D�eimss Patersons & Marks Salivans

Privātdetektīvi Spēles

�AJĀ PASAULĒ EKSISTĒ pārcilvēki gan vīrie�i, gan sievietes.

Es to saku pilnīgi nopietni, un jūs varat uztvert manus vār�dus burtiski. Jēzus Kristus, piemēram, bija gara pārcilvēks, tāpat kā Mārtiņ� Luters un Gandijs. Arī Jūlijs Cēzars bija pārcilvēks. Tāpat arī �ingishans, Tomass D�efersons, Ābrahams Linkons un Ādolfs Hitlers.

Atcerieties tādus zinātniekus kā Aristotelis, Galilejs, Alberts Ein�teins un Roberts Openheimers. Iedomājieties da�us māksli�niekus, piemēram, Da Vin�i, Mikeland�elo un Vinsents van Gogs mans iecienītākais gleznotājs, kas bija tik ievērojami pārāks par visiem, ka sajuka prātā. Un neaizmirstiet sporta pasaules pār�cilvēkus tādus kā D�ims Torps, Beibe Didriksone Zahariasa un D�ese Ovenss; Larisa Latiņina un Muhameds Ali; Marks Spics un D�eika D�oinere-Kersija.

�ajā pārcilvēku spektrā es pieticīgi iekļauju arī sevi un, kā drīz redzēsiet, visai pamatotu iemeslu dēļ.

īsi sakot, tādi cilvēki kā es ir dzimu�i lieliem darbiem. Mēs meklējam pretestību. Mēs meklējam uzvaru. Mēs tiecamies pār�varēt jebkādas robe�as garīgās, politiskās un fiziskās, mākslas un zinātnes robe�as. Mēs tiecamies taisnot netaisnību, stājoties pretī milzu pārspēkam. Un esam gatavi ciest savas izcilības dēļ, esam gatavi nodoties stūrgalvīgiem pūliņiem un nebeidzamiem priek�darbiem ar mocekļa kvēli ko es uzskatu par sevi�ķuma iezīmi jebkurā cilvēkā jebkurā vecuma posmā.

Nenolieg�u, ka arī �obrīd jūtos izcils, stāvēdams sera Dentona Mār�ala dārzā, kur �is vecais, pērkamais nelietis īd un puņķojas kā pats nevarības iemiesojums.

Cik no�ēlojams viņ� izskatās, tupēdams ceļos ar muguru pret mani un nazi pie rīkles!

Ha, viņ� dreb un trīc, it kā būtu dabūjis ar akmeni pa galvu! Vai jūtat �o smar�u? Baiļu smar�u? Tā ir ieskāvusi viņu kā pie�sātināts mākonis, kā gaiss pēc �āviņa eksplozijas.

-���� Kāpēc? viņ� izdve�.

-���� Tu esi saniknojis mani, neradījums! es ierēcos, juzdams, kā pārdabisks, pirmatnējs naids pārplē� manu galvu un ieplūst ikvienā smadzeņu �ūnā. Tu esi palīdzējis izpostīt spēles, padarīt tās par apsmieklu un bezjēdzību!

-���� Ko? viņ� iesaucas, tēlodams apjukumu. Par ko tu runā?

Trijos satrieco�os teikumos daru zināmas pret viņu vērstās

liecības, un āda uz viņa kakla kļūst zilgani bāla, miega artērija pulsē kā �ķebīgi violets kustonis.

-���� Nē! viņ� sprauslādams ieķērcās. Tā nav� tā nav taisnība! Tu to nedrīksti darīt! Vai tu esi jucis?

-Jucis? Es? Diezin vai! es atbildu. Mans prāts ir skaidrāks nekā jebkuram �īs pasaules cilvēkam!

-���� Lūdzu! viņ� ievaimanājas, asarām ritot pār seju. Ap�ē�lojies! Man Ziemassvētku vakarā paredzētas kāzas.

Mani smiekli ir kodīgi kā bateriju skābe. Citā dzīvē, Denton, es apriju pats savus bērnus. Tu nepiedzīvosi �ēlastību ne no manis, ne manām māsām!

Kad viņa apjukums un �ausmas sasniedz galējo robe�u, es paceļu skatienu pret nakts debesīm, juzdams, kā galvā man plo�sās vētra, un vēlreiz aptverdams, ka esmu izcilība, pārcilvēks, apveltīts spēkiem, kuri sakņojas gadu tūksto�us tālā senatnē.

-���� Visu īsteno olimpie�u vārdā, es svinīgi nodārdinu, �is upurē�anas akts lai iezīmē sākumu mūsdienu spēļu beigām!

Tad atrauju vecā vīra galvu atpakaļ tik sparīgi, ka viņa mugura izliecas lokā.

Un, pirms viņ� paguvis iekliegties, svelo�ā naidā pārvelku na�a asmeni viņa kaklam ar tādu spēku, ka galva līdz pat mugur�kaulam at�ķeļas no ķermeņa.

,,,

LONDONĀ VALDĪJA MOKO�S karstums. Kreklam un �aketei mirkstot sviedros, Pīters Naits skrēja pa �e�emstritu uz ziemeļiem, aizjo�ņoja garām Diplomātu viesnīcai, nogriezās ap stūri un tuvojās Laielmjūzai Belgravijas rajona centrā, kur atradās da�i pasaules dārgākie namīpa�umi.

Neļauj, lai tā būtu patiesība, Naits sevī kliedza, iegriezdamies Laielmjūzā. Mīļais Dievs, neļauj, lai tā būtu patiesība!

Tad viņ� ieraudzīja laikrakstu reportieru pulciņu drūzmēja�mies pie Metropoles policijas dzeltenās lentes, kas norobe�oja ielu karaļa D�ord�a laika krēmkrāsas savrupmājas priek�ā. Naits sagrīļojās un apstājās, juzdams, ka brokastu olas ar �ķiņķi teju teju izlauzīsies no māgas.

Ko lai viņ� saka, ko lai viņ� saka Amandai?

Pirms Naits paguva sakopot domas un nomierināt māgu, iezvanījās viņa mobilais telefons. Viņ� izrāva to no kabatas, nepaskatījies uz zvanītāja vārdu.

-���� Naits! viņ� ar piepūli izdvesa. Tas esi tu, D�ek?

-��� Nē, Pīter, tā esmu es, Nensija, atsaucās balss ar īru akcentu. Izabella ir saslimusi.

-��� Ko? Naits ievaidējās. Nevar būt� Es tikai pirms stundas izgāju no mājas!

-��� Viņai ir temperatūra, aukle neatlaidās. Tikko kā izmērīju!

-���� Cik augsta?

-��� Trīsdesmit septiņi, komats, astoņi grādi. Un sūdzas, ka sāpot vēders.

-���� Un Lūkass?

-����� Viņam, �ķiet, pagaidām nekas nekait, aukle atbildēja. Bet�

-���� Nomazgājiet viņus abus vēsā ūdenī un zvaniet, ja Izabellai temperatūra kāpj augstāk par trīsdesmit astoņi! Naits izmeta, nospieda telefona pogu un norija �ults kamolu, kas dedzināja rīkli.

Viņ� bija stiegrains, muskuļots vīrietis ar pievilcīgu seju un gai�brūniem matiem, savulaik strādājis par īpa�o izmeklētāju Oldbeilijā, Anglijas Centrālajā krimināltiesā. Tomēr pirms diviem gadiem viņ� bija pievienojies "Privātdetektīvu" filiālei starptau�tiskās privātdetektīvu aģentūras Private International Londonas birojam, kas nozīmēja divreiz lielāku algu un presti�u. Aģentūru "Privātdetektīvi" mēdza dēvēt par divdesmit pirmā gadsimta Pinkertona aģentūru, un tai bija savi biroji ikvienā lielākajā pasau�les pilsētā, kuros strādāja augstākā līmeņa tieslietu speciālisti, dro�ības speciālisti un tādi izmeklētāji kā Pīters Naits.

Novelc robe�as, viņ� sev teica. Esi profesionāls. Tomēr �ķita, ka �is ir pēdējais piliens pārpildītajā kausā. Naits bija jau izcietis pārāk daudz bēdu un zaudējumu gan personiskajā, gan profesio�nālajā dzīvē. Tikai pirms nedēļas viņa priek�nieks Dens Kārters kopā ar trim kolēģēm bija gājis bojā lidma�īnas avārijā virs Zie�meļjūras, un nelaimes cēloņi joprojām nebija noskaidroti. Vai viņ� spēs pārciest vēl vienu nāvi?

Atbīdījis malā �o jautājumu, kā arī domu par meitas slimību, Naits piespieda sevi steigties karstajā svelmē tālāk uz policijas ķēdes pusi. Mezdams lielu līkumu Flītstrītas avī�niekiem, viņ� pamanīja Biliju Kasperu, Skotlendjarda inspektoru, kuru pazina jau piecpadsmit gadu.

Viņ� devās taisnā ceļā pie Kaspera, un masīvais, bakurētain.us vīrietis, ieraudzījis Naitu, tūlīt bargi sarauca pieri. �ī nav "Privātdetektīvu" kompetence, Pīter!

Ja miru�ais ir sers Dentons Mār�als, tad tā ir gan "Privātde�tektīvu" kompetence, gan manējā! Naits kategoriski attrauca.

Tas mani skar personiski, Bilij. Vai miru�ais ir sers Dentons?

Kaspers neatbildēja.

-���� Vai tā ir? Naits neatlaidās.

Beidzot policijas inspektors pamāja ar galvu, ta�u jutās neomulīgi un ar aizdomām noprasīja: Kāds tam sakars ar tevi un "Privātdetektīviem"?

Brīdi Naits nekustīgi stāvēja, cenzdamies atgūties no trieciena un atkal neziņā domādams, kā spēs to pateikt Amandai. Tad, nopurinājis izmisumu, viņ� teica: Londonas Olimpisko spēļu organizē�anas komiteja ir "Privātdetektīvu" Londonas klients. Līdz ar to arī sers Dentons ir "Privātdetektīvu" klients.

-���� Un tu pats? Kaspers nerimās. Kā tas skar tevi personiski? Vai tu biji viņa draugs vai kas tamlīdzīgs?

-����� Daudz vairāk nekā draugs. Viņ� bija saderinājies ar manu māti.

Kaspera bargā sejas izteiksme mazliet atmaiga un, brīdi kodī�jis lūpu, viņ� teica: Paskatī�os, vai varu dabūt tevi iek�ā. Eleina gribēs runāt ar tevi.

Naitu pārņēma sajūta, it kā pret viņu būtu sazvērēju�ies nere�dzami spēki.

-���� �o lietu ir nogrābusi Eleina? viņ� jautāja, gribēdams kādam sist. Tu ta�u nerunā nopietni!

-������ Absolūti nopietni, Pīter, Kaspers atbildēja. Tev ir ļoti paveicies!

GALVENĀ inspektore eleina Potersfilda bija viena no prasmīgā�kajām Metropoles policijas izmeklētājām, veterāne ar divdesmit gadu stā�u un skarbu, pa�pārliecinātu darba stilu, kas deva tei�camus rezultātus. Pēdējo divu gadu laikā viņa bija at�ķetinājusi vairāk slepkavību nekā jebkur� cits Skotlendjarda inspektors. Turklāt Eleina Potersfilda bija vienīgā Naitam zināmā persona, kas izturējās pret viņu ar atklātu nicinājumu.

Inspektore bija pievilcīga sieviete mazliet virs �etrdesmit ga�diem, un ar savām lielajām, apaļajām acīm, asajiem ērgļa vaibstiem un pār pleciem krīto�ajiem, sudrabotajiem matiem viņa Naitam alla� atgādināja kurtu. Kad Naits iegāja sera Dentona Mār�ala vir�tuvē, Potersfilda nomēroja viņu ar medību suņa modro skatienu, kas liecināja par gatavību kost pirmajā izdevīgajā gadījumā.

-���� Labdien, Pīter! viņa ledaini teica.

-���� Labdien, Eleina! Naits atbildēja.

-����� Es neesmu sajūsmā par to, ka tev ļāva ienākt nozieguma vietā.

-��� Tam es ticu, Naits atbildēja, pūlēdamies apvaldīt emocijas, kas ar katru brīdi sita augstāku vilni. Potersfilda, �ķiet, vienmēr atstāja uz viņu tādu iespaidu. Bet te nu mēs esam. Ko tu vari man pastāstīt?

Skotlendjarda inspektore labu brīdi klusēja. Beidzot viņa teica: Pirms stundas kalpone atrada viņu dārzā. Pareizāk sakot, to, kas atlicis no viņa.

Sāpīgās atmiņās par seru Dentonu, izglītoto un jautro cilvēku, kuru pēdējo divu gadu laikā bija paguvis iepazīt un iemīļot, Naits %.igrīļojās un ar plēves cimdā ieģērbto plaukstu pieķērās letei, lai saglabātu līdzsvaru. Kas ir atlicis no viņa?

Potersfīlda drūmi pamāja uz atvērtajām stikla durvīm.

Naits nepavisam nevēlējās iet dārzā. Viņ� gribēja paturēt seru Dentonu atmiņā tādu, kādu bija to redzējis pēdējā tik�anās reizē pirms divām nedēļām omulīgu vīrieti ar iespaidīgu, baltu matu vilni, sārtu, gludu seju un aizraujo�iem smiekliem.

-��� Es sapratī�u, ja tu paliksi tepat, Potersfīlda teica. Inspek�tors Kaspers sacīja, ka tava māte esot saderinājusies ar seru Dentonu. Kad tas notika?

-��� Pagāju�ā gada nogalē, Naits atbildēja. Norijis kamolu kaklā, viņ� pagriezās uz durvju pusi un rūgti piebilda: Ziemassvētku vakarā viņiem bija paredzētas kāzas. Vēl viena traģēdija. Tie�i to man vēl vajadzēja, vai ne?

Potersfīldas seja sa�ķiebās sāpēs un dusmās, un viņa pie�vērsa skatienu virtuves grīdai. Naits pagāja viņai garām un devās dārzā.

Ārā kļuva arvien karstāks. Dārza gaiss �ķita sastindzis, tajā jautās nāves un asiņu smaka. Uz terases flīzēm bija izlijis liels daudzums asiņu viss sera Dentona dzīvības krājums -, un sarecējusī peļķe ieskāva līķi bez galvas.

-��� Medicīnas speciālists domā, ka tas izdarīts ar garu, izliektu asmeni, kam ir robaina mala, Potersfīlda teica.

Naits atkal pūlējās apspiest aug�up kāpjo�o nelabumu. Viņ� centās aptvert visu kopējo ainu, iededzināt to atmiņā, it kā tā būtu fotogrāfija, nevis realitāte. Kaut ko tādu pārciest varēja vienīgi tad, ja piespieda sevi uzlūkot to no attāluma.

-����� Ieskatoties cie�āk, redzams, ka daļa asiņu ir pieskalotas tuvāk ķermenim ar ūdens strūklu no dārza �ļūtenes, sacīja Potersfīlda. Visticamāk, slepkava to ir darījis, lai aizskalotu pēdas un citas liecības.

Naits pamāja ar galvu un tad, sakopojis visu gribasspēku, novērsās no līķa un, neievērodams izmeklē�anas speciālistus, kas vāca liecības no puķu dobēm, ieskatījās dārza dziļumā, kur pie tālākā mūra ar aparātu darbojās tiesu fotogrāfs.

Naits pagāja līķim garām da�u metru attālumā un, lūkodamies no jaunā skatpunkta, saprata, kam fotogrāfs pievērsis uzmanību. Tā bija seno grieķu skulptūra, viena no sera Dentona lielākajiem dārgumiem: kaļķakmens statuja bez galvas, kas atveidoja Atēnu senatoru ar grāmatu vienā rokā un salauzta zobena spalu otrā.

Tuk�ajā vietā starp skulptūras pleciem bija nolikta sera Den�tona galva. Viņa seja izskatījās pietūku�i un ļengana. Mute bija sa�ķiebta uz kreiso pusi, it kā viņ� raidītu spļāvienu. Atvērtajās, aizmiglotajās acīs Naits �ķita redzam sirdi ploso�u bezcerību.

īsu mirkli "Privātdetektīvu" izmeklētājs bija uz sabruk�anas robe�as. Bet tad viņ� juta ieplūstam sevī nevaldāmu niknumu. Kas tas par barbaru, kur� spējis kaut ko tādu izdarīt? Un kāpēc? Kāds iemesls varēja vedināt nocirst galvu Dentonam Mār�alam? �is cilvēks bija ne tikai labestīgs. Viņ� bija�

Tu vēl neredzi visu, Pīter, Potersfīlda viņam aiz muguras teica. Pieej tuvāk un paskaties zālē statujas priek�ā!

Naits sa�ņaudza plaukstas dūrēs un nokāpa no terases zālē, kas noskrapstēja gar viņa kurpju papīra pārvalkiem, un �ī skaņa griezās ausīs tikpat kaitino�i kā naga �irkstiens pār tāfeles virsmu. Tad viņ� to ieraudzīja un kā sasalis sastinga uz vietas.

Zālē ar aerosolu bija uzsmidzināti pieci kopā savīti apļi olimpisko spēļu simbols.

Pāri �im simbolam rēgojās asinīm uztriepts X.

KUR NERADĪJUMI PARASTI dēj savas olas? Kāda ligzda tās auklē līdz brīdim, kad �aumala pārplīst? Kādas indīgas vielas tos baro līdz laikam, kad tie kļūst pieaugu�i?

Galvassāpju lēkmēs, kas laiku pa laikam plosa mani kā vētras triekts pērkons un zibens, es bie�i uzdodu sev gan �os, gan citus līdzīgus jautājumus.

Tiesa, lasot �īs rindas, jūs varētu uzdot sev citus, pa�i savus jautājumus, piemēram: "Kas tu esi?"

Mans īstais vārds nav svarīgs. Tomēr �ī stāsta ērtības labad jūs varat saukt mani par Kronu. Senajos grieķu mītos Krons bija varenākais no visiem titāniem, Visuma rijējs, dievs, kur� valdīja pār Laiku.

Vai es iedomājos, ka esmu dievs?

Neesiet nejēgas! Tāda iedomība izaicina likteni. Tāda lepnība izsmej dievus. Un tik nodevīgam grēkam es nemū�am neesmu ļāvies.

Tomēr es esmu viena no retajām, izredzētajām būtnēm, kas �ajā pasaulē ierodas reizi vai divas katras paaudzes laikā. Kā gan citādi jūs izskaidrotu faktu, ka jau ilgi pirms tam, kad manā galvā sāka plosīties vētras, manas senākās atmiņas bija naids un mana galvenā vēlme bija nogalināt?

Jau otrajā dzīves gadā es sāku apzināties �o naidu, it kā mana patība būtu nesaraujami saistīta ar to glu�i kā gars, kas no nezi�nāma ārēja tuk�uma iemests jaunpiedzimu�a bērna ķermenī, un ilgu laiku es to uzskatīju par savu būtību �o nepārspējamo, dego�o naidu, kas nomests kaktā uz grīdas, iesviests vecu lupatu kastē.

Tad kādu dienu es instinktīvi sāku rāpot projām no �īs kastes, un līdz ar �o kustību drīz aptvēru, ka esmu kaut kas vairāk nekā dusmas, ka esmu būtne pati par sevi ka dienām ilgi cie�u izsal�kumu un slāpes, esmu nosalis un kails, un neskaitāmas stundas pamests viens un neapkopts, ka mani reti paņem rokās tie neradījumi, kas staigā man apkārt, it kā es būtu citplanētietis, kas nejau�i nosviests viņu vidū. Tad manī pirmoreiz dzima skaidra un apzināta doma: es gribu viņus visus nogalināt!

�ī nesaudzīgā vēlme radās manī jau ilgu, ilgu laiku, pirms es sapratu, ka mani vecāki ir narkomāni, debili izdzimteņi, kas nedrīkst audzināt tādu izcilu būtni kā es.

Kad man bija �etri gadi drīz pēc tam, kad es iegrūdu virtu�ves nazi savas mātes ļenganajā ciskā -, mūsu nolaistajā miteklī ieradās kāda sieviete un uz visiem laikiem aizveda mani projām no vecākiem. Mani ievietoja namā, kur es biju spiests dzīvot kopā ar pamestiem, sīkiem neradījumiem, kas neieredzēja citus cilvēkus un uzticējās tikai un vienīgi sev.

Itin drīz es aptvēru, ka esmu gudrāks, stiprāks un apveltīts ar bagātāku iztēli nekā visi pārējie. Deviņu gadu vecumā es vēl nebiju līdz galam sapratis, kas esmu, tomēr nojautu, ka varbūt piederu glu�i citai sugai, ka esmu pārāka būtne ja gribat, pār�cilvēks, kas spēj manipulēt, uzvarēt un nogalināt ikvienu neradījumu savā ceļā.

To es pavisam dro�i par sevi zināju jau tad, kad manā galvā vēl nebija sāku�as trakot vētras.

Tās sākās, kad man bija desmit gadu. Mans aud�utēvs, ko mēs saucām par mācītāju Bobu, pēra vienu no mazajiem neradīju�miem, un es negribēju to klausīties. Brēk�ana �ķita darām mani vāju, un tādu sajūtu es nespēju paciest. Tāpēc izskrēju no mājas, pārrāpos pāri �ogam un aizklejoju projām pa neaprakstāmi draņķīgām Londonas ielām, līdz atradu mieru un pajumti kādas pamestas ēkas pazīstamajā nabadzībā.

Tur priek�ā jau bija divi neradījumi. Viņi bija vecāki par mani, padsmitnieki un ielu bandas locekļi. Abi bija kaut ko salietoju�ies, to es redzēju tūlīt, un viņi teica, ka es esot ielīdis viņu teritorijā.

Mēģināju bēgt projām, cik nesa manas ātrās kājās, bet viens no viņiem svieda man pakaļ ar akmeni, un tas trāpīja man pa �okli. Es apdullināts nokritu zemē, bet viņi smējās un kļuva arvien negantāki. Viņi turpināja apmētāt mani ar akmeņiem, un tie salauza man vairākas ribas un pārsita aug�stilba asinsvadus.

Tad es virs galvas dzirdēju dārdoņu, un neskaitāmas zibens �autras kā kroplīgas rokas pār�ķēla vasaras debesis.

PĪTERA NAITA SKATIENS bezpalīdzīgi klīda turp un atpakaļ no asinīm pārsvītrotā olimpisko spēļu simbola uz mātes līgavaiņa galvu.

Inspektore Potersfilda pienāca un nostājās viņam blakus. Aiz�ņaugtā balsī viņa teica: Pastāsti man par seru Dentonu!

Naits centās norīt bēdu kamolu. Dentons bija lielisks, lielisks cilvēks, Eleina, viņ� teica. Dentons Mār�als pārvaldīja hed�fondu, pelnīja daudz naudas, bet lielāko daļu atdeva projām. Viņ� bija ari ļoti prasmīgs Londonas organizācijas komitejas loceklis. Daudzi uzskata, ka bez sera Dentona pūliņiem mēs nekad nebūtu uzvarēju�i Parīzi, sacen�oties par spēļu rīko�anas vietu. Turklāt viņ� bija ļoti jauks cilvēks, kas nedi�ojas ar sevi. Un viņ� darīja manu māti ļoti laimīgu.

-��� Man �ķita, ka tas ir neiespējami, galvenā inspektore sacīja.

-���� Man arī. Un Amandai tāpat. Bet viņ� to spēja, Naits teica. Līdz �im brīdim man pat prātā nebija ienācis, ka Dentonam Mār�alam pasaulē varētu būt kāds ienaidnieks.

Potersfilda pamāja uz asiņaino olimpisko simbolu. Varbūt tas drīzāk saistāms ar olimpiskajām spēlēm nekā ar to, kas viņ� bija pārējā dzīvē.

Naits vēlreiz paskatījās uz sera Dentona Mār�ala galvu un atgriezās pie līķa. Varbūt, viņ� teica. Bet varbūt tas darīts ar nolūku novirzīt mūs pa nepareizām pēdām. Nogriezt cilvē�kam galvu ir rīcība, ko viegli izskaidrot ar naidu, un tas gandrīz vienmēr izpau�as personiskā līmenī.

-���� Vai tu gribi teikt, ka tā varētu būt sava veida atriebība?

Naits paraustīja plecus. Vai arī politisks vēstījums. Vai slimas psihes izpausme. Varbūt visi trīs kopā. Es nezinu.

Vai tu vari pateikt, kur vakar vakarā starp vienpadsmitiem un pusvieniem bija tava māte? Potersfilda pēk�ņi jautāja.

Naits paskatījās uz viņu tā, it kā inspektore būtu jukusi prātā.

Amanda mīlēja Dentonu!

-�� Atraidīta mīlestība var būt spēcīgs naida motīvs, Potersfilda nepiekāpās.

-����� Nekāda atraidījuma nebija! Naits atcirta. To es būtu zinājis. Turklāt tu esi redzējusi manu māti. Viņa ir gandrīz metrs septiņdesmit gara un sver 55 kilogramus. Dentons svēra aptu�veni simts. Viņai nekādi nebūtu pieticis ne fiziska, ne emocio�nāla spēka, lai nogrieztu viņam galvu. Un viņai nebija nekāda iemesla to darīt.

-���� Tātad tu zini, kur viņa bija? Potersfilda jautāja.

-����� Es noskaidro�u un tev paziņo�u. Bet vispirms man viņai jāpasaka.

-���� To varu izdarīt es, ja tev �ķiet, ka tas palīdzētu.

-��� Nē, es to darī�u pats, Naits atbildēja un pēdējo reizi paska�tījās uz sera Dentona galvu, pievērsdams uzmanību sa�ķiebtajai mutei, kas izskatījās tāda, it kā viņ� gribētu kaut ko izspļaut.

Naits sameklēja kabatā pildspalvas lieluma lukturīti, apgāja apkārt olimpiskajam simbolam un iespīdināja staru kūli spraugā starp sera Dentona lūpām. Tur kaut kas iemirdzējās, un viņ� vēlreiz iebāza roku kabatā, lai izvilktu pinceti, ko vienmēr nēsāja līdzi, ja gadījumā vajadzētu kaut ko paņemt bez pieskar�anās.

Cenzdamies neskatīties mātes līgavaiņa miru�ajās acīs, viņ� iebāza pinceti starp nelaiķa lūpām.

-���� Pīter, izbeidz! Potersfilda iesaucās. Tu tagad�

Bet Naits jau bija pagriezies, lai parādītu viņai apsūbēju�u bronzas monētu, ko bija izvilcis no sera Dentona mutes.

-��� Jauna teorija, viņ� teica. Motīvs var būt nauda.

KAD VAIRĀKAS DIENAS pēc nomētā�anas ar akmeņiem atguvu samaņu, es gulēju slimnīcā ar iedragātu galvaskausu un �ķebi�no�u sajūtu, ka esmu kaut kā pārveidots un kļuvis vēl sve�ādāks nekā agrāk.

Es visos sīkumos atcerējos uzbrukumu un abus uzbrucējus. Bet, kad ieradās policija, lai iztaujātu mani par notiku�o, es viņiem teicu, ka man par to nav ne jausmas, ka neskaidri atce�ros tikai to, kā iegāju pamestajā ēkā, bet vairāk neko, un viņi drīz mitējās uzdot jautājumus.

Mana atveseļo�anās bija lēna. Uz galvas man izveidojās grubu�ļaina rēta. Mati atauga un apslēpa rētu, un es sāku lolot tum�as fantāzijas, kas kļuva par manu pirmo apsēstību.

Pēc divām nedēļām es atgriezos mītnē pie mazajiem neradījumiem un mācītāja Boba. Pat viņi ievēroja, ka esmu pārvērties. Es vairs nebiju me�onēns. Es smaidīju un rādīju laimīgu seju. Es iepazinu un attīstīju savu ķermeni.

Mācītājs Bobs domāja, ka es esmu atradis Dievu.

Ta�u varu jums atzīties, ka to visu es darīju, apslāpēdams naidu. Glāstīju nelīdzeno rētu uz galvas un koncentrēju savu naidu, savu senāko emocionālo sabiedroto, uz to, ko gribēju iegūt un ko gribēju panākt. Apbruņojies ar ļaunumu sirdī, es gāju pretī savam mērķim, cenzdamies parādīt visai pasaulei, ka esmu pavisam citāds. Un, kaut gan cilvēkos es izturējos tā, it kā būtu mainījies, kļuvis apmierināts un mērķtiecīgs veiksminieks, es nekad neaizmir�u nomētā�anu ar akmeņiem un vētras, ko tā izraisīja manā galvā.

Kad man bija �etrpadsmit gadu, es slepus sāku meklēt neradīJumus, kuri bija sadragāju�i man galvu. Pēc kāda laika es viņus .itradu tirgojam paciņas ar metamfetamīnu divpadsmit kvartā�lus tālāk no vietas, kurā es dzīvoju kopā ar mācītāju Bobu un mazajiem neradljumiem.

Es paturēju viņus acis, līdz sasniedzu se�padsmit gadu vecumu un jutos pietiekami liels un stiprs, lai rīkotos. Pirms mācītājs Uobs atrada Jēzu, viņ� bija strādājis par metālkalēju. Sestajā gadadienā kop� nomētā�anas ar akmeņiem es paņēmu vienu no viņa smagajiem veseriem, uzvilku viņa veco darba kombinezonu un vakarā, kad, pēc citu domām, sēdēju pie mācībām, izlavījos no mājas.

Ģērbies kombinezonā un nesdams veseri skolas somā, ko biju atradis atkritumu kastē, es sameklēju abus neradījumus, kuri bija nomētāju�i mani ar akmeņiem. Se�i zāļo�anās gadi viņu dzīvē un se�i pārmaiņu gadi manā dzīvē bija aizslaucīju�i mani no viņu atmiņu krātuvēm.

Piesolīdams labu naudu, es aizvilināju viņus uz tuk�u klajumu un tur sa�ķaidīju abu neradījumu smadzenes asiņainā putrā.

DRĪZ PĒC TAM, kad galvenā inspektore Potersfilda bija devusi rīkojumu aizvākt sera Dentona mirstīgās atliekas, Naits devās projām no dārza un savrupnama, daudz lielāku �ausmu pārņemts nekā tobrīd, kad bija tur ieradies.

Izspraucies pa apak�u policijas no�ogojuma lentei un apmetis līkumu reportieriem, viņ� steidzās projām no Laielmjūzas, neziņā domādams, kā lai, Dieva dēļ, dara notiku�o zināmu savai mātei. Tomēr Naits saprata, ka viņam tas jādara, turklāt pēc iespējas drīzāk, pirms Amanda uzzinājusi to no kāda cita. Viņ� neparko nevēlējās, lai māte būtu viena, saņemot ziņu, ka pats labākais viņas dzīvē ir�

Nait? netālu atskanēja vīrie�a balss. Vai tas esi tu?

Naits pagriezās un ieraudzīja tuvojamies garu, atlētisku, gadus �etrdesmit piecus vecu vīrieti elegantā itālie�u uzvalkā. Sārtā, parupjā seja zem kuplā iesirmo matu viļņa izskatījās samulsusi un nelaimīga.

Astoņpadsmit mēne�os, kop� aģentūra "Privātdetektīvi" bija nolīgta par olimpisko spēļu īpa�o dro�ības uzturētāju, Naits Lon�donas birojā bija ticies ar Maiklu Lanseru jeb "Maiku" divas reizes. Ta�u viņ� to labi pazina iespaidīgās biogrāfijas dēļ.

Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Lansers bija divreiz kļuvis par pasaules �empionu desmitcīņā, un dienests Koldstrīmas gvardē un Karaliskajā gvardē bija devis viņam pilna laika treniņu iespējas. Barselonas Olimpiskajās spēlēs 1992. gadā viņ� pēc pirmās sacensību dienas bija kļuvis par desmitcīņas līderi, ta�u otrajā dienā karstums un mitrums bija darījis savu, un gala rezultātā viņ� bija iekļuvis pirmajā desmitniekā.

Kop� tā laika Lansers bija kļuvis par motivācijas oratoru un dro�ības konsultantu, kas bie�i sadarbojās ar Private Internatio�nal aģentūru lielāko projektu gadījumos. Viņ� bija arī LOCOG jeb Londonas Olimpisko spēļu organizācijas komitejas loceklis, kura uzdevums bija sniegt palīdzību pla�ā pasākuma dro�ības plāno�anā.

-��� Vai tā ir patiesība? Lansers satrauktā, izmisu�ā balsī jau�tāja. Dentons ir nogalināts?

-���� Diem�ēl jā, Maik, Naits atbildēja.

Lanseram acīs sakāpa asaras. Kas to varēja izdarīt? Kāpēc?

-��� �ķiet, kāds, kur� neieredz olimpiskās spēles, sacīja Naits un atstāstīja sera Dentona nāves apstākļus, pieminot asiņaino X.

-���� Kad tas, pēc viņu domām, ir noticis? Lansers satriekts vaicāja.

-���� Neilgi pirms pusnakts, Naits atbildēja.

Lansers papurināja galvu. Tas nozīmē, ka es viņu redzēju tikai divas stundas pirms nāves. Viņ� gāja projām no sarīko�juma Teitā kopā ar� Lansers apklusa un ar skumju sapratni palūkojās uz Naitu.

-���� Dro�i vien ar manu māti, Naits teica. Viņi bija saderi�nāju�ies.

-��� Jā, es zināju, ka jūs esat radinieki, sacīja Lansers. Man ārkārtīgi �ēl, Pīter. Vai Amanda zina?

-���� Es pa�laik eju viņai pateikt.

-��� Ek, nabags! Lansers nopūtās un tad paskatījās uz policijas no�ogojuma pusi. Vai tie tur ir reportieri?

-���� Vesels bars, kas kļūst arvien lielāks, Naits atteica.

Lansers nelaimīgs papurināja galvu. Visu cieņu un sirsnību

Dentonam, bet pirms rītvakara atklā�anas ceremonijas tas mums vismazāk bija vajadzīgs. Viņi izbazūnēs asinskārajai pasaulei visas baismīgās detaļas.

-��� To mēs nekādi nevaram novērst, sacīja Naits. Bet derētu padomāt par dro�ības pastiprinā�anu visiem organizācijas komi�tejas locekļiem.

Lansers skaļi izpūta elpu un pamāja ar galvu. Tev taisnība. Es mēģinā�u noķert taksi atpakaļ uz biroju. Markuss gribēs dzirdēt visu pats savām ausīm.

Markuss Moriss, politiķis, kur� pēdējās vēlē�anās bija atkāpies no amata, tagad bija Londonas organizācijas komitejas priek��sēdētājs.

-��� Tāpat kā mana māte, Naits teica, un abi devās �e�emstrītas virzienā, kur bija lielākas cerības dabūt taksometru.

Un tie�ām, līdzko viņi bija sasniegu�i �e�emu, no dienvidu puses iepretī Diplomātu viesnīcai iznira melns taksometrs. Tajā pa�ā laikā no attālākas vietas ielas ziemeļu galā tuvojās sarkans taksometrs. Naits deva tam zīmi apstāties.

Lansers pamāja melnajam taksometram ziemeļu virziena rindā un teica: Nodod mātei līdzjūtību no manis un pasaki D�ekam, ka es kaut kad vēlāk �odien ar viņu sazinā�os!

D�eks Morgans bija starptautiskās "Privātdetektīvu" aģen�tūras amerikāņu īpa�nieks. Viņ� bija ieradies Londonā tūlīt pēc tam, kad lidma�īna ar �etriem Londonas biroja darbiniekiem bija nogrimusi Ziemeļjūrā un neviens no tiem nebija izglābies.

Lansers nokāpa no ietves un enerģiskā gaitā slīpi �ķērsoja ielu, iedams pretī sarkanajam taksometram.

Bet tad Naits ar �ausmām izdzirdēja spēju motora rēcienu un griezīgu riepu kaucienu.

Melnais taksometrs strauji palielināja ātrumu un brāzās tie�i virsū LOCOG pārstāvim.

NAITS RĪKOJĀS INSTINKTĪVI. Ar strauju lēcienu viņ� metās uz ielas un nogrūda Lanseru no automa�īnas ceļa.

Nākamajā brīdī Naits ieraudzīja melnā taksometra buferi nepilna metra atstatumā no sevis un palēcās gaisā, cenzdamies izvairīties no trieciena. Viņ� atrāvās no zemes, bet nespēja izkļūt no automa�īnas trajektorijas. Spārns un restes aizķēra viņa kreiso ceļgalu un apak�stilbu un rāva tos uz priek�u.

Automa�īna uzmeta Naitu gaisā. Viņa pleci, krūtis un gurns triecās pret motora pārsegu, un seja atsitās pret vējstiklu, ļaujot īsu mirkli saredzēt braucēju. �alle. Saulesbrilles. Sieviete?

Trieciens uzsvieda Naitu vēl augstāk, un viņ� pārvēlās pāri automa�īnas jumtam kā nevarīga, izbāzta lelle. Viņa kreisais sāns sāpīgi atsitās pret asfaltu, aizcērtot elpu, un brīdi viņ� apjauta tikai izplūdes gāzu smaku, asins dunoņu deniņos un melnās automa�īnas attālinā�anos.

Tad viņ� nodomāja: sasodīts brīnums, bet kauli �ķiet veseli.

Sarkanais taksometrs ar kaucienu tuvojās Naitam, un viņu sagrāba panika: viņ� tomēr nokļūs zem riteņiem!

Ta�u automobilis apmeta U veida loku un apstājās. �oferis, pavecs rastafarietis ar zaļi dzeltenu adītu cepuri un drediem, atgrūda durvis un izlēca uz ielas.

-����� Nekusties, Nait! Lansers uzkliedza, skriedams pie viņa. Tu esi ievainots!

-��� Viss ir labi, Naits izgrūda. Seko tam taksometram, Maik!

Lansers vilcinājās, bet Naits iesaucās: Viņa aizbēgs!

Lansers satvēra Naitu aiz padusēm un ievilka viņu sarkanā taksometra aizmugurē. Brauc pakaļ! Lansers uzsauca �oferim.

Naits sēdēja, aptvēris ribas, joprojām cīnīdamies pēc elpas, bet rastafarietis traucās pakaļ melnajam taksometram, kas tagad bija jau vairākus kvartālus priek�ā un strauji iegriezās Pontstrītā, lai brauktu uz rietumiem.

-����� Es �o noķers, ser! �oferis apgalvoja. Tas trakais jūs tī�ām sabraukt!

Lansera skatiens �audījās no ceļa uz Naitu un atpakaļ. Tu patie�ām izspruki vesels?

-����� Tikai apdauzīts, Naits atrūca. Bet viņa nemēģināja sabraukt mani. Viņa mēģināja sabraukt tevi, Maik.

�oferis iegriezās Ponstritā un traucās rietumu virzienā. Tagad melnais taksometrs bija divu kvartālu attālumā. Uzzibēja sar�kani brem�u lukturi, un, izdarījis asu pagriezienu, tas pazuda Slounstrītā.

Rastafarietis sparīgi spieda gāzi, un koku lapotnes ielas malās saplūda ņirbo�ā masā. Krustojumu ar Slounstrītu viņi sasniedza zibenīgā ātrumā, un Naitam pavisam dro�i �ķita, ka viņi ir noķē�ru�i sievieti, kas tikko mēģināja viņu nogalināt.

Bet tad viņiem blakus uzzibēja vēl divi melni taksometri, kas traucās pa Slouna ielu uz ziemeļiem, un rastafarietis bija spiests bremzēt un pagriezt stūri, lai izvairītos no sadursmes. Naita taksometrs �erkstot aizslīdēja sānis un gandrīz trāpīja citam satiksmes dalībniekam: Metropoles policijas automa�īnai.

Sirēna nerimās gaudot. Zibēja signālugunis.

-���� Nē! Lansers iekliedzās.

-���� Un �itā vienmēr, ser! �oferis izmisis iebrēcās un, palēni�nājis gaitu, apturēja taksometru.

Apdullis un saniknots, Naits pamāja ar galvu, cauri vējstiklam noskatīdamies, kā taksometrs, kas gandrīz bija viņu nogalinājis, iejūk starp citām ma�īnām un pazūd Haidparka virzienā.

HIJLTAS AR SPILGTIEM stabilizatoriem d�inkstēdamas �ķēla kar�sto priek�pusdienas gaisu un ieurbās mērķa dzeltenajā acī vai sarkanajos un zilajos apļos tai apkārt visā garajā statīvu rindā, kas stiepās pār smaragdzaļo Lorda kriketa laukumu netālu no Kīd�enta parka Centrālajā Londonā.

Loka �āvēji no se�ām vai septiņām valstīm veica pēdējos tre�niņu mēģinājumus. Loka �au�ana bija paredzēta kā viens no pirmajiem sporta sacensību veidiem pēc 2012. gada Londonas Olimpisko spēļu atklā�anas. Komandu sacensības bija ieplānotas pēc divām dienām, sestdienas priek�pusdienā, un medaļu pasnieg�anai vajadzēja notikt tajā pa�ā pēcpusdienā.

Tāpēc Karena Poupa sēdēja tribīnēs un garlaicības nomāktu seju vēroja binoklī treniņa norises.

Poupa bija sporta reportiere britu bulvārpreses laikrakstam Sun, kas lepojās ar vairāk nekā septiņiem miljoniem lasītāju un par savu reputāciju varēja pateikties agresīvajam �urnālistikas stilam, kas demonstrēja kailas dūres, un tradīcijai publicēt 3. lappusē jaunas sievietes, kuras demonstrēja kailas krūtis.

Karenai Poupai bija mazliet vairāk par trīsdesmit gadiem, un viņai piemita savdabīga pievilcība, kas atsauca atmiņā Renē Zelvēgeri filmā "Brid�etas D�ounsas dienasgrāmata", ta�u viņai bija pārāk plakanas krūtis, lai varētu kandidēt uz 3. lappuses godu. Poupa turklāt bija līdz stūrgalvībai aizrautīga reportiere, kam ļoti rūpēja sava karjera.

Torīt viņai kaklā bija pakārta viena no nedaudzajām tikai �etrpadsmit mediju pilnpieejas caurlaidēm, kas olimpiskajās spēlēs tika pie�ķirtas izdevumam Sun. Britu prese tādas caurlai�des saņēma ļoti ierobe�otā skaitā, jo Londona gaidīja ierodamies vairāk nekā divdesmit tūksto�us citvalstu mediju, kuru uzdevums bija atspoguļot septiņpadsmit dienu ilgo pasaules mēroga noti�kumu. Pilnpieejas caurlaides vismaz britu �urnālistiem bija kļuvu�as gandrīz tikpat vērtīgas kā olimpiskās medaļas.

Poupa sev cītīgi stāstīja, ka viņai jājūtas laimīgai par �ādu caurlaidi un iespēju rakstīt ziņas par spēlēm, ta�u līdz �im brī�dim viņai nebija izdevies atklāt neko patie�ām interesantu par loka �au�anu.

Viņa bija cerējusi redzēt dienvidkorejie�us, zelta medaļu favorītus, ta�u uzzināja, ka tie beigu�i treniņu jau pirms viņas iera�anās.

-���� Pie velna! viņa pikti izmeta. Fin�s mani nositīs.

Poupa nosprieda, ka viņas galvenā cerība ir atrast kādu sav�dabīgu iezīmi un, to prasmīgi aprakstot, sagādāt avīzei saisto�u materiālu. Bet kādu iezīmi? Kādā skatījumā?

"Loka �au�ana stila apliecinājums"?

Nē, loka �au�anai vispār nav nekāda stila.

Bet ko viņa īstenībā zina par loka �au�anu?

Karena Poupa bija uzaugusi futbolistu ģimenē. �īs pa�as dienas rītā viņa bija centusies ieskaidrot Fin�am, ka prātīgāk būtu piesais�tīt viņu vieglatlētikai vai sporta vingro�anai. Ta�u redaktors bija pavisam nepārprotami atgādinājis, ka viņa ieradusies no Man�es�tras un sākusi strādāt Londonas avīzē tikai pirms se�ām nedēļām un tāpēc neieņem augstu vietu sporta �urnālistu hierarhijā.

-����� Sagādā man efektīgu stāstu, un tu dabūsi labākus norīko�jumus! Fin�s bija teicis.

Poupa piespieda sevi pievērsties loka �āvējiem. Viņu pārstei�dza tas, ka sportisti izskatījās neticami mierīgi. Viņi �ķita dar�bojamies glu�i kā transā. Pavisam citādi nekā kriketa bumbu sitēji vai tenisa spēlētāji. Varbūt rakstīt tie�i par to? Izdibināt, kā loka �āvēji panāk tādu psihes kontroli?

Beidz, viņa pikti sev teica. Kur� grib lasīt par dzenbudismu sportā, ja 3. lappusē var skatīties uz plikiem pupiem?

Poupa nopūtās, nolika binokli malā un iekārtojās ērtāk gal�veno tribīņu sēdeklī. Viņa pamanīja, ka no rokassomas rēgojas pasta sūtījumu �ūksnis, ko viņa bija paķērusi līdzi, izejot no biroja. Poupa to pār�ķirstīja un pārliecinājās, ka tajā ir galveno�kārt preses relīzes un citi neinteresanti sūtījumi.

Tad viņa ieraudzīja biezu, dzeltenu aploksni, uz kuras savā�diem melniem un ziliem iespiedburtiem bija uzrakstīts viņas vārds un amata nosaukums.

Poupa sarauca degunu, it kā būtu sajutusi nepatīkamu smaku. I'ēdējā laikā viņa nebija publicējusi neko tādu, kas varētu dot iemeslu juku�u lasītāju vēstulēm, vismaz kop� iera�anās Lon�donā noteikti ne. Juku�u lasītāju vēstules palaikam saņēma ikviens reportieris, kas bija spējīgs kaut ko uzrakstīt. Pazīt tās nebija grūti. Parasti tādas vēstules pienāca pēc publikācijām par strīdīgiem tematiem vai nekrietnu sazvērestību iespējām.

Tomēr viņa atplēsa aploksni un izņēma no tās desmit lappu�ses, pie kurām bija piesprausta vienkār�a apsveikuma kartīte. Viņa atvēra kartīti. Tajā nekas nebija rakstīts. Ta�u atvēr�ana iedarbināja mikroshēmu, un no kartītes atskanēja mūzika dī�vaina flautas melodija, kas izraisīja tirpas un vedināja domāt, ka kāds ir miris.

Viņa aizvēra kartīti un, pārlaidusi skatienu pirmajai no �ūksnī�a lapām, redzēja, ka vēstule ir adresēta viņai un rakstīta des�mit da�ādos fontos, tāpēc tekstu bija grūti lasīt. Tomēr drīz Poupa aptvēra sūtījuma būtību un izlasīja vēstuli trīs reizes. Ar katru nākamo rindu viņas sirds sāka pukstēt straujāk, līdz �ķita dauzāmies kaut kur augstu kaklā.

Viņa pārskatīja visus vēstulei un kartītei pievienotos doku�mentus un juta, ka satraukumā gandrīz zaudējusi spēku. Dru�d�aini sagrābstījusi rokassomā telefonu, viņa piezvanīja savam redaktoram.

-���� Fin�, te Poupa! viņa aizelsusies iesaucās, kad atskanēja atbilde. Saki, vai taisnība, ka Dentons Mār�als ir nogalināts?

Fin�s atsaucās ar spēcīgu koknejie�a akcentu: Ko? Sers Den�tons Mār�als?

-Jā, jā, tas hed�fonda di�vīrs, filantrops, organizācijas komi�tejas loceklis! Poupa apstiprināja, vākdama kopā savas mantas un lūkodamās pēc tuvākās izejas no stadiona. Lūdzu, Fin�, tas var būt ļoti svarīgi!

-���� Pagaidi! redaktors norūca.

Kad Poupa bija jau izgājusi ārā un raudzījās pēc taksometra no Rīd�enta parka puses, klausulē atkal atskanēja redaktora balss.

-��� Ap sera Dentona namu Laielmjūzā ir apvilkta dzeltenā lente, un nupat tur ir piebraucis slepkavību izmeklētāja auto.

Poupa ar brīvo roku strauji iebelza pa gaisu un iesaucās: Fin�, tev vajadzēs sameklēt citu, kas rakstītu par loka �au�anu un treniņiem! Es nupat dabūju stāstu, kas satricinās Londonu kā zemestrīce!

LANSERS TEICA, KA tu esot izglābis viņam dzīvību, sacīja Eleina Potersfīlda.

Feld�eris taustīja un pētīja Naitu, kas viebdamies sēdēja uz ātrās palīdzības auto bufera Slounstrītas austrumu pusē da�as pēdas no rastafarie�a sarkanā taksometra.

-������������ Tā bija tikai dabiska reakcija, Naits atbildēja. Viņu mocīja sāpes visā ķermenī un cepino�ais karstums, kas izstrāvoja no asfalta.

-��� Tu pakļāvi sevi briesmām, salti sacīja galvenā inspektore.

Naitu pārņēma niknums. Tu teici, ka es esot izglābis viņam

dzīvību!

-������������� Un gandrīz zaudējis savējo! Eleina atcirta. Kas būtu noticis ar� Viņa brīdi klusēja. �ar bērniem?

-������������ Neiejauksim te bērnus, Eleina, Naits teica. Ar mani nekas nav noticis. Tam taksometram ir jābūt nofilmētam videokamerā.

Pa visu Londonu da�ādās vietās bija uzstādītas desmittūksto� dro�ības videokameras, kas darbojās divdesmit �etras stundas diennaktī. Daudzas no tām bija uzstādītas jau kop� 2005. gada teroristu sprādzieniem Londonas metro tīklā, kad gāja bojā piec�desmit se�i cilvēki un vairāk nekā septiņi simti guva ievaino�jumus.

-�������������� Mēs pārbaudīsim, Potersfīlda teica. Bet sameklēt Lon�donā melnu taksometru� Tā kā neviens no jums neiegaumēja automa�īnas numuru, tas izklausās neiespējami.

-������������ Tā glu�i nav, ja koncentrēsiet meklējumus uz �o ielu, ziemeļu virzienu un aptuveno bēg�anas laiku. Un apzvaniet taksometru

firmas! Es noteikti atstāju kādas pēdas uz motora pārsega un restēm.

-����� Vai tu esi pārliecināts, ka tā bija sieviete? Potersfilda neticīgi jautāja.

-����� Tā bija sieviete, Naits apgalvoja. �alle. Saulesbrilles. Ļoti satracināta seja.

Skotlendjarda galvenā inspektore paskatījās uz Lanseru, ko izjautāja cits ierēdnis, un teica: Viņ� un sers Dentons. Abi ir LOCOG dalībnieki.

Naits pamāja ar galvu. Es papētītu cilvēkus, kuriem ir nesa�skaņas ar organizācijas komiteju.

Potersfilda neatbildēja, jo viņiem tuvojās Lansers. Viņ� bija atsvabinājis kaklasaiti un susināja nosvīdu�o pieri ar mutautiņu.

-��� Paldies! viņ� sacīja Naitam. Esmu tev milzīgs parādnieks.

-���� To pa�u tu būtu darījis manis dēļ, Naits atbildēja.

-���� Es piezvanī�u D�ekam, Lansers teica. Pastāstī�u viņam, ko tu izdarīji.

-���� Tas nav vajadzīgs, sacīja Naits.

-����� Ir gan vajadzīgs! Lansers nepiekāpās. Brīdi vilcinājies, viņ� piebilda: Es gribētu tev kaut kā pateikties.

Naits papurināja galvu. LOCOG ir "Privātdetektīvu" klients, un līdz ar to arī tu esi mūsu klients, Maik, tātad tas viss ietilpst darba pienākumos.

-���� Nē, tu� Lansers domīgi novilka un tad izlēma. Tu būsi mans viesis rītvakar atklā�anas ceremonijā!

Piedāvājums bija pārlieku kārdino�s. Biļetes uz atklā�anas ceremoniju tika vērtētas gandrīz tikpat augstu kā ielūgumi uz prin�a Viljama un Keitas Midltonas kāzām iepriek�ējā gadā.

-���� Ja atradī�u bērniem auklīti, es labprāt pieņem�u �o aici�nājumu.

Lansera seja priekā iemirdzējās. Es pateik�u, lai sekretāre no rīta aizsūta tev caurlaidi un biļetes. Viņ� paplik�ķināja Naitam pa veselo plecu, uzsmaidīja Potersfildai un devās pie jamaikie�u taksometra �ofera, kuru joprojām nesaudzīgi pratināja patruļas policisti.

-����� Man no tevis vajadzīgs oficiāls paziņojums, Potersfilda teica Naitam.

-���� Es nedarī�u neko, iekams nebū�u runājis ar savu māti.

PĒC DIVDESMIT MINŪTĒM Metropoles policijas patruļma�īna iz�laida Naitu pie viņa mātes mājas Milnerstrītā, Naitsbrid�ā. Mediķi bija piedāvāju�i viņam pretsāpju līdzekļus, ta�u viņ� bija attei�cies. Izkāp�ana no policijas auto bija moko�i sāpīga, un viņā vairākkārt uzplaiksnīja atmiņu tēls: saulriets, tīrelis un skaista sieviete mātes cerībās.

Par laimi, līdz brīdim, kad vajadzēja piespiest durvju zvanu, viņ� spēja izstumt to no atmiņas, ta�u piepe�i apjauta, cik saplēsts un notraipīts ir viņa apģērbs.

Amandai tas nepatiks. Tas nepatiktu arī�

Durvis strauji atvērās, un tajās parādījās Garijs Boss, mātes personiskais asistents jau daudzus gadus. Boss bija mazliet vai�rāk nekā trīsdesmit gadus vecs, kalsns, labi kopts un nevainojami ģērbies vīrietis.

Ieraudzīdams Naitu, viņ� iepleta acis aiz raga brillēm un iesēcās: Es nezināju, ka tev ir norunāta tik�anās, Pīter.

-���� Viņas dēlam un vienīgajam bērnam iepriek�ēja noruna nav vajadzīga, Naits atbildēja. Vismaz �odien ne.

-��� Viņa ir ļoti, ļoti aizņemta, Boss apgalvoja. Es tev ieteiktu�

-���� Dentons ir miris, Garij, Naits klusi teica.

-���� Ko? Boss jautāja un muļķīgi ieķiķinājās. Tas nav iespē�jams! Viņa bija kopā ar Dentonu vēl vakar�

-���� Viņ� ir nogalināts, Naits teica un devās iek�ā. Es nupat nāku no nozieguma vietas. Man tas viņai jāpasaka.

-���� Nogalināts? Boss atkārtoja, un viņa mute ļengani atkā�rās. Viņ� aizvēra acis, it kā saņemdamies pārciest personisku triecienu. Ak Dievs! Viņai tas būs�

-��� Es zinu, Naits teica un pagāja viņam garām. Kur viņa ir?

-���� Bibliotēkā, Boss atbildēja. Izvēlas audumu.

Naits sāpīgi sarāvās. Māte vienmēr bija neapmierināta, ja kads viņu iztraucēja paraugu izvēlē�anās laikā. Neko darīt, viņ� teica un devās cauri priek�telpai uz bibliotēkas durvim, cenzdamies saņemties, lai paziņotu mātei, ka viņa būtībā ir otr�reiz kļuvusi par atraitni.

Kad Naitam bija trīs gadi, viņa tēvs bija gājis bojā bezjēdzīgā nelaimes gadījumā darba vietā, atstādams jaunajai atraitnei un dēlam vien pieticīgu apdro�inā�anas pabalstu. Māte bija smagi pārdzīvojusi viņa zaudējumu, tomēr ar laiku spējusi pārkausēt cie�anas enerģijā. Viņu vienmēr bija interesējusi �ū�ana un mode, un ar apdro�inājuma summas palīdzību viņa bija izveidojusi apģērbu firmu, kuru nosaukusi savā vārdā.

"Amandas modes" darbība bija sākusies viņu virtuvē. Dzīvi un biznesu māte vienmēr bija uztvērusi kā ilgu, nemitīgu cīņu. Ta�u viņas agresīvais stils bija guvis panākumus. Kad Naitam bija piecpadsmit gadu, "Amandas mode" bija kļuvusi par stabilu un cienījamu firmu, un māte bija to panākusi, nekad nejuzdamās apmierināta ar sasniegto un skubinādama visus apkārtējos strādāt labāk. Drīz pēc tam, kad Naits beidza Oksfordas Kristus baznīcas koled�u, viņa bija pārdevusi savu uzņēmumu par vai�rākiem desmitiem miljonu mārciņu un ieguldījusi naudu �etrās citās plauksto�ās apģērbu firmās.

Ta�u visu �o laiku Naita māte nekad nebija ļāvusi sev vēlreiz iemīlēties. Viņai bija draugi, aplidotāji un, kā Naitam �ķita, ari vairāki īslaicīgi mīļākie. Ta�u kop� vīra nāves Amanda ap savu sirdi bija uzcēlusi necaurlaidīgu mūri, kura iek�pusē iekļūt bija ļauts vienīgi viņas dēlam.

Līdz brīdim, kad viņas dzīvē ienāca Dentons Mār�als.

Viņi satikās ziedojumu vāk�anas pasākumā vē�a slimniekiem, un māte vēlāk labprāt mēdza sacīt: "Viss notika no pirmā ska�tiena." Tajā vakarā Amanda no saltas, spīvas sievietes pārvērtās skolniecē, ko pārņēmis pirmās iemīlē�anās reibonis. Kop� tā brī�a Dentons Mār�als bija viņas garīgais balsts, labākais draugs un cilvēks, kas ienesa viņas dzīvē sen nepieredzētu laimi.

Naita acu priek�ā atkal uzzibēja sievietes tēls mātes cerībās, un viņ� saņēmies pieklauvēja pie durvīm un iegāja bibliotēkā.

Amanda, jebkādā skatījumā eleganta sieviete nepilnu se��desmit gadu vecumā viņai piemita dejotājas stāja, padzīvoju�as kinozvaigznes skaistums un labsirdīgas valdnieces manieres -, stāvēja pie darbagalda, kas bija noklāts daudziem audumu parau�giem.

-����� Garij, viņa skarbi teica, nepaceldama galvu, es ta�u sacīju, lai mani netraucē�

-���� Tas esmu es, māt, Naits viņu pārtrauca.

Amanda pievērsa viņam tēraudpelēko acu skatienu un sarauca pieri. Pīter, vai tad Garijs tev neteica, ka es pa�laik izvēlos� Pamanījusi dēla sejā kaut ko neparastu, viņa apklusa, un glītie vaibsti savilkās neapmierinātā izteiksmē. Tikai nesaki, ka tavi nevaldāmie bērni ir aizbaidīju�i vēl vienu aukli!

-���� Nē, Naits atbildēja. Es ļoti vēlētos, kaut iemesls būtu tik vienkār�s.

Un tad viņ� pateica ne�ēlīgo vēsti, sadragādams savas mātes laimi neskaitāmās �ķembās.

ja gribi nogalināt neradljumus, tev jāiemācās domāt kā neradijumam.

�o atziņu es sāku novērtēt tikai pēc tā vakara, kad sprādziens satricināja manu galvu otrreiz, deviņpadsmit gadus pēc akmeņu sviedieniem.

Es ilgi biju projām no Londonas, un mana galvenā vēlme bija pierādīt pasaulei, ka esmu pilnīgi citāds nesalīdzināmi pārāks par jebkuru citu cilvēku, kaut arī atstumts un noniecināts.

Neradījumi bija uzvarēju�i karā pret mani ar viltus un kaitnie�cības iero�iem. Tas noveda pie tā, ka vēlu pavasarī 1995. gadā, kad kopā ar NATO miera uzturē�anas spēkiem es nolaidos Balkānos, manam naidam nebija robe�u. Tā dziļums un pla�ums bija neizmērojami.

Pēc visa, kas man nodarīts, es negribēju mieru.

Es gribēju vardarbību. Es gribēju upurus. Es gribēju asinis.

Tāpēc jūs varbūt piekritīsiet, ka piecas nedēļas pēc mūsu iera�anās izpostītajos, mainīgajos un uguns plosītajos Serbijas, Horvātijas un Bosnijas un Hercegovinas kauju laukos man talkā nāca liktenis.

Bija vēla jūlija pēcpusdiena, un mūsu automa�īna brauca pa putekļainu ceļu Drinas ielejā, gandrīt trīsdesmit kilometrus no aplenktās Srebrenicas pilsētas. Es sēdēju nomaskētas Toyota Land Cruiser pasa�iera sēdeklī, ģērbies aizsargvestē un ķiverē, un ska�tījos ārā pa logu.

Nesen biju nejau�i uzgājis grāmatu par grieķu mitoloģiju un domāju, ka Balkānu kara izpostītā ainava, pa kuru braucām, varētu būt piemērots fons tum�am un baisam mītam, jo ceļā mēs redzējām daudz sakropļotu līķu, ko atstājusi vienas vai otras karotāju puses me�onība, un pār tiem visur krā�ņi ziedēja sav�vaļas rozes.

Bumba sprāga bez brīdinājuma.

Neatceros dzirdējis blīk�ķi, ar kādu sprādziens saplosīja auto�mobili, �oferi un abus pārējos braucējus. Ta�u joprojām atceros kordīta un dego�ā dīzeļa smaku.

Un joprojām jūtu trieciena vilni, kas ar pārdabisku spēku izsvieda mani cauri vējstiklam un izraisīja manā galvā vēl vienu neaprakstāmu un neizmērojamu sprādzienu.

Kad zeme jau tinās krēslā, es atguvu samaņu. Ausīs dimdēja zvani, māgu plosīja moko�s nelabums, un es nesapratu, kur atro�dos, pirmajā brīdī pat nodomāju, ka esmu desmit gadus vecs zēns, kas līdz nemaņai nomētāts ar akmeņiem. Tomēr pamazām apdullino�ā vētra man galvā pierima tiktāl, ka sāku saredzēt Lanā Cruiser pārogļoto korpusu un savu līdzbraucēju līķus, kas bija sadegu�i līdz nepazī�anai. Netālu no manis gulēja Sterling automāts un Beretta pistole, kas trieciena brīdī bija izsviesti no automa�īnas.

Bija jau pilnīgi tum�s, kad beidzot spēju uzslieties kājās, paņemt iero�us un kaut kā kulties uz priek�u.

Streipuļodams un krizdams nogāju vairākus kilometrus pār laukiem un me�iem, līdz sasniedzu kādu ciemu Srebrenicas dien�vidrietumu pusē. Kad iegāju tajā, nesdams līdzpaņemtos iero�us, izdzirdēju troksni, kas lauzās cauri dimdoņai ausīs. Kaut kur netālu tumsā skanēja vīrie�u balsis.

Niknie izsaucieni neatvairāmi vilināja tuvāk, un, iedams turp, es jutu sevī uzbangojam veco, iracionālo naidu savu senpazīstamo draugu, kas skubināja kādu nogalināt.

Vienalga, kuru.

TIE BIJA BOSNIE�I. Septiņi vīri, apbruņoju�ies ar vecām vienstobrenēm un aprūsēju�ām �autenēm, ar kurām tie bīdīja sev pa priek�u trīs rokudzel�os saslēgtas pusaugu meitenes, it kā dzī�dami uz aploku lopus.

Viens no vīriem ieraudzīja mani un iekliedzās, un pārējie pavērsa savus no�ēlojamos iero�us uz manu pusi. Kaut kāda iemesla dēļ, ko spēju sev izskaidrot tikai krietni vēlāk, es neatklāju uguni un neap�āvu visus vīrie�us un meitenes turpat uz vietas.

Es viņiem izstāstīju patiesību: ka esmu NATO misijas dalīb�nieks, kas pārcietis eksploziju, un ka man jāsazinās ar savu bāzi. Tas �ķita viņus nomierinām, un viņi nolaida iero�us un ļāva man paturēt manējos.

Viens no grupas prata runāt lauzītā angļu valodā, un es teicu, ka varētu piezvanīt savējiem no ciema policijas iecirkņa, jo �ī grupa devās tie�i uz turieni.

Jautāju, kāpēc meitenes ir arestētas, un angļu valodas pratējs atbildēja: Viņas ir kara noziedznieces. Viņas pieder pie serbu iznīcinātāju grupas, ko vada tas zvērs Mladi�s. Cilvēki sauc viņas par Fūrijām. �īs meitenes nogalina bosnie�u pui�us. Daudzus pui�us. To dara viņas visas. Vari pajautāt vecākajai. Viņa prot runāt angliski.

Fūrijas? Tas manī izraisīja lielu interesi. Par fūrijām jeb erīnijām, kā tās dēvēja grieķi, es biju lasījis pirms pāris dienām grāmatā par grieķu mitoloģiju. Pagājos ātrāk uz priek�u, lai varētu viņas labi apskatīt, it īpa�i vecāko, drūma izskata mei�teni ar biezām uzacīm, rupjiem, melniem matiem un tum�ām, nedzīvām acīm.

Fūrijas? Tā nevarēja būt sagadī�anās. Tāpat kā pārliecība, ka naids manī iemiesots kop� dzim�anas, man tūdaļ radās pārlie�cība, ka �īs meitenes manā ceļā nav gadīju�ās nejau�i.

Par spīti sāpēm, kas plosīja galvu, es sāku iet blakus vecākajai meitenei un noprasīju: Tu esi kara noziedzniece?

Viņa pavērsa pret mani melnās, nedzīvās acis un izspļāva atbildi: Es neesmu noziedzniece, un manas māsas arī ne! Pagā�ju�ajā gadā bosnie�u cūkas nogalināja manus vecākus un izvaroja mani un māsas �etras dienas no vietas. Ja varētu, es no�autu ikvienu bosnie�u cūku! Sa�ķaidītu viņiem galvaskausus. Ja va�rētu, es nogalinātu viņus visus!

Acīmredzot māsas saprata meitenes teikto, jo arī viņas pie�vērsa man savas nedzīvās acis. Sprādziena trieciens, me�onīgā dunoņa galvā, arvien augo�ais niknums, serbu meiteņu nedzīvās acis, fūriju mīts tas viss �ķita manī spēji saplūstam kopā un pārtopam nolemtības spēkā.

Policijas iecirknī bosnie�i ar rokudzel�iem pieķēdēja meitenes pie masīviem, grīdai piestiprinātiem krēsliem, tad aizvēra un aiz�slēdza durvis. Virszemes sakaru līnijas nedarbojās. Arī primitīvie mobilo telefonu torņi ne. Tomēr man atļāva pagaidīt turpat, līdz izdosies sazināties ar miera uzturē�anas spēkiem, kas aizvestu mani un serbu meitenes uz dro�āku vietu.

Kad bosnietis, kur� saprata angliski, izgāja no istabas, es pie�spiedu pie sāniem �auteni, pievirzījos tuvāk meitenei, kas bija runājusi ar mani, un jautāju: Vai tu tici liktenim?

-���� Ej prom!

-���� Vai tu tici liktenim? es neatlaidos.

-���� Kāpēc tu man tā jautā?

-���� Cik saprotu, jums kā notvertām kara noziedzniecēm ir lemta nāve, es atbildēju. Ja jūs notiesās par daudzu neapbruņotu zēnu nogalinā�anu, tas ir genocīds. Pat tad, ja tu un tavas māsas pirms tam esat pārcietu�as grupveida izvaro�anu, viņi tik un tā jūs pakārs. Tāda ir nostāja pret genocīdu.

Viņa augstprātīgi izslēja zodu. Es nebaidos mirt par to, ko esam izdarīju�as! Mēs nogalinājām neradījumus. Tā bija taisnīga i lesa. Mēs atjaunojām līdzsvaru tur, kur tā nebija!

Neradījumi un Fūrijas, es nodomāju un, satraukumam augot, atbildēju: Varbūt tā ir, bet jūs tik un tā mirsiet, un ar to jūsu stāsts būs galā. Es brīdi klusēju. Bet varbūt jums lemts citāds liktenis. Varbūt visa jūsu dzīve ir bijusi gatavo�anās tie�i �im brīdim, �ai vietai, �im vakaram, mirklim, kad jūsu likteņi sastopas ar manējo.

Viņa izskatījās apmulsusi. Ko tas nozīmē: "likteņi sastopas"?

-���� Es dabū�u jūs ārā no �ejienes, es teicu. Sagādā�u jums ļaunu identitāti, paslēp�u jūs un sargā�u tevi un tavas māsas līdz mū�a galam. Es do�u jums iespēju dzīvot.

Viņa atkal kļuva ledaini cieta. Un ko tu prasīsi pretī?

Es ieskatījos viņai acīs. Ieskatījos viņai dvēselē. Jūs būsiet gatavas riskēt ar dzīvību, lai glābtu mani, tāpat kā es tagad riskē�u ar dzīvību, lai glābtu jūs.

Vecākā māsa nomēroja mani ar iesāņus skatienu. Pēc tam viņa pievērsās māsām un sāka sarunāties ar tām serbu valodā. Kādu laiku viņas pārmija skarbus, strīdīgus �ukstus.

Beidzot meitene, kas prata runāt angliski, jautāja: Tu vari mūs izglābt?

Dimdoņa manā galvā turpinājās, bet neskaidrais trulums bija zudis, un manas domas darbojās ar neticami asu skaidrību. Es pamāju ar galvu.

Raudzīdamās manī ar savām tum�ajām, nedzīvajām acīm, viņa teica: Tad glāb mūs!

Bosnietis, kur� runāja angliski, atgriezās istabā un man uz�sauca: Kāds melus tev stāsta �īs nolādētās elles meitas?

-����� Viņām slāpst, es atbildēju. Viņām vajag ūdeni. Vai ir izdevies atdzīvināt telefonu?

-���� Vēl ne, viņ� sacīja.

-����� Tas ir labi! es teicu, atvilku automāta dro�inātāju un, pavērsis stobru pret Fūriju gūstītājiem, no�āvu tos visus līdz pēdējam.

KAD TAKSOMETRS PIESTĀJA pie vienmuļa izskata augstceltnes dziļi Sitijas vidienē pilsētas finan�u rajona centrā -, Pīters Naits ļoprojām dzirdēja ausīs mātes �ņukstus. Tā raudam māti viņ� bija dzirdējis tikai vienu reizi, kad viņa pēc negadījuma stāvēja pie tēva līķa.

Uzzinājusi par līgavaiņa nāvi, Amanda bija nevarīgi sabrukusi dēla rokās. Naits bija līdz pa�ām dzīlēm izjutis viņas izmisuma skaudrumu un ļoti labi to sapratis. Nazis bija ietriecies viņai pa�ā dvēselē. Naits nevienam nevēlēja tādas sāpes un savai mātei nepavisam ne; viņ� ilgi turēja māti apskautu, līdz pieplaka pir�mais garīgais un emocionālais trieciens, vienlaikus pārdzīvodams pats savas atkal uzbangoju�ās zaudējuma atmiņas.

Beidzot viņas darbistabā bija ienācis Garijs Boss un pats gan�drīz apraudājies, redzēdams Amandas moko�o izmisumu. Pēc brī�a Naits bija saņēmis īsziņu no D�eka Morgana, kas aicināja viņu tūlīt ierasties "Privātdetektīvu" Londonas birojā: avīze Sun bija nodevusi aģentūras izpētei vēstuli no kāda, kur� uzdevās par sera Dentona slepkavu. Garijs Boss apņēmās tālāk rūpēties par Amandu.

-��� Man jāpaliek tepat! Naits teica, nespēdams pieļaut domu, ka jāiet projām. D�eks sapratīs. Es viņam piezvanī�u.

-����� Nē! Amanda dusmīgi iesaucās. Es gribu, lai tu dodies uz darbu, Pīter! Es gribu, lai tu dari to, ko spēj izdarīt vislabāk. Gribu, lai tu atrodi juku�o nelieti, kur� spēja to nodarīt Dentonam. Gribu, lai viņu saslēdz ķēdēs! Lai sadedzina dzīvu!

Braukdams liftā uz augstceltnes aug�ējiem stāviem, Naits domāja par mātes vēlējumu un, par spīti trulajām sāpēm sānos, juta, ka viņu pārņem arvien lielāka apsēstība. Līdzīgu apsēstību jeb apmātību Naits juta ikreiz, kad izmeklēja svarīgu gadījumu, bet �oreiz, kad tajā bija iesaistīta viņa māte, izmeklē�ana ieguva gandrīz vai svētā kara raksturu: lai kas notiktu, lai kādi �ķēr�ļi stātos ceļā, lai cik daudz laika tam vajadzētu, Naits zvērēja sagūs�tīt Dentona Mār�ala slepkavu.

Lifta durvis atvērās pretī pieņem�anas telpai, ļoti moderni iekārtotai istabai ar mākslas darbiem, kas attēloja svarīgākos pavērsiena punktus spiego�anas, kriminālistikas un kriptogrāfi�jas vēsturē. Kaut gan "Privātdetektīvu" Londonas birojam pa�laik kritiski trūka cilvēku, priek�telpā rosījās neskaitāmi aģentūras darbinieki, kas bija ieradu�ies saņemt olimpisko spēļu dro�ības caurlaides un norādījumus.

Naits apmeta līkumu pūlim, kurā pazina tikai da�us cilvēkus, pagāja garām Trojas zirga skulptūrai un sera Frānsisa Bēkona krū�utēlam, un apstājās pie tonētas, lo�u necaurlaidīgas stikla sienas. Viņ� ieskatījās acs tīklenes skenerī, vienlaikus piespiez�dams labo rādītājpirkstu nospiedumu lasītājam. Daļa sienas dūkdama atvērās, atklājot skatienam vasarraibumainu, nevērīgi ģērbu�os vīrieti ar burkānu krāsas matiem un izspūru�u bārdu. Viņam mugurā bija West Ham United futbola krekls, kājās kargo d�insi un melnas ie�ļūcenes.

Naits pasmaidīja. Sveiks, Huligāni

Kas tad nu, Pīter? D�eremijs "Huligāns" Krofords nopra�sīja, pārlaizdams skatienu Naita apģērbam. Tev bijis sekss ar orangutanu, vai?

Pēc Vendijas Lī nāves lidma�īnas avārijā Huligāns tagad bija galvenais zinātnes, tehnoloģijas un kriminālistikas speciālists "Privātdetektīvu" Londonas filiālē. Viņam bija nedaudz vairāk par trīsdesmit gadiem, un viņ� bija dzēlīgs, uzsvērti neatkarīgs un nelabojami rupj� turklāt nepārspējami asredzīgs.

Huligāns bija dzimis un uzaudzis Haknivikā, vienā no Londo�nas skarbākajiem rajoniem, un viņa vecākiem nebija pat vidus�skolas izglītības, tomēr dēls deviņpadsmit gadu vecumā bija ieguvis Kembrid�as Universitātes grādu matemātikā un biolo�ģijā. Līdz divdesmit gadu vecumam viņ� bija izcīnījis vēl tre�o V.rādu kriminālistikā un kriminoloģijā, ko ieguvis Staford�īras Universitātē, un pēc tam tika pieņemts darbā valsts dro�ības dienesta struktūrā Ml5, kur nostrādājis astoņus gadus, bet pēc lam uzaicināts strādāt "Privātdetektīvu" aģentūrā par divreiz lielāku algu, nekā piedāvāja valsts iestāde.

Huligāns turklāt bija aizrautīgs futbola līdzjutējs un alla� iegā�dājās sezonas biļeti uz spēlēm, kurās piedalījās Londonas West Ham United klubs. Bija labi zināms, ka, par spīti viņa izcili asajam prātam, jaunības gados viņ� ievērojamu spēļu laikā nereti tika zaudējis savaldī�anos, un tie�i tāpēc brāļi un māsas bija pie�ķīru�i viņam attiecīgo iesauku. Kaut gan daudzi par tādu apzīmējumu nebūtu sajūsmā, viņ� to pieņēma un nēsāja ar neslēptu lepnumu.

Es sakāvos ar taksometra jumtu un motora pārsegu un paliku dzīvs, lai to pastāstītu, Naits paskaidroja Huligānam.

Vai slepkavas vēstule vēl ir �eit?

Pētniecības speciālists paspraucās viņam garām. Tūlīt to atnesīs �urp.

Naits pagriezās un cauri aģentu pūlim paskatījās uz liftu, kura durvis atkal atvērās. Pa tām iznāca Sun reportiere Karena Poupa, cie�i piespiedusi pie krūtīm lielu dzeltenīgu aploksni. Huligāns devās viņai pretī. Viņa nekoptais izskats, �ķiet, iztrūcināja repor�tieri, un viņas rokas spiediens bija diezgan piesardzīgs. Huligāns izveda viņu cauri priek�telpai un iepazīstināja ar Naitu.

Poupa strauji pagriezās un nopētīja izmeklētāju ar neslēptām aizdomām, it sevi�ķi viņa netīro un saplēsto apģērbu. Mani redaktori vēlas, lai izpēte notiktu ātri un diskrēti, neiesaistot nevienu vairāk kā nepiecie�ams. Pēc Sun domām, tas nozīmē tikai un vienīgi jūs, mister Kroford.

-���� Sauciet mani par Huligānu, labi?

Naitam Poupa no pirmā brī�a likās skarba un izaicino�a, bet varbūt iemesls bija tas, ka visa kreisā puse viņam smeldza kā sadauzīta ar laivas airi, un vēl nebija noplacis emocionālais pār�dzīvojums mātes sabrukuma dēļ.

Viņ� teica: Es izmeklēju Mār�ala slepkavību gan aģentūras uzdevumā, gan savas mātes dēļ.

-���� Mātes dēļ? Poupa atjautāja.

Naits paskaidroja iemeslu, tomēr Poupa joprojām vilcinājās neziņā.

Zaudēdams pacietību, Naits teica: Vai jums nav ienācis prātā, ka es par �o gadījumu varētu zināt kaut ko vairāk nekā jūs?

tas trApīja īstajā vietā. Poupa sa�utusi pietvīka.

-���� Es neatceros jūsu specifiku, Naits turpināja. Vai jūsu pārziņā ir vietējie notikumi? Policijas ziņas?

-Ja jums tas �ķiet svarīgi, parasti es strādāju ar sporta ziņām, viņa atbildēja, izslējusi zodu pret Naitu. Un kas par to?

-���� Tas nozīmē, ka es par �o gadījumu tie�ām zinu kaut ko vairāk nekā jūs, Naits atbildēja.

-���� Ak tā? Poupa atcirta. Bet vēstule tomēr atrodas pie inanis, vai ne, mister Nait? Ziniet, es labprātāk sadarbotos ar misteru� ē� Huligānu.

Pirms Naits paguva atbildēt, viņiem blakus atskanēja vīrie�a balss ar amerikānisku akcentu: Būtu ļoti vēlams iesaistīt Pīteru �ajā izpētē, mis Poupa. Viņ� ir labākais, ko mēs varam piedāvāt.

Gara auguma vīrietis ar pievilcīgu sērfotāja ārieni pastiepa roku un paspieda viņas plaukstu, teikdams: D�eks Morgans. Jūsu redaktors par vēstules izpēti vienojās ar mani. Ja iespējams, arī es gribētu piedalīties.

-���� Nu labi, Poupa sacīja bez īpa�as sajūsmas. Bet vēstules saturu nedrīkst nevienam atklāt, iekams tā nebūs publicēta avīzē Sun. Norunāts?

-��� Pavisam noteikti, D�eks atbildēja un draudzīgi pasmaidīja.

Naits apbrīnoja "Privātdetektīvu" aģentūras īpa�nieku un dibi�nātāju. D�eks Morgans bija jaunāks par Pīteru Naitu un vēl dina�miskāks nekā Naits. Viņ� bija asredzīgs un aizrautīgs un centās pul�cēt ap sevi asredzīgus un aizrautīgus cilvēkus, kam labi maksāja. Turklāt viņam no sirds rūpēja savi darbinieki. Viņ� bija satriekts par Kartera un pārējo "Privātdetektīvu" Londonas biroja cilvēku bojāeju un tūlīt pēc avārijas bija nevilcinādamies lidojis pāri Atlan�tijas okeānam, lai palīdzētu Naitam pārvarēt darba sastrēgumu.

Visi �etratā devās uz Huligāna laboratoriju, kas atradās stāvu zemāk. D�eks turējās blakus Naitam, kas gāja ievērojami lēnāk nekā pārējie. Tas numurs ar Lanseru tev izdevās, viņ� teica. Paglābi viņa pakaļu!

-���� Mums jāgādā par saviem klientiem, Naits atbildēja.

-���� Viņ� jutās ļoti pateicīgs un teica, ka man esot jāpaaugstina tev alga, D�eks teica.

Naits neatbildēja. Pēc jauno darba pienākumu uzticē�anas viņi par algu nebija runāju�i.

D�eks to, �ķiet, atcerējās un sacīja: Parunāsim par naudu pēc spēlēm. Tad amerikānis nopētīja viņu ar kritiskāku skatienu un pārjautāja. Vai tu patie�ām esi formā?

-���� Jūtos kā pēc regbija sākumspēles, bet palieku pirmajās rindās, Naits uzmundrino�i atbildēja, un viņi iegāja "Privāt�detektīvu" Londonas biroja pētniecības telpās, kas no visiem viedokļiem bija ļoti respektablas un mūsdienīgas.

Huligāns aizveda viņus līdz tālākajam stūrim un ieveda priek��telpā, kur vajadzēja uzvilkt vienreizējas lieto�anas apģērbus un kapuces. Naits nostenējās, bet, uzvilcis apģērbu un uzlicis kapuci, sekoja Huligānam un cauri starptelpai iegāja sterilajā istabā. Pētniecības speciālists aizgāja pie darbgalda, kas bija aprīkots ar elektronisko mikroskopu un jaunāko spektrogrāfijas iekārtu. Paņēmis no Poupas aploksni, viņ� to atvēra un ieskatījās iek�ā.

-��� Vai jūs pati ielikāt to visu plēvē vai tādu jums to atsūtīja? viņ� noprasīja.

Naits dzirdēja jautājumu caur kapucē iestrādātajām radioaustiņām, un turpmākā saruna viņam izklausījās glu�i kā vēstījums no Visuma.

-���� Tā biju es, Poupa atbildēja. Tūlīt sapratu, ka sūtījums ir jāaizsargā.

-�������� Gudri darīts, Huligāns atbildēja, pakratīdams pret viņu i imdā ietērptu pirkstu un paskatīdamies uz Naitu un D�eku.

Ļoti gudri!

Par spīti sākotnējai nepatikai pret Poupu, Naitam vajadzēja piekrist. Viņ� jautāja: Kas ir aizticis �os materiālus, pirms jūs los ielikāt plēvē?

-������� Tikai es, Poupa atbildēja, skatīdamās, kā Huligāns noņem vēstulei uzlikto aizsargplēvi. Un dro�i vien slepkava. Viņam ir vārds. Tūlīt jūs to redzēsiet. Viņ� sauc sevi par Kronu.

PĒC ĪSA BRĪ�A no kartītes atskanēja dīvainā flautas melodija, kas satracināja Naitu, liekot justies tā, it kā slepkava rotaļātos ar viņiem. Viņ� pabeidza vēstules un pievienoto dokumentu caur�skati un atdeva visu D�ekam.

Acīmredzot mūzika aizkaitināja arī D�eku, jo viņ� aizsita kar�tīti ciet, apklusinādams skaņu, un teica: Tas vecis ir nojūdzies!

-���� Un kā vēl! Poupa piekrita. Tas sevi�ķi jūtams stāstā par Mār�alu un viņa biju�o partneri Gilderu. Tomēr dokumenti apstiprina apsūdzību.

-����� Es neticu �iem dokumentiem, sacīja Naits. Es pazinu Dentonu Mār�alu. Viņ� bija izcili godīgs cilvēks. Un pat tad, ja fakti atbilstu īstenībai, tas diez vai ir iemesls, lai nogrieztu kādam galvu. D�ekam taisnība. �im vīram ir nopietnas psihiskas novirzes, un viņ� ir ārkārtīgi iedomīgs. Viņ� mūs ķircina. Liek saprast, ka mēs nespēsim viņu apturēt. Un ka viss vēl nav galā, ka �is varbūt ir tikai sākums.

D�eks pamāja ar galvu un teica: Ja nocirsta galva ir tikai sākums, var izrādīties, ka me�oņu ceļ� ir diezgan gar�.

-����� Es sāk�u pārbaudes, sacīja Huligāns. Viņ� pētīja kartīti. Tādi mūzikas �ipi ir daudzās apsveikumu kartītēs. Dro�i vien varēsim noskaidrot ra�otāju un modeli.

Naits pamāja ar galvu un teica: Es gribu vēlreiz izlasīt visu vēstuli.

Kamēr Poupa un D�eks noskatījās, kā Huligāns atvieno muzi�kālās kartītes detaļas, Naits atgriezās pie vēstules un iegrima lasī�anā. Flautas mūzika izgaisa laboratorijas sienās.

Pirmais teikums bija rakstīts ar simboliem un burtiem, ko Naits neprata izlasīt, ta�u viņ� nojauta, ka tā ir sengrieķu valoda. Nakamais teikums, tāpat kā visi turpmākie, bija rakstīts angļu valodā.

"Senās olimpiskās spēles ir izkropļotas. Mūsdienu spēles nav dievu un cilvēku godinā�ana. Tām nav nekāda sakara ar labo gribu cilvēku vidū. Mūsdienu spēles ir karikatūra, smieklīgs at�darinājums, kas tiek atkārtots ik pēc �etriem gadiem, un par tādu tās ir padarīju�i neskaitāmi zagļi, krāpnieki, slepkavas un neradījumi.

Atcerēsimies izcilo un slavināto seru Dentonu Mār�alu un viņa tuklo partneri Ri�ardu Gilderu! Pirms septiņiem gadiem sers Dentons daudzināja olimpisko kustību kā godīgas sacensības spēku. Dokumentos, kas pievienoti �ai vēstulei, jūs varat ne�au�bīgi pārliecināties: lai panāktu Londonas izraudzī�anos par 2012. gada Olimpisko spēļu vietu, sers Dentons un misters Gilders veikli novirzīja klientu pie�ķirtos līdzekļus uz slepeniem ārzonas banku kontiem, kas piederēja fiktīviem uzņēmumiem, tie atkal citiem uzņēmumiem, kas, savukārt, piederēja Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekļiem. Parīzei, kas palika otrajā vietā, vispār nebija nekādu izred�u.

Un tādēļ, lai �ķīstītu Spēles, Fūrijas un es uzskatām, ka tais�nīgums liek seram Dentonam mirt viņa nodarījumu dēļ, un tie�i tā tas ir noticis! Mēs esam neapturamas būtnes, nesalīdzināmi pārākas pārjums, mēs spējam saskatīt pagrimumu tur, kur jūs to neredzat, mēs spējam atmaskot neradījumus un olimpisko spēļu vārdā tos iznīcināt, ko nespējat izdarīt jūs!

Krons."

LASĪDAMS VĒSTULI OTRREIZ, Naits juta lielāku satraukumu un nemieru nekā pirmajā reizē. Ņemot vērā to, kas nodarīts seram Dentonam, Krons bija nepārprotami atmaskojis sevi kā ārprātīgo, kaut ari ļoti racionālu ārprātīgo, un tas Naitam izraisīja baisas tirpas.

Vēl vairāk stāvokli pasliktināja tas, ka viņam neizgāja no prāta spokainā flautas melodija. Kāda psihe spēj radīt tādu mūziku un tādu vēstuli? Kā Krons ir spējis tās apvienot, izraisot tik neatvairāmu draudu un vardarbības apjautu?

Bet varbūt Naits bija pārāk cie�i iesaistīts �ajā notikumā un tāpēc nespēja justies citādi?

Paņēmis fotoaparātu, viņ� sāka uzņemt vēstules un pama�tojuma dokumentu tuvplānus. Pienāca D�eks. Ko tu par to domā, PIter?

-���� Ļoti iespējams, ka viena no Fūrijām, kā viņ� tās dēvē, �ajā pēcpusdienā mēģināja sabraukt Lanseru, Naits atbildēja. Pie taksometra stūres sēdēja sieviete.

-���� Ko? iesaucās Poupa. Kāpēc jūs man to neteicāt?

-���� Nupat pateicu, Naits atbildēja. Bet nevajag mani citēt.

Viņus spalgi pārtrauca Huligāna sauciens. Smaga misē�anās!

Visi pagriezās uz viņa pusi. Huligāns turēja kaut ko pincetē.

-���� Kas tev tur ir? jautāja D�eks.

-��� Mats! Huligāns ar triumfu balsi atsaucās. Tas bija pielipis pie aploksnes aizdares līmes.

-���� DNS, vai ne? Poupa satraukta jautāja. Jūs varat to pār�baudīt.

Mēģinā�u gan!

Cik laika tam vajadzēs?

Rekombinētai analīzei apmēram vienu dienu.

Poupa papurināja galvu. Tik ilgi jūs to nevarat paturēt. Mans redaktors izteicās ļoti konkrēti. Pirms publicē�anas mums Ins viss jānodod Skotlendjardam.

Viņ� paņems paraugu un atstās jums pārējo, D�eks apso�līja.

Naits devās uz durvju pusi.

Kurp jūs ejat? Poupa skarbi noprasīja.

Naits apstājās, īsti nezinādams, ko viņai sacīt. Tad viņ� nolēma h'ikt patiesību. Es sprie�u, ka pirmais teikums ir rakstīts sen�grieķu valodā, tāpēc gribu aiziet pie viena gudrī�a, kuru sauc I tzeims Darings, pie tā pa�a, kur� Sky kanālā vada �ovu "Pagāt�nes noslēpumi". Varbūt viņ� pratīs to at�ifrēt.

-�� Es viņu esmu redzējusi! Poupa nicīgi izmeta. Pļāpīgs nejēga, kas iedomājas sevi par Indiana D�onsu!

-�� Tam pļāpīgajam nejēgam, kā jūs viņu saucat, ir Oksfordas doktora grāds antropoloģijā un arheoloģijā, un viņ� ir muzeja grieķu senlietu nodaļas vadītājs! atcirta Huligāns. Viņ� paskaI ijās uz Naitu. Darings noteikti sapratis, kas tur rakstīts, Pīter, un varu galvot, ka viņ� varēs daudz pastāstīt arī par �o velna Kronu un Fūrijām. Noteikti aizej!

Cauri Poupas kapuces caurspīdīgajam sejsegam Naits redzēja, ka reportieres lūpas savelkas, glu�i kā sajutu�as sīvu gar�u. Un tālāk? Poupa beidzot noprasīja.

-���� Dro�i vien jārunā ar Gilderu.

-��� Ar viņa partneri? Poupa iesaucās. Tādā gadījumā es eju līdzi!

-���� Nesanāks, Naits atbildēja. Es strādāju viens.

-�� Es esmu kliente! Poupa neatlaidās un paskatījās uz D�eku. Es ta�u drīkstu būt klāt!

D�eks vilcinājās, un �ajā �aubu bridi Naits aptvēra, kāds rūpju smagums nospie� starptautiskās "Privātdetektīvu" aģentūras īpa�nieku. Viņ� bija zaudējis piecus augstākā līmeņa darbinie�kus aizdomīgā lidma�īnas avārijā. Tiem visiem bija būtiski sva�rīga loma "Privātdetektīvu" aģentūrai uzticētajā misijā gādāt par olimpisko spēļu dro�ību. Un tagad tam vēl pievienojies sers Dentons un �is plānprātīgais Krons!

Naits zināja, ka no�ēlos savu lēmumu, ta�u sacīja: Tev nav jānāk līdzi, D�ek. �oreiz es mainī�u savus noteikumus. Viņa drīkst būt klāt.

Paldies, Pīter! amerikānis ar gurdu smaidu noteica. Es vēlreiz esmu tavs parādnieks.

IVJ5. GADA VASARĀ, �etrdesmit astoņas stundas pēc tam, kad biju atklājis uguni un nogalinājis septiņus bosnie�us, es nakts melnumā iegāju būdai līdzīgā darbnīcā kara sapostītā Sarajevas nomalē, kur mani ielaida melnīgsnējs vīrelis ar �audīgām acīm. No viņa vēdīja tabakas un krustnagliņu smar�a.

�is vīrs bija no tiem neradījumiem, kuri prot labi dzīvot jebk.ulu karu un politisku nemieru apstākļos, tum�s tips ar mai�nīgu identitāti un mainīgu lojalitāti.

Par dokumentu viltotāja esamību es biju uzzinājis no cita miera uzturētāju rotas karavīra, kas bija iemīlējies vietējā mei�tenē, ta�u viņai ar savu pasi nebija iespējams ceļot.

Kā vakar vienojāmies, viltotājs teica, kad es un serbu meitenes bijām iegāju�i darbnīcā, par trim pasēm se�i tūksto�i. Un vēl tūkstotis par steidzamību.

Es pamāju ar galvu un iedevu viņam aploksni. Viņ� pārskaitīja naudu un pasniedza man līdzīgu aploksni, kurā bija trīs viltotas pases viena vācu, otra poļu un tre�ā slovēņu.

Izpētīju tās un jutos apmierināts ar jaunajiem vārdiem un identitātēm, ko biju meitenēm pie�ķīris. Vecākā māsa tagad bija Marta. Vidējo sauca Tīgena, un jaunākā bija Petra. Es pasmaidīju un jutos pārliecināts, ka ar jaunajiem matu griezumiem un matu krāsu neviens viņās vairs nepazīs trīs serbu meitenes, kuras bosnie�u zemnieki bija dēvēju�i par Fūrijām.

Teicams darbs, es sacīju viltotājam un ieliku pases sev kabatā. Un mans �aujamais?

Kad ierados pasūtīt pases, biju nodevis viņa rīcībā savu Ster�ling ieroci kā labas gribas apliecinājumu. Protams! viņ� teica. Es tie�i par to domāju.

Viltotājs piegāja pie aizslēgta seifa, atvēra to un izvilka auto�mātu. Tad viņ� pagriezās un notēmēja tie�i uz mums. Uz ce�ļiem! viņ� pavēlēja. Es izlasīju par slepkavību Srebrenicas policijas iecirknī un par trim serbu meitenēm, kas tiek meklētas kara noziegumu dēļ. Ir izsludināta atlīdzība. Un pamatīga!

Tu smirdīgais sesks! es ņirdzīgi izmetu, lēni laizdamies ceļos un cenzdamies piesaistīt sev viņa uzmanību. Mēs tev maksājam naudu, un tu mūs nodod?

Viņ� pasmaidīja. To sauc par prasmi izmantot izdevību.

Klusinātā deviņmilimetrīgā lode nod�inkstēja man pāri galvai un ķēra viltotāju starp acīm. Viņ� gāzās atpakaļ un, nometis manu �auteni, nokrita guļam virs sava darba galda. Pacēlu ieroci un pagriezos pret Martu, kurai virs jakas labās kabatas rēgojās lodes caurums.

Pirmo reizi es viņas acīs ieraudzīju kaut ko vairāk par nedzīvu, miru�u skatienu. Tajās spīdēja glā�ains skurbums, ko es labi pazinu un sapratu. Es biju nonāvējis viņas dēļ. Tagad viņa bija nonāvējusi manis dēļ. Mūsu likteņi bija ne tikai nesaraujami saviju�ies; mēs bijām malkoju�i vienu un to pa�u reibino�o dzē�rienu, kas rūgst un pilnveidojas militārās izlases vienībās pēc katras nākamās misijas, dzirdinot un spēcinot augstākās būtnes, kurām ir vara pār dzīvību un nāvi.

Tomēr, izejot no dokumentu viltotāja darbnīcas, es skaidri apzinājos, ka ir pagāju�as vairāk nekā divas dienas, kop� bumbas sprādziens izsvieda mani no Lanā Cruiser sēdekļa. Fūrijas bija izsludinātas meklē�anā. Tā bija teicis viltotājs.

Un kāds noteikti ir atradis eksplodēju�o un sadegu�o auto�ma�īnu, no kuras es biju izsviests. Kāds noteikti ir saskaitījis apdegu�os līķus un secinājis, ka manis to vidū nav.

Tas savukārt nozīmēja, ka meklēts tieku ari es.

Varbūt labāk būs, es spriedu, ja viņi mani atradīs agrāk, nevis vēlāk.

IKIJOS DIVDESMIT TĀS pa�as ceturtdienas pēcpusdienā Poupa un N.nts �ķērsoja presti�ā Britu muzeja pagalmu Londonas centrālujā daļā un devās aug�ā pa ieejas granīta pakāpieniem. Ieiedams priek�telpā, Naits klusībā grieza zobus. Viņam patika strādāt vienam, jo tas nodro�ināja vēlamo klusumu, lai izmeklē�anas y,a itā laiku pa laikam netraucēti pārdomātu visas norises.

Turpretī Poupa kop� izie�anas no "Privātdetektīvu" biroja bija runājusi gandrīz bez pārtraukuma, apbērdama viņu ar visāda veida informāciju, kas viņam sevi�ķi nebija vajadzīga, tostarp �.tastīdama arī par savas karjeras spilgtākajiem brī�iem, par ķerto tipu, ar kuru satikusies Man�estrā, un par grūtībām, ar ko jāsa�stopas �obrīd vienīgajai sievietei avīzes Sun sporta nodaļā.

Jā, tur vajag iek�as, Naits teica, klusībā prātodams, vai varētu kaut kā tikt vaļā no �īs sievietes, nesagādājot liekas pro�blēmas D�ekam.

Viņi aizgāja pie padzīvoju�as darbinieces, kas sēdēja pie infor�mācijas galda, un, uzrādījis apliecību, Naits paskaidroja, ka kāds no "Privātdetektīvu" aģentūras darbiniekiem iepriek� ir zvanījis un vienojies par īsu sarunu ar doktoru D�eimsu Daringu.

Sieviete kaut noburk�ķēja par doktora aizņemtību, jo �ajā pa�ā vakarā esot paredzēta viņa izstādes atklā�ana, tomēr parādīja, kurp viņiem jāiet.

Naits un Poupa uzkāpa aug�ējā stāvā un devās uz masīvās celtnes aizmugures daļu. Beidzot viņi nokļuva pie velvētas ieejas, virs kuras slējās liels karogs ar uzrakstu "SENĀS OLIMPISKĀS SPĒLES: RELIKVIJAS & RADIKĀLS ATSKATS PAGĀTNĒ".

Velvi norobe�oja violets aizkars, un tā priek�ā stāvēja divi sargi. Gatavojoties paredzētajai atklā�anai un viesu uzņem�anai, darbinieki gaiteni izvietoja ēdiena galdus un bāru. Naits parā�dīja "Privātdetektīvu" darbinieka �etonu un jautāja, kur varētu satikt Daringu.

Sargs atbildēja: Doktors Darings ir izgājis, lai�

-���� �lai ātri uzkostu, bet es esmu atpakaļ, Kari! tālāk gaitenī atskanēja satraukta vīrie�a balss. Kas noticis? Kas tie par cil�vēkiem? Es ta�u skaidri teicu: līdz pulksten septiņiem nevienu nedrīkst ielaist!

Naits pagriezās un ieraudzīja doktora Daringa pazīstamo stāvu. Izskatīgais, plecīgais vīrietis haki krāsas kargo �ortos, sandalēs un safari stila kreklā steidzās uz viņu pusi, turēdams rokā plaukstdatoru. Zirgastē sasietie mati lēkāja pār pleciem, un nemierīgais skatiens zibēja uz visām pusēm.

Naits, protams, vairākkārt bija redzējis D�eimsu Daringu televīzijā. Naitam īsti nesaprotamu iemeslu dēļ viņa nepilnus trīs gadus vecais dēls Lūkass ar aizrautību skatījās "Pagātnes noslēpumus"; varbūt iemesls bija melodramatiskā mūzika, kas pavadīja gandrīz ikvienu raidījumu.

-���� Mani bērni jūsmo par jūsu raidījumiem, Naits teica un pastiepa roku. Pīters Naits, aģentūras "Privātdetektīvi" darbi�nieks. Jums zvanīja no mana biroja.

-���� Un Karena Poupa. Es strādāju avīzē Sun.

Darings īsi paskatījās uz viņu un teica: Es esmu jau uzai�cinājis Sun darbinieku uz izstādes atklā�anu reizē ar pārējiem, proti, septiņos. Ko varu darīt "Privātdetektīvu" labā, mister Nait?

-��� Patiesībā mēs ar mis Poupu strādājam kopā, Naits paskaid�roja. Ir nogalināts sers Dentons Mār�als.

Televīzijas zvaigznes seja nobālēja, un viņ� vairākas reizes samirk�ķināja acis. Nogalināts? Ak Dievs! Kāda traģēdija! Viņ��

Darings pamāja uz violeto aizkaru, kas aiz�ķērsoja skatu uz viņa jauno izstādi. Bez Dentona finansiālā atbalsta �ī izstāde nebūtu iespējama. Viņ� bija devīgs un krietns cilvēks.

Daringa acīs sakāpa asaras. Viena noritēja lejup pa vaigu.

Es gribēju �ovakar atklā�anā viņam publiski pateikties. Un� kā tas notika? Kas to izdarīja? Kāpēc?

-��� Viņ� sauc sevi par Kronu, sacīja Poupa. Viņ� man atsūtīja vēstuli. Daļa no tās rakstīta sengrieķu valodā. Mēs cerējām, ka Itīs to pratīsiet at�ifrēt.

Darings pameta skatienu pulkstenī un pamāja ar galvu. Varu veltīt jums piecpadsmit minūtes, tikai darīsim to tūlīt. Piedodiet, bet�

-���� Izstāde, Poupa pabeidza. Mēs saprotam. Piecpadsmit minūtes mums būtu ļoti noderīgas.

Mirkli padomājis, Darings teica: Tādā gadījumā jums jānāk man līdzi.

Pa�ķīris aizkarus, muzeja speciālists ieveda viņus iespaidīgā izstādē, kas atainoja seno laiku olimpiskās spēles un salīdzināja tas ar mūsdienu norisēm. Izstāde sākās ar milzīgu aerouzņēmumu, kurā bija redzamas Olimpijas drupas Senās Grieķijas spēļu mājvieta.

Kamēr Poupa rādīja Daringam Krona vēstules kopiju, Naits pētīja Olimpijas fotoattēlu un tabulu ar drupu skaidrojumiem.

Galvenā teritorijas daļa bija svētvieta ar nosaukumu Altis, kas atradās Olimpijas centrā un ietvēra vairākus tempļus, tostarp templi, kas veltīts Zevam, visvarenākajam sengrieķu dievam. Spēļu laikā tempļos notika rituāli un upurē�ana. Sprie�ot pēc Daringa izstādes apraksta, visa Olimpijas teritorija, arī stadions, bijusi svēta pielūgsmes vieta.

Vairāk nekā tūksto� gadu, gan miera, gan karu laikā, grieķi bija pulcēju�ies Olimpijā, lai svinētu Zeva svētkus un sacens�tos sportiskā veiklībā. Tolaik nebija ne bronzas, ne sudraba, ne zelta medaļu. Pietika ar savvaļas olīvzaru vainagu, lai iemū�inātu uzvarētāju, viņa ģimeni un viņa pilsētu.

Izstāde turpinājās, akcentējot seno spēļu salīdzinājumu ar mūsdienu spēlēm.

Naits secināja, ka izstāde ir ļoti iespaidīga. Ta�u itin drīz, apskatot eksponātus, kas ilustrēja at�ķirības starp senajām un jaunajām spēlēm, viņ� sāka nojaust, ka veidotājs senās spēles vērtē daudz augstāk nekā mūsdienu olimpiskās spēles.

Tikko viņā bija radusies tāda doma, no telpas tālākās malas atskanēja Poupas balss: Nait, man �ķiet, ka jūs gribētu �o dzirdēt!

STĀVĒDAMS PIE VITRĪNAS ar seno grieķu diskiem, �ķēpiem un māla vāzēm, kas apgleznotas ar sporta sacensību ainām, doktors Darings vilka pirkstu pār vēstules pirmo teikumu.

-���� Tā ir sengrieķu valoda, viņ� teica. Tur rakstīts: "Olim�pie�i, jūs esat dievu klēpī!" Tā ir frāze no grieķu mitoloģijas. Tas nozīmē, ka mirstīgo liktenis atrodas dievu ziņā. Ja nemaldos, �o frāzi visbie�āk lietoja tad, ja kāds mirstīgais bija izdarījis pietiekami nopietnu pārkāpumu, lai sadusmotu Olimpa kalna iemītniekus. Bet vai zināt, kur� jums to varētu izskaidrot sīkāk?

-���� Kur�? Naits jautāja.

-��� Selena Farela, Darings atbildēja. Klasiskās kultūras prolesore Kinga koled�ā, spo�a un ekscentriska sieviete. Citā dzīves periodā viņa darbojās NATO misijā Balkānos. Tur es� tur mēs iepazināmies. Es ieteiktu jums aiziet pie viņas. Viņai ir ļoti netra�dicionāla domā�ana.

Pierakstīdama Farelas vārdu, Poupa jautāja: Kas ir Krons?

Muzeja speciālists paņēma plaukstdatoru un sāka klik�ķināt burtus, teikdams: Viņ� bija titāns, viens no dieviem, kuri pār�valdīja pasauli pirms olimpie�u laika. Arī �ajā jautājumā Selena l arela jums būs labāks palīgs, tomēr varu pateikt, ka Krons bija laika dievs, dzimis no Gajas un Urāna, kas bija senie zemes un debess valdnieki.

Darings piebilda, ka Krons, padodamies mātes skubinājumiem, sadumpojās pret savu tēvu un visbeidzot kastrēja viņu ar sirpi.

Gar�, izliekts asmens, Naits nodomāja. Tie�i tā ta�u Eleina rak�sturoja slepkavības ieroci?

-��� Saskaņā ar mītu Krona tēva asinis ielija jūrā un atdzima triju fūriju izskatā, Darings turpināja. Viņas bija Krona pusmāsas atriebības gari, kam matu vietā bija �ūskas tāpat kā Medūzai.

Darings turpināja stāstu par to, kā Krons apprecējis Reju un radījis septiņus no divpadsmit dieviem, kuri kļuva par sākotnē�jiem olimpie�iem. Pēc tam Darings apklusa, un viņa sejā parādījās rai�pilna izteiksme.

-���� Kas noticis? jautāja Poupa.

Daringa nāsis noraustījās, it kā viņ� būtu saodis kaut ko nelāgu. Kad Krons uzzināja pareģojumu, ka pret viņu vērsīsies pa�a dēls, viņ� iz�ķīrās par brutālu rīcību.

-���� Par kādu? jautāja Naits.

Darings pagrieza plaukstdatoru uz viņu pusi. Uz ekrāna bija redzams tum�s, satrauco�s gleznojums, kas atainoja izspūru�u, bārdainu, puskailu vīrieti sūcam asiņainu maza ķermenī�a roku. Galva un otra roka jau bija pazudu�as.

-��� Tas ir spāņu gleznotāja Goijas darbs, Darings teica. Tajā attēlots Saturns, kas aprij pats savu dēlu. Saturns bija romie�u vārds grieķu Kronām.

Naitam gleznojums �ķita atbaido�s. Poupa teica: Es nesa�protu!

-���� Romie�u un grieķu mītos Krons aprija pats savus bērnus.

aprija bērnus? POUPA pārjautāja, sa�ķiebdama lūpas.

Naits vēlreiz paskatījās uz gleznu un acu priek�ā ieraudzīja abus savus bērnus rotaļlaukumā netālu no mājas. Viņa riebums auga augumā.

-���� Tas ir mīts. Ko es varu tur sacīt? Darings atbildēja.

Viņ� turpināja stāstu: Reja ienīdu�i vīru par to, ka tas apri�jis viņu bērnus, un zvērējusi, ka neviens viņas vēl nedzimu�ais bērns vairs nepiedzīvos tādu likteni. Tāpēc viņa dzemdēja dēlu, ko nosauca par Zevu, un tūlīt to paslēpa. Pēc tam viņa piedzir�dīja Kronu un iedeva viņam segā ievīstītu akmeni, lai viņ� to aprītu dēla vietā.

-������ Pēc ilgāka laika Zevs sacēlās pret Kronu, Darings turpināja, piespieda viņu izvemt aprītos bērnus un pēc tam iesvieda tēvu

vistum�ākajā pazemes aizā� vai kaut kā tamlīdzīgi. Pajautājiet Farelai!

-������������� Labi, Naits teica, neziņā prātodams, vai kaut kas no tā visa var palīdzēt izmeklē�anai un vai �ī vēstule nav tī�a viltība, lai novirzītu viņus uz nepareiza ceļa. Vai jūs cienāt mūsdienu olimpiskās spēles, doktor?

Televīzijas zvaigzne sarauca pieri. Kāpēc jūs tā jautājat?

-������������� Jūsu izstāde man radīja iespaidu, ka vairāk simpātiju ir seno spēļu pusē.

Daringa atbilde skanēja vēsi un vienaldzīgi. Manuprāt, darbs ir veikts objektīvi un bez nosliecēm. Tomēr varu jums dro�i sacīt, ka seno spēļu galvenais mērķis bija mēro�anās spēkiem par godu grieķu reliģijai, turpretī mūsdienu variants, pēc manām domām,

ir pārlieku pakļauts korporāciju un naudas ietekmei. Es zinu, ka tā ir likteņa ironija, jo �ī izstāde ir tapusi tie�i ar privātu sponsoru palīdzību.

Tātad jūs savā ziņā piekrītat Kronām? jautāja Poupa.

Daringa balss kļuva salta. Es varu piekrist, ka olimpisko spēļu sākotnējie ideāli mūsdienu spēlēs ir zaudēju�i savu lomu, tomēr skaidrs, ka es neatbalstu cilvēku nogalinā�anu, lai "�ķīs�tītu" spēles. Un tagad atvainojiet, jo man vēl jāpabeidz pēdējie gatavo�anās darbi un jāpārģērbjas izstādes atklā�anai.

VAIRĀKAS STUNDAS PĒC tam, kad Marta bija nogalinājusi doku�mentu viltotāju, mēs visi �etri apmetāmies bezzvaig�ņu viesnīcā Sarajevas rietumu nomalē. Es iedevu māsām aploksnes ar jau�najām pasēm un pietiekami daudz naudas turpmākajam ceļam.

-���� Brauciet uz dzelzceļa staciju ar da�ādiem taksometriem vai autobusiem. Pēc tam pa at�ķirīgiem ceļiem dodieties uz vietu, kuras adresi es ieliku jūsu pasēs. Sānielā aiz minētās vietas jūs redzēsiet zemu ķieģeļu sienu. Zem tre�ā ķieģeļa no kreisās puses jūs atradīsiet atslēgu. Nopērciet ēdamo. Ejiet iek�ā un klusi gai�diet manu iera�anos. Nerādieties uz ielas bez īpa�as vajadzības. Nepiesaistiet uzmanību. Gaidiet!

Marta pārtulkoja manis teikto māsām un jautāja: Kad tu ieradīsies?

-���� Domāju, ka pēc da�ām dienām, es atbildēju. Pats aug�stākais, pēc nedēļas.

Viņa pamāja ar galvu. Mēs tevi gaidīsim.

Es viņai ticēju. Kurp gan citur viņa un māsas varētu doties? Viņu liktenis tagad bija mans liktenis, un mans liktenis bija viņu liktenis. Juzdams lielāku pārliecību par savu nākotni nekā jebkad savā mū�ā, es atstāju serbu meitenes un izgāju ārā, kur samek�lēju dubļus un sodrējus, lai pamatīgi notrieptu savas saplēstās, asiņainās drēbes. Pēc tam noslaucīju �aujamiero�us un iemetu tos upē.

Stundu pirms rītausmas es piestreipuļoju pie NATO garnizona dro�ības vārtiem, izturēdamies tā, it kā būtu pa pusei nemaņā. Mana prombūtne bija ilgusi divarpus dienas.

Atstāstīju priek�niekiem un ārstiem neskaidras atmiņu ainas par bumbas sprādzienu, kas saārdīja mūsu automa�īnu. Teicu, ka esmu vairākas stundas klīdis apkārt, pārgulējis me�ā un no rīta atkal klīdis tālāk, tikai pret vakaru atcerējies, kas es esmu un kurp man jāiet, un pēc tam devies uz garnizona pusi, apdullumā meklēdams ceļu kā dzērājs, kas cen�as atrast mājas.

Ārsti apskatīja mani un konstatēja, ka esmu otrreiz mū�ā iemantojis galvaskausa plīsumu. Pēc divām dienām es gulēju medicīniskajā transportlīdzeklī Krons lidoja mājās pie savām Fūrijām.

iinz PIECĀM MINŪTĒM �etros tās pa�as ceturtdienas pēcpusdienā Naits izgāja no elegantās One Aldwych pieczvaig�ņu viesnīcas l.ondonas Vestendas teātru rajonā un ieraudzīja uz ietves gaidām Poupu, kas cītīgi skatījās savā BlackBerry ekrānā.

-��� Viņa sekretāre jūs nemaldināja. �veicars teica, ka viņ� itin bie�i ienākot kaut ko iedzert, bet pa�laik neesot �eit, Naits leica, runādams par Ri�ardu Gilderu, sera Dentona ilggadējo linan�u partneri. Pagaidīsim iek�ā!

Poupa papurināja galvu un pamāja pāri Strendai uz Edvarda laika namu virkni. Tā ir Kinga koled�a, vai ne? Tur strādā Selena i arela, grieķu klasiskās kultūras speciāliste, ar ko mums ieteica parunāt di�ais Indiana D�onss. Es �o to papētīju par viņu. Farela i le�ām ir daudz rakstījusi par seno grieķu dramaturgu Eshilu un viņa lugu "Erīnijas", kas ir cits apzīmējums fūrijām. Mēs varētu ieiet pie viņas aprunāties un pēc tam nākt atpakaļ pie Gildera.

Naits saviebās. Godīgi sakot, es nezinu, vai dziļāka izpratne par Krona un Fūriju mītu mums palīdzēs tikt tuvāk sera Dentona slepkavam.

-���� Bet es tagad zinu to, ko nezināt jūs! viņa attrauca, augst�prātīgi pavēcinādama pret Naitu savu mobilo telefonu. Izrādās, ka Farela ir zobiem un nagiem cīnījusies pret Londonas Olim�piskajām spēlēm. Viņa vērsās tiesā, lai visu to apturētu, un it sevi�ķi centās novērst lielās teritorijas pārņem�anu Londonas austrumdaļā, kur tika ierīkots Olimpiskais parks. Cik saprotu, �i parka dēļ profesore zaudēja savu māju.

Naits juta, ka sirds sāk dauzīties straujāk, un, ejot uz koled�as pusi, piebilda: Dentons vadīja zemes īpa�uma pārņem�anas norises. Viņa to noteikti ienīda.

Varbūt pat ienīda tik ļoti, lai nogrieztu viņam galvu, sacīja Poupa, cenzdamās tikt Naitam līdzi.

Tad iedūcās Naita mobilais telefons. Bija pienākusi īsziņa no Huligāna:

"Pirmā DNS analīze: mats pieder sievietei."

viņi SASTAPA SELENU Farelu kabinetā. Profesorei varēja būt mazliet vairāk par �etrdesmit gadiem, viņai bija lielas krūtis un nevī�īgi vecmodīgs apģērbs kā primitīvam dabas bērnam: plata, pabalojusi, laucinieciska kleita, ovālas melnas brilles, kājās ie�ļūcenes. Viņai nebija grima, un galva bija ievīstīta �allē, ko saturēja divas koka piespraudes.

Ta�u Naita uzmanību piesaistīja skaistumzīme. Tā atradās labā vaiga apak�ējā daļā un atsauca atmiņā Elizabeti Teilori jaunī�bas gados, turklāt lika domāt, ka atbilsto�os apstākļos un ar atbilsto�u ģērb�anās prasmi profesore varētu izskatīties glu�i pievilcīga.

Kamēr Selena Farela pētīja viņa identitātes apliecību, Naits aplūkoja da�ādās ierāmētās fotogrāfijas: vienā no tām profesore bija redzama kāpjam Skotijas kalnos, otrā viņa pozēja kamerai blakus Grieķijas drupām un tre�ajā kur Farela izskatījās krietni jaunāka ar automātisko ieroci rokās, ģērbusies haki krāsas kreklā un biksēs, ar tum�ām brillēm uz acīm, stāvēja pie balta pikapa, kam uz sāniem bija rakstīts NATO.

-������� Nu labi, Farela teica, atdodama viņam �etonu. Par ko mums �eit paredzēts runāt?

-���� Par seru Dentonu Mār�alu, Olimpisko spēļu organizācijas komitejas locekli, Naits atbildēja un gaidīja, kāda būs viņas reakcija.

Farela saspringa un tad nepatikā sa�ķieba lūpas. Un kas ir ar viņu?

-��� Viņ� ir nogalināts, sacīja Poupa. Viņam nogriezta galva.

Profesore izskatījās patiesi satriekta. Nogriezta galva? Ak Dievs, cik briesmīgi! Man tas cilvēks nepatika, bet� tik barbariski!

-��� Sers Dentons atņēma jums māju un zemi, Naits atgādināja.

Farelas seja nocietinājās. Jā. Par to es viņu ienīdu. Par to es

ienīdu viņu un ikvienu citu, kas atbalstīja olimpiskās spēles. Bet es viņu nenogalināju. Es neatzīstu vardarbību.

Naits pameta skatienu uz fotoattēlu, kurā Farela bija redzama ar automātisko ieroci rokās, tomēr nolēma viņu neizaicināt, un jautāja: Vai jūs varat pastāstīt, kur bijāt vakar vakarā apmēram desmitos �etrdesmit piecās?

Klasikas profesore atlaidās krēslā un noņēma brilles, atklā�dama apbrīnojami pievilcīgas safīra krāsas acis, kas cie�i pievēr�sās Naitam. Es varu pastāstīt, kur tajā laikā biju, bet nedarī�u to, kamēr vien tas nebūs pilnīgi nepiecie�ams. Man patīk savā dzīvē saglabāt privātumu.

-���� Pastāstiet mums par Kronu! sacīja Poupa.

Profesore izslēja galvu. Vai jūs domājat titānu?

-���� Tie�i tā, Poupa apstiprināja.

Farela paraustīja plecus. Viņu ir pieminējis Eshils, it sevi�ķi "Orestijas" cikla tre�ajā lugā "Erīnijas". Erīnijas ir trīs atriebības fūrijas, kas dzimu�as no Krona tēva asinīm. Kāpēc jūs jautājat par viņu? Kronām grieķu mitoloģijā ir diezgan maznozīmīga vieta.

Poupa paskatījās uz Naitu, un viņ� pamāja ar galvu. Repor�tiere atvēra rokassomu. Izvilkusi mobilo telefonu, viņa brīdi ar to darbojās un sacīja profesorei: Es �odien saņēmu sūtījumu no cilvēka, kur� sauc sevi par Kronu un uzdodas par sera Dentona slepkavu. Tur bija vēstule un �is te: protams, tas ir ieraksta ieraksts, tomēr�

Kad Poupa sāka meklēt somā Krona vēstuli, viņas mobilais telefons sāka skandēt dīvaino, tracino�o flautas melodiju.

Jau pēc pirmajām skaņām klasikas profesore sastinga kā pārakmeņojusies.

Melodija turpinājās, un Farela sēdēja, pievērsusi cie�u ska�tienu rakstāmgaldam, kļūdama arvien nemierīgāka. Tad viņa satraukta paskatījās apkārt, it kā būtu izdzirdējusi sirseņu dū�koņu. Viņa ar plaukstām aizspieda ausis, izkustinot piespraudes un ļaujot �allei atraisīties vaļā.

Ļoti satraukusies, Farela pastiepa rokas aug�up un centās no�turēt �alli vietā. Tad viņa pielēca kājās, metās uz durvīm, sa��ņaugtā balsī saukdama: Dieva dēļ, izslēdziet! Tas man uzdzen galvassāpes! Man kļūst nelabi!

Naits strauji piecēlās un steidzās pakaļ Farelai, kas skrēja projām pa gaiteni, cik ātri spēdama, un iemetās sievie�u tualetē.

-���� Tas kaut ko pamatīgi parāva uz āru, teica Poupa. Viņa bija piesteigusies Naitam blakus.

-��� Ja-ā, Naits novilka. Atgriezies kabinetā, viņ� taisnā ceļā devās pie klasikas profesores rakstāmgalda un izvilka no kabatas nelielu lietisko pierādījumu maisiņu.

Apgriezis to uz otru pusi, viņ� paņēma vienu no piespraudēm, kas bija nokritusi, Farelai bēgot. Viņ� aptina piespraudei apkārt maisiņu, bet tad atkal to izvilka un nometa atpakaļ uz galda.

-���� Ko jūs darāt? Poupa �ukstus noprasīja.

Naits aizspieda maisiņu ciet un nomurmināja: Huligāns teica, ka mats, kuru atrada uz aploksnes, piederot sievietei.

Izdzirdējis kādu tuvojamies kabinetam, viņ� iebāza maisiņu virsjakas iek�kabatā un apsēdās. Poupa palika stāvam, skatī�damās uz durvīm. Tajās parādījās cita sieviete, kas bija daudz jaunāka par Farelu, bet ar līdzīgu gaumes trūkumu attiecībā uz savu ārieni. Ienācēja teica: Atvainojiet! Es esmu Ņina Langora, profesores Farelas pētījumu asistente.

-���� Kā viņa jūtas? Poupa jautāja.

-���� Viņa teica, ka uznākusi migrēnas lēkme un viņa ie�ot mājās. Ja jūs piezvanī�ot pirmdien vai otrdien, viņa visu paskaidro�ot.

-���� Ko paskaidro�ot? Naits noprasīja.

Ņina Langora izskatījās samulsusi. Man nudien nav ne jaus�mas. Nekad agrāk neesmu redzējusi viņu tādu kā pa�laik.

PĒC DESMIT MINŪTĒM Naits sekoja Poupai aug�up pa viesnīcas One Aldwych ieejas pakāpieniem. Viņ� paskatījās uz viesnīcas durvju sargu, ar kuru bija sarunājies iepriek�, un tas atbildēja ar galvas mājienu. Naits neuzkrīto�i iedeva durvju sargam des�mit dolāru banknoti un kopā ar Poupu devās turp, no kurienes skanēja apslāpētas jautru balsu skaņas.

-���� Tā mūzika piebeidza Farelu, Poupa teica. Viņa to bija dzirdējusi jau agrāk.

-���� Piekrītu, sacīja Naits. Tā viņu pamatīgi satricināja.

-���� Vai varētu būt, ka viņa ir Krons? Poupa jautāja.

-��� Un izmanto vārdu, kas vedina noturēt viņu par vīrieti? Tas, protams, ir iespējams. Kāpēc ne?

Viņi iegāja viesnīcas iespaidīgajā Vestibila bārā, kam bija trij�stūra apveidi un augsti, velvēti griesti, bāla pulēta kaļķakmens grīda, logi, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem un izsmalcinā�tas, intīmi izvietotas mēbeļu kopas.

Tāpat kā Savojas viesnīcas Beaufort bārs �ajā pa�ā ielā tiecās akcentēt krā�ņumu, Vestibila bārs tiecās uzsvērt naudas nozīmi. OneAldwych atradās blakus Londonas finan�u rajonam un izstrāvoja gana daudz korporatīvas elegances, lai pievilinātu alksto�us baņķierus, aplinku ceļu tirgoņus un veiksmīgu darījumu īsteno�tājus.

Bārā kavējās �etrdesmit vai piecdesmit �ādu darboņu, ta�u Naits gandrīz tūlīt pamanīja Ri�ardu Gilderu, sera Dentona biz�nesa partneri, korpulentu, masīvu vīrieti sudrabotiem matiem un tum�ā uzvalkā, kas viens sakumpu�iem pleciem sēdēja pie bāra letes telpas attālākajā galā.

-���� Ļaujiet pirmajam runāt man! Naits teica.

-���� Kāpēc? Poupa atcirta. Tāpēc, ka es esmu sieviete?

-���� Vai pēdējā laikā jūs esat runājusi ar daudziem �ķietami korumpētiem magnātiem sporta jomā? viņ� vēsi atjautāja.

Reportiere ar demonstratīvu nepatiku ļāva viņam doties pa priek�u.

Sera Dentona partneris stīvi raudzījās tuk�umā. Sa�ņaudzis plaukstā kristāla glāzi, viņ� flegmātiski apļoja tās saturu divu pirkstu tiesu skotu viskija. Bāra soliņ� viņam kreisajā pusē bija tuk�s. Naits paspēra soli, lai apsēstos tajā.

Viņ� to nepaguva, jo ceļā nostājās pērtiķim līdzīgs vīrietis inelnā uzvalkā.

-���� Misters Gilders vēlas būt viens, viņ� teica ar uzkrīto�u Bruklinas akcentu.

Naits parādīja viņam apliecību. Gildera miesassargs paraustīja plecus un parādīja savējo. D�o Maskolo strādāja "Privātdetek�tīvu" aģentūras Ņujorkas filiālē.

-���� Papildspēki olimpiskajām spēlēm? Naits jautāja.

Maskolo pamāja ar galvu. D�eks mani ataicināja �urp.

-���� Vai ļausiet man parunāt ar �o cilvēku?

"Privātdetektīvu" Ņujorkas aģents papurināja galvu. �is cil�vēks grib pabūt viens.

Pietiekami skaļi, lai Gilders varētu dzirdēt, Naits teica: Mis�ter Gilder? Jūtu jums līdzi lielā zaudējuma dēļ. Mani sauc Pīters Naits, un arī es strādāju "Privātdetektīvu" aģentūrā. Es veicu izmeklē�anu Londonas organizācijas komitejas uzdevumā un arī savas mātes Amandas Naitas labā.

Maskolo izskatījās ļoti sadusmots par to, ka Naits mēģina viņu apiet.

Ta�u Gilders sastinga, tad pagriezās, nopētīja Naitu un izdvesa: Amanda! Ak Dievs! Tas ir� Viņ� papurināja galvu un notrausa asaras. Lūdzu, Nait, paklausiet D�o. Es pa�laik neesmu tādā noskaņojumā, lai runātu par Dentonu. Esmu �eit, lai sērotu par viņu. Vienatnē. Tāpat, kā dro�i vien dara jūsu mīļā māte.

-���� Lūdzu, ser! Naits mēģināja vēlreiz. Skotlendjards�

-���� Skotlendjards piekrita runāt ar viņu rīt no rīta, Maskolo pikti pārtrauca. Zvaniet uz viņa biroju! Piesakieties uz tik�anos. Un �ovakar lieciet cilvēku mierā!

"Privātdetektīvu" Ņujorkas aģents veltīja Naitam naidīgu skatienu. Sera Dentona partneris aizgriezās un atkal pievērsās glāzei, un Naits bija gatavs piekāpties un atlikt sarunu uz rītu, bet tad ierunājās Poupa: Es strādāju avīzē Sun, mister Gilder. Mēs saņēmām vēstuli no sera Dentona slepkavas. Tajā viņ� ir minējis jūs un jūsu firmu un attaisno jūsu partnera slepkavību ar to, ka jūs un sers Dentons sava biznesa ietvaros it kā esot iesaistīju�ies nelikumīgos darījumos.

Gilders nobālis apsviedās apkārt. Kā jūs uzdro�ināties! Dentons Mār�als bija pats godīgākais cilvēks pasaulē! Kop� es viņu pazīstu, viņ� nekad un ne reizes nav iesaistījies nekādās nelikumībās! Arī es to neesmu darījis. Lai kas rakstīts tajā jūsu vēstulē, tie ir salti meli!

Poupa mēģināja iedot finansistam Krona atsūtīto dokumentu fotokopijas, teikdama: Sera Dentona slepkava apgalvo, ka tie esot ņemti tie�i no Mār�ala & Gildera firmas reģistriem vai, pre�cīzāk sakot, no jūsu firmas slepenajiem reģistriem.

Gilders uzmeta skatienu lappusēm, bet nepieskārās tām, it kā nevēlētos veltīt laiku tik satrieco�iem apmelojumiem. Mār�ala & Gildera firmai nekad nav bijis slepenu reģistru.

-��� Tie�ām? Naits pārjautāja. Pat tādu, kas saistīti ar ārzemju valūtas pārvedumiem jūsu lielākajiem investoriem?

Hed�fonda pārvaldnieks neatbildēja, bet Naits bija gatavs zvērēt, ka viņa sārtie vaigi kļuvu�i drusciņ bālāki.

-��� �ie dokumenti liecina, Poupa teica, ka jūs un sers Dentons esat regulāri piesavināju�ies drusciņu no katras britu mārciņas vai amerikāņu dolāra,kā ari drusciņu no jebkuras citas valūtas, kas iesaistīta jūsu darījumos. Tas varbūt izklausās ļoti maz, bet t ur, kur apgrozās simtiem miljonu mārciņu gadā, �īs drusciņas veido vērā ņemamu summu.

Gilders nolika viskija glāzi uz bāra letes un visiem spēkiem centās saglabāt mieru. Tomēr Naits nepārprotami redzēja, kā i rīc viņa roka, kad viņ� to atkal iemeta klēpī. Vai tas ir viss, ko apgalvo mana labākā drauga slepkava?

-��� Nē, Naits atbildēja. Viņ� raksta, ka nauda pārskaitīta uz arzonas kontiem un gala rezultātā novirzīta Starptautiskās Olim�piskās komitejas locekļiem pirms lēmuma pieņem�anas 2005. ga�dā. Viņ� apgalvo, ka jūsu partneris esot nopircis Londonai iespēju rikoties olimpiskajās spēlēs.

Apsūdzības smagums �ķita satriecam Gilderu, jo viņ� izska�tījās reizē samulsis un piesardzīgs, it kā pēk�ņi būtu sapratis, ka ir pārāk piedzēries, lai piedalītos �ādā sarunā.

-����� Nē, viņ� teica. Nē, tas nav� Lūdzu, D�o, dzen viņus projām!

Maskolo acīmredzami jutās neveikli, bet sacīja: Lieciet viņu mierā līdz ritam! Ja mēs piezvanītu D�ekam, es ne�aubos, ka viņ� jums teiktu to pa�u.

Pirms Naits paguva atbildēt, atskanēja troksnis, it kā tuvumā sa�ķīstu smalka kristāla glāze. Pirmā lode caururba logu bāra rietumu pusē. Tā aizlidoja Gilderam garām par mata tiesu un sa�ķaidīja milzīgo spoguli aiz bāra letes.

Naits un Maskolo tūlīt saprata, kas noticis. Zemē! Naits iekliedzās, tverdams pēc iero�a un cenzdamies aiz loga saskatīt �āvēju.

Ta�u bija par vēlu. Stiklu satricināja nākamais �āviens. Ar dobju, apslāpētu troksni tas trāpīja Gilderam tie�i zem krū�u kaula.

Uz hed�fonda pārvaldnieka stīvinātā baltā krekla izpletās ko�i sarkans asiņu plankums, un Gilders sabruka, krizdams ietriecās �ampanie�a spainī un palika guļam uz bālās kaļķakmens grīdas.

SARAUSTĪTAJĀ KLUSUMĀ, KAS spēji pārņēma slaveno Vestibila bāru, veikls stāvs melnā motociklista apģērbā ar ķiveri un sejsegu strauji apsviedās apkārt, nolēca no palodzes un metās projām.

Izsauciet ātros! Poupa iekliedzās. Viņu sa�āva!

Bārs strauji atdzīvojās, un D�o Maskolo, pārlēcis pāri savam gulo�ajam klientam, lauza ceļu uz priek�u, nelikdamies zinis par �āvienu troksni un glābiņa meklētājiem.

Kad Naits atradās nepilnu metru aiz "Privātdetektīvu" Ņujor�kas darbinieka, Maskolo pārmetās pāri stikla kokteiļu galdiņam un uzlēca uz pelēkā plī�a dīvāna atzveltnes pie bāra rietumu sienas. Mēģinādams uzrāpties Maskolo blakus, Naits ar pārstei�gumu pamanīja, ka amerikānis ir apbruņots.

Iero�u nēsā�anas likumi Apvienotajā Karalistē bija ļoti stingri. Naitam bija vajadzējis divus gadus lauzties cauri birokrātisko prasību mud�eklim, lai saņemtu atļauju nēsāt pistoli.

Pirms viņ� paguva aizdomāties tālāk, Maskolo raidīja �āvienu cauri logam. Akmens un stikla telpā tas norībēja kā lielgabala dārds. Bārā izcēlās histērija. Naits pamanīja uzbrucēju ielas vidū; seju saskatīt nebija iespējams, ta�u tā nepārprotami bija sieviete. Atskanot �āvienam, viņa apsviedās, nometās zemē un notēmēja, izdarot visu vienā kustībā kā augsta līmeņa profesionāle.

Viņa paguva iz�aut pirms Naita un pirms Maskolo otrā �ā�viena. Lode trāpīja "Privātdetektīvu" Ņujorkas aģentam kaklā un nonāvēja viņu uz vietas. Maskolo nokrita no dīvāna un ietriecās kokteiļu galdiņā.

Tagad �āvēja tēmēja uz Naitu. Viņ� pietupās, pacēla pistoli virs palodzes un nospieda gaili. Kad Naits sāka slieties stāvus, loga rūti virs viņa satricināja vēl divi �āvieni.

Kad pār Naitu nobira stikla krusa, viņ� īsu mirkli iztēlē ierau�dzīja savus bērnus un nedaudz nokavējās ar nākamo �āvienu. Pēc brī�a ārā atskanēja kauco�s troksnis.

Naits piecēlies redzēja, ka �āvēja ir uzlēkusi uz piķa melna motocikla. Aizmugures riepa nokūpēja un atstāja uz asfalta melnu joslu, un motocikls straujā sānslīdē iegriezās Strendā. Braucēja aiztraucās rietumu virzienā un pazuda skatienam, pirms Naits bija paguvis iz�aut vēlreiz.

Viņ� nolamādamies pagriezās un satriekts paskatījās uz Maskolo, kam vairs nebija nekādu cerību. Tomēr viņ� dzirdēja Poupas saucienu: Gilders ir dzīvs, Nait! Kur ir ātrie?

Naits nolēca no dīvāna un cauri publikas kliedzieniem un augo�ajai drūzmai metās pie sakņupu�ā Ri�arda Gildera. Poupa bija nometusies viņam blakus uz ceļiem izliju�ā �ampanie�a, asiņu, ledus un stikla lausku vidū.

Finansists elpoja smagiem gārdzieniem, spiezdams plaukstu pie vēdera aug�daļas, un asins laukums uz viņa krekla kļuva arvien tum�āks un lielāks.

īsu mirkli Naitu pārņēma dйjа vu apjauta, un viņ� acu priek�ā redzēja asinis ple�amies uz gultas palaga. Tad, nopurinājis iztēles rēgu, viņ� nometās blakus Poupai.

-��� Ātrā palīdzība esot ceļā, reportiere saspringtā balsī teica.

Bet es nezinu, kas jādara. Neviens �eit to nezina.

Naits norāva �aketi, atstūma Gildera rokas un piespieda �aketi viņam pie vēdera. Sera Dentona partneris raudzījās Naitā tā, it kā tas būtu pēdējais cilvēks, kuru viņ� redzēs dzīvu, un mēģi�nāja runāt.

-����� Mierīgi, mister Gilder, mierīgi, Naits teica. Palīdzība tūlīt būs klāt.

-���� Nē, Gilders klusi izdvesa. Lūdzu, paklausieties�

Naits pieliecās tuvu finansista sejai, un ievainotais saraus�tīti no�ukstēja da�us vārdus, bet tad Vestibila bārā iesteidzās mediķi. Kad sera Dentona partneris beidza atzī�anos, viņ� �ķita attālināmies nebūtībā.

No mutes viņam tecēja asins strūkliņa, acis kļuva miglainas un augums atslāba kā duso�as sievietes roka, kas miegā noslī�dējusi pāri gultas malai.

I'ĒC DA�ĀM MINŪTĒM Naits stāvēja uz ietves OneAldwych viesnīcas priek�ā, neredzēdams apmeklētājus, kas steidzās viņam garām uz restorāniem un teātriem, un cauri sastingumam dzirdēdams un redzēdams tikai kauco�ās ātrās palīdzības automa�īnas, kas veda Gilderu un Maskolo uz tuvāko slimnīcu.

Tad acu priek�ā uzausa cita aina: vēlā vakarā gandrīz pirms trim gadiem viņ� stāv uz ietves tāpat kā �obrīd, skatīdamies, kā projām traucas cita ātrās palīdzības ma�īna, un kauco�ās si�rēnas kā nelaimes vēstneses saasina cie�anas, kas joprojām nebija izgaisu�as.

-����� Nait?blakus atskanēja Poupas balss. Viņa bija iznākusi un apstājusies līdzās.

Viņ� satrūcies pamanīja divstāvu autobusus, kas bremzēja, taksometrus, kas taurēja, un cilvēkus, kas visapkārt steidzās mā�jup, un jutās tikpat krasi no�ķirts no pārējās pasaules kā tajā tālajā vakarā, kad bija ar skatienu pavadījis citu ātrās palīdzības automa�īnu.

Londona turpina dzīvot, viņ� nodomāja bez pārmetuma. Lon�dona vienmēr turpina dzīvot neatkarīgi no traģēdijām un nāves, neatkarīgi no tā, vai upuris bijis korumpēts hed�fonda pārvaldnieks, miesassargs vai jauna�

Sejas priek�ā viņ� ieraudzīja plaukstu. Pirksti noklikstēja, un Naits sarāvās. Poupa pikti skatījās uz viņu. Nait, atgriezieties uz zemes! Dzirdat?

-���� Kas ir? viņ� skarbi izmeta.

-���� Es jautāju: kā jums �ķiet, vai Gilders izdzīvos?

Naits papurināja galvu. Ne. Es jutu, ka gars viņu atstāj.

Reportiere skeptiski paskatījās uz viņu. Kā jūs to varējāt just?

Naits pārlaida mēli pār apak�lūpas iek�pusi un atbildēja:

-���� �ī bija otrā reize manā mū�ā, kad cilvēks nomira manās rokās, Poupa. Tie�i tāpat es jutos pirmajā reizē. Atrās palīdzības ma�īna var mierīgi palēnināt tempu. Gilders ir tikpat miris kā Maskolo.

Poupas pleci mazliet saguma, un pēc neveikla klusuma brī�a viņa teica: Man tagad jāiet atpakaļ uz redakciju. Nodo�anas termiņ� ir līdz deviņiem.

-��� Jums derētu savam stāstam pievienot arī to, ka Gilders īsi pirms nāves atzinās krāp�anā ar valūtu, sacīja Naits.

-���� Tie�ām? Poupa jautāja, meklēdama kabatā piezīmju blo�ciņu. Ko viņ� konkrēti teica?

-����� Viņ� teica, ka blēdību esot izdarījis tikai viņ� un nauda neesot aizgājusi nevienam Starptautiskās Olimpiskās komitejas loceklim. Tā nonākusi viņa personīgajos ārzonas kontos. Sers Dentons bija nevainīgs. Viņ� kļuva par Gildera mahināciju upuri.

Poupa pārstāja rakstīt, un viņas sejā atkal parādījās skep�tiska izteiksme. Tam es neticu, viņa teica. Gilders gribēja piesegt Mār�alu.

-���� Tie bija viņa pēdējie vārdi! Naits atcirta. Es viņam ticu.

-Jums ir iemesls tā domāt, vai ne? Tas attaisnotu jūsu mātes

nelaiķa līgavaini.

-��� Tā viņ� teica! Naits neatlaidās. Jums tas jāiekļauj rakstā.

-���� Es ļau�u runāt faktiem, Poupa piekāpās. Uzrakstī�u to, ko Gilders, pēc jūsu vārdiem, sacīja. Viņa paskatījās pulkstenī.

-���� Tagad man jāiet.

-���� Vēl mēs tik drīz nekur nevarēsim iet, sacīja Naits, piepe�i juzdamies pārguris. Skotlendjards gribēs runāt ar mums, jo vairāk tāpēc, ka notika ap�aude. Man tikmēr jāpiezvana D�ekam, jāizstāsta viss, kas noticis, un tad jāsazvana aukle.

-���� Aukle? Poupa izbrīnījusies pārjautāja. Jums ir bērni?

Dvīņi. Zēns un meitene.

Poupa pameta skatienu uz viņa kreiso plaukstu un it kā pa jokam izmeta: Gredzena nav. Esat �ķiries, vai? Izvedāt sievu no pacietības, un viņa pameta jūs ar visiem bērniem?

Naits ledaini paskatījās uz viņu, brīnīdamies par viņas neiejūtību, un tad atbildēja: Es esmu atraitnis, Poupa. Mana sieva nomira dzemdībās. Viņa noasiņoja manās rokās pirms diviem gadiem, vienpadsmit mēne�iem un divām nedēļām. Viņu aizveda ar ātro palīdzību, un sirēna gaudoja tie�i tāpat kā �odien.

Poupa brīdi stāvēja pavērtu muti un izskatījās satriekta. Pīter, man ļoti �ēl, es�

Bet Naits jau bija pagriezis viņai muguru un gāja pa ietvi pretī Skotlendjarda inspektorei Eleinai Potersfildai, kas nupat bija ieradusies notikuma vietā.

TUMSA IESKAUJ LONDONU, un mans vecais draugs naids sarosās manī līdz ar domu, ka visa mana dzīve ir bijusi priek�spēle �im liktenīgajam brīdim precīzi divdesmit �etras stundas pirms vis�liekulīgākā pasaules notikuma atklā�anas ceremonijas.

Tas svilina mani kā liesma, un es pievēr�os savām māsām. Mēs atrodamies manā kabinetā. �ī ir pirmā reize daudzu dienu laikā, kad mums �etriem radusies izdevība parunāties aci pret aci, un es ietveru visas trīs vienā skatienā.

Blondā Tīgena rāmi noņem �alli, cepuri un saulesbrilles, kas viņai bija, braucot taksometrā. Melnmatainā, nosvērtā Marta noliek motociklista ķiveri uz grīdas blakām pistolei un atvelk ādas apģērba rāvējslēdzēju. Jaukā Petra ir visjaunākā, vispievil�cīgākā, vislabākā aktrise un tāpēc pati impulsīvākā būtne. Viņa lūkojas spogulī pie skapja durvīm, pielaikodama elegantu, pelēku kokteiļkleitu un aplūkodama īso, rudo matu stilīgo sakārtojumu.

Skatīdamies uz māsām, kuras es pazīstu visos sīkumos, un redzēdams viņas tādas kā tagad, es gandrīz nespēju noticēt, ka mēs ilgāku laiku neesam biju�i visi kopā, ka esam uzturēju�i katrs savas rosīgās publiskās dzīves fasādi un liku�i pārējai pasaulei domāt, ka mums nav nekā kopīga.

Un kāpēc gan lai māsas pēc septiņpadsmit gadiem joprojām nebūtu kopā ar mani? 1997. gadā Hāgas tribunāls aizmuguriski apsūdzēja viņas par vairāk nekā se�desmit bosnie�u nogalinā��anu. Kop� pagāju�ajā gadā tika arestēts Ratko Mladi�s, ģenerālis, kur� komandēja serbu iznīcinātāju vienības Bosnijā, manu Fūriju meklējumi notiek arvien cītīgāk.

Es zinu. Es rūpīgi sekoju notikumiem. No tā ir atkarīgi mani sapņi.

Lai nu kā, māsas ir dzīvoju�as atmasko�anas bieda ēnā tik ilgi, l<.i tas ir kļuvis par daļu no viņu DNS, un �ie nemitīgie draudi, l as iesūku�ies visās viņu �ūnās, ir veicināju�i viņu fanātisko pieķer�anos man garīgu, fizisku, dvēselisku un emocionālu pieķer�anos. Pat mani atriebības sapņi gadu gaitā ir kļuvu�i par viņu sapņiem. Vēlme redzēt �os sapņus piepildāmies viņu sirdīs kvēlo tikpat spēcīgi kā manējā.

Gadu gaitā es esmu viņas ne tikai sargājis, bet arī izglītojis, samaksājis par nelielu plastisko ķirurģiju un apmācījis viņas par teicamām �āvējām, tuvcīņas meistarēm, viltus aktrisēm un zag�lēm. Divas pēdējās prasmes ir desmitkārt atmaksāju�as manu ieguldījumu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Pietiks, ja teik�u, ka slepenās spēlēs �īm sievietēm pasaulē nav pretinieka, un pārāks par viņām esmu vienīgi es.

Iespējams, ka da�i no jums, niecībām, domā, ka es varbūt esmu līdzīgs �ārlzam Mensonam, juku�ajam "pravietim", kas se�desmitajos gados savāca ap sevi pulciņu psihiski traumētu sievie�u un iedvesa tām pārliecību par apustuļu lomu, kas sūtīti uz zemi veikt slepkavību misiju, lai izraisītu armagedonu. Ta�u salīdzināt mani ar Mensonu un manas Fūrijas ar viņa helterskeltera meitenēm ir smaga kļūda; tas ir tikpat kā salīdzināt patiesu stāstu ar mītu. Mēs esam varenāki, izcilāki un briesmīgāki, nekā Mensons jebkad būtu spējis iedomāties savos neprātīgākajos narkotiska reiboņa murgos.

Tīgena ielej glāzi degvīna, izdzer malku un saka: Es nevarēju paredzēt, ka tas vīrietis izlēks mana automobiļa priek�ā.

-Tas bija Pīters Naits, viņ� strādā "Privātdetektīvu" aģentūras Londonas nodaļā, es saku un nolieku uz galda fotoattēlu, kuru atradu internetā. Tajā Naits ar dzēriena glāzi rokā stāv blakus savai mātei viņas jaunākā modes salona atklā�anā.

Tīgena apskata fotoattēlu un pamāj ar galvu. Jā, tas ir viņ�. Es paguvu labi ieskatīties, kad viņa seja atsitās pret manu vēj�stiklu.

Marta sarauc pieri, paņem fotogrāfiju, nopēta to un pievēr� man savu tum�o ahāta acu skatienu. Viņ� bija arī kopā ar Gilderu, nupat bārā, pirms mana �āviena. Esmu pārliecināta, ka tas bija viņ�. Kad es nogāzu Gildera miesassargu, viņ� �āva uz mani.

Es savelku uzacis. Atkal "Privātdetektīvi"? Naits? Viņi �odien jau divas reizes gandrīz izjauca manus plānus. Vai tas ir liktenis, sagadī�anās vai brīdinājums?

-��� Tas vīrs ir bīstams, saka Marta, asredzīgākā no trim māsām; viņas stratēģiskā domā�ana vistrāpīgāk atspoguļo manējo.

-����� Piekrītu, es saku, tad paskatos pulkstenī pie sienas un pievēr�os viņas rudmatainajai māsai, kas joprojām grozās spo�guļa priek�ā. Laiks doties uz pieņem�anu, Petra. Tiksimies tur vēlāk. Atceries plānu!

-��� Es neesmu dumja, Kron, Petra atbild un paskatās uz mani ar smaragdzaļām acīm, ko iekrāsoju�as �im gadījumam īpa�i iegādātas kontaktlēcas.

-����� Protams, ne, es mierīgi atbildu. Ta�u tev ir tieksme uz neapdomību un improvizāciju, bet �īvakara uzdevums prasa disciplīnu līdz pēdējam sīkumam.

-��� Es zinu, kas man jādara, viņa vēsi atbild un dodas projām.

Martas skatiens joprojām kavējas pie manis. Kas būs ar

Naitu? viņa jautā, vēlreiz apliecinādama, ka nesaudzība ir viena no viņas lieliskākajām īpa�ībām.

Es atbildu: Nākamie uzdevumi tev būs tikai rītvakar. Pirms tam es gribu, lai jūs abas papētītu misteru Naitu.

-����� Kas mums jāuzzina? jautā Tīgena, nolikdama dzēriena glāzi uz galda.

-��� Viņa vājības, māsa. Viņa vārīgās vietas. Jebkas, ko mēs varam izmantot.

KAD NA1TS PĀRRADĀS mājās, pulkstenis bija jau gandrīz astoņi. Atjaunoto sarkanu ķieģeļu namu �elsijas rajonā māte bija nopir�kusi viņam pirms vairākiem gadiem. Naits jutās pārguris un samocīts vairāk nekā jebkad bija juties darba dienas beigās viņu bija notriecis auto, uz viņu bija �auts, viņ� bija spiests sadragāt mātes sapņus, turklāt viņam trīs reizes bija vajadzējis paciest atbaido�ās inspektores Eleinas Potersfīldas pratinā�anu.

Metropoles policijas inspektore nebija priecīga, ierazdamās One Aldwych viesnīcā. Ne tikai tāpēc, ka ap�audes rezultātā bija nogalināti divi cilvēki, bet ari tāpēc, ka pa aplinku ceļiem viņa bija uzzinājusi par sera Dentona slepkavas vēstuli, ko saņēmusi Sun reportiere, turklāt viņa jutās saniknota par to, ka "Privātde�tektīvu" kriminālistikas laboratorijai bijusi iespēja izpētīt mate�riālu agrāk nekā Skotlendjardam.

-����� Man vajadzētu arestēt tevi par iejauk�anos! viņa bija uzkliegu�i.

Naits kā padodamies pacēla rokas. Lēmumu pieņēma mūsu kliente, Sun reportiere Karena Poupa.

-���� Kur viņa ir?

Naits paskatījās apkārt. Poupa bija aizgājusi. Viņai tuvojās materiāla nodo�anas termiņ�. Es zinu, ka viņi ir apņēmu�ies izpētīt visas liecības, pirms tās tiks publicētas presē.

-���� Tu ļāvi faktiskai lieciniecei aiziet no nozieguma vietas?

-��� Es strādāju "Privātdetektīvu" aģentūrā, nevis tiesā. Un Poupai es nevaru pavēlēt. Viņa rīkojas pati pēc sava prāta.

Skotlendjarda inspektore bija atbildējusi ar naidīgu, caururb�jo�u skatienu. �ķiet, tādu aizbildinājumu es no tevis esmu dzirdējusi jau agrāk, Pīter, un tam bija ārkārtējas sekas.

Naits pietvīka un sajuta kaklā dedzino�u kamolu. Par to mēs vairs nerunāsim. Tev jāuzdod jautājumi par Gilderu un Maskolo.

Potersfīlda brīdi klusēja apslāpētās dusmās, tad teica: Stāsti! Un visu!

Naits izstāstīja visu, sīkumos aprakstot gan tik�anos ar Daringu un Farelu, gan notikumus Vestibila bārā.

Kad viņ� bija beidzis, inspektore noprasīja: Vai tu tici Gildera grēksūdzei?

Vai mirsto�i cilvēki mēdz melot? Naits atjautāja.

Kāpdams aug�ā pa ārdurvju pakāpieniem, Naits vēlreiz pār�domāja Gildera atzī�anos. Tad viņ� atcerējās Daringu un Farelu. Vai �ie cilvēki varēja būt saistīti ar slepkavībām?

Kā lai zina, vai aiz Daringa ārienes neslēpjas cilvēks ar novir�zēm, kas apņēmies iznīcināt mūsdienu spēles? Un kur� var apgal�vot, ka Selena Farela nebija tā pati slepkava melnajā ādas apģērbā ar motociklista ķiveri galvā? Profesores kabinetā bija fotogrāfija, kurā viņa tur rokās automātisko ieroci.

Varbūt Poupas intuīcija bija pareiza. Varbūt profesore ir Krons? Vai vismaz saistīta ar Kronu? Un Darings? Vai viņ� neteica, ka ir pazinis Farelu agrākos laikos? Deviņdesmitajos gados Balkānos?

Tad cita balss Naitā atgādināja, ka mazāk jādomā par nelie��iem, bet vairāk par cietu�ajiem. Kā jūtas māte? Viņ� no Amandas vairs nebija saņēmis nekādu ziņu.

Jāiet iek�ā. Jāpiezvana viņai. Ta�u Naits vēl nebija iebāzis atslēgu ārdurvju slēdzenē, kad iek�ā izdzirdēja meitas Izabellas pārbiedēto kliedzienu: Nē! Nē!

naits atgrūda vaļā durvis uz priek�telpu, un līdz viņam atlidoja vel viens griezīgs Izabellas brēciens: Nē, Lūka! Nē!

Tad viņ� izdzirdēja spalgus, velni�ķus smieklus un sīku kāju tlipoņu un, iegājis istabā, jutās kā nokļuvis vietā, kur nesen plosījusies sniega vētra. Gaisā virmoja balti putekļi, un balta kartiņa klāja apkārtējās mēbeles un viņa nepilnus trīs gadus veco meitu, kas, ieraudzījusi tēvu, sāka �ņukstēt.

-���� Tēti, Lūka, viņ�� viņ��

Izabella, sīka, trausla būtne, izmisīgi raudādama, metās pretī lēvam, un Naits noliecās, lai viņu nomierinātu. Sakodis zobus, viņ� apspieda moko�ās sāpes ķermeņa kreisajā pusē un pacēla meitu uz rokām, cenzdamies apvaldīt bērnu pūdera izraisītās �ķavas. Izabellas asaras bija atstāju�as mazas straumītes pūderī, kas klāja viņas vaigus un skropstas. Pat zem �ādas talka kārtas viņa izskatījās tikpat skaista kā viņas mirusi māte. Cirtainie, gai�brūnie mati un platās, kobaltzilās acis alla� lika viņa sirdij sa�ņaugties arī tad, kad meitene neraudāja.

-���� Viss ir labi, mīlulīt, Naits mierināja. Tētis ir tepat!

Izabellas raudas pārtapa krampjainās �agās. Lūka, viņ��

viņ� man uzbēra dibena pulveri!

-���� Es redzu, Bella, Naits teica. Kāpēc?

-���� Lūka teica, ka tas bū�ot jocīgi.

Turēdams meiteni uz veselās rokas elkoņa, Naits devās uz virtuves pusi un kāpnēm, kas veda uz aug�ējiem stāviem. Kāp�dams viņ� kaut kur netālu dzirdēja dēla spiedzīgos smieklus.

Kāpņu aug�galā Naits pagriezās uz bērnistabas pusi un dzir�dēja no turienes atskanam sievietes kliedzienu: Ai! Me�onēns tāds!

Naita dēls izskrēja no bērnistabas autiņbiksītēs, viscaur apbārstījies ar talku. Rokā viņ� turēja lielu bērnu pūdera kārbu un neviltotā līksmē smējās līdz brīdim, kad ieraudzīja tēvu un viņa sadusmoto skatienu.

Tad Lūkass sastinga un sāka kāpties atpakaļ, vicinādams rokas pret Naitu, it kā censtos atvairīt kādu rēgu. Nē, tēt!

-���� Lūkas! Naits iesaucās.

Bērnistabas durvīs aiz Lūkasa parādījās aukle Nensija, aiz�ķēr�sodama zēnam ceļu. Arī aukle bija viscaur apbārstīta ar bērnu pūderi, viņas seja bija sāpīgi saviebta, un viņa spieda sev klāt plaukstas locītavu. Tad Nensija ieraudzīja Naitu.

-���� Es eju projām! viņa teica, izspļaudama katru vārdu glu�i kā indi. Tie nav bērni, bet plānprātīgi me�oņi! Viņa ar dre�bo�u roku parādīja uz Lūkasu. Un tas velnēns ne tikai kakā biksēs, bet vēl ko�! Kad es mēģināju aizvest viņu uz tualeti, viņ� man iekoda. Pārkoda ādu pu�u! Es eju projām, un jūs maksāsiet ārsta rēķinu!

-JŪS NEVARAT TĀ aiziet! Naits protestēja, kad aukle paspraucās Lūkasam garām.

-���� Un kā vēl varu! Nensija atcirta, aizsoļoja viņam garām un devās lejā pa kāpnēm. Viņi ir pabaroti, bet nav nomazgāti, un Lūkass tre�o reizi �ajā pēcpusdienā pietaisīja autiņbikses. Labu veiksmi, Pīter!

Paķērusi savas mantas, viņa izmetās pa ārdurvīm un skaļi aizcirta durvis.

Izabella atkal sāka �ņukstēt. Nensija iet prom, un Lūka ir vainīgs!

Naits izmisis paskatījās uz dēlu un bezcerīgās dusmās ieklie�dzās: Ceturtā aukle �ajā gadā, Lūkas! Ceturtā! Un viņa �eit bija tikai trīs nedēļas!

Lūkass raudulīgi sa�ķieba seju. Lūkam �ēl, tēt! Lūkam �ēl.

No dabas stihijas, kas spēj izraisīt viesuļvētru, dēls pāris mir�kļos bija pārtapis tik nelaimīgā bērnā, ka Naita sirds atmaiga. Viebdamies no sāpēm sānā un joprojām turēdams uz rokas Iza�bellu, viņ� pietupās un ar brīvo roku pamāja Lūkasam. Puisēns pieskrēja viņam klāt un tik cie�i apķērās apkārt, ka Naits spējās sāpēs ieelsojās.

-���� Lūka mīl tēti! dēls teica.

Pieciezdams smaku, kas vēdīja no zēna, Naits nopūta talku no Lūkasa vaigiem un noskūpstīja viņu. Tētis arī tevi mīl, dēliņ. Pēc tam viņ� tik cie�i noskūpstīja Izabellu uz vaiga, ka meitene iesmējās.

-��� Lūkas, tagad nāc mazgāties un pārģērbties! Naits teica un nolika bērnus uz grīdas. Izabella, nāc arī tu uz du�u!

Pēc da�ām minūtēm netīrās autiņbiksītes bija novilktas un izmestas, un abi bērni �ļakstījās un spēlējās vannas istabas lie�lajā du�as kabīnē. Naits izvilka mobilo telefonu tie�i tajā brīdī, kad Lūkass paņēma porolona kriketa nūju un iesita ar to māsai pa galvu.

-���� lēti! meitene iebrēcās.

-���� Sit pretī! Naits uzsauca.

Viņ� paskatījās uz pulksteni. Tas rādija pāri astoņiem. Tātad neviens no iepriek� izmantotajiem auklī�u pakalpojumu birojiem vairs nebūs vaļā. Naits sastādīja mātes numuru.

Amanda atbildēja pēc tre�ā signāla, un viņas balss skanēja izmocīti. Pīter, saki, ka tas bija ļauns sapnis un es drīz pamodī�os!

-���� Man ļoti �ēl, māt.

Brīdi klausulē skanēja apslāpētas elsas, un tad viņa teica:

-��� Es laikam jūtos vēl sliktāk nekā tad, kad nomira tavs tēvs. Man �ķiet, es jūtos tā, kā tu juties, kad nomira Keita.

Nats juta acīs dedzino�as asaras un krūtīs baisu tuk�umu.

-���� Es tā bie�i jūtos vēl tagad.

Viņ� dzirdēja māti iz�ņaucam degunu, un pēc tam viņa teica:

-����� Pastāsti, ko tu zini, ko ir izdevies noskaidrot.

Naits zināja, ka māte nerimsies, iekams nebūs visu uzzinājusi, tāpēc viņ� darīja to ātri un noteikti. Izdzirdējusi par Krona vēstuli un apsūdzību seram Dentonam, viņa ieelsojās un vētraini pro�testēja, un, uzzinot par Gildera atzī�anos, kas attaisnoja miru�o līgavaini, atkal apraudājās.

-��� Es zināju, ka tā nevar būt patiesība, Naits teica. Dentons bija godīgs cilvēks, krietns vīrs ar krietnu sirdi.

-���� Taisnība, māte aiz�ņaugtā balsī atbildēja.

-���� Visur, kur es �odien biju, cilvēki atcerējās viņa augstsirdību un krietnumu.

-��� Pastāsti! Amanda lūdza. Pastāsti, Pīter, man ir ļoti sva�rīgi to dzirdēt!

Naits pastāstīja viņai par Maika Lansera izmisumu pēc ziņas par sera Dentona nāvi un par to, kā Lansers nosaucis finansistu par padomdevēju un draugu un par vienu no galvenajiem Lon�donas Olimpisko spēļu virzītājiem.

-����� Pat D�eimss Darings, atceries to Britu muzeja vīru, kas uzstājas televīzijā? Naits sacīja. Arī viņ� teica, ka bez Dentona atbalsta nebūtu iespējams ne viņa �ovs, ne jaunatklātā izstāde par senajām olimpiskajām spēlēm. Viņ� esot nolēmis �ovakar izstādes atklā�anā publiski pateikties Dentonam.

Klausulē brīdi valdīja klusums. To teica D�eimss Darings?

-���� Jā, Naits atbildēja, cerēdams, ka tas mātei dos mierinā�jumu.

Ta�u Amanda skarbi iesaucās: Tādā gadījumā viņ� ir nelie�tīgs melis!

Naits satrūkās. Ko?

-���� Dentons tie�ām pie�ķīra Daringam kaut kādu sākuma sum�mu televīzijas �ova atklā�anai, Amanda atzina, bet viņ� noteikti nesniedza atbalstu viņa jaunajai izstādei. Patiesībā vi�ņiem izcēlās nopietns strīds par eksponātu izvieto�anu, un Den�tons uzskatīja, ka Darings ir pārāk negatīvi noskaņots pret mūs�dienu olimpiskajām spēlēm.

-���� Tā ir taisnība, sacīja Naits. Es ievēroju to pa�u.

-��� Dentons bija saniknots, māte stāstīja tālāk. Viņ� atteicās turpmāk finansiāli atbalstīt Daringu, un viņi �ķīrās kā ienaidnieki.

Tas nepavisam nav tas, ko man stāstīja Darings, Naits nodomāja un jautāja mātei: Kad tas notika?

-����� Pims diviem, varbūt trim mēne�iem, Amanda atbildēja. Mēs nupat bijām atgriezu�ies no Krētas un�

Viņas balss atkal aizlūza. Mēs pa�i to nezinājām, bet Krēta bija mūsu medusmēnesis, Pīter. Tie�i tā es to vienmēr atcerē�os, viņa teica un atkal aprāvās.

Pēc da�iem moko�iem mirkļiem Naits pajautāja: Māt, vai kāds pa�laik ir pie tevis?

-���� Nē, viņa atbildēja ļoti vārgā balsī. Vai tu vari atbraukt �urp, Pīter?

Naits jutās briesmīgi. Es to ļoti gribētu, bet esmu atkal palicis bez aukles un�

Māte neticīgi nosēcās. Ko, jau atkal?

-����� Viņa pirms pusstundas vienkār�i sadumpojās un aizgāja projām, Naits pastāstīja. Man katru dienu ir jābūt darbā sakarā ar olimpiskajām spēlēm, un es nesaprotu, ko iesākt. Esmu jau izmantojis visus auklī�u pakalpojumu birojus �ajā pilsētā un baidos, ka viņi vairs nevienu pie manis nesūtīs.

Klausulē ilgi valdīja klusums, un Naits jutās spiests jautāt: Māt?

-���� Jā, es tepat esmu, Amanda atbildēja, un viņas balss bija tikpat neskanīga kā visu laiku, kop� viņa bija uzzinājusi par sera Dentona nāvi. Ļauj man par to parūpēties!

-���� Nē, Naits iebilda, tu tagad nevari�

-����� Man būs kāds darāmais papildu tie�ajam darbam, viņa apgalvoja. Man jādara kaut kas nesaistīts ar mani un manu firmu, Pīter, citādi es sajuk�u prātā, sāk�u dzert vai lietot mie�gazāles, un neviena no �īm iespējām man nav pieņemama.

I'AJĀ PA�A LAIKĀ Britu muzeja aug�stāvā, pieņem�anas telpā bla�kus jaunatklātajai izstādei par senajām olimpiskajām spēlēm, doktors D�eimss Darings, pacilātības pārņemts par lielisko veik�smi, triumfējo�i staigāja pūlī starp augstām un ievērojamām Londonas personām, kas bija ieradu�ās uz izstādes atklā�anu.

Vakars bija izdevies labi. Nē, vakars bija izdevies lieliski!

Kritiķi, kas bija atnāku�i novērtēt izstādes iekārtojumu, bija dāsni cildināju�i muzeja speciālistu. Viņi bija raksturoju�i izstādi kā drosmīgu un pārliecino�u seno olimpisko spēļu atdzīvinājumu, kas būtiski izgaismo mūsdienu spēļu dabu.

Vēl vairāk: da�i iespaidīgi patroni bija izteiku�i vēlē�anos sponsorēt un reklamēt "Pagātnes noslēpumus".

Ko tas miru�ais stulbenis sers Dentons vispār sajēdza, Darings indīgi nodomāja. Pilnīgi neko.

Juzdamies gandarīts un gozēdamies labi padarīta darba spo��umā turklāt darbs bija izdevies vēl labāk nekā plānots Darings devās pie bāra un pasūtīja vēl vienu martini un degvīna kokteili, lai svinētu savus panākumus. Un vēl �o to vairāk.

Daudz vairāk.

Paņemdams glāzi un vēlreiz pārmīdams līdzjūtīgas frāzes par sera Dentona satrieco�o un baiso nāvi ar kādu no muzeja lielajiem mecenātiem, Darings dedzīgi raudzījās pieņem�anas viesu pūlī.

Kur viņa ir?

Televīzijas spīdekļa skatiens meklējo�i slīdēja apkārt, līdz pamanīja pievilcīgu lunkanas sievietes stāvu. Viņas rudie mati valdzino�i vijās virs kailajiem, baltajiem pleciem un efektī�gās, pelēkās kokteiļkleitas, kas izcēla tracino�ās, smaragdzaļās acis. Sarkanmatainas sievietes ar dzirksto�ām, zaļām acīm bija Daringa vājība.

Viņa daudzējādā ziņā ir līdzīga manai māsai, senlietu speciā�lists nodomāja. Tāda pati maniere smejoties atmest galvu kā tagad, kad viņa tur pirkstos �ampanie�a glāzes slaido kāju un flirtē ar vīrieti, kur� izskatās daudz vecāks par viņu. Vīrie�a seja �ķita pazīstama. Kas viņ� tāds ir?

Nav svarīgi, Darings nodomāja, atkal pievērsdams skatienu Petrai. Pavedino�a, izaicino�a koķete! Viņu pārņēma pacilātības tirpas. Skat, cik prasmīgi viņa apstrādā to vīru, liekot nepārpro�tami iestudētām kustībām izskatīties brīvām un nepiespiestām! Pavedino�a. Izaicino�a. Koķete.

�ķita, ka Petra dzird viņa domas.

Brīdi pārtraukusi sarunu, viņa cauri pūlim pievērsa skatienu Daringam un veltīja viņam tik alksto�u un daudzsolo�u skatienu, ka viņ� viscaur nodrebēja kā lielas baudas gaidās. Vēl brīdi rau�dzīju�ies uz viņu, Petra aizgriezās un pievērsa skatienu otram vīrietim. Uzlikusi tam plaukstu uz krūtīm, viņa atkal iesmējās un pateica da�us aizbildinājuma vārdus.

Petra nāca uz Daringa pusi, ne reizi nepaskatīdamās uz viņu. Paņēmusi vēl vienu dzēriena glāzi, viņa atgriezās pie deserta galda, kur viņai pievienojās Darings, cenzdamies tēlot interesi par krēmu brulē.

Viņ� ir piedzēries un brauks ar taksometru uz mājām, Petra nomurmināja ar vieglu austrumeiropietes akcentu balsī un ar augļu standziņām pabikstīja kivi kaudzi. Man �ķiet, ari mums laiks doties projām. Vai ne, mīļais?

Darings paskatījās uz viņu. Koķete ar zaļām acīm! Satraukumā pietvīcis, televīzijas spīdeklis �ukstus atbildēja: Noteikti! Atva�dīsimies un iesim!

-����� Bet ne jau kopā, dumjais! Petra brīdino�i atgādināja, paņemdama no trauka divas augļu �ķēles un uzmezdama tās 11/. sava �ķīvja. Mēs ta�u negribam piesaistīt uzmanību, vai ne?

-���� Protams, protams, Darings �ukstus atsaucās, juzdamies aizraujo�i nepiedienīgs un viltīgs. Es gaidī�u tevi uz ielas pie Hlūmsberi skvēra!

NEILGI PĒC DEVIŅIEM tās dienas vakarā, drīz pēc tam, kad Sun mājaslapā bija parādījies Karenas Poupas raksts, Londonas radio�stacijas sāka pārņemt stāstu, pievēr�ot uzmanību Krona aspek�tam un atskaņojot flautas melodiju.

Pulksten desmitos, tūlīt pēc tam, kad Naits bija izlasījis dvī�ņiem pasaku, apmainījis Lūkasa autiņbiksītes, nolicis abus bēr�nus gulēt un ievīstījis tos segā, BBC raidstacija sāka drud�aini ziņot par izteiktajām apsūdzībām attiecībā uz seru Dentonu un olimpisko spēļu vietas izvēles gaitu, kā arī par Gildera pirmsnā�ves atzī�anos, ka krāpnieciskās darbības veicis tikai viņ�.

Līdz vienpadsmitiem Naits ar putekļu sūcēju kopa un tīrīja bērnu pūdera paliekas. Pēc tam viņ� sev ielēja alu un viskiju, iedzēra da�as pretsāpju tabletes un ielīda gultā. Tad piezvanīja D�eks, satriekts par D�o Maskolo nāvi, un lika Naitam sīki apraks�tīt ap�audi One Aldwych viesnīcas bārā.

-���� Viņ� bija drosmīgs, Naits teica. Bez kavē�anās metās pretī �āvējam.

-��� Jā, D�o Maskolo tāds bija, D�eks skumji teica. � Viens no Bruklinas labākajiem darbiniekiem, pirms es viņu nolīgu mūsu Ņujorkas nodaļas aizsardzībai. Viņ� �eit ieradās tikai pirms da�ām dienām.

-���� Tā ir me�onība, sacīja Naits.

-��� Jā, un var kļūt vēl ļaunāk, D�eks teica. Man jāpiezvana viņa sievai.

D�eks nolika klausuli. Naits attapās, ka nav pateicis "Privāt�detektīvu" īpa�niekam par savas aukles zaudējumu. Varbūt tā iirī labāk, viņ� nosprieda pēc īsa, rai�pilna brī�a. D�ekam pietiek pa�am ar savu nastu.

Viņ� ieslēdza televizoru un pārliecinājās, ka Mār�ala un Gildera slepkavība aizpilda visas vakara ziņas un citus informatī�vos kanālus, biedējo�i atainojot notikumu detaļas un atspogu�ļojot noziegumu kā skandalozu un noslēpumainu slepkavību, kā satrieco�u ieskatu intrigu pasaulē pēc olimpisko spēļu vietas izvēles norisēm, turklāt arī kā pliķi Londonas, pat visas Apvie�notās Karalistes sejā tie�i olimpisko spēļu priek�vakarā.

Par spīti Gildera pirmsnāves vārdiem, fran�i izteica sevi�ķu neapmierinātību par Krona apsūdzību olimpisko spēļu korupcijas sakarā.

Naits izslēdza televizoru un palika sē�am klusumā. Viņ� pa�ņēma viskija glāzi un iedzēra prāvu malku, tad pievērsa skatienu ierāmētajai fotogrāfijai uz kumodes.

Cildeni skaista grūtniecības pēdējos mēne�os, viņa mirusī sieva Keita profilā stāvēja Skotijas tīrelī jūnija saulrieta staros. Viņa skatījās pār kreiso plecu un, �ķiet, lūkojās Naitam tie�i acīs, izstarodama prieku un mīlestību, kas pirms trim gadiem bija viņam ne�ēlīgi nolaupīta.

�ī bija grūta diena, mīļā Keitij, Naits �ukstus teica. Es esmu pamatīgi apdauzīts, un kāds cen�as izjaukt olimpiskās spē�les. Mana māte ir izmisumā. Un bērni ir aizbaidīju�i prom vēl vienu aukli un� man tevis pietrūkst. Vairāk nekā jebkad.

Viņ� juta, ka sirdi un prātu pārņem pazīstamais svina sma�gums, pastāvīgais tuk�uma sajūtas priek�tecis. Bridi ļāvies �ai sajūtai pat gremdējies tajā viņ� darīja to, ko darīja ikreiz līdzīgos vakaros, kad atklāti sēroja pēc Keitas.

Paņēmis segas un spilvenus, viņ� devās uz bērnistabu. Tur viņ� apgūlās uz dīvāna un lūkojās uz bērniem, ieelpoja viņu smar�u, līdz beidzot mazo gulētāju rāmie, ritmiskie elpas vilcieni ieaijāja viņu mierīgā miegā.

PIEKTDIENA, 2012. GADA 27. JŪLIJS

PRETSĀPJU TABLE�U IEDARBĪBA pamazām beidzās, un ap septiņiem nākamajā rītā Naits juta, ka labajā sānā atgrie�as pulsējo�ās sāpes. Tad viņ� izdzirdēja �īksto�u skaņu un sagrozījās uz bērn�istabas dīvāna, kur bija aizmidzis iepriek�ējā vakarā. Paskatījies viņ� redzēja, ka Izabella rāmi guļ uz vēdera aizvērtām acīm. Ta�u Lūkasa gultiņa viegli �ūpojās.

Dēls bija sakņupis uz ceļiem un zīda īk�ķi, viņa galva un krūtis balstījās pret matraci, un viņ� �ūpojās no vienas puses uz otru, joprojām būdams aizmidzis. Naits piecēlās sēdus un raudzījās uz Lūkasu. Pēdējo divu gadu laikā zēns tā bija darījis gandrīz katru rītu pirms pamo�anās.

Pēc neilga laika Naits izlavījās no bērnistabas, prātodams, vai dēla acu kustības nozīmē ātro miegu. Vai tas ir veselības traucē�jums? Vai apnojas sindroms? Vai tāpēc Lūkass ir tik negants un Bella tik mierīga? Vai tas kavē zēna valodas attīstību un tuale�tes paradumus, kaut gan dvīņumāsa par vairākiem mēne�iem ir apsteigusi normu? Vai tāpēc Lūkass tiecas kost citiem?

Nenācis pie noteikta secinājuma, Naits nomazgājās du�ā un noskuvās, klausīdamies radioziņās, ka sera Dentona slepkava un Krona draudi liku�i Maikam Lanseram, Skotlendjarda pār�stāvjiem un dro�ības dienestam sniegt kopīgu paziņojumu par krasu dro�ības pastiprinā�anu atklā�anas ceremonijā. Veiksmi�niekus, kuriem bija biļetes, aicināja ierasties Olimpiskajā parkā jau pēcpusdienā, lai izvairītos no neparedzētas drūzmas dro�ības pārbaudes vietās vakara stundās.

Uzzinājis, ka "Privātdetektīviem" uzticēta nozīmīga loma pa�stiprinātās dro�ības norisēs, Naits mēģināja sazvanīt D�eku. Atbil�des nebija, ta�u viņ� sprieda, ka drīz būs amerikānim vajadzīgs.

Naits zināja, ka māte apņēmusies viņam palīdzēt, tomēr aukle bērniem bija vajadzīga jau tūlīt. Izvilcis no atvilktnes nomāco�i pazīstamu sarakstu, viņ� to atvēra un pārskatīja. Tajā bija visu Londonas auklī�u pakalpojumu biroju dati, un viņ� sāka pēc kār�tas tos apzvanīt. Sieviete, kura bija ieteikusi Nensiju un iepriek��ējo aukli, iesmējās, uzzinājusi par Naita sare�ģīto stāvokli.

-��� Jaunu aukli? viņa pārjautāja. Tagad? Diez vai tas būs iespējams.

-���� Kāpēc ne? Naits noprasīja.

-��� Tāpēc, ka jūsu bērniem ir slikta slava, turklāt �ovakar sākas olimpiskās spēles. Visas man zināmās kandidātes ir nodarbinātas vismaz divas nedēļas uz priek�u.

To pa�u Naitam pateica trīs nākamās aģentūras, un viņa izmi�sums auga augumā. Viņ� mīlēja savus bērnus, bet bija zvērējis atrast sera Dentona slepkavu, turklāt "Privātdetektīviem" bija uzdots gādāt par papildu dro�ību olimpiskajās spēlēs. Viņ� bija nepiecie�ams. Un tūlīt.

Naits tomēr neļāvās dusmām, bet nolēma cerēt, ka mātei labāk izdosies atrast kādu, kas pieskatītu dvīņus, un pagaidām ķērās pie tā, ko bija iespējams darīt no mājām. Atcerēdamies DNS materiālu, ko bija paņēmis no Selenas Farelas matu sprādzes, viņ� piezvanīja kurjeram un lūdza to atnākt, lai nogādātu liecību Huligānam "Privātdetektīvu" Londonas birojā.

Tad, domādams par Daringu un Farelu, Naits nosprieda, ka jāuzzina par viņiem vairāk kaut vai jānoskaidro, kur pagātnē krustoju�ies viņu ceļi. Vai Darings neminēja kaut ko par Balkāniem? Vai tie�i tur bija uzņemta fotogrāfija, kurā Farela turēja �aujamieroci? Dro�i vien.

Bet, kad Naits ieslēdza internetu un sāka meklēt ziņas par Farelu, viņ� atrada tikai norādes uz profesores akadēmiskajām publikācijām un faktu par viņas pretestību Olimpiskā parka izvei�dei pirms septiņiem gadiem.

"�is lēmums ir absolūti aplams," Farela apgalvoja kādā Times publicētā rakstā. "Olimpiskās spēles ir kļuvu�as par līdzekli apkārtnes izpostī�anai, ģimeņu un uzņēmumu izputinā�anai. Es lūdzu Dievu, kaut cilvēki, kuri pieņēma �ādu lēmumu, kādu dienu būtu spiesti maksāt par to, ko sabiedrības vārdā nodarīju�i man un maniem kaimiņiem."

Spiesti maksāt, profesore? Naits iegrima drūmās pārdomās. Spiesti maksāt?

(lANDRlz DIVDESMIT �ETRAS stundas pēc tam, kad flautas melodija l)ija izraisījusi Selenai Farelai moko�u migrēnu un spēju nelabuma uzplūdu, viņa gulēja gultā aiz aizvērtiem aizkariem, un dzirdētā mūzika joprojām skanēja viņai galvā, nesaudzīgi caurstrāvodama domas.

Kā tas varēja notikt? Un ko Naits un Poupa domā par viņu? Tik savādi aizbēgdama no sarunas vietas, profesore bija nepār�protami devusi iemeslu aizdomām. Ja nu viņi sāk rakties dziļāk?

Kop� Farela bija aizskrējusi no sava kabineta un atbēgusi mājās uz mazo, glīto dzīvoklī Vopingas rajonā, viņa gandrīz bez mitas rija siekalas, lai nomāktu dedzino�o sūrstoņu kaklā, ta�u tā neatkāpās. Visu pēcpusdienu viņa bija dzērusi ūdeni un nori�jusi sauju antacīdu. Tabletes bija palīdzēju�as pavisam nedaudz.

Ar migrēnas lēkmēm Farela bija mocījusies kop� bērnu die�nām, un recep�u zāles tomēr bija gaisināju�as sāpīgi �ņaudzo�o stīpu ap galvu, atstājot tikai pakausī trulas, svilino�as sāpes.

Farela centās apspiest vēlmi atvieglot sajūtu ar alkoholu. Tas bija nevēlami ne vien regulāri lietoto zāļu dēļ, bet arī tāpēc, ka pēc iedzer�anas viņai bija tieksme pārtapt pilnīgi citādā perso�nībā.

�ovakar es tur neie�u, viņa sev teica, bet tad acu priek�ā uznira eksotiskas sievietes tēls kaktā uz sārta, bārkstaina dīvāna. Tas iz�ķīra viņas lēmumu. Farela piecēlās no gultas, aizgāja uz vir�tuvi, atvēra ledusskapi un izņēma Grey Goose degvīna pudeli.

Drīz profesore malkoja otro kokteili, sāpes pakausī bija mitē�ju�ās, un viņai �ķita, ka aizdzītas ir arī atmiņas par flautas

melodiju. Patiesībā tā bija sīringas melodija. Sīringa jeb Pāna flauta sastāvēja no septiņām kopā sastiprinātām niedrēm. Līdzās lirai tā bija viens no pasaules senākajiem mūzikas instrumen�tiem. Ta�u rēgaini �alco�ā skanējuma dēļ tā bija izņemta no senajām olimpiskajām spēlēm: tās mūzika bija pārlieku drūma.

Vai nav vienalga? Farela norūca un iedzēra vēl vienu malku. Pie velna olimpiskās spēles! Pie velna seru Dentonu! Pie velna viņus visus!

Alkohols darīja savu, migrēna atkāpās, un Farela pārtapa citā cilvēkā, apņemdamās nedomāt par zaudējumu, netaisnību vai nomāktību. �is bija piektdienas vakars Londonā. Bija vietas, kurp iet. Bija cilvēki, ko satikt.

Profesore juta ķermenim pār�alcam trīsas, kas pārauga alkās, un viņa izlīgoja cauri priek�telpai, aizgāja pie guļamistabas skapja un izņēma apģērbu maisu.

Tajā bija efektīgi, gurniem piegulo�i, melni trapecveida svārki ar izaicino�u �ķēlumu labajā pusē un seksīga, sarkanbrūna satina blūze bez piedurknēm, kuras griezums dāsni atsedza krū�u bed�rīti.

PULKSTEN PIECOS PIEKTDIENAS pēcpusdienā Naits rosījās pa vir�tuvi, gatavodams dvīņiem vakariņas, un bija jau samierinājies ar to, ka nevarēs tie�ā klātbūtnē noskatīties spēļu atklā�anas ceremoniju.

Galu galā viņ� tikpat jutās pārguris. Kop� brī�a, kad raudā�dams pamodās Lūkass, visu Naita dienu bija aizpildīju�as rūpes par bērniem, raizes par aukles problēmu un nomāktība par Krona izmeklē�anas piespiedu kavē�anos.

Dienas vidū, kamēr dvīņi rotaļājās, viņ� bija piezvanījis mātei un pajautājis, kā viņa turas.

-���� Es gulēju divas stundas, māte bija atbildējusi. Katru reizi, kad iesnaudos, redzēju sapnī Dentonu, bet, līdzko ļāvos priekam, tūlīt pamodos un sirdssāpes sākās no jauna.

-���� Ak Dievs, cik briesmīgi, māt, Naits sacīja, atcerēdamies bezmiega stundas un sāpes, ko bija pārcietis nākamajās nedēļās pēc dvīņu piedzim�anas un Keitas nāves. Daudzas naktis viņam bija licies, ka zaudēs prātu.

Viņ� mainīja sarunas tematu. Aizmirsu tev pateikt, ka Maiks Lansers uzaicināja mani kā viesi uz atklā�anas ceremoniju orga�nizācijas komitejas lo�ā. Ja tu atrastu aukli, mēs varētu iet kopā.

-���� Diez vai es esmu gatava uzklausīt tādu daudzumu līdzjū�tību. Turklāt tur nav ieplānots sēru brīdis. Man nepieklātos aiziet glu�i kā uz svinībām.

-��� Olimpiskās spēles ir Dentona atstātais mantojums, Naits atgādināja. Tu viņam parādītu godu. Turklāt tev derētu iziet no mājas un palīdzēt man visu priek�ā aizstāvēt Dentona labo slavu.

-���� Es padomā�u.

-����� Un, starp citu, ja nebūs aukles, kavēsies Dentona slepka�vības izmeklē�ana.

-����� Es neesmu muļķe, Pīter! māte atcirta. Tad viņa nolika klausuli.

Ap trijiem, kad bērni gulēja diendusu, Naits zvanījis D�ekam. "Privātdetektīvu" īpa�nieks parasti bija ļoti mierīgs un nosvērts, ta�u Naits dzirdēja viņa balsī samilzu�o sasprindzinājumu.

-���� Mēs darām visu, lai atrastu aukli, Naits teica.

-���� Tas ir labi, D�eks atbildēja. Jo tu mums esi vajadzīgs.

-���� Sasodīts! Naits izgrūda, kad saruna bija beigusies.

Apmēram pusse�os atskanēja ārdurvju zvans. Naits paskatījās

dro�ības actiņā un ieraudzīja māti, kas bija ģērbusies elegantā melnā blūzē un biksēs, kājās uzāvusi melnas laiviņas un rotāju�sies ar pelēcīgu pērļu kaklarotu un auskariem. Acis viņai sedza tum�as saulesbrilles. Naits atvēra durvis.

-����� Es sarunāju vakaram aukli, Amanda teica un pakāpās sānis; aiz viņas ar ļoti nelaimīgu sejas izteiksmi stāvēja Garijs Boss, iespaidīgi ģērbies haki krāsas pusgarās biksēs, zeķēs ar rombu rakstu, mokasīnu tipa kurpēs un sarkani svītrotu kakla�saites tauriņu ap kaklu.

Mātes personiskais asistents paskatījās uz Naitu, pikti no�ņaukājās, it kā viņ� būtu visa ļaunuma cēlonis, un teica: Vai jūs zināt, ka es personiski runāju ar Nannies Incorporated, "Fulemas auklēm", "Maigo Eņģeļu" aģentūru un visiem pārējiem auklī�u dienestiem �ajā pilsētā? Man jāteic, Pīter, ka jums ir skaļa slava. Nu, kur tad viņi ir, tie me�onēni? Laikam man jānoskaidro, kāds viņiem re�īms.

-����� Viņi dzīvojamā istabā skatās televīziju, Naits atbildēja un, kad Boss iegāja iek�ā, paskatījās uz māti. Vai viņ� to spēs?

-��� Par trīskār�u stundas maksu, kas viņam tāpat nav maza, gan kaut kā tiks galā, Amanda atbildēja un noņēma saulesbrilles, atsedzot sarkanas, pietūku�as acis.

Naits uzskrēja aug�ā uz guļamistabu un steig�us pārģērbās. Nokāpis lejā, viņ� ieraudzīja, ka dvīņi paslēpu�ies aiz dīvāna un piesardzīgi vēro Bosu. Māte nekur nebija redzama.

-���� Viņas augstība sē� automa�īnā, Boss teica. Gaida.

-��� Kaka, tēti! Lūkass sacīja, paplik�ķinādams pa autiņbiksī�u dibenu.

Kāpēc viņ� nevar iemācīties iet uz tualeti?

-���� Nu tad tā, Naits teica Bosam, ēdiens ir ledusskapī plast�masas kastītēs. Tikai drusku jāuzsilda. Lūkasam var iedot mazliet saldējuma. Bellai ir alerģija, tāpēc viņa drīkst ēst tikai pilngraudu cepumus. Tad vanna. Pasaku grāmata. Deviņos jāiet gulēt, un mēs dro�i vien būsim mājās ap pusnakti.

Naits aizgāja pie bērniem un noskūpstīja viņus. Tagad klau�siet misteru Bosu! �ovakar viņ� būs jūsu aukle.

-���� Kaka, tēti! Lūkass �ēlojās.

-��� Jā, Naits sacīja un paskatījās uz Bosu, un Lūkass ir piekakājis bikses. Tās tūlīt jāapmaina, un viņ� jānomazgā.

Boss izskatījās vēl vairāk satriekts nekā iepriek�. Jāmaina pietaisītas bikses? Man?

-���� Jūs tagad esat aukle, Naits atbildēja un, apspiezdams smieklus, devās ārā.

KAMĒR NAITS KOPĀ ar māti brauca uz Svētā Pankrasa staciju, no kuras ātrvilcienam jāaizved viņi uz Stratfordu un Olimpisko parku, profesore Selena Farela jutās velni�ķi seksīga un ļoti apmierināta ar sevi.

Soho rajonā biezēja krēsla. Gaiss bija tveicīgs, garastāvokli pacilāja izdzertais degvīns, un viņa bija satrieco�i ģērbusies. Iedama no Totenhamkortroudas uz rietumiem Kārlaistrītas vir�zienā, klasikas profesore ik pa brīdim palūkojās uz savu atspulgu veikalu skatlogos, un pretimnāko�o vīrie�u un sievie�u skatieni liecināja, ka tiem nepaliek nepamanītas viņas gurnu kustības un krū�u viļņo�anās zem prasmīgi izvēlētā apģērba, kas piekļāvās viņai kā otra āda.

Viņa bija uzklājusi sejai valdzino�u grimu, izvēlējusies pievil�cīgi zilas kontaktlēcas, un tum�ie, krāsotie mati, ko vairs neslēpa �alle, garās �ķipsnās ieskāva seju, piesaistot uzmanību mazajai, tum�ajai dzimumzīmītei zoda labajā pusē. �ī zīmīte bija vienī�gais atgādinājums par Farelas ikdienas izskatu, un bez tās viņu nepazītu pat viņas asistente.

Farelai ļoti patika tā justies. Anonīmai. Seksuālai. Slepenai medniecei.

Tagad viņa bija pilnīgi cita sieviete bez mazākās līdzības ar būtni, kura dzīvoja profesores ikdienas dzīvi. Izrau�anās no piedienības ietvariem uzbudināja Farelu arvien vairāk, iedvesmoja viņu, lika justies magnētiskai, vilino�ai un pilnīgi neatvairāmai.

Sasniegusi Kārlaistrītu, Farela aizgāja līdz 4. namam un iegāja tajā. Candy bārs bija viens no vecākajiem un lielākajiem lesbie�u naktsklubiem Londonā, un tā bija viena no Farelas iecienītākajām vietām, kurp viņa devās, kad vajadzēja atbrīvoties no uzkrātās spriedzes.

Profesore devās pie garās pirmā stāva letes, ap kuru pulcējās daudz skaistu sievie�u. Trausla izsmalcināta izskata būtne uz bāra sēdekļa pamanīja Farelu, strauji apgriezās apkārt, turēdama rokā mohito kokteili, un uzsmaidīja viņai kā vecai paziņai. Si�rēna Sentd�eimsa!

-��� Sveika, Nella! Farela atbildēja un noskūpstīja viņu uz vaiga.

Nella uzlika plaukstu uz Farelas apak�delma un nopētīja viņas

apģērbu. Oho, Sirēna! Nudien tu kļūsti arvien krā�ņāka un vilino�āka. Kur tu biji pazudusi? Neesmu tevi redzējusi gandrīz veselu mēnesi!

-��� Es �eit biju pirms da�ām dienām, Farela atbildēja. Pirms tam kādu laiku biju Parīzē. Darba sakarā. Jauns projekts.

-���� Laimīgā! Nella novilka un sazvērnieciskā tonī pa�ukstēja: Zini, mēs varētu nozust un�

-���� �ovakar ne, mīļā, Farela draudzīgi atbildēja. Man ir citi plāni.

-���� �ēl, Nella nopūtās. Vai tavi citi plāni atrodas �eit?

-���� Vēl neesmu paskatījusies, Farela atbildēja.

-���� Vārds?

-���� Noslēpums.

-����� Ha! Nella pikti izmeta. Ja tavs noslēpums neatrodas, nāc atpakaļ!

Farela pameta Nellai gaisa skūpstu un devās projām, sirdij priek�nojautās dunot līdzi deju mūzikai, kas skanēja aug�up no pagrabstāva. Ieskatījusies visās pirmā stāva ni�ās un kaktos, viņa uzkāpa otrajā stāvā un nopētīja pūli, kas pulcējās ap sārto biljarda galdu. Nekā!

Ba�īdamās, ka piedzīvos neveiksmi, Farela nokāpa pagrab�stāvā, kur efektīgā sieviete locījās ap stieni asu mūzikas ritmu un disk�okeja komentāru pavadībā. Gar sienām iepretī striptīza dejotājai bija izvietoti sārti dīvāni.

Uz viena no dīvāniem tālākajā istabas kaktā profesore ierau�dzīja meklēto būtni ar slaidu �ampanie�a glāzi rokā. Viņa bija ģērbusies elegantā, melnā kokteiļkleitā, un ogļmelnos, atpakaļ atsukātos matus sedza maza, melna cepurīte ar melnu me�ģīņu plīvuru, kas slēpa sejas vaibstus, atsedzot skatienam tikai mel�nīgsnējo ādu un rubīnsarkanās lūpas.

Sveika, Marta! Farela sacīja, apsēzdamās blakus uz krēsla.

Marta novērsa skatienu no dejotājas, pasmaidīja un atbildēja ar tikko jau�amu austrumeiropietes akcentu: Es zināju, ka sastap�u tevi �eit, mana māsa!

Profesore ieelpoja Martas smar�as, un viņu pārņēma skur�bums. Es nevarēju neatnākt.

Marta pārvilka spilgti sarkanos nagus Farelas plaukstas virs�pusei. Protams, nevarēji. Vai sākam spēles?

AP PULKSTEN SEPTIŅIEM tās dienas vakarā pasaules skatiens bija pievērsts vairāk nekā se�simt akru lielajai piekrastes joslai Lon�donas austrumos, kuras panīkusi teritorija bija pārveidota par Olimpisko parku un ietvēra stadionu astoņdesmit tūksto�iem lai�mīgo skatītāju, rosības pārņemtu sportistu ciematu un elegantas, moderni iekārtotas nori�u vietas riteņbrauk�anai, basketbolam, rokasbumbai, peldē�anai un daiļlēk�anai.

Visas �is celtnes bija neap�aubāmi pievilcīgas, bet par Olim�piskā parka patiesībā par visu olimpisko spēļu centru un simbolu bija izraudzīts britu skulptora Ani�a Kapūra veidotais skatu tornis ArcelorMittal Orbit. Simt piecdesmit metrus augstā būve, kas slējās stadiona austrumu pusē, bija augstāka par Lielo Benu un Brīvības statuju. Tornis bija rūsas krāsā, un masīvās, dobās tērauda caurules, kas izlocītas, līkumotas un saviju�ās stiepās aug�up, lika Naitam domāt par izkropļotām DNS spirā�lēm. Netālu no virsotnes bija izbūvēts apļveida skatu laukums un restorāns. Virs skatu laukuma slējās vēl viena �āda DNS spirāle, veidojot gaisā milzu arku.

No augstās sēdvietas stadiona rietumu pusē, ērti iekārtotā lo�ā, kas bija paredzēta LOCOG locekļiem, Naits caur logu pie�vērsa binokli milzīgajam olimpiskās uguns pavardam, kur� bija izbūvēts paaugstinājumā virs Orbit torņa skatu laukuma jumta. Interesanti, kā viņi to aizdedzinās, Naits nodomāja, bet tad viņa uzmanību piesaistīja tuvējais televīzijas ekrāns un BBC ziņu dik�tors, kas stāstīja, ka atklā�anas ceremoniju da�ādos kanālos ska�tī�oties �etri miljardi cilvēku.

-���� Pīter? viņam aiz muguras ierunājās D�eks Morgans. Te kāds vēlas runāt ar tevi.

Naits nolaida binokli un ieraudzīja, ka blakus "Privātdetek�tīvu" īpa�niekam stāv Markuss Moriss, LOCOG priek�sēdētājs. Moriss bija iemantojis popularitāti iepriek�ējās leiboristu valdī�bas laikā, veikdams ministra pienākumus sporta jomā.

-���� Moriss, viņ� teica, un abi vīri sarokojās.

-���� Priecājos iepazīties! Naits teica.

-���� Man vajadzētu no jums precīzi uzzināt, ko Ri�ards Gilders pirms nāves sacīja par Dentonu Mār�alu, Moriss teica.

Naits viņam to pastāstīja un beigās piebilda: Valūtas blēdī�bām nebija nekāda sakara ar olimpiskajām spēlēm. Tā bija tikai Gildera alkatība. Esmu gatavs to apliecināt.

Moriss vēlreiz paspieda Naita roku. Paldies! viņ� teica. Es ļoti vēlējos, kaut �īs spēles neskartu nekāda nekrietnības ēna. Tomēr tas nemazina mūsu bēdas par Dentona zaudējumu. Tā ir traģēdija.

-���� Daudzējādā nozīmē.

-��� Jūsu māte �ķiet teicami saņēmusies.

Kop� viņu iera�anās stadionā Amandai bija izteikti neskai�tāmus līdzjūtības apliecinājumi, un tagad viņa, pūļa ielenkta, stāvēja kaut kur aizmugurē.

-���� Viņa ir stipra sieviete, un, kad �is maniaks Krons mēģināja apgalvot, ka Dentons ir blēdis, viņa kļuva nikna ļoti nikna. Tas bija nelietīgi.

-����� Taisnība, Moriss teica un pasmaidīja. Bet tagad man jāiet teikt runu.

-���� Un atklāt olimpiskās spēles, piebilda D�eks.

-���� Arī tas, Moriss noteica un devās projām.

D�eks paraudzījās pa logu uz pārpildīto stadionu un pārlaida skatienu jumta līnijai.

Naits to pamanīja un teica: Dro�ība, manuprāt, ir teicamā līmenī, D�ek. Man un Amandai vajadzēja vairāk nekā stundu, lai Stratfordā izietu cauri apskatei. Un pui�i ar iero�iem visi ir gurkhi [1] .

-���� Pasaules bezbailīgākie karotāji, D�eks piekrīto�i pamāja ar galvu.

-���� Vai mani kaut kur vajadzēs?

-���� Mums ir labi spēki, D�eks atbildēja. Skaties ceremoniju! Tu esi to nopelnījis.

Naits palūkojās apkārt. Starp citu, kur ir Lansers? Neierasties pa�a svinībās ir slikts tonis.

D�eks piemiedza aci. Tas ir noslēpums. Bet Maiks lika tev vēlreiz pateikt paldies. Pagaidām tu varētu iepazīstināt mani ar savu māti, lai varu izteikt viņai līdzjūtību.

Naitam kabatā iezvanījās mobilais telefons. Protams. Vienu mirkli, D�ek!

Izvilcis telefonu, viņ� redzēja, ka zvana Huligāns, un atbildēja tie�i tajā brīdī, kad gaismas stadionā sāka satumst un visapkārt atskanēja publikas gaviles.

-���� Es esmu stadionā, Naits teica. Pa�laik sākas atklā�anas ceremonija.

-����� Piedod, ka iztraucēju, bet da�iem ir arī jāstrādā! Huli�gāns atcirta. Man ir analīzes rezultāti tam matam, ko tu �orīt atsūtīji. Tie�

No visiem stadiona ruporiem atskanēja tauru fanfaras, noslā�pējot Huligāna nākamos vārdus.

-��� Atkārto, ko tu teici! Naits sacīja un iebāza otrā ausī pirkstu.

-���� Mats no Krona aploksnes un Selenas Farelas mats! Huli�gāns ieaurojās. Abi tie velli saskan!

KRONS MUMS IR rokā! Naits piesmaku�ā �ukstā teica, izslēg�dams telefonu, un tumsu pār�ķēla spilgts starme�a kūlis, izgais�modams vientuļu, uz grīdas sakņupu�u augumu stadiona vidū.

-���� Ko? D�eks izbrīnījies pārjautāja.

-��� Vai vismaz viena no viņa Fūrijām, Naits piebilda un atstās�tīja nupat notiku�o sarunu. Lai uzbūvētu �o stadionu, tika nojaukta Farelas māja. Viņa publiski paziņoja, ka vainīgie par to samaksā�ot, un viņa pilnīgi nojūdzās, kad izdzirdēja flautas melodiju.

-����� Piezvani Potersfīldai! D�eks ierosināja. Saki, lai aiziet uz Farelas dzīvokli! Lai organizē novēro�anu līdz brīdim, kad viņi dabūs orderi.

Stadionā atskanēja klarnetes solo, un Naits ar acs kaktiņu redzēja cilvēku uz stadiona grīdas pieceļamies kājās. Viņ� bija ģērbies zaļās drēbēs un rokās turēja loku. Mugurā viņam karājās bultu maks. Robins Huds?

-���� Ja vien Farela nav tepat stadionā, Naits teica, juzdams, ka krūtīs briest satraukums.

-��� Katrai biļetei ir piesaistīts apmeklētāja vārds, D�eks sacīja un, aizgriezies no loga, devās uz izeju. Naits viņam sekoja.

Pūlis aiz viņiem sajūsmā auroja, skatoties, kā britu kinore�i�sora Denija Boila veidotais priek�nesums virzījās pretī kulminā�cijai, ar dziesmām un dejām atainojot Londonas bagāto vēsturi. Naits dzirdēja, kā bungu dimdoņa un mūzika atbalsojas garajā gaitenī ārpus cie�i apsargātās LOCOG lo�as. Pa steidzamo sakarlīniju viņ� piezvanīja Eleinai Potersfīldai, kas atbildēja pēc tre�ā signāla, un pastāstīja par DNS rezultātiem, kas saistīja Selenu l arelu ar Krona vēstuli.

Blakus viņ� dzirdēja D�eka balsi, kas to pa�u ziņu nodeva c itam cilvēkam, galvenajam dro�ības pārstāvim, kur� tobrīd atra�dās Olimpiskajā parkā.

-��� Kur tu dabūji Farelas DNS rezultātus? Potersfīlda noprasīja.

-��� Tas ir gar� stāsts, Naits atbildēja. Mēs pa�laik meklējam viņu stadionā. Es ieteiktu tev darīt to pa�u viņas mājās.

Viņ� un D�eks pabeidza sarunu vienā laikā. Naits paskatījās uz �etriem apbruņotajiem "Privātdetektīvu" darbiniekiem, kas apsargāja ieeju LOCOG lo�ā.

Nojauzdams viņa domas, D�eks teica: �eit neviens neiekļūs.

Naits gandrīz pamāja ar galvu, bet tad atcerējās Gilderu un Maskolo un sacīja: Mēs nedrīkstam uzskatīt LOCOG locekļus par vienīgajiem mērķiem. Gilders ir tam pierādījums.

D�eks piekrīto�i pamāja. Jā, tas mums jāpatur prātā.

Abi iegāja stadionā tie�i tajā brīdī, kad no Orbit torņa atrā�vās Mērija Popinsa, turēdama gaisā izstieptu lietussargu, pārli�doja pāri jumtam un virs sajūsminātā pūļa galvām slīdēja pretī Londonas Tauera atdarinājumam, kas bija izaudzis uz stadiona grīdas. Viņa nolaidās zemē blakus Taueram, bet nākamajā brīdī pazuda dūmu mutulī: apkārt iezibējās sarkanas gaismas, un bungu rīboņa lika atcerēties uzlidojumu Otrajā pasaules karā.

Dūmi izklīda, un simtiem cilvēku visda�ādākajos ietērpos trau�cās dejā apkārt Tauera maketam, un Naits dzirdēja kādu sakām, ka viņi atainojot mūsdienu Londonu, pasaules kosmopolītiskāko pilsētu ar tās daudzveidīgo pilsoņu sastāvu.

Tomēr Naitu uzvedums neinteresēja; viņ� lūkojās visapkārt sta�dionam un centās iztēloties, ko plānprātīga sieviete �ādā situācijā varētu uzsākt. Viņ� pamanīja kādu ieeju stadiona rietumu pusē.

-���� Kurp tā ved? viņ� jautāja D�ekam.

-���� Uz treniņu vietu, D�eks atbildēja. Tur komandas gata�vojas visu valstu parādei.

Skatītāju pūlis vētraini gavilēja, un pacilātība pieauga vēl vai�rāk, kad pēc The Who priek�nesuma uz skatuves parādījās The Rolling Stones un Kīts Ri�ards uz ģitāras atskaņoja ievada frāzi dziesmai Can't You Hear Me Knocking.

Uzzibsnīja neskaitāmas zibspuldzes, un Londonu pārņēma visaptvero�s olimpiskais drudzis.

No ejas zem D�eka un Naita stadionā iesoļoja Kamerūnas komanda.

-���� Kur� no viņiem ir Mundaho? jautāja D�eks. Viņ� ta�u ir kamerūnietis, vai ne?

-���� Jā gan, Naits atbildēja, ar skatienu pārmeklēdams zaļo un spilgti dzelteno tērpu gūzmu, līdz ieraudzīja garu, musku�ļotu, smejo�u sportistu, kura mati bija izrotāti ar krellītēm un glieme�vākiem. Re, tur viņ� ir!

-���� Vai viņ� patie�ām tic, ka spēj uzvarēt Zīku �o?

-���� Viņ� pats tā noteikti domā, sacīja Naits.

Filatri Mundaho bija izniris no nekurienes starptautiskajā vieglatlētu arēnā kādās Berlīnes sacensībās tikai septiņus mēne��us pirms olimpiskajām spēlēm. Mundaho bija liels, plecīgs vīrie�tis ar tādu pa�u miesas būvi kā izcilajam Jamaikas sprinterim Zīkam �o.

Berlīnes sacensībās Zīks �o nebija piedalījies, ta�u tajās bija spēkiem mēroju�ies daudzi pasaules ātrākie skrējēji. Mundaho bija piedalījies trijos skrējienos: simt, divsimt un �etrsimt metru distancēs. Gan tajos, gan priek�sacīk�u skrējienos kamerūnietis bija guvis pārliecino�u uzvaru, un tik pla�a mēroga sacensībās tas bija iepriek� nepieredzēts notikums.

Viņa sasniegumi bija izraisīju�i dedzīgus pārspriedumus par to, ko Mundaho spēs paveikt Londonas Olimpiskajās spēlēs. Atlantas spēlēs 1996. gadā amerikānis Henrijs Aivejs bija izcī�nījis zelta medaļu un uzstādījis jaunu pasaules rekordu gan �etr�simt, gan divsimt metru skrējienos. 2008. gadā Pekinā Zīks �o bija uzvarējis simt un divsimt metru sprinta distancēs, arī abos gadījumos labojot pasaules rekordu. Ta�u nevienam vīrietim un nevienai sievietei līdz �im nebija izdevies gūt uzvaru visās trijās sprinta disciplīnās vienu spēļu laikā.

Filatri Mundaho bija apņēmies to izdarīt.

Viņa treneri apgalvoja, ka Mundaho esot atradums, kas atklāts vietējas nozīmes skrie�anas sacensībās valsts austrumu daļā; neilgi pirms tam viņ� esot aizbēdzis no dumpinieku spēkiem, kas nolaupīju�i viņu bērna gados un padarīju�i par karotāju īpa�ā /.enu vienībā.

-���� Vai tu pirms kāda laika lasīji rakstu, kurā Mundaho savu ātrumu un izturību pamatoja ar to, ka no aizmugures viņam pakaļ lidoju�as lodes? D�eks jautāja.

-���� Nē, Naits atbildēja. Bet es ticu, ka tas var būt sasodīti iedarbīgs motīvs.

PĒC DESMIT MINŪTĒM, kamēr The Who un The Rolling Stones jo�projām izpildīja dziesmas no saviem iecienītākajiem krājumiem, stadionā iesoļoja Amerikas Savienoto Valstu komanda ar karog�nesēju Polu Tīteru priek�galā. Plecīgo, bārdaino vīrieti D�eks atcerējās no Losand�elosas.

-���� Pols studēja Kalifornijas Universitātē, D�eks teica. Viņ� ir apbrīnojami spēcīgs lodes grūdējs un diska metējs. Un ļoti lādzīgs cilvēks. Daudz palīdz pilsētas centra trūcīgajiem jaunie��iem. Eksperti viņam �eit paredz lielus panākumus.

Naita skatiens pārslīdēja no Tītera pie sievietes, kura gāja aiz karognesēja. Naits viņu labi atcerējās, jo sportistes fotogrāfija, kurā viņa redzama bikini peldkostīmā, pirms nedēļas bija parā�dījusies glu�i neticamā vietā: Londonas laikrakstā Times. Viņai bija mazliet vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem, un Naits viņu atzina par vienu no vingrākajām sievietēm, kādu jebkad gadījies redzēt. Dzīvē viņa izskatījās pat vēl labāk.

-���� Tā ir Hantera Pīrsa, vai ne? Naits jautāja.

D�eks pamāja ar galvu, un viņa seja pauda neviltotu apbrīnu. Patie�ām izcila sieviete!

Pirms diviem gadiem Hantera Pīrsa autoavārijā bija zaudējusi vīru un palikusi viena ar trim bērniem, no kuriem vecākajam vēl nebija desmit gadu. Tagad viņa strādāja par neatliekamās palīdzības ārsti Sandjego pilsētā, bet agrāk bija guvusi teicamus panākumus daiļlēk�anā un divdesmit viena gada vecumā gandrīz iekļuvusi 1996. gada olimpiskajā komandā. Vēlāk viņa bija aiz�gājusi no sporta, lai studētu medicīnu un veltītu laiku ģimenei.

Pēc piecpadsmit gadiem, cenzdamās pārvarēt vira nāves iz�raisīto traģēdiju, Hantera Pīrsa bija atsākusi nodarboties ar daiļlēk�anu. Padodamās bērnu uzstājībai, viņa kop� trīsdesmit se�u gadu vecuma atkal bija sākusi piedalīties sacensībās. Pēc astoņpadsmit mēne�iem viņa bērnu acu priek�ā bija pārstei�gusi Amerikas daiļlēcēju aprindas, izcīnīdama uzvaru daiļlēk�anas sacensībās no desmit metru augstuma un izpildīdama ASV olimpiskā līmeņa prasības.

-���� Nepārspējama personība! Naits teica, raudzīdamies, kā Pīrsa smaida un māj skatītājiem sveicienu. Aiz amerikāņiem sta�dionā iesoļoja Zimbabves komanda.

Parādi noslēdza Apvienotās Karalistes sportisti mājinieku valsts komanda. Apvienotās Karalistes karogu nesa divdesmit trīs gadus vecā peldētāja Odrija Viljamsone, divkārtējā zelta medaļas ieguvēja Pekinas Olimpiskajās spēlēs.

Naits parādīja D�ekam vairākus britu komandas sportistus, kuriem bija izredzes izcīnīt medaļu; to vidū bija maratoniste Mērija Dakvorta, astoņpadsmit gadus vecā sprinta sensācija Mimi Mār�ala, bokseris Olivers Praiss un valsts smagsvaru grupa.

Drīz pēc tam atskanēja "Dievs, sargi karalieni!". Tad bija kārta olimpiskajai himnai. Kad bija izskanējis sportistu olimpiskais zvē�rests, skatītāju pūli pārņēma pacilātas gaidas, un daudzi lūkojās uz stadiona ieeju, kas atradās tie�i zem Naita un D�eka.

-���� Es gribu zināt, kas aizdedzinās olimpisko uguni! D�eks teica.

-���� To grib zināt visa Anglija, Naits atbildēja.

Tiesa, prātojumi par to, kuram tiks uzticēts gods iedegt olimpisko uguni, bija kļuvu�i arvien dedzīgāki, kop� lāpa gada sākumā no Grieķijas bija ieradusies Lielbritānijā, �rop�īras pilsētā Ma�venlokā, kur Pjērs de Kubertēns, mūsdienu olimpisko spēļu tēvs, 1892. gadā bija publiski ierosinājis spēļu atjauno�anu.

Kop� tās dienas lāpa bija līkumojusi cauri Anglijai, Velsai un Skotijai. Ar katru nākamo posmu ziņkāre un baumas bija augu��as augumā.

-���� Minētājiem patīk sers Sedriks Dadlijs, Apvienotās Karalistes pieckārtējais zelta medaļnieks airē�anā, Naits teica D�ekam. Bet citi domā, ka uguns būtu jāaizdedzina seram Sīmoram Petersonam-Allenam, pirmajam vīrietim, kur� noskrēja jūdzi mazāk nekā �etrās minūtēs.

Bet tad pūļa auri uzbangoja pilnā skaļumā, atskanēja melodija no filmas "Ugunīgie kaujas rati" un stadionā tie�i zem Naita un D�eka izskrēja divi sportisti, divatā nesdami olimpisko lāpu.

Tas patie�ām bija sers Sedriks Dadlijs, un viņam blakus�

-���� Augstais Dievs, tas ir Lansers! iesaucās Naits.

Jā, tas bija Maiks Lansers, kas smaidīja un māja pūlim svei�cienus, skriedams līdzās Sedrikam Dadlijam pa celiņu pretī spi�rālveida kāpnēm blakus Londonas Tauera maketam un balti tērp�tajam stāvam, kas viņus gaidīja kāpņu lejgalā.

TIE�I TAJĀ BRĪDĪ Karena Poupa atradās Sun ziņu telpā, modernas biroju ēkas astotajā stāvā Tomasa Mora skvērā netālu no Svētās Katrīnas dokiem Temzas ziemeļu krastā. Viņa būtu ļoti gribējusi Iet mājās un pienācīgi izgulēties, ta�u nevarēja pārtraukt skatīi ies spēļu atklā�anas ceremonijas reportā�u.

Uz televīzijas ekrāna Lansers un Dadlijs skrēja pretī balti tērplajam cilvēkam pie stāvajām kāpnēm, kas veda aug�up tornī. Redzot jūsmīgo prieku stadiona skatītāju neskaitāmajās sejās, l'oupa juta, ka viņas ciniskā attieksme gaist un kaklā iespriest divains kamols.

Kāds neatkārtojams, nepārspējams brīdis Londonai un visai britu zemei!

Poupa paskatījās uz savu redaktoru Fin�u. Alla� īdzīgā sporta veterāna acis bija aizplīvurojusi emociju migla. Pametis skatienu uz Poupu, viņ� teica: Tu ta�u zini, kur� tas ir, vai ne? Pēdējais lāpas nesējs?

-���� Man nav ne jausmas, bos, Poupa atbildēja.

-���� Tas tak ir tas sasodītais�

-���� Vai jūs esat Karena Poupa? aiz muguras atskanēja vīrie�a balss, un Fin�s aprāvās pusvārdā.

Poupa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja glu�i vai saoda noplu�ku�u veloziņnesi, kas raudzījās uz viņu ar apātisku sejas izteiksmi.

-��� Jā, viņa atbildēja. Es esmu Poupa.

Ziņnesis pastiepa aploksni, uz kuras dīvainiem, drukātiem burtiem, da�ādos at�ķirīgos fontos un da�ādās krāsās, bija uzrakstīts viņas vārds. Poupa sajuta pakrūtē dīvainu tuk�umu, biedējo�u un dziļu kā bezdibeņa rīkle.

PĒDĒJAIS LĀPNESIS TRAUCĀS aug�up pa kāpnēm blakus Londonas Tauera maketam, un milzīgais skatītāju pūlis pavadīja viņu ar gavilēm, svilpieniem un kāju dauzī�anu.

Naits sarauca pieri un paskatījās uz Orbit torni un sargiem pie olimpiskās uguns pavarda. Velns lai parauj, kā viņi grasās pārsviest liesmu no Londonas Tauera uz Orbit torņa virsotni?

Pēdējais lāpnesis pacēla liesmu augstu virs galvas, aplausi pār�auga pērkona dārdos un pieplaka, pārtopot kopīgi aizturētā elpā.

Turēdams rokās loku ar nospriegotu bultu, Robins Huds palēcās gaisā no sastatnēm skatuves dienvidu daļā un aizlidoja pāri stadionam, turēdamies dro�ības virvēs un traukdamies pretī olimpiskās uguns paaugstinājumam.

Loka �āvējs iebīdīja bultas uzgali liesmā un to aizdedzināja. Viņ� traucās arvien tālāk un augstāk, lidojumā atvilkdams loku.

Kad Robins Huds bija nokļuvis vienā līmenī ar Orbit virsotni, viņ� saliecās un iz�āva liesmojo�o bultu, kas pārlidoja pāri sta�diona jumtam, pār�ķēla nakts debesis un aizzibēja starp Karalis�kās gvardes vīriem nepilnu metru virs olimpiskās uguns pavarda.

Uzliesmoja milzu uguns vilnis, vēlreiz izraisot dārdo�us sta�diona skatītāju aurus. Publiskajā telpā atskanēja �aka Roges, Starptautiskās Olimpiskās komitejas priek�sēdētāja balss:

Es pasludinu 2012. gada Olimpiskās spēles par atklātām!

No Orbit torņa virsotnes gaisā pacēlās raķetes, uzplaukstot ugunīgos ziedos pāri Londonas austrumdaļai, un visā pilsētā skanīgi iedimdējās daudzu baznīcu zvani. Uz stadiona laukuma sportisti apkampās, mainījās nozīmītēm, fotografēja un filmēja muģisko brīdi, kurā visi olimpiskā zelta sapņi �ķita reāli un pie�pildāmi.

Lūkodamies uz sportistiem, uz olimpisko liesmu un raķe�u I' i i/.antēmu pu�ķiem, kas dzirkstīja debesīs, Naits juta acīs sakāpļ.mi asaras. Viņ� nebija gaidījis, ka varētu izjust tik visaptvero�u lepnumu par savu pilsētu un savu zemi.

Tad iezvanījās viņa mobilais telefons.

Karenas Poupas balss izklausījās gandrīz histēriska. Krons nupat man atsūtīja vēl vienu vēstuli! Viņ� uzņemas atbildību par amerikāņu lodes grūdēja Pola Tītera nāvi!

Naits apjukumā saviebās. Nē, es ta�u nupat viņu redzēju, viņ��

Un tad Naits saprata. Kur ir Tīters? viņ� uzkliedza D�ekam un metās skrie�us. Krons grasās viņu nogalināt!

NAITS UN D�EKS lauza ceļu cauri pūlim lejup. D�eks kliedza mobi�lajā telefonā, stāstīdams situāciju stadiona dro�ības komandie�rim. Abi uzrādīja dro�ības darbinieku �etonus, lai nokļūtu uz stadiona laukuma.

Naits pamanīja Tīteru brīdī, kad tas, turēdams ASV karogu, sarunājās ar Filatri Mundaho, Kamerūnas sprinteri. Skriedams pāri iek�ējam laukumam, viņ� ieraudzīja, ka Amerikas karogs spor�tista rokās salīgojas. Karognesējs sagrīļojās tam līdzi un, kramp�jaini raustīdamies, sabruka zemē asiņainām putām uz lūpām.

Kad Naits sasniedza ASV komandu, cilvēki izmisīgi kliedza pēc ārsta. Pūlim cauri izlauzās ārste Hantera Pīrsa un notupās blakus lodes grūdējam. Mundaho stingi skatījās viņos, �ausmu pārņemts.

Vienkār�i nokrita! biju�ais zēnu vienības karotājs teica Naitam.

D�eks izskatījās tikpat satriekts kā Naits. Viss bija noticis neti�cami ātri. Trīs minū�u brīdinājums. Vairāk laika viņi nebija devu�i. Ko tādā situācijā bija iespējams izdarīt, lai glābtu amerikāni?

Pēk�ņi iekrakstējās publiskā skaļruņu sistēma, un stadionā atskanēja Krona dīvainā flautas melodija.

Naitu sagrāba panika. Viņ� atcerējās Selenas Farelas reakciju brīdī, kad viņa bija izdzirdējusi �o mūziku savā kabinetā, un tad pamanīja, ka daudzi sportisti ap viņu rāda uz lielajiem videoekrāniem visapkārt Olimpisko spēļu stadionam. Uz visiem ekrāniem bija lasāmi trīs sarkani vārdi:

OLIMPISKAIS KAUNS ATMASKOTS!

,,

NAITS JUTĀS SATRACINĀTS. Krons bija ne vien netraucēti darbojies, noindēdams Tīteru, bet neizprotamā veidā spējis uzlauzt Olim�piskā parka datorsistēmu un pārņemt tablo iekārtu.

Vai profesore Farela kaut ko tādu varētu izdarīt? Vai viņa to spētu?

Pie Naita un D�eka pieskrēja Maiks Lansers, kas izskatījās da�ās minūtēs novecojis par desmit gadiem. Viņ� izstiepa roku pret ekrānu. Pie velna, ko tas nozīmē? Un kas tā par velni��ķīgu mūziku?

-��� Tas ir Krons, Maik! Naits atbildēja. Viņ� uzņemas atbil�dību par uzbrukumu.

-����� Ko? Lansers satriekts iesaucās. Tad viņ� pamanīja ārsti Pīrsu un da�us feld�erus, kas drūzmējās ap ASV lodes grūdēju. Vai viņ� ir miris?

-����� Es viņu redzēju, pirms piesteidzās daktere Pīrsa, Naits teica. Viņam no mutes nāca asiņainas putas. Viņ� locījās kramp�jos un rīstījās.

Apdullis un apjucis Lansers jautāja: Inde?

-��� Jāsagaida asins analīze.

-���� Vai autopsija, sacīja D�eks, skatīdamies, kā mediķi uzceļ nemaņā gulo�o Tīteru uz riteņnestuvēm un kopā ar ārsti Pīrsu aizsteidzas uz ātrās palīdzības automa�īnu.

Da�i stadionā paliku�ie skatītāji klusi sita plaukstas, cenzda�mies uzmundrināt cietu�o amerikāni. Tomēr vairāk bija tādu, kuri steidzās uz izeju, aizspiedu�i ausis, lai nedzirdētu baiso flautas mūziku, un meta ba�īgus skatienus aug�up uz ekrāniem.

OLIMPISKAIS KAUNS ATMASKOTS!

D�eks ar skatienu pavadīja aizbrauco�o ātrās palīdzības auto�ma�īnu. Viņa balss drebēja. Man vienalga, kādas apsūdzības Krons var izteikt! Pols Tīters bija krietns cilvēks, labsirdīgs milzisl Es biju aizgājis uz vienu no viņa klīnikām Losand�elosā. Bērni bija sajūsmā par viņu. Viņi to glu�i vai dievināja! Kur� plānprātīgais kaut ko tādu �ajā vakarā varēja izdarīt tik īpa�am cilvēkam?

Naits atcerējās, kā profesore Farela iepriek�ējā dienā bija aizbē�gusi no sava kabineta. Kur viņa ir �obrīd? Vai Potersfīlda ir viņu apcietinājusi? Vai viņa ir Krons? Vai viņa ir viena no Fūrijām? Un kā viņi noindēja Tīteru?

Naits piegāja pie Mundaho, nosauca savu vārdu un uzdeva jautājumus par notiku�o. Kamerūnas sprinteris lauzītā angļu valodā pastāstīja, ka Tīters neilgi pirms sabruk�anas izskatījies pietvīcis sarkans un ļoti svīdis.

Tad Naits devās izjautāt pārējos amerikāņu sportistus, lai noskaidrotu, vai kāds pirms atklā�anas ceremonijas ir redzējis Tīteru kaut ko dzeram. Kāds augstlēcējs sacīja, ka redzējis lodes grūdēju tuk�ojam vienu no neskaitāmajām plastmasas ūdens pudelēm, ko Londonas spēļu brīvprātīgie darbinieki jeb tā dēvē�tie Spēļu Saimnieki piedāvāja sportistiem, kad tie pulcējās visu valstu parādei.

Naits pastāstīja dzirdēto D�ekam un Lanseram, kas iekarsa vēl lielākās dusmās un pa rāciju pavēlēja līdz turpmākam rīkojumam aizturēt Olimpiskajā parkā visus spēļu brīvprātīgos darbiniekus.

Dro�ības komandieris, kas bija ieradies notikuma vietā da�as minūtes vēlāk, nikni pablenza uz spilgtajiem ekrāniem un ieklie�dza rācijā: Izslēdziet skaļruņu sistēmu un apklusiniet to nolā�dēto mūziku! Un nodzēsiet to teikumu no ekrāna! Un es gribu zināt, kā, pie velna, kāds varēja ielauzties mūsu sakaru tīklā! Tūlīt!

SESTDIENA, 2012. GADA 28. JŪLIJS

POLS TĪTERS, IZCILAIS vieglatlēts un aizrautīgais trūcīgās jaunat�nes atbalstītājs, nomira ceļā uz slimnīcu neilgi pēc pusnakts. Viņam bija divdesmit se�i gadi.

Da�as stundas vēlāk Naits mocījās murgainā sapnī, kurā ska�nēja spokainā flautas melodija, rēgojās Dentona Mār�ala no�grieztā galva un asiņainais laukums uz Ri�arda Gildera krūtīm, D�o Maskolo krita cauri plīsto�am kokteiļu galdam Vestibila bārā, un lodes grūdējam no mutes nāca asiņainas putas.

Viņ� izbiedēts pamodās un, sirdij neganti dauzoties, krietnu brīdi nesaprata, kur atrodas.

Tad viņ� izdzirdēja, kā Lūkass tumsā sūc īk�ķi, un atguvās. Cenzdamies nomierināties, viņ� uzvilka palagu augstāk virs ple�ciem un atcerējās Garija Bosa seju, kad Naits trijos naktī bija pārradies mājās.

Dzīvoklis izskatījās pēc drazu kaudzes, un mātes personiskais asistents zvērēja nekad mū�ā vairs nepieskatīt Naita nenormālos bērnus. To viņ� nedarī�ot pat tad, ja Amanda viņam kaut vai piecreiz paaugstinā�ot algu.

Arī māte bija sadusmota. Naits bija ne vien pametis viņu atklā��anas ceremonijas laikā, bet pēc ziņas par Tītera nāvi nebija atbil�dējis uz viņas telefona zvaniem. Ta�u viņam bija izsīku�i visi spēki.

Naits mēģināja vēlreiz iemigt, ta�u viņa domas �audījās no jautājuma, kur atrast jaunu aukli bērniem, pie mātes un no mātes pie Krona otrās vēstules satura. Ap vieniem naktī, drīz pēc tam, kad Poupa bija atnesusi sūtījumu uz Londonas biroja pētījumu laboratoriju, viņ�, D�eks un Huligāns bija iepazinu�ies ar to sīkāk.

"Kādu godu var nest nepelnīta uzvara?" Krons rakstīja vēs�tules sākumā. "Kādu lepnumu var izraisīt pārspēts pretinieks, ja tas' panākts ar viltu?"

Krons apgalvoja, ka Tīters esot krāpnieks, jo "simbolizē korum�pēto olimpie�u pulkus, kas gatavi lietot jebkādas nelikumīgas vielas, kad vien tās pieejamas, lai kāpinātu savu sniegumu."

Vēstules turpinājumā bija izteikts apgalvojums, ka Tīters un citi vārdos neminēti Londonas spēļu sportisti lietojot brie�u un aļņu ragu samtainās daļas ekstraktu, lai vairotu spēku, palieli�nātu ātrumu un drīzāk atgūtu spēkus pēc treniņu periodiem. Brie�u un aļņu ragi esot viela ar pasaulē ātrāko aug�anas spēju, jo barības vielām bagātais apvalks jeb samts, kas tos ietver attīs�tības periodā, esot piesātināts ar IGF-1 jeb insulīnam līdzīgu aug�anas faktoru 1, izcili spēcīgu aug�anas hormonu, ko olim�piskajās spēlēs aizliegts lietot. Tomēr, ja ragu samta ekstrakts tiekot uzmanīgi ievadīts ieteicams, ar mutes skalotāju, nevis tie�as injekcijas veidā , tā klātbūtni konstatēt esot gandrīz neiespējami.

"IGF-1 pie�ķir milzīgas priek�rocības," Krons rakstīja. "It se�vi�ķi tādam spēka disciplīnu sportistam kā Tīters, jo ļauj tam straujāk uzaudzēt muskuļus un drīzāk atjaunot spēkus pēc tre�niņiem."

Tālāk vēstulē apsūdzēja divus homeopātus vienu Losand�elosā, otru Londonā par iesaistī�anos Tītera izsmalcinātajā krāpniecībā.

Vēstulei pievienotie dokumenti �ķita pamatojam Krona apsū�dzību. Starp tiem bija �etras homeopātu kvītis ar datiem par staltbrie�u ragu samta pārdo�anu un piegādi no Jaunzēlandes uz Losand�elosas pastkastīti celtniecības uzņēmumā, kas piederēja

Tītera svainim Filipam. Citos dokumentos bija uzrādīti Tītera asins analī�u rezultāti, kas iegūti neatkarīgu pārbau�u ceļā ar jaunākās tehnoloģijas paņēmieniem.

"Tie nepārprotami uzrāda IGF-1 klātbūtni Tītera organismā pēdējo �etru mēne�u laikā," Krons rakstīja pirms vēstules drama�tiskā noslēguma: "Tāpēc �is ļaunprātīgais krāpnieks Pols Tīters tiks upurēts, lai �ķīstītu spēles un darītu tās atkal tīras."

Vairākas stundas pēc �o vārdu izlasī�anas Naits gulēja uz dīvāna dvīņu guļamistabā un, cauri pustumsai skatīdamies uz bērnu neskaidrajiem apveidiem, domāja: Vai tā iespējams �ķīstīt olimpiskās spēles? Nogalinot cilvēkus? Kur� vājprātīgais spējis kaut ko tādu izdomāt? Un kāpēc?

PĒC TĪTERA SAĻIM�ANAS uz globālās skatuves es klīstu pa pil�sētu, tīksminādamies sevi par mūsu īstenoto atriebību, ar baudu apzinādamies mūsu pārākumu blakus Skotlendjarda, Ml5 un "Privātdetektīvu" nevarīgajiem mēģinājumiem. Viņi nemū�am neatradīs mani un manas māsas.

Visur, kurp eju, pat �ajā vēlajā stundā es redzu satriektus londonie�us un avīzes ar lielo stadiona ekrānu fotoattēliem un mūsu vēstījumu uz tiem: OLIMPISKAIS KAUNS ATMASKOTS!

Un virsraksts: SPĒLĒS IESOĻOJUSI NĀVE!

Un ko gan viņi domāja? Ka mēs mierīgi ļausim vēl ilgāk zaimot senos sporta rituālus? Ka mēs vienkār�i noskatīsimies, kā viņi mīda kājām godīgu sacensību, pelnīta pārākuma un nemirstīga di�enuma principus?

Nu nē!

Un tagad Krons un Fūrijas skan uz daudzu miljardu cilvēku lūpām visās pasaules malās kā nenotverams spēks, kas nevil�cinās nogalināt un ir gatavs atmaskot un iznīdēt pasaules lielākā sporta notikuma tum�o pusi.

Da�i muļķi mūs salīdzina ar palestīnie�iem, kas 1972. gadā Minhenes vasaras spēlēs nolaupīja un nogalināja Izraēlas spor�tistus. Viņi uzskata mūs par teroristiem ar neizdibinātiem poli�tiskiem iemesliem.

Ja neņem vērā tādus idiotus, man �ķiet, ka pasaule tagad sāk saprast mani un manas māsas. Mani pārņem neaprakstāmas pacilātības trīsas, apzinoties, ka cilvēki visās malās apjau� mūsu varenību. Viņi jautā, kā tas iespējams, ka tādas būtnes staigā viņu vidū un valda pār dzīvību un nāvi, stājas pretī korupcijai un krāp�anai un izvēlas upurus visu krietno un godājamo ideālu vārdā.

Gara acīm es redzu neradījumus, kas apmētāja mani akme�ņiem, Fūriju nedzīvās acis tonakt, kad nogalināju bosnie�us, un satriektās izteiksmes reportieru sejās, kad tie ziņoja par Tītera nāvi.

Beidzot, es domās sev saku, beidzot es lieku neradījumiem mak�sāt par to, ko viņi man nodarīju�i.

To pa�u es domāju, kad ataust gaisma, krāsojot �aurās, plā�nās mākoņu grīstes virs Londonas ko�i sarkanos toņos, līdz tie atgādina pietūku�as brūces.

Es pieklauvēju pie mājas sāndurvīm, aiz kurām dzīvo Fūrijas, un ieeju mājā. Marta ir vienīgā no māsām, kas vēl nav aizgā�jusi gulēt. Viņas tum�ās ahāta acis mirdz asarās, un viņa līksmi apskauj mani, juzdama tādu pa�u laimes kvēli kā es.

-���� Viss kā pēc pulksteņa! viņa saka, aizvērdama durvis man aiz muguras. Labāk nevarēja vēlēties. Tīgena iedeva pudeli amerikānim un paguva pārģērbties un nozust, pirms sākās haoss. Tas ir liktenis!

-���� Vai tu neteici to pa�u, kad Londona pievāca sev olimpiskās spēles? es jautāju. Vai tu to neteici arī tad, kad mēs atklājām krāp�anu un korupciju, kā es jau iepriek� biju teicis?

-��� Taisnība, Marta atbild, un viņas sejā mirdz tāds fanātisms, ar kādu var mēroties tikai mocekļi. Mēs esam liktenis. Mēs esam pārcilvēki.

-Jā, bet tu nedrīksti aizmirst, ka tagad viņi dzīs mums pēdas, es atbildu, lai Martu atvēsinātu. Vai tu teici, ka esam nodro��ināju�ies visos virzienos?

-���� Visos, Marta apgalvo, un tagad viņas balss skan lieti�ķi.

-���� Kā ir ar fabriku?

-���� Tīgena parūpējās, lai tā būtu nepieejama. To nav iespējams atklāt.

-���� Un tava loma?

-���� Bez aizķer�anās.

Es pamāju ar galvu. Tagad mums kādu laiku jāpaliek ēnā. Lai Skotlendjards, M15 un "Privātdetektīvi" strādā pastiprinātā re�īmā pietiekami ilgi, līdz nogurs un iedomāsies, ka mēs vairs neesam bīstami, un tad viņu modrība atslābs.

-���� Viss notiek pēc plāna, Marta saka. Pēc brī�a viņa vilci�nādamās jautā: Tas Pīters Naits� vai viņ� mums joprojām ir bīstams?

Es brīdi domāju, tad saku: Ja kāds mums ir bīstams, tad tie�i viņ�.

-��� Ja tā, mums ir izdevies kaut ko noskaidrot. Naitam ir vājā vieta. Un pamatīga.

NAITS BĒRNISTABĀ SARĀVĀS un pamodās. Zvanīja viņa mobilais telefons. Istaba bija pieliju�i ar saules gaismu, un viņam �ilba acis. Sataustījis telefonu, viņ� atsaucās.

-��� Farela ir pazudusi, teica Skotlendjarda galvenā inspektore Eleina Potersfīlda. Birojā viņas nav. Un mājās arī nav.

Naits uzslējās sēdus, joprojām mirk�ķinādams acis, un jautāja: Vai jūs pārmeklējāt telpas?

-��� Es nevaru dabūt orderi, pirms mana laboratorija nav apstip�rinājusi Huligāna atklāto matu sakritību.

-���� Huligāns vakar Krona otrajā vēstulē atrada vēl kaut ko.

-���� Ko? Potersfīlda iekliedzās. Kādā otrajā vēstulē?

-��� Tā jau atrodas tavā laboratorijā, Naits atbildēja. Bet Huli�gāns paņēma no aploksnes da�as ādas daļiņas. Pusi no parauga viņ� aizsūtīja tev.

-���� Sasodīts, Pīter! Potersfīlda viņam uzkliedza. "Privātde�tektīvi" nedrīkst neko analizēt sakarā ar �o gadījumu, pirms�

-���� Par to es neesmu noteicējs, Eleina! Naits atcirta. Lēmu�mus pieņem Sun. Avīze ir "Privātdetektīvu" klients!

-���� Mani neinteresē, kas�

-��� Varbūt līdzsvara labad arī tu varētu man kaut ko pastāstīt, Eleina? Pīters viņu pārtrauca. Tā vien �ķiet, ka es visu laiku piegādāju tev informāciju.

Kādu laiku valdīja klusums, un tad viņa sacīja: Galvenais jautājums ir tas, kā Krons spēja ielauzties�

Naits pamanīja, ka dvīņi neatrodas savās gultiņās, un turp�māko nedzirdēja. Viņ� pievērsa skatienu sienas pulkstenim. Jau desmit! Tik ilgi viņ� nebija gulējis kop� dienas, kad piedzima dvīņi.

-���� Man jāiet, Eleina! Bērni, viņ� paskaidroja un pārtrauca sarunu.

Viņā uzviļņoja visas drūmākās ba�as, kādas vecākiem tādās reizēs mēdz nākt prātā, un viņ� izskrēja pa bērnistabas durvīm, steigdamies uz kāpņu pusi. Varbūt bērni ir nokritu�i? Varbūt viņi ir piekļuvu�i pie�

Tad Naits izdzirdēja, ka lejā skan televīzijas ziņu reportā�a no peldē�anas sacensībām �etrsimt metru brīvā stila stafetē, un mirkli viņam �ķita, ka ikviens ķermeņa muskulis kļūst ļengans un nevarīgs. Kāpjot lejā uz pirmo stāvu, viņam bija cie�i jāturas pie margām.

Lūkass un Izabella bija noņēmu�i dīvāna spilvenus un same�tu�i kaudzē uz grīdas. Viņi sēdēja uz tiem kā divi mazi būdas, un apkārt mētājās tuk�as brokastpārslu kārbas un sulas bund�as. Naitam �ķita, ka tik skaistu skatu viņ� nav redzējis nekad mū�ā.

Viņ� apģērba un paēdināja bērnus, vienlaikus cenzdamies sekot ziņām par Tītera slepkavību. Neizteicās ne Skotlendjards, ne Ml 5. Klusēja arī F7, LOCOG nolīgtā kompānija, kam bija jāgādā par dro�ību spēļu laikā.

Ta�u Maiks Lansers parādījās visos ziņu raidījumos, cenzda�mies pārliecināt reportierus, ka olimpiskās spēles ir dro�ībā; viņ� aizstāvēja savu rīcību, tomēr uzņēmās pilnu atbildību par nepil�nībām dro�ības sistēmā. Satriekts, bet apņēmības pilns, Lansers zvērēja, ka Krons tiks apturēts, notverts un nodots tiesas rokās.

Tikmēr Naits cīnījās ar domu, ka viņam nav aukles un, iekams tā nebūs atrasta, viņ� nevarēs aktīvi piedalīties Krona lietā. Viņ� vairākas reizes bija zvanījis mātei, bet viņa nebija atbildējusi. Tad viņ� piezvanīja vēl kādai aģentūrai, paskaidroja savu situāciju un lūdza, lai viņam atsūta pagaidu aukli. Administratore atbildēja, ka varbūt izdo�oties kādu sarunāt otrdien.

-���� Otrdien? Naits iekliedzās.

Tas ir labākais, ko varu piedāvāt, jo spēļu laiks ir izsmēlis visas mūsu rezerves, sieviete atbildēja un nolika klausuli.

Pusdienlaikā dvīņi gribēja iet uz rotaļlaukumu. Nolēmis, ka pēc tam viņi labāk aizmigs diendusā, Naits piekrita. Viņ� iesē�dināja abus ratiņos, ceļā nopirka Sun eksemplāru un devās uz rotaļlaukumu �elsijas Karaliskās slimnīcas virzienā, apmēram desmit minū�u gājienā no mājas. Tveice bija noplakusi, un debe�sīs neredzēja neviena mākonī�a. Tā bija Londona savā labākajā izskatā.

Tomēr tad, kad Naits sēdēja uz sola un noskatījās, kā Lūkass di�ojas uz lielo zēnu slidkalniņa un Izabella rakņājas pa smil�u kasti, viņa domas nekavējās pie bērniem vai pie izcili jaukā laika olimpisko spēļu pirmajā pilnas jaudas sacensību dienā. Viņ� do�māja par Kronu un par to, kur un kad gaidāms viņa nākamais trieciens.

Naits saņēma īsziņu no Huligāna:

"Adas �ūnas otrajā vēstulē pieder vīrietim, atbilsto�s paraugs vēl nav atrasts. Dodos uz Koventriju, kur notiks Anglijas un Al�īrijas futbola ma�s."

Pieder vīrietim? Kronām? Tātad Farela irviena no Fūrijām? Uzdo�dams sev neskaitāmus izmisīgus jautājumus, Naits paņēma avī�zes eksemplāru. Pirmās lapas redzamākajā vietā bija iespiests Poupas stāsts ar virsrakstu OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS IESOĻOJUSI NĀVE!

Sporta reportiere lieti�ķi un lakoniski aprakstīja Tītera saļim�anu un nāvi atklā�anas ceremonijas nori�u laikā. īsi pirms raksta beigām viņa bija iekļāvusi Krona apsūdzības atspēkojumu no Tītera svaiņa, kas bija ieradies Londonā uz olimpiskajām spēlēm. Viņ� apgalvoja, ka Krona minētie laboratorijas dati esot nepatiesi, un cilvēks, kur� pircis brie�a ragu samtu, esot bijis viņ� pats. Tā kā viņ� visu dienu strādājot celtniecības darbā, viņam tas esot nepiecie�ams, lai atvieglotu hroniskās muguras sāpes.

-���� Labdien, ser! atskanēja sievietes balss.

Saule bija tik spo�a, ka Naits pirmajā brīdī redzēja sev pretī tikai siluetu, kas sniedza viņam sludinājuma lapiņu. Viņ� jau gribēja sacīt, ka tas viņu neinteresē, bet tad pacēla plaukstu virs acīm, lai aizēnotu saules gaismu. Sievietei bija diezgan ikdie�ni�ķa, neizskatīga seja, īsi, tum�i mati, tum�as acis un drukns, masīvs augums.

-��� Jā? Naits atsaucās, paņemdams lapiņu.

-��� Lūdzu, atvainojiet! sieviete teica ar biklu smaidu, un viņ� pirmoreiz saklausīja tās balsī austrumeiropietes akcentu. Es redzu, ka jums ir bērni, un iedomājos� lūdzu, vai jūs zināt kādu, kam vajadzīga aukle vai varbūt jums pa�am?

Naits pārsteigumā vairākas reizes samirk�ķināja acis un paska�tījās lejup uz sludinājumu. Tajā bija rakstīts: "Pieredzējusi bērnu pieskatītāja/aukle ar teicamām atsauksmēm. Studiju pētījums par bērnu attīstību pirmajos dzīves gados. Uzņemta tālākizglītības programmā ar specializāciju runas un valodas terapijā."

Apraksts turpinājās, bet Naits pārtrauca lasīt un paskatījās aug�up. Kā jūs sauc?

Sieviete ar cerību pilnu smaidu apsēdās viņam blakus.

-���� Marta, viņa teica. Marta Brezenova.

JŪS ESAT NEGAIDĪTA atbilde uz manām lūg�anām, Marta Brezenova, un ieradāties visīstākajā brīdī, Naits teica, iepriecināts par necerēto veiksmi. Mani sauc Pīters Naits, un man pa�laik ir ārkārtīgi vajadzīga aukle.

Martas seja vispirms pauda neticību un pēc tam atplauka priekā. Paceldama pirkstus pie lūpām, viņa iesaucās: Bet jūs esat pirmais cilvēks, kam es iedevu savu sludinājumu! Tas ir glu�i kā liktenis!

-����� Var jau būt, Naits sacīja, juzdams, ka sievietes līksmā aizrautība pielīp arī viņam.

-���� Nē, tā ir! viņa izlaboja. Vai varu pieteikties?

Naits vēlreiz ieskatījās sludinājumā. Vai jums ir CV? Un atsauksmes?

-���� Ir gan viens, gan otrs, viņa nevilcinādamās atbildēja un, pameklējusies somā, izvilka profesionāla izskata karjeras ap�rakstu un Igaunijas pasi. Te varat redzēt, kas es esmu.

Pārlaidis skatienu karjeras aprakstam un pasei, Naits teica: Norunāsim tā! Tie tur ir mani bērni. Lūkass lai�as no slid�kalniņa, un Izabella sē� smil�u kastē. Ejiet un iepazīstieties ar viņiem! Es tikmēr palasī�u �os un tad sazvanī�os ar jūsu atsauks�mju devējiem.

Naits gribēja redzēt, kā bērni izturēsies pret Martu, kas tiem bija pilnīga sve�iniece. Viņ� bija redzējis tos dumpojamies pret tik daudzām auklēm, ka negribēja lieki tērēt laiku, zvanot sievie�tes agrākajiem darba devējiem, ja redzētu, ka Marta ar dvīņiem nesaprotas. Lai cik ļoti viņam vajadzēja aukli, nebija jēgas pūlē�ties, ja bērni to nepieņems.

Bet viņam par pārsteigumu Marta piegāja pie Izabellas, kas bija piesardzīgākā un neuzticīgākā no abiem bērniem, un gan�drīz tūlīt iemantoja viņas simpātijas, palīdzēdama būvēt smil�u pili. To viņa darīja ar tādu aizrautību, ka Lūkass drīz pameta slidkalniņu un atskrēja palīgā. Pēc da�ām minūtēm Lūkass Naits, nejaukais �elsijas me�onēns un kodējs, smiedamies bēra spai�nī�os smiltis.

Redzēdams, ka bērni tik labprāt pieņem Martu, Naits izlasīja viņas CV uzmanīgāk. Viņa bija trīsdesmit piecus gadus veca Igau�nijas pilsone, studējusi Amerikas Universitātē Parīzē.

Divus gadus studiju laikā un se�us gadus pēc studiju beig�anas viņa bija strādājusi par aukli divās ģimenēs Parīzē. Dokumentā bija rakstīti vecāku vārdi un telefona numuri.

Apraksts turklāt liecināja, ka Marta pārvalda angļu, fran�u, igauņu un vācu valodu un ir uzņemta tālākizglītības programmā ar specializāciju runas un valodas terapijā Londonas Sitijas Uni�versitātē 2014. gada programmā. Viņa �ķita itin līdzīga daudzām izglītotām sievietēm, kuras �ajos laikos tiecās uz Londonu un bija gatavas strādāt zemākas kvalifikācijas darbu, lai varētu dzīvot un nodro�ināt iztiku pasaules lieliskākajā pilsētā.

Man ir laimējies, Naits nodomāja. Izvilcis mobilo telefonu, lai piezvanītu Martas norādītajiem darba devējiem, viņ� klusībā lūdzās: kaut tā būtu patiesība, kaut kāds atsauktos uz �o zvanu!

Petra Dimorjē atbildēja gandrīz tūlīt, atsaukdamās fran�u valodā. Naits nosauca savu vārdu un jautāja, vai viņa runājot angliski. Sieviete piesardzīgā toni atbildēja apstiprino�i. Kad Naits paskaidroja, ka gribot nolīgt Martu Brezenovu par aukli saviem mazajiem dvīņiem, runātāja atraisījās un sāka jūsmīgi cildināt Martu, raksturodama viņu kā labāko aukli, kas bijusi viņas �etriem bērniem, pacietīgu, sirsnīgu, bet vajadzības gadī�jumā arī stingru.

-���� Kāpēc viņa aizgāja no jums? Naits jautāja.

-��� Manu viru uz diviem gadiem pārcēla darbā uz Vjetnamu, sieviete atbildēja. Marta negribēja braukt mums līdzi, bet mēs �ķīrāmies kā labākie draugi. Jums ir veicies, ka viņu atradāt.

Tikpat labvēlīgi par Martu atsaucās arī otrā māte Tīgena Lesa. Kad Martu pieņēma Londonas mācību programmā, es gandrīz apraudājos. Mani trīs bērni patie�ām raudāja, pat Stefans, kas parasti turas ļoti bra�i. Es jūsu vietā nolīgtu viņu, pirms to nav pasteidzies izdarīt cits. Bet vēl labāk būtu, ja jūs ieteiktu viņai atgriezties Parīzē. Mēs viņu uzņemsim atplestām rokām.

Pēc sarunas Naits vēl brīdi domāja, saprazdams, ka jāsazinās ar universitātēm Londonā un Parīzē, bet to nebija iespējams izdarīt agrāk par pirmdienu. Tad viņam radās kāda doma. Pēc neilgas vilcinā�anās viņ� piezvanīja Potersfīldai.

-���� Tu pārtrauci sarunu! viņa skarbi izmeta.

-���� Man nekas cits neatlika, Naits atbildēja. Es gribētu, lai tu man pārbaudi kādu Igaunijas pasi.

-���� Es to nedarī�u! Potersfīlda atcirta.

-���� Tas vajadzīgs dvīņiem, Eleina, Naits lūdzo�i teica. Man ir iespēja nolīgt jaunu aukli, kurai ir teicami papīri. Es gribu pārliecināties, ka viss ir kārtībā, bet pa�laik ir nedēļas nogale, un man nav citas iespējas to izdarīt.

Sekoja ilgs klusuma brīdis, tad Potersfīlda strupi sacīja: No�sauc vārdu un pases numuru, ja tev tas ir klāt!

Naits nosauca prasīto un dzirdēja Skotlendjarda inspektori klik�ķinām taustiņus. Viņ� noskatījās, kā Marta uzkāpj slidkal�niņā, nesdama Izabellu. Viņa meita laidīsies lejā no slidkalniņa? Kaut ko tādu viņ� redzēja pirmoreiz. Abas kopā no�ļūca lejā, un Izabellas sejā tikai mirkli uzzibēja bailes, bet tad viņa sāka priecīgi plauk�ķināt rokas.

-��� Marta Brezenova, Potersfīlda teica. Diezgan neizskatīga pele, vai ne?

-���� Vai tu gaidīji, ka par aukli pieteiksies supermodele?

-����� Laikam jau ne, Potersfīlda piekrita. Viņa ir atlidojusi no Parīzes uz Apvienoto Karalisti pirms desmit dienām. Viņai ir vīza uz mācību laiku Sitijas Universitātē.

-���� Tālākizglītības programmā ar specializāciju runas un valo�das terapijā, Naits piebilda. Paldies, Eleina. Palieku tavs pa�rādnieks.

Dzirdēdams Lūkasa aizrautīgos smieklus, viņ� paskatījās turp un ieraudzīja dēlu un meitu skraidām pa stieņu d�ungļiem, ka�mēr Marta aizrautīgi tvarstīja viņus rokā, tēlodama uzvaras priekā smejo�u briesmoni.

Skaistule tu neesi, Naits nodomāja. Bet paldies Dievam! Tu esi pieņemta.

PIRMDIENA, 2012. GADA 30. JŪLIJS

AGRĪNĀ TĀS DIENAS pēcpusdienā Metropoles policijas inspek�tors Bilijs Kaspers pārlaida Naitam aizdomu pilnu skatienu un teica: Atklāti runājot, man ne�ķiet pareizi tevi �eit ielaist. Bet Potersfilda gribēja, lai tu apskaties pats. Tāpēc ej vien aug�ā! Otrais stāvs. Dzīvoklis labajā pusē.

Naits devās aug�ā pa kāpnēm, pilnībā pievērsis domas izmek�lē�anai, kop� viņa dzīvē bija ienākusi Marta Brezenova. Jaunā aukle bija īsts brīnums. Nepilnās divās dienās viņa bija glu�i nemanāmi pakļāvusi bērnus savai ietekmei. Tie bija tīrāki, uzve�dīgāki un priecīgāki. Naits bija pat pārbaudījis informāciju Sitijas Universitātē. Jā, Marta Brezenova patie�ām bija uzņemta runas un valodas terapijas programmā. Viņ� nebija pūlējies zvanīt uz Amerikas Universitāti Parīzē. �is dzīves aspekts viņam beidzot �ķita atrisināts. Viņ� bija pat piezvanījis aģentūrai, kas bija solī�jusi sameklēt palīdzību uz laiku, un atsaucis savu lūgumu.

Galvenā inspektore Eleina Potersfilda gaidīja Naitu Selenas Farelas dzīvokļa durvīs.

-���� Vai ir kas jauns? viņ� jautāja.

-����� Īstenībā daudz, Potersfilda atbildēja un, kad Naits bija uzvilcis cimdus un virsapavus, ieveda viņu iek�ā. Tur darbojās vesela vienība Skotlendjarda darbinieku un Ml5 speciālistu, sīki pārmeklējot katru dzīvokļa daļiņu.

Viņi iegāja profesores guļamistabā, kurā ievērojamu vietu ieņēma neparasti liels tualetes galds ar trim spoguļiem un vai�rākām atvilktnēm. Tās bija atvērtas, atklājot skatienam daudzus un da�ādus skaistumkop�anas piederumus apmēram divdesmit veidu lūpukrāsu, tikpat daudz nagu lakas pudelī�u un grima kārbiņu.

Doktore Farela? Tas nepavisam neatgādināja to profesori, ko Naits un Poupa bija satiku�i koled�ā. Paskatījies apkārt, Naits ievēroja atvērtos sienasskapjus, kas izskatījās pilni dārgiem luk�susa tērpiem.

Vai Selena Farela būtu slepena modes pielūdzēja vai kaut kas tamlīdzīgs?

Pirms viņ� paguva izteikt savu neizpratni, Potersfilda norā�dīja uz dokumentu skapīti aiz kriminālistikas speciālista, kur� pētīja uz tualetes galda nolikto klēpjdatoru. Mēs atradām daudz saniknotu vēstuļu par postījumiem, ko olimpiskās spēles noda�rīju�as Londonas austrumdaļai un doku rajonam, arī vairākas naidīgas vēstules, kas adresētas Dentonam�

-���� Inspektore? kriminālistikas speciālists satraukts iesaucās. Man �ķiet, es to atradu!

Potersfilda sarauca pieri. Ko?

Vīrietis noklik�ķināja tastatūru, un no datora atskanēja flautas mūzika tā pati dīvainā melodija, kas Pola Tītera noindē�anas vakarā bija izskanējusi Olimpiskajā stadionā, un tā pati satrau�co�ā melodija, kas bija pavadījusi Krona pirmo vēstuli.

-���� Tā ir datorā? Naits jautāja.

-���� Tā ir daļa no vienkār�a EXE faila, kas atskaņo mūziku un rāda �o te!

Viņ� pagrieza klēpjdatoru pret Naitu un Potersfildu, lai parā�dītu trīs vārdus ekrāna vidū:

OLIMPISKAIS KAUNS ATMASKOTS!

OTRDIENA, 2012. GADA 31. JŪLIJS

AR ĶIRURGA CEPURĪTI galvā un masku uz sejas, apsējis garu gumi�jas priek�autu un uzvilcis gumijas cimdus, līdzīgus tiem, ko lieto miesnieki, tīrot nokautu dzīvnieku iek�as, es uzmanīgi ielieku tre�o vēstuli aploksnē, uz kuras rakstīta Karenas Poupas adrese.

Ir pagāju�as vairāk nekā septiņdesmit divas stundas, kop� mēs nonāvējām neradījumu Tīteru, un sākotnējā vētra, ko sacēlām globālajos saziņas līdzekļos, ir manāmi pieplakusi, jo Londonas spēles turpinās un ir izcīnītas daudzas zelta medaļas.

Sestdien mēs ieņēmām galveno vietu gandrīz visos ziņu rai�dījumos un aprakstos par spēļu atklā�anas ceremoniju. Svētdien stāsti par mūsu radītajiem draudiem bija īsāki, un ziņas vairāk vēstīja par likumsargu pūliņiem izdibināt, kā uzlauzta olimpiskā datorsistēma, maznozīmīgā raidījumā pieminot arī improvizēto piemiņas brīdi, ko ASV sportisti sarīkoja korumpētajam nelietim Tīteram.

Vakar mediji mūs pieminēja tikai saistībā ar paziņojumu, ka 2012. gada Vasaras olimpiskās spēles turpinoties veiksmīgi un Tītera slepkavība esot bijis vienīgais nelaimīgais notikums. �orīt mēs pat neiekļuvām pirmajā lappusē: tajā bija stāstīts gal�venokārt par Selenas Farelas dzīvokļa un biroja pārmeklē�anu, jo atrastas neap�aubāmas liecības par viņas saistību ar Krona slepkavībām, un paziņots, ka Skotlendjards un Ml5 uzsāku�i klasikas profesores valsts mēroga meklē�anu.

�īs ziņas izraisa zināmu nemieru, tomēr tās nav negaidītas. Tikpat paredzams bija ari tas, ka mūsdienu olimpisko kustību neizdosies iznīcināt ar pāris cilvēku nāvi. To es esmu zinājis jau kop� dienas, kad Londona izcīnīja spēļu rīko�anas tiesības. Kop� tā laika manā un māsu rīcībā biju�i septiņi gadi, lai izstrādātu mūsu sare�ģīto atriebības plānu, septiņi gadi, lai iekļūtu sis�tēmā un iedarbinātu to mūsu labā, un septiņi gadi, lai izveidotu pietiekami daudz viltus pavedienu, kam jānovirza policija uz nepareizām pēdām un jāvairo tās neziņa, lai ok�ķeri nespētu paredzēt mūsu galamērķi līdz brīdim, kad būs jau par vēlu.

Joprojām nenovilcis priek�autu un cimdus, es ieslidinu ap�loksni plēves maisiņā un iedodu to Petrai, kas stāv blakus Tīgenai. Abas ir teicami nomaskēju�ās, kļuvu�as tik resnas un sve�ādas, ka pazīt viņas spēju tikai es un vecākā māsa.

-���� Atcerieties par atplūdiem! es saku.

Petra neatbild un novēr� skatienu, it kā iek�ēji pret kaut ko iebilzdama. �ī kustība vie� manī nemieru.

-���� Atcerēsimies, Kron! Tīgena atbild un uzliek tum�as sau�lesbrilles. Galvā viņai ir oficiālā olimpisko spēļu brīvprātīgās darbinieces cepurīte.

Es pieeju pie Petras un jautāju: Vai viss ir kārtībā, māsa?

Viņas acīs jau�ama pretestība, tomēr viņa pamāj ar galvu.

Es noskūpstu viņu uz abiem vaigiem un pagrie�os pret Tigenu, savu aukstasinīgo kaujinieci.

-���� Kas notiek fabrikā? es jautāju.

-���� �orīt biju aizgājusi, viņa atbild. Ēdiens un zāles ir �et�rām dienām.

Es apskauju viņu un ie�ukstu viņai ausī: Pieskati māsu! Viņa reizēm ir neapdomīga.

Kad �ķiramies, Tīgenas seja ir bezkaislīga. Mana aukstasinīgā kaujiniece.

Vilkdams nost cimdus un raisīdams vaļā priek�autu, es noska�tos, kā māsas aiziet, un mana roka sameklē grumbuļaino rētu uz galvas. Kad es to paberzēju, gandrīz acumirklī mani caurstrāvo naids, un es dedzīgi vēlos, kaut �ovakar varētu pats būt viens no �īm abām sievietēm. Tomēr mierinājumu man dod apziņa, ka galīgā atriebība nāks tikai un vienīgi no manas rokas. Manā kabatā iezvanās īslaicīgais mobilais telefons. Tā ir Marta.

-����� Man izdevās ielikt Naita mobilajā telefonā noklausī�anās ierīci, pirms viņ� aizgāja uz darbu, Marta ziņo. Kad bērni aizies gulēt, ielik�u to arī mājas datorā.

-���� Vai viņ� tev iedeva brīvu vakaru?

�

-���� Es nelūdzu, Marta atbild.

Ja tā muļķe pa�laik būtu pie manis, zvēru, ka es apgrieztu viņas pievilcīgo kaklu! Ko tas nozīmē: nelūdzi? es draudīgā balsī noprasu.

-���� Nomierinies! viņa saka. Kad bū�u vajadzīga, es atradī�os tie�i tur, kur esmu vajadzīga. Bērni būs aizmigu�i. Viņi pat nezinās, ka esmu bijusi projām. Arī Naits nezinās. Viņ� teica, lai negaidot mani agrāk par pusnakti.

-���� Kā tu vari zināt, ka sīkie būs aizmigu�i?

-���� Kā es varu nezināt? Iebaro�u viņiem zāles.

PĒC VAIRĀKĀM STUNDĀM Olimpiskā parka ūdenssporta centrā ASV daiļlēcēja Hantera Pīrsa atmuguriski atrāvās no desmit metru torņa. Lidodama cauri hlora piesātinātajam gaisam, viņa izdarīja divus apgriezienus un ienira ūdeni, klusi pār�ķeļot virsmu un atstājot virspusē tikai niecīgu putu vērpeti.

Naits pievienojās pārpildītās ēkas gavilēm, aplausiem un sajūsmas svilpieniem. Ta�u visneapvaldītāko triumfu pauda ame�rikāņu daiļlēcējas trīs bērni zēns un divas meitenes -, kas sēdēja pirmajā rindā, rībināja kājas un vicināja gaisā paceltas dūres, skatīdamies, kā māte, līksmi smaidīdama, iznirst no ūdens.

�is bija Pīrsas ceturtais mēģinājums, un Naitam �ķita, ka tas izdevies vislabāk. Pēc trim lēcieniem viņa bija ierindojusies tre��ajā vietā aiz Dienvidkorejas un Panamas sportistēm. Ķīnietes bija negaidīti paliku�as iepakaļ ceturtajā un piektajā vietā.

Viņa ir lieliskā formā, Naits nodomāja. Viņa to jūt.

Naits stāvēja pie ieejas pretī daiļlēk�anas tornim. Tur viņ� bija kavējies gandrīz divas pēdējās stundas, vērodams pūli un sekodams sacensībām. Kop� Tītera nāves bija pagāju�as gandrīz �etras dienas, kurās nebija piedzīvoti nekādi uzbrukumi, un viena diena bija aizritējusi kop� Selenas Farelas dzīvokļa pārmeklē��anas, kad datorā tika atrasta programma ar mērķi ielauzties Olimpiskā stadiona elektroniskajā informācijas sistēmā.

Visi runāja, ka tagad briesmas esot garām. Juku�ās profesores notver�ana esot vien laika jautājums. Izmeklē�ana nozīmējot vairs tikai pēdu dzī�anu.

Tomēr Naits joprojām baidījās, ka slepkavības var turpināties. Viņ� bija izpētījis olimpisko spēļu grafiku visās vakara stundās, cenzdamies uzminēt, kāds varētu būt Krona nākamais cirtiens. Viņ� paredzēja, ka slepkava var tēmēt augstu un izvēlēties vietu ar daudzu mediju klātbūtni, kā tas bija �eit, ūdenssporta centrā, kur Pīrsa centās kļūt par vecāko sievieti, kas uzvarējusi daiļlēk�anas sacensībās.

Amerikāņu daiļlēcēja izkāpa no baseina, ātri paņēma dvieli un aizsteidzās uzsist pa bērnu izstieptajām plaukstām, tad devās tālāk uz strūklvannu, kas palīdzēja saglabāt muskuļu lokanību. Pirms viņa to sasniedza, atskanēja dimdo�i pūļa auri: uz tablo bija iedegu�ies rezultāti, un visi skaitļi bija astotnieki un devīt�nieki. Pīrsa bija pacēlusies līdz sudraba pozīcijai.

Naits aplaudēja ar vēl lielāku sajūsmu nekā iepriek�. Londo�nas spēlēm vajadzēja labu, pozitīvu stāstu, kas vājinātu Krona uzspiesto nelaimes gaisotni, un te tas bija! Pīrsa meta izaici�nājumu saviem gadiem, spēku samēriem un slepkavībām. Viņa pat bija kļuvusi ASV komandai par tādu kā oratori un pēc Tītera nāves publiski paudusi sa�utumu par Kronu. Un tagad viņa bija �eit, pavisam netālu no zelta medaļas triumfa.

Man ir sasodīti veicies, ka varu to noskatīties, Naits nodomāja. Par spīti visam, man ir veicies daudzējādā ziņā, un jo vairāk tāpēc, ka esmu atradis Martu.

Aukle bija glu�i kā debesu dāvana. Kopā ar viņu bērni uzve�dās pavisam citādi, it kā Marta būtu kaut kas līdzīgs Hamelinas stabulniekam. Lūkass pat stāstīja par ie�anu uz "lielo puiku poda". Un Marta bija apbrīnojami prasmīga. Naita māja nekad vēl nebija izskatījusies tik kārtīga un tīra. īsi sakot, viņam no pleciem bija novēlusies milzu nasta, ļaujot veltīt visus spēkus olimpisko spēļu maniaka medī�anai.

Tikmēr Naita māte palēnām atgriezās agrākajā dzīvē, kādu bija dzīvojusi pirms iepazī�anās ar Dentonu Mār�alu. Viņa bija paziņojusi, ka pēc olimpiskajām spēlēm sarīkos Dentonam pie�miņas pasākumu, un tad pazudusi savā darbā. Katru reizi, kad Naits runāja ar māti, viņ� dzirdēja tās balsī sāpīgu rūgtumu.

-���� Vai jūs kādreiz atbildat uz mobilo, Nait? Karena Poupa pārmeto�i jautāja.

Naits satrūkās un ieraudzīja reportieri stāvam ieejas durvīs viņam blakus. Man ar to ir kaut kādas problēmas, viņ� atbil�dēja.

Tā bija patiesība. Pēdējās dienas laikā Naita telefona sarunas pavadīja dīvaini blakustrok�ņi, ta�u viņam nebija iznācis laika nodot aparātu pārbaudei.

-Tad nopērciet jaunu telefonu! Poupa izmeta. Man pa�laik ir darba līdz kaklam, un vajadzīga jūsu palīdzība.

-��� Man izskatās, ka jūs teicami tiekat galā pati, Naits atbildēja.

Darba Poupai patie�ām pietika: piedevām stāstam par atra�dumu Farelas mājas datorā viņa bija publicējusi rakstu ar deta�lizētiem Tītera pēcnāves sekcijas rezultātiem: viņam bija iedota nevis inde, bet narkotikas, kas krasi paaugstināja lodes grūdēja asinsspiedienu un sirdsdarbību, tāpēc sākusies plau�u artērijas asiņo�ana; ar to bija izskaidrojamas asiņainās putas, ko Naits tika redzējis mirējam uz lūpām.

Tajā pa�ā stāstā Poupa bija iekļāvusi iek�ējo informāciju, ko ieguvusi no Maika Lansera: viņ� paskaidroja, ka Farela acīmredzot izmantojusi kādu olimpisko spēļu IT sistēmas nepilnību, tādējādi izlau�ot ceļu uz spēļu serveri un tablo.

Lansers teica, ka minētā nepilnība esot atrasta un novērsta, un visi spēļu brīvprātīgie tiekot pārbaudīti ar divkār�u uzmanību. Turklāt viņ� pastāstīja, ka dro�ības videokameras esot nofilmē�ju�as sievieti, kas ģērbusies brīvprātīgo darbinieku formas tērpā un īsi pirms visu valstu parādes iedevusi Tīteram ūdens pudeli, ta�u viņai galvā bijusi Spēļu Saimnieku cepure ar platu malu, kas noslēpusi viņas seju.

-��� Lūdzu, Nait! Poupa nerimās. Man vajadzīgs vēl kaut kas.

-���� Jūs zināt vairāk nekā es, viņ� atbildēja, vērodams, kā Panamas sportiste, kas pagaidām ieņēma tre�o vietu, pēdējā lēciena rotācijā pagriezās par daudz, un tas kritiski ietekmēja viņas punktu summu.

Pēc tam dienvidkorejiete, kam �obrīd bija labākais rezultāts, pieļāva kļūmi acumirklīgas nedro�ības dēļ. Viņas atspērienam pietrūka spraiguma, un tas ietekmēja visu pēdējā lēciena tra�jektoriju, novedot pie viduvēja rezultāta.

Tagad Pīrsai bija atvērtas visas durvis. Naits nespēja atraut binokli no amerikāņu ārstes, kas devās aug�up daiļlēk�anas tornī, gatavodamās savam piektajam un pēdējam lēcienam.

Poupa piebikstīja Naitam un teica: Man stāstīja, ka inspek�tore Potersfīlda esot jūsu svaine. Jūs noteikti zināt �o to, ko es nezinu.

-���� Eleina ar mani nerunā, ja vien nav neizbēgami spiesta to darīt, Naits teica, nolaizdams binokli zemāk.

-���� Kāpēc tā? Poupa neticīgi jautāja.

-���� Tāpēc, ka es, pēc viņas domām, esmu vainīgs savas sievas nāvē.

NAITS NOSKATĪJĀS, KĀ Pīrsa sasniedz trīs stāvus augsto platformu, un, pametis skatienu uz Poupu, redzēja, ka reportiere ir glu�i satriekta.

Vai tā bija? Jūs bijāt vainīgs? viņa noprasīja.

Naits nopūtās. Keitai grūtniecības laikā bija problēmas, tomēr viņa gribēja dzemdēt dabiski un mājās. Es zināju, ka tas nozīmē risku to zinājām mēs abi -, ta�u es piekāpos. Ja viņa būtu dzemdējusi slimnīcā, viņa būtu izdzīvojusi. �o smagumu es nesī�u līdzi visu mū�u, un Eleina Potersfīlda man neļaus to aizmirst.

Naita atzī�anās samulsināja un apbēdināja Poupu. Vai kāds jums ir teicis, ka jūs esat ļoti komplicēts cilvēks?

Naits neatbildēja. Viņa skatiens bija cie�i pievērsts Pīrsai, un viņ� klusībā lūdzās, kaut viņai izdotos. Naits nebija īpa�s sporta līdzjutējs, ta�u �oreiz� kaut kāda iemesla dēļ �oreiz sajūta bija neaprakstāma. Tur viņa stāvēja: trīsdesmit astoņus gadus veca sieviete, atraitne, trīs bērnu māte, un gatavojās piektajam, savam pēdējam lēcienam, kas viņas repertuārā bija pats grūtākais.

Likme bija olimpiskais zelts.

Ta�u Pīrsa izskatījās pavisam mierīga. Sakopojusi uzmanību, viņa paspēra divus ātrus soļus līdz platformas malai. Tad viņa palēcās uz priek�u un aug�up, pievelkot izstieptas kājas pie ķer�meņa un, apmetu�i divus atmuguriskus salto, ienira ūdenī.

Pūlis apdullino�i iedārdējās. Pīrsas dēls un meitas lēkāja dejā un apskāvās.

-��� Viņa to izdarīja! Naits iekliedzās un juta, ka acīs sakāpu�as asaras. Tas viņu samulsināja: kāpēc viņ� ļauj tādu vaļu emocijām?

Uz to viņ� nespēja atbildēt, tomēr juta, ka visu miesu pār�ņēmusi zosāda. Gaviļu saucienu pavadīta, Pīrsa pieskrēja pie bērniem, un aplausu troksnis kļuva apdullino�s, kad uz tablo parādījās rezultāti, liecinot par izcīnīto zelta medaļu.

-���� Nu labi, viņa ir uzvarējusi, Poupa strupi izmeta. Lūdzu, Nait! Tagad palīdziet meitenei!

Naits neuzticīgi paskatījās apkārt un izvilka telefonu. Man ir detalizēta saraksta kopija ar visiem priek�metiem, ko viņi atrada Farelas dzīvoklī un birojā.

Poupa iepleta acis. Tad viņa teica: Paldies, Nait! Esmu jūsu parādniece.

-���� Nav par ko.

-���� Tātad viss tie�ām ir beidzies, Poupa sacīja ar tikko jau�a�mām skumjām balsī. Tagad atliek tikai medības. Ņemot vērā pastiprinātos dro�ības pasākumus, Farelai vairs nebūs iespējams izdarīt jaunu cirtienu. Vai man taisnība?

Naits pamāja ar galvu, noraudzīdamies, kā Pīrsa apskauj bēr�nus, smaida caur asarām un izskatās ļoti laimīga. Amerikāņu daiļlēcējas sasniegums bija panācis gaisotnes līdzsvaro�anos.

Protams, arī citi sportisti aizvadītajās �etrās sacensību die�nās bija apliecināju�i teicamu izturību. Austrālie�u peldētājs, kas pagāju�ā gadā bija guvis smagu kājas traumu, izcīnīja zelta medaļu �etrsimt metru brīvā stila peldējumā vīrie�iem. Tre�ā visvieglākā svara bokseris no Nigērijas, kas bija audzis no�ēlo�jamā nabadzībā un ilgsto�i cietis izsalkumu, bija spējis izkopt un norūdīt tādu gara spēku, kas ļāva viņam gūt uzvaru pirmajos divos ma�os ar nokautu pirmajā raundā.

Tomēr Pīrsas sasniegums un viņas publiskais nosodījums Kro�nām �ķita aizskanam vistālāk un stiprinām olimpiskajās spēlēs nepiecie�amo noskaņojumu. Ārste bija apliecinājusi sevi smaga psiholoģiskā spiediena apstākļos. Viņa bija pārvarējusi Tītera

Petra mirkli sastomījās, tad �ukstus sacīja māsai: �is nav tāds kā citi uzdevumi, ko Krons mums uzticēja. �is ir kaut kas līdzīgs pa�nāvības misijai. Divu Fūriju nāvei.

Tīgena apstājās un veltīja māsai negantu skatienu. Vispirms vēstule un tagad �aubas?

Petra saspringa. Bet ja mūs pieķer?

-���� Nepieķers.

-���� Bet�

Tīgena viņu pārtrauca ar dzēlīgu jautājumu: Nudien, vai tu gribi, lai es piezvanu Kronām un pasaku, ka tagad, pēdējā brīdī, tu visu atstāj man vienai? Vai tie�ām tu gribi mest viņam tādu izaicinājumu?

Petra sarāvās, un viņas sejā parādījās satraukta izteiksme.

-���� Nē, nē. Neko tādu es neesmu teikusi! Lūdzu! Es� Es visu izda�rī�u! Viņa izslējās taisni un ar plaukstām izlīdzināja virsjaku.

-��� Tas bija tikai īss �aubu mirklis, Petra piebilda. Vairāk nekas! Viss ir galā. Pat augstākas būtnes reizēm jūt �aubas, māsa.

-���� Nē, augstākas būtnes tās nejūt! Tīgena atcirta. "Neapdo�mīga�" Vai tā Krons izteicās par viņas jaunāko māsu?

Tur noteikti bija daļa patiesības. Petra ta�u pirms īsa brī�a bija to apliecinājusi.

Kamēr viņas bija gaidīju�as uz ietves Kinga koled�as priek�ā, vienīgajā apstā�anās vietā, ejot uz sporta vingro�anas arēnu, jaunākā Fūrija bija aizmirsusi uzvilkt cimdus, izvelkot pēdējo Poupai adresēto vēstuli. Tīgena bija apstrādājusi visu sainīti ar vienreizējās lieto�anas salveti un pēc tam turējusi to salvetē līdz pat brīdim, kad varēja nodot sūtījumu ziņnesim, velosipēda brau�cējam, kur� izskatījās tik salietojies, ka veiksmīgi nomaskētajām sievietēm nepievērsa vispār nekādu uzmanību.

Glu�i kā pārdzīvodama tās pa�as atmiņas, Petra izslēja zodu un paskatījās uz Tīgenu. Es zinu, kas es esmu, māsa! Es zinu, kāds ir mans liktenis. Man vairs nav ne mazāko �aubu!

Tīgena bridi vilcinājās, bet tad pamāja Petrai, lai māsa pirmā turpina ceļu. Pretēji Petras �aubām, Tigena juta vienīgi nelokāmu apņēmību un labsajūtu. Netie�ā ceļā panākt cilvēka nāvi ir citāds stāsts, bet nekas nespēj mēroties ar brīdi, kad pati vari skatīties nāvei nolemtajam acīs un likt �im cilvēkam izbaudīt savu varu.

Kop� senā notikuma kop� Bosnijas laikiem bija pagāju�i daudzi gadi. Tas, ko viņa bija darījusi tolaik, būtu varējis kļūt par iemeslu ļauniem murgiem, ta�u ar Tīgenu nekas tāds nenotika.

Sapņos viņa bie�i redzēja vīrie�us un zēnus, ko bija nogali�nājusi pēc savu vecāku nāves un piedzīvotās grupveida izvaro��anas. �ie asiņainie sapņi bija Tīgenas patīkamāko atmiņu daļa, patiesākās fantāziju ainas, ko viņa ar baudu izdzīvoja atkal un atkal no jauna.

Tīgena pasmaidīja, domādama par to, ka �īvakara veikums nodro�inās viņai vēl vienu sapni daudziem nākamajiem gadiem, ko baudīt nakts tumsā un pie kā tverties dzīves vētrainākajos brī�os.

Beidzot viņas nokļuva pie rentgenstaru skrīnera. Gar pārbau�des vietu rindojās gurkhi ar akmenscietām sejām un automā�tiskiem iero�iem rokās, un Tīgena brīdi izjuta ba�as, vai Petra neizbīsies un neatkāpsies pārspēka priek�ā.

Ta�u māsa rīkojās kā profesionāle; viņa pasniedza identifikā�cijas apliecību sargam, kas izlaida viņas �etonu cauri lasī�anas ierīcei un pārbaudīja viņas seju datora reģistrā, kas identificēja viņu kā Kerolainu Torsonu. Tajos pa�os datos bija norādīts, ka viņa ir diabēta slimniece, tāpēc drīkst ienest sacensību vietā insulīna kārbu.

Sargs pamāja uz pelēku plastmasas paplāti. Ielieciet tur insu�līna kārbu un visus metāla priek�metus! Arī rotaslietas, viņ� piebilda un norādīja uz punktēto sudraba gredzenu Petras pirkstā.

Petra pasmaidīja, novilka gredzenu un nolika to uz paplātes blakus insulīna kārbai. Tad viņa bez aizķer�anās izgāja cauri metāla detektoriem.

Tīgena noņēma no pirksta gredzenu, kas bija glu�i tāds pats kā māsas gredzens, un pēc dokumentu pārbaudes ielika to paplātē. Vienādi gredzeni? sargs jautāja.

Tīgena pasmaidīja un pamāja uz Petras pusi. Mēs esam māsī�cas. Gredzenus mums uzdāvināja vecmāmiņa, kam ļoti patika olimpiskās spēles. Nabaga vecā kundze nomira pagāju�ajā gadā. Mēs valkājam gredzenus katrās sacensībās, lai godinātu viņas piemiņu.

Tas ir jauki, sargs teica un ar rokas mājienu raidīja viņas tālāk.

ORBIT TORŅA SKATU laukums lēni griezās pulksteņa rādītāju kus�tības virzienā, pavērdams pla�u skatu uz Olimpiskā stadiona iek�ieni, kur vairāki sportisti un treneri pārbaudīja skrejceļu, un uz ūdenssporta centru, no kura tikko bija izgājis Naits.

Stāvēdams pie skatu laukuma margām dzestrajā austrumu vējā, kas dzina mākoņus pār pelēkajām debesīm, Maiks Lansers paskatījās sāņus uz Naitu un jautāja: Vai tu runā par to tele�vīzijas vīru?

-���� Viņ� ir arī grieķu senlietu nodaļas vadītājs Britu muzejā.

-���� Vai Skotlendjards par to jau zina? jautāja D�eks.

Naits bija aizsteidzies pie viņiem pēc telefona sarunas ar D�eku, kurā uzzināja, ka D�eks kopā ar Lanseru atrodas Orbit tornī un pārbauda olimpiskās uguns dro�ību. Naits apstiprino�i pamāja ar galvu, atbildot uz D�eka jautājumu, un teica: Es tikko runāju ar Eleinu Potersfildu. Viņas cilvēki pa�laik ir ceļā uz muzeju un uz Daringa māju.

Krietnu brīdi valdīja klusums, un Naits juta gaisā tikai oglekļa smar�u no olimpiskās uguns, kas liesmoja viņiem virs galvas.

-��� Vai mēs dro�i zinām, ka Darings ir pazudis? D�eks jautāja.

Naits atbildēja: Pirms runāju ar Eleinu, es piezvanīju viņa

sekretārei, un viņa teica, ka Darings pēdējo reizi esot redzēts pagāju�o ceturtdien ap desmitiem vakarā, kad devies projām no savas izstādes atklā�anas. Tas ir apmēram se�as stundas pēc tam, kad pēdējo reizi tika redzēta arī Selena Farela.

Lansers papurināja galvu. Vai tu kaut ko tādu varēji iedo�māties, Pīter? Ka viņi abi darbotos uz vienu roku?

-���� Tāda iespēja man nenāca ne prātā, Naits atbildēja. Bet viņi abi deviņdesmitajos gados dienēja NATO spēkos Balkānos, abiem bija iebildumi pret olimpiskajām spēlēm, un DNS rezultāti ir neapstrīdami.

-���� Tagad, kad zinām, kas viņi ir, notver�ana ir tikai laika jau�tājums.

-�� Ja vien viņi pirms tam nepamanīsies dot vēl kādu triecienu, sacīja D�eks.

LOCOG dro�ības konsultants nobālis savilka lūpas un ba�īgi nopūtās. Kur? Tas ir jautājums, ko es sev nemitīgi uzdodu.

-��� Kādā iespaidīgā vietā, Naits atbildēja. Viņi izdarīja slep�kavību atklā�anas ceremonijas laikā, jo tādējādi ieguva visas pasaules uzmanību.

-���� Labi, tad kuras no atliku�ajām sacensībām ir pa�as ievēro�jamākās? jautāja D�eks.

Lansers paraustīja plecus. Visvairāk uzmanības ir piesais�tīju�i īso distan�u skrējieni. Uz stadiona sēdvietām svētdienas vakarā ir pieteiku�ies miljoniem cilvēku, jo notiks simt metru skrējiena fināls vīrie�iem un visi grib redzēt, kā sacentīsies Zīks �o un Filatri Mundaho.

-����� Un kā ir ar �odienu un rītdienu? Kuras biļetes pieprasa visvairāk? Naits jautāja.

-��� Man �ķiet, ka uz sporta vingro�anu sievietēm, D�eks atbil�dēja. Vismaz Savienotajās Valstīs tam ir vislielākais televīzijas skatītāju skaits.

Lansers paskatījās pulkstenī un saviebās glu�i kā vēdergraizēs. Sievie�u komandu finālsacensības sākas pēc nepilnas stundas!

Naits juta sevī uzbangojam rai�u vilni. Ja es būtu Krons, viņ� teica, un gribētu pēc iespējas skaļāk atgādināt par sevi, tad nākamajam cirtienam es izvēlētos sievie�u sporta vingro�a�nas sacensības.

Lansers sarauca pieri un, iedams uz lifta pusi, noteica: Man ļoti nepatīk to sacīt, bet baidos, ka tev var būt taisnība, Pīter.

-��� Kāds ir tuvākais ceļ� uz sporta vingro�anas sacensību vietu? D�eks jautāja, steigdamies pakaļ LOCOG loceklim.

-���� Pa Blekvolas tuneli, Naits atbildēja.

-���� Nē, Lansers iebilda. Skotlendjards sacensību laikā ir licis to slēgt, lai novērstu automobiļu spridzinā�anas iespēju. Mums jābrauc ar kuģīti.

PĒC PĀRBAUDES PIE Petras tie�ajiem kontrolieriem māsas uzmek�lēja skatītāju rindas, kurās viņai vajadzēja darboties kā vietu ierādltājai. Tās bija zemās vietas pavisam netālu no arēnas lau�kuma ziemeļu galā, kur vajadzēja notikt sacensībām atbalsta lēcienos. Tad Tlgena atstāja māsu un devās uz viesu lo�u, kurā viņai bija jāveic oficiantes pienākumi. Pateikusi savam grupas vadītājam, ka brīdi aizskries uz tualeti un tūlīt atgriezīsies, viņa aizsteidzās projām.

Petra viņu jau gaidīja. Māsas iegāja blakus kabīnēs.

Tīgena atvēra higiēnisko salve�u tvertni savas kabīnes poda vākā un izņēma divus iepriek� ievietotus slaidus, zaļus ogļskābās gāzes baloniņus un divas plastmasas pincetes. Petra savukārt iedeva Tīgenai divas sīkas �autriņas, mazākas par bites dzeloni, kuru miniatūrajām plātnītēm ar līmlentes strēmeli bija piestip�rinātas mazas insulīna adatiņas.

Pēc tam Tīgena izņēma piecpadsmit centimetrus garu plast�masas caurulīti ar miniatūru skrūvīti katrā galā. Noņēmusi no pirksta gredzenu, viņa ieskrūvēja vienu tās galu īpa�ā ligzdā sudraba gredzena apslēptajā pusē.

Apmierināta ar savienojuma rezultātu, viņa to atskrūvēja un saritināja vadu līdz ogļskābās gāzes baloniņam, ko bija pie�skrūvējusi caurulītes otrā galā. Tad viņa pielīmēja baloniņu un caurulītes rituli sev pie apak�delma un uzvilka gredzenu atpakaļ pirkstā.

Tikko Tīgena bija beigusi darbo�anos, Petra pabīdīja zem kabī�nes nodalījuma sienas pudelīti no insulīna kārbiņas. Tīgena ar pinceti satvēra vienu no �autriņām. Caur gumijas aizbāzni viņa iebīdīja �autriņas galu pudelītē un iemērca �ķidrumā, tad izvilka to un iestiprināja �autriņas neaso galu sava sudraba gredzena iedobē caurulītes ligzdai pretējā pusē.

Apmērcējusi otru �autriņu, viņa pūta uz to, līdz �ķidrums no�uva, un pēc tam ļoti uzmanīgi iesprauda to sava formas tērpa atlokā gadījumam, ja būtu jārīkojas otrreiz. Tad viņa ar sevi�ķu piesardzību novilka lejā blūzes piedurkni, noskaloja ūdeni un izgāja no kabīnes.

Kad Tīgena mazgāja rokas, viņai blakus pienāca Petra. Viņa nedro�i uzsmaidīja vecākajai māsai, tad �ukstus teica. Jātēmē divreiz.

Jā�auj vienreiz, Tīgena teica, juzdamās glu�i kā sapnī. Vai bites ir pie tevis? -Jā-

NO DEBESĪM SPĒCĪGI �ļācās lietus, un rietumos no Temzas aug�up kāpa sezonai neraksturīga migla. Kuģītis traucās garām Suņu salai Grini�as pussalas un karalienes Elizabetes II piestātnes vir�zienā. Vēlīnie skatītāji, kas pārpildīja kuģi, steidzās uz komandu sporta vingro�anas finālsacensībām, kam vajadzēja sākties jau pēc da�ām minūtēm.

Tomēr Naita skatiens nekavējās pie pārējiem pasa�ieriem; tas bija aizslīdējis tālu pāri kuģa priek�galam un pievērsies spo�i apgaismotajam 02 kupolam, kas nāca arvien tuvāk, un Naits netika vaļā no domas, ka tie�i tur Farela un Darings varētu dot nākamo cirtienu.

Lansers viņam blakus uzstājīgi runāja pa telefonu, stāstīdams, ka tuvojas sacensību vietai ar dro�ības spēku pastiprinājumu, un pavēlēja ievērot augstākā līmeņa piesardzību. Viņ� bija jau piezvanījis Skotlendjarda ūdens policijas vienībai un uzzinājis, ka arēnas aizmugurē ir noenkurojies patruļkuģis.

-���� Tur tas ir! D�eks teica, rādīdams ar īk�ķi cauri miglai uz lielu, masīvu piepū�amo kuģi, kas, diviem ārpusklāja motoriem �ūpojoties ūdenī, slīdēja apkārt pussalas galam.

Pieci policisti melnos lietusapģērbos, automātiskiem iero�iem rokās, stāvēja kuģī, vērodami upes kuģī�a tuvo�anos. Ūdensne�caurlaidīgā kombinezonā ģērbusies policiste ar vienvietīgu klu�sinātas skaņas Jet Ski motorlaivu pavadīja kuģis līdz piestātnei.

-���� Tie ir augstākā līmeņa pretterorisma transportlīdzekļi, it sevi�ķi Jet Ski, D�eks teica ar apbrīnu balsī. Ja tādi ir tuvumā, nevienam nav cerību iekļūt vai izkļūt pa ūdensceļu.

Ari arēnas tuvumā tika stingri ievēroti dro�ības pasākumi. Tai apkārt stiepās trīs metrus augsts �ogs, ap kuru ik pēc piecdesmit metriem stāvēja apbruņoti gurkhi. Ekrānu dro�ības pārbaudes tika veiktas sīki un nesaudzīgi, un ārpusē joprojām stiepās gara apmeklētāju rinda. Ja nebūtu Lansera, trijotnei vajadzētu gaidīt vēl vismaz pusstundu, lai tiktu līdz skeneriem. Ta�u Lansers parūpējās, lai viņi iekļūtu arēnā nepilnās piecās minūtēs.

-��� Ko mums jācen�as ieraudzīt? Naits jautāja. Viņiem priek�ā atskanēja aplausi un sievietes balss publisko skaļruņu sistēmā pieteica sievie�u komandu finālsacensību pirmo rotāciju.

-��� Jebko, kas at�ķiras no parastajām norisēm, Lansers atbil�dēja. Jebkuru sīkumu.

-������ Kad �o būvi pēdējo reizi izstaigāja ar suņiem? D�eks jautāja.

-���� Pirms trijām stundām, sacīja Lansers.

-���� Es tos atvestu vēlreiz, D�eks teica, kad viņi kopā iegāja arēnā. Vai jūs uzraugāt mobilo telefonu sarunas?

-���� Mēs tās nobloķējām, Lansers atbildēja. Nospriedām, ka tas būs vieglāk.

Kamēr LOCOG dro�ības �efs pa savu rāciju deva rīkojumu vēl�reiz atsaukt �urp spridzekļu meklē�anas vienību ar suņiem, Naits un D�eks pārlūkoja arēnas laukumu un vēroja, kā komandas stājas pie da�ādiem sporta vingro�anas rīkiem.

Ķīnietes pulcējās arēnas dienvidu galā un gatavojās sacensties uz da�āda augstuma līdztekām. Aiz viņām krievietes stājās pie līdzvara baļķa. Apvienotās Karalistes komanda, kas bija guvusi ļoti labus panākumus priek�sacīkstēs, pateicoties spo�ās vingro�tājas Nesas Kempas teicamajam izpildījumam, gatavojās izgājienam uz paklāja. Arēnas tālākajā galā amerikānietes gatavojās atbalsta lēcieniem. Visapkārt arēnas laukumam posteņos bija izvietoti sargi, to vidū daudzi gurkhi; viņi stāvēja ar muguru pret laukumu, lai varētu vērot skatītāju pūli, ne mirkli neatslābinot uzmanību.

Naits nosprieda, ka uzbrukums kādai no sportistēm arēnas laukumā ir pilnīgi neiespējams.

Bet kāds dro�ības līmenis bija viņu ģērbtuvēs? Un ceļā uz sportistu ciematu un atpakaļ?

Un vai nākamais mērķis vispār būs sportists?

SE�OS PIECPADSMIT �AJĀ otrdienas vakarā pēdējā Ķīnas vingro�tāja veica nolēcienu no līdzsvara baļķa un bez mazākās kļūmes nostājās uz kājām.

Ķīnie�u vingrotāju asociācijas luksusa lo�ā, kas atradās aug�stu virs arēnas laukuma, atskanēja apdullino�i gaviļu saucieni. Atlicis bija vēl viens etaps, un viņu komanda pārliecino�i tuvojās uzvarai. Britu vingrotājas bija sagādāju�as pārsteigumu, ierindo�joties otrajā vietā, un amerikānietes stabili ieņēma tre�o vietu. Krievietes bija negaidīti atslābu�as un atkāpu�ās ceturtajā vietā.

Visapkārt skanot uzvaras auriem, Tīgena nolika dzērienu pa�plāti uz bāra letes un tad tī�ām nometa zemē pildspalvu. Pietupdamās it kā to pacelt, viņa zibenīgi apmeta tievo gāzes caurulīti ap plaukstas locītavu, pārvilka to pāri delnai un, aizvilkusi garām mazajam pirkstiņam, piestiprināja gredzena aizmugurē.

Tad viņa uzsmaidīja bārmenim. Es ie�u savākt glāzes.

Viņ� pamāja ar galvu un atsāka liet vīnu. Kad Ķīnas komanda devās uz atbalsta lēcienu sektoru, Tīgena maksimāli sasprindzi�nāja uzmanību. Viņa devās cauri pilnajai luksusa lo�ai, tuvoda�mās druknai, pelēkā kostīmā tērptai sievietei, kas lūkojās pa lo�as logu.

Sievieti sauca Vina Bo Lī. Viņa bija ķīnie�u vingrotāju asociāci�jas jeb CGA priek�sēdētāja. Viņa savā veidā ir tikpat korumpēta kā Pols Tīters un Dentons Mār�als. Kronām taisnība, Tīgena nodomāja. Tādi cilvēki kā Vina Bo Lī ir pelnīju�i atmasko�anu un nāvi.

Tuvodamās sievietei, Tīgena turēja labo roku zemu un tuvu viduklim, bet kreiso ieslidināja formas tērpa kabatā, sataustot tur kaut ko sīku un spurainu. Kad attālums starp viņu un Vinu Bo Lī bija mazāks par metru, viņa strauji pacēla labo plaukstu un ar mazo pirkstiņu piespieda gredzena labo pusi.

Ar vieglu dūkoņu, ko noslāpēja līksmo sarunu troksnis luksusa lo�ā, sīkā �autriņa aizlidoja un iedūrās Viņas Bo LI kakla mugur�pusē. CGA priek�sēdētāja sarāvās un no�ķendējās. Viņa mēģināja aizsniegt kakla mugurpusi, bet, pirms tas izdevās, Tigena viegli iesita pa to, izkustinot �autriņu no vietas. Tā nokrita zemē, un viņa to samina ar kāju.

Vina Bo LI nikni apsviedās apkārt un veltīja viņai negantu skatienu, bet Tīgena tikai ielūkojās upura acīs, ar baudu ieslēdzot tās atmiņas dziļumos, un teica: Es to noķēru!

Pirms ķīniete paguva atbildēt, Tīgena notupās un izlikās ar kreiso roku paceļam kaut ko no grīdas. Tad viņa piecēlās un parādīja Viņai Bo Lī beigtu biti.

-���� Vasara! Tīgena teica. Viņas kaut kā pamanās te iekļūt.

Vina Bo Lī brīdi blenza uz biti, tad paskatījās uz Tīgenu. Dus�mām mazliet pierimstot, viņa teica: Tas bija a�i, bet bite bija vēl a�āka. Tā man sāpīgi iedzēla!

-���� Es tūksto�kārt atvainojos! Tīgena teica. Vai gribat pie�likt ledu?

CGA priek�sēdētāja pamāja ar galvu, ar plaukstu berzēdama sāpīgo vietu uz kakla.

-���� Es atnesī�u! Tīgena piedāvājās.

Viņa novāca galdiņu Viņas Bo Lī priek�ā, pēdējo reizi paska�tījās CGA priek�sēdētājai acis un, atgriezusies pie bāra, nolika tuk�ās glāzes uz letes. Iedama uz izeju un vairs nedomādama atgriezties, Tīgena jau izbaudīja ikvienu sava nedzirdamā uzbru�kuma mirkli glu�i kā saldākos kadrus palēninātā videofilmā.

ES ESMU AUGSTĀKA būtne, Petra sev teica, iedama gar arēnas no�o�gojuma margām paralēli atbalsta lēcienu sektoram un tuvoda�mās gurkhu sargam ar tievām, melnām ūsām uz aug�lūpas. Es neesmu tāda kā viņi. Es esmu atriebības ierocis, �ķīstī�anas ierocis.

Nesdama dvieļu kaudzi, kas slēpa labās rokas plaukstu, viņa uzsmaidīja ūsainajam gurkham un teica: Uz atbalsta lēcienu sektoru.

Sargs pamāja ar galvu. �ī bija tre�ā reize, kad resnā sieviete nesa uz arēnu dvieļus, tāpēc viņ� nepūlējās tos pārbaudīt.

Es esmu augstāka būtne, Petra sev atkārtoja vēl un vēlreiz. Un tad, glu�i tāpat kā agro jaunības dienu izvaro�anas un slepka�vo�anas laikā, visas apkārtējās norises kļuva dīvaini mēmas un palēninātas. Tādā pārvērstā stāvoklī viņa noskatīja savu upuri: sīka auguma vīrieti sarkanā sporta kreklā ar rāvējslēdzēju un baltās biksēs. Kad pirmā ķīnie�u vingrotāja pieregulēja atsperdēli un sagatavojās lēcienam, vīrietis straujā solī devās uz priek�u.

Gao Pings bija Ķīnas vingrotāju sievie�u komandas galvenais treneris, pazīstams ar savu enerģiju un rosību liela mēroga sacen�sībās. Petra bija vērojusi viņa aktivitāti vairākās filmās, pētīdama Pinga demonstratīvo, agresīvo darbo�anos, kad �is vīrs centās noskaņot savas vingrotājas vislabākajam sniegumam. Turklāt �is treneris bija vairākkārt noziedzies pret olimpiskajiem ideāliem un tādējādi apzīmogojis savu likteni.

Trenera asistente, sieviete, vārdā Ana Vu, tāda pati noziedz�niece sēdēja malā, un viņas seja bija tikpat bezkaislīga, cik Pinga vaibsti nemierpilni un �audīgi. Ana Vu bija vieglāks mērķis nekā galvenais treneris, kas ne mirkli nemitējās kustēties. Ta�u Krons bija licis Petrai vispirms pievērsties Pingam, bet trenera asistentei tikai tad, ja rastos izdevīgi apstākļi.

Petra palēnināja soli, lai pielāgotu savu rīcību Pinga kustī�bām. Viņa pasniedza dvieļus citai spēļu brīvprātīgajai palīdzei un pagriezās pret ķīnie�u treneri, kas bija noliecies pie kādas no sīciņajām vingrotājām, cenzdamies sagatavot viņu izcilam sniegumam.

Pirmā ķīnie�u meitene devās uz priek�u pa starta celiņu.

Pings paspēra divus atsperīgus soļus viņai pakaļ un tad apstā�jās pretī Petrai ne vairāk kā divarpus metru attālumā.

Petra uzlika plaukstu uz margas, koncentrēdama skatienu uz galvenā trenera kaklu. Kad jaunā ķīniete atrāvās no atsperdēļa, Petra iz�āva �autriņu.

Es esmu augstāka būtne, viņa nodomāja, kad dzelonis trāpīja Pingam.

Augstāka būtne visādā nozīmē.

ĶĪNIE�U TRENERIS IESITA sev pa kakla mugurpusi gandrīz tajā pa�ā brīdī, kad viņa sportiste nostājās uz kājām un skatītāju pūlis vētraini uzgavilēja. Pings saviebās un paskatījās atpakaļ, nesa�prazdams, kas noticis. Tad viņ� nopurināja dzeloni un, plaukstas sizdams, skrie�us metās pretī savai sportistei, kas starodama pacēla gaisā kopā sa�ņaugtas plaukstas.

-���� Tā mazā bija izcila, D�eks teica.

-���� Ak tā? Naits sacīja, nolaizdams binokli. Es skatījos uz Pingu.

-���� Vingro�anas D�o Kokeru? D�eks atjautāja.

Naits iesmējās, bet tad pamanīja, ka ķīnie�u treneris brīdi berzē kaklu un tikai pēc tam no jauna uzsāk savu teatrālo rituālu, pavadot uz atbalsta lēcienu vietu nākamo sportisti.

-���� Man �ķiet, ka D�o Kokeram kaut kas iedzēla, Naits teica, atkal paceldams binokli pie acīm.

-���� Kas, bite, vai? Kā tu no �ejienes vari to redzēt?

-����� Biti es neredzu, Naits atbildēja. Bet es redzēju viņa reakciju.

Naits dzirdēja, kā Lansers viņam aiz muguras saspringtā balsī runā pa savu rāciju, skaidrodams arēnas iek�ējiem un ārējiem dro�ības spēkiem da�ādas nianses par to, kā izturēties apbalvo��anas ceremonijas laikā.

Naits jutās neomulīgi. Binoklī viņ� noskatījās, kā ķīnie�u tre�neris uzmundrina vēl trīs vingrotājas pirms atbalsta lēcieniem. Pinga pēdējai sportistei izejot uz starta celiņa, viņ� palēcās un sāka raustīties kā maģiska rituāla dejotājs. Kad pēdējā meitene savērpās gaisā un, pārmetu�i kūleni, lēca lejā no buka, pat Pinga flegmātiskā asistente Ana Vu zaudēja ierasto mieru un strauji pielēca kājās, spiezdama plaukstu pie mutes.

Pēk�ņi Ana Vu iesita sev pa kaklu, it kā būtu sajutusi dzēlienu.

Viņas vingrotāja teicami nostājās izejas pozīcijā.

Skatītāju pūlis iedārdējās neapvaldītos aplausos. Ķīnietes bija izcīnīju�as zeltu, un Apvienotās Karalistes vingrotājas sudrabu; tas bija augstākais britu sporta vingrotāju komandu sasniegums olimpisko spēļu vēsturē. Abu valstu treneri un sportisti gavilēja. Līksmoja arī amerikāņi, kas bija ierindoju�ies tre�ajā vietā.

Naits visu to redzēja, vienlaikus virzīdams binokli pāri aizsmaku�o, kliedzo�o skatītāju galvām un fotoaparātiem, kas slējās atbalsta lēcienu sektora virzienā. Kamēr Pings dejoja savu vēt�raino stepu un ķīnie�u meitenes gavilēja kopā ar viņu, ikviens skatītājs �ajā arēnas galā redzēja un vēroja vienīgi triumfējo�o Ķīnas komandu.

Vienīgais izņēmums bija smagnējā, platīnblondā brīvprātīgā darbiniece. Viņa bija pagriezusi muguru gavilēm un neparastā gaitā steidzās aug�ā pa kāpnēm, projām no arēnas laukuma. Nākamajā brīdī viņa pazuda ejā, kas veda uz ārējām telpām.

Naitam piepe�i aiz�ņaudzās elpa. Viņ� nometa binokli un teica D�ekam un Lanseram: Tur kaut kas nav kārtībā.

-���� Kas? Lansers noprasīja.

-���� Kaut kas nav labi ar ķīnie�u treneriem. Es redzēju, ka viņi abi iesit sev pa kaklu, it kā tur kaut kas būtu iedzēlis. Vispirms Gao Pings, un pēc tam Ana Vu. Un, kad visi bija pievērsu�i uzma�nību ķīnie�u komandai un apjūsmoja pēdējo lēcienu, es redzēju druknu, platīnblondu sievieti, spēļu brīvprātīgo, kas steidzās projām no zāles.

D�eks aizvēra vienu aci kā koncentrēdamies uz tālīnu mērķi.

Lansers savilka lūpas. Divi pliķi un resna brīvprātīgā, kas steidzas atpakaļ uz savu posteni? Un vairāk nekas?

-���� Vairāk nekas. Bet tas kaut kā� kaut kā neiederējās kopējā ainā.

-���� Kurp viņa aizgāja? jautāja D�eks.

Naits pamāja ar roku pāri arēnai. Ārā pa aug�ējo izeju starp 115. un 116. sektoru. Pirms piecpadsmit sekundēm. Un viņai bija tāda kā jocīga gaita.

Lansers paņēma rāciju un iekliedza tajā: Centrāle, vai jūs redzat kamerā brīvprātīgo darbinieci, druknu, platīnblondu sie�vieti aug�ējās telpās aiz 115. sektora?

Pagāja vairāki sasprindzinājuma pilni brī�i. Olimpisko spēļu darbinieki izstūma uz arēnas grīdas apbalvo�anas platformu.

Beidzot ie�erkstējās Lansera rācija. Tādas nav.

Naits sarauca pieri. Noteikti jābūt! Viņa izgāja tikai pirms brī�a.

Lansers vēlreiz �aubīdamies paskatījās uz viņu un atkal pievēr�sās rācijai. Paziņojiet policistiem: ja tajā rajonā kāds pamana brīvprātīgo, druknu, platīnblondu sievieti, viņa jāaiztur un jāiz�jautā!

-���� Varbūt trenerus derētu apskatīt ārstam, Naits teica.

-���� Sportistiem nepatīk, ja viņus pārbauda sve�i cilvēki, bet es pado�u ziņu vismaz Ķīnas komandas mediķiem. Vai ar to pietiks?

Naits gandrīz pamāja ar galvu, bet vispirms pajautāja: Kur atrodas dro�ības kameru novēro�anas centrāle?

Lansers pamāja aug�up uz balkona nodalījumu, ko norobe�oja spoguļsienas.

-���� Es eju uz turieni! Naits paziņoja. Vai ievedīsi mani?

CENZDAMĀS SAVALDĪT STRAUJOS elpas vilcienus, Petra aizvēra dur�vis uz vidējo kabīni sievie�u tualetē, arēnas aug�ējās ziemeļu ieejas rietumu pusē. Viņa dziļi ievilka elpu un juta vēlmi kliegt pāri plūsto�ajā varas apziņā, kas pārņēma viņu kā visaptvero�s vilnis un ko viņa sen bija aizmirsusi.

Redzat? Es esmu augstāka būtne. Es esmu nogalinājusi neradījumus. Es esmu īstenojusi atriebību. Es esmu Fūrija. Un neradījumi nespēj notvert Fūrijas. Palasiet mītus!

Trīcēdama no adrenalīna pieplūduma, Petra norāva platīnblondo parūku, atsegdama rudos, galvai cie�i piespraustos matus. Viņa izņēma plastmasas sprādzes, ļaujot īsajām cirtām krist lejup.

Pastiepusies Petra satvēra tualetes poda sēdekļa salve�u tvert�nes ārējās metāla malas. Viņa parāva, un tvertne brīvi atdalījās no sienas iedobes. Petra nolika to uz poda vāka un, dziļi iebāzusi roku atsegtajā, tum�ajā caurumā, izvilka tum�i zilu, ūdens ne�caurlaidīgu gumijas somu ar citām drēbēm.

Uzlikusi somu uz salve�u tvertnes, viņa nometa brīvprātīgās darbinieces formas tērpu un pakāra to uz kabīnes durvju āķa. Pēc tam viņa atdalīja gumijas polsterus, kas bija pielīmēti pie gur�niem, vēdera un kājām un padarīja augumu resnu. Paskatījusies uz izvilkto somu, Petra nodomāja, ka novilktais maskējums padarīs nesamo diezgan smagu un neērtu, apgrūtinot paredzēto bēg�anas plānu, un iemeta gumijas polsterus un parūku sienas caurumā.

Pēc �etrām minūtēm tualetes sēdekļa salve�u tvertne bija ievietota atpakaļ sienā, formas tērps paslēpts gumijas somā, un Petra izgāja no kabīnes.

Viņa nomazgāja rokas, spoguli novērtēdama savu izskatu: zilganas sporta kurpes, baltas, piegulo�as bikses, balts kokvilnas svīteris bez piedurknēm, neuzkrīto�a zelta kaklarota un zila lina virsjaka. Uzlikusi izsmalcinātas brilles ar netonētām lēcām, Petra pasmaidīja. Tagad viņa ir viena no daudzām stilīgām sacensību apmeklētājām.

No Petras pa labi atvērās citas kabīnes durvis.

-���� Kārtībā? Petra nepaskatīdamās jautāja.

-��� Es tevi jau gaidīju, māsa, Tīgena teica un pienāca pie spo�guļa blakus Petrai; tum�ā parūka bija pazudusi, un no spoguļa pretī lūkojās smil�krāsas blondīne. Viņa bija ģērbusies ērtās ikdie�nas drēbēs un uzmetusi plecā līdzīgu gumijotu somu. Izdevās?

-���� Abi, Petra atbildēja.

Tīgena atmeta galvu, uzlūkodama māsu ar jaunu atzinību. Par tevi rakstīs leģendas.

-���� Taisnība! Petra ar smīnu atsaucās, un abas Fūrijas devās uz tualetes durvīm.

No gaiteņa skaļruņiem atskanēja diktora paziņojums: Mesdames et messieurs, dāmas un kungi, ieņemiet sēdvietas! Tūlīt sāksies apbalvo�anas ceremonija.

NAITA SKATIENS SLĪDĒJA pāri da�ādiem attēliem, kas zibēja priek�ā izvietotajos dalīta ekrāna monitoros; visi tie rādīja aug�ējo gai�teni aiz 02 arēnas 115. un 116. sektora, pa kuru skatītāji steidzās atpakaļ uz zāli.

No sievie�u tualetes iznāca divas sievietes; viena bija slaida, eleganta smil�krāsas blondīne, otra tikpat gracioza rudmate ar īsākām cirtām. Abas iejuka pūlī, kas plūda uz arēnas iek�telpām. Naits pārlaida tām īsu skatienu un turpināja lūkoties pēc uzbā�zīgi druknas, platīnblondas sievietes brīvprātīgās darbinieces formas tērpā.

Tomēr domu kaktiņā Naitam nedeva mieru kāds sīkums rudma�tes gaitā, sievietei iznākot no tualetes, un viņ� vēlreiz paskatījās uz vietu, kur nupat bija redzējis abas skatītājas. Viņu vairs nebija. Vai rudmate bija pieklibojusi? Kaut kas tāds viņas gaitā bija manāms, bet viņa bija slaida, nevis resna, un ruda, nevis blonda.

Apbalvo�anas ceremonija sākās ar bronzas medaļu pasnieg��anu. Naits pavērsa binokli uz ziemeļiem no dro�ības monitoru telpas, gribēdams redzēt rudmataino sievieti un viņas draudzeni aizkavēju�os skatītāju vidū steidzamies uz savām vietām.

Naita centienus sare�ģīja paziņojums par sudraba medaļu Apvienotās Karalistes vingrotājām. Spēļu rīkotājas valsts skatī�tāju pūlis pielēca kājās, aplaudēja, svilpa un auroja. Arēnas zie�meļu galā vairāki vīrie�i atritināja lielus valsts karogus un tos aizrautīgi vicināja, vēl vairāk aizsedzot Naita redzeslauku.

Karogi joprojām plandījās, kad uz podesta augstāko vietu izsauca Ķīnas komandu. Naits brīdi pārstāja meklēt abas sievie�tes un pievērsa binokli ķīnie�u treneriem.

Gao Pings un Ana Vu stāvēja vingro�anas paklāja malā bla�kus druknai, apmēram piecdesmit gadus vecai neliela auguma ķīnietei.

Kas viņa ir? Naits jautāja kādam no videonovēro�anas darbiniekiem.

Vīrietis paskatījies atbildēja: Vina Bo Lī. Ķīnie�u vingrotāju asociācijas priek�sēdētāja. Augsta līmeņa persona.

Kad atskanēja Ķīnas valsts himna un aug�up pacēlās valsts karogs, Naits joprojām vēroja Gao Pingu un Anu Vu. Viņ� paredzēja, ka ķīnie�u galvenais treneris ļaus vaļu spēcīgam emociju vilnim.

Tomēr Naits pārsteigts secināja, ka Pings izskatās neparasti drūms, kaut gan viņa komanda nupat bija izcīnījusi uzvaru olim�piskajās spēlēs. Pings raudzījās grīdā un berzēja kakla aizmu�guri; viņ� pat nepaskatījās uz Ķīnas karogu, kas bija sasniedzis arēnas griestus.

Naits dzīrās atkal pavērst binokli uz ziemeļu pusi un meklēt abas sievietes, bet tad Vina Bo Lī piepe�i sagrīļojās, it kā viņai reibtu galva. Trenera asistente Vu satvēra CGA priek�sēdētājas elkoni un palīdzēja tai atgūt līdzsvaru.

Vina Bo Lī noslaucīja degunu un paskatījās uz savu pirkstu. Viņa izskatījās satraukta un kaut ko sacīja Anai Vu.

Nākamajā brīdī Naita uzmanību piesaistīja saraustīta kustība blakus CGA priek�sēdētājai. Skanot Ķīnas valsts himnas pēdējām taktīm, Pings uzstreipuļoja uz vingro�anas paklāja. Triumfējo�ais treneris grīļodamies devās pāri arēnai uz podesta pusi, ar kreiso roku sagrābis kaklu un labo roku izstiepis pretī savai uzvarētāju komandai, it kā tā būtu virve, bet viņ� slīcējs.

Himna beidzās. Asarām ritot pār vaigiem, ķīnie�u meite�nes nolaida skatienu no karoga un ieraudzīja savu treneri pēc krampjainām kustībām nokrītam uz paklāja viņu priek�ā.

Vairākas meitenes sāka kliegt.

Pat no savas attālās vietas Naits redzēja, ka Pingam no mutes un deguna plūst asinis.

PIRMS MEDIĶI PAGUVA atskriet pie gulo�ā trenera, Vina Bo LI sāka histēriski �ēloties par piepe�u aklumu un pēc brī�a sabruka, asinīm plūstot pa muti, acīm, degunu un ausīm.

Skatītāji sāka aptvert, kas notiek, un arēnu pār�ķēla spalgi baiļu un neticības kliedzieni. Daudzi steig�us tvēra savas mantas un virzījās uz izejām.

Augstāk, arēnas dro�ības monitoru telpā, Naits saprata, ka arī trenera palīdze Ana Vu ir nāves briesmās, tomēr piespieda sevi novērsties no drāmas uz arēnas laukuma un vērot ekrānā ieeju, pa kuru arēnā bija ienāku�as abas sievietes. Vīri dro�ības telpā nemitīgi sazinājās pa rāciju.

Viens no tiem pēk�ņi ieaurojās: Sprādziens upes krastā tūlīt uz dienvidaustrumiem no celtnes! Upes patruļa rīkojas!

Par laimi, arēnas iek�ienē sprādzienu neviens nebija dzirdējis, jo uz ieejām steidzās arvien vairāk skatītāju, un troksnis noteikti būtu izraisījis panisku bēg�anu. Pēk�ņi Ana Vu asiņodama nokrita uz grīdas, un �ausmu vilnis uzbangoja vēl augstāk.

Un tad tie�i pretī, uz tuvākā dro�ības sistēmas ekrāna, Naits ieraudzīja smil�krāsas blondīni un rudmati ejam ārā pa ziemeļu izeju kopā ar citiem izbiedētiem līdzjutējiem.

Kaut gan sejas nebija saskatāmas, rudmate nepārprotami kli�boja. Tā ir viņa! Naits iesaucās.

Vīri, kas apkalpoja dro�ības monitorus, pat lāgā nepaskatījās uz viņu, jo drud�aini centās pa rāciju atbildēt uz jautājumiem, kas lidoja no visām arēnas malām. Sapratis, ka notikumu gaita kļūst nekontrolējami strauja, Naits metās uz durvīm, atgrūda tās vaļā un lauzās cauri satriekto skatītāju pūlim, cerēdams panākt abas sievietes.

Bet uz kuru pusi viņas bija aizgāju�as? Uz austrumu vai rie�tumu galu?

Naits nosprieda, ka viņas dro�i vien steigtos uz izeju, kura atrodas tuvāk satiksmei, tāpēc aizskrēja pa rietumu gaiteni, pētīdams ejo�o cilvēku pūli, līdz izdzirdēja D�eka balsi: Nait!

Paskatījies pa labi, viņ� ieraudzīja "Privātdetektīvu" īpa�nieku steidzamies ārā no arēnas iek�telpām.

-���� Es viņas redzēju! Naits iesaucās. Divas sievietes, smil�krāsas blondīne un rudmate! Viņa klibo! Piezvani Lanseram! Lai viņ� noslēdz perimetru!

D�eks metās skrie�us kopā ar Naitu un, spiezdamies cauri promejo�ajam pūlim, centās atrast numuru telefonā.

-���� Sasodīts! viņ� iesaucās. Viņi bloķē mobilos sakarus!

-��� Tad viss atkarīgs no mums! Naits izmeta. Viņ� paātrināja gaitu, apņēmies katrā ziņā notvert abas meklētās sievietes.

Pēc brī�a viņi sasniedza ziemeļu gaiteņa daļu, kuru Naits bija vērojis uz ekrāna. Paiet man garām viņas noteikti nevarēja, Naits domās teica, lādēdams sevi, ka nebija izvēlējies austrumu gaiteni. Bet tad viņ� piepe�i gandrīz simts metru attālumā pamanīja abas sievietes ejam ārā pa avārijas durvīm.

-��� Rokā! Naits ieaurojās, pacēla aug�up savu �etonu un izrāva pistoli. Divreiz ie�āvis griestos, viņ� iekliedzās: Visi uz grīdas!

�ķita, ka Mozus pa�ķīris Sarkano jūru. Olimpisko spēļu līdz�jutēji cits pēc cita noslīga uz cementa grīdas, cenzdamies atvir�zīties no Naita un D�eka, kas joņoja uz avārijas durvīm. Un tad Naits saprata.

-��� Viņas skrien uz upi! viņ� iesaucās. Sprādziens bija sarī�kots, lai aizvilinātu patruļkuģi tālāk no arēnas!

Nākamajā brīdī gaismas iezibējās un nodzisa, atstājot visu vingro�anas arēnu melnā tumsā.

NAITS TUMSĀ APSTĀJĀS, juzdamies glu�i kā reiboņa pārņemts augstas kraujas malā. Visapkārt skanēja kliedzieni. Viņ� izvilka pildspalvas tipa lukturīti, ko vienmēr nēsāja līdzi uz atslēgu gredzena, un ieslēdza to tie�i tajā brīdī, kad iedegās sarkanās avārijas gaismas.

Naits un D�eks noskrēja pēdējos divdesmit metrus līdz avā�rijas izejai un centās atgrūst durvis. Tās bija aizslēgtas. Naits sa�āva slēdzeni, izraisīdams vēl lielāku paniku pārbiedēto līdz�jutēju vidū, un pēc kājas spēriena durvis atsprāga vaļā.

Viņi steidzās lejup pa kāpnēm un nokļuva virs arēnas pre�u piegādes laukuma, kas bija pilns ar mediju tehnisko iekārtu pikapiem un da�ādām palīgaparatūrām arēnas vajadzībām. Arī �eit bija iedegu�ās sarkanās gaismas, tomēr Naits pirmajā brīdī nepamanīja bēgo�ās sievietes, jo lejā mud�ēja neskaitāmi cilvēki, kliegdami un taujādami par notiku�o.

Un tad viņ� tās ieraudzīja steidzamies ārā pa vaļējām dur�vīm arēnas ziemeļaustrumu galā. Naits metās lejā pa kāpnēm, izgrūstīja satracinātus ziņu darbiniekus un ieraudzīja pie izejas stāvam dro�ības sargu.

Pacēlis �etonu, Naits izdvesa: Divas sievietes! Kur viņas aizgāja?

Sargs apjucis skatījās uz viņu. Kādas sievietes? Es�

Naits pagrūda viņu malā un izskrēja ārā. Pussalas ziemeļu galā visas gaismas bija nodzisu�ās, bet starp pērkona dārdiem palai�kam uzplaiksnīja zibens �autras, rēgaini izgaismojot apkārtni.

Gaisā virmoja sezonai neraksturīga migla. Lija lietus. Naitam vajadzēja pacelt plaukstu virs acīm, lai spētu kaut ko saskatīt. Kad uzplaiksnīja nākamā zibens strēle, viņ� pārlaida skatienu gandrīz trīs metrus augstajam stiepļu �ogam, kas �ķīra arēnu no takas gar Temzu un stiepās austrumu un dienvidu virzienā pretī upes kuģu piestātnei.

Blondā Fūrija tupēja zemē �oga otrā pusē. Rudmate bija pārrāpusies �oga aug�malai un pa�laik kāpa lejā.

Naits pacēla ieroci, bet apkārtne atkal satumsa, un viņa pild�spalvas lukturītis nespēja sacensties ar vakara tumsu un negaisu.

-���� Es viņas redzēju! D�eks iesaucās.

-���� Es arī! sacīja Naits.

Tomēr viņ� neskrēja tie�i pakaļ abām sievietēm, bet, iebāzis lukturīti kabatā un ieroci aiz jostas, piesteidzās �ogam vistuvā�kajā vietā, uzrāpās aug�ā un nolēca otrā pusē.

Pēc sadursmes ar automa�īnu bija pagāju�as piecas dienas, ta�u ribas viņam joprojām sāpēja, un, nolēkdams zemē, viņ� sāpīgi iestenējās. Pa kreisi gabalu no krasta viņ� ūdenī redzēja peldam �urp nākamo kuģīti.

D�eks nolēca blakus Naitam, un viņi kopā metās uz piestātni, ko apgaismoja vairākas bāli sarkanas rezerves lampas. Nepilnus divdesmit metrus no slīpās noejas, kas savienoja krastu ar pie�stātnes platformu, viņi apstājās. Zemē gulēja divi gurkhu sargi, no auss līdz ausij pārgrieztām rīklēm.

Lietus skaļi bungoja pa piestātnes virsmu. Upes kuģītim tuvo�joties, motora rūkoņa kļuva arvien dzirdamāka. Bet tad Naits izgrūda lāstu, jo izdzirdēja cita motora troksni.

Arī D�eks to dzirdēja. Viņām ir laiva!

Naits pārlēca pāri ķēdei, kas bija aizvilkta slīpās noejas priek��ā, un noskrēja uz piestātni, virzīdams ieroci un lukturīti no vienas puses uz otru un cenzdamies saskatīt kādu kustību.

Metropoles policijas darbiniece, sieviete, kura bija braukusi ar Jet Ski motorlaivu, gulēja uz piestātnes grīdas mirusi, izvelbtām acīm un nedabiski pagrieztu kaklu. Naits paskrēja viņai garām līdz piestātnes malai un cauri miglai un lietum dzirdēja, kā pie�karamais motors uzņem apgriezienus.

Tad viņ� pamanīja pie platformas piesieto policistes motor�laivu, pieskrēja tai klāt, ieraudzīja aizdedzē atstāto atslēgu, ielēca laivā un iedarbināja motoru, un D�eks, satvēris miru�ās poli�cistes rāciju, ielēca tūlīt pēc viņa, saukdams: �eit D�eks Mor�gans no aģentūras "Privātdetektīvi"! Metropoles policijas ūdens vienības darbiniece guļ mirusi Karalienes Elizabetes II piestātnē! Mēs sekojam slepkavām pa upi! Atkārtoju: mēs sekojam slep�kavām pa upi!

Naits pagrieza gāzes rokturi. Laiva atrāvās no piestātnes gan�drīz bez trok�ņa, un pēc da�ām sekundēm viņi bija ieniru�i miglā.

Dūmaka bija bieza, un redzamība samazinājusies līdz nepil�niem desmit metriem; ūdens stipri viļņojās, un spēcīga atplūdu straume vilka braucējus austrumu virzienā. Atsaucoties uz D�eka paziņojumu, viņa rācijā �erkstēja nemitīgi ziņojumi.

Ta�u D�eks neatbildēja un pieklusināja skaņu tiktāl, lai dzir�dētu kaut kur priek�ā cauri miglai rūcam bēgo�ās laivas motoru. Naits pamanīja uz Jet Ski paneļa digitālo kompasu.

Slepkavu laiva traucās ziemeļaustrumu virzienā, pretī Temzas vidusdaļai. Tās temps nebija ātrs, dro�i vien sliktās redzamības dēļ. Pārliecināts, ka tagad bēgļus izdosies notvert, Naits spēcīgi piedeva gāzi un klusībā lūdzās, kaut viņi neuztriektos nekam virsū. Vai �eit ir bojas? Vajadzētu būt. Pusceļā uz pretējo krastu viņ� pamanīja Trinity Buoy Warf pussalas zibo�o bāku.

-��� Viņi bēg uz Lī upes pusi! Naits iesaucās pāri plecam. Tā tek cauri Olimpiskajam parkam!

-��� Slepkavas bēg uz Lī upes ieteku! D�eks nodārdināja rācijā.

Viņi dzirdēja abos Temzas krastos iegaudojamies sirēnas,

un tad bēgo�ā laiva uzņēma pilnu ātrumu. Migla kļuva maz�liet retāka, un apmēram simt metru attālumā Naits sev priek�ā ieraudzīja zibo�as ātrlaivas apveidus ar izslēgtām gaismām. Viņ� dzirdēja spalgu motora troksni.

Naits spieda gāzes rokturi, lai samazinātu attālumu starp abām laivām, un tajā pa�ā bridi saprata, ka bēgļi nemaz nebrauc uz LI upes ieteku; viņu laiva bija pagriezusies par vairākiem grādiem un traucās tie�i pretī augstajai cementa nostiprinājuma sienai satekas austrumu pusē.

Viņi ietrieksies sienā! D�eks iekliedzās.

Naits uz mirkli atlaida Jet Ski gāzes rokturi, un nākamajā brīdī bēgo�ā ātrlaiva pilnā sparā atsitās pret krasta sienu un eksplo�dēja, izraisot vairākus sprādzienus pēc kārtas, kas pacēlās gaisā kā dego�i sēņveida mākoņi cauri lietum un miglai.

No debesim bira atlūzu un �ķembu krusa, piespie�ot Naitu un D�eku atkāpties. Viņi nedzirdēja klusos �ļakstus, kas pava�dīja peldētājas pa upi uz austrumiem līdzi atplūdu straumei.

TRE�DIENA, 2012. GADA 1. AUGUSTS

VĒTRA BIJA NORIMUSI, un pulkstenis rādīja �etri no rīta, kad Naits iekāpa taksometrā un nosauca �elsijas adresi.

Apdullis, samircis un zaudējis spēkus, viņ� tomēr nemitējās drud�aini domāt par visu, kas bija noticis, kop� Fūrijas ietrieca savu laivu krasta sienā.

Pusstundu pēc sprādziena upē darbojās ūdenslīdēji, meklē�dami noslīku�o ķermeņus, kaut gan to pūliņus ļoti kavēja spē�cīgās atplūdu straumes.

Eleina Potersfīlda tika atsaukta no Daringa biroja un dzīvokļa pārmeklē�anas un ieradās 02 arēnā, papildinot Skotlendjarda grupu, kas bija atbraukusi tūlīt pēc trīskār�ās slepkavības.

Viņa bija iztaujājusi Naitu un D�eku un pēc tam runājusi ar Lanseru, kas pēc gaismas izdzi�anas un panikas izcel�anās bija noskrējis lejā uz arēnas laukuma. Dzirdēdams Naita �āvienus gaitenī, biju�ais desmitcīņas �empions bija saglabājis pietiekami vēsu prātu, lai pavēlētu noslēgt arēnas perimetru, tomēr pavēle bija novēlota un nespēja aizkavēt Fūriju bēg�anu.

Kad Lansers pavēlēja elektriķiem atjaunot apgaismojumu, tie atklāja, ka arēnas galvenajai elektrības līnijai tikusi pievienota vienkār�a, ar taimeri vadāma strāvas atslēg�anas sistēma un ka relejs, kam jāiedarbina rezerves ģeneratori, ir bloķēts. Strāvu tomēr atjaunoja pusstundas laikā, tāpēc Naits un Potersfīlda varēja sīki izpētīt dro�ības kameru ierakstus, bet Lansers un

D�eks tikmēr pārbaudīja burtiski tūksto�iem cilvēku, kas biju�i trīskār�ās slepkavības aculiecinieki.

Diem�ēl videoieraksts sagādāja vil�anos: tas gandrīz neatklāja abu Fūriju sejas. �ķita, ka sievietes precīzi zina, kurā brīdī kurp aizgriezties atkarībā no videokameras novietojuma leņķa. Naits atcerējās, ka tūlīt pēc resnās brīvprātīgās darbinieces nozu�anas un pirms apbalvo�anas ceremonijas sākuma redzējis abas sie�vietes iznākam no sievie�u tualetes, un teica: Viņas tur iek�ā noteikti pārģērbās un pārvērta izskatu!

Naits kopā ar Potersfildu devās pārmeklēt tualeti. Ceļā Naita svaine pastāstīja, ka Daringa mājas datorā atrasta gan dzirdētā flautas mūzika, gan esejas patiesībā tirādes, kas nosoda mūs�dienu olimpisko spēļu komerciālos un korporatīvos aspektus. Vismaz divos gadījumos televīzijas spīdeklis un muzeja nodaļas vadītājs bija izteicies, ka tādi korupcijas un krāp�anas paņēmieni, kādi tiek izmantoti mūsdienu sacensībās, seno laiku olimpiskajās spēlēs būtu novērsti ātri un bez vilcinā�anās.

Viņ� apgalvoja, ka Olimpa dievi būtu vainīgos citu pēc cita nospēru�i ar zibeni, Potersfīlda teica, kad abi gāja iek�ā sievie�u tualetē. Viņ� teica, ka tādu cilvēku nāve būtu bijusi "taisnīgs upuris".

Taisnīgs upuris, Naits domās rūgti atkārtoja. Trīs miru�i cilvēki? Kā vārdā?

Kamēr viņi ar Potersfildu pārmeklēja tualeti, Naits neziņā domāja, kāpēc viņam nav piezvanījusi Poupa. Līdz �im brīdim viņa noteikti ir saņēmusi vēl vienu vēstuli.

Pēc divdesmit minū�u meklē�anas Naits uzgāja vaļīgo sēdekļa salve�u tvertni un izcēla to no sienas. Nākamajā brīdī viņ� tuk��ajā vietā sataustīja platīnblondu parūku, izvilka to un iedeva Potersfildai, teikdams: Tā bija liela kļūda. Uz parūkas noteikti jābūt DNS liecībām.

Galvenā inspektore īdzīgi iebāza parūku lietisko pierādījumu maisiņā. Tas labi, Pīter, bet es gribētu, lai neviens par to neuzzina vismaz līdz brīdim, kad būs izdarītas analīzes. Un lai noteikti neuzzina tava kliente Karena Poupa.

-���� Neuzzinās neviens, Naits apsolīja.

Viņ� turēja vārdu: ap trijiem naktī, neilgi pirms aizie�anas no 02 arēnas, Naits bija vēlreiz saticis D�eku, bet par parūku neko nebija teicis. Toties "Privātdetektīvu" īpa�nieks bija pastāstījis viņam, ka pie ieejas, kur tika pārbaudīti visi spēļu brīvprātīgie darbinieki, dro�ības sargs skaidri atcerējies divas druknas māsī�cas, kas diezgan agri izgāju�as skeneru pārbaudi; viena bijusi diabēta slimniece, un abām biju�i vienādi gredzeni.

Datorsistēma atklāja, ka tās biju�as Kerolaina un Anita Torsonas, māsīcas, kas dzīvo dienvidos no Liverpūles ielas. Uz dzīvokli nosūtītā policistu vienība sastapa Kerolainu un Anitu Torsonas mājās, bet abas sievietes gulēja. Viņas apgalvoja, ka 02 arē�nai neesot biju�as pat tuvumā un nekad neesot akreditētas par brīvprātīgajām olimpiskajās spēlēs. Policisti aizveda sievietes uz Skotlendjardu, lai turpinātu iztaujā�anu, tomēr Naits necerēja �ajā virzienā rast kādu pavedienu. Torsonas bija glu�i vienkār�i izmantotas, viņām bija nozagta identitāte.

Taksometrs apstājās pie Naita mājas īsi pirms rītausmas. Naits sprieda, ka Krons vai kāda no viņa Fūrijām ir ļoti prasmīgs hakeris un viņiem kaut kad noteikti bijis iespējams piekļūt arēnas elektriskajai infrastruktūrai.

Loģiski?

Viņ� jutās tik noguris, ka nespēja pat atbildēt uz savu jautā�jumu. Samaksājis �oferim, viņ� lūdza to pagaidīt. Naits smagi aiz�gāja līdz ārdurvīm, iegāja mājā un ieslēdza priek�telpā gaismu. Dzirdēdams �īksto�u skaņu, viņ� ielūkojās rotaļistabā. Marta uz tahtas no�āvājās un nometa no pleciem segu.

-����� Es ļoti atvainojos! Naits klusi teica. Biju sporta vin�gro�anas arēnā, un tur bija bloķēta mobilo telefonu darbība. Es nevarēju piezvanīt.

Marta piespieda plaukstu pie mutes. Es visu redzēju tele�vīzijā! Tātad jūs bijāt tur? Vai viņas noķēra?

-��� Nē, Naits ar milzīgu nepatiku atbildēja. Mēs pat nezinām, vai viņas ir dzīvas vai miru�as. Bet viņas izdarīja lielu kļūdu. Ja viņas ir dzīvas, tad drīz tiks notvertas.

Marta atkal no�āvājās, �oreiz vēl platāk, un pajautāja: Kādu kļūdu?

-���� Sīkāk es nedrīkstu stāstīt, Naits atbildēja. Ārā pie mājas jūs gaida taksometrs. Ceļ� ir jau samaksāts.

Marta miegaini pasmaidīja. Jūs esat ļoti laipns, mister Nait.

-���� Sauciet mani par Pīteru. Kad varēsiet atkal būt �eit?

-���� Vienos?

Naits pamāja ar galvu. Deviņas stundas. Ja veiksies, pirms dvīņu pamo�anās varēs �etras stundas pagulēt, bet tas ir labāk nekā nekas.

Glu�i kā lasīdama viņa domas, Marta, iedama uz durvīm, sacīja: Izabella un Lūkass �ovakar bija ļoti, ļoti noguru�i. Dro�i vien viņi ļaus jums pagulēt ilgāk.

TAJĀ PA�Ā RĪTĀ neilgi pēc rītausmas, mocīdamies ar galvassāpēm, kas �ķiet skaldām manu galvu gabalos, es dārdo�i noprasu Martai: Kas tā bija par kļūdu?

Martas acis pau� to pa�u nedzīvo stingumu, ko redzēju tajās tovakar Bosnijā, kad izglābu viņu un māsas. Es nezinu, Kron, viņa atbild. Viņ� man neteica.

Es satracināts paskatos uz abām jaunākajām māsām. Kas tā bija par kļūdu?

Tīgena papurina galvu. Nekādas kļūdas nebija. Viss notika precīzi pēc plāna. Petrai pat izdevās otrais mēģinājums pret Anu Vu.

-���� Jā, Petra apstiprina, lūkodamās manī ar sejas izteiksmi, kas nav tālu no delīrija. Es biju izcila, Kron. Nepārspējama! Neviens to nebūtu izdarījis labāk. Un no laivas mēs izlēcām upē krietnu gabalu pirms sienas un precīzi pieskaņojāmies atplūdiem. Labāk vairs nevarēja vēlēties.

Marta pamāj ar galvu. Es atgriezos Naita mājās gandrīz divas stundas pirms viņa. Mēs esam uzvarēju�i, Kron! Tagad viņi noteikti slēgs olimpiskās spēles.

Es papurinu galvu. Līdz tam vēl tālu. Korporatīvie sponsori un mediji viņiem to neļaus līdz pat brīdim, kad būs jau par vēlu.

Bet kādu kļūdu mēs varējām izdarīt?

Es paskatos uz Tīgenu. Kas notiek fabrikā?

-���� Es to atstāju cie�i aizslēgtu.

-���� Aizej un pārbaudi! es saku. Pārliecinies vēlreiz! Pēc tam aizeju un apsē�os krēslā pie loga, nebeigdams prātot, kur varētu būt pieļauta kļūda. Domās pārcilāju desmitiem iespēju, ta�u mana informācija diem�ēl ir nepietiekama. Es nevaru izgud�rot pretlīdzekļus, ja nezinu, kāda bijusi �ī iespējamā kļūda.

Beidzot es zvērojo�ām acīm paskatos uz Martu. Noskaidro! Man vienalga, kā tu to izdarīsi. Noskaidro, kas tā bija par kļūdu!

TAJĀ PA�Ā TRE�DIENĀ, desmit minūtes pirms divpadsmitiem dienā, Naits iesēdināja Izabellu �ūpolēs rotaļlaukumā pie Karalis�kās slimnīcas. Lūkass bija pats atklājis, kā �ūpoles iekustināmas, un enerģiski strādāja ar rokām un kājām, cenzdamies uz�ūpoties pēc iespējas augstāk. Naits uzmanīgi mēģināja viņu piebremzēt.

-���� lēti! Lūkass neapmierināts iekliedzās. Lūka augstu!

-��� Tik augstu ne, Naits atbildēja. Tu vari izkrist un sasist sev galvu.

-���� Nē, tēti! Lūkass dusmojās.

Izabella iesmējās. Lūkam tāpat jau ir sasista galva!

Pēc tam vairs nekas labs nebija gaidāms. Naitam vajadzēja izcelt bērnus no �ūpolēm un no�ķirt vienu no otra; Izabellu viņ� atstāja smil�u kastē, bet Lūkasu aizveda uz stieņu d�ungļiem. Kad abi beidzot bija iegrimu�i rotaļās, viņ� no�āvājās, paskatījās pulkstenī līdz norunātajam Martas atgrie�anās laikam vēl bija stunda un piecpadsmit minūtes un aizgāja apsēsties uz soliņa, lai plaukstdatorā sameklētu ziņu reportā�as.

Visa valsts un pat visa pasaule versmoja sa�utumā un uztrau�kumā par Gao Pinga, Anas Vu un Viņas Bo LI nogalinā�anu. Valstu vadītāji visā pasaulē nosodīja Kronu, Fūrijas un viņu brutālo taktiku. To pa�u pauda sportisti.

Naits uzklik�ķināja uz hipersaites, kas aizveda uz BBC video ziņām. Tās sākās ar pla�u reakciju uz Ķīnas treneru nogalinā�anu, un pēc tam sekoja intervijas ar Spānijas, Krievijas un Ukrainas sportistu vecākiem, kas uztraucās par dro�ību un bija neziņā, vai drīkst sadragāt savu bērnu sapņus un uzstāt, lai tie brauc projām no spēlēm. Ķīnie�i bija enerģiski protestēju�i pret Starptautiskās Olimpiskās komitejas nostāju un izdevu�i preses relīzi, pau�ot sa�utumu par to, ka rīkotājvalsts, �ķiet, nav spējīga gādāt par spēļu vietas dro�ību kaut gan pirms �etriem gadiem Pekinas spēlēs Ķīna ar �o uzdevumu bija prasmīgi tikusi galā.

Bet pēc tam BBC raidījums centās novirzīt vainu uz robiem dro�ības sistēmā. Vaininieku, kuriem uzvelt atbildību, bija daudz, tostarp arī F7 korporatīvā dro�ības aģentūra, kas bija nolīgta novēro�anas iekārtu pārraudzībai sacensību vietās. Kāds F7 dar�binieks dedzīgi aizstāvēja savas aģentūras darbību, nosaukdams to par "prasmīgu augstākajā līmenī" un apgalvodams, ka to vada "viskvalificētākie �īs jomas speciālisti". BBC raidījums turklāt atgādināja, ka datoru dro�ības sistēmu esot izveidoju�i Skot�lendjarda un Ml 5 pārstāvji un jau pirms spēļu sākuma nodēvēju�i to par "neuzvaramu un necaurlaidīgu". Ta�u neviena likumu īsteno�anas struktūra nedeva atbildes uz jautājumiem par acīm�redzamiem un nopietniem pārkāpumiem dro�ības sistēmā.

Tādējādi uzmanības centrā nonāca "kareivīgais Maiks Lansers", kas bija stājies kameru priek�ā pēc tam, kad vairāki par�lamenta locekļi bija aicināju�i viņu atkāpties no amata vai iero�sināju�i viņa atlai�anu.

Es negrasos noliegt vainu tur, kur tā ir neapstrīdama, Lansers teica, un viņa balsī dusmas mijās ar bēdām. �ie tero�risti ir pratu�i atrast spraugas mūsu dro�ības sistēmā, kuras mēs pa�i nebijām pamanīju�i. Gribu pateikt mūsu klausītājiem, ka darām visu, kas mūsu spēkos, lai likvidētu �īs spraugas, un zinu, ka Skotlendjards, M15, F7 un "Privātdetektīvi" dara visu iespējamo, lai atrastu slepkavas un apturētu tos, pirms jauna traģēdija piemeklē to, ko var taisnīgi dēvēt par visas pasaules jaunatnes un atjauno�anās svētkiem.

Atbildot uz Lanseram veltītajiem pārmetumiem, LOCOG priek��sēdētājs Markuss Moriss izturējās kā nesatricināms, cienījams brits un kategoriski atteicās padoties Kronām, kā ari pauda pārliecību, ka Lansers un Apvienotās Karalistes dro�ības spēki atvairīs turpmākus uzbrukumus, atradīs slepkavas un nodos tos taisnīgai tiesai.

Par spīti raidījuma drūmajam koptonim, tas beidzās ar cerī�gākām intonācijām. Kadrā parādījās sportistu ciemats, kurā tūlīt pēc rītausmas zālienos un uz ietvēm iznāca simtiem sportistu. Viņi aizdedza sveces, pieminot nogalinātos biedrus. Amerikāņu daiļlēcēja Hantera Pīrsa, Kamerūnas sprinteris Filatri Mundaho un meitenes no Ķīnas sporta vingrotāju komandas izteica savu attieksmi, nosaucot slepkavības par "neprātīgu, patvaļīgu un tie�u uzbrukumu olimpisko spēļu pamatiem un būtībai".

Raidījums beidzās ar diktora paziņojumu, ka policijas nirēji turpina pārmeklēt Temzas tum�os ūdeņus Lī upes ietekas tu�vumā. Bija atrastas liecības, ka ātrlaivā pirms ietriek�anās krasta sienā biju�i ievietoti spridzekļi. Neviens līķis nebija atrasts.

-���� �ie fakti nerunā par labu jau spēcīgi satricinātajām Londo�nas Olimpiskajām spēlēm, diktors sacīja raidījuma nobeigumā.

-���� Nait?

Rotaļlaukuma vārtos stāvēja Sun reportiere Karena Poupa ar rai�pilnu un nomāktu izteiksmi sejā.

Naits sarauca pieri. Kā jūs mani �eit atradāt?

-��� Huligāns teica, ka jūs labprāt nākot �urp kopā ar bērniem, viņa atbildēja, un nemiera ēna viņas sejā �ķita kļūstam vēl tum�āka. Vispirms meklēju jūs mājās un pēc tam nācu �urp.

-���� Kas noticis? Naits jautāja. Vai nejūtaties labi?

-���� Nē, es nemaz nejūtos labi! reportiere drebo�ā balsī atbil�dēja un apsēdās uz sola viņam blakus. Acīs viņai sakāpa asaras.

-���� Es jūtos tā, it kā mani kāds izmantotu!

-���� Krons?

-����� Un Fūrijas, viņa atbildēja, pikti notraukdama asaras.

-���� Es nemeklēju nepatik�ana, bet esmu kļuvusi par daļu no viņu ārprāta, viņu terora. Pa�ā sākumā, jāatzīstas, es priecājos par �o stāstu. Spo�s atspēriens karjerai un tā tālāk, bet tagad�

Poupa aprāvās un novērsa skatienu.

-���� Vai viņ� ir atrakstījis vēlreiz?

Viņa pamāja ar galvu un izmisu�ā balsī teica: Es jūtos tā, it kā būtu pārdevusi savu dvēseli, Nait.

Tajā brīdī viņ� ieraudzīja reportieri glu�i citādā gaismā. Jā, reizēm viņa �ķita skarba un neiejūtīga. Bet sirds dziļumos Karena Poupa bija ļoti cilvēcīga. Viņai bija dvēsele un principi, un �is notikumu pavērsiens plosīja abus. Viņas vērtība Naita acīs ievē�rojami cēlās.

-��� Tā nevajag domāt, Naits teica. Jūs ta�u neatbalstāt Kronu, vai ne?

-���� Protams, ne! viņa no�ņaukājās.

-��� Tātad jūs glu�i vienkār�i darāt savu darbu: grūtu, bet vaja�dzīgu darbu. Vai vēstule ir jums līdzi?

Poupa papurināja galvu. Es to �orīt atdevu Huligānam. Viņa brīdi klusēja. Agri no rīta man to uz dzīvokli atnesa kaut kāds salietojies ziņnesis. Teica, ka pie Kinga koled�as viņu aptu�rēju�as divas resnas sievietes un iedevu�as vēstuli, lai viņ� nogā�dātu to adresātam. Viņām mugurā bijis oficiālais Spēļu Saimnieku formas tērps, ko valkā olimpisko spēļu brīvprātīgie darbinieki.

-���� Viss saskan, Naits teica. Kādu iemeslu Krons minēja ķīnie�u nogalinā�anai?

-��� Viņ� apgalvo, ka tie cilvēki esot atbildīgi par valsts apmak�sātu bērnu verdzību.

Krons apsūdzēja Ķīnu par olimpisko spēļu noteiktā vecuma regulāru ignorē�anu un dzim�anas apliecību pārveido�anu, lai pakļautu bērnus faktiskai sporta verdzībai. Gao Pings un Ana Vu esot zināju�i, ka 60 procentu no Ķīnas sievie�u sporta vingrotāju komandas ir nepilngadīgas meitenes. To zinājusi arī Vina Bo Lī, un Krons apgalvoja, ka tie�i viņa esot �īs nekrietnās sistēmas pamatlicēja.

-���� Pielikumā ir daudz pamatojuma dokumentu, Poupa teica. Krons savu lietu prot labi pasniegt. Vēstulē rakstīts, ka ķīnie�i "paverdzina nepilngadīgus bērnus valsts slavas vārdā" un par to esot pelnīju�i nāves sodu.

Viņa paskatījās uz Naitu un atkal nespēja valdīt asaras. Es būtu varējusi to visu publicēt vakar vakarā. Būtu varējusi piezva�nīt savam redaktoram un paguvusi to uzrakstīt �odienas avīzei. Bet es nevarēju, Nait. Es vienkār�i� Viņi zina, kur es dzīvoju.

-���� Lūka grib pienu, tēt! sacīja Lūkass.

Naits paskatījās no nelaimīgās reportieres uz dēlu, kas gaido�i skatījās uz viņu. Tad pieskrēja Izabella. Es arī gribu pienu!

-���� Ek, piķis! Naits nomurmināja un vainīgi paskaidroja: Es aizmirsu pienu mājās, bet tūlīt aizie�u tam pakaļ. �ī ir Karena. Viņa strādā avīzē. Mēs esam labi draugi. Viņa pasēdēs pie jums, kamēr es atgriezī�os.

Poupa sarauca pieri. Es gan nezinu�

-���� Desmit minūtes! Naits teica. Pats augstākais, piecpa�dsmit.

Reportiere paskatījās uz Lūkasu un Izabellu un negribīgi pie�krita: Nu labi!

-���� Es tūlīt bū�u atpakaļ! Naits apsolīja.

Pārskrējis pāri pļavai un izsteidzies cauri Karaliskās slimnī�cas teritorijai, viņ� steidzās uz mājas pusi. Ceļ� vienā virzienā prasīja tie�i se�as minūtes, un Naits sasniedza ārdurvis nosvīdis un smagi elpodams.

Viņ� iebāza atslēgu slēdzenē un pārsteigts secināja, ka dur�vis nav aizslēgtas. Vai viņ� būtu varējis to aizmirst? Tas viņam nemaz nebija raksturīgi, tomēr pēdējā laikā viņ� ļoti saspringti strādāja un nepietiekami gulēja varbūt tāpēc?

Naits iegāja priek�telpā. Kaut kur aug�ā virs viņa no�īkstēja grīdas dēlis. Un tad aizveroties noklikstēja durvis.

NAITS PASPĒRA DA�US klusus soļus uz priek�telpas sienasskapja pusi un pasniedzās aug�ējā plauktā pēc savas rezerves pistoles.

Dzirdēdams kaut ko līdzīgu mēbeļu pārbīdī�anas skaņai, viņ� noāva kurpes, domādams: manā vai bērnu istabā?

Klusu kā kaķis viņ� uzkāpa aug�stāvā, visu laiku skatīdamies apkārt, un joprojām dzirdēja savādo troksni. Tas nāca no viņa istabas. Pacēlis ieroci, viņ� devās tālāk pa gaiteni un slīpi ieska�tījās savā istabā. No turienes varēja redzēt rakstāmgaldu, uz kura stāvēja aizvērts pārnēsājamais dators.

Brīdi Naits saspringti klausījās. Ilgāku laiku nekas nebija dzir�dams.

Tad tualetē no�alca ūdens. Zagļi bie�i mēdz atviegloties savu upuru mājās. Naits to bija zinājis jau gadiem ilgi un noprata, ka ir pārsteidzis kramplauzi. Pārkāpis savas guļamistabas slieks�nim, viņ� pavērsa ieroci pret aizvērtajām vannas istabas durvīm. Rokturis pagriezās. Naits atlaida dro�ības slēdzi.

Vannas istabas durvis atvērās.

Pa tām iznāca Marta un ieraudzīja Naitu un �aujamieroci.

Viņa ieelsojās, piespieda plaukstu pie krūtīm un iekliedzās: Ne�aujiet!

Naits sarauca pieri un nolaida pistoli mazliet zemāk. Marta?

Aukle dziļi ievilka elpu. Kā jūs mani pārbiedējāt, mister Nait! Ak Dievs, kā man dauzās sirds!

Atvainojiet! Naits teica un nolaida pistoli pie sāniem. Ko jūs �eit darāt? Jums vajadzēja ierasties tikai pēc stundas!

-����� Es atnācu agrāk, lai jūs varētu laikus aiziet uz darbu, Marta aizelsusies atbildēja. Jūs man iedevāt atslēgu. Atnācu un redzēju, ka ratiņu nav, tātad jūs esat aizgājis uz parku, tāpēc es sāku tīrīt virtuvi un pēc tam uznācu aug�ā sakopt bērnistabu.

-���� Bet jūs esat manā guļamistabā, Naits teica.

-��� Atvainojiet! Marta vainīgi sacīja un pēc tam nokaunējusies piebilda: Man vajadzēja ieskriet pa�urāt. Steidzami.

Pēc neilga klusuma brī�a, kurā viņ� aukles acīs nesaskatīja nekādu viltību, Naits iebāza ieroci kabatā. Piedodiet, Marta! Es dzīvoju pārliecīgā stresā. Pārcentos!

-���� Nu tad vainīgi esam abi, Marta teica, un nākamajā mirklī iezvanījās Naita mobilais telefons.

Viņ� steig�us to paķēra un tūlīt izdzirdēja Izabellas un Lūkasa histēriskās raudas.

-���� Poupa? Naits jautāja.

-���� Kur jūs esat? reportiere jautāja ar izmisumu balsī. Solī�jāties tūlīt būt atpakaļ, un jūsu bērni galīgi vairs nav valdāmi!

-���� Divas minūtes! Naits atsaucās un nospieda pogu. Viņ� paskatījās uz Martu un redzēja aukles sejā joprojām satrauktu izteiksmi. Mana paziņa, viņ� paskaidroja. Nemāk lāgā apie�ties ar bērniem.

Marta pasmaidīja. Tad jau tie�i ir labi, ka es atnācu agrāk, vai ne?

-���� Ļoti labi, Naits atbildēja. Bet tagad mums jāpasteidzas!

Noskrējis lejā pa kāpnēm, viņ� a�i iegāja virtuvē un ieraudzīja,

ka brokastu trauki ir nomazgāti un nolikti vietā. Naits paņēma pienu un ielika to savā somā kopā ar cepumiem un plastmasas krūzītēm.

Viņ� aizslēdza dzīvokli un kopā ar Martu steidzās uz parku un rotaļlaukumu, kur Lūkass sēdēja viens, rakņādams zemi ar lāpstiņu, bet Izabella tupēja smil�u kastē brēkdama un tēlodama strausu.

Poupa stāvēja turpat līdzās, juzdamās pilnīgi nevietā un nesa�prazdama, ko darīt.

Marta pieskrēja pie Lūkasa un paņēma viņu uz rokām. Viņa pakutināja zēna vēderu, un Lūkass iesmiedamies priecīgi iesau�cās: Marta!

To dzirdēdama, Izabella mitējās raudāt un izvilka matus no smiltīm. Redzēdama tuvojamies Naitu, viņa atplauka smaidā. lēti!

Naits pacēla meitu, nopurināja smiltis no viņas matiem un noskūpstīja viņas vaigu. Tētis ir �eit! Un Marta arī.

-���� Es gribu pienu! Izabella kaprīzi iesaucās.

-��� Un neaizmirstiet cepumus! Naits teica, pasniegdams mei�teni un somu ar pienu rai�pilnajai auklei, kas tūlīt aizveda bērnus pie piknika galda un sagatavoja tiem ēdamo.

-��� Kāds bija iemesls �im uztraukumam? Naits jautāja Poupai.

Reportiere samulsusi atbildēja: Patiesībā es nemaz nezinu.

Bija glu�i tā, it kā būtu darbojusies bumba ar laika degli, bet es to nedzirdēju līdz sprādziena brīdim.

-���� Tā gadās bie�i, Naits iesmiedamies sacīja.

Poupa vērīgi nopētīja Martu. Vai �ī aukle jums ir jau ilgu laiku?

-���� Vēl nav pat nedēļa, Naits atbildēja. Bet viņa ir apbrīno�jama. Labāka nekā es jebkad�

Iezvanījās Poupas mobilais telefons. Viņa atsaucās un brīdi klusējot klausījās. Pēc neilga laika viņa iesaucās: Velns un elle! Mēs būsim klāt pēc divdesmit minūtēm!

Nospiedusi atvienojuma pogu, reportiere steig�us paskaidroja: Tas bija Huligāns. Viņ� ir atradis pirkstu nospiedumu uz sūtī�juma, ko es vakar vakarā saņēmu no Krona. Viņ� ir to pārbaudījis un grib, lai mēs pēc iespējas drīzāk ierastos "Privātdetektīvu" Londonas birojā!

huligāna smīns �etru dienu audzētas rūsganas bārdas ietvarā vedināja Naitu salīdzināt viņu ar trakulīgu elfu no pasaku zemes. Iztēles ainu vēl vairāk paspilgtināja tas, ka "Privātdetektīvu" Londonas biroja galvenais zinātnieks aiz sava laboratorijas galda nodancoja vairākus d�igas soļus un iesaucās: Mums ir vēl tre��ās personas vārds un, kā sacītu D�eks, tik iespaidīgs, ka ieskan�dinājis trauksmes zvanus! Pēdējās stundas laikā es esmu saņēmis divus telefona zvanus no Hāgas.

-���� No Hāgas? Naits samulsis pārjautāja.

-���� No Balkānu kara noziedznieku tribunāla �tāba, Huligāns paskaidroja. Nākamajā brīdī istabā bāls un pārguris iesteidzās D�eks. Pirksta nospiedums pieder sievietei, kas tiek meklēta genocīda dēļ.

Naitu tas viss pārsteidza tik strauji, ka viņa domas griezās nesakarīgā virpulī. Gan Darings, gan Farela Balkānu kara beigu posmā bija kaut kādā amatā darboju�ies NATO dienestā. Bet vai viņi varēja būt saistīti ar kara noziegumiem? Ar genocīdu?

-���� Noklausīsimies visu! sacīja D�eks.

Huligāns piegāja pie portatīvā datora un uzklik�ķināja vai�rākas komandas. Laboratorijas galā uz liela ekrāna parādījās melnbalta jaunas pusaudzes fotogrāfija. Viņai bija īsi, "bļodiņas" frizūrā apgriezti mati un mugurā krekls ar baltu apkaklīti. Neko vairāk Naits nevarēja pateikt, jo fotoattēls bija ļoti miglains.

-���� Viņu sauc Andjela Brazlika, Huligāns teica. �is attēls, kā apgalvo kara noziegumu izmeklētājs, ir uzņemts apmēram pirms septiņpadsmit gadiem, tātad �obrīd viņai jābūt gandrīz trīsdesmit gadu vecai.

-����� Ko viņa ir izdarījusi? Naits jautāja, cenzdamies saistīt meitenes miglaino seju ar apsūdzību genocīdā.

Huligāns vēlreiz noklik�ķināja datora taustiņus, un uz ekrāna parādījās pāreksponēts fotoattēls ar trim meitenēm baltos krek�los un tum�os svārkos. Viņas stāvēja blakus vīrietim un sievietei, kuru galvas attēlā nebija redzamas. Vienā no meitenēm Naits pazina "bļodiņas" matu griezuma īpa�nieci un saprata, ka redzē�jis tā pa�a attēla palielinājumu. Pārējo divu meiteņu vaibstus neļāva saskatīt spo�ā saules gaisma; tās bija slaidākas un ar ga�rākiem matiem. Naits sprieda, ka viņām varētu būt �etrpadsmit un piecpadsmit gadu.

Huligāns nokrem�ļojās un teica: Andjela un abas viņas mā�sas, lūk, vecākā Senka un vidējā Nada, ir apsūdzētas par iesaistī�anos genocīda aktos Srebrenicas pilsētā un tās apkārtnē 1994. gada beigās un 1995. gada sākumā, neilgi pirms beidzās pil�soņu kar�, kas uzliesmoja pēc biju�ās Dienvidslāvijas sabrukuma. Iespējams, māsas darboju�ās Ratko Mladi�a vadītajās iznīcinātāju vienībās, kas nogalināja astoņus tūksto�us bosnie�u musulmaņu, gan vīrie�us, gan zēnus.

-���� Ak Dievs! Poupa izdvesa. Kas var piespiest trīs jaunas meitenes iesaistīties slepkavo�anas vienībās?

-���� Grupveida izvaro�ana un slepkavība, Huligāns atbildēja. Pēc īpa�ā izmeklētāja ziņām, neilgi pēc �īs fotogrāfijas uzņem��anas 1994. gada aprīlī Andjelu un māsas trīs dienas atkārtoti izvaroja bosnie�u zemessardzes locekļi, kas turklāt meiteņu acu priek�ā spīdzināja un nogalināja viņu vecākus.

-���� Tad nav jābrīnās, sacīja D�eks.

Huligāns drūmi pamāja ar galvu. Atbilsto�i ziņām, māsas atriebdamās ir nogalināju�as vairāk nekā simt bosnie�u musul�maņu. Da�us no�āva. Bet lielākajai daļai galva un dzimumorgāni bija sa�ķaidīti ar cērti ar to pa�u ieroci, ar ko tika nogalināti meiteņu vecāki.

-���� Vēl ļaunāk, "Privātdetektīvu" Londonas biroja galvenais pētnieks turpināja, kara noziegumu izmeklētājs man pastāstīja, ka māsas nogalināju�as bosnie�u pui�us un sakropļoju�as viņu ķermeņus ar sadistisku prieku, tāpēc pārbiedētās Srebrenicas mātes devu�as viņām trāpīgu palamu.

-���� Kādu? Naits jautāja.

-���� Fūrijas.

-���� Ak mū�s! D�eks novaidējās. Tās ir viņas!

Pēc klusuma brī�a D�eks sacīja reportierei: Karena, es lūdzu mūs atvainot. Mums jāpārrunā kaut kas tāds, kam nav sakara ar �o lietu.

Poupa brīdi vilcinājās, tad neveikli pamāja ar galvu un sacīja:

-��� Jā, protams.

Kad viņa bija aizgājusi, D�eks paskatījās uz Naitu un Huligānu.

-����� Man jāsaka jums kaut kas tāds, ko nebūs patīkami dzirdēt.

-���� Vai mēs esam izslēgti no olimpisko spēļu dro�ības koman�das? Naits jautāja.

D�eks nobālis papurināja galvu. Nekā tamlīdzīga. Lieta tāda, ka es nupat tikos ar izmeklētājiem no Aviācijas nelaimes gadījumu izmeklē�ana nodaļas. Ar tiem, kuri izmeklē mūsu lid�ma�īnas avāriju.

-���� Un? jautāja Huligāns.

D�eks krampjaini norija siekalas. Viņi ir atklāju�i, ka lid�ma�īnā bijis spridzeklis. Nebija nekādu tehnisku defektu. Dans, Kērstija, Vendija un Sūzija tika nogalināti.

�

-����� ATRADI GAN ĪSTO reizi, Pīter! Eleina Potersfilda pukojās.

-��� Es esmu nenormālā stresā, un omulīgas vakariņas mani nemaz nevilina.

-����� Mēs abi esam nenormālā stresā, Naits skarbi atmeta.

-����� Bet man ar tevi ir jārunā. Un man ir jāēd. Un tev ir jāēd. Tāpēc nolēmu, ka mēs varam satikties �eit un no�aut trīs zaķus ar vienu �āvienu.

"�eit" bija restorāns pie Totenemkortroudas ar nosaukumu Hakkasan. Savulaik tas bija bijis Keitas iecienītākais ķīnie�u res�torāns Londonā. Tas bija arī Skotlendjarda galvenās inspektores iecienītākais ķīnie�u restorāns Londonā.

-��� Bet �ī vieta ir pārpildīta, Potersfilda teica, negribīgi apsēz�damās pie galdiņa. Dro�i vien paies kāda stunda, kamēr�

-����� Es jau pasūtīju, Naits atbildēja. Keitas mīļāko ēdienu. Viņa svaine raudzījās lejup uz galdu. Tādā pozā viņa sevi�ķi

atgādināja Keitas vecāko māsu. Nu labi, Eleina beidzot sacīja.

-���� Kāpēc es esmu �eit?

Naits pastāsīja viņai par Brazliku māsām jeb Fūrijām un to apsūdzībām kara noziegumos. Kad viņ� beidza, viesmīlis atnesa pasūtītās vakariņas divas vēr�gaļas vagjū Si�uaņas gaumē. Potersfilda nogaidīja, līdz viesmīlis aiziet, un tad jautāja:

-���� Kad par �īm māsām ir saņemtas pēdējās ziņas?

-����� 1995. gada jūlijā, drīz pēc tam, kad beidzās NATO spēku vadītā uguns pārtrauk�ana, Naits atbildēja. Cik zināms, viņas aizturēja bosnie�u policisti, jo divu pēdējo upuru māte bija pama�nījusi un pazinusi Fūrijas vietējā tirgū, kad tās mēģināja pirkt pārtiku. Tā pati māte stāstīja, ka meitenes vakarā aizvestas uz policijas iecirkni mazā ciematā uz dienvidrietumiem no Srebrenicas, un no turienes viņas vajadzēja nogādāt NATO spēkiem, kas izmeklēja noziegumus.

-���� Un pēc tam? Potersfilda jautāja. Vai viņas izbēga?

Naits pamāja ar galvu. Ciemata iedzīvotāji nakts tumsā

dzirdēja �āvienus policijas iecirkņa iek�telpās. Viņi baidījās iet noskaidrot iemeslu un tikai nākamajā rītā atrada vairāku bosnie�u līķus, starp tiem arī divus policistus. Kop� tā laika Brazlikas visu laiku ir meklētas, bet no viņām nebija nekādas vēsts līdz pat �ai dienai.

-���� Kā viņas izkļuva no policijas iecirkņa? Potersfilda jautāja. Jādomā ta�u, ka viņām bija uzlikti rokudzel�i.

-���� Jādomā gan, Naits piekrita. Bet bija vēl kāds dīvains apstāklis. Mladi�a iznīcinātāju vienības lielākoties lietoja pa�domju laika lodes ar pilnu vara apvalku. Bosnijas policija tāpat. Tie bija Sarkanās armijas pārpalikumi un ir atrodami visos viņu neiz�autajos iero�os. Bet visi septiņi bosnie�i iecirknī bija noga�lināti ar pavisam citādu, 5.56 milimetru lodi patiesībā ar tādu, kādas bija izsniegtas NATO miera uzturētājiem.

Potersfilda iegrima domās, izklaidīgi darbodamās ar ēdiena irbuļiem. Pēc da�iem kumosiem viņa teica. Tad varbūt vienam no vīriem, kas māsas tovakar aizturēja, bija NATO ierocis, viņas to kaut kā dabūja rokā un izlauzās no iecirkņa.

-���� Tā ir viena no iespējamām versijām. Otra: varbūt viņām palīdzēja kāds no malas, varbūt cilvēks no NATO spēkiem. Es vairāk sliecos ticēt �im skaidrojumam.

-���� Vai ir kādas liecības? viņa jautāja.

-���� Pirmkārt, lodes, Naits atbildēja. Bet arī tas fakts, ka D�eimss Darings un Selena Farela deviņdesmito gadu vidū bija Balkānos NATO misijā. Daringa uzdevums bija sargāt senlietas no sirotājiem. Bet par Farelas lomu �ajā operācijā es nezinu neko, esmu tikai redzējis fotogrāfiju, kurā viņa stāv pie NATO d�ipa ar automātisko ieroci rokās.

-���� Drīz noskaidrosim, Potersfilda teica. Es aizsūtī�u NATO lūgumu izsniegt viņas kartotēkas datus.

-��� Kara noziegumu izmeklētājs pie tā jau strādā, sacīja Naits.

Skotlendjarda inspektore pamāja ar galvu, ta�u viņas domas

kavējās citur. Tātad tava teorija ir tāda, ka �is bēg�anā iesais�tītais cilvēks Darings, Farela vai abi varētu būt Krons?

-���� Iespējams, Naits atbildēja. Vismaz izklausās loģiski.

-���� Savā ziņā, Potersfilda pieļāva, tomēr viņas balsī skanēja �aubas.

Kādu laiku abi ēda klusēdami, tad Potersfilda teica: Tavā teorijā ir viens apstāklis, kas mani mulsina, Pīter.

-���� Un kas tas ir? Naits jautāja.

Svaine uzmeta viņam skatienu un pakratīja pretī irbuļus. Pie�ņemsim, ka tev taisnība, un Krons bija tas cilvēks vai tie cilvēki, kas palīdzēja māsām izbēgt, un pieņemsim, ka Kronām izdevās pārvērst �īs kara noziedznieces anarhistēs, olimpisko spēļu nīdē�jās vai vienalga, kā mēs viņas saucam. �obrīd iegūtās liecības rāda, ka slepkavas ir ne tikai brutāli, bet ļoti prasmīgi cilvēki. Viņiem ir izdevies izlauzt vairākus robus pasaules stingrākajā dro�ības sistēmā, izdarīt slepkavības un divas reizes aizbēgt.

Naits saprata viņas domu gaitu. Tu gribi teikt, ka viņi teicami orientējas visos sīkumos, spēj meistarīgi izplānot savu darbību un tomēr pieļauj kļūdas ar savām vēstulēm.

Potersfilda pamāja ar galvu. Mats, āda un tagad pat pirksta nospiedums?

-��� Neaizmirsti parūku, Naits atgādināja. Vai uz tās ir kādas liecības?

-����� Vēl nav, tomēr �is kara noziedznieku aspekts mums var palīdzēt, ja māsām kādreiz ir ņemti DNS paraugi.

Naits apēda vēl da�us kumosus, tad teica: Vēl paliek jautā�jums, vai Farelai, Daringam vai abiem bija pietiekami lieli finan�u līdzekļi un citi resursi, lai dotu tik smagu triecienu olimpiskajām spēlēm. Tas noteikti prasīja pamatīgu naudu.

-���� Arī es par to domāju, Potersfīlda atbildēja. �orīt mēs pārbaudījām Daringa bankas kontus un kredītkar�u ziņas. Tele�vīzijas �ovs ir darījis viņu bagātu. Un kontā redzams, ka viņ� pēdējā laikā vairākas reizes ir izņēmis lielas summas skaidrā naudā. Profesore Farela turpretī ir dzīvojusi taupīgāk. Ja neņem vērā dārgu apģērbu un garderobes piederumu pirkumus gan �eit, gan Parīzē, un to, ka reizi mēnesī viņa apmeklē augstākā līmeņa salonfrizētava, Farelas ikdienas dzīve ir bijusi diezgan askētiska.

Naits atcerējās izsmalcinātās un dārgās drēbes profesores gu�ļamistabā un vēlreiz mēģināja saistīt tās ar nopluku�o sievieti, ko bija saticis Kinga koled�ā. Tas viņam neizdevās. Vai Farela mēdza posties, ejot uz tik�anos ar Daringu? Vai starp viņiem bija kaut kas tāds, ko neviens cits nezināja?

Viņ� paskatījās pulkstenī. Tagad es samaksā�u un ie�u. Mūsu jaunā aukle atkal strādā papildstundas.

Potersfīlda novērsa skatienu, un Naits, nolicis salveti uz galda, pacēla roku, lai saņemtu rēķinu. Kā viņiem klājas? Potersfīlda jautāja. Dvīņiem?

-����� Labi, Naits atbildēja un silti paskatījās uz savu svaini. Es zinu, ka viņiem ļoti patiktu iepazīties ar savu Eleinas tanti. Vai tev ne�ķiet, ka viņi būtu pelnīju�i uzturēt sakarus ar savas mātes māsu?

�ķita, ka Skotlendjarda inspektori acumirklī ieskauj neredza�mas bruņas. Viņa saspringa un atbildēja: Es vēl neesmu tam gatava. Nezinu, vai spētu to izturēt.

-���� Pēc nedēļas sestdien viņiem paliks trīs gadi.

-���� Vai tie�ām tu iedomājies, ka es jebkad spē�u aizmirst to dienu? Potersfīlda izmeta, pieceldamās no galdiņa.

-���� Nē, Eleina, Naits atbildēja. Arī es to nespē�u. Nekad. Bet es ļoti ceru piedzīvot brīdi, kad es spē�u tai dienai piedot. Un ceru, ka arī tu to spēsi.

Vai tu paņemsi �eku? Potersfīlda noprasīja.

Naits pamāja ar galvu. Svaine pagriezās, lai dotos projām. Naits sacīja viņai nopakaļ: Eleina, es dro�i vien kaut kad sarī�ko�u viņiem dzim�anas dienas svinības. Mēs priecātos, ja tu va�rētu atnākt.

Potersfīlda pār plecu pameta skatienu atpakaļ un skarbi atbil�dēja: Kā jau teicu, Pīter, es nezinu, kad bū�u tam gatava.

�

BRAUKDAMS TAKSOMETRĀ UZ mājām, Naits sev jautāja, vai svaine jebkad spēs viņam piedot. Vai tas bija svarīgi? Jā, bija. Viņu nomāca doma, ka bērni varbūt nekad neiepazīsies ar savas mātes pēdējo dzīvo radinieci.

Viņ� tomēr neļāva sev ieslīgt grūtsirdībā un pievērsās citām domām.

Selena Farela tātad ir greznu tērpu pielūdzēja.

�is apstāklis Naitu tik ļoti mulsināja, ka viņ� piezvanīja Poupai. Reportieres balss klausulē skanēja visai pikti. Todien viņi bija Huligāna laboratorijā sastrīdēju�ies par to, kad un kā viņai jārī�kojas ar informāciju par kara noziegumiem. Poupa bija gribējusi to tūlīt publicēt, bet Naits un D�eks bija uzstāju�i, ka jāsagaida neatkarīgs apstiprinājums no Hāgas un no Skotlendjarda. Ne viens, ne otrs nevēlējās, lai �o informāciju piedēvētu aģentūrai "Privātdetektīvi".

-����� Nu, vai jūsu svaine apliecināja, ka pirkstu nospiedumi saskan? Poupa jautāja.

-���� Tas laikam nebūs iespējams agrāk par rītdienu, Naits at�bildēja.

-��� Brīni�ķīgi! reportiere atmeta. Un Hāgas izmeklētājs neat�bild uz maniem telefona zvaniem. Tātad rītdienai man nekā nav.

-���� Ir kaut kas cits, ko jūs varētu papētīt, Naits sacīja, kad taksometrs apstājās viņa mājas priek�ā. Samaksājis �oferim, viņ� vēl brīdi stāvēja uz ietves un stāstīja Poupai par Selenas Farelas mājās atrastajām greznumlietām un izsmalcinātajiem tērpiem.

-���� Izsmalcināti tērpi? reportiere neticīgi pārjautāja. Viņai?

-���� Tie�i tāpat jutos es, Naits teica. Un man �ķiet, ka aiz tā slēpjas ļoti daudz. Viņai vajadzēja būt citiem naudas avotiem papildus akadēmiskajam darbam. Un tas nozīmē, ka viņai bija sava slepenā dzīve. Atrodiet to, un varbūt atradīsiet viņu pa�u.

-���� Kas jums nekai� runāt, Poupa iesāka.

Ak Dievs, kā �ī sieviete spēja tracināt! Tas ir viss, ko varu pateikt, viņ� atcirta. Ziniet, Poupa, tagad man jāiet apguldīt bērnus. Parunāsim rīt!

Naits pārtrauca sarunu, juzdamies tā, it kā izmeklējamā lieta būtu viņu aprijusi tāpat, kā Krons bija aprijis savus bērnus. Tāda doma bija bezgala nomāco�a. Ja viņ� nebūtu piesaistīts olim�piskajām spēlēm, viņ� visu darba dienu veltītu tam, lai atklātu �etru savu "Privātdetektīvu" kolēģu slepkavību un tās iemeslu. Kad �ī lieta būs galā, Naits sev teica, viņ� nerimsies ne mirkli, līdz atklās noziedzīgo notikumu ar lidma�īnu.

Naits iegāja mājā un uzkāpa aug�stāvā. Viņ� dzirdēja durvju kustību virs paklāja un pēc tam klusus soļus. Marta nāca ārā no bērnistabas. Ieraudzījusi Naitu, viņa pacēla pie lūpām pirkstu.

-����� Vai varu ieiet novēlēt labu nakti? viņ� �ukstus jautāja.

-���� Abi ir jau aizmigu�i, Marta atbildēja.

Naits paskatījās rokas pulkstenī. Bija tikai astoņi. Kā jums tas izdodas. Man viņi nekad neaizmieg agrāk par desmitiem.

-���� Sena igauņu metode.

-��� Jums kādreiz vajadzēs man to iemācīt, Naits teica. Tātad astoņos no rīta?

Marta pamāja ar galvu. Es bū�u klāt. Viņa bridi vilcinājās, tad pagāja Naitam garām un devās lejā pa kāpnēm. Naits viņai sekoja, nolēmis izdzert glāzi alus un agri likties gulēt.

Marta uzvilka virsjaku un, iedama ārā pa durvīm, vēlreiz atskatījās uz viņu. Vai esat noķēru�i tos ļaunos cilvēkus?

-���� Nē, Naits atbildēja. Bet man �ķiet, ka esam piekļuvu�i viņiem ļoti tuvu.

-���� Tas ir labi, Marta noteica. Ļoti, ļoti labi.

TOVAKAR, SĒDĒDAMA PIE sava rakstāmgalda Sun ziņu dienesta telpā un ar vienu aci vērodama spilgtākās vietas Anglijas nozī�mīgajā uzvaras spēlē ar Ganu vīrie�u futbola iepriek�ējās kārtas noslēgumā, Poupa joprojām piktojās, ka nedrīkst atklāt publikai saikni starp Kronu un Fūrijām un kara noziegumiem Balkānos.

Pat viņas redaktors Fin�s bija teicis: lai cik saisto�s ir �is stāsts, tev nav pietiekami daudz materiāla publikācijai un varbūt nebūs vēl divas, pat trīs dienas vismaz līdz brīdim, kad Hāgas prokurors piekritīs sarunai par �o jautājumu.

Trīs dienas! Poupa izdvesa nedzirdamu vaidu. Tas nozīmē sest�dien. Sestdienā viņi tādu stāstu noteikti nepublicēs. Viņi sagaidīs svētdienu. �etras dienas!

Pa�laik ikviens popularitāti alksto�s Londonas �urnālists nodarbojās ar Krona lietu, un viņi visi centās panākt un apsteigt Poupu, publicēt līdzīgu vai labāku informāciju. Līdz �odienai viņa bija tālu priek�ā. Ta�u tagad viņa baidījās, ka jaunā ziņa par kara noziegumiem var noplūst agrāk, nekā viņai izdosies to pilnībā un ar visiem pamatojumiem izklāstīt presē.

Un ko viņai tikmēr darīt? Sēdēt tepat un skatīties griestos? Gaidīt, līdz piezvanīs kara noziegumu izmeklētājs? Gaidīt, līdz Skotlendjards pārbaudīs pirkstu nospiedumu savā datubāzē un pavēstīs to pasaulei?

�ābrī�a stāvoklis moko�i tracināja Poupu. Vajadzētu iet mājās. Vajadzētu atpūsties. Tomēr viņu biedēja tas, ka Krons zina viņas dzīvesvietu, un viņa baidījās iet mājās. Tāpēc reportiere nolēma palikt turpat un sīki iedziļināties katrā notikuma aspektā, meklēt iespēju, kā visveiksmīgāk varētu virzīties uz priek�u.

Beidzot viņa negribīgi pievērsa domas Naita ieteikumam sīkāk papētīt Selenas Farelas dzīvi. Bija pagāju�as jau �etras dienas, kop� tika atklāta profesores DNS atbilstība Krona pirmajā vēs�tulē atrastajam matam, un vēl trīs dienas, kop� Skotlendjards un Ml5 bija uzsāku�i viņas meklē�anu, tomēr tai nebija nekādu panākumu. Farela bija pazudusi.

Ja tie visi nespēj viņu atrast, uz ko varu cerēt es, Poupa nodo�māja, bet tad ierunājās viņas kareivīgā daba. Un kāpēc gan lai tā nebūtu es?

Reportiere kodīja lūpu, pārdomādama Naita atklājumu par to, ka Farela ir modes pielūdzēja, un tad atcerējās detalizēto profe�sores mājās un birojā atrasto liecību sarakstu, ko Naits bija pār�sūtījis viņai iepriek�ējā dienā ūdenssporta centrā. Viņa, protams, bija izskatījusi sarakstu, meklēdama apliecinājumu nostājai pret olimpiskajām spēlēm, Farelas apcerējumus, kas nosoda spēles, un flautas melodijas ierakstu.

Bet viņa nebija pievērsusi uzmanību drēbēm.

Poupa atvēra sarakstu un sāka to ekrānā pārskatīt vēlreiz. Drīz vien viņa atrada norādes uz kokteiļkleitām no Liberty un svārkiem un blūzēm no Alice by Temperley. Tērpi par iespaidīgu naudu. Domājams, par simtiem mārciņu.

Naits bija teicis, ka Farelai bijusi slepena dzīve. Varbūt viņam taisnība.

Poupa sāka satraukti �ķirstīt piezīmju blociņu, meklēdama profesores pētījumu asistentes Ninas Langoras telefona numuru. Pēdējo �etru dienu laikā Poupa bija vairākkārt runājusi ar asis�tenti, ta�u Langora bija cie�i apgalvojusi vienu un to pa�u: viņa esot pilnīgā nesapra�anā par priek�nieces pēk�ņo pazu�anu, un viņai neesot ne jausmas, kāpēc Krona lietas izmeklē�anā parā�dījies Farelas DNS paraugs.

Pētījumu asistentes balss klausulē �ķita piesardzīga, un, kad Poupa viņai pastāstīja par Farelas krā�ņā dzīvesveida liecībām, viņa izklausījās glu�i satriekta.

-��� Ko? Langora atjautāja. Nē. Tas nav iespējams! Viņa bie�i zobojās par modi un frizūrām. Un viņa bie�i nēsāja �alles.

-��� Vai viņai bija vīrie�u kārtas draugi? Poupa jautāja. Kāds, kura dēļ greznoties?

Langoras balsī ieskanējās izaicinājums. To pa�u man jautāja policija. Es jums pateik�u to pa�u, ko sacīju viņiem. Manuprāt, profesore bija lesbiete, ta�u dro�i es nezinu. Viņa bija noslēgta sieviete.

Asistente paziņoja, ka tagad viņai jāiet, un Poupa, sarunu beigusi, �ajā tre�dienas vakarā pulksten vienpadsmitos jutās tik pārguru�i, it kā pēdējās se�ās dienās būtu noskrējusi vairākus maratonus. Tomēr viņa piespieda sevi atgriezties pie liecību sa�raksta un turpināja to lasīt. Līdz pat beigām viņa neko ievērības cienīgu neatrada, bet tad ieraudzīja norādi uz ieplēstu, sārtu sērkociņu paciņu, uz kuras uzrakstīti burti CAN.

Poupa mēģināja iztēloties sārtu sērkociņu paciņu ar burtiem CAN. Cancer? Vē�a institūts? Izglīto�ana par krūts vēzi? Vai tā nebija kustība, kas saistīta ar sārtu krāsu? Vai kaut kas cits?

Dusmodamās, ka nespēj iztulkot liecības, Poupa ap pusnakti pēdējo reizi mēģināja tikt skaidrībā, izmantojot paņēmienu, ko glu�i nejau�i bija atklājusi pirms da�iem gadiem, kad nonākusi saskarē ar �ķietami nesavienojamiem, neizprotamiem faktiem.

Viņa sāka klik�ķināt Google programmā da�ādu vārdu virknes, skatīdamās, kādi būs piedāvātie rezultāti.

"Sārts CAN Londona" neko interesantu neatklāja. "Sārts CAN Londonas Olimpiskās spēles" arī neviesa skaidrību.

Tad viņa ierakstīja "Londona sārts CAN lesbietes modes dizains Liberty Alice".

Pēc �ī meklējuma Google bridi kavējās un tad izmeta rezul�tātus.

-���� Ā! Poupa smaidīdama sacīja. Tātad tu biji no tā dēvē�tajām lūpukrāsas lesbietēm, profesore!

CETURTDIENA, 2012. GADA 2. AUGUSTS

NĀKAMAJĀ VAKARĀ PULKSTEN desmitos Poupa iegriezās Soho rajona Kārlailstrītā.

Bija aizvadīta necie�ami nogurdino�a un neauglīga diena. Reportiere desmitreiz bija zvanījusi kara noziegumu izmeklē�tājam, un katru reizi kaitino�i laipna sekretāre saldā balsī bija atbildējusi, ka izmeklētājs drīz viņai piezvanī�ot.

Vēl ļaunāk: viņai bija vajadzējis izlasīt Mirror rakstu, kas stāsīja par Selenas Farelas un D�eimsa Daringa intensīvo pasaules mēroga meklē�anu. Un vēl ļaunāk: Londonas avīzē Times viņai bija vajadzējis izlasīt miru�o Ķīnas vingro�anas treneru sākotnē�jās sekcijas un toksikoloģijas ziņojumus. Abiem treneriem kaklā bija atrasti dūrumi bites dzēliena lielumā. Ta�u viņi nebija miru�i no anafilaktiskā �oka. Nāves cēlonis bija spēcīgs neirotoksīns ar nosaukumu kalciseptīns, ko iegūst un sintezē no melnās mambas indes.

Melnās mambas inde? Poupa nez kuro reizi atkārtoja domās �o jautājumu. Visas pasaules avīzes aizrautīgi apsprieda �o aspektu, un viņa to bija palaidusi garām.

Ta�u �īs domas tikai vairoja Poupas apņēmību, kad viņa iegāja pa Candy bāra durvīm, nodeva rokassomu dro�ības apskates dar�biniecei, lielai un masīvai maoru sievietei, un pēc tam nokļuva pirmajā stāvā. Kaut gan bija ceturtdienas vakars, klubs �ķita neparasti pārpildīts, un reportiere, juzdama sev pievēr�amies vairāku krā�ņu sievie�u vērtējo�os skatienus, jutas visai neomu�līgi.

Tomēr Poupa devās tie�i pie viņām, nosauca savu vārdu un nodarbo�anos un parādīja Selenas Farelas fotogrāfiju. Sievietes viņu nebija redzēju�as, un to pa�u sacīja se�as citas kluba apmek�lētājas.

Tad reportiere devās pie bāra un uz letes ieraudzīja sārtu sērkociņu paciņu, tādu pa�u, kāda bija minēta savākto liecību sarakstā. Pie viņas pienāca viesmīle, un Poupa apjautājās, kādu kokteili viņa varētu ieteikt.

-���� "Medaino krūtsgalu"? viesmīle piedāvāja. "Batersko�u" ar Beiliju?

Poupa sarauca degunu. Tie ir pārāk saldi.

-���� Tad ņem "Pimmu"! ieteica sieviete, kas sēdēja uz bāra soliņa Poupai blakus. Viņa bija sīka un blonda, nedaudz vecāka par trīsdesmit pieciem gadiem un ļoti pievilcīga. Rokā viņa turēja kokteiļa glāzi, no kuras slējās piparmētras zariņ�. Pēc karstas vasaras dienas tas teicami atsvaidzina.

-���� Ļoti labi, Poupa sacīja, veltīdama sievietei bālu smaidu.

Viņa bija domājusi parādīt Farelas fotogrāfiju viesmīlei, bet

tā jau bija aizgājusi gatavot viņai Pimma kokteili. Poupa nolika fotogrāfiju uz letes un pagriezās pret sievieti, kas bija ieteikusi dzērienu. Sieviete vēroja reportieri ar tādu kā vieglu uzjautri�nājumu.

-���� Pirmo reizi Candy bārā, vai ne? viņa apvaicājās.

Poupa pietvīka. Vai tad tas ir tik redzams?

-��� Pieredzēju�ai acij ir, sieviete atbildēja un ar mazliet jutek�lisku izteiksmi sejā pastiepa glīti manikirētu plaukstu. Mani sauc Nella.

-���� Karena Poupa, sacīja reportiere. Es strādāju avīzē Sun.

Nella izbrīnā savilka uzacis. Man ļoti patīk tre�ā lappuse!

Poupa nervozi iesmējās. Man diem�ēl ne.

-���� �ēl gan! Nella novilka, izskatīdamās vīlusies. Pat maz�drusciņ ne?

-���� Diem�ēl pat mazdrusciņ ne, Poupa atbildēja un parādīja Nellai fotogrāfiju.

Nella nopūtās un pieliecās Poupai tuvāk, lai uzmanīgāk apska�tītu Farelas attēlu. Farelai bija nekrāsota seja, mugurā laucinieciski svārki un galva ievīstīta līdzīga izskata �allē.

-���� Nē, Nella noraido�i sacīja. Dro�i varu teikt, ka viņu es �eit nekad neesmu redzējusi. Nav īstais tips. Bet teik�u skaidri, tu �eit iederies ļoti labi!

Poupa vēlreiz iesmējās, tad pamāja uz fotogrāfiju un teica: Pamēģini iztēloties viņu cie�i piegulo�ā kokteiļkleitā no Liberty vai Alice by Temperley un ar salona Hair by Fairy frizūru, un� jā, no �īs puses to nevar redzēt, bet viņai uz vaiga zoda tuvumā ir maza dzimumzīmīte.

-����� Dzimumzīmīte? Nella nicīgi no�ņaukājās. Pumpa ar sīkiem matiņiem?

-���� Nē, pareizāk sakot, skaistumzīmīte. Apmēram tāda, kādas bija Elizabetei Teilorei.

Mazliet samulsusi, Nella vēlreiz pievērsās fotogrāfijai.

Pēc brī�a viņa izdvesa: Ak Dievs, tā ta�u ir Sirēna!

PIEKTDIENA, 2012. GADA 3. AUGUSTS

NĀKAMAJĀ RĪTĀ PULKSTEN pusastoņos Naitu pamodināja kāju dipoņa. Samirk�ķinājis plakstus, viņ� atvēra acis un ieraudzīja sev pretī Izabellu, kas turēja rokās savu lācī�a Pūka segu.

-��� Tēti! meitene ļoti nopietni teica. Kad man būs trīs gadi?

-���� Vienpadsmitajā augustā, Naits atrūca un paskatījās uz fotogrāfiju, kurā bija redzama Keita Skotijas tīrelī. Pēc nedēļas, skaitot no rītdienas, mīlulīt.

-���� Un kas ir �odien?

-���� Piektdiena.

Izabella bridi domāja. Tātad vēl viena sestdiena un vēl viena piektdiena, un tad nākamajā dienā?

Naits pasmaidīja. Viņu alla� aizkustināja meitas neparastais domā�anas veids. Jā, viņ� atbildēja. Dod bu�u!

Izabella noskūpstīja tēvu. Tad viņas acis iepletās platākas. Mums būs dāvanas?

-���� Protams, Bella! Naits atbildēja. Tā ta�u būs jūsu dzim��anas diena.

Meitene sajūsmā palēcās, sāka sist plaukstas un griezties apkārt sev dejā, tad piepe�i apstājās. Kādas dāvanas?

-��� Kādas dāvanas? stāvēdams durvīs, atkārtoja Lūkass. Viņ� �āvādamies ienāca istabā.

-���� To es jums nevaru teikt, Naits atbildēja. Tad tas vairs nebūtu pārsteigums.

-���� Ā! Izabella vīlusies novilka.

-���� Lūkam trīs? jautāja dēls.

-��� Nākamnedēļ, Naits viņam atbildēja un dzirdēja lejā atve�ramies ārdurvis. Marta. Atkal agrāk par norunāto laiku. Pasaules izcilākā auklīte.

Naits uzvilka sporta bikses un T kreklu un nonesa dvīņus lejā pa kāpnēm. Marta viņiem uzsmaidīja. Vai gribat ēst?

-��� Pēc divām piektdienām un vienas sestdienas man būs dzim��anas diena! Izabella paziņoja.

-���� Un Lūkam ari, piebilda brālis. Lūkam trīs.

-���� Tev būs trīs gadi, Naits izlaboja.

-����� Tad mums vajadzēs sarīkot viesības, Marta teica, kad Naits nolika bērnus zemē.

-���� Viesības! Izabella iesaucās un sasita plaukstas.

Lūkass sajūsmā ieaurojās, vairākas reizes apgriezās apkārt un piebalsoja: Viesības! Viesības!

Dvīņiem nekad nebija svinēta dzim�anas diena vismaz kon�krētajā datumā ne. Viņu piedzim�anas diena Naitam līdzās prie�kam nozīmēja tādu rūgtumu, ka viņ� alla� bija pārcēlis tortes un saldējuma izpriecas pāris dienu vēlāk un tī�i aprobe�ojies ar ļoti pieticīga līmeņa svētkiem. Tagad viņ� nesaprata, ko atbildēt uz Martas ierosinājumu.

Lūkass pārstāja griezties un noprasīja: Baloni?

-���� Kā jūs domājat, mister Nait? Marta jautāja. Vai viņiem būs baloni?

Pirms Naits paguva atbildēt, ieskanējās durvju zvans. Gandrīz bez pārtraukuma tas zvanīja vēl, vēl un vēlreiz, un pēc tam kāds tik sparīgi sāka dauzīt klaudzināmo veseriti, ka troksnis atgādi�nāja akmeņkaļa darbo�anos.

-���� Pie velna, kas tad tas? Naits nostenējās, iedams pie dur�vīm. Vai jūs iedosiet viņiem brokastis, Marta?

-���� Protams, aukle atbildēja.

Vesera sitieni sākās atkal, pirms viņ� bija paguvis ielūkoties dro�ības actiņā. Uz sliek�ņa aiz durvīm, ārkārtīgi satraukta, stā�vēja Karena Poupa.

-���� Karena! Naits iesaucās. Man tagad nav laika�

-������ Atrodiet laiku! Poupa viņu skarbi pārtrauca. Man ir jaunumi, mūsu lietā noticis pavērsiens!

Naits izlaida pirkstus caur sagulētajiem, izspūru�ajiem matiem un atvēra durvis. Poupa iebrāzās priek�telpā, izskatīdamās tā, it kā visu nakti nebūtu gulējusi, bet Marta kopā ar Lūkasu un Izabellu devās uz virtuvi.

. Lūka grib pankūkas un cīsiņus! Lūkass sauca.

-���� Lai būtu pankūkas un cīsiņi, Marta atbildēja, un visi trīs nozuda virtuvē.

-����� Kāds pavērsiens? Naits jautāja Poupai, ievezdams viņu dzīvojamā istabā un notraukdams no dīvāna rotaļlietas, lai abi varētu apsēsties.

-���� Jums bija taisnība! reportiere pavēstīja. Selenai Farelai bija sava slepenā dzīve.

Viņa pastāstīja Naitam, ka Profesorei bijis alter ego, vārdā Sirēna Sentd�eimsa, un to viņa izmantojusi tad, kad devusies uz Candy bāru meklēt sev kādu sievieti. Sirēnas lomā Farela iemiesoja visu, kā profesorei trūka, viņa bija ugunīga, jautra, nerātna, citiem vārdiem sakot, augstas klases izpriecu mīļotāja.

-���� Selena Farela? Naits pārjautāja, neticīgi �ūpodams galvu.

-���� �ajā nozīmē domājiet par viņu kā par Sirēnu Sentd�eimsu, Poupa atbildēja. Tas palīdz.

-����� Un kā jūs visu to zināt? Naits jautāja, juzdams no vir�tuves plūstam ceptu cīsiņu smar�u un dzirdēdams trauku un katliņu �ķindas.

-����� Uzzināju no sievietes Nellas, kas ir pastāvīga Candy bāra apmeklētāja un pēdējo gadu laikā ir pavadījusi da�as atsevi�ķas naktis ar Sirēnu. Viņa to pazina pēc dzimumzīmītes zoda labajā pusē.

Naits atcerējās, kā pirmajā tik�anās reizē bija nodomājis: atbil�sto�os apstākļos profesore varētu būt itin pievilcīga. Acīmredzot vajadzēja ieklausīties savas intuīcijas balsī.

-���� Kad �ī Nella pēdējoreiz redzēja� hm, Sirēnu? viņ� jautāja.

-���� Pagāju�ajā piektdienā, pavēlu pievakarē neilgi pirms spēļu atklā�anas, Poupa atbildēja. Viņa ienākusi Candy bārā, satrie�co�i ģērbusies, ta�u atraidījusi Nellu, teikdama, ka viņai jau esot norunāta tik�anās. Vēlāk Nella redzējusi, ka Sirēna aiziet kopā ar nepazīstamu sievieti, kam galvā bijusi maza, melna cepurīte ar melnu me�ģiņu plīvuru, un tas noslēpis sejas aug�daļu. Man �ķiet, ka tā varēja būt viena no Brazliku māsām, kā jūs domājat?

Naita virtuvē kaut kas plīsto�s nokrita uz grīdas un ar troksni sa�ķīda gabalos.

SPORTISTU CIEMATĀ SATRAUKUMS ir krietni pierimis. Austrālijas peldētāji jau dodas uz ūdenssporta centru, kur notiks sacensības tūksto� piecsimt metru distancē vīrie�iem. Riteņbraucēji no Spā�nijas steidzas uz velotreku neilgam izmēģinājuma braucienam pirms vēlāk paredzētajām vīrie�u komandu sacensībām. Nupat man garām pagāja Moldāvijas rokasbumbas komanda. Un tas amerikāņu basketbolists, kura vārdu es alla� piemirstu.

Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka esam nokļuvu�i līdz pirmās nedēļas beigām un ikviens olimpiskā ciemata sportists cen�as nedomāt par mani un manām māsām un nejautāt sev, cik lielas ir izredzes kļūt par nākamo upuri. Un tomēr viņi nespēj par mums nedomāt, vai ne?

Kā jau paredzēju, pla�saziņas līdzekļi ir glu�i apsēsti ar mūsu stāstu. Salīdzinājumā ar katru asarainu televīzijas ziņu par spor�tistu, kur� cīnās ar vēzi, vai par mīļota cilvēka nāvi, kas pārvil�kusi svītru zelta medaļas iespējai, mūsu stāsts ir guvis vismaz trīskārt lielāku ievērību. Ļaundabīgie audzēji, tā viņi mūs dēvē. Nelaimes nesēji. Melni traipi olimpisko spēļu baltumā.

Ha! Vienīgie audzēji un melnie traipi ir tie, ko radīju�as pa�as spēles. Es tos tikai atmaksoju un nododu atklātībai.

Staigādams olimpie�u vidū nezināms, nopietni svinīgs un labi nomaskēts mans otrais "es" ar gandarījumu vēro, ka viss ir risinājies pēc iecerētā plāna, ja neņem vērā atsevi�ķus neno�zīmīgus sīkumus. Petra un Tīgena īstenoja atriebību pret ķīnie��iem un ar nevainojamu prasmi aizbēga no vajātājiem. Marta ir iefiltrējusies Naita dzīvē un kontrolē viņa virtuālo pasauli, darot man zināmu visu par to, kā, kāpēc un kādā virzienā risinās izmeklē�ana. Un agri no rīta es paņēmu no velotreka savu otro magnēzija skaidu maisiņu to, kuru tur paslēpu jau būvniecības laikā gandrīz pirms diviem gadiem.

Vienīgais, kas man dara raizes, ir�

Iezvanās mans mobilais īslaicīgās lieto�anas telefons. Es sa�viebjos. Petra un Tīgena vakar dienas vidū, pirms do�anās pēdējā uzdevumā, saņēma precīzus norādījumus, un es viņām aizliedzu man zvanīt. Tātad tā ir Marta.

Es nospie�u atbildes pogu un noskaldu, pirms viņa paspējusi atsaukties. Nesauc nevienu vārdā un pēc sarunas izmet tele�fonu! Vai esi noskaidrojusi, kas tā bija par kļūdu?

-���� Vēl īsti neesmu, Marta atbild, un viņas balsī skan nepār�protams satraukums. Tas nav viņai raksturīgs, tāpēc izraisa tūlī�tējas ba�as.

-���� Kas noticis? es noprasu.

-���� Viņi zina! Marta �ukstus atbild. Fonā es dzirdu kāda sīka neradījuma raudas.

�īs raudas un Martas satrauktais �uksts ietriecas manī kā akmeņi, kā automobiļa spridzekļa �ķembas, un man galvā uz�bango vētra, kas satriec manu līdzsvaru, un es nometos uz viena ceļgala bailēs, ka varētu pakrist. Gaisma ap mani kļūst ultravio�leta, at�ķirīgs ir tikai spilgti zaļais oreols, kas pulsē vienlaikus ar duno�ajām sajūtām manā galvā.

-����� Vai jūs nejūtaties labi? man blakus jautā vīrie�a balss.

Es dzirdu raudo�ās elsas telefonā, ko esmu nolaidis rokā pie

sāniem. Paskatos aug�up cauri zaļajam oreolam un pāris metru attālumā no sevis redzu vīrieti, kas uzrauga sporta laukumu stāvokli.

-���� Viss ir kārtībā, es saņēmies atbildu un cen�os apspiest sevī trakojo�o niknumu, kas vedināt vedina neapvaldītā naidā noraut �im vīram galvu. Tikai neliels reibonis.

-���� Vai gribat, lai es pasaucu kādu palīgā?

-��� Nē, es atbildu un ar pūlēm uztrau�os kājās. Kaut gan zaļais oreols joprojām pulsē un galvu plosa sāpes, �ķiet, ka apkārtējais gaiss vairs tik ļoti neņirb.

Iedams projām no uzmācīgā vīrie�a, es iebrēcu telefonā: Ap�klusini to sasodīto knēveli!

-���� Es to darītu, ja vien varētu, tici man! Marta atbild. Pa�gaidi, es izie�u ārā.

Dzirdu aizcērtamies durvis, un kaut kur iegaudojas automa��īnas sirēna. Vai tagad ir labāk?

Tikai mazdrusciņ. Māgai �ķebīgi vāroties, es jautāju: Ko viņi zina?

Stomīgā balsī Marta man pastāsta, ka viņi zinot par Brazliku māsām, un manī viss sākas no jauna: sāpju viļņi, spilgti zaļais gaismas oreols un ultravioletais niknums, kas mani pārņem tik visaptvero�i, ka es jūtos kā kaktā iedzīts zvērs, kā citiem līdzīgs neradījums, gatavs no�ņaugt ikvienu, kas iedro�inātos man tuvo�ties.

Netālu takas malā ir sols, un es uz tā apsē�os. Kā viņi to uzzināju�i?

-���� Es nezinu, Marta atbild un paskaidro, ka dzirdējusi Poupu pieminam Brazliku māsas un �ī ziņa viņu tik ļoti satriekusi, ka viņa izmetusi no rokām bļodu, kas saplīsusi uz virtuves grīdas.

Juzdams vēlē�anos viņu no�ņaugt, es jautāju: Vai Naitam ir kādas aizdomas?

-���� Par mani? Nē! Marta atbild. Es notēloju apmulsumu un atvainojos, sakot, ka bļoda bija slapja. Viņ� teica, lai es neuz�traucoties, tikai lai savācot visas drumslas no grīdas, pirms ļauju sīkajiem pa to staigāt.

-���� Kur viņi ir tagad, Naits un Poupa? Ko vēl viņa zina?

-����� Viņi abi aizgāja pirms desmit minūtēm, un Naits teica, kā mājās bū�ot vēlu, Marta atbild. Nekas vairāk man nav zināms, tikai tas, ko es tev jau pastāstīju. Bet, ja viņi zina par

Brazliku māsām, tad viņi zina, ko māsas ir darīju�as Bosnijā, un kara noziegumu izmeklētāji zina, ka mēs esam Londonā.

Laikam gan, es beidzot piekrītu. Tomēr tas ir viss. Ja viņi zinātu vairāk, tad meklētu jūs pēc kāda no jūsu vēlākajiem vārdiem. Tad viņi jau būtu pie mūsu durvīm.

Pēc īsa klusuma brī�a Marta jautā: Un kas man tagad jādara?

Juzdamies arvien dro�āks par to, ka plaisa starp agrākām un tagadējām Fūrijām ir pietiekami liela, lai saistību atrast neizdo�tos, es atbildu: Paliec bērnu tuvumā! Iespējams, ka turpmākajās dienās viņi mums būs vajadzīgi.

SVĒTDIENA, 2012. GADA 5. AUGUSTS

LĪDZ SEPTIŅIEM VAKARĀ gaisotne Olimpiskajā stadionā bija sakar�susi līdz baltkvēlei. No savas vietas tribīnēs stadiona rietumu pusē, augstu virs skrejceļa fini�a līnijas, Naits juta, kā gaidu un paredzējumu vilnis �alko pār astoņdesmit tūksto�iem veiksmīgo skatītāju, kas bija ieguvu�i biļeti un varēja klātienē vērot, kur� sportists kļūs par visātrāko skrējēju pasaulē. Cauri pacilātajām gaidām "Privātdetektīvu" Londonas biroja izmeklētājs redzēja, dzirdēja un juta arī klāteso�o bailes. Cilvēkiem nedeva mieru jautājums, vai Krons �eit sarīkos jaunu uzbrukumu.

�īs neap�aubāmi bija augsta līmeņa sacensības. Līdz �im sprinta rezultāti bija apmēram tādi, kā varēja gaidīt. Gan Zīks �o, gan Filatri Mundaho iepriek�ējā dienā bija uzrādīju�i spo�u sniegumu simt metru skrējiena priek�sacīkstēs, katrs izceldamies un uzvarēdams savā veidā. Ta�u Jamaikas sportistam bija iespēja starp skrējieniem atpūsties, turpretī kamerūnietim vaja�dzēja skriet arī �etrsimt metru distances sacensībās.

Mundaho bija sasniedzis gandrīz pārcilvēcisku rezultātu, veik�dams distanci 43.22 sekundēs, par �etrām sekundes simtdaļām atpaliekot no Henrija Aivija pasaules rekorda 43.18 Seviļas 1999. ga�da pasaules �empionātā.

�ovakar Mundaho un �o bija uzvarēju�i simt metru pusfinālu skrējienos, un kamerūnietis tikai par divām sekundes simtda�ļām atpalika no �o pasaules rekorda, kas bija 9.58 sekundes.

Tagad abi vīri gatavojās sacensties simt metru finālsacīkstēs. Pēc tam �o atpūtīsies, bet Mundaho būs vēl jāskrien �etrsimt metru pusfinālā.

Nogurdino�i, Naits nodomāja, virzīdams binokli pāri pūlim. Vai Mundaho to spēs? Uzvarēt simt, divsimt un �etrsimt metru distancēs vienās un tajās pa�ās olimpiskajās spēlēs?

Galu galā vai tas bija svarīgi? Vai pēc visa, kas noticis Londo�nas 2012. gada spēlēs, cilvēkus tas vairs interesēs? Pēc sajūsmas, ko londonie�i bija izjutu�i dienas pirmajā pusē, kad britu skrē�jēja Mērija Dakvorta izcīnīja uzvaru sievie�u maratonā, pēdējās �etrdesmit astoņās stundās ar spēlēm saistītais satraukums bija pakāpeniski, bet dramatiski pieaudzis. Sestdienas Sun numurā beidzot parādījās Poupas raksts par saikni starp olimpisko spēļu slepkavībām un Serbijas Brazliku māsām, sen meklētajām un aiz�domās turētajām kara noziedzniecēm. Poupa bija sīki izklāstījusi arī to, ka gan D�eimss Darings, gan Selena Farela ir dienēju�i Balkānos apmēram tajā pa�ā laikā, kad Brazliku māsas aktīvi iznīcināju�as nevainīgus vīrie�us un zēnus Srebrenicas pilsētā un tās apkārtnē.

Izrādījās, ka Farela bijusi brīvprātīgā ANO novērotāja, kas pie�saistīta NATO spēkiem kara plosītajā teritorijā. Joprojām nebija sīkāku ziņu par profesores tie�ajiem pienākumiem �ajā misijā, bet Poupa bija noskaidrojusi, ka Farela 1995. gada vasarā smagi cie�tusi kādā satiksmes negadījumā un pēc tam nosūtīta uz mājām. Pēc neilga atveseļo�anās perioda viņa atsākusi doktorantūras studijas un virzījusi savu dzīvi tālāk.

�is stāsts bija izraisījis sensāciju, un tā vēl vairāk pieņēmās spēkā pēc tam, kad vēlu sestdienas vakarā netālu no Doklendas izgāztuves, vairākus kilometrus no ExCel arēnas tika atrasts Bra�zīlijas d�udo tiesne�a Emanuēla Floresa līķis. ExCel arēna bija miru�ā cilvēka darbības vieta netālu no olimpisko spēļu terito�rijas. Kaut gan Floress bija pieredzējis tuvcīņas meistars, viņ� bija no�ņaugts ar virvi.

Poupai adresētā vēstulē, kurā nebija nekādu tiesai noderīgu liecību, Krons apgalvoja, ka Floress esot pieņēmis kukuļus, lai d�udo sacensībās palīdzētu izvirzīties noteiktiem sportistiem. Klātpieliktie dokumenti �ķita daļēji apstiprinām apsūdzību, to�mēr tie bija nepilnīgi.

Atbildot uz notiku�o, visas pasaules mediji un �urnālisti pie�prasīja, lai britu valdība rīkojas, un pauda vienprātīgu sa�utumu par to, ka Krons un viņa Fūrijas var tik netraucēti darboties. Tajā rītā Urugvaja, Ziemeļkoreja, Tanzānija un Jaunzēlande nolēma atsaukt savas komandas no pēdējās sacensību nedēļas. Parla�menta locekļi un Londonas varas iestādes uz to bija reaģēju�as, aktīvi atjaunojot prasību pēc Maika Lansera atkāp�anās vai atlai��anas un pēc intensīvākiem Daringa un Farelas meklējumiem.

Acīmredzami satriektais Lansers visu dienu bija redzams ka�meru priek�ā, kur enerģiski aizstāvēja savus pūliņus. Ap dienas vidu Lansers bija paziņojis savu lēmumu atsaukt F7 uzraudzību pār stadiona ieejām un uzdot �o pienākumu D�ekam Morganam no aģentūras "Privātdetektīvi". Kopā ar Skotlendjardu un F15 viņi nolēma drakoniski pastiprināt dro�ības pasākumus sacen�sību norises vietās, ievie�ot otrreizēju skrīningu, rūpīgākas iden�tifikācijas pārbaudes un personu pārmeklē�anu.

Spēļu izraisītais satraukums tomēr nenorima. Desmit valstis, to skaitā Krievija, izteica domu, ka olimpiskās spēles jāaptur, iekams nav iespējams garantēt pilnīgu dro�ību.

Ta�u tam sekoja tūlītēja un enerģiska atbilde: pārsteidzo�i liels sportistu skaits parakstīja digitālu aicinājumu, ko bija uzraks�tījusi un izplatījusi amerikāņu daiļlēcēja Hantera Pīrsa. Aicinā�jums ne vien nosodīja slepkavības, bet izaicino�i un uzstājīgi pieprasīja, lai Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Londonas Olimpisko spēļu organizācijas komiteja nepiekāpjas spēļu aptu�rē�anas prasībai.

Ar cieņu jāatzīmē, ka Londonas mērs, premjerministrs un Markuss Moriss uzklausīja sportistus un noraidīja ieteikumu apturēt olimpiskās spēles, apgalvodami, ka Anglija nekad nav piekāpusies terorisma priek�ā un nedomā darīt to tagad.

Par spīti intensīvajai dro�ības pasākumu pastiprinā�anai, daļa līdzjutēju bija atteiku�ies apmeklēt �īs sacensības, kas solījās būt olimpisko spēļu kulminācijas brīdis. Naits �ur tur redzēja tuk�as sēdvietas pirms olimpisko spēļu sāk�anās tas būtu licies pilnīgi neiespējami. Ta�u nevarēja noliegt, ka gandrīz visi līdz�inējie notikumi pirms olimpisko spēļu sāk�anās būtu liku�ies tikpat neiespējami.

-����� Tie sasodītie nelie�i ir izpostīju�i spēles, Nait! Lansers ar rūgtumu teica. Dro�ības �efs bija nostājies viņam blakus un raudzījās pūlī. Tāpat kā Naits, viņ� nēsāja radioaustiņas, kas bija nostādītas uz stadiona dro�ības frekvenci. Lai kas notiktu turpmāk, 2012. gada spēles vienmēr būs aptraipītas�

Apkārtējais pūlis pielēca kājās un dimdo�i ieaurojās. Starta pozīcijām tuvojās finālisti simt metru skrējienā vīrie�iem. Spēļu līderis �empions Zīks �o pirmais nostājās pie starta, sīkiem soļiem imitēdams ātru skrējienu uz vietas un mētādams gaisā rokas kā cērtamos iero�us.

Filatri Mundaho parādījās uz skrejceļa pēdējais. Gabalu noskrē�jis smagnēji lēniem, gandrīz miegainiem soļiem, viņ� pietupās un tad ar ķengura cienīgu lēcienu tik sparīgi metās uz priek�u, ka pūlis ieelsojās, un Naits nodomāja: Vai tas ir iespējams? Vai kāds jebkad tā ir spējis?

-���� Tas vīrs ir dabas novirze, sacīja Lansers. Pilnīga dabas novirze!

OLIMPISKĀ LIESMA VIRS Orbit torņa dega bez pārtraukuma un bez traucējumiem, un karogi visapkārt stadionam nekustīgi karājās lejup; vēj� bija pilnībā noplacis, radot ideālus apstākļus sprinta skrējienam.

Naita austiņas nemitīgi �erkstēja, ienāko�ajiem zvaniem mijoties ar atbildēm daudzkārtējās sarunās ar D�eku, dro�ības komandu un Lanseru, kas bija aizgājis uz citu novēro�anas vietu. Naits lūkojās apkārt. Augstu virs stadiona gatavībā gulēja britu īpa�ās vienības snaiperi, turēdami priek�ā �autenes. Pār galvu aizlidoja helikopters. Lidaparāti bija riņķoju�i virs parka visu dienu, un bruņotu sargu skaits skrejceļa malās bija divkār�ots.

�ovakar te iek�ā nekas ļauns nenotiks, Naits sev teica. Uzbru�kums būtu pa�nāvība.

Sprinteri devās pie starta paliktņiem, kas darbojās pēc mūs�dienīgas, pilnībā automatizētas laika regulācijas sistēmas FAT. Katrs paliktnis bija aprīkots ar īpa�i jutīgu piespiedplātni, kas bija savienota ar datoriem, lai fiksētu jebkuru nepareizu startu. Pie fini�a līnijas atradās neredzama, krusteniskiem lāzerstariem klāta matrice, kas bija savienota ar tiem pa�iem datoriem un kalibrēta līdz sekundes tūksto�daļai.

Tagad skatītāji bija piecēlu�ies kājās, cenzdamies pēc iespējas labāk redzēt notieko�o, un diktors izsauca sprinterus atbilsto�a�jās vietās. Skrējējam �o bija paredzēts tre�ais celiņ�, Mundaho piektais. Jamaikas sportists pameta skatienu uz kamerūnieti, kas darbojās pie saviem paliktņiem. Ievietoju�i apavu radzes spiediena sensoru vietās, skrējēji piespieda skrejceļam izvērstus roku pirkstus un nolieca galvu.

Desmit sekundes, Naits domās sev teica. �ie vīri pavada visu mū�u, gatavojoties �im brīdim, kas ilgst desmit sekundes. Gandrīz neiespējami bija iztēloties, kāds psiholoģiskais spiediens, gaidas, apņēmība un cie�anas bruģē olimpiskā �empiona ceļu.

Gatavību! iesaucās tiesnesis, un sprinteri izslēja gurnus.

Nokrakstēja �āviens, atskanēja daudzbalsīgi auri, un Mundaho un �o atrāvās no vietas kā divas dvīņu panteras, kas metas pēc laupījuma. Pirmajos divdesmit metros jamaikietis bija stiprāks, un straujāk vēzēja savas garās kājas un rokas nekā kamerūnietis. Ta�u nākamos �etrdesmit metrus biju�ais zēnu vienības karotājs joņoja tā, it kā viņam pakaļ lidotu lodes.

Mundaho panāca �o pēc astoņdesmit metriem, ta�u nespēja paskriet jamaikietim garām.

Un �o nedrīkstēja zaudēt kamerūnietim.

Abi līdzās joņoja pa skrejceļu pretī vēsturei tā, it kā pārējo skrējiena dalībnieku stadionā vispār nebūtu, un abi �ķita vie�notā triecienā �ķērsojam fini�a līniju, uzrādot rezultātu 9.38, par divām sekundes desmitdaļām pārspējot �o neticamo Pekinas sasniegumu.

Jauns olimpiskais rekords!

Jauns pasaules rekords!

STADIONS DĀRDĒJA, SUMINOT Filatri Mundaho un Zlku �o.

Bet kur� bija uzvarētājs?

Neoficiālie rezultāti uz lielajiem ekrāniem ierindoja �o pirmajā vietā, bet Mundaho otrajā, tomēr uzrādītais laiks bija vienāds. Naits binokli redzēja, kā abi vīri, atbalstīju�i rokas uz gurniem, cen�as atgūt elpu un skatās nevis viens uz otru, bet aug�up uz ekrāniem, kas atkārtoti rādīja skrējienu lēnā kustībā, bet tiesne�i tikmēr pārbaudīja lāzeru datus pie fini�a līnijas.

Naits dzirdēja diktoru sakām, ka arī agrāk atsevi�ķos olim�pisko spēļu veidos, piemēram, sporta vingro�anā, gadījies neiz��ķirts rezultāts, un 2000. gada Sidnejas spēlēs vienādu sniegumu uzrādīju�i divi Amerikas peldētāji, tomēr nevienās mūsdienu olimpisko spēļu skrie�anas sacensībās neiz�ķirts rezultāts neesot pieredzēts. Diktors paziņoja, ka tiesne�i pārbaudī�ot arī fotouz�ņēmumus un izmērī�ot laiku līdz sekundes tūksto�daļai.

Naits raudzījās, kā tiesne�i drūzmējas pie skrejceļa, un redzēja, ka garākais no viņiem papurina galvu. Pēc brī�a ekrānos uzzibēja uzraksts OFICIĀLIE REZULTĀTI, kuros Zlks �o un Filatri Mundaho ieņēma kopīgu vietu ar rezultātu 9.382.

Es atsakos rīkot atkārtotu skrējienu! atskanēja tiesne�a paziņojums. Uzskatu, ka visu laiku izcilākais skrējiens un uzrā�dītais rezultāts paliek spēkā. Abiem sportistiem pieder pasaules rekords. Abi sportisti ir izcīnīju�i zelta medaļu!

Stadions atkal iedimdējās sajūsmas auros, svilpienos un gaviļu saucienos.

Naits binoklī redzēja, kā �o paskatās aug�up uz rezultātiem un pēc tam uzmet tiesnesim neticīgu un aizkaitinātu skatienu. Tomēr pēc brī�a jamaikie�a sejas izteiksme pārtapa arvien pla�tākā smaidā. Viņ� pieskrēja pie Mundaho, kas draudzīgi smaidīja pretī. Abi pārmija da�us vārdus, pēc tam sadevās rokās, pacēla tās gaisā un lēnā skrējienā tuvojās sajūsminātajiem līdzjutējiem, turot rokās Jamaikas un Kamerūnas karogus.

Abi vīri kopā noskrēja uzvaras apli apkārt stadionam, un Naits jutās tā, it kā patīkama vasaras lietusgāze būtu atsvaidzinājusi gaisu, aizskalojot visus nepatīkamos sārņus. Krons un Fūrijas vairs ne�ķita tik ietekmīgs spēks Londonas Olimpiskajās spēlēs, kādi tie bija vēl tikai pirms da�ām minūtēm.

Kopīgais skrējiens pla�as publikas priek�ā bija veids, kā spor�tisti pavēstīja pasaulei: mūsdienu olimpiskās spēles joprojām ir spēks, ar ko jārēķinās, tas joprojām ir labestīgs spēks, kas spēj apliecināt vienotu cilvēcīgumu pretstatā Krona cietsirdīgajam uzbrukumam.

Tādu pa�u domu izteica �o, kad kopā ar Mundaho atgriezās pie fini�a līnijas un atbildēja uz reportieru jautājumiem. Naits vēroja to visu uz lielajiem ekrāniem.

Kad ieraudzīju neiz�ķirto rezultātu, es tam nespēju ticēt, jamaikietis atzinās. Un, patiesību sakot, mana pirmā reakcija bija dusmas. Es biju pārspējis savu rekordu, bet nebiju pārspē�jis visus pārējos, kā tas notika Pekinā. Bet nākamajā brīdī es aptvēru: pēc visa, kas �ajās spēlēs noticis, neiz�ķirts rezultāts ir lielisks iznākums, kas ir labvēlīgs sprintam, labvēlīgs sportam un labvēlīgs olimpiskajām spēlēm.

Mundaho viņam piekrita un piebilda: Es jūtos pagodināts, ka varēju sacensties ar izcilo Zīku �o. Visu mū�u lepo�os, ka mans vārds tiek minēts kopā ar viņa vārdu!

Pēc tam reportieris jautāja, kur� bū�ot uzvarētājs divsimt metru finālskrējienā tre�dienas vakarā. Abi vīri piesita sev pie krūtīm un atbildēja: Es!

Tad viņi iesmējās un uzsita viens otram pa plecu.

Naits atviegloti nopūtās, redzēdams abus skrējējus izejam no stadiona. Vismaz viņi nebija kļuvu�i par Krona upuriem.

Nākamās stundas laikā, kamēr notika tūksto� piecsimt metru pusfināli vīrie�iem un trīstūksto� metru barjerskrējiena fināls, Naita domas aizklīda pie mātes. Amanda bija apsolījusi, ka nepakļau�oties rūgtumam un nenoslēg�oties sevī, kā bija noticis pēc Naita tēva nāves.

Tomēr pēdējās divas Naita sarunas ar Gariju Bosu bija lieci�nāju�as par glu�i pretējo. Māte neatbildēja uz viņa telefona zva�niem. Viņa neatbildēja ne uz kādiem telefona zvaniem un neat�bildēja pat tiem, kuri vēlējās palīdzēt Dentona Mār�ala piemiņas brī�a rīko�anā. Kā apgalvoja mātes asistents, Amanda ikvienu nomoda brīdi pavadīja pie darba galda, veidodama skices neskaitāmus simtus uzmetumu.

Naits bija gribējis vakar vai �orīt aizbraukt pie mātes, ta�u Boss viņu bija atrunājis. Pēc Garija Bosa domām, �is bija periods, kas Amandai jāpārdzīvo vienai kaut vai vēl da�as dienas.

Naitam sāpēja sirds par māti. Dziļi sevī viņ� saprata, kas viņai pa�laik jāpārdzīvo. Arī viņam pa�am bija licies, ka sēras par Keitu nemū�am nebeigsies. Savā ziņā tā bija taisnība. Tomēr viņ� bija spējis to pārciest bērnu dēļ. Naits lūdza Dievu, kaut arī māte atrastu ceļu, kā to pārciest, nenotrulinoties tikai darbā.

Tad viņa domas aizceļoja pie dvīņiem. Naits gribēja piezva�nīt uz mājām, lai novēlētu bērniem labu nakti, bet tad diktors aicināja uz startu sportistus, kuriem jāsacen�as �etrsimt metru pusfinālos vīrie�iem.

Kad ejā, kas veda no iesildī�anās skrejceļa, parādījās Mundaho, skatītāji atkal pielēca kājās. Kamerūnietis lēnā solī izskrēja laukumā, izturēdamies tikpat pa�paļāvīgi kā pirms simt metru skrējiena un kustēdamies sev raksturīgā smagnēji atbrīvotā solī.

Tomēr spējie ķengura lēcieni �oreiz izpalika: kamerūnietis no viegliem rik�iem pārgāja sparīgos atspērienos, un viņa kājas �ķita uzlidojam augstu virs skrejceļa pamata un �ūpojamies gaisā uz priek�u, it kā skrējējs būtu briedis vai gazele.

Kur� cilvēks vēl spēj kaut ko tādu, Naits ar dziļu apbrīnu nodo�māja. No kurienes viņam vispār radusies doma, ka tas ir iespējams? Vai to iemācīja no muguras lidojo�ās lodes?

Tuvodamies starta paliktņiem, kamerūnietis palēnināja soli un apstājās pirmajā celiņā, zigzagotās starta līnijas iek�pusē un aizmugurē. Vai Mundaho to spēs? Vai viņ� noskries �etrreiz lielāku attālumu par to, kurā nupat bija uzstādījis jaunu pasau�les rekordu?

Acīmredzot arī Zīks �o gribēja to zināt, jo Jamaikas sprinteris parādījās ejā, kas savienoja treniņu skrejceļu ar stadionu, un apstājās blakus trim gurkhu sargiem; visu skatieni bija vērsti ziemeļu virzienā pret skrējējiem, kuri tūlīt grasījās sacensties.

Ieņemt vietas! starta tiesnesis iesaucās.

Mundaho iebīdīja paliktņos skrējiena kurpes ar mazajiem metāla izciļņiem. Viņ� pietupās un sasprindzis gaidīja, līdz atska�nēja komanda: Gatavību!

Gandrīz pilnīgi apklusu�ajā stadionā atskanēja starta �āviens.

Kamerūnietis atrāvās no skrejceļa paliktņiem.

Sekundes tūksto�daļu vēlāk ar �ilbino�u, sudrabbaltu gaismu paliktņi eksplodēja un sasprāga gabalos, un karstas, asas metāla �ķembas ar zemu uguns vilni no aizmugures ietriecās Mundaho ķermeņa apak�daļā, notriecot kamerūnieti no kājām, un viņ� kliegdams sabruka uz skrejceļa.

,,,

�

NA1TS BIJA TIK satriekts, ka vairākas sekundes nespēja pakustēties. Tāpat kā lielākā daļa klāteso�o, viņ� stindzino�ās �ausmās skatījās un klausījās, kā Mundaho elsodams un vaidēdams raustās uz skrejceļa un stiepj roku pie apdedzinātajām, asiņainajām kājām.

Pārējie skrējēji apstājās un, �ausmu un neticības pārņemti, raudzījās asiņainajā ainā uz pirmā celiņa. Spējā metāliskā liesma izdzisa, atstājot paliktņu vietās melnas deguma pēdas un piesā�tinot gaisu ar sīvu, ķīmisku smaku, kas Naitam atsauca atmiņā dro�ības signālliesmas un dego�as riepas.

Mediķi steidzās sniegt palīdzību Kamerūnas sprinterim un vairākiem sacensību palīgdarbiniekiem, kas arī bija cietu�i no sprādziena �ķembām.

-����� Es prasu, lai ikviens, kam bijusi saskare ar �iem starta paliktņiem, tiktu aizturēts un nopratināts! Lansers, tik tikko valdīdams pār sevi, iekliedza rācijā. Sameklējiet laika kontrolē�tājus, tiesne�us, visus līdz pēdējam! Izolējiet viņus! Lai neviens netiek projām!

Skatītāji Naita tuvumā pamazām atguvās no sākotnējā apstul�buma, da�i raudāja, citi lādēja Kronu. Daudzi sāka virzīties uz izeju, tikai brīvprātīgie darbinieki un dro�ības personāls centās saglabāt mieru.

-����� D�ek, Maik, vai jūs varat ievest mani stadionā? Naits jautāja.

-���� Tas ir neiespējami, D�eks atbildēja.

-���� Divkārt neiespējami, Lansers apstiprināja. Skotlendjards jau ir pavēlējis to noslēgt un ielaist tikai viņu mīnu meklē�anas speciālistu vienību.

Naitu pārņēma negants niknums par to, kas nodarīts Mudaho un olimpiskajām spēlēm, par to, ka viņi visi nokļuvu�i izkropļota prāta derdzīgo iegribu varā un ir spiesti par to ciest. Viņam nerū�pēja, kādas apsūdzības Krons izvirzīs savam kārtējam upurim.

Vienalga, ko būtu vai nebūtu darījis Mundaho, viņ� nebija pelnījis gulēt uz skrejceļa apdedzis un ievainots. Viņam vajadzēja kopā ar citiem skrējējiem sacensties par sportiskās nemirstības iemanto�anu. Ta�u viņu cēla uz nestuvēm.

Kad mediķi stūma riteņnestuves uz ātrās palīdzības automa��īnu, stadiona apmeklētāji Naita tuvumā pavadīja Kamerūnas skrējēju ar aplausiem. Viņa rokai bija pievienots intravenozais katetrs, un viņam acīmredzot bija iedoti pretsāpju līdzekļi, tomēr Naits binoklī redzēja, ka biju�ais zēnu vienības karavīrs joprojām cie� moko�as sāpes.

Naits dzirdēja cilvēkus sakām, ka tagad Londonai būs jāslēdz olimpiskās spēles, un nespēja valdīt dusmas, ka Krons, iespējams, būs uzvarējis, ka viss patie�ām būs galā. Bet tad viņ� dzirdēja pūlī kādu ciniķi sakām, ka spēles nekādā ziņā netik�ot slēgtas. Viņ� esot lasījis Financial Times rakstu, kurā teikts: kaut gan Londonas 2012. gada spēļu korporatīvie sponsori un oficiālie informācijas līdzekļi publiski �ausminoties par Krona izdarībām, klusībā viņi esot pārsteigti, ka spēļu reportā�as notiek divdesmit �etras stundas dienā un publika, �ķiet, ar neremdināmu interesi tver ikvienu �o notikumu aspektu.

�īm olimpiskajām spēlēm ir visaugstākais reitings vēsturē, vīrietis teica. Es galvoju: nav ne mazāko cerību tās pārtraukt.

Naits nepaguva pārdomāt viņa teikto, jo pēk�ņi no tuneļa stadionā ieskrēja Zīks �o, nesdams Kamerūnas karogu, un kopā ar viņu skrēja apmēram ducis �etrsimt metru distances skrē�jiena dalībnieku. Viņi metās pie ātrās palīdzības automa�īnas un riteņnestuvēm, kas bija piebīdītas tai aizmugurē, aizraudami skatītāju pūli ar saucieniem: Mundaho! Mundaho!

Stadionā paliku�ie skatītāji neapvaldīti kliedza viņiem līdzi, raudāja, raidīja uzmundrinājuma saucienus, kamēr citi skaļi lādēja Kronu un Fūrijas.

Par spīti apkārtējiem ārstiem, par spīti ploso�ajām sāpēm ķermenī un par spīti notrulino�ajiem pretsāpju līdzekļiem, Mun�daho dzirdēja un redzēja, ko viņa dēļ dara pārējie sportisti un līdzjutēji. Pirms mediķi iebīdīja nestuves automa�īnā, Kamerūnas sprinteris pacēla labo roku un savilka to dūrē.

Naits un visi klāteso�ie stadionā uzgavilēja �ai kustībai. Mun�daho bija ievainots, bet ne salauzts, apdedzis, bet joprojām cīņā rūdīts karotājs. Varbūt viņam vairs nekad nebūs lemts skriet, bet viņa gars, tāpat kā olimpiskais gars, joprojām bija stiprs un nesalauzts.

JUZDAMA MĀGĀ �ŅAUDZO�U nelabumu, Karena Poupa iedzēra vai�rākas antacīda tabletes un apstulbusi raudzījās Sun ziņu dienesta telpas televizorā, vērodama, kā ārsti ieceļ kareivīgo Kamerūnas sprinteri ātrās palīdzības automa�īnā. Viņa un redaktors Fin�s gaidīja ierodamies Krona jaunāko vēstuli. To pa�u gaidīja Met�ropoles policijas izmeklētāji, kas bija neuzkrīto�i iekārtoju�ies vestibilā un gaidīja ziņnesi, cerēdami ātri noskaidrot, kur un kā vēstule saņemta.

Poupa negribēja zināt, kas Kronām sakāms par Mundaho. Viņai bija vienalga. Piegājusi pie redaktora, viņa teica: Es aiz�eju no darba, Fin�ij.

-����� Tu nedrīksti aiziet! Fin�s iesaucās. Ko tu runā? Tev �obrīd ir tāds darāmais, kāds gadās reizi mū�ā. Turpini, Poupa! Tev sanāk ellīgi labi!

Reportiere izplūda asarās. Es negribu, lai man sanāk! Es negribu, lai mani iesaista cilvēku nogalinā�anā un sakropļo�anā! Ne jau tāpēc es kļuvu par �urnālisti!

-����� Tu nevienu neesi nogalinājusi vai sakropļojusi, Fin�s iebilda.

-���� Bet es palīdzu to darīt! viņa iekliedzās. Mēs esam tādi pa�i kā tie, kas publicēja Unabombera manifestu Amerikas Savie�notajās Valstīs, kad es vēl biju bērns! Mēs atbalstām slepkavo��anu, Fin�! Es atbalstu slepkavo�anu, un es negribu to darīt. Es nevaru!

-��� Tu neatbalsti slepkavo�anu, Fin�s teica mazliet saudzīgākā tonī. Un es arī ne. Mēs vienkār�i dokumentējam slepkavības, tāpat kā Flītstrīta agrākos laikos dokumentēja D�eka Uz�ķērdēja izdarības. Tu palīdzi, tu parādi ļaunumu atklātībai. Tas ir mūsu pienākums, Poupa. Tas ir tavs pienākums.

Reportiere lūkojās viņā, juzdamās sīka un nenozīmīga. Bet kāpēc viņi ir izvēlēju�ies tie�i mani, Fin�?

-���� Nezinu. Varbūt mēs to kādreiz uzzināsim. Bet pa�laik es nezinu.

Poupa vairs nespēja iebilst. Viņa tikai pagriezās, aizgāja atpa�kaļ pie sava darba galda, smagi iekrita sēdeklī un nokāra galvu. Tad iedūcās viņas BlackBerry telefons, vēstot, ka pienākusi īsziņa.

Poupa smagi nopūtās, paņēma telefonu un ieraudzīja, ka saņē�musi vēstuli kopā ar pielikumu no "Krona". Viņai gribējās satriekt aparātu druskās, tomēr viņa sev atkārtoja redaktora vārdus par pienākumu, par to, ka tādi prātu zaudēju�i cilvēki ir jāatmasko un jāatklāj sabiedrībai.

-����� Vēstule ir pienākusi, Fin�! viņa drebo�ā balsī uzsauca pāri istabai. Kādam vajadzētu aiziet un pateikt policistiem, ka nekāds ziņnesis vairs nav gaidāms!

Fin�s pamāja ar galvu un teica: Es to izdarī�u. Tev ir viena stunda līdz materiāla nodo�anai.

Poupa brīdi vilcinājās, tad niknuma uzplūdā atvēra pielikumu.

Krons bija ieplānojis, ka Mundaho nomirs uz skrejceļa.

Viņa vēstule attaisnoja iecerēto nogalinā�anu kā "taisnīgu atmaksu par lepnības grēku", seno grieķu izpratnē vienu no sma�gākajiem pārkāpumiem. Iedomīgs, āri�ķīgs, godkārs dievu izaici�nātājs tāda bija Krona mestā apsūdzība sportistam Mundaho.

Viņ� bija pievienojis e-pasta vēstuļu, īsziņu un Facebook ierak�stu kopijas no sarakstes starp Mundaho un viņa Losand�elosas sporta aģentu Metjū Hi�ensu. Pēc Krona vārdiem, �ī sarakste neliecinot par centieniem sasniegt izcilību pa�as izcilības dēļ vai dievu atzinības dēļ, kā tas esot bijis senajās olimpiskajās spēlēs.

Abu vīru uzmanība, Krons apgalvoja, esot pievērsta tikai naudai un materiāliem ieguvumiem, pla�i apcerot iespēju, ka trīskār�a uzvara sprintā Londonas Olimpiskajās spēlēs varētu paaugstināt Mundaho globālo vērtību par vairākiem simtiem miljonu dolāru divdesmit gadu ilgas un ienesīgas karjeras laikā.

"Dāvanu, ko pie�ķīru�i dievi, Mundaho izlika pārdo�anai!" Krons nobeigumā rakstīja. "Viņ� nesaskatīja spo�umu tajā vien�kār�ajā apstāklī, ka ir visātrākais cilvēks pasaulē. Viņ� redzēja tikai peļņu, un tāpēc vēl jo spilgtāk kļuva redzama viņa augst�prātība pret dieviem. Patiesībā Mundaho iedomājās pats sevi par dievu, kam pienākas liela bagātība un nemirstība. Atmaksai par lepnības grēku vienmēr jābūt ātrai un apņēmīgai!"

Bet Mundaho nav miris, Poupa ar dziļu apmierinājumu nodo�māja.

-���� Vai mums ir Mundaho sporta aģenta telefona numurs? viņa skaļi iesaucās, pagriezusies pret Fin�u.

Redaktors brīdi domāja, tad pamāja ar galvu. Tam jābūt galvenajā sarakstā, ko mēs sastādījām, gatavojoties olimpiska�jām spēlēm.

Viņ� iedeva numuru Poupai, un viņa uzrakstīja sporta aģen�tam īsziņu:

"Mēs zinām, ka jūs sadarbojaties ar Mundaho. Krons izvirza apsūdzību pret viņu un pret jums. Piezvaniet!"

Poupa aizsūtīja īsziņu, nolika telefonu un sāka rakstīt datorā nākamā stāsta uzmetumu, visu laiku sev atkārtodama, ka viņa nepalīdz Kronām. Viņa cīnās pret Kronu, rādīdama to atklātībai.

Reportierei par pārsteigumu, viņas telefons iezvanījās jau pēc piecām minūtēm. Metjū Hi�enss, kura balsī skanēja patiess izmi�sums, pa�laik bija ceļā uz slimnīcu, lai apmeklētu Mundaho. Iztei�kusi līdzjūtību, Poupa darīja aģentam zināmus Krona apvainojumus.

-���� Krons jums nestāsta visu, Hi�enss sarūgtināts teica, kad viņa bija beigusi. Viņ� nepiemin, kādam nolūkam Filatri gribēja nopelnīt �o naudu.

-���� Pastāstiet! Poupa sacīja.

-���� Viņ� bija ieplānojis to izmantot, lai palīdzētu bērniem, kas uzturēju�ies kara teritorijās un paliku�i dzīvi, it sevi�ķi tiem, kuri nolaupīti un piespiesti kļūt par karavīriem militārās sadurs�mēs, ko viņi nesaprot un kam netic. Mēs esam jau nodibināju�i Mundaho fondu kara bāreņiem, un tam vajadzēja īstenot Filatri sapni, kas viņam bija svarīgāks par olimpiskajām spēlēm. Varu jums parādīt dibinā�anas dokumentus. Viņ� tos parakstīja jau labu laiku pirms Berlīnes sacensībām, labu laiku pirms tam, kad sākās jebkādas runas par viņa iespēju izcīnīt trīs zelta medaļas.

To dzirdēdama, Poupa aptvēra, kā viņai iespējams karot ar ļaunumu. Tātad jūs sakāt, ka Krona rīcība ir izpostījusi ne tikai viena biju�ā zēnu vienības karotāja sapņus un dzīvi, bet varbūt pat visas pasaules karā cietu�o bērnu cerības un izredzes?

Hi�ensa balss aizlūza, un viņ� piesmacis teica: Es teiktu, ka tie�i tāda ir �īs traģēdijas būtība.

Poupa brīdi domāja par Mundaho, tad sa�ņaudza brīvo roku dūrē un teica: Tad tie�i to pateik�u savā rakstā, mister Hi�ens!

PIRMDIENA, 2012. GADA 6. AUGUSTS

MANĀ GALVĀ TRAKO piektās kategorijas orkāns, �ķildams spo�ākas zibens �autras nekā magnēzija uzliesmojums, un visa apkārtne �ķiet piesātināta ar �ilbino�i ziliem un sarkaniem plankumiem, kas nevis mirdz vai spīd, bet drīzāk deg un asiņo.

Nolādētā stulbene! Viņa mūs ir nodevusi! Un Mundaho ir izbēdzis no taisnīgas atriebības! Es jūtu ploso�u vēlmi iznīcināt ikvienu Londonas neradījumu.

Bet ar vienu no tiem es noslēg�u rēķinus.

Es ļoti labi saprotu, ka tāda rīcība var izjaukt rūpīgi veidoto līdzsvaru, ko esmu veidojis vairāk nekā piecpadsmit gadu gaitā. Ja pieļau�u kādu kļūdu, tas var vērsties pret mani pa�u.

Ta�u vētra, kas trako man galvā, neļauj ilgi kavēties tādās domu niansēs. Glu�i kā skatīdamies vecu, mirguļojo�u filmu, es redzu sevi ieduram nazi savas mātes ciskā, redzu to vēl un vēlreiz, un kailu emociju uzbangojumā atceros brīni�ķo, taisnīgo ganda�rījumu, kādu izjutu pēc atmaksas par man nodarīto pārestību.

Kad �etros no rīta es pārrodos mājās, Petra mani gaida. Viņas acis ir iekritu�as, izbiedētas un sarkanas. Mēs esam divi vien. Abas māsas ir devu�ās pildīt jaunos uzdevumus.

Lūdzu, piedod, Kron! viņa izdve�. Pirksta nospiedums bija kļūda!

Orkāns man galvā uzbango ar jaunu sparu, un man �ķiet, ka viņa skatās manī no mutuļojo�as, dārdo�as bedres dziļumiem.

-��� Kļūda? es laipni saku. Vai tu aptver, ko esi izdarījusi? Tu esi atvilinājusi mūsu tuvumā suņus! Viņi var tevi saost, Andjela! Viņi var saost tavas māsas. Viņi var saost mani. Viņi mūs gaida ar būri un karātavām!

Petras sejā uzplaiksni dusmas, kas ir līdzvērtīgas manējām.

-����� Es tev ticu, Kron. Es tev esmu atdevusi savu dzīvi. Es tevis dēļ nogalināju abus ķīnie�u trenerus. Tomēr taisnība, es pieļāvu kļūdu. Vienu kļūdu!

-���� Ne tikai vienu, es atbildu tikpat laipnā balsī kā iepriek�.

-��� Tu atstāji savu parūku vingro�anas arēnas tualetes sienā. Tagad viņiem ir arī tavs DNS. Tas bija nepārdomāts impulss. Tu nerī�kojies pēc plāna!

Petra sāk drebēt un raudāt. Ko tu gribi, lai es daru, Kron? Kā lai es izlaboju notiku�o?

Brīdi es neko neatbildu, bet tad nopū�os un izplestām rokām dodos viņai pretī. Neko, māsa! es saku. Tu tur neko vairs nevari darīt. Mēs turpināsim cīņu!

Petra mirkli vilcinās, bet tad iekrīt manās rokās un apskauj mani ar tādu sparu, ka es īsu bridi nesaprotu, ko iesākt.

Bet tad manī uzliesmo atmiņu aina: es guļu ar adatu vēnā, kas pievienota plastikāta maisiņam ar �ķidrumu, un zibenīgā mirklī es aptveru, ko �ī aina man ir nozīmējusi, kā tā mani ir iesūkusi sevī, virzījusi mani, veidojusi mani.

Es esmu daudz garāks par Petru. Tāpēc manas rokas, atbil�dot apskāvienam, dabiski aptver viņas kakla aizmuguri un cie�i piespie� viņas vaigu man pie krūtīm.

-��� Kron! viņa iesaucas, pirms ir sajutusi, kā pastiprinās manu roku spiediens.

Tad Petra sāk rīstīties.

-���� Nē! viņai aizsmaku�ā �ukstā izdodas iesaukties, un viņa me�onīgi raustās manās rokās, cen�as man sist un spert.

Bet es pārāk labi zinu, cik Petra ir bīstama un cik neganti viņa spēj cīnīties, kamēr jūt pamatu zem kājām, tāpēc mans tvēriens ir nesaudzīgs un kļūst arvien cie�āks un stiprāks; tad es strauji atkāpjos soli atpakaļ un spēji pagrie�u gurnus.

Līdz ar �o kustību Petra zaudē atbalsta punktu un aizlido pāri istabai ar tādu spēku, ka es, atkal izsliedamies, dzirdu, kā pār�lūst un sasprāgst viņas kakla skriemelis, it kā tajā būtu iespēris zibens.

TRE�DIENA, 2012. GADA 8. AUGUSTS

NEILGI PĒC DESMITIEM rītā Markuss Moriss, brīdi neveikli mīņā�jies uz ietves pretī parlamenta ēkām, saņēmās un stājās pretī kamerām, mikrofoniem un reportieru pūlim, kas viņu apjoza no visām pusēm. Kaut gan viņ� ir un paliek mūsu godātais kolēģis, kas vairāk nekā desmit gadu strādājis pie olimpisko spēļu īste�no�anas, �obrīd Maiks Lansers ir atbrīvots no ieņemamā amata līdz olimpisko spēļu beigām.

-����� Bija arī pēdējais laiks, velns lai parauj! kāds ieaurojās, un pūlis ap Sun reportieri Karenu Poupu spēji iedārdējās, rai�dot neskaitāmus jautājumus Londonas organizācijas komitejas priek�sēdētājam kā zaudētāji pre�u izsolē.

Lielākā daļa jautājumu bija tādi, uz kuriem arī Poupa gri�bēja dzirdēt atbildi. Vai spēles turpināsies? Vai tās tiks uz laiku apturētas? Ja turpināsies, tad kur� aizstās Lanseru, dro�ības komitejas �efu? Ko darīt ar daudzajām valstīm, kuras atsauc savas komandas no sacensībām un kuru skaits arvien pieaug? Vai jāuzklausa sportisti, kas apņēmīgi protestē pret spēļu slēg��anu vai pārtrauk�anu?

-����� Mēs uzklausām sportistus! Moriss dzel�aini paziņoja. Olimpiskās spēles turpināsies! Olimpiskie ideāli un olimpiskais gars dzīvos tālāk! Mēs nepadosimies �im spiedienam. Mūsu dro��ību spēļu pēdējās �etrās dienās uzraudzīs �etri augstākā līmeņa speciālisti no Skotlendjarda, M15, SAS un "Privātdetektīvu" aģentūras. Mani personiski satriec tas, ka da�as valstis ir nolē�mu�as atkāpties. Tā ir traģēdija spēlēm un traģēdija sportistiem. Visiem pārējiem Olimpiskās spēles turpināsies.

Pēc tam Moriss sekoja Metropoles policijas vienībai, kas pūlī pavēra viņam ceļu, aizvadot viņu līdz netālu gaido�ai automa��īnai. Lielākā daļa mediju straumē plūda pakaļ LOCOG vadonim, turpinādami izkliegt neskaitāmus jautājumus.

Poupa viņiem nesekoja. Viņa atspiedās pret kaltās dzelzs �ogu, kas iejoza parlamenta ēkas, un vēlreiz pārskatīja savas piezīmes un iepriek�ējā rīta un vakara ziņojumus.

Viņa bija veiksmīgi notvērusi Eleinu Potersfīldu un uzzinā�jusi, ka tiesībsargājo�ās iestādes, papildus krasi pastiprinātajiem Selenas Farelas un D�eimsa Daringa meklējumiem, ir pievērsu�as īpa�u uzmanību starta paliktņiem, kas bija izraisīju�i eksploziju un sakropļoju�i Filatri Mundaho.

Mundaho gulēja Londonas Tilta slimnīcā joprojām kritiskā stāvoklī, ta�u, kā apgalvoja ārsti, pēc divām ārkārtas operācijām, kurās tika izņemtas �ķembas un aprūpēti apdegumi, sportists bija saglabājis apbrīnojamu cīņas sparu.

Par starta paliktņiem bija cits stāsts. Tos bija izgatavojis uzņēmums Stackhouse Athletic Equipment, balstoties uz slaveno Ņūtona TI008 starptautisko VISLABĀKO sistēmu, un neizprotami eksplodēju�os paliktņus jau desmitām rei�u bija izmantoju�i da�ādi sportisti iepriek�ējās kvalifikāciju sacensību dienās.

Starptautiskās Olimpiskās komitejas darbinieki bija aiznesu�i paliktņus no skrejceļa un atpakaļ, un tos bija pārbaudīju�i arī laika kontroles speciālisti, kas apgalvoja, ka pirms sprādziena ar paliktņiem neesot veiktas nekādas papildu darbības. Vairāki laika kontrolētāji bija pat guvu�i ievainojumus reizē ar Filatri Mundaho.

Sacensību starplaikos paliktņi bija ieslēgti īpa�ā pazemes telpā zem stadiona. Olimpisko spēļu darbinieks, kas sestdienas vakarā pirms eksplozijas bija aizslēdzis glabātavu, bija tas pats, kas to atslēdza vēlu svētdienas pēcpusdienā. Viņu sauca �avjē Kruss, viņ� bija Panamas pilsonis, un tie�i viņ� bija visvairāk cietu�ais skrējiena palīgdarbinieks, jo lidojo�a �ķemba bija saplosījusi viņam aci.

Skotlendjarda mīnu eksperti konstatēja, ka ierīce bijusi metāla klucis, kas izgatavots precīzi pēc Stackhouse standartiem. At�ķi�rība bija vienīgi tāda, ka �is klucis vidū bija pietiekami izdobts, lai tajā varētu ievietot magnēzija skaidas kopā ar palai�anas ierīci. Magnēzijs, sevi�ķi viegli uzliesmojo�s materiāls, spēj eksplodēt un degt ar acetilēna intensitāti.

Potersfīlda bija teikusi: Vidusmēra cilvēku tāda ierīce būtu nogalinājusi. Bet Mundaho neticami ātrā reakcija izglāba viņa dzīvību, kaut arī nespēja pasargāt viņa kājas.

Poupa aizcirta piezīmju blociņu, juzdama, ka �obrīd viņai ir pietiekami daudz materiāla nākamajam rakstam. Brīdi viņa prātoja, vai piezvanīt Pīteram Naitam un uzzināt, kas viņam ir piebilstams �obrīd jau saņemtajām ziņām, bet tad parlamenta ēku apmeklētāju vārtos viņa pamanīja gara auguma cilvēku sa�liektiem pleciem, kas steidzās dienvidu virzienā uz Svētās Mar�garetas ielas pusi, pretēji promejo�o reportieru pūlim.

Paskatījusies uz tiem, viņa saprata, ka neviens no reportieriem nav pamanījis Maiku Lanseru, un skrie�us metās tam pakaļ. Viņa panāca Lanseru, kad tas iegāja Viktorijas Torņa dārzā.

-��� Mister Lanser? Poupa jautāja, palēninādama soli un piemē�rodamās viņa gaitai. Mani sauc Karena Poupa, un es strādāju avīzē Sun.

Biju�ais olimpisko spēļu dro�ības �efs nopūtās un paskatī�jās uz viņu ar tādu izmisumu sejā, ka Poupai gandrīz vai pie�trūka dū�as viņu izjautāt. Tomēr prāta dziļumos viņa joprojām dzirdēja Fin�a uzmundrino�o balsi, kas skubināja turpināt iesākto darbu.

-���� Jūsu atlai�ana, viņa teica, kā jums �ķiet, vai tā bija

taisnīga?

Lansers vilcinājās un �ķita izcīnām iek�ēju cīņu, bet tad nokāra galvu. Jā, bija. Es gribēju, lai Londonas spēles būtu izcilākās un dro�ākās spēles vēsturē. Es zinu, ka mēs daudzu gadu gata�vo�anās gaitā centāmies pārdomāt katru iespējamo scenāriju. Tomēr patiesība ir tāda, ka mēs neparedzējām neko tādu kā Krons fanātisku maniaku ar nelielu sekotāju grupu. īsi sakot, es cietu neveiksmi. Es esmu atbildīgs par visu, kas noticis. Tā ir mana nasta, kas nav jānes nevienam citam. Un tagad, lūdzu, atvainojiet man jāsāk viss no gala un jāmācās atliku�ajā mū�a daļā sadzīvot ar notiku�o.

PIEKTDIENA, 2012. GADA 10. AUGUSTS

�ī IR PĒDĒJĀ reize, kad man jārāpjas �ajā elles caurumā, Tīgena nodomāja, izbāzdama mugursomu pa caurumu stiepļu �ogā, kas apjoza pamestas, piesārņotas fabrikas ēku Doklendā, vairākus kilometrus no Olimpiskā parka.

Izbīdījusi mugursomu, viņa izlīda pati, tad paņēma to un paskatījās aug�up tintes melnajās debesīs. Kaut kur iegaudojās miglas taure. Līdz ausmai vairs nebija tālu, un vēl bija daudz jāpaveic, pirms viņa varēs uz visiem laikiem atstāt �o no�ēlo�jamo vietu.

Juzdama rasas pastiprināto zāles smar�u, viņa steidzās pretī pamestās ēkas tum�ajai ēnai, domādama par to, kā viņas māsa Petra pa�laik iekārtojas jaunajā dzīvē Krētas salā. Tīgena bija izlasījusi rakstu par pirksta nospiedumu un baiļojusies, ka Krons varētu ļoti saniknoties uz māsu. Ta�u Krona reakcija bija prak�tiska nevis atriebīga: viņ� jau laikus bija aizsūtījis Petru uz Grie�ķiju sagatavot māju, kurā viņi visi dzīvos pēc tam, kad uzdevums būs paveikts.

Rāpdamās ēkā pa logu, ko bija izsitusi jau pirms daudziem mēne�iem, Tīgena domās iztēlojās māju, kurā �obrīd atradās Petra, baltu savrupnamu uz klints pie Egejas jūras, mirdzo�u ēku uz sudrabaino debesu fona, māju, kurā ir viss vajadzīgais un izsapņotais, viss, ko viņi jebkad varētu vēlēties.

Viņa ieslēdza blāvi sarkanu kabatas lukturīti, piestiprināja to sev pie cepures un pieticīgajā gaismā devās uz priek�u cauri kādreizējās tekstilrūpnīcas ra�o�anas ceham. Cenzdamās izvairī�ties no ceļā sabiru�iem krāmiem, viņa tuvojās kāpnēm, kas veda lejā uz smacīgu pagrabtelpu.

Tur nepatīkamā smaka kļuva tik kodīga, ka Tīgenai sāka asarot acis, un viņa pārstāja elpot caur degunu un nolika mugursomu uz triskāju sola. Atspiezdamās pret solu, lai tas nelīgotos, viņa izņēma no somas astoņus intravenozo �ķīdumu maisiņus.

Novietojusi tos vajadzīgajā kārtībā, viņa paņēma �ļirci, no pudelītes ievilka tajā �ķidrumu un pēc tam ievadīja vienādu �ķid�ruma devu �etros maisiņos. Beigusi viņa izvilka atslēgu, kas karājās ķēdītē ap kaklu, un paņēma visus astoņus maisiņus, pa �etriem katrā rokā.

Kad Tīgena sasniedza durvis, kuru tuvumā smirdoņa bija vis�necie�amākā, viņa nolika maisiņus uz grīdas un iebāza atslēgu piekaramajā slēdzenē. Mēlīte noklikstēja un padevās. Iebāzusi piekaramo slēdzeni kabatā, viņa atgrūda durvis, zinādama, ka nedrīkst elpot caur degunu, jo tad viņa apvemtos.

Kunkstiens tumsā pārtapa izmocītā vaidā.

Vakariņu laiks! Tīgena teica un aizvēra aiz sevis durvis.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņa iznāca no noliktavas, juzdamās dro�a un pārliecināta par padarīto darbu. Vēl tikai �etras dienas�

Virs galvas uz vecā ra�o�anas ceha grīdas kaut kas nokrakstēja. Atskanēja smiekli, izsaucieni, tad pamestajā fabrikā atbal�sojās vēl viens krak�ķis. Tīgena sastinga un saspringti centās saprast, ko tas nozīmē.

Pēdējā gada laikā viņa �o fabriku bija apmeklējusi reizes desmit vai vairāk, bet nekad nebija satikusi tajā nevienu dzīvu būtni un jutās dro�a, ka nesatiks. Ēka bija piesārņota ar �ķīdi�nātājiem, smagajiem metāliem un citām kancerogēnām vielām, un uz �oga, kas stiepās fabrikai visapkārt, daudzviet bija izlikti brīdino�i paziņojumi par kaitīgiem atkritumiem.

Viņas pirmā reakcija bija mesties uzbrukumā. Ta�u Krons bija izteicies nepārprotami. Nedrīkstēja būt nekādu sadursmju, ja vien no tām bija iespējams izvairīties.

Viņa izslēdza kabatas lukturīti, apgriezās un, sataustījusi noliktavas durvis, tās aizvēra. Kādu brīdi viņa kabatā meklēja piekaramo slēdzeni, tad beidzot to atrada un izbāza skavu caur metāla riņķiem, kas bija iestiprināti durvīs un aplodā. Kaut kur aiz muguras pa kāpnēm noripoja pudele un saplīsa, atsizda�mās pret pagraba grīdu. Viņa dzirdēja soļus un iereibu�u vīrie�u smieklus.

Tīgena tumsā pastiepās, lai aizspiestu slēdzeni ciet, un juta, ka skava ieklik�ķ vietā, tad paskrēja da�us soļus uz priek�u un neziņā apstājās. Vai slēdzene aizcirtās?

Pagraba kāpnēm tuvojās kabatas luktura staru kūlis. Tīgena vairs nevilcinājās un uz pirkstgaliem metās projām, cik ātri vien spēja. Piesārņotās fabrikas telpu izvietojums jau sen bija iegūlies viņai atmiņā, un viņa izskrēja gaitenī, kas veda uz akmens kāpnēm un aug�up uz piebūves durvīm.

Pēc divām minūtēm Tīgena bija ārpusē. Ausma stiepa pirmos sārtos gaismas pirkstus pār Londonas debesīm. Viņa dzirdēja fab�rikas iek�ienē vairākkārtējus krakstus un auro�anu un nosprieda, ka piedzēru�u vīru bars izklaidējas ar ēkas demolē�anu. Līdzko viņi sajutīs smirdoņu no pagraba, Tīgena sev teica, viņi neko vairs tālāk nemēģinās pētīt. Tomēr, lienot ārā pa �oga caurumu, viņa spēja domāt tikai par piekaramo slēdzeni un par to, vai tā patie�ām aizcirtās ciet.

OLIMPISKO SPĒĻU OTRĀS piektdienas pēcpusdienā, trīs dienas pirms spēļu beigām, Pīters Naits iegāja "Privātdetektīvu" Londo�nas laboratorijā un, turēdams brūnā papīrā iesaiņotu, ar līmlenti aizdarītu kasti, uzmanīgiem soļiem piesteidzās pie Huligāna.

-���� Vai tā ir bumba? Naits ļoti nopietni jautāja. "Privātdetektīvu" Londonas biroja galvenais pētnieks novērsa

uzmanību no Sun sporta lappuses, kurā bija optimistiski apce�rētas Anglijas izredzes uzvarēt olimpisko spēļu futbola finālā pret Brazīliju. Viņ� uzmeta kastei neomulīgu skatienu. Kāpēc tu domā, ka tā ir bumba?

Naits norādīja uz atpakaļadresi. Huligāns samiedza acis. Nevaru saprast.

-���� Tāpēc, ka tā ir sengrieķu valodā, Naits teica. Tur rak�stīts: "Krons".

-���� Nolāpīts!

-���� Tie�i tā, Naits sacīja, nolikdams kasti uz galda blakus pētniekam. Tā bija atstāta uz priek�telpas letes.

-���� Vai iek�pusē kaut kas ir dzirdams?

-���� Netik�ķ.

-���� Tā var darboties ar digitālu ierīci. Vai ar tālvadības pulti. Naits izskatījās noraizējies. Varbūt mums jāatstāj telpas?

Jāpasauc atminētāju vienība?

Pētnieks pakasīja pinkaino, sarkano bārdu. Jāpaziņo D�ekam. Pēc divām minūtēm D�eks bija laboratorijā un pētīja kasti. Amerikānis izskatījās ļoti noguris. Kop� pirmdienas, kad viņ� bija uzņēmies dro�ības pārraudzību Olimpiskajā stadionā, viņ�

bija atļāvies tikai īsus pārtraukumus darbā. Kop� notikuma ar Mundaho jauni uzbrukumi nebija izdarīti, un Naits uzskatīja, ka tas ir lielā mērā D�eka milzīgo pūliņu nopelns.

-��� Vai tu vari caurskatīt kasti, neuzsperot mūs gaisā? D�eks noprasīja.

-���� Mēģināt var vienmēr, Huligāns atteica un paņēma kasti tik uzmanīgi, it kā tai visapkārt būtu asi zobi.

Pētnieks aiznesa kasti un nolika uz galda telpas tālākajā galā. Tur viņ� iedarbināja pārnēsājamu skeneri, līdzīgu aparātiem, kas tika izmantoti olimpisko sacensību vietās, nolika kasti pie ske�nera un gaidīja, līdz ierīce iesils.

Naits vēroja kasti, it kā tā varētu apzīmogot viņa likteni, un centās pārvarēt spēju vēlmi izskriet no laboratorijas. Viņam bija divi bērni, kam rit paliks trīs gadi. Savā ziņā viņam joprojām bija māte. Vai viņ� drīkstēja riskēt, stāvot slēgtā telpā, kurā varbūt atrodas ierīce ar spridzekli? Lai novērstu domas no briesmām, Naits paskatījās uz televīzijas ekrānu, kas vēstīja svarīgākos jau�numus un rādīja daudzus jo daudzus kadrus, kuros zelta medaļu ieguvēji no visas pasaules skrēja uzvaras apļus ar savu valstu karogiem un Kamerūnas karogu rokās.

Tas bija noticis spontāni: sportisti vēlējās paust cieņu pret Mundaho un mest izaicinājumu Kronām. Daudzi desmiti bija izvēlēju�ies nest Kamerūnas karogu, arī angļu futbola komanda, kas pirms trim dienām bija uzvarējusi futbola pusfināla sacen�sībās ar Vāciju. Pla�saziņas līdzekļi stāstīja par to bez mitas un dēvēja �o �estu par visaptvero�u protestu pret ārprātīgo, kas ielauzies olimpiskajās spēlēs.

Pēc ārstu uzskatiem, Mundaho stāvoklis pa�laik bija uzlabo�jies no kritiska līdz nopietnam. Viņam bija daudz tre�ās pakā�pes apdegumu un ievainojumu ķermeņa lejasdaļā, tomēr mediķi ziņoja, ka viņ� esot saglabājis mo�u garu, sekojot līdzi visam, kas saistīts ar sportistu protesta kustību, un smeļoties spēku apziņā par visas pasaules aktīvo atbalstu.

Kaut gan tas bija uzmundrino�i, Naits novērsās no "Privātde�tektīvu" Londonas laboratorijas televizora ekrāna, klusībā domā�dams, ka sportistu protesti neapturēs uzbrukumus. Pirms spēļu beigām Krons noteikti mēģinās uzbrukt vēlreiz.

Par to Naits bija pārliecināts. Bet kur? Un kad? Stafetes sacen�sībās rīt pēcpusdienā? Futbola finālsacensībās starp Angliju un Brazīliju sestdienas vakarā Vemblija stadionā? Svētdien vīrie�u maratonā? Vai varbūt vakara nobeiguma ceremonijā?

-���� Aiziet! Huligāns teica un uzbīdīja Krona atsūtīto kasti uz nelielas slīdo�ās lentes, kas iznesa to cauri skenerim. Viņ� pagrieza skenera ekrānu tā, lai visi to varētu redzēt.

Ekrānā parādījās kaste un tās saturs.

Naits sarāvās un sastinga.

-���� Kungs Jēzu! D�eks iesaucās. Vai tās ir īstas?

SIEVIETES LĪĶA BĀLĀS plaukstas locītavu vietās bija nogrieztas ar asu nazi un zāģi, tāpēc miesa bija gluda, bet kauli nelīdzeni un �ķembaini.

-���� Vai noņemt pirkstu nospiedumus? Huligāns jautāja.

-���� Atstāsim to Skotlendjardam, D�eks atbildēja.

-���� Nav svarīgi, sacīja Naits. Varu derēt, ka �īs plaukstas pieder kara noziedzniecei.

-���� Andjelai Brazlikai? D�eks jautāja.

Huligāns pamāja ar galvu. Tāda iespēja ir ļoti liela.

-���� Kāpēc viņ� tās atsūtīja tev? D�eks jautāja Naitam.

-���� Es nezinu.

Vēlāk vakarā, kad Naits brauca mājās, �is jautājums nedeva viņam mieru. Kāpēc tās atsūtītas tie�i viņam? Acīmredzot ar �īm plaukstām Krons ir gribējis kaut ko pavēstīt. Bet ko? Atgādināt par pirkstu nospiedumu, ko viņa bija atstājusi uz sūtījuma? Vai tādā veidā Krons demonstrēja savu ne�ēlību?

Naits piezvanīja Eleinai Potersfīldai un pateica, ka Huligāns ved atsūtītās plaukstas uz Skotlendjardu, kā arī darīja zināmas savas aizdomas par upura identitāti.

-Ja tā ir Andjela Brazlika, tas liecina, ka Krona rindās notiek �ķel�anās, inspektore prātoja.

-��� Vai arī Krons vienkār�i grib pavēstīt, ka �o kara noziedznieci ir veltīgi meklēt. Viņa pieļāva kļūdu. Un tagad ir mirusi.

-���� Vai tas ir viss? Potersfīlda noprasīja.

-���� No rīta mēs brauksim uz Keitas me�u, Naits teica. Un viesības sāksies piecos trīsdesmit.

Iestājās neilgs klusuma bridis. Piedod, PIter, viņa sacīja un nolika klausuli.

Naits atgriezās mājās ap pulksten desmitiem vakarā, jautā�dams sev, vai svaine jebkad spēs samierināties ar viņu un ar Keitas nāvi. Tikai stāvēdams jau pie mājas ārdurvīm, viņ� ļāva sev aptvert, ka tie�i �ajā laikā pirms trim gadiem viņa miru�ajai sievai bija sāku�ās dzemdību sāpes.

Viņam spēji atausa atmiņā Keitas seja pēc tam, kad viņai bija nogājis augļa ūdens, tajā nebija baiļu, tikai neslēpts prieks par gaidāmo brīnumu. Tad viņ� atcerējās, kā ātrās palīdzības automa�īna aizveda Keitu projām. Atvēris durvis, Naits iegāja priek�telpā, juzdamies tikpat apjucis un satriekts kā toreiz pirms trīsdesmit se�iem mēne�iem.

Māja smar�oja pēc �okolādes, un uz priek�telpas galdiņa stāvēja divas spilgti iesaiņotas dāvanas. Naits saviebās, atcerē�damies, ka vēl nav atradis izdevību kopā ar bērniem aiziet uz veikalu. Darbs bija aprijis visus brīvos brī�us. Bet varbūt viņ� bija ļāvis tam aprit visus brīvos brī�us, lai nevajadzētu domāt par bērnu dzim�anas dienu un viņu mātes nāves gadadienu?

Nespēdams atrast atbildi, Naits apskatīja dāvanas un pār�steigts secināja, ka tās atsūtījusi viņa māte. Sainī�iem klāt bija pieliktas apsveikuma kartītes ar uzrakstu "Daudz laimes no vec�māmiņas!".

Naits pasmaidīja, un viņam acīs sakāpa asaras: ja māte spējusi izlauzties no savruplbas, bēdām un rūgtuma kaut vai tik daudz, lai atrastu laiku nopirkt mazbērniem dāvanas, varbūt viņa neļaus sev ieslīgt grūtsirdībā tik ilgi un pamatīgi kā pēc tēva nāves.

Nu tad es dodos mājās, mister Nait! teica Marta, iznāk�dama no virtuves. Bērni ir aizmigu�i. Virtuve sakopta. Krējuma konfektes izvārītas. Lūkass nesekmīgi mēģināja lietot lielo cil�vēku podu. Es atvedu �o to viesībām un pasūtīju arī torti. Rīt es varu būt �eit visu dienu un arī viesību laikā. Bet svētdien man vajadzēs brīvdienu.

Svētdien. Vīrie�u maratons. Nobeiguma ceremonija. Naitam noteikti vajadzēs strādāt. Varbūt jāmēģina runāt ar māti, varbūt izdosies Bosu pierunāt izpalīdzēt vēl vienu dienu?

-����� Svētdiena jums ir brīva, un rīt nav jāsteidzas �urp agrāk par dienas vidu, Naits teica. Parasti bērnu dzim�anas dienas rītā es vedu viņus uz Epingas me�u un Haibī�as baznīcu.

-���� Kas tās ir par vietām? Marta jautāja.

-��� Tajā baznīcā notika manas un miru�ās sievas laulības. Viņas pelni ir izkaisīti tai visapkārt. Viņa bija no Voltemabejas, un Epingas me�s bija viena no viņas iemīļotajām vietām.

-��� Ai, man ļoti �ēl! Marta, neveikli juzdamās, sacīja un pagrie�zās uz durvju pusi. Tātad līdz rītdienas pusdienlaikam!

-Jā, tā būs labi, Naits atbildēja un aizvēra durvis aiz viņas.

Tad viņ� izslēdza gaismu, iegāja paskatīties uz bērniem un devās uz savu guļamistabu.

Apsēdies uz gultas malas, Naits lūkojās uz Keitu, kas raudzī�jās pretī no fotogrāfijas, un visos sīkumos atcerējās viņas nāvi.

Un tad viņ� sabruka elsās.

SESTDIENA, 2012. GADA 11. AUGUSTS

MAN IR TRĪS gadi! Izabella iekliedza tēvam ausi.

Naits izrāvās no moko�ā sapņa, kurā Krons bija sagrābis Keitu par ķllnieci, turklāt Krons nebija ārprātīgais, kas ielauzies olim�piskajās spēlēs, bet seno grieķu mītu varonis, kas nēsāja garu izkapti un alka aprīt pats savus bērnus.

Viscaur nosvīdis, baiļu sa�ķobītu seju Naits lūkojās meitā, kas �ķita izbijusies un kāpās atpakaļ no tēva, spiezdama pie vaiga savu segu.

Tad viņ� atguvās un nodomāja: Izabellai nekas nekait! Lūkasam nekas nekait! Tas bija briesmīgs, briesmīgs sapnis.

Naits dziļi izelpoja, pasmaidīja un teica: Nu tad paskatīsi�mies, cik tu esi liela!

-��� Trīs gadi! Izabella atkārtoja, un viņas sejā atgriezās smaids.

-���� Lūka arī trīs! no durvīm pavēstīja viņa dēls.

-����� Ko tu saki! Naits atsaucās, un Lūkass, ierāpies gultā, iekrita viņa rokās. Izabella ierāpās tūlīt pēc viņa un arī sariti�nājās Naitam klēpī.

Viņ� dziļi ieelpoja bērnu smar�u, tā viņu nomierināja un atgā�dināja, cik ļoti, ļoti viņam veicies, ka tie ir kļuvu�i par daļu no viņa dzīves, par daļu no Keitas, par daļu, kas augs un dzīvos.

-���� Dāvanas? Lūkass noprasīja.

-���� Vēl nav ieradu�ās, Naits steig�us atbildēja. Tās būs pēc viesībām.

-����� Nē, tēti! Izabella nepiekrita. Tas jocīgais virs atnesa dāvanas jau vakar! Tās ir lejā.

-���� Vai tās atnesa misters Boss? Naits jautāja.

Dēls drūmi pamāja ar galvu. Bosam nepatīk Lūka.

-��� Tad viņ� ir zaudētājs, Naits atbildēja. Ejiet paņemt dāva�nas! Varat tās uznest un attīt �eit aug�ā.

Abi nekavējoties izrāpās no gultas, un pa grīdu aizskanēja steidzīgu kāju dipoņa. Pēc divdesmit sekundēm bērni ieskrēja atpakaļ istabā, elsodami un plati smaidīdami.

-���� Taisiet vaļā! Naits teica.

Bērni ķiķinādami noplēsa ietinamo papīru, un drīz visu skatie�niem atklājās Amandas dāvanas. Izabella bija saņēmusi skaistu sudraba medaljonu ar ķēdīti. To atvēru�i, viņi ieraudzīja Keitas fotoattēlu.

-���� Mammīte? Izabella jautāja.

Naits jutās patiesi aizkustināts par mātes pārdomāto dāvanu. Jā, tagad tu varēsi visur nēsāt viņu līdzi, viņ� piesmaku�ā balsī teica.

-���� Kas tas, tēt? Lūka jautāja, pētīdams savu dāvanu ar aiz�domu pilnu skatienu.

Naits to paņēma, apskatīja un atbildēja: Tas ir ļoti īpa�s rokas pulkstenis, domāts lielam puisim. Redzi, tam uz ciparnī�cas ir Harijs Poters, slavenais burvis, un aizmugurē ir iegravēts tavs vārds.

-���� Lielu puiku pulkstenis? Lūkass jautāja.

-��� Jā, Naits atbildēja un tad paķircināja zēnu: Noliec, lai glabājas, līdz būsi liels!

Dēls dusmīgi izstiepa roku. Nē! Lūka liels! Lūkam trīs!

-��� Es pavisam aizmirsu, Naits teica un aplika pulksteni zēnam ap roku, patīkami pārsteigts, ka siksniņa gandrīz precīzi atbilst vajadzīgajam izmēram.

Kamēr Lūkass lepni staigāja apkārt, apbrīnodams savu pulksteni, Naits aplika ķēdīti ar medaljonu Izabellai ap kaklu, aizsprādzēja aizdari un sajūsminājās, kad viņa aplūkoja sevi spo�guli, neticami līdzīga Keitai bērnības dienās.

Viņ� apmainīja Lūkasam autiņbikses, nomazgāja un paēdināja abus bērnus, tad uzvilka Izabellai kleitu un dēlam zilus �ortus un baltu kreklu ar apkaklīti. Cie�i piekodinājis viņiem nenotrai�pīt drēbes, Naits rekorda ātrumā nomazgājās du�ā, noskuvās un apģērbās. Pulksten deviņos viņi izgāja no mājas, aizgāja uz garā�u, kas atradās da�u kvartālu attālumā, un iekāpa automobilī Range Rover, ko ikdienā izmantoja reti.

Iekārtojis bērnus autosēdeklī�os, Naits brauca pa ielām zie�meļu virzienā, klausīdamies radio ziņas. �ī bija pēdējā pilnā olimpisko spēļu diena, un vakarā bija paredzēti daudzi stafetes skrējienu fināli.

Diktori runāja par nesaudzīgo kritiku, kas tiek raidīta Skot�lendjardam un M15 par viņu nespēju panākt vērā ņemamu pavēr�sienu Krona noziegumu izmeklē�anā. Tomēr kara noziedznieces plaukstas netika pieminētas. Potersfilda bija lūgusi kādu laiku neziņot to atklātībai.

Daudzi sportisti, kas bija beigu�i sacensības, jau posās projām. Citi, tādi kā Hantera Pīrsa, bija zvērēju�i palikt Olimpiskajā parkā līdz pat beigām, lai ko mēģinātu darīt Krons un viņa Fūrijas.

Sasniedzis Enfildu, Naits tālāk devās no Voltemabejas uz dien�vidaustrumiem Haibī�as un Epingas me�a virzienā.

-���� Daudz koku! Izabella teica, kad viņi bija iebrauku�i me�ā.

-���� Tavai mammītei patika koki.

Netālu me�a klajumā, lielu koku ieskauta, slējās Haibī�as baz�nīca, un saules stari, spraukdamies caur lapotnēm, izraibināja apkārtni ar gaismēnām. Stāvlaukumā bija novietotas vairākas automa�īnas, bet Epingas me�s bija iecienīta pastaigu vieta, un Naits nedomāja, ka vēl kāds varētu būt atbraucis �urp Keitas dēļ. Viņa māte bija pārņemta pati ar savām bēdām, un abi Keitas vecāki bija miru�i jauni.

Viņi iegāja tuk�ajā baznīcā, kur Naits aicināja abus bērnus aizdedzināt svecīti mātes piemiņai. Viņ� pats aizdedzināja vienu sveci Keitai un �etras sveces kolēģiem, kuri bija gāju�i bojā lid�ma�īnas avārijā. Tad, turēdams Izabellu un Lūkasu pie rokas, viņ� izveda bērnus no baznīcas, un visi kopā devās projām pa taku, kas ievijās me�ā.

Lapās �alkoja viegla vēsma. Pēc se�u vai septiņu minū�u gājiena koki kļuva retāki, un, izgāju�i cauri pussabruku�am akmens mūrim, viņi iegāja skrajā ozolu audzē. Ap stumbriem pletās gara, nekopta zāle, kas klusi zuzēja vasaras vējā.

Naits bridi stāvēja un lūkojās ainavā, cie�i piespiedis bērnus sev klāt, un viņu dēļ pūlējās apvaldīt emocijas.

-���� Kad jūsu mammīte bija maza, viņa bie�i gāja uz �o baznīcu, bet viņai ļoti patika arī atnākt �urp, viņ� klusi sacīja bērniem. Viņa teica: �ie koki esot tik seni, ka veidojot svētvietu, kur var sarunāties ar Dievu. Tāpēc es izkaisīju viņas�

Naita balss aizlūza.

-��� Teicama izvēle, PIter, viņiem aiz muguras atskanēja emo�ciju piesātināta sievietes balss. �ī bija Keitas iemīļotākā vieta.

Naits pagriezās, ar piedurkni notraukdams asaras.

Cie�i ieķērusies tēva bik�u starā, Izabella jautāja: Kas tā par dāmu, tēt?

Naits pasmaidīja. Tā ir jūsu tante Eleina, mīlulīt. Jūsu mam�mītes vecākā māsa.

-����� ES ZINĀJU, KA nespē�u piedalīties viesībās, Naita svaine atpakaļceļā klusi paskaidroja, kad bērni gulēja aizmigu�i savos autosēdekļos. Turklāt man �ķita, ka es jutī�os labāk, ja satik�u viņus tie�i tajā vietā.

Viņi tuvojās garā�ai, kurā Naits turēja savu Range Rover.

-���� Un vai tā bija? Naits jautāja.

Potersfīlda pamāja ar galvu, un acis viņai aizmiglojās. Tā vajadzēja. Es itin kā spēju tur sajust viņas klātbūtni. Pēc neilga klusuma brī�a Eleina teica: Man ļoti �ēl, PIter. �ēl, ka es tā izturējos pret tevi. Es zinu, ka Keita pati gribēja dzemdēt bērnus mājās, ka tas bija viņas lēmums. Es vienkār�i�

-���� Nerunāsim vairs par to, Naits sacīja, braukdams garā�ā.

-���� Tas viss ir pagājis. Maniem bērniem ir veicies, ka tu tagad esi viņu dzīvē. Un man ir veicies, ka tu tagad esi mūsu dzīvē.

Viņa nopūtās un skumji pasmaidīja. Nu labi. Vai es varu kaut kā palīdzēt?

Naits pār plecu atskatījās uz aizmigu�ajiem bērniem. Jā, vari; viņi ir pārāk lieli, lai es viens viņus varētu tik tālu aiznest.

Potersfīlda paņēma Izabellu, Naits Lūkasu, un viņi aizgāja divus kvartālus līdz mājai. Iek�ā viņ� dzirdēja skanam televizoru.

-��� Mūsu jaunā aukle, Naits teica, meklēdams atslēgas. Viņa vienmēr ierodas agri.

-���� Bie�i to negadās dzirdēt.

-����� Patiesībā viņa ir lieliska, Naits sacīja. īsts brīnums, vienīgā būtne, kas spēj �os blēņdarus savaldīt. Viņa ir pat panā�kusi, ka bērni palīdz sakārtot istabu un iet gulēt pēc pirmā aici�nājuma.

Viņ� atvēra durvis, un Marta tūlīt iznāca pretī. Ieraudzījusi aizmigu�o Lūkasu uz Naita pleca, viņa sarauca pieri. Laikam pārdzīvojums bija pārāk liels, viņa teica un paņēma zēnu no Naita rokām, tad uzmeta ziņkāru skatienu Potersfīldai.

-���� Marta, �ī ir Eleina, Naits teica. Mana svaine.

-����� Labdien! Potersfīlda sacīja, pēto�i uzlūkodama Martu.

-���� Pīters jūs ļoti slavē.

Marta nervozi iesmējās un mazliet pielieca galvu. Misters Naits ir ļoti laipns, viņa teica un pēc brī�a pajautāja: Vai es esmu redzējusi jūs televīzijā?

-���� Iespējams. Es strādāju Skotlendjardā.

Marta grasījās atbildēt, bet tad Izabella pamodās, īdzīgi paska�tījās uz savu tanti un ie�inkstējās: Gribu tēti!

Naits paņēma viņu pie sevis un paskaidroja: Tētim vēl da�as stundas ir jāpastrādā, bet uz viesībām viņ� būs atpakaļ.

-���� Mēs iesim sagādāt torti! Marta teica. Un balonus!

Izabellas sejiņa atplauka, un Lūkass kļuva mundrāks. Iezva�nījās Potersfildas mobilais telefons.

Skotlendjarda inspektore nopietni klausījās, tad pamāja ar galvu un jautāja: Kurp viņi to vedīs?

Kamēr Potersfīlda klausījās atbildi, Marta paņēma Izabellu no Naita un ar abiem bērniem uz rokām devās pa gaiteni uz virtuves pusi, jautādama: Kas grib ābolu sulu?

Potersfīlda beidza sarunu, paskatījās uz Naitu un teica: Po�licists nupat ir aizturējis Selenu Farelu, kas pusjukusi, netīra un novārtījusies pati savos ekskrementos, klejojusi kaut kur pa vecās Bektonas gāzes rūpnīcas drupām. Viņi ved to uz Londonas Tilta slimnīcu.

Naits paskatījās atpakaļ uz Martu, kas bija cie�i saņēmusi Izabellas un Lūkasa rokas.

-����� Es bū�u atpakaļ pirms pieciem un palīdzē�u jums izrotāt māju, viņ� apsolīja.

-���� Tikmēr viss jau būs kārtībā, Marta pārliecino�i atbildēja.

-���� Atstājiet dro�i to manā ziņā, mister Nait!

VAI TU SKAIDRI zini? es noprasu, visiem spēkiem cenzdamies nekliegt mobilajā telefonā.

-��� Pavisam skaidri! Marta �ņāco�ā �ukstā atsaucas. Viņa ir atrasta klejojam pa Bektonas gāzes rūpnīcu, netālu no fabrikas. Kur� bija tur pēdējais?

Vispirms Petra un tagad tu, Tīgena, es naidīgi nodomāju, pa�mezdams skatienu uz Martas māsu, kas sē� man blakus pie auto�ma�īnas stūres. Mani atkal viss bango un mutuļo. Tomēr Martai es izvairīgi atjautāju: Vai tam ir kāda nozīme?

-��� Es tavā vietā brauktu un savestu kārtībā to fabriku, Marta saka. Viņi ir mums uz pēdām.

Tā ir taisnība. Cauri slepkavīgajai �alkoņai, kas skan manās ausīs, es gandrīz saklausu suņu rējienus.

Kāda kļūda! Kāda drausmīga kļūda! Farelu drīkstēja izlaist tikai rit no rīta, lai viņa piesaistītu visu policijas uzmanību, kamēr es līdz galam īstenoju savu atriebību. Man vienkār�i vajadzēja Farelu nogalināt, kad bija tāda iespēja! Tomēr nē, man vajadzēja būt gudram. Man vajadzēja maldināt, maldināt, maldināt. Bet �oreiz viltība ir vērsusies pret mani pa�u.

Mani pirksti satausta rētu uz pakau�a, un naids uzliesmo ar jaunu sparu.

Esmu iedzīts kaktā. Mana vienīgā izeja ir ne�ēlība.

-���� Paņem bērnus! es saku. Tūlīt pat. Tu zini, kas jādara.

-���� Zinu, Marta atbild. Mazie dārgumiņi ir jau cie�i aizmi�gu�i.

londonas TILTA SLIMNĪCAS skati, skaņas un smar�as tracināja Naitu vairāk, nekā viņ� būtu varējis iedomāties. Viņam nebija gadījies uzturēties nevienā medicīniskā iestādē kop� dienas, kad slimnīcā tika nogādāta Keita, un līdz brīdim, kad viņi ar Potersfīldu sasniedza intensīvās terapijas nodaļu, Naits jutās bezgala nomākts.

-��� Lūk, tāda viņa izskatījās, kad tika atrasta, sacīja Metropoles policijas darbinieks, kas apsargāja telpu, un parādīja atnācējiem fotogrāfiju.

Farela bija ģērbusies kā Sirēna Sentd�eimsa, viņa bija ārkār�tīgi netīra un izskatījās tik apdullusi kā lobotomijas paciente. No vienas rokas viņai nokarājās intravenozās infūzijas cauru�lītes.

-���� Vai viņa ir kaut ko teikusi? Potersfīlda jautāja.

-��� Murmināja kaut ko par līķi bez plaukstām, policists atbil�dēja.

-���� Bez plaukstām? Naits pārjautāja un paskatījās uz Poters�fīldu.

-���� Viņa vispār runāja ļoti nesakarīgi. Bet tagad, kad viņai ir iedoti pretnarkotiskie līdzekļi, varbūt jums veiksies labāk.

-����� Vai viņai bija ievadītas narkotikas? Potersfīlda jautāja. Vai tas ir dro�i zināms?

-����� Pamatīgas devas, turklāt kopā ar sedatīviem, policists atbildēja.

Viņi iegāja intensīvās terapijas nodaļā. Profesore Selena Farela gulēja gultā, visapkārt viņai bija izvietotas novēro�anas iekārtas, un viņas āda izskatījās nedabiski pelēka. Piegājusi tuvāk, Potersfilda viņu uzrunāja: Profesore Farela?

Profesores seja dusmās sa�ķiebās. Prom. Galva. Sāp. Slikti. Vārdi skanēja stiepti un neskaidri, tiem pazuda galotnes.

-����� Profesore Farela, Potersfilda apņēmīgi teica, es esmu Metropoles policijas galvenā inspektore Eleina Potersfilda. Man ar jums jārunā. Lūdzu, atveriet acis!

Farela samirk�ķināja plakstiņus un sarāvās. Izslēdziet gais�mu. Migrēna.

Kopēja aizvēra biezos aizkarus. Farela vēlreiz atvēra acis. Viņa aplaida skatienu istabai, ieraudzīja Naitu, tad apjukusi atkal paskatījās uz Potersfildu. Kas man notika?

-��� Mēs cerējām, ka jūs mums to pastāstīsiet, profesore, sacīja Naits.

-���� Es nezinu.

-���� Vai varat paskaidrot, jautāja Potersfilda, kā jūsu DNS, precīzāk runājot, jūsu mats, varēja gadīties vienā no Krona vēs�tulēm Karenai Poupai?

Farelas aizmigloto apziņu dzirdētais sasniedza ļoti lēni. Pou�pai? Reportierei? viņa atkārtoja, skatīdamās uz Naitu. Mans DNS? Nē, es neatceros.

-���� Ko jūs atceraties? Naits jautāja.

Farela aizmiedza acis un ievaidējās, tad teica: Tum�a istaba. Es guļu gultā. Viena. Piesieta. Nevaru piecelties. Galva plīst pu�u, un viņas man nedod neko pret sāpēm.

-���� Kas ir "viņas"? Naits neatlaidās.

-���� Sievietes. Da�ādas sievietes.

Potersfildas sejā pamazām iegula aizkaitināta izteiksme. Viņa teica: Selena, vai jūs saprotat, ka jūsu DNS saista jūs ar septi�ņām slepkavībām, kas notiku�as pēdējās divās nedēļās?

Tas profesori satrieca, un viņas vaibstos parādījās tāda kā modrība. Ko? Septiņām? Es nevienu neesmu nogalinājusi. Es nekad� Bet kas �odien par dienu?

-��� Sestdiena, 2012. gada vienpadsmitais augusts, Naits atbil�dēja.

Profesore ievaidējās. Nē! Man ir tāda sajūta, it kā es būtu tur pavadījusi tikai vienu nakti.

-��� Tum�ajā istabā kopā ar tām sievietēm? Potersfilda jautāja.

-��� Jūs man neticat?

-���� Nē, Potersfilda atbildēja.

-��� Kāpēc jūs notēlojāt sliktu dū�u un aizbēgāt no kabineta, kad Karena Poupa atskaņoja jums flautas melodiju? jautāja Naits.

Farelas acis iepletās platāk. Man patie�ām kļuva nelabi, jo� es to biju dzirdējusi agrāk.

ES BEIDZU RUNĀT ar Martu, nospie�u pogu un paskatos uz Tīgenu, juzdams nevaldāmu vēlē�anos tūlīt uz vietas noraut viņai galvu. Bet viņa sē� pie stūres, un �ajā notikumu posmā nedrīkst pieļaut nekādu satiksmes negadījumu.

-����� Griezies atpakaļ! es saku, cenzdamies saglabāt mieru. Mums jāaizbrauc uz fabriku.

-���� Uz fabriku? Tīgena nervozi atjautā. Tagad ta�u ir gai�a diena.

-���� Farela ir izbēgusi. Viņu aizturēja gāzes rūpnīcas teritorijā. Naits un Skotlendjarda inspektore Potersfīlda pa�laik atrodas pie viņas slimnīcā.

Tīgenas seja nobāl.

-���� Kā tas varēja notikt? es klusi noprasu. Viņu nedrīkstēja atbrīvot agrāk kā rīt no rīta. Tavs pienākums bija gādāt par to, māsa!

Tīgenas balsī ieskanas panika. Man vajadzēja tev pateikt, bet es zināju, kādā sasprindzinājumā tu pa�laik dzīvo. Vakar no rīta, kad es biju fabrikā, tur uzradās kaut kādi piedzēru�ies vīrie�i. Es cerēju, ka smaka viņus atturēs no pagraba. Dro�i vien viņi ir salauzu�i atslēgu un izlaidu�i to sievieti ārā. Es nezinu.

-���� Mums tā vieta jāsaved kārtībā, es saku. Braucam turp! Tūlīt!

Mēs nesarunājamies ne braucot, ne ieejot piesārņotās fabri�kas teritorijā, ne kāpjot lejā uz pagrabstāvu. Es te esmu bijis tikai vienu reizi, tāpēc Tīgena rāda ceļu. Mēs abi nesam līdzi atkritumu maisus.

Smaka no atvērtās noliktavas telpas ir augstākā mērā atbai�do�a. Bet Tigena ieiet tajā bez vilcinā�anās. Es paskatos uz metāla riņķiem pie durvīm un stenderes. Tie ir veseli, un mans skatiens pēto�i pārslīd grīdai.

Piekaramā slēdzene guļ kaktā, un skava ir vaļā, ta�u tā nav salauzta.

Es pieliecos, paceļu to un uzlieku skavu sev uz vidējā pirksta kā misiņa kasteti, paslēpjot slēdzeni saujā. Tigena jau ir uzvilkusi cimdus un bā� izlietotos infūzijas piederumus atkritumu maisā.

Sakopsim visu līdz galam! es saku, iedams uz viņas pusi, tad noliecos, lai ar kreiso roku paceltu no grīdas izlietotu �ļirci.

Vārīdamies atriebes dziņās kā atraidīts mīlētājs, es izslejos taisni, ar maldino�u kustību pastiepju �ļirci pret atkritumu maisu un saliecu labo roku sitienam no apak�as, turot priek�ā slēdze�nes skavu.

Tlgenai nav nekādu izred�u. Viņa pat neredz manu atvēzienu.

Trieciens trāpa viņai pa balseni.

Viņa rīstldamās atstreipuļo atpakaļ violetu seju un izvelbtām acīm, kas neticīgi blen� mani. Nākamais sitiens salau� viņai degunu, aizlidina viņu pret sienu un liek viņai saprast, ka es esmu nesalīdzināmi pārāka būtne. Tre�ais trieciens ķer viņas deniņus, un viņa sabrūk uz netīrās grīdas.

PROTAMS, JŪS ESAT dzirdējusi �o mūziku agrāk, Potersfilda skarbi atbildēja. Tā bija jūsu datorā. Tāpat kā programma, ar kuru vajadzēja pārņemt Olimpiskā stadiona elektroniskos ekrā�nus atklā�anas ceremonijas vakarā.

-����� Ko? profesore iekliedzās, mēģināja izslieties sēdus un saviebās sāpēs. Nē, nē! Apmēram pirms gada kāds sāka man sūtīt �o mūziku uz automātisko atbildētāju un kā pielikumu neskaitāmām e-vēstulēm no nezināmām personām. Man �ķita, ka es tieku vajāta. Pēc kāda laika, kad vien dzirdēju �o mūziku, man kļuva nelabi.

-���� Ērtas pasakas! Potersfilda izmeta. Un ko jūs teiksiet par uzlau�anas programmu jūsu datorā?

-����� Es nezinu, par kādu programmu jūs runājat. To ir ielicis kāds cits, varbūt tas pats, kas man sūtīja mūziku.

Naits neticīgi jautāja: Vai jūs kādam ziņojāt par �iem kiberuzbrukumiem?

Klasikas profesore enerģiski pamāja ar galvu. Īstenībā es pat divas reizes iesniedzu ziņojumu Vapingas policijas iecirknī. Bet izmeklētāji teica, ka flautas mūzika neesot noziegums, un man nebija citu pierādījumu, ka mani vajā. Es teicu, ka man ir aizdomas par cilvēkiem, kas slēpjas aiz �īs mūzikas, bet viņi pat negribēja klausīties. Ieteica man nomainīt telefona numuru un e-pasta adresi, un es to izdarīju. Tad viss beidzās. Arī galvassāpes pārgāja līdz brīdim, kad jūs atkal nospēlējāt to pa�u melodiju manā kabinetā.

Naits piemiedza acis, cenzdamies izprast Farelas skaidrojumu. Vai iespējams, ka profesore bijusi izraudzīta par upuri, lai mal�dinātu izmeklē�anu? Bet kāpēc viņu vienkār�i nenogalināja?

�ķiet, arī Potersfildu nodarbināja līdzīgas domas, jo viņa jau�tāja: Kā jums �ķita, kas slēpās aiz �īs mūzikas?

Farela īsi paraustīja plecus. Es savā mū�ā esmu sastapusi tikai vienu cilvēku, kas prata spēlēt Pāna flautu.

Naits un Potersfīlda klusēdami gaidīja.

-��� Tas bija D�eimss Darings, profesore teica. Vai jūs pazīstat to vīru no Britu muzeja? To, kur� vada televīzijas �ovu?

Tas daudz ko maina, Naits nodomāja, atcerēdamies, cik atzinīgi Darings bija izteicies par Farelu un atkārtoti mudinājis Poupu un viņu aiziet pie profesores. Vai tā bija daļa no visas �īs viltus spēles?

Potersfildas balsī joprojām skanēja neticīgs skarbums. Kā jūs zināt, ka viņ� prata spēlēt Pāna flautu, un kāpēc lai viņ� izmantotu �o mūziku jūsu terorizē�anai?

-����� Pāna flauta viņam bija līdzi Balkānos, deviņdesmitajos gados. Viņ� man da�reiz to spēlēja priek�ā.

-���� Un? Naits mudināja.

Farelu pārņēma tāda kā neveiklība. Viņam, Daringam, par mani bija romantiska interese. Es viņam teicu, ka man tādas intereses nav, un viņ� kļuva dusmīgs, pēc tam glu�i apsēsts. Un tad viņ� sāka mani vajāt. Es iesniedzu ziņojumu par viņu. Bet tam galu galā nebija nozīmes. Es cietu automa�īnas negadījumā, un mani ar lidma�īnu aizveda projām no Sarajevas. Kop� tā laika es neesmu viņu redzējusi.

-����� Cik gadu jūs neesat viņu redzējusi? Potersfīlda jautāja.

-���� Se�padsmit? Varbūt septiņpadsmit?

-���� Un tomēr turējāt viņu aizdomās, Potersfīlda atgādināja.

Profesores seja kļuva akmenscieta. Man nebija neviena cita,

ko turēt aizdomās.

-���� Dro�i vien, Skotlendjarda inspektore sacīja, jo vairāk tāpēc, ka arī viņ� ir pazudis. Tas ir, Darings.

Farelas sejā atkal parādījās apjukums. Ko?

Naits teica: Jūs stāstāt, ka bijāt ieslēgta tum�ā istabā un jūs aprūpēja kaut kādas sievietes. Kā jūs izkļuvāt ārā?

Farela kādu laiku domāja, tad teica: Tur bija kaut kādi zēni, bet es īsti nezinu� Nē, es skaidri atceros, ka dzirdēju zēnu balsis, bet tad atkal zaudēju samaņu. Kad atguvos, es varēju kustināt kājas un rokas. Tāpēc piecēlos, atradu durvis un� Viņa apklusa un brīdi raudzījās tālumā. Man �ķiet, ka es biju kaut kādā vecā fabrikā. Tur bija ķieģeļu sienas.

-Jūs stāstījāt policistam par līķi bez plaukstām, Potersfīlda teica.

Profesores sejā atspoguļojās bailes, un viņas skatiens vairāk�kārt pārskrēja no Naita pie Potersfīldas un atpakaļ. Pār viņu rāpoja mu�as. Simtiem mu�u.

-���� Kur tas bija?

-��� Es nezinu, Farela atbildēja un viebdamās sāka berzēt galvu. Laikam kaut kur tajā pa�ā fabrikā. Es biju apdullusi. Daudzreiz pakritu. Pilnīgi nespēju domāt.

Pēc ilga klusuma brī�a Potersfīlda, �ķiet, nonāca pie kāda seci�nājuma. Viņa paņēma telefonu, piecēlās un pagāja da�us soļus tālāk no Farelas gultas. Brīdi vēlāk viņa teica: �eit Potersfīlda. Meklējiet pamestu fabriku netālu no Bektonas gāzes rūpnīcas! Ar ķieģeļu sienām. Iespējams, tajā atrodas kāds līķis bez plaukstām. Varbūt pat vairāki.

Tikmēr Naits pārdomāja faktus, ko viņam par Farelu bija stās�tījusi Karena Poupa, un jautāja: Kā jūs nokļuvāt tajā fabrikas telpā?

Profesore papurināja galvu. Es neatceros.

-���� Kas ir pēdējais, ko jūs atceraties? jautāja Potersfīlda, aiz�vērdama telefonu.

Farela samiedza acis, tad saspringusi atbildēja: To es nevaru stāstīt.

Naits pavaicāja: Vai to varētu pastāstīt Sirēna Sentd�eimsa?

�is vārds profesori nepārprotami apstulbināja, un viņa klusi pārjautāja: Kas?

-���� Jūsu alter ego Londonas lesbie�u elites vidū, Potersfilda paskaidroja.

-���� Es nesaprotu, par ko jūs�

-����� Londonā visi zina par Sirēnu Sentd�eimsu, Naits viņu pārtrauca. Par viņu ir rakstīts visās avīzēs.

Profesore izskatījās satriekta. Ko? Kā?

-���� Karena Poupa atklāja jūsu slepeno dzīvi un uzrakstīja par to, Naits atbildēja.

-���� Kāpēc viņa tā darīja? profesore vārgi ievaimanājās.

-����� Tāpēc, ka DNS saistīja jūs ar slepkavībām, Potersfilda paskaidroja. Un saista joprojām. DNS liecina, ka jums ir kāds sakars ar Kronu un viņa Fūrijām.

Farela sāka histēriski kliegt: Es neesmu Krons! Es neesmu Fūrija! Man bija cita dzīve, bet tā ir tikai un vienīgi mana darī��ana! Man nekad nav bijis nekā kopīga ar slepkavībām!

Palātā iesteidzās �ēlsirdīgā māsa un pavēlēja apmeklētājiem iet projām.

-���� Tikai vienu minūti! Potersfilda neatlaidās. Pēdējo reizi jūs tikāt redzēta Candy bārā, un tas bija piektdien pirms divām nedēļām, divdesmit septītajā jūlijā.

Tas, �ķiet, samulsināja profesori.

-Jūsu draudzene Nella teica, ka esot jūs tur redzējusi, sacīja Naits. Jūs esot aizgājusi kopā ar sievieti, kurai galvā bijusi maza cepurīte ar plīvuru, kas slēpis viņas seju.

Farela �ķita sasprindzinām atmiņu, tad lēni teica: Jā. Mēs kopā aizgājām līdz viņas automa�īnai. Viņai tur bija vīns, viņa man ielēja, un� Profesore paskatījās uz Potersfildu. Viņa mani sazāļoja!

Kas ir "viņa"? Potersfīlda noprasīja. Farela samulsusi atbildēja: Viņas īstais vārds? To es jums nevaru pateikt. Dro�i vien viņai bija segvārds, tāpat kā man. Bet viņa teica, lai es saucot viņu par Martu. Un teica, ka esot no Igaunijas.

VĒLU SESTDIENAS PĒCPUSDIENĀ Londonu sadrebināja negants pērkona negaiss.

Zibens atnesa lietu, kas triecās pret Potersfīldas netrafarētās automa�īnas vējstiklu, kamēr viņi, sirēnas gaudām skanot, traucās �elsijas virzienā. Inspektore palaikam nikni pablenza uz Naitu, kas izskatījās tāds, it kā būtu sastapies ar rēgu. Jau nez kuro reizi viņ� mēģināja zvanīt Martai uz mobilo telefonu.

-���� Atbildi! viņ� atkārtoja. Atbildi, neliete!

-��� Kā tu varēji viņu nepārbaudīt, PIter? Potersfīlda iekliedzās.

-���� Bet es viņu pārbaudīju, Eleina! Naits atkliedza. Arī tu pārbaudīji! Viņa bija tie�i tas, kas man vajadzīgs!

Auto ar griezīgu troksni apstājās Naita mājas priek�ā, kur jau stāvēja vairākas policijas automa�īnas ar ieslēgtām signālugunīm. Par spīti stiprajam lietum, apkārt pulcējās cilvēki. Formās ģērbu�ies policisti jau sāka uzstādīt barjeras.

Naits izlēca no Potersfīldas automa�īnas, juzdamies tā, it kā tuvotos tum�a, nepārredzama bezdibeņa malai.

Bella? Mazais Lūkass? Viņiem ir dzim�anas diena!

Durvīs Naitu sagaidīja Skotlendjarda inspektors Bilijs Kaspers, un viņa seja bija drūma. Man ļoti �ēl, Pīter. Mēs atbraucām par vēlu.

-���� Nē! Naits iekliedzās un metās iek�ā. Nē!

Visās malās viņ� redzēja bērniem piederīgas lietas spēļmantas, bērnu pūderi, balonu paciņas, dekorāciju lentes un sveces. Kā apdullis viņ� iegāja virtuvē. Lūkasa brokastu pārslu bļodiņā vēl bija palicis piens. Izabellas sega gulēja uz grīdas blakus viņas augstajam krēslam.

Naits pacēla to un nodomāja: Bella bez tās jutīsies pazudusi. Piepe�ā nelaime teju teju draudēja viņu sadragāt. Tomēr viņ� saslējās, cenzdamies turēties pretī vienīgajā veidā, kādu pazina: jādarbojas!

Viņ� aizsteidzās atpakaļ pie Potersfīldas un teica: Pārbaudi viņas dzīvokli! CV papīros ir viņas adrese. Un �eit noteikti visās malās ir viņas pirkstu nospiedumi. Vai tu vari izsekot viņu pēc mobilā telefona numura?

-Ja tas ir pie viņas, Potersfilda atbildēja. Tikmēr piezvani savai draudzenei Poupai, un es centī�os sameklēt pazīstamos cilvēkus no ziņu dienestiem. Mēs visur izplatīsim dvīņu foto�grāfijas, Pīter. Kāds noteikti būs viņus redzējis.

Naits pamāja ar galvu, bet tad ieteicās: Bet ja nu viņi tie�i to grib?

-���� Ko? Potersfilda nesaprata. Kāpēc?

-����� Sarīkot starpspēli, Naits atbildēja. Novērst uzmanību. Padomā! Ja izliksiet visās malās bērnu fotogrāfijas un pateik�siet publikai, ka viņus nolaupījusi sieviete, visticamāk, Krona sa�biedrotā, tiesībsargājo�ās iestādes un mediji visu uzmanību un spēkus pievērsīs Izabellai un Lūkasam, atstājot brīvu pieeju olim�piskajām spēlēm, lai viņi varētu īstenot pēdējo uzbrukumu.

-���� Mums kaut kas ir jādara, Pīter.

Naits nespēja ticēt, ka to saka viņ�, ta�u dzirdēja pats savu atbildi. Mēs varam nogaidīt vismaz da�as stundas, Eleina. Pavē�rot, vai viņi sāk nervozēt. Pagaidīt, vai viņi piezvanīs. Ja zvana nav, teiksim, līdz pulksten astoņiem, tad izplatiet visur bērnu fotogrāfijas!

Pirms Potersfilda paguva atbildēt, Naits izvilka mobilo tele�fonu un piezvanīja Huligānam.

Viņ� dzirdēja gaviļu saucienus, un Huligāns ieķērcās: Vai tu to redzēji, Pīter? Viens pret vienu! Mums ir neiz�ķirts!

-���� Brauc pie manis uz mājām, Naits teica. Tūlīt!

-��� Tagad? Huligāns iesaucās, izklausīdamies mazliet iedzēris. Jucis esi, vai? Tie velli tūlīt izcīnīs zeltu, un man ir sēdvieta pa�ā vidū!

-���� Kronām ir mani bērni, Naits teica.

Mirkli iestājās klusums, tad Huligāns atsaucās: Nē! Nolādēts! Tūlīt bū�u klāt, Pīter. Tūlīt!

Naits nospieda pogu. Eleina pastiepa roku pēc viņa mobilā telefona. Man tas da�as minūtes būs vajadzīgs, kamēr tiksim uz pēdām.

Viņ� iedeva Potersfīldai telefonu un uzkāpa aug�stāvā. Paņēmis Keitas fotogrāfiju, viņ� ienesa to bērnistabā, un nākamajā brīdī māju sadrebināja pērkona spēriens. Naits apsēdās uz dīvāna, lūko�jās uz tuk�ajām gultiņām un tapetēm, ko bija izvēlējusies Keita, un jautāja sev, vai tie�ām viņa liktenis ir traģēdija un zaudējums.

Tad viņ� pamanīja uz pārtinamā galdiņa pudeli ar bērnu antihistamīnu. Nolicis Keitas fotogrāfiju, viņ� piegāja tuvāk un redzēja, ka pudele ir gandrīz tuk�a. Atklājums viņu apstulbināja un saniknoja. Tā sieviete ir zāļojusi bērnus viņam deguna galā!

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca Potersfīlda. Viņa pameta skatienu uz Keitas fotogrāfiju, kas gulēja uz tahtas, un atdeva Naitam telefonu. Tagad tu esi pievienots mūsu sistē�mai. Mums būtu jāvar izsekot katru zvanu, kas pienāk uz tavu numuru. Un nupat es saņēmu trauksmes ziņu. Netālu no gāzes rūpnīcas, pamestā fabrikā, kas piesārņota ar indīgiem atkritu�miem, ir atrasti divi līķi. Abas ir sievietes virs trīsdesmit gadiem. Viena ir mirusi no sitieniem da�u pēdējo stundu laikā, identifi�kācijas nav. Otra ir gājusi bojā agrāk �īs nedēļas gaitā, un līķim nav plaukstu. Mēs domājam, ka tās varētu būt Andjela Brazlika un viņas vecākā māsa Nada.

-��� Divas Fūrijas pagalam. Tagad paliek Marta un Krons, Naits neskanīgi teica. Kā tu domā, vai Darings varētu būt Krons? Pēc tā, ko mums stāstīja Farela? Viņu attiecības Balkānos� flauta?

-���� Es nezinu.

Naits piepe�i juta, ka viņu sagrābj �aubas un gandrīz vai klaustrofobiska tieksme doties ārā. Vai ir svarīgi, kur es bū�u, kad man piezvanīs?

-���� Domāju, ka ne, Potersfīlda atbildēja.

Viņ� paskatījās uz Keitas fotogrāfiju un teica: Es �eit vairs nespēju nosēdēt, Eleina. Man jākustas, kaut kas jādara. Es izie�u pastaigāties. Ar mieru?

-���� Tikai turi klāt telefonu!

-���� Pasaki, lai Huligāns man piezvana, kad atbrauks. Un jāpa�ziņo D�ekam Morganam. Viņi ir stadionā, kur notiek stafete.

Potersfīlda pamāja ar galvu un teica: Mēs atradīsim tavus bērnus.

-���� Es zinu, Naits atbildēja, kaut gan ticība bija ļoti nedro�a.

Viņ� uzvilka lietusmēteli un izgāja pa aizmugures durvīm, lai

izvairītos no reportieriem, ja gadījumā tie jau pulcētos ārpusē. Iedams pa sānielu, viņ� prātoja, vai pastaigāties tāpat vien bez mērķa vai iekāpt automa�īnā un aizbraukt uz Haibī�as baznīcu lūgt Dievu. Bet tad viņ� saprata, ka patiesībā viņam ir tikai viena vieta, kurp jādodas, un tikai viens cilvēks, kas jāsatiek.

Naits mainīja virzienu un smagi soļoja pa pieliju�o pilsētu garām krodziņiem, kuros skanēja skaļas gaviles. �ķiet, Anglija tuvojās zelta medaļai futbolā, turpretī viņ� tuvojās iespējai zau�dēt visu, kas dzīvē svarīgs.

Izmirku�iem matiem un bik�u starām viņ� aizgāja līdz Milnerstrītas namam, piespieda zvana pogu un pieklaudzināja ar veserīti, skatīdamies aug�up dro�ības kamerā.

Durvis atvērās, un tajās parādījās Garijs Boss. Viņa ir aiz�ņemta! viņ� noskaldīja.

-���� Ej nost no ceļa, cilvēk! Naits teica tik draudīgā balsī, ka mātes asistents bez iebildumiem atkāpās malā.

Naits nepieklauvējis atvēra mātes darbistabas durvis. Amanda, noliekusies pār ski�u galdu, grieza audumu. Apmēram ducim istabā izvietoto manekenu bija uzvilkti jauni, oriģināli darinā�jumi.

Māte salti paskatījās aug�up. Vai es vēl neesmu pietiekami skaidri pateikusi, ka gribu, lai mani liek mierā, Pīter?

Tuvodamies viņai, Naits teica: Māt�

Ta�u māte viņu pārtrauca. Liec mani mierā, Pīter! Dieva dēļ, ko tu �eit vispār meklē? �odien taviem bērniem ir dzim�anas diena. Tev jābūt pie viņiem!

Tas bija pēdējais salmiņ�. Istaba ap Naitu sāka līgoties, un pēc brī�a viss satumsa.

CAURI NEMITĪGAM LIETUM un biezējo�ai krēslai Karena Poupa steidzās uz Naita �elsijas namu. Sun policijas reportieris bija pa�ukstējis, ka "Privātdetektīvu" izmeklētāja mājās notiekot kaut kas sevi�ķs, un viņa tūlīt bija devusies turp, ik pa brīdim cenz�damās Naitu sazvanīt.

Ta�u Poupa dzirdēja tikai dīvainu pīkstē�anu un pēc tam pazi�ņojumu, ka abonenta numuram esot "tīkla problēmas". Priek�ā viņa ieraudzīja policijas no�ogojumu, un tad�

-���� Sveiki! Tātad Pīters ataicināja ari jūs? jautāja Huligāns, no aizmugures piesteigdamies viņai blakus. Viņam bija sarkanas acis, un elpa oda pēc cigaretēm, ķiplokiem un alus. Es aizskrēju no tās trakās zelta medaļas spēles. Neredzēju uzvaro�os vārtus!

-���� Kāpēc? Poupa noprasīja. Un ko �eit dara Skotlendjards?

Huligāns paskaidroja, un Poupai aiz�ņaudzās kakls tikko

apvaldītās raudās. Kāpēc? Kāpēc viņa bērnus?

To pa�u jautājumu viņa, iegājusi mājā, uzdeva Elenai Potersfīldai.

-����� Pīters domā, ka tā ir uzmanības novēr�anas taktika, inspektore atbildēja.

Mazliet �ļupsto�i izrunādams vārdus, Huligāns piebilda: Var jau būt. Tā Marta �eit ir bijusi jau divas nedēļas, vai ne?

-���� Apmēram, Poupa apstiprināja.

-���� Nu re. Un es sev jautāju: kāpēc? Huligāns turpināja. Un domāju, ka Krons viņu iesūtīja spiego�anas nolūkā. Skotlendjardā viņ� nevienu nevarēja iedabūt, toties varēja iedabūt Martu "Pri�vātdetektīvu" iek�ienē, vai ne?

-���� Tā ir, Potersfilda domīgi atbildēja.

-���� Kur ir Pītera datori? Viņa telefoni?

-��� Mobilais viņam ir līdzi, Potersfilda atbildēja. Mājas tele�fons ir virtuvē. Datoru es redzēju aug�ā, Pītera istabā.

Pēc divdesmit minūtēm Huligāns atgriezās pie Potersfildas un Poupas, kas sarunājās ar Biliju Kasperu. Domāju, ka jūs gribēsiet redzēt �os te, inspektore! viņ� teica un pacēla divus maisiņus ar lietiskiem pierādījumiem. Izņēmu vabolīti no mājas telefona un taustiņu ierakstītāju no DSL kabeļa. Varu derēt, ka arī viņa mobilajā telefonā ir noklausī�anas ierīce. Un varbūt tas vēl nav viss.

-���� Piezvani viņam! Potersfilda teica.

-��� Es jau mēģināju, Huligāns atbildēja. Un nosūtīju īsziņu. Nav nekādas atbildes, tikai kaut kādi skaidrojumi par tīkla pro�blēmām.

AIZ AMANDAS DARBISTABAS loga biezēja tumsa. Naita mobilais telefons bija uz galda. Viņ� sēdēja uz dīvāna, stingi skatīdamies uz telefonu un juzdams galvā un māgā baisāku tuk�umu, nekā jebkad bija pazinis.

Kāpēc neviens nezvana?

Māte sēdēja viņam blakus. Tas ir bezgala smagi, un tu neesi pelnījis tā ciest, Pīter, viņa teica, bet tu nedrīksti zaudēt cerību!

-���� Nekādā ziņā! Boss piebalsoja. Tie tavi briesmonī�i ir cīnītāji. Tev arī jābūt tādam!

Ta�u Naits jutās tikpat sakauts kā todien, kad bija turējis rokās abus jaunpiedzimu�os un noskatījies, kā viņa sievu ieceļ ātrās palīdzības automa�īnā. Viņiem ir dzim�anas diena, viņ� klusi teica. Viņi gaidīja to, ko gaida visi trīsgadīgi bērni. Torti, saldējumu un�

Amanda pastiepa roku un noglāstīja dēla matus. Tā bija tik reta un negaidīta kustība, ka Naits paskatījās uz viņu ar neva�rīgu smaidu. Es zinu, cik tev pēdējā laikā bijis smagi, māt, un gribēju pateikt paldies, ka tu spēji būt tik iejūtīga pret viņiem. Vienīgās dāvanas, ko viņi paguva saņemt, bija no tevis.

Māte izskatījās pārsteigta. Patie�ām? Nebiju gaidījusi, ka tās pienāks tik drīz.

-��� Es tās aiznesu pats, sacīja Boss. Man likās, ka tās nedrīkst nokavēties.

-���� Paldies, Bos! Naits teica. Viņiem tās ļoti patika. Un tas, ka tu ieliki medaljonā Keitas fotogrāfiju, māt, bija bezgala mīļi un iejūtīgi.

Māte, kas alla� turējās bra�i, ļāva vaļu asarām. Mēs ar Bosu ba�ījāmies par to, ka tās nav rotaļlietas.

-���� Nē, nē, viņiem tās ļoti patika! Naits apgalvoja. Lūkass nēsāja pulksteni tik lepni, it kā tā būtu zelta medaļa. Un Izabellai kaklarota teicami piestāv. Dro�i vien viņa nekad to neņems nost.

Amanda vairākreiz samirk�ķināja acis un, pametusi īsu ska�tienu uz Bosu, jautāja: Vai tu domā, ka tās lietiņas arī pa�laik ir pie viņiem, Pīter? Pulkstenis un kaklarota?

-����� Es domāju, ka ir, Naits atbildēja. Mājās es tās nekur neredzēju.

Amanda vēlreiz paskatījās uz Bosu, kas atplauka smaidā. Vai tu tās aktivizēji?

-Jau pirms garantijas reģistrē�anas! Boss atbildēja.

-���� Par ko jūs runājat? Naits nesaprata.

-���� Vai tad tu neieskatījies dāvanu kastītēs, Pīter? Amanda iesaucās. Pulkstenis un kaklarota bija no firmas Trace Angels, kur es esmu ieguldījusi līdzekļus. Viņu ra�ojumos ir iestrādā�tas maziņas GPS ierīces, lai vecāki vienmēr varētu atrast savus bērnus!

PIE KALIS SKATIENU DIVĀM sīkām sirdsveida ikonām, kas vibrējot lēni virzījās pa karti iPhone ekrānā, Naits izskrēja pa mātes nama durvīm.

Sprie�ot pēc kartes, Lūkass un Izabella atradās nepilnu trīs kilometru attālumā! �is atklājums bija licis Naitam mesties pro�jām, ne mirkli nevilcinoties. Viņ� izskrēja uz ielas, lai mēģinātu noķert taksometru un noskaidrotu, kāpēc viņa mobilais telefons iek�telpās atsakās darboties.

Viņ� vēlreiz uzspieda Eleinas Potersfīldas numuru, bet arī tagad dzirdēja tikai paziņojumu par tīkla problēmām. Naits jau gribēja doties atpakaļ Amandas mājā, bet tad ieraudzīja, ka tuvo�jas taksometrs.

Apturējis to, viņ� iemetās sēdeklī. Uz Lankastergeitas metrostaciju! viņ� teica.

-��� Jā, ser! �oferis atsaucās. Ā, tas tak esat jūs!

Naitam labu brīdi vajadzēja attapties, līdz viņ� saprata, ka ar �o pa�u �oferi kopā viņi bija dzinu�ies pakaļ taksometram, kur� bija mēģinājis sabraukt viņu un Lanseru.

-���� Kronām ir mani bērni!

-����� Tam idiņam, kas saspridzināja Mundaho? jamaikietis iekliedzās.

-���� Brauc, cik ātri spēj, cilvēk! Naits teica.

Taksometrs rūkdams traucās uz Bromptonroudas pusi, un Naits vēlreiz mēģināja sazvanīt Eleinu Potersfīldu. Tas neizdevās, bet nākamajā mirklī iPhone aparāts iedūcās, pieteikdams īsziņu.

Tā bija no Huligāna, un saturs bija tāds:

"Esam pie tevis. Mājas telefonā un datorā noklausī�anās ierī�ces. Dro�i vien arī tavā mobilajā. Tevi var izsekot. Zvani!"

Izsekot? Naita domas drud�aini darbojās. Viņi mēģina izsekot mani?

-���� Brauc malā! viņ� iekliedzās.

-���� Bet bērni, ser! taksometra �oferis atsaucās.

-����� Brauc malā! Naits atkārtoja, pūlēdamies nomierināties. Viņ� paskatījās uz abām trīso�ajām sirdsveida ikonām ekrāna kartē. Tās bija apstāju�ās kādā Por�estras Terases adresē.

-���� Vai jums ir mobilais telefons?

-��� Manas kundzītes aparāts �odien noplīsa, �oferis atbildēja, apstādamies pie ietves. Kamēr salabos, atdevu viņai savējo.

-��� Pie velna! Naits izgrūda. Pēdējo reizi paskatījies uz ekrānu, viņ� iegaumēja adresi, uz kuru bija aizvesti dvīņi.

Tad viņ� iedeva mobilo telefonu �oferim kopā ar divām piec�desmit mārciņu naudaszīmēm. Klausieties uzmanīgi! Es atstā�u jums �o aparātu, un brauciet ar to uz Hītrovu!

-���� Ko?

-���� Nepra�ņājiet! Naits teica, steig�us rakstīdams uz vizītkar�tes adresi. Aizbrauciet ar to līdz Hītrovai un pēc tam brauciet atpakaļ uz �o adresi Celsijā. Tur būs policija. Jautājiet pēc inspek�tores Potersfildas vai Huligāna Kroforda no aģentūras "Privāt�detektīvi"! Atdodiet telefonu viņiem. Jūs saņemsiet atlīdzību.

-���� Un jūsu bērni, ser?

Bet Naits jau bija projām un skrēja pa Bromptonroudu uz zie�meļiem Monpeljēstritas virzienā, pretī Haidparkam, domādams, ka mazāk par visu viņ� gribētu, lai tur lielā skaitā ierastos poli�cija, aplenktu māju un iedzītu Martu kaktā vai arī Kronu, tam nebija nozīmes. Tas varētu prasīt Izabellas un Lūkasa dzīvību, un to Naits nespētu pārdzīvot. Viņ� pats izpētīs bērnu gūsta vietu, tad atradīs telefonu un darīs to zināmu Eleinai, D�ekam, Huligānam, Poupai un, ja vajadzīgs, visai Londonai.

Cīnīdamies pēc elpas, Naits sasniedza ceļu, kas stiepās para�lēli Serpentīna rietumu krastam. Pēc desmit minūtēm, kad viņ� izskrēja no parka un �ķērsoja Beizvoterroudu pretī Lankastergeitas metrostacijai, viņa krūtis dega kā ugunis.

Pa Beizvoteru viņ� metās uz rietumiem, paskrēja garām līks�motāju pūlim pie Gulbja bāra, kas joprojām apjūsmoja Angli�jas necerēto uzvaru pār Brazīliju, un beidzot nogriezās pa labi uz Por�estras Terasi. Meklētā adrese atradās ielas rietumu pusē netālu no Faltonmjūzas.

Naits palika ietves austrumu pusē un apdomīgi virzījās uz zie�meļiem, līdz piekļuva mājai tik tuvu, cik uzdrīkstējās. Viņ� izmi�sīgi vēlējās, kaut viņam līdzi būtu binoklis, bet �obrīd redzēja, ka baltajai daudzdzīvokļu mājai katrā stāvā bija balkoni, un pirmā stāva logi bija aizrestoti.

Tie�i tādas pa�as daudzdzīvokļu mājas slējās ēkas katrā pusē. Gandrīz visi mājas logi bija tum�i, un tikai tre�ajā stāvā, ziemeļ�austrumu stūra dzīvokli, no balkona durvīm spīdēja gaisma. Vai tur Marta slēpa viņa bērnus?

Lietus atkal pieņēmās un lija tik stipri, ka Naits nolēma: ja viņ� uzliks galvā lietusmēteļa kapuci un paies garām mājai pa ielas austrumu pusi, tas īpa�u uzmanību nepiesaistīs.

Vai Izabella un Lūkass ir mājā? Un Krons? Vai �ī ir viņu slēp�tuve? Naits gāja, palaikam uzmezdams nevērīgu skatienu ēkas ārdurvīm un prātodams, vai riskēt un pāriet pretējā ielas pusē, lai papētītu vietu tuvāk, vai doties tūlīt uz kādu no netālajām Invernesas Terases viesnīcām, lai piezvanītu Eleinai.

Tad viņ� ievēroja, cik tuvu apgaismotais balkons atrodas bal�konam ziemeļu pusē, kas piederēja glu�i citai ēkai. Naitam �ķita, ka no turienes gandrīz noteikti varētu ieskatīties dzīvoklī, kurā, visticamākais, bija paslēpti Lūkass un Izabella.

Sasodīts, no turienes gandrīz varētu pārlēkt pāri uz otru bal�konu!

Naits palēnināja gaitu un nopētīja abu ēku fasādes, mēģi�nādams izdomāt, kā varētu uzrāpties aug�ā līdz vajadzīgajai vietai. Bet tad aiz otras ēkas balkona durvīm iedegās gaisma. Kāds bija mājās.

Naita galvā tūlīt nobrieda plāns. Viņ� nospiedīs blakusmājas dzīvokļa zvana pogu, paskaidros, kas noticis, un lūgs iemītnie�kiem atļauju izmantot telefonu, lai piezvanītu Potersfīldai, kā arī iziet uz balkona novērot pretējo dzīvokli. Bet tad viņ� nolēma aiziet abu māju aizmugurē, lai redzētu, vai gaisma nedeg vēl kādā logā. Tas prasīja trīs minūtes. Visi pārējie logi bija tum�i. Tie�i tobrīd, kad Naits atgriezās Por�estras Terasē, pa noskatītās mājas parādes durvīm nāca ārā kāda sieviete.

Naits metās viņai garām, uzsmaidīja kā vecai paziņai, uzskrēja vairākus pakāpienus līdz dro�ības durvīm un paguva ieiet, pirms tās bija aizcirtu�ās. Tā būs vēl labāk. Viņ� dosies aug�ā un pieklau�vēs tie�i pie tre�ā stāva dienvidaustrumu stūra dzīvokļa durvīm. Kad iemītnieki redzēs viņa "Privātdetektīvu" aģentūras �etonu, tie viņu noteikti ielaidīs.

Uzskrējis divus kāpņu posmus, viņ� nokļuva centrālajā gaitenī, kas smar�oja pēc ceptām desām. Tre�ais stāvs bija sadalīts �etros atsevi�ķos dzīvokļos. Naits devās uz dienvidaustrumu dzīvokli 3B, kurā bija dzirdams televizora troksnis, skaļi pieklauvēja pie durvīm un izstiepa pretī dro�ības actiņai savu "Privātdetektīvu" �etonu un identifikācijas apliecību.

Viņ� dzirdēja tuvojamies soļus, un pēc neilga klusuma brī�a noklikstēja atslēgas. Durvis atvērās, un Naits ieraudzīja Maiku Lanseru, kas apjucis iesaucās: Nait? Ko tu �eit dari?

LANSERAM MUGURĀ BIJA sporta krekls, un izskatījās, ka viņ� vai�rākas dienas nav skuvies. Viņa acis bija gurdas un iekritu�as, it kā viņ� kop� amata zaudē�anas Londonas organizācijas komitejā tikpat kā nebūtu gulējis.

-���� Tu �eit dzīvo, Maik? Naits neticīgi jautāja.

-��� Vairāk nekā desmit gadu, Lansers atbildēja. Kas noticis?

-��� Vai drīkstu ienākt? Naits jautāja, juzdamies glu�i apmulsis.

-Jā, protams! Lansers pakāpās malā. Te ir liela nekārtība,

bet� kāpēc tu esi �eit?

Naits no priek�telpas iegāja ērti iekārtotā dzīvojamā zonā. Kafijas galdiņ� bija apkrauts ar alus pudelēm un izlietotām ķīnie�u ēdienu kārbām. Istabas dienvidu siena bija no neapmes�tiem ķieģeļiem. Pie tās stāvēja liels, atvērts skapis ar televizoru, kas raidīja BBC ziņu apkopojumu par olimpisko spēļu pēdējās pilnās dienas sacensībām. Blakus tam bija rakstāmgalds, uz kura mirgoja ieslēgts portatīvais dators. No datora uz sienas rozeti stiepās zils vads.

Ieraudzījis �o vadu, Naits pēk�ņi aptvēra notikumu saistību.

-����� Ko tu zini par saviem kaimiņiem tajā sienas pusē? viņ� jautāja, pamanījis durvis, kas veda uz balkonu.

-��� Vai tu domā tos, kas dzīvo otrā mājā? Lansers neizpratnē pārjautāja.

-���� Tie�i tos, Naits atbildēja.

LOCOG loceklis papurināja galvu. Neko. �ķiet, tas dzīvoklis gandrīz gadu ir stāvējis tuk�s. Tas ir, es gandrīz gadu neesmu redzējis nevienu iznākam uz balkona.

-����� Pa�laik tur kāds ir, Naits teica un pamāja uz zilo vadu. Vai tas ir CAT5E kabelis, kas pievienots internetam?

Lansers, �ķiet, pūlējās saprast, kāds ir �o Naita jautājumu mērķis. Jā, protams.

-���� Tu nelieto bezvadu tīklu? Naits jautāja.

-����� Kabelis ir daudz dro�āks. Kāpēc tevi tā interesē dzīvoklis blakusmājā?

-���� Tāpēc, ka to, pēc visa sprie�ot, ir noīrējis Krons vai kāda no viņa Fūrijām, lai varētu piekļūt tava datora pieslēgumam.

Lanseram atkārās �oklis. Ko?

-���� Tāpēc viņiem izdevās uzlauzt olimpisko spēļu dro�ības sis�tēmu, Naits turpināja. Viņi pievienojās tavai pieslēguma līnijai, nozaga paroles, un ceļ� bija vaļā.

Biju�ais desmitcīņas sportists nesapra�anā paskatījās uz savu datoru. Kā tu to visu zini? No kurienes tu rāvi, ka viņi atrodas �eit blakus?

-���� Zinu tāpēc, ka tur ir mani bērni.

-���� Tavi bērni? Lansers satriekts iekliedzās.

Naits pamāja ar galvu, sa�ņaugdams plaukstas dūrēs. Viņus pēc Krona rīkojuma nolaupīja sieviete, vārdā Marta Brezenova, mana nesen nolīgtā aukle. Viņa nezina, ka dvīņiem ir kaklarota un pulkstenis, kuros iestrādātas GPS ierīces. Signāli nāk no tā dzīvokļa.

-����� Dievs �ēlīgais! Lansers apdullis izdvesa. Viņi ir biju�i man blakus visu �o� Mums jāzvana Skotlendjardam, M15! Jāiz�sauc īpa�ā bruņotā vienība!

-����� Dari to! Naits atbildēja. Es mēģinā�u ieskatīties tajā dzīvoklī no tava balkona. Un saki, lai viņi piebrauc klusu! Bez sirēnām. Es negribu, lai mani bērni ietu bojā nepārdomātas reak�cijas dēļ.

Lansers apņēmīgi pamāja ar galvu, izvilka mobilo telefonu un sāka sastādīt numuru, bet Naits pa durvīm izslīdēja uz pieliju�ā balkona. Virzīdamies garām slapjajām balkona mēbelēm, viņ� centās ieskatīties pretējā dzīvoklī.

Otrs balkons atradās nepilnu divu metru attālumā, un tam bija metāla margas. Balkona durvis aizsedza plāni, balti aiz�kari, caur kuriem spīdēja gaisma, ta�u dzīvokļa iek�iene nebija saskatāma. Pa labi Naits dzirdēja Lanseru runājam pa telefonu un skaidrojam notiku�o.

Uz�alca vēja brāzma. Pretējā balkona durvis mazliet pavērās, atklājot skatienam spodri baltu paklāju un baltu zemnieku stila galdu, uz kura mirgoja vairāki datori; visi tie bija pievienoti ziliem CAT5E vadiem.

Naits jau gribēja atgriezties Lansera dzīvoklī, lai pastāstītu, ko redzējis, bet tad viņ� no pretējā dzīvokļa izdzirdēja sava dēla �ēlabaino saucienu: Nē, Marta! Lūka grib mājās uz dzim�anas dienu!

Apklusti, tu izlutinātais kverpi! Marta ie�ņācās, tad atska�nēja skaļ� pliķis, un Lūkass sāka histēriski kliegt. Un iemācies reiz iet uz poda!

NAITU TIK PAMATĪGI sagrāba pirmatnējs tēva instinkts ar vēlmi aizstāvēt savu bērnu, ka viņ�, nedomādams par sekām, uzrāpās uz Lansera balkona margām deviņus metrus virs zemes, pietupās un lēca uz priek�u.

Atgrūzdamies no slapjā pamata, viņ� juta, ka kurpes paslīd, un acumirkli saprata, ka uz pretējā balkona uzlēkt neizdosies. Diez vai izdosies pat pieķerties pretējās puses margām, drīzāk viņ� tūlīt lidos dziļi lejā un kritienā salauzīs visus kaulus�

Tomēr viņam kaut kā laimējās ieķerties metāla margu apak��daļā pie balkona grīdas, un viņ� turējās pie tām visiem spēkiem, karādamies gaisā un nezinādams, cik ilgi tas būs iespējams.

Apklusti! Marta iekliedzās un vēlreiz iesita Lūkasam pļauku.

Lūkass tik izmisīgi ieraudājās, ka Naitā uzbangoja milzīgs adrenalīna vilnis. Viņ� spēji sa�ūpojās uz vienu un otru pusi kā svārsts; dzelzs stieņi griezās plaukstās, bet viņ� nebēdāja, jo līdz ar tre�o ie�ūpo�anos izdevās ar labās kājas kurpi aizķert balkona malu.

Pēc da�ām sekundēm viņ� jau bija pārmeties pāri margām un nostājies uz balkona. Visi ķermeņa muskuļi trīcēja, mutē jautās sīva gar�a. Lūkasa raudas bija itin kā pieklusu�as un apslāpētas, it kā Marta būtu aizbāzusi viņam muti.

Nepievērsdams uzmanību sūrsto�ajām plaukstām, Naits sa�ņaudza rokā pistoli un pielavījās pie pusatvērtajām balkona durvīm. Ieskatījies iek�ā, viņ� redzēja, ka dzīvojamās zonas izvie�tojums ir gandrīz tāds pats kā Lansera dzīvoklī. Tomēr mēbeles bija pavisam citādas, un kopskats daudz saltāks. Gandrīz viss, izņemot zeltainsarkanu gobelēnu pie ziemeļu sienas, bija tikpat ledaini balts kā paklājs. Lūkasa apslāpētās raudas skanēja no gaiteņa blakus virtuvei.

Naits atgrūda durvis līdz galam vaļā un iegāja istabā. Nometis kurpes, viņ� klusi aizsteidzās līdz gaitenim. Par notieko�o viņam vairs nebija nekādu ilūziju. Marta bija līdzdalībniece Dentona Mār�ala nāvē. Viņa bija palīdzējusi izpostīt Naita mātes laimi. Viņa bija centusies iznīcināt olimpiskās spēles, un viņa bija nolaupījusi bērnus. Naits zināja, ka nevilcināsies nogalināt �o sievieti, lai viņus atbrīvotu.

Lūkasa brēcieni pieklusa tiktāl, ka Naits sadzirdēja ari Iza�bellas raudas, un cauri tām skanēja vēl kādi dobji vaidi. Visas skaņas nāca no istabas gaiteņa kreisajā pusē. Durvis bija atvērtas, un iek�ā dega gaisma. Piespiedies pie sienas, Naits aizgāja līdz durvīm. Tālāk gaitenī viņ� redzēja vēl divas durvis, arī tās bija atvērtas, bet gaisma �ajās telpās nedega.

Tātad viss notika istabā no viņa pa labi. Naits ar īk�ķi atvilka dro�inātāju.

Turēdams pistoli priek�ā, Naits nostājās durvīs, pārlaida ska�tienu istabai un ieraudzīja Izabellu, kas gulēja uz kaila matra�a labajā pusē uz grīdas, sasieta, aizlīmētu muti, un platām acīm skatījās uz Martu.

Aukle stāvēja apmēram �etrus metrus no Naita, pagriezusies pret pārtinamo galdu pie sienas, ar muguru pret durvīm, un mainīja Lūkasam autiņbiksītes. Viņa neredzēja Naitu, kas stāvēja aiz muguras un centās veiksmīgi notēmēt.

Toties viņu redzēja D�eimss Darings.

Muzeja senlietu nodaļas vadītājs un televīzijas spīdeklis blenza uz Naitu, kas acumirklī saprata situāciju. Viņ� paspēra soli uz priek�u, pavērsis ieroci pret Martu, un teica: Atkāpies no mana dēla, tu nelietīgā kara noziedzniece, citādi es ar prieku ie�au�u tev galvā!

Aukle pārsteigta apsviedās apkārt, un viņas skatiens zibenīgi pievērsās melnajai triecien�autenei, kas bija atslieta kaktā pāris metru attālumā.

Pat nedomā! Naits iesaucās un paspēra vēl soli uz priek�u. Uz grīdas, ar seju pret zemi un rokas aiz galvas, citādi es tevi no�au�u! Tūlīt!

Martas acis kļuva tuk�as un nedzīvas, ta�u viņa lēni paklau�sīja un sāka laisties zemē, skatīdamās uz Naitu kā kaktā iedzīta lauvu māte.

Naits paspēra vēl vienu soli, turēdams pistoli abās rokās un nenovērsdams to no mērķa. Es teicu: uz grīdas! viņ� ieklie�dzās.

Marta nogūlās uz vēdera un aizlika rokas aiz galvas.

Pievērsis naidpilnu skatienu Daringam, Naits teica: Krons?

Televīzijas spīdekļa acis itin kā aizplīvurojās, bet nākamajā brīdī Naits pavisam tuvu dzirdēja dobju būk�ķi, un kaut kas skaudri ciets atsitās viņam pret galvu.

�ķita, ka viņ� piedzīvo kaut ko līdzīgu negaisiem Portugāles sausajos līdzenumos: apdullino�i skaļ� pērkons, �ilbino�a zibens �autra, un tad viņa smadzenes caururba tik svelo�i elektrības dzēlieni, ka viss iegrima tumsā.

SVĒTDIENA, 2012. GADA 12. AUGUSTS

HIDRAULISKĀ DURVJU AIZVĒRĒJA skaņas un apavu �vīksti uz flīzēm uzrāva Karenu Poupu no nemaņai līdzīgās snaudas.

Sun reportiere gulēja uz tahtas "Privātdetektīvu" aģentūras laboratorijā, padevusies moko�am nogurumam, ko vēl smagāku padarīja augo�as ba�as. Nevienam nebija nekādu ziņu par Naitu kop� brī�a, kad viņ� izgāja pa sava nama aizmugures durvīm. Ne Potersfīldai, ne Huligānam, ne Poupai, ne Morganam, ne citam "Privātdetektīvu" vai Skotlendjarda darbiniekam.

Viņi bija gaidīju�i Naitu mājās līdz pat rīta gaismai, un pēc tam Potersfīlda bija devusies apskatīt abus pamestajā fabrikā atrastos sievie�u līķus. Poupa un Huligāns bija atgriezu�ies "Privātdetek�tīvu" laboratorijā, lai salīdzinātu Naita mājā noņemtos pirkstu nospiedumus ar Balkānu kara noziedznieku datubāzes paraugiem.

Rezultāti ļoti drīz bija apstiprināju�i, ka visās istabās atras�tie nospiedumi pieder Senkai, vecākajai no Brazliku māsām. Kad Huligāns to paziņoja Potersfīldai, inspektore savukārt bija pastāstījusi, ka vēlāk nogalinātās sievietes pirkstu nospiedumi, atbilsto�i sākotnējai pārbaudei, nepārprotami liecina, ka tā ir Nada, Brazliku vidējā māsa.

Tajā brīdī, ap astoņiem svētdienas rītā, Poupa bija padevusies spēku izsīkumam un apgūlusies uz tahtas, segas vietā izmanto�dama vienu no Huligāna laboratorijas virsvalkiem. Cik ilgi viņa bija gulējusi?

-��� Huligān, mosties! viņa izdzirdēja D�eka balsi. Tevi reģis�tratūrā meklē viens apdauzīts rastafarietis. Viņam esot jānodod tev kaut kas no Naita, bet tikai tie�i rokās. Man viņ� to atsakās dot.

Tad Poupa pavēra vienu aci un ieraudzīja amerikāni stāvam pie Huligāna darba galda un pūlamies pamodināt "Privātdetektīvu" Londonas biroja pētnieku no snaudas. Sienas pulkstenis viņiem virs galvas rādīja 10.20.

Divas stundas un divdesmit minūtes? Viņa apdullusi uzslējās sēdus, tad piecēlās un kopā ar Huligānu un D�eku aizstreipuļoja līdz priek�telpai, kur uz krēsla blakus liftam sēdēja paguru�a izskata jamaikietis. Viņa pamatīgi pietūku�o vaigu slēpa liels pārsējs. Viena roka viņam bija ieģipsēta un pakārta saitē.

-���� Es esmu Huligāns, pētnieks sacīja.

Rastafarietis ar piepūli uztrausās kājās un pasniedza veselo roku, teikdams: Ketu Oladuva. Taksometra �oferis.

Huligāns paskatījās uz ģipsi un pārsēju. Avārija?

Oladuva pamāja ar galvu. Pamatīga, ser. Ceļā no Hītrovas. Sānos ieskrēja pikaps. Visu nakti sabiju slimnīcā.

-���� Kas ir ar Naitu? jautāja Poupa.

-��� Tūlīt! rastafarietis atsaucās un, pameklējies kabatā, izvilka sadauzītu iPhone aparātu. Vakar vakarā viņ� man iedeva �ito un lika braukt uz Hītrovu un pēc tam atpakaļ uz viņa māju, lai sameklētu jūs vai kaut kādu policijas sievieti. �orīt, kad tiku prom no slimnīcas, aizkūlos uz Naita māju, bet tur man teica, ka jūs esot aizbraucis, tāpēc nācu �urp.

-���� Lai iedotu mums sasistu telefonu? D�eks nesaprata.

-��� Pirms avārijas tak nebija sasists! rastafarietis sa�utis atbil�dēja. Viņ� teica, ka tanī verķī kaut kas palīdzēs atrast viņa bērnus.

-��� Sasodīts! Huligāns no�ķendējās. Paķēris no Oladuvas rokas to, kas bija atlicis no Naita telefona, viņ� apsviedās apkārt un metās atpakaļ uz laboratoriju, Poupai un D�ekam sekojot cie�i pa pēdām.

-���� Hei! Oladuva iesaucās viņiem nopakaļ. Viņ� teica, ka es dabūs atlīdzību!

NAITS LĒNI ATGUVA apziņu, kas vispirms pamodās pa�os sma�dzeņu dziļumos, un sākumā apjauta ceptas gaļas smar�u. Krietnu brīdi viņ� nesaprata, kas ir un kur atrodas, juta tikai �o ceptās gaļas aromātu.

Palēnām viņ� aptvēra, ka guļ uz kaut kā cieta ar seju lejup. Pēc tam atgriezās dzirde: sākumā duno�i viļņi, pēc tam vienmērīgs troksnis, kas pārtapa balsīs televizora balsīs. Tad Naits saprata, kas viņ� ir, un miglaini atcerējās, ka pirms samaņas zuduma bijis guļamistabā kopā ar bērniem, Martu un Daringu. Viņ� mēģināja pakustēties. Tas neizdevās. Viņam bija sasietas rokas.

Tad atskanēja flautas melodija, gaisīga un vibrējo�a, un Naits ar pūlēm atvēra acis, pārliecinādamies, ka vairs neatrodas baltā dzīvokļa guļamistabā. Grīda zem viņa bija kaila, bez paklāja. Sienas visapkārt bija tum�as, klātas paneļiem, un tās �ūpojās turp un atpakaļ.

Naits sajuta māgā nelabumu un aizvēra acis, joprojām dzirdē�dams flautas melodiju. Tad to pārspēja diktoru diskusija, un viņ� pagrieza galvu. Kustība izraisīja pakausī asas sāpes. Pēc īsa brī�a viņ� vēlreiz atvēra acis, un �oreiz spēja redzēt skaidrāk. Netālu no viņa uz grīdas nemaņā gulēja Lūkass un Izabella, joprojām sasieti un aizlīmētu muti.

Tad Naits pagrieza galvu, mēģinādams saprast, no kurienes skan mūzika, un istabas vidū ieraudzīja gultu ar �etriem stabiem. Tajā gulēja D�eimss Darings.

Vēl īsti neatguvies, Naits tomēr tūlīt aptvēra Daringa stāvokli. Tādu pa�u viņ� muzeja senlietu speciālistu bija redzējis īsi pirms samaņas zaudē�anas: televīzijas spīdeklis gulēja izstieptām rokām un kājām, piesiets pie gultas stabiem un ieģērbts slimnīcas virsvalkā.

Mute viņam bija aizlīmēta. No maisiņa, kur� atradās uz paliktņa blakus gultai, uz viņa roku stiepās caurulīte, kas pievienota vēnai.

Flautas melodija apklusa, un spo�as saules gaismas fonā Naits ieraudzīja tum�u siluetu, kas nāca pāri istabai uz viņa pusi.

Maiks Lansers kreisajā rokā nevērīgi turēja melnu kaujas �au�teni, bet labajā glāzi ar apelsīnu sulu. Nolicis glāzi uz galda, viņ� notupās blakus Naitam, uzjautrināts paskatījās uz viņu un teica: Beidzot atjēdzies! Bēniņos �is tas pamainījās, vai ne? Pasmē�jies viņ� pacēla ieroci. Laba manta, �īs vecās apdullinā�anas �autenes. Pat ar gaisu iz�auts pupumaiss dod kārtīgu belzienu, sevi�ķi tad, ja plāj galvā no tuva attāluma.

-��� Krons? Naits jautāja, joprojām vēl īsti neatguvies. Lansera elpa oda pēc alkohola.

-���� Man par tevi bija nelaba nojauta no pa�a sākuma, Nait, Lansers teica, vai vismaz kop� Kārtera pāragrās bojāejas. Nojauta, ka tu mani, visticamāk, izskaitļosi. Bet es spēru vaja�dzīgos dro�ības soļus, un te nu mēs esam!

Pilnīgi apjucis, Naits teica: Olimpiskās spēles bija tava dzīve. Kāpēc tu to darīji?

Lansers atspieda �auteni pret ceļgalu un pastiepies pakasīja galvu. Naits redzēja, ka �īs kustības brīdī viņa seja niknumā pie�tvīkst. Lansers piecēlās, satvēra sulas glāzi, iztuk�oja to un tikai tad atbildēja: Mūsdienu spēles ir izvirtu�as jau no pa�a sākuma! Uzpirkti tiesne�i. Ģenētiski izdzimumi. Sazāļoju�ies neradījumi. Tās vajadzēja �ķīstīt, un tas bija lemts man!

Tas izklausījās a�gārni pat Naita apdullinātajā uztverē, un viņ� teica: Muļķības. Es tev neticu.

Lansers pagriezās un negantās dusmās svieda viņam ar tuk�o glāzi. Tā aizlidoja garām un sa�ķīda pret sienu. Kas tu esi, lai drīkstētu ap�aubīt manus motīvus? Lansers ierēcās.

Par spīti galvas satricinājumam un draudo�ajām briesmām, Naits aptvēra stāvokli arvien skaidrāk un teica: Tu to nedarīji atmasko�anas dēļ. Tu upurēji �os cilvēkus visas pasaules acu priek�ā. Tā ir kroplīga naida izpausme.

Lansera niknums auga. Es esmu Laika Valdnieka gribas īstenojums! Viņ� paskatījās uz guļo�ajiem dvīņiem. Krons! Bērnu rijējs!

Naitam pārskrēja �ermuļi, apjau�ot �o draudu nozīmi. Cik tālu tāds cilvēks spēj iet?

-���� Nē, Naits teica, ļaudamies neskaidrai intuīcijai. Ar tevi kaut kas notika. Kaut kas tāds, kas iededzināja tevī naidu un vēlē�anos darīt visu to, ko tu esi darījis.

Lansera balss kļuva arvien skaļāka. Olimpiskās spēles bija iecerētas kā reliģisks festivāls, kurā godājami cilvēki sacen�as debesu priek�ā! Mūsdienu spēles ir pilnīgs pretstats! Dievus ir aizvainojusi cilvēku augstprātība, mirstīgo lepnība!

Naita skatiens mazliet aizmiglojās, pakrūtē atkal sagriezās nelabums, bet prāts ar katru brīdi strādāja skaidrāk. Viņ� papu�rināja galvu. Dievi nav aizvainoti. Aizvainots esi tu. Kas viņi bija, �ie augstprātīgie cilvēki?

-��� Tie, kuri ir miru�i pēdējo divu nedēļu laikā! Lansers skarbi atcirta. Tad viņ� pasmaidīja. Ari Dans Kārters un citi tavi dār�gie kolēģi.

Naits sastindzis skatījās uz Lanseru, nespēdams aptvert viņa izvirtu�ās morāles dziļumus. Tātad tu bija tas, kur� uzspridzi�nāja lidma�īnu?

-��� Kārters bija ticis man pārāk tuvu, Lansers atbildēja. Pā�rējie bija papildu atbirums.

-���� Papildu atbirums! Naits iekliedzās, juzdams neapvaldītu vēlē�anos nogalināt vīrieti, kas stāvēja viņam pretī, saplosīt viņu gabalos. Bet tad viņa galva sāka moko�i dunēt, un viņ� spēja tikai gulēt un skatīties uz Lanseru.

Pēc brī�a Naits jautāja: Kas bija tas, kas tevi aizvainoja?

Lansera sejas izteiksme nocietinājās, un viņ� �ķita stingi rau�gāmies pagātnē.

-���� Kas? Naits neatlaidās.

Biju�ais desmitcīņas �empions zvērojo�ām acīm paskatījās uz Naitu un atbildēja: Ārsti!

PLA�IEM, SAMOCĪTIEM GRŪDIENIEM es izstāstu Naitam visu to, ko līdz �im ir pilnībā dzirdēju�as tikai Brazliku māsas. Sāku ar naidu, kas nāca man līdzi kop� dzim�anas, izstāstu, kā sadūru savu māti un kā nogalināju neradījumus, kuri bija apmētāju�i mani ar akmeņiem, izstāstu par dzīvi pie mācītāja Boba Brikstonā, visskarbākajā Londonas rajonā.

Pastāstu Naitam, kā manā piecpadsmitajā dzīves pavasarī, pēc apmētā�anas ar akmeņiem, mācītājs Bobs iesaistīja mani viegl�atlētikas sacensībās, jo domāja, ka es esmu stiprāks un ātrāks par citiem zēniem. Bet viņam nebija ne jausmas, uz ko es esmu spējīgs. Ari es pats to vēl nezināju.

Tajās sacensībās es guvu se�as uzvaras simt metru skrējienā, divsimt metru skrējienā, �ķēpa me�anā, trīssoļu lēcienā, tāllēk�anā un diska me�anā. To pa�u es atkārtoju apgabala sacensībās un tre�oreiz junioru valsts sacensībās �efīldā.

Pēc �efīldas mani uzmeklēja vīrs, vārdā Laionels Higinss, es stāstu Naitam. Higinss bija privātais desmitcīņas treneris. Viņ� teica, ka man ar savām spējām esot izredzes kļūt par izci�lāko pasaules sportistu un iegūt olimpisko zelta medaļu. Viņ� piedāvājās man palīdzēt iekārtoties tā, lai es varētu trenēties visu dienu, un piebāza man galvu ar mānīgiem sapņiem par slavu un dzīvi, kas atbilst olimpiskajiem ideāliem par taisnīgu sacensību uzvar labākais, un tamlīdzīgas blēņas.

Nicīgi nosēkdamies, es saku: Neradījumu iznīcinātājs, kas dzīvoja manī, norija viltus ēsmu kopā ar mak�ķerauklu un atsvaru!

Pēc tam es izstāstu Naitam, kā nākamos piecpadsmit gadus aizvadīju saskaņā ar olimpiskajiem ideāliem. Kaut gan galvassāpju lēkmes vismaz reizi mēnesī mani izsita no ierindas, Higinss iekār�toja mani Coldstream pulkā, kur, stājoties desmit gadu dienestā, man tika dota iespēja trenēties. Es to darīju ar pilnu atdevi un uzticību da�s teiktu, pat fanātiski -, lai izcīnītu sportisko nemirs�tību, un beidzot to sasniedzu Barselonas spēlēs 1992. gadā.

-���� Mēs paredzējām apgrūtino�u karstumu un mitrumu, es saku Naitam. Tāpēc Higinss aizsūtīja mani trenēties uz Indiju, domādams, ka Bombejā būs grūtāk nekā Spānijā. Viņam bija taisnība. Es biju vislabāk sagatavots un psiholoģiski noskaņots cie�anām vairāk nekā jebkur� cits.

Kavēdamies savās melnākajās atmiņās, es sapurinu galvu kā terjers, kas pārlau� �urkas mugurkaulu, un saku: Bet tam nebija nekādas nozīmes.

Sīki izstāstu, kā pēc pirmās Barselonas spēļu dienas biju desmitcīņas līderis, kā guvu uzvaru no metru barjerskrējienā, augstlēk�anā, diska me�anā, kārtslēk�anā un �etrsimt metru skrējienā. Gaisa temperatūra bija krietni virs trīsdesmit grādiem, un spiedīgais, mitrais gaiss izdarīja savu: �etrsimt metru skrē�jienā ieguvis otro vietu, es zaudēju spēkus un sabruku.

-���� Viņi aizrāva mani uz medicīnas telti, es stāstu Naitam. Bet tas mani neuztrauca. Mēs ar Higinsu spriedām, ka man pēc pirmās dienas vajadzēs elektrolītu lādiņu. Es visu laiku pra�sīju, lai atsauc manu treneri, bet mediķi nelaida viņu iek�ā. Es redzēju, ka viņi grib pielikt mani intravenozai sistēmai. Teicu, ka gribu pats savu treneri, lai tas atjaunotu man zaudēto �ķidrumu un minerālvielas ar maisījumu, ko mēs bijām precīzi pielāgoju�i manai viemaiņai. Ta�u mans stāvoklis neļāva man cīnīties ar viņiem, un viņi iedūra man rokā adatu un pievienoja to maisi�ņam ar Dievs zina ko.

Es skatos uz Naitu, niknuma pārņemts, un no jauna pārdzī�voju visus tābrī�a notikumus. Nākamajā dienā es biju rēgs.

�ķēpa me�ana un tāllēk�ana bija mani daudzsolo�ākie sporta veidi, un abos es piedzīvoju zaudējumu. Neiekļuvu pat pirmajā desmitniekā, kaut gan biju pasaules �empions!

Tikko valdīdams augo�ās dusmas, es saku: Mans sapnis palika nepiepildīts, Nait! Olimpiskā slava aizgāja garām. Es nepie�rādīju savu pārākumu. To man atņēma mūsdienu izkropļotās olimpiskās spēles!

Naits blen� manī ar tādu pa�u neticīgu, izbiedētu sejas iz�teiksmi, kāda bija Martai, kad es Bosnijas policijas iecirknī pie�dāvājos izglābt viņu un viņas māsas.

-��� Bet tu ta�u biji pasaules �empions, Naits atgādina. Tur�klāt divkārtējs!

-���� Nemirstību dod tikai olimpiskais zelts. Zeltu izcīna pārā�kais par visiem! Neradījumi man atņēma tādu izdevību. Tā bija iepriek� izplānota sabotā�a!

Tagad Naits skatās uz mani ar pilnīgu neticību sejā. Tātad tu sāki plānot atriebību toreiz, pirms divdesmit gadiem?

-����� Laika gaitā mana atriebība ieguva pla�āku vērienu, es saku. Tā sākās ar spāņu ārstiem, kas mani sazāļoja. 1993. gada septembrī viņi visi nomira dabiski izraisītu cēloņu dēļ. Tiesne�i, kas pārraudzīja sacensības, gāja bojā da�ādās autoavārijās deviņ�desmit ceturtajā gadā un deviņdesmit piektā gada sākumā.

-���� Un Fūrijas? Naits jautā.

Es apsē�os uz soliņa nepilna metra attālumā no viņa. Tikai nedaudzi zina, ka 1995. gada vasarā, kad mans pulks beidza die�nestu Karaliskajā gvardē, mūs rotācijas kārtā nosūtīja uz Sarajevu kopā ar NATO miera uzturē�anas misiju. Tur es biju nepilnas pie�cas nedēļas, jo mīna uz ceļa otrreiz mū�ā sadragāja man galvu.

Naita vārdi ir kļuvu�i skaidrāki un acu skatiens vērīgāks. Vai tu to visu izplānoji pirms vai pēc tam, kad palīdzēji Brazliku māsām izbēgt no policijas iecirkņa pie Srebrenicas?

Es rūgti pasmaidu. Pēc tam. Es sagādāju viņām jaunas pases un jaunas identitātes, atvedu Fūrijas uz Londonu un iekārtoju blakusmājas dzīvoklī. Mēs pat izveidojām slepenas durvis aiz mana skapja un aiz viņu gobelēna, lai varētu izlikties, ka dzī�vojam katrs savu dzīvi.

-����� Dzīvi, kas veltīta olimpisko spēļu iznīcinā�anai? Naits dzēlīgi jautā.

-��� Jā, tie�i tā! Es jau teicu, ka aiz tā visa un aiz manis stāvēja dievi. Tas bija liktenis! Kā citādi tu izskaidrotu to, ka mani jau nori�u sākumā uzaicināja par organizācijas komitejas locekli un, lūk, Londona uzvarēja? Liktenis jau no sākuma ļāva man būt pa�ā iek�ienē, noslēpt, kas slēpjams, pārveidot, kas pārveidojams, lai viss atbilstu maniem mērķiem, un man bija brīva pieeja ikvienam centimetram ikvienā sacensību vietā. Un tagad, kad visi meklē tevi un tavus bērnus, liktenis ļaus man iesākto pabeigt!

Naits sa�ķiebj seju. Tu esi ārprātīgs!

-����� Nē, Nait, es atbildu. Es vienkār�i esmu pārāks tādā nozīmē, ko tu nespēj saprast.

Es pieceļos un eju projām. Viņ� iesaucas man pakaļ: Vai tu esi nolēmis pirms sava lielā fināla likvidēt visas Fūrijas? Noga�lināt Martu un pēc tam bēgt?

-����� Nebūt ne! es iesmejos. Marta ir izgājusi, lai aiznestu tavas meitas kaklarotu un dēla pulksteni uz Skotijas un Franci�jas vilcieniem. Kad tas būs izdarīts, viņa atgriezīsies, atbrīvos misteru Daringu, nogalinās tavus bērnus un pēc tam tevi pa�u!

NA1TA GALVA IESMELDZĀS un iedunējās tā, it kā viņ� būtu saņē�mis vēl vienu belzienu. Pārvarēdams apdullumu, viņ� paskatījās uz guļo�ajiem bērniem. Kaklarotas un pulksteņa viņiem vairs nebija. Tagad vairs nebūs iespējas viņus atrast. Kas noticis ar taksometra �oferi? Kāpēc viņ� nav atdevis telefonu Huligānam vai Potersfīldai? Kāpēc neviens nav ieradies palīgā? Vai viņi dzen pēdas Martai un steidzas uz vilcieniem?

Naits vēlreiz paskatījās uz Lanseru, kas lika somā kaut kādus papīrus.

-��� Mani bērni neko ļaunu nav izdarīju�i, Naits teica. Viņiem ir tikai trīs gadi. Viņi ir nevainīgas būtnes!

-��� Viņi ir neradījumi! Lansers vienaldzīgi atmeta un pagriezās pret durvīm. Ardievu, Nait! Bija aizraujo�i ar tevi sacensties, bet uzvar labākais!

-���� Tas neesi tu! Naits nokliedza viņam pakaļ. Mudaho to pierādīja. Tu neesi uzvarējis. Olimpiskais gars turpina dzīvot, lai ko tu darītu!

Tas trāpīja mērķī, jo Lansers pagriezās un devās atpakaļ pie Naita, bet tad sarāvās un apstājās, izdzirdot �āvienu.

Tas bija atskanējis no televizora, un Lansers atvieglots pasmī�nēja.

-���� Ir sācies vīrie�u maratons, viņ� teica. Sākusies pēdējā spēle. Un vai zini ko, Nait? Tā kā esmu pārcilvēks, es ļau�u tev dzīvot tik ilgi, lai tu redzētu beigas. Pirms Marta tevi nogalinās, viņa ļaus tev visos sīkumos noskatīties, kā es pilnīgi un uz visiem laildem izdzēsī�u �o olimpisko garu!

PĒC PUSSTUNDAS, KAD pulkstenis rādīja tie�i dienas vidu, Poupa novērsās no reportā�as par vīrie�u maratonu un nervozi paskatī�jās uz Huligānu, kas joprojām salīcis sēdēja pie iPhone paliekām, pūlēdamies no tām izdibināt Naita atra�anās vietu.

-��� Nu, kā ir? reportiere jautāja, juzdamās bezcerīgi izmisusi.

-��� SIM karte ir draņķīgā stāvoklī, "Privātdetektīvu" Londonas speciālists atbildēja, nepaceldams galvu. Bet man �ķiet, ka es tuvojos kaut kādai skaidrībai.

D�eks bija devies projām, lai uzraudzītu dro�ību pie vīrie�u maratona fini�a līnijas. Tomēr Eleina Potersfilda bija tepat labo�ratorijā. Skotlendjarda inspektore bija ieradusies tikai pirms neilga brī�a, saspringusi un pārguru�i pēc pēdējo divdesmit �etru stundu notikumiem.

-Kā jūs teicāt, kurtas taksometra �oferis bija uzņēmis Pīteru?viņa nepacietīgi jautāja.

-����� Man �ķiet, kaut kur Naitsbrid�ā, Poupa atbildēja. Ja Oladuvam būtu mobilais telefons, mēs piezvanītu un pārjautātu, bet viņ� teica, ka esot atdevis to sievai.

Potersfilda brīdi domāja. Varbūt Milnerstrītā?

-��� Jā, tie�i tā, Huligāns atrūca.

-���� Tādā gadījumā Naits ir bijis pie savas mātes, inspektore sacīja. Amanda noteikti kaut ko zinās. Steig�us izvilkusi telefonu, viņa sāka meklēt numuru.

-���� Kārtībā! iesaucās Huligāns, paceldams galvu no diviem sensoriem, kas bija piestiprināti Naita SIM kartes veselajam gabalam, un paskatīdamies uz ekrānu, ko izraibināja neizpro�tamu zīmju gūzma.

Noliecies pār tastatūru, viņ� sāka klik�ķināt taustiņus, bet Poupa tikmēr saspringti klausījās, kā Potersfīlda sasveicinās, pa�ziņo, ka ir policijas izmeklētāja un Naita miru�ās sievas māsa, un lūdz pasaukt pie aparāta Amandu Naitu. Pēc tam viņa izgāja no laboratorijas.

Pēc divām minūtēm elektroniskie hieroglifi uz Huligāna datora ekrāna pārtapa neskaidrā interneta vietnē. Kas tas ir? Poupa iesaucās.

-��� Izskatās kaut kas līdzīgs kartei, bet es nevaru salasīt URL, Huligāns atbildēja, un nākamajā brīdī laboratorijā iebrāzās Skot�lendjarda inspektore.

-����� Trace Angels! Potersfīlda iesaucās. Tur rakstīts Trace Angels!

PŪLIS BĒRDKEID�VOKAS DIENVIDU pusē, pretī Sentd�eimsa par�kam, ir lielāks un blīvāks, nekā es biju paredzējis. Tomēr tas ir saprotams, jo vīrie�u maratons ir viens no pēdējiem spēļu pasākumiem.

Ir necie�ami karsts, pulkstenis rāda pusdivpadsmit, un līderi tūlīt sāks otro no �etriem skrejceļa apļiem. Es dzirdu skatītājus aurus un pamanu sportistus skrienam rietumu virzienā pretī Viktorijas memoriālam un Bakingemas pilij.

Ar nelielu somu uz pleca es izlau�os cauri pūlim, turēdams paceltu olimpisko spēļu dro�ības darbinieka apliecību, ko viņi man pēc atlai�anas neattapās atņemt. Tagad ir ļoti svarīgi, lai mani redzētu tie�i �eit un �ajā brīdī. Biju iecerējis uzmeklēt jebkuru policistu. Bet, paskatījies tālāk gar skrejceļa malu, es ieraugu pazīstamu cilvēku. Izspraucos zem no�ogojuma lentes un dodos pie viņa, turēdams rokā caurlaidi.

-���� Inspektors Kaspers? es jautāju. Es esmu Maiks Lansers.

Skotlendjarda kapteinis pamāj ar galvu. �ķiet, pret jums

izturējās nepelnīti bargi.

-���� Paldies! es saku un piebilstu: Protams, es vairs neesmu spēļu dro�ības darbinieks, bet gribēju jautāt, vai es drīkstētu pārskriet pāri ielai, kad tuvumā nebūs neviena skrējēja? Ja iespē�jams, es labprāt pavērotu skrējienu no ziemeļu puses.

Kaspers pārdomā lūgumu, tad parausta plecus un atbild: Protams, kāpēc ne?

Pēc īsa brī�a es esmu ielas otrā pusē un spraucos cauri pūlim uz parku. Iegājis tajā, dodos uz austrumu pusi, tad pametu skatienu pulkstenī un nodomāju, ka Marta atbrīvos Daringu apmēram pēc pusotras stundas, neilgi pirms maratona beigām, un tas piesaistīs pietiekami lielu policijas uzmanību, lai es paveiktu savu darāmo un pārliecinātos, ka neviens mani nespēj uzvarēt.

Neviens mani �odien neuzvarēs, es nodomāju. Neuzvarēs �odien. Neuzvarēs nekad.

LANSERA BRĪVAJĀ GUĻAMISTABĀ, aizlīmētu muti un duno�u, apdul�lu�u galvu, Naits bija aizvadījis trīsdesmit minūtes, brī�iem bez�cerīgā izmisumā pūlēdamies atsvabināties no saitēm, brī�iem ilgpilnu skatienu raudzīdamies uz nemaņā guļo�ajiem bērniem, un tikai pa ausu galam dzirdēdams televīzijas reportā�u no mara�tona vietas.

Pulkstenis bija 11.55. Vienpadsmitajā jūdzē, septiņpadsmi�tajā kilometrā, gandrīz stundu kop� skrējiena sākuma, Viktori�jas krastmalā no pārējiem bija atrāvu�ies Apvienotās Karalistes, Etiopijas, Kenijas un Meksikas maratonisti. Sacenzdamies cits ar citu, viņi skrēja garām Londonas "acij" uz parlamenta ēku pusi olimpisko rekordu tempā, par spīti moko�ajam karstumam.

Naits drūmi prātoja, kādu me�onību Lansers varētu būt saga�tavojis nezināmā maratona skrējiena posmā, bet atteicās pat iedomāties par to, ko Marta grasās darīt ar viņu un bērniem pēc pēdējā spēļu pasākuma.

Aizvēris acis, viņ� sāka lūgt Dievu un Keitu, saukdams viņus palīgā izglābt bērnus. Man pa�am nebūtu iebildumu mirt, viņ� sev teica, kaut vai tādēļ, lai es atkal būtu kopā ar Keitu. Bet bērni, viņi ta�u ir pelnīju�i�

Istabā ienāca Marta, nesdama melno �aujamieroci, ko Naits bija redzējis iepriek�ējā vakarā, un plēves maisiņu ar trim divlitru kokakolas pudelēm. Viņas tum�ie mati bija apgriezti un nokrāsoti gai�i violetā tonī ar sudrabainām �ķipsnām, un tie labi saderējās ar viņas ietērpu melnajiem ādas svārkiem, tanktopa kreklu un garajiem zābakiem. Ja pēdējās divās nedēļās Naits nebūtu

Martu tik bie�i redzējis, viņ� sievietē ar balinātajiem matiem un spilgti izkrāsoto seju nekad nebūtu pazinis nopietno aukli, kas liktenīgajā dienā bija pienākusi pie viņa rotaļlaukumā.

Marta nepievērsa Naitam un pārējiem istabā gulo�ajiem ne�kādu uzmanību, it kā tie būtu nenozīmīgi blakus apstākļi. Noli�kusi kokakolas pudeles uz galdiņa, viņa pasvārstīja rokās �auteni un piegāja pie Daringa. Tad viņa nolika �auteni uz gultas malas, paņēma �ļirci un iedūra to infūzijas caurulītē, kas stiepās uz muzeja nodaļas vadītāja roku.

Laiks mosties! viņa teica un atkal paņēma �auteni.

Tad viņa izvilka no kabatas ābolu un, iecirtu�i tajā zobus, gausi pievērsās televizora reportā�ai par maratona norisi.

Lūkass sakustējās un atvēra plakstus, skatīdamies tie�i uz tēvu. Viņ� plati iepleta acis. Tad viņa uzacis saraucās, seja pie�tvīka tum�i sarkana, un viņ� sāka nevarīgi īdēt, �ķiet, nevis aiz bailēm, bet tāpēc, ka izmisīgi gribēja tēvam kaut ko pateikt. Naits pazina �o sejas izteiksmi un pietvīkumu un tūlīt saprata, kāda ir apslāpēto vaimanu nozīme.

Izdzirdējusi �īs skaņas, Marta paskatījās turp ar tik saltu ska�tienu, ka Naits visiem spēkiem, par spīti duno�ajai galvai, pūlējās novērst viņas uzmanību no zēna un piesaistīt sev.

Viņ� sāka vaidēt cauri līmlentai. Marta pameta skatienu uz viņu un, ko�ļādama ābolu, teica: Apklusti! Es negribu dzirdēt, ka tu brēc tāpat kā tavs sīkais.

Ta�u Naits nepaklausīja un kunkstēja arvien skaļāk, tur�klāt dauzīja kājas pret grīdu, cerēdams ne vien piesaistīt kāda uzmanību apak�ējā dzīvoklī, bet arī tracināt Martu. Viņ� gribēja panākt, lai Marta runā. Naits pietiekami daudz zināja par vie�no�anās sarunām ķīlnieku gadījumos, lai saprastu, cik svarīgi ir piedabūt sagūstītāju runāt.

Izabella pamodās un sāka raudāt.

Marta paņēma �auteni, piegāja pie Naita un iesmējās. Mums pieder arī apak�ējais dzīvoklis. Tāpēc spārdies, cik gribi! Neviens tevi nedzird.

To teikdama, viņa iespēra Naitam pa vēderu. Naits ievaidēda�mies sarāvās un apvēlās uz vēdera, juzdams zem sevis �irkstam un drūpam saplēstās glāzes lauskas. Lūkass ievaimanājās. Marta nikni paskatījās uz bērniem. Naits bija pārliecināts, ka viņa spers ari tiem. Bet Marta notupās un norāva Naitam no mutes līmlenti. Pasaki, lai viņi apklust, citādi jūs visi tūlīt būsiet beigti!

-���� Lūkass grib uz tualeti, Naits teica. Noņem viņam lenti! Pajautā pati!

Marta naidīgi paskatījās uz viņu, tad piegāja pie zēna un norāva līmlenti. Kas ir?

Lūkass parāvās tālāk no Martas, paskatījās uz tēvu un teica: Lūka grib kakāt. Lielo cilvēku podā.

-���� Kakā biksēs, man vienalga!

-��� Lielo cilvēku podā. Marta! zēns neatlaidās. Lūka uz lielā poda! Autiņā nē.

-���� Ļauj viņam! Naits teica. Puikam ir tikai trīs gadi.

Martas sejā parādījās riebuma un izsmiekla izteiksme. Tomēr

viņa izvilka nazi un atbrīvoja Lūkasa potītes no saitēm. Vienā rokā turēdama �auteni, viņa uzrāva Naita dēlu kājās un ie�ņācās: -Ja tas atkal būs pa tuk�o, es tevi piebeig�u pirmo!

Viņi pagāja garām Daringam un pazuda gaitenī. Naits paska�tījās apkārt un pavēlās mazliet tālāk, atkal juzdams zem sevis �erkstam stikla lauskas, kas dūrās viņam rokās un mugurā.

Sāpes saasināja modrību, un, apjautis izdevību, viņ� sāka locī�ties un grozīties, ar pirkstiem drud�aini taustīdamies zem sevis. Lūdzu, Keita! Lūdzu!

Labās rokas rādītājpirksts sajuta lielākas, pāris centimetru garas lauskas aso malu, un viņ� mēģināja to iedabūt plaukstā. Ta�u tā iz�ļuka no pirkstiem un nokrita atpakaļ uz grīdas. Nedzirdami nolamājies, Naits mēģināja vēlreiz. Ta�u viņ� vēl nebija to sataus�tījis, kad izdzirdēja Lūkasa saucienu: Re, Marta! Liels puika!

Pēc brī�a viņ� dzirdēja tualetē no�alcam ūdeni un drud�aini staipīja pirkstus. Neveiksme. Tad atskanēja soļi, un Naits, vēlreiz izliekdams gurnus, pievirzījās tuvāk vietai, kur bija saplīsusi glāze. Istabā ienāca Lūkass. Rokas viņam joprojām bija sasietas priek�ā, bet seja staroja priekā.

Lūka tagad liels, tēti! viņ� paziņoja. Lūkam trīs gadi! Autiņā nē!

-��� MALACIS, ZĒN! NAITS teica, gulēdams uz muguras un uzsmai�dīdams dēlam. Viņ� pameta skatienu uz Martu, kas nebija izlai�dusi no rokām �auteni, un sajuta mugurā ieduramies biezo glāzes pamatnes lausku.

Viņ� sakļāva ap to labās rokas pirkstus un dzirdēja Martu sakām: Ej apsēdies blakus māsai un nekusties! Tad viņa pievērsās Daringam, kura augums uz gultas bija sācis kustēties.

-���� Mosties! viņa atkārtoja. Mums drīz jāiet!

Darings ievaidējās, bet Naits ievirzīja stikla gabalu līmlentes tinumos ap plaukstu locītavām un sāka zāģēt. Lūkass smaidīdams piegāja pie tēva un teica: Lūka liels puika!

Pievērsdams visu uzmanību Martai, Naits paslavēja zēnu.

-���� Ļoti labi! Tagad apsēdies, kā Marta tev teica!

Ta�u dēls nekustējās no vietas. Mājās, tēti! viņ� teica, un cauri līmlentei kā piebalsodama ievaimanājās Bella. Būs viesības?

-���� Drīz, Naits atbildēja, juzdams, ka lente pārplīst un atslīd vaļā. Pavisam drīz.

Bet tad Marta, paķērusi �auteni un līmlentes rulli, devās pie Lūkasa. Zēns paskatījās uz līmlenti un iekliedzās: Nē, Marta!

Lūkass pietupās un metās bēgt. Marta iedegās dusmās. Pavēr�susi stobru pret zēnu, viņa tam uzkliedza: Apsēdies! Tūlīt! Vai arī būsi beigts!

Tomēr zēns bija par mazu, lai pilnībā aptvertu, ko nozīmē pret viņu vērsts pielādēts �aujamierocis. Nē! Lūkass izaicino�i atbildēja un uzlēca uz matra�a blakus Izabellai. Viņa acis �audījās apkārt, meklējot iespēju izbēgt.

-���� Nu tad es tev �o to iemācī�u, Marta teica, iedama pretī Lūkasam. Viņas skatiens bija pilnībā pievērsts zēnam, nevis Naitam, kas juta plaukstu locītavas atbrīvojamies no saitēm.

Brīdī, kad Marta gāja viņam garām, lai notvertu Lūkasu, Naits no visa spēka iespēra viņai ar sasietajām kājām.

Spēriens sāpīgi trāpīja Martai pa Ahilleja cīpslu, un viņa iekliegdamās sagrīļojās un sāniski nokrita uz grīdas. �autene klaudzēdama aizslīdēja tālāk.

Naits apsviedās apkārt, satvēra stikla lausku un mēģināja ar to viņai trāpīt. Ta�u Martas reakcija bija satrieco�i ātra. Viņa strauji izstiepa roku, novirzīdama cirtienu sānis, un vienlaikus trieca ar ceļgalu Naitam pa krūtīm.

Brīdi zaudējis elpu, Naits izlaida stikla gabalu no rokām.

Neprātīgi pārskaitusies, Marta pielēca kājās un sagrāba �au�teni. Viņa piesteidzās pie galdiņa ar kokakolas pudeli, atskrūvēja to un iegrūda stobru �ķidrumā, teikdama: Man vienalga, ko teiks Krons! Man pietiek tevis un tavu pretīgo bērnu!

Marta veikli aptina līmlentu ap asiņojo�o roku, pēc tam pietina �autenes stobru pie pudeles kakla, tad pavērsa primitīvi pieklu�sināto ieroci uz pretējo pusi. Viņas acis bija kļuvu�as tum�as un nedzīvas, un Naits apjauta, ko redzēju�i visi nelaimīgie bosnie�u pui�i, kad pie tiem ieradās Brazliku māsas. Ar drūmu apņē�mību sejā Marta devās pie Lūkasa, kas joprojām stāvēja blakus māsai, un sacīja Naitam: Puika būs pirmais. Es gribu, lai tu to redzi.

-���� Lansers tevi nogalinās! Naits iekliedzās. Tāpat kā viņ� nogalināja tavas māsas!

Tas lika Martai apstāties. Pagriezusies pret Naitu, viņa teica: Manas māsas ir dzīvas! Viņas ir jau aizbrauku�as no Londonas!

-��� Nē! Naits atbildēja. Lansers viņas abas nogalināja. Viņ� pārlauza Andjelai sprandu, pēc tam nogrieza viņai abas plaukstas un atsūtīja tās man. Nadai bija pārgriezta rīkle no vienas auss līdz otrai.

-��� Tu melo! Marta �ņāco�i iekliedzās un, pastiepusi �auteni, devās pie viņa.

-��� Tavas māsas tika atrastas tajā pa�ā pamestajā fabrikā netālu no gāzes rūpnīcas, turpat, kur jūs turējāt Selenu Farelu.

Tas Martai lika uz brīdi apstāties. Kāpēc par to nekas nav teikts ziņās?

-���� Acīmredzot policija nav informējusi presi, Naits sacīja, meklēdams atbildi. Tā viņi da�reiz mēdz darīt kādu laiku noklusēt jaunumus.

-���� Tu melo! Marta atmeta, bet tad paraustīja plecus. Un pat tad, ja tā ir taisnība, jo labāk man! Man viņas abas bija līdz kaklam. Es pati reizēm gribēju viņas nogalināt.

Marta atlaida iero�a dro�inātāju.

PĒK�ŅI TUVUMĀ IEGAUDOJĀS sirēnas, kaucieni kļuva arvien skaļāki, un Naita sirdī iegailējās jauna cerība.

-���� Viņi brauc tev pakaļ! viņ� teica, ar ļaunu smīnu skatīda�mies uz Martu un lcokakolas pudeli. Tev ir beigas, vienalga, ko tu izdarītu ar mani un maniem bērniem.

-����� Nekā! Marta dzēlīgi iesmējās. Ja viņi vispār atbrauks �urp, tad ies uz blakus dzīvokli, nevis uz �o. Tikmēr es tik�u galā ar tevi un aizbēg�u pa slepeno eju.

Viņa mēģināja piespiest kokakolas pudeli Naitam pie galvas, bet viņ� ar atsvabināto roku atsita to nost un apsviedās apkārt. Kauco�ās sirēnas tuvojās, un Naits saspringti domāja: Iegūsti laiku! Jāizglābj vismaz bērni!

Bet tad Marta ar zābaku uzkāpa Naitam uz kakla, aizsizdama viņam elpu, un pavērsa pieklusināto �auteni lejup.

Naits izvelbtām acīm paskatījās aug�up viņai pretī un sagrāba viņu aiz potītēm, cenzdamies izsist viņu no līdzsvara. Bet Marta spieda zābaku arvien dziļāk un spēcīgāk viņam kaklā, līdz viņ� zaudēja spēkus.

Marta sapņainām acīm paskatījās lejup un teica: Ardievu, mister Nait! Cik �ēl, ka man nav cērtes!

GAIDĪDAMS LIKTENĪGO BRĪDI, Naits domāja par Keitu, bet tad Martas acis negaidot plati iepletās. Viņa iebrēcās sāpēs, atrāva kokakolas pudeli Naitam no galvas un zābaku viņam no kakla, un tajā pa�ā mirklī norībēja �āviens. Ar dīvaini slapju būk�ķi klusinātā �autene izsita caurumu sienā tie�i virs Naita galvas. Pār viņu nolija kokakola un nobira plastmasas drumslas, un Marta vēlreiz iekliedzās sāpēs. Kā apdullusi viņa atkāpās no Naita, akli taustīdamās apkārt.

Lūkass bija ar zobiem iekodies Martas paceles cīpslā un neat�laidās no tās, kamēr aukle, joprojām kliegdama, neganti sita zēnam. Naits no visa spēka iespēra viņai pa kāju, un Marta at�svieda zēnu sānis, vienlaikus izlaizdama no rokām �auteni.

Lūkass atsitās pret sienu un apklusa.

Naits rāpās uz �autenes pusi, bet Marta tikmēr zvērojo�ām acīm skatījās uz Lūkasu un taustīja zēna atstāto vaļējo brūci, neredzēdama Naitu līdz brīdim, kad �autene bija da�u centimetru attālumā no viņa rokas.

Tad viņa nolamājās un metās pie Naita, bet viņa pirksts jau bija atradis gaili, un viņ� mēģināja pavērst stobru pret uzbru�cēju. Marta ar brīvo roku iesita pa stobru, novēr�ot to no mērķa, un tajā brīdī ierocis iz�āva vēlreiz. �āvienam sekoja apdullino�s rībiens, kas uz bridi aizmigloja Naita apziņu. Viņ� nevarīgi paska�tījās apkārt, cerēdams, ka tomēr ir trāpījis Martai.

Bet tad vecākā Fūrija iespēra viņam pa ribām un izrāva �au�teni no viņa rokas. Elsodama un triumfējo�i smīnēdama, viņa pavērsa stobru pret Naita samaņu zaudēju�o dēlu.

Skaties, kā viņ� mirst! Marta ie�ņācās.

Naita ausim �āviens izklausījās tālīns un it kā no citas pasau�les, tomēr tas moko�i atbalsojās viņa sirdī, un viņ� paredzēja, ka Lūkasa mazais augumiņ� tūlīt saleksies un sabruks no lodes trieciena.

Bet tajā pa�ā brīdī no Martas kakla spēji izlauzās asiņu strūkla, un bijusī aukle un kara noziedzniece bez dzīvības sabruka zemē starp Naitu un viņa dēlu.

Apdullis un nevarīgs, Naits pagrieza galvu un ieraudzīja Keitas vecāko māsu, kas cēlās kājās pēc pietupienā izdarīta �āviena.

DIVDESMIT MINŪTES PĒC tam, kad Eleina Potersfīlda bija no�āvusi meklēto kara noziedznieci Senku Brazliku, Skotlendjarda inspek�tore un Naits sēdēja viņas automa�īnā, kas ar ieslēgtu sirēnu un iedegtiem lukturiem joņoja pa �elsijas ielām Melas virzienā, kur labākie maratonisti jau pirms krietna brī�a bija sāku�i ceturto un pēdējo skrējiena posmu.

Parasti vīrie�u maratons beidzas spēļu rīkotāju pilsētas Olim�piskajā stadionā. Ta�u Londonas Olimpisko spēļu organizētāji kā izrādījās, lielā mērā pakļaujoties Lansera ieteikumiem bija nolēmu�i, ka skrējēju virzī�ana pa nepievilcīgajām īstendas ielām nebūtu labākais veids, kā atklāt pasaulei savas pilsētas lieliskā�kās īpa�ības.

Tāpēc organizatori bija iz�ķīru�ies par labu �etriem skrējienu posmiem, kas atklātu skatītāja acij Londonas izcilākās vietas no Tauera kalna līdz parlamenta ēkai, pa Temzas krastu gar Londonas "aci" un Kleopatras olehiskam -, un starta un fini�a vietai izvēlēju�ies Melu, no kuras labi redzama Bakingemas pils.

Es gribu, lai ikvienam rokā būtu viņa fotogrāfija! Poters�fīlda iekliedza rācijā. Atrodiet viņu! Ta bija viņa ideja, ka mara�tonam jānotiek tie�i �eit!

Naits domāja par to, cik apbrīnojami spējīga Eleina Potersfīlda ir savā darbā. Viņa bija atradusi Trace Angels karti un pārliecinā�jusies, ka bērni ir iesēdināti vilcienos, bet tad nolēmusi pārbaudīt bērnu iepriek�ējo atra�anās vietu un atradusi adresi Por�estras Terasē.

Sazinājusies ar vilcienu personālu un uzzinājusi, ka tajos nav neviena, kas atbilstu Naita bērnu aprakstam, Skotlendjarda inspektore kopā ar policijas vienību bija devusies uz ēku pretī Lankastergeitai. Kad blakusmājas dzīvoklī bija atskanējis primi�tīvi pieklusinātā iero�a �āviens, viņi atradās Fūriju dzīvoklī un to sadzirdēja. Aiz sienas gobelēna viņi bija atklāju�i slepeno eju uz Lansera dzīvokli un nākamajā mirklī pēc Naita �āviena sviedu�i apdullino�o granātu.

Potersfīlda nolika rāciju un drebo�ā balsī teica: Mēs viņu notversim. Tagad visi ir viņam uz pēdām.

Naits stingi raudzījās ārā pa logu spo�ajā saulē, joprojām juzdamies apdullis un samocīts pēc saņemtajiem sitieniem. Kā tu jūties, Eleina? Tu biji spiesta �aut.

-��� Es? Tev vispār nevajadzēja būt �eit, Pīter! Potersfīlda skarbi atmeta. Tev vajadzēja gulēt ātrās palīdzības ma�īnā un kopā ar bērniem braukt uz slimnīcu. Arī tevi ir kārtīgi jāapskata.

-���� Amanda un Boss pa�laik ir ceļā pie Lūkasa un Bellas. Mani varēs apskatīt pēc tam, kad būs aizturēts Lansers.

Potersfīlda palēnināja ātrumu un iegriezās Bakingemas pils ielā. Vai tu dro�i zini, ka Lansers plānoja uzbrukumu maratona sacensību laikā?

Naits visiem spēkiem sasprindzināja atmiņu un atbildēja: Pirms viņ� devās projām, es teicu: lai ko viņ� darītu, olimpiskais gars vienmēr dzīvos. Teicu, ka Mundaho to ir pierādījis. Par to viņ� briesmīgi pārskaitās, un man �ķita, ka viņ� tūlīt mani noga�linās. Bet tad atskanēja maratona starta �āviens. Un viņ� teica kaut ko tamlīdzīgu: "Vīrie�u maratons. Pēdējā spēle ir sākusies. Un, tā kā es esmu pārcilvēks, es tev ļau�u dzīvot tik ilgi, lai tu redzētu beigas. Pirms Marta tevi nogalinās, viņa ļaus tev visos sīkumos noskatīties, kā es pilnīgi un uz visiem laikiem izdzēsī�u �o olimpisko garu."

Apturējusi automa�īnu pie policijas no�ogojuma pretī Svētā D�eimsa parkam, Potersfīlda izkāpa un uzrādīja policistiem savu �etonu. �is cilvēks ir "Privātdetektīvu" darbinieks un nāk kopā ar mani. Kur ir inspektors Kaspers?

Policists, moko�ajā karstumā izskatīdamies glu�i no�ēlojams, norādīja ziemeļu virzienā uz pagriezienu Bakingemas pils priek�ā un jautāja: Vai gribat, lai es pasaucu viņu �urp?

Naita svaine papurināja galvu, pārkāpa pāri no�ogojumam un izlauza pūlī ceļu līdz Bērdkeid�vokai, un Naits mazliet grīļīgā gaitā viņai sekoja. Skrējēji, kas bija krietni atpaliku�i no līderiem, tuvojās Viktorijas memoriālam pagrieziena centrā.

Druknais Bilijs Kaspers jau steidzās pretī Naitam un Potersfildai. �ēlīgais Dievs, inspektore! viņ� iesaucās. Tas nelietis pirms nepilnas stundas bija manā acu priek�ā! Viņ� devās uz Svētā D�eimsa parku!

-���� Vai tu saņēmi Lansera fotogrāfiju?

-����� Ikviens mūsu vienības cilvēks to saņēma pirms desmit sekundēm, Kaspers atbildēja, un viņa seja sadrūma. Ceļaposms ir vairāk nekā divpadsmit kilometru gar�. Gar malām stāv pusmiljons skatītāju, varbūt vairāk. Kā mēs viņu atradīsim, velns lai parauj?

-��� Jāmeklē pie fini�a vai tā tuvumā, Naits teica. Tas atbil�stu viņa vēlmei pēc publiskas drāmas. Vai tu esi redzējis D�eku Morganu?

-����� Viņ� tevi ir apsteidzis, Pīter, policijas inspektors atbil�dēja. Tiklīdz D�eks uzzināja, ka Krons ir Lansers un ka viņ� joprojām ir brīvībā, viņ� tūlīt devās uz fini�u. Attapīgs vīrs, ja ņem vērā, ka viņ� ir jeņķis!

Tomēr pēc divdesmit se�ām minūtēm, kad publikas auri ska�nēja gar maratona skrejceļu dienvidos no Sentd�eimsa parka, Lansers joprojām nebija atrasts. Ikviena ierīce ar automātisku laika iestatījumu tika pārbaudīta vēlreiz, meklējot slēptus spri�dzekļus.

Stāvēdami augstu tribīnēs, kas bija uzbūvētas gar Melu, Naits un D�eks ar binokļiem pētīja apkārtējos kokus, pieļaujot iespēju, ka Lansers varētu būt uzkāpis kādā no tiem un grasltos izdarīt snaipera �āvienu. Kaspers un Potersfīlda to pa�u darīja pretējā ielas pusē. Ta�u skatu aizsedza daudzie plando�ie Apvienotās Karalistes un olimpisko spēļu karogi, kuru masti stiepās rindā uz rietumiem pretī Bakingemas pilij.

-���� Es viņu pārbaudīju pats, D�eks drūmi sacīja, nolaizdams binokli. Tas ir, Lanseru! Toreiz, kad viņ� pirms da�iem gadiem neilgi sadarbojās ar mums Honkongā. Viņ� bija spodrs un balts, un viņu cildināja visi, kas jebkad viņu pazinu�i. Un es neatceros, ka jebkādos reģistros būtu parādījies viņa dienests Balkānos. To es noteikti būtu atcerējies.

-���� Viņ� tur bija tikai nepilnas piecas nedēļas, Naits teica.

-��� Pietiekami ilgi, lai savervētu asinskāras raganas, kas ir tikpat juku�as kā viņ�, sacīja D�eks.

-��� Dro�i vien tie�i tāpēc viņ� dokumentos neminēja �o periodu, Naits piebilda.

Pirms D�eks paguva atbildēt, publikas auri iedārdējās ska�ļāk, un tribīnēs ap Viktorijas memoriālu skatītāji pielēca kājās: uz skrejceļa bija parādīju�ies divi policisti uz motocikliem. Tie brauca apmēram simt metrus pirms �etriem pirmajiem skrējē�jiem, kuri divdesmitajā kilometriem bija atrāvu�ies no pārējiem.

-����� Motociklisti, Naits teica un pacēla binokli, cenzdamies saskatīt policistu sejas. Tomēr drīz vien viņ� pārliecinājās, ka neviens no braucējiem nav Lansers.

Aiz motociklistiem parādījās �etri skrējiena līderi kenijietis, etiopietis, meksikānis, kas skrēja kailām kājām, un puisis no Braitonas; katrs turēja rokā olimpisko spēļu un Kamerūnas karogu.

Pēc divdesmit se�ām jūdzēm un simt astoņdesmit pieciem jardiem pēc �etrdesmit diviem tūksto�iem divpadsmit met�riem priek�galā bija izvirzīju�ies kenijietis un brits, kas skrēja plecu pie pleca. Bet divsimt metru attālumā no fini�a etiopietis un meksikānis, kas turējās cie�i aiz līderiem, pievirzījās tiem blakus.

Skatītāju neapvaldīto auru pavadīti, visi �etri atlētiskie vīri cits citam līdzās skrēja pa ceļa taisno posmu pretī zeltam un slavai, un neviens nepadevās pārējiem.

Divdesmit metrus pirms fini�a priek�galā izrāvās Braitonas skrējējs, un �ķita, ka Apvienotā Karaliste iegūs pirmo zelta medaļu vīrie�u maratonā, teicami papildinot Mērijas Dakvortas vēsturisko uzvaru iepriek�ējās svētdienas sievie�u distancē.

Tomēr pārsteidzo�ā kārtā pāris metru pirms fini�a līnijas britu skrējējs palēnināja tempu, visi �etri maratonisti pacēla karogus un �etratā vienlaikus pārrāva fini�a lenti.

īsu mirkli skatītāju pūlis nesapra�anā sastinga, un Naits dzirdēja diktoru klaigas par nepieredzētu rīcību un tās varbū�tējo nozīmi. Un tad ikviens skatītājs Melas tribīnēs saprata, ko sportisti ar to gribēju�i pateikt, un apsveica skrējēju �estu ar vētrainām gavilēm, kam pievienojās arī Naits.

Viņ� domāja: vai tu to redzi, Lanser? Kron? Tu nevari izdzēst olimpisko garu, jo tas nav atrodams vienā atsevi�ķā vietā; tas mājo ikviena panākumus alksto�a sportista sirdī un vienmēr tur paliks.

-���� Uzbrukuma nebija, D�eks teica, kad gaviļu vētra bija pie�klusu�i. Varbūt Lanseru atbaidīja daudzie policijas spēki gar skrejceļa malām.

-���� Var jau būt, Naits pieļāva. Bet varbūt viņ� nemaz neru�nāja par maratona beigām.

uz ekrāniem dro�ības posteņu tuvumā vēl un vēlreiz tiek atkār�tots vīrie�u maratona �ķebino�ais noslēgums, kamēr es tveicīgajā karstumā pacietīgi stāvu rindā pie Olimpiskā parka ziemeļu ieejas blakus Rukholtroudai.

Man ir noskūta galva un ikviena atklāti redzamās ādas vieta ar hennu nokrāsota sulīgi sarkanbrūnā tonī, kas ir desmitkārt tum�āka par manu dabisko ādas krāsu. Baltais turbāns ir teicams papildinājums. Tāpat kā melnā bārda, metāla aproce uz labās rokas un Indijas pase kā arī kontaktlēcas sēpijas tonī, brilles un vaļīgais, baltais indie�u krekls līdz ar nelielu pa�ūlijas eļļas devu, kas veiksmīgi pārveidoju�i mani par Jātu Singhu Rad�palu, gara auguma sikhu tekstilrūpnieku no Pend�abas, kam laimējies dabūt biļeti uz spēļu nobeiguma ceremoniju.

Kad atrodos metra attālumā no dro�ības skeneriem, uz ekrāna, kurā tikko bija redzams maratona fini�s, parādās mana seja mana līdz�inējā seja!

Pirmajā brīdī mani pārņem panika, ta�u es ātri atgūstos un vairākkārt pametu neuzkrīto�u skatu uz ekrānu, cerēdams, ka tas ir tikai kārtējais muļķīgais spēļu kopsavilkuma raidījums, kurā pieminēta arī mana izslēg�ana no organizācijas komitejas. Ta�u nākamajā brīdī zem mana attēla parādās teksts ar ziņu, ka es tieku meklēts saistībā ar Krona slepkavībām.

Kā tas iespējams?! Man galvā sāk dimdēt neskaitāmas bal�sis, izraisot kārtējo necie�amo, apdullino�o galvassāpju lēkmi. Visiem spēkiem cenzdamies saglabāt mieru, es tuvojos druknai

F7 sardzes darbiniecei un jaunam Skotlendjarda policistam, kas pārbauda apmeklētāju biļetes un identitāti.

-��� Jūs esat braucis tālu ceļu, mister Rad�pal, policists saka, neizteiksmīgi paskatīdamies uz mani.

-���� Tik izcila notikuma dēļ cilvēks ir gatavs ceļot tālu, es saku ar ietrenētu akcentu, kas man izdodas teicami, par spīti duno�ajām sāpēm galvā. Tik tikko spēju savaldīties, lai nebāztu roku zem turbāna aptaustīt pakausī pulsējo�o rētu.

Sardzes sieviete ieskatās portatīvā datora ekrānā. Vai esat apmeklējis vēl kādas sacensības spēļu laikā, mister Rad�pal? viņa jautā.

-����� Divas, es atbildu. Vieglatlētikas sacensības pagāju�ās ceturtdienas vakarā un lauka hokeju nedēļas sākumā. Pirmdienas pēcpusdienā. Indijas un Austrālijas spēli. Mēs zaudējām.

Viņa pārlai� skatienu ekrānam un pamāj ar galvu. Mums jāizlai� caur skeneriem jūsu soma un jebkādi metāla priek�meti.

-��� Tūlīt, es saku, uzceļu somu uz slīdlentes un ielieku monē�tas, aproci un mobilo telefonu plastmasas kastē tai blakus.

-���� Vai kirpana nav? policists jautā.

Es pasmaidu. Gudrs zēns! Nē. Ceremoniālo dunci es atstāju mājās.

Policists pamāj ar galvu. Prātīgi darīts. Da�i jūsējie centās tikt iek�ā ar visiem kirpaniem. Tagad ejiet te cauri!

Pēc neilga laika manas galvassāpes pierimst. Saņemu atpakaļ somu, kurā ir tikai fotoaparāts un paliela tūbiņa ar �ķietamu pretapdeguma krēmu. Ātri paeju garām ītonas centram un pa paaugstinātu gājēju tiltu nokļūstu parka ziemeļaustrumu daļā. Pagājis garām velotrekam, basketbola arēnai un sportistu ciema�tam, dodos tālāk dienvidu virzienā gar sponsoru luksusa sektoru, pie kura brīdi apstājos, aptverdams, ka esmu palaidis sveikā daudzus iespējamos olimpisko ideālu aptraipītājus.

Nav svarīgi, es sev saku. Mans pēdējais solis ar uzviju kompen�sēs visu nepaveikto. Domājot par to, mana elpa kļūst straujāka. Tāpat kā mana sirds, kas sevi�ķi neganti dauzās, kad es uzsmaidu sargiem pie spirālveida kāpnēm starp Orbit torņa balstiem. Vai restorāns vēl ir atvērts? es jautāju.

-���� Tas būs vaļā līdz trijiem trīsdesmit, ser, atbild viens no sargiem. Jums vēl ir divas stundas laika.

-���� Un ja es gribē�u ēst pēc tam? es jautāju.

-����� Visas pārējās uzkodu vietas būs atvērtas, viņ� saka. Slēgts būs vienīgi restorāns.

Es pamāju ar galvu un sāku garo kāpienu aug�up, nepievērs�dams gandrīz nekādu uzmanību bezvārda neradījumiem, kas nāk lejup man pretī, pat nenojauzdami, kādus draudus es glabāju sevī. Pēc divpadsmit minūtēm esmu sasniedzis restorānu, kas lēni grie�as apkārt, un dodos pie vietu ierādītājas.

-���� Rad�pals, es saku. Galdiņu vienam cilvēkam!

Viņa sarauc pieri. Vai būsiet ar mieru sēdēt kopā ar kādu citu?

-���� Ar lielāko prieku! es atbildu.

Viņa pamāj ar galvu. Tomēr desmit vai piecpadsmit minūtes vajadzēs pagaidīt.

-��� Vai drīkstu izmantot kungu istabu, kamēr gaidu? es jautāju.

-���� Protams, viņa atbild un pakāpjas sānis.

Aiz manis iek�ā nāk citi apmeklētāji, un sieviete ir tik aiz�ņemta, ka noteikti drīz mani piemirsis. Izsaukusi manu vārdu, viņa dro�i vien nospriedīs, ka man apnicis gaidīt un es esmu aizgājis projām. Pat tad, ja viņa aizsūtīs kādu pārbaudīt vīrie�u tualeti, mani tur neatradīs. Rad�pala vairs nebūs.

Es dodos uz vīrie�u tualeti un ieeju vajadzīgajā kabīnē, kura, par laimi, ir brīva. Pēc piecām minūtēm iziet visi pārējie tualetes apmeklētāji. Tad, cik ātri iespējams, es uztrau�os un apsē�os uz kabīņu nodalījuma sienas un pastumju aug�up vienu no griestu flīzēm, aiz kuras ir atstāta paliela telpa, lai apkalpes darbinieki varētu vieglāk piekļūt elektriskajām un dzesē�anas sistēmām.

Pēc da�u mirkļu piepūles es guļu �ajā griestu alā, un flīze atrodas savā vietā. Tagad atliek tikai nomierināties, sagatavoties un uzticēties liktenim.

�ETROS PĒCPUSDIENĀ NAITS un D�eks atradās Olimpiskajā parkā. Saule joprojām spīdēja spo�i, un no celiņiem strāvoja karstums. Atbilsto�i Skotlendjarda un M15 ziņām pēc premjerministra pavēles tie bija uzņēmu�ies kopīgu dro�ības kontroli Maiks Lansers nebija mēģinājis iekļūt parkā, izmantojot savu dro�ības darbinieka caurlaidi, kas pēc trauksmes izziņo�anas tūlīt bija attiecīgi iezīmēta.

Ap �etriem trīsdesmit Naits joprojām sāpo�u galvu sekoja D�ekam tuk�ajā stadionā, pa kuru staigāja īpa�as policijas vienības ar mīnu meklētājiem suņiem. Pa�laik Naita domas galvenokārt kavējās nevis pie Lansera medī�anas, bet pie saviem bērniem. Vai slimnīcā viss ir kārtībā? Vai Amanda ir viņiem blakus?

Naits dzīrās piezvanīt mātei, bet tobrīd D�eks teica: Var�būt viņ� maratonā patie�ām nobijās. Varbūt tā bija viņa pēdējā iespēja, un viņ� redzēja, ka tā neizdosies, tāpēc metās bēgt.

-����� Nē, sacīja Naits. Viņ� noteikti kaut ko mēģinās �eit. Kaut ko pamatīgu.

-���� Tad viņam jābūt Hudini, D�eks teica. Tu ta�u dzirdēji, ka dro�ības pasākumi pastiprināti līdz kara apstākļu līmenim. Aug�ā tiks nostādītas divkār�as SAS snaiperu vienības, un gaite�ņos un kāpnēs būs nostādīti visi pieejamie Skotlendjarda spēki.

-��� Es visu to zinu, D�ek, Naits atbildēja. Tomēr, ņemot vērā, ko tas juku�ais nelietis ir pastrādājis līdz �im, mēs nevaram būt dro�i, ka viņu apturēs jebkāds dro�ības līmenis. Padomā par to! Lansers pārraudzīja pusotru miljardu dolāru, kas bija ieguldīts olimpisko spēļu dro�ības pasākumos. Viņ� zina ikvienu papildu apstākli, ko Skotlendjards un M15 ir paredzēju�i savos plānos. Un gandrīz septiņus aizvadītos gadus �im ārprātīgajam ir bijis pieejams ikviens centimetrs ikvienā sacensību vietā jau celtnie�cības laikā. Ikviens nolādēts centimetrs!

TRIJOS TRĪSDESMIT PĒCPUSDIENĀ trīsdesmit piecu centimetru spraugā starp vīrie�u tualetes griestiem un Orbit torņa jumtu es dzirdu, kā palēninās un apstājas hidrauliskās ierīces, un jūtu lēni grie�amies skatlaukuma platformu. Aizveru acis, apvaldu elpu un gatavojos tam, kas drīz notiks. Mans liktenis. Mans ceļ�. Mana taisnīgā un pēdējā tiesa.

Bez desmit minūtēm �etros es izspie�u pretapdeguma krēma tūbiņas saturu uz turbāna auduma un ar to nozie�u savu seju gandrīz melnu. Telpā zem manis ienāk apkopēji un sāk tīrī�anas darbus. Vairākas minūtes dzirdu, kā viņu sūkļi sitas pret sienām, pēc tam iestājas pusstundu ilgs klusums, ko pārtrauc vienīgi manis pa�a vieglo kustību �vīksti, iezie�ot galvu, kaklu un rokas.

Divpadsmit minūtes pāri �etriem, kad vīrie�u tualetē ienāk pirmā mīnu meklētāju komanda ar suņiem, mani piepe�i pārņem baisa doma, ka neradījumi varbūt biju�i tik gudri, ka iedevu�i saviem zvēriem paostīt kādu mana apģērba gabalu. Tomēr mek�lētāju vienība pazūd tikpat a�i kā ienākusi; acīmredzot viņus ir maldinājusi pa�ūlijas eļļas smar�a.

Viņi atnāk vēlreiz pulksten piecos un pulksten se�os. Kad viņi dodas projām pēc tre�ās pārbaudes, es zinu, ka mana stunda ir pienākusi. Piesardzīgi pabā�u roku zem izolācijas strēmeles un sataustu pielādētu munīcijas aptveri, kas ievietota tur pirms sep�tiņiem mēne�iem. Iebāzis aptveri kabatā, es nolai�os lejā tualetes kabīnē, norauju atliku�o apģērbu, un divkrāsainais, melnbaltais radījums, kas raugās man pretī no spoguļa, izskatās pēc īsta briesmoņa.

Izmeties kails un atstājis tikai pulksteni uz rokas locītavas, es noplē�u daļu no turbāna auduma un aptinu abus galus ap plaukstām, atstādams starp tām �etrdesmit piecu centimetru garu, vaļīgu drānas strēmeli. Piespiedies cie�i pie sienas blakus durvīm, es apbruņojos ar pacietību un gaidu.

Pulksten se�os �etrdesmit piecās es izdzirdu soļus un vīrie�u balsis. Durvis atveras, atsitas man tie�i pret seju un atslīd at�pakaļ, atklājot skatienam treniņtērpā ieģērbtu gara, atlētiska, melna neradījuma muguru. Rokā viņam ir liela, saritināma audekla soma.

Viņ� ir milzenis. Dro�i vien viņ� ir arī izveicīgs. Ta�u viņ� nevar mēroties ar pārcilvēcisku būtni.

Vaļīgais turbāna audums pārslīd pāri viņa galvai un apstājas zem zoda. Pirms vīrietis paguvis reaģēt, es iespie�u celi viņam mugurā un, savilkdams strēmeli, izspie�u no viņa dzīvību. Pēc da�ām sekundēm, joprojām juzdams ļenganā ķermeņa trīsas un kluso īdē�anu caur degunu, kas ir viņa nāves balss, es ievelku neradījuma līķi tālākajā kabīnē un atgrie�os pie viņa audekla somas. Paskatos pulkstenī: līdz ceremonijas sākumam atliku�as trīsdesmit minūtes.

Man vajadzīga tikai puse no �ī laika, lai uzvilktu Karaliskās gvardes formas tērpu un uzliktu galvā melno lā�ādas cepuri, un es sajūtu pazīstamu smagumu uzgulstam pierei un ausīm. Pēc nelielas pieregulē�anas ādas pazodes siksna stingri piekļaujas manam zodam. Visbeidzot es paņemu viņa automātisko �auteni, labi zinot, ka tā ir tuk�a, bet nebēdājot par to. Mana munīcijas aptvere ir pilna.

Pēc tam es atgrie�os vidējā kabīnē un gaidu. Ceturksni pēc septiņiem dzirdu atveramies durvis, un atskan rūciens: Sapl, mēs kāpjam aug�ā!

-���� Divas minūtes, es noklepodamies atrūcu. Ej uz lūku!

-���� Tiekamies aug�ā! viņ� saka.

Ceru, ka ne, es nodomāju, pirms dzirdu viņu aizveram durvis.

Izgājis no kabīnes, es dodos uz durvīm, skatīdamies uz rokas pulksteņa sekun�u rādītāju. Kad pagāju�as precīzi deviņdesmit sekundes, es dziļi ievelku elpu un izeju gaitenī, nesdams līdzi audekla somu.

Ātrā solī un neizteiksmīgu seju, skatīdamies taisni uz priek�u, es izeju cauri restorānam līdz stikla durvīm ēdamzāles labajā pusē. Divi SAS vīri jau slēdz tās vaļā. Kad viņi atver durvis un man pretī ieplūst karstums, es nolieku audekla somu blakus citai tāda pa�a izskata somai un pasoļoju viņiem garām, uzkāpju aug�ā līdz skatu laukumam un izeju pa �aurām, atvērtām durvīm, pie kurām stāv cits SAS darbinieks.

Esmu izvēlējies vispiemērotāko mirkli. Sargs no�ņācās: Pē�dējā brīdī, vecīt!

Karaliskā gvarde velti laiku ne�ķie�, es atbildu un, pasprau�cies viņam garām, ieeju �aurā kāpņu ejā ar maziem tērauda pakāpieniem, kas ved aug�up līdz atbīdāmai lūkai un ārā uz skatu laukuma jumta.

Redzu agrīna vakara debesis un mākoņus, kas traucas aug�stu pāri galvai. Dzirdēdams tālīnas trompe�u skaņas, es kāpju aug�up pretī savam liktenim, kas tagad ir tik tuvu, ka jūtu tā uguni ikvienā muskulī un tā saldo sviedru gar�u uz lūpām.

TROMPETISTI STĀVĒJA KATRĀ stadiona laukuma pusē, spēlēdami skumīgu melodiju, ko Naits nepazina.

Viņ� stāvēja augstu ziemeļu puses tribīnēs un ar binokli lūko�jās pūlī. Naits bija noguris, viņu mocīja galvassāpes un pastipri�nāti kaitināja ieilgu�ais karstums un taurē�ana, kas ievadīja no�slēguma ceremoniju. Kad trompetes apklusa, visapkārt stadio�nam iedegās lielie ekrāni, vidējā attālumā rādot olimpisko uguni, kas plīvoja augstu virs Orbit torņa un kam abās pusēs, tāpat kā visu laiku kop� atklā�anas ceremonijas, stāvēja Karaliskās gvar�des vīri, izslēju�ies taisni kā zobeni.

Gvardi uz Orbit torņa paaugstinātās platformas virs skatu laukuma jumta pacēla �autenes uz pleca, pagriezās par �etr�desmit pieciem grādiem un stīvā parādes solī, sasprindzinātām rokām, aizsoļoja katrs savā virzienā pretī diviem citiem gvardiem, kas iznāca uz jumta pa lūkas tipa durvīm katrā skatu laukuma pusē un devās uz platformas un olimpiskās uguns pavarda pusi. Promejo�ie un �urpnāko�ie gvardi pagāja viens otram garām precīzi pusceļā starp pavardu un kāpņu �ahtu; pienākumu pavei�ku�ie gvardi pazuda no jumta, un abi jaunatnācēji uzkāpa uz platformas katrs no savas puses un nostājās miera stājā blakus olimpiskajai ugunij.

Vēl pusotru stundu Naits klejoja cauri pūlim. Kad vasaras debesis sāka krēslot un sacēlās viegls vēj�, viņu uzmundrināja doma, ka, par spīti joprojām nenovērstajiem Lansera draudiem, uz noslēguma ceremoniju bija ieradies pārsteidzo�i liels skaits sportistu, treneru, tiesne�u un līdzjutēju, kaut gan tie visi būtu varēju�i palikt mājās un dro�ībā.

Noslēguma ceremonija sākotnēji bija iecerēta kā tikpat priek�pilns pasākums, cik atklā�anas ceremonija pirms amerikāņu lodes grūdēja nāves. Ta�u pēc slepkavībām organizatori bija mainī�ju�i plānoto kārtību un radīju�i drūmāku un izjustāku gaisotni, iesaistot Londonas Simfonisko orķestri un Ēriku Kleptonu, kas aizkustino�ā versijā izpildīja savu dziesmu "Asaras debesis".

Kad Naits gāja pa stadionu dienvidu virzienā, Markuss Moriss līdzīgā noskaņā teica runu, kas bija reizē elēģija miru�ajiem un slavinājums visam gai�ajam un izcilajam, kas noticis Londonas spēlēs, par spīti Kronām un Fūrijām.

Naits ieskatījās programmā un nodomāja: vēl vairākas runas, da�i krā�ņi skati, olimpiskā karoga nodo�ana Brazīlijai, pēc tam īsa Riode�aneiro mēra uzruna un�

-���� Vai ir kas jauns, Pīter? austiņās jautāja D�eks. Viņi bija mainīju�i dro�ības frekvences gadījumam, ja Lansers mēģinātu pārtvert viņu pārraides.

-����� Nē, Naits atbildēja. Tomēr kaut kas nav tā, kā vajag.

�ī doma neatkāpās no Naita, līdz organizatori pārtrauca ofi�ciālo programmu, lai ievestu da�us "īpa�us viesus".

Uz skatuves parādījās Hantera Pīrsa kopā ar Zīku �o un �et�riem skrējējiem, kuri bija ieguvu�i zelta medaļu maratonā. Viņi stūma ratiņkrēslu ar Filatri Mundaho, kam kājas bija pārklātas ar palagu, un viņiem sekoja medicīniskais personāls.

Mundaho bija ieguvis daudzus tre�ās pakāpes apdegumus ķermeņa apak�ējā daļā un pēdējās nedēļas laikā pārcietis vairā�kas moko�as medicīniskas procedūras. Pasaules �empions simt metru skrējienā, iespējams, cieta lielas sāpes un nespēja saviem spēkiem piecelties no slimnīcas gultas. Ta�u to neviens nebūtu varējis uzminēt.

Biju�ais zēnu vienības karavīrs bija stalti un lepni izslējis galvu. Viņ� māja sveicienus skatītāju pūlim, kas cēlās kājās un apsveica viņu ar skaļām gavilēm. Naitam acīs sakāpa asaras. Visa Mundaho būtība pauda tādu neticamu, apbrīnojamu drosmi, dzelzs gribu un dziļu cilvēcību, ko Lansers nemū�am nespētu pat apjaust.

Viņi pasniedza sprinterim izcīnīto zelta medaļu, un, kamēr stadionā skanēja Kamerūnas valsts himna, Naits skatītāju vidū neredzēja nevienu, kam acīs nebūtu asaru.

Pēc tam Hantera Pīrsa runāja par Londonas spēļu mantojumu, uzsverot, ka gala iznākumā tās vēl spo�āk izgaismos Pjēra de Kubertēna sākotnējos olimpiskos sapņus un ticību to ideāliem. Sākumā Naits ar aizrautību klausījās amerikāņu daiļlēcējas vār�dos.

Bet tad viņ� piespieda sevi novērsties no Hanteras Pīrsas un mēģināja domāt tā, kā to varētu darīt Lansers un viņa alter ego Krons. Naits atmiņā atkārtoja pēdējos teikumus, ko ārprātīgais viņam bija teicis. Viņ� mēģināja iztēloties, ka Lansera vārdi ir uzdrukāti uz klucī�iem, ko viņ� var pa vienam paņemt rokā un izpētīt: beigās, pirms tavas nāves, Nait, es gādā�u, lai tu un tavi bērni redzētu, cik meistarīgi es uz visiem laikiem izdzēsī�u olimpisko garu!

Naits pārdomāja ikvienu vārdu un tā nozīmi visās iespējamās niansēs. Un piepe�i viņam atausa gaisma viņ� to ieraudzīja tre�ajā vārdā no beigām.

Steig�us ieslēdzis rāciju, viņ� teica: Garu nevar izdzēst, D�ek!

-���� Ko tu gribi teikt, Pīter? D�eks nesaprata.

Skriedams uz izejas pusi, Naits atsaucās: Lansers man teica, ka uz visiem laikiem izdzēsī�ot olimpisko garu!

-Jā, un�?

-���� Garu nevar izdzēst, D�ek. Izdzēst var liesmu.

PASKATIETIES TAGAD UZ mani, paskatieties, kā esmu noslēpies, būdams atklāti redzams simttūksto� cilvēkiem un vēl vairākiem miljardiem pie televizoru ekrāniem!

Likteņa favorīts. Izredzētais. Dievu mīlulis. Es neap�aubāmi esmu pārcilvēks, augstāka būtne visādā nozīmē, katrā ziņā pārāks par no�ēlojamo Mundaho, par Zīku �o, par nekrietno pārkāpumu atbalstītāju Hanteru Pīrsu, par visiem �iem sportistiem tur lejā, stadionā, par visiem, kas lād un nosoda mani�

Vēj� pieņemas spēkā. Es pievēr�u uzmanību vējam un ziemeļ�rietumu debesīm tālu aiz stadiona, tālu aiz Londonas. Tur pie apvār�ņa biezē tum�i mākoņi, vēstījot negaisu. Labāku fonu es nevaru vēlēties.

Likteņa izredzētais, es vēlreiz nodomāju un dzirdu, kā stadions sāk vētraini dārdēt.

Kas tur notiek? Uz skatuves uznāk sers Eltons D�ons un sers Pols Makartnijs un apsē�as viens otram pretī pie vienādām bal�tām klavierēm. Kas tur vēl ir kopā ar viņiem? Marianna Feitfula? Ak mū�s, viņi tam kroplim Mundaho izpilda dziesmu Let It Bel

Dzirdot viņu atbaido�o kviek�anu, grūti ir izteikt vārdos, cik ļoti man gribas atbrīvoties no miera stājas, paberzēt rētu uz pakau�a un izbeigt �o liekulīgo izrādī�anos tūlīt un uz vietas. Tomēr es piekaļu skatienu negaisa mākoņiem, kas virzās �urp, pavēlu sev nomierināties un rīkoties pēc plāna līdz pat dabis�kajām un likteņa izraudzītajām beigām.

Lai nelaistu klāt sev velni�ķo dziedā�anu, es koncentrēju visas domas uz to, ka pavisam drīz, pēc da�ām minūtēm, es beidzot atklā�u savu esamību. Un tad varē�u gavilēt par viņu kopīgajām �ausmām arī par Makartnija, D�ona un Feitfulas �ausmām. Skatī�os, kā viņi joņos uz izejām, ceļā sabradādami Mundaho, un atdo�u dieviem vēl vienu beidzamo upuri ikviena patiesa olimpie�a vārdā.

KAMĒR STADIONA SKATĪTĀJU pūlis dziedāja Iet It Be, Naits, cik ātri spēdams, skrēja uz Orbit torņa pamatnes pusi, kur jau priek�ā redzēja D�eku. "Privātdetektīvu" īpa�nieks izjautāja gurkhu sar�gus pie kāpnēm, kas veda aug�up pa DNS spirālēm līdzīgajiem veidojumiem uz apaļo torņa skatu laukumu.

Naits pieskrēja pie viņa, juzdams kājās krampjus un galvā griezīgas sāpes, un izdvesa: Vai Lansers bija tur aug�ā?

-���� Viņi apgalvo, ka pēc trijiem trīsdesmit aug�ā esot kāpu�i tikai SAS snaiperi, vienība ar suņiem un divi Karaliskās gvardes vīri, kam jāsargā�

-���� Vai mēs varam brīdināt vīrus uz jumta? Naits viņu pār�trauca.

-���� Nezinu, D�eks atbildēja. Pareizāk sakot, domāju, ka ne.

-���� Manuprāt, Lansers plāno uzspridzināt olimpisko pavardu, varbūt pat visu �o celtni! Kur atrodas propāna tvertne un vads uz liesmu?

-���� Tur pretī! saspringtā balsī iesaucās klāt pieskrēju�ais vī�rietis.

Stjuarts Mīkss bija Olimpiskā parka labiekārto�anas darbu vadītājs. Nelielais, apmēram piecdesmit gadu vecais vīrietis ar tievām ūsiņām uz virslūpas, gludi pieglaustiem, melniem matiem un iPhone aparātu rokā nosvīdis steidzās ar elektronisko kodu atdarīt betonā iebūvētās durvis, kas veda lejā uz pla�u tehnisko ierī�u pagrabtelpu; tā pletās zem Orbit torņa rietumpuses kājām un turpinājās zem upes un zem laukuma stadiona pusē.

-����� Cik liela ir tvertne tur lejā? Naits jautāja, kamēr Mīkss vēra vaļā durvis.

-��� Milzīga, piecsimt tūksto�i litru, Mīkss atbildēja, turēdams priek�ā iPhone ekrānu, uz kura bija gāzes sistēmas shēma. Bet, kā varat �eit redzēt, tā tiek izmantota visām propāna vajadzī�bām Olimpiskajā parkā, ne tikai olimpiskajam pavardam. Gāzi no galvenā rezervuārā pārsūknē uz mazākām tvertnēm visās sacensību vietās un, protams, uz sportistu ciematu. Tāpat kā elektriskā stacija, tā ir veidota tā, lai būtu pa�pietiekama.

Naits satriekts raudzījās viņā. Vai gribat sacīt: ja tā eksplo�dētu, tad eksplodētu viss?

-���� Nē, es� Mīkss aprāvās un nobālēja. Es nudien nezinu.

-��� Mēs kopā ar Pīteru un Lanseru apmēram pirms divām nedē�ļām bijām uzkāpu�i torņa skatu laukumā, sacīja D�eks. Tas bija neilgi pēc tam, kad viņ� bija pabeidzis olimpiskā pavarda dro�ības pārbaudi. Vai Lansers pārbaudes laikā bija nokāpis �eit pagrabā, Stjuart?

Mīkss pamāja ar galvu. Maiks uzstāja, ka vēl pēdējo reizi jāapskata viss iespējamais. No tvertnes pa aug�upejo�o vadu līdz pat savienojumam, kur sākas caurule uz olimpisko pavardu. Tas prasīja vairāk nekā stundu.

-���� Mums vairs stundas nav, Naits teica.

D�eks jau stāvēja uz sprai�ļu pakāpieniem, gatavs doties lejā pārbaudīt milzīgo propāna tvertni. Atsauciet vēlreiz suņus, Stjuart! Līdzko tie ierodas, sūtiet tos lejā! Pīter, pārbaudi gāzes vadu līdz jumtam!

Naits pamāja ar galvu un pavaicāja, vai Mīksam ir līdzi kaut kas no instrumentiem. Labiekārto�anas vadītājs atsprādzēja no jostas Leatherman rīku komplektu un solīja aizsūtīt Naitam uz telefonu gāzes vadu sistēmas shēmu. Uzkāpis metrus divdesmit pa spirālveida kāpnēm, kas veda uz Orbit torni, Naits dzirdēja iedūcamies telefonu, tātad diagramma bija pienākusi.

Viņ� jau grasījās to atvērt, bet tad iedomājās, ka diagrammai varbūt nav būtiskas nozīmes. Ieslēdzis mikrofonu, viņ� jautāja: Stjuart, kā tiek kontrolēts gāzes vads uz pavardu? Vai aug�ā ir kāds ar roku darbināms vārsts, kas jāaizver, lai uguns nodzistu, vai arī tas notiek elektroniski?

-���� Elektroniski, Mīkss atbildēja. Pirms savienojuma ar pa�vardu vads iet cauri griestu alai, kas ir daļa no cauruļvadu sis�tēmas un atrodas starp jumtu un restorāna griestiem.

Pretodamies sāpīgajai dunoņai galvā un vispārējam satrauku�mam, Naits steidzās kāpt arvien ātrāk. Vēj� pūta arvien stiprāk. Tālumā, �ķiet, nogranda pērkona rūciens.

-���� Kā var tikt uz jumta? viņ� jautāja.

-���� Jumta pretējās pusēs ir divas lūkas tipa durvis, Mīkss paskaidroja. Pa tām gvardi kāpj aug�ā un lejā pirms un pēc maiņas. Cauruļvadu sistēmā ir arī ventilācijas re�ģis nepilnu metru no vārsta, par kuru tu jautāji.

Pirms Naits paspēja pārdomāt dzirdēto, viņ� izdzirdēja D�eka balsi: Galvenā tvertne �ķiet tīra. Stjuart, vai mēs zinām tās tilpumu un cik tā pa�laik ir pilna?

Olimpiskā parka labiekārto�anas vadītājs krietnu bridi klusēja, tad piesmaku�ā balsī atbildēja: Aizvakar no rīta to piepildīja no jauna, D�ek.

Stāvēdams se�desmit metru virs Olimpiskā parka, Naits saprata, ka zem zemes, starp Orbit torni un stadionu, atrodas sprādzien�bīstama ierīce, kas var ne vien apgāzt torni, bet arī pamatīgi sadragāt stadiona dienvidu galu un ikvienu, kas tajā atrodas, un pat neuzdro�inājās domāt, kas notiktu, ja centrālā eksplozija izraisītu sprādzienus citās apdraudētajās vietās stadiona tuvumā.

-���� Izziņo evakuāciju, D�ek! Naits teica. Liec, lai dro�ības spēki aptur ceremoniju un nogādā visus ārpus stadiona un ārpus parka!

-���� Bet ja nu viņ� skatās? D�eks atjautāja. Ja nu viņ� var iedarbināt spridzekli no attāluma?

Es nezinu, Naits atbildēja, glu�i zaudējis spēkus. Perso�niska tieksme urdīja viņu apgriezties un skriet projām no �īs nolādētās vietas. Viņ� ir tēvs! �odien viņ� gandrīz jau bija aizgājis bojā. Vai tie�ām jāizaicina liktenis vēlreiz?

Joprojām kāpdams aug�up, Naits pārbaudīja telefonā gāzes shēmu, meklēdams digitāli kontrolēto vārstu zem olimpiskā pavarda starp jumtu un restorāna griestiem. Acumirklī viņam kļuva gandrīz nepārprotami skaidrs, ka tie�i �is kontroles vārsts ir vieta, kurai Lansers, visticamāk, pievienos spridzekli galvena�jam gāzes vadam.

Ja izdosies tur nokļūt, viņ� noņems detonatoru. Ja neizdosies�

KAD NAITS SASNIEDZA durvis uz Orbit skatu laukumu, tālumā uzplaiksnīja zibens, un vēj� pārtapa brāzmās. No stadiona �urp skanēja skaļa sambas mūzika: tur Brazīlija atzīmēja gaidāmās 2016. gada spēles.

Kaut gan gurkhi bija brīdināti par Naita iera�anos, sargi pie ieejas pieprasīja viņa identifikācijas apliecību un tikai pēc tam ļāva iet tālāk. Tur viņu sagaidīja SAS snaiperu vienības vadī�tājs, vīrs, vārdā Krestons, kas pastāstīja, ka viņ� kopā ar savu komandu un televīzijas reportieru grupu ir bijis skatu laukumā kop� apmēram pulksten pieciem, kad restorāns bijis slēgts un tajā ielaisti vienīgi Karaliskās gvardes vīri, kas izmantoju�i res�torāna tualetes, lai uzvilktu un novilktu formas tērpu.

Karaliskās gvardes vīri, Naits nodomāja. Lansers savulaik dienēja Karaliskajā gvardē. Tā viņ� pats bija teicis.

-���� Ielaidiet mani restorānā! Naits pavēlēja. Iespējams, ka gāzes vadā virs virtuves ir ievietota ierīce, kas var izraisīt sprā�dzienu!

Pēc īsa brī�a Naits jau skrēja caur restorānu uz virtuves pusi, un SAS snaiperu vienības vadītājs sekoja viņam pa pēdām. Naits pār plecu atskatījās uz Krestonu. Vai durvis uz jumtu ir vaļā?

-���� Nē, Krestons atbildēja. Tās būs slēgtas līdz ceremonijas beigām. Iestādītas uz noteiktu laiku.

-���� Vai ir kāda iespēja sazināties ar gvardiem tur aug�ā?

Krestons papurināja galvu. Viņi nav pat apbruņoti. Viss

notiek parādes līmenī.

Naits piespieda mikrofona pogu. Stjuart, pa kurieni es varu tikt cauri griestiem?

-���� No virtuves, pa kreisi no plīts nosūcēja, Mīkss atbildēja.

-���� Virtuve atrodas aiz tualetēm, uz to ved dubultdurvis.

Iedams pa gaiteni uz virtuves pusi, Naits redzēja tualetes un atcerējās, ka gvardi tajās mēdz mainīt apģērbu. Viņu piepe�i sagrāba savāds intuīcijas vilnis. Kad aizgāja gvardi, kas beigu�i maiņu? viņ� noprasīja snaiperim.

Krestons paraustīja plecus. Tūlīt pēc maiņas beigām. Viņiem stadionā bija paredzētas sēdvietas.

-���� Tātad viņi pārģērbās un aizgāja projām?

Krestons apstiprino�i pamāja ar galvu.

Tomēr Naits, neaizgājis līdz virtuvei, apstājās un atgrūda sie�vie�u tualetes durvis.

-���� Ko jūs darāt? snaiperis jautāja.

-��� Nezinu, Naits atbildēja un, redzēdams, ka tualete ir tuk�a, paskatījās lejup zem kabīņu durvīm. Tur neviena nebija.

Viņ� aizsteidzās līdz vīrie�u tualetei un atkārtoja to pa�u. Tālākajā kabīnē viņ� atrada kaila, melna vīrie�a līķi.

-���� Vīrie�u tualetē pie restorāna atrasts nogalināts gvards! Naits iekliedza rācijā un metās uz virtuves pusi. Dro�i vien Lansers ir uzvilcis viņa formas tērpu un tagad atrodas uz jumta!

Viņ� paskatījās uz Krestonu. Izdomājiet, kā dabūt vaļā tās jumta durvis!

Snaiperis pamāja ar galvu un aizsteidzās, bet Naits metās uz pretējo pusi un, iebrāzies virtuvē, ātri atrada griestu lūku pa kreisi no restorāna plīts nosūcēja. Pavilcis tai apak�ā nerūsējo�a tērauda virtuves galdu, viņ� ieslēdza mikrofonu un teica: Vai mēs varam paskatīties uz gvardiem, lai noskaidrotu, kur� no viņiem ir Lansers?

Klausīdamies, kā D�eks dod rīkojumus snaiperiem augstu virs stadiona, Naits pirmoreiz pamanīja pie lūkas piekaramo atslēgu.

-���� Man vajag ciparu kodu, Stjuart! viņ� iekliedza rācijā.

MIkss viņam to pateica, un Naits drebo�iem pirkstiem sastā�dīja kombināciju. Slēdzene padevās. Ar slotas palīdzību viņ� atgrūda lūku vaļā, tad pēdējo reizi pārlaida skatienu virtuvei, lūkodamies, vai tajā nav kaut kas izmantojams vai piemērots gāzes vada noslēg�anai. Viņ� pamanīja virtuves degli, ko pavāri izmanto cukura karamelizē�anai, un, paķēris to, iesvieda griestu alā.

Tad viņ� divreiz sa�ūpoja rokas, pirms atspēriena atbrīvodams muskuļus, un palēcies ieķērās lūkas rāmī. Viņ� sekundi karājās, dziļi ievilka elpu, tad pacēla kājas priek�ā un tik spēcīgi atvēzēja tās atpakaļ, ka viņam izdevās uzrauties aug�up iedobē starp restorāna griestiem un Orbit torņa jumtu.

Naits izvilka blāvu kabatas lukturi, ieslēdza to un virzīja pretī vara caurulei, kas apmēram divus metrus tālāk sadalījās da�ādos virzienos. Viņam nevajadzēja piekļūt daudz tuvāk, lai ieraudzītu grumbuļaino, melno līmlenti, kas bija aptīta gāzes vadam kopā ar pievienotu mobilo telefonu un vēl kādu ierīci.

Esmu atradis detonatoru, mazu magnēzija bumbu, kas ir pietīta klāt gāzes vadam, viņ� pa rāciju paziņoja. Taimera nav. Viņ� grasās to iedarbināt no attāluma. Izslēdziet visu gāzes sistēmu! Nodzēsiet olimpisko uguni! Tūlīt!

putiet, vēji, putiet!

Ziemeļrietumos, Krou�endas un Stroudgrīnas pusē, plaiksni zibens un grand pērkons. Tas ir glu�i tuvu vietai, kur mani laida pasaulē mani narkotiku apdullinātie vecāki. Viss ir atbilsto�i. Viss ir liktenīgi.

Brīdī, kad aunapiere, kas vada Starptautisko Olimpisko komi�teju, gatavojas karogu nolai�anai, pasludina spēles par slēgtām un liek izdzēst olimpisko uguni, es ar pilnu krūti dodos pretī savam liktenim. Izraudamies no stīvās miera stājas, es lūkojos tuvējā negaisa melnajā sienā un domāju, cik tas lieliski, ka mana dzīve ir bijusi kā ovāls aplis, kas sācies un beidzies gandrīz vienā un tajā pa�ā vietā.

Izvilcis no kabatas mobilo telefonu, es uzklik�ķinu numuru un dzirdu savienojumu. Tad ielieku telefonu atpakaļ kabatā, satveru �auteni, pasperu divus soļus uz priek�u un pagrie�os pa labi uz olimpiskā pavarda pusi.

DA�AS MINŪTES IEPRIEK� Karena Poupa iznāca Olimpiskā sta�diona rietumu puses tribīnēs tie�i tajā bridi, kad Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents �aks Roge, noguris un drūmi nopietns, devās pie mikrofona. Reportiere nupat bija ievietojusi Sun mājaslapā jaunākos papildinājumus, kur pastāstīja par Naita un viņa bērnu izglāb�anos, par Martas un viņas māsu nāvi un par Maika Lansera globālo meklē�anu.

Kamēr Roge runāja, vējam un pērkona dunai pieņemoties spēkā, Poupa domāja par to, ka �īs nolādētās spēles beidzot ir gandrīz beigu�ās. Viņa par to nejuta ne mazāko no�ēlu. Poupa nekad vairs negribēja rakstīt par olimpiskajām spēlēm, kaut gan zināja, ka tas ir neiespējams sapnis. Viņa jutās grūtsirdīga un nomākta un nesaprata, vai tas ir pagurums pēc ilgā sasprin�dzinājuma vai izmisīga vajadzība pēc miega. Un Naitu nebija iespējams sazvanīt. Neatbildēja arī D�eks Morgans un inspektore Potersfīlda. Vai notiek kaut kas tāds, par ko viņa nezina?

Kamēr Roge tuvojās runas beigām un gatavojās pasludināt Olimpiskās spēles par slēgtām, Poupa pameta skatienu aug�up uz Orbit torni un uguni, kas plīvoja vējā. Viņa sev atzinās, ka nepacietīgi gaida, kaut drīzāk �ī uguns nodzistu, un vienlaikus jūtas mazliet vainīga par�

Piepe�i Karaliskās gvardes vīrs olimpiskā pavarda kreisajā pusē pacēla �auteni, nometa savu lā�ādas cepuri, izgāja olimpiskās liesmas priek�ā, pagriezās un atklāja uguni. Otrs gvards sarāvās, sagrīļojās un nokrita no platformas. Viņa ķermenis atsitās pret skatu laukuma jumtu, gabalu paslīdēja, nokrita no Orbit torņa un palika guļam zemē.

Poupas �ausmu saucienu apslāpēja pūļa vaimanas, kas saplūda vienā drebo�ā kliedzienā, un tad publiskajā ruporā atskanēja dimdo�a balss: Jūs no�ēlojamie, mazvērtīgie radījumi! Vai jūs iedomājāties, ka dievu izredzētais ļaus jums tik viegli tikt cauri?

ES SAGRĀBJU KREISAJĀ rokā mobilo telefonu, runāju tajā un dzirdu atbalsojamies savu vareno balsi: Jūs, visi SAS snaiperi, kas sargājat parku, esat nevarīgi nejēgas! Es turu rokā ierīci, kas iedarbina spridzekli! Ja jūs mani no�ausiet, viss �is tornis, lielākā daļa stadiona un daudzi tūksto�i cilvēku uzsprāgs gaisā!

Pūlis zem manis sairst un metas bēgt kā �urkas no grimsto�a kuģa. Redzot viņus pārbīlī ļimstam un spirināmies, es triumfē�jo�i smaidu.

�ovakar ir pienācis gals mūsdienu olimpiskajām spēlēm! es nodārdinu. �ovakar mēs nodzēsīsim liesmu, kas ir apkau�nojo�i degusi, kop� nodevējs Kubertēns pirms vairāk nekā gad�simta ierosināja rīkot �o no�ēlojamo pasākumu �o apsmieklu īstenajām spēlēm!

naits dzirdēja �āvienus un Lansera dimdo�os draudus cauri ventilācijas re�ģim, kas atradās jumta cauruļu tīklā vairākus metrus aiz gāzes vada un detonatora.

Viņam vairs nebija laika detonatoru noņemt, turklāt pilnīgi iespējams, ka Lansers bija nodro�inājies, lai pieskar�anās brīdī tas sprāgtu.

-���� Vai varam noslēgt gāzes tvertnes? viņ� pa rāciju jautāja.

-����� Neveiksme, Pīter! D�eks atsaucās. Viņ� ir sametinājis vārstus vaļējā stāvoklī!

Lansers virs viņa izplūda garā tirādē, stāstīdams par Barselonas ārstiem, kas viņu sazāļoju�i, neļaudami izcīnīt zelta medaļu desmitcīņā un liegdami viņam kļūt par slavenāko sportistu pasaulē. Fonā Naits dzirdēja pārbiedēto skatītāju kliedzienus, tiem cen�oties izkļūt no stadiona, un saprata, ka viņam ir atli�kusi tikai viena iespēja.

Turēdams priek�ā līdzpaņemto virtuves degli, viņ� līda aug�up gar gāzes vadu un detonatoru, līdz nokļuva zem ventilācijas re�ģa.

Pa spraugām viņ� redzēja arvien tuvākus zibens uzliesmoju�mus un olimpiskās uguns spo�o viļņojumu. Liesma joprojām dega.

Re�ģi vietā turēja �etri aizbīdņi. Tie visi bija pārklāti ar kādu ķīmisku saistvielu. Varbūt to iespējams izkausēt.

Naits paķēra virtuves degli, iedarbināja to un virzīja liesmu pēc kārtas pret katru aizbīdni. Rīkodamies, cik ātri vien iespē�jams, viņ� sakarsēja sveķaino vielu, līdz tā kļuva lipīgi pilo�a, un pēc tam satvēra tuvākā aizbīdņa rokturi ar knaiblēm no Mīksa iedotā darbarīku komplekta. Viņ� rāva no visa spēka un ar gan�darījumu juta, ka aizbīdnis padodas.

ZIBENS �AUTRAS IZRAIBINA debesis, pērkons grand kā lielgabala �āvieni, un cauri �ai stihijai es nodārdinu juku�ajam pūlim, kas cen�as aizbēgt no stadiona: Gan �o, gan neskaitāmu citu iemeslu dēļ mūsdienu olimpiskajām spēlēm ir jādara gals! Tas jums jāsaprot!

Ta�u cauri �ausmu kliedzieniem un varbūt pat piekri�anas saucieniem es dzirdu kaut ko tādu, ko nebiju gatavojies dzirdēt. Neradijumi svilpj un raida man naidīgus saucienus. Viņi mani apsaukā, apmētā dubļiem manu ģenialitāti, manu pārākumu!

Bet tās ir pēdējās necieņas izpausmes, kas moceklim jāpacie� taisnīga mērķa vārdā; tās ir aizskaro�as un sāpīgas, bet nespēj mēroties ar ceļmalas mīnām vai pat akmeņu sviedieniem un nepavisam nespēj apturēt mani no likteņa piepildījuma.

Tomēr tāds noliegums iesveļ manī neizmērojama naida vilni, dedzino�u niknumu pret visiem �iem neradījumiem tur stadionā, pie manām kājām.

Paceldams skatienu pret melnajām negaisa debesīm, no kurām plaiksnī zibens un �ļācas lietus, es iekliedzos: Jūsu dēļ, Olimpa dievi, es daru to jūsu dēļ!

naits bija nokļuvis jau krietni tālāk par ventilācijas atveri un skrēja pa paaugstināto platformu, kas ieskāva olimpisko pavardu; par spīti stiprajai lietusgāzei, viņ� skrēja kā vēl nekad nebija skrējis.

Pirms ārprātīgā pirksts paguva pieskarties telefona nosūtī��anas pogai, Naits strauji, no visa spēka trieca Lanseram pa sāniem, un slepkava sagrīļojies nokrita uz platformas grīdas. Viņa automātiskais ierocis aizslīdēja projām.

Naits uzkrita Lanseram virsū, ta�u maniaka plauksta joprojām cie�i turēja mobilo telefonu. Biju�ais desmitcīņas �empions bija gadus desmit vecāks par Naitu. Tomēr tūlīt kļuva jūtams, ka viņ� ir stiprāks, lielāks un prasmīgāks cīnītājs.

Lansers tik spēcīgi iebelza Naitam ar plaukstas sānu, ka "Pri�vātdetektīvu" Londonas izmeklētājs aizlidoja malā, gandrīz atsiz�damies pret uguns pavarda svilino�o sienu. Skaudrais karstums un nesaudzīgais lietus lika viņam acumirklī atgūties.

Pagriezdamies viņ� redzēja, ka Lansers cen�as piecelties kājās. Naits no visa spēka spēra viņam pa potīti un sāpīgi trāpīja mērķī. Slepkava iegaudojās, atbalstījās uz viena ceļgala un cēlās atkal, bet Naits ar labo roku no aizmugures aptvēra Lansera masīvo kaklu, cenzdamies noturēt viņu smacējo�ā tvērienā un izraut viņam mobilo telefonu, pirms tiek iedarbināts spridzeklis.

Spiezdams Lansera kaklu, Naits sagrāba pretinieka īk�ķi, pūlēdamies panākt, lai tas atlaistu krampjaini satverto telefonu. Bet tad Lansers, spēcīgi piespiedis zodu pie Naita apak�delma,

sagrieza ķermeņa aug�daļu un asi ietrieca abus elkoņus Naitam krūtīs, kas joprojām sāpēja pēc Fūrijas zābaka spērieniem.

"Privātdetektīvu" Londonas izmeklētājs ievaidējās asās sāpēs, tomēr tvērienu neatlaida. Acu priek�ā viņam uznira Lūkasa un Izabellas tēli, un Naits, nepaguvis apdomāties, izmantoja dēla paņēmienu. Viņ� neganti iekodās ārprātīgā vīrie�a pakausī, juz�dams, kā Lanseram no pakau�a at�ķeļas biezs rētaudu gabals. Lanseram izlauzās me�onīgs sāpju un niknuma rēciens.

Mirkli atlaidies, Naits koda vēlreiz, �oreiz zemāk, un iecirta zobus pretinieka kakla muskuļos ar tādu sparu kā lauva, kas uzbrūk bifelim, lai padarītu to nevarīgu.

Lanseru pārņēma ārprāta niknums.

Viņ� raustījās un mētājās, aurodams aklā, pirmatnējā naidā, un pāri plecam trieca Naitam sejā masīvās dūres, tad vēlreiz iebelza ar elkoņiem viņam pa krūtīm ar tādu spēku, ka "Pri�vātdetektīvu" izmeklētājam nokrakstēja un lūza vairākas ribas.

Tas bija par daudz.

Naits pilnīgi zaudēja elpu, un sāns iesāpējās tik skaudri, ka viņ� atlaida kodienu un �ņaudzo�o tvērienu ap Lansera kaklu. Ievaidējies viņ� nokrita uz platformas lietū, pūlēdamies atgūt elpu un pārvarēt moko�ās, visaptvero�ās sāpes.

Asinīm pilot no koduma brūcēm, Lansers pagriezās un pie�vērsa Naitam zvērojo�i niknu un reizē triumfējo�u skatienu.

Tev nebija nekādu izred�u, Nait! viņ� triumfējo�i teica, atkāpdamies un paceldams roku ar telefonu pret debesīm. Tu gribēji sacelties pret nesalīdzināmi augstāku būtni. Tev nebija�

Naits svieda Lanseram ar Leatherman rīku komplektu.

Tas lidodams sagriezās gaisā, un nākamajā brīdi knaibļu asie gali ieurbās Lansera labajā acī, dziļi pār�ķeļot mīkstos audus.

Grīļīgi atkāpdamies, joprojām spiezdams plaukstā telefonu un nesekmīgi cenzdamies izraut rīku, kas bija apzīmogojis viņa lik�teni, Lansers izgrūda stindzino�u brēcienu, kādu varētu izkliegt mītisks ļaunuma vēstnesis varbūt Krons, kad Zevs viņu iemeta dziļākajā un tum�ākajā Tartara bezdibeni.

īsu mirkli Naitu sagrāba bailes, ka Lansers atgūs līdzsvaru un paspēs nospiest spridzekļa iedarbinā�anas pogu.

Bet tie�i tad virs Orbit torņa uzplaiksnīja zibens, un balti kvē�lo�a zigzaga bulta, aizlidodama garām virs skatu laukuma izvie�totajiem zibensnovedējiem, ietriecās darbarīka rokturī, kas slējās aug�up no Lansera acs, raidot viņam cauri elektrisko strāvu un atsvie�ot viņu atpakaļ līdz pavardam un pāri tā malai, kur pa�iecelto dievu sūtni ieskāva un aprija dārdo�ās olimpiskās liesmas.

PIRMDIENA, 2012. GADA 13. AUGUSTS

LONDONAS TILTA SLIMNĪCAS tre�ajā stāvā, sēdēdams ratiņkrēslā, Naits stīvi smaidīja cilvēkiem, kas bija sastāju�ies ap Lūkasa un Bellas gultām. Kaut gan gūtā smadzeņu satricinājuma sekas bija pierimu�as līdz trulai, duno�ai smeldzei galvā, lauztās un sadauzītās ribas joprojām skaudri sāpēja, un katrs elpas vilciens �ķita kā ne�ēlīgs zāģis krūtīs.

Ta�u viņ� bija dzīvs. Viņa bērni bija dzīvi. Olimpiskās spēles bija izglābu�i un atriebu�i viņa prātam neaptverami spēki. Un tikko istabā bija ienākusi Skotlendjarda galvenā inspektore Eleina Potersfīlda, nesdama divas mazas �okolādes tortes, katru no tām greznoja trīs aizdegtas dzim�anas dienas sveces.

Huligāns, kas nekad nelaida garām izdevību dziedāt, sparīgi uzsāka Happy Birthday To You, un viņam pievienojās bērnu kopē�jas un ārsti, kā arī D�eks Morgans, Karena Poupa, Naita māte un pat Garijs Boss, kur� bija ieradies jau agrāk, lai izrotātu slimnīcas palātu ar baloniem un karodziņiem.

-���� Aizveriet acis un iedomājieties kādu vēlē�anos! sacīja dvīņu mātesmāsa.

-���� Kādu lielu sapni! piebilda viņu vecmāmiņa.

Izabella un Lūkass uz brīdi aizvēra acis, tad atkal tās atvēra, dziļi ievilka elpu un nopūta visas sveces. Pārējie uzgavilēja un aplaudēja. Potersfīlda sagrieza torti.

Palikdama uzticīga savai �urnālistes dabai, Poupa jautāja:

-���� Ko jūs vēlējāties?

Naita dēls sadusmojās. Lūka neteiks! Noslēpums! Turpretī Izabella lieti�ķi paskatījās uz Poupu un sacīja: Es vēlējos, kaut mēs dabūtu jaunu mammīti.

Lūkasa seja apmācās. Nav godīgi! To vēlējās Lūka! Apkārt atskanēja mierinājuma un līdzjūtības nopūtas, un Naitam �ķita, ka sirds lūzīs vēlreiz.

Izabella cie�i lūkojās viņā. Lai aukles vairs nenāk, tēt!

-���� Aukles vairs nenāks, viņ� apsolīja un paskatījās uz māti.

-���� Labi, māt?

-��� Tikai tad, ja viņi paliks manā tie�ā un pastāvīgā uzraudzībā, māte atbildēja.

-���� Vai arī manējā, piebilda Boss.

Tad bija kārta tortei un saldējumam. Nokodusi vairākus gabali�ņus, Poupa domīgi teica: Vai zināt, kas visvairāk novērsa manu uzmanību no Lansera un atvairīja jebkādas aizdomas pret viņu?

-���� Nu kas? Huligāns jautāja.

-���� Pirmajā dienā viena no Fūrijām mēģināja viņu sabraukt, Poupa atbildēja. Tā ta�u bija, vai ne?

-��� Pavisam noteikti, Naits apstiprināja. Varu derēt, ka viņ� pats to bija izplānojis. Es tikai nejau�i gadījos blakus.

-Ja labi padomā, tur bija vēl kāds pavediens, sacīja Huligāns.

-����� Krons neatsūtīja nevienu vēstuli, kurā uzskaitītu iemeslus, kāpēc Lanseram jāmirst.

-���� Tas man neienāca prātā, Naits teica.

-��� Man arī ne, sacīja D�eks, pieceldamies no krēsla un iemez�dams papīra �ķīvi atkritumu kastē.

Kad bērni bija pamieloju�ies ar torti un izsaiņoju�i visas sanestās dāvanas, viņi pamazām kļuva miegaini. Redzēdami, ka

Izabellas acis aizveras un Lūkass sāk �ūpoties un sūkāt īk�ķi, Amanda un Boss devās projām, �ukstus apsolīju�ies atnākt no rīta, lai palīdzētu Naitam un bērniem nokļūt mājās.

Pēc tam atvadījās arī viņa svaine, kas promejot teica: Nolīgt kara noziedznieci par aukli saviem bērniem nebija tavs gudrākais gājiens, PIter, bet beigu beigās tu sevi parādīji spo�i! Neno�liedzami spo�i. Keita būtu ļoti lepna par to, kā tu cīnījies par bērniem, par olimpiskajām spēlēm, par Londonu, par ikvienu.

Naita sirds vēlreiz sa�ņaudzās. Es tevi apskautu, Eleina, tikai�

Viņa pameta Naitam gaisa skūpstu, pavēstīja, ka ie�ot aprau�dzīt Selenu Farelu un D�eimsu Daringu, un izgāja pa durvīm.

-���� Pirms aizeju, Pīter, gribu pasniegt tev dāvanu, teica D�eks Morgans. Gribu pie�ķirt tev nepieklājīgi lielu algas paaugsti�nājumu un gribu, lai tu ar bērniem da�as nedēļas pavadi kaut kur siltajās zemēs. Uz "Privātdetektīvu" rēķina. Sīkāk to pārru�nāsim pēc tam, kad es atgriezī�os Losand�elosā. Bet tagad man jāsteidzas uz lidma�īnu!

Kad "Privātdetektīvu" īpa�nieks bija aizgājis, piecēlās arī Poupa un Huligāns. Mēs tagad ejam uz krogu! Huligāns teica. Jāno�skatās galvenās epizodes no olimpisko spēļu futbola sacensībām.

-���� Mēs? Naits pārjautāja un izbrīnījies paskatījās uz Poupu.

Reportiere ieslidināja roku Huligānam elkonī un pasmaidīja.

Izrādās, ka mums ir daudz kopīga, Nait. Arī mani brāļi ir ķerti uz futbolu.

Naits uzsmaidīja pretī. Tas liecina par zināmu simetriju.

Huligāns pasmīnēja un apmeta roku Poupai ap pleciem. Nu velis, kā trāpīji, Pīter!

-���� Kā naglai uz galvas! Poupa piebilda, un abi smiedamies devās projām.

Pēc tam aizgāja ari kopējas, un Naits palika palātā viens kopā ar aizmigu�ajiem bērniem. Pametis skatienu uz televizora ekrānu, viņ� redzēja, ka pār Londonu joprojām plīvo olimpiskā uguns. Pēc

Lansera nāves �aks Roge bija izteicis vēlē�anos, lai liesma degtu vēl kādu laiku, un valdība bija bez vilcinā�anās piekritusi.

Tas ir labi, Naits nodomāja, tas bija pareizs lēmums.

Tad viņ� pievērsa uzmanību Lūkasam un Izabellai, domādams par to, cik bērni ir bezgala skaisti, un pateikdamies Dievam, ka viņi izglābti no cietsirdīgas bojāejas.

Naits nopūtās, atcerēdamies sāpīgo dūrienu sirdī, kad Izabella un Lūkass bija vēlēju�ies sev jaunu māti, un smeldzīgo sajūtu, dzirdot Eleinas vārdus par to, cik lepna par viņu justos Keita.

Keita. Viņam joprojām sāpīgi pietrūka Keitas, un viņ� grūt�sirdīgi nodomāja, ka tie�i Keita varbūt ir bijusi viņa vienīgā, lik�teņa izraudzītā līdzgaitniece visa mū�a garumā. Bet varbūt viņa liktenis ir vientulība. Jādzīvo tālāk vienam, jāaudzina bērni un�

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un mo�a amerikānietes balss no gaiteņa iesaucās: Mister Nait? Vai jūs tur esat?

Naits paskatījās uz durvīm. Jā?

Palātā ienāca ļoti skaista, sportiska sieviete. Naits viņu tūlīt pazina un mēģināja uzslieties kājās, �ukstus iesaukdamies: Jūs esat Hantera Pīrsa!

-��� Jā, daiļlēcēja atbildēja, gai�i uzsmaidīdama un ieskatīda�mās viņam acīs. Necelieties! Es zinu, ka esat ievainots.

-��� Tikai mazliet, viņ� atbildēja. Man laimējās. Mums visiem laimējās.

Pīrsa piekrīto�i pamāja ar galvu, un Naits nespēja atvairīt domu, cik pievilcīga viņa ir tuvumā un personiskā saskarē.

-����� Es biju ūdenssporta centrā, viņ� teica. Tad, kad jūs izcīnījāt zelta medaļu.

-���� Tie�ām? viņa atsaucās, piespie�ot pirkstus pie kakla.

Naita acīs sakāpa asaras, kam viņ� vēl neizprata iemeslu. Tas

bija brīni�ķīgākais paraugs, kā apliecināt pievilcību un eleganci pastiprinātas spriedzes apstākļos, un neko labāku man nav bijis gods redzēt. Ari tas, cik iespaidīgi un pārliecino�i jūs izteicāties pret Kronu. Tas bija� tas vienkār�i bija izcili, un es ceru, ka cilvēki jums to ir jau sacīju�i.

Daiļlēk�anas �empione pasmaidīja. Paldies! Bet viņi visi Zīks �o, Filatri Mundaho un citi sportisti atsūtīja mani pie jums tie�i tādēļ, lai es savā un viņu vārdā pateiktu, ka jūsu vakarvakara sniegums daudzkārt pārspēja mūs visus.

-���� Nē, es�

-���� Tā ir! sieviete uzsvērti sacīja. Es biju stadionā. Tur bija ari mani bērni. Mēs redzējām, kā jūs cīnījāties. Jūs riskējāt ar dzīvību, lai glābtu mūs un olimpiskās spēles, un mēs, un es� gribējām no visas sirds jums personiski pateikt vislielāko paldies!

Naits juta kaklā iestrēgstam milzīgu emociju kamolu. Es� es nezinu, ko lai saku.

Amerikāņu daiļlēcēja paskatījās uz aizmigu�ajiem bērniem. Un �ie ir abi drosmīgie dvīņi, par kuriem mēs �orīt lasījām avīzē Sun?

-���� Lūkass un Izabella, Naits teica. Manas dzīves gai�ums.

-���� Viņi ir skaisti bērni. Man gribas teikt, ka jūs esat likteņa svētīts cilvēks, mister Nait.

-����� Sauciet mani par Pīteru, viņ� teica. Un es patie�ām nespēju izsacīt vārdos, cik pateicīgs esmu, ka atrodos �eit un ka viņi ir �eit. Tā patie�ām ir likteņa svētība. Un es jūtos laimīgs arī par to, ka jūs esat �eit.

Viņi ilgi raudzījās viens otram acīs, it kā būtu atklāju�i kaut ko senaizmirstu un radniecīgu.

Pīrsa pielieca galvu un teica: Es gribēju ieskriet tikai uz brītiņu, Pīter, bet tagad man ir radusies labāka doma.

-���� Kāda? viņ� jautāja.

Amerikāņu daiļlēcēja vēlreiz pasmaidīja un, izteiksmīgi atda�rinādama britu akcentu, teica: Ko jūs teiktu, ja es aizvestu jūs lejā uz kafejnīcu? Mēs varētu kopā iedzert tēju un parunāties, kamēr jūsu burvīgās atvases kavējas sapņu zemē.

Naitam pār�alca dziļ�, visaptvero�s prieka vilnis.

-���� Jā, viņ� teica. Jā, par to es ļoti priecātos.

Mēs vēlamies pateikties D�ekijai Brokai-Doilai (Jackie BrockDoyle), Nilam Volkeram (Neil Walker) un D�eisonam KInam (fason Keen) no Londonas Olimpisko spēļu organizācijas komitejas par viņu izpalīdzību, atvērtību un tomēr saprotami piesardzīgo attieksmi pret �o projektu. Ceļojums pa Olimpiskā parka būves teritoriju mums deva ļoti daudz zinā�anu. Mēs nebūtu īsteno�ju�i iecerēto arī bez Alana Eibrahemsona (A/an Abrahamson), olimpisko spēļu eksperta un 3Wire-Sports.com operatora, jo �ī interneta lapa ir pasaules labākais informācijas avots attiecībā uz spēlēm un ar tām saistīto kultūru. īpa�s paldies jāsaka arī Vikijai Orvisai (Vikki Orvice), avīzes Sun olimpisko spēļu reportie�rei, kurai ir nepārspējamas zinā�anas, humora izjūta un sadzī�visku baumu krājumi. Mēs pateicamies arī Britu muzeja, One Aldwych un 41 personālam par neaizstājamo palīdzību un ierosi�nājumiem attiecībā uz nori�u vietām ārpus olimpisko sacensību centra. Visbeidzot vēlamies sacīt, ka �is ir izdomāts stāsts, kas iemieso olimpisko ideālu cerības un piepildījumu, tāpēc lūdzam aizbildināt mūsu patvaļību attiecībā uz da�ādiem notikumiem, sacensību vietām un tēliem Londonas 2012. gada Vasaras olim�piskajās spēlēs.

[1] biju�ie britu armijas veterāni no nepālas.