D�eimss Patersons & Maksina Paetro

Privātdetektīvi

"D�EK, TU ESI LĪĶIS!"

CIK NU SPĒJU neskaidri atcerēties, pirmoreiz es nomiru �ādi.

Visapkārt plosījās artilērijas ap�aude, apberot mūs ar griezīgi svelpjo�u �ķembu krusu. Es nesu uz pleca jūras kājnieku kaprāli Deniju Jangu lielisku puisi. Viņ� bija drosmīgākais no visiem kareivjiem, ar ko biju kopā cīnījies, arī īsts jokdaris, bet pats galvenais nākotnes cerību pilns. Teksasas rietumos viņa sieva gaidīja ceturto bērnu.

Tagad viņa asinis plūda pār manu lidotāja kombinezonu, ap�ļakstot zābakus kā ūdens no notekcaurules.

Tumsā skrienot pa akmeņaino lauku, es aiz�ņaugtā balsī mie�rināju Deniju: Es tevi iznesī�u, iznesī�u. Tikai nezaudē samaņu, vai dzirdi?

Noliku Deniju zemē da�us metrus no helikoptera, un pēk��ņi norībēja apdullino�s sprādziens, satricinot zemi zem kājām. Sajutu milzu vesera belzienu pa krūtīm, un apkārt viss satumsa.

Es nomiru. Pārgāju viņsaules robe�u. Pats nemaz nezinu, cik ilgi biju bez dzīvības.

Del Rio vēlāk pastāstīja, ka mana sirds esot apstājusies.

Atceros tikai, kā atkal neskaidri ieraudzīju gaismu, sajutu sāpes un saodu aviācijas degvielas pretīgo smaku.

Atvēris acis, redzēju, ka pār mani noliecies Del Rio un ar rokām spie� manu krū�kurvi. Redzot, ka esmu atguvis samaņu, viņ� iesmējās, asarām plūstot pār vaigiem. Viņ� iesaucās: D�ek, suņabērns, tu esi atgriezies!

Mūs apņēma biezs melnu, eļļainu dūmu mākonis. Man līdzās gulēja Denijs Jangs ar ērmīgi greizi izplestām kājām, bet aiz Del

Rio muguras helikopters dega spo�ās liesmās, kuru katru brīdi draudot uzsprāgt.

Helikopterā vēl bija mūsu biedri. Mani draugi. Pui�i, kuri manis dēļ riskēja ar savu dzīvību.

Es ar pūlēm izdvesu: Mums viņi jādabū ārā!

Del Rio visiem spēkiem centās mani noturēt, bet es belzu ar elkoni viņam pa �okli un trāpīju. Viņ� atmuguriski nokrita, es atbrīvojos un metos skriet pie avarēju�ā lidaparāta, kura mag�nēzija apvalku tikko bija pārņēmu�as liesmas.

Tajā bija mani biedri jūras kājnieki, un man bija viņi jāizglābj.

Ar biedējo�u rīboņu helikopteru kapāja piecdesmitā kalibra lo�metēju uguns. Uzsprāga lidaparāta iero�i. Del Rio kliedza: Zemē, idiot, zemē! D�ek, gulies zemē, pie velna!

Uzgāzies ar visu savu gandrīz deviņdesmit kilogramu svaru, viņ� nogāza mani zemē, un tajā pa�ā brīdī helikopters pazuda spo�i baltu liesmu mutuļos. Es biju dzīvs, bet daudzi mani biedri vairs ne. Goda vārds, es būtu ar mieru viņu dzīvību mainīt pret savu.

Tas laikam daudz ko liecina par mani un dro�i vien ne tikai labu. Gan jau pa�i varēsiet spriest, kad uzzināsiet visu.

Iekārtojieties ērti �is būs gar� stāsts, bet interesants.

2

BIJA PAGĀJU�I DIVI gadi kop� atgrie�anās no Afganistānas un kara. Nebiju redzējis tēvu vairāk kā gadu, un nebija ne iemesla, ne vēlmes vēl kādreiz ar viņu tikties. Ta�u viņ� piezvanīja un apgal�voja, ka esot jāpavēsta svarīgi jaunumi. Tie esot ļoti steidzami un izmainī�ot visu manu dzīvi.

Mans tēvs bija viltīgs un melīgs nelietis, tomēr viņ� bija mani ieintriģējis, tāpēc ļāvos pierunāties un iegāju pa biedējo�ajiem Kalifornijas �tata cietuma apmeklētāju vārtiem Korkoranā.

Pēc desmit minūtēm apsēdos pie organiskā stikla starpsie�nas, bet tēvs otrā pusē ienāca kabīnē un uzsmaidīja, atsedzot pusizkritu�os zobus. Kādreiz viņ� bija glīts vīrietis, bet tagad izskatījās pēc narkotiku novārdzināta Harisona Forda.

Viņ� pacēla telefona klausuli savā, es savā starpsienas pusē.

-�� D�ek, tu izskaties labi. Laikam baudi vieglu dzīvi.

-�� Tu esi novājējis.

-�� Te draņķīgi baro, dēls.

Tēvs atsāka sarunu ar to pa�u tēmu, ko bija apspriedis mana iepriek�ējā apciemojuma laikā. �ēlojās par to, ka vairs neesot smalku blē�u, tikai sala�ņas. Viņi nogalina Stop-N-Go veikala pārdevēju. Par vienkār�u laupī�anu dabū mū�a ieslodzījumu un kādēļ? Par simts dolāriem?

Klausoties viņā, man sāka sāpēt galva un netīkami saspringa kakls un mugura. Tēvs nicīgi lādēja melnādainos un latīņamerikāņus par stulbumu, bet pats izcieta mū�a ieslodzījumu par izspie�anu un slepkavību. Turpat vien, kopā ar tiem pa�iem "sala�ņām". Mani pārņēma kauns par tiem ilgajiem gadiem, kad raudzījos uz tēvu dziļā cieņā un centos, kā vien spēju, lai izpelnītos uzslavu "Malacis, D�ek", nevis kārtējo pļauku.

-�� Vai zini ko, Tom, es ieminējos. Es parunā�u ar cietuma priek�nieku. Varbūt izdosies panākt, lai tevi pārceļ uz Beleiru vai Beverlijas Vil�īru [1] .

Viņ� iesmējās. Es par to parādā nepaliktu.

Es beidzot pasmaidīju. Tu gan esi nelabojams.

Viņ� paraustīja plecus un atbildēja ar smaidu: Un kāpēc ne, D�ek?

Ievēroju uz tēva pirkstu kauliņiem jaunus tetovējumus. Uz kreisās rokas mans, uz labās mana brāļa vārds. Savulaik viņ� mēdza mūs dauzīt ar �īm dūrēm, dēvēdams tās par "viens, divi gatavs". Sāku bungot ar pirkstiem pa apmali.

-�� Vai es tevi garlaikoju? tēvs jautāja.

-�� Nē jau, nē. Es tikai atstāju auto hidranta priek�ā.

Tēvs atkal iesmējās, tad ieminējās: Raugoties uz tevi, es redzu sevi tādā vecumā. Kad es vēl biju ideālists.

Patmīlīgais kuces dēls. Vēl aizvien domā, ka ir mans elks, lai gan tagad mana attieksme pret viņu ir glu�i pretēja.

-�� Uzdo�u tev nopietnu jautājumu, D�ek. Vai tev patīk strādāt pie tā bezcerīgi no�ēlojamā vecā ok�ķera Pinkusa?

-�� Prentisa. Es esmu no viņa daudz ko iemācījies. Esmu apmie�rināts. �āds darbs man labi padodas.

-�� D�ek, tu iznieko laiku. Turklāt man ir labāks piedāvājums. Ieturējis pauzi, lai labāk piesaistītu manu uzmanību, tēvs turpi�nāja: Gribu, lai tu pārņem "Privātdetektīvus".

�ī laikam bija tā ziņa, kas izmainī�ot visu manu dzīvi.

-��� Vai neatceries, tēt? No "Privātdetektīviem" paliku�i pāri tikai dokumentu skapji glabātavā.

-�� Rīt tu saņemsi pasta sūtījumu, tēvs turpināja, it kā nebūtu mani dzirdējis. Visu manu klientu sarakstu ar visiem tum�ajiem noslēpumiem, kas man par tiem zināmi. Tur būs arī dokuments, kas pilnvaro tevi rīkoties ar manu bankas kontu Kaimanu salās, viņ� paziņoja. Piecpadsmit miljoni dolāru, D�ek. Tie tagad būs tavi. Vari tos tērēt, kā vien gribi.

Es izbrīnā iepletu acis. "Privātdetektīvi" savulaik veica augsta līmeņa izmeklē�anas filmu zvaigznēm, politiķiem, multimiljo�nāriem, pat Baltajam namam. Tēvs par saviem pakalpojumiem prasīja augstāko cenu. Un tomēr piecpadsmit miljoni? Kā viņ� pamanījies saraust tik daudz, un vai es vispār gribu to zināt?

-�� Un kur ir āķis, vai ne? tēvs noprasīja. Pavisam vienkār�i. Nesaki neko par �o naudu savam brālim. Visu, ko esmu viņam devis, viņ� ir ie�ņaucis vai paspēlējis. Tev, D�ek, ir visas tiesības uz �o naudu. Es cen�os vismaz vienreiz mū�ā rīkoties pareizi.

-� Vai nedzirdēji, ka esmu apmierināts ar darbu pie Prentisa? es jautāju.

-��� Kaut tu redzētu savu seju, D�ek! Uzklausi mani. Vismaz uz mirkli atmet savu "labā dvīņa" lomu un padomā sakarīgi. Nav nekādas "tīras" vai "netīras" naudas. Nauda paliek nauda. Tikai apmaiņas līdzeklis. Un �ī ir tava izdevība liela izdevība. Piecpadsmit miljonus vērta. Es gribu, lai "Privātdetektīvi" kļūtu par izcilāko aģentūru. Tu esi gudrs un izskatīgs puika, turklāt arī sasodīts karavaronis. Atgriez "Privātdetektīvus" dzīvē. Izdari to manis dēļ un vēl svarīgāk pats sevis dēļ. Neatsakies no tik lie�liskas iespējas. Padari "Privātdetektīvus" par vislabāko aģentūru pasaulē. Tev ir nauda, talants un turklāt arī līdzjūtība, tāpēc rīkojies!

Sargs uzlika roku tēvam uz pleca. Vēl nenoliekot klausuli, tēvs paraudzījās uz mani ar savādu maigumu, ko nebiju redzējis viņa acīs kop� piecu vai se�u gadu vecuma, un noteica: Izbaudi tādu dzīvi, kādu esi pelnījis, D�ek. Paveic kaut ko iespaidīgu. Viegli pieskāries ar plaukstu stiklam, viņ� pagriezās un devās projām.

Nedēļu pēc mana Korkoranas apmeklējuma Tomam Morganam kāds ietrieca dunci ribās. Pēc trim dienām tēvs nomira.

�

Pēc pieciem gadiem viss norit pēc plāna

cilvēki mēdz uzticēt man savus noslēpumus, un es pat īsti nezinu, kāpēc. Varbūt viņus iedro�ina mana seja, acu skatiens. Gvinevera Skota-Evansa pirms pāris mēne�iem riskēja uzticēties man, liekot uz spēles savu dzīvi un karjeru.

Tagad viņa satvēra manu plaukstu, kad es palīdzēju viņai izkāpt no mana tum�i zilā Lamborghini. Atturīgi sa�ūpojot slaidos gurnus, viņa nogludināja melno kleitu, kas lieliski izcēla augumu. Viņa bija īsta skaistule augstākās klases filmu zvaigzne, turklāt arī neviltoti asprātīga un pietiekami gudra, lai varētu lepoties ar Vanderbilta Universitātes diplomu.

�ovakar es biju Gvinas pavadonis "Zelta Globusa" balvu pa�snieg�anas ceremonijā. Uzaicinājums bija pateicība par viņas vīra rokmūzika izseko�anu, lai noskaidrotu, ka tas viņu krāpj ar vīrieti. Es zināju, ka Gvina ir satriekta, ta�u uz ceremoniju viņa bija ieradusies lepna un starojo�a. Viņa vēlējās, lai �ovakar visi redzētu viņu kopā ar īstu veci tā viņa pati teica -, turklāt viņa gribēja justies iekārojama.

Būs jautri, D�ek, viņa apgalvoja, saspie�ot manus pirk�stus. Mums būs laba kompānija pie galdiņa. Visi no Columbia Pieturēs un, protams, ari Mets.

Gvina bija nominēta labākās otrā plāna aktrises balvai par lomu mīlasstāstā, kur viņas partneris bija Mets Deimons. Manu�prāt, viņai bija labas izredzes iegūt �o balvu, vismaz es tā cerēju. Man Gvina ļoti patika.

Fani Beverly Hilton viesnīcas priek�ā ar sajūsmu sagaidīja savu

elku parādi uz sarkanā paklāja. Viņi sāka skaļi skandēt gvinas

vārdu, kad mēs iegājām ar samta auklām norobe�otajā laukumā fotokameru zib�ņu krustugunīs. Kāda fane, pavērsusi pret mani mobilo tālruni, noprasīja, vai es arī esot slavenība.

Es iesmējos. Tu joko? Es esmu tikai butaforija.

Gvina atlaida manu roku, lai apskautos ar Raienu Sīkrestu, kur� ievilka viņu pro�ektoru gaismā. Fani gribēja redzēt un iemū��ināt tikai Gvinu, bet viņa aplika roku man ap vidu un pievilka sev tuvāk, lai mēs abi kopā iekļūtu kadrā.

Sīkrests to uzņēma draudzīgi, uzslavēja mana smokinga pie�griezumu un jautāja manu vārdu. Saraucis pieri, viņ� pūlējās atcerēties, kāpēc tas �ķiet pazīstams, bet tad ieradās Skārleta Johansone, uzsauca: "Sveiks, D�ek!" un mums ar Gvinu bija jādodas tālāk pa spo�i apgaismoto sarkano paklāju uz Beverly Hilton ieeju.

Pavisam nelaikā iezvanījās mobilais tālrunis.

-�� Neatbildi, D�ek, Gvina lūdza. Tavs darbalaiks beidzies. �ovakar tu piederi man, sarunāts? Viņas smaids uz brīdi apdzisa, un glītajos vaibstos iezagās rai�u ēna. Labi, D�ek?

Ieskatījos tālruņa ekrānā. Tikai vienu mirklīti.

Zvanīja Endijs Ku�mens, ta�u viņu bija grūti pazīt. Izklausī�jās, ka alla� tik vīri�ķīgi stingrais Endijs ar pūlēm valda asaras.

-�� D�ek, brauc �urp tūlīt pat! Man vajadzīga tava palīdzība.

-�� Endij, �is nav īstais brīdis. Tici man, es tagad nevaru. Kas noticis?

-�� �elbija! Viņa ir mirusi, D�ek!

MIRUSI? KĀ GAN �elbija var būt mirusi? Tas dro�i vien bija kāds pārpratums. Bet kā tas iespējams?

Tie�i es biju iepazīstinājis Endiju ar �elbiju. Kāzās, kas notika tikai pirms pusgada, biju līgavaiņa brālis. Pagāju�ajā nedēļā mēs visi kopā vakariņojām restorānā "Muso un Frenks". Endijs teica, ka viņi esot nolēmu�i nosaukt savu pirmo dēlu par D�eku. Nevis par D�onu vai D�eksonu, bet tie�i par D�eku.

Vai �elbija pārcieta sirdslēkmi savos gados? Vai iekļuva auto�katastrofā? Endijs neteica, bet viņ� bija pavisam satriekts. Un Endija sirdssāpes ir arī manējās.

Iespiedu stāvvietas kalpotājam saujā bankno�u �ūksni, pava�dīju stipri sapīku�o Gvinu uz svinību zāli un nodevu Meta Deimona gādībā. Kad atgriezos uz ielas, mans auto jau bija gatavībā.

Ļaunu nojautu pārņemts, lielā ātrumā traucos ar savu lepno sporta auto uz Ku�menu māju. �o braucamo man bija uzdāvinājis kāds klients par briesmīga noslēpuma glabā�anu. Kad vien auto nebija remonta darbnīcā, tas pievilka policistus kā īsts magnēts.

Piebremzēju, iebraucot kādā no Pacific Palisades policijas rūpīgi apsargātajiem ciematiem ar maziem veikaliņiem un mājām da�u soļu attālumā no okeāna krasta. Pēc desmit minūtēm apstājos uz lokveida piebraucamā ceļa pie Endija mājas.

Sabiezēja krēsla. Mājā visi logi bija tum�i, ārdurvis pla�i atvēr�tas, to aploda sadragāta.

Vai mājā kāds ielauzies? Es gan par to �aubījos, tomēr izņēmu no cimdu nodalījuma revolveri un tikai tad devos iek�ā pa atvēr�tajām durvīm.

Kara laikā trijos gados pilota sēdeklī, vadot CH-46, biju apguvis labas novēro�anas spējas. Es pratu vienlaikus modri uzmanīt mēraparātu rādījumus un arī raudzīties zemē, meklējot kustī�bas, putekļus, dūmus, atspulgus, cilvēku augumu apveidus vai gaismas zib�ņus.

Detektīva darbā man lieliski noderēja īpa�ā prasme visur saskatīt neparastus vai neiederīgus elementus. Tikai uzmetot skatienu notikuma vietai, es uzreiz pamanīju sīkas, nodevīgas pazīmes nejau�u asins lāsīti, krāsotā sienā iesistu robu, matu uz pūkaina paklāja.

Ieejot Ku�menu mājā, pārlaidu skatienu dzīvojamai istabai, meklējot iebrucēju pēdas. Dīvāna spilveni bija novietoti kārtīgi. Paklājiņi uz grīdas taisni. Grāmatas un gleznas savās vietās.

Pasaucu Endiju, un viņ� atbildēja: D�ek? Es esmu guļamis�tabā. Nāc �urp, D�ek, lūdzu!

Turēdams gatavībā ieroci īpa�o 45. kalibra Kimber -, devos cauri nama pla�ajām telpām uz galveno guļamistabu, kas atradās atsevi�ķā spārnā pagalma pusē.

Sataustīju pie durvīm slēd�us un ieslēdzu gaismu. Endijs salī�cis sēdēja uz gultas malas, atbalstījis galvu asinīm notraipītās rokās.

Augstā debess! Kas te noticis?

At�ķirībā no dzīvojamās istabas guļamistaba izskatījās kā vie�suļvētras saplosīta. Lampas un gleznu rāmji sadragāti. Televi�zors norauts no sienas, bet vads palicis kontaktligzdā.

�elbijas drēbes, kurpes un apak�veļa bija juku jukām izsvaidīta pa visu istabu. Ak mīļais Dievs! Kādas �ausmas!

�elbija kaila un nedzīva gulēja uz muguras pa�ā gultas vidū.

Centos aptvert notiku�o, bet tas �ķita neiespējami. �elbijai pierē bija �āviena brūce. Sprie�ot pēc asiņu peļķēm uz gai�a�jiem satina palagiem, vēl viens �āviens laikam trāpījis viņai krū�tīs.

No �ausmām man saļodzījās kājas. Apspiedu vēlmi pieiet pie Endija, pie �elbijas. To nedrīkstēja darīt. Ieejot istabā, es varētu sabojāt pēdas nozieguma vietā.

Tāpēc es tikai uzsaucu draugam: Endij! Kas te noticis?

Endijs pacēla skatienu, viņa apaļā seja bija nāves bālumā, acis asinīm pieplūdu�as, brilles metāla ietvaros sa�ķiebu�ās. Seja un rokas notraipītas ar asinīm. Trīco�ā balsī viņ� ierunājās: Kāds nogalinājis �elbiju. No�āvis pa�as gultā. D�ek, tev jāatrod slepkava! Tev jāatrod tas nelietis, kas nogalināja �elbiju!

To pateicis, mans draugs sabruka un sāka raudāt kā mazs bērns. Visļaunākais ir tas, ka esmu redzējis Endiju raudam ari bērnībā.

SAJUTU, KĀ GRĪDA zem kājām sa�ūpojas, ta�u zināju, ka Endijs paļaujas uz mani un tāpēc jāsaglabā miers un vēss prāts. Visi ta�u rēķinās ar to, ka briesmu brī�os es nekad nezaudēju galvu. Es ta�u esmu D�eks Morgans, vai ne?

Liku Endijam palikt uz vietas, aizgāju līdz ma�īnai un paņēmu MD 80 vislabāko fotokameru nozieguma vietu fotografē�anai. Tai bija nakts redzamības funkcija, GPS, turklāt tā prata sazi�nāties daudzās valodās ja nu gadījumā vajadzētu atgādināt persie�u vai mandarīnu valodā, ka esmu aizmirsis noņemt objek�tīva vāciņu.

Uzņēmu aptuveni desmit bildes, stāvēdams guļamistabas dur�vīs, cen�oties nepalaist garām nevienu sīkumu.

Fotografēdams pūlējos iztēloties, kā īsti notikusi slepkavība.

Izņemot asiņu peļķi gultā un ari uz �elbijas ķermeņa, nekādu citu acīmredzamu pēdu nebija ne �ļakatu vai nospiedumu uz sienām, ne pilienu vai vilk�anas �vīku uz grīdas. Gandrīz pavi�sam noteikti viņa bija nogalināta gultā. Iztēlojos �elbiju bailēs sakņupu�u pie gultas galvgaļa, kamēr slepkava demolēja istabu. Viņ� pavēlēja sievietei gulēt klusi un mierīgi, vai ne? Un tad div�reiz iz�āva krūtīs un pierē. Asiņojot no drausmīgajām brūcēm, viņa drīz vien nomira.

Lai kāds bijis slepkavības motīvs, laupī�ana tā nevarētu būt. �elbijai uz rokas vēl joprojām bija laulības gredzens un liels bril�jants karājās ķēdītē ap kaklu. Uz kumodes stāvēja viņas Hermиs rokassomiņa, kārtīgi aizvērta.

Bet, ja tā nebija laupī�ana, kas tad?

Man ienāca prātā kāds pieņēmums, ko noteikti iedomātos katrs slepkavību izmeklētājs. Vai Endijs nogalināja savu sievu? Vai tāpēc viņ� izsauca mani �urp? Jo es dro�i vien biju vienīgais visā Losand�elosā, kas varētu palīdzēt viņam izglābties no soda.

Mierīgi uzrunāju draugu, izteicu līdzjūtību un sa�utumu par drausmīgo nelaimi. Tad liku viņam atstāt �elbiju un nākt man līdzi.

-�� Endij, mums jāaprunājas. Tūlīt pat.

Viņ� pienāca pie durvīm, ievaidējās un atslīga pret manu plecu.

Pieturēdams Endiju, pavadīju viņu līdz krēslam dzīvojamā istabā. Pats apsēdos uz dīvāna, apzināti ieturēdams distanci. Priek�ā bija grūta un nepatīkama saruna sāpīga mums abiem.

Sāku ar vieglākajiem jautājumiem. Vai piezvanīji uz 911?

-�� Es� es negribēju saukt policistus pirms tevis. Nē, es nezva�nīju policijai.

-�� Endij, vai tev ir ierocis? Vai jums mājās ir ierocis?

Viņ� papurināja galvu. Nē. Un nekad nav bijis. Es �ausmīgi baidos no iero�iem. Tu ta�u zini.

-��� Labi. Skaidrs. Vai pamanīji varbūt kaut kas ir pazudis?

-�� Seifs ir manā darbistabā. Es ienācu caur garā�u. Atgriezos no biroja, tāpēc ienesu portfeli darbistabā, pirms gāju uz guļam�istabu� Izskatījās, ka viss kārtībā. Es nezinu, D�ek. Tobrīd es nedomāju par laupī�anu. Pa�laik nespēju skaidri domāt�

Es turpināju apbērt Endiju ar jautājumiem, un viņ� atbildē�dams raudzījās uz mani ar tādu skatienu, kā kuģa katastrofā cietu�ais skatās uz glāb�anas laivu. Viņ� teica, ka pēdējoreiz esot redzējis �elbiju no rīta pirms do�anās uz darbu, bet pirms stundas, braucot ma�īnā, esot runājis ar viņu pa telefonu. Viņa bijusi labā garastāvoklī.

-�� �is būs grūts jautājums, es brīdināju. Vai �elbija ar kādu satikās? Vai varbūt tu?

Endijs paraudzījās uz mani kā uz prātā juku�u un atjautāja: Es, D�ek? Nē. Viņa? Viņa mani mīlēja. Nebija nekāda iemesla tikties ar citiem. Mēs abi mīlējām viens otru no visas sirds. Agrāk es pat nevarēju iedomāties, ka spēju kādu tik stipri iemīlēt. Mēs gribējām bērniņu.

Dziļi ievilku elpu un turpināju: Vai kāds ir draudējis izrēķi�nāties ar tevi vai �elbiju?

-�� Kur nu, D�ek, es ta�u esmu tikai tāds augsta līmeņa rēķin�vedis. Un kur� gan gribētu nogalināt �elbiju? Viņa ir īsts saulstariņ�. Visi viņu mīlēja�

Acīmredzot tomēr ne.

Neizbēgamais jautājums. Endij, lūdzu, tikai saki patiesību. Vai tev ir kaut kāda saistība ar to?

Da�os mirkļos Endija sejas izteiksmē sēras nomainīja pārstei�gums, pēc tam niknums.

-�� Kā tu vari tā jautāt? Tu ta�u zini, kā es viņu mīlēju. Teik�u vienreiz par visām reizēm un negribu vairs to atkārtot. Es viņu nenogalināju, D�ek. Un nezinu, kas to izdarīja. Nespēju iedomā�ties, kā tas notika. Nespēju, D�ek.

Bija jau satumsis. Pasniedzos un ieslēdzu gaismu. Endijs rau�dzījās uz mani tā, it kā es būtu viņam iesitis ar dūri pa seju.

Dieva dēļ, es ta�u biju viņa labākais draugs.

-�� Es tev ticu, paskaidroju. Ta�u policisti noteikti pratinās tevi. Saproti? Vīrs vienmēr ir galvenais aizdomās turamais.

Endijs pamāja ar galvu un atkal sāka raudāt.

Piecēlos un izgāju hallē. Piezvanīju policijas priek�niekam Maiklam Fesko uz mājām. Mēs ar Fesko da�u pēdējo gadu laikā bijām kļuvu�i par labiem draugiem. Lai gan alla� nomākts sava nepateicīgā darba dēļ, viņ� bija krietns vīrs, kuram varēja uzti�cēties.

īsumā izstāstīju Fesko par notiku�o, paskaidroju, ka mēs ar Endiju esam bērnības draugi un studentu brālības biedri Brauna Universitātē, tāpēc varu simtprocentīgi galvot par viņa godī�gumu.

Paliku kopā ar Endiju, līdz ieradās policisti un nozieguma vietas apskates eksperti. Dzirdēju, kā viņ� stāsta detektīvam, ka �elbijai nebija neviena ienaidnieka visā pasaulē. Un tomēr slepkava bija rīkojies diezgan zīmīgi. Tā nebija tikai izrēķinā�anās. Tā bija personiska atriebība.

D�ASTINA SMITA BIJA eleganta, nopietna, izcili izglītota brunete ap trīsdesmit pieciem gadiem. Būdama pēc profesijas psiholoģe un noziedznieku psiholoģiskās portretē�anas speciāliste, viņa aģentūrā bija otra svarīgākā persona pēc D�eka Morgana. Klienti uzticējās viņai gandrīz tāpat kā D�ekam. Turklāt viņi bija sajūsmā par �o sievieti, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu.

�ovakar D�astina vakariņoja kopā ar Losand�elosas apgabala prokuroru Bobiju Petino. Bobijs bija viņas labākais draugs un mīļotais. Viņ� bija kādreizējais ņujorkietis, itālie�u ēdienu cie�nītājs. Bobijs pārsteidza D�astinu, sagaidot viņu pēc darba un aizvedot uz vienu no viņas iecienītākajām vietām D�ord�o Baidi restorānu Santamonikā.

Restorāns bija ģimenes uzņēmums mājīgs un vienkār�s. Sve�u apgaismotie galdiņi atradās tuvu cits citam, radot siltu un draudzīgu noskaņu. Viesu vidū netrūka arī augstākās klases slavenību, ta�u Bobija skatiens bija pievērsts tikai un vienīgi D�astinai. Viņa uzmanību neizpelnījās pat D�onijs Deps un Denzels Va�ingtons, kas ienāca, smiedami un jokodami kā bezrūpīgi dzīves baudītāji.

Bobijs pacēla vīna glāzi un viegli pieskandināja viņējai, kamēr D�ord�o pasniedza kūpo�us makaronus mājas gaumē. Viņi �eit bija divi vien visā pasaulē.

Vai zini ko? D�astina ieminējās. Man ļoti patīk tādi pārsteigumi, kas ļauj aizmirst grūtu un nepatīkamu darbadienu. Tas ir burvīgi. Paldies, Bobij.

-�� Nabaga D�astina, tik daudz darba, nekādu izpriecu, viņ� atbildēja.

-�� Un tas nekur neder.

-�� Pavisam noteikti. Mana smagā darbadiena jau aiz muguras. Iis palīdzēju izmeklēt kādu sare�ģītu lietu Sandjego birojā, bet �odienai jau ir gana. Punkts un viss.

D�astina pasmaidīja, bet Bobijs pēk�ņi novērsa skatienu. Tā, it kā gribētu kaut ko noklusēt. Viņi parasti itin labi prata uzminēt viens otra domas, bet pa�laik D�astinai nebija ne jausmas, kas nomāc Bobiju.

-�� Kas ir? Lūdzu, pasaki! Neliec man minēt.

-�� Zvanīja policijas priek�nieks. Es gatavojos tev to pastāstīt pēc vakariņām, goda vārds. Nogalināta vēl viena skolniece. Viņu tikko atrada.

D�astina no �ausmām apstulba. Apgāzusi vīna glāzi, viņa pat nemēģināja to pacelt, lai apturētu plūdus uz galdiņa. Līksmais acu mirdzums apdzisa, un atmiņā atausa nesenās pagātnes drū�mākie notikumi.

Acu priek�ā pazibēja morgā uzņemtie fotoattēli pēdējo divu gadu laikā nogalinātās pusaugu meitenes. Viņas visas bija vidusskolu audzēknes, dzīvoja da�ādās Losand�elosas vietās, bet lielākoties bija no pilsētas austrumdaļas rajoniem. Pēdējais līķis tika atrasts mazliet vairāk nekā pirms mēne�a.

�īs meitenes nāvei bija pievērsta īpa�i liela policijas un mediju uzmanība, un D�astina pēc tam bija gandrīz gatava noticēt, ka slepkava nobijies un paslēpies vai pat pavisam pārtraucis savas darbības. Varbūt viņ� ir cietumā. Vai varbūt miris. Vai tas nebūtu jauki?

Ta�u tagad Bobijs sagrāva �o fantāziju, tāpat kā vēl da�as citas par �ī vakara turpinājumu divatā.

-JĀZVANA D�EKAM, TŪLĪT pat, D�astina paziņoja. Neko darīt. Nolādēts! Nolādēts!

Bobijs pasniedzās un satvēra viņas plaukstu. Es jau piezva�nīju viņam. Tev atbrauks pakaļ pēc divdesmit minūtēm. D�astina, tevi gaida bezmiega nakts. Uzēd kaut mazliet. Lūdzu, mīļā! Pati būsi man pateicīga, ka pierunāju tevi paēst.

Viesmīlis uzklāja tīru galdautu un atkal piepildīja D�astinas vīna glāzi, bet viņa vairs neko neievēroja. Paņēmusi dak�iņu, viņa izklaidīgi uzdūra torteloni, lai iepriecinātu Bobiju un varētu klusējot pārdomāt slepkavību lietu.

Visas vienpadsmit meitenes bija nogalinātas da�ādi. Tas bija ļoti neparasti. Slepkavības iero�us noziedznieks bija paņēmis līdzi, tāpat arī upuru rokassomiņas vai mugursomas. Slepkava ikreiz bija paņēmis arī kaut ko piemiņai matu �ķipsnu, kontakt�lēcu, biksītes, �etongredzenu. Policisti tos sauc par "slepkavību suvenīriem".

Pēc tam, kādas ērmīgas pārdro�ības dzīts, noziedznieks atzi�nās vienā slepkavībā, nosūtot neizsekojamu e-pasta ziņojumu pilsētas mēram.

Viņ� rakstīja, ka apracis pēdējās slepkavības trofejas puķu podā pie kādas biroju ēkas uz Sanseta bulvāra un Dohenī ielas stūra. Viņ� bija parakstījies kā "Tvaikadampis", un �is vārds nedeva nekādas norādes ne toreiz, ne tagad.

Pagāja kāds laiks, kamēr �is e-pasta ziņojums ceļoja birokrā�tiskajā sistēmā, un vēl ilgāks laiks, līdz kāds to uztvēra nopietni.

Tomēr trīs dienas pēc ziņojuma nosūtī�anas puķu podu pār�meklēja. Atrada apraktu plastmasas maisu. Tajā bija no pēdējā upura paņemtie priek�meti. Uz tiem nebija ne DNS, ne pirkstu nospiedumu, ne kādu citu palieku. Policijai bija jāpārcie� paze�mojums, kļūstot par slepkavas izsmiekla objektu.

D�astina pieteicās konsultēt policiju, un viņu uzaicināja pie�dalīties izmeklē�anā. Viņa atcerējās, cik moko�i sa�ņaudzās sirds, ieraugot meitenes personiskās mantas. Slepkava bija tām pie�skāries, tīksminājies par tām un pēc tam nosūtījis policijai kopā ar bezjēdzīgu parakstu kā izsmējīgu izaicinājumu.

Tad D�astina izdomāja rīcības plānu. Lai to īstenotu, viņa saveda kopā D�eku Morganu un Bobiju Petino.

Noslēdzot visai neparastu vieno�anos, kas izraisīja sa�utumu Losand�elosas policijas slepkavību nodaļā, apgabala prokurora birojs atļāva aģentūrai "Privātdetektīvi" izmeklēt �o lietu sabied�riskā kārtā bez maksas.

Bet tagad nogalināta vēl viena meitene.

Bobijs, atbildējis uz mobilā tālruņa zvanu, centās piesaistīt viņas uzmanību. D�astina! D�astina! Tavs transports ir klāt.

SASODĪTS! D�ASTINA SATVĒRA spo�ā, melnā, neprātīgi ātrā Mercedes S65 roku balstus, kad aģentūras kolēģis Emilio Kruss, kas bija atbraucis viņai pakaļ, veica strauju labo pagriezienu uz Hiperiona avēniju Silverleikas rajonā Losand�elosas austrumdaļā.

�etru joslu ielas abās pusēs bija visda�ādākie lielveikali un ātrās apkalpo�anas restorāni, kas visi atradās pavisam tuvu D�ona Mār�ala vidusskolai, kurā bija mācīju�ās divas nogalinā�tās meitenes.

-��� Kas tev ir zināms par upuri? D�astina beidzot jautāja Emilio, pievēr�ot viņam skatienu.

Emilio Krusam pat nebija jācen�as uzposties, lai labi izskatī�tos. Pietika saņemt melnos matus zirgastē, uzvilkt veco, nobru��āto ādas jaku ar vienkār�ām ikdienas drēbēm, un viņu jau varēja noturēt par filmu aktieri, kas tūlīt sagaidīs savu zvaig�ņu stundu.

Kruss ierunājās samtaini maigā balsī: Viņu sauc Konija Jū. Ļoti gudra meitene. Vienpadsmitās klases skolniece, tikai se��padsmit gadus veca.

-Ja jau viņa bija tik gudra, D�astina ieminējās, kāpēc tad viena staigāja pa �o ielu?

-�� D�astina, �īs ir mana rajona meitenes. Viņas ir pārāk lepnas, lai izrādītu bailes.

-� Atvaino, Emilio. Es pukojos no sarūgtinājuma. Jūtos izmisusi un pat vainīga. Kāpēc nekādi nespēju atmaskot to draņķi?

-�� Man vari to nestāstīt. Es ta�u arī esmu tajā pa�ā ķezā, vai ne? Un vēl par velti! Man riebjas strādāt par velti.

Ari Krusam nepatika zaudēt, nepavisam nepatika. Varbūt pat vairāk nekā D�ekam. Savulaik viņ� bija cīnījies ringā, pēc tam strādājis policijā, bet vēlāk apgabala prokurora birojā, Bobija Petino pakļautībā, par īpa�o lietu izmeklētāju. Pēc trim gadiem Bobijs Petino iepazīstināja Krusu ar D�eku, un tas pieņēma viņu darbā savā aģentūrā par detektīvu. D�astina apbrīnoja Krusa buldogam līdzīgo neatlaidību, atrisinot noziegumus. Pateicoties tai un arī dabas dotajai pievilcībai, Kruss bija kļuvis par izcilu izmeklētāju. Un "Privātdetektīvos" varēja darboties tikai tādi.

-�� Un kas vēl mums ir zināms par Koniju Jū? D�astina jautāja.

-��� Paklau, D�astina, es atvainojos. Tev taisnība. �ī meitene bija gudra, tāpēc tajā sasodītajā bū�anā ir kaut kas aizdomīgs. Turklāt tu ta�u apmeklēji visas �īs apkaimes skolas, lai brīdinātu bērnus. Tev nav jājūtas vainīgai tu lietas labā dari tik daudz kā neviens.

Kruss piebremzēja jaudīgo auto un apstājās ietves malā starp policijas ma�īnām, kas aiz�ķērsoja ielu pāris kvartālu attālumā no Hiperiona tilta.

D�astina izkāpa, sabāza rokas jakas kabatās un devās uz to pusi, kur dzeltenā policijas lente norobe�oja nozieguma vietu. Aiz tās viņa ieraudzīja skolnie�u lietas atbildīgo izmeklētāju leit�nanti Noru Kroninu.

Kronina bija enerģiska, gudra policiste, varbūt vienīgi mazliet nesavaldīga. Viņa bija neprātīgi iemīlējusies Krusā un ne acu galā nevarēja ciest D�astinu. �ķita, ka viss viņas deviņdesmit kilometru smagais augums izstaro nepatiku pret "Privātdetek�tīvu" iejauk�anos viņas darbā.

-�� Mūs sūtīja apgabala prokurors, D�astina paziņoja, lai aiz�taupītu turpmākus asumus.

-�� Ak tā. Brūtgāns tev piezvana un sūta uz slepkavības vietu. Dīvainas tieksmes�

Atstājusi ka�ķīgo leitnanti, D�astina devās parakstīties �ur�nālā par sevi un Krusu. Pēc tam palīda zem no�ogojuma lentes un uzsauca medicīnas ekspertei Dr. Madlēnai Kalderei, kas bija viņai laba paziņa:

-�� Sveika, Madlēna! Mums jāapskata upuris.

-��� D�astina, kā svie�as? Sveiks, Krus! Kaldere atsaucās. Eksperte bija trausla, maza auguma sieviete, tomēr pietiekami spēcīga, lai vajadzības gadījumā spētu apvelt slepkavības upura ķermeni uz otriem sāniem. Viņa pakāpās sāņus, ļaujot D�astinai paraudzīties uz meiteni, kas gulēja starp atkritumu maisiem un Taco Bell restorāna nopluku�ajām sētas puses durvīm.

D�astina notupās līdzās Konijas Jū ķermenim un nopētīja tum�o asiņu peļķi ap meitenes galvu. Pamanīja arī mazu zelta auskaru kreisajā ausī.

Madlēna Kaldere ieminējās: Paskaties, D�astina!

Upura labajā ausī nebija auskara.

Nebija arī pa�as auss.

Dr. Kaldere paskaidroja: Auss ir pazudusi. Mūsējie izvan�dīja restorāna miskastes. Izstaigāja visu ielu, meklējot ausi. Tā arī neatrada. Dro�i vien noziedznieks pēc pāris dienām paziņos mums, kur tā ir.

Pēk�ņi D�astinas uzmanību piesaistīja izmisīgi kliedzieni pie policijas no�ogojuma. Viņa paraudzījās uz Krusu. Ieradu�ies Konijas Jū vecāki. Ejam projām, Emilio. Mēs nevaram palīdzēt �iem nabaga cilvēkiem. Vismaz ne �eit.

d�astina BIJA PAVADĪJUSI meitenes līķi uz morgu, un bija jau divi naktī, kad viņa zvanīja aģentūras galvenajam kriminālistikas ekspertam Sīmoram Klopenbergam ar iesauku Dr. Saienss [2] vai īsāk vienkār�i Sajs un lika tūlīt pat ierasties darbā.

Sajs pateica savai draudzenei Kit-Katai, ka viņam jādodas strā�dāt, pabaroja visai neparasto mājdzīvnieku Triksiju un ar ķiveri rokā atstāja dzīvokli.

Rūpīgi restaurētais Otrā pasaules kara kurjeru motocikls ar blakusvāģi gaidīja garā�ā mājas pagrabstāvā. Iedarbinājis mo�toru, Sajs izbrāzās uz Hausera bulvāra, pēc tam nogriezās uz Sestās avēnijas un devās taisnā ceļā uz "Privātdetektīvu" ēku Losand�elosas centrā.

A�i parādījis apsargam apliecību, viņ� ar liftu nobrauca pa�grabstāvā, kur atradās viņa laboratorija.

D�astina jau viņu gaidīja.

-�� Vai runa ir par skolnieci numur divpadsmit? viņ� jautāja, atslēdzot durvis un uzreiz ieslēdzot mūziku melodiju no filmas "Svīnijs Tods".

-� Jā, D�astina atbildēja. Un tāds skats uzdzen nelabumu. Varbūt tev ne, tev stiprākas iek�as.

Sajs savieba komisku vampīra grimasi. Pēc tam pavadīja D�astinu caur negatīvā spiediena priek�telpu uz laboratoriju savu "spēļu laukumu".

Starptautiskās standartizācijas organizācijas akreditētā, dau�dzus miljonus vērtā laboratorija bija aģentūras sirds un ari peļņas avots. To izmantoja vairākas Rietumkrasta tiesībsargājo�ās iestādes, jo tā bija labāk aprīkota un ātrāka nekā visas policijai vai FIB piedero�ās laboratorijas.

Saja komandas divpadsmit tehniķi darbojās da�ādās kriminā�listikas jomās analīzē, seroloģijā, tiesu medicīnas identificē��anā, kā arī pirkstu nospiedumu un latento pirkstu nospiedumu identificē�anā. Saja jaunākais sasniegums un lielākais lepnums bija mūsdienīgā hologrāfiskās manipulē�anas tehnoloģija, kas ļauj ar mikrolāzera palīdzību īpa�i jaudīga mikroskopa palieli�nājumā atdalīt �ūnas.

Viņa darbinieki pirmie izmēģināja satelīta pielieto�anu reālajā laikā, izmantojot metodi, ko sauc par teleekspertīzi. Ar mazas kameras palīdzību aģentūras izmeklētāji varēja sūtīt straumētus nozieguma vietas attēlus tie�i uz laboratoriju, taupot laiku un resursus, kā ari nepiesārņojot nozieguma vietu.

D�astina sekoja Sajam caur pla�o pazemes telpu uz viņa kabi�netu laboratorijas vadības centru. Tā sienas rotāja �ausmu filmu plakāti "�ons un miroņi", "Kerija", "Hostelis", "Zombijlenda".

Sameklējis ķebli D�astinai, Sajs pats atkrita biroja krēslā un vairākkārt apgriezās riņķī kā mazs bērns pie letes saldējuma veikalā.

-�� Atvaino, ka atrāvu tevi no Kit-Katas, D�astina smaidīdama ieminējās, bet man vajag, lai tu aplūko �os pierādījumus, pirms es tos no rīta nodo�u policijai.

Viņa izstāstīja Sajam visu par nozieguma vietā redzēto upura novietojumu, sakropļojumu, nāves cēloni.

D�astina pasniedza ekspertam Konijas Jū mugursomu. Emilio to atrada netālu no slepkavības vietas. Beidzot tas maitasgabals pieļāvis kļūdu� bet varbūt viņ� tie�i gribēja, lai mēs to atrodam.

-�� Tev ir upura asiņu un audu paraugi? Sajs jautāja.

-�� Somā, kopā ar personiskajām mantām. Tu redzēsi.

Sajs atvēra mugursomu. Aplūkoja tajā eso�ās lietas. Sāka jau apdomāt darāmo asins analīzes, maka satura pārbaude, tālruņa izok�ķerē�ana. Ja vien tur būs kaut kas noderīgs, viņ� pagūs to atrast līdz rīta sanāksmei deviņos.

Ķēros pie darba, viņ� paziņoja, uzgrie�ot "Svīnija Toda" mūziku apdullino�ā skaļumā.

D�ASTINA �ĶĒRSOJA PLA�O, nopļauto zālienu ar lielisko skatu uz kanjonu jauki jau izskatās pērļainajā gaismā ar asajām ēnām sasodītā rīta stundā 5.15!

Izģērbusies biksītēs un krū�turī, viņa klusi atvēra tenisa korta vārtiņus.

Paņēma no sola raketi un sāka trenēties servē�anā, spēcīgi raidot bumbiņas pāri tīklam, cen�oties izgāzt dusmas un sarūg�tinājumu.

Pēc desmit minūtēm viņa pēk�ņi sajuta, ka viņu kāds vēro. Steidzīgi atskatījusies, viņa ieraudzīja Bobija siluetu viņ� stā�vēja aiz stiepļu pinuma �oga, ieāķējis tajā pirkstus.

-�� D�astina, tev viss kārtībā? Pulkstenis ir pieci no rīta. Mīļā, kas notiek?

-��� Cen�os izlādēt agresiju, lai tā neizlauztos vēlāk, viņa paskaidroja, tad atkal pagriezās, ar piktu rūcienu pasvieda gaisā nākamo bumbiņu un trieca pa to ar raketi.

-�� Noliec raketi un nāc �urp. Lūdzu!

D�astina paklausīja, izgāja pa vārtiņiem tie�i Bobija atples�tajās rokās. Viņ� krietnu brīdi turēja sievieti apskautu, un viņa stipro roku pieskāriens D�astinai �ķita bezgala nomierino�s.

Tad Bobijs apjautājās: Ko tu tagad vēlētos? Karstu vannu, brokastis vai gultu?

-�� Visas trīs tie�i tāda secībā.

Bobijs novilka rītasvārkus, aplika tos D�astinai ap pleciem, un abi kopā gāja uz verandas pusi. Vai uzzināji ko interesantu?

-��� Izņemot to, ka �ī slepkavība ir kārtējā sasodītā traģēdija?

-Jā.

-�� Neko tādu, ko varētu tev pastastit. Vēl ne.

-Tad jautā�u citādi. D�astina, vai tev ir jauna teorija? Vismaz kāda doma? Cik tālu esi tikusi lietas izmeklē�anā?

D�astina pa tīkkoka pakāpieniem uzkāpa līdz karstajai vannai, nometa rītasvārkus un apak�veļu. Tad, satvērusi Bobija roku, iekāpa kūpo�ajā ūdenī.

Viņa apsēdās uz koka sēdekļa un atlaidās Bobija apskāvienos. Aizvērusi acis, viņa dziļi izelpoja, ļaujoties ūdens nomierino�ajai iedarbībai.

-�� Tev noteikti ir kāda teorija, Bobijs uzstāja.

-�� Tā ir �āda. Slepkavam ir personības dalī�anās. D�astina nopūtās. Un visas viņa da�ādās personības ir psihopātiskas.

mani SAPŅI NEBIJA pilnīgi vienādi, ta�u visos risinājās vieni un tie pa�i biedējo�ie notikumi. Bija noticis sprādziens. Kādā reizē uzsprāga māja, citā auto vai helikopters. Es vienmēr nesu kādu projām no uguns, cen�oties nokļūt dro�ībā, Deniju Jangu, Riku Del Rio, savu tēvu vai dvīņubrāli vai varbūt stiepu uz rokām pats sevi.

Man nekad neizdevās dzīvam izkļūt no uguns zonas. Ne reizi.

Mobilā tālruņa vibrējo�ais zvans uz naktsgaldiņa izrāva mani no �lrīta murga, tāpat kā gandrīz katru dienu jau apmēram trīs gadus.

Mani uzreiz pārņēma ļauna, baismīga priek�nojauta, sirds it kā pamira, vēl pat nezinot, kāpēc.

Tad pamodās ari mana apziņa, un es sapratu ja neatbildē�u, tālrunis zvanīs atkal un atkal, līdz beidzot es atsauk�os.

�is bija mans nomoda murgs.

Atvēru pārsegu, pieliku telefonu pie auss.

Tu esi līķis, zvanītājs paziņoja.

Balss bija elektroniski pārveidota. Es iztēlojos zvanītāju kā vīrieti, bet tikpat labi tā varētu būt ari sieviete vai pat kāds bez�dzimuma radījums. Da�kārt viņ� zvanīja no rīta kā modinātājs. Da�kārt nakts vidū, reizēm ari izlaida kādu dienu, lai uzturētu pienācīgu spriedzi, un tas viņam (vai viņai, vai tam) ari izdevās.

Ikreiz, kad iezvanījās mobilais tālrunis, man ba�īgi sa�ņau�dzās sirds. Saņemot �os draudu zvanus, es da�kārt noprasīju: "Ko, ellē, tev vajag?" Citreiz centos uzsākt prātīgu sarunu un mierīgi jautāju: "Pasaki, ko īsti tev vajag."

�orīt, kad balss klausule paziņoja: "Tu esi līķis," es atbil�dēju: "Vēl ne."

Un aizcirtu tālruņa pārsegu.

Man bija izdevies sa�aurināt ienaidnieku sarakstu līdz kādiem simt, varbūt simt desmit cilvēkiem.

Lai kas arī bija �is draudētājs, viņ� zvanīja no maksas tālru�ņiem. Tas ir skaidrs. Maksas tālruņi. Tādi vēl joprojām atrodami viesnīcu vestibilos un dzelzceļa stacijās, kā arī gandrīz katrā kvartālā ikvienā pilsētā. Apmēram reizi gadā es mēdzu mainīt sava mobilā tālruņa numuru, ta�u nedrīkstēju paturēt to slepe�nībā. Mani noteikti vajadzēja sazvanīt maniem darbiniekiem, draugiem un aģentūras klientiem. Jo īpa�i klientiem. Es vienmēr biju gatavs tos uzklausīt.

Atkal sāku mocīties minējumos, kas ir �is nāves vēlētājs.

Vai es viņu pazīstu? Vai viņ� ir no pa�u tuvāko personu loka? Vai arī kāds no blē�iem vai krāpniekiem, ko esmu atmaskojis savas privātdetektīva karjeras laikā?

Es pat nezināju, cik patiesi ir �ie draudi.

Vai viņ� vēro un izseko mani, gatavodamies kādā izdevīgā brīdī nogalināt? Vai arī tikai terorizē, lai varētu ļauni pasmieties?

Protams, esmu par to ziņojis policijai, ta�u viņi jau sen zau�dēja interesi. Galu galā man neviens nav fiziski uzbrucis, es pat neesmu redzējis savu mocītāju.

Tad manas domas atkal pievērsās �elbijai Ku�menai.

Iztēlojos, kādas �ausmas viņa pārcieta savas dzīves pēdējos brī�os, un aizspiedu acis ar plaukstām. Gribēju paturēt atmiņā �elbiju viņas dzīves laikā. Es kādreiz ar viņu satikos. Pavadīju vēlus vakarus mazos, draņķīgos improvizāciju teātrī�os, kur viņa uzstājās ar komiskiem numuriem, pēc tam kopā ar �elbiju devos projām pa sētas puses durvīm. Mēs iz�ķīrāmies mana rakstura dēļ turklāt �elbijai jau bija tuvu �etrdesmit. Viņa ilgojās pēc ģimenes un bērniem. Tāpat kā Endijs. Viņi pa�i apgalvoja, ka iemīlēju�i viens otru jau pēc pirmā randiņa.

Tagad �elbija bija mirusi un Endijs palicis viens un nelaimigs, turldāt drīz kļūs par galveno policijas aizdomās turamo slepkavības lietā.

Piecēlos gultā sēdus. Kas, pie velna, notiek? Kur es atrodos?

Palagi bija puķaini, uz grīdas pūkains paklājiņ�, bet sienas krāsotas maigi zaļā tonī. Sapratu, viss kārtībā.

Es biju pamodies Kolīnas Molojas mājā.

�eit bija jauki.

IZGĀJU NO GUĻAMISTABAS. Kolīna sēdēja pie virtuves galda ar muguru pret mani, noliekusi galvu pār portatīvo datoru, gata�vojās pilsonības eksāmenam. Viņa jau bija iztuk�ojusi pirmo rīta tējas krūzi. Jā, man tie�ām patika atrasties viņas mājās.

Atglaudis sāņus Kolīnas skaistos, garos, tum�os matus, no aizmugures noskūpstīju viņas kaklu. Viņa pagriezās, aizvēra bur�vīgi zilās acis un pacēla seju man pretī. Noskūpstīju viņu vēlreiz. Man patika skūpstīt Kolīnu, nekad nebija gana.

Bet vai es viņu mīlēju? Patiesi mīlēju? Da�kārt biju par to pārliecināts. Bet citreiz sāku prātot, vai vispār spēju kādu mīlēt, pieķerties no visas sirds. Vai tomēr biju pārāk pārņemts ar sevi, pārāk sāpīgi cietis no tēva ietekmes?

Viņa ierunājās: Varēji vēl kādu stundiņu nosnausties, mīļum.

Cik jauks bija viņas īru akcents, tum�ie mati, acis, ro�ūdens smar�a, kas apņēma viņas augumu.

-��� Nokavē�u svarīgo apspriedi pie kafijas tases ar policijas priek�nieku Fesko. Vēlreiz noskūpstīju Kolīnu un paņēmu viņas tuk�o tējas krūzi. Izskaloju to zem krāna ar siltu ūdeni un ielēju no tējkannas svaigu tēju. Vēl nebiju pilnībā padzinis domas par slepkavību. Bet bija jātiek no tām vaļā.

-�� Skaties, ka tevi kāds nepārmāca, viņa ieminējās.

-�� Kāpēc gan lai kāds tā darītu?

-� Jo tu te stāvi pliks kā no pirts iznācis un gribi iestāstīt, ka tev prātā tikai darbs, darbs, darbs.

Es iesmējos, un Kolīna beidzot apskāva mani, ar mazajām plaukstām apņemot manu sē�amvietu. Ļāvu, lai viss notiek pēc viņas prāta.

-�� Es aizbultē�u durvis, viņa piedraudēja, saspie�ot manu dibenu. Bez jokiem, D�ek.

Viņa jau bija mani sakārdinājusi. Kā viņai tas izdodas? No nulles līdz pilnai kaujas gatavībai piecās sekundēs.

-� Tu esi īsta ragana, ieminējos, noslidinot rītakleitu no viņas pleciem. Pacēlu Kolīnu, lai viņa varētu apņemt ar kājām manu vidukli, un piespiedu viņas muguru pie ledusskapja durvīm. Viņa iespiedzās, sajūtot aukstā metāla pieskārienu.

Kolīna reiz bija man pastāstījusi anekdoti: Kas ir īru priek��spēle?

Tagad es viņai to atgādināju: Saņemies, mlļum!

Viņa dziļi ievilka elpu, un mēs abi elsdami pūzdami pamatīgi satricinājām ledusskapja pieticīgo saturu.

-�� Piedod, ka tagad manis dēļ nokavēsi, viņa taisnojās, kad bijām beigu�i. Ta�u �ķelmīgais smaids vēstīja, ka viņa neko neno��ēlo.

Viegli uzsitu viņai pa dibenu. Ja vien tu neko nenokavēji.

Atstāju Kolīnu plun�ājamies karstā du�ā, piesarku�u un lai�mīgu, dungojot kādu viņas iemīļotu senu roka dziesmiņu: Ak, mana Ailīna!

Ieslēdzu mājas signalizāciju, aizslēdzu aiz sevis durvis un noskrēju pa kāpnēm. Jāatzīst, tāda pārmācī�ana ir pat glu�i patī�kama. Bet tagad gan jādodas uz darbu, darbu, darbu.

PA CEĻAM UZ aģentūru aizbraucu uz galveno policijas pārvaldi. Pagaidām vēl Endijam Ku�menam nebija izvirzīta apsūdzība. Tā kā biju jau aizkavējies, steidzos uz darbu.

Mūsu aģentūras "kaujas �tābs" bija astoņstūraina telpa ar apaļu, spo�u, melni lakotu galdu, kas vienīgais bija saglabājies no mana tēva un veco "Privātdetektīvu" laikiem. Ap galdu bija ērti grozāmie krēsli, bet pie visām sienām lieli plakanie ekrāni.

Kad iegāju telpā ar divdesmit minū�u nokavē�anos, visi jau mani gaidīja. Ieraugot mani, kolēģi bijīgi pieklusa, kā jau biju paredzējis.

-�� Izsaku līdzjūtību par �elbiju, ierunājās Del Rio. Viņa bija tik jauka un sirsnīga. Nespēju noticēt tādam murgam, D�ek. Neviens no mums nespēj.

Arī pārējie piebalsoja ar līdzjūtības izteikumiem, kamēr Kolīna Moloja ienesa man Red Buli dzērienu un zvanu sarakstu. Nezinu, kā tas mani raksturo, bet �eit bija sapulcēju�ies visi man dārgākie un svarīgākie cilvēki pasaulē, neskaitot Endiju. Tie bija pusdu�cis detektīvu, kriminālistikas eksperts Sajs un piecdesmitgadīgā datorspeciāliste Morīna Rota, ko visi dēvēja par Mobotu.

-� Vai būs vēl kādi rīkojumi? Kolīna apjautājās. Viņa jau divus gadus bija mana asistente, un tā mēs arī iepazināmies, bet ta�gad mūsu attiecības bija kļuvu�as sare�ģītākas, daudz sare�ģī�tākas.

-�� Nē, paldies, Moloja. Viss kārtībā.

Ieskatījos zvanu sarakstā un redzēju, ka Endijs bija zvanījis divreiz pusstundas laikā, kop� atstāju galveno policijas pārvaldi.

Endijs bija noraizējies un glu�i pamatoti. Viņ� bija policistu galvenais un vienīgais aizdomās turamais.

Ieslēdzu portatīvo datoru un ielādēju fotogrāfijas, ko biju uz�ņēmis nozieguma vietā Ku�menu mājā. Tās parādījās lielajos ekrānos pie apsprie�u telpas sienām. �is bildes es uzņēmu vakar vakarā.

Es biju tuvplānā nofotografējis sadragāto durvju aplodu, savandlto guļamistabu, �elbijas ievainojumus un ari raudo�o Endiju ar asinīm notraipītām rokām. �āds attēls varētu rotāt avīzes pirmo lappusi.

-�� Man jums kaut kas jāsaka, es uzrunāju kolēģus. �elbija savulaik bija man ļoti tuvs cilvēks. Vēl pirms viņas iepazī�anās ar Endiju. Tāpēc, lai ko jūs dzirdētu no citiem, ziniet mēs ar �elbiju bijām draugi, labi draugi.

Apspriedes dalībnieki bijīgi klusēja. D�astina raudzījās uz mani, it kā iegrimusi domās. Es zināju, ka viņa pūlas atrast �elbijas vietu manā raibajā pagātnē un ne bez iemesla.

-�� Apskatiet �is fotogrāfijas, es turpināju. Es pats esmu tās izpētījis, bet pagaidām neko zīmīgu nevarēju pamanīt.

D�astina ierunājās: To es saprotu, bet vai mājā kaut kas ir ari nolaupīts?

-�� Tikai �elbijas dzīvība.

-�� Vai kāds no viņiem tirgoja narkotikas? apjautājās Del Rio. Atvaino, D�ek. �ādi jautājumi jāuzdod. Tu pats zini.

Es atbildēju noliedzo�i. Ku�meni nelietoja narkotikas un pavi�sam noteikti nenodarbojās ar to pārdo�anu. Es zināju, ka Endijs, būdams finan�u fondu pārvaldītājs, nopelna pietiekami daudz, lai nodro�inātu pārticīgu dzīvi sev un sievai. Par to es biju pārlieci�nāts. Es biju uzticējis Endijam ari daļu savas naudas un, pateico�ties veiksmīgiem ieguldījumiem, varēju atvērt aģentūras birojus visā pasaulē, tostarp Ņujorkā un pavisam nesen arī Sandjego.

-� Tātad, ja pieņem, ka �elbijas dārglietas ir īstas, istaba savandīta tikai skata pēc, D�astina secināja. �āviens krūtīs varētu liecināt par seksuāla sadista rokrakstu. Otrs �āviens nozīmē "nāvessodu". Kāpēc �elbija kļuva par slepkavas mērķi?

-�� Varbūt viņ� gribēja uzvelt vainu Endijam, Emilio Kruss ieminējās.

Es pamāju ar galvu. Ja tāds bija slepkavas nodoms, tad tas ir izdevies.

Pastāstīju kolēģiem policijas priek�nieka Fesko teikto. Poli�cistu pa�reizējā versija bija tāda, ka �elbija nogalināta vētrainu kaislību uzplūdā, viņu no�āvis Endijs un pēc tam izsaucis mani, lai novērstu no sevis aizdomas. Jāatzīst, ka glu�i pārliecino�i.

-�� Tu esi pārliecināts, ka viņ� nav vainīgs? Emilio noprasīja.

-�� Pilnīgi. Es zinu, ka da�i nojums nejūt līdzi Endijam, bet viņ� mīlēja �elbiju. Un tagad viņ� ir mūsu klients. Policija teica, ka no �elbijas ķermeņa izņemtās lodes neatbilst nevienam ierocim viņu datubāzē, turklāt slepkava pirms aizie�anas rūpīgi notīrījis visus pirkstu nospiedumus.

Es liku Sajam sazināties ar policijas kriminālistikas laborato�riju un uzreiz pavēstīt man, ja atklāsies kas noderīgs. Krusam pavēlēju kopā ar vēl vienu detektīvu doties uz Ku�menu māju, iztaujāt kaimiņus un censties izdibināt, vai policisti nav kaut ko palaidu�i garām. Mēs esam daudz prasmīgāki par viņiem, turklāt mums nav jāievēro obligāti priek�raksti un noteikumi. Es varēju arī norīkot vairāk cilvēku �īs lietas izmeklē�anai.

Tad pievērsos savam asinsbrālim Rikām Del Rio. Pēc atgrie�a�nās no Afganistānas Riks pieņēma da�us neveiksmīgus lēmumus un bija spiests �etrus gadus pavadīt aiz restēm, ta�u līdz ar to kļuva par ļoti vērtīgu ieguvumu aģentūrai. Ieslodzījuma laikā Del Rio bija sācis studēt krimināltiesības vispirms, lai palīdzētu sev, bet pēc tam viņ� kļuva par cietuma juristu un ieguva draugus noziedznieku aprindās.

-��� Iztaujā savus ziņu pienesējus, ieteicu viņam. Skaidri redzams, ka slepkava zinājis Ku�menu ikdienas paradumus. Pirm�kārt, viņ� izgāza durvis, zinādams, ka �elbija parasti neieslēdz signalizāciju. Viņ� dro�i vien zināja ari, cikos Endijs atgriezīsies mājās. Un rūpīgi notīrīja visus pirkstu nospiedumus.

-�� Tātad pa�laik svarīgākais uzdevums ir atrast �elbijas Ku�menas slepkavu, es paziņoju. Visiem jāpievēr�as tam. Tas man �obrīd viss.

Piecēlos un aizvēru portatīvā datora vāku.

-�� Pagaidi, D�ek, ierunājās D�astina. Man ir jaunumi skol�nie�u lietā.

D�ASTINA PAZĪST MANI tik labi kā neviens, ieskaitot Del Rio un pat manu brāli. Mēs divus gadus nodzīvojām kopā un saglabā�jām labas attiecības arī pēc �ķir�anās. Kā labi draugi, uzticības personas. Es izstāstīju D�astinai par ikdienas draudu zvaniem. Viņa vienīgā to zina. D�ek, tu esi līķis!

Tagad viņa pasniedzās zem krēsla, izvilka zilu mugursomu un uzlika uz galda.

Es jautāju: Vai tā ir Konijas Jū soma?

D�astina pamāja ar galvu un paskaidroja: Es to atdo�u poli�cijai, tiklīdz būsim tiku�i ar to galā. Mēs varam no tās iegūt vairāk nekā viņi. Ta�u nav zināms, vai slepkava pieļāva kļūdu vai arī izmeta mums ēsmu.

Tad viņa visos �au�alīgajos sīkumos izstāstīja par nogalināto meiteni un nozieguma vietu, nespējot slēpt sirdssāpes. Viņa ap�klusa, kad asaras aiz�ņaudza elpu. Tad papurināja galvu, krampjaini norija siekalas un atvainojās.

Un varonīgi turpināja stāstīt.

Arī mana sirds lūza, redzot D�astinas izmisumu, un tas vien jau bija pietiekams iemesls, lai es tikpat stipri ilgotos beidzot atmaskot ļaundari. Tāpat kā mēs visi.

Vēlreiz jāuzsver, D�ek, lai kas arī būtu �is slepkava psiho�pāts, viņ� nav pirmais, kas nogalina ar da�ādiem paņēmieniem, ta�u �ādi gadījumi ir reti. Vairums �āda tipa slepkavu izvēlas kādu noteiktu metodi un pieturas pie tās. �ī metode raksturo noziedz�nieka noskaņojumu un varbūt arī raksturu. �īs slepkavības visas ir at�ķirīgas. Tas ir ļoti dīvaini, un līdz �im neko tādu vēl nebiju pieredzējusi.

-�� No�au�ana nozīmē, ka viņ� grib ievērot distanci. Aizdedzi�nā�ana ir seksuāls noziegums. No�ņaug�ana nozīmē personisku izrēķinā�anos. �ajā lietā ir visas trīs metodes un arī citas. Neredzu ari, ka slepkavas paņēmieni kļūtu izsmalcinātāki, un joprojām nespēju viņu iztēloties. Viņ� neatbilst nevienam man zināmajam profilam. Vienīgā labā ziņa, viņa turpināja, ir tā, ka Kruss atrada �o vientuļo, pamesto mugursomu.

-��� Tā bija upes krastā, ēnās zem tilta, Kruss paskaidroja. Varbūt slepkava pēk�ņi krita panikā un aizsvieda to. Varbūt ir kāds liecinieks, par kuru mēs vēl neko nezinām.

Doktors Sajs turpināja Krusa stāstījumu. Viņ� kā alla� bija ģērbies sarkanā havajie�u stila kreklā, haki krāsas �ortos un ie�ļūcenēm kājās.

-�� Noņēmu pirkstu nospiedumus no katra pēdējā sīkuma mei�tenes somā, Sajs paziņoja. Uz Konijas maka bija izplūdu�i nospiedumi un viens skaidrs, bet daļējs, ta�u tam nebija atbilstības datubāzē. To nospiedumu varēja atstāt jebkur� gan kāda Konijas draudzene, gan slepkava, ta�u �is cilvēks nekad nav ticis apcieti�nāts, nav strādājis par skolotāju vai dienējis policijā vai armijā.

-��� �ēl gan, Kruss nopūtās. Es biju cerējis uz ko vairāk.

Sajs turpināja: Viss vēl nav zaudēts. Lielākais ieguvums,

mani draugi, ir mobilais telefons. Mobots ieradās darbā �etros naktī un izķidāja to.

-�� Vai atradi kaut ko, Mo? D�astina jautāja.

-�� Telefonā bija milzum daudz īsziņu, ierunājās Morīna Rota, saukta arī par Mobotu, izcilā datorspeciāliste, kas bija uzņē�musies tādu kā mātes lomu mūsu aģentūras ģimenē. Viņai jau bija pāri par piecdesmit, ta�u viņa izskatījās daudz jaunāka ar tetovējumiem, ultramodernām drēbēm, spurainiem matiem. Vienīgais neiederīgais akcents bija bifokālās brilles, kas �ķita pie�mērotas sirmai vecmāmuļai no Bokareitonas Floridā.

-� Atradu simtiem īsziņu, kurām visām var noskaidrot sūtītāju 1P adreses un mobilos tālruņus, izņemot pēdējo, kas pienākusi no tālruņa ar priek�apmaksas karti. Es saprotu neizklausās iespaidīgi. Tomēr iesaku pievērst uzmanību.

Mobots pieslēdza portatīvajam datoram zibatmiņas ierīci un nospieda da�us taustiņus. Ekrānā pie centrālās sienas parādījās īsziņu virkne.

Izlasīju ziņu, kas atradās saraksta aug�galā un bija saņemta vakar pēcpusdienā.

konij, te linda. mamma man atņēma mobilo, man ir milzīgas nepatik�anas un noteikti jārunā ar tevi. satiekamies taco bell sētas pusē? lūūūdzu!!! nesaki nevienam!

Mo turpināja: Pieņemsim, Konija saņem īsziņu, ka viņas draudzenei Lindai ir nepatik�anas. Tas viņai ne�ķiet aizdomīgi. Viņa dodas tikties ar Lindu. Un slepkava noķer viņu slazdā pavisam vienkār�i.

-�� Tātad �ī īsziņa bija viltojums? Pievilinā�anai?

-��� Tie�i tā. Jebkur� varēja uzzināt kādas Konijas draudze�nes vārdu, nopirkt neizsekojamu telefonu un ievilināt meiteni nāvē. Ta�u ir jau nogalinātas divpadsmit meitenes. Viņas visas mācījās da�ādās skolās un nebija savstarpēji pazīstamas. Tāpēc es uzskatu, ka, iespējams un pat puslīdz dro�i, slepkava katru meiteni pievilināja ar viltus īsziņu. Vienkār�s un pat atjautīgs paņēmiens.

D�astina secināja: Tātad hakeris ielau�as meitenes telefonā, uzzina, kam viņa uzticas, un tad uzdodas par kādu no �iem draugiem, sūtot ziņu no anonīma tālruņa.

Sajs piebilda: Tā es arī domāju. Tehnoloģiju rēgs. Ta�u tas mums tomēr nepalīdz piekļūt tuvāk slepkavam. Pēc tam mēs atduramies pret sienu.

D�ASTINA PIECĒLĀS, ĀTRI samainījās vietām ar Mobotu un ķērās pie datora tastatūras. Es neticu rēgiem, viņa paziņoja. Ja skolnie�u slepkava psihopāts staigā un elpo, tad viņam ir arī pirkstu nospiedumi, mati un ādas �ūnas. Jo bie�āk viņ� nogalina, jo lielāka iespēja pieļaut kādu kļūdu.

Nospiedusi da�us taustiņus, viņa parādīja lielajos ekrānos skolnie�u lietas kopsavilkumu.

Laika grafikā bija redzams, ka pagāju�o divu gadu laikā slep�kavības notiku�as apmēram ik pēc diviem mēne�iem, bet pēdējā laikā bie�āk. Līdzās grafikam atradās Losand�elosas austrum�daļas karte, kurā slepkavību vietas bija apzīmētas ar elektronis�kiem karodziņiem.

Citā ekrānā bija upuru seju attēli.

Meitenes bija ļoti da�ādas. Gai�matainas. Melnīgsnējas. Da�as glītas. Citas pavisam necilas. Teicamnieces. Sportistes. Da�as tie�vas. Citas dū�īgas. Visas vidusskolu audzēknes. Un visas gāju�as bojā traģiskā, bezjēdzīgā nāvē.

-�� Jābrīdina par tiem anonīmajiem tālruņiem, Mo iemi�nējās. Parunā atkal ar skolu direktoriem. Sarīko izskaidro�a�nas kampaņu televīzijā par viltus īsziņām ar personas informā�ciju.

-�� Pieņemsim, ka mums �ajā ziņā ir taisnība, D�astina iebilda. Tikko sāksim izplatīt brīdinājumus par īsziņām no nereģis�trētiem telefoniem, slepkava mainīs savu metodi. Un mēs atkal nonāksim strupceļā. Viņ� var pat sākt slepkavot vēl bie�āk. Mēs zinām, ka viņam patīk slava.

-�� Par to, ko tu teici, D�astina, Sajs ierunājās savā monotoni nazālajā balsī. Par da�ādajiem profiliem. Kā tas var būt, ka noziedznieks, kur� aizdedzina meiteni, var izdarīt to tikai vien�reiz? Kā tas pats cilvēks pēc tam var no�aut upuri no piecdesmit metru attāluma?

-�� Un ko tu domā, Saj?

-�� Varbūt tas nelietis nav viens? Ja nu ir vairāki slepkavas?

RŪDOLFS KROKERS BIJA paslēpies tualetes kabīnē privātā kapitāla firmas Wilshire Pacific Partners ēkas astotajā stāvā, kad iedūcās mobilā tālruņa vibrozvans. Viņ� fantazēja par jauno pagaidu sekretāri Karmenu Rodrigesu, brūnacaino skaistuli ar kuplām krūtīm, turklāt neticami stulbu. Viņ� gatavojās uzaicināt Kar�menu uz randiņu, vēlams, uz visu nakti.

Izņēmis tālruni no �aketes kabatas, viņ� redzēja, ka zvans pāradresēts no viņa tie�ās līnijas. Zvanīja vecākais partneris Frenklins Deils, viens no "vecajiem kraķiem". Krokers atbildēja, un Deils uzaicināja viņu pēc darba aiziet iedzert.

Krokers jau vairāk nekā gadu strādāja par kapitāla analītiķi. Savu darbu viņ� padarīja cītīgi, ta�u nemēģināja īpa�i izcelties. Viņ� gribēja būt tikai viens no daudzajiem gudrajiem jaunek�ļiem, ko gaida spo�a nākotne rēķinu jomā, �akls un neatlaidīgs darbarūķis, kas dro�i glabā klientu naudu, gādā tiem pienācīgu peļņu, pats palikdams ēnā.

Tagad pēk�ņi būs jāiet iedzert ar apnicīgo Frenklinu Deilu.

Septiņos vakarā Krokers aizslēdza sava kabineta durvis un pie liftiem satikās ar Deilu. Abi kopā nobrauca lejā, un Krokeram ienāca prātā, ka varbūt vecais ķēms ir gejs un grib viņam uzmākties.

Pēc divu kokteiļu iztuk�o�anas, pieko�ot riekstiņus, Krokers uzzināja, ka ir lielisks darbinieks un vecais Frenklins ir sajūsmā par viņa sasniegumiem. Deils paziņoja, ka, viņaprāt, Krokers ir izcila personība ar slēptiem talantiem, kas nodro�inās viņam spo�u karjeras izaugsmi �ajā senajā, cienījamajā firmā.

Varētu padomāt, ka tas viņu interesē. Patiesībā viņam bija nospļauties par to, ko �is Frenklins Deils domā par viņu vai viņa darbu.

Kad Krokers atgriezās mājās, bija jau pusdesmit. Vismaz atli�kusī nakts bija viņa rīcībā, un to varēs pavadīt aizraujo�i.

Viņ� pārģērbās sporta tērpā un jau pēc desmit minūtēm skrēja ap Marina del Rejas rajonu, atsaucot atmiņā neseno izklaides pasākumu, kad kopā ar draugu grupu pieveica Koniju Jū.

Nosvīdis un aizelsies, Krokers palēnināja gaitu pie kādas no jahtu piestātnēm. Atspiedies ar plaukstām pret ceļgaliem, viņ� atvilka elpu.

Pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, viņ� izvilka no kabatas se�simt mililitru tilpuma aizspie�amo maisiņu un paslēpa to zem smaga virves rituļa.

To paveicis, viņ� mierīgi turpināja skrējienu. Atgriezās savā daudzdzīvokļu mājā, pamāja �veicaram un devās aug�ā.

Noskalojies du�ā, viņ� atvienoja no lādētāja priek�apmaksas mobilo tālruni.

Uzrakstīja īsziņu Losand�elosas mēram Tomasam Heferonam, paziņojot, kur var atrast Konijas Jū ausi.

Viņ� parakstījās: "Tvaikadampis".

KOP� �ELBIJAS KU�MENAS slepkavības bija pagāju�as trīs dienas. Apsūdzība vēl nebija izvirzīta, un arī apgabala prokurora birojā man neizdevās neko noskaidrot.

Es brokastoju kopā ar Endiju viņa kabinetā, kas atradās stūra telpā jaunā, elegantā biroju ēkā Zvaig�ņu avēnijā.

Endijs pieteica asistentei atbildēt uz visiem telefona zvaniem. Tad viņ� aizvēra kabineta durvis. Pārdzīvojumi bija līdz nepa�zī�anai pārvērtu�i viņa seju. Zem acīm maisiņi, bārda neskūta.

-�� D�ek, es mokos ar bezmiegu, viņ� paziņoja. Ja gadījumā neesi pamanījis.

Lieliem malkiem iedzēris kafiju, viņ� atslēdza dokumentu skapjus, izņēma mapes un sāka skaidrot, kas jādara veiksmīgam Losand�elosas augsta riska ieguldījumu fondu pārvaldniekam, lai saglabātu konkurences priek�rocību.

-Visi �ie ļaudis aktieri, aģenti, studiju bosi, zvaig�ņu juristi, viņ� stāstīja, pla�ā �estā pamājot uz Holivudas pusi, pelna desmitiem miljonu. Pa�i nezinādami, ko iesākt ar �o naudu, viņi uztic to man. Es to ieguldu viņu vārdā. Saņemu savu daļu no visām ieguldītajām klientu summām, viņ� paskaidroja. Parasti piecus procentus.

-�� Bet ja ieguldījums ir neveiksmīgs? apjautājos, atcerēda�mies nekustamā īpa�uma burbuļa pārsprāg�anu, kam sekoja kre�dītu krahs, izraisot milzu zaudējumus gan pārticīgajiem, gan trūcīgajiem.

-�� Cilvēki dusmojas, ja ieguldītājs aizlai� vējā viņu naudu, pat ja viņ� pie tā nav vainīgs.

-�� Tātad tev ir neapmierināti klienti. Endijs nopūtās.

-�� Gribi dzirdēt patiesību, D�ek?

-�� Nē, dieva dēļ! Labāk melo, Endij! Jo vairāk melosi, jo drī�zāk nonāksi tiesas priek�ā. Es pazīstu apgabala prokuroru. Viņ� uzsūtīs kādu no savām jaunajām, niknajām haizivīm, kas saplosīs tevi lupatās�

-�� Beidz! Endijs lūdzās.

-�� Ja kāds grib tev atriebties, man tas jāzina. Saproti ta�u, lindij! Tev jāizstāsta man viss. Es ta�u esmu D�eks.

-�� Es nosmēlu krējumu, Endijs atzinās. Skaidri un gai�i, bez ievada vai brīdinājuma. Neesmu nekāds Bērnijs Medofs, un neskaties uz mani tik pārmeto�i. Es iekasēju savu komisijas maksu, bet pēc tam ņēmu mazu daļiņu no pamatsummas un ieguldīju pats sev. Es rīkojos piesardzīgi. Visādi sūdi gadās, ta�u klienti, protams, nedrīkst to uzzināt.

-�� Es klausos.

-�� Mani ieguldījumi izkūpēja jau pa�os krīzes pirmsākumos. Atceries Lehman Brothers bankrotu? Es samazināju apjomu, cen�tos atgūt zaudēto, bet zaudēju vēl vairāk. Da�i mani klienti izpu�tēja pilnībā.

-� Iedod man dokumentus, Endij. Man jāzina, kas ir tavi lielākie zaudētāji. Skaidri jāzina, kas tie�i viņi ir. Vairs nekādu noslēpumu.

JA UZ DURVĪM ir rakstīts Privāti, uzreiz rodas vēlē�anās ieskatīties aiz tām.

Ja uz aploksnes ir rakstīts Privāti, tūlīt gribas to atvērt.

Es iegāju aģentūrā "Privātdetektīvi" pa apmeklētāju ieeju, pamāju sveicienu D�oanai pie sekretāres letes un kāpu aug�ā pa lepnajām spirālveida kāpnēm, kas apņem atklāto ātriju ēkas centrā. �īs kāpnes mani vienmēr ielīksmo. Atgādina nautila �au�las �ķērsgriezumu.

Piektajā stāvā ceļā uz kabinetu mani apturēja Kolīna.

Tev ir viesi, viņa paziņoja. Vesela delegācija. Dārgos uzvalkos.

Piegājis pie sliek�ņa, ieraudzīju trīs vīrus, kuri bija ērti iekār�toju�ies manā atpūtas stūrītī uz mīkstajiem atzveltnes krēsliem un tum�i zilā dīvāna pie pulētā sekvojas bluķa, kas kalpoja par kafijas galdiņu. Tie�i �eit cilvēki uztic man savus noslēpumus, zinā�dami, ka pie manis tie ir dro�ībā.

Divi no �iem nepieteiktajiem apmeklētājiem kūpināja cigare�tes glu�i kā tabakas fabriku direktori. Kolīna paskaidroja: Kun�gi teica, ka nevēloties rādīties pieņem�anas telpā. Ir nu gan pārsteigums!

Tre�ais vīrs pagriezās pret mums, un es pārsteigts ieraudzīju, ka tas ir mans tēvocis Freds. Mātes brālis Freds Kroicers, kas vienmēr mēdza atgādināt, lai zvanu viņam ikreiz, kad vien vaja�dzīgs padoms un atbalsts. Viņ� mums ar Tomiju bērnībā iemācīja spēlēt futbolu un mudināja mani turpināt trenēties arī vidusskolā un koled�ā.

Vārdu sakot, tēvocis Freds savulaik man bija tēva vietā. Fut�bolā Freds bija sasniedzis vairāk nekā es daudz vairāk. Viņ� bija Ouklendas Raiders lielākais īpa�nieks.

Plecīgais vīrs ar sārto seju piecēlās, sagrāba mani spēcīgā apkampienā, pēc tam iepazīstināja ar saviem darījumu partne�riem, kas izrādījās man jau pazīstami.

Pretstatā Freda Kroicera raupjumam Evans Ņūmens bija smalks un elegants dendijs. Pēc pasūtījuma �ūts uzvalks. Mati rūpīgi ieveidoti, un nagi nopulēti tikpat spīdīgi kā dārgās kurpes. Viņam piederēja Sanfrancisko 49ers.

Tre�ais viesis bija Deivids Dikss leģendārais uzņēmējs, viens no tiem, kuru dzīvesstāstus biznesa augstskolu studenti mācās no galvas. Dikss bija astoņdesmitajos gados guvis satrieco�us panākumus Detroitā, pametis auto detaļu tirdzniecību pirms 2008. gada krīzes un nopircis Minesotas Vikings. Atcerējos kaut kur lasīto, ka aiz viņa līksmības maskas slēpjas bezgalīga ciet�sirdība. Izklausās gandrīz kā uzraksts uz kapakmens.

Evans Ņūmens piecēlās un, izstiepis roku, nāca man pretī ar draudzīgu smaidu sejā. Atvainojiet par ielau�anos, viņ� ierunājās. Freds teica, ka jūs uzklausīsiet mūs.

-� Mums ir problēma, paziņoja tēvocis Freds. Ļoti steidzama lieta, D�ek. īsta augstākā līmeņa trauksme.

-��� Mēs ļoti priecātos, ja būtu kļūdīju�ies, Dikss turpināja. Patiesībā jāatzīst ja mūsu aizdomas ir pamatotas, visam profesionālajam futbolam draud milzu katastrofa.

Dikss ar galvas mājienu aicināja mani apsēsties. Mums ir nauda, viņ� paziņoja. Jums ir vislabākie cilvēki �im uzdevu�mam. Apsēdieties, un mēs izstāstīsim �ausmīgu murgu.

EVANS ŅŪMENS NOTRAUCA no biksēm neredzamu pelnu kripatiņu un pavēstīja: D�ek, mums ir iemesls aizdomām, ka mūsu līgā notiek blēdības ar rezultātiem derību dēļ, bet tas var futbolam nodarīt tādu pa�u kaitējumu kā savulaik Black Sox skandāls beisbolam.

Man nepatika �āds iebrukums birojā, tomēr lieta �ķita intri�ģējo�a. Portfelī "dega" Endija biju�o klientu saraksts, D�astina gaidīja manu palīdzību skolnie�u lietā, un pēc divdesmit minū�tēm bija paredzēta telefonkonference ar Londonas biroju par skandālu parlamenta aug�palātā, kas vēl nebija zināms atklātībā.

Ieskatījos pulkstenī un teicu: Lūdzu, izstāstiet galveno īsumā. Ja varē�u, palīdzē�u.

Freds ierunājās: D�ek, mums �ķiet, ka tās blēdības sākās aptuveni pirms diviem gadiem izslēg�anas spēlē. Sprie�ot pēc visa, Giants varēja uzvarēt bez grūtībām. Viņu pretinieki Karolīnas komanda bija stipri, ta�u tiem trūka pāris labāko aizsardzības spēlētāju. Saspēles vadītājam bija neliels kaula plī�sums metienu rokas rādītājpirkstā. �ajā spēlē bija gaidāma viegla uzvara. Bet, kā tu varbūt atceries, Tomij�

-�� D�eks.

-�� D�ek, atvaino! Ak dievs! Lai nu kā, tre�ajā ceturtdaļā tika apturēts Kārtraita skrējiens uz piezemējumu tādā pretinieka rindu robā, caur ko varētu izbraukt ar Brinks kravas auto. Tiesnesis bija saskatījis pārkāpumu, bet pēdējā ceturtdaļā, kad ņujorkie�i cen�tās izdarīt sitienu, ar ko varētu panākt spēles pagarinājumu, ties�nesis noteica vēl vienu sodu, kas vairs neļāva viņiem gūt vārtus.

Freds turpināja, sa�utumā piesarkstot vēl vairāk. Ņujorkie�i zaudēja ar triju punktu starpību. Tobrīd tas �ķita tikai atsevi�ķs Kadījums. Sporta presē gan izskanēja parastās runas, bet drīz vien viss pieklusa, kad izslēg�anas spēles turpinājās tālāk.

-�� Tā, D�ek, turpināja Dikss. Tagad pārlēksim uz pagāju�ās sezonas tre�o spēli starp Vikings un Cowboys. At�ķirīgs apstākļu kopums, bet scenārijs pamatā tas pats.

Atkal ierunājās mans tēvocis. Viņ� gribēja izklāstīt katru spēli visos sīkumos. �oreiz Vikings komandai otrās ceturtdaļas bei�gās apturēja �etrdesmit jardu piespēli, ar ko viņi būtu ieguvu�i septiņpadsmit punktu pārsvaru pirms pārtraukuma.

Nikni vicinādams rokas, Freds pastāstīja par vēl vienu ap�au�bāmu sodu, kas iznīcināja visas cerības uz uzvaru. Kad Vikings pēdējās ceturtdaļas beigās bija izdevīgā pozīcijā, lai gūtu iz�ķiro��os uzvaras vārtus, tiesnesis paziņoja par pārkāpumu, ko neviens cits, izņemot viņu, nebija redzējis.

-��� Un atkal vārti netiek gūti, spēlei noteikts papildlaiks, un viņi zaudē.

Es, protams, sapratu, kāds ir �o stāstu mērķis. Tiesne�u kļū�das futbolā mēdz gadīties, un līdzjutēji klaigā, kur gan skatās amatpersonas, bet pēc kāda laika viss aizmirstas. Ta�u, ja Freds Kroicers, Evans Ņūmens un Deivids Dikss bija atnāku�i pie manis, tas nozīmēja, ka runa vairs nav tikai par atsevi�ķām tiesne�u kļūdām da�ās spēlēs.

Ņūmens paskaidroja: D�ek, mēs esam līdz apnikumam ska�tīju�ies videoierakstus, ari pagāju�ās svētdienas spēli Sanfran�cisko. Var redzēt sistēmu. Kopumā vienpadsmit spēles divarpus gadu laikā nelabi o� pēc blēdībām. Deviņas no zaudēju�ajām komandām iepriek� bija vienmēr uzvarēju�as, un septiņas no tām pārvarēja izslēg�anas spēļu kārtu.

Mans tēvocis piebilda: Daudzi cilvēki �ajās spēlēs zaudēja lielu naudu. Viņiem sāk rasties aizdomas par netīriem darīju�miem.

-�� Kāpēc jūs nācāt pie manis? es jautāju. Kāpēc vispirms neizstāstījāt komisāram?

-��� Mums nav nekādu pierādījumu, Dikss atbildēja. Un, atklāti sakot, D�ek, ja kaut kas tie�ām notika, mēs negribam, lai par to uzzina komisārs, prese un publika. Nekad.

i'milio kruss pirmais ienāca manā kabinetā, bet Del Rio ieradās minūtes piecas pēc futbola bosu aizie�anas. Liku abiem apsēsties. Pie mums vērsās trīs Nacionālās futbola līgas komandu īpa�nieki, paziņoju, kas varbūt pārstāv vēl desmit citus. Viens no tiem ir Freds Kroicers manas mātes brālis.

Kruss izbrīnā iepleta acis. Freds Kroicers ir tavs tēvocis?

-�� Jā gan. Viņam un da�iem citiem komandu īpa�niekiem ir aizdomas par blēdībām ar spēļu rezultātiem. Viņi ievēroju�i sislemu, kā vājas komandas uzvar pārāk bie�i, turklāt uz ap�aubā�mas tiesā�anas pamata.

-�� Kādas blēņas. Kruss sarauca pieri. Futbolā nevar blē�dīties. Nevar paredzēt iz�ķiro�as situācijas, un, pat ja varētu, katru kustību fiksē kameras. Katru sekundi var apskatīt zem mikroskopa.

-�� Ja izrādīsies, ka tā tie�ām ir, klienti priecāsies, es atbil�dēju. Un labi samaksās. Viņi garantē dubultu maksu par ātru, rūpīgu un ļoti konfidenciālu darbu.

-� Vai viņi apgalvo, ka spēlētāji sarunā spēles? jautāja Del Rio.

Del Rio ir mans vienaudzis, ta�u cietumā pavadītie gadi ievil�kusi grumbas viņa sejā un sagrāvu�i ticību cilvēkiem. Manuprāt, l utbols ir viena no nedaudzajām jomām, kurās viņ� vēl tic neaptraipltam godīgumam.

-�� Freds teica, ka spēlētāju pārkāpumi netika novēroti, tikai tiesne�u lēmumi, kas varbūt bija negodīgi. Vai arī tiesne�iem rādījās spoki. Pirms kaut ko izlemjam �ajā lietā, parunāsim par Ku�meniem. �orīt tikos ar Endiju, es turpināju. Viņu vajā avī�nieki. Apsūdzība vēl nav uzrādīta, un viņ� grib pazust no pilsētas. Es viņam ieteicu apmesties kādā viesnīcā un neteikt tās nosaukumu nevienam, tikai man.

-�� Viņam ir par ko uztraukties, Del Rio noteica. �elbijas slepkava pamanījās iekļūt mājā un izkļūt no tās tik veikli kā Beverlihilsas proktologs. Es pārbaudu algotos slepkavas. Ir da�as norādes. �o lietu mēs drīz atrisināsim, D�ek.

Pajautāju Krusam un Del Rio, vai viņi varētu uzņemties abas lietas, un viņi bija ar mieru. Mūsu aģentūrā ir tāda kārtība mēs pieņemam darbā labākos, par loti augstu samaksu, tāpēc visi ir gatavi ilgām darba stundām un sare�ģītām lietām.

-� Jums ir rūpīgi jāizpēta gan Endija, gan �elbijas pagātne, es pavēlēju.

-�� Ko lai mēs, D�ek, meklējam, kas tev jau sen nav zināms?

-�� Atbildi uz vienkār�u jautājumu kāpēc lai kāds nogalinātu �elbiju Ku�menu?

-�� Viss skaidrs, Del Rio atbildēja. Divas lietas par triju cenu? Tas man ir pa prātam. Mēs visi nosmējāmies, un tad Kruss un Del Rio devās ķerties pie darba.

Tikai kādu minūti biju palicis kabinetā viens, kad ienāca Kolīna, aizverot aiz sevis durvis.

-��� D�ek, atnāku�i tavi apmeklētāji vienpadsmitos. Un man viņi nepatīk.

-�� Tie�ām? Viņi ta�u ir tikai juristi, es atbildēju.

Kolīna nicīgi pasmaidīja. Tikai juristi. Kā tad! Blēdīgi juristi. Netīri juristi.

Pēc brī�a viņa ieaicināja kabinetā abus vīrus. Es tos pazinu pēc nostāstiem.

Viņu vārdi bija Ferrara un Reilijs, un viņi pārstāvēja Reju No�iju noziedzīgā No�iju klana vadoni.

SAROKOJOS AR ABIEM ienācējiem un aicināju viņus apsēsties.

Advokāts Eds Ferrara bija ģērbies tum�ā uzvalkā ar vesti. Viņa kolēģis D�ons Reilijs melnos d�insos un melnā ka�mira d�emperi. Reilijs pārlaida skatienu kabinetam, meklējot grāmat�plauktos paslēptas kameras. Manuprāt, viņ� tās nepamanīja.

Ferrara ierunājās: Priecājos iepazīties ar jums, D�elc. Esam saņēmu�i pārjums ļoti labas atsauksmes no da�ādiem cilvēkiem.

-�� Vienmēr patīkami to dzirdēt, atbildēju. Kā varu jums palīdzēt?

Reilijs izvilka no kabatas ļoti glītas apmēram divdesmitgadī�gas blondīnes fotogrāfiju. Man viņa �ķita pazīstama aktrise, laikam vārdā Elizabete. Biju pāris rei�u redzējis viņu Kreiga Fergusona �ovā.

-� �ī ir Beta Andersone. Filmu aktrise, Ferrara paziņoja. Un No�ijas kungs ir viņas labs draugs.

Rejam No�ijam bija vismaz septiņdesmit gadu. Pēc divu paau�d�u gaidī�anas viņ� beidzot bija kļuvis par klana vadoni pēc sava tēvo�a Antonio nāves. Un, kā izrādās, viņ� bija arī "labs draugs" divdesmitgadīgajai Betai Andersonei.

Reilijs stāstīja: Beta nav redzēta jau veselu nedēļu. Viņa ari neatbild uz No�ijas kunga zvaniem. Viņ� raizējas, vai meitenei nav noticis kas ļauns.

-�� Izklausās, ka �eit darbs policijai, es atbildēju. Sazinieties ar viņiem. Varu viņus ļoti ieteikt.

Ferrara smaidot paskaidroja: Mēs vēlamies saglabāt sle�penību. Negribam pievērst sabiedrības uzmanību, lai nekaitētu

Betas karjerai. Tāpēc ari nācām pie jums, D�ek. Nosauciet cenas griestus.

Es nodomāju nevar zināt, vai Beta Andersone ir atstājusi pilsētu vai mirusi. Lai kā arī būtu, es negribēju, lai mūsu aģen�tūra saistās ar No�iju.

-�� Atvainojiet, es nerēķinu cenas, atbildēju. Un arī griestus nebūvēju. Un nevēlos sadarboties ar mafiju.

Uz bridi iestājās saspringts klusums, tad Reilijs un Ferrara abi reizē piecēlās kājās.

-��� Jūs sadarbojaties ar Endiju Ku�menu, atcirta Ferrara. Un, ja vien es kaut cik pazīstu nelabojamus brun�u mednie�kus, tad dro�i vien darbojaties ari ap to mazo īru lauķeni, kas sē� tur priek�telpā.

Reilijs uz sliek�ņa apstājās, lai raidītu atvadu "�āvienu". Un neaizmirsīsim arī to, ka jūsu tēvs nomira cietumā, izcie�ot mū�a ieslodzījumu par slepkavību. Jums gan pietiek nekaunības, D�ekiņ.

Laikam tā arī ir, bet tas ir viens no aģentūras labo panākumu iemesliem.

TRIJOS PĒCPUSDIENĀ D�EISONS Pilzers, savā kabinetā Hovarda sabiedrisko attiecību firmā gaidīdams konsultantu padomes sanāksmes sākumu, saņēma īsziņu, kas uzreiz ielīksmoja viņa omu.

Tas bija pa�a Tvaikadampja sūtīts uzaicinājums uz gaidāmo "izklaides vakaru", uzrunājot D�eisonu viņa interneta segvārdā: "Scilla, "�ausmu nakts" notiek. Gatavojies. Tu esi TAS."

Velns un elle, tas tie�ām notiks, viņa ugunskristības! Viņ� jau nedēļām ilgi bija sapņojis par �o vakaru. Tikai par to vien spēja domāt. Ar Morbidu [3] viņ� bija iepazinies tie�saistes reālā laika kara spēlē Commandos ofDoom. Viņi kā sabiedrotie bija pēdējo divu gadu laikā izcīnīju�i uzvaras desmitos kauju.

Ta�u, kad Morbids uzaicināja viņu pievienoties daudz izmek�lētākai spēlētāju grupai, D�eisons bija mēms no pārsteiguma. Ar Tvaikadampi viņu iepazīstināja tikai virtuāli, un bija jāgaida, lidz Morbids to nokārtos. Tagad Tvaikadampis bija iesaistījies komandā. Un drīz D�eisons ar Scillas vārdu beidzot atrausies no datora ekrāna un iepazīs asas izjūtas reālajā dzīvē.

Turpmākās trīs stundas Pilzers strādāja automātiski kā robots. Viņ� ne aci nepamirk�ķināja, kad maita priek�niece nolamāja viņu par neveiksmīgu piedāvājumu, kas nemaz nebija viņa saga�tavots. Lai viņa iet kārties. Pulksten se�os viņ� uzvilka jaku un devās projām.

Viņ� brauca taisnā ceļā uz saimniecības pre�u veikalu Rietumholivudā.

Izstaigājis �aurās ejas starp augstajiem, precēm piekrauta�jiem plauktiem, viņ� nopirka divus metrus garu vadu, līmlentes rullīti un kokvilnas trikotā�as cimdu pāri. Nekā aizdomīga. Par pirkumiem viņ� samaksāja skaidrā naudā, nepaceļot galvu, lai novēro�anas kamera virs kases nenofilmētu viņa seju.

No liela uztraukuma viņam bija nosvīdu�as plaukstas.

Lielais pasākums būs jau pēc trim dienām. Un viņ� būs "tas". Sestdien viņ� kaut kur Losand�elosā nogalinās meiteni.

TO TA�U NEVAR saukt par naktsmieru, vai ne? Labprātāk es katru vakaru devos karā, bet no rīta bumbas sprādziens mani atsauca dzīves īstenībā.

�oreiz es sapnī skrēju pa liesmojo�o kaujas lauku ar Kolīnu uz rokām, asinīm pilot uz zābakiem. Sirds krūtīs izmisīgi dauzījās, kad Kolīna ierunājās: "Glāb mani, D�ek. Es esmu tavu bērnu māte."

Apdullino�s minas sprādziens notrieca mani zemē. Steidzīgi .itvēris acis, es vēl kādu bridi jutos kā kaujas laukā pēdējā dienā Afganistānā.

Es atcerējos gandrīz visu todien notiku�o, ta�u kādas svarī�gas atmiņu daļiņas trūka, tajās bija pārrāvums no helikoptera nokri�anas līdz manai nāvei.

Es biju noglabājis �o trūksto�o atmiņu daļiņu tik dziļi zem�apziņā, ka tā bija kļuvusi neaizsniedzama.

Man bija tā jāatrod. Jānoskaidro, kas īsti todien notika.

Ja izdotos atgūt �īs atmiņas, tad varbūt beidzot varētu mierīgi izgulēties.

Kamēr vēl cīnījos ar sapņu un atmiņu driskām, uz naktsgal�diņa ievibrējās mobilais tālrunis.

Ieskatījos ekrānā, bet tur bija rakstīts "ārpus zonas".

Atstāju tālruni uz galdiņa, izlēcu no gultas un ieslēdzu mājas novēro�anas kameru monitorus.

Rūpīgi izpētīju attēlus visos se�os monitoros, ta�u neko aizdo�mīgu nesaskatīju, tāpēc atstāju tos un aplūkoju mājas teritoriju ar neapbruņotu aci. Aiz galvenajiem vārtiem pa Klusā okeāna piekrastes �oseju traucās auto straume. Manu māju no kaimiņu īpa�umiem abās pusēs nodalīja augsti �ogi. Pludmale aiz mājas bija tuk�a.

Es biju viens.

Telefons beidzot bija pārstājis zvanīt. Ārā jau bija spo�a rīta gaisma, un aiz guļamistabas loga �alca Klusā okeāna viļņi.

�o māju es nopirku, kad biju kopā ar D�astinu.

Ne velti mēdz teikt, ka atmiņas mūs vajā. Es vēl joprojām iztēlē redzēju D�astinu �ajā istabā, viņas tum�os matus uz baltā spilvena un mīlestības pilno skatienu. Un vai varat iedomāties? Es raudzījos viņai pretī tie�i tāpat.

Kad biju nomazgājies du�ā un apģērbies ērtās kokvilnas biksēs un zilā Oksfordas kreklā, atkal iezvanījās mobilais. Paņēmu to sasodīto verķi līdzi pie ēdamgalda, ko izmantoju kā rakstām�galdu, un atvēru pārsegu.

-�� Tu esi līķis, paziņoja mehāniskā balss.

-�� Vēl ne, es atbildēju.

Pagatavoju ellīgi stipru kafiju un turpmāko pusotru stundu pavadīju, zvanot pa telefonu un apstiprinot tik�anās.

Kad Santamonikas lidostā satikos ar Del Rio, pulkstenis bija jau gandrīz desmit.

Laiks doties lidojumā.

MĒS IEKĀPĀM CESSNA Skyhawk SP stilīgā un dro�ā vienmotora lidma�īnā, un Del Rio apsēdās man līdzās otrā pilota vietā. Glu�i ka vecajos laikos.

Paraudzījos uz Riku. Viņa skatiens liecināja, ka mums abiem prātā ir viens un tas pats Afganistāna, helikopterā bojāgāju�ie biedri, tas, kā Del Rio izglāba manu dzīvību, piespie�ot darboties apstāju�os sirdi.

Iedomājos, ka varbūt viņ� varētu pastāstīt man ko vairāk par lo, kas notika tajā pēdējā dienā Gardezā. Es saņēmu medaļu par Denija Janga izne�anu no dego�ā helikoptera. Ta�u nespēju i/.mest no galvas uzbāzīgos sapņus. Vai mans prāts darbojas divkosīgā re�īmā sargā mani no pārāk sāpīgām atmiņām, vien�laikus urdot un mudinot atcerēties?

-�� Rik, vai atceries pēdējo dienu Gardezā?

-�� Helikopteru? Kāpēc jautā, D�ek?

-�� Pastāsti vēlreiz par to.

-�� Es jau esmu izstāstījis visu, ko vien atminos.

-��� Man tomēr vēl viss nav skaidrs. Kaut kā trūkst, kaut ko esmu aizmirsis.

Del Rio nopūtās. Mēs vedām karavīrus uz Kandahāru. Bija nakts. Tu biji vienības komandieris, bet es otrais pilots. Mēs nepamanījām kādu arābu, kas bija pielavījies ar "zeme-gaiss" raķeti auto kravas kastē. Neviens viņu nepamanīja. Helikopteram trāpīja pa vēderu. Tur neviens nebija vainīgs, D�ek, Del Rio turpināja: Tu nosēdināji Vardi, tā dega no iek�puses atceries? Es izkāpu pa sānu durvīm, bet tu pa aizmuguri. Kareivji skrēja pa visu lauku. Es sāku meklēt tevi. Atradu ar Deniju Jangu uz rokām. Kā vienmēr varonis, D�ek, vienmēr krietnais kareivis. Un tad nāvējo�ais trieciens.

-�� Es redzu tikai atsevi�ķus kadrus, nevis visu filmu.

-�� Tu biji beigts, tāpēc tā ir. Es dauzīju tev pa ribām, līdz tu atjēdzies. Tas ir viss, ko varu pateikt.

Saraustītie kadri negribēja saistīties noteiktā secībā, lai veido�tos vienots veselums. Es atcerējos helikoptera kri�anu. Atcerējos skrējienu ar Deniju Jangu pār plecu. Un tad es pamodos.

Kaut kā pietrūka.

Ko es nezināju? Kas vēl notika tajā kaujaslaukā?

Joprojām raudzījos Del Rio acīs. Viņ� blēdīgi uzsmaidīja. Dār�gumiņ! Vai tūlīt atzīsies man mīlestībā?

-�� Un kāpēc ne, stulbeni? Es tie�ām mīlu tevi.

Del Rio me�onīgi iesmējās un uzlika saulesbrilles. Es ķēros pie kontrolsaraksta.

Saņēmu dispe�eru atļauju, iedarbināju droseli un sāku ripināt Cessna pa skrejceļu. Pagriezu stūri mazliet pa labi, lai brauktu precīzi pa centra līniju. Kad ātruma indikators rādīja se�desmit, es mazliet pavilku atpakaļ sviru, un lidma�īna viegli pacēlās gaisā, gandrīz kā putns uzlidojot dzidri zilajās, saulainajās Losand�elosas debesīs.

Viegli kā taurenītis.

Turpmākās simt minūtes es vadīju lidma�īnu, izjūtot to glu�i kā sava ķermeņa turpinājumu. Lido�anā galvenais ir kārtība, kār�tība un vēlreiz kārtība, un es to visu zinu no galvas. Ieklausījos austiņās skano�ajās rācijas sarunās, kas ļāva aizmirst moko�ās domas.

Aizmirsu ļauno sapni un no sirds izbaudīju lido�anas brīnumu.

NEILGI PĒC DIVPADSMITIEM mēs nolaidāmies Metropolitēna lidostā Sanfrancisko lī�a krastā.

Iznomājām auto, pievienojāmies blīvajai satiksmes straumei, kas virzījās pa Harborbejas aleju, un ieradāmies Ouklendas Raiders treniņu laukumā uz tik�anos ar Fredu gandrīz ar pusstundas nokavē�anos.

Pasniedzu apsargam pie galvenajiem vārtiem savu vizītkarti, un viņ� mums norādīja ceļu uz treniņu laukumu ar dabiskās zāles segumu, kur profesionālie futbolisti vingrinājās piespēļu tehnikā un seko�anā pretiniekam. Laukuma tālākajā galā divi spēlētāji trenējās soda sitienos no �etrdesmit jardu līnijas.

Freds stāvēja uz sānu līnijas laukuma vidusdaļā. Ieraudzījis mūs, viņ� nāca pretī. Iepazīstināju viņu ar Del Rio un paskaidroju, ka viņ� strādās pie �īs lietas kopā ar mani.

Tēvocis paaicināja da�us no Raiders labākajiem spēlētājiem Brankuzi, Lipskombu un pussargu Muhamedu Raginsu: pui�us, kas pelna daudzus miljonus gadā. Jēziņ, kādi muskuļu kalni! Mēs patērzējām par gaidāmo spēli ar Sietlas komandu, bet pēc tam pievērsām uzmanību talantīgajam aizsargam D�ermeinam D�ārvisam, kas laukumā vingrinājās izspēlēs.

Es ieminējos: Nevaru vien nobrīnīties, kā viņam izdodas tik precīzi piespēlēt. It kā viņ� zinātu, kad tie�i bumbas saņēmējs pagriezīsies pret viņu.

Freds atbildēja: Tev ari, D�ek, universitātē labi sanāca. Pre�cīzi metieni kā pa stīgu. Tomēr labi vien ir, ka nekļuvi par pro�fesionāli.

Mani nemaz tur neņemtu. Man nav tada auguma un dro�i vien rokas nav tik stipras. Turklāt Ivy League nav glu�i Big Ten vai SEC[4]

Pamanīju, kā iedzirkstas Freda acis. Paklau, D�ek, varbūt tu un Rilcs gribētu iet pamētāt bumbu kopā ar maniem pui�iem?

Es iebildu: Vai traks esi? Man �ķita, ka tev ir dārga mana dzīvība. Ta�u Del Rio atplauka sajūsmā kā bērns, kas tikko izvilcis lielo laimestu loterijā.

Mēs abi devāmies laukumā un pārmaiņus skrējām desmit jardu caurgājienus, bet D�ermeins D�ārviss mums piespēlēja.

Kad biju iesildījies, sāku iejusties spēles garā. Ta�u, sniedzoties pēc D�ermeina D�ārvisa kārtējās precīzās piespēles, uzskrēju virsū Del Rio, un mēs abi nogāzāmies zemē. Freds pieskrēja klāt, pieliecās, atbalstījies ar plaukstām pret ceļiem, un, gardi smie�damies, paziņoja: Tas gan bija skaisti, D�ek. Kustību poēzija. Bet tagad man jāparāda kaut kas nebūt ne tik jautrs.

Atstājām laukumu un pa garu betona gaiteni devāmies uz Freda biroju. Kad bijām izgāju�i caur vairākām slēdzamām dur�vīm, viņ� atslēdza kādu dokumentu skapi un izņēma bankas kasti, pilnu ar DVD diskiem, kuros esot ierakstītas visas pēdējo divdesmit astoņu mēne�u NFL spēles.

-� Es atzīmēju tās vienpadsmit spēles, kuras izraisīja nopietnas aizdomas. Noskaties tās, un pēc tam salīdzināsim savus novē�rojumus.

Freds arī pastāstīja, kur vislabāk sākt meklēt blē�us, kas cen��as iznīcināt profesionālo futbolu.

-�� Es līdz �im neko nebiju tev lūdzis, D�ek, bet �oreiz tie�ām lūdzu. Man vajadzīga tava palīdzība.

KAD ATGRIEZOS MĀJĀS, bija jau tum�s. Augo�s mēness spo�i apspī�dēja jumtu, kas bija tik tikko saskatāms virs augstajiem vārtiem ar tērauda karkasu.

Gatavodamies iebraukt Lamborghini garā�ā, atpakaļskata spo�gulī pamanīju cita auto priek�ējos lukturus.

Tas piebrauca cie�i klāt, mirk�ķinot lukturu gaismu, it kā sig�nalizējot man. Nobremzēju, izslēdzu motoru un izkāpu no auto. Ieraudzīju uz piebraucamā ceļa melnu sedanu. Kas tas vēl tāds?

Gaidīju pie sava auto, līdz atvērās sedana priek�ējās dur�vis. Izkāpa tā vadītājs. Soļodams man pretī, viņ� atpogāja jaku. D�eks Morgana kungs?

Kad apstiprināju, ka tas tie�ām esmu es, viņ� paziņoja: No�ijas kungs vēlas runāt ar jums. Tas ir svarīgi.

-�� Es pa�laik nevēlos runāt ne ar vienu, nekavējoties atbil�dēju. Lūdzu, uzmanieties, braucot ārā atpakaļgaitā. Nebūtu ieteicams saskrieties ar kādu uz �osejas.

-�� Vai esat pārliecināts, ka jānodod viņam �āda atbilde?

Es biju pat ļoti pārliecināts. Mierīgi stāvēju un vēroju, kā �oferis dodas atpakaļ uz Town Car. Domāju, ka tas tūlīt dosies projām, ta�u atvērās pasa�ieru puses durvis. Izkāpa vēl viens vīrs un atvēra aizmugures durvis, lai izkāptu tre�ais. Tad viņi visi trīs nāca pie manis.

Es pazinu Reju No�iju.

Viņam bija pelēka sporta jaka, sirmi mati, pelēcīga āda un liels deguns, kas meta ēnu uz vaiga. Pār mani nāca baismīga apjausma. Uz manas mājas piebraucamā ceļa stāv mafijas boss, klana vadonis, kas pavēlējis nogalināt desmitiem cilvēku. Ir nakts. Neviens neredzēja viņu piebraucam. Un nepamanīs ari aizbraucam.

Viņ� pastiepa roku. Rejs No�ija, viņ� paziņoja. Priecājos iepazīties.

Es neizvilku rokas no kabatām, līdz viņ� nolaida savējo. Viņa sejai pārslīdēja dusmu ēna, it kā es būtu iesitis viņam pa seju vai uz�urājis uz kurpēm.

Bet tad No�ija pasmaidīja. Man ar jūsu tēvu bija da�i kopīgi darījumi, viņ� ieminējās. Tāpēc es sūtīju pie jums savus juristus. Acīmredzot viņi jūs kaut kā apvainoja. Man jāatvainojas viņu vietā, un nolēmu izdarīt to personiski.

-�� Jums nav jāatvainojas, es atbildēju.

Viņa smaids nevēstīja neko labu.

-Jauki. Tad jūs sameklēsiet man Betu? Es saprotu noteikumus. Nekādu aprēķinu. Nekādu griestu. Kad atradīsiet Betu, samaksā�u jūsu parasto cenu plus bonusu. Tāpēc, ka jūs esat vislabākais.

Bija īstais bridis pielikt �ai sarunai punktu, tagad un uz visiem laikiem.

-�� Jūsu vīri zina, kur viņi sievieti apraku�i. Ietaupiet naudu. Padrebiniet viņus.

Iestājās drūms klusums. No�ija nenovērsa skatienu no manis, tad ierunājās klusā balsī, ko gandrīz apslāpēja �osejas troksnis un okeāna viļņi.

-�� Jūs esat daudz labāk izglītots nekā tēvs, ta�u ne tuvu tik gudrs, viņ� noteica. Tomēr viņa dzīve beidzās tik bēdīgi. Viņ� pagriezās un devās atpakaļ uz savu auto.

Dro�i vien biju izrīkojies neprātīgi, ta�u mani tas neuztrauca. Rejs No�ija jau bija man pateicis visļaunāko iespējamo ziņu mans tēvs bija ar viņu sadarbojies.

Slēdzot vaļā mājas ārdurvis, man drebēja rokas. Cerēju, ka nekad vairs nenāksies tikties ar Reju No�iju vai saņemt kādu vēsti no viņa.

Veltas cerības.

Trīspadsmitā

RĪTA SAULES STARI apspīdēja atkritumu kalnus ar mānīgi ro�ainu blāzmu, un kaijas, griezīgi klaigādamas, lidinājās pār pla�o San�aina kanjona izgāztuvi. Brokastis bija pasniegtas.

D�astina apturēja Jaguar ceļa malā un palika sē�am, raugoties ārā pa logu. Es pagrozīju policijas rācijas slēdzi, lai uztvertu skaidru signālu. D�astina atvēra termosu un pasniedza man. Es iedzēru malciņu.

Kafija bija melna, bez cukura. īsti D�astinas garā tīrā veidā un bez izskaistinājumiem.

Mums jau vairāk nekā divus gadus nebija biju�as tuvas attie�cības, ta�u, sē�ot �eit ma�īnā, tik cie�i kopā, sajutu neprātīgu vēlmi satvert viņas roku. �ādi brī�i vienmēr bija mulsino�i pat tad, kad mēs bijām kopā.

-�� Kā ldājas? viņa apjautājās.

Policisti otrā ceļa pusē rakņājās pa atkritumiem. Rācijā mēs varējām noklausīties viņu sarunas ar centrāli.

Es atbildēju: Endijam Ku�menam ir kādi divdesmit nokai�tināti biju�ie klienti, no kuriem ikvienam ir gan iespējas, gan izdevība, gan jo īpa�i motīvs nogalināt viņu. Bet kāpēc tad jāno�galina �elbija? Es netieku ne no vietas.

-�� Man ļoti �ēl, D�ek. Bet es drīzāk gribēju jautāt, kā klājas tev pa�am?

Drīzāk gan D�astina gribēja jautāt par manām attiecībām ar Kolīnu, bet to es nevēlējos apspriest ar viņu. Tāpēc atbildēju: Man ir atkal jauna lieta, ko izmeklēt. Grūta un personiska. Vai

atceries, ko stāstīju par savu tēvoci Fredu?

-�� Futbola bosu?

-�� Jā. Viņ� raizējas, ka da�ās spēlēs notiek blēdības ar rezul�tātiem. Var sanākt milzu skandāls, lielākais kop� Black Sox tra�a beisbolā.

-�� Ak vai, D�astina nobrīnījās.

-�� Man atkal rādās sapņi, es atzinos.

D�astinas acis iepletās. Es gan pats gribēju parunāt ar viņu, ta�u tagad izskatījās, ka gaidāma īsti nopietna saruna. Ieminē�ties psihologam par sapņiem ir glu�i tāpat kā pavicināt aukliņu kaķēna priek�ā.

-�� Kādi sapņi? viņa jautāja. Tie pa�i vecie?

Es izstāstīju viņai visu. Par briesmīgajiem sprādzieniem, skrie��anu pār lauku, nesot pār plecu kādu tuvu cilvēku, par to, ka nekad netieku dro�ībā.

-�� �ķiet, tā varētu būt izdzīvotāja vainas apziņa. Kā tu pats domā, D�ek?

-�� Es vēlos, kaut tie sapņi beigtos.

-Tu proti asprātīgi izteikties, viņa secināja. īsi un kodolīgi.

Atvēru zem roku balsta paslēpto mapi un aplūkoju fotogrāfiju, ko Bobijs Petino no rīta bija atsūtījis D�astinai uz e-pastu. Tas bija glītas se�padsmitgadīgas meitenes Serenas Mozesas skolas portrets. Vakar vakarā bija saņemts ziņojums par viņas pazu�anu. Serena dzīvoja Ehoparkā Losand�elosas austrumdaļas rajonā, ko D�astina dēvēja par "sarkano zonu" skolnie�u slepkavību vietu.

Divas stundas pēc Serenas vecāku zvana policijai tika saņemts anonīms un neizsekojams ziņojums uz numuru 911, ka Serenas līķis esot �ajā izgāztuvē.

Tie�i tajā brīdi policijas rācijā atskanēja satrauktas balsis, un viena no tām bija skaļāka un uzstājīgāka par pārējām.

-�� Es kaut ko atradu. Varētu būt cilvēks. Ak dievs�

-�� Ejam, es paziņoju, atverot auto durvis.

Nē, D�ek. Man tas jādara vienai. Ja tu nāksi man līdzi, es zaudē�u cieņu policistu acīs. Gaidi mani tepat.

Es piekritu. Pēc tam noraudzījos, kā D�astina �ķērso tuk�o ielu un dodas uz turieni, kur policisti jau sāka norobe�ot ar dzelteno lenti daļu smirdīgās mēslaines platības.

D�ASTINA PAMĀJA SVEICIENU leitnantei Norai Kroninai, kas atbil�dēja ar ierasti drūmo skatienu un tūlīt atkal pievērsās melnajam celtniecības atkritumu maisam, kas gulēja viņai pie kājām kā pārplīsis balons.

D�astinai sa�ņaudzās sirds, atceroties kādu citu skolnieci, kas bija �eit izmesta pirms gada, ievīstīta līdzīgā melnā plastmasas maisā. Viņas vārds bija Lora Lī Brenko, un viņa bija nodurta ar nazi tie�i sirdī.

Kronina ar kabatas nazi pārgrieza auklu, un maiss atvērās.

Biedējo�i lēni no tā izslīdēja roka ar izstieptu plaukstu un izplestiem pirkstiem. Tikai pēc moko�as neizpratnes brī�a D�astina saprata, ko ieraudzījusi.

-�� Kas pie velna! iesaucās Kronina, atraujot maisu pla�āk vaļā un atsedzot skatienam lielveikala manekenu. Divi citi policisti izvilka to no maisa.

Kronina apgrieza otrādi un aplūkoja sievietes figūru. Uz tās nekas nebija rakstīts, un arī maisā nebija zīmītes.

-�� Un kāds ir viņa di�ais vēstījums? Kronina jautāja, nevēr��oties ne pie viena. Tu ta�u esi psiholoģe, vai ne?

-� Pati figūra arī ir vēstījums, D�astina atbildēja. Tā ir lelle, saproti? Tas nozīmē, ka viņ� spēlējas ar mums.

Kronina atbildēja: Ak, paldies, D�astina. Cik gudri! Tā ir tikai sasodīta laika iznieko�ana un nekas cits. Un �ī pavisam noteikti nav Serena Mozesa.

D�astinu pārņēma pēk�ņs atvieglojums, kam uzreiz sekoja skumjas. Serena Mozesa vēl aizvien bija pazudusi, vai ne? Vēl joprojām nebija zināms, kur meitene atrodas un vai vēl ir dzīva.

Viņa pievērsa Kroninai niknu skatienu. Leitnante, kur tad ir Serena? Laikam tev būs jāturpina meklēt. Ceru, ka tu esi tik gudra, kā pati domā.

D�ASTINA PATEICĀS SKOLAS direktorei Barbarai Hetfīldai par iepa�zīstinā�anu un uzrunāja zālē sapulcēju�os jaunie�us.

Nesen izremontētajā Roibala vidusskolā bija pieci tūksto�i sko�lēnu, ta�u uz D�astinas uzstā�anos bija atļauts ierasties tikai abu vecāko kla�u audzēknēm. Direktore apgalvoja, ka D�astinas prezentācijā esot pārāk ne�ēlīgi un briesmīgi skati, lai tos rādītu jaunākām meitenēm.

D�astina it kā varēja viņai piekrist, tomēr viņa uzskatīja, ka biedē�ana savā ziņā ir piederīga brīdinā�anai. Turklāt vairums slepkavas upuru bija tie�i vidusskolas jaunāko kla�u skolnieces. Tomēr direktori tas nepārliecināja.

-�� Es esmu psiholoģe, D�astina paziņoja klausītājām. Ta�u es arī izmeklēju vidusskolnie�u slepkavības, par kurām jūs visas noteikti jau esat lasīju�as internetā un redzēju�as televīzijā.

Priek�ējās rindās kāds no�ķaudījās. Sekoja nervozi smiekli, un D�astina nogaidīja, kad tie apklusīs.

-��� Vispirms vēlos jums pavēstīt, ka Serena Mozesa ir dro��ībā. Viņu notrieca automa�īna, un viņa ir nogādāta slimnīcā. �orīt pamodusies, viņa pateica ārstiem savu vārdu. Serenai ir lauzta roka, bet citādi nekas nekai�, un drīz vien viņa atgriezī�sies skolā.

Bērni sāka priecīgi aplaudēt. D�astina pasmaidīja. Tomēr līdz ar Serenas atra�anos radās cits jautājums: kā slepkava zināja, ka var sūtīt maldino�o e-pasta ziņu? Vai viņ� novēroja meiteni? Vai bija vairāki novērotāji?

-�� Tas ir liels atvieglojums, viņa atzinās, jūtot, kā acīs sarie�as asaras. Ta�u mums jārunā par tām meitenēm, kurām tā nepaveicās.

D�astina deva zīmi skolotāja palīgam, kas rādīja viņas Power�Point prezentāciju.

Nodzisa gaismas, un ekrānā parādījās līksmi smaido�as pus�augu meitenes seja.

-� Tā ir Keila Bruksa. Viņa mācījās D�ona Mār�ala skolas priek��pēdējā klasē. Sapņoja kļūt par ārsti, ta�u nepaguva pat beigt vidusskolu, jo kāds viņu nogalināja ar �etriem �āvieniem. Viņas dzīve, nākotne, bērni, kas viņai kādreiz varētu būt, ārstes darbs kāds tam visam pārvilka svītru.

Ekrānā parādījās Keilas nedzīvā ķermeņa attēli, un D�astinas sirds lūza, dzirdot meiteņu raudā�anu zālē. Ta�u viņai bija jātur�pina. Nākamais upuris bija Betānija, pēc tam D�enija �īs skolas audzēkne, pēc tam visi pārējie vārdi, attēli un notikumu izklāsti arī par Koniju Jū, kas gāja bojā tikai pirms piecām dienām.

-��� Mēs zinām, ka slepkavas rīcībā bija informācija par vi�sām �īm meitenēm un viņ� to izmantoja, lai iegūtu meiteņu uzticību.

D�astina pastāstīja par atrasto Konijas mobilo tālruni un īsziņu no nereģistrēta telefona.

-�� Saprotiet, meitenes, to nebija sūtījusi Konijas draudzene. Tā bija viltus ziņa, nelietīgs triks un tas iedarbojās. Kā var zināt, kad kāds cen�as jūs pievilināt ar viltu? Ja kāds, vienalga, kur�, aicina jūs kaut kur doties vienatnē, neejiet! Pasakiet arī jaunāko kla�u meitenēm, lai nekur neiet vienas. Vai saprotat?

Skanīgu meiteņu balsu koris atbildēja "jā".

-�� Tagad, lūdzu, visi piecelieties, D�astina aicināja. Un atkārtojiet to, ko es teik�u.

Atskanēja murdoņa, kamēr tūkstotis skolēnu cēlās kājās, krēslu sēdekļi atsitās pret atzveltnēm, noplak�ķēja nejau�i nokritu�as grāmatas.

Meiteņu balsis mazliet juceklīgā kori apņēmīgi atkārtoja D�astinas vārdus: Es apsolu. Neiet nekur. Viena.

D�astina cerēja, ka viņai izdevās pārliecināt meitenes. Tomēr viņa joprojām baidījās. No tā, ka viena no �īm meitenēm iedomā�sies, ka uz viņu tas neattiecas, ka viņa ir gudrāka par D�astinu un viņai nekādas briesmas nedraud.

D�ASTINA IZNĀCA NO vidusskolas uz Otrās Rietumu ielas. Tikko viņa bija izņēmusi no somiņas telefonu, tie�i līdzās ielas malā nobremzēja melns automobilis. Klusi dūcot, atvērās logs.

-�� Kundzīt, vai nevajag aizvest?

-�� Bobij! Kā tu te gadījies?

-�� Atbraucu pretī savai meitenei. Kāp iek�ā. Aizvedī�u tevi uz biroju.

-�� Es tikko gatavojos saukt taksi. Tu paspēji tie�i laikā. Paldies. Viņa apgāja apkārt BMW pie pasa�ieru puses durvīm un

iekāpa. Pasniedzās pretī Bobija skūpstam.

-�� Kā pagāja saruna ar bērniem? viņ� apjautājās, iegriezdams auto satiksmes straumē.

-�� Manuprāt, tīri labi. Ja vien viņi vispār ieklausās kādā, kas vecāks par trīsdesmit.

-�� Mīļā, tu neizskaties vecāka par trīsdesmit. Nevienu dienu, ne minūti.

-�� Ko tev no manis vajag, Bobij? Kāds ir tavs īstais nolūks? -Jā, vispār ir gan. D�astina, es gribēju pastāstīt tev, pirms tas

nonāk atklātībā. Es gatavojos kandidēt uz gubernatora amatu. Mani uzaicināja Demokrātu nacionālā komiteja. Piedāvāja finan�siālo atbalstu, ja piekritī�u. Tā būs grūta cīņa, tomēr, ja uzvarē�u, tas būs to pūļu vērts. Da�as ietekmīgas personas domā, ka man ir labas izredzes. Zvanīja Bils Klintons.

-�� Diezgan negaidīti tas viss, vai ne?

-�� Es jau kādu laiku par to domāju. Tikai negribēju neko teikt, kamēr nebiju nopietni izlēmis.

D�astina gan to neizrādīja, tomēr �is paziņojums viņu sa�trieca. Viņa pateica Bobijam, ka viņ� būs lielisks gubernators, un arī pati tam ticēja, tomēr sirds it kā pamira. Viņa bija pie�ķērusies Bobijam. Viņ� bija pirmais vīrietis, kuram viņa spēja uzticēties pēc attiecību sarau�anas ar D�eku. Ja Bobijs kļūs par gubernatoru, viņ� pārcelsies uz Sakramento. Un kas notiks tālāk? Kāda būs viņas loma?

-�� Būtu lieliski, ja varētu nogrābt to draņķi, kas nogalina skol�nieces, Bobijs stāstīja tālāk. Tas pat ir obligāti jāizdara. Viņa notiesā�ana ļoti palīdzētu manai kampaņai.

-� Protams, D�astina atbildēja. Viņa sajuta aukstumu plūstam no gaisa kondicionētāja un pagrieza to uz mazāku jaudu. �ķita, ka aiz �iem Bobija vārdiem slēpjas kaut kas cits, vēl svarīgāks. Ko tad viņ� īsti gribēja pateikt?

Ja viņu ievēlēs par gubernatoru, vai viņ� aicinās D�astinu sev līdzi uz Sakramento? Ja aicinās, tad jāuzdod Daienas Kītones slavenais jautājums Vorenam Bītijam filmā "Sarkanie" "Kas es bū�u?". D�astina atcerējās, ka Bobijam bija jāpārcie� nikni poli�cijas komisāra pārmetumi, kad viņ� uzdeva "Privātdetektīviem" skolnie�u lietas izmeklē�anu. Viņa ne mirkli nebija ap�aubījusi Bobija rīcības motīvu. Ja nu vienīgi reizēm ienāca prātā: viņ� iesaistīja aģentūru tāpēc, ka �ī lieta ir tik svarīga viņai.

Ta�u tagad sāka izskatīties, ka varbūt Bobijs izrāda tik lielu interesi par �o lietu tāpēc, ka tā ir svarīga viņam pa�am.

Apturējis auto pie sarkanās gaismas, Bobijs ieminējās: Tu visu laiku klusē, D�astina.

-�� Iztēlojos tevi kā gubernatoru Petino. Tev tas izdosies labi. Tas arī viss.

Bobijs pasniedzās un noskūpstīja viņu. Tu esi brīni�ķīga, vai zini? Tu esi neparasta sieviete, un es esmu ļoti laimīgs vīrietis.

-�� Tur nu neko nevaru iebilst, D�astina atbildēja.

MĒS AR KOLĪNU bijām aizsēdēju�ies darbā līdz vēlam vakaram, �ķirojot Endija Ku�mena dokumentus un finan�u izrakstus un atzīmējot daudzus no tiem turpmākai izpētei.

Kollna bija ģērbusies zilā zīda jakā, me�ģīņu krekliņā un vīri��ķīga piegriezuma biksēs. Melnie mati kā biezs aizkars noslīga pār seju, kad viņa noliecās pār kārtējo papīru grēdu uz kafijas galdiņa.

-�� Vai tev nav laiks iet mājās? es iejautājos. Ir jau gandrīz deviņi. Es pats tik�u galā.

-��� Labāk izskatīsim to visu tagad, D�ek. Rit būs vēl ļaunāk.

-�� Apsēdies, es aicināju, norādot uz dīvānu sev līdzās. Kollna atkrita uz dīvāna, atlaidās pret atzveltni un no�āvājās.

Darba vēl atlicis tikai kādai stundiņai, viņa ieminējās. Apskāvu viņu un pievilku sev klāt.

-�� Nemaz nesāc, D�ek. Nerausti lauvu aiz ūsām.

-�� Ko ellē tas vēl nozīmē?

-�� Nepatik�anas.

Viņa gan lika man "pievaldīt rokas", tomēr bez lielas pārlie�cības. Beidzot viņa padevās un pieglauda galvu man pie krūtīm. Viņa smar�oja pēc ro�ūdens, kas bija viņas iecienītākais aromāts. Noglāstīju viņas matus, un viņa pagrieza seju pret mani.

Es viņu noskūpstīju, un viņa atbildēja skūpstam. Labi, D�ek. Ņem mani, dari, ko gribi. Lūdzu!

-�� Uzgaidi, es atbildēju. Piecēlos, aizgāju aizslēgt kabineta durvis un izslēgt griestu lampas, tad atgriezos pie dīvāna un teicu: Piecelies, Moloja. Lūdzu!

-�� To es varu.

Atpogāju viņas jaku, atvilku bik�u rāvējslēdzēju un, kad viņa bija palikusi apak�veļā, atkal apsēdināju viņu uz dīvāna un izģēr�bos pats.

Viņa vēroja, kā atbrīvojos no drēbēm, tad aizsedza seju ar roku, kad sāku viņu glāstīt, liekot vaidēt no baudas. Mīlējoties Kolīna sajūsmā kliedza, bet, kad viss bija galā, pēk�ņi izplūda asarās.

Es viņu maigi apskāvu, piekļāvu sev klāt, lai viņai nebūtu jāpieskaras aukstajai dīvāna atzveltnei. Kas noticis, mīļum? Kas vainas?

-�� Man ir divdesmit pieci gadi, viņa no�ukstēja.

-�� Ta�u ne jau �odien?

Viņa pamāja ar galvu un klusi iedungojās: Daudz laimes dzim�an' dienā man!

-�� Kāpēc tu man neteici, ka �odien ir tava dzim�anas diena?

-�� Es teicu, viņa atbildēja.

-�� Nē. Es aizmirsu.

-� Tas nav svarīgi, tie�ām nav. Man nemaz nepatīk svinēt dzim��anas dienas.

-�� Ir gan svarīgi, es iebildu, paceļot viņas zodu. Pat ļoti. Es izpirk�u savu vainu.

Viņa paraustīja plecus, tad atbrīvojās no manām rokām, no�laida kailās kājas pār dīvāna malu un pacēla no grīdas savas drēbes.

-�� Nevajadzētu to teikt, D�ek, tāpēc noklusē�u.

Es jau pats sapratu. Ne dzim�anas dienas dāvanas, ne puķu, ne svētku vakariņu. Tikai sekss uz dīvāna. Es mudināju: Saki vien! Tu esi pelnījusi ko labāku.

-�� Katrs būtu to pelnījis, Kolīna atteica.

KAD NO RĪTA ienācu savā birojā, priek�telpā mani sagaidīja ne tikai viens, bet pat divi slavenību pāri. Man jau par viņiem bija zvanījis viņu naudas pārvaldnieks.

Pēc izskata visinteresantākā �ajā �etrotnē bija rokzvaigzne D�eina Hoka, rotājusies ar pīrsingiem, tetovējumiem un ģērbu�sies piecu da�ādu nokrāsu violetā tērpā. Viņas vīrs, asa si�eta filmu zvaigzne ītans Tau, sēdēja viņai līdzās labajā pusē. Viņ� bija uzposies kovboja tērpā līdz pat Lucchese zābakiem.

Viņiem pretī sēdēja tenisa zvaigznes �anete Koltona un Larss Lundstroms gai�mataini, iedegu�i, atlētiski. īsti Losand�elosas eiropie�i.

Kad biju iekārtojies kabinetā, Kolīna ieveda apmeklētājus pie manis un piedāvāja tiem kafiju vai tēju. Tad viņa atturīgi uzsmai�dīja man un apjautājās: Vai vēl ko, D�ek?

-�� Paldies, viss kārtībā, es atbildēju. Bet vai tā tie�ām bija?

Viņa aizvēra aiz sevis durvis. Tās tikko dzirdami noklik��ķēja.

-�� Kā varu jums palīdzēt? jautāju apmeklētājiem. Tad apsē�dos ērtāk, lai klausītos.

Pirmā ierunājās �anete Koltona. Mazliet neērti par to runāt, viņa iesāka. Viņas vīrs, zviedru tenisa �empions, īstā ziemeļnieka mierā sakrustoja rokas klēpī.

D�eina Hoka iebēra cukuru kafijas tasē un paziņoja: Stāsti vien, �anete. No mums �etriem tev vienīgajai tas izdosies pie�tiekami sakarīgi.

�anetes Koltonas sejā pazibēja sāpju atblāzma. Neparko ne�spēju iedomāties, ko viņa gatavojās pavēstīt. Ko �ī �etrotne mek�lēja aģentūrā?

-�� Mēs ar ītanu mīlam viens otru, viņa paziņoja, raugoties uz D�einas Hokas vīru.

Palūkojos uz rokzvaigzni, kas malkoja kafiju, ne aci nepa�mirk�ķinot. Es parasti nemēdzu uzņemties �ķir�anās lietas. Ir pietiekami daudz citu privātdetektīvu, kas nodarbojas ar tām un daudz labāk pieprot ok�ķerē�anu.

Tad ierunājās Larss Lundstroms: Ar to stāsts vēl nav galā, Morgana kungs. Tagad būs pats interesantākais. Arī mēs ar D�einu gribam būt kopā. Par spīti stiprajam zviedru akcentam, biju dro�s, ka esmu pareizi sapratis viņa teikto.

D�einas Hokas acis iemirdzējās zem violeti krāsotajiem plak�stiņiem. Mēs jau gadiem ilgi dzīvojam kaimiņos. Tagad nolē�mām samainīties vietām.

ītans Tau līdz �im bija klusējis. Tagad viņ� plati pasmaidīja un ieminējās: Morgana kungs, jūs gan nevar tik viegli �okēt. Tas man patīk.

-�� Vismaz ne pārāk bie�i.

Tau turpināja: Mēs visi piekrītam �ādai partneru maiņai. Tad viņ� vēl piebilda: D�eina dosies dzīvot pie Larsa, bet �anete pārnāks pie manis. Ta�u mēs neesam tādi muļķi, kā varētu iedo�māties. Mēs vēlamies, lai jūs ievāktu ziņas par mums visiem �etriem. Gribam, lai viss būtu skaidrs kā uz delnas. Nekādu pār�steigumu. Ir iesaistīti arī bērni.

-��� Saprotu, es atbildēju. Diem�ēl jāteic, ka pa�laik mēs esam tik ļoti noslogoti, ka vēl vismaz vairākas nedēļas nevarēsim ķerties pie jūsu lietas. Man loti �ēl.

Man tie�ām bija �ēl. Es labprāt būtu uzņēmies tik vieglu dar�biņu bez asinīm, slepkavībām, �au�anām, tikai pagātnes izpēte un novēro�ana. Pamatīga novēro�ana. Varētu nodarbināt �etrus aģentus diennakts re�īmā, skaitītājam tik�ķot.

Iedevu kolorītajai �etrotnei Heivuda Prentisa tālruņa numuru un paskaidroju, ka esmu ne tikai savulaik strādājis pie Prentisa, bet ari iemācījies no viņa visu �ajā profesijā vajadzīgo. Tad pava�dīju viņus līdz durvīm.

Man bija gaidāma cita tik�anās, ko negribēju nokavēt.

NOGĀJU KĀJĀM SE�US kvartālus līdz kādai adresei Losand�elosas centrā, ko man bija iedevis tēvocis Freds. Tā bija trīsstāvu ēka ar nopluku�u ro�aini krāsotu fasādi un saulē izbalēju�u zaļu auduma nojumi virs galvenajām durvīm.

Pa kreisi no tās bija velosipēdu veikals, bet pa labi spāņu vīna bārs. Kāpnes uz otro stāvu aiz�ķērsoja aizslēgti metāla vārti.

Mikrofonā paziņoju savu vārdu, uzvārdu, koda numuru un piebildu, ka mani sūta Freds Kroicers. Vīrie�a balss lika uzgaidīt, viņ� tūlīt nonāk�ot pie manis.

Pēc brī�a parādījās stiegraina auguma vīrs ar tum�u ādas krāsu un zebiekstes purnam līdzīgu seju. Atslēdzis vārtus, viņ� nosauca savu vārdu: Bārnijs Sapoks. Priecājos iepazīties, Morgana kungs.

Sekoju Sapokam pa kāpnēm uz tre�o stāvu, tur viņ� atvēra svaigi krāsotas durvis un ieveda mani telpā, kur bija ierīkoti apmēram divdesmit nodalījumi un katrā sēdēja vīrietis vai sie�viete ar tālruņa austiņām, bloknotu un datoru.

Viņi pieņēma derību likmes.

Telpa izskatījās pēc policijas vadības centrāles vai telemārketinga biroja, ta�u patiesībā tas bija bukmeikeru kantoris, kas pelnīja desmitiem miljonu dolāru gadā. Tikai �ī viena filiāle.

Sporta derības ir aizliegtas visos �tatos, izņemot Nevadu. Līdz ar to �ī joma kļuvusi par dāsnas peļņas avotu organizētajai nozie�dzībai. Bārnijs Sapoks vai nu pats bija grupējuma loceklis, vai arī maksāja lielas nodevas mafijai par aizsardzību un parādu iekasē�anu, norakstot tās kā uzņēmējdarbības izdevumus.

Sapoka kabinets atradās stūrī, ar skatu uz ielu. Viņ� paskaid�roja: Kroicera kungs teica, ka jums var uzticēties. Lūdza, lai parādu jums da�as lietas. Ta�u nekas nedrīkst atstāt �o telpu.

-�� Saprotu, es atbildēju.

Viņ� atvēra atvilktni, izņēma no mapes kādu tabulu un nolika uz rakstāmgalda.

-� Es nokopēju �os datus no �ifrētā tīkla. Derību slēdzēji ir apzī�mēti ar kodētiem nosaukumiem un numuriem, tāpēc es pavadīju visu pagāju�o nakti, at�ifrējot tos, lai jūs saprastu.

-�� Tas man noteikti noderēs. Paldies, Bārnij.

Pievilku krēslu pie galda un sāku izskatīt sarakstu. Uzreiz pamanīju pazīstamus vārdus vairākus abu līgu komandu spē�lētājus.

-� Tās ir pagāju�ā gada likmes, Sapoks paskaidroja, velkot ar pirkstu pa skaitļu kolonnām zem vārdiem. Vai ievērojāt kaut ko? viņ� jautāja.

-��� Es redzu da�as piecdesmit tūksto�u likmes uz vienu spēli.

-�� Vai vēl ko?

-�� Neviens no spēlētājiem neslēdz derības par savām spēlēm.

Sapoks pamāja ar galvu. Ja spēlētāji piedalās rezultātu blē�dībās, es par to neko nezinu. Viņ� iemeta tabulu spainī ar ūdeni, kas stāvēja līdzās rakstāmgaldam.

Tabula, tāpat kā visi pārējie dokumenti bukmeikeru birojā, bija drukāta uz rīsu papīra. Es vēroju, kā lappuses un printera tinte ūdenī iz�ķīst bez pēdām.

Sapoks jautāja: Kroicera kungs ir jūsu tēvocis? Tie�ām?

Es pamāju ar galvu. Viņ� pat bija man tēva vietā.

-� Man jāparāda jums vēl kaut kas. Kāds mūsu klients ir parādā vairāk nekā se�simt tūksto�us dolāru. Viņam draud lielas nepa�tik�anas. Tas var beigties traģiski.

-�� Futbolists? es jautāju.

Sapoks uz bloknota aug�ējās lappuses ar drukātiem burtiem uzrakstīja vārdu, pagrieza bloknotu, lai es varētu izlasīt, tad noplēsa �o lapu un iesvieda ūdens spainī.

Rīsu papīrs iz�ķīda, bet tikko redzētie lielie burti vēl biedējo�i rēgojās acu priek�ā.

Sapoks bija uzrakstījis mana brāļa vārdu.

Toms Morgans jaunākais.

Tomijs bija parādā mafijai vairāk nekā 600 000 dolāru.

PATEICOS BĀRNIJAM SAPOKAM un atstāju viņa biroju, niknumā zvērodams. Es nedusmojos uz Sapoku. Viņ� centās palīdzēt, pastāstot par Tomija 600 000 dolāru parādu. Skaidrs, ka tēvocis Freds gribēja, lai es uzzinu, ka Tomijam ir nepatik�anas, bet viņ� pats nespēj palīdzēt.

Freds un Tomijs nebija sarunāju�ies jau vairāk nekā desmit gadus. Es nezināju viņu strīda iemeslu, ta�u Tomijs mēdza ilgi glabāt aizvainojumu, un uz tēvoci Fredu viņam bija pamatīgs zobs. Man �ķiet, ka Freds dro�i vien centās atturēt Tomu no iekul�anās tādā ķezā, kādā viņ� bija tagad, un mans brālis, pro�tams, ņēma to ļaunā.

Es biju noskaities uz Tomiju un riebuma pārņemts. Un nezi�nāju, kā tagad rīkoties.

Vērojot Tomiju, es iepazinu �īs slimības attīstību. Azarta spēl�maņi spēlē, lai gūtu asas izjūtas. Rodas nepārvarama vēlme, kas pārtop par atkarību. Ja viņi laimē, tad uzreiz izdara nākamo likmi. Ja zaudē un tā gadās daudz bie�āk -, sajūsmu nomaina vil�anās un jāveic nākamā likme, lai atgūtu zaudēto. Un tā tas turpinās bezgalīgi.

Nelieli zaudējumi tiek reģistrēti sava bukmeikera tabulā. Ja parāds netiek samaksāts, da�kārt iesaistās mafijas aizdevēji hai�zivis. Aizdevumam ir atbaido�i augsti procenti, kas jāmaksā katru nedēļu. Pārāk bie�i notiek tā, ka derību slēdzējs nespēj savākt pietiekami daudz naudas, lai atmaksātu pamatsummu, un, kad viņ� sāk kavēt procentu maksājumus, sākas draudi, pēc tam piekau�ana. Un viņ� nepagūst ne atjēgties, kad mafijas vīri jau ir pārņēmu�i viņa uzņēmumu.

Tomijam bija savs uzņēmums. Tas darbojās glu�i sekmīgi. Bet kāds ir iknedēļas procentu maksājums 20 procenti 600 000 dolāru aizdevumam? 12 000 dolāru nedēļā, vēl pirms var sākt runāt par pamatsummas atmaksu.

Vai Tomijs bija ieķīlājis savu māju? Uzņēmumu? Vai viņ� aiz pirkstu galiem karājās virs aizas malas vai arī jau gāzās bezdi�benī? Sapoks teica, ka tas var beigties traģiski.

Uzskrēju pa spirālveida kāpnēm uz savu kabinetu un pieteicu Kolīnai, ka mani nedrīkst traucēt.

Turpmākās pāris stundas pavadīju pie telefona. Pēc tam pie�zvanīju uz Tomija biroju.

Paziņoju viņa asistentei: Ketrina, nemaz nemēģini mani pie�mānīt. Savieno ar viņu.

Klausulē atskanēja Tomija balss. Lai gan negribīgi un pikti, viņ� tomēr piekrita aiziet kopā ar mani pusdienās pulksten vie�nos.

TOMIJS, ALLA� VĒLĒDAMIES būt noteicējs, ieteica restorānu, kur tiksimies. "Krabītis" ir populāra iestāde ar Eiropas un Vjetnamas virtuvi Santamonikā, pavisam netālu no viņa biroja.

Pateicu viņam, ka bū�u tur pēc divdesmit minūtēm, un precīzi pēc �ī laika iegāju pa restorāna durvīm.

Nosaucu savu vārdu zāles pārzinei, un viņa pavadīja mani pāri stiklotajam strautiņam ar dzīvām dekoratīvajām karpām uz "Tomija kunga galdiņu" līdzās strūklakai un izsniedza ēdienkarti.

Sāku to pētīt, un, kad pacēlu skatienu, mans brālis jau līklo��iem nāca caur zāli, ik uz soļa sarokodamies ar kādu, it kā būtu uzsācis vēlē�anu kampaņu.

Beverlihilsā āri�ķības ir vissvarīgākās, un Tomijs lieliski prata spēlēt savu lomu.

-�� Brāļuk, viņ� uzrunāja mani, pienācis pie galdiņa. Es pie�cēlos. Mēs piesardzīgi apkampāmies. Viņ� man paplik�ķināja pa muguru.

-�� Kā klājas? es apjautājos.

-��� Fantastiski, Tomijs atbildēja, apsēzdamies pie galdiņa. Nevaru palikt ilgi. Es pasūtī�u.

Pienāca viesmīle, nostājās, izriezusi gurnus, ievēroja, ka mēs esam identiskie dvīņi, un sāka flirtēt ar Tomiju. Viņa pieņēma pusdienu pasūtījumus no "slepenās virtuves". Es visu laiku lau�zīju galvu, gudrodams, kā labāk uzsākt sarunu ar Tomiju par �orīt uzzināto.

Viņ� ieminējās: Es dzirdēju, ka tavs draugs Ku�mens jau gandrīz iesēdināts par sievas nogalinā�anu.

-�� Viņ� nav vainīgs.

-�� Uz cik saderam? viņ� noprasīja.

Tomija uzņēmums "Privātā Dro�ība" bija aģentūra, kas nodro��ina miesassargus slavenībām un biznesmeņiem, kam vajadzīga apsardze vai augstā statusa apliecinājums, vai ari abas �īs lietas. Tomijs bija guvis daudz lielāku labumu no tēva paziņu loka nekā es. Tagad viņ� pārlaida skatienu zālei un noteica: Lai kāds arī draņķis tēvs bija, bez viņa mums būtu daudz grūtāk izsisties uz aug�u.

-�� Tomij, tev tie�ām klājas labi? Prieks dzirdēt.

-�� Protams. Dieva dēļ, puse no �eit sēdo�ajiem ir mani klienti.

Tomijs atlaidās pret atzveltni un pievērsa man aizdomu pilnu

skatienu, kamēr viesmīle lika uz galdiņa krabja un ķiploku nūdeļu porcijas un pēc tam apjautājās, vai mēs vēl ko nevēlamies.

-�� Paldies, saulīt, viss kārtībā, Tomijs atbildēja. Pēc tam pie�vērsās man: Nu tad saki, ko vajag!

-��� Es dzirdēju, ka tu joprojām slēdz derības, es ieminējos.

-�� Kas to teica? Annija, tā mazā�

-�� Es nejautāju viņai.

-�� �kuce, viņ� nolamāja savu pārāk pacietīgo, pārāk piedo�do�o sievu un sava dēla māti. Kāpēc tu viņai zvanīji, D�ek?

-�� Es neesmu runājis ar Anniju kop� Ziemassvētkiem.

-�� Viņai vajadzētu būt pateicīgai man par tādu dzīvi, ko esmu viņai sagādājis, Tomijs pukojās, ar rokām pārlauzdams krabi uz pusēm. Lupatas. Ma�īnas. Lai kur viņa ietu, visi klanās viņai kā karalienei. Būs atkal viņa jāpārmāca par tādu pļurkstē�anu.

-�� Tomij, bet vai Annija zina, ka tu esi parādā mafijai se�simt tūksto�us? Varu saderēt, ka to gan tu viņai neesi izstāstījis.

-�� Tā nav viņas darī�ana, lielībniek. Un tava arī ne. Lai kādā ķezā es būtu iekļuvis, pats arī izkul�os. Vari man ticēt.

-�� Labi jau būtu, ja varētu.

-��� Ej ellē! Nezvani man vairs, labi? Pietiks ar Ziemassvētku kartīti. Vēl labāk bez tās.

Tomijs nosvieda salveti uz galdiņa un steig�us metās uz durvju pusi.

NOMETU UZ GALDIŅA divsimt dolārus un sekoju Tomijam ārā uz Mazā Santamonikas bulvāra rosīgas satiksmes maģistrāles, kas stiepjas caur biznesa rajonu, kur abās pusēs rindojas biroju ēkas un ar tām saistīti uzņēmumi aptieka, AT & T tālruņu veikals, da�ādas modīgas kafejnīcas un augsta līmeņa bankas.

-��� Tomij! Tom! es saucu nopakaļ brālim. Nebēdz prom, lūdzu! Parunāsim, Tom!

Viņ� strauji apstājās un pagriezās ar dusmās saviebtu seju un sa�ņaugtām dūrēm. Mēs abi jau agrāk bijām nonāku�i līdz asumiem, bet �oreiz viss �ķita nopietnāk.

-��� Nebāz degunu manās darī�anās, D�ek. Es teicu, ka pats tik�u galā. Es ta�u pazīstu tos pui�us.

-�� Vai tev ir nauda, lai samaksātu parādu? Esmu dzirdējis, ka drīz vien mafijas vīri sāks lauzt kaulus, tavus kaulus, Tom. Un pēc tam pieliks spridzekli tava auto aizdedzei un pārņems tavu uzņēmumu.

-�� Ja viņi mani nogalinās, tad ta�u nedabūs savu naudu, vai ne? Tomijs nosmīkņāja. Nejaucies tur iek�ā, D�ek. Neliec man to atkārtot.

-�� Lai cik arī jautri tev tas �ķitu, es tomēr iejauk�os, jo negribu, ka cie� Annija un Neds.

-�� Jā, es jau redzu, kā spīguļo tavs svētā nimbs. Vai nesāk apnikt �itā dziesmiņa?

-�� Tātad tu neļausi man palīdzēt un labāk būsi savtīgs, lecīgs maitasgabals, īsts pa�nāvnieks, kas grib iedzīt kapā arī savu ģimeni. Vai tā ir, ko?

Tomijs nīgri pasmīnēja. Un ko tu piedāvā? Aizdevumu, ja apsolī�u nekad vairs nezvanīt bukmeikeram? Tu esi prātu izkū�kojis.

Viņ� pagriezās un devās projām, bet es panācu viņu un uzliku roku uz pleca.

Biju kāvies ar Tomiju tik daudzas reizes, ka pamanīju āķa sitienu, vēl pirms viņ� bija kārtīgi atvēzējies.

Pieliecies izvairījos, ietriecu brālim ar plecu pa vēderu un nogāzu viņu zemē. Mēs abi nokritām uz ietves, bet man bija mīkstāka piezemē�anās uz brāļa tuklā ķermeņa.

Viņ� atbrīvoja vienu roku un mēģināja piespiest manu galvu ar elkoni, bet es apvēlu viņu otrādi un atliecu labo roku aiz muguras. Tad pacēlu plaukstas locītavu starp lāpstiņām.

-�� Auūū! Paklau, stulbeni, viņ� izdvesa. Ja kāds no maniem pui�iem to pamanīs, viņ� sadauzīs tavu galvu lupatās, un es viņam nelik�u izbeigt.

-�� Tagad es tevi kaut kur vedī�u, es paziņoju. Un tu nāksi man līdzi un nerīkosi scēnas.

-�� Tu esi traks. Auūū!

-�� Es esmu tava vienīgā cerība, idiot. Tāpat kā vienmēr.

-�� Draņķis, viņ� nikni norūca. Kaut tu nosprāgtu!

Apjausma nāca pēk�ņi kā zibens spēriens. Kā es to agrāk

nesapratu vai arī tī�i nevēlējos saskatīt acīmredzamo? Tu man visu laiku zvani, vai ne, Tomij? Dienām un naktīm zvani un saukā mani par līķi.

-�� Ko? Au, velns parāvis\ Nekad! Es nekad neesmu tev zvanījis, idiot, un neesmu saucis par sūda līķi. Tad bravūra saplaka un viņ� ie�ņukstējās. Tie mērgļi nonāvēja manu suni.

-�� Kas? Kas to izdarīja? Tavu suni? Neda suni?

-�� Mafijas pui�i.

Es atbildēju: Sapratu. Man �ēl, Tom. Tagad es ļau�u tev piecelties. Tikai nesāc atkal kauties, sarunāts?

-�� Gribi, lai es tev saku paldies? Nemaz neceri.

-�� Es gribu, lai tu nāc man lidzi bez ārdī�anās un stīvē�anās.

-�� Labi. Kā teiksi.

Es vēl nelaidu viņu vaļā.

-��� Pirkstiņgodavārds? es noprasīju, saāķēdams savu krei�sās rokas mazo pirkstiņu ar viņējo. Pagāja kāds brīdis, līdz viņ� attapās.

-�� Pirkstiņ-sūda-godavārds, viņ� norūca.

MARGARITA ESPERANSA PATEICA vecmāmiņai, ka atgriezīsies pēc da�ām minūtēm. Viņa skaļi aizcirta aiz sevis sieta durvis, atstājot nelielo brūni krāsoto māju ar sarkano dakstiņu jumtu Sv. D�ord�a ielā, piecu minū�u gājiena attālumā no videonomas, ko viņa bija apmeklējusi jau neskaitāmas reizes.

Klausīdamās iPod, viņa nogriezās uz Rovenas ielas. �etru joslu ielas abās pusēs spo�i mirdzēja skatlogi Pizza Hut, Blockbuster, Sushi-to-Go. Rosīga un pilnīgi dro�a vieta.

Nekādas briesmas neuzglūn. Turklāt Margarita prot sevi aizstāvēt. Pavisam dro�i.

Pamājusi sveicienus da�iem paziņām, Margarita soļoja tālāk, pretī izdevīgā piedāvājuma neona reklāmai, kas mirgoja nākamā kvartāla beigās. Iedūcās mobilais tālrunis bija pienākusi īsziņa.

Numurs nebija pazīstams, ta�u tikai viens cilvēks visā pasaulē sauca viņu par Tīģerieni. Tas būs Lamars. Lamars Rindels bija superīgi kolosāls puisis no pēdējās klases, basketbolists, kas bija pasācis flirtēt ar Margu gan aci pret aci, gan pa telefonu. Viņi bija pēc stundām devu�ies izklaidēties kopā ar vēl citiem sko�lasbiedriem, bet Marga cerēja uz ko vairāk.

Lams: Ko dari, Tīģeriene?

Marga: eju ņemt filmu. Jaunu Mēnesi. Es Ґ vampīrus.

Lams: Video Pasaulē?

Marga: jā. � tas ir tuvu, vai ne?

Lams: negribi pēc tam iekost picu?

Marga: nevaru.

Lams: skaidrs. Neko darīt.

Margarita apstājās un, atspiedusies pret pastkastīti, apdo�māja savas iespējas. Vecmamma pret Lamaru to ta�u nevar salīdzināt! Pizza Hut bija tikai vienu kvartālu tālāk. Un vēl pat nebija tum�s.

Viņa aizrakstīja Lamaram: "Labi. Tiekamies pēc brī�a."

Tad viņa piezvanīja uz mājām un paziņoja vecmāmiņai: Es aizie�u apēst picas �ķēli un iedzert kolu. Picēriju var gandrīz saskatīt pa virtuves logu. Pēc tam Lamars pavadīs mani līdz mājām, labi?

Marga sagatavojās, nolēma, kā izturēties tik�anās laikā, un cie�i apņēmās atcerēties itin visu, ko runās ar Lamaru, lai vēlāk varētu to atstāstīt savai labākajai draudzenei Tonjai. Jau iedo�mājoties par to, viņa labpatikā pasmaidīja.

Viņa devās pēc vampīru filmas. Sākumā soļiem, bet pēc tam teciņiem.

MELNS HYUNDAI BUSIŅ� ar kabeļtelevīzijas logotipu uz sāna lēni brauca pa Losfelisas ielām.

-�� Turu uz grauda tavu balodīti, Morbids teica puisim, kas sēdēja viņam līdzās busiņa aizmugurē. Tikko izgāja no mājas. Gan jau uzķersies. Nekur neliksies.

-�� Es esmu gatavs, atbildēja D�eisons Pilzers, iejuties Scillas lomā. Sasodīts grieķu briesmonis. Ar se�ām galvām. Ļauj man to izdarīt. Viņa ir pilnībā manējā, vai ne?

Morbids piebīdīja datoru tuvāk Scillam, un tas vēroja, kā ekrānā, GPS kartē, pārvietojas Margaritas Esperansas izseko�a�nas ikona.

Scilla sāka klabināt taustiņus, sūtot īsziņu Margaritai, uzdo�doties par puisi, vārdā Lamars, ar kuru meitene sarakstījās jau pāris nedēļu.

Un Margarita atbildēja.

Pēc neilga dialoga un pārdomu brī�a viņa piekrita. Bija gatava tikties ar "Lamaru" Pizza Hut ēstuvē.

Scilla sajuta sviedrus izspie�amies uz pieres. Viņ� pasniedzās jakas kabatā, sameklēja un uzvilka jaunos cimdus.

Viņ� skaļrunī noklausījās Margaritas zvanu vecmāmiņai, un, kad saruna bija galā, Tvaikadampis novietoja busiņu Rovenas ielā. Metrus divdesmit no picērijas. Ne vairāk.

Scilla vēroja, kā Margaritas ikona GPS re�ģī tuvojas busiņa ikonai. Pa sānu loga tum�o stiklu viņ� ieraudzīja pa�u meiteni nākam pa ietvi gar rakstāmlietu veikala skatlogu.

-�� Ir gan smukulīte, viņ� nopriecājās.

-�� Un pilnībā tavējā, Scilla. Viņa ir tava smukulīte. Vai varēsi tikt ar viņu galā?

Da�as sekundes Margarita atradīsies starp ķīmisko tīrītavu un busiņu kā mēness aptumsumā.

-�� Scilla! Aiziet! Morbids pavēlēja. Rīkojies!

Scilla atvēra busiņa durvis un pirmoreiz kārtīgi ieraudzīja uzbrukuma mērķi. Mei�a izskatījās spēcīgāka, nekā viņ� bija domājis.

Viņa bija vismaz metru septiņdesmit pieci centimetri gara un �ķita visai muskuļota. Tā kā nedrīkstēja vilcināties ne mirkli, Scilla izlēca uz ietves, piezagās meitenei no mugurpuses un uzmeta uz galvas auduma maisiņu, savelkot to ar auklu.

Viņa iekliedzās neiedomājami skaļi un sāka stīvēties pretī.

Scilla aizspieda viņas muti ar plaukstu. Adrenalīna uzplūdu spārnots, viņ� pat nejuta meitenes svaru, abiem ar Morbidu paceļot viņu no ietves un iesvie�ot busiņa aizmugurē.

Morbids aizcirta durvis un uzsita pa starpsienu, dodot zīmi Tvaikam brauc, brauc! Tad viņ� un Scilla nospieda meiteni uz grīdas, neļaujot pretoties.

-��� Nogrābām tevi, Scilla paziņoja. Tagad uzvedies rāmi.

Morbids uzbļāva meitenei: Ja apklusīsi, mēs tev dosim

iespēju uzvarēt.

Scillam bija izkaltusi mute. Viņ� jutās kā apdullis. Tagad vairs nevarēja atkāpties, pat ja viņ� to vēlētos.

-�� Kā to saprast? meitene jautāja. Kādu iespēju uzvarēt?

NOKAUCA BREMZES, UN melnais busiņ� strauji apstājās. Atvērās durvis, un Scilla kopā ar Morbidu izcēla meiteni, turot aiz gara�jām rokām un kājām. Ātri aiznesu�i tālāk no ielas, viņi nosvieda gūstekni zemē.

Pēk�ņi viņa zibenīgi norāva no galvas maisu un pielēca kājās glu�i kā uz burvja mājienu. Asi novēcinājusi roku, lai atbrīvotu vietu sev apkārt, viņa nostājās pretī Scillam, kas bija ieņēmis cīkstoņa stāju tikai nepilnu divu metru attālumā.

Viņ� plati pasmaidīja, paslēpis seju aiz slēpotāja maskas. �o mei�u nevarēja ne salīdzināt ar pretiniekiem spēlē Commandos ofDoom. Viņa bija tik aizraujo�i un satrieco�i īsta, turklāt ne tik viegli pievārējama.

-��� Sveika, Tīģeriene! Mincīt, kaķenīt! viņ� uzrunāja mei�teni.

-�� Kas tu esi? Margarita izmisīgi iekliedzās.

-��� Es esmu tavs pārbaudītājs, Scilla atbildēja. Mēs abi cīnīsimies, Margarita.

Meitene paraudzījās apkārt, un Scilla saprata, ka viņa novērtē apkārtni. Viņi atradās Rovenas ielas malā, aiz veikalu un tirgo�tavu kvartāliem, pa�ā ūdenskrātuves krastā, tik vientuļā vietā kā Mēness tum�ā puse. Aiz �oga, kas norobe�oja ūdenskrātuvi, bija dzirdama auto motoru rūkoņa uz ceļa.

Morbids un Tvaiks dejas solī mīņājās apkārt Margaritai, bie�dējot viņu ar cīņas mākslas māņu kustībām, ko Scilla bija neskai�tāmas reizes izpildījis spēlē Commandos ofDoom. Tā viņi ne tikai mulsināja upuri, bet arī aiz�ķērsoja ceļu, neļaujot izbēgt.

Ta�u at�ķirībā no citām meitenēm, kuras sāktu raudāt un lug ties, viņa metās uzbrukumā. Trieca ar delnu un trāpīja Scillam pa degunu ar biedējo�u krak�ķi.

Sāpēs iegaudojies, viņ� atkāpās, ar abām plaukstām aizsedzot seju. Viņ� redzēja, kā meitene pagrie�as un metas skriet, izvai�roties no pārējiem uzbrucējiem, glu�i kā ielu basketbola spēlē apejot pretiniekus, lai izdarītu metienu no groza apak�as.

Tvaiks pastiepa savu garo roku, sagrāba meiteni aiz matiem un nogāza no kājām.

Tad viņ� to atlaida un atkāpās. �oreiz nebija viņa kārta.

Scilla domāja, ka zina, kā tagad rīkoties. Viņ� devās pie mei�tenes, iztēlodamies, kā notrieks viņu zemē un aiz�ņaugs rīkli, piespie�ot ar elkoni, ta�u viņa izrādījās daudz veiklāka.

Viņa apsviedās apkārt, ar kādu d�udo paņēmienu iesita ar plaukstas malu, pēc tam spēra pa kājstarpi. Viņ� laikus pama�nīja spērienu un atvairīja to, bet arī trāpījums pa gū�u ellīgi sāpēja. Nākamais spēcīgais sitiens trāpīja pa apak�delmu. Vai tikai nesalauza kaulu?

Viņ� izvairījās no da�iem nākamajiem sitieniem un arī pēc trāpīgajiem palika uz kājām. Sāpes sāka viņu uzkurināt īstas sāpes īstā spēlē uz dzīvību un nāvi. Arvien vairāk iedegoties niknumā, viņ� riņķoja ap pretinieci. Morbids un Tvaiks kaitināja meiteni ar izsmējīgām piezīmēm, mīņājās viņai apkārt, vicinā�dami rokas.

Es jūs atcerē�os, viņa uzkliedza kā īsta nelokāmi nikna cīnītāja. Tevi. Tevi. Un jo īpa�i tevi, idiot!

Scilla redzēja, kā Margaritas sitiens pagriezienā netrāpa mērķī. Saskatījis izdevību, viņ� uzsita meitenei ar plaukstas malu no mugurpuses pa kaklu. Tad iespēra pa kājām un nogāza gar zemi.

Nokritusi viņa sāka raudāt: Kāpēc� kāpēc? Bet tūlīt atkal pielēca kājās.

Metās pretī Scillam un spēcīgi iespēra pa rīkli. Viņ� nokrita un meitene pamanīja izdevību bēgt un izglābties.

Tvaiks uzsauca Morbidam: Viņ� netiks galā. Tad viņ� sāka smieties. Ta�u nedrīkstēja ļaut mei�ai aizmukt. Tāpēc Tvaiks iz�vilka no jostas pistoli. Ie�āva meitenei krūtīs. Atmuguriski krītot, viņa uzgrūdās virsū Scillam.

Viņa palika guļam, un Tvaiks draudo�i nostājās līdzās. Tu biji lieliska, viņ� uzslavēja. Tad ie�āva meitenei sejā. Dro�ības pēc divreiz.

Morbids arī pienāca pie gulo�ās meitenes. Tas bija tīri for�i. Viņa tie�ām bija lieliska.

D�EISONS PILZERS SCILLA gribēja gaudot kā vilks. Sāpes, kas visasākās bija degunā, izplūda pa visiem ķermeņa nerviem, atbal�sojās kreisajā gurnā un labās rokas apak�delmā, kas dro�i vien bija salauzts. Ja sāpes būtu redzamas, tad viņ� viscaur mirgotu kā sasodīts gaismas efekts.

Tomēr taisnība uzvarēja. Tā kuce bija beigta. Tagad viņa uzde�vums bija noformēt līķi.

Viņ� pielīmēja elektrības vada brīvo galu pie mei�as plaukstas un pacēla to virs galvas. Otru galu cie�i apsēja ap kaklu, lai izskatītos, ka viņa ir pakārusies.

Karātavu humors un tāds arī bija sākotnējais plāns, pirms Tvaiks bija spiests no�aut mei�u.

Ja nebūtu jācie� tik drausmīgas sāpes, tad �is pasākums būtu pat glu�i jautrs. Viņ� novilka mei�as sporta kurpes un iesvieda busiņā. Tā būs viņa trofeja. Kurpes bija tik lielas, varbūt pat viņam derētu. Tas gan būtu joks, ja viņ� tās varētu valkāt!

Viņ� pacēla galvu, lai pateiktu to Morbidam un Tvaikam. Ob�jektīvi vērtējot, viņi bija me�oņi. Viņ� bija pārliecināts, ka arī abi draugi nogalina tā pa�a iemesla dēļ kā viņ�. Nepārspējami asu izjūtu dēļ. Tās bija kā narkotikas. Un viņi bija arī pietiekami gudri un disciplinēti, lai nostrādātu �o darbiņu tik apdzīvotās vietās kā �ī.

Velns! Viņ� tikko bija nogalinājis sievieti tie�i līdzās satiksmes maģistrālei.

Tvaikadampis beidzot ierunājās: Scilla. Tas bija nekur nede�rīgs sniegums, vecīt.

D�eisonam nepatika Tvaika sejas izteiksme. Par ievainoju�miem viņ� zaudēja punktus. Pie velna, tas meitietis viņu nogāza zemē! D�eisons iebilda: Tu joko, vai ne? Viņa ta�u bija trenē�jusies d�udo.

Kāpiet busiņā, �aļi, Tvaikadampis izrīkoja. Scilla, tev būs vēl viena iespēja. Varbūt nākamreiz pat izdosies uzvarēt.

DEL RIO UN Kruss atstāja aģentūras Mercedes Beverlihilsas viesnī�cas stāvvietas uzraugam un cauri vestibilam devās uz Polo bāru. Zāles pārzinis teica, ka Rollinsas jaunkundze esot iek�pagalmā. Kruss uzlocīja jakas piedurknes un sekoja Del Rio ārā spo�ajā saulē.

Kruss nodomāja, ka pēc izskata Sērijai Rollinsai varētu būt ap gadiem trīsdesmit, ta�u �ajā pilsētā arvien grūtāk bija noteikt sie�vie�u vecumu. Viņai galvā bija cepure ar platām malām, mugurā piegulo�a melnbalta kleita. Viņa izskatījās kā jauna filmu biznesa vadītāja.

Abi detektīvi sarokojās ar gai�mataino sievieti, nosauca savus vārdus, un viņa aicināja tos apsēsties, vispirms nocēlusi no krēsla sunīti.

-�� Vai nevēlaties ko iekost? viņa apjautājās. �eit ir glu�i labi omāru salāti.

-�� Varbūt kaut ko dzeramu, ieminējās Del Rio.

Piesteidzās viesmīle, un Del Rio pasūtīja alu, bet Kruss tēju.

Tad Kruss uzņēmās sarunas vadību.

-�� Rollinsas jaunkundze.

-�� �erija, viņa izlaboja.

-�� �erija. Mēs izmeklējam �elbijas Ku�menas nāvi. Jūs noteikti esat par to dzirdējusi.

-�� Ielau�anās, vai ne? Laupītājs iekļuva mājā un no�āva viņu.

-��� Patiesībā gan tā nav, Del Rio iebilda. Visas pazīmes liecina, ka �elbija Ku�mena nogalināta ar iepriek�ēju nodomu. Nekas nav paņemts. Nenieka.

-��� Kaut kāds neprāts, sieviete nobrīnījās. Es pavisam noteikti dzirdēju, ka tā bija laupī�ana. Kāpēc gan lai kāds noga�linātu �elbiju?

-�� Cik labi jūs viņu pazināt? Kruss jautāja.

-��� Es viņu pazinu da�us gadus, viņa atbildēja. Nevarētu teikt, ka mēs bijām tuvas draudzenes.

-�� Bet viņa strādāja pie jums, vai ne? Bija viena no jūsu eskorta meitenēm.

�erija Rollinsa nemaz nesamulsa. Pēc apprecē�anās vairs ne. Un da�us pēdējos mēne�us viņa strādāja pie kāda cita. Vismaz tā esmu dzirdējusi. Atvainojiet tas ir tik briesmīgi.

-�� Būtu ļoti labi, ja jūs pastāstītu mums visu, Kruss ieteica. Neko nenoklusējot. Centieties apvaldīt bēdas.

-�� Es nezinu neko vairāk par to, ko jau pateicu.

-��� Zināt gan, �erij, Del Rio iebilda, tagad daudz stingrākā balsī, bez izlik�anās. Jūs zināt daudz vairāk. Piedāvāju �ādu vieno�anos. Izpalīdziet mums, un mēs neiesim uz policiju. Ne�teiksim viņiem, kāpēc mēs turam jūs aizdomās �elbijas Ku�menas slepkavībā.

-�� Aizdomās? Kāds absurds! Kāpēc lai es nogalinātu �elbiju?

-� Es nezinu, kāpēc, bet policisti labprāt jūs par to nopratinātu un arī par daudz ko citu.

Sieviete uzmeta viņam ledainu skatienu no cepures apak�as, ta�u viņa bija piespiesta pie sienas, un Del Rio to zināja.

Da�kārt viņam tie�ām patika �is darbs.

Pagaidām viņ� �o dienu vērtēja ar piecām zvaigznītēm.

NEILGI PĒC �ETRIEM saule blāvi vīdēja kā bālgans disks alvas pe�lēcīgajās debesīs. Ūdenskrātuves virsmu klāja aļģes, kuplie koki slējās kā mamuti ar bieziem ka�okiem aizvēsturiskā ainavā.

Piemiedzot acis, pilsēta pazuda skatienam. Varēja iztēloties, ka satiksmes troksnis uz Rovenas ielas ir tikai nikna vēja �alkoņa.

D�astinas Smitas kurpju papē�i grima zemē, kāpjot lejā pa nogāzi, kuras pakājē dūmakā un puskrēslā kā spilgti dzeltens loks izcēlās nozieguma vietas norobe�o�anas lente, kas bija izstiepta starp koku stumbriem.

Leitnante Nora Kronina pacēla lenti, ļaujot D�astinai ienākt, bet ierasto indīgo piezīmju vietā vienkār�i sasveicinājās. Kaut kas bija mainījies, un D�astina noprata, kas tas varētu būt. Kro�nina bija izmisumā, nespējot atrisināt �o lietu, un bija gatava pieņemt jebkādu palīdzību.

Pat no "Privātdetektīviem". Pat no D�astinas.

Tevi meklēja priek�nieks Fesko, Kronina paziņoja. Viņ� ir �eit.

D�astina pamāja ar galvu un devās pie policistu grupas, kas bija sastājusies ap līķi. Gandrī divus metrus garais Mikijs Fesko bija saskatāms jau no tālienes. Policijas priek�nieks parasti nemē�dza ierasties nozieguma vietā, ta�u D�astina nojauta, ka �oreiz arī Fesko sāk pārņemt panika.

Mazliet vairāk nekā divu gadu laikā bija nogalinātas trīspa�dsmit meitenes. Fesko tika paaugstināts amatā �īs slepkavību sērijas vidū, bet tagad viņ� sāka izjust arvien uzstājīgāku sabied�rības spiedienu. Nogalināto meiteņu vecāki bija izveidoju�i rīcības komiteju un katru vakaru uzstājās televīzijas ziņās. Cilvēki bija nobiju�ies un sa�utu�i.

D�astina viegli pieskārās policijas priek�nieka rokai.

Fesko pagriezās un teica: D�astina. Prieks jūs redzēt. Paska�tieties. Viņ� pasniedza D�astinai lateksa cimdu pāri. Sākas eskalācija, kļūst arvien ļaunāk.

D�astina notupās pie Margaritas Esperansas nedzīvā ķermeņa. Septiņpadsmitgadlgajai meitenei ap kaklu bija apmesta cie�i sa�vilkta vada cilpa.

Vada brīvais gals bija ar līmlenti pielīmēts pie kreisās plauks�tas, kas bija savādā leņķi pacelta virs galvas. Dīvainākais tas, ka meitenei bija arī vismaz divreiz ie�auts krūtīs un sejā.

Slepkava bija centies atdarināt pakār�anos. Ko gan tas varēja nozīmēt? Atkal �ķita, it kā būtu darbojies pavisam cits noziedz�nieks.

D�astina jautāja: Liecinieki ir? Vai vismaz kaut kas?

-�� Sprie�ot pēc visa, viņa nogalināta �eit, Fesko paskaidroja.

-��� Zeme pamatīgi izdangāta, it kā būtu noticis cīniņ�. Mēs uz lapu kaudzes atradām asinis. Upura vai slepkavas. Varbūt viņa pamanījās ieskrāpēt tam nelietim. Vismaz cerēsim. Būtu labi, ja pārmaiņas pēc varētu atrast kādu norādi.

-�� Kur ir viņas somiņa? Vai atrasta?

-� Nē, tā ir pazudusi, tāpat kā kurpes. Tā nu ir raksturīgā pazīme. Viņu atrada da�i pusaud�i un izsauca policiju. Viņi teica, ka nonā�ku�i �eit apmēram pirms stundas un �eit neviena neesot bijis.

D�astina pieskārās meitenes aukstajam vaigam. Margarita bija glīta, turklāt �ķita ari spēcīga. Seju un rokas klāja zilumi. Pirms nāves viņa bija ne�ēlīgi piekauta.

-��� �ī poza ir acīmredzami teatrāla, D�astina paskaidroja.

-��� �oreiz rīcības metode at�ķiras no pārējām slepkavībām, kas diem�ēl ir visu �o noziegumu raksturīgākā īpa�ība. Kāpēc gan viņa nogalināta tik drīz pēc Konijas Jū? Un kāpēc viņu vajadzēja no�aut un pēc tam imitēt pakār�anos?

SCILLAS GREZNAIS DZĪVOKLIS atradās Bērtona ielā. Viņ� dzīvoja vienā no �etriem blakus eso�ajiem smalkajiem, se�us stāvus aug�stajiem namiem.

D�eisona dzīvoklis bija aug�ējā stāvā, ar lielu terasi. No tās pavērās pla�s skats uz kalniem. Viņam nekad nebija biju�i īsti draugi, toties �is mājoklis palīdzēja piesaistīt pavir�us paziņas un pat sievietes.

Tagad D�eisons stāvēja uz terases un vēroja, kā pilsētas ugunis nemanāmi saplūst ar zvaig�ņotajām debesīm un Visuma pla��umiem. �is skats bija ko vērts, ta�u �oreiz tas nespēja viņu sajūsmināt.

Viņ� atgriezās istabā, ieslēdza televizoru un sāka skatīties, kā Lakers sakauj Bostonas Celties. Viņam bija nospļauties par to, kas uzvarēs �ajā stulbajā spēlē, ar ko tik ļoti aizraujas garlaicīgi ļautiņi bez jebkādas iztēles un piedzīvojumu gara.

D�eisona prātu nodarbināja da�ādi jautājumi, ta�u viņ� bija pārāk apdullis no pretsāpju līdzekļiem, lai spētu skaidri domāt. Kolēģi gribēs zināt, kā viņ� ticis pie plākstera uz deguna, zilu�miem zem acs un pārsēja uz rokas. Viņam nebija ne jausmas, ko teikt, kādu pasaciņu sacerēt.

Bet tagad drīz ieradīsies Morbids runāt par iespēju mēģināt vēlreiz. Viņi bija apmainīju�ies ar īsziņām, un Morbids apgal�voja, ka Scilla viņu apkaunojis, jo tie�i viņ� bija Scillu iesaistījis grupā.

Ziņā bija nojau�ami slēpti draudi, bet vienlaikus ari piedā�vājums izpirkt vainu. Izrādot īpa�u labvēlību Scillam, Morbids bija pierunājis Tvaiku sarīkot ārpuskārtas izklaides pasākumu, lai Scilla varētu atbrīvoties no kauna traipa.

Morbids atrakstīja, ka viņi jau esot noskatīju�i mazu, jauku balodīti un Scillam būs jātiek galā ar to jau �onakt.

-�� Tik drīz? D�eisons apjucis jautāja.

-�� Tev tas neder? Morbids noprasīja.

-�� Der. Lai būtu �onakt.

Atskanēja durvju zvans, un D�eisons piecēlās no dīvāna. Aiz�kliboja līdz hallei un nospieda mājruņa pogu.

-�� Tas esmu es, paziņoja Morbids. Un Tvaiks.

-�� Nāciet aug�ā.

Viņ� nogalinās vēl vienu meiteni ta�u �oreiz tas vairs ne�ķita tik jautri un patīkami.

SCILLA ATVĒRA DZĪVOKĻA durvis. Ienāca Tvaikadampis, viņam sekoja Morbids. Viņi izskatījās nopietni un apņēmīgi noskaņoti, un D�eisonam ienāca prātā, ka viņi dro�i vien jau ir seni draugi, arī ārpus spēles robe�ām. Labi, ka viņi vispār ļāva D�eisonam iesaistīties viņu grupā.

-����� Kā tavs deguns? apjautājās Morbids, atgāzdamies ādas atzveltnes krēslā, bet Tvaiks sāka pētīt grāmatplauktus.

-���� Normāli. Aliņu gribat, ve�i? D�eisons piedāvāja.

-���� Es ne, paldies. Jauks miteklis, Scilla. Kolosāls skats, Tvaiks nopriecājās, dodamies pie bīdāmajām durvīm, kas veda uz terasi.

-���� Es atvēr�u, D�eisons ieteicās, klibodams viņam nopakaļ. Viņ� atslēdza durvju aizbīdni un atvēra tās. Skats �eit ir galvenais efekts-aptuveni piecdesmit kilometru pla�umā,-viņ� paskaidroja.

Tvaikadampis iesvilpās. Morbid! Tev tas jāredz. Nāc �urp, vecais! Skats kā īstā filmā. Tāda panorāma!

D�eisons pabīdīja tālāk metāla bistro krēslus, lai viņi visi trīs varētu nostāties pie terases apmales un vērot naksnīgo Losand�elosu.

Tvaikadampis noprasīja D�eisonam: Redzi to? Viņ� norā�dīja uz ielas otrā pusē novietotu busiņu ar Comcast logo. Tā ir tava grēku izpirk�ana, vecīt. �āvakara braucamais. Vai tici, ka tev tiks dota vēl viena iespēja?

-���� Protams, Scilla atbildēja.

-���� Nekā nebija, stulbeni! Tu esi �āvakara balodītis.

Tvaikadampis veikli pieliecās. Sagrāba Scillas kājas ap ceļiem.

Tajā pa�ā brīdī Morbids pagrūda viņu aiz pleciem, tā ka D�eisons palika karājamies ar galvu un pleciem pāri apmalei. Zem viņa bija divdesmit metru augsts tuk�ums.

-�� Nevajag! D�eisons iesaucās. Lūdzu, laidiet mani vaļā! Lūdzu!

-�� Beidz �inkstēt, sīkais vārguli! Izplet spārnus un lido! D�eisona vēders rīvējās gar cementu, kad viņu pagrūda vēl

da�us centimetrus pāri apmalei. Lejā uz ielas garām traucās ma�īnas. Galvā saplūda asinis, un domas drud�aini �audījās. Ko lai tagad saka? To, ka �ī ir viskolosālākā spēle, kāda vien var būt?

D�eisona iztēlē pazibēja juceklīgi tēli. Tēva roka ar pildspalvu. Mācītājs sniedz viņam pirmo svēto vakarēdienu. Margaritas Esperansas sejas izteiksme, cīnoties par savu dzīvību. Ausīs izmisīgi atbalsojās pa�a balss. Es negribu �ādi mirt! Es vispār nekad negribu mirt!

Krītot pāri apmalei, viņ� bija pārāk pārbijies, lai kliegtu, tāpēc skaidri sadzirdēja Tvaika ņirdzīgo uzsaucienu: Balodīt!

ATKLĀTI SAKOT, MANS moko�ais sapnis da�kārt bija pat īstāks par nomoda īstenību. Koncentrētāks, izteiksmīgāks un parasti ļoti spilgtās krāsās.

Es skrēju caur posta�u uz CH-46 aizmugures rampu. Tik jau�dīgu helikopteru afgāņiem bija visvieglāk notriekt uz siltumu orientētās raķetes uztvēra tā motorus daudz labāk nekā saules karstumu. Kareivji sāpēs kliedza, un man ausīs apdullino�i atbal�sojās mīnmetēja lādiņu sprādzieni. Apstājos pie rampas malas, ieskatījos iek�ā, un mani pārņēma �ausmas, ieraugot�

Ak Jēziņ, kaut kāda skaļa dūkoņa uzrāva mani no sapņa pa�ā svarīgākajā brīdī.

Atvēru acis un ieraudzīju mobilo tālruni vibrējam nepilna pusmetra attālumā no sejas.

Satvēru to un ieskatījos ekrānā, sirdij joprojām pārbīlī dauzo�ties. Pulkstenis bija 9.35. Zvanītāja vārds: "R. Del Rio".

Pieliku tālruni pie auss.

-�� Rik! Es aizgulējos. Parasti man tā negadās.

-� Tas nekas. Bet man kaut kas jāsaka, vecīt. Un tev tas nepatiks.

Pārcēlu kājas pāri gultas malai. Ceļi �ķita ļodzīgi, it kā es tie��ām būtu skrējis pa akmeņiem un gruve�iem. Mutē bija pretīga �aujampulvera gar�a.

-�� Klāj vaļā. Es klausos.

-��� Runa ir par �elbiju, Riks paziņoja. Viņa nebija glu�i tāda, kā tu domāji.

Tas mani uzreiz sasodīti pamodināja. Ko tas nozīmē? Ko tu uzzināji? Stāsti visu, Rik.

-��� Viņa bija ielene, Del Rio izgrūda bez ievadiem. Vai precīzāk augstas klases ballī�u meitene. Vai nav vienalga. Un, D�ek, viņa atgriezās darbā pēc apprecē�anās ar Ku�menu.

-�� Kādas muļķības! Kas tev to sastāstīja?

-� D�ek! D�ek, nomierinies! Es ta�u tev nemelotu. Mēs ar Krusu uzzinājām to no da�iem uzticamiem ziņu avotiem. Ģērbies! Es bū�u pie tavas mājas pēc piecpadsmit minūtēm. Jābrauc iztaujāt kādu liecinieku.

Pēc desmit minūtēm es iesviedu portfeli aģentūras S klases Mercedes aizmugures sēdeklī. Riks sēdēja pie stūres. Viņ� pasnie�dza man papīra glāzīti ar kafiju.

-��� �elbija nebija ielene. Es par to esmu pārliecināts. Tās ir pēdējās muļķības, es uzstāju.

-�� Tu domā, ka es meloju? Kāpēc lai es tev melotu, D�ek?

-�� Es tā neteicu.

-��� Piesprādzējies, viņ� pavēlēja. Noskaidrosim visu līdz pa�iem pamatiem. Uzzināsim, kas un kāpēc noslepkavoja viņu.

Del Rio vadīja auto caur pelēcīgo rīta smogu aug�ā kalnos. Jo augstāk nonācām, jo bagātīgāki mājokļi pavērās acu priek�ā.

Miljoniem vērti savrupnami slējās pla�u dārzu vidū ar elpu aizraujo�u skatu uz apkārtni. Del Rio palēnināja gaitu un apturēja auto pie augstiem kaltas dzelzs vārtiem kāda lepna Beverlihilsas nama priek�ā.

Kop� 20. gadsimta 40. gadu sākuma �is nams Benedikta kan�jona ceļā bija piederējis kādam bēdīgi slavenam tenku �urnā�listam, filmu re�isoram Oskara laureātam un Saūda Arābijas princim.

Tagad �ī lepnā, pla�ā Vidusjūras stila villa slēpās aiz izkārtnes "Benedikta spa".

Ta�u es zināju, policija zināja un turīgi vīrie�i no visām pa�saules malām zināja �ī smalkā pils uz kanjona kraujas ir dārgs priekanams, kuru pa�laik vada Glenda Trīta madāma, kas apkalpo zvaigznes un zvaig�ņu aizbildņus. Nama ipa�nieks bija neviens cits kā Rejs No�ija.

Pārsteigumā apstulbis, uzrunāju Riku: Tu ta�u negribi teikt, ka �elbija strādāja �eit?

Riks īsi pamāja ar galvu.

-�� Trītas jaunkundze mūs negaida, viņ� paziņoja. Mums būs jāizjautā viņa par �elbiju, lai iegūtu ziņas no pirmavota. Iesaku tev likt lietā savu �armu, kas tev vienmēr tik labi noder.

-�� �orīt es nejūtos uz to spējīgs.

-�� Tikai spēlē savu lomu, Del Rio ieteica.

APMĒRAM DIVDESMIT METRUS lejup pa nogāzi no �ķietamā spa nama galvenās ieejas bija neaizslēgti vārtiņi, un es tos atvēru. Mēs abi ar Del Rio, brlk�ķinādami zarus, izlauzāmies cauri krū�miem Glendas Trītas nama sētas pusē un devāmies pie baseina, kas atradās iek�pagalmā.

Apstājos pie akmens plāk�ņu terases, lai pagaidītu Riku, un vienlaikus nopētīju apkārtni.

Bariņ� slaidu, ļoti glītu jaunu sievie�u bija atlaidu�ās uz bāli ziliem pludmales zviļņiem, pavērsu�as kājas pret apaļo peld�baseinu. �is skats man atgādināja uzkodu plati. Kumosiņi un mērces trauks.

Tā ir viņa, Del Rio ar zodu norādīja uz sievieti ap gadiem �etrdesmit ar zirgastē saņemtiem bāli blondiem matiem. Saules cepurītē ar nagu viņa atgādināja Lasvegasas dīleri.

Tikko biju pievērsis skatienu Glendai Trītai, viņa pacēla galvu un ieraudzīja mūs.

Trītas jaunkundze nebija neko daudz novecojusi kop� tiem lai�kiem, kad pirms da�iem gadiem avī�nieki dēvēja viņu par "mafi�jas bosa madāmu". Kad viņu apcietināja par savedējas darbību, viņa draudēja parādīt �urnālistiem savu "mazo, melno piezīmju grāmatiņu", kur esot gar� klientu saraksts ietekmīgas perso�nas, sabiedrības pīlāri un politiķi. Galu galā viņa pazuda no bulvāru preses slejām un klusi izcieta piespriesto piecu gadu cietumsodu. Nostāsti vēsta, ka tūlīt pēc iznāk�anas brīvībā Rejs No�ija pasniedza viņai �ī nama atslēgas kā pateicību par klu�sē�anu.

Pūlējos iztēloties �elbiju kopā ar Reju No�iju un Glendu Tritu, bet tas kaut kā "nelīmējās kopā". �elbija necieta trūkumu, un viņai nebija ari blēdīgu noslie�u, vismaz ne tai �elbijai, kuru es pazinu. Man zināmā �elbija bija jautra un asprātīga, turklāt gatava atdot otram savu pēdējo kreklu. Varbūt tā arī bija viņas nelaime.

Glenda Trīta graciozi piecēlās no pludmales krēsla un nāca pretī, pa ceļam vērtējo�i nopētīdama mani un Riku. Es atbildēju ar to pa�u. Viņa nenoliedzami aizrāvās ar plastikas ķirurģiju āda ap zaļajām acīm cie�i nostiepta, augums pēc Holivudas slai�duma standartiem, krūtis kā spilveni. Es iedomājos vai viņa vispār var kārtīgi peldēt baseinā vai arī mākslīgie apaļumi paceļ viņu uz ūdens virsmas kā glāb�anas riņķi.

Viņa apveltīja mūs ar savu slaveno uzvarētājas smaidu, kas man vienmēr �ķita mazliet skumj�.

Viņa, protams, noturēja mūs par klientiem.

Nosaucu savu un Rika vārdu un pasniedzu sievietei savu vizīt�karti.

-�� Bez brillēm nevaru izlasīt, viņa atbildēja.

Paskaidroju, ka pārstāvu aģentūru "Privātdetektīvi". Viņa

zināja par �o firmu. Tāpat kā visi. Viņa bija pat dzirdējusi par mani.

-�� Ko tad es varu jums piedāvāt, kungi? Glenda apjautājās. Viņas smaids bija manāmi apdzisis. Manikīru? Jūraszāļu ietī��anas procedūru?

-�� Man vajadzīga informācija par �elbiju Ku�menu.

Laipnā smaida pēdējās atliekas pazuda kā nebiju�as.

-� Dzirdēju, ka viņa esot mirusi, madāma noteica. Atvainojiet.

Pagriezusi man muguru, viņa noliecās, atsedzot krietnu tiesu

gurnu, un kaut ko ie�ukstēja ausī divdesmitgadīgai brunetei, kas sēdēja pie baseina. Brunete paņēma mobilo tālruni un pagāja nostāk, lai piezvanītu.

Glenda atgriezās un paziņoja: Man jālūdz jūs atstāt �o īpa��umu. Tas arī ir privāts.

-�� Vēl tikai vienu minūti, labi? es lūdzu. �is man ir stingri personisks jautājums. Mani nolīdzis �elbijas vīrs. Es �elbiju labi pazinu.

-�� Morgana kungs, �elbija bija laba masiere. Viņa varēja vienā dienā veikt �etras vai piecas masā�as, liekot katram klientam justies īpa�am. Viņa sāka strādāt �eit pēc apprecē�anās. Cik atce�ros, viņa teica, ka esot garlaicīgi caurām dienām vienai sēdēt mājās. Ko es zinu par to, kas notika ar viņu? Tikai to, ko izlasīju LA Times. Ta�u mēs visi zinām, ka tā ir tikai tenku lapele.

-�� Vai kāds vēlēja ļaunu �elbijai? es jautāju. Vai kāds viņai draudēja?

-�� Viņa bija populāra, Glenda atbildēja. Mis Labsirdība. Visiem viņa patika, un viņa uzskatīja visus par saviem draugiem.

Teikdama pēdējos vārdus, viņa pievērsa skatienu kaut kam pār manu labo plecu. Pagriezies ieraudzīju divus vīrus iznākam iek�pagalmā pa stikla durvīm.

Viņi bija ģērbu�ies ikdienas drēbēs, ar aizdomīgi uzblīdu�ām padusēm. Vienu no viņiem es atcerējos no tik�anās ar Reju No�iju tovakar pie savas mājas.

Tas, kur� gāja pa priek�u, bija ģērbies melnā �aketē, melnās biksēs un melnā kreklā bez kaklasaites. Cie�i ieskatījies man acīs, viņ� arī atcerējās mani.

-��� Ko tad jūs te meklējat, Morgan? Pieteicāties uz masā�u?

Pacēlu plaukstas pret viņu, lai parādītu, ka nemeklēju nepatik��anas. Ta�u bija jau par vēlu. Nepatik�anas bija atradu�as mani.

-�� Vai es izskatos pēc tāda, kam jāmaksā par masā�u? es atjautāju.

TOREIZ, MAFIJAS BOSA apciemojuma laikā, melnā ģērbies vīrs turē�jās ēnā, stāvēdams aiz Reja No�ijas muguras. Viņ� bija izsitējs, un tagad varēju aplūkot viņu tuvāk gandrīz �etrdesmit, diez�gan glīts, ja patīk �āda tipa vīrie�i, atlētisks un pamatīgi apbru�ņots.

Glenda uzsmaidīja viņam. Morgana kungs, vai pazīstat Frensisu Moskoni? Viņ� darbojas līdzīgā jomā, viņa paziņoja.

Mēs esam tiku�ies, atbildēju. Frensis. Pamāju viņam ar galvu.

Es pazinu arī vīru, kas stāvēja tie�i aiz muguras Moskoni. Tas bija No�ijas �oferis kungs pāri par piecdesmit, kur� tālredzīgi deva man padomu neatteikties no sarunas ar viņa bosu. Tagad es viņu pazinu. D�ozefs Ri�i �ķiet, dona brālēns.

Vēl viens vīrs iznāca iek�pagalmā, sekojot Ri�i un Moskoni. Viņ� bija jauns, gai�matains, iededzis un dzeltenajā polo kreklā un haki krāsas biksēs izskatījās pēc pludmales glābēja.

Moskoni pārmeklēja mani. Nepilnu metru tālāk Glābējs gribēja veikt to pa�u procedūru Del Rio, bet tas atgrūda viņa rokas un paziņoja: Novāc rokas! Tūlīt!

Glābējs tam nepievērsa uzmanību, apgrieza Riku otrādi un piespieda ar seju pie sienas. Ļoti neapdomīga rīcība.

Viņ� gan bija jaunāks par Del Rio un varbūt arī labākā fizis�kajā formā, ta�u tam nebija nozīmes. Riks iegāza viņam ar dūri pa degunu, bet pēc tam no apak�as spēcīgi iezvēla pa zodu. Gai�matis uzreiz bija nokdaunā, bet es gandrīz sāku ap�laudēt.

Ta�u tad Ri�i metās virsū Rikām un apķēra viņu no mugurpu�ses, piespie�ot rokas pie sāniem, bet Moskoni pielika pie deni�ņiem deviņu milimetru Beretta stobru.

Pietiek, es uzsaucu. Mēs esam beigu�i. Pacēlu rokas. Turēju tās augstu un labi saskatāmas, kamēr Moskoni nāca pie manis. Tad viņ� man spēcīgi iesita ar Beretta. Laikam tomēr vēl nebijām beigu�i.

Es nogāzos zemē. Tad gan beigas bija klāt.

PĒC DA�ĀM SEKUNDĒM ieraudzīju Moskoni draudīgi stāvam manā priek�ā un aizsedzam blāvos saules starus. Sajutu mutē �ults gar�u. Man ienāca prātā, ka neviens nezina, kur mēs esam. Mēs ar Del Rio bijām sastapu�ies ar pamatīgu pretinieka pārspēku. Bijām nokļuvu�i Dod�sitijā [5] pa�ā dienasvidū, un visi trumpji bija ļauno pui�u rokās.

Moskoni ierunājās klusi, pat laipni. Tas par to, kā tu izru�nājies ar No�ijas kungu, viņ� paziņoja. Tagad slienies aug�ā, Morgan.

Ar pūlēm pierausos kājās, un, tikko biju nostājies, Moskoni man iegāza spēcīgu labo āķi pa zodu. Es sagrīļojos un nogāzos atkal, saplacinot pludmales krēslu un salau�ot galdu. Acu priek�ā pa�ķīda dzirksteles.

-�� Tas par ielau�anos īpa�umā, Moskoni turpināja. Un par to, ka nosauci mani par Frensisu.

Sajutu auksta metāla pieskārienu viņ� bija iebāzis pistoles stobru man ausī. Abi pārējie mafijas vīri apstrādāja Riku, klai�gādami un lādēdamies pie katra sitiena.

-�� Tev, Morgan, jāiemācās bijā�ana. Un tavam draugam tāpat.

-�� Saprotu, atbildēju. Tie�ām. Es atvainojos. Palīdzi pie�celties.

Moskoni smējās par mani. Viņ� pastiepa roku, es to satvēru un pagriezu plaukstas locītavu, līdz Moskoni sāpēs ieķērcās un nogāzās gar zemi.

Beretta nograbēja uz akmens plāksnēm. Es to paķēru otrajā atsitienā un piespiedu stobru pie Moskoni deniņiem. Dots pret dotu.

-�� Nometiet iero�us, uzsaucu Ri�i un Glābējam. Nometiet zemē un atkāpieties!

D�o Ri�i uzreiz nolika pistoli zemē. Glābējs tūlīt pēc tam.

-�� Morgan, Moskoni smīnēdams ierunājās. Viss ir galā. �oreiz tu uzvarēji.

-�� Vēl viss nav galā, es iebildu.

Negribēju, lai viņi mums seko, un nekāroju arī saņemt lodi mugurā, tāpēc liku visiem trim izsitējiem kāpt baseinā.

Ri�i novilka kurpes, noņēma pulksteni un nokāpa pa pakāpie�niem seklajā galā kā īsts d�entlmenis. Moskoni nometa �aketi un ielēca ūdenī ar joni. Del Rio pārsvieda Glābēju pāri malai.

-�� Neaizmirstiet �īs, es uzsaucu viņiem.

Iesviedu baseinā viņu pistoles.

Meitenes piesardzīgi nāca tuvāk. Viena no viņām pieliecās, atbalstījusies ar plaukstām pret ceļiem, un pievērsa Moskoni riebuma pilnu skatienu. Tā bija sika auguma mei�a ar dusmās zvērojo�ām acīm.

-�� Un kā lai mēs tagad te peldam? viņa noprasīja.

-�� Vēzē rokas un kustini kājas, Del Rio atbildēja.

Glenda Trīta vēroja pa vīnstīgām aizaugu�u logu, kā mēs ar Del Rio atstājam pagalmu. Es pamāju sveicienu, bet viņa, kā jau bija sagaidāms, parādīja vidējo pirkstu. Diem�ēl tas arī bija viss mūsu ieguvums "Benedikta spa".

-�� TAGAD ESAM NORĒĶINĀJU�IES, Del Rio paziņoja. Viņ� turēja pie deguna papīra dvieļu �ūksni, kamēr es sēdēju pie stū�res, braucot atpakaļ uz biroju.

-�� Par ko tu runā?

-�� Tu tikko izglābi man dzīvību. Es sen jau gaidīju �o brīdi.

-�� Nepavisam. Viņi tikai gribēja mūs iebiedēt. Tu jau sāc mur�got.

-�� Sūds, Del Rio nomurmināja.

-�� Kāpēc �elbija strādāja pie Glendas Trītas? Es nespēju sa�prast.

-�� Viņa bija tava draudzene, D�ek. Es viņu pazinu tikai attāli. No portfeļa uz aizmugures sēdekļa atskanēja tikko dzirdams

zvans. Liku Del Rio pasniegt man telefonu, un viņ� paklausīja. Atvēru pārsegu un ieraudzīju kādu duci neatbildētu zvanu. Sa�sveicinājos ar Kolīnu.

-�� D�ek, kur tu biji pazudis? Es tev zvanu vienā laidā.

-� Jā, es saprotu. Es biju spa centrā. Kas notiek? es jautāju. �oklis dega kā ugunīs, galva no sāpēm plīsa pu�u, arī pa�cieņa bija iedragāta.

-�� D�astina grib runāt ar tevi.

-�� Savieno.

-�� Es tikai brīdinā�u viņu, ka tu esi mazliet sapīcis.

-�� Kolīna, savieno ar D�astinu. Es esmu vislabākajā omā. D�astina ierunājās steidzīgi un satraukti. Mērs saņēma

e-pasta ziņu no tā maitasgabala, viņa pavēstīja. Viņ� raks�tīja, ka atstājis Margaritas Esperansas sporta kurpes pastkastē

La Bri ielā. Pa�laik eksperti laboratorijā nodarbojas ar tām. D�ek, kur, ellē, tu esi?

Es ieteicos: Uzgaidi!

Ieraudzīju degvielas uzpildes staciju uz Sanseta bulvāra un Feirfaksas avēnijas stūra. Iegriezu auto tajā.

-�� Tvertne ir gandrīz pilna, Del Rio atgādināja.

� Aizej uz labierīcībām. Nomazgā asinis no sejas. D�astina? Tu vēl klausies?

-�� Asinis? Kas vainas Rikām? Kas vispār notiek? Kāpēc tu neesi birojā? Un kas tas par spa centru?

Izkāpu no auto un aizgāju uz klusāku Chevron betonētā stāv�laukuma nostūri. Izstāstīju D�astinai par ballīti pie baseina tā sauktajā "spa centrā" un arī to, ka Glenda Trīta apstiprināja: �elbija tur strādāja, bet joprojām nav saprotams, kāpēc.

-��� Tu esi psiholoģe izskaidro to, es lūdzu. Kāpēc viņa bija tik strādīga meitene?

-�� Nepazīstot viņu, es diez vai to varē�u.

-�� Iedomājies, ka tev jāveido profils. Vismaz uzmetums.

D�astina brīdi klusēja. Tad iejautājās: �elbija bija komiķe,

vai ne?

-�� Turklāt laba.

-�� Skaidrs. Vienādās devās apvienojot narcisismu un mazvēr�tības kompleksu, var kļūt par komiķi improvizētāju. Vai arī par prostitūtu.

Es laikam ievaidējos.

D�astina noprasīja: Vai es izteicos pārāk skarbi, D�ek?

-�� �elbija dro�i vien uzzināja kaut ko tādu, ko nedrīkstēja at�klāt. Varbūt kaut ko par No�iju ģimeni.

-�� Man ļoti �ēl.

-�� Vēl nekas nav beidzies.

-�� Es zinu. D�ek? -Jā?

-�� Vai tu būsi birojā? Man un Sajam ir ļoti at�ķirīgas versijas �.kolnie�u lietā. Man vajadzīgs vēl kāda cilvēka viedoklis.

-�� �ķiet, ka beidzot lieta sāk virzīties, es nopriecājos. Tūlīt bū�u klāt.

KAD MĒS AR Del Rio ienācām apsprie�u telpā, �etri acu pāri pie�vērsa mums pārsteigtus un �ausmu pilnus skatienus.

-�� Visi palika dzīvi, es mierino�i paziņoju.

-Jo bija pārāk daudz liecinieku, Del Rio ar burvīgu smaidu piebilda.

Kad es jau gandrīz biju beidzis izklāstīt teoriju par �elbijas Ku�menas saistību ar No�iju ģimeni, ienāca Kolīna pieņemt pus�dienu pasūtījumus. Viņa paraudzījās uz mani ar pārbīlī ieplestām acīm. Man bija pamatīgi nobrāzts �oklis, plēsta brūce uz vaiga kaula. Un tie bija tikai pa�i redzamākie ievainojumi.

-�� Mēs bijām mazākumā, es paskaidroju.

-�� Pusdienās kā parasti? viņa jautāja.

-�� Vairāk cepto kartupeļu, es atbildēju. Vairāk ledus.

Kad Kolīna aizgāja, aicināju izteikties Dr. Saju.

-��� D�ek, es esmu to pārrunājis ar Mo. Mēs esam vienisprātis. Ja skolnie�u slepkava pievilina upurus ar viltus īsziņām, viņam nepiecie�ama bezvadu piekļuve meiteņu mobilajiem telefoniem reālajā laikā.

Tad ierunājās Mobots. Viņa bija ģērbusies bezpiedurkņu blūzē, lepni izrādot daudzkrāsainu tetovējumu jūkli. Grūti bija iedomāties viņu Hārvarda Universitātē, kur viņa bija ieguvusi PhD grādu. Noņēmusi bifokālās brilles, viņa iesāka: Sajs grib teikt, ka, mūsuprāt, slepkava gaida upurus kādā noteiktā vietā, dro�i vien kādā neuzkrīto�a izskata braucamajā. Piemēram, busiņā.

-�� Noziedznieks uztver no gaisa signālu, piekļūst upura mobi�lajam tālrunim un, vienkār�i sakot, klonē to. Tā viņ� var sūtīt savus ziņojumus, uzdodoties par kādu no upura draugiem.

-�� Ja viņ� var izdarīt to, piebilda Sajs, viņ� var arī bloķēt visas pārējās ziņas gan ienāko�ās, gan izejo�ās. Bet man gan nav zināma neviena programma, ar ko var bezvadu ceļā nolaupīt mobilā tālruņa saturu.

-�� Ta�u to var iztēloties. Un, ja kaut ko var iztēloties, to var ari izdarīt, paziņoja Mobots.

PATURĒSIM TO PRĀTĀ, D�astina?

Pat ar tum�iem lokiem zem acim D�astina joprojām izskatījās skaista. Bet, ja tā padomā, es nespēju atcerēties, kad pēdējoreiz redzēju viņu smaidām. �ī lieta bija viņu pārņēmusi un izsūca visus spēkus.

-�� Man jau pāris dienu nelika mieru kāda neskaidra doma, viņa iesāka, un beidzot �orīt es sapratu, kas tā ir. Pirms pie�ciem gadiem tajā pa�ā �ķērsieliņā, kur atrada Koniju Jū, tika atstāts vēl vienas meitenes līķis. Es izskatīju LA Times arhīvus un atradu informāciju.

-�� Viņas vārds bija Vendija Bormena. Viņai bija septiņpadsmit gadu, D�astina turpināja. Tāpat kā Konija Jū, viņa izgāja no mājas, lai aizskrietu līdz Hiperiona avēnijai, un neatgriezās. Viņas līķi atrada nākamajā rītā.

-�� Vendijas Bormenas lieta netika atrisināta?

D�astina pamāja ar galvu un piebilda: Viņa nogalināta, no��ņaudzot ar rokām. Aiz auss bija zilums, kas radies no sitiena ar smagu priek�metu. Nebija ne liecinieku, ne seksuālas vardar�bības, ne lietisko pierādījumu. Vai izklausās pazīstami? Un vai zini ko? Bija pazudusi viņas rokassomiņa un mobilais tālrunis. Vēl viņai bija kaklarota ar zelta zvaigznīti ķēdītē smalks roku darbs. Kad atrada līķi, tās vairs nebija. Meitenes māte teica, ka viņa vienmēr nēsājusi to kaklarotu.

-�� Tātad acīmredzot vainīgais gribēja radīt iespaidu, ka tā ir slepkavība laupī�anas nolūkā.

-�� Tas man liek aizdomāties, cik sen jau patiesībā sāku�ās sis skolnie�u slepkavības. Cik meitenes tas nenormālais ir nogali nājis? Cik da�ādos veidos? Vai bija kāda arī pirms Bormenas?

Pie pusdienu galda mēs pārskatījām uzdevumus un darba slodzes. Visu klāteso�o darba laiks maksāja dārgi, bet mani tas pārāk neuztrauca. Acīmredzot D�astinu ari ne.

Es paziņoju: Visas pārējās lietas tiek apturētas, izņemot Ku�menu, NFL un D�astinas lietu. Visi spēki jāvelta �īm trim lietām, līdz tās tiks atrisinātas. Un mēs tās atrisināsim.

Aizkliboju pa kāpnēm uz savu kabinetu, un Kolīna pavadīja mani līdz rakstāmgaldam.

-�� Tev �orīt kāds zvanīja, viņa ieminējās. Varbūt tas ir tikai joks, bet pārāk ļauns, D�ek. Paklausies. Nopietni.

Viņa pacēla klausuli, atvēra balss pastu un ieslēdza skaļruni.

Man bija �ēl, ka Kolīnai bija jādzird rēgainā elektroniskā balss, kas atskanēja no tālruņa.

-�� Tu esi līķis, zvanītājs paziņoja. Kolīna �ķita satriekta, un ne bez iemesla. �ī balss nepavisam neatgādināja joku.

Apskāvu Kolīnu un piespiedu pie krūtīm. Viņa iemurrājās kā kaķene un pēc tam iesmējās par savām bailēm.

Ko lai es iesāku ar �o burvīgo, burvīgo sievieti?

Mierino�i ieteicos: Vēl ne, Kolīna. Es vēl neesmu līķis.

Kāds gan mīlestībai ar to sakars?

STĀVĒJU LĪDZĀS KOLĪNAI pie pakavveida bāra letes, kas tikko jau��ami oda pēc grūtas darbadienas sviedriem. Es nāku �urp gandrīz katru vakaru pēc darba, viņa paskaidroja par Maika Donahjū tavernu. Viņa bija ģērbusies piegulo�ā ro�ainā �aketē un puķainā kleitā, izlaidusi garos, krā�ņi viļņotos matus pār pleciem. Kolīna ļoti centās iegūt ASV pilsonību, ta�u es sapratu, kas viņu piesaista �ajā krēslainajā īru krogā ar tum�o alu no mu�eles un tautie�iem krogusbrāļiem.

Es biju mazliet noraizējies par mūsu attiecībām. Mēs ar Kolīnu satikāmies jau apmēram gadu un uztvērām �o faktu katrs citādi. Kolīnai tas nozīmēja "pietiek slapstīties pa krūmiem".

Gaidot, kamēr sagatavos galdiņu, mēs dzērām alus kokteili Black and Tans un mētājām �autriņas iesācēju spēlē "Ciparnīca". Man vēl joprojām sāpēja roka pēc kautiņa ar Moskoni, tāpēc Kolīna mani sakāva lupatās.

-�� D�ek, kāpēc tu ļauj man uzvarēt? viņa iebilda. Neceri, ka izdosies mani piemuļķot.

-�� Moloja, tu ta�u nedomā, ka es zaudēju tī�ām?

-�� Mēģini trāpīt astoņniekā, viņa pavēlēja, paplik�ķinot man pa gurnu.

Mans nākamais metiens netrāpīja mērķī, bet es tikai pasmē�jos, ar prieku vērojot, kā Kolīna mērķē, nostājusies kā gracioza skulptūra no paceltās rokas pirkstu galiņiem līdz papē�iem. Viņas pirmā �autriņa trāpīja divdesmitniekā, noslēdzot spēli.

-�� Laikam tas nozīmē, ka man jāmaksā par vakariņām, es noteicu.

Viņa iesmējās un noskūpstīja mani. Tad no virtuves iznāca viņas draugs Donahjū trīsdesmit se�us gadus vecs bārdainis. Kolīna stāstīja, ka viņ� jau cie�ot no podagras.

-�� Ak tad �is ir tas vīrs, kas nolaupīja mums tavu sirdi, viņ� paziņoja.

-�� Maiks ir liels pļāpa, Kolīna nosmējās, apkampjot mani ap vidukli. Mēs sekojām Donahjū pie galdiņa mājīgā dibentelpas stūrītī. Kad bijām paēdu�i, viesmīlis ienesa kūku ar spo�i dego�ām svecītēm.

Kad bija izskanēju�i aplausi un svilpieni, es pārliecos pār gal�diņu noskūpstīt gaviļnieci. Ar novēlo�anos daudz laimes dzim��anas dienā, Moloja. Pastūmu viņai tuvāk zelta papīrā ietītu mazu kārbiņu. Kolīnas seja atplauka priekā, noplē�ot lenti un papīru. Tad viņa lēni nocēla kārbiņas vāciņu.

-�� Paldies, D�ek. Tas ir burvīgs, viņa jūsmoja, izņemdama zelta rokaspulksteni.

-�� Tas tev piestāv, Kolīna.

-�� Beidz, D�ek! Tev nav tas jāsaka, ja domā pavisam ko citu, viņa atteica.

Mājiens skaidrs un nepārprotams. Tas nav gredzens.

KOLĪNA DZĪVOJA ĪRĒTĀ namiņā Losfelisā mājīgā, mākslinieciskā rajonā ar gleznainām ieliņām, kur cie�i līdzās bija mazstāvu īres nami un ģimenes mājas. Mēs sēdējām manā auto, un es paskaidroju, kāpēc nevaru �onakt palikt pie viņas, lai gan bija dzim�anas dienas svinību vakars.

Cilvēki ieliņā staigāja ar suņiem, bērni skraidīja apkārt, prie�cīgi sasaukdamies. Kāda idille! Kolīna paraudzījās uz klēpī salik�tajām rokām un mazo zelta pulkstenīti, kas viegli spīdēja ielas laternas gaismā.

-�� Mēs ar Riku pēc stundas lidojam uz Lasvegasu, es paskaid�roju.

-�� D�ek, tev nav nekas man jāsaka. Es ta�u pasūtīju jums nu�muru viesnīcā McCarran.

-�� Tas ir tikai darbs, Kolīna. Es neie�u uz kazino.

-�� Viss kārtībā, D�ek. Man tik un tā �ovakar jāmācās. Tev ne�būtu interesanti kopā ar mani. Vēlreiz paldies par jauko dzim�a�nas dienu un dāvanu. Tik skaists pulkstenis man nekad nav bijis.

Uzspiedusi man vieglu bu�u uz lūpām, viņa pasniedzās pēc durvju roktura.

-�� Pavadī�u tevi līdz durvīm.

Viņa palika sē�am, līdz es izkāpu un atvēru pasa�ieru durvis, tad lepni izkāpa. Soļoju viņai līdzās gar pārziedēju�ajiem ro�u krūmiem un lavandas ceriem mazajā dārziņā ietves malā. Kolīna somiņā sameklēja mājas atslēgas. Lai tev dro�s lidojums!

-��� Tiksimies no rīta, es atbildēju. Tad pa ziedu smar�as ieskauto celiņu devos uz auto. Jutos pavisam nelāgi, atstājot Kolīnu �onakt vienu, tomēr braucienu nevarēja atlikt.

Namā iedegās gaismas.

Redzēju, kā Kollna dodas no priek�nama uz virtuvi, pēc tam uz nelielo dzīvojamo istabu, kur viņa drīz ķersies pie mācībām ar tējas krūzi un radio priecīgākam prātam.

Iztēlojos, kā viņa aplūko jauno pulksteni, apdomādama visu, ko būtu varējusi man teikt un ko varbūt pateiks rīt. Iedarbināju motoru un braucu projām. Apstājos pie sarkanās gaismas un piezvanīju Rikām.

-�� Kā svie�as? apjautājos. Kop� incidenta Glendas Trītas namā viņ� bija pagalam sadrūmis. Būdams vissīkstākais vīrs no visiem, ko pazīstu, Del Rio bija ļoti aizvainots par toreizējo piekau�anu.

-�� Tikko izbraucu, viņ� atbildēja. Ja nebūs sastrēgumu, bū�u lidostā pēc divdesmit minūtēm.

-�� Gribēju tev atgādināt, es piebildu. Paņem �aujamo.

-�� Jā. Un tu, D�ek, arī neaizmirsti.

KARMĪNA NO�IJAS MĀJA atradās pusstundas brauciena attālumā no Makkarana lidostas un piecpadsmit minū�u attālumā no Lasvegasas izpriecu centra. Nobremzēju nomāto auto pie iebrau�camajiem vārtiem ie�ogotajā teritorijā, kur mita slavenības, sul�tāni, kazino magnāti un citi noslēpumainās superbagāto kastas pārstāvji, kas bie�i ir arī mūsu aģentūras klienti.

Del Rio izkāpa no auto un mikrofonā nosauca mūsu vārdus. Vārti atvērās.

Pa līkumotu ceļu braucu līdz nākamajiem vārtiem. Pie �iem līdzās vietējās saziņas pultij atradās dzelzī kalts No�ijas mājas numurs. Del Rio piezvanīja, un arī �ie vārti atvērās, ļaujot mums braukt iek�ā.

Pārslēdzu ātrumus un uzreiz izdzirdēju glu�i neticamu skaņu ūdens �alo�anu. Mēs pa tiltiņu �ķērsojām mākslīgu upi, pabrau�cām garām tenisa kortiem un staļļiem, līdz beidzot nonācām spāņu stila nama priek�ējā pagalmā, ko rotāja izgaismotas dateļpalmas.

Grūti noticēt, ka �ī krā�ņā oāze izveidota tuksne�a smiltīs, ta�u tie�i tā arī bija.

D�insos un sarkanā kreklā ar atpogātu apkaklīti ģērbies vīrs atvēra masīvās ārdurvis, ieveda mūs vestibilā un pavēlēja nostā�ties pie sienas ar paceltām rokām. Viņ� paņēma mūsu iero�us un pārbaudīja, vai nav paslēptu noklausī�anās mikrofonu.

Redzēju, kā satumst Del Rio seja. Viņu atkal sāka pārņemt dusmas, tāpēc uzmetu viņam brīdino�u skatienu.

Sarkankreklis noteica: Uz turieni, un veda mūs caur vairākām arkām un istabām ar augstiem griestiem, garām bil�jarda spēlmaņiem, uz pla�u telpu ar stikla durvīm, kas veda uz baseinu.

Karmīns No�ija sēdēja krēslā pie kamīna un lasīja grāmatu cietos vākos.

Viņ� bija vidēja auguma vīrs, tikai �etrdesmit se�us gadus vecs, bet jau iesirmiem matiem. Ģērbies pelēkā zīda svīterī un biksēs ikdieni�ķā, bet augstas kvalitātes materiāla un piegrie�zuma apģērbā. Viņ� tie�ām izskatījās pēc bagāta mafijas bosa, pēdējās nozīmīgās Rietumkrasta noziedzīgās ģimenes atvases, kura nelegālā peļņa sasniedz vairākus miljonus nedēļā.

Es diezgan daudz zināju par Karmīnu No�iju. Viņ� bija ar izcilību beidzis Stenforda Universitāti un saņēmis maģistra grādu mārketingā Kalifornijas Universitātē Losand�elosā. Pēc studiju beig�anas viņ� bija izpelnījies tēva labvēlību, un pēdējos desmit gadus prostitūcija un, iespējams, arī narkotiku bizness bija tie�i viņa pārziņā. �is dona dēls nekad nebija apsūdzēts slepkavībā, ta�u �ad un tad atkritumu konteineros uzradās prostitūtu līķi. Pazuda kāds starpnieks, kas nodarbojās ar meiteņu ieve�anu no biju�ajām padomju bloka valstīm. Bet mana un Del Rio pistoles bija paliku�as vestibilā uz senlaicīga skapja.

Kad pārkāpām pār slieksni, No�ija uzreiz piecēlās kājās un ielika rokas kabatās. Viņ� aicināja mūs apsēsties, un mēs abi atkritām uz ādas dīvāna, kas atradās slīpi iepretī viņa krēslam.

No�ija noprasīja: Vai atvedāt naudu, lai izpirktu savu brāli? Es ceru, ka tā. Pretējā gadījumā, saprotiet pats, nekāda saruna nevar sanākt.

Uzplik�ķināju pa kabatu un paskaidroju: Man vajadzīga jūsu palīdzība kādā citā lietā. Kāds nogalinājis �elbiju Ku�menu. Izskatās pēc profesionāļa darba, un tāpat domā arī policija. Ja zināt, kas viņu no�āva, es arī vēlētos to uzzināt. Mēs ar �elbiju bijām labi draugi.

Kamēr es runāju, Del Rio piecēlās un sāka apstaigāt lepno telpu, aplūkodams fotogrāfijas un �autenes pie sienām. Viņ� jautāja No�ijam: Vai jūs jājat ar zirgiem, kas dzīvo tajā stallī?

-�� Es nezinu, kas nogalināja �elbiju, No�ija atbildēja, ar ska�tienu sekodams Rikām. Varu teikt tikai to, ka mums viņa patika. Viņa bija jauka sieviete. Ļoti gudra, ļoti asprātīga.

Izņēmu no kabatas plāno aploksni un pasniedzu No�ijam. Viņ� atvēra to, ieskatījās iek�ā uz kases �eku par 600 000 dolāru.

Tomija derību parāds tagad bija pilnībā samaksāts.

-�� Es nodo�u to īstajiem saņēmējiem, No�ija apsolīja. Viņ� ielika aploksni lasītajā grāmatā "Pārdro�ā cerība" [6] . Interesanti. Man ienāca prātā vai viņ� bija par vai pret Baraka Obamas ievēlē�anu.

-�� Ja kaut ko dzirdē�u par �elbiju, tad paziņo�u jums, viņ� nosolījās. D�ek, jūs �ovakar mani patīkami pārsteidzāt. Jūs izglābāt savu brāli.

nākamajā rītā aģentūrā man pretī sēdēja Endijs Ku�mens. Viņa seja bija ko�i sarkana, ar saulesbriļļu atstātiem baltiem riņķiem, kas liecināja par pārāk ilgu uzturē�anos ārā pie baseina. Mati bija sasukāti. Viņ� bija noskuvies un uzvilcis tīras, kārtīgas drēbes. Neizskatījās, ka Endijs būtu nonācis visdziļākajā izmisumā, ta�u es zināju, ka jau pēc brī�a tas notiks.

-�� Tev ir jaunumi, viņ� ieminējās.

Kolīna ienesa man Red Buli un Endijam espreso. Mēs patei�cāmies viņai.

-�� Endij, man kaut kas jāsaka. Bet tev tas nepatiks.

-�� Neraizējies, D�ek. Lai kas tas būtu, es to pārcietī�u. Tāpēc arī nācu pie tevis.

Es pamāju ar galvu. Tad pastāstīju senajam draugam, ka esam uzzināju�i, kur �elbija pirms nāves strādājusi "Benedikta spa".

Endijs pielēca kājās un, vicinādams gaisā pirkstu, iesaucās: Kādas stulbības tu gvelz? Viņa tur strādāja? Tas ir pilnīgs sviests! Nekrietni meli! Kāds tevi ir pie�akarējis, D�ek!

Nogaidīju, līdz norims Endija dusmu uzplūdi. Es sapratu, cik satriekts viņ� ir. Es to neteiktu, ja mēs nebūtu visu pārbaudī�ju�i. Endij, man ļoti �ēl, bet tā ir patiesība.

Endijs bija dusmās pietvīcis zili melns. Viņ� elpoja strauji un saraustīti. Sāku raizēties, vai viņam te, manā kabinetā, neuznāks nāvējo�a sirdslēkme.

-�� Nu tad pasaki, kāpēc, D�ek! Pasaki, kāpēcl Viņai ta�u bija viss nekā netrūka. Mums ta�u bija ļoti aktīva seksuālā dzīve! -

Viņ� atrāvās no rakstāmgalda. Kādi ir pierādījumi? Man vajag pierādījumus. Tas ta�u ir tavs darbs, vai ne? Atrast pierādījumus! Pierādi, D�ek, pierādi to!

-�� Mēs ar Del Rio vakarnakt aizlidojām uz Lasvegasu un tikā�mies ar Karmīnu No�iju.

Endijs izbrīnā iepleta acis. Kāda viņam ar to saistība? Kaut kāda bezjēga, D�ek. Pilnīga bezjēga.

-� Viņam pieder "Benedikta spa". Viņ� pazina �elbiju un neno�liedz, ka bijis viņas darba devējs. Ta�u viņ� nezina, kas �elbiju nogalinājis. Vismaz tā viņ� saka.

-�� Tu gribi man iestāstīt, ka mana sieva bija ielene un mele, turklāt strādāja mafijas labā? Kāpēc, D�ek? Naudas viņai netrūka.

Es atkārtoju: Endij, man ļoti �ēl!

-�� Tātad viņu varēja nogalināt kur� katrs nekrietnelis, kam bija ierocis? Vai to tu uzzināji?

-�� Mēs pa�laik meklējam slepkavu. Mēs visi ar to nodarboja�mies. Mēs atradīsim vainīgo.

Endijs uzsita ar dūri pa rakstāmgaldu. Vai zini ko? Es vairs negribu zināt, kas viņu nogalināja, viņ� paziņoja. Negribu vairs viņas dēļ iztērēt ne grasi. Pie velna, D�ek! Pie velna to visu!

Es papurināju galvu. Lūdzu, apdomā kārtīgi. Ja mēs ne�atradīsim �elbijas slepkavu, policija turpinās turēt aizdomās tevi.

-�� Nu un tad! Viņiem nav nekā pret mani un nebūs arī. D�ek, tu tikko esi zaudējis �o darbu. Tu esi atlaists!

Endijs piecēlās, apgāzdams krēslu, un izbrāzās ārā no kabi�neta. Pie durvīm saskrējās ar Kolīnu, gandrīz notriecot viņu no kājām.

-�� Vai es nepārklausījos? Kolīna jautāja, iespie�ot roku sā�nos. Pamanīju, ka viņa uzlikusi jauno pulksteni. Viņ� mūs atlaida?

-�� Nē. Tas ir, jā. Viņ� ir satriekts, ta�u viņ� ir mans draugs. Es pārceļu Ku�menu lietu bezmaksas darbu sarakstā, paskaidroju.

Mēs turpināsim to izmeklēt. Tikai tagad mēs to darīsim par brīvu.

Es par to parūpē�os, D�ek, Kolīna apsolīja. Tad viņa aizvēra kabineta durvis. Vai mēs vēl esam draugi, D�ek?

KRUSS NOVIETOJA AUTO netālu no "Benedikta spa" un vēroja, kā pa nama vārtiem iznāk pārsteidzo�i skaista jauna blondīne un dodas lejup no kalna uz viņa pusi.

Viņa bija apmēram metru piecdesmit piecus centimetrus gara, trausla, ar īsu, zēnisku matu griezumu, ģērbusies melnās riteņ�braucēju biksēs un zaļā, piegulo�ā krekliņā, kājās kurpes bez papē�iem. Kruss sāka iet uz viņas pusi, kamēr viņa izslēdza sava Lexus kabrioleta signalizāciju.

-��� Sveiki, vai jūs varētu mirklīti uzgaidīt? viņ� ierunājās, pienācis klāt. Sieviete iekāpa ma�īnā un aizslēdza durvis.

Kruss izņēma no kabatas �etonu. Parādīja to un ar rokas mā�jienu lūdza atvērt auto logu.

-�� Kas jūs esat? sieviete noprasīja. FIB?

-�� Privātdetektīvs, viņ� smaidot atbildēja. Es jūs ilgi neaiz�kavē�u. Jūs strādājat spa centrā, vai ne? Tas nebūs nekas bries�mīgs, es apsolu.

-�� Es nedrīkstu runāt ar jums. Lūdzu, paejiet nost, lai neuz�braucu jums uz kājām.

-�� Mani sauc Emilio Kruss. Un jūs?

-�� Es esmu Karla. Pierakstieties pie manis, labi? Spa centrā es varē�u runāt ar jums, cik tik gribēsiet. Kaut vai stundām ilgi.

-�� Karla, palieciet ma�īnā. Neslēdziet vaļā durvis. Man ir tikai divi vai trīs jautājumi, ne vairāk.

Karla meitene bez uzvārda ielika atslēgu aizdedzē un iedarbināja motoru. Kruss apgāja ap auto priek�galu un nostājās pasa�ieru pusē. Karla pastiepa roku un nospieda durvju slēg�anas pogu, ta�u logs bija palicis pusvirus.

Kruss pasniedzās iek�ā, pavilka uz aug�u durvju rokturi un iekāpa ma�īnā.

-� Kāpiet ārā vai es klieg�u! Piezvanī�u uz darbu, atnāks apsar�dze un sados jums. Lai viņus nokaitinātu, daudz nevajag.

-�� Man ir pavisam mierīgi nodomi. Negribēju jūs izbiedēt, Kruss iebilda. Vēlos tikai pajautāt par �elbiju Ku�menu.

-�� Parādiet vēlreiz to �etonu.

Kruss pacēla to. Man ir licence, viņ� paskaidroja. Ta�u neesmu policists. Es ierados �elbijas dēļ.

Sievietes acīs pēk�ņi saskrēja asaras. Krusam tas bija liels pārsteigums.

-�� Man viņa patika, Karla atzinās.

-�� Esmu dzirdējis īstas slavas dziesmas par viņu.

-�� Viņa vienmēr juta līdzi citu bēdām. Bija gatava atdot pēdējo kreklu pat ja to neviens neprasītu. Un viņa bija arī tik jautra.

-�� Kas tad viņai notika?

-�� Cik es esmu dzirdējusi? Nezinu, vai tā ir patiesība vai nav. Viņa esot bijusi savā guļamistabā, un kāds viņu no�āvis. Ar di�viem �āvieniem.

-�� Kā jūs zināt, Karla, ka viņu no�āva tie�i guļamistabā?

-�� Dzirdēju sarunu pie baseina. Jāpadomā� Man �ķiet, Glenda teica.

-�� Bet no kā viņa bija uzzinājusi? Tas ir svarīgi.

-�� Nezinu. Un nevaru iedomāties, kas gribētu nodarīt ļaunu �elbijai, Karla piebilda. Ta�u man prieks, ka jūs cen�aties atrast viņas slepkavu.

Kruss jautāja: Tikai starp mums kā jums �ķiet, vai No�iju ģimene ir ar to saistīta?

Karla sakrustoja rokas uz krūtīm un it kā ierāvās sevī. Jūs turat aizdomās viņus?

-�� Es jautāju jums.

-�� �elbija bija laba pelnītāja un nekad nerunāja pretī. Tāpēc man to grūti iedomāties.

Karla kļuva nemierīga, sāka nervozēt. Kruss uzsmaidīja viņai. Tas ari gandrīz viss. Kas bija viņas pastāvīgie klienti? Vai kāds no tiem �ķita nenosvērts? Vai valdonīgs? Atriebīgs?

-�� Nē, ne pārāk. Bet da�i vīrie�i bie�i pierakstījās pie viņas, Karla stāstīja. Divi nāca pat vairākas reizes nedēļā. �elbija strādāja tikai dienā.

-�� Kas viņi bija? Tas man tie�ām ļoti palīdzētu. Vai �elbija kaut ko stāstīja par �iem pastāvīgajiem klientiem?

-�� Tie bija Holivudas darboņi. Viens filmu re�isors. Otrs aktieris. Bandītu lomu tēlotājs. Viņu vārdus es nedrīkstu nosaukt. Bet varbūt jūs pats varat izdomāt. Vai jums patīk filmas?

-�� Protams, kam nepatīk?

-�� Vai esat redzējis "Sikspārnis no elles"?

-�� Paldies, Karla. Jūs esat fantastiska.

-�� Nav par ko. Viņa iedarbināja motoru. Tikai, lūdzu, nesa�kiet nevienam. Un nenāciet vairs pie manis ne ārpusē, ne spa centrā. Saprotiet, es jau tāpat briesmīgi riskēju. Negribu beigt savu dzīvi tāpat kā �elbija.

KRUSS UN DEL Rio iebrāzās manā kabinetā. Kruss ar pirkstiem atglauda matus atpakaļ un no jauna saņēma tos zirgastē. Del Rio pacēla Endija apgāzto krēslu un apsēdās tajā.

-�� Endijs mūs atlaida? Tu laikam joko.

-��� Man bija viņam jāizstāsta par �elbijas darbu spa centrā. Viņ� nespēja tam noticēt.

-�� M-jā, Kruss nopūtās. Jūtu līdzi nabagam.

-�� Es arī, piekritu. Vai esat kādreiz vēlēju�ies, kaut būtu kļūdīju�ies?

-�� Viņ� mūs atlaida tāpēc, ka tu pateici patiesību? Del Rio noprasīja.

-�� Pēc da�ām dienām viņ� nāks pie prāta.

-�� Tu domā? Kruss �aubījās.

-�� Un kā jums sokas? jautāju viņiem. Mēs turpinām izmek�lēt �o lietu, skaidrs? Noskaidrosim, kas nogalināja �elbiju.

Kruss iebāza roku jakas iek�kabatā. Izņēma �auru piezīmju bloknotu un sāka ziņojumu. Pastāstīja, ka iztaujājis kādu sievieti, kas strādā Glendas Trītas namā, un viņa pateica divu �elbijas Ku�menas pastāvīgo klientu vārdus.

-�� Viņi abi darbojas izklaides biznesā, Kruss stāstīja. Es ievācu ziņas. Apjautājos arī mūsu Ņujorkas birojā. Viens no �iem vīriem Bobs Santand�elo ir nācis no Bruklinas. Vai pazīsti viņu?

-�� Zinu tikai pēc vārda. �ķiet, esmu redzējis da�ās filmās.

-�� Lecīgs tipiņ� no Austrumkrasta. Viens no tiem aktieriem, kuri nesniedz intervijas televīzijā. Viņam patīk izrādīt savu sva�rīgumu.

-�� Viņ� bie�i nāca pie �elbijas?

-�� Acīmredzot vairākas reizes nedēļā. Otrs ir Zevs Martins

A klases re�isors, daudz sadarbojies ar Warner Brothers. Da�i cilvēki runā, ka viņa gadījumā A nozīmē aptaurētais. Acīmredzot viņ� ir ļoti augstās domās par sevi.

-��� "Sikspārnis no elles", Del Rio jūsmoja. �ausmu �anra klasika, sasodīts �edevrs. Es to noskatījos reizes se�as. Martins bija re�isors. Santand�elo tēloja ļaundari.

-�� Viņi abi ir precēti, Kruss turpināja. Nevienam nav kri�minālas pagātnes.

-�� Iero�u nēsā�anas atļauja? es jautāju.

-�� Nav, Kruss atbildēja.

-�� Kuru tu izvēlies?

-�� Man vienalga.

-�� Tad ņem Santand�elo, es teicu Krusam. Sazināsimies.

MĒS AR DEL Rio braucām uz Warner Brothers studiju Bērbankā. Es parādīju apsardzei savu �etonu un ieteicu sazināties ar studijas vadītāju, kas ir mūsu klients. Jau pēc da�ām minūtēm devos tālāk pa pla�u, gai�u ceļu cauri stāvlaukumam, garām komisāra birojam un skaņo�anas paviljoniem uz dzīvojamiem namiņiem, kas bija izvietoti līdzīgi kā augstskolas teritorijā.

Atradām Zevu Martinu darbojamies ap motociklu pie balta namiņa ar viņa vārdu virs durvīm. Martins bija neliela auguma vīrs pāri par trīsdesmit, ar īsi apcirptu bārdiņu un dzeloņstieples tetovējumu ap aug�delmu.

Nosaucu savu un Del Rio vārdu, un Martins pievērsa mums aizdomu pilnu skatienu. Ko vajag? viņ� noprasīja.

Mēs izmeklējam �elbijas Ku�menas nāvi, es paskaidroju. Līdz �im �ie vārdi bija gau�i neveiksmīgs sarunas iesākums. Arī �oreiz izrādījās tāpat.

-Jūs apmeklējāt viņu vairākas reizes nedēļā, Del Rio iesāka.

-�� "Benedikta spa". Vai viņa kaut ko teica, ka viņai ir kādi ienaid�nieki?

Martins izslējās, noslaucīja rokas ar netīru lupatu un paziņoja:

-�� Pie �ādām mei�ām neiet, lai klausītos runas par viņu nedienām. Tas gan būtu jocīgi. Vai jūs tā darāt? Martins noprasīja Del Rio. Maksājat sievietēm, lai uzklausītu viņu bēdu stāstus? Vai nav labāk vienkār�i apprecēties?

Del Rio seju vēl rotāja lieli un tum�i zilumi. Viņ� atgādināja pitbulterjeru, kas sastapies ar līdzvērtīgu pretinieku un uzva�rējis to.

-� Es nemaksāju sievietēm, Del Rio atbildēja. Un nesaprotu, kāpēc citi tā dara.

-�� Rik, es iejaucos, lūdzu, pagaidi mani ma�īnā.

Ta�u viņ� manī neklausījās. Viņ� sagrāba Martinu aiz krekla apkakles, cie�i savelkot to ap viņa kaklu. Viņa motocikls apgāzās.

-��� Mums nav jāklausās tavas riebeklības, Del Rio ie�ņāca Martinam tie�i sejā. Pastāsti par �elbiju, vai arī es sadauzī�u tavu stulbo pauri un pēc tam izstāstī�u tavai nelaimīgajai sievai par tavu nelaimīgo vazā�anos uz spa.

-�� Izbeidz! Kas tev lēcies? Martins �ausmās iespiedzās.

Izdzirdēju tuvojamies apsardzes elektroauto.

Martina seja sāka piesarkt, un viņ� aiz�ņaugtā balsī izgrūda: �elbija bija kādā iemīlējusies. Tas nebija viņas vīrs, saprati?

-�� Rik, es pavēlēju, satverot viņu no aizmugures. Laid viņu vaļā!

-�� Kas viņ� bija, kā viņu sauc? Del Rio uzstāja, purinot re�i�soru.

-�� Es nezinu. Da�as pārējās mei�as par to baumoja. Pati �elbija nekad to nepieminēja.

Es atrāvu Riku no Zeva Martina un atvainojos re�isoram, ka�mēr Riks drūmi aizsoļoja uz auto.

-�� Kā jūtaties? apjautājos Martinam.

-�� Sūdīgi, viņ� izdvesa, aptaustīdams kaklu.

-��� Del Rio ir kara veterāns, es paskaidroju, noklusējot to, ka viņ� ir arī biju�ais ieslodzītais. Viņ� cie� no pēctraumas sindroma. Lūdzu, atvainojiet.

-� Vajadzētu iesūdzēt viņu par uzbrukumu, Martins pukojās, kad ietves malā piestāja studijas apsardzes braucamais.

-�� Varbūt kļūdos, ta�u man �ķiet, ka jums nav ieteicams pie�saistīt �ai situācijai vēl lielāku uzmanību, es ieminējos.

Cenzdamies neskatīties uz apsargu, atgriezos pie auto. Iekāpu un aizcirtu durvis.

-�� Es ļoti ceru, ka �elbija nebija iemīlējusies tevī, D�ek, Del Rio pikti nomurmināja. "Tuvi draugi", tā laikam tu to sauci.

Iedarbināju auto un noprasīju Rikām: Kas, ellē, tev lēcies? Vai esi pārstājis lietot zāles?

Viņ� bija saliecies un atspiedies pret pasa�ieru puses durvīm. Vai drīkstu kaut ko jautāt? viņ� ieminējās. Vai esi kādreiz staigājis miegā?

-�� Nē, neesmu.

-�� Es reizēm pamostos aiz dīvāna, sienas skapī vai ārā zālienā. Man nav ne jausmas, kā es tur esmu nokļuvis. Un man rādās murgi, briesmīgi murgi.

-��� Paņem �odien pēcpusdienu brīvu, Rik. Brauc mājās un mēģini izgulēties, kamēr mēs abi tevis dēļ neesam dabūju�i galu.

d�astina malkoja atdzisu�u kafiju no kartona glāzītes.

Viņas uzmeklētais policists leitnants Marks Bruno sēdēja pie rakstāmgalda savā kabinetā ar skatu uz slepkavību nodaļas lielo darba telpu. Bruno bija aptuveni �etrdesmit gadus vecs, drukns, apdomīgs. Pirms pieciem gadiem viņ� bija viens no detektīviem, kas izmeklēja Vendijas Bormenas slepkavību Losand�elosas austrumdaļā.

-�� Kad �ķērsielā atrada Vendijas līķi, tas bija tur nogulējis jau veselu dienu, Bruno stāstīja. Bija lijis lietus. Tas visu vēl vairāk pasliktināja. Ja arī uz viņas ķermeņa bija paliku�as kādas pēdas, tās visas bija aizskalotas notekā.

-�� Kāda ir jūsu teorija �ajā lietā? D�astina jautāja.

-�� Ne tikai teorija. Bija ari liecinieks, viņ� atbildēja. Kāds redzēja meitenes nolaupī�anu.

D�astina pārsteigumā izslējās krēslā. Pagaidiet! Liecinieku ta�u nebija.

-�� Bija gan. Avīzēs �is fakts nenonāca, jo, pirmkārt, lieciniekam bija tikai vienpadsmit gadi. Tā bija meitene, vārdā Kristina Kastilja. Viņas māte neparko neļāva meitai daudz runāt ar mums, un viņas redzētajam arī nebija lielas nozīmes.

-��� Es izmisīgi meklēju kādu norādi, D�astina paskaidroja. Man vajadzīgs viss, kas jums ir zināms, lai cik nenozīmīgs tas liktos.

Bruno ieminējās: Nevienam neienāca prātā saistīt Vendiju Bormenu ar skolnie�u slepkavību sēriju. Jūs būtu laba policiste ja būtu ar mieru strādāt par tik niecīgu algu.

-�� Paldies, D�astina atbildēja. Bet varbūt �ajā ziņā es kļūdos.

-�� Tomēr jāpārbauda visas versijas, Bruno mudināja. Es neesmu no tiem policistiem, kam ir zobs uz jums, doktore Smita.

-�� D�astina.

-�� D�astina. Man vienalga, kur� noķers to nelieti. Es pat lieku lielākas cerības uz jums. Tagad mums ir vajadzīga visa iespējamā palīdzība.

D�astina pasmaidīja. Pastāstiet par Kristīņu Kastilju.

Bruno pagriezās krēslā pret aizmugures sienu, atvēra doku�mentu atvilktni un izņēma ar spirāli iesietu piezīmju bloku, kam uz vāka lieliem burtiem bija rakstīts "Bormena". Atkal pagriezies pret D�astinu, viņ� paberzēja pieri un ātri pār�ķirstīja piezīmes, brī�iem kaut ko nomurminādams. Tad viņ� atkal pacēla ska�tienu.

-�� Viss skaidrs, es to atceros tīri labi. īsumā ir tā Kristina kopā ar māti Pegiju Kastilju sē� kafejnīcā uz Rovenas ielas un Hiperiona avēnijas stūra. Meitene sē� ar seju pret Hiperiona avēniju un ierauga, kā divi pui�i iemet busiņā meiteni�

-�� Divi pui�i?

-�� Tā viņa teica. Viņa nevarēja dro�i zināt, ka nolaupītā mei�tene bija Vendija Bormena. Un mēs nevarējām pietiekami precīzi noteikt Vendijas nāves laiku, lai zinātu, vai viņa nogalināta ap to laiku, kad abas Kastiljas sēdēja kafejnīcā.

Bruno nopūtās. Ta�u viņa redzēja divus pui�us. Vispār ar to mūsu izmeklē�ana sākās un arī beidzās. Nekas cits noderīgs neatradās.

-� Vai Kristina varēja aprakstīt �o vīrie�u izskatu? Vismaz vienu no viņiem?

Bruno pār�ķirstīja lapas un atrada fotorobotu jauna vīrie�a portretu ar cirtainiem matiem un brillēm. Viņa sejas vaibsti bija ļoti parasti, gandrīz bezpersoniski. Tas neko daudz nelīdzēs.

Viņ� pagrieza bloku, lai D�astina varētu aplūkot attēlu.

-�� �is portrets liecina, ka Kristina nepaguva kārtīgi saskatīt viņa seju, Bruno secināja. Viņam bija tum�i mati un brilles, un tas arī bija viss, ko viņa redzēja.

-�� �ēl gan, vai ne?

-Jā, bet tagad es sāku atcerēties vēl kaut ko. Kristina redzēja arī otro puisi, bet no mugurpuses. Viņ� esot bijis mazāks augumā un ar garākiem, taisnākiem matiem nekā pirmajam. Lieliska ziņa, vai ne? Tad jau atliek tikai kādi pāris miljoni balto vīrie�u Losand�elosā.

-�� Vai viņa aplūkoja aizturēto noziedznieku fotogrāfijas?

-�� Nē, to mums neizdevās panākt. Māte tik steidzīgi rāva viņu projām no �ejienes kā no ugunsgrēka. Mēs nespējām pierunāt viņu sadarboties.

-�� Kristinai bija vienpadsmit gadi, D�astina noteica. Tātad tagad viņai ir se�padsmit vidusskolas otrajā klasē.

-�� Es visu �o laiku nespēju aizmirst Vendiju Bormenu, Bruno atzinās. �ī ir pēdējā zināmā Kastilju adrese.

D�astina pateicās: Paldies, Mark. Varbūt varētu lūgt jums vēl ko. Būtu jauki, ja jūs iepazīstinātu mani ar labāko jums zināmo policistu, kas pārzina vecās, neatrisinātās lietas.

Marks domīgi pamāja ar galvu. Tiks izdarīts.

VISU PĒCPUSDIENU LĪDZ vēlam vakaram Kruss nopūlējās tikt tuvumā filmu zvaigznei Bobam Santand�elo līdz beidzot tas izdevās, kvernot ārpusē pie "Tedija bāra" kā tādai stulbai pielū�dzējai, kas gaida, kad elks ar pavadoņu svītu iznāks no tā.

Kruss piesardzīgi virzījās caur drūzmu dro�ā attālumā aiz mie�sassarga muguras. Viņ� nokļuva pie pelēkā perlamutra Mercedes, kad tas jau sāka ripot projām no ietves malas. Viņ� piespieda �etonu pie tonētā vējstikla, un �oferis strauji nobremzēja.

Atvērās aizmugures durvis, un izkāpa miesassargs. No Āzijas vai Samoa salām. Dū�īgs. Ko jūs vēlaties, ser?

-�� Man jāuzdod Santand�elo kungam tikai da�i jautājumi, un tad viņ� varēs braukt.

Mersedesā atskanēja kāda balss: Labi, lai nāk.

Santand�elo sēdēja aizmugures sēdeklī. Viņ� bija iededzis, ar īsiem, brūniem matiem un nelieliem bārdas rugājiem. Mugurā viņam bija brūna ādas jaka, līdzīga tai, kas redzēta filmā "Vēja brāzma". Aktieris pavirzījās tālāk, un Kruss iesēdās viņam līdzās.

Pelēkais sedans atkal izkustējās no vietas.

Kruss ierunājās: Es esmu Emilio Kruss privātdetektīvs.

-�� Kas tie par jokiem? Santand�elo nobrīnījās. Es domāju, ka jūs esat policists.

-�� �ēl, ka sagādāju jums vil�anos, Kruss atbildēja.

-�� Nu tad kas par lietu? Vai Ellena lika mani izsekot?

-�� Es nepazīstu jūsu sievu.

-�� Tomēr zināt, ka viņu sauc Ellena. Sakiet, ko jums vajag, un ātri. Kad tiksim līdz Govera ielai, jums būs jākāpj ārā.

-�� Es izmeklēju �elbijas Ku�menas nāvi.

-�� Ak kungs! Nabaga �elbija. Nudien nespēju noticēt, kad uzzināju to.

-�� Vai jūs viņu labi pazināt? Cik ilgi, Bob?

-�� Tikai pāris mēne�u. Vai bijāt kādreiz saticis �elbiju? Viņa bija burvīga sieviete. Turklāt tik jautra. Vai varat iedomāties es esmu precējies, man nekā netrūkst, un tomēr vislabāk man patika būt kopā ar �elbiju. Es biju viņā iemīlējies. �ķiet, ka tie��ām pa īstam.

-�� Kur jūs bijāt viņas slepkavības laikā? Atvainojiet, ka esmu spiests to jautāt.

-� Lidoju uz Ņujorku kopā ar Ho, viņ� norādīja uz miesassargu priek�ējā sēdeklī. Vakariņoju ar D�ūliju Robertsu restorānā "Merkūrijs". Varat pārbaudīt, ja vajag.

-�� Noteikti pārbaudī�u. Ja jums būtu jānosauc kāds �elbijas nelabvēlis vai ienaidnieks, kur� tas būtu?

-� Nezinu, vecīt. Viņas dīleris? Kaut kāds Orlando. Viņa reiz aiz�ņēmās no manis naudu, lai samaksātu viņam. Es nekad neesmu to ķēmu saticis. Viņ� apgādā daudzas spa meitenes.

Aktieris paliecās uz priek�u un lika �oferim apturēt auto. Viņ� paziņoja: Jūsu pietura� hmm� Krusa kungs.

Kruss pasmaidīja un papurināja galvu. Aizvediet mani atpa�kaļ uz "Tedija bāru". Es tur atstāju savu auto. Tagad ta�u mēs esam tik labi draugi.

-�� Pie "Tedija", aktieris pavēlēja �oferim. Negribu vairs jūs redzēt, viņ� noteica Krusam.

-�� Tikai filmās, vecīt.

Emilio Kruss atlaidās pret smalkā ādas sēdekļa atzveltni. Tagad vismaz lieta sāka noskaidroties. �elbija Ku�mena, sieviete ar zelta sirdi, bagāta vīra sieva, bija nonākusi narkotiku gūstā. Varbūt tāpēc arī bija spiesta piepelnīties bordelī.

Endijam tas nepatiks un D�ekam ari ne. Neviens nepriecājas, uzzinot, ka mīļotais cilvēks ir narkomāns.

KAD IENĀCU SAVĀ kabinetā, tēvocis Freds runāja pa mobilo tāl�runi, atspiedies pret sienu telpas stūrī, ar muguru pret dur�vīm. Bija pagājusi gandrīz nedēļa, kop� viņ�, Deivids Dikss un Evans Ņūmens bija uzticēju�i man grūtu uzdevumu, piedāvājot bagātīgu atlīdzību, bet pagaidām mēs tik tikko bijām atpelnīju�i pirmo iemaksu.

Freds jau toreiz izskatījās noraizējies. Tagad viņa piere bija savilkta tādās krunkās kā eksotiskas ķīnie�u �ķirnes sunim. Fut�bols viņam bija ne tikai iztikas avots, bet arī lielākā kaislība un prieks dzīvē. To es no viņa biju dzirdējis daudzkārt jau kop� bērnības. Ja atklātos blēdības spēlēs, sabruktu visa viņa pasaule.

Freds klausulē paziņoja: Viņ� tikko ienāca. Es tev pārzvanī�u.

Dū�īgais vīrs, kas mēdza man bu�ināt matus, kad biju mazs puika, tagad nāca pretī stīvā gaitā, kas liecināja par sportojot savainotiem ceļgaliem. Ar abām plaukstām paspiedis man roku, viņ� smagi atslīga krēslā.

-�� Es domāju, ka mums bija jātiekas piektdien, ieminējos.

-�� Es vakar vakarā kaut ko uzzināju, D�ek. Negribēju stāstīt pa telefonu.

Viņ� iebāza roku kabatā, izvilka cigare�u paciņu, tad atlika atpakaļ, paskaidrojot: Es cen�os pīpēt mazāk. Tas it nemaz nepalīdz.

Kolīna ienāca atsveicināties. Es ieliku Moreno kunga tālruņa numuru tavā portfelī. Rīt septiņos no rīta tev ir telefonkonference ar Romas biroju. Par Fiat lietu. Vai vēl ko vajadzēs, D�ek?

-�� Paldies, viss kārtībā. Arlabvakaru, Moloja.

Viņa aizvēra kabineta durvis.

-�� Kā sokas ar mūsu projektu? Freds jautāja. Lūdzu, saki, ka esat jau kaut ko noskaidroju�i.

-� Mēs virzāmies uz priek�u. �ķiet, ka Del Rio nonācis uz pēdām kaut kam interesantam. Būs vajadzīgas da�as dienas, lai to pār�baudītu. Pastāsti, ko tu vakar uzzināji.

-��� Zvanīja Bārnijs Sapoks, Freds iesāka. Es viņu pazīstu jau vismaz gadus piecpadsmit. Viņ� nekad nebija man zvanījis uz mājām.

Freds atkal pasniedzās pēc cigaretēm un atkal atturējās. Viņ� teica, ka mūsu draugi "spēļu industrijā" sāku�i ok�ķerēt un nonā�ku�i pie tiem pa�iem secinājumiem kā mēs. Kaut kas �ajā sezonā nav kārtībā.

-�� D�ek, man vajadzēja nākt pie tevis jau agrāk. Es tikai negri�bēju tam noticēt. Tagad mafijas darbonis uzdod man tādus jau�tājumus, par kuriem vajadzēja interesēties komisāram. Ta�u viņ� to nedarīja. Lai kas arī notiek, man tas jāuzzina pirms viņiem.

-�� Es tevi nepievil�u. Visa mūsu aģentūra ir tavā rīcībā.

-�� Es zinu. Tu esi mans puika. Vienmēr esi bijis tas gudrākais.

Pavadīju tēvoci līdz liftam, tad soli atkāpos, kad aizvērās kabī�nes durvis.

Brīdi stāvēju, noraugoties, kā mainās cipari virs lifta ieejas. Domāju par mafijas ieinteresētību ap�aubāmajās spēlēs, kuru rezultāti pēk�ņi mainījās pēdējā brīdī. �ādi pavērsieni dro�i vien organizētās noziedzības aprindām sagādāja miljonu zaudējumus. Kādam par to būs jāsamaksā.

Bet kur� gan bija tik gudrs, lai sarīkotu blēdības profesionāļu spēlēs, kad desmitiem kameru un miljoniem acu pāru vēro katru aizdomīgu kustību? Neparko nespēju iedomāties, kā to var dabūt gatavu.

SAJA DZĪVOKLIS ATRADĀS aug�ējā stāvā, vecā, nolaistā ēkā, kur savulaik bijusi tipogrāfija tajās senajās dienās, kad Losand�elosā kāds vēl prata lasīt.

Mājokļa telpa bija pla�a un atklāta, ar metāla kolonnām un augstiem griestiem. Uz baltajām sienām projektors rādīja nepār�trauktu bil�u slaidrādi Vatikāns naktī, Tat�en�ini upe Aļaskas me�onīgajos pla�umos, Hārvarda Universitātes pagalms, ziemeļ�blāzma, Raudu mūris Jeruzalemē, uzņemts no aug�as pa viesnī�cas King Dāvid logu. Da�i no Saja iemīļotākajiem skatiem.

Augstu virs galvas �ūpojās gandrīz �etrus metrus gara tīģerhaizivs, ķēdēs piekārta pie jumta sijas.

No laboratorijas izglābtā pērtiķiene Triksija sēdēja uz sava būra un kāri grauza banānu �ipsus, bet Sajs sēdēja pie datora un ar tīmekļa kameras palīdzību tērzēja ar savu iemīļoto Kit-Katu.

Viņas glītā seja un dū�īgais augums piepildīja visu ekrānu.

-�� Tu �ovakar izskaties tik noraizējies, viņa ieminējās. �ī lieta tevi nomocījusi, vai ne?

-�� Tas ir piemērs, kā slimīgas fantāzijas pārvēr�as īstās slep�kavībās. Izklausās pazīstami, vai ne, Kata?

-Jā. Tā tie nelietīgie slepkavas rīkojas. Tas notiek visā pasaulē.

-�� Tikai �oreiz mēs nevaram saskatīt nekādu sistēmu.

Sajs zināja, ka Kata ir bioķīmiķe. Un arī to, ka viņa ir pre�cējusies un dzīvo Stokholmā, ta�u nezināja viņas īsto vārdu. Viņi nemaz negatavojās tikties reālajā pasaulē, jo tas ta�u visu sabojātu, vai ne?

-�� Saj, es zvanu tāpēc, ka uzzināju kaut ko tev noderīgu. Tās gan ir tikai baumas. Es nevaru tās apstiprināt. Runas par bez�vadu spiegu robota programmu, kas esot nākusi no ASV. Tā ļauj lietotājam uztvert kāda noteikta mobilā tālruņa signālu un klonēt to. Nemanāmi.

Sajs juta, kā sirds aizrautīgi iepukstas, gavilējot: alelūjāl Viņ� bie�i bija iztēlojies �ādu programmu, un tagad Kata paziņo, ka tāda tie�ām pastāv.

-�� Izstāsti visu, Kata, manu saulīt!

Pērtiķiene Triksija ieķērcās, nosvieda ēdamo un aizskrēja pa gaisā nostiepto virvi. Uzlēca uz Saja pleca, notupās un sāka vervelēt, raugoties uz Katas attēlu ekrānā.

-�� Sveika, mīlulīt Triksij� Tātad, Saj, man �ī programma �ķita it kā pazīstama. Tāpēc es sameklēju kādu citu programmu, jau da�us gadus vecu, bet ar līdzīgu parakstu. To bija izstrādājis kāds spēļu cienītājs, vārdā Morbids. Mīļum, tikai, lūdzu, neliec uz to pārāk lielas cerības. Tas ir tikai apdomīgs minējums, pamatojoties uz baumām. Ta�u es izmeklējos itin visur.

-��� Kata, es pat nezinu, kā tev pateikties. �ī ir vienīgā kaut aptuvenā norāde, kas pa�laik ir manā rīcībā.

-��� Man drīz jābeidz runāt, Kata ieminējās. Atlicis tikai brītiņ��

Viņa atpogāja blūzi, un skaļruņos sāka dunēt tehnomūzika ar sare�ģītu melodiju un uzstājīgu ritmu. Uz brīdi izmetis no galvas domas par spiegu programmu, Sajs ieslēdza Triksiju būrī un pievērsās Kit-Katai.

Dū�īgā un bezgala valdzino�ā sieviete izņēma sprādzi no bie�zajiem, gai�ajiem matiem un sāka izģērbties. Saki, mīļais, ko tev �ovakar kārojas, viņa aicināja. Un es to izdarī�u.

VĒLĀK TAJĀ PA�Ā vakarā Sajs sēdēja baisi valdzino�ās haizivs ēnā, neatraujot rokas no datora tastatūras un skatienu no ekrāna.

Pēc sarunas ar Kit-Katu viņ� meklēja internetā informāciju saistībā ar vārdu Morbids, ta�u atrada tikai trash metāla gru�pas Morbid Angel un Morbid Death, kā ari rakstus par slimīgām, neveselīgām parādībām visda�ādākajās kategorijās.

Izsmēlis visas Google un Bing iespējas, viņ� ielūkojās da�ā�dos datorfanu forumos, meklējot atsauces uz spiegu robotu, kas bezvadu ceļā klonē mobilos tālruņus, un programmētāju, vārdā Morbids.

Izpētījis visus forumus, kuros viņ� bija reģistrējies, Sajs ne�atrada nenieka. Tāpēc aizrakstīja labam draugam Darenam uz Indiju. Darens strādāja kādā lielā internetā pakalpojumu uzņē�mumā un, atbildot uz Saja e-pasta ziņu, atsūtīja saites uz eksklu�zīvām mājaslapām, kas ir pieejamas tikai augsta līmeņa tehnolo�ģiju profesionāļiem. Viņ� atvēlēja Sajam arī savus lietotājvārdus un paroles.

Uzvārījis kafiju, Sajs devās ceļojumā internetā slepenākajos nostūros. Veiksme viņam uzsmaidīja kādā superspe�uku forumā, par kura esamību viņ� līdz �im pat nebija zinājis, un tas viņu patiesi pārsteidza. Viņ� atrada Morbida vārdu kādā nesenā sa�runu tēmā un izlasīja �ādu paziņojumu: "Di�ais Morbids izgājis ielās. Baumas vēsta, ka viņ� ir svarīgs dalībnieks kaujas spēlē ar nosaukumu "�ausmu nakts"".

Sajs bija kā piekalts pie datora, gan sajūsmas pārņemts, gan baidīdamies, ka �ī norāde novedīs viņu strupceļā. Tāpēc arī "Privātdetektīvi" ir vislabākā aģentūra tai ir vislabākie resursi un darbībai nav tādu ierobe�ojumu kā policijai. Aģentūras izmek�lētāji rīkojas saskaņā ar savu taisnīguma izjūtu.

Izmantojot drauga lietotājvārdu, Sajs ievietoja jautājumu par "�ausmu nakti" un uzreiz saņēma atbildi no kāda foruma dalīb�nieka, kas noticēja, ka viņ� ir Darens.

"Daren, vecīt! Ko es tev varu pateikt. "�ausmu nakts" ir tik neprātīga, glu�i transcendentāla. Tā pārceļ fantāziju jaunā lī�menī reālajā dzīvē."

"Kā tu to zini?"

"Kāds spēlētājs, vārdā Scilla, da�as reizes ziņoja uz Extreme Combat. Viņ� teica, ka esot uzaicināts tajā spēlē. Ta�u varbūt muldēja. Es arī mēģināju tur iekļūt. Nesaņēmu pat atbildi."

"Pirmoreiz dzirdu par to," Sajs atbildēja Darena vārdā.

"Jo tu dzīvo dziļā nostūrī Mumbajā. Ha-ha. Lielākajā pasaules daļā slepkavības nav nekāda spēle. Scilla laikam bija sanarkojies, kad rakstīja to ziņu."

Sajs apzīmēja �o lapu ar grāmatzīmi un nosprieda jā, dro�i vien Scilla bija sanarkojies. Tāpat kā daudzi spēļu fani, viņ� bija nonācis atkarībā no tām un vairs nespēja nodalīt reālo dzīvi no virtuālās vai varbūt pat neredzēja at�ķirību. Viņ� bija kļuvis par savu virtuālo personā�u neredzamu un neuzvaramu.

Sajs pārmeklēja Extreme Combat dalībnieku forumu, līdz at�rada Scillas ziņojumu: "Mūsu spēle: kareivji pret maukām," viņ� rakstīja. "Nākamsestdien vakarā atcerieties mani!"

Vēlāk kāds cits dalībnieks, vārdā Trojānis, bija sācis jaunu tēmu: "Sestdien spēle. Svētdien atmaksa. Scilla nolidoja no savas mājas terases. Lidot ir viegli. Piezemēties nav patīkami."

Atvēris vietnes lietotāju profilu lapas, Sajs uzzināja, ka Scillas vārds ir D�eisons un dzīvesvieta Losand�elosa.

Pulksten �etros pēc Losand�elosas laika foruma administra�tors pamanīja, ka "Darens" izmanto neapstiprinātu IP adresi, un izslēdza Saju no foruma.

Sajs pagatavoja svaigu kafiju. Viņa pirksti bija stīvi un rokas trīcēja.

Sasildījis pirkstus pie kafijas krūzes, līdz tie atdzīvojās, viņ� sāka meklēt kādā brīvi pieejamā ziņu blogā informāciju par vīrieti, vārdā D�eisons, kas Losand�elosā nokritis no terases tajā pa�ā naktī, kad bija nogalināta Margarita Esperansa.

Viņ� atrada rakstu Times interneta versijā, izlasīja to divreiz, tad zvanīja Mobotam.

Kolēģe viņam uzrūca: Saj, man riebjas �ādi naksnīgi telefona zvani. Gandrīz tikpat ļoti kā mamogrāfija.

Sajs pastāstīja, ko uzzinājis. Mobots noklausījās visu un jau�tāja: Un kas tad ir �is Morbids? Es vairs nezinu, kur vēl meklēt. Zvanī�u D�ekam.

Lai viņ� guļ. Man �ķiet, ka tas var pagaidīt līdz rītam.

es paķēru telefonu, nobļāvos: Vēl ne! un nosviedu to atpakaļ uz naktsgaldiņa.

Sapnī jau biju ieskatījies nogāztajā CH-46, ielūkojies kravas nodalījumā. Gandrīz saredzējis zemapziņā apslēpto, pieņēmu lēmumu, kā rīkoties turpmāk.

Tagad sapnis bija aizbiedēts.

Kāds bija jautājums?

Ko es izlēmu?

Telefons iezvanījās atkal. Apnicīgais draudētājs nekad nebija zvanījis vēlreiz pēc tam, kad es biju atbildējis.

�oreiz es ieskatījos ekrānā. Zvanīja Sajs.

Viņ� paziņoja: Man ir norāde skolnie�u lietā.

PĒC PUSSTUNDAS ES sēdēju Starbucks kafejnīcā kopā ar Saju un dzēru apelsīnu un mango kokteili Vivanno. Sajs bija ģērbies zilās pid�amas biksēs ar smaidiņiem un T kreklā ar uzrakstu "Dzīve ir jauka" un sārtu sirdi uz krūtīm. Viņa mati bija ar motocikla ķiveri saplacināti bļodiņas formā. Es varēju paķircināt viņu par �ādu izskatu, ta�u jutos pārāk noguris, turklāt Sajs bija bezgala nopietns un pārņemts ar jauno ideju.

Maisīdams kokteili ar salmiņu, pūlējos saprast viņa domu gājienu.

Sajs stāstīja: Trakākais tas, ka puisis, vārdā D�eisons, tie�ām nokrita no sava dzīvokļa terases tajā pa�ā naktī, kad tika atrasts Esperansas līķis. Policija domā, ka tā bija pa�nāvība.

-�� D�eisons ir programmētājs?

-�� Viņ� darbojas sabiedriskajās attiecībās. Darbojās.

-�� Es nesaprotu. Paskaidro vēlreiz, kāda ir saistība.

Sajs nopūtās. Viņ� zināja, ka neesmu tāds kā viņ�. Es protu rīkoties ar datoru, ta�u neesmu aizrautīgs tehnikas fans.

-�� Skaties, Sajs mēģināja vēlreiz. Viņ� paņēma vienā rokā kanēļa, otrā �okolādes pulvera trauciņu.

-�� Kanēlis ir bezvadu programma, kas klonē tālruņus un sūta un saņem ziņas, skaidrs? �okolāde ir kaujas spēle reālajā dzīvē. To sauc "�ausmu nakts".

Saskandinājis abus trauciņus kopā, viņ� paziņoja: �īm abām lietām ir kopīgs elements spēles dalībnieks ar segvārdu Morbids.

Es jautāju tālāk: Paskaidro vēlreiz par tām datorspēlēm.

-�� Lielākā daļa populārāko spēļu ir kara spēles. Mobots spēle vienu no tām. World ofWarcraft. Tā ir MMORPG masīva daudzu dalībnieku tie�saistes lomu spēle, kas norisinās caurām diennak�tīm visā pasaulē. Tai ir vienpadsmit miljoni dalībnieku mēnesi.

-�� Karina spēles datorā. Vari man ticēt, tas dro�i vien ir patī�kamāk nekā īstenībā.

-��� Vairumā �o spēļu tiek rīkoti vērienīgi kari ar lielām armi�jām. Dalībnieki sacen�as, iekarojot valstis vai planētas pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Ar tām var ļoti aizrauties, nonākt nopietnā atkarībā. Viss �ķiet tik reāls. Vai saproti? Tiktāl viss skaidrs?

-�� Jā, es atbildēju.

-�� Da�as spēles ir tikai diviem pretiniekiem, kuri cīnās kā sen�laiku samuraji vai romie�u kareivji. Da�kārt viņiem ir komandas biedri vai sabiedrotie, tādi kā iero�u brāļi.

-�� Es ticu, Saj, ka dro�i vien tam ir kāda nozīme, ja jau tu zvanīji pusse�os no rīta.

-�� Tikai pacietību, D�ek. Es nemaz neesmu gulējis.

-�� Es tevi uzmanīgi klausos. Turpini.

-�� Tātad. Iedomājies, ka spēlētājs ar segvārdu Scilla lielās, ka spēlējot reālu kaujas spēli ar nosaukumu "�ausmu nakts". Viņ� to raksturo �ādi "kareivji pret maukām".

-�� Reālajā dzīvē.

-�� Bravo, D�ek! Un Margaritas Esperansas slepkavības nakti �is Scilla īstajā vārdā D�eisons nolidoja kā balts gulbis no savas mājas terases. Es atradu ziņu par to Times lapā. Tajā nakti kāds vīrs, vārdā D�eisons Pilzers, izdarīja pa�nāvību.

-� Apkoposim, es piebildu. Programmētājs ar segvārdu Morbids izveidoja bezvadu klonē�anas programmu, kas ļauj iekļūt sve�os telefonos.

-�� Norādes par to liecina.

-�� Un viņ� ir arī viens no dalībniekiem reālās dzīves kaujas spēlē ar nosaukumu "�ausmu nakts"?

-�� Reālās dzīves. Ļoti labi, Sajs uzslavēja.

Es pacēlu kanēļa trauciņu un turpināju: Un cits puisis ar segvārdu Scilla, bet īstenībā D�eisons Pilzers, sabiedrisko attie�cību darbonis, arī piedalījās �ajā spēlē. Un pagāju�ās sestdienas naktī padarīja sev galu�

-� Tik daudz man ir zināms, D�ek. Vēl nav īstas skaidrības, bet sāk jau iezīmēties. Pārāk daudz sakritību, lai tās būtu nejau�as. D�eisons Pilzers pat pēc nāves ir svarīga norāde. Manuprāt, mēs esam pavisam tuvu atrisinājumam.

-�� Tātad jābūt piesardzīgiem?

-�� Jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem.

ĪPA�Ā PIESARDZĪBA SĀKĀS tie�i �eit, pie D�eisona Pilzera mājas Bērtona ielā Beverlihilsā. Lepnu daudzdzīvokļu namu kompleksi Beverlihilsā ir retums, bet �is kvartāls ir izņēmums.

Mājām �ajā Bērtona ielas pusē bija terases ar krā�ņu skatu uz kalniem.

Saskatīju aug�ā sestā stāva balkonu. Bīdāmās durvis aiz te�rases apmales bija aizvērtas. Jautāju Sajam: Kāpēc D�eisons Pilzers nolēca?

-�� Varbūt sirdsapziņas pārmetumu dēļ? Nē, �aubos gan.

Da�u pagāju�o stundu laikā es biju mazliet ievācis informā�ciju par Pilzeru. Viņ� bija divdesmit �etrus gadus vecs, strādāja ievērojamā sabiedrisko attiecību firmā par klientu vadītāju. Dro�i vien pelnīja aptuveni piecdesmit tūksto�us gadā, kas nemaz nav slikti tik jaunam puisim �ajos grūtajos laikos. Tomēr �ādu mājokli viņ� par darba algu nevarēja atļauties. Tur drīzāk iesaistīts kāds "trasta fonds" vai varbūt bagāti, �ķīru�ies vecāki.

Klusi dūcot riepām, pie ietves malas pieripoja Bobija Petino auto. Viņ� izkāpa, ģērbies trīstūksto� dolārus vērtā melnā zīda uzvalkā, un pielika zem vējstikla tīrītāja kartīti ar uzrakstu, ka ieradies oficiālās darī�anās.

Bobijs sasveicinājās ar Saju un mani, ieslēdza auto signalizā�ciju un paziņoja: Beidzot kāda karsta un cerīga norāde. Malacis, Saj. D�ek, ko par to teica D�astina?

-�� Viņa izmeklē �o lietu no citas puses. Mēs izskatām visas iespējamās versijas.

-�� Skaidrs. Es jau sāku just piesardzīgu optimismu, Petino ieminējās. Tādu kā kņudoņu savās lielajās ausīs.

Mēs sekojām Bobija ausīm iek�ā pa vestibila durvīm un pa melno marmora grīdu pie apsardzes letes, ko rotāja milzīga, ķeburaina eksotisku ziedu kompozīcija. Petino iepazīstināja mūs ar �veicaru Semu Viljamsu pavecu vīru formas tērpā un pa�rādīja viņam kratī�anas orderi.

-�� Vai vēl kāds, izņemot policistus, ir bijis Pilzera kunga dzī�voklī? Petino jautāja Viljamsam.

-�� Kostellas kundze no 6.A dzīvokļa paņēma atpakaļ savu fikusu. Pēc tam man lika aizslēgt durvis un gaidīt, līdz no Vankūveras ieradīsies Pilzera kunga māte.

Es jautāju: Vai jūs varbūt tovakar redzējāt D�eisonu Pilzeru?

-�� Neredzēju gan. Kad atnācu uz darbu, viņ� jau bija mājās. Es ielaidu pie viņa piegādātāju no aptiekas, bet ap vienpadsmitiem Pilzera kungs piezvanīja un teica, ka gaidot da�us draugus.

-�� Pilzera draugi, es noteicu. Vai viņ� nosauca vārdus? Vai jūs viņus redzējāt?

-�� Nē. Tikai "draugi" un viss. Un viņi laikam atnāca pēc pus�nakts, kad mana maiņa bija beigusies. Naktī nav neviena de�u�ranta līdz pat se�iem no rīta, kad ierodas Ralfs.

-�� Vai jums ir novēro�anas kameras? es jautāju.

-Jā, tā viena. Tai ir �etrdesmit astoņu stundu cikls. Sestdienas vakaram jau ir pārrakstīts pāri. Ja nav noslēpums, kāpēc jautājat? Vai domājat, ka tā nebija pa�nāvība?

-� Paldies par palīdzību, Bobijs atteica. Vēlāk, kad nonāksim lejā, varbūt vajadzēs vēl ar jums aprunāties.

�veicars pamāja ar galvu. Jūs zināt, kur mani atrast.

Man ienāca prātā vēl kāds jautājums. Viljamsa kungs, kā jūs raksturotu D�eisonu Pilzeru? Tikai starp mums.

Vecais vīrs pamāja ar galvu un klusā balsī noteica: Pretīgs tipiņ�. Pat ļoti.

Ceļā uz liftu es uzrunāju Bobiju: Būtu labi, ja jūs dabūtu atļauju mūsu aģentūrai pārmeklēt Pilzera dzīvokli. Ja es tur iesū tī�u Saju ar viņa komandu, tad rit līdz �im laikam viss jau būs apstrādāts un dienas beigās saņemsiet ziņojumu.

Tiks izdarīts, Bobijs apsolīja. Noskaidrosim, ar ko nodar�bojās �is pretīgais tipiņ�.

BŪDAMS MILITĀRĀ HELIKOPTERA pilots, es biju ietrenējis vērīgu aci un nebiju zaudējis �o spēju arī tagad. Nofotografēju D�eisona Pilzera dzīvokļa kopskatus un tuvplānus no priek�nama, lai netraucētu Sajam un neaiztiktu lietiskos pierādījumus, ja gadījumā �eit ir notikusi slepkavība.

Dr. Sajs strādāja klusēdams, apmainīdamies ar kolēģiem tikai īsām piezīmēm, darbojoties ar vismūsdienīgāko kriminālistikas aprīkojumu, kas tie�ām bija savas dārgās cenas vērts. Raugoties no mana skatpunkta, dzīvoklī viss �ķita esam savās vietās bet tas arī varētu būt aizdomīgi.

Kad Sajs atļāva, es kopā ar viņu izstaigāju mūsdienīgo, atturīgi mēbelēto divistabu dzīvokli.

Spilveni uz dīvāna un klubkrēsliem bija savās vietās, izlietnē nebija glā�u, gulta saklāta, guļamistabas sienas skapis pedan�tiskā kārtībā. Un nebija atrodama arī pirmsnāves vēstule.

Ievēroju guļamistabā uz pakaramā uzvalka �aketi. Vannasistabā uz izlietnes marles saiti un joda pudelīti.

-�� Eksperts teica, ka viņam kuņģī esot bijis riekstiņu maisījums, pāris martini un pretsāpju līdzekļi, Sajs pastāstīja. Varbūt viņ� gatavojās doties vakariņās kopā ar draugiem. Vai saviem slepkavām. Nobrāzumi uz vēdera atbilst asiņu un ādas daļiņām uz terases mūra. Viņ� pārslīdēja pāri apmalei kas �ķiet neticami vai vismaz neparasti.

-�� Vai arī kāds viņu pamazām grūda pāri, līdz viņ� zaudēja līdzsvaru, es secināju. Tas izklausās ticamāk.

-� Atradām pirkstu nospiedumus, gaiteni paziņoja laborante Kārena Paskvāle. Pagaidām trīs da�ādus veidus.

-�� Lieliski, Sajs atbildēja. Tālāk. Kur ir viņa dators?

-�� Kas tas? es jautāju, norādot uz portfeli, kas bija paslēpts ēnās, iespiests starp biroja krēslu un sienu.

Sajs ar cimdotajām rokām pacēla portfeli, nolika uz rakstām�galda un nospieda slēd�us.

Portfelis atvērās.

Uz portatīvā datora uzmesta kaklasaite. Sānu kabatā papīru �ūksnis.

Un mobilais tālrunis.

-�� Tas ir darbiņ� man, Sajs noteica. Vēl viena bezmiega nakts.

-�� Vai tu varētu tūlīt uzmest aci telefonam? es apjautājos.

-�� Protams.

Sajs atvēra tālruni un secināja: Akumulators gandrīz izlā�dējies, bet mēģinā�u ātri apskatīt.

Nostājos Sajam aiz muguras un raudzījos pāri plecam uz ziņo�jumiem ekrānā. Pēk�ņi viņ� sastinga kā pārakmeņojies.

-Saj?

Viņ� parādīja kādu īsziņu, kas bija nosūtīta pagāju�ajā tre��dienā. Tā bija īsa un konkrēta.

"Scilla, "�ausmu nakts" notiek. Gatavojies. Tu esi TAS."

Sūtītājs bija parakstījies ar vārdu Tvaikadampis.

Es jautāju Sajam: Pagaidi. Vai tad to nesūtīja Morbids? Viņ� ta�u ir spēles kontaktpersona, vai ne? Kas ir Tvaikadampis?

Sajs da�as reizes bez skaņas novirināja muti, tad atzinās: Kas ir Tvaikadampis? Lai kāds ģēnijs es būtu, uz �o jautājumu uzreiz nevaru atbildēt.

EKSKLUZĪVAIS UN NEIEDOMĀJAMI dārgais rehabilitācijas centrs, kurā uzturējās Tomijs, bija nosaukts "Zilās Debesis" laikam kādam mārketinga specam tas �ķita cerības simbols.

Iestāde atradās Brentvudā, uz ziemeļiem no Sanseta bulvāra, vairāk nekā divpadsmit akru platībā, ar elpu aizraujo�u skatu uz Santamonikas kalniem. Stāvot pie administrācijas ēkas, varēja raudzīties lejup uz kanjonu, vērot, kā ļaudis dodas izjādēs ar zirgiem pa me�a takām, kas sākas tūlīt aiz māju pagalmiem.

Nebiju redzējis Tomiju kop� tās dienas, kad atvedu viņu uz "Zilajām Debesīm", tāpēc tagad uzskatīju par savu pienākumu apraudzīt brāli.

Atradu Tomiju sē�am pludmales krēslā pie baseina. Viņ� bija ģērbies indīgi zilās peldbiksēs un baltā, pūkainā peldmētelī.

Viņ� izskatījās veselīgs un iededzis. It kā būtu atguvis mieru. Atpūta viņam nāca par labu. Vismaz es tā cerēju.

Kad mana ēna aizsedza sauli, viņ� paraudzījās aug�up, piesedzis acis ar plaukstu, un paziņoja: Tikai nedomā, brālīt, ka es tev teik�u paldies. Es visu laiku gudroju, kā izbēgt �ajā saso�dītajā halātā.

Es apsēdos pludmales krēslā viņam līdzās. Vai negribi pateik�ties par to, ka aizlidoju pie Karmīna No�ijas un iedevu viņam �eku par se�simt tūksto�iem?

-�� Protams. Paldies.

-�� Tas ir aizdevums, Tomij. Ņem to vērā. Un es neteicu Anni�jai, ka mafija gatavojās uzspert gaisā tavu vāģi. Vai varbūt pat māju.

-��� Vai tev galva nesāp? Visu laiku tas svētā nimbs spie� ausis.

-�� Vispār sāp gan. Tu varētu ļaut man kādreiz būt ļaunajam dvīnim. Man patiktu tāda pārmaiņa.

-�� Tēvocis Freds bija atnācis, Tomijs ieminējās. Teica, ka mani gaidot liels pārsteigums ja es labo�os.

-�� Kas tev īsti ir par ka�ķi ar Fredu? Man nav ne jausmas.

-�� Bērnībā viņ� man bāza roku bik�elēs. Berzēja manu mazo krāniņu.

-�� Tom, tu esi idiots!

-Jā, viņ� tā darīja. Dieva goda vārds, D�ek. Mātes acu priek�ā.

Es pielēcu kājās, sagrābu Tomija peldmēteļa atlokus un tā iegāzu pa �okli, ka iesāpējās visi plaukstas kauliņi. Tomijs novēlās zemē, apgāzdams krēslu.

Baseina otrā pusē būdlgs tēvainis baltā treniņtērpā paraudzī�jās uz mūsu pusi un metās �urp.

Tomijs ar rokas mājienu lika saprast, ka strīds ir galā. Viņ� pieslējās kājās, rīstīdamies no smiekliem.

-�� D�ek, tevi gan viegli iznerrot. Pietiek parādīt ēsmu, un tu uzreiz lec ārā no ūdens tie�i laivā. Liec man mieru. Sasmērēsi vēl spārnus.

-�� Ņem savus vārdus atpakaļ.

-�� Labi jau, labi. Ņemu atpakaļ. Varbūt tēvs bija tas, kur� man uzmācās. Vai varbūt tu?

-�� Kā tu pats sevi vari paciest? es brīnījos.

-�� Resnais Freds pastāstīja tev par manu parādu, vai ne?

Mani pirkstu kauliņi smeldza.

-�� Vienmēr prieks tevi redzēt, Tomij. Saudzē sevi.

-�� Atā, atā, D�ekiņ!

Joprojām smiedamies, viņ� piecēla apgāzto krēslu.

Atgriezos administrācijas birojā un samaksāju Tomija rēķinu līdz mēne�a beigām. Aiz letes sēdo�ā meitene izturējās ļoti laipni un apjautājās, kā jūtas mans brālis. Es nespēju izteikt ne vārda. Tikai iedevu viņai kredītkarti un, kad maksājums bija paveikts, steidzīgi devos projām.

Cik gan grūti ir ienīst savu miesīgu brāli!

AIZBRAUCU MĀJĀS NOMAINĪT spārnus un uzspodrināt nimbu, bet pēc tam devos uz Beverlihilsu.

Man vajadzēja pavadīt kādu bridi vienam patīkamā vidē, tāpēc devos uz "Mastro"vienu no labākajiem steiku restorāniem uz rietumiem no Kanzassitijas. Tajā valdīja rāma retro noskaņa un ne tikai tāpēc, ka pie klavierēm kāds dziedāja "My Way".

Ieraudzīju telpas stūrī D�ozefu Ri�i dedzīgi apsprie�amies ar Frenku Moskoni. Viņi mani nepamanīja. Pateicu zāles pārzinim, ka man vajag klusu galdiņu otrajā stāvā. Kad biju iekārtojies, pasūtīju viskiju ar sodu un sāku pētīt ēdienkarti ar izcilo liellopu gaļas ēdienu piedāvājumu.

Tikpat izcilās kvalitātes dzēriens palīdzēja man pamazām nomierināties. Es biju paņēmis līdzi grāmatu krietni nobru��ātu humorista Deivida Sedarisa darba "Kādreiz runā�u skaisti" [7] izdevumu. Viņa stāsti ir ne�ēlīgi atklāti un neprātīgi smieklīgi, turklāt viņa ģimenes dzīve laikam bijusi tikpat nejēdzīga, cik mana.

Piezvanīja mūsu Londonas biroja vadītājs. Es nosaucu savu izvēlēto kandidātu viņa vietnieka amatam, tad turpināju lasīt.

Sāku jau justies glu�i karaliski, it kā būtu viens no nedaudza�jiem laimīgajiem Losand�elosā. Lasīju, galvu nepaceldams, līdz uz galda parādījās pasūtītās ribiņas ar brokoļiem.

Tikko biju nolicis grāmatu, domas atgriezās pie ikdienas rūpēm.

Sāku domāt par brāli, kas bija trīs minūtes vecāks par mani un tik līdzīgs tēvam, ka tas vien jau bija iemesls man viņu neciest. Tomijs bija gandrīz tāds pats narciss kā savulaik tēvs, tikpat augstprātīgs, tikpat pārliecināts, ka pasaulē visam jānotiek pēc viņa prāta. Ta�u, manuprāt, agrāk viņ� tāds nebija.

Mēs bijām ne�ķirami no agras bērnības līdz devītās klases beigām. Atceros, ka mums pat bija savi roku signāli un slepeni vārdi. Mēs uzticējām viens otram itin visu, aizstāvējām viens otru, abi vienā dienā saņēmām melno jostu. Bet tad tēvs sāka mūs kūdīt vienu pret otru. Sākām sacensties, un viss mainījās.

Skaidri redzams, ka tēvs bija īpa�i aplaimojis vienu dēlu ar savu vārdu un tikpat cinisku dzīves uztveri. Es vairāk pieķēros tēvocim Fredam. Toms, tāpat kā tēvs, sāka ne�ēlīgi izturēties pret māti. Es centos māti aizsargāt, līdz ar to neglābjami sanai�dojoties ar Tomu.

Manas pārdomas pārtrauca viesmīlis, piedāvājot vēl vienu dzērienu, un es piekritu.

Ienāca pārītis un apsēdās pie blakusgaldiņa. Pirmais randiņ� to uzreiz varēja pateikt. Abi apmainījās ar ilgiem skatieniem, kas daiļrunīgi liecināja, ka viņi ir sajūsmā viens par otru un vakars dro�i vien beigsies kopīgā gultā.

Iedzēru vēl un atcerējos Kolīnu. Viņai patiktu �is restorāns. Iedomājos, kā būtu uzaicināt viņu pie sevis uz māju, kas kād�reiz man bija kopīga ar D�astinu. Kolīna vēl nekad nebija tur pavadījusi nakti. �āda iespēja mani pārāk mulsināja. Man Kolīna tie�ām ļoti patika, un es negribēju viņu sāpināt, ta�u zināju, ka reizēm tomēr tā notika.

Centos iestāstīt viņai, ka manā mājā nav pietiekami dro�i un man daudz labāk patīk pavadīt nakti viņas apskāvienos viņas jaukajā, mājīgajā ligzdiņā. Kolīna saprata, ka es ieturu distanci mūsu attiecībās, tomēr samierinājās ar to un cerēja, ka laika gaitā es mainī�u savu attieksmi, bet tas tikai vairoja manu vainas apziņu un neskaidrību par mūsu kopīgo nākotni.

Telefons jau bija man rokā. Sāku meklēt Kolīnas numuru, bet tad atkal uzmanīgi aizvēru aparāta pārsegu un vienā malka iztuk�oju atliku�o dzērienu. Es nebiju godīgs pret Kolīnu. Bū�u spiests visu izbeigt, ta�u nespēju iedomāties, cik briesmīgi būs tā nodarīt pāri mīļotajai un zaudēt viņu.

Samaksāju rēķinu, atstāju dāsnu dzeramnaudu un devos pro�jām, nodomājot: Ej kārties, D�ek!

D�AST1NA NE MIRKLI nespēja aizmirst skolnie�u lietu, pat ja izmi�sīgi to vēlējās.

Viņa gāja pa garu, vēsu gaiteni ar dienasgaismas spuldzēm pie griestiem un atvēra durvis ar numuru 301. Detektive ser�ante �arlote Mērfija sēdēja pie viena no trim rakstāmgaldiem palielā telpā ar ūdens notraipītiem griestiem, policijas iecirkņa nomaļā spārnā, kur glabājās vecās lietas.

�arlote, detektīve iepazīstoties paspieda D�astinas roku.

�arlote Mērfija bija ģērbusies vīri�ķīga piegriezuma biksēs un kreklveida blūzē ar augstu apkaklīti. Ap kaklu ķēdītē karājās zelta �etons. Viņas sejas izteiksme bija atturīga, ta�u tās stingrību mazināja burvīgi zilās acis un laipnais smaids.

Mērfija iepazīstināja D�astinu ar saviem kolēģiem un aicināja viņu apsēsties. Viņa teica: Man bija da�as stundas laika izņemt Vendijas Bormenas mantas no arhīviem. Vai vispirms vēlaties ieskatīties slepkavības grāmatā? Varat nesteigties. Man ir pie�tiekami daudz citu bezcerīgu darbu.

Detektīve Mērfija pabīdīja tuvāk D�astinai biezu piezīmju mapi ar trim iesie�anas caurumiem vākos.

D�astina steig�us to atvēra un sagatavojās izpētīt lēni un rūpīgi, lai neko nepalaistu garām.

Lapas bija ievietotas caurspīdīgos apvalkos, viss saturs reģis�trēts un sakārtots hronoloģiskā secībā.

Da�ās pirmajās lappusēs bija fotogrāfijas, kurās bija redzams Vendijas Bormenas nedzīvais ķermenis �ķērsielā pie Hiperiona avēnijas, pavisam netālu no tās vietas, kur tika atrasts Konijas

Jū līķis. Viņa bija pilnībā apģērbta, mati lietū izmirku�i, kreis.i roka pabāzta zem atkritumu maisu kaudzes.

Pēc fotogrāfijām bija nozieguma vietas shēmas un medicīnas eksperta garā ziņojuma fotokopija uz septiņām lappusēm. Nāves cēlonis: no�ņaug�ana ar rokām.

Tālāk detektīva Bruno rakstīto lietas piezīmju kopijas vairā�kas kopā saspraustas lapas vienā apvalkā. Pēc piezīmēm vie�nīgās liecinieces, vienpadsmitgadīgās Kristinas Kastiljas, iztau�jā�anas protokoli.

Pēc tam D�astina izskatīja nozagtā īpa�uma sarakstu Vendijas Bormenas mugursomas satura uzskaitījumu. Pazudusi bija arī rotaslieta zelta ķēdīte ar zelta amuletu zvaigznītes formā.

Mapes beigu daļā bija Vendijas Bormenas fotogrāfija dzīves laikā ar �o kaklarotu ap kaklu. Meitene stāvēja starp saviem vecākiem. Viņa jau bija garāka par tiem un bija aplikusi tiem rokas ap pleciem. Vendija bija smaidīga gai�mataina meitene ar sportisku augumu. Izskatījās, ka viņa dzīvos ilgi un laimīgi. Cik skumj� liktenis�

Tagad esmu gatava pierādījumu kastes apskatei, D�astina paziņoja. Vismaz tā man �ķiet.

Detektīve Mērfija pasniedza D�astinai lateksa cimdus no iesai�ņojuma, tad ar kabatas nazi pārgrieza sarkano lenti, kas apņēma vienkār�u kartona kasti. Viņa noņēma vāku, izņēma lielu papīra tūtu un pārgrieza aizzīmogo�anas auklu.

D�astina sajuta adrenalīna uzplūdus cerīgu nojautu, ko viņa nespēja apvaldīt. Tie�i �īs sajūtas dēļ viņa bija izvēlējusies izmeklētājas darbu un guva tajā labus panākumus. Varbūt �eit atradīsies kāda vērtīga norāde, kas noderēs skolnie�u lietā.

Varbūt pat palīdzēs atrast slepkavu.

Viņa pasniedzās maisā un izņēma sestā izmēra elastīgos d�in�sus un maigi zilu trikotā�as d�emperi ar U veida kakla izgriezumu.

Vēlreiz iebāzusi rokas maisā, viņa izvilka Nike sporta kurpes un maigi zilas zeķītes.

Viņa izklāja apģērba gabalus un nopētīja vietas, kur policijas laboratorijas eksperti bija izgriezu�i auduma paraugus.

-�� Tās dro�i vien ir upura asinis.

Mērfija piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Man uz laiku jāpaņem �īs drēbes, D�astina nosprieda.

-�� Priek�nieks Fesko un apgabala prokurors Petino jau deva atļauju, Mērfija atbildēja. Viss jūsu rīcībā.

Viņa piebīdīja D�astinai veidlapu un pasniedza pildspalvu.

-�� Vendijas kreisā roka, Mērfija ieminējās. Tā bija zem atkri�tumu maisiem. Piedurkne lietū neizmirka. Iesaku jūsu laborato�rijai pārbaudīt to. Tagad ir daudz lielākas tehnoloģiju iespējas. Jo īpa�i tās, kas pieejamas jūsu aģentūrā.

-�� Nezaudēsim cerību, D�astina noteica.

-�� Nē, nogrābsim to nelieti, detektīve Mērfija iebilda, atkal pasmaidot, ta�u viņas stingrā un neatlaidīgā apņēmība bija D�astinai skaidri saskatāma.

-�� VAI ATCERIES VENDIJAS Bormenas lietu? D�astina jau�tāja.

Visapkārt smar�oja pēc ceptām zivīm, ceptiem sīpoliem un ceptiem kartupeļiem. D�astina sēdēja pie maza kvadrātveida galdiņa pretī Kristinai Kastiljai Belmonta vidusskolas kafetērijā. Vendijas Bormenas nolaupī�anas vienīgajai lieciniecei tagad bija se�padsmit. Viņa bija sīka auguma meitene, kas, sakrustojusi rokas uz krūtīm, raudzījās uz D�astinu no biezu, brūnu matu cirtu apak�as.

Nav jābūt psihologam, lai saprastu, ka Kristina ir nobijusies. D�astina zināja, ka pret meiteni jāizturas ļoti uzmanīgi, un arī pati nejutās pārāk dro�i. Viņa izmisīgi ilgojās, kaut �ī meitene varētu pastāstīt kaut ko noderīgu, kas palīdzētu atrast skolnie�u slepkavu, pirms tas nogalinās nākamo upuri.

-�� Kad tas notika, man bija tikai vienpadsmit gadi, Kristina ieminējās. Jūs to zināt, vai ne?

-�� Zinu. D�astina ar salmiņu apmaisīja diētisko kokakolu ar ledu plastmasas glāzē. Un tomēr vai vari pastāstīt, ko redzēji? Man tas jādzird tie�i no tevis.

-�� Vai jūs domājat, ka varbūt tie pa�i pui�i tagad jau dro�i vien pieaugu�i vīri nogalināju�i visas tās meitenes?

Virtuvē pēk�ņi apgāzās vesels toveris ar �ķīvjiem. Atskanēja griezīga, necie�ama �ķindoņa.

D�astina nogaidīja, līdz norims skolēnu aplausi, tad atbildēja: Tas ir iespējams. No Vendijas Bormenas līdz Keilai Bruksai bija trīs gadu starplaiks. Tāpēc neviens neiedomājās meklēt saistību.

Un tāpēc tevis redzētajam ir tik liela nozīme. Ja Vendija Bormena bija pirmais upuris, slepkavas varbūt pieļāva kādu kļūdu.

-�� Tas bija parasts melns busiņ�, Kristina stāstīja. Apstājās uz ielas, kas �ķērso Hiperiona avēniju, un, kad es atkal paska�tījos, divi pui�i bija sagrābu�i to meiteni. Tas notika ļoti ātri. Izskatījās, it kā viņai būtu uznākusi kāda lēkme vai kaut kas tāds. Viņi iesvieda meiteni busiņā, tad viens iesēdās pie stūres un viņi aizbrauca. Es pastāstīju policijai, kā izskatījās vadītājs.

-�� Vendiju Bormenu apdullināja ar elektro�oka pistoli, D�astina paskaidroja. Tā bija tā lēkme, ko tu redzēji. Vai tava mamma neredzēja neko?

Kristina papurināja galvu. Es pati īsti nesapratu, ko biju redzējusi. Tā varēja būt it kā reklāmas pauze manās domās tik zibenīgi viss notika. Es sastingu, bet, kad mamma pagriezās, lai palūkotos, ko es tā vēroju, busiņ� jau bija projām. Mamma man neticēja vai negribēja ticēt. Bet, kad par to sāka stāstīt televī�zijā, viņa beidzot piezvanīja policijai. Mamma ticēja televīzijai vairāk nekā man.

Bērni gāja garām galdiņam, ziņkāri raugoties uz sievieti lie�ti�ķā kostīmā, kas risina tik nopietnu sarunu ar viņu skolas�biedreni.

-�� Pastāsti par to puisi, kura seju tu redzēji.

-�� Policijas zīmējumā viņ� izskatījās līdzīgs Klārkam Kentam filmā par Supermenu. Bet īstenībā viņ� bija citāds. Deguns it kā spicāks. Un atļuku�as ausis. Tādas tie�ām pamatīgi atļuku�as.

-�� Vai tu neredzēji busiņa numura zīmi? Pat viens vai divi cipari noderētu meklējumos.

Meitene brīdi klusēdama domāja, pavērsusi skatienu uz aug�u un pa kreisi, pūlēdamās atcerēties.

Atskanēja zvans uz stundu skaļi, uzstājīgi. Skolēni visi reizē cēlās kājās, un da�i garāmejot pieskārās D�astinas piedurknei un apgāza viņas portfeli, dodoties pie atkritumu tvertnēm un ārā pa durvīm.

Kristina ieminējās: Uz aizmugures loga bija uzlīme. Ar uz rakstu Gateway. Tāpat kā datorfirmai. Ta�u bez govju planku�miem.

-�� Tu to pateici policijai?

-�� Laikam. Mamma bija pārbijusies. Rāva mani projām no tu�rienes tādā steigā.

D�astina ieskatījās meitenei acīs, un viņa īsu bridi raudzījās pretī. Pamēģini uzzīmēt to uzlīmi, D�astina ieteica. Viņa pasniedza savu plaukstdatoru un irbuli.

Kodīdama apak�lūpu, Kristina uzvilka ovālu un ierakstīja tajā vārdu Gateway ar formai pieskaņotiem lielākiem un mazākiem burtiem.

-�� Man liekas, tā bija �āda. Nezinu, kāpēc tik labi atceros, bet tā nu ir.

D�astina raudzījās uz aptuveno zīmējumu. Tas izskatījās lī�dzīgs kādas Santamonikas privātskolas ar nosaukumu Geitveja logotipam. Kad viņa strādāja pilsētas psihiatriskajā slimnīcā, viņa bie�i brauca garām Geitvejas privātskolai ceļā uz konsultācijām Steitsaidā Kalifornijas �tata garīgi slimo noziedznieku ārstnie�cības iestādē.

Viņa vēl joprojām spilgti atcerējās pacientus, kas bija node�dzināju�i mājas, nogalināju�i savus brāļus un māsas, no�āvu�i vecākus un sarīkoju�i sprādzienus skolu pagalmos. Darbs ar tiem bija smags un nogurdino�s un nesniedza gandarījumu. Tur viņa bija daudz uzzinājusi par ne�ēlīgāko ļaundaru tum�ajām neprāta dzīlēm.

Toreiz D�astina mēdza aizdomāties par bezdibeni, kas �ķir Steitsaidu no Geitvejas privātskolas,tikai pusotra kilometra attālumā viena no otras, bet divas glu�i at�ķirīgas pasaules. Tagad viņa gudroja par Gateway uzlīmi.

Vendijas Bormenas slepkavības lietā �āda uzlīme nebija pie�minēta.

Uzlīme bija jaunums. Sejas vaibstu īpatnības bija jaunums. Varbūt tie�ām izdosies tikt uz pēdām. Ja tie bija tie pa�i pui�i.

-�� Vai tu varētu atpazīt to puisi, ja tagad viņu redzētu?

-�� Es nespēju aizmirst viņa seju.

-�� Paldies tev, Kristina. D�astina iedeva pusaudzei savu vizīt�karti. Zvani man, ja atcerēsies vēl kaut ko. Kad nākamreiz tiksimies, vairs nebūsim sve�inieces.

�ī bija VĒL viena aģentūras priek�rocība slepkavību izmeklē�anā un iemesls, kāpēc D�astinai patika tur strādāt. DNS apstrāde pil�sētas laboratorijā ilga veselu mū�ību lielo rindu un milzīgā lietu apjoma dēļ. "Privātdetektīvos" pietika ar diennakti no paraugu iesnieg�anas līdz rezultātu saņem�anai, jo aģentūrai bija sava tiesu medicīnas laboratorija un Vendijas Bormenas lietai bija pie�ķirts īpa�s svarīgums.

�etros no rīta visas pagrabstāva telpas bija spo�i apgaismotas. Saja kolēģi jau divdesmit stundas strādāja vaiga sviedros, ņemot paraugus no Vendijas Bormenas drēbēm, kas bija piecus gadus nogulēju�as policijas lietisko pierādījumu glabātavā.

Pēc meitenes līķa atra�anas drēbes bija iesaiņotas pareizi, ta�u lietus un atkritumi jau bija sabojāju�i pierādījumus. Tomēr kop� slepkavības laikiem bija parādīju�ās gan jutīgākas ierīces, gan jauna pēdu daļiņu uztver�anas metode ar nosaukumu "pie�skārienu DNS".

Sajs ticēja veiksmei, un �is optimisms deva viņam spēkus veikt apnicīgi vienmuļus darbus, saņemot neskaidrus vai nega�tīvus rezultātus.

Viņ� bija licis noņemt paraugus no Vendijas d�empera krei�sās piedurknes un zem zeķītes atloka tādās vietās, kas nebija izmirku�as lietusūdenī.

Pēc DNS atdalī�anas no apak�ējā slāņa un nokopē�anas DNS pastiprinātājā Sajs izlaida DNS paraugus caur kādu ierīci, kas pēc izmēra un formas atgādināja biroja kopētāju, lai veiktu kapilāro elektroforēzi. �ajā procedūrā materiālu nosūtīja caur garu eju kapilāru, lai atdalītu DNS ar pievienoto krāsvielu pēc izmēra un elektrības lādiņa. Rezultāti parādījās elektroforetogrammas formā, gatavi salīdzinā�anai ar nacionālo DNS datubāzi.

Vienā no Saja datoru monitoriem bija Katas videoattēls. Viņ� paraudzījās uz to, lai pastāstītu draudzenei par darba gaitu.

-�� Vai vēl esi kopā ar mani, mlļum?

-�� Saj, tu aizmirsti laika starpību, Kata atbildēja. Man ir pietiekami daudz citu darbu.

-�� Kādi? Nosauc kaut vienu.

-�� Mīļumiņ, jebkur� cits darbs būtu noderīgāks. Defragmentēt datora cieto disku. Sakārtot nodokļu dokumentus. Aiziet jaukās pusdienās kopā ar necie�amo Helgu� Saj! Paskaties uz integratoru. Tur kaut kas parādījies!

Sajs ieskatījās izdrukā. Tur bija viena virsotņu kopa un ari vēl viena. Tas bija sasodīts brīnums identificēti divi individuālu avotu paraugi, abi ar Y hromosomām.

Tā bija īsta sensācija.

Sajs pievērsās Kit-Katai, un viņa pārsteigtajā sejā atplauka smaids.

-�� Divi vīrie�i pieskāru�ies Vendijas Bormenas drēbēm. Kata, vai tu spēj tam noticēt? Mums ir pierādījumi. Skaisti, dro�i pie�rādījumi.

Kata ieminējās: Es laikam tev nesu veiksmi.

-�� Mīļum, mīļum, tu esi īsta brīnumdare.

-�� Nu tad ņem par labu, un tagad man būs jābeidz.

-�� Paliec vēl, kamēr izlaidī�u profilus caur sistēmu.

-�� Tu meklē adatu siena kaudzē, Kata nopūtās. Un ar tā�dām siena kaudzēm ir pilns vesels lauks. Cik vien tālu sniedzas skatiens.

-�� Mēs tomēr varam pavadīt laiku kopā, Sajs atbildēja. Man patīk, ka tu esi līdzās.

Kata pasmaidīja. Nu labi. Uzdejosim, smukulit.

SKOLNIE�U LIETAS IZMEKLĒ�ANĀ bija iesaistīju�ies visi aģentūras darbinieki, un visi no sirds vēlējās to atrisināt. Mobots sēdēja savā kambarītī gaiteņa otrā pusē, pretī Sajam. Lai padarītu mājī�gāku �o bezlogu telpu, tajā bija novietots ērts atzveltnes krēsls, lampas piesegtas ar �allēm, pa kreisi no Mo darba vietas viņas bērnu fotogrāfiju slaidrāde monitorā, pa labi akvārijs ar zivti�ņām. Telpā visu laiku kūpēja smar�īgs vīraks.

Viņas priek�ā uz galda bija D�eisona Pilzera portatīvais dators.

Mo izmantoja īpa�u programmu, ko pati bija izstrādājusi. Viņa to sauca par "galveno atslēgu". Viņa jau bija sākusi at�ifrēt Pilzera paroles, pārmeklēt cieto disku un pārbaudīt visu datora elektronisko smadzeņu saturu.

-�� Iegāju viņa e-pastā, viņa uzsauca Sajam. Es esmu ģēnijs. Vai ne, Saj?

-�� Ak, Mo, visu datoriķu mātesplate! viņ� atsaucās.

-�� Tie�i tā. Tūlīt redzēsi, kas būs.

D�eisons Pilzers elektroniskās saziņas jomā bija īsts vācējs un krājējs. Viņ� neko neizdzēsa un izmantoja vairākus lietotājvārdus. Mo bez pūlēm atlauza viņa biroja lietotājkontu, a�i pārskatīja saraksti ar priek�niecību un kolēģiem. Tur nebija nekā interesanta, nekā nozīmīga, nekā noderīga, tāpēc viņa devās tālāk.

Commandos of Doom pastkastītei Pilzera lietotājvārds bija Atiks. Mobots devās uzbrukumā parolei, un tā drīz padevās. Tad viņa ķērās pie aizdomās turamā failiem. Pilzers ar "Atika" vārdu piedalījās spēlētāju forumos un sūtīja privātus ziņojumus, izlaupīdams karaļvalstis un slaktēdams naidniekus virtuālajā pazemes valstībā Kvarazizā ap 2409. gadu. Cik aprobe�ots stul�benis viņ� laikam bijis!

Noskaidrojusi visus Pilzera draugus un ienaidniekus Kvara�zizā, Mo devās tālāk ar savu elektronisko atslēgu atvēra viņa MyBook lapu.

Pilzers �ajā lapā bija ievietojis savas fotogrāfijas, rakstījis iespaidus par filmām, sveicis un izzobojis savus MyBook "drau�gus". Ta�u �ajā lapā nebija nekā ļaunāka par indīgu politisku ķengā�anos. MyBook lapai nebija neviena kopīga lietotājvārda ar Commandos of Doom, un Mo neatrada nekādas norādes par to, ka D�eisons Pilzers būtu cietis no depresijas. Ta�u no �īs iedziļi�nā�anās viņa dzīvē gan varēja uznākt depresija.

Aizvērusi e-pasta mapes, Mo sāka klik�ķināt uz visām rīkjoslas ikonām pēc kārtas. Viena no tām �ķita interesanta zibens, kas iz�aujas no izstiepta pirksta. Tās nosaukums bija "Scilla".

Mobots noklik�ķināja uz �īs ikonas un nonāca vēl vienā mājaslapā. To Pilzers bija nosaucis "Scillas Dzīve". Tā bija ieeja Pilzera personiskajā dienasgrāmatā un, ieraugot to, Mo sirds pamira.

Viņa steidzīgi lasīja, klik�ķināja uz saitēm, līdz atrada virtuā�lās pasaules saikni ar reālo.

Viņa pielēca kājās, strauji atstumjot krēslu no galda. Jau pēc mirkļa viņa stāvēja Saja darba telpas durvīs.

Sajs pievērsa viņai izklaidīgu skatienu.

Kas viņam lēcies? Vai viņ� nesaprot? Mo tikko bija atklā�jusi īstu sasodītu slepkavības plānu. Viņa bija mūsdienu �erloks Holmss brun�os.

-��� Jau pēc nepilnas nedēļas, viņa paziņoja, atkal būs "�ausmu nakts". Vai dzirdi, Saj? Tā viņi sauc savu slepkavo�a�nas spēli. D�eisons Pilzers būtu tajā piedalījies ja būtu dzīvs.

-�� Atvaino. Nevaru koncentrēties. Pārbaudu DNS�

Mo uzstāja: Klausies, ko es saku! Viņi ir divi. Dēvē sevi par "Ielu briesmoņiem". Viņu segvārdi ir Morbids un Tvaikadampis,

un viņi jau ir izvēlēju�ies nākamo upuri. Meiteni, kas dzīvo Silverleikā un sauc sevi par Lēdiju D. Saj! Vai tev nepielec? Pēc piecām dienām viņi nogalinās to meiteni.

D�EKS JAU BIJA iepriek� zvanījis un brīdinājis "Privātdetektīvu" Austrumkrasta biroju. Kad Emilio Kruss izkāpa no lidma�īnas Maiami starptautiskajā lidostā, viņu sagaidīja vecākā aģente Daiena Dikarlo.

CIP apmācību izgājusi Dikarlo savu darbu pārzināja labi. Viņa pasniedza Krusam portfeli, kurā bija viss nepiecie�amais iero�cis, novēro�anas aprīkojums, automobiļa atslēgas un arī Floridas dienvidos dzīvojo�o aģentūras ziņu pienesēju tālruņa numuri. Dikarlo arī pateica Krusam, kur apmetu�ies viņa izsekojamie.

Kruss piereģistrējās viesnīcā Biltmore, numurā tie�i virs novē�rojamajiem. Uzstādīja mikrofonus un sāka noklausī�anos.

Vēlāk viņ� sekoja �iem vīriem no viesnīcas uz klubiem un res�torāniem un pat novēroja, kā tie slēdz derības suņu skrie�anas sacīkstēs Hailīhā.

Tagad, trīs dienas pēc �ī uzdevuma uzsāk�anas, viņ� bija nokļuvis Sautbī�ā Maiami vecās daļas līksmākajā un seksīgā�kajā rajonā.

Emilio Kruss sēdēja uz koraļļu ie�u mūrī�a pa�ā pludmales malā ar skatu uz okeānu. Viņ� bija ģērbies tāpat kā visi bezrū�pīgie atpūtnieki neaizpogātā kreklā ar bezpiedurkņu kokvilnas krekliņu zem tā, cie�i piegulo�ām melnām saulesbrillēm uz acīm.

Viņ� �ķita iegrimis �īsdienas sacīk�u saraksta pētī�anā, bet tā bija tikai izlik�anās. Viņa saulesbriļļu rāmjos bija iebūvēts kameras objektīvs, kas spēja ne tikai filmēt. Tā fiksētos attēlus un skaņu uztvēra trīs kilometrus virs galvas lidojo�ais satelīts un pārraidīja uz Losand�elosas biroju.

Tie�i priek�ā, aptuveni desmit metru attālumā, trīs vīri sēdēj.i uz soliņa ar mugurām pret Krusu un ar skatu uz Okeāna avēniju.

Viņi sarunājās, ta�u nespēja atraut skatienu no iedegu�ajām puskailajām meitenēm, kas traucās garām uz skrituļslidām pa sakarsu�o plūmju krāsas ietvi.

Abi Krusa izsekojamie vīri bija Kenijs Ouens un Lanss Ri�ters. Abi bija NFL tiesne�i. Ouens bija plikpaurains, ar vasarraibumiem. Divdesmit gadus jaunākajam Ri�teram bija kupli, brūni mati, svaigs iedegums un bezgaumīgs RoIex pulkstenis, kas dro�i vien sver puskilogramu.

Pirms piecām minūtēm abiem tiesne�iem pievienojās Viktors Speino �ikāgas mafijas Marzullo ģimenes darbonis.

Kruss no pārsteiguma gandrīz skaļi iesaucās.

Velns un elle!

SPEINO IZSKATĪJĀS SVAIGS kā tikko no du�as un bija uzlicis pisto�les maksts siksnu zem vēsi zilās jakas. Viņ� stāstīja tiesne�iem par lieliskajām pagāju�ās nakts izpriecām viesnīcā Nautilus otrā ielas pusē. Maiami ir visseksīgākā pilsēta Amerikā, pārspējot pat Lasvegasu.

-�� Māte bija mazliet kaislīgāka nekā sīkā. Toties sīkā bija daudz centīgāka.

Ri�ters paraustīja plecus un apjautājās: Bet, Speino kungs, vai tad tas nebija tāds kā asinsgrēks?

-�� Nē-e, Speino atbildēja. Tā bija viņas aud�umāte. Ko tad jūs domājāt? Vai es kāds perverss izvirtulis?

Visi sāka smieties. Jaunais vīrietis ar kuplajiem matiem ieru�nājās: Tagad nopietni, Speino kungs. Atgriezīsimies pie mūsu �īsnedēļas uzdevuma. Tenesija uzvar Ouklendu ar septiņpadsmit punktiem? Tik liels pārsvars nav nekāda joka lieta, un mums var būt visai sare�ģīti.

Speino atbildēja: Es saprotu jūsu domu, Lans, ta�u jūs zināt, kā mēdz teikt. Sare�ģījumus mēs radām pa�i. Jūs, pui�i, esat profesionāļi. Gan tiksiet galā.

Pusaudzis bezpajumtnieks ar metamfetamīna sabojātiem zobiem, ģērbies Speedo �ortos un netīrā zaļā kreklā, pienāca pie Krusa, lai palūgtu lieku sīknaudu savam koled�as fondam.

Kruss iebilda: Tu stāvi man priek�ā saulei.

Puika jau īsts ldaidonis turpināja diedelēt: Tāpēc jau to sauc par lieko sīknaudu, vecīt. Tev tās nepietrūks.

Kad Kruss bija ticis vaļā no uzbāzīgā traucēkļa, Speino saruna ar tiesne�iem bija galā un viņi bija iz�ķīru�ies. Speino atgriezās savā art deco stila viesnīcā otrpus ielai, bet tiesne�i ar taksometru devās uz pilsētas centru.

Bet tas vairs nebija svarīgi. Kruss jau visu bija uzzinājis. Bija nolemts, ka Titāns komandai jāsakauj Raiders. Tiesne�iem bija jānovēr� sagrāve un jānosargā septiņpadsmit punktu pārsvars. Ja viņiem tas izdosies, kāds nopelnīs daudzus miljonus.

Kruss nospieda iPhone pogas, lai piezvanītu D�ekam.

-��� Labi jaunumi, ļoti labi. Es fiksēju vieno�anos. Vai dzirdi mani, kapteini?

-�� Skaļi un skaidri. Mēs visu saņēmām. Audio un video. Kas ir tas vīrs zilajā jakā?

-�� Viktors Speino. No �ikāgas. Marzullo ģimene.

-�� Neticami, D�eks noteica. Labi pastrādāts, Emilio. Atgrie�zies mājās. Tu mums esi vajadzīgs.

D�ASTINA SĒDĒJA "BESO" lieliskā restorānā, kas piederēja Evai Longorijai un Todam Ingli�am. Tā bija pla�a, velvēta telpa, kur pasniedza izslavētus meksikāņu virtuves ēdienus ar oriģināliem akcentiem.

Sē�ot stūrī pie apaļa galdiņa, D�astinai pavērās skats uz visu ēdamzāli, ta�u viņa nebija �urp nākusi slavenību medībās. Tas īsti nebūtu viņas garā.

Viņa izmantoja brīvo laiku, pār�ķirstot nelielu kaudzīti Geitvejas privātskolas gadagrāmatu. Viesmīlis novāca traukus un atnesa rēķinu.

-�� Vai �ovakar viss bija kārtībā, doktore Smita? Vai paltuss citronu mērcē gar�oja labi?

-�� Jā, Rafael. Es jau gandrīz vairs nespēju dzīvot bez paltusa citronu mērcē. Viss bija lieliski.

Patiesībā nekas nebija lieliski, izņemot zivi. Viņa bija grāmatās atzīmējusi desmit pui�us Geitvejas absolventus no 2004. līdz 2006. gadam, kas it kā atbilda Kristinas Kastiljas aprakstam. Da�iem bija smails deguns, citiem atļuku�as ausis. Neviens ne�bija policijas uzskaitē.

D�astina samaksāja rēķinu un, gaidot, kamēr apkalpotājs piebrauks viņas auto, ieslēdza telefonu un apskatīja saņemtās ziņas. Viņa redzēja, ka ir zvanījis Bobijs un arī Kristinas Kastiljas māte Pegija.

Vai tas ir iespējams? Vai Kristina atcerējusies kaut ko sva�rīgu? D�astina nospieda pogu, lai piezvanītu Pegijai Kastiljai.

Viņa murmināja: Nu ta�u, atbildi, līdz pēc piektā sign.il.i sieviete atsaucās.

-�� Lieciet mieru manai meitai, Kristinas māte paziņoja. Viņa ir nervozs bērns, un tagad jūs vēl viņu lieki satraucat. Uz viņas teikto nevar paļauties, saprotat? Jo viņa tikai negrib sagādāt jums vil�anos. Pa�laik viņa sē� savā istabā un raud.

D�astina bija aiz�ķērsojusi ceļu satiksmei un gājējiem uz ietves. Nodūrusi skatienu uz savām zilajām laiviņkurpēm, viņa atvainojās Pegijai Kastiljai, ka sagādājusi satraukumus viņas meitai, ta�u Kristinas palīdzība ir nepiecie�ama.

-�� Nepiecie�ama? Tikai ne Kristinai, Pegija Kastilja iebilda.

D�astinai iesāpējās galva. Sa�ņaugusi telefonu saujā, viņa cen�tās paskaidrot: Pegij! Kāds jau ir nogalinājis trīspadsmit meitenes par kurām mēs zinām. Pa�laik Kristina ir mūsu vienīgais reālais pavediens. Vai jūs tie�ām vēlaties traucēt slepkavas meklē�anu?

-� Doktore Smita, es nevaru atļauties raizēties par citām meite�nēm. Ja jums pa�ai būtu meita, varbūt jūs mani saprastu. Lūdzu, lieciet mieru Krisijai. Nelieciet man sūdzēties varasiestādēm.

-�� Es pati esmu varasiestā�u pārstāve. Varu pieprasīt, lai Kristinu nopratina kā svarīgu liecinieci, D�astina paziņoja sa�springtā balsī, sākot zaudēt pacietību. Lūdzu, viņa brīdināja Pegiju Kastilju. Nelieciet man vērsties policijā.

-�� Tikai pamēģiniet, doktore Smita. Es cīnī�os pret jums līdz pēdējam elpas vilcienam. Tad Pegija Kastilja nolika klausuli.

DUSMĀS VĀRĪDAMĀS, D�ASTINA izbrauca uz �osejas un devās uz mājām. Sajs bija ieguvis derīgu DNS no Vendijas Bormenas apģērba, ta�u tam nebija atbilstības datubāzē. Bez atbilstības nav iespējams pēc DNS uzzināt Vendijas Bormenas slepkavas vārdu.

Viņi bija tik tuvu atrisinājumam ta�u nonāku�i strupceļā.

Un tie�i �obrīd noziedzīgais grupējums gatavojās nākamajai slepkavībai.

Ieraugot pazīstamu ceļa zīmi, D�astinai pēk�ņi ie�āvās prātā laba doma. Viņa nobrauca no �osejas un nogriezās uz Bobija mājas pusi.

Bobijs lieliski prata nomierināt viņu grūtos brī�os. Varbūt viņ� varēs pierunāt Pegiju Kastilju. Ja ne, tad viņ� varēs ierosināt prasību tiesā, lai panāktu meitenes sadarbību.

Labi, lai tā būtu.

Bobija auto bija novietots �aurajā vienvietīgajā stāvvietā uz slīpās iebrauktuves mājas priek�ā. D�astina atstāja savu Jaguar ielas malā, iegāja pa vārtiem un piezvanīja pie durvīm. Kad Bobijs uzreiz neatbildēja, viņa pa labi zināmo akmens plāk�ņu celiņu devās apkārt mājai uz pla�o sētas puses zālienu ar brīnumaino skatu uz kanjonu.

Novilkusi kurpes, viņa ar baudu sajuta zāles maigo pieskā�rienu pēdām.

Un tad viņa ieraudzīja Bobiju. Viņ� mērcējās karstajā vannā, un D�astina uzsauca: Bob! Es atbildu uz tavu zvanu.

Bobijs piecēlās, kautrīgi saliecies, un tad D�astina ieraudzīja sievieti vannā kopā ar Bobiju. Viņa bija kaila.

D�ASTINA TO VISU pamanīja vienā mirklī. Sieviete vannā iespie�dzās un aizsedza ar abām rokām nelielās krūtis. Bobija seja savie�bās dusmu grimasē, un viņ� iesaucās: D�astina! Paliec turpat!

Viņ� taustījās uz vannas malas pēc brillēm, bet sieviete, kar�stajā ūdenī ko�i piesarkusi, uzsauca viņam: Padod manu halātu! Lūdzu, man vajag halātu!

Tagad D�astina pazina kailo sievieti. Tā bija Bobija sieva Marisa, no kuras viņ� bija pa�ķīries jau vairāk nekā pirms gada, kuru viņ� vairs nemīlēja, kura bija pārcēlusies uz Fēniksu un bija gatava jebkurā brīdī parakstīt �ķir�anās dokumentus.

D�astinas sirds nodrebēja, pēc tam sastinga. Viņa jutās tik ļoti vīlusies un nodota.

Viņa gribēja bēgt, tomēr labāk būtu rīkoties stingri un dros�mīgi. Skatīties patiesībai acīs. Uzzināt atbildes.

Viņa glu�i labi varēja nojaust, kāpēc Marisa Petino atkal �eit uzradusies, tomēr pajautāt vajadzēja.

Saņēmusi spēkus, D�astina piegāja mazliet tuvāk karstajai vannai. Viņa uzrunāja Marisu Petino: Es esmu D�astina Smita. Atvainojiet par traucējumu. Es domāju, ka Bobijs būs viens.

Marisa, piespiedusi pie krūtīm halātu, pievērsa vīram nik�numā zvērojo�u skatienu.

Bobij, kas tā tāda?

D�astina paskaidroja: Mēs ar Bobiju satiekamies jau cik ilgi, Bobij? Apmēram gadu?

Bobijs bija aptinis ap vidukli dvieli. Greizi uztupinājis uz deguna brilles. �ķita, ka viņ� karstajā vannā zaudējis ierasto savaldību, un tas viņu kaitināja. Vīrietim jābūt situācijas notei�cējam.

-�� D�astina, pie joda! Tas ir sasodīts neprāts, tu saproti? Iesim. Es tevi pavadī�u līdz vārtiem.

Neklausoties viņā, D�astina atkal pievērsās Marisai: Lūdzu, veltiet man mazliet laika. Vai Bobijs teica jums, ka kandidēs uz gubernatora amatu?

-�� Kā to saprast? Protams, teica. Jūs gribat apgalvot, ka satie�katies ar viņu tagad1

Bobijs stāvēja starp Marisu un D�astinu, dusmās tik tum�i piesarcis, ka D�astinai �ķita viņ� tūlīt metīsies viņai virsū ar dūrēm.

-��� Es negribēju, lai tu to uzzini �ādi, viņ� ierunājās. Tev vajadzēja piezvanīt, pirms brauci �urp.

-�� Es tevi mīlēju, D�astina atbildēja. Uzticējos tev.

-�� Es tev nekad neko neesmu solījis. Nekad neesmu tev melojis.

D�astina iecirta viņam pļauku, atstājot baltu plaukstas nospie�dumu uz vaiga. V/ss bija meli, viņa paziņoja. Vai tie�ām tu to nesaproti?

Marisa Petino ietinās peldmētelī un pievērsās vīram. Tagad es sapratu, Bobij. Gubernatora kandidāts ar sievu izskatās labāk nekā ar draudzeni.

-�� Lūdzu, Marisa, lūdzu, parunāsim par to vēlāk, Bobijs tais�nojās.

-�� Nebūs nekāda "vēlāk". Un paldies, D�astina. Labi, ka atgā�dinājāt, cik glums nelietis ir mans drīz jau biju�ais virs.

-�� Vienmēr laipni, D�astina atbildēja.

-��� Vai jūs varētu mani aizvest? Marisa jautāja D�astinai. Mans auto palika pie Beverly Hilton viesnīcas. Es varu saģērbties divās minūtēs. Bobij, kaut tu saķertu lepru un nosprāgtu!

-���� Mans auto ir ceļa malā, D�astina teica Marisai. Zils Jaguar. Es jūs gaidī�u. Viņa atkal pievērsās Bobijam. Vēlu veiksmi gubernatora vēlē�anās, Bob. Nekad vairs man nezvani.

�āvējs

PIE endija numura durvīm slavenās vai varbūt bēdīgi slave�nās Sanseta bulvāra viesnīcas Chateau Marmont tre�ajā stāvā bija piekārta zīme "NETRAUCĒT!". Pulkstenis bija gandrīz vien�padsmit no rīta. Es bungoju un rībināju pa masīvkoka durvīm.

-�� Endij! Te D�eks. Ielaid mani!

-��� Ej prom, Endijs durvju otrā pusē pavēlēja. Lai ko tu man gribētu iestāstīt, es to neklausī�os.

-�� Beidz, vecīt! Es jau pateicu mened�erim, ka tu vari izdarīt pa�nāvību. Ja nevērsi vaļā, viņ� nāks un ielaidīs mani ar savu atslēgu.

Beidzot durvis atvērās.

Endijs, ģērbies saburzītā pid�amā, turēja rokā pusizdzertu Chivas pudeli. Viņa mati bija saslēju�ies stāvus gaisā, it kā vai�rākas dienas nebūtu ne mazgāti, ne ķemmēti.

-�� Es tevi atlaidu, vai ne?

-�� Jā, atlaidi gan, stulbeni. Es vairs neprasu no tevis naudu. Atnācu tāpēc, ka esmu tavs labākais draugs.

Sekoju Endijam dzīvojamā istabā. Tā bija tum�a, aizkari aizvilkti.

Televizorā rādīja vecu Harisona Forda filmu "Liecinieks". Nu�murs atgādināja pagāju�ā gadsimta trīsdesmito gadu filmas dekorāciju vai Ņujorkas Vestsaidas dzīvokli, ja neskaita atvērto picas kasti uz krēsla līdzās milzīgajam televizoram. Paņēmu picas kasti, aiznesu uz virtuvi un iemetu atkritumu kastē. Tad atgriezos dzīvojamā istabā un apsēdos.

-�� Kā klājas? apjautājos.

-�� Sasodīti lieliski, vai tad neredzi?

-�� Atvaino, es atbildēju.

Endijs iedzēra malku no pudeles un noprasīja: Ko atkal teiksi, D�ek? Iepriek�ējo reizi tu apgalvoji, ka mana sieva ir ielene. Ko labu pavēstīsi �oreiz?

-�� Viņa lietoja.

-�� Ko? Ko tu teici?

-�� Viņa bija atkarīga no kreka [8] . Varbūt ari no heroīna.

-�� Beidz muldēt, D�ek! Bet galu galā vai nav vienalga? Viņa ir mirusi, D�ek. Mirusi. Atstājot mani tādās ziepēs. Poli�i vēro mani dienu un nakti. Draugi izvairās no manis, dro�i vien ne bez iemesla. Un �is sasodītais numurs drīz mani izputinās. Tas viss tikai manas sievas maukas un narkomānes dēļ.

-�� Saproti, Endij, �elbijas narkotiku atkarība ļauj mums labāk viņu saprast. Piemēram, kāpēc viņai bija slepena dzīve. Kāpēc vajadzēja naudu. Varbūt arī to, kāpēc viņa nevarēja tev izstāstīt patiesību.

Endijs paņēma televizora pulti un sāka pārslēgt kanālus, kamēr es runāju. Viņa skatiens bija truli vienaldzīgs. Kā neglāb�jami zudu�ai dvēselei.

-�� Tas arī savā ziņā ir pavediens, es paskaidroju. Mums jau ir norāde par viņas dīleri. Un, kā jau es teicu, ja mēs atradīsim �elbijas slepkavu, tevi vairs neturēs aizdomās.

Endijs beidzot paraudzījās uz mani. Nāc �urp, D�ek! Gribu tevi kārtīgi sabu�ot.

Es piecēlos, izņēmu pulti no viņa rokas un izslēdzu televizoru.

-�� Es tevi neiegrūdu �ajās ziepes. Es cen�os tev palīdzēt.

-�� Jā jau, jā.

-�� Tāpat kā tu man palīdzēji skolas laikos. Kad izrādījās, ka meitene, ar kuru es satikos, krāpj mani ar Artiju Devillu.

-�� Lorela� kaut kāda.

-�� Pareizi. Tu man palīdzēji pārciest Lorelas Velkijas nodevību un neļāvi nosist to �ali. Nosist viņu, Endij. Un kā bija toreiz, kad es ar auto izbraucu cauri telefona būdiņai Providensas centrā? Tu nomierināji dekānu un manu senci.

Endijs iesmējās: Ha-hā! Tavu senci.

Lai cik vārgi, tie tomēr bija smiekli. Un es uz brīdi it kā atkal ieraudzīju seno draugu Endiju.

-�� Es nogrāb�u to nelieti, Endij.

-�� Es zinu. Tu esi labs detektīvs, D�ek. Un tava aģentūra ir laba, daudz labāka nekā tava tēva laikos.

-�� Aiziesim �ovakar kopā vakariņās, es ierosināju. Uz kādu jauku vietiņu. Piekrastē.

-�� Paldies. Viņa acīs saplūda miklums.

Pie durvīm mēs apkampāmies un pāris rei�u uzsitām viens otram pa muguru.

-�� Man tik sasodīti viņas �ēl, Endijs izdvesa un sāka raudāt. Viņa bija nonākusi ellē, bet nevarēja man atzīties. Kāpēc viņa man neko neteica? Es ta�u biju viņas vīrs. Es biju viņas vīrs, D�ek!

ja varēja ticēt filmu aktierim �elbijas klientam un varbūt ari mīļotajam, viņas narkodīleris bija kāds iepriek� sodītais, vārdā Orlando Peress.

Es biju izlasījis viņa sodāmību sarakstu. �is agresīvais tipiņ� vairākkārt tika aizturēts par vardarbību ģimenē un da�ādiem uzbrukumiem, līdz beidzot nonāca uz trim gadiem �aino cietumā par narkotiku glabā�anu ar nodomu tās pārdot. Pēc izkļū�anas no drūmā sprosta 2008. gadā viņam laikam pietika izmanības vai veiksmes neiekrist vēlreiz.

Tagad Peress ar sievu un bērniem dzīvoja divus miljonus dolāru vērtā grieķu stila atdarinājuma villā Vudrova Vilsona ielā. Uz piebraucamā ceļa stāvēja divi auto jauna modeļa BMW un melns Escalade ar zelta ķēdēm rotātiem riteņu disldem.

Del Rio jau divas diennaktis izsekoja Peresu, noklausoties viņa sarunas ar parabolisko antenu greipfrūta pusītes lielumā un Sennheiser MKE 2 miniatūro mikrofonu. �ajā lietā es netaupīju aģentūras izmaksas.

Del Rio ziņoja, ka Peress izmanto vairākus priek�apmaksas tālruņus steidzamu narkotiku darījumu sarunā�anai, kas parasti notiek stāvlaukumos un ceļmalās. Viņa klienti bija biznesa ap�rindu pārstāvji, kā ari modeles un sīkas aktrisites, kuras, sprie�ot pēc visa, varēja dabūt atlaidi, sniedzot dīlerim pakalpojumus d�ipa priek�ējā sēdekli.

Atvērās villas ārdurvis, un iznāca glita brunete ar zīdaini uz rokas, pie otras rokas vezdama mazliet lielāku mazuli. Viņa iekāpa BMW un aizbrauca tie�i mums garām.

-�� Sieviņa, �iepiņa, Del Rio nosmikņāja.

Uzlicis austiņas, viņ� ziņoja, ka Peress mājā palicis viens. Dīle ris runāja pa telefonu ar kādu satrauktu klienti, vārdā Taurenlte, lūgdams viņu dziļi ievilkt elpu. Viņ� tūlīt būs klāt. Atvedīs to, kas viņai vajadzīgs.

-��� Skaidrs, viņ� pēc divdesmit minūtēm tiksies ar Taurenīci Holiday Inn stāvlaukumā Kahuengā, Riks pavēstīja.

-�� Nē, netiksies vis. Ejam.

Mēs izkāpām no aģentūras auto un devāmies uz mājas gal�veno ieeju. Es piezvanīju pie durvīm. Pēc tam vēlreiz. Tad iesau�cos: Atver, Peres! Tu esi laimējis desmit miljonus dolāru firmas Publishers Clearing House akcijā.

Kad gribēju jau likt Del Rio iet de�urēt pie Escalade, Peress pēk�ņi atvēra durvis.

Viņ� bija basām kājām, un līdz pleciem garie balinātie mati dīvaini kontrastēja ar melnīgsnējo ādu un tum�ajām Fu Man�u ūsiņām. Zem tām stiepās rēta, vēl vairāk pastiprinot sejas drau�dīgo izteiksmi.

Vai �ī seja bija pēdējā, ko �elbija Ku�mena redzēja pirms nāves? Tas mani nemaz nepārsteigtu.

Vai �is nekrietnelis nogalināja �elbiju par maksājumu kavē��anu? Es parādīju Peresam �etonu, un viņ� sāka minstināties, noturējis mūs par policistiem.

-�� Jums vajadzīgs sasodīts orderis, tā gan, Orlando Peress paziņoja, savelkot seju tādā dusmu grimasē, ka pat rēta nobālēja.

Del Rio spēcīgi triecās ar plecu pa durvīm, un iek�ā mēs bijām.

-�� Redzi, nevajag nekādu orderi, Riks noteica.

ORLANDO PERESS IESAUCĀS, pārkliedzot fona mūziku: Vācieties ārā no manas mājas. Vācieties prom!

Del Rio izņēma no jostas pistoli un ieminējās: D�ek, es aizmirsu ma�īnā grāmatu. Par sarunu veik�anu "Kā panākt piekri�anu". Vai tu varētu man to atnest?

Es atbildēju: Mēģināsim iztikt bez grāmatas.

Jā, Del Rio piekrita. Protams. To mēs varam. Redzēs, cik daudz atceramies.

Peresa acu zīlītes bija iepletu�ās, un viņ� nespēja īsti kon�centrēt skatienu. Ei, tu! viņ� uzsauca, skatoties uz Del Rio pistoli. Es teicu, vācies prom!

Es izrāvu stereosistēmas kontaktdak�u no sienas.

Del Rio paskaidroja: Mēs neesam policisti. Bet, kad būsim aprunāju�ies, varēsi dro�i tos saukt.

Dīleris paķēra ieroci, kas mētājās uz atpūtas krēsla, un pacēla �au�anas gatavībā. Tikko viņ� bija notēmējis ar pusautomātisko pistoli, es iespēru viņam pa ceļiem, nogā�ot uz gridas.

Atskanēja vairāki �āvieni. Lodes nolidoja man gar ausi, trāpot lampai ar stikla kupolu un gleznai ar toreadoru virs kamīna dzegas.

Del Rio ar kājas spērienu izsita ieroci no Peresa rokas, bet es apvēlu dīleri uz vēdera un spēcīgi uzspiedu ar celi uz muguras. Tad saslēdzu rokas ar plastmasas roku dzel�iem.

Kad piecēlos, Del Rio iedeva man paturēt savu ieroci. Tad viņ� ar abām rokām sagrāba Peresu un aiz balinātajiem matiem un d�insu jostas aizvilka pa nospodrināto marmora grīdu garām izliektas formas iek�ējam baseinam uz modernu, bagātīgi apn kotu virtuvi ar nerūso�ā tērauda apdari, kas man pat glu�i labi patika.

-�� Ei-ei-eiiiī, auū! Ko tu dari, ko? Izbeidz �itās stulbības, saprati? Del Rio uzrāva dīleri kājās un piespieda viņa seju pie plīts

virsmas da�u centimetru attālumā no priek�ējā degļa.

-�� Kāpēc tu nogalināji �elbiju Ku�menu? Riks iebļāva narkotirgonim ausī.

-�� Nepazīstu nekādu �elbiju.

Del Rio pagrieza plīts slēdzi. Iedegās zilas liesmas. Peress brīdināja: Ei, �omiņ, tu nezini, cik bīstams tips es esmu.

Del Rio atbildēja: Tie�i tā, un uzgrieza lielāku liesmu. Dīlera baltie mati sāka svilt un gruzdēt, izplatot deguma smaku.

-�� Auuuū. Izslēdz to, vecīt! Lūdzu, izslēdz!

Del Rio sagrāba Peresu aiz apkakles un pacēla viņa galvu no plīts. Tad jautāja atkal: Kāpēc tu nogalināji �elbiju?

-�� Es viņu nenogalināju! Viņa bija man parādā da�us tauk�ķus. Kādus �etrus. Viņa būtu samaksājusi. Viņa bija jauka sieviete. Man patika �elbija viņa patika visiem.

-�� Tagad klausies, kādi ir spēles noteikumi, Del Rio paziņoja.

-�� Ja turpināsi melot, es piespiedī�u tavu ģīmi tie�i pie degļa. Saprati?

Peress stīvējās un pretojās, tomēr nespēja izrauties no Del Rio tvēriena. Del Rio atkal uzgrieza lielāku liesmu. Jūtot, kā uguns piezogas ūsām, Peress nobijās ne pa jokam.

Es jau gatavojos iejaukties un apturēt Riku, bet tad tirgonis iekliedzās: Klausies! Es viņu nenogalināju. Bet varbūt zinu, kur� to izdarīja.

Del Rio uzrāva Peresu aug�ā, pagrieza pret sevi un pavēlēja:

-�� Tikai nemelo, vecais. Vai arī turpināsi cepties.

-�� Es dzirdēju uz ielas. Tas bija algots slepkava. Mafijas uzde�vumā.

-�� Vārds?

-�� To es nezinu. Kā lai es to zinātu? Auuuū! Peress iekaucās, kad Del Rio, sagrābis aiz baltajiem matiem, atkal nospieda viņa seju uz plīts.

-�� Mērkaķis Mankijs! Viņu sauc Montijs! Kaut kā tamlīdzīgi.

Del Rio jau bija man ziņojis par pazīstamākajiem mafijas slep�kavām, un Bo Montgomerijs, saukts arī Montijs, bija vietējais un līdz ar to arī viens no galvenajiem aizdomās turamajiem.

-�� Montgomerijs, ieminējos Del Rio.

Peress iesaucās: Tas ir viņ�. Tagad izslēdz plīti, vecīt!

Del Rio atrāva Peresu no plīts. Viņ� pieteica: Cerams, ka teici patiesību. Citādi es atgriezī�os. Es pildu savus solījumus, vecīt!

TĀ BIJA VĒRTĪGA norāde, un mūs pārņēma medību azarts. No Peresa divu miljonu villas līdz algotā slepkavas zirgu fermai Aguras kalnos, uz ziemeļiem no Malibu, bija divdesmit piecu minū�u brauciens.

Uz fermu veda putekļains zemesceļ� caur pļavu ar garu, brūnu zāli, garām koku stumbriem piestiprinātiem uzrakstiem "Ieeja aizliegta". Ceļ� apliecās ap klinti, tad stiepās taisni uz sudrabaini pelēki izbalēju�u dzīvojamo māju ar skaidu jumtu.

Aiz mājas bija jauns �ķūnis un aploks, kur cie�ā bariņā zem koka stāvēja mūlis un trīs bēri mustangi, ar astēm gaiņādami mu�as. Aiz aploka sākās jā�anas trase, kas piecdesmit metrus tālāk virzījās aug�up lēzenā pakalnā.

Del Rio apturēja auto, un manu uzmanību piesaistīja gaismas atspīdums stiklā.

Ieraudzīju zem mājas jumta dzegas uzstādītas Avigilon se��padsmit megapikseļu kameras kupolveida korpusu. Es jau biju apsvēris iespēju iegādāties �o novēro�anas sistēmu savai mājai. Tā uzņem augstas iz�ķirtspējas video gan krāsu, gan infrasar�kanajā re�īmā.

Ie�īkstējās durvju eņģes, un no mājas iznāca vīrs ar AK-47 rokās un pinkainu suni līdzās. Vīrietis bija kalsns, ar glu�i ikdie�ni�ķu izskatu, kas dro�i vien viņam labi noderēja darbā. Suņa galva bija krietnas melones lielumā. Kad mēs izkāpām no auto, dzīvnieks saspringa un ierūcās.

Ar acs kaktiņu vērojot suni, nosaucu Montijam savu un Del Rio vārdu, cen�oties izturēties brīvi un nepiespiesti, lai gan jutos nelāgi. �is vīrs bija daudzkārtējs slepkava. Viņam rokās bija iero�cis, ar ko cilvēku var vienā mirklī sacaurumot kā sietu.

Vienlaikus es ar ba�ām domāju par blakus stāvo�o pārāk nesa�valdīgo kolēģi. Rikām bija pielādēta pistole, aizbāzta mugurpusē aiz bik�u jostas. Viņ� nevarēja to izvilkt, pirms Montijs pagūtu iz�aut, ta�u viņ� noteikti bija gatavs mēģināt. Man uz aug�lūpas izspiedās sviedri.

Montijs noprasīja: Ko jums vajag? Viņa balss bija augsta, gandrīz puiciska.

-��� Es esmu D�eks Morgans no aģentūras "Privātdetektīvi". �elbijas Ku�menas vīrs ir mans klients, es paskaidroju. Mums nav nekādu pretenziju pret jums. Man tikai jāuzzina, kur� vēlējās �elbijas nāvi.

-�� Esmu dzirdējis par jums, Morgana kungs. Ta�u nepazīstu nekādus Ku�menus.

Es turpināju runāt. Ja �elbijas nogalinā�anai bija personiski motīvi, ja viņas no�au�ana bija vēstījums mūsu ldientam, mums tas jānoskaidro.

Tik tikko paverot plānās lūpas, Montijs atbildēja: Es atkār�toju nepazīstu nekādus Ku�menus. Un, pat ja es zināju, ka �elbija vienmēr �etros pēcpusdienā liekas nosnausties, tie tomēr nebija personiski motīvi, un es nesūtu vēstījumus. Tagad brauciet projām lēni, lai neizbiedētu zirgus.

-�� Paldies, Montij, jūs esat īsts profesionālis, es pateicos. Tad mēs ar Del Rio devāmies projām un iekāpām ma�īnā.

Es apsēdos pie stūres. Lēni izgriezu auto atpakaļgaitā no pagalma, tad aizbraucu pa zemesceļu, saceļot putekļu mākoņus.

KRIETNI NOPŪLĒJIES, STRĀDĀJOT pie skolnie�u lietas, meiteņu dēļ, D�astinas dēļ, abi iemesli vienlīdz svarīgi beidzot noli�kos pagulēt. Tālruņa zvans uzrāva mani no miega tie�i sapņa vidū. Sirds dauzījās tik me�onīgi, ka �ķita tūlīt pārplīsīs kāds vārsts. Atvēru pārsegu un, nemaz neļaujot zvanītājam sākt runāt, uzbļāvu: Vēl ne! un nosviedu tālruni uz galdiņa.

Nelietis! Es jau biju tik tuvu atbildei. Tik tuvu izskaidrojumam. Jau gandrīz redzēju to. Ko es biju aizmirsis par Afganistānu un helikoptera sprādzienu?

Atkal atkritu uz spilvena. Sapnis vēl joprojām bija spilgtā atmiņā, un varēju to atkārtot kā filmu uz griestu baltā ekrāna.

Sapnis atbilda manām atmiņām par to dienu. Es stāvēju pie CH-46 rampas. Helikopters dega, un visapkārt sprāga 50. kalibra artilērijas �āviņi. Kareivji sāpēs kliedza.

Denijs Jangs tumsā gulēja uz muguras. Viņa lidotāja kom�binezons bija vienās asinīs, to bija tik daudz, ka pat nevarēja pateikt, kur viņ� ir ievainots.

Es saucu viņa vārdu. Un tad viss apstājās. Ausīs atskanēja �ņākoņa, un skatiens aizmiglojās.

Lai kā centos, neko vairs nevarēju saskatīt. Nespēju iedomā�ties, kas tikko notika. Ta�u biju zaudējis da�as sekundes.

Darbība atsākās.

Gan dzīvē, gan sapnī es izvilku Deniju no lidaparāta, uzmetu pār plecu un sāku skriet pa dego�o kaujas lauku.

Noliku viņu zemē dro�ībā un kas notika pēc tam?

Es gulēju uz muguras nepilna metra attālumā no Denija nedzīvā ķermeņa. Es biju nomiris un atkal atdzīvojies. Ar Del Rio palīdzību.

Uzliku spilvenu uz sejas, tomēr nespēju padzīt atmiņas par Deniju, gulēdams mīkstajā gultā.

Denijs bija nācis no piena lopkopju ģimenes, kas jau daudzās paaudzēs saimniekoja fermā, mazā Teksasas ciemā. Viņ� bija iestājies jūras kājniekos, jo uzskatīja to par savu pienākumu. Un ari tāpēc, lai beidzot izrautos no apniku�ās govju kūts. Es rīkojos tāpat lai tiktu projām no tēva.

�im puisim piemita kaut kas tik neparasts, tik bērni�ķīga spēja jūsmot par visu, un tāpēc man viņ� iepatikās. Viņā nebija ne mazākās viltības. Ta�u, lai gan pats būdams tie�s un neviltots, viņ� spēja būt arī iejūtīgs un saproto�s.

Mēs nodienējām kopā tikai se�us mēne�us līdz Denija bojā�ejai, ta�u �ajā laikā viņ� un Del Rio bija vienīgie eskadronā, ar ko es varēju normāli sarunāties. Vienīgie, kas neuztvēra mani kā bagātnieku aprindu pārstāvi, bet ļāva būt man pa�am.

Atsaucu atmiņā tik�anos ar Denija sievu �eilu pēc atgrie�anās �tatos. Viņai bija gai�i sarkanīgi mati un pelēkas acis. Atcerējos, kā sēdēju viņu mājas mazajā, tum�ajā viesistabā. Spogulis bija aizsegts ar melnu audumu. �aurajai telpai piemērotās mēbeles bija neērtas un �ķita reti lietotas.

Pastāstīju �eilai, ka biju kopā ar Deniju viņa nāves brīdī. Pateicu, ka viņ� bija bezsamaņā. Un necieta sāpes. Ka viņ� bija drosmīgs kareivis. Mēs visi viņu cienijām. Tas viss bija patiesība.

�eila bija sakrustojusi rokas uz lielā vēdera. Viņa ne�ņukstēja, bet asaras straumēm plūda pa vaigiem.

Mums būs vēl viena meitiņa, viņa atzinās.

Atmiņas atkal pārtrūka. Tie�i �ādi pārrāvumi lika domāt, ka esmu aizmirsis kaut ko svarīgu. Toreiz notika vēl kaut kas. Bet kas tas bija? Ko es nezināju?

Sasodītais telefons iezvanījās atkal.

TĀLRUNIS VIBRĒJA MAN saujā. Ekrānā bija redzams: 7.04. Zvana: T. Morgans.

Pacēlu tālruni pie auss un noprasīju brālim: Vai tu zvanīji pirms brī�a?

-�� Es zvanīju vakar vakarā. Vai nesaņēmi manu ziņu? Mans psihologs grib satikt mūs abus kopā. �orīt deviņos.

-�� �odien? Tu joko? Man ir darbs, saproti?

-�� Jā, protams. Tu to saņēmi mantojumā no tēva, Tomijs atbildēja. Tas ir svarīgi, bet lai nu paliek, dari, kā gribi.

Tā nu es tagad sēdēju "Zilo Debesu" rehabilitācijas centra ves�tibilā bezlogu telpā ar bāli zilām sienām, ko rotāja keramikas flī�u mozaīka ar lidojo�u putnu rakstu un neuzkrīto�as modernu Skandināvijas stila mēbeļu grupas.

Es dusmojos, ka biju izsaukts �urp aģentūras iknedēļas apspriedes dienā, tomēr negribēju arī sagādāt Tomijam nekādu aizbildinājumu nespējai laboties. Ja paveiksies, ap pusvienpadsmitiem bū�u birojā. Skolnie�u lietā bija jaunumi un arī fut�bola līgas lietā.

Kamēr gaidīju, pievienojos telefonkonferencei ar kādu mūsu Londonas biroja klientu, bet tad noliku klausuli, kad atvērās vienas no durvīm gaiteņa galā. Iznāca kāds vīrs un devās tie�i pie manis. Viņ� bija kalsns, sirmiem matiem, ģērbies dzeltenā jakā un kārtīgi izgludinātās platās biksēs, ķēdītē ap kaklu karājās lasāmās brilles.

Viņ� uzmundrino�i smaidīja. Piecēlos, lai paspiestu viņa roku, bet viņ� pēk�ņi sagrīļojās un nogāzās uz grīdas.

Piepe�i visa pasaule sasvērās sāņus. Steig�us pasniedzos pēc krēsla un smagi atkritu tajā.

Kas, ellē, notiek?

Virs galvas �ūpojās griestu lampas, metot ēnas uz bālā grī�das paklāja. Atskanēja tāda kā stipra vēja gaudo�ana ta�u tas nebija vēj�.

Grīda sāka viļņoties kā upes ūdens virsma.

Cie�i pieķēros pie krēsla roku balstiem, bet tas sāka raustīties, it kā būtu atdzīvojies un gribētu mani nomest.

Vīrs dzeltenajā jakā aizsedza pakausi ar plaukstām. Sienas mozaīka saplaisāja pa�ā vidū, un sarkanas puķes izlidoja no vāzes kā raķetes. No�ķindēja saplēsti stikli, un pazuda elektrība.

Bariņ� cilvēku panikā metās skriet caur vestibilu, izbailēs kliegdami tum�ajā telpā.

Es joprojām turējos pie krēsla. Jutos kā paralizēts, bet īstās �ausmas plosījās manā prātā, zibsnījot kā vētras pārrauts elek�trības vads. Acu priek�ā viss sagriezās, un es atkal biju nonā�cis tur. Helikopters gāzās no debesīm, virpuļojot nāves spirālē. Es neko nespēju darīt, lai novērstu kritienu un biedru bojāeju.

ES ZINĀJU, KA milzis, kas purina ēku kā suns zobos sagrābtu lupatu, ir zemestrīce. Dro�i vien. Ta�u tumsā, sē�ot lēkājo�ā krēslā uz viļņojo�as grīdas, kāds spēks mani izrāva no tagadnes un iesvieda septiņus gadus senā pagātnē.

Es sēdēju CH-46 pilota kabīnē, kad no zemes iz�auta raķete izlauzās caur kravas nodalījuma grīdu, sadragājot pakaļgala transmisiju. Kabīnē atskanēja sprādziens, kas �ķita vēstām par pasaules galu.

Helikopteram virpuļojot lejup, es biju iespiests pilota sēdekļa kreisajā pusē. Ieslēdzu motoriem tuk�gaitas re�īmu, lai mazinātu bīstamo grie�anos pa labi, ta�u biju bezspēcīgs pret zemes pie�vilk�anas spēku.

Izmisīgi turējos pie sviras, gandrīz izlau�ot rokas no pleciem, pūloties izlīdzināt lidaparātu gaisā.

Man prātā bija tikai viena doma nosēdināt helikopteru ve�selu, bet tas visu laiku pretojās. Iekrampējos svirā, pievērsis skatienu infrasarkano briļļu rādītajai rēgainajai zemes ainavai, kas nenovēr�ami strauji tuvojās.

Atsitoties pret zemi, nolai�anās �asija sadragāja priek�gala stiklu man zem kājām. Apdullino�ais trieciens sadrebināja visus kaulus, ta�u lidaparāts bija palicis neskarts.

Atsprādzēju dro�ības jostu, pasniedzos un papurināju Riku aiz pleca.

Viņ� pagriezās, satvēra manu roku un paziņoja: Draņķīga nolai�anās, D�ek. Sasodīti draņķīga.

Lo�metējnieks un vada komandieris metās ārā pa komandas izkāp�anas durvīm man aiz muguras. Riks izspraucās starp mūsu sēdekļiem un sekoja viņiem tumsā, lejā pa pakāpieniem.

Es varēju izrāpties pa logu, bet laikam devos uz kravas noda�lījumu pakaļgalā, jo nākamais skats, ko atceros, bija sadragātā kabīne, ko raķete bija pārplēsusi uz pusēm. Atlikusī telpa bija pilna ar jūras kājnieku līķiem.

Tā bija īsta �ausmu filma, tikai reālajā dzīvē.

�etrpadsmit vīri, kas pirms divdesmit minūtēm jokoja un smē�jās, kad helikopters pacēlās gaisā, tagad bija krustām �ķērsām sakritu�i salona kreisajā pusē.

Denijs Jangs, asinīm noplūdis, gulēja atsevi�ķi no pārējiem. Mēģināju sataustīt pulsu, ta�u rokas �ķita sastingu�as un drebēja. Nevarēju sajust neko.

Saucu Denija vārdu, bet viņ� neatbildēja. Vai viņa plakstiņi nodrebēja? To es nevarēju dro�i pateikt.

Uzmanīgi spraucos caur helikopteru, velkot Deniju sev līdzi. Kad biju uzcēlis viņu uz pleca, izdzirdēju kādu saucam manu vārdu. Pagriezos un ieraudzīju kaprāli D�efriju Albertu guļam salona pakaļgalā, iespiestu zem kritu�o ķermeņiem.

Viņ� sāpēs kliedza.

Bija aizdegusies pilota kabīne. Liesmas apgaismoja salonu, un es vairs neko nevarēju saskatīt ar infrasarkanajām brillēm.

D�efs Alberts pagrieza galvu, lai paskatītos uz mani. Ātri izvēr�tēju viņa izdzīvo�anas izredzes. D�efs bija ne tikai iespiests zem līķiem, bet kritienā viņam bija arī salauztas kājas un kauli izdūru�ies caur kombinezonu. Es viens nevarēju izdabūt viņu ārā.

Viņ� iekliedzās: Kapteini, palīdzi man izkļūt ārā! Neatstāj mani te sadegt!

Es atgriezī�os, uzsaucu Albertam. Atvedī�u palīgus. Tūlīt bū�u atpakaļ.

Alberts ieķērcās: Kapteini, viņ� ir miris! Denijs ir miris! Palīdzi man, lūdzu!

REHABILITĀCIJAS CENTRA VESTIBILĀ gaismas nomirgoja un atkal iedegās, ap�ilbinot mani ar kvēlspuld�u balto mirdzumu.

Palūkojoties apkārt, redzēju, ka sienas ieplaisāju�as kā olu �aumalas, apberot paklāju ar apmetuma gabaliem un stikla lauskām. Es biju "Zilajās Debesis" un vienlaikus Afganistānā, jo atmiņas joprojām plūda pār mani kā benzīna straume uz cietās tuksne�a zemes.

Kareivji skrēja man pretī kā rēgaini mirdzo�as zaļas figūras nakts melnumā. Es noliku zemē Deniju Jangu, un tad atmiņas pagaisa melnā bezdibenī. Tikko vēl es biju tur. Un tad vairs ne.

Es nomiru un atkal atgriezos dzīvē. Kādēļ man nebija ne jausmas.

Sajutu sāpīgu, uzstājīgu spiedienu uz krūtīm un ieraudzīju Rika Del Rio seju. D�ek, suņabērns�

Viņ� nezināja, ka es biju atstājis D�efu Albertu nomirt.

Viņ� to nezināja un es pats arī ne. Uz brīdi biju zaudējis prātu, iedomājos, ka atrodos bārā. Pateicu Rikām izsmējīgu joku. Tagad es pirmoreiz sāku atcerēties to visu, krītot atmiņu melnajā caurumā, pretī moko�am apkaunojumam.

�īs drausmīgās patiesības priek�ā sabruka visi mani līdz�i�nējie uzskati par sevi. Es pametu ievainotu biedru. Apsolīju atgriezties, bet neturēju vārdu. Vēlējos, kaut Riks nebūtu mani atdzīvinājis.

Vēlējos, kaut būtu nomiris un neatmodies.

Atskanēja kāda balss: D�ek. D�ek, vai jums kas noticis?

Riks? Kur, ellē, es atrodos?

Neizpratnē raudzījos uz sirmo viru, kas bija noliecies pār mani. Kas viņ� ir? Kā viņ� zina manu vārdu?

-��� Es esmu Brendans Makgintijs, Tomija psihoterapeits. Jūs vaidējāt. Vai esat savainots?

-�� Nē� neesmu. Tikai�

Pūlējos piecelties, un Dr. Makgintijs pasniedza roku, lai palī�dzētu. Satvēru viņa apak�delmu un pieslējos kājās. Cilvēki izbie�dēti skrēja mums garām divatā un bariņos.

Makgintijs mierino�i uzrunāja mani: Būs jau labi, D�ek. Pasauk�u kādu ārstu jūs apskatīt.

-�� Nē, man nekas nekait. Tie�ām nekas.

Makgintijs ieminējās: Tomij, mums būs jāatliek �ī saruna. Pārcelsim to uz citu dienu.

Pacēlu skatienu un ieraudzīju brāli stāvam tikai pāris metru attālumā. Viņ� iebilda: Ne vella. Nekas nav jāatliek. D�eks savu�laik pārcietis īstu elli mēness tum�ajā pusē. Tāda nieka zemestrīce viņam ir tīrais sīkums. Vai ne, D�ekiņ?

Es ilgojos iekāpt Lamborghini un iespiest gāzes pedāli grīdā. Vēlējos tikai braukt un braukt, līdz aizmig�u pie stūres. Izmisīgi vēlējos kaut kā aizbēgt no moko�ās vainas apziņas par nodalī�jumu, ko beidzot biju skaidri atcerējies. Es biju iznesis no dego�a helikoptera miru�u biedru, bet dzīvu pametis.

-�� Tev ta�u nekas nekai�, bra�ka, vai ne? Tomijs uzstāja.

-�� Galu galā kas par sūdiem? Tu ta�u jau esi �eit. Ar visu savu lielo aizņemtību pats zini.

No apstulbuma gandrīz zaudējis valodu, tomēr atbildēju:

-�� Lai notiek.

APKĀRTĒJĀ PASAULE �ĶITA tik nereāla, it kā tagadne būtu sapnis, bet atmiņas daudz dzīvākas un taustāmākas.

Skaņas nebija svarīgas griezīgās sirēnas ārā uz �osejas, metāliskā balss skaļruņos, Tomija un Dr. Makgintija sarunas, soļojot gaitenī man pa priek�u.

Pārkāpjot Dr. Makgintija kabineta slieksni, es pieliecu galvu.

Pēc zemestrīces nelielajā telpā pa cietkoksnes grīdu bija izmē�tātas grāmatas un gleznas. Makgintijs piecēla apgāztu grīdas lampu un ieslēdza to.

Viņ� ierunājās: D�ek, tie�ām. Mēs varam atlikt to uz citu reizi.

Man nekas nekait, es atbildēju. Tie�ām nekas. Esmu gatavs sarunai.

Mēs atbrīvojām vietu telpas vidū un novietojām divus vienā�dus koka atzveltnes krēslus vienu otram līdzās pretī Makgintija zvilnim. Jutu, ka D�efa Alberta gars no kabineta stūra vēro, kā mēs ar Tomiju apsē�amies krēslos un psihologs ērti iekārtojas savā sēdeklī. Es apzinājos, ka tas ir pilnīgs neprāts, tomēr uz mirkli iedomājos vai D�efs Alberts zvana man katru dienu, saucot mani par līķi?

Tomijs ieminējās: �ķiet, Kalifornija vismaz neatlūza no kon�tinenta.

Mēs abi bijām ģērbu�ies vienādi. Baltos kreklos, zilos bleizeros un d�insa biksēs. Man kājās bija �ņoru kurpes, Tomijam moka�sīni. Smīns Tomija neskūtajā sejā darīja viņu līdzīgu galvenās lomas atveidotājam seriālā Mad Men.

Viņa augstprātība bija pilnīgi nepamatota. Viltīgi pa�apmie�rināto pozu viņ� bija pārņēmis no tēva. Tomijs bija neglābjami iestidzis Tomija vecākā atdarinā�anā.

Makgintijs apjautājās, vai nevar mums kaut ko piedāvāt, un paziņoja: Nu tad sāksim. D�ek, mēs cerējām uzzināt no jums ko vairāk par jūsu tēvu.

Kā velnu piemin�

-�� Kā jūs viņu raksturotu?

Tēvs jau piecus gadus bija miris, bet es joprojām nespēju atbrīvoties no viņa ēnas. Es atbildēju: Viņ� bija ne�ēlīgs. Tā bija viņa labākā īpa�ība.

Dr. Makgintijs pasmaidīja un apjautājās: Vai varat pastāstīt ko vairāk, D�ek?

-�� Jā, protams, cik tik vajag. Viņ� nepārtraukti mocīja māti. Sava prieka pēc sarīdīja mani un Tomiju vienu pret otru. Neli�kās mierā, līdz mēs sakāvāmies līdz asinīm vai asarām. Viņam vienmēr un itin visur bija taisnība par sportu, cilvēku dabu, laika apstākļiem. Viņaprāt, viņ� bija īsts pusdievs.

Psihologs pamāja ar galvu. Mēs ar kolēģiem tādus saucam par "īstiem maitasgabaliem". Viņ� paraudzījās uz manu brāli. Un ko jūs, Tomij, domājat par savu tēvu?

-�� D�eks visus vērtē pēc sava prāta. Viņ� pats ari ir tāds, kam vienmēr taisnība. Tēvs tikai centās mūs norūdīt, brālis atbildēja. Smīns bija pazudis no viņa sejas. Es biju uzbrucis svētumam, ko viņ� visu mū�u aizstāvēja. Viņ� negribēja, lai dzīvē mums visi darītu pāri.

Es pat neklausījos, kā brālis attaisno tēva brutālo ne�ēlību. Viņ� apgalvoja Dr. Makgintijam: D�eks nekad nesaka neko labu par tēvu. Bet tēvs gribēja, lai mēs gūstam panākumus. Viņ� mudināja D�eku trenēties futbolā un kļūt par labu spēlētāju. Mēs abi ieguvām melnās jostas divpadsmit gadu vecumā. Un, kad D�eks iestājās jūras kājniekos, tēvs staroja sajūsmā, stāstot par savu dēlu kara varoni. Viņ� tie�ām lepojās.

Pāri Dr. Makgintija plecam manī raudzījās D�efa Alberta seja infrasarkano briļļu attēlā. Redzēju viņa nāves bailes un agoniju, salauztos kaulus spraucamies caur bik�u starām. Viņ� kliedza: Neatstāj mani te sadegt!

Par ko jūs �obrīd domājat? Makgintijs noprasīja.

Atmiņu tēli bombardēja mani kā piecdesmitā kalibra �āviņi. Es biju apracis zemapziņā patiesību, lai aizsargātu sevi. Tagad man vairs nebija, kur paslēpties. Es nebiju tas, par ko biju sevi uzskatījis.

Es paziņoju: Tā bija kļūda. Man te nav ko meklēt. Es ie�u.

PIECĒLOS NO KRĒSLA un devos uz durvju pusi. Kad biju jau uzli�cis roku uz durvju roktura, Tomijs uzsauca: Paklau, D�ek! Lai kas tev būtu lēcies, paliec. Vari izmantot manu konsultāciju. Vai piekrītat, doktor Makgintij?

-�� Jā, protams. Lūdzu, D�ek. Apsēdieties.

Es negribēju izlaist dēmonu brīvībā. Tas bija pārāk briesmīgs un pārāk pēk�ņi uzradies. Kā lai paskaidroju sve�am cilvēkam, ka visus �os gadus biju to slēpis no sevis pa�a? Kā lai atklāju to Tomijam?

-�� �eit jūs esat dro�ībā, Makgintijs mierināja mani.

Viņ� kļūdījās. Es nebiju dro�ībā. Lai atklātu savus noslēpumus Tomijam, bija vajadzīgs kas vairāk par drosmi. Tā bija spēle ar augstu risku un vājām izredzēm uzvarēt, turklāt zaudējumam būtu neglābjamas sekas. Tomēr aicinājums izrunāties pamodi�nāja nepārvaramu vēlmi atzīties nodarītajā.

-�� Es lidoju no Gardezas uz Kandahāras bāzi, vedot kareivju vienību, ar pūlēm izdvesu. CH-46 helikoptera salonā sēdēja �etrpadsmit jūras kājnieki. Kravas nodalījumā valdīja pilnīgs klusums, tāpēc, kad grīdā ietriecās raķete� tāds troksnis� it kā lidaparāts sasprāgtu gabalos�

Iztēlojos salona kreisajā pusē kaudzē sakritu�os kareivju līķus.

Piespiedu sevi turpināt. Pastāstīju par kritienu un tā sekām kā es ar infrasarkanajām brillēm raugos salonā, redzu miru�os biedrus, asinīm noplūdu�o draugu.

-�� Es biju uzcēlis Deniju uz pleca ugunsdzēsēju tvērienā -, bet tad atguvās kaprālis Alberts. Viņ� lūdza mani neatstāt viņu tur sadegt. Es jau nesu Deniju. Man bija jānogādā viņ� dro�ība. Alberts bija gandrīz aprakts zem kritu�ajiem. Abas kājas sadragatas. Man bija vajadzīga palīdzība, lai izdabūtu viņu no turienes. Es apsolīju atgriezties.

�ie vārdi aiz�ņaudza man rīkli.

-�� D�ek, vai jums slikti?

-�� D�efs Alberts teica, ka Denijs Jangs ir miris.

-� Un jūs domājat, ka tā tie�ām bija? Kā Alberts varēja to zināt?

-�� Nezinu. Bija tum�s� Denijs nerunāja� Es nevarēju sataus�tīt pulsu, jo rokas bija� sastingu�as. Pirms katra lidojuma mums instruktā�ā saka� izvest vienu biedru sev līdzi. Vispirms jāved ārā vissmagāk ievainotie, kas vēl ir dzīvi. Miru�os glābt nav jēgas tas katram skaidrs. Ja Denijs bija miris, es izglābu miru�o un atstāju dzīvu cilvēku sadegt. Es gribēju atgriezties helikopterā.

Iestājās ilgs klusums, tad Makgintijs beidzot ierunājās. Kā�pēc neatgriezāties?

-�� Es nomiru, atbildēju.

NEBIJU RAUDĀJIS KOP� agras bērnības, �etru piecu gadu vecuma. Ari pēc tēva nāves asaras man nebija ne prātā. Ta�u tagad izmi�sums par D�efa Alberta pame�anu draudēja mani nosmacēt. Paslēpu seju plaukstās, un bēdas gāzās pār mani kā lavīna.

Dzirdēju, kā Tomijs stāsta Dr. Makgintijam, ka man apstājās sirds pēc atlūzu gabala trieciena pret bruņu jaku. Tā atsāka dar�boties tikai pēc sirds masā�as un mākslīgās elpinā�anas.

Kamēr Tomijs runāja, man acu priek�ā parādījās Rika Del Rio seja, it kā viņ� atrastos �eit, kopā ar mums. Dzirdēju viņa smieklus un vārdus: "D�ek, suņabērns, tu esi atgriezies!" Dzirdēju helikopteru uzsprāgstam un sajutu necie�ama karstuma viļņus gā�amies pār lauku.

Psihologs ierunājās: D�ek, jūs bijāt miris. Sakiet, kā jūs būtu varējis izglābt �o cilvēku.

Atvēru muti, bet nespēju izteikt ne vārda. Piecēlos no krēsla, un arī Tomijs darīja tāpat. Viņ� uzlika man rokas uz pleciem, un mēs apkampāmies pirmoreiz kop� desmit gadu vecuma. Es raudāju uz Tomija pleca, un viņ� mani mierināja.

Tas bija mans brālis. Mēs dzīvojām vienā istabā kop� atve�anas no dzemdību nama. Es pazinu viņu tikpat labi, cik viņ� pats sevi, varbūt pat labāk. Pārsteigts apjautu, ka zem ārējā naidīguma �aulas mēs ar Tomiju vēl aizvien mīlējām viens otru. Tas mums abiem bija saviļņojo�s bridis.

Es jau gatavojos teikt, cik labi, ka varēju izstāstīt viņam par notiku�o, bet Tomijs ierunājās pirmais.

-�� Kaut kas neticams, ko tu neteiksi! Tēvs ta�u domāja, ka tu esi nevainojams. Laikam tomēr bija kļūdījies, brālīt D�ek. Nemaz neesi tik nevainojams.

Tomijs bija man iedūris dunci mugurā. Tagad viņ� pagrieza asmeni brūcē.

Mani pārņēma nevaldāmas dusmas. No visa spēka pagrūdu brāli, noskatījos, kā viņ� atsitas pret grāmatplauktu un nogā�as uz grīdas.

-��� Ko vēl vēlaties uzzināt, doktor Makgintij? noprasīju. Manuprāt, jūs jau esat dzirdējis pietiekami daudz.

Un devos projām.

TAGAD JUTOS PAVISAM nelāgi. Brāļa nodevības aizvainots. Izbrau�cu uz �osejas un devos uz ziemeļiem, gandrīz neievērojot garām zibo�ās norādes.

Ātrums raisija vismaz kādu izglāb�anās cerību, ta�u domas �audījās uz riņķi vien kā sanarkojies vanags. Lai kur arī es bēgtu, nespēju paslēpties no drausmīgās vainas apziņas D�efa Alberta priek�ā. Ar prātu es sapratu, ka nevajag sevi �austīt, tomēr tas nelīdzēja.

Santabarbarā pie Kariljo ielas nobraucu no �osejas un atgrie�zos uz tās pie 101. ielas, tikai tagad jau dienvidu virzienā, atpakaļ uz Losand�elosu.

Ieliku mobilo tālruni turētājā un piezvanīju D�astinai. Izdzirdot viņas balsi skaļruņos, man acīs saskrēja asaras.

-��� D�ek? Vai tu jau esi ceļā uz biroju? Man ir svarīgi jaunumi.

-�� Vai tev ir laiks iedzert kafiju kopā ar mani? apjautājos.

-�� Man par kaut ko jāparunā.

-�� Nu labi, viņa piekrita. Tiksimies "Rozē". Nevar būt, ka gribi izkratīt sirdi, D�ek?

-�� Ko var zināt. Ir redzēti arī vēl lielāki brīnumi.

-�� Nu nē, viņa iebilda. Tikai ne tev.

Kopīgajās kafijas pauzēs mēs jutāmies pasargāti no ļaunuma. Un D�astina vienmēr atrada laiku, lai uzklausītu mani.

Kafejnīca "Roze" bija ierīkota kādreizējā gāzes uzņēmuma dispe�eru punkta telpās. Tajā bija saglabāju�ies sīkrū�u logi un masīvas griestu sijas. Kafejnīcai bija sava ceptuve, apmeklētāji sēdēja pie maziem, apaļiem galdiņiem, kas alla� visi bija aiz ņemti, un gaisā vēdīja ābolu pankūku un kanēļa aromāts.

Kad iegāju, D�astina jau gaidīja pie sava iecienītā galdiņa tel�pas dziļumā. Viņa bija ģērbusies �aurās, melnās biksēs un pērļu krāsas blūzē ar volānu ap kaklu. Mati bija saņemti zirgastē ar lūpukrāsai pieskaņotu ro�ainu lenti.

D�astina uzsmaidīja man un nolika uz grīdas savu rokasso�miņu, lai atbrīvotu otru krēslu. Kad apsēdos, viņa noprasīja: Kur tu biji, kad zeme no�ķaudījās?

Kopā ar D�astinu sē�ot "Rozē", pēk�ņi atkal sajutos kā senajos laikos. Mēs kādreiz mēdzām nākt �urp svētdienu rītos palasīt avīzes, novērtēt muskuļainos atlētus, kas iegriezās �eit pēc treni�ņiem Golda trena�ieru zālē. Es �eit bie�i biju redzējis Arnoldu un arī Oliveru Stounu, kura studija atradās pāris kvartālu attālumā.

Pastāstīju D�astinai, ka biju "Zilajās Debesīs" un tur zemes�trīce neradīja nekādus lielus postījumus. Tas it kā atbilda patie�sībai, tomēr ne pilnībā.

Vēlējos izstāstīt viņai visu. Ilgojos, lai viņa palīdz man atkal saņemties. Cerēju, ka viņa pamanīs moko�ās sāpes manā ska�tienā.

-�� Es biju uz Feirfaksas avēnijas, viņa pavēstīja. Iebraucu tirdzniecības centrā pie Olimpiskā stadiona. Velns un elle! Ne velti mēdz teikt, ka da�kārt mirklis ilgst veselu mū�ību.

Bez liekas kavē�anās D�astina pievērsās galvenajam jautāju�mam. Nolika uz galdiņa portfeli. Izņēma no tā gadagrāmatas un parādīja vārdu un lappu�u numuru sarakstu.

-�� D�ek, es lūdzu Dievu, kaut mana nojauta izrādītos pareiza. Viens no �iem puikām varētu būt mūsu slepkava. Man tūlīt ir tik�anās ar Kristinu Kastilju. Viņa palīdzēs rast atrisinājumu mana sirds to jūt.

D�astina parādīja pusaugu zēnu fotogrāfijas, kas atbilda Kristinas Kastiljas sniegtajam Vendijas Bormenas iespējamā nolaupītāja aprakstam. Es pūlējos koncentrēties, tomēr nespēju paglābties no atmiņām par Afganistānu. Redzēju Deniju asiņu peļķē, kas infrasarkanajās brillēs rādījās zaļa. Ausīs atbalsojās D�efa Alberta kliedziens: "Denijs ir miris\"

-�� Vai nejūties labi? D�astina beidzot apjautājās. Kā klājas Tomijam? Kaut kas noticis, vai ne?

-��� Viņam nekas nekai�. Bet man� Jutu, kā piesarkstu. Pēk�ņi atgriezās da�as atmiņas par karu. Gribu tev izstāstīt.

D�astina aizvēra gadagrāmatu un ieskatījās pulkstenī. Saso�dīts, D�ek, man jāiet! Pēc divdesmit minūtēm jātiekas ar Kristinu Melrouzas avēnijā. Ja nebū�u laikā, viņa aizmuks. Man ir ideja. Brauc līdzi. Varēsim parunāt ma�īnā, pa ceļam.

-�� Nē, brauc vien, es atbildēju. Tas nav tik steidzami. Tie��ām. Tomijam ldājas labi. Man klājas labi.

D�astina aizcirta portfeļa slēdzi un pacēla rokassomiņu. Pie�cēlās un uzlika roku man uz pleca.

Mēs ieskatījāmies viens otram acīs. Viņa pasmaidīja, un uz mirkli man �ķita, ka tūlīt viņa nolieksies un noskūpstīs mani. Ta�u tas nenotika.

-�� Novēli man veiksmi, viņa lūdza. Ar �o meiteni man tā ir vajadzīga.

Es noteicu: Lai tev veicas! D�astina atbildēja: Tiksimies vēlāk. Tad es pa sīkrū�u logu noraudzījos, kā viņa aizsteidzas uz savu auto, atstājot mani vienu.

Tā tev vajag, D�ek, es sev teicu.

D�ASTINA JAU vairākas dienas svārstījās starp neprātīgu opti�mismu un bezcerīgu izmisumu. Ja var ticēt e-pasta vēstulēm, ko Sajs un Mobots bija atradu�i D�eisona Pilzera datorā, tad jau pēc da�ām dienām "Ielu briesmoņi" gatavojās izdarīt nākamo slepkavību. Viņi bija kaut kā jāaptur.

D�astina gandrīz varēja iztēloties noskatīto upuri pusaugu meiteni, kas ir pārdro�a vai naiva un tāpēc viegli pierunājama uz neapdomīgu tik�anos, kura var beigties ar viņas nāvi.

D�astinai iesāpējās galva, domājot par to. Viņa juta, ka ir nonākusi jau pavisam tuvu slepkavas notver�anai, tomēr saprata, ka atkal var ciest neveiksmi.

Bet Kristina Kastilja bija īsts cerību stariņ�. Bija pat ļoti iespē�jams, ka viņa palīdzēs aģentūras izmeklētājiem līdz pirmdienai sadzīt slepkavu pēdas, lai novērstu vēl vienas meitenes nāvi.

D�astina novietoja auto rosīgajā kvartālā Melrouzas avēnijā, kur bija norunāta tik�anās ar Kristinu. Viņa bija ieradusies des�mit minūtes par agru.

Blīvajā satiksmē gaiss bija smacīgs. D�astina ieslēdza gaisa kondicionētāju uz lielāku jaudu, tad izņēma no rokassomiņas BlackBerry un novietoja uz paneļa.

Viņa nopētīja ielu un ievēroja bērnu bariņus, kas grozījās uz ietves.

Kristinas viņu vidū nebija.

Kad dienasvidus pienāca un pagāja, D�astinai radās nelāga nojauta, kas sāka pieņemties spēkā. Kristina bija pieteikusies uz �o tik�anos par spīti mātes aizliegumam. Tā bija drosmīga rīcība. Varbūt tagad meitene bija pārdomājusi? Bet varbūt Kristinai noticis kaut kas ļauns?

Piecpadsmit pāri divpadsmitiem D�astina jau bija par to pār�liecināta.

Pusvienos viņa piezvanīja uz aģentūru un pārbaudīja savu balss pastu. Ziņojumu no Kristinas nebija.

D�astina atkal nosvieda tālruni uz paneļa. Galvassāpes pulsēja deniņos, neļaujot skaidri domāt.

Viņa tie�ām vēlējās izrunāties ar D�eku. Ta�u bija bīstami tikties ar viņu ārpus biroja. Kopīgais "Rozes" apmeklējums sāpīgi uzjundīja senas atmiņas, liekot sentimentāli ilgoties pēc kādrei�zējās tuvības.

Tolaik viņi abi rīkojās tik muļķīgi. D�astina domāja, ka spēs panākt, lai D�eks atklāti izstāsta visu, kas uz sirds. Ta�u D�eks acīmredzot nebija pieradis pie tādas vaļsirdības, bet D�astina nespēja uzturēt attiecības bez tās.

Viņa nopirka D�ekam krūzi ar smaido�u seju un uzrakstu: "Man klājas labi. Tie�ām. Un tev?" D�eks smējās un labprāt dzēra kafiju no �īs krūzes, tomēr joprojām paturot noslēpumā lielu daļu savu jūtu un domu. Viņ� nesaprata, kā savu dvēseles dzīļu atklā�ana var palīdzēt uzlabot dzīvi. Laikam viņ� nemaz nejuta tādu vajadzību.

D�eks bija izskatīgs vīrietis un pats to labi apzinājās. Sievie�tes glaimoja viņam, plivināja matus viņa priek�ā, it kā nejau�i pieskārās viņam un atstāja savus tālruņa numurus. D�eks nekad nedi�ojās ar savu ārieni, jo tas nemaz nebija nepiecie�ams.

Viņa ar D�eku mēdza strīdēties, vētraini salabt, tad sastrīdē�ties atkal, un pēc tre�ās vai ceturtās pa�ķir�anās D�eks pārgulēja ar kādu aktrisi. Savukārt D�astina pavadīja neaizmirstamu nakti kopā ar Bobiju Petino, abpusēji izlādējot seksuālo spriedzi, un D�eks par to uzzināja. Protams, kā gan citādi D�eks zināja visu līdzcilvēku noslēpumus.

Viņa un D�eks atkal salīga mieru, tomēr abus pārāk nospied.i pagātnes aizvainojumu nasta, neļaujot attiecībām izdzīvot. Pirms gada viņi iz�ķīrās atkal, un tagad katru domu par attiecību atjau�no�anu saindēja nenovēr�amas sāpīgas vil�anās priek�nojauta�

Viņa satrūkās, izdzirdot klauvējienu pie loga.

Kristina Kastilja, izskatīdamās tik bāla melnā jakā ar kapuci un d�insa biksēs, tramīgi nopētīja ielu uz abām pusēm, tad atvēra auto durvis un iekāpa.

Doktore Smita, man radās kāda ideja, Kristina paziņoja. Varbūt aiziesim uz to kafejnīcu, kur es toreiz redzēju tos pui�us?

D�astina uzsmaidīja meitenei. Cerība atkal pla�i izpleta spār�nus un uzlidoja padebe�os. Tie�ām lieliska ideja, viņa uzsla�vēja.

TĀTAD �EIT TAS viss sākās? Visas līdz�inējās slepkavības.

"Bekijas Pīrāgu Nams" bija vienkār�a, lēta ēstuve Hiperiona avēnijā. Drūmajā telpā oda pēc kafijas un dezinfekcijas līdzekļa, ar ko trauku novācējs mazgāja grīdu. Pie sienas virs kases bija elektroniskais pulkstenis. Tas skaļi tik�ķēja līdz ar katru sekun�u rādītāja kustību.

D�astina iedomājās interesanti, ko skolnie�u slepkavas dara �obrīd, tie�i �ajā sekundē.

-�� Mēs sēdējām �eit, Kristina norādīja uz sarkaniem vinila sēdekļiem pie ilgos gadu desmitos neskaitāmu pusdienotāju apbru�āta galdiņa.

Pa lielo logu līdzās galdiņam pavērās skats uz Hiperiona avē�nijas pusdienlaika satiksmes straumi. Kāds resns motociklists �ķērsoja krustojumu pie dzeltenās gaismas un nesteidzīgi aizpurk�ķināja tālāk.

Kristina stāstīja: Es sēdēju �eit. Mamma sēdēja tur. Es to varu pavisam skaidri iztēloties.

Viesmīlei bija sirmi mati, zila samta kleita ar priek�autu un plāksnīti pie krūtīm ar uzrakstu "Bekija". �ķita, ka viņa �ajā pīrāgu ēstuvē nostrādājusi jau gadus piecdesmit.

D�astina pasūtīja melnu kafiju. Kristina palūdza tun�a salātus, pēc tam ieminējās: Godīgi sakot, zināt ko, doktore Smita? Es negribētu sagādāt kādam nepatik�anas, ja nebūtu īsti pārlieci�nāta.

-�� Par to neraizējies, Kristina. Tikai ar saviem vārdiem tu nevie�nam nevari kaitēt. Mums būs vajadzīgi pierādījumi. Nav nemaz tik viegli apsūdzēt cilvēku slepkavībā.

-��� Busiņ� apstājās ielas vidū, Kristina stāstīja, noradot 11/ �ķērsielu. Es uz mirkli novērsu skatienu, bet, kad atkal parau�dzījos uz turieni, tie abi pui�i svieda gai�mataino meiteni busiņā.

-�� Vai tu varētu aplūkot da�as fotogrāfijas?

-�� Protams. Ja tas var kā līdzēt.

D�astina izņēma no portfeļa trīs smagās gadagrāmatas un pāri galdiņam pabīdīja tās tuvāk meitenei.

Malkojot kafiju, viņa vēroja, kā Kristina pārlapo grāmatas. Meitene pievērsa uzmanību ne tikai portretiem, bet ari grupu bildēm un momentuzņēmumiem. Krietnu brīdi viņa pētīja kādu melnbaltu grupas foto ar parakstu "Āmrijas komanda".

-�� Ko tu tur redzi? D�astina beidzot nenocietās.

Kristina iebakstīja ar pirkstu attēlā, norādot uz kādu zēnu,

kas stāvēja rindā līdzās deviņiem vai desmit vienaud�iem.

Tad meitene iesaucās: Tas ir viņ�!

D�astina pagrieza grāmatu otrādi un pievilka tuvāk.

Parakstā bija nosaukti gadagrāmatas veidotāji un to absol�vē�anas gadi. Salīdzinājusi parakstu ar skolēnu sejām, D�astina sameklēja 2006. gada absolventu portretus.

Zēnam, pret kuru bija pavērsts Kristinas apgrauztais nags, bija tum�i mati, deguns, ko varētu nosaukt par smailu, un ausis, ko varētu raksturot kā atļuku�as.

D�astina pēk�ņi sajuta tādu enerģijas lādiņu, kas varētu sara��ot elektrību visai Losand�elosas austrumdaļai.

Vai tie�ām Kristinai bija tik laba atmiņa? Vai arī viņa tikai centās izpatikt D�astinai, kā bija brīdinājusi meitenes māte?

D�astina iejautājās: Kristina? Tas notika vakarā, vai ne? Busiņ� apstājās uz īsu brīdi, un tie pui�i kustējās. Vai tu esi pārliecināta, ka redzēji tie�i �o puisi?

Kristina bija pietiekami attapīga, lai uzreiz saprastu iespējamo problēmu.

-� Es raizējos, ka nevarē�u viņu atpazīt. Ta�u izrādījās, ka varu gan. Kā jau toreiz teicu, doktore Smita, es nekad neaizmirsī�u viņa seju.

-��� Labi, Kristina. Tu lieliski palīdzēji. Tagad �ai sejai ir ari vārds. Rūdolfs Krokers

SĀKUMĀ D�ASTINA IEBILDA pret Saja ieteikumu aprīkot viņas Jaguar ar smalku iebūvēto datoru. Tas sabojātu salona izskatu un turklāt neļautu viņai ne mirkli atrauties no darba.

Sajs uzvarēja strīdā ar nenoliedzami loģiskiem argumentiem, un tagad D�astina bija viņam pateicīga. �I nelielā kastīte ar des�mit collu skārienjutīgo ekrānu bija savienota ar "Privātdetektīvu" starptautisko datortīklu un tiesu medicīnas datubāzēm. Tai bija arī motora diagnostikas funkcija, aizmugures �ķēr�ļu noteik�anas sistēma un CD atskaņotājs.

Gudrā, mazā kastīte.

D�astina ierakstīja meklētājā Rūdolfa Krokera vārdu. Kamēr elektroniskās smadzenes pārmeklēja internetu, ekrānā sāka vei�doties �ā vārda īpa�nieku saraksts. Tie bija da�ādu �tatu iedzī�votāji, kas darbojās visās iespējamās profesijās ārsti, juristi, ugunsdzēsēji, amatnieks, baseinu tīrītājs un pat apak�veļas modelis no �ikāgas.

Nevienam no �iem Rūdolfiem Krokeriem nebija kriminālas pagātnes, bet trīs vīri ar �ādu vārdu dzīvoja Losand�elosā un tās apkārtnē.

Pirmais no tiem bija dzimis 1956. gadā Saules ielejā un strā�dājis par skolotāju līdz agrai aizie�anai pensijā 2007. gadā.

Otrais sarakstā minētais Krokers bija vērtspapīru analītiķis brokeru firmā ar nosaukumu VVilshire Pacijīc Partners.

D�astina nospieda ekrānā da�as pogas, lai atvērtu firmas mājaslapu.

Viņa noklik�ķināja uz virsraksta "Par mums" un atvēra sadaļu, kur bija visu firmas darbinieku biogrāfijas un mazi portreti.

Rūdolfs Krokers bija septītais no aug�as.

D�astina cie�i ieskatījās mazajā attēlā. Viņai bija jāpārliecinās, ka �is nopietnais, lieti�ķais portrets atbilst vecajā gadagrāmatā redzētajam, ta�u līdzība bija nenoliedzama. Neapstrīdama. �is Krokers bija tas pats, kur� 2006. gadā bija beidzis Geitvejas skolu.

D�astina piezvanīja uz biroju. Zvani D�ekam, Sajam un Mobotam tika savienoti ar balss pastu. D�astina zināja, ka visi strādā, galvu nepacejot. Sajs un Mo bija iegrimu�i skolnie�u lietas datoru pētījumos. D�eks, Kruss un Del Rio nodarbojās ar NFL blēdību un �elbijas Ku�menas slepkavības izmeklē�anu.

Saistība ar Vendijas Bormenas lietu bija D�astinas ideja, un viņai pa�ai bija tā jānoved līdz galam. Sajs bija ieguvis divus vīrie�u DNS paraugus no Vendijas Bormenas apģērba. �ie paraugi neatbilda nevienam zināmam cilvēkam ne dzīvam, ne miru��am, tāpēc tagad būs jāsadabū Rūdolfa Krokera DNS paraugs salīdzinā�anai.

Un viņai tas būs jādara vienai.

Vai tie�ām?

D�astinai radās spo�a ideja. Viņa ta�u pazina kādu, kas pil�nībā pārzina �o lietu un tikpat dedzīgi alkst notvert skolnie�u slepkavu.

Diem�ēl �ī persona necieta viņu ne acu galā.

D�ASTINA PAZINA LEITNANTI Noru Kroninu jau daudzus gadus. Kronina bija nostrādājusi slepkavību nodaļā piecus gadus, un visi viņu cienīja kā godīgu policisti. Viņa būtu pelnījusi spo�u karjeras izaugsmi, ta�u to kavēja runā�ana pretī augstākas pakā�pes virsniekiem. Varbūt arī liekais svars nenāca par labu, jo īpa�i �eit, Losand�elosā.

Ta�u Bobijs Petino uzskatīja, ka Kronina ir laba un perspektīva izmeklētāja. Viņ� pierunāja policijas priek�nieku Fesko uzticēt leitnantei skolnie�u lietas izmeklē�anu tie�ā viņa pakļautībā.

D�astina zināja, ka Kronina nopietni strādā pie �īs lietas kop� Keilas Bruksas no�ņaug�anas pirms diviem gadiem un dro�i vien ir nonākusi vēl lielākā izmisumā nekā D�astina. Kroninai arī bija lielāka atbildība. Skolnie�u lieta bija viņas galvenais uzdevums.

Novietojusi auto Martela ielā �aurā ieliņā rietumu Holivudā -, D�astina nogāja aptuveni desmit metru līdz vietai, kur Nora Kronina kaut ko meklēja, palīdusi zem veca, sagrabēju�a Ford ietves malā.

-�� Sveika, Nora, tā esmu es, D�astina ierunājās.

-�� Ak, laimes diena, Kronina nomurmināja. Viņa izlīda no auto apak�as ar nazi cimdotajā rokā. Pasniedzot nazi kādam ierindas policistam, viņa pavēlēja: Edison, iesaiņo un piere�ģistrē �o un nodod laboratorijā.

-�� Jā, kundze, Noras kundze. Tūlīt!

Novilkusi lateksa cimdus, Kronina pievērsa nīgru skatienu D�astinai. Kas tad lēcies, D�astina? Dzirdēju, ka tev ar Bobiju viss ir cauri, bet man tu to nepateici. Vai tu vispār vēl strādā pie skolnie�u lietas?

-��� Aģentūru "Privātdetektīvi" ir nolīgusi pilsētas dome. Mes izmeklējam lietu par brīvu. Bez samaksas.

D�astina gaidīja Kroninas nākamo dzēlienu, bet tas nesekoja. Iespiedusi rokas sānos, leitnante noprasīja: Vai tavas ma�īnas gaisa kondicionētājs darbojas?

Abas sievietes iesēdās Jaguar, ieslēdza kondicionētāju uz pilnu jaudu, un D�astina izstāstīja Norai par Kristinu Kastilju.

-��� 2006. gadā Kastilja redzēja, kā divi puikas iesvie� Vendijai Bormenai līdzīgu meiteni melnā busiņā. Pirms stundas viņa identificēja vienu no tiem. Manuprāt, Vendija Bormena varēja būt pirmais upuris �ajā slepkavību sērijā.

-�� Es zinu par to Kastilju meitēnu. Viņai tolaik bija tikai vien�padsmit, vai ne? Māte sargāja viņu no policijas aiz septiņām atslēgām. Tu tie�ām tici, ka viņa pēc pieciem gadiem var kādu dro�i atpazīt?

-��� Ne jau pilnībā, nē. Es paņēmu no glabātavas Bormenas apģērbu un liku pārbaudīt mūsu laboratorijā. Tur ir labas DNS analīzes, D�astina paskaidroja. Atrada divus da�ādus vīrie�u DNS paraugus. Ta�u datubāzē nekas neuzpeldēja.

-�� Ko tad tu gribi no manis? Es te kaut ko īsti nesaprotu.

-��� Mums ir pamats domāt, ka pēc divām dienām notiks vēl viena slepkavība.

-�� Ak tie�ām? Ta�u tu nevari pateikt, kā tu to zini, vai ne? Es atkārtoju ko tu gribi no manis?

-��� Kristina Kastilja redzēja uz nolaupītāju busiņa Geitvejas skolas uzlīmi, D�astina paskaidroja. Nospiedusi da�us iebūvētā datora taustiņus, viņa parādīja ekrānā Rūdolfa Krokera fotogrā�fiju.

-��� �is ir tas puisis, kuru atpazina Kristina Kastilja. Vārds Rūdolfs Krokers. 2006. gadā beidzis Geitvejas skolu. Tagad smalks darbonis brokeru firmā. Kristina ir pārliecināta, ka toreiz redzēja tie�i viņu.

-�� Ak tā. Un ko tagad, D�astina?

-�� Tagad �eit man ir aizdomās turamais, D�astina paziņoja, paceļot vienu roku. Bet �eit DNS paraugs. Viņa pacēla otru roku. Ja varētu salikt abas rokas kopā, varbūt izdotos pie�miegt to draņķa psihopātu.

-Ja gribi, lai es tev palīdzu, man jāzina viss, kas tev ir zināms, Kronina paziņoja. Vairs nekādu stulbību "mums ir pamats domāt". Ja kaut ko noklusēsi, es atteik�os sadarboties.

-�� Protams.

-�� Man nav jāpakļaujas tavām komandām.

-�� Nē, nav. Bet tu nedrīksti bez manas piekri�anas piesaistīt nevienu citu policistu. Labi?

-�� Jā, Nora novilka.

Tad viņa pasmaidīja. �ķiet, �ī bija pirmā reize, kad D�astina redzēja smaidu Noras sejā. Visi mani apsmietu par �ādu sadar�bību ar tevi. Pēc tam kad esmu tevi nemitīgi lamājusi.

D�astina pamāja ar galvu. Sarunāts?

-�� Sarunāts. Viņas bra�i sasita kopā plaukstas auto vēsajā gaisā.

-�� Mēs būsim lieliska komanda, D�astina nopriecājās.

-�� Nepārsteidzies nu, Nora Kronina brīdināja. Tu man jo�projām diez ko nepatīc.

D�astina beidzot arī pasmaidīja. Tas pāries.

PA CEĻAM UZ aģentūru, kad biju aizķēries sastrēgumā uz Piko ielas, piezvanīja Mobots no tehnikas centra.

-��� Pirms piecām minūtēm mūsu draugi no Losand�elosas lidostas Marriott piezvanīja uz kādu dzērienu uzpildes fabriku Reno, lūdzot ziedojumu �tata policistu atraitņu fondam, viņa paziņoja, neslēpojot sajūsmu. �īs fabrikas īpa�nieks ir neviens cits kā Antonijs Marzullo. Kā tev tas patīk, D�ek?

-��� Labs ķēriens, Mo. Lielisks panākums. Bet tu jau zini, ko man visvairāk vajag.

-�� Dzirdēt naudas �ķindoņu, pārejot no vienām rokām citās? Mo iesmējās. Pēc zvana uz Nevadu Viktors Speino piezvanīja Kenijam Ouenam uz mobilo. Viņi �opēcpusdien tiksies Beverlihilsas viesnīcā. Ceturtajā namiņā.

Mo noklausījās Kenija Ouena un Lansa Rihtera telefonus kop� viņu iera�anās Losand�elosā pirms rītdienas spēles. Mēs jau zinā�jām, ka profesionālie rezultātu ietekmētāji paredzēja, ka Titāns uzvarēs Raiders ar trīs piezemējumu starpību. Un mēs zinājām ari to, ka tad, ja abiem tiesne�iem izdosies ietekmēt rezultātus un saglabāt septiņpadsmit punktu pārsvaru, Marzullo kabatās ieplūdīs desmitiem miljonu dolāru no nelegālajām derībām.

Ta�u tēvocim Fredam un viņa kolēģiem būs vajadzīgs kas vairāk par tuk�ām baumām un aizdomām. Viņiem vajadzēs pie�rādījumus.

Piezvanīju Del Rio, mēs satikāmies garā�ā un nomainījām manu auto pret vienu no aģentūras Honda CR-V spēkratiem. Tas bija melns, ar tonētiem logiem un aprīkots ar vismūsdienīgāka�jām bezvadu elektronikas ierīcēm.

Aizbraucām uz Sanseta bulvāri, tur es apturēju auto zem Beverlihilsas viesnīcas ieejas nojumes, un Del Rio izkāpa.

Pavilcis zemāk cepures nagu un uzmetis plecā ar kamerām pilno somu, viņ� iegāja viesnīcā. Pēc tam es apbraucu loku pa Sanseta bulvāri un apstājos Kre��enta ielā, kur no glītā, baltā namiņa viesnīcas krā�ņajā dārzā mani �ķīra simt metri un apmesta mūra �ogs.

Del Rio ziņoja man par savām darbībām pa atlokam pie�sprausto mikrofonu. Viņ� novietoja vienu miniatūru kameru pie namiņa ieejas durvīm, otru iek�pagalmā, bet vēl trīs "zirnekļu acis" uzstādīja pie visu triju istabu logiem.

Pēc gausi aizritēju�ām divpadsmit minūtēm Del Rio atgriezās automobilī, un mikrokameras sāka raidīt bezvadu videoattēlu uz mūsu portatīvajiem datoriem.

Pagaidām vienīgie kustīgie objekti namiņā bija sīki putekļi, kas saules staru strēlēs rāmi virmoja aug�up.

Par spīti Del Rio nesavaldīgajam raksturam, viņ� spēja kaut desmit stundas pacietīgi sēdēt novēro�anas postenī, pat nesajūtot vajadzību aiziet uz tualeti. Es vēl aizvien jutos izsists no līdzsvara pēc zemestrīces un tās atmodinātajām satrieco�ajām atmiņām. Kad bijām nosēdēju�i pusstundu, vērojot saules staru, es vairs nespēju klusēt.

-�� Paklau, Rik! Vai tu apskatīji Deniju Jangu, kad es viņu iznesu no helikoptera?

-�� Ko? Jā. Kāpēc jautā?

Neskanīgā balsī izstāstīju par saviem �īrīta piedzīvojumiem. Runāju monotoni kā mironis, tomēr viss galvenais bija pateikts. Nebija nekādas vajadzības izpu�ķot stāstījumu. Del Rio pats bija to visu redzējis.

-�� Ļauj man saprast, viņ� pārjautāja, kad biju beidzis. Tu tagad mokies pārmetumos par to, ka atstāji helikopterā D�efu

Albertu, cen�oties izglābt Deniju Jangu? Bet kā tad pa rej ir 7 D�ek, mūs sa�āva ar raķeti. Bet tu spēji nosēdināt to sasodīto lidaparātu.

-�� Vai atceries Albertu?

-�� Protams. Viņ� bija lāga puisis. Tāpat kā visi pārējie. D�ek, tu pats arī vēl biji jauns puika.

-�� Man �ķiet, ka Denijs Jangs bija miris, kad es viņu nesu ārā.

Del Rio kādu brīdi raudzījās manī, tad ierunājās: Kad es pie�gāju pie tevis, Denijam no krūtīm vēl plūda asinis. Viņ� nomira uz zemes. Helikopters uzsprāga, D�ek. Ja tu būtu atgriezies tajā, tad būtu gājis bojā tāpat kā Denijs Jangs un D�efs Alberts. Un neviens tevi vairs nespētu atdzīvināt.

Del Rio bija taisnība. Denija asinis tecēja man uz zābakiem. Viņ� bija dzīvs. Es biju iznesis viņu ārā dzīvu.

Gandrīz vai atļāvos atviegloti uzelpot.

Mēs abi klusējām, līdz uz viesnīcas dārza celiņa parādījās divi vīrie�i.

Viens bija Viktors Speino. Otrs maza auguma vīrs dārgā uzvalkā. Tas izņēma no kabatas elektronisko karti un atslēdza 4. namiņa durvis.

Es pacēlu rokas kā futbola tiesnesis.

-�� Trāpīts!

GATAVOJOS PAVĒSTĪT SVARĪGUS jaunumus, tiesa gan, ne visai ieprie�cino�us.

Bija jau tum�s, kad piebraucu pie tēvo�a lepnā itālie�u stila savrupnama Ouklendā. Novietoju auto lokveida piebraucamā ceļa galā un devos pa celiņu uz māju.

Tur mani sagaidīja Freda otrā sieva Luisa kopā ar manu tra�kulīgo vienpadsmitgadīgo brālēnu Braienu, kas apķērās man ap kājām glu�i kā Amerikas labākais aizsardzības spēlētājs no Dienvidkalifornijas komandas, par kādu viņ� sapņoja kādreiz kļūt.

Nogāzos priek�namā uz grīdas, vaidēdams tēlotās sāpēs, ka�mēr Braiens lēkāja man apkārt, izpildot indiāņu kara deju. Pie�nāca mazā māsīca D�ekija un noglaudīja man galvu kā zelta retrīveram.

-�� Braiens ir liels, resns nekauņa, D�ek. Vai stipri sasities?

Piemiedzu viņai ar aci un pateicu, ka man nekas nekai�, un

meitenīte paraustīja mani aiz deguna.

-�� D�ek, vai ēst gribi? tēvocis Freds apjautājās, palīdzot man piecelties un apliekot roku ap pleciem.

-�� Es neatteiktos no kafijas, atbildēju.

-�� Varbūt kafiju ar banānu krēma pīrāgu?

-�� Lieliski!

Apsēdos pie ēdamistabas galda, un bērni sāka bombardēt mani ar jautājumiem kā patika zemestrīce, vai pēdējā laikā esmu noķēris kādus bandītus, cik ātri protu braukt ar auto.

Tikko biju atbildējis uz vienu jautājumu, zibenīgi sekoja nāka�mais.

Citreiz es būtu paķēris mazos katru savā padusē un ai/.tr.iu cies uz televīzijas istabu, lai kopīgi noskatītos kādu filmu p.u Zirnekļcilvēku vai Betmenu, bet �ovakar man prātā bija cit.is domas par to, cik maz laika atlicis līdz svētdienas spēlēm, no kurām viena bija īpa�i svarīga.

Uztvēru tēvo�a skatienu un paplik�ķināju pa jakas krū�u kabatu. Viņ� pamāja ar galvu un teica Luisai: Es uz bridi nolau�pī�u D�eku.

Sekoju Fredam uz viņa darbistabu skaistu telpu ar maha�gonija paneļiem, balvu vitrīnām gar divām sienām un simt sep�tiņdesmit trīs centimetru plakano videoekrānu goda vietā virs kamīna.

-�� Es gribu iedzert, Freds paziņoja.

-�� Ielej man arī to pa�u, ko sev.

Freds sagatavoja J&B ar ledu, un es ievietoju video iekārtā līdzpaņemto zibatmiņas karti. Tad atbrīvoju biroja krēslu, lai tēvocis varētu vērot ekrānu no labākā skatpunkta. Freds Kroicers bija sare�ģīta rakstura vīrs. Grūti bija paredzēt, ko viņ� teiks, noskatījies nelaimīgo filmiņu, ko biju spiests parādīt.

Augstas iz�ķirtspējas videoekrāna kvalitāte bija lieliska īsti atbilsto�a mūsu NASA līmeņa kamerām.

Sākām vērot ierakstu, kas bija uzņemts no ārpuses pa Beverlihilsas viesnīcas namiņa logu.

Telefonam iemirgojās sarkana gaismiņa.

Parādījās uzvalkā ģērbies vīrietis ar muguru pret kameru, pacēla klausuli, nospieda da�us ciparus un noklausījās ziņojumu.

Viņam aiz muguras Viktors Speino izņēma no ledusskapja Heinekert alus pudeli un ieslēdza televizoru.

Paņēmu no Freda rakstāmgalda tālvadības pulti un ātri padzinu ierakstu uz priek�u, tad atkal palēnināju, kad ekrānā tuvplānā parādījās uzvalkā tērptā vīra seja.

Tas bija Antonijs Marzullo �ikāgas mafijas ģimenes tre�ās paaudzes boss.

Viņ� pavēlēja Speino: Atver durvis.

Speino paklausīja, un ienāca divi vīri: Kenijs Ouens vecākais tiesnesis ar divdesmit piecu gadu pieredzi laukumā un Lanss Ri�ters jauns, enerģisks līnijtiesnesis, kur� bija pārliecinājies, ka finansiāli izdevīgāk ir sagrozīt rezultātus, nevis spēlēt pēc noteikumiem.

Tēvocis Freds pārsteigumā ievilka elpu, tad nikni nolamājās.

Ekrānā vīri sarokojās, un tiesne�i apsēdās pretī cilvēkam, kur� bija uzņēmies līdz �im neiespējamu pasākumu mūsdienu pro�fesionālā futbola samaitā�anu.

-��� Nedrīkst būt nekādas kļūdas, Marzullo brīdināja. Viņ� savilka lūpas mākslotā smaidā. Kā vienmēr, te būs divdesmit procentu priek�apmaksa. Pārējo saņemsiet rītvakar. Ne vairāk par septiņpadsmit punktiem. Sapratāt? Ja jāpārtrauc spēle tāpēc, ka jums acīs spīd saule, tas ir pietiekami labs iegansts. �ī starpība jānotur ar jebkādiem līdzekļiem.

Ri�ters atbildēja: Mēs saprotam un zinām, kas ir likts uz spēles. Viņ� pastiepa roku pēc biezas simtdolāru bankno�u paciņas.

-� Vai tie�ām saprotat? Marzullo pārjautāja, apturējis Ri�tera plaukstu.

-��� Jā, ser. Viss notiks tie�i tā, kā likāt. Bez problēmām. Ar jebkādiem līdzekļiem.

Ouens vispirms uzsita ar naudas �ūksni sev pa gurnu, tad ielika to kabatā.

Apturēju videoierakstu un pievērsos tēvocim.

Nabaga vīrs izskatījās kā saņēmis triecienu ar sienu graujamo bumbu. �ādu skatienu moko�a kauna un skumju maisījumu es atcerējos no tēva tiesas prāvas.

-��� Diezgan pārdro�s gājiens, es ieminējos. Tas nav tikai viena godkārīga mafijas bosa un pāris pērkamu tiesne�u darī�jums. Tas ir kaut kas daudz vērienīgāks. Marzullo ģimene sāk iekarot No�iju teritoriju.

-� Man vienmēr �ķita, ka Kenijs Ouens pat sve�u grasi nepacels no zemes, Freds brīnījās. Es pazīstu viņa sievu un esmu ticies arī ar bērniem. Viens dēls spēlē Ohaio �tata komandā.

-�� �is ieraksts ir labs pierādījums, es atbildēju. Derēs ari tiesā.

-�� Man jāpiezvana da�iem cilvēkiem, Freds ieminējās. Sazi�nā�os ar tevi rīt no rīta un pateik�u, kā mēs rīkosimies. Tu mums lieliski palīdzēji, D�ek.

-�� Jā, nu ko, man loti �ēl, tēvoci Fred. Tie�ām ļoti �ēl.

-�� Neko darīt, Freds nopūtās. Rīt būs vēl ļaunāk.

bija jau pāri pusnaktij, kad beidzot nokļuvu līdz Kolīnas mājai.

Biju pārguris līdz nemaņai, ilgojos sajust uz pieres Kolīnas vēsās plaukstas pieskārienu. Ieklausīties viņas maigajā, melodis�kajā balsī un aizmigt siltā apskāvienā.

Kolīna pienāca pie durvīm, ģērbusies krekliņā un pavisam niecīgās biksītēs. Mati bija sasprausti vaļīgā mezglā uz pakau�a. Viņa burvīgi smar�oja pēc rozēm un cukura glazūras.

-�� Atvainojiet, bet viesnīca ir slēgta, viņa paziņoja. Tepat netālu uz �is ielas ir motelis.

-�� Kolīna, es zinu, ka vajadzēja iepriek� piezvanīt.

-�� Nāc iek�ā, D�ek.

Viņa atvēra durvis un pastiepās uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu mani. Tad viņa piespiedās ar gurniem, un jau pēc pāris sekundēm mani pārņēma iekāre.

Kolīna pārvilka plaukstu pār manu bik�u priek�u, tad saņēma mani aiz rokas un veda uz guļamistabu. Aizkaru apslāpētajā mēnesgaismā viņa uzvilka augstpapē�u kurpes.

-�� Gribi paskatīties televīziju? viņa apjautājās. Vai ari tev prātā kaut kas cits?

-�� Ko labu rāda? es noprasīju un pasmaidīju.

Kolīna man pievienojās.

satvēru kolīnas krekliņa lences un pavilku uz leju pār pleciem. Ne tālāk. Tikai mazliet.

Joprojām smaidīdama, Kolīna atsprādzēja bik�u jostu un izģērba mani. Tad lika apsēsties uz gultas, novilka kurpes un zeķes un maigi nospieda mani guļus.

Ak dievs, kā man patīk tavs augums, viņa izdvesa. Tik ļoti. Dievs, palīdzi man.

�ādu saņem�anu es nebiju gaidījis, kad zvanīju pie viņas dur�vīm, bet te nu es biju kails atlaidies puķainajos palagos un vēroju, kā Kolīna izņem no matiem sprādzes. Melnās cirtas kā reibino�s zīda aizkars noslīga pār pleciem, apsedzot, tad atkal atklājot viņas krūtis.

Kolīna noliecās pār mani, ar matiem kutinot seju, un ilgi, kaislīgi noskūpstīja. Tas bija brīnumjauki. Tad viņa apgūlās un piekļāvās ar visu augumu, uz mirkli atraujoties un atkal piespie�oties klāt.

Apskāvu viņas slaidos gurnus sajūtot smailo papē�u dūrienu muguras lejasdaļā un tad jau biju iegājis viņā.

Mana apziņa pagaisa, visas domas par miegu pazuda kā nebi�ju�as. Sirdi pārpildīja bezgalīga mīlestība, pateicība un svētlaime, bet vēlāk, pēc desmit minūtes ilgu�as vētrainas kaisles abi sasniedzām baudas kulmināciju. Noslīdēju no Kolīnas auguma un atslīgu palagos.

Mani kaisles sviedri pamazām ap�uva, bet tad kaut kas neticams Kolīna sāka raudāt.

Sajutu pēk�ņu no�ēlu. �odien jau biju noguris no pārsteigu�miem, vairs nevēlējos nekādas emociju vētras, ta�u �is sapīkums pārgāja, to nomainīja kauns un līdzjūtība pret Kolīnu.

Maigi apskāvu viņu un piekļāvu sev klāt, ļaujot klusi �ņukstēt pie krūtīm. Kolīna, kas noticis?

Viņa tikai papurināja galvu.

-��� Mīļumiņ, pastāsti, kas tev kai�. Es gribu to zināt. Esmu kopā ar tevi.

Kolīna strauji izrāvās no manām rokām. Ar troksni iesvieda kurpes kaktā. Atvērās vannasistabas durvis, un es izdzirdēju ūdens �alkoņu. Pēc da�ām minūtēm Kolīna iznāca, ģērbusies garā naktskreklā, un apgūlās gultā.

-�� Es uzvedos kā muļķe, viņa nopūtās.

-�� Pastāsti, kas vainas. Lūdzu!

Viņa apgūlās uz muguras un pievērsa skatienu griestiem. Uzliku plaukstu uz viņas vēdera.

-�� Man ir grūti, D�ek. Tas viss� mani reizēm tik ļoti apbēdina. Es tevi satieku tikai �ad un tad, pa�ā nakts melnumā. Mēs strā�dājam kopā birojā. Bet kas vēl mums ir kopīgs?

-�� Piedod.

Es nedrīkstēju teikt, ka viss mainīsies. Mēs bijām nonāku�i bezizejā, un bija jāatzīst patiesība.

-�� Kolīna, tas ir viss, ko varu atļauties. Es nevaru pārvākties pie tevis. Nevaru apprecēt tevi. Tas jāizbeidz.

-�� Tu mani nemīli, D�ek, vai ne?

Es nopūtos. Kolīna apskāva mani, un es noglāstīju viņas matus. Mīlu. Bet ne tā, kā tu to vēlies.

Man sirds sāpēja tikpat stipri kā viņai, tomēr nācās atraisīties no viņas apskāviena.

-�� Paliec, D�ek. Es vairs neraudā�u. �odien ir svētdiena. Jauna diena, jaunas cerības.

-��� Man jābrauc mājās un mazliet jāpaguļ. �odien jāstrādā. Futbola līgas lietā gaidāms atrisinājums. Tēvocim vajadzīga mana palīdzība. Es viņam apsolīju.

-�� Skaidrs.

Savācu no grīdas drēbes un tumsā apģērbos. Kolīna raud/ijiis griestos, kad atvadoties noskūpstīju viņu.

-�� D�ek, tu neesi slikts cilvēks. Vienmēr esi bijis godīgs pret mani. Vienmēr atklāts. Lai tev jauka �ī diena!

JOPROJĀM DOMĀDAMS PAR Kolīnu, divpadsmitos satikos ar Del Rio un Fredu stadiona autostāvvietā.

Apdullino�i auroja taures. Motocikli park�ķēja un rēca, iebrau�cot pa vārtiem. Pa asfaltu plūda lielāku un mazāku auto straume. Visda�ādāko vecumu fani, ģērbu�ies Raiders T kreklos, da�i pat izkrāsoju�i sejas melnā un sudraba krāsā, bet saujiņa īpa�i izre�dzēto Darth Raider tērpos pulcējās bariņos ap saviem spēk�ratiem, cepa burgerus un dzēra alu.

�ī bija vietējās komandas spēle, tāpēc fani vienmēr uzdrīks�tējās cerēt, ka brīnumainā kārtā senie slavas laiki pēk�ņi atgrie�zīsies un Raiders triumfēs bet, ja ne, tad vismaz diena būs pavadīta jautrās izklaidēs.

Paraudzījos uz īpa�nieku stāvlaukumu, redzēju, ka Freds slēdz ciet savu auto, un devos uz ieejas pusi. Tēvocis bija ģērbies savā iecienītajā Dockers iesildī�anās jakā, ortopēdiskajām kur�pēm kājās. Paplānie mati bija rūpīgi sasukāti. Man �ķita, ka viņ� izskatās vecāks nekā pirms nedēļas, it kā būtu pārcietis smagu zaudējumu, un dro�i vien tā ari bija.

Pasaucu viņa vārdu, un Freds pacēla skatienu un pagriezās uz manu pusi.

Viņ� sarokojās ar Del Rio, uzsita man uz pleca un veda mūs cauri pūlim uz sānu durvīm aiz apsardzes līnijas.

Paldies, ka atbraucāt, D�ek, Rik. Tas man daudz nozīmē.

Viņ� parādīja apsargam savu apliecību un paziņoja: Viņi ir kopā ar mani. Tad atvērās durvis, un mēs nokļuvām iespaidīga apmēra tunelī.

Uz brīdi acu priek�ā pazibēja ko�i zaļais laukums un tribīnes, kas strauji pildījās ar skatītājiem, bet tad gaitenis strauji pagrie zās pa kreisi, vedot mūs sporta arēnas pazemes dzīlēs.

Apak�zemes gaiteņa abās pusēs durvis nemitīgi vērās vaļa un ciet. Stadiona darbinieki sveicināja Fredu, un viņ� smaidot pamāja ar roku, bet man sa�ņaudzās sirds, iedomājoties, kas notiks jau pēc da�ām minūtēm.

Tiksim ātrāk ar to galā, Freds ieminējās. Tas būs smagi, D�ek, ļoti nepatīkami.

Viņ� atslēdza sava kabineta durvis un pakāpās sāņus, lai ielaistu mani un Del Rio pa priek�u.

Es pārsteigts ieraudzīju pie Freda rakstāmgalda sē�am Evanu Ņūmenu un Deividu Diksu. Telpas dziļumā uz dīvāna sēdēja divi man nepazīstami vīri, ģērbu�ies melnbalti svītrotajās tiesne�u formās. Viņu sejas izteiksme bija drūma.

Freds nosauca viņu vārdus Skips Stefero un Martijs Matlaga -, tad noprasīja: D�ek, tev ir līdzi tās bildes? Nāciet abi ar Riku man līdzi. Visi pārējie gaidiet mūs atpakaļ pēc pāris minūtēm. Ja nebūsim, lauzieties iek�ā.

Mēs ar Riku sekojām Fredam līdz netālu eso�ām durvīm ar uzrakstu "Tiesne�i".

Freds divreiz pieklauvēja, tad, negaidot atbildi, pagrieza rok�turi un atvēra durvis.

Mums ienākot, uzreiz kā uz burvja mājienu apklusa sarunu murdoņa un skapī�u durvju virinā�anas troksnis.

PUSAPĢĒRBTIE TIESNE�I PĀRSTEIGTI raudzījās uz mums. Freds mie�rīgi ierunājās: Kenij, Lans, man ar jums jārunā.

Kenijs Ouens aizpogāja melnbalti svītroto kreklu. Tad uzcēla kāju uz sola, lai aizsietu kurpes auklas.

-�� Ārā, Freds piebilda. Un tūlīt.

Lansa Ri�tera iedegusi seja nobālēja, tomēr viņ� un Kenijs Ouens sekoja Fredam ārā pa durvīm, kur� tās aizvēra aiz viņiem.

Mēs visi pieci sastājāmies cie�ā bariņā metrus desmit no ties�ne�u ģērbtuves. Freds paziņoja: Vieglā ceļa �eit nav. Mēs varam to darīt smagi vai ļoti smagi.

-��� Par ko tu runā, Fred? jautāja Ouens, glu�i pārliecino�i izliekoties nesaprotam.

-�� Mums ir nofilmēts viss jūsu netīrais darījums, jūs, no�ēlo�jamie blē�i! D�ek, parādi bildes, ko uzņēmi Beverlihilsā.

Es biju izdrukājis videoieraksta stopkadrus no tiesne�u tik�a�nās ar Antoniju Marzullo. Aploksne ar bildēm bija manas �aketes krū�u kabatā.

Izņēmu fotogrāfijas, pārcilāju tās un uzliku pa�ā virspusē naudas saņem�anas skatu.

Ri�ters ieraudzīja fotogrāfijā sevi un Ouenu ar naudas paci�ņām rokās sē�am pie kafijas galdiņa pretī �ikāgas mafijas bosam.

Sajutu urīna smaku un ieraudzīju slapju plankumu Ri�teram uz bik�u priek�as. Viņ� izgrūda: Man bija jāpiekrīt. Ja es nepie�kristu Kenijam, tad zaudētu darbu.

Ouens nicīgi no�ņācās: Tu, lupata!

Freds turpināja: Nepūlieties mani apvārdot, Ri�ter. Mani neinteresē jūsu iemesli.

-�� �I bija pirmā reize, Ouens taisnojās. Ap�ēlojies, Fred. �ajā darbā nevar pietiekami nopelnīt.

-�� Ken, vai nedzirdēji, ka man viss ir nofilmēts? Marzullo saka: "Te būs divdesmit procentu priek�apmaksa. Kā vienmēr." Tagad klausieties. Manā kabinetā ir Dikss un Ņūmens. Dikss būtu gatavs aizvest jūs abus uz tuksnesi un no�aut. Viņ� tie�ām spētu to izdarīt. Ņūmens grib kandidēt Kongresa vēlē�anās. Viņ� labprāt liktu jūs tūlīt pat arestēt, lai daļēji aizsargātu NFL reputāciju, vienlaikus izjaucot spēli. Es uz to raugos citādi, un kolēģi tic manai intuīcijai. Ja jums galvā ir kaut nedaudz prāta, piedāvāju �ādas iespējas. Klausieties uzmanīgi.

Abi tiesne�i saspringti raudzījās uz Fredu, kas turpināja runāt.

-�� Plāns A. Jūs atgrie�aties ģērbtuvē un paskaidrojat, ka esat pieķerti, vakariņojot ar da�iem spēlētājiem, bet nevarat teikt, kuri tie bija. Tas ir līgas noteikumu pārkāpums, par kuru draud atlai�ana. Bet Plāns B ir �āds. Es dodos pie komisāra ar videoie�rakstu, kur redzams, kā jūs saņemat samaksu no Marzullo. Spēles norises godīgums nonāk zem mikroskopa. Izpētīs visas spēles, ko jūs savā no�ēlojamo nelie�u mū�ā esat tiesāju�i.

Jūs arestēs un apsūdzēs noziedzīgā sazvērestībā, un �ī lieta vienas dienas laikā nonāks visas valsts avīzēs, kas par to raks�tīs vēl gadiem ilgi. Marzullo ģimeni apsūdzēs �antā�ā, un jūsu dzīvībām būs gra�a vērtība gan cietumā, gan ārpus tā.

Atklāti sakot, es ari pa�laik neko nedotu par jūsu izdzīvo�anas izredzēm. Jums ir ne vairāk par trim stundām, lai pazustu. Kad Marzullo vīri neredzēs jūs laukumā, viņi apziņos visus savējos. Kad spēle nenoritēs pēc Marzullo prāta, jūsu liktenis būs izlemts. �aubos, vai jūsu līķus kādreiz atradis.

Kenija Ouena plati ieplestajās acis saplūda asaras. Viņ� atkār�toja Freda ieteikto pasaciņu: Mēs vakariņojām kopā ar da�iem spēlētājiem, bet nedrīkstam teikt, kuri tie bija, jo viņi nebija vainīgi. Mēs rīkojāmies muļķīgi. Gribējām izēsties par velti un pārkāpām noteikumus. Lūdzu, pieņemiet mūsu atlūgumu.

Freds pavēlēja: Iztuk�ojiet skapī�us un pazūdiet no �ejienes. Zibenīgi!

Pēc desmit minūtēm Freds, Ņūmens un Dikss ieveda ģērbtuvē jaunos tiesne�us. Kā jau bija gaidāms, Titāns sagrāva Raiders ar 52 pret 21, pārsniedzot rezultāta starpību par 14 punktiem.

Es aizvedu videoierakstu uz aģentūru un ieslēdzu lielajā seifā, kur glabājas daudz citu tum�u noslēpumu. Ja kādreiz Fredam to ievajadzēsies, viņ� to dabūs.

Ta�u stopkadrus ar Speino, Marzullo un tiesne�iem es patu�rēju kabatā. Man bija radusies kāda spo�a ideja. Ta�u par to vēl neviens nedrīkstēja zināt.

pulkstenis bija bez desmit �etri tās pa�as dienas pēcpusdienā.

D�astina un Nora Kronina jau no astoņiem rītā sēdēja ma�īnā pie Rūdolfa Krokera baltās trīsstāvu daudzdzīvokļu mājas. Viņas vēl nebija kļuvu�as par labām draudzenēm, ta�u nebija arī sakā�vu�ās.

D�astina bija piestiprinājusi pie auto loga miniatūru para�bolisko antenu. No rīta viņas noklausījās visas skaņas no Kro�kera vannasistabas, bet vēlāk raidījumu "Tik�anās ar presi", ko pavadīja Krokera indīgie komentāri.

Da�as minūtes pirms diviem Krokers izgāja no mājas, ģēr�bies �ortos un T kreklā, un Nora ar D�astinu pirmoreiz savām acīm ieraudzīja divdesmit trīs gadus veco vīrieti, kur� varbūt ir noslepkavojis vairāk nekā desmit meitenes.

-�� Neizskatās diez cik iespaidīgs, Nora vīlusies norūca.

-�� Viņ� jau arī tāds nav. Viņ� ir tikai parasts nelietis, Nora.

Krokers devās skrējienā pa Admiralitātes ielu, bet D�astina un

Nora dro�ā attālumā sekoja viņam vienā no aģentūras pelēkajiem Crown Victoria standarta sedaniem.

Atgriezies mājās, Krokers noskalojās du�ā, dziedādams Unbreak My Heart greizā meldijā, toties izjusti. Viņ� noskatījās CNN raidījumu "Jūsu nauda", bet tad viņa dzīvoklī iestājās klusums. D�astina iedomājās, ka varbūt Krokers strādā pie datora. Vai arī licies nosnausties.

-�� Vai viņ� vairs nelīdīs ārā līdz rītam? Nora pukojās. Man �ķita, ka �is puisis alkst pēc piedzīvojumiem.

-��� Nomierinies. Aizver acis, D�astina pamācija. Ja viņ� paliks tepat, tad mēs ari.

-�� Es nespēju snaust ma�īnā. Un tu?

-�� Kāda kafija tev gar�o? Tepat uz stūra ir delikate�u veikals. Es izmaksā�u.

Neilgi pēc pieciem Krokers atkal parādījās mājas durvis, �oreiz uzposies smalkā zilā bleizerā, sārtā kreklā, pelēkās biksēs un ar dārgām �ņoru kurpēm kājās.

Viņ� piegāja pie jauna modeļa zila Sienna minivena, kas bija novietots Bora Bora ielas galā, un iesēdās pie stūres. Atpakaļgaitā veikli izbraucis no stāvvietas, viņ� nogriezās uz Via Marina ielas.

D�astina bija profesionāla izsekotāja un labi pieprata �o mākslu. Viņa brauca nopakaļ Krokera minivenam, turoties divu vai triju auto attālumā.

Kad mainījās luksofora signāls, viņa gandrīz pazaudēja izse�kojamo, tomēr piedeva gāzi un aiztraucās pāri krustojumam pie dzeltenās gaismas.

-�� Maitasgabals, Kronina nomurmināja. Vai viņ� mūs ievē�roja?

-�� Nezinu, D�astina atbildēja. To mēs drīz redzēsim.

Pa Vestvudas bulvāri viņas iebrauca Vestvudā un tālāk devās pa Hilgarda ielu. Viņas pamanīja, ka Krokers iegrie�as piebrau�camajā ceļā, atstāj auto atslēgas apkalpotājam un iet pa kāpnēm uz viesnīcas W Hotel lobiju.

Ēkas stūri izvietotais bārs bija saskatāms no ielas pa lielajiem logiem abās pusēs.

-�� Viņ� iet uz bāru Whiskey Blue, D�astina secināja. Tā ir iepazī�anās vieta bagātiem vientuļniekiem. īsti piemērota ari mūsu mērķim.

Viņas bija skaidri un precīzi vienoju�ās par veicamo uzde�vumu. Viņas negatavojās pratināt Rūdolfu Krokeru. Viņas nega�tavojās to arestēt. Viņas pat nevēlējās ieskatīties �im vīrietim acis, lai gan D�astina labprāt tās izskrāpētu.

Viņas tīkoja iegūt tikai kādu mazumiņu siekalu, mikroskopisku ādas daļiņu vai blaugznu kripatu. Ar to ari pietiks.

Tomēr vieglāk pateikt nekā izdarīt.

-�� Kā es izskatos? Nora jautāja D�astinai.

-�� Burvīgi. Uzkrāso �o.

D�astina izņēma no somiņas lūpukrāsu un pasniedza Norai, neatraujot skatienu no durvīm, pa kurām Rūdolfs Krokers bija tikko iegājis. Viņ� vēl nebija nācis ārā.

-�� Izlaid matus, Nora izrīkoja. Izpurini tos. Atpogā da�as pogas.

D�astina paklausīja, tad paziņoja: Ejam! Laiks tikties ar sātanu.

Nora aizcirta durvis, parādīja apkalpotājam �etonu un pie�teica: Mūsu auto paliks tie�i �eit, ietves malā. Policijas izmek�lē�ana.

D�astina pasniedza puisim desmit dolārus un sekoja Norai aug�ā pa kāpnēm.

-�� Sapratu, puisis noteica. Labā policiste, ļaunā policiste.

Nora pagriezās atpakaļ un skaļi iesmējās. Nē, �oreiz resnā

policiste un tievā policiste!

LABS JOKS VIENMĒR palīdz, D�astina noteica, kad viņas iegāja bārā.

Kop� D�astinas iepriek�ējā apmeklējuma Whiskey Blue bija krietni pārvērties. Interjers bija ieturēts neitrālos zemes toņos, pie galdiņiem izvietoti stūraini dīvāni �okolādes un umbras krāsā, klusināts bāra apgaismojums. Skaļruņos dārdēja tehnomūzika, neļaujot normāli sarunāties.

Telpa bija pārpildīta ar jauniem biznesa veiksminiekiem un censoņiem, kas izbaudīja nedēļas nogales pēdējo vakaru. Vēl bija iespēja rast kādu piedzīvojumu. Meitenes ar kupliem matiem, ģērbu�ās apspīlētās drēbēs un sacēlu�as krūtis līdz pat atslēgas kaulam, koķeti smējās, runājot ar jauniem pui�iem, kuri izska�tījās pēc laimes un panākumu lutekļiem. �ķiet, katram otrajam bija tum�i mati un izcili balti zobi, un gandrīz katram bija sau�lesbrilles.

D�astinu pārņēma nervozs satraukums. �ī bija viņas vienīgā iespēja. Rūdolfs Krokers noteikti ir vainīgais, un viņ� ir �eit.

Pārāk ilgi viņa bija nopūlējusies ar �o lietu, uztverot noslep�kavotās meitenes kā savus pa�as bērnus. Mēne�iem viņu nomāca sarūgtinājums un bēdas, un upuru vecāku neremdināmās vai�manas iztēlē vajāja viņu, iegriezu�ās dziļi nervos kā veclaicīgas vinila plates rievas.

Viņa un Nora bija uzņēmu�ās grūtu, bet bezgala svarīgu uzdevumu. Ja tas izdosies, varbūt varēs apturēt bīstamu psihopātisku slepkavu ta�u bija ari pārāk daudz iespēju visam noiet greizi.

D�ASTINA AR SKATIENU deva zīmi Norai, un viņas sāka spraukties cauri drūzmai.

Nonākusi pie bāra letes, D�astina uzrunāja kādu druknu liela auguma divdesmitgadnieku ar sarkanu seju, ģērbu�os pieska�ņotas krāsas kreklā: Vai atļausiet man paspraukties garām un pasūtīt dzērienu?

-�� Ko ņemsiet? puisis apjautājās, nopētot D�astinas augumu.

-�� Mēs ar draudzeni esam kopā.

Dū�īgais puisis palūkojās uz Noru, tad steidzīgi atkal pievēr�sās D�astinai. �oreiz ieskatījās viņai acīs. Viņ� pasmīnēja, tomēr atkāpās.

D�astina a�i apsēdās uz kāda brīva krēsla, uzlika roku uz Noras pleca un pievilka viņu tuvāk. Tad pastiepās un ie�ukstēja ausī: Vai redzi viņu labi?

-Jā. Krokers prasa vēl vienu dzērienu. Bārmenis tikko paņēma viņa tuk�o glāzi.

Bārmenim bija mazliet pāri par trīsdesmit, gai�ie mati sāka pamazām atkāpties no pieres. Viņam bija labi trenēts augums un garlaikota sejas izteiksme, bet pie krūtīm plāksnīte ar vārdu "Badijs".

-�� Ko varu jums piedāvāt, dāmas?

-�� Pinot Grigio, pasūtīja D�astina.

-�� Perrier, izvēlējās Nora. D�astinai aiz muguras sākās grūs�tī�anās, kāds atsitās pret viņu.

-�� Kas tas�?

-��� Tagad neskaties. Krokers saticis draugu, Nora ziņoja. Kārns puisis, mati krīt pār acīm. Izskatās pēc īsta datoriķa.

-�� Es nedzirdu, ko viņi runā, D�astina atbildēja.

-� Tas nav svarīgi, Kronina atteica. Kamēr vien varam viņus redzēt, viss ir kārtībā.

Bārmenis nolika uz letes viņu pasūtītos dzērienus. D�astina pasniedza divdesmit dolārus, atvēlot Badijam paturēt atlikumu. Bārmenis savāca banknoti, paņēma trauku ar riekstiņiem un piebīdīja tuvāk viņām.

D�astina pacēla skatienu un sāka vērot Krokeru spogulī virs bāra.

Viņam tie�ām bija atļuku�as ausis un zīmīgi smails deguns. Ta�u kopumā viņa āriene bija tik parasta, ka �ķita grūti noticēt kā tik necila izskata jaunietis var pretendēt uz pirmo vietu visu laiku leģendārāko slepkavu psihopātu sarakstā?

Trauku novācējs atnesa uz bāru paplāti ar tīrām glāzēm, un bārmenis pieņēma vēl da�us pasūtījumus. Krokera draugs dzēra lejamo alu, un abi bija iegrimu�i nopietnā sarunā.

D�astina atrāva no viņiem skatienu, kad Krokers pamāja bārmenim, prasīdams rēķinu. Viņa noraudzījās, kā Krokers to paraksta, tad abi jaunie vīrie�i piecēlās no krēsliem un atstāja bāru.

Badijs piegāja, lai aizvāktu viņu glāzes, bet Nora zibenīgi apturēja viņu, nosvie�ot uz letes �etonu.

-�� Neaiztieciet �os traukus! viņa pavēlēja. Man tie ir vaja�dzīgi. Tie ir lietiskie pierādījumi.

-�� Kādi vēl pierādījumi? bārmenis brīnījās.

-�� Man �ķiet, ka tur tā glītā meitene vēlas vēl vienu dzērienu, D�astina ieminējās Badijam. Varbūt ejiet un apkalpojiet viņu.

Nora un D�astina ietina papīra salvetē gan Krokera, gan viņa drauga glāzi.

Tikai izkļuvu�as no bāra un atkal iesēdu�ās ma�īnā, viņas atļāvās uzvaro�i pasmaidīt.

D�astina paņēma tālruni un nospieda da�us taustiņus.

-�� Saj? Vai vari būt laboratorijā pēc divdesmit minūtēm? �ķiet, ka man ir labi jaunumi.

KĀ TEIKTU JOGS Berra [9] , "atkal dйjа vu". Mēs ar Riku atkal sēdējām Cessna lidma�īnā. Pievakarē nolaidāmies Lasvegasas lidostā un iznomājām auto.

Pēc tam braucām garām smil�ainiem būvlaukumiem, kas stāvēja tuk�i un izmiru�i kop� 2008. gada. Drīz mūsu priek�ā parādījās pelēka mūra siena, kas apņēma grezno savrupnamu kompleksu.

Apstājāmies pie Karmīna No�ijas villas vārtiem.

Riks nospieda pogu, atsaucās kāda balss, un vārti atvērās. Pārbraucām pa tiltu pāri mākslīgajai upei ar recirkulācijas ūdens padevi, kāda iespējama tikai Lasvegasā vai varbūt vēl arī Orlando. Tad braucām garām ar pro�ektoriem apgaismotajiem staļļiem, līdz nokļuvām pagalmā mājas priek�ā, ko rotāja dateļpalmu puduris pie masīvajām ozolkoka durvīm.

Mazliet pieverot acis, var iztēloties, ka atrodies Barselonā vai Marokā.

No�ijas miesassargs, ko iepriek�ējā reizē redzējām sarkanā kreklā, tagad bija ģērbies piegulo�ā melnā puloverā un biksēs no ādai līdzīga materiāla.

Viņ� atvēra durvis, tad paņēma mūsu abu iero�us un novietoja uz platā iero�u seifa, kas bija nomaskēts kā priek�nama skapis mauru stilā.

Miesassargs veda mūs pa to pa�u ceļu kā iepriek� caur biljarda istabu, kur klaudzēja krāsainas māla bumbas, uz lielo, grezno telpu, kur Karmīns No�ija sēdēja ādas atzveltnes krēslā.

�oreiz No�ija nelasīja. Viņ� bija pievērsis visu uzmanību milzī�gajam ekrānam pie sienas, kur tika atkārtoti rādīta pirms da�ām stundām notikusi Titāns un Raiders spēle ar iespaidīgo rezultātu.

Mafijas boss izslēdza televizoru un tāpat kā iepriek� aicināja apsēsties, nepasniedzot roku.

Man no uztraukuma reiba galva.

Turklāt mēs jau bijām brīdināti turēties tālāk no Karmīna No�ijas un viņa "ģimenes", kam bija pietiekami iemesli mūs neciest. Es biju augstprātīgi izturējies pret viņa juristiem, pie�kāvis viņa vīrus Glendas Trītas priekanamā, turklāt arī izrādīju necieņu Karmīna tēvam donam.

Tagad atkal biju atgriezies kopā ar Del Rio savu nesavaldīgo biedru miesassarga lomā un vēlējos noslēgt vieno�anos. Tam vajadzīga liela dū�a. Es jau iepriek� biju stingri pieteicis Rikām turēt muti ciet, acis vaļā un necelt dibenu no dīvāna. Viņ� tikai atbildēja: "Labi, priek�niek," un man atlika vien cerēt, ka �is karstgalvis spēs savaldīties.

Ara baseina apgaismojums caur stikla durvīm meta viļņojo�u atblāzmu uz No�ijas sejas, neļaujot at�ifrēt tās izteiksmi.

Vai viņ� pateiks to, kas man jāuzzina? Es vismaz tā cerēju.

-�� Ko jums atkal vajag, Morgan?

-�� Vai redzējāt spēli?

-�� Kas nu tā par spēli? Drīzāk tāds slaktiņ�.

-�� Es gribu jums kaut ko parādīt.

Izņēmu no kabatas fotogrāfiju aploksni un pasniedzu Karmī�nam No�ijam.

Viņ� paņēma to ar vēsajiem, manikirētajiem pirkstiem un pārcilāja attēlus. Viņa acis tikko manāmi iepletās, atpazīstot fotogrāfijās redzamos cilvēkus un apjau�ot, ko tie dara un kā tas var ietekmēt viņa biznesu.

-�� Kā jūs dabūjāt �īs bildes? Protams, ja drīkst jautāt.

-��� Uzņēmu pats. Bet svarīgākais ir kas cits. Spēle bija saru�nāta, un tā tas notiek jau kādu laiku. Ja mēs nebūtu iejauku�ies, nauda turpinātu aizplūst no bukmeikeru kantoriem, līdz jūs pilnīgi izputētu. Ta�u �oreiz Marzullo plāns izgāzās. Tas varētu viņus uz kādu laiku izsist no ierindas. Atturēt no sporta derībām nacionālā līmenī. Tā man �ķiet. Un kā jūs domājat?

Karmīns nolika fotogrāfijas uz galdiņa, kas atradās starp mums. Atlaidies krēslā, viņ� vēroja manu seju. Es tāpat raudzī�jos pretī.

Pūlējos iztēloties, ko viņ� pa�laik domā. Vai viņ� tic, ka es esmu paveicis kaut ko tik ļoti nozīmīgu, kas viņam tie�ām nāks par labu? Vai viņ� jau sāk plānot karu pret Marzullo klanu? Vai vienkār�i gatavo stāstījumu tēvam, kā par mata tiesu izdevies novērst katastrofu, kas varētu sagraut ļoti svarīgu ģimenes biz�nesa jomu?

Ilgu laiku mēs klusējām. �is klusums �ķita izple�amies ārpus viesistabas slīpētā stikla logiem, pāri mākslīgajai upei, tālu tuks�nesī.

Kā jau teicu, Del Rio spēj būt pacietīgs, ja saņemas. Es biju veltīgi raizējies, jo viņ� tagad rīkojās tāpat kā daudzkārt toreiz, būdams mans otrais pilots Afganistānā. Viņ� tikai gaidīja un vēroja.

Karmīns No�ija beidzot atguvās no sastinguma.

-�� Sakiet, ko jūs vēlaties, viņ� pavēlēja.

KARMĪ1NS NO�IJA JAUTĀJA, ko es vēlos. Tas bija glu�i kā pasakā, kad d�ins piedāvā izpildīt trīs vēlē�anās tikai jāuzmanās, lai nevēlētos piekarināt desu kādam pie deguna.

-�� Es apliecināju labu gribu, iesāku. Novērsu nepatik�anas, par kuru esamību jūs pat nenojautāt. Vēlos, lai jūsu tēvs uzzina, ko mēs paveicām. Un mans mērķis visā �ajā lietā ir tāds: jūs neko nepasāksiet un mēs arī ne. Pieņemsim realitāti, kāda tā ir.

-Jūs vēlaties pamieru. Mierīgu līdzāspastāvē�anu. Netraucēt viens otram.

-�� Jā, apmēram tā. Un vēl es gribu zināt, kas pasūtīja �elbijas Ku�menas slepkavību.

No�ija pasmaidīja. Tas bija tikko manāms smaids, kas �ķita patiess. Vislabākais draugs. Visļaunākais ienaidnieks, viņ� noteica.

Lai nu ko, bet to nu nepavisam nebiju gaidījis. Ar �iem No�ijas tikko izteiktajiem vārdiem jūras kājnieki raksturo sevi.

Vislabākais draugs. Visļaunākais ienaidnieks.

Izrādās, Karmīns No�ija ir dienējis jūras kājniekos tāpat kā Del Rio un es.

-��� Pui�i, vai varu piedāvāt jums kaut ko dzeramu? viņ� apjautājās. Vai varbūt būsiet mani viesi vakariņās? Pie galda arī varēsim parunāt.

-�� Liels paldies, bet ir jau vēls. Un man jāvada lidma�īna.

No�ija pamāja ar galvu, piecēlās no krēsla un aicināja mani

un Del Rio sekot viņam uz biljarda istabu. Tur viņ� pavēlēja spēlētājiem: Izejiet ārā, pui�i. Paņemiet pārtraukumu.

Spēlmaņi nekavējoties pazuda. Virs biljarda galda bija rezul tātu rādītājs, bet No�ija pagāja tam garām pie tāfeles, kas karājas pie sienas. Uz tās bija ilgāka laika uzvaru saraksts.

No�ija paņēma no paplātes zem tāfeles dzē�amo sūkli un nodzēsa da�us stūrī uzrakstītus tālruņa numurus.

Viņ� ierunājās, stāvēdams ar muguru pret mani. Mums ir kāds partneris vairākos celtniecības projektos viesnīcā Nevadā, pāris lielveikalos Losand�elosā un Sandjego. �is partneris vērsās pie mums ar lūgumu, No�ija paskaidroja. Mums nebija citas izvēles, kā vien izpildīt to.

Es pārsteigumā apstulbu, kad viņ� sāka rakstīt sava partnera vārdu ar �etrstūrainu zila biljarda krita gabaliņu. Sākumā nespēju to apjēgt. Nodomāju, ka varbūt viņ� zīmē shēmu, lai parādītu partnera saistību ar slepkavības pasūtītāju.

Ta�u īstenībā bija citādi.

Karmīns No�ija uzrakstīja burtus uz tāfeles un paziņoja: �is cilvēks pasūtīja jūsu paziņas �elbijas Ku�menas slepkavību.

Pārliecinājies, ka esmu izlasījis �o vārdu, viņ� uzspļāva uz sūkļa un nodzēsa uzrakstu.

Nolicis sūkli, viņ� pavadīja mani un Del Rio lidz durvīm, kur atsveicinājās no mums.

Un paspieda man roku.

bija jau pāri pusnaktij, un es biju atgriezies Losand�elosā. Kad atvadījās no Del Rio līdz ritam, viņ� man uzmeta tādu skatienu kā tēvs mazajam dēlēnam, pirmoreiz iesēdinot to skolas autobusā.

-�� Man viss būs labi, es apsolīju.

Bet vai tie�ām? Riks joprojām vēroja mani, kad iesēdos Lam�borghini un piesprādzēju jostu. Izbraucu uz 10. Austrumu �osejas un pēc tam nogriezos no tās uz Sanseta bulvāra pusi.

Ja es brauktu ar Volkswagen, tad varētu atļauties pārvietoties ātrāk. Lepniem sporta automobiļiem piemīt kāda nelaime. Tos alla� ievēro visi policisti un katrs sasodīts apzinīgais pilsonis ar mobilo tālruni kabatā.

Satrauktais prāts joņoja pa priek�u jaudīgajam spēkratam, tomēr nepārkāpu atļauto ātrumu, līdz beidzot nobremzēju vies�nīcas Chateau Marmont durvju priek�ā.

Neviena neredzēts, pazemes autostāvvietā iekāpu liftā un nospiedu Endija stāva pogu. Piegājis pie numura durvīm, pie�zvanīju viņam uz mobilo.

Tālrunis zvanīja un zvanīja bezgalīgi ilgi. Beidzot viņ� atsaucās.

-�� D�ek? Kas noticis? Ir viens naktī.

-��� Daudz kas ir noticis. Es esmu pie tava numura durvīm. Ver vaļā.

Endijam mugurā bija tā pati pid�ama kā iepriek�ējā reizē. Zīda, saburzīta, ar platām sarkanbrūnām svītrām pamī�us ar �aurām, melnām līnijām.

Istabas sasmaku�ais gaiss oda pēc ķiplokmaizes, kas mētājās uz kafijas galdiņa.

-�� Tu izskaties nelāgi, Endijs ieminējās.

-�� Tikko atlidoju no Lasvegasas, paskaidroju. Un uzreiz braucu �urp.

-�� Apsēdies, D�ek.

Es paliku stāvam.

-��� Man bija ļoti vērtīga tik�anās ar Karmīnu No�iju. Es biju viņa mājā.

Endijs raudzījās man acīs. Viņa skatienā nebija baiļu.

Kā gan viņ� varēja iedomāties, ka es to neuzzinā�u? Vai viņ� pienācīgi nenovērtēja manu attieksmi pret notiku�o? Vai arī Endijs ir daudz aukstasinīgāks nelietis, nekā es biju domājis? Nekas tāds man nebija ienācis prātā par manu studiju brālības biedru un tuvāko draugu kop� agras bērnības laikiem.

Es turpināju satraukumā trīco�ā balsī: Karmīns man pastās�tīja par tavu lūgumu, par to, ka tie�i tu pasūtīji �elbijas slep�kavību. Kā tu varēji tā rīkoties? Pasaki kādu pietiekami ticamu iemeslu.

Endija seja sa�ļuka un ceļi saļodzījās. Noraudzījos, kā viņ� saļimst uz grīdas, tad skarbā tvērienā sagrābu aiz pleciem, pie�cēlu un iesēdināju atzveltnes krēslā, gandrīz apgā�ot to.

Tagad viņ� sāka �ņukstēt, bet �o apkaunojo�o gļēvuma izpausmi es jau biju redzējis.

-�� Raudi vien, Endij. Izpink�ķies kārtīgi, sūdabrāli!

-�� Viņa bija mauka, D�ek! Tu pats tā teici, bet es jau to zināju. Viņa par naudu bija gatava apmierināt katru neķītru izvirtuli. Un man tas bija jāuzzina no kāda no�ēlojama vazaņķa, kur� nezināja vai neņēma galvā, ka �elbija ir mana sieva.

-�� Laulību ta�u var �ķirt, es atgādināju, klusībā domādams par �elbiju, iztēlodamies viņas seju, atcerēdamies sirsnīgos smieklus improvizācijas teātri, viņas atbalstu un glābiņu tūlīt pēc manas atgrie�anās no kara.

Man sāpēja sirds, apzinoties, ka narkotiku atkarības dēļ viņas dzīve bija pārvērtusies par elli. Tad atcerējos, kā pats savulaik iepazīstināju �elbiju ar virieti, kur� vēlāk nolīga viņas slepkavu. Ja es nebūtu viņus savedis kopā, �elbija joprojām būtu dzīva. Es mīlēju �elbiju un uzticējos Endijam. Un man viņas ļoti pietrūka.

Kā Endijs varēja to nodarīt �elbijai? Kā vispār var gribēt noga�lināt �elbiju? Viņa bija tik jauka un sirsnīga un spēja mūs visus sasmīdināt spēja sasmīdināt pat mani.

Endija raudā�ana mani kaitināja. Kad viņ� iepriek�ējo reizi tik nevaldāmi �ņukstēja, es jutu līdzi viņa bēdām. Tagad biju spiests atzīt mani smalki piemuļķoja. Un to izdarīja mans draugs.

Es vairs nepazinu Endiju Ku�menu.

Ieminējos: Jāatzīst, ka, būdams rēķinvedis, tu esi sasodīti labs aktieris. Tagad gan varbūt mazliet pārspīlē.

�ņuksti apklusa, un Endijs atguva savaldību. Lūdzu, D�ek! Tu nesaproti, kā es jutos, dzīvodams ar viņu vienā mājā. Zinot par visām viņas riebeklībām narkotikām, vīrie�iem. Man bija tas jādara ta�u es nespēju to paveikt pats savām rokām. Es viņu mīlēju, D�ek! Tie�ām mīlēju. Lūdzu! Nesaki policijai!

-�� Par to neraizējies. Es neziņo�u policijai. Tu esi mans klients, sūdabrāli nelaimīgais!

-�� Un draugs?

Viņa lūdzo�ais skatiens satracināja mani vēl vairāk.

Atbildes vietā iegāzu viņam ar dūri pa seju. Krēsls apgāzās, Endijs nokrita uz muguras, tad es viņu aiz matiem uzrāvu kājās un sāku apstrādāt ar spērieniem pa kājām, nierēm, ribām. Izlēju viņam uz galvas trīssimt dolārus vērtu viskija pudeli. Nespēju iedomāties, ko vēl teikt, ko darīt, lai sodītu viņu, bet nenoga�linātu.

Endijs Ku�mens, mans biju�ais klients, biju�ais draugs, jo�projām raudāja, kad atstāju viņa numuru.

dr. sajs pieskrēja pie D�astinas kabineta durvīm, pieķērās pie roktura un ieskatījās telpā, �ūpodamies izstieptā rokā kā karogs stiprā vējā.

Bija desmit minūtes pāri desmitiem no rīta, un viņ� visu nakti bija laboratorijā darbojies ar D�astinas atnestajām divām bāra glāzēm.

D�astina nolika plaukstas uz rakstāmgalda un vērīgi ieskatījās Saja bērni�ķīgajā sejā. Viņ� ta�u ir zinātnieks, tāpēc viņa sejas izteiksme var būt priecīga ari tad, ja rezultāti neatbilst. Viņ� var priecāties par to, ka atrisinājis kādu problēmu.

-�� Pasaki kaut ko labu, D�astina lūdza. Liec man pasmaidīt, brīnumpuisēn.

-�� Man ir gan labas, gan sliktas ziņas, Sajs paziņoja.

D�astina paslēpa seju plaukstās. Sliktās vispirms, viņa

pavēlēja.

-�� Labās ziņas ir tādas, ka esmu izolējis nezināmā vīrie�a DNS. Tas atbilst DNS, ko atradām Vendijas Bormenas drēbēs.

-�� Vai tās ir labās ziņas? D�astina pārjautāja. Mēs no tā vīrie�a DNS ieguvām tikai vispārēju atbilstību.

-� Jā, viņ� joprojām ir nezināms. Ta�u tu viņu redzēji. Viņ� ir sveiks un vesels un dzīvo Losand�elosā.

-�� Klausies, Saj, labas ziņas būtu tad, ja tu būtu atradis pozi�tīvu atbilstību Rūdolfam Krokeram. Es bārā sēdēju viņam tie�i blakus. Ietinu viņa glāzi salvetē tik saudzīgi kā mazu cālēnu. 11/ tās glāzes jābūt viņa DNS.

Sajs atrāvās no durvju roktura, ienāca kabinetā un apsēdās krēslā pretī D�astinai. Atspieda ie�ļūcenēs ieautās kājas pret rakstāmgalda malu. Dzelteni raibais jamaikie�u stila krekls labi saderēja ar balināto matu �ķipsnu akcentiem. Izskatījās, ka viņ� nejau�i ieklīdis �eit no sērfotāju paradīzes Venēcijas pludmalē.

-��� Problēma nav tāda, ka uz tās glāzes nav Rūdolfa Krokera DNS. Ķeza tāda, ka tur ir īsta gēnu putra. Tāpēc, lai gan es nevaru izslēgt viņu no �ī parauga, nevaru arī pilnīgi dro�i apstiprināt viņa DNS atbilstību uz Vendijas Bormenas atrastajai DNS. Piedod, D�astina. Tas paraugs ir īsts mēsls.

-�� Pagaidi mazliet. Pagaidi, pagaidi! Vai tu nevari atkārtot testu un mēģināt kaut kā izolēt viņa DNS�

Sajs noraudzījās, kā D�astina cen�as gūt kaut niecīgu cerību no �īs bēdīgās ziņas. Ja viņ� būtu varējis kaut kā līdzēt, tad būtu jau to izdarījis.

-�� � tu nevarētu?

-��� Nē. Ja man būtu jāuzmin, kas noticis, Sajs paskaidroja,

-�� es teiktu, ka bārmenim izbeidzās tīrās glāzes. Tāpēc viņ� pie krāna izskaloja kādu no netīrajām un pasniedza Krokeram. Tūlīt pēc tam parādījās svaigas glāzes, un tāpēc nezināmais vīrietis dabūja tīru. Ticami?

-�� Es nevaru dabūt citu Krokera paraugu, D�astina �ēlojās.

-�� Vismaz ne tik ātri.

-�� Ja nevari atrast vajadzīgo uz ielas, dodies uz viņa māju un paņem to, Sajs ieteica.

-�� Tu ta�u negribi teikt, ka jāielau�as viņa mājā� Ak jā. Tu domā, ka jādabū kratī�anas orderis.

-�� Ja tā ir tava labākā iespēja.

Sasodīts, D�astina nopukojās. Jāzvana Bobijam. Numuru, pro�tams, viņa zināja no galvas.

D�ASTINA NOPŪTĀS, PAGRIEZĀS krēslā uz loga pusi, ar muguru pret Saju. Noliekusi galvu, viņa satraukti uzrunāja Petino.

-�� Bobij. Sajs teica, ka nevar izslēgt Rūdolfa Krokera DNS no parauga. Tas nozīmē, ka viņ� varēja būt viens no tiem psihopā�tiem, kas nolaupīja Vendiju Bormenu.

-�� Pareizi, Bob, D�astina turpināja. Paraugs ir netīrs, bet Krokers ir tajā iekļauts kā viens no daudziem iespējamiem�

-� Jā, tie�i tā. Krokers ir viens no daudziem iespējamiem DNS avotiem, tāpēc man ir vajadzīgs kratī�anas orderis�

-�� Nopietni? Man tikai jāiekļūst viņa dzīvoklī uz īsu mirkli un jāpaņem viņa zobu suka�

-�� Paldies, Bob, ka uzklausīji mani, un paldies, ka nepalīdzēji. Ja tagad kaut kas notiks, tas būs uz tavas sirdsapziņas.

D�astina nosvieda klausuli, pagriezās un teica Sajam: Viņ� apgalvo, ka pat tad, ja viņam izdotos piespiest kādu tiesnesi, pierādījumi nebūtu pieņemami. Es pa�laik mazāk uztraucos par lietu. Es gribu apturēt to nelieti, lai viņ� �ovakar nenogalinātu vēl kādu.

Sajam pie jostas iedūcās tālrunis. Viņ� paraudzījās uz to un teica D�astinai: Es bū�u lejā, ja kaut ko vajag.

Sajs noskrēja pa kāpnēm uz pagraba laboratoriju. Mobots sēdēja savā darbistabā kā druīdu alā, pilnā ar vīraka dūmiem. Sajam �is aromāts atgādināja iesmar�inātu atkritumu smaku.

Mo neatrāva skatienu no datora ekrāna. Viņa paziņoja: Morbids nolaupījis kādu segvārdu un nosūtījis īsziņu iecerētajam upurim.

Sajs pieripināja krēslu pie Mo rakstāmgalda un ieskatījās ekrānā. Viņu izveidotā spiego�anas programma darbojās lieliski. Tā spēja bezvadu ceļā uztvert sve�us zvanus, ja bija norādīts zvanītāja numurs, ta�u tā uztvēra ari da�ādas fona sarunas.

-�� Iezīmē Morbidu un Lēdiju D, Sajs ieteica. Tā mums būs vieglāk saprast. Viņ� noņēma no jostas mobilo tālruni un pie�zvanīja D�ekam.

-�� Morbids pļāpā ar meiteni, viņ� ziņoja. �is nelietis izvē�lējies segvārdu Lulu218. īsziņas teksts ir �āds: "Tiekamies pēc skolas". Tikai nav zināms, kur.

Sajs jautāja Mo: Vai vari precīzāk noteikt Morbida atra�anās vietu?� D�ek, viņ� ir Rietumholivudā. Tas pagaidām ir viss, ko varu pateikt. Mēs sekosim signāliem, līdz varēsim precizēt atra�anās vietu.

-�� Vai nevarat izsekot viņu? D�eks apjautājās.

-�� Nē, Sajs atbildēja. Mēs nevaram pārtvert zvanu, un, kamēr policisti sadabūs tiesas orderi, nabaga meitene jau būs pagalam.

-�� Es cen�os to sagādāt! D�eks gandrīz iekliedza klausulē.

Sajs atbildēja: Skaidrs. Mēs arī darīsim visu iespējamo, un

beidza sarunu.

-�� Aizsūti īsziņu Lēdijai D, Sajs ieteica Mo.

-�� Es jau mēģināju. Numurs ir bloķēts. Viņa ir tik piesardzīga, nabaga mazais jēriņ�. Viņa zina, ka apkārt klejo slepkava, tāpēc ielai� pie sevis vilku, kas maskējies ar viņas draudzenes segvārdu, bet mūs bloķē.

leitnante nora kronina piebrauca pa Figeroa ielu, asi nogriezās pa labi un apstājās pie necilās baltās piecstāvu ēkas, kur atradās aģentūra "Privātdetektīvi" ar visiem tās daudzajiem noslēpu�miem. D�astina a�i izsoļoja pa stikla durvīm, iekāpa policijas auto un piesprādzēja dro�ības jostu.

-�� Es esmu tik nikna, D�astina pukojās.

-�� Tomēr, lai kāds ari draņķis Bobijs būtu, �oreiz tev jāatzīst, ka viņam taisnība. Mums nav pārliecino�a iemesla.

-�� Krokers ar savu drauģeli �ovakar kādu nogalinās, vēl vienu meiteni. Tāds ir mans sasodītais "pārliecino�ais iemesls".

Ierunājās policijas auto rācija: gājēja notriek�ana un aizbēg��ana Ziemeļkahuengas un Santamonikas bulvāra krustojumā.

Nora pagrieza rāciju klusāk un ierunājās: Es iesaku bez pieteik�anās iegāzties Rūdolfa Krokera darbavietā. Tu stāvi man blakus, izskatīdamās svarīga. Kā stingra, barga prokurore. Es uzrādī�u Krokeram �etonu un laipni aicinā�u braukt mums līdzi. Tas nebūs arests mums tikai vajadzīga viņa palīdzība izmeklē�jamā lietā. Apzinīga pilsoņa pienākums. Piemēram, viņ� varbūt bijis kāda nozieguma liecinieks.

-��� Labi, D�astina atbildēja. Viņ� atbrauks mums līdzi. Nokļūs iecirknī. Un tu teiksi, ka viņ� ir pamanīts, braucot garām tai ielai, kur pirms pieciem gadiem kāds nolaupīja Vendiju Bormenu?

-�� Tie�i tā. Tas var iedarboties. Varbūt viņ� sāks nervozēt un pateiks kaut ko inkriminējo�u. Vai varbūt atstās savu DNS uz kokakolas skārdenes, Nora ieminējās. Varbūt policijas iecirkņa apmeklējums izsitīs viņu no līdzsvara, un viņ� atcels �īvakara slepkavību, un līdz ar to mēs, pāriniec, būsim vismaz ieguvu�as vairāk laika.

D�astina pamāja ar galvu. Viņa darbavieta atrodas Vil�īras bulvārī, pie Feirfaksas ielas. Bez divdesmit vienpadsmitos no rīta viņam jābūt tur.

Nora nospieda gāzes pedāli un pēc piecpadsmit minū�u brau�ciena pa Vil�īras bulvāri bez grūtībām atrada vajadzīgo adresi un apturēja auto. Tad viņas abas izkāpa un iegāja vēsajā biroju ēkā ar izteiksmīgu, iespaidīga apmēra Frenka Stellas [10] konstruk�ciju vestibilā.

Nora parādīja savu �etonu izģindu�ajai sekretārei pie garās zaļa marmora letes otrajā stāvā. Viņa pieprasīja tik�anos ar Rūdolfu Krokeru.

Sekretāre atbildēja: Krokera kunga �odien nav darbā. Viņ� paņēmis brīvdienu.

-�� Nolādēts! Nora nolamājās, uzsitot ar dūri pa leti.

Atgriezu�ās policijas auto, viņas brauca uz Krokera dzīvokli.

-Ja viņa nebūs mājās, gaidīsim tāpat kā iepriek�ējā reizē, Nora nosprieda.

-� Bet varbūt tu vari izsludināt viņa stulbā minivena meklē�anu?

Nora nopriecājās: Lieliski! Laba doma, D�astina.

Nora paziņoja centrālei Krokera vārdu, pastāstīja, ka viņ� brauc ar jauna modeļa zilu Toyota Sienna minivenu, un pieprasīja, lai visi posteņi uzmana �o auto. Tas vāģis man ir vajadzīgs, viņa piebilda, saistībā ar skolnie�u slepkavībām.

-� Gan jau redzēsi, ka autiņ� būs novietots tie�i pie viņa mājas, Nora ieminējās D�astinai.

Ta�u zilais minivens nekur nebija manāms, un �veicars teica, ka Krokers esot izgājis no mājas agri no rīta, ap septiņiem, un nav ne jausmas, kad viņ� varētu atgriezties.

Nora un D�astina iekārtojās policijas auto pretī Krokera mājai. Nora turpināja �ķendēties "sūdu bū�ana", "maucība" un tā tālāk. Pēc vairāk nekā �etrām stundām Nora saņēma ziņu no centrāles.

Leitnante, tas zilais Sienna minivens ir Silverleikā. Pēdējoreiz tas redzēts, braucot uz ziemeļiem pa Alvarado ceļu. Mūsu vienība brauca uz dienvidiem un pazaudēja viņu, meklējot apgrie�anās vietu.

Nora pavēlēja: Ser�ant, lieciet visām vienībām atrast to minivenu. Lai viņi aptur to un aizkavē vadītāju ar jebkādu ieganstu, līdz es bū�u klāt. Aizturamais var būt bruņots un bīstams. Viņ� ir galvenais aizdomās turamais sērijveida slepkavībās.

D�EK, MOBOTS IERUNĀJĀS neparasti savaldīgā balsī, lai nebūtu pārpratumu, saproti, ka mēs nezinām īsto vārdu nevie�nam no �iem cilvēkiem.

Bija jau gandrīz puspieci pirmdienas pēcpusdienā. Es sēdēju pie aģentūras auto stūres, Kruss man blakus, un es sarunājos ar Mobotu, kas atradās darbā.

Ieslēdzu skaļruņu re�īmu, lai arī Emilio varētu dzirdēt sarunu.

Mo paziņoja: Morbids raksta nezināmajai meitenei Lēdijai D, izmantojot vārdu, ko nozadzis no viņas telefona. Tā ir kāda viņas draudzene.

-�� Sapratu.

-�� Morbids tikko uzrakstīja: "Man jāpastāsta kaut kas svarīgs. Vai varam satikties pie "Slommo"?"

-�� Kas ir "Slommo"? es jautāju Mobotam.

Kruss ieminējās: Es zinu. Preses kiosks Vermontas ielā.

Atkal ierunājās Mo: Lēdija D atbildēja: "Nevaru, draudzenīt. �ovakar gatavo�u vakariņas. Jāiet iepirkties." Morbids uzstāj: "Tas ir dego�s jautājums. Satiekamies pie veikala."

-�� Pie kāda veikala? es noprasīju.

-�� D�ek, tu zini visu to pa�u, ko es. Paga! Meitene atbild: "Labi. Tiekamies pēc 15." Un viss.

-�� Mo, vai zini atra�anās vietu? Vienai vai otrai pusei?

-�� Morbids ir Montrozas ielā, Glendeilas tuvumā. Vēl precīzāk nevaru noteikt. Pagaidi, Morbida signāls pārvietojas. Virzās uz ziemeļiem. D�ek, viņ� apstājās Glendeilā. Varbūt pie sarkanās gaismas, bet, nē, sprie�ot pēc ātruma, tagad iet kājām.

Kruss nervozi krak�ķināja pirkstu kauliņus. Viņ� ieminējās: Glendeilā ir tāds "Ralfa Supermārkets". Kādas ir pazīmes?

-�� D�astina teica, ka viņ� ir baltais, kalsna auguma. Mazliet pāri par divdesmit gadiem.

-�� Mēs braucam, es paziņoju Mobotam. Jutos tā, it kā būtu atgriezies kaujas laukā, it kā man būtu dota vēl viena iespēja vērst visu par labu.

ĪMONS FICHJŪ, SAUKTS ari par Morbidu, pamanīja Grasiellu Gomesu stāvam pie "Ralfa Supermārketa".

Glītā meitene bija ģērbusies ļoti īsos d�insa �ortos un koķetā, ro�ainā krekliņā. Viņ� soļoja pāri stāvlaukumam pretī meite�nei, sabāzis rokas d�insu kabatās, noliecis galvu, lai mati aiz�segtu acis, kurās kvēloja nevaldāma iekāre pret �o jauko, mazo lellīti.

Lēdija D pat nepacēla skatienu. Kālab gan? Viņa ta�u gaidīja savu draudzeni Lulū Fernandesu, kas gatavojās pavēstīt kaut kādus dego�us jaunumus.

Morbids vēroja, kā Grasiella ieskatās rokaspulkstenī, tad pie�gāja un uzrunāja viņu iesaukā. Tagad bija jāsāk spēlēt teātri, un to viņ� pieprata labi. Tāpēc viņam vienmēr viss izdevās.

-�� Grasija? -Jā?

Kautrīgā tonī: Es esmu Lulū draugs. Fics.

-��� Ak tā? Viņa man nekad nav teikusi, ka pazīstot kādu Ficu.

-�� Tas līdz �im bija mūsu noslēpums. Bet tas nav svarīgi. Lulū sūtīja mani tev pretī, jo viņai jādodas uz slimnīcu. Viņai ir nepa�tik�anas.

-�� Ko? Nevar būt. Kas viņai noticis?

-�� Paklau! Nu labi, viņa ir stāvoklī no manis. Viņa lika man pateikt tev, ka sākusies smērē�anās un viņa var zaudēt mazuli. Fichjū uzņēma asarainu toni. Gribi, tici, gribi, netici. Bet viņai tie�ām ir vajadzīga tava palīdzība.

-��� Vai zini ko? Nevajag pūst pilītes, vecīt. Viņa būtu man pateikusi, ja būtu uzsākusi attiecības ar balto �ali, sevi�ķi tik vecu kā tu.

-�� Vai tu nesaproti angļu valodu? Es teicu, ka viņai vajadzīga palīdzība.

Meitenes seja saviebās dusmu grimasē. Viņa iekliedzās: Tu, meli! Liec mani mierā! Viņa kāpās atpakaļ, atdūrās pret iepir�kumu ratiņu rindu, paklupa, atguva līdzsvaru un metās skriet.

Fichjū bez pūlēm panāca viņu. Sagrāba meitenes roku, aptu�rēja un nelaida vairs vaļā. Izbeidz, Grasij, muļķīte tāda! Beidz ākstīties! Es saku patiesību, saproti? Redzi es tevi atlaidī�u.

Meitene jau gandrīz noticēja. Morbids gatavojās teikt, ka Lulū gaida ma�īnā, ta�u nepaguva izteikt ne vārda.

Pēk�ņi viņ� sajuta apdullino�u triecienu pa ribām. Nogāzies atmuguriski, viņ� pacēla skatienu un ieraudzīja �vītīgu mek�sikāni, kas bija notriecis viņu zemē un tagad atlieca rokas aiz muguras, gandrīz salau�ot labo plecu. Fichjū iekliedzās.

-�� Ko tu gribēji nodarīt tai meitenei, mazais draņķi? Kā tevi sauc? Kruss noprasīja. Es runāju ar tevi!

Kruss noliecās, izņēma no pui�a bik�u kabatas maku un pasniedza D�ekam. Tad bargi uzsauca zemē gulo�ajam jaunie�tim: Kur ir Rūdolfs Krokers?

-�� Nepazīstu nekādu Rūdolfu Krokeru. Laid mani vaļā, vai es sauk�u policiju.

-��� Nesatraucieties, Fichjū kungs. Policisti jau ir ceļā. Es pats viņus izsaucu.

D�ASTINA AR LABO roku cie�i turējās pie sēdekļa roku balsta, bet kreisajā bija sa�ņaugusi tālruni un stāstīja D�ekam, pārkliedzot sirēnu troksni. Es esmu kopā ar Noru Kroninu. Mēs atradām Krokera busiņu viena kvartāla attālumā no Ralfa veikala. Busiņu ielenku�as policijas ma�īnas� D�ek, es tev pārzvanī�u. Te tūlīt sāksies liels tracis.

Nora nobremzēja ielas vidū, un viņas abas izlēca no auto. Kāds policists pienāca pie Noras.

-�� Leitnante, situācija tāda. Kad mēs viņu atradām, viņa auto jau stāvēja uz vietas. Tikko piebraucām klāt, viņ� pacēla rokas aiz galvas. Auto durvis ir aizslēgtas, un viņ� negrib kāpt ārā.

-�� Viņ� atsakās kāpt ārā no ma�īnas?

-�� Tie�i tā. Vai nav savādi? Viņam busiņā noteikti kaut kas ir paslēpts. Varbūt narkotikas. Vai zagta elektronika. Iero�i. Ta�u viņ� arī nekur netiek projām.

D�astina caur vējstiklu paraudzījās uz baltādaino jaunekli ar brillēm metāla rāmjos. Viņ� lūkojās pretī neparasti mierīgi.

Tas neap�aubāmi bija Krokers, nelietīgais slepkava psihopāts. Viņa pazina �o seju pēc portreta gadagrāmatā un arī pēc vakar�dienas tik�anās bārā Whiskey Blue. Pēdējo divu gadu laikā viņ� ik pēc pāris mēne�iem bija ievilinājis lamatās un nogalinājis jaunas sievietes, kuras bija naivi noticēju�as pasaciņām, ko viņ� un viņa līdzdalībnieks bija tām iestāstīju�i.

D�astina zināja upuru vārdus un daudzsolo�os, ta�u traģiski īsos dzīvesstāstus visām trīspadsmit meitenēm. Viņa ienīda Krokeru. Ta�u bija arī nobijusies.

Ne viņai, ne policijai nebija nekādu stingru pierādījumu pid Krokeru, vienīgi piecus gadus sena atpazī�ana, ko sniegusi nepilngadīga meitene, kura nevar pat liecināt tiesā.

D�astina pieliecās tuvāk, līdz varēja saskatīt, ka Krokera nāsis ir nobālēju�as, uzacis savilktas uz aug�u, bet lūpas sastingu�as smaidā.

Viņ� izskatījās satraukts, it kā censtos izaicināt kādu �aut uz viņu.

Ko tas nozīmēja? Uzprasī�anos pēc policista lodes kā pa�nā�vības veida?

To nedrīkst pieļaut. Nedrīkst pieļaut.

D�astina atgriezās pie Noras auto un paņēma no konsoles zizli saliekamo steku. Viņa piegāja pie Noras, kas stāvēja, satvērusi ieroci abās rokās, un mērķēja uz Krokeru caur aizvērto vadītāja puses logu.

Kāpiet ārā no ma�īnas! Nora atkal uzsauca Krokeram. Pēdējo reizi saku. Kāpiet ārā. Turiet rokas tā, lai varētu tās redzēt.

Krokers atsaucās: Es neesmu bruņots. Diez vai jūs �ausiet uz mani.

D�astina zināja, ka ir nonākusi dusmu varā un zaudējusi savaldī�anos, ta�u viņai bija vienalga. Viņa novēcināja zizli uz sāniem un uz leju ar tādu skaņu, kā pārlādējot �auteni. Sma�gais, piecpadsmit centimetru garais metāla stienis pārvērtās par �etrdesmit centimetru garu steku.

D�astina brīdināja: Nora, paej nost.

Satvērusi steku kā beisbola nūju, viņa atvēzējās un sita pa Sienna vadītāja puses logu. Krokers pieliecās par vēlu. Stikls sa�ķīda.

Tad D�astina atvēzējās un vēlreiz iegāza pa logu.

Nora pārsteigta raudzījās uz D�astinu, tad iebāza roku pa izsisto logu un atslēdza durvis. Ielikusi ieroci makstī, viņa izvilka Krokeru no sēdekļa un nogāza uz asfalta.

Kad izstīdzēju�ais jauneklis nogāzās zemē, viņu aplenca poli�cisti ar iero�iem.

Nora uzbļāva: Uz vēdera, rokas aiz galvas! Krokera seja bija asinīm noplūdusi.

D�astinu pēk�ņi pārņēma bailes. Ja viņa bija kļūdījusies attie�cībā uz Krokeru, sekos briesmīgas tiesas prāvas. Krokers iesūdzēs pilsētas varasiestādes par nepamatotu apcietinā�anu, policijas brutālu rīcību, uzbrukumu viņam un viņa īpa�umam. Vienlaikus viņ� var iesūdzēt ari pa�u D�astinu, bet, tā kā viņa nav bagāta, tad labāk vērsties pret aģentūru.

Ta�u �obrīd tas nebija svarīgi. Nekam citam nebija nozīmes, izņemot zemē gulo�o aukstasinīgo slepkavu.

-�� Rūdolf Kroker, jūs esat arestēts par policijas darba traucē��anu, Nora paziņoja.

-��� Es nekam netraucēju. Tikai sēdēju savā ma�īnā, nevienu neaiztiekot.

-�� Varēsiet to stāstīt tiesnesim, Nora atbildēja.

-�� Jūs nonāksiet muļķu lomā, Krokers noteica.

MĒS AR KRUSU nonācām pie D�astinas jau da�as minūtes pēc viņas zvana. Uz �etru joslu �osejas bija izveidojies iespaidīgs sastrēgums. Ceļu policisti regulēja blīvo satiksmi, novirzot to citur, un abas dienvidu virziena joslas bija norobe�otas ar pat�ruļas ma�īnām.

Mēs izkāpām no auto un izgājām caur no�ogojumu. Es saskai�tīju astoņus patruļas auto, divdesmit policistus uniformās un da�ādus citus varas pārstāvjus. Tie visi bija sadrūzmēju�ies ap Noru Kroninu, kas bija uzlikusi kāju uz kakla vīrietim, kur� uz vēdera gulēja zemē. Kronina nolasīja aizturētajam viņa tiesības.

D�astina stāvēja pāris metru tālāk ar tādu kā aizgrābtības izteiksmi sejā. Tikai mirkli paraudzījusies uz Krusu un mani, viņa nespēja atraut skatienu no Kroninas, kad leitnante sagrāba aizturēto aiz apkakles un piecēla kājās.

-�� Gribu piezvanīt savam advokātam, briļļainais jauneklis paziņoja.

-�� Vari zvanīt kaut vai visiem advokātiem pēc kārtas, draņķi, Nora atcirta.

�etri policisti uzklupa jauneklim, nogāza viņu uz patruļas auto motora pārsega un saslēdza rokas aiz muguras. Puisis izska�tījās glu�i nekaitīgs, turklāt pat ne�ķita nobijies.

Es jautāju D�astinai: Tas ir Krokers?

Viņa paraudzījās uz mani un atbildēja: Jā, tas ir viņ�. Vai viņ� ir kādu nogalinājis? To es nezinu. Varbūt tagad bei�dzot kāds sagādās orderi, lai mēs varētu paņemt viņa sasodīto DNS.

Virs galvas parādījās ziņu dienestu helikopteri. Pa ielu tuvojās BMW, Ford sedans un TV busiņ� ar satelītu antenu.

No Ford izkāpa policijas priek�nieks Maikls Fesko. Nespēju noticēt, ka viņ� ir klāt tik ātri.

No BMW izkāpa apgabala prokurors Bobijs Petino.

Abi viri satikās, īsi aprunājās, tad pienāca pie mums.

-�� Kas tev noticis? Bobijs jautāja D�astinai.

Viņa paskatījās lejup un ieraudzīja asiņu tērcī�u pēdas no elkoņiem līdz plaukstām. Tās nav manas, viņa paskaidroja. Tās pieder Krokeram.

Viņas seja bija ko�i piesarkusi, bet kāpēc?

Viņa novērsās no Bobija, kad Fesko jautāja man: Tas, kuram uzbruka Kruss, īmons Fichjū? Kas notika ar viņu?

Es atbildēju: īsi sakot, mēs uzzinājām, ka viņ� un Krokers gatavojas �ovakar izdarīt slepkavību. Nekas konkrētāks nebija zināms. Mēs sekojām Fichjū un pieķērām viņu, uzmācoties piec�padsmitgadīgai meitenei Ralfa veikala auto stāvlaukumā.

-�� Viņ� guļ slimnīcā ar izme�ģītu plecu un sasitumiem, klaigā par policijas brutalitāti, Fesko paziņoja.

Kruss iebilda: Viņ� gribēja nogalināt to meiteni�

-�� Tā jūs sakāt, Fesko viņu pārtrauca.

-�� Tā es saku, Kruss piekrita. Es viņu tikai aizturēju ar spēka paņēmienu. Viņ� ir īsts vārgulis.

Fesko pievērsa man dusmās zvērojo�u skatienu. D�ek, tas ir kaut kāds murgs. Jūs neatklājat savus ziņu avotus. Piekaujat cilvēkus. Apcietināt bez pamata. Pēc pusstundas gaidu jūs savā kabinetā. Paņemiet līdzi Krusu un Smitu. Ja nespēsiet pienācīgi izskaidrot �o katastrofu, atņem�u jums licenci.

Kad Fesko devās projām, es jautāju D�astinai: Tu teici, ka tās ir Krokera asinis?

Viņa pamāja ar galvu. Jā.

Sienna sēdekļi bija apbiru�i ar stikla lauskām. Pirms policisti paguva mani aizkavēt, es uzvilku lateksa cimdu, pacēlu da�as

asinīm notraipītas �ķēpeles un ietinu vēl vienā cimdā. Pasniedzu �o pa�darināto pierādījumu maisiņu D�astinai kopā ar sava auto atslēgām.

Zibenīgi ved uz laboratoriju. Tiksimies Fesko kabinetā. Būs jautri.

D�astina nespēja īsti pasmaidīt, tomēr viņas sejas izteiksme atmaiga. Paldies, D�ek.

policijas priek�nieka maikla Fesko kabinetā oda pēc vakardienas pusdienām.

Iek�ējo stikla sienu �alūzijas bija mazliet pavērtas, lai Fesko varētu vērot policistu darba telpu. Nokvēpu�ie logi bija vērsti pret Losand�elosas ielu, kur tumsā garām rēgaini zibēja auto gaismas.

Telpā valdīja necie�ama, elektrizēta spriedze.

Katrs no klāteso�ajiem skaidri apzinājās, ka �īsdienas izdarību rezultātā var zaudēt darbu, nonākt tiesas zālē vai cietumā vai varbūt saņemt visus �os sodus reizē.

Es kā aģentūras "Privātdetektīvi" vienīgais īpa�nieks kļū�u par galveno grēkāzi. Es biju tikai līgumdarba veicējs. Aģentūrai jau pa�ā sākumā uzvels vislielāko vainu. Mēs izmantojām elektro�niskas ierīces, kas būtu aizliegtas, ja būtu jau uzrakstīti likumi par �ādām uzlabotām attālinātas noklausī�anās tehnoloģijām.

Uz mūsu nepārbaudīto ziņu pamata un pēc mūsu pamudi�nājuma leitnante Nora Kronina bija apcietinājusi vīrieti, kuru aresta laikā viens no mūsu darbiniekiem ievainoja, turklāt mūsu pierādījumi pret Rūdolfu Krokeru bija balstīti tikai uz piecus gadus senām atmiņām, ko pavēstījusi pusauga meitene, kura varbūt pat nevēlēsies sniegt liecību.

Tiesa gan, Fichjū pirms pieciem gadiem bija atstājis DNS uz slepkavības upura apģērba, ta�u DNS uz zeķītes nav pierādījums, ka viņ� nogalinājis meiteni.

Ja mums neizdosies pierādīt Krokera un Fichjū saistību ar kādas meitenes no Bormenas līdz Esperansai slepkavību, advokāti izpestīs viņus no cietuma.

Petino un Fesko abi riskēja ar daudz ko, bet policijas priek� nieks atradās ipa�i spiedīgā situācijā. Lietā bija iesaistīta viena no viņa padotajām. Kamēr Fesko atvēra kafijas krūzes vāciņu, Petino telpas dziļumā nemierīgi soļoja �urpu turpu. Tā kā Petino bija tuvas attiecības ar D�astinu, viņ� bija pieaicinājis palīga aģentūru un galvojis Fesko par mums visiem. Ja mēs kritīsim, tad Bobijs Petino nekad vairs �ajā pilsētā neiedrikstēsies ēst pus�dienas un kur nu vēl pretendēt uz �tata gubernatora amatu.

Visi apsēdās. Nora Kronina starp Fesko un D�astinu. Man labajā pusē bija D�astina, kreisajā Kruss.

-��� Gribu dzirdēt visu pēc kārtas, Fesko paziņoja. Tikai vienkār�os vārdos. D�astina, jūs pirmā. Iztiksim bez liekas mul�dē�anas vismaz �ī kabineta sienās.

D�astina ierunājās nevainojami profesionālā tonī, ta�u es viņu pazinu pietiekami labi, lai saskatītu un saklausītu viņas bailes. Nezaudējot savaldību, viņa izstāstīja Fesko par Kristīņu Kastilju Vendijas Bormenas nolaupī�anas liecinieci, kuras teikto apstip�rināja mūsu laboratorijas rezultāti.

-�� No Vendijas apģērba tika iegūti divi individuāla avota DNS paraugi, viņa paskaidroja. Viens no �iem paraugiem absolūti atbilst īmonam Fichjū. Otrs paraugs vēl pagaidām neatbilst nevie�nam. Ta�u, sprie�ot pēc aculiecinieces Kastiljas ziņojuma, Rūdolfs Krokers bija otrs puisis, kas iesvieda Vendiju Bormenu busiņā.

Fesko gribēja zināt, kāda saistība ir Vendijai Bormenai ar skolnie�u slepkavībām, un tas jau bija bīstams jautājums. Es iejaucos un paskaidroju, ka nozieguma metodes bija līdzīgas, ja ne glu�i identiskas. Mēs domājam, ka Vendija Bormena bija pirmais upuris.

-� Ja ne glu�i pats pirmais, tad noteikti kāds no agrīnajiem, D�astina apstiprināja.

Es paskaidroju, ka Krokers un Fichjū nebija pieļāvu�i nekādas būtiskas kļūdas līdz brīdim, kad Fichjū iesaistīja spēlē D�eisonu Pilzeru iespējams, lai celtu likmes.

-�� Mēs pārtvērām Pilzera elektronisko saziņu. Tas nelietis plātijās saviem virtuālajiem draugiem par uzaicinājumu iesaistīties kādā klubā, sauktā "Ielu briesmoņi". Un par to, ka �ie "Ielu bries�moņi" izdara slepkavības reālajā dzīvē.

-�� Tagad es vairs nespēju sekot līdzi, Fesko atzinās.

-�� Mikij, jūs prasījāt vienkār�o versiju. Svarīgākais ir tas, ka mēs pārtvērām ziņojumus, ko Krokers sūtījis Pilzeram, un Krokera sūtītos Fichjū, kuros aprakstīts plāns �ovakar nogalināt vēl vienu meiteni. Ziņojumos minētā meitene bija tā, ar kuru Fichjū sarunājās, kad Kruss viņu aizturēja.

-� Es redzu tikai veselu jūkli punktu, kas nav savstarpēji savie�noti, Fesko iebilda. Viņa acīs sāka sabiezēt negaisa mākoņi.

-�� Viss, ko jūs te sastāstījāt, ir vai nu netie�i, vai nepieļaujami pierādījumi, vai arī kaut kas pārāk sasodīti neskaidrs, lai to sa�prastu zvērinātie vienkār�i ļautiņi. Man vajag slepkavības iero��us. Man vajag ekspertī�u rezultātus, kas atbilst. Man vajag acu�lieciniekus, kas nebija vienpadsmit gadus veci, vai tādus, kas nenositās, nolecot vai nokrītot no terases. Vai saprotat mani, ļaudis? Krokeru pārstāvēs Beri Hanta. Ja nesagādāsim labākus pierādījumus, �ī lieta pat nenonāks līdz tiesai.

-�� Nedrīkst ļaut Krokeram un Fichjū tikties, es pamācīju.

-��� Mums vajag nedaudz laika, lai salīdzinātu Krokera DNS ar Vendijas Bormenas drēbēm.

Pievērsos Bobijam Petino, kur� joprojām deldēja Fesko kabi�neta paklāju man aiz muguras.

-�� Bobij, mums vajadzīgi orderi kratī�anai Krokera un Fichjū mājās un darbavietās. Vai varēsiet izpalīdzēt? Neļausim tiem nelie�iem izsprukt.

NORA UZMANĪGI IELAVĪJĀS Krokera dzīvoklī, turēdama ieroci gata�vībā, ieslēdza gaismas, nosvieda uz priek�nama galdiņa orderi, tad pārlaida skatienu divistabu mājoklim.

Dzīvojamā istabā dators nekur nav redzams.

Logi aizvērti.

Gaisa kondicionētājs ieslēgts.

Acīmredzot neviena nav mājās.

-�� Nevajag atvainoties, D�astina, Nora ierunājās pār plecu, turpinot liftā iesākto sarunu. Es nebū�u tā, kas visvairāk dabūs ciest. Nezinu, kā ir tev, bet izskatās, ka mazā Nora ir tikai sīks gariņ� policijas hierarhijā. Es esmu tas kāviņsauc bandinieks. Tīrs, viņa paziņoja.

D�astina iegāja dzīvoklī un sekoja Norai mazajā virtuvītē, guļamistabā, vannasistabā.

Nora pārbaudīja visas telpas un sienas skapjus, tad ielika ieroci makstī.

-��� Neviena cita �eit nav, tikai mēs. Tu ņem guļamistabu un vannasistabu, Nora izrīkoja. Ja ko atrodi, pasauc.

D�astina apstājās guļamistabas durvīs un pārlaida skatienu telpai. Tā nepārprotami liecināja par ipa�nieka aktīvo prātu. Sienas bija nokrāsotas tum�i zilas un rotātas ar da�ādu neona toņu koka detaļām sārtām, zaļām, dzeltenām un oran�ām grīdlīstēm un reljefiem. Jaunajam slepkavam bija California King platformas gulta.

Grāmatas aptvēra itin visas zinību jomas no humanitā�rajām un eksaktajām zinātnēm līdz politikai un ekoloģijai. Uz naktsgaldiņa bija kabatas lukturis, neatvērts prezervatīvu iesai�ņojums, lūpu balzams ChapStick, TV pults, baterijas.

Istabā bija ari rakstāmgalds, un D�astina ķērās pie tā. Uz galda virsmas nebija datora. Atvilktne aizslēgta.

D�astina paņēma no zimuļu trauciņa �ķēres un atmūķēja slē�dzeni tik veikli kā ists kramplauzis. Tas dro�i vien bija nelikumīgi, bet vai nav vienalga? Viņa bija sadauzījusi Krokera auto logu. Tas noteikti bija smagāks pārkāpums.

Ta�u Krokera rakstāmgalda atvilktne sagādāja vil�anos. Se�i krūgerandi* tuk�ā papīra sasprau�u kastītē. Neliels maisiņ� ar marihuānu un smēķu tinamie papīriņi. Viss pārējais tikai raks�tāmpiederumi. Nebija pat nevienas fotogrāfijas.

D�astina aizvēra atvilktni, devās pie kumodes un atvēra visas atvilktnes.

Viņa meklēja drausmīgo noziegumu lietiskos pierādījumus vai kaut niecīgākās piemiņas lietiņas avī�u izgriezumus, kladi ar piezīmēm vai kādus suvenīrus. Vismaz kaut ko.

Krokers mēdza ņemt no saviem upuriem piemiņas lietas, ta�u at�ķirībā no daudziem citiem trofeju medniekiem viņ� tās kaut kur paslēpa un pēc tam sūtīja mēram izsmējīgas e-pasta vēstules ar norādēm uz �iem ar pirkstu nospiedumiem neaptraipītajiem priek�metiem, no kuriem nevarēja gūt nekādas norādes.

Tomēr, ja jau Krokers tik ļoti lepojās ar saviem panākumiem, viņ� noteikti vismaz kaut ko paturēja. Vai arī viņ� ir pārāk saso�dīti gudrs?

Nora ienāca istabā, un viņas kopīgiem spēkiem apgrieza mat�raci otrādi. Tas bija tīrs, bez slēptiem iegriezumiem audumā.

Nora brīnījās: Pirmoreiz redzu tādu tīrību vīrie�a mājās.

D�astina piegāja pie sienas skapja, pasniedzās un pavilka gais�mas ieslēg�anas ķēdīti, pie kuras bija piekarināts kāds nieciņ�.

Krokeram bija se�i tum�i uzvalki, se�as sporta jakas un vai�rāki zili krekli, visi sakārti uz pakaramajiem. Kurpes bija kārtīgi sarindotas zem apģērbiem. D�astina pārbaudīja kabatas un iztaustīja kurpju iek�pusi. Un, jo ilgāk viņa meklēja, jo vairak uzmācās vil�anās.

Vai Kristina bija kļūdījusies par Krokeru? Vai tas ir iespējams? Vai D�astina netī�i piespieda meiteni izgudrot viltus atmiņas? Viņa pasniedzās, lai izslēgtu gaismu sienas skapī, un tad ari ieraudzīja meklēto.

Ak, muļķis Krokers! Viņ� domāja, ka neviens to vairs nemeklēs. Kāpēc gan? Ir ta�u pagāju�i pieci gadi.

D�astina pasauca Noru, un leitnante zibenīgi bija klāt. D�astinas sirds satraukumā sāka pukstēt straujāk un asiņu �al�koņa ausīs gandrīz apslāpēja pa�as balsi, kad viņa teica: Nora! Saki, ka tas man nerēgojas. Saki, ka es to neesmu sagudrojusi.

D�ASTINA ATLAIDĀS PRET pratinā�anas telpas sienu un vēroja, kā Nora Kronina dro�i un pārliecināti iztaujā aizdomās turamo.

Norai pretī pie galda sēdēja Rūdolfs Krokers. Viņam uz sejas pāris vietās bija �uves, ta�u citādi viņ� �ķita glu�i priecīgs, atro�doties uzmanības centrā.

Raugoties uz Noru, viņ� smaidīja, it kā teikdams: "Jūs esat ķezā, kundzlt. Redziet, kas ir manā pusē Beri Hanta, slavenību aizstāve krimināllietās."

Beri Hanta dzīvē izskatījās glu�i tāpat kā TV ekrānā mazliet pāri par �etrdesmit, īsi, tum�i mati un bāla ādas krāsa kā por�celāns. Viņa bija ģērbusies smalkā, vasarīgi plānā pelēkā vilnas kostīmā un aplikusi pelēku Klusā okeāna salu pērļu kaklarotu.

Hanta jau bija paziņojusi Norai un augstākstāvo�ajiem virs�niekiem, ka viņi, protams, drīkst aizturēt Krokeru par traucē�anu policijai. Ta�u, tiklīdz Krokeram uzrādīs apsūdzību �ajā niecīgajā pārkāpumā, viņa pieprasīs atbrīvo�anu pret dro�ības naudu un viņas klients izkļūs brīvībā. Vienlaikus viņa gatavos sūdzības tiesā, lai panāktu bargus sodus visiem �ajā arestā iesaistītajiem. To viņa pavēstīja ar laipnu smaidu sejā.

Nora ierunājās: Krokera kungs, es vēlreiz atvainojos par sagādātajiem savainojumiem, ta�u jums jāsaprot mēs domā�jām, ka jums uz auto priek�ējā sēdekļa ir ierocis.

-�� Skaidrs. Ta�u man nebija iero�a, un mēs jūs iesūdzēsim par nelikumīgu uzbrukumu, vai ne, Beri? Mēs prasīsim miljonus.

-��� Rūdij, ļaujiet leitnantei runāt. Mēs uzklausīsim visu, kas viņai sakāms.

-�� Rūds [11] , krokers izlaboja. Tāda ir mana iesauka.

-�� Krokera kungs, jūs ta�u saprotat ari to, Nora turpina ja, nepievēr�ot uzmanību Rūda teiktajam, ka, iekāpu�i jūsu ma�īna, mēs ieraudzījām visai biedējo�u skatu.

-�� Nekas no ma�īnā atrastā nav pieņemams, advokāte iebilda. Mans klients nebija bruņots. Un jums nebija nekāda iemesla pārmeklēt viņa auto. Kādi vēl pierādījumi jums ir?

-�� Parunāsim par minivenu, Hantas jaunkundz, labi? Tas bija izklāts ar melnu plastmasas plēvi, kādu izmanto celtniecībā, un tajā atradās darbarīku kaste, pilna ar elektrodiem un spailēm. Tāpēc uzreiz rodas jautājums, kam �ie rīki paredzēti. Katram saprātīgam cilvēkam, jo īpa�i tādam, kur� redzējis trīspadsmit nogalinātu meiteņu līķus un zina �os nogalinā�anas veidus, var rasties aizdomas, ka minivens izklāts ar plēvi, lai nenotraipītu tā salonu ar ķermeņa �ķidrumiem, kad jūsu klients spīdzinās un noslepkavos nākamo meiteni.

-�� Es tikai gribu uzturēt to vāģi labā stāvoklī, lai varētu pār�dot, Krokers paskaidroja, tomēr viņa smaids vismaz uz brīdi bija pazudis.

-��� Nesakiet neko, Hanta brīdināja. Detektīve tikai �auj tumsā ar tuk�ām patronām.

-�� Man ir arī kaujas patronas, Nora iebilda. Un sāk spīdēt arī spo�a gaisma.

Viņa atvēra mapi, kas atradās viņai priek�ā uz galda, un pa�grieza virsējo lapu, lai Hanta un Krokers varētu izlasīt "Privāt�detektīvu" laboratorijas ziņojumu.

Hanta uzlika brilles. Tā ir DNS analīze, viņa secināja.

-�� Pareizi, Nora Kronina piekrita. Krokera kungs, jums nav jāatbild uz jautājumiem, jo es neko nejautāju. Es iepazīstinu jūsu advokāti ar mūsu rīcībā eso�ajiem pierādījumiem, lai viņa varētu aizstāvēt jūs pret apsūdzībām, ko mēs jums izvirzīsim.

�ajā ziņojumā pozitīvi apstiprināta jūsu DNS atbilstība uz Vendijas Bormenas krekla atrastajai DNS.

-�� Atvainojiet, Hanta iejautājās. Kas ir Vendija Bormena?

-��� Pastāstiet advokātei, Krokera kungs. Ja ne, ne. Es pati pa�stāstī�u. 2006. gadā septiņpadsmitgadīgai meitenei Vendijai Bormenai uzbruka uz ielas un viņu apdullināja ar elektro�oka pistoli. Pēc tam Krokera kungs satvēra viņu aiz rokām, bet viņa draugs Fichjū kungs aiz potītēm un iesvieda meiteni busiņā. Nākamajā dienā Vendiju Bormenu atrada miru�u. Viņas apģērbu pienācīgi novietoja glabā�anā, un uz viņas zeķītēm un krekla atrastā DNS pilnībā atbilst Fichjū kungam un �im nekrietnelim jūsu klientam. Vendijas Bormenas nolaupī�anai bija lieciniece, Nora turpināja. �ī lieciniece var pozitīvi atpazīt jūsu klientu, un viņa liecinās tiesā.

Advokāte jautāja: Leitnante, vai jums ir kādi pierādījumi mana klienta saistībai ar meitenes nāvi? Pieskar�anās un noga�linā�ana nebūt nav viens un tas pats.

Nora pievērsās D�astinai: Doktore Smita, vai vēlaties paskaid�rot Hantas jaunkundzei?

D�ASTINA APSĒDĀS PIE galda līdzās Norai pretī Krokeram un viņa slavenajai advokātei. Viņa juta, kā sirds sāk sisties straujāk, tomēr cerēja, ka izdosies saglabāt stingru sejas izteiksmi. Viņa sen jau bija gaidījusi �o brīdi.

Viņa atvēra mapi un izņēma sirsnīgo fotogrāfiju, kur Vendija Bormena bija redzama kopā ar saviem vecākiem garāka augumā par tiem, apskāvusi abus ap pleciem.

Vendija bija ne tikai skaista. Viņa �ķita īsta laimes lutekle, ko gaida saulaina nākotne.

Kulons, kas karājās ķēdītē ap Vendijas kaklu, bija apvilkts ar flomāsteru, un D�astina parādīja tā attēlu tuvplānā.

Tā bija neparasta zelta zvaigzne, gandrīz kā jūras zvaigzne, ar viļņveidīgi izliektiem staru galiem. Rota izskatījās pēc unikāla autordarba, un tā tas arī bija. Tās darinātājs kāds Santamonikas juvelieris vēl joprojām strādāja un varēja atpazīt �o rotu.

Advokāte ieskatījās fotogrāfijā, pēc tam pievērsa D�astinai jautājo�u skatienu.

D�astina pasniedzās �aketes kabatā un izņēma mazu, caur�spīdīgu maisiņu ar Vendijas Bormenas kaklarotu.

Hantas jaunkundz, jūsu klients to izmantoja kā gaismas slē�d�a piekariņu, viņa paskaidroja. Uz tā ir Krokera kunga pirkstu nospiedumi un arī Bormenas jaunkundzes asinis. Kulona aizmu�gurē ir iegravēts: "Mīļajai Vendijai, M un T". Es nofotografēju �o amuletu karājamies Krokera kunga sienas skapī. Leitnante Kronina bija lieciniece. Mums ir vairāk nekā pietiekami pierādījumu aizturēt jūsu klientu uz aizdomu pamata par slepkavību, kamēr notiks sarunas ar Fichjū kungu.

-�� Man jārunā ar savu klientu divatā, Hanta paziņoja.

-��� Lieliski. Parunājiet gan, Nora atbildēja. Un vēl jums jāzina da�i fakti. Mēs saņēmām orderi Krokera kunga biroja da�tora pārbaudei, un pa�laik jau notiek tā rūpīga pārmeklē�ana. Esam jau atradu�i inkriminējo�u Krokera kunga un Fichjū kunga e-pasta saraksti, kur minētas visu trīspadsmit meiteņu slepka�vību vietas un laiki.

D�astina vēroja, kā Krokers, zaudējis lepnā, aukstasinīgā Rūda masku, sāk izskatīties pēc pui�eļa, kas tūlīt no bailēm pietaisīs bikses.

-�� Un vēl kas jums abiem jāzina, Nora turpināja. Fichjū kungs atrodas slimnīcā, policijas uzraudzībā. Viņ� vēl nav ticies ar juristu, bet mēs viņam paskaidrojām visu to pa�u, ko tikko skaidrojām Krokera kungam. Hantas jaunkundz, jūs zināt, kāda ir kārtība. Jūs varat riskēt stāties zvērināto tiesas priek�ā. Vai arī ne. Jums ir ļoti īss apdomā�anās laiks, pirms Fichjū kungs liecinās pret jūsu klientu un noslēgs savu vieno�anos.

-�� Es �orīt apmeklēju Fichjū kungu slimnīcā, D�astina pastās�tīja. Viņ� saprot, ka zvērinātajiem diez ko nepatiks piecpa�dsmitgadīgas meitenes nolaupī�ana ar nodomu nogalināt. No profesionālā viedokļa es �aubos, vai Fichjū kungam pietiek dū�as nāvinieku kamerā gaidīt liktenīgo adatas dūrienu. Viņ� ir jūtīgs cilvēks ar ļoti loģisku prātu. Un, loģiski sprie�ot, tādu stresu viņ� neizturēs. Atklāti sakot, viņ� jau ir gatavs visā atzīties. Varbūt tas jau ir noticis.

D�astina juta, ka satraukumā sākusi runāt skaļāk, ta�u tas nebija svarīgi, un viņa turpināja. Apgabala prokurors grib tiesāt jūs abus, viņa paziņoja Krokeram. Bet policijas priek�nieks Maikls Fesko labs mans draugs vēlas pēc iespējas vienkār�u risinājumu. Kur� pirmais atzīsies, būs uzvarētājs. TSpēc izlemiet, D�astina noslēdza savu runu, saņēmusi abas rokas kopā uz galda sev priek�ā, kuru sagaida nāve bet kuru dzīve! Pa�laik viss atkarīgs no jums, Rūd.

IZEJOT NO KABINETA, lai dotos uz tik�anos pilsētas domē, D�astina jutās spriedzes pārņemta un glu�i kā apreibusi. Viņa pielaboja lūpukrāsu, ar liftu nobrauca lejā un iekāpa aģentūras auto.

D�eks sēdēja pie stūres, Kruss viņam blakus.

-�� Kā jūties, D�astina? Kruss apjautājās.

-�� Normāli. Kāpēc jautā? Tāpēc, ka mērs vēlas satikt mūs tūlīt pat, bet nepaskaidro, kāpēc? Vai tāpēc, ka manu prātu neglābjami saindējis sērijslepkava?

-�� Pastāsti viņam, D�astina, D�eks, plati smaidot, mudināja.

-�� Es vēl nepaguvu.

Kruss pagrieza galvu un uzsmaidīja viņai. Jā, D�astina, iz�stāsti visu.

-��� Nu labi. Tātad Krokers vispirms atlai� savu advokāti, pēc tam sāk stāstīt par Vendijas Bormenas nogalinā�anu savā liel�manīgajā, nedaudz ironiskajā privātskolas absolventa tonī.

-��� Klausies, Emilio, citē�u viņa vārdus, D�astina turpināja.

-�� "Tā bija spēle, un vēlos saņemt atzinību. Kādēļ gan vēl es veicu visu plāno�anu un, saprotiet, izpildi?"

Kruss iesvilpās. Tu laikam joko. Vai viņ� tie�ām tā teica?

-�� Viņ� pretendē uz pirmo vietu, D�eks ieminējās. Vai arī pēdējo atkarībā no tā, kā uz to raugās.

-�� Tie�i tā. "Rūds" sapņo kļūt par visļaunāko un drausmīgāko sērijslepkavu savā "vecuma grupā" Losand�elosas vēsturē, D�astina paskaidroja.

-�� Vai nu viņam tas patīk, vai ne, bet laikam nāksies dalīt �o godu ar Fichjū. Turklāt attiecībā uz mums zināmajiem �etrpadsmit upuriem Krokers netie�i liek noprast, ka varbūt to ir vairāk. Viņ� varbūt var kaut ko pastāstīt par D�eisona Pilzera �ķietamo pa�nāvību. Tad viņ� grib runāt ar apgabala prokuroru.

D�eks turpināja stāstīt D�astinas vietā. Viņa atlaidās pret at�zveltni un aizvēra acis, kamēr D�eks pavēstīja Krusam par Bobija Petino vieno�anos ar Krokeru atbrīvo�ana no nāvessoda pret pilnīgu atzī�anos visās pārējās slepkavībās, lai cik arī to ir bijis.

Pēc tam Bobijs atstāja nopratinā�anas telpu vēsā mierā. Viņam bija vienalga, kāpēc �is puisis kļuvis par psihopātisku slepkavu.

D�astina gan vēlējās izprast, kāpēc �ādi augstākās sabied�rības jaunie�i kļūst par briesmoņiem. Krokers un Fichjū viņai atgādināja Nātanu Leopoldu un Ri�ardu Lēbu divus gudrus un talantīgus pusaud�us, kas 20. gadsimta pa�ā sākumā nogalināja skolasbiedru, lai pārliecinātos, vai varēs izsprukt nesodīti. Lai cik viltīgi būdami, pui�i tomēr pieļāva tipisku iesācēju kļūdu un nonāca cietumā uz mū�u. Vēlāk noskaidrojās, ka abus zēnus saistīja spēcīga, bet pa�u neatzīta homoseksuāla pieķer�anās.

Krokers un Fichjū spīdzināja meitenes, bet nevienai nebija nodarīta seksuāla vardarbība. Vai Krokers un Fichjū ir mūsdienu Leopolds un Lēbs?

Par viņu psihozes raksturu bija vairāk jautājumu nekā atbil�u, un izskaidrojumus varēja meklēt da�ādās jomās iedzimtība, trauma, smadzeņu fizioloģija, kā ari populārā tuk�ā frāze "kas lai to sazina, mēs ta�u visi esam tik at�ķirīgi, vai ne?".

Būdama potenciāla lieciniece pret Krokeru, D�astina vairs nedrīkstēja tikties ar viņu, ta�u viņa labprāt būtu vēl ar to apru�nājusies. Tas mūdzis izstāstītu visu, ko viņa vēlētos zināt, lai tik varētu runāt par sevi.

D�eks iebrauca auto pilsētas domes pazemes stāvvietā, atvēra aizmugures durvis un pasniedza D�astinai roku, palīdzot izkāpt.

D�astina apstājās, noņēma saulesbrilles un paziņoja: D�ek, es tevi brīdinu. Ja mērs sāks mūs lamāt par rupju attieksmi pret tiem nelie�iem, es nedomāju klusēt.

MĒRS TOMASS HEFERONS bija stiegraina auguma vīrs ar bieziem, sirmiem matiem un paralizētu kreiso roku pēc Persijas lī�a karā gūtā ievainojuma. Gandrīz divus metrus garais, muskuļainais policijas priek�nieks Fesko viņam līdzās izskatījās pēc miesas�sarga, tomēr ari Heferons prata iedvest cieņu un bijību.

Heferons aicināja mūs visus D�astinu, Krusu, Fesko, Petino, Kroninu un mani kopā ar viņu apsēsties pie stikla apsprie�u galda, kur pa logu pavērās pla�s skats uz pilsētas panorāmu.

Viņ� paziņoja: Priecājos, ka jūs visi varējāt ierasties tik ātri. Policijas priek�niekam Fesko ir jaunumi.

Fesko salika rokas uz galda. īmons Fichjū vienojās ar Bobiju un atzinās par savu lomu Vendijas Bormenas slepkavībā. Mēs pa�laik laboratorijā pētām viņa datoru. Izrādās, ka tas nenor�mālais psihopāts laikam cie� no kādas apsēstības, policijas priek�nieks sacīja un tad turpināja: Viņ� saglabāja katru failu, katru teksta ziņojumu, sākot no 2006. gada. Paies vairākas nedē�ļas, līdz izdosies at�ifrēt bezvadu noklausī�anās programmu, ko viņ� izmantoja upuru pievilinā�anai. Mūsējie teica, ka �is nelietis esot īsts ģēnijs.

D�astina ieminējās: Cik interesanti, Mikij. Krokers uzskata sevi par ģēniju. Fichjū viņ� nosauca par pakalpiņu.

Kronina piebilda: Abi viņi ir kretīni, un viss. Nu tad viss galā, ko? Es pēc diviem gadiem varu atgūt normālu dzīvi? Tagad vairs nezinā�u, ko ar tādu iesākt.

Kad visi bija izsmēju�ies, atkal ierunājās Heferons: Jūs visi paveicāt kolosālu darbu. Fesko, labi, ka jums pietika dū�as iesaistīt lietā "Privātdetektīvus". D�ek, ceru, ka vēl kādreiz tiksi�mies. D�astina, Nora, visas ilgās stundas un pat gadi atmaksā�jās ar uzviju. Arī jūsu pūliņi, Emilio. Es dzirdēju, ka jūs pamatīgi pārbiedējāt Fichjū. Pateicoties jūsu pa�aizliedzībai, Losand�elosa kļuvusi par dro�āku pilsētu. Paldies jums.

Sasodīts, cik patīkami bija saņemt �o pateicību. Gandarījums pārņēma mani kā silts prieka vilnis. Nekāda naudas summa nav salīdzināma ar apziņu, ka ļaundari ir nogrābti un iesēdināti aiz restēm uz visiem laikiem.

Kad mēs malkojām �ampanieti un, priecīgi smiedamies, foto�grafējāmies kopā ar mēru, man �aketes iek�kabatā iedūcās mobi�lais tālrunis.

Bija saņemts balss pasta ziņojums ar atzīmi "steidzams", pār�adresēts no biroja telefona. Zvanītājs bija kāds Maikls Donahjū.

Es biju dzirdējis �o vārdu, ta�u uzreiz nevarēju iedomāties, kam tas pieder, bet tad apjausma nāca kā dūres belziens sejā. Donahjū bija Kolīnas iecienītā īru kroga īpa�nieks.

Nospiedu pogu un izdzirdēju Donahjū nopietno balsi ar īru akcentu. Atskaņoju ziņojumu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka nepārklausījos.

D�ek! Bēdīgas lietas. Kolīna ir Glendeilas Memoriālajā slim�nīcā. 411. palātā. Steidzīgi brauc �urp!

KĀ VĒJ� AIZBRĀZOS pa �oseju uz ziemeļiem, uz slimnīcas pusi.

Mēģināju sazvanīt Donahjū, bet viņa tālrunim bija ieslēgts balss pasts.

Es biju nobijies un noraizējies, un nobrauktuve no �osejas parādījās pārāk ātri.

Asi sagriezu stūri un zaudēju kontroli pār auto. Tas sagriezās sāņus, sagrīļojās un apstājās gandrīz piecdesmit centimetrus no betona norobe�ojuma.

Ar simts kilometru lielu ātrumu garām brauco�ie autovadītāji dusmīgi uztaurēja. Ar trīco�ām rokām iedarbināju noslāpu�o mo�toru un beidzot nobraucu pa rampu. Ak Jēziņ, es gandrīz vai sadauzīju auto un pats arī tik tikko nedabūju galu.

Divdesmit piecas minūtes pēc Donahjū ziņas saņem�anas izlauzos caur pūli Glendeilas Memoriālās slimnīcas vestibilā un izmisīgi dauzīju lifta pogu, līdz durvis atvērās un atkal aizvērās aiz manis.

Laikam pateicoties kādam aklam dzinējsuņa instinktam, at�radu Kolīnas palātu bez ilgas meklē�anas.

Strauji atgrūdu vaļā divpusēji veramās durvis, un Donahjū piecēlās no krēsla līdzās gultai, nāca pretī un paspieda man roku.

-�� Izturieties saudzīgi pret viņu, D�ek. Viņai ir ļoti slikti.

-�� Kas noticis?

-�� Es jūs atstā�u divatā.

Kolīnas vaigi bija piesarku�i. Mati pie deniņiem mikli no svied�riem. Baltā kokvilnas sega apsedza viņas augumu līdz pat kak�lam.

�ajā gultā viņa izskatījās tik maza, glu�i kā ar drudzi sasir�dzis bērns.

Apsēdos Maika atbrīvotajā krēslā, paliecos uz priek�u un pie�skāros Kolīnas plecam. Es biju nobijies par viņu. Kop� es viņu pazinu, viņa nekad nebija slimojusi. Nevienu dienu.

-�� Kolīna! Tas esmu es, D�eks.

Viņa atvēra zilās acis un pamāja ar galvu, ieraudzījusi mani.

-�� Kā jūties? Kas noticis? es jautāju.

Zāļu ietekmē viņas balss skanēja neskaidri. Es atgriezī�os mājās.

-�� Ko tu runā? Dublinā?

Pēk�ņi mani apdullināja kāda briesmīga doma kā dūres zvē�liens pakrūtē. Vai tu biji stāvoklī? Un zaudēji bērnu?

Kolīnas nomocītajā sejā parādījās smaids. Viņa iesmējās, tad smiekli pārauga histērijā un pārvērtās �ņukstos. Viņa pacēla plaukstas pie sejas, un es ieraudzīju biedējo�us baltus marles apsējus un plāksterus uz delnu locītavām.

Uz marles vīdēja ko�i sarkanas �vīkas, asinīm joprojām sūco�ties cauri.

Ko viņa bija sastrādājusi?

-�� Es neļāvu Maikam tev zvanīt. Man kauns, ka tu redzi mani �ādā paskatā� Man viss būs labi. Lūdzu, ej projām, D�ek. Man vairs nekas nekai�.

-�� Kolīna, ko gan tu domāji?

Atcerējos pēdējās nedēļas un mēne�us. Es nebiju ievērojis Kolīnas pārdzīvojumus. Kā es varēju to nepamanīt? Kāpēc da�kārt esmu tāds cietpauris?

-�� Es rīkojos kā pilnīga idiote, viņa atzinās. Bet man tik ļoti sāpēja sirds. Tu vari neko vairs neteikt. Es zinu, ka viss ir beidzies.

-�� Kolīna! Ak, Kolīna! es �ukstēju.

Viņa aizvēra acis, un mani pārņēma moko�s kauns. Vainas apziņa un kauns. Es tie�ām mīlēju Kolīnu, bet viņa mani mīlēja vairāk. Es biju īsts egoists, paliekot kopā ar viņu tik ilgi, l.u gan zināju, ka mūsu attiecības nonāku�as strupceļā. Es sāpināju mīļoto sievieti un viņa nodarīja sev �ādu briesmu darbu. Cik drausmīgi!

Nezinu, cik ilgi mēs abi klusējām. Varbūt tikai īsu brīdi, tomēr tas bija pietiekami ilgs, lai es apjaustu, ko Kolīna man nozīmē, un pūlētos iztēloties mūsu kopīgo nākotni. Cik gan skumji, bet nespēju to saskatīt.

-�� Tev vismaz vairs nebūs jāpacie� mana jocīgā izruna, viņa ieminējās.

-�� Vai tad nezini, cik ļoti man patīk klausīties tavā balsī?

-�� Tu biji labs pret mani, D�ek. Vienmēr. Es to neaizmirsī�u.

-�� Sasodīts, Moloja. Es gribu, lai tu būtu laimīga.

Viņa pamāja ar galvu, asarām plūstot pār vaigiem.

-�� Tu arī, viņa atbildēja. Esi laimīgs.

Tad mēs vairs neteicām ne vārda.

Uz atvadām noskūpstījis viņu, devos projām, skaidri zinā�dams, ka nekad vairs Kolīnu neredzē�u, un tas mani sāpināja.

Es biju zaudējis vēl vienu brīni�ķīgu sievieti. Kas, ellē, man vainas?

ES BIJU IECERĒJIS sarīkot "noslēguma ballīti" restorānā Pacific Dining Car, lai pateiktos laboratorijas darbiniekiem un galve�najiem skolnie�u lietas izmeklētājiem par tie�ām izcili paveikto darbu.

Pēc tik�anās ar Kolīnu man svinē�ana vairs nebija ne prātā, un izlikties arī nespēju.

Piezvanīju Sajam, pateicu, ka man ir ārkārtas gadījums ģi�menē, un lūdzu viņu uzņemties namatēva lomu. Tad izdarīju kaut ko neiedomājamu. Izslēdzu mobilo tālruni.

Aizbraucu uz Forest Lawn pla�u, vecu kapsētu, kur bija apgla�bātas daudzas slavenības. Turpat atdusējās arī mana mīļā māte.

Viņa nomira no laikus neatklātas sirdskaites smagās un paze�mojo�ās tēva tiesas prāvas laikā. Tas bija pēk�ņs un traģisks noslēgums vil�anās pilnai dzīvei. Varbūt tie�i vecāku nelaimīgās laulības dzīves pieredze atturēja mani no precē�anās.

Novilku �aketi un apsēdos zālē pie vienkār�ā kapakmens ar uzrakstu: "Sandra Kroicere Morgana dus Dieva mierā".

Tālumā klusi dūca zāles pļāvējs, gaisā pazibēja ko�i Mylar baloni, kas laikam rotāja kāda pāragri aizgāju�a bērna kapiņu.

Es necentos uzrunāt mātes pī�ļus vai viņas garu. Arī lūg�anu noskaitīju tikai brīdi pirms aizie�anas.

Ta�u es atsaucu atmiņā kopā pavadītos jaukos brī�us retos piknikus, da�us izbraukuma mielastus pēc futbola spēlēm, kopī�gas Pītera Sellersa filmu skatī�anās TV nakts programmā. Māte laikam noskatījās "Rozā panteru" vismaz simt reizes. Tāpat kā es. Un arī Tomijs.

Es pasmaidīju, to atceroties, tad mazliet vēlāk salocīju �aket i kā spilvenu un apgūlos zemē. Cik patīkami bija vērot ozola zaru un lapu rāmo �ūpo�anos virs galvas.

Un tad es uz bridi aizlidoju sapņu valstībā.

Laikam biju nogulējis diezgan ilgi un cie�ā miegā, jo pamodos, kad kapu kopējs purināja mani aiz pleca, teikdams: Ser, mēs slēdzam kapsētu. Jums jāiet prom, ser.

Uz atvadām pieskāros pie mātes kapakmens, devos uz auto, bet tas, glu�i kā zirgs, kas zina ceļu mājup, aizveda mani pie labi pazīstamas glītas mājas Beverlihilsā.

Apstājos Vezerlija ielā, tīrā, sakoptā dzīvojamā kvartālā, un kādu laiku sēdēju, raudzīdamies uz D�astinas mazo, jauko namiņu. Ieslēdzu tālruni un nospiedu viņas numuru.

D�astina atsaucās pēc pirmā signāla. D�ek! Kas tā bija par ģimenes lietu? viņa jautāja. Tu palaidi garām ballīti.

-�� Kolīna atgrie�as Dublinā, es atbildēju. Mēs izrunājāmies par to. Bet pēc tam es aizbraucu uz kapiem. Vajadzēja mierīgi padomāt.

-�� Vai tagad viss kārtībā?

-�� Protams.

-�� "Protams", viņ� apgalvo, D�astina izmēdīja mani. Man pa�ai arī jāveic revīzija sirdslietās. Zini� vispār Bobijs mani pameta, lai atgrieztos pie sievas. Tiesa gan, neveiksmīgi, jo sieva vairs negrib ņemt viņu atpakaļ.

Es vēlējos mierināt D�astinu, bet vienlaikus priecājos par �iem pārsteidzo�ajiem jaunumiem. D�astina bija pārāk laba Bobijam Petino un ari Kalifornijas politikas netīro intrigu valstībai.

Iedomājos, ko D�astina dara tie�i �obrīd. Iztēlojos viņu atlai�du�os atzveltnes krēslā darbistabā vai guļam gultā ar vīna glāzi rokā, pie televizora ar izslēgtu skaņu. Mani pārņēma glu�i nepār�varamas ilgas pēc viņas.

-�� Ko tu pa�laik dari? apjautājos.

-�� Kāpēc jautā?

-�� Es varētu iegriezties, ieminējos. Tikai uz īsu brīdi. Iestājās ilgs klusums, kas man jau �ķita cerīgs.

-�� D�ek, mēs abi zinām, ka tā nebūtu laba doma, D�astina atbildēja. Varbūt labāk izgulies, un tiksimies rit.

Kad mēģināju ko iebilst, viņa izbeidza sarunu. Vēroju, kā viņas mājā cita pēc citas nodziest gaismas. Tad viens braucu mājās.

RĒĶINI NOSLĒGTI

aktieris bezdarbnieks pārķers Daltons pieklauvēja pie Chateau Marmont 34. numura durvīm.

Vienā rokā turēdams saliekamo masā�as galdu, viņ� ar otru sakārtoja cepurīti un, stāvēdams uz tum�ā, rakstainā paklāja, gaidīja Ku�mena kunga aicinājumu ienākt, lai veiktu ikdienas procedūru.

Daltonam �is darbs glu�i labi patika. �ajā viesnīcā bie�i ap�metās zvaigznes, un da�as no tām uzturējās pat mēne�iem ilgi. Sastap�anās viesnīcas gaiteņos ar Drū Berimoru, Kameronu Diasu, Metjū Periju un citiem, ko Daltons aizraujo�i aprakstīja savā blogā, iedvesmoja viņu arī nezaudēt cerības par savu kar�jeru.

Ku�mena kungs nebija zvaigzne, tomēr savā ziņā slavenība viņam ta�u noslepkavota sieva, un vainīgais joprojām nav atrasts.

Savas tik�anās ar Ku�mena kungu Daltons bija aprakstījis por�tālā Twitter, un visi viņa draugi un neskaitāmie draugu draugi lūdzās jaunas ziņas, vairāk interesantu sīkumu un viltīgu novē�rojumu.

Kad Ku�mena kungs neatsaucās, Daltons pa tie�o līniju pie�zvanīja uz viņa numuru. Viņ� dzirdēja, kā aiz durvīm zvana tālrunis, un, kad Ku�mena kungs neatbildēja arī uz to, Daltons apsvēra rīcības iespējas.

Iet projām vai piezvanīt uz reģistratūru?

Ku�mena kungs Daltona iera�anās laikā reizēm ir bijis viegli iereibis. Bet varbūt noticis kāds negadījums. Varbūt viņ� ir pakri�tis du�ā.

Daltons beidzot tomēr piezvanīja uz reģistratūru, un jau pēc pāris minūtēm ieradās dienas mened�eris gara auguma gai�matains vīrs ar atlētisku augumu un plāksnīti ar uzrakstu "Strauss" pie vestes. Isi iztaujājis Daltonu, Strauss atvēra Ku�mena numura durvis.

Apstājies uz sliek�ņa, Daltons iesaucās: Ku�mena kungs! Nesaņēmis atbildi, viņ� sekoja Strausam pla�ajos apartamentos.

Atturīgā dizaina pagāju�ā gadsimta 30. gadu stila mēbeles bija savās vietās. Galdi bija apkrauti ar pudelēm un glāzēm, papīrgrozi ar kaudzi pilni atkritumiem, un baltie aizkari plivi�nājās virs nesaklātās gultas.

-�� Ku�mena kungu nekur neredz, Daltons ieminējās.

-�� Vai tie�ām? Strauss atbildēja.

Daltons vēroja, kā Strauss atver sienas skapja durvis, �ī bija lieliska iespēja paspiegot. Kā Ku�mena kungs ģērbjas, kad nav kails vai pid�amā?

Sienas skapis bija tuk�s, tāpat arī kumodes atvilktnes.

Ar skaistajām retro stila melni baltajām flīzēm rotātajā vannasistabā valdīja īsts haoss zāļu skapītis atvērts, tajā palicis tikai izlietots skuveklis un aspirīna pudelīte, pa grīdu izmētāti dvieļi.

-�� �ķiet, ka viņ� izrakstījies, nebrīdinot mani, Pārķers Dal�tons secināja.

-�� Ak kungs, mened�eris novaidējās, bēdīgi �ūpojot galvu. Viņ� nav izrakstījies. Viņ� ir aizmucis.

-�� Vai zvanīsiet policijai?

-�� Neesiet muļķis. �ī ta�u ir Chateau Marmont.

Pārķers Daltons sāka rakstīt Twitter ziņu vēl pirms izie�anas no leģendārās un, sprie�ot pēc nostāstiem, apsēstās viesnīcas. Tas tik būs kolosāls stāsts! Līdz dienas beigām divdesmit tūksto�i cilvēku uzzinās, ka Endijs Ku�mens pie�maucis viesnīcu un aiz�laidies nesamaksājot.

BIJA VĒLA PĒCPUSDIENA, kad Del Rio nogriezās no Lobo kanjona ceļa un apturēja pelēko Lanā Rover līdzās Lobo Vista ceļam.

Debesis bija tikpat pelēkas kā auto un viņa drēbes, ta�u �ajā vientuļajā nostūrī maskē�anās bija lieka.

Domādams par D�eku, Del Rio izņēma no bagā�nieka ar des�mitkārtīga palielinājuma tēmēkli aprīkoto Remington 700.

Atstājis ceļu, viņ� pa brie�u taku caur krūmiem devās aug�up piekalnē.

Nogāze kļuva arvien stāvāka, un, kad taka nogriezās pa kreisi, Del Rio sāka spraukties caur brik�ņiem, turēdamies pie zāles ku�ķiem un koijotu krūmājiem, lai tiktu uz aug�u tur, kur kājas slīdēja uz nogāzes.

Nonācis plakanajā virsotnē, viņ� paraudzījās uz fermera māju septiņdesmit metrus zem viņa, ar saulē izbalēju�ajām saimniecī�bas ēkām, pla�ajiem laukiem, kas izskatījās pēc kalnos nomesta, saburzīta, putekļaina paklāja.

Del Rio apgūlās uz vēdera, novietojis �autenes stobru pāri kraujas malai.

Gausi aizritēja �etrdesmit minūtes, līdz atvērās fermera mājas sētas puses durvis un vīrs, kuru viņ� gaidīja, iznāca kopā ar suni glītu Rodēzijas rid�beku.

�is vīrs staigāja jūrnieka gaitā un bija ģērbies rūtainā krekla, d�insa biksēs, brūnu platmali galvā. Viņ� pieķēdēja suni pie lieveņa staba, noglaudīja tam galvu, tad, paņēmis no margām iemauktus un seglus, devās uz aploku.

Tur viņ� apsegloja bēru ķēvi un izjāja uz ceļa, kas ved kalnos, kur viņu gaidīja briesmas.

Del Rio nomērķēja uz kādu rūtiņu raksta līniju krustpunktu un nospieda gaili.

Ķēvīte izbailēs pieglauda ausis, un Del Rio ieraudzīja jātnieka kreklā parādāmies lodes caurumu, tikko zirgs bija nogriezies ceļa līkumā.

Piecēlies Del Rio redzēja, ka jātnieks vēl sē� seglos, bet tad glu�i kā palēninātā filmā tas sasvērās pa kreisi un nogāzās zemē.

Ķēve noskrēja no takas, velkot līdzi jātnieku aiz vienas kājas, līdz zābaks atbrīvojās no kāp�ļa. Tad lopiņ� apstājās un sāka plūkt sauso zāli.

Del Rio pacēla patronas �aulīti, ielika krekla kabatā un devās lejā pa nogāzi taisnā leņķī pret taku.

Nonācis pie jātnieka nekustīgā ķermeņa, viņ� pārbaudīja pulsu. Tas nebija jūtams.

Viņ� da�as reizes iespēra algotajam slepkavam pa sāniem, lai pārliecinātos, ka tas tie�ām ir miris, tad noteica: Klausies, Bo Montgomerij, maitasgabals. �elbija arī to negaidīja.

Del Rio ar krekla malu noslaucīja �auteni un aizsvieda to, noraugoties, kā tā vairākkārt atsitas pret akmeņiem, tad pazūd bezgalīgajā krūmāju bie�ņā.

Rūpīgi noslaucījis �aulīti, viņ� aizlidināja to nopakaļ �autenei un vēroja pazūdam.

Viens �āviens. Viens upuris.

Darbs paveikts. Ļoti profesionāli. Ļoti privāti.

Un arī ļoti personiski, Del Rio nodomāja.

D�eks mīlēja �elbiju un viņ� mīlēja D�eku.

VISAS SVARĪGĀKĀS LIETAS �obrīd bija atrisinātas. Vismaz Losand�elosas birojā.

Londonas, Frankfurtes, �ikāgas un Ņujorkas birojos darbs ritēja pilnā sparā, un Presti birojs Romā bija iesaistījies īstā karā ar noziedzību tas, protams, nāca par labu biznesam, bet man pa�laik neko daudz nerūpēja.

Mūsu rīta apspriede kaujas �tābā bija izvērtusies par trok�ņai�nām un drūzmainām improvizētām svinībām. Mo cienāja visus ar siera kūku, Sajs piepildīja kafijas krūzes no milzīgas Bailey's pudeles, bet Kruss pamanījās nostāties tik tuvu Saja laborantei Kārenai, lai ieskatītos viņas blūzes kakla izgriezumā līdz pat kurpēm.

Kādam bija jāsaka uzruna, tāpēc D�astina uzņēmās �o lomu, īsi paziņojot: Mēs viņus nogrābām!

Klāteso�ie atbildēja ar skaļām ovācijām.

Tie�i tajā brīdī atvērās durvis un mans jaunais asistents Kodijs Douss nemanāmi ieslīdēja un pienāca pie manis.

-�� D�ek, kāda �anete Koltona ieradusies bez pieteik�anās. Viņa gaida sekretāres telpā. Ko darīt?

-�� Es pats aizvedī�u viņu uz savu kabinetu, atbildēju. Uz�kavējies, Kodij. Iepazīsties ar kolēģiem. Tas ir vissvarīgākais tavā darbā.

-�� Kā tad telefoni?

-�� Tāpēc ir balss pasts.

Atstāju �tābu un atradu �aneti Koltonu sē�am blakus sekretā�res letei. Kad tikāmies iepriek�ējo reizi, viņa, rūpīgi saposusies, mierīga un savaldīga, stāstīja, kā kopā ar savu vīru tenisa zvaig�zni un kaimiņu laulāto pāri iecerējusi mainīties partneriem.

Toreiz es viņu aizsūtīju pie sava senā drauga Heivuda Prentisa, klusībā no�ēlojot, ka nevaram uzņemties �o darbu.

Tuvojoties �anetei Koltonai, sāku ievērot, ka viņai noticis kaut kas ļoti nelāgs. Uz kreisā vaiga rēgojās svaigs, sarkans plaukstas nospiedums, un pietūkumi zem abām acīm sāka pārtapt zilumos.

Viņa izmisīgi pieķērās pie manas rokas un nelaida vairs vaļā.

-�� D�ek, man ar jums jārunā. Atvainojiet, ka traucēju bez pie�teik�anās.

-�� Ak kungs, kas ellē noticis? Iesim aug�ā uz manu kabinetu.

Sievietes seja noraustījās, un viņa sāka raudāt. Pēk�ņi viņa

izskatījās pēc mazas meitenes.

-�� Es izdarīju kaut ko briesmīgu, �anete Koltona izdvesa, kad iekāpām liftā. Es sabraucu Larsu ar viņa Rolls Royce.

-�� Ko jūs izdarījāt?

-�� Notriecu viņu un vēl pārbraucu pāri atpakaļgaitā.

-�� Jūs viņu nogalinājāt?

Viņa noliedzo�i papurināja galvu. Kad braucu projām, viņ� lamājās uz mani. Es izsaucu ātro palīdzību, bet negaidīju to atbraucam. Man vajadzīga jūsu palīdzība, D�ek. Vislabākā palī�dzība.

Izkāpām no lifta un devāmies uz manu kabinetu. Varu aizmirst tikko teikto, ka visas svarīgākās lietas atrisinātas.

-�� Es jums palīdzē�u, kā vien spē�u, apsolīju, atverot durvis un palai�ot �aneti pa priek�u kabinetā.

Durvis pla�i atvērās, un mēs ar �aneti Koltonu uz mirkli apstulbām. Manā krēslā sēdēja mans dvīņubrālis ar ļaunu smīnu sejā, uzcēlis mokasīnus uz rakstāmgalda.

Ko viņ� te meklē?

Kādus mēslus �oreiz grib uzgāzt man uz galvas?

-�� Kā labi sokas varoņu biznesā? Tomijs noprasīja. Nevajag raudāt, daiļā dāma nelaimē. D�eks tūlīt visu vērsīs par labu.

ES TEVI ILGI neaizkavē�u, brālīt, Tomijs paskaidroja. Tikai pāris vārdu, un es pazudī�u.

Palūdzu �aneti Koltonu apsēsties līdzās Kodija rakstāmgaldam un solīju drīz atgriezties. Pēc trīsdesmit sekundēm. Tad aizvēru aiz sevis durvis.

-�� Runā, pavēlēju brālim.

-�� Man ir arī kaut kas rādāms, Tomijs paziņoja, pasniegdams man kādu dokumentu, ko izņēma no zilas mapes.

-�� Vācies prom no mana galda, es pavēlēju.

Nicīgi iesmējies, Tomijs piecēlās un apsēdās krēslā līdzās rakstāmgaldam, bet es iekārtojos savā vietā un atlocīju oficiāla izskata dokumentu. Ieraudzīju tajā Tomija un� mūsu tēva vārdu.

Paraudzījos uz brāli un teicu: Nestiep garumā, junior, labi? Manai klientei ir nepatik�anas.

-�� Gan jau viss būs kārtībā. Es tā nojau�u. Nu labi, teik�u bez aplinkiem, dvīņuk. Es spo�i pabeidzu rehabilitācijas kursu un ieminējos par to tēva juristam. Tagad man ir kolosāli jaunumi. Tie�ām kolosāli!

-�� Sencis nebija mūsu īstais tēvs? Patīkami to uzzināt.

Tomijs iesmējās. Nē, viņ� bija gan mūsu īstais tēvs, un kā

vēl. Un, tā kā esmu veiksmīgi izgājis ārstē�anos, es saņemu mantojumā milzu naudu. Piecpadsmit miljonus, D�ek. Laikam tikpat daudz, cik tu.

Lai gan centos to neizrādīt, �ī ziņa mani satrieca. Pietiekami labi pazīdams tēvu, es sapratu, ka viņ� rīko sacensības "D�eks pret Tomiju", pat kapā gulēdams. Vecais blēdis perināja intrigas pat savā nāves stundā. Kāpēc viņ� man toreiz nepateica, ka saga�tavojis naudu arī Tomijam?

-�� Vai zini, D�ek, kā es izlieto�u �o mantojumu? Izvērsī�u "Pri�vātās Dro�ības" darbību. Mēs sāksim darboties globālā mērogā. Es esmu nosaukts tēva vārdā, tāpēc, manuprāt, viņ� gribētu, lai es tevi pārtrumpoju. "Privātā Dro�ība" būs gan lielāka, gan labāka par "Privātdetektīviem". Vari man ticēt.

-�� Man prieks, Tomij. Vēlu panākumus tev un tavam uzņē�mumam.

Piecēlos un norādīju brālim uz durvīm, neizkustēdamies no vietas. Paldies, ka iegriezies. Ejot ārā, uzmanies, lai neieskrietu ar pieri durvīs.

Bet Tomijs vēl nebija pateicis visu. Viņa smīns pletās pla�umā.

-�� Man ir arī kaut kas nododams tev, viņ� ieminējās. Izņē�mis no krū�u kabatas nelielu papīra strēmeli, viņ� pasniedza to man.

Tas bija �eks par 600 000 dolāru, izrakstīts uz mana vārda.

-�� Tagad esam norēķināju�ies, D�ek, viņ� paziņoja.

Tad viņ� piecēlās un, pacēlis rādītājpirkstu un īk�ķi pistoles formā, nomērķēja uz mani.

-�� D�ek, tu esi īīķis\

Viņ� to pateica ērmīgi aiz�ņaugtā balsī, un es sapratu, ka viņ� atdarina elektronisko ierī�u pārveidoto balss toni. Redzot viņa seju, kad viņ� paziņoja: "Tu esi līķis!", man bija vēl drausmīgāka sajūta, nekā dzirdot mehānisko balsi klausulē. �ie draudi bija daudz, daudz reālāki.

Tas bija mans brālis, mans dvīnis.

Viņ� ienīda mani tik ļoti, ka bija gatavs slepeni spīdzināt gadiem ilgi.

Es pat nenodrebēju, lai gan sajutu sāpīgu dūrienu sirdī. Tad atbildēju: Tātad tas biji tu, junior, kas visu �o laiku man zva�nīja. Es tev jautāju, vai tas biji tu, un tu meloji. Un, tāpat kā visas citas reizes, kad es tev noticēju, tu atkal mani pievīli. Es tev vairs nekad neuzticē�os, nemū�am. Un, starp citu, brālīt. Es neesmu līķis. Nepavisam. Vēl ne.

Tomijs neatbildēja. Atstājot kabinetu, viņa smaids bija kokaini sastindzis. Mans tuvākais radinieks, mans ļaunākais naidnieks, nāves draudētājs sāka kāpt lejā pa skaistajām vītņu kāpnēm un pazuda skatienam. Kaut es nekad vairs neredzētu viņa seju un nedzirdētu viņa balsi.

Veltīgas cerības, protams.

Izgāju pasaukt �aneti Koltonu. Mans ļaunais dvīnis, es paskaidroju.

NĀKAMAJĀ RĪTĀ PAMODOS saskaņā ar savu laika izjūtu.

Pārmaiņas pēc neuztrūkos no murga. Nezvanīja tālrunis. Aiz atvērtajiem logiem okeāna viļņi �alca, krāca un dunēja, sitoties pret krastu. Jauki.

Un vēl jaukāk man līdzās gulēja D�astina.

Pagriezos, lai ielūkotos burvīgajā sejā, un redzēju, ka viņa jau pamodusies un smaidot vēro mani. Sajutu bezgalīgu mīlestību pret �o sievieti.

Viņa aplika rokas man ap kaklu un pievilka manu seju sev klāt.

-�� Okeāna mūzika, viņa jūsmoja. Es vienmēr esmu mīlējusi �o māju.

-�� �ī māja vienmēr ir mīlējusi tevi.

Mēs gulējām uz sāniem, ar seju viens pret otru. Es pavilku D�astinas gurnu uz savējā, un pēk�ņi mēs sakļāvāmies kaislīgā skūpstā, ar savu elpu apslāpējot viļņu dārdoņu aiz loga.

Es vairs nespēju gaidīt ne mirkli un tie�i tad iezvanījās sasodītais tālrunis.

Tomijs. Pasniedzos pēc telefona, nolēmis viņu pamatīgi izla�māt. Tad ieskatījos ekrānā. Zvanītājs nebija Tomijs un tomēr man bija jāatbild.

-�� D�eks Morgans, mazliet aizelsies atsaucos.

Karmīns No�ija runāja bezrūpīgā tonī, bet viņa pavēstītā ziņa bija pat ļoti nopietna.

-�� Atvainojiet, D�ek, bet man ir bēdīgi jaunumi. Endijs Ku�mens cieta auto negadījumā uz piekrastes ceļa. Viņ� neiekļāvās līkumā un pārlidoja pāri klin�u kraujai pie Marinas. Auto pilnībā sadega. Slīdē�anas pēdu nebija. Man �ķiet, ka varbūt bija sabo�jāju�ās bremzes.

-Jūs dro�i zināt, ka tas bija viņ�? es jautāju. Man bija grūti runāt, nespēju pat paelpot.

-��� Jā gan. Tas bija viņ�. Viens no maniem pui�iem redzēja, kā tas notiek. Zināt, D�ek, mēs viņu novērojām. Neko darīt. Lai jums jauka nedēļas nogale.

Aizvēru tālruņa pārsegu, bet vēl brīdi neizlaidu to no rokas. Aizdomājos par savu jauno slepeno partneri Karmīnu No�iju. Vislabākais draugs. Visļaunākais ienaidnieks.

Domāju arī par to, kā mainījās mana attieksme pret Endiju, kad uzzināju, ka viņ� pasūtījis �elbijas slepkavību.

Endijs bija mans tuvākais draugs. Es biju liecinieks viņa kāzās. Gatavojos kļūt par viņa bērnu krusttēvu vai vismaz kopā pavadīt laiku vecumdienās, spēlējot golfu, kavējoties atmiņās, smejoties par mums vien zināmiem jokiem.

Bet tagad Endijs bija miris. Es zināju, ka vēlāk bēdas liks sevi manīt, bet pagaidām nejutu neko.

Itin neko.

Piecēlos no gultas un atvēru bīdāmās durvis. Tad atvēzējos un aizsviedu tālruni, cik vien tālu spēju. Kad tas iekrita viļņos, atkal aizvēru un aizslēdzu durvis. Atgriezos pie D�astinas.

Vai viņa prata at�ifrēt manu sejas izteiksmi? Protams.

Vai viņa spēja lasīt manas domas? Varbūt.

-�� Kas zvanīja? viņa jautāja.

-�� Nav svarīgi.

Viņa pārvilka plaukstas man pār sāniem un muguru. Viss kārtībā, D�ek?

-Jā, atbildēju, atglau�ot D�astinas tum�os matus no sejas. Pienācis laiks jaunam tālrunim, jaunam numuram.

-�� Sagādā man kādreiz pārsteigumu, labi? Vai tas ir tik grūti? Vienreiz pasaki, ko tu tie�ām domā.

-�� Es domāju, ka mūs pārtrauca, kad bijām uzsāku�i kaut ko ļoti jauku, es atbildēju.

-�� To es atceros.

Pievilku D�astinu tuvāk, uzcēlu viņas kāju uz savējās. Atkal noskūpstīju viņu, glu�i apreibis no viņas burvības. Tas bija tik jauki, tā kā vienmēr biju vēlējies. Varēju teikt viņai visu un tāpēc neklusēju.

-�� Endijs ir miris, no�ukstēju, piekļāvis lūpas pie D�astinas vaiga.

Pateicamies �iem izcilajiem profesionāļiem, kas veltīja mums savu dārgo laiku, lai dalītos vērtīgā pieredzē.

Kapteinim Ri�am Kanklinam; Dr. Hamfrijam Germaniukam; kapteinim Nilam Osvaldam, USMC; Eleinai Paljaro, MS, JD; Stī�vam Bouenam; Kenam Zersisam; Markam Bruno un �. PIteram Kolomello.

īpa�a pateicība mūsu pētniecēm Linnai Kolomello un Lorinai �eftellai un, protams, Mērijai D�ordanai, kas vada visus darbus.

D�eimss Patersons, Maksina Paetro PRIVĀTDETEKTĪVI

Redaktore Egija Smaļķe Mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava-�vanka

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rigā, LV-1010. Red. nr. T-211. SIA Preses nams Baltie

[1] bel-air, Beverly Wilshire pieczvaig�ņu viesnīcas Losand�elosā. (�eit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)

[2] science zinātne (angļu vai.).

[3] morbid slimīgs, neveselīgs, patoloģisks (angļu vai.).

[4] Salīdzinātas presti�as studentu sporta līgas ASV.

[5] "dodge city" asv mākslas filma (1939) vesterns, kura darbība notiek noziedzības pārņemtā mazpilsētā.

[6] "the audacity of hope: thoughts on reclaiming the american Dream" Baraka Obamas grāmata, izdota 2006. gadā.

[7] david sedans "me talk pretty one day" amerikāņu humorista eseju krājums, iznācis 2000. gadā.

[8] kreks (crack) kokaīna kristalizēta forma, ko var smēķēt. Vislielāko atkarību izraiso�ā kokaīna forma, rada īsu, bet ļoti spēcīgu eiforiju.

[9] Lorenss Pīters "Jogs" Berra (Lawrence Peter "Yogi" Berra, dzimis 1925. g.) slavens ASV Augstākās līgas beisbola spēlētājs, spēlējis komandā New York

Yankees.

[10] frenks stella (frank stella, dzimis 1936. g.) amerikāņu gleznotājs un grafiķis, ievērojams minimālisma un abstrakcionisma virziena pārstāvis.

[10] Krūgerands DĀR zelta monēta.

[11] rude rupj�, nepieklājīgs, prasts (angļu vai.).