi uzbruks, kad �is plāns būs pilnīgi izstrādāts, ne agrāk."

'Vai jums ir kāda pārbaudīta informācija par to, ko jūs nupat teicāt?" Je�ņevs pajautāja.

"Nē. Visu, ko zinu, esmu savācis savos klejojumos. Sinajā klīst baumas, ka fedeijie�i pūlas ietekmēt mērenos. Viņi izraugās sev mērķus starp pa�iem arābiem, lai piespiestu sadarboties bagātos naftas ra�otājus."

"Vai ir zināms kaut kas konkrētāks?"

Vecais vīrs nogrozīja galvu."Tie�i �ī iemesla dēļ es arī sasaucu �o tik�anos." Viņ� pāri galdam paskatījās uz amerikāņiem. "Es domāju, ka mūsurosīgie draugi arī varētu zināt par �āda spiediena gatavo�anu."

Hariss uzmeta skatienu saviem kompanjoniem." Es ļoti vēlētos, kaut tā būtu," viņ� teica. "Bet mēs par �īm lietām zinām ļoti maz."

Ben Ezras seja bija neizdibināma. "Jūs esat no Valsts departamenta?"

Hariss apstiprino�i pamāja.

"Tas ir saprotami," Ben Ezra noteica un paskatījās uz CIP darbinieku. "Un jūs?"

Smits jutās neomulīgi."Mēs zinām par viņu ekonomiskajiem plāniem." "Jā?"

"Bet mēs neesam spēju�i tos kaut kādā veidā kontrolēt," Smits skaidroja. "Ekonomikas spējo attīstību, �ķiet, nosaka viens cilvēks � prin�a Feijāda personīgais pārstāvis Badrs Fejs. Bet rādās, ka viņ� ir pilnīgi neatkarīgs, pazīstams kā konservatīvais un aizstāvis labām kaimiņattiecībām ar Izraēlu. Nejau tāpēc, ka jūs viņam patiktu, bet tāpēc, ka viņ� uzskata � tas atrisinātu ekonomiskās problēmas, kas dotulabumu visiem Vidējiem Austrumiem. Ta�u mums nav iespēju par to pilnībā pārliecināties. Līdz �im mums nav izdevies iefiltrēties viņa organizācijā."

Je�ņevs uz viņu paskatījās. "Vai tie�ām?"

Amerikānis pakratīja galvu.

Je�ņevs, cenzdamies apslāpēt savu triumfu, pasmaidīja. "Tādā gadījumā mēs varbūt varam jums palīdzēt. Tur ir kāds mūsu cilvēks."

Ap galdu īsu mirkli iestājās klusums. Ben Ezra bija tas, kur� to beidzot pārtrauca. "Tātad?" viņ� jautāja.

Je�ņeva balss skanēja pavisam mierīgi. "Patlaban Feja interesi piesaista filmas par Muhameda dzīvi uzņem�ana. Tās nosaukums būs "Ziņnesis". Mēs zinām arī to, ka viņ� ir noraidījis Ikvas priek�likumu par noteiktiem iepirkumiem viņu vajadzībām."

Ben Ezra vērīgi paskatījās uz viņu. "Vai �ai darījumā nebija iesaistīts Alī Jāsirs?"

�oreiz bija Je�ņeva kārta būt pārsteigtam. "Kā jūs to zināt?"

"Es to nezināju," sirmgalvis atteica, "bet Jāsirs nupat parādījās vienā no Ikvas treniņnometnēm Libānā ar, viņa vārdiem runājot, visvērtīgāko rekrūti, kāds jebkad viņiem bijis. Tā ir visbagātākā arāba meita. Vai �im vīram ir meita?"

"Viņam ir divas," Je�ņevs atteica. "Viena ir precējusies un dzīvo Beirūtā netālu no savas mātes, Feja biju�ās sievas. Jaunākā mācās �veicē."

"Vai jūs esat par to pārliecināti?" Ben Ezra jautāja.

"Vismaz mēs neesam saņēmu�i nekādu informāciju, kas to noliegtu," Je�ņevs teica. "Ta�umēs varam pavisam viegli to pārbaudīt."

"Vai viņam ir vēl kādi bērni?"

"Jā, divi dēli no pa�reizējās sievas, amerikānietes. Vecākais � desmitgadīgais dēls būs prin�a Feijāda mantinieks."

"Tas nozīmē, ja meitene atrodas tur, tad Fejs ir viņiem rokā," Ben Ezra teica.

"Iespējams."

"Es paskatī�os, ko varē�u uzzināt Sinajā," Ben Ezra sacīja. "Jūs savukārt izmantojiet savus avotus."

"Mēs to darīsim," Je�ņevs apsolīja.

"Piekrītam," piemetināja Smits.

"Tomēr mēs joprojām, neesam atbildēju�i uz vissvarīgāko jautājumu," Je�ņevs atgādināja. "Kā jūs domājat, kad viņi varētu mums uzbrukt?"

Ben Ezra uzmeta tam skatienu. "Tūlīt pēc Ramadāna svētkiem," viņ� mierīgi atteica.

Je�ņevs nespēja apslāpēt savā balsī �oku. "Bet tas ta�u ir Augstā Svētā dienas laikā. Viņi ta�u neuzdrīkstēsies tā rīkoties! Mozus likumu respektē�ana joprojām ir svarīga viņu reliģijas sastāvdaļa."

Ben Ezra piecēlās. "Ne tik nozīmīga kā mūsējā."

Je�ņevs pacēla acis uz viņu. "Ja viņi nāks, mēs tam būsim gatavi."

"Es ļoti ceru, ka tā būs," sirmgalvis atteica. "Bet ir arī labāka iespēja."

"Uzbrukt pirmajiem?" Je�ņevs iejautājās, bet atbildi nemaz negaidīja. "Jūs ta�u zināt, ka mēs to nevaram izdarīt. Mūsu sabiedrotie to nepieļaus."

Ben Ezra paskatījās uz viņu, tad uz amerikāņiem. "Varbūt tomēr pieļaus, ja sapratīs, ka bez mums viņi savu ietekmi Vidējos Austrumos zaudēs. Sestajai flotei ta�u nebūs pa spēkam �ķērsot tuksnesi un ieņemt naftas laukus."

"Valsts departamentā valda pārliecība, ka arābi tuvākajā nākotnē nekādu uzbrukumu neplāno," Hariss bija nelokāms.

Ben Ezra pasmaidīja un paskatījās uz CIP darbinieku. "Vai tā uzskatāt arī jūs?"

Smits neatbildēja. �eit nebija vietas, kur viņam izteikt oficiālus paziņojumus.

Ben Ezra pievērsās amerikāņu virsniekam. "Krievu raķetes "Zeme � gaiss" jau ir izvietotas gan pie Suecas kanāla, gan Colānas augstienē. Es esmu redzējis tās pats savām acīm. Vai jums ne�ķiet, ka tad, kad aizsardzība ir sagatavota, pienācis laiks uzbrukumam?"

Veigrins pamāja. "Tā varētu domāt."

Ben Ezra pievērsās visiem pie galda sēdo�ajiem. "Viņi tam ir gatavi. Vienīgais, ko viņi vēl gaida,�kad būs sakārtota pa�u māja."

"Kā mēs zināsim, kad tas notiks?" Je�ņevs jautāja.

"Mēs to nezināsim," vec ais vīrs paraustīja piecus, "kamēr viņi nebūs sāku�i uzbrukumu. Ja vien�"

"Ja vien � kas?"

Vecā vīra acis kļuva domīgas. Likās, ka viņ� aizmaldījies tālu atmiņās. Tad skatiens noskaidrojās. "Jums tas var izklausīties dīvaini, bet �ajos vecajos vīra kaulos mājo pārliecība, ka atbildi uz jautājumu mēs varam rast pie Feja. Vēji, kas pū� pāri tuksnesim, vairs nerodas Austrumos � tie nāk no Rietumiem. Arābu �eihi beidzot ir apzināju�ies savas bagātības spēku. Tas patiesi darīs galu krievu ietekmei. Komunisms viņiem nav īstais risinājums. Un kontrole pār Vidējiem Austrumiem ir tikai sākums. Ja viņi rīkosies gudri ar savām bagātībām, tad drīz vien valdīs pār visu pasauli bez neviena �āviena."

Viņ� pavērās klusējo�ajos vīros. "Man ir ļoti nepatīkami sagraut jūsu ilūzijas, kungi, bet patiesība ir tāda, ka mēs islama pasaulei vairs ne�ķietam svarīgi. Viņiem tikai jāgūst kāda uzvara, kaut visniecīgākā, lai atgūtu savu seju. Kad kauja būs beigusies, nāks milzu grūdiens."

Viņ� pievērsās amerikāņiem. "Mums būs vajadzīga jūsu palīdzība. Pagaidām. Vēlāk jums būs nepiec ie�ama mūsējā."

Hariss runāja nicīgi pieklājīgi. "Kas jums liek tā domāt?"

"Tas, ka mēs izprotam viņus labāk nekā jebkur� cits," Vecais vīrs noteica, sejā ievelkoties dziļām rievām. "Un tādēļ, ka nevis mēs, bet jūs esat viņu īstais mērķis."

Atkal iestājās klusums. Beidzot Je�ņevs ierunājās. "Vai jūs informēsiet mūs par visu uzzināto?"

Vecais vīrs pamāja. "Protams. Es priecātos, ja arī jūs izdarītu man kādu pakalpojumu."

"Ja tas būs manos spēkos," Je�ņevs atbildēja.

"Es vēlētos iegūt pilnu dosjē par Feju. Par visu viņa dzīvi� gan privātās, gan darba lietas. Es vēlos uzzināt par viņu visu līdz pēdējam sīkumam."

Je�ņevs paskatījās uz klāteso�ajiem. Nekādu iebildumu nebija. Viņ� apstiprino�i pamāja. "Tas tiks izdarīts nekavējoties."

<cVai jūs manus uzskatus darīsiet zināmus premjer�ministrei?" Ben Ezra pajautāja.

"Jā, noteikti."

"Nododiet viņai no manis ari vienu skūpstu," Ben Ezra smaidīdams noteica. "Es domāju, tas viņai noderēs."

Ap galdu atskanēja pieklājīgi smiekli. Iezvanījās telefons, un Je�ņevs paņēma ķlausuli. Mirkli paklausījies, viņ� to nolika. "Nolaupīta vēl viena lidma�īna. Tā ir "Lufthansa" lidma�īna no Diseldorfas. Patlaban viņi dodas uz Beirūtu."

BenEzraskumjipa�ūpojagalvu. "Cikbēdīgi. Cikmuļķīgi." Viņ� paskatījās uz amerikāņiem. "Vienīgais labums no tā ir virsraksti avīzēs. Un, kamēr mēs no �iem paziņojumiem būsim apstulbu�i, viņi mierīgi mums no degungala nolaupīs visu pasauli."

PA sānu durvīm viesnīcas "Tahiti Plage" restorānā ienāca Jūsufs. Lauzdams ceļu starp puskailajiem vīrie�u un sievie�u ķermeņiem, viņ� savā tum�ajā uzvalkā, baltajā kreklā un kaklasaitē izskatījās kā nevietā nokļuvis. Pa otrām durvīm atkal iznācis spo�ajā saules gaismā, mirk�ķinādams acis un �ķielēdams, viņ� nopētīja pie galdiņiem sēdo�os. Mirkli vēlāk Jūsufs bija pamanījis to sē�am pie pludmales bāra un kaismīgi sarunājamies ar kādu izskatīgu melnādaino jaunekli.

�aks pavērās aug�up�pār viņu krita Jūsufa ēna." Jūsuf," viņ� pieceldamies iesaucās fran�u valodā."Kāds patīkams pārsteigums! Mēs tevi nemaz negaidījām."

Jūsufs nesmaidīja. "To var redzēt," viņ� ledainā balsī noteica."Pasaki savam petit ami [25] , lai viņ� pazūd."

�aka seja sadrūma. "Ar kādām tiesībām�"

Jūsufs neļāva viņam pabeigt. "Tu esi mans īpa�ums!" viņ� draudīgi norūca. "Tagad liec viņam pazust, vai ari es tevi iemetī�u atpakaļ tajās Parīzes padibenēs, no kurām kādreiz izvilku!"

Melnais vīrietis piecēlās kājās. Dūrēm savelkoties, viņa roku muskuļi saspringa."�ak, vai tu gribi, lai es tieku ar viņu galā tavā vietā?"

Jūsufs cie�i paskatījās uz �aku, kur� pēc mirkļa nolaida skatienu. "Man liekas, ka tev labāk vajadzētu iet projām, �erār,"viņ� teica, uz melnādaino neskatīdamies.

�erāra lūpas nicino�i savilkās. "Poule!" [26] viņ� uzsauca

�akam, tad uzgrieza viņiem muguru. Pagājis pāris metru tālāk, viņ� nometās gar�ļaukus smiltis, ar roku aizsegdams acis un vairs nelikdamies par abiem ne zinis.

Kad Jūsufs iesēdās krēslā, ko melnais tikko bija atbrīvojis, pienāca viesmīlis. "Mesjē ?"

"Kolu. Beaucoup de glace. [27] " viņ� pievērsās �akam, kas noslīdēja atpakaļ krēslā. "Kur viņa ir?"

�aks, neskatīdamies uz viņu, drūmi atcirta: "Velns parāvis, kā es to varu zināt ? Es viņu pludmalē gaidu jau divas stundas."

"Tev tas ir jāzina!" Jūsufs uzkliedza. "Kā tu domā, kāda velna pēc es tev maksāju? Vai tāpēc, lai tu pludmalē tiktos ar maziem nēgerēniem?"

Viesmīlis nolika uz galda kokakolu un aizgāja. Jūsufs to paņēma un, slāpes remdēdams, izdzēra. "Vai vakarnakt tu biji kopā ar viņu?" Jūsufs jautāja.

"Jā."

"Vai fotogrāfijas dabūji?"

"Kā es to būtu varējis izdarīt?" �aks atbildēja ar pretjautājumu. "Viņa uz apartamentu nemaz negāja. Trijos naktī pameta mani diskotēkā un pieteica, lai �odien divpadsmitos gaidu viņu pludmalē."

"Un vai nakti tu pavadīji ar to melno?"

"Kas cits man atlika?" �aks aizstāvēdamies jautāja. "Taupīt sevi viņai?"

Jūsufs iebāza roku �aketes iek�kabatā un izņēma savu jauno zelta cigare�u etviju. Lēnām to attaisījis, viņ� rūpīgi izvilka cigareti un pasita to pret etviju. "Tu neesi sevi�ķi gudrs," viņ� teica, ielikdams cigareti mutē un aiz�dedzinādams. "Pavisam neesi gudrs."

�aks paskatījās uz viņu. "Kā es varu viņu nofotografēt, ja viņa pie manis nekad nenāk? Nekad. Mēs ar to nodarbojamies tikai tur, kur viņa pati to vēlas." Viņ� palūkojās uz jūras pusi pāri Jūsufa plecam. "A, tagad viņa nāk."

Jūsufs pagriezās. No jūras lī�a krasta virzienā traucās lielais "San Marco". Izvilcis no kabatas atslēgu, viņ� nometa to uz galda. "Es esmu tev rezervējis apartamentu viesnīcā "Byblos". Tur viss nepiecie�amais ir sagatavots, mikrofoni ierīkoti, bet fotogrāfs gaidīs blakus istabā. Tev jādabū viņa tur iek�ā. Man vienalga, kā tu to izdarīsi, bet tev viņa tur jādabū. Tavā rīcībā ir tikai �ī � vienīgā nakts."

�aks uz viņu paskatijas. "Kāpēc tik piepe�a steiga?"

"Man kabatā ir telegramma no viņas vīra. Jau rīt pēcpusdienā viņai jālido uz Kaliforniju."

"Bet ja nu viņa negrib palikt? Kas tad man būtu jādara, jāsit viņai pa galvu? Ja nu, tāpat kā pagāju�onakt, viņa trijos naktī ar "San Marco" atgriezīsies Kannās?"

Jūsufs piecēlās kājās un paskatījās uz �aku. "Man ir tādas aizdomas, ka "San Marco" motoram kaut kas nebūs kārtībā. Pārējais ir tavā ziņā." Viņ� pār plecu pameta skatu uz jūru. "San Marco" lēnām �ūpojās pludmales seklajā ūdenī. "Dodies uz jūru, mīlētāj," viņ� sarkastiski noteica, "un palīdzi kundzei tikt krastā."

Ne vārda neteicis, �aks piecēlās no krēsla un devās pludmales virzienā. Jūsufs, mirkli uz viņu noskatījies, pagriezās un cauri restorānam devās atpakaļ uz ceļu, kur viņu gaidīja pamestā automa�īna.

Iekāpis ma�īnā, Jūsufs kādu mirkli pasēdēja un tikai tad iedarbināja motoru. Ja D�ordana viņu neienīstu, nekas tamlīdzīgs nebūtu bijis jādara. Bet viņ� labi zināja, neskaitāmas reizes viņa mēģinājusi noskaņot Badru pret viņu tādēļ, ka viņai nepatika to savstarpējās attiecības. Turklāt viņ� bija vienīgi ierēdnis, kamēr viņa � Badra sieva. Un viņ� lieliski saprata, kur� būtu uzvarētājs, ja nonāktu līdz atklātam cīniņam. Tā, protams, būtuD�ordana. Bet, ja �akam �onakt izdotos iecerētais, līdz tam nekad nenonāktu. Bailes tikt diskreditētai Badra acīs viņunoturētu gro�os. Jūsufs zināja, ka vislabākais sabiedrotais ir uzveikts ienaidnieks.

Mirklī, kad, samazinot ātrumu, motora rēkoņa pārgāja mērenā dūkoņā, D�ordana atvēra acis un uzmeta skatu pulkstenim. Viņa bija izbraukusi no Kannām pirms �etrdesmit minūtēm � braucot pa sauszemi, ceļā būtu jāpavada pusotru stundu. Tas bija ne tikai ātrāk �jūra bija mierīga, un viņa visu ceļu varēja gulēt.

D�ordana apsēdās un pasniedzās pēc bikini aug�daļas un krekla. Aiztaisīdama krū�turi, viņa sevi apskatīja � krūtis bija tikpat iedegu�as kā pārējais ķermenis � zeltainā riekstu krāsā, bet krū�u gali bija nevis sārti rozā, kā parasti, bet gan tum�i violeti. Viņa sev patika. Tās nebija pat sāku�as noslīgt lejup, kā tas bie�i vien mēdz atgadīties viņas vecuma sievietēm.

Instinktīvi D�ordana paraudzījās pāri plecam, vai jūrnieki, kas atradās laivas priek�galā, viņu nenovēro. Abu acis bija novērstas, bet viņa labi zināja, ka tie bija vēroju�i viņu pie vējstikla piestiprinātā spogulī. D�ordana pasmaidīja un, lai viņus paķircinātu, uzbudino�i parīvēja krūtis, kuru galiņi kļuva cieti, tad viņa aiztaisīja krū�turi.

Pretī ar ūdensvelosipēdu brauca divas līdz pusei kailas meitenes. Uz septiņdesmit tūksto�u dolāru vērto "San Marco" viņas noskatījās ar neslēptām c eribām un ziņkārību. D�ordana atkal pasmaidīja, pamanījusi viņusejās vil�anos, ieraugot, ka vienīgā pasa�iere uz kutera ir D�ordana,� �ī meiteņu izjūtu maiņa bija tik acīm redzama! Pedāļma�īna lēnām aizgriezās.

"Allo !" atskanēja sauciens no laivas otras puses.

Viņa pagriezās. Mazā laiviņā ar piekarināmu motoru bija ieradies �aks. Vasaras saulē viņa gai�ie mati bija pilnīgi izbalēju�i, tāpēc iedegums izskatījās vēl tum�āks. D�ordana klusēdama pamāja.

"Es atbraucu, lai aizvestu tevi uz krastu," viņ� kliedza. "Es zinu, ka tev nepatīk slapināt kājas."

"Es tūlīt bū�u pie tevis," viņa uzsauca un pagriezās pret jūrniekiem. "Gaidiet �eit," viņa teica franciski, "pirms atgrie�anās es jums piezvanī�u."

"Oui, madame," 'jūrnieks, kas stāvēja pie stūres, atbildēja. Otrais pakāpās atpakaļ, lai palīdzētu viņai iekāpt laivā. D�ordana pasniedza viņam lielu pludmales somu, ko vienmēr nēsāja līdzi. Tajā bija kurpes, apģērbs vakaram, rācija, lai varētu sazināties ar laivas apkalpi, kosmētika, cigaretes, nauda un kredītkartes.

Jūrnieks pārliecās pāri malai un pievilka laiviņu tuvāk ātrlaivai. Iemetis somu�aka laivā, viņ� pieturēja D�ordanas roku, kamēr viņa pārkāpa pāri malai. Tiklīdz D�ordana bija apsēdusies, viņ� palaida laiviņu vaļā.

Viņa bija novietojusies ar seju pret laivas aizmuguri, �aks sēdēja pie motora. "Atvaino, ka aizkavējos," D�ordana teica.

"Tas nekas," viņ� pasmaidīja. "Vai labi izgulējies?"

"Ļoti labi. Un tu?"

Viņ� saviebās. "Ne pārāk. Es biju pārāk � kā lai saka � vīlies."

D�ordana paskatījās uz �aku, viņa joprojām to neizprata. Marra bija apgalvojusi, ka viņ� ir �igolo, bet, kad vairākkārt viņa tampiedāvāja naudu, tas ikreiz ar aizvainotu izteiksmi sejā to atdeva atpakaļ. Tas nav darījums, viņ� bija teicis. Viņ� esot iemīlējies. Bet viņai tas joprojāmnebija izprotams. Viņam bija noīrēts dārgs apartaments viesnīcā "Miramar", kas atradās Kannās tie�i uz Kroisetas, un pilnīgi jauns "Citroen SM", un, �ķiet, naudas viņam ari nekad netrūka. Viņ� nekad viņai neļāva paņemt �eku, ko daudzi tik labprāt darīja, vienalga, vai tie bija �igolo vai ne. Vairākas reizes viņa bija ievērojusi, kā tas nopēta kādu zēnu, bet viņas klātbūtnē vairāk neko neatļāvās. Par vienu gan viņa bija pilnīgi pārliecināta � viņ� bija biseksuāls un, iespējams, viņa īstais mīļākais bija kāds vīrietis, kas to atsūtījis uz "Francijas Rivjēru" pavadīt vasaru, bet tas D�ordanu pārāk neuztrauca. Viņa jau sen bija nonākusi pie secinājuma, ka biseksuālie vīrie�i ir vislabākie mīlētāji.

"Kaut arī diskotēkā bija tik daudz jauku meiteņu?" viņa iesmējās. "Man pat prātā neienāca, ka tev varētu rasties kādas problēmas."

"Tādu man nebija," viņ� teica vairāk pats sev, domādams par nakti, kas bija pavadīta kopā ar �erāru.

Iztēlodamies melno milzeni sev virsū un to, kā, atlobot gigantisko, melno kātu, bija atsegusies piebriedu�i purpurkrāsas galviņa, �aks juta sevī kaut ko ceļamies. Viņ� atcerējās, kā bija atslīdzis uz muguras kā sieviete un pacēlis savas kājas, ļaujot lielajam penim rupji ietriekties anusā. Viņ� bija smilkstējis kā sieviete, un tad, kad orgasms viņu pārņēma pilnībā, viņ�, sēklai iz�ķie�oties pa abu vēderiem, kas bija cie�i saspiesti kopā, bija kliedzis.

"Paskaties," viņ� skaļi teica, izņemdams savu stingro locekli no bikini. "Vai tu redzi, ko tu ar mani esi izdalījusi, tiklīdz es tevi ieraudzīju ? Pagāju�ajā naktī trīs reizes man nācās pa�am tikt ar to galā."

Viņa iesmējās."Vai tad tev neviens nav teicis, ka tas var kaitēt ? Ja tu pārāk ar to aizrausies, tas var aizkavēt tavu attīstību."

Viņ� pat nepasmaidīja. "Kad tu varēsi visu nakti būt kopā ar mani? Kaut vienu reizi, lai mēs varētu mīlēt viens otru bez sajūtas, ka tuar vienu aci nepārtraukti skaties pulkstenī. Lai mēs pilnībā varētu viens otru izbaudīt."

Viņa atkal iesmējās. "Tu gribi pārāk daudz. Tu aizmirsti, ka es esmu precēta sieviete ar noteiktiem pienākumiem. Man ir jābūt mājās katru nakti, lai pamostoties es varētu redzēt savus bērnus."

"Kas gan būtu tik briesmīgs, ja tu vienreiz to neizdarītu?" viņ� sabozās.

"Tad es nebūtu izpildījusi vienu no prasībām, ko mans vīrs ir izvirzījis," vina atbildēja. "Un to man nevajadzētu darīt."

"Tavam vīram par to nav nekādas intereses, c itādi viņ� �o pēdējo triju mēne�u laikā kaut vienu reizi tevi un bērnus būtu atbraucis apraudzīt."

Viņas balss kļuva vēsa. "Tev nav nekādas daļas par to, ko mans vīrs dara vai nedara."

Viņ� instinktīvi juta, ka ir aizgājis par tālu. "Bet es tevi mīlu. Un es kļūstu glu�i vai traks, kā es tevi gribu."

Viņa lēnām, atslābinoties pamāja. "Tad atstāj lietas to īstajās vietās. Un, ja tu esi nolēmis turpināt spēlēties ar savu gailēnu, tad labāk pagriez laivu atpakaļ uz jūru, kamēr mēs vēl neesam ietrieku�ies krastā."

"Ja es to izdarī�u, vai tu viņu pasūksi?"

"Nē," viņa asi atcirta. "Es daudz labprātāk iebaudītu glāzi baltvīna."

�

Viņa bija pacilāta. "Papagayo" bija kā piebāzts. Acis �ilbināja mirguļojo�ais apgaismojums, smagā rokmūzika plēsa ausu bungādiņas. Viņa iedzēra vēl vienu malku baltvīna un palūkojās uz cilvēkiem ap galdu. Pavisam to bija �etrpadsmit,un visi viņi kliedza, runājot cits ar citu, lai varētu kaut ko sadzirdēt diskotēkas troksnī. . �aks sarunājās ar kādu anglieti, kas sēdēja no viņa pa labi. Tā bij a aktrise, kas tikko beigusi filmēties pie Pītera Sellersa un kopā ar da�iem draugiem bija ieradusies no Parizes, lai pavadītu �eit nedēļas nogali. D�ordana bija sākusi tos vākt kopā�ajāpēcpusdienājau pludmalē. Grupas komplektē�ana tika pabeigta "L'Escale", kur viņi dzēra kokteiļus un vakariņoja. Ap pusnakti viņi bija devu�ies uz diskotēku.

Iemesls �ai cilvēku pulcinā�anai bija tas, ka �aks viņu sāka nomākt. Viņ� atļāvās par daudz. Savā ziņā �aks bija līdzīgs sievietei, tikai �ajā gadījumā viņam �ķita, ka visa pasaule riņķo ap viņa peni. D�ordana bija sākusi ar viņu garlaikoties, bet starp apkārt redzamajiem vīrie�iem viņa neko ievērības cienīgu neredzēja. Aiz garlaicības viņa bija uzsmēķējusi marihuānu. Parasti publiskās vietās D�ordana nekad to neatļāvās, bet, kad angliete sievie�u tualetē bija to piedāvājusi, viņa aizkavējās tur tikmēr, kamēr pa abām bija pieveiku�as vienu cigareti.

Pēc tam �is vakars viņu nemaz vairs neuztrauca. �ķiet, tik daudz smējusies viņa nebija visā savā dzīvē, �eit visi bija pārlieku gudri un vitāli. Tagad viņa gribēja dejot, bet citi bija pārāk aizņemti ar sarunām.

Piecēlusies no krēsla, D�ordana viena pati devās uz deju gridu un, izlauzusies c auri burzmai, sāka dejot. Viņa atdevās mūzikai, laimīga, ka atrodas Francijas dienvidos, kur nevienam nelikās dīvaini, ja kāda sieviete vai vīrietis gribēja padejot viens pats. Viņa aizvēra acis.

Kad D�ordana tās atkal atvēra, viņai priek�ā dejoja gar�, izskatīgs melnais vīrietis. Viņ� notvēra tās acu skatienu, bet abi klusēja. �o vīrieti viņa bija ievērojusi jau diena pludmalē, vēlāk, kokteiļu laikā, viņ� "L'Escale" bija sēdējis pie bāra, un nu tas bija �eit. Viņa to bija manījusi sē�am pavisam netālu.

Kustējās melnais fantastiski. Viss viņa ķermenis zem krekla, kas līdz viduklim bija atpogāts un sasiets mezglā, un it kā pielīmētajiem d�insiem, raidīja fluīdus. Viņa sāka kustēties tam līdzi.

Pēc mirkļa D�ordana ierunājās: 'Tu esi amerikānis, vai ne?"

Viņ� runāja ar dienvidnieka akcentu. "Kā tu to zini?"

"Tu nedejo kā francūzis � viņi raustās aug�up lejup, bet angļi savukārt lēkā."

Viņ� iesmējās. "Es par to nebiju iedomājies."

"No kurienes tu esi ?"

"No D�ord�ijas."

"Es nekad tur neesmu bijusi."

"Tu neko neesi zaudējusi," viņ� teica. "Man labāk patīk �eit.Tur mēs nevarētu tā dejot."

"Joprojām?" viņa jautāja.

"Joprojām," skanēja atbilde. "Viņi nekad nemainīsies."

D�ordana klusēja.

"Je m'appelle Gerard,"1 viņ� teica.

D�ordana bija pārsteigta. Viņ� runāja franciski kā parīzietis, bez mazākā akcenta. "Tuļotilabirunāfrancisld."

"Tā tas varētu būt," viņ� atbildēja. "Mani sen�i atsūtīja mani mācīties, kad es biju tikai astoņus gadus vecs. Kad manu tēvu nogalināja, es atgriezos � man toreiz bija se�padsmit �, tomēr es nespēju to īsti aptvert. Kad biju tur pietiekami ilgi paciemojies, tūlīt devos atpakaļ uz Parīzi."

Viņa zināja, cik maksā mācības Francijā, un tās nebija lētas�viņa ģimenei noteikti jābūt bagātai. "Ar ko tavs tēvs nodarbojās ?"

Viņa balss skanēja ļoti nosvērti. "Viņ� bija suteners, turklāt bija iebāzis savu pirkstu visos pīrāga gabalos. Bet viņ� bija melnais, un baltajiem tas nepatika, tādēļ viņi to kādā alejā nodūra� �ai noziegumā apvainojot nēģeri. Tad viņi to nēģeri pakāra, un viss atkal bija kārtībā."

"Atvaino!"

Viņ� paraustīja plecus. "Mans tēvs bija pārliecināts, ka kādu dienu viņi to izdarīs. Viņam nekas nekaitēja, un viņa dzīve bija jauka."

Mūzika aprāvās, un, dejotājiem dodoties projām no deju grīdas, sāka skanēt lēna melodija. "Bija patīkami ar tevi parunāties," viņa teica, dodamās atpakaļ pie galda.

Ar plaukstu satvēris D�ordanu aiz rokas,viņ� to apturēja. 'Tev nevajadzētu doties atpakaļ."

1 Mani sauc �erārs. (Fran�u vai.)

Viņa neatbildēja.

"Tu esi vienreizēja sieviete, bet tie tur ir tikai sala�ņas."

"Kas tev nāk prātā ?" viņa jautāja.

"Darbība. Tas ir kaut kas tāds, ko esmu pārmantojis no sava tēva. Arī es esmu vienreizējs vīrietis. Kāpēc tunevarētu mani ārā pagaidīt?" -

Viņa atkal neko neatbildēja.

"Es redzēju, kā tu skaties," viņ� teica. "Tev tas bars jau ir noriebies." Pēk�ņi viņ� pasmaidīja. "Vai tu kādreiz jau esi to darījusi ar melno vīrieti?"

"Nē," D�ordana pakratīja galvu. To viņa nekad vēl nebija izbaudījusi.

"Es esmu labāks, nekā par mums tiek stāstīts," viņ� piebilda.

D�ordana paskatījās uz galdu. �aks joprojām sarunājās ar anglieti. Dro�i vien viņ�^ nebija pat pamanījis viņas aizie�anu. Pagriezusies pret�erāru, D�ordana teica: "Labi. Bet mums ir tikai viena stunda laika. Tad man jādodas projām"

"Ar stundu būs gana." Viņ� iesmējās. "Stundas laikā es tevi aizvedī�u līdz Mēnesim un atpakaļ."

D�ORDANAI iznākot ārā, �erārs jau stāvēja uz ietves iepretī diskotēkai, vērodams, kā pēdējie ielu muzikanti iepako savus instrumentus. Izdzirdis viņas augstpapē�u kurpj uklaudzē�anu, viņ� pavērsās pret D�ordanu. "Vai bija grūti tikt laukā?" viņ� jautāja.

"Nē," viņa atbildēja. "Es teicu, ka man jāaiziet uz tualetes telpu."

�erārs pasmīnēja. "Vai iesim? Es esmu apmeties tepat netālu aiz "Le Gorille"."

"Nu, tad ejam," viņa noteica, pieskaņodamās tā soļu ritmam.

Kaut ari bija jau vēls, joprojām �urpu turpu pastaigājās lieli cilvēku pūļi. Skatīdamies viens uz otru un skaistajām jahtām, tie bija apvienoju�ies kopīgā izpriecā. Daudziem tas bija vienīgais, ko viņi varēja atļauties pēc tam, kad bija samaksāju�i pārmērīgi augstās cenas par istabām un ēdieniem. Fran�i neceremonējās ne ar vienas tautības tūristiem, ari ar savējiem ne.

Viņi pagāja garām "Le Gorille", no kuras smar�oja pēc c eptām olām unpo/nmes frites1, un tad sāka gājienu aug�up pa �auro ietvi. Drīz vien viņ� apstājās pie kādas vecas mājas durvīm, kuras pirmajā stāvā bija izvietojies modes pre�u veikals. Atslēdzis durvis ar smagu, veclaicīgu atslēgu, viņ� nospieda slēdzi un iededza kāpņu telpā gaismu. "Es dzīvoju divus stāvus augstāk."

D�ordana pamāja un sekoja viņam pa vecajām kāpnēm. Viņa durvju atslēga bija jau daudz modernāka. Atvēris tās, viņ� ielaida D�ordanu iek�ā.

Viņa iegāja tum�ā istabā. Durvis aizvērās, un vienlaikus viņa izdzirda noklik�ķam arī elektrības slēdzi. Istabu piepildīja sārta gaisma, kas nāca no divām lampām � pa vienai abpus milzīgai gultai, kas bija iepletusies pie tālākās sienas. D�ordana ziņkāri nopētīja telpu.

Mēbeles bija lētas un nolietoju�ās, ar tādām fran�i parasti mēdza iekārtot istabas atpūtniekiem. Telpas stūrī atradās izlietne, bet zem tās bidē, ko pagrie�ot varēja izdabūt no izlietnes apak�as. Tualete atradās aiz �aurām durtiņām, kas, likās, ved uz pieliekamo. Te nebija ne vannas, ne du�as, ne virtuves.

Notvēris viņas skatienu, �erārs noteica: "Tas nav nekas īpa�s, tomēr tā ir mājvieta."

Viņa iesmējās. "E�mu redzējusi arī daudz sliktākas vietas. Tu vari priecāties, ka tualete neatrodas gaitenī."

Piegājis pie kumodes un atvilcis vienu no atvilktnēm, �erārs no tās izņēma marihuānu � tās salkanā smar�a iesitās D�ordanai nāsīs. �erārs pasniedza viņai cigareti. "Dzerama man nekā nav."

"Tas nekas," viņa teica, ievilkdama dūmu "Tā ir laba zālīte."

Viņ� pasmaidīja. "Kāds mans draugs to nupat atgādāja no Stambulas. Viņ� atstāja arī nedaudz kokaīna. Vai tu to kādreiz esi pamēģinājusi?"

■ 1 Eļļā cepti kartupeļi. (Fran�u vai.)

"Da�as reizes." Atdevusi viņam cigareti, D�ordana noskatījās, kā �erārs lēni ievelk dūmu. Nolikusi pludmales somu zemē, viņa tam tuvojās, sajuzdama dūkoņu galvā un mitrumu starp kājām. Tā patiesi bija laba zāle, ja no viena dūma bija radies tāds efekts. D�ordana parāva viņa krekla sasieto mezglu. "Vai mēs �eit esam atnāku�i runāt vai pārgulēt? Man ir tikai stunda laika," viņa teica.

Viņ� nekavējoties nolika cigareti pelnutraukā un pavilka viņas caurspīdīgo blūzi lejup tā, lai atklātos krūtis. Saņēmis katru savā rokā, viņ� ar īk�ķi un rādītājpirkstu spaidīja krū�u galus, līdz pēk�ņi viņai cauri izskrēja sāpes. "Baltā staigule," viņ� smaidīdams noteica.

Viņas smaids bija tikpat dzēlīgs kā viņējais. "Nēģeris!"

�erāra rokas nospieda viņu uz ceļiem savā priek�ā. "Tu labāk iemācies mazliet palūgties, ja gribi, lai tavs mazais, sakarsu�ais kaķēniņ� dabū kādu melnu gailēnu."

Viņa jau bija atpogājusi kreklu un tagad centās attaisīt d�insu rāvējslēdzēju. Zem tiem nekā nebija, un, novelkot bikses, viņa fails izlēca brīvībā. D�ordana apņēma to ar roku un pavilka tuvāk mutei.

"Lūdzies," viņ� asi pavēlēja, ar roku atturēdams viņas sejas virzību.

D�ordana pavērās aug�up un no�ukstēja: "Lūdzu."

�erārs pasmaidīja un atlaida roku, ļaudams viņai paņemt sevi mutē, vienlaikus izceldams no atvērtās atvilktnes mazu pudelīti ar kokaīnu. Smalkā ķēdītē pie pudelītes vāciņa bija piestiprināta mazītiņa zelta karotīte. Kā �ādās lietās pieredzējis vīrs, �erārs katrā nāsī ievilka pa vienai karotītei pulvera, tad, paskatījies lejup uz D�ordanu, noteic a: "Tagad tava kārta."

"Man ir ļoti labi," viņa iebilda, skūpstīdama viņu un laizīdama tā sēkliniekus. "Man to nevajag."

Parāvis aiz matiem, viņ� atvilka tās galvu atpakaļ. "Baltā staigule!" Uzrāvis viņu kājās un piepildījis karotīti, pielika to pie D�ordanas nāss. "Tu darīsi, kā es lik�u! Velc!"

Viņa vilka, un pulveris no karotītes nokļ uva nāsī. Gandrīz tajā pa�ā mirklī viņ� jau turēja atkal piepildītu karotīti pie otras nāss. �oreiz viņa ievilka, negaidīdama uzmun�drinājumu. Deguns kļuva pilnīgi nejūtīgs, un pēk�ņi pulveris eksplodēja viņas smadzenēs, sieviete sajuta ieplūstam spēku tie�i ģenitālijās. "Ak Dievs!" viņa iesauc ās. "Tas ir kaut kas ārprātīgs! Es ta�u to tikai nupat kā ievilku!"

Viņ� pasmaidīja. "Tu, bērniņ, vēl neko neesi redzējusi. Es tev parādī�u da�us trikus, ko ar �o lietiņu man iemācīja darīt mans papiņ�."

Mirkli vēlāk viņi kaili atradās gultā^ un viņa smējās. Nekad vēl viņa nebija jutusies tik labi. �erārs piebēra vēl vienu karotīti un ierīvēja savas smaganas, liekot viņai darīt to pa�u. Tad vīrietis laizīja tās krū�u galus, līdz tie kļuva slapji no viņa mēles, un, uzkaisījis mazliet pulvera arī tiem, sāka darboties gan ar mēli, gan pirkstiem.

D�ordana nevarēja pat iedomāties, ka viņas krū�u gali varētu kļūt tik lieli un cieti. Pēc da�iem mirkļiem viņai likās, ka tie pārsprāgs baudpilnā līksmē. Viņa sāka īdēt un locīties. "Ņem mani!"

"Vēl ne," viņ� smaidīja. "Tas ir tikai sākums." Saliecis viņas kājas ceļos, viņ� iekaisīja kokaīnu ap klitoru un iebāza galvu starp viņas kājām.

Pēc mirkļa viņa kliedza tā kā vēl nekad. Katrs nākamais orgasms pacēla vēl augstāk, nekā viņa līdz �im to bija izjutusi. Pastiepusi roku, viņa centās sameklēt failu un, atradusi to, apgriezās, lai paņemtu to mutē. Alkatīgi viņa metās tam virsū. �ī brīni�ķīgā, gigantiskā rīka dēļ viņa bija gatava to aprīt dzīvu, aizrīties un noslāpt.

Pēk�ņi viņ� atvirzījās. Gandrīz bez elpas D�ordana paskatījās aug�up. Viņ� tupējastarp viņas kājām uz ceļiem, bet viņa fails slējās viņai pāri. Paņēmis mazo pudelīti, viņ� bārstīja pulveri tikmēr, kamēr mirdzo�ā, mitrā galviņa izskatījās kā iemērkta pūdercukurā. Tad, atplētis viņas kājas, viņ� ieslīdēja tajā.

Viņa juta plau�as pieplūstam pilnas ar asinīm. Viņ� bija tik milzīgs. Kādu mirkli sieviete bija nobijusies, ka nespēs to visu ieņemt sevī, ta�u diīz viņ� viss jau bija iek�ā, bet ilgu laiku palika mierīgs. Viņa līdz pat vēdera dziļumiem juta dīvainu d�inkstoņu. Lēnām viņ� sāka kustēties � sākumā maigi, ar gariem, līdzeniem grūdieniem, tad, uzņemdams tempu, nonāca līdz tādiem belzieniem, kas atgādināja pāļu dzinēja darbību.

Kaut kur tālumā viņa dzirdēja sevi kliedzam, kad viens orgasms sekoja otram, plosot viņu gabalos. �ādas izjūtas viņai vēl nekad nebija biju�as. Nekad. Viņai, kas bija pārli ec ināta, ka par �ādām seksuālaj ām izpausmēm c ilvēki tikai runā vai raksta, lai noslēptu savas patiesās izjūtas. Un, ja tā bija patiesība, tad viņa juta, ka to tā īsti nemaz nespēj aptvert. Viņai sekss nozīmēja triumfu pār vīrie�iem� apmierinājuma gū�ana pa�ai bija tikai kā reta nejau�ība, bet �oreiz viss bija c itādi. �oreiz viņa tika ne tikai izmantota, bet viņai tika dota arī bauda, viņa bija ņēmēja un guva pilnīgu apmierinājumu.

Beidzot viņa vairs nespēja to ņemt pretī. "Pietiek," viņa kliedza. "Lūdzu, apstājies!"

�erāra ķermenis atpū�oties atspiedās pret D�ordanu � viņa loceklis tās iek�ienē joprojām bija stingrs. Viņa paskatījās uz vīrieti. Blāvi sārtajā apgaismojumā viņa sviedriem klātā seja un krūtis laistījās vara krāsā. Viņam uzsmaidot, atmirdzēja balti zobi. "Vai ar jums, baltā kundze, viss kārtībā?"

Viņa lēnām pamāja ar galvu. "Vai tu sasniedzi kāroto?"

"Nē," viņ� atbildēja. "Tas ir vienīgais, ko papiņ� man nebija teicis. Jālieto pietiekami, lai sievieti darītu laimīgu, un tikai tik daudz, lai no tā atturētos."

Ilgi noraudzījusies uz viņu, D�ordana pēk�ņi nezin kādēļ sāka raudāt.

Ne vārda neteicis, viņ� izkāpa no gultas un piegāja pie izlietnes. Noliecies �erārs izvilka bidē un atgrieza ūdens krānu, tad pagriezās pret viņu "Ja vēlies dabūt karstu ūdeni, tad jāļauj tam mazliet notecēt," viņ� paskaidroja.

Atvēris mazā skapī�a durvis virs izlietnes, viņ� izņēma dvieli un pārlika pāri ūdens c aurulei. Ar pirkstu pārbaudījis ūdeni, viņ� teica: "Viss ir gatavs."

D�ordana klusējot paskatījās uz �erāru.

"Tu teici, ka tev ir tikai viena stunda laika, vai ne ?" viņ� jautāja.

Apsēzdamās viņa pamāja. "Es neesmu pārliecināta, ka varē�u paiet."

Viņ� pasmaidīja. "Viss būs kārtībā, ja reiz tu vispār spēj kustēties."

Izkāpusi no gultas, D�ordana pārliecinājās, ka viņam ir taisnība. Jau pēc pirmā sola spēks locekļos atkal atgriezās.Notupusies virs bidē un paņēmusi no viņa pastieptās rokas mazgājamo sūkli un ziepes, viņa ātri nomazgājās. Remdenais ūdens atsvaidzināja. Kamēr viņ� mazgājās, D�ordana noslaucījās dvielī un sāka ģērbties. "Man ļoti �ēl, ka arī tev nebija labi līdz galam," viņa ierunājās.

"Tas nekas," viņ� attrauca. "Es tev apsolīju ceļojumu uz Mēnesi un gribēju, lai tu to arī dabūtu."

"Es tie�ām to izbaudīju," viņa atteica. "To es nekad nespē�u aizmirst."

Viņ�, mazliet vilcinādamies, sacīja:'Varbūt kādreiz mēs varētu to atkārtot."

"Varbūt," viņa atbildēja. Apģērbusies D�ordana pasniedzās pēc savas pludmales somas un izņēma naudu. Paņēmusi pāris lielas naudaszīmes, viņa tās sniedza �erāram. "Es ceru, ka tev nebūs nekas pretī."

Viņ� paņēma naudu. "Man tānoderēs, bet tev nevajadzēja to darīt."

"Daudz jau es tev neiedevu," D�ordana atbildēja.

"Jūs man iedevāt ļoti daudz, kundze. Jūs pamētāt visus savus draugus, lai nāktu pie manis, un tas nav maz."

Kaut kas viņa balsī likās aizdomīgs. "Vai tu mani pazīsti?" viņa jautāja.

"Nē." Viņ� pakratīja galvu.

"Kādēļ tad tu mani uzaicināji ?"

"Es redzēju tevi^pludmalē," viņ� atteica, "pēc tam, kad tas vīrietis sūtīja �aku tevi sagaidīt."

"Tu pazīsti �aku?" D�ordana jautāja.

"Jā," viņ� atbildēja. "Pagāju�o nakti es pavadīju ar viņu."

Viņa kādu mirkli klusēja. "Vai �aks�"

�erārs pasmaidīja. "Drīzāk viņam vajadzēja būt meitenei."

"Un tu?"

"Man patīk "drātēties"," viņ� atzinās. "Ka tikai būtu kāds caurums, kur to iebāzt."

"Vai tu pazini vīrieti, kas sarunājās ar �aku ?"

"Nekad agrāk neesmu viņu redzējis. Viņam ir tum�i mati, un viņ� runāja franciski ar arābu akcentu. Es dzirdēju, kā

viņ� teica �akam, ka viņam �ai naktī kaut kas ir jādabū, jo tu rīt dodies projām uz Kaliforniju, un lai �aks neuztrauc oties, jo viņ� izdarī�ot tā, ka "San Marco" nevarēs tevi aizvest atpakaļ uz Kannām."

Pēk�ņi viņas galvā kaut kas noskaidrojās. Jūsufs bija vienīgais cilvēks, kas zināja, ka rīt viņa lidos projām. Viņ� bija ieradies no Parīzes, lai nokārtotu ar lidojumu saistītās lietas.

Pirms laba laika viņa reiz bija dzirdējusi, ka starp Jūsufu un princesi Marru ir bijis sakars. Un Marra bija tā, kas uzgrūda viņai kaklā �aku. Viņa nespēja saprast vienīgi to, kādu labumu Jūsufs tā varētu iegūt. Ja vien� ja vien viņ� negribēja to izmantot, lai sarīdītu viņu ar Badru.

Pēk�ņi D�ordanu pārņēma neomulīga baiļu sajūta. Viņa Jūsufam nekad nebija patikusi, bet ar to vien �o lietu būtu grūti izskaidrot. Viņa to tie�ām nesaprata. Vienīgais, ko D�ordana apjauta pavisam skaidri, bija tas, ka �onakt labāk būtu nokļūt atpakaļ villā.

Bet te bija kāda problēma. Santropēzāpēc pusnakts vairs nebija taksometru, bet viņa savam �oferim Gajam �o nakti bija atvēlējusi brīvu, tā ka nevarēja piezvarūt ari tam.

Paskatījusies uz �erāru, viņa jautāja: "Vai tev ir ma�īna?" "Nē."

"Nolādēts!" Viņas sejai pārlaidās rai�u ēna.

"Man ir motocikls," viņ� teica. "Es varu tevi aizvest, ja tu esi ar mieru sēdēt aizmugurē."

"Tu esi ļoti mīļ�," viņa uzsmaidīdama teica. Pēk�ņā atvieglojuma sajūtā D�ordana apskāva �erāra kaklu un noskūpstīja viņu uz vaiga. "Tas būs ļoti jautri."

�erārs noraizējies noņēma viņas rokas. "Neesiet tik pārliecināta, kundze. Paskatīsimies, vai jūs domāsiet tāpat, kad būsim nokļuvu�i galā."

BIJA pagāju�as jau divas stundas, kop� viņi atstāja Parīzi. Stjuarti rosījās, gatavodami pusdienas. D�ordana atskatījās uz Jūsufu. "Man liekas, ka tagad es varētu nosnausties."

Jūsufs atsprādzēja savu jostu un piecēlās kājās. "Es Hk�u, lai viņi tūlīt pat sagatavo jūsu sēdekļus." Viņ� palūkojās uz D�ordanas sekretāri Diānu, kuras priek�ā uz paplātes stāvēja pusizdzerta glāze. Diāna snauduļoja viņam blakus krēslā pie loga.

Jūsufs devās pie vecākā stjuarta, kas stāvēja piekambīzes. "Feja kundze vēlētos atpūsties."

"Bet mēs tūlīt pasniegsim d^/euner [28] ," stjuarts protestēja.

"Viņa nav izsalkusi."

"Oui, monsieur, [29] " stjuarts ātri noteica. Atstājis kambīzi, viņ� aizgāja aiz aizkariem, kas atdalīja pirmās klases un ekonomiskās klases salonus.

Pagriezies Jūsufs paskatījās uz D�ordanu. Viņas acis pilnīgi nosedza tum�as brilles, bet sejas izteiksme ne mazākajā mērā neliecināja par to, ka viņa iepriek�ējo nakti nebūtu gulējusi. Viņa �ķirstīja �urnālu "Air France" , kas gulēja tās klēpī, un malkoja baltvīnu.

J ūsufs apspieda �āvas. Viņ� jutās pārguris, j o bij a pavadījis nakti nomodā līdz pat �etriem rītā, kad no Santropēzas bija piezvanījis �aks un paziņojis, ka viņa ir nozudusi.

"San Marco" joprojām atradās ostā, un no viņas nebija ne vēsts. �aks bija iegriezies visos restorānos un diskotēkās, kas vēl bija atvērti. Jūsufs bija nolicis no sarunām gandrīz sakarsu�o telefonu.

Jūsufam neatlika nekas cits kā no rīta ierasties villā, lai aizvestu D�ordaņu uz lidostu. Viņ� vairs nespēja iemigt. Visi viņa plāni, arī �akam izdotā nauda, bija izrādīju�ies veltīgi. Pat tas, ka viņ� bija licis "Citroen" mehāniķim aizvest "SM" no �aka garā�as, nebija devis tam nekādu apmierināj umu.

Kad deviņos viņ� ieradās villā, D�ordana brokastoja. Viņa nebija pieminējusi ne iepriek�ējo vakaru, ne arī to, kā nokļuvusi mājās. Tikai nejau�i no kāda apsardzes darbinieka Jūsufs bija uzzinājis, ka viņa ieradusies ar taksometru no Kannām piecos rītā.

Sē�ot limuzīnā, pa ceļam uz lidostu viņ� tai bija izskaidrojis visu, kas saistīts ar lidojumu. Viņiem bija �etras vietas pirmās klases salona aizmugurē. Divas bija paredzētas viņai. Viņ� un viņas sekretāre sēdēs tie�i aizmugurē. Viņ� bija rezervējis arī pirmās tris vietas ekonomiskās klases salonā, lai viņa tur varētu iekārtoties gadījumā, ja gribētu pagulēt. īpa�a uzmanība tika veltīta viņas bagā�ai: lai Losand�elosā nevajadzētu gaidīt, tā tika novietota kabīnē. Lidostā viņiem būs speciāls ASV muitas aģents, lai varētu ātri nokārtot vajadzīgās formalitātes un sēsties helikopterā, kas tos nogādās "Rancho del Sol". Aptuvenais iera�anās laiks bija plānots ap �etriem pēcpusdienā pēc Losand�elosas laika. Vakariņas "Rancho del Sol" bija pasūtītas astoņos. Ja viss ritēs pēc plāna, tad viņai pietiks laika, lai pārģērbtos.

Stjuarts atgriezās. "Kundzei viss ir sagatavots."

"Paldies,"Jūsufs sacīja un devās atpakaļ uz vietu. 'Viss kārtībā," viņ� pateica D�ordanai.

D�ordana pamāja un piecēlās. Atvērusi somiņu, viņa izņēma mazupudelīti un iekratīja plaukstā divas tabletītes. Ātri norijusi tās, viņa uzdzēra malku vīna. "Iedzēru, lai tie�ām varētu aizmigt."

"Protams."

"Lūdzu, parūpējies, lai mani uzmodina vismaz pusotru stundu pirms nolai�anās."

"Es to izdarī�u," viņ� atbildēja. "Atpūtieties labi."

Mirkli uz viņu paskatījusies, D�ordana noteica: "Paldies."

Noskatījies, kā viņa aiziet aiz aizkariem, viņ� atkal iegrima savā sēdeklī. Diāna viņam blakus sakustējās, bet acis neatvēra. Ieskatījies pulkstenī, viņ� palūkojās ārā pa logu. Vēl bija jālido vienpadsmit stundas. �oreiz viņ� uznāku�ās �āvas neapspieda un, aizvēris acis, cerēja, ka varēs mazliet atpūsties.

"Air France" apkalpe bija labi pastrādājusi, viņas sēdekļiem apkārt bija apvilkti pagaidu aizkariņi, logi piesegti, un, kad viņa atlaidās guļus un pārvilka pāri segu, valdīja patīkama krēsla.

D�ordana mierīgi gulēja, gaidīdama, kad sāks iedarboties miegazāles. Nogurumam pārņemot ķermeni, viņa sāka izjust tā sāpīgos protestus. Augums atkal izjuta motocikla ne�ēlīgo lēkā�anu pa ceļu, kad viņi agrā rītausmā traucās uz Kannām. D�ordana bija likusi �erāram apstāties pie dzelzc eļa stac ijas pilsētas c entrā, kur vienmēr bija dabūjams kāds taksometrs.

Viņa bija piedāvājusi �erāram vēl papildus naudu, bet viņ� to bija noraidījis. "Tu jau esi man pietiekami samaksājusi," viņ� teica.

"Paldies."

Iedarbinājis motociklu, viņ� aicināja: "Atnāc mani apraudzīt, kad atkal būsi Santropēzā!"

"Noteikti. Un vēlreiz paldies."

"Uz redzē�anos."

"Uz redzē�anos." Viņ� uzdeva gāzi un. aizbrauca. Noskatījusies, kā �erārs pazūd ap stūri, viņa devās pie pirmā taksometra, kas gaidīja rindā, un iekāpa.

Kad D�ordana ienāca savā guļamistabā, bija jau pieci rītā un pavisam gai�s. Viņas ceļasomas, glīti sapakotas, stāvēja pie sienas. Tās joprojām bija atvērtas, ja gadījumā vēl pēdējā mirklī viņa gribētu tajās kaut ko ielikt. Pret lampu, kas stāvēja uz naktsgaldiņa, bija pieslieta zīmīte, kuru bija rakstījusi viņas sekretāre. Paņēmusi lapiņu, kas bija aprakstīta ļoti kodolīgajā, parastajā Diānas manierē, D�ordana lasīja:

Izbrauk�ana no villas � plkst.9

Izbrauk�ana np Nicas uz Parīzi � pīkst. 10

Izbrauk�ana no Parīzes uz Ameriku � pīkst. 12

Iera�anās Losand�elosā � pīkst. 16 pēc Klusā okeāna laika

D�ordana atkal paskatījās pulkstenī. Ja viņa gribēja septiņos kopā ar zēniem pabrokastot, tad nebija nekādas jēgas iet gulēt. Labāk palikt nomodā un papūlēties aizmigt lidma�īnā.

Iegājusi vannasistabā, viņa atvēra zāļu skapīti. Iemetusi mutē deksamila tableti, viņa to norija, uzdzerdama ūdeni.

Tā palīdzēs noturēties vismaz līdz laikam, kad lidma�īna būs pacēlusies no Parīzes lidlauka.

Lēnām viņa izģērbās. Pavisam kaila D�ordana nostājās lielā spoguļa priek�ā. Uz viņas krūtīm, kur �erārs bija tās saspiedis, bija redzami viegli zilumi, ta�u krēslā tos nevarēja saskatīt, bet dienas gaismā varēja noslēpt ar nelielu grimu. Viņas vēders bija pienācīgi plakans, bet uz gurniem un ciskām nekādu plankumu nebija. Uzlikusi roku uz kaunuma paugura, viņa, viegli pa�ķīrusi mīkstos blondos matiņus, kritiski sevi nopētīja. Viņas vagīna bija pietūku�i un mazliet apsārtusi. D�ordanai cauri izskrēja vieglas trīsas, atceroties, kā melnais bija viņu paņēmis. Pat sapņos nevarēja rādīties, ka orgasms varētu atkārtoties tik daudzas reizes. Pagriezusies pret zāļu skapīti, viņa izņēma "Massengill" paciņu. Apskalo�anās neko nekaitēs, un vienlaikus tas varētu iedarboties nomierino�i. Sajaucot �ķīdumu, viņai prātā ie�āvās vēl kāda doma.

Ja nu tam melnajam ir kāda veneriskā slimība? �āda varbūtība nekad nebija izslēgta, īpa�i tādēļ, ka viņ� bija biseksuāls. Kaut kur viņa bija lasījusi, ka homoseksuālisti bie�āk slimo ar venēriskajām slimībām. Viņa vēlreiz atvēra zāļu skapīti un norija divas tabletes penicilīna, tad ielika pudelīti somiņā, lai turpmākās pāris dienas neaizmirstu to iedzert.

Deksamils sāka iedarboties, un, pabeigusi skalo�anos, viņa iegāja du�ā. Karsts un auksts, karsts un auksts, karsts un auksts � trīs reizes, kā viņa bija iemācījusies no Badra. Iznākdama no du�as, viņa jutās tik svaiga, it kā būtu gulējusi visu nakti.Apsēdusies pie tualetes galdiņa, viņa lēnām uzklāja grimu. Apģērbusies viņa nokāpa lejā, lai pievienotos zēniem brokasto�anā.

Zēni bija pārsteigti, to ieraugot. Parasti D�ordana nekad nebrokastoja kopā ar viņiem. Bērni mēdza ieiet viņas istabā tad, kad māte bija jau pamodusies, kas parasti notika ap pusdienlaiku.

"Uz kurieni tu brauksi, māmiņ ?" Muhammeds jautāja.

"Es brauk�u uz Kaliforniju, lai satiktos ar tēti."

Zēna seja atmirdzēja priekā. "Vai mēs ari brauksim ?"

"Nē, dārgumiņ. Tas būs pavisamīss brauciens. Pēc pāris dienām es bū�u atpakaļ."

Viņ� bija acīm redzami vīlies. "Vai tētis atbrauks kopā ar tevi?"

"Es nezinu," viņa atbildēja. Un tā bija patiesība. Viņa tie�ām nezināja. Badrs bija tikai lūdzis viņu atbraukt, bet par nākotnes nodomiem nekā nebija teicis.

"Es ceru, ka viņ� atbrauks," teica Samīrs.

"Es arī tā ceru," atbildēja D�ordana.

"Es gribu, lai viņ� paklausās, cik labi mēs runājam arābiski," mazākais zēns piebilda.

"Vai tu viņam to pateiksi, māmiņ?" pajautāja Muhammeds.

"Es pateik�u. Tētis ar jums ļoti leposies."

Abi bērni pasmaidīja. "Pasaki viņam arī to, ka mums bez viņa ir ļoti skumīgi," piebilda Muhammeds.

"Noteikti."

Samīrs paskatījās uz māti. "Kāpēc tētis nenāk mājās, tā, kā to dara citi tēti? Maniem draugiem tētis ir mājās katru nakti. Vai mēs viņam nepatīkam?"

"Tētis jūs abus ļoti mīl, bet viņ� ir ļoti aizņemts un ļoti daudz strādā. Viņ� gribētu atbraukt mājās un jūs redzēt, bet viņ� to nevar."

"Es ļoti vēlos, lai viņ� varētu tāpat kā citi tēti nākt mājās," teica Samīrs.

"Kojūs �odien darīsiet?" D�ordana apvaicājās, lai mainītu sarunas tēmu.

Muhammeda seja atmirdzēja priekā. "�odien mēs ar auklīti dosimies piknikā."

"Tas noteikti Būs ļoti jauki."

"Jā," viņ� piekrita, "bet daudz jaukāk ir, kad tētis paņem mūs līdzi slēpot ar ūdensslēpēm."

Paskatījusies uz saviem dēliem, D�ordana ievēroja, ka viņu tum�ajās acīs un nopietnajās sejās kaut kas dziļi skar viņas sirdi. Ļoti daudz viņi bija pārmantoju�i no sava tēva, un da�reiz viņai likās, ka pati ļoti maz spēj darīt abu zēnu labā, jo tiem būtu jāaug, uzklausot tēva padomu. Viņa nodomāja � diez vai Badrs to saprot. Da�reiz D�ordanai ie�āvās prātā, vai Badru vispār interesē vēl kaut kas ārpus mū�īgajiem darījumiem.

Istabāienāca auklīte. "Zēni, jums laiks doties uz jā�anas stundu," viņa noteica savā neizteiksmīgajā skotietes balsī. "Skolotājs jau ir klāt."

Puikas pielēca kājās no saviem krēsliem un kliegdami metās uz durvīm. "Vienu mirklīti, zēni," auklīte uzsauca. "Vai jūs neesat kaut ko aizmirsu�i ?"

Abi puisēni saskatījās, tad nokaunēju�ies devās atpakaļ pie mātes un pastiepa savus vaidziņus skūpstam. "Man ir kāda ideja," noteica Samīrs, vienlaikus paskatīdamies uz viņu.

Apspiezdama smaidu, D�ordana lūkojās uz mazuli, jo viņa jau zināja, kas tūlīt sekos. "Jā?"

"Māmiņ, kad tu brauksi atpakaļ, tu varētu mūs pārsteigt ar kādu dāvaniņu," viņ� nopietni teica. "Vai tev neliekas, ka tā ir ļoti laba doma?"

"Ir gan. Kāda dāvaniņa tad jums ir padomā?"

Samīrs pieliecās un ie�ukstēja kaut ko brālim ausī. Muhammeds pamāja. "Vai tu zini tās beisbolistu cepurītes, ko tētis valkā, kad brauc ar laivu?" viņ� jautāja.

D�ordana pasmaidīja.

"Vai tu varētu tādas atvest?"

"Es mēģinā�u."

"Paldies, māmiņ," abi reizē pateicās. Viņa tos vēlreiz noskūpstīja, un tad bērni izskrēja ārā, atpakaļ ne�skatīdamies. Vēl mirkli pasēdējusi pie galda, D�ordana piecēlās un atgriezās savā istabā. Kad deviņos limuzīnā ieradās Jūsufs, viņa jau gaidīja.

Motoru rūkoņa un miegazāles sāka iedarboties. Viņa aizvēra ac is un domāja par Jūsufu. Ko viņ� gri b panākt? Vai viņ� rīkojas uz savu. roku vai izpildot Badra norādījumus? Likās dīvaini, ka Badrs ir projām trīs mēne�us. Tas bija visilgākais laiks, ko viņi pavadīju�i �ķirti, bet iemesls nevarēja būt tikai kāda cita sieviete. Viņa to saprata ļoti labi. Par Badru un viņa sievietēm D�ordana bija zinājusi jau ilgi pirms laulībām. Tie�i tāpat arī viņ� zināja par D�ordanas īslaicīgajiem romāniem.

Nē, te slēpās kaut kas cits � daudz dziļāks un svarīgāks. Bet to viņa varēja uzzināt tikai no Badra pa�a.

Lai ari viņ� bija zināmā mērā pakļāvies Rietumu ietekmei, tāpat kā viņa savukārt nokļuvusi musulmaņu ietekmē, viņus joprojām �ķīra da�ādu filozofiju gadu tūksto�i. Lai gan Pravietis bija devis sievietēm daudz vairāk tiesību, nekā viņām bijis līdz tam, viņ� joprojām nebija devis tām pilnīgu vienlīdzību. Patiesībā visas sievie�u tiesības bija pakļautas vīrie�u izpriecām un vēlmēm

Tā bija viena no lietām, kas viņu savstarpējās attiecībās bija pilnīgi skaidra. Viņi abi to labi apzinājās. Nebija nekā tāda, ko viņ� nevarētu viņai atņemt, ja vien to vēlētos, pat viņas bērnus.

Viņas ķermenim pārskrēja tirpas. Tad viņa centās nedomāt par to. Nē, to viņ� nekad nespēs izdarīt. Viņam D�ordana joprojām bija vajadzīga. Kaut vai tā kā �oreiz, kad viņ� gribēja parādīties sabiedrībā kopā ar viņu, lai neliktos Rietumu pasaulē kā sve�inieks.

Tā bija pēdējā D�ordanas doma, pirms viņa iegrima miegā.

PUSDIENAS saules stari sprauc ās cauri koku zariem un apspīdēja viesnīcas "Beverly īlills" terasi, uz ro�ainajiem galdautiem iezīmēdama trauslas līnijas. Badrs sēdēja nodalījumā, kam priek�ā bija nolikts aizslietnis, kur� pasargāja no saujes stariem. Kerid�s un divi japāņi sēdēja viņam pretī. Badrs vēroja, kā viņi beidz pusdienot.

Eiropie�u manierē na�i un dak�iņas tika pedantiski nolikti �ķērsām �ķīvim, norādot, ka viņi ar ēdienu tiku�i galā.

"Kafiju ?" Badrs piedāvāja.

Visi piekrīto�i pamāja. Pasaucis viesmīli, Badrs pasūtīja �etras kafijas. Viņ� piedāvāja c igaretes, no kurām tie atteic ās. Badrs vienu aizdedzināja un smēķēdams vēroja viņus.

Vecākais kaut ko japāniski teica savam kolēģim. Jaunākais pārliecās pāri galdam. "Misters Hokaido jautā, vai jums ir bijusi iespēja apsvērt mūsu pie�dāvājumu."

Badrs vērsās pie jaunākā, lai gan labi zināja, ka Hokaido saprot katru viņa teikto vārdu. "Es esmu to pārdomājis."

"Un?" jaunākais nevarēja apvaldīt savu dedzību.

Badrs redzēja vecākā vīra sejā parādāmies neap�mierinātību, bet tā tūlīt atkal nozuda. "Tas neies cauri," viņ� teica. "�ie noteikumi pārsvarā apmierina tikai vienas puses intereses."

"Es nesaprotu," jaunais vīrietis noskaldīja. "Mēs esam gatavi uzbūvēt desmit tankkuģus par jūsu piedāvāto cenu. Mēs tikai vēlamies, lai jūs finansē�anai izmantotu mūsu bankas."

"Es arī nemaz nebrīnos, ka jūs nesaprotat," Badrs mierīgi atteic a." Jūs runājat par pārdo�anu, un es esmu ieinteresēts, lai izveidotos pilnīgs konsorcijs. Es neredzu nekādu jēgu mūsu sāncensībai noteiktuīpa�umu ieguvē. Viss, ko mēs ar to varam panākt, ir tikai cenu cel�anās, kuras mēs savstarpēji pieprasām. Kaut vai, piemēram, darījums ar "Rancho del Sol". To nopirka viena no jūsu grupām."

"Tā bija cita grupa, ne mūsējā," jaunais vīrietis ātri teic a. "Bet es nezināju, ka jūs arī bijāt ieinteresēts."

"Es nebiju," Badrs atbildēja. "Bet �ajā apvidū ir kāds cits liels objekts, kura attīstībā esam ieinteresēti gan mēs, gan arī jūsu grupa. Galarezultāts ir tāds, ka prasītā cena dubultojusies. Tas, kur� beidzot to dabūs, izrādīsies zaudētājs jau pirms darbības uzsāk�anas."

"Vai jūs slēdzat darījumus caur banku Lajollā ?" jaunais vīrietis jautāja.

Badrs pamāja.

Jaunākais vīrietis atkal pagriezās pret Hokaido un ātri kaut ko runāja japāniski. Hokaido pamādams uzmanīgi klausījās, tad kaut ko atbildēja. Tulks atkal pievērsās Badram. "Misters Hokaido izsaka savu no�ēlu, ka mēs esam izrādīju�ies sāncen�i attiecībā uz �o īpa�umu, bet viņ� domā, ka darījums esot uzsākts vēl pirms mūsu sarunām."

"Man arī �ēl. Tie�i tādēļ jau es pie jums griezos, lai atrastu kopīgu valodu. Nevienam no mums nav vajadzīga otra nauda. Mums, gan vieniem, gan otriem, tās ir vairāk, nekā vajadzīgs. Bet, ja mēs strādātu kopīgi, tad, iespējams, mēs varētu viens otram izpalīdzēt citādi. Tādēļ arī es runāju par tankkuģu būvi mūsu vajadzībām."

"Bet pat to jūs padarāt apgrūtino�u," jaunais vīrietis iebilda. "Mēs uzbūvēsim tos desmit tankkuģus, ko jūs vēlaties, bet kur lai mēs ņemam vēl desmit, ko iedot jums nekavējoties? Tirgū pa�reiz nav neviena."

"Es to zinu, bet jūsu kuģniecībai pieder vairāk nekā simts. Tas nevarētu būt nekas sare�ģīts�pārformēt da�us no tiem uz mūsu kompānijas vārda, un katram no mums pienāktos pa piec desmit proc entu. �ādā veidā jūs nezaudētu nekā no tankkuģu ienestajiem labumiem."

"Tā mēs zaudētu piecdesmit procentus no ienākumiem, kas tagad mums ir nodro�ināti," jaunais vīrietis iebilda. "Un mēs neredzam, kā �os zaudējumus aizvietot."

"Piec desmit proc enti no ienākumiem, ko dos j ūsu uzbūvētie tankkuģi, pārsniegs zaudēto summu," Badrs teica. "Un piecdesmit procenti no ārvalstu ieguldījumiem, ko es esmu jums sagādājis, noteikti pilnīgi apmierinās jūsu valdību."

"Līdz �im mums nav bijis nekādu grūtību, apstiprinot savus ārvalstu ieguldījumus," noteica jaunais vīrietis.

"Pasaule mainās," Badrs mierīgi atbildēja. "Ekonomikas panākumi Rietumu pasaulē varētu izmainīt maksājumu bilanci jums par sliktu."

"Patlaban neliekas, ka būtu gaidāms kaut kas tamlīdzīgs," teica jaunais vīrietis.

"To neviens nevar zināt. Pārmaiņas pasaules enerģijas apgādē tās tehnoloģijas attīstību var strauji nobremzēt. Tādā gadījumā jun^s būtu jāsastopas ar divām problēmām: pirmā�klientu trūkums, otrā�nespēja noturēt jūsu pa�u produktivitātes līmeni."

Jaunais vīrietis atkal pievērsās Hokaido, tas klausīdamies lēni pamāja. Tad, pagriezies pret Badru, angļu valodā teica: "Ja mēs piekritīsim jūsu piedāvājumam, vai jūs izmantosiet tankkuģus, lai nogādātu naftu Japānā ?"

Badrs pamāja.

"Tikai un vienīgi Japānā ?"

Badrs atkal pamāja.

"Kādu daudzumu naftas jūs varētu garantēt ?" Hokaido jautāja.

"Tas būtu atkarīgs vienīgi no tā, cik daudz atļautu mana valdība." Es domāju, ka ar pareiziem nosacījumiem varētu tikt panākts ļoti apmierino�s līgums."

"Vaijūs varētu mums garantēt īpa�as labvēlības statusu?"

"To es varētu."

Hokaido mirkli klusēja. Viņa nākamie vārdi bija ļoti skaidri un precīzi. "Tātad rezumējot, mister Fej, jūs sakāt: ja mēs tagad pārdotu jums piecus kuģus par pusi cenas un uzbūvētu vēl piecus jūsu vajadzībām par mūsu naudu, tad jūs būtu tik laipns un izmantotu visus �os kuģus mūsu nopirktās naftas nogādā�anai no jūsu valsts Japānā."

Badrs neatbildēja. Viņa seja neizteica neko.

Japānis pēk�ņi pasmaidīja. "Tagad es zinu, kādēļ jūs sauc par Pirātu. Jūs patie�ām esat īsts samurajs. Man tomēr �ī lieta jāpārrunā ar saviem partneriem Japānā."

"Protams."

"Vaijūs varētu ierasties Tokijā, ja mēs nolemtu sarunas turpināt?" "Jā."

Japāņi piecēlās. Piecēlās arī Badrs. Misters Hokaido palocījās un pastiepa roku. "Paldies par ļoti jaukajām un informācijas bagātajām pusdienām, mister Fej."

Badrs paspieda viņa roku. "Paldies par laiku, ko veltījāt man, un pacietību."

Japāņiem aizejot, Kerid�s pamāja, lai atnes �eku. "Es nesaprotu, par ko viņi varētu �ēloties," viņ� smaidīdams teica. "Par pusdienām ta�u maksājam mēs." Parakstījis �eku, viņ� piebilda: "Maikls Vinsents jau gaida mūs bungalo."

"Labi. Cikos ierodas D�ordanas lidma�īna ?" Badrs jautāj a.

"�etros pēcpusdienā," atbildēja Diks. "Es to pārbaudīju tie�i pirms pusdienām Tā aizkavēsies apmēram piec padsmit minūtes. Mums jāizbrauc no viesnīcas ne vēlāk kā pus�etros."

Izgāju�i cauri tum�ajam vestibilam, viņi atkal atradās saulē un pa celiņu devās uz saviem bungalo. Viņu soļi atbalsojās, ejot pa ro�aino cementa ietvi.

"Vai tu vēlreiz pārbaudīji par "Rancho del Sol" ?" Badrs jautāja.

Kerid�s pamāja. "Viss ir kārtībā. Blakus galvenajai ēkai

jums ir noīrēta kāda privātmāja, kuras priek�ā ple�as golfa laukums. Visiem bankas ļaudīm ir pasūtīti numuri klubu' namā. Pusdienas notiks privātā telpā, tur ari tiks pasniegti kokteiļi. Tas dos iespēju mums visiem vispirms iepazīties."

Vai kāds ir atteicis iera�anos ?"

"Nē, visi būs �eit. Viņi izrāda tikpat lielu ziņkāri pārjums kā jūs par viņiem."

Badrs iesmējās. "Es iedomājos, ko viņi nodomātu, ja es ierastos mūsu tradicionālajā apģērbā."

Kerid�s pievienojās viņa smiekliem. "Dro�i vien būtu �okēti. Esmujau dzirdējis, ka viņi jūs uzskata par me�oni. Tā ir ļoti snobiska grupa, visi�baltie anglosak�u izc elsmes protestanti. Neviena ebreja, neviena katoļa vai ārzem�nieka."

"Tādā gadījumā D�ordana viņiem noteikti patiks," Badrs teica. Tā bija taisnība. Būtu grūti atrast vēl tipiskāku Kalifornijas meiteni par viņu.

"Noteikti," Kerid�s atbildēja.

"Tomēr viegli nebūs. Es esmu ievērojis, ka viņos nav jūtams pārāk liels entuziasms jaunas darbības uzsāk�anā, un mēs esam izmetu�i vairākus svarīgus rēķinus, kamēr pārņēmām banku savās rokās."

"Viņi domā, ka vainīgas esot Losand�elosas ebreju kontrolētās bankas."

"Tas ir pārāk vienkār�s izskaidrojums, lai mani apmierinātu. Es vienmēr kļūstu ļoti aizdomīgs, ja man c en�as kaut ko iestāstīt c eribā, ka es to "nori�u". Viņi iegāza "Star Ranch" darījumu un ļāva japāņiem mūs iemanevrēt ūtrupes situācijā."*

"Tie apgalvo, ka japāņi darboju�ies caur Losand�elosas bankām."

"Tas nav attaisnojums. Viņi atradās �eit, pirmajā stāvā. Mums tam visam vajadzēja būtjau rokā, kamēr Losand�elosā par to nebija nekas dzirdēts. Tagad tas ir nokļuvis līdz Tokijai un atpakaļ."

Viņi bija pienāku�i pie bungalo. Kerid�s atvēra durvis, un abi iegāja mājiņā. Pēc karstās saules vēsajā, tum�ajā, ar kondicionieri aprīkotajā istabā bija patīkami.

Vinsents piecēlās. Uz kokteiļgaldiņa viņam priek�ā, kā arvien, stāvēja viskija glāze. "Badr, cik jauki ir atkal jūs redzēt."

"Man vienmēr prieks satikt tevi, mans draugs." Viņi sarokojās, un Badrs , apgājis apkārt galdiņam, apsēdās uz tahtas. "Kā sokas ar scenārija rakstī�anu ?"

"Tie�i �ī iemesla dēļ es gribēju jūs satikt. Sākumā likās, ka tur nekā grūta nebūs. Jūs zināt, ka manās filmās par Mozu un Jēzu bija da�ādi brīnumi, ar kuriem varēja sasniegt augstu vizuālo efektu � Sarkanās jūras pa�ķir�anās izraēļiem, aug�āmcel�anās utt., bet �ajā gadījumā nekā tāda nav. Jūsu Pravietis neveic nekādus brīnumus. Viņ� vienkār�i ir cilvēks."

Badrs pasmaidīja. "Tas tiesa. Vienkār�i cilvēks. Tāds pats kā mēs visi. Ne vairāk un ne mazāk. Vai tas jums sagādā vil�anos?"

"Kinematogrāfiski �jā," Vinsents atbildēja.

"Man liekas, ka tie�i �is apstāklis padara Pravie�a misiju vēl pārliecino�āku un dramatiskāku: vīrs, kas ir tāds pats kā mēs pārējie, spēj dot Allāha atklāsmi citiem c ilvēkiem. Un tas, ka arābu pagāni, ebreji un kristie�i viņu vajāja, un arī tas, ka viņ� tika izraidīts un cīnījās par atgrie�anos Mekā? Ir skaidrs, ka te pietiek dramatisma pat vairākām filmām."

"Musulmaņiem dro�i vien, bet es ļoti �aubos, ka �ī ideja spētu aizraut Rietumu pasauli. Un jūs teicāt, ka vēlaties, lai �o filmu rādītu visā pasaulē, jā ?"

"Jā."

"Te arī ir tā problēma," Vinsents atzinās. Paņēmis viskija glāzi, viņ� izdzēra to sausu. "Mums par to jātiek skaidrībā, kamēr vēl nav uzsākts darbs pie scenārija."

Badrs klusēja. Patiesība Korānā bija acīm redzama � kāpēc gan vienmēr radās �ī problēma? Neticīgie pat nevēlēj ās klausīties. Ja tikai vienu vienīgu reizi viņi atvērtu savus prātus un sirdis, lai uzklausītu Pravie�a vēstījumu, pār viņiem nāktu apgaismība. Viņ� domīgi paskatījās uz re�isoru. "Ja es pareizi atceros jūsu filmu par Kristu, tad viņu piesita krustā romie�i, nevis ebreji, vai tiesa ?"

Vinsents pamāja.

"Vai tas nebija pretrunā ar īstenību?" Badrsjautāja. "Vai patiesībā ebreji nebija tie, kas piesprieda Kristum sodu, piesitot viņu krustā?"

"Pastāv vairāki viedokļi," Vinsents teica. "Tā kā Kristus pats bija ebrejs un viņu nodeva viens no viņa pa�a mācek�ļiem � Jūdass, kas ari bija ebrejs, un pareizticīgo baznīc as vadoņi viņu ienīda, baidīdamies no sava spēka un autoritātes mazinā�anās, tagad daudzi uzskata, ka ebreji pamudināja romie�us, lai tie sistu Jēzu krustā."

"Un romie�u pagāni tika parādīti kā filmas ļaunie tēli, vai ne?" "Jā."

"Te mums ari ir atbilde," Badrs teica. "Mēs savas filmas pamatā liksim Pravie�a konfliktu ar daudzdievības aizstāvjiem, tā dēļ viņ� bija spiests mukt uz Medīnu. Pravietis patiesībā karoja nevis ar ebrejiem, kas jau bija pieņēmu�i uzskatu, ka Dievs ir tikai viens, bet gan ar trim arābu ciltīm, kuras pielūdza daudzus dievus. Tie bija viņi, nevis ebreji, kas to aizdzina no Mekas."

Vinsents uz viņu ieinteresēti paskatījās. "Es atceros, ka esmu to lasījis, bet nekad neiedomājos par �ādu ievirzi. Nezin kādēļ es biju iedomājies, ka. arābi vienmēr biju�i kopā ar viņu"

"Pa�ā sākumā tā nebija," Badrs teica. "Kurei�u cilti veidoja arābu pagāni, kas pielūdza daudzus dievus. Vistic aroāk, ka tie�i pie viņiem, nevis ebrejiem un kristie�iem Muhameds vispirms vērsās ar mācību par patieso Allāhu. Viņi bija pirmie, ko Pravietis nosauca par "neticīgajiem"."

"Es pamēģinā�u �ādu pieeju," Vinsents teica. Viņ� atkal piepildīja savu glāzi un pāri galdam paskatījās uz Badru "Vaijūs nevēlētos rakstīt scenāriju kopā ar mani?"

Badrs iesmējās. "Es esmu darījumu cilvēks, nevis rakstnieks. To es pilnībā uzticē�u jums."

"Bet jūs �os notikumus pārzināt vislabāk no visiem, ko man nācies sastapt."

"Izlasi vēlreiz Korānu! Varbūt tad tu ieraudzīsi to pa�u,ko es." Viņ� piecēlās. "�opēcpusdien ieradīsies Jūsufs, un mēs visi sanāksim kopā pēc �īs nedēļas nogales. Tagad, ar jūsu atļauju, es do�os uz lidostu sagaidīt savu sievu."

Vinsents piecēlās. "Man liekas, ka jūs esat ievirzījis mani pareizās sliedēs. Es tūlīt pat ķer�os pie darba."

Viņi sarokojās, un Vinsents izgāja no bungalo. Badrs pagriezās pret Kerid�u. "Ko tu par to domā?" viņ� jautāja.

"Ja drīkstu izteikties, �ef, tadesdomāju,kajumsvajadzētu tikt no viņa vaļā un par visu �o lietu aizmirst. Vienīgais, ko jūs pilnīgi dro�i no �īs filmas iegūsiet, būs tikai zaudējumi."

"Korāns māca, ka cilvēkam jārīkojas ne tikai peļņas, bet arī citu vērtību dēļ."

"Ceru, ka jums taisnība, bet es tomēr ļoti uzmanīgi visu apsvērtu, pirms uzsākt turpmākos darbus pie filmas."

"Tu esi dīvains jauneklis. Vai tu kādreiz domā arī par kaut ko citu, ne tikai par dolāriem un centiem?"

Kerid�s uztvēra viņa skatienu. "Kad esmu darbā, tad ne. Es nedomāju, ka jūs mani algotu manu cilvēcisko īpa�ību dēļ."

"Dro�i vien, ka ne," Badrs noteic a. "Bet da�as lietas tomēr ir svarīgākas par naudu."

"Nejau man ir jāpieņem lēmumi," noteica Diks. "It īpa�i, j a tiek runāts par jūsu na udu." Viņ � sāka kārtot dokumentus savā diplomātā. "Mans pienākums ir pārliecināties, ka jūs apzināties risku. Pārējais ir atkarīgs no jums."

"Un vai tu domā, ka �ī filma ir riskants pasākums?"

"Ļoti."

Badrs mirkli padomāja. "Pirms ķer�os pie uzņem�anas, es paturē�u to prātā. Kad scenārijs būs uzrakstīts un visi izdevumi aprēķināti, mēs atkal pie tā atgriezīsimies."

"Jā, ser."

Badrs devās uz guļamistabas durvīm. "Paldies, Dik," viņ� klusi teica. "Es negribētu, ka tev liktos, ka es nenovērtēju to, ko tu dari manā labā."

Diks pietvīka. Nemaz tik bie�i negadījās, ka Badrs izteiktu viņam komplimentus. "Jums nevajag man pateikties, �ef."

Badrs pasmaidīja. "Es ātri noskalo�os un pēc pāris minūtēm "bū�u gatavs ceļam. Nokārto, lai ma�īna gaida pie bungalo durvīm."

'Tiks izdarīts, �ef." Badrs vēl nebija aizvēris guļamistabas durvis, kad Kerid�s jau zvanīja pa telefonu

KĀ parasti, lidma�īna no Parīzes kavējās veselu stundu. Klusībā Badrs lamāja gaisa satiksmi. �īs aģentūras visas bija vienādas. Nekad laikus netika paziņots precīzs nolai�anās laiks, un, kad tas beidzot tika izdarīts, bija jau par vēlu kaut ko uzsākt, tā ka nācās vien sēdēt lidostā un gaidīt lidma�īnu nosē�amies.

īpa�i svarīgo personu istabā iezvanījās telefons un stjuarte pacēla klausuli. Mirkli klausījusies, tā pievērsās viņiem. "Nulle nulle trīs patlaban nosē�as. Pēc pāris minūtēm lidma�īnai jābūt jau pie vārtiem."

Badrs piecēlās. Arī stjuarte piecēlās no sava galda un nāca pretī. "Misters Hansens jūs gaidīs pie vārtiem un pavadīs misis Feju caur muitas formalitātēm."

"Paldies," Badrs pateicās.

Pie vārtiem pulcējās sagaidītāju pūlis. Misters Hansens, smagnējs vīrietis "AirFrance" formas tērpā, panācās pretī, lai viņus sagaidītu. Ātri viņ� noveda tos lejā uz slēgto muitas teritoriju Formas tērpā ģērbtais imigrāc ijas dienesta ierēdnis viņiem pievienojās, un visi ienāca uzgaidāmajā telpā vienlaikus ar D�ordanu.

Badrs apmierināti pamāja. D�ordanai bija ļoti laba intuīcija. Ikdieni�ķie balinātie d�insi un caurspīdīgās blūzes, ko viņa bija atļāvusies Francijas dienvidos, bija pazudu�i. To vietā viņa bija tērpusies kā jauna, moderna Kalifornijas kundze.Diora kostīmā ar vienkār�a piegriezuma svārkiem, cepurē ar noliektām malām un tikko jau�amu kosmētiku viņa izskatījās tie�Hā, kā pieņemts tādu personu sabiedrībā, kāda viņus gaidīja. Viņ� devās uz priek�u, lai apsveiktu sievu ar iera�anos.

Viņa sniedza vaigu skūpstam. "Tu ļoti jauki izskaties," Badrs teica.

"Paldies," viņa pasmaidīja.

"Vai lidojums bija patīkams ?"

"Es visu ceļu nogulēju. Viņi bija man iekārtoju�i īpa�u kajīti."

"Labi. Mūs gaida diezgan grūti pienākumi."

Mazliet saburzījies, savā melnajā uzvalkā parādījās

Jūsufs uri D�ordanas sekretāre. Kamēr Badrs ar viņiem sasveicinājās, "Air France" pārstāvis savāca pases, lai iespiestu zīmogus. Badrs paveda D�ordanu sānis, lai varētu parunāties, citiem nedzirdot.

"Man ļoti �ēl, ka �ovasar nevarēju pie jums aizbraukt," viņ� teica.

"Mums arī. īpa�i zēniem. Vini man lika tev to pateikt." "Jā."

"Viņi gribēja tev pastāstīt, ka tiem ļoti labi sokas ar arābu valodu un tev viņu dēļ nebūs jākaunas."

"Vai tie�ām?" viņ� jautāja.

"Domāju, ka jā. Viņi vēlas runāt tikai arābiski�neatkarīgi no tā, vai viņus kāds saprot vai ne."

Viņ� laimīgi pasmaidīja. "Es priecājos." Viņu acis satikās. "Un tu ? Ko tu �ai laikā esi darijusi?"

"Neko sevi�ķu, kā jau parasti."

"Tu ļoti labi izskaties."

Viņa neatbildēja.

"Vai �ogad bija daudz viesību?"

"To jau nekad netrūkst."

"Vai noticis kaut kas īpa�s?"

"Nē." Viņa paskatījās uz Badru. "Tu esi nokrities svarā un izskaties novājējis."

"Man laikam vairāk jāēd," viņ� noteica. "Tas nekur nederēs, ja es parādī�os �ādā izskatā Vidējos Austrumos. Tur var vēl nodomāt, ka mani nomāc kādas grūtības."

D�ordana pasmaidīja. Viņa ļoti labi saprata, par ko vīrs runā. Arābi joprojām sprieda par vīrieti pēc viņa apmēriem Korpulents vīrietis vienmēr tika turēts lielākā cieņā nekā vājais. "Ed maizi un kartupeļus," viņa ieteica. " Un vairāk jēra gaļas."

Viņ� skaļi iesmējās. D�ordana labi zināja, cik rietumniec iska ir vīra gaume. Viņam negar�oja ogļhidrātiem un taukiem bagāti ēdieni, bet priek�roka tiķa dota uz restēm ceptai liellopu gaļai. "Es mēģinā�u to atcerēties."

Hansens, pienācis pie viņiem, teica: "Viss kārtībā. Mūsu ma�īna gaida lidlaukā, lai nogādātu jūs līdz helikopteram."

"Nu, tad mēs varam iet," Badrs teica. Viņ� pamāja Jūsufam, kas nāca viņam pretī. "Vinsents ir apmeties viesnīcā "Beverly Hills"," Badrs viņam teica. "Pavadi ar viņu �o nedēļas nogali un mēģini noskaidrot, cik tālu mēs esam tiku�i. Pirmdien es ar tevi sazinā�os."

Jūsufs pulējās neizrādīt savu vil�anos. Viņ� necieta, ja tika atstumts no kaut kā svarīga. "Vai jūs domājat, ka ar Vinsentu varētu būt kādas problēmas?"

"Es nezinu, bet man liekas, ka triju mēne�ulaikā viņ� gan varēja kaut ko jau uzsākt."

"Atstājiet to manā ziņā, �ef," Jūsufs pārliecino�i noteica. "Es pakur�u zem viņa uguni."

Tiklīdz viņi bija pacēlu�ies, helikoptera pilots sacīja: "Mums būs jālido apmēram pusstundu."

"Kā �ovakar jāģērbjas?" jautāja D�ordana. "Cik laika būs mūsu rīcībā?"

Badrs paskatījās pulkstenī. "Kokteiļi tiks pasniegti astoņos, vakariņas � deviņos. Melna kaklasaite. "

D�ordana paskatījās uz Badru. Viņa labi zināja, cik ļoti vīrs nevar ciest vakara uzvalku. "Tu esi gatavs uz visu."

"Taisnība," viņ� atzina. "Es gribu radīt labu iespaidu. Man ir tāda sajūta, ka viņi ņēmu�i ļaunā bankas pārņem�anu."

"Esmu pārliecināta, ka viņi visu sapratīs, kad būs satiku�ies ar tevi."

"Es arī tā c eru," Badrs nopietni atbildēja. "Bet es neesmu dro�s, viņi ir tikpat kā viena klana locekļi."

"Gan jau viss būs kārtībā. Es �os ļaudis ļoti labi pazīstu. Viņi ne ar ko neat�ķiras no pārējiem�nauda nosaka visu."

Kad viņi ieradās villā, milzīgs sarkanu ro�u pu�ķis D�ordanai no bankas prezidenta D�ozefa E. Ha�insona III un viņa sievas Dollijas jau daļēji norādīja, ka viņai bijusi taisnība.

Pie durvīm kāds viegli pieklauvēja, un D�ābira balss noziņoja: "Ir jau piecpadsmit minūtes pāri septiņiem, saimniek."

"Paldies," Badrs atsauc ās. Viņ� piec ēlās no mazā galdiņa, pie kura bija lasījis pēdējos bankas pārskatus. Pirms ieģērb�anās vakara tērpā viņam bija vēlreiz jānoskalojas du�ā. Steidzīgi novilc is kreklu un bikses, viņ� kails devās uz vannasistabu, kas atdalīja viņa un D�ordanas guļamistabas. Viņam atverot durvis, D�ordana, tikko izkāpusi no vannas, izslējās. Kādu mirkli viņ� stāvēja skatīdamies. "Piedod, lūdzu," viņam nedomājot pāri lūpām iz�āvās atvaino�anās vārdi, "es nezināju, ka tu vēl esi �eit."

Arī viņa noskatīja Badru no galvas līdz kājām un ar nelielu ironijas piedevu teica: "Tas nekas, tev nav nekādas nepiecie�amības atvainoties."

Viņ� neatbildēja.

Sieva pasniedzās pēc peldpalaga un sāka to tīt ap savu augumu, bet viņ�, pastiepis roku, to apturēja. D�ordana jautājo�i paskatījās.

"Es gandrīz jau biju aizmirsis, cik tu esi skaista," Badrs sacīja.

Lēnām viņ� izņēma dvieli no viņas rokām un ļāva tam nokrist uz grīdas. Viņa pirksti noslīdēja gar tās vaigu, pāri sasārtu�ajam, uzrauktajam krūts galam, garām sīciņajai nabas bedrītei līdz mīkstajam, kaisto�ajam kaunuma pauguram. "Vienkār�i burvīga," viņ� no�ukstēja.

Sieviete nepakustējās.

"Paskaties uz mani," viņ� teica, pēk�ņi balsij kļūstot uzstājīgai. Viņa ieskatījās tā sejā. Vira acīs bija vieglas skumjas. "D�ordana." "Jā?"

"D�ordana, kas ar mums noticis, ka mēs esam kļuvu�i sve�inieki?"

Negaidīti viņas acis pieriesās asarām. "Es nezinu," viņa no�ukstēja.

Apskāvis viņu, Badrs piespieda sievas galvu savam plecam. "Tik daudz kas bijis nepareizi," viņ� teica. "Es pat nezinu, pie kā ķerties, lai kaut ko varētu vērst par labu."

D�ordana gribēja ar vīru izrunāties, bet nespēja atrast vārdus. Viņi abi nāca no tik at�ķirīgām pasaulēm. Viņa valstī sieviete nebija nekas, bet vīrietis � viss. Ja viņa tam pateiktu, ka izjūt tādas pa�as vajadzības kā viņ�, tādas pa�as seksuālās un sabiedriskās tieksmes, vīrs to uztvertu kā draudus savam vīri�ķajam pārākumam. Un nodomātu, ka viņa nav tam īstā sieviete. Ta�u tie�i �īs vajadzības un tieksmes bija viņus savedu�as kopā. Klusi �ņukstēdama, D�ordana piespieda seju vīra krūtīm.

Badrs maigi atglauda viņas matus. "Man tevis ļoti pietrūka," viņ� teica. Saņēmis sievas zodu, viņ� pacēla tās seju, lai varētu ieskatīties acīs. "Man nav nevienas citas, kas līdzinātos tev."

"Kādēļ tad tu klīsti projām no manis? Kādēļ tad tev ir �īs citas?" viņa nodomāja.

Viņ� atbildēja, it kā būtu nolasījis sievas domas. "Tās citas sievietes man neko nenozīmē. Viņas ir tikai laika kavēklis."

D�ordana joprojām neko neteica.

"Vai tev ir tāpat?" viņ� jautāja.

Viņa cie�i ieskatījās vīra acīs. Viņ� zināja. Viņ� vienmēr bija to zinājis. Un tomēr nekadnebija to pieminējis. D�ordana pamāja. Uz mirkli Badra lūpas savilkās, tad viņ� nopūtās. "Cilvēks pats sāk radīt savu paradīzi vai elli jau �eit uz zemes. Tāpat kā es esmu sācis savējo."

"Vai tu uz mani dusmojies?" viņa �ukstēja.

'Vai man ir tādas tiesības?" viņ� jautāja. "Tiesā�ana notiks tad, kad mēs nostāsimies Allāha priek�ā un mūsu grāmata būs izlasīta. Man pietiek jau ar savu grēku nastu. Un tu neesi mūsējā, tāpēc �ie likumi uz tevi var pat neattiekties. Man ir tikai viens lūgums."

"Kas tas ir?" viņa jautāja.

"Nekad nedari to ar ebreju," viņ� teica. "Pret visiem pārējiem es bū�u likpat akls kā tu."

Viņa aizvēra acis. "Vai tiem citiem ir jābūt?"

"Es nevaru uz to atbildēt," viņ� sacīja. "Es esmu vīrietis."

Viņai nebija nekā, ko iebilst.

Badrs atkal pacēla viņas galvu un noskūpstīja. "D�ordana, es tevi mīlu."

Piekļaudamās viņa juta tā siltumu ieplūstam sevī. Viņa loceklis pret viņas vēderu kļuva stingrs. D�ordanas roka nolaidās, lai to satvertu. Tas bija ciets un mitrs. "Badr," viņa iesaucās. "Badr!"

Viņ� ilgi skatījās viņai acīs, tad, saņēmis viņu aiz padusēm, pacēla. Instinktīvi viņas kājas iepletās tin aptvēra viņa vidukli, tad viņ� lēnām nolaida viņu tam virsū. D�ordanai aizrāvās elpa, kad viņ� ietiecās tās ķermenī. Bija tāda sajūta, it kā viņ� ar kvēlojo�u rīksti būtu trāpījis viņai sirdī. Joprojām turēdams viņu, Badrs lēnām sāka kustēties.

Cauri ķermenim izskrēja karstuma vilnis, un viņa vairs nespēja sevi savaldīt. Kā mērkaķis viņam pieķērusies, D�ordana locījās, izjuzdama vienu orgasmu aiz otra. Viņas galvā �audījās neprātīgas domas. Tā nebija pareizi. Tas nebija pareizi. Tas nebija tas, ko viņai vajadzētu saņemt. Tas nebija tas sods, ko viņa bija meklējusi. Atvērusi acis, viņa me�onīgi ieskatījās vīra sejā. "Nodari man pāri," viņa teica.

"Ko?"

"Nodari man pāri. Lūdzu. Tā kā pēdējā reizē. Es neko labāku neesmu pelnījusi."

Da�as sekundes viņ� stāvēja pavisam mierigi, tad nolaida viņu zemē un noņēma no sevis viņas rokas. Pēk�ņi viņa balss skanēja ļoti salti. "Tu labāk apģērbies," viņ� teica. "Citādi mēs nokavēsim viesības."

Viņ� asi pagriezās un aizgāja istabā. Pēc mirkļa viņa sāka drebēt. Pasniegusies pēc dvieļa, D�ordana to piespieda sev klāt. Viņa neko nespēja izdarīt pareizi.

LIKĀS, ka no �ķautņainajiem akmeņiem un tuksne�a smiltīm, kas pletās viņu priek�ā, atstaro kvēlojo�ās saules dedzino�ais karstums. Siltajā vējā raustījās pa kādam brūnam, izkaltu�am krūmiņam. Kaut kur viņiem priek�ā apklusa automāta tark�ķi.

Leila nekustīgi gulēja mazajā ierakumā. Viņa juta, kā sviedri pārpludina viņas paduses, iedobi starp krūtīm un kājstarpi. Uzmanīgi viņa apgriezās uz muguras un izdvesa atvieglojuma nopūtu. Sāpes krūtīs no ilgās pieplak�anas zemei atslāba. Viņa pa�ķielēja uz debesīm un nodomāja, diez cik ilgi te vajadzēs tā gulēt. Sīrie�u algotnis, kas vadīja viņu nodarbības, bija teicis, ka viņa nedrīkst kustēties, kamēr pārējie nebūs viņu panāku�i. Leila paskatījās milzīgajā vīrie�u pulkstenī. Viņiem vajadzēja būt �eit jau vismaz pirms desmit minūtēm.

Aukstasinīgi viņa piespieda sevi gaidīt. Var jau būt, ka tas ir tikai vingrinājums, tomēr lodes bija īstas. Viena sieviete jau bija nogalināta un tris ievainotas. Pēc pēdējās treniņnodarbības nometnē bija izplatījies drūms humors � jautājums, kam būtu lielāks labums no fedeijie�u iznīcinā�anas � viņiem pa�iem vai izraēlie�iem.

Viņa gribēja uzsmēķēt, ta�u pat nepakustējās. Dūmu ēna dzidrajā gaisā varētu izprovocēt uz viņu uguni. Kaut kur aiz ierakuma nezin kas ie�abējās.

Klusām viņa apgriezās uz vēdera ar seju pret troksni, vienlaikus pievilkdama tuvāk �auteni. Lēnītēm viņa slējās aug�up, lai paskatītos pāri ierakuma malai.

Kāds ar dūri smagi iesita viņai pa galvu, uztriekdams metāla ķiveri līdz pat ausīm. Cauri sāpēm līdz viņai nonāca algotņa skarbā balss. "Stulbā zoss! Tev teic a�nebāz galvu laukā! Es būtu varējis tevi nokniebt no simt jardu attāluma."

Sīrietis ievēlās ierakumā viņai blakus. Viņ� bija īss, drukns, mū�am aizelsies un neiecietīgs. "Kas te notiek?" viņ� jautāja.

"Kā, velns parāvis, es to varu zināt?" Leila dusmīgi atcirta. "Tu liki man nebāzt galvu laukā."

"Bet tu ta�u esi izlūks!"

"Nu tad pasaki man � kā lai es �īs lietas apvienoju?" viņa sarkastiski prasīja. " Kā es varu uzzināt, kas notiek, ja es nedrīkstu pacelt galvu no ierakuma?"

Sīrietis klusēja. Ne vārda neteicis, viņ� izņēma cigare�u paciņu un izvilka vienu ari viņai. Leila to paņēma, un viņ� abas cigaretes aizdedzināja.

"Es domāju, ka mēs nedrīkstam smēķēt," viņa sacīja.

"Lai viņi iet galīgi," viņ� attrauca. "Man �īs stulbās rotaļas ir noriebu�ās."

"Cikos ieradīsies vads?"

"Ne agrāk par tumsas iestā�anos. Mēs nospriedām, ka agrāk viņu iera�anās nebūtu dro�a."

"Kādēļ tad tu atnāci?"

Viņ� īgni paskatījās uz Leilu. "Kādam ta�u vajadzēja informēt tevi, ka plāni mainīju�ies."

Viņa paskatījās tam acīs. Tikpat labi viņ� būtu varējis atsūtīt kādu citu, nebija nekādas vajadzības nākt pa�am. Bet Leila labi zināja, kādēļ tas tika darīts. Pagaidām viņa bija vienīgā sieviete visā vadā, kuru viņ� vēl nebija ieguvis.

Tomēr viņa nebija sevi�ķi pārliecināta par sevi. Nepiec ie�amības gadījumā viņa varētu to pac iest. Vai ari ja viņa pati to gribētu. Katrā ziņā tagad to izdarīt bija daudz vienkār�āk. Visi musulmaņu tradicionālie aizliegumi bija pazudu�i. Cīnoties par brivību, sievietēm tika stāstīts, ka viņu pienākums ir sniegt mierinājumu un atvieglojumu vīrie�iem. Jaunajā, brīvajā sabiedrībā neviens uz viņām nosodo�i ar pirkstu nerādīs. Tas bija viens no veidiem, kā sieviete varēja veicināt uzvaru.

Viņ� izvilka bla�ķi un atskrūvēja vāciņu. Atgāzis galvu, sīrietisļāva ūdenim tec ēt rīklē, tad pasniedza to viņai. Leila uzpilināja nedaudz ūdens uz pirkstu galiem un apslapināja seju. "Pie Allāha, ir nu gan karstums," viņ� teica.

Leila, atdodama bla�ķi atpakaļ, pamāja. 'Tev ir paveicies," meitene sacīja. "Es te sē�u jau divas stundas. Tev līdz tumsiņai ir atlicis mazāk."

Leila atkal nogūlās uz muguras un nobīdīja ķiveri tā, lai acis tiktu apēnotas. Gaidīdama viņa vismaz varēja iekārtoties ērtāk. Pēc pāris minūtēm Leila uztvēra tā skatienu. Cauri pievērtajām skropstām viņa redzēja, kā viņu aplūko. Leila pēk�ņi apzinājās, ka uz formas tērpa ir izpletu�ies tum�i sviedru pleķi � gan padusēs, gan pāri viduklim, gan ari bik�u salaiduma vietā. �ķita, ka viņa īpa�i būtu iezīmējusi savas intīmās vietas.

"Es gribu mazliet atpūsties," viņa teica. "Tas karstums mani ir pavisam pieveicis."

Viņ� neko neatbildēja. Leila pavērās debesīs. Tās bija tādā zilumā, kas raksturīgs vasaras nogalei. Cik tas viss bija dīvaini. Līdz �im vasaras beigas viņai bija saistīju�ās ar brīvdienu beigām un atgrie�anos skolā. Atmiņā pēk�ņi atausa tāda pati diena zem tāda pa�a ziluma debesīm, kad viņas māte bija pateikusi, ka tēvs no viņas �ķirsies tās

amerikāņu staigules dēļ un arī tādēļ, ka viņa vairs nevarēs dāvāt tam dēlu.

Leila bija spēlējusies ar savu vecāko māsu pludmalē, kad Farīda, viņu mājkalpotāja, satraukta bija atskrējusi un teikusi: "Tūlīt pat nāciet mājās! Jūsu tēvs brauc prom un grib no jums atvadīties."

"Labi," viņa bij a atbildējusi. "Mēs tikai pārģērbsim sausas drēbes."

"Nē,"Farīda asi noskaldīja. "Tam nav laika. Jūsutēvsļoti steidzas."

Viņa bija pagriezusies un steigusies atpakaļ uz māju. Meitenes teciņiem drāzās nopakaļ.

"Es domāju, ka tētis paliks vēl kādulaiku," Amāla noteica. "Kāpēc viņ� aizbrauc ?"

"Es nezinu. Es esmu tikai kalpone. Man �ādi jautājumi nav jāuzdod."

Abas meitenes saskatījās. Farīda uzskatīja, ka viņai jāzina pilnīgi viss. Ja viņa teic a, ka nezina, tad tas nozīmēja tikai to, ka tas nav jāzina viņām.

Farīda apstājās pie sānu ieejas. "Notīriet smiltis no kājām," viņa nokomandēja. "Jūsu tēvs gaida priek�ējā salonā." ,

Meitenes steidzīgi noberza kājas un izskrēja cauri visai mājai. Tēvs jau gaidīja pie durvīm, un viņa acis aptum�oja dīvainas sāpes. D�ābirs nesa viņa ceļasomas uz ma�īnu.

Badrs pagriezies uzsmaidīja un notupās uz viena ceļgala, lai varētu apskaut pieskrēju�ās meitenes. "Kā es priecājos, ka jūs paspējāt laikā," viņ� teica. "Es jau baidījos, ka būs jādodas projām, nepasakot jums ardievas."

"Uz kurieni tu brauksi, tēt?" Leila jautāja.

"Man jādodas atpakaļ uz Ameriku, kur mani gaida ļoti svarīgas darī�anas."

"Es domāju, ka tu paliksi �eit," Amāla teica.

"Es nevaru."

"Bet tu apsolīji, ka aizvedīsi mūs pabraukāt ar ūdensslēpēm."

"Man ļoti �ēl." Likās, ka viņa balss tūlīt pārtrūks, un pēk�ņi viņa ac is bija kļuvu�as miklas. Viņ� piekļāva bērnus cie�i sev klāt. "Esiet labas meitenes un klausiet savu māti!"

Te kaut kas nebija labi. Viņas to sajuta, bet nezināja, kas tas varētu būt. "Kad tu atgriezīsies, vai tad aizvedīsi mūs paslēpot ar ūdensslēpēm?" Leila jautāja.

Tēvs neatbildēja. Viņ� tikai piekļāva viņas vēl cie�āk. Pēk�ņi viņ� palaida meitenes vaļā un piecēlās kājās. Leila paraudzījās aug�up, brīnīdamās, cik viņ� ir skaists. Neviens cits tēvs nelīdzinājās viņam.

Dūnās parādījās D�ābirs. "Saimniek, ir jau vēls. Ja jūs gribat paspēt uz lidma�īnu, mums ir jāpasteidzas."

Badrs noliec ās un abas meitenes noskūpstīja � vispirms Amālu, pēc tam Leilu. "Es, meitenes, paļaujos uz jums, c eru, ka jūs parūpēsieties par savu māti un klausīsiet viņu."

Klusēdamas abas pamāja. Viņ� devās uz ma�īnu, un abas meitenes viņam sekoja. Kad Badrs bija nokāpis pa kāpnēm līdz pusei, Leila uzsauca: "Tēti, vai ilgi būsi projām?"

Viņ� it kā mazliet pavilcinājās, bet tad jau bija iekāpis ma�īnā, tā arī neko neatbildēdams. Noskatīju�ās, kā ma�īna aizbrauc, viņas iegāja mājā.

Farīda jau gaidīja. "Vai māte ir savā istabā?" Amāla jautāja.

"Jā," Farīda atbildēja, "bet viņa atpū�as. Viņa nejūtas labi, tādēļ lūdza, lai neviens viņu netraucē."

"Vai viņa nāks pusdienās?" Leila jautāja.

"Diezin vai. Tagad, meitenes, ejiet un nomazgājiet visas pielipu�ās smiltis. Neatkarīgi no tā, vai jūsu māte nāks vai nenāks ēst, es gribu, lai jūs pie galda sēdētu tīras un svaigas."

To, kas noticis, viņas saprata vēlāk, jau tajā pa�ā vakarā. Pēc pusdienām atbrauca viņu mātes vecāki, un, ieraugot meitenes, vecmāmiņa izplūda asarās.

Noraizējusies viņa piespieda abas pie savām smagajām krūtīm. "Manas mazās bārenītes," viņa raudāja. "Ko jūs tagad iesāksiet?"

Vectēvs Riāds tūlīt sadusmojās. "Klusē, sieviete!" viņ� uzbrēca. "Ko tu gribi izdarīt? Nobiedēt bērnus līdz nāvei?"

Amāla momentā sāka raudāt. "Mana tētiņa lidma�īna nogāzusies!" viņa ievaimanājās.

"Vai redzi?" Vectēva balsī skanēja triumfs. "Ko es tev teic u?" Viņ� pagrūda sievu sānis un, sagrābis vec āko meiteni,

paņēma to uz rokām. "Tavam tētim nekas nav noticis. Ar viņu viss ir kārtībā."

"Bet Nana teica, ka mēs esot bārenes."

"Jūs neesat bārenes," viņ� teica. "Jums joprojām ir gan māte, gan tēvs, gan arī mēs."

Leila paskatījās uz vecmāmiņu. Biezā skropstu tu�as kārta, ko vecā sieviete bija uzkrāsojusi, tecēja pa viņas vaigu. "Kāpēc tad Nana raud?"

Vecais vīrs samulsa. "Viņa ir uztraukusies tādēļ, ka tavs tētis aizbrauca. Tādēļ viņa raud."

Leila paraustīja plecus. "Tas ta�u nav nekas sevi�ķs. Tētis vienmēr brauc projām, bet nekas sbkts nenotiek. Viņ� ta�u atkal atbrauks."

Vectēvs Riāds paskatījās uz viņu, bet neko neteica. Salonā ienāca Farīda. "Kur ir tava kundze?" viņ� jautāja.

"Savā istabā," Farīda atbildēja. Paskatījusies uz bērniem, viņa piebilda: "Laiks doties gulēt."

"Taisnība," vectēvs Riāds piekrita. "Ejiet gulēt. Rīt no rita tiksimies."

"Vai jūs aizvedīsiet mūs uz pludmali?" Leila jautāja.

"Jā," vectēvs apsolīja. "Un tagad klausiet, ko Farīda saka. Ejiet gulēt!"

Jau kāpjot aug�up pa kāpnēm, Leila dzirdēja vectēvu sakām: "Pasaki savai kundzei, ka mēs salonā viņu gaidām."

Farīdas balss iebilda: "Kundze ir ļoti nobēdājusies. Viņa nenāks lejā."

Vectēvs kļuva nikns. "Viņa nāks gan lejā. Pasaki, ka es teicu � tas ir ļoti svarīgi."

Vēlāk, kad meitenes jau bija gultā, pirmajā stāvā varēja dzirdēt skaļas balsis. Izrāpu�ās no gultām, viņas atvēra durvis. Viņu mātes balss bija ļoti spalga un dusmīga.

"Es esmu atdevusi viņam visu savu dzīvi!" viņa vaimanāja. "Un tā ir pateicība, kas man jāsaņem. Viņ� mani pamet, lai dotos pie tās blondās amerikāņu staigules, kas dzemdējusi viņam dēlu jaukteni!"

Vectēva balss bija zemāka un mierīgāka, bet aiī to varēja sadzirdēt. "Viņam nebija izvēles. Tā bija prin�a pavēle."

"Tu viņu aizstāvi," māte pārmeto�i teica. "Tu aizstāvi netaisnu ricību pret pa�a miesu un asinīm. Vienīgais, par

ko tu esi noraizējies, ir tava banka un nauda. Kop� tev ir viņu noguldījumi, tu par mani vispār vairs nedomā!"

"Un kas tad tev tāds noticis, sieviete?" vectēvs ieaurojās. "Vai tev kā trūkst? Tu esi pamesta kā miljonāre. Viņ� tev nav atņēmis bērnus, kā likums to atļauj. Tev ir atstāts īpa�ums un mājas gan �eit, gan Beirūtā un meitenēm arī īpa�s naudas pabalsts. Ko vēl tu vari gribēt?"

'Vai tā ir mana vaina, ka es nevarēju viņam dot dēlu?" Maijama raudāja. "Kādēļ par to vienmēr tiek vainotas sievietes? Vai es neesmu viņam iznēsājusi bērnus, vai es nebiju uzticīga sieva, kaut arī labi zināju, ka viņ� visā pasaidē pinas ar visādām slampām? Allāhs labi zina, kur� no mums ir bijis godīgs. Saprotams, ka tā biju es, nevis viņ�."

"Allāha griba ir tāda, ka vīrietim vajag dēlu," viņas tēvs teica. "Tā kā tu to nespēji dot, tās bija ne tikai viņa tiesības, bet pienākums nodro�ināt sevi ar mantinieku."

Maijamas balss tagad skanēja mierīgāk "Var būt, ka tā arī ir Allāha griba, bet viņ� reiz par to samaksās. Viņa meitas par to visu uzzinās, un viņu acīs tēvs būs tuk�a vieta. Viņ� nekad tās vairs neredzēs."

Tad balsis noklusa un viņas vairs nekā nevarēja sadzirdēt. Klusiņām meitenes aizvēra durvis un ielīda atpakaļ gultās. Tas viss bija ļoti dīvaini un grūti izprotami.

Nākamajā dienā pludmalē Leila pēk�ņi paskatījās uz vectēvu, kas sēdēja krēslā zem saulessarga un lasīja avīzi. "Ja tētis tie�ām gribēja dēlu," viņa teica, "kādēļ viņ� nepajautāja man? Es ļoti priecātos, ja būtu puika."

Vectēvs Riāds nolika avīzi. "Tas, bērniņ, nav nemaz tik viegli."

"Vai tā ir taisnība, ko teica māte?" viņa jautāja. "Vai mēs tie�ām viņu nekad vairs neredzēsim?"

Pirms atbildes viņ� mazliet paklusēja. "Jūsu māte bija dusmīga. Ar laiku tas viņai pāries."

Bet tā nekad nenotika. Un, gadiem ritot, meitenes pamazām pārņēma mātes attieksmi pret tēvu. Tā kā viņ� pat necentās pār �o plaisu pārmest sapratnes laipu, viņas galu galā ieguva pārliecību, ka mātei bijusi taisnība.

Gaiss kļuva vēsāks, saule sliecās uz rietu, un vasaras zilās debesis sāka tumst. Leila pavēlās uz sāna un paskatījās uz vīrieti. "Cik ilgi vēl?"

"Apmēram pusstundu. Mums ar �o laiku pietiks," viņ� smaidīdams teica un sniedzās pēc viņas.

Leila ātri atvirzījās. "Neuzdro�inies!"

Hamīds neizpratnē uz viņu paskatījās "Vai tu esi lezbiete?"

"Nē," viņa atbildēja.

"Tad neesi tik vecmodīga. Kā tu domā, kādēļ viņi jums, meitenēm, dod tās tabletes?"

Leila uzmeta Hamīdam cie�u skatienu. Viņas balsī ieskanējās nicinājums � visi vīrie�i bija vienādi. "Tās domātas manis aizsardzībai, nevis tavām ērtībām," viņa atbildēja.

Hamīdam likās, ka ir izdevies izspiest uzvaro�u smaidu. "Nu tad nāc tik �urp," viņ� teica, atkal mēģinādams viņu apskaut. "Varbūt man izdosies tev iemācīt darīt to ar prieku?"

Leila strauji atvirzījās � �autene iesita pa vēderu. "Ļoti �aubos par to," viņa mierīgi noteica. "Varbūt tu esi man iemācījis, kā rīkoties ar �o ieroci, bet par seksu es pati jau �o to zinu"

Pievērsis skatienu vispirms �autenei, tad meitenes sejai, Hamīds iesmējās. "Par to es ne�aubījos ne sekundi," viņ� ātri noteica, "es tikai raizējos, ka tu varētu to piemirst.

LEILA līklo�iem izlocījās pa cieto, akmeņaino zemi, līdz sasniedza dzeloņstiepļu līniju. Apstājusies viņa smagi elsa. Pēc mirkļa meitene pagriezās un paskatījās blāvajā mēnessgaismā � aiz viņas lēnām uz priek�u virzījās liela auguma ēģiptiete Saāda un libāniete Aida. "Kur ir Hamīds?" viņa jautāja.

"Velns parāvis, kā lai es to zinu?" nolamājās ēģiptiete. "Es domāju, ka viņ� ir mums priek�ā."

"Lienot pāri klintīm, D�amīla nobrāza ceļgalu," teica Aida. "Es redzēju, ka viņ� to pārsēja."

"Tas bija jau pirms stundas," Saāda ironiski noteica. "Patlaban dro�i vien viņ� jau pamatīgi ir nobrāzis viņas �ķirbu."

"Ko mēs darīsim?" Leila jautāja. "Lai izkļūtu cauri, mums vajag knaibles."

"Man liekas, ka tās bija Farīdai," teica Aida.

"Padod ziņu atpakaļ," Leila noteica.

�igli �is ziņojums tika palaists no mutes mutē. Mirkli vēlāk no rokas rokā līdz Leilai atceļoja knaibles.

Saāda, tās pasniegdama, jautāja: "Vai tuagrāk tās esijau lietojusi?"

"Nē," Leila atbildēja. "Un tu?"

Saāda noliedzo�i pakratīja galvu.

"Tam nevajadzētu būt nekam sare�ģītam. Es redzēju, kā Hamīds to darīja pagāju�ajā reizē."

Paņēmusi smagās knaibles, Leila pierāpoja pie dzeloņstiepļu �oga un apvēlās uz muguras. Lēnām viņa pacēla instrumentu virs galvas. Pulētie metāla asmeņi atstaroja mēnessgaismu. Tie pamirdzēja tikai kādu sekundes daļu, un tūlīt pār viņu galvām tika raidīta lo�u kārta.

"Nolādēts," Leila sa�utumā iesaucās, cenzdamās iespiest savu augumu zemē. Viņa pat nemēģināja pacelt galvu, lai skatītos, kas notiek aizmugurē. "Kur jūs esat?" viņa uzsauc a.

"Mēs esam �eit," atbildēja Saāda. "Mēs nekustamies."

"Mums tomēr ir jākustas," Leila teica. "Viņi ir mūs pamanīju�i."

"Nu tad lien. Es ir nedomāju nekur kustēties, kamēr viņi nebūs beigu�i �aut."

"Ja mēs līdīsim uz vēdera, tad būsim dro�ībā� viņi tēmē tris pēdas virs mūsu galvām."

"Tie ir arābi," Saāda izsmējīgi teica. "Un es vēl neesmu redzējusi, ka kāds no viņiem varētu trāpīt taisni. Es nekur neie�u."

"Bet es gan. Jūs varat palikt te kaut visu nakti, ja tik ļoti vēlaties."

Uzmanīgi pārvēlusies atpakaļ uz vēdera, viņa sāka kā krabis rāpot gar �ogu. Pēc maza brītiņa Leila aizmugurē

sadzirdēja skrāpējo�u troksni. Viņa paskatījās atpakaļ � pārējās sievietes sekoja.

Pēc pusstundas viņa apstājās. Automāti joprojām �āva, bet lodes vairs nesvilpa virs viņu galvām. Viņām bija izdevies izkļūt no ap�audes zonas.

�oreiz Leila vairs neizaicināja likteni un nonovārtīja asmeņus putekļos, lai tie nevarētu atstarot gaismu. Viņa atkal apvēlās uz muguras un pastiepa rokas aug�up. Tas bija grūtāk, nekā viņai bija lic ies. Nakts klusumā atbalsojās katra skaņa, bet, �ķiet, to neviens nemanīja. Pēc pāris minūtēm Leila jau bija izveidojusi ceļu cauri pirmajai stiepļu kārtai. Viņa izrāpoja tai cauri uz nākamo joslu. Vēl divas � un viņas būs tiku�as c auri.

Kaut arī gaiss bija auksts, viņa sāka svīst. Pie otrās kārtas meitene ķērās pavisam noraizējusies. Tā bija veidota no dubultstieplēm, pie tā nāc ās noņemties gandrīz divdesmit minūtes. Pēdējai kārtai bija izmantots trīskār�s pinums, un te pagāja jau �etrdesmit minūtes.

Leila, smagi elpodama, gulēja uz muguras, pleci un rokas stipri sāpēja. Pēc mirkļa viņa paskatījās uz Saādu. "Mums jālien pa zemi, kamēr sasniegsim baltās zīmes. Tas būs apmēram pēc divsimt metriem. Pēc tam mēs jau atrādīsimies dro�ībā."

"Labi," Saāda noteica.

"Neaizmirsti galvu turēt noliektu," Leila atgādināja.

Apvēlusies uz vēdera, viņa sāka rāpot uz priek�u. Divsimt metri viņai izlikās tūksto� jūd�u gari.

Beidzot Leila pamanīja baltās marķējuma zīmes. Vienlaikus viņa izdzirda balsi � vīrie�a balsi.

Leila pastiepa roku ar paceltu plaukstu pret sievietēm, kas viņai sekoja, � tā bija zīme apklust. Tas jau nu būtu nepiedodami, ja viņas tagad tiktu notvertas. Visas sievietes pieplaka pie zemes.

Balsis nāca no kreisās puses. Mēnessgaismā varēja saskatīt trīs kareivjus. Viens no viņiem aizdedzināja c igareti, pārējie sēdēja ar automātiem rokās. Dego�ais sērkociņ� nokrita Leilai pie pa�as sejas.

"Tās slampas joprojām ir tur," kareivis ar cigareti noteica.

Viens no sēdētājiem piec ēlās un, mētādams rokas, c entās

sasildīties. "Hamīds tiks atrasts ar veselu baru nosalu�u kaķeņu viņam virsū."

Kareivis ar cigareti iesmējās. "Viņ� varēja kādu iedot man. Es parādītu, kā tās atkausēt."

"Hamīds neko nedod otram," sēdo�ais kareivis atteica. "Viņ� izrīkojas kā pa�ā ar savu harēmu."

Ieskanējās viegla dūkoņa. Kareivis ar cigareti paņēma rāciju. Leila nevarēja saprast, ko viņ� atbildēja, toties ļoti labi sadzirdēja, ko viņ� sacīja saviem biedriem, kad bija beidzis sarunu."Tas bija pirmais postenis. Viņi tās pamanīju�i, bet pēc tam pazaudēju�i. Tur domā, ka viņas varētu virzīties �urp."

"Tie nu gan ir stidbeņi. �ajā mēnessgaismā es varu saskatīt visu pusjūdzes attālumā. Tuvumā neviena nav."

"Turi acis vaļā! Tas diez cik labi neizskatītos, ja pāris skuķu pataisītu mūs par ēzeļiem."

Leila nosmīnēja. Tie�i to viņas tūlīt izdarīs. Pagriezusies atpakaļ, viņa uzsita Saādai pa plecu un bez skaņas teica: "Vai tu dzirdēji ?"

Saāda pamāja tāpat kā pārējās sievietes aiz viņas. To bija dzirdēju�as visas.

Leila ar roku novilka gaisā pla�u loku. Viņas saprata � jārāpo apkārt, lai varētu pārsteigt kareivjus no mugur�puses. Lēnām, aizturēdamas elpu, viņas sāka kustēties.

Pagāja gandrīz stunda. Kad Leila deva signālu, viņas atradās labu gabalu aiz baltajām zīmēm un automātistiem tie�i aiz muguras.

Kliegdamas sievietes pielēca kājās un uzvilka �autenes. Lamādamies kareivji pagriezās un ieraudzīja pret sevi vērstus sievie�u �auteņu stobrus.

"Jūs esat mūsu gūstekņi," Leila noteica.

Kaprālis pēk�ņi pasmaidīja. "Man arī tā liekas."

Leila to pazina � tas bija kareivis, kas smēķēja cigareti. Viņa nespēja apslāpēt savā balsī triumfu. "Varbūt tagad jūs mainīsiet savus uzskatus par karojo�ām sievietēm?"

Kaprālis pamāja. "Varbūt."

"Ko mēs tagad darīsim?" Saāda iejautājās.

"Esnezinu,"Leila atteica. "Manliekas, ka mums vajadzētu piezvanīt un ziņot par sagūstī�anu." Viņa pagriezās pret kaprāli. "Iedod savu rāciju."

Viņ� to pasniedza un atsāka smaidīt. "Vai drīkstu izteikt priek�likumu?"

"Ja tu tā vēlies," Leilas balss izklausījās ieinteresēta.

"Mēs esam jūsu gūstekņi, vai ne?"

Leila pamāja.

"Kāpēc jūs nevarētu pirms ziņojuma nodo�anas mūs izvarot? Mēs apsolāmies, ka nevienam ne�ēlosimies."

Sievietes iespurdzās. Leila sadusmojās. Arābu vīrie�i bija visbriesmīgākie �ovinisti. Viņa nospieda rācijas izsaukuma pogu. Bet, pirms viņa bija paspējusi kaut ko pateikt, lēnā pastaigas solī aiz viņām parādījas Hamīds un D�amīla, it kā viņi atgrieztos no pastaigas parkā.

" Kādā ellē jūs bijāt iekritu�i?" viņa uzkliedza Hamīdam.

"Tie�i jums aiz muguras."

"Kādēļ tu mums nepalīdzēji?"

Viņ� paraustīja plecus. "Kāda velna pēc? Jūs visu izdarījāt, kā vajag."

Viņa paskatījās uz D�amīlu. Druknās palestīnietes seja izskatījās apmierināta, un Leila zināja, kāpēc. Viņa pagriezās atpakaļ pret Hamīdu. "Kā jūs izkļuvāt cauri dzeloņstieplēm?"

"Pavisam vienkār�i," viņ� atbildēja, sejai atplaukstot platā smaidā. "Mēs izrakām mazu tran�eju un izlīdām tām pa apak�u."

Leila, cik ilgi vien spēja, centās saglabāt stingru sejas izteiksmi. �im sīrie�u algotnim bija dīvaina humora izjūta, bet viņ� tomēr bija jauks. Viņa pasniedza tam rāciju. "�e, noziņo par mums," viņa teica. "Varbūt tu vari paprasīt viņiem d�ipu. Tagad visiem labi noderētu karsta pelde."

Virs kazarmu du�u nodalījuma gaisāc ēlās tvaiks, un teko�ā ūdens �ļakstus pārmāca sievie�u �alas. Katrā du�as kabīnē bija �etri krāni, jo tās bija domātas kopīgai lieto�anai, � �etras sievietes katrā nodalījumā. Tā kā �ādas kabīnes bija tikai divas, tad ārpusē vienmēr izveidojās sievie�u rinda. Leilai patika nogaidīt, līdz visas bija nomazgāju�ās, lai nebūtu jāsteidzas dot vietu nākamajai gaidītājai. Atspiedusies pret logu, viņa smēķēja cigareti un klausījās pārējo tērzē�anā.

Kop� viņas iera�anās nometnē bija pagāju�i gandrīz tris mēne�i, un visu �o laiku no agra rīta līdz vēlai naktij viņa bija trenējusies kaujas mākslā. Ja ari uz viņas ķermeņa pirms tam bija kaut nedaudz apaļumu, tagad tie sen jau bija nozudu�i. Viņa bija pavisam kalsna, vēders un muskuļi � stingri, krūtis kā divi āboli. Viņas mirdzo�ie melnie mati, kas ierodoties ērtības labad bija nogriezti īsi, tagad krita līdz pleciem.

Katru rītu pirms brokastīm divas stundas viņām notika treniņnodarbība un vingro�ana. Pēc brokastīm sievietes mācīja apieties ar iero�iem�kā tos lietot un apkopt. Viņām bija jāapgūst ari tas, kā rīkoties ar granātām un plastikas spridzekļiem, kā sagatavot un noslēpt saliekamos spridzekļus un kā iedarbināt laika detektora ierīces. Pēcpusdienas pagāja, praktizējoties kaujas apmācībās. Dienā viņām lasīja arī politiskās lekcijas. Ideoloģisko doktrīnu apgū�ana bija ļoti svarīga, jo ikviens kaujinieks bija iecerēts kā misionārs, kas ienesīs jauno kārtību arābu pasaulē.

Vēlāk politiskās lekcijas pārtapa mācību stundās par militāro taktiku, paramilitāro infiltrē�anos un sabotā�u, partizānu cīņas paņēmieniem un graujo�u diversiju

Pēdējā mēne�a laikā viņi bija tikai un vienīgi trenēju�ies kaujas lauka apstākļos, kur bija jāizmanto viss iepriek� apgūtais. Leila pamazām juta, ka kļūst sīkstāka. Viņa aizvien retāk domāja par sevi kā par sievieti. Mērķis, kura dēļ viņa te mācījās, pārņēma meiteni aizvien vairāk, līdz kļuva jau par dzīves veidu. Viņa, tāpat kā pārējās sievietes, bija pārliecināta, ka pasaule tie�ām izmainīsies. Kādu mirkli viņa iedomājās par māti un māsu. Beirūtā viņas vēl aizvien dzīvoja to pa�u vec o dzīvi�māsa ar savu ģimeni un sadzīves problēmām, māte, joprojām sarūgtināta un aizvainota par to, ka Leilas tēvs viņu atstūmis, tā arī nec enzdamās savā dzīvē neko konstruktīvi mainīt. Pievērusi acis, Leila atcerējās to dienu Dienvidfrancijā, pēc kuras viņa bija devusies �urp. Viņa domāja par to, kā viņas tēvs ar saviem dēliem viesnīc as "Carlton" priek�ā līcītī bija slēpoju�i ar ūdensslēpēm. Deviņu gadu laikā, kop� vecāki bija �ķīru�ies, viņ� nemaz nebija mainījies. Viņ� joprojām bija slaids un glīts, pilns spēka un vitalitātes. Ja vien viņ� spētu saprast, ja vien viņ� zinātu, cik daudz var palīdzēt, lai atbrīvotu arābus no Izraēlas un Amerikas imperiālisma. Ja vien viņ� izprastu savu brāļu cie�anas, apspiestību un vajadzības, viņ� nepaliktu stāvam vienaldzīgi malā un neļautu tam notikt. Bet tie bija tikai viņas vēlmju sapņi. Protams, ka tēvs to visu zināja. Viņ� nevarēja to nezināt.

Viņ� vienkār�i to neievēroja. Viņam kop� dzim�anas piederēja milzu bagātības, un vienīgais, par ko viņ� raizējās, bija � kā tās palielināt. Viņam patika greznība un tas spēks, kas piemita tikai vienam viņa pirksta mājienam. Un visbriesmīgākais bija tas, ka tāds nebija viņ� vienīgais. Visi �eihi, princeses, karaļi, baņķieri un bagātnieki bija vienādi, vai tie bija arābi vai ne. Viņus uztrauca tikai tas, kas notika ar viņiem pa�iem.

It visās arābu valstīs joprojām uz bada robe�as dzīvoja miljoniem zemnieku, kamēr viņu valdnieki braukāja limuzīnos ar gaisa kondicionētājiem, lidoja privātajās lidma�īnās, iegādājās privātīpa�umā pilis un villas visās pasaules malās un tad vēl atļāvās pompozi spriedelēt par citu cilvēku brīvību.

Tam dro�i vien tā jābūt. Kar� nenotika tikai pret ārējiem ienaidniekiem � tas bija cīņas pirmais solis. Otrais solis, dro�i vien arī grūtākais, būs kar� pret pa�māju apspiedējiem � tādiem vīriem kā viņas tēvs, kas ņēma visu, bet ar citiem nedalījās nekad.

Du�as kabīne bija atbrīvojusies, un Leila, pārmetu�i lielo dvieli pāri sienas panelim, iegāja tajā. Karstā ūdens �alts pārlija pār augumu kā veldzējo�s balzams. Varēja just, kā saspringums muskuļos mazinās. Lēnām, gurdeni viņa sāka ziepēties, pirkstu pieskāriens ādai deva juteklisku baudu.

Sajā ziņā viņa bija līdzīga tēvam. Viņa atkal domās redzēja viņu stāvam uz ūdensslēpēm ar sasprindzinātiem muskuļiem un acīm redzamu baudu par savām spējām, iemaņām un spēku.

Viņa ieziepēja savus mīkstos kaunuma matiņus, līdz tie kļuva balti putaini. Tad, izbīdījusi gurnus uz priek�u, viņa ļāva ūdenim tec ēt tie�i sev virsū. Viņai c auri izskrēja tirpas un siltums. Maigi, gandrīz automātiski viņa sevinoglāstīja. Orgasms pārsteidza viņu vienlaikus ar domām par tēvu, kas, gurnus izbīdījis, stāv uz ūdensslēpēm. Pirms viņa bija apstājusies, ķermeni satriec a nākamais orgasms. Viņa jutās �okēta, pēc tam dusmīga, bet vēl pēc tam viņa sajuta pret sevi riebumu. Viņai sametās nelabi no tā vien, ka bija pieļāvusi tādas domas. Ar piespie�anos Leila aizgrieza karstā ūdens krānu un stāvēja zem ledainās strūklas, līdz miesa bija kļuvusi zila no aukstuma. Tad viņa izgāja no du�as kabīnes un ietinās dvielī.

Tas bija ārprāts. Nekad agrāk viņai nebija radu�ās �ādas domas. Bettābijaiedzimtība. Mātetobijaatkārtojusisimtiem rei�u. Leila līdzinājās savam tēvam Ari viņa ķermenis valdīja pār viņu pa�u � iekāre un apetīte nekad nebija apmierināmas. Māte bie�i bija stāstījusi par tēvu un viņa mīļākaj ām. Viņ� nebija no tiem, kuru spētu apmierināt viena laba sieviete. Tās ir sliktas asinis, māte brīdinot bija teikusi.

Noslaucījusies pavisam sausa un atkal ietinusies dvielī, Leila iegāja kazarmā.

Saāda, kas gulēja blakus gultā, bija jau gandrīz apģērbusies. "Ko tu �ovakar darīsi?"

Leila pasniedzās pēc peldmēteļa. "Neko. Dro�i vien pagulē�u un kaut ko palasī�u."

Saāda sāka krāsot lūpas. "Man ir sarunāts randiņ� ar Abdullāhu un viņa draugu. Kāpēc tu nevarētu nākt līdzi?"

"Man diez kā negribas."

Saāda paskatījās uz viņu. "Izbeidz. Tev nāktu tikai par labu mazliet izkustēties."

Leila neatbildēja.Viņa atcerējās Saādu pirmajā dienā, kad viņa �eit ieradās. Tā bija visām stāstījusi, kā nevar vien sagaidīt, kad ieradīsies viņas draugs, lai varētu pabūt divatā, bet, kad viņ� tā arī neparādījās, neizskatījās, ka viņatoīpa�i pārdzīvotu. Savu sievietes brīvību viņa uzņēma nopietni. �ajā armijā bija vienlīdzīgas tiesības, tādēļ tagad viņa bija gulējusi jau ar visiem nometnē eso�ajiem, un tas viņu absolūti neuztrauca. "Kairā nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams," Leila teica, pēk�ņi iesmejoties.

"Zini ko," Saāda bija pavisam nopietna. "Ja tu nāksi man līdzi, es atdo�u Abdullāhu tev. Viņ� ir vislabākais visā nometnē. Es samierinā�os ar viņa draugu."

Leila paskatījās uz viņu. "Es negribu."

"Kam tu sevi taupi?" Saāda jautāja. "Pat ja tu negribi to sevis dēļ, tad tā ir daļa no tava pienākuma. Vai komandieris tev neteic a, ka mūsu pienākums ir apmierināt un nomierināt mūsu vīrie�us. Es nemaz nevaru iedomāties, kā vēl labāk varētu apvienot lietderīgo ar patīkamo."

Leila iesmējās. Saādai bija īsta taisnvirziena domā�ana. "Tu nu gan esi fantastiska!" viņa iesauc ās. "Bet man neviens no tiem vīrie�iem nepatīk."

"Kamēr tu neesi pamēģinājusi, tu neko nevari zināt," Saāda pamācīja. "Vīrie�i var tev sagādāt pārsteigumu. Lieliskākie mīlētāji reizēm var izskatīties pavisam nepievilcīgi."

Leila pakratīja galvu.

Saādas seja kļuva ziņkārīga. "Vai tu vēl esi nevainīga?"

Leila pasmaidīja. "Nē."

"Tad tu esi iemīlējusies," tas skanēja kā apgalvojums. "Nē."

Saāda padevās. "Es tevi nesaprotu."

Tas bija vispatiesākais, ko Saāda jebkad bija teikusi. Bet kā lai pārliecina �o sievieti, ka ir daudz svarīgākas lietas nekā sekss?

*

DESMIT minūtes pēc rīta jundas kazarmas durvis atsprāga vaļā, un negaidīti tajās parādījās Hamīds, turpat no sliek�ņa izkliegdams: "Mierā!"

Pēc īsa satraukuma mirkļa sievietes da�ādās apģērb�anās stadijās stāvēja pie savām gultām.

Hamīds pakāpās atpakaļ, un ienāca komandiere. Viņas asās, tum�ās acis vienā skatienā aptvēra visu kazarmu telpu, tad, Hamīdam sekojot, viņa izgāja istabas vidū. Fakts, ka da�as sievietes bija puskailas, �ķiet,viņu nemaz neuztrauca.

Viņa sāka runāt pēc ilgākas klusē�anas. Balss bija skaidra un bezkaislīga. "�odien ir jūsu pēdējā apmācību diena. Mūsu darbs būs paveikts. Nometne tiks slēgta, un mēs visi tiksim nosūtīti kur kurais."

Kādu mirkli viņa paklusēja. Sievietes nepakustēdamās nenolaida skatienus no viņas sejas. "Es lepojos ar jums," viņa turpināja. Ar jums visām. Ir biju�i tādi, kas uz mums skatījās ar �aubām un nicinājumu. Viņi teica, ka sievietes, īpa�i arābu sievietes, nekad nespēs būt labi kareivji, ka viņas ir radītas tikai ēdiena gatavo�anai, mājas tīrī�anai un rūpēm par bērniem. Mēs esam pierādīju�as, ka viņiem nav taisnība. Jūs esat Ikva locekles. Mūsu armijā jūs esat pilnīgi līdzvērtīgas vīrie�iem. Jūs esat izgāju�as vienādu apmācību un ar vienādi labām sekmēm."

Sievietesjoprojām klusēja. Komandiere turpināja: "Jums ir tie�i viena stunda laika, lai sapakotu savas lietas un būtu gatavas doties ceļā. Es izsauk�u katru individuāli, lai dotu nākamo rīkojumu. Tas nedrīkst, es uzsveru, nedrīkst būt apspriests jūsu starpā. Tam jābūt jūsu personiskajam noslēpumam. Jebkura rikojuma apsprie�ana tiks uzskatīta par nodevību. Par to draudnāves sods, jo pat viens uzticības pievil�anas gadījums var izraisīt daudzu mūsu biedru bojāeju."

Viņa devās atpakaļ uz durvīm, tad pagriezās pret sievietēm. "An � nasr , es jūs sveicinu. Lai Allāhs jūs sargā!" Viņas roka uz�āvās gaisā salūtam.

"An � nasr!" viņas atkliedza pretī. "Idbāh al � adu."

Kad durvis bija aizvēru�ās, telpu piepildīja satrauktu balsu murdoņa.

"Ir gaidāms kaut kas ļoti nopietns."

"Jā, tas notiek veselu mēnesi pirms tā laika, ko viņi teic a sākumā."

"Kaut kas nav kārtībā."

Leila neko nerunāja. Atvērusi skapīti, viņa izņēma drēbes, kas bija mugurā, �eit ierodoties. Klusēdama viņa sakrāva uniformu un aizsargtērpu glītā kaudzītē uz gultas. Salikti tika pat krū�turi, biksītes, kurpes, zābaki un zeķes.

Tad viņa paņēma savu mazo koferīti. Izņēmusi d�insus, ko bija iegādājusies Francijā tie�i pirms izbrauk�anas,

Leila tos uzvilka. Tikai tagad viņa saprata, cik ļoti bija pārvērties ķermenis, � d�insi, kas toreiz piegulēja kā uzlieti, tagad brīvi nokarājās gan ap vidukli, gan sē�amvietu. Vaļīgs bija pat krekls, tādēļ viņa uzrotīja piedurknes, jo tās likās kļuvu�as garākas. Sasējusi kreklu uz vēdera, viņa ieslidināja kājas mīkstās sandalēs. Ielikusi koferītī matu suku, ķemmi un kosmētiku, viņa rūpīgi pārbaudīja skapīti. Tas bija tuk�s. Leila aiztaisīja koferi.

Apsēdusies uz gultas, viņa aizdedzināja c igareti. Pārējās sievietes joprojām dedzīgi apsprieda, ko ņemt līdzi un ko atstāt. Saāda paskatījās uz Leilu. "Vai tu uzvilki savas drēbes?"

Leila pamāja. "Komandiere teica � personiskās lietas. �īs drēbes ir vienīgās, kas man pieder."

"Ko lai iesāk ar formas tērpiem?" viena no sievietēm iesaucās.

"Ja viņi gribētu, lai mēs ņemam tos līdzi, tad būtu to pateiku�i."

"Man liekas, ka Leilai taisnība," Saāda sacīja. Viņa pagriezās pret skapīti. "Man arī nebūtu nekas pretī pārmaiņas pēc ielīst pa�as drēbēs."Pēc brī�a viņa samulsusi iesaucās: "Nekas vairs neder. Viss ir par lielu!"

Leila pasmaidīja. "Tas nemaz nav tik slikti. Padomā, cik tas būs jauki, kad tu varēsi sev iegādāties jaunu apģērbu."

Izejot ārā no ēkas, saule cēlās pāri kalniem. Rīta gaiss bija svaigs un tīrs. Leila dziļi ievilka elpu.

"Kārtībā?" aiz muguras atskanēja Hamīda balss.

Viņa pagriezās. Sīrietis bija atspiedies pret kazarmu baraku, starp lūpām rēgojās mū�īgā cigarete. "Kārtībā � kā jau vienmēr," Leila atteica.

Viņ� cie�i uz viņu paskatījās. "Vai tu zini to, ka tu neesi tāda kā citas?"

Leila neatbildēja.

"Tev tas nemaz nav jādara. Tu esi bagāta. Tu vari dabūt visu, ko vien vēlies." Algotņa acis skatījās vērtējo�i.

"Vai tie�ām? Kā tu vari zināt, ko es vēlos?"

"Tu �ai tuk�ajai sarunai nemaz netici, vai ne?" Viņ� pasmaidīja. "Es esmu izgājis cauri trijiem kariem. Visas reizes atkārtojās viens un tas pats � lozungi, klieg�ana,

draudi, solījumi atriebties. Bet, kadsāka lidot lodes, tas viss kaut kur pazuda � viņi pagriezās un bēga. Vienīgi politiķi iet līdz galam."

"Varbūt kādreiz tas mainīsies," viņa noteica.

Izmak�ķerējis no kabatas c igareti, Hamīds to aizdedzināja no iepriek�ējās. "Kā tu domā, kas notiks, ja mēs atgūsim Palestīnu?"

"Cilvēki iegūs brīvību," viņa atbildēja.

"Brīvību � no kā?" Brīvību badoties, kā tas notiek ar mums pārējiem? Tagad, kad arābu valstīs ieplūst tik daudz naudas, mūsu ļaudīm joprojām vēl jābadojas!"

"Tam arī būs jāmainās."

"Huseins, naftas �eihi, pat tavs tēvs un viņa princ is � vai tu domā, ka viņi labprātīgi dalīsies savās bagātībās ar masām? Vismaz tagad viņiem vajadzētu kaut ko darīt! Bet, ja nu mēs gūstam uzvaru un pret viņiem nekāds spiediens netiek izdarīts, ko tad? Kur� būs tas, kas piespiedīs viņus dalīties? Nē, viņi kļūs tikai bagātāki."

"Lai viņi mainītos, viss būs atkarīgs tikai no cilvēkiem pa�iem."

Hamīds rūgti iesmējās. "Man ir pat �ēl, ka �is darbs ir beidzies. Tas nebija slikts. Tagad man būs jāmeklē nākamais."

"Ko tu ar to gribi teikt?" viņa jautāja. "Vai tad tev netika dots nekāds rīkojums?"

"Rīkojums?" viņ� iesmējās. "Es esmu profesionālis. Man par to maksā � tūkstoti Libānas mārciņu mēnesī. Es nevaru iedomāties citu vietu, kur varētu tik labi nopelnīt."

"Tev noteikti armijā atrastos kāda vieta."

"Par pusotru tūkstoti mēnesī es labāk lasos projām," viņ� teica. "Es dodu priek�roku "Brālībai". Tie maksā labāk. Tā vien liekas, ka viņiem ir kaudzēm naudas, ko mētāt apkārt."

"Vai tad tu netici tam, ko mēs darām?" viņa noprasīja.

"Protams, ticu," viņ� atteica. "Es tikai neticu mūsu vadoņiem. Viņu ir pārāk daudz, un visi aizņemti ar to, lai vairāk piebāztu savas kabatas un katrs kļūtu par galveno."

"Nevar būt, ka visi ir tādi."

Viņ� par to pasmaidīja. "Tu vēl esi pārāk jauna. Gan sapratīsi." "Kas noticis?" viņa jautaja. "Kādēļ tik pēk�ņi tika mainīti plāni?"

Viņ� paraustīja plecus."Es nezinu. Pavēle atnāca pagāju�ajā naktī, un komandiere izskatīj ās tikpat pārsteigta cik mēs pārējie. Viņa visu nakti negulēja, lai tik paspētu sagatavoties."

"Viņa ir neparasta sieviete, vai ne?"

Hamīds pamāja. "Varbūt, ja viņa būtu vīrietis, es mūsu vadoņiem uzticētos vairāk." Viņ� mīklaini paskatījās. "Tu zini, ka esi man kaut ko parādā?"

"Vai tie�ām?" Leila izbrīnīta jautāja. "Ko tad?"

Viņ� pamāja uz kazarmu "Vadā ir �etrpadsmit meitenes. Tu esi vienīgā, ko es neesmu dabūjis."

Viņa iesmējās. "Man ļoti �ēl."

"Tev patie�ām tas būtu jāno�ēlo," viņ� teica pa pusei nopietni. "Trīspadsmit ir nelaimīgs skaitlis. Tagad notiks kaut kas slikts."

"Es tā nedomāju," viņa pasmaidīja. "Paskaties uz to �ādi � tev ir kaut kas, pēc kā ilgoties."

Viņ� pasmīnēja. "Es piedāvāju darījumu�ja mēs kādreiz vēl satiksimies, lai kur tas arī būtu, mēs to izdarīsim."

Viņa pastiepa roku. "Esmu ar mieru."

Abi paspieda viens otram roku."Zini, priek� meitenes tu neesi slikts kareivis."

"Paldies," Leila teica.

Viņ� paskatījās pulkstenī."Kā tu domā, vai viņas jau ir gatavas?"

"Vajadzētu būt. Nevienai jau nebija daudz kārtojamā."

Nometis cigaretr, viņ� pagriezās un atvēra barakas durvis. "Nu, meitenes," viņ� izkliedza savā apmācību balsī. "Pa divi stāties!"

Bija pagāju�as gandrīz divas stundas, kop� viņas ieradās komandpunktā. Kamēr sievietes tur gaidīja, nometne tika nojaukta viņu acupriek�ā. Visur kustējās c ilvēki un ma�īnas, gultas, drēbes, iero�i�viss tika nests ārāno ēkām. Nometne sāka izskatīties pēc spoku pilsētas. Durvis un logi bija atvērti, un iek�ā virpuļoja tuksne�a smiltis.

Sievietes, stāvēdamas ārā pie komandpunkta, skatījās, kā viena pēc otras aizbrauc piekrautās ma�īnas. Komand�punkta ēku bija paredzēts nojaukt pēdējo. Mēbeles tika izvestas jau tad, kad viņas devās turp.

Ievērojot alfabētisko secību, Leila tika izsaukta pirmā. Aizvērusi durvis, viņa piegāja pie komandieres galda un sveicināja. "Ziņo Feja." Tas kaut kā īsti nesaskanēja ar d�insiem.

Komandiere nogurusi atbildēja sveicienam. "Brīvi. An � nasr, " viņa noteica un paskatījās sarakstā, kas atradās uz galda viņai priek�ā. "Feja, vai tā tevi sauc?"

"Jā, kundze." Pirmo reizi Leila par viņu iedomājās kā par kundzi. Komandiere bija nogurusi.

"Tev ir jāatgrie�as Beirūtā pie savas mātes," viņa teica. "Tur tu tiksi sameklēta un informēta par nākamajiem rīkojumiem."

"Vai tas ir viss, kundze? Vairāk nekā?"

"�oreiz tas ir viss. Bet neuztraucies, mēs ar tevi sazināsimies."

"Bet kā es to zinā�u? Vai nav kāda parole vai kaut kas, lai es būtu pārliecināta, ka�"

Komandiere viņu pārtrauca. "Kad tev piezvanīs, tu to uzreiz sapratīsi. Patlaban tavs uzdevums ir doties mājās un gaidīt. Tu nedrīksti saistīties ne ar vienu politisko grupējumu � neatkarīgi no tā, cik interesanti viņi �ķitīs mūsu lietai. Tu dzīvosi kā parasti un iekļausies visos ģimenes pasākumos. Vai tu saprati?"

"Jā, kundze."

Komandiere vienu mirkli uz Leilu paskatījās. Likās, ka viņa gribētu vēl ko sacīt, bet tad aprāvās. "Labu veiksmi," viņa teica. "Brīvi!"

Leila salutēja un ar gurdu sejas izteiksmi atstāja telpu. Viņa izgāja cauri priek�telpai. Pārējās sievietes ziņkāri skatījās, bet viņa neko neteica.

Arā stāvēj a d�ips. Hamīds norādīj a ar roku. "Jūsu limuzīns gaida."

Leila pamāja, klusām iekāpa aizmugurē un apsēdās. D�ips piepildījās pusstundas laikā.

Visas meitenes klusēja. Pēk�ņi saņemtās pavēles bija viņas atsve�ināju�as � visas uzmanījās, lai neapdomīgi kaut ko neizpaustu.

Saāda bija tā, kas beidzot salauza sasprindzinājumu "Zini," viņa teica savā aizsmaku�ajā ēģiptietes balsī. "Man patie�ām ir skumji no �īs vietas �ķirties. Te nemaz nebija slikti, un te man bija līdz �im labākā mīlē�anās."

To dzirdot, visas sāka smieties un vienlaikus rimāt. Bija tik daudz ko atcerēties un par ko pasmieties � da�ādi atgadījumi, misēkļi, pat grūtības. Bija pagājusi pusstunda, bet d�ips joprojām nebija izkustējies.

"Ko mēs gaidām?" viena no sievietēm uzsauc a Hamīdam.

"Komandieri," viņ� atteica. ''Viņa pēc minūtes būs klāt."

Viņam izrādījās taisnība. Mirkli vēlāk viņa parādījās durvīs. Visas sievietes apklusa.

Tā bija pirmā reize, kad jebkura no viņām ieraudzīja komandieri privātā apģērbā � tas bija slikti pieguļo�s, Francijā �ūts vilnas kostīms. �akete bija par īsu, svārki � par gariem. Zeķu vīles bija sagriezu�ās, un viņa neveikli pārvietojās augstpapē�u kurpēs, ko bija uzvilkusi, lai izskatītos garāka. Nezin kā komandieres manieres, kas bija tik izteiktas, kad viņa bija formas tērpā, bija nozudu�as. Pat viņas seja tagad izskatījās raupja un nepārliecināta.

Ja viņa būtu mazliet apaļāka, Leila nodomāja, tad ne ar ko neat�ķirtos no viņas mātes vai citām ģimenes sievietēm.

Hamīds atvēra durvis, un viņa iekāpa d�ipā blakus �oferim. Aizskrējis uz ma�īnas aizmuguri, sīrietis ierāpās pie sievietēm. "Kārtībā," viņ� uzsauca �oferim.

Kad viņi uzbrauca uz ceļa un ieņēma savu vietu aiz pārējām ma�īnām,'kas veidoja garu virkni, tika iznestas arī pēdējās mēbeles. Pēc brī�a aiz viņiem izbrauca pēdējā ma�īna, kas, dodot signālu, ietaurējās. Pirmais d�ips sāka kustēties, un drīz vien jau visi ripoja projām pa ceļu piekrastes virzienā.

Līkumā apkārt kalnam viņi vēl uzmeta pēdējo skatienu nometnei. Tā bija tuk�a un pamesta. Sievietes atkal apklusa, joki vairs neskanēja. Visas bija aizņemtas pa�as ar savām domām.

Brauc ienā vēl nebija pavadīta ne stunda, kad aizmugurē, kur bija atradusies nometne, atskanēja sprādzienu troksnis.

Mirkli vēlāk viņas izdzirdēja lidma�īnu rūkoņu, un pēk�ņi � tās lidoja jau virs viņu galvām. Tie�i priek�ā uzliesmoja kāda ma�īna.

Hamīds pielēca kājās. "Tie ir izraēlie�i!" viņ� uzsauca �oferim. "Brauc nost no ceļa!"

Bet �ajā troksnī un rēkoņā tas nespēja viņu sadzirdēt. Tā vietā uzdeva vēl gāzi un ietriecās priek�ā eso�ajā ma�īnā. Tajā pa�ā laikā nākamā lidma�īna veica manevru pāri konvojam.

Gaisā nosvilpa lodes, un priek�ā uzliesmoja un uzsprāga vēl viena ma�īna. Sievietes kliedza un pa aizmuguri centās izkļūt no d�ipa. "Kāpiet pāri sāniem!" Hamīds kliedza. "Paslēpieties grāvjos!"

Leila kustējās automātiski. Viņa novēlās zemē, apgriezās uz vēdera un rāpās uz ceļa malu, ar galvu pa priek�u ienirdama drenā�as grāvī.

Pāri laidāsjau tre�ā lidma�īna. �oreiz viņa varēja saskatīt liesmojo�ās astes, ko atstāja �āviņi. Dūmu mākoņos ietinās vairākas ma�īnas.

"Kādēļ mēs ne�aujam pretī?" viņa dzirdēja kādu kliedzam

"Ar ko tad?" kāds cits atkliedza. Visas �autenes bija sabāztas ma�īnās.

Grāvī ielēca vēl kāda sieviete. Leila dzirdēja viņu �ņukstam. Viņa pat nepacēla galvu, lai paskatītos, � pāri laidās nākamā lidma�īna.

�oreiz lādiņ� trāpīja ma�īnu, kurā bija brauku�as viņas. Tā eksplodēja, un gaisu piepildīja tūksto�iem �ķembu un sāpju kliedzieni. Viņai apkārt krita metāla gabaliņi un cilvēku ķermeņu atliekas. Leila ierakās dziļāk grāvī, cenzdamās paslēpties smirdo�ajos dubļos. Nezin kā viņai bija izdevies izsprukt no lidojo�ā nāves nesēja ķetnām.

Atkal rēkdamas pāri laidās lidma�īnas un, ārdīdamas konvoja rindu, kaukdamas lidoja lodes. Tad, tikpat pēk�ņi, kā bija parādīju�ās, tās atkal nozuda, paceldamās augstu debesīs un nogriezdamās uz rietumiem, saules stariem apmirdzot zilās zvaigznes uz lidma�īnu spārniem.

Kādu mirkli valdīja klusums, tad gaisā sāka celties vaidi, kliedzieni un palīgā saucieni. Lēnām Leila pacēla galvu no grāvja.

Uz ceļa pāris cilvēku sāka kustēties. Viņa pagriezās pret sievieti, kas bija ielēkusi viņai līdzās grāvi � tā bija Saāda.

"Saāda," viņa �ukstēja."Vai ar tevi viss kārtībā?"

Ēģiptiete lēnām pagriezās. "Man liekas, ka esmu ievainota," viņa teica dīvaini maigā balsī.

"Es tev palīdzē�u," Leila sacīja, virzīdamās uz viņas pusi.

"Paldies," Saāda no�ukstēja. Viņa mēģināja pac elt galvu, bet atslīga atpakaļ uz zemes. Pa muti un degunu iz�ļācās asinis, un tad viņas acis iepletās un sastinga.

Leila skatījās uz viņu. Tā bija pirmā reize, kad viņa redzēja kādu nomirstam, bet nebija pat vajadzības teikt, lai saprastu, ka Saāda tie�ām ir mirusi. Leila sajuta aukstas tirpas. Piespiedusi sevi novērst skatienu, viņa piec ēlās kājās.

Tad viņa izrāpās no grāvja. Zemi klāja gruve�i.Tie�i viņai priek�ā gulēja atrauta roka. Vienā pirkstā saulē laistījās gredzens ar briljantu. Viņa atgrūda to un devās pie ma�īnas.

No tās bija palikusi tikai koka un dzelzs lū�ņu kaudze, kam apkārt mētājās sa�ķaidīti, sakropļoti ķermeņi. Viņa truli skatījās uz to visu, tad aizgāja uz ma�īnas priek�pusi. Komandieres ķermenis gulēja pa pusei virsū �oferim, pa pusei laukā pa durvīm. Svārki bija savilku�ies aug�up virs druknajiem gurniem.

Ar acu kaktiņu Leila juta kustību. Kāds kareivis bija atradis roku un vilka no tās nost gredzenu. Dabūjis to, viņ� aizmeta roku projām un, rūpīgi nopētījis briljantu, iebāza to kabatā. Sajutis viņas skatienu, tas pacēla galvu.

Leila neko neteica.

Viņ� muļķīgi pasmaidīja. "Miru�ajiem, vairs neko nevajag," noteicis viņ� aizgģja aiz ma�īnas.

Leilai rīklē cēlās nelabums, un viņa saliecās uz priek�u, lai izvemtos turpat uz ceļa. Viņa juta, ka zaudēs samaņu, kad kāda stingra roka apņēma tās plecus.

"Mieru," Hamīds teica. "Mieru."

Viņa bija pilnīgi iztuk�ota un jutās vāja un nespēcīga. Pagriezusies Leila piespieda seju Hamīda plecam. "Kādēļ?" viņa raudāja. "Kādēļ viņi tā izrīkojās ar mums? Mēs nekad tā neesam viņiem darīju�i."

"Tas ir kar�," Hamīds teica.

Viņa ieskatījās tam sejā. Pa pui�a vaigu tecēja asinis.

"Viņi zināja, ka tiks sūtīts reids, tādēļ arī lika mums doties projām."

Hamīds neatbildēja.

"Tādā gadījumā tas bija stulbi," viņa dusmīgi turpināja, "likt visām ma�īnām turēties kopā uz ceļa, dodot viņiem tik lielisku mērķi."

Hamīds neizteiksmīgi uz viņu paskatījās.

"Vai mēs tikām apmācītas tādēļ, lai pēc tam mūs kā aitas nokautu?"

"Kad mēs �ovakar klausīsimies radio," viņ� teica, "tas nebūt tā neliksies. Es domāju, ka izrādīsies � mēs varonīgi esam notrieku�i se�as izraēlie�u lidma�īnas."

"Ko tu tur runā?" viņa apjukusi jautāja. "Vai tu esi jucis? Mēs ne reizes pat neiz�āvām!"

Viņ� mierīgi paskaidroja: "Tev taisnība, bet ir simt miljoni arābu, kas to neredzēja."

"Tie ebreji ir īsti zvēri! Mēs pat nespējām aizstāvēties, bet viņi tik un tā �āva uz mums."

"Vakar mums bija liela uzvara, ja tic tam, ko stāsta pa radio," viņ� sacīja. "Telavivā tika uzspridzināts skolas autobuss un nogalināti trīsdesmit bērni. Manuprāt, �ādi viņi gribēja parādīt, ka viņiem tas diez kā nav paticis."

""Brālībai" ir taisnība," viņa konstatēja/Vienīgais veids, kā viņus apstādināt, ir � viņus visus iznīcināt."

Hamīds klusēdams kādu mirkli uz viņu skatījās, tad izņēma no kabatas cigareti un aizdedzināja. Viņ� izpūta dūmus caur degunu. "Labi, maziņā, beigsim runāt par to. �eit mums vairs nav ko darīt, bet priek�ā ir gar� ceļ�."

"Mēs varētu palikt un palīdzēt viņus apglabāt."

Hamīds norādīja uz aizmuguri. Leila pagriezās un ieraudzīja vīrus, kas rakās pa gruve�iem. "Patlaban viņi meklē, vai nav atrodams kaut kas noderīgs, pēc tam viņi kausies, lai savā starpā visu atrasto sadalītu. Vēl pēc tam vienīgais, par ko cīnīties, būsi tu � tu esi vienīgā vēl palikusī sieviete."

"Kādēļ tu domā, ka viņi mums nesekos?"

Hamīds ātri noliecās un pacēla kaut ko, kas bija nolikts viņam pie kājām. Pirmo reizi Leila redzēja, ka viņam ir automāts, tad viņa pamanīja ari aiz jostas aizbāzturevolveri.

"Vai tu to jau gaidīji?"

Viņ� paraustīja plecus. "Es ta�u teicu, ka esmu profesionālis. Tie man bija noglabāti zem sola, un pirms lēk�anas ārā no ma�īnas, es tos paķēru līdzi. Man jau bija tāda nojauta. Vai es tev neteic u, ka trīspadsmit ir nelaimīgs skaitlis?"

BADRS pāri istabai skatījās uz D�ordanu un jutās apmierināts.Viņ� bija pieņēmis pareizu lēmumu. D�ordana bija tie�i tas, kas vajadzīgs, lai situāc iju nosvērtu viņam par labu. Patlaban viņa atvadīdamās novēlēja Ha�insoniem arlabunakti. D�ordana uz sievām bija atstājusi ļoti lielu iespaidu, un nebija �aubu, ka tas attiecības ar bankas ierēdņiem stipri izmainīs. Tagad viņi bija arī vienas komandas locekļi.

Protams, daudz lietas labā bija paveicis ari viņa jaunais piedāvājums peļņas sadalē. Piecpadsmit peļņas procenti tiks sadalīti starp ierēdņiem, izmantojot bir�as dividendes, un tas nevienu tie�i neskāra. Viena īpa�ība bija kopīga visiem cilvēkiem, un tā bija � alkatība.

D�o Ha�insons pienāca pie Badra. "Es priecājos par iespēju iepazīties," viņ� teica savā sirsnīgajā kalifornie�a balsī. "Ir patīkami apzināties, ka cilvēkam, ar kuru mēs turpmāk sastrādāsimies, ir tādi pa�i uzskati kā man."

"Man ari tas ir ļoti patīkami, mans draugs," Badrs atteic a.

"Meitenēm , �ķiet, tīri labi saskan," Ha�insons piebilda, pamezdams skatu atpakaļ uz savu sievu. "Jūsu jaukā kundzīte ielūdza Dolliju nākamajā vasarā apciemot viņu Francijas dienvidos."

"Jauki," Badrs pasmaidīja. "Atbrauciet jūs ari! Mēs varētu lieliski pavadīt laiku."

Kalifornietis samirk�ķināja acis un novaikstījās. "Esmu dzirdējis par fran�u mei�ām. Vai tiesa, ka viņas visas pa pludmali staigā puskailas?"

"Atsevi�ķās vietās �jā." "Es bū�u klāt, varat būt par to dro�s. Kara laikā es tā ari nenokļuvu līdz Eiropai. Ziemeļāfrikā es dienēju zenīt- artilērijā, un vienīgās meitenes, ko laimējās satikt, bija no�ēlojamas slampas, kurām neviens sevi cieno�s vīrietis nespēja pat pieskarties. Viņas vai nu bija slimas ar gonoreju, vai arī tum�ā alejā kāds nēģeris varēja ietriekt tevī dunci."

Acīmredzot Ha�insons pat neaptvēra, ka viņ� runā par arābu valstīm. Viņa apziņā nevarēja būt ne mazākās saistības starp Ziemeļāfrikas iedzimtajiem un vīrieti, kas atradās viņam priek�ā. "Jā, kar� bija briesmīgs laiks," Badrs piekrita.

"Vai jūsu ģimene arī tajā tika iesaistīta?"

"Ne glu�i. Mūsu valstiņa ir maza, un, man �ķiet, neviens neuzskatīja, ka vajadzētu tajā iesaistīties."

"Kā jūs domājat?" Ha�insons jautāja. "Vai Vidējos Austrumos ir gaidāms jauns kar�?"

Badrs paskatījās viņam acīs. "Jūs to varētu zināt tikpat labi kā es."

"Ja kaut kas tie�ām atgadītos," Ha�insons teica, "es ceru, ka jūs viņiem parādīsiet īstu elli. Pēdējais laiks būtu tiem �īdiem parādīt viņu īsto vietu."

"Mums nav daudz ebreju klientu, vai ne?" Badrs jautāja.

"Jā, ser," baņķieris teica ar entuziasmu, "bet tas ir tikai tādēļ, ka mēs necen�amies viņus iesaistīt."

"Vai jūs nedomājat, ka mēs pametām "Rancho del Sol" turpmāko attīstību tikai tādēļ, ka da�i iesaistītie bija ebreji?"

"Tam varētu būt īpa�s cēlonis," Ha�insons ātri atbildēja. "Viņi gribēja izmantot Losand�elosas bankas."

"Es aiz ziņkārības painteresējos, un kāds cilvēks man teica, ka mums esot nosista cena. Losand�elosa maksājusi viņiem skaidrā naudā, bet mēs gribējām dabūt par nulle, komats, pieci vairāk."

"Ebreji to tī�i darīju�i, lai samazinātu mūsu ienākumus," apgalvoja Ha�insons.

"Nākamajā reizē jūs izdariet to pa�u. Es gribu, lai mūsu banka būtu konkurētspējīga. Tā ir vienīgā iespēja, kā iesaistīties lielos darījumos."

"Pat ja tie ir ar ebrejiem?"

Badra balss kļuva neizteiksmīga. "Lai tas jūs nemulsina.

Mes �eit runājam par dolāriem, Savienoto Valstu dolāriem. �is darījums varētu murns ienest trīs gadu laika divus miljonus skaidrā naudā. Ja mēs nulle, komats, piec i nolaistu, tik un tā paliktu vēl pusotra miljona. Tādu naudu man nepatīk laist garām."

"Bet �īdi tik un tā nosistu mūsu cenu."

"Varbūt," Badrs piekrita, "bet nevajag aizmirst, ka tagad mēs esam aizdevēji ar vienādām tiesībām."

"Labi," Ha�insons piekrita. "Jūs esat lēmējs."

"Starp citu," Badrsieminējās, "vai skaitlis, kojūs kvotējāt mūsu "Laisure City" bir�ā, joprojām ir spēkā?"

"Divpadsmit miljoni dolāru? Jā. Japāņi to ir uzskrūvēju�i."

"Aizturiet �o summu."

"Pagaidiet, pagaidiet. Mums nav pieejama tāda nauda," Ha�insons protestēja.

"Es teicu, lai jūs aizturat, nevis pērkat to. Domāju, ka nedēļas beigās mēs varētu iegūt sev partneri."

"Aizturē�ana mums maksās desmit proc entus � miljonu divsimt tūksto�us. Ja partneris neparādīsies, mēs tos zaudēsim. Tur aizies visa mūsu gada peļņa. Inspektoriem tas nepatiktu."

"Es tomēr pamēģinā�u. Ja notiks ļaunākais, tad samaksā�u ar savu naudu." Ja viss izdotos labi, ne viņam, ne bankai nebūtu jāizliek ne penija � se�us miljonus liktu japāņi un otrus se�us � viņa Vidusaustrumu grupa, ko finansētu Ņujorkas banka. So naudu viņ� savāktu trijos veidos: no bankas procentiem un pajām, no savu akciju pajām japāņu konsorcijā un no pajām, kas viņam piederēja Vidusaustrumu grupā. Tā vien �ķiet, ka naudai bija dīvaina spēja baroties un augt pa�ai no sevis.

Beidzot Ha�insoni bijaprojām. D�ordana atgriezās istabā un pavisam pārguru�i iegrima krēslā. "Jēzus," viņa noelsās, "es nespēju tam noticēt."

Badrs pasmaidīja. "Kam tu nespēj noticēt?"

"Ka pasaulē vēl joprojām ir tādi cilvēki. Biju jau pārliecināta, ka viņi visi ir izzudu�i. Es tādus atceros no tiem laikiem, kad biju vēl bērns."

"Tu vēl pieredzēsi, ka patiesībā cilvēki nemaz nemainās."

"Es domāju, ka mainās gan. Tu esi mainījies un es tāpat."

Viņ� uztvēra sievas acu skatienu. "Un ne vienmēr tas noticis uz labu, vai ne?"

"Tas ir atkarīgs no tā, kā tu jūties. Es domāju, ka nekad nespētu atgriezties pie iepriek�ējā dzīvesveida. Ari tu nespētu atgriezties mājās un palikt tur."

Badrs klusēja. Savā ziņā viņai bija taisnība. Nebija iespējams, ka viņ� atgrieztos dzimtenē un dzīvotu kā iepriek�. Pasaule bija aizgājusi pārāk tālu uz priek�u

"Es gribētu uzsmēķēt," viņa ieteicās, paskatīdamās uz vīru. "Vai D�ābiram nav kāda ha�i�a cigarete?"

"Domāju, kajābūt, "Badrs atbildēja, sasizdams plaukstas. No blakus istabas iznira D�ābirs. "Jā, kungs?"

Badrs ātri kaut ko pateica arābiski. Mirkli vēlāk D�ābirs jau atgriezās ar cigare�u etviju. Atvēris viņ� to pastiepa D�ordanai. Cigaretes bija glīti satītas un ar korķī�iem galos. Uzmanīgi viņa satvēra c igareti. Tad D�ābirs pagriez ās un pasniedza etviju Badram, kas arī vienu paņēma. Nolicis etviju uz kafijas galdiņa, kalpotājs uzvilka sērkociņu. Viņ� turēja liesmiņu pareizā attālumā, lai cigareti aizskartu tikai tās gals. Pēc tam viņ� to aizdedzināja ari Badram.

"Paldies," D�ordana noteica.

D�ābirs ar paklausīga kalpa �estu palocījās. "Jūtos pagodināts, kundze." Viņ� klusi atstāja istabu.

D�ordana ievilka dūmu dziļi plau�ās, izjuzdama nomierino�o efektu. "Cik brīni�ķīgi!" viņa iesaucās. "�ķiet, ka nevienam tās neizdodas tik labas kā D�ābiram."

"Ha�i�u audzē viņa ģimene pa�u fermā. Tas ir netālu no tās vietas, kur piedzimis mans tēvs. Arābi to sauc par zālīti, no kuras taisa sapņus."

"Viņiem taisnība," D�ordana pēk�ņi iesmējās. "Zini, man liekas, ka esmu jau mundra. Es nemaz vairs nejūtu nogurumu"

"Es ari ne." Badrs apsēdās krēslā viņai pretī, nolika savu c igareti pelnutraukā un, paliecies uz priek�u, satvēra viņas roku. "Ko tu gribētu darīt?"

Viņa ieskatījās vīram sejā. Pēk�ņi viņas acis piepildījās asarām. "Es gribētu atgriezties atpakaļ," viņa teica, "atpakaļ tai laikā, kad rr ēs pirmo reizi satikāmies, un sākt visu no jauna."

Mirkli padomājis, viņ� maigi ierunājās: "Es tāpat, bet to mēs nespējam."

D�ordana, asarām plūstot pa vaigiem, skatījās uz viņu, tad paslēpa seju rokās. "Badr, Badr," viņa raudāja. "Kas ar mums notiks? Kas mums ir aizgājis greizi? Mēs tik ļoti toreiz mīlējām viens otru!"

Viņ� pievilka sievas galvu sev pie krūtīm un grūtsirdīgi skatījās tuk�umā. Viņa zemā balss atbalsojās viņai ausī.

"Es nezinu," Badrs klusi teica, atcerēdamies, cik daiļa viņa bija toreiz, kad viņ� pirmo reizi D�ordanu ieraudzīja.

Viņ� atkal sajuta aukstumu un balti �ilbino�o gaismu, kas atstaroj ās no sniega un baltaj ām ēkām ap tribīnēm. B ija 1961. gada janvāris. Izcilākā pasaules valsts apstiprināja amatā savu prezidentu, jaunu vīrieti, vārdā D�ons F.Kenedijs.

Pirms se�iem mēne�iem Vidējos Austrumos par �ī jaunā cilvēka eksistenci nebija pat nojausmas. Tad pēk�ņi viņ� parādījās demokrātiskās partijas sarakstos, un uz Badra galda tika nolikta telegramma no prin�a. "Kāda ir Kenedija politika attiecībā uz Vidējiem Austrumiem?"

Viņa atbilde bija ļoti kodolīga. "Proizraēliska. Nekas daudz vairāk nav zināms."

Telefona saruna nākamajā nedēļā bija tikpat kodolīga. Zvanītājs bija pats princis. "Sameklē iespēju, kā ieguldīt miljonu dolāru Niksona atbalsta kampaņā," viņ� bija teicis.

"Tas nebūs viegli izdarāms," Badrs bija atbildējis. "Savienotajām Valstīm ir precīzi izstrādāts nolikums par pirmsvēlē�anu kampaņu iemaksām."

Princis viltīgi ieķiķinājās. "Politiķi visur ir vienādi. Esmu pārliecināts, ka tu �ādu iespēju atradīsi. Misters Niksons un misters Eizenhauers ļoti labi izturējās pret arābiem, kad piecdesmit tre�ajā gadā fran�i gribēja atņemt mums Suec u. Vaj adzētu vismaz parādīt, ka mēs par to esamļoti pateicīgi."

"Es par to padomā�u," Badrs atbildēja. "Bet es vēlētos, lai mēs katram gadījumam dotu kādu iemaksu aiī Kenedija kampaņā."

"Kāpēc?" princis jautāja. "Vai tu domā, ka viņam ir kādas izredzes?"

"Vadoties pēc balsu skaita � nav, bet tā ir Amerika. Nekad neko nevar zināt."

"Es to atstāju tavās rokās," princ is atbildēja. "Man reizēm liekas, ka tu drīzāk esi amerikānis nekā arābs."

Badrs iesmējās. "Amerikāņi gan tā nedomā."

"Kā klājas tavai sievai un meitām?" princis apjautājās.

"Viņām viss ir kārtībā," Badrs atbildēja/Vakarvakarā es ar ģimeni sarunājos. Viņas atrodas Beirūtā."

"Labāk būtu, ja tu savas māj as reizēm apc iemotu," princ is teica. "Es joprojām vēl gaidu to mantinieku, ko tu man esi apsolījis. Gribētos to ieraudzīt pēc iespējas drīzāk. Es ta�u vairs jaunāks nekļū�u."

"Allāhs tevi pasargās," Badrs apgalvoja. "Tu dzīvosi mū�īgi."

"Es ceru, ka tas notiks paradīzē," klausulē atskanēja prin�a sēco�ie smiekli, "bet nejau uz �īs zemes."

Badrs domīgi nolika klausuli. Princ is nekad neko neteica bez nolūka. Badrs iedomājās, diez vai viņ� ir dzirdējis, ka Maijamai pēc pēdējām dzemdībām vairs nevarēs būt bērni, ta�u, ja viņ� to jau zinātu, nebūtu jautājis par mantinieku. Tādā gadījumā viņ� būtu uzstājis, lai Badrs �ķiras un apprec citu. Islama likumos neauglība bija pietiekams iemesls, lai �ķirtos. Bet Badrs pats to nemaz negribēja�ne jau tāpēc, ka viņ� Maijamu mīlētu. �ādas jūtas starp viņiem nekad nebija pastāvēju�as, un, jo ilgāk viņi bija precēju�ies, jo mazāk kopīgu l ietu tos saistīja. Marjama bija pārāk provinciāla � viņai patie�ām ļoti nepatika gan Eiropa, gan Amerika. Patiesi laimīga viņa jutās tikai savā ierastajā vidē � pasaulē, ko viņa izprata. Tā arī bija būtiskākā problēma � viņa bija pārāk arābiska. Doma atkal apprecēt arābu sievieti Badram nenāca pat prātā.

Varbūt princim bija taisnība. Varbūt viņ� pats bija pārāk amerikanizējies, jo nepārprotami deva priek�roku Rietumu sievietēm. Tām piemita vitalitāte, izskats, stila un brīvības izjūta � tas, kā arābu sievietēm nebija.

Badrs atrada veidu, kā veikt iemaksas abu kandidātu kampaņās, viņam abās partijās bija daudz draugu � biznesmeņu, un princis no inaugurācijas komitejas saņēma speciālu ielūgumu. Sliktās veselības stāvokļa dēļ princis no tā atteicās un iecēla Badru par savu īpa�o pārstāvi inaugurācijas ceremonijā.

Badrs atradās ārvalstu pārstāvjiem paredzētajā nodalījumā � glu�i līdzās inaugurācijas platformai. Kaut arī zem oficiālās frakas, pērļu pelēkās vestes un biksēm bija pavilkta siltā veļa, viņ� stindzino�ajā aukstumā nejutās visai labi. Arī cilindrs, kas bija dziļi uzmaukts līdz acīm, lai vēja brāzmas to nenopūstu, diez cik labi neaizsargāja galvu no aukstuma.

Viņ� palūkojās apkārt. Da�i citi diplomāti un viņu sievas bija sagatavoju�ies daudz labāk. Viņi bija vec āki un, iespējams, kādreiz jau līdzīgās ceremonijās piedalīju�ies. Viņ� ievēroja, kā tie kaut ko iemalko no mazām, plakanām sudraba pudelītēm, un �ur tur bija redzami arī vairāki termosi.

Badrs paskatījās pulkstenī. Bija gandrīz piecpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem. Ceremonija kavējās. Tai bija jāsākas divpadsmitos. Viņ� iebāza roku kabatā, lai paņemtu saulesbrilles. Acis bija noguru�as no saules un sniega �ilbino�ā starojuma, bet tad viņ� pārdomāja. Nevienam citam tum�o briļļu nebija. Tribīnēs sākās rosība un satraukums. Kad atskanēja aplausi, Badrs palūkojās apkārt. Uz platformas iznāca ievēlētais prezidents.

Viņ� gāja lieliem, noteiktiem soļiem, mati plīvoja vējā, un visa viņa būtne likās jauna un viegli ievainojama. �ķita, ka aukstums viņu nemaz neietekmē. Viņam vienīgajam no klāteso�ajiem nebija ne cepures, ne mēteļa.

Mirkli vēlāk uz priek�u panācās mācītājs un noturēja aizlūgumu. Viņa balss bija dziedo�a un monotona kā jau visiem mācītājiem neatkarīgi no viņu ticības, bet jaunais prezidents stāvēja mierigi, rokas saņēmis un cieņā noliecis galvu. Allāhs gan nebūtu uzstājis tik garu lūg�anu tik aukstā laikā, Badrs nodomāja.

Kad mācītājs bija beidzis, uz priek�u pagājās kāds cits vīrietis. Viņ� bija vecs un sirmiem matiem Viņa seja likās izcirsta no tāda pa�a granīta kā nams viņiem aiz muguras. Badrs visapkārt izdzirdēja �ukstus. �is cilvēks bija Roberts Frosts, izcils amerikāņu dzejnieks.

Vecais vīrs sāka runāt no ziemas gaisa aizsmaku�ā balsī. Badrs nespēja uztvert vārdus. Mirkli vēlāk dzejnieks apklusa � laikam kaut kas bija atgadījies.

Uz priek�u pagāja vēl kāds vīrietis un izstiepa c epuri virs tribīnes. Acīmredzot saule veco vīru bija tā ap�ilbinājusi, ka viņ� nespēja izlasīt, kas rakstīts priek�ā noliktajā papīra lapā. Pāri tribīnēm atkal pārskrēja �ukstu vilnis. Cilvēks, kas turēja cepuri, bija Lindons D�onsons, nākamais viceprezidents. Vecais vīrs kaut ko pateica, jaunievēlētais viceprezidents pakāpās atpakaļ, un sirmgalvis sāka skaitīt dzejoli no galvas. Viņa balss skanēja caur pastiprinātājiem, bet Badrs tajā vairs neklausījās�rindas trīs aiz prezidenta viņ� bija pamanījis kādu meiteni.

Viņa izskatījās slaida, bet to tā īsti nemaz nevarēja pateikt. Platforma bija uzbūvēta tā, lai visi un visus varētu redzēt. Viņa bija bez galvassegas, garie, taisnie, blondie mati ietvēra zeltaini ietonēto seju. Viņas mirdzo�i zilās acis bija novietotas augstu virs vaigukauliem, kas veidoja gludas līnijas līdz pat stūrainajam zodam. Viņas lūpas, uzmanīgi klausoties dzejniekā, bija pavēru�ās, atsedzot baltus, līdzenus zobus. Kad dzejnieks bija beidzis, viņa pasmaidīja, iesmējās un sāka aplaudēt. Nezin kādēļ Badrs nodomāja, ka tā ir Kalifornijas meitene.

Tad prezidents norunāja zvērestu. Pati �ī ceremonija, �ķiet, ilga tikai da�as minūtes, un viņ� atgriezās tribīnē, lai teiktu savu runu. Badrs ļoti uzmanīgi klausījās.

Bija viens teikums, pēc kura Badrs nodomāja, diez vai prezidents nav lasījis Korānu. Tas varēja būt ņemts no Svētās Grāmatas. "Laipnība nav vājuma pazīme, un patiesīgums ir atkal un atkal jāpierāda."

Kad prezidents beidza, Badrs paskatījās uz vietu, kur bija sēdējusi meitene, ta�u tā jau bija aizgājusi. Badrs c entās meit eni saskatīt pūlī, kas atstāja tribīnes, ta�u tā arī neieraudzīja.

Pēcpusdienā, atpū�oties viesnīcas numurā, Badra acu priek�ā neatlaidīgi atgriezās meitenes tēls. Viņ� noskatījās vairākus inaugurācijas ceremonijas atkārtojumus televīzijā c eribā viņu ieraudzīt, bet kameras leņķis vienmēr bija tāds, ka tas neizdevās.

Pastāvēja vēl tikai viena iespējamība. Uz Badra galda atradās ielūgumi uz �etrām inaugurācijas ballēm, kurās visās tika solīta iespējamā tik�anās ar prezidentu. Viņai noteikti jābūt vienā no tām, viņ� nodomāja. Bet kurā? Tāds bija jautājums.

Bet atbilde likās pavisam vienkār�a. Viņam jāiet uz visām. Ja jau to varēja prezidents, tad to varēja arī viņ�.

BADRS katrā no ballēm atļāvās uzturēties ne ilgāk par stundu. Tās visas bija līdzīgas cita citai � ar milzīgu burzmu un'troksni. Deju grīda bija pieblīvēta ar iereibu�iem cilvēkiem, kas dejoja, sarunājās vai tāpat vien bezmērķīgi klīda. �os ļaudis vienoja tikai tas, ka viņi visi bija demokrāti, kas pēc astoņus gadus ilgas dzīvo�anas ēnā priecājās, atgrie�oties saulītē. Pēc kāda laika Badrs sāka pat domāt, diez vai valstī maz ir vēl palic is kāds republikānis.

Viņ� ieradās pirmajā ballē tad, kad prezidents jau bija devies uz otro. Badra acis rūpīgi nopētīja ikvienu telpas stūrīti. Agrāk viņ� nebija pamanījis, ka Va�ingtonā varētu būt tik daudz blondīņu, ta�u neviena no tām nebija meklētā meitene. Piegājis pie bāra, Badrs pasūtīja glāzi �ampanie�a.

Kāds vīrietis sagrāba viņu aiz rokas un satraukti jautāja: "Vai jūs viņu redzējāt?"

"Ko tad?" Badrs�atjautāja.

"Prezidentu-, protams," vīrietis, mazliet sa�utis, atbildēja. "Par kuru citu tad es vēl varētu jautāt?"

Badrs pasmaidīja. "Es viņu redzēju."

'"Viņ� ir lielisks, vai ne?" vīrietis atsmaidīja un, atbildi nesagaidījis, devās tālāk.

Badrs nolika glāzi un gāja uz nākamo balli. Labi, ka tā notika netālu, jo ielasjoprojāmbija apledoju�as. Prezidents jau atkal bija paspējis ierasties un aiziet. Badrs nopētīja telpu, un, redzēdams, ka meitenes te nav, pat neuzkavējās, lai kaut ko iedzertu.

Tre�ajā ballē viņ� ieradās dejas laikā. Cilvēki drūzmējās apkārt deju grīdai, pūlēdamies izspraukties c auri burzmai.

Badrs ar pūlēm izlauza sev ceļu un piebikstīja kādam vīrietim pie pleca. "Kas te notiek?"

"Prezidents dejo ar kādu meiteni," viņ� atbildēja, galvu nepagriezdams.

Zāles tālākajā stūrī plaiksnīja zibspuld�u uzliesmojumi. Badrs devās turp. Garāmejot viņ� dzirdēja kādu sievieti nedro�i vaicājam: "Kādēļ viņ� nedejo ar D�ekiju?" ■

Badrs saklausīja viņas vīra neapmierināto atbildi: "Mērij, viņa pienākums ir rīkoties �ādi. Tā ir politika."

"Bet kādēļ tai vienmēr ir jābūt skaistai meitenei?" viņa atcirta."Es neesmu manījusi, ka viņ� būtu dejojis ar kādu no mums, kas tik daudz nopūlējāmies, organizējot viņa kampaņu."

Badrs jau atradās deju laukuma malā. Fotogrāfi un operatori vai rāpās cits citam uz galvas, lai tikai uzņemtu prezidentu. Kādu mirkli Badrs stāvēja, piespiests pie staba, tad izmanījās paspraukties garām fotovīriem.

Ap prezidentu un viņa partneri bija izveidojies neliels brīvs laukumiņ�. Pārējie dejotāji patiesībā pat nekustējās � viņi tikai �ļūkāja un blenzauz prezidentu Ari Badrs neatraudamies skatījās uz viņu � prezidents dejoja ar viņa meiteni.

Viņu pārņēma nejauka vil�anās izjūta. Tas, kā viņi smējās un sarunājās, liecināja, ka abi ir pietiekami labi pazīstami. Viņa c eribas, ka atrastos kāds, kas varētu viņus sapazīstināt, bija zudu�as. Nevienam nebija iespējams lūgt Savienoto Valstu prezidentu, lai iepazīstina ar kādu meiteni. Turklāt viņ� bija dzirdējis �ādus tādus nostāstus par prezidentu. Tā vien �ķita, ka tas bija vīrs, kam ļoti patīk sievietes.

Kamēr viņ� tā stāvēja un skatījās, mūzika apklusa, un viņi devās projām. Fotogrāfi zibsnīja vēl dedzīgāk. Tad prezidents pagriezās pret meiteni un smaidīdams kaut ko pateica. Viņa pamāja, un prezidents aizgāja. Pūlis viņam sekoja, un'mirkli vēlāk meitene bija palikusi gandrīz viena.

Dziļi ievilcis elpu, Badrs devās tai klāt. "Mis?"

Tuvumā viņa izrādījās vēl skaistāka nekā no attāluma. "Jā," viņa laipni atteica. Viņas balss bija zema, ar vieglu rietumnieku intonāciju.

"Kāda ir sajuta, dejojot ar Savienoto Valstu prezidentu?"

"Dīvains jautājums."

"Kā jūs sauc?"

"Vaijūs esat reportieris?"

"Nē," viņ� atbildēja. "Vaijūs prezidentu labi pazīstat?"

"Ja apgalvojat, ka neesat reportieris, jūs uzdodat pārāk daudz jautājumu."

Viņ� pasmaidīja. "Laikam gan. Bet es nevaru iedomāties, kā citādi varētu jūs aizkavēt."

Pirmo reizi viņa ieskatījās sarunu biedram sejā. "Es gan varu � kādēļ jums neuzaicināt mani uz deju?"

VIŅU sauca D�ordana Meisone, un viņa bija dzimusi un uzaugusi Sanfrancisko. Tātad viņam bija izrādījusies taisnība � tā bija Kalifornijas meitene. D�ordanas vecāki bij a �ķīru�ies, kad D�ordana bija vēl pavisam maza meitene. Pēc tam tiem abiem bija izveidoju�ās jaunas ģimenes, bet viņiem joprojām saglabājās labas attiecības, un tēvs D�ordanai bija ļoti tuvs, kaut arī viņa dzīvoja kopā ar māti. Viņa bija deviņpadsmitgadīga Berklijas pirmā kursa studente, viena no kustības "Studenti par Kenediju" organizatorēm, tādēļ arī tika uzaicināta uz inaugurācijas ceremoniju.

Kādā sanāksmē Sanfrancisko prezidents bija viņu ievērojis un apsolījis, ka uzvaras gadījumā viņa noteikti saņems ielūgumu.

D�ordana nemaz nebija tik naiva, lai �im solījumam noticētu. Viņa bija pārliecināta, ka iespējamā prezidenta prāts bija nodarbināts ar daudz svarīgākām lietām, tādēļ, kādu rītu saņemot pa pastu ielūgumu, viņa bija patiesi pārsteigta.

Notikuma sajūsmināta, viņa piezvanīja mātei. "Vai tas nav brīni�ķīgi?"

Māte izturējās ļoti vēsi�visa viņu ģimene bij a pārliec ināti republikāņi.

"Es ceru, ka viņi ir paredzēju�i nodro�ināt tevi ar pavadoni," māte teica.

"Mamm," D�ordana iebilda, "tagad ir 1960., nevis 1900. gads. Es esmu jau pieaugusi un spē�u pati par sevi parūpēties."

"Protams, mīļā," māte izlīdzino�i teica. "Bet vai viņi ir pasūtīju�i tev labu apme�anās vietu? Un kas maksās lidojuma izdevumus?"

"Par to visu jāparūpējas man pa�ai. Ielūgums ir tikai uz inaugurācijas ceremoniju, un tajā teikts, ka man paredzēta vieta tajā pa�ā tribīnē, kur atradīsies prezidents."

"Man tomēr tas ne visai patīk," māte noteic a. "Varbūt tev vajadzētu to pārrunāt ar tēvu?"

D�ordana piezvanīja tēvam, kura entuziasms nebija diez ko lielāks, ta�u viņ� saprata, cik daudz tas meitei nozīmē. Tēvs pabrīdināja meitu par Kenedija reputāciju, kaut arī labi zināja, ka viņa pati spēs par sevi parūpēties. Bez tam tēvs bija pārliecināts, ka tagad, būdams prezidenta amatā, Kenedijs savus ieradumus būs spiests mainīt. Tēvs bija ar mieru nopirkt biļeti, bet lika atkal piezvanīt mātei un apjautāties, vai viņai nav kādi draugi, pie kuriem varētu apmesties. Va�ingtonas viesnīcas bija īsti nekrietnību perēkļi, pilni ar da�da�ādiem dienvidnieku un melno politikāņiem, kas to vien domā kā kaut ko nostrādāt. Ta�u beigubeigās noskaidrojās, ka visi viņu draugi ir republikāņi, tādēļ labāk tomēr būtu apmesties viesnīcā nekā darīt tiem zināmu, ka viņu ģimenes locekle pārgājusi pretējā pusē.

To visu Badrs bija uzzinājis pirmās dejas laikā. Tai beidzoties, viņ� pavadīja D�ordanu, meklēdams brīvu galdiņu, lai varētu apsēsties un parunāties. Tāds atradās kādā nelielā telpā attālāk no deju zāles. Viesmīļi izmisīgi skraidīja, cenzdamies izpildīt pasūtījumus, kas nāca no visām pusēm.

Badrs �o problēmu atrisināja pavisam vienkār�i. Viņ� piesaistīja zāles pārziņa uzmanību ar vienu rokas mājienu, ielic is starp pirkstiem desmit dolāru zīmi. Mirkli vēlāk uz viņu galdiņa jau stāvēja "Dom Perignon" pudele.

"Tas ir ļoti dārgs dzēriens," D�ordana teic a. "Vaijūs varat to atļauties?"

"Ceru, ka jā," Badrs izvairigi atbildēja un pacēla savu glāzi. "Par visskaistāko meiteni Va�ingtonā!"

Viņa iesmējās. "Kā jūs to varat zināt? Jūs ta�u visas neesat redzējis."

"Esmu redzējis pietiekami."

Viņa iemalkoja vīnu. "Tas ir lielisks. Runā, ka Kalifornijas �ampanietis ir tikpat labs kā fran�u, bet tas tomēr nespēj līdzināties �im te."

"Kalifornijas �ampanietis nav slikts."

"Es varu saderēt, ka jūs to nemaz neesat dzēris," viņa noteica.

Badrs iesmējās. "Es mācījos Hārvardā, pēc tam pāris gadu ari Stenfordā."

"Ar ko jūs nodarbojaties?"

"Esmu biznesmenis."

D�ordana netic ēdama viņu nopētīja. "Tam jūs izskatāties par jaunu."

"Sājos laikos vecums neko daudz nenozīmē," viņ� iebilda. "Kenedijam ir tikai �etrdesmit tris, bet viņ� jau ir prezidents."

"Jums nav �etrdesmit tris," viņa noteica. "Cik jums ir gadu?"

"Pietiekami daudz," viņ� attrauca, atkal piepildīdams glāzes. "Kad jūs plānojat doties atpakaļ?"

"Rīt no rīta."

"Nebrauciet! Tagad, kad esmu tā nopūlējies, lai jūs atrastu, es nedrīkstu jūs tik ātri atkal pazaudēt."

Viņa iesmējās. "Pirmdien man jābūt nodarbībās." Viņas sejai pārskrēja samulsums. "Kojās gribējāt teikt, sacīdams, ka esat tā nopūlējies, mani meklēdams?"

"�opēc pusdien es jūs ieraudzīju inaugurāc ijas c eremonijā un vairs nespēju aizmirst, tādēļ nolēmu doties uz visām ballēm pēc kārtas, kamēr jūs atradī�u. Es biju pārliecināts, ka vienā no tām jums noteikti jābūt."

"Vai tā ir taisnība?"

Viņ� klusēdams pamāja.

D�ordana pievērsa skatienu glāzei. "Man jābrauc atpakaļ."

"Ta�u nejau rit," viņ� iebilda. "Varbūt jūs varat uzkavēties visu nedēļas nogali." "�eit ir tik auksts. Es visā savā mū�ā nekad neesmu bijusi tik nosalusi. Man nav piemērota apģērba �ādiem laika apstākļiem."

"To visu var nokārtot. �ovakar pat mēs varam doties uz Akapulko. Tur ir silti."

"Vai tad tik vēlā stundā uz turieni vēl ir kāds reiss?" viņa jautāja.

"Lidma�īnas lido vienmēr."

"Tas ir neprātīgi," v iņa smaidīdama atzinās. "Un kā lai es zinu, ka no turienes nokļū�u Sanfranc isko? Jūs ta�u pazīstat meksikāņu aviolīnijas."

"Es to nokārto�u," viņ� neatlaidās. "Ko jūs par to sakāt?"

D�ordana skeptiski uz viņu paskatījās. "Es nezinu. Es nesaprotu."

"Ko tad?"

"Kādēļ jūs tā rīkojaties? Jūs mani pat nepazīstat!"

"Tā ir viena no iespējām jūs labāk iepazīt."

Viņa sastapa Badra acu skatienu. "Kāds jums no tā labums?"

Viņ� mierīgi izturēja viņas skatienu. "Es gū�u prieku no tā, ka jūs būsiet kopā ar mani."

"Un tas ir viss? Vairāk nekā?"

"Vai tad ar to nepietiek?" Badrs iesmējās. "Es neesmu seksuāls maniaks, ja jūs domājat to. Jums absolūti nav iemesla uztraukumam."

"Bet es pat nezinu, kā jūs sauc."

"To vēl var labot." Viņ� izņēma no kabatas vizītkarti un pasniedza to D�ordanai.

Viņa to lasīja skaļi: ""MEDIA" � ko tas nozīmē?"

"Tas ir manas kompānijas nosaukums," viņ� atbildēja. "Vidējo Austrumu attīstības un investīciju apvienība."

"Jūs neesat amerikānis?"

"Nē, vaijūs domājāt, ka esmu?"

"Es nodomāju, ka jūs esat ebrejs," viņa teica.

"Kāpēc?"

"Nezinu, dro�i vien izskata dēļ."

"Daudzi cilvēki tā kļūdās," viņ� vienkār�i noteica. "Es esmu arābs."

Viņa apklusa un atkal paskatījās uz vizītkarti.

"Vai kaut kas nav, kā vajag?" viņ� ātri pavaicāja.

"Nē, es tikai domāju." D�ordana paskatījās uz Badru. "Nekad agrāk man kaut kas tāds nav gadījies."

"Visam pienāk pirmā reize."

"Vai es drīkstu to pārdomāt un dot atbildi rīt no rīta?"

"Protams, bet būtupatiesi �ēl zaudēt iespēju veselu dienu pavadīt siltajos saules staros."

Viņa atkal vilcinājās. "Vaijūs to domājat nopietni?"

"Absolūti."

Pielikusi pie lūpām glāzi ar �ampanieti, viņa to iztuk�oja. "Mana istaba ir �ajā pa�ā viesnīcā. Es uzie�u aug�ā un sakravā�os. Bū�u kārtībā pēc piecpadsmit minūtēm."

"Labi," viņ� noteic a, pamādams, lai atnes �eku. 'Tad man pietiks laika, lai piezvanītu un nokārtotu lidojumu. Manas mantas mēs varēsim paņemt pa ceļam uz lidostu."

Kad limuzīns lēnām uzņēma gaitu, atkal sāka snigt. D�ābirs klusēdams sēdēja blakus �oferim un smēķēja. "Ceru, ka mēs nenokavēsim izlido�anu," viņa teic a.

"Noteikti ne," Badrs atbildēja.

"Kā jūs domājat, vai pacel�anās nevarētu būt atcelta laika apstākļu dēļ?"

"Es esmu lidojis vēl daudz sliktākā laikā."

Lidosta bija gandrīz tuk�a. D�ābirs un �oferis ar bagā�u rokās viņiem sekoja. "Es neredzu nevienu pasa�ieri," D�ordana teica, tuvojoties izejai uz lidlauku "Vaijūs noteikti zināt, ka ir tāds reiss?"

"Jā, tas ir dro�i," viņ� atbildēja ar smaidu.

Tikai kāpjot pa trapu aug�up uz "Lear Jet", D�ordana aptvēra, ka tā ir pVivātā lidma�īna. Uz aug�ējā pakāpiena viņa apstājās un paskatījās uz Badru.

Viņ� apstiprino�i pamāja.

Iek�pusē, tie�i pie pa�ām durvīm, gaidīja stjuarts. "Labvakar, kundze. Labvakar, mister Fej." Viņ� pagriezās pret D�ordanu. "Ja drīkst, atļaujiet man aizvest jūs uz jūsu vietu."

Aizvedis D�ordanu līdz ērtam atgā�amam krēslam, viņ� paņēma tās mēteli, tad paliecās un piesprādzēja viņas dro�ības jostu. "Vai jums, kundze, ir ērti?"

"Ļoti. Paldies." "Paldies jums, kundze," viņ� atbildēja un aizgāja.

Badrs apsēdās viņai blakus un nostiprināja ari savu dro�ības jostu. Mirkli vēlāk atgriezās stjuarts ar pudeli "Dom Perignon" un divām glāzēm. Nogaidījis, lai Badrs apstiprino�i pamāj, viņ� tās piepildīja un aizgāja.

Badrs pacēla savu glāzi. "Apsveicu ar iera�anos uz "Austrumu zvaigznes"!"

"Jūs neteicāt, ka tā ir jūsu personiskā lidma�īna," viņa ierunājās.

"Jūs man to neprasījāt. Jūs tikai jautājāt, vai es dro�i zinu, ka ir �āds reiss."

D�ordana iemalkoja �ampanieti. "Tas ir gar�īgs. Jūs zināt, ka ar �ādu ēsmu noķert meiteni nepavisam nav grūti."

Lidma�īna sāka kustēties. D�ordana automātiski satvēra viņa roku. "Lidma�īnai paceļoties, es vienmēr uztraucos."

Maigi saņēmis viņas delnu, Badrs pasmaidīja. "Nav ne mazākā iemesla uztraukumam. Manu lidma�īnu vada divi lieliski piloti."

Viņa paskatījās pa logu uz krīto�o sniegu. "Bet viņi neko daudz nevar saskatīt."

"Tas viņiem nemaz nav vajadzīgs. Visu darbu veic radars un aparāti."

Dzinēji noraustījās, un mirkli vēlāk lidma�īna bija pacēlusies gaisā. Kad viņi jau lidoja virs sniega un mākoņiem, augstu zvaig�ņotajās debesīs, D�ordana pagriezusies atskārta, ka viņas roka vēl aizvien atrodas viņējā. Paskatījusies uz Badru, viņa klusi teica: "Jūs esiet dīvains cilvēks. Vaijūs bie�i tā rīkojaties?"

"Nē," viņ� atbildēja. "�ī arī man ir pirmā reize."

Kādu brīdi viņa klusēdama dzēra �ampanieti. "Kāpēc jūs izvēlējāties tie�i mani?" meitene beidzot jautāja.

Viņa acis bija tik zilas kā naksnīgā debess. "Man liekas, ka tā ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena."

Atgriezās stjuarts. Viņ� piepildīja abu glāzes un atkal nozuda. D�ordana lēnām malkoja �ampanieti un tad pēk�ņi iesmējās. Viņa pamanīja Badra sejā apjukumu. "Man ienāca prātā kāda smieklīga doma," meitene paskaidroja.

"Pastāsti man."

"Daudzās filmās es esmu redzējusi, kā �eihs jā�us ierodas no tuksne�a, pārmet meiteni pāri baltajam kamielim un aizauļo projām nakts tumsā. Vai tu tagad nedari kaut ko līdzīgu?"

"Es ceru, ka jā," viņ� pasmaidīja. "Redzi, mans nolūks ir tevi apprecēt."

LĪDZ kāzām viņi bija pavadīju�i kopā trīs gadus, un tas notika tikai pēc viņu pirmā dēla Muhammeda piedzim�anas.

�ajos trijos gados viņi bija ne�ķirami. Lai kur Badrs brauktu, D�ordana visur devās viņam līdzi, izņemot tās reizes, kad viņ� atgriezās Vidējos Austrumos. Turp viņa nevarēja doties.

"Es to nedarī�u, kamēr nebūsim apprec ēju�ies," viņa bija nepielūdzama. "Es neļau�u, lai pret mani izturētos kā pret konkubīni."

"Mēs varam precēties," viņ� teica. "Pēc musulmaņu likumiem man drīkst būt �etras sievas."

"Tas nu gan ir jauki," viņa sarkastiski noteica,"nu tad appreci vēl trīs arābu meitenes."

"Nejau tur tā lieta, D�ordana," viņ� iebilda. "Es negribu precēt nevienu citu, izņemot tevi. Es gribu, lai mana sieva būtu tu."

"Tad dabū �ķir�anos!" "Nē."

"Kāpēc ne?" viņa jautāja. "Tu ta�u savu sievu nemīli. Tu nekad ar viņu nesatiec ies. Un �ķir�anās musulmaņiem nav nekas sare�ģīts, vai ne? Tā tu pats man apgalvoji."

"Mēs apprecējāmies, izpildot prin�a vēlē�anos. Lai iz�ķirtos, man būtu jādabū viņa atļauja, bet viņ� to nedotu, ja es precētu neticīgo."

"Badr, es tevi mīlu," D�ordana teic a."Un es gribu būt tava sieva, bet � tava vienīgā likumīgā sieva. Vai tu to spēj saprast? Es esmu tā audzināta, ka vienlaikus jābūt tikai vienai sievai."

Viņ� pasmaidīja. "Patiesībā tas nemaz nav tik svarīgi. Būtiski ir, kā tu uz to skaties."

"Labi," viņa teic a, nepieļaujot nekādus iebildumus, "tādā gadījumā es uz to skatos tie�i tā. Un es savus uzskatus �ajā jautājumā nemainī�u."

Viņ� neko neatbildēja. Patiesībā Badrs nemaz tā nesteidzās atkal apprecēties. Nejau tādēļ, ka viņam būtu citas sievietes. Kop� viņi dzīvoja kopā, to bija ļoti maz un arī tad tikai tajos retajos gadījumos, kad viņi bija �ķirti. Kad abi atradās viens otra tuvumā, viņ� nekad nebija jutis vajadzību pēc citas sievietes.

D�ordanas vec āki sākumā par meitas rīcību jutās �okēti. Tas ilga līdz brīdim, kad Badrs uz viņas patēva vārda atvēra krietnu rēķinu. Pēc �ī notikuma, atrodoties Sanfrancisko, viņi da�reiz mēdza pavakariņot kopā ar D�ordanas vecākiem. Ta�u �īs vakariņas vienmēr notika tikai cie�ā ģimenes lokā. Nevienam nebija vēlē�anās skaidrot citiem, ka D�ordana piekopj grēcīgu kopdzīvi, īpa�i jau tāpēc, ka �is vīrietis bija arābs.

Badrs Francijas dienvidos nopirka villu, un, cik vien iespējams, viņi c entās vasaras pavadīt tajā. D�ordana c entīgi mācījās un apguva fran�u valodu. Viņai patika Rivjēra. Tā bija priecīga, trauksmaina, un visi ļaudis tur atradās tikai tādēļ, lai jauki pavadītu laiku. Cilvēki nelikās ne zinis par citu privāto dzīvi. Vienīgā prasība bija, lai būtu pietiekami daudz naudas visām izpriecām.

Ziemas viņi pavadīja Ņujorkā, bet brīvdienas � Akapulko, kur Badrs nopirka to pa�u māju, kurā viņi bija pavadīju�i pirmo kopīgo nedēļas nogali. Reizēm viņi devās kaut kur paslēpot, bet, tā kā viņam nepatika aukstums, viņa neuzstāja, lai tas notiktu ļoti bie�i. Ik trijos mēne�os Badrs uz divām nedēļām atgriezās mājās. Kamēr viņ� bija projām, D�ordana varēja apciemot savu ģimeni Sanfrancisko. Bet ikreiz, kad bija pagāju�as �īs divas nedēļas, viņai Badrs bija jāsagaida Ņujorkā, Londonā, Parīzē, �enēvā vai vēl kādā citā vietā, kur viņu atkal bija aizvedu�as mū�īgās darī�anas. Tikai vienu vienīgu reizi, viņam ienākot Ņujorkas apartamentos, viņa nebija to sagaidījusi. "Vai kundze ir kaut ko ziņojusi?" viņ� jautāja

virssulainim, kur�, pie durvīm stāvēdams, bija paņēmis no viņa cepuri un mēteli. "

"Nē, ser," virssulainis atbildēja. "Cik man zināms, kundze joprojām atrodas Sanfrancisko."

Badrs visu dienu gaidīja viņu atgrie�amies, bet, vairs nespēdams sagaidīt, piezvanīja viņas mātei uz Sanfranc isko. D�ordana pacēla klausuli.

"Mīļā, es jau sāku raizēties," viņ� sacīja. "Kad tu brauksi mājup?"

Viņas balss bija nogurusi. "Es nebrauk�u."

"Ko tu ar to gribi teikt?" Viņa balsī bija jūtams �oks.

"Tie�i to, ko es pateicu. Man ir divdesmit viens gads, un ir pēdējais laiks kaut ko iesākt ar savu dzīvi. Es vairs atpakaļ nebrauk�u."

"Bet es tevi mīlu!"

"Arto vien nepietiek." Viņa neatkāpās. "Es esmu nogurusi no dzīvo�anas aizmirstībā. Es domāju, ka divi gadi būtu pietiekami ilgs laiks jebkurai meitenei. Man jākļūst pieaugu�ai."

"Vai tev ir kāds cits?"

"Nē, un to tu labi zini. Kop� man esi tu, neviena cita nav bijis."

"Kas tad tas ir?"

"Vai tu nespēj saprast, ka es vienkār�i esmu nogurusi no �āda dzīvesveida? Es esmu nogurusi tēlot misis Feju, kaut gan patiesībā es tā nemaz neesmu." Viņa sāka raudāt.

"D�ordana!"

"Nemēģini mani no tā atrunāt, Badr. Tu ta�u zini, ka es neesmu tāda kā arābu sievietes. Es vienkār�i nespēju to pieņemt. Man pa�ai ir savi uzskati."

"Es negribu mēģināt tevi atrunāt. Es tikai gribu, lai tu vēlreiz to visu pārdomā."

"Esj au esmu visu pārdomājusi, Badr. Es nebrauk�u atpakaļ." Viņ� juta sevī mostamies dusmas. "Tādā gadījumā negaidi, ka es skrie�u tev pakaļ," viņ� teica. "Reiz es to jau darīju"

"Uz redzē�anos, Badr."

Telefons viņa rokā apklusa. Viņ� uz to paskatījās, tad dusmās trieca pret zemi. Pāris minūtes vēries tuk�umā, pacēla telefonu un piezvanīja vēlreiz.

�oreiz atbildēja viņas māte. "Vai es, lūdzu, varētu runāt ar D�ordanu?" viņ� jautāja.

"Viņa aizskrēja uz savu istabu," D�ordanas māte atbildēja. "Es viņu pasauk�u."

Badrs gaidīja, līdz māte atgriezās pie telefona. "Viņa teica, ka negribot ar jums rimāt."

"Misis Meisone, es nesaprotu, kas noticis. Kas viņai lēcies?"

"Tas viss ir glu�i normāli," māte mierīgi atbildēja. "Ja meitene gaida bērnu, viņa vienmēr ir ļoti jūtīga."

"Bērnu?" viņ� iesaucās. "Viņai būs bērns?"

"Protams," misis Meisone atbildēja. "Vai tad viņa jums to nav teikusi?"

Septiņus mēne�us vēlāk viņ� slimnīcā stāvēja pie D�ordanas gultas. Viņas rokās gulēja viņu abu dēls.

"Mazais izskatās tie�i tāds kā tu," viņa bikli teic a. "Tādas pa�as zilas acis."

Badrs atcerējās, ko tēvs kādreiz viņam bija stāstījis. "Visiem jaudzimu�ajiem ir zilas acis," viņ� apgalvoja. "Mēs nosauksim viņu par Muhammedu."

"Par D�onu," viņa iebilda. "Tāpat kā manu vectēvu." "Par Muhammedu," viņ� atkārtoja. "Tāpat kā pravieti." Badrs paraudzījās lej up uz viņu. "Vai tagad tu mani prec ēsi?" Viņa notvēra tā skatienu. "Vai tu vispirms iz�ķirsies?" "Mana vienīgā sieva nedrīkst būt neticīgā," viņ� apgalvoja. "Vai tu pieņemsi manu ticību?" "Jā," viņa atbildēja.

Badrs paņēma bērnu un piespieda cie�i sev klāt. Puisēns sāka raudāt. Viņ� paskatījās uz D�ordanu ar lepnu tēva smaidu sejā un sacīja: "Mūsu dēls būs princis."

Kad Badrs ienāca istabā, vecais princis pacēla skatienu. Viņ� pamāja ar roku, un jauniņais zēns, kas bija sēdējis pie viņa kājām, piecēlās un izgāja no istabas. "Kā tev klājas, mans dēls?" vecais vīrs jautāja.

"Esmu atnesis jums vēsti par troņmantnieku, jūsu augstība," viņ� teica. "Man ir dēls. Ar jūsu atļauju es viņu nosauk�u par Muhammedu."

Vecais virs uz viņu vērīgi paskatījās. "Neticīgas konkubīnes dēls nevar pretendēt uz pravie�a troni."

"Es �o sievieti precē�u," Badrs noteica.

"Vai viņa pieņems mūsu ticību?"

"Viņa to jau ir izdarījusi," Badrs atbildēja. "Un svēto Korānu viņa jau zina labāk par mani."

"Tādā gadījumā tu manu atļauju precēt �o sievieti esi saņēmis."

"Man jūsu augstībai ir vēl kāds lūgums."

"Kas tas ir?"

"Es lūdzu jūsu atļauju �ķirt manu pirmo laulību."

"Tad ir jābūt kādam pamatojumam," princis atteica. "Korāns aizliedz �ķirt laulību iedomas vai kaprīzes dēļ."

"Tāds pamatojums ir," Badrs iebilda. "Kop� otrajām dzemdībām mana sieva ir kļuvusi neauglīga."

"Es �ādas runas biju dzirdējis. Vai tā ir taisnība?"

"Jā, jūsu augstība."

Princis nopūtās. "Tādā gadījumā atļauja tiek dota. Bet mantas dalī�anai jānoris taisnīgi, lai tā atbilstu Svētajiem Rakstiem."

"Tā būs vairāk nekā taisnīga."

"Kad būsi apprecējies, es gribētu, lai tu �o sievieti un bērnu atved man parādīt."

"Viss notiks, kā jūs vēlaties, jūsu augstība."

"Viss notiek pēc Allāha gribas," vec ais vīrs noteic a. "Kad tavs dēls sasniegs desmit gadu vec umu, viņ� tiks pasludināts par manu mantirtieku." Princis paliecās uz priek�u, un Badrs noskūpstīja viņa roku un degunu. "Ej ar mieru, mans dēls!"

Kāzās D�ordana viņu un viņa vecākus iepriecināja un pārsteidza, sarunādamās ar viņiem arābu valodā. Badram nezinot, D�ordanabija algojusi skolotāju un apguvusi valodu tā, ka varēja runāt labi, ta�u ar jauku, mīkstu amerikāņu akcentu, kas viņas teikto padarīja gandrīz līdzīgu mūzikai. Badrs atcerējās, kā viņa māte un māsas bija sajūsmināju�ās par viņas matiem, kā, gandrīz apmīļodamas, bija tos aptaustīju�as, izteikdamas piezīmes par to mīkstumu un mirdzo�i zeltaino krāsu. Viņ� atcerējās arī, cik lepns bija juties viņa tēvs, turēdams rokās savu pirmo mazdēlu. "Mans mazais princis," Samīrs bija maigi teicis.

Pēc laulību ceremonijas viņi devās svētceļojumā uz Meku � ne uz kamieļiem pāri tuksnesim, kā to bija dariju�i viņa vecāki, bet ar "LearJet", kas �o ceļojumu veica da�ās stundās. Abi kopā, tērpu�ies tāpat kā pārējie svētceļnieki � baltos, krīto�os tērpos, viņi bija nostāju�ies mierīgākā laukuma vietā un, kad pienāca laiks lūg�anām, izstiepu�ies visā garumā Allāha svētā nama, Kaabas, priek�ā.

Jau vēlāk, kad viņi ar lidma�īnu devās apciemot princi, Badrs pagriezās pret D�ordanu un arābiski teica: "Tagad tu esi īsta musulmaniete."

"Es tāda biju jau kop� tā mirkļa, kad pirmo reizi tevi ieraudzīju," viņa atteica."Es tikai to vēl neapzinājos."

Viņ� bija saņēmis tās roku savējā. "Es mīlu tevi, sieva."

Pēc arābu paradumiem viņa pielika Badra roku pie lūpām un noskūpstīja to. "Un es mīlu tevi, mans pavēlniek."

"Tā kā tavs dēls būs mans mantinieks," vecais princis bija teicis, "jums jābūvē māja netālu no manējās, lai es varētu redzēt, kā viņ� aug un zeļ."

Badrs D�ordanas acīs virs tradicionālā sejas plīvura, ko viņa valkāja publiskajās tik�anās reizēs, bija pamanījis satraukumu. Viņ� pakratīja galvu, norādot, lai viņa klusē.

"Jūs dzīvosiet mājā," princis turpināja, "kas atradīsies pils robe�ās, lai tiktu pasargāti no ļaunuma."

"Bet mans darbs, jūsu augstība," Badrs protestēja. "Tā dēļ man lielākoties jābūt projām no �ejienes."

Princis pasmaidīja. "Tu iekārtosies tā, lai apciemotu mājas daudz bie�āk. Nav labi, ja vīrietis pārāk ilgi dzīvo �ķirti no savas ģimenes."

Tajā naktī D�ordana vīram teica: "Nevar būt, ka viņ� tie�ām tā domā. Man te nav nekā, ko darīt. Es sajuk�u prātā."

"Tas nebūs ilgi. Mums nedaudz viņam jāizdabā, pēc tam es pasacī�u, ka nepiecie�ams, lai tu palīdzētu man darbā, un viņ� to sapratīs."

"Es to nedarī�u!" viņa iesaucās. "Es neesmu nekāda arābiete, ko var izrīkot kā verdzeni!"

Viņa balss kļuva salta. Tas bija Badrs, kādu viņa nekad nebija pazinusi. "Tu esi musulmaņa sieva," viņ� noskaldīja, "un tu darīsi visu, kā tev liks!"

Iespējams, ka tie�i �ajā mirklī viņu attiecībās kaut kas izmainījās. Badrs savu vārdu turēja. Ta�u, kamēr viņ� beidzot pārliec ināja princi, ka viņi varētu uzbūvēt māju arī kaut kur citur, pagāja se�i mēne�i. Pa to laiku jaunajā ģimenē jau bija radusies plaisa.

Starp viņiem un viņu mīlestību bija izaugusi kāda neredzama barjera, ko, lai kā arī censtos, viņi nespēja nojaukt.

D�ORDANA nevarēja aizmigt. Acis iepletusi, viņa vērās tumsā, ieklausīdamās Badra klusajā, dziļajā elpā, kas skanēja no karaliski milzīgās gultas tālākās malas. Nekas nebija mainījies. Pat D�ābira sapņu pulveris nebija spējis viņus tuvināt.

Pirms kāzām viņu tuvība bija mīļa un maiga, piesātināta ar jaukiem, aizkustino�iem mirkļiem, kaut arī bija noteiktas seksuālās darbības, ko viņ� nepieļāva. Viņ� bija skūpstījis viņas krūtis un vēderu, bet nekad neiesaistījās orālajā seksā. Viņa bija centusieg vīru daudzas reizes uz to pamudināt, un, lai gan viņam glu�i labi patika, ja viņa paņēma tā locekli mutē, viņ� nekad neļāva sievai ieņemt tādu pozu, kurā viņa kontrolētu kustības. Neizsakot to vārdos, viņ� bija licis saprast, ka tas, ko viņa vēlas, laupa tā vīrie�a pa�cieņu. "Vīrietis nedrīkstēja izdabāt sievietei nekādā veidā.

Tomēr tas sevi�ķi netraucēja � viņ� bija labs mīlētājs. Bet drīz pēc kāzām viņa pamanīja pārmaiņas. Sekss kļuva pavisam pavir�s. Viņ� ātri, bez jebkādas sagatavo�anās iegāja viņā un ātri beidza. Sākumā viņa vainoja darba spriedzi. Princis kļuva aizvien prasīgāks un prasīgāks. Badra biznesa darbība izvērsās visās Rietumu valstīs, tās organizācija kļuva aizvien sare�ģītāka. Pamazām Badrs savāca jaunu darbinieku grupu, kas, tāpat kā viņ� pats, nāca no Vidējiem Austrumiem un bija lietpratēji Rietumu jautājumos. Sie darbinieki apmetās valstīs, kas tiem bija vistuvākās, un viņu pienākums bija dienu no dienas uzraudzīt Badra ieguldījumus. Bet Badrs pats ceļoja no vienas vietas uz otru, pieņemot galīgos lēmumus un koordinējot visu pūles, lai tās veidotu vienu ienesīgu veselumu.

Lai pakļautu sev laiku, "Lear Jet" tika nomainīta ar "Mystēre Twenty", tad ar "Super Caravelle" un, visbeidzot, ar "Boeing 707InterContinental". Tagad viņ� varēja pārvarēt milzīgus attālumus bez nosē�anās, tomēr viņu at�ķirtības laiks aizvien palielinājās. Vienmēr atradās kāda cita vieta, kur viņam noteikti bija jāierodas, kāds neatliekams pasākums, ar kuru vienīgi viņ� varēja tikt galā. Viņu kopīgās vasaras Francijā tika atstātas novārtā, un milzīgā jahta, ko viņi bija iegādāju�ies kopīgām izpriecām, aizvien bie�āk vientulīgi stāvēja līcī.

Drīz pēc viņu otrā dēla Sarnīra piedzim�anas viņa mīlē�anās tieksmes, �ķiet, izzuda pavisam. Kādā naktī, kad D�ordana izmisumā bija tiekusies pēc viņa, Badrs paņēma viņas roku un nolika uz segas. Viņa balss skanēja auksti. "Sievai nepiederas piedāvāties."

Noraidījuma aizvainota, viņa sāka raudāt, bet tad viņu pārņēma niknums. Ieslēgusi apgaismojumu, viņa piecēlās gultā sēdus un aizdedzināja cigareti. Dziļi ievilkusi dūmu, viņa centās nomierināties. "Kas noticis, Badr? Vai es tev vairs neko nenozīmēju?"

Viņ� neatbildēja.

"Vai tev ir kāda cita?"

Viņ� atvēra acis un mierīgi uz viņu paskatījās. "Nē."

"Kas tad tas ir?"

Mirkli viņ� klusēja, tad izkāpa no gultas. "Es esmu noguris," viņ� teica. "Es gribu gulēt."

D�ordana ieskatījās Badra sejā. "Un es gribu mīlēties," viņa atklāti paziņoja. "Vai tas ir kaut kas slikts?"

"Pietiek jau ar to, ka tu uzvedies kā ielasmeita," viņ� noteica. "Nav nekādas nepiecie�amības tā arī runāt." "Jā, to nu tev vajadzētu labi zināt," viņa iedzēla. "Pietiekami daudz laika tu pavadi kopā ar viņām."

Badra seja no dusmām satumsa. "Tas, ko daru es, uz tevi absolūti neattiecas."

"Es esmu tava sieva, un tu neesi gulējis ar mani mēne�iem ilgi. Ko tu gribi teikt ar to, ka tas uz mani neattiecas?"

"Sievas pienākums ir pildīt vīra gribu"

"Tas, ka es esmu ar tevi apprecējusies, nenozīmē, ka esmu kļuvusi par otrās �ķiras pilsoni," viņa atcirta. "Ari man ir tiesības un jūtas."

"Tu esi aizmirsusi, kas ir rakstīts," viņ� teica. "Tu esi mana sieva, mans īpa�ums, un tev ir tikai tās tiesības un jūtas, ko es tev atļauju."

Viņa paskatījās uz Badru. "Tādā gadījumā es pieprasu �ķir�anos. Es nespēju �ādi dzīvot."

"Es tavu prasību noraidu," viņ� noskaldīja. "Tu dzīvosi tā, kā es tev pavēlē�u."

"�ie nav viduslaiki, un mēs arī neatrodamies Vidējos Austrumos, kur tu varētu mani ieslēgt harēmā. Rīt pat es do�os uz mājām un iesnieg�u prasību par �ķir�anos."

Viņa acis bija ledaini saltas. "Ja tu tā izdarisi," viņ� mierīgi teica, "tad nekad vairs neredzēsi savus bērnus. Tu zini, ka tas ir manos spēkos."

Viņas balsī ieskanējās sāpes un izbīlis. "Tu nedrīksti tā rīkoties!"

"Es drīkstu un tā arī darī�u," viņ� bez emocijām noteica.

D�ordanas acīs saskrēja asaras, un viņa nespēja vairs parunāt.

Kādu mirkli viņ� skatījās D�ordanā, un, kad viņ� atsāka rimāt, balsī nebija jūtama ne mazākā līdzcietība. "Nekādas �ķir�anās nebūs. Uz spēles ir likts pārāk daudz. Es nepieļau�u, ka mana dēla ceļu uz troni aptum�otu skandāls � īpa�i pēc tam, kad es viņa dēļ esmu tik daudz ziedojis."

Viņa neticīgi uz vīru paskatījās. "Kādu ziedo�anos tu īsti domā?"

"Es apspiedu savu lepnumu un lūdzu atļauju precēt bezdievi, par spīti visiem padomdevējiem, kas tam pretojās. Bet es gribēju, lai mans dēls iegūst �o troni. Tas viņam bija apsolīts." "Bet vai es nepieņēmu tavu ticību?" viņa iesaucās.

"Ar muti, nevis ar sirdi. Ja tu to patiesi būtu pieņēmusi, tad labi apzinātos savu vietu un nejauktos manās darī�anās."

Izmisumā viņa aizklāja seju ar rokām. "Ak Dievs!" viņa iesaucās.

"Kādu dievu tu tagad piesauc?" viņ� cietsirdīgi jautāja. "Savējo vai manējo?"

Nolaidusi rokas, D�ordana paskatījās uz Badru. "Dieva nav, ir tikai Allāhs."

"Pasaki arī pārējo."

Kādu mirkli viņa klusēja, tad nolaida skatienu. "Un Muhameds ir viņa Pravietis," viņa no�ukstēja.

Dziļi ievilcis elpu, viņ� devās uz durvīm. "Un neaizmirsti to."

"Badr," viņas sauciens to apturēja. "Ko tu gribi, lai es darītu?"

Badrs cie�i uz viņu paskatījās. "Joprojām saglabājot laulību, es dodu tev brīvību darīt visu, ko vien tu vēlies, bet ar diviem ierobe�ojumiem. Pirmais � diskrētums. Tu nedrīksti darīt neko tādu, kas darītu negodu mūsu namam. Pasaules acīs mūsu laulībai jāpaliek tādai pa�ai, kāda tā bijusi vienmēr."

"Un otrais?"

"Tev jāizvairās no ebrejiem. To es nepieļau�u."

Kādu mirkli viņa neteica ne vārda, tad pamāja. "Notiks tā, kā tu vēlies."

Viņ� iegāja otrā istabā, atstādams durvis atvērtas. Mirkli vēlāk viņ� atgriezās ar dzeltenu metāla kastīti rokās. Aizvēris durvis, Badrs pienāca pie gultas un paskatījās uz D�ordanu, tad nolika atvērto kastīti uz naktsgaldiņa. Viņa pamanīja tajā dzeltenas ampulas. "Tu zini, ka man nepatīk amilnitrits."

"Mani neinteresē tas, kas tev patīk un kas ne," viņ� skarbi atcirta. "Tu izturies un rīmā kā prostitūta, tāpēc es ar tevi kā tādu arī apie�os."

Viņ� atpogāja pid�amas kreklu un novilka to, tad pavilka bik�u aukliņu. Tās nokrita uz grīdas. "Velc nost savu naktskreklu," viņ� nokomandēja.

Viņa pat nepakustējās.

Atri noliecies, viņ� sagrāba naktskreklu un norāva to no viņas auguma. Atsedzās kailās krūtis, un viņ� sagrāba vienu savā rokā. "Vai tas ir tas, ko tu vēlies?" viņ� jautāja.

Viņa neatbildēja.

Viņ� saspieda roku cie�āk. D�ordana aiz sāpēm neviļus ievilka strauj āk elpu. īsu mirkli viņa c ie�i ieskā tlj ās Badram acīs, tad novērsa skatienu uz viņa roku. Viņ� bija pavērsis pret viņu savu strauji briesto�o failu. "Vai tas ir tas, ko tu vēlies?"

"Badr!" viņa iekliedzās.

Viņ� iebāza savu loc ekli viņai mutē. Viņa aizrijās un sāka rīstīties. Viņa balsī skanēja izsmiekls. "Ak tas nav tas, ko tu vēlies, bezdievīgā staigule?" Atstūmis viņas seju, Badrs ieskatījās viņai acīs. "Varbūt tā tev patiks labāk?"

Zibenīgi nogāzis D�ordanu gultā, Badrs dziļi ietrieca viņā trīs pirkstus. Tas notika tik strauji un negaidīti, ka no viņas lūpām izlauzās sāpju vaids. Strauji kustinādams pirkstus iek�ā, ārā, ar brīvo roku viņ� paķēra vienu no ampulām.

Kad viņ� to bija pārlauzis tai pie deguna, D�ordana smadzenēs sajuta pēk�ņu sprādzienu. Likās, ka sirds krūtīs saplīsīs, un pretēji pa�as gribai viņas ķermenis no izjustā orgasma sāka krampjaini raustīties.

Pēk�ņi izvilcis savus pirkstus, viņ� apgrieza sievu uz vēdera. "Meties �etrrāpus kā bezdievīga ielene, kas tu patiesībā ari esi!" viņ� nokomandēja.

Viņa nespēj a pakustēties. Badrs no visa spēka ar plaukstu iegāza pa viņas dibena apaļumiem. Viņa iekliedzās. Viņ� sita vēl un vēl. Viņa sāka locīties sāpēs un vaidēt. Tas bija kaut kas prātam neaptverams. Es esmu jukusi, viņa nodomāja. Man tas nevar patikt. Bet patiesībā jau sāka ar baudu izjust karstumu, kas izplatījās pa viņas gurniem.

"Meties kā suns, sieviete!" viņ� pavēlēja.

"Jā, jā," viņa novaidējās, bīdīdama savu ķermeni atpakaļ, izslejot dibenu augstu gaisā. Atspie�oties ar elkoņiem pret gultu, viņas krūtis nokarājās uz leju. Viņa juta, ka Badrs ierīkojas viņai aizmugurē, un pagriezās, lai paskatītos.

"Neskaties uz mani, tu bezdieve!" viņ� iekliedzās, rupji sagrābis viņu aiz matiem un pagriezis viņas galvu projām.

Drebu] i, ko viņa bijajutusi dziļi iek�ienē, strauji izplatījās pa visu ķermeni, liekot ceļgaliem trīcēt. Reiz viņa bija redzējusi kādu ķēvi tā drebam, gaidot, kad ērzelis uzlēks tai mugurā. Tagad viņa saprata, kā dzīvnieks bija juties. Tad viņa atcerējās ērzeli ar sarkano, milzīgo dzimumlocekli, kas bija ietriecies ķēvē, to, kā ķēve bija nokritusi uz ceļiem no negaidītā uzbrukuma spēka.

Badrs aiz matiem parāva viņas galvu atpakaļ un zem deguna pārlauza vēl vienu ampulu. Orgasms atsākās atkal.

Viņa dzirdēja, kā salūzt vēl viena ampula, bet �oreiz tā bija domāta viņam pa�am. Tad D�ordana sajuta viņa cieto loc ekl i ielau�amies sevī un viņa ķermeņa smagos triec ienus pret savu dibenu.

Vienu reizi viņa no sāpēm un me�onīgi spēcīgā orgasma iekliedzās, tad,tāpat kā ķēve, ļāvās triecieniem.

Pēc tam viņa nekustīgi gulēja savā gultas pusē, juzdama, kā sāpes un trīsas pamazām atstāj viņas ķermeni. Viņ� arī bija pavisam mierīgs. Viņ� neizrādīja nekādu pretimnāk�anu. Starp viņiem nebija nekādas saskarsmes.

Pēc mirkļa Badrs ierunājās. "Nu, sieviete, vai tagad tu apzinies savu īsto vietu?"

D�ordana juta, kā acis pierie�as pilnas asarām. "Jā," viņa klusi no�ukstēja.

Kop� �īs reizes tas vienmēr notika tā. Tas vairs nebija mīlas akts, nebija arī ne�ēlības izpausme. Pilnīgi nepārprotami tā viņ� demonstrēja savu varu pār viņu � D�ordanu.

Tajā pa�ā vasarā viņai uzradās pirmais mīļākais. Pēc tam jau gāja vieglāk, bet apmierinājumu viņa guva ļoti reti. Tomēr bija kaut kas, ko viņa ieguva�vai tas bija patiesi vai ne, vai viņi pa�i to izjuta vai ne, vai viņi ņēma samaksu vai ne,� viņi visi ar to kaislīgi mīlējās.

Un to Badrs nedarīja nekad.

D�ORDANU pamodināja elektriskā bārdas skujamā aparāta dūkoņa. Viņa pavēlās uz sāna un caur atvērtajām vannasistabas durvīm ieraudzīja Badru stāvam spoguļa priek�ā ar viduklim aptītu dvieli. Koncentrētības izteiksme viņa sejā bija ļoti pazīstama. Likās, ka skū�anās viņu pilnīgi pārņēmusi savā varā.

Viņa apsēdās gultā un pastiepās pēc cigaretes. Bija pagājusi dīvaina nedēļas nogale. Dīvaina tādēļ, ka gadījās brī�i, kad �ķita, ka atgrie�as senā tuvība, ko kādreiz viņi viens pret otru bija izjutu�i. Bet katru reizi, kad tas notika, viens vai otrs no viņiem tūlīt izdarīja kaut ko, kas �o izjūtu sagrāva.

Sajās dienās viņi divas reizes bija baudīju�i tuvību. Pirmajā reizē viņa to bija sabojājusi ar savu lūgumu pēc sāpēm. "Dari man sāpes," viņa bija teikusi, un tūlīt pēc �iem vārdiem viņ� atsala.

Otrā reize bija iepriek�ējā naktī pēc tam, kad viņi bija izsmēķēju�i D�ābira cigareti. �ajā reizē viņa bija tam gatava � ha�i�s bija to nomierinājis, un viņa jutās mierīgi un labi. D�ordana gribēja, lai mīlas mirkļi būtu skaisti un nesamāksloti. Viņa gribēja, lai Badrs būtu tāds pats kā toreiz, kad viņi pirmo reizi satikās-.

Bet tas nepavisam nebija tā. Viņ� bija to paņēmis, rupji ietriecot sevi viņā. Trīs reizes viņ� iegāja, bet ceturtajā jau iztuk�ojās. Pārsteigta par notikumu straujo gaitu, viņa ieskatījās Badra .sejā. Tā bija bezkaislīga, it kā nekas nebūtu noticis. Tajā nevarēja saskatīt ne prieku, ne baudu. Mirkli vēlāk viņ� atvirzījās no D�ordanas savā gultas pusē un aizmiga. Viņa ilgi nespēja iemigt un domāja par to pirmo reizi, kad viņ� bija paņēmis viņu bez mīlestības un licis justies vienīgi kā traukam viņa vajadzību apmierinā�anai. Viņ� bija licis skaidri saprast, ka tā tas būs vienmēr, un tā tas arī bija noticis līdz pat �ai nedēļas nogalei.

Pēc pirmās neizdo�anās viņa bija cerējusi, ka sekos otrs, labāks, tuvības mirklis, bet tam nebija lemts notikt. Lai ko arī �ajās dienās viņ� būtu meklējis viņā, tas bija pagājis. Un D�ordana domāja, vai maz līdzīga izdevība vēl gadīsies.

Vēl mitrs pēc mazgā�anās du�ā Badrs iznāca no vannasistabas un paskatījās uz D�ordanu "�orīt pat mēs brauksim uz Losand�elosu," viņ� teica ikdieni�ķā balsī. "Kādi ir tavi plāni pēc tam?"

Viņ� izturējās tā, it kā viņi būtu sve�inieki. "Bija tik jauki tevi satikt," viņa teica. "Ilgojos tevi drīz atkal redzēt."

Viņa sejai pārskrēja izbrīns. "Ko tu teici?"

"Neko. Man nekādu plānu nav."

"Vai tu lidosi atpakaļ uz Franciju?"

"Un tu?" viņa jautāja. "Nebūtu nemaz tik peļami, ja tu iegrieztos apc iemot savus bērnus. Tu esi projām visu vasaru, un viņi ir ļoti noilgoju�ies pēc tevis."

"Es nevaru," viņ� atteica. "Tie�i patlaban man ir pārāk daudz darāmā. �oruden es plānoju pavadīt kādu laiku ar viņiem Beirūtā. Tur es uzkavē�os vismaz se�as nedēļas."

"Arī pāris dienas viņiem nozīmētu ļoti daudz."

Viņa balss kļuva asa. "Es teic u, ka nevaru atļauties �ķiest savu laiku." Piegājis pie skapja, viņ� izņēma kreklu. "Iespējams, ka tūlīt pat man būs jālido uz Japānu."

"Es nekad neesmu bijusi Japānā. Rīmā, ka tā ir pasakaina zeme."

Viņ� pogāja ciet kreklu. "Tokija ir kā trakomāja," viņ� izvairīgi atteica. "Sakari ir briesmīgi, un visur valda tāda drūzma, ka pat elpot var tikai ar grūtībām."

Viņa padevās. Viņ� nevēlējās ņemt sievu līdzi. Tur pēc viņas nebija nekādas vajadzības. "Es domāju, ka pāris dienu varētu uzkavēties Losand�elosā. Es apc iemo�u da�us draugus un varbūt pēc tam aizbrauk�u uz Sanfrancisko pie savas ģimenes."

Viņ� iekāpa biksēs. "Tā nav slikta doma. Bet rīkojies tā, lai nākamās nedēļas sākumā tu atkal būtu Francijā. Es negribētu, ka zēni paliek vieni pa�i pārāk ilgi."

"Es tā darī�u," viņa atbildēja. �etru kalpu, divu miesassargu un aukles gādībā atstātie bērni nudien nevarēja justies pamesti vieni.

Iezvanījās telefons, un viņ� paņēma klausuli. Kādu laiciņu paklausījies, Badrs apmierināti pamāja. "Labi, Dik," viņ� teica. "Piezvani uz lidma�īnu un pasaki, ka mēs izlidosim, tiklīdz es ieradī�os Losand�elosas lidostā."

Badrs nolika klausuli. "Tūlīt pat es dodos uz Tokiju," viņ� sacīja. "Ja vēlies, vari izmantot manu bungalo viesnīcā."

"Tas būtu jauki."

"Viesnīc ā uzturas arī Jūsufs, lai tiktos ar Vinsentu. Ja tev ko vajag, tu vari viņam piezvanīt."

"Paldies."

Viņ� uzvilka kurpes un devās uz durvīm. "Kā tu domā, pēc cik ilga laika tu būsi gatava doties projām?"

"Pavisam drīz." �

Viņ� pamāja un izgāja no istabas. Kādu mirkli viņa sēdēja nekustēdamās, tad nospieda cigareti un izkāpa no gultas. Nostājusies spoguļa priek�ā, viņa ļāva tērpam noslīdēt uz grīdas un aplūkoja savu kailo ķermeni.

Fiziski viņajoprojāmbija tāda pati. Varbūt pēc dzemdībām viņas krūtis bija kļuvu�as mazliet pilnīgākas, bet tās joprojām bija stingras, un ķermeņa muskuļi bija tikpat spraigi kā jaunībā. Viņa varēja justies apmierināta, bet nebija tāda. Bagātība un tās sniegtie labumi vēl nebija viss, ko varēja vēlēties. Dzīves jēga nevarēja būt stāvē�anā malā un gaidī�anā, kad kāds tevi sagribēs izmantot.

Jūsufa guļamistabā iezvanījās telefons. Cerībā, ka tas apklusīs, viņ� pat nepakustējās, jo jutās pārguris. Jaunais amerikānis, ko viņ� bija saticis pagāju�onakt, bija viņu pilnīgi piebeidzis. Viņ� bija izrādījies nepiesātināms. Beigās, kad viņ� tikai ar pūlēm varēja pakustēties, Jūsufs tam bija iedevis piecdesmit dolārus un aizsūtījis projām.

Vīrietis paskatījās uz piec desmit dolāru zīmi, tad uz viņu un jautāja: "Vai man tev piezvanīt?"

"Es te nebū�u. Rīt pat jau dodos projām."

"Es labprāt vēlreiz gribētu tevi redzēt."

Jūsufs ļoti labi saprata, ko īsti viņ� grib redzēt, � vēl vienu piecdesmit dolāru zīmi. "Kad es atkal bū�u �eit, tad pado�u tev ziņu."

"Man nav telefona, bet tu varētu atstāt man zīmīti pie bārmeņa."

"Labi," Jūsufs noteica.

Vīrietis aizgāja, un Jūsufs iegrima nāves miegā.

Nolādētais telefons joprojām zvanīja. Ja Badrs vēl būtu pilsētā, viņ� pa galvu pa kaklu drāztos pie telefona, bet pagāju�ajā naktī tas bija devies uz Japānu

Telefons guļamistabā apklusa, bet sāka zvanīt tas, kas atradās dzīvojamā istabā. Jūsufs uzlika galvai virsūspilvenu un mēģināja atkal iemigt, bet jau pēc mirkļa zvanī�ana atsākās guļamistabā.

Lādēdamies Jūsufs paņēma klausuli. "Hallo," viņ� aizsmacis norūca.

Runāja franc iski, bet ar izteikti arābisku akcentu. "Mesjē Zijāds?"

Automātiski Jūsufs atbildēja arābiski. "Jā."

Balss pārgāja uz dzimto valodu. "Mēs nekad neesam tiku�ies, bet esam jau agrāk runāju�i pa telefonu. Un bez tam mēs piedalījāmies viesībās uz Feja jahtas, kad tika svinēta Feja kundzes dzim�anas diena. Mani sauc Alī Jāsirs."

"Ahlan va Sahlan," [30] jūsufs teica, nu jau pilnīgi atmodies. Viņ� par Alī Jāsiru bija dzirdējis.

"Ahlan flk," Jāsirs formāli atbildēja.

"Ar ko varētu jums pakalpot?" Jūsufs laipni jautāja.

"Ja jūs tam varētu izbrīvēt laiku, es labprāt satiktos ar jums un pārrunātu mūs abus interesējo�us jautājumus."

"Kur jūs atrodaties?"

"Losand�elosā. Varbūt mēs varētu kopā pusdienot?"

"To var nokārtot. Kur jūs gribētu satikties?"

"Vienalga, kur jūs vēlaties."

"Vienos �eit pat, viesnīcas "Polo Lounge" zālē."

Jūsufs nolika klausuli. Viņ� labi zināja, ar ko bijabeigusies Badra un Jāsira pēdējā tik�anās. Viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka arī Jāsiram tas nav noslēpums. Tātad bija kāds cits nopietns iemesls, ja viņ� meklēja iespēju kontaktēties.

Viņ� atkal pasniedzās pēc telefona. "Labrīt, mister Zijād," operators mundri teica.

"Vaijūs varētu mani savienot ar mistera Vinsenta istabu?" Pusdienot vienlaikus ar diviem cilvēkiem nebija iespējams. Tik�anās ar Vinsentu pagaidām jāatc eļ.

Saskaņā ar arābu tradīcijām Alī Jāsirs nerunāja par lietu, kamēr nebija pasniegta kafija. "Cik saprotu, jūsu importa kompānija ir sākusi ievest Savienotajās Valstīs visda�ādākās preces."

Jūsufs pamāja. "Taisnība. Tas ir pārsteidzo�i, cik daudz amerikāņus interesējo�u lietu mēs varam sara�ot Vidējos Austrumos."

"Cik es saprotu, jūsu pienākumos ietilpst atklāt tos mazos uzņēmumus Vidējos Austrumos, kuru produkciju jūs varētu piedāvāt Amerikas tirgum."

Jūsufs pamāja.

"Arī es pārstāvu vairākus ra�otājus, kas vēlētos, lai viņu produkciju iepērk Savienotās Valstis. Patlaban mēs kā starpniekus izmantojam Eiropas eksportētājus, bet ar tiem ir daudz problēmu."

Jūsufs klusēja. Viņ� par �īm problēmām zināja. Federālais narkotiku birojs bija pārķēris pārāk daudz narkotiku sūtījumu. Pa Vidējiem Austrumiem klīda baumas, ka da�as augstu stāvo�as p ersonas esot ļoti neapmierinātas ar Jāsira darbību. "Es saprotu, ka lielu daļu sava biznesa jūs esat novirzīju�i uz Dienvidameriku," viņ� teic a.

"Jā, tas tiesa," Jāsirs pamāja. "Bet tas ietilpst darbības papla�inā�anas programmā. Pieprasījums pēc mūsu produkcijas ir tikpat liels kā agrāk."

"Es labprāt vēlētos jums palīdzēt," Jūsufs iztapīgi teica, "bet misters Fejs savu politiku jau ir izstrādājis, un es �aubos, vai viņ� to mainīs pēc mana ieteikuma."

"Esmu pārliecināts, ka misters Fejs pats personiski nenodarbojas ar "katra sūtījuma detalizētu organizāciju. Domāju, ka tas ir atstātsjūsu vairāk nekā spējīgajās rokās."

Tas bija tiesa. Badram par to nebija jāzina. Nelielās, tūksto�iem dolāru vērtās kravas tika nosūtītas, viņam nezinot, kas tajās īsti atrodas.

"Jums tiks izteikts visizdevīgākais piedāvājums, ja jūs atradīsiet iespēju ar mums sadarboties." Alī Jāsirs pasmaidīja. "Jūs zināt, kādas summas ienes mūsu preces. Reizēm mēs nopelnām miljonu dolāru par kravu, kas neaizņem vairāk vietas kā kaste, kurā ievietotas ēģiptie�u lelles. Tikai par pakalpojumiem vien saņemtie desmit procenti, es domāju, jūs varētu pilnīgi apmierināt. Tur nebūtu nekāda riska."

Jūsufs uz viņu paskatījās. Tā bija milzīga nauda. Negribīgi viņ� pakratīja galvu. Viņam ļoti negribējās laist garām �o izdevību, bet, lai ko arī Jāsirs teiktu, tas bija riskanti. Agrāk vai vēlāk noteikti rastos noplūde, un tad viss būtu pagalam. "Man ļoti �ēl," viņ� teic a. "Patlaban mums nav tādu iespēju Mūsu darbība ir tikko iesākta. Iespējams, mēs varētu sadarboties vēlāk, kad būsim vairāk attīstīju�ies un labāk ekipēti."

Alī Jāsirs pamāja. Viņ� bija apmierināts. Agrāk vai vēlāk Jūsufs noteikti piekritīs. Viss bija atkarīgs no likmes�reiz tai būs jāsasniedz tāds augstums, ka viņ� vairs nespēs pretoties. "Padomājiet par to. Kadj ūs atgriezīsieties Parīzē, mēs vēlreiz to pārrunāsim."

"Labi." Jūsufs pamāja."Dro�i vien tad situācija būs mainījusies."Alī Jāsirs pacēla savu kafijas tasi. "Vai mis�ters Fejs ir ceļā uz Japānu?"

Jūsufs to apstiprināja. Viņam nebija ienācis prātā, ka tie tik uzmanīgi seko Badra darbībai.

"Viņa sarunas ar japāņiem noris ļoti neatlaidīgi," Alī Jāsirs turpināja.

"Man par tām ir ļoti maz zināms," Jūsufs ātri noteica.

Jāsirs pasmaidīja. "Daudz svarīgāka par to nelielo darījumu, ko mēs nupat apspriedām, mums būtu savienība ar misteru Feju. Mēs viņu augsti cienām."

"Viņu ciena visi," Jūsufs piemetināja.

"Tomēr mums ir tāda sajūta, ka viņ� mūsu lietu padarītu daudz ietekmīgāku," Jāsirs teica."Ja viņ� kļūtu uzstājīgāks, iespējams, tas atstātu lielāku iespaidu uz tiem, kas, tāpat kā viņ�, ir ar daudz konservatīvākiem uzskatiem."

Jūsufs neiebilda. Jāsiram bija taisnība. Tas bija daudz svarīgāk par narkotiku pārvadā�anu.

"Ja jūs atrastu iespēj u, kā ietekmēt viņu, lai atbalsta mūsu lietu," Jāsirs teic a, "jūs sava mū�a dienas pavadītu greznībā, bet Allāhs izlietu savu svētību pār jums pateicībā par to palīdzību, ko jūs būtu sniedzis Viņa apspiestajai tautai."

"Misters Fejs nav no tiem vīriem, ko tik viegli varētu ietekmēt."

"Viņ� arī ir tikai cilvēks," Jāsirs atteica. "�ādas iespējas tiks atrastas. Agrāk vai vēlāk."

Jūsufs pamāja, lai atnes �eku, un parakstīja to. Dodoties ārā nO "Polo Lounge", viņi saskrējās ar D�ordanu.

"Es domāju, ka misters Vinsents patlaban pusdieno ar jums," viņa sacīja, "un nācu, lai pateiktu viņam, ka labprāt piedalītos �īvakara viesībās."

"Es viņam to pateik�u," Jūsufs piedāvāja. "Varbūt mēs varam iet kopā."

D�ordana pamanīja blakus stāvo�o Alī Jāsiru. Viņ� palocījās. "Feja kundze," viņ� teica. "Ļoti patīkami jūs atkal redzēt."

Jūsufs pamanīja viņas sejā izbrīnītu izteiksmi.

"Vaijūs atceraties misteru Jāsiru?" viņ� ātri iejautājās. "Viņ� bija ieradies uz jahtasjūsu dzim�anas dienas svinībās."

"Protams," viņa sacīja. "Kā jums klājas, mister Jāsir?"

Viņ� palocījās vēlreiz. "Paldies, labi, un jūs esat kļuvusi vēl skaistāka nekā toreiz. Bet man ir jāatvainojas, jo es kavēju uz nākamo tik�anos."

Viņa noskatījās, kā tas aizsteidzas prom pa vestibilu, tad pagriezās pret Jūsufu. "Es ceru, ka Badram ar �o cilvēku nav nekādu kopīgu darījumu," viņa noteica.

Jūsufs bija pārsteigts. Tā bija pirmā reize, kad viņ� dzirdēja D�ordanu izsakāmies par Badra darījumu partneriem. "Domāju, ka nav," viņ� atbildēja. Tad viņu pārņēma ziņkārība. "Kādēļ jūs tā vaicājāt?"

Likās, ka viņas acīm būtu pārkritis plīvurs. "Es nezinu," viņa atbildēja. "Varbūt tā ir sievietes intuīcija, bet es viņā sajūtu kaut ko bīstamu."

15. nodaļa

D�ORDANA pārlaida skatienu pla�ajai, krēslainajai dzīvojamai istabai un pasniedzās pēc vīna glāzes. Pārējie viesi sēdēja uz dīvāniem un krēsliem, kas bija salikti gar sienām, un vērās uz lielu ekrānu tālākajā telpas galā. Te nebija tādas jautrības, kāda valdīja Holivudas viesībās un

kādu viņa bija cerējusi sagaidīt. Te viss notika nopietni un garlaicīgi.

Viņa paskatījās atpakaļ uz telpas pretējo pusi, kur mājastēvs sēdēja pie bāra, uzgriezis ekrānam muguru. Likās, kop� fdmas demonstrē�anas sākuma viņ� ir zaudējis par viesiem jebkādu interesi. Var jau būt, ka to varētu saukt par zvaig�ņu privilēģijām.

Riks Salivans ilgus gadus bija bijis lielā kino zvaigzne un filmējies arī Maikla Vinsenta filmās, bet tagad viņ� vairs nebija modē. �o vakariņu iegansts bija tas, ka Salivans kādreiz notēlojis galveno lomu Maikla filmā par Mozu. Holivudā bija paklīdu�as baumas par to, ka Maikls gatavojas uzņemt vēl vienu lielformāta gabalu, un Salivans nodomāja, ka nebūtu slikti atgādināt re�isoram par savu eksistenci.

Tas nebija tādēļ, ka viņam vajadzētu naudu vai darbu. Pēdējo piecu gadu laikā viņam bija izdevies nofilmēties vienā no visveiksmīgākajiem TV seriāliem. Bet viņa ego apmierinā�anā televīzija nespēja aizvietot mākslas filmu.

Viņam nepatika milzīgi saieti, tādēļ viņ� bija ierobe�ojis viesu skaitu līdz se�padsmit. �eit, bez �aubām, atradās viņa aģents un reklāmas mened�eris, kā arī viens no vado�ajiem Holivudas feļetonistiem. Pārējie viesi bija viņa un Vinsenta kopīgie draugi un vēl pāris aktieru un aktri�u, kuri nebija tik ievērojami, lai spētu apdraudēt viņa �īvakara zvaigznes statusu.

Salivans pagriezās un ieraudzīja ekrānam pievērstajā D�ordanas sejā garlaicību. Viņa bija pilnīgi citāda, nekā viņ� to bija iztēlojies.

Nezin kādēļ Rikām likās, ka �ī sieviete būs daudz vec āka. Iespējams, tas bija tādēļ, ka viņa izpratnē vīrietim, kam piederēja tādas bagātības kā viņas vīram, vajadzēja būt daudz prāvākos gados. Viņ� pameta skatienu pāri istabai, meklēdams vīrieti, vārdā Zijāds, kas bija ieradies kopā ar viņu. Viņ� sēdēja uz lielā dīvāna blakus Vinsentam. Sākumā Salivans bija nodomājis, ka tas varētu būt �īs sievietes mīļākais, bet tad viņ� �o domu atmeta. Zijāds noteikti bija homoseksuālists. Tas bija tikai viņas sargsuns.

Pusdienas aizritēja patīkamās sarunās un savstarpējos glaimos. Visi mīlēja cits citu � tās bija tipiskas Holivudas

sarunas pie galda. Maltīties beigās Salivans paziņoja, ka ir dabūjis Maikla Vinsenta lieliskās filmas kopiju un tūlīt viesiem to parādīs. Maikls jutās ļoti apmierināts, un ari viesi izskatījās priecīgi, kad devās dzīvojamā istabā, lai ieņemtu savas vietas pie ekrāna.

Riks paņēma savu dzēriena glāzi, aizgāja pie D�ordanas un apsēdās krēslā viņai blakus. Paskatījies uz ekrānu, viņ� tūlīt atkal novērsās. Tā bija viena no sākuma ainām, kur j aunais Mozus satiekas ar faraonu. Kop� filmas uzņem�anas bija pagāju�i gandrīz divdesmit gadi, un viņam nepatika redzēt sevi tik jaunu. Tās pārāk uzmācīgi atgādināja par viņa īstajiem gadiem.

Viņ� ievēroja, ka D�ordana to uzlūko, un skumji pasmaidīja. "Man nepatīk skatīties uz sevi, man tas �ķiet kā iedomības kalngals vai kaut kas tamlīdzīgs."

"Varu iedomāties, ka tas rada problēmas," viņa pieklājīgi atbildēja.

"Liekas, ka ari jūs neesat pārāk aizrāvusies ar fdmas skatī�anos."

"Es to jau esmu redzējusi," viņa godīgi atbildēja. "Arī toreiz tā nebija mana mīļākā filma."

Viņ� iesmējās."Kādas filmas tad jums patīk?"

Viņa mirkli padomāja. "Modernās filmas, tādas, kā mēdz uzņemt mūsu laikos."

"Jūs ta�u nedomājat filmas par seksu?"

"Tādas es vispār neesmu redzējusi."

Viņ� uzmeta sievietei īsu skatienu. "Vai jūs nevēlētos vienu noskatīties?"

D�ordana ieskatījās viņam acīs. "Varētu pamēģināt. Bet nespēju iedomāties, ka es spertu savu kāju kādā no tiem netīrajiem kinoteātriem."

"Tas jums nemaz nav jādara. Es varu sagādāt visu, lai jūs �o filmu varētu noskatīties."

"Tas būtu interesanti. Kad jūs varētu to izdarīt?"

"Kā būtu tūlīt?" viņ� jautāja un pamanīja viņas apjuku�o skatienu pārlai�amies pāri telpai. "Citā istabā, protams." v

"Bet kā ar pārējiem viesiem?" viņa jautāja.

"Viņi mūsu prombūtni pat nepamanīs. �ī filma turpināsies vēl divarpus stundas. Līdz tam laikam mēs jau būsim atpakaļ."

Kad viņi atstāja istabu, neviens pat neatskatījās. Pa gaiteni viņa sekoja Salivanam uz viņa apartamentu. Aizvēris durvis, viņ� familiāri apvaicājās: "Cerams, ka jums nebūs iebildumu noskatīties to manā guļamistabā."

"Nepavisam," viņa noteica, "bet es neredzu ekrānu."

īesmējies viņ� nospieda kādu pogu. Iedūcās motors, un gultas kājgalī no griestiem nolaidās platforma, uz kuras bija piestiprināts milzīgs televizors. Tā ekrāns slīpi vērās lejup. "Es �īs filmas esmu pārrakstījis videolentēs," viņ� teica. "Vienīgais trūkums ir tas, ka tās jāskatās, guļot gultā."

"�ī gulta nemaz neliekas tik neērta."

"Man jāieliek aparātā lente, es tūlīt bū�u atpakaļ," viņ� teica.

"Labi."

Jau pie durvīm viņ� apstājās un pamāja uz naktsgaldiņu. "Sudraba kastītē atrodas cigaretes ar vislabāko Kolumbijas zālīti; ro�ainā stikla pudelītē ar piekārtajām zelta karotītēm ir vislabākais pilsētā dabūjamais kokaīns."

"Jauki," viņa pasmaidīja. "Tādā gadījumā vai es drīkstu lūgt, lai jūs atnestu pudeli auksta baltvīna. Man no narkotikām vienmēr ļoti slāpst."

Kad viņ� atgriezās, viņa kaila gulēja gultā, uzmanīgi turēdama pirkstos cigareti. Filma jau gāja vaļā pilnā sparā.

Viņ� ātri izģērbās un, apsēdies viņai blakus gultā, pasniedzās pēc pudelītes. "Kā būtu ar vienu sitienu?" viņ� apjautājās. "�ī manta atņems tev saprātu."

"Izklausās labi."

Salivans dziļi nāsīs ievilkakārtīguporciju, tad pasniedza karotīti D�ordanai. Viņ� redzēja, kā, narkotikai iedarbojoties, iekvēlojās viņas acis. "Nu, kā ir?" viņ� painteresējās.

"Vienreizēji." D�ordana tiecās pie viņa. "Tu esi varens vīrs."

"Agrāk es pats ari tā domāju, līdz ieraudzīju to mazo vīreli uz ekrāna. Viņ� patiesi ir varens."

D�ordana ieķiķinājās. "Es nespēju tam ticēt. Tas nu gan ir izdzimums." Viņa kā apmāta skatījās uz ekrānu. "O, nē!" viņa iesaucās. "Nevar būt, ka tā meitene to visu varēja iedabūt sev mutē. Tas noteikti ir kāds triks."

"Tas nav triks," viņ� teica. "Pēc �īs fdmas iznāk�anas uz ekrāniem viņa ir kļuvusi bagāta, apmācot kundzes no Beverlihilsas, kā to var izdarīt. Viņa apgalvo, ka tas panākams, atbrīvojot rīkles muskuļus."

D�ordana noliecās, ar mēli maigi aizskarot viņu. "Es būtu laimīga, ja man izdotos saņemt kaut pusi no tavējā."

Salivans skaļi iesmējās, un viņa jautājo�i paskatījās. "Zini, kad es tevi ieraudzīju pirmo reizi, tad nodomāju, ka tu esi ļoti nesamaitāta kundze."

"Es arī esmu nesamaitāta kundze." Viņa mierīgi pasmaidīja. "Es nekad vēl nebiju skatījusies filmas par seksu." Tad D�ordana atkal noliecās pie viņa.

"Skaisti," viņ� noteica, skatīdamies uz sievieti un pastiepdams roku, lai nospiestu kādu nepamanāmu slēdzi, kas iedarbināja videokameru. Viņ� nebija teic is, ka vienīgās filmas, kurās viņ� labprāt vēroja pats sevi, bija tās, kas ar slēpto kameru tika uzņemtas viņa gultā. "Vienkār�i brīni�ķīgi."

Pēc kāda laika Jūsufs sāka nogurt. �ķita, ka �ai fdmai nekad nebūs beigu. Viņ� dīki pārlaida skatienu istabai un pēk�ņi aizmirsa par ekrānu � D�ordana bija nozudusi tāpat kā namatēvs. Viņ� dusmojās uz sevi, ka nebija pamanījis tos izejam.

Jūsufs piecēlās no sava krēsla. Vinsents uz viņu paskatījās. "Man jāaiziet uz tualetes telpu," viņ� �ukstus paskaidroja un uz pirkstgaliem izgāja no istabas.

Tā bija milzīga māja. Viņi varēja būt jebkurā no se�ām istabām. Jūsufs ielūkojās darba kabinetā, ēdamistabā, brokastu telpā, verandā, bet viņi nekur nebija atrodami.

Saīdzis viņ� iegāja vannasistabā un ar aukstu ūdeni noskaloja seju un rokas. Gatavais muļķis! Viņam vajadzēja paredzēt, ka D�ordana mēģinās palikt divatā ar Salivanu. Viņ� ta�u bija liels, pievilcīgs un, pats svarīgākais,� filmu zvaigzne. Viņ� nepavisam nebija tāds kā tie �igolo, ar kuriem viņa mēdza pīties Rivjērā.

Iznācis no vannasistabas, viņ� pa gaiteni devās uz dzīvojamo istabu un pēk�ņi izdzirda dūco�a motora troksni aiz kādām aizvērtām durvīm. Viņ� apstājās tin nodomāja, ka tas varētu būt ieslēgts gaisa kondicionētājs. Amerikāņi mēdza ierīkot �īs ierīces skapjos. Bet tad izdzirda skaņu, kas varēj a būt lentē ierakstītas c ilvēku balsis. Viņ� nospieda rokturi, bet durvis nepadevās. Tās bija aizslēgtas.

Viņ� �igli pameta skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka gaitenī bez viņa neviena nav. Jūsufs bija iemācījies visvisādus paņēmienus, arī to, kā rīkoties ar plastikāta kredītkartēm.

Mirkli vēlāk skapja durvis bija vaļā, un Jūsufs pārsteigumā ieraudzīja mazu videomagnetofona monitoru. Skaņas poga gan nogriezta, bet attēls bija krāsains un skaidrs kā diena. D�ordana kaila gulēja uz muguras, viņas seja bija saviebta orgasma mokās. Likās, ka viņa skatās tie�i kamerā. Viņas kājas bija cie�i apskāvu�as ap vidukli vīrieti, kas bija uzmeties viņai virsū kā jātnieks uz me�onīga zirga. Kad vīrietis sāka iz�ļākt savu saturu viņā, varēja saklausīt klusas elsas. Tad viņ� lēnām novēlās uz sāna un izvilka laukā savu locekli, kas bija mitrs un jau pavisam mīksts. Viņ� pagriezās pret D�ordanu un, rokai noslīdot pār gultas malu, pasmaidīja. Pirms ekrāns kļuva melns, Jūsufs paspēja saskatīt namatēva seju.

Kādu mirkli Jūsufs stāvēja kā sastindzis, tad sāka drud�aini darboties. �āds aparāts viņam nebija sve�s. Badram �ī pati sistēma bija iemontēta uz kuģa, tikai tas bija magnetofons, nevis ierakstītājs. Nospiedis slēdzi, viņ� izņēma videokaseti un paslēpa to zem �aketes. Iznācis gaitenī, viņ� aizvēra durvis un dzirdēja noklik�ķam atslēgu.

Jūsufs devās uz foajē. Pie durvīm sēdo�ais kalpotājs piecēlās un atvēra durvis. "Vai kungs jau dodas projām?" viņ� jautāja.

"Nē, es tikai nolēmu ieelpot svaigu gaisu."

"Ļoti labi, kungs," kalpotājs noteica, aizvērdams aiz viņa durvis.

Jūsufs devās uz savu ma�īnu. No priek�ēj ā sēdekļa izkāpa �oferis. 'Vai mans diplomāts vēl ir bagā�niekā?" Jūsufs jautāja.

"Jā, kungs." �oferis aizgāja pie ma�īnas aizmugures un atvēra durvis. Izņēmis diplomātu, viņ� pasniedza to Jūsufam. Jūsufs steidzīgi ielika lenti koferītī, aizslēdza to un atdeva �oferim. "Atgādini, ka man tas jāpaņem līdzi, kad mēs atgriezīsimies viesnīcā."

"Jā, kungs."

Jūsufs noskatījās, kā diplomāts tiek nolikts vec ajā vietā, un devās atpakaļ. Viņ� juta, kā dauzās sirds,�tas pārsniedza visus viņa plānus, tik daudz viņ� nebija uzdrīkstējies pat cerēt. Tagad tikai atlika izlemt, kā to labāk izmantot.

Viņ� ieslīga atpakaļ krēslā blakus Vinsentam un paskatījās uz ekrānu. Vinsents pagriezās pret viņu un no�ukstēja: "Rika Mozus ir fantastisks, vai jūs tā nedomājat?"

"Jā," Jūsufs atteica. "Kā jūs varējāt zināt, ka viņ� būs tik piemērots �ai lomai?"

Vinsents pasmaidīja. "Es nemaz nevarēju kļūdīties," viņ� teica. "Uzsākot savu karjeru, Salivans nomainīja vārdu, kas pirms tam bij a Solomons. Kā gan Solomons varētu slikti notēlot Mozu?"

Jūsufs nopētīja Mozus tuvplānu, kas aizņēma visu ekrānu Nu, protams. Viņ� brīnījās, kā gan nav to pamanījis agrāk. �im cilvēkam bija ebrejiem tik raksturīgie sejas vaibsti.

Istabas aizmugurē atskanēja troksnis. D�ordana un Riks bija atpakaļ. Ar acs kaktiņu Jūsufs vēroja, kā abi apsē�as pie bāra letes. Riks pār plecu pameta skatienu uz ekrānu un kaut ko viņai teica. D�ordana iesmējās un paņēma vīna glāzi, ko bārmenis tikko bija nolicis viņai priek�ā.

Jūsufs juta, ka viņu pārņem naids. "Smejieties vien, izvirtuļi!" viņ� cietsirdīgi nodomāja. "Nu jūs esat man rokā. Smejies, tu staigule, kas guļ ar ebrejiem!"

Tagad viņam bija pilnīgi skaidrs, ko viņ� iesāks ar lenti, Badram vajadzēs būt viņam bezgalīgi pateicīgam, ka viņ� pasargājis tā labo vārdu un pasaule nekad neuzzinās, ka Badra sieva ir krāpusi to ar ebreju.

LEILA paskatījās uz savu māti, kas stāvēja istabas viņā pusē. "Māt, es tev to esmu teikusi jau daudzas reizes. Hamīds ir tikai un vienīgi draugs. Es par viņu nekad neesmu domājusi nopietni. Es netaisos viņu precēt. Viņ� ir tikai draugs."

Maijama smagi nopūtās. "Es nesaprotu, kas ar tevi noticis. Viņ� ir visparastākais vīrietis, pat ne no labas ģimenes. Es nesaprotu, ko tu viņā esi atradusi."

Leila aizdedzinājacigareti. "Man ir vajadzīgs kāds cilvēks, ar kuru parunāties."

"Ir tik daudz jauku zēnu, ar kuriem tu varētu runāties. Mans tēvs sacīja, ka rūpnieks Favāzs ir runājis ar viņu. Viņa dēls ir precību gados, un viņi ir ieinteresēju�ies par tevi."

"Kur� tad," Leila izsmējīgi pārprasīja, "Favāzs vai viņa dēls?"

"Neesi tik negodbijīga. Tavs vec aistēvs vēl tev tikai labu."

"Tāpat kā viņ� to vēlēja arī tev?" Leila dzēlīgi vaicāja.

"Tā nebija viņa vaina," Marjama aizstāvēdamās teica. "Toreiz neviens no mums pat nenojauta, kāds patiesībā ir jūsu tēvs. Mēs visu izdarijām, kā nākas. Neviens nevar rādīt uz mums ar pirkstu."

"Es neesmu redzējusi, ka kāds būtu rādījis ar pirkstu uz manu tēvu," Leila sacīja. "Acīmredzot nevienam nav nekāda daļa, ko tu dari, ja vien tev ir pietiekami daudz naudas."

Maijama nikni pakratīja galvu. "Es jau vienmēr esmu teikusi, ka tu daudz vairāk līdzinies savam tēvam nekā man. Tu visu saskati tādu, kādu vēlies to redzēt. Es nedrīkstēju tev atļaut mācīties �veicē. Vienīgais, ko viņi tur iemācīju�i, ir tas, kā runāt pretī savai mātei. Tava māsa gan tā nerīkojas."

"Mana māsa ir stulba!" Leila atcirta. "Vienīgais, par ko viņa uztraucas, ir viņas māja, viņas bērni un problēmas ar kalpiem"

"Tas jau arī ir viss, par ko sievietei būtu jāuztraucas," Maijama teica. "Par ko gan citu lai viņa vēl raizētos?"

Leila pamāja uz logu. "Māt, tur ārā ir visa pasaule. Vai tad tu to nesaproti? Mēs esam biju�i apspiesti pārāk ilgus gadus, mūsu ļaudis ir tiku�i izsmieti un pakļauti verdzībai. Mūsu brāļi Palestīnā raud zem jūdu jūga. Un tu prasi, par ko lai mēs raizētos."

"Tās ir problēmas, kas jārisina visiem," Maijama neatlaidās. "Mums jāpievēr�as tām, kas attiecas uz mums."

"Te nav nekādas jēgas runāt," Leila sa�utusi noteica un devās uz durvīm. "Es eju ārā."

"Kurp tu dosies? Atkal tikties ar Hamīdu?"

"Nē, vienkār�i ārā."

"Kādēļ tāda steiga? Tūlīt būs gatavas pusdienas."

"Es neesmu izsalkusi. Negaidi mani!"

Marjama noskatījās, kā aizveras durvis. Pēc pāris minūtēm viņa dzirdēja, kā mājas priek�ā tiek iedarbināta ma�īna. Viņa piecēlās no krēsla un piegāja pie loga tie�i tajā mirklī, kad mazais "Mercedes" iegriezās ielā.

Leila bija tāda pati kā tēvs. Nebija tāda cilvēka, ar kuru viņa spētu runāt mierīgi. Maijama atcerējās to dienu pagāju�ajā mēnesī, kad meita bija ieradusies mājās kopā ar savu sīrie�u draugu Hamīdu. Abi bija tik noskrandu�i un netīri, ka kalpone, kas te sāka strādāt pavisam nesen, nebija laidusi tos iek�ā. Beidzot pavisam negribīgi viņa bija pasaukusi savu kundzi.

Maijamu meitas izskats bija �okējis. Viņas āda bija netīra un raupja, it kā viņa dienām ilgi būtu uzturējusies tuksne�a saulē, un viņas ķermenim vairs nebija neviena apaļuma. Viņa bija kļuvusi tik tieva un plakana kā zēns.

"Kas noticis?" Marjama iesaucās.

"Nekas, māt," Leila mierigi atbildēja.

"Bet paskaties uz sevi, tu visa esi skrandās. Izskatās, ka tu mēne�iem nebūtu mazgājusies."

"Ar mani viss ir kārtībā, māt," Leila stūrgalvīgi teica.

"No kurienes tu esi ieradusies? Es biju pārliec māta, ka tu joprojām vēl esi skolā."

"Mēs atbraucām ar autostopu," Leila atbildēja.

"Kādēļ? Tev tikai vajadzēja piezvanīt, un mēs būtu nopirku�i tev biļeti."

"Ja es būtu to gribējusi, tad būtu piezvanījusi. Es gribēju izdarīt �ādi."

Tikai tagad Marjama pamanīja Hamīdu, kas stāvēja ārā aiz sliek�ņa. Marjama paskatījās vispirms uz viņu, tad uz meitu.

"Tas ir mans draugs Hamīds," Leila sacīja. "Viņ� ir sīrietis."

Hamīds paspēra soli uz priek�u un pielika pirkstus pie pieres. "Ta�arrafna."1

"Hasalli �araf, " [31] viņa automātiski atbildēja, nepievienojot nevienu parasti lietojamo pieklājības frāzi.

"Es ar Hamīdu iepazinos pa ceļam," Leila stāstīja. "Viņ� dodas uz mājām, uz Damasku."

Maijama neko neteica.

"Viņ� man ļoti palīdzēja," Leila turpināja. "Ja līdzās nebūtu viņa, tad es būtu iekūlusies lielās nepatik�anās."

Maijama pagriezās pret sīrieti. "Nāc iet iek�ā," viņa teic a, "un jūtieties pie mums kā mājās."

Viņ� vēlreiz palocījās. "Paldies, kundze, bet man �eit ir da�i draugi, pie kuriem es varētu apmesties."

Viņa neko neiebilda. Hamīds izskatījās pārāk brutāls un prasts, bet tādi jau bija gandrīz visi sīrie�i.

"Es priecājos, ka tu esi nokļuvusi mājās," viņ� teica Leilai. "Tagad man jāiet."

Leila pastiepa viņam pretī roku. "Vai mēs vēl satiksimies, pirms tu dosies uz Beirūtu?"

Viņ� pamāja, un tad abi paspieda viens otram roku. Kaut arī viņi sarunājās tik oficiāli, Maijama juta, ka starp tiem valda daudz tuvākasjūtas. "Es tev piezvanī�u," viņ� apsolīja.

Tas bija noticis jau pirms vesela mēne�a, bet viņ� joprojām uz Beirūtu nebija aizbraucis. Ko viņ� te darīja, to Maijama nezināja. Bet viņa skaidri saprata, ka viņ� un Leila gandrīz katru dienu satiekas viesnīcā "Phoenicia Hotel". To viņai pastāstīja paziņas, kas bija redzēju�i abus sē�am kafejnīcā un dzeram kokakolu.

Atstājusi ma�īnu uz ielas, Leila pa ārējo ieeju nokļuva kafejnīcā. Viņai nepatika spraukties cauri amerikāņu un eiropie�u tūristu bariem, kas piepildīja vestibilu. Hamīds, kā parasti, sēdēja pie stūra galdiņa loga tuvumā. Priek�ā bija nolikta kokakolas glāze ar citrona �ķēlīti. Viņai apsē�oties pretī, viņ� pacēla galvu. Negaidot aicinājumu, viesmīle atnesa glāzi ar kokakolu arī viņai.

Hamīds nogaidīja, līdz viesmīle bija aizgājusi. "Rīt es braucu projām," viņ� teica.

Leila uzmanīgi paskatījās. Viņa sejā nekas nebija izlasāms. "Mājup?" viņa jautāja.

"Dro�i vien, �eit nekas tāds īpa�s nenotiek.Es saņēmu vēstuli no brālēna. Viņ� raksta, ka es varot dabūt ser�anta vietu armijā ar da�ādiem atvieglojumiem. Viņi pa�reiz iesauc armijā veterānus ar pieredzi."

"Es neko nesaprotu," viņa atzinās. "Ir pagājis gandrīz mēnesis, bet es vēl neesmu saņēmusi nekādu vēsti."

Hamīds tikai paraustīja plecus.

"Varbūt viņi domā, ka es tiku nogalināta kopā ar visiem pārējiem?"

"Viņi zina, ka tu esi �eit. Es to pateicu, kad aizgāju saņemt pēdējo algu."

"Kāpēc tad viņi man nezvana? Es gaidīdama drīz kļū�u traka. Māte nebeidz vien �ķendēties."

"Viņu prātus nodarbina svarīgākas lietas. Es dzirdēju runājam, ka Ikva esot gribējis, lai tavs tēvs nokārto viņu ārvalstu ieguldījumus."

"Es zinu. Viņ� tiem atteica. Tas notika, jau pirms es atstāju Franciju." Viņa caur salmiņu sūca dzērienu. "Viņi ir galīgi traki. Mans tēvs pat pirkstu nepakustinās cita labā."

"Viņi mēģinās runāt vēlreiz. �ķiet, tu domā, ka tavs tēvs ir ļoti svarīga persona."

"Vēlu viņiem veiksmi. Ir tikai viens paņēmiens, kā piedabūt viņu tiem palīdzēt, tas ir�caur pavērstu �autenes stobru."

"Kādēļ tu tā runā?"

"Es pazīstu savu tēvu. Viņ� joprojām uzskata, ka ar naudu var panākt visu."

"Tik un tā rīt es dodos projām. Darbs armijā ir labāks nekā bezdarbība." "Varbūt man vajadzētu aiziet pie viņiem un parunāties. Nejau tāpēc es izgāju apmācību, lai tagad sēdētu mājās pie mātes sāniem."

"Nedari to," viņ� ātri teica. "Tev tika pavēlēts gaidīt, līdz kād3 ar tevi sazināsies."

Viņa paskatījās uz Ilamīdu. "Vai tev tie�ām jābrauc projām?"

"Man kaut kas ir jādara. Esmu iztērējis gandrīz visu savu naudu"

"Man ir nauda." "Nē."

Kādu mirkli viņa klusēja, skatīdamās uz dzēriena glāzi, tad atkal uz viņu. "Es cerēju, ka mūs abus kopā nosūtīs veikt kādu uzdevumu."

"Es tam nederu," viņ� teica. "Uzdevumu veik�anai viņi drizāk izmantos studentus. Tiem cilvēki pievēr� mazāk uzmanību."

"Tu nemaz neesi tik vec s. Tevi vēl mierīgi varētu uzskatīt par studentu," viņa �igli noteica.

"Varbūt," viņ� pasmaidīja. "Tumsā."

"Ja tu iestāsies sīrie�u armijā, viņi nekad vairs nelaidīs tevi vaļā."

"Var būt, ka es to nemaz arī negribu. Ņemot vērā to, kā notiek gatavo�anās �eit un arī Ēģiptē, tā vien liekas, ka drīz kaut kas notiks. Un, ja sāksies kar�, es varu uzdienēt par virsnieku."

"Vai to tu vēlies?" "Nē."

"Ko tad tu īsti gribi?"

'Vienkār�i nopelnīt daudz naudas," viņ� paskaidroja, "tāpat kā tavs tēvs."

"Beidz runāt par viņu!" Leila noskaldīja, pēk�ņi sadusmojusies. "Lai kur es ietu, neko citu vairs nedzird � mans tēvs to un mans tēvs �ito. Pat māte nevar vien beigt par viņu runāt."

"Vai tu redzēji �odienas avīzi?" viņ� pajautāja. "Nē."

"Tev vajadzētu to izlasīt. Varbūt tad tu zinātu, kāpēc visi runā par tavu tēvu" "Ko viņ� tādu izdarījis?"

"Viņ� tikko kā noslēdzis līdz �im vislielāko darījumu ar Japānu par naftas tankkuģiem. Viņ� jau nopircis desmit kuģus, un tiks uzbūvēti vēl divdesmit. Tie visi ir supertankkuģi. Tā būs lielākā arābiem piedero�ā kravas līnija pasaulē."

"Lai slavēts Allāhs!" viņa izsmejo�i iesaucās. "Cik daudz viņ� ar to nopelnīs?"

"Viņ� vismaz cen�as kaut ko darīt. Nav nekādas vajadzības, lai grieķi vai kāds cits monopolizētu kravas pārvadājumus no mūsu ostām."

"Un kāds palestīnie�iem būs no tā labums?" viņa jautāja.

Viņ� neko neatbildēja.

"Atvaino,"viņa�igli piebilda.'"Esnegribējuartevi stiīdēties, bet �ī bezdarbība padara mani pavisam neiecietīgu."

"Tas nekas."

Viņa paskatījās uz Hamīdu. "Vai tu negribi, lai es kopā ar tevi aizietu uz tavu istabu?"

"Labi," viņ� teica, tad pasmaidīja. "Bet varbūt vispirms aiziesim uz kino? Damaskā tiek rādītas filmas, kas uzņemtas pirms vismaz desmit gadiem"

Nolicis tasi, Badrs sajuta galvā klusu dūkoņu. Tiklīdz viņ� bija uzlicis to uz galda, gei�a, kas tupēja viņa priek�ā uz ceļiem, to �igli piepildīja. Badrs to uzlūkoja. Viņ� nebija pieradis pie dzer�anas. Glāze �ampanie�a bija vienīgais, ko viņ� reizēm atļāvās. Un, lai gan bija iztuk�otas tikai trīs mazītiņas tasītes,�viņ� jau juta to iedarbību.

"Gana," viņ� noteica, celdamies kājās. Pieceļoties viņ� sajuta vi egļu reiboni. Gei�a metās viņam palīdzēt. Badrs tai uzsmaidīja. "Gulēt," viņ� teica.

Viņa nesaproto�i uz viņu skatījās.

"Gulēt," viņ� atkārtoja, tad salika plaukstas kopā un pielika pie vaiga, aizvērdams acis.

"Hai! Hai! Gulēt."

Viņ� pamāja.

Joprojām pieturēdama viņa elkoni, gei�a pastiepa roku, lai pabīdītu durvis, kas atdalīja istabas. Viņa ieveda Badru guļamistabā un aizbīdīja durvis ciet. Gulta bija ļoti zema, un, kad viņ� apsēdās uz tās, gandrīz vai novēlās gar�ļaukus. Badram likās, ka tas ir ļoti smieklīgi, tādēļ viņ� iesmējās. Gei�a tam pievienojās.

"Es gandrīz vai nokritu."

"Hai, hai," viņa teica, pastiepdama roku un paraudama jostu, kas apņēma Badra halātu. Maigi viņa noslidināja to no pleciem, un viņ� novēlās atpakaļ gultā, ļaudams sevi izģērbt.

"Noguris," viņ� murmināja spilvenā un pavēlās uz vēdera ar seju uz leju. It kā lielā tālumā Badrs dzirdēja no�abam viņas kimono, tad saoda vieglu talka smar�u, kas nosēdās uz viņa ādas kā mīksts mākonis.

Viņas rokas bija kā maigas pūkas. Tās viegli masēja muguru, pirkstiem nobraukot katru skriemeli no kakla līdz pat asteskaulam. Mirkli vēlāk viņa sāka ieziest Badra miesu ar viegli uzsildītu eļļu. Viņ� apmierinājumā nopūtās.

Viņas rokas virzījās lejup pa muguru un sāka staipīt un mīcīt viņa dibena apaļumus. Tad viņ� juta, kā tie tika pavirzīti sāņus un pirksts, kaut ko meklējot, ieslīdēja viņā iek�ā. Atradusi prostatu, gei�a sāka to riņķveidā masēt.

Gandrīz jau iemidzis, viņ� juta, kā loceklis kļūst pavisam c iets un ceļas aug�up. Maigi, bet noteikti viņa turēja Badru tā, lai tas nekustētos. Viņas otra roka, mitra no siltās eļļas, sāka rīvēt viņa pulsējo�o failu.

Viņ� mēģināja pakustēties, bet nespēja. Tad viņ� pēk�ņi apjēdza, ka istabā ir nevis viena, bet gan divas gei�as. Otrā sieviete apgāja apkārt gultai no otras puses un nometās viņa priek�ā uz ceļiem. Tagad divu roku vietā darbojās jau �etras. Viss viņa ķermenis tika masēts, aizskarts, glaudīts vai iepliķēts vienā un tajā pa�ā laikā.

Spiediens uz viņa prostatas un sēkliniekiem, roka, kas arvien ātrāk darboj ās ap viņa loc ekli, kļuva jau neizturami. Viņam bija tāda sajūta, it kā iek�ā kaut kas savilktos kamolā. Bauda kļuva aizvien asāka, no lūpām izlauzās vaids. Viņ� atvēra acis.

Sīciņa japāniete, joprojām ietinusies kimono, mīļi viņam uzsmaidīja, tad atvēra muti un maigi satvēra viņa dzimumlocekļa galviņu. Pēk�ņi sākās eksplozija, un kādu mirkli, kad sēkla lauzās uz priek�u kā strūklakā, viņam �ķita, ka atrodas tuvu nāvei. Viens sprādziens sekoja otram, līdz viņ� bija pavisam iztuk�ojies, un vienīgā palikusīsajūta bija maigs, patīkams tuk�ums.

Badrs skatījās uz sīciņo gei�u, kas, piecēlusies kājās, klusi izslīdēja pa durvīm. Viņ� juta, kā otras sievietes rokas uzsedz viņam mīkstus pārklājus, tad, aizvēris acis, viņ� iegrima dziļā miegā.

Kad viņ� pamodās, tad likās, ka būtu gulēts tikai da�as minūtes, bet no āra plūda spo�a dienas gaisma, un pie gultas stāvēja D�ābirs.

"Man ļoti �ēl, kungs, ka esmu spiests jūs traucēt," viņ� teica, "bet tikko saņemta telegramma, un misters Kerid�s sacīja, ka tā esot ārkārtīgi svarīga."

Badrs lēnām piecēlās sēdus un paņēma dzelteno papīra strēmeli. Teksts bija vienkār�s, bet to varēja saprast tikai princis un Badrs.

"IR NOLIKTA DIENA, KAD TAVS DĒLS TIKS IECELTS PAR MANU MANTINIEKU. LŪDZU, ATGRIEZIES TŪLĪT PAT, LAI VARĒTU VEIKT VISUS SAGATAVO�ANAS DARBUS.

[ Paraksts ] FEIJĀDS, PRINCIS

Nu viņ� bija pilnīgi pamodies. Badrs ļoti labi zināja, ka ar dēlu tam nav nekāda sakara. Jau sen viņi bija vienoju�ies, ko �ī zīmīte nozīmēs.

Kar�. Kar� ar Izraēlu. Bija pienācis laiks atriebties par sakāvi 1967. gadā� Viņi vismaz uz to cerēja. Badrupārņēma skumjas.

Tas bija noticis pārāk agri. Daudz par agru. Iespējams, ka viņi sākumā arī varētu gūt kādu nelielu uzvaru, bet izraēlie�i bija pārāk pieredzēju�i pretinieki. Ja kar� ieilgs vairāk par nedēļu, tā būtu kārtējā arābu sagrāve.

Pat princis �ajā jautājumā viņam bija piekritis. Ta�u, ja pasaule uzskatīja viņus par vienotu tautu, tad varēja cerēt uz kaut ko vairāk nekā nelielu uzvaru, tikai tā bija gūstama nevis kaujas laukā, kur cilvēki mira, bet gan bankās un direktoru padomēs, kur viņi dzīvoja.

PUTEKĻAINAIS iebrūnais "Volksivagen", kura krāsojumu gadiem ilgi bija brāzis tuksne�a smil�ainais vēj�, norīstījās un apstājās da�u jardu attālumā no iebrauktuves autostāvvietā. Sargi ziņkāri nopētīja veco vīru, kas bija tērpies tikpat noputēju�ā beduīnu tērpā un, izrāpies no ma�īnas, aizgāja tās aizmugurē. Pacēlis pārsegu, viņ� bēdīgi sāka pētīt motoru.

Pie viņa pienāca viens no sargkareivjiem. "Kas noticis, sirmgalvi?"

"Kaut es to zinātu. Pat kamielim reizēm vajag padzerties. Bet �is te radījums�es jums teik�u tā: ja kādam nekad nav vajadzīgs ūdens, tad tam ir kaut kāds sakars ar nelabo. Ja tas būtu kamielis, tad es zinātu, ko darīt."

Jaunais kareivis iesmējās. "Un ko tad jūs iesāktu, ja tas būtu kamielis?"

"Es iedotu tam ūdeni. Ja ar to nebūtu līdzēts, es viņam spertu pa pakaļu."

"Kāpēc jums to neizmēģināt?" kareivis ieteic a.

"Es to jau izdarīju, bet labuma nekāda, neko tam nevaru padarīt."

Pametis veco vīru pētām motoru, kareivis ieskatījās ma�īnā. Tās interjers bija tikpat no�ēlojams kā ārpuse. Polsterējums bija saplēsts strēmelēs, bet mērierīces klāja bieza putekļu kārta. Kareivis pastiepa roku un noslaucīja putekļus no benzīna daudzuma rādītāja. Tad viņ� iztaisnojās un pagriezās pret veco vīru. "Jums ir beidzies benzīns."

"Es to nevaru saprast. Nekad agrāk tā nav gadījies."

"Bet nu tas ir noticis," kareivis labvēlīgi noteica.

Vecais vīrs paraustīja plecus. "Nu, labi, es priecājos, ka tas nav nekas pārāk nopietns. Es jau baidījos, ka nabadziņ� būs nomiris." Viņ� devās uz vārtiem. "Pastum to malā," vīrs nokliedza pāri plecam. "Es atsūtī�u kādu, lai piepilda tvertni."

"Pagaidiet, sirmgalvi!" sargkareivis nostājās viņam priek�ā. "Jūs nevarat tur iet bez caurlaides. �ajā teritorijā ieiet stingri aizliegts."

"Man ir caurlaide," vecais vīrs noteica, izstiepis roku. Saule no plastmasas kartītes atstaroja kā no spoguļa.

Kareivis paņēma karti, paskatījās uz to un izslējās miera stājā. "Atvainojiet, ģenerāl!" viņ� salutēdams teica.

Ben Ezra atbildēja sveicienam. "Viss kārtībā, kareivi. Brivi!"

Sargs nomierinājās. "Vaijūs zināt, kurp doties, ser?" viņ� godbijīgi vaicāja.

"Es zinu." Ben Ezra pasmaidīja un pastiepa roku. "Vai varētu saņemt savu caurlaidi?"

"Jā, ser," sargkareivis �igli atbildēja. "Un neraizējieties par savu ma�īnu. Mēs par to parūpēsimies."

Ģenerālis pasmaidīja. "Paldies." Viņ� pagriezās un devās projām, beduīnu apmetnim viegli plīvojot soļu ritmā.

"Kas tas tāds bija?" ziņkārīgi painteresējās otrs sargkareivis.

Pirmā kareivja balss skanēja klusināti un ar cieņu. "Ģenerālis Ben Ezra."

"Tuksne�u Lauva?" otrā kareivja balsī skanēja pārsteigums. Viņ� pagriezās, lai paskatītos uz aizejo�o sirmgalvi. "Es domāju, ka viņ� jau miris."

"Tātad tā nav taisnība," pirmais kareivis atteica. "Nāc �urp, palīdzi tikt galā ar ģenerāļa ma�īnu."

Sanāksmju telpā ap galdu sēdēja tikai pieci vīri � trīs amerikāņi, Ben Ezra un ģenerālis Je�ņevs. "Atvainojiet, ka ieradu�ies tik maz, kungi," Je�ņevs lūdza piedo�anu. "Bet visi pārējie atrodas frontē."

"Nav nekādas nepiecie�amības atvainoties," Veigrins iebilda. "Mēs to saprotam." Viņ� pasmaidīja. "Starp citu, es jūs apsveicu. Jūsu zēni no Tre�ās Ēģiptes armijas viņus ir kārtīgi nokautēju�i."

Je�ņevs drūmi pamāja. "Jūs esat pārsteidzīgs. Mēs tik pārliecināti vēl nejūtamies."

"Jūs esat viņiem sadevu�i," amerikāņu pulkvedis pārliecino�i teica.

"Mums joprojāmnepiec ie�ama palīdzība," Je�ņevs sacīja.

"Liela palīdzība. Mēs esam pārāk dārgi samaksāju�i par to, ka Jāvām sevi pārsteigt."

"Kuram gan varēja ienākt prātā, ka viņi varētu sākt uzbrukumu tie�i Jom Kipūr'?" Hariss no valsts departamenta jautāja, mēģinādams viņu mierināt.

Ben Ezras balss skanēja ļoti noteikti. "Man tas ienāca prātā. Cik atceros, tad pēdējā tik�anās reizē es to pateicu pilnīgi nepārprotami."

"Tas bija tikai minējums," Hariss aizstāvēdamies atbildēja.

"Viss ir tikai minējums," Ben Ezra mierīgi noteica. "Pat ja tas tā nebūtu, jūs ta�u tik un tā neko nebūtu uzsāku�i, vai ne?"

Hariss neko neatbildēja.

"Pasakiet man," vecā ģenerāļa balss skanēja ļoti uzstājīgi. "Vai jūs jau to ziņojāt savai priek�niecībai?"

Hariss pamāja. "Saprotams."

Ben Ezra uz viņu paskatījās un skumji nogrozīja galvu "�o traģēdiju ta�u bija iespējams novērst."

"Nespēju iedomāties, kā," Hariss atteica.

"Mēs būtu varēju�i darīt to pa�u, ko darījām pēdējā reizē. Tad kar� jau būtu beidzies."

"Un visa pasaule būtu noskaņota pret jums," Hariss piemetināja.

"Toties tagad no pasaules labvēlīgā viedokļa mums ir milzīgs labums,"BenEzra atcirta. "Es gan neredzu nevienu armiju, kas steigtos mums palīgā."

"Tas patlaban nav tik būtiski," Je�ņevs steidzīgi iejauc ās. "Tas nav mūsu tik�anās mērķis, ģenerāl. Mēs esam sanāku�i, lai noklausītos jūsu pa�reizējās situācijas izvērtējumu."

"Lai jūs to pēc tam varētu ignorēt tāpat kā pagāju�ajā reizē," Ben Ezra izsmējīgi teica, bet, ieraudzījis Je�ņeva acīs aizvainojumu, teikto no�ēloja. "Piedodiet, mans draugs," viņ� jau maigākā balsī piemetināja. "Es aizmirsu, ka jūsu sagrāve dro�i vien ir lielāka par manējo."

Je�ņevs neatbildēja.

Ben Ezra paskatījās uz otrpus galdam sēdo�ajiem amerikāņiem. "Pienākot vecumam, cilvēks jūtas tik vientuļ�," viņ� noteica.

�Ebreju svētki.

Neviens no klāteso�ajiem nebilda ne vārda.

"Vaijūs, kungi, būtu tik laipni un atbildētu man uz vienu vienīgu jautājumu?" ģenerālis turpināja. "Pasakiet man � kāpēc.jūs esat ieradu�ies uz �o tik�anos? Jums ir tikpat labi saprotams kā man, ka no tās nekas nemainīsies, tā nevienam nedos nekādu labumu."

"Tā nav taisnība, ģenerāl Ben Ezra," pulkvedis Veigrins �igli teica. "Mēs jūsu uzskatus un idejas uzklausām ar vislielāko cieņu."

Ben Ezra pasmaidīja. "Tāpat kā es jūsējos, ja vien es spētu tos izprast. Bet joprojām nespēju saprast, vaijūs mūs mīlat vai ienīstat."

Je�ņevs atkal mēģināja ievirzīt sapulci pareizajās sliedēs. "Vaijūs saņēmāt informāciju par Feju?"

"Jā," Ben Ezra pamāja.

"Kādus secinājumus jūs varat izdarīt?"

"Ja arābi būtu saprātīgi, viņi izformētu savas armijas, sameklētu vēl trīs tādus vīrus kā viņ� un iekarotu pasauli bez neviena �āviena."

"Kā to būtu iespējams izdarīt?" Hariss jautāja.

B en Ezra atļāvās pasmaidīt. "Tas ir pavisam vienkār�i� viņi to nopirktu."

Neviens par to nesmējās.

"Kar� ir tikpat kā zaudēts, jūs ta�u to saprotat," vecais vīrs teica.

"Kā jūs to domājat?" Veigrins jautāja. "Tas ta�u vēl nav beidzies. Izraēlie�i dodas iek�ā Ēģiptē un Sīrijā. Sadats jau sācis runāt par mieru. Viņ� jau nu zina, kad ienaidnieks ir pārāks." �

"Viņ� zina to, kad ir uzvarēts," Ben Ezra sausi atteica. "Viss, ko viņ� gribēja panākt, bija atkal atgriezt arābiem viņu lepnumu. Tas ir paveikts. Arābu kareivji ir cīnīju�ies ļoti varonīgi. Viņu gods ir atjaunots, tātad uzdevums ir sekmīgi izpildīts." Viņ� iebāza roku talārā kabatā un izvilka kādu papīra lapu. Mēs joprojām vēl varētu �o karu uzvarēt, bet tas atkarīgs no tā, cik daudz laika jūs mums atvēlēsiet."

"Es to īsti nesaprotu," Hariss teica.

"Mums būtu vajadzīgas vēl divas nedēļas," Ben Ezra turpināja. "Ēģipte vairs nav tik svarīga. Mums ir jādodas garām Kairai, jāieņem daļa Lībijas un Sīrija. Ja mēs to izdarītu, tad sagrautu parflatus naftas blokādes draudiem, ja ne � tad mūsu izolācija ir tikai laika jautājums."

"Kas mums būtu jādara, lai dotu jums laiku?" Hariss jautāja. "Krievijajauizdaraspiedienu,lai pārtrauktu uguni."

Ben Ezra uz viņu cie�i paskatījās. "Jūs ta�u nesakāt to nopietni." Viņ� bēdīgi pakratīja galvu. "Kur bija Krievija, kad arābi ņēma virsroku? Vai tad tā centās mūs pasargāt, pieprasot pārtraukt uguni? Nē. Viņi klusēja, līdz kauju vilnis sāka virzīties atpakaļ. Tagad viņi grib pārtraukt uguni, lai aizsargātu savus ieguvumus. Arābiem ir uzradies ierocis, par kādu viņi nekad nav pat sapņoju�i � naftas embargo. Tas var apturēt Rietumvalstu attīstību ātrāk nekā atombumba.

Ja mēs kontrolētu Lībijas un Sīrijas naftas vadus, em�bargo neizdotos. Ja vien būtu vajadzīgs, mēs varētu apgādāt ar naftu visu pasauli. Irāna jau pievienojusies Rietumu nometnei, arī Jordānija to varētu ātri izdarīt, un mums nevajadzētu baidīties no embargo draudiem.

Bet, ja mums �ādas kontroles nebūtu, visas pasaules ekonomika sagrūtu. Arābi sa�ķeltu pasauli. Francija tūlīt pat censtos atrast kādu spraugu, tādējādi sagraudama Eiropas vienotību. Japāna būtu spiesta piekāpties, jo astoņdesmit procentu visas naftas tā saņem no arābu valstīm. Tā, pa drusciņai vien, arābi visas valstis novērstu no mums. Un es tās nevarētu vainot, jo viņu pa�u izdzīvo�ana viņiem ir tikpat svarīga, cik mums mūsējā."

"Ja jūs uzsāktu karu Sīrijā un Lībijā, Krievija varētu iejaukties," Hariss teica.

"Es �aubos," Ben Ezra iebilda. "Viņi no konfrontācijas baidās tikpat stipri kā jūs."

"Tāds ir jūsu uzskats," Hariss auksti atteica.

"Taisnība," vecais vīrs piekrita. "Tomēr, ja jūsu misters Kisind�ers mazliet palēninātu notikumu gaitu, mēs varētu tikt ar to galā."

Hariss paskatījās uz Je�ņevu. "Par laimi, tas nav jūsu valdības viedoklis."

Je�ņevs negribīgi pamāja. "Nav gan."

Hariss atkal pievērsās Ben Ezram. "Misters Kisind�ers cer, ka divu dienu laikā tiks panākta efektīva vieno�anās par uguns pārtrauk�anu."

'Visu cieņu misteram Kisind�eram," Ben Ezras balsī skanēja izsmiekls.

"Man liekas, ka �īs diskusijas neiekļaujas mūsu sarunu tēmās," Hariss stīvi noteica. "Tām būtu jānotiek augstākā līmenī. Patlaban mūs visvairāk interesē tas, ko jūs varētu teikt par Feju."

Ben Ezra uzmeta viņam skatienu. "Es nedomāju, ka �ajā gadījumā mēs spētu kaut ko uzsākt, varbūt vienīgi varētu lūgt Allāhu, lai Fejs turpina pretoties kreiso spēku spiedienam un ietur vidusceļa kursu, cik vien tas ir iespējams. Saprotams, ka viņ� nav ieinteresēts vērst savu bagātību un spēku pret ļau�u masām tāpat kā jebkur� bagātais �eihs. Bet viņi visi iet pa �auru laipu. Cik ilgi viņi noturēsies, to neviens nevar pateikt." Viņ� pagriezās pret Je�ņevu. "Vai jums ir kāda informācija, kā viņ� rīkojas, kop� sācies kar�?"

"Pavisam nedaudz," Je�ņevs teica. "Sakari ir ļoti apgrūtināti. Tiklīdz sākās konflikts, Fejs tika atsaukts mājās, un kop� tā laika viņ� uzturas tur. Mēs zinām, ka viņ� gatavojas vadīt apvienoto investīciju komiteju, kurā ietilpst visas naftu ra�ojo�ās valstis, bet sarunas par naftas pārdo�anu vadīs apvienotā komiteja, kurā ietilpst �o valstu ārlietu ministri. Viņi ir ļoti noraizēju�ies par to, ka nafta tiek izmantota kā politisks ierocis, un arī par naudas līdzekļiem, ko iegūst, to pārdodot. Patiesībā uz peļņu, ko dod nafta, viņi liek mazāku uzsvaru. Jaunais lozungs ir � "Naftu taisnības*vārdā"."

"Vaijūs domājat, ka viņ� spēs ietekmēt naftas politiku?" Hariss jautāja.

"Sākumā pavisam nedaudz," Je�ņevs atbildēja. "Iespējams, ka vēlāk mazliet vairāk, kad viņi sapratīs, ka pasaules ekonomikas bremzē�ana viņupa�uieguldījumiem nes zaudējumus. Es domāju, ka Fejs un viņa princis Feijāds to ļoti labi apzinās, un tie�i �ī iemesla dēļ viņ� uzņēmies �īs komitejas vadību, nevis lai spēlētu kādu politiķa lomu. Pateic oties tam, ka viņ� nav iesaistījies politikā, viņ� atrodas labās pozīcijās, lai vestu sarunas starp abām pusēm."

"Kur atrodas viņa ģimene?" Ben Ezra jautāja.

"Viņa sieva un dēli joprojām atrodas Beirūtā," Je�ņevs atbildēja. "Tāpat kā bijusi sieva un meita."

"Tā, kas mācījās �veices skolā?" vecais vīrs ziņkārīgi apjautājās.

"Jā," Je�ņevs atbildēja.

"Nujau vairs nemācās,1"pirmo reizi ierunājās CIP aģents. "Jaunākā meita Leila pirms trim dienām aizlidoja uz Romu. Kopā ar viņu bija vēl kāda meitene un jauns vīrietis."

Je�ņevs bija pārsteigts. "Kā jūs to uzzinājāt?"

"To jauno vīrieti," Smits paskaidroja, "mēs novērojam jau ilgu laiku. Viņ� bija iejaukts narkotiku transportē�anā Vjetnamā, bet pēc tam pārcēlās uz Vidējiem Austrumiem." Smits pasniedzās pēc cigaretes. "Tas puisis bija saistīts ar mafiju, bet pavisam nesen sāka strādāt Alī Jāsira labā."

"Kāds tam sakars ar Feja meitu?" vecais vīrs jautāja.

"Mēs to patlaban pārbaudām," Smits stāstīja. "Man gan ir �āda tāda informācija. Pagāju�ajā pavasarī viņa pameta skolu, lai dotos uz partizānu apmācībām. Nezināmu iemeslu dēļ pēc tam viņa visu vasaru pavadīja mājās. Tad �is vīrietis ar viņu sazinājās, un pēc nepilnas nedēļas viņi jau bija projām."

"Vai mūsu izlūkdienestam ir �ī informācija?" Je�ņevs jautāja.

"Jā. Es viņiem to nodevu tajā pa�ā dienā, kad bijām to ieguvu�i."

"Vai viņi joprojām vēl atrodas Romā?"

"Esnezinu," Smits atbildēja. "No lidostas viņi devās katrs uz savupusi, Meitenes iesēdās vienā taksometrā, vīrietis � citā. Mans cilvēks varēja izsekot tikai vienu taksometru. Viņ� izvēlējās vīrieti."

"Vai vīrietis vēl joprojām atrodas Romā?" Je�ņevs turpināja jautā�anu.

"Jā. Morgā. Viņ� tika nogalināts divas stundas pēc iera�anās. Policija domā, ka viņam uzbrukusi kāda banda. Dro�i vien tai ir taisnība. Mafija nemīl zaudēt nevienu savu ierindnieku"

"Mums vajadzētu noskaidrot, kur atrodas meitene," vec ais vīrs ieminējās.

"Es lik�u, lai mani cilvēki ar to nodarbojas," Je�ņevs teic a un piecēlās kājās. "Es domāju, ka mēs varētu beigt, ja vien jums nav vēl kaut kas pārrunājams."

Amerikāņi saskatījās. Sanāksme bija beigusies. Viņi piecēlās un paspieda rokas. Pulkvedis Veigrins un Hariss pret veco viru izturējās ļoti oficiāli, bet Smits bija pavisam citāds.

Paskatoties uz Ben Ezru, viņ� savilka pieri grumbās. "Ziniet, ģenerāl," viņ� teic a savā nazālajā vidusrietumnieka balsi,"jums ir pilnīga taisnība. Kaut vairāk mūsu cilvēku ieklausītos jūsu teiktajā."

"Paldies, mister Smit. Es vēlos tie�i to pa�u."

"Jums ir mana vizītkarte," CIP darbinieks teica. "Ja es jums varu kaut kā palīdzēt, zvaniet man."

"Vēlreiz paldies," Ben Ezra noteica.

Amerikāņi izgāja no telpas, un abi izraēlie�i saskatījās. "Ko tu par to domā, Izaija?" Je�ņevs jautāja.

Vecais vīrs paraustīja plecus. "Vai tu runā jidi�ā, Ļev?"

"Nē," Je�ņevs atbildēja. "Es esmu izraēlietis, es nekad neesmu to mācījies."

"Viņiem ir labs teiciens," vecais vīrs sacīja. "Es domāju, ka tas cēlies pirms daudziem gadiem kaut kur Polijā vai Krievijā kādā no grautiņiem. "Schver tzu zahn a Yid.""

"Ko tas nozīmē?" Je�ņevs jautāja.

Vecais vīrs pasmaidīja, bet tas nebija jautrs smaids. "Ir grūti būt ebrejam," viņ� atteica.

DIKS Kerid�s klauvēja pie Badra guļamistabas durvīm. Atskanēja klusināta Badra balss. "Ienāciet!"

Diks atvēra durvis un kādu mirkli stāvēja mirk�ķinādams acis. Aizkari bija atvilkti pavisam vaļā, un istabu piepildīja �veices rīta saule. Badrs sēdēja pie neliela galda, uzgriezis muguru logam, tādēļ seja atradās ēnā. Viņ� paskatījās uz Kerid�u. "Jā?"

"Fran�i ir klāt, �ef."

Badrs uzmeta skatienu pulkstenim. "Viņi ir agri piecēlu�ies."

Kerid�s pasmaidīja. "�ie ļaudis nerīkojas uz labu laimi. Tie nevēlas, lai pirms viņu iera�anās jūs būtu paspējis pārtvert vēl kāds cits."

Badrs iesmējās. "Tas ir ļoti mīļi no fran�u puses. Uz tiem var dro�i paļauties, zinot, ka viņi necienīs nevienu citu, vienīgi sevi."

"Ko lai viņiem saku?"

"Palūdz, lai pagaida." Badrs pasniedza Kerid�am kaut kādus papīrus. "Ko tu zini par �o te?"

Kerid�s paņēma mapīti un pārlaida tai acis. Uz vāka ar drukātiem burtiem bija rakstīts: "ARABDOLLS LTD." [32] . Vāciņos bija iestiprinātas vairākas pārvadājumu kvītis un rēķinu pasakņi. Uz visiem rēķiniem bija uzspiests zīmogs, kas liecināja, ka tie ir apmaksāti. Kerid�s paskatījās uz Badru.

"Ne vairāk kā jūs. Izņemot to, ka visi rēķini tūlīt pat ir apmaksāti."

Badrs paņēma mapi atpakaļ. "Tie�i tā. Tas nu ir pavisam neparasti. Vai jūs pazīstat kādu libānieti, kas tūlīt pat nomaksātu savus rēķinus?"

"Es nesaprotu. Viņi ir labi klienti. Par ko gan mēs varētu sūdzēties?"

"Te ir vēl kāda lieta," Badrs teica. "Viņi maksā apdro�inā�anas naudu par ekspressūtījumu. Kāda velna pēc viņiem vajadzētu maksāt apdro�inā�anas naudu par lellēm? Kāda gan tām var būt īpa�a vērtība? Tas arī ir pavisam neparasti. Libānie�i nemū�am nemaksātu neko lieku, pat ja no tā būtu atkarīgas viņu dzīvības."

"Tuvojas Ziemassvētki. Varbūt viņi vēlas, lai lelles nokļūtu veikalos vēl pirms tiem."

"Tā tas varētu būt, ja viņi tās sūtītu tagad. Bet viņi sāka to darīt jau septembrī." Badrs pasniedza mapi Kerid�am. "Sagādā man sīku informāciju par �o firmu."

"Tiks izdarīts, �ef." Viņ� devās uz durvīm. "Vai vēl kaut kas?"

Badrs pakratīja galvu. "Pacienā fran�us ar kafiju. Es do�os pie viņiem pēc pāris minūtēm."

Kad durvis aiz Kerid�a bija aizvēru�ās, Badrs piecēlās, atvēra stiklotās durvis, kas atradās viņpus galdam, un izgāja uz terases. Spirgtais rīta gaiss bija kā pirmais tuvojo�ās �veices ziemas apsolījums. Badrs dziļi ievilka elpu, piepildīdams krūtis ar svaigo, spirdzino�o gaisu.

Tālumā vīdēja zilgani- zaļi kalni, kuru virsotnēs jau baloja sniega cepures. Badrs paskatījās lejup uz pilsētu, kas tikko modās. Ielās varēja just patīkamu satraukumu.

�enēva. Tajā "bija viss � nauda, spēks, diplomātija, tirdzniecība. Tie�i �ī bija tā vieta, kur jāizcīna kari, nevis Vidējo Austrumu kaujas laukos.

�īs dīvainās, senās �veices pilsētas bankas un tirdzniecības zāles radīja ilūziju, ka tās stāv pāri jebkurām cīņām un kaujām, toties tās alka saņemt peļņu no ikvienas vēja pūsmas maiņas neatkarīgi no tā, no kurienes tā nāca.

Badrs iegāja atpakaļ istabā un pārlaida tai skatienu. �is viesnīcas apartaments bija iznomāts uz visu gadu un noderēja par apmetni, kad viņ� �eit reizēm ieradās. Bet nākamgad, viņ� nodomāja, te nāksies pavadīt daudz vairāk laika nekā līdz �im. Tas nedrīkstēja būt pārāk ilgi, bet pietiekami, lai izdarītu visu, ko viņ� bija iecerējis.

Jo vairāk viņ� par to domāja, jo vairāk apzinājās tā nozīmi. Ilgsto�a apme�anās �eit nebūtu nemaz tik nelietderīga. Turklāt ziemas �veic ē vienmēr bija ļoti jaukas. Starp Santmoricu un Gstādu �eit atrastos vai visa pasaule. Un viņam nebija ne mazāko �aubu, ka D�ordanai patiktu gan �ejienes viesības, gan sabiedriskā dzīve, gan ziemas sports.

Viņ� pierakstīja uz lapiņas, lai neaizmirstu viņai vēlāk piezvanīt un pastāstīt par savu lēmumu, kā arī to, lai Kerid�s paziņo nekustamo īpa�umu mākleriem, ka viņ� vēlas iegādāties māju �enēvā un villu Gstādā. Viņ� bija pārliecināts, ka tam nevajadzēs daudz laika. Nauda visu spēja paātrināt.

Badrs piegāja pie spoguļa un aplūkoja savuattēlu. Baltajā kreklā un tum�ajās biksēs viņ� vairākizskatijās pēc eiropie�a nekā pēc arāba. Piegājis pie skapja, viņ� paturēja rokās savu talāru, tad veikli viņ� ieslīdēja tum�i brūnajā mi�bahā un uzlika galvā ar melnu lenti apņemtu baltu galvassegu, kas krita līdz pleciem.Viņ� atkal ieskatījās spogulī un �oreiz apmierināti pamāja. Tagad viņ� izskatījās pēc arāba. Ejot uz durvīm, Badrs sev uzsmaidīja. Nacionālajam apģērbam reizēm bija savas priek�rocības, īpa�i tad, ja bija jāslēdz darījumi ar fran�iem, kas uzskatīja, ka ir pārāki par ikvienu uz zemes virsas.

"Mēs esam neliela zeme, mesjē Du�amp," Badrs franciski teic a. "Mūs pilnīgi ietver c itas valstis, un mēs varam piekļūt jūrai vienīgi tad, ja kaimiņi ir tik laipni un ļauj izmantot savas teritorijas. Tādēļ jūs dro�i vien ļoti labi saprotat mūsu problēmas ar ūdeni. Mums ir nafta, bet nav ūdens. Esmu daudzkārt dzirdējis mūsu princi sakām, ka viņ� labprāt apmainītu bagātīgās naftas ieguves vietas pret ūdens akām. Ja mums būtu pietiekami daudz ūdens, mūsu zeme ziedētu un zeltu.

Du�amps saproto�i pamāja. "MesjēFej, Francija vienmēr ir bijusi starp tām pasaules valstīm, kas izpratu�as Vidējo

Austrumu tautu grūtības un viņu ilgas pēc pa�noteik�anās un brīvības. Mēs esam publiski izteiku�i no�ēlu par jūsu resursu izmanto�anas veidu un arī gatavību atbalstīt jūsu lietu, bie�i vien tā zaudējot labas attiecības ar ietekmīgiem spēkiem un nostājoties pretī publiskajam viedoklim. Vaijūs atc eraties, ka iepriek�ējā konflikta laikā se�desmit septītajā gadā mēs atteicāmies piegādāt Izraēlai piecdesmit iznīcinātājus "Mirage"?"

"Es atceros." Viņ� noklusēja, ka atceras Francijas atteik�anos ne tikai piegādāt Izraēlai lidma�īnas, bet arī atdot simt milj onus dolāru, ko jau bija savāku�as i znīc inātāju iegādei. Tomēr viņ� nespēja noturēties, neizteic is dzēlīgu piezīmi. "Kop� jūs bijāt tik dāsni un atdevāt Al�īrijai tās brīvību, jūs patiesi vienmēr esat atradu�ies visiem priek�galā, atzīstot arābu pa�noteik�anās tiesības."

Francū�a sejā atspoguļojās neērtības sajūta, bet tūlīt pat tā atkal izgaisa. "Patlaban Francija ir pilnīgi gatava izpildīt jebkurus materiālos pasūtījumus arābu valstīm. Mūsu rūpnīcas darbojas pilnā sparā � tiek būvētas lidma�īnas, automobiļi, tanki, gandrīz viss, kas nepiecie�ams arābu valstīm, lai demonstrētu spēju sevi aizstāvēt."

Badrs pieklājīgi pasmaidīja. "Jūtos ļoti iepriecināts. Es noteikti nodo�u �o vēsti atbilsto�ajai komitejai. Kā jūs zināt, es neesmu militārais sagādnieks. Man ar to nav absolūti nekāda sakara. Es darbojos rūpniecības attīstības jomā un būtu daudz vairāk ieinteresēts, ja jūs varētu piedāvāt ūdens ieguves ma�īnas."

"Ir arī rūpnīcas, kas ra�o ūdens ieguves iekārtas, ta�u diem�ēl, lai to izdarītu, vispirms ir nepiecie�ams pats ūdens."

Badrs atļāvās izlikties naivs. "Tie�ām?"

"Tās ir ar atomenerģiju darbināmās ūdens atsāļo�anas ierīces. Dārgas, ta�u efektīvas. Diem�ēl jūsu valstij nav pieejas jūrai."

"Tas tiesa, bet mums ir vieno�anās ar kaimiņvalstīm � Sīriju, Irāku, Jordāniju, Saāda Arābiju�par ūdens apgādes resursu attīstību kopīgo vajadzību apmierinā�anai."

"Vaijūs pārstāvat ari �īs valstis?" francūzis jautāja.

"Pirmo reizi arābu pasaule �ajā reģionā ir apvienojusies. Savu lauksaimniecisko un rūpniecisko potenciālu mēs turpmāk attīstīsim kopīgiem spēkiem. Mums, piemēram, jau ir noslēgts līgums ar Itālijas firmu "Fiat" par mūsu apstākļiem piemērotu ma�īnu ra�o�anu Rūpnīcu filiāles tiks izvietotas da�ādās mūsu valstu vietās, lai nepietrūktu kvalificētu strādnieku."

"Ļoti apsveicams pasākums," francūzis bez sajūsmas noteica.

"Saprotams, ka tas mums izmaksās nedaudz vairāk par ma�īnu importu, bet, tā kā mēs esam ieinteresēti ne tik daudz peļņā, bet gan iespējā kļūt ekonomiski neatkarīgiem, mums �is projekts �ķiet ļoti vērtīgs. Risinās sarunas arī citās jomās, piemēram, par mājsaimniecības ierī�u un televizoru ra�o�anu. Tas ir pārsteidzo�i, cik daudz var izdarīt, ja vien ir vēlē�anās strādāt."

"Kādi ir jūsu aprēķini, par cik tas būs dārgāk, ja jūs �īs preces ra�osiet pa�i, nevis iepirksiet?" Du�amps jautāja.

Badrs paraustīja plecus. "Varbūt piecdesmit procenti, varbūt simts. Kāda tam nozīme? Mums ir pietiekami daudz naudas, lai to apmaksātu. Mēs varam to atļauties."

Francūzis kādu laiku klusēja. Atsākot rimāt, tas vairs neizklausījās tik pa�pārliecināts kā pirms tam. "Mēs esam ieinteresēti arī palīdzēt jums realizēt industrializācijas programmu. Esmu pārliecināts, ka mēs varam atrast daudzus projektus, kas būtu abpusēji izdevīgi. Mūsu apstrādājo�ā rūpniecība ir otrā labākā visā pasaulē."

"Priecājos to dzirdēt. Mani īpa�i interesē jūsu iespējas atsāļot ūdeni ar atomenerģijas palīdzību. Tā ir joma, kurā mēs noteikti varētu sadarboties."

"Tas noteikti ir visdārgākais no visiem projektiem," francūzis steidzīgi piebilda.

"Kā jau es teicu, naudai nav nozīmes. Manā mazajā valstiņā naftas ienākumi vien veido miljonu dolāru dienā. Ja jūs to sasummējat ar pārējo arābu valstu ienākumiem, tad summa kļūst astronomiska."

"Franc ija nav nabaga. Mums ir tie�i tik daudz dolāru, c ik nepiecie�ams. Patiesībā pat vēl vairāk."

"Es par to nemaz ne�aubos, bet ir jau arī vēl citi maksā�anas līdzekļi. Un, lai gan politikā man nav nekādas teik�anas, lēmumu pieņemot, mani ieteikumi var tikt ņemti vērā."

Francūzis uz viņu vērīgi paskatījās. Viņi abi labi saprata, ko Badrs ar to gribēja teikt. Kaulē�anās pamatā bija nafta, bet tā bija iemaināma nevis pret naudu, bet gan pret sadarbību. "Mesjē Fej," viņ� teica, "es nespēju izteikt, cik priecīgs jūtos, ka mēs esam atradu�i jomu, kurā spētu sadarboties. Jūs varat būt pārliecināts, ka es pavisam drīz atgriezī�os ar vairākiem ļoti konkrētiem priek�likumiem."

Badrs piecēlās. "Es gaidī�u jūs atgrie�amies ar lielām cerībām." Abi fran�i ari piecēlās. Badrs oficiāli palocījās un atvadījās ar tradicionālo arābu �estu. "Ejiet ar mieru."

Tiklīdz fran�i bija prom, istabā ienāca Kerid�s.

"Ārpusē jau sāk veidoties drūzma," viņ� teica. "Tas ir Apvienoto Nāc iju miniatūrs variants�vāc ie�i, itāļi, rumāņi, norvēģi."

"Nevajadzēja nemaz tik daudz laika, lai visi par mums uzzinātu, vai ne?"

Kerid�s nogrozīja galvu. Viņi bija ieradu�ies tikai iepriek�ējā dienā. "Tie ir kā suņi, kas skrien pakaļ kucei pāro�anās laikā."

Badrs iesmējās. "Labāk piezvani uz banku un apjautājies, vai viņi nevarētu mums aizdot pāris sekretāres. Pēc tam izliksi pieņem�anas laiku sarakstu Mums noteikti jāpieņem viņi visi."

"Kāpēc? Mums var būt noderīgi tikai da�i no tiem"

"Es to zinu, bet tam nav nozīmes. Patlaban viņi visi ir �okā par uzlikto-embargo. Viņi vēl nespēj tam noticēt. Kad tas viss ies dziļumā, viņi būs panikas pārņemti un nikni. Viens no mūsu pienākumiem ir saglabāt tik daudz draugu, cik vien iespējams."

"Pareizi, �ef." Kerid�s devās uz durvīm.

Badrs viņu apturēja. "Dik, savieno mani ar misis Feju Viņa ir Beirūtā, mana tēva mājā."

"Tiks izdarīts." Durvis aizvērās, un mirkli vēlāk iezvanījās telefons. �veic es telefonu sakaru dienests apstiprināja savu labo reputāciju. D�ordana klausījās.

"Kā klājas bērniem?" viņ� jautāja.

D�ordanas balss skanēja nomākti. "Labi."

"Vai viņiem patīk iet skolā?"

"Es nezinu, vai viņiem patīk, bet viņi tur mācās."

"Vai tu esi ļoti aizņemta?"

Mirkli valdīja klusums. "Tu dro�i vien joko," viņa teica. "Es ta�u esmu Beirūtā. Man te absolūti nekā nav ko darīt."

"Tādā gadījumā tev varbūt nebūtu nekas pretī braukt �urp un mazliet man palīdzēt. Es esmu nolēmis iegādāties māju �enēvā un villu Gstādā, bet bū�u pārāk aizņemts, lai pats ar to nodarbotos."

"Badr, vai tu to saki nopietni?"

"Kādēļ gan lai es būtu nenopietns? Tā vien liekas, ka tuvākajā nākotnē mums nāksies te pavadīt daudz laika. Vai tu brauksi?"

Viņa iesmējās. "Es bū�u klāt ar nākamo lidma�īnu."

"Labi." Viņ� pasmaidīja. "Paziņo, ar kuru reisu tu ieradīsies, un D�ābirs tevi lidostā sagaidīs."

Tiklīdz Badrs bija nolicis klausuli, istabā ienāca Diks. Viņ� izskatījās samulsis. "Tur ārā ir kāda meitene, kas vēlas jūs satikt."

Pēk�ņi Badrs noskaitās. "Tev gan vajadzētu zināt, Dik," viņ� asi noskaldīja, "ka es �odien esmu pārāk aizņemts, lai krāmētos ar meitenēm. Sūti viņu projām."

"Es jau to darīju, ser," Diks teic a, "bet pēc da�ām minūtēm viņa atgriezās kopā ar D�ābiru. Viņ� teica, ka jūs varētu vēlēties meiteni redzēt."

Badru tas sāka ieinteresēt. Parasti D�ābirs nekad nelikās zinis par sievietēm. "Kas viņa tāda ir?"

"Es nezinu, ser. Ne viņa, ne D�ābirs viņas vārdu neminēja. Viņa teica, ka gribot jūs pārsteigt."

Badrs mirkli pārdomāja. Tam bija jābūt kaut kam svarīgam. D�ābirs nebija no tiem, kas nodarbotos ar rotaļām. "Labi, lai viņa ienāk," viņ� teica. "Bet tikai uz īsu bridi. Un pasaki D�ābiram, ka es tā rīkojos tikai aiz cieņas pret viņu un ka otrreiz lai viņ� to vairs neatkārto."

"Jā, ser."

Badrs piegāja pie bufetes un ielēja tasē kafiju. Turēdams to rokā, viņ� aizgāja atpakaļ pie galda un, izdzirdis atveramies durvis, pagriezās pret tām.

Nokaunējusies durvīs stāvēja jauna sieviete. Badrs skatījās uz viņu. Kaut kas viņā likās ļoti pazīstams. Meitene bija skaista, seja gandrīz sirdsveida ar tum�i zilām acīm un mirdzo�i melni mati, kas krita pāri pleciem. Viņa bija tērpusies kreklā un zilos d�insos. Tā �ajos laikos ģērbās lielākā daļa jaunie�u Bija labi saskatāms, ka viņas augums ir nevainojams. Viņ� pamanīja tum�zilajās acīs ieplaiksnāmies bailes. Pēk�ņi viss kļuva skaidrs.

"Leila!" viņ� iesaucās.

Cauri bailēm izlauzās bikls smaids. "Sveiks, tēv," viņa klusi teica.

Viņ� devās pāri istabai un apskāva meitu.

"MAN jau ir gandrīz deviņpadsmit gadu, tēv, un man skolā nav ko darīt," viņa teica. "Patlaban norisinās pārāk daudz svarīgu notikumu, un es arī vēlos tajos piedalīties."

Viņ� pasmaidīja. Leilā bija pārāk daudz kā tāda, kas atgādināja viņu pa�u. Tā pati nepacietība, tā pati ziņkāre un alkas visur piedalīties. "Ko tie�i tu gribi darīt?"

Viņa bija nenoteikta. "Es nezinu. Es tikai zinu to, ko es negribu darīt. Es negribu dzīvot tā kā mana māsa. Es nevēlos, lai manas dzīves vienīgais mērķis būtu laulības un ģimene. Noteikti jābūt kaut kam tādam, ko es varētu izdarīt."

"Vai tu par to visu esi runājusi ar savu māti?"

"Tu ta�u zini, ķāda viņa ir. Viņa to nesaprot. Viņa uzskata, ka man ir jādara tie�i tas, ko es negribu darīt. Vectēvs pat ir jau atradis kādu, kas man būtu jāprec."

Badru tas uzjautrināja. "Tavs vectēvs nemaz nav mainījies. Cik saprotu, tas ir kāds bagāts vīrietis no ļoti cienījamas ģimenes."

"Protams." Viņa iesmējās. "To vectēvs Riāds vienmēr ir piepratis ļoti labi."

Badrs arī iesmējās. "To nu man vajadzētu zināt. Bet tu ļoti daudz ko varētu darīt. Piemēram, mācīt skolā. Mums ir vajadzīgs ļoti daudz skolotāju"

"Tu domā parastās sievie�u profesijas," viņa nespēja apspiest vieglu nicinājumu. "Arī to es nevēlos. Es negribu darīt to, kas paaudzēm ilgi ir bijis atļauts sievietēm. Es gribu darboties kādā reālā lietā, darīt kaut ko tādu, kas patiesi virzītu mūs uz priek�u Es gribētu darīt kaut ko tādu, ko dari tu, kas palīdzētu mums iesaistīties mūsdienu pasaulē un liktu pasaulei mūs pieņemt ar mūsu noteikumiem."

"Tas nemaz nav tik vienkār�i. Vai tu zini, cik daudz cilvēku visā pasaulē domā par mums kā par primitīvu tautu?"

"Es zinu," viņa veicīgi atbildēja. "Un tie�i to es gribu izmainīt. Tagad, kad mēs esam uzvarēju�i karu, mums ir visas iespējas likt pasaulei saprast, ka mēs esam tie�i tādi pa�i kā visi pārējie."

"Vai tu tie�ām domā, ka mēs �ai karā esam uzvarēju�i?" Badrs ar interesi vaicāja.

"Es zinu, mēs esam. Ja mēs nebūtu piespiesti pārtraukt uguni, būtu sagrāvu�i Izraēlas armiju uz visiem laikiem. Viņi ta�u gāja iek�ā tie�i izliktajās lamatās gan Sīrijā, gan Ēģiptē."

Badrs paskatījās uz viņu. Viņa tik daudz ko nezināja. �is bija standartuzskats, ko sludināja arābu valstu propagandisti. Viņ� nebeidza vien brīnīties par to, ka lielākā daļa arābu tam spēja noticēt. Viņiem nekad nebija ienācis prātā, ka Izraēla nogriezusi ceļu Ēģiptes tre�ajai armijai un vēl pēc pāris dienām būtu okupējusi gan Kairu, gan Damasku. "Es tomēr nespēju iedomāties, ko tu varētu darīt," viņ� teica.

"Es gan varu."

"Nu, ko tad?"

"Es varētu strādāt pie tevis." Viņa ieskatījās tēvam acīs.

Leila bija tik apņēmīga, ka viņ� neuzdrīkstējās pat pasmaidīt.

"Ko tie�i tu varētu darīt?" viņ� maigi jautāja.

"Es varētu būt tava asistente," viņa nopietni teica. "Māte vienmēr atgādināja, ka man vajadzēja piedzimt par zēnu. Tad es būtu tie�i tāda pati kā tu."

"Baidos, ka tu* to nevarētu," viņ� laipni iebilda. "Visiem

maniem asistentiem ir speciālā izglītība. Lielākā daļa veicamā darba ir ļoti tehnizēta un specializēta."

"Es jau to negribu darīt momentā," viņa �igli paskaidroja. "Es varētu sākt kā ierēdne vai sekretāre, lai visu pamazām apgūtu."

"Vai tu proti stenografet un rakstīt uz ma�īnas?" viņ� jautāja.

"Es mazliet esmu mācījusies ma�īnrakstī�anu."

Viņ� paklusēja, tad nogrozīja galvu. "Baidos, ka tu to nevarēsi. Pat �o uzdevumu veik�anai mums vajag c ilvēkus, kas ir speciāli tam apmācīti."

"Es varētu būt pieņēmēja. Es esmu ar mieru sākt jebkurā amatā."

Tu esi mana meita. Vai esi padomājusi, kā tas izskatīsies?"

"Tas nevienam nav jāzina. Mēs to varētu paturēt slepenībā."

"Nē, tas nav iespējams. �ajā sfērā noslēpumus nav iespējams saglabāt."

Leila bija pavisam sa�ļukusi. "Es neie�u atpakaļ uz skolu," viņa stūrgalvīgi noteica, "es to nevaru ciest."

"Tas tev nav jādara. Man ir kāda cita doma."

Viņa cerību pilna paskatījās uz tēvu.

"Ja tas, ko tu saki, ir pavisam nopietni, es varētu nokārtot, lai tu Amerikā kādā universitātē apgūtu biznesa vadī�anas specialitāti. Pāris gadu laikā tu būtu apguvusi pietiekami, lai varētu strādāt atbilsto�ā organizācijā."

"Tam aizies vairāki gadi," viņa nepacietīgi teica. "Bet es gribu kaut ko darīt jau tagad. Kamēr es pabeig�u mācības, viss jau būs padarīts."

Viņ� iesmējās. "Es tā nedomāju. Lai tiktu ar visu galā, nepietiks ar mūsu abu mū�iem."

"Vai es nevaru mācīties tepat?" viņa jautāja. "Tad es apvienotu mācības un darbu."

"Tās ir at�ķirīgas lietas. �eit tu iemācītos tikai stenografē�anu, ma�īnrakstī�anu un varbūt mazliet grāmatvedības."

"Tas būtu tikai sākums. Ja es redzētu, ka man tas padodas, es pēc tam varētu braukt un mācīties Amerikā."

"Ļauj man par to padomāt." "Tur nav ko domāt," viņa pārliecināti teica. "Es dzirdēju, kā tavs cilvēks zvanīja uz banku un lūdza sekretāres. Kamēr tu gaidi viņas ierodamies, es varētu atbildēt uz telefona zvaniem un darboties kā klientu reģistratore. Es ļoti labi māku runāt pa telefonu. Goda vārds."

Viņ� sāka smieties. "Tu esi ļoti mērķtiecīga jaunava."

Viņa ieskatījās Badram acīs. "Tu pat nespēj iedomāties, cik mērķtiecīga es esmu."

"Man sāk rasties kāda ideja." Viņ� iesmējās, bet tad smaids no sejas nozuda. "Tu zini, man vispirms tas jāpārrunā ar tavu māti."

"Kāpēc? Tu nekad agrāk to neesi darījis."

"Vai viņa tev to stāstīja?"

"Jā." Leila uz mirkli nolaida acis, tad atkal paskatījās uz tēvu. "Kāpēc tu pēc �ķir�anās nekad negribēji mūs redzēt?"

Badrs uztvēra viņas skatienu. "Vai arī to tev .stāstīja māte?"

Viņa pamāja.

Badrs klusēja. Nebija nekādas jēgas skaidrot viņai, cik daudzas reizes viņ� lūdzis atļauju satikt meitas vai arī atļaut viņām to apciemot, bet Maijama vienmēr bija to noraidījusi, atsakot, ka viņa nevēloties ielaisties ar Badru nekādās darī�anās. Leila zināja tikai to, ka viņ� tās pametis, un tā tas arī bija palicis viņas atmiņā. Viņ� dziļi ievilka elpu un tad lēnām ļāva tai izplūst ārā. "Tā nav taisnība," viņ� klusi noteica.

Leila neko neatbildēja.

Viņ� juta, ka meita tam īsti netic. "Bet patlaban tam nav nozīmes," viņ� maigi sacīja. "Tu esi �eit, un es esmu ar tevi saticies."

Viņa, joprojām klusēdama, pamāja.

"Pastāsti man," Badrs neveikli iejautājās, "kā klājas tavai māsai?"

"Labi. Viņa ir precējusies. Es neko daudz nezinu ne par viņu, ne viņas vīru Mums nav gandrīz nekā kopīga. Viņi ir ļoti sabiedriski. Ak jā, un vēl Amālai liekas, ka viņai drīz varētu būt bērns."

Viņ� pasmaidīja. "Vai tu gribi teikt, ka es drīz varētu kļūt par vectētiņu?" "Jā, tas ir visai iespējams."

Viņ� nosvilpās.

"Tas ir ļoti amerikāniski," Leila steidzīgi noteica.

"Kas tad?"

"Tā svilp�ana. Ko tā nozīmē?"

Viņ� iesmējās. "Es esmu spiests daudz kam pielāgoties. Man ta�u jāsāk apzināties, ka esmu tēvs deviņpadsmitgadīgai jaunavai, un nu pēk�ņi es esmu ari tikpat kā vectētiņ�."

Leila iesmējās. "Neuzņem to tik nopietni. Amāla domā, ka viņa ir grūta katru mēnesi. Dro�i vien, ka tā notiek ar viņām visām."

"Vai tu zini, ka tev ir divi brāļi?"

"Zinu � Muhammeds un Samīrs."

"Tu pat zini, kā viņus sauc?"

"Tas jau nav nekāds noslēpums. Avīzes vienmēr ir pilnas ar aprakstiem par tevi un ari attēliem."

"Viņi ir labi zēni. Tev viņi patiktu."

"Es gribu viņus redzēt."

"To tu varēsi izdarīt pavisam drīz." Badrs piecēlās kājās. "Kur tu esi apmetusies?"

"Pie kādas draudzenes. Viņas ģimene dzīvo �enēvā."

"Vai viņa ir �veiciete?" "Jā."

"Ko tu gribētu labāk�palikt pie viņas vai pārnākt dzīvot �eit, pie manis?"

"Kā tu to vēlies," viņa teica, novēr�ot skatienu.

"Ej un savāc savas mantas! Vai tu vari būt atpakaļ uz pusdienām?" v

Leila pacēla galvu aug�up, viņas acis smaidīja. "Domāju, ka jā."

"Labi, nu tad ej! Man ir japastrādā."

Leila piecēlās no krēsla un apkampa viņu. "Paldies tev, tēv."

Viņ� maigi noskūpstīja meitas galvu. "Nevajag man pateikties. Es ta�u esmu tavs tēvs, vai ne?"

Stāvēdama kafejnīcas durvīs, Leila pētīja galdiņus. Zale bija gandrīz tuk�a, tikai pāris ierēdņu pirms do�anās uz darbu bija iegriezu�ies izdzert tasi kafijas. Viņa paskatījās pulkstenī, tas rādīja vienpadsmit. Viņiem vajadzētu būt klāt kuru katru mirkli. Viņa piegāja pie viena no galdiņiem un apsēdās.

Tūlīt pat parādījās viesmīlis. "Oui, mademoiselie?"1

"Coca avec citron."2

Atnesis dzērienu, viņ� nozuda. Leila aizdedzināja c igareti, tad iemalkoja atnesto. Tas bija salds. Ne tik salds kā Libānā nopērkamā kokakola, bet saldāks nekā Francijā, lai gan tas bija pasniegts fran�u stilā � glāzē peldēja viens vienīgs ledus gabali ņ�, ar kuru bij a par maz, lai atdzesētu dz ērienu

Durvīs parādījās divi jauni vīrie�i un sieviete. Arī viņi bija tērpu�ies tāpat � d�insos, kreklos un �aketēs. Viņa tiem pamāja, tad visi pienāca pie galdiņa un apsēdās. Vēlreiz parādījās viesmīlis. Mirkli vēlāk atnesis visiem kafiju, viņ� atkal nozuda.

Visi nogaido�i skatījās uz Leilu. Viņa klusēdama noskatīja tos, līdz beidzot nolika cigareti un pacēla pirkstus, veidojot "V' zīmi.

Atnāku�ie pēk�ņi sāka smaidīt. "Viss izdevās labi?" sieviete jautāja lauzītā angļu valodā.

"Lieliski."

"Vai viņ� neko tev nejautāja?"

"Tikai to, ko tēvi parasti mēdz jautāt," viņa atbildēja, bet tad sāka vaikstīties. "Zini, man tas ir jāpārrunā ar tavu māti," viņa mēdījās.

Pēk�ņi sievietes seja kļuva noraizējusies. "Bet ja nu viņ� tie�ām to izdara?"

"Viņ� to nedarīs," Leila noteica. "Es pazīstu savu māti. Viņa nav runājusi ar to jau desmit gadus un nedarīs to arī tagad."

"Vai tu strādāsi pie viņa?" viens no jaunekļiem vaicāja.

"Daļēji. Viņ� domā, ka man vajadzētu iet biznesa skolā, lai vispirms apgūtu nepiecie�amās iemaņas. Pēc tam es varē�u strādāt ar pilnu slodzi."

"Vai tu to tie�ām darīsi?" sieviete jautāja.

"Protams. Ja es to nedarītu, viņ� varētu kļūt aizdomīgs, bet tas ta�u ilgs pavisam īsu laiciņu." "Kāds viņ� īsti ir?" sieviete jautāja.

Leila paskatījās, it kā ieraudzītu viņu pirmo reizi."Vai tu domā manu tēvu?"

"Kuru gan citu," sieviete atcirta. "Vai viņ� tie�ām ir tāds, kā par viņu raksta avīzēs? Nu, tāds pleibojs, kuram neviena sieviete nespēj pretoties?"

Leilas ac is kļuva domīgas. "Dro�i vien," viņa lēnām teic a. "Bet es uz viņu nemaz neskatījos tādām acīm."

"Ar kādām tad?"

Leilas balss kļuva skarba. "Es skatījos uz viņu un redzēju visu, pret ko mēs cīnāmies, � naudu, varu, patmīlību. Tas ir cilvēks, kas domā un uztraucas tikai par sevi. Viņ� ne mazākajā mērā nedomā par mūsu tautas cīņu. Viņu interesē tikai tas, ko no tā var nopelnīt."

"Vai tu patie�ām tā arī domā?"

"Ja es tā nedomātu," Leila atbildēja skarbā balsī, "es tagad nebūtu �eit, lai darītu to, ko esmu apņēmusies izdarīt."

KAD D�ordana ienāca istabā, pirmā doma, kas ie�āvās Leilai prātā, bija � cik viņa ir skaista. Slaida, ar medus krāsas blondiem matiem, dzeltenbrūnu, kalifornietēm raksturīgu iedegumu, garām, skaisti veidotām kājām. Viņai viss bija tāds, kas nekad nevarētu piemist arābu sievietēm. Uz kādu mirkli viņa saprata, kādēļ tēvs tā rīkojies.

Tad atkal uzplaiksnīja vecais naids un sarūgtinājums, nācās saņemties, lai tas neizpaustos viņas skatienā.

"�ī ir Leila," Badrs lepni teica.

D�ordanas skatiens bija skaidrs un tie�s, viņas smaids � nesamākslots un silts. Viņa pastiepa savu roku. "Es ļoti priecājos tevi beidzot satikt. Tavs tēvs ir ļoti daudz par tevi stāstījis."

Leila satvēra viņas roku D�ordanas tvēriens bija tikpat silts, cik apsveicinā�anās. "Es ari priecājos jūs redzēt," viņa neveikli sacīja.

"Badrs, tavs tēvs, man stāstīja, ka tu domā palikt �eit." "Ja vien es neesmu par traucēkli."

"Tā ta�u nemaz nevar būt," D�ordana centās viņu pārliecināt. "Un es par to esmu ļoti priecīga. Tagad varbūt man beidzot būs kāds, ar ko parunāties, kad viņ� dosies projām. Viņ� ļoti daudz ceļo."

"Es zinu," Leila teica un paskatījās uz tēvu. "Piedodiet! Esmu mazliet nogurusi. Vai tas nekas, ja es izlaidī�u vakariņas un ie�u tūlīt pat gulēt?"

Badrs uzmetaīsu skatienu D�ordanai, tad atkal pievērsās Leilai. "Protams."

"Jūs ta�u arī neiebildīsiet, vai ne?" viņajautāja D�ordanai. "Bez tam jums abiem noteikti ir ļoti daudz ko pārrunāt."

"Es neiebilstu," D�ordana atteica.

"Nu tad � arlabunakti."

Kad durvis aiz viņas bija aizvēru�ās, Badrs pagriezās pret D�ordanu "Ko tu par to domā?" viņ� jautāja.

"Es domāju, ka viņai nepatīku."

"Kā tu vari tā teikt?" viņa balsī bija saklausāms pārsteigums. "Viņa tevi pat nepazīst."

"Tava meita ir greizsirdīga."

"Tu esi muļķe," viņ� pārmeta, balsī ieskanoties sapīkumam. "Par ko lai viņa justos greizsirdīga? Es ta�u lūdzu viņu palikt, vai ne?"

D�ordana paskatījās uz Badru. Bija lietas, ko vīrie�i nekad nespētu saprast. Bet viņa atcerējās to, cik privātīpa�nieciska bija jutusies attiecībā pret savu tēvu un kā jutās, redzot viņu pirmo reizi ar jauno sievu. "Tam patie�ām nav nekādas nozīmes," viņa sacīja. "Es priecājos par tevi."

Viņ� neko neatbildēja.

"Leila ir ļoti skaista meitene," D�ordana teica. "Jā."

"Kāda iemesla dēļ viņa tik pēk�ņi nolēma pamest skolu?"

"Viņa sacīja, ka esot radusies tāda sajūta, it kā dzīve paietu garām," viņ� atbildēja. Tad ieķiķinājās. "Deviņpadsmit gados."

"Tas nemaz nav tik smieklīgi," D�ordana iebilda. "Es to ļoti labi varu saprast."

"Tie�ām?" Badrs bija pārsteigts. "Tad varbūt tu varētu

man ari izskaidrot, kāpēc pēc visiem �iem garajiem gadiem viņai pēk�ņi iegribējās mani redzēt?"

"Kādēļ gan ne? Tu ta�u esi viņas tēvs. Meitām pret tēviem ir īpa�a attieksme."

Viņ� kādu brīdi klusēja."Man vajadzētu piezvanīt viņas mātei un visu izstāstīt."

"Man ir tāda sajūta, ka to tev nevajadzētu darīt. Es domāju, ka viņas māte to jau zina."

"Kādēļ tu tā domā?"

"Tavs tēvs stāstīja, ka Leila gandrīz visu vasaru pavadījusi kopā ar māti un tikai pirms pāris nedēļām aizbraukusi no Beirūtas. Viņas mātei noteikti jāzina, kurp viņa devās."

Viņ� cie�i paskatījās uz D�ordanu. Tas bija dīvaini. Leila bija likusi viņam saprast, ka ieradusies tie�i no skolas. Viņa neko nebija stāstījusi par dzīvo�anu mājās. Viņ� nobrīnījās, kādēļ meita to noklusējusi, bet nolēma ari D�ordanai neko neteikt. "Tad es piezvanī�u savam tēvam," Badrs sacīja. "Es lūg�u, lai viņ� parunā ar Leilas māti."

D�ordana pasmaidīja � Badrs vienkār�i negribēja runāt ar savu pirmo sievu. "Zēni jautāja, vai varē�ot atbraukt �urp, kad būsim iegādāju�ies māju. Viņi vēl nekad nav draiskoju�ies sniegā."

Badrs iesmējās. "Pasaki, ka viņi varēs doties �urp, tiklīdz iesāks snigt."

Diks Kerid�s atlaidās krēslā un noņēma lasī�anai domātās brilles. Izņēmis no kastītes salveti, viņ� aizgriezās ar visu krēslu no spo�as lampas un nesteidzīgi sāka tīrīt briļļu stiklus. Aiz loga lēni laidās milzīgas, laiskas sniegpārslas.

Viņi bija pavadīju�i �veicē gandrīz mēnesi, līdz sāka snigt, un Badrs, turēdams vārdu, bija ataic inājis dēlus tajā pa�ā dienā. Patlaban viņi Gstādā pavadīja nedēļas nogali. Diks bija palicis �enēvā, lai sa�ķirotu dokumentus. No rīta lieliskā omā bija piezvanījis Badrs. Zēni patie�ām bija par visu sajūsmā.

Kerid�s savā nodabā smaidīja�visi tēvi neatkarīgi no tā, kāds bija viņu materiālais stāvoklis, bija ļoti līdzīgi. Badrs par saviem dēliem izjuta tādu pa�u lepnumu un prieku kā

viņ� par savējiem. Diks atkal pievērsās galdam un paskatīj ās uz sievas un dēlu fotogrāfiju. �is attēls, kas bija uzņemts viņu dārzā Kalifornijā, pēk�ņi lika justies pavisam vientuļam. Viņi visi atradās tālu projām no �veices sniega.

Telpā, ko Badrs un Diks izmantoja pār kabinetu, Kerid�s dzirdēja noklik�ķam ārdurvju bultu. Viņ� paskatījās pulkstenī. Tas rādīja nedaudz pāri diviem naktī. Varēja dzirdēt soļu skaņas, ko radīja apavu cietās zoles uz foajē marmora grīdas. Soļu ritms bija izteikti sievi�ķīgs. Tai vajadzēja būt Leilai. Viņa bija vienīgais ģimenes loceklis, kas nebija devies uz Gstādu. Meitene bija kaut ko teikusi par speciālām nodarbībām sestdienā, bet patiesībā nekur tā arī neaizgāja. Viņa bija palikusi savā istabā līdz pat pusdienlaikam, tad aizgājusi un atgriezās tikai tagad.

Leilā ir kaut kas dīvains, Diks nodomāja. Kaut ari ārēji viņa bija jauka un izrādīja vēlē�anos sadarboties, viņ� izjuta noteiktu atturību un apvaldītu izteiksmi vērtējo�ajā skatienā. Reizēm viņ� bija redzējis Leilas acīs uzplaiksnām dusmas, īpa�i attieksmē pret D�ordanu, lai gan viņa acīm redzami centās tās apslāpēt.

Soļu skaņa sasniedza kāpņu laukumiņu un sāka virzīties aug�up, tad apstājās. Mirkli vēlāk rokturis nedro�i sakustējās. "Nāc iek�ā," viņ� uzsauca.

Durvis atvērās, un tajās stāvēja Leila savos mū�īgajos d�insos. Reizēm viņ� pat nodomāja, vai meitenei maz ir kādas citas drēbes.

"Es negribēju jūs traucēt. Es tikai redzēju, ka pa durvju apak�u spīd gaisma."

"Tas nekas. Tu mani nemaz netrauc ē. Es patlaban tik un tā mazliet atpūtos."

Meitene ienāc a istabā, un Kerid�s ieraudzīja viņas matos un uz apģērba kūstam sniegpārslas. "Kop� mans tēvs vakarrīt aizbrauca, tu nemaz neesi pārtraucis darbu."

Viņ� pasmaidīja. "Tā ir vienīgā iespēja, kā tikt galā ar visiem dokumentiem. Kad viņ� ir tepat tuvumā, tam man neatliek daudz laika."

"Vai tu kādreiz paņem ari kādu brīvdienu?"

"Protams. Kad pirms pāris mēne�iem mēs bijām Kalifornijā, es veselu nedēļu pavadīju kopā ar ģimeni."

"Bet kop� tās reizes," viņa turpināja, "tu neesi izmantojis laiku savām vajadzībām pat nedēļu nogalēs?"

"Kādēļ gan?" viņ� jautāja. "Man nav nekā tāda, ko darīt."

"Tu varētu kaut kur aiziet vakariņās vai arī uz kino."

"Tad jau labāk strādāt. Man nepatīk nedarboties ar �ādām lietām vienatnē."

"Tevjau nav jābūt vienam pa�am. �enēvā ir milzum daudz meiteņu, kas ilgojas, lai viņas kāds uzaicinātu uz randiņu."

Kerid�s iesmējās. "Tādas meitenes ir visur. Bet tu aizmirsti, ka es esmu precēts vīrs."

"Mans tēvs arī ir precēts vīrs, bet tas viņu nemaz netraucē," Leila teica.

Diks strauji uz viņu paskatījās, domādams, cik daudz meitene varētu zināt. "Ir noteiktas lietas, kas tavam tēvam jādara," viņ� ātri noteica. "Tāds ir viņa bizness."

"Vai tie�ām? Es par viņu esmu dzirdējusi neskaitāmus nostāstus."

Viņ� klusēja.

"Esmu dzirdējusi ari par D�ordanu." Viņas acis bija izaicino�as. "Vai ari tas ir bizness?"

Diks mierīgi uztvēra viņas skatienu. "Vienmēr atrodas ļaudis, kas labprāt izplata tenkas. Liela daļa pat nesaprot, ko īsti runā. Es esmu sapratis, ka vispareizāk ir spriest par tava tēva darbību no pa�a pieredzes."

Viņa iesmējās. "Nu man skaidrs, kāpēc tēvs tev tik ļoti uzticas. Tu esi pret viņu lojāls."

"Viņ� ir mans darba devējs," Diks nelaipni atteica. "Un es viņu ļoti cienu."

"Bet vai viņ� .tev patīk?" Leila dzēlīgi jautāja.

Viņa atbilde bija īsa un konkrēta. "Jā."

"Pat ja viņ� tev nedod nevienu brīvdienu?"

"Tā ir mana izvēle," Diks nosvērti teica. "Ja es nolemju tās neņemt, tad tā ir mana darī�ana."

Viņa apgāja apkārt galdam un paskatījās uz papīru kaudzi. "Par naudu var daudz ko nopirkt, vai ne?" Tas bija konstatējums, nevis jautājums. "Tu esi tāds pats sistēmas vergs kā jebkur� cits."

"Vienīgais veids, kā vēl labāk varētu iekārtot savu dzīvi," viņ� atbildēja arābu valodā, "ir � būt bagāta tēva bērnam."

Diks redzēja Leilas acīs uzzibsnām dusmas un saprata, ka trāpījis vārīgā vietā. "Man nemaz nav�" Tad viņa pēk�ņi aprāvās.

"Tev nav � kā?" viņ� mierīgi jautāja.

Dusmas bija ātri nomainījusi pa�kontrole. Viņa smaidīja. "Nekas. Kur tu tik labi iemācījies arābu valodu?"

"Mājās."

Viņa bija pārsteigta. "Es domāju, ka tu esi amerikānis."

"Es arī esmu," viņ� pasmaidīja. "Bet mani vec āki izc eļoju�i no Jordānijas. Viņu uzvārds bija Kareid�i. Tēvs to nomainīja uz Kerid�u vēl pirms manas piedzim�anas, kad atvēra savu pirmo restorānu. Viņ� domāja, ka amerikāņiem būs vieglāk pateikt "Kerid�a nams", nevis "Kareid�i nams"."

"Vai viņi vēl dzīvi?" "Nē."

"Vai viņiem neradās vēlē�anās doties uz dzimteni?"

"Radās."

"Var jau būt, ka tā arī ir labāk, ka viņi tajā neatgriezās," viņa ātri noteica. "Vismaz tikmēr, kamēr ebreji vēl stāv pie sliek�ņa."

Viņ� klusēdams paskatījās uz Leilu. Traģēdija bija tā, ka viņi tomēr atgriezās. Dro�i vien, ja viņi nebūtu to darīju�i, tad būtu vēl dzīvi.

Leila uztvēra klusē�anu kā piekri�anu. "Bet tā tas neturpināsies mū�īgi. Drīz mēs no ebrejiem tiksim vaļā. �oreiz mēs to gandrīz jau izdarījām, bet mūs nodeva."

"Kas tad?"

"Da�i no mūsu pa�u tautas. Cilvēki, kas domā tikai par savu kabatu, savu varu. Ja viņi nebūtu mūs apturēju�i, tad mēs būtu ietrieku�i ebrejus jūrā."

"Es joprojām nesaprotu, kas ir �ie cilvēki."

"To tu uzzināsi," viņa teica, piepe�i kļūdama noslē�pumaina. "Pavisam drīz." Leila pasmaidīja un mainīja sarunas tēmu. "Vai tu negribētu, lai es tev pagatavoju kafiju?"

"Tas būtu ļoti laipni no tevis, bet es nevēlos tevi apgrūtināt."

"Tas nav nekāds apgrūtinājums, turklāt es pati ari labprāt iedzertu vienu tasīti. Amerikāņu vai turku?" "Turku," viņ� sacīja, lai gan labprātāk dzēra amerikāņu.

"Labi," viņa noteica, dodamās uz durvīm. "Es tūlīt atgriezī�os."

Kad Leila bija izgājusi, Kerid�s vēl skatījās nopakaļ. Viņa bija dīvaina. Kaut viņ� spētu uzzināt, ko meitene patiesībā domā. Laiski Diks paņēma no papīru kaudzes nākamo mapīti. Tas bija pārskats par firmu "Arabdolls Ltd.", ko Badrs bija lūdzis pārbaudīt. Dikaacisaizmiglojās, un viņ� to nolika atpakaļ uz galda. Viņ� bija noguris vairāk, nekā pa�am likās. Papīri varēja pagaidīt, līdz būs padzerta kafija.

Bija pagājis gandrīz stundas ceturksnis, kad Leila atgriezās ar kūpo�o dzērienu. Kad viņ� to atkal ieraudzīja, mute no pārsteiguma palika gandrīz vai vaļā. Viņai tomēr bija ari c itas drēbes. Mū�īgo d�insu vietā Leila bija uzvilkusi baltu tērpu ar zelta apmalojumu. Bija redzams, ka zem tā viņai nekā nav.

Meitene nolika sudraba paplāti uz neliela galdiņa un nostājās tahtas priek�ā. Kad viņa lēnām lēja mazās tasītēs kafiju, aug�up cēlās balti garaiņi. "Tu uz īsu mirkli varētu pamest savu galdu, lai atnāktu iedzert kafiju," viņa teica. "Apsolu, ka nestāstī�u to tēvam."

Kerid�s pasmaidīja un piecēlās. "Man gan liekas, ka tik un tā tu to nestāstītu."

"Pareizi."

Viņ� apsēdās uz tahtas blakus Leilai. Viņa paņēma tasīti un pasniedza to viņam. "Pagar�o."

Paklausīgi Kerid�s iedzēra vienu malku. Saldais �ķidrums gandriz iesprūda rīklē. Parasti viņ� dzēra kafiju bez cukura.

'Vai pietiekami salda?"

"Lieliska," viņ� nopietni teica.

Viņa apmierināta pasmaidīja. "Man gar�o, kad kafija ir īpa�i salda."

"Tā ir ļoti laba."

Viņa arī iemalkoja no savas tasītes. "Vai tu smēķē?" Leila iejautājās.

"Man uz galda ir cigaretes," Diks sacīja, jau celdamies kājās.

Viņas roka to apstādināja. "Ne jau to es biju domājusi." "Ak," viņ� teica, paskatīdamies uz meiteni, "da�reiz, bet ne tad, kad jāstrādā."

Viņa atvēra mazu sudraba kastīti, kas stāvēja blakus kafijas kannai. "Vai tev neliekas, ka �onakt tujau pietiekami daudz esi strādājis?"

Diks uzmeta skatienu rūpīgi sarullētajām cigaretēm.

"Tās man iedeva D�ābirs," viņa atzinās. "�is ir vislabākais ha�i�s pasaulē. Viņ� tās gatavo īpa�i manam tēvam."

"Es zinu," viņ� teica.

Leila paņēma cigareti un aizdedzināja to. Ievilkusi pāris dūmu, viņa pasniedza to Kerid�am.

Viņ� skatījās uz to, pat nepakustēdamies.

"Nu, beidz ta�u," viņa mudināja. "Atslābinies mazliet! No rīta darbs tevi tepat vien gaidīs."

"Nu, labi," Diks ļāvās pierunāties, paņēma no viņas cigareti, ievilka dūmu un pasniedza to atpakaļ. "Tā ir laba," viņ� atzina.

"Nu ir labāk," viņa paslavēja, vēlreiz ievilkdama dūmu, un pasmaidīja. "Zini, tu pirmo reizi sāc izskatīties pēc cilvēka."

Diks atkal paņēma cigareti un ievilka pāris dūmu, sajuzdams galvā reiboni. "Pēc kā tad es parasti izskatos?"

Viņa atlaidās pret tahtas atzveltni. 'Tarasti tu esi ārkārtīgi nopietns, nepārtraukti aizņemts ar darījumu kārto�anu. Tavā sejā nav nekādas izteiksmes. Tu ļoti reti smaidi. Vai saproti, ko es gribu teikt?"

"Es par to nebiju domājis."

"Lielākā daļa cilvēku nezina, kā viņi izskatās," meitene palūkojās uz Kerid�u. "Bez �īm brillēm tu būtu ļoti izskatīgs vīrietis." Viņa izstiepa roku un noņēma brilles no Dika deguna. "Aizej pie spoguļa un paskaties!"

"Tas man nav jādara. Es to zinu. Es skujos katru rītu."

Leila iesmējās. "Tas nu gan ir jocīgi."

Viņ� pasmaidīja. "Tie�ām?"

Viņa pamāja. "Zini, priek� amerikāņa tu nemaz neesi tik slikts. Parasti man amerikāņi nepatīk. Bet tu, liekas, esi citāds. Varbūt tāpēc, ka tavi vecāki bija arābi."

Viņ� neatbildēja.

Meitene kādu mirkli klusēdama noraudzījās, tad pēk�ņi paliecās uz priek�u un noskūpstīja viņu uz lūpām. Kerid�s pārsteigumā nespēja tam pretoties.

Viņa atrāvās atpakaļ un ieskatījās tam acīs. "Kas notic is? Vai tev nepatīk?"

"Ne glu�i tas," viņ� nenoteikti norūca. "Galu galā es ta�u esmu precēts cilvēks."

"Es to zinu, bet tava sieva atrodas otrā pasaules malā."

"Vai tas var kaut ko mainīt?"

'Vai tad ne?" viņa jautāja, skatīdamās Dikam tie�i acīs.

Viņ� neatbildēja, bet paņēma cigareti un ievilka vēl vienu dūmu. Pēk�ņi reibonis mitējās un galva kļuva pavisam skaidra. Likās, ka visas sajūtas būtu pat saasināju�ās. Viņ� vairs nemaz nejutās noguris. "Ko īsti tu gribi no manis?"

Viņa uztvēra tā skatienu. "Es gribu uzzināt visu par mana tēva darījumiem. Un tu vari palīdzēt man to apgūt."

"To es varu izdarīt ari bez pārgulē�anas ar tevi." Viņ� neteic a, ka Badrs bija lic is viņam veic ināt meitenes interesi par biznesu.

Leilas acis bija neatlaidīgas. "Bet es gribu gulēt ar tevi."

Viņ� virzījās tai tuvāk, bet viņa atturēdama pastiepa roku. "Pagaidi mirkli."

Kerid�s vēroja, kā viņa pieceļas kājās, aiziet līdz galdam un izslēdz lampu. Izskatījās, it kā viņa peldētu pa telpu, izslēgdama visu apgaismojumu, atstājot degam tikai vienu lampiņu telpas tālākajā stūrī. Tad, atgriezusies pie tahtas, viņa nostājās Dika priek�ā un, lēnām atpogājusi savu tērpu, ļāva tam nokrist pie kājām uz grīdas.

Viņ� pastiepa uz priek�u rokas, un Leila ieslīga tā apkampienā. Gandrīz rupji viņ� uzspieda savas lūpas viņējām.

"Ne tik strauji," viņa no�ukstēja. "Tu joprojām vēl esi apģērbies." Viņa sāka atpogāt tā krekla pogas. "Nomierinies. Ļauj man tevi izģērbt."

Vēlāk, kad meitene vaidēja zem viņa, kad viņ� apbrīnoja viņas jaunā, apaļīgā ķermeņa spraigumu, kad viņ� sajuta viņas sakļauto gurnu spēku, kas ievilka viņu sevī tikpat kā ar vakuuma sūkni, viņ� izdzirda Leilu gandrīz nedzirdami �ņukstam.

Diks piespieda sevi konc entrēties, lai sadzirdētu, ko viņa

saka. Kādā dīvainā fiziskā un mentālā orgasmā viņa vēl un vēl atkārtoja vienu un to pa�u vārdu "Tēti! Tēti! Tēti!"

KAUT arī Parīzi kā drūms, pelēks ietinamais papīrs apņēma novembra aukstums un lietus, Jūsufs nejutās slikti, dodamies pa D�ord�a Vavēniju uz savu kantori, kas atradās Elizejas laukos. Viņ� iekāpa �aurajā fran�u liftā, aizvēra vārtiņus un nospieda pogu, lai paceltos uz pa�u aug�ējo stāvu. Lēnām dzelzs krātiņ� sāka rāpties aug�up.

Jūsufs savā nodabā smaidīja, domādams par savu jauno draudziņu, kādu grieķu zēnu, kas bija tieviņ� un jauks, ar melnām cirtām, kas apņēma viņa seju, un milzīgām, tum�ām acīm Zēns bija viņā iemīlējies. Jūsufs bij a par to pārliec ināts. Tas noteikti tā bija. Kad tas piedāvāja zēnam naudu, viņa acis bija pieriesu�ās asarām un zēns bija izskatījies patiesi aizvainots. Jūsufs bija steidzīgi atvainojies un noskūpstījis viņa asaras. Kad viņ� bija apsolījis nākamajā vasarā atkal satikties, zēns bija starojis laimē.

Dzelzs krātiņ� apstājās. Viņ� izkāpa no lifta, kārtīgi aizvērdams vārtiņus, lai tas varētu apkalpot nākamo izsaukumu. Uz tipiskā fran�u stilā veidotajām koka durvīm ar matētā stikla rūti melniem burtiem bija rakstīts firmas nosaukums: MEDIA (FRANCE) SA.

Viņa sekretāre, kas kalpoja an kā reģistratore, viņam ienākot, pacēla skatienu un uzsmaidīja. "Bonjour, Mon�sieur Ziad." [33]

"Bonjour,Marguerite,"2vir)�atbi\dēja,iedamsviņai garām uz savu kabinetu. Aizvēris durvis, viņ� novilka lietusmēteli un piegāja pie loga. Kaut ari lija, Elizejas lauki bija cilvēku pārpilni. Bulvāra otrā pusē tūristi jau laikus iegādājās biļetes uz �īvakara izrādi "Lido", un veikali bija pircēju pilni.

Viņam aiz muguras atvērās durvis. Pat nepagriezies,

Jūsufs pastiepa roku ar lietusmēteli. "Vai ir kādi jaunumi?" viņ� jautāja, kad sieviete bija paņēmusi mēteli.

"Kad es �eit ierados, tad aparātā jau bija telekss no �enēvas," viņa atbildēja.

"Kur tas ir?"

"Mapītē uz jūsu galda. Es uzliku to virsū pārējiem dokumentiem"

Viņ� atvēra vākus, paņēma dzelteno teleksa lapu un ātri sāka lasīt.

"ZIJĀD, ATCEL FILMAS PROJEKTU UN NOKĀRTO, LAI NEKAVĒJOTIES PĀRTRAUKTU KONTRAKTU AR VINSENTU. LĪDZ TURPMĀKAJAM RĪKOJUMAM ATTEIC PĀRVADĀJUMUS KOMPĀNIJAI ARAB- DOLLS. MĒS PAR TO VEICAM IZMEKLĒ�ANU. IESPĒJAMI ĀTRI INFORMĒ PAR VINSENTA NOSACĪJUMIEM. SVEICIENI. FEJS"

Sajutis zarnās pēk�ņas spazmas sāpes, viņ� atlaidās krēslā. Uz pieres izsitās auksti sviedri. Cauri smadzenēm joņoja da�ādas domas. Kaut kas bija izgājis greizi. Nezin kādā veidā viņ� ir ticis atklāts. Jūsufs sajuta nelabumu ceļamies aizvien augstāk un knapi paspēja aizskriet līdz vannasistabai.

Atvieglojis iek�as, viņ� jutās mazliet labāk. Ielējis no karafes glāzē ūdeni, Jūsufs to lēnām malkoja, vēlreiz pārlasīdams tekstu. Kuņģis sāka nomierināties. Varbūt tas nemaz nav tā, kā viņ� sākumā iedomājies. Patiesībā viņu bija sa�ņaugu�as pa�a bailes un vainas sajūta. �ādu lēmumu pieņem�anai Badram varēja būt tūksto�iem citu iemeslu.

Viņam vajadzēja saglabāt mieru, lai spētu domāt un izsvērt, kādi ir Badra patiesie rīcības motīvi. Tad viņ� zinātu, ko darīt. Jūsufs aizdedzināja cigareti un nolika lapu uz galda ar tekstu uz leju. Patlaban viņam vajadzēja izpildīt saņemtās pavēles. Zijāds paņēma telefonu. "Sameklējiet Maiklu Vinsentu," viņ� teica sekretārei.

"Oui, Monsieur Ziad,"1 Margarita atbildēja. "Vai jūs vēlaties ar viņu runāt?"

"Tūlīt vēl ne," viņ� atteica. "Vispirms es gribu runāt ar mesjē Jāsiru. Jums jāsameklē ari viņ�."

Jūsufs nolika klausuli un centās sakārtot savas domas. Uz Vinsenta rēķina viņ� bija saņēmis jau �etrsimt tūksto�us dolāru, bet tam izmaksājis tikai pusi �īs summas. Viņ� prātoja, vai nevarētu pie tās arī apstāties. Tad viņi būtu izmetu�i vējā tikai to naudu, kas jau izmaksāta. Badru tas noteikti ietekmētu labvēlīgi. Jūsufs jau sāka justies labāk. Var būt, ka viss vēl nebija tik bezcerīgi, kā sākumā likās.

Ieskanējās telefons uz viņa galda. Tā bija sekretāre. "Esmu sameklējusi mesjē Jāsiru."

"Kur viņ� atrodas?"

"�enēvā."

Jūsufs nospieda pogu un pārgāja uz arābu valodu, lai neviens nespētu viņu saprast. "Es saņēmu rīkojumu apturēt "Arabdolls" pārvadājumus. Vai tu nezini, kāds tam varētu būt iemesls?"

Jāsira balss bija mierīga. "Nē. Vai tas netika norādīts?"

"Nē. Vienīgais, kas tika pateikts, ir tas, ka patlaban viņi veic izmeklē�anu."

Jāsirs klusēja.

"Man vajadzēs sazināties ar kantori Beirūtā," Jūsufs teica.

"Nē," Jāsira balss skanēja vēsi. "Mums ir vieno�anās par pārvadājumiem līdz Ziemassvētkiem divreiz nedēļā. Sis laiks visā gadā mums ir vissvarīgākais."

"Es tur nekā nevaru darīt," Jūsufs paskaidroja. "Ja es to neizpildī�u, tad varu zaudēt savu darbu."

"Tādā gadījumā, draugs, tu esi iekūlies ķezā. Ja �ie pārvadājumi nenotiks, mani partneri zaudēs vairāk nekā divdesmit miljonus dolāru. Un to jau viņi tā neatstās."

"Es neko nevaru darīt," Jūsufs atkārtoja. "Ari man nav nekāda prieka zaudēt savu komisijas naudu. Bet man �is darbs ir vajadzīgs."

"Tu neizproti būtību," Jāsirs teica. "Vai nu tu būsi dzīvs bezdarbnieks, vai ari ar darbu, bet miris." 1 Jā, mesjē Zijād. (Fran�u vai.)

Pēk�ņi saruna tika pārtraukta. Fran�u operators nekavējoties vaicāja: "Avez vous termini, monsieur? [34] "

Jūsufs vilcinādamies skatījās uz telefonu, tad �igli atbildēja: "Oui." zViņ� atkal sajuta sāpes kuņģī, uz pieres tam izspiedās sviedri, un viņ� atbalstīja galvu rokās. Viņam bija jāpadomā. Vajadzēja atrast veidu, kā likt Badram mainīt lēmumu.

Telefons iezvanījās atkal. Jūsufs pacēla klausuli. Sekretāres balss bija ļoti pacilāta. Tas bija pārsteidzo�i, ka fran�i ikvienu dabūto tālsarunu uztvēra kā personīgu uzvaru. "Mesjē Vinsents tikko izlidojis no Londonas uz Parīzi," viņ a teica. "Ap vieniem viņu var gaidīt ierodamies."

"Atstāj viņam zīmīti, lai atnāk uz pusdienām. Tas ir ārkārtīgi svarīgi."

Viņ� nolika klausuli un tūlīt pat to atkal pac ēla. "Atnesiet divas tabletes aspirīna," viņ� teica sekretārei. "Un pēc tam savienojiet ar mesjē Kerid�u �enēvā."

Aspirīns neko daudz nelīdzēja, un tagad �enēvas līnija bija aizņemta. Jūsufs paskatījās pulkstenī. Bija jau pāri vienpadsmitiem Parasti viņ� nebija nekāds lielais dzērājs, bet �oreiz varētu taisīt izņēmumu.

Jūsufs piecēlās kājās un izgāja no kabineta. "Pēc pāris minūtēm bū�u atpakaļ," viņ� teica sekretārei.

Margarita izskatījās izbrīnīta. 'Vai jums kas noticis?" viņa noraizējusies vaicāja.

"Nē, viss kārtībā," viņ� atcirta. Izgājis gaitenī, Jūsufs devās uz metāla krātiņu, kas lēnām novizināja viņu līdz pirmajam stāvam. Izgājis pa ārdurvīm, viņ� nogriezās pa kreisi un iegāja "Fouquet's".

Tur viņ� devās pie bāra, kur tūlīt pat pretī steidzās bārmenis. "Bonjour, Monsieur Ziad. [35] Ko jūs vēlaties?" "Vai jums ir kaut kas kuņģa nomierinā�anai?" Bārmenis uzmeta viņam skatienu. ""Alka�Seltzer". Manuprāt, tas ir ļoti efektīvs." "Nē," Jūsufs bija lakonisks. "Kaut kas stiprāks." ""Fernet � Branca", mesjē," bārmenis �igli piedāvāja. "Tas ir vecs līdzeklis, bet joprojām vislabākais."

"Labi, dodiet to �urp � un dubultporciju." "Dubultporciju?" bārmenis uz viņu dīvaini paskatījās. "Jā. Un pasteidzieties!" Jūsufs bija noskaities. Kādēļ visam vajadzēja būt tik sare�ģītam?

"Oui, mesjē." Bārmenis pagriezās un paņēma pudeli. Mirkli vēlāk Jūsufam priek�ā tika nolikta veclaicīga glāze ar tum�i brūnu �ķidrumu. "Je pense que c'est trop, mon�sieur," [36] viņ� teica. "Va doucement."2

Jūsufs uz viņu nicino�i paskatījās. Fran�i vienmēr gribēja uzspiest citiem savus paradumus. Viņ� paņēma glāzi un ielēja tās saturu sevī. Kādu mirkli viņ� jutās kā paralizēts, kamēr briesmīgi gar�ojo�ais dzēriens svilinādams plūda lejup pa rikli. Tad, aizspiedis ar roku muti, Jūsufs skrie�us metās uz tualetes telpu.

Kad ieradās Jūsufs, Maikls Vinsents izskatījās labi atpūties. Viņ� smaidīdams pastiepa sveicienam roku. "Man ir labas vēstis," viņ� draudzīgi teica. "Esmu pabeidzis scenārija pirmuzmetumu."

Jūsufs paskatījās uz viņu bez jebkāda entuziasma. " Draugs, mums ir jāapsprie� da�as problēmas," viņ� teica.

Vinsents uzreiz jutās satraukts. Viņ� zināja, ka vārds "problēmas" kinobiznesa leksikonā nozīmē neizbēgamu neveiksmi. Bet viņ� ari zināja, ka uz to tie�i reaģēt nedrikst. "Neatrisināmas problēmas nemēdz būt."

Jūsufs paskatījās uz amerikāni. Pirmo reizi, kop� viņi bija pazīstami, tas likās esam pilnīgi skaidrā. Kādēļ tam bija tā jānotiek tie�i �oreiz? Viņam vienmēr labāk bija paticis slēgt darījumus ar Vinsentu, kad tas bija daļēji piedzēries. "Es atļāvos rezervēt galdiņu pusdienām tepat lejā," viņ� teica.

Vinsents pasmaidīja. "Brīni�ķīgi. Es esmu izsalcis. Neesmu pat brokastojis."

"Ko jūs vēlētos iedzert?" Jūsufs jautāja, kad viņi jau bija apsēdu�ies pie galda. Vinsents pakratīja galvu "Es nekad nedzeru tuk�ā dū�ā."

Jūsufs pagriezās pret zāles pārzini. "Tādā gadījumā mēs gribētu apskatīt ēdienkarti."

"Mums ir lielisks vārīts lasis, mesjē Zijād," zāles pārzinis ieteica.

Jūsufam bija pilnīgi vienalga, ko ēst. "Izklausās jauki." Viņ� paskatījās uz amerikāni. "Ko jūs par to sakāt?"

"Mani arī tas apmierina."

Jūsufs klusībā lādējās. �is vīrs bija pārāk galants. Viņ� bija cerējis, ka tas kaut ko tomēr iedzers. "Pudeli "Montrachet"," Jūsufs teica zāles pārzinim. Iespējams, ka labs baltvīns varēja te līdzēt.

Zāles pārzinis palocījās un aizgāja. Sākumā abi vīri klusēja. Vinsents ierunājās pirmais. "Jūs pieminējāt kaut kādas problēmas?"

"Jā," Jūsufs nopietniatbildēja.Viņ�paskatījās uz Vinsentu un nolēma runāt tie�i, lai c ik sve�i tas liktos viņa raksturam "Es tikko saņēmu rīkojumu projektu pārtraukt."

Vinsenta sejā neparādījās nekāda izteiksme. Tad no viņa lūpām izlauzās īsa nopūta. "Es jau domāju, ka kaut kas tāds varētu notikt. Tas bija pārāk skaisti, lai būtu īstenība."

"Jūs neesat pārsteigts?"

Re�isors pakratīja galvu. "Nē. Pirms pāris nedēļām Holivudas sarakstos pamanīju, ka nākamajā pavasarī Marokā kāda cita kompānija grasās uzsākt filmu par Pravieti."

Jūsufs pēk�ņi sajuta milzīgu atvieglojumu � tātad �is bija teleksa sūtī�anas iemesls. Viņ� par saviem darījumiem aizdomās turēts netika. "Jā," viņ� teica, saglabādams nemainīgu sejas izteiksmi.

"Neesiet tik drūms," Vinsents teic a. "Jajūs būtu darbojies kinobiznesā tik ilgi, cik es, jūs būtu pieredzējis vēl daudz briesmīgākas lietas."

"Tik un tā," Jūsufs teica, "mums jātiek galā ar kādu nepatīkamu procedūru. Man ir uzticēts izstrādāt jūsu kontrakta noteikumus."

Vinsents kļuva tramīgs. "Tur nav ko izstrādāt. Mans kontrakts paredzēja, ka neatkarīgi no tā, vai filma tiek uzņemta vai ne, es saņemu vienu miljonu dolāru."

"Es tā glu�i nedomāju. Cik es saprotu, tad puse no �īs summas jums bija jāsaņem filmas uzņem�anas laikā. Ja tā nemaz netiek uzsākta, tad tas nozīmē, ka nekādi maksājumi nav jāveic. Tajā miljonā ir ietverti arī divsimt tūksto�i, kas attiecas tie�i uz filmas izrādī�anu uz ekrāniem. Ja tā nenotiek, tad arī �ī summa mums nav jāmaksā."

"Es �ajā kontraktā izlasīju pavisam ko citu. Es domāju, ka varu panākt, lai man tiktu izmaksāta visa summa."

"Kādā veidā?" Jūsufs tie�i jautāja. "Ja jūs izlasīsiet kontraktu vēlreiz, tad redzēsiet, ka tas ir apstiprināts pēc Libānas likumiem, un visi ar to saistītie jautājumi tiks izskatīti Libānas tiesā. Vai tie�ām jūs iedomājaties, ka jums � ārzemniekam � ir kaut mazākās cerības uzvarēt Feju? Ja jūs uzsāksiet cīņu, tad paliksiet pavisam tuk�ā. Patiesībā jums pat nav cerību dabūt advokātu, kas būtu ar mieru uzņemties jūsu lietu pret mums."

Vinsents klusēja, �is bija tie�i tas punkts, kas viņam kontraktā nebija paticis, bet viņi bija stingri uzstāju�i. Tagad kļuva skaidrs, kāpēc.

Jūsufs jutās jau dro�āk. "Draugiem tiesas zālē nav ko darīt," viņ� teica. "Daudz pieņemamāk būtu, ja mēs izstrādātu savstarpēju vieno�anos. Pasaule ta�u ir tik maza. Nekad nevar zināt, kad mums atkal ievajadzēsies vienam otra palīdzīgo roku."

"Ko jūs iesakāt?"

"Jūs jau esat saņēmis divsimt tūksto�us. Par scenārija rakstī�anu jums pienākas vēl simts. Es ierosinu ar to arī beigt."

Vinsents neko neatbildēja.

"Un es atteik�os no savas komisijas naudas," Jūsufs �igli piebilda. "Es domāju, tā kā projekts netika īstenots, tas būtu tikai godīgi.Tā jūs saņemtu visu �o summu."

"Un kā būs ar maniem izdevumiem?" viņ� jautāja. "Simts tūksto�us bija paredzēts izmaksāt scenārija rakstī�anas laikā."

Jūsufs mirkli padomāja. Amerikānim bij a taisnība. Viņam arī bija �ī nauda, lai samaksātu, tā ka nebija nekādu problēmu. Badram bija ziņots, ka nauda jau ir iz�ķiesta. Tomēr viņ� nespēja apspiest savu iedzimto alkatību "Ja mēs maksājam par izdevumiem, tad es pieprasu savu komisijas naudu."

Vinsents domās veica aprēķinus. Tris simti tūksto�u tīrā naudā vai �etri simti tūksto�u mīnus divdesmit procenti. Starpība bija tikai divdesmit tūksto�i dolāru, bet tas tomēr bija labāk nekā nekas. Pēk�ņi viņ� iesmējās. "Piekrītu," viņ� teica, "bet tikai ar vienu noteikumu."

"Kāds tas būtu?" Jūsufs noraizējies vaicāja.

"Ka jūs darīsiet visu, lai es dabūtu nākamo filma"

Jūsufs atviegloti uzsmaidīja. "To mēs tik un tā būtu darīju�i," viņ� noteica.

Ieradās par viņiem atbildīgais viesmīlis. Teatrāli attaisīj is pudeli, viņ� ielēja nedaudz vīna nogar�o�anai. "Tr�s bori," [37] jūsufs teic a, ar �estu norādot, lai tiktu piepildīta Vinsenta glāze.

Vinsents pacēla roku. "Es esmu pārdomājis," viņ� teica. "Atnesiet man dubulto viskiju ar ledu."

ALĪ Jāsirs iegāja kādā �enēvas kafejnīcā, kas atradās pretī viesnīcai "President Wilson Hotel". Viņ� paskatījās pulkstenī. Bija gandrīz se�i pēcpusdienā, un kafejnīcu bija piepildīju�i ierēdņi, kas pirms do�anās mājās ārpus pilsētas vēl bija iegriezu�ies iedzert kādu malciņu. Atradis dziļumā pie pa�as sienas brīvu galdiņu, viņ� apsēdās pie tā un sāka gaidīt. Viņa bija'teikusi, ka diez vai izdo�oties atbrīvoties agrāk nekā se�os. Jāsirs atlocīja Parīzes avīzes "Herald Tribune" numuru.

Avīze bija pilna ar rakstiem par to, kā Savienotās Valstis satraucis naftas embargo. Sākumā visa valsts pārdzīvojusi �oku. Cilvēki nebija spēju�i notic ēt, ka tas tie�ām ar viņiem noticis. Tad viņi bija ar �o domu apradu�i un sāku�i veidot rezerves krājumus. Viņ� pasmaidīja. Neko daudz jau tas nevarēja līdzēt. Iestājoties ziemai, viņi tie�ām sāks just, ko tas nozīmē. Bet, tuvojoties pavasarim, kad viņi apjēgs, ka pa�u naftas ieguvi, kam viņi ļāvu�i panīkt lētā importa dēļ, būs iespējams atjaunot tikai pēc pieciem gadiem,tiem būs jākrīt ceļos, lūdzoties �ēlastību.

Tas notiks tad, ja arābi spēs saglabāt savu vienotību Bruņās jau sāka parādīties plaisas. Klīda baumas, ka pāri Omānas 13c im uz Ameriku dodas tankkuģi ar naftu ne tikai no Irānas, bet ari no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Kuveitas un pat Saūda Arābijas. Viņ� ne mirkli nebija �aubījies, ka baumas atbilst īstenībai. Visas �īs valstis bija pieķēru�ās Amerikai nejau mīlestības, bet gan naudas dēļ. Viņu ieguldījumi Amerikas ekonomikā bija tik lieli, ka viņus biedīja iespējamais haoss un ieguldītās naudas zaudē�ana �ī embargo dēļ. Tiem izredzētajiem, kas vadīja �īs valstis, fakts, ka viņu personiskās intereses tika nostādītas augstāk par visas arābu pasaules vienotību, neko nenozīmēja. Viņi �o krīzi izmantoja, lai nostiprinātu savu ietekmi un bagātību Tie vīri bija tādi pa�i kā Fejs, kas, iespējams, bija vissliktākais no visiem. No �ādiem c ilvēkiem vajadzēja atbrīvoties, lai arābi varētu ieņemt savu vietu zem saules. Vienīgais, ko viņi darīja atbrīvo�anās kustības labā, bija tas, ka viņu no�ēlojamo būtību varēja nostādīt pretī brīvības cīnītāju slavējamām īpa�ībām.

Pravietis bija teic is: "Gaidi, tā tiesas diena nāks!" Bet viņi nespēja gaidīt tik ilgi. Bija jau izstrādāts plāns, kā �o vīru spēku pavērst pret viņiem pa�iem. Drīz tas sāks darboties, un tad viņi pilnā mērā izbaudīs nodotās tautas dusmas.

Kad jaunā sieviete ienāca un apstājās pie galdiņa, Alī Jāsirs tuk�oja jau otro tasi kafijas. Ne vārda neteikdams, viņ� ar �estu norādīja uz krēslu otrpus galdam.

Leila apsēdās, un parādījās viesmīlis. "Kokakolu ar citronu," viņa teica. Kad viesmīlis bija aizgājis, viņa pievērsās Jāsiram. "Atvainojiet par aizkavē�anos, bet man bija grūti tik pēk�ņi izrauties."

"Es tevi netraucētu, ja tas tie�ām nebūtu svarīgi."

"Es saprotu" Viesmīlis atnesa dzērienu un atkal aizgāja. "Kas noticis?" viņa jautāja.

"Daudz kas," viņ� gurdi atteica. "Dro�i vien ļaunākais ir tas, ka naftas embargo ir apdraudēts."

Nenovērsdama acis no viņa sejas, Leila malkoja savu dzērienu

"Savienotās Valstis uz tādiem cilvēkiem kā tavs tēvs izdara milzīgu spiedienu. Tur draud ar ieguldījumu konfiskāciju."

"Es neko tādu neesmu dzirdējusi, bet birojā atrodos katru dienu. Esmu izlasījusi gandrīz visus ienāko�os dokumentus."

"Viņi jau nav tik dumji. Ir lietas, ko nekad nemēdz rakstīt, bet tādēļ draudi nemazinās. Un tavs tēvs ir spiests uz tiem reaģēt."

"Manam tēvam ar naftas tirdzniecību nav nekāda sakara!"

"Bet padomē viņ� ir ļoti ietekmīga persona. Agrāk vai vēlāk visi ieklausīsies, ko domā viņ� vai viņam līdzīgie."

Leila aizdedza cigareti un dziļi ievilka dūmu. "Patiesībā nekas nav tāds, kā no ārpuses izskatās, vai ne?"

Alī Jāsirs pamāja. 'Varbūt mums būtu jāsāk rīkoties agrāk, nekā bijām plānoju�i?"

Viņa ļāva dūmiem izplūst no mutes.

'Vai tu vēl neesi pārdomājusi?" viņ� steidzīgi jautāja.'Vai tavi uzskati nav mainīju�ies?"

"Es neko neesmu pārdomājusi. Tas nemaz nav iespēj ams. Esjoprojām atceros, cik ne�ēlīgs bija izraēlie�u uzlidojums. Es joprojām acu priek�ā redzu savu nogalināto draugu ķermeņus un sejas. Tā bija absolūti neizprovocēta cietsirdība. Es savus uzskatus nemainī�u, kamēr viņi visi nebūs miru�i."

Viņ� uzelpoja nelielā atvieglojumā. "Es jau baidījos, ka tavs mīļākais � amerikānis � būs mainījis tavas domas."

Leila cie�i ieskatījās Jāsiram acīs. 'Viņ� nav mans mīļākais," viņa ledainā balsī teica. "Es viņu tikai izmantoju, lai uzzinātu, kas'īsti notiek mana tēva biznesa lietās."

"Tad jau tu zini arī par pavēli, kas apturējusi firmas "Arabdolls" pārvadājumus?" "Jā."

"Vai tu zini, kāds tam ir iemesls?"

"Tas nav īsti dro�i, bet man liekas � viņiem radu�ās aizdomas par to, ka Zijāds no viņiem papildus iekasē naudu. Patlaban viņi veic izmeklē�anu, lai noskaidrotu, vai tas tie�ām tā ir."

"Mums ir būtiski svarīgi, lai �ie pārvadājumi turpinātos. Tas ir mūsu galvenais dolāru ieguves avots. Kā tu domā, vai tava ietekme uz amerikāņu draugu ir pietiekama, lai �o pavēli atceltu?"

"Es nezinu," viņa domīgi atteica. "Mans tēvs viņam lika �os pārvadājumus pārtraukt." Leila paskatījās uz Jāsiru. "Bet varbūt man parunāt tie�i ar tēvu?"

"Nē. Tavs tēvs par �iem pārvadājumiem neko nezina. Ja viņ� būtu zinājis, tad pilnīgi noteikti būtu to visu apturējis jau sen. Viņ� jau pirms tam mums to atteica."

"Tādā gadījumā es nezinu, ko varētu darīt."

"Varbūt tev izdotos pārliecināt amerikāni ziņot tavam tēvam, ka ar pārvadājumiem viss kārtībā un ka Zijāds nekādu naudu nesaņem."

"Vai tas ir tiesa?"

"Saprotams, ka nē," viņ� kaprīzi atteica. "Neesi nu tik naiva. Kā gan citādi mēs būtu piedabūju�i tādu cūku kā viņ� sadarboties ar mums, ja ne ar piekukuļo�anu? Tu varētu sacīt, ka tikko esi uzzinājusi, ka "Arabdolls" ir tavu draugu firma un tev negribētos, lai viņi justos apbēdināti."

"Un tu domā, ka viņ� tam noticēs?"

"Kas to lai zina. Tev vislabāk zināms, cik liela ir tava ietekme uz viņu."

Uz Leilas lūpām izlauzās viegls smaids. "Viņ� varētu tam arī noticēt. Kamēr tēvs atradās Gstādā, mēs bijām kopā vismaz �etras reizes dienā. Viņ� ir pilnīgi kā apmāts un nekad neļauj man palikt vienatnē."

"Ja tā ir patiesība, tad tev nekādu grūtību nevarētu būt."

"Bet ja nu viņ� atsakās?"

"Tu vari piedraudēt, ka izstāstīsi tēvam par jūsu romānu." Viņ� pamanīja meitenes sejā pārsteigumu, tādēļ �igli piemetināja: "Bet tas varētu būt tikai galējais līdzeklis. Pagaidām tu tikai viņu palūgsi. Rīt �ai pa�ā laikā mēs atkal satiksimies, un tu man pateiksi, kāda ir viņa atbilde."

"Vai ir vēl kaut kas noticis?"

"Pagaidām nav."

"Cikilgi man būs tejāuzkavējas?" viņa jautāja. "Nejau tādēļ es braucu uz treniņnometni, lai pēc tam tēlotu sekretāri. Kad man būs iespēja darit kaut ko tie�ām svarigu?"

"Tie�i patlaban tu mums veic ārkārtīgi nozīmīgu darbu, bet pārmaiņas dro�i vien notiks daudz drīzāk, nekā tu vari iedomāties."

Kad konsulātaīpa�ais sūtnis bij a izgājis, Kerid�s paskatījās pulkstenī. Bija septiņi. Viņ� atvāza sava rakstāmgalda atvilktni un izņēma atslēgas dublikātu, ar kuru varēj a atvērt koferīti. No Beirūtas ar pēdējo reisu atsūtītajā aizzīmogotajā diplomātā vajadzēja būt kaut kam ļoti svarīgam.

Tajā bija ielikta viena mapīte ar vienu vienīgu papīra lapu. Mapītes vākam pāri stiepās ar sarkaniem drukātiem burtiem uzrakstīti vārdi: "SLEPENS ZIŅOJUMS � ARABDOLLS."

Atvēris vākus, viņ� steidzīgi lasīja. Teksts bija īss un lakonisks. "Arabdolls" kalpoja kā aizsegs kādam narkotiku sindikātam. Starp uzskaitītajiem īpa�niekiem bija kāds amerikāņu mafiozo, fran�u izcelsmes korsikānis, kas bija labi pazīstams kā heroīna izejvielu pārstrādātājs, un divi libānie�i. Vienam no tiem bija pla�i sakari ar Libānas un Turcijas magoņaudzētājiem, otrs izrādījās kāds baņķieris, kas pārstāvēja visda�ādākos fedeijie�u grupējumus, veicot finansiālos darījumus.

Tagad kļuva skaidrs, kādēļ bija jāmaksā apdro�inā�anas nauda. Viņi bija atradu�i likumīgu nosūtītājfirmu, kas dro�i varēja ievest Savienotajās Valstīs viņu narkotikas, jo "MEDIA" nodro�ināja ne tikai aizve�anu, bet kā licenzēts ASVmuitas mākleris �ī firma bez papildu apskates nogādāja preci tie�i pasūtītājam. Lai gan pre�u saņēmējs Ņujorkā bija Amerikā labi pazīstama rotaļlietu importētājfirma, viņam nebija ne mazāko �aubu, ka tai bija doti atbilsto�i norādījumi, kā rīkoties ar saņemto preci.

Kerid�s paņēma telefonu un uzgrieza firmas "MEDIA" pārvadājumu biroja direktora rīkotāja numuru. Viņam bija jānoskaidro vēl kāda lieta.

Direktors dēļ izrādītā goda, ka viņam piezvanījis mistera Feja vado�ais sekretārs, vada otrā galā runāja gandrīz vai siekalodamies. Pirmo reizi viņ� runāja ar kādu, kas hierarhijas kāpnēs atradās augstāk par Jūsufu. Viņ� bija vairāk nekā izpalīdzīgs.

Nē, par "Arabdolls" tas nezinot neko, vienīgi to, ka viņi esot ļoti laipni un visi maksājumi tiekot izdarīti laikā. Viņ� būtu laimīgs, ja visi klienti būtu tik precīzi, bet tas jau esot zināms, kādi viņi ir patiesībā.

Diks izteica viņam līdzjūtību, pieminot, ka misters Fejs esot ļoti norūpējies par viņa problēmām un ļoti saproto�s. Tad viņ� apjautājās, kā īsti noslēgts līgums � kur� no viņu aģentiem ieradies to parakstīt.

Direktors ļoti atvainojās. Diem�ēl neviens no viijfe. cilvēkiem neesot bijis tik modrs, lai piedalītos līguma noslēg�anā. Viņam vajadzējis pilnīgi uzticēties misteram Zijādam, kur� nokārtojis visus darījumus Parīzē. Viņa pienākums esot bijis tikai �o firmu apkalpot. Un viņi darīju�i visu, lai klienti saņemtu vislabāko apkalpo�anu. Pret labiem līgumiem, tādiem kā �is, esot grūti izturēties vienaldzīgi.

Diks viņam pateicās un nolika klausuli. Viņ� prātoja, cik daudz Jūsufs varētu zināt par pārvadājumu saturu. Bija grūti notic ēt, ka Jūsufs spētu darboties pretēji Badra politikai, īpa�i jau pēc incidenta ar Alī Jāsiru, ka� notika pagāju�ajā vasarā Kannās, viņ� bija pilnīgi pārliec ināts, ka Badrs noteikti atteicies darboties kā aizsegs jebkādām fedeijie�u nelikumīgajām aktivitātēm, lai cik cēli būtu to motīvi.

Tātad, lai noslēgtu darīj umu, pastāvēja tikai viena iespēja. Kādam vajadzēja nokļūt līdz Jūsufam. Diks prātoja, diez cik labi Jūsufs ir pazīstams ar Alī Jāsiru. Viņ� mēģināja atcerēties, vai redzējis viņus abus kopā toreiz Kannās, bet atmiņā bija saglabājies tikai fakts, ka viņ� uztic ējis Jūsufam nogādāt Jāsiram Badra ielūgumu uz viesībām.

Tikko viņ� bija ieslēdzis diplomātu seifa, atgriezās Leila.

Viņ� paskatījās uz meiteni, iegrimis domās par to, ka no tīta pirmām kārtām jāziņo par uzzināto Badram.

"Kas noticis?" Leila satraukti ievaicājās. "Tu izskaties ļoti nopietns."

"Man liekas, ka mana galva ir mazliet pārslogota." Viņ� izspieda smaidu. "Kā klājas taviem draugiem?"

Viņa atsmaidīja. "Dumjas meitenes. Skolā viņas likās tā nekas, bet tagad man �ķiet, ka esmu viņas pāraugusi. Viņas spēj runāt tikai par zēniem."

Viņ� iesmējās. "Man tas �ķiet glu�i dabiski."

"Viņas ari domā tikai par to vien."

"Un par ko gan domā tu pati?"

Viņa pienāca pie rakstāmgalda, pārliecās pār to tā, ka abu sejas gandrīz saskārās, un noteica: "Par tevi."

DIKA balss telefona klausule skanēja ļoti mundri.

"Labrīt, Dik."

' "Labrit, �ef. Kā tur izskatās?"

"Vienkār�i brīni�ķīgi. Un zēniem te ļoti patīk. Tev vajadzētu redzēt viņus uz slēpēm. Viņi ir dzimu�i slēpotāji."

"Jauki," Diks noteica. "Man nedaudz jāparunā par darba lietām Vai traucētājs telefonam ir pieslēgts?"

"Nē," Badrs atbildēja. "Piezvani pa otru numuru pēc desmit minūtēm. Tikmēr viss būs sagatavots."

Diks nolika klausuli un pārbaudīja, vai viņa pa�a telefonam pievienotais traucētājs darbojas. Viņ� pārbīdīja slēdzi, un iedegās sarkana uguntiņa. Viss bija kārtībā. Diks to atkal izslēdza. Traucētājs viņam tika pagatavots pēc speciāla pasūtījuma tā, lai pat nejau�i pievienojies klausītājs varētu sadzirdēt vienīgi nesakarīgu skaņu mud�ekli.

Viņ� atcerējās pagāju�o nakti. Notikums ar "Arabdolls" ar katru minūti likās aizvien dīvaināks. Tagad tajā bija parādījies jauns pavērsiens � Leila par �o lietu izrādīja pārsteidzo�u interesi.

Viņa bija gājusi pa aplinkus ceļiem, izteikti arābiskā manierē. Viņi abi bija kaili gulēju�i Dika gultā un pēc mīlas akta smēķēju�i ha�i�u. Viņ� vēl bija mazliet apdullis un it kā peldēja miglā. "Diez vai mēs varēsim tā turpināt, kad būs atgriezies mans tēvs," viņa teica.

"Gan jau mēs atradīsim iespēju."

"Tev tam vairs nebūs laika. Kad viņ� atrodas tuvumā, tad tu sev nevari veltīt ne minūti."

Viņ� neatbildēja.

"Da�reiz man tā vien liekas, ka tu esi pakļauts daudz vairāk nekā D�ābirs."

"Nav jau tik traki."

"Ir gan," viņa teica, un �ķita, ka meitenes acis piepildās asarām.

"Hei, beidz par to domāt," viņ� sacīja, Leilu apskaudams.

Leila piespieda galvu pie viņa krūtīm. "Man tev ļoti jāatvainojas," viņa no�ukstēja. "Es tikai tagad sāku tevi pa īstam iepazīt un saprast to, cik tu esi brīni�ķīgs." "Tu pati esi ļoti burvīga meitene."

"Man tev kaut kas jāatklāj."

"Nekādas grēksūdzes!"

Bet viņa tik turpināja. "Tu esi pirmais īstais vīrietis manā dzīvē. Visi iepriek�ējie bija tikai puikas. Ar tiem es nekad nejutu neko tādu kā ar tevi."

Viņ� neatbildēja.

"Vai tev ir tāpat? Vai tu pret savu sievu izjūti to pa�u ko pret mani?"

Viņ� iedomājās par sievu un dēliem, kas atradās se�tūksto� jūd�u attālumā, un sajuta sirdsapziņas pārmetumus. "Tas nav godīgi," viņ� protestēja.

"Piedod, es biju muļķe. Man nevajadzēja tev to atkal atgādināt." Viņa pastiepa roku un izņēma viņam no pirkstiem cigareti. "Iedod uzvilkt dūmu!"

Viņ� skatījās, kā Leila ieelpo saldo smar�u. Pēc pāris mirkļiem viņa atdeva cigareti atpakaļ. Kerid�s to nolika pelnutraukā, tad pagrieza viņu uz muguras un noslīdēja lejup ar seju pret meitenes vēderu.

Viņa klusi ievaidējās un satvēra Dika seju, cie�i to turēdama. "Pie Allāha, kā man tas patīk!" Viņa atstūma vīrie�a seju tā, lai varētu ieskatīties tam acīs. "Vai tu zini, ka esi pirmais vīrietis, kas mani ēdis?"

Viņ� pakratīja galvu.

"Neviens no zēniem, ar kuriem es agrāk sagājos, to nebija darījis. Bet tie visi bija arābi," viņa atzinās. "Arābu pui�i ir draņķīgi mīlētai. Viņi domā vienīgi par savu baudu. Saki� vai visi amerikāņi mēdz tā darīt?"

"Es tie�ām nezinu."

"Vai tu gribi, lai es tev darītu to pa�u?"

Viņ� pamāja.

"Nu, tad atļauj," viņa teic a, paveldama viņu uz muguras. Leila abām rokām satvēra viņa uzbudināto failu un apņēma to ar lūpām. Mirkli vēlāk, pac ēlusi galvu, viņa paskatījās uz Diku. "Vai tu maz zini, ka tev ir burvīgs daikts�tik spēcīgs un skaists. Tas ir ļoti amerikānisks."

Viņ� skaļi iesmējās.

"Nesmejies, es runāju nopietni," viņa teica bez mazākā smaida. "Visiem arābu zēniem, ko man nācies pazīt, tie bija gari un tievi."

Viņ� neteica meitenei, ka tā varēja būt tādēļ, ka zēni vēl pārāk jauni un viņu orgāni nav sasniegu�i savu briedumu. "Vai tu līdz �im esi pazinusies tikai ar arābu pui�iem?" viņ� pajautāja.

"Nē, vienreiz man bija ari kāds fran�u zēns. Bet mēs to darījām tumsā, un viņ� bija tik mudīgs, ka es to nekad neieraudzīju." Viņa ieskatījās Dikam sejā. "Zini � man tā ļoti pietrūks."

Tad pilnīgi negaidīti viņa sāka smieties. "Man ienāca prātā kāda dulla iedoma. Es �urnālā redzēju piepū�amo leļļu reklāmu. Tās lelles bija cilvēka augumā. Kā tu domā, vai es nevarētu pasūtīt, lai man uztaisa vienu, kas būtu tavā izskatā? Tad es varētu to turēt savā istabā, un, ja tu arī nevarētu �eit atrasties kā dzīvs c ilvēks, es vismaz varētu to piepūst, lai tu būtu te, pie manis."

"Tu esi traka," viņ� iesmējās.

"Mans draugs no *'Arabdolls" noteikti man varētu tādu izgatavot," viņa noteica.

Dika galvā skaļi un dzidri iezvanījās trauksmes zvans. "Es nedomāju, ka viņi nodarbojas ar tādām lietām," viņ� teica.

"Izņēmuma kārtā viņi man varētu izpalīdzēt. Kompānija pieder Āsima Mafrada tēvam, un viņ� ir mana mātestēva labs draugs."

Mafrads bija libānie�u baņķieris, kas pārstāvēja Ikvu, un bija ļoti ticami, ka viņas vectēvs to varētu pazīt. Libānie�u baņķieri veidoja ļoti cie�i saistītu kopību. Bet pēc Leilas nākamā jautājuma viņ� atvairīja domu, ka tā varētu būt tikai sakritība. >

Apsēdusies gultā, it kā �ī doma viņai tikai nupat būtu ienākusi prātā, Leila jautāja: "Vai tā nav tā pati kompānija, kurai mans tēvs grib aizliegt piegādes?"

Viņ� pamāja.

"Tēvs nedrīkst tā rīkoties. Viņi mums ir ļoti labi draugi. Mafradi noteikti ir ļoti noraizēju�ies."

"Nu, tad pastāsti to savam tēvam. Esmu pārliecināts, ka viņ� savu lēmumu noteikti mainīs, j a uzzinās to, ko tu saki."

"Es nevaru to izdarīt. Tu ta�u pazīsti manu tēvu. Viņam nepatīk, ja kāds māca, ko vajadzētu darīt."

Diks klusēja.

"Tu gan varētu tur kaut kā līdzēt. Tu varētu �o pārvadājumu lietu nokārtot."

"Un kā tad būtu ar tavu tēvu? Ja viņ� to uzzinātu, tad man būtu beigas."

"Viņam tas nav jāuzzina. Tu vienkār�i �os ziņojumus nerādi. Tēva domas ir tik noslogotas, ka viņ� par to pat neiedomāsies."

"Es tā nevaru."

"Kāpēc ne? Tu tie�ām viņiem izdarītu milzīgu pakalpojumu. Mūsu ģimenes draudzējas jau gadiem ilgi, un tu aiztaupītu viņiem daļu no uztraukumiem."

"Tas nav manā kompetenc ē. Es tur nedrīkstu iejaukties."

"Nu tad izdari to manis dēļ. Ja tēvs uzzinās, tad pasaki, ka es liku tā darīt. Es tikai gribu, lai starp abām ģimenēm neizceltos naids."

"Man ļoti �ēl," Diks bija nelokāms.

Pēk�ņi Leila sadusmojās. Izkāpusi no gultas, viņa nostājās tam blakus. 'Tu rīkojies tā, it kā es būtu kāda muļķa meitene!" viņa kliedza. "Gultā es esmu pietiekami laba, bet nekam citam, redz, es vairs nederu!"

"Hei, pagaidi mazliet," viņ� samierino�i ierunājās. "Es tā nedomāju, turklāt ļoti cienu tavus uzskatus. Es nemaz ne�aubos, ka tie ir pilnīgi pareizi, bet tu gribi, lai izdaru kaut ko tādu, ko man nav tiesību darīt. Bet es izdomā�u kaut ko citu � rīt pat es izstāstī�u tavam tēvam visu, ko tu man teici, un esmu pārliecināts, ka viņ� pārvadājumus atkal atjaunos."

"Man tava pretimnāk�ana nav vajadzīga," viņa atcirta. "Es negribu, lai tu viņam kaut ko stāstītu, vai tu saproti? Tu nedrīksti viņam stāstīt neko!"

"Labi, es nedarī�u to, ja tu tā vēlies."

"Jā, es tā vēlos. Ja man viņam kaut kas būs jāsaka, tad es izdarī�u to pati!"

"Labi, labi," Diks piekrita.

Paķērusi savu rītakleitu no krēsla, viņa devās uz durvīm, tad pagriezās atpakaļ. "Jūs visi baidāties no mana tēva, bet es ne. Un kādu dienu jūs par to varēsiet pārliecināties!"

Ilgi pēc tam viņ� bija sēdējis gultā un smēķējis cigareti

pēc cigaretes. Tas bija kaut kas daudz vairāk nekā tikai sagadī�anās. Pat ja Riādu un Mafradu ģimenes bija labi draugi, viss, ko viņa bija runājusi tie�i tagad, atbilsto�ajā brīdī, bija pārāk precīzi mērķēts.

Viņ� prātoja, vai nevajadzētu Badram to visu izstāstīt, tomēr �o domu atmeta. Tad būtu jāatklāj viņu attiecības un Dika karjerai pienāktu gals. Kaut arī Badrs bija ļoti liberāls daudzās lietās, viņ� tomēr bija Leilas tēvs.

Varbūt no rīta viņa būs jau nomierinājusies. Tikmēr viņ� nolēma izdarīt vienu lietu.

Tā kā bija vēla nakts stunda, Diks paņēma privāto telefonu, kas stāvēja uz naktsgaldiņa, nospieda pogu, kura liedz jebkādu noklausī�anās iespēju, un piezvanīja kādam privātdetektīvam. Tā pakalpojumus kompānija bija izmantojusi jau vairākas reizes.

Pabeidzis sarunu, Diks jutās jau daudz labāk. No �ī mirkļa, kad vien Leila izies no mājas, viņas darbība tiks novērota. Nedēļas beigās viņam būs sīki zināms, ar ko viņa satiekas un kas ir viņas draugi �enēvā. Varbūt tad pamaz ām kļūs skaidri viņas rīcības motīvi.

Diks ieradās savā kabinetā jau pirms astoņiem, kad bija dro�i zināms, ka tur neviena cita nebūs un viņ� varēs sazvanīt Badru pie brokastīm. Nu jau varēja zvanīt Badram otrreiz, viņ� trauc ētāju noteikti būs pieslēdzis. Diks uzgrieza numuru.

Badrs atbildēja:"Dik?" "Jā."

"Nospied savu slēdzi!"

Diks izdzirdēja dūkoņu un nospieda traucētāja slēdzi. Pēk�ņi dūkoņa pazuda. "Nu, kārtībā?"

"Nevainojami," Badrs noteica. "Kas noticis?"

""Arabdolls". "Viņ� bija kodolīgs."Tā ir fronte. Baidos, ka mēs pārvadājam viņu narkotikas." Diks ātri pārstāstīja visu, ko bija uzzinājis.

Badrs kādu mirkli klusēja. "Kā mēs varējām tā iekrist?" viņ� jautāja. "Vai darījums tika slēgts Beirūtā?"

"Nē, Parīzē. To noslēdzis Jūsufs pats personīgi."

"Es jau par to baidījos. Dzirdēju, ka viņ� ir ticies ar Alī Jāsiru. Bet es nebūtu domājis, ka Jūsufs ir tik nekaunīgs, lai uzņemtos uz savu roku tādu lietu. Acīmredzot summa ir ļoti iespaidīga."

Kerid�s bija pārsteigts. "Vai tad jūs zinājāt par viņu kontaktiem?"

"Jā, bet es domāju, ka tādā veidā Jāsirs vienkār�i mēģina uzturēt sakarus. Kā redzams, esmu kļūdījies. Līdz �im es neko neiebildu pret viņa sīkajiem blakusdarījumiem, tie bija pavisam ikdieni�ķi. Bet �is ir pavisam kas cits."

"Ko mēs tur varētu darīt?"

"Neko daudz. Mēs nevaram atklāto celt gaismā tādēļ, ka tā var izrādīties Pandoras lāde. Tikai viens vārds var likt mums zaudēt ASV muitas starpnieka statusu un visas pārvadājumu priek�rocības. Mums �ī lieta jānokārto savā starpā. Vispirms jāatsauc uz �ejieni Jūsufs, jānoskaidro, cik dziļi patiesībā esam iepinu�ies."

"Vai jūs brauksiet �urp, lai ar viņu satiktos?" Diks jautāja.

"Nē. �enēvā ir pārāk daudz ziņkārīgu acu. Labāk sūti viņu uz Gstādu."

"Labi. Vai man arī būtu jābrauc līdzi?"

"Man liekas, ka tev būtu lietderīgāk palikt turpat. Jo mazāk cilvēku viņ� satiks, jo labāk."

Dikam prātā ie�āvās vēl kāda doma. "Es nejau�i uzzināju, ka Mafradu un Riādu ģimenes ir tuvi draugi. Kā jūs domājat, vai jūsu pirmās sievas tēvs nevarētu būt tajā iesaistīts?"

"Tas ir neiespējami!" Badra reakcija bija pārliecino�a.

"Riādam ir vecmodīgi konservatīvi uzskati. Tādam darbonim, kāds ir Mafrads, viņ� neietu ne tuvumā, pat ja tas būtu apzeltīts."

"Man tikai likās, ka jums to vajadzētu zināt," Diks teic a. Viņ� atkal iedomājās par Leilu. Vārdi gandrīz jau plūda pār lūpām, kad viņ� pēdējā brīdī tomēr pārdomāja. Tas varēja pagaidīt līdz nedēļas beigām, kad viņ� būs uzzinājis kaut ko vairāk. Nolicis klausuli, Diks kādu laiku sēdēja nekustīgi un visu vēlreiz pārdomāja. Ja starp abām ģimenēm nekādu sakaru nebija, kādēļ tad viņa to tikīpa�i uzsvēra? Pagaidām tam nebija nekāda izskaidrojuma.

Atvērās durvis, un ienāca Dika sekretāre. Viņa pārsteigumā sastinga. "Mister Kerid�," sieviete iesaucās angļu valodā ar �veicie�u akcentu. "Jūs tik agri jau esat darbā?"

"Jā. Man bija vairākas svarīgas telefona sarunas."

"Vaijūs nevēlētos kafiju?"

"Jā, lūdzu Un atnesiet ari savu grāmatu. Es vēlos nosūtīt teleksu Zijādam uz Parīzi."

Kad viņa atgriezās ar grāmatu rokās, viņ� jau bija pārdomājis un nolēmis labāk piezvanīt. Tā Badra izsaukums neliktos tik bezkaislīgi oficiāls. Jūsufam atbildot, Diks malkoja savu kafiju.

"�efs lūdza mani jums piezvanīt un paaicināt uz Gstādu, ja jums ir brīvs laiks," Diks teica.

Jūsufa balsī ieskanējās ba�as. "Vai atgadījies kaut kas īpa�s?"

Diks iesmējās. "Nedomāju vis. Starp mums runājot, man liekas, ka ģimenes galvas tēlo�ana viņu mazliet jau nogurdinājusi. Iespējams, ka viņ� meklē kādu ieganstu, lai no tās izrautos."

Diks sajuta Jūsufu atviegloti uzelpojam. "Es tikko pabeidzu kādu lietu. Vinsents piekrita kontrakta lau�anai, nepieprasot neko papildus tam, ko mēs jau esam viņam samaksāju�i. �efam tikai �ie papīri jāparaksta."

"Tas viņam patiks," Kerid�s noteica.

Sajutis, ka starp abiem izveidoju�ās tādas kā sazvērnieku attiecības, Jūsufs ļāva savā balsī ieskanēties biedriskumam. "Ko �efs domā iesākt ar "Arabdolls"?"

Diks joprojām runāja tādā pa�ā noskaņā. "Es tie�ām nevaru konkrēti atbildēt. Viņ� man neko nav teicis. Bet jūs ta�u pazīstat �efu tikpat labi kā es. Ja vien ir jūtama naudas smar�a, viņ� vienmēr ir ieinteresēts jebkurā sadarbībā. Var būt, ka viņ� piekritīs."

"Cik esmu par to dzirdējis, tā ir pavisam nenozīmīga operāc ija. Diez vai tā ir tikliela,lai viņ� pats ar to nodarbotos."

"Ja rastos tāda iespēja," Diks joprojām turpināja, it kā nekas nebūtu noticis, "jūs pats viņam varētu to pastāstīt."

"Tā ir laba doma," Kerid�s gandrīz vai spēja sadzirdēt, kā tā vīra galvā darbojas zobrati. "Man �eit �is tas vēl jānokārto. Pasakiet �efam, ka vakara pusē es bū�u klāt."

"Es viņam pateik�u," atbildējis viņ� nolika klausuli.

Kabinetā ienāc a sekretāre un ienesa vēl vienu kafijkannu. "Ārpusē gaida mis Feja," sieviete teica, kad bija novietojusi paplāti uz galda. "Viņa jautā, vai jums tagad atrastos kāds brītiņ� laika, lai varētu viņu pieņemt."

"Aiciniet viņu iek�ā," Diks piekrita. Leilai noteikti kaut kas ir padomā, viņ�, liedams kafiju, nodomāja.

�orīt Leila vairāk nekā citreiz izskatījās kā pavisam j auna meitene. Viņa vilc inādamās stā vēj a pie Kerid�a galda. "Es tevi pārāk ilgi neaizkavē�u."

"Par to neraizējies. Vai nevēlies kafiju?"

"Nē, paldies. Es atnācu, lai atvainotos par pagāju�ajā naktī notiku�o."

"Nedomā par to. Es jau esmu visu aizmirsis."

"Nē, es patie�ām tā domāju," viņa uzstājīgi teica. "Es uzvedos kā izlutināts bērns. Man nebija nekādu tiesību tev prasīt tādas lietas. Es negribu, lai mūsu attiecībās kaut kas izmainītos."

"Tas neko ari nemainīs."

"Vai tie�ām?"

"Protams," viņ� apstiprināja.

Diks pamanīja Leilas skatienā atvieglojumu un ari dīvainu slēpta triumfa izteiksmi. "Vai �onakt es drīkstu pie tevis iegriezties?"viņa jautāja joprojām neuzbāzīgā tonī.

"Es būtu ļoti bēdīgs, ja tu to nedarītu."

"Es da�iem draugiem apsolījos, ka aizie�u kopā ar viņiem vakariņās, bet atgriezī�os, cik ātri vien iespējams."

"Es tevi gaidī�u."

Viņa apgāja apkārt galdam, satvēra viņa roku un piespieda sev pie krūtīm. "Es nezinu, vai spē�u nociesties līdz vakaram."

Iezvanījās telefons. Atrāvis roku no viņas krūtīm, Diks pasniedzās pēc klausules. "Man ļoti �ēl, jaunkundz," viņ� izsmējīgi nopietni teic a, "bet mums abiem jāķeras pie saviem pienākumiem." Kerid�s pacēla klausuli. "Mirkli pagaidiet, lūdzu," viņ� teica, tad, aizklājis to ar delnu, uzmeta Leilai skatienu. "Redzi � man jāstrādā."

Viņa to �igli noskūpstīja uz lūpām un devās uz durvīm, bet pusceļā, it kā kaut ko atcerējusies, pēk�ņi apstājās.

"Starp citu, tu ta�u nestāstīsi par notiku�o manam tēvam, vai ne?"

"Nē," viņ� atbildēja, joprojām aizklājis klausuli.

"Labi." Leila aizsūtīja gaisa skūpstu. "Līdz vakaram."

Viņ� turpināja smaidīt, līdz viņa aizvēra durvis, bet tad, noņemot roku no klausules, viņa seja atkal kļuva noraizējusies.

Kaut kur dziļi, dziļi iek�ienē viņ� juta, ka kaut kas notiek aplami, pavisam aplami.

BADRS pacēla klausuli. Jūsufa balss skanējaļoti mundri. "Es patlaban atrodos viesnīcā, tepat pilsētā, un esmu no Parīzes atvedis kaut ko ļoti īpa�u," viņ� teica. 'Vai jūs nevēlētos atbraukt �urp, lai pavakariņotu?"

"Diez vai es to varē�u."

"�ef, jūs mani pazīstat. Ja es saku, ka tas ir kaut kas īpa�s, tad tā tie�ām ir. Viņas augums ir tāds, ka jūs nevarat pat iedomāties, un viņa ir traka, pilnīgi traka. Jūs nevarat iedomāties neko tādu, ko viņa nespētu izdarīt."

"Ieliec viņu ledusskapī un pataupi c itai reizei. Mēs �ovakar esam ielūgu�i vakariņās da�us viesus."

"Varbūt rīt no rīta?"

"Tas arī neies cauri. Rīt no rīta man mājās ir norunātas vairākas tik�anās."

"Kad tad jūs gribētu mani redzēt?" Jūsufs jautāja. "Rīt ap pusdienlaiku?"

"Man ir aizņemta visa diena. Tas varētu notikt �ovakar pat."

"�ovakar?" Jūsufa balsī ieskanējās ba�as.

"Jā, mani viesi ap pusnakti jau būs projām. Ceru tevi sagaidīt ap pusvieniem."

"Cik saprotu, tad jūs negribat braukt �urp. Meitene būs ļoti vīlusies. Es viņai stāstīju, kas jūs esat par varenu vīru."

"Nopērc viņai no manis kaut ko juvelierveikalā, nodod manus sveicienus un pasaki, ka es jūtos tikpat sarūgtināts cik viņa." "Labi, �ef. Tātad tiksimies �ovakar pusvienos, jā?"

"Tie�i tā," Badrs atbildēja un nolika klausuli. Kad D�ordana ienāca bibliotēkā, viņ� joprojām vēl sēdēja puskrēslā.

"Zēni jau dodas gulēt," viņa teica. "Viņi jautāja, vai tu nevarētu aiziet un pateikt arlabunakti."

"Protams," Badrs sacīja, pieceldamies kājās. Ceļā uz durvīm D�ordana viņu apstādināja.

"Vai kas atgadījies?" viņa jautāja, ieskatīdamās vīra acīs.

"Kādēļ tu tā jautā?"

"Tu izskaties noraizējies. Kas tev tikko zvanīja?"

"Jūsufs. Viņ� ieradīsies pie manis, kad viesi būs projām." 'Tā?"

"Viņ� būs viens pats. Mums jāapsprie� kāda ļoti svarīga lieta."

Viņa neko neatbildēja.

"Tev viņ� nepatīk, vai ne?"

"Man viņ� nekad nav paticis," D�ordana atteica. "Viņ� ir tāds pats kā daudzi no tiem vīriem, kas grozās tavā tuvumā. Viņi klimst apkārt kā plēsoņas, kas cer pamieloties ar laupījuma atliekām. Tajā pa�ā laikā viņi tev ir tā pielipu�i, it kā tu būtu nez kāds dievs. Tāds pats kā Jūsufs ir arī cilvēks, ko es esmu redzējusi tikai divas reizes, � pirmo reizi uz jahtas un otrreiz � Kalifornijā pēc tavas aizbrauk�anas. Tas ir Alī Jāsirs."

"Es nemaz nezināju, ka ari viņ� bija Kalifornijā," Badrs noteica.

"Bija gan. Iedama laukā, es ar viņu saskrējos pie "Polo Lounge" durvīm. Viņ� devās uz tik�anos ar Jūsufu. Es neuzdro�inātos uzgriezt muguru nevienam no viņiem."

Badrs cie�i ieskatījās D�ordanai acīs. Dīvaini, ka viņai abi �ie cilvēki Ūkās līdzīgi. Viņa izrādījās daudz vērīgāka, nekā viņ� domājis.

"Uzej labāk aug�ā," D�ordana teica. "Zēni tevi gaida, un mums nemaz nav tik daudz laika, lai paspētu pārģērbties līdz viesu atnāk�anai."

"Labi."

"Badr!"

Viņ� atkal pagriezās atpakaļ.

"Paldies."

"Par ko?"

"Es nekad neesmu redzējusi zēnus tik laimīgus. Vai tu zini, ka �ajās divās nedēļās esi veltījis viņiem vairāk laika nekā pēdējos trijos gados? Viņiem ļoti patīk, ka tētis dzīvo kopā ar ģimeni. Un man tāpat."

"Man ari tā ļoti patīk."

"Es ceru, ka tas tik drīz vēl nebeigsies," viņa uzlika savu plaukstu uz Badra rokas. "Tik labi mums ilgi nav bijis."

Viņ� nepakustējās.

"Kā tu domā, vai tas vēl ilgi turpināsies?" viņa jautāja.

"Tad jau redzēsim Man vienmēr ir tik daudz darba."

Viņas roka noslīdēja. D�ordana ar pūlēm saglabāja nemainīgu sejas izteiksmi. "Labāk pasteidzies," viņa teica aizgriezdamās. "Man vēl pēdējo reizi jāpārliecinās, vai ar vakariņām viss ir kārtībā."

Viņ� noskatījās, kā sieva dodas uz durvīm, kas ved uz lielo salonu. Viņa tās vēl nebija sasniegusi, kad Badrs izgāja no istabas un uzkāpa pa kāpnēm zēnu istabā.

Viņi sēdēja gultās un gaidīja tēvu. Badrs ierunājās arābiski. 'Vai jūs jauki pavadījāt �o dienu?"

Abi gandrīz vienlaikus atbildēja tajā pa�ā valodā. "Jā, tēv."

"Māte teica, ka jūs gribot mani redzēt."

Zēni saskatījās. "Prasi tu," teica Muhammeds.

"Nē," Samīrs tielējās, "prasi tu. Tu esi vecāks."

Badrs iesmējās. "Labāk saņemieties un vienalga kur� no jums sakiet, kas uz sirds, jo man ir jāiet pārģērbties."

"Prasi!" Samīrs nelikās mierā.

Muhammeds paskatījās uz tēvu, zēna acis bija lielas un nopietnas. "Mums �eit ļoti patīk, tēv."

"Es priecājos."

Muhammeds, meklēdams atbalstu, paskatījās uz jaunāko brāli. "Man arī te patīk," Samīrs teica savā sīkajā balstiņā, paskatīdamies uz lielo brāli, kas sēdēja savā gultā otrpus istabai. "Tagad tu vari prasīt."

Muhammeds dziļi ievilka elpu. "Mēs gribētu dzīvot �eit, tēv. Kopā ar tevi."

"Bet kā tad ar Beirūtu?" "Mums tur nepatīk, tēv," Muhammeds �igli atbildēja. Tur nav nekā, ko darīt. Ne tur ir sniegs, ne ari kas cits."

"Bet kā būs ar skolu?"

"Mēs tagad jau runājam arābiski daudz labāk, tēv," Samīrs mudīgi iestarpināja. "Vai tu nevarētu� mēs tā domājām�" Viņa balstiņa aizlūza. Samīrs izmisis paskatījās uz Muhammedu.

"Mēs gribam teikt," Muhammeds turpināja brāļa iesākto, "vai tu nevarētu atvest skolu uz �ejieni? Tad mums būtu gan sniegs, gan arī skola."

Badrs iesmējās. "Tas nemaz nav tik vienkār�i."

"Kāpēc?" Samīrs iejautājās.

"Tas nemaz nav iespējams � paņemt veselu skolu un to pārvietot. Ko tad iesāks pārējie skolēni? Viņiem nebūs kur mācīties."

"Mēs varētu ņemt viņus līdzi," Muhammeds ieteica. "Es varu galvot, ka ari viņiem �eit patiktu daudz labāk."

"Mūsu auklīte apgalvo, ka tu vari izdarīt visu, ko vien vēlies," Samīrs piemetināja.

Badrs pasmaidīja. "Nu, viņai navtaisnība. Ir da�as lietas, ko nespēju ari es, un �ī ir viena no tām."

Viņ� pamanīja bērnu sej ās vil�anos. "Bet es jums pateik�u, ko es izdarī�u," viņ� tūlīt pat piebilda.

"Ko tad?" Muhammeds iejautājās.

"Apmēram pēc diviem mēne�iem jums atkal skolā būs brīvdienas," viņ� teica. "Tadesjūs atkal atvedī�u uz �ejieni."

"Bet tad jau viss sniegs būs pazudis." Samīrs bēdājās.

"Tas būs vēl tepat. Es jums to apsolu" Badrs noliecās un abus zēnus pēc kārtas noskūpstīja. "Tagad guliet. Es aprunā�os ar slēpo�anas skolotāju. Varbūt viņ� rit atļaus jums nolaisties pa ziemeļu nogāzi."

"Tur, kur slēpo lielie zēni?" Muhammeds satraukti iejautājās.

"Jā, bet jums vajadzēs būt īpa�i uzmanīgiem."

"Mēs būsim, tēv," abi zēni vienlaikus apsolīja.

"Nu tad � arlabunakti!"

"Arlabunakti, tēt," viņi atbildēja.

Badrs devās uz durvīm. "Tēv," Muhammeds viņu pasauca.

"Jā?"

"Mēs aizmirsām tev pateikties. Paldies tev, tēv!"

Kādu mirkli Badrs sastinga. "Allāhs jūs sargā, mani dēli. Patīkamu gulē�anu."

Kad viņ� iznāc a no guļamistabas, D�ordana gaidīja hallē. "Vai viņi jau aizmigu�i?"

Viņ� pasmaidīja. "Es tikko kā viņus noguldīju. Vai tu zināji, ko viņi grib man lūgt?"

"Nē, viņi tikai man teica, ka tas ir ļoti svarīgi."

Badrs pa gaiteni devās uz viņu apartamentiem. D�ordana viņam sekoja. "Viņi teic a, ka gribot dzīvot �eit. Viņi negribēja atgriezties Beirūtā."

D�ordana klusēja.

'Viņi pat gribēja, lai es atgādāju uz �ejieni skolu ar visiem skolēniem." Viņ� iesmējās. "Bērniem reizēm ir tiknegaidītas un dīvainas iedomas."

"Tās nav nemaz tik dīvainas," viņa sacīja. "īpa�i, ja ievēro, ko viņi patiesībā ar to domā."

"Un kas tad tas ir?"

Viņa ieskatījās Badram acīs. "Viņi tevi mīl," D�ordana teica. "Tu esi viņu tēvs, un nekas cits nespēj ieņemt tavu vietu. Viņi vēlas dzīvot kopā ar tevi."

"Vai tu esi kādreiz viņiem stāstījusi, ka man ir ārkārtīgi daudz darāmā? Viņi noteikti spēj to saprast."

"Tas nemaz nav tik vienkār�i, kā tu iedomājies," viņa atbildēja. "Kā tu varētu paskaidrot bērnam, ka saule debesīs, no kuras rodas visa dzīvība, ir kaut kas tāds, ko nevar redzēt katru dienu?"

KAUT ari arā bija auksts, Jūsufa seju klāja mikli sviedri, kad viņ� aug�up pa villas kāpnēm nesa smago ceļasomu. D�ābirs atvēra durvis. "Ahlan," viņ� teica.

"Ahlan fikum," Jūsufs atbildēja, pārkāpdams slieksni un nolikdams nesamo. Viņ� iztaisnoja muguru. 'Vai tu līdz manai aizbrauk�anai nevarētu noglabāt �o te?" viņ� jautāja.

"Ar prieku, ser," D�ābirs atbildēja. "Saimnieks jūs gaida bibliotēkā. Esiet tik laipns un sekojiet man!"

Jūsufs novilka mēteli un pasniedza to D�ābiram, tad sekoja viņam cauri pla�ajai hallei uz smagnējām koka durvīm. D�ābirs klusi pieklauvēja.

"Ienāciet," Badrs uzsauca.

D�ābirs atvēra durvis, pieturēja tās, ielaizdams Jūsufu telpā, un atkal aizvēra. Jūsufs pārlaida skatienu bibliotēkai. Tā bija pla�a, veclaicīga istaba ar grāmatplauktiem, kas sniedzās no grīdas līdz pat griestiem. Badrs sēdēja pie galda, uzgriezis muguru stikla durvīm, kas veda uz dārzu mājas aizmugurē. Vienīgo gaismu deva galda lampa ar skaistu aba�ūru, kas stāvēja uz Badra galda, tādēļ sejas palika ēnā. Jūsufam tuvojoties, Badrs nepiecēlās.

"Villa ir brīni�ķīga," Jūsufs teica. "Bet es neko citu arī negaidīju."

"Tā ir ļoti ērta."

"Jūs varējāt mani pabrīdināt par ceļu uz �ejieni," Jūsufs pasmaidīja. "Da�ās vietās to klāj visīstākais ledus. īpa�i pagriezienos pie pa�as kalna kraujas."

"Es par to neiedomājos," Badrs pieklājīgi atteica. "Piemirsu, ka naktīs ceļ� da�kārt apledo. Man vajadzēja nosūtīt pēc jums kādu no maniem �oferiem."

"Tas nekas. Nu jau viss ir kārtībā." Viņ� ieslīga krēslā, kas atradās galdam otrā pusē. "Ļoti �ēl, ka jūs nevarējāt �ovakar atbraukt uz viesnīcu. Meitene bija ļoti vīlusies."

"Vai greznumlietiņa nespēja remdēt viņas cie�anas?"

"Es nopirku viņai zelta "Piaget". Tas līdzēja."

Badrs uz viņu paskatījās. Jūsufs nebija izdomas bagāts. Bet patiesībā � ko gan c itu varēja nopirkt meitenei �veic ē, ja ne pulksteni? Viņ� pamanīja uz Jūsufa pieres iemirdzamies sviedru pilienus. "Vai tu nevēlies kafiju? Vai varbūt kaut ko aukstu, piemēram, �ampanieti?"

"Vaijūs varat piedāvāt vēl ko c itu?" Jūsufs pārāk atsaucīgi iesmējās.

Badrs parāva zvana auklu, kas karājās viņam aiz muguras. Durvīs parādījās D�ābirs. "Pudeli �ampanie�a misteram Zijādam!"

"Vai Diks jums stāstīja par vieno�anos, ko es panācu ar Maiklu Vinsentu?" Jūsufs iejautājās, kad D�ābirs bija aizgājis pēc vīna.

"Jā. Kā tu panāci, ka mēs tik vienkār�i no vina tikām vaļā?"

"Tas nemaz nebija tik vienkār�i. Bet galu galā es liku saprast, ka viņam nebūtu nekādas jēgas sūdzēt mūs tiesā� tas varētu vilkties gadiem ilgi, un viņ� dro�i vien zaudētu visu, ko no mums saņēmis. Tad es apsolīju, ka mēs pacentīsimies viņu iesaistīt nākamās.filmas uzņem�anā un, ja nākotnē radīsies vēl kāda iecere, noteikti viņu atkal uzmeklēsim."

"Tas ir ļoti labi nostrādāts," Badrs atzina.

Atgriezās D�ābirs ar pudeli "Dom Perignon" traukā ar ledu un divām glāzēm uz sudraba paplātes.

"Man prieks, ka jūs esat apmierināts," Jūsufs teica, vērodams, kā D�ābirs lietpratīgi attaisa pudeli un piepilda abas glāzes. Kalpotājs atkal izgāja no istabas, un Jūsufs pacēla glāzi. Viņ� paskatījās uz Badru. "Vai jūs nemaz neiedzersiet?"

Badrs pakratīja galvu. "Man agri jāceļas. Es apsolīju zēniem no rīta kopā ar viņiem paslēpot."

"Nu tad�priekā!" Jūsufs iztuk�oja glāzi vienā paņēmienā un atkal to piepildīja. "Es pat nedomāju, ka esmu tik izslāpis."

Otro glāzi Jūsufs izdzēra jau lēnāk. Viņ� atgāzās krēslā, juzdamies mazliet mierīgāk. Badra nākamie vārdi �o noskaņu pārtrauca.

"Pastāsti man par "Arabdolls"viņ� sacīja.

Jūsufs juta, kā uz pieres atkal izsitas sviedri. "Ko man vajadzētu stāstīt? Viņi ir labi klienti. Neko daudz vairāk es arī nezinu."

Badrs uz viņu cie�i skatījās. "Tas nemaz neizskatās pēc tevis. Parasti tu par mūsu sadarbības partneriem zini visu. Tas tev vienmēr ir bijis pamatnoteikums."

"Tas nav nekāds lielais klients. Es nesaskatu nopietnu iemeslu viņu pētī�anai. Viņu kravas liija nelielas, bet samaksa � ļoti laba."

"Jā, un vai tas nebija pietiekami nopietns iemesls, lai padarītu tevi ziņkārīgu?"

"Nē. Man bija darāmas daudz nopietnākas lietas."

"Vai tev nelikās neparasti, ka viņi centās ar tevi kontaktēties Parīzē, nevis kārtot �o lietu mūsu Beirūtas birojā? �āda apjoma biznesam tas būtu daudz piemērotāk."

"Es uzskatīju, ka tā vienkār�i ir sagadī�anās," Jūsufs �igli atbildēja. "Es ar to amerikāni satikos bārā, un viņ� man stāstīja, ka radu�ās grūtības ar leļļu ieve�anu Savienotajās Valstīs. Es viņam ieteicu sazināties ar mūsu biroju Beirūtā, varbūt mēs varētu palīdzēt."

"Beirūtas birojā man apgalvoja, ka viņi darboju�ies, pamatojoties uz tevis atsūtīto kontraktu. Viņi nekad nav tiku�ies ne ar vienu �īs kompānijas darbinieku."

Jūsufs juta, ka paduses kļūst slapjas. "Tā tas varētu būt. Es dro�i vien atstāju rīkojumu savai sekretārei, lai viņa to visu nokārto. Kā jau teic u, es neuztvēru �o lietu tik nopietni, lai pats ar to nodarbotos."

"Tu melo," Badrs mierīgi noteica.

Jūsufs jutās kā apdullis. "Ko? Ko?" viņ� murmināja, it kā nebūtu sapratis.

"Es teic u: "Tu melo"," Badrs atkārtoja. "Tagad mēs par �o kompāniju esam uzzināju�i visu. Tu esi mūs nolicis fakta priek�ā, mēs ievedām Savienotajās Valstīs narkotikas, �ī iemesla dēļ mēs varam zaudēt visu uzticē�anos, ko esam iekaroju�i daudzu gadu gaitā. Tagad es gribu, lai tu izstāsti visu patiesību."

Badrs vēroja, kā viņ� trīco�iem pirkstiem aizdedzina cigareti. "Pastāsti man," viņ� mierīgi teica, "cik daudz Alī Jāsirs tev samaksāja, lai nokārtotu �o pārvadājumu lietu?"

Jūsufs sabruka viņa acu priek�ā. Tagad tā balss bija tikpat drebelīga cik pirksti. "Viņ� piespieda mani �ādi rīkoties, saimniek!" Jūsufs iekliedzās. "Viņ� to panāca ar varu. Es piekritu, lai jūs aizsargātu!"

"Mani aizsargātu?" Badra balss bija ledaini auksta.

'Viņam bija ieraksts, saimniek. Viņ� piedraudēja to parādīt visai pasaulei."

"Kur� gan spētu tam noticēt? īpa�i, ja to piedāvātu tāds cilvēks kā viņ�. Kāpēc tu uzreiz negriezies pie manis?"

"Es negribēju jūs sāpināt, saimniek. Tur bija uzfilmēta jūsu sieva." Jūsufa acis bija asaru pilnas.

"Vai tev ir kasete?"

"Jā, saimniek," Jūsufa balss bija noklususi. "Tā atrodas hallē, manā ceļasomā. Es biju cerējis, ka līdz tam tomēr nenonāksim."

"Nes to �urp," Badrs mierīgi noteica.

Jūsufs gandrīz skrie�us izmetās no istabas un tūlīt pat atgriezās ar ceļasomu rokā. Badrs klusēdams vēroja, kā viņ�, atvēris koferi, izņem no tā portatīvo videopleijeru un mazu amerikāņu televizoru. Veikli abus aparātus savienojis, Jūsufs ar skatienu meklēja elektrības kontaktu, kas atradās turpat pie galda. Iespraudis tajā kontaktdak�u, viņ� ielika aparātā kaseti.

Vilcinādamies Jūsufs paskatījās uz Badru. "Man tā vien liekas, saimniek, ka jūs vēl īsti to visu neaptverat."

Badrs gandrīz me�onīgi iekliedzās: "Slēdz iek�ā!"

Jūsufs nospieda slēdzi, un ekrāns izgaismojās. Atskanēja viegla dūkoņa. Mirkli vēlāk parādījās neskaidrs krāsains attēls. Jūsufs kaut ko paregulēja, un pēk�ņi viss kļuva skaidri saredzams.

Gultā uz muguras gulēja D�ordana un kāds vīrietis. Kamera dro�i vien bija iemontēta kaut kur virs gultas. Viņi kaili smēķēja pa abiem vienu cigareti, kaut ko vērodami sev priek�ā. Pēk�ņi ekrāns uz mirkli satumsa, tad attēls reizē ar skaņuatkal parādījās. D�ordana virzījās lej up pa vīrie�a ķermeni. Skatīdamies uz viņu, tas noteica: "Vienreizēji."

Badrs neteica ne vārda, līdz kasete bija beigusies un ekrāns kļuvis tum�s. Tad viņ� pastiepās pāri galdam un izslēdza aparātu. Viņa seja bija neizdibināma. "Es �o vīrieti esmu kaut kur redzējis. Kas viņ� tāds ir?"

"Amerikāņu aktieris," Jūsufs atbildēja. "Riks Salivans. Vina īstais vārds ir Izraēls Solomons."

"Ebrejs?"

Jūsufs pamāja. "Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ es negribēju, lai �ī filma tiktu parādīta publiski."

Badra sejas izteiksme joprojām neko neizteica. "Kad tas notika?"

"Tas bija Kalifornijā aktiera mājā pēc tam, kad jūs bijāt aizlidojis uz Tokiju."

"Vai Jāsirs ari tur piedalījās?" "Nē."

"Un tu?"

"Jā. Es pavadīju uz �īm viesībām Maiklu Vinsentu un jūsu sievu. Bet es drīz vien aizgāju, jo man sāpēja galva."

"Kā Jāsirs dabūja �o kaseti?"

"Es nezinu. Viņ� man to neteica."

"Vai ir vēl kāda kopija?"

Jūsufs aizturēja elpu. Ja Badrs noticētu tam, ko viņ� tūlīt pateiks, tās varētu viņu vēl glābt. "Viņ� teica, ka esot vēl da�as, ko viņ� izplatī�ot, ja piegādes tik�ot apdraudētas."

"Kādēļ viņ� �o te iedeva tev?"

Jūsufs vilcinājās ar atbildi. "Es nezinu."

'Viņ� ta�u neieteica parādīt to man, ja gadītos kādas problēmas?"

"Nē, saimniek, varat man tic ēt," Jūsufs neliekuļoti teic a. "Es biju spiests jums to parādīt tikai tādēļ, ka jūs uzskatījāt mani par nodevēju." Viņ� nometās Badra priek�ā ceļos, tad, satvēris roku, to noskūpstīja. "Pie mana tēva dzīvības, es drīzāk mir�u nekā jūs nodo�u." Viņ� sāka �ņukstēt.

Badrs klusēdams kādu mirkli uz viņu noraudzījās. Kad viņ� ierunājās atkal, balss bija aizsmakusi. "Saņemies, tu esi vīrietis. Beidz dīkt kā sieviete."

Jūsufs piec ēlās, asarām ritot pār vaigiem. "Ak, saimniek, man vajag dzirdēt no jūsu lūpām piedo�anas vārdus!" viņ� izsaucās.

"Es tev piedodu," Badrs ar piespie�anos noteica. Viņ� piecēlās kājās un norādīja uz durvīm. "Tur ir vannasistaba. Nomazgā seju. Nebūtu labi, ja tu parādītos kalpotājiem �ādā izskatā."

"Paldies jums, saimniek!" Jūsufs dedzīgi izsaucās, atkal satverdams un skūpstīdams viņa roku. "Tagad, kad tāda nasta ir noņemta no manas dvēseles, manu dzīvi atkal ir apspīdējusi gaisma."

Badrs noskatījās, kā viņ� ieiet vannasistabā un aizver durvis. Viņ� nebija noticējis nevienam Jūsufa vārdam. Tas pats sevi bija nodevis. Kaseti bija paņēmis pats Jūsufs. Ja Jāsirs viesībās nebija piedalījies, tad viņ� nekādi �o kaseti

nevarēja dabūt. Klusām Badrs pārgāja pāri istabai un atvēra durvis.

D�ābirs sēdēja uz soliņa otrpus gaitenim. Badrs devās pie viņa.

"Jā, saimniek?"

Badra balss bija pavisam mieriga. "�is kamieļa mēsls ir dziļi apkaunojis mūsu dzimtas vārdu."

D�ābira acis kļuva saltas, vaigu muskuļi saspringa. Viņ� neko neatbildēja.

"Kādu jūdzi no �ejienes ceļ� met līkumu gar pa�u kalnu, kur klin�u augstums ir ap divsimt metru. Tas patie�ām ir bēdīgi, ka viņa ma�īnai jākrīt no tāda augstuma apledoju�ā ceļa dēļ."

D�ābirs pamāja. Viņa balss skanēja neparasti dobji. "Tā patie�ām būs traģēdija, saimniek."

Badrs iegāja atpakaļ bibliotēkā. Mirkli vēlāk viņ� ārpusē izdzirda ierūcamies automa�īnas motoru. Palūkojies viņ� ieraudzīja D�ābira "Lanā Rover" pazūdam skatienam. Atgriezies pie galda, Badrs noguris apsēdās.

Pēc brī�a no vannasistabas atgriezās Jūsufs. Nu jau viņ� izskatījās gandrīz kā parasti. Pat balss liecināja par to, ka pa�apziņa ir atgriezusies. "Ko mēs varētu darīt �īs lietas labā, �ef?"

"Lai pieņemtu kādu lēmumu, man viss ir pamatīgi jāapdomā. �onakt mēs vēl neko nevaram uzsākt."

"Dro�i vien," Jūsufs lēnām noteica.

"Labāk būs, ja mēs tagad atpūtīsimies. Tev vajadzētu doties atpakaļ uz savu viesnīcu."

Jūsufs paskatījās uz videopleijeru. "Vaijūs vēlaties, lai es to paglabāju pie sevis?"

"Nē. Atstāj to tepat." Viņ� piec ēlās. "Es tevi pavadī�u. Visi kalpotāji jau devu�ies pie miera."

Kad spēcīgais "Lanā Rover" ar izslēgtiem pro�ektoriem parādījās Jūsufa noīrētā nelielā "Opel" labajā pusē, Jūsufs ieraudzīja pār stūri pārlieku�os D�ābira seju. Un tikai tad, kad viņa ma�īna, pārrāvusi niecīgo no�ogojumu, bija atrāvusies no klints un jau lidoja gaisā, Jūsufa smadzenēs reizē ar �ausmu kliedzienu uzplaiksnīja kāda doma � D�ābirs nekad negāja gulēt, kamēr Badrs vēl bija nomodā.

BADRS viens pats sēdēja pie brokastu galda ni�ā, kuras logi bija vērsti pret dārzu, un, lasīdams Parīzes izdevumu "Herald Tribune", malkoja rīta kafiju, kad istabā ienāca snobiskais angļu virssulainis. Viņ� ieklepojās, un Badrs pacēla galvu.

Sulaiņa balsī ieskanējās neapmierinātība. "Ir ieradu�ies pāriskunguno policijas, un viņi vēlas redzētjūsu ekselenci."

Badrs uz viņu paskatījās. Lai cik rei�u bija skaidrots, ka viņu neklājas uzrunāt par ekselenc i, �is vīrs atteic ās c itādi uzrunāt. Pirms tam viņ� bija kalpojis kādam Spānijas troņmantniekam, un "ekselence" bija zemākais, uz ko viņ� bija ar mieru nolaisties pēc "augstības".

"Pavadi viņus uz bibliotēku," Badrs teica. "Es tūlīt do�os turp."

"Jā, jūsu ekselence." Virssulainis atstāja istabu. Viņa taisnā mugura un stūrainie pleci neap�aubāmi pauda pārmetumu.

Badrs lēnām salocīja avīzi un akurāti nolika to uz galda. Iedzēris malku kafijas, viņ� piec ēlās un devās uz bibliotēku.

Tur jau gaidīja divi policisti � viens tērpies uniformā, otrs � slepenpolicista drānās. Slepenpolicists palocījās. Viņ� runāja angliski. "Misters Fejs?"

Badrs pamāja.

Polic ists vēlreiz palocījās. "Atļaujiet stādīties priek�ā! Es esmu inspektors Frēlihs, un tas ir mans līdzstrādnieks, ser�ants Verners."

"Ar ko varu jums pakalpot, kungi?"

"Vispirms man jāatvainojas, ka pārtraucu jūsu brokastis, bet mēs esam ieradu�ies ar bēdīgām ziņām. Vai jūs esat pazīstams ar misteru Jūsufu Zijādu?"

"Jā. Viņ� ir direktors rīkotājs manā Parīzes birojā. Vakarnakt mums �eit bija tik�anās. Kādēļ jūs par viņu interesējaties? Vai viņ� iekūlies kādās nepatik�anās?"

"Nē, mister Fej, viņam vairs nedraud nekādas nepatik�anas. Viņ� ir miris," inspektors teica.

"Miris?" Badrs izlikās �okēts. "Kas noticis?"

"Acīmredzot viņ� nav spējis novaldīt savu ma�īnu un nobrauc is no ceļa. Viņ� nogāzās no apmēram divsimt metru augstuma."

Badrs mirkli uz viņiem skatījās, tad apgāja apkārt galdam un apsēdās. Viņa seja bija sadrūmusi. "Atvainojiet, kungi," viņ� teic a, "bet tas man ir liels triec iens. Misters Zijāds bija ilggadīgs un vērtīgs darbinieks."

"Mēs saprotam, ser," slepenpolicists pieklājīgi teica. "Mums jāuzdod jums da�i parastie jautājumi, bet mēs c entīsimies būt, c ik vien iespējams, lakoniski." Viņ� izņēma no kabatas nelielu piezīmju grāmatiņu un atvēra to. "Jūs teicāt, ka tikāties ar misteru Zijādu pagāju�ajā naktī. Cikos viņ� �eit ieradās?"

"Ap pusvieniem."

"Vai viņam bija kāds noteikts iemesls, lai ierastos tik vēlā stundā?"

"Mums vajadzēja pārrunāt svarīgus darba jautājumus. Diem�ēl mums ar sievu bija jāuzņem viesi, tādēļ mēs nevarējām �o tik�anos pārcelt agrāk."

"Un apmēram cikos viņ� devās projām?"

"Liekas, ka ap pulksten diviem."

"Vai misters Zijāds bija kaut ko dzēris, kamēr �eit uzkavējās?"

"Neko daudz."

'Vai jūs nevarētu izteikties precīzāk?"

"Mums bija pudele "Dom Perignon". Viņ� to izdzēra gandrīz viens pats. Bet tas viņu nekādi nevarēja ietekmēt. Misters Zijāds to dzēra pastāvīgi. Tas bija viņa iec ienītākais vīns."

"Viņam bija laba gaume," inspektors noteic a un paskatījās uz uniformā tērpto ser�antu. Viņi sapratās bez vārdiem. Inspektors aizvēra savu grāmatiņu un pagriezās pret Badru. "Manuprāt, mēs savu iztaujā�anu esam beigu�i, mister Fej," viņ� apmierinātā balsī noteic a. "Paldies par atsaucību!"

Badrs piec ēlās. "Man nāksies nokārtot visas ar apbedī�anu saistītās formalitātes. Viņa mirstīgās atliekas būs jānogādā dzimtenē. Kur viņ� patlaban atrodas?"

"Polic ijas morgā,"pirmo reizi ierunājās arī ser�ants. "Tur ir viss, kas no viņa atlicis."

"Vai tie�ām ir tik traki?"

Inspektors bēdīgi palocīja galvu. "Mēs esam salasīju�i visu, ko vien varējām atrast. Mums izdevās identificēt viņu tikai pēc kabatas portfeļa satura un pases. Ma�īna ir iz�ķīdusi tūksto� gabalos. Ļoti �ēl, ka cilvēki nespēj saprast, cik ļoti bīstams ir pat niecīgākais alkohola daudzums, braucot pa apledoju�u ceļu naktī."

Kad policisti bija izgāju�i, Badrs vēl kādu bridi sēdēja, tad paņēma telefonu un piezvanīja uz �enēvu Dikam.

"Piezvani man, kad būsi pieslēdzis traucētāju," Badrs sacīja, tiklīdz Diks atbildēja. Mirkli vēlāk iezvanījās otrs telefons, un Badrs pacēla klausuli: "Dik?" "Jā."

Badrs centās runāt bez emocijām. "Tikko aizgāja policija. Pagāju�ajā naktī Jūsufa ma�īna noskrēja no c eļa, un viņ� ir miris." �

"Mans Dievs! Kā tas notika?"

"Ceļ� bija apledojis, un policija domā, ka viņ� bija par daudz iedzēris. Kad Jūsufs devās projām, tas bija diezgan uztraucies un izdzēris gandrīz veselu pudeli �ampanie�a."

Diks kādu bridi neko neatbildēja. "Vaijūsno viņa uzzinājāt kaut ko par "Arabdolls'T

"Viņ� zvērēja, ka Alī Jāsirs esot piespiedis viņu to darīt."

"Tātad mums izrādās taisnība. Vai viņ� apstiprināja, ka saņēma par to samaksu?"

"Nē. Viņ� zvērēja, ka nekādu naudu neesot dabūjis."

"Es tam neticu."

"Tagad ta�u tam nav nekādas nozīmes, vai ne? Viņ� ir miris, un viss ir beidzies."

"Vai tie�ām?" Diks iesaucās. "Mēs ta�unezinām, kā uz to reaģēs Jāsirs."

"Neko sevi�ķu viņ� nevar iesākt. Viņ� labi saprot, ka mūs nevarēs piespiest ar varu."

"Es ceru. Bet nekad nevar zināt, ko no tāda maitasgabala var sagaidīt, ko viņ� atkal izdomās."

"Ja kaut kas tāds atgadīsies, tad padomāsim, ko īsti iesākt," Badrs mierīgi noteica. "Bet tagad mums jānokārto da�as nepabeigtas lietas. Es nākamnedēļ tevi varētu aizsūtīt uz Parīzes biroju, kamēr mēs atradīsim Jūsufam aizvietotāju."

"Labi."

"Tikmēr paziņo par neleimes gadījumu viņa ģimenei un Parīzes birojam. Nokārto arī to, lai viņa mirstīgās atliekas no Gstādas morga tiktu nogādātas dzimtenē."

"Es par to parūpē�os."

"Brīdini apkalpi, ka piektdien viņiem būs jālido uz Beirūtu. D�ordana un zēni atgriezīsies mājās."

"Vai tas nenotiek nedēļu agrāk, nekā bija plānots, �ef?"

Badra balss kļuva skarba. "Izpildi to! Es domāju, ka viņiem mājās būs labāk." Viņ� nometa klausuli un paskatījās uz videopleijeru.

Strauji pielēcis kājās, viņ� pārgāja pāri istabai un aizslēdza durvis. Tad, izņēmis no kabatas atslēgu, atslēdza vidējo atvilktni un izņēma no tās kaseti. Ielicis to aparātā, viņ� nospieda slēdzi.

Ekrāns izgaismojās, un drīz parādījās gan attēls, gan skaņa. Badrs, skatīdamies ierakstu, sēdēja gandrīz kā sastindzis. Viss bija redzams tā, it kā D�ordana to darītu ar viņu pa�u. Viņas skaistais ķermenis, tvīksmes pilnās, jutekliskās kustības, vārdi, īsie, dzīvnieciskie kliedzieni, kas pamazām izvērtās orgastiskā kliedziena crescendo. Tas viss bija �eit, bet �oreiz tas nebija domāts viņam. Tas tika dots kādam citam vīrietim. Ebrejam.

Vienlaikus ar asajām sāpēm Badra pakrūtē ekrāns kļuva melns. Dusmās viņ� ar dūri uzsita pa slēdzi, gandrīz notriekdams aparātu zemē. Tad izstiepa rokas un skatījās uz saviem trīco�ajiem pirkstiem.

Pēk�ņi viņ� tos sa�ņaudza dūrēs un trieca pret galdu Viņ� dauzīja tās vēl un vēl, atkārtodams vārdu: "Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts!" � līdz rokas bija kļuvu�as sāpīgas un kaisto�as.

Viņ� atkal paraudzīj ās uz tām, tad uz aparātu. "D�ordana!" viņ� iekliedz ās, it kā viņa atrastos aparātā. "Vai tie�ām man tādēļ bija jākļūst par slepkavu?"

Ekrāns viņam neatbildēja. Tas bija melns. Badrs piespieda seju galdam un raudāja, kā nebija raudājis kop� bērnu dienām. Viņa lūpas sāka skaitīt lūg�anu, ko nebija darīju�as kop� zēna gadiem.

Viņa ķermeni pārņēma lūg�anas atnestais miers. Asaras no�uva, un viņ� sajuta, kā sāpes un aizvainojums viņu atstāj. Pārāk viegli viņ� bija ļāvis sev aizmirst Allāha gudrību, gudrību, ko bija atklājis tā Pravietis. Un pārāk viegli bija aizmirsts tas, ka Pravie�a sludinātie Allāha likumi domāti cilvēkiem, lai viņi dzīvotu, vadoties pēc tiem.

Par ilgu viņ� bija dzīvojis pēc neticīgo likumiem, bet tie nebija domāti viņam. Tagad viņ� dzīvos tā, kā viņam bija nolemts. Pēc viena vienīgā patiesā likuma. Pēc Allāha gribas.

Bibliotēkā ienāc a D�ordana. Viņas balsī vēl joprojām bija jūtams �oks. "Es tikko uzzināju par Jūsufu," viņa teica. "Es nespēju tam noticēt."

"Viņ� bija mēsls," Badrs salti noteica. "Bet tagad viņ� stāv tiesas priek�ā, kur jāatbild par visiem saviem grēkiem. Un pat pie Allāha, vis�ēlsirdīgākā no visiem, viņ� nespēs rast piedo�anu. Neap�aubāmi viņ� degs mū�īgās elles ugunīs."

"Bet viņ� ta�u bija tavs draugs!" D�ordananespēja izprast �o pārmaiņu. "Viņ� tev kalpojis tik garus gadus."

"Viņ� kalpoja tikai pats sev. Viņam nebija neviena cita drauga kā tikai viņ� pats."

Viņa samulsa pavisam. "Kas noticis jūsu starpā? Ko viņ� tādu izdarījis?"

Badra seja �ķita kā maska, acis bija nolaistas. "Viņ� mani nodeva tāpat kā arī tu."

Viņa ieskatījās Badra sejā. "Tagad es patie�ām nesaprotu, par ko tu runā?"

Badrs paskatījās uz D�ordanu tā, it kā patiesībā viņu nemaz neredzētu. "Tie�ām?"

Viņa klusēdama pamāja ar galvu.

"Tad es tev parādī�u." Aizgājis atpakaļ pie galda, viņ� nospieda videopleijera slēdzi. "Nāc �urp!"

Viņa nostājās blakus Badram un skatījās uz mazo ekrānu, kas sākumā bija mirdzo�i balts, bet tad parādījās attēls. "Viņa, balsij aizraujoties, neticēdama savām acīm, iekliedzās: "Nē!"

"Jā," viņ� mierīgi noteica.

"Es to neskatī�os," viņa sacīja, jau dodamās projām.

Badra roka satvēra delmu tik cie�i, ka viņa sajuta asas sāpes iz�aujamies līdz pat plecam. "Tu, sieviete, paliksi un skatīsies."

D�ordana aizvēra acis un aizgrieza seju projām, bet viņa pirksti satvēra tās zodu kā tērauda knaiblēs un ar varu pagrieza seju pret ekrānu. 'Tu skatīsies," viņ� bezjūtīgi noskaldīja. "Visu. Visu savu kaunu. Tāpat kā tas bija jādara man."

Klusēdama viņa tur stāvēja, un likās, ka lente nekad nebeigsies. Viņa sajuta ceļamies nelabumu Tas viss bija kaut kāds ārprāts. Virs viņiem tātad atradusies kamera, un bija tikai viena iespēja, kā to varēja dabūt gatavu, � Salivans pats to bija ieslēdzis.

Tad pēk�ņi viņa visu atcerējās. Toreiz, īsi pirms tā, viņ� bija izgājis no istabas, lai ieslēgtu aparātu. Un vēl viņ� uzstājīgi centās palikt milzīgās gultas centrā. Acīmredzot kamera filmēj a tie�i �o laukumu. Viņ� noteikti bij a ārprātīgs, daudz nenormālāks par jebkuru citu, ko viņai nācies pazīt.

Pēk�ņi tas viss bija beidzies. Ekrāns kļuva melns, un Badrs izslēdza aparātu. D�ordana pagrieza galvu, lai uz viņu paskatītos.

Vīra seja bija pilnīgi neizteiksmīga. "Es tev lūdzu, lai tu esi piesardzīga. Tu tāda nebiji. Es tev īpa�i uzsvēru, lai tu izvairies no ebrejiem. �is ir ebrejs."

"Nav gan!" viņa iesaucās. "Tas ir aktieris, vārdā Riks Salivans."

"Es zinu, kā viņu sauc. Viņa īstais vārds ir Izraēls Solomons." k

"Es to nezināju!"

Viņ� neko neatbildēja. Bija skaidri redzams, ka viņ� tam netic.

Pēk�ņi viņa atcerējās, ka Jūsufs arī piedalījās �ajās viesībās. "Vai Jūsufs tev atnesa �o lenti?" "Jā."

"Tas notika pirms vairāk nekā trim mēne�iem. Kādēļ viņ� gaidīja tik ilgi, lai tev to atdotu?"

Badrs neatbildēja.

"Zijāds noteikti bija kaut ko nogrēkojies," viņa attapīgi iedomājās. "Un, izmantojot �o te, pats varēja kļūt tīrs un nevainīgs."

"Viņ� teica, ka kāds, kas atnesis �o lenti, viņu piespiedis. Viņ� draudējis to parādīt atklātībai, ja Jūsufs atteiktos izpildīt to, ko viņ� prasa."

"Es tam neticu. Viņ� tajās viesībās bija vienīgais, kam varēja rasties interese par �o lenti. Viņ� meloja!"

Badrs atkal neko neatbildēja. Viss, ko viņa teica, tikai vēl vairāk nostiprināja viņa pa�a pārliecību.

"Vai ir vēl kāda kopija?"

"Manu dēlu un ari tavā labā ceru, ka nav. Man ļoti nepatiktu, ja bērni uzzinātu, ka viņu māte ir grēkojusi ar ebreju."

Pirmo reizi viņa balsī ieskanējās sāpes. 'Vai tu saproti, ko esi izdarījusi, sieviete? Ja tas parādītos atklātībā, Muhammeds nekad nevarētu kļūt par troņmantnieku. Kā gan arābi varētu pieņemt par savu valdnieku un garīgo vadītāju cilvēku, kura māte grēkojusi ar ebreju tagad, kad starp mūsu tautu un Izraēlu noris kar�? Varētu tikt ap�aubīta pat viņa pa�a leģitimitāte. Ar savu rīcību tu varēji ne tikai atņemt dēlam to, kā dēļ viņ� nācis pasaulē, bet arī visu, ko es un mans tēvs savas dzīves laikā esam izcīnīju�i."

"Lūdzu, piedod, Badr," viņa teica. "Bet mēs bijām tik ļoti atsve�ināju�ies, ka es domāju�starp mums vairs nepastāv nekādas attiecības. Es zināju par tavām sievietēm, pat uztvēru tās kā pa�saprotamas. Tagad es saprotu, ka man nebija tiesību pieņemt tevis piedāvāto izvēli. Dro�i vien, ja es būtu arābu sieviete, būtu to laikā sapratusi. Bet es tāda neesmu. Un es nekad nespētu dzīvot tik liekulīgu dzīvi kā viņas�redzot, bet izliekoties neredzam, ticot vārdiem, kas nemaz neatbilst darbiem."

"Tagad jau ir par vēlu. Esmu devis rīkojumu, lai parit tu un bērni tiktu nogādāti atpakaļ Beirūtā. Tu uzturēsies mājās pilnīgā no�ķirtībā. Tev nav atļauts iziet no mājas, nav atļauts ne ar vienu satikties, sarakstīties vai sarunāties pa telefonu, izņemot tavus tie�os radiniekus un kalpotājus, līdz pat janvārim, kad Muhammeds oficiāli tiks iecelts par princi un troņmantnieku."

"Un pēc tam?"

"Nākamajā dienā tev atļaus izlidot uz Ameriku pie taviem vecākiem. Tur tu mierīgi dzīvosi, līdz saņemsi visus �ķir�anās dokumentus."

"Un kas notiks ar bērniem?"

Viņa acis bija tik tum�as kā zili ledus gabali. "Tu nekad viņus vairs neredzēsi."

Sāpes sirdī aizrāva viņai elpu. "Un ja nu es tam nepiekritī�u?" viņa saņēmusies pajautāja.

Badrs izskatījās tik nepielūdzams, kādu viņa nekad to nebija redzējusi. "Tev nav izvēles. Pēc islama likumiem par laulības pārkāp�anu tiek piespriests nāves sods, nomētājot ar akmeņiem. Vai tu gribētu, lai tavi bērni to redz?"

"Tu to nedarīsi!" viņa �ausmās iesaucās.

Badra acis raudzījās stingri. "Es to izdarī�u."

Pēk�ņi viņa saprata, kas patiesībā bija noticis. "Jūsufs! Tu viņu nogalināji!"

Badra balsī skanēja nicinājums. "Jūsufs pats nogalināja sevi," viņ� teica, norādīdams uz videomagnetofonu. "Ar �o te."

D�ordana bija sakauta. Nespēdama vairs ilgāk valdīt asaras un skatīties uz Badru, viņa saļima uz ceļiem, aizklādama seju ar rokām. Viņas ķermenis raustījās elsās.

Viņ� nekustīgi stāvēja, skatīdamies lejup uz viņu � tikai deniņos pulsējo�ais asinsvads norādīja, kādas pūles viņam prasīja savaldī�anās.

Pēc kāda brī�a asaras izbeidzās un viņa pavērsa savu seju pret Badru. Viņas acis bija sarkanas, seja izmocīta sāpēs. "Ko es iesāk�u?" viņa �ukstēja aizsmaku�ā balsī drīzāk pati sev. "Kāda jēga būs manai dzīvei bez viņiem?"

Badrs neatbildēja.

Lēn ām viņa pi ec ēlās kāj ās un devā s uz durvīm. Nonākusi pie tām, viņa lūdzo�i teica: "Badr."

Viņa balss joprojām skanēja auksti un bezjūtīgi. "Netērē velti laiku, sieviete, lūgdama man piedo�anu. Labāk ej un pateicies Allāham par viņa �ēlastību."

Viņu abu acis īsu bridi satikās, tad viņa nolaida skatienu. Jaudējusi cīņas sparu, viņa lēnām izgāja no istabas.

Aizslēdzis durvis, Badrs devās atpakaļ pie galda. Ilgu

laiku viņ� nostāvēja, skatīdamies uz videomagnetofonu, tad pastiepa roku un vēlreiz nospieda slēdzi. Tūlīt pat viņ� nospieda vēl vienu pogu, uz kuras bija rakstīts "IZDZĒST".

Lente tinās ar desmit rei�u lielāku ātrumu nekā parasti. Atskanēja klik�ķis, un viņ� nospieda slēdzi. Ieslēdzis atskaņotāju, Badrs pārliecinājās, ka ekrāns paliek melns un tuk�s.

Lente bija attīrīta.

Badrs apstādināja atskaņotāju. Aparāti visu padarīja tik vienkār�u.

Kaut būtu tāda poga, kuras nospie�ana izdzēstu arī kādu gabalu no dzīves, lai pēc tam to varētu atsākt vēlreiz.

IEKĀPUSI lidma�īnā, D�ordana pārsteigta ieraudzīja tajā Leilu kopā ar diviem jaunekļiem. Jaunie vīrie�i, ģērbu�ies tum�os, slikti pieguļo�os uzvalkos ar piebāztām kabatām, pieklājīgi piecēlās.

"Es nezināju, ka tu ari lidosi kopā ar mums," D�ordana teica.

Leilas balsī bija jūtams dīvains, izaicino�s tonis. Viņa runāja arābiski. "Vai tev ir kādi iebildumi?"

D�ordana bija neizpratnē. Parasti Leila ar viņu bija runājusi vai nu angliski, vai franciski. Bet, iespējams, tas bija tikai tādēļ, ka viņas draugi �īs valodas tik labi nezina. Viņa atmeta savas raizes un atbildēja arābiski. "Nepavisam. Es priec ājos, ka tu esi kopā ar mums. Es tikai bijupārsteigta. Tavs tēvs par to nebija brīdinājis."

"Viņ� dro�i vien piemirsa," Leila atteica.

Viņ� neaizmirsa vis, D�ordana nodomāja. Viņa nebija redzējusi Badru kop� rīta, kad viņ� to informēja par aizbrauk�anu. Tajā pa�ā dienā viņ� bija atgriezies �enēvā un ieradies, tikai lai atvadītos no zēniem. "Viņam vienmēr par tik daudz ko jādomā," D�ordana noteica joprojām arābiski, tad pagriezās pret jaunekļiem.

Leila pamādama iepazīstināja: "Feja kundze, mana tēva otrā sieva, �ie ir Fuāds Azīzs un Ramadāns Sidkī. Viņi brauc pie manis, lai kopā pavadītu nedēļas nogali."

"Ahlan," D�ordana teica.

"Ahlan fiki," viņi atbildēja tā, it kā agrāk nebūtu radu�i to darīt.

Tie�i �ajā mirklī lidma�īnā iekāpa abi bērni, viņu skotu auklīte Anne un D�ordanas kalpotāja Magda. Ieraugot māsu, zēni, priecīgi iesauku�ies: "Leila! Leila!" � skrēja pie viņas.

Viņa izturējās gandrīz noraido�i, vēsi, lai gan, pirmo reizi tiekoties pirms aizbrauk�anas uz Gstādu, viņa abu dienu lielāko daļu bija pavadījusi, ar tiem rotaļājoties.

D�ordana iedomājās, ka Leila varbūt kautrējas no saviem draugiem. "Apsēdieties, bērni," viņa teic a. "Un neaizmirstiet piesprādzēties. Pēc da�ām minūtēm lidma�īna pacelsies."

"Vai mēs varam sēdēt blakus Leilai?" Samīrs iejautājās. "Vai varam?"

Viņa paskatījās uz Leilu. "Ja jūsu māsai nav iebildumu."

"Man nav iebildumu," Leila atteic a. D�ordana atkal viņas balsī saklausīja nepatiku.

"Labi, bet jums jāuzvedas kārtīgi."

"Māt," Muhammeds iejautājās,"kādēļ tu runā arābiski?"

D�ordana pasmaidīja. "Es domāju, tas ir tādēļ, ka jūsu māsas draugi nepārvalda angļu valodu tik labi kā mēs. Pieklājība prasa tā rīkoties, ja cilvēki nesaprot, ko tu saki.

"Mēs runājam angliski, kundze," jaunais vīrietis, vārdā Ramadāns, teica pareizā britu izloksnē.

"Ak tā," viņa atsauc ās, paskatīdamās uz Leilu, kuras seja bija pilnīgi neizteiksmīga. "Tādā gadījumā atvainojiet par pārpratumu."

Kabīnē ienāca stjuarts Rauls. "Kapteinis Haijāts vēlas zināt, vaijūs, kundze, esat gatava aizlido�anai."

"Mēs būsim gatavi, tiklīdz visi būs ieņēmu�i savas vietas," viņa teica, iedama uz lidma�īnas aizmuguri, lai apsēstos blakus galdam, kas parasti bija Badra iemīļotā vieta. Kādu laiku vēl valdīja rosība, kamēr zēni piesprādzējās un arī pārējie ieņēma savas vietas. Rauls un izskatīga amerikāņu stjuarte Margarita pārbaudīja, vai visi piesprādzēju�ies. Tad Rauls pamāja D�ordanai un devās uz lidma�īnas priek�galu. Mirkli vēlāk milzīgā lidma�īna ripoja pa skrejceļu.

Kad viņi jau bija pacēlu�ies gaisā un uzraksts par piesprādzē�anos bija izdzisis, D�ordana piecēlās no sava krēsla. Viņa pamāja Raulam, kas nāca tai pretim. 'Vai jūs, lūdzu, nesagatavotu gultu mistera Feja kabīnē. Es gribētu atlaisties un atpūsties."

"Jā, kundze." Viņ� nekavējoties deva zīmi stjuartei to izpildīt.

Zēni uzmācās Leilai, kas izskatījās nervoza un, �ķiet, ar mokām spēja to paciest. "Neuzbāzieties savai māsai!" D�ordana viņiem asi uzsauca. 'Varbūt viņa ir nogurusi."

Zēni paklausīgi atgriezās savos sēdekļos.

"Es nejūtos sevi�ķi labi," D�ordana paskaidroja, "tāpēc nedaudz pagulē�u."

Leila klusēdama pamāja. Viņa noskatījās, kā D�ordana dodas uz aizmuguri un ieiet guļamkabīnē. Leila tie�ām nespēja saprast, ko viņas tēvs �ajā sievietē saskatījis. Dienas gaismā viņa nemaz nebija tik skaista, kā sākumā bija licies. Bez grima viņas seja nebija nemaz tik gluda, zem acīm bija tum�i loki, bet mati �ķiedraini un nepavisam ne tik blondi. Ļoti labi, ka viņa aizgāja gulēt. Tas visu tikai atvieglos.

D�ordana paskatījās uz Fuādu un Ramadānu. Fuāds palūkojās pulkstenī, tad pievērsās Leilai. "Vēl pusstunda," viņ� noteica.

Leila pamāja un, atslīgusi sēdeklī, aizvēra ac is. Pusstunda nemaz nebija tik daudz pēc visa tā laika, ko viņa bija veltījusi, lai tam sagatavotos.

D�ordanai �ķita, ka tikai nupat kā aizvērusi acis, kad izdzirdēja bērna raudas. Viņa nemierīgi sakustējās, cerēdama, ka skaņa mitēsies. Bet tas nenotika, un pamazām līdz apziņai nonāca, ka raudātājs ir viens no viņas pa�as bērniem. Viņa uzrausās sēdus un ieklausījās.

Tas bija Samīrs. Bet tā nebija parastā �ņukstē�ana. Raudās ieskanējās kaut kas īpa�s. Tās bija bailes.

Viņa veikli piec ēlās no gultas un nogludināja savu kleitu. Tad, atvērusi durvis, D�ordana devās uz priek�ējo salonu.

Pie pa�as ieejas viņa apstājās kā pienaglota. Viņas prāts nespēja aptvert to, kas pavērās acu priek�ā. Tam ir jābūt murgam, viņa kā bez prāta nodomāja. Tas noteikti ir tā.

Mazajā kambīzē, ko Kerid�s parasti izmantoja kā kabinetu, bija iespiesti bērni, auklīte, D�ordanas kalpotāja un salona apkalpe � Rauls un Margarita. Rauls aizsargādamies ar roku bija aizsedzis pieri, no brūces uz vaigukaula pa seju tecēja asinis. Viņu priek�ā stāvēja Leila un viņas abi draugi.

Ta�u tā bija vēl neredzēta Leila. Rokā viņa turēja automātisko pistoli, pie zilo d�insu jostas bija piekārtas divas granātas. Abi vīrie�i bija bruņoti vēl pamatīgāk � viņiem rokās bija automāti.

Samīrs bija pirmais, kas viņu pamanīja. "Māmiņ! Māmiņ!" viņ� iekliedzās, izraudamies no auklītes tvēriena un skriedams viņai pretī.

Leila centās bērnu satvert, bet zēns izrādījās veiklāks. D�ordana noliec ās uz priek�u, un mazais ielēca viņai rokās. Pa vaigiem viņamgāzās asaru straumes. "Viņi iesitaRaulam, un viņ� tagad asiņo!" zēns sauca cauri raudām.

"Viss būs labi, viss būs labi," viņa, mierinādama un cie�i apskaudama zēnu, teica.

Leila pamāja ar revolveri. "Nāc �urp pie pārējiem."

D�ordana uz viņu cie�i paskatījās. "Vai tu kļūsti traka?" viņa dusmīgi jautāja.

"Tu dzirdēji, ko es teicu," Leila sacīja. "Nāc �urp pie pārējiem!"

D�ordana apgriezās un sāka iet atpakaļ uz kabīni. Leila kustējās tik zibenīgi, ka D�ordana pat nenojauta, kā viņa jau pielēkusi tai aiz muguras, līdz asais revolvera grūdiens mugurā nogāza viņu zemē un izsita bērnu no rokām.

Tajā pa�ā mirklī zēns atkal sāka raudāt. Viņ� pielēca kājās un metās ar mazajām dūrītēm virsū savai māsai. "Nesit manai māmiņai, sliktā meitene!"

Iesitusi pa vaigiem, Leila notrieca zemē arī Samīru. Viņ� uzkrita virsū savai mātei, kas aptvēra viņu rokām.

Kabīnes tālākajā galā ieraudājās Muhammeds. Izrāvies no auklītes rokām, viņ� pieskrēja pie mātes un notupās tai blakus. D�ordana apskāva viņu ar otru roku.

"�ie bērni ir tavi brāļi," viņa teica, nepievērsdama uzmanību asajām sāpēm krustos,kad mēģināja piecelties sēdus. D�ordana paskatījās uz Leilu. "Tev par saviem grēkiem būs jāatbild Dieva priek�ā."

"Slampa!" Leila atņirdza zobus. "Tie nav man nekādi brāļi. Tie ir amerikāņu ielasmeitas bērni!"

"Korānā ir rakstīts, ka tēvs ir tas, kas vieno brāļus ar māsām," D�ordana teica.

"Beidz man citēt Svēto Grāmatu, tu, slampa!" Leila atc irta. "Vienoti var būt tikai īstie brāļi un māsas, nevis tie, par kuriem tev izdevies pārliec ināt manu tēvu, ka tie ir viņa bērni. Es to visu esmu dzirdējusi no savas mātes."

"Tu joprojām noziedzies pret savu tēvu," D�ordana teica.

Leila iesmējās. "Man tēvs ir zaudējis visu uzticību, ko man būtu vajadzējis pret viņu just. Viņ� ir nodevis savu tautu un kļuvis par ebreju un imperiālistu līdzdalībnieku un ieroci."

Cik dīvaini, D�ordana nodomāja, ka viņai bija bail tikai par bērniem, nevis par sevi. "Gan viss būs labi," viņa �ukstēja zēniem. "Neraudiet vairs."

"Celies kājās!" Leila uzkliedza.

Saviebusies no sāpēm, D�ordana ar pūlēm piec ēlās. Leila ar revolveri pamāja, lai viņi dodas uz priek�u. Lēnām nesdama Samīru uz vienas rokas, ar otru aptvērusi Muhammedu, viņa gāja cauri salonam

"Dod bērnus auklei," Leila nokomandēja.

D�ordana uz viņu paskatījās.

"Dari, kā es lieku! Ātrāk! Vai ari viņi tiks savainoti!"

Klusēdama D�ordana padeva bērnus auklītei. Viņi paskatījās uz māti izbiedētām acīm. D�ordana abus nomierino�i papliķēja. "Nebaidieties! Viss būs labi."

Revolvera stobra galam ietriecoties krustos, viņa no sāpēm gandrīz iekliedzās. Pagriezusies D�ordana Leilas acīs ieraudzīja dīvainu prieka izteiksmi un cie�i saknieba lūpas. Viņa nesagādās Leilai to prieku � izdzirdēt viņas vaidus.

"Tu ar Ramadānu ej uz priek�u, uz pilota kabīni," Leila noteica.

Jaunais vīrietis sekoja viņai aiz muguras. Kad viņa

atvēra kabīnes durvis, viņ� spēcīgi iesita. D�ordana iegāzās kabīnē uz c eļiem, un Ramadāns ielec a �aurajā telpā aiz viņas.

Kapteinis Haijāts, otrais pilots Bobs un in�enieris D�ord�s pārsteigumā pagriezās. D�ord�s pastiepa roku, lai paņemtu uzgrie�ņu atslēgu.

Negaidīti strauji Ramadāns pielēca viņam klāt un, sizdams pa seju ar automāta laidi, ietrieca viņu atpakaļ krēslā. No salauztā deguna iz�ļācās asinis. "Un lai neviens no jums neiedomājas uzsākt kādu muļķību," viņ� teica savā neskaidrajā angļu izrunā, "citādi jūs nogalināsiet visus, kas atrodas �ajā lidma�īnā."

Endijs Haijāts paskatījās uz viņu, tad uz in�enieri.

"Vai tev viss kārtībā, D�ord�?"

D�ord�s, piespiedis kabatlakatu pie deguna, pamāja ar galvu. D�ordana piecēlās kājās. "Kur ir piederumi pirmās palīdzības snieg�anai?"

"Skapītī virs D�ord�a sēdekļa," Bobs atbildēja.

Viņa izņēma metāla kasti un atvēra to. �igli norāvusi ietinamo papīru vairākām marles sai�u paciņām, viņa pasniedza apsējus D�ord�am un paskatījās uz kapteini. "Raulam ir pār�ķelts vaigs." Viņa jau gribēja doties atpakaļ uz salonu.

"Pagaidi!" Ramadāns nostājās viņai ceļā. "Tu vēl neesi pabeigusi to, kas darāms �eit." Viņ� pagriezās pret kapteini. "Mēs �eit esam trīs un visi labi apbruņoju�ies ar automātiem un granātām, tā ka mēs tagad esam �eit noteicēji, vai tev skaidrs?"

Haijāta balss skanēja neticīgi. "Trīs?"

"Viena no viņienļ ir Leila," D�ordana noteica.

"Leila?" Haijāts lēni un gari nosvilpās. "Nolādēts. Tas pārspēj visu, ko esmu jebkad piedzīvojis. Mūsu lidma�īnu nolaupījusi mana bosa miesīgā meita."

"Un tagad, kā tu labi saproti, tu precīzi izpildīsi visu, ko es lik�u," Ramadāns teica.

Haijāts paraudzījās uz D�ordanu. Viņa pamāja. Pavērsis skatienu pret jauno vīrieti, viņ� atbildēja: "Jā."

"Vispirms tu informēsi Beirūtu, ka mainījies lidojuma mar�ruts. Tu pieprasīsi gaisa koridoru no Libānas uz Damasku."

Haijāts kaut ko pierakstīja bloknotā, kas atradās viņam līdzās.

"Kad mēs jau būsim Slrijā, pasaki viņiem, ka mar�ruts tiek mainīts vēlreiz un mums nepiecie�ams gaisa koridors cauri Irākai uz Teherānu."

Haijāts uz viņu paskatījās. "Degvielas nepietiks, lai mēs nokļūtu līdz Teherānai."

"Neraizējies," Ramadāns pārliecināti atteica. "Mēs uz turieni nemaz nelidosim."

"Uz kurieni tad?" kapteinis jautāja.

Ramadāns no �aketes kabatas izvilka kaut kādu papīru un pasniedza to pilotam. "Uz turieni."

Kapteinis uzmeta skatienu papīram, tad jauneklim. "Jūs esat juku�i," viņ� teica. "Tur lidma�īnu nosēdināt nav iespējams. Tur ir vienīgi kalni, nevienas līdzenas vietas."

"Viena ir gan," Ramadāns atteic a. "Kad mēs tur nokļūsim, es tev to parādī�u."

"Vai tev ir aparatūra, kas nepiecie�ama, lai veiktu tādu nolai�anos?" Haijāts iejautājās.

"Nē," Ramadāns atbildēja un nervozi pasmaidīja. "Bet tu esot vislabākais pilots visā apkārtnē. Saprotams, ka Fejs nolīga tikai vislabāko.Tev nevajadzētu būt nekādām grūtībām nosēdināt lidma�īnu arī tādos apstākļos."

"Es ceru, ka tev izrādīsies taisnība," Haijāts nomurmināja un grasījās nospiest radio slēdzi. "Es sazinā�os ar Beirūtu."

"Vienu mirkli!" Ramadāns paņēma otras austiņas, kas stāvēja uz in�eniera pults, un piespieda pie vienas auss, ar otru roku joprojām turēdams pret apkalpi pavērsto automātu. "Tagad vari runāt. Un atc eries � nevienu vārdu par nolaupī�anu, citādi es nogalinā�u tevi tepat uz vietas. Pagaidām mēs nevēlamies, ka par to kāds uzzinātu."

Haijāts uz viņu drūmi paskatījās un pamāja.

"Vai tagad es varu palīdzēt Raulam?" D�ordana iejautājās.

"Protams," Ramadāns izskatījās mazliet nomierinājies. "Un tu vari viņiem pastāstīt, ka es �eitkontrolējusituāciju."

BADRS ienāca Dika kabinetā ap �etriem pēcpusdienā. Pirms pusdienām viņ� bija apmeklējis banku un pēc tam iegriezies vēl vairākās vietās. Viņ� skatījās visapkārt. "Kur ir Leila?"

Diks pārsteigts viņu uzlūkoja. "Viņa �orīt aizlidoja uz Beirūtu."

"Beirūtu?"

Diks pamanīja viņa sejā neizpratni. "Es biju pārliecināts, ka jūs to zināt. Viņa aizbrauca kopā ar D�ordanu un bērniem. Leila teica, ka jums neesot nekādu iebildumu, ja viņa kopā ar diviem draugiem mazliet paceļotu. Viņa gribēja nedēļas nogali pavadīt mājās."

"Laikam kļūstu vec s. Dīvaini, bet es neko tādu neatceros."

Viņ� iegāja savā kabinetā un aizvēra durvis. Diks noskatījās viņam pakaļ, un pamazām viņam radās neskaidras, drūmas priek�nojautas. Badrs nekad nemēdza kaut ko aizmirst. Iezvanījās telefons. Diks pacēla klausuli. Kādu mirkli paklausījies, viņ� iegāja Badra kabinetā.

Badrs, sēdēdams pie rakstāmgalda, pacēla acis. "Jā?"

Diks centās runāt mierīgi. "Zvana mūsu darbinieks no Beirūtas lidostas. Viņ� tur atrodas kop� pulksten vieniem, bet lidma�īna vēl nav ieradusies."

Badrs pac ēla klausuli, tad aizklāja to ar plaukstu. "Cikos tai bija jāierodas?"

"Ap pusdiviem."

Badrs mazliet nobālēja. Viņ� noņēma klausulei uzlikto plaukstu. "Te runā Fejs," viņ� teica. "Piezvani lidojumu dispe�eram un noskaidro, vai viņi no lidma�īnas nav saņēmu�i kaut kādu informāciju. Es gaidī�u."

Badrs, atkal aizklājis telefona klausuli ar plaukstu, paskatījās uz Diku. "Es ceru, ka nekas ļauns nav noticis."

"Neuztraucieties,"Diks nomierino�i teica. "Endijs ir pārāk labs pilots, lai pieļautu kādu kļūmi."

Klausulē atkal atskanēja balss. Badrs īsu mirkli paklausījās, un varēja just, ka sasprindzinājums mazliet atslābst. "Labi, liels paldies."

Izskatīdamies mazliet samulsis, viņ� nolika klausuli. "Es nesaprotu. Beirūtas dispe�ers teicis, ka pilots pieprasījis gaisa koridoru uz Damasku."

Diks neko neatbildēja.

"Sazvani Damasku un noskaidro, vai viņi nav nolaidu�ies tur."

"Tūlīt, �ef." Diksiegāja savā kabinetā un paņēma telefonu. Lai dabūtu savienojumu ar Damaskas dispe�erdienestu, pagāja divdesmit minūtes. Viņ� noklausījās, ko tur saka, tad pamāja un, piezvanījis uz vēl kādu numuru, atgriezās Badra kabinetā.

"Vai viņi ir tur?" Badrs jautāja.

Diks noliedzo�i pakratīja galvu. "Nē. Viņi esot pieprasīju�i atbrīvot ceļu caur Bagdādi uz Teherānu."

Badrs eksplodēja. "Haijāts ir zaudējis prātu! Un to viņ� dabūs no manis dzirdēt!" Tad viņ� mazliet nomierinājās.

"Dabū savienojumu ar abām lidostām un mēģini kaut ko uzzināt."

"Es jau esmu to izdarījis," Diks atbildēja.

"Labi. Tiklīdz kaut kas būs zināms, tūlīt pat ziņo man." Viņ� atslīga savā krēslā un noskatījās, kā aiz Dika aizveras durvis. Tam visam varēja būt tikai viens izskaidrojums � D�ordana. Viņa mēģināja dabūt bērnus projām no viņa. Badrā modās dusmas par pa�a pieļauto muļķību. Viņ� nedrīkstēja būt tik pārliecināts, ka viņa pēc visa notiku�ā bez ierunām izpildīs katru pavēli.

Pēc pusstundas atgriezās Kerid�s. Viņa seja bija apmākusies. "Teherānā viņi nav nolaidu�ies, un Bagdāde ziņoja, ka radars �o lidma�īnu nav uztvēris. Es vēlreiz sazvanījos ar Damasku, un tur teica, ka kop� pulksten diviem, kad viņi lidoju�i tai pāri, nekādi nelaimes signāli vai cita informācija no lidma�īnas nav saņemti."

"Tas ta�u nav iespējams, ka lidma�īna varētu izgaist bez pēdām." Badrs kādu brīdi klusēja. "Es domāju, ka vajadzētu uzsākt meklē�anu."

"Pirms mēs to uzsākam, manuprāt, jums vajadzētu aprunāties ar kādu cilvēku, kas gaida ārpusē," Diks teica.

"Pasaki, lai viņ� atnāk citreiz," Badrs asi atcirta. "Patlaban manas domas ir aizņemtas ar daudz nopietnākām lietām nekā bizness!"

"Es domāju, ka tas, ko viņ� grib jums teikt, drīzāk varētu attiekties uz nozudu�o lidma�īnu."

Badrs cie�i paskatījās uz Diku. "Lai viņ� ienāk."

Diks atvēra durvis. "Vai jūs, lūdzu, neienāktu, mister Daprī?"

Kabinetā ienāca vidēja auguma īsti nenosakāma toņa pelēcīgā uzvalkā tērpies vīrietis. Diks kopā ar viņu aizgāja līdz galdam. "Misters Daprī, misters Fejs."

Daprī sveicinot palocījās. "Esmu pagodināts, mesjē."

Badrs pamāja ar galvu, bet neatbildēja. Viņ� jautājo�i palūkojās uz Diku. "Kāds viņam sakars ar lidma�īnu?"

"Var būt, ka nekāds," Diks �igli atbildēja. "Bet labāk es vispirms jums kaut ko paskaidro�u."

Badrs piekrīto�i pamāja.

Diks noklepojās. Varēja redzēt, ka viņ� jūtas neērti. "Misters Daprī ir privātdetektīvs. Mēs viņa pakalpojumus esam izmantoju�i ari agrāk, un viņ� ir apliecinājis sevi kā cilvēks, kam pilnīgi var uzticēties, �īs nedēļas sākumā Leila man izmeta vairākas piezīmes, kuru dēļ es uzņēmos norīkot �o cilvēku, lai viņu izseko."

Badra balss bija ledaina. "Kāpēc?"

Diks uztvēra viņa skatienu. "Tādēļ, ka nākamajā dienā pēc tam, kad bijām apturēju�i "Arabdolls" pārvadājumus, viņa prasīja man, lai tos atjauno. Kad es atteicos to darīt, jo tas būtu pretrunā ar jūsu pavēli, Leila sacīja, ka viņas vectēvs jutī�oties ļoti nepatīkami, jo Riādu un Mafradu ģimenes esot seni draugi. Viņa teica arī, ka es varētu atļaut pārvadājumus turpināt, jums par to nesakot, un ka jūs to nekad neuzzinātu." Diks ievilka elpu. "Kad es no jums uzzināju, ka abas ģimenes nebūt nav tik draudzīgas, es nolēmu pēc iespējas vairāk uzzināt par Leilu."

Badrs pagriezās pret privātdetektīvu. "Ko jūs esat noskaidrojis?"

Misters Daprī izņēma no �aketes iek�kabatas vairākas salocītas papīra lapas un atlocīja tās. Vienu lapu viņ� pasniedza Badram, otru Dikam, bet tre�o paturēja pats. "�ajā lapā ir visu to cilvēku saraksts, ar kuriem jūsu meita ir tikusies �īs nedēļas laikā. Te ir minēti arī laiki un tik�anās vietas."

Badrs ieskatījās sarakstā. Viena cilvēka vārds dominēja pāri visiem � Alī Jāsirs. Leila �ai nedēļā bija tikusies ar viņu piecas reizes, bet vakar � divreiz. Atkārtojās ari vairāki citi vārdi, bet tie bija sve�i. Badrs paskatījās uz privātdetektīvu.

"Es baidos, mesjē, ka jūsu meitai ir sakari ar bīstamu kompāniju," detektīvs teica. "Gandrīz visi �eit minētie cilvēki ir pazīstami arābu teroristi vai partizāni un tādēļ atrodas �veices policijas cie�ā uzraudzībā. Visi viņi ir gados jauni, un cilvēks, vārdā Jāsirs, acīmredzot ir viņu finansiālais atbalstītājs.

Tādēļ �veices policija atviegloti uzelpoja, kad Fuāds Azīzs un Ramadāns Sidkī, kas tiek uzskatīti par visbīstamākajiem, jo viņi ir eksperti spridzekļu un citu iero�u lieto�anā, kopā ar jūsu meitu iekāpa lidma�īnā, lai dotos projām no �īs valsts. Pilnīgi dro�i ir tas, ka viņi nekad vairs nedabūs iebrauk�anas vīzu."Badrs kādu brīdi vērīgi pārlasīja sarakstu. "Vai ir vēl kas?"

"Tikai tas, ko es teic u, mesjē," Daprī atbildēja. "Es uzņēmos to pārdro�ību piezvanīt uz Montrē skolu, kuru apmeklēja jūsu meita. Cerēju tur iegūt kādu informāciju par da�ām meitenēm, ar kurām Leila satikās. Bet viņi man neko nevarēja pateikt, izņemot to, ka kop� maija sākuma jūsu meitu nav redzēju�i. Viņa esot aizbraukusi no skolas mistera Jāsira pavadībā, kur� stādījies priek�ā kājūsukompanjons. Viņ� esot teicis, ka abi dosies uz Kannu kinofestivālu, kur jūs jau viņus gaidot. Pēc tam viņa skolā vairs nav atgriezusies."

Badrs pagriezās pretDiku, tad atkal pret privātdetektīvu. "Liels paldies jums, mister Daprī. Jūs man esat ļoti palīdzējis."

Detektīvs nopūtās. "Tādi jau ir tie mūslaiku bērni. Man pa�am arī ir meita pusaud�a gados. Grūti iedomāties, kas viņiem var ie�auties prātā." Viņ� palocījās. "Ja ari turpmāk es varu jums kaut kā palīdzēt, mister Fej, tad, lūdzu, zvaniet bez kavē�anās." Viņ� paklanījās Dikam un izgāja no kabineta.

Diks pievērsās Badram. "Man �ī lieta nemaz nepatīk, un jums?"

"Man arī," Badrs smagi nopūtās. "Bet tagad mums vismaz ir skaidrs, ka lidma�īnai nekas nav noticis, lai arī mēs nezinām, kur tā atrodas."

"Tā ir liela lidma�īna, un to nebūs iespējams noslēpt uz ilgu laiku."

"Varbūt," Badrs izvairīgi atbildēja.

"Ko mēs tagad iesāksim?"

"Gaidīsim."

"Gaidīsim?" Dika balsī ieskanējās pārsteigums.

"Jā," Badrs uzmeta viņam skatienu. "Mēs visu laiku domājām, kāda būs Alī Jāsira turpmākā rīcība. Tagad mēs to zinām. Drīz viņ� mēģinās stāties ar mums sakaros, lai pateiktu, ko vēlas.

Viņi apstājās neliela me�a malā un atskatījās uz sudrabaino 707. Pa lidma�īnas virsbūvi, pārvilkdami tai pāri maskē�anās tīklu, rāpoja deviņi vīri. Lai to tagad pamanītu, meklētājam vajadzējalidot ne vairāk kā divdesmit pēdu augstumā.

D�ordana pagriezās pret Haij ātu, kas stāvēja viņai blakus, un ar acīm kavējās pie lidma�īnas. "Jūs nosēdinājāt to lieliski, kaptein. Paldies."

"Pirmīt es tik dro�s vis nejutos. Man likās, ka mēs ietrieksimies kokos skrejceļa galā." Viņ� atkal pagriezās pret lidma�īnu. "Kā jūs domājat, kādēļ viņi �ādā vietā izbūvēju�i tik milzīgu skrejc eļu? Pēc izskata sprie�ot, vismaz tris gadus to neviens nav izmantojis."

"Es tie�ām to ņezinu, kaptein," D�ordana atbildēja.

Pie viņiem pienāca vīrietis, vārdā Fuāds. "Nu labi, kustieties!" Viņa angļu valoda skanēja ļoti amerikāniski. Ar revolveri viņ� norādīja uz me�a pusi.

D�ordana aizgāja pie bērniem, kas stāvēja starp auklīti un viņas kalpotāju Magdu. Zēni vēroja lidma�īnas maskē�anas darbus ar lielu interesi. Viņa satvēra abu rociņas un gaidīja.

Viņiem priek�ā nostājās divi raupjos, slikti pieguļo�os kaujas tērpos ģērbu�ies kareivji. Uz apģērba nebija nekādu zīmotņu, kas norādītu, kādu armiju viņi pārstāv. Pēc Fuāda dotā signāla viņi sāka virzīties uz priek�u. Pienāca vēl vairāki kareivji, kas novietojās abās pusēs, pārējie gāja aizmugurē. Visu iero�i bija pavērsti pret gūstekņiem.

D�ordana klusēdama soļoja kopā ar bērniem. Leilu un Ramadānu nekur neredzēja. Viņi bij a izkāpu�i no lidma�īnas tūlīt pēc nolai�anās un da�as minūtes vēlāk nozudu�i.

Me�s kļuva biezāks, un koku un krūmu zari ķērās viņu apģērbā. D�ordana pūlējās aizsargāt bērnus, bet jau pēc desmit minūtēm viņu rokas un sejas bija visc aur saskrāpētas. Viņa uzrunāja zēnu auklīti. "Anne,ja tu, Magda, Margarita un es dotos pa priek�u, bet zēni aiz mums, zari viņus mazāk aizķertu."

Auklīte pamāja, un pārējās meitenes panāca uz priek�u, lai piebiedrotos viņām, izveidojot pusloku, kura centrā atradās bērni.

Pēc da�ām minūtēm viņi iznāca no me�a un nokļuva uz �aura, dubļaina ceļa, pie kura bija apstāju�ies divi d�ipi.

"Kāpiet ma�īnās," Fuāds norīkoja. "Sievietes ar bēr�niem � pirmajā, vīrie�i � otrajā."

Mirkli vēlāk ma�īnas jau devās ceļā. Tas bija �aurs, grumbuļains un ar daudzām bedrēm. Metot līkumus, ceļ�, �ķita, veda te iek�ā, te ārā no me�a, tomēr nepārtraukti rāpās aug�up pa kalna nogāzi. Apmēram pēc desmit minūtēm gaiss kļuva vēsāks.

D�ordana paskatījās uz debesīm. Tās sāka satumst. Tuvojās vakars. Viņa pagrieza galvu uz zēnu pusi, vēlēdamās, kaut viņai būtu ienācis prātā paņemt līdzi to mētelī�us. Bet drēbes kopā ar visām pārējām mantām bija paliku�as lidma�īnā.

Pēc piecām minūtēm viņi no me�a izbrauca klajumā, kura vienā malā slējās nopluku�as koka ēkas. Tās apņēma zema siena, uz kuras noteiktos attālumos bija uzmontēti automāti. Katru no tiem apkalpoja divi kareivji. Un katrā stūri stāvēja liels pro�ektors.

Iebraucot nometnē, D�ordana paskatījās uz kareivjiem, un ari viņi to nopētīja ar neslēptu interesi. Da�i no tiem izkliedza neķītrus komentārus, kas motoru troksnī tik un tā nebija sadzirdami.

D�ipi apstājās vislielākās ēkas priek�ā. �oferis ar �estu norādīja visiem, ka jāizkāpj. No mājas iznāca divi vīrie�i un vēroja atbraucējus. Viens no viņiem bija Ramadāns, tikai nu jau pārģērbies formas tērpā, bet, lai pazītu otro, D�ordanai nācās skatīties divas reizes. Formas tērps bija viņu piekrāpis � otrais kareivis bija Leila.

Leila panāca viņai pretī. Formas tērps viņu padarīja lielāku un raupjāku. Visu jauko, ko D�ordanai izdevies viņā saskatīt, bija aiztraukusi Leilas izturē�anās maniere. "Tu apmetīsies vienā kabīnē ar bērniem un pārējām sievietēm," viņa teic a. "Vīrie�i novietosies otrajā. Pēc stundas jums tiks atnestas vakariņas. Tiklīdz būsiet paēdu�i, gaisma tiks izslēgta, lai dotos pie miera. Tumsai iestājoties, nekāda smēķē�ana nav atļauta. Reizēm cigaretes uguntiņu no gaisa var saskatīt vairāku jūd�u attālumā. Jebkur� mūsu noteikumu pārkāpums tiks smagi sodīts. Vai tu to saproti?"

"Tev neizdosies nekur aizbēgt," D�ordana atteica. "Kad tavs tēvs par to visu uzzinās, nebūs tādas vietas ne debesīs, ne ellē,kur tev paslēpties."

Leila uz viņu nicino�i paskatījās. "Mans tēvs darīs visu tā, kā viņam liks, � tas ir, gadījumā, ja viņ� vēlēsies kādu nojums redzēt dzīvu."

VIŅI sagaidīja Jāsira zvanu nākamajā rītā. "Mums jāpārrunā da�as svarīgas lietas," viņ� teica. "Tās ir pārāk nopietnas, lai tiktja apspriestas pa telefonu. Es domāju, ka �ī tik�anās var būt abpusēji noderīga."

Badrs runāja pavisam mierīgi."Tā varētu būt."

"Kur jums būtu ērtāk to izdarīt?" Jāsirs jautāja.

"Es esmu savā kabinetā."

"Es nedomāju, ka tā būtu vislabākā vieta. Ar visu cieņu, ko es pret jums jūtu, tur ir pārāk daudz iespēju mūs noklausīties."

"Mēs būsim vieni pa�i."

"Tikai Allāham zināms, kas viss paslēpts māju sienās," Jāsirs atteica.

"Un kādu vietu varētu ieteikt tu?"

"Abpusēji pieņemamu � piemēram, soliņu parkā pretī jūsu viesnīcai."

"Cikos tu ieradīsies?"

"Pēc piecpadsmit minūtēm."

"Es bū�u tur." Badrs nolika klausuli un nospieda zvana pogu uz galda. Kabinetā ienāca Diks. "Viņ� vēlas satikties ar mani parkā pretī viesnīcai. Kā tu domā, vai mūsu elektroniķis varētu uztvert sarunu ar teleskopisko mikrofonu no �ejienes?"

"Es nezinu. Mēs pamēģināsim."

Nu tad dabū viņu �urp! Mūsu ricībā ir tikai piec padsmit minūtes."

Vajadzīgais cilvēks bija klāt ātrāk nekā desmit minū�u laikā. Badrs pieveda viņu pie loga un norādīja uz parku pāri ielai. 'Vai tu varēsi mūs uztvert no �ejienes?"

'Varbūt," vīrietis atbildēja. "Tas atkarīgs no daudziem apstākļiem � ielu trok�ņiem, pārvieto�anās. Labi būtu, ja jūs varētu palikt vienā un tajā pa�ā vietā."

"Es nezinu," Badrs atbildēja. "�ajā gadījumā ļoti daudz būs atkarīgs no tā otra cilvēka."

"Es sagatavo�u aparatūru. Paskatīsimies, kas notiks."

Vīrs strādāja ļoti veikli. Kad viņ� pārbaudīja pastipri�nātājus, durvīs parādījās Dika galva. "Ir jau laiks."

Negribīgi Badrs piecēlās, lai dotos projām. Viņ� labprāt būtu pagaidījis, lai pārliecinātos, vai �ī aparatūra darbosies veiksmīgi, bet negribēja nokavēties. Izgājis cauri priek�ējam kabinetam, Badrs devās us durvīm. D�ābirs piecēlās, lai sekotu.

Badrs pamāja. "C-aidi �eit," viņ� teica.

D�ābirs atgriezās savā krēslā. Tiklīdz durvis aiz Badra bija aizvēru�ās, Diks viņam pamāja ar roku. "Mūsu saimnieks dodas uz parku pāri ielai," viņ� teica. "Seko viņam, tikai turies tā patālāk un skaties, lai viņ� tevi nepamanītu. Es par viņu baidos."

D�ābirs pamāja un, ne vārda neteic is, izgāja no kabineta. Kad viņ� iznāca pa viesnīcas durvīm, Badrs jau �ķērsoja ielu. D�ābirs apstājās netālu no mēyas stūra, kur visu varēja labi pārredzēt.

Pārgājis pāri ielai, Badrs iegāja nelielā parkā. Uz pirmā soliņa sēdēja kāda veca sieviete un, satuntuļojusies, lai pasargātos no aukstā rudens vēja, baroja balo�us. Badrs apsēdās uz sola gala, tālāk no ve�iņas. Viņ� vēroja ceļu gan uz vienu, gan otru pusi. Neredzēja nevienu c ilvēku, pat ne ierēdņus, kas pa taisnāko ceļu steigtos uz darbu. Viņ� sameklēja cigareti.

Pēc piecpadsmit minūtēm, kad viņ� bija izsmēķējis jau c eturto c igareti un sāka domāt, kādēļ Jāsi ram bij a vaj adzējis viņu tā izjokot, vec ā sieviete piec ēlās un devās projām. Viņ� ziņkāri noskatījās, kā viņa, izgājusi no parka, iekāpj taksometrā. Dīvaini, ka tik no�ēlojami ģērbusies ve�iņa varēja atļauties vizināties taksometrā. Tad viņam prātā pēk�ņi ie�āvās kāda doma. Viņ� paskatījās uz sola galu, kur viņa bija sēdējusi. Tur, zem zemesriekstu maisiņa, ko viņa bija pametusi, bija nolikta salocīta balta papīra lapa. Viņa acis pārskrēja ar rakstāmma�īnu uzdrukātajam tekstam.

"Atvainojiet, ka nevarēju satikties, bet neatliekamas darī�anas man lika doties projāmno valsts. Patiesībā mums nav nekādas vajadzības tikties, jo mūsu prasības ir ļoti vienkār�as un var tikt uzrakstītas uz �īs pa�as papīra lapas. Esmu priecīgs paziņot, ka Jūsu sieva un bērni ir laimīgi sasniegu�i ceļojuma mērķi un visi jūtas labi. Rīt no rīta Jūs saņemsiet ierakstu ar sievas balsi, kas �o faktu apstiprinās. Lai garantētu mūsu ieinteresētību viņu turpmākajā labklājībā, Jums jāizpilda �ādas prasības:

Katru rītu līdz pīkst. 12 jānogulda $ 100 000 �enēvas bankas Banque d'Assurance rēķinā Nr. AX 1015. Tas nepiecie�ams, lai atlīdzinātu mums par rūpēm, ko mēs izrādām par Jūsu ģimeni, kamēr viņi ir mūsu viesi.

Atļaut turpināt pārvadājumus, kā tas bijaiepriek� plānots. Nākamajam reisam jānotiek pēc �etrām dienām, un pēc tam tiem jāturpinās katru otro dienu līdz gada beigām.

Jū3 sagatavosiet un personiski parakstīsiet efektīvu pārskaitījumu mehānismu 50 % jūsu kompānijas akciju. Tas kopā ar $ 10 000 000 tiks iemaksāts jau minētās bankas rēķinā ne vēlāk kā 1974.g. 5. janvārī.

Gadījumā, ja visi �ie noteikumi tiks precīzi izpildīti, Jūsu sieva un dēli tiks atdoti Jums līdz 10. janvārim, vēl pietiks laika Jūsu vecākā dēla iesvētī�anai par princi. Jebkura noteikuma vai termiņa neievēro�ana var novest pie viena vai visu Jūsu ģimenes loc ekļu nogalinā�anas. Lai apliec inātu mūsu labo gribu un to, ka ar Jūsu ģimeni viss ir kārtībā, Jūs katru dienu saņemsiet lenti ar Jūsu sievas balss ierakstu, kurā viņa nolasīs iepriek�ējās dienas Parīzes Herald Tri- bune virsrakstus un pateiks da�us vārdus, kas attiecas uz vi ņu stāvokli. Protams, tiek gaidīts Jūsu atbalsts karam pret mūsu kopīgo ienaidnieku. IDBAH AL ADU!"

Sekoja paraksts � PALESTĪNIE�U BRĪVĪBAS CĪNĪTĀJU BRĀLĪBA.

Badrs lēnām piec ēlās kāj ās un devās atpakaļ uz viesnīc u. Diks jau gaidīja pie durvīm.

"Kas noticis? Mēs nevienu neredzējām un neko arī neuztvērām."

"Neviens neatnāc a," Badrs atteica. "Tur bija tikai �is te." Viņ� iedeva papīra lapu Dikam, kur� sekoja viņam līdzi kabinetā.

Apgājis apkārt galdam, Badrs smagi ieslīga krēslā. Kamēr elektronikas speciālists mudīgi savāca savus aparātus un devās projām, Diks lasīja.

"Tie ir zaudēju�i prātu," viņ� iesaucās, kad bija pabeidzis. "Jūs ta�u nevarat tam piekrist!"

Badrs pavisam gurdi pamāja ar galvu. Tre�o un pēdējo prasību izpildīt ir pilnīgi neiespējami. Viņam nepieder piecdesmit procentu �ai kompānijā. Labākajā gadījumā viņ� var pretendēt uz divdesmit.

"Es to saprotu, un tu to saproti, bet viņi nesaprot," Badrs teica saguru�ā balsī. "Un kā lai vienojas ar cilvēku, kur� nevēlas ar tevi runāt. Cilvēku, kuru nav iespēj ams sameklēt?"

"Mums viņ� jāatrod. Tādai iespējai noteikti jābūt."

"Labi, mēs viņu atradīsim, bet mani uztrauc tas, kas notiks ar bērniem un D�ordanu, kad būsim to izdarīju�i."

"Ko tad mēs varam darīt?" Diks jautāja.

'Vispirms mēs nokārtosim visu, lai katru dienu tiktunoguldīta nauda un atsāktos pārvadājumi. Tā mēs iegūsim laiku."

�ie pārvadājumi izraisīs simtiem cilvēku nāvi Amerikā. Es negribu to uzņemties uz savas sirdsapziņas."

"Tāpat kā es. Mums būs jāatrod iespēja, kā �os pārvadājumus apturēt tajā pusē."

"Kā jūs domājat to izdarīt?"

"Ņujorkā strādā mans draugs Pols Gitlins. Viņ� ir advokāts, cilvēks ar lielu garīgo spēku un taisnīguma izpratni. Esmu pārliecināts, ka viņ� sapratīs manu nostāju un respektēs mūsu uzticē�anos. Viņ� atradīs iespēju, kā apturēt pārvadājumus un vienlaikus mūs pasargāt."

"Un pēc tam?"

"Mums j āizmanto �is laiks, lai uzzinātu, kur viņi paslēpu�i manu ģimeni, un jāatbrīvo tā." Badrs piecēlās no krēsla un piegāja pie loga. "Nokārto ar bankas noguldījumu saistītos jautājumus un piesaki sarunu ar Ņujorku," viņ� teica nepagriezies.

"Jā, ser," Diks atbildēja, dodoties uz durvīm.

"Un, Dik�"

Diks atskatījās.

Badrs bija pagriezies pret viņu. Diks pamanīja viņa sejā agrāk neredzētas rievas. "Piezvani Uni � Jet un aizrunā priek� manis �arterlidma�īnu. Es paņem�u Beirūtā tēvu, un mēs abi kopā dosimies pie prin�a. Varbūt viņ� var mums kaut kā palīdzēt."

Vecais princispabeidzalasī�anuunar stīvajiem pirkstiem noņēma brilles. Viņa grumbainā, ērglim līdzīgā sej a līdzjūtīgi raudzījās uz Badru un viņa tēvu. "Es zinu �o organizāciju," viņ� teic a. "Tā ir at�ķēlusies grupa, ko izslēdza no AlFatah viņu nihilistisko mērķu dēļ."

"Esmu to dzirdējis, jūsu augstība," Badrs sacīja. "Es domāju, ka ar jūsu atbalstu mēs varētu iegūt pietiekami lielu spēku, lai piespiestu viņus uzsākt atklātu cīņu."

"Un ko tu darīsi pēc tam?" princis jautāja.

"Iznīcinā�u viņus!" Badrs bija nikns. "Viņi ir zagļi, izspiedēji un slepkavas. Viņi sagādā negodu tai lietai, kam izliekas kalpojam."

"Viss, ko tu saki, mans dēls, ir taisnība. Bet mēs tur neko nevaram darīt."

"Kādēļ ne?" Badrs noprasīja, ar pūlēm apspiezdams dusmas. "Tas ir jūsu mantinieks, jūsu troņa mantinieks, kura dzīvība tiek apdraudēta."

Vecā vīra skatiens bija nomākts un blāvs, bet viņa vārdi skanēja skaidri. "Viņ� vēl nav mans mantinieks. Un viņ� tāds nebūs, kamēr es nebū�u viņu par to iecēlis."

"Tātad jūs atsakāties palīdzēt?" Badrs jautāja.

"Oficiāli es to nevaru izdarīt," princis atbildēja, "tāpat kā citu valstu vadītāji, pie kuriem tu gribētu doties. �ī organizācija, kas pati sevi sauc par Brālību, ir guvusi lielu atbalstu noteiktās aprindās. Pat AlFatah uzskata, ka viņi jāliek mierā." Viņ� pasniedza papīra lapu atpakaļ Badram.

Badrs to klusēdams paņēma.

"Neoficiāli, ja tu.varētu atrast, kur viņi noslēpu�i tavu ģimeni, tu varētu man paziņot, cik vīru un cik naudas tev nepiecie�ams, lai viņus atbrīvotu."

Badrs ar smagu sirdi piecēlās. "Pateicos jums par labsirdību, jūsu augstība,1" viņ� pieklājīgi sacīja, ta�usaprata, ka tai nav nekādas nozīmes. Bez ofic iālu spēku iesaistī�anās nebija nekādu cerību nolaupītos atrast.

Vecais princis, pastiepjot roku, nopūtās. "Ja es būtu jaunāks," viņ� teica, "es dotos palīgā tavos meklējumos. Ej ar Dievu, mans dēls! Es lūg�u Allāhu, lai viņ� pasargā tavus mīļos."

Diks gaidīja pils ārpusē �ilbino�ajā saulē, sēdēdams limuzīnā ar gaisa kondicionētāju. Viņ� ieraudzīja Badru ar tēvu nākam ma�īnas virzienā. "Ko viņ� teica?" Diks jautāja.

"Ka neko nevarot mums palīdzēt," Badra tēvs atbildēja.

Ma�īnai uzsākot braucienu, Badrs skatījās ārā pa logu. "Tas ir bezcerīgi," viņ� teica nomāktā balsī. "Neviens neko nevar izdarīt. Neviens nevēlas man palīdzēt."

Diks ilgi klusēja. Uz spēles bija likts pārāk daudz, tik gari gadi � viss darbs, visas pūles, lai viņ� nokļūtu tur, kur patlaban atradās. Tomēr bija lietas, kas izrādījās daudz svarīgākas par darbu. Piemēram, nevainīgu bērnu dzīvības. Viņ� iedomājās par savējiem un to, kā pats justos, ja viņi atrastos �ādā stāvoklī. Tas lika viņam iz�ķirties.

Viņ� pagriezās sēdeklī tā, lai varētu redzēt Badra seju. "Es zinu da�us, kas varētu jums palīdzēt," viņ� teica.

"Kas?"

Dika balss skanēja pavisam mierīgi. "Izraēlie�i."

Badrs rūgti iesmējās. "Kādēļ lai viņi vēlētos man palīdzēt? Es kop� dzim�anas esmu viņu ienaidnieks."

Samīrs paskatījās uz savu dēlu. "Cilvēki nepiedzimst par ienaidnieldem. Par tādiem viņi kļūst."

"Kāda tur starpība?" Badrs sarkastiski atcirta un atkal pievērsās Dīkam. "Kādēļ lai viņi man palīdzētu?" viņ� jautāja otrreiz.

Dika acis ieskatījās tie�i viņējās. "Tādēļ, ka es lūg�u viņus to izdarīt," viņ� mieiīgi noteica.

Kādu mirkli Badrs klusēja. Tad no viņa lūpām izlauzās grūta nopūta. "Tu strādā viņiem?"

Diks pamāja. "Jā."

"Tu ta�u neesi ebrejs," Badrs brīnījās. "Kādēļ?"

"Kad mani vecāki atgriezās Jordānā," Diks sāka stāstīt, "viņus apciemoja kāds vīrs, vārdā Alī Jāsirs, un lūdza atļauju viņa organizācijai izmantot �o nelielo ciematu kā bāzi. Pēc pāris mēne�iem, kuru laikā trīs meitenes tika izvarotas un daudzas ļaunprātīgi izman�totas, ciema iedzīvotāji pieprasīja, lai viņi dodas projām. Par atbildi fedeijie�i tos nogalināja. Alī Jāsirs pats veda savus vīrus no mājas uz māju, lai iznīcinātu visus iedzīvotājus. Brīnumainā kārtā kādam mazam zēnam un divām meitenēm izdevās izglābties, un viņi mums izstāstīja, kā viss noticis patiesībā, kamēr fedeijie�i skaļi sludināja izraēlie�u kārtējo ne�ēlību. Abas meitenes savām acīm bija redzēju�as, kā Alī Jāsirs nogalina manus vecākus."

"Un tagad, kad tu man visu esi atklājis," Badrs rūgti teica, "vai tu domā, ka varēsi man palīdzēt?"

Diks vienīgi uztvēra viņa skatienu "Nejau �ī iemesla dēļ, bet tādēļ, ka mēs abi ticam: arābi un ebreji var dzīvot un strādāt kopā, valdot mieram. Tādi cilvēki kā Alī Jāsirs �o iespēju nogalina. Viņi ir mūsu patiesie ienaidnieki. Tie�i viņi ir tie, kas būtu jāiznīcina."

BADRS paskatījās uz diviem vīriem, kas bija redzami pa atvērtajām durvīm. Starp citu, pēc izskata tie bija daudz tipiskāki arābi nekā viņ� pats vai viņa tēvs. Vec ais vīrs bija gara auguma. Galvassega klāja gandrīz visu viņa seju, izņemot vanaga knābim līdzīgo degunu, un viņa noputēju�ais apmetnis skāra grīdu. Jaunākais vīrietis bija tum�s un melnīgsnējs, ar biezām, sīrie�iem raksturīgām ūsām. Viņ� bija tērpies haki krāsas kreklā un biksēs.

Kad ģenerālis Je�ņevs aicināja ienākt, Badrs un viņa tēvs piecēlās. "Doktors Fejs, misters Fejs � ģenerālis Ben Ezra."

Ģenerālis uzmeta īsu, cie�u skatienu Samīram, tad pasmaidīja. "Tas bija tik sen, mans draugs."

Samīra seja pēk�ņi nobāla. Viņ� sajuta iek�ējas trīsas. Ar acs kaktiņu viņ� pa�ķielēja uz Badru cerībā, ka tas nebūs ievērojis viņa satraukumu. Badrs skatījās uz ģenefāli.

"Un �is ir jūsu dēls," ģenerālis teica. "Allāhs jums ir bijis labvēlīgs. Viņ� ir skaists vīrietis."

Samīra nervozitāte nozuda. "Cik patīkami jūs atkalredzēt, ģenerāli."

Badrs paskatījās uz tēvu. 'Vai jūs esat pazīstami?"

Tēvs pamāja. "Mūsu ceļi ir krustoju�ies tikai vienu reizi. Tas bija tuksnesī pirms daudziem gadiem."

Ģenerālis Je�ņevs steidzīgi ierunājās. "Man ir jāatkārto mūsu oficiālā nostāja, d�entlmeņi, lai mums visiem nebūtu nekādu neskaidrību. Patlaban ir panākta ļoti nestabila vieno�anās par uguns pārtrauk�anu, tādēļ mēs nevaram pieļaut nekādas aktivitātes ienaidnieka teritorijā. �āda rīcība varētu izjaukt ar tādām pūlēm panākto mieru, pēc kura Izraēla tik ļoti ilgojas."

Viņ� ievilka elpu. "Bet, ja �ādas aktivitātes uzsāk privātpersonas, mēs tur neko nevaram darīt, jo par to mēs nevaram atbildēt. Vai es izteicos pietiekami skaidri?"

Visi piekrīto�i pamāja.

"Labi," viņ� noteica. "Ģenerālis Ben Ezra, protams, ir privātpersona. Viņ� ir atvaļināts no Izraēlas armijas jau pirms daudziem gadiem tāpat kā tas jaunais cilvēks.

Kādreiz, būdams sīrie�u armijas ser�ants, viņ� tika saņemts gūstā Golānas augstienē un pēc ģenerāļa lūguma nodots viņa aizbildniecībā. Viņ� tiek saukts par Hamīdu."

Sīrietis, izrādot cieņu, paklanījās. "Esmu pagodināts."

"Mēs tāpat," Badrs un viņa tēvs atbildēja.

"Un tagad, kungi, man jūs jāatstāj," ģenerālis Je�ņevs noteica. "Diem�ēl mani pienākumi liek man doties uz citu vietu."

Kad durvis aiz viņa bija aizvēru�ās, visi apsēdās pie neliela, apaļa galdiņa. No apmetņa apak�as Ben Ezra izvilka vairākus kar�u ruļļus. Viņ� tās izklāja uz galda. "Pirms nedēļas, kad jūs ieradāties Telavivā, man izstāstīja par jūsu problēmu. Es uz savu roku uzņēmos izpētīt, kādas varētu būt atbrīvo�anas iespējas. Bet tad uzzināju, ka vispirms mums jānoskaidro gūstekņu atra�anās vieta. Lai to izdarītu, es pieprasīju, lai Hamīdu nodod manā rīcībā. Pirms daudziem gadiem, kad mēs abi bijām vēl pavisam jauni, Hamīda vec tēvs un es, abi dienējām britu armijā, un, ievērojot ģimenes tradīc iju, Hamīds ir kļuvis par profesionālu karotāju. Es zināju, ka pirms kara Hamīds strādājis par instruktoru kādā nometnē, kurā Brālība apmācīja sievie�u korpusu, līdzīgi kā tas notiek AI Fatah kustībā. Diem�ēl pasākums cieta neveiksmi."

Viņ� paskatījās uz Badru, tad turpināja tādā pa�ā intonācijā. "Jūsu meita Leila �ajā nometnē pavadīja trīs mēne�us. Hamīds man ziņoja, ka viņa esot bijusi labs kareivis � nopietni izturējusies pret visiem pienākumiem un ļoti ideālistiski uztvērusi politisko situāc iju. Apmācībām beidzoties, Hamīds pavadīja Leilu uz Beirūtu, kur viņ� uzturējās tik ilgi, kamēr nolēma atgriezties Sīrij ā, jo fedeij ie�i darbu vairs nepiedāvāja."

Badrs paskatījās uz Hamīdu. "Tātad jūs pazīstat manu meitu?"

"Jā, ser."

"Vai vina kādreiz tika runājusi par mani?"

"Nē, ser."

"Par ko viņa runāja?"

"Galvenokārt par Palestīnas atbrīvo�anu," Hamīds atbildēja. "Viņa bija pārliec ināta par to, ka brīvības iegū�anu aizkavē ne tikai ebreji, bet arī bagātais arābu elites slānis, kas vēlas saglabāt savu varu pār zemi un tautu."

"Kā tu domā, vai viņa �ai grupā ieskaitīja arī mani?"

Hamīds, mirkli vilcinājies, pamāja. "Jā, ser, esmu pārliecināts, ka jā."

Badrs vērsās pie Ben Ezras. "Atvainojiet, ģenerāl, es joprojām cen�os izprast, kas noticis."

Ģenerālis pamāja. Viņ� noliecās pār karti un norādīja uz kādu punktu tajā. "Mēs, liekas, zinām kādu vietu, kur viņi varētu būt. Jūs teicāt, ka jūsu lidma�īna bija 707?" "Jā."

"Tad esmu pārliecināts, ka �ī vieta būs īstā," viņ� teica, balsī ieskanoties slēptam triumfam. "Tur ir kāda pamesta nometne, kuru uz c ēlu�i sīrie�i un atstāju�i jau pirms desmit gadiem. Tā atrodas tie�i uz ziemeļiem no Jordānijas robe�as, jūsu valsts rietumos. Tad, kad tika būvēta �ī nometne, bija iecerēts, ka tā būs milzīga bumbvedēju bāze, bet, tā kā �īs lidma�īnas neizdevās iegādāties, plāns izgāzās. Ta�u skrejceļ� joprojāmir lietojams, un mūsu valstī klīst baumas, ka nometnē iekārtojusies "Brālība". Tomēr ir kāds sare�ģījums � skrejceļ� atrodas uz kalnu plato septiņsimt metru augstumā, bet pati nometne ir simt piecdesmit metrus augstāk. Tur iespējams nokļūt tikai divos veidos. Mēs varētu doties turp pa gaisu, bet lidma�īnas troksnis viņus satrauktu, un viņi varētu gūstekņus nogalināt, pirms mēs nokļūtu līdz nometnei. Otrāiespējair doties kājām. Lai mūs neatklātu, būtu jānosē�as vismaz piecdesmit jūd�u attālumā no nometnes un dienā jāpaslēpjas, bet naktī jāpārvietojas pa ļoti grūti pārvaramu reljefu. Divās naktīs mums būtu jāveic �āds forsēts pārgājiens, un tre�ajā varētu notikt uzbrukums. Ņemot vērā bāzes lielumu, es domāju, ka tur varētu būt ap simt vīru. Tātad, pat ja mums izdotos veiksmīgi atbrīvot gūstekņus, joprojām saglabātos problēma, kā izvairīties no vajā�anas."

Ben Ezra paskatījās uz visiem pēc kārtas. "Tas bija viss, ko es gribēju teikt. Vai ir kādi jautājumi?"

"Vai mēs varam būt dro�i, ka esam izvēlēju�ies īsto nometni? Vai arī, ka viņi joprojām vēl atradīsies tajā, kad mēs tur ieradīsimies?" Badrs jautāja.

Ģenerāļa balss skanēja bezkaislīgi. "Mēs nevaram. Bet tā ir iespēja, ko mēs varam izmantot. Tā patlaban ir vienīgā reālā iespēja, ja vien jums nav zināma vēl kāda vieta, kur varētu nosēsties 707."

"Es tādu nezinu."

"Tādā gadījumā jums jāpieņem lēmums � vai mēs dosimies uz turieni vai ne."

Badra skatiens kādu brīdi pakavējās pie tēva, tad viņ� atkal pagriezās pret ģenerāli. "Es saku: jā."

Ģenerālis pasmaidīja. "Labi teikts. Tā kā �ī būs neoficiāla operāc ija, mums vajadzēs savervēt brīvprātīgos. Es teiktu� piec padsmit, bet ne vairāk kā divdesmit vīru. Ja būs vairāk, tas mūsu darbību padarīs smagnēju un pārāk pamanāmu. Par tik bīstamu darbu viņiem, protams, jāsaņem ļoti labs atalgojums."

"Es maksā�u jebkuru summu, ko viņi prasīs."

"Labi, es zinu desmit vīrus, par kuriem esmu pilnīgi dro�s."

"Es arī labprāt piedalītos," Hamīds teica. "�ajā nometnē reiz esmu jau bijis. Es zinu tās izvietojumu."

"Pieņemts," ģenerālis bargi noteica. "Lai gan tu jau biji ieskaitīts."

"Mans princis apsolīja dot tik daudz vīru, cik nepiecie�ams," Badrs sacīja.

"Vai tie būs labi?"

"Viņa personiskajā apsardzē visi ir karotāji no Jemenas kalniem."

"Tie derēs," ģenerālis atzina. Jemenas kalnie�i tika uzskatīti par visne�ēlīgākajiem cīnītājiem visā islama pasaulē. "Mums būs nepiecie�ams ekipējums, iero�i, granātas, raķe�u pistoles, pārtika, ūdens un citas lietas, kā arī, protams, lidma�īnas, kas nogādās mūs starta pozīcijās. Tas maksās ļoti dārgi."

"Viss tiks sagādāts."

"Un vēl viena lieta. Mums vajadzēs helikopteru, ar kuru izkļūt no turienes."

"Būs arī tas," Badrs noteica.

Ģenerālis pamāja.

"Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai sagatavotos?" Badrs jautāja.

"Trīs dienas, ja jūs līdz tam varēsiet atgādāt �urp savus vīrus."

"Viņi būs te," Badrs atbildēja un pagriezās pret tēvu. "Vai tu būtu tik laipns un satiktos ar princi, lai lūgtu viņa solīto atbalstu? Es gribētu palikt �eit kopā ar ģenerāli, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā."

Samīrs pamāja. "Es to izdarī�u."

"Paldies tev, tēv."

Samīrs uz viņu paskatījās. "Tie ta�u ir mani mazbērni." Viņ� pagriezās pret BenEzru. "Mana vissirsnīgākā pateicība, mans draugs," viņ� teic a. "Allāhs atkal man atsūtījis tevi visgrūtākajā bridī."

"Tev nevajag pateikties, mans draugs," Ben Ezra arābiski atbildēja. "Tā vien liekas, ka svētība nākusi pār mums abiem."

"MĀMIŅ, kad tētis nāks mums pakaļ?"

D�ordana paskatījās uz Samīra sīko sejiņu, kas vērās viņā no segas malas, kura bija rūpīgi sakārtota tam zem zoda. Viņa uzmeta skatienu Muhammedam, kas gulēja otrā kojā un bija jau aizmidzis. Viņa acis bija cie�i aizvērtas un sejiņa piespiedusies cietajam spilvenam. D�ordana atkal pievērsās Samīram. "Drīz, mans mīļumiņ, pavisam drīz," viņa pārliecino�i �ukstēja.

"Es vēlos, kaut viņ� būtu klāt jau rītdien," Samīrs teica. "Man te nepatīk. �ie cilvēki nav labi."

"Tētis atbrauks driz. Aizver actiņas un guli."

"Arlabunakti, māmiņ."

Viņa noliecās un noskūpstīja zēna pieri. "Arlabunakti, mīļais." D�ordana izslējās un aizgāja uz otro kabīnes istabiņu, kurā viņi bija nometināti. Uz galda, pie kura tika ieturētas maltītes, kvēloja niecīga eļļas lampiņa. Viņām nebija nekā, ko darīt, nekā, ko lasīt. Pat sarunas bija izsīku�as. Pēc divu nedēļu ilgas nīk�anas vairs nebija nekas pārrunājams, un viņām ari nebija daudz kopīga, ko apspriest.

"Bērni ir aizmigu�i", D�ordana noteica tikai tādēļ, lai dzirdētu kādu balss skaņu.

"Lai Dievs svēti mazos mīlulī�us," auklīte Anne atbildēja. Pārējās sievietes pat nepacēla galvas.

"Mans Dievs!" D�ordana iesauc ās. "Paskatieties uz mums! Mēs esam tik noskrandu�as, kā nekad vēl nav redzēts!"

�oreiz viņas tie�ām paskatījās. "Mums kaut kas jāizdomā," viņa apņēmīgi teic a. "Rīt pat mums j āparūpējas par sevi. Nevar būt, ka �ajā nolādētajā nometnē neatrastos adata un diegs."

"Ja ari ir," stjuarte Margarita iebilda, "viņi noteikti mums to nedos. Mūsu apģērbi atrodas lejā lidma�īnā, bet viņi nevar nevienu aizsūtīt tiem pakaļ."

"Mums tas ir jāpieprasa."

"No tā nebūs nekāda labuma," Margarita teica. Viņa paskatījās uz D�ordanu. "Es nesaprotu, kāpēc misters Fejs nevar samaksāt izpirk�anas naudu un dabūt mūs no �ejienes laukā."

D�ordana uzmeta viņai skatienu. "Kā tu zini, ka viņ� to nav darījis? Varbūt viņi tur mūs �eit, lai izspiestu vēl vairāk?"

"Man no tā nekļūst labāk," Margarita noteica. Viņa aizklāja rokām seju un sāka raudāt. "�eit ir tik briesmīgi. Viņi lai� mūs ārā vienīgi tad, kad jāiet uz tualeti, un arī tad sargs stāv pie atvērtām durvīm un visu vēro. Viņi neļauj aprunāties ar mūsu vīrie�iem Mēs pat nezinām, kā viņiem klājas. Ja tie būtu miru�i, mēs to tā arī neuzzinātu."

"Ar viņiem viss ir kārtībā," D�ordana sacīja. "Es redzēju, kā viens vīrs nesa turp paplāti ar ēdienu."

Pēk�ņi stjuarte mitējās raudāt. "Atvainojiet, misis Feja. Es negribēju to izgāzt uz jums. Dro�i vien es to visu nespēju izturēt, tas ari viss."

D�ordana līdzjūtīgi pamāja. "Es domāju, ka mums visām �ie pārdzīvojumi inpārāk smagi. Visgrūtāk ir dzīvot neziņā. Viņi to labi saprot, tādēļ arī tā rīkojas."

Viņa piegāja pie aiznaglotā loga un palūrēja pa sīko spraudziņustarp dēļiem. Bija redzams tikai nakts melnums. D�ordana atgriezās pie galda un noslīga tuk�ajā krēslā. Mirkli vēlāk arī viņa sēdēja, raudzīdamās kvēlojo�ajā lampiņas liesmā.

Bija zudusi jebkāda laika izjūta. Viņa nezināja, vai pagājusi pusstunda, stunda vai divas stundas, kad pēk�ņi atsprāga kabīnes durvis. Sievietes pārsteigtas skatījās uz diviem kareivjiem, kas stāvēja durvīs.

Viens no kareivjiem norādīja uz viņu. "Tu," viņ� skarbi noteica arābu valodā. "Tu nāksi mums līdzi."

"Es?" viņa apstulbusi jautāja. Kaut kas tāds notika pirmo reizi. Pat ikdieni�ķie magnetofona ieraksti tika izdarīti tepat uz vietas. Viņai tika iedots neliels izgriezums no Herald Tribune, uz kura bija rakstīts tikai datums un virsraksts. Viņai to vajadzēja nolasīt mikrofonā un pateikt pāris vārdu par sevi un bērniem. Tad mikrofons un magnetofons tika atkal aiznesti. Viņa tikai varēja minēt, kā ieraksti tiek izmantoti, lai pārliecinātu Badru, ka viņi ir sveiki un veseli.

"Jā, tu!" viņ� atsacīja.

Pārējās sievietes skatījās uz D�ordanu izbiedētām acīm. "Neuztraucieties," viņa steidzīgi teica. "Varbūt saņemta informāc ija, kuru mēs tā gaidījām. Es drīz bū�u atpakaļ un visu izstāstī�u."

Viņa piecēlās un izgāja pa durvīm. Kareivji katrs savā pusē veda viņu uz komandpunktu. Atvēru�i durvis, viņi ielaida D�ordanu iek�ā, pa�i palikdami ārpusē aiz aizvērtām durvīm.

Viņa apstājās, acis �ilba neierasti spo�ajā gaismā. Te neredzēja nevienu eļļas lampiņu. Kaut kur aiz ēkas dūca ģenerators. Elektrība. Radio skanēja arābu mūzika.

Pie galda sēdēja Leila, Ramadāns un vēl kāds vīrietis, kuru D�ordana sākumā nepazina, līdz viņ� piecēlās un sveicināja viņu. "Feja kundze." Viņ� paklanījās.

Viņa ieskatījās cie�āk. "Misters Jāsirs!"

Viņ� pasmaidīja. "Kā redzu, jūs atceraties manu vārdu. Esmu pagodināts."

D�ordana neatbildēja.

"Ceru, ka jūs esat ērti iekārtojusies," viņ� pieglaimīgi teica. "Ļoti �ēl, ka mēs nevaram atmaksāt ar tādu pa�u devību, kādu jūs izrādījāt mums, bet mēs darām visu, kas mūsu spēkos."

"Mister Jāsir," viņa ledaini atbildēja. "Kādēļ jūs neķeraties tūlīt pie lietas?"

Jāsira acis kļuva ne�ēlīgas. "Es jau gandrīz aizmirsu, ka esat amerikāniete." Viņ� pastiepa roku un paņēma no galda papīra lapu. "Jūs nolasīsiet �o paziņojumu mikrofonā."

"Un ja nu es atteik�os?"

"Tad nu gan būs �ēl. Redziet, �is ziņojums, kas jums jāierunā magnetofona lentē, ir mūsu pēdējās pūles glābt jūsu un jūsu bērnu dzīvības."

Viņas skatiens aizslīdēja no Jāsira uz Leilu. Leilas seja bija pilnīgi neizteiksmīga. Viņai priek�ā stāvēja pusizdzerta kokakolas pudele. D�ordana pievērsās Jāsiram "Labi, es to izdarī�u."

"Nāciet �urp." Viņ� norādīja uz istabas tālāko stūri, kur uz neliela galdiņa bija nolikts magnetofons. Paņēmis mikrofonu, viņ� pasniedza to D�ordanai. "Runā lēni un skaidri," viņ� pavēlēj a. "Ir svarīgi, lai būtu saprotams ikviens vārds." Viņ� nospieda pogu.

"Sāc!"

D�ordana ieskatījās papīra lapā un sāka skaļi lasīt. "Badr, es tev lasu �o paziņojumu, jo tas ir pēdējais brīdinājums, un viņi grib, lai to zinātu gan tu, gan es. Tikko saņemta informācija, ka visi pārvadājumi, kas veikti pēc noslēgtā līguma ar jums, ir konfiscēti Savienotajās Valstīs. Tiek uzskatīts, ka �ajos zaudējumos esi vainojams tu, tādēļ tev papildus jāiemaksā vēl $ 10 000 000 ne vēlāk kā līdz pirmdienai, sekojot �ajā lentē dotajiem norādījumiem. Arī par katru nākamo konfiscēto kravu tev būs jāmaksā ekstremāli augsta soda nauda. Tagad tu esi vienīgais, kas var novērst tavas ģimenes iznīcinā�anu." Viņa apklusa un skatījās uz Jāsiru neslēptās �ausmās.

Viņ� ar �estu lika lasīt tālāk.

"Ir saņemta ari informācija, ka tu esi griezies pie sava prin�a un citu arābu valstu vadītājiem ar lūgumu palīdzēt. Viņi cer, ka tu nu beidzot esi pārliecinājies par to, ka visa arābu pasaule ir viķu pusē. Un viņi tev iesaka velti netērēt laiku, meklējot palīdzību, kuru tu tik un tā nedabūsi."

Jāsirs izrāva mikrofonu D�ordanai no rokām un papildināja. "�is ir mūsu pēdējais ziņojums. Nekādu brīdinājumu vairs nebūs. Tikai darbība." Viņ� nospieda slēdzi.

"Jūs ta�u patiesībā tā nedomājat," viņa noteica.

Jāsirs uzsmaidīja viņai. "Protams, ne. Bet jūsu vīrs ir ļoti grūti pierunājams cilvēks, kā jūs to labi zināt. Viņam jābūt pilnīgi pārliecinātam par to, ka mūsu draudi ir reāli." Viņ� piecēlās kājās. "Jūs noteikti esat nogurusi," viņ� noteica. "Vai varu piedāvāt kaut ko dzeramu?"

D�ordana sēdēja kā sastingusi. Pēk�ņi viņa vairs nespēja to visu aptvert. Tā nebija tikai cilvēku nolaupī�ana naudas iegū�anas nolūkā, te bija iejaukta politika, ar kuru viņai līdz �im nekad nebija nācies saskarties. D�ordanai likās, ka Badrs nemū�am nespēs izpildīt visas viņam izvirzītās prasības.

Viņai bija lemts nomirt! Tagad viņa to saprata. Un dīvainā kārtā tas viņu nemaz vairs neuztrauca. Pat ja viņa paliktu dzīva, nekas labs jau vairs negaidīj a. Viņa pati bija noārdījusi visus tiltus, lai atgūtu Badra mīlestību.

Tad pēk�ņi viņu pārņēma drebuļi � bērni! Viņi neko nebija noziegu�ies, lai saņemtu tādu sodu. Viņiem nebija jāmaksā par vecāku grēkiem.

D�ordana piecēlās. "Es domāju, ka tagad varētu iedzert," viņa teica. "Vai jums gadījumā nav mazliet vīna?"

"Ir." Viņ� pagriezās. "Leila, atnes pudeli vīna!"

Leila uz viņu cie�i paskatījās, tad lēnām piecēlās. Negribīgi viņa izgāja blakus istabā un atgriezās ar vīna pudeli rokā. Nolikusi to uz galda, viņa gribēja jau atgriezties savā vietā.

"Divas glāzes, Leila," viņ� nokomandēja.

Viņa aizgāja pie trauku skapja un atgriezās ar divām parastajām alus glāzēm. Nolikusi tās blakus pudelei, viņa apsēdās. "Korķu viļķa mums nav," viņa noteica.

"Tas nekas," Jāsirs atbildēja. Paņēmis pudeli, viņ� devās pie izlietnes, kas atradās istabas kaktā. Ar strauju kustību viņ� triec a pudeles kaklu pret balto porc elānu. Kakliņ� tika nogriezts kā ar nazi. Viņ� to izdarīja tik prasmīgi, ka izlija tikai pārispilienu. Smaidīdams Jāsirs atgriezās un piepildīja abas glāzes. Paņēmis tās rokās, viņ� pagriezās pret D�ordanu un vienu pasniedza viņai.

Viņa kā noburta skatījās uz sarkano vīnuglāzē un nespēja pakustēties. Vīna krāsa atgādināja asinis. Viņas asinis. Viņas bērnu asinis.

"Ņem," Jāsirs skarbi pavēlēja.

Viņa balss uz D�ordanas it kā paralizēto ķermeni iedarbojās līdzīgi strāvas triecienam. "Nē!" viņa pēk�ņi iekliedzās, izsizdama glāzi tam no rokām. "Nē!"

Glāzes saturs uzlija viņam uz krūtīm, atstājot uz uzvalka un krekla sārtus vīna traipus. Viņ� nopētīja savas drēbes, tad uzmeta skatienu D�ordanai, un viņa seja pārvērtās me�onīgās dusmās.

"Maita!" viņ� iekliedzās, iesizdams viņai pa seju.

D�ordana nogāzās uz grīdas. Dīvaini, bet viņa nejuta sāpes, vienīgi nelielu �oku. Likās, ka istaba grie�as viņai apkārt. Tad viņa pamanīja Jāsira nolieku�os seju un roku. D�ordana aizvēra acis, jo sejāiecirtās sāpes�vispirms labajā vaigā, tad kreisajā. It kā no attāluma viņa izdzirda Leilas smieklus.

Tad cirtieni mitējās un viņa sajuta, ka kādas rokas satver viņas apģērbu. Rokai raujot kleitas priek�pusi, bija dzirdama plīsto�as drānas skaņa. D�ordana atvēra acis. Pēk�ņi visa istaba bija kareivju pilna.

Jāsirs ar piepūlē sasārtu�u seju stāvēja turpat blakām, tūlīt aiz viņa bija redzama Leila ar dīvainu prieka mirdzumu acīs. D�ordana lēnām pagrieza galvu. Uz viņu skatījās abi kareivji, kas bija viņu �urp atvedu�i, divi sargkareivji, kuri bija stāvēju�i aiz durvīm, un vēl citi, ko viņa nekad līdz �im nebija redzējusi. Ta�u visas sejas izskatījās vienādas, tajās atspoguļojās me�onīga iekāre. Vienīgi Ramadāns nebija izkustējies no vietas. Viņ� joprojām sēdēja krēslā ar nicinājuma un pretīguma izteiksmi sejā.

Pēk�ņi viņa atskārta, ka ir pavisam kaila. Ar rokām viņa centās aizsegt savu kailumu no pēto�ajām acīm.

Leila atkal iesmējās. "Tā slampa grib noslēpt to, ar ko kādreiz tik ļoti lepojās." Viņa nometās uz ceļgala un, satvērusi D�ordanas rokas aiz plaukstu locītavām, atlauza tās atpakaļ, tad uzmeta skatienu kareivjiem. "Kur� būs pirmais, kas izmantos mana tēva padauzu?"

"Tava tēva si�vu!" D�ordana iekliedzās, cenzdamās atbrīvoties no Leilas tvēriena. "Mēs esam laulāju�ies Allāha priek�ā, pēc visiem Korāna likumiem!"

Pēk�ņi telpā iestājās klusums, kareivju noskaņojums bija mainījies. Neveikli, juzdamies neērti, viņi saskatījās un lēnām sāka virzīties uz durvju pusi.

"Kas jūs esat, bābas, vai?" Leila viņiem kliedza nopakaļ. "Baidāties, ka jūsu vīri�ķība būs par vāju �ai slampai?"

Kareivji pat neatskatījās. Cits aiz cita viņi atstāja telpu. Palika vienīgi Jāsirs. Tad viņ� pagriezās un, aizgājis pie galda, apsēdās. Trīco�iem pirkstiem viņ� pacēla pie lūpām glāzi ar vīnu un iztuk�oja to vienā paņēmienā.

Piepe�i arī Leila palaida vaļā D�ordanas rokas un piecēlās kājās. Paraudzījusies uz abiem sēdo�ajiem vīrie�iem, viņa devās uz istabas tālāko stūri. Ne vārda neteikdama un uz pārējiem neskatīdamās, meitene iegrima sēdeklī blakus magnetofonam.

Beidzot sakustējās arī Ramadāns. Viņ� notupās pie D�ordanas un, palicis tai roku zem pleciem, palīdzēja lēnām piecelties.

Juzdamās neērti, D�ordana c entās aizsegties ar saplēstās kleitas stērbelēm. Aizvedis viņu līdz durvīm, Ramadāns paņēma kareivju �ineli, kas karojās pie sienas, un uzlika to viņai uz pleciem. Atvēris durvis, viņ� uzsauca ārā stāvo�ajiem sargkareivjiem. "Pavadiet Feja kundzi atpakaļ uz viņas kabīni."

"Paldies jums," viņa no�ukstēja.

Ramadāns neko Neatbildēja.

"Vai mums nav nekādu cerību?" viņa iejautājās.

Lai ari viņ� neteica ne vārda, atbilde bija lasāma viņa acu skatienā.

D�ordana ieskatījās viņam tie�i acīs. "Man vienalga, kas notiks ar mani, bet mani bērni� Lūdzu, neļaujiet viņiem nomirt!"

"Es esmu tikai kareivis, kam jāpilda pavēles," viņ� teica ne bez līdzjūtības. "Bet es darī�u visu, kas manos spēkos."

D�ordana vēlreiz ieskatījās viņam acīs, tad pamājusi pagriezās, lai dotos projām. Viņa jutās pavisam vārga un mazliet streipuļoja. Viens no kareivjiem pieturēja viņu pie elkoņa. Dīvaini, bet, tuvojoties ieslodzījuma vietai, viņas spēki atgriezās.

Vēl bija kāda cerība. Varbūt ne pārāk liela, tomēr cerība.

HAMĪDS uzlika nakts brilles. No savām pozīcijāmaugstā kokā turpat līdzās nometnei viņ� bija sazīmējis, kurā barakā tiek turētas sievietes. Vīrie�i noteikti atradās blakus ēkā. Uzmanīgi, bez trok�ņa viņ� noslīdēja lejā pa stumbru.

Ben Ezra uzmeta viņam jautājo�u skatienu. "Nu?"

"Man izdevās noteikt, kurās vietās tiek turēti gūstekņi.

Tās ir nometnes centrālajā daļā. Lai tur nokļūtu, mums jāiet garām visām barakām. Pirmajā atrodas Vīrie�i, otrajā � sievietes. Katru apsargā �etri kareivji, divi priek�ā un divi� aiz tās. Komandpunkts ierīkots lielākajā celtnē tūlīt pie ieejas. Patlaban pie tās stāv trīs d�ipi."

"Cik vīru tur varētu būt?"

Hamīds ātri izrēķināja. Divpadsmit automāti, kas uzmontēti uz sienas, pie katra pa diviem vīriem. Ja maiņas ilgums ir divpadsmit stundas, tad automātistu vien jau ir �etrdesmit astoņi. Astoņi sargkareivji nepiecie�ami gūstekņu apsardzei, plus vēl pārējie, ko viņ� bija manījis staigājam. "Deviņdesmit, varbūt arī simts."

Ben Ezra domīgi pamāja. Viņa rīcībā uzbrukuma veik�anai bija, lielākais, astoņpadsmit. Divi vīri bijajāatstāj pirms stundas ieņemtā skrejceļa apsardzei. Tur viņus sagaidīja septiņi "Brālības" karavīri. Tagad tie visi jau mfiu�i. Jemenie�i bija lūgu�i atļauju ieņemt skrejceļu, un viņ� to bija atļāvis. Pārāk vēlu ģenerālis atcerējās, ka jemenie�i nekad neņem gūstekņus.

BenEzra gribēja, lai pie skrejc eļa paliek Badrs un Kerid�s, ta�u Badrs bija uzstājis, ka vēlas iet viņiem līdzi. Tā nu nācās �ī uzdevuma veik�anai atstāt divus brīvprātīgos � vīrus, bez kuriem būs grūti iztikt. Viņ� paskatījās pulkstenī. Tas rādīja desmit. �etros no rīta pie skrejceļa viņus gaidīs Badra sagādātais lielais helikopters. Ar to ieradīsies doktors Fejs un mediķu brigāde. Viss līdz sekundes simtdaļai bija izplānots tā, lai viņi sasniegtu skrejceļu, pirms tiek sakomplektēta vajātāju brigāde.

Uzbrukumam vajadzēja sākties pulksten divos. Viņiem bija jādodas atpakaļ uz skrejceļu ne vēlāk kā trijos. Viena stunda bija visma�ākais laiks, kas nepiecie�ams, lai veiktu �o attālumu kājām, īpa�i jau nezinot, kādā stāvoklī ir sagūstītie. Viņ� cerēja, ka tie būs pietiekami spēcīgi, lai varētu pārvietoties bez citu palīdzības. Ja kāds no tiem būtu jānes, viņam varētu nepietikt vīru.

Ben Ezra atkal paskatījās pulkstenī. Vēl jāgaida �etras stundas. Viņ� paskatījās uz Hamīdu. "Kā tev liekas, vai tu varētu iekļūt nometnē, lai izliktu spridzekļus?"

"Es varu pamēģināt."

"Pirmais, ko es gribētu izsist no ierindas, ir tie �etri lielie pro�ektori. Pēc tam d�ipi."

Hamīds pamāja.

"Vai tev nevajag kādu palīgu?"

"Viens vīrs varētu noderēt," Hamīds pieklājīgi atbildēja.

Ben Ezra pagriezās atpakaļ un paskatījās uz kareivjiem. Viņi visi bija izc iii sagatavoti profesionāļi. Patiesībā neviens no tiem nebija lieks � katram bija savs pienākums. Viņa skatiens apstājās pie D�ābira. �is vīrs nebija nekāds jaunais, bet viņam bija kādas īpa�as spējas. Notvēris tā acu skatienu, Ben Ezra pamāja.

"Hamīdam vajadzīgs kāds palīgs, lai izliktu spridzekļus," Ben Ezra teica. "Vai tu esi ar mieru?"

D�ābirs paskatījās pār plecu uz Badru. "Es bū�u pagodināts, ja vienjūs manas prombūtnes laikā apsargāsiet manu saimnieku manā vietā."

Ben Ezra pamāja. "Es viņu sargā�u kā savu pa�a dēlu" Vēlāk viņ� pārdomāja, ko īsti bija pateicis. Patiesībā tas jau arī bija viņa dēls.

Ben Ezra pasauca kaprāli, kur� komandēja savu grupu. "Notēmē raķe�metējus pret sienu, mazliet zem automātiem. Nākamais mērķis būs viņu komandpunkts."

Izraēlietis, militāri sveicinot, pielika roku pie cepures un aizgāja.

Tad Ben Ezra pavirzijas tuvāk jemenie�u kapteinim. "Es esmu izvēlējies jūsu kareivjus sākuma uzbrukumam. Pēc pirmā sprādziena jūs novāksiet tik daudz automātistu, cik vien iespējams. Tad, negaidot rezultātu, jūs sekosiet man cauri vārtiem un izvietosiet savus vīrus apkārt kareivju barakai, kamēr mēs meklēsim sagūstītos."

Kapteinis salutējot pielika roku pie c epures. "Pateic amies par mums parādīto godu. Mēs pildīsim savu pienākumu, kamēr vien būsim dzīvi."

Arī Ben Ezra viņu militāri sveicināja. "Pateicos jums, kaptein."

Pagriezies viņ� nopētīja nometnes sienas. Tās spokaini blāvoja vārajā mēnessgaismā. Viņ� pavērās atpakaļ. Vīri jau sāka izretoties un ieņemt pozīcijas, lai būtu gatavi uzbrukumam BenEzra lēnām piegāja pie Badra un Kerid�a un noslīga viņiem blakus zemē.

"Kā sokas?" Badrs jautāja.

Ben Ezra paskatījās uz savu dēlu. Cik tas ir dīvaini, viņ� nodomāja. Mēs viens otram varējām nozīmēt tik daudz. Un tomēr � tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Pēc tik daudziem gadiem viņ� savedis mūs kopā pilnīgi sve�ā pasaulē, lai tiektos viens otram pretī pāri ienaida uzceltajām robe�ām, lai balstītu viens otru kopīgas lietas labā.

Likās, ka vec ais vīrs ir iegrimis savās domās. "Kā sokas?" Badrs atkārtoja.

Ben Ezras acis noskaidrojās. Viņ� lēnām palocīja galvu. 'Viss iet savu gaitu," viņ� teic a. "No �ī mirkļa mēs atrodamies Dieva rokās."

"Cikos sāksim uzbrukumu?"

"Tie�i divos." Viņa balss kļuva nopietna. "Un es negribu, ka jūs nākat kopā ar mums. Jūs neesat kareivis, un es nevēlos, lai jūs tiktu nogalināts. Pagaidiet �eit, līdz es kādu pēc jums atsūtī�u."

"Tur atrodas mana ģimene," Badrs iebilda.

"Kāds viņiem labums, ja jūs būsiet miris."

Badrs atspieda muguru pret koka stumbru. Ģenerālis bija ļoti ievērojams sirmgalvis. Divās iepriek�ējās naktīs, ko viņi bija pavadīju�i, soļojot pa visgmtāk pārejamo apvidu, kādu Badrs jebkad bija pieredzējis, ģenerālis bija kustējies tikpat veikli un jauneklīgi kā jebkur� cits no viņiem. Ne reizes Badrs nebija viņu redzējis saguru�u. Kā pa�i izraēlie�i viņu sauca? Par Tuksne�a Lauvu? �is vārds patie�ām bija dots pamatoti.

Ben Ezra vērsās pie izraēlie�u kaprāļa. 'Vēl paliku�as piecpadsmit minūtes. Padod tālāk."

Kareivis nekavējoties aizskrēja. Ģenerālis izskatījās noraizējies. "Hamīds un D�ābirs vēl joprojām nav atgriezu�ies."

Badrs piecēlās un paskatījās uz nometnes pusi. Tur viss bija mierigi.

Netālu no koku pudura atskanēja klusa �aboņa. Mirkli vēlāk parādījās Hamīds un D�ābirs.

"Ko jūs tik ilgi darījāt?" ģenerālis dusmīgi vaicāja.

"Mums vajadzēja tikt galā ar apsardzi," Hamīds teica. 'Viņi rāpo visapkārt kā tādas mu�as. Baidos, ka mani aprēķini ir biju�i pārāk skopi. Iespējams, ka tur ir ap simt piecdesmit vīru."

"Tas neko nemaina," Ben Ezra noteica. "Kad iesim iek�ā, turieties manā tuvumā. Tūlīt pēc raķetes signāla izraēlie�i steigsies mums palīgā atbrīvot gūstekņus."

"Jā, ser." Hamīds aplaida skatienu apkārt. Badrs bija pārāk tālu, lai sadzirdētu. "Es redzēju viņa meitu. Viņa atradās komandpunktā. Ar viņu kopā bija divi vīrie�i. Vienu no tiem es pazinu. Tas ir Alī Jāsirs. Otru es nepazīstu.r Ben Ezras seja kļuva domīga. Vai viņam tas patika vai ne, tā bija viņa mazmeita. "Padod tālāk, lai pēc iespējas nenodara meitenei ļaunu," viņ� noteica.

"Jā, ser," Hamīds aizskrēja, pazuzdams kokos. Vēl atliku�as desmit minūtes. Ben Ezra atsprādzēja zobena jostu un apjoza to apkārt apmetnim To darot, zobens mazliet izslīdēja no maksts, un graciozi izliektais tērauds iemirdzējās mēnessgaismā. Ben Ezra sajuta sevi atkal atgrie�amies jaunību. Zobens, bez kura viņ� nebija devies nevienā cīņā, atkal mirdzēja viņam pie sāniem. Pasaulē viss bija kārtībā.

Leila, paņēmusi jaunu kokakolas pudeli, atgriezās pie galda. "Kad jūs dosieties atpakaļ?" viņa jautāja Alī J āsiram.

"No rita."

"Kaut es arī varētu doties jums līdzi. Te jauno bezdarbības var sajukt prātā."

"Viena pati meitene starp simt �etrdesmit vīriem � un tev vēl ir garlaicīgi?"

"Jūs labi zināt, ko es ar to domāju," Leila dusmīgi teica.

"Drīz tas viss beigsies. Tad tu varēsi atgriezties Beirūtā."

"Un kas notiks ar viņiem?"

Jāsirs paraustīja plecus.

"Vai tie�ām mums tas jādara? Pat ja tēvs izpildīs visas mūsu prasības?"

"Viņu ir pārāk daudz. Viņi vienmēr būs spējīgi mūs sazīmēt."

"Bet bērni! Vai viņiem ari būs jāmirst?"

"Kas ar tevi notiek? Es domāju, ka tu viņus nevari ciest. Viņi ta�u atņēma tavu mantojumu."

"Nejau bērni. D�ordana un tēvs � tie jā, bet ne bērni!"

"Arī bērni varēs mūs identificēt."

Viņa klusēdama kādu brītiņu pasēdēja, tad piecēlās. "Es izie�u ārā ieelpot gaisu," viņa teica.

Kad durvis aiz Leilas bija aizvēru�ās, Jāsirs pagriezās pret Ramadānu. "Ja es laikā neatgrie�os, tad pavēle tev ir zināma."

"Jā," Ramadāns atbildēja.

"Viņai ir jāmirst pirmajai," Jāsirs teic a. "Viņa ātrāk nekā jebkur� cits var aizvest mūs līdz karātavām. Meitene pārāk daudz zina par mums."

Nakts gaiss bija vēss un patīkams. Leila lēnām devās uz savu istabiņu. Bija noticis daudz kas pilnīgi negaidīts. Tomēr nebija ne tā valdzinājuma, ne patīkamā uzbudinājuma, ko viņa bija iztēlojusies. Patiesībā visu nomāca garlaicība. Garlaicība un bezvērtīgi aizvadītas dienas un naktis.

Un nebija ne mazākās pārliecības, ka viņa piedalītos brīvības izcīnī�anā. Viņa jau sen bija metusi mieru domai par to, kāds gan visam �eit notieko�ajam ir sakars ar palestīnie�u atbrīvo�anās cīņu. Visi �eit eso�ie kareivji bija algotņi, turklātļoti labi apmaksāti. Nelikās, ka kaut vienam no viņiem brīvības cīņas būtu nozīmīgas. Vienīgais, par ko viņi uztraucās, bija � laikā saņemt ikmēne�a samaksu. Tas nepavisam nebija tas, par ko zēniem un meitenēm tika stāstīts skolā. �eit vārdam "brīvība" bija pavisam cita nozīme.

Viņai ienāc a prātā, ka Hamīds reiz bija mēģinājis viņai to izskaidrot. Bet toreiz viņa nebija vēlējusies saprast. Likās, ka tas bija tik sen, bet patiesībā kop� tās reizes aizritēju�i tikai se�i mēne�i. vKādēļ gan toreiz viņa bija jutusies tik jauna, bet tagad �jau tik veca?

Pie ieejas savā mītnē viņa apstājās un pārlaida skatienu nometnei. Viss bija kluss un mierīgs. Kaut kas viņu tomēr satrauca, ta�u viņa nespēja noteikt, kas tas īsti bija. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja uz sienas sakustamies kādu ēnu. Kāds automātists laikam bija piecēlies, lai izstaipītos. Blāvajā mēnessgaismā varēja redzēt viņa rokas izslejamies pret debesīm Tad pēk�ņi viņ� ar galvu pa priek�u novēlās no sienas nometnes teritorijā. Mirkli vēlāk iesprauslojās automāts. Pārsteigumā sastingusi, viņa juta, kā atveras debesis un viņiem virsū sāk gāzties elles uguns.

Uzsākot skrējienu, viņas galvā pēk�ņi uzplaiksnīja kāda doma. Tagad viņa saprata, kas īsti bija viņu tā satrauc is, � klusums. Visapkārt bija valdījis pārāk liels klusums un miers.

BĒRNI pamodās, kliegdami �ausmās. Mazā telpa drebēja no �āviņu triecieniem, kas sprāga visapkārt. D�ordana nometa savu �ineli, pieskrēja pie zēniem un piespieda viņus sev cie�i klāt.

Viņa dzirdēja, ka blakus istabiņā kāda sieviete kliedz, bet nevarēja noteikt, kura tā ir. Caur dēļiem aizsisto logu spraugām varēja saskatīt tikai sarkanu un oran�u gaismu uzliesmojumus. No kārtējā sprādziena visas sienas draudīgi nobrak�ķēja.

Lai cik tas liktos dīvaini, D�ordana nejuta ne mazāko baiļu. Pirmo reizi visā nolaupī�anas laikā viņa beidzot jutās dro�ībā.

"Kas tur notiek, māmiņ?" Muhammeds caur asarām vaicāja.

"Tētis ir atnācis mums pakaļ. Nebaidies!"

"Kur viņ� ir?" Samīrs iejautājās. "Es gribu viņu redzēt."

"Pavisam drīz tu viņu ieraudzīsi", viņa mierino�i paskaidroja. 'Vēl jāpacie�as tikai mazu brītiņu."

Durvīs parādījās auklīte Anne. "Kundze, vai ar jums viss kārtībā?" viņa sauca.

"Jā," D�ordana centās pārkliegt troksni. "Un jums?"

"Magdas rokā ietriec ās koka �ķēpele, bet c itādi var iztikt." Nogaidīj usi, lai noklust kārtējais spēcīgais sprādziens, viņa pavaic āja: 'Vai jums nevajag palīdzēt tikt galā ar bērniem?"

"Nē, mums viss ir labi," D�ordana atteica. Viņai atmiņā uzausa ainas no reiz redzētas filmas par karu "Saki, lai meitenes noguļas uz grīdas un uzliek rokas uz galvas. Tā viņas jutīsies mazliet dro�āk."

"Jā, kundze," Anne atbildēja savā nesatricināmajā skotietes mierā un nozuda durvīs.

"Zēni, uz giīdas," D�ordana uzsauca, novelkot viņus zemē.

Bērni izstiepās viņai katrs savā pusē, un D�ordana pārlika tiem pāri rokas, aizsedzot abu galviņas ar saviem pleciem.

Sprādzienu troksnis mazinājās. Tagad aizvien bie�āk bija dzirdami �auteņu sprak�ķi un skrejo�u vīru balsis. Cie�i apskāvusi savus bērnus, D�ordana gaidīja.

Leila skrēja cauri nometnei, kurā �umēja un mud�ēja no vīriem, kas apjukumā �audījās �urp un turp. �ķita, ka uzbrukums nāk no visām pusēm vienlaikus.

Likās, ka tikai viens pats cilvēks kustas ar noteiktu mērķi. Leila pamanīja Ramadānu ar �auteni rokā skrienam uz sievie�u mītni.

Pēk�ņi viņa atcerējās par savu revolveri pie jostas un izvilka to laukā. Aukstais tērauds iedarbojās nomierino�i. Tagad viņa vairs nejutās tik pamesta un neaizsargāta. "Ramadān!" viņa tam uzkliedza.

Viņ� to nesadzirdēja un devās uz priek�u, pazuzdams aiz mājiņas stūra. Pati nezinādama, kādēļ, Leila metās viņam pakaļ.

Kad viņa tur nonāca, durvis jau bija vaļā. Ieskrējusi iek�ā, meitene pēk�ņās �ausmās sastinga. Tālākajā istabiņā pie sienas apkārt D�ordanai un bērniem bija saspiedu�ās sievietes. Ramadāns, iestājies durvīs, kas savienoja abas istabiņas, gatavojās �āvienam.

"Leila!" D�ordana iekliedzās, "tie ir tavi brāļi!"

Ramadāns pagriezās, pavērsdams ieroci pret Leilu.

Tikai ieraugot aukstās, nejūtīgās Ramadāna acis, Leila apjēdza īstenību. Ikvas kustībai viņa nenozīmēja neko, viņa bija tikai ierocis viņu rokās, kuru var aizmest, kad tas vairs nav vajadzīgs, bet ar brāļiem viņu saistīja vienas asinis.

Leila ar abām rokām pac ēla revolveri. Pirksti automātiski nospieda mēlīti. Tikai tad, kad aptvere bija tuk�a un Ramadāns smagi novēlās uz grīdas, viņas apziņa uztvēra to, ka pirksti nospiedu�i gaili.

Pacēlusi acis pāri sagumu�ajam augumam, Leila ieraudzīja, kā D�ordana aizgrie� zēnu galvas, lai tie neredzētu asiņaino skatu. Pēk�ņi viņa sajuta, ka spēcīgas rokas satver viņējās un piespie� pie auguma. Me�onīgi viņa ķepurojās, lai atbrīvotos no dzel�ainā tvēriena.

"Leila! Rimsties!" kāda pazīstama balss iesaucās viņai

pie pa�as auss.

Viņa strauji pagrieza galvu uz runātāja pusi. "Hamīd!" viņa pārsteigumā iesaucās. "No kurienes tu te uzradies?"

"Par to parunāsim vēlāk." Viņ� atmuguriski izstūma meiteni pa durvīm. Mazliet atlaidis cie�o tvērienu, tomēr joprojām turēdams viņu aiz vienas rokas, Hamīds vilka Leilu uz spraugu nometnes sienā.

Kad viņi bija nokļuvu�i līdz me�malai, viņ� nogrūda meiteni zemē. Viņa pacēla galvu. "Ko tu te dari?"

Hamīds atkal piespieda viņas galvu pie zemes. "Vai tu esi aizmirsusi pa�u svarīgāko, ko es tev mācīju?" viņ� skarbi vaicāja. "Necel galvu aug�ā!"

"Tu neatbildēji uz manu jautājumu," viņa atteica klusinātā balsī.

"Es atnācu tev pakaļ."

"Kāpēc, Hamīd, kāpēc?"

"Tāpēc, ka es negribēju, lai tu iedzen sevi nāvē," viņ� aizsmaku�ā balsī noteica. "Tu vienmēr esi bijusi nekam nederīgs kareivis."

"Hamīd, tu mani mīli!" viņa mazliet izbrīnīti iesaucās.

Viņ� neko neatbildēja.

"Kādēļ tu man neko neteici?"

Hamīds pagriezās pret Leilu. "Kādas gan man var būt tiesības mīlēt tādu meiteni kā tu?"

Ben Ezra, spo�ajam zobenam zibot virs galvas, �audījās visapkārt, izkomandēdams savus kareivjus.

Viņ� vērīgi pārlaida skatienu kaujas laukam. �ķita, ka pretestība sāk samazināties. Ģenerālis meklēja, vai kaut kur ieraudzīs Hamīdu, bet viņ� nekur nebija manāms. Ben Ezra viņu lamāja skaļā balsī. Viņ� necieta kareivjus, kas pārāk aizrāvās kaujā, aizmirsdami dotās pavēles. Viņam ta�u tika norādīts atrasties tepat tuvumā.Ben Ezra deva rīkojumu izraēlie�u kaprālim: "Pulcē savus vīrus!" Mirkli vēlāk viņ� uztvēra D�ābira skatienu. "Kur ir tavs saimnieks?" ģenerālis uzsauca. "Tūlīt mēs vedīsim laukā gūstekņus!"

Nometnes pretējā pusē izvērtās nikna ap�aude. Ben Ezra ievēroja, ka vairāki jemenie�i aizmetas tajā virzienā. Viņ� pie sevis drūmi pamāja � izvele izdarīta ļoti pareizi. Tie bija apbrīnojami cīnītāji.

Badrs pirmais iegāja pie gūstekņiem. Ieraugot dēlus, viņa sirds sa�ņaudzās. Nometies uz viena ceļgala, viņ� izpleta rokas, un abi zēni, iesaukdamies: "Tēti! Tēti!" � metās viņa apkampienos.

Noskūpstījis vienu un otru, viņ� sajuta uz lūpām savu asaru sāļo gar�u.

"Mēs nemaz nebaidījāmies, tēvs, goda vārds," Muhammeds sauca. "Mēs zinājām, ka tu atnāksi mums pakaļ."

"Jā," arī Samīrs iegavilējās. "Māmiņa mums to stāstīja katru dienu!"

Badrs caur asarām paskatījās uz D�ordanu un lēnām piecēlās.

D�ordana, neatraudama skatienu no viņa, stāvēja un nekustējās.

Klusēdams Badrs pastiepa viņai pretī roku.

Viņa to satvēra lēnām, gandrīz kā taustīdamās.

Viņ� ilgi skatījās sievai acīs. Balss skanēja pavisam aizsmakusi: "Cik tur trūka, bet Allāhs bija ar mums."

D�ordana izmocīja drebo�u smaidu. "Es ne mirkli ne�aubījos par tevi."

'Vai tu spēsi man piedot?" viņ� jautāja.

"Tas nav grūti izdarāms. Es tevi mīlu," viņa atbildēja. "Bet vai tu man piedosi?"

Viņ� plati pasmaidīja, un pēk�ņi tas bija Badrs, kuru viņa bija pazinusi un rpīlējusi. "Es arī tevi mīlu."

"Dosimies projām," iesaucās izraēlie�u kaprālis, kas ielūkojās pa durvīm "Mēs te nevaram kavēties visu nakti!"

Ben Ezra stāvēja pie ieejas nometnē. "Vai vēl kāds ir palicis?" ģenerālis jautāja.

"Mūsējie ir visi," kaprālis atbildēja.

Viņ� pagriezās pret jemenie�u kapteini. "Vai aizmugures postenis nostādīts?"

"Jā, ser," kapteinis atbildēja. "�etri vīri ar automātiem viņus kādu laiku aizkavēs. Mums tie nav jāgaida. Viņi dosies atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru atnācām, un pēc pāris dienām mēs tos paņemsim nosē�anās vietā."

Ben Ezra pamāja. �is dienests bija nepārspējams. "Cik ir cietu�o?"

"Viens kritu�ais un pāris ne pārāk nopietnu ievaino�jumu � tas ari viss."

Ben Ezra, gaidīdams atbildi, pievērsās izraēlie�iem.

"Divi kritu�ie."

"Mums paveic ās," ģenerālis noteic a, "jo esam pārsteigu�i viņus." Viņ� pārskatīja ceļu. Atbrīvotie gūstekņi izbaudīja laimīgos atkalredzē�anās mirkļus. Gan lidotāji, gan sievietes bija apmierino�ā stāvoklī. Saspiedu�ies cie�i kopā, viņi cits c aur c itu kaut ko s tāstīj a. "Liec viņiem kustēties," B en E zra noteica. "Mūsu draugi drīz vien aptvers, cik maz mūsējo ir palicis, un uzsāks pakaļdzī�anos."

Izraēlietis devās izpildīt pavēli. Ben Ezra pasauca viņu atpakaļ. 'Vai tu sīrieti redzēji?"

Kareivis pakratīja galvu. "Neesmu viņu manījis kop� brī�a, kad pēc raķetes signāla iegājām nometnes teritorijā. Viņ� devās man pa priek�u un tad pēk�ņi pazuda."

Ben Ezra palika neizpratnē. Te kaut kas nebija kārtībā. Ja nu vienīgi �is vīrs kaut kur gulēja nogalināts un nepamanīts. Ta�u nē, tas likās neiespējami. Sīrietis bija pārāk labi apmācīts kareivis. Agrāk vai vēlāk viņ� noteikti kaut kur uzradīsies. Ben Ezra pagriezās un devās pa c eļu pakaļ pārējiem. Pulkstenis rādīja tie�i trīs. Tas precīzi saskanēja ar izstrādāto plānu

Tagad, ja vien ar helikopteru viss būs kārtībā, rīt no rīta viņi brokastos prin�a pilī.

DIKS Kerid�s lēnām virzījās cauri nometnei. Pa atvērtajiem vārtiem varēja saskatīt, kā pārējie cīņas biedri dodas projām pa ceļu. Ta�u viņ� vēl nebija gatavs aizie�anai. Viņam bija palicis kāds vēl nepabeigts darbiņ�.

Da�ādās nometnes vietās atskanēja atsevi�ķi �āvieni. Jemenie�i darīja savu darbu. Lēnām un uzmanīgi Kerid�s vēra vaļā vienas durvis aiz otrām, bet viņu nekur nemanīja.

Tomēr �im cilvēkam te vajadzēja būt. Pirms uzbrukuma viņ� nevarēja izkļūt no �ejienes. Hamīds ta�u ziņoja ģenerālim, ka redzējis viņu vēl piecpadsmit minūtes pirms uzbrukuma.

Kerid�s pagriezās atpakaļ uz komandpunkta pusi. Tā priek�ā rēgojās trīs izdegu�i d�ipi. Domīgi viņ� devās to virzienā. Vienreiz viņ� jau bija tin* visu izpētījis, bet varbūt tomēr kaut kas bija palaists garām.

Aizdomīgi viņ� vēlreiz tuvojās ieejai. Satvēris revolveri vienā rokā, ar otru viņ� pla�i atgrūda durvis vaļā un mirkli nogaidīja. Iek�ā viss bija klusu.

Diks iegāja pa durvīm. Pirmajā istabā �āviņi sienā bija izrāvu�i lielus caurumus. Visapkārt mētājās da�ādi papīri un sadragātu mēbeļu atliekas, it kā te būtu plosījies tor- nado.

Izgājis cauri �ai telpai, Kerid�s iegāja otrā istabiņā un lēnām aplaida skatienu apkārt. Tas bija pilnīgi neiespējami� te nebija nevienas vietas, kur cilvēkam paslēpties. Viņ� jau gribēja doties atpakaļ, bet tad apstājās.

Diks juta, ka mati uz pakau�a sāk celties gaisā. Te kaut kur tomēr bija cilvēks. Viņa instinkts nevarēja kļūdīties. Tas nekas, ka nebija izdevies viņu atrast. Viņ� noteikti bija kaut kur tepat.

Kerid�s vēlreiz lēni un rūpīgi pārskatīja istabu. Nekā. Kādu brīdi viņ� stāvēja nekustīgi, tad piegāja pie sola līdzās izlietnei, kur bija noliktas vairākas petrolejas lampas.

Atrāvis tās vaļā, viņ� veikli iz�ļakstīja petroleju pa grīdu Tad, paņēmis krēslu, nolika to ārpus durvīm un apsēdās, joprojām vērodams telpu Izņēmis no kabatas sērkociņus, viņ� uz�ķīla vien� un, aizdedzinājis visu kastīti, iemeta to istabā.

Liesmas strauji traucās pāri telpai un rāpās aug�up pa sienām. Eku sāka piepildīt dūmi, bet viņ� joprojām vēl sēdēja. Karstums kļuva aizvien neizturamāks, bet viņ� pat nepakustējās.

Pēk�ņi kaut kur istabā atskanēja apslāpēta skaņa. Kerid�s pūlējās caur biezajiem dūmiem kaut ko saskatīt, ta�u veltīgi. Skaņa atkārtojās, likās, ka, eņģēm �īkstot, tiktu atvērtas kādas durvis, ta�u nekādu durvju tur nebija.

Tad uz grīdas kaut kas sakustējās. Kerid�s piecēlās kājās. �ķiet, ka pacēlās daļa grīdas. Nedzirdami kā kaķis viņ� zagās �īs kustības virzienā.

Apstājies netāluno paceltajiem gridas dēļiem un izņēmis kabatlakatu, aizlika to priek�ā degunam un mutei, lai aizsargātos no dūmiem. Pēk�ņi dēļi tika atstumti sānis, un kāds cilvēks, izlīdis no grīdas apak�as, klepodams apsēdās.

Izraēlas aģents apmierināti pamāja. Tie�i �o vīru viņ� bija meklējis. Tas bija nevis kāds nobijies ideālists, bet gan c ilvēks, kas bija pārdevis citu ideālus. Sis radījums nebija cilvēka vārda cienīgs. Lēni un pārdomāti, pirms vēl tas bija aptvēris kāda cita klātbūtni, Diks salaida visas lodes viņa ķermenī.

Tad Kerid�s, pat neatskatījies, iznāca no dego�ās istabas un devās prom uz izeju, atstādams miru�o Alī Jāsiru guļam savā liesmojo�ajā zārkā.

Nogājis kādu c eturtdaļjūdzi un izgriezies no līkuma, viņ� saskrējās ar diviem c ilvēkiem, kas nāc a laukā no me�a. Viņi apstājās un pārsteigumā skatījās cits citā.

"Leila!" Diks beidzot izdvesa.

Hamīds pagriezās pret meiteni un pamanīja viņas sejā dīvainu izteiksmi, ta�u neko neteica.

"Dik," viņa sasprindzinājumā murmināja. "Es�"

Viņu pārtrauca �āviena troksnis. Dika sejā pēk�ņi uzzibsnījamilzīgspārsteigums.Tadmuteskaktiņā parādījās asiņains burbulis, un viņ� lēnām noslīga uz ceļa.

Hamīda reakcijabija zibenīga. NogrūdisLeilu zemē, viņ� nometās uz vēdera ar seju pret �āviena troksni. Mirkli vēlāk viņ� pamanīja starp kokiem kādu cilvēku. Nomērķējis uz vietu, kurā tam tūlīt jāparādās, viņ� nogaidīja un iz�āva. Automāta kārta �o vīrieti gandrīz pārcirta uz pusēm.

Hamīds pagriezās pret Leilu. "Nāc," viņ� klusā balsī uzsauca. "Ejam ātrāk projām!"

Diks ievaidējās.

"Mēs nevaram viņu �eit pamest," Leila teica. "Viņ� nomirs!"

"Viņ� nomirs tik un tā," Hamīda atbilde bija ne�ēlīga. "Iesim!"

"Nē. Tev jāpalīdz man aizgādāt viņu līdz pārējiem."

"Vai tu esi traka? Vai tu zini, kas notiks, ja tu iesi pie viņiem? Ja arī viņi tevi nepakārs, tad visu savu mū�u tu pavadīsi cietumā!" "Man vienalga," viņa stūrgalvīgi atteica. "Vai tu man palīdzēsi vai ne?"

Hamīds uz viņu paskatījās un, nogrozījis galvu, pasniedza viņai savu automātu. "Ņem, nes �o te." Viņ� noliec ās, pac ēla Diku un uzvēla sev plecos. "Iesim! Drīz vien �im sekos arī pārējie."

Ben Ezra paskatījās pulkstenī. Tas rādīja gandrīz �etri. "Kur ir tas nolādētais helikopters?"

Vārdi vēl nebija izskanēju�i, kad tālumā atskanēja lidaparāta motoru troksnis. Viņ� vērīgi pētīja debesis, bet mēness bija nozudis, un melnajā tumsāneko nevarēja saskatīt.

Desmit minūtes vēlāk dunoņa skanēja jau tie�i virs galvas. Pārlaidies pāri kalna virsotnei, helikopters nozuda aiz tās.

Cauri me�iņam no turienes, kur atradās ceļ�, atskanēja �āvienu troksnis. Pieskrējaizraēlie�ukaprālis. 'Viņi dzenas mums pakaļ pa ceļu."

"Aizturi viņus! Helikopters nolaidīsies kuru katru brīdi."

Ta�u �āvienu trok�ņi aizvien tuvojās, bet helikopters vēl nerādījās. Ik pa brīdim bija dzirdama motora rūkoņa, bet tad tas atkal kaut kur nozuda.

Izraēlie�u kaprālis drīz atgriezās. "Mums vajadzētu pasteigties, ģenerāli," viņ� teica. "Viņi dodas �urp, un tas vairs nav pa jokam."

"Ej atpakaļ," Ben Ezra nokomandēja un atkal pētīja debesis. "Zini ko? Es domāju, ka tas nolādētais muļķis tur aug�ā ir apmaldījies un nevar mūs tumsā atrast."

"Varbūt mums vajadzētu iedegt ugunskuru," Badrs ieteica.

"Laba doma," ģenerālis atbildēja. "Bet mums nav no kā to sakurt pietiekami lielu. Paies stunda, kamēr mēs savāksim tik daudz zaru, un tie nedegs tik un tā. Nakts drēgnumā viss ir kļuvis pārāk mitrs."

"Man ir kaut kas, un tas degs ļoti labi."

"Kas tad?"

Badrs pamāja uz 707, ko klāja maskē�anas tīkls. "No tā iznāks velni�ķīgi labs ugunskurs."

"Tu ta�u to nedarīsi?" Ben Ezras balss bija jautājo�a.

Kaujas troksnis atskanēja jau pavisam tuvu. "Es te ierados, lai glābtu savu ģimeni, un es to tie�ām izdarī�u."

Viņ� pagriezās pret kapteini Haijātu. "Endij, kā būtu vieglāk aizdedzināt lidma�īnu?"

Pilots izbrīnā uz viņu paskatījās.

"Es nejokoju, Endij," Badrs asi noteica. "No tāiratkarīgas mūsu dzīvības!"

"Jāatver spārnu degvielas tvertnes un jāsa�auj tās," Haijāts atbildēja.

"Tad atver!" Badrs pavēlēja.

Endijs un otrais pilots aizskrēja uz lidma�īnu un ierāpās kabīnē. Viens no viņiem atvēra degvielas tvertnes. Lai tiktu ar visu galā, nevajadzēja pat divas minūtes.

"Kārtībā," Endijs ziņoja. "Bet labāk visiem pārvietoties uz skrejceļa otru galu, ja gadījumā tā uzietu gaisā."

Ben Ezra izkliedza pavēles. Pagāja gandrīz piecas minūtes, kamēr visi nokļuva pacel�anās laukuma otrā pusē. "Visiem gulties!" viņ� nokomandēja un deva signālu �āvējiem.

Atskanēja automātu troksnis. Mirkli vēlāk bija dzirdama dīvaina sīk�ana, un tad milzīgā lidma�īna aizdegās. Liesmu geizers uz�āvās simt pēdu augstumā.

"Ja viņi to neredzēs, tad tiem jābūt pavisam akliem," Haijāts bēdīgi noteica.

Badrs ievēroja viņa skumjo sejas izteiksmi. "Nebēdājies. Tā jau ir tikai nauda," viņ� teica. "Ja es no �ejienes izkul�os, tad nopirk�u tev citu vietā."

Haijāts pasmaidīja. "Es turē�u īk�ķi, �ef."

Badrs drūmi pētīja debesis. �āvienu troksnis nāca aizvien tuvāk. Viņ� pievirzījās klāt D�ordanai. "Vai jums viss ir kārtībā?"

Viņa pamāja. Zēni bija viņai cie�i piespiedu�ies, un neviens neatrāva skatienu no tum�ajām debesīm.

"Man liekas, ka es to dzirdu!" Muhammeds iesaucās.

Visi ieklausījās. Motora rūkoņa tuvojās, kļūdama ar katru mirkli skaļāka. Pēc pāris minūtēm tas atradās virs galvām un, atstarodams liesmu mēles, sāka lēnām tuvoties zemei.

Kareivjiem atkāpjoties helikoptera virzienā, �āvienu trok�ņi atskanēja jau pie pa�a skrejceļa.

Helikopters nosēdās, un no tā izlēca Badra tēvs. Abi zēni pieskrēja pie viņa. "Vectētiņi"

D�ordanai un Badram pienākot, viņ� paņēma abus puisēnus uz rokām. Visi steidzās iekāpt helikopterā. Tas norisinājās pavisam ātri, tikai pāris vīru vēl centās aizturēt partizānu uzbrukumu.

Badrs nostājās pie helikoptera durvīmblakus Ben Ezram "Vai visi iekāpu�i?" ģenerālis jautāja.

"Jā," Badrs atbildēja.

Ben Ezra salika plaukstas pie mutes. "Atkāpieties, kaprāl!" Viņ� kliedza tik skaļi, ka bija dzirdams pāri visam klajumam

Lidma�īnā uzsprāga vēl viena degvielas tvertne, pieliedama apkārtni ar tik spo�u gaismu kā dienā. Badrs varēja saskatīt, kā, �audami me�a virzienā, kareivji atkāpjoties dodas uz helikopteru.

Mirkli vēlāk viņi jau bija klāt. Pirmais devās pa kāpnītēm aug�up. Ben Ezra ar zobenu papliķēja viņam pa muguru, izrādīdams savu atzinību.

Lidma�īnas liesmu atblāzma sasniedza me�malu. Badram, to vērojot, �ķita, ka kāds sauc viņa vārdu. Tad pēk�ņi viņ� ieraudzīja kāduizskrienot no me�a. Aiz meitenes nāca kāds vīrietis ar plecos uzveltu cilvēku.

Kareivis instinktīvi pavērsa pret nāc ējiem savu automātu. Badrs pasita tā stobru gaisā. "Turies!" viņ� sauca.

"Tēti! Tēti!" Leila kliedza.

Badrs skrēja viņai pretim. "Leila! Skrien �urp!"

Taisnā ceļā viņa ieskrēja tēva apkampienos. Pie viņiem piesteidzās kareivis. "Mums nekavējoties jādodas projām, ser!"

Badrs pamādams norādīja uz Hamīdu. "Palīdzi viņam," viņ� teica kareivim.

Ar vienu roku apkampis savu meitu, Badrs iekāpa helikopterā. Hamīds un kareivis ar ievainoto Diku bija turpat aiz muguras. Ben Ezra, uzkāpis pa trepītēm, nostājās durvīs.

Hamīds ar kareivi noguldīja Diku uz lāviņas, un doktors Fejs steidzīgi gatavoja ievadī�anai plazmu un glikozi. "Ceļamies aug�ā!" Ben Ezra uzsauca.

Sāka griezties propelleri. Hamīds pienāca pie ģenerāļa.

Aiz viņa varēja saskatīt, kā lidlauku jau ieņem partizāni. "Es jūsu vietā te nestāvētu, ģenerāl," Hamīds bijīgi noteica.

"Kur, velns parāvis, tu biji visu nakti?" Ben Ezra dusmīgi uzsauca, helikopteram smagi ceļoties gaisā.

"Es tikai izpildīju jūsu rīkojumu, ser," sīrietis nopietni atbildēja. Viņ� norādīja uz Leilu, kas bija nometusies blakus Dikam. "Es rūpējos, lai viņai nenotiktu nekas ļauns."

"Tev bija pavēlēts palikt manā tuvu�!" Vecā vīra balsī dusmas pēk�ņi nozuda. To vietā parādījās pārsteigums. "Ak Dievs!" viņ� iesaucās. Zobens no viņa pēk�ņi trīcēt sāku�ās rokas izvēlās uz grīdas. Viņ� paspēra soli tuvāk sīrietim, tad saļima.

Hamīds viņu uztvēra savās rokās. Cauri mīkstajam beduīna apmetnim varēja just sūcamies asinis. Hamīds sagrīļojās un gandrīz izkrita no helikoptera, kas patlaban gaisā meta loku. "Ģenerālis ir ievainots!" viņ� iekliedzās.

Badrs ar tēvu bija piesteigu�ies, pirms Hamīds paspēja izteikt �os vārdus. Uzmanīgi viņi noguldīja Ben Ezru uz lāviņas. Doktors Fejs viņu pavēla uz sāniem un veikli pārgrieza apmetni.

"Neraizējies, mans draugs," ģenerālis �ukstēja. "Netērē man laiku, kas jāveltī tur tam jaunajam cilvēkam."

"Ar jauno cilvēku viss būs kārtībā," Samīrs gandrīz dusmīgi atbildēja.

"Ar mani tāpat," Ben Ezra klusi noteica. "Tagad, kad esmu redzējis savu dēlu, es vairs nebaidos mirt. Tu esi rīkojies ļoti labi. Tu esi izaudzinājis īstu vīru."

Samīra acis pieriesās asarām. Nometies ceļos, viņ� �ukstēja vecā vīra ausī: "Pārāk ilgi esmu dzīvojis melos. Viņam pienācis laiks uzzināt patiesību."

Mirsto�ā karavīra lūpās uzplauka vārs smaids. "Kas tad ir patiesība? Tu esi viņa tēvs. Vairāk nekas arī nav jāzina."

"Tu esi viņaīstais tēvs, nevis es!" Samīrs kaismīgi �ukstēja. "Viņam jāzina, ka �ai pasaulē viņu atnesis tavs Dievs."

Ben Ezras dziesto�o acu skatiens pievērsās Badram, tad atkal doktoram. Ielicis visus savus strauji zūdo�os spēkus pēdējā izelpā, viņ� izdvesa: "Dievs visiem ir tikai viens�"

Harolds Robinss

PIRĀTS

Redaktore M.Kaugare Mākslinieciskais redaktors V.Pārups Korektores Dz.Voitekūnc, M.Starka Tehniska redaktore V.Vasiljeva

Reģistrācijas apliecība N�2-0136. Formāts 84x108/32. Augstspiedums. 11 iespiedi.

Iespiesta a/s .Rota-3., LV-1012. Rīga. Brīvības Icli 139.

Pa�ūt. Nr. 9-3.

HAROLDS ROBINSS

PIRAIJAS

Piraijas - visindīgākās un bīstamākās Amazones zivis.

Piraijas - izsalku�i, izvirtu�i vīrie�i un sievietes, kuru apetīte nav remdināma.

Piraijas - tās mēdz dzīvot pēc savas patikas un saviem likumiem, un to spēks ir nāvējo�s.

Romāna galvenais varonis D�eds Stlvens, kurā rit ebreju un itāļu asinis, ir Sicīlijas Krusttēva brāļadēls. �ajā darbā aprakstīti viņa centieni un sasniegumi ceļā uz bagātību, ta�u tas diem�ēl neatbrīvo viņu no saistībām ar "ģimeni".

Izskatīgs, gudrs, daudzu sievie�u mīlēts, spējīgs gūt �ilbino�us panākumus karjerā, viņ� tiek ierauts valdzino�ajā �ovbiznesa, aviācijas un finansu biznesa virpuli, līdz pienāk brīdis, kad jāizvēlas starp pasauli, ko viņ� iekarojis pa�a spēkiem, un pasauli, kurai viņ� ir pateicību parādā par izrādīto uzticību.

1 Kas tur ir? (Fran�u vai.)

1 Lieliski! (Arābu vai.)

1 Tas ir skaisti, tas ir brīni�ķīgi, vai ne? (Fran�u vai.)

1 Pastēte. (Fran�u vai.)

1 Ar labvakaru, kundze. (Fran�u vai.)

1 Labvakar! (Fran�u vai.)

3 Nāvi ienaidniekam! (Arābu vai.)

1 Kas tas ir, dārgais? (Fran�u vai.)

1 Jā, kundze. (Fran�u vai.)

1 Jā, jaunkundz? (Fran�u vai.)

1 Labdien, mesjē Zijād. (Fran�u vai.)

* Jā. (Fran�u vai.)

[1] Brīvs tulkojums no angļu vai. (Tulk. piez.)

[1] Miers jums! (Arābu vai)

[2] ari jums miers! (arābu vai.)

1 Sveiki! (Arābu vai.)

[3] Pasūc mani. Tu ta�u mani tā nepametīsi. (Fran�u vai.)

[4] Es. Atver durvis. (Fran�u vai.)

2-9 33

[6] Arābu finansu organizācija brīvības cīņu atbalstī�anai. (Tulk.piez.)

[7] vai jums ir kaut kas deklarējams, mesjē? (Fran�u vai.)

[8] paldies, mesjē. (Fran�u vai.)

[9] Anonīma militāro piederumu biedrība. (Fran�u vai.)

[10] laipni lūdzu! (Arābu vai.)

[11] ak, kāds prieks! (Arābu vai.)

[12] Pārvaldnieks. (Tulk.piez.)

[13] lai slavēts Allāhs! (Arābu vai.)

[14] jā. (fran�u vai.)

[15] vai tie ir pederasti? (fran�u vai.)

[16] tev patīk? izvēlies kādu savam priekam. (Fran�u vai.)

' paldies, nē. Tas nav priek� manis. Es dodu priek�roku sievietēm. (Fran�u vai.)

[18] lūdzu! lūdzu! (arābu vai.)

' laipni lūdzu jūs. (Arābu vai.)

[20] gailis vīnā. (Fran�u vai.)

[21] jēra gurns. (Fran�u vai.)

* mazas kārtainās mīklas kūciņas ar medu un riekstiem.

[22] Skaista, jauna sieviete, musulmaņu paradīzes iemītniece. (Tulk.piez.)

[23] tāda ir dzīve! (fran�u vai.)

[23] Tas esmu es, Jūsufs. (Fran�u vai.)

[23] Tas pats. (Fran�u vai.)

1 Uzvara. (Arābu vai.)

[24] nekas. guli. (fran�u vai.)

[25] mazais draugs. (fran�u vai.)

[26] mīkstmiesis. (fran�u vai.)

[27] daudz ledus. (fran�u vai.)

[28] brokastis. (fran�u vai.)

s Jā, mesjē. (Fran�u vai.)

[30] laipni lūdzu. (arābu vai.)

[30] Man ir tas gods. (Arābu ved.)

[31]tu mums parādi godu. (arābu vai.)

8-9 225

[32] arābu lelles. (angļu vai.)

[33] labdien, margarita. (fran�u vai.)

[34] vai jūs esat beidzis, mesjē? (Fran�u vai.)

' labdien, mesjē Zijād. (Fran�u vai.)

[36] es domāju, ka tas ir par daudz. (Fran�u vai.)

[37] Ļoti labs. (fran�u vai.)