Sidnijs �eldons Pusnakts atmiņas

ALEKSANDRAI, ar mīlestību

Nedziedi man dziesmas par dienas gaismu, Jo saule ir mīlētāju ienaidnieks.

Tā vietā dziedi par ēnām un tumsu,Un pusnakts atmiņām.

SAPFO

Koulūna � 1949. gada maijs

�Tam jāizskatās kā nelaimes gadījumam. Vai varat to nokārtot?�

Tas bija apvainojums. Viņ� juta sevī mostamies dusmas.

Tas bija jautājums, ko parasti uzdod kādam no ielas paņemtam amatierim.

Viņ� izjuta kārdinājumu atbildēt ar sarkasmu: O, jā, es domāju � es to varētu. Vai jūs dotu priek�roku nelaimes gadījumam iek�telpās? Es varētu nokārtot, lai viņa nolau� kaklu, noveļoties pa kāpnēm. Dejotāja Marseļā. Vai arī � viņa varētu piedzerties un noslīkt savā vannā. Mantiniece Gstādā. Viņa varētu ieņemt pārāk lielu devu heroīna. �ādā veidā viņ� bija atbrīvojies no trim cilvēkiem. Vai viņa varētu aizmigt gultā ar dego�u cigareti. Zviedru detektīvs Parīzē, Kreisā krasta hotelī. Vai varbūt jums labāk patiktu negadījums, kas notiktu ārā? Es varu izkārtot satiksmes negadījumu, lidma�īnas avāriju vai pazu�anu jūrā.

Bet viņ� neminēja nevienu no �im lietām, jo, patiesību sakot, bija nobijies no cilvēka, kas sēdēja tam iepretī. Pārāk daudz stindzino�u nostāstu viņ� par to bija dzirdējis, un viņam bija iemesls tiem ticēt.

Tāpēc viss, ko viņ� pateica, bija: �Jā, kungs, es varu izkārtot nelaimes gadījumu. Neviens nekad neko neuzzinās.� Tikko viņ� bija izteicis �os vārdus, viena doma kā zibensspēriens ķēra viņu: viņ� zina, ka es zinā�u. Viņ� gaidīja.

Viņi atradās kādas ēkas otrajā stāvā mūra apjoztajā Kovlūnas pilsētā, ko 1840. gadā uzcēla grupa ķīnie�u, lai aizsargātu sevi no britu barbariem. Mūri tika nojaukti otrajā pasaules karā, bet bija vēl citi �ķēr�ļi, kas atturēja sve�iniekus: slepkavu, narkotiku lietotāju un izvarotāju bandas, kas klīda cauri līkumaino, �auro ieliņu un tum�o kāpņu labirintiem. Tūristi tika brīdināti, lai turas tālāk, un pat policija neuzdro�inājās riskēt doties iek�ā biju�ajā Tung Tau Tsuen ielā, kas atradās pilsētas nomalē. Ārpus loga viņ� varēja dzirdēt pilsētas trok�ņus, kā ari spalgi spiedzīgo un aizsmaku�i skarbo valodu sajaukumu, kas piederēja mūra apjoztās pilsētas iedzīvotājiem.

Vīrietis pētīja viņu aukstām obsidiāna krāsas acīm. Beidzot viņ� ierunājās: �Ļoti labi. Atstā�u metodes izvēli jums.�

�Jā, ser. Vai objekts ir �eit, Kovlūnā?�

�Londonā. Viņas vārds ir Ketrina. Ketrīna Aleksandera.�

Limuzīns, kam sekoja otra ma�īna ar diviem bruņotiem miesassargiem, veda vīrieti uz Zilo Māju Laskara ielā Tsim Sha Tsui apgabalā. Zilā Māja bija atvērta tikai speciāliem patroniem. To apmeklēja valsts vadītāji, filmu zvaigznes, korporāciju prezidenti. Tās vadība lepojā3 ar to, ka te viss balstījās uz piesardzību. Pirms se�iem gadiem viena no jaunajām meitenēm, kas tur strādāja, bija atļāvusies savus viesus apspriest ar kādu �urnālistu, un nākamajā rītā viņa tika atrasta Aberdīnas ostā ar nogrieztu mēli. Zilajā Mājā bija pieejams viss: jaunavas, zēni, lezbietes, kas apmierināja sevi bez vīrie�u �nefrīta stobriem�, arī dzīvnieki. Tā bija vienīgā viņam zināmā vieta, kurā vēl tika praktizēta desmitā gadsimta I�inpo māksla. Zilā Māja bija aiz�liegto prieku pārpilnības rags.

�oreiz vīrietis bija pasūtījis dvīņus. Tas bija pilnīgi sapasīgs pāris ar skaistiem sejas pantiem, lieliskiem augumiem un bez aizspriedumiem. Viņ� atcerējās pēdējo reizi, kad tur bija bijis� metāla krēslu bez dibena un viņu mīksti glāsto�ās mēles un pirkstus, un vannu, piepildītu ar siltu, smar�īgu ūdeni, kas plūda pāri uz grīdas flīzēm, un viņu karstās mutes, kas �laupīja� viņa ķermeni. Viņ� sajuta erekcijas sākumu.

�Mēs esam klāt, ser.�

Pēc trim stundām, kad viņ� bija ar tiem pabeidzis, apmierināts un piepildīts, vīrietis pasūtīja limuzīnu uz Modī ielu. Pa limuzīna logu viņ� lūkojās ārā uz mū�am nomodā eso�ās pilsētas spīguļojo�ām ugunīm. Ķinie�i �o pilsētu bija iesauku�i

par Gau-lung � deviņi pūķi, un viņ� iedomājās tos slēpjamies kalnos virs pilsētas, gatavus nākt lejā un izpostīt vājos un nepiesardzīgos. Viņ� nebija ne viens, ne otrs.

Vini sasniedza Modī ielu.

�

Daoistu priesteris, kas viņu gaidīja, izskatījās kā figC^ja no seniem pergamentiem ar klasisku, izbalēju�u Austrumu talāru un garu, �ķidru, baltu bārdu.

�Jou sahn. �

�Jou sahn. �

�Gei do chin?�

�Yat � chin. �

"Jou. �

Priesteris aizvēra acis klusā lūg�anā un sāka kratīt chim � koka trauku, pilnu ar numurētām lūg�anu nūjiņām. Viena nūjiņa izkrita, un kratī�ana izbeidzās. Daoistu priesteris klusēdams ieskatījās savā tabulā un tad pagriezās pret ciemiņu. Viņ� runāja stomīgā angļu valodā. �Dievi saka, ka jūs drīz atbrīvosieties no bīstama ienaidnieka.�

Vīrietis jutās patīkami pārsteigts. Viņ� bija pietiekami saprātīgs, lai aptvertu, ka senā chim māksla bija tikai māņticība. Bet viņ� bija arī pārāk saprātīgs, lai to ignorētu. Starp citu, bija vēl viena labas veiksmes zīme. �odien bija Agios Constantinous diena, viņa dzim�anas diena.

�Dievi jūs apveltīju�i ar labu fung shui."

�Do jeh."

�Hou wah. �

Pēc piecām minūtēm viņ� jau bija limuzīnā, ceļā uz Honkongas lidostu Kai Tak, kur viņu gaidīja personiskā lidma�īna, lai aizvestu atpakaļ uz Atēnām.

Joanīna, Grieķija � 1948. gada jūlijs

Katru nakti viņa pamodās kliedzot, un vienmēr tas bija viens un tas pats sapnis. Me�onīgas vētras laikā viņa atradās ezera vidū, un kāds vīrietis ar sievieti spieda viņas galvu zem ledainā ūdens, mēģinot viņu noslīcināt. Katru reizi viņa pamodās, panis�ki cīnoties pēc elpas un pārklājusies sviedriem.

Viņai nebija ne jausmas, kas viņa bija, un viņai nebija atmiņu par pagātni. Viņa runāja angļu valodā, bet nezināja, no kuras valsts nākusi un kā nokļuvusi Grieķijā, mazajā Karmelītu klosteri, kas viņai tagad devis patvērumu.

Laikam ritot, nāca moko�i atmiņu uzliesmojumi, pavīdēja neskaidri, ātri gaisto�i tēli, kas nāca un gāja pārāk ātri, lai viņa tos notvertu, paturētu un izpētītu. Tie nāca negaidītos brī�os, kad viņa tam nemaz nebija gatava, un tāpēc apmulsināja viņu.

Sākumā viņa bija uzdevusi jautājumus. Karmelītu mūķenes bija laipnas un saproto�as, bet klostera māsas bija devu�as klusē�anas solījumu, un vienīgā, kam bija atļauts runāt, bija māsa Terēza � pavecā un trauslā klostera priek�niece.

�Vai jūs zināt, kas es esmu?�

�Nē, mans bērns,� teica māsa Terēza.

�Kā es nokļuvu �ai vietā?�

��o kalnu pakājē ir ciems, kuru dēvē par Joanīnu. Pagāju�ajā gadā vētras laikā jūs bijāt ezerā mazā laiviņā. Laiva nogrima, bet, pateicoties Dievam, divas mūsu māsas jūs redzēja un izglāba. Viņas atveda jūs �urp.�

�Bet� no kurienes es atnācu pirms tam?�

�Man �ēl, bērns. Es nezinu.�

Tas viņu neapmierināja. �Vai neviens nav par mani interesējies? Vai neviens nav mēģinājis mani atrast?�

Māsa Terēza papurināja galvu. �Neviens.�

Viņai gribējās izmisumā kliegt. Viņa mēģināja vēlreiz. �Avīzes� tajās vajadzētu būt ziņojumam par manu pazu�anu.� �Kā jau jūs zināt, mums ir aizliegta sazinā�anās ar ārpasauli. Mums jāpieņem Dieva griba, bērns. Mums jāpateicas Viņam par �ēlsirdību. Jūs esat dzīva.�

Un tas bija viss, ko viņa varēja izdabūt. Sākumā viņa bija bijusi pārāk slima, lai būtu norūpējusies par sevi, bet lēnām, mēne�iem ejot, viņa bija atguvusi spēku un veselību.

Kad viņa kļuva pietiekami stipra, lai kustētos apkārt, tā vadīja savas dienas rūpēs par gleznainajiem dārziem klostera teritorijā, tajā �ilbino�ajā gaismā, kas gremdēja Grieķiju savdabīgā dievi�ķā debesu kvēlē, liegiem vējiem pārnēsājot citronu un vīnogulāju spēcīgo aromātu.

Atmosfēra bija rāma un mierīga, un tomēr viņa nevarēja rast mieru. Esmu pazudusi, viņa domāja, un nevienam tas nerūp. Kāpēc ? Vai esmu nodarījusi kaut ko ļaunu ? Kas es esmu ? Kas es esmu ? Kas es esmu ?

Tēli turpināja nākt nelūgti. Vienu rītu viņa pēk�ņi pamodās no vīzijas, kurā redzēja sevi kādā istabā kopā ar kailu vīrieti, kas viņu izģērba. Vai tas bija sapnis? Vai ari tas bija kaut kas, kas bija noticis viņas pagātnē? Kas bija tas vīrietis? Vai tas bija kāds, ko viņa bija apprecējusi? Vai viņai bija vīrs? Viņai nebija laulības gredzena. Faktiski, viņai nebija vairāk personisko mantu kā melnās Karmelītu klostera drānas, ko māsa Terēza bija viņai iedevusi, un pie tērpa piesprau�ams mazs zelta putniņ� ar rubīna acīm un izplestiem spārniem.

Viņa bija bez vārda, sve�iniece, kas dzīvo starp sve�iniecēm. Nebija neviena, kas viņai varētu palīdzēt, nebija psihiatra, kas tai varētu pateikt, ka viņas prāts ticis tik ļoti iedragāts, ka tas varējis palikt normāls, tikai izdzē�ot �ausmīgo pagātni.

Bet tēli turpināja nākt arvien ātrāk un ātrāk. Bija tā, it kā prāts pēk�ņi būtu pārvērties milzīgā atjautības uzdevumā, kur atsevi�ķās attēla daļas jāsakārto atbilsto�ajās vietās. Bet daļas neveidoja jēgu. Viņa redzēja vīziju ar lielu studiju, kura bija pilna ar vīrie�iem armijas uniformās. Likās, ka viņi veido filmu. Vai es biju aktrise? Nē, likās, ka viņa bijusi priek�niece. Bet priek�niece kam?

Kāds karavīrs pasniedza viņai puķu pu�ķi. Jums būs jāsamaksā par tām pa�ai, viņ� smējās.

Divas naktis vēlāk viņa sapņoja par to pa�u vīrieti. Viņa atvadījās no tā lidostā, un viņa pamodās �ņukstot, jo viņai �is vīrietis bija jāzaudē.

Pēc �ī sapņa viņai vairs nebija miera. Tie nebija vienīgi sapņi. Tās bija viņas dzīves epizodes, viņas pagātne. Man jāatklāj, kas es biju. Kas es esmu.

Un, pavisam negaidot, nakts vidū bez brīdinājuma vārds iz�nira no viņas zemapziņas. Ketrīna. Mans vārds ir Ketrlna Aleksandera.

Atēnas, Grieķija

Konstantīna Demirisa impērija nav atrodama nevienā kartē, tomēr viņ� bija valdnieks daudz lielākā un varenākā īpa�umā nekā daudzas valstis. Viņ� bija viens no diviem vai trijiem pasaules bagātākajiem vīriem, un viņa ietekme bija neaprēķināma. Viņ� bija bez titula vai oficiālā amata, bet viņ� regulāri pirka un pārdeva premjerministrus, kardinālus, vēstniekus un karaļus. Demirisa taustekļi bija visui; tie caurauda daudzas zemes un valstis. Viņ� bija �armants vīrietis ar izcili asu prātu, iespaidīgu izskatu, garumā labi pāri vidusmēram, ar pamatīgu krū�ukurvi un platiem pleciem. Viņa sejas krāsa bija melnīgsnēja, un viņam bija spēcīgs grieķu deguns un olīvmelnas acis. Viņam bija plēsīga vanaga seja. Ja vien pats to gribēja, Demiriss varēja kļūt īpa�i �armants. Viņ� runāja astoņās valodās un bija ievērojams anekdo�u stāstītājs. Viņam bija viena no nozīmīgākajām mākslas kolekcijām pasaulē, personis�ko lidma�īnu flote, du�iem dzīvokļu, ārpilsētas piļu un villu, kas izkaisītas pa visu pasauli. Viņ� bija skaistuma lietpratējs un nespēja pretoties neatvairāmi skaistām sievietēm. Viņam bija kaislīga mīlētāja reputācija, un viņa romantiskās dēkas bija tikpat krā�ņas kā viņa finansiālie piedzīvojumi.

Konstantīns Demiriss lepojās ar to, ka bija patriots � zili baltais.Grieķijas karogs vienmēr bija izkārts viņa villā Kolonaki un viņa privātajā salā Psarā; tomēr nodokļus viņ� nemaksāja. Viņ� nejuta pienākumu pakļauties likumiem, kas attiecās uz parastiem cilvēkiem. Viņa vēnās plūda ichor* � dievu asinis.

* Ihors � grieķu mitoloģijā � �ķidrums, kas līdzīgi asinīm plūstot dievu vēnās (tulk.).

Gandrīz katrs cilvēks, ko Demiriss sastapa, kaut ko no viņa gribēja: biznesa projekta finansē�anu, labdarības ziedojumu vai vienkār�i varu, ko nodro�ināja viņa draudzība. Demirisam sagādāja prieku at�ifrēt to, ko īsti no viņa centās panākt, jo pavisam reti gadījās, ka cilvēki atklātu savus patiesos nolūkus. Viņa analītiskais prāts skeptiski izturējās pret virspusēju patiesību, un no tā izrietēja, ka viņ� neticēja nekam, ko viņam stāstīja, un nevienam neuzticējās. Viņa moto bija: �Turi savus draugus tuvu, bet ienaidniekus vēl tuvāk.� Reportieriem, kas aprakstīja viņa dzīvi, bija atļauts skatīt tikai viņa ģenialitāti un �armu, attēlot viņu kā erudītu un izsmalcinātu sabiedrības cilvēku. Viņiem nebija iemesla domāt, ka zem pievilcīgās fasādes mājoja slepkava un ielu kauslis, kur� tā vien tīkoja kā nogrābt kādu aiz rīkles.

Viņ� bija cilvēks, kas nekad neko nepiedeva un neaizmirsa pāridarījumus. Senajiem grieķiem vārds dikaiosini � taisnīgums bie�i bija sinonīms vārdam ekdikisis � atriebība, un Demiriss bija apsēsts ar abiem. Viņ� atcerējās katru ap�vainojumu, no kura bija kādreiz cietis. Un tiem, kuri nelaimīgā kārtā iemantoja viņa naidu, tika atmaksāts simtkārtīgi. Pa�i viņi nekad nenojauta, ka tā ir atmaksa, jo Demirisa matemātiskais prāts veidoja veselu bargas atmaksas spēli, pacietīgi izstrādājot komplicētus slazdus un vērpjot sare�ģītus tīklus, kuros ienaidnieki beigās tika notverti un iznīcināti.

Viņam patika tās stundas, ko viņ� pavadīja, izgudrojot lamatas saviem pretiniekiem. Viņ� rūpīgi izstudēja savus ienaid�niekus, analizējot to personības, novērtējot viņu spēcīgās un vājās vietas.

Vienu vakaru banketā Demiriss bija nejau�i dzirdējis kādu kino producentu viņu nosaucam par �to taukaino grieķi�. Demiriss nogaidīja izdevīgāko brīdi. Pēc diviem gadiem �is pats producents parakstīja līgumu ar valdzino�u, starptautiski pazīstamu aktrisi par galvenās lomas tēlojumu viņa jaunajā liela bud�eta filmā, kurā bija ieguldīta viņa pa�a nauda. Demiriss pagaidīja, kamēr filma bija līdz pusei uzņemta un tad savaldzināja galvenās lomas tēlotāju tik ļoti, ka viņa pameta filmē�anos un devās kopā ar Demirisu izbraucienā ar jahtu.

�Tas būs medusmēnesis,� Demiriss viņai bija teicis.

Viņa dabūja medusmēnesi, bet ne laulības. Beigu beigās filmas uzņem�anu vajadzēja pārtraukt � un producents bankrotēja.

Demirisa spēlē bija pavisam nedaudzi spēlmaņi, ar kuriem viņ� vēl nebija nokārtojis rēķinus, tomēr viņ� nesteidzās. Viņam patika gaidī�ana, plāno�ana un izpildī�ana. Pēdējā laikā jauni ienaidnieki viņam neradās tāpēc, ka neviens cilvēks nevarēja atļauties būt par viņa ienaidnieku, un tā nu viņa upuru loks aprobe�ojās ar tiem, kas bija �ķērsoju�i tā ceļu pagātnē.

Bet Konstantīna Demirisa taisnīguma izjūtai bija divas puses. Līdzīgi kā viņ� nekad nepiedeva pāridarījumus, viņ� arī neaiz�mirsa pakalpojumus. Tā kāds nabadzīgs zvejnieks, kas bija sniedzis jaunajam zēnam patvērumu, kļuva par zvejas flotes īpa�nieku. Bet prostitūta, kura bija paēdinājusi un apģērbusi jauno vīrieti, kad tas bija pārāk nabags, lai samaksātu viņai, noslēpumainā kārtā mantoja daudzdzīvokļu namu, pati nenojau�ot, kur� bija viņas labdaris.

Demiriss sāka savu dzīvi kā ostas krāvēja dēls Pirejā. Viņam bija �etrpadsmit brāļu un māsu, un nekad uz galda nebija pietieko�i daudz ēdiena.

Jau no bērnības Konstantīns Demiriss uzrādīja pārdabiskas spējas biznesā. Viņ� nopelnīja papildu naudu, strādājot gadījuma darbus pēc stundām, un se�padsmit gadu vecumā viņ� jau bija sakrājis pietiekami daudz naudas, lai kopā ar kādu gados vecāku partneri atvērtu uzkostuvi dokos. Bizness zēla, un pamazām partneris izkrāpa Demirisam viņa īpa�uma daļu. Demirisam bija nepiecie�ami desmit gadi, lai �o cilvēku iznīcinātu. Jaunais zēns dega kvēlā godkārē. Viņ� varēja naktīs gulēt nomodā, spo�ām acīm veroties tumsā. Es bū�u bagāts. Es bū�u slavens. Pienāks diena, kad katrs zinās manu vārdu. Tā bija vienīgā �ūpļadziesma, kas viņu varēja iemidzināt. Viņam nebija jēgas, kā tas varētu notikt. Viņ� tikai zināja, ka tas notiks.

Savā septiņpadsmitajā dzim�anas dienā Demiriss nejau�i izlasīja rakstu par naftas atradnēm Saūda Arābijā, un bija tā, it kā pēk�ņi būtu atvēru�ās burvju durvis uz viņa nākotni.

Viņ� devās pie tēva. �Es do�os uz Saūda Arābiju. Es strādā�u naftas atradnēs.�

"Too-sou! Ko tu gan zini par naftas atradnēm?�

�Neko, tēvs. Es iemācī�os.�

Pēc mēne�a Konstantīns Demiriss jau bija ceļā.

Kompānijas politika bija tāda, ka ar Transkontinentālās Naf�tas korporācijas darbiniekiem ārzemniekiem parakstīja divu gadu darba līgumu, bet Demiriss par to neuztraucās. Viņ� bija plānojis palikt Saūda Arābijā tik ilgi, cik tas būtu nepiecie�ams viņa nākotnes labā. Viņ� bija iztēlojies burvīgus arābu nak�u piedzīvojumus, mistiski noslēpumaino zemi ar eksotiska izskata sievietēm un melno zeltu, kas plūda ārā no zemes. Realitāte bija �okējo�a.

Agrā vasaras rītā Demiriss ieradās Fadili, drūmā nometnē tuksne�a vidū, kas sastāvēja no neglītas akmens celtnes, ko ietvēra ba.rastis, mazas �agaru būdas. Tur bija tūksto�iem zemākās kategorijas strādnieku, galvenokārt arābi. Sievietes, kas vilkās pa putekļainajām, nebruģētajām ielām, bija cie�i ai zplīvuroju�ās.

Demiriss iegāja ēkā, kurā atradās personāla mened�era J.J.Makintīra kantoris.

Kad jaunais vīrietis ienāca, Makintīrs pacēla acis. �Tā. Tevi noalgojis vietējais kantoris, vai ne?�

�Jā, ser.�

�Vai kādreiz esi strādājis naftas atradnēs, dēls?� īsu bridi Demiriss juta kārdinājumu samelot. �Nē, ser.� Makintīrs smīnēja. �Tev �eit patiks. Tu atrodies miljoniem jūd�u no nekurienes, slikts ēdiens, nevienas sievietes, kam tu varētu pieskarties, ja nevēlies, ka tev nogrie� olas, un galīgi nekā, ko darīt vakaros. Bet samaksa ir laba, vai ne?�

�Esmu �eit, lai mācītos,� Demiriss visā nopietnībā teica.

�Jā? Tad es pastāstī�u, ko tev vajadzētu iemācīties labi ātri. Tagad tu esi musulmaņu zemē. Tas nozīmē � ne pilītes alkohola. Katram, ko pieķer zogot, nocērt labo roku. Nākamajā reizē � kreiso roku. Tre�ajā reizē tu zaudē pēdu. Ja tu kādu nogalini, tev nocērt galvu.�

�Neesmu plānojis nevienu nogalināt,.�

�Pagaidi vien!� Makintīrs smīnēja. �Tu tikai nupat te esi ieradies.�

To varēja salīdzināt ar Bābeles torni, kur bija cilvēki no du�iem da�ādu zemju, un katrs no tiem runāja savā dzimtajā valodā. Demirisam bija laba dzirde, un valodas viņ� uztvēra ļoti ātri. Cilvēki bija ieradu�ies �ai neviesmīlīgajā tuksnesī būvēt ceļus, celt mājas, ievilkt elektrību un telefona sakarus, celt darbnīcas, nodro�ināt ūdens un ēdiena piegādi, veidot kanalizācijas sistēmu, noorganizēt medicīnisko aprūpi, un, kā likās Demirisam, darīt arī simtiem citu darbu. Tie strādāja temperatūrā, kas bie�i bija augstāka par 100 grādiem pēc Fārenheita skalas, cie�ot no mu�ām, moskītiem, putekļiem, drud�a un dizentērijas. Pat tuksnesī eksistēja sociālā hierarhija. Tās aug�galā atradās personas, kas meklēja naftas atradņu vietas, bet apak�ējā � būvstrādnieki, kurus parasti dēvēja par baskājiem, kā arī klerki, kas bija dabūju�i iesauku �spīdīgie bik�u dibeni�.

Gandrīz visi cilvēki, kas strādāja urb�anas darbos � ģeologi, topogrāfi, in�enieri un naftas ķīmiķi �, bija amerikāņi, jo jaunie rotējo�ie urbji tika izgudroti Savienotajās Valstīs un amerikāņi labāk prata ar tiem rīkoties. Jauneklis par katru cenu centās ar viņiem iedraudzēties.

Pie urbējiem Konstantīns Demiriss pavadīja tik daudz laika, cik vien bija iespējams, pie tam viņa jautājumi nemitējās. Iegūto informāciju viņ� noglabāja, absorbējot to glu�i tāpat, kā karstas smiltis uzsūc ūdeni. Viņ� pamanīja, ka tika izmantotas divas da�ādas urb�anas metodes.

Viņ� pienāca pie viena no urbējiem, kur� strādāja viena tāda mil�a � 130 pēdu augsta urbjtorņa tuvumā. �Es brīnos, kāpēc te notiek divu da�ādu veidu urb�ana.�

Urbējs paskaidroja. �Viens, dēls, ir ķēdes urbis, bet otrs � rotējo�ais. Tagad mēs vairāk izmantojam rotējo�os. Bet abu ierīko�ana sākumā ir pilnīgi vienāda.�

�Vai patiesi?�

�Jā. Katram no tiem ir jāuzbūvē urbjtornis, līdzīgs �im, lai varētu uzvilkt aug�ā iekārtas, kas jānolai� urbumā.� Viņ�

raudzījās uz jaunekļa zinātkāro seju. �Varu saderēt, ka tev nav nekādas jēgas, kāpēc urbjtornis tiek saukts par Deriku.�

�Nē, ser.�

�Septiņpadsmitajā gadsimtā tā sauca kādu slavenu bendi.� �Saprotu.�

�Ķēdes urbja izmanto�ana ir krietni sena. Ķīnie�i jau pirms gadsimtiem mēdza �ādā veidā rakt ūdens akas. Caurumu zemē viņi izsita, paceļot un nolai�ot smago griezni, kas bija piestiprināts ķēdē. Turpretī �odien apmēram astoņdesmit pieci procenti no visiem urbumiem tiek rakti ar rotējo�o metodi.� Viņ� pagriezās, lai dotos pie darba.

�Atvainojiet mani. Kā strādā ar rotējo�o metodi?�

Vīrietis apstājās. �Tā vietā, lai ar stipru sitienu izsistu zemē caurumu, tas tiek izborēts. Vai redzi �eit? Urbjtorņa grīdas vidū ir rotējo�s tērauda aplis, ko darbina mehānismi. �is rotējo�ais aplis satver un grie� cauruli, kas stiepjas tam cauri. Caurules apak�ējam galam piestiprināts urbis.

�Tas izklausās vienkār�i, vai ne?�

�Tas ir daudz sare�ģītāk, nekā tas izklausās. Ir jāzina, kā dabūt ārā izurbtos ie�us. Ir jānodro�ina urbuma �ahtas sienas pret iegrū�anu un tā jānobloķē no ūdens un gāzes.�

�Vai no visas �is urb�anas rotējo�ais urbis nepaliek neass?� �Protams, ka paliek. Tad mums ir jāizņem visa nolādētā urb�anas stieņu rinda, jāpieskrūvē jauns urbis urbjcaurules galā un jānolai� urbis atkal lejā. Vai tu plāno strādāt par urbēju?�

�Nē, ser. Esmu iecerējis kļūt par naftas atradņu īpa�nieku.� �Apsveicu. Vai tagad varu doties atpakaļ pie darba?�

Vienu rītu Demiriss ievēroja, ka urbis, kas bija nolaists ur�buma �ahtā, urba nevis virzienā uz leju, bet gan grieza nelielus riņķveida laukumus no �ahtas malām un nesa aug�ā ie�us. �Atvainojiet. Kāda jēga to darīt?� Demiriss jautāja.

Urbējs uz brīdi sarauca uzacis. Tā ir sānsienu urb�ana. Mēs izman�tojam �os ie�u paraugus analīzēm, lai redzētu, vai tie satur naftu.� �Saprotu.�

Parastajā darba ritmā Demiriss bie�i vien dzirdēja urbēju izsaucienus: �Es grie�u pa labi,� � kas nozīmēja, ka viņi urbj

caurumu. Demiriss ievēroja, ka visā lauka platībā bija izurbti du�iem sīku urbumu, kuru diametrs bija tikai divas vai trīs collas.

�Atvainojiet mani. Kam tie domāti?� jauneklis prasīja.

�Tās ir perspektīvās urbuma �ahtas. Tās mums pasaka, kas ir dziļumā. Un ietaupa kompānijai daudz laika un naudas.�

�Saprotu.�

Tas viss jaunajam vīrietim likās fascinējo�i, un viņa jautājumi bija bezgalīgi.

�Atvainojiet mani. Bet kā jūs zināt, tie�i kurā vietā jāurbj?�

�Mums ir daudz ģeologu � jaunu zaļknābju � kas mēra noslāņojumus un pēta urbuma paraugus. Un tad vēl virves droseļu vilcēji��

�Atvainojiet � kas ir virves droseļu vilcējs?�

�Tas pats urbējs. Kad viņi��

Konstantīns Demiriss strādāja no agra rīta līdz pat saulesrietam, riņķojot pa svelmaino tuksnesi, tīrot iekārtas un vadājot platformas gar lāpveidīgām liesmām, kas cēlās virs klin�ainajām augstienēm. Liesmas dega dienu un nakti, aiz�nesot prom indīgās gāzes.

J.J.Makintīrs bija teicis Demirisam taisnību. Ēdiens bija slikts, dzīves apstākļi �au�alīgi, un vakaros te nebija ko darīt. Vēl ļaunāk � Demiriss jutās tā, it kā katra viņa ķermeņa pora būtu pilna ar smil�u graudiem. Tuksnesis bija dzīvs, un no tā nevarēja izvairīties. Smiltis filtrējās būdā un cauri drēbēm, un ķermenī, līdz kamēr viņam likās, ka sajuks prātā. Un tad kļuva vēl ļaunāk.

Uznāca �amals. Katru dienu veselu mēnesi no vietas plosījās tik spēcīgas smil�u vētras, kas cilvēku varēja padarīt traku.

Demiriss lūkojās ārā pa savas būdas durvīm uz virpuļojo�ām smiltīm. �Vai mēs �ādā laikā patie�ām iesim ārā strādāt?�

�Tu smadzeņo pareizi, �ārlij. Te nav nekāda kūrvieta.� Visā apkārtnē jau bija atrasta nafta. Bija atklātas ari jaunas atradnes Ābu Hadrijā, Kvatifa un Hāradā, un strādnieki tika nodarbināti vairāk nekā parasti.

Nometnē ieradās divi jaunpienācēji � angļu ģeologs un viņa sieva. Henrijs Poters bija gandrīz septiņdesmit gadus vecs, bet viņa sievai Sibillai bija knapi pāri trīsdesmit. Jebkurā citā vidē Sibilla Potere tiktu uzskatīta par parasta izskata tuklu sievieti ar augstu, nepatīkamu balsi. Fadilī viņa skaitījās trakoti skaista. Tā kā Henrijs Poters nepārtraukti bija projām jaunu naftas atradņu meklējumos, viņa sieva bie�i ilgāku laiku palika viena.

Jaunais Demiriss bija norīkots, lai palīdzētu viņai ievākties un iekārtoties jaunajā mītnē.

��ī ir pati no�ēlojamākā vieta, ko savā mū�ā jebkacf esmu redzējusi,� Sibilla Potere savā gaudulīgajā balsī �ēlojās. �Henrijs vienmēr mani velk uz tādām �ausmīgām vietām kā �ī. Es nesaprotu, kāpēc es ar to samierinos.�

�Jūsu vīrs dara ļoti nozīmīgu darbu,� Demiriss centās viņu pārliecināt.

Viņa ieurbās jaunajā, pievilcīgajā vīrietī ar vērtējo�u skatienu. �Mans vīrs nedara visus darbus, ko viņam vajadzētu darīt. Vai jūs saprotat, ko es domāju?�

Demiriss uzreiz zināja, ko viņa domāja. �Nē, kundze.�

�Kā jūs sauc?�

�Demiriss, kundze. Konstantīns Demiriss.�

�Kā jūs sauc draugi?�

�Kosta.�

�Es domāju, Kosta, ka jūs un es � mēs kļūsim ļoti labi draugi. Mums patie�ām nav nekā kopēja ar �iem �krāsainajiem�, vai ne?� �Krāsainajiem?�

�Nu, jūs jau zināt. Tiem ārzemniekiem.�

�Man ir jāiet atpakaļ strādāt,� Demiriss teica.

Turpmāko nedēļu laikā Sibillai Poterei vienmēr atradās iemesli, lai atkal aizsūtītu pēc jaunā cilvēka.

�Henrijs �orīt atkal aizbrauca,� viņa tam teica. �Viņ� ir prom, lai atkal nodarbotos ar to savu muļķīgo urb�anu.� Un tad �ķelmīgi piebilda: �Viņam gan vajadzētu vairāk urbt mājās.� Demirisam nebija ko teikt, �eologs bija ļoti nozīmīgs cilvēks naftas kompānijas hierarhijā, un Demiriss neizjuta nekādu vēlē�anos nodibināt sakaru ar Potera sievu, tādējādi pakļaujot riskam savu darbu. Viņ� vēl nebija pilnīgi pārliecināts, kādā

veidā, bet nepārprotami zināja, ka vienādi vai otrādi � �is darbs tam pavērs ceļu uz visu, par ko viņ� sapņoja. Nafta bija nākotne, un viņ� bija nozīmēts būt par daļu no tās.

Kādā pusnaktī Sibilla Potere sūtīja pēc Demirisa. Viņ� iegāja barakā, kur tā dzīvoja, un pieklauvēja pie durvīm.

�Nāciet iek�ā!� Sibillai mugurā bija ļoti plāns naktstērps, kas diem�ēl neko nespēja noslēpt.

�Es� vai jūs, kundze, mani gribējāt redzēt?�

�Jā, nāciet iek�ā, Kosta. Izskatās, ka �ī lampa gultas pusē nestrādā.�

Demiriss novērsa no viņas acis un devās pie lampas. Viņ� paņēma to rokās, lai pārbaudītu. �Tajā nav elektriskās spuldzes�� Un viņ� sajuta tās ķermeni piespie�amies savai mugurai un viņas rokas, kas viņu aptaustīja. �Misis Potere��

Viņas lūpas saskārās ar viņējām, un tā virzīja viņu uz gultas pusi. Un tad viņam zuda kontrole pār visu, kas notika pēc tam.

Viņ� bija kails, un viņ� gremdējās viņā, un viņa no prieka spiedza. �Tas ir tas, kas vajadzīgs! O, jā, te tas ir. Mans Dievs, uz to bija jāgaida tik ilgi!�

Viņa noelsās pēdējo reizi un nodrebēja. �0, mīļais, es tevi mīlu.�

Bet Demiriss gulēja pavisam pārbijies. Ko es esmu izdarījis? Ja vien Poters kādreiz to uzzinās, ar mani būs cauri.

It kā lasītu viņa domas, Sibilla Potere ķiķināja: �Tas būs mūsu mazais noslēpums, vai ne, mīlulīt?�

Viņu mazais noslēpums turpinājās vairāku nāko�o mēne�u garumā. Demiriss nekādi nevarēja no viņas izvairīties, un, kad atkal kārtējo reizi viņas vīrs bija projām dienām ilgi savos pētījumos, Demiriss nevarēja izdomāt nekādus ieganstus, lai izvairītos no lik�anās gultā ar �o sievieti. �o lietu vēl sliktāku vērsa tas, ka Sibilla Potere bija trakoti iemīlējusies viņā.

�Tu esi pārāk labs, lai strādātu �ādā vietā, dārgumiņi� viņa teica. �Tu un es � mēs abi dosimies atpakaļ uz Angliju.�

�Manas mājas ir Grieķija.�

�Vairāk ne.� Viņa noglāstīja tā garo, slaido ķermeni. �Tu dosies atpakaļ uz mājām kopā ar mani. Es �ķir�os no Henrija, un mēs apprecēsimies.�

Pēk�ņi Demirisu sagrāba panika. �Sibilla, man� man nav naudas. Es��

Viņas lūpas skūpstīja tā krūtis. �Tā nav nekāda problēma. Es zinu, kā tu varētu taisīt mazliet naudas, sirdsmīļais.� �Tie�ām?�

Viņa apsēdās gultā sēdus. �Pagāju�o nakti, Henrijs man pastāstīja, ka viņ� tikko kā atklājis vienu lielu naftas lauku. Tu zini, ka viņ� �ajā lietā ir ļoti gudrs. Un tomēr � viņ� izskatījās milzīgi priecīgs par to. Pirms aizbrauk�anas viņ� uzrakstīja ziņojumu un lūdza mani nosūtīt to ar rīta pasta somu. Tas ir pie manis. Vai gribi tajā ieskatīties?�

Sirds Demirisam sāka dauzīties stiprāk. �Jā, es� es gribētu.� Viņ� vēroja to izlienam no gultas un neveikli aiztenterējam pie maza, nospeķota galdiņa istabas stūrī. Viņa pacēla lielu manilas* konvertu un atgriezās ar to gultā.

�Atver to.�

Demiriss vilcinājās tikai mirkli. Viņ� atvēra konvertu un izņēma papīrus, kas bija tur iek�ā. Tur bija piecas lappuses. Viņ� ātri pārlaida tām acis, tad atgriezās pie sākuma un izlasīja katru vārdu. �Vai �ī informācija ir kaut ko vērta?�

Vai �ī informācija ir kaut ko vērta? Tas bija ziņojums par jaunu naftas lauku, kas, iespējams, varēja izvērsties par vienu no bagātākajiem naftas laukiem vēsturē.

Demiriss apspieda vārdus. �Jā. Tā� tā varētu būt.�

�Jā, te nu tā ir,� Sibilla laimīgi teica. �Tagad mums ir nauda.� Viņ� nopūtās. �Tas nav tik vienkār�i.�

�Kāpēc?�

Demiriss paskaidroja. �Tas ir ļoti vērtīgi kādam, kur� var atļauties nopirkt optācijas uz zemi, kas atrodas apkārt �ai platībai. Bet tam vajadzīga nauda.� yiņa bankas kontā bija tikai trīs simti dolāru.

�O, neuztraucies par to. Henrijam ir nauda. Es izrakstī�u �eku. Vai pieci tūksto�i dolāru būs pietieko�i?�

Konstantīns Demiriss neticēja savām ausīm. �Jā. Es� es nezinu, ko teikt.�

�Tas ir mums, dārgumiņ. Mūsu nākotnei.�

* Manilas papīrs � stiprs, brūns papīrs no Manilas (Filipīnās) kaņepēm vai cita materiāla, ko lieto kā ietinamo papīru, konvertiem u.c. nolūkiem (tulk.).

Viņ� sēdēja gultā un intensīvi domāja. �Sibilla, vai tu domā, ka vari aizturēt �o ziņojumu uz vienu vai divām dienām?� �Protams. Es to aizturē�u līdz piektdienai. Vai tas dos tev pietiekami daudz laika, mīļais?�

Viņ� lēni pamāja. �Tas dos man pietiekami daudz laika.�

Ar pieciem tūksto�iem dolāru, ko Sibilla viņam iedeva � nē, tā nav dāvana, tas ir aizdevums, viņ� sev centās iestāstīt�, Konstantīns Demiriss nopirka optācijas uz zemes akriem, kas atradās apkārt jaunajai potenciālo atradņu vietai. Pēc pāris mēne�iem, kad naftas straumes sāka plūst galvenajā laukā, Konstantīns Demiriss vienā mirklī kļuva miljonārs.

Viņ� atmaksāja Sibillai Poterei piecus tūksto�us dolāru, aizsūtīja viņai jaunu naktstērpu un atgriezās Grieķijā. Viņa to vairs nekad neredzēja.

Pastāv teorija, ka dabā nekad nekas nezūd � ka katra skaņa, kas jebkad izskanējusi, katrs jebkad izteikts vārds joprojām telpā un laikā kaut kur eksistē un kādu dienu var atgādināt par sevi.

Pirms tika ieviests radio, kas gan varēja noticēt, ka gaiss mums apkārt tik pilns mūzikas skaņām, jaunumiem un balsīm no visas pasaules? Kādu dienu mums būs iespēja atceļot atpakaļ laikā un klausīties Linkolna Getisburgas uzrunu, �ekspīra balsi, Kalna Sprediķi�

Ketrīna Aleksandera dzirdēja balsis no savas pagātnes, bet tās bija apslāpētas un fragmentāras, un tās viņā radīja apjukumu�

�Vai tu zini, ka tu esi īpa�a meitene, Ketij? To es sajutu no pirmās reizes, kad tevi ieraudzīju��

�Viss beidzies. Es gribu �ķir�anos� Es mīlu kādu citu��

�Es zinu, cik slikti esmu uzvedusies� Gribētu tev to atlīdzināt��

�Viņ� mēģināja mani nogalināt.�

�Kas gribēja jūs nogalināt?�

�Mans vīrs.�

Balsis nemitējās. Tās bija moko�as. Viņas pagātne kļuva par kaleidoskopu, ko veidoja mainīgi tēli, kas turpināja riņķot caur viņas smadzenēm.

Klosterim vajadzēja būt brīni�ķīgam, miera pilnam patvērumam, bet pēk�ņi tas bija pārtapis par cietumu. Es �eit neiederos. Bet kurā vietā es iederos ? Par to viņai nebija ne jaus�mas.

Klosteri nebija spoguļu, bet tā ārpusē, blakus dārzam, bija dīķis. Ketrīna rūpīgi no tā bija vairījusies, baidoties no tā, ko tas varētu viņai parādīt. Bet �ajā rītā viņa aizgāja līdz dīķim, lēni nometās ceļos un paskatījās lejā. Dīķis atspoguļoja daiļu, iedegu�u sievieti melniem matiem, nevainojamiem sejas pan-

tiem un nopietnām, pelēkām sāpju pilnām acīm� Bet varbūt tā bija tikai ūdens viltība. Viņa redzēja augstsirdīgu muti, kas likās gatava smaidam, un nedaudz uz aug�u uzrautu degungalu � skaistu sievieti vecumā nedaudz pāri trīsdesmit gadiem. Bet sievieti bez pagātnes un nākotnes. Pazudu�u sievieti. Man nepiecie�ams kāds, kas man palīdz, Ketrīna izmisīgi domāja, kāds, ar ko es varu runāt. Viņa iegāja māsas Terēzas kantorī.

�Māsa��

�Jā, bērns?�

�Es� domāju, ka man vajadzētu parunāties ar ārstu. Ar kādu, kas man varētu palīdzēt atklāt, kas es esmu.�

Māsa Terēza vērās viņā krietnu brīdi. �Apsēdieties!�

Ketrīna apsēdās uz cieta krēsla iepretim antīkam, saskrambātam galdam.

Māsa Terēza mierīgi teica: �Mana dārgā, Dievs ir jūsu ārsts. Noteiktā laikā viņ� jums darīs zināmu to, ko Viņ� grib, lai jūs uzzinātu. Starp citu, neviens sve�inieks nekad netiek ielaists �ajās sienās.�

Ketrīnas prātā pēk�ņi uzplaiksnīja atmiņas� bāla vīzija, kurā kāds vīrietis, kas bija ar viņu klostera dārzā runājis, sniedza tai kaut ko� bet tad tas pazuda.

�Es �ai vietai neesmu piederīga.�

�Kur tad jūs esat piederīga?�

Un tā bija tā lielākā problēma. �Es neesmu pārliecināta. Es meklēju kaut ko. Piedodiet man, māsa Terēza, bet es zinu, ka �eit tas nav.�

Domīgu seju māsa Terēza viņu pētīja. �Es saprotu. Ja jūs no �ejienes aizietu, kurp jūs dotos?�

�Es nezinu.�

�Ļaujiet man padomāt par to, bērns. Drīz mēs vēlreiz parunāsim.�

�Paldies jums, māsa.�

Kad Ketrīna izgāja, māsa Terēza palika sē�am pie sava galda ilgāku laiku, lūkojoties tuk�umā. Viņai bija jāpieņem ļoti grūts lēmums. Beidzot viņa pasniedzās pēc papīra loksnes un rakstāmā un sāka rakstīt.

�Mans kungs,� viņa iesāka. �Ir noticis kas tāds, kam, es jūtu, man jāpievēr� Jūsu uzmanība. Mūsu kopīgā draudzene paziņoja, ka viņa grib atstāt klosteri. Lūdzu, iesakiet, ko man darīt.�

Viņ� izlasīja zīmīti vienreiz un tad apsēdās krēslā, analizējot �ī ziņojuma iespējamās sekas. Tā! Ketrīna Aleksandera grib atgriezties no miru�ajiem. Ļoti slikti. Man jātiek vaļā no viņas. Rūpīgi. Ļoti rūpīgi.

Pirmais solis būtu pārvietot viņu prom no klostera. Demiriss nosprieda, ka ir pienācis laiks apmeklēt māsu Terē�u.

Nākamajā rītā Demirisa �oferis veda to uz Joanīnu. Braucot cauri lauku apvidiem, Konstantīns Demiriss domāja par Ketrīnu Aleksanderu. Viņ� atcerējās, cik skaista tā bija bijusi, kad viņ� pirmo reizi viņu sastapa. Viņa bija bijusi asprātīga un līksma, un pacilāta no tā, ka nokļuvusi Grieķijā. Viņai bija piederējis viss, Demiriss domāja. Un tad Dievi bija to visu atņēmu�i ar uzviju. Ketrīna bija precējusies ar vienu no viņa pilotiem, un pamazām viņu laulība bija kļuvusi par visīstāko elli. Un tad pēk�ņi viņa novecoja par desmit gadiem, kļuva resna un galīgi nodzērusies. Demiriss nopūtās. Cik �ēl!

Demiriss sēdēja māsas Terēzas kantorī.

�Man negribējās jūs traucēt �ajā sakarā,� māsa Terēza atvainojās, �bet bērnam nav kur iet un.

�Jūs izdarījāt pareizi,� Konstantīns Demiriss apgalvoja. �Vai viņa kaut ko no savas pagātnes atceras?�

Māsa Terēza papurināja galvu. �Nē. Nabadzīte�� Viņa piegāja pie loga, kur da�as mūķenes strādāja dārzā. �Viņa pa�reiz ir tui; ārā.�

Konstantīns Demiriss nostājās viņai līdzās un paskatījās ārā pa logu. Tur bija trīs mūķenes, pagriezu�ās ar muguru pret viņu. Viņ� gaidīja. Viena no tām pagriezās, un viņ� varēja redzēt tās seju, un viņam aizrāvās elpa. Viņa bija daiļa. Kas bija noticis ar �o resno, likteņa sadragāto sievieti?

�Viņa ir vidū,� māsa Terēza teica.

Demiriss pamāja. �Jā.� Māsas Terēzas vārdi bija patiesāki, nekā tā pati spēja apjēgt.

�Ko, pēc jūsu domām, man ar viņu iesākt?�

Uzmanīgi. �Ļaujiet man par to padomāt,� Demiriss sacīja. �Es ar jums sazinā�os.�

Konstantīnam Demirisam bija jāpieņem lēmums. Ketrīnas Aleksanderas izskats viņu bija pārsteidzis. Viņa bija pilnīgi pārvērtusies. Neviens nezinās, ka tā ir tā pati sieviete, viņ� domāja. Un doma, kas ienāca viņam prātā, bija tik velni�ķīgi vienkār�a, ka viņ� gandrīz skaļi iesmējās.

Tajā pa�ā vakarā viņ� nosūtīja māsai Terēzai zīmīti.

Tas ir brīnums, Ketrīna domāja. Sapnis piepildās. Māsa Terēza pēc lūg�anas bija apstājusies pie viņas mazās celles. �Man jums ir da�i jaunumi, bērns.�

�Vai patiesi?�

Māsa Terēza izvēlējās vārdus ļoti rūpīgi. �Labi jaunumi. Esmu par jums aizrakstījusi kādam klostera draugam, un viņ� grib jums palīdzēt.�

Ketrīna juta, kā viņai salēcās sirds. �Palīdzēt man � kādā veidā?� �To viņ� pats jums pateiks. Bet viņ� ir ļoti laipns un augstsirdīgs cilvēks. Jūs atstāsiet �o klosteri.�

Izdzirdot �os vārdus, Ketrīna pēk�ņi un negaidīti nodrebēja. Viņa dosies ārā, savādajā pasaulē, kuru viņa pati nevarēja atcerēties. Bet kas bija viņas labdaris 1

Viss, ko māsa Terēza varēja pateikt, bija: �Viņ� ir ļoti iejūtīgs cilvēks. Jums vajadzētu būt pateicīgai. Viņa ma�īna ieradīsies jums pakaļ pirmdienas rītā.�

Nāko�ās divas naktis Ketrīna nevarēja gulēt. Doma par klostera atstā�anu un do�anos ārā, pasaulē, pēk�ņi bija kļuvusi �ausmino�a. Viņa jutās kaila un pazudusi. Varbūt labāk ir nezināt, kas es esmu. Lūdzu, Dievs, sargi mani!

Pulksten septiņos pirmdienas rītā ārpusē pie klostera vārtiem piebrauca limuzīns. Visu nakti Ketrīna bija bijusi nomodā, domājot par nezināmo nākotni, kas viņai pavērās.

Māsa Terēza pavadīja viņu līdz klostera vārtiem, kas veda uz ārpasauli.

�Mēs lūgsim pārjums. Un atcerieties, ja izlemsiet atgriezties pie mums atpakaļ, jums te vienmēr atradīsies vieta.�

�Paldies jums, māsa. Es to atcerē�os.�

Bet dziļi sirdī Ketrīna bija pārliecināla, ka te viņa nekad vairs neatgriezīsies.

Garais brauciens no Joanīnas līdz Atēnām pildīja Ketrīnu ar neskaitāmām, savstarpēji pretrunīgām emocijām. Bija ārkārtīgi uzbudino�i atrasties ārpus klostera vārtiem, un tomēr ārpasaulei piemita kaut kas draudīgs, nelaimi vēsto�s. Vai viņai lemts uzzināt par kādu �ausmīgu notikumu, kas saistīts ar viņas pagātni? Vai tam varētu būt kaut kāda saistība ar viņas bie�i redzēto sapni, kurā kāds mēģināja viņu noslīcināt?

Agrā pēcpusdienā lauku ainavas nomainīja mazi ciemati, un beidzot viņi sasniedza Atēnu nomali un jau drīz bija rosīgās pilsētas vidū. Tas viss likās savāds un nereāls Ketrīnai � un tomēr dīvainā kārtā pazīstams. Esmu �eit jau agrāk bijusi, Ketrīna uztraukti nodomāja.

�oferis brauca austrumu virzienā, un pēc piecpadsmit minūtēm viņi sasniedza milzīgu mui�u augsta kalna galā. Izbrauku�i cauri augstiem dzelzs vārtiem un mūra vārtu mājai, viņi devās aug�up pa garu braucamo ceļu, ko ieskāva majestātiskas cipreses, un apstājās lielas, baltas Vidusjūras vil�las priek�ā, ko ietvēra pusducis lielisku skulptūru.

�oferis atvēra Ketrīnai ma�īnas durvis, un viņa izkāpa. Pie parādes durvīm viņu gaidīja kāds vīrietis.

�Kalimehra.� Labrīta sveicinājums nelūgti izlauzās no Ketrīnas lūpām.

�Kalimehra. �

�Vai jūs� vai jūs esat tas cilvēks, pie kura esmu ieradusies?�

�O, nē. Misters Demiriss gaida jūs bibliotēkā.�

Demiriss. �o vārdu viņa nekad agrāk nebija dzirdējusi. Kāpēc gan viņ� bija ieinteresēts tai palīdzēt?

Ketrīna sokoja vīrietim cauri milzīgai apaļai telpai ar velvjveida griestiem, kas bija izklāti Ved�vuda keramikas * plāksnēm. Grīdas bija no krēmkrāsas itāļu marmora.

Dzīvojamā istaba bija liela, ar augstiem sprai�ļotiem gries�tiem, un visur bija lieli, zemi un ērti dīvāni un krēsli. Veselu sienu aizņēma milzīga, tum�a, drūma Goijas glezna. Kad viņi bija pienāku�i pie bibliotēkas, vīrietis apstājās.

�Misters Demiriss gaida jūs iek�ā.�

Bibliotēkas sienas bija tapsētas baltā un zeltā, un plaukti, kas taisnās līnijās stiepās gar sienām, bija pilni grāmatām ādas vākos ar zelta rotājumiem. Pie milzīga rakstāmgalda sēdēja kāds vīrietis. Kad Ketrīna ienāca, viņ� pacēla acis un piecēlās. Viņ� meklēja tās sejā kādu zīmi, ka tā viņu pazīst, bet to neatrada.

�Laipni lūdzu. Esmu Konstantīns Demiriss. Kā jūs sauc?� Viņ� lika jautājumam skanēt pavisam ikdieni�ķi. Vai viņa atcerējās savu vārdu?

�Ketrīna Aleksandera.�

Viņ� neizrādīja nekādu reakciju. �Laipni lūdzu, Ketrīna Alek�sandera. Lūdzu, apsēdieties!� Viņ� apsēdās tai pretī uz melna ādas dīvāna. Tuvumā viņa likās pat skaistāka. Viņa ir burvīga, domāja Demiriss. Pat �ajās melnajās klostera drānās. Ir �ēl iznicināt kaut ko tik skaistu. Viņa vismaz nomirs laimīga.

�Tas� tas ir ļoti laipni no jūsu puses, ka uzņemat mani,� Ketrīna teica. �Es nesaprotu, kāpēc jūs��

Viņ� sirsnīgi smaidīja. �Tas patie�ām ir ļoti vienkār�i. Laiku pa laikam es palīdzu māsai Terēzai. Klosterim ir ļoti maz naudas, un es daru, ko varu. Kad viņa man atrakstīja pārjums un jautāja, vai es varētu palīdzēt, es viņai pateicu, ka bū�u priecīgs pamēģināt.�

�Tas ir ļoti�� Viņa apklusa, īsti nezinot, kā turpināt. �Vai māsa Terēza jums teica, ka es� ka es esmu zaudējusi atmiņu?�

�Jā, viņa kaut ko par to minēja.� Viņ� mazliet nogaidīja un tad nepiespiesti pavaicāja: �Cik daudz jūs atceraties?�

* Ved�vuda keramika � keramikas priek�meti, ko izgatavojis angļu keramiķis D�.Ved�vuds (1730 � 1795), vai keramikas priek�meti, izgatavoti pēc viņa tehnoloģijas (tulk.).

�Es zinu savu vārdu, bet es nezinu, no kurienes esmu un kas es patiesībā esmu.� Ar cerībām vēl piemetinot: �Varbūt �eit, Atēnās, es varē�u atrast kādu, kas mani pazīst.�

Konstantīns Demiress sajuta tādu kā pēk�ņu brīdinājuma signālu. Tas nu galīgi nebija tas, ko viņ� gribētu. �Tas, protams, ir iespējams,� viņ� teica. �Kāpēc mēs to nevarētu apspriest no rīta? Diem�ēl man tūlīt jādodas uz sapulci. Esmu jums �eit sagatavojis tērpu. Ceru, ka tas jums derēs.�

�Es� es patie�ām nezinu, kā jums pateikties.�

Viņ� pamāja ar roku. �Tas nav nepiecie�ams. Te pārjums labi rūpēsies. Jūtieties kā mājās��

�Paldies, mister��

�Draugi mani sauc par Kostu.�

Saimniecības pārzine ieveda Ketrīnu fantastiskā guļam�istabā, kas bija ieturēta maigos baltās krāsas toņos un mēbelēta ar nedabiski liela izmēra gultu, kuru sedza zīda baldahīns, kā ari baltām ku�etēm un atpūtas krēsliem, antīkiem galdiem un lampām un impresionistu gleznām pie sienām. Blāvas jūraszaļas �alūzijas aizturēja �ilbino�o lī�a sauli. Bet lejā, tālumā, Ketrīnai pavērās skaists skats uz tirkīza krāsas jūru.

Saimniecības vadītāja teica: �Misters Demiriss ir nokārtojis, lai jums uzlaiko�anai �eit tiktu piesūtītas drēbes. Varat izvēlēties absolūti visu, kas iepatiksies.�

Tikai tagad Ketrīna aptvēra, ka viņai vēl joprojām mugurā tērps, ko bija dabūjusi klosteri.

�Paldies.� Tad viņa atslīga mīkstajā gultā, juzdamās kā sapnī. Kas viņ� īsti bija, �is sve�inieks, un kāpēc viņ� bija tik labsirdīgs pret viņu?

Pēc stundas tērpiem piepildīts furgoniņ� bija jau klāt. Ketrinas guļamistabā tika ievesta tērpu modelētāja.

�Es esmu Dimā kundze. Nu tad paskatīsimies, ar ko mums te darī�ana. Vai jūs, lūdzu, neizģērbtos?�

�Es� es atvainojos?�

�Vai jūs varat izģērbties? Es ta�u nevaru neko daudz pateikt par jūsu figūru zem �īm drēbēm.�

Cik sen atpakaļ tas īsti bija, kop� viņa bija stāvējusi kaila kāda cilvēka priek�ā?

Ketrīna sāka vilkt nost savas drēbes, kustēdamās lēnām un juzdamās sakautrējusies. Kad viņa kaila stāvēja sve�ās sievietes priek�ā, Dimā kundze ar ievingrinātu skatienu viņu viscaur nopētīja. Viņa bija gandarīta.

�Jums ir skaista figūra. Es domāju, ka mēs spēsim jūsu labā daudz ko darīt."

' Tad ienāca divas asistentes, arī sievietes, ar kleitu, apak�veļas, blū�u, svārku un kurpju kārbām.

�Izvēlieties visu, ko vien gribat,� modelētāja teica, �un mēs to uzlaikosim.�

�Es� es nevaru nevienu no tiem atļauties,� Ketrīna mēģināja protestēt. �Man nav naudas.�

Modelētāja iesmējās. �Es nedomāju, ka nauda būs �ķērslis. Pārjums ta�u rūpējas misters Demiriss.�

Bet kāpēc?

Audumi atsauca tai prātā taustes atmiņas par drēbēm, ko viņa, iespējams, kādreiz bija valkājusi. Tur bija zīdi un tvīdi, un kokvilna da�ādos izsmalcinātu krāsu salikumos.

Visas trīs sievietes strādāja ātri un kvalificēti, un pēc divām stundām Ketrīnai jau bija pusducis skaistu tērpu. Tas bija satrieco�i. Tur nu viņa sēdēja, īsti nezinādama, ko pa�ai ar sevi darīt.

Esmu pilnībā uzposusies, viņa domāja, bet nav nevienas vietas, kurp aiziet. Bet viena vieta tomēr bija, kur iet, � uz pilsētu. Atrisinājums visam, kas ar viņu bija noticis, bija Atēnās. Par to viņa bija pārliecināta. Viņa piecēlās. Nāc, nepazīstamā, mēs mēģināsim uzzināt, kas tu esi.

Ketrīna iegāja vestibilā, un pie viņas pienāca virssulainis.

�Vai es varu jums kaut kā palīdzēt, mis?�

�Jā. Es� es gribētu doties uz pilsētu. Vai jūs varētu izsaukt man taksīti?�

�Esmu pārliecināts, ka tas nebūs vajadzīgs, mis. Mūsu rīcībā ir limuzīni. Es noorganizē�u jums �oferi.�

Ketrīna vilcinājās. �Paldies.� Vai misters Demiriss būs dusmīgs, ja viņa būs devusies uz pilsētu? Bet viņ� ta�u nebija teicis, lai to nedara.

Pēc da�ām minūtēm viņa jau sēdēja Daimlera markas limuzīna aizmugurē, kas devās uz Atēnu priek�pilsētu.

Ketrīna bija ap�ilbusi no trok�ņainās, rosīgās pilsētas un no tās tīkamās drupu un pieminekļu secības, kas ik pa laikam visapkārt parādījās.

�oferis norādīja uz priek�u un lepni teica: �Tas ir Partenons, mis, tur, Akropoles virsotnē.�

Ketrīna palūkojās aug�up uz pazīstamo, balto marmora celtni. �Veltīts Atēnai, gudrības dievietei,� viņa dzirdēja sevi sakām.

�oferis apstiprino�i smaidīja. �Vai jūs studējat Grieķijas vēsturi, mis?�

Bezcerības asaras aizmigloja Ketrīnai acis. �Es nezinu,� viņa �ukstēja. �Es nezinu.�

Viņi brauca garām kādām citām drupām. �Tas ir Herodes Atticas teātris. Kā redzat, daļa no sienām joprojām saglabājusies. Kādreiz tas ietilpināja vairāk nekā piecus tūksto��us cilvēku.�

�Se�us tūksto�us divsimt piecdesmit septiņus,� Ketrīna maigi iebilda.

Visur starp mū�īgajām drupām vīdēja modemi hoteļi un kan �toru ēkas � tas bija īsts eksotisks pagātnes un tagadnes sajaukums. Limuzīns pabrauca garām lielam parkam pilsētas centrā, kura vidū atradās mirgojo�as, dejojo�as strūklakas. Gar parka malām stiepās du�iem galdiņu ar zaļiem un oran�iem mietiņiem, un debesis virs tiem bija kā iztapsētas ar ziliem sauljumiem. *

Esmu to visu jau agrāk redzējusi, Ketrīna domāja, rokām stingstot no aukstuma. Un es biju laimīga.

Āra kafejnīcas bija turpat vai pie katra māju bloka, un to stūros cilvēki pārdeva svaigi noķertus jūras dzīvniekus. Puķu pārdevēji visur pārdeva ziedus, un to novietnes izcēlās ar pārbagātu ziedu krāsainību un ko�umu.

Limuzīns bija sasniedzis Sintagmas laukumu.

Kad viņi brauca garām hotelim ielas stūrī, Ketrīna uzsauca: �Lūdzu, apstājieties!�

�oferis samazināja gaitu, lai varētu apstāties. Ketrīna pēk�ņi sajuta, ka tai grūti elpot. Es pazīstu �o viesnīcu. Esmu tajā dzīvojusi.

Kad viņa atkal ierunājās, balss tai drebēja. �Es gribētu izkāpt �eit. Vai jūs varētu atbraukt �urp pēc� pēc divām stundām?�

�Protams, mis.� �oferis steidzās atvērt viņai durtiņas, un Ketrīna izkāpa ārā karstā, vasarīgā gaisā. Kājas viņai trīcēja. �Vai ar jums viss kārtībā, mis?� Viņa neko neatbildēja. Viņa jutās, it kā atrastos uz kraujas malas un tai būtu jākrit nezināmā, �ausmino�ā bezdibenī.

Viņa virzījās cauri pūļiem, apbrīnojot cilvēku ordas, kas steidzās pa ielām, radot dārdo�u sarunu troksni. Pēc klostera klusuma un vientulības tai viss likās nereāls. Ketrīna aptvēra, ka dodas Plakas virzienā, uz seno Atēnu daļu pa�ā pilsētas sirdī ar tās vijīgajām alejām un apdrupu�ām, nodeldētām kāpnēm, kas aicināja iek�āsīkās mājelēs, kafijas veikaliņos un nobalsinātajās, neregulāri kārtotajās ēku piebūvēs. Viņa atrada ceļu, pakļaudamās kādam savādam instinktam, ko pati nesaprata un necentās kontrolēt. Viņa pagāja garām krodziņam uz kāda jumta, no kura pavērās skats uz pilsētu, un, vērīgi lūkodamās, apstājās.

Esmu sēdējusi pie tā galda. Viņi man pasniedza ēdienkarti grieķu valodā. Mēs bijām trīs.

Ko jūs gribētu nobaudīt? Man jautāja.

Vai jums nebūtu nekas pretī pasūtīt manā vietā ? Baidos, ka nepasūtu pa�u īpa�nieku.

Viņi bija smēju�ies. Bet kas tie �viņi� bija?

Pie Ketrīnas pienāca oficiants. �Boro na sas voithiso?��

�Ochi efharisto. �

Vai es varētu jums palīdzēt ? Nē, paldies. Kā es to varēju zināt? Vai esmu grieķiete?

Ketrīna steidzīgi turpināja ceļu, un likās, it kā kāds to vadītu. Likās, ka viņa patie�ām zinātu, kur jāiet.

Viss likās pazīstams. Un nekas. Mans Dievs, viņa domāja. Es laikam jūku prātā. Man rādās halucinācijas. Viņa pagāja

garām kafejnīcai, kuras nosaukums bija Treflinkas. Prāta dziļumos sarosījās kāda atmiņa. Kaut kas �eit ar viņu bija noticis, kaut kas nozīmīgs. Tikai viņa nevarēja atcerēties � kas.

Viņa gāja pa ļau�u pilnām, līkumotām ielām un pagriezās pa kreisi uz Voukourestiou. Te bija daudz elegantu univer�sālveikalu. �eit es mēdzu iepirkties. Viņa sāka pāriet ielu, un tad zils sedans, izdrāzies no pagrieziena, tik tikko nenotrieca viņu.

Viņa varēja atsaukt atmiņā balsi, kas teica: Grieķi vēl nav pārgāju�i uz automobiļiem. Savās sirdis tie joprojām jāj ar ēzeļiem. Ja jūs gribat ielūkoties grieķos dziļāk, nelasiet ceļve�us: lasiet sengrieķu traģēdijas. Mūsos ir di�as kaislības, lieli prieki un dziļas bēdas, un mēs neesam iemācīju�ies to visu aizklāt ar civilizācijas glazūru.

Kas to viņai bija teicis?

Pa ielu pie Ketrīnas, cie�i viņā lūkojoties, steidzās kāds vīrietis. Viņ� palēnināja gaitu, un tā sejā varēja lasīt, ka viņ� to pazinis. Viņ� bija slaids un tum�matains, un Ketrīna bija pilnīgi pārliecināta, ka to nekad agrāk dzīvē nav redzējusi. Un tomēr�

�Sveicināti!� Likās, ka viņ� ir ļoti iepriecināts, to redzot.

�Sveicināti!� Ketrīna dziļi ievilka elpu. �Vai jūs mani pazīstat?�

Viņ� pasmaidīja. �Protams, ka es tevi pazīstu.�

Ketrīnai salēcās sirds. Beidzot viņa uzzinās patiesību par savu pagātni. Bet kā lai prasa �Kas es esmu?� vienam sve�iniekam cilvēku pārpildītā ielā? �Vai mēs� vai mēs nevarētu paru�nāties?� Ketrīna jautāja.

�Domāju gan.�

Ketrīnas emocijas bija uz panikas robe�as. Viņas' personības noslēpums, likās, tuvojās atrisinājumam. Un tomēr � viņa sajuta �ausmīgas bailes. Bet ja nu es negribu zināt? Bet ja nu es esmu izdarījusi kaut ko briesmīgu ?

Vīrietis veda viņu uz mazu ielas kafejnīcu. �Esmu tik priecīgs, ka saskrējos ar tevi,� viņ� teica.

Ketrīna izmocīja vārdus:

�Es arī.�

Oficiants veda tos pie galda.

�Ko tu gribētu iedzert?� vīrietis jautāja.

Viņa papurināja galvu. �Neko.�

Bija tik daudz jautājumu, ko prasīt. Ar ko lai es sāku ?

�Tu esi ļoti skaista,� vīrietis teica. �Tas ir liktenis. Vai tu tam piekrīti?�

�Jā.� Ketrīna jau gandrīz trīcēja no satraukuma. Tad viņa ievilka dziļu elpu. �Es� kur mēs esam tiku�ies?�

Viņ� pasmīkņāja. �Vai tas ir tik svarīgi, koritsimon? Parīzē vai Romā, sacīkstēs vai viesībās.� Viņ� pasniedzās un saspieda viņas roku. �Tu esi daiļākā no visām, ko esmu �eit redzējis. Cik daudz tu prasi?�

Mirkli Ketrīna nesapratnē blenza viņā, bet tad sa�utusi pielēca kājās.

�Hei! Kas noticis? Es maksā�u, cik vien tu��

Ketrīna pagriezās un laidās prom skrie�us lejā pa ielu. Pagriezusies ap stūri, viņa sāka iet lēnāk, un viņas acis pildījās pazemojuma asarām.

Priek�ā bija mazs krodziņ� ar izkārtni logā, kurā varēja lasīt: PIRISA KUNDZE � ZĪLNIECE. Ketrīna palēnināja gaitu, tad apstājās. Es pazīstu Pirisa kundzi. Esmu �eit bijusi jau agrāk. Viņas sirds sāka strauji pukstēt. Viņa skaidri juta, ka �eit, aiz �īm tum�ajām durvīm, bija noslēpuma beigu sākums. Viņa atvēra durvis un iegāja iek�ā. Pagāja da�i mirkli, kamēr viņa aprada ar telpas alu atgādino�o tumsu. Stūrī atradās pazīstams bārs un ducis galdu un krēslu. Pie viņas pienāca oficiants un uzrunāja to grieķiski.

�Kalimehra. �

�Kalimehra. Pou inch madame Piris?� , s

�Pirisa kundze?�

Oficiants norādīja uz tuk�o galdu istabas stūrī, un Ketrīna aizgāja un tur apsēdās. Viss bija tie�i tā, kā viņa to atcerējās.

Galdam tuvojās neticami veca sieviete, tērpusies viscaur melnā, ar neiedomājami grumbainu, sa�uvu�u seju.

�Ko es varu?�� Viņa apklusa, acīm ieurbusies Ketrīnas sejā. Tad acis plati iepletās. �Reiz es jūs pazinu, bet jūsu seja�� Viņa izdvesa: �Jūs esat atgriezusies!�

�Jūs zināt, kas es esmu?� Ketrīna dedzīgi jautāja.

Sieviete blenza, viņas acīs bija �ausmas. �Nē! Jūs esat mirusi! Ejiet projām!�

Ketrīna vārgi novaidējās un juta, ka mati saslienas. �Lūdzu � es tikai��

�Ejiet projām, misis Duglasa!�

�Man ir jāzina��

Ve�a pārmeta krustu, pagriezās un aizgāja.

Kādu brīdi Ketrīna sēdēja trīcēdama, tad strauji izsteidzās uz ielas. Viņas galvā visu laiku atbalsojās skaņa. Misis Duglasa!

Un tad � it kā piepe�i būtu atvēru�ās slū�as. Du�iem skaidri izgaismotu ainu pēk�ņi uzplaiksnīja tās galvā, lieliskas, nekontrolējamas kaleidoskopa sērijas. Es esmu misis Duglasa. Viņa skaidri redzēja sava vīra pievilcīgo seju. Savulaik viņa bijusi neprātīgi viņā iemīlējusies, bet kaut kas bija sagājis �ķērsām. Kaut kas�

Nāko�ajā ainā Ketrīna redzēja pati sevi, kā bija mēģinājusi izdarīt pa�nāvību, un pēc tam atmodusies slimnīcā.

Ketrīna stāvēja uz ielas, baidīdamās, ka kājas to vairs nenesīs, un ļāvās atmiņu ainām.

Viņa bija daudz dzērusi, jo bija ta�u zaudējusi Leriju. Bet tad viņ� bija atgriezies. Viņi abi atradās Ketrīnas dzīvoklī, un Lerijs sacīja: �Es zinu, cik slikti esmu uzvedies. Es gribētu tev to atlīdzināt, Ketij. Es mīlu tevi. Patiesībā nevienu citu nekad nees�mu mīlējis'. Dod man vēl vienu iespēju. Kā tu gribētu pavadīt otro medusmēnesi? Es zinu vienu burvīgu, mazu vietiņu, kurp mēs varam doties. To sauc par Joanīnu.�

Un tad sākās �ausmas.

Ainas, kas tagad atgriezās viņas atmiņā, bija briesmīgas.

Kopā ar Leriju tā atradās kalna virsotnē,, kura grima virpuļojo�ā, pelēkā dūmakā, un tad viņ� tai tuvojās, izstieptām rokām, gatavs nogrūst viņu no kalna malas. Tajā brīdī bija ieradu�ies tūristi, un viņa izglābās.

Un tad nāca kārta alām.

�Viesnīcas kalpotājs stāstīja man par da�ām alām, kas atrodas �eit tuvumā. Turp dodas visi, kas �eit pavada medusmēnesi. �

Un viņi bija devu�ies uz alām, un Lerijs bija viņu ievedis dziļi to labirintā un atstājis viņu tur nomirt.

Viņa rokām aizsedza ausis, it kā lai aizturētu briesmīgās domas, kas brāzās tai virsū.

Viņa tika izglābta un aizvesta atpakaļ uz viesnīcu, un ārsts tai bija devis nervus nomierino�us līdzekļus. Bet nakts vidū viņa bija pamodusies un dzirdēja, kā Lerijs ar savu mīļāko virtuvē apsprie� viņas � Ketrīnas noslepkavo�anu, kaut ari stiprais vēj� neļāva saklausīt visu runāto.

� neviens nekad�

�es teicu tev, ka parūpē�os par�

�izgāja �ķērsām. Tur nav nekā, ko viņi varētu�

� tagad, kamēr viņa guļ.

Un viņa atcerējās, kā bija bēgusi prom tajā �ausmīgajā vētrā � kā viņi to bija vajāju�i, kā tikusi iek�ā airu laivā, kā vēj� bija mētājis laivu vētrainā ezera vidū. Laiva bija sākusi grimt, un viņa bija zaudējusi samaņu.

Ketrīna atkrita solā ielas malā, pārāk izvārgusi, lai turpinātu ceļu. Tātad viņas nakts murgi biju�i īstenība. Viņas vīrs un tā mīļākā bija mēģināju�i viņu nonāvēt.

Viņai atkal ienāca prātā sve�inieks, kas īsi pēc viņas izglāb�anās bija ieradies klosteri to apciemot. Viņ� bija tai iedevis filigrāni veidotu zelta putniņu ar lidojumam izplestiem spārniem. �Neviens jums vairs nenodarīs neko ļaunu. Ļaundari ir miru�i. � Viņa joprojām nevarēja skaidri atsaukt atmiņā �ī cilvēka seju.

Ketrīnas galvā sāka pulsēt.

Beidzot viņa piecēlās un lēnām devās tās ielas virzienā, kur vajadzēja satikt �oferi, kas viņu aizvedīs atpakaļ pie Konstantīna Demirisa, kur viņa būs dro�ībā.

�Kāpēc ļāvāt viņai atstāt māju?� Konstantīns Demiriss noprasīja.

�Es atvainojos, ser,� virssulainis atbildēja. �Jūs nekā nebijāt teicis par to, ka viņa nevarētu to darīt, tāpēc��

Demiriss piespieda sevi neizrādīt satraukumu. �Tas nav svarīgi. Jādomā, ka viņa drīz būs atpakaļ.�

�Vai ir vēl kas, ser?�

�Nē.�

Viņ� vēroja virssulaini aizejam. Demiriss piegāja pie loga un sāka skatīties ārā uz nevainojami kopto dārzu. Ketrīnai Aleksanderai bija bīstami parādīties Atēnas ielās, kur kāds varētu viņu pazīt. Ir ļoti slikti, ka nevaru ļaut viņai dzīvot. Bet vispirms � mana atriebība. Viņa paliks dzīva tik ilgi, kamēr bū�u atriebies. Gribu papriecāties ar viņu. Sūtī�u viņu prom no �ejienes. Tur, kur neviens viņu nepazīs. Londona būs dro�a vieta. Mēs varēsim viņu uzmanīt. Iekārto�u viņu tur darbā kādā-no saviem ofisiem.

Kad Ketrīna pēc stundas pārradās mājās, Konstantīns Demiriss uzreiz varēja nomanīt viņā pārmaiņas. Likās, it kā kāds tum�s aizkars būtu ticis pacelts un Ketrīna pēk�ņi būtu atdzīvojusies. Viņai mugurā bija pievilcīgs balts zīda kostīms ar baltu blūzīti, un Demiriss bija pārsteigts, cik ļoti viņas āriene bija izmainījusies. Nostimi, viņ� nodomāja. Seksīga.

�Mister Demiris��

�Kosta.�

�Es� Es zinu, kas es esmu, un� un kas ir noticis.�

Viņa sejā nekas neatspoguļojās. �Patie�ām? Apsēdieties, mana mīļā, un izstāstiet man.�

Ketrīna bija pārāk uzbudināta, lai sēdētu. Viņa sāka nesakarīgi soļot pa paklāju� uz priek�u un atpakaļ, un Vārdi

birtin bira viņai pār lūpām. �Mans vīrs un viņa � viņa mīļākā, Noela, mēģināja mani nogalināt.� Viņa apklusa, ba�īgi skatīdamās uz viņu. �Vai tas izklausās jocīgi? Es� es nezinu. Varbūt tā tas ari ir.�

�Turpiniet, mana dārgā,� viņ� mierino�i teica.

�'Mani izglāba da�as mūķenes no klostera. Mans vīrs strādāja piejums, vai ne?� viņai izspruka.

Demiriss vilcinājās, rūpīgi apsvērdams atbildi. �Jā.� Cik daudz vajadzētu viņai stāstīt? �Viņ� bija viens no maniem pilotiem. Es sajutu pienākumu pret jums. Tas bija vienīgais�� Viņa to uzlūkoja. �Bet jūs ta�u zinājāt, kas es esmu. Kāpēc tad jūs man to �orīt nepateicāt?�

�Biju nobijies no iespējamā �oka,� Demiriss nomierino�i sacīja. �Domāju, ka labāk ir ļaut jums pa�ai noskaidrot �īs lietas.�

�Vai jūs zināt, kas notika ar manu viru un to � to sievieti? Kur vini ir?�

Demiriss ieskatījās Ketrīnai acīs. �Viņiem tika izpildīts nāves�sods.�

Viņ� skatījās, kā no viņas sejas pazūd asinis. Tad viņa izdvesa vārgu skaņu. Pēk�ņi viņa sajutās pārāk vārga, lai nostāvētu kājās, un atslīga krēslā.

�Es nesaprotu��

�Valsts viņiem piesprieda nāvessodu, Ketrin.�

�Bet� kādēļ?�

Uzmanīgi. Briesmas. �Tāpēc, ka viņi mēģināja jūs nogalināt.� Ketrīna sarauca pieri. �Es nesaprotu. Kāpēc gan lai valsts viņus sodītu ar nāvi? Esmu ta�u dzīva��

Viņ� to pārtrauca. �Ketrin, Grieķijas likumi ir ļoti bargi. Un tiesā�ana �eit ir ļoti ātra. Viņus tiesāja publiski. Vairāki liecinieki apliecināja, ka jūsu vīrs un Noela Pā�a mēģināju�i jūs nogalināt. Viņi tika atzīti par vainīgiem un notiesāti uz nāvi.�

�Grūti tam noticēt,� Ketrīna sēdēja pilnīgi apstulbusi. �Tiesas process��

Konstantīns Demiriss piegāja viņai klāt un uzlika roku tai uz pleca. �Jums jāizmet pagātne no prāta. Viņi mēģināja nodarīt jums ļaunu un par to samaksāja.� Viņ� uzņēma uzmun�drino�āku toni. �Man liekas, ka mums abiem jāparunā par nākotni. Vai jums ir kādi plāni?�

Viņa to nedzirdēja. Lerijs, viņa domāja. Lerija skaistā, smejo�ā seja. Lerija rokas, vina balss�

�Ketrln��

Viņa pacēla acis. �Es atvainojos.�

�Vai jums ir kādas domas par nākotni?�

�Nē, es� es nezinu, ko darī�u. Domāju, ka es varētu palikt Atēnās��

�Nē,� Demiriss noteikti pateica. �Tā nebūtu prātīga doma. Tas atsauktu prātā daudz nepatīkamu atmiņu. Es ieteiktu jums doties prom no Grieķijas.�

�Bet man nav kur doties.�

�Esmu nedaudz par to padomājis,� Demiriss viņai teica. �Man Londonā ir ofisi. Kādreiz jūs strādājāt pie Viljama Freizera Va�ingtonā. Vai jūs to atceraties?�

�Viljama?�� Un pēk�ņi viņa to atcerējās. Tas bija bijis viens no laimīgākajiem viņas dzīves periodiem.

�Jūs bijāt vina administratīvā asistente, cik es atceros.�

�Jā, es��

�Jūs varētu strādāt tādu pa�u darbu manis labā Londonā.� Viņa vilcinājās. �Es nezinu. Es negribētu būt nepateicīga, bet��

�Es saprotu. Zinu, jums liekas, ka viss notiek pārāk ātri,� Demiriss līdzjūtīgi teica. �Jums nepiecie�ams laiks, lai to pārdomātu. Kāpēc jums neieturēt jaukas, klusas pusdienas savā istabā, un no rīta apspriedīsim to visu tālāk.�

Doma lūgt viņai ēst pusdienas savā istabā radās pēdējā mirklī.

Viņ� ta�u nevarēja pieļaut, ka sieva nejau�i uzskrietu Ketrīnai virsū.

�Jūs esat ļoti iejūtīgs,� Ketrīna sacīja. �Un ļoti augstsirdīgs. Tērpi ir��

Viņ� saspieda Ketrīnas roku un paturēja to savējā brīdi ilgāk, nekā tas bija vajadzīgs. �Man tas sagādā prieku.�

Viņa sēdēja guļamistabā un vēroja liesmojo�o saules rietu virs zilās Egejas jūras visā tā krāsu ko�umā. Nav iemesla atdzīvināt pagātni. Ir jādomā par nākotni. Paldies Dievam par Konstantīnu Demirisu. Viņ� bija vienīgais, kas saistīja Ketrfnu pie dzīves. Viņai

nebūtu ņeviena cita, pie kā griezties. Un viņ� bija piedāvājis viņai darbu Londonā. Vai lai es to pieņemu ? Viņas domas pārtrauca klauvējiens pie durvīm. �Mēs esam atnesu�i jūsu pus�dienas, mis.�

Vēl ilgi pēc Ketrīnas aizie�anas Konstatīns Demiriss sēdēja bibliotēkā, domājot par viņu abu sarunu. Noela. Tikai vienu reizi savā dzīvē Demiriss bija atļāvies zaudēt kontroli pār savām emocijām. Viņ� bija dziļi iemīlējies Noelā Pā�ā, un viņa bija kļuvusi par tā mīļāko. Viņ� nekad nebija pazinis nevienu viņai līdzīgu sievieti. Viņa orientējās mākslā, mūzikā un biznesā, un viņa bija kļuvusi tam neaizstājama. Nekas Noelā nevarēja viņu pārsteigt. Un viss Noelā viņu pārsteidza. Viņ� bija ar to pārņemts. Viņa bija visskaistākā, visjuteklīgākā sieviete, ko Demiriss bija jebkad pazinis. Lai būtu kopā ar viņu, tā bija atteikusies no savas filmu zvaigznes kaijeras. Noela bija iekustinājusi viņā tādas emocijas, kādas tas nekad agrāk nebija izjutis. Viņa bija tā mīļākā, uzticības persona, viņa draugs. Demiriss bija viņai pilnīgi uzticējies, un viņa to bija nodevusi ar Leriju Duglasu. Tā bija kļūda, par kuru Noela samaksāja ar savu dzīvību. Konstantīns Demiriss bija vienojies ar varas pārstāvjiem, lai viņas līķis tiktu apglabāts Psaras kapsētā, viņa personiskajā salā Egejas jūrā. Visi bija uztvēru�i to kā skaistu, sentimentālu �estu. Īstenībā Demiriss bija noorga�nizējis viņas līķa novieto�anu tur tāpēc, lai viņ� varētu izjust īpa�u baudu, staigājot pāri �is kuces kapam. Pie Demirisa gultas viņa guļamistabā atradās Noelas jaukākā fotogrāfija, tā skatījās uz viņu un smaidīja. Mū�īgi smaido�a, sastingusi uz visiem laikiem.

Pat tagad, kad bija apritējis vairāk nekā gads, Demiriss nebija spējīgs pārstāt domāt par viņu. Viņa bija kā atklāta brūce, kuru neviens ārsts nekad nevarēs sadziedēt.

Kāpēc, Noela, kāpēc ? Es tev devu visu. Es tevi mīlēju, tu, kuce. Es tevi mīlēju. Es tevi mīlu.

Un tad vēl Lerijs Duglass. Viņ� bija samaksājis ar savu dzīvību. Bet ar to vēl Demirisam nepietika. Viņam padomā bija vēl cita atriebība. Ļoti perfekta atriebība. Viņ� papriecāsies ar Duglasa sievu, tāpat kā Duglass to bija izdarījis ar Noelu, un tad viņ� aizsūtīs Ketrīnu turpat, kur bija viņas vīrs.

�Kosta��

Tā bija viņa sievas balss.

Bibliotēkā ienāca Melīna.

Konstantīns Demiriss bija precējies ar Melīnu Lambrū, pievilcīgu sievieti no senas grieķu aristokrātu ģimenes. Viņa bija slaida un izskatījās majestātiska, viņai piemita iedzimts cil�denums.

�Kosta, kas tā ir par sievieti, ko es zālē redzēju?� Viņas balss bija saspriegta.

Jautājums pārsteidza viņu negaidīti. �Ko? A. Viņa ir mana biznesa partnera draudzene,� Demiriss teica. �Viņa strādās manis labā Londonā.�

�Redzēju viņu tikai īsu mirkli. Viņa man kādu atgādina.�

�Patie�ām?�

�Jā.� Melīna vilcinājās. �Viņa man atgādina tā pilota sievu, kur� kādreiz pie tevis strādāja. Bet tas, protams, nav iespējams. Viņi to nogalināja.�

�Jā,� Konstantīns Demiriss piekrita. �Viņi to nogalināja.�

Viņ� noskatījās, kā Melīna aiziet. Viņam jāuzmanās. Melīna nebija muļķe. Man nevajadzēja viņu precēt, Demiriss domāja, tā bija rupja kļūda�

Pirms desmit gadiem Melīnas Lambrū un Kontantīna Demirisa laulības bija izraisīju�as �oku visos biznesa un sociālajos slāņos no Atēnām līdz pat Rivjērai un Ņūportai. �o lietu kutelīgu padarīja fakts, ka tikai vienu mēnesi pirms kāzām līgava bijusi saderināta ar citu vīrieti.

Kā bērns Melīna Lambrū bija mulsinājusi ģimeni ar savu gribasspēku. Kad viņai bija desmit gadi, viņa nosprieda, ka grib kļūt par jūrnieku, �imenes �oferis bija viņu atradis ostā, mēģinot lo�ņāt pa kuģiem, un pārvedis to mājās ar negodu. Divpadsmit gadu vecumā viņa mēģināja aizbēgt kopā ar ceļojo�o cirku.

Kad Melīnai bija septiņpadsmit, viņa bija samierinājusies ar savu likteni � viņa bija skaista, pasakaini bagāta, un viņa bija Mihalisa Lambrū meita. Avīzēm patika par viņu rakstīt. Viņa bija pasaku tēls, kuras rotaļbiedri bija princeses un prin�i, bet,

neskatoties uz to visu, kā par brīnumu, Melīna bija spējusi palikt neizlutināta. Melīnai bija viens brālis � Spiross, kur� bija desmit gadus par viņu vecāks, un abi dievināja viens otru. Viņu vecāki bija gāju�i bojā kuģu katastrofā, kad Melīnai bija trīspadsmit, un Spiross bija viņu izaudzinājis.

Spiross viņu īpa�i sargāja � pat pārāk, tā domāja Melīna. Kad Melīna sasniedza vēlos padsmitnieka gadus, Spiross kļuva ar�vien piesardzīgāks pret Melīnas pielūdzējiem, un viņ� rūpīgi pārbaudīja katru kandidātu, kas pretendēja uz viņa māsas roku. Neviens no viņiem neizrādījās pietiekami labs.

�Tev jāuzmanās,� viņ� nepārtraukti pamācīja Mellnu. �Uz tevi tēmē vai katrs laimes meklētājs pasaulē. Tu esi jauna un bagāta, un skaista, un tev ir slavens uzvārds.�

�Bravo, mans dārgais brāli. Tas man būs milzīgs 4 mierinājums, kad es bū�u astoņdesmit gadus veca un nomir�u kā vecmeita.�

�Neuztraucies, Melīna. Gan jau parādīsies īstais vīrietis.�

Viņu sauca grāfs Vasiliss Manoss, un viņ� bija ap �etrdesmit piecus gadus vecs, talantīgs biznesmenis no senas un ievē�rojamas grieķu ģimenes. Grāfs uzreiz bija iemīlējies skaistajā, jaunajā Melīnā. Viņa bildinājums nāca jau da�as nedēļas pēc abu pazī�anās sākuma.

�Viņ� tev ir kā radīts,� Spiross laimīgi teica. �Manoss stāv ar kājām uz zemes, un viņ� ir kā jucis pēc tevis.�

Melīna nebija tik entuziastiski noskaņota. �Viņ� nav interesi modino�s, Spiros. Kad mēs esam kopā, visa viņa runa ir par biznesu. Bizness, bizness. Es būtu gribējusi, lai viņ� ir vairāk � vairāk romantisks.�

Viņas brālis nelokāmi teica: �Laulībai ir nepiecie�ams daudz kas vairāk, ne tikai romantika. Tu ta�u gribi vīru, kur� ir krietns un stabils, un tādu, kas veltīs sevi tev.�

Beidzot Melīnu pārliecināja pieņemt grāfa Mano�a � bildinājumu.

Grāfs bija sajūsmā. �Tu mani esi padarījusi par laimīgāko cilvēku pasaulē,� viņ� atzinās. �Es tikko esmu nodibinājis jaunu kompāniju. Esmu nodomājis to nosaukt par Melina International.�

Viņa gan labāk būtu devusi priek�roku ducim ro�u. Tika nozīmēta kāzu diena, tika izsūtīti tūksto� ielūgumu, un tika kalti sare�ģīti nākotnes plāni.

Un tad Melīnas Lambrū dzīvē ienāca Konstantīns Demiriss. Viņi satikās vienā no daudzajām svinībām, kas tika rīkotas par godu saderinātajiem.

Viņus iepazīstināja namamāte. �Tā ir Melīna Lambrū � Konstantīns Demiriss.�

Demiriss vērās viņā savām pēto�ajām, melnajām acīm. �Cik ilgi jums atļauts palikt?� viņ� jautāja.

�Piedodiet?�

�Tas ir skaidrs, ka jūs esat sūtīta no debesīm, lai iemācītu mums, mirstīgajiem, kas ir skaistums.�

Melīna smējās. �Jūs runājat ļoti glaimojo�i, Demirisa kungs.� Viņ� pa�ūpoja galvu. �Jūs stāvat ārpus glaimiem. Nekas, ko es spētu pateikt, nebūtu pietiekams, lai jūs taisnīgi novērtētu.�

Tajā brīdī parādījās grāfs Manoss un pārtrauca viņu sarunu.

Naktī, tie�i pirms iemig�anas, Melīna domāja par Demirisu. Viņa, protams, par to bija dzirdējusi. Viņ� bija bagāts, viņ� bija atraitnis, un viņ� bija iemantojis ne�ēlīga biznesmeņa un neatvairāma brun�u mednieka slavu. Esmu laimīga, ka neesmu saistījusies ar viņu, Melīna domāja.

Bet dievi smējās.

Nākamajā rītā pēc viesībām brokastu istabā ienāca Melīnas virssulainis. �Jums atsūtīta paciņa, Lambrū jaunkundz. To at�veda Demirisa kunga �oferis.�

�Lūdzu, ienesiet to iek�ā.�

Tātad Konstantīns Demiriss domā, ka varēs mani iespaidot ar savu bagātību. Nu, viņu sagaida liela vil�anās. Vienalga, ko viņ� ir atsūtījis� Vai tā ir kāda dārga rotaslieta vai kāda nenovērtējama senlieta� Es tūlīt pat to aizsūtī�u viņam atpakaļ.

Paciņa bija maza un garena un skaisti iesaiņota. Zinātkāri Melīna to iztina. Uz kartītes vienkār�i bija uzrakstīts: �Domāju, ka Jums tas varētu patikt. Konstantīns.�

Tas bija viņas mīļākā autora Nikosa Kazantzakisa grāmatas Toda Raba iesējums ādas vākos. Kā gan viņ� varēja to zināt ?

Melīna aizsūtīja pieklājīgu pateicības vēstuli un domāja: tā, lūk.

Nākamajā rītā pienāca otra paciņa. �oreiz tās bija viņas mīļākā komponista Deliusa skaņuplates. Zīmītē bija teikts: �Jums varbūt patiks to klausīties, kad lasīsiet Toda Raba."

Sākot no �īs dienas, dāvanas pienāca katru, dienu. Viņas mīļākās puķes un smar�as, un mūzika, un grāmatas. Konstantīns Demiriss bija parūpējies, lai noskaidrotu, kāda ir Melīnas gaume, un viņa nespēja no viņa uzmanības nejusties glaimota.

Kad Melīna piezvanīja, lai telefoniski pateiktos Demirisam, viņ� teica: �Nav nekā tāda, ko es jebkad jums varētu dot, lai jūs jk tiktu pienācīgi novērtēta.�

Cik daudzām sievietēm viņ� to jau pirms tam ir teicis?

�Vai jūs nevēlētos ieturēt len�u kopā ar mani, Melīna?�

Viņa jau gandrīz pateica nē, bet tad nodomāja: tas ta�u nevar būt nekas ļauns � ieturēt len�u kopā ar vīrieti. Viņ� ir bijis ļoti uzmanīgs.

�Ļoti labi.�

Kad viņa ieminējās grāfam Mano�am, ka ieturēs len�u kopā ar Konstantīnu Demirisu, viņ� iebilda.

�Kāds tam iemesls, mana dārgā? Jums nav nekā kopēja ar �o briesmīgo cilvēku. Kāpēc jūs ejat ar viņu satikties?�

� Vasilis, viņ� katru dienu man ir sūtījis mazas dāvaniņas. Es ie�u pateikt, lai viņ� to izbeidz.� Un, tikko kā Melīna to bija izteikusi, viņa nodomāja: es būtu varējusi viņam to pateikt pa telefonu.

* * *

Konstantīns Demiriss bija rezervējis vietas iecienītajā Flokas restorānā Panepistimiu ielā un jau gaidīja Melīnu, kad tā ieradās.

Viņ� piecēlās. �Jūs tomēr esat �eit. Es biju tik nobijies, ka jūs varētu pārdomāt.�

�Es vienmēr turu vārdu.�

Viņ� skatījās Melīnā un nopietni teica: �Un es turu savējo. Es jūs precē�u.�

Melīna pa�ūpoja galvu, pa pusei uzjautrināta, pa pusei noskai�tusies. �Demirisa kungs, esmu saderināta, lai precētos ar kādu citu.�

�Mano�u?� Viņ� pavicināja ar roku, it kā atvairīdams �īs domas. �Viņ� nav jums piemērots.�

�Vai patiesi? Un kāpēc tad?�

�Esmu par viņu ievācis ziņas. Viņa ģimenē mājo vājprāts, viņ� ir hemofiliķis, viņu meklē policija sakarā ar seksa apsūdzībām Briselē, un viņ� briesmīgi spēlē tenisu.�

Melīna nevarēja atturēties no smiekliem. �Un jūs?�

�Es nespēlēju tenisu.�

�Saprotu. Un tāpēc man jāprecas ar jums?�

�Nē. Jums jāprecas ar mani tāpēc, ka es jūs padarī�u par laimīgāko sievieti, kas jebkad dzīvojusi.�

�Demirisa kungs��

Viņ� uzlika tās plaukstai savējo. �Kosta.�

Viņa atvilka savu roku. �Demirisa kungs, �odien es te atnācu, lai jums pateiktu, ka vēlos, lai jūs pārstātu sūtīt man dāvanas. Man nav nodoma jūs vēlreiz sastapt.�

Viņ� to pētīja ilgu laiku. �Esmu pārliecināts, ka jūs neesat cietsirdīga būtne.�

�Ceru, ka ne.�

Viņ� smaidīja. �Labi. Tad ta�u jūs negribēsiet salauzt manu sirdi.�

��aubos, vai jūsu sirds ir tik viegli salau�ama. Jums ir diezgan interesanta reputācija.�

�A, tas bija, pirms es sastapu jūs. Esmu sapņojis par jums jau ilgāku laiku.�

Melīna smējās.

�Es runāju nopietni. Kad biju jauns, man gadījās lasīt par Lambrū ģimeni. Jūs bijāt ļoti bagāti, bet es biju nabags. Man nebija nekā. Mēs dzīvojām no rokas mutē. Mans tēvs bija ostas krāvējs, kur� strādāja dokos Pirejā. Man bija �etrpadsmit brāļu un māsu, un mums bija jācīnās par visu, ko mēs sagribējām.� Sev par spīti viņa jutās aizkustināta. �Bet tagad ta�u jūs esat bagāts.�

�Jā. Bet vēl ne tik bagāts, kā taisos būt.�

�Kas padarīja jūs bagātu?�

�Bads. Es vienmēr biju badā. Un joprojām esmu badā.�

Tā acis viņa varēja izlasīt patiesību. �Kā tad jūs� kā tad jūs iesākāt?�

�Vai patiesi jūs to gribat zināt?�

Un Melīna dzirdēja sevi sakām: �Es patie�ām gribu zināt.� �Kad man bija septiņpadsmit gadu, es devos strādāt uz mazu naftas sabiedrību Vidējos Austrumos. Man negāja īpa�i labi. Vienu vakaru ēdu pusdienas kopā ar kādu jaunu ģeologu, kur� strādāja lielā naftas kompānijā. Tajā vakarā es pasūtīju tikai bif�teku, bet viņ� tikai zupu. Prasīju viņam, kāpēc viņ� neņem bif�teku, un viņ� atbildēja, ka tas ir tāpēc, ka viņam nav dzerokļu un viņ� nevar atļauties nopirkt zobu protēzes. Es iedevu viņam piecdesmit dolārus, lai viņ� nopērk jaunus zobus. Pēc mēne�a viņ� man zvanīja nakts vidū, lai pateiktu, ka tikko ir atklājis jaunu naftas depozītu. Par to viņ� vēl savam darba devējam nebija teicis. No rīta sāku aizņemties naudu, pēdējo grasi, ko vien bija iespējams dabūt, un līdz vakaram biju jau nopircis optācijas uz visu zemi, kas bija apkārt jaunajam depozītam. Vēlāk tas izvērtās par vienu no lielākajiem naftas depozītiem pasaulē.�

Melīna kā apburta ieklausījās katrā viņa vārdā.

�Tas bija sākums. Tālāk man bija nepiecie�ami tankkuģi, lai pārvadātu manu naftu, tāpēc pēc laika iegādājos floti. Tad naf�tas attīrī�anas iekārtas. Tad gaisa satiksmes līniju.� Viņ� paraustīja plecus. �Tā tas sākās.�

Jau drīz vien pēc kāzām Melīna uzzināja, ka stāsts par bif�teku izrādījies pilnīgs izdomājums.

Melīnai Lambrū nebija nodoma satikt Konstantīnu Demirisu vēlreiz. Bet, it kā nejau�as sagadī�anās pēc, kas gan bija rūpīgi plānotas, Demiriss pastāvīgi pamanījās būt tajās pa�ās svinībās, teātrī vai labdarības pasākumā, ko apmeklēja Melīna. Un katru reizi viņa izjuta tā neatvairāmo magnētismu. Viņam līdzās Vasiliss Manoss tai likās � kaut gan viņa negribēja to atzīt pat sev � stipri garlaicīgs.

Melīnai Lambrū patika flāmu gleznotāji, un, kad tirgū parādījās Brēgeļa �Mednieki sniegā�, pirms vēl viņa varēja atļauties to nopirkt, Konstantīns Demiriss jau bija paspējis to viņai aizsūtīt kā dāvanu.

Melīnu apbūra �i pārdabiskā viņas gaumes pārzinā�ana. �Es nevaru pieņemt nojums tik dārgu dāvanu,� viņa protestēja.

�Ak, bet tā nemaz nav dāvana. Jums par to jāmaksā. Pus�dienas kopā ar mani �ovakar.�

Un galu galā viņa piekrita. Vīrietis bija neatvairāms.

Pēc nedēļas Melīna lauza saderinā�anos ar grāfu Mano�u.

Kad Melīna pastāstīja �os jaunumus brālim, viņ� bija kā apstulbis.

�Dieva dēļ, kāpēc?� Spiross jautāja. �Kāpēc?�

�Tāpēc, ka es taisos precēties ar Konstantīnu Demirisu.� Viņ� bija mēms. �Tu laikam esi traka. Tu nevari precēt Demirisu. Viņ� ir necilvēks. Viņ� tevi iznīcinās. Ja��

� �

�Tu esi netaisns pret viņu, Spiros. Viņ� ir brīni�ķīgs. Un mēs mīlam viens otru. Tas ir��

�Tu mīli viņu,� viņ� strupi pārtrauca. �Es nezinu, pēc kā viņ� tiecas, bet ar mīlestību tam nav nekāda sakara. Vai tad tu nezini, kāda ir viņa reputācija ar sievietēm? Viņ���

�Tas viss ir pagātnē, Spiros. Es bū�u viņa sieva.�

Un viņ� neko vairs nespēja izdarīt, lai atrunātu māsu no precībām.

Pēc mēne�a Melīna Lambrū un Konstantīns Demiriss bija apprecēju�ies.

Sākumā likās, ka tā būs ideāla laulība. Konstantīns bija patīkams un uzmanīgs. Viņ� bija aizraujo�s un kaislīgs mīlētājs un nepārtraukti pārsteidza Melīnu ar iz�ķērdīgām dāvanām un ceļojumiem uz eksotiskām vietām.

Pirmajā abu medusmēne�a naktī viņ� teica: �Manai pirmajai sievai nevarēja būt bērnu. Tagad mums būs daudz dēlu.�

�Un nevienas meitas?� Melīna ķircinājās.

�Ja tu gribi. Bet pirmais būs dēls.�

Dienā, kad Melīna uzzināja, ka ir stāvoklī, Konstantīns bija ekstāzē.

�Viņ� mantos visu manu impēriju,� viņ� laimīgi paziņoja. Tre�ajā mēnesī Melīnai bija priek�laicīgas dzemdības. Tai laikā Konstantīna Demirisa nebija valstī. Atgriezies un uzzinājis jaunumus, viņ� reaģēja kā sajucis.

�Ko tu izdarīji?� viņ� kliedza. �Kā tas varēja notikt?�

�Kosta, es��

�Tu biji neuzmanīga!�

�Nē, es zvēru��

Viņ� dziļi ievilka elpu. �Labi. Kas noticis, noticis. Mums būs otrs dēls.�

�Es� es nevarē�u.� Viņa nespēja skatīties viņam acis.

�Ko tu tur saki?�

�Viņiem bija jātaisa operācija. Vairāk man bērnu nevarēs būt.�

Viņ� stāvēja kā sastindzis, tad pagriezās un izgāja, nebilstot ne vārda.

No �ī brī�a Melīnas dzīve pārvēlētās par elli, Konstantīns Demiriss uzvedās tā, it kā sieva tī�uprāt būtu nonāvējusi viņa dēlu. Viņ� to pilnīgi ignorēja un sāka saieties ar citām sievietēm.

Melīna būtu varējusi to paciest, bet, kas vērta pazemojumu yēl sāpīgāku, bija tas, ka viņam sagādāja baudu publiski di�oties ar saviem mīlas sakariem. Viņam bija atklāti romāni ar filmu zvaigznēm, operas solistēm un da�u savu draugu sievām. Viņ� veda savas mīļākās uz Psaru, ņēma līdzi jahtu izbraukumos un publiskos saietos. Prese ar prieku atainoja Konstantīna Demirisa mīlas dēkas.

Viņi bija ieradu�ies pusdienās pie kāda prominenta baņķiera.

�Tev un Melīnai jāatnāk,� baņķieris bija teicis. �Man ir jauns Austrumu �efpavārs, kur� gatavo vislabākos ķīnie�u ēdienus pasaulē.�

Viesu saraksts bija iespaidīgs. Pie pusdienu galda atradās fascinējo�a rņākslinieku, politiķu un rūpnieku izlase. Ēdiens bija patiesi brīni�ķīgs. �efpavārs bija pagatavojis haizivs spuras zupu, garneļu veltnī�us, mu shu cūkgaļu, Pekinas pīli, cūkas ribiņas, Kantonas nūdeles un du�iem citu ēdienu.

Melīna tika apsēdināta blakus namatēvam vienā galda galā, viņas vīrs blakus namamātei otrā galda galā. Demirisam pie labās rokas sēdēja skaista, jauna filmu zvaigzne. Demiriss bija pievērsies viņai, ignorēdams visus pārējos pie galda. Melīna varēja sadzirdēt viņu sarunas fragmentus.

�Kad beigsiet filmē�anos, jums noteikti jānāk pavizināties ar manu jahtu. Tas būs jums jauks atvaļinājums. Mēs burāsim gar Dalmācijas krastu��

Melīna centās neklausīties, bet tas nebija iespējams. Demiriss pat nepūlējās, lai pieklusinātu savu balsi. �Jūs ta�u neesat bijusi Psarā, vai ne? Tā ir burvīga, maza saliņa, pilnīgi izolēta. Jums tā patiks.� Melīnai gribējās palīst zem galda. Bet sliktākais vēl sekoja.

Viņi tikko kā bija notiesāju�i cūkas ribiņas, un viesmīļi nesa iek�ā sudraba traukus roku mazgā�anai.

Kad roku mazgājamais trauks tika nolikts jaunās zvaigznes priek�ā, Demiriss teica: �Jums tas nebūs vajadzīgs.� Un smīnot viņ� saņēma viņas rokas savējās un sāka lēni laizīt nost mērci no tās pirkstiem, vienu pirkstu pēc otra. Pārējie viesi novērsa acis.

Melīna piecēlās kājās un pagriezās pret namatēvu. �Ja jūs mani atvainotu, man� man sāp galva.�

Viesi skatījās, kā viņa izgāja no istabas. Demiriss nepārradās mājās ne tajā naktī, ne nākamajā.

Kad Spiross izdzirdēja par starpgadījumu, viņ� no dusmām nobālēja. �Dod man tikai atļauju,� Melīnas brālis niknojās, �un es nogalinā�u �o kuņas dēlu.�

�Viņ� tur neko nevar izdarīt,� Melīna to aizstāvēja. �Tāda ir viņa daba.�

�Viņa daba? Viņ� ir vienkār�i kustonis! Tevjātiek no viņa vaļā. Kāpēc tu ne�ķiries no viņa?�

Tas bija jautājums, ko Melīna Demirisa sev bie�i bija uzdevusi garo, vientuļo nak�u klusumā, vienmēr nonākdama pie vienas un tās pa�as atbildes: Es viņu mīlu.

Pusse�os no rīta Ketrinu, ļoti atvainodamās, pamodināja is�tabene.

�Labrīt, mis��

Ketrīna atvēra acis un apjukusi skatījās apkārt. Mazās klostera celles vietā viņa atradās skaistā guļamistabā� Viņas atmiņu virknējums atgriezās. Ceļojums uz Atēnām� Jūs esat Ketrīna Duglasa� Valsts viņiem piesprieda nāvessodu�

�Mis��

�Jā?�

�Misters Demiriss jautā, vai jūs piebiedrosieties viņam brokastīs uz terases.�

Pavisam samiegojusies, Ketrina skatījās viņā. Nemierīgu domu pārņemta, viņa nebija varējusi aizmigt līdz �etriem no rīta. �Paldies. Pasakiet misteram Demirisam, ka tūlīt bū�u.�

Pēc divdesmit minūtēm virssulainis pavadīja Ketrīnu līdz milzīgai terasei, kas bija vērsta uz jūras pusi. To noslēdza zema akmens siena, zem kuras divdesmit pēdas zemāk varēja redzēt dārzus. Konstantīns Demiriss sēdēja pie galda un gaidīja. Kamēr Ketrīna nāca viņam klāt, viņ� to pētīja. Viņai piemita aizkustino�s naivums. Viņ� grasījās to iegūt, pakļaut, padarīt par savu. Viņ� iedomājās to kailu savā gultā, tādējādi atmaksājot Noelai un Lerijam vēlreiz. Demiriss piecēlās.

�Labrīt. Piedodiet, ka pamodināju jūs-tik agri, bet pēc da�ām minūtēm man jādodas uz savu biroju, un pirms tam man gribējās nedaudz ar jums aprunāties.�

�Jā, protams,� Ketrina sacīja.

Viņa apsēdās tam pretī pie liela marmora galda ar seju pret jūru. Saule tikko lēca, kaisīdama jūrā tūksto�iem vizuļojo�u atspulgu. �Ko jūs vēlētos brokastīs?�

Viņa papurināja galvu. �Es neesmu izsalkusi.�

�Varbūt kafiju?�

�Paldies.�

Virssulainis lēja karstu kafiju Belleek tasītē.

�Tā, Ketrin,� Demiriss iesāka. �Vai jūs esat padomājusi par mūsu sarunu?�

Visu nakti ne par ko citu viņa nebija varējusi domāt. Atēnās viņai nekas vairs nebija palicis un citur vairs nebija kur iet. Es neie�u atpakaļ uz klosteri, viņa zvērēja. Uzaicinājums strādāt Konstantīna Demirisa kompānijā Londonā skanēja diezgan intriģējo�i. Faktiski, to Ketrina piemetināja sev, tas skan aizraujo�i. Tas varētu būt jaunas dzīves iesākums.

�Jā,� Ketrina teica. �Esmu.�

�Un?�

�Es� es domāju, ka varētu pamēģināt.�

Konstantīnam Demirisam izdevās neizrādīt, savu atvieglojuma sajūtu. �Ļoti priecājos. Vai kādreiz esat bijusi Londonā?�

�Nē. Tas ir � es tā domāju.� Kāpēc gan es nezinu pavisam dro�i ? Joprojām bija daudz biedējo�u tuk�umu viņas atmiņā. Cik daudz pārsteigumu man vēl nāks priek�ā?

�Tā ir viena no nedaudzajām civilizētām pilsētām, kas saglabāju�ās pasaulē. Esmu pārliecināts, ka jums tā ļoti patiks.� Ketrina vilcinājās. �Mister Demiris, kāpēc jūs uzņematies visas �is rūpes par mani?�

�Teiksim to tā � es jūtu atbildību pārjums.� Viņ� apklusa. �Es biju tas, kas iepazīstināja jūsu vīru ar Noelu Pā�u.�

�Ā,� Ketrina lēni novilka. Noela Pā�a. Vārds izraisīja viņā vieglas trīsas. Tie abi bija nomiru�i viens otra dēļ. Lerijs laikam viņu ļoti bija mīlējis.

Ketrina piespieda sevi uzdot jautājumu, kas visu cauru nakti bija to mocījis. �Kā� kā viņi tika nonāvēti?�

Iestājās neliela pauze. �Viņi tika no�auti.�

�Ak vai.� Viņa varēja sajust lodes plē�am Lerija miesu, saārdām tā vīrie�a ķermeni, ko viņa tik ļoti kādreiz bija mīlējusi. Viņa no�ēloja, ka bija jautājusi.

�Ļaujiet man dot jums kādu padomu. Nedomājiet par pagātni. Tas var tikai darīt sāpes. Lai tas'viss paliek aiz muguras.� Ketrina domīgi teica: �Jums taisnība. Es mēģinā�u.�

�Labi. Laimīgā kārtā man �orīt uz Londonu lido lidma�īna, Ketrin. Vai pēc maza brī�a jūs būtu gatava lidojumam?�

Ketrīnai ienāca prātā visi tie ceļojumi, kuros viņa bija devusies kopā ar Leriju, līksmā gatavo�anās, kravā�anās, prieks par gaidāmo braucienu.

�oreiz nebūs neviena, ar ko doties kopā, pavisam maz kravājamo mantu, un nebija nekas, kam gatavoties. �Jā, es varu būt gatava.�

�Brīni�ķīgi. Pie reizes,� Demiriss it kā starp citu ieminējās, �tagad, kad jūsu atmiņa atgriezusies, varbūt ir kāds, ar ko jūs gribētu tikties, kāds no jūsu pagātnes, kam jūs gribētu paziņot, ka ar jums viss ir kārtībā?�

Vārds, kas momentā ie�āvās viņai prātā, bija Viljams Freizers. Viņ� bija vienīgais visā pasaulē, kas bija saglabājies no viņas pagātnes. Bet viņa zināja, ka vēl nav īsti gatava ar to tikties. Kad iekārto�os, Ketrina domāja, kad sāk�u atkal strādāt, es viņu sameklē�u.

Gaidīdams atbildi, Konstantīns Demiriss viņu vēroja.

�Nē,� beidzot Ketrina sacīja. �Nav neviena.�

Viņai pat neienāca prātā, ka tikko izglābusi Viljama Freizera dzīvību.

�Es sagādā�u jums pasi.� Viņ� pasniedza tai konvertu. �Tas ir algas avanss. Jums nebūs jāuztraucas par dzīvesvietu. Kompānijai ir dzīvoklis Londonā. Jūs dzīvosiet tur.�

Tas bija kas neiedomājams. �Jūs esat pārāk laipns.�

Viņ� paņēma tās roku savējā. �Jūs redzēsiet, ka es esmu�� Viņ� pārdomāja to, ko gribēja teikt. Apejies ar viņu uzmanīgi, viņ� domāja. Lēnām. Tu ta�u negribi viņu aizbaidīt prom. ��ka es varu būt ļoti labs draugs.�

�Jūs esat ļoti labs draugs.�

Demiriss smaidīja. Pagaidi vien.

Pēc divām stundām Konstantīns Demiriss iesēdināja Ketrfnu rolsroisa pakaļējā sēdeklī, lai dotos uz lidostu.

�Izbaudiet Londonu,� viņ� teica. �Uzturē�u ar jums sakarus.� Piecas minūtes pēc ma�īnas aizbrauk�anas Demiriss jau zvanīja uz Londonu. �Viņa ir ceļā.�

Lidma�īnai pēc saraksta vajadzēja izlidot no Elinīkas lidos�tas 9.00 no rīta. Tas bija Hawker Siddelej, un, Ketrīnai par pārsteigumu, viņa bija vienīgā pasa�iere. Pilots, patīkama izskata grieķis vidējos gados, kura vārds bija Panteliss, parūpējās, lai Ketrīna ērti apsēstos un piesprādzētos.

�Mēs pacelsimies pēc da�ām minūtēm,� viņ� paziņoja.

�Paldies.�

Ketrīna vēroja viņu ieejam lidotāju kabīnē, lai piebiedrotos otrajam pilotam, un pēk�ņi viņas sirds sāka pukstēt straujāk. �ī ir tā pati lidma�īna, ar kuru lidoja Lerijs. Vai Noela Pā�a arī bija sēdējusi tajā pa�ā sēdeklī, kurā es tagad? Pēk�ņi Ketrīna sajutās tā, it kā taisītos zaudēt samaņu; �ķita, ka sienas ap viņu sāk spiesties virsū. Viņa aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Viss ir beidzies, viņa domāja. Demirisam taisnība. Tā ir pagātne, un nekas to vairs nevar izlabot.

Viņa dzirdēja dzinēju rūkoņu un atvēra acis. Lidma�īna cēlās aug�ā, uzņēmusi kursu uz ziemeļrietumiem, uz Londonu. Cik rei�u Lerijs bija veicis �o lidojumu ? Lerijs. Viņa jutās satraukta no tiem emociju uzplūdiem, ko nesa līdzi viņa vārds. Un no atmiņām. Brīni�ķīgām un �ausmino�ām atmiņām�

Tā bija 1940. gada vasara, gads pirms Amerikas iesaistī�anās karā. Viņa tikko kā bija beigusi Ziemeļrietumu universitāti un bija pārbraukusi no �ikāgas uz Va�ingtonu, Kolumbijas ap�gabalu, uz savu pirmo darba vietu.

Istabas biedrene bija tai teikusi: �Ei, es dzirdēju par brīvu �tata vietu, kas varētu tevi interesēt. Viesībās viena no meitenēm teica, ka viņa aiziet no darba, jo dodas atpakaļ uz Teksasu. Viņa strādāja pie Bila Freizera. Viņ� ir informācijas dienesta vadītājs Ārējo sakaru nodaļā. Es par to dzirdēju tikai

vakarvakarā, un, ja tu dosies turp nekavējoties, tad noteikti apsteigsi pārējās meitenes, kas pretendēs uz �o vietu.�

Ketrīna bija metusies turp, ta�u pārliecinājās, ka Freizera pieņem�anas telpa jau ir pilna ar du�iem pretenden�u uz �o vietu. Man nav nekādu izred�u, Ketrīna nodomāja. Atvērās kāda kabineta durvis � un parādījās Viljams Freizers. Viņ� bija slaids, pievilcīgs vīrietis ar sprogainiem, blondiem matiem, kas deniņos metās sirmi, gai�ām, zilām acīm un spēcīgi izteiktu, noteiktu un apņēmīgu �okļa līniju.

Viņ� teica sekretārei: �Man nepiecie�ams �urnāls �Life". Numurs, kas iznāca pirms trim vai �etrām nedēļām. Tam ir Staļina bilde uz vāka.�

�

�Es to pasūtī�u, mister Freizer,� sekretāre teica.

�Sallij, es patlaban runāju ar senatoru Borahu pa telefonu. Es gribu nolasīt viņam no �ī numura vienu rindkopu. Jums ir tie�i divas minūtes laika, lai sameklētu man �o numuru.� Viņ� iegāja kabinetā un aizvēra durvis.

Pretendentes saskatījās un raustīja plecus.

Ketrīna stāvēja, intensīvi domādama. Tad viņa pagriezās un metās ārā no biroja. Aizejot viņa dzirdēja vienu no sievietēm sakām: �Labi. Viena jau ir nost no ceļa.�

Pēc trim minūtēm Ketrīna atgriezās birojā ar veco �Life� numuru, kuram uz vāka bija Staļina attēls. Viņa to pasniedza sekretārei. Piecas minūtes vēlāk Ketrīna jau sēdēja Viljama Freizera kabinetā.

�Sallija man teica, ka jūs sadabūjāt �urnāla �Life� numuru.�

�Jā, ser.�

�Es pieņemu, ka �is trīs nedēļu vecais numurs nebija jums nejau�i somiņā?�

�Nē, ser.� �

�Kā tad jūs to tik ātri atradāt?�

�Es nogāju lejā vīrie�u frizētavā. Frizētavās un zobārstniecības kabinetos vienmēr var atrast vecus preses iz�devumus mētājamies visapkārt.�

�Vai jūs vienmēr esat tik attapīga?�

�Nē, ser.�

�Mēs to noskaidrosim,� Viljams Freizers teica. Viņa bija pieņemta.

Ketrfnai patika aizraujo�ais darbs pie Freizera. Viņ� bija vec�puisis, bagāts un sabiedrisks, un likās, ka viņ� Va�ingtonā visus pazīst. �urnāls "Time�� bija nosaucis viņu par �Gada visievērojamāko vecpuisi�.

Se�us mēne�us pēc tam, kad Ketrina sāka strādāt pie Viljama Freizera, viņi iemīlējās viens otrā.

Viņa guļamistabā Ketrīna sacīja: �Man jums kas jāsaka. Esmu jaunava.�

Freizers izbrīnīts �ūpoja galvu. �Tas ir kas neticams. Kā gan man izdevās savaldzināt vienīgo jaunavu visā Va�ingtonā?�

Kādu dienu Viljams Freizers Ketrīnai teica: �Mūsu birojam uzdots vadīt filmas uzņem�anu armijas Gaisa Spēku jauniesaucamo vervē�anas vajadzībām. Filma tiks uzņemta MGM studijā Holivudā. Es gribētu, lai tu uzņemies filmē�anu, kamēr es bū�u projām Londonā.�

�Es? Bil, es pat nemāku pielādēt brauniņu. Ko es varu zināt par mācību filmas uzņem�anu?�

Freizers pasmīnēja. �Apmēram tikpat daudz, cik jebkur� cits. Bet tev nav jāuztraucas. Viņiem ir re�isors. Viņa vārds ir Alans Bend�amins. Armija filmā grib iesaistīt arī aktierus.�

�Kāpēc?�

�Domāju, viņi jūt, ka karavīri nebūs pietiekami pārliecino�i karavīru lomām.�

�Tas izklausās pēc armijas.�

Un Ketrīna bija lidojusi uz Holivudu, lai vadītu mācību filmas uznem�anu.

*

Filmē�anas paviljons bija pilns ar statistiem, un lielākā daļa no tiem � slikti piegulo�ās uniformās.

�Lūdzu, atvainojiet,� Ketrina uzrunāja garāmejo�u vīrieti, �Vai misters Alans Bend�amins ir �eit?�

�Mazais kaprālis?� Viņ� parādīja ar roku. �Lūk, tur.� Ketrina pagriezās un ieraudzīja tievu, trausla izskata vīreli uniformā ar kaprāļa uzple�u zīmotnēm. Viņ� patlaban brēca uz vīrieti ar ģenerāļa zvaigznēm uz uzple�iem.

�Man pie vienas vietas, ko teica trupas direktors. Man līdz kaklam tie ģenerāļi. Man nepiecie�ami apak�nieki.� Izmisumā

viņ� pacēla rokas. �Visi grib būt tikai virsai�i, un neviens negrib būt parasts indiānis.�

�Atvainojiet mani,� Ketrina teica. �Esmu Ketrina Aleksandera.�

�Paldies Dievam!� mazais vīrelis iesaucās. �Tagad jūs pārņemat vadību. Es nesaprotu, ko es �eit meklēju. Man bija darbs Dīrbornā par trīsdesmit pieciem simtiem dolāru gadā, kur es rediģēju mēbeļu tirdzniecības �urnālu, bet es tiku iemests Sakaru karaspēkā un aizsūtīts rakstīt mācību filmu scenārijus. Ko es saprotu no producē�anas un re�ijas? Tā ir jūsu lieta.� Un, atstājis Ketrīnu tur stāvam, viņ� pagriezās un steidzās uz izeju.

Ketrīnai tuvojās kāds slaids, iesirms vīrietis, tērpies svīterī, uzjautrināti smaidīdams. �Vai nepiecie�ama kāda palīdzība?� �Man nepiecie�ams, lai notiktu brīnums,� Ketrina sacīja. �Man par visu �eit jāatbild, un es nesaprotu, kas man īsti jādara.�

Viņ� pasmīnēja. �Apsveicu ar iera�anos Holivudā. Esmu Toms O�Braiens, re�isora asistents.�

�Kā jūs domājat � vai jūs nevarētu �o te novadīt?�

Viņa redzēja, ka tā lūpu kaktiņi izliecas. �Es varētu pamēģināt. Esmu uzņēmis se�as filmas ar Villiju Vaileru. Situācija nav tik briesmīga, kā izliekas. Viss, kas te nepiecie�ams, ir mazliet organizācijas. Scenārijs ir uzrakstīts, un dekorācijas jau izgatavotas.�

Ketrina pārlaida acis visapkārt paviljonam. �Da�i no �iem formas tērpiem izskatās vienkār�i briesmīgi. -Jāskatās, vai mēs nevaram kaut ko uzlabot.�

O�Braiens apstiprino�i pamāja. �Tā ir.�

Ketrina un O�Braiens piegāja pie statistu grupas. Sarunu troksnis milzīgajā paviljonā bija apdullino�s.

�Apklusīsim, zēni!� O�Braiens bļāva. ��ī ir misis Aleksandera. Viņa �eit būs atbildīgā persona.�

Ketrina teica: �Sastājieties, lūdzu, rindā, lai mēs jūs labāk varētu apskatīt.�

O�Braiens nostādīja vīrie�us nelīdzenā ierindā. Netālu no sevis Ketrina izdzirdēja smieklus un balsis un dusmīgi pa�griezās. Viens no vīriem formas tērpā, nepievērsdams notieko�ajam nekādu uzmanību, stāvēja stūri un pļāpāja ar

da�ām meitenēm, kas kāri uztvēra katru viņa vārdu un ķiķināja. Vīrie�a uzvedība kaitināja Ketrīnu.

�Atvainojiet mani! Vai jūs mums nepiebiedrotos?�

Viņ� pagriezās un laiski pajautāja: �Vai jūs runājat ar mani?� �Jā. Mēs gribētu sākt strādāt.�

Vīrietis bija ārkārtīgi izskatīgs, gar� un tvirts, ar zili melniem matiem un trauksmainām, tum�ām acīm. Viņam formas tērps piegulēja perfekti. Uz uzple�iem bija kapteiņa zīmotnes, un pāri krūtīm viņ� bija uzspraudis uzmanību piesaisto�u spilgtu apbal�vojumu lentī�u virkni. Ketrīna uz tām cie�i skatījās. ��īs medaļas?..

�Vai tās ir pietiekami iespaidīgas, priek�niec?� Viņa balss bija dziļa, un tajā skanēja aizskaro�s uzjautrinājums.

�Noņemiet tās!�

�Kāpēc? Es domāju, ka piedo�u �ai filmai mazliet krā�ņuma.� �Ir viena maza nianse, ko jūs, iespējams, esat aizmirsis. Amerika vēl nav iesaistījusies karā. Tā ka jūs tās būtu varējis iegūt vienīgi kādā karnevālā.�

�Jums taisnība,� viņ� paklausīgi piekrita. �Es par to nepadomāju. Es da�as no tām noņem�u.�

�Noņemiet nost visasl� Ketrīna strupi izmeta.

Pēc filmē�anas rīta cēliena, kad Ketrīna ieturēja len�u filmu studijas restorānā, viņ� pienāca pie tās galdiņa. �Es gribēju jums pajautāt, kā man �orīt izdevās. Vai es biju pārliecino�s?�

Viņa manieres Ketrīnu galīgi saniknoja. �Jums patīk valkāt �o uniformu un lepni di�oties meiteņu priek�ā, bet vai jūs esat padomājis arī par pieteik�anos armijā?�

Viņ� izskatījās �okēts. �Lai tiktu no�auts? Tas ir pie�napuikām.�

Ketrīna bija gatava eksplodēt. �Manuprāt, jūs esat no�ēlojams.�

�Kāpēc?�

�Ja jūs pats to neapjēdzat, es jums to nekad nevarē�u ieskaidrot.� �Kāpēc gan nepamēģināt? �ovakar pusdienās. Jūsu mājās. Vai jūs gatavojat?�

�Nepūlieties nākt atpakaļ uz filmē�anu,� Ketrīna atcirta. �Teik�u misteram O�Braienam, lai aizsūta jums �eku par �ārīta darbu. Kā jūs sauc?�

�Duglass. Lerijs Duglass.�

Piedzīvojums ar jauno, augstprātīgo aktieri mocīja Ketrīnu, un viņa centās to izmest no galvas. Bet kaut kāda iemesla dēļ viņai bija grūti to aizmirst.

Kad Ketrina atgriezās Va�ingtonā, Viljams Freizers teica: �Man tevis ļoti pietrūka. Esmu daudz par tevi domājis. Vai tu mani mīli?�

�Loti, Bil.�

� 7

�Es arī tevi mīlu. Kāpēc gan lai mēs �ovakar kaut kur neaizietu un to nenosvinētu?�

Un Ketrīna zināja, ka �ovakar viņ� to bildinās.

Viņi devās uz eleganto D�efersona klubu. Kad pusdienas bija pusē, ienāca Lerijs Duglass, joprojām tērpies savā armijas Gaisa Spēku uniformā ar visām medaļām. Neticēdama savām acīm, Ketrīna vēroja to pienākam pie viņu galdiņa un sasveicināmies nevis ar vinu, bet ar Freizeru.

� 7

Bils Freizers piecēlās. �Ketij, tas ir kapteinis Lerijs Duglass. Lerij, �ī ir misis Aleksandera � Ketrīna. Lerijs ir lidojis ar Karalisko Gaisa Spēku lidma�īnām. Viņ� bija amerikāņu eskadriļas vadītājs. Tagad viņu ir pierunāju�i uzņemties vadīt aviācijas iznīcinātāju bāzi Vird�īnijā, lai sagatavotu kaujām kādus no mūsu zēniem.�

Glu�i kā vecas filmas atkārtojumā, Ketrīna atcerējās, kā bija pavēlējusi viņam noņemt zīmotnes un medaļas un kā viņ� bija tam priecīgi piekritis. Viņa bija bijusi pa�apmierināti valdonīga � un viņa bija to nosaukusi par gļēvuli. Viņai gribējās palīst zem galda.

Nākamajā dienā Lerijs Duglass bija piezvanījis Ketrīnai uz darbu. Vina atteicās ar vinu runāt. Kad vina beidza darbu, viņ� � * * 1 * to ārpusē gaidīja. Viņ� bija noņēmis savas medaļas un lentes un bija piespraudis apak�leitnanta zīmotnes.

Viņ� uzsmaidīja un nāca tai klāt. �Vai tā ir labāk?�

Ketrīna viņā skatījās. �Vai� vai nepareiza zīmotņu nēsā�ana nav pret reglamentu?�

�Es nezinu. Domāju, ka par to atbildīga esat jūs.�

Viņa ieskatījās Lerija acīs un saprata, ka ir galīgi pazudusi. Viņā bija kāds maģisks spēks, kas bija neatvairāms.

�Ko jūs gribat no manis?�

�Visu. Es gribu jūs.�

Viņi bija devu�ies uz tā dzīvokli un mīlēju�ies. Un tas bija neizsakāms prieks, bauda, par kādu Ketrīna nekad nebija pat sapņojusi, fantastiska kopā saplū�ana, kas �ūpoja gan istabu, gan visumu, līdz nāca neprātīga ekstāze; neticams, iznīcino�s ceļojums, satik�anās un �ķir�anās, beigas un sākums. Un viņa bija gulējusi tur iztuk�ota un aprimusi, turēdama viņu cie�i, negribēdama ļaut tam iet, negribēdama, lai �īs izjūtas jelkad beigtos.

Pēc piecām stundām viņi Merilendā* apprecējās.

Tagad, sē�ot lidma�īnā ceļā uz Londonu, lai sāktu jaunu dzīvi, Ketrīna domāja: Mēs bijām tik laimīgi. Kurā brīdī viss sāka iet greizi ? Romantiskās filmas un mīlas dziesmas panāca, ka mēs visi ticējām laimīgām beigām un bruņiniekiem spo�ās bruņās, un mīlestībai, kas nekad, nekad nemirst. Mēs patie�ām ticējām, ka D�eimsam Stjuartam un Donai Rīdai bija Brīni�ķīga dzīve, un mēs zinājām, ka Klārks Geibls un Klodeta Kolbēra būs kopā uz visiem laikiem pēc tam, kad Tas kādu nakti bija noticis, un mēs lējām asaras, kad Frederiks Mār�s atgriezās pie Mirnas Lojas, lai nodzīvotu Mūsu dzīves labākos gadus, un mēs bijām pārliecināti, ka D�ouna Fontēna atrada laimi Lorensa Olivjē rokās Rebekā. Tas viss bija meli. Visi meloja. Un dziesmas. Es mīlē�u tevi vienmēr. Kā vīrie�i vienmēr aprēķina? Ar hronometru ? Cik dziļ� ir okeāns? Ko domāja Ērvings Berlins? Vienu pēdu? Divas pēdas? Un� Uz visiem laikiem un vienu dienu. Es aizeju. Es gribu �ķir�anos. Kāds burvīgs vakars. Uzkāpsim Cumerkas kalnā. �Tu un nakts, un mūzika. Viesnīcas portjē stāstīja man par da�ām alām netālu no �ejienes� (Es tevi mīlu) Sentimentālu iemeslu dēļ. Neviens

* ASV �tats (tulk.).

nekad� Tagad, kamēr viņa guļ� Esi Mana Mīla. Un mēs klausījāmies dziesmas, uti mēs skatījāmies filmas un patie�ām domājām, ka tāda būs arī dzīve. Es tā ticēju savam vīram. Vai es kādam jebkad vēl varē�u ticēt ? Ko es tādu izdarīju, ka viņ� gribēja mani nogalināt ?

�Mis Aleksandera��

Ketrīna satrūkusies un apjukusi pacēla skatienu.

Viņai līdzās stāvēja pilots. �Mēs esam nolaidu�ies. Laipni lūdzu Londonā.�

Lidostā Ketrīnu jau gaidīja limuzīns. �oferis teica: �Es parūpē�os par jūsu bagā�u, mis Aleksandera. Mans vārds ir Alfrēds. Vai jūs vēlētos doties tie�i uz jūsu dzīvokli?�

Manu dzīvokli. �Jā, tas būtu jauki.�

Ketrīna ieslīga sēdeklī. Neticami. Konstantīns Demiriss bija izkārtojis viņai privātu lidma�īnu un vietu, kur dzīvot. Vai nu viņ� bija visaugstsirdīgākais cilvēks pasaulē, vai arī� Viņa vienkār�i nespēja iedomāties citu alternatīvu. Nē. Viņ� ir visaugstsirdīgākais cilvēks pasaulē. Man jāatrod piemērots veids, kā izrādīt savu pateicību.

Dzīvoklis, kas atradās Elizabetes ielā pie ītona laukuma, bija izteikti grezns. Tas sastāvēja no liela vestibila, skaisti mēbelētas viesistabas ar kristāla lustru, ar paneļiem ap�ūtas bibliotēkas, virtuves, kurā bija krietnas pārtikas rezerves, trīs pievilcīgi mēbelētām guļamistabām un kalpotāju telpām.

Pie durvīm Ketrīnu sagaidīja aptuveni �etrdesmit gadus veca sieviete melnā kleitā. �Labdien, mis Aleksandera. Esmu Anna, jūsu saimniecības vadītāja.�

Protams, mana saimniecības vadītāja. Ketrīna jau bija sākusi to visu pieņemt kā pa�u par sevi saprotamu. �Labdien.�

�oferis ienesa iek�ā Ketrinas �emodānus un novietoja tos viņas guļamistabā. �Limuzīns ir jūsu rīcībā,� viņ� tai teica. �Pasakiet tikai Annai, kad esat gatava doties uz biroju, un es jūs aizvedī�u.� Limuzīns ir manā rīcībā. Dabiski. �Paldies.�

Anna sacīja: �Es izkravā�u jūsu somas. Ja ir vēl kas, ko es varētu līdzēt, dodiet man tikai ziņu.�

�Es neko tādu nevaru iedomāties,� Ketrīna atklāti sacīja.

Ketrfna klejoja pa dzīvokli, līdz kamēr Anna bija izsaiņojusi man�tas. Viņa iegāja guļamistabā un apskatīja skaistās kleitas, ko DemiriSs bija tai nopirds, un domāja: tas viss līdzinās burvīgam sapnim. Visam piemita pilnīga nerealitātes sajūta. Pirms �etrdesmit astoņām stundām viņa bija laistījusi ro�u krūmus klosterī. Tagad viņa dzīvoja hercogienes dzīvi. Viņa domāja par to, kāds būs darbs. Es strādā�u pamatīgi. Negribu, lai viņ� viltos. Viņ� ir bijis tik brīni�ķīgs. Pēk�ņi viņa jutās nogurusi. Viņa atlaidās mīkstajā, ērtajā gultā. Es tikai mirklīti atpūtī�os, viņa domāja. Un aizvēra acis.

Viņa slīka un sauca pēc palīdzības. Un Lerijs peldēja viņai klāt un, sasniedzis Ketrīnu, pagrūda viņu zem ūdens. Un viņa bija tum�ā alā, un sikspārņi nāca tai virsū, plē�ot matus, sitot savus mitros, lipīgos un aukstos spārnus pret viņas seju. Kētrīna iztrūkusies pamodās un apsēdās gultā trīcēdama.

Viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos.

Pietiek, viņa domāja. Tas ir pagājis. Tā bija vakardiena. Tagad ir �odiena. Neviens tev nenodarīs pāri. Neviens. Vairs ne.

Saimniecības vadītāja Anna bija klausījusies kliedzienos ārpusē pie Ketrīnas guļamistabas durvīm. Viņa brīdi pagaidīja, un, kad iestājās klusums, nokāpa vestibilā un pacēla telefona klausuli, lai ziņotu Konstantīnam Demirisam.

Grieķu Tirdzniecības korporācija atradās Bondstritā, kas piesle�jas Pikadilli, 217. numurā, vecā valdības namā, kas pirms vairākiem gadiem tika pārvērsts par kantorēku. Ēkas eksteijers bija arhitektūras meistardarbs � elegants un graciozs.

Kad Ketrfna ieradās, biroja personāls viņu jau gaidīja. Tur bija kāds pusducis cilvēku, kas gribēja ar viņu sasveicināties.

�Laipni lūdzam, mis Aleksandera. Es esmu Evelīna Keija. �is ir Karls� Takers..: Metjū� D�enija��

Vārdi un sejas pazuda kā miglā.

�Labdien.�

�Jūsu kabinets ir jau sagatavots. Es parādī�u jums ceļu.�

�Paldies.�

Pieņemamā telpa bija gaumīgi mēbelēta, ar lielu �esterfilda dīvānu, ko ieskāva divi �ipendeila krēsli un gobelēns. Viņas devās pa garu, paklājiem izklātu koridoru un pagāja garām

konferen�u zālei ar pamatīgiem prie�koka paneļiem un ādas krēsliem ap spo�i nopulētu galdu.

Ketrīna tika ievesta pievilcīgā kabinetā ar lietotām, ērtām mēbelēm un ādas dīvānu.

�Tas viss ir jūsu.�

�Tas ir jauki,� viņa nomurmināja.

Uz galda bija svaigi ziedi.

�No mistera Demirisa.�

Viņ� ir tik uzmanīgs.

Evelīna Keija, sieviete, kas bija parādījusi viņas darba telpu, bija drukna izskata, vidējos gados ar patīkamu seju un brīvu izturē�anos.

�Da�as dienas būs nepiecie�amas, lai jūs pierastu pie �īs vietas, bet darbs ir patie�ām diezgan vienkār�s. Mēs esam viens no Demirisa impērijas nervu centriem. Mēs koordinējam ziņojumus no aizjūras nodaļām un sūtām tos uz centru Atēnās. Es esmu biroja vadītāja. Jūs būsiet mana asistente.�

�Ahā.� Nu es esmu biroja vadītājas asistente. Ketrīnai nebija ne jausmas, ko no viņas gaidīja. Viņa tikusi iemesta fantastiskā pasaulē. Personiskās lidma�īnas, limuzīni, skaists dzīvoklis ar kalpotājiem�

�Vims Vendīns ir mūsmāju matemātikas ģēnijs. Viņ� aprēķina visus oficiālos ziņojumus un saliek tos galvenajā finansiālo analī�u tabulā. Viņa prāts darbojas ātrāk nekā lielākā daļa kalkulatoru. Aiziesim uz viņa kabinetu, un iepazīsieties ar viņu.�

Viņas gāja pa koridoru līdz telpai gaiteņa galā. Evelīna atvēra durvis bez klauvē�anas.

�Vim, tā ir mana jaunā asistente.�

Ketrīna iegāja kabinetā un, pilna uzmanības, apstājās. Izskatījās, ka Vims Vendīns ir nedaudz vecāks par trīsdesmit gadiem, tievs vīrietis ar pagļēvu �okļa veidojumu un neizteiksmīgu, vienaldzīgu sejas izteiksmi. Viņ� skatījās ārā pa logu.

�Vim! Vim! Tā ir Ketrīna Aleksandera.�

Viņ� pagriezās. �Katrīnas Pirmās īstais vārds bija Marta Skovronka*, viņa bija kalpu meita, dzimusi 1684. gadā, krievi to nolaupīja; viņa apprecējās ar Pēteri I un bija Krievijas im�peratore no 1725. līdz 1727. gadam; Katrīna Lielā bija Vācijas

* Katrīnas I īstais vārds bija Marta Skarvronska (reci.).

prin�a meita, dzimusi 1729. gadā, un viņa apprecējās ar Pēteri, kur� kļuva par imperatoru Pēteri III1762., un viņa mantoja no tā troni tajā pa�ā gadā pēc tam, kad viņa to bija nogalinājusi. Viņas valdī�anas laikā notika trīs Polijas dalī�anas un divi kari pret Turciju..Informācija lija kā strūklaka, izteikta monotonā balsī.

Ketrīna klausījās kā apdullusi. �Tas ir� tas ir ļoti interesan�ti,� viņa beidzot varēja izteikt.

Vims Vendīns skatījās prom.

Evelīna teica: �Vims ir kautrīgs, kad viņ� satiek cilvēkus.�

Kautrīgs ? Ketrīna domāja. �is vīrietis ir dīvains. Un viņ� ir ģēnijs? Kas gan �is būs par darbu ?

Atēnās savā birojā Aghiou Geronda ielā Konstantīns Demiriss klausījās telefoniskajā ziņojumā no Alfrēda Londonā.

�Es aizvedu misis Aleksanderu tie�i no lidostas uz dzīvokli, mister Demiris. Es jautāju viņai, vai viņa negribētu, lai es viņu vēl kaut kur aizvedu, kā jūs to vēlējāties, bet viņa teica � nē.�

�Vai viņai tie�ām nebija neviena kontakta ārpusē?�

�Nē, ser. Ja nu vienīgi viņa varēja piezvanīt kādam no sava dzīvokļa, ser.�

Par to Konstantīns Demiriss neuztraucās. Saimniecības pārzine Anna par to ziņos. Viņ� nolika klausuli visai apmierināts. Viņa, liekas, neradīja tūlītējas briesmas viņam, un viņ� gādās, lai Ketrīnu uzmanītu. Viņa bija viena pati pasaulē. Viņai nebija neviena, pie kā vērsties, izņemot savu labdari Konstantīnu Demirisu. Man drīz jāmēģina noorganizēt braucienu uz Londonu, Demiriss laimīgi nodomāja. Ļoti drīz.

Jaunais darbs Ketrīnai Aleksanderai likās ļoti interesants. Katru dienu pienāca ziņojumi no Konstantīna Demirisa tālu izpletu�ās impērijas. Bija kravas pavadzīmes no tēraudlietuvēm Indiānā, norēķinu rēķini no automa�īnu rūpnīcas Itālijā, rēķini no vairākiem laikrakstiem Austrālijā, zelta raktuves un apdro�inā�anas kompānijas. Ketrīna salīdzināja ziņojumus ar oriģināliem un sekoja, lai informācija taisnā ceļā nokļūtu pie Vima Vandīna. Vims ziņojumiem uzmeta tikai vienu skatu un tad izlaida to caur savu neparasto kompjūteru, kas atradās viņa

smadzenēs, un gandrīz momentā aprēķināja kompānijas ienākumu un zaudējumu procentus.

Ketrīnai patika iepazīt savus jaunos kolēģus, un viņa izjuta godbijību pret seno celtni, kurā strādāja.

Reiz viņa to pateica Evelīnai Keijai Vima klātbūtnē, un Vims teica: ��ī bija valdības muitnīca, ko projektēja Sers Kristofers Rens 1721. gadā. Pēc lielā ugunsgrēka Londonā Kristofers Rens pārprojektēja piecdesmit baznīcas, to skaitā Sv. Pāvila, Sv.Mikaēla un Sv.Jaunavas Marijas. Viņ� projektēja Karalisko Bir�u un Bakingemas pili. Viņ� nomira 1723. gadā un ir apglabāts Sv.Pāvila katedrālē. �ī celtne tika pārvērsta par kan�toru ēku 1907. gadā, un otrajā pasaules karā vācie�u gaisa uz�lidojuma laikā valdība izziņoja to par oficiālo gaisa uzlidojumu patvertni.�

Gaisa uzlidojumu patvertne bija liela, bumbu necaurlaido�a telpa, ko no pagraba atdalīja smagas dzelzs durvis. Ketrfna ieskatījās pamatīgi nocietinātajā telpā un domāja par tiem varonīgajiem britu vīriem, sievām un bērniem, kas bija tur radu�i patvērumu �ausmīgajā HitleraLuftwaffe bombardē�anā.

Pats pagraba stāvs bija milzīgs un aizņēma visu ēkas garumu. Tajā bija liels tvaika katls ēkas apsildī�anai, kā ari elektronikas un telefona iekārtas. Pats katls gan bija problēma. Jau vairākas reizes Ketrina bija dabūjusi sūtīt meistaru uz pagrabstāvu katlu apskatīt. Katrs, kas ar katlu noņēmās, pasludināja to par iz�labotu, lai ari kas tam būtu noticis, un aizgāja.

�Tas izskatās tik bīstams,� Ketrina sacīja. �Vai ir kāda iespēja, ka tas varētu eksplodēt?�

�Pasarg Dievs, misis, protams, ne. Vai redzat �o dro�ības ven�tili �eit? Ja ari katls kādreiz pārkarst, dro�ības ventilis atbrīvo visu lieko tvaiku, un miers un Dievs. Bez problēmām.�

Pēc tam kad darba diena bija galā, sākās pati Londona. Lon�dona. .. Brīni�ķīgu teātru, baletu, koncertu pārpilnības rags. Tur bija interesanti veci grāmatu veikali, kā, piemēram, Ha�ards un Foilzs, un du�iem muzeju, mazu senlietu veikaliņu un restorānu. Ketrina apmeklēja litogrāfijas veikaliņus Sesilkortā un iepirkās Harodā, Fortnumā un Meisonā, kā ari Marksā un Spenserā, bet svētdienas tēju iedzēra Savojā.

Laiku pa laikam nelūgtās domas atgriezās Ketrlnas prātā. Bija tik daudz lietu, kas atgādināja Leriju. Viņa balss� frāze� odekolons� dziesma� Nē. Pagātne ir beigusies. Svarīga ir nākotne. Un ar katru dienu viņa kļuva stiprāka.

Ketrlna un Evelīna Keija kļuva draudzenes un laiku pa laikam gāja kopā pastaigās. Kādā svētdienā viņas apmeklēja brīvdabas mākslas izstādi Temzas krastmalā. Tur bija daudz mākslinieku, jauni un veci, kas bija izstādīju�i savas gleznas, un tos vienoja viens un tas pats. Viņi visi bija neveiksminieki, kas nebija spēju�i savus darbus izstādīt kādā no galerijām. Gleznojumi bija briesmīgi. Aiz līdzcietības Ketrīna vienu nopirka.

�Kur tu to liksi?� Evelīna jautāja.

�Katla telpā,� Ketrīna atbildēja.

Pastaigājoties pa Londonas ielām, viņas satika ielu māksliniekus, cilvēkus, kas ar krāsainiem krītiņiem apgleznoja bruģakmeņus. Da�i no viņu darbiem izraisīja apbrīnu. Garāmgājēji mēdza tur apstāties un tos apbrīnot, un tad atmest da�as monētas māksliniekam. Vienu pēcpusdienu, nākot atpakaļ no len�a, Ketrīna apstājās, lai aplūkotu kāda vecāka vīra ar krītiem zīmētu skaistu ainavu. Kad viņ� to bija jau gandrīz pabeidzis, sāka līt, un vecais vīrs stāvēja, skatīdamies, kā viņa darbs tiek nomazgāts. Tas ir tāpat kā ar manu iepriek�ējo dzīvi, Ketrīna nodomāja.

Evelīna aizveda Ketrīnu uz �eferdmārketu. �Tā ir ļoti intere�santa vieta,� Evelīna bija solījusi.

Tā patie�ām bija kolorīta. Tur bija trīssimt gadu vecs restorāns ar nosaukumu "Tiddy Dols �, �urnālu kiosks, tirgus, kosmētiskais kabinets, maiznīca, senlietu veikali, vairāki divu un trīs stāvu dzīvojamie nami.

Pasta kastī�u uzraksti bija visai dīvaini. Uz vienas varēja lasīt �Helēna�, zem tās �Fran�u stundas�. Uz citas varēja izlasīt �Rozī�, bet zem tās ��eit māca grieķiski�.

�Vai �is ir kāds izglītības iestā�u rajons?� Ketrīna jautāja.

Evelīna skaļi iesmējās. �Savā ziņā es pieņemu, ka tā patie�ām ir. Tikai mācību vielu, ko �īs meitenes sniedz, nevar apgūt skolā.�

Evelīna smējās vēl skaļāk, kad Ketrīna nosarka.

Ketrīna lielāko daļu laika pavadīja vienatnē, bet viņa centās sevi nodarbināt, lai nejustos vientuļa. Savas dienas viņa vadīja tik intensīvi, it kā mēģinādama kompensēt tos dzīves vērtīgākos brī�us, kas tiku�i tai laupīti. Viņa centās neuztraukties par pagātni vai nākotni. Viņa apmeklēja Vindzoras pili, Kenterberiju ar tās skaisto katedrāli un Hemptonkortu. Nedēļas nogalēs viņa devās uz laukiem un palika savdabīgās mazās viesnīciņās un mēdza ilgi pastaigāties pa lauku apvidiem.

Esmu dzīva, viņa domāja. Neviens nepiedzimst laimīgs, katram pa�am jāveido sava laime. Esmu palikusi dzīva, esmu jauna un vesela, un vēl var notikt brīni�ķīgas lietas.

Pirmdienās viņa devās atkal pie darba. Atpakaļ pie Evelīnas un meitenēm, un Vima Vandīna.

Vims Vandīns bija mīkla.

Ketrīna nekad nebija satikusi nevienu viņam līdzīgu. Birojā bija divdesmit darbinieki, un, pat nelietojot kalkulatoru, Vims Vandīns atcerējās katra darbinieka algu, apdro�inā�anas kartes numuru un atvilkumus. Lai gan tas viss bija reģistrā, viņ� paturēja visas kompānijas datus galvā. Viņ� zināja katras nodaļas ikmēne�a naudas apriti un kāda tā bija salīdzinājumā ar iepriek�ējiem mēne�iem un pirms pieciem gadiem, kad viņ� sāka strādāt kompānijā.

Vims Vandīns atcerējās visu, ko viņ� jelkad bija redzējis, dzirdējis vai lasījis. Viņa zinā�anu apjoms bija neticams. Uz pa�u vienkār�āko jautājumu viņ� varēja atbildēt ar informācijas plūdiem, bet viņ� bija ārkārtīgi nesabiedrisks.

Ketrīna aprunājās par viņu ar Evelīnu. �Es Vimu nemaz nesaprotu.�

�Vims ir ekscentriķis,� atbildēja Evelīna. �Tev vienkār�i jāpieņem viņ� tāds, kāds viņ� ir. Vienīgais, kas viņu patiesi interesē, ir skaitļi. Es nedomāju, ka viņam rūp cilvēki.�

�Vai viņam ir draugi?�

�Nē.�

�Vai viņ� kādreiz sarunā tik�anos? Nu � es domāju, iziet kaut kur ar meitenēm?�

�Nē.�

Ketrīnai likās, ka Vims ir izolēts un vientuļ�, un viņa sajuta radniecību ar vinu.

Vima zinā�anu apjoms izraisīja apbrīnu Ketrīnā. Kādu rītu viņai sāka sāpēt auss.

Vims strupi pamācīja: ��is laiks ausīm nav labvēlīgs. Labāk gan būtu iet pie ausu ārsta.�

�Paldies, Vim. Es��

�Auss sastāv no auss glieme�nīcas, auss ejas, bungādiņas dzir�des kauliņu ķēdes � āmuriņa, laktiņas, kāpslī�a �, bungu dobuma, pusloka kanāla, ovālā loga, eistahija kanāla, dzirdes nerva un auss glieme�nīcas labirinta kanāla.� To pateicis, viņ� devās prom.

Kādu citu dienu Ketrīna un Evelīna paņēma Vimu līdzi uz len�u uz vietējo krodziņu �Auna Galva�. Vienā no telpām apmeklētāji mētāja �autriņas.

�Vai jums interesē sports, Vim?� Ketrīna jautāja. �Vai esat kādreiz redzējis beisbola spēli?�

�Beisbols,� Vims runāja. �Beisbola bumbiņas riņķa līnijas garums ir deviņas un viena ceturtdaļa collas. To izgatavo, ap�tinot dziju ap cietas gumijas serdi, un pēc tam pārklāj ar baltu ādu. Nūja parasti tiek izgatavota no o�a koka, ne vairāk kā divas un trīs ceturtdaļas collas lielākajā diametrā un ne vairāk kā �etrdesmit divas collas gara.�

Viņ� zina visu statistiku, nodomāja Ketrīna, bet vai viņ� kādreiz ari izjutis prieku, pats kaut ko tādu darīdams ?

�Vai kādreiz esat nodarbojies ar sportu? Vai esat, piemēram, spēlējis basketbolu?�

�Basketbolu spēlē uz koka vai betona grīdas. Bumbai ir sfērisks ādas apvalks trīsdesmit vienas collas apkārtmērā, tās iek�pusē ir gumijas kamera, kurā spiediens ir līdz trīspadsmit mārciņām. Tās svars no divdesmit līdz divdesmit divām uncēm. Basketbolu ieviesa D�eims Neismits 1891. gadā.�

Ketrīnai nebija ko teikt.

Da�reiz Vims sabiedrībā mēdza būt arī par apgrūtinājumu. Kādu svētdienu Ketrīna un Evelīna paņēma Vimu līdzi uz Meidenhedu pie Temzas. Viņi iegāja restorānā "Compleat Angler� ieturēt len�u. Pie viņu galdiņa pienāca oficiants. ��odien mums ir svaigi gliemji.�

Ketrīna pievērsās Vimam: �Vai jums garēo gliemji?�

Vims atbildēja: �Ir bez�aulaiņi, jūras ķemmītes, austeres, sirdsgliemenes, divvāku gliemji, jūras ausis, jūras tasītes, purpurglieme�i.�

Oficiants pārsteigts skatījās viņā. �Vai jūs vēlētos kādus pasūtīt, ser?�

�Man negar�o gliemji,� pavisam negaidot Vims atbildēja. Ketrīnai patika tie cilvēki, ar kuriem viņa kopā strādāja, bet pret Vimu viņai bija īpa�a attieksme. Viņ� bija izcilība pāri viņas sapratnei, bet tajā pa�ā laikā �ķita, ka viņ� ir distancējies no visiem un vientuļ�.

Kādā dienā Ketrīna prasīja Evelīnai: �Vai nekādi nav iespējams, ka ari Vims varētu dzīvot normālu dzīvi? Iemīlēties un apprecēties?�

Evelīna nopūtās. �Es jau tev stāstīju. Viņam nav emociju. Viņ� nekad nevarēs kādam pieķerties.�

Bet Ketrīna tam neticēja. Vienu vai divas reizes Vima acīs tomēr bija uzliesmojusi interese � vai apbrīna, vai varbūt smiekli, un viņa gribēja to izraut no vientulības un palīdzēt viņam. Vai tā būtu bijusi tikai viņas iztēle?

Kādu dienu biroja darbinieki saņēma ielūgumu uz labdarības balli, ka3 tika rīkota Savojā.

Ketrīna iegāja Vima kabinetā. �Vim, vai jūs dejojat?�

Vims raudzījās uz Ketrinu. �Vienu ritma vienību fokstrotā veido takts un puse no �etrām ceturtdaļām taktsmējra. Vīrietis pamatsoli sāk ar kreiso kāju divus soļus uz priek�u. Sieviete sāk ar labo kāju divus soļus atpakaļ. Pēc diviem lēniem soļiem seko viens ātrs solis, grie�oties pa labi.

Lai paceltos uz pirkstgaliem, vīrietis iet uz priek�u ar kreiso kāju un lēni paceļas uz pirkstgaliem, tad viņ� iet uz priek�u ar labo kāju � lēni. Tad liek soli uz kreiso pusi ar kreiso kāju � ātri. Tad pieliek labo kāju kreisajai � ātri.�

Kctrīna stāvēja, nezinādama, ko teikt. Viņ� zina visus vārdus, bet nesaprot to jēgu.

Zvanīja Konstantīns Demiriss. Bija jau ļoti vēls, un Ketrīna jau bija sagatavojusies iet gulēt.

�Ceru, ka jūs neiztraucēju. Te runā Kosta.�

�Nē, protams, ne.� Viņa priecājās, dzirdot tā balsi. Viņai bija pietrūcis sarunu ar viņu, viņa padomu. Un bez tam viņ� ta�u bija vienīgais visā pasaulē, kas patie�ām zināja viņas pagātni. Viņa jutās tā, it kā viņ� būtu tās vecs draugs.

�Es bie�i domāju par jums, Ketrīn. Biju noba�ījies, ka Lon�dona jums liksies vientulīga vieta. Jo jūs ta�u nevienu tur nepazīstat.�

�Es patie�ām da�reiz jūtos nedaudz vientuļa,� Ketrīna atzina. �Bet es tieku galā. Es atceros, ko jūs sacījāt. Aizmirstiet par pagātni, dzīvojiet nākotnei.�

�Tas ir labi. Runājot par nākotni, rīt brauk�u uz Londonu. Gribētu aizvest jūs pusdienās.�

�Man tas ļoti patiktu,� Ketrīna silti teica. Viņa �o mirkli gaidīja. Viņai būs iespēja viņam pateikt, cik pateicīga par visu ir.

Kad Konstantīns Demiriss nolika klausuli, viņ� sevī smaidīja. Medības ir sāku�ās.

Viņi ēda pusdienas Ri�a hotelī. Ēdamzāle bija eleganta, un ēdieni bija izmeklēti, bet Ketrīna bija pārāk satraukta, lai pievērstu uzmanību kam citam, izņemot vīrieti, kas sēdēja tai pretī. Bija tik daudz ko viņam pastāstīt.

�Jums ir brini�ķlgs biroja personāls,� Ketrīna sacīja. �Vims ir apbrīnojams. Es nekad neesmu redzējusi nevienu citu, kas var��

Bet Demiriss viņas vārdos neklausījās. Viņ� viņu pētīja, domādams, cik tā skaista un cik viegli ievainojama. Bet es nedrīkstu viņu steidzināt, Demiriss nolēma. Nē, es spēlē�u �o spēli lēnām un patīksminā�os par uzvaru. �ī spēle tiek spēlēta tev, Noela, un tavam mīļākajam.

�Vai jūs uzturēsieties Londonā ilgi?� Ketrīna jautāja.

�Tikai vienu vai divas dienas. Man te ir kārtojams kāds darījums.� Tā bija taisnība. Bet viņ� zināja, ka būtu to varējis nokārtot telefoniski. Nē, viņ� bija ieradies Londonā, lai sāktu

savu kampaņu, piesaistot Ketrīnu sev tuvāk, lai padarītu viņu emocionāli atkarīgu no viņa. Viņ� paliecās uz priek�u.

�Ketrīna, vai es jums jebkad esmu stāstījis par to laiku, ko es pavadīju, strādājot naftas atradnēs �auda Arābijā?��

Arī nākamajā vakarā Demiriss uzaicināja Ketrīnu pusdienās.

�Evelīna man stāstīja, cik labi jūs birojā darbojaties. Esmu paredzējis jums algas pielikumu.�

�Jūs jau esat bijis tik devīgs,� Ketrīna protestēja. �Es��

Demiriss ieskatījās viņai acīs. �Jūs nezināt, cik devīgs es varu būt.�

Ketrīna bija apmulsusi. Tā ir tikai laipnība, viņa domāja. Es nedrīkstu iedomāties nezin ko.

Nākamajā dienā Demiriss bija sagatavojies prombrauk�anai.

�Vai jūs negribētu ar mani kopā aizbraukt līdz lidostai, Ketrīn?�

�Jā.�

Viņai viņ� likās valdzino�s, gandrīz vai apburo�s. Viņ� bija atjautīgs un interesants, un viņai glaimoja tā uzmanība.

Lidostā Demiriss viegli noskūpstīja Ketrīnu uz vaiga. �Esmu laimīgs, ka mēs varējām kādu laiku pavadīt kopā, Ketrīn.�

�Es arī. Paldies, Kosta.�

Viņa stāvēja un skatījās, kā paceļas gaisā viņa lidma�īna. Viņ� ir īpa�s, Ketrīna nodomāja. Man viņa pietrūks.

Cilvēkos vienmēr bija izraisījusi izbrīnu �ķietami cie�ā draudzība starp Konstantīnu Demirisu un viņa svaini Spirosu Lambrū.

Spiross Lambrū bija gandrīz tikpat bagāts un iespaidīgs kā Demiriss. Ja Demirisam piederēja lielākā pre�u kuģu flote pasaulē, Spirosam Lambrū piederēja otra lielākā. Konstantīna Demirisa kontrolē atradās virkne avī�u izdevumu un aviolīniju, naftas lauku, tēraudlietuvju un zelta raktuvju; Spirosa Lambrū ietekmes sfērā bija apdro�inā�anas kompānijas, bankas, milzīgs daudzums nekustamā īpa�uma un ķīmiskā rūpniecība. Likās, ka viņi ir draudzīgi sāncen�i, pat vēl vairāk � draugi.

�Vai tad tas nav brīni�ķīgi,� cilvēki mēdza izteikties, �ka divi no visietekmīgākiem pasaules vīrie�iem ir tik lieli draugi?�

Īstenībā viņi bija nesamierināmi sāncen�i, kas viens otru nicināja. Kad Spiross Lambrū nopirka simt pēdu garu jahtu, Konstantīns Demiriss nekavējoties iegādājās simt piecdesmit pēdu garu jahtu ar �etriem G.M. dīzeļmotoriem, apkalpi trīs�padsmit cilvēku sastāvā, divām ātrlaivām un saldūdens baseinu.

Kad Spirosa Lambrū flotē bija divpadsmit tankkuģu ar kopējo tonnā�u 200 000, Konstantīns Demiriss palielināja savu floti līdz divdesmit trim tankeriem ar kopējo tonnā�u 650 000. Tiklīdz Spiross Lambrū iegādājās sacīk�u zirgus, tā Demiriss uzreiz nopirka lielāku sacīk�u zirgu skaitu un sacensībās pastāvīgi vinnēja.

Abi vīrie�i redzējās itin bie�i, jo abi darbojās labdarības komitejās, daudzu korporāciju valdēs un reizi pa reizei saskrējās arī ģimenes saietos.

Temperamenti tiem bija pilnīgi at�ķirīgi. Konstantīns Demiriss bija nācis tikpat kā no rensteles, izcīnot savu vietu līdz sabiedrības virsotnēm, turpretī Spiross Lambrū jau bija dzimis

aristokrāts. Slaids un elegants, vienmēr nevainojami ģērbies, ar izsmalcinātām vecās pasaules manierēm. Viņ� varēja izsekot savu ģimenes koku līdz pat Bavārijas Otto, kas kādreiz bija bijis Grieķijas karalis. Agrīno politisko sacel�anos laikā Grieķijā mazai minoritātei, oligarhijai, izdevās uzkrāt bagātību ar tirdzniecību un kuģniecību, un zemes īpa�umiem. Viens no �iem cilvēkiem bija arī Spirosa Lambrū tēvs, un Spiross bija pārmantojis viņa impēriju.

Gadiem ritot, Spiross Lambrū un Konstantīns Demiriss bija turpināju�i savu draudzības �arādi. Bet katrs sevī bija apņēmies galu galā tomēr iznīcināt otru, Demiriss � sava izdzīvo�anas instinkta pēc, Lambrū � lai atriebtos par svaiņa nekrietno apie�anos ar Melīnu.

Spiross Lambrū bija māņticīgs cilvēks. Viņ� priecājās par likteņa labvēlību un baidījās saniknot dievus. Laiku pa laikam viņ� meklēja ekstrasensu padomus. Viņ� bija pietiekami gudrs, lai at�ifrētu krāpniekus, bet bija viena gai�reģe, ko viņ� uzskatīja par pārdabisku. Tā bija pareģojusi viņa māsas Melīnas priek�laicīgās dzemdības, arī to, kas notiks ar viņas laulību, un du�iem citu notikumu, kam bija jānotiek. Viņa dzīvoja Atēnās.

Viņas vārds bija Pirisa kundze.

Konstantīnam Demirisam bija kļuvis par paradumu ierasties savos birojos Aghiou Geronda ielā katru rītu tie�i se�os. Līdz stundai, kad viņa sāncen�i ķērās pie darba, Demiriss jau bija paspējis pavadīt vairākas stundas, kontaktējoties par biznesa jautājumiem ar saviem aģentiem daudzās zemēs.

Pa�a Demirisa kabinets bija iespaidīgs. Skats bija lielisks, jo pa logiem pavērās gleznainas ainas, gandrīz vai visu Atēnu pilsētu nolikdami viņam it kā pie kājām. Grīdas pārsegums bija melna granīta. Mēbeles bija no tērauda un ādas. Pie sienām bija kubistu gleznu kolekcija ar Le�ē, Braka un pusduci Pikaso dar�biem. Kabinetā bija milzīgs stikla un tērauda galds un ādas troņveida krēsls. Uz galda stāvēja kristālā darināta Aleksandra Lielā pēcnāves maska. Paraksts zem tās vēstīja: �Aleksandrs. Cilvēku aizstāvis.�

Tajā rītā, Konstantīnam Demirisam ienākot kabinetā, zvanīja telefons. Bija tikai nedaudz cilvēku, kam bija pieejams viņa telefona numurs.

Demiriss pacēla klausuli. "Kalimehra. �

�Kalimehra. � Balss vada otrā galā piederēja Spirosa Lambrū privātsekretāram Nikosam Veritosam. Tā likās nervoza.

�Atvainojiet, ka traucēju jūs, Demirisa kungs. Jūs lūdzāt mani piezvanīt, ja man ir kāda informācija, kas varbūt jūs��

�Jā. Kas tas ir?�

�Misters Lambrū ir ieplānojis iegūt kompāniju, kuras nosaukums ir Aurora International. Tā ir Ņujorkas bir�as sarakstā. Lambrū kungam ir draugs direktoru padomē, kas viņu informēja par to, ka ar kompāniju tiks slēgts liels valdības līgums par bumbvedēju ra�o�anu. Tas, protams, ir ļoti konfidenciāli. Bir�ā strauji celsies akciju kurss, kad pazi�ņojums��

�Neesmu ieinteresēts bir�as tirgū,� Demiriss strupi pārtrauca runātāju. �Nākamreiz netraucējiet mani, ja vien jums nebūs kas svarīgs, ko man teikt.�

�Atvainojiet, Demirisa kungs. Es domāju��

Bet Demiriss jau bija nolicis klausuli.

Astoņos, kad ienāca Demirisa asistents Gjannis �aross, Demiriss pacēla acis no galda. �Ņujorkas bir�ā ir kompānija Aurora International. Dari zināmu visām mūsu avīzēm, ka pret kompāniju uzsākta izmeklē�ana par krāp�anu. Uzrādiet anonīmus avotus, bet izplatiet �o ziņu. Gribu, lai �is notikums tiek izbazūnēts, līdz akcijas krītas. Tad sāciet tās pirkt, līdz man ir kontrolpakete.�

�Jā, kungs. Vai tas ir viss?�

�Nē. Tiklīdz es bū�u ieguvis kontroli, paziņojiet, ka baumas biju�as nepamatotas. Ak jā. Gādājiet, lai Ņujorkas bir�ai ir paziņots, ka Spiross Lambrū nopircis savas akcijas uz iek�ējās informācijas noplūdes pamata.�

Gjannis �aross delikāti sacīja: �Demirisa kungs, Savienotajās Valstīs tas tiek kvalificēts kā krimināls pārkāpums.� Konstantīns Demiriss pasmaidīja. �Es zinu.�

Spiross Lambrū strādāja savā birojā vienu jūdzi tālāk, Sintagmas laukumā. Viņa darbavieta atspoguļoja tā eklektisko gaumi. Mēbeles bija reti antikvāri priek�meti, gan itāļu, gan fran�u. Trīs no sienām bija noklātas ar fran�u impresionistu darbiem. Ceturtā siena bija veltīta Beļģijas mākslinieku hronoloģiskam sakārtojumam, no Van Riselberga līdz De Smetam. Izkārtne pie biroja ārdurvīm vēstīja: LAMBRŪ UN KOMPANJONI, bet neviena kompanjona nekad nebija bijis. Spiross Lambrū bija mantojis sekmīgu biznesu no sava tēva, un gadu gaitā viņ� to bija izveidojis par pasauli aptvero�u konglomerātu.

Spiross Lambrū būtu varējis būt laimīgs cilvēks. Viņ� bija bagāts un veiksmīgs, un viņam bija lieliska veselība. Bet viņam bija neiespējami būt patiesi laimīgam, kamēr vien Konstantīns Demiriss bija dzīvs. Viņa svainis bija kļuvis tam par lāstu. Lambrū viņu nicināja. Demiriss bija polymichanos � uz viltīgām izdomām spējīgs cilvēks, nelietis bez morāles. Lambrū vienmēr bija Demirisu ienīdis par to, kā tas apgājās ar Melīnu, bet ne�ēlīgajai konkurencei pamatā bija kādas briesmīgas izdarības.

Tā bija sākusies pirms desmit gadiem len�a laikā, ko Spiross Lambrū ieturēja kopā ar māsu. Viņa nekad nebija redzējusi brāli tik pacilātu.

�Melīna, vai tu maz zini, ka katru mīļu dienu pasaule izlieto tik daudz degvielas, kuras radī�anai dabai bija jāiztērē tūksto� gadu?�

�Nē, Spiros.�

�Nākotnē nepiecie�amība pēc naftas milzīgi pieaugs un trūks naftas tankkuģu, lai to pārvadātu.�

�Vai tu taisies kādus uzbūvēt?�

Viņ� pamāja. �Bet nevis vienkār�us tankerus. Es taisos uzbūvēt pirmo lielo tankeru floti. Tie būs divreiz lielāki par līdz�inējiem.� Viņa balsī skanēja entuziasms. �Esmu patērējis mēne�us, visu aprēķinot. Klausies. Galons jēlnaftas, ko aizved no Persijas lī�a uz kādu Savienoto Valstu austrumkrasta ostu, maksā septiņus centus. Bet, vedot ar lielo tankeri, maksa pazemināsies līdz trim centiem par galonu. Vai tev neliekas, ka tas kaut ko varētu nozīmēt?�

�Spiros, kur tu dabūsi naudu tādas flotes būvei?�

Viņ� smaidīja. �Tā ir skaistākā maņa plāna daļa. Tas man nemaksās ne centa.�

"Ko?"

Viņ� paliecās uz priek�u. �Nākamajā mēnesī do�os uz Ameriku, lai runātu ar lielo naftas kompāniju vadītājiem. Ar �iem tankeriem es varē�u vest tiem naftu par puscenu no tās, ko vini maksā līdz �im.�

�

�Bet� tev nav neviena liela tankera.�

Viņa smaids pārvērtās smīnā. �Nē, bet, ja es no naftas kompānijām varētu dabūt ilgtermiņa kuģa fraktē�anas līgumus, bankas man aizdotu naudu, kas man nepiecie�ama, lai tos uzbūvētu. Ko tu par to domā?�

�Domāju, ka tu esi ģeniāls. Tas ir brīni�ķīgs plāns.�

Melīna bija tādā sajūsmā par brāļa ieceri, ka jau tajā pa�ā vakarā pusdienu laikā to izklāstīja Demirisam.

Beigusi to visu izskaidrot, Melīna prasīja: �Vai tā nav brīni�ķīga ideja?�

Kādu brīdi Konstantīns Demiriss klusēja. �Tavs brālis ir sapņotājs. Tas nekad neizdosies.�

Melīna izbrīnījusies vērās viņā. �Kāpēc ne, Kosta?�

"Tāpēc, ka tā ir vieglprātīga shēma. Pirmkārt, nebūs tik lielas nepiecie�amības pēc naftas, tāpēc tie viņa mītiskie tankeri brauks tuk�i. Otrkārt, naftas kompānijas nemaz nedomās uzticēt savu vērtīgo naftu iedomu flotei, kas pat neeksistē. Un, tre�kārt, �ie baņķieri, pie kuriem viņ� ies, ar izsmieklu padzīs vinu.�

>

Melīnas sejā bija lasāma neizpratne. �Spiross bija tik pilns entuziasma. Vai tev nebūtu nekas pretī �o jautājumu ar vinu pārrunāt?�

Demiriss pa�ūpoja galvu. �Ļausim viņam, lai viņ� sapņo, Melīna. Būtu labāk, ja viņ� par mūsu sarunu nekā nezinātu.� �Labi, Kosta. Kā tu gribi.�

Nākamās dienas rīta agrumā Konstantīns Demiriss jau bija ceļā uz Savienotajām Valstīm, lai apspriestu jautājumu par lielajiem tankeriem. Viņ� bija pārliecināts, ka pasaules naftas rezerves ārpus Savienotajām Valstīm un padomju bloka

teritorijām kontrolēja septiņas māsas: Ņūd�ersijas Standard Oil kompānija, Kalifornijas Standard Oil kompānija, GulfOil, Teksasas kompānija, Socony-Vacuum, Royal Dutch-Shell un AngloIranian. Viņ� zināja, ja viņam izdotos pārliecināt tikai vienu no tām, pārējās būtu ar mieru tai sekot.

Konstantīns Demiriss pirmos apmeklēja Ņūd�ersijas Stan�dard Oil firmas vadītāju kabinetus. Viņam bija nozīmēta tik�anās ar ceturto viceprezidentu Ovenu Kērtisu.

�Ko es jūsu labā varu darīt, mister Demiris?�

�Man ir koncepcija, kura, manuprāt, varētu būt liels finansiāls atbalsts jūsu kompānijai.�

�Jā, jūs to minējāt pa telefonu.� Kērtiss pameta acis rokaspulkstenī. �Man pēc da�ām minūtēm būs sapulce. Ja jūs varētu būt īss��

�Es bū�u ļoti īss. Galona jēlnaftas pārve�ana no Persijas lī�a uz Savienoto Valstu austrumu krastu jums maksā septiņus centus.� �Tā tas ir.�

�Ko jūs teiktu, ja es varētu garantēt jums naftas pārve�anu par trim centiem galonā?�

Kērtiss tēvi�ķīgi pasmaidīja. �Un kā jūs �o brīnumu veiksiet?� Demiriss mierīgi paskaidroja: �Ar tankkuģu floti, kam būs divas reizes lielāka ietilpība nekā pa�reizējiem tankeriem. Es varē�u transportēt jūsu naftu tik ātri, cik vien ātri jūs varat izsūknēt to no zemes.�

Kērtiss pētīja viņu ar domīgu sejas izteiksmi. �Kur jūs dabūsiet lielo tankeru floti?�

�Es to uzbūvē�u.�

�Man ļoti �ēl. Mēs neesam ieinteresēti ieguldīt��

Demiriss viņu pārtrauca. �Tas nemaksās jums ne penija. Vienīgais, ko es no jums lūdzu, ir ilgtermiņa līgums par jūsu naftas pārvadā�anu par puscenu no tās, ko jūs maksājat pa�reiz. Es dabū�u finansējumu no bankām.�

Iestājās ilgsto�s, intensīvu domu pildīts klusums. Ovens Kērtiss noklepojās. �Domāju, ka būs labāk, ja uzvedī�u jūs aug�ā pie mūsu prezidenta.�

Tas bija sākums. Citas naftas kompānijas bija tikpat kāras uz līgumu slēg�anu ar Konstantīna Demirisa jaunajiem tankeriem.

Kamēr Spiross Lambrū saprata, kas notiek, bija jau par vēlu. Viņ� aizlidoja uz Savienotajām Valstīm, un tam izdevās noslēgt tikai da�us darījumus par lielajiem tankeriem ar da�ām neatkarīgām kompānijām. Demiriss jau bija nosmēlis krējumu.

�Viņ� ir tavs vīrs,� Lambrū plosījās, �bet es tev zvēru, Melīna, kādu dienu es lik�u viņam samaksāt par to, ko viņ� ir nodarījis.�

Melīna no�ēloja to, kas noticis. Viņa jutās tā, it kā būtu nodevusi savu brāli.

Bet, kad viņa prasīja paskaidrojumus vīram, viņ� tikai paraustīja plecus. �Es jau negāju pie viņiem, Melīna. Viņi atnāca pie manis. Kā es varēju tiem atteikt?�

Un tās bija diskusijas beigas.

Bet biznesa ētikas neievēro�ana bija nesvarīga salīdzinājumā ar to, ko Lambrū domāja par Demirisa izturē�anos pret Melīnu.

Viņ� būtu varējis ignorēt faktu, ka Konstantīns Demiriss bija pla�i pazīstams don�uāns � beigu beigās katram vīrietim vajadzīgs savs prieciņ�. Bet Demirisa atklātā di�o�anās ar to bija apvainojums ne tikai Melīnai, bet visai Lambrū ģimenei. Demirisa mīlas dēka ar aktrisi Noelu Pā�u bija bijusi vis�okējo�ākais piemērs. Tā bija nokļuvusi visas pasaules preses izdevumu virsrakstos. Gan jau kādu dienu, Spiross Lambrū domāja. Gan jau�

Kabinetā ienāca Nikoss Veritoss, Lambrū asistents. Veritoss bija strādājis kopā ar Lambrū piecpadsmit gadus. Viņ� bija pietiekami kompetents, bet bez iztēles, cilvēks bez nākotnes, pelēks un bez savas sejas. Konkurence starp diviem svaiņiem dāvāja Veritosam td, ko viņ� pats sauca par zelta izdevību. Viņ� bija pārliecināts, ka Konstantīns Demiriss uzvarēs, un laiku pa laikam viņ� tam nodeva konfidenciālu informāciju, cerot uz pienācīgu atalgojumu.

Veritoss piegāja pie Lambrū. �Atvainojiet mani! Ir atnācis Antonijs Ricoli kungs un grib jūs satikt.�

Lambrū nopūtās. �Labi, tiksim ar to galā,� Lambrū teica. �Sūtiet viņu iek�ā.�

Antonijam Ricoli bija apmēram �etrdesmit, pieci gadi. Viņam bija melni mati, plāns ērgļa deguns un dziļi iegrimu�as brūnas acis. Viņ� kustējās ar trenēta boksera grāciju. Viņ� bija ģērbies dārgā, labi pa�ūtā smil�krāsas uzvalkā, dzeltenā zīda kreklā un mīkstās ādas kurpēs. Viņ� runāja klusā balsī un pieklājīgi, un tomēr viņā jautās kaut kas savādi draudīgs.

�Prieks jūs sastapt, Lambrū kungs.�

�Apsēdieties, Ricoli kungs.�

Ricoli apsēdās.

�Ar ko varu pakalpot?�

�Kā jau es paskaidroju Veritosa kungam, es gribētu nofraktēt vienu no jūsu kravas kuģiem. Ziniet, man Marseļā ir rūpnīca, un es gribu ar kuģi uz Savienotajām Valstīm pārvest da�us darbgal�dus un ma�īnas. Ja mēs ar jums varētu vienoties, es nākotnē varētu jums nodro�ināt izdevīgu biznesu.�

Spiross Lambrū atlaidās krēslā un pētīja pretī sēdo�o vīru. Pretīgi. �Vai tas ir viss, ko jūs plānojat pārvadāt, Ricoli kungs?� viņ� jautāja.

Tonijs Ricoli sarauca pieri. �Ko? Es nesaprotu.�

�Es domāju, jūs saprotat gan,� Lambrū atbildēja. �Mani kuģi jums nav dabūjami.�

�Kāpēc ne? Par ko jūs runājat?�

�Par narkotikām, Ricoli kungs. Jūs tirgojat narkotikas.� Ricoli samiedza acis. �Jūs esat traks! Jūs esat saklausījies baumas.�

Bet tās nebija baumas. Spiross Lambrū bija rūpīgi pārbaudījis �o cilvēku. Tonijs Ricoli bija viens no galvenajiem narkotiku kontrabandistiem Eiropā. Viņ� bija Mafija, daļa no Organizā�cijas, un klīda valodas, ka Ricoli transporta avoti ir izsīku�i. Tāpēc viņ� bija norūpējies par savu darījumu.

�Baidos, ka jums būs jāiet uz kādu citu vietu.�

Tonijs Ricoli sēdēja, blenzdams viņā aukstām acīm. Beidzot viņ� pamāja. �Labi.� Viņ� izvilka no kabatas savu biznesa vizītkarti un uzmeta uz galda. �Ja jūs pārdomājat, �eit jūs varat mani sastapt.� Viņ� piecēlās kājās un pēc brī�a bija jau prom.

Spiross Lambrū pacēla vizītkarti. Viņ� lasīja: �Antonijs Ricoli � imports �eksports�. Zem tā bija Atēnu viesnīcas adrese un telefona numurs.

Nikoss Veritoss bija sēdējis, platām acīm klausoties abu sarunā. Kad Tonijs Ricoli bija izgājis pa durvīm, viņ� prasīja: �Vai patie�ām viņ�?��

�Jā, Ricoli kungs nodarbojas ar heroīnu. Ja mēs lautu viņam kaut vienreiz izmantot kādu no mūsu kuģiem, valdība varētu aizliegt biznesu visai mūsu flotei.�

Tonijs Ricoli pārskaities izgāja no Lambrū kabineta. Tas nolādētais grieķis izturējās pret mani tā, it kā es būtu kāds ceļmalas zemnieks! Un kā gan viņ� varēja zināt par narkotikām? Pārsūtāmās kravas vērtība bija nepieredzēti liela, uz ielas to varētu pārdot vismaz par desmit miljoniem dolāru. Bet bija problēma ar tās nogādi Ņujorkā. Nolādētie narkotiku informatori spietoja visā Atēnu pilsētā. Man jāpiezvana uz Sicīliju un jāizskaidro kavē�anās. Tonijs Ricoli vēl nekad nebija zaudējis kravu, un viņ� netaisījās to darīt arī �oreiz. Viņ� domāja par sevi kā par dzimu�u uzvarētāju.

Viņ� bija uzaudzis Ņujorkas Elles Virtuvē, �eogrāfiski tā atradās Manhetenas Rietumdaļas vidū, starp Astoto Avēniju un Hudzonas upi, un tās ziemeļu un dienvidu robe�as stiepās no Divdesmit tre�ās līdz Piecdesmit devītajai ielai. Bet psiholoģiski un emocionāli Elles Virtuve bija pilsēta pilsētā, apbruņota teritorijas daļa. Ielas pārvaldīja bandas. Tur bija Goferi, Parlora banda, Gorillas un Rodas banda. Slepkavību līgumi mazumtirdzniecībā gāja pa simt dolāriem, ar sakropļo�anu � mazliet mazāk.

Elles Virtuves iemītnieki dzīvoja utu, �urku un tarakānu apsēstos daudzdzīvokļu īres namos. Tajos nebija vannu, un jaunie�i risināja �o problēmu katrs savā veidā: viņi nira kaili Hudzonas upes doku ūdenī, kurā iztuk�ojās arī Ki�enstrītas notekcaurules. Doki smirdēja no sastāvēju�ās miru�o un uz�blīdu�o kaķu un suņu masas.

Ielās varēja vērot bezgaldaudz da�ādu nori�u. Ugunsdzēsēju ma�īna, kas brauca uz izsaukumu� bandu cīniņ� uz viena no īres namu jumtiem� kāzu procesija� bumbas spēle uz trotuāra� dzī�anās pakaļ aizmuku�am zirgam� �au�ana. Vienīgie spēļu laukumi, kas eksistēja bērniem, bija ielas, īresnamu jumti, atkritumiem nokaisītās neapbūvētās teritorijas

un vasarās � kaitīgie upes ūdeņi. Un pāri visam nabadzības asā smar�a. Tā bija atmosfēra, kurā bija uzaudzis Tonijs Ricoli.

Tonija Ricoli pirmās atmiņas saistījās ar to, ka viņ� tika nogāzts zemē un viņam tika nozagta piena nauda. Viņ� bija septiņus gadus vecs. Vecākie un lielākie zēni bija nepārtraukts drauds. Ceļ� uz skolu bija neitrālā teritorija un pati skola � cīņas arēna. Kad Ricoli bija piecpadsmit gadu, viņam bija attīstīts, spēcīgs ķermenis un vērā ņemama kau�ļa māka. Viņam patika i kauties, un tas, ka viņ� prata to ļoti labi, apveltīja viņu ar pārākuma apziņu. Viņ� kopā ar draugiem rīkoja Stilmana sporta zālē boksa ma�us.

Laiku pa laikam kāds no gangsteriem ieklīda uzmest acis cīnītājiem, kurus tie atzina. Vienu vai divas reizes mēnesī ieradās Frenks Kostello kopā ar D�o Adonisu un Lakiju Lu�āno. Viņi uzjautrinājās par boksa ma�iem, ko jaunie�i sarīkoja, un, lai izklaidētos, viņi sāka uz tiem derēt. Tonijs Ricoli vienmēr bija uzvarētājs un ātri vien kļuva par gangsteru favorītu.

Kādu dienu, pārģērbjoties garderobē, jauneklis dzirdēja sarunu starp Frenku Kostello un Lakiju Lu�āno.

�Tas pui�elis ir īsta zelta raktuve,� Lu�āno teica.

�Pagāju�ajā nedēļā es uz viņu vinnēju piecus tūksto�us.�

�Vai tu taisies uz viņu likt arī cīņā ar Luī Dominiku?� �Nepārprotami. Es derē�u uz desmit tauk�ķiem.�

�Kādas izredzes tev ir?�

�Desmit pret vienu. Bet kas, velns parāvis, ir? Ricoli ir īstais.� Tonijs Ricoli nebija īsti pārliecināts, ko �ī saruna nozīmēja. Viņ� gāja pie sava vecākā brāļa D�īno un izstāstīja par to. �Jēziņ!� brālis iesaucās. ��ie vīri der uz tevi lielu naudu.� �Bet kāpēc? Es neesmu profesionālis!�

D�īno kādu brīdi pārdomāja. �Tu neesi zaudējis nevienu cīņu, vai ne tā, Tonij?�

�Nē.�

�Iespējams, ka viņi izmēģinādami derēja uz mazām summām, un, kad redzēja, uz ko tu esi spējīgs, viņi sāka derēt pa īstam.� Jaunākais brālis paraustīja plecus. �Bet tas man neko nenozīmē.�

D�īno saņēma viņa roku un atklāti teica: �Tas tev daudz ko varētu nozīmēt. Mums abiem. Klausies, puis��

Cīņa ar Luī Dominiku notika Stilmana sporta zālē piektdienas pēcpusdienā, un visi lielie vīri bija tur � Frenks Kostello, D�o Adoniss, Alberts Anastasija, Lakijs Lu�āno un Meijers Lanskis. Viņiem patika vērot pui�eļu cīņu, bet vēl vairāk tiem patika fakts, ka viņi bija atradu�i veidu, kā ar puiku palīdzību taisīt naudu.

Luī Dominiks bija septiņpadsmit gadus vecs, gadu vecāks par Toniju un piecas mārciņas smagāks. Bet viņ� nebija līdzinieks Tonija Ricoli boksera meistarībai un slepkavas instinktam.

Cīņa ilga piecus raundus. Pirmais raunds jaunajam Tonijam bija viegls. Arī otro viņ� uzvarēja. Un tre�o. Gangsteri jau skaitīja savu naudiņu.

�Liekas, ka puika izaugs par pasaules �empionu,� Lakijs Lu�āno klaigāja. �Cik daudz tu uz viņu saderēji?�

�Desmit tauk�ķus,� Frenks Kostello atbildēja. �Labākās iz�redzes, ko es varētu dabūt, būtu piecpadsmit pret vienu. Puika jau guvis reputāciju.�

Un pēk�ņi notika negaidītais. Piektā raunda vidū Luī Dominiks nokautēja Toniju Ricoli ar aperkotu*. Tiesnesis sāka skaitīt� ļoti lēnām, noba�ījies veroties uz publiku, kas bija glu�i vai pārakmeņojusies.

�Celies kājās, tu mazais izdzimteni,� D�o Adoniss bļāva. �Celies aug�ā un cīnies!�

Skaitī�ana turpinājās, bet pat �ajā lēnajā ritmā tā tomēr sasniedza desmit. Tonijs Ricoli joprojām bija uz paklāja � nokautā.

�Maitas gabals! Viens laimīgs belziens!�

Vīri sāka skaitīt savus zaudējumus. Tie bija vareni. D�īno nesa Toniju Ricoli uz vienu no ģērbtuvēm. Tonijs turēja acis cie�i aizvērtas, viņ� bija nobijies, ka neatklāj to, ka viņ� ir pie samaņas, un ka viņam var tikt izdarīts kaut kas briesmīgs.

Tikai tad, kad Tonijs bija nokļuvis mājās, dro�ībā, viņ� sāka atslābt.

* Aperkots � boksā sitiens no apak�as (reci.).

�Mēs to izdarījām!� brālis sajūsmā kliedza. �Vai tu zini, cik daudz �is sasodītās naudiņas mēs iztaisījām? Gandrīz vienu tūkstoti dolāru.�

�Es nesaprotu. Es��

�Es aizņēmos naudu no viņu pa�u aizdevējiem, lai derētu uz Dominiku, un dabūju izredzes piecpadsmit pret vienu. Mēs esam bagāti.�

�Vai viņi nebūs pārskaitu�ies?� Tonijs jautāja. .

D�īno smaidīja. �Viņi nekad to neuzzinās.�

Nākamajā dienā, kad Tonijs Ricoli iznāca no skolas, trotuāra malā gaidīja gar�, melns limuzīns. Aizmugurējā sēdeklī bija Lakijs Lu�āno. Viņ� pamāja puikam no ma�īnas. �Sēdies iek�ā!� Tonija Ricoli sirds sāka dauzīties. �Es nevaru, mister Lu�āno, es kavēju��

�Sēdies iek�ā!�

Tonijs Ricoli iekāpa limuzīnā. Lakijs Lu�āno pavēlēja �oferim: �Brauc apkārt kvartālam!�

Paldies Dievam, ka viņu netaisījās vest garā izbraukumā! Lu�āno pagriezās pret zēnu. �Tā bija iepriek� paredzēta sakāve?� viņ� tie�i noprasīja.

Ricoli nosarka. �Nē, ser. Es��

�Nekrāp mani. Cik daudz tu saņēmi par cīņu?�

�Neko, mister Lu�āno. Es��

�Es tev prasu vēlreiz. Cik daudz tu dabūji par �o iepriek� plānoto nokautu?�

Zēns raustījās. �Tūksto� dolāru.�

Lakijs Lu�āno smējās: �Tā ir cāļa barība. Bet es domāju� Cik vecs tu esi?�

�Gandrīz se�padsmit.�

�Domāju, ka se�padsmit gadus vecam pui�elim tas nav slik�ti. Zini, tu izmaksāji man un maniem draugiem daudz naudas.�

"Man ļoti �ēl. Es��

�Aizmirsti to. Tu esi gai�s zēns. Tev būs nākotne.�

�Paldies.�

�Es klusē�u par to, Tonij, citādi mani draugi tev nogriezīs olas un vēl tev tās izbaros. Bet es gribu, lai tu pie manis atnāc pirmdien. Mēs abi strādāsim kopā.�

Pēc nedēļas Tonijs Ricoli jau strādāja Lakijam Lu�āno. Viņ� sāka kā anketu izdalītājs, tad kļuva par naudas piedzinēju. Viņ� bija saprātīgs un veikls un neilgā laikā sevi pilnveidoja tik tālu, ka kļuva par Lu�āno leitnantu.

Kad Lakijs Lu�āno tika arestēts, notiesāts un ieslodzīts cietumā, Tonijs Ricoli palika darboties Lu�āno organizācijā.

�Ģimenes� bija iesaistītas azarta spēles augļo�anā, prostitūcijā un visā, kur varēja dabūt nelegālus ienākumus. Uz narkotiku tirdzniecību vispār skatījās ar nelabvēlību, bet da�i no locekļiem uzstāja uz iesaistī�anos tajās, un �Ģimenes� negribīgi deva tiem atļauju pa�iem nodarboties ar narkotiku pārvadā�anu.

�ī doma kļuva par māniju Tonijam Ricoli. No tā, ko bija redzējis, viņ� secināja, ka cilvēki, kas nodarbojās ar narkotiku transportē�anu, bija pilnīgi neorganizēti. Viņi visi darbojas tuk�gaitā. Ar smadzenēm īstā vietā un vēl muskuļiem aiz tām�

Un viņ� pieņēma lēmumu.

Tonijs Ricoli nebija cilvēks, kas mestos kaut kur iek�ā uz labu laimi. Viņ� sāka ar to, ka lasīja absolūti visu, ko vien varēja uzzināt par heroīnu.

Heroīns ātri kļuva par narkotiku karali. Marihuāna un kokaīns nodro�ināja ar �augsto� pakāpi, bet heroīns radīja pilnīgas eiforijas stāvokli, bez sāpēm, bez problēmām, bez uztraukumiem. Tie, kas bija kļuvu�i par heroīna vergiem, bija gatavi pārdot visu, kas tiem pieder, nozagt visu, kas bija aizsniedzams, izdarīt jebkuru noziegumu. Heroīns kuva par viņu reliģiju, eksistences mērķi.

Turcija bija viena no vado�ām zemēm, kas audzēja magones, no kurām iegūst heroīnu.

�Ģimenei� bija kontakti Turcijā, tāpēc Ricoli runāja ar Pītu Luku, vienu no galvenajiem bosiem.

�Esmu nodomājis iesaistīties,� Ricoli teica. �Bet viss, ko es darī�u, būs �Ģimenes� labā. Gribu, lai jūs to zinātu.�

�Tu esi labs zēns, Tonij.�

�Gribētu aizbraukt uz Turciju, lai iepazītos ar lietām uz vietas. Vai varat to noorganizēt?�

Vecais vīrs vilcinājās. �Es aizlik�u kādu vārdu. Bet viņi nav līdzīgi mums, Tonij. Viņiem nav morāles. Tie ir kustoņi. Ja viņi tev neticēs, viņi tevi nogalinās.�

�Es bū�u uzmanīgs.�

�Esi gan!�

Pēc divām nedēļām Tonijs Ricoli bija ceļā uz Turciju.

Viņ� devās uz Izmiru, Afijonu un Eskisehīru, rajoniem, kur tika audzētas magones, un sākumā Ricoli tika uzņemts ar lielu aizdomīgumu. Viņ� bija sve�inieks, un sve�inieki te nebija gaidīti.

�Mums būs daudz kopīgu darījumu,� Ricoli teica. �Es gribētu uzmest acis magoņu laukiem.�

Plecu paraustī�ana. �Es neko nezin� ne par kādiem magoņu laukiem. Tu veltīgi tērē laik�! Brauc mājās!�

Bet Ricoli bija apņēmīgs. Notika kāds pusducis telefona sarunu un �ifrētu telegrammu apmaiņa. Un beidzot Kilisā, kas atrodas uz Tur�cijas un Sīrijas robe�as, viņam atļāva noskatīties, kā novāc opiju Karellas fermā pie viena no bagātākajiem zemes īpa�niekiem.

�Es to nespēju izprast,� Tonijs teica. �Kā var iegūt heroīnu no �īs niecīgās puķītes?�

Zinātnieks, tērpies baltā virsvalkā, viņam to izskaidroja. �Ir vairākas pakāpes, mister Ricoli. Heroīns tiek sintezēts no opija, ko iegūst, apstrādājot morfīnu ar etiķskābi. Heroīns tiek iegūts no īpa�as �ķirnes magonēm, ko sauc par papaver somniferum, kas nozīmē miega puķe. Opijs ieguvis savu vārdu no grieķu vārda opos, kas nozīmē � sula.�

�Sapratu.�

Ra�as novāk�anas laikā Toniju uzaicināja apmeklēt Karellas galveno īpa�umu. Katrs Karellas ģimenes loceklis bija apbruņots ar ņizgi biqak � skalpeļveida grie�amo nazi, lai varētu izdarīt augā precīzu iegriezumu. Karella paskaidroja: �Magones jānoņem div�desmit �etru stundu laikā � vai arī ra�a ir pagalam.�

�imenē bija deviņi locekļi, un katrs no tiem strādāja kā traks, lai ra�u novāktu laikā. Gaiss bija pilns tvaikiem, kas radīja miegainību.

Ricoli jutās1 kā noreibis. �Uzmanies,� Karella brīdināja. �Paliec nomodā. Ja apgulsies �ajā laukā, tu nekad vairs nepamodīsies.�

Dzīvojamās mājas logi un durvis tika turēti cie�i aizvērti div�desmit �etras stundas, kamēr novāca ra�u.

Kad magones bija novāktas, Ricoli skatījās, kā �laboratorijā�, kas atradās kalnos, lipīgā baltā gumijveida masa tika pārvērsta no morfīna bāzes heroīnā.

�Ē, tad tā tas notiek?�

Karella pa�ūpoja galvu. �Nē, mans draugs. Tas ir tikai sākums. Pagatavot heroīnu ir vieglākā daļa. Galvenais āķis ir, kā to transportēt, lai netiktu noķerts.�

Tonijs Ricoli juta mostamies dedzīgu satraukumu. Te nu viņa prasmei jāparāda sevi. Līdz �im brīdim biznesu vadīja nemākuļi. Tagad viņ� tiem parādīs, kā strādā profesionālis.

�Kā jūs to pārvietojat?�

�Ir daudz iespēju. Smagā ma�īna, autobuss, vilciens, automobilis, mūlis, kamielis��

�Kamielis?�

�Mēs mēdzām pārvadāt heroīnu metāla kapsulās kamieļa kuņģī, kamēr sargi sāka lietot metāla detektorus. Tad mēs pārgājām pie gumijas somām. Ceļojuma beigās mēs kamieļus nogalinām. Problēma ir tāda, ka kādreiz somas kamieļa iek�ās pārplīst un dzīvnieki piestreipuļo robe�ai kā piedzēru�ies. Tā robe�sargi uzķer.�

�Kādu ceļu jūs lietojat?�

�Da�reiz heroīna ceļ� ved no Alepo, Beirutas un Stambulas līdz pat Marseļai. Da�reiz narkotikas ceļo no Stambulas uz Grieķiju, tad tālāk uz Sicīliju, cauri Korsikai un Marokai, un pāri Atlantijai.�

�Es augsti vērtēju �o sadarbību,� Ricoli sacīja. �Es par to pastāstī�u zēniem. Ir vēl viena lieta, ko gribētu lūgt.�

�Un tā būtu?�

�Es gribētu braukt līdzi nākamajai kravai.�

Iestājās ilgsto�a pauze. �Tas varētu būt bīstami.�

�Es riskē�u.�

Nākamās dienas pēcpusdienā Tonijs Ricoli tika iepazīstināts ar milzīgu, lempīgu vīru, gatavo bandītu, ar grandiozām vijīgām ūsām un tankveidīgu ķermeni. �Tas ir Mustafa no Afijonas.

Turku valodā Afyon nozīmē opijs. Mustafa ir viens no mūsu visprasmīgākajiem kontrabandistiem.�

�Vienam jābūt prasmīgam,� Mustafa vienkār�i teica. �Ir daudz briesmu.�

Tonijs Ricoli smīnēja. �Bet ir vērts riskēt, vai ne?�

Mustafa cienīgi teica: �Jūs runājat par naudu. Mums opijs ir kaut kas vairāk nekā naudas augs. Tas ir mistisks. Augs, kas ir vairāk nekā barība. Baltā auga sula ir Dieva dots eliksīrs, kas ir dabīgas zāles, ja to lieto mazās devās. To var apēst vai ierīvēt ādā, un tas izārstēs lielāko daļu no parastajām slimībām � gremo�anas traucējumus, saaukstē�anās slimības, temperatū�ru, stipras sāpes, sastiepumus. Bet ir jāuzmanās. Ja jūs to paņemsiet lielās devās, tas ne tikai aizmiglos apziņu, bet arī laupīs jūsu seksuālās spējas, un nekas Turcijā nevar vairāk kaitēt vīrie�a cieņai kā impotence.�.

�Pārliecino�i. Viss, ko jūs sakāt.�

Ceļojums no Afijonas sākās pusnaktī. Grupa fermeru, ejot kolonnā pa vienam, tum�ajā naktī satikās ar Mustafu. Mūļi bija apkrauti ar opiju, 350 kilogrami, vairāk nekā 700 mārciņas, kas siksnām bija uzsiets septiņu brangu mūļu mugurām. Saldais, kodīgais opija aromāts kā svaiga siena smar�a lidinājās gaisā virs vīriem. Apsargāt opiju darījumā ar Mustafu bija ieradu�ies kāds ducis fermeru. Katrs fermeris bija apbruņots ar �auteni.

�Pēdējā laikā mums jāuzmanās,� Mustafa stāstīja Ricoli. �Mūs meklē Interpols un policija. Senāk bija daudz vieglāk un jautrāk. Mēs mēdzām transportēt opiju cauri ciemam vai pilsētai melni drapētā �ķirstā. Tas bija sirdi aizkustino�s skats, kad redzējām cilvēkus un policiju uz ielām paceļam cepures un salutējam, atdodot godu zārkam.�

Afijonas province atrodas Turcijas rietumu daļas centrā Sultāna kalnu pakājē uz augsta plato, ļoti no�ķirta un faktiski izolēta no valsts galvenajām pilsētām.

��is apgabals mūsu darbam ir ļoti piemērots,� Mustafa sacīja. �Mūs nevar tik viegli atrast.�

Mūļi lēni vilkās caur neapdzīvotiem kalniem, un pēc trim dienām, pusnaktī, viņi sasniedza Turcijas�Sīrijas robe�u. Tur tos sagaidīja kāda melnā tērpta sieviete. Viņa veda zirgu, kas

nesa nevainīgu miltu maisu; tā seglu ragam vaļīgā mezglā bija piesieta kaņepāju virve. Virve vilkās aiz zirga, bet, nepieskārās zemei. Tā bija gara virve divsimt pēdu garumā. Otru tās galu turēja Mustafa un viņa piecpadsmit noalgotie vīri. Viņi gāja pieplaku�i zemei, ar vienu roku turoties pie virves, otrā satvēru�i d�utas maisu ar opiju. Katrs maiss svēra trīsdesmit piecas mārciņas. Sieviete un viņas zirgs izgāja cauri platībai, kas lamatveidīgi bija izklāta pretgājēju mīnām, bet tajā bija taka, ko bija atbrīvojis mazs aitu bariņ�, kis bija dzīts cauri �ai vietai jau agrāk. Ja virve nokrita zemē, tās valīgums bija signāls Mustafam un citiem, ka priek�ā ir �andarmi. Ja sievieti saņēma det uz nopratinā�anu, tad kontrabandisti varēja dro�i doties uz priek�u pāri robe�ai.

Viņi �ķērsoja to Kilisā, robe�u punktā, kas bija stipri mīnēts. Pagāju�i garām teritorijai, ko kontrolēja �andarmu patruļa kontrabandisti devās iek�ā trīs jūd�u platā buferjoslā, līdz viņi sasniedza tik�anās vietu, kur tos sagaidīja Sīrijas kontrabandis�ti. Nesēji nolika opija maisus zemē un saņēma pretī pudeli rakī*,

. ko vīri sniedza cits citam. Ricoli vēroja, kā opiju svēra, sakrāva kaudzē, sasēja un piestiprināja divpadsmit netīru Sīrijas ēzeļu līganajām mugurām. Darbs bija veikts.

Labi, Ricoli domāja. Tagad paskatīsimies, kā to dara zēni Taivānā.

Ricoli nākamā apstā�anās vieta bija Bangkoka. Kad viņa bona fides bija pārbaudīts, viņam tika atļauts uzkāpt uz taizemie�u zvejas kuģa, kas veda narkotikas, ietītas polietilēna plēvēs un sapakotas tuk�ās petrolejas kannās ar aug�galā piestiprinātiem riņķiem. Kad kuģi tuvojās Honkongai, kannas tika izmestas kārtīgās rindās seklā ūdenī pie Limas un Ladronu salām, kur honkongie�u zvejas laivām tās bija viegli savākt ar ķeramajiem āķiem.

�Nav slikti,� Ricoli teica. Bet ir jābūt labākam variantam.

Narkotiku audzētāji dēvēja heroīnu par �H� un �horse�**, bet Tonijam Ricoli heroīns bija zelts. Ienākumi bija galvu reibino�i.

* Turku vai. raqi � jebkuri Austrumeiropā vai Vidējos Austrumos izgatavots spirts (tulk.).

**Horse � zirgs (angļu v.).

Zemniekam, kas audzēja opija izejvielu, maksāja 350 dolārus par desmit kilogramiem, bet, kad opijs bija apstrādāts un to pārdeva Ņujorkas ielās, tā vērtība bija pieaugusi līdz 250 000 dolāriem.

Tas,ir tik vienkār�i, Ricoli pārlika. Karellam bija taisnība. Stiķis ir tikt nenotvertam.

�

Tā tas bija pa�ā sākumā, pirms desmit gadiem. Bet tagad bija daudz grūtāk. Interpols jeb starptautiskā policija pēdējā laikā bija ierindojusi narkotiku kontrabandu sava saraksta pa�ā aug�galā. Visi kuģi, kas atstāja par kontrabandu aizdomās turētās ostas, pat tie, kas izskatījās tikai nedaudz aizdomīgi, tika aplenkti un pārmeklēti. Tāpēc Ricoli bija devies pie Spirosa Lambrū. Viņa flote netika turēta aizdomās. Likās neticami, ka policija varētu pārmeklēt kādu no viņa kravas kuģiem. Bet tas izdzimtenis bija viņam atteicis. Es atradī�u kādu citu ceļu, Tonijs Ricoli domāja. Bet man tas jādara ātri.

�Ketrīn, vai es jūs traucēju?�

Bija pusnakts. �Nē, Kosta. Ir patīkami dzirdēt jūsu balsi.�

�Vai viss iet, kā nākas?�

�Jā � pateicoties jums. Man patie�ām patīk mans darbs.�

�Labi. Pēc pāris nedēļām es do�os uz Londonu. Ilgojos jūs satikt. "Uzmanīgi. Neforsē pārāk ātri. �Gribu pārrunāt da�us ar kompānijas personālu saistītus jautājumus.�

�Jauki.�

�Nu tad ar labu nakti!�

�Ar labu nakti!�

�oreiz viņa zvanīja viņam. �Kosta, es nezinu, ko sacīt. Medal�jons ir brīni�ķīgs. Jums nevajadzēja��

�Tā ir maza dāvana piemiņai, Ketrīn. Evelīna man pateica, cik liels palīgs jūs viņai esat. Es tikai gribēju izrādīt savu atzinību.�

Tas ir tik vienkār�i, Demiriss domāja. Mazas dāvaniņas un glaimi.

Vēlāk: �Mēs ar sievu �ķiramies.�

Nākamā frāze: �Es esmu tik vientuļ�.�

>

Aplinkus runa par kāzām un uzaicinājums braukt ar viņa jahtu uz salu. �is �ablons nekad nepievīla. Liekas, ka tas būs sevi�ķi uzbudino�i, Demiriss domāja, jo visam iecerēts pavisam cits noslēgums. Viņai jāmirst.

Viņ� zvanīja Napoleonam Hotasam. Advokāts bija iepriecināts par tā zvanu. �Ir pagājis krietns laiciņ�, Kosta. Vai viss iet labi?�

�Jā, paldies. Man nepiecie�ama palīdzība.�

�Protams.�

�Noelai Pā�ai piederēja maza villa Rafīnā. Gribu, lai jūs to priek� manis nopērkat uz cita cilvēka vārda.�

�Protams, mēs to izdarīsim. Uzdo�u kādam no sava biroja advokātiem��

�Gribu, lai jūs pats personīgi nodarbotos ar �o jautājumu.� Iestājās pauze. �Labi. Es par to parūpē�os.�

�Paldies.�

Napoleons Hotass sēdēja, skatīdamies uz telefonu. Villa bija mīlas ligzdiņa, kurā bija norisinājusies Noelas Pā�as un Lerija Duglasa mīlas dēka. Ko gan Konstantīns Demiriss bija ieplānojis ar to darīt?

Arsakionas Tiesa Atēnu centrālajā daļā ir liela, pelēka ak�mens celtne, kas aizņem visu kvartālu starp Universitātes ielu un Stradu. No trīsdesmit tiesas zālēm ēkā tikai trīs zāles ir rezervētas kriminālprocesiem, zāles Nr. 21, 30 un 33.

Tā kā bija izraisījusies milzīga interese par tiesas procesu sakarā ar Anastasijas Savalasas apsūdzību slepkavībā, tas tika sarīkots 33. zālē. Tiesas zāle bija �etrdesmit pēdu plata, trīssimt pēdu gara, un sēdvietas bija sadalītas trīs blokos, kuri atradās se�as pēdas cits no cita, pa deviņiem koka soliem katrā rindā. Tiesas zāles priek�ā, aiz se�u pēdu augstas sarkankoka �ķērssienas, bija paaugstinājums ar augstiem atzveltnes krēsliem trijiem tiesne�iem, kas vadīja sēdi.

Paaugstinājuma priek�ā atradās liecinieku katedra, maza paaugstināta platforma, kurā atradās lasāmpults, un pret tālāko sienu atradās zvērināto sols, kurā patlaban sēdēja desmit zvērinātie. Priek�ā apsūdzētā solam atradās advokātu galds.

Slepkavības prāva jau bija pietiekami efektīga pati par sevi, bet īsts piиce de rйsistance* tā bija tad, ja aizstāvību vadīja Napoleons Hotass, viens no izcilākajiem krimināllietu advokātiem pasaulē. Hotass nodarbojās tikai ar slepkavību lietām, un tajās viņ� parasti guva panākumus. Klīda baumas, ka viņa honorāri rēķināmi miljonos dolāru. Napoleons Hotass bija tievs, novājējis vīrietis ar lielām, bēdīgām medību suņa acīm grumbainajā sejā. Viņ� ģērbās slikti, un viņa fiziskais izskats nespēja iedvest uzticību. Bet aiz viņa nenoteiktās, reizēm mulsino�ās ārienes slēpās lielisks un ass prāts.

Prese aktīvi diskutēja par to, kāpēc Napoleons Hotass bija piekritis aizstāvēt �o sievieti tiesas prāvā. Likās, ka viņam nebija

* Piиce de rйsistance � �eit: gardākais kumoss (fr.).

iespēju vinnēt lietu. Tika slēgtas pat derības par to, ka �ī būs Hotasa pirmā sakāve.

Pīters Demonidess, apsūdzības uzturētājs, bija mērojies spēkiem ar Hotasu jau agrāk un, lai gan viņ� to negribēja atzīt pat sev, izjuta godbijību pret Hotasa prasmi. �oreiz tomēr Demonidess juta, ka ba�ām maz pamata. Anastasijas Savalasas tiesas prāva bija tik klasiska, ar pierādījumiem argumentēta slepkavības lieta, cik vien iespējams.

Fakti bija vienkār�i: Anastasija Savalasa bija skaista, jauna sieviete, kas bija precējusies ar bagātu vīrieti vārdā D�ord�s Savalass, kas bija trīsdesmit gadus par viņu vecāks. Anastasijai bija mīlas dēka ar viņu jauno �oferi D�ozefu Papasu, un, pēc aculiecinieku liecībām, vīrs bija draudējis �ķirties no Anastasijas un izslēgt viņu no sava testamenta. Vakarā, kad notika slepkavība, viņa bija aizsūtījusi prom kalpus un pati sagatavojusi savam vīram pusdienas. D�ord�s Savalass bija saaukstējies. Pusdienu laikā tam bija uznākusi klepus lēkme. Sieva bija viņam atnesusi pudelīti ar klepus zālēm. Savalass bija iedzēris vienu malku un nokritis beigts.

Tie�a un pierādīta lieta.

�ajā agrajā rītā 33. zāle bija klausītāju pilna. Anastasija Savalasa sēdēja uz apsūdzēto sola, ģērbusies vienkār�os melnos svārkos un blūzē, bez rotām un tikai nedaudz uzkrāsojusies. Viņa bija pārsteidzo�i skaista.

Prokurors Pīters Demonidess vērsās pie zvērinātiem.

�Lēdijas un d�entlmeņi! Da�kārt slepkavības gadījumā tiesa ilgst trīs vai �etrus mēne�us. Bet es nedomāju, ka kādam no mums jāsatraucas, ka būs te jāpavada tik ilgs laiks. Kad jūs dzirdēsiet faktus �īs lietas sakarā, esmu pārliecināts � jūs piekritīsiet bez iebildumiem, ka ir tikai viens iespējams spriedums � slepkavība atbildību pastiprino�os apstākļos. Valsts pierādīs, ka apsūdzētā tī�i noslepkavoja savu vīru, jo viņ� draudēja �ķirties no viņas, kad viņ� atklāja, ka tai ir mīlas dēka ar ģimenes �oferi. Mēs pierādīsim, ka apsūdzētajai bija iemesls, iespēja un līdzekļi, lai īstenotu savu aukstasinīgo plānu. Pal�dies.� Viņ� atgriezās savā vietā.

Tiesas priek�sēdētājs vērsās pie Hotasa: �Vai aizstāvības advokāts ir sagatavojies savam atklātajam paziņojumam?� Napoleons Hotass lēni piecēlās kājās. �Jā, jūsu godība.� Viņ� devās pie zvērināto sola nedro�ā, �ļūco�ā gaitā. Viņ� stāvēja, mirk�ķinādams acis, un, kad viņ� sāka runāt, �ķita, it kā viņ� runātu tikai sev. �Esmu dzīvojis ilgu laiku un esmu iemācījies, ka neviens vīrietis vai sieviete nevar noslēpt ļaunu dabu. Tā vienmēr parādās. Kāds dzejnieks reiz ir teicis, ka acis ir cilvēka dvēseles spogulis. Es ticu, ka tā ir taisnība. Es gribu, lai jūs, dāmas un kungi, ieskatītos apsūdzētās acīs. Nav viņas sirdi vietas slepkavībai.� Napoleons Hotass bridi stāvēja, it kā pārdomādams, vai nepateikt vēl kaut ko, tad �ļūca atpakaļ uz savu vietu.

Pīteru Demonidesu pēk�ņi pārņēma triumfa sajūta. Dievs Tēvs! Tas ir vājākais aizstāvības runas ievads, ko es jebkad savā dzīvē esmu dzirdējis! Vecais vīrs ir zaudējis.

�Vai prokurors ir sagatavojies izsaukt savu pirmo liecinieku?� �Jā, jūsu godība. Es gribētu aicināt Rozu Likurgosu.� Smagnēja sieviete vidējos gados piecēlās no klausītāju sola un cēli un noteikti devās uz zāles priek�u. Viņa nodeva zvērestu. �Likurgosa kundze, kāda ir jūsu nodarbo�anās?�

�Esmu saimniecības vadītāja�� Viņas balss noslāpa. �Es biju Savalasa kunga saimniecības vadītāja.�

�D�ord�am Savalasa kungam?�

�Jā, kungs.�

�Vai jūs nevarētu mums pastāstīt, cik ilgi bijāt nodarbināta pie Savalasa kunga?�

�Divdesmit piecus gadus.�

�Jā, tas ir ilgs laiks. Vai jūs byāt apmierināta ar savu darba devēju?�

�Viņ� bija svētais.�

�Vai jūs strādājāt pie Savalasa kunga ari viņa pirmās laulības laikā?�

�Jā, kungs. Es stāvēju līdz ar viņu kapa malā, kad viņa sieva tika apbedīta.�

�Vai tas būtu pareizi sacīts, ka viņiem bija labas attiecības?� �Viņi ārkārtīgi mīlēja viens otru.�

Pīters Demonidess skatījās pāri uz Napoleonu Hotasu, gaidot viņa iebildumus par jautājumu uzdo�anas veidu. Bet Hotass palika savā vietā, �ķietami aizmaldījies savās domās.

Plters Demoriidess turpināja. �Vai jūs bijāt Savalasa kunga dienestā viņa otrās laulības laikā ar Anastasiju Savalasu?�

�Jā, kungs. Biju gan,� viņa nicīgi izmeta.

�Vai jūs teiktu, ka tā bija laimīga laulība?� Atkal viņ� palūrēja uz Napoleonu Hotasu, bet nekādas reakcijas nebija.

�Laimīga? Nē, kungs. Viņi plēsās kā kaķis ar suni.�

�Vai bijāt aculieciniece kādai no �īm scēnām?�

�No tā jau nevarēja izvairīties. To varēja dzirdēt visā mājā, un tā ir liela māja.�

�Es pieņemu, ka �ie cīniņi bija vairāk vārdiski nekā fiziski. Tas ir, vai Savalasa kungs nekad nesita savai sievai?�

�Ak, fiziski tur bija viss kārtībā. Bet bija otrādi, tā bija kundze, kas sita viņu. Savalasa kungs kļuva gados vecāks, un nabaga vīrs bija kļuvis vārs.�

�Vai patie�ām jūs redzējāt Savalasa kundzi sitam savu vīru?� �Ne vienu reizi vien.� Lieciniece skatījās pāri uz Anastasiju Savalasu, un viņas balsī atspoguļojās ne�ēlīga apmierinātība.

�Likurgosa kundze, vakarā, kad Savalasa kungs nomira, kuri cilvēki no apkalpojo�ā personāla atradās mājās?�

�Neviens no mums.�

Pīters Demonidess ļāva balsī izskanēt pārsteigumam.

�Jūs sakāt, ka mājā, kas ir tik liela, nebija neviena cilvēka no personāla? Vai tad Savalasa kungs nealgoja pavāru vai is�tabeni� vai virssulaini?��

�Jā, kungs. Mums viņi visi bija. Bet kundze visiem bija pateikusi, lai tajā vakarā paņemot brīvdienu. Viņa teica, ka gribot pagatavot savam vīram pusdienas pati. Izklausījās, it kā sāktos otrais medusmēnesis.� Pēdējā piezīme tika izteikta ar izsmieklu.

�Tātad Savalasa kundze atbrīvojās no visiem?�

�oreiz tiesas priek�sēdētājs skatījās uz Napoleonu Hotasu, gaidot viņa iebildumus. Bet advokāts sēdēja, domās nogrimis.

Tiesas priek�sēdētājs pievērsās Demonidesam. �Apsūdzē�tājam jābeidz liecinieces uzvedinā�ana.�

�Es atvainojos, jūsu godība. Es pārfrāzē�u jautājumu.� Demonidess piegāja Likurgosa kundzei tuvāk. �Tas, ko jūs sakāt, nozīmē, ka vienu vakaru, kad personālam parasti vajadzēja būt mājās, Savalasa kundze pavēlēja visiem atstāt māju, lai viņa varētu palikt vienatnē ar vīru?�

�Jā, kungs. Un nabaga vīrs cieta no stipras saaukstē�anās.� �Vai Savalasa kundze bie�i gatavoja pusdienas savam vīram?� Likurgosa kundze pavīpsnāja. �Viņa? Nē, kungs. Ne jau nu viņa. Viņa nekad nepielika pirkstu mājas darbiem.�

Napoleons Hotass sēdēja, klausīdamies, it kā viņ� būtu tikai vērotājs.

�Paldies, Likurgosa kundze. Jūs mums daudz palīdzējāt.� Pīters Demonidess pagriezās uz Hotasa pusi, mēģinot neizrādīt savu apmierinājuma sajūtu. Likurgosa kundzes liecība bija atstājusi manāmu iespaidu uz zvērinātajiem. Viņi raidīja uz apsūdzēto nosodo�us skatienus. Redzēsim, kā vecais tiks ar to galā. �Liecinieks jūsu rīcībā.�

Napoleons Hotass pacēla skatienu. �Ko? Nē, man nav jautājumu.�

Tiesas priek�sēdētājs skatījās uz viņu izbrīnīts. �Hotasa kungs� jūs negribat iztaujāt �o liecinieku?�

Napoleons Hotass piecēlās kājās. �Nē, jūsu godība. Viņa �ķiet absolūti godīga sieviete.� Un viņ� atkal apsēdās.

Pīters Demonidess nespēja ticēt savai veiksmei. Mans Dievs, viņ� domāja, viņ� pat necen�as uzsākt cīņu. Ar veco ir cauri. Demonidess jau gandrīz svinēja uzvaru.

Tiesas priek�sēdētājs pievērsās apsūdzētajam. �Jūs varat iz�saukt savu nākamo liecinieku.�

�Valsts vēlētos aicināt D�ozefu Papasu.�

Gar�, simpātisks, jauns tum�matis piecēlās no klausītāju sola un devās pie zvērināto sola. Viņ� nodeva zvērestu.

Pīters Demonidess iesāka: �Papasa kungs, vai jūs tiesu neinformētu par savu nodarbo�anos?�

�Esmu �oferis.�

�Vai �obrīd kaut kur strādājat?�

�Nē.�

�Bet līdz �im laikam jūs bijāt nodarbināts. Tas ir, jūs strādājāt līdz D�ord�a Savalasa nāvei.�

�Tā tas ir.�

�Cik ilgi strādājāt Savalasa ģimenē?�

�Mazliet vairāk par gadu.�

�Vai tas bija patīkams darbs?�

D�ozefs Papass ar vienu aci vēroja Hotasu, gaidot, lai viņ� nāk tam palīgā, bet bija tikai klusums.

�Vai tas bija patīkams darbs, Papasa kungs?�

�Viss bija kārtībā, es domāju.�

�Vai jūs saņēmāt labu algu?�

�Jā.�

�Vai tad jums nevajadzētu teikt, ka darbs bija vairāk nekā normāls? Es domāju, vai nebija vēl kādi labumi, kas nāca tam klāt? Vai jūs arī regulāri nepārgulējāt ar Savalasa kun�dzi?�

D�ozefs Papass skatījās uz Napoleonu Hotasu, gaidot palīdzību. Bet tās nebija.

�Es� Jā, kungs. �ķiet, ka jā.�

Pīters Demonidess dega nicinā�anā. �Jums �ķiet, ka bijāt? Jūs esat zem zvēresta. Vai nu jums bija romāns ar vinu, vai nebija. Kā tad bija?�

Papass jutās savā sēdeklī neērti. �Mums bija romāns.� �Neskatoties uz visu to, ka jūs strādājāt viņas vīram, ka viņ� bagātīgi jums maksāja un jūs dzīvojāt zem viņa jumta?�

�Jā, kungs.�

�Tas jūs neuztrauca; jūs saņēmāt Savalasa kunga naudu nedēļu pēc nedēļas un piekopāt romānu ar viņa sievu?�

�Tas nebija tikai romāns.�

Pīters Demidess veidoja lamatas rūpīgi. �Tā nebija tikai dēka? Ko jūs ar to domājat? Baidos, ka es to nesaprotu.�

�Es domāju � mēs ar Anastasiju plānojām apprecēties.� Tiesas zāli pār�alca pārsteiguma murdoņa. Zvērinātie skatījās uz apsūdzēto.

�Vai precības bija jūsu vai Savalasa kundzes ideja?�

�Mēs abi to gribējām.�

�Kas to ierosināja?�

�Domāju, ka tā bija viņa.� Viņ� skatījās uz to vietu, kur sēdēja Anastasija Savalasa. Viņa atbildēja tā skatienam bez izvairī�anās.

�Atklāti runājot, Papasa kungs, es īsti neizprotu. Kā gan jūs cerējāt apprecēties? Savalasa kundzei jau bija vīrs, vai ne tā? Vai jūs plānojāt sagaidīt, kamēr viņ� mirs lielā vecumā? Vai ari nāks kāds fatāls negadījums? Ko jūs īstenībā domājāt?�

Jautājumi bija tik asi, ka prokurors un visi trīs tiesne�i skatījās uz Napoleonu Hotasu, gaidot, ka tūlīt kā pērkona grāviens nāks viņa protests, bet aizstāvis �ķietamā steigā kaut

ko automātiski skricelēja, nepievērsdams notieko�ajam nekādu uzmanību. Arī Anastasija Savalasa sāka izskatīties noba�ījusies.

Pīters Demonidess steidzās izmantot izdevību. �Jūs neesat atbildējis uz manu jautājumu, Papasa kungs.� t D�ozefs Papass savā krēslā neveikli sagrozījās.

�Es īsti nezinu.�

Pītera Demonidesa balss noskanēja kā pātagas cirtiens: �Tad ļaujiet man pateikt jums tie�i. Savalasa kundze plānoja nogalināt savu vīru, lai dabūtu viņu nost no ceļa. Viņa zināja, ka vīrs grib no viņas �ķirties un izslēgt viņu no sava testamenta un ka vina tiks atstāta bez nekā. Vīna��

� �

�Protestēju!� Tas nenāca no Napoleona Hotasa, bet gan no tiesas priek�sēdētāja. �Jūs uzspie�at lieciniekam noteiktu teoriju.� Viņ� skatījās pāri uz Napoleonu Hotasu, pārsteigts par advokāta klusē�anu. Vecais vīrs sēdēja solā, un tā acis bija pa pusei aizvērtas.

�Atvainojiet, jūsu godība.� Bet viņ� zināja, ka savu ir izdarījis. Pīters Demonidess pagriezās pret Hotasu. �Liecinieks jūsu rīcībā.�

Napoleons Hotass piecēlās. �Paldies, Demonidesa kungs. Jautājumu nav.�

Visi trīs tiesne�i pagriezās un neizpratnē saskatījās.

Viens no viņiem sāka runāt: �Hotasa kungs, vai jūs apzināties, ka �ī būs jūsu vienīgā iespēja jautājumu krustugunīs pārbaudīt �o liecinieku?�

Napoleons Hotass pievēra acis. �Jā, jūsu godība.�

�Vai jūs tie�ām negribat uzdot viņam nevienu jautājumu sakarā ar vina liecību?� j

Napoleons Hotass pavicināja gaisā roku un vārgi atbildēja: �Nē, jūsu godība.�

Tiesnesis nopūtās. �Ļoti labi. Prokurors var saukt nākamo liecinieku.�

Nākamais liecinieks bija Mihaliss Haritonidess, drukns vīrs vecumā ap se�desmit.

Kad Haritonidess bija nodevis zvērestu, prokurors jautāja: �Vai jūs, lūdzu, neinformētu tiesu par savu nodarbo�anos?�

�Jā, kungs. Es vadu hoteli.�

�Vai jūs nepateiktu hoteļa nosaukumu?�

�Argos.�

�Kur �is hotelis atrodas?�

�Korfū.�

�Gribu jums, Haritonidesa kungs, uzdot jautājumu. Vai kāds no cilvēkiem, kas atrodas �ajā zālē, kādreiz ir apmeties jūsu hotelī?�

Haritonidess paskatījās apkārt un teica: �Jā, kungs. Viņ� un vina.�

>

�Lai protokolētājs pieraksta, ka liecinieks norāda uz D�ozefu Papasu un Anastasiju Savalasu.� Viņ� pagriezās atpakaļ pie liecinieka �Vai vini apmetās jūsu viesnīcā vairāk nekā vienu reizi?�

�O, jā, kungs. Viņi tur bija vismaz se�as reizes.�

�Un viņi pavadīja nakti kopā vienā istabā?�

�Jā, kungs. Parasti viņi ieradās nedēļas nogalēs.�

�Paldies, Haritonidesa kungs.� Viņ� paskatījās uz Napoleonu Hotasu. �Liecinieks jūsu rīcībā.�

�Jautājumu nav.�

Tiesas priek�sēdētājs pagriezās pret diviem pārējiem tiesne�iem, un visi trīs kādu mirkli sa�ukstējās.

Tiesas priek�sēdētājs skatījās uz Napoleonu Hotasu. �Jums nav jautājumu �im lieciniekam, mister Hotas?�

�Nē, jūsu godība. Es ticu �ai liecība. Tas ir jauks hotelis. Pats esmu tur apmeties.�

Tiesas priek�sēdētājs krietnu brīdi skatījās uz Napoleonu Hotasu.

Tad viņ� pagriezās pret prokuroru. �Valsts var izsaukt nākamo liecinieku.�

�Valsts vēlas izsaukt Dr. Vasilisu Frangeskosu.�

Gar� iespaidīga izskata vīrs piecēlās un devās pie liecinieku sola. Viņam bija jāzvēr.

�Dr. Frangeskos, vai jūs nebūtu tik laipns un nepastāstītu tiesai, kādā medicīnas nozarē jūs praktizējat?�

�Esmu vispārējs praktizējo�ais ārsts.�

�Vai tas ir ekvivalents ģimenes ārstam?�

�To var arī tā nostādīt. Jā.�

�Cik ilgi jūs praktizējat, doktor?�

�Gandrīz trīsdesmit gadus.�

�Un jums, protams, ir licence no valsts?�

�Protams.�

�Dr. Frangeskos, vai D�ord�s Savalass bija jūsu pacients?� �Jā, viņ� bija.�

�Cik ilgu laiku?�

�Nedaudz vairāk par desmit gadiem.�

�Vai jūs ārstējāt Savalasa kungu ari no kādas īpa�as kaites?� �Pirmo reizi, kad viņu redzēju, viņ� bija pie manis atnācis, jo viņam bija augsts asinsspiediens.�

�Un jūs ārstējāt vinu no tā?�

�Jā.�

�Bet pēc tam jūs viņu redzējāt?�

�Jā, protams. Viņ� pie manis nāca laiku pa laikam, kad viņam bija bronhīts vai aknu kaite � bet nekas nopietns.�

�Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Savalasa kungu?�

�Pagāju�ā gada decembri.�

�Tas bija īsi pirms vina nāves.�

�Tā ir.�

�Vai viņ� atnāca piejums, dakter?�

�Nē, es biju aizgājis apmeklēt viņu mājās.�

�Vai jūs parasti apmeklējat pacientus mājās?�

�Parasti ne.�

�Bet �ajā gadījumā jūs izdarījāt izņēmumu?�

�Jā.�

�Kāpēc?�

Ārsts vilcinājās. �Viņ� nebija tādā stāvoklī, lai nāktu uz manu kabinetu.�

�Kādā stāvoklī viņ� bija?�

�Viņam bija plēstas brūces, da�as sasistas ribas un smadzeņu satricinājums.�

�Vai viņ� bija cietis kādā nelaimes gadījumā?�

Dr. Frangeskoss vilcinājās. �Nē. Viņ� man pateica, ka sieva viņu sasitusi.�

Klausītāji noelsās.

Tiesas priek�sēdētājs dusmīgi teica: �Hotasa kungs, vai jūs netaisāties noprotestēt �o netie�o pierādījumu pirms tā ieprotokolē�anas?�

Napoleons Hotass pacēla acis un laipni teica: �Paldies, jūsu godība. Jā, es protestēju.�

Bet, protams, ka kaitējums jau bija nodarīts. Zvērinātie tagad skatījās uz apsūdzēto ar neslēptu naidīgumu.

�Paldies, Dr. Frangeskos. Vairāk jautājumu nav.�

Pīters Demonidess pievērsās Hotasam un pa�apmierināti teica: �Liecinieks jūsu rīcībā.�

�Jautājumu nav.�

* * *

Sekoja nepārtraukta liecinieku straume: istabene, kura liecināja, ka vairākkārt redzējusi Savalasa kundzi ejot �ofera telpās, virssulainis, kur� apliecināja, ka bija dzirdējis D�ord�u Savalasu draudot, ka �ķirsies no sievas un mainīs testamentu� kaimiņi, kas bija dzirdēju�i trok�ņainus strīdus Savalasu pāra starpā.

Un joprojām Napoleonam Hotasam nebija jautājumu nevienam no lieciniekiem.

Tīkls ātri savilkās ap Anastasiju Savalasu.

Pīters Demonidess jau varēja just spo�u uzvaru. Iztēlē viņ� jau redzēja laikrakstu virsrakstus. Izskatījās, ka �is tiesas process būs īsākā slepkavības prāva vēsturē. �is process var beigties �odien, viņ� domāja. Lielais Napoleons Hotass ir sakauts.

�Es gribu palūgt Niko Mentakisa kungu pie liecinieku sola.� Mentakiss bija kalsns, nopietns jauns cilvēks ar lēnu un uzmanīgu runas veidu.

�Mister Mentakis, vai jūs nepateiktu tiesai savu nodarbo�anos, lūdzu?�

�Jā, kungs. Es strādāju audzētavā.�

�Jūs aprūpējat bērnus?�

�Nē, kungs. Tā nav tāda audzētava. Mums ir koki un puķes, un visa veida augi.�

�Saprotu. Tātad jūs esat augu audzē�anas lietpratējs.� �Vajadzētu būt. Jau ilgu laiku ar to nodarbojos.�

�Un es pieņemu, ka daļa no jūsu darba varētu būt gādība par to, lai augi, ko jūs pārdodat, būtu veseli?�

�Jā, kungs. Mēs ļoti par tiem rūpējamies. Saviem pircējiem mēs nepārdodam nevienu neveselu augu. Lielākā daļa mūsu pircēju ir regulāri klienti.�

�Ar to jūs domājat, ka tie pa�i pircēji pie jums nāk atkal un atkal?�

�Jā, kungs.� Viņa balss skanēja lepni. �Mēs nodro�inām ar labu servisu.�

�Sakiet man, Mentakisa kungs, � vai Savalasa kundze bija viena no jūsu regulārām klientēm?�

�Jā, kungs. Savalasa kundze mīl augus un ziedus.�

Tiesas priek�sēdētājs nepacietīgi iebilda: �Demonidesa kungs, tiesa nedomā, ka �is jautājums būtu vietā. Vai jūs nevarat pāriet pie kaut kā cita vai ari��

�Ja tiesa ļautu man pabeigt, jūsu godība. �im lieciniekam ir loti būtiska nozīme lietā.�

>

Tiesas priek�sēdētājs skatījās uz Napoleonu Hotasu. �Hotasa kungs, vai jums nav iebildumu pret �ādu jautājumu virzību?�

Napoleons pacēla skatienu un samirk�ķināja acis. �Ko? Nē, jūsu godība.�

Tiesas priek�sēdētājs noskatījās uz viņu pavisam bezcerīgi un tad vērsās pie Pītera Demonidesa. �Ļoti labi. Jūs varat turpināt.�

�Mentakisa kungs, vai Savalasa kundze ieradās piejums kādā decembra dienā un stāstīja, ka viņai ir problēmas ar kādu no viņas augiem?�

�Jā, kungs. Tā bija.�

�Faktiski, vai viņa neteica, ka tie ir kukaiņu apsēsti un ka tie bojā viņas augus?�

�Jā, kungs.�

�Vai viņa jums nelūdza kaut ko, lai varētu no tiem tikt vaļā?� �Jā, kungs.�

�Vai jūs neinformētu tiesu, kas tas bija?�

�Es pārdevu viņai nedaudz antimona.�

�Vai jūs nepateiktu tiesai, kas tas īsti ir?�

�Tā ir inde, līdzīga arsēnam.�

Tiesas zālē sacēlās kņada.

y

Tiesas priek�sēdētājs uzsita ar savu āmuru. �Ja vēlreiz sacel�sies troksnis, es lik�u tiesas izpildītājam iztīrīt �o zāli.� Viņ� pagriezās pret Pīteru Demonidesu. �Jūs varat turpināt jautājumus.�

�Tātad jūs pārdevāt viņai kādu devu antimona?�

�Jā, kungs.�

�Jūs varat apliecināt, ka tā ir nāvējo�a inde? Jūs salīdzinājāt to ar arsēnu.�

�Jā, kungs. Tā ir nāvējo�a.�

�Vai jūs reģistrējāt pārdo�anu savā ierakstu grāmatā, kā tas paredzēts likumā, kad tiek pārdota jebkāda inde?�

�Jā, kungs.�

�Vai jūs atnesāt �īs piezīmes līdzi, Mentakisa kungs?�

�Jā, es to izdarīju.� Viņ� pasniedza Pīteram Demonidesam grāmatu.

Prokurors devās pie tiesne�iem. �Jūsu godības, es vēlētos, lai �ī tiek atzīmēta kā lietiskais pierādījums �A�. Viņ� pagriezās pret liecinieku. �Vairāk jautājumu nav.� Viņ� skatījās pāri uz Napoleonu Hotasu.

Napoleons Hotass pavērās aug�up un pakratīja galvu. �Jautājumu nav.�

Pīters Demonidess dziļi ievilka elpu. Bija laiks viņa �bumbas sprādzienam�. �Tagad es gribētu iepazīstināt ar lietisko pierādījumu �B�. Viņ� pagriezās ar skatienu pret zāles aizmugurējo sienu un teica tiesas izpildītājam, kas stāvēja pie durvīm: �Vai jūs to tagad neienestu iek�ā, lūdzu?�

Tiesas izpildītājs izsteidzās ārā un pēc da�iem mirkļiem atgriezās, nesot uz paplātes novietotu pudeli ar klepus sīrupu. Lielākā daļa no satura trūka. Klausītāji fascinēti skatījās, kā tiesas izpildītājs pasniedza pudeli prokuroram. Pīters Demonidess nolika to uz galda zvērināto priek�ā.

�Dāmas un kungi, jūs skatāties uz slepkavības ieroci. Tas ir līdzeklis, kas nogalināja D�ord�u Savalasu. Tas ir klepus sīrups, ko misis Savalasa kundze iedeva savam vīram vakarā, kad viņ� mira. Tajā ir antimons. Kā jau jūs zināt, upuris iedzēris da�us malkus � un pēc divdesmit minūtēm viņ� jau bija miris.� Napoleons Hotass piecēlās un lēnprātīgi sacīja: �Protestēju. Prokurors nekādi nevar pierādīt, ka miru�ais tika ārstēts tie�i no �īs pudeles.�

Pīters Demonidess aizcirta lamatas ciet. �Neskatoties uz lielo respektu pret manu izglītoto kolēģi, Savalasa kundze pati at�zina, ka tajā vakarā, kad viņ� mira, viņa iedeva savam vīram klepus lēkmes laikā tie�i �o sīrupu. Policija to turēja aiz atslēgas, līdz tas tika atgādāts uz tiesu pirms da�ām minūtēm. Izmeklētājs bija liecinājis, ka D�ord�s Savalass miris no saindē�anās ar antimonu. �ajā klepus sīrupā ir antimons.� Viņ� skatījās uz Napoleonu Hotasu izaicino�i.

Napoleons Hotass pakratīja galvu, it kā pieņemdams sakāvi. �Tad man jāatzīst, ka �aubu nav.�

Pīters Demonidess triumfēdams sacīja: �Nekādu. Paldies jums, Hotasa kungs. Apsūdzība apstādina �o lietu.�

Tiesas priek�sēdētājs vērsās pie Napoleona Hotasa: �Vai aizstāvība ir gatava kopsavilkumam?�

Napoleons Hotass piecēlās. �Jā, jūsu godība.� Viņ� stāvēja labi ilgi. Tad viņ� lēnām steberēja uz priek�u. Viņ� apstājās zvērināto sola priek�ā, kasīdams galvu, it kā mēģinot izdomāt, ko lai viņ� saka. Kad viņ� beidzot sāka, viņ� runāja lēnām, meklējot vārdus.

�Pieņemu, ka da�i no jums brīnīsies, kāpēc es neiztaujāju krustugunīs nevienu no lieciniekiem. Patiesību sakot, es domāju, ka Demonidesa kungs �eit tik labi uzstājās, ka man nebija nepiecie�ams uzdot tiem kādus jautājumus.�

Tas muļķis visu izdara manā vietā, Pīters Demonidess līksmi nodomāja.

Uz mirkli Napoleons Hotass pagriezās, lai paskatītos uz pudeli ar klepus sīrupu, tad atkal pievērsās zvērinātajiem. �Visi liecinieki izskatījās ļoti godīgi. Ta�u viņi nekā nepierādīja, vai ne? Tas, ko es domāju, ir�� Viņ� pa�ūpoja galvu. �Kad jūs visu to, ko sacīja liecinieki, apvienojat, tad iznāk tikai sekojo�ais: jauna, skaista meitene ir apprecējusies ar vecu vīru, kur�, iespējams, nevar viņu apmierināt seksuāli.� Viņ� pamāja uz D�ozefa Papasa pusi. �Tāpēc viņa atrada jaunu vīrieti, kas var. Bet tik daudz mēs visi zinājām no laikrakstiem, vai ne? �ajā romānā nav nekā slēpta. Visa pasaule par to zināja. Tas bija aprakstīts katrā tenku lapā visā pasaulē. Mēs nevarētu atzīt par labu viņas uzvedību, dāmas un kungi, bet Anastasija Savalasa netiek tiesāta par laulības pārkāp�anu. Viņa netiek tiesāta tāpēc, ka viņai bija normālas seksuālas vajadzības tāpat kā katrai jaunai sievietei. Nē, �eit viņa tiek tiesāta par slepkavību.� Viņ� pagriezās un vēlreiz paskatījās uz pudeli, it kā tā viņu fascinētu.

Lai jau vecais vīrs murgo tālāk, Pīters Demonidess nodomāja. Viņ� paskatījās uz pulksteni pie tiesas zāles sienas. Bija bez piecām minūtēm divpadsmit. Zvērinātie vienmēr dienas vidū pasludina pārtraukumu. Vecais muļķis nebūs spējīgs pabeigt kopsavilkumu. Viņ� pat nebija pietiekami slīpēts, lai sagaidītu,

kamēr tiesas process atsākas atkal. Kāpēc es vienmēr no viņa baidījos? � Pīters Demonidess brīnījās.

Napoleons Hotass nesakarīgi stāstīja tālāk. �Izanalizēsim liecības kopā, vai mēs to nevarētu? Da�i Savalasa kundzes augi slimoja, un viņa pietiekami par tiem bija norūpējusies, lai vēlētos tos glābt. Viņa devās pie Mentakisa kunga, augu eksperta, kur� ieteica viņai lietot antimonu. Tādējādi viņa sekoja tā ieteikumam. Vai jūs saucat to par slepkavību? Es noteikti ne. Un tad vēl ir saimniecības vadītājas liecības, kura apgalvoja, ka Savalasa kundze aizsūtījusi visus kalpotājus prom, jo pati taisījās pagatavot vīram medusmēne�a pusdienas. Es domāju, ka patiesība ir tā, ka saimniecības vadītāja, iespējams, bija pa pusei samīlējusies Savalasa kungā. Jūs nestrādātu pie vīrie�a divdesmit piecus gadus, ja vien jums nebūtu pietiekami dziļas jūtas pret viņu. Viņa ienīda Anastasiju Savalasu. Vai jūs to nesapratāt no viņas toņa?� Hotass īsi noklepojās, iztīrīdams rīkli. �Tādējādi pieņemsim, ka apsūdzētā dziļi savā sirdi patie�ām mīlēja savu vīru un izmisīgi centās izpildīt laulību pienākumu. Kā sievietes izrāda mīlu pret vīrie�iem? Es domāju, ka viens no visparastākajiem veidiem ir gatavot viņam ēdienu. Vai tā nav mīlestības forma? Domāju, ka tā ir.� Viņ� pagriezās, lai atkal paskatītos uz pudeli. �Un vai otrs veids nav pievērsties viņam, kad viņ� ir slims, � tātad rūpēdamās veselībā un slimībā?�

Pulkstenis pie sienas rādīja bez vienas minūtes divpadsmit. �Dāmas un kungi, es jau jums lūdzu pirms �ī procesa sāk�anās ieskatīties �īs sievietes sejā. Tā nav slepkavas seja. Tās nav slepkavas acis.�

Pīters Demonidess vēroja, kā zvērinātie skatās uz apsūdzēto. Viņ� vēl nekad nebija redzējis tik atklātu naidīgumu. Viņam zvērinātie bija kabatā.

�Likumi ir ļoti skaidri, dāmas un kungi. Kā jūs informēs mū3u godājamie tiesne�i, tad, lai pasludinātu apsūdzēto par vainīgu, nedrīkst būt nekādu �aubu par apsūdzētās vainu. Nekādu.� Napoleons Hotass gribēja turpināt, bet viņam atkal uznāca klepus, un viņ� izņēma no kabatas mutautu, lai aizliktu mutei priek�ā. Tad viņ� aizgāja līdz sīrupa pudelei, kas stāvēja zvērināto priek�ā. �Runājot par �o lietu, prokurors īstenībā neko nav pierādījis, vai ne? Izņemot to, ka �ī ir tā pudele, ko Savalasa

kundze iedeva savam vīram. Patiesība ir tā, ka �ī lieta vispār neeksistē.� Kad viņ� pabeidza teikumu, tam uznāca klepus lēkme. Nedomādams, ko dara, viņ� paņēma pudeli ar pretklepus zālēm, atskrūvēja vāciņu, piecēla pudeli pie lūpām un ieņēma lielu malku. Visi tiesas zālē skatījās, bailēs pamiru�i, un �ausmās noelsās.

Tiesas zālē sacēlās īsta kņada.

Tiesas priek�sēdētājs brīdinot teica: �Hotasa kungs��

Napoleons Hotass ieņēma otru malku. �Prokurora lieta ir ņirgā�anās par taisnību. D�ord�s Savalass nenomira no �īs sievietes rokas. Aizstāvība beidz savu lietu.�

Pulkstenis nosita divpadsmit. Tiesas izpildītājs steidzās pie tiesas priek�sēdētāja un kaut ko pa�ukstēja.

Tiesas priek�sēdētājs uzsita ar savu āmuru. �Mieru! Mieru! Mēs pasludinām pārtraukumu. Zvērinātie atpūtīsies un mēģinās vienoties par spriedumu. Lietas izskatī�ana atsāksies divos.�

Pīters Demonidess stāvēja kā pienaglots. Kāds bija apmainījis pudeles! Bet nē, tas bija neiespējami. Lietiskais pierādījums tika visu laiku apsargāts. Vai patalogs būtu varējis tik briesmīgi kļūdīties? Demonidess pagriezās, lai runātu ar savu asistentu, un, kad viņ� pārlaida acis apkārt, lai ieraudzītu Napoleonu Hotasu, tas jau bija pazudis.

Pulksten divos, kad lietas izskatī�ana atsākās, zvērinātie lēni ienāca zālē un ieņēma savas vietas. Napoleona Hotasa nebija. Tas kuņas dēls ir miris, Pīters Demonidess nodomāja.

Un, tikko viņ� bija tā nodomājis, Napoleons Hotass ienāca pa durvīm spirgts un vesels. Tiesas zālē visi pagriezās, lai

noskatītos, kā viņ� aiziet uz savu vietu.

Tiesas priek�sēdētājs sacīja: �Zvērināto dāmas un kungi, vai jūs esat vienoju�ies par spriedumu?�

Piecēlās zvērināto priek�sēdētājs. �Jā, esam, jūsu godība. Mūsu spriedums ir, ka apsūdzētā nav vainīga.�

No klausītāju puses atskanēja spontāna aplausu vētra.

Pīters Demonidess juta, ka nobāl. Tas izdzimtenis man to vēlreiz nodarīja, viņ� domāja. Viņ� pacēla acis un redzēja, ka Napoleons Hotass to smīnēdams vēroja.

Firma �Tritsiss un Tritsiss� nepārprotami bija visrespek�tablākā juridiskā firma Grieķijā. Tās dibinātāji jau sen bija pensijā, un firma tagad piederēja Napoleonam Hotasam. Tajā darbojās vairāki kompanjoni, bet Hotass bija viņu vado�ais ģēnijs. Ja gadījās, ka slepkavībā tika apsūdzēti bagātnieki, viņu cerības vienmēr saistījās tikai ar Napoleonu Hotasu. Viņa panākumi bija fenomenāli. Visus darbības gadus, aizstāvot per�sonas, kas apsūdzētas smagos kriminālnoziegumos, Hotass bija guvis panākumu pēc panākuma. Pēdējā prāva pret Anastasiju Savalasu bija radusi atbalsi visas pasaules presē. Hotass bija varējis aizstāvēt savu klienti lietā, ko visi uzskatīja par tīri nostrādātu slepkavību, un bija guvis efektīgu uzvaru. Tās dēļ viņ� bija milzīgi riskējis, bet viņ� zināja, ka tas bija vienīgais ceļ�, kā varēja paglābt savas klientes dzīvību.

Viņ� pie sevis smaidīja, kad atsauca atmiņā zvērināto sejas pēc tam, kad viņ� bija iedzēris saindētā klepus sīrupa malku. Viņ� bija ļoti rūpīgi aprēķinājis savas uzstā�anās laiku, lai viņ� tiktu pārtraukts tie�i divpadsmitos. Tas bija visa atrisinājums. Ja tiesne�i būtu mainīju�i ierasto kārtību un prāva ievilktos pāri divpadsmitiem� Viņ� nodrebēja, iedomājoties, kas tad būtu varējis notikt.

Un tā jau arī bija, ka sīka, negaidīta aizkavē�anās viņam gandrīz bija maksājusi dzīvību. Pēc pārtraukuma paslu�dinā�anas, kad Hotass steidzās prom pa koridoru, viņu apstādināja grupa reportieru, aiz�ķērsojot ceļu.

�Hotasa kungs, kā jūs zinājāt, ka klepus sīrups nebija saindēts?��

�Vai jūs varat paskaidrot, kā��

�Vai jūs domājat, ka kāds samainīja pudeles?�

�Vai Anastasijai Savalasai ir��

�Atvainojiet., kungi. Baidos, ka man papriek� jāatbild dabis�kajam aicinājumam. Labprāt atbildē�u uz jūsu jautājumiem vēlāk.�

Viņ� steidzās uz vīrie�u tualeti koridora galā. Uzraksts uz durvīm vēstīja: Nedarbojas.

Kāds no reportieriem teica: �Man liekas, ka jums jāmeklē cita vīrie�u tualete.�

Napoleons Hotass pasmīnēja: �Baidos, ka vairs ilgāk nevaru gaidīt.� Vm� pagrūda vaļā durvis, iegāja iek�ā un tās aiz sevis aizslēdza.

Brigāde bija iek�ā un jau gaidīja. Ārsts pārmeto�i teica: �Es jau gandrīz sāku uztraukties. Antimons iedarbojas ātri.� Viņ� enerģiski pavēlēja asistentam: �Sagatavojiet kuņģa pumpi.�

�Labi, dakter.�

Ārsts pagriezās pret Napoleonu Hotasu. �Gulieties uz grīdas. Liekas, ka tas būs nepatīkami.�

�Ja ņemam vērā alternatīvu,� Napoleons Hotass pasmīnēja, �esmu pārliecināts, ka �o es ļaunā neņem�u.�

Napoleona Hotasa honorārs par Anastasijas Savalasas dzīvības glāb�anu bija viens miljons dolāru, un tas tika noguldīts kādas �veices bankas rēķinā. Hotasam piederēja pilij līdzīga māja Kolonaraji � skaistā Atēnu savrupnamu rajonā, villa Korfu salā un dzīvoklis Parīzē, Fo�a avēnijā.

Visumā Napoleonam Hotasam bija pilnīgs pamats būt apmierinātam ar dzīvi. Pie viņa horizonta vīdēja tikai viens traucējo�s mākonis.

Viņa vārds bija Frederiks Stavross, un viņ� bija jaunākais �Tritsiss un Tritsiss� loceklis. Pārējie firmas advokāti nepārtraukti sūdzējās par Stavrosu.

�Viņ� ir otrās �ķiras advokāts, Napoleon. �ai firmai viņ� neder��

�Stavross gandrīz izgāza manu lietu. Viņ� ir muļķis��

�Vai jūs dzirdējāt, ko Stavross vakar izstrādāja tiesā? Tienesis gandrīz izmeta viņu ārā��

�Nolādēts, kāpēc jūs �o zēnu Stavrosu neatlai�at no darba? Viņ� �eit ir kā piektais ritenis. Mums viņ� nav vajadzīgs. Un viņ� iedragā mūsu reputāciju.�

Napoleons Hotass to zināja tikpat labi. Un viņam tā vien gribējās teikt skaidru patiesību: es nevaru viņu atlaist. Bet viss, ko viņ� pateica, bija: �Dodiet viņam izdevību. Gan jau Stavross strādās labi.�

Un tas bija vienīgais, ko partneri varēja no viņa izdabūt.

Kāds filozofs reiz teicis: �Uzmanieties ar savām vēlmēm � tās var piepildīties.�

Frederiks Stavross, �Tritsiss un Tritsiss� firmas jaunākais partneris, bija piepildījis savu vēlmi, un tā bija padarījusi viņu par visno�ēlojamāko cilvēku zemes virsū. Viņ� nespēja ne gulēt, ne ēst un strauji bija zaudējis svaru.

�Tev jāiet pie ārsta, Frederik,� viņa sieva uzstāja. �Tu izskaties �ausmīgi.�

�Nē, es� Tas neko labu nedos.�

Viņ� zināja, ka tas sliktums, kas viņu māca nost, bija tāds, ko neviens ārsts nevarēja izārstēt. Viņu galināja nost viņa sirdsapziņa.

Frederiks Stavross bija mērķtiecīgs jauns vīrietis � dedzīgs, godkārīgs un ar tieksmi uz idealizāciju. Gadiem ilgi viņ� bija strādājis nopluku�ā kantori nabadzīgā Atēnu daļā Monastiraki, cīnoties par trūcīgiem klientiem un bie�i strādājot bez atal�gojuma. Kad viņ� sastapa Napoleonu Hotasu, viņa dzīve izmainījās vienā naktī.

Pirms gada Stavross bija aizstāvējis Leriju Duglasu prāvā, kurā viņ� kopā ar Noelu Pā�u tika tiesāts par Duglasa sievas Ketrinas nogalinā�anu. Napoleonu Hotasu savas mīļākās aizstāvībai bija nolīdzis ietekmīgais Konstantīns Demiriss. No sākuma Stavross bija laimīgs un ļāva Hotasam gādāt par abiem aizstāvamajiem. Viņ� izjuta godbijību pret lielisko advokātu.

�Tev jāredz Hotass darbībā,� viņ� mēdza teikt savai sievai. ��is vīrs ir nepārspējams. Kā man gribētos vienā jaukā dienā kļūt par viņa firmas darbinieku.�

Kad tiesas prāva tuvojās beigām, tajā iestājās negaidīts pavērsiens. Smaidīgais Napoleons Hotass sapulcināja Noelu Pā�u, Leriju Duglasu un Frederiku Stavrosu atsevi�ķā kabinetā.

Hotass teica Stavrosam: �Man tikko bija pārrunas ar tiesne�iem. Ja apsūdzētie ir ar mieru atzīt sevi par vainīgiem,

tiesne�i piekrīt dot katram piecu gadu ilgu cietumsodu, no kuriem �etri būs nosacīti. Īstenībā viņiem tur nevajadzēs atras�ties vairāk par se�iem mēne�iem. Viņ� pievērsās Lerijam. �Tā kā jūs esat amerikānis, mister Duglas, jūs izsūtīs. Jums nekad nebūs ļauts atgriezties Grieķijā.�

Noela Pā�a un Lerijs Duglass dedzīgi piekrita atzīt savu vainu tiesā. Pēc piecpadsmit minūtēm, kad apsūdzētie un viņu advokāti stāvēja tiesas priek�ā, tiesas priek�sēdētājs teica: �Grieķijas tiesa nekad nepiesprie� nāvessodu lietās, kur slepkavība pierādījumu trūkumu dēļ nav tikusi pilnīgi pierādīta. Tāpēc es un mani kolēģi, vaļsirdīgi runājot, esam patie�ām pārsteigti, ka apsūdzētie atzina savu vainu prāvas vidū� Es paziņoju, ka �iem diviem apsūdzētajiem � Noelai Pā�ai un Laurensam Duglasam � tiek piespriests nāvessods no�aujot. Tas jāizpilda deviņdesmit dienu laikā, skaitot no �īs dienas.� Un tikai tajā brīdī Stavross saprata, ka Napoleons Hotass bija viņus visus apvedis ap stūri. Par to nebija �aubu. Konstantīns Demiriss bija noalgojis Napoleonu Hotasu nevis tādēļ, lai aizstāvētu Noelu Pā�u, bet lai būtu dro�s, ka viņa tiks notiesāta uz nāvi. Tā bija Demirisa atmaksa sievietei, kas to bija nodevusi. Stavross, pats to nenojauzdams, bija bijis līdzdalībnieks aukstasinīgā sazvērestībā.

Es nevaru ļaut tam notikt, Stavross domāja. Es ie�u un izstāstī�u tiesas priek�sēdētājam, ko Hotass izdarīja, un spriedums tiks mainīts.

Un tad pie Stavrosa bija pienācis Napoleons Hotass un teicis: �Ja jūs rīt esat brīvs, kāpēc gan jums neatnākt pie manis un mums kopā neieturēt len�u, Frederik? Gribētu, lai jūs iepazītos ar maniem partneriem��

Pēc �etrām nedēļām Fredetiks Stavross bija pilntiesīgs partneris izcilu reputāciju guvu�ajā firmā �Tritsiss un Tritsiss� ar lielu biroju un ievērojamu algu. Viņ� bija pārdevis savu dvēseli velnam. Ta�u viņ� drīz vien bija sapratis, ka �āds līgums viņam nav panesams. Es tā nevaru turpināt.

Viņ� nespēja nokratīt savu lielo vainas apziņu. Esmu slep�kava, viņ� domāja.

Frederiks Stavross mocījās ar savu dilemmu, līdz beidzot pieņēma lēmumu.

Kādu dienu agri no rīta viņ� ienāca Napoleona Hotasa kabinetā. � Leon��

�Mans Dievs, cilvēk, jūs izskatāties �ausmīgi,� Napoleons Hotass sacīja. �Kāpēc gan jums nepaņemt mazu atvaļinājumu, Frederik? Tas jums nāks tikai par labu.�

Bet Stavross zināja, ka tas viņa problēmai nebūs nekāds atrisinājums. �Leon, esmu ļoti pateicīgs jums par visu, ko manā labā esat darījis, bet es� es nevaru �eit palikt.�

Hotass skatījās uz viņu pārsteigts. �Par ko jūs runājat? Jūs strādājat labi.�

�Nē. Es � es esmu salauzts.�

�Salauzts? Es nesaprotu � par ko jūs raizējaties?�

Frederiks Stavross neticīgi skatījās viņā. �Tas� tas, ko jūs un es izdarījām ar Noelu Pā�u un Leriju Duglasu. Vai jūs� vai jūs nejūtat nekādu vainu?�

Hotasa acis samiedzās. Uzmanīgi. �Frederik, da�reiz taisnībai jākalpo pa aplinkus ceļiem.� Napoleons Hotass smaidīja. �Ticiet man, mums nav ko sev pārmest. Viņi bija vainīgi.�

�Mēs viņus notiesājām uz nāvi. Mēs apmuļķojām viņus. Es nevaru ar to ilgāk dzīvot. Man ļoti �ēl. Es iesnieg�u atlūgumu. Es te palik�u tikai līdz mēne�a beigām.�

�Es nepieņem�u jūsu atlūgumu,� Hotass stingri teica. �Kāpēc gan jums neizdarīt tā, kā es ieteicu, � paņemt atvaļinājumu un��

�Nē, es nekad nevarē�u �eit būt laimīgs, zinot to, ko es zinu. Man ļoti �ēl.�

Napoleons Hotass viņu pētīja ar stingru skatienu. �Vai jūs vismaz apjēdzat, ko jūs darāt? Jūs aizmetat prom brīni�ķīgu karjeru� jūsu dzīvi.�

�Nē. Es glābju savu dzīvi.�

�Tātad jūs pilnīgi noteikti esat to izlēmis?�

�Jā. Man patie�ām �ēl, Leon. Bet jums nav jāuztraucas. Es nekad neizpaudī�u to, kas noticis.� Viņ� pagriezās un izgāja no kabineta.

Napoleons Hotass ilgu laiku sēdēja pie galda, iegrimis domās. Beidzot viņ� izlēma. Viņ� paņēma telefonu un uzgrieza numuru.

�Vai jūs nepateiktu misteram Demirisam, ka man viņ� �opēcpusdien jāsastop. Sakiet viņam, ka tas ir neatliekami.�

�etros pēcpusdienā Napoleons Hotass sēdēja Konstantīna Demirisa kabinetā.

�Kādas problēmas, Leon?� Demiriss jautāja.

�Var būt, ka tā nav problēma,� Hotass uzmanīgi atbildēja, �bet es domāju, būs labāk, ja es jūs informē�u, kā Frederiks Stavross �orīt ieradās pie manis. Viņ� ir nolēmis atstāt firmu.� �Stavross? Lerija Duglasa advokāts? Ak tā?�

�Izskatās, ka viņu moka sirdsapziņa.�

Iestājās smags klusums.

�Saprotu.�

�Viņ� apsolījās nekad nestāstīt to, kas � kas tajā dienā notika tiesā.��

�Vai jūs viņam ticat?�

�Jā. Taisnību sakot, patie�ām, Kosta.�

Konstantīns Demiriss smaidīja. �Tad labi. Mums nav par ko uztraukties, vai ne?�

Napoleons Hotass piecēlās atvieglots. �Uzskatu, ka ne. Es tikai domāju, ka jums tas jāzina.�

�Pareizi darījāt, ka man izstāstījāt. Vai nāko�nedēļ varēsiet kopā ar mani paēst pusdienas?�

�Protams.�

�Piezvanī�u jums, un mēs kaut ko noorganizēsim.�

�Paldies jums, Kosta.�

Piektdienas vēlā pēcpusdienā senā Kaprikareas baznīca Atēnu centrā, likās, bija pilna klusuma, miera un mierinājuma. Stūrī, līdzās altārim, Frederiks Stavross nometās ceļos tēva Konstantīna priek�ā. Priesteris pārklāja drānu Stavrosa galvai. �Esmu grēkojis, tēvs. Man nav piedo�anas.�

�Cilvēka lielākā nelaime ir tā, ka viņ� domā, ka ir tikai cilvēks. Kādi ir tavi grēki?�

�Esmu slepkava.�

�Vai tu esi nogalinājis?�

�Jā, tēvs. Es nezinu, ko man darīt, lai vainu izpirktu.� �Dievs zina, ko darīt. Mēs pajautāsim Viņam.�

�Es ļāvos godkārības un alkatības kārdinājumam. Tas notika pirms gada. Es aizstāvēju cilvēku, kas tika apsūdzēts slepkavībā. Tiesas process ritēja veiksmīgi. Un tad Napoleons Hotass��

Kad Frederiks Stavross pēc pusstundas atstāja baznīcu, viņ� jutās kā pilnīgi cits cilvēks. Bija tā, it kā milzīgs slogs būtu novēlies no viņa pleciem. Pēc �ī gadsimtiem vecā grēksūdzes rituāla viņ� sajutās atvieglots. Viņ� bija izstāstījis priesterim visu, un pirmo reizi kop� �ausmīgās dienas viņ� jutās kā izdziedināts.

Sāk�u jaunu dzīvi. Es do�os uz citu pilsētu un sāk�u no gala. Centī�os kaut kā izpirkt �ausmīgo darbu, ko esmu pastrādājis. Paldies tev, tēvs, ka devi man vēl vienu iespēju.

Bija jau satumsis, un Ermosa Skvēra centrs bija gandrīz pilnīgi tuk�s. Kad Frederiks Stavross sasniedza ielas stūri, iedegās zaļā gaisma, un viņ� sāka �ķērsot ielu. Kad viņ� bija sasniedzis ielas vidu, no kalna lejā traucās melns limuzīns ar neieslēgtām gaismām, līdzīgi milzīgam, trulam briesmonim, tēmējot tie�i viņam virsū. Stavross skatījās kā sasalis. Bija jau par vēlu, lai atlēktu malā. Atskanēja apdullino�a rūkoņa, un Stavross juta, kā viņa ķermenis tiek samalts un sa�ķelts gabalos. Vienu mirkli bija moko�as sāpes, un tad iestājās tumsa.

Napoleons Hotass cēlās agri. Viņam patika rīta stundu vientulības brī�i, pirms viņu sāka apņemt dienas smagums. Viņ� vienmēr brokastoja viens un pie maltītes lasīja rīta laikrakstu. �ajā rītā bija vairākas interesantas informācijas. Premjers Temistokls Sofuliss nodibinājis jaunu piecu partiju koalīcijas kabinetu. Man jāaizsūta viņam apsveikums. Tika paziņots, ka ķīnie�u komunistu spēki ir sasniegu�i Janczi upes ziemeļu krastu. Harijs Trumens un Albēns Bārklijs bya inaugurēti kā Savienoto Valstu prezidents un viceprezidents. Napoleons Hotass pār�ķīra otro lapaspusi, un viņa asinis sastinga. Ziņa, kas piesaistīja viņa uzmanību, vēstīja:

�Vakarvakarā, iznākot no Kaprikareas baznīcas, tika aizķerts un sabraukts Frederiks Stavrosa kungs, viens no respektablās firmas �Tritsiss un Tritsiss� partneriem. Autovadītājs no notikuma vietas aizbēdzis. Pēc aculiecinieku stāstījuma,

transporta līdzeklis bijis melns limuzīns bez numura. Stavrosa kungs bija ievērojama figūra sensacionālajā Noelas Pā�as un Lerija Duglasa tiesas prāvā. Viņ� bija Lerija Duglasa advokāts

Napoleons Hotass pārtrauca lasīt. Viņ� sēdēja krēslā kā sastindzis, aizmirsis par brokastīm. Nelaimes gadījums. Vai tas bija nelaimes gadījums? Konstantins Demiriss bija viņam teicis, ka nav par ko uztraukties. Bet pārāk daudz cilvēku bija kļūdīju�ies, vērtējot Demirisu pēc acumirkļa iespaida.

Hotass pasniedzās pēc telefona klausules un zvanīja Konstantīnam Demirisam. Sekretāre viņu savienoja. �Vai jūs jau esat izlasījis rīta laikrakstus?� Hotass jautāja.

�Nē, neesmu. Kas tur ir?�

�Frederiks Stavross ir miris.�

�Ko?� Tas bija pārsteiguma kliedziens. �Par ko jūs runājat?�

�Viņ� ticis sabraukts vakarvakarā, un autovadītājs no notikuma vietas aizbēdzis.�

�Mans Dievs! Man ļoti �ēl, Leon. Vai jūs jau esat noķēru�i �oferi?�

�Nē, vēl ne.�

�Varbūt man izdarīt lielāku spiedienu uz policiju. Neviens �odien nevar būt īsti dro�s. Starp citu, vai ceturtdiena jums būtu piemērota mūsu pusdienām?�

�Jauki.�

�Tad tas ir norunāts.�

Napoleons Hotass bija eksperts prasmē lasīt zemtekstus. Konstantīns Demiriss bija neviltoti pārsteigts. Viņam ar Stav�rosa nāvi nav nekāda sakara, Hotass nosprieda.

***

Nākamajā rītā Napoleons Hotass iebrauca sava ofisa ēkas privātajā garā�ā un novietoja savu ma�īnu. Kad viņ� devās uz lifta pusi, no ēnas iznira jauns vīrietis.

�Vai jums ir sērkociņi?�

Hotasa smadzenēs iedarbojās brīdinājuma signāls. Vīrietis bija sve�inieks, un viņam �ajā garā�ā nevajadzēja būt.

�Protams.� Nedomādams tajā pa�ā mirklī Hotass svieda savu ādas portfeli vīrietim sejā.

Sve�inieks no sāpēm iebļāvās: �Tu izdzimteni!� Viņ� iegrūda roku kabatā un izrāva �aujamo ar klusinātāju.

�Hei! Kas tur notiek?� kāda balss sauca. Formā tērpies sargs skrēja uz viņu pusi.

Sve�inieks vienu mirkli vilcinājās, tad skrēja uz atvērto durvju pusi.

Sargs pieskrēja pie Hotasa. �Vai ar jums viss kārtībā, Hotasa kungs?�

�Ak� jā.� Napoleons Hotass juta, ka cīnās pēc elpas. �Ar mani viss kārtībā.�

�Ko viņ� taisījās darīt?�

Napoleons Hotass lēni atbildēja: �Neesmu īsti pārliecināts.�

Tā varēja būt nejau�a sagadī�anās, Hotass centās sev iestāstīt, sēzdamies pie galda. Iespējams, ka �is vīrietis vienkār�i gribēja mani aplaupīt. Bet neviens nelietotu �aujamo ar klusinātāju, lai kādu aplaupītu. Nē, viņ� grasījās mani nogalināt. Un Konstantīns Demiriss būtu tikpat pārsteigti �okēts kā par Frederika Stavrosa nāvi.

Man vajadzēja to uzreiz saprast, Hotass domāja. Demiriss nav tas cilvēks, kas ies riskēt. Viņ� nevar atļauties atstāt kādu vaļēju galu. Labi, arī Demirisa kungu gaidīs pārsteigums.

No iek�ējā telefona atskanēja Napoleona Hotasa sekretāres balss: �Hotasa kungs, jums jābūt tiesā pēc trīsdesmit minūtēm.�

�odien bija viņa kopsavilkums sērijveida slepkavību lietā, bet Hotass bija pārāk satraukts, lai parādītos tiesas zālē. �Piezvaniet tiesnesim un paskaidrojiet, ka esmu slims. Palūdziet vienu no partneriem mani aizvietot. Vairāk nevienu zvanu.�

Viņ� paņēma no galda magnetofonu un kādu laiku sēdēja, domās nogrimis. Tad viņ� sāka runāt.

Jau agri tās pa�as dienas pēcpusdienā Napoleons Hotass ieradās valsts prokurora Pītera Demonidesa kabinetā, nesdams manilas konvertu. Sekretāre uzreiz viņu pazina.

�Labdien, Hotasa kungs. Vai es varu jums palīdzēt?�

�Gribu satikt Demonidesa kungu.�

�Viņ� ir sapulcē. Vai jums bija nozīmēta tik�anās?�

�Nē. Vai jūs, lūdzu, nepateiktu viņam, ka esmu �eit un ka lieta ir loti steidzama?�

9

�Jā, protams.�

Pēc piecpadsmit minūtēm Napoleons Hotass tika ielaists prokurora kabinetā.

�Nu,� Demonidess teica, �Muhameds nāk pie kalna. Ar ko varu pakalpot? Vai rīkosim mazas pārrunas, kas attiecas uz �o pēcpusdienu?�

�Nē. Tam ir tīri personīgs iemesls, Pīter.�

�Apsēdieties, Leon!�

Kad abi vīrie�i bija apsēdu�ies, Hotass teica: �Es gribu pie jums atstāt aploksni. Tā ir aizzīmogota un atverama tikai tajā gadījumā, ja es pēk�ņi mirstu.�

Pīters Demonidess viņu ziņkārīgi nopētīja: �Vai jūs paredzat, ka jums kaut kas var notikt?�

�Pilnīgi iespējams.�

�Saprotu. Vai kāds no jūsu nepateicīgajiem klientiem?�

�Tas nav tik būtiski, kur�. Jūs esat vienīgais, kam es varu uzticēties. Vai �o te jūs varat nolikt kaut kur dro�ībā, kur neviens tai nevar tikt klāt?�

�Protams,� viņ� pieliecās. �Jūs izskatāties nobijies.�

�Tāds es arī esmu.�

�Vai nevēlaties saņemt no manas iestādes puses kādu aizsardzību? Es varētu sūtīt jums līdzi kādu policistu.�

Hotass uzsita aploksnei. �Te ir vienīgā aizsardzība, kas man nepiecie�ama.�

�Labi. Ja jūs par to esat pārliecināts.�

�Esmu pārliecināts.� Hotass piecēlās un pasniedza roku. �Efharisto. Es nevaru pat izteikt, cik ļoti esmu jums pateicīgs.�

Pīters Demonidess smaidīja. �Parakalo. Jūs esat man vienu parādā.�

Pēc stundas formā tērpies kurjers ieradās Helēņu tirdzniecības korporācijas birojā. Viņ� vērsās pie vienas no sekretārēm.

�Man ir paciņa Demirisa kungam.�

�Es par to parakstī�os.�

�Man ir pavēlēts nodot to Demirisa kungam personīgi.� �Man ļoti �ēl. Es nevaru viņu pārtraukt. No kā ir paciņa?� �No Napoleona Hotasa.�

�Vai jūs esat pārliecināts, ka nevarat to vienkār�i atstāt?� �Jā, kundze.�

�Es paskatī�os, vai Demirisa kungs to pieņems.�

Viņa nospieda iek�ējā telefona pogu. �Atvainojiet, Demirisa kungs, kurjers atnesis jums paciņu no mistera Hotasa.�

No vietējā telefona atskanēja Deņiirisa balss. �Ienesiet to iek�ā, Irēna.�

�Viņ� apgalvo, ka viņam pavēlēts nodot to jums personīgi.� Iestājās pauze. �Ienāciet kopā ar viņu.�

Irēna un kurjers iegāja kabinetā.

�Vai jūs esat Konstantīns Demiriss?�

�Jā.�

�Vai jūs par �o te neparakstītos, lūdzu?�

Demiriss parakstījās uz papīra sloksnītes. Kurjers nolika kon�vertu uz Demirisa galda. �Paldies.�

Konstantīns Demiriss skatījās, kā viņa sekretāre un kurjers aiziet. Kādu brīdi viņ� pētīja aploksni visai domīgu seju, tad atvēra to. Iek�ā bija atskaņotājs ar kaseti tajā. Jocīgi. Viņ� nospieda pogu, un kasete sāka griezties.

Telpā sāka skanēt Napoleona Hotasa balss. � Mans dārgais Kosta. Viss būtu bijis daudz vienkār�āk, ja jūs būtu ticējis, ka Frederiks Stavross netaisījās atklāt mūsu mazo noslēpumu. Man vēl vairāk �ēl, ka jūs neticējāt, ka ari man nav vēlē�anās izpļāpāt �o nelaimīgo afēru. Man ir pamatots iemesls domāt, ka jūs esat vainojams nabaga Stavrosa nāvē un ka tagad jūsu nodoms ir nogalināt mani. Tā kā mana dzīvība man ir dārga tāpat kā jums jūsējā, man goddevīgi jāatsakās kļūt par jūsu nākamo upuri. Esmu tāpēc spēris piesardzības soļus, detalizēti uzrakstot par tām lomām, ko es un jūs spēlējām Noelas Pā�as

un Lerija Duglasa prāvā, un esmu to ielicis aizzīmogotā konvertā un nodevis prokuroram, lai to atver tikai manas pēk�ņās nāves gadījumā. Tagad tas ir vienīgi jūsu pa�a interesēs, mans draugs, lai es paliktu dzīvs un vesels.� Lente beidzās.

Konstantīns Demiriss sēdēja, vērdamies bezgalībā.

Kad Napoleons Hotass tajā pēcpusdienā atgriezās savā birojā, bailes bija no viņa atkāpu�ās. Konstantīns Demiriss bija bīstams, bet viņ� ta�u nebija muļķis. Viņ� neies kādam kaitēt, pats riskēdams tikt pakļauts briesmām. Viņ� ir izdarījis savu gājienu, Hotass nodomāja, un es esmu viņam pieteicis matu. Viņ� pie sevis pasmaidīja. Man liekas, ka ceturtdienas pusdienām man jāizgudro kāds labāks variants.

Nākamajās dienās Napoleons Hotass bija aizņemts, gata�vojoties jaunai slepkavības prāvai, kurā bija iejaukta sieva, kas nogalinājusi sava vīra divas mīļākās. Katru rītu Hotass cēlās agri un strādāja līdz vēlai naktij, gatavojoties pratinā�anai. Viņa priek�nojautas teica, ka � pretēji visām izredzēm � viņam būs vēl viena uzvara.

Tre�dienas vakarā viņ� strādāja birojā līdz pusnaktij un tad devās mājās. Viņ� sasniedza savu villu vienos naktī. Virssulainis to sagaidīja pie durvīm. �Vai jūs kaut ko vēlētos, Hotasa kungs? Es varētu pagatavot da�as mezedes, ja esat izsalcis, vai.

�Nē, paldies. Man labi tāpat. Ejiet gulēt.�

Napoleons Hotass devās aug�ā uz savu guļamistabu. Visu nākamo stundu viņ� pārdomāja tiesas prāvu un beigu beigās pulksten divos aizmiga. Viņ� sapņoja.

Viņ� atradās tiesā, iztaujājot liecinieku, un pēk�ņi liecinieks sāka plēst nost sev drēbes.

�Kāpēc jūs to darāt?� Hotass uzstājīgi prasīja.

�Es degu.�

Hotass skatījās cilvēku pārpildītajā tiesas zālē un redzēja, ka visi klausītāji izģērbjas.

Viņ� pagriezās pret tiesnesi. �Jūsu godība, man jāprotestē pret��

Tiesnesis vilka nost savu talāru. �Te ir pārāk karsts,� viņ� teica.

Te ir karsts. Un trok�nains.

9

Napoleons Hotass atvēra acis. Pa guļamistabas grīdu locījās liesmas, un istabā ieplūda dūmi.

Napoleons apsēdās, jau pilnīgi pamodies.

Māja ir liesmās. Kāpēc neskanēja trauksmes signāls?

Durvis no intensīvā karstuma bija sāku�as izliekties. Hotass steidzās pie loga, smakdams dūmos. Viņ� mēģināja ar spēku atgrūst logu, bet tas bija blīvi aizvērts. Dūmi sabiezēja, un kļuva arvien grūtāk elpot. Nebija izejas.

No griestiem sāka birt dego�as dzirkstis. Siena sabruka, un viņu sakampa liesmu mēles. Viņ� kliedza. Viņa mati un pid�ama bija vienās liesmās. Akli viņ� metās pret aizvērto logu un izgāzās tam cauri. Viņa liesmojo�ais ķermenis nogāzās lejā no se�padsmit pēdu augstuma.

Nākamajā rītā sekretāre ielaida Valsts prokuroru Pīteru Demonidesu Konstantīna Demirisa darba kabinetā.

�Kalimehra, Pīter,� Demiriss sveicināja. �Paldies, ka atnācāt. Vai jūs to atnesāt?�

�Jā, kungs.� Viņ� pasniedza Demirisam aizzīmogoto konver�tu, ko Napoleons Hotass bija viņam uzticējis. �Es domāju, ka jūs varbūt gribētu to paturēt �eit.�

�Tas ir prātīgi no jūsu puses, Pīter. Ko jūs teiktu par brokastīm?�

�Efharisto. Tas ir patie�ām laipni no jūsu puses, Demirisa kungs.�

�Kosta. Sauciet mani par Kostu. Esmu par jums jau labu laiku domājis, Pīter. Man liekas, jūs sagaida liela nākotne. Gribētu jums atrast kādu piemērotu amatu savā organizācijā. Vai jūs tas interesētu?�

Pīters Demonidess smaidīja. �Jā, Kosta. Mani tas ļoti interesētu.�

�Labi. Mēs par to jauki papļāpāsim brokastu laikā.�

Londona

Ketrīna sarunājās ar Konstantīnu Demirisu vismaz reizi nedēļā, un tas kļuva par ieradumu. Viņ� joprojām turpināja sūtīt dāvanas, un, kad viņa protestēja, to pārliecināja, ka tās ir tikai mazas atzinības veltes. �Dzirdēju no Evelīnas, cik labi jūs esat tikusi galā ar Bakstera situāciju,� vai: �Dzirdēju no Evelīnas, ka jūsu jaunā ideja mums krietni ietaupot transpor�ta izdevumus.�

Patiesībā Ketrīna lepojās ar to, cik labi viņai sekmējās darbs. Birojā viņa bija atradusi daudz ko tādu, ko varētu uzlabot. Bija atgriezusies viņas agrākā prasme, un viņa saprata, ka biroja efektivitāte lielā mērā bija pieaugusi, tie�i pateicoties viņai.

�Es ar jums ļoti lepojos,� Konstantīns Demiriss viņai sacīja.

Un Ketrīna izjuta prieku. Viņ� bija tik uzmanīgs un brīni�ķīgs cilvēks.

* * *

Ir pienācis laiks izdarīt manu gājienu, Demiriss nosprieda. Tā kā Stavross un Hotass bija novākti no ceļa, vienīgā atlikusī persona, kas varēja saistīt viņu ar to, kas noticis pagātnē, bija Ketrīna. Tās gan bija niecīgas briesmas, bet, kā jau Napoleons Hotass bija atklājis, Demiriss nebija cilvēks, kas būtu ar mieru riskēt. �ēl gan, Demiriss domāja, ka viņai jāiet bojā. Viņa ir tik skaista. Bet vispirms būs villa Rafīnā.

Viņ� bija villu nopircis. Viņ� aizvedīs Ketrīnu tur un mīlēsies ar viņu, tāpat kā Lerijs Duglass bija mīlējies ar Noelu. Pēc tam�

Laiku pa laikam Ketrīnai pagātne atgādināja par sevi. �Times� viņa izlasīja informāciju par Frederika Stavrosa un Napoleona Hotasa bojāeju. �ie vārdi vien viņai neko nebūtu izteiku�i, bet bija minēts, ka abi biju�i Lerija Duglasa un Noelas Pā�as advokāti.

Tajā naktī viņas sapnis atgriezās.

Kādu rītu Ketrīna ieraudzīja laikrakstā informāciju, kas viņu satrauca:

�Londonā ir ieradies Savienoto Valstu prezidenta Harija Trumena palīgs Viljams Freizers, lai izstrādātu jauno tirdzniecības līgumu ar Lielbritānijas premjerministru.�

Viņa nolika avīzi, sajuzdamās muļķīgi vāra. Viljams Freizers. Viņ� ta�u bija bijis tik nozīmīga viņas dzīves daļa. Kas būtu noticis, ja es nebūtu viņu atstājusi ?

Ketrīna sēdēja pie galda, bikli smaidīdama, skatoties uz rakstu laikrakstā. Viljams Freizers bya viens no visjaukākajiem vīrie�iem, kādu viņa jebkad sastapusi. Jau atmiņas vien par viņu lika tai justies pasargātai un mīlētai. Un viņ� bija �eit, Londonā. Man viņ� jāsatiek, viņa nosprieda. Sprie�ot pēc avī�u ziņām, viņ� bija apmeties Klerid�a viesnīcā.

Ketrīna uzgrieza viesnīcas numuru, un viņas pirksti trīcēja. Viņai bija tāda sajūta, ka pagātne teju, teju kļūs par tagadni. Viņa jutās saviļņota, domājot par to, ka satiks Freizeru. Ko viņ� sacīs, kad izdzirdēs manu balsi un kad mani ieraudzīs?

Atsaucās operators. �Labrīt, �eit Klerid�a viesnīca.�

Ketrīna dziļi ievilka elpu. �Misteru Vijamu Freizeru, lūdzu.�

�Atvainojiet, kundze, � vai jūs teicāt misteru vai misis Vil�jamu Freizeru?�

Ketrīna jutās tā, it kā būtu saņēmusi pļauku. Kāda es esmu muļķe. Kāpēc es to nebiju iedomājusies? Protams, viņ� ta�u tagad varēja būt precējies.

�Kundze��

�Es� Nekas. Paldies.� Vīna lēni nolika klausuli.

>

Esmu nokavējusi. Viss beidzies. Kostam bija taisnība. Lai pagātne paliek pagātnei.

Vientulība var būt kodīga un saēst garu. Ikvienam nepiecie�ams dalīt priekus, slavu un sāpes. Ketrīna dzīvoja sve�inieku pilnā pasaulē, vērojot citu pāru laimi un klausoties mīlētāju smieklu atbalsīs. Bet viņai nebija sevis �ēl.

Neesmu vienīgā sieviete pasaulē, kas ir vientuļa. Esmu ta�u dzīva! Esmu dzīva!

Londonā nekad nepietrūka, ko darīt. Londonas kinoteātri bija pilni amerikāņu filmām, un Ketrīnai patika tās apmeklēt. Viņa noskatījās �Na�a asmeni� un �Annu un Siāmas Karali�. �D�entlmeņu vieno�anās� bija uztrauco�a filma, bet Kerijs Grānts bija vienkār�i brīni�ķīgs filmā �Vecpuisis un Bobijs-Soksers�.

Ketrīna gāja uz koncertiem Albertholā un apmeklēja baletu Sadlervelsā. Viņa devās arī uz Stretfordu pie Eivonas, lai redzētu Antoniju Kvailu lugā �Spītnieces savaldī�ana� un seru Lorensu Olivjē �Ri�ardā III�. Bet nebija prieka no ie�anas vienatnē.

Un tad uzradās Ķērks Reinoldss.

Tas notika birojā, kad pie Ketrīnas pienāca kāds gar� pievilcīga izskata vīrietis un sacīja: �Es esmu Ķērks Reinoldss. Kur jūs tik ilgi bijāt?�

�Piedodiet?�

�Es jūs jau sen gaidu.�

Tā tas sākās.

Ķērks Reinoldss bija amerikāņu advokāts, kas strādāja Konstantīnam Demirisam pie kompāniju apvieno�anas starptautiskajos mērogos. Viņ� bija apmēram �etrdesmit gadus vecs, nopietni domājo�s, inteliģents un uzmanīgs.

Runājot par Kērku Reinoldsu ar Evelīnu, Ketrīna teica: �Vai tu zini, kas man viņā patīk visvairāk? Viņ� man liek justies kā sievietei. Tā es neesmu jutusies jau ilgu laiku.�

�Es nezinu,� Evelīna bija nopietna. �Ja es būtu tavā vietā, es uzmanītos. Nemeties pārāk strauji visā iek�ā.�

�Es to nedarī�u,� Ketrīna apsolīja.

Ķērks Reinoldss veda viņu ar tieslietām saistītā tematiskā ekskursijā pa Londonu. Viņi devās uz Oldbailiju, kur daudzu gadsimtu gaitā tika tiesāti noziedznieki, un viņi staigāja pa galveno tiesas zāli garām drūma izskata mantijās tērptiem advokātiem ar parūkām galvās. Viņi apmeklēja Ņūgeitas cietumu, kas bija celts 18. gadsimtā. Tie�i pret vietu, kur atradās cietums, ceļ� bija platāks, tad pēk�ņi atkal sa�aurinājās.

�Tas ir dīvaini,� Ketrīna prātoja. �Nesaprotu, kāpēc viņi izveidoju�i tie�i �ādu ceļu?�

�Lai būtu vieta pūlim, �ajā vietā mēdza izpildīt publiskos nāvessodus.�

Ketrīna nodrebēja. Viņu tas ķēra pārāk tie�i.

Kādu vakaru Ķērks Reinoldss paņēma Ketrīnu līdzi uz Austrumindijas Dokroudu pie mola.

�Pavisam nesen �ajā vietā policisti staigāja pa pāriem,� Reinoldss sacīja. �Te bija noziedznieku pulcē�anās vieta.�

Vieta bija tum�a un atbaido�a, un Ketrīnai tā joprojām likās bīstama.

Viņi pusdienoja �Vitbijas atradnē�, vienā no Anglijas vecākajiem krogiem, sē�ot balkonā, no kurienes bija redzama Temza, un vēroja bar�as, kas kustējās lejā pa upi garām lielajiem kuģiem, kas bija ceļā uz jūru.

Ketrīnai patika neparastie Londonas krodziņu nosaukumi. �Vecais �e�īras siers� un �Falstafs�, un �Kaza zābakos�. Citu vakaru vini devās uz krā�ņu senu krodziņu Sitīroudā, kura * _ � � 7 nosaukums bija �Ērglis�.

�Varu derēt, ka bērnībā jūs par �o vietu dziedājāt skaitāmpantu,� Ķērks teica.

Ketrīna izbrīnīta viņā skatījās. �Dziedāju par to? Savu mū�u neesmu par �o vietu pat dzirdējusi.�

�Esat gan. �Ērglis� ir tā vieta, no kurienes nāk senais bērnu skaitāmpants.�

�Kāds skaitāmpants?�

�Pirms daudziem gadiem Sitīroudā bija drēbnieku amata centrs, un nedēļas beigās drēbniekiem vienmēr

pietrūka naudas, tāpēc viņi savus gludekļus vai � kā viņi tos sauca � zebiekstes � ieķīlāja �Ērglī� līdz dienai, kad viņi varēja tos izpirkt. Kāds �ai sakarā ir sacerējis skaitāmpantu:

�Aug�up un lejup pa Sitīroudu,

Iek�ā un ārā no �Ērgļa�.

Tas ir ceļ�, kā nauda iet,

Tad, kad parādās zebiekste.�

Ketrīna smējās: �Kā gan, pasaulīt, jūs to varējāt zināt?� �Juristiem ir jāzina viss. Bet vienu lietu es tomēr nezinu. Vai jūs mākat slēpot?�

�Baidos, ka ne. Kāpēc?��

Pēk�ņi viņ� kļuva nopietns. �Taisos doties aug�ā, uz Sentmoricu. Tur viņiem ir arī brīni�ķīgi slēpo�anas instruktori. Vai jūs brauksiet man līdzi, Ketrīn?�

Jautājums viņu pārsteidza nesagatavotu.

Ķērks gaidīja atbildi.

�Es� Es nezinu, Kērk.�

�Vai jūs par to padomāsiet?�

�Jā.� Viņas ķermenis drebēja. Ketrīna atcerējās, cik aizraujo�i bija nodoties mīlai ar Leriju, un domāja par to, vai viņa jebkad atkal būs spējīga izjust kaut ko tamlīdzīgu. �Es padomā�u par to.�

Ketrīna nolēma iepazīstināt Kērku ar Vimu. Viņi aizbrauca Vimam pakaļ uz dzīvokli un paņēma viņu līdzi uz �Efeju� pusdienās. Visa vakara laikā Vims pat nevienu reizīti nepaskatījās uz Kērku Reinoldsu. Likās, ka viņ� ir kaut kur tālu prom. Ķērks skatījās uz Ketrīnu nesapratnē. Viņa �ukstēja: "Parunā ta�u ar viņu. � Ķērks pamāja un pievērsās Vimam.

�Vai jums patīk Londona, Vim?�

�Nekādas vainas.�

�Vai jums ir kāda mīļākā pilsēta?�

�Nē.�

�Vai jums patīk jūsu darbs?�

�Nekādas vainas.�

Ķērks paskatījās uz Ketrīnu, pa�ūpoja galvu un paraustīja plecus.

Ketrīna �ukstēja: �Lūdzu.�

Ķērks nopūtās un atkal pievērsās Vimani. �Svētdien es spēlē�u golfu, Vim. Vai jūs spēlējat?�

Vims atbildēja: �Golfā dzelzs uzgaļa nūjas vada bumbiņu tālsitienā, vadot to taisni, nedaudz uz labo pusi, nedaudz uz kreiso pusi, atkal taisni, tuvāk, arvien tuvāk, vēl tuvāk � un iek�ā bedrītē. Koka uzgaļa nūjas domātas galvenokārt tuvsitienam un bedrī�u izspēlēm; viegli uzsitot ar karotveidīgo uz�gali, lai bumbiņa ieripotu bedrītē tie�i iek�ā.�

Ķērks Reinoldss pamirk�ķināja acis. �Jūs laikam esat ļoti labs spēlētājs.�

�Īstenībā viņ� nekad to nav spēlējis. Vims tikai� pārzina teoriju. Bet praktiski viņ� var visu veikt tikai ar matemātiku.� Kērkam Reinoldsam pietika. Viņ� bija cerējis pavadīt vakaru vienatnē ar Ketrīnu, un viņa bija atvedusi līdzi �o traucēkli.

Ķērks izspieda smaidiņu. �Vai patiesi?� Viņ� pagriezās pret Vimu un vientiesīgi jautāja: �Vai jūs gadījumā nezināt, cik ir divi piecdesmit devītajā pakāpē?�

Klusēdams Vims sēdēja trīsdesmit sekundes un pētīja galdadrānu, un, kad Ķērks jau gandrīz sataisījās runāt, Vims atbildēja: �576 460 752 303 423 488.�

�Ak, Jēziņ!� Ķērks iesaucās. �Vai tas tie�ām atbilst īstenībai?� �Jā,� Vims norūca. �Tā tas ir.�

Ketrīna pagriezās pret Vimu. �Vim, vai tu vari izvilkt sestās pakāpes sakni no�� vina izvēlējās skaitli uz labu laimi, ��24 137 585?�

Abi viņi vēroja tā bezizteiksmes seju, kad tas sēdēja un domāja. Pēc divdesmit piecām sekundēm viņ� atbildēja: �Septiņpadsmit, atlikums ir se�padsmit.�

�Es tam nevaru noticēt,� Ķērks iesaucās.

�Ticiet tam,� Ketrīna centās pārliecināt.

Ķērks skatījās uz Vimu. �Kā jūs to spējat?�

Vims paraustīja plecus.

Ketrīna paskaidroja: �Vims var sareizināt divus �etrzīmju skaitļus trīsdesmit sekundēs un iegaumēt piecdesmit telefona numurus piecās minūtēs un, ja vienreiz viņ� tos iegaumējis, vairs nekad tos neaizmirst.�

Ķērks Reinoldss pārsteigts skatījās uz Vimu Vandīnu. �Manam birojam patiesi nenāktu par ļaunu kāds, kas līdzīgs jums,� viņ� sacīja.

�Man jau ir darbs,� Vims atcirta.

Kad vakara noslēgumā Ķērks Reinoldss pavadīja Ketrīnu, viņā teica: �Jūs ta�u neaizmirsīsiet par Sentmoricu, vai ne?� �Nē, es neaizmirsī�u.� Kāpēc es vienkār�i nevaru piekrist? Tajā naktī vēlu zvanīja Konstantīns Demiriss. Ketrīna jau gribēja viņam izstāstīt par Kērku Reinoldsu, bet pēdējā brīdī nolēma to nedarīt.

Atēnas

Tēvs Konstantinu bija satraukts. Satraukums viņu mocīja kop� tā brī�a, kad viņ� bija laikrakstā ieraudzījis ziņojumu par Frederika Stavrosa nāvi un autovadītāja aizbēg�anu no notikuma vietas. Priesteris bija noklausījies tūksto�iem grēksūd�u, kop� bija stājies amatā, bet dramatiskā Frederika Stavrosa grēksūdze, kam sekoja viņa nāve, bija atstājusi viņā neizdzē�amu iespaidu.

�Klausies � kas tevi nomāc?�

Tēvs Konstantinu pagriezās, lai paskatītos uz skaisto jauno vīrieti, kas kails gulēja gultā viņam blakus. �Nekas, mīļais.� �Vai es tevi nedaru laimīgu?�

�Tu zini, ka tu dari, Georgios.�

�Kas tad ir par problēmām? Dieva dēļ! Tu uzvedies tā, it kā manis te nemaz nebūtu.�

�Nezaimo!�

�Man nepatīk, ka tieku ignorēts.�

�Atvaino, mīļais. Noticis ir tikai� viens no maniem draudzes locekļiem ir ticis nogalināts auto negadījumā.�

�Mums visiem reiz jāaiziet, vai ne tā?�

�Jā, protams. Bet tas bija ļoti noraizējies cilvēks.�

�Tu domā � viņ� bija garīgi slims?�

�Nē. Viņam bija �ausmīgs noslēpums, un tas bija pārāk liels slogs, lai viņ� to panestu.�

�Kāda veida noslēpums?�

Priesteris glāstīja jaunā cilvēka gumu. �Tu ta�u zini, ka es to nedrīkstu stāstīt. Tas man tika pateikts grēksūdzē.�

�Domāju, ka mums vienam no otra nav noslēpumu.�

�Mums nav, Georgios, bet��

�Gamoto! Vai nu mums ir, vai nav. Jebkurā gadījumā tu ta�u teici, ka puisis ir miris. Kāda gan tam tagad nozīme?�

�Nekāda, es domāju, bet��

Georgioss Lato apvija rokas savam gultas partnerim un ie�ukstēja tam ausī: �Esmu ziņkārīgs.�

�Tu kutini manu ausi.�

Lato sāka glāstīt tēva Konstantinu ķermeni.

�Ak, nepārtrauc��

�Tad pastāsti man.�

�Labi. Domāju, ka tagad patiesi ar to es nevaru nodarīt nekādu ļaunumu.�

>

Georgioss Lato dzīvē bija cēlies. Viņ� bija dzimis Atēnu nabadzīgajos kvartālos, un, kad viņam palika divpadsmit gadi, viņ� kļuva par vīrie�u kārtas prostitūtu. Sākumā Lato klīda pa ielām, nopelnot da�us dolārus par pakalpo�anu piedzēru�iem alejās un tūristiem viesnīcu istabās. Viņ� bija apveltīts ar tum�u, skaistu veidolu un spēcīgu, stingru ķermeni.

Kad viņ� bija se�padsmit gadus vecs, savedējs viņam sacīja: �Tu esi poulaki, Georgios. Tāda dzīve tev jāatmet. Es varu tevi iekārtot tā, lai tu pelnītu daudz naudas.�

Un viņ� turēja savu solījumu. No �ī brī�a Georgioss Lato apkalpoja tikai svarīgus, bagātus vīrus, un viņ� tika ļoti dāsni par to atalgots.

Kad Lato satika Nikosu Veritosu, lielā magnāta Spirosa Lambrū personisko asistentu, Lato dzīve pārmainījās.

�Es tevi mīlu.� Nikoss Veritoss sacīja jauneklim. �Es negribu, lai tu vazātos apkārt kā ielasmeita. Tu tagad piederi man.� �Protams, Niki. Es arī tevi mīlu.�

Veritoss nepārtraukti lutināja jaunekli ar dāvanām. Viņ� pirka tam drēbes, maksāja par nelielu dzīvokli un deva tam rokasnaudu. Bet viņ� uztraucās par to, ko darīja Lato tad, kad pats nebija klāt.

Veritoss �o jautājumu atrisināja, kādu dienu paziņodams: �Esmu sarunājis tev darbu Spirosa Lambrū kompānijā, kurā es strādāju.�

�Tādējādi tu varēsi mani turēt acīs, vai ne? Es negribētu. �Protams, ka ne jau tādēļ, mīļā sirds. Es tikai gribu, lai tu būtu manā tuvumā.�

Sākumā Georgioss Lato protestēja, bet beigās tomēr piekrita. Un saprata, ka īstenībā viņam patīk strādāt kompānijai. Viņ�

strādāja pasta istabā un kā pasta iznēsātājs. Tas deva iespēju viņam gūt ari papildu ienākumus ārpusē no cienījamiem klien�tiem � tādiem, kāds bija tēvs Konstantinu.

Kad Georgioss Lato tajā pēcpusdienā atstāja tēva Konstan�tinu guļamistabu, viņa prāts drud�aini darbojās. Noslēpums, ko priesteris bija viņam pavēstījis, bija �okējo�s jaunums, un Georgiosa Lato prāts uzreiz nosvērās virzienā, kā to labāk izmantot naudas iegū�anai. Viņ� būtu varējis to pavēstīt Nikosam Veritosam, bet viņam bija grandiozāki plāni. Es ar �īm ziņām do�os tie�i pie lielā bosa, Lato sevī domāja. Tur būs īstais maksātājs.

Nākamajā rītā Lato iegāja Spirosa Lambrū pieņemamajā telpā.

Sekretāre, kas sēdēja aiz galda, pacēla acis. �Ā! Pasts �odien ir ļoti agri, Georgios.�

Georgioss Lato pakratīja galvu. �Nē, kundze. Man ir jāsatiek Lambrū kungs.�

Viņa smaidīja. �Vai patiesi? Kāpēc tad tev viņ� jāsatiek? Vai esi ieradies ar kādu biznesa ierosinājumu?� viņa ķircinājās.

Lato nopietni atbildēja: �Nekā tamlīdzīga. Es tikai saņēmu ziņu, ka mana māte mirst, un es� un man jābrauc mājās. Es tikai gribu pateikties Lambrū kungam par man doto darbu �eit. Tas aizņems tikai kādu minūti, bet, ja viņ� ir pārāk aizņemts�� Viņ� pagriezās, lai dotos prom.

�Pagaidiet. Domāju, ka viņam nekas nebūs pretī.�

Pēc desmit minūtēm Georgioss Lato jau stāvēja Spirosa Lambrū kabinetā. Viņ� nekad nebija tur bijis iek�ā, un tagad redzamā bagātība viņu satrieca.

�Nu ko, jaunekli. Man ļoti �ēl dzirdēt, ka jūsu māte mirst. Var būt, ka maza prēmija varētu��

�Paldies, kungs. Bet ne jau tāpēc īstenībā es esmu �eit.� Lambrū rādīja neapmierinātu seju. �Es nesaprotu.� �Lambrū kungs, man ir kāda svarīga informācija, kas, es domāju, varētu būt jums noderīga.�

Viņ� varēja vērot iezogamies skepsi Lambrū sejā. �Vai tie�ām? Man tagad patie�ām nav laika, tā ka, ja jūs��

�Tā ir par Konstantīnu Demirisu.� Vārdi pa�i izspruka. �Man ir labs draugs, priesteris. Viņ� bija dzirdējis grēksūdzi no cilvēka, kas tūlīt pēc tās tika sabraukts ar ma�īnu, un tas, ko cilvēks pastāstījis, ir bijis par Konstantīnu Demirisu. Demirisa kungs ir izdarījis kādu briesmīgu darbu. Patiesi drausmīgu. Viņam vajadzētu par to iet cietumā. Bet ja tas jums neinteresē��

Spiross Lambrū pēk�ņi juta, ka ir ļoti ieinteresējies. �Apsēdieties. Kā jūs sauc?�

�Lato, ser. Georgioss Lato.�

�Labi, Lato. Domāju, ka jums jāsāk no pa�a sākuma��

Konstantīna Demirisa un Melīnas Lambrū laulība bija izirusi jau sen, bet līdz �im tajā nebija pastāvējusi fiziska vardarbība.

Tā bija sākusies karsta strīda vidū par Konstantīna Demirisa dēku ar Melīnas tuvāko draudzeni.

�Tu pārvērt katru sievieti par ielasmeitu!� viņa kliedza. �Viss, kam tu pieskaries, pārvēr�as netīrumos.�

�Aizveries! Aizver savu pretīgo muti!�

�Tu mani nepiespiedīsi,� Melīna izaicino�i teica. �Es pastāstī�u visai pasaulei, kāds tu esi pousti. Manam brālim bija taisnība. Tu esi briesmonis.�

Demiriss pacēla roku un stipri iesita Melīnai pa seju. Viņa izskrēja no istabas.

Nākamajā nedēļā viņiem bija cits strīda iemesls, un Konstantīns tai iesita atkal. Melīna sakravāja somas un lidoja prom uz Atiku, sava brāļa privāto salu. Viņa tur palika nedēļu � nelaimīga un vientuļa. Viņa ilgojās pēc vīra un sāka meklēt attaisnojumus tam, ko viņ� bija izdarījis.

Tā bija mana vaina, Melīna domāja. Man nevajadzēja kaitināt Kostu. Un: viņ� nebija domājis man sist. Viņ� tikai zaudēja pa�savaldī�anos un nesaprata, ko dara. Un: ja Kosta mani nemaz nemīlētu, viņ� ta�u man nebūtu sitis, vai ne?

Beigu beigās Melīna zināja, ka tā bija vienkār�i attaisnojumu meklē�ana, jo viņa nevarēja samierināties ar domu par �ķir�anos. Nākamajā svētdienā viņa atgriezās mājās.

Demiriss bija bibliotēkā.

Viņ� pacēla acis, kad viņa ienāca. �Tātad tu nospriedi atgriez�ties.�

�Tā ir mana māja, Kosta. Tu esi mans virs, un es tevi mīlu. Bet es gribu tev kaut ko pateikt. Ja tu vēl mani aizskarsi, es tevi nogalinā�u.�

Viņ� ieskatījās tās acīs un saprata, ka viņa runā taisnību.

Dīvainā kārtā likās, ka abu laulības dzīve pēc �īs epizodes uzlabojās. Ilgu laiku pēc �ī starpgadījuma Konstantīns uzmanījās, lai nezaudētu pa�savaldī�anos sarunās ar Melīnu. Viņ� turpināja savas dēkas, un Melīna bija pārāk lepna, lai lūgtos viņam tās pārtraukt. Kādu dienu viņ� nogurs no visām savām ielasmeitām, Melīna domāja, un viņ� sapratīs, ka tikai es viņam esmu vajadzīga.

Sestdienas vakarā Konstantīns Dcmiriss vilka mugurā izejamo �aketi un taisījās kaut kur doties. Istabā ienāca Melīna.

�Kur tu iesi?�

�Man ir tik�anās.�

�Vai tu esi aizmirsis? Mums �ovakar ir jāiet pusdienās pie Spirosa.�

�Es neesmu aizmirsis. Bet ir parādījies kaut kas svarīgāks.�

Melīna saniknota stāvēja un skatījās uz viņu. �Un es zinu, kas tas ir � tavs poulakil Tu dodies pie vienas no savām ielasmeitām, lai to apmierinātu.�

�Tev vajadzētu pievaldīt mēli. Tu kļūsti līdzīga zivju sievai, Melīna.� Demiriss nopētīja sevi spogulī.

�Es neļau�u tev to darīt!� Tas, ko viņ� Melīnai pa�ai bija pāri darījis, bija pietiekami slikti, bet apvainot viņas brāli tī�uprāt, uz visa tā fona, kas jau darīts iepriek�, viņai, likās, bija par daudz. Viņai jāatrod veids, kā vīru ievainot, un bija tikai viens ceļ�, ko viņa zināja. �Mums abiem patie�ām jāpaliek �ovakar mājās,� Melīna sacīja.

�Vai patiesi?� viņ� vienaldzīgi jautāja. �Kāpēc tad tā?�

�Vai tad tu nezini, kas �odien ir par dienu?� vina tam dzēla.

�Nē.�

��odien ir jubileja dienai, kad es nogalināju tavu dēlu, Kosta. Kad man bija aborts.�

Viņ� stāvēja kā sastindzis, un viņa redzēja tā acu zīlītes satumstam.

�Es teicu ārstiem, lai nokārto tā, ka man nekad no tevis nebūtu vairs bērnu,� viņa meloja.

Viņ� pilnīgi zaudēja kontroli pār sevi. �Turi muti!� Un viņ� ar dūri iebelza tai pa seju un turpināja sist.

Melīna iekliedzās, pagriezās un skrēja pa zāli prom, bet Konstantīns metās viņai pakaļ.

Viņ� to panāca kāpņu aug�galā.

�Par to es tevi nogalinā�u,� viņ� bļāva. Viņ� sita atkal, un Melīna zaudēja līdzsvaru un krita, gāzdamās lejā pa garajām trepēm.

Viņa gulēja lejā, kunkstēdama no sāpēm. �Ak Dievs! Palīdzi man! Es kaut ko esmu salauzusi.�

Demiriss stāvēja un skatījās uz viņu tur lejā, bet acis tam bija aukstas.

�Pateik�u, lai kāda no istabenēm izsauc ārstu. Negribu nokavēt satik�anos.�

īsi pirms paredzētajām pusdienām atskanēja telefona zvans.

�Lambrū kungs? �eit Dr. Metaksiss. Jūsu māsa lūdza man jums piezvanīt. Viņa ir �eit, manā privātklīnikā. Man liekas, ka viņa ir cietusi nelaimes gadījumā.�

Kad Spiross Lambrū ienāca Melīnas istabā klīnikā, viņ� piegāja pie gultas un, �ausmu pārņemts, skatījās uz māsu.

Melīnai bija lauzta roka, smadzeņu satricinājums, un viņas seja bija neganti piepampusi.

Spiross Lambrū teica tikai vienu vārdu: �Konstantīns.� Viņa balss drebēja no niknuma.

Melīnas acis pildījās asarām. �Viņ� tā nebija domājis,� viņa �ukstēja.

�Es viņu iznīcinā�u. Es zvēru pie savas dzīvības.� Spiross ' Lambrū vēl nekad nebija izjutis tādu naidu.

Viņ� nevarēja samierināties ar domām par to, ko Konstantīns Demiriss darīja Melīnai. Ir jābūt veidam, kā viņu apstādināt, bet kā? Ir jābūt kādai iespējai. Viņ� bija bezizejā. Viņam bija nepiecie�ams padoms. Tā kā viņ� jau agrāk kādreiz to bija darījis, Spiross nolēma lūgt padomu Pirisa kundzei. Varbūt bija kāds ceļ�, kuru viņa varēja tam norādīt.

Ceļā pie viņas Lambrū domāja: mani draugi smiesies par mani, ja uzzinās, ka konsultējos pie zīlnieces. Bet patiesība bija

tā, ka pagātnē Pirisa kundze jau bija viņam paredzējusi da�as neparastas lietas, ar kurām vēlāk nācās saskarties. Viņa var tagad man palīdzēt.

*� * *

Viņi sēdēja pie galda vāji apgaismotās kafejnīcas tum�ākajā stūrī. Viņa izskatījās daudz vecāka nekā tad, kad bija to pēdējo reizi redzējis. Viņas acis bija pievērstas viņam.

�Man nepiecie�ama palīdzība, Pirisa kundze,� Lambrū teica.

Viņa pamāja.

No kuras vietas lai sāk? �Pirms kāda pusotra gada notika slepkavības prāva. Sieviete, vārdā Ketrlna Duglasa, bija��

Izteiksme Pirisa kundzes sejā izmainījās. �Nē,� viņa novaidējās.

Spiross Lambrū neizpratnē skatījās uz viņu. �Viņu nogalināja��

Pirisa kundze piecēlās. �Nē! Gari man teica, ka viņa nomirs!�

Spiross Lambrū bija apmulsis. �Viņapatie�ām nomira,� viņ� teica. �Viņu nogalināja��

�Vina ir dzīva!�

>

Viņ� bija pilnīgi satriekts. �Tas nevar būt.�

�Viņa bija �eit. Viņa mani apmeklēja pirms trim mēne�iem. Viņi to bija turēju�i klosterī.�

Viņ� kā sastindzis skatījās uz viņu. Un pēk�ņi visas lietas nostājās savās vietās. Viņi to turēja klosterī. Viens no Demirisa populārākajiem labdarības pasākumiem bija dot naudu Joanīnas klosterim, kas atradās pilsētā, kurā it kā tikusi nogalināta Ketrīna Duglasa. Informācija, ko Spiross bija saņēmis no Georgiosa Lato, iederējās �eit perfekti. Demiriss bija aizsūtījis divus nevainīgus cilvēkus nāvē par Ketrīnas noslepkavo�anu, kaut gan viņa bija dzīva un noslēpta pie mūķenēm.

Un Lambrū zināja, kā viņ� sagraus Konstantīnu Demirisu.

Ar Tonija Ricoli palīdzību.

Tonija Ricoli problēmas vairojās. Viss, kas vien varēja noiet greizi, patie�ām gāja greizi. Tas, kas bija noticis, nebija viņa kļūda, bet viņ� zināja, ka �Ģimene� prasīs atbildību no viņa. Nekādu taisno�anos viņi nemēdza pieņemt.

Un sevi�ķi nomāco�i bija tas, ka narkotiku operācijas pirmā daļa bija izdevusies perfekti. Viņ� bez problēmām bija kontrabandas ceļā kravu nogādājis Atēnās un uz laiku to bija noslēpis noliktavā. Viņ� jau bija piekukuļojis kādu lidma�īnas stjuartu, lai kravu slepeni nogādātu ar lidma�īnu no Atēnām uz Ņujorku. Bet tad, divdesmit �etras stundas pirms lidojuma, �is idiots tika arestēts par ma�īnas vadī�anu dzērumā, un aviokompānija viņu atlaida no darba.

Tonijs Ricoli pievērsās alternatīvam plānam. �ajā reizē par �mūli� � nelegālās kravas pārvedēju, pa�ai to nezinot, � viņ� bija sarunājis septiņdesmitgadīgu tūristi Sāru Mēr�isoni, kas bija atbraukusi uz Atēnām apciemot savu meitu. Viņai vajadzēja aizvest atpakaļ uz Ņujorku ceļasomu. Bet viņai nebija ne jaus�mas par to, ko viņa vedīs.

�Tur ir da�i suvenīri, ko esmu apsolījis aizsūtīt savai mātei,� Tonijs Ricoli skaidroja, �un, tā kā jūs esat tik jauka un piekritāt tos aizvest, es gribētu samaksāt par jūsu biļeti.�

�Tas nav nepiecie�ams,� Sāra Mēr�isone protestēja. �Esmu priecīga, ka varu jums izpalīdzēt. Dzīvoju netālu no jūsu mātes dzīvokļa. Un priecā�os viņu drīz satikt.�

�Esmu pārliecināts, ka arī viņa priecāsies jūs sastapt,� Tonijs Ricoli mutīgi teica. �Problēma ir tikai tā, ka viņa ir diezgan slima. Bet gan jau tur būs kāds, kas paņems ceļasomu.�

Viņa �im darbam derēja ideāli � �ī jaukā, tipiski amerikāniskā vecmāmiņa. Muita varēja būt dro�a, ka viņas bagā�ā neatrastos nekas briesmīgāks par adāmadatām.

Nākamajā rītā Sārai Mēr�isonei vajadzēja doties uz Ņujorku.

�Es jūs aizvedī�u uz lidostu.�

�Ak, liels paldies. Jūs gan esat ļoti gādīgs jauns cilvēks. Jūsu māte laikam ļoti ar jums lepojas.�

�Jā. Mēs labi sadzīvojam.� Viņa māte bija mirusi jau pirms desmit gadiem.

Nākamajā rītā, kad Ricoli jau grasījās doties prom no viesnīcas uz noliktavu pēc saiņa, iezvanījās telefons.

�Ricoli kungs?� Tā bija sve�a cilvēka balss.

�Jā.�

��eit runā doktore Patsaka no Atēnu slimnīcas ātrās palīdzības nodaļas. Pie mums atrodas misis Sāra Mēr�isone. Vakarvakarā viņa paklupa, nokrita un salauza gū�u. Viņa bija ļoti norūpējusies un lūdza, lai es jums pasaku, cik ļoti viņai ir �ēl, ka��

Tonijs Ricoli nolika klausuli. �Merda!" Tā bija jau otrā neveiksme pēc kārtas. Kur lai viņ� tagad atrod jaunu �mūli�?

Ricoli zināja, ka viņam jāuzmanās. Bija zināms, ka Atēnās patlaban atrodoties kāds izveicīgs amerikāņu narkotiku aģents, kas sadarbojas ar grieķu autoritātēm. Tāpēc tika kontrolēti visi iespējamie ceļi, kas ved laukā no Atēnām, un lidma�īnas un kuģi tika pamatīgi pārbaudīti.

It kā ar to vēl nebūtu diezgan, radās vēl viena problēma. Viens no viņa klientiem � zaglis, kas bija arī narkomāns, informēja viņu, ka policija taisās pārbaudīt noliktavas, lai meklētu noglabātās narkotikas un cita veida kontrabandu. Spiediens pieauga. Bija pēdējais laiks �o situāciju paskaidrot �Ģimenei�.

Tonijs Ricoli atstāja viesnīcu un devās lejā pa Patissiona ielu pilsētas telefona centrāles virzienā. Viņ� nebija dro�s, vai netiek noklausīts viņa viesnīcas telefona numurs, un viņam negribējās riskēt.

Patissiona ielas 85. numurs bija liela, brūna akmens ēka ar pīlāru rindu tās fasādē un plāksni, uz kuras bija rakstīts: O.T.E. Ricoli iegāja iek�ā un paskatījās apkārt. Gar sienām rindojās apmēram divi du�i numurētu telefona kabīņu. Plaukti bija pilni ar telefona abonentu sarakstiem no visas pasaules. Telpas centrā atradās pults, kur �etri darbinieki pieņēma pasūtījumus par sarunām. Cilvēki gaidīja, kamēr tos savienos.

Tonijs Ricoli piegāja pie vienas no sievietēm, kas sēdēja aiz pults. �Labrīt,� viņ� saGīja.

�Vai varu jums palīdzēt?�

�Gribu pasūtīt starptautisko sarunu.�

�Baidos, ka jums būs jāgaida apmēram trīsdesmit minūtes.� �Tas nekas.�

�Vai jūs man nepateiktu valsti un numuru, lūdzu?�

Tonijs Ricoli vilcinājās. �Protams.� Viņ� iedeva sievietei ■ papīra lapiņu. �Gribētu, lai maksa būtu uz izsaucamā rēķina.� �Jūsu vārds?�

�Brauns. Toms Brauns.�

�Ļoti labi, mister Braun. Es jūs pasauk�u, kad dabū�u savienojumu.�

�Paldies.�

Viņ� aizgāja līdz vienam no soliem telpas otrā pusē un apsēdās.

Es varētu paslēpt paku automobilī un kādam samaksāt, lai to pārved pāri robe�ai. Bet tas ir riskanti, ma�īnas pārmeklē. Varbūt� ja es varētu atrast kādu citu�

�Mister Braun� Mister Tom Braun�� Vārdu atkārtoja div�reiz, līdz Ricoli beidzot saprata, ka tas domāts viņam. Viņ� piecēlās un steidzās pie pults.

�Jūsu numurs ir atbildējis. Septītā kabīne, lūdzu.�

�Paldies. Starp citu, vai es nevarētu dabūt atpakaļ papīra lapiņu, ko es jums iedevu? Man �is numurs būs vajadzīgs atkal.� �Protams.� Un viņa tam iedeva zīmīti.

Tonijs Ricoli iegāja septītajā kabīnē un aizvēra durvis.

�Hallo.�

�Tonijs? Vai tas esi tu?�

�Jā. Kā klājas, Pīt?�

�Patiesību sakot, mēs esam mazliet noba�īju�ies, Tonij. Zēni cerēja, ka paka jau tagad ir ceļā.�

�Man radās da�i sare�ģījumi.�

�Vai paka ir izsūtīta?�

�Nē. Tā joprojām ir �eit.�

Otrā galā iestājās klusums. �Mēs negribētu, lai tai kaut kas notiktu, Tonij.�

�Nekas tai nenotiks. Man tikai jāatrod kāda cita iespēja, lai to dabūtu no �ejienes prom. Visur pilns ar tiem nolādētajiem narkotiku meklētājiem.�

�Mēs runājam par desmit miljoniem dolāru, Tonij.�

�Es zinu. Neraizējieties, es kaut ko izdomā�u.�

�Dari gan tā, Tonij. Tu kaut ko izdomā.�

Līnija apklusa.

Vīrietis pelēkā uzvalkā vēroja, kā Tonijs Ricoli devās uz izeju. Viņ� piegāja pie sievietes, kas sēdēja pie pults.

�Signomi. Vai jūs redzat vīrieti, kas nupat aiziet?�

Sieviete pacēla skatienu. �Ochi ?"

�Es gribētu zināt, uz kādu numuru viņ� zvanīja.�

�Ļoti atvainojos. Mums nav atļaujas izsniegt �ādu informāciju.�

Vīrietis iebāza roku bik�u kabatā un izņēma kabatas portfeli. Pie tā bija piestiprināta zelta plāksnīte. �Policija. Esmu inspek�tors Tinu.�

Viņas sejas izteiksme pārmainījās. �Ak! Viņ� man iedeva papīra lapiņu ar numuru un tad paņēma to atpakaļ.�

�Bet jūs ta�u atstājat izsaukumu kopijas?�

�Jā, to mēs darām vienmēr.�

�Vai jūs neiedotu numuru, lūdzu?�

�Protams.�

Viņa uzrakstīja numuru uz papīra gabaliņa un pasniedza to inspektoram. Mirkli viņ� to pētīja. Valsts kods bjja 39, apmaiņas kods � 91. Itālija. Palermo.

�Paldies. Vai jūs gadījumā neatceraties, kādu vārdu vīrietis jums nosauca?�

�Jā. Tas bija Brauns. Toms Brauns.�

Telefona saruna bija padarījusi Toniju Ricoli nervozu. Viņam bija jāiet uz tualeti. Nolādētais Pīts Luka! Priek�ā, Kolonaki skvēra stūri, Ricoli ieraudzīja uzrakstu: Apohoritirion, WC. Kā vīrie�i, tā sievietes gāja un nāca pa durvīm, lietojot tās pa�as labierīcības. Un grieķi sauc sevi par civilizētiem, Ricoli domāja. Pretīgi.

Pie apsprie�u galda kalnu villā Palermo sēdēja �etri vīri. �Precei jau vajadzēja būt nosūtītai, Pīt,� viens no tiem sūkstījās. �Kas par problēmu?�

�Neesmu īsti pārliecināts. Var būt, ka problēma ir Tonijfe Ricoli.�

�Mums ar Toniju līdz �im nekad nav biju�as problēmas.�

�Es zinu � bet da�reiz cilvēki kļūst alkatīgi. Domāju, ka derētu izsūtīt kādu uz Atēnām, lai apskatās, kas īsti noticis.� ��ēl gan. Man Tonijs vienmēr paticis.�

Stadiu ielas 10. numurā � Atēnu centra policijas nodaļā notika konference. Istabā atradās policijas �efs Livreri Dmitri, inspektors Tinu un amerikānis leitnants Volts Kellijs, Savienoto Valstu Valsts kases Muitas daļas aģents.

�Mums kļuvis zināms,� teica Kellijs, �ka gaidāma lielas narkotiku kravas pārsūtī�ana. Krava tiks izvesta no Atēnām. Tur iejaukts Tonijs Ricoli.�

Inspektors Tinu klusēja. Grieķijas policijai diez kā nepatika citu valstu iejauk�anās viņu lietās. īpa�i amerikāņu. Viņi vienmēr ir Too-sou, tik pārliecināti par sevi.

Ierunājās policijas �efs. �Mēs jau pie tā strādājam, leitnant. Tonijs Ricoli pirms brī�a zvanīja uz Palermo. Mēs tagad skaidrojam numuru. Kad mums tas būs, mums viņa avoti būs rokā.�

Uz viņa galda iezvanījās telefons. Dmitri un inspektors Tinu saskatījās.

Inspektors Tinu pacēla klausuli. �Vai jūs to dabūjāt?� Viņ� brīdi klausījās ar neizteiksmīgu seju, tad nolika klausuli.

�Kā?�

�Vīni izsekoju�i numuram.�

�Un?�

�Viņ� if zvanījis uz publisko telefona kabīni pilsētas skvērā.� �Gamoto/�

�Mūsu Tonijs Ricoli ir ļoti inch eskipnos."

Volts Kellijs nepacietīgi teica: �Es nerunāju grieķiski.� �Atvainojiet, leitnant. Tas nozīmē, ka viņ� ir viltīgs.�

Kellijs teica: �Gribu, lai jūs pastiprinātu viņa uzrau�dzību.�

Vīrie�a augstprātība. �efs Dmitri pagriezās pret inspektoru Tinu. �Mums patie�ām nav pietiekamu pierādījumu, lai darītu ko vairāk, vai ne?�

�Nē, kungs. Tikai stipras aizdomas.�

�efs Dmitri pagriezās pret Voltu Kelliju. �Baidos, ka mums nepietiks vīru, lai izsekotu katru, ko mēs turam aizdomās par narkotiku tirdzniecību.�

�Bet Ricoli��

�Apgalvoju, ka mums ir pa�iem savi avoti, mister Kellij. Ja mēs saņemsim kādu turpmāku informāciju, mēs zinām, kur jūs meklēt.�

Volts Kellijs nikni viņos noskatījās. �Tikai negaidiet pārāk ilgi,� viņ� sacīja. �Citādi krava būs gabalā.�

Villa Rafīnā bija sagatavota. Nekustamā īpa�uma aģents bija teicis Konstantīnam Demirisam: �Zinu, ka jūs to nopirkāt ar visām mēbelēm, bet ja es varētu jums ieteikt kādas jaunas mēbeles��

�Nē. Es gribu, lai viss paliek tie�i tā, kā ir.�

Tie�i tā, kā tas bija, kad viņa neuzticīgā Noela viņu krāpa ar savu mīļāko � Leriju. Viņ� izgāja cauri dzīvojamai istabai. Vai viņi mīlējās �eit, grīdas vidū? Darbistabā? Virtuvē? Demiriss iegāja guļamistabā. Stūrī stāvēja liela gulta. Viņu gulta. Kurā Duglass bija glāstījis Noelas kailo ķermeni, kurā viņ� bija zadzis to, kas piederēja Demirisam. Duglass bija samaksājis par savu nodevību, un tagad viņam būs jāmaksā atkal. Demiriss skatījās uz gultu. Vispirms es ar Ketrīnu mīlē�os �eit, Demiriss prātoja. Tad citās istabās. Visās. Viņ� zvanīja Ketrīnai no villas. �Hallo!�

�Es pārjums domāju.�

Pie Tonija Ricoli ieradās divi negaidīti ciemiņi no Sicīlijas. Tie ienāca viņa viesnīcas istabā nepieteiku�ies, un Ricoli uzreiz saoda nepatik�anas. Alfredo Mankuso bija liels. D�īno Laveri bija vēl lielāks.

Mankuso pateica skaidri un gai�i: �Mūs sūtīja Pīts Luka.� Ricoli centās runāt, it kā nekas nebūtu noticis. �Tas ir lieliski. Esiet sveicināti Atēnās. Ko varu jums līdzēt?�

�Tu varētu beigt blefot, Ricoli,� Mankuso sacīja. �Pīts grib zināt, kāda veida spēlītes tu te spēlē.�

�Spēlītes? Par ko tu runā? Es viņam paskaidroju, ka man radu�ās nelielas problēmas.�

�Tāpēc jau mēs esam �eit. Lai palīdzētu tās atrisināt.� �Pagaidiet mazliet, zēni,� Ricoli protestēja. �Paka ir noslēpta un ir dro�ībā. Kad��

�Pīts negrib, ka tā ir noslēpta. Viņ� tajā ir ieguldījis daudz naudas.� Laveri pielika dūri viņam pret krūtīm un iegrūda viņu krēslā. �Ļauj man to tev paskaidrot, Ricoli. Ja �ī prece tagad būtu Ņujorkas ielās, kā tam arī vajadzēja būt, Pīts varētu dabūt naudu, ieguldītu to un ļautu tai strādāt ielās. Saproti, par ko ir runa?�

Es dro�i vien tiktu galā ar �iem diviem gorillām, Ricoli prātoja. Bet viņ� zināja, ka ar tiem viņ� necīnīsies, viņ� cīnīsies ar Pītu Luku.

�Protams, es patie�ām saprotu, ko tu saki,� Ricoli mierino�i teica. �Bet tas nav tik vienkār�i, kā tas bija agrāk. Grieķijas policija ir absolūti visur; un pie viņiem ir arī viens narkotiku meklētājs no Va�ingtonas. Mans plāns ir��

�Pītam arī ir,� Laveri pārtrauca. �Vai zini, kāds ir viņa plāns? Viņ� lika tev pateikt � ja prece nebūs nāko�ās nedēļas laikā ceļā, tev pa�am būs jāierodas pie viņa ar skaidru naudu kabatā.� �Ei!� Ricoli protestēja. �Man tādas naudas nav. Es��

�Pīts arī domā, ka varbūt tev tādas nebūs. Tāpēc viņ� mums lika atrast veidu, kā piespiest tevi samaksāt.�

Tonijs Ricoli dziļi ievilka elpu. �Labi. Sakiet viņam tikai to, ka absolūti viss tiek kontrolēts.�

�Protams. Starp citu, mēs te pakavēsimies. Tev tiek dota viena nedēļa.�

�

Tonijam Ricoli tā bija sava veida goda lieta � nekad nedzert pirms pusdienām, bet, kad abi vīri bija aizgāju�i, viņ� attaisīja viskija pudeli un ieņēma divus lielus malkus. Viņ� juta viskija siltumu iestrāvojam visā ķermenī, bet tas nelīdzēja. Nekas nelīdzēs, viņ� domāja. Kā gan vecais varēja pret mani tā izturēties? Esmu viņam bijis kā dēls, bet viņ� dod man tikai vienu nedē\u laika, lai sameklētu izeju. Man nepiecie�ams "mūlis �, ātri. Kazino, viņ� nosprieda. Atradī�u �mūli � tur.

Tajā vakarā desmitos Ricoli brauca uz Loutraki, populāru kazino, piecdesmit jūdzes uz rietumiem no Atēnām. Viņ� klīda pa milzīgo, ļau�u pilno spēļu zāli, vērojot notieko�o. Parasti te

bija ļoti daudz zaudētāju, kas bija. gatavi darīt visu, lai atkal dabūtu naudu spēles turpinā�anai. Jo dziļāk izmisis bija cilvēks, jo vieglāk pieejams upuris viņ� bija. Ricoli izvēlējās savu upuri gandrīz uzreiz pie ruletes galda. Tas bija mazs, putnam līdzīgs vīrs, iesirmiem matiem, apmēram piecdesmit gadus vecs; viņ� nemitīgi susināja pieri ar kabatlakatiņu. Jo vairāk viņ� zaudēja, jo vairāk svīda.

Ricoli vēroja viņu ar interesi. Viņ� bija redzējis �ādus simptomus jau agrāk. �is bija klasisks gadījums, kad azartā nonācis spēlmanis zaudēja vairāk, nekā pats varēja atļauties.

Kad �ipsi viņa priek�ā bija izbeigu�ies, viņ� lūdzās krupjē: �Es� es gribētu vēl vienu �ipsu kaudzīti.�

Krupjē pagriezās, lai paskatītos uz maiņas galda bosu. �Dodiet to viņam. Tā,būs pēdējā.�

Tonijs Ricoli prātoja, cik tālu tas vientiesis jau bija uzķēries. Viņ� apsēdās blakus vīrietim un iekļāvās spēlē. Rulete bija vientie�u spēle, bet Ricoli zināja, kā spēlēt un likvidēt starpību, tāpēc viņa �ipsu kaudzīte auga, kamēr vīram blakus saruka. Zaudētājs izmisīgi bija izvietojis �ipsus pa visu galdu, izspēlējot skaitļus, krāsas un pat pieņemot skaitļu derības. Pie velna, viņam nav nekādas jēgas par to, ko dara, Ricoli domāja.

Bija zaudēts arī pēdējais no �ipsiem. Sve�inieks sēdēja kā sastindzis.

Cerību pilns viņ� paskatījās uz krupjē. �Vai es nevarētu?�� Krupjē pakratīja galvu. �Diem�ēl ne.�

Vīrietis nopūtās un piecēlās.

Ricoli ari tūlīt piecēlās. �Patie�ām bēdīgi,� viņ� līdzjūtīgi teica. �Man nedaudz laimējās. Ļaujiet man izmaksāt jums dzeramo.� Vīrietis uzmeta viņam īsu mirkli. Viņa balss trīcēja. �Tas tie�ām laipni no jūsu puses, kungs.�

Esmu atradis savu "mūli �, Ricoli domāja. Vīrietim acīm redzami bija nepiecie�ama nauda. Var būt, ka viņ� uzķersies uz iespēju aizvest ar lidma�īnu nekaitīgu paciņu uz Ņujorku par simt dolāriem vai līdzīgu summu un apmaksātu ceļu līdz Savienotajām Valstīm.

�Mans vārds ir Tonijs Ricoli.�

�Viktors Koronciss.�

Ricoli veda Koroncisu uz bāru. �Ko jūs dzersiet?�

�Es� es baidos, ka man nav palikusi nauda.�

Tonijs Ricoli pla�ā �estā pamāja ar roku. �Par to neu ztraucieties. �

�Tādā gadījumā es ņemtu retsīnu*, paldies jums.�

Ricoli pagriezās pret oficiantu. �Un Chivas Regal ar ledu.� �Vai esat �eit ieradies kā tūrists?� Koronciss pieklājīgi jautāja. �Jā,� Ricoli atbildēja. �Esmu atvaļinājumā. �ī ir skaista zeme.�

Koronciss paraustīja plecus. �Laikam gan.�

�Vai jums �eit nepatīk?�

�Ak! Te ir skaisti, patie�ām. Ir tikai tā, ka viss kļuvis tik dārgs. Es domāju � liels cenu kāpums. Ja vien cilvēks nav miljonārs, ir grūti sagādāt, ko likt galdā, īpa�i tad, ja tev ir sieva un �etri bērni.� Viņa balsī jautās rūgtums.

Arvien labāk un labāk. �Ar ko jūs nodarbojaties, Viktor?� Ricoli it kā nejau�i jautāja.

�Esmu Atēnu Valsts muzeja kurators.�

�Jā? Ko kurators dara?�

Koroncisa balsī ieskanējās lepnuma nots. �Es atbildu par visām senlietām, kas izraktas Grieķijā.� Viņ� ieņēma malku no savas glāzes. �Protams, ne jau par pilnīgi visām. Mums ir arī citi muzeji. Akropole un Nacionālais arheoloģijas muzejs. Bet mūsu muzejā ir visvērtīgākā mākslas darbu kolekcija.�

Tonijam Ricoli tas kļuva interesanti. �Cik vērtīgas?�

Viktors Koronciss paraustīja plecus. �Lielākā daļa no tām ir nenovērtējamas. Dabiski, ka pastāv likums, kas aizliedz izvest jebkādas antīkas lietas ārpus valsts. Bet mūsu muzejā ir mazs veikaliņ�, kas pārdod kopijas.�

Ricoli smadzenes sāka drud�aini darboties. �Vai patiesi? Cik labas ir kopijas?�

�0, tās ir brīni�ķīgas. Tikai eksperti spēj at�ķirt īstu lietu no atdarinājuma.�

�Atļaujiet man jūs uzcienāt ar vēl vienu dzeramo,� Ricoli teica. �Paldies. Ļoti laipni no jūsu puses. Baidos, ka �oreiz neesmu tādā situācijā, lai apmainītos laipnībām.�

Ricoli smaidīja. �Par to neuztraucieties. Patiesībā ir kaut kas, ko jūs patie�ām varat manā labā izdarīt. Es gribu redzēt jūsu muzeju. Tas izklausās aizraujo�i.�

* Grieķu baltvīna, kam piedots sveķu aromāts.

�O, tā tas ari ir,� Koronciss dedzīgi apgalvoja. �Tas ir viens no interesantākajiem muzejiem pasaulē. Priecā�os to jebkurā jums izdevīgā laikā parādīt. Kad jūs būtu brīvs?�

�Kā ar rītdienas priek�pusdienu?�

Tonijs Ricoli nojauta, ka viņ� ticis pie kaut kā vērtīgāka nekā tikai pie �mūļa�.

***

Atēnu Valsts muzejs atrodas pie Sintagmas laukuma, pa�ā Atēnu centrā. Pats muzejs ir skaista ēka, kas celta seno tempļu stilā, ar �etrām joniskām kolonnām priek�ā, Grieķijas karogu plīvojam aug�ā un �etrām skulptūrām uz augstā jumta.

Lielās marmora zāles bija pilnas antīkām lietām no da�ādiem Grieķijas vēstures periodiem, un telpas bija pārpildītas ar relik�viju un mākslas'priek�metu vitrīnām. Tur bija zelta kausi un zelta kroņi, inkrustēti zobeni un kulta trauki. Vienā vitrīnā atradās �etras zelta pēcnāves maskas, citā -r fragmenti no gad�simtiem vecām skulptūrām.

Viktors Koronciss pats personīgi visu izrādīja Tonijam Ricoli. Koronciss apstājās pie vitrīnas, kurā atradās dievietes figūra ar opija magoņu kroni galvā. �Tā ir magoņu dieviete,� viņ� paskaidroja klusinātā balsī. �Kronis simbolizē tās funkciju � miega, sapņu, atklāsmes un nāves nesēja,�

�Cik tā varētu būt vērta?�

Koronciss smējās. �Ja tā būtu pārdo�anā? Daudzus miljonus.�

�Patie�ām?�

Mazais kurators acīm redzami bija pilns lepnuma, kad viņ� staigāja apkārt, izrādot �os nenovērtējamos dārgumus. �Tā ir Kourous galva, 530. gads pirms Kristus dzim�anas� tā ir Atēnas galva ar korintie�u ķiveri, apmēram 1450. gads pirms Kristus dzim�anas� un �eit ir pasakaina lieta. Ahajie�u zelta maska no karaļu kapa Mikēnu Akropolē; 16. gs. pirms Kristus dzim�anas. Domā, ka tā piederēja Agamemnonam.�

�Jūs tā nedomājat?�

Viņ� veda Toniju Ricoli pie citas vitrīnas. Tajā bija izcili skaista amfora.

�Tā ir viena no manām vismīļākajām,� Koronciss atzinās, starojo�i smaidot. ��Zinu, ka vecākiem nevarētu būt viens bērns mīļāks par otru, bet es tur neko nevaru darīt. �ī amfora��

�Man tā atgādina vāzi.�

�Jā. �ī vāze tika atrasta troņistabā izrakumu laikā Knosā. Te jūs varat redzēt ainas, kas atspoguļo buļļa ķer�anu ar tīklu. Senajos laikos, protams, viņi ķēra buļļus ar tīklu, lai izsargātos no �o dzīvnieku svēto asiņu priek�laicīgas izlie�a�nas, tā ka��

�Cik tā vērta?� Ricoli pārtrauca.

�Domāju, kādi desmit miljoni dolāru.�

Tonijs Ricoli izmeta. �Par �o?�

�Patie�ām! Jums jāatceras, ka tā nākusi no vēlā Minojas perioda, īsi pēc 1500. gada pirms Kristus dzim�anas.�

Tonijs vērās apkārt uz daudzajām stikla vitrīnām, kas bija piebāztas ar mākslas priek�metiem.

�Vai visa �ī kolekcija ir tik vērtīga?�

�Protams, ka ne. Tikai īstās senlietas. Jāsaprot, ka tās nav aizstājamas un dod mums priek�statu par to, kā dzīvoja senās civilizācijas. Ļaujiet man jums parādīt vēl kaut ko.�

Tonijs sekoja Koroncisam uz citu zāli. Viņi apstājās pie vitrīnas zāles stūrī.

Viktors Kpronciss norādīja uz vāzi. �Tā ir viena no mūsu lielākajām vērtībām. Tā ir viena no agrākajiem fonētisko zīmju simbolisma paraugiem. Aplis ar krustu, ko jūs redzat, simbolizē Ka figūru. Krustots aplis ir viena no senākajām zīmēm, kā cilvēki mēģināju�i atspoguļot kosmosu. �eit ir tikai��

Tas man pie vienas vietas! �Cik tā vērta?� Tonijs noprasīja.

Koronciss nopūtās. �Pasakainu naudu.�

Kad Tonijs Ricoli tajā rītā izgāja no muzeja, viņ� jau skaitīja bagātības, kas tālu pārsniedza visneprātīgākos sapņus. Pateicoties fantastiskam laimes gadījumam, viņ� bija uzgājis zelta raktuvi. Viņ� bija meklējis �mūli�, bet tā vietā atradis atslēgu dārglietu glabātavai. Ienākumi no heroīna pārdo��anas tika dalīti se�ās daļās. Neviens nebija tik liels muļķis, lai �Ģimeni� krāptu, bet senlietas bija pavisam kas cits. Ja viņ� kontrabandas ceļā izvestu senlietas no Grieķijas, tā būtu blakusnodarbo�anās, kas piederētu tikai viņam; pārējie no. tā nesagaidīs neko. Ricoli bija visi iemesli būt sajūsminātam. Tagad vienīgais, kas man būtu jādara, Ricoli domāja, ir jāizprāto, kā uzākēt zivi. Es padomā�u par "mūli� vēlāk.

�ajā vakarā Ricoli paņēma līdzi savu jaunatrasta draugu uz Atēnu Mostrov, naktsklubu, kur laika kavēklis bija neķītrības un kur pēc izrādes bija dabūjamas mīlīgas mei�as.

�Izvēlēsimies pārīti jaunu meitie�u un mazliet papriecāsimies,� Ricoli ierosināja.

�Man vajadzētu doties uz mājām pie ģimenes,� Koronciss protestēja. �Starp citu, man liekas, ka es kaut ko tādu nevaru atļauties.�

�Jūs esat mans viesis. Man �eit ir izdevumu rēķins. Tas man neko nemaksā.�

Ricoli sarunāja ar vienu no meitenēm, lai aizved Viktoru Koroncisu uz savu viesnīcu.

�Vai jūs nenāksiet?� Koronciss jautāja.

�Man vēl jānokārto viens neliels darījums,� Tonijs tam atbildēja. �Ejiet pirmais. Par visu ir gādāts.�

Nākamajā rītā Tonijs Ricoli atkal iegriezās muzejā. Liels bars tūristu staigāja pa da�ādām muzeja zālēm, apbrīnojot senos dārgumus.

Koronciss ieveda Ricoli savā darbistabā. Viņ� bija pavisam nosarcis. �Es� es nezinu, kā pateikties par pagāju�o nakti, Tonij. Viņa� tas bija brīni�ķīgi.�

Ricoli smaidīja. �Kālab tad ir draugi, Viktor?�

�Bet nav nekā tāda, ko es jums varētu par to dot pretī.�

�Es no jums to negaidu,� Ricoli nopietni teica. �Man jūs patīkat. Man patīk ar jums atrasties kopā. Starp citu, �ovakar vienā no viesnīcām būs maza pokera spēle. Es ie�u spēlēt. Vai jums arī tas interesētu?�

�Paldies. Labprāt vēlētos, bet�� Viņ� paraustīja plecus. �Bet domāju, ka labāk nevajag.�

�Nāciet līdzi. Ja tā ir nauda, kas jūs uztrauc, tad neraizējieties par to. Es izlik�u pārjums.�

Koronciss pa�ūpoja galvu. �Jūs jau esat bijis pārmēru laipns. Ja es zaudē�u, es nevarē�u jums atmaksāt.�

Tonijs Ricoli smīnēja. �Kas teica, ka jums jāzaudē? Tā būs saorganizēta spēle.�

�Saorganizēta? Es� es nesaprotu.�

Ricoli mierīgi paskaidroja. Spēli vada mans draugs Oto Daltons. Pilsētā ir da�i bagāti amerikāņu tūristi, naudas maisi, kam patīk riskēt, mēs ar Oto viņus paņemsim.�

Koronciss skatījās uz viņu, acis iepletis. �Paņemsiet viņus? Jūs domājat, ka jūs� jūs viņus krāpsiet?� Koronciss aplaizīja lūpas. �Es� es nekad neko tamlīdzīgu neesmu darījis.�

Ricoli piekrīto�i pamāja. �Es saprotu. Ja tas jūs uztrauc, jums to nevajag darīt. Es tikai iedomājos, ka tas būtu viegls veids, kā jums nopelnīt divus vai trīs tūksto�us dolāru.�

Koroncisa acis iepletās. �Divus vai trīs tūksto�us dolāru?� �Kā tad. Vismaz.�

Koronciss atkal aplaizīja lūpas. �Es� es� vai tas nav bīstami?�

Tonijs Ricoli smējās. �Ja tas būtu bīstami, es to nedarītu, vai ne? Tas ir nostrādāts kā kūkas gabals. Oto ir mehāniķis� dalītājs. Viņ� var iedalīt kār�u komplektu no aug�as, apak�as vai vidus. Viņ� to dara jau gadiem ilgi � un vēl nav noķerts.� Koronciss sēdēja un blenza uz Ricoli.

�Cik� cik daudz man būtu nepiecie�ams, lai es varētu sākt spēlēt?�

�Apmēram pieci simti dolāru. Bet es jums ko teik�u. Tā ir tik niecīga summa, ka es jums aizdo�u �os piecus simtus, un, ja jūs tos gadījumā zaudēsiet, jums pat nevajadzēs tos atdot.�

�Tas patiesi ir ļoti augstsirdīgi no jūsu puses, Tonij. Kāpēc� kāpēc jūs manā labā tā cen�aties?�

�Es pateik�u, kāpēc,� Tonija balss pildījās ar sa�utumu. �Kad es redzu krietnu, centīgi strādājo�u cilvēku, kāds esat jūs, tik atbildīgā amatā, kāds ir kurators vienā no lielākajiem muzejiem pasaulē, un valsts jūs pietiekami nenovērtē un nedod jums piedienīgu algu � un jūs cīnāties, lai pabarotu savu ģimeni, � patiesību sakot, Viktor, tas mani sāpina. Pirms cik ilga laika jūs saņēmāt algas pielikumu?�

�Mums� mums nav algas pielikumu.�

�Nu, redziet pats. Klausieties! Jums ir iespēja, Viktor. Jūs varētu ļaut man jums �ovakar izdarīt mazu pakalpojumu � tādu, ka jūs varētu paņemt da�us tūksto�us dolāru un sāktu dzīvot, kā jums pienāktos, vai ari jūs turpināsiet dzīvot no rokas mutē visu savu atliku�o dzīvi.�

�Es� es nezinu, Tonij. Man nevajadzētu��

Tonijs Ricoli piecēlās. �Es saprotu. Iespējams, ka atgriezī�os Atēnās pēc gada vai diviem, un varbūt mēs atkal varēsim satik�ties. Bija patīkami ar jums iepazīties, Viktor.� Ricoli sāka iet uz durvju pusi.

Koronciss bija izlēmis. �Pagaidiet. Es� es gribētu doties jums �ovakar līdzi.�

Viņ� bija uzķēries uz āķa. �Tas ir brīni�ķīgi,� Tonijs Ricoli sacīja. �Tas patiesi liek man justies labi, ka spēju jums palīdzēt.�

Koronciss vilcinājās. �Piedodiet man, bet es gribu būt pārliecināts, ka sapratu jūs pareizi. Jūs teicāt � ja es gadījumā zaudē�u �os piecus simtus dolāru, man nebūs tie jums jāatmaksā?�

�Tā ir taisnība,� Ricoli teica. �Jo jūs nevarēsiet zaudēt. Spēle ir saorganizēta.�

�Kur spēle notiks?�

�Metropoles viesnīcas �etrsimt divdesmitajā numurā. Des�mitos. Pasakiet sievai, ka jums ilgāk jāstrādā.�

Bez Tonija Ricoli un Viktora Koroncisa viesnīcas istabā bija vēl �etri vīrie�i.

�Gribu iepazīstināt jūs ar savu draugu Oto Daltonu,� Ricoli teica. �Viktors Koronciss.�

Abi vīrie�i paspieda viens otram roku.

Ricoli ziņkārīgi paskatījās uz pārējiem. �Es nedomāju, ka būtu jau agrāk saticis �os kungus.�

Oto Daltons iepazīstināja.

�Perijs Brīsleijers no Detroitas� Marvins Seimūrs no Hjūstonas� Sels Prici no Ņujorkas.�

Viktors Koronciss pamāja vīrie�iem, neuzticēdamies savai balsij.

Oto Daltons bija apmēram se�desmit gadus vecs, kalsns, sirms, laipns. Perijs Brīsleijers bija jaunāks, bet viņa seja bija noraizējusies un saviebta. Marvins Seimūrs bija kalsns laipna izskata vīrs. Sels Prici bija milzīgs vīrs, ra�ens kā ozols, ar spēcīgām rokām. Viņam bija mazas, ļaunas acis, un viņa seja bija briesmīgi sarētota ar nazi.

Pirms spēles Ricoli bija Koroncisam pa�ukstējis: �iem zēniem ir milzums naudas, tie var atļauties daudz zaudēt. Seimūrs vada apdro�inā�anas kompāniju, Brīsleijeram ir ma�īnu tir�gotavas visās Savienotajās Valstīs, un Seils Prici ir lielas apvienības vadītājs Ņujorkā.

Runāja Oto Daltons. �Labi, d�entlmeņi. Vai mēs varam sākt? Baltie �ipsi ir pieci dolāri, zilie ir desmit, sarkanie ir divdesmit pieci, un melnie ir piecdesmit. Apskatīsim jūsu naudas krāsu.�

Koronciss izvilka piecu simtu dolāru zīmi, ko viņam bija aiz�devis Tonijs Ricoli. Nē, viņ� pārlika, nevis aizdevis, bet iedevis. Viņ� paskatījās uz Ricoli un pasmaidīja. Cik brīni�ķīgs draugs ir Ricoli.

Citi vīri vilka ārā lielus bankno�u �ūk�ņus.

�

Koronciss pēk�ņi juta ba�as. Kas būs, ja pēk�ņi kaut kas izies greizi un viņ� zaudēs �os piecsimt dolārus? �o domu viņ� atmeta. Viņa draugs Tonijs par to parūpēsies. Bet ja viņ� vinnēs� Pēk�ņi Koroncisu pārņēma eiforijas sajūta.*

Spēle sākās.

Izvēle bija kār�u dalītājam. Sākumā likmes bija mazas, spēlēja spēles ar piecām kārtīm, septiņām kārtīm, pokeru ar d�okeru un pokeru ar pirk�anu.

Sākumā uzvaras un zaudējumi dalījās līdzīgi, bet lēnām notikumu gaita sāka mainīties.

Likās, ka Viktors Koronciss un Tonijs Ricoli nemaz nespēja neko nepareizu izdarīt. Ja viņiem bija samērā labas kārtis, citiem bija sliktākas kārtis. Ja pārējiem bija labas kārtis, Koroncisam un Ricoli bija vēl labākas.

Viktors Koronciss nespēja ticēt savai laimei. Vakara beigās viņ� jau bija vinnējis gandrīz divus tūksto�us dolāru. Tas bija kā brīnums.

�Jums, pui�i, pamatīgi laimējās,� Marvins Seimūrs kur�nēja.

�Es arī to saku,� Brīsleijers piekrita. �Kā būtu, ja jūs mums dotu otru iespēju rīt?�

�Es jums paziņo�u,� Ricoli atbildēja.

Kad viņi bija aizgāju�i, Koronciss izsaucās: �Es tam nevaru noticēt. Divi tūksto�i dolāru!�

Ricoli smējās. �Tā ir cāļa barība. Es jau jums teicu. Oto ir viens no glumākiem meistariem �ajā biznesā. Sie zēni mirst vai nost aiz nepacietības vēlreiz izmēģināt spēkus pret mums. Vai jūs tas interesē?�

�Noteikti.� Koroncisa sejā atspoguļojās plats smaids. ��ķiet, ka man sāk iepatikties.�

Nākamajā vakarā Viktors Koronciss vinnēja trīs tūksto�us dolāru.

�Tas ir fantastiski,� viņ� teica Ricoli. �Vai viņi neko nenojau�?�

�Protams, ka ne. Varu derēt, ka rīt viņi mums prasīs palielināt likmes. Viņi domā, ka varēs atvinnēt savu naudu atpakaļ. Vai jūs piedalāties?�

�Protams, Tonij. Katrā ziņā.�

Kad viņi sēdās, lai spēlētu, Sels Prici teica: �Jūs zināt, ka līdz �im mēs esam biju�i lielie zaudētāji. Kā būtu, ja palielinātu likmes?�

Tonijs Ricoli paskatījās uz Koroncisu un pamirk�ķināja.

�Man nekas nav pretī,� Ricoli teica. �Kā ar jums, pui�i?�

Viņi visi piekrīto�i pamāja.

Oto Daltons uzlika kaudzītes ar �ipsiem. �Baltie ir piecdesmit dolāri, zilie ir simt dolāri, sarkanie ir pieci simti, melnie ir tūksto�i.�

Viktors Koronciss ba�īgi paskatījās uz Ricoli. Viņ� nebija domājis, ka likmes būs tik augstas.

Ricoli iedro�ino�i pamāja.

Spēle sākās.

Nekas nemainījās. �ķita, ka Viktora Koroncisa rokām piemita burvju vara. Vienalga, kādas kārtis tas turēja, tās sasita citas. Tonijs Ricoli arī vinnēja, bet ne tik daudz.

�Sūdīgās kārtis!� Prici kurnēja. �Samainīsim kār�u komplektus.�

Oto Daltons pakalpīgi atnesa jaunu komplektu.

Koronciss skatījās pāri uz Toniju Ricoli un smaidīja. Viņ� zināja, ka nekas nespēj mainīt viņu veiksmi.

Pusnaktī viņiem uznesa pasūtītās sviestmaizes. Spēlmaņi paņēma piecpadsmit minū�u pārtraukumu.

Tonijs Ricoli pavilka Koroncisu sāņus. �Es teicu Oto, lai viņ� tos nedaudz iebaro,� viņ� pa�ukstēja.

�Es nesaprotu.�

�Ļausim viņiem vinnēt da�as likmes. Ja tie visu laiku paspēlē, viņi var zaudēt dū�u un spēli beigt.�

�Skaidrs. Tas ir ļoti gudri darīts.�

�Kad viņi iekarsīs, mēs palielināsim likmes atkal un pa īstam viņus apspēlēsim.�

Viktors Koronciss svārstījās. �Es jau esmu vinnējis tik daudz naudas, Tonij. Vai jūs nedomājat, ka mums varbūt vajadzētu beigt, kamēr mēs��

Tonijs Ricoli paskatījās tam acīs un sacīja: �Viktor, vai jums negribētos no �ejienes braukt prom �onakt ar piecdesmit tūksto�iem dolāru kabatā?�

♦ * *

Kad spēle atsākās, Brīsleijers, Prici un Seimūrs sāka vinnēt. Koroncisa kārtis joprojām bija labas, bet citiem bija labākas.

Oto Daltons ir ģēnijs, Koronciss domāja. Viņ� bija vērojis to dalām kārtis un nebija spējis noteikt kaut vienu fal�u kustību.

Spēlei turpinoties, Viktors Koronciss turpināja zaudēt. Viņ� nebija noba�ījies. Pēc da�ām minūtēm, kad viņi būs � kāds bija tas vārds? � iebaroti, viņ�, Ricoli un Daltons iejauksies, lai tos sakautu.

Sels Prici tīksminājās. �Nu,� viņ� sacīja, �izskatās, ka jūs, zēni, esat atdzisu�i.�

Tonijs Ricoli skumīgi pa�ūpoja galvu. �Jā, tā izskatās gan.� Viņ� raidīja zīmīgu skatu Koroncisam.

�Jūsu veiksme nevarēja būt mū�īga,� Marvins Seimūrs teica. Perijs Brīsleijers ieminējās: �Ko jūs teiktu, ja mēs atkal palielinātu likmes un kārtīgi jums sadotu?�

Tonijs Ricoli izlikās apdomājam priek�likumu. �Es nezinu,� viņ� domīgi teica. Viņ� pagriezās pret Viktoru Koroncisu. �Kā jūs domājat, Viktor?�

Vai jūs negribētu no �ejienes aizbraukt ar piecdesmit tūksto�iem dolāru kabatā? Es varē�u nopirkt māju, jaunu ma�īnu. Varē�u aizvest ģimeni atvaļinājumos� Koronciss satraukumā gandrīz vai trīcēja. Viņ� pasmaidīja. �Kāpēc ne?� �Labi,� Sels Prici teica. �Mēs spēlēsim galda likmes. Limits nav ierobe�ots.�

Viņi spēlēja piecu kār�u partiju. Kārtis tika izdalītas.

�Tā ir mana iemaksa.� Brīsleijers teica. �Sāksim ar pieciem tūksto�iem dolāru.�

Katrs spēlētājs nolika savu iemaksu.

Viktoram Koroncisam tika iedalītas divas dāmas. Viņ� izvilka

�

trīs kārtis, un viena no tām atkal bija dāma.

Ricoli skatījās savās kārtīs un teica: �Vienu tūkstoti klāt.� Marvins Seimūrs pētīja savas kārtis. �Es solu, pievienoju jums divus tūksto�us.�

Oto Daltons nometa savas kārtis. �Tas man pārāk dārgs prieks.�

Sels Prici teica: �Es solu.�

Stiķis tika Marvinam Seimūram.

Otrajā gājienā Viktoram Koroncisam bija iedalīts astoņi, deviņi, desmit un ercena kalps. Tikai viena kārts pietrūka no pilnas viena masta kār�u kombinācijas.

�Es solu par vienu tūkstoti dolāru,� Daltons teica.

�Es solu un pielieku jums vēl vienu tūkstoti.�

Sels Prici sacīja: �Pārsolīsim to ar vēl vienu tūkstoti.�

Bija Koroncisa kārta. Viņ� bija pārliecināts, ka viena masta kār�u kombinācija sasitīs jebkuru kombināciju, kas pārējiem varēja būt rokā. Viņam trūka tikai vienas kārts.

�Es solu.� Viņ� izvilka kārti un lika to uz mutes, neuzdrīkstēdamies tajā paskatīties.

Brīsleijers atklāja savas kārtis. �Pāris �etrinieku un pāris desmitnieku.�

Prici parādīja savējās. �Trīs septiņnieki.�

Viņi pagriezās pret Viktoru Koroncisu. Viņ� dziļi ievilka elpu un pacēla savu lieko kārti. Tā bija melna. �Dimbā!� viņ� noteica. Un nometa savas kārtis.

Likmju summas kļuva arvien lielākas.

Viktora Koroncisa �ipsu kaudzīte bija gandrīz pavisam sarukusi. Ar dziļām ba�ām viņ� skatījās pāri uz Toniju Ricoli. Ricoli smaidīja iedro�ino�u smaidu, kas teica: nav ko uztraukties. Ricoli atklāja nākamo riņķi.

Kārtis tika sadalītas.

�Mēs liekam tūksto� dolāru.�

Perijs Brīsleijers: �Pielieku jums tūkstoti.�

Marvins Seimūrs: �Un es uzmetu jums divus.�

Sels Prici: �Vai zināt ko? Man liekas, jūs, zēni, blefojat. Pielik�sim vēl piecus.�

Viktors Koronciss vēl nebija paskatījies savās kārtīs. Kad tā sasodītā iebaro�ana beigsies ?

�Viktor?�

Koronciss cēla aug�ā savu kavu lēnām un pētīja kārtis vienu pēc otras. Dūzis, vēl viens dūzis un tre�ais dūzis, plus karalis un desmitnieks. Viņam asinis sāka joņot.

�Vai piedalāties?�

Viņ� sevī pasmaidīja. Iebaro�ana bija beigusies. Viņ� zināja, ka viņam tiks iedalīts otrs karalis pilnai kombinācijai. Viņ� aiz�

meta desmitnieku un centās slēpt satraukumu balsī. �Es solī�u. Vienu kārti, lūdzu.�

Oto Daltons teica: �Es ņem�u divas.� Viņ� paskatījās savās kārtīs. �Es pielieku tūkstoti.�

Tonijs Ricoli pa�ūpoja galvu. �Man pārāk dārgi.� Un viņ� nometa kārtis.

�Esmu iek�ā,� Prici teica. �Un pielieku piecus tūksto�us.� Marvins Seimūrs nometa kārtis. �Es izstājos.�

Cīņa notika starp Viktoru Koroncisu un Selu Prici.

�Vai jūs sauksiet?� Prici jautāja. �Tas jums maksās piecus tūksto�us vairāk.�

Viktors Koronciss skatījās uz savu �ipsu kaudzīti. Pieci tūksto�i bija viss, kas tam bija palicis. Bet, kad es paņem�u banku, viņ� domāja. Viņ� atkal paskatījās savās kārtīs. Tās bija nesasitamas. Viņ� nolika �ipsu kaudzīti galda centrā un izvilka kārti. Tas bija piecinieks. Bet viņam joprojām bija trīs dū�i. Viņ� nolaida savu kavu. �Trīs dū�i.�

Prici izstiepa savējo. ��etri divnieki.�

Koronciss sēdēja kā apdullis, vērojot Prici pievācam banku. Viņam bija tāda sajūta, ka viņ� ir iegāzis savu draugu Toniju. Ja vien es būtu noturējies, līdz mēs būtu sāku�i vinnēt.

Nu bija Prici kārta. �Septiņu kār�u partija,� viņ� paziņoja. �Liksim bankā tūksto� dolāru.�

Pārējie spēlmaņi uzlika savas likmes.

Viktors Koronciss bezpalīdzīgi skatījās uz Toniju Ricoli. �Man nav��

�Viss kārtībā,� Ricoli teica. Viņ� pagriezās pret citiem. �Klausieties, zēni, Viktoram nebija iespējams paņemt līdzi �ovakar daudz skaidras naudas, bet es jums apgalvoju, ka viņ� ir kārtīgs. Dosim viņam kredītu, un vakara beigās mēs visu nokārtosim.�

Prici teica: �Pagaidiet. Kas tad �eit ir � nolādēta kredītbiedrība, vai? Mēs par tādu Viktoru Koroncisu ne velna nezinām. Kā mēs varam zināt, ka viņ� samaksās?�

�Es par viņu galvoju,� Tonijs Ricoli viņu centās pārliecināt. �Un �eit Oto par mani galvos.�

Ierunājās Oto Daltons: �Ja jau Tonijs saka, ka misteram Koroncisam var uzticēties, tad var.�

Sels Prici paraustīja plecus. �Domāju, ka ar to pietiek.�

�Man nav nekas pretī,� Perijs Brīsleijers teica.

Oto Daltons pagriezās pret Viktoru Koroncisu. �Cik daudz tad jūs gribētu?�

�Dodiet viņam desmit tūksto�us,� Tonijs Ricoli teica. Koronciss pārsteigts skatījās uz viņu. Desmit tūksto�i dolāru bija vairāk naudas, nekā viņ� varēja nopelnīt divu gadu laikā. Bet gan jau Ricoli zina, ko viņ� dara.

Viktors Koronciss izdvesa. �Tas� tas būtu jauki.�

Koroncisa priek�ā tika nolikta �ipsu kaudzīte.

Tajā naktī kārtis bija Viktora Koroncisa ienaidnieki. Kad lik�mes cēlās, viņa jaunā �ipsu kaudzīte saruka. Arī Tonijs Ricoli zaudēja.

Divos naktī viņi pasludināja pārtraukumu. Koronciss ievilka Toniju Ricoli stūrī.

�Kas notiek?� Koronciss pārbijies �ukstēja. �Mans Dievs, vai jūs zināt, cik daudz naudas jau esmu parādā?�

�Neuztraucieties, Viktor. Arī es. Devu Oto zīmi. Kad būs viņa kārta dalīt, spēle griezīsies uz citu pusi. Mēs viņus kārtīgi apstrādāsim.�

Vīni atkal ieņēma vietas.

>����������� �

�Dodiet manam draugam vēlreiz divdesmit piecus tūksto�us dolāru,� Ricoli sacīja.

Marvins Seimūrs drūmi izmeta: �Vai jūs esat pārliecināts, ka viņ� grib turpināt spēli?�

Ricoli pagriezās pret Viktoru Koroncisu. �Tas atkarīgs nojums.� Koronciss vilcinājās. Esmu devis Oto zīmi. Spēle griezīsies uz otru pusi. �Es piedalos.�

�Labi.�

�ipsu kaudzīte divdesmit piecu tūksto�u dolāru vērtībā tika nolikta Koroncisa priek�ā. Viņ� paskatījās uz �ipsiem un pēk�ņi juta, ka viņam noteikti veiksies.

Dalīja Oto Daltons. �Labi, d�entlmeņi. Spēle būs pieckār�u. Sākuma iemaksa ir tūksto� dolāru.�

Spēlētāji nolika savus �ipsus galda centrā.

Daltons iedalīja katram spēlētājam piecas kārtis. Koronciss nepaskatījās savās kārtīs. Es pagaidī�u, viņ� domāja. �oreiz būs veiksme.

�Lieciet savas likmes.�

Marvins Seimūrs, kas sēdēja Daltonam labajā pusē, mirkli pētīja savas kārtis. �Garām.� Un viņ� tās nometa.

Nākamais bija Sels Prici. �Es saucu un palielinu par tūkstoti.� Viņ� nolika savus �ipsus galda vidū.

Tonijs Ricoli paskatījās savā kavā un paraustīja plecus. �Garām.� Viņ� nometa savas kārtis.

Perijs Brīsleijers skatījās savās kārtīs un smīnēja. �Redzu labas izredzes un paceļu par pieciem tūksto�iem.�

Viktoram Koroncisam tas maksātu se�us tūksto�us dolāru, lai paliktu spēlē. Lēnām viņ� pacēla kavu un ieskatījās kārtīs. Viņ� neticēja savām acīm. Viņ� turēja lielisku kār�u kombināciju � pieci, se�i, septiņi, astoņi un deviņi � visi erceni. Perfektas kārtis. Tātad Tonijam bija taisnība. Paldies Dievam! Koronciss mēģināja apslēpt savu sajūsmu. �Redzu iespēju un pielieku piecus tūksto�us.� Tā bija kava, kas viņu padarīs bagātu. Daltons nometa savas kārtis. �Tas man neder. Pasēju.�

�Man gan,� Sels Prici sacīja. �Domāju, ka tu blefo, draugs. Es saucu un ceļu par pieciem.�

Viktors Koronciss juta, ka satraukumā notrīs. Tādas kārtis varēja gadīties reizi mū�ā. Tas būs lielākais spēles laimests.

Perijs Brīsleijers pētīja savas kārtis. �Labi. Domāju, ka es sauk�u un cel�u vēl vienus piecus, zēni.�

Atkal bija kārta Viktoram Koroncisam. Viņ� dziļi ievilka elpu. �Es ceļu vēl par pieciem un gribu redzēt jūsu kavas.�

Viņ� jau gandrīz trīcēja no sajūsmas. Viņ� tikko spēja novaldīties, lai nelēktu aug�ā un negrābtu banku.

Perijs Brīsleijers izstiepa roku ar triumfā mirdzo�ām acīm. �Trīs kungi.�

Esmu vinnējis! Viktors Koronciss nodomāja. �Ne pārāk labi.� Viņ� smaidīja. �īsts masts.� Viņ� nolika savas kārtis un dedzīgi pastiepās pēc bankas.

Sels Prici lēni nolaida savu kavu. �Es jūs kauju ar karalisko mastu. No desmitnieka līdz pīķa dūzim.�

Viktors Koronciss nobālēja. Pēk�ņi viņ� sajuta tuvojo�os ģīboni, un viņa sirds sāka dauzīties.

�Ak, Jēziņ!� Tonijs Ricoli sacīja. �Nolādēts, divi īstie masti!� Viņ� pagriezās pret Viktoru Koroncisu. �Man �ēl, Viktor. Es� es patie�ām nezinu, ko sacīt.�

Oto Daltons teica: �Domāju, ka �ai naktij pietiks, d�entlmeņi.� Viņ� ieskatījās papīra lapiņā un pagriezās pret Viktoru Koroncisu. �Jūs esat parādā se�desmit piecus tūksto�us dolāru.� Viktors Koronciss kā apstulbis paskatījās uz Toniju Ricoli. Ricoli bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Koronciss izvilka kabatas lakatu un sāka berzēt uzacis.

�Kā jūs gribat maksāt?� Daltons jautāja. �Skaidrā naudā vai ar �eku?�

�Es nepieņemu �ekus,� Prici atbildēja. Viņ� paskatījās uz Vik�toru Koroncisu. �Man vajadzīga skaidra nauda.�

�Es� es�� Vārdi nenāca. Viņ� juta, ka trīc. �Man� man nav tik��

Sela Prici seja satumsa. �Kas jums?� viņ� uzkliedza.

Tonijs Ricoli ātri iejaucās sarunā. �Pagaidiet mirklīti. Viktors saka, ka viņam tādas naudas nav līdzi. Es jau teicu, ka viņ� ir uzticams.�

�Tas man neko nedod, Ricoli. Gribu redzēt viņa naudu.�

�Jūs to redzēsiet,� Ricoli apgalvoja. �Pēc da�ām dienām jūs to saņemsiet.�

Sels Prici pielēca kājās. �Pie velna! Es neesmu nekāda �ēlsirdības kustība. Gribu �o naudu jau rīt.�

�Neuztraucieties! Viņ� to sagādās.�

Viktors Koronciss jutās kā ļaunā murgā, un no tā nevarēja izkļūt. Viņ� sēdēja, nespēdams pakustēties, tikko samanīdams, ka pārējie aiziet. Tonijs un Koronciss palika vieni.

Koronciss bija kā apdullis.

�Es� es nemū�am nevaru dabūt tādu daudzumu naudas,� viņ� izdvesa. �Nemū�am.�

>

Ricoli uzlika roku uz Koroncisa pleca. �Nezinu, ko lai jums saka, Viktor. Nesaprotu, kas izgāja greizi. Es domāju, ka arī es esmu zaudējis tikpat daudz naudas, cik jūs �onakt.�

Viktors Koronciss apslaucīja acis. �Bet� bet jūs to varat atļauties, Tonij. Es� es to nevaru. Man viņiem jāpaskaidro, ka es tiem nevaru samaksāt.�

Tonijs Ricoli sacīja: �Es padomātu par to, Viktor, ja būtu jūsu vietā. Sels Prici ir vadonis Austrumkrasta jūrnieku apvienībā. Esmu dzirdējis, ka �ie zēni rīkojas diezgan skarbi.�

�Man nav izejas. Ja es nevaru dabūt naudu, tad nevaru. Ko viņ� var man padarīt?�

�Ļaujiet man to izskaidrot, ko viņ� jums var padarīt,� Ricoli atklāti teica. �Viņ� var likt saviem zēniem iz�aut ārā jūsu ceļa kauliņus. Jūs nekad vairs nevarēsiet staigāt. Viņi var jums acīs ieliet skābi. Jūs nekad nevarēsiet vairs redzēt. Un tad, kad vini

�

būs jums liku�i ciest visas sāpes, ko vien var panest, viņi spriedīs, vai ļaut jums tādam dzīvot vai arī jūs nogalināt.�

Viktors Koronciss blenza viņā pelnu pelēku seju. �Jūs� jūs jokojat.�

�Būtu labi, ja tā. Tā ir mana kļūda, Viktor. Man nevajadzēja jums ļaut ielaisties spēlē ar tādu vīru kā Sels Prici. Viņ� ir slepkavnieks.�

�Ak, mans Dievs. Ko lai es tagad daru?�

�Vai jums ir jel kāda iespēja sadabūt naudu?�

Koronciss sāka histēriski smieties. �Tonij� No tā, ko es saņemu, es tik tikko varu uzturēt savu ģimeni.�

�Tad vienīgā lieta, ko varu jums ieteikt, Viktor, ir � atstājiet pilsētu. Varbūt aizbrauciet uz laukiem. Dodieties kaut kur, kur Prici nevar jūs atrast.�

�Es to nevaru izdarīt,� Viktors Koronciss vaimanāja. �Man ir sieva un �etri bērni.� Viņ� skatījās uz Toniju Ricoli, it kā apsūdzēdams to. �Jūs teicāt, ka viss būs noorganizēts tā, lai mēs nezaudētu. Jūs man tā teicāt��

�Es zinu. Un man patiesi �ēl. Tā tas vienmēr agrāk ir bijis. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir tas, ka Prici dro�i vien krāpās.� Koroncisa sejā uzplaiksnīja cerība. �Nu, ja jau viņ� krāpās, tad man viņam nav jāmaksā.�

�Ar to gan būs problēmas, Viktor,� Ricoli pacietīgi sacīja. �Ja jūs apvainosiet viņu krāp�anā, viņ� jūs nogalinās, un, ja jūs viņam nesamaksāsiet, viņ� jūs arī nogalinās.�

�Ak, mans Dievs!� Koronciss vaidēja. �Esmu beigts cilvēks.� �Es patiesi to �ausmīgi pārdzīvoju. Vai jūs esat pārliecināts, ka nekādā ceļā nevarat sadabūt naudu?�

�Tam man vajag simtiem dzīvju. Tūksto� dzīvju. Viss, kas man ir, ir ieķīlāts. Kur gan es varētu dabūt?��

Un tie�i �ajā mirklī Tonijam Ricoli radās pēk�ņa iedvesma. �Pagaidiet mirklīti, Viktor! Vai jūs neteicāt, ka �ie mākslas priek�meti muzejā ir vērti daudz naudas?�

�Jā, bet kāds tam sakars ar?��

�Ļaujiet man pabeigt. Jūs teicāt, ka kopijas ir tikpat labas kā oriģināli.�

�Protams, ka ne. Katrs eksperts var pateikt��

�Ei! Rimstieties! Kas būtu, ja pazustu viena no �īm mākslas lietām un tās vietā tiktu nolikta kopija? Kad es biju muzejā, tur bija daudz tūristu, kas gāja tam cauri. Vai viņi varētu pateikt at�ķirību?�

�Nē, bet� Es� es saprotu, ko jūs domājat. Nē, to es nekad nevarētu izdarīt.�

Ricoli mīksti sacīja: �Es saprotu, Viktor. Es tikai domāju, ka muzejs varētu iztikt bez viena maza mākslas priek�meta. Viņiem ir tik daudz.�

Viktors Koronciss pakratīja galvu. �Esmu bijis �ī muzeja kurators jau divdesmit gadus un nekad par kaut ko tādu nespētu pat iedomāties.�

�Tad �ēl. Man to nevajadzēja ieteikt. Vienīgais iemesls, kāpēc es par to domāju, bija tāpēc, ka tas varētu glābt jūsu dzīvību.� Ricoli piecēlās un izstaipījās. �Labi. Paliek jau vēls. Domāju, ka jūsu sieva brīnīsies, kur jūs esat palicis.�

Viktors Koronciss skatījās uz viņu. �Vai tas varētu glābt manu dzīvību? Kā?�

�Tas ir pavisam vienkār�i. Ja jūs paņemtu vienu no tām senmantām��

�Senlietām.�

��senlietām� un iedotu to man, es varētu to izvest ārā no valsts, jūsu vietā to pārdot un atdot Prici naudu, ko jūs esat tam parādā. Domāju, ka varētu piespiest Prici tik ilgi pagaidīt. Un jūs būsiet nost no āķa. Es jums pat neieminos, ka tādējādi uzņemtos lielu risku jūsu vārdā, jo, ja mani noķers, man būs lielas nepatik�anas. Bet es to daru, jo saprotu, ka esmu jums parādā. Tā bija mana vaina, ka jūs iekļuvāt ķezā.�

�Jūs esat labs draugs,� Viktors Koronciss teica. �Bet es nevaru jums ari pārmest. Man nevajadzēja iesaistīties tajā spēlē. Jūs gribējāt man izdarīt ko labu.�

�Tā ir. Es tikai būtu gribējis, lai būtu sanācis savādāk. Labi, mazliet jāpaguļ. Runāsim rit. Ar labu nakti, Viktor.�

�Ar labu nakti, Tonij.�

*� * *

Zvans atskanēja muzejā nāko�ajā rītā jau agri. �Koronciss?� �Jā?�

�Te Sels Prici.�

�Labrīt, mister Prici.�

�Es zvanu sakarā ar mazo se�desmit piecu tūksto�u dolāru lietiņu. Kad es varu nākt tiem pakaļ?�

Viktoram Koroncisam kļuva grūti elpot. �Man� man dotajā brīdī nav naudas, mister Prici.�

Klausules otrajā galā iestājās draudīgs klusums. �Kādu, velns parāvis, spēli jūs te ar mani spēlējat?�

�Ticiet man, es nespēlēju nekādas spēles. Es��

�Tad es gribu saņemt savu nolādēto naudu. Vai tas ir saprotams?�

�Jā, ser.�

�Cikos slēdz jūsu muzeju?�

�Se�os� pulksten se�os.�

�Es tur bū�u. Lai man būtu nauda, vai arī es sa�ķaidī�u jūsu ģīmi. Un pēc tam es patie�ām jums sagādā�u sāpes.�

Saruna apklusa.

Viktors Koronciss sēdēja pavisam pārbiedēts. Viņ� gribēja noslēpties. Bet kur? Viņu bija apņēmusi totāla bezizejas sajūta un izmisīgas domas, kas sākās ar �Ja vien.ja vien es tovakar nebūtu gājis uz kazino; ja vien es nekad nebūtu sastapis Toniju Ricoli; ja vien es būtu turējis sievai doto solījumu nekad vairs nespēlēt azarta spēles. Viņ� kratīja galvu, lai atgūtos. Man ir kaut kas jādara � tūlīt pat.

Un tie�i tajā mirklī viņa kabinetā ienāca Tonijs Ricoli. �Labrīt, Viktor.�

♦ * *

Bija pusseptiņi. Darbinieki bija aizgāju�i mājās, un muzejs jau pusstundu kā bija slēgts. Viktors Koronciss un Tonijs Ricoli vēroja ieejas durvis.

Koroncisa nervozitāte pieauga. �Kas būs, ja viņ� teiks nē? Kas būs, ja viņ� gribēs savu naudu �ovakar?�

�Es ar viņu tik�u galā,� Tonijs Ricoli sacīja. �Tikai ļaujiet man runāt.�

�Kas būs, ja viņ� �eit nemaz neparādīsies? Kas būs, ja viņ� tikai� jūs zināt� atsūta kādu, lai mani nogalina? Vai jūs domājat, ka viņ� tā varētu izdarīt?�

�Tik ilgi ne, kamēr viņam vēl būs izredzes atdabūt .savu naudu,� Ricoli pārliecino�i sacīja.

Septiņos beidzot ieradās Sels Prici.

Koronciss piegāja pie durvīm un tās atvērs^ �Labvakar,� viņ� teica.

Prici skatījās uz Ricoli. �Ko tad jūs, velns parāvis, te darāt?� Viņ� atkal pagriezās pret Viktoru Koroncisu. �Tas ir tikai mūsu darījums.�

�Neuztraucieties,� Ricoli sacīja. �Esmu �eit, lai palīdzētu.� �Man jūsu palīdzība nav vajadzīga.� Prici pagriezās pret Koroncisu. �Kur ir mana nauda?�

�Man� Man tās nav. Bet��

Prici sagrāba viņu pie rīkles. �Klausies, tu, mazais draņķi. Tu atdosi man �o naudu �ova ka i; vai ari es izbaro�u tevi zivīm. Vai saproti?� Tonijs Ricoli sacīja: �Ei, nomierinieties! Jūs dabūsiet savu naudu.�

Prici pagriezās pret viņu. �Es teicu, lai jūs �eit nejaucaties. Tā nav jūsu darī�ana.�

�Tā būs gan mana darī�ana. Esmu Viktora draugs. Viktoram pa�reiz nav skaidras naudas, bet viņam ir iespēja, kā to sadabūt.�

�Vai viņam ir nauda vai arī viņam tās nav?�

� �

�Viņam ir un viņam nav,� Ricoli teica.

� > 7 �Kas, velns parāvis, tā par atbildi?�

Tonijs Ricoli ar roku apvilka apkārt telpai. �Nauda ir te.� Sels Prici pētīja telpu. �Kur?�

��ajās vitrīnās. Tās ir pilnas senmantām.�

�Senlietām,� Koronciss automātiski teica.

��tās ir veselu bagātību vērtas. Es runāju par miljoniem.� �Jā?� Prici pagriezās un paskatījās uz vitrīnām. �Un kas gan man tur par labumu, kad tās, ieslēgtas vitrīnās, guļ muzejā? Man vajadzīga skaidra nauda.�

�Jūs dabūsiet skaidru naudu,� Ricoli mierīgi atbildēja. �Pat divreiz vairāk, nekā mūsu draugs ir jums parādā. Jums tikai jābūt mazliet pacietīgam, tas ir viss. Viktors jūs netaisās pie�maukt. Viņam tikai nepiecie�ams mazliet laika. Es jums

izstāstī�u viņa plānu. Viktors paņems vienu no tām senmantām� senlietām un nokārtos tās pārdo�anu. Tiklīdz viņ� dabūs naudu, viņ� to jums atdos.�

Sels Prici pa�ūpoja galvu. �Man tas nepatīk. Es neko par �īm senlietām nezinu.�

�Jums ari nav jāzina. Viktors ir viens no labākajiem pasaules ekspertiem.� Tonijs Ricoli piegāja pie vienas vitrīnas un norādīja uz marmora galvu. �Ko jūs teiktu, cik �ī vērta, Viktor?�

Viktora Korondss svārstījās. �Tā ir dieviete Higieja*, �etrpadsmitais gadsimts pirms Kristus dzim�anas. Jebkur� kolekcionārs labprāt par to samaksātu divus vai trīs miljonus dolāru.�

Ricoli pievērsās Selam Prici. �Redziet nu. Vai saprotat, ko es domāju?�

Prici noņurdēja: �Es nezinu. Cik ilgi man jāgaida?�

�Pēc mēne�a jūs dabūsiet divreiz lielāku summu.�

Prici mirkli padomāja, tad pamāja. �Bet, ja man tik ilgi jāgaida, es gribu vairāk � nu teiksim � pārsimt tūksto�u pa virsu.�

Tonijs Ricoli skatījās uz Viktoru Koroncisu.

Koronciss dedzīgi māja ar galvu.

�Labi,� Ricoli atbildēja. �Jūs esat vienoju�ies.�

Sels Prici piegāja pie mazā kuratora. �Dodu tev trīsdesmit dienas laika. Ja līdz tam brīdim es nedabū�u savu naudu, tu tiksi suņiem par barību. Vai es izteicos pareizi?�

Koronciss izdvesa. �Jā, ser.�

�Atceries� trīsdesmit dienas.�

Viņ� paskatījās uz Toniju Ricoli ar ilgu, cie�u skatienu. �Jūs man nepatīkat,�

Viņi vēroja, kā Sels Prici pagriezās un izgāja pa durvīm. Koronciss noslīga krēslā un apslaucīja pieri.

�Ak, mans Dievs,� viņ� teica. �Domāju jau, ka viņ� mani nogalinās. Vai jūs domājat, ka mēs varēsim viņam naudu sagādāt trīsdesmit dienu laikā?�

�Protams,� Tonijs Ricoli apsolīja. �Viss, kas jums ir jāizdara, ir jāizņem viena no �īm lietām ārā no vitrīnas un jāieliek tās vietā kopija.�

* Veselība� personificējums grieķu mitoloģijā, Asklēpija meita (tulk.).

�Kā jūs to dabūsiet ārā no valsts? Jūs iesēdinās cietumā, ja viņi jūs noķers.�

�Es zinu,� Tonijs Ricoli bra�i teica. �Bet tā ir iespēja, kas man jāizmanto. To es jums esmu parādā, Viktor.�

Pēc stundas Tonijs Ricoli, Sels Prici, Oto Daltons, Perijs Bīsleijers un Marvins Seimūrs jau dzēra Daltona viesnīcas istabā.

�Mīksts kā zīds,� Ricoli lielījās. �Tas ķēms gandrīz pie�urāja bikses.�

Sels Pricis smīnēja. �Es viņu pamatīgi nobaidīju, vai ne?� �Tu nobaidīji mani,� Ricoli teica. �No tevis būtu iznācis varens aktieris.�

�Ko mēs tagad darām?� Marvins Seimūrs jautāja.

Ricoli atbildēja: �Plāns ir tāds. Viņ� man iedod vienu no tām senlietām. Es atrodu ceļu, kā to nelegāli izvest no valsts un pārdodu. Tad es jums katram atdodu jūsu daļu.�

�Skaisti,� Perijs Brīsleijers sacīja. �Man tas patīk.�

Tā ir tikpat kā zelta raktuve, Ricoli nodomāja. Ja vienreiz Koronciss uz to ielaidīsies, viņ� ir uz āka. Vaļā viņ� vairs nekādi netiks. Es lik�u viņam iztīrīt visu viņa nolādēto muzeju. Marvins Seimūrs prasīja: �Kā tu to dabūsi ārā no valsts?� �Gan atradī�u iespēju,� Tonijs Ricoli atbildēja. �Gan atradī�u iespēju.�

Viņam bija jāatrod. Un ātri. Alfredo Mankuso un D�īno Laveri gaidīja.

Policijas iecirknī Stadiu ielā tika sasaukta ārkārtas sapulce. Apsprie�u telpā atradās policijas �efs Dmitri, inspektors Tinu, inspektors Nikolino, Savienoto Valstu Valsts kases aģents Volts Kellijs un pusducis detektīvu. Atmosfēra bija pilnīgi pretēja tai, kāda tā bija iepriek�ējā sapulcē.

Inspektors Nikolino sacīja: �Tagad mums ir iemesls ticēt, ka jūsu informācija bijusi patiesa, mister Kellij. No mūsu avotiem zināms, ka Tonijs Ricoli meklē iespēju, kā kontrabandas ceļā no Atēnām izvest ļoti lielu heroīna kravu. Mēs jau esam sāku�i meklēt iespējamās noliktavas, kur viņ� būtu varējis to paslēpt.�

�Vai Ricoli tiek novērots?�

�Mēs �orīt palielinājām cilvēku skaitu,� �efs Dmitri sacīja.

Volts Kellijs nopūtās. �Ceru uz Dievu, ka nav par vēlu.�

***

Inspektors Nikolino nozīmēja divas detektīvu grupas, lai nodro�inātu Tonija Ricoli uzraudzību, bet viņ� bija nepietiekami novērtējis savu objektu. Pēcpusdienā Ricoli bija jau pārliecinājies, ka viņu izseko. Vienmēi; kad viņ� gāja prom no viesnīcas, kurā bija apmeties, viņam sekoja, un, kad viņ� atgriezās, kāds vienmēr it kā nejau�i slaistījās kaut kur otrā plānā. Tie bija īsti profesionāli. Ricoli tas patika. Tā bija zīme, ka viņu respektē.

Tagad viņam bija ne tikai jāatrod ceļ�, kā izvest no Atēnām heroīnu, bet bija ari kontrabandas ceļā jāizved nenovērtējamā senlieta. No aizmugures mani spie� Alfredo Mankuso un D�ino Laveri, un policija man visapkārt pielipusi kā mitra sega. Pēc iespējas ātrāk jāatrod kontakti. Vienīgais vārds, kas pēk�ņi ie�āvās prātā, bija Ivo Brud�i, sīks kuģīpa�nieks Romā. Pagātnē Ricoli bija veicis darījumus ar Brud�i. Tas bija gar� ceļ�, bet tas bija labāk nekā nekas.

Ricoli bija pārliecināts, ka telefons viņa viesnīcas istabā tika noklausīts. Man jāsadabū viesnīcā vieta, uz kurieni man varētu piezvanīt. Viņ� sēdēja un ilgi domāja. Beidzot viņ� piecēlās un gāja uz numuru koridora otrā pusē, un pieklauvēja pie durvīm. Tās atvēra gados vecāks saīgu�a izskata vīrietis.

�Jā?�

Ricoli lika lietā savu pievilcību. �Atvainojiet mani,� viņ� sacīja. �Atvainojiet, ka jūs traucēju. Esmu jūsu kaimiņ� koridora otrā pusē. Vai es nevarētu uz brīdi ienākt un ar jums nedaudz parunāt?�

Vīrietis viņu aizdomīgi vēroja. �Ļaujiet man pārliecināties, ka jūs pats atslēdzat sava numura durvis.�

Tonijs Ricoli pasmaidīja. �Protams.� Viņ� pārgāja pāri koridoram, izņēma savu atslēgu un atslēdza durvis.

Vīrietis pamāja. �Labi. Nāciet iek�ā.�

Tonijs Ricoli aizvēra savas durvis un iegāja koridora otrās puses numurā.

�Ko jūs gribat?�

�Tā ir tīri personiska problēma, un man negribas jūs apgrūtināt, bet� Labi, lieta ir tā, ka es taisos �ķirties un mana sieva mani izseko.� Viņ� papurināja galvu nepatikā. �Viņa pat likusi noklausīties telefonu manā istabā.�

�Tās sievietes!� viņa kaimiņ� rūca. �Lai viņas ir nolādētas. Es iz�ķīros ar sievu pagāju�ajā gadā. Man to vajadzēja izdarīt jau pirms desmit gadiem.�

�Vai tie�ām? Jebkurā gadījumā tas, ko es gribētu lūgt, ir � vai jūs būtu tik labs un ļautu, lai es iedodu jūsu telefona numuru da�iem saviem draugiem, lai viņi varētu mani �eit sazvanīt. Es jums apsolu, ka nebūs daudz zvanu.�

Vīrietis jau sāka kratīt galvu. �Es negribētu, ka mani traucē��

Ricoli izvilka no kabatas simt dolāru banknoti.

�Tas ir par jūsu neērtībām.�

Virs aplaizīja lūpas. �Nūjā, protams,� viņ� teica. �Domāju, ka varat. Priecājos, ka varu cietējam pakalpot.�

�Tas patie�ām ir ļoti laipni no jūsu puses. Ja man zvana, vienkār�i pieklauvējiet pie manām durvīm. Es �eit esmu gandrīz visu laiku.�

�Labi.�

Nākamajā rītā agri Ricoli devās uz publisko tālsarunu centrāli, lai zvanītu Ivo Brud�i. Viņ� uzgrieza operatora numuru un pasūtīja sarunu ar Romu.

�Signor Bruggi, per piacere. �

"Non cē in casa. �

�Quando arrivera?�

"Non lo so. �

�Gli dica, per favore, di chiamare il Signor Rizzoli. �*

Ricoli atstāja viesnīcas komutatora numuru un sava kaimiņa

istabas numuru. Viņ� devās atpakaļ uz savu istabu. Viņ� ienīda

�o istabu. Kāds bija viņam stāstījis, ka grieķu vārds viesnīcai ir

xenodochion, kas nozīmējot patvērumu sve�iniekiem. Tā vairāk

līdzinās nolādētam cietumam, Ricoli nodomāja. Mēbeles bija

atbaido�as: vecs zaļ� dīvāns, divi noskrambāti naktsgaldiņi ar

lampām, mazs rakstāmgalds ar lampu un krēslu un

Torkemadas stila gulta.

Nākamās divas dienas Tonijs Ricoli palika mājās, gaidot, ka

pie durvīm pieklauvēs; pat pēc ēdiena viņ� sūtīja izsūtāmo zēnu.

Zvana nebija. Nolādēts. Kur ir Ivo Brud�i ?

Izsekotāju brigāde ziņoja inspektoram Nikolino un Volteram

Kellijam: �Ricoli ir ieslēdzies savā viesnīcā. Viņ� nav izgājis no

tās �etrdesmit astoņas stundas.� t

�Vai jūs esat pārliecināts, ka viņ� ir tur?�

�Protams. Istabenes redz viņu no rīta un vakaros, kad sakopj vina istabu.�

�

�Kas ar telefona zvaniem?�

�Neviena. Ko jūs gribat, lai mēs darām?�

�Uzmaniet viņu labi. Agrāk vai vēlāk viņ� izkustēsies. Un pārliecinieties, ka viņa telefona noklausāmā iekārta darbojas.�

Nākamajā dienā iezvanījās telefons Ricoli istabā. Velns! Brud�i nevajadzēja zvanīt uz viņa numuru. Viņ� ta�u bija atstājis tam idiotam ziņu, lai zvana viņam uz kaimiņa istabu. Viņam bija jāuzmanās. Ricoli pacēla klausuli.

* �Lūdzu, sinjoru Brud�i.�

�Viņa nav mājās.�

�Kad viņi atgriezīsies?�

�Nezinu.�

�Lūdzu, pasakiet viņam, lai piezvana sii\joram Ricoli.� (It.)

�Jā?�

Balss sacīja: �Vai tas ir Tonijs Ricoli?�

Tā nebija Ivo Brud�i balss. �Kas tur runā?�

�Jūs bijāt vienu dienu ieradies manā birojā ar biznesa piedāvājumu, Ricoli kungs. Es jūs aizraidīju. Domāju, ka varbūt mums tas vēlreiz jāpārrunā.�

Tonijs Ricoli pēk�ņi nodrebēja no prieka. Spiross Lambrū! Tātad tas izdzimtenis pārdomājis. Viņ� nespēja ticēt tādai veiksmei. Visas manas problēmas atrisinātas. Es varu iekraut kuģī heroīnu un senlietu vienlaicīgi.

�Jā, protams. Bū�u priecīgs to pārrunāt. Kad jūs gribētu satik�ties?�

�Vai jūs varat �odien pēcpusdienā?�

Tātad viņ� nevar vien nociesties, kad varēs noslēgt darījumu. Tie nolādētie bagātnieki visi ir vienādi. Viņiem nekad nepietiek. �Labi. Kur?�

�Kāpēc lai jūs neatnāktu uz manu biroju?�

�Es tur bū�u.� Tonijs Ricoli pacilāts nolika klausuli. Viesnīcas vestibilā detektīvs ziņoja savai priek�niecībai uz iecirkni. �Ricoli tikko runāja pa telefonu. Viņ� dosies kādu satikt tā birojā, bet cilvēks nenosauca savu vārdu, un mēs nevaram noskaidrot, no kurienes zvanīts.�

�Labi. Sekojiet viņam, kad viņ� izies no viesnīcas. Dariet man zināmu, uz kurieni viņ� ies.�

�Jā, ser.�

Pēc desmit minūtēm Tonijs Ricoli izlīda pa pagraba logu, kas veda uz aleju aiz viesnīcas. Viņ� mainīja taksometrus divas reizes, kamēr bija pārliecinājies, ka tam neseko, un devās uz Spirosa Lambrū biroju.

Dienā, kad Spiross Lambrū apmeklēja Melīnu slimnīcā, viņ� bija zvērējis atriebt savu māsu. Bet viņ� nebija varējis izdomāt pietiekami briesmīgu sodu Konstantīnam Demirisam. Tad pēc Georgiosa Lato apmeklējuma un pēc sensacionālajām ziņām, ko viņ� bija ieguvis no Pirisa kundzes, viņa rokās tika ielikts ierocis, kam bija jāiznīcina viņa svainis.

Viņa sekretāre paziņoja: �Antonijs Ricoli kungs ir ieradies, lai jūs sastaptu, Lambrū kungs. Viņam nav nozlmējuma, un es viņam teicu, ka jūs nevarēsiet��

�Laidiet viņu iek�ā.�

�Jā, kungs.�

Spiross Lambrū vēroja, kā Ricoli smaidīgs un pa�pārliecināts ienāca pa durvīm.

�Paldies, ka atnācāt, Ricoli kungs.�

Tonijs Ricoli smīnēja. �Man tas gods. Tātad jūs esat nolēmis, ka mēs abi varētu sastrādāties biznesa jomā, jā?�

�Nē.�

Tonija Ricoli smaids izdzisa. �Ko jūs sacījāt?�

�Es teicu nē. Man nav vēlē�anās ar jums sastrādāties biznesa jomā.�

Tonijs Ricoli samulsis blenza viņā. �Tad kāda velna pēc jūs mani izsaucāt? Jūs teicāt, ka jums ir man priek�likums un�� �Man ir. Vai jūs nevēlētos izmantot Konstantīna Demirisa kuģu floti?�

Tonijs Ricoli ieslīga krēslā. �Konstantīna Demirisa? Par ko jūs runājat? Viņ� nekad��

�Jā, viņ� to darīs. Es jums to varu apsolīt, ka Demirisa kungs ar prieku dos jums visu, ko vien jūs vēlaties.�

�Kāpēc? Kāds viņam no tā labums?�

�Nekāds.�

�Tad es nesaprotu. Kāpēc lai Demiriss slēgtu �ādu darījumu?� �Priecājos, ka pajautājāt.� Lambrū nospieda iek�ējā telefona pogu. �Ienesiet, lūdzu, kafiju.� Viņ� paskatījās uz Toniju Ricoli. �Kādu jūs gribētu?�

�Ē� melnu, bez cukura.�

�Melnu, bez cukura, Ricoli kungam.�

Kad kafija bija pasniegta un sekretāre izgājusi no telpas, Spiross Lambrū teica:

�Es jums pastāstī�u nelielu stāstu, Ricoli kungs.�

Tonijs Ricoli piesardzīgi uz viņu skatījās. �Speriet vaļā!� �Konstantīns Demiriss ir precējies ar manu māsu. Pirms da�iem gadiem viņam bija mīļākā. Tās vārds bija Noela Pā�a.� �Aktrise, vai ne?�

�Jā. Viņa krāpa to ar vīrieti, kuru sauca Lerijs Duglass. Noela un Duglass tika notiesāti par Duglasa sievas noslepkavo�anu, jo viņa nedeva tam �ķir�anos. Konstantīns Demiriss bija noīrējis advokātu Napoleonu Hotasu, lai aizstāvētu Noelu.�

�Atceros, ka kaut ko esmu lasījis par �o prāvu.�

�Bet ir da�as lietas, kas nebija avīzēs. Saprotiet � manam svainim nebija vēlē�anās glābt savas neuzticīgās mīļākās dzīvību. Viņ� gribēja atriebību. Viņ� nolīga Napoleonu Hotasu, lai būtu dro�s, ka Noela tiks notiesāta. Kad prāva tuvojās beigām, Napoleons Hotass iestāstīja apsūdzētajiem, ka viņ� ir vienojies ar tiesne�iem, ja vien abi atzīs sevi par vainīgiem. Tie bija meli. Viņi atzinās, ka ir vainīgi. Un viņus sodīja ar nāvi.� �Varbūt �is Hotass patiesi domāja, ka��

�Lūdzu, ļaujiet man pabeigt. Ketrīnas Duglasas līķi tā arī neatrada. Iemesls, kāpēc to neatrada, Ricoli kungs, ir tas, ka viņa ir dzīva. Konstatīns Demiriss bija viņu paslēpis.�

Tonijs Ricoli skatījās uz viņu. �Pagaidiet mirklīti. Demiriss zināja, ka viņa ir dzīva, un ļāva, lai mīļākā un tās draugs tiek nonāvēti par viņas noslepkavo�anu?�

�Protams. Es neesmu īsti pārliecināts, kāds ir likums, bet es esmu pārliecināts, ka tad, ja �ie fakti parādīsies atklātībā, mans svainis krietnu laiku būs spiests pavadīt cietumā. Un beigu beigās viņ� tiks izpostīts.�

Tonijs Ricoli sēdēja, domādams par to, ko tikko bija dzirdējis. Tur bija kaut kas, ko viņ� lāgā nesaprata. �Lambrū kungs, kāpēc jūs to man stāstāt?�

Spirosa Lambrū lūpas savilkās aplaimotā smaidā. �Tāpēc, ka es gribu savam svainim izdarīt pakalpojumu. Es gribu, lai jūs viņu apmeklējat. Man ir nojauta, ka viņ� ļoti labprāt ļaus jums izmantot viņa kuģus.�

Viņā reizēm plosījās nekontrolējamas vētras, un dziļi sevī viņ� juta aukstu kodolu, kuru nespēja atkausēt nekādas siltas atmiņas. Tas sākās pirms gada ar atriebības gājienu pret Noelu. Viņ� bija iedomājies, ka atriebība tās izbeigs un pagātne tiks apglabāta.

Viņ� pat nebija iedomājies, ka varētu būt atskaņas, bet tad negaidot viņa dzīvē bija atgriezusies Ketrīna Aleksandera. Tas lika likvidēt Frederiku Stavrosu un Napoleonu Hotasu. Tie bija gribēju�i ar viņu nospēlēt briesmīgu spēli, bet viņ� bija uzvarējis. Bet pa�u Konstantīnu Demirisu pārsteidza tas, cik ļoti viņam patika risks, tā uzbudino�ais asums. Bizness bija valdzino�s, bet tas nobalēja salīdzinājumā ar dzīves un nāves spēli. Esmu slep�kava, Demiriss domāja. Nē � ne slepkava. Bet nāvessoda izpildītājs. Tā vietā, lai justos par �o atklājumu satriekts, viņ� jutās no tā uzjautrināts.

Katru nedēļu Konstantīns Demiriss saņēma ziņojumus par Ketrīnas Aleksanderas uzvedību. Līdz �im viss izdevās lieliski. Viņas sabiedriskā dzīve aprobe�ojās ar cilvēkiem, ar kuriem viņa kopā strādāja. Kā ziņoja Evelīna, Ketrīna da�reiz izgāja pastaigās kopā ar Kērku Reinoldsu. Bet, tā kā Reinoldss strādāja Demirisam, tas nevarēja radīt problēmas. Nabaga meitene laikam ir izmisusi, Demiriss domāja. Reinoldss bija garlaicīgs. Viņā nemācēja ne par ko citu runāt kā tikai par likumiem. Bet tas bija tikai uz labu. Jo dedzīgāk Ketrīna ilgosies pēc sarunu biedra, jo vieglāk būs viņam. Esmu Reinoldsam parādā lielo paldies.

Ketrīna regulāri tikās ar Kērku Reinoldsu, un viņa arvien vairāk juta, ka tam pieķeras. Viņ� nebija skaists, bet pievilcīgs gan. Dabūju mācību par skaistumu jau no Lerija, Ketrīna domāja. Ir taisnība vecajam sakāmvārdam: skaists ir tas, kas

skaisti rīkojas. Ķērks Reinoldss bija iejūtīgs un uzticams. Viņ� ir viens no tiem, uz ko varu paļauties, Ketrina domāja. Es gan nejūtu pret viņu lielu kvēli, bet iespējams, ka to es nejutī�u vairs nekad. Par to parūpējies Lerijs. Esmu tagad pietiekami nobriedusi, lai dzīvotu ar vīrieti, kuru es cienu, kur� respektē mani kā partneri un ar kuru es varu dalīt jauku, normālu dzīvi. Nebaidoties, ka tik�u nomesta no kalnu virsotnēm vai tik�u aprakta tum�ās alās.

Viņi aizgāja uz teātri, lai noskatītos Kristofera Freija �Sieviete nav domāta dedzinā�anai� un nākamajā vakarā �Septembra plūdus� ar Gertrūdi Lorensu galvenajā lomā. Viņi apmeklēja naktsklubus. Likās, ka visi orķestri spēlēja tikai �Tre�ā cilvēka tēmu� un �La Vie En Rose�.

*� * *

�Nākamajā nedēļā dodos uz Sentmoricu,� Ķērks Reinoldss Ketrīnai sacīja. �Vai tu esi par to padomājusi?�

Ketrina tam bija veltījusi daudz domu. Viņa bija pārliecināta, ka Ķērks Reinoldss bija viņā iemīlējies. Arī es viņu mīlu, Ketrina domāja. Bet mīlēt un būt cilvēkam, kas iemīlējies, ir divas da�ādas lietas, vai ne? Varbūt es esmu tikai muļķīga romantiķe? Ko es meklēju � vai otru Leriju ? Kādu, kas, noslaukot mani no ceļa, iemīlēsies citā sievietē un mēģinās mani nogalināt? Ķērks Reinoldss būs brīni�ķīgs vīrs. Kāpēc es vilcinos?

Tajā vakarā Ketrina un Ķērks pusdienoja �Mirabellā�, un, kad viņi ēda saldo, Ķērks teica: �Ketrin, ja tu gadījumā to nezini, tad es tevi mīlu. Un gribu tevi precēt.�

Pēk�ņi viņu pārņēma nedro�ība. �Kērk�� Un viņa nebija dro�a par to, ko grasās teikt. Mani nākamie vārdi, Ketrina domāja, pārmainīs manu dzīvi. Būtu tik vienkār�i teikt jā. Kas mani attur? Vai tās ir bailes no pagātnes? Vai visu mū�u es baidī�os? Nevaru to pieļaut.

�Ketij��

�Kērk � kāpēc gan mums neaizbraukt uz Sentmoricu kopā?� Kērka seja atplauka. �Vai tas nozīmē?��

�Paskatīsimies. Kad būsi redzējis, kā es slēpoju, tad, iespējams, vairs nemaz negribēsi mani precēt.�

Ķērks smējās. �Nekas pasaulē nespētu mani atturēt no vēlē�anās tevi precēt. Tu esi padarījusi mani par ļoti laimīgu cilvēku. Mēs turp dosimies 5. novembrī � Gaja Foksa dienā.�

�Kas tā Gaja Foksa diena tāda ir?�

�Tas ir interesants stāsts. Karalis D�eimss piekopa striktu antikatolisku politiku, tāpēc grupa prominentu Romas katoļu iecerēja gāzt valdību. Sazvērestības vadī�anai no Spānijas tika atsaukts karavīrs Gajs Fokss. Viņ� noorganizēja, ka tonna �aujampulvera, kas atradās trīsdesmit se�ās mucās, tiek paslēpta Lordu Palātas pagrabstāvā. No rīta, kad viņiem vajadzēja Lordu Palātu uzspridzināt, viens no konspiratoriem tos nodeva un viņus visus noķēra. Gāju Foksu spīdzināja, bet viņ� neatzinās. Visus vīrus sodīja ar nāvi. Tagad Anglijā �īs sazvērestības atklā�anas gadadiena tiek atzīmēta ar ugunskuriem un uguņo�anu un mazi zēni taisa Gaja statujas un tēlus. *

Ketrīna nogrozīja galvu. �Tie ir diezgan drūmi svētki.�

Viņ� pasmaidīja un maigi teica: �Es tev apsolu, ka mūsējie nebūs drūmi.�

Vakarā pirms aizbrauk�anas Ketrīna izmazgāja matus, kravāja un pārkravāja savas mantas vismaz divas reizes un jutās galīgi slima no uztraukuma. Savā dzīvē miesiski viņa bija pazinusi tikai divus vīrie�us, Viljamu Freizeru un savu vīru. Vai maz vairs lieto tādus vārdus kā �miesiski�? Ketrīna �aubījās. Mans Dievs, es vismaz ceru, ka atcerē�os, kā to dara. Saka, ka tas ir tāpat kā brauk�ana ar riteni; ja reiz to esi darījis, tad nekad neaizmirsīsi. Varbūt viņ� gultā būs manī vīlies. Varbūt gultā es pati sevī bū�u vīlusies. Bet varbūt man vienkār�i jābeidz par to raizēties un jāiet gulēt.

�Mister Demiris?�

�Klausos.�

��orīt Ketrīna Aleksandera devās uz Sentmoricu.�

�īs Gaja Foksa figūras publiski sadedzina, tāpēc ari tiek kurti ugunskuri(rerf.).

Iestājās klusums. �Uz Sentmoricu?�

�Jā, ser.�

�Vai viņa devās viena?�

�Nē, ser. Viņa devās ar Kērku Reinoldsu.�

�oreiz klusums bija ilgāks. �Paldies jums, Evelīna.�

Ķērks Reinoldss! Tas bija neiespējami. Ko viņa tajā saskatīja? Es pārāk ilgi gaidīju. Man vajadzēja rīkoties ātrāk. Man ir jārīkojas. Nevaru ļaut viņai�

Zvanīja viņa sekretāre.

�Demirisa kungs, ir atnācis Tonijs Ricoli kungs, lai jūs satiktu. Viņ� nav pierakstīts un��

�Kāpēc tad jūs mani traucējat?� Demiriss jautāja. Viņ� nospieda vietējo telefonu.

Tas iezvanījās atkal. �Piedodiet, ka jūs traucēju, bet Ricoli kungs saka, ka tam ir ziņojums jums no Lambrū kunga. Viņ� apgalvo, ka tas ir ļoti svarīgs.�

Ziņojums? Dīvaini. Kāpēc svainis pats nepiegādā ziņojumu? �Sūtiet viņu iek�ā.�

�Labi, kungs.�

Tonijs Ricoli tika ielaists Konstantīna Demirisa kabinetā. Pārsteigts viņ� skatījās riņķī. Tas pat bija iz�ķērdīgāk iekārtots nekā Spirosa Lambrū kabinets.

�Labi, ka piekritāt ar mani satikties, Demirisa kungs.�

�Jums ir divas minūtes laika.�

�Mani atsūtīja Spiross. Viņ� domāja, ka mums abiem būtu ko pārrunāt.�

�Vai tie�ām? Un par ko mums būtu jāpārrunā?�

�Vai jūs neiebilstu, ja es apsēstos?�

�Nedomāju, ka jūs tik ilgi �eit paliksiet.�

Tonijs Ricoli pats apsēdās krēslā pretī Demirisam.

�Es nodarbojos ar ra�o�anu, Demirisa kungs. Un pārvadāju ar kuģi preces uz da�ādām pasaules malām.�

�Saprotu. Un jūs gribat nofraktēt vienu no maniem kuģiem.� �Tie�i tā.�

�Kāpēc tad Spiross jūs sūtīja pie manis? Kāpēc jūs nenofraktējat vienu no viņa kuģiem? Viņam tie�i patlaban divi stāv dīkā.�

Tonijs Ricoli paraustīja plecus. �Domāju, ka viņam nepatīk tas, ko es pārvadāju.�

�Diez kā nesaprotu. Ko tad jūs pārvadājat?�

�Narkotikas,� Tonijs Ricoli delikāti teica. �Heroīnu.� Konstantīns Demiriss neticēdams viņā skatījās. �Un jūs cerat, ka es?� Ārā no �ejienes, pirms es izsaucu policiju.�

Ricoli pamāja uz telefona pusi. �Sauciet!�

Viņ� vēroja Demirisu pasniedzamies pēc klausules. �Es arī gribētu ar viņiem parunāt. Gribētu tiem izstāstīt visu par tiesas prāvu pret Noelu Pā�u un Leriju Duglasu.�

Konstantīns Demiriss sastinga. �Par ko jūs runājat?�

�Es runāju par diviem cilvēkiem, kas tika sodīti par sievietes slepkavību, kura vēl joprojām ir dzīva.�

Konstantīna Demirisa seja bija nobālējusi.

�Kā jums liekas, vai policijai neinteresētu �is stāsts, Demirisa kungs? Ja ne viņiem, tad varbūt presei, ko? Es jau varu iedomāties virsrakstus, un jūs ne? Vai varu saukt jūs par Kostu? Spiross man stāstīja, ka visi jūsu draugi sauc jūs par Kostu, un man liekas, ka mēs kļūsim ļoti labi draugi. Vai jūs zināt, kāpēc? Tāpēc, ka labi draugi nenodod viens otru. Mēs turēsim �o mazo triku, ko jūs pastrādājāt, noslēpumā, vai ne?�

Konstantīns Demiriss krēslā sēdēja glu�i sastindzis.

Kad viņ� sāka runāt, tā balss bija aizsmakusi. �Ko jūs īsti gribat?�

�Es jau teicu. Gribu nofraktēt vienu no jūsu kuģiem, un, tā kā mēs abi esam tik labi draugi, es domāju, ka jūs neņemsiet no manis par to maksu, vai ne? Teiksim tā, pakalpojums pret pakal�pojumu.�

Demiriss dziļi ievilka elpu. �Nevaru to pieļaut. Ja tas kādreiz nāks gaismā, ka esmu atļāvis kontrabandas ceļā vest narkotikas uz viena no saviem kuģiem, es varētu zaudēt visu savu floti.� �Bet tas ta�u nenāks gaismā, vai ne? Savu bisnesu es nereklamēju. Mēs to darīsim ļoti klusi.�

Konstantīna Demirisa balss kļuva stingrāka. �Jūs pieļaujat lielu kļūdu. Jūs nedrīkstat mani �anta�ēt. Vai jūs zināt, kas es esmu?�

�Jā. Jūs esat mans jaunais partneris. Mums ilgu laiku būs kopīgs bizness, Kosta, bērniņ, jo, tikko jūs teiksiet nē, es do�os taisnā ceļā uz policiju un avīzēm un izplatī�u visu �o stāstiņu. Un tad izkūpēs visa jūsu reputācija un jūsu sūdīgā impērija aizies pa pieskari.�

Iestājās ilgs, sāpīgs klusums.

�Kā� kā mans svainis to uzzināja?�

Ricoli smīnēja. �Tas nav svarīgi. Bet svarīgi ir tas, ka es tevi esmu nogrābis aiz olām. Ja es piespiedī�u stiprāk, tu būsi einuhs. Tu dziedāsi soprānu visu savu atliku�o mū�u, un tu to dziedāsi cietuma cellē.�

Tonijs Ricoli paskatījās pulksteni. �Mans dievs, manas divas minūtes ir pagāju�as.� Viņ� piecēlās kājās. �Dodu tev se�desmit sekundes laika, lai izlemtu, vai es izeju no �ejienes kā tavs partneris vai es vienkār�i aizeju.�

Konstantīns Demiriss pēk�ņi izskatījās par desmit gadiem vecāks. Viņa seja bija bez krāsas. Viņam nebija ilūziju par to, kas notiks, ja patiesā informācija par tiesas prāvu parādīsies dienas gaismā. Prese viņu apēdīs dzīvu. Viņu aprakstīs kā briesmoni, slepkavu. Viņi var pat ierosināt lietas par Stavrosa un Hotasa bojāeju.

�Tavas se�desmit sekundes ir pagāju�as.�

Konstantīns Demiriss lēni pamāja ar galvu. �Labi,� viņ� no�ukstēja, �labi.�

Tonijs Ricoli viņam paklanījās. �Tu esi apķērīgs.� Konstantīns Demiriss lēni piecēlās kājās. �Bet tas jums iz�dosies tikai �oreiz,� viņ� teica. �Negribu zināt, kā jūs to darāt un kad.� Uzlik�u vienu no jūsu vīriem uz viena no saviem kuģiem. Tas ir viss, ko varu jūsu labā darīt.�

�Norunāts,� Tonijs Ricoli atbildēja. Viņ� domāja: var būt, ka tu nemaz neesi tik apķērīgs. Jau tad, kad tu kontrabandas ceļā ved vienu kravu heroīna, tu esi uz āka, Kosta, bērniņ. Un nebūs iespēju no manis tikt jelkad vaļā. Bet skali viņ� atkārtoja: �Protams, norunāts.�

Atpakaļceļā uz viesnīcu Tonijs Ricoli bija līksms. Lielais vin�nests. Narkotiku meklētājiem neienāks pat prātā aiztikt Konstantīna Demirisa floti. Ak Dievs, no �ī brī�a es varu uzlādēt katru viņa kuģi, kas iziet no �ejienes. Nauda plūdīs aumaļām. Heroīns un senmantas � atvaino, Viktor, viņ� skaļi iesmējās � senlietas.

Ricoli devās uz publisko telefona kabīni Stadiu avēnijā un piezvanīja uz divām vietām. Pirmā saruna bija ar Pītu Luku Palermo.

�Vari aizvākt tos abus gorillas prom no �ejienes, Pīt, un iespundēt tos atpakaļ zoodārzā, kur tie labāk iederas. Prece tūlīt dosies ceļā. Tā tiks sūtīta ar kuģi.�

�Vai esi pārliecināts, ka paka būs dro�ībā?�

Ricoli smējās. �Tā būs lielākā dro�ībā, kā būtu Anglijas bankā. Es tev pastāstī�u, kad tiksimies. Un ir vēl jaunumi. No �īs dienas sākot, varēsim sūtīt kravas katru nedēļu.�

�Tas ir brīni�ķīgi, Tonij. Es vienmēr esmu zinājis, ka uz tevi var paļauties.�

Ne velna tā nav, tu izdzimteni!

Tad viņ� zvanīja Spirosam Lambrū. ��Viss izgāja lieliski. Mums ar jūsu svaini būs kopīgs bizness.�

�Apsveicu. Man prieks dzirdēt, Ricoli kungs.�

Kad Spiross Lambrū nolika klausuli, viņ� smaidīja. Narkotiku apkaro�anās mobilā vienība arī priecāsies.

Konstantīns Demiriss palika birojā vēl ilgi pāri pusnaktij, sē�ot pie galda un pārdomājot jauno problēmu. Viņ� bija atriebies Noelai Pā�ai, un tagad viņa atgriezās no kapa, lai viņu vajātu. Viņ� pastiepās līdz galda atvilktnei un izņēma ierāmēto Noelas fotogrāfiju. Sveika, kuce. Ak, Dievs, cik viņa bija skaista! Tātad tu domā, ka varēsi mani iznīcināt. Labi, mēs vēl redzēsim. Mēs redzēsim.

Sentmorica bija vienkār�i burvīga. Tur bija jūdzēm gari slēpju nobraucieni, pārgājienu takas, bobsleja un kamaniņu trases, polo turnīri un du�iem citu pasākumu. Mazais ciemats, apvīdamies ap spīguļojo�o ezeru Engadinas ielejā se�i tūksto�i pēdu augstumā uz Alpu dienvidu nogāzes, starp Selerīnu un Piz Nairu lika Ketrīnas elpai aizrauties no pārsteiguma.

Ketrīna un Ķērks Reinoldss apmetās pasakainajā Palace hotelī. Vestibilā bija daudz tūristu no da�ādām zemēm.

Ķērks Reinoldss sacīja portjē: �Rezervēts misteram un misis Reinoldsiem.� Ketrīna skatījās sāņus. Man vajadzēja uzlikt laulības gredzenu. Viņai likās, ka vestibilā ikviens skatījās tikai uz viņu un zināja, ko viņa dara.

�Jā, mister Reinolds. Numurs divi piecpadsmit.� Ierēdnis pasniedza izsūtāmajam zēnam atslēgu, un tas norādīja: �Taisni uz priek�u, lūdzu.�

Viņus aizvadīja uz jaukām, vienkār�i mēbelētām istabām, no kuru logiem pavērās skats uz kalniem.

Kad izsūtāmais zēns aizgāja, Ķērks Reinoldss pacēla Ketrīnu rokās. �Nevaru izteikt, cik tu, mīļā, mani esi padarījusi laimīgu.� �Es ceru, ka varē�u padarīt,� Ketrīna atbildēja. �Es� pagājis tik ilgs laiks, Kērk.�

�Neuztraucies. Es tevi nesteidzinā�u.�

Viņ� ir tik mīļ�, Ketrīna domāja. Bet ko viņ� justu pret mani, ja es pastāstītu viņam par savu pagātni? Viņa nekad nebija viņam minējusi par Leriju, ne ari par slepkavības prāvu vai kādu no �ausmīgajiem notikumiem, kas ar viņu bija atgadīju�ies. Viņa gribēja justies tam tuva, uzticēties viņam, bet kaut kas viņu atturēja.

�Es labāk izsaiņo�u mantas,� Ketrīna teica.

Viņa kravājās lēnām � pārāk lēni � un pēk�ņi saprata, ka pati stiepj laiku, baidīdamās pabeigt un baidīdamās no tā, kas notiks pēc tam.

No otras istabas viņa dzirdēja Kērku saucam: �Ketrīn��

Ak, mans Dievs, viņ� tūlīt teiks � noģērbsimies un iesim gultā. Ketrīna saņēmās un vājā balsī jautāja: �Jā?�

�Kāpēc mums neiziet ārā un nepaskatīties apkārtni?� Ketrīna atviegloti uzelpoja. �Tā ir burvīga doma,� viņa dedzīgi piekrita. Kas ar mani notiek ? Esmu vienā no romantiskākajām vietām uz zemes, kopā ar pievilcīgu vīrieti, kur� mani mīl, bet esmu nobijusies.

Reinoldss savādi uz viņu paskatījās. �Vai ar tevi viss ir kārtībā?�

�Jā,� Ketrīna mo�i atbildēja. �Viss kārtībā.�

�Tu izskaties norūpējusies.�

�Nē. Es� es domāju par� par slēpo�anu. Liekas, ka tas ir bīstami.�

Reinoldss smaidīja. �Neuztraucies. Tu sāksi vingrināties lēzenā nogāzītē rīt. Bet tagad iesim.�

Viņi uzvilka d�emperus un oderētas jakas un izgāja ārā spirdzino�ajā un tīrajā gaisā.

Ketrīna dziļi elpoja. �Ai, tas ir tik brīni�ķīgi, Kērk. Man �eit patīk.�

�Tu vēl neko neesi īsti redzējusi,� viņ� smaidīja. �Vasarā te ir divreiz skaistāk.�

Vai viņ� vēl gribēs mani redzēt vasarā ? Ketrīna �aubījās. Jeb vai es sagādā�u viņam lielu vil�anos? Kāpēc es tik daudz uztraucos?

Sentmoricas ciems bija ļoti pievilcīgs, īsts viduslaiku brīnums, savdabīgu veikaliņu, restorānu un nelielu mājiņu pilns, it kā iesēdināts majestātisko Alpu vidū.

Viņi staigāja pa veikaliņiem, un Ketrīna nopirka dāvanas Evelīnai un Vimam. Tad viņi iegriezās mazā kafejnīciņā un nobaudīja fondue � gar�vielām pildītu kausēta siera ēdienu.

Pēcpusdienā Ķērks Reinoldss noīrēja ragavas, ko vilka bēris, un viņi brauca pa sniegiem klāto celiņu aug�ā kalnā, un sniegs gurkstēja zem kamanu metāla sliecēm.

�Vai patīk?� Reinoldss jautāja.

�Jā, ļoti.� Ketrīna skatījās uz viņu un domāja: es tevi darī�u tik laimīgu. �onakt. Jā, �onakt. Es tevi darī�u �onakt laimīgu.

Tajā vakarā viņi pusdienoja viesnīcā, Stubli restorānā, kurā valdīja senas lauku iebraucamās vietas atmosfēra.

��ī zāle ir no 1480. gada,� Ķērks teica.

�Tad jau mums labāk nepasūtīt maizi.�

�Ko?�

�Tas bija mazs joks. Piedod.�

Lerijs mēdza saprast manus jokus; kāpēc es domāju par viņu? Tāpēc, ka negribu domāt par priek�ā stāvo�o nakti. Jūtos kā Marija Antuanete pirms do�anās nāvē. Es neēdī�u kūku saldajā.

Ēdiens bija lielisks, bet Ketrīnabija pārāk nervoza, lai to izbaudītu. Kad viņi bija paēdu�i, Reinoldss teica: �Vai neiesim aug�ā? Esmu tev sarunājis mācību stundu slēpo�anā rit no pa�a rīta.�

�Protams. Labprāt. Protams.�

Viņi sāka kāpt aug�ā, un Ketrīna juta, ka sirds tai neganti dauzās. Viņ� noteikti teiks: �Iesim uzreiz gultā. � Un kāpēc gan ne? Tāpēc jau es �eit atbraucu, vai ne tā? Es ta�u neatbraucu �eit slēpot.

Vini sasniedza savu istabu, un Reinoldss atvēra durvis un

y 1

uzgrieza uguni. Viņi iegāja guļamistabā, un Ketrīna skatījās uz lielo gultu. Likās, ka tā aizņem vai visu istabu.

Ķērks viņu vēroja. �Ketrīna� vai tevi kaut kas nomāc?� �Ko?� Viņa piespiesti iesmējās. �Protams, ka ne. Es� es tikai��

�Tikai ko?�

Viņa līksmi uzsmaidīja viņam. �Nekas. Viss ir kārtībā.� �Labi. �ērbsimies nost un iesim gultā.�

Tie�i tas, ko es domāju, ka viņ� teiks. Bet vai viņam tas bija jāsaka? Mēs ta�u vienkār�i varējām to darīt. Ielikt to vārdos ir tik� tik� skarbi.

�Ko tu teici?�

Ketrīna nebija pamanījusi, ka ierunājusies balsī. �Neko.� Ketrīna bija tikusi līdz gultai. Tā bija lielākā no visām, ko viņa jebkad bija redzējusi. Tā bija gulta, kas bija izgatavota mīlētājiem un tikai mīlētājiem. Tā nebija gulta, kurā gulēt. Tā bija gulta, kurā�

�Vai tu, mīļā, nedomā izģērbties?�

Vai es to darī�u ? Cik sen tas bija, kad gulēju ar vīrieti ? Vairāk nekā gadu. Un tas bija mans vīrs.

�Ketij?��

�Jā.� Es izģērb�os un do�os gultā, un tu manī pievilsies. Es tevi nemīlu, Kērk. Es nevaru ar tevi gulēt.

�Kērk��

Pa pusei izģērbies, viņ� pagriezās pret Ketrīnu. �Jā?�

�Kērk, es� Piedod man. Tu mani ienīdīsi, bet es nevaru. Es �ausmīgi atvainojos. Tu laikam domāsi, ka es��

Viņa redzēja, ka tā sejā atspoguļojās vil�anās. Viņ� piespiesti pasmaidīja. �Ketij, es jau tev teicu, ka bū�u pacietīgs. Ja tu vēl neesi gatava, es� es saprotu. Mēs tāpat varam �eit jauki pavadīt laiku.�

Viņa pateicībā noskūpstīja tā vaigu. �Ak, Kērk, Paldies tev. Es jūtos tik smieklīgi. Es nesaprotu, kas ar mani notiek.�

�Nekas ar tevi nenotiek.� Viņ� apgalvoja. �Es saprotu.�

Viņa apskāva viņu. �Paldies tev. Tu esi eņģelis.�

�Tikmēr,� viņ� nopūtās, �es gulē�u viesistabā uz dīvāna.� �Nē, tā nebūs,� Ketrīna paziņoja. �Tā kā es esmu tā, kuras dēļ radusies �ī muļķīgā problēma, vienīgais, ko varu darīt, ir gādāt, lai tu justos ērti. Es gulē�u uz dīvāna. Tu gulēsi gultā.� �Nekādā gadījumā.�

*� * *

Ketrīna gulēja gultā nomodā, domādama par Kērku Reinoldsu. Vai es jebkad varē�u mīlēties ar kādu citu vīrieti ? Vai arī Lerijs to manī ir iznīcinājis? Varbūt savā veidā Lerijam tomēr ir izdevies mani nogalināt. Beidzot Ketrīna aizmiga.

Nakts vidū Kērku Reinoldsu uzmodināja kliedzieni. Viņ� pielēca sēdus uz dīvāna un, tā kā kliedzieni nemitējās, iesteidzās guļamistabā.

Ketrīna valstījās pā gultu cie�i aizvērtām acīm. �Nē,� viņa kliedza. �Nedariet to! Nedariet to! Lieciet mani mierā!� Reinoldss noliecās, aplika rokas viņai apkārt un turēja cie�i. �Ku�,� viņ� teica. �Viss ir kārtībā. Viss ir kārtībā.�

Ketrīnas ķermenis raustījās elsās, un viņ� cie�i to turēja, līdz tas apstājās.

�Viņi� mēģināja mani noslīcināt.�

�Tas bija tikai sapnis,� viņ� mierinādams teica. �Tu redzēji sliktu sapni.�

Ketrīna atvēra acis un apsēdās. Viņas augums trīcēja. �Nē, tas nebija sapnis. Tā bija īstenība. Viņi gribēja mani nogalināt.�

Ķērks izbrīnījies uz viņu skatījās. �Kas tevi mēģināja nogalināt?�

�Mans� mans vīrs un vina mīļākā.�

> *

Viņ� nogrozīja galvu. �Ketrīn, tu murgoji un��

�Es stāstu tev patiesību. Viņi mēģināja mani nogalināt, un par to viņus sodīja.�

Kērka seja bija pilna neticības. �Ketrīn��

�Es tev to agrāk nestāstīju, jo tas ir� jo man ir sāpīgi par to runāt.�

Pēk�ņi viņ� saprata, ka viņa runā nopietni. �Kas notika?� �Es negribēju dot Lerijam �ķir�anos, un viņ�� viņ� mīlēja citu sievieti, un viņi nosprieda mani nogalināt.�

Tagad Ķērks klausījās vērīgi. �Kad tas bija?�

�Pirms gada.�

�Kas ar viņiem notika?�

�Viņiem� viņiem tiesa piesprieda nāvessodu.�

Viņ� pacēla roku. �Pagaidi mirklīti. Viņi tika sodīti par slepkavības mēģinājumu?�

�Jā.� , .

Reinoldss teica: �Es Grieķijas likumos neesmu eksperts, bet esmu gandrīz pārliecināts, ka tur nepiesprie� nāvessodu par slepkavības mēģinājumu. Tur jābūt kādai kļūdai. Pazīstu vienu juristu Atēnās, kur� arī tie�i strādā valstij. No rīta es viņam piezvanī�u un to noskaidro�u. Viņu sauc Pīters Demonidess.�

Ketrīna joprojām gulēja, kad Ķērks Reinoldss pamodās. Viņ� klusi saģērbās un iegāja guļamistabā. Brīdi viņ� stāvēja, skatīdamies uz Ketrinu. Es viņu tik ļoti mīlu. Man irjāizdibina, kas patiesībā noticis, un jāaizdzen ēnas prom no viņas.

Ķērks Reinoldss nogāja viesnīcas vestibilā un pasūtīja sarunu ar Atēnām. �Gribu pie telefona konkrētu cilvēku, operator. Gribu runāt ar Pīteru Demonidesu.�

Sarunu viņ� dabūja pēc pusstundas.

�Mister Demonides? �eit Ķērks Reinoldss. Nezinu, vai jūs mani atceraties, bet��

�Protams, ka es atceros. Jūs strādājat Konstantīnam Demirisam.�

�Jā.�

�Ar ko varu pakalpot, mister Reinolds?�

�Atvainojiet, ka jūs traucēju. Esmu mazliet noba�ījies par kādu informāciju, kuru es nupat dzirdēju. Tas ir Grieķijas likumdo�anas sakarā.�

�Es kaut ko zinu gan no Grieķijas likumiem,� Demonidess jautri teica. �Bū�u priecīgs jums palīdzēt.�

�Vai jūsu likumos ir kaut kas tāds, kas atļauj kādu notiesāt uz nāvi par slepkavības mēģinājumu?�

Līnijas otrā galā iestājās ilgs klusums. �Vai varu uzzināt, kāpēc jūs tā jautājat?�

�Esmu kopā ar sievieti, kuru sauc Ketrīna Aleksandera. Liekas, ka viņa domā, ka valsts ir notiesājusi uz nāvi viņas vīru un tā mīļāko par mēģinājumu viņu nogalināt. Tas neizklausās loģiski. Vai saprotat, ko es domāju?�

�Jā.� Demonidesa balss bija kļuvusi domīga. �Saprotu, ko jūs domājat. Kur jūs esat, mister Reinolds?�

�Esmu apmeties Sentmoricā Palace hotelī.�

�Ļaujiet man to noskaidrot, un es jums piezvanī�u.�

�Bū�u ļoti priecīgs. Ir, protams, iespējams, ka misis Alek�sandera ir izfantazējusi notikumus, bet es to gribu noskaidrot un viņas domas nomierināt.�

�

�Saprotu. Es jums zvanī�u. Es apsolu.�

Ārā bija gai�s un spirdzino�s, un apkārtnes skaistums izdzenāja visas Ketrīnas iepriek�ējās nakts �ausmas.

Viņi abi brokastoja ciemā, un, kad bija paēdu�i, Reinoldss sacīja: �Dosimies uz slēpo�anas nogāzi un pārvērtīsim tevi par sniega piku.�

Viņ� aizveda Ketrīnu uz iesācēju nogāzi un noīrēja viņai in�struktoru.

Ketrīna pielika slēpes un piecēlās kājās. Viņa paskatījās uz savām kājām. �Tas ir smieklīgi. Ja Dievs ir domājis, ka mums jāizskatās �ādi, mūsu tēviem būtu bijis jābūt kokiem.�

�Ko?�

�Neko, Kērk.�

Instruktors smaidīja. �Neuztraucieties. Pavisam īsā laikā jūs slēposiet kā profesionālis, misis Aleksandera. Mēs sāksim uz Corviglia Sass Ronsol. Tā ir iesācēju nogāze.�

�Tu brīnīsies, cik ātri visu apgūsi.�

Viņ� skatījās pāri uz slēpju trasi tālumā un pagriezās pret instruktoru. �Man liekas, ka �odien es pamēģinā�u Fuorcla Grischa. �

�Izklausās gar�īgi. Es savu lik�u izcept uz restēm,� Ketrīna teica.

Smaids neparādījās. �Tā ir slēpju trase, mīļā.�

�Ak tā.� Ketrīna kautrējās pateikt, ka tas bijis tikai joks. Ar viņu es to nevaru darīt, Ketrīna nodomāja.

Instruktors teica: �Grischa ir diezgan krauj� nobrauciens. Jums vajadzētu sākt Corviglia Standard Marguns, lai iesildītos, mister Reinolds.�

�Laba doma. Es tā ari darī�u. Ketrin, mēs tiksimies viesnīcā len�a laikā.�

�Jauki.�

Reinoldss pamāja un gāja prom.

�Lai tev labi iet,� Ketrīna sauca nopakaļ. �Neaizmirsti atrakstīt.�

�Nu,� instruktors sacīja. �Tagad ķersimies pie darba.�

Ketrinai par brīnumu, mācības stundas izvērtās tīri patīkamas. Sākumā viņa bija nervoza. Viņa jutās lempīga un kāpa aug�ā pa mazo nogāzi visai neveikli.

�Mazliet noliecieties uz priek�u. Turiet slēpes virzienā uz priek�u.�

�Pamēģini nu tām iestāstīt. Tām ir pa�ām sava doma,� Ketrīna paziņoja.

�Jums iet labi. Tagad mās brauksim lejā pa nogāzi. Ietupieties ceļos. Turiet līdzsvaru. Aiziet!�

Vma nokrita.

�Vēlreiz. Jums iznāk labi.�

Viņa atkal nokrita. Tad atkal. Un pēk�ņi viņai radās līdzsvara sajūta. Bija tā, it kā viņai būtu pieaugu�i spārni. Viņa laidās lejā pa nogāzi, un tas bija aizraujo�i. Tas bija kaut kas līdzīgs lidojumam. Viņai patika sniega gurksto�ā skaņa zem slēpēm un sajūta, kad vēj� sitas sejā.

�Man tas patīk,� Ketrīna sacīja. �Nav brīnums, ka cilvēki uz to ir uzķēru�ies. Cik drīz mēs varēsim apgūt lielo nogāzi?� Instruktors smējās. ��odien apmierināsimies ar �o. Olimpiskās spēles būs rīt.�

Visā visumā tas bija lielisks rīts.

Viņa gaidīja Kērku Reinoldsu grillētavā, kad viņ� atgriezās no slēpo�anas. Viņa vaigi bija sarkani, un viņ� izskatījās pilns enerģijas. Viņ� pienāca pie Ketrīnas galdiņa un apsēdās.

�Nu?� viņ� jautāja. �Kā gāja?�

�Lieliski. Nesalauzu neko svarīgu. Tikai se�as reizes nokritu. Un zini?� viņa lepojās. �Uz beigām man jau gāja diezgan labi. Man liekas, ka viņ� mani ieskaitīs olimpiskajā izlasē.�

Reinoldss smaidīja. �Labi.� Viņ� jau gribēja ieminēties par telefona sarunu ar Pīteru Demonidesu, bet tad nosprieda to noklusēt. Viņ� negribēja Ketrīnu vēlreiz satraukt.

Pēc len�a viņi ilgu laiku pastaigājās pa sniegaino apvidu un iegriezās veikalos pamielot acis. Ketrīna sāka just nogurumu.

�Man gribētos doties atpakaļ uz istabu,� viņa teica. �Es varētu mazliet nosnausties.�

�Laba doma. Gaiss �eit ir ļoti retināts, un, ja cilvēks nav radis pie tā, viņ� var viegli nogurt.

�Ko tu darīsi, Kērk?�

Viņ� skatījās aug�ā uz tālo nogāzi. �Domāju, ka es varētu nobraukt no Grischa. Es to vēl nekad neesmu darījis. Tas ir izaicinājums.�

�Tu domā � tāpēc, ka tas tur stāv?�

�Ko?�

�Neko. Tas izskatās tik bīstams.�

Reinoldss piekrīto�i pamāja. �Tāpēc tas ir izaicinājums.� Ketrīna saņēma viņa roku. �Kērk, par pagāju�o nakti. Es ļoti atvainojos. Es� es mēģinā�u laboties.�

�Neuztraucies par to. Ej atpakaļ uz viesnīcu un mazliet pa�guli.�

�Es ie�u.�

Ketrīna vēroja viņu aizejam un domāja: Viņ� ir brīni�ķīgs cilvēks. Jābrinās � ko viņ� saskata tādā idiotē kā es?

Ketrīna nogulēja visu pēcpusdienu, un �oreiz viņa neredzēja murgus. Kad viņa pamodās, bija jau gandrīz se�i. Drīz atgriezīsies Ķērks.

Ketrīna nomazgājās un saģērbās, domādama par priek�ā stāvo�o vakaru. Nē, nevis vakaru, viņa atzina. Nakti. Es to viņam dāvā�u.

Viņa piegāja pie loga un paskatījās ārā. Sāka jau tumst. Laikam Ķērks patiesi aizrāvies, Ketrīna nosprieda.

Viņa skatījās aug�ā uz milzīgo nogāzi tālumā. Vai tas ir Grischa? Es gan nekad laikam nebūtu spējīga no tā nobraukt.

Arī pulksten septiņos Ķērks Reinoldss vēl nebija atgriezies. Krēsla bija pārtapusi melnā tumsā. Nevar būt, ka viņ� slēpotu tumsā, Ketrīna domāja. Varu derēt, ka viņ� ir lejā bārā un kaut ko iemalko.

Viņa devās uz durvju pusi, kad pēk�ņi iezvanījās telefons. Ketrīna pasmaidīja. Man bija taisnība. Viņ� zvana, lai uzaicinātu mani piebiedroties viņam lejā.

Viņa pacēla klausuli un līksmi teica: �Vai tu sastapi kādu himalajieti?�

Nepazīstama balss jautāja: �Misis Reinoldsa?�

Viņa jau gandrīz pateica nē, bet tad atcerējās, kā Ķērks viņus abus bija pierakstījis. �Jā. Misis Reinoldsa klausās.�

�Baidos, ka man jums ir sliktas ziņas. Jūsu vīrs cietis slēpo�anas negadījumā.�

�Ak nē! Vai tas� vai tas ir nopietni?�

�Domāju, ka jā.�

�Es tūlīt aizie�u. Kur?��

�Man tie�ām ļoti nepatīkami to teikt, bet viņ�� viņ� ir miris, misis Reinoldsa. Viņ� slēpoja no Lagalpa un lauza sprandu.�

Tonijs Ricoli vēroja viņu iznākam kailu no vannasistabas un nodomāja: kāpēc grieķietēm ir tik lielas pakaļas? Viņa ieslīdēja gultā viņam blakus, aplika rokas tam apkārt un �ukstēja: �Esmu tik priecīga, ka tu izvēlējies mani,poulaki. Es tevi gribēju uzreiz, tikko tevi ieraudzīju.�

�Protams,� viņ� teica. �Ar mani ir tie�i tāpat, meitenīt.�

Tonijs Ricoli tikko noturējās, lai neiesmietos. Tā kuņa bija saskatījusies pārāk daudz pornogrāfisko filmu.

Viņ� bija to pievācis �Ņujorkietī�, samērā prastā nakts klubā Kallarī ielā, kur viņa strādāja par dziedātāju. Viņa bija viena no tām, ko grieķi pa�i nicino�i sauca par gavyeezee skilo, kas nozīmē rejo�ais suns. Nevienai no meitenēm, kas strādāja klubā, nebija talanta � vismaz attiecībā uz balsi ne, bet par naudu tās visas bija izsaucamas mājās. �ī, vārdā Helēna, bija mēreni pievilcīga, ar tum�ām acīm, juteklisku seju un pilnīgu, nobriedu�u augumu. Viņai bija divdesmit �etri gadi, tā kā mazliet par vecu Ricoli gaumei, bet viņ� nepazina nevienu sievieti Atēnās un ari nevarēja atļauties būt izvēlīgs.

�Vai es tev patīku?� Helēna kautrīgi prasīja.

�Jā. Esmupazzo par tevi.�

Viņ� sāka glāstīt tās krūtis un juta, ka tai krū�u gali piebriedu�i, un viņ� tos sa�ņaudza.

�Oho!�

�Noliec savu galvu zemāk, meitenīt.�

Viņa papurināja galvu. �Ar tādām lietām es nenodarbojos.�

Ricoli uz viņu skatījās. �Vai tie�ām?�

Nākamajā mirklī viņ� jau bija to sagrābis aiz matiem un vilka uz savu pusi.

Helēna iebļāvās: "Parakalo!"

Ricoli viņai stipri iesita pa seju. �Ja tu izlaidīsi vēl vienu skaņu, es tev pārlauzī�u kaklu.�

Ricoli stūma viņas seju lejā, sev starp kājām. �Tur viņ� ir, padari to laimīgu.�

�Ļauj man iet,� viņa �ņukstēja. �Tu man dari sāpes.�

Ricoli parāva to stiprāk aiz matiem. �Ei, tu ta�u esi traka pēc manis � atceries?�

Viņ� atlaida tās matus, un viņa dusmās dego�ām acīm paskatījās uz viņu.

�Tu vari iet��

Izteiksme viņa sejā to apstādināja. Kaut kas nebija kārtībā ar �o cilvēku. Kāpēc gan viņa to nebija pamanījusi agrāk?

�Mums ta�u nav iemesla ka�kēties,� vina teica samierino�ā

� 7 *

tonī. �Tu un es��

Viņa pirksti ieķērās tai kaklā. �Es tev nemaksāju par runā�anu.� Viņa dūre trāpīja tai pa vaigu. �Aizveries un ķeries pie darba.�

�Protams, mīļais,� Helēna �ņukstēja. �Protams.�

Ricoli bija nepiesātināms, un līdz brīdim, kad viņ� beidzot bija apmierināts, Helēna bija galīgi bez spēka. Viņa gulēja tam līdzās tik ilgi, līdz pārliecinājās, ka tas ir aizmidzis, un tad klusi izlīda no gultas un apģērbās. Viss viņai sāpēja. Ricoli viņai vēl nebija samaksājis, un, ja būtu kā parasti, Helēna būtu paņēmusi naudu no viņa kabatas portfeļa � plus vēl glītu dzeramnaudas tiesu. Bet kaut kāds instinkts lika viņai iet prom, nepaņemot nekādu samaksu.

Pēc stundas Toniju Ricoli pamodināja klauvējieni pie durvīm. Viņ� piecēlās sēdus un paskatījās savā rokaspulkstenī. Bija �etri no rīta. Viņ� pavērās apkārt. Mei�a bija izgaisusi.

�Kas tur ir?� viņ� uzsauca.

�Te jūsu kaimiņ�.� Balss bija dusmīga. �Jūs sauc pie telefona.� Ricoli pārvilka ar roku pierei. �Es eju.�

Viņ� uzvilka rītasvārkus un devās pāri istabai uz vietu, kur, pārmestas krēsla atzveltnei, atradās tā bikses. Viņ� pārbaudīja savu kabatas portfeli. Visa nauda bija tur. Tātad kuce nebija dumja. Viņ� izvilka simt dolāru zīmi, vēlreiz �ķērsoja istabu, aizgāja līdz durvīm un atvēra tās.

Koridorā stāvēja kaimiņ�, tērpies rītasvārkos un �ībās. �Vai jūs zināt, cik tagad pulkstenis?� viņ� pārskaities jautāja. �Jūs man solījāt��

Ricoli sniedza viņam simt dolāru zīmi. �Man patie�ām loti �ēl,� viņ� atvainodamies teica. �Es ilgi nerunā�u.�

�Ir jau labi. Laikam kādam tas ir ļoti svarīgi, ja jau cilvēki tiek modināti aug�ā �etros no rīta.� Vīrietis norūca, nu jau bez sa�utuma.

Ricoli iegāja istabā, kas atradās koridora otrajā pusē, un pacēla telefona klausuli. �Ricoli klausās.�

Balss teica: �Jums radusies problēma, Ricoli kungs.�

�Kas tur runā?�

�Zvanu jums Spirosa Lambrū uzdevumā.�

�Ā!� Un pēk�ņi viņu pārņēma trauksmes sajūta. �Par kādu problēmu jūs runājat?�

�Tā saistīta ar Konstantīnu Demirisu.�

�Kas ir ar viņu?�

�Viens no vina tankeriem � Thele � �obrīd atrodas Marselā.

9 9

Tas ir pietauvojies pie mola Bassin de la Grande Joliette. �

�Un tad?�

�Esam uzzināju�i, ka Konstantīns Demiriss licis kuģim braukt uz Atēnām. Tas pietauvosies dokā svētdien no rīta un dosies prom svētdienas naktī. Ar to brauks ari Konstantīns Demiriss.�

�Ko?�

�Viņ� bēg.�

�Bet mums abiem��

�Lambrū kungs lika jums pateikt, ka Demiriss plāno slēpties Savienotajās Valstīs tik ilgi, kamēr viņ� atradis ceļu, kā nojums atbrīvoties.�

Glumais kuņas dēls! �Saprotu. Pasakiet Lambrū kungam paldies no manis. Sakiet viņam lielu paldies.�

�Nav par ko. Viņ� uzskatīja to par savu pienākumu.�

Ricoli nolika klausuli.

�Vai viss kārtībā, Ricoli kungs?�

�Ko? Jā. Viss ir lieliski.� Un tā ari bija.

Jo vairāk Ricoli domāja par telefona zvanu, jo priecīgāks kļuva. Konstantīns Demiriss nobijies bēga. Tas padari? vieglāku iespēju rīkoties ar viņu. Svētdien. Viņam bija divas dienas laika, lai izstrādātu savu plānu.

Ricoli zināja, ka viņam jāuzmanās. Visur, lai kur viņ� ietu, viņam sekoja. Sasodītie kruķi, Ricoli nicino�i nodomāja. Kad pienāks laiks, es no tiem tik�u vaļā.

Nākamajā rītā agri Ricoli devās uz publisko telefona kabīni Kifisiasas ielā un uzgrieza Atēnu Valsts muzeja telefona numuru.

Stikla atspīdumā Ricoli redzēja vīrieti, kur� izlikās apbrīnojam veikala skatlogu, un ielas otrā pusē vēl vienu vīrieti sarunājamies ar puķu pārdevēju. Abi vīrie�i bija no izsekotāju grupas, kas viņu uzmanīja. Lai jums veicas, Ricoli nodomāja. �Kuratora kabinets. Ar ko varu pakalpot?�

�Viktor? Te runā Tonijs.�

�Vai kaut kas noticis?� Koroncisa balsī pēk�ņi ieskanējās uztraukums.

�Nē,� Ricoli nomierino�i teica. �Viss ir kārtībā. Viktor tu zini to jauko vāzi ar sarkanajiem zīmējumiem?�

�Tā ir Ka amfora/�

�Jā. �ovakar es to gribētu dabūt.�

Iestājās ilgsto�a pauze. ��ovakar? Es� es patie�ām nezinu, Tonij.� Koroncisa balss drebēja. �Ja nu kaut kas iziet greizi�� �Labs ir, aizmirsti, ko teicu. Es tikai mēģināju tev palīdzēt. Tu jau, bez �aubām, vari pateikt Selam Prici, ka tev nav naudas, un tad lai notiek, kas notikdams��

�Nē, Tonij. Pagaidi. Es� es�� Iestājās vēl viena pauze. �Labi.�

�Vai tu patie�ām esi ar mieru, Viktor? Jo, ja tu negribi to darīt, tad tikai pasaki man, un es do�os atpakaļuz Savienotajām Valstīm, kur man nav �āda veida problēmu. Man nav vajadzīgas visas �īs klapatas, tu ta�u zini. Es varu��

�Nē, nē. Esmu pateicīgs par visu, ko tu manā labā dari, Tonij. Patie�ām tā ir. �ovakar būtu labi.�

�Nu tad kārtībā. Kad muzeju aizslēgs, vienīgais, kas tev būtu jāpaveic, ir jāaizstāj īstā vāze ar kopiju.�

�Sargi pārbauda �eit visas somas.�

�Nu un tad? Vai tad sargi ir mākslas eksperti?�

�Nē, protams, ne, bet��

�Labi, Viktor; klausies! Tev tikai jādabū �eks par vienas kopijas pārdo�anu un kopā ar oriģinālu to jāieliek papīra tūtā. Vai tu saproti?�

�Jā. Es� es saprotu. Kur mēs tiksimies?�

�Mēs netiksimies. Izej no muzeja se�os. Muzeja priek�ā atradīsies taksometrs. Paku ņem sev līdzi. �oferim saki, lai ved tevi uz viesnīcu Grande Bretagne. Pasaki, lai viņ� tevi gaida. Paku atstāj taksometrā, bet pats ej uz viesnīcas bāru un kaut ko iedzer. Pēc tam vari doties mājās.�

�Bet paciņa��

�Neuztraucies. Par to parūpēsies.�

Viktors Koronciss bija nosvīdis. �Es nekad neko tamlīdzīgu nees�mu darījis, Tonij. Es nekad neko neesmu zadzis. Visu savu mū�u..

�Es zinu,� Ricoli mierino�i teica. �Es arī ne. Atceries, Viktor, ka visu risku uzņemos es � un man no tā nav nekāda labuma.�

Koroncisa balss aizlūza. �Tu esi labs draugs, Tonij. Labākais, kāds man jebkad bijis.� Viņ� lauzīja rokas. �Vai tev ir kāda nojauta, kad es varētu saņemt savu naudu?�

�Ļoti drīz,� Ricoli apgalvoja. �Ja vien mums tas izdosies, tad tev nekad vairs nebūs naudas problēmu.� Un man ari ne, Ricoli līksmi nodomāja. Vairs nekad.

Pirejas ostā tajā pēcpusdienā bija iebrauku�i divi tūristu kuģi, un tāpēc muzejs bija ļau�u pilns. Parasti Viktoram Koroncisam patika tos vērot, viņ� pat centās iztēloties to dzīves gājumus. Tur bija amerikāņi, briti un tūristi no daudzām citām zemēm. Bet �oreiz Koronciss bija pārāk uztraucies, lai par tiem domātu.

Viņ� skatījās uz abām letēm, kur tika pārdotas senlietu kopijas. Ap tām mud�ēja pūlis, un divas pārdevējas itin veikli centās apmierināt visu prasības.

Varbūt viņas visu izpārdos, Koronciss cerīgi domāja, un man nebūs jāiesaistās Ricoli plānā. Bet viņ� zināja, ka tas nav reāli. Muzeja pagrabstāvā vēl glabājās simtiem tādu kopiju.

Vāze, ko Tonijs bija viņam prasījis nozagt, bija viena no lielākajām muzeja vērtībām. Tā bija no piecpadsmitā gadsimta pirms Kristus dzim�anas � melna amfora ar uzgleznotām sarkanām mitoloģiskām figūrām. Pēdējo reizi Viktors Koron�ciss tai bija pieskāries pirms piecpadsmit gadiem, kad viņ� bya to godbijīgi novietojis vitrīnā, lai to tur ieslēgtu uz visiem laikiem. Un tagad es to zogu, Koronciss ar no�ēlu domāja. Dievs, palīdzi man!

Koronciss aizvadīja pēcpusdienu kā nemaņā, baidoties no tā brī�a, kad viņ� kļūs par zagli. Izmisuma pilns viņ� devās atpakaļ uz savu kabinetu, aizvēra durvis un apsēdās pie galda. Es to nevaru izdarīt, viņ� domāja. Ir jābūt kādai izejai, bet kādai ? Viņ� nevarēja izdomāt nekādu iespēju, lai sadabūtu tādu daudzumu naudas. Viņa ausīs vēl aizvien skanēja Prici balss: Tu man atdosi to naudu �ovakar, vai arī es tevi izbaro�u zivīm. Vai saproti ? �is vīrs bija gatavais slepkava. Nē, viņam nebija izvēles.

Da�as minūtes pirms se�iem Koronciss iznāca no kabineta. Abas sievietes, kas nodarbojās ar mākslas darbu kopiju pārdo�anu, bija jau sāku�as visu slēgt ciet.

�Signomi,� Koronciss sauca. �Manam draugam ir dzim�anas diena. Domāju, ka varētu uzdāvināt viņam kaut ko no muzeja.� Viņ� piegāja pie letes un izlikās to pētām. Tur bija vāzes, bistes, kausi, grāmatas un kartes. Viņ� tās aplūkoja, it kā pārdomādams, ko labāk izvēlēties. Beidzot viņ� norādīja uz sarkani apgleznotās amforas kopiju. �Domāju, ka tā viņam varētu patikt.�

�Esmu pārliecināta, ka patiks,� pārdevēja teica. Viņa noņēma to no letes un pasniedza Koroncisam.

�Vai es, lūdzu, varētu dabūt ari �eka kopiju?�

�Protams, Koroncisa kungs. Vai jūs negribētu, lai es to iesaiņoju kā dāvanu?�

�Nē, nē,� Koronciss strauji teica. �Jūs to vienkār�i varat ielikt papīra maisiņā.�

Viņ� vēroja, kā pārdevēja kopiju ieliek papīra maisā un tur iesvie� ari �eka kopiju. �Paldies.�

�Ceru, ka jūsu draugam tā patiks.�

�Ceru, ka jā.� Rokām trīcot, viņ� paņēma maisu un devās atpakaļ uz savu kabinetu.

Viņ� aizslēdza durvis, tad izņēma vāzes imitāciju no maisiņa un nolika uz galda. Vēl nav par vēlu, Koronciss domāja. Vēl neesmu izdarījis noziegumu. Viņu mocīja pa�a neizlēmība. Daudz briesmīgu domu �audījās viņa galvā. Es varu aizbēgt uz kādu citu valsti un atstāt sievu un bērnus vai arī es varu izdarīt pa�nāvību. Es varu doties uz policiju un izstāstīt, ka man ir draudēts. Bet, ja viss nāks gaismā, tad man ir beigas. Nē, nebija ceļa, kā no tā visa izkļūt. Ja viņ� nesamaksās savu parādu, viņ�

zināja, ka Prici to nogalinās. Paldies Dievam, viņ� domāja, ka man ir tāds draugs kā Tonijs. Bez viņa es jau būtu miris cilvēks.

Viņ� paskatījās pulkstenī. Laiks kustēties. Koronciss piecēlās kājās un juta, ka tās ir nestabilas. Viņ� stāvēja, dziļi elpodams, mēģinādams nomierināties. Rokas bija miklas no sviedriem. Viņ� tās noslaucīja pie krekla. Viņ� ielika kopiju atpakaļ papīra maisā un devās uz durvju pusi. Pie galvenajām durvīm atradās sargs, kas devās prom pulksten se�os, pēc tam, kad muzejs tika slēgts, un otrs sargs, kas veica apgaitu, bet viņam bija jāaizslēdz kāds pusducis telpu. Tagad viņam vajadzēja būt kādā no attālākajiem muzeja stūriem.

Koronciss iznāca no sava ofisa un ieskrēja tie�i sargam krūtīs. Koronciss vainīgi satrūkās.

�Atvainojiet, Koroncisa kungs. Es nezināju, ka jūs vēl esat �eit.�

�Jā. Es� Es tikko sataisījos iet prom.�

�Ziniet,� sargs ar apbrīnu sacīja. �Es jūs apskau�u.�

Ja vien viņ� zinātu. �Patie�ām? Kāpēc?�

�Jūs tik daudz zināt par visām �īm skaistajām lietām. Es, �eit staigājot, uz tām skatos, un tās visas ir daļa no mūsu vēstures, vai ne? Es neko daudz par tām nezinu. Varbūt kādu dienu jūs man varētu pastāstīt? Es patiesi��

Nolādētais muļķis nepārstāja runāt. �Jā, protams. Kādu citu dienu. Es bū�u priecīgs to izdarīt.� Zāles otrā galā Koronciss varēja saskatīt vitrīnu, kurā atradās vērtīgā vāze. Viņam bija jāatbrīvojas no sarga.

�Liekas� liekas, ka ir problēmas ar signalizāciju pagrab�stāvā. Vai jūs to nepārbaudītu?�

�Protams. Cik es saprotu, da�i no priek�metiem te jau ir datēti ar�� �Vai jūs to nepārbaudītu tūlīt? Es negribētu iet prom, pirms nepārbaudu, vai viss ir kārtībā.�

�Protams, Koroncisa kungs. Bū�u tūlīt atpakaļ.�

Viktors Koronciss stāvēja un vēroja sargu izejam cauri zālei un dodamies pagrabstāva virzienā. Mirklī, kad viņ� vairs nebija redzams, Koronciss piesteidzās pie vitrīnas, kurā atradās ar sarkano apgleznotā amfora. Viņ� izņēma atslēgu un nodomāja: Es to patie�ām taisos darīt. Es taisos to zagt. Atslēga izslīdēja viņam no pirkstiem un nokrita uz grīdas. Vai tā būtu kāda zīme? Vai Dievs mani par kaut ko brīdina ? Viņ� mirka vienos sviedros.

Tad viņ� noliecās, pacēla atslēgu un paskatījās uz vāzi. Tā bija tik izmeklēti skaista. Viņa sen�i to ar mīlestību bija izgatavoju�i pirms tūksto�iem gadu. Sargam bija taisnība � tā bija vēstures daļa, kaut kas tāds, ko nekad nevarēs aizvietot.

Koronciss uz brīdi aizvēra acis un nodrebinājās. Viņ� paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neskatās, tad atslēdza vitrīnu un uzmanīgi izcēla ārā vāzi. Viņ� izņēma no papīra maisiņa kopiju un ielika to vitrīnā, vietā, kur bija atradusies īstā.

Brīdi Koronciss stāvēja, to apbrīnodams. Tā bija precīza kopija, bet viņa acīm tā kliedza: �Falsifikācija.� Tas bija tik acīm redzami. Bet tikai man, Koronciss nodomāja, un pāris citiem ekspertiem. Neviens cits nekad nepamanīs at�ķirību. Un nebūs nekāda iemesla, lai kāds to tuvāk pārbaudītu. Koronciss aiztaisīja un aizslēdza vitrīnu un ielika īsto vāzi papīra somā, kur atradās arī �eks.

Viņ� izņēma mutautu un noslaucīja seju un rokas. Tas bija padarīts. Viņ� paskatījās pulkstenī � 6:10. Viņam bija jāpasteidzas. Viņ� devās uz durvīm un redzēja, ka uz viņa pusi nāk sargs.

�Signalizācijai nekādu vainu nevarēju atrast, Koroncisa kungs, un��

�Tad labi,� Koronciss atbildēja. �Uzmanības nekad nevar būt par daudz.�

Sargs smaidīja. �Tur jums taisnība. Vai tagad ejat projām?�

�Jā. Ar labvakaru.�

�Ar labvakaru.�

Otrs sargs bija pie galvenajām durvīm un gatavojās promie�anai. Viņ� ievēroja papīra maisiņu un pasmīnēja. �Man tas ir jāpārbauda. Jūsu pa�a instrukcijas.�

�Protams, � Koronciss ātri noteica. Viņ� pasniedza maisiņu sargam.

Sargs paskatījās iek�ā, izņēma vāzi un ieraudzīja �eka kopiju.

�Tā ir dāvana draugam,� Koronciss paskaidroja. �Viņ� ir in�enieris.� Kāpēc gan man tas būtu jāsaka ? Kāda viņam daļa! Man jāizturas dabiski.

�Skaista.� Sargs iemeta vāzi atpakaļ maisiņā, un vienu īsu bridi viņam likās, ka tā saplīsīs.

Koronciss satvēra maisiņu un piespieda sev pie krūtīm. �Kalispehra.�

Sargs viņam atvēra durvis. �Kalispehra."

Koronciss izgāja ārā vēsajā vakara gaisā, smagi elpodams un cīnoties ar nelabu dū�u. Viņa rokās atradās miljoniem dolāru liela vērtība, bet Koronciss nedomāja �ādās kategorijās. Tas, ko viņ� domāja, bija, ka viņ� nodod savu valsti, zog vienu vēstures daļu no savas mīļotās Grieķijas un pārdod to kādam bezsejainam ārzemniekam.

Viņ� gāja lejā pa trepēm. Kā jau Ricoli bija solījis, muzeja priek�ā stāvēja taksometrs. Koronciss piegāja pie tā un iekāpa iek�ā. �Uz viesnīcu Grande Bretagne,� viņ� sacīja.

Viņ� atkrita sēdeklī. Un jutās sasists un nomocīts, it kā tikko būtu iznācis no �ausmīgas cīņas. Bet vai viņ� bija vinnējis vai zaudējis?

Kad taksometrs apstājās viesnīcas Grande Bretagne priek�ā, Koronciss teica �oferim: �Pagaidiet �eit, lūdzu.� Viņ� pēdējo reizi paskatījās uz nesamaksājamo paciņu pakaļējā sēdeklī, tad izkāpa un ātri iegāja viesnīcas vestibilā. Jau būdams iek�ā, viņ� pagriezās un atskatījās. Taksometrā iekāpa kāds vīrietis. Pēc brī�a auto jau bija nozudis.

Tā. Tas ir izdarīts. Man nekad vairs nekas tamlīdzīgs nebūs jādara, Koronciss nodomāja. Nekad mū�ā. Murgs ir beidzies.

Trijos svētdienas pēcpusdienā Tonijs Ricoli iznāca no viesnīcas un pastaigādamies devās Platia Omonia virzienā. Viņam mugurā bija ko�i sarkana rūtaina �akete, zaļas bikses un sarkana berete. Divi detektīvi tam vilkās astē. Viens no tiem sacīja: �Viņ� laikam �īs drēbes nopircis cirkā.�

Meteksas ielā Ricoli uzsauca taksometram. Detektīvs ziņoja radiotelefonā: �Objekts iekāpj taksometrā, kas dodas uz rietumiem.�

Balss atbildēja: �Mēs viņu redzam. Mēs sekojam. Atgriezieties viesnīcā.�

�Labi.�

Pelēks sedans bez valsts numura zīmes iespraucās tak�sometram aiz muguras, saglabājot piesardzīgu distanci. Tak�sometrs devās dienvidu virzienā, garām Monastiraki. Sedanā blakus �oferim sēdo�ais detektīvs paņēma rokas mikrofonu.

�Centrālais. �eit ceturtā vienība. Objekts ir taksometrā. Tas brauc lejā pa Filheliona ielu� Pagaidiet. Viņi tikko iegriezās pa

labi Peta ielā. Izskatās, it kā vini dotos uz Plaku. Tur mēs vinu 7 > > varam pazaudēt. Vai jums ir kāds, kas viņam varētu sekot kājām?�

�Pagaidiet mirklīti, ceturtā vienība.� Pēc pāris sekundēm radio sprak�ķēdams atķal ieskanējās. �Ceturtā vienība. Mēs varam izdalīt sekotāju. Ja objekts izkāpj Plakā, viņu turēs redzes lokā.�

�Kala. Objektam ir sarkani rūtota �akete, zaļas bikses un sarkana berete. Viņu grūti sajaukt ar kādu citu. Pagaidiet mirklīti. Taksometrs apstājas. Viņ� izkāpj Plakā.�

�Mēs nodosim informāciju, lai viņam seko. Jūs esat brīvi. Slēdzam ārā.�

Plakā divi detektīvi vēroja, kā vīrietis izkāpj no taksometra.

�Pie velna, kur viņ� nopircis �o apģērbu?� viens no detektīviem skaļi brīnījās.

Viņi turējās cie�i tam aizmugurē un sāka sekot cauri pilsētas vecās daļas burzmai. Veselu stundu viņ� bezmērķīgi klīda pa ielām, gāja garām tavernām, bāriem, suvenīru veikaliem un mazām mākslas galerijām. Viņ� gāja lejā pa Anafiotikas ielu un apstājās, lai iegrieztos utenī, kas bija pilns zobeniem, dun�iem, musketēm, vārāmiem podiem, sve�turiem, eļļas lampām un binokļiem.

�Pie velna, ko viņ� te dara?�

�Izskatās, it kā viņ� tikai izgājis pēcpusdienas pastaigā. Nepazaudē viņu. Tur viņ� iet.�

Viņi sekoja tam, kamēr tas iegriezās Aghiou Geronda un devās uz restorānu Xinos. Divi detektīvi turējās no viņa pa gabalu un vēroja viņu pasūtām.

Detektīvi jau sāka ba�īties. �Cerams, ka drīz viņ� sāks kustēties. Es gribētu iet mājās. Man derētu nosnausties.�

�Paliec nomodā. Ja mēs viņu pazaudēsim, Nikolīno sados mums pa galvu.�

�Kā mēs varam viņu pazaudēt? Viņ� stāv kā bāka.�

Otrais detektīvs skatījās vinā.

�Ko? Ko tu teici?�

�Es teicu��

�Tas nekas.� Pēk�ņi viņa balsī bija saklausāmas izbailes. �Vai tu ieskatījies viņam sejā?�

�Nē.�

�Es arī ne. Tiflo! Nāc �urp!�

Abi detektīvi iesteidzās restorānā un lieliem soļiem piegāja pie galda.

Viņi lūkojās sejā pilnīgi nepazīstamam cilvēkam.

Inspektors Nikolīno bija nikns kā fūrija. �Biju nozīmējis veselas trīs brigādes, lai sekotu Ricoli. Kā jūs varējāt viņu pazaudēt?�

�Viņ� mūs apmuļķoja, inspektor. Pirmā brigāde redzēja viņu iekāpjam taksometrā un��

�Un vini izlaida taksometru no acīm?�

�

�Nē, kungs. Mēs redzējām viņu izkāpjam. Vai vismaz mēs domājām, ka tas bija viņ�. Viņam mugurā bija drausmīgi spilgts apģērbs. Bet Ricoli bija taksometrā paslēpis vēl vienu pasa�ieri, un tie abi samainīja apģērbus. Mēs sekojām tam otrajam.�

�Un Ricoli aizbrauca prom taksometrā?�

�Jā, kungs.�

�Vai jūs pierakstījāt ma�īnas numuru?�

�Nē, kungs. Tas� tas nelikās svarīgi.�

�Un kas tas par vīrieti, ko jūs aizturējāt?�

�Tas ir izsūtāmais zēns no Ricoli viesnīcas. Ricoli bija viņam teicis, ka viņ� grib kādu izjokot. Viņ� iedevis tam simt dolāru. Tas ir viss, ko zēns zināja.�

Inspektors Nikolīno dziļi ievilka elpu. �Tātad jāpieņem arī, ka neviens nezina, kur Ricoli kungs ir pa�reiz?�

�Nē, kungs. Baidos, ka ne.�

Grieķijai ir septiņas galvenās ostas � Saloniki, Patrasa, Vola, Igumenica, Kavala, Hērakleja un Pireja.

Pireja atrodas septiņas jūdzes uz Dienvidrietumiem no Atēnu centra, un tā ir ne tikai galvenā Grieķijas osta, bet arī viena no lielākajām Eiropas ostām. Viss ostas komplekss sastāv no �etrām atsevi�ķām ostām, trīs no tām domātas izpriecu kuģiem un okeānu laineriem, ceturtā osta � Hērakla � tiek rezervēta kravas kuģiem, kas apgādāti ar lūkām, kas atveras tie�i uz piestātnēm.

Thele bija noenkurojies Hēraklā. Tas bija milzīgs tankkuģis, un, guļot klusi tum�ajā ostā, tas atgādināja gigantisku nīlzirgu, kas gatavs mesties virsū.

Tonijs Ricoli, kuru pavadīja �etri vīri, uzkāpa uz klāja. Ricoli skatījās uz milzīgo kuģi un domāja. Te nu tas ir. Tagad paskatīsimies, vai mūsu draugs Demiriss ir uz klāja.

Viņ� pievērsās saviem līdznācējiem. �Gribu, lai divi no jums gaidītu �eit. Divi pārējie nāciet man līdzi. Skatieties, lai neviens nenokāptu no kuģa.�

�Labi.�

Ricoli un divi vīri kāpa aug�ā pa trapu. Kad viņi sasniedza aug�u, tiem tuvojās klāja zēns. �Vai varu jums ko palīdzēt?� �Esam ieradu�ies, lai sastaptu Demirisa kungu.�

�Demirisa kungs ir īpa�nieka kajītē. Vai viņ� jūs gaida?� Tātad brīdinātājam bija taisnība. Ricoli smaidīja. �Jā. Viņ� mūs gaida. Cikos atiet kuģis?�

�Pusnaktī. Parādī�u jums ceļu.�

�Paldies.�

Viņi sekoja jūrniekam pa klāju, līdz nonāca līdz kāpnēm, kas veda lejā. Jūrnieks noveda visus trīs lejup pa kāpnēm un tālāk pa �auro gaiteni � garām pusducim kajī�u pa ceļam. Visiem pienākot pie pēdējās kajītes, jūrnieks pieklauvēja. Ricoli pagrūda viņu nost. �Mēs pa�i pieteiksimies.� Viņ� atgrūda durvis vaļā un iegāja iek�ā.

Kajīte bija lielāka, nekā Ricoli bija iedomājies. Tajā bija gulta, dīvāns, galds un divi atpūtas krēsli. Pie galda sēdēja Konstantīns Demiriss.

Pacēlis acis un ieraudzījis Ricoli, Demiriss pielēca kājās. Viņa seja kļuva bāla. �Ko� ko jūs te darāt?� Viņa balss skanēja �ukstus.

�Mani draugi un es nolēmām sarīkot tev mazu bon voyage apciemojumu, Kosta.�

�Kā jūs zinājāt, ka es� Es domāju� Es jūs negaidīju.� �Esmu pārliecināts, ka negaidīji gan,� Ricoli atteica. Viņ� pagriezās pret jūrnieku. �Paldies, draugs.�

Jūrnieks aizgāja.

Ricoli atkal pievērsās Demirisam. �Vai tu biji iecerējis doties ceļojumā bez atsveicinā�anās no sava partnera?�

Demiriss ātri atteica: �Nē. Protams, ka ne. Es tikai� Es tikai atnācu pārbaudīt da�as lietas uz kuģa. Tas dodas jūrā rit no rīta.� Viņa pirksti drebēja.

Ricoli piegāja tam cie�āk klāt. Runājot viņa balss skanēja mīksti. �Kosta, mīlulīt, tu esi pieļāvis lielu kļūdu. Nav iemesla

bēgt prom, jo tev nav vietas, kur paslēpties. Mūs abus saista darījums, vai atceries? Vai tu zini, kas notiek ar cilvēkiem, kas izvairās no darījumu kārto�anas? Viņi ņem sliktu galu � patie�ām sliktu.�

Demiriss vilcinājās. �Es� es gribētu parunāt ar jums zem �etrām acīm.�

Ricoli pagriezās pret saviem vīriem: �Pagaidiet ārpusē.�

Kad tie bija aizgāju�i, Ricoli ieslīga atpūtas krēslā. �Esmu stipri vilies tevī, Kosta.�

�Es ar to nevaru nodarboties,� Demiriss teica. �Es do�u jums naudu � tik daudz naudas, par kādu jūs pat neesat sapņojis.� �Apmaiņai pret ko?�

�Pret to, ka nokāpjat no �ī kuģa un atstājat mani mierā.� Demirisa balsī skanēja izmisums. �Jūs man to nedrīkstat nodarīt. Valdība konfiscēs man visu floti. Es tik�u izpostīts. Lūdzu. Do�u jums visu, ko vien gribat.�

Tonijs Ricoli smaidīja. �Man ir viss, ko es gribu. Cik tev ir tankkuģu? Divdesmit? Trīsdesmit? Mēs abi tos visus nodarbināsim. Vienīgais, kas tev jāizdara, ir jānodro�ina piestā�anās vēl vienā vai divās ostās.�

�Jums� jums nav pat nojausmas par to, ko jūs man nodarāt.� �Domāju, ka tev par to vajadzēja padomāt, pirms tu veici �o mazo sazvērestību.� Tonijs Ricoli piecēlās kājās. �Tev būs jāparunā ar kapteini. Pasaki viņam, ka mums papildus jāpiestāj netālu no Floridas krasta.�

Demiriss vilcinājās. �Labi. Kad jūs atgriezīsieties no rīta�� Ricoli smējās. �Es nekur prom neie�u. Spēlītes ir beigu�ās. Tu biji cerējis aizslīdēt prom pusnaktī. Jauki. Es taisos slīdēt kopā ar tevi. Mēs atnesīsim heroīna devu uz kuģa, Kosta, un, lai mūsu darījumu uzsaldinātu, mēs ņemsim līdzi ari vienu no Valsts muzeja dārgumiem. Un tev tie kontrabandas ceļā būs jānogādā uz Savienotajām Valstīm manā labā. Tas tev ir sods par to, ka gribēji mani nodot.�

Demirisa acīs pavīdēja apjukums. �Es� vai ir kaut kas,� viņ� lūdzās, �kaut kas, ko es varu darīt, lai��

Ricoli papliķēja tam pa plecu. �Galvu aug�ā! Apsolu, ka tev patiks būt par manu partneri.�

Ricoli piegāja pie durvīm un atvēra tās. �Labi, lādēsim kravu uz kuģa aug�ā,� viņ� teica.

�Kur jūs gribat, lai mēs to noliekam?�

Uz katra kuģa ir simtiem slēpņu, bet Ricoli nejuta nepiecie�amību par to lauzīt galvu. Konstantīna Demirisa flote neradīja aizdomas.

�Ielieciet to kartupeļu maisā,� viņ� sacīja. �Iezīmējiet maisu un pieslieniet to kambīzes aizmugurē. Vāzi atnesiet Demirisa kungam. Viņ� par to parūpēsies personīgi.� Ricoli pagriezās pret Demirisu, un tā acis bija pilnas nicinājuma. �Vai jums ar to būs kādas problēmas?�

Demiriss mēģināja runāt, bet vārdi nenāca.

�Labi, zēni,� Ricoli teica. �Kustēsimies!�

Ricoli apsēdās atpakaļ klubkrēslā. �Jauka kajīte. Ļau�u to tev paturēt, Kosta. Es ar zēniem atradī�u sev citus apartamentus.�

�Paldies,� Demiriss nelaimīgā balsī teica. �Paldies.�

Pusnaktī milzīgais tankkuģis izbrauca no ostas, un divi velkoņi vadīja to ārā jūrā. Heroīns bija paslēpts uz klāja, un vāze bija nodota Konstantīna Demirisa kajītē.

Tonijs Ricoli pasauca vienu no saviem vīriem sāņus. �Gribu, lai tu aizej uz radiotelpu un sabojā raidītāju. Negribu, lai Demiriss sūta jelkādus ziņojumus.�

�Pieleca, Tonij.�

Konstantīns Demiriss bija pieveikts vīrs, bet Ricoli negribēja riskēt.

Līdz pat kuģa atie�anas brīdim Ricoli bija baidījies, ka kaut kas varētu noiet greizi, jo tas, kas notika, pārsniedza viņa visneprātīgākos sapņus. Konstantīns Demiriss, viens no pasaules bagātākajiem un ietekmīgākajiem vīriem, bija viņa partneris. Kurnu partneris, Ricoli domāja. �is izdzimtenis man pieder. Visa viņa nolādētā flote man pieder. Es varu pārvadāt preci tik lielos daudzumos, cik vien zēni spēj piegādāt. Lai citi �aļi lau� kaklus, mēģinot izfunktierēt, kā ie�mugulēt preci Savienotajās Valstīs. Man tas ir darīts. Un tad vēl visi tie dārgumi no muzeja. Tā ir vēl viena īsta zelta raktuve. Tikai tā gan visa pieder man. Ko zēni nezinās, tas viņus nesāpinās.

Tonijs Ricoli aizmiga, sapņojot par zelta kuģu floti un pilīm ar jaukām, pakalpīgām kalponēm.

Kad Ricoli no rīta pamodās, viņ� ar saviem pui�iem devās uz ēdamtelpu brokastīs. Tur bija jau pusducis kuģa komandas vīru. Pie galda pienāca stjuarts. �Labrīt!�

�Kur ir Demirisa kungs?� Ricoli jautāja. �Vai viņ� neēd brokastis?�

�Viņ� ir savā kajītē, Ricoli kungs. Viņ� mums deva rīkojumu, lai mēs dotu jums un jūsu draugiem visu, ko vien vēlaties.� �Ļoti jauki no viņa puses.� Ricoli smaidīja. �Es gribētu apelsīnu sulu un speķi ar olām. Un kā ar jums, pui�i?� �Izklausās labi.�

Kad viņi bija pasūtīju�i, Ricoli teica: �Gribu, lai jūs �o spēlīti spēlētu rāmi. Turiet savus �aujamrīkus prom no acīm. Esiet jauki un pieklājīgi. Atcerieties, mēs esam Demirisa kunga viesi.� Tajā dienā Demiriss neparādījās uz len�u. Ne arī uz pusdienām.

Ricoli devās aug�ā, lai parunātu ar viņu.

Demiriss bija kajītē un lūkojās ārā pa iluminatoru. Viņ� izskatījās bāls un uztraukts.

Ricoli teica: �Tev jāēd, lai uzturētu spēku, partner. Negribētu, lai tu saslimtu. Mums daudz kas jāpaspēj. Teicu, lai stjuarts iesūta pusdienas �eit.�

Demiriss dziļi ievilka elpu. �Es nevaru � nu, labi. Lūdzu, ejiet ārā.�

Ricoli smīnēja. �Protams. Pēc pusdienām mazliet paguli. Tu izskaties briesmīgi.�

No rīta Ricoli gāja satikt kapteini.

�Esmu Tonijs Ricoli,� viņ� sacīja. �Esmu Demirisa kunga viesis.�

�Ak jā. Demirisa kungs teica, ka jūs mani apmeklē�ot. Viņ� minēja � varot tikt mainīts kuģa kurss?�

�Tā ir. Es jums paziņo�u. Kad mēs tuvosimies Floridas kras�tiem?�

�Apmēram pēc trim nedēļām, Ricoli kungs.�

�Labi. Redzēsimies vēlāk.�

Ricoli gāja prom un pēc tam klaiņoja pa kuģi � savu kuģi. Visa nolādētā flote piederēja viņam. Visa pasaule piederēja viņam. Ricoli bija pārņēmusi tāda eiforija, kādu tas nekad agrāk nebija izjutis.

Kuģo�ana bija mierīga, un laiku pa laikam Ricoli parādījās Konstantīna Demirisa kajītē.

�Nebūtu par ļaunu, ja jums te uz klāja būtu da�as jaunas mei�as,� Ricoli sacīja. �Bet laikam jau jums, grieķiem, mei�as nav vajadzīgas, vai ne?�

Bet Demiriss atteicās uzķerties uz āka.

> �

Dienas ritēja lēni, bet katra stunda veda Ricoli tuvāk viņa sapņu piepildījumam. Viņ� dega nepacietības drudzī. Pagāja viena nedēļa, tad otra, un viņi tuvojās Ziemeļamerikas kon�tinentam.

Sestdienas vakarā Ricoli stāvēja pie kuģa margām un skatījās okeānā, kurā uzliesmoja zibens �autra.

Pie viņa pienāca kapteiņa pirmais palīgs. �Iespējams, ka mēs dabūsim diezgan stingru pūtienu, Ricoli kungs. Ceru, ka necie�at no jūrasslimības.�

Ricoli paraustīja plecus. �Tas mani neuztrauc.�

Jūra sāka viļņoties. Kuģi sāka �ūpot � �ķeļot viļņus, tas grima ūdenī un cēlās atkal ārā.

Ricoli sāka sajust nelabumu. Tātad es neesmu labs jūrnieks, viņ� secināja. Bet kāda gan tam nozīme? Viņam piederēja pasaule. Viņ� atgriezās savā kajītē un devās pie miera.

Viņam rādījās sapņi. �oreiz tajos nebija zelta kuģu vai skaistu, kailu meiteņu. Tie bija drūmi sapņi. Bija kar�, un varēja dzirdēt lielgabalu dārdoņu. Viņu pamodināja sprādziens.

Ricoli pielēca gultā sēdus pilnīgi pamodies. Kajīte patie�ām �ūpojās. Kuģis atradās tās nolādētās vētras vidū.

Viņ� varēja dzirdēt skrejo�u soļu troksni koridorā. Pie velna, kas tur notika?

Tonijs Ricoli izlēca no gultas un izgāja koridorā.

Pēk�ņi grīda sasvērās uz vienu pusi, un viņ� gandrīz zaudēja līdzsvaru.

�Kas notiek?� viņ� jautāja vienam no vīriem, kas skrēja garām.

�Eksplozija. Kuģis deg. Mēs grimstam. Jums būtu labāk doties uz klāja.�

"Grimstam?�" Ricoli tam nevarēja noticēt. Viss bija gājis tik gludi. Bet tas neko nenozīmē, Ricoli domāja, es varu atļauties zaudēt �o kravu. Būs vēl daudz citu. Man jāglābj Demiriss. Viņ�

ir visa atslēga. Mēs noraidīsim palīgā saucienu. Un tad viņ� atcerējās, ka bija licis sabojāt raidītāju.

Cīnīdamies, lai saglabātu līdzsvaru, Tonijs Ricoli aizkļuva līdz kāpnēm un uzrāpās uz klāja. Sev par pārsteigumu, viņ� redzēja, ka vētra bija norimusi. Jūra bija mierīga. Spīdēja pilns mēness. Atkal bija viena spēcīga eksplozija, tad vēl viena, un kuģis sasvērās vēl vairāk. Kuģa pakaļgals bija ūdenī un sāka strauji grimt. Jūrnieki mēģināja nolaist glāb�anas laivas, bet bija jau par vēlu. Ūdens ap kuģi bija viena dego�a naftas masa. Kur bija Konstantīns Demiriss?

Un tad Ricoli to sadzirdēja. Tā bija dūco�a skaņa, kas skanēja cauri eksploziju pērkoniem. Viņ� paskatījās aug�up. Desmit pēdas virs kuģa atradās helikopters.

Mēs esam glābti, Ricoli gavilējo�i nodomāja. Viņ� izmisīgi māja helikopteram.

Tā logā parādījās seja. Tikai pēc mirkļa Ricoli aptvēra, ka tas bija Konstantīns Demiriss. Viņ� smaidīja un izstieptajā rokā turēja nenovērtējami dārgo ariiforu.

Ricoli skatījās, un viņa smadzenes centās samontēt kopā to, kas notika. Kā gan Konstantīns Demiriss nakts vidū bija dabūjis helikopteru, lai�

Un tad Ricoli saprata, un viņam iek�ā viss sagriezās. Konstantīnam Demirisam nebija nācis ne prātā sadarboties ar viņu. Tas kuņas dēls bija izplānojis visu jau no pa�a sākuma. Telefona zvans, kas ziņoja, ka Demiriss bēg projām, � tas nebija nācis no Spirosa Lambrū, tas bija nācis no Demirisa! Viņ� bija izlicis lamatas, lai dabūtu viņu uz kuģa, un Ricoli bija tajās iekritis.

Tankeris sāka grimt dziļāk un ātrāk, un Ricoli juta auksto okeānu �ļakstāmies gar tā pēdām un tad � gar ceļiem. Izdzim�tenis mierīgi ļāva viņiem visiem �eit nomirt � nekurienes vidū, tUĶ kur nesaglabāsies nekādas pēdas par notiku�o.

Ricoli skatījās gaisā uz helikopteru un ārprātā bļāva: �Lido atpakaļ! Es tev do�u visu!� Bet vēj� aizpūta viņa vārdus prom.

Pēdējais, ko Tonijs Ricoli redzēja, pirms kuģis apmetās riņķī un viņa acis pārklāja dego�ais sālsūdens, bija helikopters, kas aizdūca mēness virzienā.

Sentmorica

Ketrīna bija �oka stāvokli. Viņa sēdēja uz dīvāna savā viesnīcas istabā, klausīdamās slēpotāju patruļas vadītāja leit�nanta Hansa Bergmana vārdos, kur� stāstīja, ka Ķērks Reinoldss ir miris. Bergmana balss skaņa plūda pāri Ketrīnai viļņveidīgi, bet viņa neklausījās vārdos. Viņa bija kā sastingusi no tām �ausmām, kas bija notiku�as. Visi cilvēki man apkārt mirst, viņa izmisumā domāja. Lerijs ir miris, un tagad arī Ķērks. Un bija arī citi: Noela, Napoleons Hotass, Frederiks Stavross. Tas bija murgs, kas laikam nekad nebeigsies.

Neskaidri cauri izmisuma miglai viņa sadzirdēja Hansa Bergmana balsi. �Misis Reinoldsa� misis Reinoldsa��

Viņa pacēla galvu. �Es neesmu misis Reinoldsa,� viņa nogurusi teica. �Es esmu Ketrīna Aleksandera. Ķērks un es � mēs bijām� bijām draugi.�

�Saprotu.�

Ketrīna dziļi ievilka elpu. �Kā� Kā tas varēja notikt? Ķērks bija tik labs slēpotājs.�

�Es zinu. Viņ� tur bija slēpojis daudz rei�u.� Viņ� nogrozīja galvu. �Taisnību sakot, misis Aleksandera, es lauzu galvu par notiku�o. Mēs atradām viņa līķi uz Legalpa nogāzes, kas bija slēgta sakarā ar lavīnu pagāju�ajā nedēļā. Iespējams, ka brīdinājuma zīmi bija nogāzis vēj�. Man patie�ām ļoti �ēl.�

�ēl. Cik vāj� vārds, cik muļķīgs vārds.

�Kādas būtu jūsu vēlmes � vai lai mēs nokārtojam ar apbedī�anu saistītās formalitātes, misis Aleksandera?�

Tātad nāve vēl nebija beigas. Nē, vēl bija formalitātes. Zārks un kapavieta, un ziedi, un radi, kas jāapziņo. Ketrīnai gribējās kliegt.

�Misis Aleksandera?�

Ketrina paskatījās aug�up. �Es pazino�u Kērka ģimenei.�

�Paldies.�

Ceļ� atpakaļ uz Londonu bija sēru pilns. Viņa bija devusies uz kalniem kopā ar Kērku pilna dedzīgu cerību, domādama, ka tas varbūt būs jauns iesākums, durvis uz jaunu dzīvi.

Ķērks bija bijis tik maigs un tik pacietīgs. Man tomēr vajadzēja mīlēties ar viņu, Ketrina nodomāja. Bet galu galā � vai tam būtu bijusi kāda nozīme? Un vispār � kam gan ir nozīme? Esmu laikam nolādēta. Es iznīcinu katru, kas man tuvojas.

Kad Ketrina atgriezās Londonā, viņa bija pārāk nomākta, lai dotos uz darbu. Viņa palika dzīvoklī, atsacīdamās jelkādu satikt vai ar kādu runāt. Saimniecības vadītāja Anna gatavoja viņai ēdienus un nesa tos Ketrīnai uz istabu, bet paplātes tika atdotas atpakaļ neskartas.

�Jums kaut kas jāēd, misis Aleksandera.�

Bet doma par ēdienu darīja Ketrīnu slimu.

Nākamajā dienā Ketrina jutās vēl sliktāk. Viņai likās, it kā krū�ukurvis būtu piepildīts ar dzelzi. Viņai bija grūti elpot.

Es nevaru tā ilgāk turpināt, Ketrina domāja. Man kaut kas ir jādara.

Viņa pārrunāja to ar Evelīnu Keiju.

�Es vainoju sevi par to, kas noticis.�

�Tas nav prātīgi, Ketrina.�

�Es zinu, ka nav, bet es tur neko nevaru darīt. Jūtos atbildīga. Man nepiecie�ams kāds, ar ko parunāties. Varbūt man var palīdzēt psihiatrs��

�Es pazīstu vienu, kur� ir ārkārtīgi labs,� teica Evelīna. �Starp citu, viņ� laiku pa laikam konsultē Vimu. Viņu sauc Alans Hamiltons. Man bija draudzene, kam bija tieksme uz pa�nāvību, un tagad, kad doktors Hamiltons beidzis viņas ārstē�anas kursu, viņa jūtas ļoti labi. Vai tu gribētu viņu apmeklēt?�

Kas būs, ja viņ� pateiks, ka esmu traka? Un ja nu es patie�ām tāda esmu? �Labi,� Ketrina negribīgi atteica.

�Es mēģinā�u tev sarunāt apmeklējuma laiku. Viņ� ir ļoti aizņemts.�

�

�Paldies, Evelin. Esmu tev pateicīga.�

Ketrina iegāja Vima ofisā. Varbūt viņ� gribētu zināt par Kērku, viņa nodomāja.

�Vim, vai tu atceries Kērku Reinoldsu? Pirms da�ām dienām viņ� gāja bojā slēpo�anas negadījumā.�

�Jā? Vestminstera � nulle ��etri �septiņi �viens.�

Ketrina samirk�ķināja acis. �Ko?� Un pēk�ņi viņa aptvēra, ka Vims skaita Kērka telefona numuru. Vai tas bija viss, ko Vimam nozīmēja cilvēks? Tikai skaitļu rinda? Vai viņam ar tiem nesaistījās nekādas jūtas? Vai tie�ām viņ� nebija spējīgs mīlēt, ienīst un just līdzi?

Varbūt viņam tā ir labāk nekā man? Ketrina nodomāja. Vis�maz viņ� ir pasargāts no tām �ausmīgajām sāpēm, ko jūtam mēs pārējie.

Evelīna bija sarunājusi Ketrīnai apmeklējumu pie Dr. Hamiltona nākamajā piektdienā. Evelīna domāja, ka viņai jāpiezvana Konstantīnam Demirisam un jāpastāsta, ko viņa izdarījusi, bet tad viņa nosprieda, ka tas ir pārāk nesvarīgi, lai viņu traucētu.

Alana Hamiltona pieņemamās telpas atradās Vimpolstritā. Uz pirmo vizīti Ketrina tur ieradās noba�ījusies un dusmīga. Noba�ījusies, jo viņa baidījās no tā, ko viņ� tai varētu pateikt, un dusmīga uz sevi, jo viņai bija jāuzticas sve�am cilvēkam, lai tas palīdz tikt viņai galā ar problēmām, kuras viņai pa�ai būtu jāatrisina.

Reģistratūras darbiniece aiz stikla lodziņa sacīja: �Doktors Hamiltons ir gatavs jūs pieņemt, misis Aleksandera.�

Bet vai es esmu gatava? Ketrina �aubījās. Viņu pēk�ņi bija pārņēmusi panika. Ko es �eit daru ? Es jau nu neie�u sevi nodot kāda pū�ļotāja rokās, kur� varbūt domā, ka ir pats Dievs?

Ketrina sacīja: �Es� es esmu pārdomājusi. Man nemaz nav vajadzīgs ārsts. Ar prieku jums samaksā�u par �o vizīti.�

�Ak tā? Vienu mirklīti, lūdzu.�

�Bet��

Reģistratore bija pazudusi ārsta kabinetā.

Pēc da�iem mirkļiem kabineta durvis atvērās � un iznāca Alans Hamiltons. Viņ� bija apmēram �etrdesmit gadus vecs, gar� un blonds, ar gai�i zilām acīm un nepiespiestu izturē�anos.

Viņ� skatījās uz Ketrīnu un smaidīja. �Nu gan man ir veiksmīga diena!� viņ� sacīja.

Ketrīnai izspruka: �Kā?��

�Es nezināju, ka esmu tik labs ārsts. Kā jūs ienākat manā pieņemamajā telpā, tā jau jūtaties labāk. Tas jau ir savā ziņā rekords.�

Ketrīna kā aizsargādamās teica: �Es atvainojos. Es izdarīju kļūdu. Man nav vajadzīga palīdzība.�

�Man prieks to dzirdēt,� Alans Hamiltons teica. �Novēlu visiem saviem pacientiem justies tie�i tā. Bet, tā kā jūs vēl arvien esat �eit, kāpēc jums neienākt iek�ā uz brītiņu? Mēs varētu iedzert tasīti kafijas.�

�Paldies, nē. Man nav��

�Apsolu, ka jūs varēsiet to dzert sē�ot.�

Ketrīna vilcinājās. �Labi, tikai uz vienu mirklīti.�

Viņa sekoja tam kabinetā. Tas bija ļoti vienkār�i iekārtots, ar neuzkrīto�u, labu gaumi, mēbelēts vairāk kā dzīvojamā istaba, nevis kā ārsta kabinets. Pie sienām karājās nomierino�i grafikas darbi, un uz kafijas galdiņa atradās skaistas sievietes un maza zēna fotogrāfija. Labi, tātad viņam ir jauks kabinets un pievilcīga ģimene. Ko tas pierāda ?

�Lūdzu, apsēdieties!� Dr. Hamiltons sacīja. �Kafijai vajadzētu būt pēc mirkļa gatavai.�

�Man patiesi nevajadzētu tērēt jūsu laiku, dakter. Es��

�Par to neraizējieties.� Viņ� sēdēja atpūtas krēslā un vēroja Ketrīnu. �Jums daudz kas byis jāpārdzīvo,� viņ� līdzjūtīgi teica.

�Ko jūs par to varat zināt?� Ketrīna dusmīgi atcirta. Viņas tonis bija dusmīgāks, nekā viņa bija gribējusi.

�Es runāju ar Evelīnu. Viņa man izstāstīja, kas notika Sentmoricā. Man ļoti �ēl.�

Atkal tas nolādētais izteiciens! �Vai patiesi? Ja jau jūs esat tik brīni�ķīgs ārsts, varbūt jūs varat atgriezt Kērku atpakaļ dzīvē?� Visas bēdas, kas bija apslēpu�ās viņas iek�ienē, izlauzās ārā, tās gāzās kā straume, un sev par �ausmām Ketrīna atklāja, ka histēriski �ņukst. �Atstājiet mani vienu!� viņa kliedza. �Atstājiet mani vienu!�

Alans Hamiltons sēdēja un viņu vēroja, nesacīdams neko. Kad Ketrlnas elsas beidzot mitējās, viņa vārgi teica: �Man ļoti �ēl. Atvainojiet mani. Man tagad patie�ām jāiet.� Viņa piecēlās un devas uz durvju pusi.

�Misis Aleksandera, es nezinu, vai es varē�u jums palīdzēt, bet es gribētu pamēģināt. Es varu apsolīt jums tikai to, ka vienalga, ko es darī�u, tas jūs nesāpinās.�

Ketrina stāvēja durvīs, nespēdama iz�ķirties. Viņa pagriezās un paskatījās uz viņu asaru pilnām acīm. �Es nezinu, kas ar mani notiek,� viņa �ukstēja. �Es jūtos tik pazudusi.�

Alans Hamiltons piecēlās un pienāca viņai klāt. �Tad kāpēc gan mums nepamēģināt jūs atkal atrast? Mēs pie tā strādāsim kopā. Apsēdieties! Es paskatī�os, kur palikusi tā kafija.�

Viņ� bija prom kādas piecas minūtes, un Ketrīna sēdēja, brīnīdamās, kā viņam bija izdevies pierunāt to palikt. Viņ� iedarbojās nomierino�i. Kaut kas viņa izturē�anās veidā bija tāds, kas iedro�ināja. Varbūt viņ� var man palīdzēt, Ketrīna nodomāja.

Alans Hamiltons atgriezās, nesot divas kafijas tasītes. ��eit ir krējums un cukurs, ja jūs vēlaties.�

�Nē, paldies.�

Viņ� apsēdās tai pretī. �Cik sapratu, jūsu draugs gāja bojā slēpo�anas negadījumā.�

Bija tik sāpīgi par to runāt. �Jā. Viņ� bija uz nogāzes, kas bija slēgta. Vēj� bija aizpūtis prom brīdinājuma zīmi.�

�Vai tā ir jūsu pirmā sastap�anās ar kāda jums tuva cilvēka nāvi?�

Kas gan viņai būtu jāatbild? Ak, nē, mans vīrs un viņa mīļākā tika. nogalināti par slepkavības mēģinājumu pret mani. Visi man apkārt mirst. Tas viņu sapurinātu. Viņ� sēdēja, gaidīdams atbildi. Pa�apmierinātais kuņas dēls. Nu, viņa jau nu nesniegs tam apmierinājumu. Par viņas dzīvi tam nebūs nekādas daļas. Es ienīstu viņu.

Alans Hamiltons lasīja dusmas viņas sejā. Viņ� uzreiz nomainīja tematu. �Kā iet Vimam?� viņ� pajautāja.

Jautājums pārsteidza Ketrīnu pilnīgi nesagatavotu. �Vimam? Viņam� viņam iet labi. Evelīna man teica, ka viņ� ir jūsu pa�cients.�

�Jā.�

�Vai jūs varat paskaidrot, kā viņ�� kāpēc viņ�� ir tāds, kāds viņ� ir?�

�Vims atnāca pie manis, jo viņ� nepārtraukti zaudēja darbu. Viņ� ir kaut kas ļoti rets � īsts mizantrops. Es nevaru īsti izskaidrot � kāpēc, bet būtībā viņ� ienīst cilvēkus. Viņ� nespēj uzticēties tiem.�

Ketrīna atcerējās Evelīnas vārdus. Viņam nav emociju. Viņ� nekad nevienam nepieķersies.

�Bet Vims ir izcils matemātiķis,� Alans Hamiltons turpināja. �Tagad viņam ir darbs, kur viņ� var �is zinā�anas pielietot.� Ketrīna pamāja. �Nekad nevienu līdzīgu viņam neesmu pazinusi.�

Alans Hamiltons krēslā paliecās uz priek�u. �Misis Aleksandera,� viņ� teica. �Tas, kam jūs esat gājusi cauri, ir ļoti sāpīgi, bet es domāju, ka varētu mēģināt to padarīt vieglāku. Es gribētu pamēģināt.�

�Es.:, es nezinu,� Ketrīna atbildēja. �Viss liekas tik bezcerīgi.� �Tā kā jūs jūtaties tik slikti,� Alans Hamiltons smaidīja, �tad vienīgā pārmaiņa var būt tikai uz labo pusi, vai ne?� Viņa smaids bija pielīpo�s. �Kāpēc mums nenorunāt vēl vienu seansu? Ja tā beigās jūs vēl arvien mani ienīdīsiet, mēs to uzskatīsim par pēdējo.�

�Es jūs neienīstu,� Ketrīna kā atvainodamās teica. �Nu, varbūt mazliet.�

Alans Hamiltons piegāja pie galda un pētīja savu kalendāru. Viņa darba grafiks bija pierakstīts pilns.

�Kā būtu ar pirmdienu?� viņ� jautāja. �Pulksten vienos?� Vienos bija viņa len�a laiks, bet viņ� varēja no tā atteikties. Ketrīna Aleksandera bija sieviete, kas nesa neizturami smagu nastu, un viņ� bija apņēmies darīt visu iespējamo, lai viņai palīdzētu.

Ketrīna uzlūkoja viņu ar ilgu skatienu. �Labi.�

�Jauki. Tad jau mēs tiksimies.� Viņ� sniedza tai vizītkarti. �Ja es jums esmu nepiecie�ams pirms tam, �eit ir mana kabineta telefona numurs un mājas telefona numurs. Es neguļu pārāk cie�i, tā ka neraizējieties, ja mani pamodināsiet.�

�Paldies,� Ketrīna atbildēja. �Es bū�u pirmdien.�

Dr. Alans Hamiltons vēroja viņu izejam pa durvīm un nodomāja: viņa ir tik viegli ievainojama un tik skaista. Man ir

jābūt uzmanīgam. Viņ� skatījās uz fotogrāfiju, kas atradās uz kafijas galdiņa. Interesanti, ko gan teiktu And�ela?

Pusnaktī zvanīja telefons.

Konstantīns Demiriss klausījās, un, kad viņ� ierunājās, viņa balsī skanēja patiess pārsteigums. �Thele nogrima? Es tam nevaru noticēt.�

�Tā ir taisnība, Demirisa kungs. Krasta apsardze atrada da�us vraka gabalus.�

�Vai bija arī kādi dzīvi paliku�ie?�

�Nē, kungs. Baidos, ka ne. Visi ir gāju�i bojā.�

�Tas ir briesmīgi. Vai kāds zina, kā tas varēja notikt?� �Baidos, ka mēs to nekad neuzzināsim. Visi pierādījumi ir jūras dibenā.�

�Jūra,� Demiriss nomurmināja, �ne�ēlīgā jūra!�

�Vai mums tagad būtu jāiesniedz prasība par apdro�inā�anas naudu?�

�Grūti ir domāt par tādām lietām, kad visi �ie drosmīgie vīri zaudēju�i savas dzīvības, bet, jā, � dariet gan to un iesniedziet prasību.�

Vāzi viņ� paturēs savā privātkolekcijā.

Tagad bija pienācis laiks sodīt svaini.

Spiross Lambrū dega nepacietības drudzi, gaidīdams jaunumus par Konstantīna Demirisa arestu. Viņ� savā birojā nepārtraukti turēja ieslēgtu radio, kā ari izskatīja visus dienas laikrakstus. Nu jau kaut ko vajadzēja dzirdēt, Lambrū domāja, uz �o laiku policija jau būs arestējusi Demirisu.

Mirkli, kad Tonijs Ricoli informēja Spirosu par to, ka Demiriss būs uz Thele klāja un bēgs prom, Lambrū bija informējis Savienoto Valstu muitu � anonīmi, protams � ka Thele vedis lielu daudzumu heroīna.

Tagad jau viņ� būs noķerts. Kāpēc laikraksti neatspoguļo �o notikumu ?

Zvanīja viņa iek�ējais telefons. �Demirisa kungs gaida jūs uz otrās līnijas.�

�Kāds zvana Demirisa kungam?�

�Nē, Lambrū kungs. Pats Demirisa kungs ir uz līnijas.� �ie vārdi viņam uzdzina drebuļus.

Tās nebija iespējams!

Lambrū nervozi pacēla telefona klausuli. �Kosta?�

�Spiros!� Demirisa balss bya jautra. �Kā iet?�

�Jauki, jauki. Kur tu esi?�

�Atēnās.�

�Ak tā!� Lambrū nervozi izmeta. �Mēs pēdējā laikā neesam runāju�ies,� viņ� teica.

�Visu laiku biju aizņemts. Kā ar len�u �odien? Vai esi brīvs?�

Lambrū bija sarunāta svarīga tik�anās len�a laikā.

�Jā. Tas būtu jauki.�

�Labi. Tiksimies klubā. Divos.�

Trīco�ām rokām Lambrū nolika klausuli. Dieva dēļ � kas ir izgājis greizi? Labi, drīz viņ� uzzinās, kas noticis.

Konstantīns Demiriss lika Spirosam gaidīt trīsdesmit minūtes, un, kad beidzot ieradās, viņ� strupi noteica: �Piedod, es nokavēju.�

�Tas nekas.�

Spiross nopētīja Demirisu rūpīgi, meklējot jelkādas pēdas, kas varētu liecināt par pēdējā laika pārdzīvojumiem. Nekā.

�Esmu izsalcis,� Demiriss mundri teica. �Kā ar tevi? Paskatīsimies, kas viņiem �odien ir ēdienkartē.� Viņ� pētīja ēdienkarti. �Ak, Stridia! Vai tu gribētu sākt ar austerēm, Spiros?�

�Nē, nedomāju vis.� Viņam apetīte bija zudusi. Demiriss uzvedās pārāk jautri, un Lambrū bija briesmīgas priek�nojautas.

Kad beidzot viņi bija pasūtīju�i, Demiriss sacīja: �Gribu tev pateikt paldies, Spiros.�

Spiross uzlūkoja viņu piesardzīgi. �Par ko?�

�Par ko? Par to, ka atsūtīji man labu klientu � Ricoli kungu.� Lambrū apslapināja lūpas. �Tu� tu satikies ar viņu?�

�Ak jā! Viņ� man apgalvoja, ka nākotnē mēs kopīgi nodar�bosimies ar biznesa darījumiem.� Demiriss nopūtās. �Kaut gan baidos, ka Ricoli kungam nākotnes vairs nebūs.�

Spiross saspringa. �Ko tu ar to gribi teikt?�

Konstantīna Demirisa balss kļuva cietāka. �Ko es gribu teikt, ir tas, ka Tonijs Ricoli ir miris.�

�Kā tad?� Kas notika?�

�Atgadījās nelaimes gadījums, Spiros.� Viņ� skatījās sava svaiņa acīs. �Tāds pats, kāds piemeklē ikvienu, kas cen�as man stāties ceļā.�

�Es nesaprotu� Es nesaprotu� Tu��

�Tu nesaproti? Tu mēģināji mani iznicināt. Ta�u tev neizdevās. Es tev apsolu, ka būtu byis labāk, ja tas būtu tev izdevies.�

�Es� es nezinu, par ko tu runā.�

�Vai tie�ām, Spiros?� Konstantīns Demiriss smaidīja. �Ļoti drīz tu to uzzināsi. Bet vispirms es iznicinā�u tavu māsu.� Atnesa austeres.

�Ai!� Demiriss sacya. �Tās izskatās gar�īgas. Labu apetīti!�

Vēlāk Konstantīns Demiriss domāja par �o tik�anos ar dziļu apmierinājuma sajūtu. Spiross Lambrū bya pilnīgi satriekts.

Demiriss zināja, cik ļoti Lambrū dievināja savu māsu, un Demiriss bija nodomājis sodīt viņus abus.

Bet bya viena lieta, par ko viņam bya jāparūpējas vispirms. Ketrīna Aleksandera. Pēc Kērka nāves viņa tam bya zvanījusi � tuvu histērijai.

�Tas� tas ir tik �ausmīgi��

�Man ļoti �ēl, Ketrīn. Es zinu, cik tuvs Ķērks jums acīmredzot bijis. Tas mums abiem ir �ausmīgs zaudējums.�

Man ir jāmaina savi plāni, Demiriss domāja. Tagad nav laika rafīnai. Ketrīna bija vienīgā dzīvā saikne, kas saistīja viņu ar to, kas bija noticis ar Noelu Pā�u un Leriju Duglasu. Viņ� bija pieļāvis kļūdu, ļaujot viņai dzīvot tik ilgi. Kamēr vien viņa būs dzīva, kāds varēs pierādīt, ko Demiriss ir izdarījis.'Bet, ja viņa būs mirusi, viņ� būs pavisam dro�ībā.

Viņ� pacēla telefona klausuli un uzgrieza numuru. Kad balss atbildēja, Demiriss teica: �Bū�u Kovlūnā pirmdien. Esi tur.� Viņ� nolika klausuli, negaidot atbildi.

Abi vīrie�i satikās tuk�ajā Demirisam piedero�ajā ēkā mūra ieskautajā pilsētā.

�Tam jāizskatās kā nelaimes gadījumam. Vai varat to nokārtot?� Konstantīns Demiriss jautāja.

Tas bija apvainojums. Viņ� juta sevī mostamies dusmas.

Tas bija jautājums, ko parasti uzdod kādam no ielas paņemtam amatierim. Viņ� izjuta kārdinājumu atbildēt ar sarkasmu: O jā, es domāju � es to varētu. Vai jūs dotu priek�roku nelaimes gadījumam iek�telpās ? Es varētu nokārtot, lai viņa nolau� kaklu, noveļoties pa kāpnēm. Dejotāja Marseļā. Vai arī � viņa varētu piedzerties un noslīkt savā vannā. Man�tiniece Gstādā. Viņa varētu ieņemt pārāk lielu devu heroīna. �ādā veidā viņ� bija atbrīvojies no trim cilvēkiem. Vai viņa varētu aizmigt gultā ar dego�u cigareti. Zviedru detektīvs Parīzē, Kreisā krasta hotelī. Vai varbūt jums labāk patiktu negadījums, kas notiktu ārā? Es varu izkārtot satiksmes negadījumu, lidma�īnas avāriju vai pazu�anu jūrā.

Bet viņ� neminēja nevienu no �īm lietām, jo, patiesību sakot, bija nobijies no cilvēka, kas sēdēja tam iepretī. Pārāk daudz stindzino�u stāstu viņ� par to bija dzirdējis, un viņam bija iemesls tiem ticēt.

Tāpēc viss, ko viņ� pateica, bija: �Jā, kungs, es varu izkārtot nelaimes gadījumu. Neviens nekad neko neuzzinās.� Tikko viņ� bija izteicis �os vārdus, viena doma kā zibens spēriens ķēra viņu: Viņ� zina, ka es zinā�u. Viņ� gaidīja. Aiz loga viņ� varēja dzirdēt

pilsētas trok�ņus, kā arī spalgi spiedzīgo un aizsmaku�i skarbo valodu sajaukumu, kas piederēja mūra apjoztās pilsētas iedzīvotājiem.

Vīrietis pētīja viņu aukstām obsidiāna krāsas acīm.

Kad viņ� beidzot ierunājās, viņ� teica: �Ļoti labi. Atstā�u metodes izvēli jums.�

�Labi, kungs. Vai objekts ir �eit, Kovlūnā?�

�Londonā. Viņas vārds ir Ketrīna. Ketrīna Aleksandera. Viņa strādā manā Londonas birojā.�

�Būtu labi, ja es varētu ar viņu iepazīties. Lai labāk varētu sekot notikumiem.�

Demiriss mirkli domāja. �Nākamajā nedēļā es sūtu uz Lon�donu firmu vadītāju delegāciju. Nokārto�u, lai ari jūs varētu braukt kopā ar viņiem.� Viņ� pieliecās uz priek�u un klusi teica: �Vēl viena lieta.�

�Jā, kungs?�

�Negribu, lai būtu iespējams identificēt viņas līķi.�

Zvanīja Konstantīns Demiriss. �Labrīt, Ketrīn. Kā jūs �odien jūtaties?�

�Jauki, paldies, Kosta.�

�Vai jūtaties labāk?�

�Jā.�

�Labi. Man patiess prieks to dzirdēt. Sūtu mūsu kompānijas darbinieku delegāciju uz Londonu, lai izstudē tur mūsu operācijas. Ļoti vēlētos, lai jūs personīgi to ņemtu savās rokās un par viņiem parūpētos.�

�Priecā�os to darīt. Kad viņi ieradīsies?�

�Rit no rīta.�

�Darī�u visu, ko spē�u.�

�Zinu, ka varu uz jums paļauties. Paldies, Ketrīn.�

�Vienmēr laipni.�

Ardievu, Ketrīn!

Saruna beidzās.

*� * *

Tā, tas nu ir padarīta! Konstantīns Demiriss atgāzās krēslā un pārdomāja. Ar Ketrīnas Aleksanderas nāvi vairs nebūs brīvu galu. Tagad viņ� varēja pilnībā nodoties savai sievai un tās brālim.

��ovakar mums būs ciemiņi. Da�i darbinieki no biroja. Gribu, lai tu tēlotu mājasmāti.�

Ir pagājis tik ilgs laiks, kop� viņa bijusi namamāte savam vīram. Melīna bļja sajūsmā, pat uztraukusies. Varbūt, tas visu mainīs.

Pusdienas tajā vakarā neko nemainīja. Ieradās trīs vīrie�i, paēda pusdienas un aizgāja. Pusdienas bija kauna traips.

Melīna tika nevērīgi iepazīstināta ar vīrie�iem un sēdēja, kamēr viņas vīrs tos izklaidēja. Viņa jau gandrīz bija aizmirsusi,

cik �armants Kosta varēja būt. Viņ� stāstīja aizraujo�us notikumus un bārstījās iz�ķērdīgiem komplimentiem, un viņiem tas patika. Viņi atradās ievērojama vīra kompānijā un centās izrādīt, ka to apzinās. Melīnai nemaz neradās izdevība runāt. Katru reizi, kad viņa sāka kaut ko teikt, Kosta tūlīt viņu pārtrauca, līdz beidzot viņa sēdēja klusēdama.

Kāpēc es viņam �eit biju vajadzīga? Mellna brīnījās.

Vakara beigās, kad vīrie�i gāja prom, Demiriss teica: �Jūs lidosiet uz Londonu agri no rīta. Esmu pārliecināts, ka jūs parūpēsieties par visu, ko nepiecie�ams izdarīt.�

Un tie bija prom.

*� * *

Delegācija ieradās Londonā nākamajā rītā. Viņi bija trīs, katrs citas tautības.

Amerikānis D�erijs Heilijs bija gar�, muskuļains vīrs ar draudzīgu, atklātu seju un �īferpelēkām acīm. Viņam bija lielākās rokas, kādas Ketrīna jebkad bija redzējusi. Tās viņu fascinēja. Likās, ka tās ir neatkarīgi dzīvi radījumi, visu laiku kustībā, grie�oties un lokoties, kāri vēloties kaut ko darīt.

Francūzis īvs Renārs bya krass kontrasts. Viņ� bija īss un drukns. Viņa vaibsti bija kā saspiesti, un viņam bija aukstas, pētīgas acis, kas likās redzam Ketrīnai cauri. Viņ� tai likās rezervēts un norobe�ojies no citiem. Piesardzīgs � bya īstais vārds, kas Ketrīnai ienāca prātā. Bet no kā viņ� sargājas? Ketrīna prātoja.

Tre�ais delegācijas dalībnieks bija Dino Matusi. Viņ� bija itālis, draudzīgs un pieglaimīgs, tāds, kas izdalīja �armu no katras poras.

�Misters Demiriss pārjums ir augstās domās,� Matusi teica.

�Tas ir ļoti glaimojo�i.�

�Viņ� teica, ka jūs rūpē�oties par mums Londonā. Paska�tieties, es atvedu jums mazu dāvaniņu.� Viņ� pasniedza Ketrīnai paciņu ar Hermes firmas etiķeti. Tajā bija skaista zīda �alle.

�Paldies,� Ketrīna sacīja. �Tas bya ļoti laipni nojums.� Viņa paskatījās uz pārējiem. �Ļaujiet man jūs aizvest uz jūsu kabinetiem.�

Viņiem aizmugurē atskanēja skaļ� blīk�ķis. Visi atskatījās. Tur stāvēja jauns zēns un no�ēlā skatījās uz paciņu, ko viņ� bya

nometis. Viņ� stiepa trīs koferus. Zēns izskatījās apmēram piec�padsmit gadus vecs un bija saviem gadiem ļoti mazs, viņam bija lokaini brūni mati un gai�i zaļas acis, un viņ� izskatījās trausls. �Dieva dēļ!� Renārs iesaucās. �Esi uzmanīgs ar tām lietām!� �Atvainojiet,� jauneklis nervozi teica. �Piedodiet man. Kur lai es nolieku �os �emodānus?�

Renārs nepacietīgi teica: �Noliec tos vienalga kur. Mēs tos paņemsim vēlāk.�

Ketrīna jautājo�i skatījās uz jaunekli. Evelīna paskaidroja: �Viņ� beidzis strādāt kā izsūtāmais zēns Atēnās. Mums bija nepiecie�ams otrs izsūtāmais zēns �eit.�

�Kā jūs sauc?� Ketrīna jautāja.

�Atanass Stavi�s, kundze.� Viņ� bija tuvu raudām.

�Labi, Atanas. Tur tālāk ir istaba, kur jūs varat nolikt koferus. Es parūpē�os, lai tie tiktu pieskatīti.�

Jauneklis pateicīgi atbildēja: �Paldies, kundze.�

Ketrīna atkal pievērsās vīrie�iem. �Misters Demiriss sacīja, ka jūs �eit pētī�ot mūsu darbību. Es jums palīdzē�u, kā vien varē�u. Ja jums kaut kas būs vajadzīgs, mēģinā�u to jums noorganizēt. Bet tagad, ja jūs, d�entlmeņi, nāktu man līdzi, es gribētu jūs iepazīstināt ar Vimu un pārējiem mūsu personāla darbiniekiem.� Ejot pa koridoru, Ketrīna laiku pa laikam apstājās, lai iepazīstinātu viņus ar saviem darbiniekiem. Viņi sasniedza Vima kabinetu.

�Vim, �ī ir mistera Demirisa sūtītā delegācija. īvs Renārs, Dino Matusi un D�erijs Heilijs. Viņi tikko ieradu�ies no Grieķijas.� Vims pablenza uz tiem. �Grieķijas iedzīvotāju skaits ir tikai septiņi miljoni se�i simti trīsdesmit tūksto�i.� Vīrie�i nesapratnē saskatījās.

Ketrīna sevī smaidīja. Viņiem bija tie�i tāda pati reakcija uz Vimu, kāda bija bijusi viņai pa�ai, kad pirmo reizi to sastapa.

�Jums ir iekārtoti kabineti,� Ketrīna viņiem teica. �Vai jūs gribētu man sekot?�

Kad viņi bija izgāju�i koridorā, D�erijs Heilijs jautāja: �Kas, pie velna, tas bija? Kāds pat sacīja, ka viņ� te ir ļoti svarīga persona.� �Tāds viņ� patie�ām ir,� Ketrīna apgalvoja. �Viņ� seko finan�su darbībai da�ādās nodaļās.�

�Es neļautu viņam sekot pat sava kaķa gaitām,� Heilijs sprauslāja.

�Kad jūs iepazīsiet viņu labāk..

�Es nemaz negribētu viņu iepazīt labāk�� francūzis noburk�ķēja.

�Esmu sagādājusi jums viesnīcas,� Ketrlna paziņoja. �Cik es sapratu, jūs visi gribat dzīvot da�ādās viesnīcās.�

�Tā tas ir,� Matusi atbildēja.

Ketrlna jau grasījās par to ko sacīt, tad nosprieda, ka to nedarīs. Kāda viņai daļa, kāpēc viņi bija izvēlēju�ies apmesties da�ādās viesnīcās.

Viņ� pētīja Ketrīnu, domādams: Viņa ir daudz skaistāka, nekā biju gaidījis. Tas padarīs visu vēl interesantāku. Un viņa ir pārcietusi sāpes. To es varu izlasīt viņas acīs. Es viņai mācī�u, cik izsmalcinātas var būt sāpes. Mēs to izbaudīsim kopā. Un, kad es ar viņu bū�u papriecājies, es viņu sūtī�u turp, kur vairs sāpju nav. Viņa dosies pie dieviem vai velniem. Man tas patiks. Man tas ļoti patiks.

Ketrlna aizveda vīrie�us uz viņu iespaidīgajiem kabinetiem, un, kad tie bija tur iekārtoju�ies, viņa atgriezās pie sava rakstāmgalda. Koridorā Ketrīna dzirdēja francūzi kliedzam uz jaunekli:

��is nav īstais koferis, mulki! Mans ir brūnais. Brūnais! Vai

' � >

tu saproti angļu valodu?�

�Jā, ser. Atvainojiet, ser.� Viņa balss bija pilna baiļu.

Man te kaut kas jādara, Ketrīna nodomāja.

Evelīna Keija sacīja: �Ja tev ir nepiecie�ama kaut kāda palīdzība ar �o grupu, es esmu �eit.�

�Tas būtu labi, Evelīn. Es tev paziņo�u.�

Da�as minūtes vēlāk Atanass Stavi�s gāja garām Ketrīnas kabinetam. Viņa pasauca: �Vai jūs, lūdzu, neienāktu pie manis uz brīdi?�

Puisis sabijies paskatījās viņā. �Jā, kundze.� Viņ� ienāca, izskatīdamies tā, it kā gaidītu pērienu.

�Aizveriet durvis, lūdzu!�

�Jā, kundze.�

�Paņemiet krēslu, Atanas. Jūs esat Atanass, vai ne?�

�Jā, kundze.�

Viņa gribēja, lai viņ� pārstāj baidīties, bet viņai neveicās. �Te nav par ko baidīties.�

�Nē, kundze.�

Ketrīna sēdēja un pētīja viņu, domādama par to, kas tik briesmīgs tam ticis izdarīts, ka viņ� kļuvis tik bailīgs. Viņa nolēma, ka mēģinās kaut ko vairāk uzzināt par viņa pagātni.

�Atanas, ja jums te kāds kaut ko nodara pāri vai ir nejauks pret jums, es gribētu, lai jūs nāktu pie manis. Vai saprotat?� Viņ� izdvesa: �Jā, kundze.�

Bet viņa ap�aubīja, vai viņam pietiks dū�as, lai pie viņas atnāktu. Kāds kaut kad bija salauzis viņa gribu.

�Mēs parunāsimies vēlāk,� Ketrīna teica.

Delegācijas locekļi bija strādāju�i da�ādās Konstantīna Demirisa tālu izplestās impērijas daļās, un viņi visi bija pieredzēju�i �īs organizācijas darbinieki. Vislielākā mīkla Ketrīnai bija piemīlīgais itālis Dino Matusi. Viņ� bombardēja Ketrīnu ar jautājumiem, uz kuriem viņam pa�am jau būtu bijis jāzina atbildes, un nemaz nelikās, ka viņam būtu milzīga interese kaut ko uzzināt par Londonas operācijām. Faktiski viņ� vairāk interesējās par Ketrīnas personisko dzīvi nekā par kompānijas darbību.

�Vai jūs esat precējusies?� Matusi jautāja.

�Nē.�

�Bet esat bijusi precējusies?�

�Jā.�

��ķīrusies?�

Viņa gribēja pārtraukt �o sarunu. �Esmu atraitne.�

Matusi uzsmaidīja viņai. �Varu saderēt, ka jums ir draugs. Vai saprotat, ko es domāju?�

�Es zinu, ko jūs domājat,� Ketrīna kokaini teica. Un tā nav tava darī�ana. �Vai jūs esat precējies?�

�Si, si.* Man ir sieva un �etri skaisti bambini.** Viņi pēc manis ļoti ilgojas, kad esmu prom no mājām.�

* Jā, jā (it.).

**Bēmi (it.).

�Vai jūs daudz ceļojat, mister Matusi?�

Viņ� izskatījās sāpināts. �Dino. Dino. Misters Matusi ir mans tēvs. Jā, es daudz ceļoju.� Viņ� uzsmaidīja Ketrīnai un turpināja klusākā balsī. �Bet da�reiz ceļojumi sniedz kādus īpa�us jaukumus. Jūs saprotat, ko es domāju?�

Ketrīna atsmaidīja pretī. �Nē.�

*� * *

12.15 pēcpusdienā Ketrīna devās prom no darba, lai nenokavētu pieņem�anu pie Dr.Hamiltona. Sev par brīnumu viņa atklāja, ka to pat gaida. Viņa atcerējās, cik bēdīga bija jutusies iepriek�ējo reizi, kad viņu apmeklēja. �oreiz viņa iegāja tā kabinetā ar gaidu sajūtu. Reģistratore bija aizgājusi ieturēt len�u, un durvis uz ārsta kabinetu bija vaļā. Alans Hamiltons viņu gaidīja.

�Nāciet iek�ā!� viņ� aicināja.

Ketrīna iegāja kabinetā, un viņ� norādīja uz krēslu. �Labi. Vai jums bija laba nedēļa?�

Vai tā bija laba nedēļa? Ne visai. Viņai nebija izdevies izmest Kērka Reinoldsa nāvi no prāta. �Bija tīri normāla. Es� es biju ļoti aizņemta.�

�Tas ļoti palīdz. Cik ilgi jūs jau strādājat Konstantīnam Demirisam?�

��etrus mēne�us.�

�Vai jums patīk jūsu darbs?�

�Tas novirza manas domas no� no da�ādām citām problēmām. Esmu daudz pateicības parādā misteram Demirisam. Nevaru pat izstāstīt, cik daudz viņ� manā labā darījis.� Ketrīna skumīgi smaidīja. �Bet man liekas, ka man tas jādara, vai ne?�

Alans Hamiltons noraido�i papurināja galvu. �Jums man jāstāsta tikai tas, ko jūs gribat man stāstīt.�

Iestājās klusums. Beidzot viņa to pārtrauca. �Mans vīrs strādāja pie mistera Demirisa. Viņ� bija lidotājs. Mani� mani piemeklēja nelaime laivā, un es zaudēju atmiņu. Kad es to at�guvu, misters Demiriss man piedāvāja �o darbu.�

Es nepieminu sāpes un �ausmas. Vai man ir kauns stāstīt viņam, ka mans vīrs gribēja mani nogalināt? Vai tas ir tāpēc, ka es viņam varētu likties mazāk vērta ?

�Nevienam no mums nav viegli runāt par pagātni.�

Ketrina skatījās uz viņu klusēdama.

�Jūs teicāt, ka jūs zaudējāt atminu.�

�Jā.�

�Jūs piemeklēja nelaimes gadījums laivā.�

�Jā.� Ketrīnas lūpas bija stīvas, it kā viņa būtu nolēmusi stāstīt viņam tik maz, cik vien iespējams. Viņu plosīja milzīgs iek�ējs konflikts. Viņai gribējās tam izstāstīt visu un saņemt no viņa palīdzību. Un viņai negribējās viņam stāstīt neko un gribējās, lai viņai liek mieru.

Alans Hamiltons domīgi viņu pētīja. �Vai jūs esat �ķīrusies?� Jā. Ar �āvēju palīdzību. �Viņ� ir� mans vīrs ir miris.� �Misis Aleksandera�� Viņ� vilcinājās. �Vai jums nebūtu nekas pretī, ja es dēvētu jūs vienkār�i par Ketrīnu?�

�Nē.�

�Mani sauc Alans. Ketrīn, no kā jūs baidāties?�

Vina saspringa. �Kas jums liek domāt, ka es baidos?�

�Vai tad ne?�

�Nē.� �oreiz klusums bija ilgāks.

Viņai bija bail savas ba�as ietērpt vārdos, viņa baidījās atklāt realitāti. �Liekas, ka cilvēki, kas man ir apkārt� mirst.�

Ja arī viņ� jutās pārsteigts, viņ� to neizrādīja. �Un jūs domājat, ka esat viņu nāves cēlonis?�

�Jā. Nē. Es nezinu. Es esmu� apmulsusi.�

�Mēs bie�i nosodām sevi par lietām, kas notiek ar citiem cilvēkiem. Ja vīrs un sieva �ķiras, bērni domā, ka tā ir viņu vaina. Ja kāds cilvēku nolād un �is cilvēks nomirst, viņ� domā, ka ir nāves cēlonis. �āds domā�anas veids nav nekas neparasts. Jūs��

�Tas vēl nav viss.�

�Tā?� Viņ� vēroja Ketrīnu, gatavs uzklausīt.

Vārdi bira straumē. �Mans vīrs tika nogalināts un arī viņa� viņa mīļākā. Abi advokāti, kas tos aizstāvēja, gāja bojā. Un tagad�� viņas balss aizlūza, �Ķērks.�

�Un jūs domājat, ka esat atbildīga par visām �īm nāvēm. Tas ir milzīgs slogs, ko nest, vai ne?�

�Es� liekas, ka es esmu tāda kā nelaimes nesēja. Man ir bail sākt attiecības ar kādu vīrieti. Nedomāju, ka es to varē�u izturēt, ja kaut kas��

�Ketrīn, vai jūs zināt, par kura cilvēka dzīvi jūs esat atbildīga? Par jūsējo. Un nevienu citu. Jums nav iespējams kontrolēt neviena cita cilvēka dzīvību un nāvi. Jūs neesat vainīga. Jums nav bijis nekā kopīga ar visām �īm nāvēm. Jums tas jāsaprot.� Jūs neesat vainīga. Jums nav bijis nekā kopīga ar �īm nāvēm. Ketrīna sēdēja un domāja par �iem vārdiem. Viņai izmisīgi gribējās tiem ticēt. �ie cilvēki mira savas rīcības rezultātā, nevis viņas. Un attiecībā uz Kērku tas bija nelaimes gadījums. Vai tad tā nebija?

Alans Hamiltons klusībā viņu vēroja. Ketrīna pacēla skatienu un domāja: Viņ� ir krietns cilvēks. Kāda cita doma nelūgta ienāca viņai prātā: Kaut es viņu būtu sastapusi jau agrāk. Ar zināmu vainas apziņu Ketrīna palūkojās uz Alana sievas un bērna ierāmēto fotogrāfiju, kas atradās uz kafijas galdiņa.

�Paldies,� Ketrīna sacīja. �Es� es centī�os tam noticēt. Man jāpierod pie �īs domas.�

Alans Hamiltons smaidīja. �Mēs pieradīsim pie tās kopīgi. Vai jūs nāksiet vēl?�

�Ko?�

��ī bija izmēģinājuma reize, vai atceraties? Jums bija jāizlemj, vai gribat to turpināt.�

Ketrīna nevilcinājās ar atbildi. �Jā, es atnāk�u, Alan.�

Kad viņa bija aizgājusi, Alans Hamiltons sēdēja un domāja par .viņu.

Viņ� bija ārstējis daudzas pievilcīgas pacientes �o gadu laikā, kamēr viņ� strādāja kā praktizējo�s ārsts, un da�as no tām bija izrādīju�as seksuālu interesi par viņu. Bet viņ� bija pārāk labs psihiatrs, lai padotos vilinājumam. Personīgas attiecības ar pacienti bija viens no pirmajiem tabu viņa profesijā. Tā būtu bijusi nodevība.

Dr. Alans Hamiltons bija cēlies no mediķu ģimenes. Viņa tēvs bija ķirurgs, kas bija apprecējis savu medicīnas māsu, un Alana vectēvs bija slavens kardiologs. Jau kop� tiem laikiem, kad viņ� vēl bija mazs zēns, Alans zināja, ka grib kļūt par ārstu. Par ķirurgu tāpat kā tēvs. Viņ� bija apmeklējis Karaliskās koled�as Medicīnas skolu un pēc tās beig�anas bija devies studēt ķirurģiju. Viņam uz to bija iedzimts talants, māka, ko nevar iemācīt. Un

tad � 1939. gada 1. septembri � Tre�ā reiha armija �ķērsoja Polijas robe�u, bet pēc divām dienām karu pasludināja Lielbritānija un Francija. Bija sācies otrais pasaules kar�.

Alans Hamiltons pieteicās armijā kā ķirurgs.

1940. gada 22. jūnijā, kad Vācijas un Itālijas apvienotie spēki bija iekaroju�i Poliju, �ehoslovakiju, Norvēģiju un Nīderlandi un bija kritusi Francija, karadarbība pārsviedās uz Britu salām.

Sākumā simt lidma�īnu katru dienu meta bumbas uz britu pilsētām. Drīz jau to darīja divsimt lidma�īnu, tad tūkstotis. Masu slepkavības pārsniedza iztēles robe�as. Visur bija redzami ievainotie un mirsto�ie. Pilsētas bija liesmās. Bet Hitlers nebija pareizi novērtējis britus. Uzbrukumi tikai stiprināja to apņēmību. Viņi bija gatavi mirt par brīvību.

Nebija atelpas ne dienu, ne nakti, un Alans Hamiltons ne reizi vien strādāja se�desmit stundas no vietas bez miega un atpūtas. Kad pirmās palīdzības ķirurģiskais hospitālis, kurā viņ� strādāja, tika sabombardēts, viņ� pārvietoja savus pacientus uz noliktavas ēku. Viņ� izglāba neskaitāmas dzīvības, strādājot visneiespējamākajos un riskantākajos apstākļos.

Reiz oktobrī, kad bombardē�anas sasniedza kulmināciju, atskanēja gaisa trauksmes sirēnas un cilvēki steidzās uz pazemes patvertni. Alans pa�reiz operēja un atteicās atstāt savu pacientu. Bumbvedēji tuvojās. Ārsts, kas strādāja kopā ar Alanu, sacīja: �Pie velna, mēģināsim tikt ārā no �ejienes!�

�Tūlīt.� Viņ� bija atvēris pacienta krū�ukurvi un ņēma ārā asinainus �rapneļa gabalus.

�Alan!�

Bet viņ� nevarēja doties prom. Viņ� bija koncentrējies uz to, ko dara, neskatoties uz viņam visapkārt krīto�o bumbu troksni. Viņ� nebija dzirdējis ari tās bumbas skaņu, kas nokrita uz ēkas.

Se�as dienas viņ� atradās komā, un, kad beidzot pamodās, viņ� uzzināja, ka bez citiem ievainojumiem ir ari sadragāti viņa labās rokas kauli. Tie tika salikti un izskatījās normāli, bet viņ� vairs nekad nevarēja operēt.

Bija jāpaiet gandrīz gadam, līdz viņ� samierinājās ar traumu, kas bija izpostījusi viņa nākotni. Viņu uzraudzīja psihiatrs �

ārsts, kas nepieļāva nolaidību, un tas sacīja: �Pienācis laiks beigt �ēlot pa�am sevi un nokārtot savu dzīvi.�

�Darot ko?� Alans bija rūgti vaicājis.

�Darot to pa�u, ko jūs jau darījāt, tikai citādā veidā.�

�Es nesaprotu.�

�Jūs esat dziednieks, Alan. Jūs dziedējat cilvēku ķermeņus. Nu, tagad jūs to vairs nevarat. Bet tikpat svarīgi ir arī dziedināt cilvēku prātus. Nojums iznāks labs psihiatrs. Jūs esat gudrs un apveltīts ar līdzcietību. Padomājiet par to.�

Alana toreiz pieņemtais lēmums bija pilnībā attaisnojies. Viņam ārkārtīgi patika tas, ko viņ� darīja. Savā ziņā viņam likās, ka tas dod pat lielāku apmierinājumu, kad normālā stāvoklī var atgriezt atpakaļ pacientus, kas dzīvo izmisumā, nekā tikai palīdzot viņu fiziskajai labklājībai. Viņa reputācija bija ātri augusi, un pēdējo trīs gadu laikā viņ� pat bija spiests atteikt jauniem pacientiem. Viņ� bija piekritis pieņemt Ketrīnu tikai tādēļ, lai ieteiktu tai citu ārstu. Bet kaut kas viņā bija to aizkustinājis. Man viņai jāpalīdz.

Kad Ketrīna pēc seansa pie Alana Hamiltona atgriezās savā birojā, viņa iegāja pie Vima.

��odien es biju pie doktora Alana Hamiltona,� Ketrīna sacīja. �Jā? Psihiatrijā sociālā rehabilitācijas skala, kā statistika liecina, ir �āda: dzīvesbiedra nāve � simt, �ķir�anās � septiņdesmit trīs, dzīvesbiedru atsve�inā�anās vienam no otra � se�desmit pieci, atra�anās apcietinājumāse�desmit trīs, tuva ģimenes locekļa nāve se�desmit trīs, personisks aizvainojums vai slimība � piecdesmit trīs, kāzas � piecdesmit, atlai�ana no darba � �etrdesmit septiņi��

Ketrīna stāvēja un klausījās. Kā gan tas īsti var būt, viņa brīnījās, domāt par lietām tikai matemātiskajās vienībās? Nekad neiepazīstot otru cilvēku kā cilvēcisku būtni, nekad negūstot īstu draugu. Es jūtos tā, it kā būtu atradusi jaunu draugu, Ketrīna domāja.

Interesanti, cik ilgi viņ� ir precējies.

Atēnas

Tu mēģināji mani iznīcināt. Ta�u tev neizdevās. Es tev ap�solu, ka būtu bijis labāk, ja tas tev butu izdevies. Bet vispirms es iznīcinā�u tavu māsu.

Konstantīna Demirisa vārdi vēl aizvien skanēja Lambrū ausīs. Viņ� ne�aubījās, ka Demiriss centīsies īstenot savus draudus. Dieva dēļ � kas varēja iziet greizi ar Ricoli? Viss bija tik rūpīgi izplānots. Bet nebija laika prātot par to, kas bija noticis. Svarīgākā lieta tagad bija brīdināt māsu.

Kabinetā ienāca Lambrū sekretāre. �Jūs gaida apmeklētājs, kas nozīmēts pulksten desmitos. Vai man sūtīt iek�ā?�

�Nē. Atceliet visus pieteiktos apmeklējumus. �orīt es vairs atpakaļ nebū�u.�

Viņ� pacēla telefona klausuli � un pēc piecām minūtēm jau bija ceļā, lai sastaptu Melīnu.

***

Viņa to sagaidīja villas dārzā. �Spiros, tava balss pa telefonu izklausījās tik uztraukta! Kas noticis?�

�Mums jāparunā.� Viņ� to aizvadāja līdz solam ar vīnstīgām apaugu�ā lapenē. Viņ� skatījās uz māsu un domāja: Viņa ir tik jauka sieviete. Viņa vienmēr nesusi laimi katram, ko viņas dzīve ir skārusi. Viņa nav darījusi neko, lai būtu pelnījusi ko tādu. �Vai tu man nepastāstītu, kas noticis?�

Lambrū dziļi ievilka elpu. �Tas būs ļoti sāpīgi, dārgā.�

�Tu mani biedē.�

�To es tie�ām daru. Tava dzīvība ir briesmās.�

�Ko? Briesmās� no kā?�

Viņ� rūpīgi apsvēra vārdus. �Es domāju, ka Kosta mēģinās tevi nogalināt.�

Melīna vērās viņā ar pavērtu muti. �Tu joko.�

�Nē, es runāju nopietni, Melīna.�

�Mīļais, Kosta ir saistīts ar daudzām lietām, bet viņ� nav slepkava. Viņ� nevarētu��

�Tev nav taisnība. Viņ� ir slepkavojis jau agVāk.�

Viņas seja kļuva bāla. �Ko tu runā?�

�Ak, viņ� to, protams, nav darījis pats savām rokām. Viņ� noalgo cilvēkus, kas to veic viņa labā, bet��

�Es tev neticu.�

�Vai tu atceries Ketrfnu Duglasu?�

�Sievieti, kas tika noslepkavota��

�Viņa netika nogalināta. Viņa ir dzīva.�

Melīna neticīgi nogrozīja galvu. �Viņa� viņa nevarētu būt. Es domāju� tika ta�u notiesāti uz nāvi cilvēki, kas viņu nogalināja.�

Lambrū saņēma māsas roku savējā. �Melīna, Lerijs Duglass un Noela Pā�a nenogalināja Ketrīnu. Visu laiku, kamēr ilga tiesas process, Demiriss bija viņu paslēpis.�

Melīna sēdēja kā apstulbināta, zaudējusi valodu, atcerēdamās to sievieti, kuru viņa īsu mirkli bija redzējusi �ajā mājā.

Kas tā par sievieti, ko es redzēju vestibilā ?

Tā ir mana biznesa partnera sieva. Viņa strādās manā birojā Londonā.

Es uzmetu viņai acis. Viņa man kādu atgādina. Viņa atgādina tā pilota sievu, kur� pie tevis strādāja. Bet tas, protams, ir neiespējami. Viņi ta�u to nogalināja.

Jā, viņi to nogalināja.

Viņa atguva balsi. �Es redzēju viņu mūsu mājā, Spiros. Kosta man sameloja par viņu.�

�Viņ� ir nenormāls. Es gribu, lai tu sakravā mantas un dodies prom no �īs vietas.�

Viņa paskatījās uz brāli un lēni teica: �Nē, �ī ir mana māja.� �Melīna, es nevarē�u pārdzīvot, ja kaut kas ar tevi notiks.� Viņas balsī skanēja tērauds. �Neuztraucies. Nekas man nenotiks. Kosta nav muļķis. Viņ� zina, ja viņ� man nodarīs ko ļaunu, viņam par to būs dārgi jāmaksā.�

�Viņ� ir tavs vīrs, bet tu viņu nepazīsti. Man ir bail par tevi.�

�Es protu ar viņu apieties, Spiros.�

Viņ� skatījās uz viņu un zināja, ka viņ� nekādi nespēs panākt, lai viņa rīkotos savādāk. �Ja tu negribi doties prom, tad izdari man kādu pakalpojumu. Apsoli, ka nepaliksi vienatnē ar viņu.� "Viņa papliķēja brālim pa vaigu. �Es apsolu.�

Melīnai pat nenāca prātā turēt �o solījumu.

*� * *

Kad Konstantīns Demiriss tajā vakarā ieradās mājās, Melīna viņu gaidīja. Viņ� tai pamāja un ātri pagāja garām, dodamies uz savu guļamistabu. Melīna viņam sekoja.

�Man liekas, mums laiks parunāties,� Melīna teica.

Demiriss paskatījās savā pulkstenī. �Man ir tikai da�as minūtes. Man ir norunāta satik�anās.�

�Vai patiesi? Vai �ovakar sataisījies vēl kādu nogalināt?�

Viņ� pagriezās pret sievu. �Par ko tu murgo?�

��orīt mani apciemoja Spiross.�

�Gribu brīdināt tavu brāli, lai turas tālāk no manas mājas.� �Tā ir arī mana māja,� Melīna izaicino�i sacīja. �Mums bija ļoti interesanta saruna.�

�Patiesi? Par ko tad?�

�Par tevi un Ketrīnu Duglasu, un Noelu Pā�u.�

Nu jau viņ� klausījās uzmanīgi. �Tas ir vecs stāsts.�

�Vai patiesi? Spiross stāstīja, ka tu esi aizsūtījis nāvē divus nevainīgus cilvēkus, Kosta.�

�Spiross ir muļķis.�

�Es redzēju to meiteni �eit, �ajā mājā.�

�Neviens tev neticēs. Tu viņu vairs neredzēsi. Esmu kādu aizsūtījis, lai no viņas atbrīvojas.�

Un pēk�ņi Melīna atcerējās trīs vīrie�us, kas bija atnāku�i pusdienās. Jūs lidosiet uz Londonu agri no tīta. Esmu pārliecināts, ka parūpēsieties par visu, kas jāizdara.

Viņ� pienāca Melīnai cie�āk klāt un klusi sacīja: �Tu zini, es patie�ām esmu pilnīgi atēdies no tevis un no tava brālī�a.� Viņ� paņēma tās roku un stipri to saspieda. �Spiross mēģināja mani sagraut. Labāk būtu bijis, ja viņ� mani būtu nogalinājis.� Viņ� spieda stiprāk. �Jūs abi vēlēsieties, kaut viņ� to būtu izdarījis.� �Izbeidz, tu man dari sāpes.�

�Mana dārgā sieva, tu vēl nezini, kas īsti ir sāpes. Bet tu to uzzināsi.� Viņ� palaida vaļā tās roku. �Es �ķir�os. Es gribu īstu sievieti. Bet es neatstā�os no tavas dzīves. Ai, nē. Man tev un tavam dārgajam brālītim ir da�i brīni�ķīgi plāni. Labi, esam jau beigu�i savu īso sarunu. Ja tu mani atvainosi, es ie�u iek�ā un pārģērb�os. Nav pieklājīgi likt dāmai gaidīt.�

Viņ� pagriezās un iegāja savā ģērbistabā. Melīna stāvēja, un sirds tai dauzījās. Spirosam bija taisnība. Viņ� ir traks.

Viņa jutās pilnīgi bezpalīdzīga, tomēr nebaidījās par savu dzīvību. Kā dēļ lai es dzīvoju ? Melīna skumīgi domāja. Viņas vīrs bija tai atņēmis viņas pa�cieņu un novilcis to lejā līdz savam līmenim. Viņa atcerējās visas tās reizes, kad viņ� to bija publiski pazemojis un apvainojis. Viņa zināja, ka draugu vidū viņa bija līdzjūtības objekts. Nē, par sevi pa�u viņa vairs neraizējās. Esmu gatava mirt, viņa domāja, bet es nevaru viņam ļaut kaitēt Spirosam. Un tomēr, ko viņa varēja darīt, lai apstādinātu viņu? Spiross bija varens, bet viņas virs bija vēl varenāks. Melīna ar �ausmīgu skaidrību apzinājās, ka, ja vien viņa to pieļaus, viņas vīrs savus draudus īstenos. Man kaut kā viņ� ir jāaptur. Bet kā, kā?�

No Atēnām atbrauku�ās delegācijas dēļ Ketrīnai bija daudz darba. Viņa organizēja tiem sanāksmes ar citiem kompānijas darbiniekiem un stāstīja tiem par Londonas operācijām. Viņi apbrīnoja tās prasmi. Viņa bija kompetenta visos biznesa struktūras jautājumos, un uz viņiem tas atstāja iespaidu.

Ketrīnas dienas bija piepildītas, un aizņemtība atturēja viņas prātu no pa�as problēmām. Viņa paspēja iepazīt arī katru no vīrie�iem nedaudz labāk.

D�erijs Heilijs bija savas ģimenes melnā avs. Viņa tēvs bija bijis bagāts vīrs naftas biznesā un vectēvs � respektabls ties�nesis. Kad D�erijs Heilijs bija divdesmit vienu gadu vecs, viņ� bija sabijis trīs gadus jaunatnes pāraudzinā�anas nometnēs par auto zādzību, ielau�anos un izvaro�anu. Beigu beigās ģimene aizsūtīja viņu uz Eiropu, lai no viņa atbrīvotos. �Bet es kļuvu par kārtīgu cilvēku,� Heilijs Ketrīnai lepni stāstīja. �Pār�ķīru pilnīgi jaunu lapaspusi.�

īvs Renārs bija skarbs un rūgtuma pilns vīrietis. Katrīna uzzināja, ka vecāki to bija pametu�i un viņu uzaudzināja attālāki radinieki, kas viņu ļaunprātīgi izmantoja. �Viņiem bija ferma netālu no Vi�ai, un viņi mani nostrādināja kā suni no sauleslēkta līdz saulesrietam. Es no turienes izglābos piecpadsmit gadu vecumā un devos strādāt uz Parīzi.�

Jautrais itālis Dino Matusi bija dzimis Sicīlijā vidus�ķiras ģimenē. �Kad man bija se�padsmit gadi, es sarīkoju lielu skandālu, aizbēgot ar precētu sievieti, kas bija desmit gadus vecāka par mani. Ak, viņa bija bellissima."

�Un kas tad notika?� Ketrīna jautāja.

Viņ� smīnēja. �Viņi mani atveda mājās un tad aizsūtīja uz Romu, lai paglābtu no sievietes vīra dusmām.�

Ketrīna pasmaidīja. �Saprotu. Kad jūs sākāt strādāt mistera Demirisa kompānijai?�

Viņ� izvairīgi atbildēja: �Vēlāk. Pirms tam es nodarbojos ar daudz ko ritu. Ziniet, ar gadījuma darbiem. Visu ko, lai nopelnītu iztiku.� �Un tad jūs satikāt savu sievu?�

Viņ� ieskatījās Ketrīnas acīs un sacīja: �Manas sievas nav �eit.�

Viņ� uz viņu skatījās, runāja ar viņu, klausījās viņas balss skaņās, ostīja viņas smar�as. Viņ� visu par viņu gribēja uzzināt. Viņam patika veids, kā viņa kustējās, un viņ� prātoja, kāds gan izskatās viņas ķermenis zem kleitas. Drīz viņ� to uzzinās. Ļoti drīz. Viņ� nevarēja vien sagaidīt.

Ketrīnas kabinetā ienāca D�erijs Heilijs. �Vai jums patīk teātris, Ketrīn?�

�Jā. Kāpēc gan ne. Es��

�Tikko ir sācis iet jauns mūzikls. Finian�s rainbow. Es to gribētu �ovakar noskatīties.�

�Ar prieku dabū�u jums biļeti.�

�Nebūtu nekāda prieka iet vienam, vai ne? Vai jūs esat brīva?� Ketrīna vilcinājās. �Jā.� Viņa juta, ka lūkojas uz tā milzīgajām, nemierīgajām rokām.

�Brīni�ķīgi! Gaidiet mani pie viesnīcas septiņos.� Tā jau bija pavēle. Viņ� pagriezās un izgāja no kabineta.

Tas bija dīvaini, Ketrīna nodomāja. Viņ� likās tik draudzīgs un atklāts un tomēr�

Es saņem�os. Viņai neizgāja no prāta �īs milzīgās rokas.

D�erijs Heilijs gaidīja Ketrīnu Savojas viesnīcas vestibilā, un viņi brauca uz teātri kompānijas ma�īnā.

�Londona ir lieliska pilsēta,� D�erijs Heilijs teica. �Man vienmēr patīk tajā atgriezties. Vai jūs jau �eit esat ilgi?� �Da�us mēne�us.�

�Vai jūs nākat no Savienotajām Valstīm?�

�Jā. No �ikāgas.�

�Tagad tā ir liela pilsēta. Esmu tur diezgan labi pavadījis laiciņu.�

Vai izvarojot sievietes ?

Viņi ieradās teātri un pievienojās pūlim. Izrāde bija brīni�ķīga un tēlotāju sastāvs spīdo�s, bet Ketrīna nespēja koncentrēties. D�erijs Heilijs visu laiku bungoja pirkstus te pa krēsla malu, te pa savu klēpi, te ceļgaliem. Viņā nebija spējīgs noturēt savas lielās rokas mierā.

Kad luga beidzās, Heilijs pagriezās pret Ketrīnu un ierosināja: �Tik skaista nakts. Kāpēc lai mēs neatbrīvotos no ma�īnas un neietu pastaigāties pa Haidparku?�

�Man rit agri no rīta jābūt birojā,� Ketrīna teica. �Varbūt kādu citu reizi.�

Heilijs viņu pētīja ar neizprotamu smaidu sejā. �Protams,� viņā atbildēja. �Vēl ir daudz laika.�

īvam Renāram bija interese par muzejiem. �Protams,� francūzis Ketrinai sacīja, �ka lielākais muzejs pasaulē ir pie mums Parīzē. Vai esat bijusi Luvrā?�

�Nē,� Ketrīna sacīja. �Nekad neesmu bijusi Parīzē.�

�Ļoti �ēl. Jums kādu reizi jāaizbrauc.� Bet, to teikdams, viņā pie sevis nodomāja: Zinu, ka viņas tur nebūs. �Es gribētu redzēt Lon�donas muzejus. \&rbūt sestdien mēs kādu no tiem varam apmeklēt.�

Ketrīna bija ieplānojusi sestdien birojā padarīt kādus nepadarītus darbus. Bet Konstantīns Demiriss bija viņai lūdzis, lai viņa parūpētos par viesiem.

�Labi,� viņa sacīja. �Sestdien būtu labi.�

Ketrinai nemaz negribējās pavadīt visu dienu ar francūzi. Viņ� ir tik skarbs. Viņ� izturas tā, it kā joprojām tiktu ļaunprātīgi izmantots.

Diena iesākās pietiekami jauki. Vispirms viņi devās uz Britu muzeju, kur pastaigājās pa zālēm, kas bija pilnas lieliskiem

pagātnes dārgumiem. Viņi redzēja Magna Carta* kopiju, uz�saukumu, ko parakstījusi Elizabete I, un gadsimtiem vecus kauju līgumus.

Kaut kas īvā Renārā uztrauca Ketrīnu, un tikai pēc tam, kad viņi bija pavadīju�i muzejā gandrīz stundu, Ketrīna saprata, kas tas bija.

Viņi skatījās uz vitrīnu, kurā atradās dokuments, ko bija uzrakstījis admirālis Nelsons.

�Domāju, ka tas �eit ir viens no interesantākajiem eksponātiem,� Ketrīna sacīja. �Tas tika uzrakstīts īsi pirms admirālis Nelsons devās kaujā. Saprotiet, viņ� nebija pārliecināts, ka viņam ir autoritāte�� Un pēk�ņi viņa skaidri apzinājās, ka īvs Renārs nemaz neklausās. Un vēl vienu lietu viņa aptvēra: viņ� nebija pievērsis gandrīz nekādu uzmanību nevienam no muzeja eksponātiem. Viņam tas neinteresēja. Kāpēc tad viņ� man stāstīja, ka viņ� grib apmeklēt muzejus ? Ketrīna kļuva domīga.

Nākamais gājiens viņiem bija uz Viktorijas un Alberta muzeju, un atkal viss atkārtojās. �oreiz Ketrīna viņu vēroja vērīgāk. īvs Renārs gāja no zāles uz zāli, izsakot nebūtiskas piebildes par to, ko viņi apskatīja, bet viņa domas, cik varēja redzēt, bija pavisam kur citur.

Kad viņi bija beigu�i, Ketrīna jautāja: �Vai jūs negribētu apskatīt Vestminsteras Abatiju?�

īvs Renārs pamāja. �Jā, protams.�

Viņi staigāja pa lielo Abatiju un apstājās, lai aplūkotu to slaveno vēsturisko personu kapakmeņus, kas bija �eit apglabātas, � dzejnieku, valstsvīru un karaļu.

�Paskatieties,� Ketrīna sacīja. �Tur apglabāts Roberts Braunings.�

Renārs palūrēja uz leju. �Ak Braunings!� Un turpināja iet uz priek�u.

* Brīvības un politisko tiesību harta, ko parakstīja Anglijas karalis D�ons 1215. gadā (tulk.).

Ketrīna stāvēja un skatījās viņam nopakaļ. Ko viņ� meklē? Kāpēc viņ� tērē dienu ?

Kad viņi devās atpakaļceļā uz viesnīcu, īvs Renārs sacīja: �Paldies, misis Aleksandera. Man tas sagādāja patiesu prieku.� Viņ� melo, Ketrīna nodomāja. Bet kāpēc ?

�Esmu dzirdējis, ka ir viena ļoti interesanta vieta. Stounhend�a. Man liekas, ka tā atrodas Solsberijas līdzenumā.� �Jā,� Ketrīna atbildēja.

�Kāpēc mums to, piemēram, neapmeklēt nākamajā sestdienā?�

Ketrīna gan �aubījās, vai viņam Stounhend�a vairāk interesēs nekā muzeji.

�Tas būtu jauki,� Ketrīna piekrita.

Dino Matusi bija gardēdis. Viņ� ienāca pie Ketrīnas ar tūristu ceļvedi rokās. �Man te ir labāko Londonas restorānu saraksts. Vai jūs tas varētu interesēt?�

�Ziniet, es��

�Labi! �ovakar es jūs aizvedī�u pusdienās uz Connaught.� Ketrīna mēģināja iebilst. ��ovakar man ir��

�Nekādas atrunā�anās. Es pēc jums ienāk�u astoņos.� Ketrīna vilcinājās. �Labi.�

Matusi starojo�i smaidīja. �Bene!� Viņ� paliecās uz priek�u. �Nav prieka to darīt vienam pa�am, vai ne?� Zemteksts bija nepārprotams. Bet viņ� ir tik caurredzams, Ketrīna nosprieda, ka patiesi viņ� ir pavisam nekaitīgs.

*� ♦ *

Pusdienas Connaught bija izcilas. Viņi ēda kūpinātu skotu lasi, rostbifu un Jork�īras pudiņu.

Ēdot salātus, Dino Matusi sacīja: �Man jūs liekaties valdzino�a, Ketrīn. Es mīlu amerikāņu sievietes.�

�Ak tā? Vai jūsu sieva ir amerikāniete?� Ketrīna nevainīgi pajautāja.

��� Matusi paraustīja plecus. �Nē. Viņa ir itāliete. Bet viņa ir ļoti saproto�a.�

�Tas jums laikam ir ļoti labi,� Ketrīna noteica.

Viņ� smaidīja. �Tā tas ir, ļoti labi.�

Ēdot saldo ēdienu, Dino Matusi ierosināja: �Vai jums patīk �ī valsts? Man ir draugs, kuram ir ma�īna. Domāju, ka svētdien mēs varētu doties izbraukumā.�

Ketrīna jau gribēja atbildēt ar nē, bet tad viņa pēk�ņi iedomājās par Vimu. Viņ� likās tik vientuļ�. Varbūt ari viņam patiktu doties ārā, izbraukumā uz laukiem. �Tas liekas pavisam jauki,� Ketrīna atbildēja.

�Apsolu, ka tas būs interesanti.�

�Domāju, ka mās varētu ņemt līdzi ari Vimu.�

Viņ� nepiekrīto�i pakratīja galvu. �Tā ir pārāk maza ma�īna. Es veik�u priek�darbus.�

Viesi no Atēnām bija prasīgi, un Ketrīna juta, ka sev pa�ai atliek ļoti maz laika. Heilijam, Renāram un Matusi bija vairākas tik�anās ar Vimu Vandīnu, un Ketrinu uzjautrināja tas, kā bija mainījusies viņu attieksme pret to.

�Vai viņ� visu to veic bez kalkulatora?� Heilijs brīnījās.

�Tā ir.�

�Es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.�

Ketrīna bija sajūsmā par Atanasu Stavi�u. Jauneklis strādāja neredzēti nopietni. Viņ� bija birojā, kad Ketrīna no rītiem ieradās, un vēl palika, kad visi pārējie jau bija aizgāju�i. Viņ� vienmēr smaidīja un bija gatavs izpatikt. Ketrīnai viņ� atgādināja trīco�u kucēnu. Kaut kad pagātnē kāds bija ļoti slikti pret viņu izturējies. Ketrīna nosprieda runāt par Atanasu ar Alanu Hamiltonu. Ir jābūt kādai iespējai, kā celt viņa pa�paļāvību, Ketrīna nodomāja. Esmu pārliecināta, ka Alans var viņam palīdzēt.

�Tu ta�u zini, ka tas puika tevī ir iemīlējies, vai ne?� kādu dienu Evelīna vaicāja.

�Par kuru tu runā?�

�Par Atanasu. Vai tu neesi manījusi to pielūgsmes izteiksmi viņa acīs? Viņ� tevi aptekā kā nomaldījusies avs.�

Ketrīna smējās. �Tu visu pārspīlē.�

Tā iespaidā Ketrīna ielūdza Atanasu uz len�u.

�Vai� vai restorānā?�

Ketrina smaidīja. �Jā, protams.�

Viņa seja pietvīka. �Es� es nezinu, misis Aleksandera.�

Viņ� aplūkoja savas slikti piestāvo�ās drēbes. �Jums būs kauns no cilvēkiem, kas redzēs mani kopā ar jums.�

�Es nevērtēju cilvēkus pēc drēbēm,� Ketrina noteikti atbildēja. �Es pasūtī�u vietas.�

Viņa aizveda Atanasu uz len�u restorānā Lyons Comer House. Viņ� sēdēja tai pretī, izjuzdams godbijību pret apkārtni. �Es� es nekad neesmu bijis �ādā vietā. Te ir tik skaisti.�

Ketrina jutās aizkustināta. �Gribu, lai jūs pasūtītu, ko vēlaties.�

Viņ� izpētīja ēdienkarti un papurināja galvu. �Viss ir pārāk dārgs.�

Ketrina smaidīja. �Par to neraizējieties. Mēs abi strādājam ļoti bagātam cilvēkam. Esmu pārliecināta, ka viņ� būs ar mieru, ka mēs paēdīsim labu len�u.� Viņa tam nepateica, ka pati maksās par len�u.

Atanass pasūtīja garneļu kokteili un salātus, kūpinātu cāli ar ceptiem kartupeļiem un len�a noslēgumam � �okolādes kūku ar saldējumu.

Ketrina izbrīnīta vēroja viņu ēdam. Viņam bija tik smalka uzbūve. �Kur jūs to visu liekat?�

Atanass kautrīgi atbildēja: �Man neiet labumā.�

�Vai jums, Atanas, patīk Londona?�

Viņ� pamāja. �Tas, ko es no tās esmu redzējis, man ļoti patīk.� �Vai jūs Atēnās strādājāt par izsūtāmo zēnu?�

Viņ� pamāja. �Misteram Demirisam.� Viņa balsī jautās rūgtuma pieskaņa.

�Vai tad jums tas nepatika?�

�Piedodiet man � ne jau man par to spriest, bet es nedomāju, ka misters Demiriss ir jauks cilvēks. Man� man viņ� nepatīk.� Jauneklis ātri aplaida acis apkārt, it kā viņu kāds varētu izdzirdēt. �Viņ�� bet nepiegrieziet tam vērību.�

Ketrīnai likās labāk to tālāk neturpināt. �Kāpēc izlēmāt braukt uz Londonu, Atanas?�

Atanass pateica kaut ko tik klusu, ka Ketrina nevarēja viņu sadzirdēt.

�Ko jūs teicāt?�

�Gribu kļūt ārsts.�

Viņa ar interesi paskatījās viņā. �Ārsts?�

�Jā, kundze. Es zinu, ka tas skan muļķīgi.� Viņ� vilcinājās, tad turpināja: �Mana ģimene nāk no Maķedonijas, un visu mū�u esmu dzirdējis stāstus par turkiem, kas nāku�i uz mūsu ciemu un nogalināju�i un spīdzināju�i mūsu cilvēkus. Tur nebija ārstu, lai palīdzētu ievainotajiem. Tagad ciemata vairs nav un mana ģimene ir iznīcināta. Bet joprojām pasaulē ir ļoti daudz ievainotu cilvēku. Es gribu tiem palīdzēt.� Viņ� samulsumā nolaida acis. �Jums laikam liekas, ka esmu jucis?�

�Nē,� Ketrīna klusi sacīja. �Domāju, ka tas ir brīni�ķīgi. Tātad jūs atbraucāt uz Londonu, lai studētu medicīnu?�

�Jā, kundze. Es gribu pa dienu strādāt un vakaros apmeklēt skolu. Gribu izmācīties par ārstu.�

Viņa balsī skanēja noteiktība. Ketrīna piekrīto�i pamāja. �Ticu, ka jūs to izdarīsiet. Mums abiem par to būs vairāk jāparunā. Man ir draugs, kas, iespējams, varētu jums palīdzēt. Un es zinu burvīgu restorānu, kurā mēs varēsim paēst len�u nākamnedēļ.�

Pusnaktī Spirosa Lambrū villā sprāga bumba. Sprādziens izbojāja mājas fasādi un nogalināja divus kalpotājus. Tika sagrauta Spirosa Lambrū guļamistaba, un vienīgais iemesls, kāpēc viņ� palika dzīvs, bija tas, ka pēdējā brīdī viņ� ar sievu mainīja plānus un nolēma apmeklēt pusdienas, kuras rīkoja Atēnu mērs.

Nākamajā rītā uz viņa biroju tika atsūtīta zīmīte, kurā bija teikts: �Nāvi kapitālistiem!� Tās apak�ā bija paraksts: Helēņu revolucionārā partija.

"Kāpēc viņi pret tevi �ādi izrīkojās?� jautāja �ausmu pārņemtā Melīna.

�To neizdarīja viņi,� Spiross atklāti paziņoja. �Tas bija Kosta.�

�Tev� tev par to nav pierādījumu.�

�Man nav nepiecie�ami pierādījumi. Vai tu vēl arvien nesaproti, ko esi apprecējusi?�

�Es� es nezinu, ko domāt.�

�Melīna, cik ilgi vien �is cilvēks paliks dzīvs, mēs abi esam briesmās. Nekas vinu neatturēs.�

�

�Vai tu nevari iet uz policiju?�

"Tu pati to teici. Man nav pierādījumu. Viņi par mani smiesies.� Viņ� saņēma māsas rokas. �Es gribu, lai tu no

turienes dotos prom. Lūdzu. Dodies prom, cik tālu vien iespējams.�

Ilgu laiku viņa tā stāvēja. Kad viņa sāka runāt, bija tā, it kā viņa beidzot būtu pieņēmusi svarīgu lēmumu. �Labi, Spiros. Es darī�u to, kas man jādara.�

Viņ� to apkampa. �Labi. Un neuztraucies! Gan mēs atradīsim kādu veidu, kā vinu savaldīt.�

Visu garo pēcpusdienu Melīna vienatnē sēdēja savā guļamistabā, un viņas prāts centās aptvert to, kas notika. Tātad viņas vīra draudi iznīcināt viņu un viņas brāli bija īsteni. Viņa to nedrīkstēja pieļaut. Un, ja viņu dzīvības bija briesmās, tāpat bija arī ar Ketrīnas Duglasas dzīvību. Viņa strādā Kostam Londonā. Es viņu brīdinā�u, Melīna domāja. Bet man jādara kaut kas vairāk nekā tas vien. Man ir jāsagrauj Kosta. Man viņ� jāaptur no ļauna nodarī�anas citiem. Bet kā? Un tad viņa rada atbildi. Protams! Viņa domāja. Tā ir vienīgā iespēja. Kāpēc es par to neiedomājos agrāk ?

Ieraksts konfidenciālā dosjē

SEANSS AR KETRĪNU DUGLASU

K: Piedodiet, esmu nokavējusies, Alan. Birojā pēdējā brīdī tika sasaukta sanāksme.

A: Tas nekas. Vai delegācija no Atēnām joprojām ir Londonā?

K: Jā. Viņi domā doties prom nākamās nedēļas beigās.

A: Izklausās, it kā jums tas būs liels atvieglojums. Vai viņi sagādā kādas grūtības?

K: Ne tik daudz grūtības, man tikai� viņi atstāj tādu dīvainu iespaidu.

A: Dīvainu?

K: To grūti izskaidrot. Zinu, ka tas izklausās jocīgi, bet� kaut kas dīvains virmo no viņiem visiem.

>

A: Vai viņi ir kaut ko izdarīju�i tādu, lai�

K: Viņi tikai mani padara nemierīgu. Pagāju�ajā naktī man atkal rādījās tas murgs.

A: Sapnis, ka kāds mēģina jūs noslīcināt?

K: Jā. Kādu laiku man tas nebija rādījies. Un �oreiz tas bija citāds.

A: Kādā zinā?

�

K: Tas bija� reālāks. Un tas nebeidzās tur, kur tas parasti beidzas.

A: Jūs tikāt garām vietai, kur kāds mēģina jūs slīcināt?

K: Jā. Viņi mēģināja mani slīcināt, un tad pēk�ņi es atrados dro�ā vietā.

A: Klosterī?

K: Es neesmu pārliecināta. Bet varētu arī būt. Tas bija dārzs. Mani apmeklēt ieradās vīrietis. Liekas, ka kaut ko tādu biju jau agrāk sapņojusi, bet �oreiz varēju redzēt viņa seju.

A: Vai jūs to pazināt?

K: Jā, tas bija Konstantīns Demiriss.

A: Tātad jūsu sapnī�

K: Alan, tas nebija tikai sapnis. Tās bija īstas atmiņas. Pēk�ņi es atcerējos, ka Konstantīns Demiriss iedeva man �o zelta piespraudi, kas man ir.

A: Jūs domājat, ka jūsu zemapziņa parādīja kaut ko, kas noticis īstenībā? Jūs esat pārliecināta, ka tas nebija tikai�

K: Es to zinu. Konstantīns Demiriss man �o piespraudi iedeva klosteri.

A: Jūs teicāt, ka no ezera jūs izglāba da�as mūķenes, kas aizveda jūs uz klosteri?

K: Tā ir.

A: Ketrīn, vai vēl kāds zināja, ka jūs esat klosteri?

K: Nē, nedomāju vis.

A: Kā tad Konstantīns Demiriss varēja zināt, ka jūs tur bijāt?

K: Es� es nezinu. Es tikai zinu, ka tā bija. Es pamodos nobijusies. Bija tāda sajūta, it kā sapnis būtu sava veida brīdinājums. Jūtu, ka jānotiek kaut kam briesmīgam.

A: Murgi mūs var �ādi iespaidot. Murgi ir viens no senākajiem cilvēku ienaidniekiem. Vārds cēlies no vidusangļu valodas* vārda nitz vai �nakts� un mare vai �dēmons�. Vecs pieņēmums liecina, ka tie parasti rādās �etros no rīta.

K: Vai jūs nedomājat, ka tiem ir kāda reāla nozīme?

A: Da�reiz ir. Kolrid�s ir rakstījis: �Sapņi nav ēnas, bet manas dzīves patiesā būtība un nelaimes.�

K: Iespējams, ka es visu to uzņemu pārāk nopietni. Izņemot savus jocīgos sapņus, citādi jūtos labi. Ak! Ir viens cilvēks, par kuru es gribētu ar jums, Alan, parunāt.

A: Jā?

K: Viņa vārds ir Atanass Stavi�s. Tas ir jauns zēns, kas ieradies Londonā, lai studētu medicīnu. Viņa dzīve bijusi diezgan sūra. Es iedomājos, ka jūs varbūt kādu dienu būtu ar mieru viņu satikt un dot da�us ieteikumus.

A: Priecā�os par to. Kāpēc jūs saraucat pieri?

K: Es tikko kaut ko atcerējos.

A: Jā?

* Angļu valoda laika posmā no 1150. līdz 1500. gadam (tulk.).

K: Tas izliksies jocīgi.

A: Mūsu zemapziņa neat�ķir starpību starp jocīgi un normāli.

K: Tas notika sapnī, kad misters Demiriss deva man zelta piespraudi.

A: Jā?

K: Es dzirdēju kādu balsi sakām: �Viņ� gatavojas tevi nogalināt.�

Tam jāizskatās kā nelaimes gadījumam. Negribu, lai būtu iespējams identificēt viņas līki. Bija daudz veidu, kā viņu varētu nogalināt. Viņam jāsāk sagatavo�anas darbi. Viņ� gulēja gultā, domādams par tiem, un juta, ka viņam iestājas erekcija. Nāve bija maksimālais orgasms. Beidzot viņ� zināja, kā viņ� to izdarīs. Tas bija tik vienkār�i. Līķa, ko identificēt, nemaz nebūs. Konstantīns Demiriss būs apmierināts.

Konstantīna Demirisa piekrastes māja atradās trīs jūdzes uz ziemeļiem no Pirejals, uz viena akra īpa�uma. Demiriss ieradās pulksten septiņos vakarā. Viņ� apstājās uz piebraucamā ceļa, atvēra ma�īnas durvis un devās uz māju. Kad viņ� to sasnie�dza, durvis atvēra cilvēks, ko viņ� nepazina.

�Labvakar, Demirisa kungs.�

Iek�ā Demiriss varēja saskatīt pusduci policistu.

�Kas te notiek?� Demiriss uzstājīgi noprasīja.

�Esmu policijas leitnants Teofiloss. Es��

Demiriss pagrūda to sāņus un iegāja dzīvojamā istabā. Tā atgādināja kaujas lauku. Izskatījās, ka te notikusi �ausmīga cīņa. Krēsli un galdi bija apgāzti. Viena no Melīnas kleitām gulēja uz grīdas saplēsta. Demiriss to pacēla un apskatīja.

�Kur ir mana sieva? Man viņa bija �eit jāsatiek.

Policijas leitnants atbildēja: �Viņas te nav. Mēs esam pārmeklēju�i māju un apskatīju�i krastmalu uz abām pusēm. Izskatās, ka mājā ir notikusi zādzība ar ielau�anos.�

�Kur ir Melīna? Vai viņa jūs izsauca? Vai viņa te bija?�

�Jā, mēs domājam, ka viņa ir bijusi �eit, kungs.� Viņ� pacēla sievie�u rokaspulksteni. Stikls bija sadragāts, un rādītāji bija apstāju�ies uz pulksten trijiem. �Vai tas ir jūsu sievas pulkstenis?�

�Pēc tā izskatās.�

�Aizmugurē ir iegravēts �Melīnai ar mīlestību. Kosta�.�

�Tad tas ir. Tā bija dzim�anas dienas dāvana.�

Detektīvs Teofiloss norādīja uz da�ām vietām uz tepiķa. �Tie ir asins traipi.� Viņ� pacēla nazi, kas gulēja uz grīdas, uzmanīdamies, lai neaizskartu tā rokturi. Asmenis bija vienās asinīs.

�Vai jūs �o nazi jebkad agrāk esat redzējis, kungs?�

Demiriss uz to a�i paskatījās. �Nē. Vai jūs gribat teikt, ka viņa ir mirusi?�

�Protams, ka tāda iespēja pastāv, kungs. Mēs atradām asinslāses smiltīs pa ceļam uz ūdensmalu.�

�Mans Dievs!� Demiriss sacīja.

�Laimīgā kārtā uz na�a ir da�i skaidri pirkstu nospie�dumi.�

Demiriss smagi apsēdās. �Tad jūs noķersiet to, kas to izdarījis.�

�Jā, ja viņa pirkstu nospiedumi būs kartotēkā. �eit pirkstu nospiedumi ir visā mājā. Mums tie jāsa�ķiro. Ja jūs neiebilstu pret jūsu pirkstu nospiedumu noņem�anu, tad jūsējos mēs varētu izslēgt jau tagad.�

Demiriss vilcinādamies teica: �Jā, protams.�

�Tur tas ser�ants par to tūlīt parūpēsies.�

Demiriss piegāja pie formā tērpta policista, kam bija pirkstu nospiedumu noņem�anas spilventiņ�. �Jūs tikai uzlieciet savus pirkstus �eit, kungs.� Pēc brī�a tas jau bija izdarīts. �Saprotiet, ka tā ir tikai formalitāte.�

�Es saprotu.�

Leitnants Teofiloss sniedza Demirisam mazu vizītkarti. �Vai par �o jums kaut kas ir zināms, Demirisa kungs?�

Demiriss skatījās uz vizītkarti. Uz tās bija rakstīts KATELANOS DETEKTĪVU AĢENTŪRA PRIVĀTIZMEKLĒ�ANA. Viņ� sniedza vizītkarti atpakaļ. �Nē. Vai tam ir kāda nozīme?�

�Es nezinu. Mēs to pa�reiz skaidrojam.�

�Dabiski, es gribētu, lai jūs darāt visu iespējamo, lai noskaidrotu vainīgo. Un paziņojiet man, ja kaut ko uzzināsiet par manu sievu.� Leitnants Teofiloss skatījās uz viņu un pamāja. �Neraizējieties, kungs. Mēs to darīsim.�

�

Melīna, zelta meitene, pievilcīga, gai�a un interesanta. Sākumā viss bija tik brīni�ķīgi. Un tad viņa bija nogalinājusi viņu dēlu, un par to nekad nevarēja būt piedo�anas� Tikai viņas nāve.

Zvans atskanēja nākamās dienas pēcpusdienā. Apspriede pie Konstantīna Demirisa bija pusē, kad viņa sekretāre tam zvanīja. �Atvainojiet mani, Demirisa kungs��

�Es jau jums teicu, ka negribu, lai mani traucē.�

�Jā, kungs, bet pie telefona ir inspektors Lavanoss. Viņ� ap�galvo, ka tas ir steidzami. Vai gribat, lai es viņam saku, ka�� �Nē, es runā�u.� Demiriss pagriezās pret vīrie�iem, kas sēdēja ap apsprie�u galdu. �Atvainojiet mani uz bridi, kungi.� Viņ� pacēla klausuli. �Demiriss.�

Balss teica: ��eit runā galvenais inspektors Lavanoss, Demirisa kungs, no Centrālās pārvaldes. Mums ir kāda informācija, kas, mūsuprāt, jūs varētu interesēt. Vai jums būtu ērti ierasties policijas nodaļā?�

�Vai jums ir jaunas ziņas par manu sievu?�

�Ja jums nebūtu iebildumu, es negribētu �o jautājumu apspriest pa telefonu.�

Demiriss vilcinājās tikai mirkli. �Tūlīt bū�u klāt.� Viņ� nolika klausuli un pagriezās pret pārējiem. �Man radu�ās neat�liekamas darī�anas. Kāpēc gan jums nedoties ēdamistabā un neapspriest manu priek�likumu, un es bū�u atpakaļ uz len�a laiku un piebiedro�os jums.�

Bija dzirdama vispārējas piekri�anas murdoņa. Pēc piecām minūtēm Demiriss bija ceļā uz policijas nodaļu.

Policijas komisariātā viņu gaidīja kāds pusducis vīru. Demiriss pazina policistus, ko viņ� bija jau redzējis piekrastes mājā.

��un �is ir īpa�o lietu prokurors Delma.� Delma bija īss, plecīgs vīrs ar smagām uzacīm, apaļu seju un ciniskām acīm.

�Kas noticis?� Demiriss noprasīja. �Vai jums ir kādas ziņas par manu sievu?�

Galvenais inspektors sacija: �Atklāti sakot, Demirisa kungs, mēs esam atklāju�i da�as lietas, kas mums liekas mīklainas. Mēs cerējām, ka varbūt varēsiet mums palīdzēt�� f �Baidos, ka ir ļoti maz kas, ko varu jums palīdzēt. Visa tā lieta ir tik �okējo�a��

�Vai jums bija norunāta tik�anās ar jūsu sievu piekrastes mājā vakar pēcpusdienā ap pulksten trijiem?�

�Ko? Nē. Demirisa kundze man zvanīja un lūdza mani viņu �eit satikt pulksten septiņos.�

Prokurors Delma mierīgi teica: �Tā ir viena no lietām, kas mums �ķiet mīklaina. Jo istabene jūsu mājā mums apgalvoja, ka jūs esot zvanījis savai sievai ap diviem un lūdzis, lai viņa atnāk uz piekrastes māju viena un gaida jūs tur.

Demiriss izmeta. �Viņa ir sajaukusi. Mana sieva man piezvanīja un lūdza viņu satikt septiņos vakarvakarā.� �Saprotu. Tātad istabene kļūdās.�

�Acīm redzami.�

�Vai jūs zinājāt, kāds iemesls jūsu sievai bija, lai aicinātu jūs doties uz piekrastes māju?�

�Pieņemu, ka viņa mani gribēja pierunāt ne�ķirties no viņas.� �Jūs teicāt sievai, ka taisāties �ķirties no viņas?�

�Jā.�

�Istabene teica, ka viņa noklausījusies telefona sarunu, kurā Demirisa kundze sacījusi, ka viņa taisās �ķirties no jums.� �Mani neinteresē, ko teica istabene. Jums jātic tam, ko es saku.� �Demirisa kungs, vai jūs turat peldbikses piekrastes mājā?� galvenais inspektors jautāja.

�Piekrastes mājā? Nē. Nepeldos jūrā jau gadiem ilgi. Es lietoju peldbaseinu pilsētas mājā.� Galvenais inspektors atvilka galda atvilktni un izņēma peldbikses, kas bija ievietotas plastikāta maisiņā. Viņ� tās izņēma un paturēja, lai Demiriss tās apskata. �Vai tās ir jūsu peldbikses, Demirisa kungs?�

�Pieņemu, ka tās varētu būt manas.�

�Uz tām ir jūsu iniciāļi.�

�Jā. Domāju, ka pazīstu tās. Tās ir manas.�

�Mēs tās atradām piekrastes mājā � dziļi skapī.�

�Tā? Iespējams, ka tās tur atstātas pirms ilga laika. Kāpēc?�� �Tās joprojām bija slapjas no jūras ūdens. Analīzes uzrādīja, ka tas ir tas pats ūdens, kas atrodas jūsu piekrastes mājas priek�ā. Tās ir asiņainas.�

Istabā sāka palikt ļoti karsts.

�Tad jau tās būs uzvilcis kāds cits,� Demiriss noteikti teica. Speciālo lietu izmeklētājs jautāja: �Kāpēc kādam citam to darīt? Ari tā ir viena no lietām, kas mums dara raizes, Demirisa kungs.� Galvenais inspektors atvēra mazu aploksni, kas gulēja uz galda, un izņēma zelta pogu. �Viens no maniem vīriem atrada �o zem paklāja piekrastes mājā. Vai jūs to pazīstat?�

�Nē.�

�Tā ir no jūsu jakas. �orīt mēs atļāvāmies aizsūtīt vienu detektīvu uz jūsu māju, lai pārmeklētu jūsu garderobi. Vienai jūsu jakai trūka �īs pogas. Diegi sakrīt perfekti, un jaka atnesta no tīrītavas tikai pirms nedēļas.�

�Es nezinu��

�Demirisa kungs, jūs teicāt, ka esat sacījis sievai, ka gribat �ķir�anos un ka viņa gribējusi jūs no tā atrunāt?�

�Tā ir taisnība.�

Galvenais inspektors pacēla vizītkarti, ko Demirisam tas bija rādījis iepriek�ējā dienā. �Viens no mūsu cilvēkiem �odien apmeklēja Katelanos detektīvu aģentūru.�

�Es jau jums teicu � nekad neesmu par tiem dzirdējis.� �Jūsu sieva bija tos noalgojusi, lai viņu apsargātu.� Jaunums nāca kā �oks. �Melīna? Lai apsargātu viņu � no kā?�

�No jums. Kā paskaidroja aģentūras priek�nieks, jūsu sieva draudējusi nojums �ķirties un jūs viņai esot teicis � ja viņa to darī�ot, jūs viņu nogalinā�ot. Viņ� jautājis tai, kāpēc viņa neiet uz policiju pēc palīdzības, un viņa teikusi, ka gribot to darīt privāti. Viņa negribot publisku skandālu.�

Demiriss piecēlās kājās. �Es �eit nepalik�u un neklausī�os �ajos melos. Te nav��

Galvenais inspektors pasniedzās atvilktnē un izvilka asinīm notriepto nazi, kas tika atrasts piekrastes mājā.

�Piekrastes mājā jūs teicāt virsniekam, ka nekad agrāk �o nazi neesat redzējis?�

�Tā ir taisnība.�

�Uz �ī na�a ir jūsu pirkstu nospiedumi.�

Demiriss skatījās uz nazi. �Mani� mani pirkstu nospiedumi? Tur ir kāda kļūda! Tas nav iespējams!�

Viņa domas drud�aini darbojās. Viņ� prātā ātri pārskatīja pierādījumus, kas pret viņu krājās: istabene, kas sacīja, ka viņ� zvanījis sievai divos un teicis viņai, lai tā ierodas piekrastes mājā viena� viņa ar asinīm notraipītās peldbikses� poga, kas iz�rauta no viņa jakas� nazis ar viņa pirkstu nospiedumiem�

�Vai jūs neredzat, jūs idioti? Tas ir safabricēts,� viņ� kliedza. �Kāds atnesis tās peldbikses uz piekrastes māju, uz�ļācis nedaudz asiņu uz tām un na�a, izplēsis pogu no manas jakas un��

Speciālo lietu izmeklētājs pārtrauca: �Demirisa kungs, vai jūs varat paskaidrot, kā uz na�a radu�ies jūsu pirkstu nospiedumi?� �Es� es nezinu� Pagaidiet. Jā. Tagad es atceros. Melīna lūdza mani atgriezt viņai atsūtīto paciņu. Tas dro�i vien ir nazis, ko viņa pasniedza. Tāpēc uz tā ir mani pirkstu nospiedumi.�

�Saprotu. Kas bija tajā paciņā?�

�Es� es nezinu.�

�Jūs nezināt, kas bija tajā paciņā?�

�Nē, es tikai pārgriezu auklu, ar ko tā bija pārsieta. Viņa to neattaisīja.�

�Vai jūs neizskaidrotu asiņu pēdas uz paklāja vai smiltīs pa ceļam uz ūdensmalu?��

�Tas ir acīm redzams,� Demiriss deva pretī. �Viss, kas Melīnai bija jādara, viņai bija sev mazliet jāiegrie� un tad jādodas ārā uz ūdens pusi tā, lai jūs domātu, ka esmu viņu nogalinājis. Viņa cen�as man atdarīt, jo esmu teicis, ka �ķir�os no viņas. Tagad viņa dro�i vien kaut kur slēpjas un smejas, jo domā, ka jūs mani arestēsiet. Melīna ir tikpat dzīva kā esmu es pats.�

Speciālo lietu izmeklētājs drūmi teica: �Būtu labi, ja tā būtu patiesība, kungs. �orīt mēs izvilkām viņas līķi no jūras. Viņa ir nodurta un noslīcināta. Es jūs arestēju, Demirisa kungs, par savas sievas noslepkavo�anu.�

Sākumā Mellnai nebija skaidras nojautas par to, kā viņa to realizēs. Viņa tikai saprata, ka vīrs nodomājis iznīcināt viņas brāli, un viņa nedrīkstēja to pieļaut. Kaut kādā veidā Kosta bija jāaptur. Viņas dzīvībai vairs nebija nozīmes. Viņas dienas un naktis bija pildītas sāpēm un pazemojumiem. Viņa atcerējās, kā Spiross bija mēģinājis brīdināt viņu no precībām. Tu nevari precēt Demirisu. Viņ� ir briesmonis. Viņ� tevi iznīcinās. Viņam bija bijusi taisnība. Bet viņa bija bijusi pārāk iemīlējusies, lai klausītos. Tagad bija jāiznīcina viņas vīrs. Bet kā? Domā, kā Kosta. Un viņa to darīja. Līdz rītam Melīna bija izstrādājusi visas detaļas. Pēc visa tā pārējais jau bija viegli.

Kad Melīna ienāca, Konstantīns Demiriss strādāja savā kabinetā. Viņa ienesa paciņu, kas bija apsieta ar stingru auklu. Rokā tā turēja lielu miesnieka nazi.

�Kosta, vai tu nevarētu to pārgriezt, lai es varu attaisīt? Izskatās, ka es to nevaru izdarīt.�

Viņ� uz to paskatījās un nepacietīgi teica: �Protams, ka tu nevari. Vai neko labāku nevari izdomāt kā turēt nazi aiz as�mens?� Viņ� pakampa nazi no viņas un sāka griezt virvi. �Vai tad to nevarēja izdarīt kāds no kalpotājiem?�

Melīna neatbildēja.

Demiriss beidza griezt auklu. ��e!� Viņ� nolika nazi, un Melīna to rūpīgi aiz asmens pacēla.

Viņa paskatījās uz vīru un teica: �Kosta, mēs tā nevaram turpināt. Es joprojām tevi mīlu. Arī tu, jādomā, joprojām kaut ko pret mani jūti. Vai atceries tos jaukos brī�us, ko mēs pavadījām kopā? Vai tu atceries mūsu medusmēne�a nakti, kad��

�Dieva dēļ,� Demiriss strupi pārtrauca. �Vai tad tu nesaproti? Tas ir beidzies. Man ar tevi viss ir cauri. Ej prom no �ejienes, tu padari mani slimu.�

Melīna stāvēja un skatījās uz viņu. Beidzot viņa klusi sacīja: �Labi. Lai viss iet savu ceļu.� Viņa pagriezās un atstāja istabu ar nazi rokās.

�Tu aizmirsi savu paciņu,� Demiriss uzsauca.

Viņa bija aizgājusi.

Viņa iegāja vīra ģērbistabā un atvēra sienas skapja durvis. Skapī karājās simtiem uzvalku un vēl bija speciāla sekcija sporta jakām. Viņa pasniedzās pēc vienas no jakām un izrāva zelta pogu. To viņa ielika kabatā.

Pēc tam viņa atvēra atvilktni un izņēma no tās vīra peldbikses ar tā iniciāļiem. Esmu jau gandrīz sagatavojusies, Melīna nodomāja.

Katelanos detektīvu aģentūra atradās Sofokla ielas stūrī, vecā, izbalēju�ā ķieģeļu mājā. Melīna tika ielaista aģentūras īpa�nieka mistera Katelanosa kunga kabinetā. Tas bija mazs plikpaurains vīrs ar mazām Ūsiņām.

�Labrīt, Demirisa kundze. Kā varam jums pakalpot?�

�Man vajadzīga aizsardzība.�

�Kāda veida aizsardzība?�

�No mana vīra.�

Katelanoss sarauca pieri. Viņ� saoda nepatik�anas. Tā nebija tāda lieta, kas viņam būtu pa prātam. Nebūtu īsti gucJri darīt kaut ko tādu, kas varētu aizvainot tik spēcīgu vīru kā Konstantīns Demiriss.

�Vai esat domājusi griezties policijā?� viņ� jautāja.

�Es nevaru. Negribu neko publisku. Gribu, lai tā paliek privāta lieta. Teicu vīram, ka gribu no viņa �ķirties, un viņ� draudēja mani nogalināt, ja es to darī�u. Tāpēc es atnācu piejums.�

�Saprotu. Ko jūs gribat, lai es daru?�

�Gribu, lai jūs nozīmētu da�us vīrus, kas mani aizsargātu.�

Katelanoss sēdēja un pētīja viņu. Viņa ir skaista sieviete, viņ� domāja. Acīm redzami nervoza. Bija neiedomājami, ka tās vīrs var viņai nodarīt ļaunu. Iespējams, ka tā bijusi kāda mājas ķilda, kas pāries pēc da�ām dienām. Bet pa to laiku viņ� varēs tai noprasīt skaistu naudiņu. Visu apsvēris, Katelanoss nosprieda, ka ir vērts riskēt.

�Labi,� viņ� sacīja. �Man ir labs cilvēks, ko varu norīkot jums. Kad jūs gribētu, lai viņ� sāk?�

�Pirmdien.�

Tātad viņam bija taisnība. Nebija nekādas steigas. Melīna Demirisa piecēlās. �Es jums piezvanī�u. Vai jums ir vizītkarte?� �Jā, protams.� Katelanoss pasniedza viņai vizītkarti un izvadīja to laukā. Viņa ir vērtīga kliente, viņ� nodomāja. Viņas vārds iespaidos citus manus klientus.

Kad Melīna atgriezās mājās, viņa zvanīja savam brālim. �Spiros, man ir da�i labi jaunumi.� Viņas balss bija priecīga. �Kosta grib pamieru.�

�Ko? Es viņam neticu, Melīna. Tas dro�i vien ir kārtējais joks. Viņ���

�Nē. Viņ� tā domā. Viņ� saprot, ka ir muļķīgi jums abiem visu laiku cīnīties. Viņ� grib ģimenē mieru.�

Iestājās klusums. �Es nezinu.�

�Vismaz dod viņam iespēju. Viņ� grib tevi satikt. Tavā medību namiņā Akrokorintā �opēcpusdien pulksten trijos.�

�Tas ir trīs stundu brauciens. Kāpēc mēs nevaram satikties pilsētā?�

�Viņ� neteica,� Melīna tam sacīja, �bet ja tas nozīmē mieru� � �Labi. Es to darī�u. Bet es to daru tevis dēļ.�

�Mūsu dēl,� Melīna atbildēja. �Visu labu, Spiros!�

�Visu labu!�

Melīna piezvanīja Konstantīnam uz biroju. Viņa balss bija strupa. �Ko tas nozīmē? Esmu aizņemts.�

�Man tikko piezvanīja Spiross. Viņ� grib ar tevi salīgt mieru.� Atskanēja īsi, izsmejo�i smiekli. �Kā tad, ka viņ� grib. Kad es viņam bū�u atriebies, viņ� dabūs savu senilgoto mieru.�

�Viņ� saka, ka tevi vairs negrib iznīcināt, Kosta. Viņ� grib tev pārdot savu floti.�

�Pārdot man savu� Vai tu esi pārliecināta?� Pēk�ņi viņa balsī bija saklausāma interese.

�Jā. Viņ� saka, ka viņam jau pietiek.�

�Labi. Saki, lai viņ� sūta savus grāmatve�us uz manu biroju, un��

�'Nē, viņ� grib tevi �opēcpusdien trijos satikt Akrokorintā.�

�Savā medību namā?�

�Jā. Tā ir vientuļa vieta. Tur būsiet tikai jūs divi vien. Viņ� negrib, lai kāds to dzirdētu.�

Es varu derēt, ka viņ� negrib, Demiriss apmierināti nodomāja. Ja kāds to uzzinās, viņ� kļūs par izsmiekla objektu. �Labi,� Demiriss sacīja. �Saki viņam, ka es tur bū�u.�

Brauciens uz Akrokorintu bija gar�, pa līkumainiem ceļiem, kas meta lokus cauri zaļojo�iem lauku apvidiem, kas smar�oja pēc vīnogām, citroniem un siena. Spiross Lambrū pabrauca garām senām drupām ceļa malās. Tālumā viņ� redzēja Elefsis nokritu�os pīlārus, maznozīmīgāko dievu bojā gāju�os altārus. Viņ� domāja par Demirisu.

Pirmais medību namiņā ieradās Lambrū. Viņ� piebrauca pie ieejas un brīdi sēdēja ma�īnā, domājot par gaidāmo tik�anos. Vai Konstantīns patie�ām gribēja pamieru, vai arī tas bija kāds no viņa kārtējiem trikiem? Ja ar viņu kaut kas notiks, vismaz Melīna zinās, kurp viņ� devies. Spiross izkāpa no ma�īnas un iegāja tuk�ajā namiņā.

Namiņ� bija skaista veca koka celtne, ar ska,tu uz tālumā redzamo Korintu. Kā zēns Spiross Lambrū �eit bija pavadījis nedēļas nogales kopā ar savu tēvu, kalnos medījot nelielus medījumus. Tagad viņ� nodarbojās ar lielākām medībām.

Piecpadsmit minūtes vēlāk ieradās Konstantīns Demiriss. Viņ� redzēja, ka iek�ā Spiross viņu jau gaida, � un tas deva viņam zināmu apmierinājuma sajūtu. Tātad pēc visiem �iem gadiem �is vīrs beidzot ir ar mieru atzīt, ka ir sakauts. Viņ� izkāpa no ma�īnas un iegāja mājā. Tur abi stāvēja un viens uz otru skatījās.

�Nu, mans dārgais svaini,� Demiriss sacīja. �Tātad mēs abi beidzot esam sasniegu�i ceļa galu.�

�Gribu, lai �is trakums beigtos, Kosta. Tas ir aizgājis pārāk tālu.�

�Pilnīgi tev piekrītu. Cik kuģu tev ir, Spiros?�

Lambrū pārsteigts skatījās uz viņu. �Ko?�

�Cik daudz kuģu tev ir? Es tos visus nopirk�u. Protams, par noteiktu atlaidi.�

Lambrū neticēja tam, ko dzirdēja. �Nopirkt manus kuģus?� �Es gribu nopirkt tos visus. Tā es kļū�u par lielākās flotes 'īpa�nieku pasaulē.�

�Vai tu esi jucis? Kas� kas tev liek domāt, ka es tev pārdo�u savus kuģus?�

Tagad bija Demirisa kārta reaģēt. �Tāpēc jau mēs te tiekamies, vai ne tā?�

�Mēs �eit tiekamies tāpēc, ka tu prasi pamieru.�

Demirisa seja satumsa. �Es� kas tev to teica?�

�Melīna.�

Apskaidrība nāca pār abiem vienā un tajā pa�ā mirklī. �Viņa tev teica, ka es prasu pamieru?�

�Un tev viņa teica, ka es gribu pārdot savus kuģus?�

�Stulbā kuce,� Demiriss iesaucās. �Pieņemu, ka, domādama mūs savest kopā, viņa cerēja, ka mēs atradīsim sava veida vieno�anās iespējas. Viņa ir daudz lielāka muļķe nekā tu, Lambrū. Esmu tevis dēļ iztērējis visu pēcpusdienu.� Konstantīns Demiriss pagriezās un izmetās ārā pa durvīm. Spiross Lambrū noskatījās tam pakaļ un nodomāja: Melīnai nevajadzēja mums melot. Viņai būtu vajadzējis zināt, ka viņas vīrs un es nekad neizlīgsim. Tagad ne. Ir par vēlu. Vienmēr ir bijis par vēlu.

Tajā pa�ā pēcpusdienā krietni agrāk � pusdivos � Melīna bija zvanījusi pēc istabenes. �Andrea, vai jūs man neatnestu mazliet tējas, lūdzu?�

�Protams, kundze.� Istabene izgāja no istabas, un, kad viņa pēc desmit minūtēm atgriezās ar tējas paplāti, viņas kundze runāja pa telefonu. Viņas tonis bija dusmīgs.

�Nē, Kosta, esmu izlēmusi. Esmu nodomājusi no tevis �ķirties, un es taisos to darīt, cik vien netīri un publiski tas iespējams.� Andrea samulsusi nolika paplāti un sāka atkāpties. Melīna pamāja tai, lai paliek.

Melīna runāja mēmā klausulē. �Tu vari man draudēt, cik vien gribi. Es nemainī�u savas domas� Nekad� Man vienalga, ko

tu saki� Nebaidi mani, Kosta� Nē� Kāda tam būs jēga?� Labi. Es tevi sagaidī�u piekrastes mājā, bet tas tev nelīdzēs. Labi, es bū�u viena. Pēc stundas? Ļoti labi.�

Lēni un ar norūpēju�os sejas izteiksmi Mellna nolika klausuli. Viņa pagriezās pret Andreu. �Es dodos uz piekrastes māju, lai satiktu savu vīru. Ja līdz se�iem neesmu atpakaļ, gribu, lai jūs izsaucat policiju.�

Andrea nervozi izmeta: �Vai jūs gribat, lai jūs ved �oferis?� �Nē, Demirisa kungs prasīja, lai es ierastos viena.�

�Jā, kundze.�

Bija vēl viena lieta, kas jānokārto. Bija apdraudēta Ketrīnas Aleksanderas dzīvība. Viņa bija jābrīdina. Tas bija kāds no delegācijas, kas bija ēdis pusdienas viņu mājās. Tu viņu vairs neredzēsi. Esmu kādu aizsūtījis, lai no viņas atbrīvojas. Melīna pieteica sarunu ar sava vīra biroju Londonā.

�Vai piejums strādā Ketrīna Aleksandera?�

�Viņa �obrīd nav uz vietas. Vai kāds cits nevar jums palīdzēt?� Melīna vilcinājās. Viņas ziņa bija pārāk svarīga, lai varētu uzticēties jebkuram, bet viņai vairs nebūs laika pārzvanīt. Viņa atcerējās Kostu pieminam biroja ģēnija Vima Vendīna vārdu.

�Vai es, lūdzu, varētu runāt ar misteru Vendīnu?�

�Vienu mirklīti.�

Klausulē atskanēja vīrie�a balss. �Klausos.�

Viņa tik tikko varēja viņu saprast.

�Man ir nododama steidzīga informācija Ketrinai Aleksanderai. Tā ir ļoti svarīga. Vai jūs papūlētos, lai viņa to saņemtu?�

�Ketrīna Aleksandera?�

�Jā. Sakiet viņai� sakiet viņai, ka viņas dzīvība ir briesmās.

� � 1 �

Kāds mēģinās viņu nogalināt. Es domāju, ka tas varētu būt viens no cilvēkiem, kas ieradās no Atēnām.�

�Atēnas��

�Jā.�

�Atēnu iedzīvotāju skaits ir astoņsimt se�i tūksto�i�� Melīnai likās, ka vīrietis nesaprata. Viņa pakāra klausuli. Viņa bija centusies darīt to labāko.

Vims sēdēja pie galda, pārdomādams telefona sarunu. Kāds mēģinās nogalināt Ketrīnu. Anglijā �ogad tika izdarītas simt �etrpadsmit slepkavības. Ketrīna būs simt piecpadsmitā. Viens no vīrie�iem, kas ieradās no Atēnām. D�erijs Heilijs. īvs Renārs. Dino Matusi. Viens no tiem gatavojas nogalināt Ketrīnu. Vima smadzeņu kompjūters pēk�ņi apgādāja viņu ar pilnīgu informāciju par visiem trim vīriem. Domāju, ka zinu, kur� tas ir.

Kad Ketrīna vēlāk atgriezās, Vims viņai nekā nepateica par telefona zvanu.

Vims bija ziņkārs redzēt, vai viņa aizdomas apstiprināsies.

Katru vakaru Ketrīna kaut kur devās ar vienu no delegācijas pārstāvjiem, un, kad viņa no rītiem ieradās darbā, Vims jau bija tur un gaidīja. Likās, ka viņ� ir vīlies, viņu redzot.

Kad viņa tam ļaus to izdarīt? Vims prātoja. Varbūt tomēr jāpasaka viņai par telefona informāciju. Bet tā būtu krāp�ana. Nebūtu godīgi mainīt likteņa lēmumu.

Brauciens uz piekrastes māju aizņēma vienu stundu patiesā laika un divdesmit atmiņu gadus. Bija tik daudz, par ko Melīnai domāt, tik daudz, ko atsaukt atmiņā. Kosta, jauns un izskatīgs, sacīdams: Jūs noteikti esat sūtīta no debesīm, lai mums, mirstīgajiem, mācītu, kas ir skaistums. Jūs stāvat pāri glaimiem. Nekas, ko es spētu pateikt, nedotu jums pareizo novērtējumu� Brīni�ķīgie ceļojumi ar viņa jahtu un idilles pilnie atvaļinājumi Psarā� Dienas ar jaukām pārsteiguma dāvanām un naktis ar me�onīgu mīlē�anos. Un tad spontānais aborts un virkne mīļāko, un mīlas dēka ar Noelu Pā�u, un piekau�ana, un publiskie pazemojumi. Monnareemou! Tev nav kam dzīvot, viņ� bija sacījis. Kāpēc tu neizdari pa�nāvību? Un beigās draudi iznīcināt Spirosu.

Tas bija tas, ar ko galu galā Melīna vairs nespēja samierināties.

*�� * *

Kad Melīna ieradās piekrastes mājā, tā bija tuk�a. Debesis bija mākoņainas, un no jūras pūta dzestrs vēj�. Ļauna zīme, viņa nodomāja.

Viņa iegāja komfortablajā, omulīgajā mājā un pēdējo reizi paskatījās apkārt.

Tad viņa sāka apgāzt mēbeles un dauzīt lampas. Viņa noplēsa no sevis kleitu un ļāva tai nokrist uz grīdas. Viņa izņēma detektīvu aģentūras vizītkarti un nolika uz galda. Pacēla tepiķi un palika zem tā zelta pogu. Tad noņēma zelta rokaspulksteni, ko Kosta tai bija dāvinājis, un sadauzīja to pret galdu.

Viņa paņēma vīra peldbikses, ko bija paņēmusi līdzi no mājām un aiznesa uz jūru. Tur tās saslapināja ūdenī un atgriezās mājā. Beigās bija palikusi tikai viena lieta, kas jāizdara. Ir laiks, viņa

nodomāja. Viņa dziļi ievilka elpu, lēni paņēma miesnieka nazi un to iztina, uzmanīdamās, lai nesabojātu zīdpapīru, kas bija aptīts ap rokturi. Melīna turēja nazi rokās un skatījās uz to. Tā bija iz�ķiro�ā daļa. Viņai bija sev jāiedur pietiekami dziļi, lai tas izskatītos pēc slepkavības, tai pa�ā laikā vēl jāsaglabā spēki, lai varētu īstenot pārējo plāna daļu.

Viņa aizmiedza acis un trieca nazi dziļi sev sānos.

Sāpes bija me�onīgas. Sāka tecēt asinis. Melīna turēja pie sāniem mitrās peldbikses, un, kad tās bija piesūku�ās asinīm, viņa piegāja pie sienas skapja un iemeta tās skapja dziļumā. Viņa sāka just reiboni. Paskatījusies apkārt un pārliecinājusies, ka neko nav aizmirsusi, viņa streipuļoja uz durvīm, kas veda uz krastmalu; un viņas asinis slacīja tepiķi ar spilgti tum�sarkanu krāsu.

Viņa devās uz okeāna pusi. Tagad asinis jau tecēja stiprāk, un viņa nodomāja: es to nespē�u izdarīt. Kosta uzvarēs. Es nevaru to pieļaut.

Likās, ka ceļ� uz okeānu ilgs bezgalīgi ilgi. Vēl vienu soli, viņa domāja. Vēl vienu soli.

Viņa turpināja iet, cīnoties ar reiboni, kas viņu pārņēma. Skats jau sāka apmigloties. Viņa nokrita ceļos. Es tagad nedrīkstu apstāties. Viņa piecēlās un turpināja iet, līdz juta auksto ūdeni apņemot viņas pēdas.

Kad sāļais ūdens skāra brūci, vina skali iekliedzās no � 7 * � nepanesamām sāpēm. Es to daru Spirosa dēļ, viņa domāja. Dārgā Spirosa dēļ.

Tālumā viņa varēja saredzēt zemu mākoni virs horizonta. Viņa sāka peldēt tā virzienā, atstādama aiz sevis asiņu straumi. Un brīnums notika. Mākonis nonāca lejā pie viņas, un viņa varēja just tā balto mīkstumu, kas viņu apņēma, peldināja un glāstīja. Sāpes bija zudu�as, un viņa juta brīni�ķīgu mieru ienākam vinā.

�

Es dodos mājās, Melīna laimīgi domāja. Beidzot es dodos mājās.

Es jūs arestēju par sievas noslepkavo�anu.

Pēc tam viss, likās, norisinājās gausi. Viņu piereģistrēja, un vēlreiz tika ņemti pirkstu nospiedumi. Viņ� tika nofotografēts un ieslodzīts cietuma kamerā. Bija neticami, ka viņi tam uzdro�inājās to nodarīt.

�Dabūjiet man Pīteru Demonidesu. Sakiet viņam, ka gribu viņu tūlīt redzēt.�

�Demonidesa kungs ir atbrīvots no saviem pienākumiem. Viņ� atrodas izmeklē�anā.�

�

Tātad nebija pie kā griezties. Gan es tik�u galā, viņ� domāja. Esmu Konstantīns Demiriss.

Viņ� aizsūtīja pēc īpa�o lietu prokurora.

Delma ieradās cietumā pēc stundas. �Jūs vēlējāties mani sastapt?�

�Jā,� Demiriss teica. �Es saprotu, ka esat noteiku�i, ka mana sieva mirusi pulksten trijos.�

�Tā tas ir.�

�Tad, pirms jūs apgrūtināt sevi un policijas nodaļu vēl vairāk, es varu pierādīt, ka vakar �ajā stundā es piekrastes mājai nebiju pat tuvumā.�

�Vai varat to pierādīt?�

�Protams. Man ir liecinieks.�

Viņi sēdēja policijas pilnvarotā kabinetā, kad ieradās Spiross Lambrū. Demirisa seja atplauka, kad viņ� to ieraudzīja.

�Spiros, paldies Dievam, ka tu te esi! �ie idioti domā, ka es esmu nogalinājis Melīnu. Tu zini, ka es to nevarēju izdarīt. Pasaki to viņiem.�

Spiross Lambrū izmeta: �Ko lai es tiem pasaku?�

�Melīna tika nogalināta vakardien pēcpusdienā, trijos. Mēs abi trijos bijām kopā Akrokorintā. Es nevarēju paspēt atbraukt

/

atpakaļ uz piekrastes māju pirms septiņiem. Pastāsti viņiem par mūsu tik�anos.�

Spiross Lambrū skatījās uz viņu neizpratnē. �Kādu tik�anos?�

Asinis sāka atplūst no Demirisa sejas. �Tik�anos� kas mums abiem bija vakar Akrokorintas medību mājā.�

� Tu laikam esi kaut ko sajaucis, Kosta. Vakar pēcpusdienā es viens pats biju izbraucis. Es netaisos tavā labā melot.�

Konstantīna Demirisa seja dusmās pārvērtās. �Tu tā nedrīksti darīt!� Viņ� sagrāba Lambrū �aketes atlokus. �Pasaki viņiem taisnību.�

Spiross Lambrū atgrūda viņu nost. �Patiesība ir tā, ka mana māsa ir mirusi un tu esi viņu nogalinājis.�

�Melis!� Demiriss bļāva. �Melis!� Viņ� atkal gribēja mesties Lambrū virsū, un tikai divi policisti varēja viņu saturēt.

�Tu, kuņas dēls. Tu ta�u zini, ka neesmu vainīgs!�

�To lems tiesne�i. Man liekas, ka tev ir vajadzīgs labs advokāts.�

Un Konstantīns Demiriss saprata, ka ir tikai viens cilvēks, kas būtu varējis viņu glābt.

Napoleons Hotass.

Ieraksts konfidenciālā dosjē

SEANSS AR KETRĪNU DUGLASU

K: Vai jūs ticat nojautām, Alan?

A: Zinātne tās neatzīst, bet īstenībā es tām ticu. Vai jums ir kādas priek�nojautas?

K: Jā, man ir tāda sajūta, ka ar mani notiks kaut kas briesmīgs.

A: Vai tā ir daļa no jūsu vecā sapņa?

K: Nē, es jau jums stāstīju, ka misters Demiriss atsūtīja da�us vīrie�us �eit uz Atēnām�

A: Jā,

K: Viņ� mani lūdza par viņiem parūpēties, tā ka man iznāk ilgu laiku pavadīt kopā ar viņiem.

A: Vai viņi jums izteiku�i kādus draudus?

K: Nē. Patiesībā ne. To ir grūti izskaidrot. Viņi neko nav izdarīju�i, un tomēr � es gaidu, ka kaut kam jānotiek. Kaut kam �ausmīgam. Vai tas jums kaut ko izsaka?

A: Izstāstiet man par viņiem.

K: Viens ir francūzis, īvs Renārs. Viņ� uzstāj, lai mēs apmeklētu muzejus, bet, kad viņ� tur atrodas, es redzu, ka tie vinu neinteresē. Viņ� man lūdza, lai �osestdien aizvedu vinu uz

> > 7 � Stounhend�u. Otrs ir D�erijs Heilijs. Viņ� ir amerikānis. Pietieko�i patīkams, bet kaut kas viņā ir neizprotams. Un tad Dino Matusi. Viņ� it kā ir mistera Demirisa kompānijas dar�binieks, tomēr viņ� uzdod daudz jautājumu par tādām lietām, ko viņam pa�am jau vajadzēja zināt. Viņ� uzaicināja mani doties izbraucienā. Es domāju, ka man vajadzētu ņemt līdzi Vimu� Un vēl ir kaut kas.

A: Jā?

K: Vims pēdējā laikā dīvaini uzvedas.

A: Kādā veidā?

K: Kad es no rītiem ierodos birojā, Vims vienmēr mani it kā gaida. Viņ� nekad tā agrāk nav darījis. Un, kad viņ� mani ierauga, liekas, it kā viņ� būtu dusmīgs par to, ka esmu ieradusies. Visam teiktajam laikam gan nav lielas jēgas, vai ne?

A: Visam ir nozīme, ja ir atrasts atrisinājums, Ketrīn. Vai sapņi jūs vairāk nav mocīju�i?

K: Es redzēju sapnī Konstantīnu Demirisu. Sapnis bija ļoti neskaidrs.

A: Pastāstiet man, ko no tā atceraties.

K: Es viņam jautāju, kāpēc viņ� pret mani ir bijis tik labs, kāpēc viņ� man �eit ir devis darbu un vietu, kur dzīvot. Un kāpēc viņ� man uzdāvināja zelta piespraudi.

A: Un ko viņ� atbildēja?

K: Es neatceros. Es atmodos kliegdama.

Dakteris Alans Hamiltons lasīja pierakstus ļoti rūpīgi, meklējot apslēptās zemapziņas pēdas, meklējot pieturas punktu, kas varētu izskaidrot to, kas Ketrīnai vainas. Viņ� bija gandrīz pārliecināts, ka viņas drūmās nojautas bija saistītas ar faktu, ka no Atēnām ieradu�ies sve�inieki, un Atēnas ta�u bija vieta, kas saistījās ar traumējo�o notikumu viņas pagātnē. Stāstījums par Vimu Alanam �ķita mīklains. Vai Ketrīna to iedomājās? Vai arī Vims uzvedās netipiski? Vima vizīte gaidāma pēc da�ām nedēļām, Alans domāja. Varbūt man jāpasteidzina viņa nozīmējams.

Alans sēdēja un domāja par Ketrīnu. Lai gan viņ� to bija padarījis par likumu � nekad emocionāli nepieķerties pacien�tiem, Ketrīna bija kaut kas īpa�s. Viņa bija skaista un viegli ievainojama, un� ko es daru? Es nevaru ļaut sev �ādi domāt. Man jākoncentrējas uz kaut ko citu. Bet viņa domas nemitīgi atgriezās pie Ketrīnas.

Ketrīna nespēja izmest Alanu Hamiltonu no prāta. Neesi muļķe, Ketrīna pati sev sacīja. Viņ� ir precēts cilvēks. Visi pacienti jūt vienu un to pa�u pret saviem psihoanalītiķiem. Bet nekas, ko Ketrīna centās sev iestāstīt, nelīdzēja. Varbūt man jādodas pie psihoanalītiķa, lai tiktu skaidrībā par manu psihoanalītiķi.

Pēc divām dienām viņai atkal bija jāsatiek Alans. Varbūt man ir jāatceļ �ī vizīte, Ketrīna domāja, kamēr es vēl neesmu nonākusi par tālu. Pārāk vēlu.

Tajā rītā, kad viņai bija jādodas pie Alana, Ketrīna ģērbās ļoti rūpīgi un aizgāja arī uz kosmētikas kabinetu. Tā kā es netaisos viņu vairs satikt pēc �odienas apmeklējuma, Ketrīna attaisnojās, nav nekā ļauno,, ja izskatos skaista.

Tajā brīdī, kad viņa iegāja kabinetā, tās apņem�anās izgaisa. Kāpēc viņam jābūt tik sasodīti pievilcīgam? Kāpēc mēs nevarējām sastapties, pirms viņ� apprecējās? Kāpēc mēs nevarējām iepazīties, kamēr es vēl biju normāla un pie pilna saprāta eso�a cilvēciska būtne? Bet no otras puses, ja es būtu vesels, normāls cilvēks, es pie viņa ta�u nebūtu nākusi, vai ne ?

�Ko jūs teicāt?�

Ketrīna saprata, ka bija runājusi skaļā balsī. Tagad bija īstā reize pateikt, ka �is būs pēdējais apmeklējums.

Viņa dziļi ievilka elpu. �Alan�� Un viņas apņēmība sabruka. Viņa paskatījās uz fotogrāfiju uz kafijas galdiņa. �Cik ilgi jūs jau esat precējies?�

�Precējies?� Viņ� sekoja Ketrīnas skatienam. �Ak! Tā ir mana māsa ar savu dēlu.�

Ketrīna juta sevī uzvirmojam prieka vilni. �Ak, tas ir brīni�ķīgi! Es gribēju teikt, ka viņa� ka viņa izskatās brīni�ķīga.�

�Vai ar jums viss kārtībā, Ketrīn?� ,

Tā Ķērks Reinoldss bija mēdzis viņai jautāt. Tad ar mani nebija viss kārtībā, Ketrīna domāja, bet tagad ir. �Viss ir labi,� Ketrīna atteica. �Jūs neesat precējies?�

�Nē.�

Vai tu nepaēstu pusdienas kopā ar mani? Vai tu mani neaicināsi uz gultu? Vai tu neprecēsi mani? Ja viņa būtu pateikusi kādu no �īm lietām skaļi, viņ� patie�ām nodomātu, ka viņa ir jukusi. Var būt, ka esmu arī.

Viņ� to sadrūmis vēroja. �Ketrīn, es baidos, ka mēs vairs nevarēsim turpināt �īs tik�anās. �odien būs pēdējā apmeklējuma reize.�

Ketrīnai pamira sirds. �Kāpēc? Vai es kaut ko esmu izdarījusi, ka��

�Nē, tā� tā neesat jūs. Profesionālā saskarsmē ārstam ir nepiedienīgi emocionāli pieķerties pacientei.�

Tagad viņa skatījās uz viņu, un acis tai kvēloja. �Vai jūs gribat teikt, ka esat emocionāli pieķēries man?�

�Jā. Un tāpēc es baidos, ka��

�Jums pilnīga taisnība,� Ketrīna laimīgi teica. �Parunāsim par to �ovakar pusdienās.�

Viņi pusdienoja mazā itāļu restorānā Soho centrā. Ēdienam nebija nozīmes. Tas varēja būt vai nu lielisks, vai briesmīgs. Viņi bija pilnīgi nodevu�ies viens otram.

�Tas nav taisnīgi, Alan,� Ketrīna sacīja. �Tu zini visu par mani. Pastāsti man visu par sevi. Vai tu kādreiz esi bijis precējies?�

�Nē. Biju saderinājies, lai precētos.�

�Kas notika?�

�Tas bija kara laikā. Mēs kopā dzīvojām mazā dzīvoklītī. Tas bija gaisa uzlidojumu dienās. Es strādāju slimnīcā un kad es kādu nakti pārnācu mājās��

Ketrīna varēja viņa balsī saklausīt sāpes.

��mājas vairs nebija. Nekas nebija palicis pāri.�

Viņa uzlika savu roku viņējai. �Piedod.�

�Tas man prasīja ļoti ilgu laiku, lai to aizmirstu. Pēc tam nekad vairs nebiju sastapis nevienu, ko gribētu apprecēt.� Un viņa acis teica: līdz �im brīdim.

Viņi tur sēdēja �etras stundas, runājot par visu � teātri, medicīnu, stāvokli pasaulē, bet īstā saruna palika neizteikta. Starp viņiem pastāvēja glu�i kā elektriskā strāva. Viņi abi to juta. Abu starpā bija nepārvarams seksuāls spriegums.

Beidzot Alans ierunājās: �Ketrīn, tas, ko es �orīt stāstīju par ārsta tin pacienta attiecībām��

�Pastāsti par to man savā dzīvoklī.�

Viņi izģērbās kopā, ātri un nepacietīgi, un, kad Ketrīna novilka drēbes, viņa domāja par to, kā viņa bija jutusies kopā ar

Kērku Reinoldsu un cik at�ķirīgi tas bija tagad. At�ķirība ir bijusi mīlestībā, Ketrīna domāja. Es mīlu �o vīrieti.

Viņa gulēja gultā, gaidot Alanu, un, kad viņ� pie tās atnāca un aplika tai apkārt savas rokas, visas �aubas, visas bailes par to, ka viņa nekad vairs nevarēs piederēt kādam vīrietim, pagaisa. Viņi glāstīja viens otra augumus kā izpētot, vispirms maigi, tad dedzīgi, līdz viņu alkas kļuva me�onīgas un izmisīgas, un viņi savienojās, un Ketrīna skaļi spiedza no pārpilnas laimes izjūtas. Esmu atkal vesela, viņa domāja. Paldies tev!

Viņi gulēja iztuk�oti, un Ketrīna turēja Alanu cie�i savās rokās, negribēdama viņu laist vaļā.

Kad viņa atkal spēja runāt, tad teica drebo�ā balsī: �Tu patie�ām zini, kā apieties ar pacientiem, dakter.�

Ketrīna uzzināja par Konstantīna Demirisa arestu sakarā ar sievas noslepkavo�anu no laikrakstu virsrakstiem. Tas nāca pilnīgi kā �oks. Kad viņa nokļuva birojā, viss �ķita nereāls, kā dūmakā tīts.

�Vai esi dzirdējusi jaunumus?� Evelīna ievaimanājās. �Ko mēs tagad darīsim?�

�Mēs turpināsim tie�i tāpat, kā viņ� gribētu, lai mēs darām. Esmu pārliecināta, ka notikusi liela kļūda. Mēģinā�u viņu sazvanīt.�

Bet Konstantīns Demiriss nebija sazvanāms.

Konstantīns Demiriss bija pats nozīmīgākais cietumnieks, kas Atēnu Centrālajā cietumā jebkad bija bijis. Prokurors bija izdevis pavēles, lai Demirisam netiktu pie�ķirtas nekādas speciālas privilēģijas. Demiriss bija pieprasījis veselu virkni lietu: pieeju telefoniem un teleksiem, kā arī kurjera pakal�pojumus. Viņa prasības tika noraidītas.

Lielāko daļu no nomoda stundām un daudzas no sapņu stundām Demiriss pavadīja, mēģinot izdomāt, kur� būtu varējis nogalināt Melīnu.

Sākumā Demiriss bija pieņēmis, ka Melīna bija pārsteigusi kādu kramplauzi, kas pārmeklējis piekrastes māju, un tas nogalinājis viņu. Bet mirklī, kad policija bija uzrādījusi pierādījumus pret viņu, Demiriss saprata, ka slepkavība ar nolūku izdarīta tā, lai aizdomas kristu uz viņu. Bet jautājums bija � kur� to ir izdarījis? Loģisks atrisinājums būtu bijis, ka tas ir Spiross Lambrū, bet �īs teorijas vājais punkts bija tas, ka Lambrū mīlēja savu māsu vairāk nekā jebkuru citu �ajā pasaulē. Viņ� nekad nebūtu varējis nodarīt tai neko ļaunu.

Demirisa aizdomas tad krita uz bandu, kurā darbojās Tonijs Ricoli. Iespējams, ka viņi uzzināju�i, ko viņ�, Demiriss, izdarījis ar Ricoli, un �ī bija viņu atriebība.

Konstantīns Demiriss bija. �o domu atmetis. Ja mafija būtu gribējusi atriebību, tā glu�i vienkār�i būtu nokārtojusi ar viņu rēķinus.

Un tā, sē�ot viens savā kamerā, Demiriss bija domājis uz priek�u un atpakaļ, mēģinot atrisināt �o mīklu, � kas īsti bija noticis. Beigās, kad viņ� jau bija izsmēlis visas iespējas, bija palicis vairs tikai viens secinājums: Melīna bija izdarījusi pa�nāvību. Viņa bija nonāvējusies un izdarījusi to tā, lai aizdomās tiktu turēts viņ�. Demiriss domāja par to, ko viņ� bija nodarījis Noelai Pā�ai un Lerijam Duglasam, un rūgtākā ironija bija tā, ka viņ� tagad atradās tādā pa�ā stāvoklī, kādā viņi bija biju�i. Viņu taisījās tiesāt par slepkavību, ko viņ� nebija izdarījis.

Pie kameras durvīm pienāca cietuma uzraugs. �Ir atnācisjūsu advokāts, lai runātu ar jums.�

Demiriss piecēlās un sekoja cietuma uzraugam uz nelielu tik�anās telpu. Advokāts viņu gaidīja. �ī cilvēka vārds bija Vasiliki. Viņ� bija apmēram piecdesmit gadus vecs ar bieziem, sirmiem matiem un kinozvaigznes profilu. Viņam bija pirmās �ķiras krimināllietu advokāta reputācija. Vai ar to pietiks?

Cietuma uzraugs paziņoja: �Jūsu rīcībā ir piecpadsmit minūtes.� Tad viņ� abus atstāja divatā.

�Tā,� Demiriss noprasīja. �Kad jūs mani no �ejienes izdabūsiet? Par ko es jums maksāju?�

�Demirisa kungs, baidos, ka tas nebūs tik vienkār�i. Gal�venais prokurors atsakās..

�Galvenais prokurors ir muļķis. Viņi nevar mani �eit turēt. Kā ir ar atbrīvo�anu pret dro�ības naudu? Es do�u jebkuru summu, ko viņi prasīs.�

Vasiliki nervozi aplaizīja lūpas. �Atbrīvo�ana pret dro�ības naudu ir noraidīta. Esmu iepazinies ar pierādījumiem, kas policijai ir pret jums, Demirisa kungs. Tie ir � tie ir diezgan satrieco�i.�

�Satrieco�i vai ne � es nenogalināju Melīnu. Es neesmu vainīgs!�

Advokāts ātri piekrita. �Jā, protams, protams. Vai jums � ē � ir kāds pieņēmums par to, kas būtu nogalinājis jūsu sievu?�

�Neviens. Mana sieva izdarījusi pa�nāvību.�

Advokāts uz viņu skatījās. �Atvainojiet mani, Demirisa kungs, bet es nedomāju, ka tas aizstāvībai būtu pietiekami labs pieņēmums. Jums vajadzētu izdomāt kaut ko labāku.�

Un sāpo�u sirdi Demiriss apjēdza, ka advokātam patie�ām taisnība. Neviena zvērināto tiesa pasaulē neticēs �ādam stāstam.

Nākamajā rītā agri advokāts vēlreiz apmeklēja Demirisu.

�Baidos, ka man ir da�as diezgan sliktas ziņas.�

Demiriss gandrīz iesmējās. Viņ� sēdēja cietumā, gaidīdams nāves spriedumu, un �is muļķis viņam stāstīja, ka viņam ir sliktas ziņas. Kas gan varēja būt vēl sliktāks par situāciju, kurā viņ� atradās?

�Jā?�

�Runa ir par jūsu svaini.�

�Spirosu? Kas ar viņu?�

�Man ir informācija, ka viņ� devies uz policijas iecirkni un izstāstījis tiem, ka sieviete, vārdā Ketrīna Duglasa, joprojām ir dzīva. Es neesmu īsti iepazinies ar tiesas prāvu pret Noelu Pā�u un Leriju Duglasu, bet��

Konstantīns Demiriss vairs neklausījās. Milzīgā spiediena dēļ, kas tika vērsts pret viņu, viņ� bija pilnīgi aizmirsis par Ketrīnu. Ja viņi to atradīs un viņa sāks runāt, viņ� var tikt iejaukts arī Noelas un Lerija nāvēs. Viņ� jau bija kādu aizsūtījis uz Londonu, lai parūpētos par Ketrīnu, bet tagad tas pēk�ņi bija kļuvis neat�liekams.

Viņ� pēk�ņi pieliecās un satvēra advokāta roku. �Gribu, lai jūs nekavējoties aizsūtītu uz Londonu vienu ziņu.�

Viņ� pārlasīja ziņojumu divas reizes un sāka sajust seksuālu uzbudinājumu, kā tas notika vienmēr, pirms viņ� sāka ķerties pie līguma izpildī�anas. Tas bija tikpat kā tēlot Dievu. Viņ� nolēma, kas dzīvos un kas mirs. Viņā iedvesa godbijību vara, kas viņam piederēja, bet problēma pastāvēja. Ja viņam tas jāizdara nekavējoties, tad nebūs laika izstrādāt viņa otro plānu. Viņam kaut kas būs jāimprovizē. Jāiztaisa tā, lai izskatītos pēc nelaimes gadījuma. �ovakar.

Ieraksts konfidenciālā dosjē

SEANSS AR VIMU VENDĪNU

A: Kā jūs �odien jūtaties?

V: Labi. Atbraucu uz �ejieni ar taksometru. �ofera vārds ir Ronalds Kristi. Numurs trīs �nulle �divi �septiņi �viens, tak�sometra apliecības numurs trīs �nulle �septiņi �nulle. �urp braucot, mēs pabraucām garām trīsdesmit septiņiem roveriem, vienam bentlijam, desmit jaguāriem, se�iem austīniem, vienam rolsroisam, divdesmit septiņiem motocikliem un se�iem velosipēdiem.

A: Kā jums iet ofisā, Vim?

V: Jūs zināt.

A: Pastāstiet man.

V: Es nevaru ciest cilvēkus, kas tur strādā.

A: Un kā ar Ketrīnu Aleksanderu? Vim, kā ar Ketrīnu Aleksanderu?� Vim?

V: Ak, vinu. Vina tur vairs nestrādās.

' > >

A: Kā jūs to domājat?

V: Viņu gatavojas nogalināt.

A: Ko ? Kāpēc jūs tā sakāt?

V: Viņa man to pateica.

A: Ketrina jums pateica, ka viņu nogalinās?

V: Cita.

A: Kura cita?

V: Viņa sieva.

A: Kā sieva, Vim?

V: Konstantīna Demirisa.

A: Viņ� jums teica, ka Ketrīnu Aleksanderu nogalinās?

V: Misis Demirisa. Viņa sieva. Viņa man zvanīja no Grieķijas.

A: Kas grib nogalināt Ketrīnu?

V: Viens no vīrie�iem.

A: Jūs domājat, ka viens no vīrie�iem, kas atlidoja no Atēnām?

V: Jā.

A: Vim, mēs tagad pārtrauksim seansu. Man jāiet.

V: Labi. . '

Helēņu tirdzniecības korporācijas biroju slēdza pulksten se�os. Da�as minūtes pirms se�iem Evelīna un citi darbinieki gatavojās promie�anai.

Evelīna iegāja Ketrīnas kabinetā. �Kriterionā izrāda �34. ie�las brīnumu�. Tas ir saņēmis labas atsauksmes. Vai tu negribētu to �ovakar noskatīties?�

�Es nevaru,� Ketrīna atbildēja. �Paldies, Evelīn. Esmu apsolījusi D�erijam Heilijam iet ar viņu uz teātri.�

�Viņu dēļ tu patie�ām nepārtraukti esi aizņemta, vai ne? Labi. Lai jums labi iet.�

Ketrīna dzirdēja, kā citi aiziet. Beidzot iestājās klusums. Viņa vēl uzmeta skatienu savam galdam, pārliecinājās, ka viss ir kārtībā, tad uzvilka mēteli, paņēma somu un sāka iet pa koridoru. Viņa jau gandrīz bija sasniegusi ieejas durvis, kad iezvanījās telefons. Ketrīna apstājās, domādama, vai iet atpakaļ pie telefona. Ketrīna paskatījās pulkstenī; viņa jau tāpat bija aizkavējusies. Telefons turpināja zvanīt. Viņa aizskrēja atpakaļ uz savu kabinetu un pacēla klausuli. �Hallo!�

�Ketrīn.� Tas bija Alans Hamiltons. Viņ� izklausījās aizelsies. �Paldies Dievam, ka tevi vēl noķēru!�

7 *

�Vai kaut kas noticis?�

�Tu esi lielās briesmās. Man �ķiet, ka kāds grib tevi nogalināt.�

Viņa izdvesa klusu, vaidam līdzīgu skaņu. Viņas sliktākie murgi sāka piepildīties. Pēk�ņi viņai sāka reibt galva. �Kur�?� �Es nezinu. Bet es gribu, lai tu paliec tur, kur esi. Neej projām no biroja. Nerunā ne ar vienu. Es braucu tev pakaļ.�

�Alan, es��

�Neuztraucies, esmu jau ceļā. Ieslēdzies! Viss būslabi.�

Saruna beidzās.

Ketrīna lēni nolika klausuli. �Ak Dievs!�

Durvīs parādījās Atanass. Viņ� uzmeta skatienu Ketrfnas bālajai sejai un piesteidzās viņai klāt. �Vai kaut kas noticis, misis Aleksandera?�

Viņa pagriezās pret Atanasu. �Kāds� Kāds mēģinās mani nogalināt.�

Viņ� pārsteigts blenza Ketrīnā. �Kāpēc? Kas� Kas to gribētu darīt?�

�Es īsti nezinu.�

Viņi izdzirdēja klauvējienu pie ārdurvīm.

Atanass jautājo�i paskatījās uz Ketrīnu. �Vai man vajadzētu?��

�Nē,� viņa ātri atbildēja. �Nevienu nelaidiet iek�ā! �urp brauc doktors Hamiltons.�

�oreiz klauvējieni pie ārdurvīm atkārtojās skaļāk.

�Jūs varat paslēpties pagrabstāvā,� Atanass �ukstēja. �Tur jūs būsiet dro�ībā.�

Viņa nervozi pamāja. �Pareizi.�

Viņi devās uz koridora galu, uz durvīm, kas veda uz pagrabstāvu. �Kad atnāk doktors Hamiltons, pasakiet viņam, kur es esmu.�

�Vai jums tur lejā nebūs bail?�

�Nē,� Ketrīna atbildēja.

Atanass uzgrieza gaismu un veda viņu lejā pa pagrabstāva trepēm.

�Neviens jūs te nemū�am neatradīs,� Atanass viņu dro�ināja. �Vai jums nav kāda nojausma par to, kas jūs gribētu nogalināt?� Viņa domāja par Konstantīnu Demirisu un saviem sapņiem. Viņ� tevi grib nogalināt. Bet tas bija tikai sapnis. �Es īsti nezinu.�

Atanass skatījās uz viņu un no�ukstēja: �Man �ķiet, ka es zinu.� Ketrīna uz viņu izbrīnīta skatījās. �Kur�?�

�Es.� Pēk�ņi viņam rokā parādījās kabatas nazis, un viņ� turēja to viņai pie rīkles.

�Atanas, tagad nav laika spēlēties��

Viņa juta, ka nazis spie�as cie�āk viņai kaklā.

�Vai tu esi kādreiz lasījusi Satik�anos Samarā, Ketrfn? Nē? Nu, tagad jau ir par vēlu, vai ne? Tur stāstīts par kādu cilvēku,

kas centās paglābties no nāves. Viņ� devās uz Samaru, un nāve viņu gaidīja tur. Te ir tava Samara, Ketrīn.�

Likās piedauzīgi klausīties �os �ausmīgos vārdus nākam no �ī bērni�ķīgā zēna mutes.

�Atanas, lūdzu. Jūs nedrīkstat��

Viņ� iesita stipru pļauku tai pa seju. �Vai es to nevaru darīt tāpēc, ka esmu jauns zēns? Vai es tevi pārsteidzu? Tas ir tāpēc, ka esmu lielisks aktieris. Esmu trīsdesmit gadus vecs, Ketrīn. Vai tu zini, kāpēc es izskatos pēc puikas? Tāpēc, ka tad, kad es augu, man nekad nepietika ēdiena. Es pārtiku no atkritumiem, ko es nozagu naktīs no atkritumu urnām.� Viņ� turēja nazi Ketrīnai pie rīkles un stūma viņu uz sienas pusi. �Kad es biju mazs puika, es redzēju, kā zaldāti izvaroja manu māti un tēvu un tad tos abus nogalināja, un tad tie izvaroja mani un atstāja mani nomirt.�

Viņ� bīdīja Ketrīnu atpakaļ, dziļāk pagrabā iek�ā.

�Atanas, es� es nekad jums neesmu nodarījusi neko tādu, kas jūs sāpinātu. Es��

Viņ� smaidīja savu zēnisko smaidu. �Tas nav nekas personīgs. Tas ir bizness. Tu esi piecdesmit tūksto�us dolāru vērta, mirusi.� Bija tā, it kā viņas acu priek�ā nolaistos aizkars un viņa visu skatītu cauri sarkanai dūmakai. Daļa no viņas it kā bija ārpusē un skatījās uz notieko�o.

�Man bija izstrādāts brīni�ķīgs plāns. Bet boss tagad ļoti steid�zas, tāpēc mums jāimprovizē, vai ne?�

Ketrīna juta, ka na�a smailais gals dziļāk iespie�as viņas kaklā. Atanass sakustināja roku ar nazi un pārgrieza Ketrīnas kleitas priek�u.

�Skaisti,� viņ� sacīja. �Ļoti skaisti. Es gan biju ieplānojis mums abiem nelielu izpriecu, bet, tā ka tavs draugs dakteris ir ceļā uz �ejieni, mums tam neatliks laika, vai ne? Tev tas ir liels zaudējums. Esmu varens mīlnieks.�

Ketrīna stāvēja, tikko spēdama paelpot, it kā viņu �ņaugtu. Atanass iebāza roku �aketes kabatā un izņēma pintes tilpuma pudeli. Tajā bija bāli iesārts �ķidrums. �Vai tu esi kādreiz nogar�ojusi sļivovicu?* Mēs iedzersim par godu nelaimes gadījumam, kas tevi piemeklēs, vai ne?� Viņ� atvirzīja nazi, lai atvērtu pudeli, un uz brīdi Ketrīna iedomājās, ka jāglābjas bēgot.

* Sļivgvica � plūnļju degvīns (serbu �horvātu vai.).

�Nu, dro�āk,� Atanass klusā balsi sacīja. �Nogar�o, lūdzu.� Ketrīna aplaizīja lūpas. �Klausieties, es� es jums samaksā�u. Es�� �Nedzesē muti!� Atanass iedzēra lielu malku un sniedza pudeli viņai. �Dzer!� viņ� sacīja.

�Nē. Es negribu��

�Dzer!�

Ketrīna paņēma pudeli un iedzēra mazu malciņu. Stiprais brendijs apdedzināja tai rīkli. Atanass paņēma pudeli atpakaļ un ieņēma vēl vienu dziļu malku.

� �

�Kas tad deva mājienu tavam draugam dakterim, ka kāds taisās tevi nogalināt?�

�Es� es nezinu.�

�Tam arī nav nekādas nozīmes.� Atanass norādīja uz vienu no resnajiem koka stabiem, kas balstīja griestus. �Ej tur!� Ketrīna pameta acis uz durvīm. Viņa sajuta tērauda asmeni spie�amies tai kaklā. �Neliec man tev vēlreiz atkārtot.� Ketrīna aizgāja līdz koka stabam.

�Tā dara labas meitenes,� Atanass sacīja. �Apsēdies!� Uz bridi viņ� aizgriezās. Un Ketrīna to izmantoja.

Viņa metās skriet uz kāpņu pusi, un sirds tai dauzījās. Viņa skrēja pēc savas dzīvības. Viņa sasniedza pirmo pakāpienu, tad otro, ta�u augstāk viņa netika, jo juta, ka viņas kāju saķer un velk atpakaļ Atanasa roka. Viņ� bija neticami spēcīgs.

�Kuce!�

Viņ� sagrāba to pie matiem un pierāva tās seju tuvu savējai. �Pamēģini to vēlreiz, un es pārlauzī�u abas tavas kājas.�

Vina varēja sajust nazi starp lāpstiņām.

�Kusties!�

Atanass stūma vinu atpakaļ pie koka staba un nogrūda zemē. �Paliec tur!�

Ketrīna vēroja, kā Atanass dodas pie kartona kastu grēdas, kas bija apsieta ar stipru virvi. Viņ� nogrieza divus virves gabalus un atnesa tos atpakaļ pie viņas.

�Aizliec abas rokas aiz staba.�

�Nē, Atanas, es��

Viņ� trieca dūri viņai sejā, un istaba aizmiglojās. Atanass pieliecās cie�i klāt un �ukstēja: �Nekad nesaki man nē. Dari, ko es tev lieku, pirms es nogrie�u nost tavu stulbo galvu.�

Ketrina aizlika rokas aiz staba, un brīdi vēlāk viņa juta virvi iegrie�amies delnu locītavās, kad Atanass sēja tās kopā. Viņa juta, ka apstājas asinsrite.

�Lūdzu,� viņa teica. �Tas ir pārāk cie�i.�

�Labi,� viņ� pasmīnēja. Viņ� paņēma otru virves gabalu un sasēja viņas kājas cie�i kopā pie potītēm. Tad viņ� piecēlās kājās. �Tik tālu nu esam,� viņ� sacīja. �Viss ir skaisti un omulīgi.� Viņ� ieņēma vēl vienu malku no pudeles. �Vai tu gribi vēl iedzert?�

Ketrina noraido�i pakratīja galvu.

Viņ� paraustīja plecus. �Labi.�

Viņa vēroja, kā tas atkal ceļ pudeli pie lūpām. Varbūt viņ� piedzersies un aizmigs, Ketrīna izmisusi domāja.

�Es mēdzu izdzert kvartu dienā,� Atanass lielījās. Viņ� nometa tuk�o pudeli uz cementa grīdas. �Nu, laiks ķerties pie darba.�

�Ko� ko jūs taisāties darīt?�

�Es gatavojos sarīkot mazu nelaimes gadījumu. Tas būs viens meistardarbs. Es pat varu pieprasīt, lai Demiriss dubulto samaksu.�

Demiriss! Tātad tas nebija tikai sapnis. Viņ� stāvēja aiz visa. Bet kāpēc ?

Ketrīna vēroja, kā Atanass pāriet pāri istabai un pieiet pie lielā tvaika katla. Viņ� noņēma ārējo plāksni un pārbaudīja signāllampiņu un astoņus sildelementus, kas nodro�ināja kat�lam karstumu. Dro�ības ventilis bija ievietots metāla rāmī, lai to aizsargātu. Atanass paņēma koka gabaliņu un iestrēdzināja to rāmī tā, ka dro�ības ventilis izgāja no ierindas. Temperatūras skalā bultiņa bija uzstādīta uz 150 grādiem. Ketrīna redzēja, ka Atanass uzgrieza bultiņu uz maksimumu. Apmierināts viņ� devās atpakaļ pie Ketrinas.

�Vai tu atceries, cik daudz problēmu mums bija ar �o kurtuvi?� Atanass jautāja. �Baidos, ka nu beidzot ar to būs cauri.� Viņ� piegāja Ketrīnai tuvāk. �Kad rādītājs sasniegs 400 grādus, katls uzsprāgs. Vai zini, kas notiks pēc tam? Gāzes vadi tiks izārdīti un karsējamās plāksnes tiem pielaidīs uguni. Visa celtne eksplodēs kā bumba.�

�Tu esi nenormāls! Ārā ir nevainīgi cilvēki, kuri��

�Nav nevainīgu cilvēku. Jūs, amerikāņi, ticat laimīgām beigām, vai ne? Jūs esat muļķi. Nav laimīgu beigu.� Viņ� pieliecās un pārbaudīja virvi, kas turēja Ketrīnas rokas aiz staba. Viņas locītavas asiņoja. Virve griezās viņas miesā, un mezgli bija cieti. Atanass lēni pārvilka ar rokām pār viņas kailajām krūtīm, glāstīdams tās, un tad viņ� pieliecās un tās noskūpstīja. �Cik �ēl, ka mums nav daudz laika. Tu nekad neuzzināsi, ko esi zaudējusi.� Viņ� to sagrāba aiz matiem un noskūpstīja uz lūpām. Viņa elpa oda pēc brendija. �Paliec sveika, Ketrīn.� Viņ� piecēlās.

�Neatstājiet mani,� Ketrīna lūdzās. �Parunāsimies un��

�Man jātiek uz lidma�īnu. Dodos atpakaļ uz Atēnām.� Viņa redzēja, kā tas sāka iet uz kāpņu pusi. �Atstā�u tev gaismu, lai tu varētu redzēt, kā tas notiks.� Pēc brī�a Ketrīna dzirdēja, kā tiek aiztaisītas smagās pagrabstāva durvis un ārpusē aizbultēts aizbīdnis, un tad iestājās klusums. Viņa palika viena pati. Viņa paskatījās uz katla termometru. Rādītājs strauji kāpa. Kamēr viņa skatījās, rādītājs pacēlās no 160 grādiem uz 170 grādiem un turpināja celties. Viņa izmisīgi pūlējās atbrīvot rokas, bet, jo vairāk tās raustīja, jo cie�ākas kļuva virves. Viņa atkal paskatījās aug�up. Rādītājs bija sasniedzis 180 grādus un turpināja celties. Viņai nebija glābiņa.

Nekāda.

Alans Hamiltons drāzās pa Vimpolstrītu kā traks, gan iekļaujoties, gan braucot ārā no satiksmes plūsmas, ignorēdams uzkliedzienus un saniknoto braucēju auto tauru pūtienus. Ceļ� priek�ā bija nobloķēts. Viņ� nogriezās pa kreisi Portlandpleisā un devās uz Oksfordas laukuma pusi. �eit satiksme bija vēl sliktāka un palēnināja viņa braucienu.

Bondstrītas 217. nama pagrabstāvā tvaika katla termometra rādītājs bija uzkāpis līdz 200 grādiem. Telpa jau sāka kļūt karsta.

Daudzo braucēju dēļ kustība bija gandrīz apstājusies. Cilvēki devās mājup vakariņās un uz teātriem. Alans Hamiltons, cerības zaudējis, sēdēja pie stūres. Vai man nevajadzēja piezvanīt policijai ? Bet ko labu tas būtu devis ? Kāda no manām

neirotiskajām pacientēm iedomājusies, ka kāds to taisās nogalināt. Policija būtu smējusies. Nē, man jātiek līdz viņai. Satiksme sāka atkal kustēties.

Pagrabstāvā rādītājs jau tuvojās skaitlim 300. Telpa bija kļuvusi nepanesami karsta. Viņa atkal pūlējās atbrīvot rokas. Locītavas bija noberztas jēlas, bet virve turējās cie�i.

Viņ� iegriezās Oksfordstrītā, braukdams pāri gājēju pārejai, ko �ķērsoja divas vecas sievietes. Sev aizmugurē viņ� izdzirdēja spalgu policijas svilpi. Vienu mirkli viņam ienāca prātā apstāties un dabūt policistu sev palīgos. Bet paskaidrojumiem nebija laika. Viņ� turpināja braukt.

Krustojumā izbrauca ārā liela smagā ma�īna, nobloķēdama tam ceļu. Alans Hamiltons nepacietīgi taurēja.

Viņ� izbāza galvu pa logu un uzsauca: �Kusties ta�u!�

Smagās ma�īnas �oferis pagriezās un paskatījās uz viņu. �Draudziņ, kas noticis, vai tu skrien uz ugunsgrēku?�

Izveidojās satiksmes korķis. Kad beidzot tas izlīdzinājās, Alans Hamiltons sāka atkal braukt un nesās uz Bondstritas pusi. Brauciens, kam bija jāaizņem tikai desmit minūtes, bija aizņēmis veselu pusstundu.

Pagrabstāvā rādītājs bija sasniedzis 400 grādu iedaļu.

Beidzot laimīgā kārtā jau varēja saredzēt ēku. Alans Hamil�tons piebrauca savu auto trotuāra malā otrpus ielai un nobremzēja. Atgrūdis vaļā durvis, viņ� izmetās no ma�īnas. Tikko sācis skriet uz ēkas pusi, viņ� piepe�i �ausmās apstājās. Visa zeme sa�ūpojās, kad visa ēka eksplodēja līdzīgi milzīgai bumbai, piepildot gaisu ar liesmām un gruve�u �ķembām.

Un nāvi.

Atanass Stavi�s jutās briesmīgi uzbudināts. Līguma izpildī�ana vienmēr viņā izraisīja �ādu uzbudinājumu. Viņam bija izveidojies paradums ar saviem upuriem pirms nonāvē�anas vienmēr nodoties seksam � vienalga, vai sievietēm vai vīrie�iem; un vienmēr tas viņam bija licies aizraujo�i. Tagad viņ� bija vīlies, jo nebija bijis laika spīdzināt Ketrīnu vai mīlēties ar viņu. Atanass paskatījās pulkstenī. Vēl bija agrs. Viņa lidma�īna neizlidos pirms vienpadsmitiem vakarā. Viņ� paņēma tak�sometru līdz �eferdmārketam, samaksāja �oferim un blandījās pa ielu labirintiem. Tur bija kāds pusducis meiteņu, kas stāvēja ielu stūros un uzrunāja garāmejo�os vīrie�us.

�Hallo, mīļais, vai tu negribētu �ovakar fran�u stundu?�

�Kā ar mazām viesībiņām?�

�Vai tev neinteresē grieķietes stunda?�

Neviena no sievietēm nevērsās pie Atanasa. Viņ� piegāja pie garas blondīnes īsos ādas svārkos un blūzē un smailpapē�u kurpēs.

�Labvakar,� Atanass pieklājīgi teica.

Viņa uzjautrināta skatījās lejup uz viņu. �Hallo, mazo zēn! Vai tava māte zina, ka tu neesi mājās?�

Atanass bikli pasmaidīja. �Jā, kundze. Es domāju, ka jūs neesat aizņemta��

Prostitūta smējās. �Vai patie�ām? Un ko tu darītu, ja es nebūtu aizņemta? Vai tu jebkad esi mīlējies ar meitenēm?� �Vienu reizi,� Atanass klusi sacīja. �Un man tas patika.�

�Tu esi grunduļa lielumā,� mei�a smējās. �Es parasti at�uju mazos, bet �ī izskatās pēc klusas nakts. Vai tev ir desmit �iliņi?� �Jā, kundze.�

�Labi, mīļais. Iesim aug�ā.�

Viņa ielaida Atanasu pa durvīm un uzveda aug�ā otrajā stāvā uz mazu vienistabas dzīvoklīti.

Atanass iedeva viņai naudu.

�

�Labi, apskatīsimies, vai tu zini, kas darāms, mīļais.� Viņa novilka drēbes un skatījās, kā Atanass izģērbjas. Viņas skatiens bija izbrīnīts. �Mans Dievs! Tu esi milzīgs.�

�Vai patiesi?�

Viņa iegāja gultā un teica: �Ēsi uzmanīgs, nesavaino mani.�

Atanass devās uz gultas pusi. Parasti viņam patika ielasmeitām sist. Tas palielināja viņa seksuālo apmierinājumu. Bet viņ� zināja, ka �oreiz nebija īstais laiks darīt kaut ko aizdomīgu vai atstāt pēdas, kam policija varētu sekot. Tāpēc Atanass uzsmaidīja viņai un sacīja: ��ī tev ir laimīga nakts.�

�Ko?�

�Neko.�

Viņ� uzrāpās tai virsū, aizvēra acis un ietriecās viņā, nodarot tai sāpes, un tā bija Ketrīna, kas kliedza pēc �ēlastības, lūgdamās, lai viņ� apstājas. Un viņ� stampāja viņu me�onīgi, stiprāk un stiprāk, un viņas kliedzieni viņu uzbudināja, līdz beidzot viss eksplodēja un viņ� atkrita atpakaļ apmierināts.

�Mans Dievs,� sieviete teica. �Tu esi neticams.�

Atanass atvēra acis, un viņ� nebija ar Ketrīnu. Viņ� bija kopā ar kādu neglītu ieleni nopluku�ā istabā. Viņ� apģērbās un paņēma taksometru uz savu viesnīcu, kur sasaiņoja mantas un izrakstījās.

Kad viņ� devās uz lidostu, bija pusdesmit. Viņam bija daudz laika, lai paspētu uz lidma�īnu.

Pie Olympic Airways biļe�u kontroles letes bija maza rindiņa. Kad Atanass to izstāvēja, viņ� pasniedza klerkam savu biļeti. �Vai lidojums notiks laikā?�

�Jā.� Klerks izlasīja vārdu biļetē: Atanass Stavi�s. Viņ� vēlreiz paskatījās uz Atanasu, tad pameta skatienu uz vīrieti, kas stāvēja netālu un pamāja. Vīrietis pienāca pie biļe�u kontroles letes.

�Vai varu apskatīt jūsu biļeti?�

Atanass iedeva viņam biļeti. �Vai kaut kas nav kārtībā?� viņ� jautāja. Vīrietis atbildēja: �Baidos, ka mēs esam �o reisu pārblīvēju�i. Ja jūs būtu tik laipns un ienāktu birojā, es varētu visu noskaidrot.�

Atanass paraustīja plecus. �Labi.� Viņ� sekoja vīrietim uz biroju, eiforijas pārņemts. Demiriss jau dro�i vien tagad ir ārā no cietuma. Viņ� bija pārāk svarīgs vīrs, lai likums tam ķertos klāt. Viss bija izdevies perfekti. Viņ� saņems piecdesmit tūksto�us dolāru un uzliks tos uz viena no saviem �veices banku rēķiniem. Un tad mazs atvaļinājums. Varbūt Rivjēra vai arī Rio. Viņam patika vīrie�u kārtas prostitūtas Rio.

Atanass iegāja birojā un apstājās kā iemiets. Viņ� nobālēja. �Tu esi mirusi! Tu esi mirusi! Es tevi nogalināju!� Tā bija klieg�ana.

Atanass joprojām kliedza, kad viņu izveda ārā no istabas un iesēdināja policijas automa�īnā. Viņi skatījās, kā viņ� aiziet, un Alans Hamiltons pagriezās pret Ketrīnu. �Tagad viss ir beidzies, mīļā. Beidzot tas ir beidzies.�

9

Pirms vairākām stundām pagrabstāvā Ketrīna bija izmisīgi mēģinājusi atbrīvot savas rokas. Jo vairāk viņa cīnījās, jo cie�āk savilkās virve. Viņas pirksti sāka jau kļūt stīvi. Viņa turpināja skatīties uz tvaika katla rādītāju. Tas bija sasniedzis 250 grādus. Kad rādītājs sasniegs 400grādus, katls eksplodēs. Ir jātiek kaut kā no �ejienes ārā, Ketrīna izmisumā domāja. Ir jātiek! Viņas acis pievērsās brendija pudelei, ko Atanass bija nometis uz grīdas. Viņa skatījās, un sirds tai sāka sist straujāk. Ir iespēja! Ja tikai viņa varētu� Ketrīna atspiedās pret stabu un izstiepa pēdas uz pudeles pusi. Tā nebija sasniedzama. Viņa no�ļūca zemāk, un koka staba skabargas dūrās tai mugurā. Pudele vēl palika vienas collas attālumā. Ketrīnas acis pildījās asarām. Jāmēģina vēlreiz, viņa domāja. Vēl vienu reizi. Viņa nolaidās vēl zemāk, kaut arī muguru plosīja skabargas, un pastiepās vēlreiz, no visa spēka. Viena pēda pieskārās pudelei. Uzmanīgi, nepastum to tālāk. Lēnām, lēnām viņa aizāķēja pudeles kaklu aiz virves, kas saturēja viņas potītes. Ļoti uzmanīgi viņa salieca kājas, lai pievilktu pudeli tuvāk. Beidzot tā bija viņai blakus.

Viņa paskatījās uz rādītāju. Tas jau bija pacēlies līdz 280 grādiem. Viņa centās apvaldīt paniku. Lēni viņa ar pēdām pastūma pudeli sev aizmugurē, viņas pirksti to sataustīja, bet tie bija pārāk sastingu�i, lai to satvertu, un tie bija slideni no asinīm, kas tecēja no locītavām, kur virve bija iegriezusies.

Pagrabstāvs kļuva arvien karstāks. Viņa mēģināja vēlreiz. Pudele paslīdēja prom. Ketrīna pameta acis uz rādītāju. Tagad jau 300, un likās, ka rādītājs skrie�us skrēja aug�ā. No katla sāka nākt tvaiks. Viņa vēlreiz mēģināja satvert pudeli.

Beidzot! Pudele bija tai sasietajās rokās. Cie�i to turot, viņa pacēla rokas un ātri laida tās gar stabu, sitot stikla pudeli pret betona grīdu. Nekas nenotika. No bezcerības viņa skaļi iekliedzās. Viņa mēģināja vēlreiz. Nekas. Rādītājs nepielūdzami

strauji cēlās aug�ā. 350! Ketrina vēlreiz dziļi ievilka elpu un sita pudeli no visa spēka. Viņa dzirdēja to saplīstam. Paldies Dievam!

Kustēdamās, cik ātri vien varēdama, Ketrina satvēra saplēstās pudeles kaklu vienā rokā un sāka rīvēt virves. Stikls griezās locītavās, bet viņa neievēroja sāpes. Viņa juta vienu virves �ķiedru pārtrūkstam, tad otru, un pēk�ņi viņas roka bija brīva. Viņa steidzīgi atbrīvoja no virves otru roku un atraisīja virves, kas turēja ciet viņas potītes. Rādītājs bija sasniedzis 380 grādus. No katla cēlās biezas tvaika strūklas. Ketrina pietrausās kājās. Atanass bija aizbultējis pagrabstāva durvis. Vairs nevarēja paspēt izkļūt no ēkas pirms eksplozijas.

Ketrina pieskrēja pie krāsns un mēģināja izvilkt koka gabalu, kas bija nobloķējis dro�ības ventili. Tas bija cie�i iestrēdzis. 400!

Lēmums bija jāpieņem sekundes laikā. Viņa skrēja uz tālākajām durvīm, kas veda uz bumbu patvertni, atgrūda tās vaļā un iesteidzās iek�ā. Viņa aizcirta smagās durvis.

Tad, �okurā sarāvusies un smagi elsodama, nogūlās uz betona grīdas lielajā bunkurā, un pēc piecām sekundēm atskanēja drausmīgs sprādziens un likās, ka visa telpa sa�ūpojas. Viņa gulēja tumsā, cīnījās pēc elpas un klausījās liesmu rēkoņā ārpus durvīm. Viņa bija dro�ībā. Tas bija beidzies. Nē, vēl ne, Ketrīpa nodomāja. Vēl ir kaut kas, kas man jāizdara.

Kad ugunsdzēsēji viņu pēc stundas atrada un izveda ārā, tur stāvēja Alans Hamiltons. Ketrina metās viņam rokās � un viņ� to turēja cie�i apskautu.

�Ketrin, mīļā. Es biju tā nobijies! Kā tev izdevās?��

�Vēlāk,� Ketrina atbildēja. �Mums jāaiztur Atanass Stavi�s.�

Viņi salaulājās privātā ceremonijā baznīcā, kas atradās netālu no Alana māsas fermas Saseksā. Alana māsa izrādījās ļoti patīkama sieviete un izskatījās tie�i tāda pati kā uz fotogrāfijas, ko Ketrīna bija redzējusi Alana kabinetā. Viņas dēls bija prom skolā. Ketrīna un Alans pavadīja klusu nedēļas nogali fermā un aizlidoja uz Venēciju, lai pavadītu tur savu medusmēnesi.

Venēcija bija kā ko�a un krāsaina lappuse viduslaiku vēstures grāmatā, burvīga peldo�a pilsēta, ko veido kanāli un 120 salas, kas savienotas ar 400 tiltiem. Alans un Ketrīna Hamiltoni nolaidās Venēcijas lidostā Marco Polo, netālu no Mestres, paņēma motorlaivu līdz Piazza San Marco pieturai un apmetās Royal Dānieļi viesnīcā � skaistā, senā viesnīcā blakus Dod�u pilij. Numurs bija kā izmeklēts, tajā bija skaistas antīkas mēbeles un no tā varēja redzēt Lielo Kanālu.

�Ko tu gribētu darīt vispirms?� Alans jautāja.

Ketrīna piegāja viņam klāt un apskāva viņu. �Mini!�

Mantas viņi izsaiņoja vēlāk.

Venēcija bija dziedino�a kā balzāms, kas lika Ketrīnai aizmirst briesmīgos murgus un pagātnes �ausmas.

Viņa un Alans devās ekskursijās. Svētā Marka laukums atradās pāris simt pēdu attālumā no viņu viesnīcas, bet laika ziņā tas bija gadsimtu attālumā. Svētā Marka baznīca bija mākslas galerija un katedrāle, tās sienas un griestus klāja elpu aizraujo�as mozaīkas un freskas.

Viņi iegāja Dod�u pilī, kurā bija daudz krā�ņi mēbelētu istabu. Viņi stāvēja uz Nopūtu Tilta, pār kuru pirms gadsimtiem gāja pāri cietumnieki, kas devās nāvē.

Viņi apmeklēja muzejus un baznīcas, un da�as no attālākajām salām. Viņi apstājās Murano, lai vērotu stikla pū�anu, un

Burano, lai redzētu, kā sievietes izgatavo me�ģīnes. Viņi devās ar motorlaivu uz Tor�ello un ēda pusdienas Locanda Cipriani skaistā, puķu pārpilnā dārzā.

Tas Ketrīnai atgādināja klostera dārzu, un viņa atcerējās, cik pazudusi viņa tur jutās. Un viņa paskatījās pāri galdam uz savu mīļoto Alanu un nodomāja: paldies tev, Dievs!

Mercerie bija galvenā tirdzniecības iela, un viņi tur atrada pasaulslavenus veikalus: Rubelli � audumiem, Casella � kurpēm, Giocondo Cassini � senlietām. Viņi pusdienoja Quadri un AI Graspo de Ua un Harry�s Bar. Braukāja ar gondolām un arī ne tik lielajām sandoli.

* * *

Kādā piektdienā, kad viņu uzturē�anās Venēcijā jau tuvojās beigām, sākās pēk�ņa lietusgāze un spēcīga elektriskā vētra.

Ketrīna un Alans skrēja, lai paspētu uz savu patvērumu viesnīcā. Viņi vēroja vētru pa logu.

�Atvainojos par lietu, misis Hamiltone,� Alans sacīja. �Avīzes solīja sauli.�

Ketrīna smaidīja. �Par kādu lietu tu runā? Esmu tik laimīga, mīļais.�

Zibens �autras pār�ķēla debesis, un atskanēja pērkona grāvieni. Ketrīnas prātā uzplaiksnīja cita skaņa: tvaika katla > eksplozija.

Viņa pagriezās pret Alanu: �Vai �ī nav diena, kad zvērinātie paziņos spriedumu?�

Viņ� vilcinājās. �Jā. Es par to nerunāju, tāpēc ka.

�Ar mani viss ir kārtībā. Es gribu zināt.�

Viņ� brīdi viņā skatījās, tad pamāja. �Labi.�

Ketrīna vēroja, kā Alans devās pie radio, kas atradās stūri, un to ieslēdza. Viņ� grieza aparāta pogu, līdz uzgrieza BBC staciju, kas raidīja ziņas.

��un premjerministrs �odien iesniedza paziņojumu par savu atkāp�anos no amata. Premjers mēģinās sastādīt jaunu valdību.� Radio sprak�ķēja, un balss te parādījās, te aizpeldēja.

�Tā ir tā sasodītā elektriskā vētra,� Alans teica.

Skaņa atgriezās. �Atēnās beidzot beigusies tiesas prāva pret Konstantīnu Demirisu, un zvērinātie pirms da�iem mirkļiem paziņoja spriedumu. Visiem par lielu pārsteigumu, spriedums ir��

Radio apklusa.

Ketrīna pagriezās pret Alanu. �Kāds� kāds, pēc tavām domām, bija spriedums?�

Viņ� apskāva Ketrīnu. �Tas atkarīgs no tā, vai tu tici laimīgām beigām.�

Piecas dienas pirms Konstantīna Demirisa tiesas prāvas sāk�anās cietuma uzraugs atvēra kameras durvis.

�Jums ir viesis.�

Konstantīns Demiriss pacēla galvu. Izņemot viņa advokātu, viņam līdz �im viesi bija aizliegti. Viņ� necentās izrādīt ziņkārību. �ie izdzimteņi apgājās ar viņu kā ar parastu noziedznieku. Bet viņ� nesagādās tiem gandarījumu, izrādot jelkādas emocijas. Viņ� sekoja cietuma uzraugam pa gaiteni uz mazo tik�anās telpu.

�Ejiet iek�ā!�

Demiriss iegāja iek�ā un apstājās. Kropls vecs vīrs saliektu muguru sēdēja invalīdu ratiņos. Viņa mati bija sniega baltumā. Seja izskatījās kā �ausmīgs vatējums � sa�ūts no sarkaniem un baltiem ādas gabaliņiem. Lūpas bija savilktas aug�up drausmīgā sasalu�a smaida izteiksmē. Pagāja labs brīdis, pirms viņ� aptvēra, kas bija viņa viesis. Viņa seja kļuva pelnu pelēka. �Mans Dievs!�

�Es neesmu spoks,� Napoleons Hotass sacīja. Viņa balss bija aizsmakusi un �erksto�a. �Nāciet iek�ā, Kosta!�

Demiriss atguva valodu. �Ugunsgrēks��

�Es izlēcu ārā pa logu un pārlauzu muguru. Mans virssulainis bija aizvedis mani prom, pirms ieradās ugunsdzēsēji. Es negribēju, lai jūs zināt, ka esmu palicis dzīvs. Biju pārāk noguris, lai ar jums turpinātu cīņu.�

�Bet� tika ta�u atrasts līķis.�

�Mans saimniecības vadītājs.�

Demiriss atkrita krēslā. �Es� es esmu priecīgs, ka esat dzīvs,� viņ� vārgi teica.

�Jums vajadzētu būt gan. Es izglāb�u jūsu dzīvību.�

Demiriss piesardzīgi viņu pētīja. �Vai tie�ām?�

�Jā. Es jūs aizstāvē�u.�

Demiriss skaļi iesmējās: �Patie�ām, Leon. Pēc visiem �iem gadiem � vai jūs mani turat par muļķi? Kas jums liek domāt, ka es ielik�u savu dzīvību jūsu rokās?�

�Tāpēc, ka esmu vienīgais, kas var jūs izglābt, Kosta.� Konstantīns Demiriss piecēlās. �Nē, paldies.� Viņ� sāka iet uz durvju pusi.

�Esmu runājis ar Spirosu Lambrū. Esmu viņu pierunājis liecināt, ka viņ� bija kopā ar jums laikā, kad tika nogalināta viņa māsa.� Demiriss apstājās un pagriezās atpakaļ. �Kāpēc lai viņ� to darītu?�

Hotass paliecās uz priek�u savos invalīda ratos. �Tāpēc, ka es pārliecināju, ka jūsu īpa�umu atņem�ana ir daudz lielāka at�maksa nekā dzīvības atņem�ana.�

�Es nesaprotu.�

�Es pārliecināju Lambrū, ka, ja vien viņ� liecinās jums par labu, jūs atdosiet viņam visus savus īpa�umus. Jūsu kuģus, jūsu kompānijas � visu, kas jums pieder.�

�Vai jūs esat traks!�

�Vai tad tā ir? Padomājiet par to, Kosta. Viņa liecība var izglābt jūsu dzīvību. Vai jūsu īpa�umi jums ir vairāk vērti nekā jūsu dzīvība?�

Iestājās ilgs klusums. Demiriss atkal apsēdās. Viņ� piesardzīgi vēroja Hotasu. �Lambrū ir ar mieru liecināt, ka es biju kopā ar vinu, kad Melīna tika nogalināta?�

�Tā ir.�

�Un pretī viņ� grib��

�Visu, kas jums pieder.�

Demiriss noraido�i pa�ūpoja galvu. �Man vajadzētu paturēt savu�� �Visu. Viņ� grib jūs padarīt pliku un nabagu. Jūs saprotat, ka tā ir vina atriebība.�

Bija kaut kas, kas Demirisam likās aizdomīgi. �Bet kādsjums no tā labums, Leon?�

Hotasa lūpas savilkās smīna parodijā. �To visu dabū�u es.� �Es� es nesaprotu.�

�Pirms jūs nodosiet Helēņu tirdzniecības korporāciju Lambrū, jums visi tās aktīvi jāiegulda jaunā kompānijā. Kompānijā, kas pieder man.�

Demiriss uz viņu skatījās. �Tātad Lambrū nedabūs nekā.� Hotass paraustīja plecus. �Ir uzvarētāji, un ir zaudētāji.�

�Vai Lambrū neko nenojautīs?�

�Tādā veidā, kā es to nokārto�u, nē.�

Demiriss atteica: �Ja jūs tā ap�mauksiet Lambrū, kā es varu zināt, ka neap�mauksiet arī mani?�

�Tas ir ļoti vienkār�i, mans dārgais Kosta. Jūs tiekat aizsargāts. Mūsu staipā pastāvēs parakstīta vieno�anās par to, ka jaunā kompānija piederēs man tikai tādā gadījumā, ja jūs tiksiet attais�nots. Ja jūs tiksiet atzīts par vainīgu, es nesaņem�u neko.�

Tikai tagad Konstantīns Demiriss sāka ieinteresēties. Viņ� sēdēja un vēroja kroplo advokātu. Vai viņ� būtu gatavs zaudēt prāvu un zaudēt simtiem miljonu dolāru tikai tāpēc, lai man atriebtos? Nē. Tik liels muļķis viņ� nav. �Labi,� Demiriss lēni teica. �Es piekrītu.�

Hotass teica: �Labi. Jūs nupat izglābāt savu dzīvību, Kosta.� Esmu paglābis ari kaut ko vairāk, Demiriss triumfējo�i nodomāja. Man ir simt miljoni dolāru noslēpti tā, ka neviens tos nekad nevarēs atrast.

Hotasa tik�anās ar Spirosu Lambrū bija bijusi grūta. Viņ� jau gandrīz izmeta Hotasu ārā no sava kabineta.

�Jūs gribat, lai es liecinu tā, lai paglābtu �ī briesmoņa dzīvību? Pie velna, ejiet prom no �ejienes!�

�Jūs gribat atriebties, vai ne?� Hotass bija jautājis.

�Jā. Un es to izdarī�u.�

�Vai tie�ām? Jūs pazīstat Kostu. Viņa bagātība tam nozīmē daudz vairāk nekā dzīvība. Ja viņu sodīs ar nāvi, viņa sāpes beigsies piecu minū�u laikā, bet, ja jūs viņu izputināsiet un visu tam atņemsiet, piespiedīsiet dzīvot bez naudas, jūs būtu piespriedis viņam daudz lielāku sodu.�

Advokāta vārdos bija patiesība. Demiriss bija vismantkārīgākais cilvēks, ko viņ� jebkad vispār sastapis. �Jūs sakāt, ka viņ� ir ar mieru pārrakstīt visu, kas viņam piedeg man?�

�Visu. Savu floti, biznesu, visas kompānijas, kas viņam pieder.� Tas bija milzīgs kārdinājums. �Ļaujiet man par to padomāt.� Lambrū skatījās, kā advokāts pats izbrauc no viņa kabineta. Nabaga izdzimtenis, viņ� nodomāja. Kam gan lai viņ� dzīvo?

Pusnaktī Spiross Lambrū zvanīja Napoleonam Hotasam. �Esmu izdomājis. Esam vienoju�ies.�

Prese trakoja jauno ziņu neprātā. Konstantīnu Demirisu ne tikai taisījās tiesāt par sievas slepkavību, bet viņu taisījās aizstāvēt vīrs, kur� bija atgriezies no miru�ajiem, visspo�ākais krimināllietu advokāts, ko visi uzskatīja par bojāgāju�u.

Tiesas prāva norisinājās tajā pa�ā sē�u zālē, kur tika tiesāta Noela Pā�a un Lerijs Duglass. Konstantīns Demiriss sēdēja pie apsūdzēto galda, patvēries sava veida neredzamības aurā. Viņam blakus invalīdu krēslā sēdēja Napoleons Hotass. Valsti pārstāvēja īpa�o lietu prokurors Delma.

Delma vērsās pie zvērinātajiem.

�Konstantīns Demiriss ir viens no varenākajiem vīriem pasaulē. Viņa milzīgā bagātība dod tam daudz privilēģiju. Bet vienu privilēģiju tā tomēr nepieļauj. Un tās ir tiesības veikt aukstasinīgu slepkavību. Nevienam nav tādu tiesību.� Viņ� pagriezās, lai paskatītos uz Demirisu. �Valsts, bez �aubām, pierādīs, ka Konstantīns Demiriss ir vainīgs par brutālu savas sievas noslepkavo�anu, sievas, kas viņu mīlēja. Kad jūs iepazīsieties ar pierādījumiem, esmu pārliecināts, ka būs tikai viens spriedums, ko jūs varēsiet iznest. Vainīgs pirmās kategorijas slepkavībā.� Viņ� devās atpakaļ uz vietu.

Galvenais tiesnesis pagriezās pret Napoleonu Hotasu. �Vai aizstāvība ir gatava izklāstīt aizstāvības paziņojumu?�

�Mēs esam, jūsu godība.� Hotass izbrauca zvērināto priek�ā. Viņ� varēja redzēt to sejās līdzcietību, kad viņi centās izvairīties, lai neskatītos uz viņa izķēmoto seju un sakropļoto ķermeni. �Konstantīns Demiriss netiek �eit tiesāts tāpēc, ka viņ� ir bagāts vai varens. Vai arī tie�i tādēļ viņ� ir ievilkts �ajā telpā. Vājie vienmēr cen�as pazemot spēcīgos, vai ne? Demirisa kungs varbūt ir vainīgs par to, ka ir bagāts un spēcīgs, bet vienu lietu es pierādī�u ar pilnīgu pārliecību � viņ� nav vainīgs savas sievas noslepkavo�anā. �

Tiesas prāva bija sākusies.

Pie liecinieku tribīnes prokurors Delma uzdeva jautājumus policijas leitnantam Teofilosam.

�Vai jūs varētu aprakstīt, ko jūs redzējāt, kad iegājāt Demirisa piekrastes mājā, leitnant?�

�Krēsli un galdi bija apgāzti. Viss bija sajaukts.�

�Vai izskatījās, ka notikusi briesmīga cīņa?�

�Jā, kungs. Izskatījās, it kā māja būtu tikusi izdemolēta.� �Jūs atradāt asiņaino nazi nozieguma vietā, vai ne?�

�Jā, kungs.�

�Un uz na�a bija pirkstu nospiedumi?�

�Tā ir taisnība.�

�Kam tie piederēja?�

�Konstantīnam Demirisam.�

Zvērināto acis pavērsās pret Demirisu.

�Kad jūs pārmeklējāt māju, ko vēl jūs atradāt?�

�Sienas skapja dziļumā mēs atradām asiņainas peldbikses ar Demirisa iniciāļiem uz tām.�

>

�Vai nav iespējams, ka tās jau ilgāku laiku atradu�ās mājā?� �Nē, kungs. Tās joprojām bija mitras no jūras ūdens.� �Paldies.�

Tagad bija Napoleona Hotasa kārta. �Detektīv Teofilos, jums bija iespēja runāt ar apsūdzēto personīgi, vai ne?�

�Jā, kungs.�

�Kā jūs aprakstītu viņa fizisko izskatu?�

�Nu�� Detektīvs paskatījās uz vietu, kur sēdēja Demiriss. �Es teiktu, ka viņ� ir liels vīrs.�

�Vai viņ� izskatījās spēcīgs? Es domāju � fiziski spēcīgs?� �Jā.�

�Ne tāda cilvēka tips, kam būtu jāizdemolē istaba, lai nonāvētu savu sievu?�

Delma bija kājās. �Protestēju.�

�Protests pieņemts. Aizstāvības advokāts atturēsies no liecinieka uzvedinā�anas.�

�Es atvainojos, jūsu godība.� Hotass pagriezās pret detektīvu. �Vai pēc jūsu sarunas ar Demirisa kungu jūs viņu vērtējat kā gudru cilvēku?�

�Jā, kungs. Es nedomāju, ka kāds varētu kļūt tik bagāts kā viņ�, ja nebūtu pietiekami gudrs.�

�Es nevaru jums nepiekrist, leitnant. Un tas noved mūs pie interesanta jautājuma. Kā tāds cilvēks kā Konstantīns Demiriss varēja rīkoties tik muļķīgi � izdarīt slepkavību un atstāt aiz sevis nozieguma vietā nazi ar saviem pirkstu nospiedumiem un asiņainas peldbikses?� Vai jūs neteiktu, ka tas nebija necik gudri darīts?�

�Jā, bet da�reiz nozieguma izdarī�anas brī�a karstumā cilvēki dara īpatnējas lietas.�

�Policija atrada zelta pogu no jakas, ko, domājams, valkāja Demiriss? Vai tā ir?�

�Jā, kungs.�

�Un tā ir svarīgs pierādījums pret Demirisa kungu. Policijas teorija ir, ka viņa sieva viņam to izrāvusi cīniņa laikā, kad viņ� to gribēja nogalināt.�

�Tā ir taisnība.�

�Tātad mums ir vīrietis, kas parasti ģērbās ļoti rūpīgi. Poga ir izrauta no viņa jakas priek�puses, bet viņ� to neievēro. Viņ� valkā jaku mājās un vēl joprojām to neievēro. Tad viņ� to novelk, pakarina skapī � un joprojām to neievēro. Tas jau liecina par apsūdzēto ne tikai kā par muļķi, bet arī kā par aklu.�

Pie tribīnes bija Katelanosa kungs. Detektīvu aģentūras īpa�nieks nelaida garām iespēju nodemonstrēt savu nozīmību. Delma viņam uzdeva jautājumus.

�Vai jūs esat privātdetektīvu aģentūras īpa�nieks?�

�Jā, kungs.�

�Un da�as dienas, pirms Demirisa kundze tika nogalināta, viņa ieradās, lai tiktos ar jums?�

�Jā.�

�Ko viņa gribēja?�

�Aizsardzību. Viņa teica, ka viņa gribot �ķirties no vīra un viņ� esot viņai draudējis, ka to nogalinās.�

Klausītāju vidū bija dzirdama murdoņa.

�Tātad Demirisa kundze bija ļoti satraukta?�

�Jā, kungs, viņa patie�ām bija.�

�Un viņa nolīga jūsu aģentūru, lai aizsargā viņu no vīra?� �Jā, kungs.�

�Tas ir viss, paldies.� Delma pievērsās Hotasam. �Liecinieks jūsu rīcībā.�

Hotass piebrauca ar saviem invalīdu ratiņiem pie liecinieku tribīnes. �Katelanosa kungs, cik ilgi jūs strādājat detektīva darbu?�

�Gandrīz piecpadsmit gadus.�

Uz Hotasu tas, pēc visa sprie�ot, atstāja iespaidu. �Jā. Tas ir ilgs laiks. Jūs laikam gan esat ļoti lietpratīgs savā darbā?� �Domāju, ka esmu,� Katelanoss vienkār�i atbildēja.

�Tātad jums ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem, kam ir problēmas?�

�Tāpēc jau viņi nāk pie manis,� Katelanoss pa�apmierināti teica.

�Un, kad Demirisa kundze atnāca piejums, vai viņa izskatījās mazliet satraukta vai��

�Jā, viņa bija gan. Viņa bija ļoti satraukta. Varētu pat teikt � panikā.�

�Saprotu. Jo viņa baidījās, ka vīrs taisās viņu nogalināt.�

�Tā ir taisnība.�

�Tātad, kad viņa atstāja jūsu biroju, cik operatīvo darbinieku jūs sūtījāt tai līdzi? Vienu? Divus?�

�Nē, es nevienu nesūtīju viņai līdzi.�

Hotass sarauca pieri. �Es nesaprotu. Kāpēc ne?�

�Jo viņa teica, ka mums vajadzētu sākt no pirmdienas.� Hotass samulsis skatījās uz viņu. �Baidos, ka jūs mani mulsināt, . Katelanosa kungs. �ī sieviete, kura atnāca uz jūsu biroju nobijusies, ka viņas vīrs taisās viņu nogalināt, mierīgi aizgāja un teica, ka līdz pirmdienai tai nekāda palīdzība nebūs vajadzīga.�

�Jā. Tā ir taisnība.�

Napoleons Hotass noteica gandrīz pie sevis: �Tas liek apdomāt, cik īsti nobijusies Demirisa kundze patiesībā bija, vai ne?�

Pie liecinieku tribīnes bija Demirisa istabene.

�Jūs tātad tie�i dzirdējāt sarunu starp Demirisa kundzi un viņas vīru pa telefonu?�

�Jā, kungs.�

�Vai jūs mums neizstāstītu, kāda bija �ī saruna?�

�Demirisa kundze teica savam vīram, ka viņa grib �ķirties, un viņ� atbildēja, ka viņ� tai �ķir�anos nedos.�

Delma paskatījās uz zvērinātajiem. �Saprotu.� Viņ� atkal pievērsās lieciniecei. �Ko vēl jūs dzirdējāt?�

�Viņ� lūdza, lai tā dodas satikt viņu piekrastes mājā pulksten trijos un lai ierodas viena.�

�Viņ� teica, lai tā ierodas viena?�

�Jā, kungs. Un man viņa teica, ka tad, ja viņa neatgrie�as līdz se�iem, man jāizsauc policija.�

No zvērināto puses bija redzama reakcija. Viņi pagriezās, lai paskatītos uz Demirisu.

�Vairāk jautājumu nav.� Delma pagriezās pret Hotasu. �Liecinieks jūsu rīcībā.�

Napoleons Hotass piebrauca savus invalīdu ratiņus pie liecinieku tribīnes. �Jūsu vārds ir Andrea, vai ne?�

�Jā, kungs.� Viņa centās neskatīties uz rētaino, izkropļoto seju.

�Andrea, jūs teicāt, ka dzirdējāt Demirisa kundzi sakām savam vīram, ka viņa grib �ķirties, un ka jūs dzirdējāt, ka Demirisa kungs atbildēja, ka �ķir�anos nedos, un ka viņ� lika tai atbraukt uz piekrastes māju trijos un lai viņa nāk viena. Vai tā ir taisnība?�

�Jā, kungs.�

�Jūs esat zvērējusi, Andrea. Tas nemaz nav tas, ko jūs dzirdējāt.�

�Ir gan, kungs.�

�Cik daudz telefonu ir istabā, kur notika �ī saruna?�

�Tikai viens.�

Napoleons Hotass piebrauca savu krēslu tuvāk. �Tātad jūs sarunu neklausījāties pie otra telefona?�

�Nē, kungs. Es to nekad nedarītu.�

�Tātad patiesība ir tā, ka jūs dzirdējāt, ko teica Demirisa kundze. Jums nebija iespējams dzirdēt, ko teica viņas virs.� �Ak! Labi, es pieņemu��

�Citiem vārdiem sakot, jūs nedzirdējāt Demirisa kungu draudam savai sievai vai lūdzam viņu atbraukt uz piekrastes māju, vai vēl kaut ko citu. Jūs visu to iztēlojāties no tā, ko teica Demirisa kundze.�

Andrea bija uztraukusies. �Nu, var jau visu nostādīt arī �ādā veidā.�

�Es to nostādu �ādā veidā. Kāpēc jūs bijāt istabā, kad Demirisa kundze runāja pa telefonu?�

�Viņa lūdza man atnest tēju.�

�Un jūs to atnesāt?�

�Jā, kungs.�

�Jūs nolikāt to uz galda?�

�Jā, kungs.�

�Kāpēc tad jūs tūlīt negājāt prom?�

�Demirisa kundze pamāja man, lai palieku.�

�Viņa gribēja, lai jūs dzirdat sarunu vai to, kas izklausījās pēc sarunas?�

�Es� es tā domāju.�

Viņa balss noskanēja kā pātagas cirtiens. �Tātad jūs nezināt, vai viņa runāja ar savu vīru pa telefonu vai vispār ar kādu runāja.� Hotass piestūma savus ratus vēl tuvāk. �Vai jums tas neliekas jocīgi, ka privātas sarunas vidū Demirisa kundze lika jums tur palikt un klausīties? Es zinu, ka manā mājā, ja mums ir personīgas dabas sarunas, mēs neliekam kalpotājiem tās noklausīties. Nē. Es nostādu to tā, ka �ī saruna nemaz nav notikusi. Demirisa kundze nerunāja ne ar vienu. Viņa sagatavoja visu tā, lai �odien, viņas slepkavības prāvas dienā, viņas vīrs tiktu notiesāts uz nāvi. Bet Konstantīns Demiriss nenogalināja savu sievu. Pierādījumi pret viņu tika rūpīgi safabricēti. Tie bija pat pārāk rūpīgi izstrādāti. Neviens saprātīgs cilvēks neatstās veselu sēriju acīm redzamu pieturas punktu aiz sevis, kas varētu liecināt pret viņu. Un neatkarīgi no tā, kas vēl viņ� ir, Konstantīns Demiriss ir saprātīgs cilvēks.�

Tiesas prāva ilga vēl desmit dienas ar apsūdzību un kontrapsūdzību un ekspertu slēdzieniem no policijas un izmeklētāja. Valdīja gandrīz vienprātīgs uzskats, ka Kon�stantīns Demiriss, iespējams, ir vainīgs.

Napoleons Hotass glabāja savu slepeno trumpi līdz pat beigām. Viņ� izsauca uz liecinieku tribīni Spirosu Lambrū. Pirms sākās tiesas prāva, Demiriss bija parakstījis notariāta apstiprinātu līgumu, ar kuru Helēņu tirdzniecības korporācija un visi viņa īpa�umi tika norakstīti Spirosam Lambrū. Dienu pirms tam �ie īpa�umi slepeni tika nodoti Napoleonam Hotasam ar norunu, ka tie stāsies spēkā tikai tad, ja Konstantīns Demiriss tiesā tiks attaisnots.

�Lambrū kungs, vai jūs un jūsu svainis Konstantīns Demiriss labi sapratāties?�

�Nē.�

�Īstenībā � vai tas būtu pārspīlēti teikts, ka jūs viens otru nevarējāt ciest?�

Lambrū paskatījās uz Konstantīnu Demirisu.

�Tas būtu pat par maz sacīts.�

�Dienā, kad jūsu māsa pazuda, Konstantīns Demiriss policijai apgalvoja, ka viņ� neatradās piekrastes mājas tuvumā, ka

patiesībā trijos, jūsu māsas nāves brīdī, viņam bija tik�anās ar jums Akrokorintā. Kad policija jautāja jums par �o tik�anos, jūs to noliedzāt.�

�Jā, es to darīju.�

�Kāpēc?�

Lambrū ilgu laiku sēdēja nerunādams. Kad viņ� ierunājās, viņa balss bija dusmu pilna: �Demiriss bezkaunīgi izturējās pret manu māsu. Viņ� nepārtraukti zākāja un pazemoja viņu. Es gribēju, lai viņ� tiek sodīts. Es biju viņam vajadzīgs, lai nodro�inātu alibi. Es negribēju viņam to dot.�

�Un tagad?�

�Ilgāk es ar meliem nevaru dzīvot. Jūtu, ka man ir jāsaka patiesība.�

�Vai jūs un Konstantīns Demiriss satikāties tajā pēcpusdienā Akrokorintā?�

�Jā, tā ir taisnība.�

Tiesas zālē sacēlās troksnis. Delma nobālis piecēlās kājās. �Jūsu godība, es protestēju��

�Protests noraidīts.�

Delma atslīga atpakaļ krēslā. Konstantīns Demiriss bija paliecies uz priek�u, un acis tam spīdēja.

�Pastāstiet man par to tik�anos. Vai tā bija jūsu ideja?�

�Nē! Tā bija Melīnas ideja. Viņa mūs abus izjokoja.� �Izjokoja? Kā?�

�Melīna man zvanīja un teica, ka viņas vīrs grib mani satikt manā medību mājā, lai apspriestu kādu biznesa jautājumu. Tad viņa piezvanīja Demirisam un teica tam, ka es esot lūdzis uz tik�anos viņu. Kad abi ieradāmies, mēs sapratām, ka mums nav par ko runāt.�

�Un tik�anās bija pēcpusdienas vidū, tajā pa�ā laikā, kad bija fiksēta Demirisa kundzes nāve?�

�Tā ir taisnība.�

�No Akrokorintas līdz piekrastes mājai ir �etru stundu brauciens. Es uzņēmu laiku.� Napoleons Hotass skatījās uz zvērinātajiem. �Tātad nav iespējams, ka Konstantīns Demiriss varētu būt bijis Akrokorintā pulksten trijos un paspētu nokļūt atpakaļ Atēnās pirms septiņiem.� Hotass pagriezās pret Spirosu Lambrū. �Jūs esat zvērējis, Lambrū kungs. Vai tas, ko jūs nupat pateicāt tiesai, ir taisnība?�

�Jā. Lai Dievs man palīdz!�

Napoleons Hotass pagrieza savu krēslu pret zvērinātajiem.

�Dāmas un kungi,� viņ� �ērksto�ā balsī teica, �ir tikai viens lēmums, ko jūs varat pieņemt.� Tie bija palieku�ies uz priek�u, lai dzirdētu vārdus. �Nav vainīgs. Ja valsts būtu izvirzījusi apsūdzību, ka apsūdzētais ir kādu noalgojis, lai tas nogalinātu viņa sievu, tad vēl varētu būt vieta nelielām �aubām. Bet � glu�i pretēji � visa �ī lieta pamatojas uz liecībām, ka pats apsūdzētais bijis tajā istabā un ka viņ� pats nogalinājis savu sievu. Mācītie tiesne�i instruēs jūs, ka �ajā tiesas prāvā ir jāpierāda divi gal�venie elementi: motīvs un iespēja.�

�Nevis motīvs vai iespēja, bet motīvs un iespēja. Jurisprudencē tie ir kā Siāmas dvīņi � nedalāmi. Dāmas un kungi, apsūdzētajam varēja būt vai nebūt motīvi, bet �is liecinieks ir pierādījis bez �aubu ēnas, ka apsūdzētais nebija pat tuvumā nozieguma vietai, kad tas tika izdarīts.�

Zvērinātie bija prom �etras stundas. Konstantīns Demiriss vēroja, kā tie ienāca atpakaļ tiesas zālē. Viņ� izskatījās bāls un uztraucies. Hotass neskatījās uz zvērinātajiem. Viņ� skatījās uz Konstantīna Demirisa seju. Demirisa aplombs un augstprātība bija zudu�i. Viņ� bija cilvēks, kas skatījās nāvei acīs.

Galvenais tiesnesis jautāja: �Vai zvērinātie ir pieņēmu�i lēmumu?�

�Esam, jūsu godība.� Zvērināto priek�sēdētājs pacēla papīra lapu.

�Lūdzu, vai tiesas izpildītājs var dabūt lēmumu?�

Tiesas izpildītājs piegāja pie zvērinātajiem, paņēma papīra lapu un pasniedza to tiesnesim. Viņ� atvēra papīra lapu un pacēla skatienu. �Zvērinātie uzskata apsūdzēto par nevainīgu.�

Tiesas zālē sacēlās elles troksnis. Cilvēki cēlās aug�ā, da�i no tiem aplaudēja, da�i svilpa.

Demirisa sejas izteiksme bija ekstāzes pārņemta. Viņ� ievilka dziļu elpu, piecēlās un devās pie Napoleona Hotasa. �Jūs to izdarījāt,� viņ� teica. �Es jums esmu daudz parādā.�

Hotass paskatījās tam acīs. �Vairs ne. Es tagad esmu ļoti bagāts, bet jūs esat nabags. Nāciet man līdzi, iesim to nosvinēt.�

Konstantīns Demiriss stūma Hotasa invalīda ratiņus cauri pūlim, garām reportieriem uz automa�īnu stāvvietu. Hotass norādīja uz sedanu, kas bija novietots pie ieejas. �Mana ma�īna ir tur.�

Demiriss aizstūma viņu līdz durvīm. �Vai jums �ofera nav?� �Man tas nav vajadzīgs. Man �ī ma�īna ir speciāli ierīkota tā, ka es to varu pats vadīt. Palīdziet man tikt iek�ā.�

Demiriss atvēra durvis un iecēla Hotasu vadītāja sēdeklī. Viņ� salocīja invalīda ratiņus un ielika tos aizmugurējā sēdeklī. Demiriss iesēdās automobilī līdzās Hotasam.

�Jūs joprojām esat lieliskākais advokāts pasaulē,� Konstantīns Demiriss smaidīja.

�Jā.� Napoleons Hotass ieslēdza aizdedzi un sāka braukt. �Ko jūs, Kosta, tagad darīsiet?�

Demiriss izvairīgi atbildēja: �Gan jau kaut kā tik�u galā.� Ar simt miljoniem dolāru es varu uzcelt savu impēriju no jauna. Demiriss nosmējās. �Spiross būs ļoti nobēdājies, kad viņ� atklās, kā jūs viņu apvedāt ap stūri.�

�Neko viņ� tur nevar izdarīt,� Hotass apgalvoja. �Līgums, ko viņ� parakstīja, dod viņam kompāniju, kas ir bez vērtības.�

Viņi devās uz kalnu pusi. Demiriss skatījās, kā Hotass pārvieto sviras, kas kontrolē gāzes pedāļus un bremzes. �Jūs ļoti labi to darāt.�

�Cilvēks iemācās darīt visu, ja ir nepiecie�amība,� Hotass atbildēja. Viņi brauca aug�ā pa �auru kalnu celiņu.

�Kurp mēs dodamies?�

�Tur aug�ā man ir maza mājiņa. Mēs iedzersim glāzi �ampanie�a, un es izsauk�u taksometru, lai jūs aizved atpakaļ uz pilsētu. Ziniet, Kosta, es esmu daudz domājis. Viss, kas notika� Noelas nāve un Lerija Duglasa nāve. Un nabaga Stavross. Tas viss nebija naudas dēļ, vai ne?� Viņ� pagrieza galvu, lai palūkotos uz Demirisu. �Tas viss bija naida dēļ. Naida un mīlestības. Jūs mīlējāt Noelu.�

�Jā,� Demiriss teica. �Es mīlēju Noelu.�

�Es ari viņu mīlēju,� Hotass teica. �Jūs to nezinājāt, vai ne?� Demiriss pārsteigts paskatījās. �Nē.�

�Un tomēr es palīdzēju jums viņu nogalināt. Es nekad to sev neesmu piedevis. Vai jūs sev esat piedevis, Kosta?�

�Viņa bija pelnījusi to, ko dabūja.�

�Domāju, ka beigās mēs visi saņemam, ko esam pelnīju�i. Ir kaut kas, ko es neesmu jums pastāstījis, Kosta. Tas ugunsgrēks � visu laiku kop� tās ugunsgrēka nakts es cie�u ne�ēlīgas sāpes. Ārsti mani mēģināja salikt, bet tas nav īsti izdevies. Esmu pārāk sakropļots.� Viņ� pagrūda sviru, kas palielināja ma�īnas ātrumu. Viņi sāka braukt ātrāk pa lī�lo�u ceļu, virzīdamies ar�vien augstāk un augstāk. Tālu lejā bija redzama Egejas jūra.

�Īstenībā,� Hotass aizsmacis teica, �mani moka tik lielas sāpes, ka mana dzīve patie�ām nav vērta, lai to ilgāk dzīvotu.� Viņ� atkal pagrūda sviru, un ma�īna sāka braukt ātrāk.

�Samaziniet ātrumu,� Demiriss teica. �Jūs braucat pārāk�� �Esmu palicis dzīvs tik ilgi tikai jūsu dēļ. Esmu nolēmis, ka mums abiem jāizbeidz dzīve kopā.�

Demiriss pagriezās un paskatījās uz viņu �ausmu pārņemts. �Par ko jūs runājat? Palēniniet ātrumu, cilvēk! Jūs noga�lināsiet mūs abus.�

�Tā tas ir,� Hotass teica. Viņ� atkal pagrūda sviru. Ma�īna ar rāvienu traucās vēl ātrāk.

�Jūs esat traks!� Demiriss iesaucās. �Jūs ta�u esat bagāts. Jūs negribat mirt.�

Hotasa kroplās lūpas saviebās drausmīgā smaida imitācijā. �Nē. Es neesmu bagāts. Vai zināt, kur� ir bagāts? Jūsu draudze�ne � māsa Terēza. Es atdevu visu naudu Joanīnas klosterim.� Viņi traucās pret aklu ceļa līkumu pa stāvu kalnu ceļu. �Apstādiniet ma�īnu!� Demiriss kliedza. Viņ� mēģināja atņemt Hotasam stūri, bet tas bija neiespējami.

�Es do�u jums visu, ko vēlaties!� Demiriss sauca.

Bet Hotass atbildēja: �Man ir tas, ko es gribu.�

Nākamajā mirklī viņi jau lidoja pāri klintij, lejā pa stāvo kalna nogāzi, ma�īnai iztaisot grotesku nāves pirueti, līdz beidzot lejā tā ietriecās jūrā. Tad sekoja �au�alīga eksplozija un pēc tam dziļ� mū�ības klusums.

PUSNAKTS ATMIŅAS

Redaktore D.Avotiņa Korektores M.Starka un Z.Gra�anska Mākslinieciskais redaktors V.Pārups Tehniskā redaktore V.Vasiļjeva Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0136. Formāts 84x108/32. 9,5 iespriedi. Iespiesta Rīgas Paraugtipogrāfijā, Vienības gatve 11, LV 1004 Rīgā. Pasūt. Nr. 101928.

vSidnijs Seldons

Sve�inieks

spogulī

vSidnijs Seldons

Sve�inieks spogulī

Tas ir stāsts par Tobiju Tempļu, superzvaigzni un supernelieti, ko pla�ā televīzijas un kino skatītāju auditorija dievina. Tomēr pats viņ� dzīvo noslēgti, sava aizdomīguma un neuzticē�anās dēļ norobe�ojies no īstām, cilvēciskām attiecībām.

Tas ir arī stāsts par D�illu Kāstlu, kas ieradusies Holivudā, lai kļūtu par super�zvaigzni, ta�u atklāj, ka viņas vienīgā likme �ajā spēlē ir pa�as miesa.

Vientuļ� vīrietis un ilūzijas zaudējusi meitene, kas sapņo par slavu un nes sevī drausmīgu noslēpumu. Plēsoņu pasaulē viņus vienu pie otra saista ne�ēlīga, visspēcīga mīla, kas reizē var izrādīties gan augstāka par cilvēcīgo, gan arī neiedomājami zemiska.

"Lasītājam ir bezgala grūti izturēt sasprin�dzinājumu. Grāmatas kulminācija ir satrie�co�a, nakts murgam līdzīgais scenārijs stindzinās asinis jebkura dzīslās� �eldons lieliski stāsta �īs pasakas, ar vārdiem rīkodamies kā da�dien burvis. Viņa darbi pārliecina ar stila izjūtu, nostrādātību, enerģiju. �is autors izklaidējot vienmēr pamanās turēt lasītāju savā varā."

"Fort Worth Star Telegram"

vSidnijs

Soldons

Nekas nav mū�īgs

vSidnijs �eldons

Nekas nav mu�īgs

Romāna darbība noris laikposmā no 1990. līdz 1995. gadam.

Romānam ir tā sauktā gredzenveida kompozīcija � ias sākas un beidzas ar tiesas prāvu pret jaunu, spējīgu slimnīcas ārsti, kura tiek apsūdzēta par eitanāzijas (bezcerīgi slima pacienta nomirdinā�anas) izdarī�anu, turklāt it kā ar viltu iegūstot miru�ā pacienta atstāto mantojumu. �ī ir ar diezgan labu gaumi veidota kriminālintriga, kas atrisinās tikai pa�ās romāna beigās.

Galveno daļu romānā aizņem literāro varoņu dzīves un darba gaitas līdz minētajai tiesas prāvai. Darbība risinās ārstu aprindās. Peid�a Teilore līdz ar divām citām jaunām ārstēm pēc augstskolas beig�anas tiek norīkota darbā uz slimnīcu. Tur notieko�ais aprakstīts ļoti spraigi, saisto�i, neskatoties uz to, ka diezgan detalizēti palaikam aprakstītas medicīnas iestādes ikdienas norises. Iepazīstinot ar centrālajām personām, autors sniedz arī tālākas atkāpes pagātnē, kas ļauj labāk izprast �o cilvēku rakstura un uzvedības veido�anās apstākļus. �eldons �ajā romānā daudz uzmanības veltī ari varoņu mīlestības un intīmo attiecību attēlo�anai. Da�as seksa ainas aprakstītas diezgan detalizēti, tomēr tās nespēj jūtami mazināt labo iespaidu par romānu kā ļoti saisto�u, interesantu un aizraujo�u lasāmvielu. Lasītāju interesi �eldons prot noturēt līdz pat pēdējai lappusei.

vSidnijs

Seldons

Ja rītdiena pienāks

vSidnijs Seldons

Ja rītdiena pienākas

�Viņai prātā vairs bija tikai viena doma � atriebība. Viņa liks tiem samaksāt. Visiem pēc kārtas. Viņa nezināja, kā, bet bija pārliecināta, ka atriebsies. ''Rītdien,� viņa domāja. "Ja rītdiena pienāks."

"Treisija skatījās, kā policijas ma�īna pazuda tumsā. Viņu pārņēma milzīga atvieglojuma sajūta. Treisija uzģērba savu melno apmetni un atstāja māju pa parādes durvīm, uzmanīgi pieslēgusi signalizāciju. Tikai pēc tam viņa saprata, cik pārdro�i bija rīkojusies. Treisija sāka ķiķināt, un �ī ķiķinā�ana pārauga saraustītos, nevaldāmos smieklos. Viņa smējās, līdz asaras sāka ritēt lejup pa seju. Pirmo reizi gada laikā viņa smējās. Sajūta bija brīni�ķīga."

"�is darbs neliks vilties saviem faniem. "Ja rītdiena pienāks" ir valdzino�a grāmata, lasītājus pievilina skaistā varone, kura pastāvigi dzīvo uz briesmu robe�as� �eldonam ir paradums vienlaicīgi apburt un �okēt savus lasītājus. Visu to viņ� dara vienlīdz labi grāmatā "Ja rītdiena pienāks"."

"United Press International"

vSidnijs �eldons

Viņpus

pusnaktij

vSidnijs

Seldons

Viņpus pusnaktij

lielisks romāns par kvēlu juteklību un satrieco�u ļaunumu. Pēc tā veidotā filma kļuvusi par ekrāna sensāciju.

Romāns par

���� skaistu fran�u aktrisi, kuru viņas kaislība un atriebības alkas no Parīzes ielām aizved uz visvarena miljardiera guļamistabu�

����� visvarenu grieķu magnātu, kur� nekad nepiedod pāridarījumu�

��� skaistu kara varoni, kuru prom no sievas aizvilina neatvairāma sieviete�

������ nevainīgu meiteni, kuras sapnis par mīlestību pārvēr�as par baiļpilnu murgu� Parīze un Va�ingtona, Holivuda un Grieķijas salas � �eit risinās dramatisma pilnā vēstījuma notikumi, kuros iesaistītas �etru cilvēku dzīves.

vSidnijs Seldons

Intrigante

Romānā "Intrigante" viss sākas pagāju�ā gadsimta beigās Dienvidāfrikā, kur no visām pasaules malām saradu�ies diman�tu drud�a pārņemtie vīri. Da�i no viņiem kļūst par miljonāriem. Citu miesas aprij tuksne�a maitu ērgļi. No Skotijas atbrau�ku�ais jaunietis savā ceļā uz dimantiem sastop gan maitu ērgļus, gan haizivis, bet visļaunākais izrādās cilvēks�

Romāna darbības vietas mainās tikpat strauji kā varoņu likteņi. Pēc tuksne�a � grezni savrupnami, pēc biznesmeņu kabi�netiem � nēģeru būdas. Daudz kaislīgu cilvēku, kas vienlīdz aizrautīgi nododas gan milestibai, gan atriebībai. Daudz notikumu � streiks dimantu raktuvēs, izbēgu�a no�ziedznieka meklē�ana, slepkavība �aurā ģimenes lokā�