KARENA ROBARDSA

RĒGU EZERA NOSLĒPUMS

-�� Mammiņ, es pieslapināju gultu, - klusa, bēdīga balstiņa un mazas rociņas pieskāriens uztrauca Lūizi Hārdinu no dziļa nomid�a. Ar pūlēm pavērusi vienu aci, viņa ieraudzī�ja, ka pie gultas stāv Misija, viņas meitiņa. Tumsā spīdo�ie modinātājpulksteņa cipari vēstīja, ka patlaban ir viens naktī.

-�� Mammiņ! - Misijas rociņa vēlreiz parāva Lūizes bālzaļā neilona naktskrekla garo piedurkni.

-�� Ak nē, Misij! Ta�u ne atkal. - Lūizes �uksts skanēja izmisīgi, un viņa, pūlēdamās nepamodināt savu vīru Broku, kur� rāmi �ņākāja līdzās, izslīdēja no gultas. Lai sāktu dar�bu astoņos, Brokam bija jāceļas agri - bez ceturk�ņa septi�ņos. Viņ� mēdza teikt, ka pārējie mājinieki varot gulēt kaut vai visu dienu, bet kādam ta�u esot jāpelna ģimenei iztika. Turklāt viņu tracināja, ka Misija joprojām laiku pa laikam slapina gultā. Būdams bērnu ārsts, viņ� zināja, ka meita pār�sniegusi vecumu, kad var gadīties tādas ķibeles, un bie�os nakts negadījumus uztvēra ļoti saasināti.

�ā iemesla pēc Lūize, Misija un viņas desmit gadus ve�cā māsiņa Heidija bija vienoju�ās pēc iespējas slēpt no tēva �īs likstas.

-�� Piedod, mammiņ, - Misija �ēli ierunājās, kad bija aiz�vēru�ās guļamistabas durvis un viņas varēja justies brīvāk. Zilais, pūkainais paklājs mīlīgi glāstīja Lūizes kailās pēdas. Pa nelielo halles logu, ko nesedza aizkari, - tas atradās ļoti augstu, turklāt otrajā stāvā -, Lūize saskatīja sīkas zvaig�znītes un slimīgi bālu mēnesi, kas airējās pa tum�o debesu klaidu. - �oreiz es vismaz sapņoju, ka sē�u uz podiņa. Sap- nītis likās tik patiess! Kad uzmodos, biju viscaur slapja un nemaz nesēdēju uz podiņa�

-�� Visi sapnī�i tev �ķiet patiesi. - Lūizes tonis bija maz�liet dzedrāks, nekā ierasts, tomēr tur neko nevarēja darīt. Viņa patie�ām bija pārguru�i, jo �ie negadījumi atkārtojās gandrīz katru nakti. Septiņus gadus vecā Misija naktīs mo�dināja māti gandrīz tikpat bie�i, kā to bija darījusi zīdaiņa vecumā.

Pa puspavērtajām vannasistabas durvīm krita gaismas strēle, kas aizsniedzās līdz gaiteņa tālākajam galam, kur aiz Heidijas istabas un mazliet mazākās viesu guļamistabas at�radās Misijas guļamistaba. Pēdējā laikā Lūize mēdza atstāt vannasistabā gaismu, jo līdztekus urīna nesaturē�anai Misi�ja bija sākusi baidīties no tumsas. Meiteni vajāja murgi par briesmoņiem, kas it kā slēpjoties istabā un novērojot viņu miegā. Reizēm bērns modās aug�ā, kliegdams pilnā balsī, un Lūize, satrūkdamās kā no �āviena, lēca laukā no gultas un metās pa gaiteni uz Misijas istabu, kur atrada meitiņu rau�dam, saritināju�os kamolā gultas vidū ar segu uz galvas, un caur elsām murminām kaut ko nesaprotamu. Pats par sevi saprotams, ka Lūize beigu beigās aiznesa bērnu uz vecāku guļamistabu, kaut gan tāda rīcība Brokam �ķita ārkārtīgi no�sodāma. Vīrs bija viņai skaidrojis, ka tie�i tur slēpjoties Mi�sijas traucējumu sakne. Lūize izturoties pret viņu kā pret ma�ziņu, atalgodama meitas nodarījumus ar savu uzmanību (un neesot �aubu, ka tie�i to Misija vēloties panākt), lai gan bēr�nam būtu laiks pierast pie kārtības. Lūizei bija skaidrs, ka Broks visu zina labāk - jo pastāvīgi uzklausīja atgādināju�mus, ka īstais lietpratējs esot viņ�, - tomēr viņa nespēja pa�ciest domu par septiņus gadus veca bērna vaino�anu, kad tas baidās no tumsas. Vai arī slapina gultā. Pēc Broka uz�skatiem, meitiņu varēja vainot gandrīz visā.

Ienākot Misijas istabā, Lūizei nāsīs iesitas ass urīna smārds. Viņa nopūtās. Misijas rociņa viņas plaukstā nodre�bēja.

-�� Man patie�ām ļoti �ēl, mammiņ, - mazā vēlreiz ieru�nājās.

Neteikdama ne vārda, Lūize palaida vaļā meitas roci�ņu, aizvēra durvis, ieslēdza gaismu un devās pie kumodes, lai sadabūtu tīru naktskrekliņu. To sameklējusi, viņa drūmi sarauca pieri. Varbūt Brokam galu galā taisnība, viņa no�domāja. Varbūt tomēr derētu būt stingrākai? Viņa patie�ām bija nomocījusies, piespiedu kārtā celdamās aug�ā gandrīz katru nakti.

Kā jau ierasts, Misija pati bija novilkusi un nometusi uz grīdas saslapināto naktskrekliņu. Sakniebusi lūpas, Lū�ize pārvilka sauso veļas gabalu bērnam pār galvu. Kad naktskrekls bija apslēpis meitas augumiņu, Lūize pasniedzās, lai izbrīvētu no tā apak�as Misijas garo, brūno bizi. Kad ma�zā a�i pacēla pret māti lielo, gai�brūno acu jautājo�o ska�tienu, Lūize viegli parāva bizi.

-�� Tu palīdzēsi apmainīt palagus, - viņa teica mazliet stingrākā balsī, nekā ierasts.

-�� Mammiņ, vai tu uz mani stipri dusmojies? - Misija vaicāja, kad abas sāka vākt nost netīro gultas veļu. Lūizes sirds atmaiga. Galu galā Misija vēl bija maza. Savam vecu�mam pat pārāk maza. Viņa bija piedzimusi se�as nedēļas pirms laika, un Lūizei reizēm �ķita, ka Misijas nelaimēs vai�nojama viņas pāragrā iera�anās �ajā pasaulē. Varbūt viņas ķermenis vēl nebija tik nobriedis kā lielākajai daļai septiņ�gadīgo bērnu? Broks, bez �aubām, apgalvoja, ka tās esot muļķības.

Sasodītais Broks!

-�� Nē, bērniņ, es uz tevi nedusmojos. - Par laimi, mat�raci no neglābjama posta pasargāja vinila pārklājs, tāpēc Lūizei atlika vienīgi rūpīgi aizbāzt aiz matra�a malām pala�gu stūrī�us; tīra gultas veļa un rezerves segas glabājās lādē, kas stāvēja gultas kājgalī. Nogludinājusi uz palagiem uzklāto vilnas segu, Lūize atlocīja stūrīti. - Lec nu iek�ā!

-�� Tikai nestāsti tētim, - Misija lūdza, palīzdama zem segas.

-�� Nestāstī�u. - �ie vārdi bija kļuvu�i par rituālu. Lūize juta, ka solījums kaut ko slēpt no Misijas tēva ir aplamība, toties viņas praktiskais prāts nevēlējās lieku reizi klausīties Broka sprediķos, ja nāktu gaismā, ka Misijai atkal gadīju�sies parastā nelaime. Viņa nevēlējās arī, lai tos klausās Mi�sija. Vai nu viņas vīrs bija, vai nebija di�s lietpratējs, �ādās reizēs tas bija glu�i vienalga.

Pagriezusies uz sāniem, Misija ērti saritinājās tīrajos, sausajos palagos, un Lūize apspraudīja viņai apkārt segu. Meitenītes lūpas izliecās vārā smaidā, bet vaidziņ� dziļi ie�grima sārtajā spilvenā, kuru greznoja sīku, baltu sirsniņu raksts.

-� Arlabunakti, bērniņ. - Lūize pieskārās ar lūpām mei�tas sejiņai un izslējās.

-�� Es tevi mīlu, mammiņ. - Misijas balss skanēja pavi�sam miegaini un plakstiņi jau vērās ciet.

-�� Es arī tevi mīlu, pelīt. Un tagad dodies atpakaļ uz �u��umui�u. - Lūize pacēla no grīdas netīro gultas veļu un naktskrekliņu.

-�� Atstāj vannasistabā gaismu.

-�� Atstā�u, - Lūize apsolīja.

Nodzēsusi gaismu, viņa, greizi smaidīdama, pagriezās un brītiņu pastāvēja atvērtajās durvīs, lai uzmestu vēl vienu skatienu savam bērnam. Te tev nu bija sauk�ana pie kārtī�bas, viņa nodomāja. Tomēr bērnam patie�ām bija tikai sep�tiņi gadiņi� Gulēdama mazajā, baltajā gultiņā, ko I.ūize sa�vām rokām bija apgleznojusi ar Misijas iemīļotajām radībiņām - taureņiem -, meitenīte �ķita pavisam sīciņa. Lūize mierināja sevi, ka pavisam drīz slapinā�ana gultā beig�sies pati no sevis. Kad Misija izaugs, viņām būs par ko pa�smieties�

-�� Līdz rītam, - Lūize no�ukstēja un aizvēra durvis. Tad devās uz pagrabstāvu, lai ieliktu palagus veļas ma�īnā, tā�dējādi noslēpdama Broka acīm nakts kļūmes pēdas.

Bet Lūize nezināja, ka Misijas istabas sienas skapī, pa�slēpies aiz divās rindās pakārtām, rūpīgi izgludinātām drē�bītēm un vesela kalna mīksto rotaļlietu, slēpās kāds sve�i�nieks. Kad bērns bija izkāpis no gultiņas un devies pēc mātes, vīrietis vēlējās bēgt. Tomēr nebija dro�s, ka pagūs tikt projām. Un tie�ām - meitenīte kopā ar sievieti atgriezās is�tabā jau pēc pāris minūtēm. Pamezdams slēptuvi, viņ� dro��i vien tiktu notverts. Klausīdamies mātes un meitas saru�nā, vīrietis svīda aukstus baiļu sviedrus. Viņai būtu pieticis atvērt sienas skapja durvis - bet viņa to neizdarīja�

Tagad viņ� atkal bija vienatnē ar savu saldumiņu.

Sirdspukstiem strauji paātrinoties, vīrietis pacietīgi no�gaidīja, kamēr meitenītes māte atgrie�as savā guļamistabā. Pēc tam, ieklausīdamies aizmigu�ā bērna klusajā, ritmiska�jā elpā, viņ� joprojām gaidīja.

Visbeidzot klusi atvēra sienas skapja durvis.

Nākamajā rītā, kad Lūize ieradās modināt Misiju, ku�rai desmitos no rīta bija norunāts tikties ar rotaļbiedriem, meitene, sasegusies līdz zodam, kārtīgi gulēja uz muguras.

-� Laiks celties, miegamice! - Lūize smiedamās teica. Mi�sija nekad nemēdza gulēt pārlieku ilgi, tāpēc nebija izslēgts, ka �is saldais miegs vēstīja par jaunu bērna attīstības pakā�pi, kurā nebūs vietas slapinā�anai gultā. Viņa rotaļīgi norā�va meitai segu.

Tajā pa�ā mirklī smiekli aprāvās un smaids saplaka kā pārdurts balons. Lūgdama visus dievus, kurus jebkad un jeb�kur pielūgusi cilvēce, un izmisīgi cerēdama, ka acis viņu viļ, Lūize satvēra meitiņas rokas.

Misijas augumiņ� bija salts. Salts un stīvs. To bija sa�grābis savā varā nāves stingums.

Bērns gulēja gultiņā miris.

Nākamajā nedēļā "New Orleans Times Picayune" bija lasāms milzīgs virsraksts: "Izcils Batonrū�as bērnu ārsts tiek apvainots savas septiņus gadus vecās meitas noslepkavo�a�nā; iemesls - slapinā�ana gultā."

Laikraksts bija iznācis tūksto� deviņsimt se�desmit de�vītā gada sestajā maijā.

Rēgi. Tik �ajA tveicīgajā vasaras naktī bija manāmi itin visur. To bālie, miglainie apveidi plivinājās pār veco kapsē�tu stāvajā ezera krastā, spēlēja paslēpes kailo cipre�u apsū�noju�ajos, izlocītajos zaros, cēlās pret debesīm�no piķa mel�najiem ezera ūdeņiem. Tie visi �ukstēja korī, un vārdi, krizdami kā ūdens lāses caur miglas vāliem, bija tik tikko sadzirdami, parasto nakts skaņu slāpēti. Bēdz. Ej projām. Bēdz, �ukstēja rēgi. Kas pateiks, vai parādības tie�ām bija reālas vai arī tās bija radījusi iztēle un atmosfēras untumi? Un vai tam bija jelkāda nozīme?

Kaut arī pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri vieniem - bija 1999. gada 19. augusts, piektdienas nakts vai, pareizāk sakot, sestdienas rīts -, karstums nebija mazinājies. Tas bija mitrais, tveicīgais karstums, kas ik gadus augustā apņēma Pointkoupas apkārtni glu�i kā smacējo�i bieza sega. Karstums lika matiem savīties sprogās vai arī ļengani nokarāties - at�karībā no tā, ar kādiem matiem daba cilvēku apveltījusi. Kar�stums lika sievietēm "norasot", bet vīrie�iem svīst, saasināja kaislības un naidu, vairoja moskītu mākoņus un gļotainos, zaļos ūdensaugu klājienus, ko �eit dēvēja par ūdenslēcām.

Lend�elas plantācijas tveice. To dzemdināja purvainie Luiziānas apgabali dienvidos, A�afalaijas upe rietumos un varenā Misisipi austrumos. Tveice, kurai piemita neatkār�tojamas smar�as, gar�as un sajūtas.

Beidzot esmu atgriezusies mājās, Olivija Morisone no�doma ja, ieelpodama kop� agras bērnības pazīstamo neno�sakāmo kokteili, kurā sajaucās trūdu, purva ūdens un neti�cami bagātīgās augu valsts smakas un smar�as. Atmiņas viņu gan priecināja, gan biedēja. Jo �is vienlaikus bija un ne�bija viņas mājas.

-�� Vai mēs jau esam atnāku�as, māmiņ? - Nakts trok�ņi gandrīz apslāpēja smalko, gurdeno balstiņu, kas atskanēja viņai līdzās.

-�� Gandrīz. - Olivija pameta rūpju un maiguma pilnu skatienu uz savu astoņgadīgo meitu. Sāra izskatījās pavisam nogurusi, viņas mazais, padruknais augumiņ� gandrīz vai ļi�ma kā novītusi puķe. Biezu skropstu apēnotās un tum�u lo�ku ieskautās acis pārgurums darīja nedabiski lielas. Uz aug��u pavērstā sejiņa tikās pavisam bāla. Paīso, cirtaino kafijbrūno matu �ķipsnas, kuras ar nepacietīgu kustību tika bie�i atmestas atpakaļ, bija saviju�ās sprogās un lipa pie miklā kakla un pieres. Dzeltenbalti svītrotā, iestlvinātā bez- piedurkņu kleitiņa, kas �orīt, izbraucot no Hjūstonas, bija izskatījusies tik jauka, tagad �ķita tikpat ļengana kā tās val�kātāja. Melnās, putekļiem klātās lēzenās kurpītes, kas tau�pības nolūkos bija pirktas, ierēķinot aug�anas tiesu, pie kat�ra soļa �ļuka nost no papē�iem. Baltās, pusgarās zeķītes ar me�ģīņu maliņu bija netīras. Viņas bija nāku�as kājām gan�drīz piecas jūdzes no Ņūroudas autoostas, jo Lielajā mājā neviens nebija atbildējis uz Olivijas telefona zvanu, bet tak�sometram nepietika naudas.

Bet diezin vai viņai vispār būtu izdevies izsaukt Paunsu Lenigu ar visu viņa apdauzīto "Mercury", Olivija nodomā�ja, atbrīvodama miklo kaklu no brūno, līdz pleciem krīto�o matu �ķipsnām. Lend�elas vienīgā taksometra pakalpojumi alla� bija izcēlu�ies ar zināmu savdabību - Paunsam piemi�ta paradums se�os vakarā izslēgt telefonu. Jo viņ�, raugi, ne�atzīstot strādā�anu pa naktīm.

Bet varbūt Paunss izbeidzis savu darbību? Varbūt tagad te atvērts jauns, mūsdienīgs taksometru dienests - bet var�būt tāda vispār nav? Tomēr tam nebija nozīmes, jo Olivijas maks bija kļuvis gau�ām plāns - tur atradās tikai pēdējie pieci dolāri un nedaudz sīknaudas.

Ja Olivija pastāstītu Paunsam par savu grūto stāvokli, viņ� ar prieku un bez maksas aizvizinātu abas līdz mājām, bet viņai gau�ām negribējās stāstīt par savu nabadzību nedz viņam, nedz ari jebkuram citam. Olivija to darītu tikai tad, ja rastos iespēja aiztaupīt Sārai piecu jūd�u garo nācienu. Savulaik viņa bija Olivija �enjē, izlutināts un nevaldāms ra�dījums, di�enā Ār�eru klana jaunākā atvase, kura pilsētiņas ļaudīm �ķita tikpat lieliska un nepieejama kā filmu zvaigzne.

Reiz bija. Ļoti sen. Tagad Olivija strādāja par zobārsta kabineta administratori, ar pūlēm savilkdama galus kopā no algas līdz algai. Cik gan zemu var krist �īspasaules varenie!

Par Olivijas un Sāras apciemojumu zināja tikai krust�māte Kellija, bet viņai nebija paziņots precīzs iera�anās laiks. Nevienam ģimenes loceklim nevarēja pārmest, ka tie nebija sazvanāmi, kad Olivijai un Sārai jānokļūst mājās.

Olivija veselus deviņus gadus nebija sastapusi nevienu no savējiem.

Un tagad viņa ba�īgi prātoja, kā gan ģimene uztvers �o pārnāk�anu. Diezin vai "pazudusī meita" drīkst cerēt uz ba�rotā teļa kau�anu. Olivija satvēra cie�āk Sāras rociņu.

- �ķiet, ka man uz papē�a uzmetusies tulzna, - Sāra �ē�lojās. - Es jau tev teicu, ka kurpes ir par lielu.

Olivija atkal pievērsās Sārai.

-�� Man somā ir plāksteris.

-�� Nevaru ciest plāksterus.

-�� Zinu. - Olivija apslāpēja nopūtu. Parasti Sāra nemē�dza nedz �inkstēt, nedz īgņoties, bet patlaban notika tie�i tas. Bet kur� gan te vainotu bērnu? Viņas bija ceļā kop� sep�tiņiem rītā - vispirms brauciens ar ma�īnu, tad ar autobu�su, pēc tam krietns gabals kājām. - Paklau, mazulīt, ja mēs paiesim pa �o taku mazu gabaliņu tālāk, būsim nonāku�as pie akmens kāpnēm; kad tās būs aiz muguras, atliks tikai da�i soļi līdz kraujas virsotnei, un no turienes būs saskatā�ma māja.

Sāras skatiens pārslīdēja apkārtnei.

-�� Te izskatās spokaini. - Par spīti tveicīgajam karstu�mam, bērns trīcēja.

-�� Tas tāpēc, ka patlaban ir nakts. - Olivijas balss un vārdi skanēja nomierino�i, bet arī viņa gandrīz pret savu gri�bu tramīgi palūkojās visapkārt. Bēdz projām, Olivija. Bēdz. Bēdz projām. Viņa varētu vai apzvērēt, ka no plūsto�ajiem miglas vāliem atkal un atkal skan murmino�as balsis, tomēr spītīgi piedēvēja to iztēles rotaļai. Sparīgi sīca kukaiņi, pret ezera krastu �ļakstēja sīki vilnī�i - un balsīm noteikti nebija nekāda sakara ar rēgiem, jo nakts ta�u bija pilna skaņu. Glu��i vienkār�i staignā, me�ainā taka bija ļoti tum�a. Gribēda�ma saīsināt gājienu, Olivija bija izdarījusi kļūdu; viņām va�jadzēja pa �oseju doties līdz mājas piebraucamajam ceļam.

-�� Vai tad tev nav bailes? - Sāra pavaicāja, uzmezdama a�u skatienu mātes sejai.

-�� Nē, - Olivija drosmīgi teica, gan nebūdama glu�i pār�liecināta par �ā apgalvojuma patiesumu un juzdama, ka Sā�ra spie�as viņai tuvāk. �ā vai tā - �obrīd izvēles nebija. At�griezties uz lielceļa vairs nebija jēgas. Vajadzēja doties uz priek�u.

Aiz pūkainajiem lavandas krāsas mākonī�iem te pazu�da, te parādījās bāls mēness sirpis, kura sidrabainās gaismas tik tikko pietika, lai redzētu, kur likt kāju. Caur koku bie�zo lapotni uz abām gājējām noraudzījās mirguļojo�as zvaig�znes. Kreisajā pusē vizēja ezers, un mēnesnīca bija ievilkusi gludajā, tum�ajā ūdens spogulī gai�u celiņu, bet krasta tu�vumā augo�ās ūdens hiacintes, kas tumsā izskatījās glu�i melnas, locīdamās vējā, �ķita dejojam pārdabisku baletu. Tumsa, kas valdīja labajā pusē cipre�u birzs pazarēs, jau pā�ris soļu no takas kļuva necaurredzami blīva. Visapkārt �a�bēja lapas, �īkstēja lielie koku zari, �vīkstēja mazie zariņi, kad tos garāmskrejot sakustināja tumsā nesaskatāmas nakts radības. Zumēja nebeidzams kukaiņu koris. Vismaz du�a kokuvar�u spalgajai dziesmai sirsnīgi piebalsoja var�u du�ets ezerā. Netālu no vietas, kur robotais, me�vīna klātais eze- ra krasts meta līkumu, garāmgājējus sveica miru�o Ār�eru ģimenes locekļu kapu pieminekļi. Tumsā vīdēja balta mar- ^ mora kapenes, kur atdusējās sens patriarhs, un apsūnoju�ie akmens krusti patie�ām atgādināja rēgus. Vēl jo vairāk tā�pēc, ka ap tiem snaikstījās caurspīdīgi miglas pirksti.

Vai te izskatās spokaini? Jā gan. Tomēr Olivija negrasī- jās atzīties Sārai, ka domā glu�i tāpat.

- Vai tava mamma noslīka �ajā ezerā?

Jūtīgais, ar bagātu iztēli apveltītais bērns bija skāris tie��i to notikumu, kuru Olivijai �obrīd nemaz negribējās atce�rēties. Mātes nāve bija Olivijas bērnības pagrieziena punkts. �is satricinājums acumirklī bija pārvērtis visu viņas dzīvi glu��i tāpat, kā drausmīga zemestrīce uz laiku laikiem maina ze�mes reljefu. Vēl tagad, pēc daudziem jo daudziem gadiem, smagā zaudējuma sāpes nebija rimu�as, tomēr Olivija ne�spēja atcerēties, kā bija uzzinājusi par mātes nāvi, nezināja, kas viņai par to bija pateicis. Nebija saglabāju�ās atmiņas nedz par mātes bērēm, nedz Ār�eru ģimenes un patēva sērām. �ķita, ka atmiņu labirintus, kuros būtu meklējami pavedieni, kas saistīti ar mātes nāvi, kāds izmēzis tuk�us.

S.guioas pilsētas bibliotĒka

Olivijas rīcībā bija tikai kails fakts - viņas māte divdesmit astoņu gadu vecumā bija noslīkusi �ajā ezerā.

Ezerā, no kura patlaban �ķita atskanam brīdino�as balsis.

-�� Jā. - Sakodusi zobus, lai atvairītu joprojām smeldzī�gās zaudējuma sāpes, Olivija mēģināja neievērot ledainu bai�ļu roku, kas pārslīdēja pār muguru. Viņa aizliedza sev bai�dīties no ezera, kas bija viņas bērnības baismas un bieds. Olivijai toreiz bija �ķitis, ka ezers to vien gaida, lai ievilktu viņas augumu savā vizuļojo�ā spogulī glu�i tāpat, kā bija iz�darījis ar viņas māti. Brālēni, reiz atskārtu�i, ka Olivija bai�dās no ezera, nekavējās to izmantot, lai ne�ēlīgi mocītu vi�ņu, vienā neaizmirstamā dienā pat iemezdami viņu ūdenī. Tagad, pēc ilgajiem prombūtnes gadiem, kad viņa bija gan�drīz aizmirsusi bērnības bailes, tās atkal uzpeldēja apziņas virspusē. Reizē ar bailēm Olivija izjuta sarūgtinājumu. Dī�vaini gan - bija pieticis uzmest aci ezeram, lai kādreizējās izjūtas viņu sāktu mocīt ar jaunu sparu.

Bēdz projām. Bēdz projām.

Olivija bargi aprāja sevi - viņai, pieaugu�ai sievietei, vairs nav jābaidās no �iem ūdeņiem, arī tad, ja tie ir darvai- ni tum�i un no tiem it kā atskan balsis. Divdesmit se�us ga�dus vecā Olivija jau gandrīz septiņus gadus bija �ķirtene un vienīgais balsts dzīvē gan sev, gan savai meitiņai. Viņa bija pieaudzis cilvēks. Par to nebija �aubu.

-�� Pēc tam kad nomira tava mamma, tu dzīvoji �eit ko�pā ar patēvu, līdz viņ� arī nomira, vai ne? Bet pēc tam, līdz precībām ar manu tēvu? Vai par tevi rūpējās patēva ģimene?

Sāra bija visu labi iegaumējusi; pārveidots un krietni vien piepu�ķots mātes dzīvesstāsts bija viņas iemīļota vaka�ra pasaciņa. Pēdējo Hjūstonā pavadīto gadu laikā gan Sā- rai, gan arī viņas mātei bija ārkārtīgi nepiecie�ams sapnis par labākiem laikiem un labākām vietām �ajā pasaulē.

-���� Jā, - Olivija apstiprināja, savā noguru�ajā prātā dru�d�aini meklēdama kādu informācijas drumslu, kas dotu ie�spēju mainīt sarunas tematu. �onakt, kad ikviens solis caur cipre�u birzi, gar Rēgu ezeru - patie�ām trāpīgs nosaukums - tuvināja viņu Lielajai mājai un atkalapvieno�anās brīdim ar Ār�eriem - gadiem ilgi Olivija bija gan ilgojusies, gan bai�dījusies no �ā brī�a -, viņas pagātne vairs nebija tikai ik- vakara pasaciņa. Piepe�i pagātne bija kļuvusi pat pārlieku reāla.

- Kas tur? - Sāras balstiņā spalgi ieskanējās izbrīns.

Māte un meita apstājās, lai pārmītu iztrūcinātus skatie�nus. Sadevu�ās rokās, viņas uz brīdi sastinga tumsā, modri ieklausīdamās neiederīgajās skaņās, kas nule bija pievieno�ju�ās naksnīgo trok�ņu simfonijai.

- Man �ķiet, ka tur skan "Twist and shout" melodi�ja, - Olivija nedro�i ierunājās, kad izbaiļu sasprindzinātie muskuļi sāka pamazām atslābt. Atviegloti nospriedusi, ka jebkuram būtu grūti saglabāt vēsu prātu spokainajā naktī, kad gaisu piepe�i satricina se�desmito gadu populārās mū- zika^grāvējs, viņa uzelpoja. Pēc mirkļa lūpās iezagās at�miņu apstarots smaids. Acīmredzot ģimene sarīkojusi vie�sības. Un tie�i tāpēc neviens necēla klausuli, kad viņa zvanīja no autoostas. Ār�eriem patika viesības. Vasarās, it īpa�i augustā, viņi bie�i rīkoja vērienīgus piknikus un deju vakarus, uz kuriem tika ielūgta un arī ieradās vai visa pil�sētiņa.

Ar�eri Olivijai alla� bija �ķitu�i daudz iespaidīgāki, spilgtāki un savdabīgāki nekā visi citi dzīvē sastaptie ļau�dis. Kop� brī�a, kad Olivija uzgrieza muguru Ār�eriem, vi�ņas eksistence bija kļuvusi vienmuļa kā saules izdedzināta zeme. Turpretī tagad, kad viņa tik tikko bija spērusi kāju

Ār�eru īpa�umu robe�ās, dzīve nekavējoties pieteica savu rai�bumu un krāsainumu.

Cik ļoti viņai bija trūcis �o ļau�u spilgtuma!

-Tur notiek viesības. Iesim, citādi palaidīsim garām vi�sus priekus. - Olivija pūlējās pie�ķirt balsij jautru un bez�rūpīgu skanējumu un nopriecājās, ieraugot Sāras sejiņā at�bildes smaidu. Rokrokā sparīgi dodoties uz priek�u, abas gājējas uzmundrināja ar katru soli skaidrāk saklausāmais, aizraujo�ais mūzikas ritms.

- Ak! - Kad bija sasniegts kaļķakmenī cirsto kāpņu aug��ējais pakāpiens, Sāras bijīgais izsauciens �ķita vienlaikus at�balsojam arī Olivijas izjūtas. Bez vārdiem saprazdamās, vi�ņas sastinga kraujas malā, lai patīksminātos par ainu, kas pavērās viņu priek�ā.

Neskaitāmas liesmojo�as, se�as pēdas augstas lāpas, no visām pusēm ietverdamas piecus akrus lielo zālienu un iz�platīdamas citronmētru aromātu, veidoja gleznainu, un - to Olivija zināja - arī visai iedarbīgu aizsargbarjeru pret mos�kītu tīkojumiem. Mānīgie miglas vāli �ķita dejojam kopā ar viesiem. Zāle izskatījās tā, it kā tai būtu pie�ķirta neierobe��ota aug�anas spēja; nespodrajā apgaismojumā tā �ķita su�līga un mīksta kā zaļ� samta paklājs. Lāpu iezīmētā robe�a pletās tikai pāris jardu no vietas, kur stāvēja abas vērotā�jas, un Olivijai radās iespaids, ka viņa vēro līksmību caur kodīgo dūmu plīvurīti, pati palikdama neredzama. Lāpu ie�skautajā laukumā it visur mirgoja sīkas lampiņas, ko parasti izmanto Ziemassvētku noformējumos. Tās virtenēm apvija stumbrus un zarus ziedo�ajiem kizilkokiem un jūdaskokiem, kuri izklaidus auga zālienā; tādējādi ikviens koks bija gais�mas avots. Lampiņu virtenes mirgoja glīti apcirptajos buk- susa dzīv�ogos abpus akmeņiem bruģētajai takai, kura aiz�vijās uz vasaras paviljonu, saimniecības piebūvēm un Lielo māju. Uguntiņas greznoja vecos magnoliju kokus, kas auga mājas tuvumā, apvija ro�u dārzu, kuram pa�ā vidū di�ojās strūklaka ar bronzā lietu dzērves figūru, virtenēm vien slīga no vasaras paviljona un Lielās mājas dzegām. Turklāt pati Lielā māja - grieķu stilā celta, balti krāsota ķieģeļu ēka ar divdesmit �etrām istabām, frontona rotātu portiku un vis�maz diviem du�iem augstu, kanelūrām greznotu kolonnu, kas balstīja divas simetriskas galerijas, - no iek�puses �ķita glu�i vai malduguņu izgaismota. Pret tum�o debesu fonu augstajos taisnstūrveida logos mirgoja vāra gaisma. Kaut ari zālienā joprojām dejoja un drūzmējās krietns pulciņ� viesu, automa�īnu uguņu blīvums piebraucamajā ceļā, tām palē�nām virzoties uz �osejas pusi, skaidri liecināja, ka viesības tuvojas beigām.

Olivija nodomāja, ka sensenos laikos �ādā naktī, �ādās viesībās viņa bija uzvilkusi īsu, sarkanu kleitu, negausīgi mielojusies ar asinsdesu un ievārījumu, dejojusi, smējusies, iemīlējusies�

Arī �ajā naktī gaisā vēsmoja rīsu un cūkgaļas desiņu pi�kantie aromāti, rosinādami gan gar�as kārpiņas, gan atmi�ņas.

Ja rastos iespēja sākt visu no sākuma, viņa rīkotos pa�visam citādi.

Negaidīts sitiens pa apak�delmu lika Olivijas iztrūcinā�tajam skaticnarn^araudzīties lejup.

-�� Moskīts, - Sāra lieti�ķi paziņoja.

-�� Ak tā. - Attapusies tagadnē, Olivija tajā pa�ā brīdī aptvēra - ja sāktu visu no gala, viņa neko nemainītu, citādi viņai nebūtu Sāras, kura bija vairāk vērta nekā viss, ko vi�ņa bija pametusi, lai laistu pasaulē savu bērnu.

-�� Paldies. - Uzsmaidījusi meitai, kas atgādināja viņu pa��u mazotnē, Olivija cie�āk sakļāva plaukstu ap bērna sīka�jiem pirkstiņiem. - Vai iesim un piebiedrosimies svinībām?

-�� Vai tu domā, ka tas būs labi?

Tipiska reakcija - nonākot neparedzētās situācijās, Sā- ru acumirklī pārņēma kautrība. Kaut gan tas laikam nebija glu�i atbilsto�s vārds. Drīzāk meiteni varētu dēvēt par maz�liet piesardzīgu un rezervētu.

- Domāju gan, - Olivija atbildēja sparīgāk, nekā īstenī�bā jutās, un ieveda meitu lāpu apgaismotajā lokā. Kad vi�ņas sāka iet pa akmeņiem klāto taku uz vasaras paviljona pusi, orķestris bravūrīgi pabeidza skaņdarbu. Garāmejot uz�mezdama skatienu viesiem, Olivija konstatēja, ka �īs ir vis�notaļ demokrātiskas svinības, tāpēc abu ceļinie�u lētās len�cī�u kleitas, kas bija brauciena laikā drusku notraipītas un turklāt vēl karstumā piesvīdu�as un saņurcītas, �eit nebūt ne��ķita neiederīgas. Viesi bija tērpu�ies kā nu kur� - citi viesī�bu drānās, citi havajie�u kreklos un �ortos. Olivija sev ie�galvoja, ka tam, kas viņām abām mugurā, nav ne mazākās nozīmes. Jo viņas ta�u nebija ieradu�ās, lai piedalītos viesī�bās. Olivija pabrīnījās, ka tomēr jūtas mazliet neērti par sa�vu sārto, krokoto kokvilnas kleitu. Acīmredzot viņas būtī�bas dzīlēs joprojām slēpās savulaik modernā meitene. Bet tagad jau gadiem ilgi Olivijai daudz svarīgāka �ķita apģēr�ba gabala cena, nevis tā atbilstība jaunākajām modes ten�dencēm. Viņu mazās ģimenes bud�ets reti pieļāva jaunu drēbju iegādi; kad palaikam izdevās kādu mazumiņu atlici�nāt, viss tika atvēlēts Sāras vajadzībām.

Mīļā, mazā Sāra, viņas bērns un stiprā klints, kas bija pelnījusi daudz vairāk, nekā spēja sniegt viņas neapdomīgā māte.

Olivija apslāpēja atvieglojuma pilnu nopūtu - kaut arī viesību dalībnieki uzmeta mātei un meitai vienu otru ziņkā�rīgu skatienu, viņas nebija piesaistīju�as īstu uzmanību. Oli�vija saprata, ka daudzas sejas viņai ir pazīstamas, tomēr aiz�ritēju�ie gadi, vājais apgaismojums un nervozitāte darīja savu - Olivija nespētu nosaukt vārdā nevienu 110 senajiem paziņām; �ķita, ka arī viņu neviens neatceras.

Aizvien vairāk viesu devās uz Lielās mājas pusi - aiz tās atradās automa�īnu novietne -, un satiksmes līdzekļu strau�me, piepildīdama piebraucamo ceļu un plūzdama �osejas vir�zienā, kļuva aizvien blīvāka. Novērsusi skatienu no spo��ajiem starme�u gaismas kūļiem, Olivija pagriezās uz vasa�ras paviljona pusi un, juzdamās gan iepriecināta, gan izbiedēta, beidzot pamanīja labi pazīstamu cilvēku - savu vectēvu, pareizāk sakot, patēva tēvu. Noraugoties viņā, Olivijai uz brīdi samisējās solis. Lai gan visai cienījamos ga�dos - viņam bija astoņdesmit septiņi -, vectēvs joprojām iz�skatījās stalts, staltāks par vīrieti, ar kuru patlaban sarunā�jās, tomēr gadi lika sevi manīt - pat no tālienes bija redzams, ka viņ� kļuvis mazliet vājāks un vairāk salīcis nekā agrāk.

Esmu bijusi projām pārāk ilgi, Olivija nosprieda, juz�dama sirdī ieduramies asu sāpi. Vai nu vectēvs viņu mīlēja, vai ne - un Olivija nudien nebija pārliecināta, ka viņ� jeb�kad būtu viņu mīlējis, - patlaban kļuva skaidrs, ka viņa gan vienmēr mīlējusi savu vectēvu. Tā viņai �ķita liela laime, ka vectēvs bija sagaidījis �o pārnāk�anu.

Pēk�ņi Oliviju pārpludināja kvēla līksme par lielisko iz�devību nokārtot attiecības gan ar vectēvu, gan ar pārējiem ģimenes locekļiem. Par spīti visam, Ār�eri bija un palika vie�nīgā īstā ģimerīe, ko viņa jebkad bija pazinusi.

- Tas ir mans vectēvs, - viņa klusi teica Sārai, ar galvas mājienu norādīdama uz veco vīru, kura ietekme bija gūlu- sies pār viņas jaunību kā milzu kalna ēna. Gandrīz visi viņu sauca par Lielo D�onu, arī pa�a mazbērni, - viņ� nekad ne�tika dēvēts par opīti vai vectētiņu. Kādreiz viņa augums bi�ja se�as pēdas un piecas collas gar�, bet svars sasniedza div�simt piecdesmit mārciņu - �ā iemesla pēc viņ� bija ticis pie savas iesaukas. Lielais D�ons bija Ār�eru ģimenes galva, un viņam �eit piederēja itin viss - gan Lend�elas plantācija, uz kuras zemes patlaban stāvēja Olivija un Sāra, gan arī teju vai visa Lend�elas pilsētiņa, kur uzņēmums "Ār�eru jahtas" bija galvenais darba devējs, turklāt Ār�eri bija tie, par kuru naudu jau no laika gala pilsētiņa tika pie visa nepiecie�amā - vai nu tā būtu jauna ugunsdzēsēju ma�īna, vai jauna biblio�tēka.

-�� Vai tu domā, ka viņ� priecāsies par mūsu iera�anos? - Sāras solis kļuva lēnāks, bet balstiņā joprojām bija saklau�sāma �aubu pilna nots.

-�� Protams, viņ� priecāsies, - Olivija pārspīlēti sirsnīgi apgalvoja. īsti nezinādama, kādu uzņem�anu gaidīt no vecā vīra, viņa pūlējās izturēties tā, lai neliktu manīt savu nedro��ību. Nebija nekādas vajadzības uzkraut meitai seno ģime�nes nesaskaņu nastu, bērnam gar to nebija nekādas daļas.

Viņas apņēmīgais optimisms mazliet apsīka, atceroties, ka Lielais D�ons, glu�i tāpat kā lielākā daļa Ār�eru ģime�nes, maigi izsakoties, nebija paudis vēlē�anos piedot.

-�� Māmiņ, varbūt labāk iesim projām un atnāksim rīt? - Uzstājīgi raustīdama Oliviju aiz rokas, Sāra mēģināja atru�nāt māti.

-�� Ej nu ej, plūmīt, neesi tik negudra. �īs ta�u ir manas mājas. Mēs te esam gaidīti ciemiņi. - Olivijas balss skanēja apņēmīgi, kaut ari viņa nepavisam nejutās pārliecināta par saviem vārdiem.

-�� Kāpēc tad mēs nekad agrāk nebraucām uz �ejieni? - Sāras jautājums pauda skepsi.

-�� Tāpēc� tāpēc, ka� mēs esam atbrauku�as tagad. - Uz �o būtībā neatbildamo jautājumu bija jāatbild tik pār�liecino�i, lai atbilde izklausītos pamatota un neapstrīdama. Olivijai par lielu atvieglojumu, Sāra neturpināja iztaujā�a�nu. Tātad mātes apgalvojums tomēr bija izklausījies pietie�kami pārliecino�s.

Kad viņas bija piegāju�as tuvāk vasaras paviljonam, Lie�lā D�ona sarunu biedrs nevērīgi pārlaida skatienu abām nā�cējām. Vīrietis, kas bija tērpies tum�ās biksēs, dzeltenbrū�nā, sportiskā �aketē un tum�ā polo kreklā ar vaļēju apkaklīti, bija aptuveni se�as pēdas gar�, tātad par pāris col�lām mazāks augumā nekā Lielais D�ons. No pieres atkāpu��ies sirmi mati, stūrains zods, prāvs deguns un krietni apa�ļīgs vēders. Skatiens, sākumā vienaldzīgs, tūdaļ ieinteresēts atgriezās, lai burtiski pieliptu Olivijas sejai. Tajā brīdī Oli�vija viņu pazina - lai gan vīrietis pēdējo gadu laikā bija pie�ņēmies svarā par savām trīsdesmit mārciņām un zaudējis krietni daudz matu, tas tomēr bija �ārlzs Vērnons, Lielā D�ona znots, pilsētiņas ārsts. Viņam tagad varēja būt ap se��desmit. Olivija alla� bija dēvējusi viņu par tēvoci �ārlzu, kaut gan bija skaidrs, ka par īstu radniecību te nevarēja būt ne runas.

�ārlza sejas izteiksme bija piesaistījusi divu tuvumā stā�vo�u sievie�u uzmanību, un viņas paraudzījās uz Olivijas pu�si. Kamēr viņa mēģināja atcerēties �o sievie�u vārdus, arī Lie�lais D�ons pagriezās un ar skatienu ieurbās tumsā, acīmredzot vēlēdamies noskaidrot znota neparastās uzma�nības cēloni.

Pamezdama aiz muguras miglas vālus un viesu grupi�ņas, Olivija rokrokā ar Sāru virzījās tuvāk paviljonam un drīz vien bija tikai pārdesmit jardu attālumā no Lielā D�o�na, kur� stāvēja uz paviljona koka kāpņu tre�ā pakāpiena. Vecais vīrs bija ģērbies baltā linaudekla �aketē un tum�ās biksēs, bet īsi apgrieztie mati, kas pēdējās tik�anās reizē vēl bija biezi un tēraudpelēki, tagad bija plāni un spīdēja balti kā mēness debesīs. Toties seja ar augsto pieri un prāvo ēr�gļa degunu nebija īpa�i mainījusies - varbūt vienīgi kļuvusi mazliet krunkaināka. Olivija viņu būtu pazinusi jebkādos apstākļos un jutās pārsteigta, ka Lielais D�ons viņu nepa�zīst.

Tad Olivija atskārta, ka uz dego�o lāpu fona viņa un Sāra dro�i vien izskatās pēc tum�iem siluetiem. Kaut arī Lie�lais D�ons stāvēja pavisam tuvu, nebija izslēgts, ka Olivijas seju slēpj ēna, tāpēc vaibsti nebija skaidri saskatāmi.

Turklāt viņ� bija ļoti vecs vīrs, un tādā vecumā acis vairs nerāda skaidri. To nedrīkstēja aizmirst.

Tad abas ienāca gaismas lokā, un tūdaļ viņu augumu mestās ēnas, izskatīdamās glu�i melnas pret samtaini zaļo zāli, nogūlās nācējām aiz muguras. Tagad viņas bija saska�tāmas ļoti labi. Olivija juta, ka gaisma krīt tie�i sejā.

Lielais D�ons, joprojām nepauzdams nekādu vēlē�anos apsveicināties, stingu skatienu raudzījās Olivijā. Viņa virzī�jās tuvāk, juzdama aizvien lielāku neveiklību - varbūt viņas izskats bija mainījies līdz nepazī�anai, varbūt viņa tie�ām �eit bija ārkārtīgi nevēlama vie�ņa? Olivija pūlējās iemānīt lū�pās smaidu. Par atbildi Lielā D�ona mute viegli pavērās un acis iepletās. Olivija apjukusi nodomāja, ka vecais vīrs �ķiet� gandrīz vai pārbiedēts. Lielais D�ons neatņemdamies raudzījās Olivijā, tad a�i samirk�ķināja acis, papurināja gal�vu un, dziļi ievilcis elpu, pacēla pret viņu kalsnu roku. Bet tas nebija viesmīlības �ests. Glu�i otrādi, izskatījās, ka viņa tiek raidīta projām.

Olivija izmisusi jau no�ēloja, ka viņai nebija pieticis ve�selā saprāta ierasties �eit vienai, tādējādi aiztaupot savam bērnam nepatīkamu pārdzīvojumu.

- Ak dievs! - Lielais D�ons aizsmaku�ā balsī izmocīja. - Selīna!

Beidzot Olivija saprata, kāpēc vecā vīra seju izķēmoju��as izbailes un kāpēc viņ� pat nebija mēģinājis apsveicinā�ties. Viņa pavēra muti, lai labotu kļūmi un nomierinātu ve�cā vīra prātu, ko bija satraucis briesmīgais pārpratums, bet bija jau par vēlu. No Lielā D�ona mutes izlauzās aizsmacis gārdziens. Savilktie pirksti ieķērās pakrūtē. Pirms kāds pa�guva attapties, viņ� sasvērās uz priek�u un vēlās lejā pa pa�kāpieniem, saļimdams uz mutes mīkstajā, rūpīgi nopļautajā zālienā.

SelIna. Viņam bija �ķitis, ka redz nevis Oliviju, bet gan viņas māti. Olivija to atskārta to pa�u bridi, kad palaida va�ļā Sāras rociņu un steig�us nometās uz ceļiem pie Lielā D�o�na saļimu�ā auguma. Protams, viņa zināja, ka ir līdzīga savai mātei kā viena ūdens lāse otrai glu�i tāpat, kā Sāra ir līdzīga viņai. Visām trim, arī Selīnai savulaik, bija spēcīgi veidots, stū�rains zods, izcilni vaigu kauli, taisns deguns, paplata mute, pilnīgas lūpas un biezu skropstu apēnotas lielas, brūnas acis. Zeltaini brūngana āda un kafijbrūni mati, kas dienvidu �tatu miklajā karstumā mēdza savīties sprogās. Tāpat kā māte, arī Olivija bija vidēja auguma sieviete, un viņas ķermeņa līnijas bija drīzāk noapaļotas, nevis slaidas. Senjē ģimenes sievietes nebija skaistules klasiskajā izpratnē. Katrā ziņā tas nebija an�gļu priek�statiem atbilsto�s skaistums. Viņas drīzāk bija dien- vidnieciskas kajēnie�u [1] skaistules, kuru dzīslās ritēja bagātīgs fran�u un Jaunskotijas iedzīvotāju pēcnācēju asiņu sajaukums.

Selīna bija aizgājusi bojā aptuveni Olivijas pa�reizējā ve�cumā. Dro�i vien Lielā D�ona atmiņā bija saglabājusies tie��i tāda vecuma sieviete. Nepietiekamā apgaismojuma un at�miņu kaprīzes pēc viņam bija �ķitis, ka divdesmit gadus pēc Selīnas nāves viņ� atkal ieraudzījis to savā priek�ā.

-�� Lielais D�ons! Lielais D�ons! - Kad pārējie sāka vir�zīties tuvāk, Olivijai nez kāpēc �ķita, ka viņi nemaz nestei�dzas, kustas pārāk lēni. Viņa tik tikko manīja apkārt notie�ko�o, jo visu uzmanību bija pievērsusi Lielajam D�onam.

Satvērusi vecā vīra aug�delmu, ko ietērpa baltā linau- dekla �akete, Olivija to spēcīgi papurināja, tomēr viņa au- ~""g�ms palika nekustīgs. �ķita, ka viņ� neelpo. Kaklasaites ne�bija, krekla apkaklīte bija atpogāta, un Olivija, pūlēdamās sataustīt pulsu, uzlika pirkstus uz viņa kakla siltās ādas.

Lūdzu, lūdzu! Viņa sajuta Tīklē �ausmu un izbaiļu aso, �ultaino gar�u. Viņ� nedrīkst nomirt. Tikai ne tagad, tikai ne tā. Tikai ne brīdī, kad viņa ir pārnākusi mājās.

Varbūt pulss vēl bija, bet viņa nespēja to sataustīt.

-�� Tā esmu es, Olivija! - viņa �ēlabaini sauca, nebūda�ma pārliecināta, ka Lielais D�ons spēj saklausīt �os vārdus, tomēr cerēdama, ka tiks sadzirdēta.

-�� Pavācies nost! - Tēvocis �ārlzs nokrita uz ceļiem lī�dzās Olivijai, bez ceremonijām pagrūzdams viņu malā, lai pagrieztu Lielo D�onu uz muguras un pats mēģinātu sataus�tīt viņa pulsu. Turpat līdzās pavecāka dāma sāka kliegt ner�vus ploso�ā, spalgā balsī, bet kāda cita skrēja uz mājas pu�si, acīmredzot, lai izsauktu neatliekamo palīdzību.

-� Ak, lūdzu, lūdzu, palīdzi viņam! - Notupusies Olivija piespieda abas rokas pie lūpām, bezpalīdzīgi noraugoties, kā �ārlzs nogulda ērtāk Lielā D�ona galvu un atver viņam muti.

-�� Mamma! - Sāras balstiņa bija klusa un izbaiļu pilna; nostājusies aiz muguras, viņa uzlika roku mātei uz pleca. Pametusi skatienu atpakaļ, Olivija pamanīja, ka meita ir

bāla un pārbiedēta, un nodomāja, ka dro�i vien tāda izska�tās ari pati.

Sāras dēļ Olivija mēģināja atgūt kādu nieku savaldības.

-�� Viss būs labi, plūmīt. - Balss bija piesmakusi, tomēr viņa vismaz spēja parunāt. Sataustījusi uz pleca mazo roci�ņu, viņa uzlika tai savējo. Sāras pirkstiņi bija silti pretstatā viņas pa�as rokas ledainajam aukstumam. �

-�� Māmiņ, vai viņ� ir nomiris?

-�� Nē, protams, ne. - Viņa klusībā lūdzās, lai Lielais D�ons nebūtu miris, baidīdamās, ka �is apgalvojums tomēr ir meli. Vecais vīrs nekustīgi gulēja uz muguras, rokas bija atmestas uz sāniem, pēdas izvērstas. Olivija skaidri redzēja, ka no viņa sejas izzūd krāsa, āda kļūst pelēka un, vaigiem iekrītot, sāk izspīlēties kauli.

Vai viņa patie�ām bija atgriezusies mājās tikai tādēļ, lai piedzīvotu Lielā D�ona nāvi?

Apkārt drūzmējās aizvien vairāk ļau�u. Pūļa murdoņa saplūda nepārtrauktā troksnī, tāpēc Olivijas dzirde spēja uz�tvert tikai atsevi�ķas, nesakarīgas frāzes.

-�� Kas noticis?

-�� Kaut kāds nelaimes gadījums�

-�� Sasodīts, vai kāds ir izsaucis ātro palīdzību?

-� Jēziņ, nu palīdziet ta�u viņam!

-�� Tas ta�u ir Lielais D�ons�

Kad vairāki klāt pienāku�ie cilvēki bija nometu�ies ze�mē pie Lielā D�ona, ap viņu izveidojās tāds kā aizsargājo�s aplis. �ķita, ka �urp nāk aizvien vairāk ļau�u. Satraukti iz�saucieni un jautājumi, saplūstot ar pa�as auļojo�iem sirds�pukstiem, pildīja Olivijas ausis ar- savādu dūkoņu, un viņa jutās kā apreibusi un zaudējusi elpu. Arī acis nerādīja skaid�ri; Lielais D�ons un cilvēku pūlis apkārt atgādināja izplū�du�us krāsas traipus. Pēc mirkļa Olivija saprata, ka norau�gās uz visu caur asaru plīvuru. Viņas iera�anās bija izraisījusi traģēdiju. Vērojot, kā �ārlzs veic elpinā�anu no mutes mu�tē, tad izslienas un sadrūmis sāk ārējo sirds masā�u, Olivi�jas kaklu aiz�ņaudza rūgts bēdu kamols.

Esi sveicināta, Marija, �ēlastības pilnā� Glu�i tāpat kā citos sare�ģītos dzīves brī�os, Olivijai prātā nāca agrā bēr�nībā iemācītās lūg�anas; meklēdama atbalstu, viņa klusībā atkārtoja labi zināmos vārdus. Bet daudz lielāku mierināju�mu sniedza mazais, tvirtais augumiņ�, kuru viņa juta sev aiz muguras. Sāras cietie celī�i spiedās miesā kā divas bumbi�ņas. Bērna pirkstiņi bija cie�i satvēru�i Olivijas roku, un vi�ņa tvērās pie tiem kā slīcējs pie salmiņa.

Izlauzies caur pūli, Olivijai iepretī pie Lielā D�ona uz viena ceļgala nometās vēl viens vīrietis. īsi smil�krāsas ma�ti, spēcīgs augums tum�zilā sporta �aketē, tum�ā T kreklā un haki krāsas biksēs.

-�� Dieva dēļ, kas �eit notika? - Zemā balsī �ārlzam iz�teiktais jautājums skanēja skarbi.

-�� Domāju, ka sirdslēkme.

-�� Kas? Sirdslēkme? Kas to izraisīja? Viņ� ta�u jutās labi�

-�� Ieradās viņa, - �ārlzs strupi teica, ar sānisku galvas mājienu norādīdams uz Oliviju. - Uzmetis viņai vienu vie- nīguNkatienu, Lielais D�ons sabruka.

Pār zemē guļo�ā Lielā D�ona augumu Olivijas sāpjpil- nais skatiens sastapās ar piemiegtām, zilām acīm, kuras sa�vulaik viņa bija pazinusi tikpat labi kā savējās. Pelēkbrūnās, taisnās uzacis bija niknumā gandrīz saplūdu�as kopā. Ierau�got Oliviju, vīrie�a acis izbrīnā iepletās. Atskārstot, kas viņ� ir, līdzīga izteiksme pavīdēja arī Olivijas sejā.

Sets. *

Jādomā, ka viņa bija to pateikusi skaļi, jo no vīrie�a lū�pām tūdaļ atskanēja:

-�� Olivija�

Viens vienīgs vārds, izteikts ledainā, noraido�ā tonī.

-���� Es domāju� Lielajam D�onam likās, ka es� esmu mana māte. Paskatījies uz mani, viņ� pateica "Selīna" un tū�daļ sabruka, - Olivija satriekta mēģināja paskaidrot. Pirms vārdi tika izrunāti, tie bija jādabū pāri cietajam kamolam kaklā. Pār seju plūda asaras, un Olivija mēģināja tās noslau�cīt ar brīvo roku.

-�� Ak Jēzus, vai tu jebkad esi darījusi arī kaut ko citu, nevis sagādājusi visiem vienas vienīgas nepatik�anas? - Seta lūpas dusmās sa�ķobījās, bet naidpilnais skatiens turēja sa�vā varā Olivijas acis.

Viņa jutās tā, it kā būtu saņēmusi sitienu. Gribējās kliegt, ka tas nav godīgi, bet lūpas un mēle neklausīja.

-� Ar �o nekas nav līdzēts. - �ārlza balsī jautās niknums. Par spīti savam apgalvojumam, viņ� joprojām ritmiski spai�dīja Lielā D�ona krū�kurvi.

Sets un Olivija atkal pievērsās Lielā D�ona nekustīga�jam augumam. �ārlzs, salicis abas plaukstas vienu uz otras, netaupīja pūles un darbodamies bija pietvīcis glu�i sārts. Seta spēcīgā, iedegusi roka pastiepās, lai satvertu vecā vīra ļen�ganos, krīta bālos pirkstus.

-��� Lielais D�on, tas esmu es, Sets, - viņ� klusi teica. - Viss būs labi. Tu izveseļosies.

Sets bija Lielā D�ona vecākais mazdēls, viņa favorīts, kuru vecais vīrs ar neslēptu lepnumu daudzināja par savu mantinieku. Ja Lielais D�ons �ajā kritiskajā mirklī spēja kaut ko sadzirdēt, Seta balss viņam noteikti sniedza vislielāko mierinājumu.

Un lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā� Caur Olivijas smadzenēm traucās nebeidzami lūg��anas vārdi. Mugurā spiedās Sāras celī�i. Meita joprojām bi�ja cie�i sa�ņaugusi viņas roku. Smeldamās �ajā pieskārienā spēku, Olivija vēlreiz notrauca no vaigiem slapjumu.

-� Ieradusies ātrā palīdzība! - griezīgā balsī iesaucās kā�da sieviete, kura, satraukti\vicinādama rokas, steidzās �urp no piebraucamā ceļa puses. Citas ma�īnas nobrauca malā, cilvēku pūlī�i pa�ķīda uz visām pusēm, un neatliekamās pa�līdzības automa�īna no piebraucamā ceļa nogriezās �ķērsām pār zālienu; mirgoja signālugunis, bet sirēna, par laimi, ne�bija ieslēgta. Tiklīdz automobilis pāris soļu no nelaimes vie�tas apstājās, mediķu brigāde izlēca laukā un steidzās pie cie�tu�ā.

-�� Pavirzieties nost, lūdzu! Visi pavirzieties nost!

Olivija pietrausās kājās un, piekļāvusi sev Sāru, kopā ar

pārējiem atbrīvoja ceļu mediķiem, kas tūlīt ķērās pie darba. Netaupot pogas, viņi atrāva Lielā D�ona kreklu vaļā un krū��kurvja abās pusēs piestiprināja pārnēsājamo defibrilatoru.

-�� Viens, divi, trīs! Sākam!

Ar skaņu, kas atgādināja uz asfalta nokrīto�a arbūza būk�ķi, aparāts sāka darboties - vienu, divas, trīs reizes ne�daudz paceldams nekustīgo Lielā D�ona ķermeni, ber tas ik�reiz atkrita atpakaļ kā sausumā izsviesta zivs. Gaisā bija jū�tama deguma smaka.

Olivija nodrebēja. Piekļaudamās klāt, Sāra bija apviju�si rociņas viņai ap vidukli. Olivija cie�i jo cie�i apskāva bērnu.

-�� Ir pulss! - viens no mediķu brigādes iesaucās.

-�� Braucam!

Kustēdamies precīzi un saskaņoti, mediķi uzlika Lielo D�onu uz nestuvēm, skrie�us devās uz atvērtajām neatlie�kamās palīdzības automobiļa aizmugures durvīm un iebīdī�ja nestuves salonā.

�aketes stūriem plīvojot, Sets un �ārlzs steidzās nestu�vēm nopakaļ. Viņiem pievienojās kalsna sieviete ar kastaņ- brūniem, rūpīgi apgrieztiem matiem; viņai varēja būt aptu�veni se�desmit gadu. Sieviete bija tērpusies zilā, puķainā kleitā, un kurpju augstie papē�i, stigdami kūdrainajā zemē, pie�ķīra viņas gaitai savādu raustīgumu. Olivija satriekta at�skārta, ka tā ir Belinda Vērnona, Lielā D�ona meita, Seta krustmāte un �ārlza sieva.

Savulaik Olivija viņai bija kā dadzis acī. Purva plukata - tā Belinda bija reiz viņu nodēvējusi, kad pusaugu meitene, atbildot uz rājienu par nepiemērotu apģērbu, bija izturēju�sies nekaunīgi un izaicino�i. Pēc tās reizes Olivija vairs ne�kad neuzskatīja par vajadzīgu, uzrunājot �o sievieti, sacīt "krustmāt Belinda", kā viņai bija mācīts. Tās pāris reizes, kad no uzrunas nebija iespējams izvairīties, viņa bija izti�kusi ar "Belinda", tādējādi vēl vairāk uzkurinādama vecā�kās sievietes aizvainojumu.

Tomēr pa�reizējās nelaimes gaismā pagātnes aizvaino�jumi �ķita vien puspiemirstu atmiņu uzplaiksnījumi. Olivija atskārta, ka, neizlaizdama no plaukstas Sāras rociņu, arī vi�ņa instinktīvi traucas uz neatliekamās palīdzības ma�īnas pu�si. Viņa paguva piesteigties klāt reizē ar pārējiem. �ārlzs jau bija ielēcis salonā. Belinda viņam sekoja. Olivija paspēja sa�tvert Seta piedurkni, kad viņ� jau bija ar vienu kāju ma�īnā.

-�� Set� - Olivija instinktīvi vf.Lf.jAs braukt uz slimnīcu kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem. Notikusī nelaime at��ķirtībā pavadītos gadus �ķita padarām nebiju�us.

Seta sejas izteiksme bija skarba un nelaipna.

-�� Paliec tepat! - viņ� strupi pavēlēja. Tad ielēca auto�ma�īnā un aizcirta durvis Olivijai deguna priek�ā. Viņa iek��ēji nodrebēja. Seta tonis bez liekiem vārdiem bija aplieci�nājis, ka Olivijai nav vietas pie Lielā D�ona slimības gultas. Viņa vairs netika uzskatīta par ģimenes locekli. Bet vai tad viņai bija tiesības �ēloties? Pirms deviņiem gadiem viņa pa�ti bija atteikusies no �īs ģimenes.

-��� Mans dievs, Olivija! - Kad neatliekamās palīdzības ma�īna bija aizlīgojusi projām, viņas aug�delmu satvēra kā�da roka. Paceļot skatienu, Olivija ieraudzīja vēl vienu pa�zīstamu seju.

-��� Krustmāt Kellija! - Jūtot Seta mātes sirsnīgo apskā�vienu, �ie vārdi Olivijai izlauzās kā �ņuksts. Apņemdama

Sāras plecus - bērns joprojām turējās cie�i līdzās Olivija itin kā iekļāva meitu �ajā apskāvienā. Kellija bija stipri no�vājējusi, viņas kādreiz spēcīgais augums tagad �ķita gandrīz vai trausls. Brūnie mati bija pavisam nosirmoju�i un apgriez�ti īsi - �auro seju ietvēra nepakļāvīgas �ķipsnas. Ap acīm tum�i loki, seju vagoja dziļas grumbas. Nemainīgas bija pa�liku�as vienīgi acis, kuru tum�ais zilums tūdaļ lika atcerē�ties Seta skatienu.

Uzaicinādama Oliviju ciemos uz dzimtajām mājām, Kel�lija bija rakstījusi, ka esot slima.

-�� Priecājos, ka tu atbrauci, Olivij. Paldies tev. - Kaut arī bija skaidri redzams, ka Kellija ir satraukta un nomāk�ta, izraisoties no apskāviena, viņa centās izmocīt smaidu. - Ak kungs, piedod, bet man tūdaļ pat jādodas uz slimnīcu. Varbūt tu zini, kas īsti notika?

-�� Domāju, ka Lielo D�onu ķēra sirdslēkme. Vismaz tā apgalvoja tēvocis �ārlzs. Viņ� stāvēja uz vasaras paviljona kāpnēm, tad tvēra pie krūtīm un saļima. Tā bija mana vai�na. Esmu gandrīz pārliecināta - viņ�� iedomājās, ka ierau�dzījis manu māti. - Vainas apziņa, sāpes un izmisums bija padarīju�i Oliviju gandrīz nejūtīgu. Viņa saprata, kas bija noticis, ta�u nespēja neko īsti aptvert.

-�� Ak tu kungs! - Kellija bezpalīdzīgi atkārtoja. Viņas lūpas trīcēja. Dziļi ievilkusi elpu un ar piepūli atguvusi sa�valdību, viņa satvēra un cie�i saspieda Olivijas roku. - Lū�dzu, nevaino sevi, dārgā. Tu un� - viņa palūkojās uz leju, kur, patvērusies mātes kuplo svārku aizsegā, uz viņu lielām, izbiedētām acīm raudzījās Sāra, - �tava meita �eit esat ļoti gaidītas vie�ņas. Tajā, kas notika, nav tavas vainas. Lielais D�ons jau labu laiku nejutās īsti vesels, turklāt arī viņa prāts� �ad tad� kļuva drusku neskaidrs. - Viņa pameta ap�kārt izmisīgu skatienu. - Vai dieniņ, vai dieniņ! Man ta�u kaut kā jātiek uz slimnīcu. Kur gan palikusi tā ma�īna?

-���� �ī ir Sāra. - Nosaukdama meitas vārdu, Olivija jopro�jām turēja bērnu apskautu. Kellijas vilcinā�anās bija aplie�cinājusi, ka vārds viņai izkritis no prāta. Tas nebija nekāds brīnums - nedrīkstēja aizmirst �īs satik�anās traģiskos ap�stākļus. Olivijai �ķita, ka ari viņas smadzenes atsakās klau�sīt. Atceroties Lielo D�onu - zālē nekustīgi guļo�o augumu, pelēko seju viņa nespēja domāt ne par ko citu.

-�� Lūdzu, iesim uz māju. - Murminādama pateicības vār�dus un pamādama tiem, kas veltīja viņai mierino�us pieskā�rienus vai līdzjūtības apliecinājumus, Kellija ar �estu vedi�nāja abas vie�ņas sev līdzi. Pēc pāris soļiem un da�ām dziļām ieelpām viņa uzsmaidīja Sārai. - Sveika, Sāra. Esmu tava krustmāte Kellija.

Sāra, neteikdama ne vārda, palocīja galvu un slepus pa�lūkojās uz krustmāti. Joprojām turēdama roku ap meitas pleciem, Olivija piekļāva viņu cie�āk klāt. Sāru dro�i vien bija satriekusi acu priek�ā notikusī nelaime un mātes neslēp�tais emociju uzplūds, tāpēc viņa ierasti paglābās klusē�anā. Bērnu nevarēja vainot, jo Olivija arī jutās satriekta.

-�� Kellij, cik tas ir �ausmīgi! Filips teica, ka Lielais D�ons esot nogāzies ar sirdslēkmi! Vai nevajag tevi aizvest uz slim�nīcu? - Tieva gara auguma blondīne, kurai varēja būt aptu�veni trīsdesmit pieci gadi un kuras kājas melnajās augstpa�pē�u laiviņās izskatījās neticami garas, pieskrējusi klāt, saņēma Kelliju aiz rokas. Sievietei bija paskarbi sejas vaib�sti, rūpīgi uzklāta kosmētika, elegants, īss matu griezums un pieguļo�a vienkār�a modeļa kleita no melna linauduma bez piedurknēm; tā �ķita maksājam vai veselu bagātību. Pussoli aiz viņas, izskatīdamies ārkārtīgi satraukts, nāca plecīgs, tum�matains vīrietis, kas bija ģērbies sarkanā polo kreklā, haki krāsas �ortos. Olivija viņu pazina - tas bija Seta brā�lēns Filips Vērnons. Patiesībā Olivija vienmēr bija uzskatī�jusi Filipu arī par savu brālēnu, kaut gan tā tas nebija. Fi�lips un viņa brālis Kāris bija tie, kuri reiz bija iegrūdu�i Oliviju ezerā un par �o ne�ēlīgo rīcību dabūju�i no Seta kā�vienu. Filipam varētu būt kādi trīsdesmit �etri gadi, Olivija sprieda, jo viņ� ir savus trīs gadus jaunāks par Setu. Brālēns kop� pēdējās tik�anās reizes bija krietni pieņēmies miesās, bet Olivija būtu pazinusi viņu vienmēr.

-� Jā, Melorij, tas ir, es tie�ām nekavējoties brauk�u uz slimnīcu, bet Aira jau aizgāja pēc ma�īnas, - Kellija drebo��ā balsī teica. - Es patie�ām �obrīd runāju drusku nesaka�rīgi�

-�� Olivija! - Filips iesaucās, kad viņa skatiens, acīm ie- ple�oties, novērsās no Kellijas un it kā pieplaka Olivijas se�jai. - Pie visiem svētajiem! Ko tu �eit dari?

-�� Filip, viņu ielūdzu es, - Kellija iejaucās. - Olivija ar meitu ir manas vie�ņas. Tāpēc palūg�u tevi pievaldīt mēli. Olivija, iepazīsties ar Meloriju Hod�u, Seta saderināto. Me�lorij, �ī ir Seta māsīca Olivija Morisone un viņas meita Sāra.

Seta saderinātā. Olivija steidzīgi soļoja uz mājas pusi un, pārmiju�i pavir�u sveicienu ar Meloriju Hod�u, pārdomāja �o jaunumu. Viņa zināja, ka Sets ir paguvis gan apprecēties, gan iz�ķirties, bet fakts, ka viņ� grasās laulāties pa otram lāgam, viņai bija jaunums.

Bet kā gan Olivija varētu to zināt? Galu galā tie�i viņa ta�u bija sarāvusi visas saites ar savējiem un pavadījusi sve��umā veselus deviņus gadus.

-�� Vai mans tēvs aizbrauca uz slimnīcu ātrās palīdzības ma�īnā? - Filips jautāja, kad viņi bija piegāju�i pavisam tu�vu mājai.

-�� Gan tavi vecāki, gan arī Sets, - Kellija atbildēja, ap�jukumā raudzīdamās apkārt. - Olivija�

Sasniegusi platās kāpnes, kas veda uz Lielās mājas gal�venajām durvīm, visa grupiņa devās uz pirmā stāva veran�du. Māja bija celta Luiziānas dienvidiem raksturīgajā stilā, kurā ēku pirmais stāvs parasti bija būvēts vismaz desmit pē�du virs zāliena, lai tādējādi glābtos no gruntsūdeņiem. Pa�grabs zem pirmā stāva bija ierakts zemē tikai daļēji, un pa�graba logus, kas bija uz pusi mazāki nekā aug�ējiem stāviem, aizsedza ap māju augo�ie krūmi. Pagraba sienas, glu�i tā�pat kā kāpnes, bija mūrētas no akmeņiem, bet viss pārējais - no balti krāsotiem ķieģeļiem. Mājas centrālajai, vecākajai daļai ķieģeļus bija darināju�i un apdedzināju�i cukurniedru plantācijas vergi vēl pirms pilsoņu kara.

Pie kājceliņa, kas veda no piebraucamā ceļa uz māju, bi�ja apstājusies un nepacietīgi signalizēja balta "Lincoln Town" markas automa�īna, un Kellija, aprāvusies pusvārdā, apstā�jās un paraudzījās uz to pusi. Visi pārējie darīja tāpat.

-�� Paldies dievam! Man tagad jābrauc. Olivija�

Viņa tika pārtraukta vēlreiz.

-�� Vai tev nebūs iebildumu, ja brauk�u līdzi? Jūtu, ka man vajadzētu būt līdzās Setam, ja nu� - Melorija smalkjūtīgi aprāvās, bet visiem bija skaidrs, ko viņa vēlēju�sies teikt - ja nu Lielajam D�onam pienāk pēdējā stundiņa.

Esi sveicināta, Marija, �ēlastības pilnā�

-�� Ak, dārgā, nedomāju vis, ka tu būsi viņam vajadzīga �ā iemesla pēc. Bet tu, bez �aubām, drīksti braukt man lī�dzi. Tu ta�u tagad piederi pie ģimenes. Olivija� - Kellija pameta uz viņu neizlēmīgu skatienu. Olivijai bija jādomā, vai viņas pa�as stingums ir apkārtējiem tikpat skaidri saska�tāms kā Kellijas acīm redzamais apjukums.

Pirms Kellija paguva pateikt to, ko grasījās teikt, viņu pārtrauca pa durvīm izspurgusi maza, gai�mataina elfa, kas bija tērpusies zilā, līdz potītēm garā naktskreklā.

-� Nana, kas noticis? Vai kaut kas slikts? - Moskītu siets, aizcirzdamies aiz bērna muguras, radīja �āvienam līdzīgu troksni. Meitene, kas strauji apstājās kāpņu aug�galā, bija aptuveni Sāras vecumā, turklāt Olivija tūdaļ pamanīja, ka viņa ir neparasti skaista - mati līdz viduklim, smalks ķer�meņa veidojums, lielas, rudzupuķu zilas acis.

-�� Hloja, kāpēc tu vēl neguli? Jau sen pāri pusnaktij! - Kellija izmisusi iesaucās.

-�� Viņa vispār vēl nav gājusi gulēt, kaut ari apzvēru, ka centos viņu iedabūt gultā. - Meitenei pa pēdām no mājas bija iznākusi Marta Hendriksa, ilggadējā Ār�eru ģimenes saimniecības vadītāja. Marta, spēcīgas miesasbūves sieviete pāri piecdesmit, ar labsirdīgu, apaļu seju un nedabiski mel�nu matu kodaļu, bija tērpusies puķainā katūna rītakleitā ar rāvējslēdzēja aizdari, kājās viņai bija sārtas frotē auduma rī- takurpes. Viņas balss izklausījās galīgi pagurusi. - Hloja pa logu pamanīja piebraucam ātrās palīdzības ma�īnu, un jūs ta�u pazīstat mūsu mis Ziņkārību. Viņa bija pārliecināta, ka jādrā�as laukā un visur jāiebā� savs deguns, lai arī kas �eit notiktu.

-�� Ak vai! - Kellija iesaucās, sev pagalam neraksturīgi vicinādama rokas. Bija skaidrs, ka viņa nevar iz�ķirties, kam dot priek�roku - Hlojai vai baltajam "Lincoln".

-�� Nana, kas noticis? - Hloja uzstājīgi jautāja vēlreiz, ar roku atbalstīdamās pret pīlāru, kas slējās divu stāvu aug�stumā, un nolūkodamās uz Kelliju, kura bija palikusi stā�vam kāpņu vidū.

-�� Dārgumiņ�

Gaido�ā ma�īna nepacietīgi signalizēja. Visi paraudzījās uz piebraucamā ceļa pusi. Tajā brīdī Marta ieraudzīja un pa�zina Oliviju, un viņas mute izbrīnā palika vaļā.

-�� Kaut kas traks! Mis Olivija!

-�� Sveika, Marta. - Olivija pūlējās ieburt sejā smaidu. Ar vienu roku viņa balstījās pret �ugunā kaltajām kāpņu margām, ar otru cie�i turēja Sāras rociņu. Viņa pamanīja, ka saimniecības vadītāju gadi nav īpa�i skāru�i. Marta dzī�voja pilsētiņā un ieradās Lielajā mājā trīs reizes nedēļā, lai veiktu lielo uzkop�anu. Pārējās dienās viņa nodevās frizier- darbiem. Vismaz tā bija toreiz, kad Olivija vēl dzīvoja �eit. - Jauki tevi sastapt, Marta.

-�� Tevi arī. Kāpēc�

Ma�īna signalizēja vēlreiz.

Noplātījusi rokas, Kellija apjukusi raudzījās te uz Hlo- ju, te gaido�o automa�īnu.

-�� Mīļo stundiņ, man jābrauc. Hloja, Lielajam D�onam gadījās� sirdslēkme, viņu aizveda uz slimnīcu, un es tagad brauk�u turp. Tev nav jāraizējas. Marta, jūs abas ar Hloju aiciniet iek�ā Oliviju un viņas meitiņu un parūpējieties par viņu naktsguļu. Olivija, mēs parunāsimies rīt. Vismaz�

-�� Dievs lai �ēlīgs! - Marta iesaucās, piespiezdama roku pie kakla. - Ātrā palīdzība� Vai tie�ām misters Ār�ers�?

-�� Vecomāt, es gribu braukt uz slimnīcu kopā ar tevi. - Hlojas balstiņa bija spiedzo�a un uzstājīga.

-�� Dārgumiņ, to nevar. Slimnīcā bērnus nelai�. Turklāt ciemos atbraukusi tava māsīca, tāpēc paliec te un palīdzi vie�ņām justies kā mājās. Man jābrauc. Filip, Melorij�

Abi uzrunātie gandrīz skrie�us metās lejā pa kāpnēm. Vēlreiz apjukumā novicinājusi rokas un piekodinājusi Hlo- jai uzvesties labi, Kellija viņiem sekoja. Vēlēdamās doties lī�dzi, Olivija tomēr palika stāvam. Viņa jau sen bija atteiku�sies no savas vietas �ajā ģimenē, tāpēc neatlika nekas cits kā vien kodīt lūpu, cie�i turēt Sāras rociņu un pēc iespējas ātrāk norit �o krupi.

Kad trijotne bija piesteigusies pie automobiļa, priek�ē�jās durvis atsprāga vaļā. Filips atrāva pakaļējās durvis un kopā ar Meloriju iekārtojās aizmugures sēdeklī. Kellija, kas piegāja klāt pēdējā, iesēdās priek�ā. Automobilis izkustējās no vietas, iekams durvis bija aizcirtu�ās. Piebraucamajā ce�ļā joprojām stiepās gara ma�īnu rinda, tāpēc "Lincoln" �o�feris nepacietīgi signalizēja. Lai palaistu viņu garām, citi spēkrati bija spiesti nobraukt zālienā.

Olivija lūkojās aizbraucējiem nopakaļ, viņas kuņģis sa�rāvās �okurā, acis dedzināja neizraudātu asaru sūrums. Viņai ta�u vajadzēja kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem traukties uz slimnīcu!

-����� Labi, ja mēs te �itā stāvēsim, tas nedos neko labu nedz mums, nedz arī kādam citam. Labāk iesim iek�ā, mis Olivi�ja. - Martas mundrie vārdi lika Olivijai saņemties. Pat tad, ja viņai ļautu doties uz slimnīcu, ja Sets nebūtu licis skaidri noprast, ka Olivijai nav vietas pie Lielā D�ona slimības gul�tas, viņa tomēr nedrīkstētu drāzties projām un pamest Sāru vienu pa�u starp sve�iem ļaudīm. Meitas dēļ viņai bija jā�paliek tepat, jācen�as izlikties mierīgai un līdzsvarotai un ie�spējami labi jātiek galā ar nejauko situāciju.

Gandrīz vai zag�us Olivija ar brīvo roku paberzēja sūr�sto�as acis. Tad dziļi ievilka elpu, paraudzījās uz Martu un 1 Iloju, kas pusduci pakāpienu augstāk stāvēja verandā - tā pēc paraduma dēvēja pirmā stāva galeriju -, un pavēra mu�ti, lai kaut ko sacītu Hlojai.

Bet Hloja pasteidzās pirmā.

-Ja jūs esat manas radinieces, kāpēc es neesmu jūs ag�rāk sastapusi? - viņa iejautājās, augstprātīgi noraudzīdamās uz Oliviju un Sāru. - Es pazīstu visas savas māsīcas, bet ne�viena nav līdzīga jums. - Tad ar kritisku aci nopētīja Sāru. - Tu esi resna.

-� Sara nav resna! - Oi.ivija bez kavēSanAs atcirta, raidī�dama Hlojai tādu skatienu, kas citai meitenei acumirklī liktu nokaunēties. Ar sānu sajutusi, ka Sāras augumiņ� saraujas, viņa mierinādama cie�āk satvēra meitas mazo rociņu. Piezī�mes par savu svaru Sāra uztvēra ļoti saasināti. - Sāra ir tie��i tāda, kādai Sārai jābūt.

-�� Mis Hloja! - Marta to pa�u brīdi izdvesa pārmeto�ā tonī. - Tūlīt lūdz piedo�anu!

Kamēr Hloja izvērtēja �o rīkojumu, iestājās klusums. Tad viņa īgni noburk�ķēja:

-�� Piedod.

-� Vai tu esi Seta meita? - Olivija pajautāja laipnākā bal�sī, atgādinādama sev, ka Hloja vēl ir maza un dro�i vien nav vēlējusies nevienu aizvainot. Uziedama atliku�os pakāpienus, Olivija stingri turēja meitas roku. Bija jūtams, ka Sāra lab�prāt grieztos atpakaļ, tomēr to Olivija nevarēja pieļaut. Bēr�na noslēgtais raksturs darīja �o pārnāk�anu dzimtajā ligzdā vēl grūtāku.

-� Jā. - Hloja joprojām bija īgna. - Bet jūs neesat nekā�das māsīcas. Tas nav iespējams. Vienīgie mana tēta brālēni un māsīca ir Filips, Kāris un And�ela. Viņu bērni ir Melisa, Amanda, Kortnija, D�eisons, Tomass un Patriks, un Nana teica, ka viņi esot mani brālēni un māsīcas. Un vairāk ne�viena nav. Kas jūs tādas esat? - Viņas a�ais, Sārai veltītais skatiens nepārprotami pauda nicinājumu.

-� Tev taisnība, par māsīcām mūs glu�i nevar uzskatīt. - Olivija ar pūlēm saglabāja mierīgu un iecietīgu toni. Kad vi�ņas beidzot nostājās uz platiem dēļiem klātās verandas grī�das, Sāra, cie�i satvērusi mātes roku, �ķita kā pielipusi vi�ņas sānam. Olivija nodomāja, ka veranda izskatās tie�i tāda, kādu viņa to atcerējās, sākot no pelēki krāsotajiem, gadu gaitā nodilu�ajiem grīdas dēļiem un beidzot ar baltajiem klū�dziņu �ūpuļkrēsliem un �ūpolēm verandas tālākajā galā, kā arī kuplajām papardēm, kas grozos nokarājās no dzegām. Pat divi izbāztie fazāni, kurus prasmīgais taksidermists �ār- lijs pirms daudziem gadiem joka pēc bija pakāris pie veran�das griestiem, vēl atradās turpat. - Es domāju, ka tu varētu mūs uzrunāt par māsīcām, ja vēlies izrādīt laipnību un vies�mīlību.

-�� Kāpēc lai es to vēlētos? - Hloja vaicāja, ar piemieg�tām acīm nopētīdama abas vie�ņas no galvas līdz kājām.

-�� Varbūt glu�i vienkār�i pieklājības pēc? - Olivija iero�sināja vēl laipnākā tonī.

Marta brīdino�i uzlika Hlojai uz pleca roku. Meitēns novaibstījās Olivijai sejā, tomēr neko neteica. Stāvot gais�mas straumē, kas lija no verandas durvīm, Hlojas mati iz�skatījās gandrīz platīnblondi; ja neievēroja īgno sejas izteik�smi, viņa izskatījās pēc nevainojami skaistas lelles. Olivijai uz mirkli ienāca prātā: vai Seta bijusī sieva ir tikpat skaista kā Hloja un tikpat gai�mataina kā Sets un viņu abu meita?

Viņa juta, ka Sāras plaukstiņa notrīs. Pametusi skatienu uz meitas bēdīgo sejiņu, viņa atskārta, ka otra meitene bērnu galīgi iebiedējusi. Pie sevis nopūtusies - Sāras biklums saskarsmē ar citiem bērniem bija viņas nebeidzamu rai�u avots -, Olivija vēlreiz uzmundrino�i paspieda meitas roku.

-�� Mis Olivija, glu�i tāpat kā tavs tētis, uzauga �ajā mā�jā, - Marta pārmeto�ā balsī skaidroja. - Viņu visādā ziņā var uzskatīt par tavu māsīcu, un �īs ir arī viņas mājas, glu�i tāpat kā tavējās.

Pateicīgi uzsmaidījusi Martai, Olivija vēlreiz uzlūkoja Hloju. Meitene naidīgi raudzījās pretī. Varbūt viņa aizvadī�jusi gau�ām nelāgu dienu, Olivija iecietīgi nodomāja, no sa�vas pieredzes zinādama, ka pat uzvedīgākais bērns palaikam var pārvērsties īstā briesmonītī, kur� spēj aizvainot pieau�gu�o vislabākās jūtas. Attaisnodama Hlojas uzvedību, viņa pamēģināja bērnam saprotamā veidā izskaidrot savus radu�rakstus.

-�� Tu noteikti zini, ka Lielajam D�onam bija �etri bērni - Maikls, D�eimss, Deivids un Belinda. Tavs vectēvs bija Maikls, Lielā D�ona vecākais dēls. Savukārt mans patēvs bi�ja D�eimss, pēc vecuma nākamais dēls. Tavs tēvs bija mans lielais brālēns, kur� bērnībā pieskatīja un rūpējās par mani. Tava Nana ir mana krustmāte Kellija, bet Lielais D�ons ir mana patēva tēvs - tātad vecaistēvs. Bet mani radinieki Fi�lips, Kāris un And�ela bie�i uzvedās nejauki un vienmēr mē�ģināja mani aizskart un kaitināt.

-�� Pēc taviem vārdiem iznāk, ka tu neesi mums īsta ra�diniece, - Hloja nicīgi konstatēja. Vienu roku joprojām tu�rēdama uz Hlojas pleca, Marta ar otru pieturēja durvis, pa- laizdama pa priek�u Oliviju un Sāru.

-�� Tas tiesa. - Sajūtot iek�telpu vēsumu, Olivijas sejā pa�zibēja smaids. Kad viņa bija devusies projām no mājām, viens logā iemontēts kondicionētājs bija apak�stāvā un divi aug�stāvā - un tas arī viss. Nemitīgi trok�ņodami, kondici�onētāji tolaik atvēsināja gaisu labākajā gadījumā par pieciem grādiem. �obrīd sajūtamais vēsums bija citāds - gaiss �ķita daudz svaigāks un aukstāks. Varbūt Lielais D�ons beidzot bija pārvarējis skopumu un ierīkojis mājā centralizēto kon�dicionē�anas sistēmu? Ja tā, tas patie�ām bija pārsteidzo�i. Lielajam D�onam piemita paradums apgrozīt pirkstos kat�ru izdodamo dolāru.

Nokratījusi no pleciem Martas roku, Hloja sekoja abām vie�ņām.

-� Ja jau tu esi �eit uzaugusi, kāpēc es tevi nekad agrāk neesmu sastapusi? Kur tad tu biji?

-�� Mis Olivija apprecējās un aizbrauca dzīvot citur, - pirms Olivija paguva atvērt muti, Marta, aizvērdama dur�vis, metās starpā, vienlaikus raidīdama Hlojai brīdino�u ska�tienu. - Un tagad pietiks, mis, citādi bū�u spiesta pastāstīt tavam tētim, ka esi izturējusies nepieklājīgi pret viesiem.

Olivijai par izbrīnu, �ie draudi iedarbojās. Hloja apklu�sa. Vienu neveiklības pilnu mirkli visas �etras klusēdamas stāvēja lielajā hallē, kur antīkā kristāla lustra lēja pār viņu galvām siltu un spo�u gaismu. Olivija varētu vai apzvērēt, ka no viņas meitenes gadiem �ī telpa saglabājusies pārmai�ņu neskarta. Tā pati lieliski nospodrinātā cietkoksnes dēļu grīda, tas pats sarkanais, austrumnieciskiem ornamentiem greznotais grīdceliņ�, kas aizstiepās līdz virtuves durvīm hal�les tālākajā galā. Tās pa�as krēmkrāsas sienas ar �etrām sar�kankoka durvīm, kas veda uz dzīvojamo istabu, ēdamista�bu, bibliotēku un kantori. Tie pa�i smalki veidotie ciļņi, kas pie�ķīra īpa�u izsmalcinātību piecpadsmit pēdu augstajiem griestiem. Pie sienām tajās pa�ās vietās tie pa�i eļļā glezno�tie suņi un zirgi. Tās pa�as elegantās, graciozi izliektās kāp�nes uz mājas otro stāvu. Pat smar�a bija tā pati - te oda pēc viegla pelējuma, jo mū�īgi bija mitrs, pēc mēbeļu spod�rināmiem līdzekļiem, sauso ro�u ziedlapiņu maisījuma, ko krustmāte Kellija alla� mēdza izmantot, lai apkarotu jebkuru nevēlamu smaku, un ari pēc tā, ko Olivija uzskatīja par ve�cuma smar�u. Māja vienmēr bija odusi pēc vecuma.

Izbaudīdama mirkli, Olivija vienu mulsino�u brīdi ju�tās tā, it kā būtu atgriezusies pagātnē. Pagātnē pirms devi�ņiem gadiem. Pavir�i vērojot, viss �ķita tāds pats kā tova�kar, kad norisinājās iz�ķiro�ā ķilda ar Setu, kura pielika punktu visām iepriek�ējām nesaskaņām. Pēc �īs ķildas Oli�vija bija slepus aizbēgusi ar Ņūvolu.

-�� Marta, zvana Kāris Vērnons - grib uzzināt, uz kuru slimnīcu aizvests vecais misters Ār�ers. - Sieviete, kura ie�stājās virtuves durvīs un kuru Olivija nepazina, bija aptu�veni viņas vecumā; melnā formas kleita ar balto priek�autu lika secināt, ka jautātāja ir viena no kalponēm. Viņas ska�tiens, īsi pakavējies pie Olivijas un Sāras, atgriezās pie Martas. - Vai ar misteru Ār�eru patie�ām noticis kaut kas ļauns? - viņa satraukti vaicāja.

Pamājusi ar galvu, Marta daudznozīmīgi paraudzījās uz Hloju, tādējādi likdama noprast, ka sīkāka iztaujā�ana bū�tu nevietā.

-�� Pasaki misteram Kārlam, ka es nezinu vairāk par vi�ņu, bet visi ģimenes locekļi aizbrauku�i kopā ar slimnieku.

Iepletusi acis, sieviete pamāja ar galvu un pazuda aiz durvīm.

-�� Iesim uz virtuvi, - Marta teica Olivijai, tad paraudzī�jās uz Sāru un pasmaidīja. - Varu derēt, ka tu esi izslāpusi, dārgumiņ. Man ledusskapī ir gāzēts dzēriens. Bet varbūt tu labāk vēlētos glāzi piena?

Piespiedusies cie�āk Olivijas sānam, Sāra klusēdama pa�purināja galvu.

-�� Vai viņa kādreiz runā ari? - Hloja pavaicāja, ziņkārī�gi saraukdama pieri.

-�� �ī ir mana meita Sāra Morisone, - tie�i neatbildēda�ma uz jautājumu, Olivija paskarbi vērsās pie Hlojas. Viņa juta, ka oficiāla iepazīstinā�ana �obrīd būs īsti vietā, citādi

Hlojas nepieklājība patie�ām padarīs Sāru glu�i mēmu. - Sāra, �ī ir Hloja Ār�ere. Sasveicinies ar viņu.

-�� Sveika, - Sāra izmocīja tādā tonī, kas visai maz līdzi�nājās viņas normālajai balsij, un pacēla skatienu, lai palū�kotos uz otru meiteni, tomēr daļēji paslēpdamās aiz mātes muguras un labprāt ļaudama Olivijai atrasties starp viņu un Hloju.

-�� Cik tev gadu? - Hloja nelaipni raudzījās uz Sāru.

-�� Astoņi, - Sāra atbildēja, paklausīdama slepenam mā�tes pirkstu spiedienam.

-�� Man arī. - Saraukusi pieri, Hloja pētīja Sāru no gal�vas līdz kājām. Galīgi zaudējusi drosmi, Sāra atkal nodūra skatienu paklājā.

Olivija pie sevis nopūtās.

-�� Marta, man �ķiet, ka mēs tūdaļ iesim aug�ā. Ir jau vēls, un Sārai derētu doties pie miera, - viņa ierunājās, iz�pelnīdamās no meitas pateicīgu rokas spiedienu.

-�� Tā ir patie�ām laba doma. - Marta paraudzījās uz Hloju. - Ari mūsu mis Ziņkārībai nekaitētu beidzot soļot uz gultu. Palikdama pārāk vēlu aug�ā, viņa kļūst necie�ami untumaina.

-�� Tā nav taisnība! - Hloja protestēja.

Marta izteiksmīgi pavīpsnāja. Tad, paraudzījusies uz Oliviju, pacēla acis pret griestiem. Olivijai bez liekiem vār�diem kļuva skaidrs, ka bērnam patie�ām bijusi grūta diena.

-�� Tagad padomāsim. Man �ķiet, ka Sāra �o nakti varē�tu pārgulēt tavā vecajā istabā, bet tu pati gulēsi agrākajā mis Belindas istabā turpat blakus. Istabas ir uzkoptas, �orīt ap�mainīju gultas veļu gadījumam, ja pēc viesībām kāds izdo�mā palikt pa nakti - tu jau zini, ko es ar to gribu sacīt.

Olivija pamāja ar galvu. Gadījumam, ja kāds ir pārāk piedzēries, lai bez raizēm nokļūtu mājās.

-�� Tas būs jauki.

-�� Mis Hloja, esi tik laipna un parādi ciemiņiem ceļu.

Hloja paklausīja, un visas �etras kāpa aug�up. Kāpņu telpas sienu līdz pa�iem griestiem klāja eļļā gleznoti ģime�nes locekļu portreti smalkos, zeltītos rāmjos. Portretu bija milzum daudz, jo Ār�eru dzimta gadu gaitā bija vareni sa�kuplojusi. Starp portretiem �ur tur di�ojās �ārlija izbāztās dzīvnieku galvas - neliels me�akuilis ar nomelnēju�iem il�kņiem, ragains auns un briedis ar trīs�uburu ragiem. Starp portretiem pagadījās arī viena otra ainava un pāris savda�bīgu piemiņas lietiņu - piemēram, ierāmēts vēdeklis. Ar ro�kām darinātās cipre�u koka margas zem Olivijas pirkstiem �ķita tīkami vēsas. Kāpnes nesedza paklājs, un katra pakā�piena vidū neskaitāmu paaud�u kājas bija izminu�as nelie�lus iedobumus. Lielās mājas vidusdaļa bija celta pirms vai�rāk nekā simt piecdesmit gadiem un izskatījās tie�i tikpat iespaidīga kā jebkura bagāta plantatora māja filmās par Dienvidu dzīvi senajos laikos. Bērnības gados Olivijai �ī mā�ja alla� bija iedvesusi vieglu godbijību, un tagad viņa manī�ja, ka Sāru pārņem līdzīgas izjūtas.

-�� Ak, mēs aizmirsām jūsu bagā�u! - Marta, kura kāpa aug�ā aiz Hlojas, apstājusies pār plecu uzrunāja Oliviju.

-��� Mums nav bagā�as. - Olivijas seja pauda no�ēlu. - Atstājām somas autoostas biļe�u kasē.

-�� Autoostā! Vai tad jums nav ma�īnas? - pārsteigta ie�runājās Hloja, kāpņu galā pagriezdamās un platām acīm uz�lūkodama Oliviju un Sāru.

-�� Bet kā tad jūs� - Marta �ķita galīgi apjukusi. Tad sa��utumā novaidējās. - Tikai nesaki, ka esat nāku�as kājām no autostas!

Olivija bēdīgi pamāja ar galvu.

-�� Es mēģināju zvanīt uz �ejieni, lai sadabūtu kādu, kur� atbrauktu mums pretī, bet neviens necēla klausuli. Paunss ari dro�i vien piedalījās viesībās, jo arī viņu mājās neviens neatbildēja. Bet var jau būt, ka viņ� vairs nenodarbojas ar taksometru pakalpojumiem. - Olivija mazliet piemeloja.

Nabaga radiniecei, kas nejutās dro�a par laipnu uzņem�a�nu, jau tāpat bija gana smagi pārnākt mājās, kur nu vēl at�zīties, ka ieradusies bez gra�a kabatā.

-�� Paunss vairs nestrādā, - Marta atbildēja. - Biznesu pārņēmis viņa dēls - tu ta�u atceries Lamāru, vai ne? Pro�tams, viņ� strādā tikai tad, ja viņam ir noskaņojums strā�dāt.

Martas vārdi skanēja nosodo�i. Olivija patie�ām atce�rējās I .unāru. Kaut arī zēns bija mācījies vietējā skolā, bet viņa bija apmeklējusi Svētās Terēzas skolu - dārgu, privātu mācību iestādi Batonrū�ā -, pusaud�u gados viņu ceļi nere�ti bija krustoju�ies. Divus gadus vecākais Lamārs Lenigs bi�ja izskatīgs, mazliet padrūms un īgns puisis, kas lielāko da�ļu dzīves �ķita veltām tam, lai regulāri iekultos visās iespējamās nepatik�anās. Lamārs, glu�i tāpat kā vairākums vietējo pui�u, savulaik bija dedzīgs Olivijas pielūdzējs.

Toreiz viņa nebūtu veltījusi Lamāram īpa�u vērību, ja vien Sets nebūtu pieķēris zēnu grozāmies tuvumā pārlieku bie�i un pavēlējis viņam turēties tālāk no Olivijas. Pēc �ā ga�dījuma viņa pāris rei�u bija devusies uz satik�anos ar La�māru, lai tādējādi ieskaidrotu Setam, ka viņam nav atļauts jaukties Olivijas personiskajā dzīvē. Viņas atklātā nepakļā- vība un izaicino�ā uzvedība bija satracinājusi Setu. Izvērtē�jot notiku�o tagad, Olivija bija spiesta atzīt, ka Setam biju�si taisnība. Lamārs bija neglābjams neveiksminieks. Glu�i tāpat kā Ņūvols. Sets bija brīdinājis Oliviju turēties pa ga�balu ari no viņa.

Olivija nopūtās.

-�� Es atceros Lamāru, - viņa atzina.

-�� Varu derēt, ka tu atceries arī to, kur atrodas tava ve�cā guļamistaba, - Marta smaidīdama sacīja. Viņas bija sa�sniegu�as otrā stāva halli. Pamājusi ar galvu, Olivija pagrie�zās pa kreisi, dodamās uz jaunāko no abiem ēkas spārniem, kas bija uzcelti krietni vēlāk nekā mājas centrālā daļa. Aus�trumu spārns, kurā atradās viņas agrākā guļamistaba, tika piebūvēts tikai ap tūksto� deviņsimt trīsdesmito gadu. �ajā mājas daļā griesti bija zemāki - tikai aptuveni desmit pēdu augsti, un tos rotājo�ie ciļņi vairs neizcēlās ar īpa�u izsmal�cinātību. Tomēr telpas bija pla�as. Visas �etras �ā spārna gu�ļamistabas varēja lepoties ar kamīnu un nelielu dzīvojamo zonu, turklāt te bija ierīkotas veselas divas vannasistabas; neviena no tām gan nebija savienota ar guļamistabām.

Olivijas agrākā guļamistaba bija otrā pa labi. Atvērusi durvis, viņa iegāja iek�ā. Protams, telpas interjers bija pil�nībā pārveidots. Kad Olivija bija mitinājusies �eit, sienas bija krāsotas līksmā, ko�dzeltenā krāsā, pie abiem augstajiem lo�giem, kas izgāja uz otrā stāva galeriju, karājās raibi, kroko- ti kokvilnas aizkari, bet balto metāla gultu bija greznojis pie�skaņotas krāsas kokvilnas pārklājs. Tagad telpa bija ieguvusi vīri�ķīgāku noskaņu, jo sienas bija iztapsētas ar pelēk- brūnām, balti rūtotām tapetēm, bet aizkari un gultas drē�bes bija no vienkār�a, balta linauduma. Tomēr kamīns bija tāds pats - smalkiem griezumiem rotāta mala, krēmkrāsas marmora ap�uvums; nebija mainīju�ies ari logi, griestu ciļ�ņi un �aurie ozolkoka grīdas dēļi�

Pietika ienākt istabā, kurā viņa bija mitinājusies bērnī�bā un pusaudzes gados, lai uzbangotu tik spēcīgs emociju vilnis, ka Olivija acumirklī jutās kā apreibusi.

Viņas māte�

Lūkodamās uz gultu, kura bija tā pati, kaut arī pārklājs nomainīts, Oliviju piepe�i pārņēma smeldzīgas atmiņas par māti, kas noliecas pār gultiņu, lai ar skūpstu novēlētu viņai labunakti. Mātes smar�as - tikko jau�ams ziedu aromāts, viņas, lūpu siltums, zīdaino matu pieskāriens Olivijas vaigam - pēk�ņi ar neizprotamu spēku sagrāba Olivijas jutekļus, sa�tricinot viņu līdz sirds dziļumiem.

Viņai �ķita, ka redz �o ainu acu priek�ā. Tajā pa�ā lai�kā viņa to izdzīvoja tāpat, kā bija izdzīvojusi toreiz bērnībā.

Mazā meitene mātes klātbūtnes mierino�ajā siltumā bija ju�tusies miegaina un pasargāta.

Bet viņa baidījās no brī�a, kad māte pagriezīsies un at�stās istabu, jo, palikusi viena tumsā, izjutīs stindzino�as bailes.

- Sāra, tu pārnak�ņosi �eit, bet tava mamma gulēs te�pat blakusistabā, - Marta teica. Olivijai �ķita, ka balss at- plūst no liela tāluma. Patiesībā Marta atradās tikai da�u soļu attālumā - viņas abas ar Hloju stāvēja pie durvīm.

Olivija juta Sāras pirkstiņu siltumu un mazā augumiņa svaru, jo bērns bija cie�i piespiedies viņai pie sāniem. Sāras dēļ Olivija centās pēc iespējas ātrāk atgūties no savādajām vīzijām un atgriezties tagadnē.

Gan redzējums, gan arī tā radītās izjūtas �ķita apbrīno�jami reālas.

Olivija mēģināja sev iestāstīt, ka dro�i vien tajā vaino�jamas gan senās atmiņas, ko bija atmodinājusi bērnības die�nu guļamistaba, gan arī raizes par Lielā D�ona veselību. Spē�cīgās izjūtas, ko izraisīja �ī vīzija, satrauca viņu līdz sirds dziļumiem - dro�i vien tāpēc, ka atmiņu par māti bija sa�glabājies tik maz.

Esmu �eit. �ie vārdi ieskanējās Olivijas prātā pavisam skaidri. Nudien smieklīgi. Pūlēdamās saņemties, Olivija pie�vērsās meitai.

-� Ja Sārai nekas nebūtu pretī, man �ķiet, ka vismaz �o�nakt mēs abas varētu pārnak�ņot tepat, - Olivija teica, uz�smaidīdama Martai. Neviens it kā nemanīja, ka viņas balss skan mazliet nedro�āk, bet smaids ir drusku saspringts.

-�� Man nekas nav pretī. - Sāras brīvā roka ņurcīja Oli�vijas svārku ieloci, tomēr �oreiz viņa atbildēja bez pamudi�nājuma. Dedzīgais balss tonis ļāva nojaust, ka bērns jūt ne- izsakāmu atvieglojumu, uzzinājis, ka nepaliks pa nakti viens sve�ā vietā.

Marta pamāja ar galvu.

-�� Jauki. Hlojas istaba ir otrā spārnā līdzās mistera Seta telpām. Manējā ir otrpus halles, blakus mis Kellijas istabai. Ja jums kaut kas nepiecie�ams, nekautrējieties nākt pie ma�nis. Man nudien ir visai jautrs miegs.

Pagātnes vīzijas pamazām izplēnēja.

-�� Norunāts.

-�� Pagaidām sadabū�u jums abām kādus nebūt nakts�kreklus, bet rīt paraudzīsimies, kā atgādāt no autoostas jū�su ceļasomas. Ja man izdosies sazvanīt Lamāru, viņ� jau no pa�a rīta atvedīs jūsu bagā�u.

-�� Paldies, Marta. - Pametusi skatienu uz Hloju, Olivija konstatēja, ka viņa joprojām pēta Sāru, kura, bez �aubām, cītīgi aplūkoja austrumnieciskos paklāja rakstus, nevis izai�cino�i un ar paceltu galvu atbildēja �im neslēpti kritiskajam skatienam. - Arlabunakti, Hloja.

-�� Arlabunakti, - meitēns apbrīnojami pieklājīgi atņēma un pagriezās uz durvīm, tiklīdz Marta bija satvērusi viņas roku. Abas devās uz otru mājas spārnu. Kad viņas bija pro�jām, Olivija paraudzījās uz Sāru, kas joprojām bija piespie�dusies viņai cie�i klāt: viena roka paslēpusies mātes plauk�stā, otra - ieķērusies mātes svārkos, skatiens joprojām nodurts grīdā.

-�� Vai viss kārtībā, plūmlt? - palaidusi vaļā meitas pirk�stiņus, lai saudzīgi apskautu viņas plecus, Olivija pajautāja.

Pamājusi ar galvu, arī Sāra savukārt apkampa māti.

-�� Esmu ļo-o-ti priecīga, ka tu �onakt gulēsi kopā ar ma�ni, - viņa teica, kad Olivija bija palaidusi viņu vaļā.

-�� Tikai nedomā raut man nost visas segas. - Olivija ar nolūku runāja vieglā un priecīgā tonī.

Tas lika Sārai pasmaidīt.

-�� To es nedarī�u. Ir pārāk karsts.

Aizgājusi līdz istabas vidum, Sāra, lūkodamās apkārt, lēni griezās riņķī.

-�� Kas tev �obrīd prātā? - Olivija smaidīdama jautāja.

-��� �ī māja iedve� bijību, - Sāra atbildēja. - Tā ir īsta mui�a.

Tā tas varēja būt, it īpa�i salīdzinājumā ar viņu lēto div�istabu dzīvoklīti.

-�� Un ko es tev teicu?

-�� Man �ķita, ka tu drusku piemelo.

-�� Es lai tev melotu? Nemū�am, - Olivija atbildēja. Sā�ra iesmējās. Tas lika Olivijai atviegloti uzelpot. - Vai redzi �o gultu? - Olivija turpināja, �ķērsodama istabu un ar iz�plestām rokām atkrizdama tajā uz muguras.

Sāra pamāja ar galvu.

-�� �ajā gultā es gulēju, kad biju maza meitene. Tai bija dzeltens pārklājs ar milzīgām rozēm un me�ģīnēm rotāti spil�veni. Turklāt spilvenu bija daudz.

-��� Un tev piederēja liela lelle sārtā kleitā ar dzelteniem matiem - Viktorija Elizabete. - Pienākusi pie gultas, Sāra smaidīdama noraudzījās uz māti. Viņa bija neskaitāmas rei�zes klausījusies �os stāstus, tāpēc zināja visu gandrīz tikpat sīki un smalki kā Olivija.

-�� Pareizi.

-�� Un tu vienā jaukā dienā nokrāsoji sev matus dzelte�nus, jo gribēji izskatīties līdzīga lellei. Un� tava krustmāte

Kellija visādi izmēģinājās izmazgāt krāsu no matiem, bet ne�kas neiznāca, tāpēc tos vajadzēja nogriezt. - Sāras smaids izvērtās smīnā, un viņa novēlās uz vēdera gultā līdzās Oli�vijai. - Kā tu varēji rīkoties tik dumji?

-�� Būs vien jāatzīst, ka tas patie�ām nebija prāta darbs.

-� Bet reiz pa kamīna dūmvadu istabā bija iekļuvusi nut�rija, un, kad tu pamodies, tā sēdēja uz spilvena un skatījās uz tevi. Tu kliedzi tik skaļi, ka sacēli kājās visu māju, visi atskrēja �urp, bet nutrija panikā skraidīja pa istabu; kad Sets mēģināja to izdzīt ārā, tā iekoda, un Setam vajadzēja saņemt potes pret trakumsērgu.

-�� Tas tiesa.

-�� Un izrādās, ka tas viss ir patiesība, - Sāra izbrīnīju�sies teica. - Gan lelle, gan nutrija, gan�

Klauvējiens pie durvīm lika Olivijai piecelties sēdus, jo viņa justos mazliet neērti, ja tiktu pieķerta vāļājamies pa gul�tu. Arī Sāra pieslējās sēdus un izslīdēja no gultas, itin kā bai�dīdamās, ka kaut ko izdarījusi aplam. Apveltīdama māti un meitu ar labvēlīgu smaidu, atvērtajās durvīs stāvēja Marta.

-�� Meitenes, atnesu jums naktskreklus, - viņa teica, rā�dīdama pār labo roku pārliktās drānas. - Rītakleitas un zo�bu sukas arī.

-�� Marta, tu nudien esi vienreizīga. - Piecēlusies kājās, Olivija �ķērsoja istabu, lai paņemtu atnestās mantas. - Pal�dies.

Marta uzsmaidīja vispirms Olivijai, tad Sārai.

-�� Labi gan, ka atkal esi mājās, mis Olivija. Un mis Sāra

arī.

Marta devās projām, un Olivija aizvēra durvis. Pagrie�zusies pret meitu, viņa ieraudzīja, ka Sāra ar ieplestām acīm nekustīgi stāv pie gultas.

-�� Viņa nosauca mani par "mis Sāru".

-�� Tā �eit ir pieņemts. Nepieļauj, lai tas sakāpj tev galvā.

Sāra sarauca degunu.

-�� Nē jau, nē.

-�� Tad ir labi. Man nudien nepatiktu, ja tu uzpūstos un pārsprāgtu kā balons, tad tiktu nota�ķītas sienas.

-�� Nu gan tu pārspīlē!

-�� Es zinu. - Pamanījusi meitas sejas izteiksmi, Olivija iespurcās. Visvisādi mēģinādama Sāru uzmundrināt, viņa sa�prata, ka pūles beidzot ir vainagoju�ās ar panākumiem.

Pēc neilga brī�a, paņēmu�as naktskreklus un zobu su�kas, viņas devās uz vannasistabu, lai nomazgātos un iztīrītu zobus. Bija pārāk vēls, lai ietu vannā, un Olivija nomieri�nāja savu sirdsapziņu, nospriezdama, ka Sāra dro�i vien ne�ņems ļaunā, ja ierastā ikvakara vanno�anās �oreiz izpaliks. Kad abas bija nomazgāju�ās un ietērpu�ās patapinātajos naktskreklos - Sāras sārtais naktstērps izskatījās ļoti līdzīgs Hlojas zilajam bezpiedurkņu naktskreklam, savukārt Olivi�jas zaļā, paīsā neilona naktstērpa īpa�niece nebija tik viegli nosakāma -, viņas aizdipināja atpakaļ uz istabu, aizvēra dur�vis, izslēdza gaismu un iekāpa gultā.

Olivija bija nolēmusi pagaidīt, kamēr Sāra aizmieg, tad doties uz virtuvi un - ja līdz tam brīdim nebūs saņemta ne�kāda jauna informācija - apzvanīt tuvākās slimnīcas, lai uz�zinātu, uz kuru no tām nogādāts Lielais D�ons. Viņa bija pārliecināta, ka tā noteikti ir kāda no daudzajām Batonrū- �as slimnīcām, tāpēc nemaz nebūs viegli atrast īsto.

-�� Noskaiti lūg�anu, - viņa, tāpat kā ik vakaru, atgādi�nāja Sārai. Gulēdama cie�i līdzās meitai - laukā joprojām mirgoja mazās spuldzītes, kuru gaisma spiedās cauri aizka�riem, padarīdama tumsu caurredzamu, - Olivija klausījās bērna balsī, kas murmināja lūg�anu.

-�� Nu man laiks gulēt iet�

Bērnības gados Olivija, gulēdama �ajā pa�ā gultā, bija skaitījusi to pa�u lūg�anu. Tumsā bija viegli iztēloties, ka lai�ka tecējums pagriezies atpakaļ, ka Olivijai līdzās guļ viņas māte, klausīdamās, kā lūg�anu skaita Olivija, un uz mirkli �ī ilūzija �ķita tik reāla, ka pār muguru noskrēja salti dre- buļī. Te nu bija īsts dйjа vu�

-�� Vai tu skumsti par to veco vīru, māmiņ? - pavaicāja Sāra, kas acīmredzot bija pabeigusi skaitīt lūg�anu, kamēr Olivija kārtējo reizi domās kavējās pagātnē. Un atkal Olivi�ja piespieda sevi atgriezties tagadnē.

-�� Esmu ļoti noraizējusies par viņu, - Olivija atbildēja. - Cerams, ka viņ� izveseļosies.

-�� Vai man izlūgties Dieva svētību arī viņam?

-�� Tas būtu jauki.

-� Dievs, svētī �o veco vīru, - Sāra teica, izraisīdama Oli�vijai smaidu.

Brītiņu Sāra klusēja. Tad ierunājās atkal:

-� Tā meitene - Hloja� nav laba, vai ne? Mēs viņai ne�patīkam.

-� Viņa mūs nepazīst. Kad iepazīs, gan jau iemīlēs, it īpa�i tevi. Un kāpēc gan lai tas tā nebūtu?

-�� Ak, māmiņ� - Sāra miegaini iesmējās.

-�� Ku�� - Kad Sāra pievirzījās tuvāk, Olivija noskūp�stīja meitas vaidziņu.

-�� Pastāsti man par to laiku, kad tu vēl biji maza meite�ne, - Sāra lūdzās glu�i tāpat kā ik vakaru. Parasti Olivija labprāt izpildīja �o lūgumu, bet �onakt visas atmiņas �ķita pārlieku tuvas un reālas. Gandrīz pārdabiski reālas� Tur�klāt viņa bija nogurusi un noraizējusies un zināja, ka arī Sāra ir pārguru�i.

-�� Ir pārāk vēls, plūmīt. Guli.

-�� Bet māmiņ�

-�� Guli.

Olivija apņēmīgi noraidīja visus Sāras turpmākos tērzē��anas mēģinājumus, atkal un atkal atkārtodama:

-�� Guli.

Galu galā vienmērīgā elpa līdzās liecināja, ka bērns tie��ām ir aizmidzis.

Piesardzīgi izslīdējusi no gultas, Olivija sataustīja un uz�vilka Martas pagādāto rītakleitu. Pēc tam bez redzama ie�mesla piegāja pie augstajiem logiem, kas drīzāk atgādināja stiklotas divviru durvis, lai pārliecinātos, ka tie ir cie�i aiz�vērti, - glu�i tāpat, kā to alla� bija darījusi, pirms devās pie miera �ajā istabā. Uzdegusi pie gultas naktslampiņu, lai Sā- ra, nejau�i pamozdamās, nenobītos no tumsas, viņa klusi iz�gāja, lēnītēm aizvērdama aiz sevis durvis. Tad nokāpa lejā. Raizes par Lielo D�onu, kuras viņa Sāras dēļ bija apslāpē�jusi, uzviļņoja ar jaunu spēku, izraisot teju vai fizisku nela�bumu.

Oliviju �ausmināja doma, ka Lielais D�ons var nomirt. Ja viņ� nomirs, tā būs vienīgi viņas vaina.

Viņa nedrīkstēja atgriezties.

Iegājusi virtuve, Olivija ieraudzīja tur divas sievietes melnās formas kleitās ar baltiem priek�autiem. Olivija vi�ņas nepazina, tomēr atcerējās, ka viena no viņām pirms brī��a hallē bija runājusi ar Martu. Uzgriezu�as durvīm mugu�ru, abas ar dzelteniem sūkļiem �akli spodrināja baltās, laminētās galdu virsmas. Uz vienas no garajām virtuves le�tēm, salikti cits uz cita, rindojās slēgti ēdienu uzglabā�anas trauki. Cie�ie vāki nespēja aizkavēt pikanto aromātu izpla�tī�anos, un Olivija nosprieda, ka palīdzes sagatavoju�as ēdie�nu pārpalikumus ņem�anai uz mājām.

Virtuve izskatījās tāda pati kā senāk. Pēc pārbūvē�anas piecdesmitajos gados vēlāk tajā laiku pa laikam tika nomai�nīta viena vai otra ierīce, bet kopumā tā bija saglabājusies tā�da pati - pla�a, aptuveni �etrdesmit pēdu gara un divdesmit pēdu plata telpa. Kādreiz te bija pletu�ās trīs mazākas ista�bas. Tagad virtuve lepojās ar ozolkoka paneļu sienām, kas bija krāsotas gai�ā krēmkrāsā, pēc pasūtījuma izgatavotiem ķir�- koka skapjiem, kas rindojās gar trim sienām līdz pa�iem gries�tiem, pamatīgu "Sub-Zero" ledusskapi un modernu nerūsē�jo�a tērauda pavardu, kur� acīm redzami bija iegādāts pavi�sam nesen. Pie garā, tīri noberztā, gadu gaitā noskrambātā ozolkoka galda, kur� bija novietots virtuves vidū, varēja sa- sēsties divpadsmit cilvēku. Virs galda karājās vismaz gadsim�tu veca kaltas dzelzs lustra, kas bija pārveidota par elektris�ko gaismekli īsi pirms Olivijas aizbrauk�anas. Virtuves tālāko sienu veidoja daudzrū�u logi, kas stiepās no griestiem līdz grī�dai. Divas augstas, stiklotas durvis veda uz pirmā stāva ve�randu. Patlaban krēmkrāsas aizkari ar zaļu efeju rakstu bija aizvilkti ciet, neļaudami naktij lūkoties virtuvē. Telpa bija ba�gātīgi apgaismota - par to gādāja gan lustra virs galda, gan arī antīkās vara un misiņa lampas, kas tika lietotas jau kop� mājas uzcel�anas brī�a, vēlāk pārtopot no eļļas lampām par elektriskajiem gaismekļiem.

Kad Olivija iegāja no halles virtuvē, abas sievietes pa�lūkojās pār plecu.

-�� Sveikas, - Olivija nedro�i ierunājās. Par spīti Olivijas pārnāk�anas sajūtai, kas apliecināja viņas atgrie�anos mā�jās, virtuves palīdzes varēja būt dro�ākas par savu vietu �a�jā mājā nekā viņa. - Vai ir kādi jaunumi par misteru Ār- �eru?

Abas sievietes papurināja galvu.

-�� Mēs neko nezinām, - atbildēja hallē redzētā sieviete.

-� Jūs esat Olivija �enjē, vai ne? - Otra sieviete vērtējo�i nopētīja Oliviju. Sprie�ot pēc izskata, �ī bija vecākā no abām - tā ap trīsdesmit, ar tum�sarkaniem, acīm redzami krāsotiem matiem, skarbiem sejas vaibstiem un bumbiervei- dīgu figūru, ko īpa�i izcēla ap vidu apsietais priek�auts.

-� Jā. Tagad gan esmu Olivija Morisone, - Olivija atbil�dēja, savilkdama cie�āk sārtās, paīsās, Martas dotās rītaklei�tas jostu. Kājas viņai bija basas. Kaut arī rītakleita nosedza pietiekami daudz un izskatījās pieklājīgāka nekā saņurcītā lencī�u kleita, kurā viņa bija ieradusies, zem �o sievie�u ziņ�kārīgajiem skatieniem Olivija jutās nejēdzīgi bikla un ne�dro�a.

-�� Esmu Eimija Makd�ija, meitas uzvārdā Eimija Fraja. Dro�i vien jūs mani neatceraties, toties es jūs agrāk bie�i re�dzēju. Mēs dzīvojam pilsētiņā. Jūs aizbēgāt un apprecējāties ar kaut kādu rodeo jātnieku, vai ne? Debestiņ, pēc tam visi par to runāja mēne�iem ilgi. Tā nu gan ir karstas putras strē�bēja, mēs mēdzām teikt. - Un sieviete, divdomīgi pasmaidī�jusi, paspieda Olivijai roku.

-�� Eimij! - otra sieviete pārmeto�i iesaucās. Viņa bija jau�nāka, slaidāka un glītāka, brūnie mati uz pakau�a saņemti zirgastē. Uzmetusi Olivijai skatienu, kas pauda atvaino�anos, viņa piemetināja: - Esmu Eimijas māsa Lora Fraja. Mums abām pieder ēdienu piegādes firma "Māsas". Mēs gatavo�jām ēdienus �īm viesībām, tikai desertus ne. Tie tika piegā�dāti no Patū konditorejas.

-�� Desiņas smar�o brīni�ķīgi, kaut arī man neiznāca tās nobaudīt. - Priecādamās, ka saruna aizvirzījusies projām no viņas pagātnes, Olivija �ķērsoja virtuvi, sajuzdama zem kai�lajām pēdām vēsos, raupjos grīdas ķieģeļus. Olivija prāto�ja, cik lielā mērā viņa - tīri nomazgātu seju, aiz ausīm atsu- kātiem matiem - atbilst �o sievie�u priek�statiem par agrāko gadu Oliviju. Dro�i vien īsti neatbilst, viņa nosprieda. - No�nācu lejā piezvanīt. Vai aparāts joprojām�?

Olivija pamāja ar galvu uz virssulaiņa kambarīti, kas at�radās virtuves tālākajā galā un nebija nekas vairāk kā prāvs pieliekamais ar telefonu un iebūvētu izlietni. Kad viņa bija vēl dzīvojusi �eit, visā milzīgajā mājā bija uzstādīti tikai di�vi tālruņi - vispārējai lieto�anai domātais aparāts virtuves kambarītī un otrs Lielā D�ona kantora telpās rietumu spār�nā. Lielajam D�onam nekad nebija patiku�i telefoni, tāpēc viņ� uzskatīja, ka mājā nav nekādas vajadzības vēl pēc kā�da �ā "trok�ņainā daikta". Pēc viņa domām, pilnīgi pietika ar diviem. Tāds ierobe�ojums posto�i ietekmēja Olivijas sa�biedrisko dzīvi, un tolaik viņu bija briesmīgi kaitināju�i Lielā D�ona despotiskie lēmumi. Bija ļoti grūti risināt nepiespies�tu sarunu - it īpa�i ar zēniem - cilvēku pilnas virtuves vidū, kur ikviens, kas patrāpījās tuvumā, varēja pēc patikas no�klausīties sarunu.

Bie�i vien Olivija bija braukusi uz pilsētiņu, lai piezva�nītu no sīkpre�u veikalā uzstādītā telefona automāta. Un ik�reiz �ī nepiecie�amība saniknoja viņu līdz neprātam.

-� Tur iek�ā, - Eimija apstiprināja, ar īk�ķi norādīdama uz kambarīti. Vērojot Oliviju �ķērsojam virtuvi, viņas ska�tiens pauda neslēptu ziņkāri. Olivija iek�ēji sarāvās, atskār�tusi, ka nākamajā dienā neizbēgami būs pilsētiņas ļau�u va�lodās. Savulaik viņai bija paticis �okēt gan ģimeni, gan arī vietējo sabiedrību, un tenkas viņai nerūpēja ne tik, cik melns aiz naga, bet laiks un apstākļi bija mainīju�i viņas dabu. Pār�liecīgais lepnums, kā izrādījās, bija nemaldīgs priek�vēstne�sis Olivijas kri�anai, un tagad viņu sāpināja doma, ka viņa kļūs par visai nepatīkamu tenku objektu.

-�� Eimij, ir jau vēla nakts. Ko jūs abas ar Loru vēl �eit darāt? - Marta sa�utusi jautāja, ienākdama pa durvīm un pauzdama daudz vairāk pa�pārliecības nekā Olivija. Pro�tams, Marta �eit bija savs cilvēks, bet to nevarēja apgalvot par tā īsti pie ģimenes nepiedero�o Oliviju. Marta izskatījās tikpat mundra kā alla�, savukārt Olivija jau sen bija galēji pārguru�i un ne�aubījās, ka tas skaidri redzams viņas sejā.

-�� Mēs tikai nupat visu pabeidzām, - Eimija atbildēja, iemezdama abus sūkļus trauku mazgājamās ma�īnas aug�ē�jās redelēs. - Negribējām atstāt virtuvi nekārtībā. - Ar pla��u kustību aizcirtusi durtiņas, viņa ieslēdza ma�īnu.

-�� Es ceru, ka misteram Ār�eram klājas labi. - Loras iz�turē�anās bija apvaldīta. Runādama viņa paņēma uz letes nolikto rokassomiņu - lētu vinila darinājumu - un pārmeta siksnu pār plecu.

-�� Es arī ceru. - Marta nopūtās. - Jums jau dro�i vien nav zināmi nekādi jaunumi, vai ne?

-�� Mums neviens neko nav teicis, - Eimija atbildēja.

-�� Es nupat grasos apzvanīt Batonrū�as slimnīcas. - Oli�vija, turēdama rokā klausuli, pabāza galvu no kambarī�a.

-�� Ak, mis Olivija, tu vēl esi nomodā? - Uzlūkodama vi�ņu, Marta pakratīja galvu. - Pēc tik smagas dienas tev būtu jāguļ kā nosistai.

-�� Nespēju aizmigt, iekams neesmu uzzinājusi, kā klājas Lielajam D�onam. - Olivijas pirksti �ņaudzīja klausuli. Ne�viens nebija izpratis nedz viņas raizes, nedz arī tiesības iz�just �īs raizes. Viņa atskārta, ka jūtas aizvainota - pret viņu izturējās kā pret vie�ņu. Deviņi prombūtnes gadi ta�u neko nebija mainīju�i; Olivijai Lend�elas plantācija joprojām bi�ja mājas, bet Ār�eri - viņas vienīgā ģimene.

-�� Dro�i vien tev taisnība, - Marta piekrita. - Sāc vien zvanīties. Es vispirms pamēģinātu sazvanīt Svētās Elizabe�tes slimnīcu. Tajā mis Belindai pagāju�ajā gadā veica �ults- pū�ļa operāciju. Eimij, vai jūs saņēmāt �eku?

Kamēr Eimija runāja ar Martu, Olivija uzgrieza Baton�rū�as izziņu dienesta numuru.

Savienojuma brīdī atvērās stiklotās verandas durvis, un Olivija paraudzījās atpakaļ.

-�� Lūdzu, kāds ir jūsu numurs? - no līnijas viņa gala at- plūda smalka balstiņa.

-�� Mēs tur neko nespējam palīdzēt. - Runātājs vēl nebi�ja redzams, bet caur atvērtajām durvīm bija dzirdama Seta balss, kas izklausījās visai pikta. Virtuvē ienāca Kellija, ku�ras seja bija krīta bālumā; viņai līdzi telpā ieplūda valgs, sausser�u smar�as piesātināts gaiss. Tagad viņa izskatījās krietni novecojusi, daudz vecāka, nekā bija �ķitis ārā, lāpu izgaismotajā tumsā, un Olivija kārtējo reizi pārmeta sev, ka nav rādījusies �eit tik ilgi. Viņai būtu vajadzējis apciemot mājas vismaz reizi vai divas - tomēr tad vajadzētu atzīties, cik zemu viņa kritusi. Ja ģimenes locekļi uzzinātu, ka viņas dzīve kļuvusi par izdzīvo�anas cīņu, tas Olivijai būtu neiz�turams pazemojums.

Pēdējā mājās pavadītajā vakarā, kad Olivija bija klie�gusi, ka grasās precēties ar Ņūvolu Morisonu, vai nu Setam tas patīk, vai ne, viņ� bija brīdinājis, ka tādā gadījumā Oli�vija uz visiem laikiem zaudēs ģimenes atbalstu.

Pats par sevi saprotams, ka viņa nebija uzklausījusi nedz draudus, nedz brīdinājumus. Jo bija pārliecināta, ka visu sa�prot un zina labāk.

Olivija toreiz bija ļoti jauna. Viena vienīga doma par to, ka viņa reiz bijusi tik jauna, sāpīgi aiz�ņaudza rīkli.

Un piedevām vēl muļķe. To nevarēja noliegt. Aizlaisties no mājām ar vīrieti, kuru pazina tikai �etrus mēne�us, nu�dien nebija prāta darbs. Turklāt bēg�ana notika trīs nedēļas pirms tam, kad viņai bija jāsāk studijas Tulānas koled�ā, - un tāda rīcība vairs nebija vienkār�a muļķība, bet gan ne�piedodams stulbums.

Kamēr viņa to saprata, bija jau par vēlu.

Ielūgdama Oliviju un Sāru paviesoties Lend�elas plan�tācijā, Kellija bija rakstījusi, ka esot slima, bet nebija pa�skaidrojusi neko sīkāk. Ieraugot viņu spilgtajā apgaismoju�mā, Olivijai pirmo reizi ienāca prātā, ka �ī slimība varētu būt ļoti nopietna. Un �ī doma kārtējo reizi uzdzina saltus drebuļus.

Vai viņa tie�ām bija atgriezusies pie savulaik tik muļķī�gi atraidītās ģimenes, lai citu pēc cita zaudētu sev tuvos cil�vēkus? Tā bija patiesi baisa doma.

Aiz krustmātes virtuvē ienāca kāds vīrietis, kuru Olivi�ja nepazina. Viņ� bija aptuveni Kellijas vecumā, varbūt sa�vas pāris collas garāks, toties ar pamatīgu vēderu un gan�drīz pilnīgs plikpauris - virs ausīm galvu ietvēra īsi apgrieztu sirmu matu vainadziņ�. Vīrietis bija tērpies baltā īspiedur- kņu kreklā un rūpīgi izgludinātās un sajoztās brūnās bik�sēs. Seja ar smagnējo �okli karstumā pietvīkusi, uz pieres un deniņiem vizēja sviedru lāses. Kvadrātveida plauksta ar stru�pajiem pirkstiem īpa�nieciskā �estā gulēja uz Kellijas traus�lā pleca. Kaut ko sacīdama pār plecu, �iem abiem sekoja Melorija, Seta saderinātā. Lai gan ārā valdīja mitra tveice, �ķita, ka Melorija nule iznākusi no skaistumkop�anas salo�na - gai�ie mati gludi un spīdīgi, āda nevainojami matēta. �aurā, melnā bezpiedurkņu linauduma kleita bez nevienas krociņas, uz zeltne�a liels dimants, ap locītavu mazāku di�mantu rokassprādze; pat tum�sarkanā lūpu krāsa �ķita kā nupat uzklāta. Sieviete pagāja garām, nepamanīdama Oli�viju, līdz ar to viņa neguva iespēju izbaudīt tās skaudības pilno skatienu. Slaida kā niedre, eleganta, pa�pārliecināta un nenoliedzami bagāta, Melorija iemiesoja sevī visu to, kā Oli�vijai trūka, bet ko viņa alka iegūt. Aiz Melorijas Olivijas re�dzeslokā ienāca Sets, aizvērdams un ar klik�ķi noslēgdams stiklotās divviru durvis.

Ko Sets bija teicis? Vai tu jebkad esi darījusi arī kaut ko citu, nevis sagādājusi visiem vienas vienīgas nepatik�a�nas?

Olivijas ausi zumēja nepārtraukts signāls, vēstīdams, ka savienojums pārtraukts. Viņa nebija pateikusi operatorei ne vārda. Bija radusies iespēja uzzināt jaunumus tepat.

-�� Ak, Set, mums vajadzēja palikt slimnīcā, - pārmeto�ā balsī ierunājās Kellija, visiem saejot dziļāk virtuvē. Plikpau�rainais vīrietis atvilka krēslu. Kellija atslīga tajā, it kā kājas pēk�ņi būtu atteiku�ās viņai klausīt, un, nolikusi rokas uz galda, nolaida galvu uz tām. Arī pārējie apsēdās, tikai Sets, apstājies pie Kellijas krēsla, noraudzījās lejup uz māti. Viņa piere bija saraukta, bet roka saspringti �ņaudzīja Vindzoras stila krēsla izliektās atzveltnes aug�malu.

-�� Māt, intensīvās terapijas palātā drīkst uzturēties tikai viens cilvēks, un tur patlaban sē� Belinda. Neaizmirsti, ka viņa ir Lielā D�ona meita. Nodaļā ir arī �ārlijs, viņa ārstē-

jo�ais ārsts. Filips sē� uzgaidāmajā telpā. Kāris ir ceļā uz slimnīcu. Tomēr nedz viņi, nedz mēs neko nespējam darīt Lielā D�ona labā.

-Ja tur nebūtu manis, tu noteikti būtu palicis slimnīcā. Tu glu�i vienkār�i devies projām, lai pārvestu mani mājās. Es tevi pazīstu, Set Ār�er. - Izsliedamās krēslā, it kā nevēlē�damās atzīties savā vājumā, Kellija atlieca galvu, lai ielūko�tos dēlam sejā.

-�� Māt� - Grumbas Seta sarauktajā pierē kļuva dziļā�kas. Olivija ievēroja, ka ari viņ� spo�ajā apgaismojumā iz�skatās vecāks par saviem gadiem. Laiks bija iegravējis grum�biņas ap acīm un padarījis manāmas rievas, kas stiepās no deguna uz mutes kaktiņiem. Stūraina seja ar izciļņiem vai�gu kauliem un apņēmīgu zodu. Deguns - Ār�eru deguns - gar� un taisns, bet ar tikko jau�amu kumpumu aug�daļā. Skaisti veidotās, plānās lūpas izskatījās tā, it kā vairs nebū�tu radu�as savilkties smaidā. Sets bija tum�i iededzis, bet virs ausīm īsajos, gai�ajos matos �ur tur vīdēja pa sudrabainam pavedienam, un, matiem atkāpjoties, piere bija kļuvusi aug�stāka. Kalsns, gar� augums, plati pleci - pat �ajā vēlajā stun�dā Sets izstaroja nerimtīgu enerģiju. Viss �ajā vīrietī liecinā�ja par to, ka viņ� ir dzimis līderis, un tā tas, bez �aubām, ari bija.

-�� Tu pati zini, ka tev nepiecie�ama atpūta, Kellij. - �ie vārdi atskanēja no plikpaurainā vīrie�a mutes; apsēdies lī�dzās, viņ� uzlūkoja Kelliju ar neslēptām ba�ām.

-�� Nemāci mani, Aira! Es vēl neesmu invalīde. - Kellija uzmeta blakussēdētājam drūmu skatienu.

No Seta lūpām izlauzās nepacietīgs izsauciens.

-�� Fakts paliek fakts - būtu bijis aplam palikt tur un ga�līgi nomocīt sevi, ja Lielajam D�onam ir nodro�ināta visla�bākā aprūpe un pēc mūsu klātbūtnes tur nav nekādas vaja�dzības. Tagad tev jārūpējas par sevi, nevis par citiem, māt.

-����� Tie�i to jau es viņai cen�os ieskaidrot. - Neatraudams skatienu no Kellijas sejas, Aira piekrizdams dedzīgi māja ar galvu. Kellijas acis brīdino�i samiedzās.

-�� Kāds ir mistera Ār�era stāvoklis? - pusbalsī iejautā�jās Marta, kura kopā ar abām ēdienu piegādātājām jopro�jām stāvēja pie virtuves letes. Savās rītakurpēs un puķaina�jā rītakleitā Marta �eit iederējās tikpat labi kā maizes klaips.

-�� Viņ� pārcietis smagu sirdslēkmi, Marta, - Kellija tei�ca tā, it kā pati vēl nebūtu līdz galam tam noticējusi. - Viņ� ievietots intensīvās terapijas palātā. Mani tur neielaida. Se�tam ļāva uz mirklīti ieiet, bet gandrīz tūdaļ izdzina ārā. Vai�rākus apmeklētājus reizē neielai�, tomēr viņi ļauj vienam no tuviniekiem atrasties līdzās.

-�� Vai tad ir tik ļauni? - Vārdi negaidīti izspruka Olivi�jai pār lūpām, likdami tūdaļ no�ēlot savu pārsteidzību. Nik�nodamās uz sevi, viņa stāvēja kambarītī, lūkodamās gar stenderi kā nogrēkojies bērns. Kad visu skatieni pievērsās vi�ņai, Olivija karsti vēlējās, kaut zeme atvērtos un apritu vi�ņu. Tomēr jaunā sieviete saņēma dū�u un iznāca no kam�barī�a. Nemū�am viņa neļaus nevienam - it īpa�i jau nu Setam - nojaust, ka patiesībā jūtas tramīga un nedro�a.

-�� Pietiekami ļauni, - Sets strupi atbildēja, ar skatienu nomērīdams Oliviju no galvas līdz kājām. Skaudrāk nekā jebkad apzinādamās savu visnotaļ pieticīgo izskatu, Olivija tik tikko turējās, lai nesaļimtu zem �ā vērtējo�ā skatiena. Protams, tagad viņa izskatījās pavisam citāda, nekā bija sa�glabājusies Seta atmiņās, un �ī atskārta pazemoja. Pirms de�viņiem gadiem Olivija bija stūrgalvīga pusaudze, kurai �ķi�ta, ka pasaule ir viņai pie kājām, kura neslēpti di�ojās ar savu pievilcību un bija pāri galvai iemīlējusies mīlestībā. Bet tagad - kas viņa ir tagad? Divdesmit se�us gadus veca, dzī�ves smagi izmācīta vientuļā māte ar pieciem dolāriem un pā�ris centiem makā - tātad kādreizējam meitēnam glu�i pre�tēja būtne.

Paraugoties uz Oliviju, Kellijas seja atmaiga.

-�� Olivij, dārgā, nāc un apsēdies! Cik bēdīga atgrie�anās! Tomēr mēs visi priecājamies, ka tu atkal esi kopā ar mums. - Tad, pametusi skatienu uz abām māsām, kas platām acīm vēroja notieko�o, viņa piemetināja mazliet stingrākā tonī: - Eimij, ja esat beigu�as, jūs ar Loru varat doties mājās. Marta, kā būtu ar kafiju? Man �ķiet, ka neviens neatteik�sies iedzert pa tasītei.

Abas māsas, iztraucētas no interesantās ģimenes drāmas vēro�anas, nomurmināja atvadu sveicienus un devās uz dur�vīm, paņemdamas līdzi ēdienu traukus un veselu vezumu jaunumu, par kuriem nākamajā dienā patenkot. Marta stei�dzīgi sāka rīkoties ar kafijas vārītāju. Savukārt Olivija ne�gribīgi tuvojās galdam, labi apzinādamās, ka patapinātajā sārtajā rītakleitā, ar basām kājām, bez kosmētikas un tais�niem, aiz ausīm nevērīgi atsukātiem matiem izskatās visai no�ēlojama. Sets, Kellija, Aira un Melorija noraudzījās vi�ņā ar visai at�ķirīgu izteiksmi sejā. Sets - naidīgi un norai�do�i, Melorija - vienaldzīgi, Aira - ziņkārīgi, tikai Kellijas, mīļās krustmātes Kellijas skatiens bija silts un sirsnīgs. Uz�smaidījusi krustmātei, Olivija apsēdās galda tālākajā galā.

-�� Vai tava mazā meitiņa� Sāra guļ? - Kellija laipni ap�vaicājās. - Viņa ir burvīga.

-�� Paldies. - Sārai veltīti labi vārdi bija īsākais ceļ� uz Olivijas sirdi. - Viņa patie�ām ir ļoti mīļa. Jā, viņa guļ.

-�� Sārai ir astoņi gadi, vai ne?

-�� Mhm.

-�� Glu�i tāpat kā Hlojai.

Sets bez �ēlastības pārtrauca omulīgo sarunu.

-�� Māt, ar Oliviju tu varēsi patērzēt rīt. Ir jau vēls, tev jādodas pie miera.

-�� Dēls, vai tu vienmēr esi izturējies tik valdonīgi vai arī esi ieguvis �o paradumu pēdējā laikā? - Kellija apvaicājās ar ironiju balsī, uzmezdama Setam a�u skatienu.

-���� Kādam ta�u jārūpējas par tevi, ja jau tu pati to ne�dari. - Ar kreiso roku joprojām balstīdamies pret Kellijas krēsla atzveltni, Sets sarauktu pieri uzlūkoja Oliviju, kura �o to zināja par Seta valdonību, tomēr mīļā miera labad ne�ko neteica. - Olivija būs �eit arī rīt no rīta - protams, ja viņai neienāks prātā aizlaisties projām nakts vidū.

Dzēlīgie vārdi un aizskaro�ais skatiens lika Olivijai iz�aicino�i izsliet zodu. Uz brīdi viņai atkal bija septiņpadsmit, un viņas skatiens atkal krustojās ar Seta skatienu, jo bija jā�atvaira uzbrukums. Bet tajā pa�ā acumirklī Olivija atcerē�jās, ka tagad viņa ir pieaudzis cilvēks - vai nu tas bija uz labu, vai ļaunu - un Setam vairs nav pār viņu varas. Neuz�skatīdama par vajadzīgu atbildēt, viņa novērsās un uzsmai�dīja Kellijai, kura savukārt veltīja viņai maigu, komiski līdz�jūtīgu smaidu.

-� Melorij, vai esi gatava doties projām? Es aizvedī�u tevi mājās, - Sets piepe�i teica, pievērsdamies savai saderinātajai.

-�� Ja vien tu esi gatavs, dārgais. - Sprie�ot pēc Melori- jas jutekliskā skatiena, Olivija saprata, kur Sets visticamāk pavadīs atliku�o nakts daļu.

-�� Vai negribi vispirms iedzert tasīti kafijas, Melorij? - Kellija apvaicājās. Virtuvē pamazām izplatījās kārdino�ais aromāts.

-�� Ne tagad, māt. - Pasteidzies ar atbildi, Sets atvilka Melorijai krēslu. Veltīdama Kellijai zobgalīgu grimasi, Me- lorija piecēlās. Bija skaidrs, ka apmaiņā pret saderinā�anās gredzenu pirkstā viņa ir gatava paciest Seta valdonīgumu.

-�� Es arī do�os projām. Setam taisnība, Kellij, tev jāiet pie miera. - Atgrūdis krēslu, Aira piecēlās.

-�� Ja jūs abi tā neauklētos ar mani� - Kellijas niknais skatiens pamī�us skāra te Airu, te Setu. Tad viņa vērsās pie Olivijas. - Starp citu, Olivij, iepazīsties ar Airu Heisu, vie�tējo �erifu. Diezin vai jūs esat pazīstami. Viņ� ieradās �eit gadu pēc tam, kad tu biji aizbraukusi. Aira, iepazīsties ar mūsu Oliviju, esmu tev par viņu stāstījusi.

-�� Priecājos ar jums iepazīties, jaunā dāma. - Aira smai�dīdams pamāja ar galvu. Olivija atskārta, ka brūnās bikses un baltais krekls bija daļa no formastērpa. Trūka tikai �e�tona.

-�� Arī es priecājos, - Olivija smaidot atbildēja. Izskatī�jās, ka Kellija atradusi sev draugu; tas priecēja. Olivijas bēr�nībā Kellija visai reti bija atļāvusies izklaidēties. Viņas vīra Maikla dzīvību pirms divdesmit septiņiem gadiem bija lau�pījis traģisks negadījums uzņēmumā "Ār�eru jahtas". Pēc tam Kellija apprecējās otrreiz - tolaik Olivijai bija deviņi ga�di, Sets jau mācījās koled�ā -, tomēr �īs laulības ilga tikai divus gadus un beidzās ar �ķir�anos. Tad Kellija bija atgrie�zusies Lend�elas plantācijā, lai rūpētos par māju, Lielo D�o�nu - viņa sieva bija uz nāves gultas - un Oliviju, kas pirms neilga laiciņa bija zaudējusi savu patēvu, Maikla brāli D�eimsu. Olivija vienmēr bija mīlējusi Kelliju, kura savu�kārt darīja visu iespējamo sava vīra brāļameitas labā, kaut arī divpadsmit gadu vecumā Olivija jau bija kļuvusi par vi�sai nevaldāmu radījumu. Brīdis, kad starp viņām varēja iz�veidoties patiesi atklātas mātes un meitas attiecības, bija pa�laists garām, tāpēc Kellija galu galā kļuva par Olivijas sirsnīgu, kaut arī palaikam kritiski noskaņotu draudzeni.

-�� Melorij� - Seta roka apvijās ap Melorijas elkoni, bet skatiens pavir�i pārslīdēja Olivijas sejai. Viņa acu ledainais saltums acumirklī izdzēsa sievietes smaidu. Seta sejas izteik�sme bez vārdiem atklāja, ka viņ� nepiekrīt mātes sacītajam un nebūt nepriecājas par Olivijas atgrie�anos ģimenes klēpī.

-�� Eju jau, eju, - uzsmaidījusi Kellijai un Olivijai, Melo- rija smiedamās teica. - Kellij, redzēsimies rīt. Bija jauki ar jums iepazīties, Oliva.

-�� Olivija, - Sets un Olivija izlaboja gandrīz reizē. Uz bri�di viņu izbrīna pilnie skatieni sastapās, bet Sets tūdaļ pat no�vērsās.

-����� Ej gulēt, māt! - vezdams Meloriju uz durvīm, viņ� skarbi uzsauca pār plecu. Aira, a�i noskūpstījis Kelliju uz vaiga, sekoja viņiem. Olivija, Kellija un Marta palika virtu�vē vienas.

Kellija nopūzdamās veltīja Olivijai a�u smaidu, kas to�mēr nespēja noslēpt vecākās sievietes pārgurumu.

- Olivij, dārgā, mums jau sen vajadzēja aicināt tevi uz mājām, - viņa ierunājās, kad Marta bija nolikusi viņai priek��ā uz galda tasi svaigi pagatavotās kafijas. - Es gribēju tev rakstīt, bet Lielais D�ons un Sets apgalvoja, ka tu esi izda�rījusi savu izvēli, tāpēc mums esot jāļauj dzīvot tev pa�ai sa�vu dzīvi. Un es ļāvu viņiem ņemt virsroku. Tev nav klājies viegli, vai ne? Paskatoties uz tevi, es uzreiz sapratu, ka tu esi piedzīvojusi grūtus laikus.

-��� Grūti laiki AtrAk padara cilvēku pieaugu�u, - Olivija bezrūpīgā tonī atbildēja, tomēr pat sev neatzīdamās, cik no�derīgas biju�as dzīves mācībstundas, ko viņa bija apguvusi pēc aizbēg�anas no mājām. Marta pasniedza viņai kūpo�u kafijas tasi; apveltīdama viņu ar a�u, pateicīgu smaidu, Oli�vija iedzēra malciņu. Stiprais un aromātiskais dzēriens, kam piemita viegla cigoriņu gar�a, bija Olivijai tie�i pa prātam. Ja �is brīnumlīdzeklis nepalīdzēs pārvarēt miegainību, tad to nespēs nekas.

-�� Tomēr mums ļoti nepatīk, ja mūsu bērniem jāpārdzī�vo grūti laiki. - Kellija bija sakļāvusi plaukstas ap kafijas tasi, itin kā tīksminoties par siltumu. Pasniegusies pēc cu�kurtrauka un iebērusi dzērienā vienu karotīti, viņa uzlūko�ja Oliviju. - Savā ziņā es tevi alla� esmu uzskatījusi par pa��as bērnu, dārgā. Un �obrīd pat vairāk nekā jebkad.

-�� Krustmāt Kellij� - Olivija iesāka, bet aprāvās, jo Kel�lija pēk�ņi atmeta galvu pret krēsla atzveltni un aizvēra acis.

Olivija satraukta paliecās uz priek�u, satvēra viņas roku un atkārtoja uzstājīgākā tonī: - Krustmāt Kellij?

Marta strauji pienāca tuvāk, bet Kellija, atvērusi acis, ar redzamām grūtībām pievērsa tās Olivijai. Acis piepe�i bija iekritu�as, seja kļuvusi pelnpelēka. Pieskaroties viņas rokai, Olivija juta, ka krustmātes pirksti ir ledaini auksti.

-�� Krustmāt Kellij, vai ar tevi viss ir kārtībā?

-�� Vai nevajag kaut ko atnest? - Marta, pienākusi klāt, klusi pavaicāja.

-�� Nu jau atkal ir labi, - izsliedamās un paceldama gal�vu no krēsla atzveltnes, apgalvoja Kellija. Tomēr �ie vārdi nespēja kliedēt Olivijas ba�as, jo krustmātes balss skanēja vārgi un seja bija kļuvusi vēl bālāka. - Tagad es �ad tad jū�tos nelāgi. Man glu�i vienkār�i drusku jāatvelk elpa.

Visas trīs sievietes apklusa, un Kellija vēl labu bridi dziļi vilka elpu, līdz viņas sejā atkal parādījās viegls sārtums.

-�� Marta, vai tu, lūdzu, neatnestu man pretsāpju table�tes? Tās ir vannasistabas skapītī. Sakarā ar �āvakara noti�kumiem aizmirsu īstajā laikā iedzert tableti, un tagad tas liek sevi manīt.

Uzlūkojusi Kelliju un Oliviju, Marta pamāja ar galvu.

-�� Acumirklī bū�u atpakaļ. - Viņa izgāja no virtuves.

-�� Savā vēstulē tu rakstīji, ka esot slima, - Olivija ieru�nājās, joprojām turēdama Kellijas roku un juzdama neskaid�ras bailes, kas ātri vien pārauga sāpīgā pārliecībā. - Kas tā par slimību? Kas tev īsti kait?

Kellija ielūkojās Olivijai acīs. Viņa jau bija atguvusi gan�drīz vai normālu sejas krāsu, un iekritu�o acu skatiens bija nesatricināmi rāms.

-�� Man gribētos, kaut būtu iespējams pateikt to saudzī- gāk, diem�ēl tādas iespējas nav. Man ir limfmezglu vēzis, dārgā. �o diagnozi man noteica pirms diviem gadiem. Ārsti apgalvoja, ka audzējs attīstoties lēni, un ieteica man glu�i vienkār�i atrasties pastāvīgā mediķu uzraudzībā, tāpēc es neredzēju iemesla īpa�am satraukumam. Bet �ogad jūlija bei�gās, kad biju izgājusi parasto pārbaudi, man pateica, ka sli�mības gaita kļūstot agresīva. Un tad es rakstīju, lai tu brauc mājās. Zinu, ka man vajadzēja to izdarīt jau sen. Visus �os gadus, kamēr tu biji projām, es bie�i domāju par tevi, to�mēr alla� uzskatīju, ka laika būs atliku likām, lai atsauktu tevi mājās un izlīdzinātu visas nesaskaņas. Tagad izskatās, ka laiks man kļūst dārgs, tāpēc es vairs nevilcinājos. Priecā�jos, ka tu atbrauci.

-�� Ak, krustmāt Kellij� - Olivijas pirksti saspieda cie��āk vecākās sievietes roku; patlaban viņa jutās tā, it kā pāri būtu pārbrāzies viesulis, aizcirzdams viņai elpu. - Vai tevi ārstē? Kas�? - Olivijas balss apdzisa.

-�� Pirmajā augusta nedēļā tika uzsākts ķīmijterapijas kurss, - Kellija atbildēja un vārgi pasmaidīja. - Nākamos se�us mēne�us būs tā - trīs nedēļu kurss, vienas nedēļas pār�traukums. Patiesībā pirms tam es jutos pavisam labi - vie�nīgi tas nogurums. Tagad gan jūtu, ka patie�ām esmu sli�ma. Bet viņi apgalvo, ka zāles iedarbojoties labi, tā ka īstenībā man nav iemesla �ēloties.

Raudzīdamās vecākajā sievietē, Olivija satriekta klusē�ja. Tikai pēc krietna brī�a viņai izlauzās dedzīga vārdu straume:

-� Piedod! Man tik ļoti �ēl, ka esi slima. Piedod, ka biju projām tik ilgi! Tiklīdz ieraudzīju Lend�elas plantāciju� Lie�lo D�onu� tevi un visus pārējos, es sapratu, cik ļoti esmu pēc jums noilgojusies. Bet� bet�

-�� Bet tu biji par lepnu, lai pārrastos mājās ar kājstarpē ie�miegtu asti. Es saprotu. - Kellija saspieda Olivijas pirk�stus. - Ir jau labi, mīļā. Tomēr pienācis laiks atstāt visas ne�saskaņas aiz muguras. Ārsti teica, ka man esot visai labas izredzes nodzīvot vēl ilgus gadus. Esmu nolēmusi darīt visu iespējamo, lai sagaidītu, līdz Hloja apprecas un dāvā man mazmazbērnus. Un es nepieļau�u vairs nekādus ģimenes strī�dus! �īs muļķības ievilku�ās jau pārlieku ilgi. Rakstīju tev tāpēc, ka ilgojos tevi sastapt, bet vēl arī tāpēc, lai tu izlīgtu ar Setu un Lielo D�onu� un visu pārējo ģimeni, kamēr es vēl varu rūpēties, lai tas tie�ām notiek. Es nepaziņoju viņiem, ka tu grasies braukt �urp, jo viņi tik nejēdzīgi un saasināti uztvēra tavu bēg�anu no mājām. Lai arī kas notiks ar Lielo D�onu - kaut gan ceru, ka viņ� izķepurosies, - mums vi�siem atkal jākļūst par vienu ģimeni. Un es vēlos, lai arī tu papūlētos �ā mērķa labā.

Olivija bezpalīdzīgi raudzījās uz krustmāti.

-�� Sets �ovakar teica, ka es to vien darot, kā sagādājot citiem nepatik�anas; baidos, ka �oreiz viņam taisnība - es�mu gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka Lielo D�onu sirdslēkme ķēra manis dēļ� Es�

-�� Muļķības! - Kellija noraido�i papurināja galvu. - Lie�lajam D�onam pēdējos gados� prāts palaikam kļuva� tāds kā drusku neskaidrs un arī veselība vairs nebija nekāda la�bā. Galu galā viņam ir astoņdesmit septiņi gadi! Nevēlos, lai tu vaino sevi. Tas varēja notikt jebkurā laikā, jebkura ie�mesla pēc. Ja runājam par Setu - tev jāsaprot, ka arī viņam pēdējie gadi nav biju�i viegli. Viņ� ir pilnībā pārņēmis "Ar- �eru jahtu" vadību, un tas nozīmē ārkārtīgi smagu atbildī�bas nastu. Turklāt neaizmirsīsim Hloju - bērna audzinā�a�na gulstas vienīgi uz Seta pleciem. �ī kuce - piedod par rupjību, dārgā, tomēr nespēju atrast atbilsto�āku apzīmēju�mu �ai D�eniferai Reinijai, Seta biju�ajai sievai, - pirms pie�ciem gadiem aizlaidās uz Kaliforniju un paņēma Hloju lī�dzi. Sets bija ārkārtīgi sarūgtināts, lai neteiktu vairāk. Bet pagāju�ajā gadā D�enifera apprecējās otrreiz un atsūtīja Hlo�ju atpakaļ. Tā pavisam vienkār�i. Viņa ar jauno vīru daudz ceļojot, un pastāvīgā Hlojas klātbūtne radot lielas neērtības. Pēc tam viņa ir redzējusies ar savu meitu vienu reizi - pagā�ju�ajā gadā divas dienas pirms Ziemassvētkiem, kad abiem ar vīru nejau�i gadījās būt Ņūorleānā. Man vajadzēja aiz�vest Hloju uz to satik�anos. D�enifera pat nedomāja apgrū�tināt sevi, lai ierastos �eit.

Kellija apklusa, un Olivijai radās iespaids, ka viņas pa��sajūta atkal pasliktinās. Olivija satvēra cie�āk krustmātes ro�ku, un Kellija atguvusies turpināja savu stāstu.

-�� Setam bija māja pilsētā, bet pēc Hlojas iera�anās viņ� pārvācās atpakaļ uz �ejieni, lai es varētu palīdzēt viņam au�dzināt meitu. Tu jau saproti, ka es nedrīkstēju pamest Lie�lo D�onu vienu. Jaunajos apstākļos Hlojai klājās grūti, un tas ir pilnīgi saprotams. Tagad Sets nolēmis precēties otr�reiz, un tas dro�i vien dos Hlojai lielāku stabilitātes izjū�tu. Diem�ēl pagaidām izskatās, ka Hlojai Melorija ne vi�sai patīk. - Kellija nopūtās. - Dzīvē nekas nenotiek vienkār�i, vai ne?

-�� Tas tiesa, - greizi pasmaidīdama, Olivija nomurminā�ja. Kellijas stāstītais bija izraisījis līdzjūtības uzplūdu. Oli�vija atcerējās, ko nozīmē būt liekam un nevēlamam. Viņa bija bērns no mātes pirmās laulības un pēc mātes nāves pa�lika dzīvot patēva ģimenē, nekad nejuzdamās īsti piederīga Ār�eru priviliģētajai pasaulei. Olivija alla� bija manījusi, ka savā ziņā uztiepta �im di�enajam klanam un ģimene glu�i vienkār�i spiesta ar to samierināties. - Hloja ir burvīga mei�tenīte. Sets nudien var ar viņu lepoties.

-�� Nabaga mazā pēc izskata ir ļoti līdzīga savai mātei, - Kellija mazliet dzēlīgi noteica. - Ja vien viņa nekļūs līdzīga viņai arī pēc rakstura, tad jau viss būs labi.

-�� Vai Sets un Melorija jau izvēlēju�ies laulību datumu? - Olivija pavaicāja.

-�� Jā, sestajā novembrī, jau pēc desmit nedēļām. Melo�rija ir ieplānojusi vērienīgas svinības, kaut arī abiem tā ir otrā laulība. Viņa grib Hloju par līgavas māsu. - Kellijas iz�misīgais tonis atklāja viņas īstās domas par �īm kāzu iece�rēm. - Melorija pastāvīgi aicina Hloju līdzi, kad dodas iz�vēlēties tērpus.

Klusi atvērās virtuves durvis, un istabā ienāca Marta ar mazu, brūnu zāļu pudelīti rokā.

-�� Atnesu zāles, - viņa teica, pienākdama pie galda.

-�� Paldies, Marta. - Pateikdamās Kellija paņēma pudelī�ti un izkratīja delnā divas mazas, sārtas tabletītes. Izņēmusi no trauku skapja glāzi, Marta piepildīja to ar ūdeni un pa�sniedza Kellijai. Olivija pamanīja, ka roka, kura ceļ pie mu�tes tabletes un ūdens glāzi, vieglītiņām dreb. Norijusi table�tes un ūdens malku, krustmāte saviebās un aizvēra acis. Pēc mirkļa tās atvērusi, viņa cie�i pavērās Olivijā.

-�� Cik ilgi tu vari �eit palikt, Olivij?

-�� Man izdevās dabūt tikai nedēļu ilgu atvaļinājumu, - Olivija atbildēja. - Varētu jau piezvanīt un palūgt vēl da�as neapmaksātas atvaļinājuma dienas, bet Sārai drīz sākas sko�la. Līdz tam laikam mums jātiek mājās. Tomēr, ja esmu tev vajadzīga, apsolu, ka apciemo�u tevi, cik bie�i vien spē�u.

-��� Ja esi man vajadzīga� - Kellija papurināja galvu. - Dārgā, protams, tu esi man vajadzīga. Mums visiem. Par spīti visiem pavērsieniem, līkumiem, grambām un �ķēr�ļiem mūsu dzīves ceļā, mēs esam viena ģimene. Kop� saslimu, es�mu atskārtusi - vissvarīgākais ir ģimene. - Padzērusies vēl�reiz, viņa atkal saviebās. Olivija noraizējusies vēroja Kelli- jas mainīgās sejas izteiksmes, tomēr �oreiz krustmāte �ķita at�irgstam ātrāk. Pavisam nedaudz vilcinājusies, Kellija tur�pināja: - Bet pamatīgāk mēs par to visu.aprunāsimies rīt.

Dziļi ievilkusi elpu un pavisam lēnām to izpūtusi, viņa paraudzījās uz Martu.

-�� Domāju, ka paklausī�u Seta padomam un ie�u gulēt. Pēk�ņi jūtos tik nogurusi, ka gandrīz nespēju nosēdēt.

-�� Tas nu gan mani ne drusciņas nepārsteidz. - Marta noraizējusies pasniedzās pēc Kellijas krēsla atzveltnes, gra- sīdamās to atvilkt. - Pēc visa tā, kas �odien noticis, kur� katrs būtu galīgi pārmocījies. Bet slimības novārdzinātam cilvēkam it īpa�i tas ir par daudz. Pareizi misters Sets teica - jums pārmaiņas pēc derētu parūpēties par sevi, nevis par ci�tiem.

-�� Kop� saslimu, Marta dzīvo pie mums un palīdz tikt ar visu galā. Viņa neiet pie miera, iekams neesmu apgūlu�sies es. Nudien nezinu, ko bez viņas iesāktu, - Kellija teica, vāri uzsmaidīdama Martai.

-�� Dro�i vien nomocītu sevi līdz nāvei, - Marta nomur�mināja, atvilkdama krēslu.

-�� Es arī do�os pie miera. - Olivija piecēlās, ar augo�u nemieru vērodama, kā Kellija lēnām un apdomīgi slienas kā�jās. Martas piedāvātais atbalsts tika noraidīts, un krustmā�te devās uz virtuves durvīm, kustēdamās lēni, bet apņēmīgi. Kāpņu galā visas trīs sievietes apstājās. Uzlūkojusi Oliviju, Kellija vārgi pasmaidīja.

-�� Dārgā, es patie�ām priecājos, ka tu atbrauci, - viņa teica, sirsnīgi apskaudama Oliviju, kura nodrebēja bailēs, sa�jutusi, ka krustmātes ķermenis kļuvis gau�ām trausls.

-�� Arī es priecājos, - Olivija nomurmināja. Atraisoties no vecākās sievietes skavām, viņas sirds pārplūda �ēlumā, mīlestībā un no�ēlā. Noskumusi viņa jau kuro reizi nodo�māja, ka rīkojusies galīgi aplam, tik ilgi nebraukdama mā�jās. Viņa bija ļāvusi lepnumam un stūrgalvībai �ķirt sevi no ģimenes. Izrādījās, ka līdz pat �im vakaram viņa vēl bija pā�rāk jauna un dumja, jo neapzinājās, cik īslaicīga un gaisto��a ir cilvēka dzīve.

Bet tagad viņa uz visiem laikiem bija iegaumējusi �o pa�tiesību.

Viņas �ķīrās - Marta un Kellija aizgāja uz vienu pusi, Olivija - uz otru. Jau atlaidusies līdzās Sāras augumiņam, Olivija nespēja aizmirst Kellijas apskāviena izraisītās sajū�tas; slimība bija galīgi izvārdzinājusi krustmātes ķermeni. No viņas bija palicis pāri gau�ām maz - vieni vienīgi kauli un āda.

Un Lielo D�onu bija piemeklējusi smaga sirdslēkme. Lai kādus mierinājuma vārdus Olivija uzklausītu, viņu nekad nepametīs smaga vainas izjūta.

Mīļais Dievs, neļauj viņam mirt. Un sargi krustmāti Kel-

liju.

Olivijai bija vajadzīgs laiks, lai visu vērstu par labu. Gan attiecībās ar Lielo D�onu un krustmāti, gan arī ar pārējo ģi�meni, kuru viņa savulaik neapdomīgā kaismē bija pametusi.

Bailes zaudēt savus mīļos iespiedās kaklā kā ciets ka�mols, atstāja mutē �ultaini sūru gar�u un darīja viņas sirdi smagu kā akmens. Asaras plūda pār vaigiem un mērcēja spil�venu. Ilgi jo ilgi Olivija, gulēdama savā bērnības gultā, rau�dāja bez skaņas, lai neiztraucētu līdzās duso�o, mīļo meiti�ņu, līdz beidzot pārgurums ņēma virsroku un viņa iegrima miegā.

D�īnerete, Luiziānas �tats, 1971. gada 14. aprīlis

Bija pusnakts, un kāds stāvēja aiz guļamistabas loga. Be�ka Ēpela saklausīja, ka zem viegliem soļiem nogurkst grants, ko viņas māte izmantoja krūmāju mul�ē�anai, ka no�ab krū�mu zari un atskan būk�ķi, it kā kāds neatlaidīgi dauzītos pie rūts. Viņa bija pārāk nobijusies, lai paskatītos. Varbūt iek��ā lau�as vilkacis - no �iem briesmoņiem viņa baidījās vis�vairāk. Vai arī vampīrs - lielais brālis Daniels uzskatīja, ka vampīri esot vēl bīstamāki par vilka�iem, - bet varbūt aiz loga stāvēja pats Franken�teins? Abi tomēr sprieda, ka Fran- ken�teins nav tik bīstams ka vilka�i un vampīri, jo no viņa varētu vieglāk aizmukt. Viņa negribēja zināt, kas dauzās pie loga, - lai tur būtu kas būdams. Uzgriezusi logam muguru, viņa saritinājās kamoliņā un pievilka ceļgalus pie krūtīm, ce�rēdama, ka noslēpumainā būtne pazudīs.

Tomēr būk�ķi pret stiklu neaprima.

Beka vēlējās, kaut varētu doties pie mammas. Bet mam�ma gulēja slimnīcā, kur bija laidusi pasaulē vēl vienu bēr�nu. Pēc skaita piekto, it kā bērnu �ajā ģimenē jau tāpat ne�būtu gana. Danielam bija deviņi, viņai astoņi, Deividam se�i, bet Markam trīs gadi, un piedevām �ī mazā meitene, kurai vēl nebija vārda. Kura bija piedzimusi no rīta. Tētis bija aiz�vedis visus bērnus uz slimnīcu apskatīt viņu caur stikla rū�ti. Kad tētis bija vaicājis, vai mazā māsiņa neesot burvīga, Beka, Daniels un Deivids bija palūkoju�ies cits uz citu un izteiksmīgi pārbolīju�i acis. Jo visiem trim bērniem sīkais, plikpaurainais zīdainis �ķita gandrīz vai neglītākais radījums, kāds jebkad dzīvē redzēts. Tomēr tētim viņi to neteica. Jo tētis varēja palikt nikns. Tāds nu viņ� bija. Tētis varēja pie�pe�i saniknoties par kuru katru muļķīgu sīkumu.

Bija nolemts, ka �ī mazā māsa dzīvos Bekas istabā, jo viņas bija ģimenē vienīgās meitenes. Beka kopā ar mammu jau bija pārkārtojusi visu istabu, lai atbrīvotu vietu redeļu gultiņai un nelielai kumodei ar polsterētu aug�pusi, uz ku�ras mazajai mainīt autiņus.

Beka nemaz negribēja dzīvot vienā istabā ar trok�ņainu un smirdīgu bēbi. Viņa zināja, kādi tie mēdz būt, jo atcerē�jās Marku �ajā vecumā. Bēbji jau nedarīja neko citu, kā vien kakāja, vēma un raudāja. Būk�! Būk�!

Beka drebēja pie visām miesām. Vecāku guļamistabā gu�lēja misis Grend�era, kas parasti dzīvoja ielas otrā pusē. Vi�ņa uzturējās �eit, kamēr mamma bija slimnīcā, jo mamma gribēja, lai tētis ir līdzās viņai. Viss jau būtu labi, tikai mi�sis Grend�erai bija vismaz simt gadu, viņa mū�īgi smirdēja pēc kāpostiem un gandrīz nekad nesmaidīja.

Lai cik izbiedēta Beka jutīsies, viņa neies pie misis Gren- d�eras.

Bet varbūt derētu uzmodināt Dānieļu? Brālis zobosies

un apsaukas viņu par bēbi, tomēr tas būs labāk, nekā ļaut, lai viņu saplosa gabalos vilkacis. Būk�! Būk�!

Tas vairs nebija izturams. Beka nosvieda no galvas se�gu. Ja jau viņa jozīs uz istabu, kur guļ brāļi, vispirms vajag visu kārtīgi noskaidrot. Varbūt kāds jau ielavījies istabā, ti�kai viņa to vēl nav pamanījusi? Bet ja nu tas pamanīs Beku tie�i tad, kad viņa uzdrīkstēsies pakustēties?

Viņu ģimene dzīvoja no ķieģeļiem būvētā vienstāva mājā ar trim guļamistabām, un Bekas istaba bija pagalma pusē. Misis Grend�era nebija nolaidusi logu aizklājus, kā to ik va�karu mēdza darīt mamma, tāpēc istabu pārpludināja mē�nessgaismas straume. Slepus paraudzījusies caur skropstām, Beka saprata, ka istabā nemaz nav tik tum�s. Mēness spī�dēja ļoti spo�i.

Tagad viņa saskatīja to, kas atradās aiz loga.

Acīm ieple�oties, Beka uz mirkli pamira. Tās nebija vi�ņas iedomas. Kaut arī uz gai�ās mēnessgaismas fona bija sa�skatāms tikai melns apveids, �im apveidam bija divas smai�las austiņas.

Silvija. Viņas kaķene. Izmantojot jezgu, kas valdīja mā�jās pirms do�anās uz slimnīcu, lai apciemotu mammu, ka�ķis bija pamanījies izsprukt laukā. Tagad Silvija sēdēja uz palodzes un gribēja tikt iek�ā.

Kamēr Beka raudzījās logā, kaķenes galva atkal piesi�tās pie rūts. Būk�!

Atviegloti smaidīdama, Beka izkāpa no gultas un pie�gāja pie loga. Basās pēdas klusi dipēja pret dēļu grīdu. Ga�rie, gai�brūnie mati meitenītei bija sacelti uz aug�u un galv�vidū savīti mezglā, mugurā karstā laika dēļ tikai T krekls un biksītes, tomēr viņa cepās vai laukā. Ja mamma būtu mā�jās, viņas būtu ieslēgu�as ventilatorus, bet misis Grend�era bija atvērusi visus logus, apgalvodama, ka gan jau nakts gaiss bū�ot pietiekami vēss. Bet Beka nespētu aizmigt, ja no ārpusē klīsto�ajiem mo�ķiem viņu sargātu tikai moskītu siets, tādēļ viņa bija aiztaisījusi logu un tagad nosvīdusi slapja.

Atvērusi logu un to pacēlusi, Beka mazliet pacēla ari sie�tu, bet tikai tik daudz, lai Silvija tiktu iek�ā. Istabā ieplūda vēsa gaisa vilnis. Svaigā pūsma uz pārkarsu�ās ādas bija tī�kama, un Beka brītiņu pastāvēja, vēlēdamās, kaut viņai pie�tiktu drosmes atstāt logu vaļā un doties atpakaļ gultā. Galu galā visi mājas logi tik un tā bija vaļā. Tomēr tik daudz dros�mes viņai nebija. Nu labi, Silvija nebija nekāds vilkacis, bet tas nebūt nenozīmēja, ka laukā neklaiņo tamlīdzīgi bries�moņi.

Spīdēja pilnmēness.

Nopūzdamās Beka aizvēra logu un noliecās, lai paņem�tu rokās kaķi, kas trinās viņai ap kājām.

- Laba meitene. - Glaudīdama dzīvnieciņu, kur� sāka murrāt un piegrūda viņai pie zoda aukstu purniņu, Beka de�vās atpakaļ uz gultu.

Ja Silvija gulēs pie viņas, Bekai nebūs bail.

Kad meitenīte no mugurpuses tika sagrābta un piespies�ta pie karsta, spēcīga pieaugu�a vīrie�a ķermeņa, viņas lū�pās vēl kavējās vārs smaids. Ap viņu nesaudzīgi apvijās spal�vainas, cimdotas rokas. Vai tie�am vilkacis? Nē�

Kaķis glābdamies izspruka viņai no rokām. Beka mēģi�nāja iekliegties, bet, kad viņa jau bija pavērusi muti, sejai smagi uzgūlās pretīgi smirdo�a lupata.

Beka vairs neizdvesa ne skaņas.

Kop� iepriek�ējās reizes bija pagājis ilgs laiks. Gandrīz divi gadi. Nesdams meitenītes ļengano ķermeni uz autofur�gonu, viņ� gaidās trīcēja. Nebija saprotams, kā gan viņam izdevies noturēties tik ilgi. Aizvien augo�ā vēlme līdzinājās atsperei, kas nostiepjas aizvien stingrāk, līdz tas gandrīz vai nebija izturams. Viņ� patie�ām bija centies apspiest savu vēl�mi. Ber, ieraugot �o meitenīti, sekojot viņai līdz mājām un atskārstot, ka ir iespējams to izdarīt, ka tas nemaz nebūs grūti, visi labie nodomi bija iz�ibēju�i. Viņ� nespēja preto�ties vēlmei. Un �oreiz viņ� rīkosies apdomīgāk. Pagāju�ajā reizē viss iznāca pārāk nelāgi - avī�u virsraksti un cirks ar tiesas prāvu, kas beidzās ar meitenītes tēva notiesā�anu par slepkavību, - bet viņ� bija mācījies no savām kļūdām. Ne�vajadzēja nolikt Misiju atpakaļ gultiņā. Tagad viņ� rīkosies daudz gudrāk.

�o meitenīti vairs nekad un neviens neredzēs - vienīgi viņ�.

Olivijas miegs bija drud�ains un saraustīts. Pēc pamo�a�nās vēl īsu bridi caur smadzenēm slīdēja sapņu miglainās driskas. Olivija bija redzējusi māti - viņa sēdēja nelielā ko�ka �ūpuļkrēslā guļamistabas stūrī un dziedāja �ūpuļdziesmi- ņu savai mazajai meitiņai, kas gulēja gultā. Mātes parfīma aromāts - Olivija pēk�ņi skaidri atcerējās nosaukumu "Bal�tie pleci" - viņai bija �ķitis visburvīgākais pasaulē. Toties otrs sapnis uzdzina �ermuļus. Olivija nespēja skaidri to atcerē�ties, vienīgi miglaini apjauta, ka tam bija kaut kāds sakars ar ezeru un balsi no ūdeņu dzīlēm. Bēdz projām. Bēdz pro�jām. Viņa atcerējās tikai �o balsi, pārējais bija pagaisis sap�ņa dūmakā. Turklāt Olivija nemaz nealka to atcerēties. Vi�ņa nevēlējās uzkurināt �īs neizprotamās bailes no ezera nedz miegā, nedz nomodā.

Pagriezusies uz muguras, Olivija apņēmīgi aizgainīja no smadzenēm pēdējos snaudas tīmekļus. Tie jau bija tikai sap�ņi, nekas vairāk, un viņa priecājās, ka nomoda skaidrība tos izklīdinājusi. Viņa palūkojās uz meitu. Sāra, atmetusi rokas, gulēja uz vēdera, izbāzusi no segas apak�as brūni iedegu�u pēdiņu. Olivija pasmaidīja. Arī tajos laikos, kad meita vēl bija pavisam maza, viņa alla� bija pamanījusies izbāzt kā�jas no visiem apsegiem.

Pa aizkaru spraugu istabā lauzās bālganas rīta saules strēles. Olivija ilgojās pagriezties uz otriem sāniem un lais�ties atpakaļ miegā. Tomēr viņa skaidri zināja, ka �ajā rītā vairs neaizmigs. Cenzdamās nepamodināt Sāru, Olivija pie�sardzīgi izlīda no gultas, tad nokāpa virtuvē, kur kop� ne�atminamiem laikiem virs pavarda piekārtais pulkstenis vēs�tīja, ka patlaban ir bez desmit minūtēm septiņi. Pilnīgi pamodusies, tomēr cīnīdamās ar vieglām galvassāpēm, viņa ieslēdza kafijas vārītāju un pārbaudīja, vai uz tālruņa apa�rātam līdzās novietotās ziņojumu tāfeles nav atstāta kāda vēsts.

Tādu nebija, un Olivija to uzskatīja par labu zīmi.

Pie stiklotajām verandas durvīm atskanēja klauvējiens. Joprojām aizvilktie aizkari darīja virtuvi krēslainu un kavē�ja ieraudzīt apmeklētāju. Kas gan ieradies tādā agrumā? Oli�vija, kas bija tērpusies patapinātajā naktskreklā un rītaklei�tā, mīļuprāt neliktos ne zinis par mundrajiem klauvējieniem. Bet tad viņai ienāca prātā, ka ārpusē varbūt palicis kāds no ģimenes locekļiem, kuram nav mājas atslēgu. Bet varbūt kāds bija atsūtīts pavēstīt jaunumus no slimnīcas? Ja Lie�lais D�ons būtu miris, vai viņi glu�i vienkār�i piezvanītu vai arī sūtītu �urp kādu draugu vai priesteri?

Baisais minējums lika Olivijas sirdij iepukstēties strau�jāk. Atmetusi no sejas matus, viņa steidzās pie durvīm, bet, uzlikusi plaukstu uz roktura, nogaido�i sastinga. Mazliet at�bīdījusi aizkarus, viņa palūkojās laukā, lai vispirms noskaid�rotu, kas ieradies tik agri.

Pla�ajā verandā, spo�ās rīta saules apspīdēts, nolicis pie kājām divas vienkār�as un lētas ceļasomas - Olivijas melno un Sāras sarkano -, stāvēja Lamārs Lenigs. Viņ� lūkojās uz ezera pusi, tādējādi dodams Olivijai iespēju viņu pavērot. Lamāra augums bija se�as pēdas gar�, platos, muskuļotos plecus izcēla apģērbs - pieguļo�i d�insi un balts T krekls. Melnie, pagarie mati pakausī bija saviju�ies sīkās, cie�ās sprogās, bet raupjie sejas vaibsti nebija zaudēju�i vīri�ķīgo glītumu. Kop� pusaud�a gadiem Lamārs bija fiziski nobrie�dis, tomēr Olivija viņu uzreiz pazina. Aiz atvieglojuma viņa sajuta pēk�ņu vājumu - Ār�eriem nenāktu ne prātā uzticēt ļaunu ziņu nogādā�anu Lamāram.

Kamēr Olivija prātoja, vai neaizvilkt ciet spraugu aiz�karos, Lamārs bija manījis viņas pētīgo skatienu. Olivija no�sprieda, ka nav piemēroti ģērbusies, lai pieņemtu apmeklē�tāju, it īpa�i jau nu tādu viesi. Pusaud�a gados Lamārs tika uzskatīts par vietējo skaistuli, kura dēļ meitenes, jukdamas vai prātā, bie�i nonāca smieklīgā situācijā. Olivija, pilsēti�ņas ievērojamākās ģimenes palaidnīgā atvase, jau agri bija pamanījusi Lamāra pastiprināto interesi. Viņai pret to ne�bija nekādu iebildumu. Tad vēl ne. Jo tajos laikos tādi pui�i viņu sajūsmināja. Kaut arī Lamārs oficiāli nekad nebija uz�skatīts par viņas draugu, viņi bija p^ris rei�u slepeni tiku��ies un mazliet pamīlēju�ies. Nu labi, drusku vairāk nekā mazliet. Faktiski pat par daudz.

Tagad Olivijai uzmācās neveiklības sajūta. Diezin vai vi�ņa varēja cerēt uz �ā pui�a atmiņas zudumu.

Kaut arī spraudziņa aizkaros bija pavisam �aura, Lamārs bija pazinis Oliviju. Jo palēnām pār vīrie�a seju pārlaidās smaids un acīs pavīdēja priecīga pārsteiguma uguntiņas.

Saprazdama, ka nav kur sprukt, Olivija atbīdīja aizka�rus un atvēra stiklotās durvis.

-�� Sveiks, Lamār, - viņa negribīgi apsveicinājās.

-�� Kā es te stāvu, tā ta�u ir Olivija �enjē! - Lamārs ieru�nājās, pārlaizdams skatienu viņas augumam. Apzinādamās, ka nebūt nav savā labākajā izskatā, Olivija savilka skābu seju, bet pui�a acis sastapās ar viņas skatienu. - Redzu, ka tu, kā vienmēr, izskaties varen kārdino�a.

Agrāk Olivija bija uzskatījusi pielūdzēja vaļīgo izrunā��anos par viņa valdzinājuma neatņemamu daļu. Laikam jau viņu visvairāk bija saistījusi nevis Lamāra izskatīgā āriene, bet sava veida "aizliegtā augļa" vilinājums, kas dvesmoja no �ā pui�a. Toreiz, pirms daudziem gadiem, aizmukdama uz satik�anos ar Lamāru, Olivija bija jutusi, ka rīkojas glu�i ne�iedomājami pārdro�i.

Un toreizējai pusaudzei tie�i tas bija īsti pa prātam.

-�� Paldies, ka atvedi mūsu bagā�u, - Olivija teica, iznāk�dama verandā, un noliecās, lai paņemtu ceļasomas. Pat tik agrā rīta stundā laukā jau valdīja karstums, bet, paaugstino�ties mitruma līmenim, dienas gaitā pieņemsies spēkā arī sma�cējo�ā tveice. Olivijas nāsīs iesitās īpatnējā, ne ar ko nesajau�camā Lend�elas plantācijas smar�a, kurā jautās gan magnoliju, sausser�u un ro�u, gan arī simtiem citu augu aro�māti. Viņa dziļi ievilka krūtīs smar�īgo gaisu. Pagalma zemā�kās daļas biezajā, zaļajā maurā ka�ņājās un meklēja ēdamo divas dzeltenbrūnas pāvu mātītes un brīnumaini ko�ā spalvu rotā tērpies tēviņ�. Sāra, kas mīlēja visu dzīvo radību, noteikti būs sajūsmināta, Olivija nodomāja. Viņa nevarēja vien sagai�dīt, kad izrādīs meitai gan pāvus, gan visus citus savas bērnī�bas mājas jaukumus. Sārai noteikti �eit patiks.

-�� Nav par ko. - Vēlreiz nopētījis Olivijas augumu, La- mārs bez pūlēm atņēma viņai somas, iekams Olivija bija pa�guvusi tās pacelt. - Nezināju, ka somas ir tavas. Ja būtu zi�nājis, atbrauktu krietni agrāk. Kaut vai nakts vidū.

Iestiepjot nesamo virtuvē, Lamāra seju rotāja plats smaids. Bija skaidrs, ka viņ� nav aizmirsis kopā pavadītos intīmos brī�us, tāpēc joprojām izturējās familiāri. �ie mā�jieni �ķita visai netīkami, tomēr arī Olivijas atmiņai nebija nekādas vainas, tāpēc viņa bija spiesta vien atzīt, ka ir pel�nījusi Lamāra nekaunīgo smaidu.

Puisis pameta skatienu pār plecu.

-�� Kur lai nolieku?

-�� Liec tepat zemē, - Olivija atbildēja, ienākdama virtu�vē un uzsvērti pamezdama durvis vaļā. Nolicis abas somas uz ķieģeļu grīdas galda tuvumā, Lamārs, sabāzis rokas d�in�su priek�ējās kabatās, pagriezās pret Oliviju.

-�� Atbrauci ciemos?

Sakrustojusi rokas pār krūtīm, Olivija klusēdama pamā�ja ar galvu. Viņa nedarīs neko tādu, ko Lamārs varētu uz�skatīt par iedro�inājumu. Sliktie pui�i viņu vairs neinteresē�ja. Olivija bija kļuvusi gan vecāka, gan gudrāka.

-�� Sen nebiji manīta �aipusē.

"Jā-

-�� Cik ilgi tu doma te palikt?

-�� Varbūt kādu nedēļu.

-� Ja tev sagribas izklaidēties�

-�� �aubos, vai man iznāks tam laika, - Olivija uzsvērti teica. - Esmu atbraukusi kopā ar meitu, tāpēc�

-�� Paskat tik, tev ir meita? Vai vīru atstāji mājās?

-�� Esmu �ķīrusies.

�is jaunums viņu uzjautrināja. Pie�ķiebdams galvu un �ūpodamies uz papē�iem - Olivija nebija pārsteigta, pama�nīdama, ka viņam kājās ir kovboju zābaki, - Lamārs vēl�reiz plati pasmaidīja.

-�� Visa pilsētiņa zināja, ka tu smagi iegrābsies ar to sa�vu rodeo jātnieku, kura dēļ pameti mani. To saprata visi, vienīgi tu ne. >

-� Vienīgi es ne. Starp citu, es tevi nepametu. Mēs nekad�

-�� Sveiks, Lamār. - Negaidītā uzruna lika abiem palū�koties atpakaļ. Pa atvērtajām divviru durvīm bija ienācis Sets, kas brītiņu miedza acis, lai pierastu pie virtuvē valdo��ās puskrēslas. Sets bija garāks, kalsnāks par otru vīrieti un acīm redzami ne tik izskatīgs kā Lamārs, turklāt �orīt vēl neskuvies, ar pietūku�iem plakstiņiem un grumbās sarauktu pieri. Viņam mugurā joprojām bija tā pati tum�zilā sporta �akete, T krekls un haki krāsas bikses. Bija skaidrs, ka viņ� nav nak�ņojis mājās, tāpēc Olivija gribot negribot atcerējās Meloriju.

-�� Labrītiņ, Set. - Zobgalīgais smaids pagaisa kā nebi�jis. Kamēr Sets �ķērsoja virtuvi, Lamārs, pauzdams cieņu, izslējās staltāk un izņēma rokas no kabatām. Kaut gan reti kur� pilsētiņas jaunākās paaudzes pārstāvis, uzrunājot Ār- �erus, lietoja pagodino�ās uzrunas "mister Set" vai "mis Oli�vija", kā to nemainīgi darīja vecāki ļaudis, Lamāra uzvedī�bā tomēr jautās ieaudzinātā godbijība. - Atvedu �urp pāris ceļasomu.

Apstājies pie letes, Sets rūpīgi nopētīja bagā�u, kas bija novietota uz grīdas pie Lamāra kājām. Tad pasniedzās pie bik�u aizmugures kabatas un izvilka kabatas portfeli.

-�� Cik esam tev parādā?

Olivijai pat prātā nebija nācis, ka Lamāram par pakal�pojumu pienākas samaksa. Protams, viņam bija jāsaņem nauda, jo viņ� ta�u nestrādāja par velti. Atcerējusies sava naudasmaciņa trūcīgo saturu, Olivija piepe�i nopriecājās par negaidīto Seta iera�anos.

-�� Ar desmit dolāriem būs gana.

Atvēris kabatas portfeli, Sets izvilka naudaszīmi un pa�sniedza to Lamāram.

-�� Pateicos. - Bija nepārprotami skaidrs, ka ar to pa�u Lamāra vizīte ir galā.

-�� Vienmēr gatavs pakalpot. - Lamārs labprāt pieņēma gan naudu, gan mājienu doties projām. Pagriezies uz ie�a�nu, viņ�, Setam neredzot, veltīja Olivijai blēdīgu skatienu un �ķību smaidu. - Olivij, bija jauki tevi sastapt.

-�� Tevi arī, Lamār.

Atvadījies ar galvas mājienu, Lamārs izgāja, aizvērdams aiz sevis durvis. Tikai tad Sets, jautājo�i savilcis uzacis, pa�lūkojās uz Oliviju.

-�� Sāc izklaidēties? - viņ� pajautāja, dodamies pie kafi�jas vārītāja. Virtuvē izplatījās bagātīgais un kārdino�ais svai�gi pagatavotā dzēriena aromāts. Pietika ar kafijas smar�u, lai Olivijas galvassāpes pamazām pārietu.

-�� Protams, ne. Es glu�i vienkār�i patrāpījos virtuvē, kad Lamārs atveda somas. - Olivija centās, lai �ie vārdi neizklau�sītos pēc taisno�anās.

-�� Esmu pārliecināts, ka tu esi priecīga, tikdama pie sa�vas garderobes. - Atvērdams trauku skapi, kur glabājās ta�ses, viņ� pārlaida bezkaislīgu skatienu Olivijas sārtajai rīta�kleitai un basajām kājām.

Kaut arī nedz vārdos, nedz tonī nebija nekā aizskaro�a, Olivija, kas senāk bija bie�i karojusi ar Setu, saprata, ka kļu�vusi par kārtējās dzēlības upuri.

Sakodusi zobus, viņa nolēma to laist gar ausīm.

-�� Tev taisnība, - viņa mīlīgi piekrita.

Ielējis sev tasi kafijas, Sets atbalstījās pret leti un sāka malkot dzērienu, pār tases malu vērodams Oliviju.

-� Ja tevi tas interesē, izskatās, ka Lielais D�ons izķepu�rosies. Ārsti apgalvo, ka �orīt viņa stāvoklis esot stabilizē�jies.

Sets ne�aubījās, ka vārdi sasniegs iecerēto mērķi. Ar vie�nu roku balstīdamās pret noskrambāto galdu, Olivija rau�dzījās Setam acīs ar niknumā dzirksto�u skatienu.

-��� Ko tu ar to gribi teikt - ja mani tas interesē? Pro�tams, interesē. Zinu, ka viņ� dabūja sirdslēkmi manas vai�nas pēc, bet es tur neko nevarēju darīt! Kur� gan varēja zināt, ka, ieraugot mani, ar viņu notiks kaut kas tamlī�dzīgs? Turklāt Lielais D�ons ir ne tikai tavs, bet arī mans vectēvs - vismaz es vienmēr esmu uzskatījusi viņu par sa�vu vectēvu.

No Seta lūpām paspruka izsmejo�a skaņa. Viņ� iedzēra vēl pāris malku kafijas.

-����� Ja tu nebūtu pazudusi uz veseliem deviņiem gadiem un tad piepe�i uzradusies, varbūt viņ� nebūtu tā satriekts. Un mēs visi arī.

Dzirdot tik netaisnīgu apvainojumu, Olivijas pirksti krampjaini savilkās.

-�� Krustmāte Kellija ielūdza mani un Sāru ciemos. Viņa zināja, ka es ieradī�os. Pavaicā viņai. Ja jūs ar Lielo D�onu nebūtu izturēju�ies tik sasodīti �ultaini un stūrgalvīgi, viņa dro�i vien to būtu pastāstījusi jau laikus, nevis nostādījusi jūs fakta priek�ā, lai jums nerastos iespēja protestēt. Katrā ziņā visus �os gadus tu - un jūs visi - zināji, kur es dzīvoju. Jūs varējāt mani apciemot. Bet gaidi vien! Laiku pa laikam saņēmu tikai pa atklātnītei no krustmātes Kellijas. - Pats par sevi saprotams, ka Olivija bija cerējusi - tuvinieki, pareizāk, tie�i Sets, ieradīsies viņai pakaļ un pārvedīs mājās. Sākumā, peldēdama svētlaimē, Olivija, līdz ausīm iemīlējusies savā vī�rā, jutās atvieglota, ka ģimene liek viņu mierā. Bet pēc Sā- ras piedzim�anas, kad viņu kopdzīve pārvērtās par murgu un Olivija viena pati lipināja kopā izpostīto dzīvi, beidzot kļuva skaidrs, cik ļoti viņai sāp Ār�eru vienaldzība.

Bet ko tad viņa galu galā bija iedomājusies? Olivija ta��u nekad īsti nebija piederējusi pie Ār�eru ģimenes. Viņā ne�ritēja Ār�eru asinis, un �ajā ģimenē asinsradniecībai bija iz��ķiro�a nozīme. Vai nu tu esi piederīgs �ai dzimtai, vai neesi.

-�� Tu biji precēta sieviete. Kāda tam būtu jēga? - Sets iedzēra vēl malciņu kafijas. - Ko Dievs savienojis, to cilvē�kiem nebūs �ķirt.

Olivija atskārta, ka �ajā brīdī neieredz Setu tikpat stip�ri kā senāk.

-�� Labāk aizveries! - viņa atcirta, nikni paglūnēdama uz viņu. Tad, paķērusi katrā rokā pa ceļasomai, izsoļoja no vir�tuves.

Pirms aizcirtās durvis, Olivija pamanīja, ka Seta lūpās ievijies smīns, un tas viņu glu�i vai satracināja.

Bet kāpnēs Olivija jau bija gatava sevi izpļaukāt. Viņa bija runājusi ar Setu glu�i tāpat kā pusaudzes gados, kad viņ� tēloja vecāko un gudrāko pseidobrālēnu, uzskatot, ka ir tiesīgs mācīt Olivijai, kā jādzīvo. Tolaik viņa bija neskai�tāmas reizes teikusi Setam tos pa�us vārdus, un laikam tāpēc tie atkal tik viegli bija izspruku�i pār lūpām.

Kad Sets atkal izteiks kaitino�as piezīmes, Olivija izlik�sies tās nedzirdam. At�ķirībā no Seta Olivija �o deviņu gadu laikā bija krietni vien pieņēmusies prātā.

Ienākusi guļamistabā, Olivija konstatēja, ka Sāra guļ cie�ā miegā, jo vēl joprojām bija ļoti agrs. Izkravādama �ai dienai nepiecie�amo apģērbu, Olivija neraizējās, ka darbo��anās varētu meitu uzmodināt. Pabāzusi somas zem gultas - pārējo viņa izkravās vēlāk - un uzkārusi gultas kājgalī Sāras drēbītes, Olivija devās uz vannasistabu. Nomazgājusies du��ā, izmazgājusi un iz�āvējusi matus, viņa uzkrāsojās un uz�vilka pusgarus d�insus, T kreklu laima augļa zaļumā un sporta kurpes, pēc tam vēlreiz atgriezās guļamistabā, lai pa�lūkotos uz Sāru. Modinātājpulkstenis pie gultas rādīja piec�padsmit minūtes pāri astoņiem. Sāra miegā �ņākuļoja.

īsti nezinādama, ko iesākt, Olivija atkal devās lejā. Bija dzirdams, ka virtuvē kāds rosās - varbūt Sets, bet varbūt Marta. Nevēlēdamās tik drīz sastapties ar Setu otrreiz, Oli�vija īpa�i nealka redzēt arī citus mājiniekus. Pūlēdamies ne�likties zinis par galvassāpēm un aizmirst, ka aizsvildamās pa�likusi bez tik noderīgās rīta kafijas tases, Olivija atvēra durvis un izgāja ārā, kur viņu ieskāva saulainās dienas sil�tums. Viņa paguva satvert un klusītēm aizvērt arī moskītu sietu, pirms tas bija ar troksni aizcirties. Nebija nekādas va�jadzības uzsvērt savu klātbūtni.

Olivija brītiņu pastāvēja verandas ēnā, kur aiz slaida�jām kolonnām un grozos iekārtajām papardēm pavērās skats uz saules kveldēto ainavu. �ķita, ka deviņu gadu laikā nebi�ja mainījies itin nekas. Kaut arī savulaik neizmērojami pla��ās cukurniedru plantācijas gadu gaitā bija saruku�as līdz pieciem akriem zāliena un �etrdesmit akriem krūmainu me��u un purvu, Lend�elas plantācijas teritorija, cik vien tālu sniedzās skats, pletās uz trim debespusēm. Ceturtajā pusē aiz kraujas vīdēja ezers, kas rīta saulē mirdzēja kā sudrabs. Olivija ar nolūku piespieda sevi palūkoties uz ezera pusi. Ūdens spogulis neizskatījās nedz draudīgs, nedz ļauns. No ūdeņiem neatskanēja nekādas balsis. Saules stari bija izklie�dēju�i pagāju�ās nakts rēgus, kas bija dzimu�i vienīgi viņas iztēlē.

Vieglītiņām slidinot plaukstu pār kaltajām dzelzs mar�gām, Olivija sāka iet lejā pa platajām akmens kāpnēm. Brī�tiņu pastāvējusi uz akmens plāksnēm bruģētās takas, kas ve�da uz piebraucamo ceļu, viņa palūkojās visapkārt, īsti nesaprazdama, kurp doties. Pilnā sparā dziedāja un vītero- ja putnu koris. Dūca kukaiņi. No tāluma atlidoja slāpēts lauksaimniecības ma�īnu darba troksnis - iespējams, kaut kur tuvumā strādāja traktors. Abi zāliena vidū augo�ie mag- noliju koki �ķita tikpat di�eni kā senāk, un tum�zaļo, spīdī�go lapotni greznoja balti, vaskaini ziedi zupas �ķīvja lielu�mā. Gan ro�u dārzs, gan olīvas un jasmīni vasaras paviljona tuvumā bija pilnos ziedos. Bāldzeltenās sausser�a stīgas, sa�viju�ās ar tum�dzelteno forsītiju zariem, veidoja dzīv�ogu, kas iezīmēja Lend�elas īpa�uma robe�as. Bet Lielo māju ie�skāva rūpīgi apcirpts, tum�zaļu buksusa krūmu biezoknis, kura priek�ā iz�ķērdīgi ziedēja tum�sarkanu amariļļu klā�jiens. Gaisā tvanēja visvisādu ziedu aromāti, un baudu sa�gādāja ikviens elpas vilciens.

Kaut arī mājas apkārtne bija ārkārtīgi skaista, lielisko iespaidu mazināja drazas, kas bija paliku�as pēc iepriek�ējā vakara svinībām. Izslēgto spuldzī�u virtenes joprojām apvi�ja krūmus un nokarājās gan no koku zariem, gan Lielās mā�jas un vasaras paviljona dzegām. Viesībās �īs sīkās gaismi�ņas bija vairoju�as svinīgo noskaņu, bet �ajā rītā lika īpa�umam izskatīties nolaistam un nekoptam glu�i kā sie�vietei, kura aizgājusi gulēt, nenomazgājusi kosmētiku. Zā�liena tālākajā malā patlaban strādāja �etri viri. Divi savāca atkritumus melnos plastmasas maisus, bet abi pārējie dar�bojās ar grābekļiem. Pie Olivijas kājām zemē mētājās izlie�totas plastmasas tases un dak�iņas, salvetes un pārsprāgu�i baloni, un vēl daudz kas cits; bija skaidrs, ka tāpat izskatās visā plantācijas teritorijā.

Gar mājas stūri izsoļoja pāvs.

Nokāpusi no takas zālienā, Olivija vēroja krā�ņo put�nu, kas nolieca galvu un paķēra kaut ko knābī. Mētādams galvu, pāvs sajūsmināts aprija savu atradumu, bet Olivija apjukusi atskārta, ka putns nule kāri uzcienājies ar cigare�tes galu, itin kā tas būtu zemē nokritis cepums. Izskatīda�mies varen apmierināts, pāvs cienīgi turpināja pastaigu. Aiz viņa parādījās divas iepriek� redzētās pāvu mātītes, kas bez mitas darbīgi knābājās pa zāli, un vēl viens pāvu tēviņ� ar izslietu galvu un visā krā�ņumā izplestu asti.

Varavīk�ņaini zaigodams zilu un zaļu krāsu niansēs, pāvs paspilgtināja jaukā, saulainā rīta skaistumu.

Pagriezdamās ap mājas stūri un dodamās uz pagalma pusi, Olivija nosprieda, ka Lend�elas plantācija nav mainī�jusies ne par matu - proti, �ī vieta vairāk piederēja pagāt�nei, nevis tagadnei. Tomēr skaistajā, puķu smar�as piestrā- votajā rītā �ī doma drīzāk priecēja, nevis skumdināja, jo tagad viņas dumpīgie pusaudzes gadi bija pārtapu�i par mig�lainām atmiņām.

Olivijas uzmanību saistīja ar acs kaktiņu uztverta kus�tība, un viņa palūkojās uz mājas pusi. Kuplajai astei plīvo�jot, pa otrā stāva galerijas margām, graciozi balansēdams, soļoja liels, balts persie�u kaķis. Viens aplams solis - un dzīv�nieciņ� nokristu no divdesmit pēdu augstuma, tomēr kaķa gaita bija tik rāma, it kā tas pārvietotos pa līdzenu zemi. Tikai pēc tam Olivija ieraudzīja, kurp tas dodas - galerijas tālākajā galā, turēdama kaut ko saujās, pār margām bija pārliekusies Hloja. Viņa vēl bija tērpusies zilajā naktskrek- liņā, bet garie mati ar elastīgajām lentēm bija saņemti divās zirgastes. Olivija pamanīja, ka bērns paver vaļā saujas.

Iezvīļodamies saules staros un tik tikko sakustinādams lejā augo�ā krūma lapas, zemē nokrita neliels priek�mets.

Atliekdamās taisni, Hloja pamanīja Oliviju, kas izbrī�nīta raudzījās uz aug�u. Pārsteigumā viņa nedz uzsauca svei�cienu, nedz pamāja ar roku; arī Hloja neteica ne vārda. Ap�veltījusi Oliviju ar ļaunu skatienu un paņēmusi rokās kaķi, kas pa to laiku bija pienācis viņai klāt, meitenīte pazuda ēnainās galerijas dziļumos un iegāja mājā.

Juzdama ziņkārību, Olivija devās pie ziedo�ā krūma, lai pa�ķirstītu zarus un mēģinātu atrast nomesto priek�metu. Nāsis kairināja smalks vaniļas aromāts. Olivija kop� bērnī�bas dienām atcerējās, ka krūma trauslie, baltie ziedi un lie- tussardziņiem līdzīgās lapas nosedz dobumu, kas noder par lielisku slēptuvi. Pa�ķirdama smar�īgo ziedu pilnos zarus un piesargādamās no bitēm un lapsenēm, ko pievilināja saldais nektārs, Olivija saliekusies palīda zem krūma un palūkojās apkārt. Gandrīz uzreiz viņa ieraudzīja meklēto - pāris collu no zemes zarā karājās rokassprādze.

Tātad Hloja bija nometusi lejā �o greznumlietiņu. Saulē zvīļojo�ais priek�mets bija smalks juvelierizstrādājums. Sau�dzīgi nokabinājusi to no zara, Olivija iznira no krūma apak��as saules gaismā. Izslējusies viņa pavēra sauju, lai aplūko�tu atradumu.

Tas bija pulkstenītis, nevis rokassprādze. Izsmalcināts sievie�u pulkstenītis - sīksīkiem dimantiņiem greznota ap�roce, ciparnīcā inkrustēti prāvāki dimanti. Savukārt cipari�ņi bija izveidoti no nelieliem rubīniem. Olivija netika gud�ra, kur gan Hloja ņēmusi tik dārgu greznumlietu un kas viņu pamudinājis iesviest to krūmā.

Olivija pārvilka pirkstu se�stūrainajam platīna vai bal�tā zelta korpusam - metāls �ķita tīkami vēss un gluds.

Pulkstenī�a aizmugures vāciņu rotāja smalki, iegravēti burtiņi. Olivija pacēla pulkstenīti tuvāk pie acīm un pagrie�za pret sauli, lai izlasītu uzrakstu: Melorija Hod�a.

Saraukusi pieri, Olivija iebāza atradumu d�insu priek�ē�jā kabatā un devās tālāk, prātodama, kas tagad būtu da�rāms. Bija skaidrs, ka pulkstenītis jāatdod īpa�niecei, tomēr Olivijai negribējās atklāt pulksteņa atra�anas patiesos ap�stākļus. Vai nu Hloja bija, vai nebija grūti audzināms bērns - kaut arī viss liecināja, ka "grūti audzināms" �oreiz ir vienī�gais piemērotais vārds, - �im bērnam dzīve nebija aiztaupī�jusi smagus pārdzīvojumus.

Varbūt glu�i vienkār�i pateikt, ka viņa atradusi pulksteni zālienā?

Olivija sāka iet pa grantēto taciņu, kas veda uz garзon�niиre, nelielu divstāvu namiņu pie pa�as Lend�elas īpa�uma robe�as, namiņu, kurā kādreiz bija dzīvoju�i pieaugu�i, bet vēl neprecēju�ies ģimenes vīrie�i, un kuru vēlākos laikos iz�mantoja viesu izmitinā�anai. Vārtus greznoja re�ģota arka, un Olivija, brītiņu pavilcinājusies, iegāja dārzā, kas ieskāva namiņu, lai apjūsmotu tur valdo�o jaukumu. Baltie jukas ziedu �emuri, vīdamies ap arkas balstiem un dārza �ogu, bija ideāls ietvars krāsaino puķu pārpilnībai, kuras auga un zie�dēja ap dārza vidū novietoto piecas pēdas augsto marmora eņģeli; tā vien �ķita, ka �ī statuja savulaik greznojusi kādu no Ņūorleānas kapsētām.

Glu�i kā vēja nesti ziedi, pa dārzu lidinājās tauriņi, uz �oga tupēja divi strazdi ar saulē vizo�iem spārniem, bet tre��ais ka�ņājās melnajā, auglīgajā zemē.

Sāra būs sajūsmināta, Olivija vēlreiz nodomāja un pa�griezās uz Lielās mājas pusi, lai palūkotos, vai meita jau pa�modusies. Sāra pat nedēļas nogalēs nemēdza gulēt ilgāk par astoņiem, tomēr vakardiena viņas abas gan fiziski, gan emo�cionāli bija pārlieku nogurdinājusi.

Piebraucamais ceļ� aiz mājas papla�inājās, izvērsdamies bruģētā laukumiņā, kur vajadzības reizē varēja novietot vis�maz divdesmit automa�īnu. Laukumiņ� tika izmantots arī basketbola un shovelboard* spēlei. Dodamies uz kādreizē�jo ratnīcu, kuras tālākais gals bija pārbūvēts par garā�u �et�rām automa�īnām, bruģēto laukumiņu �ķērsoja Sets. Pārģēr�bies ērtās haki krāsas biksēs un tum�zaļā polo kreklā, viņ� iedams risināja lieti�ķu sarunu pa mobilo telefonu.

Viņi ieraudzīja viens otru gandrīz vienlaikus. Olivija ap�stājās, pukodamās, ka tik drīz atkal spiesta sastapt Setu, sa�vukārt viņ�, pavir�i pārlaizdams Olivijai skatienu, nemaz ne�palēnināja gaitu. Abi nepagodināja viens otru pat ar rokas mājienu.

Ja kabatā negulētu dimantiem greznotais pulkstenītis, Olivija ietu Setam apkārt ar lielu līkumu. Bet tagad nekas cits neatlika kā vien doties viņam klāt, lai atdotu pulkstenī�ti un izmestu �o gadījumu no prāta. Sets bija Hlojas tēvs un Melorijas līgavainis - tātad īstais cilvēks, kam atdot atrasto mantu.

Kad Sets bija beidzis sarunu un ieslidinājis kabatā tāl-

" Spēle, kurā met ripu attiecīgā numurētā laukumā. (Tulk. piez.)

runi, Olivija sāka iet uz ratnīcas pusi. Pastiepdams roku, lai atvērtu vienas no �etrām atsevi�ķi ierīkotajām garā�as dur�vīm, viņ� izlikās neredzam Oliviju tuvojamies.

-�� Set, uzgaidi mirklīti! - viņa uzsauca, kad smagās me�tāla durvis atvērās un viņ� grasījās pazust krēslainās garā��as dziļumā.

Iegājis iek�ā, Sets pagriezās un uzlūkoja Oliviju.

-�� Kas nu? - Jautājums pauda slēptu nepacietību. Seta roka viegli balstījās pret tum�as krāsas "Jaguar" bagā�nieku.

Ienākusi no spo�ās saules gaismas krēslainajā telpā, Oli�vija apstājās viņam līdzās un samirk�ķināja plakstiņus. Juz�dama, ka āda ap acīm tīkami atslābst, viņa atskārta, ka acis visu laiku biju�as piemiegtas. Pat agrā rīta stundā Luiziānas saule bija neizturami �ilbino�a.

-� Man� tev kaut kas jāatdod. - Necerēdama, ka sastaps Setu tik drīz, Olivija nebija izdomājusi, ko īsti teiks, tāpēc sastomījās.

-�� Ko? - Ar katru mirkli Seta nepacietība izpaudās jūta- māk. Pieradusi pie puskrēslas, Olivija pamanīja, ka Sets ir noskuvies, tomēr viņa acis joprojām bija asinīm pieplūdu��as un viņ� izskatījās noguris un aizkaitināts.

-�� �o te. - Iebāzusi roku kabatā, Olivija izvilka pulkste�ni un pastiepa to viņam. Dimanti iezaigojās pat puskrēslā.

-�� Melorijas pulkstenis. - Izbrīns pārvērta viņa balss to�ni. Paņēmis pulkstenīti, viņ� pagrozīja to pirkstos, tad strauji pacēla skatienu. - Kur tu to dabūji?

Tagad sekoja pats sare�ģītākais.

-�� Atradu laukā. - Tā bija burtiska, kaut arī tikai daļēja patiesība.

Viņa acis piemiedzas.

-� Pirms nepilnas stundas tas vēl atradās guļamistabā uz kumodes. Melorija pagāju�ajā naktī aizmirsa pulkstenīti ma�nā ma�īnā.

-���� Un ko tu ar to gribi teikt? - Olivija acumirklī sabo- zās par nelāgo mājienu, ko �ķita saklausījusi viņa vārdos. Pēk�ņi viņu uzmanību novērsa skrejo�u soļu dipoņa, un gan Sets, gan Olivija pagriezās uz durvju pusi.

-�� Tet, pagaidi! - Tērpusies īsos, baltos �ortiņos un zil- balti svītrotā T krekliņā, ar tenisa raketi rokā, abām zirgas- tēm plīvojot, garā�ā iedrāzās Hloja, bet, ieraudzījusi tēvu ko�pā ar Oliviju, spēji apstājās, ļaudama skatienam klejot no viena pie otra un atpakaļ. Tad, nepievērsdama uzmanību Olivijai, viņa vērsās pie Seta. - Kurp tu dodies? Tu ta�u ap�solīji, ka no pa�a rīta aizvedīsi mani pie Keitijas, lai mēs va�rētu uzspēlēt tenisu!

Raugoties uz meitu, nepacietības izteiksme Seta sejā gan�drīz nemazinājās.

-�� Hloja, es nevaru. Man�

-� Kur tu to dabūji? - Ieraugot Seta rokā pulksteni, Hlo- jas balstiņa piepe�i kļuva spalga. Aizdomu pilnais samiegto acu skatiens pievērsās Olivijai. - Vai tu viņam to iedevi? Ko tu viņam sastāstīji? Kaut kādus drausmīgus melus par mani?

Olivija iepleta acis.

-�� Nē, protams, ne. Es�

-� Uzvedies kā pieklājas, jaunkundzi - Seta balss bija ze�ma un nikna.

-�� Lai ko viņa tev stāstītu, tā nav taisnība! - Abās roci�ņās satverto tenisa raketi turēdama sev priek�ā kā vairogu, Hloja lūdzo�i raudzījās tēvā. Platas, zilas acis, gai�i, divās garās zirgastēs sasieti mati - Hloja izskatījās pēc nevainības iemiesojuma. - Vai tu tici man vai viņai?

-�� Hloja� - Bet pirms Sets paguva ko teikt, Hlojai sāka drebēt apak�lūpa.

-�� Tu tici viņai, vai ne? Tu vienmēr tici visam, ko kur� katrs par mani sastāsta! Es tevi ienīstu! - viņa izgrūda. Izplūzdama skaļās raudās, meitene uzmeta Olivijai negantu skatienu un izdrāzās laukā.

Kamēr abi pieaugu�ie raudzījās bērnam nopakaļ, garā��ā iestājās klusums. Tad Sets paraudzījās uz Oliviju.

-�� Atvainojos savas meitas vārdā, - viņ� gurdeni notei�ca. Drūmais skatiens un tum�i pietvīkusi seja liecināja par dusmām, apjukumu vai arī par abām �īm izjūtām. - Viņa pati atvainosies vēlāk.

-�� Ir jau labi. - Olivija juta pēk�ņu līdzjūtības uzplaik�snījumu gan pret Setu, gan viņa meitu. Acīmredzot �īs at�tiecības nebija no vieglajām. - Man ir sava teorija - ja bērns vismaz reizi mēnesī nenostāda tevi neveiklā situācijā, tu ne�maz nevari justies kā īsts tēvs vai māte.

Seta acis pārslīdēja Olivijas sejai. Viņ� sa�ņaudza plauk�stā pulksteni, lūpas saknieba �aurā svītrā.

-� Mana bijusī sieva samaitāja bērnu līdz nejēdzībai. Kad viņa apprecējās otrreiz, jaunais vīrs acīmredzot nevēlējās �ajā darījumā tikt pie pameitas. Un viņa atsūtīja Hloju atpakaļ pie manis, it kā bērns nebūtu nekas vairāk par apniku�u mājdzīvnieciņu. Tas Hloju ārkārtīgi sāpināja.

-� Jā, tava māte man to pastāstīja.

-� Ta jau es domāju. - Seta sejas vaibsti saspringa. - Ta�gad pasaki, ko Hloja gribēja ar to visu teikt? Kur tu atradi pulksteni?

Kodīdama apak�lūpu, Olivija brītiņu pārdomāja turp�māko rīcību.

-�� Es tev to neteik�u, - viņa galu galā sacīja. - Labāk būs, ja tu pajautāsi Hlojai.

-�� Livij� - Tomēr lasīdams viņas sejā nepiekāpību, Sets aprāvās un, nepacietīgi papurinādams galvu, iebāza pulkste�ni kabatā. - �obrīd vairs nav laika. Pusdesmitos man jābūt slimnīcā, lai aprunātos ar Lielā D�ona ārstiem. Ar Hloju - un arī tevi - tik�u galā vēlāk. - Sets apveltīja Oliviju ar drū�mu skatienu.

Tad viņ� iesēdās ma�īnā un aizcirta durvis. Tūdaļ iemur- rājās motors un gaisā izplūda gāzu mākonītis. Atbrīvoda�ma ceļu, Olivija atkal izgāja saulē un devās uz bruģētā lau�kumiņa malu. Atpakaļgaitā izbraucis no garā�as, izveicīgi manevrētais "Jaguar" pagriezās uz piebraucamā ceļa pusi, bet pēc pāris metriem piepe�i apstājās. Saulē kļuva redzams, ka ma�īna ir tēraudpelēka ar krēmkrāsas salonu. Motors ti�ka izslēgts, durvis atvērās, un galīgi sadrūmu�ais Sets izkā�pa ārā.

-�� Lai viss iet pie velna! - Sparīgi aizcirtis durvis, Sets pavērās Olivijā. - Kurp viņa aizskrēja?

-�� Manuprāt, uz pagalmu mājas priek�ā, - Olivija atbil�dēja.

Vēlreiz nolamājies un uzmetis Olivijai dusmīgu skatie�nu, Sets devās norādītajā virzienā. Raugoties viņam nopa�kaļ, Olivija nespēja novaldīt smaidu. Sets niknumā drā�as projām - �is skats uzvilnīja veselu gūzmu atmiņu. Pirms dau�dziem gadiem Olivija bija izraisījusi tādas dusmu lēkmes bie��āk, nekā viņai tagad patika atcerēties. Sets bija nosaucis vi�ņu par Liviju glu�i kā toreiz, kad viņa bija vēl bērns. Senais mīļvārdiņ� viesa cerības, ka brālēns varbūt ir gatavs piedot un aizmirst visas nesaskaņas. Nebūtu slikti atkal būt drau�gos ar Setu. Bērnībā Olivija bija uzskatījusi, ka lielais brā�lēns spēj visu - pat nonest mēnesi no debesīm. Arī vēlāk, lai gan viņi nemitīgi ķīvējās, sirds dziļumos Olivija vienmēr bija brālēnu apbrīnojusi, cienījusi un� jā, arī mīlējusi.

Tagad viņi bija pieaugu�i cilvēki, abi �ķirteņi, abi au�dzināja viena vecuma meitas. Pirmo reizi viņi bija vairāk vai mazāk līdzvērtīgās pozīcijās. Protams, ja neņem vērā to, ka Sets bija bagāts, veiksmīgs un dro�s par savu vietu dzīvē. Sa�vukārt Olivija�

Bruģētajā laukumiņā līdzās "Jaguar" apstājās vēl viens automobilis. "Mazda Miata" - divvietīga sporta ma�īna ar nolaistu jumtu. Pie stūres sēdēja Melorija - uz acīm saules�brilles, ap gai�ajiem matiem apsieta balta zīda �alle. Olivija uzmeta ma�īnai skaudīgu skatienu. Viņa brauca ar vecu "Mercury Cougar", kura skaitītājs rādīja pāri par simttūk�sto� jūd�u nobraukumu, bet riepas bija pavisam bēdīgā stā�voklī. Ma�īna nebūtu izturējusi garo ceļu uz Lend�elu, tā�pēc viņas bija brauku�as ar autobusu. Ja Olivijai ļautu izvēlēties, viņa noteikti iegādātos sev tie�i tādu pa�u ma�ī�nu, kāda bija Melorijai.

-�� Sveika! - Pamājusi ar roku, Melorija noņēma saules�brilles, noraisīja �alli un izkāpa laukā.

-�� Sveika, - Olivija smaidīdama atņēma sveicienu.

Melorija pienāca klāt. Viņai mugurā bija elegants teni�sa kostīms ar īsiem, plisētiem svārciņiem, kas neslēpti de�monstrēja garo, iedegu�o kāju daiļumu. Arī �ā tērpa dēļ Oli�vijas sirdī iedūrās skaudības dzelksnis.

-� Varbūt tu zini, kur ir Sets vai Hloja? Mēs norunājām, ka es aizvedī�u Hloju pie draugiem uzspēlēt tenisu. Setam pusdesmitos esot jābūt Batonrū�ā. - Ierasti pametusi ska�tienu uz rokas locītavu, Melorija papurināja galvu. - Velns parāvis, visu laiku aizmirstu, ka pulkstenis nav tur, kur tam jābūt. Nu, nav svarīgi. Vai esi �orīt sastapusi kādu no vi�ņiem?

Olivijas prātā �audījās pretrunīgas domas un izjūtas. Vispirms viņa gribēja pasargāt tēvu un meitu no sve�inieces iejauk�anās tik kutelīgā lietā. Bet tad Olivija atgādināja sev, ka �ī sieviete drīz kļūs par Seta sievu un Hlojas pamāti un tāpēc nebūt nav uzskatāma par sve�u cilvēku. - Man �ķiet, ka viņi ir zālienā otrpus mājas.

Melorija sarauca pieri.

-�� Sasodīts, kāpēc� - Tad viņas seja atplauka. - Ahā, tur jau viņi nāk.

Atskatījusies Olivija ieraudzīja, ka gar mājas stūri viņām tuvojas Sets un Hloja. Tēvs turēja roku uz meitas pleca. Viņ� izskatījās visai drūms, un arī Hloja, joprojām �ņaudzīdama rokā savu tenisa raketi, �ķita pagalam saīgusi.

Noraudzīdamās abos nācējos, Melorija nopūtās, tad, uz�būrusi sejā smaidu, mundri pamāja ar roku.

Sets pamāja pretim. Hloja ne. Viņa it kā saīga vēl vai�rāk.

-�� Nē, nudien, �is bērns� - Melorija �ukstus nomurmi�nāja un uzmeta a�u skatienu Olivijai, lai pārliecinātos, vai tā dzirdējusi �os vārdus. Raudzīdamās uz abiem nācējiem, Olivija izlikās kurlāka par kurlu.

Sets pieveda meitu pie Olivijas. Teva roka, saspie�ot bēr�na plecu, izdabūja no Hlojas lūpām tik tikko sadzirdamu "piedod", ko pavadīja zibensātrs, dziļas nepatikas pilns ska�tiens.

-�� Ir jau labi, - Olivija laipni teica, pie sevis no�ķendē- damās par Seta sasteigto konfliktu risinā�anas manieri. Oli�vija uzskatīja, ka, ar varu piespie�ot bērnu atvainoties, tiek vairots pretestības gars.

Melorija raudzījās uz Hloju un Oliviju, tad, jautājo�i sa�raukdama uzacis, smalkjūtīgi uzmeta a�u skatienu Setam. Viņa sejas izteiksme bija noraido�a. Melorija, kam pietika veselā saprāta nekomentēt �o vārdu pārmaiņu, pārlieku sir�snīgi vērsās pie Hlojas.

-�� Tavs tētis palūdza mani aizvest tevi pie Keitijas. Es pie�zvanīju viņas mātei, un mēs norunājām, ka arī pa�as uzspē�lēsim tenisu. Varbūt mēs pat varētu noorganizēt dubultspēli - katrā pārī pa mātei un meitai? Tas ta�u būs jautri, vai ne?

Hloja drūmi paglūnēja uz Meloriju, bet Olivija aizturē�ja elpu, jo bija pārliecināta, ka skaļ� dusmu izvirdums ir te�ju vai neizbēgams - viņa jau pietiekami labi bija iepazinusi Hloju. Tomēr kaut kas - visticamāk Seta brīdino�ā plauk�sta uz pleca - apvaldīja mutuļojo�ās emocijas.

-Jautri gan, - Hloja atbildēja.

�ie vārdi pauda nepārprotamu sarkasmu, bet visi trīs pieaugu�ie izlikās to nemanām. Olivija nosprieda, ka sar�kasms aizstājis dusmas.

-� Nu tad brauksim. - Melorija uzsmaidīja Hlojai ar lū�pām vien, jo acis smaids neskāra. Setam veltītais smaids �ķi�ta daudz sirsnīgāks. - Neraizējies par mums.

-� Labi. - Apmainoties ar Meloriju skatieniem, Seta seja mazliet atmaiga. Atvadoties vēlreiz saspiedis Hlojas pleci- ņu, viņ� piekodināja: - Uzvedies kā pienākas. - Balsī skanē�ja brīdino�a nots.

Meitenīte ieņēma pasa�iera vietu, bet Melorija un Sets devās pie durvīm vadītāja pusē. Sets tās atvēra, bet Melori�ja, uzlikusi roku uz vīrie�a pleca, vieglītiņām noskūpstīja vi�ņu uz lūpām un tikai tad iekāpa ma�īnā.

-�� Paliec sveiks, dārgais, - viņa smaidīdama atvadījās, kad Sets bija aizcirtis ma�īnas durvis. Olivijas skatiens ne�apzināti aizslīdēja pie Hlojas. Bērna drūmais skatiens bija kļuvis pavisam negants.

Olivija atkal aizturēja elpu, gaidīdama dusmu uzliesmo�jumu, ta�u Hloja bija klusa. Melorija, uzlikusi roku uz aiz�dedzes atslēgas, palūkojās uz Setu, kas bija atkāpies malā.

-�� Mīļais, pirms mēs dodamies projām, esi, lūdzu, tik laipns un atnes manu pulksteni. Bez pulksteņa esmu kā bez rokām.

Sets uzmeta skatienu Hlojai, kas nekustīgi blenza vēj�stiklā un izlikās nedzirdējusi Melorijas lūgumu.

-�� Tīrās sagadī�anās pēc tas man ir līdzi. - Izvilcis pulk�steni, Sets pasniedza to Melorijai.

-�� Paldies. - Viņa aizsprādzēja aproci. - Biju tik priecī�ga, kad tu paziņoji, ka esi to atradis. Man nemū�am neva�jadzēja ma�īnā ņemt nost pulksteni.

Seta sejas izteiksme mainījās.

-�� Nevajadzēja vis, - viņ� piekrita, pasmaidīdams ar lū�pu kaktiņiem vien, tādējādi likdams Olivijai minēt, ko vēl Melorija vakarnakt ma�īnā novilkusi vai noņēmusi.

-���� Vai mēs beidzot brauksim? - Hlojas naidpilnais tonis lika Seta smaidam izplēnēt. Paraudzījusies uz līdzās sēdo�o meiteni, Melorija saknieba lūpas glu�i plānas.

-�� Uzvedies kā pienākas, - Sets vēlreiz brīdino�i noteica. Melorija pamāja ar roku, motors ierēcās, un "Miata"

iegriezās piebraucamajā ceļā.

Sets brītiņu noraudzījās ma�īnai pakaļ. Kad automobi�lis bija pazudis skatienam, viņ� palūkojās uz Oliviju.

-�� Man jābrauc. Redzēsimies vēlāk, - Sets noteica. Un viņ� iesēdās ma�īnā un devās projām.

"Jaguar" bez piepūles rija jūdzes, kas �ķīra Lend�elas plantāciju no Batonrū�as. Bet kas gan cits būtu sagaidāms no automobiļa, par kura nomu ik mēnesi jānoskaita gan�drīz septiņi simti dolāru? Setam, kas pelnīja iztiku, būvē�dams jahtas, naudīgu klientu pievilinā�ana bija izdzīvo�anas jautājums, un panākumiem svētīta biznesmeņa tēls bija da�ļa no �īs spēles. Tomēr patlaban viņ� tik tikko spēja atlici�nāt ikmēne�a maksājumus par �o smalko automa�īnu.

Tiesa gan, neviens nenojauta par �īm grūtībām, vienī�gi viņ�, Lielais D�ons un varbūt pāris bankas ierēdņu, kas nodarbojās ar kredītu noformē�anu. Ja viss notiks pēc Se�ta prāta, neviens to arī neuzzinās. Ja vien Lielais D�ons iz�ķepurosies. Citādi velns būs laukā no maisa, sāksies lik�stas ar mantojumu, un visai pasaulei taps zināms, ka Ār�eru ģimenes uzņēmums jau ilgāku laiku balansē uz bankrota robe�as.

Bet Lielais D�ons dro�i vien nenomirs. Vectēvs bija va- ren sīksts un izturīgs kūmiņ�. "Pārāk spītīgs, lai tā vien�kār�i ņemtu un nomirtu," būtu teikusi vecmāmiņa, ja vēl būtu dzīvajo vidū. �ī doma lika Seta mutes kaktiņiem sa�vilkties smaidā. Lielo D�onu neviens nedēvētu par mīļu un maigu, tomēr Sets no visas sirds mīlēja veco rūgumpodu. Kop� desmit gadu vecuma, kad nomira Seta tēvs, Lielais D�ons alla� bija centies aizstāt viņam �o zaudējumu. Skar�bais un īgnais vectēvs vienmēr atrada laiku, ko veltīt Se�tam.

Tagad bija pienākusi Seta kārta rūpēties par vectēvu.

Vēl pāris gadu saspringta darba, mazliet veiksmes - un situācija varētu mainīties uz labo pusi. "Ār�eru jahtas" at�kal kļūtu par ienesīgu uzņēmumu. Viss bija atkarīgs no pa�sūtījumiem bar�u būvē�anai, kurus Lielais D�ons līdz �im spītīgi atteicās pieņemt - viņi, raugi, esot jahtu būvētāji. To�ties bar�u būvē�ana bija ienesīga. Izskatījās, ka smalko un dārgo jahtu pirk�anas bums ir aizgājis pagātnē.

Lielais D�ons paļāvās uz Setu, kur� savukārt bija apņē�mības pilns darīt visu, kas būs viņa spēkos, lai glābtu ģime�nes uzņēmumu. Ja vien vecais vīrs būtu ieklausījies Seta vār�dos agrāk, lejupslīde nebūtu notikusi tik strauji. Bet kas to deva - Lielā D�ona acīs Sets bija un palika "puika", kam vēl slapj� aiz ausīm. Un vecais bija tiepīgs kā ēzelis. Viņu nebija iespējams pārliecināt, ka uzņēmuma izdzīvo�anas vār�dā jāmaina taktika.

Visi un viss - ģimene, mājas, pilsētiņa un tās iedzīvotāji - bija atkarīgi no "Ār�eru jahtu" panākumiem. Ja uzņēmums noies dibenā, tas paraus līdzi daudzus. Radinieki zaudēs lie�lāko daļu ienākumu. Ģimenes īpa�umus, arī Lend�elas plan�tāciju, kas paaud�u paaudzēs piederējusi Ār�eriem un ko viņ� bija ieķīlājis, lai saņemtu aizdevumu bar�u būvē�anas uzsāk�anai, paņems banka. Piektā daļa pilsētiņas iedzīvotā�ju bija "Ār�eru jahtu" darbinieki, bet pārējiem vai nu pie�derēja sīki uzņēmumi un veikali, kuru izdzīvo�ana arī bija tie�ā veidā atkarīga no "Ār�eru jahtu" biznesa veiksmēm un neveiksmēm, vai arī viņi bija tajos nodarbināti. Seta aprē�ķini rādīja, ka viņa rokās ir gandrīz trīs tūksto�u cilvēku ek�sistence un labklājība. �ī smagā atbildības nasta nozīmēja darba nedēļu astoņdesmit stundu garumā un draudīgu ne�spēju naktīs normāli aizmigt un izgulēties.

D�enifera nebija gribējusi ar to samierināties. Iepazīs�toties ar Setu Mardigrasā, viesībās, ko rīkoja multimiljonārs uz savas jaunās, simt divdesmit pēdu garās, Ār�eru uzņēmu�mā būvētās jahtas, viņa bija uzskatījusi Setu par bagātu un darba pienākumu īpa�i neapgrūtinātu d�entlmeni. Vēlāk iz�rādījās, ka D�enifera bija apprecējusies ar Setu galvenokārt �ā iemesla pēc. Kad nāca gaismā patiesība, viņa jutās pie�krāpta un aizlaidās, tiklīdz bija sameklējusi sev piemērotā�ku vīrieti.

Sets neskuma pēc viņas. Neskuma jau gadiem ilgi. Sa�sodīts, viņ� pat priecājās, ka sieva bija projām. Viņa bija dār�ga un smalka luksusa spēļlietiņa, ko Sets nedz gribēja, nedz varēja atļauties.

Tomēr atmiņas par laiku, kad sieva, paņemdama līdzi meitu, bija viņu pametusi cita, bagātāka vīrie�a dēļ, bet viņ� bija izmisumā raudājis kā bērns un pēc tam nedēļām ilgi dzē�ris kā grāvracis, viņu neizturami pazemoja.

No purva, kurā Sets grima aizvien dziļāk, viņu bija iz�vilcis Lielais D�ons. Vectēvs bija izlējis aizsākto viskija pu�deli izlietnē, iecirtis viņam pamatīgu pļauku un pavēlējis sa�ņemt sevi rokās vai ari vākties pie visiem velniem projām no Ār�eru uzņēmuma.

Kad Sets, niknumā pielēcis kājās, grasījās likt vecajam trūkties, Lielais D�ons bija nostājies pretī ar izslietām dū�rēm, neganti lādējies un bļāvis, lai tikai pamēģinot pacelt pret viņu roku.

Paldies dievam, ka Setam bija pieticis veselā saprāta pa�griezties un aiziet. Kad alkohola skurbulis izvējoja, bija kau�nā jānosarkst, atceroties, ka viņ� gandrīz bija uzsācis kauti�ņu ar astoņdesmit divus gadus veco ģimenes patriarhu.

Ar skaidru skatienu paraudzījies uz sevi un skumji kon�statējis, ka kļuvis par ka�ķīgu nelāga rakstura dzērāju, Sets saprata, ka D�enifera nav tā vērta. Kop� tā brī�a viņ� bija uzvedies prātīgi kā sludinātājs.

Tikai reizēm, kad darbu un ģimenes pienākumu slogs kļuva neizturami smags, Sets pieķēra sevi ilgojamies visu pa�mest, sēsties nomātajā automobilī un laisties projām uz saul�rieta pusi. Nekādas atbildības. Nekādas pienākumu nastas. Sve�ā vietā viņ� varētu dzīvot glu�i citādu dzīvi, uzsākt pats savu biznesu, kuru nevilktu uz leju citu cilvēku kļūdas un vajadzības.

Viņ� varētu būt brīvs.

Tomēr brīvības cena bija pārlieku augsta, un viņ� to ļoti labi saprata. Tas nozīmētu zaudēt mantojumu. Tas nozīmē�tu pamest nelaimē cilvēkus, kurus viņ� mīlēja un kuri mīlē�ja viņu.

Sets to nespēja. Un īstenībā īsti nemaz arī nevēlējās. Tādas domas viņam uzmācās tikai paretam.

Teiksim, �odien.

Meita bija nejēdzīgi izlaidusies. Mātei bija vēzis. Vectēvs gulēja intensīvās terapijas nodaļā. Uzņēmums balansēja uz bankrota robe�as. Likstu saraksts bija izstiepies tik gar�, ka kļuva teju vai komisks.

Tiesa gan, smiekli viņam nenāca.

Viņ� piespieda sevi domāt par Meloriju. Ar �o sievieti viņam bija patie�ām laimējies. Melorijai, kas bija gan skais�ta, gan izglītota, turklāt vēl piederēja pa�ai savs ienesīgs biz�ness. Viņa mīlēja Setu. Gultā bija glu�i nepārspējama. Me- lorija būs viņam fantastiski laba sieva.

Diem�ēl viņ� nespēja ar simtprocentīgu pārliecību ap�galvot, ka ir iemīlējies Melorijā. Toties Hloja Meloriju ienī�da. Arī Melorija nebūt nebija sajūsmā par Hloju, lai gan vi�siem spēkiem centās to neizrādīt. Sasodīts, Meloriju tajā nudien nevarēja vainot! Lai gan Hloja bija viņa miesīgs bērns, arī Setam nereti gribējās meitēnu glu�i vienkār�i iepļaukāt.

Vai nu tas uz labu, vai ļaunu, bet Sets un Hloja nebija �ķirami viens no otra; pat ja viņ� nemīlēja Meloriju, viņa tomēr būs nevainojama sieva un māte - un tas bija tie�i tas, kas Setam un Hlojai bija nepiecie�ams. At�ķirībā no D�eniferas Melorija bija nobriedis un saprātīgs cilvēks. Me�lorija bija stabila un uzticama. Melorija mīlēja Lend�elas pilsētiņu, plantāciju un viņa ģimeni - par Hloju nerunā�sim. Melorija saprata, ko Setam nozīmē viņa darbs. Me�lorija bija apdāvināta, veiksmīga un ellīgi laba organiza�tore.

Bet varbūt tas nemaz nebija tik labi? Varbūt tie�i tāpēc pēdējo nedēļu laikā, kad gatavo�anās kāzām ritēja pilnā spa�rā, Sets sāka justies kā neliela firma, kuru uzstājīgi grib pār�ņemt lielāka kompānija? Varbūt nemaz nebūtu slikti, ja Me�lorija pārtrauktu organizēt viņa dzīvi? Varbūt viņ� vēl nemaz nav gatavs vēlreiz stūrēt laulības ostā?

Kur� pateiks, kāpēc Sets jutās tik nelāgi? Tomēr bija pil�nīgi skaidrs, ka patlaban �īs attiecības ar Meloriju izvērtu��ās par vēl vienu problēmu viņa dzīvē.

Lend�elā bija ieradusies Olivija. Sets bija vairījies do�māt par �o atgrie�anos. Gadiem ilgi atcerējās Oliviju pavi�sam reti. Tomēr pietika viņu ieraudzīt, lai pagātne atdzīvo�tos ar divkār�u sparu.

Olivija kopā ar māti ieradās Lend�elas plantācijā, kad viņai bija tikai gadiņ�. Gandrīz tūdaļ lielacainā apaļvaidze Livija bija sākusi kūņoties Setam pa pēdām, uz līdzenas vie�tas savaldzinādama divpadsmitgadīgo pui�eli, kas bija vie�nīgais bērns ģimenē. Livijas bērnībā viņ� bija nemainīgi iz�pildījis lielā brāļa lomu, mazo visādi izkomandēdams un pa�laikam apbalvodams ar belzienu pa pakausi, ja viņam �ķita, ka meitēns to pelnījis, tomēr alla� sargādams viņu un ļau�dams viņai visur staigāt sev līdzi. Tad pienāca studiju laiks koled�ā, kam sekoja viņa pirmais un vienīgais ar ģimenes biznesu nesaistītais darbs. Paklausot Lielā D�ona aicināju�mam, viņ� bija atgriezies mājās, bet tolaik piecpadsmit ga�dus vecā Olivija jau bija kļuvusi nevaldāma. Jaukā, sirsnīgā un bezgalīgi mīlo�ā Seta māte nebija īstais cilvēks, kam pie�tiktu spēka un autoritātes iegro�ot patvaļīgo meiteni. Savu�kārt Lielais D�ons, kam netrūka nedz viena, nedz otra, ne�pauda ne mazāko vēlē�anos noņemties ar nemierīgo pusaudzi, pastāvīgi atgādinādams, ka Olivijā nerit Ar�eru asinis.

Tā kā neviens nevarēja vai arī nevēlējās uzņemties �o pienākumu, Sets darīja visu iespējamo, lai saņemtu Liviju gro�os un apvaldītu viņas pāri plūsto�o seksualitāti. Tomēr drīz vien viņ� atskārta, ka tikpat labi varētu mēģināt apval�dīt paisumu. �ēlīgais Dievs, pēdējā gada laikā, kad Livijai bija palicis septiņpadsmit, bet Sets jau bija pilnīgi pieaudzis, divdesmit astoņus gadus vecs vīrietis, arī viņā �ad tad mo�dās seksuāla vēlme pēc �īs meitenes.

Un kāds gan tur brīnums? Kārdino�i apspīlēti d�insi un �auri, īsi krekliņi tolaik �ķita glu�i vai viņas formastērps. Kādreizējais bērni�ķīgais tuklums bija pārtapis kairino�ās ķermeņa līnijās ar augstām, pilnīgām krūtīm, apaļīgu pēc�pusi un slaidu, tvirtu, iedegu�u vidukli, kas bie�i vien vīdēja kails. Taisnie, tum�ie, zīdainie mati tolaik bija garāki un sniedzās gandrīz līdz viduklim. Ar savām lielajām, brūna�jām acīm un sulīgajām lūpām Olivija atgādināja reklāmrul- lī�os bie�i redzētās Havaju salu meitenes.

Lai nepamanītu �o krā�ņumu, vīrietim būtu jābūt pēdī�gajam einuham.

Tomēr Sets neko nebija atļāvies. Nedz toreiz. Nedz vis�pār jebkad. Savā ziņā Olivijas aizbēg�ana viņam bija �ķitusi gandrīz vai kā atpestī�ana.

Tagad viņa bija atgriezusies kopā ar meitu - tievāka, bālāka un rāmāka, un bija skaidrs, ka pēdējos gados viņa apguvusi da�as dzīves mācības.

Olivija vairs necentās valdzināt.

Bet pietika vakar vakarā virtuvē uzmest viņai vienu vienīgu skatienu, lai Sets apjucis atskārstu, ka arī visai pie�ticīgā izskatā - kailas kājas, rītakleita un tā tālāk - viņa joprojām ir un paliek elli�ķīgi seksuāla.

Tātad sarakstu papildina vēl viena problēma.

Iestūrēdams ma�īnu Svētās Elizabetes slimnīcas auto�stāvvietā, Sets nopūtās. Viņ� nespēja domāt par vairākiem sare�ģītiem jautājumiem vienlaikus, turklāt �obrīd svarīgāk �ķita pārliecināties, ka Lielais D�ons saņem vislabāko me�dicīnisko aprūpi.

Atbalstījies pret savu nomāto "99 Lexus", stāvvietā gai�dīja �ārlijs. Jādomā, ka at�ķirībā no viņa tēvocis patie�ām varēja atļauties vizināties tādā ma�īnā. �ārlijs bija Lielā D�o�na personiskais ārsts, un viņa rīcībā noteikti bija jaunākās ziņas par vecā vīra stāvokli, bet �oreiz �ārlijs bija ierosinā�jis satikties autostāvvietā, lai pastāstītu Setam kaut ko tā�du, ko nebija gatavs teikt pārējiem ģimenes locekļiem, kuri bija sapulcēju�ies slimnīcā.

Burvīgi. Novietojot ma�īnu, izkāpjot un nevērīgi nospie��ot centrālās atslēgas pogu, Seta muskuļi saspringa nelāgās ziņas priek�nojautās.

Viņ� nebija maldījies. Izskatīdamies saburzīts un nogu�ris pēc nomodā pavadītās nakts, �ārlzs, izslējies un pienā�cis klāt, uzlika roku Setam uz pleca.

Abu vīrie�u acis sastapās.

- Piedod, - �ārlijs ierunājās, - man ir slikti jaunumi. Vai tad jaunumi vispār kādreiz mēdz būt labi? Tikai ne pēdējā laikā. Tikai ne viņam.

Kad Olivija �oreiz ienāca istaba, Sāra jau bija piecēlu�sies. Viņa bija pilnīgi apģērbusies, tikai baltās tenisa kurpī�tes vēl mētājās uz grīdas. Nostājusies uz matra�a maliņas ar seju pret gultas galvgali, viņa, pētīdama savu mugurpusi, pār plecu raudzījās ovālā, zeltītā rāmī ietvertā kumodes spo�gulī pie pretējās sienas. Prāto, vai nav pārlieku apaļīga? Oli�vija tūdaļ uzminēja meitēna neērtās pozas iemeslu. Bērnībā viņa bija rīkojusies glu�i tāpat, turklāt daudz bie�āk, nekā tagad gribētos atcerēties.

Pamanījusi, ka nav viena, Sāra uzmeta mātei vainīgu skatienu un nekavējoties nolēca uz grīdas.

- Ko tu tur darīji? - Olivija uzprasīja ikdieni�ķā tonī, kamēr Sāra, apsēdusies uz gultas maliņas, vilka kājās kur�pes.

Nepaceļot skatienu, meitene paraustīja plecus. Tum��brūno, paīso matu �ķipsnas sakrita uz pieres, neļaujot sa�skatīt sejas izteiksmi.

Olivija neuzstāja. Viņa nevēlējās, lai Sāras absolūti nor�mālais svars kļūtu par nez kādu sasāpēju�u problēmu, tur�klāt meitene nebija gatava pārrunāt savus kompleksus ar māti. Kamēr Sāra saitēja ciet kurpes, Olivija piegāja pie lo�ga, lai atvilktu aizkarus un ielaistu istabā rīta sauli. Acumir�klī interjera brūnganie un krēmkrāsas toņi zaudēja drūmo pelēcīgumu un iemirdzējās daudz ko�ākās krāsās. Saules sta�ros spīdēja pat vecā dēļu grīda, bet pār neuzklāto gultu līk�smi dejoja zaigojo�i puteklī�i.

-�� �odien ir skaista diena, - paraudzīdamās pār plecu, teica Olivija. Sāra, pabeigusi saitēt kurpes, piecēlās un ar ie�rastu kustību ķērās pie savandītajiem palagiem, kas noka�rājās teju līdz grīdai. Viņu mājās Hjūstonā valdīja dzel�ains likums - ik rītu pirms do�anās dienas gaitās jāsaklāj gultas.

-�� Kur tu biji? - Sāra jautāja, kad Olivija nostājās gul�tas otrā pusē, lai palīdzētu.

-�� Biju izgājusi pastaigāties. - Olivija izlīdzināja palagus un segas, un Sāra darīja to pa�u. - Vai labi izgulējies?

-�� Ļoti labi. - Sāra pasvieda Olivijai spilvenu. Māte un meita katra savā gultas pusē gandrīz vienlaikus atslēja spil�venus pret galvgali, apmainījās ar jautriem skatieniem par sasniegto simetriju, un ar to pa�u gultas klā�ana bija galā. - Ko mēs �odien darīsim?

-�� Nezinu. - Olivija uzsmaidīja meitai. - Es domāju, ka sāksim ar mazgā�anos, zobu tīrī�anu un matu sukā�anu�

-�� Nē jel, mamm, ko mēs darīsim interesantu un jauku? - Sāra nepacietīgi pārtrauca māti. - �īs ta�u ir mūsu brīvdie�nas.

-�� Mēs varētu doties visu izpētīt, - Olivija ierosināja, ap�iedama gultai apkārt, lai apskautu un piekļautu meitu sev klāt. Sāra nekad nebija piedzīvojusi īsti aizraujo�as brīvdie�nas, kaut arī Olivija darīja visu iespējamo, lai viena nedēļa, ko viņa spēja vasarās izbrīvēt, saglabātos meitas atmiņā pēc iespējas ilgāk. Pagāju�ajā gadā, kad nepietiekamo līdzekļu pēc vajadzēja palikt mājās, viņas bija devu�ās vienas dienas izbraukumos uz Galvestonas pludmali un tuvējo izpriecu parku, apmeklēju�as tirdzniecības centrus un kino. - Es jau paguvu apskatīt visādas interesantas būtnes.

-�� Kādas? - Arī Sāra apvija rociņas ap mātes vidukli un, atgāzusi galvu, paraudzījās viņai sejā. Olivija uzspieda vieglu skūpstu uz meitas pieres. Viņa mīlēja savu bērnu tik ļoti, ka reizēm �ī mīlestība atbalsojās ķermenī kā fiziski sajūtama sāpe.

-�� Piemēram, lielu persie�u kaķi. - Sāra mīlēja �os dzīv�niekus, bet sava kaķa viņai nebija. Mājā, kur viņas dzīvoja, nebija atļauts turēt mājdzīvniekus. - Un da�us pāvus.

-�� Pāvus? - Sāras acis iepletās. - Tu nemānies?

-�� Nemānos vis. - Olivija pasmaidīdama atglauda ma�tus no Sāras sejiņas. - Bet vispirms - laipni lūdzu uz van- nasistabu, mis.

Kad Sāras rīta tualete bija galā un viņas varēja doties lejā, pulkstenis rādīja gandrīz desmit. Sārti svītrotā bezpie- durkņu blūzītē, sārtos d�insu �ortos, ar divām sārtām sprā- dzītēm matos Sāra, izskatīdamās apbrīnojami jauka, Olivi�jai pa priek�u mundri lēkāja no pakāpiena uz pakāpienu.

-�� Vispirms brokastis, - norādīdama uz virtuves pusi, Olivija paziņoja, kad viņas bija sasniegu�as kāpņu galu. Sā�ra paklausīgi pagriezās norādītajā virzienā, bet Olivija se�koja pāris soļu iepakaļ. Saklausījusi virtuvē apslāpētu balsu murdoņu, Sāra sastinga durvju priek�ā.

-�� Varbūt mēs uzreiz varētu doties apskatīt pāvus? - vi�ņa pa�ukstēja Olivijai, kas jau bija uzlikusi plaukstu uz dur�vju roktura. - Es neesmu pārāk izsalkusi.

-�� Toties es esmu, - Olivija noteiktā balsī paziņoja un atvēra durvis. Sāra joprojām vilcinājās, tāpēc māte viņu pa�stūma uz priek�u. Pie virtuves galda sēdēja Kellija un Mar�ta. Kellijai priek�ā bija glāze ar apelsīnu sulu, kafijas tase, olu kultenis un grauzdēta maizīte. Izskatījās, ka viņa dzērusi tikai kafiju, bet maltītei nav pat pieskārusies. Marta patla�ban beidza tuk�ot kafijas tasi. Viņas �ķīvis jau bija tuk�s. Noklaudzot durvīm, abas pagriezās, lai palūkotos uz ienā�cējām.

-�� Labrīt! - Kellija smaidīdama apsveicinājās. Viņa bija tērpusies haki krāsas biksēs un baltā zīdaina auduma krekl- blūzē. Ro�ainā lūpu pomāde un vaigu sārtinātājs maldināja - viņa izskatījās veselīga un atpūtusies. - Kā labi gulējāt?

-�� Pateicos, ļoti labi, - Olivija atbildēja, bet Sāra, cie�i turēdamās mātei pie rokas, klusēdama pamāja ar galvu.

-�� Dāmas, ko jūs vēlētos baudīt brokastīs? - Marta pie�cēlās no galda. Rūtaini �orti, tum�zaļ� T krekls, sandales ar ķīļveida papēdi, augsti uzsukāti mati un ko�i krāsotas lūpas - viņa izskatījās gau�ām neatbilsto�i vietai un laikam. Toties draudzīgais smaids un skatiens staroja neviltotā sirsnībā. Olivija atminējās, ka savos trakulīgajos pusaudzes gados ne�bija dzirdējusi no Martas nevienu nosodo�u vārdu.

-�� Sēdi vien, Marta. Gan es pati tik�u galā, - Olivija at�bildēja, neuzkrīto�i atbrīvodama, roku no Sāras tvēriena un mudinādama meitu sēsties pie galda. - Sāra vienmēr bro�kastīs ēd grauzdētu maizīti, bet man pietiks ar tasi kafijas.

-�� Nevajadzēs ne piecas minūtes, lai pagatavotu olu kul�teni, bet varbūt jūs labāk gribētu pankūkas? Ledusskapī at�radīsies arī kāda smalkmaizīte� - Apstājusies pie sava krēs�la, Marta jautājo�i uzlūkoja Oliviju.

-�� Nē, pateicos. - Olivija smaidīdama noraido�i papuri�nāja galvu un devās pie tostera, lai pagatavotu grauzdiņus.

-�� Mīļo stundiņ, cik tu esi līdzīga savai mātei! - Kellija teica un uzsmaidīja Sārai, kas vilcinādamās tuvojās galdam.

-�� Nāc un apsēdies. - Norādījusi uz krēslu sev līdzās, viņa uzlūkoja Oliviju, kas patlaban lika tosterā maizes �ķēles.

-�� Raugoties uz jums abām, nudien �ķiet, ka atgriezu�ās se�nās dienas, kad tu, Olivij, biji Sāras vecumā un Selīna gata�voja tev brokastis.

-�� Mamma man grauzdēja brokastu maizītes? - Olivija nevērīgi pārjautāja, apmierināta konstatēdama, ka Sāra bez pamudinājumiem apsēdusies līdzās Kellijai. Savukārt Mar�ta, nemaz nedomādama likties mierā, sameklēja ledusskapī apelsīnu sulu un pienu, lai piepildītu pa divām glāzēm kat�ra dzēriena.

Kellija iesmējās.

-�� Tu jau ēdi tikai grauzdiņus ar nogrieztām garoziņām, apziestus ar vīnogu d�emu un sagrieztus trīsstūrī�os. Tev pa prātam tos mācēja pagatavot tikai mamma. Citu gatavotiem grauzdiņiem tu neskatījies ne virsū.

-�� Man arī gar�o tikai mammas gatavotie grauzdiņi, - Sāra kautrīgi atzinās, ar ierasti dzīvu interesi tverdama stās�tus par savas mātes bērnību. - Un vīnogu d�ems ari.

Olivija nesaklausīja Kellijas atbildi, jo tie�i tajā brīdī no tostera izlēca apgrauzdētā maizes �ķēle. Apziezdama to ar sviestu un vīnogu d�emu, Olivija mēģināja atcerēties, iztē�loties savu māti, kas gatavo viņai brokastis, tomēr nespēja. Domājot par māti, Olivijas atmiņās nez kāpēc bija pārāk daudz tuk�umu. Un pirmo reizi viņai ienāca prātā, ka te kaut kas nav īsti kārtībā.

-�� Ko jūs abas �odien darīsiet? - Kellija jautāja, kad Oli�vija atgriezās pie galda un pasniedza Sārai grauzdiņu - bez garoziņas, apziestu ar sviestu un vīnogu d�emu, sagrieztu trīsstūrī�os. Pūlēdamās atbrīvoties no vēl viena urdo�a dйjа vu uzplūda, Olivija pasmaidījusi apsēdās pie galda līdzās meitai.

-�� Gribam visu izpētīt.

-�� Pilsētiņā ir atklāts jauns peldbaseins, kas uzcelts Mār- geritas Ār�eres piemiņai. To pabeidza pirms diviem gadiem, lielākoties par Lielā D�ona saziedotajiem līdzekļiem. Olivij, jums abām tur patiks. Hloja un viņas draugi bie�i dzīvojas pa baseinu.

Iedzērusi uzmundrino�u malciņu kafijas, Olivija papu�rināja galvu. Viņas smaids izskatījās mazliet samocīts.

-�� Tā Lielajam D�onam patiesi bijusi lieliska doma - ie�mū�ināt savas sievas piemiņu.

-�� Mana mamma nekad nepeldas, - Sāra teica, nokoz- dama vēl vienu kumosu. Viņa bija paradusi apēst divus as�toņos trīsstūrī�os sagrieztus grauzdiņus - vispirms tika no�ēsti stūrī�i, tad vidiņi. - Bet viņa pierunāja mani apmeklēt peldē�anas nodarbības. Tikai man vēl lāgā neveicas.

Kellija paraudzījās uz Oliviju ar rai�pilnu skatienu.

-�� Dārgā, piedod man, es ta�u aizmirsu. Reizēm �ķiet, ka tās zāles man galīgi aizmiglo prātu.

-�� Ir jau labi. - �oreiz Olivijas smaids izskatījās gandrīz neviltots. Bailes no ezera, gadu gaitā aizvien pieņemdamās spēkā, izvērtās par bailēm no visu veidu ūdeņiem, bet Oli�vijai ārkārtīgi nepatika to pieminēt. Viņa nespēja sevi pār�varēt, kaut ari bailes bija smieklīgas un apgrūtino�as, it īpa�i tajās reizēs, kad Sāra vēlējās baudīt ūdens priekus. Par lai�mi, meita nebija mantojusi no viņas �īs muļķīgās bailes. Oli�vija atrada iespēju samaksāt par peldē�anas stundām un ne�atlaidīgi vadāja Sāru uz nodarbībām, līdz meita spēja pati saviem spēkiem aizpeldēt līdz baseina vidum.

Ielējusi sev vēl tasi kafijas, Marta apsēdās pie galda un saskatījās ar Kelliju; saruna tūdaļ pievērsās citiem tematiem.

-�� Vai tev patīk teniss? - Kellija vaicāja Sārai. - Hloja ar saviem draugiem �ovasar bie�i spēlē tenisu. Patiesībā arī patlaban viņa ir aizbraukusi pie draudzenes uzspēlēt tenisu un būs atpakaļ tikai uz len�a laiku.

-�� Es nekad neesmu pamēģinājusi, - Sāra atzinās, nokoz- dama vēl gabaliņu grauzdiņa. - Bet domāju, ka tas būtu jauki.

-�� Sārai patīk dzīvnieki, - Olivija piebilda, malkodama apelsīnu sulu, ko gādīgā Marta bija nolikusi viņai priek�ā.

-�� Mēs iziesim laukā paskatīties pāvus. Un varbūt pat sastap�sim lielo persie�u kaķi, ko �orīt redzēju.

-� Tā ir D�ind�era. - Kellija pasmaidīja. - Kaķene dabū�ja vārdu par godu D�ind�erai no "Spice Girls". Kad pirms diviem gadiem Hlojai uzdāvināja kaķēnu, viņa bija briesmīgi aizrāvusies ar �o grupu. Bet tagad �ķiet, ka �ī apsēstība sāk pāriet. Glu�i tāpat būs arī ar Bīniju lellītēm. Pēc gada tās tiks aizmirstas.

-�� Vai Hloja krāj Bīnijus? - Sāra ieinteresēta apjautājās.

-�� Man tie ļoti patīk.

-�� Hlojai arī. - Kellija uzsmaidīja Sārai; raugoties uz vi�ņām, arī Olivijai lūpās iezagās smaids. Tikai da�as rotaļlie�tas bija izpelnīju�ās tik nedalītu Sāras mīlestību, bet Bīniju dzīvnieciņi pāris pēdējo gadu laikā atradās dzimumdienu un Ziemassvētku vēlamāko dāvanu saraksta aug�galā. Svētku starplaikos Sāra cītīgi krāja naudiņu, lai pirktu jaunas lellī�tes. Ja Olivija vēlējās meitu īpa�i iepriecināt, viņa pārnesa mājās kādu no �iem mazajiem rotaļu dzīvnieciņiem.

-�� Mis Hlojas istabā ar tiem pilns vesels skapis, - Marta piebilda. - Man tā vien �ķiet, ka tur ir itin visi jebkad pār�dotie Bīniji.

-�� Pat kaķis Nips? - Saruna bija tik aizraujo�a, ka Sāra aizmirsa ēdienu. Grauzdētās maizes trīsstūrītis palika pus�ceļā uz muti. - Un lācēni arī? Varbūt pat Lācenīte Prince�si te?

Bija skaidrs, ka �āda iespēja viņai �ķiet glu�i neticama.

Marta papurināja galvu, bet Kellija iesmējās.

-�� Dārgumiņ, tas tev būs jājautā Hlojai. Tētis sadāvinā�jis viņai veselu kaudzi. Tikai es nezinu, kā tos dzīvnieciņus sauc, un Marta dro�i vien nav gudrāka.

Marta vēlreiz papurināja galvu.

-�� Man viņi visi izskatās vienādi.

-�� Pabeidz ēst, Sāra, - Olivija rāmi mudināja. Būtu jau�ki, ja runādamās par Bīniju rotaļlietām, abas meitenes at�rastu kopigu valodu. Tomēr Hlojas rakstura pēc �ādai iespē�jai bija grūti noticēt.

Iezvanījās telefons.

-�� Es pieie�u. - Uzmetusi a�u skatienu Kellijai, Marta atgrūda krēslu un veicīgi devās uz virssulaiņa kambarīti. Atskanot tre�ajam zvana signālam, viņa paņēma klausuli.

-� Lend�elas plantācija. - Marta brīdi klausījās. Pēc mir�kļa, aizklājusi klausuli ar plaukstu, viņa palūkojās uz Kelli- ju. - No slimnīcas zvana misters Sets. Viņ� vēlas ar jums parunāt.

To dzirdot, Kellijas piere savilkās rai�pilnās grumbās. Viņa devās pie aparāta un paņēma klausuli. Saruna bija īsa, bet pēc Kellijas izturē�anās Olivijai uzreiz bija skaidrs, ka jaunumi ir nelāgi. Bezspēcīgi atslīgstot pret durvju stenderi, krustmātes seja zem rūpīgi uzklātās kosmētikas kārtiņas kļu�va glu�i bāla.

Nolikusi klausuli, Kellija uz brītiņu sastinga, tad pagrie�zusies ieraudzīja, ka visu skatieni pievērsti viņai.

-�� Lielo D�onu ķērusi trieka, - viņa gurdeni teica. - Viņ� esot gandrīz atguvies pēc sirdslēkmes, bet tad sekojis nāka�mais trieciens. Sets apgalvo, ka tas esot ļoti nopietni. Viņ� teica, ka man nevajagot braukt uz slimnīcu, jo Lielais D�ons guļot nesamaņā un neviens no mums nespējot viņam palī�dzēt.

-� Ak dievs, nē! - Olivijas plauksta aizklāja muti, bet tad bezpalīdzīgi noslīga. Kuņģī viss sagriezās, un viņa sajuta pēk��ņu nelabumu.

-�� Misteram Setam taisnība, - Marta pārliecino�ā tonī apstiprināja. - Misteram Ār�eram ar to nebūs līdzēts, ja jūs padarīsiet sevi vēl slimāku.

-�� Sets gribēja, lai es tūdaļ zvanu Deividam un aicinu vi�ņu nekavējoties braukt mājās. - Kellijas balss piepe�i bija zaudējusi jebkādu izteiksmi.

-�� Ak nē! - Olivija atkārtoja. Deivids bija otra, jaunākā

Lielā D�ona atvase un vienīgais vēl dzīvais dēls, kas dzīvoja Sandjego, kur viņam piederēja restorāns "Bārnijs". Olivijai patika Deivids - viņ� ikvienā viņu tik�anās reizē bija izturē�jies neviltoti sirsnīgi un laipni. Tiesa gan, Lielais D�ons ar savu jaunāko dēlu plēsās kā suns ar kaķi un darīja visu ie�spējamo, lai viņu ceļi krustotos pēc iespējas retāk.

Ja Sets lūdza māti nekavējoties zvanīt Deividam, Lielais D�ons dro�i vien bija uz nāves sliek�ņa.

Lai gan Marta un Olivija pūlējas pierunāt Kelliju palikt mājās, viņa tomēr uzstāja, ka dosies uz slimnīcu. Par spīti krustmātes apgalvojumiem, ka viņa pati lieliski tik�ot galā, nolēma, ka pie stūres sēdīsies Olivija. Viņas abas ar Martu nosprieda, ka Kellijas veselības stāvoklis ir pārlieku nestabils, lai ļautu viņai vadīt ma�īnu. Martai bija jāpaliek mājās, jo varēja gadīties, ka Melorija atved Hloju pirms Kellijas atgrie��anās, un bija skaidrs, ka meitēns uzvedīsies jēdzīgāk kopā ar kādu, kur� zina, ko no viņas var gaidīt. Sāra paliks mājās kopā ar Martu. Olivijai gan lāgā nepatika atstāt meitu sve�ā vietā ar viņai maz pazīstamu cilvēku - turklāt neko īpa�i la�bu nesolīja arī kuru katru mirkli gaidāmā Hlojas iera�anās -, bet Olivija juta nepārvaramu vēlē�anos �ajā krīzes brīdī at�rasties pie Lielā D�ona gultas. Vai vismaz slimnīcas uzgaidā�majā telpā - ja nu tālāk viņa netiks.

Olivijai bija vienalga, ja vienam otram ģimenes locek�lim nepatiks viņas klātbūtne.

Dziļi sirdī viņa uzskatīja Lielo D�onu par tuvu radinie�ku - un nebija svarīgi, ka viņ� pats domā citādi.

Sāra palika virtuvē kopā ar Martu. Abas priecīgās bal�sīs apsvēra iespēju pagatavot persiku saldējumu, liekot lietā vecmodīgo, jau gadu gadiem izmantoto saldējuma aparātu. Sāra, kas bija dedzīga "Baskin-Robbins", "Dairy Queen" un jebkuras citas ceļā patrāpīju�ās saldējuma kafejnīcas cie�nītāja, līdz �im nebija pat nojautusi, ka saldējumu var pa�gatavot arī mājās, tāpēc tagad platām acīm vēroja Martu, kura, lieti�ķi apsējusi priek�autu, rindoja uz galda iecerēta�jam gardumam vajadzīgos produktus.

-��� Atgriezī�os, cik ātri vien būs iespējams. - Pa ceļam uz durvīm Olivija uzspieda meitas vaidziņam vieglu skūpstu.

-��� Viss kārtībā, - Sāra atbildēja. - Par mani neraizējies, mamm.

Meita izklausījās pieaugusi - tādā tonī vecāki mēdz mie�rināt savus bērnus. Ne jau pirmo reizi Olivijai bija jāatzīst, ka Sāras bērnība ir glu�i citāda nekā viņas pa�as bērnu die�nas. Nepilnā ģimene, ierobe�otie naudas līdzekļi un pārlie�ku smagā rai�u nasta lika astoņgadīgajam bērnam ātri kļūt prātīgam. Varbūt pat pārlieku ātri.

Bet varbūt arī ne. Varbūt at�ķirībā no mātes agrākos ga�dos sasniegts briedums viņai nāks tikai par labu? Varbūt tas pasargās Sāru no kļūdām, kādas pieļāva māte jaunības die�nās? Olivijai ārkārtīgi gribējās tam ticēt.

-��� Tava meita nudien ir brīni�ķīgs bērns, - Kellija ieru�nājās ceļā uz slimnīcu. Tum�zilais, vecmodīgi lielais un ēr�tais "Lincoln Town Car", Olivijas vadīts, traucās pa 415. �oseju dienvidu virzienā. Divjoslu ceļa austrumu pusē ple�tās purvs ar iesāļu ūdeni, kurā augo�ās kaķastes un purva grī�ļi stīdzēja augstāk par dambi, kas bija būvēts, lai iegro��otu Misisipi ūdeņus. Rietumu puses dumbrājos attapīgie fermeri iekopa rīsa laukus un audzēja upes vē�us. Pārplū�du�ie lauki pletās līdz pa�am apvārsnim. - Vai viņa vienmēr ir tik paklausīga?

-���� Sāra ir īsts brīnums, - Olivija no visas sirds apgalvo�ja. Automobiļa salonā ieplūda nelāgā pūsto�u augu smaka, kas bija raksturīga �īm purvainajām vietām, tāpēc Olīvija pabīdīja kondicionētāja slēdzi līdz galējai pozīcijai, tādējādi cerēdama mazināt gan nelāgo smirdoņu, gan karstumu. Zi�lajās bezmākoņu debesīs ne�ēlīgi svelmēja saule - gaiss virs nokaitētā asfalta virmoja, saules stari spiedās ma�īnā, dedzi�no�i karsēdami tum�zilo ādas polsterējumu. Juzdama, ka stilbi pielipu�i pie sēdekļa, Olivija neomulīgi sagrozījās.

-��� Nespēju iedomāties, ko es bez viņas iesāktu.

-���� Uzreiz redzams, ka tu esi laba māte. - Kellija nopū�tās. - �ēl gan, ka Hlojai nav tā paveicies. Mēs ar Setu da�rām visu, kas vien ir mūsu spēkos, tomēr� - Balss apklusa.

-���� Kaut gan - D�enifera nekad nav bijusi īpa�i laba māte, tāpēc �is zaudējums nemaz nav tik sāpīgs.

-��� Nevaru vien beigt slavēt savu Sāru. Viņa bija tīrais zel�ta gabaliņ� jau no piedzim�anas brī�a. Zīdaiņa vecumā vi�ņa raudāja tikai tad, ja viņai tie�ām ko vajadzēja. Arī vēlāk nemēdza niķoties. Man nekad nav bijis jāuzklausa sūdzības no auklītēm un skolotājām. Tā vien �ķiet, ka Sāra glu�i vien�kār�i piedzimusi miermīlīga un saticīga.

-���� Tad jau viņa nav atsitusies tevī, vai ne? - Kellijas ķir�cino�ais smaids piepe�i izskatījās apbrīnojami līdzīgs Seta smaidam. - Atceros, ka tu, kad biji maza, nerātna meitene, reizēm uzvedies patie�ām necie�ami. Man �ķita, ka Selīnai piemīt īsta eņģeļa pacietība. Viņa ne reizes tevi neiepļaukā- ja. Pat tad ne, kad Lielais D�ons mudināja viņu rīkoties stin�grāk.

-���� Lielais D�ons gribēja, lai māte mani iepļaukā? - Oli�vijas pārsteigtais skatiens atrāvās no ceļa un pievērsās Kel- lijai. Bija grūti noticēt, ka Lielais D�ons vispār jebkad pie�vērsis uzmanību bērnu audzinā�anai. Tomēr vēl grūtāk bija iztēloties sevi un māti ikdienas dzīvē. Nedaudzās atmiņas �ķi�ta līdzīgas pāris miglainiem momentuzņēmumiem, lai gan pēdējās diennakts laikā, ieradusies Lend�elas plantācijā, Oli�vija jutās mātei tuvāka nekā jebkad agrāk. Gandrīz vai gri�bējās noticēt, ka vietā, kur Selīna bija dzīvojusi un aizgājusi viņsaulē, vēl kavējas kāda viņas būtības daļa, ko Olivija spēj sajust.

-��� Tas notika pēc tās reizes, kad tu niknumā biji nosvie�dusi uz galda spageti �ķīvi. Makaroni un mērces �ļakatas no�ta�ķīja pie galda sēdo�os viesus. Lielais D�ons sakliedza uz tevi un tavu māti, pārmezdams viņai nepietiekami stingru audzinā�anu, bet Selīna ielūkojās viņam acīs un teica, ka pati zinot, kā audzināt savu bērnu; tad paņēma tevi uz rokām un izgāja ārā - tobrīd tu brēci kā aizkauta. Es apbrīnoju vi�ņas rīcību. Lai stātos pretī Lielajam D�onam, bija vajadzī�ga drosme. Selīna nebija lēnprātīga avs. Pēc dabas rāma, vi�ņa alla� izturējās pieklājīgi pret ļaudīm cienījamos gados, tomēr neļāva nevienam kāpt sev uz galvas. Un lai Dievs �ē�līgs tam, kur� mēģināja jebkādā veidā aizskart tevi.

Olivija mirkli klusēja - apziņas nostūros atdzīvojās at�miņu ēnas, rīkli aiz�ņaudza ciets kamols. �ajās atmiņās ne�bija nekā konkrēta. Tikai visaptvero�as mīlestības klātbūt�ne. Māte mani mīlēja, viņa nodomāja, juzdama kamolu kaklā augam aizvien lielāku. Norijusi siekalas un dziļi ievil�kusi elpu, Olivija galu galā spēja ierunāties gandrīz ikdie�ni�ķā balsī.

-��� Vai zini ko? Es gandrīz neatceros savu māti.

Kellija paraudzījās viņā.

-��� Nav nekāds brīnums. Kad viņa� nomira, tev bija ti�kai se�i gadiņi.

Olivijas ausīm nepalika nepamanīta mirklīgā sastomī- �anās. Vai Kellija bija grasījusies sacīt kaut ko citu? Olivijai gribējās uzdot veselu gūzmu jautājumu, bet ne vieta, ne laiks nebija piemēroti �ādai sarunai. Turklāt viņas emocijas jau bija pārlieku saasinātas.

Ja saruna par māti turpināsies, Olivija sāks raudāt. Sa�vukārt Kellijai arī bez visa tā nebija viegli.

-���� Pastāsti man par Seta un Melorijas kāzu plāniem, - vēlēdamās mainīt sarunas tematu, Olivija mundri ierosinā�ja. - Vai laulību ceremonija notiks Svētā Lūkas baznīcā?

Svētā Lūkas bīskapijas draudze bija izveidota 1837. ga�dā, gandrīz tūdaļ pēc pilsētiņas dibinā�anas. Ar�eru ģimene jau paaud�u paaudzēs bija �īs draudzes spēcīgākais balsts.

Kellija smaidīdama papurināja galvu.

-���� Melorija ir ielūgusi piecsimt viesu, tātad Svētā Lūkas baznīca ir par mazu. Laulību ceremonija notiks Batonrū�as Svētā Bartolomeja baznīcā, bet svinības - Batonrū�as Ārpil�sētas klubā. Melorijai ir ķēriens uz organizē�anas darbiem, tomēr man �ķiet, ka Setam labāk patiktu vienkār�ākas svi�nības. Viņ� gan neko nav teicis, tomēr es viņu pazīstu. Setam tas viss sāk krist uz nerviem.

-��� Patie�ām? - Arī Olivija pasmaidīja. Jocīga �ķita doma par Setu, kas cie� no pirmskāzu nervozitātes.

-��� Setam tagad neklājas viegli. - Kellijas balss piepe�i kļu�va nopietna. - Es runāju par savu slimību. Sets vienmēr ir bijis tas, kur� uzņemas atbildibu. Viņ� mēģina novērst jeb�kuras grūtības un nepatik�anas, kas skar jebkuru no mums. Bet �oreiz viņ� ir bezspēcīgs.

Olivija nezināja, ko sacīt. Par laimi, priek�ā bija redzams pagrieziens uz Batonrū�u; saruna pārtrūka, jo brau�ciens pāri Misisipi tiltam un ma�īnu pieblīvētajās pilsētas ielās prasīja nedalītu uzmanību.

Intensīvās terapijas nodaļa bija izvietota Svētās Elizabe�tes slimnīcas ceturtajā stāvā. Kondicionē�anas sistēma dar�bojās tik labi, ka, izkāpjot no lifta, Olivija jau trīcēja no vē�suma. Pirms do�anās �urp viņa bija pārģērbusies, nomainot �ortus pret piedienīgāku apģērbu - pusgariem, sasienamiem d�insu svārkiem. Ansambli papildināja balts T krekls un brū�nas siksniņu sandales. Par zeķēm nevarēja būt ne runas - �ā�dā laikā tā būtu muļķība tomēr apģērbs smacējo�ajā āra karstumā bija licies pārāk biezs. Toties tagad Olivijai �ķita, ka tērpusies pārāk plāni. Viņa ar skaudību noraudzījās uz Kelliju, kas, ienākusi pa durvīm, tūdaļ uzvilka tālredzīgi lī�dzi paņemto, eleganto, balto jaku.

-��� Ceru, ka neesam ieradu�ās, lai uzzinātu vēl bēdīgākus jaunumus, - Kellija nomurmināja, satverdama Olivijas el�koni. Gar rosībā kūsājo�o māsu istabu viņas devās uz in�tensīvās terapijas bloka pusi. Krustmātes aukstie pirksti �ķita kaulaini kā skeletam. Jau kuro reizi apjautu�i, ka Kellija ir ļoti slima, Olivija kā sargādama uzlika plaukstu vecākās sie�vietes rokai.

-���� Sets zvanīja mums tikai pirms stundas. - Olivija pa�meta skatienu sānis, kur zaļā virsvalkā tērpies sanitārs stūma garām gultu. Gumijotie ritentiņi �īkstēja pret slideno, pelēki lāsumaino grīdu. Gultā nekustīgi gulēja izdēdējusi sieviete, vi�ņas plānie, sirmie mati bija savēlu�ies �ķipsnās. Slimnieces acis bija ciet, seja aizgriezta. Gultai bija piestiprināts metāla sta�tīvs ar intravenozās injekcijas sistēmu, no kuras pa caurspī�dīgu caurulīti slimnieces vēnā ritēja �ķidrums.

Uzmetusi gultai skatienu, Kellija novērsās. Olivija juta, ka viņa nodreb.

Vai no bailēm? Olivija bija pārliecināta, ka krustmāte iztēlojas sevi �īs slimnieces vietā.

-��� Kellij, tev nevajadzēja braukt �urp! - Viņām pretī stei�dzās Belinda Vērnona - plāns, seleriju zaļ� bik�kostīms, rū�pīgi safrizēti kastaņbrūni mati, vienīgi seja bāla un noguru�si. Viņa izstiepa abas rokas pret Kelliju. Pa kreisi virs atvērtām durvīm karājās uzraksts UzgaidAmA istaba. Durvīs iestājās Filips Vērnons, ar skatienu meklēdams māti, un, ie�raudzījis abas pienācējas, devās viņām klāt. Pa�ā vestibila galā atradās intensīvās terapijas nodaļa.

Uzraksts uz platajām, gai�a koka un metāla dubultdur- vīm vēstīja: nepiedero�iem ieeja aizliegta.

-����� Pati saproti, ka nevarēju rīkoties citādi. - Kellija apkampa Belindu. - Kā viņam klājas?

-��� Ne visai labi. - Belindas balsī skanēja cie�anas. - Ārsti dara visu iespējamo, bet �ārlijs apgalvo, ka mums atliekot tikai lūgt Dievu.

-���� Sveika, Olivij, - Filips pusbalsī apsveicinājās, nostā�damies blakus mātei. Viņ� bija tērpies zilā kreklā un haki krāsas biksēs. Tum�brūnie mati bija rūpīgi sasukāti, seja gludi skūta. Acīmredzot viņi abi ar māti bija atradu�i lai�ku nomazgāties, pārģērbties un varbūt pat pāris stundiņu pagulēt.

Olivija atņēma Filipa sveicienu. Pievērsdama skatienu Olivijai, Belinda klusēdama pamāja. Pieklājīgs, bet vēss �ests, Olivija nodomāja. Nu nekas, gan jau viņa pārdzīvos.

-���� Māt, tagad tava kārta. - Turēdams rokā tālruņa klau�suli un ar skatienu meklēdams māti, Kāris pabāza galvu pa uzgaidāmās istabas durvīm. Pēc brītiņa viņ� iznāca vestibi�lā. Tāpat kā trīs gadus vecākais brālis, arī Kāris bija tērpies haki krāsas biksēs, bet viņa krekls bija balts. Abi brāļi bija līdzīgi - padrukni, ar zilām acīm un tum�brūniem matiem. Kāris bērnībā bija nevaldāms resgalis, kam prātā tikai drais�kulības un nerātnības, - tie�i viņ� toreiz bija iemetis Oliviju ezerā. Tomēr �is brālēns Olivijai alla� bija paticis. Kāris ap�sveicinājās ar a�u apskāvienu un smaidu.

-���� Pie Lielā D�ona drīkst atrasties tikai viens ģimenes lo�ceklis, - Belinda paskaidroja Kellijai, kad visi sāka virzīties uz intensīvās terapijas nodaļas durvju pusi. - Bet tam patie�sībā nav nekādas nozīmes. Tētis guļ nemaņā.

-���� Esmu pārliecināta, ka gan jau kāda viņa būtības daļa sajūt mūsu klātbūtni un gūst no tā mierinājumu, - Kellija iebilda. Nodaļas durvis atvērās, un ārā nāca Sets, sarunā�damies ar kādu pār plecu. Uz mirklīti apstājies, lai pabeigtu sarunu, viņ� paraudzījās uz tuvinieku grupiņu, tad sarauca pieri un devās tiem pretī. Nodaļas durvis aizcirtās.

-��� Kāds ir viņa stāvoklis? - Belinda nekavējoties jautāja.

Sets papurināja galvu.

-���� Bez pārmaiņām. - Seta skatiens aizslīdēja pie Kellijas un Olivijas, un viņa lūpas tūdaļ sakniebās. - Māt, tev neva�jadzēja braukt �urp.

-��� Glu�i manas domas, - Belinda pievienojās.

-���� Bet es vēlējos ierasties, - Kellija atbildēja rāmas pa��cieņas pilnā balsī. - Lielais D�ons ir mans vīratēvs, un es viņu mīlu glu�i tāpat, kā mīlēju savu tēvu. Pats par sevi sa�protams, ka man bija jābrauc �urp.

-���� Tev jādomā par sevi, māt. - Sets �ķita ārkārtīgi sa- drūmis. Viņ� paraudzījās uz Belindu. - Zinu, ka tagad ir ta�va kārta, bet varbūt tu uz mazu brītiņu ļautu ieiet palātā viņai - tikai uz minūtīti, lai viņa pēc tam ar mierīgu sirdi varētu doties mājās. Ķīmijterapija mātes imūnsistēmu ir ļo�ti novājinājusi, tāpēc viņai ieteicams turēties tālāk no slim�nīcām, kur vienmēr �um un mud� visādi mikrobi.

-���� Kur� tev teica, ka mana imūnsistēma ir novājināta? - Kellija izaicino�i iejautājās. Balsī skanēja pārsteigums un tik tikko jau�ama piesardzība.

-��� Es runāju ar taviem ārstiem.

-��� Bez manas atļaujas viņi nedrīkst neko stāstīt.

-���� Varbūt viņiem �ķita, ka tev vajadzīgs kāds, kur� tevi pieskata.

Māte un dēls nomērīja viens otru ar skatieniem.

-��� Ej iek�ā, Kellij, - ierunājās Belinda, pārtraukdama ska�tienu divkauju. - Setam taisnība. Tev pēc iespējas ātrāk jā�dodas atpakaļ uz mājām.

-���� Setam patīk komandēt, - Kellija pusbalsī nomurmi�nāja, tomēr bez turpmākām ierunām ļāva sevi pavadīt līdz nodaļas durvīm. Tās atvēris, Sets pateica pāris vārdu, ielai�da iek�ā Kelliju, bet pats palika ārpusē.

-��� Ceru, ka tev nav nodoma apraudzīt manu tēvu, - Be- linda sacīja Olivijai, kad Sets atkal bija pievienojies tuvinie�kiem. - Tā kā viņa sirdslēkmi izraisīji tie�i tu, es glu�i vien�kār�i nedrīkstu pieļaut tavu apmeklējumu. Ceru, ka tu sapratīsi.

Olivija skumji pamāja ar galvu. Protams, viņa sapratīs, lai cik netīkams viņai �ķita Belindas lēmums. Galu galā, ja viņa patie�ām izraisījusi Lielā D�ona sirdslēkmi, būtu ne�prāts iet pie vājinieka gultas, iekams viņam nav kļuvis ne�pārprotami skaidrs, kas viņa īsti ir. Kaut gan - ja jau Lie�lais D�ons guļ bezsamaņā, viņas klātbūtnei nav nekādas nozīmes. Olivija bija cerējusi vērst par labu ilgās nesaska�ņas, kamēr vēl tas iespējams.

-��� Vai nav drusciņ par �erpu? - Kāris iebilda, uzmezdams mātei pārmeto�u skatienu.

-��� Ir jau labi, Kāri. Patiesībā es tikai atvedu �urp krust�māti Kelliju, - Olivija teica.

Pievienodamies grupiņai, Sets saklausīja pēdējos vārdus un jautājo�i sarauca uzacis.

-���� Olivija ta�u nav vainīga, ka vectēvs dabūja sirdslēk�mi, - Filips piemetināja, vērsdamies pie Belindas.

-��� Protams, - Sets piekrita, pārsteigdams Oliviju - viņai bija �ķitis, ka brālēns nelaimē vaino viņu. Sets pievērsa krustmātei stingru skatienu. - Mēs visi zinājām, ka sirds�lēkme var piemeklēt Lielo D�onu jebkurā brīdi, jebkura ie�mesla pēc. Vai arī vispār bez iemesla. Tas, kas notika, nav Olivijas vaina.

Olivija veltīja Setam vārgu, pateicības pilnu smaidu, un Seta lūpas sa�ķobījās greizā atbildes grimasē.

-��� Tu vienmēr esi bijis viņas pusē, - Belindas balsī ska�nēja rūgtums. Viņa pagriezās un augsti paceltu galvu aizso- ļoja uzgaidāmās telpas virzienā.

-��� Māte ir satraukta un noba�ījusies, - Filips aizbildinā�ja Belindu.

-��� Vai negribi doties uz kafejnīcu iedzert tasīti kafijas un pagaidīt krustmāti Kelliju tur? - Kāris smaidīdams apjau�tājās.

Mirklīti pavilcinājusies, Olivija piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Tas būtu lieliski. - Viņai patie�ām negribējās uzturē�ties uzgaidāmajā telpā, tādējādi tracinot Belindu.

-��� Es novedī�u mammu lejā, kad viņa būs gatava doties uz mājām, - Sets teica. - Un, kad tas būs iespējams, pastās�tī�u Lielajam D�onam, ka tu biji ieradusies slimnīcā.

-���� Paldies. - A�i uzsmaidījusi Setam, Olivija pagriezās, lai dotos projām.

Olivija kopā ar Kārlu devās uz liftu, bet Sets un Filips iegāja uzgaidāmajā telpā. Līdz Olivijas ausīm atlidoja klu�sinātas balsis. īsti nespēdama saklausīt teikto, Olivija sapra�ta, ka runāts tiek par viņu.

Olivijas dzirde bija skaidri uztvērusi vienu vienīgu vār�du, ko spalgā balsī izrunāja Belinda. Sala�ņa.

Aplūkodams Saru, uz verandas margAm tupēja liels, balts kaķis. Viņa pacēla skatienu no grāmatas, un - tur viņ� bija. Persie�u �ķirnes mincim bija ārkārtīgi pūkaina spalva un lie�las, zilas acis. Bridi dzīvnieks un meitenīte raudzījās viens otrā. Tad, novicinājis asti, kaķis nolēca uz grīdas un devās pie zilas māla bļodiņas, kurā kusa persiku saldējuma palie�kas. Sāra aptuveni pirms stundas bija beigusi ēst, nolikusi trauciņu uz grīdas līdzās �ūpolēm un, aizmirstot visu pasauli, iegrimusi grāmatā. Viņa lasīja aizraujo�u stāstu par zirgiem.

Sāras karstākā vēlē�anās bija iegūt pa�ai savu zirdziņu.

Bet otrā - tikt pie sava kaķa. Bet varbūt kaķis tomēr ir pirmajā vietā? To bija ļoti grūti pateikt.

Nē, galvenā Sāras vēlē�anās bija tāda - lai mammai būtu daudz naudas, tik daudz naudas, lai par naudu vairs nebū�tu jāraizējas. Un tad mamma Sārai nopirktu gan zirgu, gan kaķi. Jā, tā būtu vispareizāk.

Bet �obrīd kaķis, īsts un dzīvs kaķis, ātri �audīdams sārto mēlīti, laizīja blāvi oran�o, lipīgo peļķīti bļodiņas di�benā. Nolikusi uz zila spilvena atvērto grāmatu ar vākiem uz aug�u, Sāra izslīdēja no �ūpolēm un nometās uz grīdas līdzās dzīvnieciņam.

-��� Sveiks, mincīt, - viņa teica. Paraudzījies uz Sāru, dzīv�nieks turpināja mieloties ar saldējuma paliekām, bet viņa pa�stiepa roku un noglāstīja kaķi. Ka�ociņ� bija zīdaini mīksts un biezs. Sajuzdams glāstu, kaķis sāka murrāt.

-���� Kāds mīļ� mincītis, - Sāra atzinīgi teica, glaudīdama dzīvnieku. Murrā�ana kļuva skaļāka. Kad kaķis pacēla gal�vu, Sāra ieraudzīja, ka tam ūsās paliku�as oran�as saldēju�ma lāses. Meitenītes sejā izplauka smaids. Līdz �im brīvdie�nu ceļojums viņu vienīgi nogurdināja un biedēja, bet kaķa klātbūtne bija pie�ķīrusi �ai dienai pavisam citu jaukumu.

-��� Ko tu tur dari ar D�ind�eru? - Apsūdzo�ā balstiņa at�skanēja tik negaidīti, ka Sāra satrūkās ne pa jokam. Plecs atsitās pret �ūpoļu metāla rāmi. Iekustinātas tās vēlreiz sā�pīgi iebelza pa plecu. Saviebusies viņa strauji atvirzījās un, berzēdama sāpo�o vietu, paraudzījās uz Hloju, kura tik ne�gaidīti bija iestājusies stiklotajās verandas durvīs.

-���� Ko tu dari ar D�ind�eru? - Hloja vēlreiz atkārtoja, kad kaķis, pametis izlaizīto trauciņu, pa�cieņas pilnā gaitā devās pie savas saimnieces.

-��� Neko. Es viņu tikai paglaudīju.

-��� Viņa ir mana. - Paspērusi soli kaķim pretī, Hloja cie�i satvēra dzīvnieciņu un piespieda to sev pie krūtīm. D�ind�e- ra nespirinājās, tikai cītīgi laizījās, baudīdama ūsās ieķēru�ās saldējuma lāses un raudzīdamās uz Sāru ar nekustīgu skatie�nu. Brīdi viņu vēroja divi līdzīgu, zilu acu pāri.

-���� Viņa ir tik skaista, - lūkodamās uz D�ind�eru, Sāra no visas sirds atzina. - Kā man gribētos savu kaķi!

-��� Kāpēc tad tu to neiegādājies?

-���� Mēs nedrīkstam. Mājā, kurā mēs dzīvojam, nav at�ļauts turēt mājdzīvniekus.

-Jūs mitināties dzīvoklī?

"Jā-

-��� Tikai jūs abas ar mammu?

-Jā.

-Kur?

-��� Hjūstonā.

-Jūs laikam esat ļoti nabadzīgas, vai ne? Sāra paraustīja plecus. Viņa nekad nebija par to domā�jusi, bet�

-��� Laikam gan.

-��� Tas redzams pēc tavām drēbēm.

-��� Kas vainas manām drēbēm? - Sāra izbrīnīta aplūkoja savu ietērpu. Viņai patika sārtie �ortiņi un svītrainā blūzīte.

-��� Tavas drēbes ir lētas.

-��� Kā tu zini? Hloja novaibstījās.

-��� Uzreiz redzams. - Viņas skatiens, pārslīdējis �ūpolēm, piepe�i iedegās.

-��� Paklau, tā ta�u ir mana grāmata!

-��� Es to nezināju. Bet tā ir patie�ām laba.

-��� Tu nedrīkstēji to ņemt bez manas atļaujas!

-��� Piedod, - Sāra pazemīgi atvainojās.

Hloja sarauca pierīti. Kaķis sakustējās, un viņa to pa�cēla augstāk, lai paberzētu vaigu pret dzīvnieciņa ka�oku.

-��� Vai tev patīk zirgi?

-��� Briesmīgi patīk. - Sāras balss pauda neslēptu dedzību.

-��� Uz Ziemassvētkiem es dabū�u zirgu. Tētis apsolīja.

-��� Tev nu gan veicas!

Hloja noskatīja Sāru no galvas līdz kājām.

-��� Vai tu krāj Bīnijus? Sāra pamāja ar galvu.

-��� Man ir gandrīz trīsdesmit. Hloja nosprauslojās.

-��� Tikai? - viņa nicino�i iesaucās. - Man ir visi. Nu, gan�drīz visi, trūkst vienīgi lielākie retumi - piemēram, Pelēns Slepenpolicists. Bet tētis solīja, ka nopirk�ot arī tos, ja vien kaut kur atradī�ot.

-��� Varbūt tev ir Lācenīte Princesīte? - Sāra godbijīgi ap�vaicājās. - Pa�laik man briesmīgi gribas to dabūt.

-���� Man ir veselas divas. Vienu nopirka tētis, otru - ve�cāmāte. Gribi redzēt?

Neslēpdama dedzību, Sāra pamāja ar galvu.

-��� Tad iesim.

Sāra piecēlās un sekoja Hlojai, kas pazuda stiklotajās verandas durvīs. Sārai ļoti nepatika, ka tie�i tādas pa�as dur�vis ved arī uz viņas guļamistabu, kas tāpēc �ķita mazliet spo�kaina - kamēr viņa gulēja, istabā ta�u varēja ienākt kur� katrs. Tomēr neviens par to neuztraucās, arī viņas mamma ne, un Sārai negribējās ar savu baiļo�anos izskatīties pēc ga�līga bēbja.

Abas meitenes devās uz Hlojas istabu. Telpā valdīja zili un dzelteni toņi. Pie logiem karājās zilsvītraini, viegli kok�vilnas aizkari. Istabā bija plata gulta ar baldahīnu no bagā�tīgi sakrokota pieskaņotas krāsas auduma. Kad ienāca Sā�ra, istabas saimniece jau stāvēja durvīs, kas veda uz mazāku blakustelpu. Nostājusies viņai līdzās, Sāra pamanīja, ka gar istabas sienām rindojas plaukti, kuri bija kā piebāzti ar ro�taļlietām. Izbrīnā iepletusi acis, Sāra nodomāja, ka te ir vai�rāk spēļmantu nekā veikalā.

-��� Vai redzi? - Hloja norādīja uz prāvu skapi, kas aizņē�ma veselu kaktu. Skapja plaukti bija pilni ar Bīniju dzīvnie�ciņiem.

Mirkli noraudzījusies �ajās bagātībās, Sāra pagriezās pret Hloju.

-��� Tev patie�ām veicas! - viņa teica no visas sirds.

Hloja pasmaidīja.

-��� Vai gribi paspēlēties ar Bīnijiem?

Nākamajā rtra, svētdien, visa ģimene devās uz baznīcu. Kaut arī Hjūstonā Olivija ar Sāru baznīcu apmeklēja visai reti, jo svētdienas rīta nomidzis bie�i vien �ķita nepārvarams vilinājums, Olivija ar prieku atcerējās bērnības gadu svēt�dienas. Visi Ar�eri ik nedēļu apmeklēja dievkalpojumu. Par aizbildinājumu tika atzīts vienīgi savārgums - bet nekādā zi�ņā ne pārlieku ieilgusi līksmo�anās sestdienas vakarā. Bēr�nībā Olivijai bija patiku�i draudzes saieti ar zivju cep�anu piektdienās un vasarā bie�i rīkotām maltītēm, kur ikviens draudzes loceklis ieradās ar kādu pa�a gatavotu ēdienu. To�ties pusaudzes gados Olivija bija ienīdu�i svētdienas dievkal�pojumus. Lend�elas plantācijā itin visi ģimenes locekļi bija pakļauti nerakstītajam likumam - apmeklēt baznīcu. Tas at�tiecās uz visiem-bez izņēmuma.

Atcerēdamās �o likumu, Olivija bija paņēmusi līdzi pie�mērotu apģērbu. Viņai mugurā bija "Kmart" veikalā lēti pirkta balta kokvilnas kleita ar īsām piedurknēm un jostiņu, garumā līdz ceļgaliem, to papildināja miesaskrāsas zeķbik�ses un baltas augstpapē�u kurpes. Sāras kleita bija maksā�jusi vairāk - Olivija to bija pasūtījusi no padārga bērnu pre��u kataloga sezonas izpārdo�anas laikā. Tas bija bālsārts kokvilnas trikotā�as tērps ar tum�sārtu ziedu rakstu. Brīvi piegrieztā, plīvojo�ā kleitiņa sniedzās mazliet pāri ceļgaliem. Ansambli papildināja baltas zeķītes ar me�ģīņu maliņu, mel�nas, lēzenas kurpītes un tum�sārta lente matos - bija jāat�zīst, ka Sāra nudien izskatās jauki. Viņai līdzās "Jaguar" aiz�mugurē sēdēja Hloja, tērpusies acīm redzami dārgā bālzilā kleitā ar baltu, krokotu apkaklīti, īsām, kuplām piedurknēm un smalku, caurspīdīgu uzmetni. Gai�ie mati, kas bagātīgā vilnī plūda pār muguru, pakausī bija sasieti ar zilām lentī�tēm. Raudzīdamās uz abām meitenēm, Olivija nopriecājās, ka nebija skopojusies, pērkot Sārai kleitu, - viņas meitai par apģērbu nebija jākaunas.

Tveicīgajā augusta rītā Svētā Lūkas baznīcas zvans jau aicināja draudzi uz dievkalpojumu. Melodiskās zvana ska�ņas, kas bija sadzirdamas visā pilsētiņā, atkal aizvilināja Olivijas domas pagātnē. Cik vien viņa spēja sevi atcerēties, �is zvans Lend�elā bija ieskandinājis ikvienu svētdienas rītu.

Pilsētiņā darbojās vēl trīs baznīcas - lielākā no tām bija Sāpju Dievmātes katoļu baznīca, Lend�elas baptistu drau�dzes dievnams bija lielāks par Svētā Lūkas baznīcu, bet Va�sarsvētku draudzes baznīciņa bija tik niecīga, ka tai diezin vai vispār bija dots nosaukums.

-��� Ienīstu baznīcu, - Hloja pikti noburk�ķēja, kad ma�ī�na tuvojās Svētā Lūkas dievnamam. Viņa bija veltīgi pūlē�jusies izvairīties no dievkalpojuma apmeklē�anas, paziņojot, ka mūsdienās neviens vairs baznīcā neejot. Olivija bērnībā bija mēģinājusi izmantot to pa�u argumentu, tāpēc no sa�vas puses varētu ieteikt bērnam velti ne�ķiest vārdus.

-������� Nē, neienīsti vis, - Kellija rāmi iebilda. Viņa sēdēja priek�ā līdzās Setam, kas vadīja ma�īnu. Olivija kopā ar abām meitenēm bija iekārtojusies aizmugurē.

-���� Ienīstu gan. - Hlojas sejā bija lasāms neslēpts dumpī- gums. Drūms, nepakļāvīgs skatiens, spītīgi izstiepta apak��lūpa, rokas sakrustotas pār krūtīm. Raudzīdamās uz viņu, Sāra nervozi kodīja lūpu. Olivija viņu saprata - �ķita, ka Hlojai kuru katru mirkli izlauzīsies nevaldāmas dusmas.

-��� Tagad pietiks, jaunkundz. - Seta tonis nedeva iespēju turpināt strīdu. Kaut arī Hlojas skatiens kļuva vēl negan�tāks, viņa vairs neteica ne vārda.

Luiziānas dienvidos dominēja katoļu baznīca. Savukārt ziemeļu daļā pārsvarā bija luterāņu draudzes. �ajā novadā, kas iezīmēja robe��ķirtni starp Akadiju un ziemeļu �tatiem, luterāņu un katoļu skaits bija aptuveni vienāds. Ār�eriem lī�dzīgie angļu izcelsmes aristokrātu pēcte�i apmeklēja Svētā Lūkas baznīcu. Lend�elas baptistu draudzi lielākoties veidoja dienvidu �tatu laucinieku pēcnācēji, kas dzīvoja pilsētiņā, pelnīdami iztiku "Ār�eru jahtās" un citos vietējos uzņēmu�mos. Da�iem piederēja sūrā, grūtā darbā iegūtas fermas. Sa�vukārt citi brauca strādāt tuvējos gāzes un kokrūpniecības industrijas uzņēmumos. Tie nedaudzie pilsētiņas iedzīvotā�ji, kuri varēja lepoties ar fran�u izcelsmi, apmeklēja Sāpju Dievmātes baznīcu. Lielāko draudzes daļu veidoja kajēnie�i - Jaunskotijas akadie�u pēcte�i, kas astoņpadsmitajā gadsim�tā piespiedu kārtā bija pārvietoti uz Luiziānas dienvidiem. Kajēnas ļaudis pārējie iedzīvotāji uzlūkoja it kā no aug�as. Vēl nesenā pagātnē vārds "kajēnietis" bija uzskatīts par nie�vājo�u, tāpēc Olivija alla� bija mazliet kaunējusies par savu izcelsmi. Ār�eru ģimene nekad nebija slēpusi, ka D�eimss Ār�ers, apprecēdams kajēnie�a atraitni Selīnu �enjē, ir ticis pie sievas ar zemāku sociālo izcelsmi.

Viņi pabrauca garām Sāpju Dievmātes baznīcai - ar bal�ti krāsotiem dēļiem ap�ūtai ēkai Rietumu galvenās ielas ga�lā. Ielas pretējā pusē slējās vēl pirms pilsoņu kara celtais tiesu nams, ko ieskāva labi kopts zāliens. Kādreiz �eit bija pilsē�tiņas centrs. Olivijai alla� bija �ķitis jocīgi, ka nelielās pilsē�tiņas lielāko ielu sauc par Rietumu galveno ielu, jo Austru�mu galvenās ielas glu�i vienkār�i nebija. Tas ir, savulaik tāda patie�ām eksistēja, bet gadsimta posto�ākie plūdi tūksto� de�viņsimt divdesmit septītajā gadā bija iznīcināju�i gan �īs ie�las apbūvi, gan arī pa�u ielu, kas tā arī vairs nebija atjau�nota. Rietumu galvenā iela negaidīti aprāvās pie krustojuma ar �itima�as ielu. �ajā T veida krustojumā slējās Sāpju Diev�mātes baznīca un tiesas nams. Svētā Lūkas baznīca, kas at�radās pilsētiņas pretējā galā Kokodraijas ielā, bija uzbūvēta uz neliela pakalna gleznainas ozolu birzs vidū.

Bet visādi citādi Lend�elas pilsētiņa atgādināja nekārtī�gi izsvaidītu dzīvojamo māju, veikaliņu un da�ādu uzņēmu�mu jūkli, it kā pilsētas tēvi neko nebūtu dzirdēju�i par pil- sētplāno�anu. Tiesa gan, laikā, kad tika celtas vairums māju un dibināta lielākā daļa uzņēmumu, varbūt viņiem patie�ām par to nebija ne jausmas. Prāvākās un modernākās mājas slējās pāris akru gruntsgabalos Melankonpaikā, pilsētiņas tā�lākajā rietumu malā. Tur atradās gan māja, kur Sets bija mi�tinājies kopā ar biju�o sievu un Hloju, gan �ārlija un Belin- das, gan viņu dēla Filipa mājas. �ie mitekļi bija samērā nelieli un pasen celti, bet mājām piedero�ie zemes gabali bi�ja cie�i iespiesti starp veikaliem un citām iestādēm. �is ra�jons varēja lepoties ar Maika Losona pārtikas veikalu un degvielas uzpildes staciju, Patū konditoreju (�īs ģimenes pār�stāvji jau paaud�u paaudzēs bija izslavēti par brīnumgardu desertu meistariem), Mērijas D�īnas modes salonu, Lend�e�las viesnīcu un restorānu, transporta kompāniju, Brusarda aptieku, Kerlīza dzelzspre�u veikalu un daudziem citiem tamlīdzīgiem birojiem. �itima�as ielas ziemeļu galā bija Len�d�elas pamatskola. Ar sarkaniem dakstiņiem apjumtajā, ga�rajā vienstāva ēkā mācījās bērni no pirmās līdz astotajai kla�sei. No devītās līdz divpadsmitajai klasei viņi turpināja apgūt zinības vidusskolā - ne tik sen celtā divstāvu ķieģeļu ēkā, kas bija izvietojusies turpat līdzās pamatskolai. Daudzi Oli�vijas draugi bija mācīju�ies �ajās skolās, tikai viņa ne. Ar�e- ru bērni jau paaud�u paaudzēs tika sūtīti uz privātu mācī�bu iestādi Batonrū�ā. Dro�i vien tur mācījās arī Hloja.

-���� Vai redzat? Es ta�u teicu, ka neviens uz �ejieni ne�brauc! - iesaucās Hloja, kad automobilis iegriezās stāvvietā pie pelēkās akmens baznīcas. Patie�ām, laukumiņā, kurā bez pūlēm varētu novietot vismaz piecdesmit automa�īnu, pat�laban stāvēja augstākais desmit spēkratu. Ja sprieda pēc vi�sai retajām ma�īnu rindām baznīcu ārpusē, neviens dievnams �orīt nevarēja lepoties ar īpa�i kuplu baznīcēnu pulku. Tur nebija nekā pārsteidzo�a - augusta svētdienas tradicionāli ti�ka uzskatītas par vislabāko laiku atpūtai. Iestājoties vēsā�kam laikam, no septembra līdz Ziemassvētkiem, baznīcēnu rindas pakāpeniski auga.

-��� Mēs esam �eit, - Kellija uzsvērti iebilda.

Nepiedienīgā skaņa, kas izlauzās no Hlojas lūpām,

skaidri pauda, ka meitēns daudz labprātāk atrastos pavisam citur. Olivijas skatiens instinktīvi pievērsās Setam. Sē�ot aiz�mugurē, Olivijai bija iespēja novērot viņu atpakaļskata spo�gulī. Aizņemts ar ma�īnas novieto�anu stāvvietā, viņ� acīm�redzot bija palaidis gar ausīm �o izlēcienu. Arī Kellija izlikās neko nedzirdējusi.

Kad Sets izslēdza ma�īnas motoru, no līdzās novietotā baltā "Lincoln Towti" izkāpa kāds vīrietis. Olivija pazina Airu Heisu. Ģērbies tum�zilā sporta �aketē, kas visai veik�smīgi maskēja prāvo vēderu, bālzilā kreklā ar sarkanu kak�lasaiti un baltās biksēs, viņ� �ķita daudz izskatīgāks nekā pirms divām dienām, kad Olivija viņu bija ieraudzījusi pir�mo reizi. Aira atvēra durvis Kellijas pusē. Kellija izkāpa un nostājās viņam līdzās, izskatīdamās ļoti tieva sviesta dzelte�najā linu kleitā, kas acīmredzot bija pirkta laikos, kad sli�mība vēl nebija izvārdzinājusi viņas ķermeni. Kellijas apbrī�nojami sirsnīgais smaids liecināja, ka �is vīrietis viņai ir daudz tuvāks, nekā Olivijai bija �ķitis sākumā.

Kamēr Olivija atsprādzēja dro�ības jostu, no ma�īnas vispirms iztrausās Hloja, tad Sāra. Durvis viņas pusē tika atvērtas no ārpuses. Pacēlusi skatienu, Olivija ieraudzīja, ka tās pietur Sets, nolūkodamies viņā ar neizdibināmu skatie�nu. Pelēkajā vasaras uzvalkā, baltajā kreklā, ar zilo kakla�saiti, kas paspilgtināja acu krāsu, viņ� izskatījās elegants. Gai�ie mati saulē mirdzēja, lūpās rotājās laisks smaids - Oli�vija piepe�i atskārta, ka Sets ir apbrīnojami glīts vīrietis. �is atklājums viņu satrauca, jo nekad agrāk viņa nebija prāto�jusi par brālēna izskatu.

-��� Varbūt tu vēlētos izkāpt? - Sets laipni apjautājās, pa�stiepdams roku. Olivija apjēdza, ka vismaz pāris sekun�u tā vienkār�i sēdējusi un blenzusi uz viņu. Galīgi apmulsusi, vi�ņa novērsās un, atbalstīdamās uz viņa rokas, izkāpa no ma��īnas. Seta plauksta bija silta, tvirta un daudz prāvāka nekā viņas mazā delna. Pieskāriens pavisam negaidīti lika sajust viņā� vīrieti. Piepe�i Olivija saprata, ka Sets viņai �ķiet ļoti pievilcīgs. Tā bija satrieco�a doma. Neuzdro�inādamās pa�celt acis, lai neļautu izlasīt �o atskārtu savā skatienā, Olivi�ja steidzīgi palaida vaļā brālēna roku. �ķita, ka Sets neko nav manījis - viņ� mierīgi aizcirta ma�īnas durvis. �ķērso�jot stāvvietu, Olivija nemitīgi juta Seta klātbūtni. Viņ� bija tik tuvu, ka abu ēnas saplūda vienā. Seta ēna bija garāka un platāka, tā nosedza daudz sīkāko Olivijas ēnu.

Seta plauksta automātiskā pieklājības �estā apkļāva Oli�vijas kailo elkoni. Viņai bija jāpiepūlas, lai neatrautu roku. Sets gadu gadiem bija pieskāries Olivijai neskaitāmas reizes - mierīgos brī�os un dusmās, palīdzēdams izkāpt, iekāpt, no�kāpt, - un ne reizes �ie pieskārieni nebija viņu saviļņoju�i. Kas ar mani notiek, viņa nodomāja, es ta�u ne 110 �ā, ne tā piepe�i uzvedos kā jukusi.

-������� Olivija! Kāds prieks, tevi atkal redzot mūsu vidū! Pro�tams, es zinu, ka tu biji precējusies un tev ir bērns. - Tēvs Rendolfs, plati smaidīdams, sagrāba un spēcīgi pakratīja Oli�vijas plaukstu. Kad Seta roka noslīga, Olivija, uzsmaidīda�ma tēvam Rendolfam, juta spēju atvieglojumu. Viņai vien�mēr bija paticis �is priesteris. Apaļīgs, augumā tikai mazliet garāks par Oliviju, sārta seja, bālzilas acis aiz brillēm sud�rabainos ietvaros, biezi, sirmi mati. Melnais amata tērps ti�ka valkāts gau�ām cienīgi. - Vai tā bija tava meitiņa, kura nupat kopā ar Hloju paskrēja garām? Nu protams! Viņa iz�skatās tik līdzīga tev.

-Jā, tā ir Sāra, - Olivija smaidīdama apstiprināja.

-���� Mēs priecājamies, ka jūs abas atbraucāt uz dievkal�pojumu, - tēvs Rendolfs sacīja. Tad pagriezās pret Setu, un abi vīrie�i apmainījās rokasspiedieniem. - Vakar biju ieskrē�jis slimnīcā apraudzīt tavu vectēvu. Mēs visi lūdzam Dievu par viņu.

-��� Tencinu. Viņ� to augsti vērtētu, ja vien būtu pie ap�ziņas.

Tēvs Rendolfs pazemināja balsi.

-��� Kā tava māte pārcie� ķīmijterapiju?

-��� Cik nu vien labi tas iespējams.

-��� Mēs lūdzam arī par viņu. Ņem vērā, ka vajadzības rei�zē jūs visi drīkstat man zvanīt jebkurā diennakts laikā. Nā�kamajā nedēļā katrā ziņā tiksimies slimnīcā.

-Jā, norunāts. Visu labu, svēto tēv.

-��� Tev tāpat, Set.

Pie priestera pienāca kāda sieviete, un Olivija grasījās turpināt ceļu. Sets sekoja, bet bija spiests apstāties, jo sie�viete viņam uzsauca:

-��� Set, kur tad Melorija?

Kad Sets apstājās, Olivija instinktīvi pagriezās, lai pa�lūkotos uz jautātāju. Aptuveni �etrdesmit gadus veca būtne ar gai�iem, �ķipsnās krāsotiem matiem, "vārnu kājiņām" acu kaktiņos un tum�zilā kostīmā tērptu, omulīgi apaļīgu augumu. Sarokojoties ar tēvu Rendolfu, viņa ar neslēptu ziņ�kāri nopētīja Oliviju.

-���� Viņa ir Batonrū�ā, izrāda pārdodamos īpa�umus, - Sets pieklājīgi paskaidroja.

-Nekustamo īpa�umu darījumi patie�ām aizņem daudz laika. - Atbrīvodama roku, sieviete izklaidīgi uzsmaidīja priesterim un pārlaida Olivijai vēl vienu zīmīgu skatienu. Ta�jā brīdī tēva Rendolfa uzmanību piesaistīja kāds vīrietis, kas bija tērpies tum�zilā, lieti�ķā uzvalkā.

-���� Jums taisnība, - Sets piekrita. Sastopot Olivijas ska�tienu, viņ� pasmaidīja. Brīdi �ķita, ka Seta acīs dejo velniņi, un Olivija nodomāja vēlreiz: sasodīts, viņ� patie�ām ir ļoti izskatīgs vīrietis. Satvēris Oliviju aiz rokas, Sets pavilka vi�ņu uz priek�u. - Olivija, iepazīsties ar �eronu Bi�opu. Viņa ir mūsu jaunā vidusskolas direktore. Abi ar vīru - rau, Toms patlaban runā ar tēvu Rendolfu - nopirka veco D�eta Peili- ja māju. �eron, �ī ir Olivija Morisone.

Kad sievietes bija pieklājīgi pasveicināju�as viena otru, Sets atvainojās un sekoja Olivijai, kas devās iek�ā baznīcā. Attapusies pēc negaidīti saviļņojo�ā Seta pieskāriena, Olivi�ja, atkal spēdama sakarīgi domāt, manīja, ka otra sieviete paslepus noraugās viņiem pakaļ. Viņa zināja gan, kas ir prā�tā �eronai Bi�opai. Godīgi sakot, patlaban �īs domas dro�i vien daudz neat�ķīrās no pa�as Olivijas domām, kaut arī īs�tenībā tas viss bija galīgi �ķērsām. Starp viņu un Setu nekā tamlīdzīga nebija un arī nevarēja būt.

-��� Tev vajadzēja pateikt, ka esmu tava māsīca, - viņa pik�ti no�ņāca pār plecu.

-���� Pati sapratīs, - Sets at�ukstēja. Un tad bija pienācis laiks ieņemt vietas, jo sākās dievkalpojums.

Aptuveni simt dievlūdzējiem paredzētā baznīca bija skaists dievnams ar augstiem griestiem, ko nostiprināja kok�griezumiem rotātas, tum�as sijas, baltām, raupji apmestām sienām un pulēta sarkankoka solu rindām, ko dalīja uz pu�sēm viduseja. Lukta atradās pa kreisi no kanceles. Tur �o�brīd sēdēja tikai trīs sievietes un viens vīrietis, un visiem �et�riem bija mugurā ar zelta iz�uvumiem greznotas tum�sārtas drēbes. Kancelei otrā pusē di�ojās draudzes lepnums - baz�nīcas ērģeles, ko pirms daudziem gadiem bija dāvinājis Lie�lais D�ons. No aptuveni divdesmit dievlūdzējiem Olivija pa�zina vismaz �etrpadsmit. Deviņu gadu laikā Lend�elā nebija mainījies gandrīz nekas.

Dievkalpojumā bija iekļautas īpa�as lūg�anas par Lielo D�onu un Kelliju, bet citādā ziņā tas bija tradicionāls diev�kalpojums. Olivijai tas patika. Kaut arī viņas māte bija ka�toliete - Olivija bija kristīta �ajā ticībā un grūtos brī�os al�la� vērsās pie Visuvarenā ar katoļu lūg�anu vārdiem -, viņa bija uzaudzināta stingri episkopālā garā. Ar�eri bija par to rūpēju�ies.

Olivijas vieta bija starp Sāru un Setu, kuram otrā pusē sēdēja Hloja, bet Hlojai blakus - Kellija. Kellijai līdzās ap�sēdās Aira - abi izmantoja vienu dziesmu grāmatu. Sākumā bērni bija sēdēju�i blakus, bet Sets drīz vien pārsēdināja mei�tu otrā pusē, jo mazās bija nejau�i nometu�as zemē dzies�mu grāmatu un sāku�as nevaldāmi ķiķināt. Olivija bez vār�da runas piekrita, ka pieklājības vārdā labāk ir bērnus izsēdināt. Tomēr tik cie�s Seta tuvums nudien nevairoja vi�ņas dvēseles mieru. Se�iem vienā solā bija tā kā mazliet par �auru, un pakustoties Olivijas roka ikreiz pieskārās Seta pie�durknei. Viņa ar Sāru izmantoja kopīgu dziesmu grāmatu, glu�i tāpat kā Sets ar Hloju, tomēr brīdī, kad baznīcēni pie�cēlās kājās, lai dziedātu psalmu, Olivija pieķēra sevi, ka ne�viļus tīksminās par Seta stalto stāvu un tīkami dziļo, sulīgo balss tembru. Kad Sets pagriezās un viegli kā pūciņu pārcē�la Hloju sev otrā pusē, Olivija nespēja neievērot viņa platos plecus un atzīstamo fizisko spēku. Viņas nāsis skaidri saju�ta vīrie�a miesas smar�u, ko papildināja ziepju un skū�anas krēma aromāts. Pametot acis uz leju, skatienu piesaistīja drēbnieka �ūtajās biksēs tērptās garās, muskuļotās kājas un plakanais vēders. Dievkalpojuma gaitā Olivija aizvien spē�cīgāk apzinājās vīrie�a tuvumu, un tas viņu ārkārtīgi mulsi�nāja. Kā tad tā - manus jutekļus saviļņojis Sets, viņa apmul�susi domāja. �ī atskārta bija tik satrauco�a, ka viņa nemanāmi pavirzījās tuvāk Sārai un piespieda sevi domāt par kaut ko citu.

Sāra. Viņa domās par Sāru. Vakar, pārbraukusi no slim�nīcas, Olivija, vienlaikus pārsteigta un atvieglota, bija atra�dusi Sāru un Hloju otrā stāva galerijā spēlējamies ar Bīni- jiem. Acīmredzot iemīļotās rotaļlietas bija palīdzēju�as abām atrast kopīgu valodu un sadraudzēties. Olivijas piedāvājums doties pastaigā tika noraidīts, un bērni līdz pat vakaram glu��i jaukā saskaņā turpināja iesāktās rotaļas. Sāra vienīgi bai�dījās no Hlojas dusmu uzliesmojumiem un pārlieku dedzīgi centās iztapt savai jaunajai draudzenei.

Sets bija nometies ceļos tāpat kā pārējie baznīcēni. Ap�tvērusi, ka domās aizklīdusi tālu prom, Olivija sekoja viņa piemēram. Noslīgusi ceļos uz polsterētā lūg�anu soliņa, vi�ņa dievbijīgi pievēra acis. Skaitot lūg�anu, kuru Olivija zi�nāja no galvas, viņas un Seta augumi, vienam vai otram pa�kustoties, saskārās. Lai kā Olivija nopūlējās, lai pievērstu savas domas baznīcai, ticībai un lūg�anām, pēc nedaudziem mirkļiem visus viņas prātus atkal aizņēma Sets un vienīgi Sets.

Varbūt atgrie�anās Lend�elā atmodinājusi agrāko Oli�viju, viņa nodomāja. Varbūt taisni �ā iemesla pēc Seta klāt�būtne pēk�ņi tā satrauc? Pusaudzes gados Olivijai ļoti pati�ka vīrie�i - viņu uzmanība, viņu pieskārieni un ķermeņi. Olivijai patika baudīt seksu, un tie�i tāpēc viņai savulaik bija �ķitis, ka ir ārkārtīgi iemīlējusies Ņūvolā. Jo viņiem brīnum labi saskanēja gultā. Vismaz sākumā. Bet tad Olivija bija pa�likusi stāvoklī, dzemdējusi Sāru - un līdz ar to sekss viņai vairs nebija ne prātā. Pēc �ķir�anās no Ņūvola visus spēkus paņēma rūpes par to, kā pabarot, apģērbt un izaudzināt sa�vu bērnu.

Olivija satriekta atskārta, ka nav baudījusi seksu vese�lus se�us gadus.

Nav brīnums, ka Sets viņai piepe�i �ķiet tik pievilcīgs, Olivija atviegloti nodomāja. Atgriezdamās ierastajā Lend�e- las gaisotnē, viņa glu�i vienkār�i bija atguvusi arī savu ag�rāko būtību. Seno dienu Olivija būtu nomirusi no domas vien, ka se�us gadus jāiztiek bez vīrie�a.

Sāra bija piepildījusi visu Olivijas dzīvi, jo pēdējos se��os gados rūpes par meitu bija �ķitu�as vissvarīgākās. �o�brīd viņu dzīve Hjūstonā nebija īpa�i pārticīga, toties stabi�la. Sāra pamazām aug, bet es vēl esmu jauna, viņa sev atgādināja. Kāpēc gan pēc atgrie�anās mājās nenodibināt kā�das attiecības? Viņa savulaik Hjūstonā bija devusies uz sa�tik�anos gan ar pāris doktora Grīna kolēģiem, gan ar kāda pacienta brāli un pat savu aug�stāva kaimiņu. Olivija bija pieradusi gan saņemt, gan arī noraidīt tamlīdzīgus priek�li�kumus - atteikumu dabūja pat advokāts �ķir�anās prāvā. Pienācis laiks atkal ielaist savā dzīvē kādu vīrieti, un viņai būs pietiekami lielas izvēles iespējas. Nav nekā nosodāma �ajā atdzimu�ajā interesē par seksu, viņa sev teica. Olivijai glu�i vienkār�i vajag novirzīt �o interesi pareizā virzienā.

Tas varēja būt jebkur� vīrietis, vienīgi Sets ne.

Sestdienas vakarā, kad tum�pelēkais "Jagvar", pār�ķel�dams biezo krēslu ar spo�iem starme�u gaismas kūļiem, ap�stājās laukumiņā aiz mājas, Olivija un abas meitenes bija ārā. Pulkstenis rādīja gandrīz desmit, nesen bija iestājusies krēsla, un Lend�elas karstajās vasarās tas bija vislabākais laiks, kad baudīt svaiga gaisa jaukumus. Zemu virs koku ga�lotnēm debesīs karājās gandrīz pilns mēness. Bālgani caur�spīdīgā gaisma lija pār zālienu, bet zem kokiem un dzīv�o�ga ēnā bija tum�s kā alā. Marmora eņģelis mū�zaļā dārza vidū rēgainajā apgaismojumā izskatījās glu�i kā dzīvs. Mit�ruma piesātinātajā gaisā tvanīgi smar�oja sausser�i. Kukai�ņi un abinieki apvienoja balsis savā ikvakara koncertā. Kad laiku pa laikam ieķērcās kāds no pāviem - tie nak�ņoja ezera tuvumā augo�ajos kokos -, Olivija satrūkās. Viņai ikreiz bija sev jāatgādina, ka �o nervus ploso�o skaņu rada putni.

Bagātīgi noziedu�ās ar pretodu līdzekli un bruņoju�ās ar stikla burkām, Sāra un Hloja �audījās pa zālienu, meklēja jāņtārpiņus un lika tos burkās, lai tādējādi iegūtu dzīvu "lukturīti", kas spīdēs viņu guļamistabās līdz pa�am rītam. Arī Olivijai bērnībā bija paticis lasīt jāņtārpiņus. Mitinoties nelielajā Hjūstonas dzīvoklītī, Sārai nekad nebija radusies iespēja būt laukā vēlu vakarā un izklaidēties, ķerot tumsā spīdo�ās vaboles. Ierosinot �o izpriecu, Olivija izbrīnīta bi�ja uzzinājusi, ka arī Hloja to nekad nav darījusi.

Meitenes lieliski pavadīja laiku - abas smiedamās skrai�dīja pa zālienu, viņu gaitu iezīmēja mirgojo�ā burkā iespros�toto dzīvo "laterniņu" gaisma. Vēlēdamās paturēt bērnus acīs, Olivija ar prieku uzņēmās �ķīrējtiesneses, līdzjutējas un jāņtārpiņu meklētājas pienākumus. Kellija un Marta sēdēja verandā �ūpuļkrēslos un tērzēdamas vēroja jaunās paaudzes izpriecas.

Tiklīdz "Jaguar" bija apstājies, atskanēja necilvēcisks Hlojas kliedziens. Spalgā skaņa uz mirkli sastindzināja Oli�viju, un viņa drāzās pie Hlojas, tiklīdz locekļos atgriezās kus�tības spēja. No otras pagalma puses, vicinādama rokā tum�sā spīdo�o burku, traucās �urp Sāra. Pēc kopīgās rotaļās pavadītajām divām dienām bērni bija cie�i sadraudzēju�ies.

-��� Hloja! Kas noticis? - izdvesa Olivija, kad viņas ar Sā- ru gandrīz reizē pieskrēja pie joprojām spiedzo�ās Hlojas.

-��� Man uz rokas! Tas sē� man uz rokas! - Panikas pār�ņemta, Hloja lēkāja, izstiepusi roku iespējami tālu no sevis, it kā ap locītavu būtu apvijusies �ūska.

-���� Kas tad? - Olivijas skatiens nemanīja neko panikas vērtu.

-��� Jāņtārpiņ�! Vāc to projām! Vāc to projām no manis! - Hloja bija tuvu histērijai.

-��� Nekliedz. Paliec mierā un ļauj man apskatīties.

Pieturēdama Hloju aiz pleca, lai piespiestu viņu nedīdī-

ties, Olivija satvēra meitenes locītavu un palūkojās uzmanī�gāk. Izrādījās, ka izbīļa cēlonis bija viena no burkā iespros�totajām spīdo�ajām vabolēm; tikusi brīvībā, tā nelidoja vis projām, kā pieklātos prātīgam kukainim, bet gan rāpoja aug�up pa roku un patlaban izplestiem spārniem tupēja uz elkoņa.

Olivijas lūpas izliecās atvieglojuma pilnā smaidā. Kritis�kā situācija tika atrisināta, ar vieglu kustību sagūstot vaboli otrreiz. Tad Olivija palaida vaļā Hlojas locītavu. Gari un sa�raustīti nopūzdamās, meitene ļāva rokai noslīgt gar sāniem.

-���� �ēlīgā debess, kas �eit notika? - Sets bija piesteidzies palīgā tikai da�us mirkļus par vēlu.

-���� Tas tupēja man uz elkoņa! - Kaut gan balstiņa aiz�kustino�i drebēja, Hloja nebija izlaidusi no rokām burku ar jāņtārpiņiem; pēc tā Olivija secināja, ka pārdzīvojums ne�maz nav bijis tik briesmīgs. Sāra tādā reizē katrā ziņā mes�tos mātes apkampienos, bet Hloja, apak�lūpai trīcot, glu�i vienkār�i lielām acīm lūkojās uz Setu, kur� nemaz negrasī- jās apskaut meitu vai mierināt viņu ar pieskārienu. Olivijai radās aizdomas, ka Hloja sacēlusi kņadu tikai tādēļ, lai pie�vērstu sev tēva uzmanību.

-���� Kas tad? - Seta skatiens �audījās no Hlojas uz Olivi�ju. Nespēdama rast pierādījumus savām aizdomām, Olivija nolēma pārdomāt visu vēlāk.

-���� Jāņtārpiņ�, - viņa mazliet paskarbi atbildēja, uz īsu mirklīti pavērdama vaļā sauju ar lietisko pierādījumu. Va�bole izpleta spārnus un iemirdzējās, bet Olivija tūdaļ sakļā�va delnu. - Hloja, padod burku, es ielaidī�u to atpakaļ.

-���� Es biju nobijusies līdz nāvei\ - Hloja apņēmīgi pazi�ņoja, ar prieku pastiepdama Olivijai burku.

-���� Es ari, - Sāra teica, vērojot, kā Olivija atskrūvē vāku un apdomīgi ielai� vaboli traukā pie pārējām sugasmāsām. - Man likās, ka tev uzbrucis� kāds nezvērs.

-���� Mūsu pagalmā? Nezvērs? - Hlojas balss pauda neiz�mērojamu nicinājumu. Apbrīnojami ātri attapusies no izbai�lēm, viņa apveltīja draudzeni ar nievīgu skatienu. - Kādi gan nezvēri varētu būt mūsu pagalmā?

-��� Varbūt īpa�ais pagalma briesmonis? - Sāra minēja.

-��� Milzu varde, vai? - Kaut gan �āds pavērsiens bija Hlo- ju ieinteresējis, viņa joprojām neslēpa nicinājumu.

-���� Drīzāk jau milzīgs jāņtārpiņ�, - Sāra atbildēja. - Var�būt pat visu jāņtārpiņu karalis, kur� tādā jaukā naktī nolai�dies no debesīm, lai mums baismīgi atriebtos un atbrīvotu visus savus pavalstniekus, ko mēs esam iesprostoju�as burkās.

-���� Vai tad jāņtārpiņiem ir karalis? - Hloja �aubu pilnā balsī vaicāja.

Sāra pamāja ar galvu.

-���� Noteikti. Bitēm ta�u ir karaliene, vai ne? Bet jāņtār�piņu karalim noteikti ir ilkņi, - Sāra nodrebēdama piemeti�nāja, pamazām aizvien vairāk aizrāvusies ar stāstu. - Mēs esam saniknoju�as to karali, vampīru, kur� ieradies, lai iz�sūktu mūsu asinis, - viņa patētiski pabeidza un iespurcās. - Lūk, kas varēja tev uzbrukt!

-���� Tu to visu izdomāji! - Hloja platām acīm lūkojās uz Sāru, kas līksmi ķiķināja. Neizturējusi iespurcās arī Hloja, un drīz vien abas meitenes, sakļāvu�as kopā pleciņus, locī�jās smieklos un raudzījās apkārt trīsuļojo�ās izbailēs, itin kā cerēdamas ieraudzīt fantāzijas radīto būtni.

-���� Ņem. - Aizskrūvējusi vāku, Olivija pasniedza burku Hlojai. Meitene bija apbrīnojami ātri pārtapusi no izbiedē�ta upura līksmā sazvērniecē, un tas nostiprināja Olivijas aiz�domas, ka vismaz daļēji izbailes tika notēlotas par godu tē�vam. - Ja citu reizi jāņtārpiņ� izdomā apmesties uz tavas rokas, atceries, ka tie neko�, un glu�i vienkār�i notrauc to nost. Tā kliegdama, tu mani nobiedēji līdz nāvei.

-���� Mani arī, - Sets pusbalsī noteica, kad meitenes bija aizdiebu�as, lai turpinātu rotaļu, kas tagad bija guvusi jau�nas ierosmes. - Pēc kliedzieniem varēja domāt, ka viņu kāds galina nost.

-�������� Jā, tavai meitai labāk patīk kukaiņi burkā, nevis uz rokas. - Olivija palūkojās uz Setu. Viņam mugurā bija haki krāsas bikses un tum�s polo krekls, kas skaisti izcēla gai��os, mēness apmirdzētos matus. Vērojot bērnu rotaļu, viņa acīs iezagās siltums. Olivija atskārta, ka iepriek� izjustais valdzinājums nekur nav zudis; jaunā sieviete pieķēra sevi sa�mērojam savu augumu ar viņējo - se�as pēdas un divas col�las, veselu pēdu garāks par Oliviju, - un apbrīnojam vīrie�a platos plecus un �auros gurnus.

Apjukusi viņa pievērsa gan skatienu, gan arī domas abiem bērniem. �o pēcpusdienu meitenes kādu laiku bija spēlēju�ās ar Bīnijiem, bet tad Olivija bija palīdzējusi otrā stāva galerijā uzbūvēt "fortu", kurā pēc tam tika sarīkotas tējas viesības. Paēdu�as vakariņas, abas draudzenes bija noskatīju�ās filmas "Skaistule un briesmonis" videokaseti. Hloja visu dienu uzvedās nevainojami, un Olivijas sirds bija sākusi atmaigt.

-���� Tavai meitai ir varen spilgta iztēle. - Pēc Seta toņa nebija noskār�ams, vai �os vārdus drīkst uzskatīt par kom�plimentu.

Olivija novaibstījās.

-��� Jā, tā tas ir, pateicos. Nupat pabeidzām lasīt "Buni- kulu", un vampīriskais jāņtārpiņu karalis dro�i vien būs iera�dies taisnā ceļā no turienes.

-���� "Bunikula"? - Viņam nebija ne jausmas, kas tas par zvēru. Oliviju tas nepārsteidza. Viņa jau bija sapratusi, ka Sets par savu meitu zina gau�ām maz.

-�� Tā ir bērnu grāmatiņa par trusīti vampīru. Varu derēt, ka arī Hlojai tā patiks, ja viņa vēl nav to lasījusi.

Sets papurināja galvu.

-���� Goda vārds, nezinu. Tas jājautā viņai pa�ai. Vai arī manai mātei. Grāmatas Hlojai pērk viņa.

Olivija klusēja. Viņa noturējās, lai nepateiktu, ka tie�i viņam pienāktos zināt visvairāk par savas meitas dzīvi.

-������� Vai �odien jums radās kādas domstarpības? - parau�dzījies uz Oliviju, Sets pavaicāja uzsvērti ikdieni�ķā balsī. Uzreiz bija skaidrs, ka runa ir par Hlojas uzvedību, un Oli�vija atkal iedomājās tēva un meitas savādās attiecības. Bija nepārprotami skaidrs, ka viņ� mīl savu meitu. To pa�u varēja teikt par Hloju - arī viņa mīlēja tēvu. Tomēr �ajās attiecī�bās kaut kas nebija kārtībā.

-��� Hloja visu dienu uzvedās nevainojami, - Olivija atbil�dēja, pat nemēģinādama izlikties, ka nav sapratusi jautāju�mu. Sets greizi pasmaidīja.

-��� Prieks dzirdēt, - bija viņa vienīgā atbilde.

-��� Kā klājas Lielajam D�onam? - Olivija mainīja sarunas tematu. Tūlīt pēc dievkalpojuma Sets bija devies projām un dro�i vien bija paguvis iegriezties arī slimnīcā.

Seta piere mazliet savilkās, un viņa skatiens atkal pie�vērsās abām meitenēm. Izklaidīgi atgaiņājis moskītu, viņ� paraudzījās uz Oliviju.

-��� Jāatzīst, ka nav nekā jauna. Viņ� joprojām ir bezsa�maņā, joprojām pieslēgts pie mākslīgās elpinā�anas aparā�ta. Bet �ārlijs apgalvo, ka ar katru dienu viņa izredzes au�got. - Seta skatiens vilcinādamies pārslīdēja Olivijas augumam, ko sedza �orti un sarkans lencī�u krekliņ�. Mir�klīti vēlāk viņ� atkal paraudzījās viņai sejā. - Tevi �ādā tēr�pā dzīvu apēdīs!

Viegli pasmaidījusi, Olivija papurināja galvu.

-��� Mēs visas trīs esam glu�i lipīgas no pretodu līdzekļa. Neaizmirsti, ka neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta - esmu ta�u �eit uzaugusi.

-��� Tici man, to nu es neesmu aizmirsis, - Sets atbildēja, vēlreiz pārlaizdams skatienu viņas augumam. Olivija pēk��ņi aptvēra, ka bārkstainā �ortu mala tik tikko sniedzas līdz pusstilbam un �aurais krekliņ� pārlieku cie�i apspīlē krūtis. �ķita, ka Seta skatiens aizķēries tie�i pie krūtīm, un viņai aizrāvās elpa. Nedodams iespēju apstiprināt �īs aizdomas, viņ� strauji pagriezās un devās uz ma�īnu novietnes pusi.

- Atvedu mājās Deividu. Kītu ari. �orīt viņi ielidoja Baton- rū�ā un tūdaļ ar taksometru devās uz slimnīcu. Viņi apme- tīsies �eit. Nāc sasveicinies.

To viņ� pateica pār plecu, jau dodamies projām.

-��� Priecājos, ka ieradies Deivids. - Ar vienu aci uzmanī�dama bērnus, Olivija sekoja viņam uz autostāvvietu, kur pie garā�as sienas piestiprinātā luktura gaismā ieraudzīja Kelli- ju, kas apskāva gara auguma, spēcīgas miesasbūves vīrieti gai�ā, sportiskā �aketē un tum�ās biksēs. Atraisījusies no ap�skāviena, Kellija tādā pa�ā veidā apsveicinājās ar otru - ma�zāku augumā, druknāku, bet ļoti līdzīgi ģērbu�os vīrieti.

-��� Lielais D�ons ir viņa tēvs, - Sets noteica un paraustī�ja plecus, itin kā gribēdams teikt - neko darīt. - Es jau stās�tīju, ka ieradusies Olivija, - viņ� sacīja, kad abi bija pienā�ku�i klāt atbraucējiem.

Garākais vīrietis smaidīdams pagriezās pret Oliviju. Vi�ņa augums un ķermeņa apveids atgādināja Setu, tikai seja bija platāka un stūraināka, un paraupjie vaibsti sauca atmi�ņā Lielo D�onu. Pēc izskata viņam varēja būt aptuveni se��desmit, un par to liecināja arī grumbiņu tīkls un nelielais dubultzods. Tiesa gan, mati joprojām bija apbrīnojami bie�zi un tum�i - Olivijai modās aizdomas, ka tie varētu būt krā�soti, - un kopainu papildināja rūpīgi frizētas, melnas ūsi- ņas. Tas bija Seta tēvocis Deivids, ko Olivija bija sastapusi varbūt tikai reizes se�as.

Olivija viņam uzsmaidīja.

-���� Sveika, Olivij! - Deivids līksmi sasveicinājās. - Kad pēdējo reizi tikāmies, tev nebija vairāk par divpadsmit ga�diņiem. Laikam tas notika manas mātes bērēs, vai ne?

Nomurminājusi kaut ko piekrīto�u, Olivija ļāvās a�am apskāvienam. Viņi saskūpstījās, gandrīz nepieskardamies viens otra vaigam. Tad Deivids norādīja uz savu pavadoni.

-��� Tu, bez �aubām, atceries Kītu Seiersu, vai ne?

Skaidrs, ka Olivija viņu atcerējās, kaut arī bija sastapusi tikai divas reizes. Pēdējoreiz tas bija noticis Deivida mātes bērēs. Atvezdams līdzi savu kopdzīves partneri, Deivids bija izraisījis sprādzienveida reakciju. Lielo D�onu gandrīz ķē�ra trieka - viņa dēls publiski di�ojas ar savu homoseksua- litāti! Belinda, kas bija stingri nostājusies tēva pusē, vēl il�gi nebeidza sodīties par brāli, kur� tik peļamā kārtā bija atvedis uz nopietnu ģimenes saietu savu tā dēvēto "drau�gu". Olivija bija nejau�i dzirdējusi Belindas sarunu ar Kel- liju: "Deivids to izdarīja, lai ieriebtu tētim. Viņi ienīst viens otru."

Nav �aubu, ka Olivija atcerējās Kītu Seiersu.

-���� Kā jums klājas? - viņa sirsnīgi apvaicājās, atkārtoda�ma apskāviena un gaisīgā skūpsta rituālu.

-��� Raizējos par Deividu tēva slimības dēļ, bet citādi - ne�kādas vainas, - Kīts atbildēja, smaidot noraudzīdamies uz Oliviju. - Kauna lieta, ka ģimene satiekas tikai �ādos gadī�jumos, vai ne?

-���� Patie�ām, - Kellija atbildēja un aicināja visus iek�ā. Olivija devās saukt mājās bērnus, un tas viņai izdevās tikai ar lielām pūlēm. Kad viņas ienāca virtuvē - Sāra un Hloja ar pilnām jāņtārpiņu burkām rokā -, visi jau sēdēja ap vir�tuves galdu. Noraidījusi piedāvāto kafiju ar kūkām vai sviestmaizēm, Olivija uzticēja Hloju ar visu viņas vērtīgo burku Martas gādībai, bet pati uzveda aug�ā Sāru - bija laiks mazgāties un iet gulēt. Tikusi līdz gultai, Sāra saldi �ā�vājās, arī plakstiņi bija kļuvu�i pavisam smagi, tomēr viņa, kā alla�, vēlējās dzirdēt kādu stāstu. Apsēdusies uz gultas malas, Olivija noklausījās meitas vakarlūg�anu un pēc tam pastāstīja, ka reiz bērnībā no māla un akmeņiem uzbūvēju�si pagalmā feju namiņu. Naktī viņa piecēlusies no gultas, pa- raudzījusies pa logu un, pamanot, ka ap namiņu laidelējas jāņtārpiņi, nospriedusi, ka tās ir fejas. Izlavījusies no ista�bas, viņa�

Sāra bija aizmigusi.

Smaidīdama Olivija piecēlās, cie�āk apspraudīja bērnam apkārt segu un nekāpa vis lejā pie pārējiem, bet devās uz vannasistabu. Vannasistabas logs izgāja uz sētaspuses pagal�mu, un mazgājoties Olivijai �ķita, ka pie mājas apstājas vēl vairākas automa�īnas. Izkāpusi no vannas, viņa iztīrīja zo�bus, iezieda seju ar mitrino�u krēmu un palaida vaļā ma�tus, ko mazgājoties bija uzsējusi augstā zirgastē. Sukādama savēlu�ās �ķipsnas, viņa paskatījās pa logu un ievēroja stāv�vietā trīs ma�īnas. Melorijas "Miata", baltais "Lincoln", kas acīmredzot piederēja Airām, bet tre�ās ma�īnas īpa�nieku vi�ņa nezināja. Tomēr tas atklājās visai drīz - iznākusi no van�nasistabas, Olivija saskrējās ar Kārlu, kur� tuvojās viņai no kāpņu puses.

-��� Ko tu �eit dari? - viņa izbrīnīta pavaicāja. Olivija bi�ja tērpusies sārtā neilona bezpiedurkņu naktskreklā un pu�ķainā kokvilnas rītakleitā ar rāvējslēdzēja aizdari, bet Kārla skatiens piepe�i lika viņai justies gandrīz vai puskailai. Vi�ņa nebija domājusi, ka sastaps kādu - vismazāk jau nu Kār�lu - pa ceļam uz guļamistabu. Kamēr Lielais D�ons bija slim�nīcā, �ajā mājas daļā mitinājās tikai Olivija un Sāra.

-���� Nācu paraudzīties, vai man tomēr neizdosies pieru�nāt tevi nokāpt pie mums, - Kāris vieglā tonī teica. - Lejā notiek īsts ģimenes saiets. Sets teica, ka tu esot aizgājusi gu�lēt, bet es nospriedu, ka tomēr nāk�u un mēģinā�u tevi no�vest lejā.

Kāris aicino�i smaidīja. Se�as pēdas gar�, padrukns, bet nekādā ziņā ne resns, tum�brūni mati, no tēva mantotas riekstbrūnas acis, sirsnīga daba - Kāris patie�ām bija pie�vilcīgs vīrietis. �ī doma lika Olivijas acīm iemirdzēties, un viņa pārlaida vīrietim gandrīz vai cerīgu skatienu. Nē, lai cik pievilcīgs viņ� būtu, Olivija nespēja saredzēt Kārlā kaut ko vairāk par bērnības rotaļbiedru un palaikam visai apni�cīgu brālēnu. Jo labāk, viņa rezignēti nosprieda. Aizrau�a�nās ar Kārlu izraisītu tikpat daudz sare�ģījumu kā aizrau��anās ar Setu. Nez ko teiktu Kārla māmiņa - ragana -, uz�zinot, ka dēls sapinies ar Oliviju? Iztēlojoties Belindu �ādā situācijā, Olivija pasmaidīja. Tas gandrīz būtu tā vērts.

Olivijas smaids lika Kārla sejai uzstarot. Tomēr viņa pa�purināja galvu.

-��� Neesmu piemēroti ģērbusies, turklāt esmu ļoti nogu�rusi. Do�os vien uz gultu. Tomēr pateicos, ka atcerējies mani.

-��� Tu nepārdomāsi? - Kāris vīlies pārvaicāja.

Olivija papurināja galvu. Vēl pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem pierunāt viņu, Kāris padevās un nokāpa le�jā. Vēlreiz apraudzījusi Sāru, Olivija gāja gulēt.

Kad viņa laidās miegā, prātā ie�āvās Seta skatiens �o�vakar pagalmā aiz mājas. Atceroties, kā vīrie�a acis bija slī�dēju�as pār viņas augumu, elpa kļuva straujāka. Ja viņ� bū�tu pieskāries� �ī doma lika Olivijai nodrebēt, un miegs acumirklī pazuda kā nebijis. Viņu baidīja vēlmes, kas slē�pās pa�as zemapziņā. Olivija neparko nevēlējās, lai viņas seksuālās fantāzijas vītos ap Setu.

Galu galā, kad traucējo�ās domas joprojām neļāva aiz�migt, Olivija ķērās pie pārbaudīta paņēmiena - pateicības lūg�anas: Visuvarenais, pateicos Tev par Sāru, pateicos par man doto veselību, pateicos par jumtu virs galvas, dieni�ķo maizi un silto gultu; Visuvarenais, pateicos Tev par Sāru�

Ar smaidu uz lūpām viņa iegrima miegā. Pēc kāda lai�ka no sapņa skavām viņu izrāva spalgs kliedziens.

Sāra! Olivija acumirkli pamodās, neizprotamā veidā skaidri zinādama, ka kliegusi viņas meita. Atmetusi segas, viņa izlēca no gultas un skrēja uz Sāras istabu - kāda lai�me, ka ceļ� zināms kaut vai aizsietām acīm, jo �ī mājas daļa patlaban grima necaurredzamā tumsā. Uz gaiteņa slidenās koka grīdas, kas at�ķirībā no istabām un vestibila nebija klā�ta ar mīkstiem, austrumniecisku ornamentu greznotiem pa�klājiem, Olivija paklupa, it kā patie�ām pārvietotos ar aiz�sietām acīm.

- Sāra! Sāra! - Atrāvusi meitas guļamistabas durvis, Oli�vija tūdaļ pamanīja, ka naktslampiņa ir izslēgta, bet aizkaros pavērusies sprauga, pa kuru istabā ieplūst mēnesnīca. Telpā bija pietiekami gai�s, lai ieraudzītu, ka Sāra, stīvi izslējusies, sē� gultas vidū ar savandītu palagu ņudzekli apkārt.

Likdama meitu gulēt, Olivija alla� pārbaudīja visus lo�gu aizbīdņus. Vai tie�ām viņa bija atstājusi aizkaros �o spraugu, kas ielaida istabā bālu mēnesstaru? Viņa neatcerē�jās to redzējusi, kad bija nodzēsusi gaismu un uzmetusi Sā- rai pēdējo skatienu, - bet varbūt tobrīd mēness vēl nebija pakāpies pietiekami augstu?

-��� Sāra! - Olivija nospieda griestu lampas slēdzi, un tel�pu pārpludināja siltas, dzeltenīgas gaismas straume. A�i, bet pamatīgi aplūkodama meitu, Olivija nesaskatīja neko aiz�domīgu. Sapratusi, ka bērnam nekas nekait, viņa atvieglo�jumā uz brīdi atslīga pret durvju stenderi. Sirds me�onīgi dauzījās, elpa bija saraustīta, turklāt smeldza kājas īk�ķis, ko viņa paklupdama bija sadauzījusi. Bet tie bija nieki, gal�venais, ka Sārai nav noticis nekas ļauns. Bet kas gan varēja notikt dzimtās mājas dro�ajā patvērumā?

-��� Mammīt! - Saukdama viņu drebo�ā balsī, Sāra stiepa pretī abas rokas, it kā atkal būtu mazs bērniņ�. Steigdamās klāt, Olivija pamanīja, ka meitas seja ir balta kā palags, bet tum�ās, plati ieplestās acis izbaiļu pilnas. - Mammucīt�!

Sāra pavirzījās uz gultas malu, un viņas cie�i apskāvās. Olivija piesēda uz gultas. Pulkstenis uz naktsgaldiņa rādīja gandrīz puspieci. Sāras sārtais naktskrekliņ� bija mikls no sviedriem.

-���� Kaut kas� kāds stāvēja gultas kājgalī! - Piespiedusi seju mātes plecam, saraustīti murmināja Sāra. Olivijai pār muguru spēji pārskrēja drebuļi, un viņa apskāva meitu cie��āk. Kaut kas� Sāras gultas kājgalī� Olivijas bērnistabā, pie viņas gultas�?

-��� Vai te kāds bija? - Olivija pūlējās nomākt sajūtu, ka reiz jau piedzīvojusi kaut ko līdzīgu, un, nespēdama notu�rēties, paraudzījās uz �ūpuļkrēslu istabas stūrī, un atmiņa tū�daļ pakalpīgi uzzīmēja mātes tēlu. Olivijas intuīcija vēstīja, ka �ajā krēslā bie�i sēdējusi viņas māte, kamēr Olivija gulē�ja. Kāpēc māte bija sēdējusi �eit, kamēr Olivija gulēja? Caur smadzenēm slīdēja miglainu atmiņu driskas, bet pie skaid�rības Olivija netika. Tomēr atmiņas dzīvoja savu, no viņas neatkarīgu dzīvi�

-��� Tas bija ļoti liels� ar pliku pauri un skatījās uz mani!

-���� Kas skatījās, bērniņ? - Atmetusi prāto�anu, Olivija pievērsās meitai, vēlēdamās viņu pēc iespējas ātrāk nomie�rināt.

-��� Tas, kas stāvēja gultas kājgalī. Tam mugurā bija kaut kas tum�s - tāds kā apmetnis - un, pamanījis, ka skatos uz viņu� briesmonis pasmaidīja, un� un viņam bija ilkņi! - Atceroties pārdzīvotās izbailes, Sāru sāka purināt drebuļi.

-��� Ilkņi? - Olivija pārjautāja, piekļaudama bērnu cie�āk. Dīvaini, bet tie�i �ī detaļa - ilkņi - pēk�ņi darīja viņas sirdi mierīgāku. Lai kādi bērnības �ausmu tēli slapstījās Olivijas apziņas tālākajos nostūros, ilkņu gan tiem nebija.

-��� Es domāju, ka tas bija vampīrs - jāņtārpiņu karalis, - Sāra paziņoja, �ņukstēdama un trīcēdama no �ausmām.

Olivija atviegloti uzelpoja. Bailes pamazām sāka gaist. Vampīrs - jāņtārpiņu karalis? Tas neraisīja viņā nekādas aso�ciācijas. Un piepe�i Olivija visu saprata.

-��� Tas, no jūsu �āvakara rotaļas?

Cie�i piespiedusi seju mātes plecam un apvijusi rociņas ap viņas kaklu, Sāra pamāja ar galvu.

-���� Sāra, man �ķiet, ka tas bija tikai slikts sapnis. - Oli�vija noskūpstīja meitas vaidziņu.

Sāra papurināja galvu.

-���� Nē, tas nebija sapnis! Kad pamodos, viņ� tur stāvēja. Istabā bija tum�s - bet tu ta�u apsolīji, ka atstāsi lampiņu degam! - un es viņu redzēju no loga krīto�ajā gaismā. Es redzēju! Viņ� skatījās uz mani, un es redzēju viņa smaidu un ilkņus. Kad sāku kliegt, viņ� pagriezās uz loga pusi un� un pazuda!

-��� Tevi mocīja murgi, meitiņ. - Aizvien vairāk ticēdama, ka viņas bērnu glu�i vienkār�i mocīju�i murgi, Olivijas at�vieglojums auga augumā. Apskāvusi meitu, viņa atglauda tai no pieres matus un uzmundrino�i pasmaidīja.

-�������� Paskatīsimies, kas noticis ar lampiņu, - viņa teica, sau�dzīgi atbrīvodamās no bērna rociņām, kas cie�i skāva viņas kaklu. - Es atstāju degam naktslampiņu. Jādomā, ka kaut kas sabojājies..

Naktslampiņa bija balta porcelāna darinājums ar lētu, gofrētu aba�ūru. Pastiepusi roku, Olivija sataustīja un no�spieda slēdzi. Nekas nenotika. Saudzīgi atbīdījusi bērnu, vi�ņa piecēlās un palūkojās aiz naktsgaldiņa, lai pārbaudītu elektrisko auklu. Lampa bija pieslēgta rozetei. Galu galā Oli�vija pārbaudīja, vai spuldzīte ieskrūvēta pietiekami stingri, tad izrāva kontaktdak�u no rozetes un izskrūvēja spuldzīti. Visas �īs darbības modri vēroja Sāras nemirk�ķino�ais ska�tiens.

Visbeidzot Olivija pakratīja spuldzīti pie auss. Rakstu�rīgā skaņa apstiprināja viņas aizdomas.

-��� Spuldzīte izdegusi. - �ajā brīdī Olivija jau spēja runāt pavisam ikdieni�ķi. Slimīgā �ausmu sajūta, kam viņa gan�drīz bija ļāvusies, iedomājoties, ka kaut kas - vai arī kāds - patie�ām bijis meitas istabā, izkūpēja kā nebijusi. Nolikusi spuldzīti, viņa devās pie aizkaros pavēru�ās spraugas. - Tū�līt pārbaudī�u visus logus.

Atvilkusi aizkarus pla�āk, viņa aplūkoja vecmodīgi pa�matīgo vara aizbīdni, kas dro�i turējās cilpā un nebija iz�kustināts ne par milimetru glu�i tāpat kā iepriek�ējās pār�baudes laikā. Dro�ības labad Olivija to aptaustīja. Viss bija kārtībā, jo bija pilnīgi skaidrs, ka, izkāpjot ārā pa logu, ne�viens nespētu to aizbultēt no iek�puses. Ja �is "kāds", Sāras kliedziena iztraucēts, būtu meties laukā pa durvīm, vestibi�la tumsā Olivija viņu gan nespētu saskatīt, toties noteikti sa�dzirdētu un sajustu. Viņa bija izdrāzusies no savas guļamis�tabas jau pēc pāris sekundēm. Iebrucējs nepagūtu tik ātri aizbēgt.

-���� Logs ir aizbultēts, - Olivija paziņoja. Lai būtu pavi�sam dro�a, viņa pārbaudīja arī otru logu. Viss bija pilnīgā kārtībā.

-���� Tātad tas bija tikai slikts sapnis? - Sāra neviļus no�drebēja. Vaigos pamazām atgriezās sārtums, lai gan tramī�gā būtne gultā vēl nepavisam neatgādināja mundro un dzī�vespriecīgo Sāru.

-���� Tie�i tā. - Pamājusi ar galvu, Olivija atkal rūpīgi aiz�vilka aizkarus. Tad piegāja pie balti krāsotās kumodes, lai sadabūtu Sārai citu naktskreklu. - Bērniņ, apmainīsim nakts�kreklu. Tavējais ir mitrs.

-��� Es svīdu. - Noķērusi mātes pasviesto naktskreklu, Sā�ra nostīvēja sasvīdu�o un uzvilka tīro. Ari tas bija sārts krek�liņ� Bārbiju stilā - Olivijai bija palaimējies "Kmart" izpār�do�anā nopirkt uzreiz pusduci par 3,99 dolāriem gabalā. Sāra pameta mātei novilkto naktskreklu, un viņa to ielidi�nāja netīrās veļas grozā.

-���� Mammucīt! Vai es drīkstu gulēt pie tevis? Man tik un tā ir bail.

Kop� Sāra aprīlī bija sasniegusi visnotaļ cienījamo as�toņu gadu vecumu, �āda uzruna tika izmantota tikai ļoti no�pietnos brī�os. Parasti viņa lietoja daudz atturīgāko "mā- miņ".

-���� Protams, meitiņ. - Ja Sāra nebūtu pasteigusies pirmā, Olivija �ādu iespēju būtu piedāvājusi pati. Audzinot bērnu vie�na, Olivija baidījās kļūt pārlieku aizbildnieciska un īpa�nie- ciska, baidījās pārmērīgi izlutināt savu atvasi. Tāpēc viņas meitai jau no mazotnes bija sava istaba un gulta. Pat tajos laikos, kad Sāra vai ik vakaru vēlējās gulēt pie mātes, Olivija alla� bija pacietīgi nogaidījusi, kamēr bērns aizmieg, un tad aiznesusi Sāru uz bērnistabu. Tas tika darīts nevis tāpēc, ka viņa nevēlētos just līdzās savu bērnu - glu�i otrādi -, bet gan pa�as Sāras labad. Tomēr īpa�os apstākļos, kad bērns bija sa�slimis vai ļoti sarūgtināts, vai ari viņām abām bija nepiecie��ams just vienai otras tuvumu, Olivija atļāva Sārai pārnak��ņot savā gultā. Un tie�i tajās naktīs Olivija izgulējās vislabāk, jo pilnīgi skaidri juta, ka viņas bērns ir dro�ībā.

Līdz �im Olivijai nebija ienākusi prātā vienkār�a doma - kāpēc gan viņai likās, ka savā istabā Sāra nav pilnīgā dro��ībā?

Mazs bērns viens pats savā gultiņā - Olivijai �ķita, ka prātā ieskanas attāls trauksmes zvans�

-��� Māmiņ?

Olivija attapās, ka labu brīdi nekustīgi stāv līdzās gul�tai, ar neko neredzo�u skatienu blenzdama tuk�umā. Sāras skatienā bija iezagu�ās ba�as.

Olivija samirk�ķināja acis.

-���� Es glu�i vienkār�i prātoju, kurā gultā mēs gulēsim - manā vai tavā?

-���� Tavā, - Sāra apņēmīgi paziņoja, un Olivija neiebilda. Piekrizdama pamājusi ar galvu, viņa pastiepa roku, un Sāra a�i izlēca no gultas. Viņas rokrokā izgāja no istabas, pamez- damas durvis vaļā un gaismu neizslēgtu. Kaut ari Olivija bija pilnīgi pārliecināta, ka bailēm nav pamata, tomēr būtu gau��ām netīkami palikt bez vienīgā gaismas avota piķa melna�jā tumsā, kas bija apņēmusi visu mājas otro stāvu.

-��� Vai tev uz tualeti nevajag? - Olivija pajautāja. īsu brīdi pakavēju�ās vannasistabā, viņas devās uz Olivijas istabu. Bez redzama iemesla, glu�i vienkār�i pēk�ņas iedomas dzīta, Oli�vija paslepus no Sāras aizslēdza durvis, tiklīdz viņas bija spē�ru�as kāju pār slieksni. Naktslampiņas gaismā māte un mei�ta saritinājās zem segas, un Olivija izstāstīja smieklīgu, pa lielākai daļai sadomātu gadījumu no savas bērnības. Izsmē- jusies no visas sirds, Sāra beidzot aizmiga.

Tikai tad Olivija izslēdza lampiņu, apvija roku aizmi�gu�ajam bērnam un mēģināja aizmigt pati. Tomēr miegu gai�ņāja projām uzmācīga doma - vai savā istabā Sāra patie��ām bija redzējusi kaut ko - vai kādu�?

Vaboli vampīru? Absurdais pieņēmums �ķita smieklīgs, un Olivijai gribot negribot bija jāatmet �īs aizdomas. Sārai glu�i vienkār�i bija rādījies slikts sapnis.

Visuvarenais, pateicos tev par Sāru�

Lai�oties miegā, Olivijas dzirde uztvēra grīdas dēļu ie- �īkstē�anos vestibilā. Vienā acumirklī miegs pazuda kā ne�bijis, un viņā modri ieklausījās apkārt valdo�ajā klusumā. Tomēr pūliņi nedeva augļus - skaņa neatkārtojās. Vecās mā�jās ta�u alla� kaut kas �īkst, vai ne?

Olivija ilgi jo ilgi gulēja nomodā un klausījās. Pret rītu, joprojām apņēmusi Sāru ar sargājo�u roku, Olivija iekrita nemierīgā miegā.

Tikai krietnu laiku pēc tam, kad viņas bija atstāju�as is�tabu, aizstaigāju�as uz tualeti un iekārtoju�ās naktsguļai bla�kusistabā, viņ�, vēlreiz paglūnējis laukā un pārliecinājies, ka gaiss tīrs, izlīda no gultas apak�as.

Viss bija karājies mata galā. Viņ� sāka zaudēt iemaņas. Kop� iepriek�ējās reizes bija pagājis pārāk ilgs laiks.

Tā nu gan ir laime, ka māmiņām nekad neienāk prātā pārbaudīt pagultes un sienas skapjus!

�ī doma izraisīja smaidu. Viņ� jutās labi. Īstenībā pat pārsteidzo�i labi. Bija pacilāts, apņēmības pilns un gatavs pa�nākt savu.

Kaut ari plāns �onakt bija izgāzies, viņa kaislība auga augumā.

Drīz viņ� atkal tiksies ar mazo mis Sāru.

Pat ļoti drīz.

Grandaila, Luiziānas �tats, 1974. gada 17. jūlijs

-��� Tēti, lūdzu, nef.j projām, kamēr f.s aizmiegu. Man bai�les palikt vienai. - Megijas Monro balss skanēja lūdzo�i. Ap�vilkusi purpursārtu pid�amu ar sīku, sārtu ziediņu rakstu, viņa stāvēja brīvdienām noīrētās koted�as durvīs - mājele atradās tikai pāris kvartālu attālumā no pludmales. Meite�nes kājas, kas rēgojās laukā no ri�ainajām pid�amas biksēm, bija tievas kā dzērvei, bet dzeltenie, sprogainie mati vērta viņu līdzīgu pienenei. Vinss, viņas tēvs, jau bija ticis līdz no�pluku�ā lieveņa kāpnēm. Viņam, raugi, esot jādodas projām, bet Megijai vajagot līst gultā. Parasti meitene nemēdza ne vārdiņa pīkstēt tēvam pretī, jo baidījās no tēva pat tad, kad viņ� �ķita esam glu�i labā omā. Tomēr vēl vairāk viņa bai�dījās pēc tumsas iestā�anās palikt viena �ajā pussagruvu�ajā būdā.

-�������� Velns parāvis, Megij, tev ta�u jau ir deviņi gadi! Tu esi pietiekami liela, lai mazu brītiņu padzīvotu savā noda�bā. - Uzlūkojot pār plecu Megiju, tētis �ķita aizkaitināts, bet saniknots vēl ne.

Pametusi baiļpilnu skatienu uz tum�ajām ēnām, kas lo��ņāja pār nekopto mauru koted�as priek�ā, Megija iedomā�jās, ka puskrēsla drīz vien sabiezēs par necaurredzamu tum�su, un, krampjaini norijusi siekalas, mēģināja vēlreiz.

-��� Tētiņ, lūdzu! Apsolu, ka ļoti ātri aizmig�u, esmu jau pavisam miegaina�

-���� Būt' es zināj's, ka tev vajag aukli, nemū�am nebūtu ņēmis tevi līdzi! - Negantais skatiens sarāva Megijas iek�as �okurā. Viņa zināja, ka tūdaļ tētis kļūs īsti nikns. - Taisies, ka tiec uz gultu, bet es drīz bū�u atpakaļ, skaidrs?

To teikdams, viņ� atrāva durvis, tās ar troksni aizcirz�dams aiz sevis. Megija bezcerīgi noraudzījās, kā tētis iesē��as ko�zilajā "Chevy Impala" un aiztraucas projām. Labi pazīdama sava tēva iera�as, Megija zināja, ka viņ� pārradī�sies ap sauleslēktu piedzēries kā mārks un nikns kā pūķis.

Kāpēc mammai vajadzēja sacelt tādu brēku un �ēloties, ka tētis pārāk maz laika pavada kopā ar Megiju? �ā iemes�la pēc viņai tagad jānīkst �eit. �ķir�anās prāvas laikā mam�ma kliedza, ka tētis par maz rūpējoties par meitu, tāpēc vē�lāk viņ� bija piezvanījis un paziņojis, ka noīrējis māju pludmalē un vedīs Megiju brīvdienās, lai viņi varētu kādu laiku pavadīt kopā un mammai vairs nebūtu iemesla gaus�ties un �ēloties, ka viņ� neko nedara savas meitas labā. Starp citu, viņ� dara gan, tikai biju�ajai sievai glu�i vienkār�i pā�rāk patīk gausties.

Mamma vēlāk bija mēģinājusi visu vērst par labu, ap�galvodama, ka Megija nekur nebrauks, tomēr bija jau par vēlu. Tiesnesis bija pasludinājis savu lēmumu, un Megijai va�jadzēja doties brīvdienās kopā ar tēvu.

Kad viņ� vakarrīt bija ieradies pēc meitas, mamma ar tēti bija sarīkoju�i savas parastās vārdu kaujas pagalma vidū, visu kaimiņu acu priek�ā. Paldies dievam, ka viņai beidzot esot pieticis prāta iz�ķirties un uz visiem laikiem padzīt vi�ņu ellē ratā no savas dzīves, beigu beigās mamma bija klie�gusi. Tētis, paraudzījies uz apkārtējo māju atvērtajiem lo�giem, aiz kuriem vīdēja cilvēku silueti, pusbalsī noteica "kuce tāda" un, neielaizdamies tālākās runās, iesēdās ma�ī�nā. Tad mamma bija apskāvusi Megiju, noskūpstījusi uz vai�ga un piekodinājusi rūpēties pa�ai par sevi, jo tēvs jau to nedarī�ot. Pēc tam Megijai neatlika nekas cits kā vien sēs�ties ma�īnā un doties projām no mājām.

Uz �o būdu, kurā Megijai būs jāpavada nakts vienai. Arī tētim galu galā esot brīvdienas, un viņ� neļau�ot tās maitāt ar muļķīgu �inkstē�anu.

Iestājoties krēslai, pagalms kļuva aizvien tum�āks un drūmāks. Nodrebēdama Megija iegāja mājā un rūpīgi aiz�slēdza durvis. Ja viņa ielīdīs gultā tūlīt, varbūt palaimēsies aizmigt, iekams iestājas nakts; tad viņa neko neredzēs un ne�apzināsies, ka palikusi tumsā viena pati.

Megija steig�us devās uz koted�as vienīgo guļamistabu - tētis gulēja tepat uz izvelkamā dīvāna -, ielīda gultā un, sa�ritinājusies kamoliņā, pārvilka segu pāri galvai. Tad atcerē�jās, ka drīz ta�u satumsīs pavisam, bet viņa bija aizmirsusi iedegt gaismu. A�i izlēkusi no gultas, Megija steidzās no tel�pas telpā, klik�ķinādama elektrības slēd�us, un visas trīs is�tabas drīz vien pārpludināja elektriskās gaismas straume. To paveikusi, viņa devās atpakaļ uz gultu, saritinājās kamoli�ņā, atkal pārvilka segu pāri galvai un lūdzās, lai miegs ne�liktu uz sevi gaidīt.

Guļvieta oda pēc pelējuma un vēl kaut kā - tā vien �ķi�ta, ka to pirms krietna laika kāds pieslapinājis. Kondicio�nētājs bija sabojājies, un smaka un karstums panāca savu - Megija drīz vien juta, ka rīkles galā sakāpj nelabums. Lai izvemtos, būtu jāpieceļas un jādodas uz vannasistabu, tomēr bailes bija pārāk spēcīgas, tāpēc viņa nolēma nekur neiet un pafantazēt par visādām jaukām lietām. Megija iztēlojās, ka kļuvusi par skaistu princesi, vārdā Elisona, kas dzīvo apbur�tā pilī uz tālas salas un draudzējas ar vienradzi Dezlu.

Tā bija viņas iemīļotā fantāzija, ko viņa lika lietā ikreiz, kad jutās izbiedēta un vientuļa. Drīz vien, pārvērtusies par Elisonu, kas vienrad�a mugurā traucas caur mākoņiem de�besu tālēs, Megija nemanot iemiga.

Uztrūkusies no miega, viņa nezināja, cik ilgi gulējusi, to�mēr �ķita, ka pagājis diezgan ilgs laiks, jo mājās bija pārra- dies tētis. Atvēris guļamistabas durvis, viņ� nodzēsa gaismu un pienāca pie Megijas gultas.

- Tēti? - Mirk�ķinādama salipu�os plakstiņus, viņa iz�bāza galvu no segas apak�as, priecādamās, ka beidzot var ieelpot mazliet tīrāku gaisu. Tētis stāvēja pavisam tuvu un no aug�as noraudzījās uz viņu. Kad Megija grasījās pieslie�ties sēdus, tētis pēk�ņi metās viņai virsū un iegrūda sejā mit�ru, pēc benzīna smirdo�u lupatu, ar otru roku stingri satver�dams meitenes pakausi, lai neļautu viņai izrauties. Norīstījusies Megija ar izmisīgu rāvienu uz mirkli atsvabi�nājās no tvēriena, pacēla acis un ieraudzīja, ka tas nemaz nav tētis, bet pilnīgi sve�s vīrietis.

Me�onīgas izbailes vairoja spēkus, un meitene turpinā�ja cīniņu.

Tomēr spēcini bija par vājiem. Pēc minūtes Megijas acis pārgriezās un ķermenis kļuva ļengans.

Nozagt mazas meitenes no viņu gultiņām bija viņa vis�lielākā bauda un prieks. Bie�i vien mazās bija nesen izkā�pu�as no vannas, tāpēc smar�oja tīri un saldi. Viņam tas ār�kārtīgi patika. Bērni savās mājās jutās dro�ībā, un tam ticēja arī viņu vecāki, savukārt viņ� vai plīsa no smiekliem, iedo�mādamies, kādu seju rāda māmiņa, kas no rīta vairs neat�rod savu bērnu. �īs meitenītes attēlu viņ� pirms pāris nedē�ļām bija ieraudzījis uz piena pakas, kuras uzraksts vēstīja: vai esat redzēju�i �o bērnu? Tas lika viņam iesmieties. Skaidrs, ka viņ� bija redzējis. Tomēr viņam pat prātā nenā�ca, ka uzvara iekritīs rokās tik drīz.

Tā vien �ķita, ka �is meitēns pieder pie tiem, kas prot sevi aizstāvēt. Ja tā, viņam tiks viens prieciņ� vairāk. Pro�tams, kad viņa redzēs, kur nokļuvusi, un sapratīs, ko viņ� grasās darīt, cīņas spars izkūpēs kā nebijis. Un tomēr būs ļoti interesanti pavērot �o sejiņu brīdī, kad �ī atskārta no�nāks līdz viņas sapra�anai. Varbūt viņ� meitēnu uz laiku pa�slēps kādā piemērotā vietiņā. Pietaupīs līdz brīdim, kad vairs nespēs izturēt ne mirkli ilgāk.

Tā tik būs bauda - cīniņ� pa�am ar sevi, mēģinot pēc iespējas ilgāk apslāpēt iznīcino�o vēlmi.

Protams, bauda tā būs vienīgi viņam. Traukdamies pa starp�tatu �oseju uz ceļamērķi, viņ� nosmējās vēlreiz. Suņa būrī iesprostotā rotaļlietiņa atradās kravas nodalījumā. Sprie�ot pēc skaņām, kas atplūda no turienes, meitēns sāka atgūt sajēgu.

- Māmiņ� - Megija ievaidējās.

Dārgumiņ, tu vairs nekad neredzēsi savu māmiņu, viņ� nodomāja.

Tad pasmaidīja baudas priek�nojautās. Nākamā doma lika smaidam pārvērsties skaļos smieklos. Savām gaitām viņ� alla� izmantoja necilu, neviena neievērotu, baltu furgoniņu.

Varbūt patiesības labad viņam derētu nolīgt kādu, kas uzkrāsotu uz furgoniņa smaido�u seju un uzrakstu briesmonis?

Varbūt tad bērneļi muktu no viņa, ko kājas nes?

Atlikusī brīvdienu daļa Olivijai paskrēja nemanot. Div�reiz zvanīja Lamārs Lenigs, vienreiz uzaicinādams viņu uz kino Batonrū�ā, otrreiz - ielūgdams uz kopīgu len�u, pus�dienām vai vakariņām, izvēli atstājot Olivijas ziņā. Abas rei�zes puisis saņēma atteikumu. Piezvanīja un atbrauca ciemos sena Olivijas draudzene no Svētās Terēzas skolas laikiem - Lī Enna Hobarta, vīra uzvārdā D�eimsa, kura dzīvoja Len- d�elā un bija precējusies ar vietējo aptiekāru. Viņas atcerē�jās trakulīgos jaunības laikus, un no Lī Ennas Olivija uzzi�nāja, ka viņas atgrie�anās pilsētiņas ļau�u valodās ir temats numur viens.

Pārējo laiku viņa pavadīja kopā ar Sāru un no jauna ie�pazina savu ģimeni. Uz vakara maltīti vai ik dienas ieradās viens vai vairāki radinieki; paretam gadījās pāris sīku nesa�skaņu, bet kopumā vakari tika pavadīti visai jautri.

Se�u mēne�u ilgajā Kellijas ķīmijterapijas kursā ik pēc trim nedēļām bija paredzēta viena atpūtas nedēļa, kuru viņa pavadīja mājās, pūlēdamās pēc iespējas pilnvērtīgāk atgūt spēkus, pirms - pa�as Kellijas vārdiem runājot - "viņi atkal sāks pilināt vēnās indi". Savukārt Sets mājās gandrīz nebija sastopams. Olivijai �ķita, ka viņ� dala savu laiku starp "Ār- �eru jahtu" uzņēmumiem un slimnīcu, tomēr tie bija tikai pieņēmumi. Deivids un Kīts uz nenoteiktu laiku bija apme�tu�ies garзonniиre - vecpui�u namiņā. Kīts, Deividam nedzir�dot, bija vaļsirdīgi paskaidrojis, ko nozīmē �is "nenoteiktais laiks" - viņi nebrauk�ot projām, iekams Lielais D�ons ne�bū�ot vai nu nomiris, vai arī sācis atveseļoties. Tā kā Dei�vids bija nodevis sava restorāna vadības gro�us citam, viņa ilgsto�ā prombūtne biznesam īpa�i nekaitēja.

Arī Hloja bie�i vien nebija mājās, jo nodevās savām da��ādajām interesēm. Viņa apmeklēja peldē�anas un tenisa no�darbības, klavierstundas un rotaļu grupu - meitenes dienas re�īms nudien �ķita gau�ām saspringts. Sāru uzaicināja pie�vienoties rotaļu grupai, jo Kellija bija pārliecināta, ka mei�tenei patiks Hlojas draugi. Tomēr palikusi vienatnē ar mā�ti, Sāra mīļi lūdza, lai viņu turp nesūta. Meitenei nepatika iepazīties ar sve�iem, ja vien bija iespējams no tā izvairīties. Olivija atļāva Sārai palikt mājās, jo neredzēja iemeslu, kā�pēc meitai noteikti vajadzētu iedraudzēties ar �ejienes vien�audzēm, - viņu apciemojums Lend�elā gandrīz bija galā.

Vakarus Sāra un Hloja pavadīja kopīgās rotaļās - abas spēlējās ar Bīnijiem vai noņēmās ar videospēlēm Hlojas is�tabā. Nedēļas sākumā laiks iegadījās samērā lietains, tāpēc jāņtārpiņu medības netika atkārtotas, un Olivijai pret to ne�bija iebildumu. Sāra viena pati mierīgi vadīja naktis Olivi�jas vecajā istabā, un viņas mātei vairs nebija jāraizējas par jauniem vampīrisku jāņtārpiņu karaļu uzbrukumiem. Tomēr, atceroties nemierīgās nakts pārdzīvojumus, abas vēl jopro�jām juta satraukumu.

Kaut ari tas bija tikai nelāgs sapnis.

Hlojai laiku pa laikam uznāca sliktas omas uzplūdi, tomēr meitenes satika glu�i labi, jo Sāra alla� pauda maz�liet pārspīlētu gatavību izpildīt Hlojas vēlē�anās.

Olivija un Sāra priecīgu prātu pavadīja daudzus brī�us kopā, izpētīdamas apkārtni, kad laiks to atļāva, un kopīgi lasīdamas grāmatas, kad laukā lija. Olivija bie�i aizņēmās Kellijas "Lincoln", lai abas ar meitu dotos uz pilsētiņu un aplūkotu Olivijas bērnības dienu iemīļotās vietas un pana�- ķētos ar saldējumu.

Oliviju gandrīz pastāvīgi mocīja vainas izjūta, jo vien�tuļai, strādājo�ai mātei nekad neatlika pietiekami daudz lai�ka, ko veltīt savam bērnam. Sāra pēc skolas uzturējās pie kaimiņiem, un arī vakaros, kad Olivija pārnāca mājās no darba, viņām neizdevās mierīgi pabūt kopā, jo bija jāgata�vo vakariņas, jāpilda mājasdarbi, jāsarūpē nākamās dienas len�s un jāgludina drēbes - vārdu sakot, jātiek galā ar sīko ikdienas darbu gūzmu. Olivijai visvairāk pietrūka laika. Brī�va laika, ko veltīt meitai. Olivija alla� bija vēlējusies �ādas brīvdienas ar nesteidzīgām pastaigām, lasī�anu un sarunām.

Viņas bija nodomāju�as atgriezties Hjūstonā piektdien. Olivija bija nopirkusi biļetes uz "Greyhound" autobusu braucienam abos virzienos, un viņām vajadzēja ierasties Ņū- roudas pieturā jau se�os no rīta. Iebrauku�as Hjūstonā vēlu vakarā, viņas paņems no autoostas stāvvietas ma�īnu un do�sies mājās. Nedēļas nogalē atliks pietiekami daudz laika, lai atpūstos no garā pārbrauciena un sapirktu visu nepiecie�a�mo mācībām, kas sāksies nākamās nedēļas tre�dienā. Pirm�dien pulksten astoņos no rīta Olivijai bija jāierodas darbā.

Viņu dzīve atkal ritēs ierastajās sliedēs. Tiesa gan, ar vie�nu izņēmumu. Tagad, kad sarautās attiecības bija atjaunotas, Olivija vēlējās atgriezties dzimtajās mājās, cik bie�i vien ie�spējams, - it īpa�i Lielā D�ona un Kellijas slimības dēļ. Len- d�elas plantācija vairs nebija tikai tāls sapnis par senajiem, labajiem laikiem, sapnis, kuru stāstot ieaijā miegā bērnu. Len- d�ela atkal bija kļuvusi par Olivijas dzimtajām mājām.

Tre�dienas pēcpusdienā Oliviju un Sāru pastaigas laikā pārsteidza pēk�ņa lietusgāze. Laiks bija tik karsts, ka lāses, pieskaroties ādai, nesniedza veldzi. Zāliens kūpēja un garo- ja. Gaisā vēdīja smaga mitras zemes un sausser�u smar�a. Viņas bija devu�ās meklēt pāva spalvas, jo Sāra, kurai bija izdevies atrast veselas �etras, bija iedegusies aizrautībā, vē�lēdamās izveidot krā�ņu kolekciju. Kad, rokās sadevu�ās, māte un meita smiedamās uzskrēja pa kāpnēm verandā, vi�ņām uzsauca sveicienus Kellija un Kīts, kuri sēdēja baltos pītos �ūpuļkrēslos netālu no �ūpolēm - starp citu, glu�i tā�das pa�as �ūpoles bija ari otrā stāva galerijā. Virs viņu gal�vām piecpadsmit pēdu augstumā �ķietami traucās debesīs di�vi izbāzti fazāni, ko �ārlijs pirms divdesmit pieciem gadiem bija piekāris pie verandas griestiem. Uz grīdas starp abiem krēsliem bija novietota liela, brūna kartona kārba.

-���� Nāciet abas �urp! - Kellija uzsauca, aicino�i mādama ar roku.

Tērpusies miklā, lietus lā�u izraibinātā dzeltenā krekli�ņā un no veciem d�insiem pārtaisītos �ortos (ārpus darba tas bija gandrīz vai viņas iecienītākais apģērbs), Olivija ju�tās drusku neomulīgi un gandrīz vai vēlējās noraidīt aicinā�jumu. Tomēr atliku�ais vieso�anās laiks bija sarucis pavisam īss, un viņa vēl nebija paguvusi izrunāt ar Kelliju visu, kas sakrājies uz sirds. Tāpēc viņa piekrizdama pasmaidīja un grasījās pievienoties abiem sēdētājiem. Sāra paraustīja māti aiz rokas. Olivija jautājo�i uzlūkoja meiteni.

-���� Vai es drīkstu iet paskatīties multenītes? - Sāra �uk�stus jautāja. Aiz "vecpui�u namiņa" uzstādītais satelītante- nas �ķīvis nodro�ināja Lielās mājas iemītniekiem iespēju ska�tīties visvisādas televīzijas programmas, no kurām vismaz trīs bez pārtraukuma raidīja multiplikācijas filmas. Sārai tas nozīmēja glu�i vai septītās debesis, jo Hjūstonā viņas vis�pār nevarēja atļauties sev kabeļtelevīzijas pakalpojumus. Lend�elā meitene skatījās televizoru gan kopā ar Hloju viņas

istabā, gan ari viena pati pie lielā aparāta dzīvojamā istabā.

-��� Protams, bērniņ. - Olivija palaida vaļā meitas roku, un bērns, apveltīdams māti ar pateicīgu smaidu, nozuda durvīs.

-��� Vai aplūkojat fotogrāfijas? - Olivija pienāca pie Kel- lijas un Kīta. Jautājums bija lieks - abi sēdētāji, �irgti saru�nādamies, sniedza no rokas rokā momentuzņēmumus. Dei- vids gandrīz visu dienu nodzīvoja slimnīcā, bet Kītam, kur�, tāpat kā Olivija, netika laists Lielajam D�onam ne tuvumā, bija ļoti daudz brīva laika, ko viņ� labprāt pavadīja Kellijas sabiedrībā. Kellija jokodamās mēdza dēvēt viņu par savu svaini. �ķita, ka Kīts to uzskata par komplimentu, un viņ� visiem spēkiem centās izturēties pret Kelliju ar īpa�u labvē�lību.

-��� Olivij, �īs es glabāju tev, - Kellija sacīja, ar rokas mā�jienu norādīdama uz kartona kārbu. - Man �ķita, ka vienā jaukā dienā tu vēlēsies tās paņemt.

Olivija pamanīja, ka krustmāte tur rokā kādu fotouz�ņēmumu - attēlā bija redzama skaista, tum�mataina sievie�te, kas bija notupusies aiz eņģeliska izskata mazas meitenī�tes kuplos kruzuļu svārciņos. Mazā spieda pie krūtīm milzīgu, dzeltenmatainu lelli.

Lelli sauca par Viktoriju Elizabeti.

Olivija atskārta, ka raugās attēlā, kurā bija iemū�ināta viņa pati kopā ar māti.

Uz mirkli Olivijai �ķita, ka viņa neviļus iekāpusi karu�selī, kas cauri gadiem aiznesis viņu atpakaļ pagātnē. Galva �ķita dīvaini tuk�a, mocīja viegls nelabums. Attēls Kellijas rokā zaudēja asumu, un Olivijai sāka likties, ka viņa ir ma�za apaļvaidze, kas no attēla raugās savā pieaugu�ajā līdzi�niecē.

Olivija atkal juta tikko jau�amu mātes parfīma dvesmu.

-��� Tu esi izlieta Selīna, - Kellija apmierināta konstatēja, pievērsusi skatienu fotogrāfijai. - Līdzīgas kā divas ūdens lāses. �ķiet, ka Sāra dienās izskatīsies tāpat.

-��� Patie�ām apbrīnojama līdzība, - piekrita Kīts, parau�dzījies uz Oliviju. Viņ� pētīja attēlu, ko turēja rokā.

Olivija nevēlējās pieskarties fotogrāfijai. Nevēlējās re�dzēt, nevēlējās atcerēties. Instinktīvi vairījās skatīties, salī�dzināt, paņemt rokā attēlu, kuru Kellija bija pastiepusi vi�ņai pretī. Tomēr tā būtu muļķīga rīcība - lai neteiktu vairāk. Jo tas nozīmētu noliegt māti, sevi un zināmā mērā arī Sāru.

- Līdzība patie�ām ir apbrīnojama, - paņemdama attē�lu, saspringtā balsī apstiprināja Olivija. Uzņēmums bija iz�darīts ar "Polaroid" kameru, un krāsas gadu gaitā bija sā�ku�as balēt. Fotogrāfijas maliņas �ķita stīvas un gludas kā plastmasa. Nespēdama piespiest sevi ieskatīties uzņēmumā, kurā bija iemū�ināta smejo�a māte un meita viņu dzīves lai�mīgākajos mirkļos līksmā neziņā par drūmo nākotni, Oli�vija apgrieza fotogrāfiju otrādi.

Un ieraudzīja apak�malā ar melnu tinti rakstītus vārdus. Sīki, slīpā, akurātā rokrakstā savīti burtiņi. Livija un es. Da�tums - 1976. gada 13. jūnijs.

Tas bija mātes rokraksts. Olivija to atcerējās tikpat skaidri kā pa�as vārdu.

Pēk�ņi Olivijai sagriezās galva, un viņai �ķita, ka tūdaļ paģībs. Pieturēdamās pie Kellijas krēsla atzveltnes, viņa ar pūlēm noturējās kājās, drūmi apņēmusies nepadarīt sevi par apsmieklu.

Kas ar viņu galu galā notiek? Vai tad tā nebija viņa, ku�ra alla� bija skumusi, ka atmiņu par māti saglabājies tik maz? Viņa, kura gadiem ilgi no�ēloja, ka aizmukusi no mā�jām, paņemdama līdzi tikai �emodānu ar apģērbu? Olivija toreiz bija pametusi itin visu - sākot no bērnībā iemīļota�jiem mīkstajiem zvēriņiem līdz vidusskolas abiturientes gre�dzenam. Tajā brīdī viņai neeksistēja nekas cits, vienīgi Ņū- vols.

Mīļais dievs, kāda viņa toreiz bijusi muļķe!

Bet arī tajos laikos, kad Olivija vēl dzīvoja Lend�elas plantācijā, piemiņlietu no mātes nebija saglabājies īpa�i daudz. Visas Selīnas mantas - gan apģērbi, gan fotogrāfijas - drīz pēc viņas nāves bija nez kur pagaisu�as.

Kas no acīm prom, tas no sirds ārā. Olivija atcerējās �o teicienu, tikai nezināja, kas un kādā sakarībā bija to teicis. Var jau būt, ka viņa bija apjautājusies par mātes mantām. Bet kas lai to tagad vairs zina?

Vai viņa, Selīnas meita Olivija, smejo�ā apaļvaidze no fotogrāfijas, bija izdziedinājusies no zaudējuma sāpēm? Pirms iera�anās Lend�elas plantācijā Olivija, ne mirkli ne��aubīdamās, atbildētu apstiprino�i.

Toties tagad viņa zināja, ka tie ir maldi. Brūce bija ap- dzijusi, bet sāpes nebija rimu�as.

Varbūt istā izdziedinā�anās sāksies tikai pēc tam, kad Olivija aplūkos mātes fotogrāfijas un iztaujās Kelliju par vi�ņas dzīvi, tādējādi pie�ķirot atmiņu tēlam dzīva cilvēka vaib�stus?

-���� Vai tev nekas nekait, Olivij? - Kīta skatiens un jautā�jums pauda vieglas ba�as.

-���� Viss kārtībā. Es glu�i vienkār�i nezināju, ka saglabā�jies �āds attēls. Domāju, ka visas fotogrāfijas sen izmestas laukā. - Dziļi ievilkusi elpu, Olivija pagrieza attēlu pret se�vi un saņēmās, lai ielūkotos tajā ar bezkaislīgas vērotājas skatienu. Līdzība patie�ām neticama, viņa nodomāja. Gan�drīz vai �ķita, ka tā ir Olivijas un trīsgadīgās Sāras fotogrā�fija.

-���� Dārgā, vai tie�ām tu domā, ka es būtu atļāvusies iz�mest piemiņlietas? - Kellija pārmeto�i teica. - Tās pieder tev. Viss gadiem ilgi glabājās bēniņos. Tur stāv arī tavas mantas - viss, kas palika tavā istabā pēc aizbrauk�anas. Pati ar sa�vām rokām visu sasaiņoju kastēs.

-���� Patie�ām�? - Pacēlusi acis no fotogrāfijas, Olivija ne�dro�i pasmaidīja. - Nespēju ticēt, ka tu� pēc tam, kad tik neglītā veidā biju� aizlaidusies. Paldies. Un īpa�s paldies par mātes fotogrāfijām. - Vēlreiz paraudzījusies attēlā, viņa at�kal pievērsās Kellijai. - Domāju, ka man ir pienācis laiks tās aplūkot.

-����� Olivij, apsēdies un kopā ar Kelliju mierīgā garā ap�skati tās visas. - Kīts piecēlās un atbrīvoja vietu �ūpuļkrēs�lā. Kad Olivija mēģināja protestēt, viņ� atvairīja iebildumus ar noraido�u rokas mājienu. - Vai tie�ām tu domā, ka es uzticē�u pusdienu pagatavo�anu Martai - kaut ari viņa ir lāga dvēsele? Neaizmirsti, ka kulinārijas jomā esmu īsts brī�numdaris.

Kaut arī �ie vārdi izklausījās pēc joka, Olivijai radās ie�spaids, ka Kīts nebūt nejoko. Pietika atcerēties, ka Kīts sa�vulaik bija ieguvis �efpavāra izglītību un viņi ar Deividu ie�pazinu�ies pirms aptuveni trīsdesmit gadiem, kad abi kopā strādāju�i kādā Ņūorleānas restorānā: Kīts bija pavārs, bet Deivids - viesmīlis. Ar rokas mājienu norādījis uz brīvo vie�tu, Kīts nozuda durvīs. Savukārt Olivijai neatlika nekas cits kā visai negribīgi apsēsties �ūpuļkrēslā un ķerties pie veca�jām fotogrāfijām, kas neizbēgami uzvandīs atmiņas par sen miru�o māti.

Olivija nebija gatava �īm atmiņām. Jau viens vienīgs skatiens uz mātes seju attēlā bija izraisījis glu�i vai fiziskas sāpes.

Tomēr vairs nebija kur sprukt, un Olivija izvilka no kār�bas sudraba rāmītī ievietotu fotogrāfiju. Kāzu bilde: māte pieguļo�ā ziloņkaula krāsas līgavas tērpā, balti cimdotajā ro�kā - sārtu orhideju un frēziju pu�ķis. Līdzās, starojo�i smai�dīdams, stāv D�eimss Ar�ers, augumā gar�, gai�matains un ļoti izskatīgs vīrietis, tērpies tum�zilā uzvalkā ar pogcauru�mā iespraustu orhideju. Pie viņu kājām sē� mazulīte sārtā, kruzuļotā kleitiņā, mazos, baltos zābaciņos ieautām pēdi�ņām un sīku ro�u vainadziņu tum�ajos, pūkainajos matiņos.

�ī mazulīte bija viņa, Olivija.

Ap�ilbino�i spilgtā atmiņu uzplaiksnījumā viņa atskār�ta, ka �ī fotogrāfija kādreiz di�ojusies goda vietā uz nakts�galdiņa pie mātes gultas. Olivijai atkal sāka reibt galva.

- Vai tu zināji, ka D�eimss iepazinās ar Selīnu, kad vi�ņa strādāja "Ār�eru jahtu" būvētavā? - Kellija vaicāja.

Nespēdama parunāt, Olivija pakratīja galvu. �ķita, ka sudrabā ierāmētā fotogrāfija kļūst aizvien smagāka. Noli�kusi to klēpī, viņa atbalstīja pakausi pret pīto krēsla atzvelt�ni. Viņa atcerējās vecāku guļamistabu. Tā atradās viņas is�tabai pretējā vestibila pusē. Māte bija mitinājusies tur kopā ar savu viru, bet Olivija bie�i vien rītos bija pārdipinājusi pāri vestibilam un iesprukusi gultā vecākiem pa vidu. Māte bija apskāvusi meitiņu, patēvs bija jokojis un smējies�

Guļamistabas sienas bija bāli sārtas. Sārtā bija Olivijas mīļākā krāsa. Glu�i tāpat kā Sārai. Dro�i vien arī mātei, ja jau viņa bija pie�ķīrusi laulāto guļamistabai �o maigi sievi��ķīgo toni.

-���� Tā ir patiesība. Selīna bija ieradusies Lend�elā no Grandkeilo.

Kellija domīgi sarauca pieri. Olivija skaidri redzēja sa�vā priek�ā krustmātes seju, tomēr viņai �ķita, ka raugās uz Kelliju caur stikla sienu. Olivija bija atslīgusi krēslā, dīvaini nespēcīgās rokas tik tikko skāra klēpī novietoto fotogrāfi�ju. Viņa jutās savādi nekustīga, itin kā ikviena kustība pra�sītu neiedomājami lielu piepūli. Dro�i vien viņas seja bija balta kā palags�

-��� Vai vēlies dzirdēt visu patiesību, Olivij? Bet varbūt to�mēr ne?

Ar lielām pūlēm Olivija sakustējās un pievērsa skatienu fotogrāfijai sudraba rāmītī. Māte izskatās tik jauna� vai�rākus gadus jaunāka nekā �obrīd Olivija. Viņa zina par māti tik maz�

Livija un es. Prātā ie�āvās vārdi uzņēmuma otrajā pusē. Uzraksts �ķita mājīgs un omulīgs.

Dzīve kopā ar māti bija mājīga un omulīga. Smieklu, mīlestības un sirsnības pilna dzīve.

Olivijas sirdī iedūrās dzelonis. Kaut arī atmiņas bija ne�skaidras un izbalēju�as, tās izraisīja skaudru un skaidru emo�ciju uzplūdu.

-��� Protams, ka es to vēlos, - Olivija atbildēja. Balss �ķi�ta piesmakusi. Tomēr viņa saprata, ka vēlas uzzināt visu līdz pēdējam. Pēk�ņi tas likās ārkārtīgi svarīgi.

Kellija līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

- Tavu īsto tēvu es nepazinu, bet Selīna stāstīja, ka viņ� esot nodarbojies ar garneļu zveju un pāris mēne�u pirms ta�vas piedzim�anas gājis bojā nelaimes gadījumā uz kuģa. Pēc tam tava māte bija nokļuvusi bezcerīgā situācijā - ne nau�das, ne māju, ne darba, ne ģimenes, kas varētu sniegt atbal�stu. Viņa ieradās Lend�elā pie savas draudzenes, kas strā�dāja Ār�eru uzņēmumā par mēbeļu tapsētāju. �ī meitene palūdza Lielajam D�onam sameklēt darbu arī viņas drau�dzenei Selīnai �enjē, un tava māte tika pieņemta darbā. Mans vīrs Maikls bija miris jau pirms vairākiem gadiem, un "Ār�eru jahtu" vadība bija pārgājusi nākamā vecākā brāļa - D�eimsa rokās. Tomēr arī Lielais D�ons joprojām bija pie teik�anas, un tie�i viņ� bija tas, kur� pieņēma darbā Selīnu. D�eimss neprātīgi iemīlējās Selīnā. Viņam bija vienalga, ka Selīna nesa zem sirds cita vīrie�a bērnu, ka viņa māte - pie�dod, dārgā, - uzskatīja tās par Selīnas aprēķina laulībām, ka viņ� bija krietni vecāks par Selīnu. Jo viņ�, raugi, bija ie�mīlējies līdz ausīm. Kad mazais - proti, tu - bija nācis pa�saulē, D�eimss, tāpat kā iepriek�, apmeklēja nelielo namiņu Kokodraijas ielā, kur Selīna īrēja istabu pie kādas ve�iņas, viņ� apgādāja zīdaini ar visu nepiecie�amo un mēģināja pie�runāt Selīnu apprecēties ar viņu. Beigu beigās viņa piekrita, un pēc trim mēne�iem bija kāzas. - Kellija pakratīja galvu. - Es domāju, ka D�eimsa māte Mārgerita gandrīz dabūja trieku. Tu ta�u atceries viņas neprātīgo lepnību! Atklāti jā�atzīst, ka viņas abas ar Belindu gan pa�ā sākumā, gan arī pēc tam izturējās pret tavu māti gau�ām nejauki. Man vien�mēr licies, ka Belinda bija glu�i vienkār�i greizsirdīga uz Se�līnu. Jo tava māte bija ļoti jauna un piemīlīga. Turklāt de�dzīga un dzīvespriecīga. Domāju, ka tie�i tāpēc D�eimss viņu tā mīlēja. Viņā verda neremdināmas dzīves alkas. Pēc ap�precē�anās viņi dzīvoja ļoti laimīgi. Māte tevi dievināja, bet D�eimss pret meitu izturējās kā pret pa�a bērnu. Kad Selī- na nomira, viņa bēdas bija neaprakstāmas. - Aprāvusi stās�tu, Kellija vainīgi palūkojās Olivijā, itin kā baidīdamās, ka pateikusi par daudz. Pēc mirkļa viņa kā atvainodamās tur�pināja: - Pēc viņas nāves D�eimss pavisam pārvērtās. Nezi�nu, vai tu atceries, kāds viņ� bija pirms tam, bet pēc Selīnas nāves D�eimss pilnīgi noslēdzās sevī. Man toreiz �ķita, ka viņ� vēlas mirt, lai nāve viņu atkal savienotu ar Selīnu. Pēc pāris gadiem �ī vēlē�anās piepildījās.

Kodīdama lūpu, Kellija brītiņu paklusēja. Abu sievie�u skatieni sastapās.

-��� Olivij� mani joprojām moka sirdsapziņa, ka pēc Se�līnas nāves tik maz esmu darījusi tavā labā. Bet tolaik vēl bija dzīva Mārgerita, tava vecāmāte, un es glu�i vienkār�i neuzdro�inājos pretoties viņas gribai. Tu ta�u atceries viņas raksturu! Viņa vēlējās uzaudzināt tevi atbilsto�i saviem priek�statiem par to, kādai jābūt īstai dāmai, un viņai izde�vās D�eimsu pilnīgi pakļaut savai gribai. D�eimss bija vi�ņas dēls, un pēc Selīnas nāves vairs nekad neuzdro�inājās pārkāpt mātes nospraustās robe�as. Viņi abi izturējās pret tevi pārāk skarbi un� bez mīlestības. Kad Selīna� atceries, ka tu savai mātei biji viss. Pēc viņas nāves tev dro�i vien bi�ja ļoti smagi. Kad par to domāju, man atliek vien no�ēlot, ka nemēģināju tev visiem spēkiem palīdzēt �ajā grūtajā laikā.

-���� Lūdzu, nevajag sevi �austīt! - Olivija satvēra krust�mātes roku. Āda �ķita sausa un plāna kā papīrs. - Tu vien�mēr esi izturējusies pret mani ļoti mīļi, pat tad, kad nebiju to pelnījusi. Uzskatu, ka tu darīji visu, kas bija tavos spē�kos.

-��� Bet ar to nepietika. Kaut es būtu spējusi vairāk! - Kel�lija greizi pasmaidīja un saspieda Olivijas roku. - Slimība piespie� cilvēku pārdomāt dzīvi un izsvērt visu paveikto un nepaveikto. Nepaveiktais kremt visvairāk. Man vajadzēja apprecēties otrreiz, dzemdēt bērnus� Un daudz labāk iztu�rēties pret tevi.

-��� Krustmāt� - Saklausījusi vecākās sievietes balsī sāpī�gu no�ēlu, Olivija sakļāva delnas ap Kellijas plaukstu. - Rei�zēm man �ķiet, ka dzīve rit saskaņā ar savām noteiktām li�kumībām un nav īpa�as nozīmes tam, ko mēs darām vai nedarām. Ja man nebūtu bijusi tik dumpīga daba, es nemū��am nebūtu aizmukusi no mājām ar Ņūvolu. Bet tad arī man nebūtu Sāras, un viņa ir vislabākais, ko dzīve man dāvāju�si. Es neno�ēloju nedz viņas piedzim�anu, nedz arī jebkuru savu soli, kas pie tās noveda.

-���� Priecājos, ka tu to uztver �ādi, dārgā. Tas man liek justies daudz labāk. - Kellija pasmaidīja, bet viņas lūpas dre�bēja un acis pildījās asarām.

Baltā "Mazda Miata" ar nolaistu jumtu aiztraucās ga�rām kokiem un dzīv�ogiem, kas iezīmēja īpa�uma robe�u un, riepām kaucot, iegriezās piebraucamajā ceļā. Kad automo�bilis nozuda aiz mājas, Kellija samirk�ķināja acis, no�ņau- kājās un, palaidusi vaļā Olivijas roku, negaidīti veikli pie�cēlās.

-���� Raudulīgs sentiments neko labu nedod, vai ne? At�brauca Melorija ar Hloju. Ie�u iek�ā un apjautā�os, kā vi�ņām veicies ar iepirk�anos. Kad esi gatava, pievienojies mums.

-����� Norunāts. - Olivija palika sē�am un noraudzījās krustmātei pakaļ. Uzzinājusi par Kellijas slimību, viņa bija nemitīgi prātojusi, kas īsti slēpjas aiz viņas mundri ironis�kās attieksmes pret ļauno kaiti. Tagad, kad Olivija bija ie�skatījusies sāpju, baiļu un no�ēlas bezdibenī, ko maskēja Kellijas lieti�ķā izturē�anās, viņas cieņa pret krustmāti auga augumā. Kellija izturējās pret vēzi tāpat, kā bija izturējusies pret ikvienu likteņa triecienu savā dzīvē, - glu�i vienkār�i viņa turpināja dzīvi. Olivija uzskatīja, ka tā ir īsta drosme un vīri�ķība.

Lietus bija pierimis, bet debesīs joprojām drūzmējās pur- purkrāsas mākoņu kalni. No visām dzegām pilēja ūdens lāses, un �ī skaņa Oliviju nomierināja. Dziedāja putni, dūca kukaiņi. Zālienā starp izgarojumu vāliem vīdēja sudrabai�nas lietusūdens lāmas. No krūmiem iznāku�ie pāvi pastai�gājās pa zālienu un kāri knābāja sliekas, kas pēc lietus ba�riem vien bija izlīdu�as virs zemes. Juzdama zem pirkstiem klēpī noguldītās fotogrāfijas vēso stiklu, Olivija laiski vēro�ja krā�ņos putnus. Viņai sakustoties, �ūpuļkrēsls ik reizi pa�klusām ie�īkstējās, un ari �ī skaņa nezin kāpēc viesa viņā ap�brīnojamu mieru.

Pēc brī�a Olivija uzmanīgāk papētīs brūnās kārbas sa�turu, bet pa�reiz viņai pietika ar to, ka viņa elpoja un bija dzīva.

- Es tevi ienīstu, ienīstu, ienīstu! - Kliedzieniem sekoja plīsto�u stiklu �ķindoņa. Olivija satrūkās un paraudzījās ap�kārt. Durvis tika atrautas, un pa tām izdrāzās Hloja. Iekams tās aizcirtās, Hloja bija paguvusi �ķērsot lieveni un, visā gal�vā kliegdama: "Es tevi ienīstu!" - nesās lejā pa kāpnēm tā�dā ātrumā, it kā viņai dzītos pakaļ izsalku�u vilku bars.

Iekams Olivija paguva pakustēties un pavērt muti, lai meitēnu aizkavētu, Hloja, gai�ajiem matiem plīvojot, viegli kā stirna pārjoņoja pār zālienu un aiztraucās pa taku, kas veda uz ezeru.

-��� Hloja Ār�ere, TOi.fr NAc atpakaļ! - Pa durvīm iz�āvās Melorija, kas �obrīd nebija savā labākajā izskatā. Elegantā frizūra bija slapja un pieplakusi pie galvas, ūdens no matiem pilēja uz mēļās linauduma kleitas, kura jau tā bija bagātīgi aplieta ar ūdeni. Melorijas seja bija pietvīkusi sarkana, acis meta zibeņus.

-��� Hloja Ār�ere! - Durvis ar sparu aizcirtās, un Melori�ja pietraucās pie margām, aurodama nopakaļ bēgo�ajai meitenei. Hloja izlikās nedzirdam un pēc pāris mirkļiem, sa�sniegusi klintī izcirstos pakāpienus, nozuda aiz kraujas.

Sa�ņaugusi dūres, Melorija uz mirkli sastinga, bezspē�cīgi noraudzīdamās viņai pakaļ. Tad apsviedās uz saviem augstajiem, smil�krāsas kurpju papē�iem un pēk�ņi pama�nīja, ka nav viena.

-���� Savu mū�u neesmu sastapusi briesmīgāku bērnu, - Melorija noņurdēja caur sakostiem zobiem. Abu sievie�u skatieni sastapās.

Durvis atvērās vēlreiz, un verandā iznāca Kellija. Me- lorijas niknumā kvēlojo�ais skatiens pievērsās viņai.

-���� Melorij, man ļoti �ēl! - Kellija nekavējoties iedūdo�jās, steigdamās pie nākamās vedeklas. - Dārgā, Hlojai ne�vajadzēja tā rīkoties, bet�

-���� Nekādus "bet"! - Melorija joprojām runāja caur sa�kostiem zobiem. - Viņa nedrīkstēja tā darīt, un punkts! Mest man ar vāzi tikai tāpēc, ka es parādīju �urnālā līgavas māsas kleitu, kurā, manuprāt, viņa izskatītos burvīgi! Ja es nepa- gūtu pieliekties, viņa būtu mani nositusi! �im bērnam vaja�dzīga profesionālu psihiatru uzraudzība!

-��� Melorij, tā tas nav, viņa vēl ir bērns, turklāt nesen pār�dzīvojusi grūtus laikus�

Kamēr Kellijas rokas bez redzamiem panākumiem plivinājās ap Melorijas samirku�ajiem matiem un tērpu, Me- lorijas plakstiņi uz mirkli sakļāvās. Viņa atvēra acis tikai pēc tam, kad vairākas reizes bija dziļi ievilkusi elpu.

-���� To es ļoti labi saprotu, - Melorija ierunājās rāmākā tonī. - Ticiet man, Kellij, es patie�ām pūlos izturēties iejūtī�gi. Cen�os sadraudzēties ar viņu. Pēdējās nedēļās esmu pil�nīgi pārkārtojusi savu darba grafiku, lai varētu pēc iespējas bie�āk būt kopā ar viņu. Esmu vedusi Hloju uz klavierstun�dām, tenisa un peldē�anas nodarbībām. �o pēcpusdienu es atcēlu pusmiljonu vērta īpa�uma izrādī�anu Batonrū�ā, lai mēs varētu sapirkt visu skolai nepiecie�amo. Esmu pūlēju�sies visiem spēkiem, Kellij.

-���� Es zinu, dārgā. - Kellija pār Melorijas plecu sastapa Olivijas skatienu un pacēla acis pret debesīm. Tad atkal mie�rino�i iedūdojās: - Vispirms iz�āvēsim matus un tērpu un pēc tam padomāsim, ko iesākt turpmāk. Tik pēk�ņi tikt pie pameitas - tas nemaz nav vienkār�i�

Kellijas acis, kas vēlreiz sastapās ar Olivijas skatienu, bez vārdiem pauda lūgumu pēc palīdzības. Atskārtusi, ka vi�ņu lūdz sameklēt Hloju, Olivija pamāja ar galvu. Kellijas skatienā pazibēja atvieglojums, un viņa kopā ar saniknoto Meloriju iegāja mājā.

Rūpīgi ievietojusi ierāmēto fotogrāfiju kārbā pie pārē�jām, Olivija devās lejā pa kāpnēm. Viņa kustējās visai ne�gribīgi. Galu galā Hloja ta�u nebija viņas meita, toties grūti audzināms bērns gan. Kāpēc Kellija bija iedomājusies, ka Olivija tiks ar viņu galā, ja reiz to nespēja viņas miesīgais tēvs, vecāmāte un nākamā pamāte?

Nūjā, �ajā brīdī mājās nebija neviena cita, kas varētu doties meklēt Hloju, turklāt Olivija bija uzkrājusi zināmu pieredzi bērnu audzinā�anā, jo pati bija astoņus gadus ve�cas meitas māte. Nevarētu gan teikt, ka Sāra kaut mazliet līdzinātos �ai nerātnei. Viņa savā mū�ā nebija pastrādājusi nevienu negantību.

Pati Olivija gan. Viņa pēk�ņi atcerējās visas savas dus�mu lēkmes, no kurām bija cietusi gan vecāmāte, gan Kelli�ja, gan arī Sets. At�ķirībā no Olivijas Sāra nekad tā nebija uzvedusies.

Bet kāpēc? Sasniegusi kraujas malu, kur viņas ar Sāru pirmo reizi bija noraudzīju�ās uz Lend�elas plantāciju, Oli�vija, neko neredzo�u skatienu vērdamās sudrabotajā ezera spogulī, ko ieskāva gleznainu, mēļu ūdens hiacin�u loks, iz�darīja pārsteidzo�i svarīgu atklājumu.

Hloja bija dēvējama par "grūti audzināmu" - tas vēl bi�ja maigi teikts -, un Olivija gan viņas vecumā, gan arī vē�lāk bija glu�i tāda pati.

Jo viņai bija licies, ka neviens viņu nemīl. �ī atskārta līdzinājās elektriskās strāvas triecienam, un Olivija manīja, ka kuņģī sagrie�as viegls nelabums. Tie�i tā. Pēc mātes nā�ves Olivija vairs nekad nebija jutusies mīlēta.

Hloja uzvedās necie�ami tie�i tāda pa�a iemesla pēc.

Klintī izcirstie pakāpieni bija slapji, un Olivija no pie�redzes zināja, ka slapji tie ir ļoti slideni. Piesardzīgi nokā�pusi lejā, viņa tikpat apdomīgi laipoja uz priek�u pa dubļu un peļķu klāto taku, kas veda uz ezeru. Olivijai ienāca prā�tā teksts no kādas Indianas D�onsa piedzīvojumu filmas: "�ūskas? Kāpēc tie�i �ūskas?" Viņa greizi pasmaidīja. Hlo- ja ta�u varēja aizdrāzties uz jebkuru debespusi. Kāpēc viņa izvēlējās tie�i ezeru?

Tāpēc, ka tāda ir dzīve. Lai cik dedzīgi cilvēks vēlas aiz�bēgt, lai cik bie�i līkumodams nogrie�as aiz jauniem un jau�niem stūriem, beigu beigās viņ� attopas, ka nonācis atpakaļ pie sevis pa�a.

Olivija izdzirdēja meitenes �ņukstus, pirms bija sasnie�gusi viņas slēptuvi. Protams, Olivija zināja, kur meklēt. Ik�viens bērns, kas dzīvojis Lend�elas plantācijā, zina slēptu�vi zem klints pārkares. Par alu to īsti nevarēja dēvēt, drīzāk par paprāvu iedobumu stāvās klints sienā. Aptuveni pie�cas pēdas dziļ� un se�as pēdas plats padziļinājums ar ro�botu un izliektu "jumtu", kas slējās vismaz divpadsmit pē�du augstumā. Bet vislielāko jaukumu �ai vietai pie�ķīra biezi saaugu�ie vīnogulāji. Cie�i saviju�ās stīgas aizsedza ie�eju kā ko�zaļ� aizkars. Nezinātājs nemū�am neatrastu �o slēptuvi.

Noskaidrojusi Hlojas atra�anās vietu, Olivija apstājās un pārdomāja turpmāko rīcību. Patlaban Hloja nespēs pa�ciest nedz līdzjūtību, nedz pamācības. �ādā noskaņojumā jebkura tuvo�anās tiks uztverta kā ielau�anās.

Tātad to nedrīkstēja darīt.

Ieklausīdamās meitenes �ņukstos, Olivija ķērās pie dar�ba. Savākusi nelielu kaudzīti �agaru un akmentiņu, viņa sā�ka kaut ko meistarot tie�i iepretī alas ieejai.

Turklāt viņa iedziedājās.

Olivijai nebija nedz dzirdes, nedz dziedamās rīkles. Vi�ņa to zināja no tiem laikiem, kad, mācīdamās Svētās Terē- zas skolas septītajā klasē, piedalījās gadskārtējā skolas kon�certā un galīgi izgāzās. Ta�u patlaban pareizs meldiņ� nebija svarīgs. �obrīd viņa vēlējās piesaistīt viena ļoti nelaimīga bēr�na uzmanību, turklāt tā, lai �im bērnam nerastos aizdomas, ka tas tiek darīts ar nolūku.

"D�imijs graudus sēja�" Olivija klusītiņām iedungojās. Viņa paguva izdziedāt vēl pusduci citu dziesmiņu, iekams līksma piedziedājuma vidū sajuta belzienu pa plecu. Par smalkjūtīgu tādu �estu nevarēja nosaukt, bet pieklājības ro�be�as arī nebija pārkāptas.

Aprāvusi dziesmu, Olivija pavērās pār plecu ar "nevil�tota" izbrīna izteiksmi sejā.

-���� Ā, tā esi tu, Hloja, sveika! - viņa teica, izlikdamās, ka neredz meitenes pietūku�ās acis, saraudāto seju un jopro�jām drebo�o apak�lūpu, ka nezina, kas pirms neilga brī�a norisinājies mājās.

-��� Ko tu te dari? - Tonis bija īgns un ka�ķīgs, varbūt pat naidīgs. Skatiens kā piekalts kavējās pie neliela, �etrstūrai�na veidojuma, ko Olivija bija sameistarojusi no akmeņiem un mālainajiem dubļiem.

-���� Lieku mājiņai jumtu, - Olivija atbildēja, kārtodama �agariņus tā, lai to gali krustotos pār horizontāli novietotu resnāku stibu topo�ā jumta vidū.

-��� Bet ko tu būvē?

Pagrābusi krietnu riek�avu dubļu, Olivija izlīdzināja tos pār krusteniski saliktajiem zariņiem. Viņas rokas bija dub�ļainas gandrīz līdz elkoņiem, un kāda dubļu piciņa bija trā�pījusi arī uz vaiga. Sīkumi, Olivija nodomāja, riskēdama uz�lūkot Hloju vēlreiz. Bērns vēl reizi pa reizei no�ņaukājās, tomēr izskatījās ļoti ieinteresēts.

-��� Feju namiņu.

-���� Feju namiņu? - Balss pauda neizmērojamu nicinā�jumu.

-��� Mhm. Kad biju maza, būvēju tādas vienā gabalā. Pēc lietus ir vislabākais laiks. Vieglāk būvēt, ja zeme ir slapja, un mitrā laikā apkārt lidinās vairāk feju.

-��� Tādu feju vispār nav. - Ja vārdiem būtu svars, �oreiz nicinājuma smagums būtu pieplacinājis Oliviju pie zemes.

Viņa paraustīja plecus.

-��� Kā tu zini?

-��� Zinu, un viss. To zina visi.

Turpinādama ņemties ap namiņa jumtu, Olivija vēlreiz paraustīja plecus.

-���� Kad man bija astoņi gadi - glu�i tāpat kā tev -, man bie�i vien klājās ļoti grūti, un tādos brī�os es vienmēr būvē�ju feju namiņus, turklāt tā, lai tos varētu redzēt no manas istabas loga. Pēc tam gulēju un gaidīju, kad ieradīsies fejas. Viņas vienmēr atlidoja.

-��� Fejas? - Vienā vienīgā vārdā Hloja prata ietvert vese�lu jūru skepses.

-���� Nu labi, - Olivija piekāpās, - kaut kas tomēr atlido�ja. Savām acīm redzēju, ka sīkas gaismiņas �audās iek�ā un ārā pa feju namiņa logiem.

-���� Tie bija tikai jāņtārpiņi! - Hloja ļaunā priekā iesau�cās.

-��� Varbūt, - Olivija piekrita, pabeigdama darbu un slau�cīdama rokas mitrajās lapās. - Tomēr es iztēlojos, ka tās ir fejas.

-��� Kaut ko iztēloties ir tīrais stulbums.

Pakratījusi galvu, Olivija piecēlās un lepni aplūkoja sa�vu veikumu. Takas malā pacēlās no akmeņiem, dubļiem un �agariņiem būvēts, aptuveni pēdu augsts namiņ�.

-��� Iztēle ir varena balva, Hloja. Ar iztēli cilvēks spēj just, iegūt un izdzīvot. Es mēdzu iztēloties, ka spēju lidot. Gulē�dama zālē aiz mājas, raudzījos pāri slīdo�ajos mākoņos un iztēlojos, ka spēju uzlidot augstu jo augstu� - piepe�i Oli�vija saminstinājās, aptvērusi, ka devusi vaļu sen aizmirstām izjūtām, bet tad viņas balss atmaiga, - �un apciemot debe�sīs savu mammu.

Cik ļoti Olivija toreiz vēlējās, lai iztēles rotaļa kļūtu par īstenību!

-�������� Cik tev bija gadu, kad nomira tava mamma? - Aiz�mirsusi asaras un niknumu, Hloja ar neviltotu interesi uzlū�koja Oliviju.

-��� Se�i, - viņa atbildēja, mēģinādama atbrīvoties no mul�sino�ām izjūtām, ko izraisīja iespēja atkal paraudzīties uz pasauli ar se�gadīgās Olivijas acīm. �obrīd ta�u bija jātiek galā ar Hlojas likstām.

-���� Man arī bija se�i gadi, kad mamma apprecējās otr�reiz, - Hloja teica, un viņas lūpas atkal sāka drebēt. - Tā�pēc es tagad esmu �eit. Viņa mani vairs negribēja.

Hlojas acīs sariesās asaras. Instinkta mudināta, Olivija apskāva un piekļāva sev klāt raudo�o bērnu. Bet tā bija ap�lama rīcība. Strauji atsvabinājusies no apskāviena, Hloja nikni paglūnēja uz Oliviju.

-��� Kaut ko iztēloties ir gatavais stulbums! - viņa noklie�dza, sa�ķobīdama seju. Pirms Olivija aptvēra, ko Hloja gra�sās darīt, viņas kāja sa�ķaidīja nule uzcelto feju namiņu. Pēc tam meitēns pagriezās un aizskrēja pa taku uz mājas pusi.

Arī labi, nodomāja Olivija, sērīgi aplūkodama sava roku darba bēdīgās paliekas; vismaz viņa aizdieba uz pareizo pusi.

Pacēlusi acis, Olivija atskārta, ka palikusi viena tur, kur vismazāk vēlējās būt, - divdesmit pēdu attālumā no ezera, kurā bija noslīkusi viņas māte. Lai gan viņa centās sev ie�stāstīt, ka satraukumam nav nekāda pamata, rīklē iespiedās krampjainu baiļu kamols.

Bēdz projām! Olivija skaidri saklausīja �os vārdus, kaut arī nesaprata, no kurienes tie skan. Ieklausīdamās viņa sa�mirk�ķināja plakstiņus. Skrien! Bēdz projām!

Labu bridi raudzīju�ies uz ezeru, Olivija beidzot visu sa�prata. Vārdi skanēja viņas prātā. Vēlu naktī, nākdama ar Sā- ru no autobusa, viņa jau bija dzirdējusi �īs balsis. Arī toreiz rēgu un spoku balsis nebija skanēju�as no ezera rāmajiem ūdeņiem, no kokiem, zāles un mākoņiem.

Tā bija viņas baiļu valoda, un Olivija nolēma, ka pie�nācis laiks reizi par visām reizēm apklusināt �o balsi.

Nekustīgi stāvot, Olivija piespieda sevi pavērot ezeru. Lielā un dziļā ūdenskrātuve aizņēma vismaz divdesmit ak�ru. Saule pamazām slīga uz rietu, tāpēc ūdeņi vairs nebija sudrabaini, bet gandrīz vai purpura sārtumā. Ūdens hiacin�tes veidoja loku gar robaino krasta līniju, līganie ziedi bija mazliet tum�ākā purpurkrāsā, bet lapu sulīgais zaļums sa�plūda ar ūdenslēcu klājienu, radot iespaidu, ka puķes zied uz zemes, nevis ūdenī. Zaļo ozolu un nokaltu�o cipre�u ap�veidi aiz ūdens klaida �ķita līdzīgi dzīvām, vēja izpluinītām skulptūrām. Ap ezeru augo�ie koki bija greznoti ar garu, sudrabzaļu sūnu, kas nokarājās no izlocītajiem zariem kā pa�pluku�i spalvu boa.

Skrien! Bēdz projām! Bija sacēlies vēj�, atnesdams līdzi nepatīkamu smārdu, kas Olivijas atmiņās vienmēr atgādi�nāja �o ezeru. Viņa neviļus nodrebēja, pēk�ņi sajuzdama uz- vējojam saltu dvesmu. Nebija viņas varā atgaiņāt bailes. Ezers� Visbriesmīgākajos nakts murgos viņu alla� bija va�jājis �is ezers.

Bet viņa vairs nebēgs projām. �oreiz Oliviju stiprināja no jauna atgūtās atmiņas par māti. Viņa stāsies pretī bai�lēm, ko iedvesa spokainais ūdens klaids.

Bēdz projām, Olivij! Bēdz projām! Patlaban �ķita, ka balsis skan skaļāk un uzstājīgāk, un �o vārdu nozīmību pa�stiprināja arī zaru �īkstoņa, lapu �aboņa un viļņu �ļaksti. Mēļās negaisa tūces, kas atnesa pēcpusdienas lietusgāzes, bi�ja pārtapu�as maigi sārtos vakara mākoņos, kuri gausi pel�dēja gai�i violetajās debesīs. Savukārt rieto�ā saule pēc ap�ļveida un krāsas izskatījās kā apelsīnu saldējuma bumbiņa.

Dziļi ievilkusi elpu, Olivija, nelikdamās ne zinis par brī�dino�ajām balsīm, nokāpa no takas. Līkumodama starp ko�kiem, klupdama uz cipre�u saknēm, pīdamās krūmājos, vi�ņa apņēmīgi devās uz ezera pusi. Olivija bija nolēmusi nostāties pa�ā ūdens malā, kur vilnī�i varētu nolaizīt viņas kurpju purngalus, ieskatīties acīs savām bailēm un tādējādi tās uzvarēt. Viņa vairs nevēlējās nodrebēt �ausmās ik reizi, kad redzeslokā patrāpās ezers.

Olivija! Balsis no ezera kliedza, lai viņa netuvojas, lai netraucē �o mieru. Olivija izgāja no koku paēnas un spēra pirmo soli dūņainajā, akmeņainajā ezermalā. Vēl viens so�lis - un viņa būs sasniegusi mērķi.

Dīvainā kārtā Olivija acumirklī iegrima līdz potītēm dū�ņās. Viņa apjukusi palūkojās uz leju - iesāļais ūdens jau ska�lojās ap stilbiem.

Piepe�i kāda plauksta satvēra Olivijas roku un ar negan�tu spēku parāva viņu atpakaļ.

Izbailēs iekliegdamās, Olivija bez vārda runas būtu ie- vēlusies uz pēcpuses dūņās, ja spēcīgas rokas nebūtu viņu uztvēru�as un pieturēju�as.

-��� Velns parāvis, ko tu �eit dari? - Pagriezusi galvu, cik nu tas bija iespējams tādā neērtā pozā, Olivija atklāja, ka tās ir Seta rokas. Viņa skatiens bija drūms, kuplās, taisnās uzacis niknumā savilku�ās kopā, skatiens bargi urbās vi�ņai sejā. Sets izskatījās vienlaikus dusmīgs, izbrīnīts un iz�biedēts.

-��� Ko es �eit daru? - Olivija juta, ka izbailes pagaist tik�pat pēk�ņi kā radu�ās. - Labāk pasaki, ko tu pats �eit dari! Tā piezagdamies, tu mani nobiedēji!

Olivija apjēdza, ka visai grūti ir paust pienācīgu sa�u�tumu, ja pēcpuse �ūpojas se�u collu augstumā virs dūņām un rokas, kas tur viņu zem padusēm, ir vienīgais glābiņ�, lai neiekristu dūņās visā garumā.

-������� Vai tad tu nedzirdēji, ka es tevi saucu? Kliedzu pilnā kaklā, bet tu devies uz priek�u kā apmāta. Pa taisno tajā nolādētajā ezerā, it kā tu grasītos� Ko tu gribēji darīt?

Seta elpa bija saraustīta, it kā viņ� būtu skrējis, bet zel�taini brūnais iedegums nespēja nomaskēt dusmu tvīkumu. Sets bija apbrīnojami izskatīgs no jebkura redzespunkta - par raugoties atmuguriski no gandrīz vai horizontāla stāvok�ļa. Kaut ari viņa skatiens bija nikns, lūpas cie�i sakniebtas un uzacis savilktas, Olivija piepe�i juta, ka augums atsau�cas uz viņa tuvumu. �ādā situācijā tas nudien bija smieklī�gi, turklāt pilnīgi nepieļaujami. Dieva dēļ, tas ta�u Sets! Vi�ņa nedrīkst ļaut vaļu nepiedienīgām fantāzijām.

-��� Es tev prasu, ko tu grasījies darīt? - Vārdi skanēja tik skarbi, ka Olivijas acis iepletās. Viņa atskārta, ka viņas rī�cība Setu izbiedējusi un tāpēc viņ� tagad ir tik dusmīgs.

-���� Es mēģināju pārvarēt savas bailes no ezera, - Olivija atzinās mazliet piekāpīgākā tonī. - Un ko tu domāji - ka es grasos slīcināties, vai?

Olivija bija mēģinājusi pateikt �os vārdus ironiski, to�mēr Seta acīs uzzibsnīju�ās uguntiņas apliecināja, ka viņa trāpījusi desmitniekā.

-��� Tu tā domāji, vai ne? - Olivija iesmējās, bet tūdaļ ap�jēdza, ka Sets ar prieku ļautu viņai ievelties dūņās. Saknie�bis lūpas, ar niknumā satumsu�u skatienu viņ� strauji uz- slēja Oliviju stāvus un palaida vaļā, tiklīdz redzēja, ka viņa stingri nostājusies uz kājām.

-��� Nākamreiz, kad sadomā pabradāt, paņem kādu līdzi. Klīst gar ezermalu vienatnē ir gatavais stulbums. - Viņa se�ja sa�ķobījās dusmās un pretīgumā. - Tu mū�īgi sagādā vie�nas vienīgas nepatik�anas!

Olivija sekoja viņa skatienam. Izrādījās, ka arī Sets līdz potītēm iestidzis glumajās dūņās. Turklāt viņ� bija tērpies elegantā, tum�zilā uzvalkā un baltā kreklā, ar sarkanu kak�lasaiti. Dro�i vien kājās viņam bija dārgi apavi, bet tos pat�laban klāja bieza netīrumu kārta.

-����� Mīļo stundiņ, - Olivija nomurmināja, kad viņu ska�tieni sastapās, un gandrīz pret savu gribu plati pasmaidīja. - Goda vārds, esmu tev ļoti pateicīga. Es nejokoju.

-���� Nākamreiz slīksti vien mierīgi nost. - Viņa tonis bija tik skābs, ka Olivija sāka smieties. Sets rādīja drūmu seju, tomēr galu galā arī viņa lūpu kaktiņi izliecās smaidā. - Oli- vij, tu laikam esi driģenes saēdusies.

-��� Pateicos, ser.

Piesardzīgi pagriezies uz krasta pusi, Sets izvilka no li�pīgajām dūņām nota�ķītu kāju - no tās tecēja netīri strauti�ņi. �o operāciju pavadīja �āpstino�a skaņa un sapuvu�u olu smaka. Paspēris soli uz krasta pusi, viņ� atkārtoja to pa�u ar otru kāju. Vēl solis - un Seta labā kāja jau atradās sau�sumā, toties kreisajai nepaveicās. Pēdējo reizi izvilkdams to laukā no �ķidrajiem dubļiem, Sets nolamājās, un Olivija pa�manīja, ka viņ� pazaudējis kurpi.

-���� Mīļo stundiņ, - viņa atkārtoja, saprazdama, ka tie nu nav īstie vārdi, tomēr ātrumā nespēdama izdomāt ko pie�mērotāku. Kad viņu skatieni atkal sastapās, Olivija bezpa�līdzīgi iesmējās. Sets neteica ne vārda, bet viņa seja bija ap�mākusies drūma kā negaisa mākonis. Lādēdamies pagriezies atpakaļ, viņ� iebrida dūņās un noliecās, lai sameklētu kur�pi. Olivija pa to laiku bija saviem spēkiem izkūņojusies uz cieta pamata. Viņas kurpes gan nebija nomuku�as, kaut gan kājas bija netīras līdz ceļgaliem. Olivija pagriezās, lai uzmes�tu aci Setam. Uz kailā stilba uzlaidās moskīts, un viņa to izklaidīgi nosita. Domas un skatiens bija pievērsti Setam. At�radis kurpi, viņ� iztaisnojās; vīrie�a kustības saglabāja atlē�tisku grāciju, kaut arī viņ� bija pāri potītēm iestidzis muk�lājā. Kāds lielisks augums� Olivija atkal bija spiesta sevi apsaukt. Galu galā, pavērojot Seta pūliņus, viņa gribēja ti�kai drusku uzjautrināties.

Viņa uzvalka piedurkne līdz pat elkonim bija aplipu�i ar dubļiem un dūņām, no laimīgi atrastās kurpes tecēja ūdens, ap galvu griezās moskītu un odu mākonis. Kad Sets sasniedza sausu pamatu, ar brīvo roku gaiņādams insektus un nikni zem deguna lādēdamies, bija pilnīgi skaidrs, ka viņ� tik tikko valdās.

Olivija viņam uzsmaidīja.

-���� Es nācu meklēt Hloju, - Sets ierunājās, pasperdams vēl divus soļus un glu�i vai pienaglodams Oliviju pie zemes ar skatienu. Viņa vairs neuzdro�inājās smieties. - Vai tu vi�ņu sastapi?

Olivija piesardzīgi pamāja ar galvu, prātodama, cik daudz Setam ir zināms par meitas grēkiem. Dro�i vien pie�tiekami, ja jau viņ� nācis Hloju meklēt.

-��� Mēs mazu brītiņu parunājāmies, un tad viņa aizskrē�ja� es domāju, ka viņa aizskrēja uz mājām.

Nicīgi nosprauslojies, Sets nometa zemē kurpi un pamē�ģināja iedabūt tajā pēdu. Apavi, tāpat kā bik�u staras, bija izmirku�i un nota�ķīti.

-��� Viņa svieda Melorijai ar puķu vāzi.

-��� Zinu.

Seta skatiens nesolīja Hlojai nekā laba.

-��� Nezinu, vai man vajadzētu viņu kārtīgi nopērt vai arī aizvest pie psihiatra. Melorija uzskata, ka labāks būtu ot�rais variants. - Iedegu�ajā sejā negaidītā smaidā pazibēja bal�ti zobi. - Vismaz tā viņa apgalvo. Tomēr man �ķiet, ka Hloja pelnījusi pamatīgu pērienu.

-��� Set, tu ta�u to nedomā nopietni!

-��� Tev tā �ķiet? - Viņa izskats nesolīja neko labu.

Brienot pa krūmiem uz taciņas pusi, Sets pastiepa roku

atbalstam. Slapjais un saltais pieskāriens iztrūcināja Olivi�ju, un viņa platām acīm pavērās uz savu ceļabiedru.

-��� Piedod, - viņ� atvainojās, atvilkdams roku. Acīs pazi�bēja zobgalīgas uguntiņas. - Starp citu, mums �ovakar ir pil�na māja viesu. Melorija un viņas māmiņa, Deivids ar Kītu, �ārlijs ar Belindu, Filips ar Koniju - Konija ir viņa sieva, jūs noteikti neesat pazīstamas tad vēl viņu bērni un Kāris. Ak jā, un Aira arī. Bet dro�i vien esmu kādu aizmirsis.

-��� �ēlīgā debess, - Olivija satriekta noelsās.

-���� Glu�i manas domas. Vai vari iedomāties, kā es jutos, kad pārbraucu mājās un uzzināju, ka meita atkal mūs ap�kaunojusi? Un tagad man jāsatiekas ar savu nākamo sievas�māti un jāpaskaidro, kāpēc es nostājos viņas priek�ā purva velna izskatā. Tas patie�ām būs īsti cienīgs nobeigums �ai notikumu pārbagātajai dienai.

Iznākot no bie�ņas un sperot soli uz labi iemītās takas, Seta roka vēlreiz instinktīvi pastiepās, lai atbalstītu Oliviju. �oreiz viņas skatiens laikus aizkavēja pieskārienu. Atvaino�damies pasmaidījis, Sets atvilka slapjo un netīro roku. Oli�vija viņam pa priek�u sāka iet uz māju pusi.

-���� Kāpēc �odien ieradu�ies tik daudz viesu? - viņa pa�vaicāja pār plecu. Ar acs kaktiņu Olivija pamanīja samīdī�to feju namiņu, bet neko neteica - Sets jau tā bija pārāk nikns uz Hloju.

-��� �ārlijs gribēja sasaukt ģimenes padomi, lai apspriestu Lielā D�ona ārstē�anas iespējas. Bet Melorijas māte acīm�redzot uzaicināta līdzi iepirk�anās braucienā, jo Melorija apgalvo, ka viņai esot vajadzīgs morāls atbalsts, lai spētu kontaktēties ar manu neaudzināto, izlaisto un kaprīzo at�vasi. Protams, Melorija tobrīd bija mazliet zaudējusi saval�dību. Esmu pārliecināts, ka patiesībā viņa tā nemaz ne�domā.

-���� Set. - Olivija negaidīti pagriezās un pastiepa roku, lai viņu apstādinātu. Paraudzījies uz sakaltu�iem dubļiem klā�to plaukstu, kas bija nogūlusies tie�i uz sarkanās zīda kak�lasaites, viņ� ieskatījās Olivijai acīs. Seta sejas izteiksme acu�mirklī kļuva neizdibināma. �ķita, ka dusmas izplēnēju�as, tikai nebija īsti skaidrs, kas stājies to vietā. Piemiegto acu skatiens, ielūkojoties vaļsirdīgajās Olivijas acīs, kļuva gan�drīz vai skarbs. - Vai Hloja tev nevienu neatgādina?

Seta mutes kaktiņ� komiski saviebās smaidam līdzīgā grimasē.

-��� Lindu Blēru no filmas "Sātana izdzinējs".

-Set!

Viņ� iesmējās.

-��� Labi jau, labi, varbūt es patie�ām �auju pār strīpu. Bet ko tu ar to domāji?

-��� Viņa atgādina mani.

Seta acis iepletās izbrīnā.

-��� �ēlīgā debess, Linda Blēra būtu labāks variants!

-��� Set, es runāju nopietni!

-��� Es arī.

-���� Jauki! - Olivija apcirtās un apņēmīgi soļoja projām. - Ja jau tu esi tik ietiepīgs, ka nespēj uzklausīt citus�

-���� Livij. Livij! - Sets satvēra Oliviju aiz pleciem, lai pie�spiestu viņu apstāties. Dubļainā plauksta bija gandrīz vai sausa, ta�u Olivijai tas vairs nelikās svarīgi, jo piepe�i viņu pārņēma niknums. Sets neklausās un nekad nevienā nav klausījies! Viņam vienmēr �ķiet, ka pats visu zina labāk�

-���� Olivij� - Sets pagrieza Oliviju pret sevi, bet rokas no viņas pleciem nenoņēma. Acīs un lūpu kaktiņos vīdēja smaids. - Pagaidi, netrako. Kāpēc tev �ķiet, ka Hloja līdzi�nās tev?

-���� Hloja domā, ka neviens viņu nemīl - tāpēc! - Olivija nesaudzīgi izgrūda, nikni raudzīdamās Setam sejā. Viņa bi�ja gribējusi izmantot saudzīgākus paņēmienus, tomēr no ap�ziņas dzīlēm uzpeldējusī, ilgi slāpētā netaisnības izjūta lika aizmirst taktu un smalkjūtību.

Bija redzams, ka Setam �ie vārdi ir ļoti nepatīkami. Uz mirkli vīrie�a acis iepletās un rokas sāpīgi sa�ņaudza Olivi�jas plecus. Lūpas sa�ķobījās noraido�ā grimasē.

-��� Blēņas.

Tas ielēja eļļu ugunī.

-��� Tu tā domā?

-��� Jā. Ko tu ar to gribi teikt - neviens viņu nemīl? Es viņu mīlu, ari mana māte un�

-��� Bet kā lai viņa to uzzina? Pavadījusi �eit veselu nedē�ļu, esmu redzējusi tikai to, ka tu, pat neiedomādamies par meitu, dodies uz darbu, uz slimnīcu vai vēl nezin kur, bet, paretam sastopoties ar Hloju, tu karo ar viņu vai arī lasi viņai morāli. Saki, kur tu �eit saskati mīlestības izpausmes? Krustmāte Kellija ir gatavais eņģelis, bet viņa ir pārāk sli�ma, lai nodro�inātu Hlojai nepiecie�amo uzmanību. Marta ir sajūsmā par Hloju, tomēr viņa ir tikai palīdze. Melori- ja� par viņu es neteik�u ne vārda. Bet māte - Hlojas māte - ir salauzusi bērnam sirdi, vienā mierā atsūtīdama viņu at�pakaļ pie tevis. Set, tava meita jūtas pamesta. Viņai vaja�dzīgi nevis sodi, bet gan rūpes, laiks un uzmanība.

-��� Blēņas!

-��� Nav vis blēņas! Tā ir patiesība, tikai tu esi pārāk truls, lai to apjēgtu!

Viņi stāvēja aci pret aci. Lai saglabātu līdzsvaru, Olivi�ja ar abām rokām turējās pie viņa �aketes atlokiem, savu�kārt viņa plaukstas bija cie�i sagrābu�as Olivijas delmus. Vi�ņa tik tikko sniedzās Setam līdz zodam, tāpēc bija atmetusi galvu, lai nevairoties sastaptu viņa skatienu. Viņa juta spē�cīgo roku tvērienu, draudus un dusmas, kas viļņiem izsta�roja no spēcīgā ķermeņa, tomēr neatkāpās ne par collu.

Jo Olivija nemēdza atkāpties.

-���� Sasodīts, tu pati neapjēdz, ko runā! - Sets caur zo�biem izgrūda.

-��� Bet tu glu�i vienkār�i neklausies! Tu nekad neesi klau�sījies! Tev vienmēr �ķiet, ka visi kļūdās, tikai tu ne!

-���� Atzīsties, vai tas, ko es teicu par Ņūvolu Morisonu bija kļūda? Nu? Vai tas bija aplam? Ja tu būtu klausījusi mani, nevis bez apdoma metusies gultā ar to no�ēlojamo cil�vēciņu�

-���� Aizveries! Set Ar�er, aizveries! - Olivija iekliedzās.

Zaudējusi savaldību,viņa atsvabināja roku un iecirta viņam pamatīgu pļauku. Seta galva salīgojās, bet sitiena troksnis nedabiski skaļi atbalsojās vakara klusumā. Olivijas plauk�sta smeldza. Acumirklī no�ēlodama izdarīto, Olivija spēja vienīgi bezpalīdzīgi noraudzīties, kā uz Seta vaiga aizvien ko��ākā sārtumā iezīmējas viņas delnas kontūras, bet skatiens, kļūdams aizvien negantāks, gandrīz vai izurbjas viņai cauri.

�is pliķis bija baisa atskaņa no viņu pēdējā strīda pirms Olivijas aizbēg�anas ar Ņūvolu. Arī toreiz uz Seta vaiga bi�ja degusi Olivijas cirsta pļauka.

- Ej ellē! - viņa satriekta no�ukstēja un mēģināja atsva�bināt ari otru roku. Seta tvēriens atslāba, bet Olivija labi zināja, ka viņai neizdotos izrauties, ja Sets nevēlētos laist vi�ņu vaļā. Lepni izslējusi galvu, Olivija aizsoļoja pa taku uz mājas pusi. Ja veiksies, varbūt viņai izdosies, neviena nema�nītai, uzlavīties aug�stāvā.

Bet gai�ākajām cerībām nekad nav lemts piepildīties� Kad Olivija bija tikusi pa klin�aino taku līdz kraujas virsot�nei, izrādījās, ka visa sabiedrība sapulcējusies verandā, lai patīksminātos par saulrietu un iebaudītu aperitīvus. Izdzir�dot balsu murdoņu un smieklus, viņas soļi kļuva gausāki. Olivija apsvēra domu dzīv�oga aizsegā nemanītai tikt līdz sētaspuses durvīm. Tomēr viņu kāds varēja pamanīt - kāds noteikti pamanīs, jo krūmi nemaz nebija tik biezi, - un tad Olivija nokļūs vēl muļķīgākā situācijā.

Tāpēc neatlika nekas cits kā vien izlikties, ka viss ir kār�tībā - nav bijis nedz pārsteidzīgās ķildas, nedz mīcī�anās pa dubļiem, nedz balsu no ezera dzīlēm, nedz mēģinājuma no�mierināt astoņgadīgu bērnu� un pēc iespējas bezrūpīgā gaitā soļot uz mājas pusi. Galu galā Olivijai izdevās apval�dīt spēcīgo emociju virpuli. Sasniedzot verandas kāpnes, vi�ņas seju rotāja piemīlīgs smaids.

Ār�eru ģimene un viņu viesi bija iekārtoju�ies pla�ajā ve�randā - da�i sēdēja, citi balstījās pret margām, vēl citi stā�vēja kur nu kurais. Bet visi bez izņēmuma ar lielu interesi vēroja Olivijas uznācienu.

�is nebija piemērots brīdis nokļū�anai sabiedrības uzma�nības centrā - Olivija bija netīra, sasvīdusi un nikna, mos�kītu sakostiem stilbiem un dubļiem apkaltu�ām kājām, d�in�su �orti un dzeltenais krekliņ� bija nosmulēti, turklāt vairākumam vērotāju tie dro�i vien izskatījās pārāk apspī�lēti.

Tomēr atpakaļceļa nebija.

- Olivij! Tu nāc kā saukta! Tūdaļ vakariņas būs galdā. - Kīts, kur� sēdēja uz kāpņu margām, sveicināja Oliviju, līk�smi paceldams pret viņu pusizdzerto glāzi. Deivids, stāvēdams turpat līdzās, vispirms domīgi nopētīja jauno sievieti no gal�vas līdz papē�iem un tikai tad veltīja viņai līdzīgu �estu. Aiz viņiem no mājas iznestos krēslos bija apmetu�ies �ārlijs un

Aira. Pārtrauku�i iesākto sarunu, abi vīrie�i izbrīnīti raudzī�jās Olivijā. �ārlijs pamāja ar roku, bet Aira pasmaidīja.

Gar mājas stūri, spārdīdami futbolbumbu un līksmi klaigādami, zālienā izdrāzās �etri gai�mataini, enerģiski un dzīvespriecīgi bērneļi. Pametusi pār plecu skatienu, Olivija lēsa, ka mazie ir vecumā no diviem līdz se�iem gadiem. Vi�ņa nosprieda, ka tie dro�i vien ir Filipa bērni. Jocīgi, ka viņ� jau ir precēts vīrs un �etru bērnu tēvs.

-��� Puikas, klusāk! - salicis delnas taurītē, iesaucās Filips, tomēr spēles skaļums nemazinājās. - Paklau, vai tu nevarē�tu viņus drusku nomierināt? - viņ� vērsās pie padruknas, ap�tuveni trīsdesmit gadus vecas sievietes ar gai�brūnu zēngal- viņu un apbrīnojami sirsnīgu smaidu. Tā acīmredzot bija Filipa sieva Konija, ar kuru Olivija vēl nebija pazīstama. Brālēna sieva sēdēja otrā �ūpuļkrēslā blakus Kellijai, kura, nenolaizdama no Olivijas skatienu, patlaban cēlās kājās. Fi�lips stāvēja viņām līdzās.

-��� Lai ta�u bērni spēlējas, - Konija rāmi atbildēja un uz�smaidīja Olivijai, kas nekavējās ar atbildes smaidu. Filipa teikto Olivija nesaklausīja, jo pievērsās Kellijai.

-��� Hloja pārnāca mājās pirms piecpadsmit minūtēm. Es uzsūtīju viņu aug�ā, - pa�ukstēja krustmāte. - Dro�i vien Sāra ir kopā ar viņu. Debestiņ, vai Sets bija briesmīgi nikns?

Olivija pamāja ar galvu.

-���� Vai drīkstu atnest tev dzērienu, Olivij? - Pametis sa�vu vietu līdzās brālim, viņām tuvojās Kāris. Olivija smaidī�dama papurināja galvu. Bija skaidrs, ka Kārla uzmanības ap�liecinājumiem nav nekāda sakara ar radnieciskām jūtām. Olivijai gandrīz bija �ēl, ka viņa nerod sevī atbalsi �ai inte�resei. Jo agrāk viņ� to sapratīs, jo mierīgāk būs ap sirdi vi�ņiem abiem. Turklāt patlaban Olivija vairāk par visu vēlē�jās nokļūt savā istabā.

-���� Ei, tu ta�u esi viscaur novārtījusies ar dubļiem! Tik su�ķīgā skatā tev vajadzēja izmantot sētaspuses durvis! - Tu�rēdama augsti piekrautu paplāti ar cepumiem, vīnogām un dzeltena siera �ķēlītēm, Belinda, kas bija nostājusies veran�das durvīs, veltīja Olivijai klaji nelabvēlīgu skatienu.

-���� Liecies mierā, Belinda! - Kellija viņu klusām aprāja, nevēlēdamās pievērst �ai vārdu pārmaiņai apkārtējo uzma�nību.

-���� Man patie�ām nekaitētu pēc iespējas ātrāk tikt zem du�as� - Olivija sāka virzīties uz durvju pusi, cerēdama, ka Belinda atbrīvos ceļu.

-��� Māt, lūk, arī Sets! Es ta�u tev teicu, ka viņ� drīz būs klāt. - Melorija bija iekārtojusies �ūpolēs, bet viņai blakus sēdēja visai līdzīga izskata gai�mataina, vecāka dāma, acīm�redzot viņas māte. Melorija pielēca kājās, pietraucās pie margām un sāka dedzīgi māt ar roku. Dro�i vien viņa māja Setam. Satvērusi durvju malu, ko balstīja Belindas augums, Olivija neuzdro�inājās pamest skatienu atpakaļ. Atlika ce�rēt, ka plaukstas kontūra uz Seta vaiga bija paguvusi izbā�lēt. Citādi bail pat iedomāties, ko visa �ī jaukā kompānija nodomās�

-���� Paskat, arī viņ� ir galīgi nojaucies ar dubļiem! - Be�linda skaļā balsī iesaucās, joprojām aiz�ķērsodama Olivijai ceļu. Viņas ļaunais skatiens atkal ieurbās Olivijas sejā. - Nez, ko jūs abi tur darījāt?

Visu skatieni pievērsās Olivijai. Melorija ar savu māmi�ņu pievirzījās tuvāk, lai labāk saskatītu Olivijas vainas pie�rādījumus. Arī Kāris, uzlūkojis viņas dubļainos stilbus, drū�mi sarauca pieri.

-��� Cepām smil�u kūkas, - Olivija atbildēja, apveltīdama jauko kompāniju ar mīlīgu smaidu. Tad mazliet dzēlīgākā tonī vērsās pie Belindas: - Man patie�ām jātiek du�ā. Ja vien tu būtu tik laipna un palaistu mani garām�

Belindai nekas cits neatlika - viņa pakāpās malā. Lai Sets izskaidrojas ar viņiem pats, Olivija nodomāja, veikli ie- sprukdama pa durvīm iek�ā.

Viņam dro�i vien bija izdevies samelot kaut ko visai ti�camu, jo, atgrie�oties no vannasistabas, Oliviju pārsteidza apbrīnojami bezrūpīgie Seta smiekli, kas plūda no viesis�tabas.

Olivija nosprieda, ka viņu lejā nenovilinās pat kārdino��i aromātiskais cālis pikantajā mērcē - sprie�ot pēc gardās smar�as, vakariņās tika pasniegts �is ēdiens. Marta nāca vi�ņu meklēt, bet Olivija aizbildinājās ar galvassāpēm. Lāga dvēsele uznesa Olivijai ēdienu aug�ā. Ap desmitiem atnāca Sāra, kas bija paēdusi kopā ar Hloju bērnistabā. Kad meita bija nomazgājusies un noklausījusies ikvakara atmiņu stās�tu, Olivija visbeidzot devās uz savu istabu un likās gultā. Viņa aizmiga, tiklīdz galva bija pieskārusies spilvenam.

Nav brīnums, ka viņa sapnī redzēja ezeru. Glu�i tāpat kā pēcpusdienā, viņa atkal stāvēja krastā, un no ūdeņiem skanēja balss. Skrien! Bēdz projām! Bet �oreiz viņa zināja, kam pieder �ī balss. Saucēja bija viņas māte - niecīga, tik tikko saskatāma figūriņa, kas ķepurojās mutuļojo�u ūdeņu virpulī. �ausmās sastingusi Olivija redzēja, ka māte vēlreiz izkliedz brīdino�os saucienus un pēc tam pazūd zem ūdens. Neizprotamā kārtā Olivija skaidri zināja, ka Selīnu norāvusi dibenā kāda acīm nesaskatāma būtne.

Olivija pamodās, svīzdama aukstus baiļu sviedrus. Vi�ņa vairākas minūtes gulēja nekustēdamās, pūloties apvaldīt trauksmaini auļojo�o sirdi un pārliecināt sevi, ka ir dro�ī�bā. Sapnis bija �ķitis tik reāls - bet tas ta�u patie�ām atspo�guļoja reālus notikumus! Viņa iepriek�ējā dienā bija stāvē�jusi ezera krastā, iztēlojusies balsis, lūkojusies sen miru�ās mātes fotogrāfijā.

Vai kāds brīnums, ja tas viss bija guvis atspoguļojumu �ermino�os murgos? Būtu jābrīnās, ja tā nenotiktu.

Kaut arī �is secinājums bija neapstrīdami loģisks, sirdi joprojām māca bailes. Tās nepagaisa vēl ilgi pēc tam, kad Olivija bija sev iestāstījusi, ka tā baidīties ir smieklīgi un muļķīgi. Pagāja krietns brīdis, iekams viņa nomierinājās un aizmiga pa otram lāgam.

Pienākot rītam, Olivija bija atbrīvojusies gan no murga iespaida, gan no savām dusmām pret Setu. Pārdomājot va�kardienas ķildu, viņu pārņēma kauns par savu uzvedību. Oli�vija bija iesaistījusies cīniņā, it kā joprojām būtu nesavaldīga pusaudze. Vai tad viņi abi galu galā nebija pieaugu�i cilvēki?

Pēcpusdienā, kad viņas ar Sāru meklēja papildinājumu pāva spalvu kolekcijai, Olivija prātoja, ka pirms aizbrauk��anas tomēr derētu izlīgt ar Setu. Viņām bija jādodas pro�jām nākamajā rītā. Tomēr labos nodomus izjauca Seta prombūtne - viņ� nebija mājās visu dienu. Hloja bija ieslēgta savā istabā, viņai bija aizliegts skatīties televizoru un rota�ļāties ar draudzenēm; tātad Sets nebija ņēmis vērā Olivijas vārdus - proti, bērnam, kas jūtas nemīlēts, vajadzīgas rūpes un mīlestība, nevis sodi.

Kāpēc Olivijai būtu jāuztraucas par to, ka viņi ar Setu �ķirsies neizlīgu�i? Tas jau nebija nekas jauns.

Tomēr viņai tas kremta.

Ap vienpadsmitiem vakarā, kad Sāra blakusistabā gu�lēja saldā miegā, pie augstajām, stiklotajām durvīm atska�nēja viegls klauvējiens. Izdzirdot �o skaņu, Olivijā modās ne�skaidrs satraukums. Viņa sastinga, turēdama rokās blūzi, ko bija gatavojusies likt ceļasomā, un labprāt izliktos nedzir�dējusi klauvējienu. Viņai nepatika doma, ka viņas istabā var iekļūt no otrā stāva galerijas. Tas izraisīja vieglu nervozitāti.

Kādas muļķības! Pie durvīm ta�u noteikti klauvē kāds no ģimenes locekļiem. Pieejot pie loga un atvelkot aizkarus, Olivijas apņēmība guva atalgojumu - aiz durvīm stāvēja Sets. Bailes acumirklī nomainīja gandarījums, jo viņ� tomēr bija atnācis, lai pirms Olivijas aizbrauk�anas izlīdzinātu ķil�das radītās nesaskaņas.

- Iznāc ārā, man ar tevi jārunā, - viņ� klusi palūdza, kad Olivija bija atvērusi durvis.

Atskatījusies uz nesakravātajām ceļasomām, viņa pa�klausīja. Gan jau pagūs sakravāties vēlāk.

Ārā Oliviju apņēma nakts maigais siltums. Sets, neteik�dams ne vārda, aizvēra aiz viņas stiklotās durvis. Tad veltīja Olivijai domīgu skatienu, acumirkli padarīdams viņu modru.

Varbūt Sets nemaz nebija nācis atvainoties, bet gan pa�ziņot nelāgus jaunumus?

-���� Kas noticis? - Olivija saspringtā balsī vaicāja. Viņa pazina Setu pietiekami ilgi - varētu pat teikt, ka visu savu mū�u, - tāpēc tūdaļ noprata, ka viņ� nav ieradies, lai glu�i vienkār�i izlīgtu.

Vīrie�a lūpas izliecās greizā smaidā.

-���� Kāpēc tu nekavējoties nospriedi, ka kaut kas noticis? Vai es, tavuprāt, neesmu nekas cits kā vien sliktu ziņu pie�nesējs?

-��� Uz to pusi ir.

-��� Olivij, nāc apsēdies, es gribu ar tevi parunāt.

Viņi devās uz verandas tālāko galu, kur bija pāris �ū�puļkrēslu un �ūpoles. Sets pamāja ar roku uz vienu no krēs�liem, un Olivija bez vārda runas ieņēma norādīto vietu. Sets neapsēdās līdzās, bet atbalstījās pret verandas margām vi�ņai pretī.

No aizklātā loga krīto�ā vājā gaismiņa ļāva saskatīt, ka Sets nomainījis dubļiem notraipīto uzvalku ar saņurcītām haki krāsas biksēm un baltu T kreklu. Vaigus un zodu ap�ēnoja krietni paaugu�ies bārdas rugāji, bet īsi apgrieztie mati bija sajuku�i, it kā kāds - dro�i vien Melorija - būtu tos ro�taļādamies bu�inājis. Olivija atskārta, ka viņai tas nepavi�sam nepatīk. Bet tūdaļ sevi norāja, jo atzīties greizsirdībā nozīmētu atzīt, ka Sets viņai nav vienaldzīgs.

Un to nu viņa negrasījās atzīt.

Sets izskatījās noguris.

Kāds gan tur brīnums? Pulkstenis rādīja vēlu stundu, un arī Olivija bija nogurusi.

-��� Kravājies? - Sets iedzēra malciņu no glāzes, ko turēja rokā. Klusinātajā gaismā glāze ar �ķidrumu meta uz balti krāsotajām margām zeltainu atspīdumu.

-��� Uzminēji. - Olivija juta, ka nakts skaistums kliedē sa- springtību. Viņa ieelpoja sausser�a un magnolijas ziedu smar��u, ieklausījās kukaiņu korī un jūsmīgi noraudzījās majestā�tiskajās, tum�zilajās debesīs, kas bija nobērtas ar zvaig�ņu tūksto�iem. Olivijas redzeslokā iekļuva arī Sets, kur� brīni��ķīgi iederējās uz zvaig�ņoto debesu fona. Bija godīgi jāatzīst, ka viņa klātbūtne tomēr ļoti nomierina. Par spīti visām pū�lēm, Olivijas skatiens atkal un atkal atgriezās pie viņa, paka�vējoties pie īsajiem, gai�ajiem matiem, ko mēnessgaisma da�rīja platīnblondus, gludās, platās pieres, augstajiem vaigu kauliem un taisnā deguna, pie smaida, kas, tikko jau�ams, ro�tājās lūpu kaktiņos, stingrajām zoda līnijām, platajiem ple�ciem un staltā auguma, ko īpa�i izcēla naksnīgās debesis viņam aiz muguras. Seta acis patlaban �ķita bezkrāsainas, bet, sastopot viņa skatienu, Olivija juta pazīstamo satraukumu.

Viņa apjukusi saprata, ka nespēj cīnīties ar �o apmātību.

Aizbraucot no Lend�elas, viņa visvairāk skums pēc Seta.

Uzlūkojot Oliviju, viņa acis samiedzās. Zinādama, cik labi viņi viens otru pazīst, Olivija ba�ījās, ka Setam varbūt piemīt spēja lasīt viņas domas. Viņa steidza uzsākt sarunu, lai kaut kā kliedētu saspringumu.

-���� Man ļoti �ēl, ka tev iesitu, - viņa negaidīti ierunājās, atmezdama galvu pret atzveltni un pievērsdama skatienu mir�gojo�u zvaig�ņu nosētajām debesīm. - Es atvainojos par to.

-��� Pirmo reizi dzirdu tevi izrunājam tādus vārdus, - Sets iesmiedamies atslīga otrā �ūpuļkrēslā, kas �ēli no�īkstēja zem viņa svara. Spēcīgās, bronzas brūnumā iedegu�ās rokas at�pūtās uz krēsla paro�iem - viena turēja dzēriena glāzi -, ga�rās, muskuļotās kājas bija izstieptas uz priek�u. Uzmetusi skatienu pītajā krēslā atslīgu�ajam, slaidajam augumam, Oli�vija tūdaļ apņēmīgi ņēmās pētīt zvaigznes.

-���� Bet vai tu negrasies atvainoties? - viņa aizkaitināta ap�vaicājās. Pievēr�anās Seta trūkumiem - piemēram, viņa iz�cilajam talantam sadusmot Oliviju - palīdzēs novērst uzma�nību no viņa fiziskās pievilcības.

-���� Kāpēc man būtu jāatvainojas? - Jautājums noskanēja laiskā, teju vai ķircino�ā tonī.

Pametusi uz viņu skatienu, Olivija pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien.

-��� Es pazīstu tevi, Set Ār�er.

-���� Es arī tevi pazīstu, Olivija �enjē� - Piemetinot "Mo- risone", viņa balss kļuva tikko jau�ami skarbāka.

Tonis nepārprotami pauda viņas uzvārda maiņas novēr�tējumu. Olivija nopūtās.

-���� Lai notiek, izrunāsim visu līdz galam. Tev bija taisnī�ba, es izdarīju kļūdu.

-��� Par ko tu runā?

-���� Pats zini, par ko. Par Ņūvolu, protams. Es biju liela muļķe, aizbēgdama no mājām un apprecēdamās ar viņu. Es to ļoti labi saprotu, un nav nekādas vajadzības to pastāvīgi bāzt man degunā.

Sets klusēja. Neatlaidīgi turpinādama vērot izplatījumu, Olivija sajuta viņa smago skatienu.

-��� Ja tev �ķiet, ka es to pastāvīgi bā�u tev degunā, es lū�dzu piedo�anu. Tā es negribēju. Dievs zina, ka mēs visi sa�vu reizi kļūdāmies. - Pēc ilgas pauzes, neatraudams skatie�nu no Olivijas sejas, Sets klusi pajautāja: - Vai bija tik ļauni, Livij? �ī laulības dzīve ar viņu?

Dīvainā kārtā Seta saudzīgais tonis izraisīja nepārvara�mu vēlē�anos apraudāties.

-���� Pavisam ļauni, - viņa pēc iespējas nepiespiesti atbil�dēja. - Mēģini iztēloties nebeidzamas vīra pielūdzēju rindas, mū�īgu naudas trūkumu visam, kas nav domāts viņa vēl�mju un vajadzību apmierinā�anai, turklāt vēl nemitīgus pār- braucienus no lēta moteļa uz lētu moteli, no rodeo uz rodeo.

Kad viņ� mani pameta citas apmātas pusaudzes dēļ, es biju pamatīgi izmācīta un skaidri zināju, ko nozīmē aizbēgt no mājām ar glu�i sve�u cilvēku.

-���� Vai vēlies par to parunāt? - Seta balss joprojām ska�nēja apbrīnojami iejūtīgi.

Cenzdamās neskatīties uz viņu, Olivija papurināja galvu.

-��� Nē, tam visam ir strīpa pāri.

-���� Nav jādomā par pagātni, svarīga ir nākotne, vai ne? - Balsī bija jau�ams smaids. Tas bija viens no iemīļotajiem Lie�lā D�ona teicieniem, un to zināja visi, kas viņu labi pazina. Ar to pietika, lai ievilinātu arī Olivijas lūpās smaidu.

-���� Tie�i tā, - viņa atbildēja, beidzot riskēdama uzmest skatienu sarunu biedram. Diem�ēl tumsā nebija saskatāma Seta sejas izteiksme. Jocīgā kārtā Olivija pēk�ņi vēlējās, lai Sets viņu mierina. Patlaban viņas kvēlākā vēlē�anās bija ie�rausties viņam klēpī, ļauties apskāvienam un�

-���� Es vēlos, lai tu nebrauc projām, - Sets negaidīti pazi�ņoja. - Mēs visi vēlamies, lai tu nebrauc projām. Es gribēju aprunāties par to.

-���� Ko tu teici? - Pārsteiguma iepletusi acis, Olivija ne�vairīdamās raudzījās Seram sejā.

-��� Gribu piedāvāt tev darbu uzņēmumā "Ār�eru jahtas" un mājvietu jums abām ar Sāru Lend�elas plantācijā - cik ilgi vien jūs vēlētos �eit dzīvot.

Olivija bija mēma no pārsteiguma. �āda iespēja viņai ne�bija ne prātā nākusi.

-���� Nu, ko teiksi? - Sets paskubināja, jo Olivija nebilda ne vārda.

-��� Vai tu runā nopietni?

-��� Pats par sevi saprotams.

Olivija pārlaida ar mēli pēk�ņi apkaltu�ajām lūpām. Prātā �audījās neskaitāmu domu un izjūtu virpulis. Palikt un dzīvot �eit, vietā, kuru viņa pirms daudziem gadiem bija tik necienīgi pametusi, turklāt atgriezties kopā ar Sāru - Olivi�ja pagaidām nesaprata, ko lai domā par �o priek�likumu.

-������� Set, es lāgā nezinu, ko atbildēt. Manas un Sāras mā�jas patlaban ir Hjūstonā. Pēc pāris dienām Sārai sākas jauns mācību gads, bet man tur ir darbs�

- Olivij, - Sets viņu pārtrauca, - es zinu, ka tas nav visai labi apmaksāts darbs. Zinu, ka jūs mitināties mazā dzīvoklī�tī Hjūstonas nomalē. Zinu, ka jums abām ar Sāru ikdienas dzīve ir nemitīga cīņa. Gribu tev piedāvāt labāk apmaksātu darbu ar perspektīvu nākotnē. �obrīd man vajadzīga biroja administratore, kas sastādītu apmeklētāju grafikus, rūpētos par dokumentāciju, atbildētu uz tālruņa zvaniem, strādātu ar datoru� vārdu sakot, darītu vēl daudz ko citu. Pa�reizējā ad�ministratore Ilze Bārtleta pēc diviem mēne�iem dodas dekrē�ta atvaļinājumā. Pa�laik viņai nepiecie�ama palīdze, savukārt man - prasmīga un iestrādājusies Ilzes aizstājēja. Vēlos pie�ņemt tevi darbā �ajā amatā ar lielāku algu, nekā tu saņem Hjūstonā, - summu nosauc pati, es tev uzticos. - Balsī ieska�nējās jautra nots. - Vēlāk, kad Ilze atgriezīsies darbā un tu būsi iepazinusi uzņēmumu, varēsi pāriet uz pārdo�anas no�daļu, kur saņemsi lielāku algu un komisijas naudu no pārdo��anas summas. Nesaprotu, kāpēc man tas neienāca prātā ag�rāk, jo, pazīstot mūsu klientūru, gribot negribot jāsecina, ka skaista sieviete �ajā amatā gūs ļoti labus panākumus. - Kad Olivija grasījās iebilst, viņ� noraido�i pacēla roku. - Uzklausi mani līdz galam. Darba laiks tiks pieskaņots tam, lai tu va�rētu būt mājās, kad Sāra atgrie�as no skolas. Tu aizvedīsi Sā�ru - un Hloju arī - uz skolu, pēc tam dosies uz darbu, bet pēc stundām atvedīsi abas meitenes mājās un visu pēcpusdie�nu varēsi pavadīt kopā ar bērniem. Jā, runa ir arī par Hloju, vismaz līdz tam laikam, kad mēs ar Meloriju apprecēsimies. Pēc tam redzēsim. Izskatās, ka tev Hloja patīk, un �ķiet, ka tu viņai arī, jo tavā klātbūtnē viņa uzvedas itin cie�ami. Do�māju, ka jūs abas ar Sāru varētu dot manai meitai daudz la�ba. Turklāt mātei nākamajā nedēļā atsākas ķīmijterapijas kurss, kas turpināsies vēl piecus mēne�us. Tu viņai esi vaja�dzīga. Viņa grib, lai tu dzīvo �eit. Ari Lielā D�ona stāvoklis pagaidām ir visai bēdīgs. Viņ� var arī neizķepurories. Un tā�dā gadījumā tu tik un tā vēlēsies braukt �urp. Darba dēļ, mā�tes un Lielā D�ona slimības dēļ esmu ļoti aizņemts, tāpēc pat�laban man neatliek pietiekami daudz laika, ko veltīt Hlojai. Tev bija taisnība. Tādēļ tu esi vajadzīga arī man. Gribu, lai tu dzīvo �eit, kamēr viss daudzmaz nokārtosies. Arī pēc kā�zām, kad mēs ar Meloriju un Hloju pārcelsimies uz manu pil�sētas māju, es ļoti vēlos, lai tu paliec �eit kopā ar manu māti, līdz viņa atkal tiek uz kājām. Bet pēc tam es sameklē�u tev un Sārai māju pilsētā. Māja, par kuru būs samaksāts, piede�rēs tev. - Sets uzmanīgi vēroja Olivijas seju. - Ko tu saki par manu priek�likumu?

-��� Visu to labāko, Set� - Olivija dziļi ievilka elpu. - To�mēr man jāpadomā. Man ta�u ne prātā nebija nācis �eit pa�likt. Es� bet kuru skolu apmeklēs Sāra? Kur mācās Hloja?

Sets viegli pasmaidīja.

-��� Tepat pilsētiņā. Lend�elas pamatskolā. Atceroties vec�māmiņas iedomu sūtīt tevi Svētās Terēzas skolā un to, kas no tā iznāca, man �ķita, ka labāk būs paturēt Hloju pēc ie�spējas tuvāk mājām.

Olivija bija pārsteigta līdz sirds dziļumiem. Ār�eru at�vase apmeklē vietējo pamatskolu? Tas �ķita kaut kas nedzir�dēts. �īs izjūtas acīmredzot atspoguļojās Olivijas sejā, jo Sets jautri iesmējās.

-��� Paklau, man varbūt �is tas pielec lēni, bet tomēr pie�lec.

Olivija pūlējās tikt galā ar haotisko domu jūkli.

-��� Belinda mani ienīst. Uzzinājusi �ādus jaunumus, viņa kritīs ģībonī.

-���� Ienīst - vai tas nav drusku par stipru teikts? - Sets iebilda, tomēr nemēģināja noliegt acīm redzamo. - Turklāt uzņēmumu "Ār�eru jahtas" vadu es, nevis viņa.

-���� Zinu, bet� Ak kungs, Set, tu mani mudini spert ļoti nopietnu soli.

Iemalkodams dzērienu, Sets raudzījās tumsā.

-��� Vai tev ir draugs? Kāds, kuru tu nevēlies pamest?

Pakratīdama galvu, Olivija bēdīgi pasmaidīja.

-���� Tici vai ne, bet pēc Ņūvola man nekā nopietna nav bijis. Varu tikai atkārtot tavus vārdus - man pielec lēni, bet tomēr pielec.

Iedzēris vēl malciņu, Sets novietoja glāzi uz platā paro- �a un uzlūkoja Oliviju.

-��� Tad kas tevi kavē?

-��� Nu� - Olivija vilcinādamās iesāka. Iebildumu bija tik daudz, ka viņa gandrīz vai nezināja, ar ko sākt. - Man ir īrēts dzīvoklis Hjūstonā. Man ir darbs, kur uz mani paļau�jas. Man tur ir draugi. Sārai arī. Viņa ir pieradusi pie savas skolas. Man ir iekrājusies �āda tāda iedzīve. Mana ma�īna pa�laik atrodas Hjūstonas autoostas stāvvietā. Dieva dēļ, es nevaru tā glu�i vienkār�i ņemt un palikt �eit.

-��� Protams, vari. Ja vien vēlies.

Viņi lūkojās viens otrā.

-��� Nu, kā tad būs? - Sets jautāja.

-��� Man jāparunā ar Sāru, - Olivija lēnām atbildēja. - Ne�varu pieņemt tik svarīgu lēmumu, iepriek� neapspriedusies ar meitu.

-��� Tad parunā ar viņu. - Skatieni atkal sastapās. - Livij, tu esi mums vajadzīga. Un mēs esam vajadzīgi tev. Paliec! - viņ� teica.

Olivija piepe�i atskārta, ka vēlas palikt. Ak, un kā vēl! Viņa ta�u bija sapņojusi par atgrie�anos mājās jau no pa�a pirmā brī�a, kad pamazām atklājās drūmā patiesība par vi�ņas sasteigto laulību. Un, domājot par Sāru, Seta piedāvā�jumi izklausījās pat pārāk skaisti, lai būtu patiesi.

Dro�i vien kaut kur slēpjas lamatas.

Ja Olivija piekritīs piedāvājumam, viņai nebūs jā�ķiras no Seta. Sirdi ap�ļāca karsts vilnis. Saprāta balss bija bez�spēcīga.

-��� Mūsu autobuss atiet se�os no rīta. Biļetes man jau ir somā. Vai� vai es drīkstu piezvanīt no Hjūstonas, lai pazi�ņotu mūsu lēmumu?

-��� Jūs nebrauksiet ar to sasodīto kasti! Pietiek, ka �urp- ceļā divpadsmit stundas kratījāties autobusā. - Negaidīti pie- lēcis kājās, Sets piegāja pie margām, nolika glāzi un pagrie�zās pret Oliviju. Balss skanēja gandrīz dusmīgi. - Ja vēlies braukt rīt, es jūs aizvedī�u. Ja gribi, ņem jebkuru ma�īnu un brauc pati. Bet par autobusu aizmirsti.

Olivija mirkli klusēdama raudzījās viņā. Tad klusiņām noteica:

-����� Set, braucienam autobusā patiesībā nav nekādas vainas.

-��� Pie velna autobusu! Turklāt runa jau nav par to. - Pie�nācis pavisam tuvu klāt, Sets sarauktu pieri no aug�as no�lūkojās Olivijā. Viņa plaukstas bija savilku�ās dūrēs.

Paceļot acis un sastopot viņa skatienu, Olivijai piepe�i aizrāvās elpa. Viņ� atradās pavisam tuvu. Tik tuvu, ka pie�celdamās Olivija nonāktu viņa skavās.

Viņai neprātīgi gribējās piecelties no krēsla!

-���� Aizmirsti autobusu! - Sets gandrīz skarbi atkārtoja. - Izgulies, parunā ar Sāru un paziņo man savu lēmumu. Ja izlemsiet atgriezties Hjūstonā, es pats jūs aizvedī�u. Noru�nāts?

Cie�i sakļaudama plaukstas ap krēsla paro�iem, it kā vē�lēdamās noturēties pretī pēk�ņi uzvilnīju�ai vēlmei piecelties, Olivija pamāja ar galvu.

-��� Norunāts.

Labu brīdi viņi raudzījās viens otrā. Tad Sets, apgrie�zies uz papē�iem, piegāja pie margām un, atbalstījis pret tām abas rokas, klusēdams lūkojās naktī. Olivija, vērodama pla�to muguru, �auros gurnus un muskuļotās kājas, sajuta, ka izkalst mute. Tomēr viņa varonīgi palika sē�am.

Viņi pazina viens otru visu mū�u. Sets bija Olivijas lie�lais, valdonīgais brālēns, kur� reizēm spēja saniknot viņu līdz neprātam, bet kuru viņa alla� uzlūkoja ar dziļu cieņu. Oli�vija nedrīkstēja izpostīt �īs attiecības, ievazādama tajās sek�suālas spēlītes elementus. Un viņa to nedarīs. Sets viņai no�zīmēja pārāk daudz. Turklāt viņ� drīz precēsies ar Mcloriju.

-���� Parunāsim rīt, - Sets pār plecu noteica. - Ej gulēt, Olivij.

Ja viņa nevēlējās izskatīties pēc gatavās idiotes un salaist visu grīstē, neatlika nekas cits kā vien sekot veselā saprāta diktētajam padomam.

Palaidusi vaļā sa�ņaugtās plaukstas, Olivija piecēlās.

-��� Arlabunakti, - viņa klusi teica Seta mugurai. Par atbil�di nomurminājis kaut ko nesaprotamu, viņ� joprojām lūko�jās zvaig�ņotajā naktī.

Ar lielām pūlēm atrāvusi skatienu no Seta, Olivija ap�ņēmīgi devās projām pa galeriju, līdz nonāca savas istabas dro�ajā patvērumā. Aizbīdījusi bultu, viņa ilgi jo ilgi palika stāvam ar muguru pret durvīm.

Galu galā �ī iecere izvērtusies par ļoti ģimenisku iz�braukumu, un tas nemaz nav slikti, prātoja Sets. Pulkste�nis rādīja pusdesmit sestdienas rītā, un viņi lidoja jau ap�tuveni stundu. Sets vadīja nelielu divmotoru lidma�īnu "Beechcraft", ko savām vajadzībām nomāja kompānija, - tiesa gan, lidaparāts bija pārāk dārga, tomēr nepiecie�ama greznība, kas palīdzēja atstāt vajadzīgo iespaidu uz bagā�tiem klientiem un ļāva brīvi pārvietoties pa visu valsti. Bet patlaban Sets visiem spēkiem pūlējās atbrīvoties no vienas vienīgas uzmācīgas domas: kā gan tas būtu - gulēt ar Oli�viju? Tērpusies �auros, baltos �ortos, kas, cie�i apspīlējot gurnus, atklāja skatienam iedegu�ās kājas, un tomātsarka- nā T kreklā, kur� mīlīgi kļāvās pie krū�u apaļumiem, viņa sēdēja otrā pilota krēslā. Mati, kuru krāsa Setam alla� at�gādināja tum�o �okolādi, bija uzsieti augstā zirgastē. Ne�kā izaicino�a - vienīgi �ī frizūra īpa�i izcēla brūni iedegu�ā kakla izliekumu un maigo zoda līniju. Olivija smējās, atklā�dama skatienam līdzenus, baltus zobus, un viņas acis prie�kā dzirkstīja.

Tās bija sāpīgi nevaldāmas alkas, un, ja Setam neizdo�sies savaldīties līdz nosē�anās brīdim Hjūstonā, viņ� piedzī�vos vienu otru neveiklu brīdi, jo vispār nespēs piecelties no savas vietas. Viņ� nespēja pretoties �īm alkām. Turklāt ne�gribēja arī.

Pēc diviem mēne�iem viņ� būs precējies ar Meloriju, sie�vieti, kam pēc tiesas un taisnības pienāktos zvaigznes loma viņa erotiskajās fantāzijās.

Olivija bija viņa ģimenes locekle un turklāt vēl padotā. Un Setam jāievēro atbilsto�a atturība.

Pat tādā gadījumā, ja �ī atturība Setu nobeigs - un �ajā brīdī tas nemaz nelikās neticami.

Par laimi, aizmugurē, cie�i piesprādzēju�ās, sēdēja divas lieliskas pavadones - Sāra un Hloja -, un abas tark�ķēja bez mitas, iesaistīdamas savās sarunās arī Oliviju.

Olivija bija uzstājusi, ka uz Hjūstonu jāņem līdzi arī Sā�ra - galu galā jāļauj bērnam savākt savas mantiņas un at�vadīties no vecās dzīvesvietas. Pēc tam Olivija bija ierosinā�jusi ņemt līdzi arī Hloju, un tā lidojums galu galā izvērtās par ģimenes izbraukumu - ar to Sets nebija rēķinājies. To�mēr, par spīti Seta ba�ām, viss nokārtojās necerēti veiksmī�gi. Bērni labi sapratās gan viens ar otru, gan ari ar Oliviju, un Hloja, priecādamās, ka tikusi līdzi, uzvedās apbrīnoja�mi labi.

Sārai �is bija pirmais lidojums. Setu vienlaikus aizkusti�nāja un uzjautrināja meitenītes godbijīgi ieplestās acis un iz�brīns par itin visu - sākot no vadības paneļa līdz skatam, kas pavērās pa iluminatoru. Lepodamās, ka nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta, Hloja dāsni dalījās savā lido�anas piere�dzē ar draudzeni - lai arī viss teiktais glu�i neatbilda patie�sībai, meitas dedzība uzbūra tēva lūpās smaidu.

Klausīdamies Hlojas tērgā�anā par Bīnijiem, Pokemo- niem un raidījumu "Jūrnieku mēness", Sets atskārta, ka par meitas iek�ējo pasauli un interesēm gandrīz neko nezina. Viņ� mīlēja savu bērnu, rūpējās, lai viņam nekā netrūktu, mēģināja ieaudzināt viņā vēlamās īpa�ības, tomēr apkaunots saprata, ka ne reizes nav īsti aprunājies ar viņu. Protams, �ad tad viņ� apvaicājās par skolu un draugiem, ar kuriem Hloja mēdza rotaļāties, bet parasti visas viņu sarunas apro�be�ojās ar morāles lasī�anu vai rājieniem. Kad D�enifera bija atsūtījusi meitu atpakaļ, Sets gandrīz visu audzinā�anas sma�gumu bija uzkrāvis savas mātes pleciem. Bet ko gan viņ� sa�prot no mazu meiteņu audzinā�anas smalkumiem, sajutis vainas apziņu, Sets mēģināja attaisnot sevi.

Meitenes pļāpāja par nezin kādu mūziķu grupu, par ku�ru Setam nebija ne mazākās jausmas, toties Olivijai tūdaļ bija skaidrs, par ko ir runa.

�ādā situācijā Melorija būtu tikpat bezpalīdzīga kā viņ�.

Protams, Livija audzina astoņgadīgu meitu, bet Melo�rija ne. Salīdzināt abu sievie�u pieredzi bērnu audzinā�anas jomā nebija godīgi, un Sets to saprata glu�i labi.

Tomēr nelūgtās domas neatstājās.

Izkāpjot no lidma�īnas, Hjūstona apsveica viņus ar kar�stumu, kas versmoja no debesīm un atstarojās no nokaitē�tās zemes. Teksasas klimats bija citāds: Luiziānas karstums bija smacējo�i mitrs, bet Teksasā - dedzino�i sauss. Sets no�sprieda, ka tomēr dod priek�roku Luiziānai. Patlaban viņam �ķita, ka soļo pa nokaitētu plīts virsmu, bet Hlojas bālā se�jiņa karstumā pietvīka ik mirkli tum�āka. Setam �ķita, ka vieglās, plānās drēbes karsē viņu kā melns vilnas uzvalks.

Visi sasēdās taksometrā, lai brauktu pēc Olivijas ma�ī�nas, kas gaidīja autoostas stāvlaukumā. Zemo, garo auto�ostas ēku greznoja kompānijas "Greyhound" logo - ātrgai�tas tvaikoņa attēls uz zila fona. Aiz ēkas bija sastāju�ies sudrabzili autobusi, un apmēram tre�ā daļa no tiem darbo�jās tuk�gaitā, tādējādi bagātīgi papildinot smogu, kas ple�tās pār pilsētu kā bieza dūmaka. Aptuveni pusi no autostāv�vietas aizņēma visvisādu marku un vecumu automa�īnas. Olivija taisnā ceļā devās pie vistraģiskākā eksemplāra - ap�dauzīta un no�ēlojama desmit gadus veca "Cougar". Sets pārsteigumā apstulba. Ma�īna bija īsta graba�a - 123 000 jūd�u nobraukums, līdz pēdējam nolietotas riepas - labākajā gadījumā par tādu varētu dabūt ne vairāk kā tūkstoti. Do�ma par to, ka Olivija un Sāra pārvietojas pa lielpilsētu tādā lūznī, viņam uzdzina drebuļus. Ja automa�īna "izlai� garu" nepiemērotā vietā, tas var radīt katastrofālas sekas. Acīm�redzot Sets nebija spējis noslēpt savu pārsteigumu, jo Olivi�ja veltīja viņam ironisku smaidu.

-��� Vai tagad tu saproti, kāpēc mēs braucām ar autobu�su? - viņa pa�ukstēja, nevēlēdamās, lai sacītais nonāk līdz bērnu ausīm.

-��� Ar �o graustu braukt patie�ām būtu bezcerīgi, - viņ� drūmi piekrita, un tūdaļ sarunā iejaucās Hloja, kam nenāca ne prātā pieklusināt savu skaļo balstiņu.

-��� Vai �ī ir jūsu ma�īna? - Viņa neslēptās �ausmās rau�dzījās uz Sāru.

Paļaujies tik uz manu taktisko meitiņu, nodomāja Sets, uzmezdams skatienu Olivijai, kas savukārt tūdaļ pievērsās Sārai. Laba māte vienmēr raizējas par savu bērnu - to ne�pārprotami pauda viņas sejas izteiksme.

-Jā. - Sāras balstiņa skanēja gau�ām bikli, un viņas ga�rastāvoklis spēji �ķita noslīdam līdz nullei. Sets atskārta, ka bērns ir samulsis. Sāra, kas izskatījās ļoti līdzīga Olivijai bēr�nībā, bija viņam uzreiz iepatikusies. Tiesa gan, mātes un meitas raksturi bija pavisam at�ķirīgi. Sāra aizkustināja ar savu kautrību, rāmumu un neaizsargātību, un Setam negri�bējās, lai bērns justos neērti par sīkumiem - kā, piemēram, par vecu, apdauzītu vāģi.

-��� Kad mācījos koled�ā, arī man bija tāda pati ma�īna, - viņ� mundri sameloja, apskatīdams automobili 110 visām pusēm. - Man nekad nebija jāuztraucas, ka ma�īna dabūs kādu skrambu vai �vīku vai arī tiks nozagta. Ja cilvēks dzī�vo lielpilsētā, par tādām lietām alla� ir vērts padomāt.

-���� Tu gribi teikt, ka mūsu "Jaguar" te varētu nozagt? - Hloja iepleta acis.

-���� Varētu gan, - Sets atbildēja, atvērdams durvis vadītā�ja pusē un pabrīnīdamies, ka tās acumirklī neatdalās no ma��īnas korpusa. Sāra piepe�i izskatījās daudz mundrāka, bet Olivija, bez vārdiem pateikdamās par meitas pa�lepnuma glāb�anu, apbalvoja viņu ar platu, jauku smaidu.

�āda smaida dēļ Sets bija ar mieru izmelot vai vilku no me�a.

-���� Vadī�u ma�īnu pati, - Olivija paziņoja, nostādamās līdzās. Tad veikli ieslīdēja sēdeklī, nedodama Setam iespēju protestēt. - Es zinu ceļu. Tu nezini.

Sets neiebilda. Viņ� pats bija mācījis Olivijai brauk�a�nas prasmi un nebija īpa�i augstās domās par viņas spējām, tomēr viņi laimīgi nokļuva līdz galamērķim, pa ceļam ap�stādamies, lai paņemtu pāris tuk�u kastu. Olivijas dzīvoklis atradās pilsētas strādnieku rajonā, nopluku�u ēku pudurī, ko veidoja piecas septiņstāvu īres mājas. Palūkojoties uz �īm mājām, neviļus bija jādomā par viņas ma�īnu. Abas bija vie�nādi grausti.

Toties dzīvoklītis atstāja pavisam citādu iespaidu. Ar pir�mo skatienu kļuva skaidrs, ka tas ir ļoti mazs - ienācis iek��ā, Sets saskatīja niecīgu, kuģa kambīzei līdzīgu virtuvīti, da�ļu priek�nama un telpu, kas, izmantota gan par dzīvojamo istabu, gan ēdamistabu, pletās tie�i priek�ā. Grīdu sedza lēts, pabalējis, zeltainbrūns paklājs. Sienas balti krāsotas. Visap�kārt valdīja nevainojama tīrība, mēbeles bija lētas, toties ēr�tas, un īpa�u mājīgumu radīja visās malās izvietotie istabas augi.

Ienākot pa durvīm, Sāras sejiņa atplauka. �eit viņa bija mājās. Kas zina, varbūt Olivijai bija grūti pierunāt meitu pārcelties uz Lend�elas plantāciju? Arī Olivija bija pievēr�susi uzmanību Sāras sejas izteiksmei - noliekusies viņa kaut ko ie�ukstēja bērnam ausī. Paraudzījusies uz māti, Sāra svi�nīgi pamāja ar galvu.

-��� Olivij! Vai tā esi tu? - Pa durvīm, ko Sets, ienākdams pēdējais, nebija paguvis aizvērt, iebrāzās kāda sieviete. Vis�pirms viņ� pamanīja vie�ņas sarkani krāsotos matus, kas bija uzsprausti galvvidū nevērīgā mezglā, no kura kā putna spal�vas spraucās ārā vaļā paspruku�as �ķipsnas. Pēc tam skatie�nu piesaistīja viņas caurspīdīgais purpurkrāsas tērps - bikses un mazs krekliņ� ar lencītēm. Kad sieviete nevērīgi pasprau�cās viņam garām, Sets ieraudzīja, ka tā ir glīta gara auguma būtne, pēc izskata sprie�ot, nedaudz vecāka par Oliviju.

-��� Sjū! - Olivija smaidīdama pagriezās un apskāva drau�dzeni. - Paldies, ka aplaistīji manas puķes. Tās izskatās lie�liski.

-���� Labdien, Sjū, - Sāra sasveicinājās, kopā ar Hloju ie�dama ārā no dzīvojamās istabas. Abas meitenes vilka sev lī�dzi lielas, tuk�as kartona kastes.

-��� Sveika, mazulīti - Sjū uzsauca nopakaļ Sārai, kas jau bija nozudusi aiz durvīm. Tad pievērsās Olivijai.

-���� Saki, ka tu vakar tikai pajokoji! - viņa uzstāja, pa�kāpdamās soli atpakaļ, tomēr atstādama rokas uz Olivijas pleciem un lūkodamās viņā ar traģikomisku izteiksmi sejā. - Vai tie�ām tu esi nodomājusi pārcelties uz kaut kādu pro�vinciālu miestu Luiziānā?

Aizverot durvis, Seta mutes kaktiņ� savilkās greizā smī�nā. Protams, jebkurai hjūstonietei Lend�ela patie�ām izska�tītos pēc provinciāla miestiņa.

-��� Esmu tur dzimusi un uzaugusi, - Olivija kā taisnoda�mās paskaidroja un atraisījās no draudzenes rokām. - Mēs ar Sāru pārceļamies uz manām bērnības mājām.

-���� Jau �odien? Pārcel�anās ta�u prasa nedēļas, pat mē�ne�us! Tādas lietas ta�u cilvēki plāno laikus.

-���� Sjū, es tev visu paskaidroju vakardienas telefonsaru�nā! �odien mēs paņemsim tikai drēbes un da�as personis�kās mantas. Par pārējo nākamnedēļ parūpēsies transporta firma.

-��� Vai tie�ām jūs brauksiet projām jau �odien? - Sjū gan�drīz vai ievaimanājās. - Ko es iesāk�u bez savas labākās draudzenes? Es nudien skum�u pēc tevis.

-��� Es arī, - Olivija steidzīgi apstiprināja. - Par laimi, ek�sistē telefons. Un tu varēsi braukt pie manis ciemos.

Setam tāda iespēja �ķita visai ap�aubāma, jo Lend�ela tamlīdzīgas būtnes vēl nebija pieredzējusi. Pirms �ī doma bija izdomāta līdz galam, Olivija ņēmās iepazīstināt viņu ar sa�vu draudzeni.

-��� Sasodīts, es ta�u nesapratu, ka tev uzradies jauns drau�dziņ�! - Sjū iesaucās, nopētīdama Setu no galvas līdz kājām. - Ak tad tāpēc� Bet ko teiks Marks?

-��� Sets ir mans brālēns, - Olivija apņēmīgi paziņoja, kaut gan viņi abi zināja, ka nav vis. - Un ar Marku esmu satiku�sies tie�i divas reizes. Mēs esam tikai draugi. Viņam �ajā lietā vispār nekas nav sakāms.

Marks� skaidrs, ka te iejaukts vīrietis. Vīrie�i lipa klāt Olivijai kā mu�as medus podam.

-��� Tā tu tikai saki, draudzenīt. Diezin vai Marks būs ar to mierā. Vai viņ� jau zina �os jaunumus?

-���� Piezvanījusi tev, tūdaļ zvanīju arī Markam, Annai, Mēribetai un doktoram Grīnam�

-���� Ko teica doktors Grīns, kad uzzināja, ka tu piepe�i grasies pamest darbu? - Sjū domas pārsviedās citā virzienā.

-��� Viņ� izturējās patie�ām jauki. Teica, ka visu saprotot - un Sārai pirms skolas vajagot mazliet pierast pie jaunajiem apstākļiem. Novēlēja man panākumus turpmākajā dzīvē.

-��� Mamm, vai varu jau �odien ņemt līdzi savus Bīnijus? - No blakustelpas bija iznākusi Sāra.

Olivija paraudzījās uz Setu.

-��� Vai pietiks vietas? Viņai to ir ne mazums.

-���� Ņem dro�i, - Sets atbildēja Sārai. - Ņem līdzi visu, ko vēlies, vienīgi mēbeles ne. Diezin vai lidma�īnā atradī�sies vieta tavai gultai.

Sāra iespurcās.

-��� Norunāts, - viņa atbildēja un izsteidzās pa durvīm.

-���� Lidma�īna? - Sjū lūpas gandrīz bez skaņas izveidoja �o vārdu. - Viņa lidma�īna?

Olivija pamāja ar galvu.

-��� Ak kungs! Turklāt vēl seksīgs.

-��� Viņ� precas pēc diviem mēne�iem.

-��� Ar tevi

-���� Tad nē jel, niekkalbe. Es ta�u teicu, ka viņ� ir mans brālēns.

Paraudzījusies uz Setu, Olivija saprata, ka �ī vārdu pār�maiņa nav paslīdējusi garām viņa ausīm. Olivija pietvīka. Seta skatiens pauda neviltotu interesi - viņam reti bija ga�dījies redzēt sarksto�u Oliviju.

-���� Kā varu būt noderīgs? - Sets pavaicāja, ieiedams dzi�ļāk telpā. Sjū nenolaida no viņa vērtējo�u skatienu. Sets bi�ja izbaudījis �ādus skatienus neskaitāmas reizes, tāpēc cen�tās pēc iespējas a�āk pazust no acīm.

Olivija palūdza viņu izvākt virtuves skapī�us, bet pati pa to laiku kopā ar Sjū pārnesa lielāko daļu istabas augu uz draudzenes dzīvokli. Puķpodi pārceļoja pie Sjū, vienīgi kaktusi, kas piederēja Sārai, un milzīga paparde, kura Oli�vijai bija īpa�i mīļa, palika savā vietā. Sets noprata, ka pa�parde dosies uz Lend�elu kopā ar Sāras rotaļlietām.

Pabeidzis tuk�ot virtuves skapjus, Sets devās uz bērnis�tabu. Vēl nesasniedzis atvērtās durvis, viņ� ieraudzīja, ka abas meitenes sē� uz grīdas un izkravā Sāras nelielās, baltās kumodes saturu kartona kārbā. Ieklausīdamies bērnu saru�nā, viņ� apstājās.

-�������� Kas tas tāds? - Hloja vaicāja, paņemdama rokā nelielu fotogrāfiju zeltītā rāmītī, kuru Sāra bija izcēlusi no atvilkt�nes.

-���� Mans tētis. - Sāra piesardzīgi izņēma attēlu no Hlo- jas rokām.

-��� Es domāju, ka tev nemaz nav tēta.

-���� Ir gan. Tikai viņi ar mammu ir �ķīru�ies, un es viņu tikpat kā nepazīstu. Tētis dzīvo Oklahomā, viņ� ir apprecē�jies otrreiz. - Meitenes balss skanēja skumji.

-��� Mana mamma tāpat, tikai viņa dzīvo Kalifornijā. Tik�līdz vecāki apprecas otrreiz, mēs viņiem vairs neesam vaja�dzīgi. - Hloja to pateica tik pa�saprotami, ka Sets sāji sa�viebās. Vai tie�ām bērni tā domā?

Meiteņu nepamanīts, Sets klusiņām atgriezās virtuvē, domīgi atbalstījās pret galdu un dziļi ievilka elpu. Atkal uz�mācās vainas apziņa. Kad Hloja tika atsūtīta uz mājām, Sets tikko bija iepazinies ar Meloriju. Drīz pēc tam viņi bija aiz�rāvu�ies ne pa jokam. �ai draudzībai padziļinoties, Hlojas uzvedība bija strauji pasliktinājusies. Bet pēc viņu saderinā��anās bērns bija kļuvis pavisam nevaldāms. Sets brīnījās, ka nebija laikus pamanījis �īs sakarības.

Hloja baidījās, ka pēc apprecē�anās ar Meloriju viņa tē�vam vairs nebūs vajadzīga.

Olivija to bija sapratusi uzreiz. Bija viņam teikusi, ka Hlojai pietrūkstot tēva mīlestības.

Sets jutās kā pēdīgais idiots. Pēk�ņi kļuva nepārprota�mi skaidrs, ka viņ� ir pametis novārtā savu meitu.

Diem�ēl nepavisam nebija skaidrs, kā vajadzētu rīkoties, lai visu vērstu par labu. Ar to vien nebūs līdzēts, ja viņ� skaidri un gai�i pateiks, ka meita vienmēr būs viņam vaja�dzīga - vai nu viņ� prec Meloriju, vai ne.

Atceļā Seta domas turpināja riņķa danci. �oreiz lidma��īnā valdīja klusums. Motoru dūkoņas ieaijātas, abas mei�tenes bija aizmigu�as savos sēdekļos. Pametis skatienu at�pakaļ, Sets pamanīja, ka Hlojas galviņa noslīgusi uz pleca, bet Sāra atkritusi pret pelēko ādas atzveltni. Aiz viņām go�da vietā di�ojās lielā paparde. Nojauta, kā izrādījās, bija pa�reiza - Olivija patie�ām ņēma līdzi �o augu. Turpat atradās kārba ar Sāras Bīniju mantiņām, ar kurām bērni spēlējās, iekams tos bija pievārējis miegs. Par laimi, viss pārējais bija ietilpis kravas nodalījumā.

-���� Vai Sārai nebija iebildumu pārcelties uz Lend�elu? - Sets klusi pajautāja, iepriek� vēlreiz pārliecinājies, ka bērni patie�ām aizmigu�i.

Olivija uzmeta viņam sānisku skatienu.

-��� Domāju, ka viņa ir satraukta un drusku nobijusies arī. Viņas vecumā nemaz nav tik viegli mainīt skolu, draugus un visu pārējo.

-��� Vai ilgi nācās pierunāt?

Laukā pamazām kļuva tum�āks. Apvārsnis iekrāsojās spilgti oran�os, sārtos un sudrabotos toņos, bet virs lidma��īnas debesis bija kļuvu�as gandrīz tum�sarkanas, un tajās pamazām iedegās zvaigznes. Vēl bija pietiekami gai�s, lai Sets spētu saskatīt savu ceļabiedri, neiededzot salonā gaismu.

Olivija bija pavilku�i vienu kāju zem sevis un atmetusi galvu pret atzveltni. Viena roka balstījās pret krēsla paroci, otra rāmi dusēja klēpī. Viņa izskatījās nogurusi un tāda kā maķenīt saburnīta, tomēr apbrīnojami skaista. Sets nespēja noticēt, ka �ī sieviete ir tā pati meitene, kuru viņ� bija pazi�nis tik ilgus gadus.

-���� īpa�i pierunāt nemaz nevajadzēja. Domāju, ka savu lomu nospēlēja izredzes tikt pie kaķa, - viņa mīklaini pa�skaidroja. Laikam Sets bija palaidis kaut ko gar ausīm. Ne�būtu jau nekāds brīnums - viņ� bija pārlieku aizrāvies, lū�kodamies Olivijā.

-��� Kaķi? - viņ� piesardzīgi pārvaicāja. Ja sacītajā slēpjas kaut kāda jēga, prātīgāk būs nelikt manīt, ka viņ� neko ne�saprot.

-������� Sāra vairāk par visu pasaulē grib savu kaķi. Mūsu dzīvoklī nedrīkstēja turēt dzīvniekus. Es teicu, ka Lend�elā viņa dabūs sev kaķi. Tu ta�u neiebilsti, vai ne?

-���� Livij, tev nav man jālūdz atļauja, ja Sāra grib turēt kaķi. Lend�ela ir tavas mājas. Sāra� un tu drīksti darīt vi�su, ko vien sirds kāro.

Olivija apveltīja viņu ar smaidu.

-��� Sāra būs septītajās debesīs.

-��� �odien nevil�us noklausījos Sāras un Hlojas sarunu, - Sets negaidīti mainīja tematu. - Sprie�ot pēc da�iem Hlojas izteikumiem� tev bija taisnība. Viņa patie�ām jūtas nemī�lēta. Bet� es nezinu, kā visu vērst par labu.

Brītiņu Olivija klusēdama nolūkojās viņā.

-��� Vai tu lūdz man padomu? - Kaut kas viņas balsī lika secināt, ka ķilda ezermalā nav aizmirsta.

-��� Laikam gan.

-��� Debestiņ, tad tā ir pirmā reize.

-��� Pavērsiena punkts mūsu attiecībās, vai? - Sets pasau�si noteica. - Labi, Livij, pietiks tīksmināties par uzvaru. Ta�vuprāt, kā man vajadzētu rīkoties turpmāk?

-���� Pavadīt vairāk laika kopā ar meitu. Piedalīties kopī�gās izpriecās. Nevis aizsūtīt spēlēt tenisu, bet gan pa�am uz�spēlēt ar viņu. Neizvairīties no skolas sarīkojumiem. Un tam�līdzīgi. - Apvaldīts smaids satrīsināja Olivijas lūpu kaktiņus. - Kopā paspēlēties ar Bārbijām.

Manīdams, ka viņu izzobo, Sets pārmeto�i paraudzījās uz savu ceļabiedri.

-��� Es runāju nopietni.

Olivija iesmējās.

-��� Labi jau, labi, par Bārbijām bija joks. Manuprāt, vis�labāk būtu, ja jūs, pavadīdami laiku kopā, nodarbotos ar kaut ko tādu, kas sagādā prieku jums abiem. Saki Hlojai, ka tev patīk būt kopā ar viņu. Samīļo viņu. Pasaki, ka mīli viņu. Un vēl� - Olivija vilcinādamās apklusa.

-��� Hmm? - Sets uzmeta viņai jautājo�u skatienu.

Neteikdama ne vārda, Olivija bridi raudzījās Setā. �ķi�ta, ka viņa vilcinās pateikt to, kas jau ir pa�ā mēles galiņā.

-��� Turpini, - viņ� mudināja.

-���� Varbūt tev, Melorijai un Hlojai vajadzētu bie�āk būt kopā, izdomāt kaut ko interesantu. Varbūt tad Hloja sāks pierast pie domas, ka jūs visi trīs esat ģimene.

-���� Laba doma, - Sets atbildēja. Viņ� patie�ām tā domā�ja. Tikai nekādi nespēja iztēloties, ka �ādā kompānijā kaut viena kopīga iecere nebeigtos ar Hlojas dusmu lēkmi un Me- lorijas izteiktu asu kritiku. Un piepe�i viņ� saprata, ka vis�pār nespēj iztēloties sevi, Hloju un Meloriju par ģimeni.

Un �ī atskārta atliku�ajā mājupceļā deva viņam vēl vai�rāk vielas pārdomām.

Donaldsona, Luiziānas �tats, 1976. gada 19. oktobris

Es ienīstu skolu. Lejā atskanēja vectēva pulksteņa sitieni - bija divi naktī. Nespēdama aizmigt, Ketlīna Kristofersone gulēja uz mutes pārlieku mīkstā divguļamā gultā vecāsmā�tes mājas viesu guļamistabā. Meitenes galva, ko greznoja ga�ri, liesmaini rudi mati, bija paslēpta zem spilvena, dūrēs sa��ņaugtie pirksti gumzīja svaigo, smar�īgo palagu. Es ienīstu skolu, es ienīstu skolu, es ienīstu skolu.

Ketlīna, kas bija saviem desmit gadiem pārāk maza un tieva, rudo matu un vasaras raibumu pēc bija iesaukta par Pepiju Garzeķi, bet �odien bija kļuvusi par visas piektās kla�ses zobgalību mērķi.

Burkāniņ! Burkāttiņ! Tru�u kārumiņi

Ja mamma ļautu viņai apgriezt īsus matus, kā to bija darīju�as vairākums citu meiteņu, tie neizskatītos tik uzkrī�to�i, bet mamma par to neļāva ne iepīkstēties. Tev ir ļoti skaisti mati, viņa mēdza apgalvot, vienā jaukā dienā tu man pateiksi paldies, ka neļāvu tos nogriezt.

Gaidi vien, Ketlīna nicīgi nosprauslojās. Tie noderēs ti�kai tādā gadījumā, ja kādreiz apmaldī�os miglā - tad pēc matiem mani būs vieglāk atrast.

Visi vaļējām mutēm blen� uz viņu. �odien pat - kaut kāds pretīgs puisis sekoja viņai līdz pa�ām vecāsmātes mā�jas durvīm. Ketlīna zināja, ka pui�a uzmanību piesaistīju�i viņas mati. Ja nebūtu garo krēpju un vasaras raibumu, viņu neviens pat nepamanītu. Ketlīna tad būtu pavisam parasta un neievērojama meitene - un tie�i pēc tā viņa alka vis�vairāk.

Lepojies ar savu citādību. Ari tie bija mammas vārdi. Viņai bija pilna vācele tamlīdzīgu padomu. Ketlīnas tēvs arī bija rudmatis. Nav brīnums, ka mamma un vecāmāte tā sa�jūsminās par viņas matiem - tie atgādina tēti.

Tētis bija vadījis helikopteru un gājis bojā Vjetnamā mē�nesi pirms Ketlīnas piedzim�anas.

Mamma bija bibliotekāre. Turklāt skolas bibliotekāre. Patiesībā tie�i viņa bija ieteikusi Elenai Medoksai, vienai no klases lielākajām vīzdegunēm, izlasīt grāmatu par Pepiju Garzeķi. Elena bija visiem rādījusi grāmatiņu, uz kuras vā�ka bija tievas, vasarraibumainas, rudi bi�ainas meitenes at�tēls, un tie�i tad Ketlīna bija tikusi pie savas iesaukas.

Neliecies par apcel�anu ne zinis, tad viņiem drīz ap�niks ķircināties. Tie atkal ir mammas vārdi. Tomēr �is pa�doms nelīdzēja. Ketlīna to bija izmēģinājusi ne reizi vien. �odien pat - viņa iebāza degunu grāmatā un izlikās par kurlu. Tomēr klasesbiedri nerimās, un beigu beigās viņa vairs nespēja to izturēt. Pa�ai par lielu kaunu, viņa bija ap�raudājusies un aizdrāzusies, lai meklētu patvērumu meite�ņu tualetē.

Pirmdien Ketlīna neies uz skolu. Viņa nezināja, kādā vei�dā izdosies atkratīties no skolas, bet tas bija negrozāmi iz�lemts.

Mamma �ajā nedēļas nogalē bija aizbraukusi uz biblio�tekāru konferenci Ņfūorleānā, tāpēc Ketlīna bija atstāta pie vecāsmātes. Viņa bija tēva māte, turklāt patie�ām ļoti veca - viņai varēja būt ap deviņdesmit. Tomēr Ketlīna viņu sirsnī�gi mīlēja. Meitene no�ēloja, ka tā arī nekad nav pazinusi sa�vu tēvu, vecāsmātes dēlu. Vecāmāte apgalvoja, ka Ketlīna esot viņam ļoti līdzīga, turklāt ne tikai matu ziņā.

Pie Ketlīnas gultas stāvēja ierāmēta tēva fotogrāfija. Viņ� izskatījās ļoti glīts, kaut arī bija rudmatis. Ketlīnu priecēja apgalvojums, ka viņa esot līdzīga tēvam. Jācer, ka tie nebi�ja tuk�i vārdi.

Cik vien Ketlīna spēja sevi atcerēties, viņas ar mammu bija divatā mitināju�ās nelielā mājiņā, pāris kvartālu atta- lumā no vecāsmātes pla�ā savrupnama, kuru viņa savukārt apdzīvoja viena pati. Kad Ketlīna bija vaicājusi, kāpēc vi�ņas nedzīvo visas trīs kopā, mamma atbildēja, ka viņas ar vecomāti viena otrai krītot uz nerviem.

Ketlīnas pārdomas pārtrauca kāpņu ie�īkstē�anās - tas bija tre�ais pakāpiens no aug�as, kas �īkstēja ikreiz, kad kāds gāja aug�ā vai lejā. �o skaņu Ketlīna pazītu starp simtiem citu. Kāpņu ie�īkstē�anās nakts klusumā �ķita tik baisa, ka matiņi uz skausta sacēlās stāvus. Ketlīna pēk�ņi jutās nobi�jusies līdz nāvei.

Vecmāmiņa gulēja savā istabā mājas tālākajā galā un noteikti divos naktī nekāpa uz otro stāvu.

Zem spilvena valdīja piķa melna tumsa. Mājā atkal bi�ja iestājies pilnīgs klusums. Nebija dzirdama neviena ska�ņa. Un tomēr Ketlīna skaidri juta, ka viņas istabā, kura at�radās vistuvāk kāpnēm, kāds ir ienācis.

Viņa gulēja, tik tikko uzdrīkstēdamās elpot. Bet, sev par lielām �ausmām, viņa atskārta, ka dzird ieelpu un izelpu - ne pārāk skaļi, tomēr kāds patie�ām elpoja tepat līdzās.

Tātad kāds ielavījies viņas istabā.

Vienā mirklī �is "kāds" norāva viņai no galvas spilvenu.

- Ku-kū! - atskanēja vīrie�a balss.

Ketlīnas acis atsprāga vaļā. Mute pavērās. Mēģināda�ma uzrausties sēdus, viņa paguva saskatīt dīvainu galvu un platus plecus, kas liecās viņai pāri. Bet, pirms viņa bija pagu�vusi iekliegties un mēģināt bēgt projām, seju pārklāja auk�sta, slapja, smirdo�a lupata.

Ketlīna izbailēs ieelsojās, ieraudama dziļi plau�ās salde�nos izgarojumus. Klepodama un rīstīdamās meitene zaudē�ja samaņu.

�o meiteni viņ� bija pamanījis pie skolas. Viņas mati bija brīni�ķīgi - gari, biezi, piesātināti rudā tonī. Uzspīdot sau�lei, tie it kā iekvēlojās no iek�puses. Rudmates viņam vēl ne�bija gadīju�ās, tāpēc viņ� nerada sevī spēku pretoties. Viņ� patie�ām bija centies no visas sirds, pūlējies uzvesties labi. Viņ� bija daudz domājis par savu apmātību toreiz, pēc pē�dējās meitenes, vārdā Megija, un cie�i nolēmis, ka nākamās reizes nebūs. Lai atbrīvotos no posto�ās dziņas, bija gājis baznīcā un lūdzis Dievu. Tomēr - lūdzies vai nelūdzies - pē�dējos mēne�os vēlme bija pārņēmusi viņu ar dubultu spēku, it kā iek�ā viņam būtu loka stiegra, kas savilktos aizvien spriegāk. Viņ� zināja, ka, savilkdamās pārāk cie�i, stiegra pārtrūkst - un tas bija noticis �onakt.

Viņā snaudo�ais briesmonis atkal bija ticis brīvībā.

Un viņu bija apmājusi maza, sarkanmataina meitenīte.

�ī doma izvilināja lūpās smaidu. Viņ� nebeidza smaidīt, stūķēdams mazās rudmates augumiņu veļas maisā, kuru pār�meta pār plecu un neslēpdamies iznesa laukā pa mājas pa�rādes durvīm.

Nākamais mēnesis bija tik bagāts notikumiem, ka Olivija nedabūja ne elpu atvilkt. Viņa sāka strādāt uzņēmumā "Ār- �eru jahtas", Sārai un Hlojai bija klāt jaunais skolas gads - abas mācījās vienā klasē, un Olivija īsti nesaprata, vai tas ir labi vai slikti, - savukārt Kellija pārcieta nākamo ķīmijte- rapijas kursa posmu. Lielais D�ons joprojām gulēja slimnī�cā. Olivijai beidzot atļāva viņu apmeklēt - Sets reizi nedēļā len�a pārtraukumā pats veda Oliviju pie vectēva, kur� tā arī nebija atguvis samaņu, tāpēc viņas iecerētā samierinā�anās joprojām nenotika. Trauslais, slimnīcas gultā guļo�ais sirm�galvis, kura augumu apvija lokanu, caurspīdīgu caurulī�u mud�eklis, nepavisam neatgādināja kādreizējo valdonīgo vī�ru. Olivija paturēja sirmgalvja roku savējā, nomurmināja pā�ris vārdu, un drīz vien bija laiks doties projām.

Kad kļuva skaidrs, ka Lielais D�ons var nogulēt slimnī�cā ļoti ilgi, Deivids un Kīts atrada piemērotu risinājumu - pusi nedēļas viņi pavadīja Lend�elā, bet otru pusi - savās mājās. Nedēļas nogalēs, kas restorānos bija viskarstākais darba laiks, viņi lidoja uz Kaliforniju, bet no pirmdienas līdz ceturtdienai uzturējās Lend�elā, pareizāk, - slimnīcā. Dei- vids un Belinda sēdēja pie tēva pamī�us, tāpēc slimnīcā gan�drīz vienmēr varēja sastapt vienu no viņiem. Pārējie ģime�nes locekļi apmeklēja Lielo D�onu, kad to ļāva darbs un citi pienākumi. Pat Kīts neatteicās ierasties slimnīcā, kaut ari vairījās tuvoties Lielā D�ona gultai. Viņ� paskaidroja, ka va�jadzības reizē vēloties būt Deivida tuvumā.

Sets juta, ka viņam pienāktos apmeklēt Lielo D�onu bie��āk, tomēr patlaban pirmajā vietā bija izvirzījusies "Ār�eru jahtu" darbības uzlabo�ana. Iepazīdamās ar dokumentāci�ju, Olivija ātri vien saprata, ka �is bizness, kur� ilgu laiku bija nodro�inājis ģimenei bezrūpīgu un pārticīgu dzīvi, pē�dējo desmit gadu laikā krietni vien panīcis. Sets neatlaidīgi cīnījās, lai kompānija neatteiktos no komerciāli nozīmīgiem projektiem, ko citi ģimenes locekļi joprojām uzskatīja par neatbilsto�iem "Ār�eru jahtu" presti�am, lai gan Sets atzina, ka tie ļaus atsperties pakāpeniskai firmas aug�upejai. �ādā situācijā nebija mazsvarīgu sīkumu, tāpēc Sets personiski pārraudzīja itin visu - gan ra�o�anas grafikus, gan kvalitā�tes kontroli, gan pārdo�anas nodaļas darbību. Olivija sapra�ta, ka bez Seta pūliņiem "Ār�eru jahtas" būtu piemeklējis daudzu seno ģimenes uzņēmumu liktenis - bankrots vai fir�mas pārdo�ana sve�ās rokās.

Uzņēmumā jahtas tika būvētas jau gandrīz gadsimtu, un ari pārvaldes sistēma kop� tiem laikiem �ķita saglabājusies nemainīga. Ilze Bārtleta, kuru Olivija gatavojās uz laiku aiz�stāt, bija gara un tieva - protams, to nevarēja teikt par au�guma vidējo daļu, kas astotajā grūtniecības mēnesī bija pie�ņēmusi krietnus apmērus, - trīsdesmit gadus veca, ne īpa�i izskatīga, toties ar atzīstamu humora izjūtu apveltīta sievie�te. Uz Ilzes pleciem gūlās viss biroja ikdienas darbs, un vi�ņa vaļsirdīgi atzinās, ka tas esot grūts. Galvenajā kantora ēkā atradās ari arhīva telpa, kurā glabājās visi dokumenti, sākot no firmas dibinā�anas līdz pat mūsdienām, un kuru Ilze dēvēja par katakombām. Tajā visās iespējamās vietās bi�ja sabīdīti dokumentu skapji, kuros, �ķita, netrūka nevienas papīra strēmeles, kam bija kaut vai attāls sakars ar kompā�nijas darbību. Pa starpām telefona zvaniem, mistera Ār�era - proti, Seta - darba kalendāra sastādī�anai, jahtu specifikā�ciju un nepiecie�amo materiālu pasūtījumu sagatavo�anai, apmeklētāju pieņem�anai, vārdu sakot, līdztekus visiem pa�rastajiem sekretāres pienākumiem Olivijai bija jāievada ar�hīva dati nesen uzstādītajā kompānijas vienotajā datorsistē�mā. �is uzdevums �ķita gandrīz vai nepaveicams, vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens, ari Ilze ne, īsti neprata apieties ar datoriem. Jau pirmajā darba stundā Olivijai kļuva skaidrs, ka ikviens devīgi pie�ķirtās algas cents būs sūri, grūti jāno�pelna. Toties tas izkliedēs jebkuras aizdomas, ka Sets - vai nu savas dāsnās dabas dēļ, vai arī vēlēdamies paturēt Olivi�ju Lend�elā - iekārtojis viņu siltā vietiņā ģimenes uzņē�mumā.

Arī Kāris un Filips bija nodarbināti uzņēmumā "Ār�e- ru jahtas" - Filips bija ģenerāldirektora vietnieks, bet Kāris - pārdo�anas mened�eris. Kā jau Seta galvenais palīgs, Filips uzturējās birojā gandrīz nepārtraukti, bet izskatījās, ka ari Kārlam bie�i vien �eit atrodas kaut kas darāms. Olivija pat neiedomājās par Kārla bie�o apmeklējumu iemesliem, bet Il�ze sausā tonī piezīmēja, ka pēc Olivijas stā�anās darbā re�dzot Kārlu bie�āk nekā trīs iepriek�ējos gados kopā.

"Ār�eru jahtu" ra�otne bija izvietota piecas jūdzes uz rietumiem no pilsētiņas. Pla�o kompleksu veidoja jahtu no�liktavas, remontdarbnīcas, tirdzniecības centrs ar �etrām milzīgām jahtu demonstrācijas zālēm, kantoris, konstrukto�ru birojs un jahtu būves angāri, kā arī citas ēkas, kuras bija domātas, lai sāktu liellaivu ra�o�anu. Divpadsmit pēdu aug�stais �ogs ar dzeloņstieplēm aug�daļā, kur� ietvēra uzņēmu�ma teritoriju, nezinātājam atgādināja cietuma �ogu. Toties, iebraucot teritorijā no pilsētiņas puses, ikvienu apmeklētāju sveica divas taisnstūrainas, masīvas pulēta granīta plāksnes ar vienādiem uzrakstiem Ār�eru jahtas. Bruģēts piebrauca�mais ceļ�, kas stiepās pār līdzenu pļaviņu, aizveda pie tirdz�niecības centra - stiklā mirdzo�as divstāvu ēkas aptuveni puskvartāla platumā. Aiz tirdzniecības centra, uzceltas tie�i uz pamatīgi būvētā dambja, kas aizsargāja apkārtni no va�renās Misisipi ūdeņiem, rindojās pārējās ra�otnes ēkas - vis�maz divi du�i noliktavām līdzīgu angāru. Vieta nebija izvē�lēta nejau�i - no dambja bija visērtāk ielaist ūdenī izremontētās vai no jauna uzbūvētās jahtas. Kad kārtējais ūdens transporta līdzeklis bija gatavs - turklāt pavisam drīz �eit bija paredzēts sākt arī liellaivu būvi -, celtnis to novie�toja dambja slīpuma augstākajā punktā uz pamatīgiem me�tāla gultņiem, kas aizveda savu kravu līdz pa�ai ūdens ma�lai. Regulēta ar resnām metāla trosēm, gravitācijas spēka iespaidā laiva pati noslīdēja pa nogāzi upē. Tas radīja milzī�gu �ļakatu kaskādi un vilni, kas spētu noslaucīt it visu savā ceļā. Plānojot jahtu nolai�anu ūdenī, tika brīdināti visi krasta apsardzes dienesti, un tie uz noteiktu laiku apstādināja sa�tiksmi upē. �ī lieliskā sistēma ar nedaudziem uzlabojumiem bija brīni�ķīgi darbojusies gandrīz gadsimtu.

Sets, uzņēmuma ģenerāldirektors, veltīja saviem pienā�kumiem garas jo garas stundas. Parasti viņ� darbā ieradās jau pirms septiņiem un strādāja, līdz viss ieplānotais bija pa�veikts. Pēc lidojuma uz Hjūstonu Sets centās pārrasties mā�jās vismaz ap septiņiem vakarā, lai varētu kaut nedaudz būt kopā ar Hloju, pirms viņa devās pie miera. Diezgan bie�i - ja bija norunāta satik�anās ar Meloriju, ja darbā bija radu��ās problēmas vai arī vajadzēja izklaidēt potenciālos jahtu pasūtītājus - Setam neizdevās ievērot pa�a izstrādāto dienas re�īmu, tomēr viņ� ārkārtīgi centās veltīt meitai pēc iespē�jas vairāk laika un uzmanības.

Paklausīdams Olivijas ieteikumam, Sets pirmajā mācī�bu dienā pats aizveda meitu uz skolu un kopā ar viņu iegā�ja klasē - Olivija bija ārkārtīgi pārsteigta, uzzinājusi, ka viņ� to darot pirmo reizi, - bet nedēļu vēlāk ap dienasvidu iera�dās bibliotēkas rīkotā pasākumā, lai būtu klāt, kad �aklā�kie lasītāji - arī Hloja un gandrīz vai visi viņas klasesbiedri - saņēma medaļas par cītīgu lasī�anu vasaras brīvdienās. Tā kā Sāra bija jaunpienācēja, viņa pie medaļas netika, un Sets, pamanījis meitenes sarūgtināto sejiņu, izdomāja lielisku vei�du, kā viņu uzmundrināt. Tajā pa�ā vakarā, pārradies mā�jās, viņ� nesa rokā divas smalkos dāvanu papīros ietītas kār�biņas. Meitenes dedzīgi metās tās izsaiņot, bet starp neskaitāmām kreppapīra kārtām uzgāja tikai divas Seta vi�zītkartes. Olivija, kas bija tikpat apjukusi kā meitenes, vē�roja Sāru neizpratnē grozām pirkstos nelielo kartona gaba�liņu. Bet tad Olivija pamanīja otrā pusē ar Seta roku rakstītus vārdus: Paskaties manā ma�īnā.

-��� Pagriez kartīti otrādi, - viņa klusi pateica priek�ā. Iz�lasīju�as norādījumu, abas meitenes iespiedzās no sajūsmas, izskrēja ārā pa sētaspuses durvīm un nodrāzās lejā pie Seta automobiļa, ko viņ� pretēji paradumam bija novietojis tur�pat durvju priek�ā.

Olivija, Sets, Kellija un Marta izgāja verandā. Pieaugu��ie vēroja, kā Sāra un Hloja, satraukti �alodamas, ielūkojas pa ma�īnas logiem, tad iespiedzas vēlreiz un metas atvērt aiz�mugures durvis. Pēc pāris sekundēm abas spieda pie krūtīm kaut ko mīkstu un pūkainu.

-��� Māmiņ, nāc paskaties! - Sāra sauca aiz godbijības trī�co�ā balsī.

Kopā ar citiem pieaugu�ajiem nogājusi lejā, Olivija ie�raudzīja, ka Sāra auklē mazu, pūkainu, dūmakaini pelēku persie�u kaķēnu. Ap dzīvnieciņa kaklu bija apsieta rozā len�tīte ar Sāras vārdu. Hloja bija dabūjusi tie�i tādu pa�u ka�ķēnu, kam uz lentītes di�ojās viņas vārds.

-��� Sara! - Olivija līksmi apskāva meitu.

-��� Tādu kaķēnu es vēlējos vairāk par visu pasaulē, - Sāra svinīgi teica, it kā nespēdama līdz galam noticēt savai lai�mei. Viņa kautrīgi pacēla acis uz Setu, kas bija nostājies līdzās Olivijai. - Paldies, Set.

-��� Nav par ko, Sāra, - viņ� atbildēja un noglāstīja meite�nītei galvu. Sāras acis mirdzēja priekā. Pēc tam Sets apbrī�noja Hlojas kaķēnu.

Sagaidījusi izdevīgu brītiņu, Olivija pateicās Setam par jauko izdomu.

-����� Es ar nolūku dāvināju kaķēnus abām, - viņ� teica. Iekārtojies uz dīvāna televizora priek�ā un sakrustojis ro�kas pār krūtīm, Sets vēroja abas meitenes, kas uz grīdas spēlējās ar saviem min�iem. - Izvēlējos pilnīgi vienādus, lai nebūtu iemesla ķīviņiem. Kā tev �ķiet, vai esmu rīkojies pa�reizi?

-���� Esi gan, - Olivija apstiprināja. Viņa bija piemetusies dīvāna pretējā galā. Kad Olivijas un Seta skatieni sastapās, viņa silti un sirsnīgi uzsmaidīja. Viņa atbildes smaids �ķita mazliet greizs, un drīz vien viņ� piecēlās un izgāja no is�tabas.

Kaut gan, veikdams visparastākos vecāku pienākumus - vakaros apspraudījot segu un �ad tad bez īpa�a iemesla sa�mīļojot savu bērnu -, Sets vēl nejutās visai pārliecino�s, viņ� tomēr ļoti centās, tāpēc bija manāmi arī pirmie panākumi. Atbildot uz aizvien lielāku tēva uzmanību, Hloja sāka uz�vesties itin cie�ami.

Vislielākās raizes joprojām darīja laika trūkums. Lai Sets spētu paveikt visu, kas jāpaveic, diennakts bija par īsu. Tā�pat kā darbs, Hloja un Lielais D�ons, savu tiesu uzmanības prasīja arī Kellija. Ķīmijterapija darīja viņu vārgu un nespē�cīgu. Kaut gan Kellija pret savu slimību izturējās ar ierasto ironiju, bija skaidrs, ka Seta klātbūtne viņai ir ārkārtīgi ne�piecie�ama. Viņ� bija Kellijas vienīgais bērns, un abi mīlēja viens otru no visas sirds. Sets pavadīja kopā ar māti katru brīvo brītiņu un vismaz pāris rītu nedēļā, izbrīvējis laiku, pa�sēdēja pie mātes gultas, kamēr pa caurulītēm viņas vēnās plūda zāles, kas spēja nokaut ļaundabīgās �ūnas. Sets iera�dās slimnīcā arī vakaros, kad Hloja jau bija aizgājusi gulēt. Turklāt nebija aiz kalniem ari gaidāmās Seta kāzas, un gan�drīz ik dienas "Ār�eru jahtu" birojā iegriezās Melorija, lai uzzinātu Seta viedokli vienā vai otrā laulību ceremonijas un kāzu svinību jautājumā. Olivija palaikam nobrīnījās, kā viņ� iztur tādu slodzi un turpina darbu tikpat intensīvi un veik�smīgi.

Septembra beigās Olivija bija pilnīgi piemērojusies jau�najam dzīves un darba ritmam. Rītos viņa cēlās pussepti�ņos, pamodināja, apģērba un paēdināja meitenes, astoņos aizveda viņas uz skolu un piecpadsmit pāri astoņiem iera�dās darbā, kur strādāja līdz diviem �etrdesmit piecām, bet trijos sagaidīja bērnus pie skolas. Pēcpusdienas tika veltī�tas Sārai - un arī Hlojai. Viņa pārraudzīja mājasdarbu iz�pildi, rīkoja rotaļas, veda meitenes uz sporta nodarbībām, apmeklēja vecāku sapulces, brīvprātīgi palīdzēja viena vai otra pulciņa pasākumos un tika galā ar neskaitāmiem ci�tiem pienākumiem. Pirmo reizi kop� Sāras piedzim�anas vi�ņai atlika laiks, ko veltīt savam bērnam. Ja nebūtu pastā�vīgo rai�u par Kelliju un Lielo D�onu, nebūtu nakts murgu, kas tā arī nebija mitēju�ies viņu mocīt, dzīve Olivijai lik�tos ro�aina.

Nelāgie sapņi viņu laiku pa laikam apciemoja. Olivijai reizēm �ķita, ka kļūtu vieglāk, ja tie rādītos ik nakti - tad viņa vismaz zinātu, ko gaidīt. Turpretī tagad nebija nojau��amas nekādas likumsakarības - vienu nakti sliktie sapņi bija klāt, citu - ne.

�ajos sapņos alla� valdīja nakts, alla� Olivija stāvēja ezera krastā, bet viņas māte, tērpusies plānā, baltā tērpā ar platām me�ģīņu lencēm, bija ūdenī. Māte kliedza: Bēdz pro- jātrt, Oliuij! Skrien! Bēdz projām! Pēc tam kāds neredzams spēks parāva Selīnu zem ūdens.

Tomēr visvairāk �ajos sapņos �ausmināja tas, ka ikreiz atklājās kāda jauna, iepriek� nemanīta detaļa. Vienā sapnī Olivija pamanīja, ka mātes acis ieplestas �ausmās, bet uz kliedzienā pavērtajām lūpām nav ne miņas no lūpu krāsas. Citā reizē Olivijas skatiens uztvēra vilnī�u ņirbu - kāds pel�dēja viņai aiz muguras, un Selīnas izbaiļu pilnā seja pavēr�sās pret ezera krastu. Vēl citā sapnī Olivija bezpalīdzīgi vē�roja māti slīkstam, līdz virs ūdens palika tikai mātes roka, kas izmisīgi stiepās pret debesīm, līdz galu galā ūdens apri�ja arī to.

Tikai viena sajūta bija un palika nemainīga - Olivija ik�reiz pamodās, svīzdama aukstus baiļu sviedrus. Viņa gulē�ja, platām acīm raudzīdamās tumsā un pūlēdamās sev ie�stāstīt, ka tas ir tikai sapnis.

Bet vai patie�ām tikai sapnis? Dzīvojot Hjūstonā, viņu nekad nebija mocīju�i tādi murgi. Toties tagad �ie draudī�gie sapņi, nemitīgi atkārtodamies, vairs neatgādināja tikai nejau�as zemapziņas strāvojumu izpausmes.

Vairākas reizes, uztrūkdamās no parastā murga, Olivi�ja spētu vai apzvērēt, ka nāsis uztver tik tikko jau�amu mā�tes iemīļotā parfīma dvesmu.

Bet tā acīmredzot bija tikai iztēles rotaļa. Un murgi sim�bolizēja viņas bailes no ezera, jo viņa patie�ām baidījās no ezera, kurā bija noslīkusi māte. Kad Olivija pārdomāja nakts parādības ar vēsu prātu, �is izskaidrojums �ķita neapstrīdami loģisks.

Viņa prātoja, ka derētu palūgt Kellijai, Setam vai kādam citam radiniekam sīki aprakstīt tās liktenīgās nakts notiku�mus, kad bija gājusi bojā viņas māte.

�ī doma uzdzina saltus drebuļus. Un Olivija no tās attei�cās, samierinādamās ar regulārajām mocībām naktī un iegal�vodama sev, ka iedziļinā�anās mātes bojāejas apstākļos vairs neko nemainīs. Turklāt ģimenes locekļiem bija katram sa�vas rūpes. Atlika vien cerēt, ka ar laiku murgi liks Oliviju mierā.

Par vissvarīgāko septembra notikumu Lend�elā uzska�tīja Rudens svētkus mēne�a pēdējā piektdienā. Svētki, kas tika rīkoti apvienotajā pamatskolas un vidusskolas teritori�jā, piedāvāja daudzveidīgas izpriecas - karnevālu, piknika vakariņas un deju vakaru. Ieņemtā nauda bija paredzēta vie�na vai otra vecāku un skolotāju asociācijas projekta īsteno��anai. Sets, "Ar�eru jahtu" galvenā amatpersona un pilsēti�ņas ievērojamākais pilsonis, tika lūgts palīgā ūdens atrakciju stendā. Bez īpa�a prieka, tomēr apzinādamies pienākumu sa�biedrības priek�ā, Sets pusseptiņos vakarā devās projām, ie�tērpies peldbiksēs, T kreklā un paķēris līdzi drēbes, ko pār�vilkt, kad būs ticis ar saviem pienākumiem galā. Melorija un Hloja ari aizbrauca kopā ar viņu. Olivija bija piekritusi darboties stendā "Prasmīgās namamātes" un tirgot tur mā�jās gatavotus gardumus. Pamatskolas skolēnu mātes bija pū�lēju�ās no sirds, sacepdamas milzum daudz kūku, tortu, ce�pumu un smalkmaizī�u, lai stends �etrās svētku norisei atvēlētajās stundās ne mirkli nepaliktu tuk�s. Olivija bija ap�ņēmusies tirgoties no septiņiem līdz astoņiem, lai viņai pēc tam atliktu pietiekami daudz laika izbaudīt svētku noskaņu.

Kad Airas baltais "Lincoln", kura bagā�nieks bija pilns ar pēdējā brīdī piegādātiem gardumiem, atveda Oliviju, Sā- ru un Kelliju uz svētku norises vietu, bija iestājusies agras novakares krēsla. Tērpusies melnā īspiedurkņu svīterītī un īsos, baltos d�insu svārkos, Olivija, kopā ar Airu un Sāru stiepdama brūnos papīra maisiņos iesaiņotos kārumus, no�nāca pie stenda reizē ar pirmo pircēju. Kārtodama uz tri�jiem pakavveidā novietotiem galdiem labāko, ko bija sarū�pēju�as �aklās Lend�elas namamātes, Olivija priecājās, ka viņas pāriniece bija Lī Enna D�eimsa, pirmsskolas vecuma bērnu grupiņas audzinātāja. Sāra, izskatīdamās sevi�ķi pie�mīlīga d�insos un ro�ainajā blūzītē, pievienojās savai audzi�nātājai D�einai Fu�ī un trim klasesbiedrēm, kas bija apņē�mu�ās palīdzēt klases rīkotajā keikvoka konkursā.

-��� Kaut kas traks, izskatās, ka pēc stundas mums te būs tuk�i galdi! - pēc neilga brī�a Lī Enna ierunājās. Rosīgi tir�godamās, viņas bija samazināju�as gardumu krājumus ap�mēram par ceturto daļu. �ī bija pirmā reize, kad abām ra�dās iespēja pārmīt kādu vārdu savā starpā.

-��� Diez vai tā būs, jo visi steidzas �urp, lai pagūtu iegā�dāties pa�us iecienītākos kārumus - tā, piemēram, misis Re- mijas karameļu torti vai Lūizes Olbraitas �okolādes kūciņas. Pārējais tiks izpirkts krietni gausāk. - Atbildot Lī Ennai, Oli�vija lika lietā citos Rudens svētkos gūto pieredzi un nevarē�ja vien nobrīnīties, kā tik ātri un nemanāmi no jauna iekļā�vu�ies ierastajā Lend�elas dzīves plūdumā. Ja nebūtu Sāras, pavisam viegli varētu noticēt, ka pēdējo deviņu gadu viņas dzīvē nav bijis.

-���� Es vienmēr aizmirstu, ka tu esi �ejieniete, - Lī Enna smiedamās atzinās. - Tā kā mēs abas vidusskolu beidzām Batonrū�ā, man visu laiku liekas, ka arī tu esi no turienes.

-���� Olivij, vai Lerlīnas Sprūvelas �okolādes kūkas vēl ir? Maniem puisēniem tās ļoti gar�o, bet �oreiz laikam esmu ie�radusies maķenīt par vēlu.

Olivija uzsmaidīja nākamajai pircējai - tā bija Augusta Blēra, Kellijas vienaudze un draudzene, kuru Olivija pazina gandrīz visu savu mū�u, glu�i tāpat kā vairākumu Lend�e�las iedzīvotāju. Viņas trīs "puisēni" jau bija pieaugu�i vīri, kas ieņēma da�ādus amatus kompānijā "Ar�eru jahtas".

-��� Tūlīt paraudzī�os. - Pārlaidusi skatienu galdiem, Oli�vija noliecās un izvilka no pagaldē novietotajiem krājumiem divus sarkanus kartona �ķīvjus ar kūkām, kuri bija rūpīgi iesaiņoti plastmasas plēvē un apsieti ar sarkanu lenti. Uz tās di�ojās Lerlīnas Sprūvelas paraksts. - Te būs.

Misis Blēra samaksāja un, apmierināti smaidīdama, devās projām. Nākamais pircējs bija tēvs Rendolfs. Viņ� vē�lējās nobaudīt �okolādes torti, bet �aubījās, kuras saimnie�ces cepumu izvēlēties. Zinādama, ka 110 atliku�ajām tortēm gar�īgākā ir Elinas Gibsas ceptā, Olivija palīdzēja izdarīt pa�reizo izvēli. Pēc tam pircēju - lielākā daļa no viņiem bija pa�zīstami - saradās tik daudz, ka Olivijai gandrīz neatlika lai�ka ar kādu pārmīt vārdu. Kad atnāca otra maiņa, Olivija ar prieku atbrīvoja savu vietu.

-���� Ko tu tagad darīsi? - Lī Enna apvaicājās, kad viņas reizē izgāja no saldumu stenda. Dziļi ieelpojusi silto nakts gaisu un izstaipījusi pastīvo kaklu, Olivija pasmaidīja.

-��� Apskatī�os, ko dara Sāra. Viņa palīdz keikvoka sacen�sībās.

-���� Es ie�u pameklēt Tomu un Maiklu. - Toms bija viņas vīrs, bet Maikls - piecgadīgais dēls. - Redzēsimies vēlāk.

Atvadījusies no Lī Ennas, Olivija devās uz pamatskolas ēkas pusi, jo zināja, ka vienā no klasēm norisinās keikvoka sacensības. Visos divstāvu ēkas logos dega spo�a gaisma, un bija redzams, ka iek�ā drūzmējas milzum daudz ļau�u. Kat�ra klase bija izdomājusi savu naudas pelnī�anas paņēmienu. Skolā patlaban ritēja leļļu izrāde, �autriņu un monētu me��anas sacensības, mēmais �ovs, mājdzīvnieku skaistuma kon�kurss un daudz kas cits. Pa galvenajām durvīm iek�ā un ārā nemitīgi plūda cilvēku straume.

Veikli lavierēdama cauri pilsētiņas iedzīvotāju pūlim un aplūkodama abpus celiņam izvietotos stendus, Olivija uz�sauca neskaitāmus sveicienus, bet apstājās tikai pie ūdens atrakciju telts. Tajā uz īpa�as platformas sēdēja Sets, ar sau�cieniem uzmundrinādams muskuļotu puisi, kas gatavojās mest beisbola bumbu pa metāla disku. Ja trāpījums būs pre�cīzs, platforma sa�ķiebsies un iegāzīs Setu ūdenī. Sets.jau bija paguvis samirkt, slapjie mati lipa pie galvas, plānais, bal�tais T krekls cie�i apkļāva krūtis. Vērojot viņu, Olivijas lū�pu kaktiņos ievijās smaids. Ja viņa nemaldījās, puisis, kas gatavojās mest bumbu, bija viens no "Ār�eru jahtu" darbi�niekiem. Abi vīrie�i apmainījās jautrām un ķircino�ām pie�zīmēm - Rudens svētkos vienlīdz bezrūpīgi mēdza līksmot gan priek�nieki, gan padotie, un tie�i tas pie�ķīra svētkiem neatkārtojamu gaisotni. Pamanījis pūlī Oliviju, Sets pasmai�dīja un pamāja ar roku, bet tūdaļ ar pamatīgu plunk�ķi ie�vēlās ūdenī, jo beisbola bumba bija trāpījusi mērķī. Olivija smiedamās vēroja viņu iznirstam un nopurinām ūdeni, ar abām rokām atglau�ot no sejas slapjos matus.

- Trāpīgs metiens! - Sets uzsauca puisim, kas, apmieri�nāti smaidīdams, devās projām, iespiedis padusē saņemto balvu - mīkstu plī�a rotaļu dzīvnieciņu. Viņa vietā jau bija stājies nākamais metējs. Sets uzrāpās atpakaļ uz platformas. No viņa auguma straumēm tecēja ūdens. Kamēr Sets un jaunpienācējs apmainījās asprātībām, Olivijas skatiens lēni slīdēja pār vīrie�a ķermeni, pamanot, ka slapjais T krekls īpa�i izceļ platos plecus un muskuļotās krūtis. Kājās melnas, slapjumā spīdīgas peldbikses. Zemāk - atlēta cienīgi ceļgali un iedegu�i stilbi, ko klāj vizo�i matiņi. Pār platformas ma�lu �ūpojās garas un �auras pēdas. Olivijas sirds iepukstējās straujāk. Viņa nespēja tur neko mainīt. Vienīgi turēties tā�lāk no kārdinājuma. Kopīgā darbā plecu pie pleca pavadītā mēne�a laikā viņa bija pamatīgi iegaumējusi �o gudrību. Kad tuvumā bija Sets, Olivija atkāpās dro�ākā vietā. Tas neno�liedzami darīja viņas dzīvi vienkār�āku.

Pagriezusi muguru ūdens atrakciju teltij, Olivija sāka virzīties uz skolas pusi. Pēc pāris mirkļiem viņas pulss atgu�va ierasto ritmu. Aizrau�anās ar Setu bija un palika neprā�tība. Ja viņa pietiekaiVii apņēmīgi pretosies, agri vai vēlu tā izgaisīs pati no sevis.

Viņai patie�ām derētu satikties ar kādu vīrieti, Olivija nosprieda. Un skābi saviebās, domās pārskatot iespējamās kandidatūras. Lamārs Lenigs joprojām zvanīja viņai vismaz divreiz nedēļā, aicinādams uz satik�anos, un arī Kāris ne�slēpa, ka Olivija viņam patīk. Un tas vēl nemaz nebija viss; sarakstā dro�i varēja iekļaut vairākus "Ār�eru jahtu" dar�biniekus, kuri saskaņā ar lizes teikto bija brīvi un dabūja�mi, kā arī LI Ennas svaini - draudzene dedzīgi vēlējās sa�vest viņus kopā.

- Olivij, vai tu nevarētu aiznest �o te Lindai Raiderei? Viņa strādā grabuļu me�anas stendā. D�eimijam vajag uz po�da, - Oliviju uzrunāja Heilija Fred�one, glīta brunete Olivi�jas vecumā, kas bija dzimusi un uzaugusi Lend�elā. Heilija savulaik mācījās vietējā vidusskolā, un viņas bija visai pa�vir�i pazīstamas. Bet �obrīd, vienā rokā turēdama somu, kas bija piebērta ar sīknaudu, bet ar otru mēģinādama novaldīt nesen staigāt sāku�u puisēnu, kur� visiem spēkiem pūlējās izsprukt no cie�ā tvēriena, Heilija vērsās pie Olivijas tikpat pa�saprotami kā pie jebkuras citas pazīstamas jaunās mā�miņas.

Olivija saprata, ka viņas atgrie�anās vairs netiek uzska�tīta par tenku cienīgu jaunumu, un tas patie�ām iepriecinā�ja. Olivija bija kļuvusi par savējo.

-��� Protams, - viņa atbildēja, paņemdama somu, kura, kā izrādījās, bija pārsteidzo�i smaga. Heilija paguva pār plecu uzsmaidīt, un tad mazais aizvilka viņu projām. Grabuļu me��ana risinājās savus divpadsmit stendus tālāk. Olivija no�sprieda, ka aiznesīs turp uzticēto somu un pēc tam dosies meklēt Sāru.

�ie Rudens svētki bija veltīti Francijai, jo visā �tatā at�zīmēja trīssimto gadskārtu, kop� Luiziānas teritorijā nodi�bināta fran�u kolonija. Francijas krāsas zaigoja itin visur - gan karodziņos un lentēs, kas greznoja teltis, gan arī pie ko�kiem piesietajos balonos. Lampiņu virtenes, kas bija izvilk�tas starp teltīm, kliedēja tumsu un pamatskolas pusē sada�līja pla�o futbollaukumu vairākos improvizētos celiņos, kur bija izvietota lielākā daļa atrakciju stendu.

Piknika galdi rindojās milzīgā, baltā teltī, kas bija uz�slieta pamatskolas autostāvvietā, un to pildīja cilvēki, kuri vēlējās nobaudīt skolas kafejnīcas piedāvāto maltīti. Vaka�riņotājus izklaidēja vieglās mūzikas orķestris. No attālākās vidusskolas ēkas puses atplūda modernāki ritmi - tur spor�ta zālē notika dejas. Tomēr telts tuvumā pārsvaru ņēma or�ķestra mūzika.

-��� Olivija? Vai līksmojies vienatnē? - Gan balss, gan cietā plauksta, kas apvijās viņas viduklim, piederēja Lamāram

Lenigam. Negaidīti pārsteigta, Olivija pacēla acis un instink�tīvi mēģināja atbrīvoties, tomēr vīrietis, smaidīdams vēl pla�tāk, pat nedomāja laist viņu vaļā. - Sveika, skaistulīti

-��� Patiesībā esmu �eit kopā ar ģimeni. - Olivijai beidzot izdevās izrauties. Lamārs, �ūpodamies uz papē�iem - viņ� bija tērpies rūtainā kreklā ar uzlocītām piedurknēm un �au�ros d�insos, kājas ieautas kovboju zābakos -, demonstratī�vi aizbāza īk�ķus aiz jostas. Ap pieri vijās melnu cirtu mā�konis, bet sejā zibēja tum�as, nekautrīgas acis. Lamārs bija skaists vīrietis, un liela daļa sievie�u viņa dēļ bija kā bez prā�ta, bet Olivija nejuta par viņu ne mazāko interesi.

-��� Ak tad ar ģimeni gan, ko? - Pārlaidis skatienu garām plūsto�ajam pūlim, Lamārs pārspīlēti skeptiski savilka uz�acis. - Tad jau tu esi nomaldījusies.

-��� Es strādāju "Prasmīgo namamā�u" stendā. Nupat pa�beidzu maiņu un dodos meklēt Sāru.

-���� Mūsu vecās draudzības vārdā vispirms ļauj izmaksāt tev maltīti. - Viņ� smaidīdams pastiepa roku un pieskārās Olivijas lūpām ar cietu rādītājpirkstu.

Vecā draudzība - tie�i to viņa vēlējās aizmirst uz visiem laikiem.

-���� Nē, pateicos, Lamār. - Pakāpusies atpakaļ, Olivija smaidīdama papurināja galvu un devās tālāk.

-��� Ei, uzgaidi brītiņu! - Notvēris sievieti aiz rokas, La�mārs piespieda viņu pagriezties atpakaļ. Viņa piere bija sa�raukta, tum�ās acis nelāgi dzirkstīja. - Man nav iebildu�mu, ja mei�a drusku palau�as, bet nupat tas paliek par traku. Kas man būtu jādara - jāmetas ceļos un jālūdzas tevi?

-���� Nekas. - Olivija neuzkrīto�i mēģināja atsvabināt ro�ku. Tas neizdevās, un Olivija nopūtās. Tātad neatlika nekas cits kā vien ļoti laipni pateikt viņam patiesību. - Laid mani vaļā, Lamār. Tev neizdosies mani pierunāt - nedz tagad, nedz vispār. Tā mums abiem būs vislabāk.

-��� Ko tu ar to gribi teikt? - Lamāra acis samiedzās, bet plauksta cie�āk sa�ņaudza Olivijas roku.

-��� Esmu kļuvusi pavisam citāda. Neesmu vairs meitene, kuru tu savulaik pazini. Tagad esmu māte savam bērnam, pieaudzis cilvēks, īsta mājās tupētāja. Nepaietu ne stundi�ņa, un es tev būtu apnikusi līdz nāvei.

-���� Kaķīt, mei�a ar tādu izskatu man nekad neapniks. - Pievirzījies tuvāk, viņ� satvēra ari otru Olivijas roku. Viņa skatiens pavedino�i slīdēja pār viņas augumu un apstājās pie lūpām. Septiņpadsmit gadu vecumā Olivijai �ī neslēptā ie�kāres demonstrē�ana būtu likusies varen vilino�a. Tagad, kad viņai bija divdesmit se�i gadi, tā �ķita muļķīga un kaitināja.

Olivija pameta skatienu apkārt. Kaut gan tuvumā bija vismaz ducis paziņu, nebija neviena, kuru varētu ar skatie�nu lūgt talkā, lai iespējami taktiski atrisinātu neērto situā�ciju. Pat tad, ja kāds būtu pievērsis uzmanību viņiem, skaļā mūzika neļāva sadzirdēt runāto. Protams, cilvēku pūlī viņai nekādas reālas briesmas nedraudēja, turklāt maz ticams, ka Lamārs varētu kļūt patie�ām bīstams. Olivijai pēc iespējas uzstājīgāk jāpieprasa, lai viņ� novāc rokas. Bet vai viņ� to darīs? Jācer uz to labāko. Ja Olivija sarīkos scēnu, tenkas pēc tam neapklusīs mēne�iem ilgi.

-��� Laid mani vaļā, Lamār. - Tonis atgādināja rāmā balsī izteiktu pavēli.

-��� Tikai tādā gadījumā, ja tu ļausi man uzcienāt sevi ar vakariņām.

-��� Pateicos, nē. - Tas bija nepārprotams atteikums. Oli�vija vēlreiz centās neuzkrīto�i atsvabināties no viņa rokām.

-���� Tad rītvakar. - Smaids bija pagaisis, skatiens kļuvis skarbs.

-���� Pateicos, nē.

-��� Tad nākamajā piektdienā? Vai sestdienā?

-��� Nedomāju vis. Tomēr pateicos.

-��� Citiem vārdiem sakot - lasies pie velna?

Olivija sāka zaudēt pacietību.

-��� Var sacīt arī tā. - Viņa beidzot atbrīvoja rokas. Delmi virs elkoņiem smeldza, un bija skaidrs, ka rīt uz tiem būs Lamāra pirkstu atstātie zilumi.

-��� Vai uzskati, ka esi pārāk smalka priek� manis?

Saruna veda pavisam nelāgā virzienā. Paraustījusi ple�cus, bet neteikdama ne vārda, Olivija pagriezās, lai dotos projām. Lamārs atkal aiz�ķērsoja viņai ceļu.

-��� Mīļumiņ, vai neatceries, ka tu jau esi gulējusi ar ma�ni? Ja mana māte būtu visai pilsētiņai zināma padauza, kas izdarījusi pa�nāvību, es vis neceltu degunu tik augstu.

Olivija bija nikna jau par atgādinājumu, ka viņai pieti�cis muļķības reiz pārgulēt ar Lamāru. Ta�u nākamā frāze viņu satrieca līdz sirds dziļumiem. Mēmi raugoties Lamārā, Olivijas lūpas pavērās, bet acis plati iepletās.

-��� Vācies projām, Lamār. - Seta balss skanēja rimti, bet nepārprotami draudīgi. Sajuzdama uz pleciem viņa spēcīgās plaukstas, Olivija mazliet nomierinājās. Kaut ari viņas seja bija kļuvusi balta kā palags un apkārtne �ķita zaudējam krā�sas, Seta klātbūtne vairoja spēku un pa�pārliecību.

Lamārs pavērsa kareivīgu skatienu kaut kur pāri Olivi�jas galvai. Viņa saprata, ka abi vīrie�i lūkojas viens otrā, juta divu spēku klusējo�u sadursmi, pamanīja, kā pēk�ņi uzlies�mo Lamāra acis, iekams viņ� klusēdams atkāpjas. Saknieb�tām lūpām un nodurtu skatienu, Lamārs, vairs neteikdams ne vārda, pagriezās un aizgāja.

Noraudzīdamās viņam pakaļ, Olivija jutās tā, it kā bū�tu saņēmusi sitienu zem jostasvietas.

-��� Set� - viņa �ēlabaini izstomīja.

-��� Livij� - Sets pagrieza jauno sievieti pret sevi un ielū�kojās viņai sejā. Viņ� saprata, ka Olivija ir satriekta. Seta �oklis saspringa un tvēriens kļuva cie�āks.

-���� Lamārs teica� viņ� teica, ka�

-��� Es dzirdēju, ko viņ� teica. - Seta balss skanēja drūmi.

Viņ� ātri paraudzījās uz draugu un kaimiņu pūli, kas plūda garām abās pusēs, veltīju�i nule notiku�ajai drāmai vienu ot�ru ziņkārīgu skatienu.

-���� Set� - Olivija vēlējās pajautāt, vai tā ir patiesība, to�mēr nespēja pateikt ne vārda. �ķita, ka mute ir piebāzta ar vati. Smagums krūtīs tik tikko ļāva elpot.

-���� Te mums neizdosies parunāt. - Vēlreiz pārlaidis ska�tienu apkārtnei, viņ� noņēma rokas no Olivijas pleciem un satvēra viņas plaukstu, cie�i savīdams abu pirkstus kopā. - Nāc man līdzi.

Viņ� sāka iet, un Olivija sekoja, bezdomu stingumā jo�projām stiepdama līdzi plastmasas somu ar sīknaudu. Sets atbildēja uz sveicieniem, nemitīgi smaidīja un māja ar gal�vu, bet ne reizi nepalēnināja gaitu. Olivija nespēja ne smai�dīt, ne māt. Paklausīgi klunkurojot Setam līdzi, viņa jutās kā mēnessērdzīga.

Aizvedis Oliviju projām no svētku kņadas, mūzikas, gaismas un ļaudīm, Sets skolas ēkas otrā pusē atvēra pelē�kas metāla durvis, kas veda uz vingro�anas zāli. Milzīgā tel�pa bija tuk�a. Augstu pie griestiem izvietotās dienasgaismas spuldzes apmirdzēja lieliski nospodrināto koka grīdu un sa�liekamu metāla sēdekļu rindas, kas bija piestiprinātas pie balti krāsotām betona bloku sienām. Viņi devās uz ni�u bas�ketbola laukuma tālākajā galā. Abās pusēs ni�ai bija ģērb�tuves. Atvēris zēnu ģērbtuves durvis, Sets ievilka viņu sev līdzi.

Arī �ī telpa bija tuk�a. Olivija kā caur miglu redzēja no�pluku�u skapī�u rindas, trīskrāsainām flīzēm klāto grīdu un durvis kreisajā pusē, kas veda uz du�as telpām un tualetēm. Viņa nejuta pat ģērbtuvēm raksturīgo piesvīdu�u sporta tēr�pu un dezinfekcijas līdzekļu smārdu. Olivija nepretodamās ietu Setam līdzi vienalga kurp, un tas, ka viņ� atvedis viņu uz zēnu ģērbtuvi, �ķita gau�ām mazsvarīgi.

-������� Pagaidi mirklīti, kamēr es pārģērbjos, norunāts? - Oli�vija beidzot pamanīja, ka viņam mugurā joprojām ir slap�jais T krekls un �orti, basās pēdas ieautas gumijas sandalēs. Ar vienu savas apziņas daļu, kas vēl spēja reaģēt uz ikdie�ni�ķiem sīkumiem, viņa nodomāja: Setam dro�i vien salst. Un patiesi - zem mitrā krekla bija izspiedu�ies saspringti krū�u zirnī�i. Ārā bija daudz siltāk nekā kondicionētāju at�vēsinātajā telpā, un Olivijai �ķita, ka ķermeni pārklāj zos�āda. Uzmetusi skatienu kopā savītajām rokām, viņa pārlie�cinājās, ka tā tas patie�ām ir.

-��� Apsēdies. - Sets saudzīgi pastūma Oliviju uz kopā sa�bīdīto, garo koka solu pusi. Novietojusi līdzās smago plast�masas somu, viņa paklausīgi apsēdās, saspieda ceļgalus ko�pā un noliecās, atbalstīdama galvu sakļautajās plaukstās. Saraucis pieri rai�pilnās grumbās, Sets atvēra vienu no �au�rajiem ģērbtuves skapī�iem, kurā atradās viņa apģērbs - haki krāsas bikses, tum�zils polo krekls, zeķes, kurpes un apak��veļa.

-��� Set�

Ar savīstītajām drēbēm vienā un kurpēm otrā rokā viņ� pagriezās pret Oliviju.

-��� Vai tā ir patiesība? - Viņas balss izklausījās nedabiski spalga un saspringta. Skatiens pauda mēmu lūgumu. Saki, ka tie ir meli. Bet Olivija jau bija visu sapratusi. Atbilde bi�ja ierakstīta viņa sejā jau no brī�a, kad Lamārs bija izrunā�jis liktenīgos vārdus. Tomēr viņa vēl cerēja. Acis iepletās, itin kā gaidot sitienu, bet mute piepe�i izkalta. Viņa aplaizīja lū�pas. Krūtis spieda svina smagums.

-���� Dieva dēļ, Livij, tas ta�u notika pirms divdesmit ga�diem! - Ar troksni nometis kurpes zemē un savīstīto apģērbu uz tuvākā sola, Sets a�i norāva slapjo T kreklu un uzvilka mugurā polo kreklu. Olivija bija tik nomākta, ka neuzmeta ne skatiena viņa iespaidīgajam torsam ar labi attīstīto mus�kulatūru un tum�o matiņu ķīli, kas pazuda aiz bik�u jostas. Tad Sets pārkāpa pāri solam, uz kura gulēja pārējie apģērba gabali, un uz mirkli sastinga viņas priek�ā. Nepaceldama no�liekto galvu, Olivija juta viņa rai�pilno skatienu.

-���� Viņ� teica, ka� mana māte izdarīja pa�nāvību? - Ar lielām pūlēm Olivija piespieda sevi pacelt skatienu, zināda�ma, ka Seta seja pavēstīs vairāk nekā vārdi. Viņa acis sa- miedzās, lūpas sakniebās �aurā svītrā. Bija skaidri redzams, ka viņ� nespēj paciest Olivijas sāpes un pa�a bezspēcību �o sāpju priek�ā.

-����� Livij� - Ceļgaliem gandrīz saskaroties, Sets apsēdās viņai pretī un satvēra viņas rokas savējās. Zilo acu skatienā vīdēja gan bezspēcīgas dusmas, gan līdzjūtība.

-��� Set, pastāsti visu. Man jāzina patiesība.

-��� Nevajag. Pēc tā nav nekādas vajadzības. - Balsī ieska�nējās skarba nots, bet skatiens satumsa, it kā viņas sāpes bū�tu aizēnoju�as acu zilgmi.

-���� Set� - Lūgums palika neizteikts. Sets viņu pazina tik labi, ka spēja sadzirdēt arī nepateikto.

-����� Labi jau, labi. - Uz brītiņu novērsies, viņ� aplaizīja lūpas un iesāka: - Tava māte kādā naktī glu�i vienkār�i ie�brida ezerā. Tajā vakarā viņa bija aizgājusi gulēt agrāk. Tē�vocis D�eimss bija uz pāris dienām devies biznesa braucie�nā. Ieradies mājās īsi pēc pusnakts, viņ� uzgāja aug�ā un, neatradis sievu guļamistabā, sāka viņu meklēt - vispirms pa visu māju, pēc tam pagalmā un dārzā. Tonakt mājā uzturē�jās daudz ļau�u; tie visi bija sacelti kājās un devās pārmek�lēt apkārtni. Lielais D�ons atrada Selīnu ezerā. �ārlijs pūlē�jās viņu atdzīvināt - viņi abi ar Belindu bija ieradu�ies paviesoties -, tomēr bija par vēlu. Pēc tam tika konstatēts, ka viņa izdarījusi pa�nāvību.

Olivija aizvēra acis un sa�ņaudza Seta rokas, kas �ķita vienīgais siltuma avots ledaini saltajā pasaulē. Pēc mirkļa vi�ņa atvēra acis un paraudzījās uz Setu. Sausie un lieti�ķie vār�di bija neslēpts mēģinājums aiztaupīt viņai sāpes, daudz ko noklusējot.

-���� Bet kāpēc? - viņa jautāja. - Kāpēc viņi domāja, ka tā ir pa�nāvība? Vai tad tas nevarēja būt� nelaimes gadījums?

Viņas cie�anas atspoguļojās Seta skatienā.

-����� Kad Selīnu atrada, viņa bija ģērbusies naktskreklā. Turklāt nekādi nebija izskaidrojama viņas atra�anās ezera krastā tik vēlā nakts stundā. Un� vēlāk kļuva zināms, ka viņu pirms pāris nedēļām bija mocījusi depresija.

-��� Kas to apgalvoja?

-���� �ārlijs. Viņ� esot ārstējis Selīnu no depresijas. Acīm�redzot viņai tika izrakstīti attiecīgi medikamenti.

-���� Bet kāpēc viņai bija depresija? Vai viņas dzīvē kaut kas bija sagājis grīstē?

-���� Livij, varbūt nevajag�? - Viņu biedēja Seta balss un sejas izteiksme, jo tā liecināja, cik viņ� ir satriekts par to, kas viņam jāsaka. Un tas, ka viss vēl nebija pateikts, Olivi�jai bija skaidrs kā diena.

-��� Set, lūdzu�

�ķita, ka, satverdams cie�āk Olivijas rokas, Sets mēģi�na iedvest viņai daļu sava spēka.

-��� Es toreiz biju pusaudzis, tāpēc varēju kaut ko nezināt vai pārprast. - Nenolaizdams acis no Olivijas sejas, Sets dziļi ievilka elpu. - Runāja, ka viņai esot bijis mīlas romāns un tēvocis D�eimss piedraudējis ar �ķir�anos, tāpēc viņa nolē�musi izdarīt pa�nāvību. Bausmoja, ka D�eimss speciāli pār- radies mājās negaidītā laikā, jo cerējis pieķert sievu kopā ar mīļāko.

Olivija sarāvās. Prātā pazibēja neskaidras atmiņas par laiku, kad viņa bija dzīvojusi kopā ar māti un patēvu. Kaut gan Olivija nespēja piebremzēt atmiņu skrējienu, lai ilgāk pakavētos pie atsevi�ķām epizodēm, kopiespaids vēstīja, ka viņi bija dzīvoju�i ļoti laimīgi. Visi trīs - māte, patēvs un Olivija.

-��� Kas bija �is vīrietis? - Balss skanēja savādi, it kā ne�piederētu viņai.

-���� Nezinu. Sasodīts, nezinu pat to, vai �āds vīrietis vis�pār bijis. Zinu tikai to, ko man savulaik pastāstīja citi.

-��� Ak dievs! - Te nu bija izskaidrojums Lamāra nekau�nīgajām runām, Kellijas savādajam mulsumam, pieminot Se- llnas nāvi, un pat Seta satraukumam, atrodot Oliviju ezera krastā. Viņu skatieni sastapās. - Tad tāpēc tu� skrēji man pakaļ, kad todien ieraudzīji mani ezera krastā? Tev likās, ka es grasos darīt sev galu. Kāda māte, tāda meita, vai ne?

Seta lūpas savilkās no�ēlas pilnā grimasē.

-��� Tā es nedomāju. Tā glu�i vienkār�i bija� instinktīva reakcija.

-Jums vajadzēja man visu izstāstīt. Turklāt jau sen.

-��� Kāpēc? - Viņa pirkstu spiediens pastiprinājās. Ceļgali saskārās. Vērīgais skatiens neatlaidīgi pētīja viņas seju. - Viss sen beidzies un nogrimis pagātnē. Ne tu, ne es, ne arī kāds cits spēj kaut ko mainīt. Un pagātnes notikumiem nav ne�kāda sakara ar tevi, tavu dzīvi un personību. Vispār nekāda sakara, vai dzirdi?

Viņa dedzības dēļ Olivija papūlējās iemānīt lūpās dre�bo�u smaidu.

-��� Dzirdu.

-��� Tas ir labi. - Viņ� dziļi ievilka elpu. - Vai ar tevi viss ir kārtībā?

Viņa pamāja ar galvu.

-��� Esi pārliecināta?

-��� Esmu. - Patiesībā nekas nebija un nevarēja būt kārtī�bā, bet Olivija neuzdro�inājās ne iepīkstēties par savām pa�tiesajām izjūtām, jo nevēlējās nobiedēt Setu līdz nāvei.

-���� Labi. Vispirms ātri pārģērb�os un pēc tam aizvedī�u tevi uz mājām. - Palaidis vaļā Olivijas rokas, viņ� piecēlās. - Norunāts?

Olivija ar pūlēm sakopoja domas. Pacelt galvu, lai sa�staptu viņa skatienu, �ķita neiedomājami grūti.

-��� Sāra. Bez viņas nekur nebrauk�u.

-��� Mēs atradīsim Sāru. Bet viņa vēl var palikt un palīksmo�ties, gan jau mana māte vai Melorija pārvedīs viņu mājās.

Nespēdama izteikt ne vārda, Olivija papurināja galvu.

Uzlūkojot Oliviju mazliet ilgāk, Seta skatiens apmācās. Pagrābis no krēsla sausās drēbes, viņ� devās uz blakustel- pu, kur bija iekārtotas du�as un tualetes.

Palikusi viena, Olivija noliecās uz priek�u, apvija rokas ap stilbiem un noguldīja galvu uz ceļiem. Viņu mocīja nela�bums, galva dunēja un griezās. Vīzija par māti - bet varbūt tā bija viņa pati -, kas dodas iek�ā ezera darvaini tum�ajos ūdeņos, sākumā atgādināja miglainus kinofilmas kadrus, bet pakāpeniski pārtapa draudīgi reālās izjūtās.

Viņai mugurā bija gar�, viegls balta neilona naktstērps ar platām me�ģīņu lencēm, kājas basas. Nakts bija karsta un spiedīga, gaisā dūca moskītu mākoņi. Mēness, spoguļo�damies gludajā ūdens virsmā, izklāja priek�ā platu gaismas taku. Sperot soli un pamazām iegremdējoties iesāļajā ūde�nī, tas �ķita pavisam silts, glu�i tāds pats kā todien, kad Oli�vija bija nokāpusi pie ezera. Arī smar�a bija tāda pati - ezers viegli oda pēc stāvo�a ūdens un pūsto�iem ūdensaugiem. Kailās pēdas iegrima dūņās, kas spiedās starp pirkstiem un iesūca kāju līdz potītēm. Ūdens skalodamies cēlās aizvien augstāk, naktstērps samirka vispirms līdz ceļgaliem, tad līdz viduklim�

Piepe�i Olivija vairs nebija notikuma dalībniece, bet gan vērotāja. Viņa stāvēja ezera krastā, bezpalīdzīgi noraudzī�jās, kā māte slīkdama kūņojas ezerā, un nespēja neko mai�nīt. Caur cie�i samiegtajiem plakstiņiem spraucās asaras, vai�gi kļuva slapji. Olivijas bēdas bija tik milzīgas un visaptvero�as, it kā māte �o pa�u brīdi būtu noslīkusi viņas acu priek�ā.

- Livij? - Bija atgriezies Sets. Olivija dzirdēja saucam sevi vārdā, zināja, ka viņ� ir līdzās, bet nespēja nedz atsauk�ties, nedz apturēt asaras un remdēt bēdas. Atbalstījusi pieri pret ceļiem, viņa izmisīgi raudāja, cerēdama, ka Sets aizies un atstās viņu mierā.

-���� Livij� - Sets notupās viņas priek�ā, ar abām rokām atglauda viņas matus no sejas un sajuta uz pirkstiem asaru sāļumu. - Vai tu raudi? Paskaties uz mani.

To viņa nespēja. Jo nevēlējās Setu vēl vairāk satraukt un sarūgtināt. Viņa mīļuprāt apturētu raudas, ja vien to spētu. Bēdas bija pārņēmu�as visu viņas būtību, un �obrīd tur ne�kas nebija līdzams.

-���� Sasodīts, Livij! - Izklausījās, ka viņ� jūtas tikpat bez�palīdzīgs kā viņa. Olivijas neērtās pozas pēc arī Seta apskā�viens iznāca neveikls. Rokas glāstīja viņas muguru un vieg- lītiņām uzsita uz pleca. - Lūdzu, neraudi. Tas, kas noticis pagātnē, nav tavu asaru vērts.

Viņa centās apturēt raudas. Patie�ām centās. Cie�i aiz�miedza acis un ievilka plau�ās pavairāk gaisa - bet ieelpa pārtapa �ņukstā un asaras turpināja strūklot pār vaigiem.

-��� Nolādēts! - Ar plaukstām aptvēris Olivijas roku locī�tavas, Sets piecēlās, uzraudams viņu sev līdzi. Viņa paklau�sīgi pieslēja stāvus savu slābano augumu, joprojām nevēr�dama acis vaļā un cīnīdamās ar elsām. Atliecot galvu, mati noslīdēja no sejas. Sets saudzīgi atglauda atpakaļ da�as cir�tas, kas bija pielipu�as pie asaru mērcētajiem vaigiem, un apskāva viņu, iekļaudams vēso augumu savā siltumā.

Olivija apvija rokas Seta viduklim, paslēpa seju pie vi�ņa krūtīm un raudāja tā, it kā viņas sirds grasītos lūzt.

-��� Ku�, Livij. Neraudi. Lūdzu, neraudi. - Sets �ūpoja cie�i apskauto augumu. - Ir muļķīgi raudāt par to, kas noticis pirms divdesmit gadiem. Lūdzu, neraudi.

Maigi dudinātie mierinājuma vārdi sasniedza Olivijas apziņu, pamazām nogludinot asās sāpju �ķautnes. �ņukstiem norimstot, viņa aizvien skaidrāk apjauta Seta roku spēku un tvirtos krū�u muskuļus zem sava vaiga. Viņ� tīkami oda - aromātu sajaukumā bija samanāma gan veļas mīkstinātāja (krekls), gan hlora (baseins), gan arī vīrie�a miesas smar�a. Sets bija daudz garāks, plecīgāks un spēcīgāks par Oliviju, un viņai tas patika. Bet vislabākais bija tas, ka savos skā�vienos viņu auklē tie�i Sets.

Asaras lēnām apsīka, un brāzmainā emociju virpuļa izvārdzinātā Olivija pateicīgi baudīja mierinājumu, ko snie�dza Seta tuvums.

Olivija atskārta, ka viņa skavās jūtas pasargāta no visas pasaules. �īs rokas bija viņas mājas un dro�ais pa�tvērums.

�ķita, ka Sets īpa�i nesteidzas pārtraukt �o apskāvienu.

Tagad Olivijai pieklātos palaist vaļā vīrie�a vidukli, iz�raisīties no viņa rokām, apgalvot, ka jūtas daudz labāk un atvainoties par asaru plankumiem uz viņa krekla.

Jā, viņai vajadzētu rīkoties tie�i tā. Tas bija skaidrāks nekā divreiz divi.

Olivija pieglaudās Setam vēl cie�āk, izbaudīdama viņa tuvumu, miesas smar�u un divējādas izjūtas - dziļu dro�ību un neskaidras briesmas -, un �īs jaunās izjūtas it kā atvairī�ja nupat izbristo bēdu un skumju akaci.

Viņ� ta�u bija Sets, viņas Sets, un Olivijai vairs nepieti�ka ar mierinājumu, ko sniedza �ī tuvība.

Sets bija sajutis pārmaiņu Olivijas noskaņojumā, un vi�ņa ķermenis nekavējās atsaukties. Mugura zem Olivijas plaukstām saspringa, sirds sāka pukstēt straujāk.

Olivija juta, ka paātrinās arī viņas sirdspuksti, ka ne�mierīgi iedunas pulss. Viņas pa�as un viņu draudzības labā bija pienācis pēdējais brīdis, lai izslīdētu no Seta rokām�

Olivija sakustējās, pacēla galvu un ielūkojās vīrie�a se�jā. Tomēr viņas rokas dzīvoja pa�as savu dzīvi, neparko ne�vēlēdamās laisties vaļā. Arī viņas augumam acīmredzot pie�mita savs prāts un sapra�ana, jo tas atteicās atvirzīties kaut vai par milimetru.

Sets kā aizsargādams bija noliecis seju pār Oliviju. Ielū�kojusies viņa acīs, Olivija atklāja, ka tās ir ārkārtīgi tuvu. Satumsu�ajā skatienā bangoja nemiers, un Sets a�i pievēra plakstiņus, itin kā vēlēdamies noslēpties. Seja izskatījās sa�springta. Lūpas sakniebtas �aurā, taisnā līnijā. Viņ� izskatī�jās pēc vīrie�a, kas visiem spēkiem pūlas apvaldīt kaisli.

-��� Set, - Olivija pa�ukstēja, nespēdama pretoties vēlmei tuvināt muti Seta lūpām.

-���� Vai palika labāk? - viņ� vaicāja pēk�ņi piesmaku�ā balsī. Skatiens klejoja no viņas acīm pie lūpām un atpakaļ.

Olivija pamāja ar galvu. Gan viņas, gan Seta elpa kļu�va jūtami straujāka. Viņu augumi bija tik tuvu, ka �ķita gan�drīz saplūdu�i vienā. Daļēji tā noteikti bija Olivijas vaina - viņa bija piekļāvusies tik cie�i, it kā viņi būtu viena veselu�ma divas pusītes.

Arī Seta rokas nevēlējās laist vaļā viņas augumu.

-��� Set, - viņa teica vēlreiz. Balss bija klusa un viegla kā dvesma. Skatieni iegrima viens otrā, un Olivija pamanīja, ka vīrie�a acu dzīlēs iedegas karstas dzirkstis, bet acu zīlītes pēk�ņi papla�inās. Sakļaujoties vēl cie�āk, caur viņu augu�miem izskrēja vieglas trīsas.

-��� Ak kungs, Olivij! - Seta balss bija zema, piesmakusi un gandrīz nepazīstama. Tas bija viņ�, kur� sakustējās un pavilka Oliviju uz aug�u, likdams viņai pacelties pirkstga�los, lai tūdaļ apklātu viņas muti ar savām lūpām.

Skūpsts bija kaisles un izsalkuma pilns. Viņa mēle ieslī�dēja viņas mutē kā dedzīgs, bet maigs iekarotājs. Pavērusi lūpas, Olivija atbildēja ar tikpat kvēlu aizrautību. �ķita, ka viņi nemū�am nespēs atdzerties viens otra tuvuma.

Neatraudams lūpas no Olivijas mutes, Sets pagrieza vi�ņas augumu un atvirzīja to soli atpakaļ. Viņas mugura at�dūrās pret vienu no ģērbtuves skapī�iem. Olivija juta caur plāno svīterīti un svārkiem slideni gludā metāla pieskārie�nu, kas saldēja. Sānā sāpīgi spiedās skapī�a rokturis. Tomēr viņa gandrīz nemanīja �īs sīkās neērtības.

Sets ar visu augumu piekļāvās Olivijai klāt, ar savu sva�ru pieplacinādams viņu pie metāla virsmas. Viņa izbaudīja garā, spēcīgā stāva tuvumu. Pa�as ķermenis, ko satrauca un uzbudināja vīrie�a auguma smagums, dedzīgi tiecās tam pre�tī. Seta plauksta ieslīdēja viņas matos un satvēra pakausi, bet otra sāka glāstīt melnajā, plānajā svīterī un neilona krū��turī iespīlētās krūtis.

Olivija sajuta tik karstu pirmatnējas vēlmes uzplūdu, ka �ķita gandrīz vai izkūstam tajā. Izgrūdusi klusu rīkles ska�ņu, viņa ieslidināja abas rokas zem Seta polo krekla malas, lai noguldītu tās uz viņa kailās muguras.

�ī mugura bija karsta un muskuļota, āda zīdaini gluda un mazliet mikla no sviedriem. Kad Olivijas plaukstas, glās�tīdamas tvirto muguru, slīdēja uz aug�u, pie viena atbrīvo�damas to no krekla, Sets ievaidējās.

Savukārt viņa roka, ienirusi zem Olivijas svītera, atra�da krū�u kailumu. Roka bija liela un karsta, un, kad tā sa- kļāvās pār maigajiem apaļumiem, Olivijas ceļgalos iemetās vājums. Ja nebūtu viņa auguma smaguma, kas noturēja Oli�viju stāvus, viņa būtu bezspēcīgi saļimusi uz grīdas.

Seta īk�ķis pārslīdēja krūtsgaliņam. Nespēdama preto�ties izjūtām, ko modināja �is glāsts, Olivija sāka trīsēt. Vi�ņas nagi iecirtās Seta mugurā. Olivija gribēja viņu.

-��� Set? - Atsprāga ģērbtuves durvis, pret flī�u grīdu no�dunēja steidzīgi soļi, un atskanēja uzstājīgs Filipa sauciens.

A�i pacēlis galvu, Sets nostājās tā, lai ar savu augumu aizsegtu Oliviju. Viņas plaukstas uz Seta muguras sastinga. Toties nekādi nebija noslēpjams fakts, ka tās atradās zem krekla, un Filips to lieliski varēja saskatīt.

Pēk�ņais klusums, ko nepārtrauca nedz soļu .troksnis, nedz citas skaņas, lika domāt, ka Filips mēmā pārsteigumā noraugās ainā, kas bija pavērusies viņa skatienam. Tomēr tas bija tikai pieņēmums, jo Seta augums pilnībā aizsedza skatu.

-��� Kas noticis? - pagriezis galvu, Sets uzsauca visai vēsā tonī. Viņa plauksta izslīdēja no svītera apak�as. Viņas krū�tis nodrebēja, un Olivija piepe�i jutās kā aplaupīta. Dziļi ie�vilkusi elpu, viņa mēģināja nomierināties, tomēr viņas ķer�menis dzīvoja savu neatkarīgu dzīvi, tas kvēloja un trīsēja kaislē.

-��� Ak dievs, piedod. Es nezināju� - Filipa balss apklu�sa, un viņ� apjukumā dziļi ievilka elpu. - Tavai mātei pēk��ņi kļuva slikti. Viņu aizveda uz slimnīcu.

-���� Ko? Kas ar viņu notika? - Sets apsviedās, lai parau- dzītos uz Filipu, un Olivijas rokas noslīga. Satriekta par ne�lāgajiem jaunumiem, Olivija, joprojām nejuzdamās dro�a par saviem ceļgaliem, atbalstījās pret metāla skapīti un, sa�krustojusi rokas pār trīso�ajām krūtīm, pār Seta plecu rau�dzījās Filipā. Olivija ba�ījās par Kelliju, turklāt piepe�i ju�tās ārkārtīgi neaizsargāta un nokaunējusies. Viņas rīcībai nebija nekāda attaisnojuma. Jau pa�ā sākumā bija skaidrs, ka seksuālas attiecības ar Setu būtu nepiedodama muļķība.

-���� Es nezinu. Viņa glu�i vienkār�i saļima. Aira aizbrau�ca kopā ar viņu ātrās palīdzības ma�īnā, bet Melorija� - Filips sastomījās, un viņa skatiens pārslīdēja no Seta uz Oli�viju. Kad viņu skatieni sastapās, Filips kļuva sārts kā biete, un Olivija pēc saviem svilsto�ajiem vaigiem saprata, ka ar viņu noticis tas pats. - Melorija sūtīja visus meklēt tevi.

A�i ievilcis elpu, Sets acīm redzami pūlējās savaldīt emo�cijas.

-��� Kur Hloja? - viņ� steidzīgi pavaicāja.

Filips papurināja galvu.

-���� Nedomāju, ka viņa tobrīd bija kopā ar Kelliju, bet skaidri zinu, ka ar Meloriju noteikti ne. - Viņ� vēlreiz pa�raudzījās uz Oliviju, it kā viņa piesaistītu skatienu pret pa��a gribu, tad no jauna pievērsās Setam un nelaimīgā balsī paskaidroja: - Melorija paņēma no Airas viņa "Lincoln" at�slēgas un tagad sē� ma�īnā skolas priek�ā un gaida tevi, lai jūs tūdaļ varētu steigties uz slimnīcu.

Nu protams, Olivija nodomāja, uz slimnīcu kopā ar

Setu brauks Melorija. Kā gan Olivijai bija pieticis dumjības to aizmirst?

-��� Es sameklē�u un nogādā�u mājās Hloju, - Olivija pie�teicās. Kā par brīnumu, balss skanēja gandrīz normāli. Pa�rūpēties par Hloju - tas �obrīd bija labākais, ko viņa varēja darīt Kellijas - un arī Seta labā.

Abi vīrie�i paraudzījās viņā.

-��� Ņem manu ma�īnu. - Pat nemēģinādams iebilst, Sets parakņājās kabatā pēc ma�īnas atslēgām. Pasniegdams tās Olivijai, viņ� uzmeta skatienu Filipam.

-���� Esi tik laipns, un atstāj mūs uz brītiņu vienus, - Sets teica.

Abi vīrie�i apmainījās ar klaji nelabvēlīgiem skatieniem.

-��� Protams. - Filips krampjaini pamāja ar galvu un, uz�metis vēl pēdējo skatienu Olivijai, nozuda aiz durvīm.

Sets pagriezās pret Oliviju. Sastopot viņas skatienu, Se�ta mute savilkās greizā smaidā.

-��� Vai ar tevi viss ir kārtībā? - viņ� pavaicāja.

Olivija pamāja ar galvu

-��� Jā. Tagad ej. - Ja Sets sāks atvainoties par notiku�o, viņa nomirs tepat uz vietas.

-���� Es jau eju, - Sets atbildēja. Tad noliecās un uzspieda viņas lūpām a�u un cie�u skūpstu. - Piezvanī�u tev no slim�nīcas. Un neraizējies, diez vai tas būs kaut kas nopietns. Ne�aizmirsti par Hloju, norunāts?

-��� Neuztraucies, neaizmirsī�u.

Olivijas lūpās vēl trīsēja viņa skūpsts. Pēdējos vārdus vi�ņa teica Seta mugurai. Pēc mirkļa aizcirtās durvis. Viņ� bija projām, un Olivija palika zēnu ģērbtuvē viena.

-���� Nē! Meklē sev citu slēptuvi! �eit tu nevarēsi paslēp�ties. Tu esi pārāk resna! Tava pakaļpuse paliks laukā, un tad mūs noteikti atradīs! - Divas meitenes, kas bija iespiedu�ās spraugā starp gaisa kondicionē�anas bloku un apmesto sko�las sienu, spurkdamas turēja priek�ā savai slēptuvei saplaci�nātu kartona kārbu.

Netikusi kārotajā slēptuvē, Sāra vilkās projām. Viņa ko�dīja drebo�o apak�lūpu, jo bija cie�i apņēmusies neļaut asa�rām vaļu. Būtu jau laiks pierast pie ķircinā�anās, tomēr tas bija pārāk sāpīgi. It īpa�i, ja ķircinātāja bija Hloja, kura ta��u bija viņas draudzene!

-���� Viens, div', trīs, mēs nākam drīz! - Ēriks Olbraits un D�efs �tolcs bija meklētāji. Viņu sauciens mudināja Sā- ru a�i paraudzīties pēc citas slēptuves. Protams, viņi nemaz negrasās meklēt Sāru. Viņa nepiederēja pie klases populā�rākajām meitenēm. Puikas noteikti vispirms mēģinās atrast Hloju un viņas labāko draudzeni D�īniju - abas slēpās aiz kondicionē�anas bloka - vai ari Tifaniju, �enonu, Mēriju Frānsisu vai Rei�elu. Tās bija meitenes, kas zēniem patīk. Glītas, tievas meitenes, kas bija dzimu�as un dzīvoju�as Lend�elā, kopā sāku�as apmeklēt bērnudārzu un skolu. Sā- ra divu gadu laikā bija �eit vienīgā jaunpienācēja, un viņa bija resna.

Resnums padarīja visu daudz ļaunāku.

Sāra dzirdēja, ka zēni smiedamies un sasaukdamies nāk aizvien tuvāk, pa ceļam pārbaudot visas piemērotās slēp�a�nās vietas aiz skolas ēkas, kur norisinājās paslēpju spēlē�a�na. Skolas ēkā, tās priek�ā un futbollaukumā pilnā sparā tur�pinājās Rudens svētki, un bērni savām izpriecām bija izvēlēju�ies tuk�o rotaļlaukumu. Bija tum�s, bet zēniem bija līdzi kabatas laterniņas, un ari svētku uguņu atblāzma deva pietiekami daudz gaismas, lai viņi pamanītu Sāru, ja vien iedomātos paraudzīties uz �o pusi.

Panikā iebēgusi birzī, kas ietvēra skolas teritoriju, Sāra paslēpās aiz koka. Notupusies zemē, viņa aizturēja elpu un pamanīja, ka uz viņas pusi skrien Ēriks. Viņ� bija viens no klases populārākajiem zēniem, un Sārai nudien nebūtu ne�kādu iebildumu, ja viņu atrastu tie�i Ēriks. Tomēr tad viņai būtu jāmēģina pirmajai tikt līdz "mājām", bet Sārai ar skrie��anu īsti nevedās.

Jo viņa bija resna.

Viņa ienīda savu resnumu.

Mamma gan teica, ka Sāra nemaz neesot resna, viņa esot tie�i tāda, kādai vajagot būt, bet mamma jau nemū�am neatzītu, ka Sāra ir resna, kaut arī tā būtu patiesība. Un tā bija patiesība. Pietika tikai paraudzīties uz citu meiteņu pēc�pusēm un salīdzināt tās ar savējo. Nevajadzēja lielu gudrī�bu, lai uzreiz redzētu starpību.

Ēriks paspīdināja laterniņu zem lielā irbenāju krūma birztalas malā. Neko neatradis, viņ� aizjoza atpakaļ uz pagalma vidu. Lēkājo�ais gaismas stars aiztraucās viņam pa priek�u.

- Re, kur �enona! Es redzu �enonu!

D�efa sauciens atskanēja otrā rotaļlaukuma malā. Tū�daļ pat sākās me�onīgi spiedzieni un smiekli - acīmredzot bērni drāzās uz "mājām".

Sārai uzplūda tik milzīgs vientulības un pamestības vil�nis, ka viņa gandrīz sāka raudāt. Viņa ilgojās pēc savas sko�las un saviem draugiem, lai gan arī Hjūstonā mācību gada beigās viens otrs klasesbiedrs bija sācis viņu apsaukāt par resnīti. Tātad tā patie�ām bija taisnība. Citādi jau visi neru�nātu vienu un to pa�u. Sāra ta�u nebija dumja. Viņa visu ļoti labi saprata. Viņa bija resna.

Tomēr viņas draudzenes nebija apsaukāju�ās. Kristena Stafjēri bija Sāras labākā draudzene kop� bērnudārza lai�kiem. Reizēm - piemēram, �obrīd - viņa ļoti ilgojās pēc Kris- tenas, Pollijas un Greisas.

Kāpēc Sāra bija piekritusi pārvākties uz �o nejauko vietu?

Tiesa gan, mammai �eit patika. Mamma jutās laimīga. Te viņām bija pietiekami daudz naudas, viņas dzīvoja mil�zīgā savrupmājā, un mammai bija labs darbs. Turklāt viņa bija �eit uzaugusi, te dzīvoja viņas draugi un radinieki. �eit bija viņas īstās mājas.

Bet Sārai gan ne.

Tomēr jauki vismaz, ka mamma jūtas labi. Hjūstonā viņa pastāvīgi raizējās par naudu un visu ko citu. Bet �eit viņas pavadīja kopā katru pēcpusdienu. Tas bija ļoti liels pluss.

Un vispār - �eit bija arī ne mazuma labā. Tātad mam�ma daudz laika pavadīja mājās un bija laimīga - tas ir ļoti svarīgi. Sets un krustmāte Kellija izturējās pret Sāru ļoti jau�ki, tāpat arī Marta un reizēm pat Hloja - ja vien tuvumā nebija viņas draudzeņu.

Bet vislabākais, bez �aubām, bija Sāras kaķēns Smokijs. Ja viņa nedzīvotu �eit, Smokija nebūtu.

Tatad vienīgais sliktums ir tas, ka viņa ir resna, Sāra no�sprieda. Ja viņa tāda nebūtu, bērni neizturētos tik nejauki.

Bet viņa būs resna visur neatkarīgi no dzīvesvietas.

Pilnīga bezcerība.

Sāra saklausīja kaut kādas skaņas. Nebija īsti skaidrs, vai tā ir lapu �aboņa, soļu troksnis vai vēl kaut kas cits. Vi�ņa tramīgi palūkojās apkārt.

Birztalas vidū zem koka stāvēja kaut kas milzum liels. Salīdzinājumā ar vāji apgaismoto rotaļlaukumu �eit bija pa�tie�ām tum�s, un Sāra nespēja saskatīt, vai tum�ais apveids ir cilvēks vai tomēr kaut kas cits. Jo �is "kaut kas" �ķita pārāk gar�, daudz garāks par Setu, ar druknu ķermeni, tie�vām, garām kājām, olveidīgu galvu un� spārniem.

Radījums izskatījās pēc tā, kas bija stāvējis viņas gultas kājgalī tajā naktī, kad Sārai rādījās ļoti, ļoti nelabs sapnis.

Sapnis par jāņtārpiņu karali - vampīru.

Tagad tas lūkojās tie�i uz Sāru! Tas tuvojāsl

Uz mirkli Sāra �ausmās sastinga, redzēdama, ka bries�monis slīd viņai klāt. Tad pielēca kājās un ar sirdi ploso�u spiedzienu metās uz rotaļlaukuma pusi.

-���� Re, kur Sāra! Es redzu Sāru!

Aiz �ūpolēm parādījās Ēriks, viņa lukturī�a stars haotis�ki graizīja tumsu.

Sāra, kuru bija pārbiedējis vampīriskais jāņtārpiņu ka�ralis, skrēja tik ātri, ka gandrīz sasniedza mērķi pirmā. Bet tikai gandrīz�

-��� Sāra! Vai tu nezini, kur ir Hloja?

Pēk�ņi pagalmā meitene ieraudzīja savu mammu, un turpmākajā sajukumā, ko bija izraisījis negadījums ar krust�māti Kelliju, - bija jāsameklē Hloja, pēc tam Seta ma�īna, ar kuru viņas devās mājās, - Sāra aizmirsa pastāstīt par ra�dījumu, ko bija ieraudzījusi tum�ajā birzī zem koka.

Bet, kad viņa bija aizmigusi, zemapziņā atdzīvojās ne�sen izjustās �ausmas un viņa atkal sāka murgot.

Sāra pamodās, kliegdama nelabā balsī.

Izslīdēdams pa Sāras istabas logu un ar klik�ķi iebīdī�dams vietā loga bultu, viņ� nosprieda, ka medības izvērtu��ās necerēti aizraujo�as. Tās viņu uzmundrināja. Veicīgi aiz�slīdējis projām pa otrā stāva galeriju, viņ� pavilcinājās tikai mirkli, lai ieraudzītu, ka Sāras istabā iedegas gaisma. Tad pazuda telpā divas durvis tālāk. Glu�i tāpat kā daudzas ie�priek�ējās naktis, viņ� bija devies paraudzīties uz guļo�o mei�teni un nebija spējis pretoties kārdinājumam parādīties vi�ņai birztalā pie skolas, kad pamanīja, ka mazā drostaliņa palikusi viena pati. Meitenes izbailes, viņas kliedzieni, pa�niskā bēg�ana viņu uzbudināja.

Viņ� pabrīnījās, kāpēc visas iepriek�ējās reizes nebija pa�mēģinājis izsekot mazās vismaz pāris nedēļu.

Bet tagad labi zināmā spēle bija ieguvusi jaunu pavēr�sienu. Dzīve kļuva aizvien aizraujo�āka.

Kellija kļuva aizvien vārgāka. Ar ķīmijterapiju panāktā organisma preto�anās slimībai galu galā bija izraisījusi pēk��ņu vispārējā stāvokļa pasliktinā�anos, tāpēc kurss tika pār�traukts. Slimības gaita neizbēgami paātrinājās, un ļaunda�bīgās �ūnas pārņēma Kellijas organismu kā slepkavniecisku iekarotāju pūlis. Vienīgo cerību uz izveseļo�anos varēja dot kaulu smadzeņu pārstādī�ana vai arī Kellijas iekļau�ana eks�perimentālu ārstniecības līdzekļu pārbaudes programmās, kas tika izstrādātas lielākajos onkoloģisko slimību pētniecī�bas centros. Tomēr ārsti godīgi atzina, ka arī tas dro�i vien nedos vēlamo rezultātu, jo Kellijas organisms bija ļoti no�vājināts un slimība progresēja pārlieku strauji. Sets atteicās samierināties ar �o spriedumu. Kop� sestdienas rīta, kad Oli�vija pievienojās aizvien pieaugo�ajam draugu un radinieku bariņam, kas pulcējās Kellijas palātā, Sets, izmantodams pla��o �ārlija draugu un paziņu loku, nepagurdams mēģināja sazvanīt Bostonas, Hjūstonas un Ņujorkas speciālistus.

-��� Dēls, dzīvē ir da�as lietas, kuru priek�ā pat tu esi bez�spēcīgs, - Kellija saudzīgi ierunājās. Ierasti rūpīgi noskuvies, bet no miega bada sarkanām acīm Sets vāca kopā pēdējos Kellijas analī�u rezultātus, lai pa faksu nosūtītu tos uz Hjūs- tonu. Onkoloģijas centra speciālisti bija piekritu�i kaut uz�mest aci Kellijas slimības vēsturei. Brīnums, ka svētdienas rītā vispār bija izdevies kādu sazvanīt.

Olivija �ajā rītā bija atbraukusi uz slimnīcu stundu ag�rāk nekā Sets, pa ceļam aizvedot Sāru un Hloju uz svētdie�nas skolu. Līdz Olivijas pārbrauk�anai par abām meitenēm bija solījusi parūpēties Marta. Olivija brītiņu pasēdēja arī pie Lielā D�ona gultas intensīvās terapijas palātā, satvēra vi�ņa plaukstu savējā un paklausījās elpinā�anas aparāta dū�koņā. Vectēvs joprojām gulēja bezsamaņā, un �ārlijs apgal�voja, ka cerības uz viņa atlab�anu esot niecīgas.

Kellijas stāvokļa pēk�ņā pasliktinā�anās viesa vēl lielā�kas ba�as. Sets tikpat kā neatgāja no mātes gultas, arī Aira bija viņai līdzās gandrīz nepārtraukti. Pārējie - sākot 110 Be- lindas un Kīta un beidzot ar Kellijas draudzenēm Augustu Blēru un �arloti llemziju - nomainīja cits citu, nevēlēdamies ne uz mirkli pamest Kelliju vienatnē ar viņas slimību.

-��� Bet kā tu vari zināt, ka tas attiecas arī uz tevi, māt? - Sets tikpat saudzīgi jautāja. Noliecies pār Kellijas gultu, viņ� satvēra mātes roku savējā. Kellija zilajā slimnīcas ģērbā iz�skatījās īpa�i trausla un vāra, bet viņas pirksti, kas bija kļu�vu�i tik kaulaini, ka dro�ības dēļ vajadzēja noņemt laulības gredzenu, sa�ņaudza dēla roku ar negaidītu spēku.

-���� Ak, Set! - Viņa uzsmaidīja dēlam. Kellija �ķita tik viegla un ēteriska, ka viņas galva gandrīz neatstāja iespie�dumu plānajā slimnīcas spilvenā. - Tu piederi pie cīnītājiem glu�i tāpat kā tavs tēvs. Nebeidzu vien apbrīnot �o īpa�ību. Man tā nekad nav piemitusi.

-��� Nē, māt, arī tu esi cīnītāja. Tu cīnīsies un uzvarēsi ari �oreiz. - Noliecies zemāk, Sets noskūpstīja mātes izdēdēju��o vaigu, saspieda viņas pirkstus. Uzmetis neizdibināmu ska�tienu Olivijai, viņ� pasita padusē mapi ar analī�u rezultā�tiem un izgāja no palātas.

Kop� Olivija piektdienas vakarā tika pamesta skolas sporta zāles ģērbtuvē, viņai nebija izdevies parunāties ar Setu vienatnē. Pēdējās naktis viņ� bija pavadījis slimnīcā, atlaiz�damies izvelkamajā krēslā Kellijas gultas galvgalī. Patlaban �o vietu bija ieņēmusi Olivija. Sets caurām dienām apsprie�dās ar ārstiem, zvanīja pa telefonu, pārmeklēja internetu - vārdu sakot, darīja visu, lai atrastu iespēju glābt māti. Viņ� uzskatīja, ka tāda iespēja visādā ziņā eksistē. Viņam atlika tikai to sameklēt.

-��� Kad sitīs mana pēdējā stundiņa, viņam sāksies visgrū�tākais, un �ī doma mani sāpina līdz asarām. - Kellija pa�grieza galvu, ar skatienu pavadīdama dēlu. Pievēr�oties Oli�vijai, viņas acīs patie�ām iemirdzējās asaras.

-��� Krustmāt Kellij, lūdzu, nerunā tā, - Olivija lūdzās, sa�tverdama krustmātes roku. - Mūsdienās vēzis ir ārstējams. Diendienā arvien vairāk cilvēku atlabst.

-���� Mīļā Olivij, uz mani tas laikam gan neattiecas. - Kel�lija saviebās un mēģināja sataustīt ierīci, kas ļāva slimnie�kam pa�am regulēt pretsāpju līdzekļa devu. Olivija pagrie�za slēdzi. Pēc mirkļa Kellija dziļi ievilka elpu un nedro�i pasmaidīja. - �orīt sajutu, ka manas dienas ir skaitītas. Ja man ļautu izvēlēties, es vēl gribētu padzīvot zemes virsū, bet, tā kā izvēles nav, atliek vienīgi skatīties patiesībai acīs, lai cik nepatīkama tā būtu.

-���� Krustmāt Kellij� - Olivija bezpalīdzīgi ierunājās, no�liekdamās pār slimnieci. Acīs saskrēja asaras. Krustmātes mati bija gandrīz nogāju�i, āda kļuvusi dzeltenpelēka. Oli�vija satriekta atskārta, ka Kellija tagad izskatās glu�i tāpat kā sieviete riteņkrēslā, ko viņas bija ieraudzīju�as, kad pir�mo reizi ieradās slimnīcā pie Lielā D�ona. Atcerēdamās krustmātes tābrī�a sejas izteiksmi, Olivija iek�ēji nodrebē�ja. Bija skaidrs, ka jau toreiz Kellija nojauta savu likteni.

-���� Ar Setu es nevaru runāt skaidru valodu, jo tas viņu satrieks līdz sirds dziļumiem. Viņ� ir mans dēls, mans vienī�gais bērns, un es viņu mīlu vairāk par visu pasaulē. Bet vi�ņam būs ļoti grūti. Tu dro�i vien esi pamanījusi, ka vīrie�i daudz sliktāk pārcie� sāpes nekā mēs, sievietes. Pat pa�i stip�rākie visu mū�u paliek bērni.

Nerazdama atbildi, Olivija auklēja rokās Kellijas plauk�stu. Krustmātes skatiens aizslīdēja līdz logam, pa kuru pa�lātā ieplūda �ilbino�a saules gaisma. Loga �etrstūris, kurā uz mirkli lidojumā pazibēja mājas strazdu pāris, �ķita kā skatāmlūka uz pasauli, kurā joprojām savu nozīmi nebija zaudēju�as ikdieni�ķās lietas un norises.

-��� Vai zini, kas mani visvairāk skumdina? Man sasodīti �ēl, ka vairs nepieredzē�u Ziemassvētkus. Ka nekad vairs ne�redzē�u izrotātu eglīti� Muļķīgi, vai ne? Skumt par Ziemas�svētku eglīti�

-��� Ai, krustmāt� - Asaras, kas bija krāju�ās acīs, sāka plūst pār Olivijas vaigiem. Viņa satvēra cie�āk Kellijas ro�ku. - Nav vis muļķīgi.

-��� Tagad mēs abas kaucam, un galu galā da�as pēdējās, tik dārgās stundiņas man būs jāpavada ar sarkanu degunu un sūrsto�u rīkli. - Dziļi ievilkusi elpu, Kellija izmocīja vā�ru smiekliņu. - Ak, Olivij, esmu tik priecīga, ka jūs abas ar Sāru atgriezāties mājās! Tava klātbūtne man bija un ir īsta svētība.

-��� Arī man prieks, ka atkal esmu mājās! - Olivija runā�ja ar lielu piepūli, jo kaklu aiz�ņaudza ciets kamols.

-��� Tu redzēsi, mīļā, viss nokārtosies. Galu galā viss būs labi.

Nesdama lielu, sārtu ro�u pu�ķi baltā pocelāna vāzē, asi klikstinādama papēdī�us, palātā ienāca Melorija. Palaidusi vaļā Kellijas roku, Olivija nomurmināja da�us pieklājīga sveiciena vārdus. Kā jau parasti, Melorija izskatījās nevai�nojami - pelēks zīda kostīms, ap kaklu pērļu virtene -, it kā viņa būtu ieradusies taisnā ceļā no biroja vai arī svētdie�nas dievkalpojuma.

A�i uzsmaidījusi Olivijai, Melorija piegāja pie slimnie�ces gultas no otras puses un novietoja vāzi uz naktsgaldiņa. Ro�u smar�a piepildīja gaisu, uz laiku nomākdama slimnī�cas smārdu.

-��� Kā jums klājas? - Melorija delikāti apvaicājās, noliek�damās apskaut vecāko sievieti. Saules starā iezaigojās sade�rinā�anās gredzena dimants. �is gredzens bija Seta un Me- lorijas mīlestības simbols, lieku reizi atgādinot, ka Melorija drīz kļūs par Seta sievu. Lai cik dedzīgs bija skūpsts skolas sporta zāles ģērbtuvē, tas nebija solījums, tikai īss maldu mirklis, un Olivija cie�i nosolījās paturēt to prātā.

-���� Nesūdzos, - Kellija atbildēja, runādama ar Meloriju savā ierasti mundrajā balsī. - Apsēdies un pastāsti, kā vei�cas ar gatavo�anas kāzām. Vai tev izdevās sarunāt ēdienu piegādātājus?

-��� Viņi prasa drusciņ augstāku cenu, nekā biju domāju�si� - Melorija iesāka, paklausīdama Kellijas mājienam un apsēzdamās krēslā iepretī Olivijai.

Visas trīs brītiņu patērzēja par gaidāmajām kāzām - kaut arī tas nudien nebija Olivijas mīļākais sarunu temats -, līdz palātā ienāca Aira un Filips ar savu sievu. Kop� noti�kumiem sporta zāles ģērbtuvē Olivija bija sastapusi Filipu divas reizes. Ne ar vārdu, ne skatienu Filips nelika manīt, ka atceras redzēto, un Olivija par to jutās ļoti pateicīga.

-��� Olivij� - Kad viņa piecēlās, lai dotos projām, Kellija satvēra viņas roku. Pārējie sarunājās savā starpā, un krust�mātei radās iespēja �ukstus palūgt: - Vēlāk atved pie manis Hloju, norunāts?

Lūkodamās krustmātes acu pabalēju�ajā zilumā, Olivi�ja bez liekiem vārdiem saprata nepateikto. Viņa pamāja ar galvu, itin kā apstiprinādama svinīgu solījumu, un Kellija, pasmaidījusi noguruma pilnu smaidu, palaida vaļā viņas roku.

Olivija kopā ar Hloju atgriezās slimnīcā pirms vakari�ņu laika. Logam priek�ā bija aizvilkti aizkari, apgaismojums bija nespodrs. Izskatījās, ka Kellija iegrimusi snaudā. Viņai līdzās tēvs Rendolfs lasīja Bībeli. Hloja, kas izskatījās ap�brīnojami jauka savā d�insu kostīmiņā ar baltu T kreklu zem tā un zilu lenti matos, ceļā uz Batonrū�u bija pļāpājusi bez mitas, bet, ienākusi palātā, pēk�ņi apklusa, un viņas plaukstiņa zag�us ieslīdēja Olivijas rokā. Olivija cie�i satvē�ra vēsos pirkstiņus. Tēvs Rendolfs pacēla skatienu. Pasmai�dījis viņ� piecēlās un devās pretī abām apmeklētājām, kas bija apstāju�ās pie durvīm.

-����� Kas tas? - viņ� �ukstus pajautāja, norādīdams uz priek�metu, ko Olivija turēja otrā rokā.

-��� Olivija teica, ka Nana gribot sev Ziemassvētku eglīti. - Hloja pavīpsnāja, uz mirkli atguvusi ierasto izturē�anās ma�nieri. - Nez kāpēc tā? Vēl ta�u nav pagājusi pat Visu svēto diena.

Tēvs Rendolfs saskatījās ar Oliviju. Viņ� visu saprata.

-��� Tā būs brīni�ķīga naktslampiņa, - tēvs Rendolfs atzi�na. Aiznesis Melorijas rozes uz galda istabas stūrī, viņ� no�vietoja aptuveni pēdu augsto, izgreznoto mākslīgo kociņu pa�ā naktsgaldiņa vidū. Tad iesprauda kontaktdak�u roze�tē, un eglītē ko�i iemirdzējās sarkanas, zaļas, zilas un dzel�tenas uguntiņas.

Olivija bija nopirkusi kociņu pēc pirmās �īsdienas vizī�tes slimnīcā.

Rosība uzmodināja Kelliju, viņa atvēra acis un sakustē�jās. Tad pagrieza galvu, jo viņas uzmanību bija piesaistīju��as līksmi mirgojo�ās lampiņas. Ieraugot pie gultas eglīti, vi�ņa sastinga un brītiņu nolūkojās tajā. Drebo�ās lūpas pavērās smaidā. Klīsto�ais skatiens apstājās pie Olivijas, ku�ra kopā ar Hloju bija nostājusies gultas kājgalī.

-���� Paldies. - Un pēc tam viņa raudzījās vienīgi uz savu mazmeitu.

-��� Hloja� - Kellijas balss skanēja daudz vārgāk nekā no rīta. Ar lielu piepūli viņa pavilkās gultā mazliet augstāk un pastiepa Hlojai pretī plaukstu.

-���� Vecomāt! - ie�ņukstēdamās Hloja steidzās satvert pa�stiepto roku.

Apmainīju�ies skatieniem, Olivija un tēvs Rendolfs klu�sēdami izgāja gaitenī, atstādami veco sievieti un meiteni vie�natnē, lai ļautu viņām netraucēti atvadīties.

Liftus nemitēdamies gāza visu nākamo dienu un nakti. Sēdēdams pie mātes gultas novietotajā izvelkamajā krēslā un sildīdams savās plaukstās viņas rokas, kamēr viņa gulēja zā�ļu izraisītā, smagā slimnieka miegā, Sets nodomāja, ka ap�māku�ās debesis un sudrabainais lietus aizkars lieliski pa�pildina viņa drūmo noskaņojumu. Viņa māte nomirs - varbūt �odien, varbūt rīt vai parīt.

Nāve. Vārds, kas apzīmē galējo robe�u.

Un viņ� nespēj māti glābt. �odien Sets bija pieņēmis sirdi ploso�o lēmumu un parakstījis atteik�anos mākslīgā ceļā uz�turēt viņas dzīvību.

Uz viņas slimības vēstures bija parādījusies uzlīme "Ko�da nav". Slimnīcas leksikā tas nozīmēja rīkojumu nemēģi�nāt atdzīvināt mirsto�u pacientu.

Tas izklausījās tik lieti�ķi. Ari viņ�, parakstīdams nepie�cie�amos dokumentus, bija izturējies apbrīnojami lieti�ķi un savaldīgi, kaut gan patiesībā bija juties tā, it kā viņam sirdi rautu ārā no krūtīm.

Viņ� bija pieaudzis, trīsdesmit septiņus gadus vecs vīrie�tis, pats kļuvis par tēvu, tomēr doma par mātes nāvi lika viņam justies kā pārbiedētam pui�elim.

Pulksten vienpadsmitos vakarā, kopā ar Airu dodamies projām, tēvs Rendolfs bija pavilcis Setu sānis un ieteicis lūgt Dievu.

-���� Uzskatu, ka patlaban ir pienācis īstais brīdis lūgt ta�vai mātei Visuvarenā palīdzību, - bija teicis priesteris, kad viņi bija izgāju�i gaitenī pie Kellijas palātas durvīm. Medi�cīnas māsas bija brīdināju�as, ka pat bezsamaņā guļo�s cil�vēks reizēm spējot uztvert to, kas tiek runāts viņa klātbūtnē.

Par atbildi priesterim Sets bija nikni no�ņācies.

-��� Sasodīts, vai jums �ķiet, ka es to nedaru? Esmu lūdzies, līdz vairs nejūtu ceļgalus, bet viņas cie�anas nemazinās. Tā ir viena nolādēta bū�ana! Manai mātei, kura savu mū�u nav nodarījusi nevienam neko ļaunu, jāmirst mokās!

Priesteris lūkojās viņā ar dziļu līdzcietību.

-��� Tu lūdzi par viņas izveseļo�anos, vai ne?

-��� Nu protams, par ko gan citu? - Sets, juzdams baiļu uzplūdu, saskaitās uz sevi. - Un te nu ir dzīvs, nē, mirsto�s pierādījums tam, ka Dievs nedzird mūsu lūg�anas.

Tēva Rendolfa balss bija skumju pilna.

-��� Set, es no visas sirds ticu tam, ka Dievs sadzird visas lūg�anas. Bet viena no smagākajam mācībām, kas jāapgūst ticīgam cilvēkam, skan tā: reizēm, atbildot uz mūsu lūg�a�nām, Viņ� saka "nē". - Priesteris uzlika Setam uz pleca ro�ku. - Lūgdams par tavu māti, es izlūdzos, lai Viņ� neatrauj tavai mātei savu mīlestību un ņem viņu pie sevis mū�īgā dzī�vē, kad viņai sitīs Dieva noliktā pēdējā stunda.

Tad tēvs Rendolfs bija atvadījies, apsolīdams, ka atgrie�zīsies rīt no rīta.

Tagad Sets grozījās krēslā, mēģinādams atrast ērtāku pozu, tomēr nevēlēdamies ne uz mirkli izlaist no savām plaukstām mātes rokas - ja nu viņa tomēr jūt �o pieskārie�nu? Pulkstenis rādīja viens naktī, un slimnīca bija iegrimusi miegā. Telpu apgaismoja vienīgi tumsā spīdo�ie monitori un neiederīgi līksmās uguntiņas muļķīgajā Ziemassvētku eglī�tē. Olivija ar tēva Rendolfa atbalstu bija panākusi, ka gais�miņas paliks ieslēgtas. Ēkā valdīja klusums, ko palaikam pārtrauca gaiteņa grīdas ie�īkstē�anās zem medicīnas māsas soļiem vai riteņkrēsla pārvieto�anas troksnis. Bet �ajā telpā ikviena skaņa �ķita nedabiski skaļa - gan zāļu pilē�ana cau�rulītē, kas bija savienota ar mātes roku, gan elpo�anas un sirdsdarbības kontrolējo�o aparātu dūkoņa, gan nemierīgā palagu �aukstoņa zem Kellijas kājām.

Pēdējās pusstundas laikā viņas pēdas kustējās gandrīz nepārtraukti.

Konvulsīvās kāju kustības biedēja tāpat kā gārdzo�ā el�pa, kas arī bija sākusies nesen.

Sestās maņas mudināts, Sets ielūkojās mātes sejā un at�klāja, ka viņa ir atvērusi acis un lūkojas uz viņu. Pārsteigu�mā Sets nespēja parunāt - māte pirmo reizi pēc ilga laika bija nākusi pie samaņas.

-��� Hei, - viņ� attapies klusītēm teica. Kellija pasmaidīja un mēģināja paspiest viņa roku. Kādreiz tik spēcīgais sie�vietes augums bjja izdilis līdz nepazī�anai. Acis bija dziļi ie�grimu�as, sausā, dzeltenīgā āda cie�i apspīlēja galvaskausu. Sets zināja, ka pēc ievieto�anas slimnīcā viņa vairs nebija ēdusi normālu barību. Viņam piepe�i gribējās sapirkt vesti�bilā novietotajos automātos �okolādes tāfelītes un dzērienus, lai māti paēdinātu.

Ja vien Sets tā spētu paglābt viņu no neizbēgamā�

Kellijas skatiens slīdēja pār dēla seju, it kā vēlēdamies uz visiem laikiem paturēt atmiņā viņa sejas vaibstus. Ieru�nājoties viņas balss nebija skaļāka par �ukstu.

-������� Vai atceries: kad tu biji mazs, tev patika plūkt un dā�vināt man puķes? Mūsu dārzi bija pilni ar puķēm - tur zie�dēja un smar�oja rozes, amariļļi un peonijas bet tu alla� skrēji pagalmā lasīt pienenes. Tu nāci un devi man �os pie�ticīgos pu�ķī�us, jo uzskatīji pienenes par visskaistākajām puķēm pasaulē. Vai zini ko? Man arī tās �ķita visskaistākās puķes pasaulē, jo tās man dāvāji tu. - Viņas acis smaidīja.

-��� Es atceros, - Sets teica. Viņ� noliecās tik zemu, ka vi�ņu sejas gandrīz saskārās, un satvēra cie�āk mātes rokas. - Tu ieliki pienenes tīrā ievārījuma burkā un novietoji vir�tuves galda vidū.

-Jā. - Viņa slāpēti iesmējās, tad uzmanīgi palūkojās uz dēlu. - Set, es gribu, lai tu zinātu - tu esi bijis manas dzīves prieks un laime. Es mīlēju tevi kop� pirmās dienas, kad tu biji nācis pasaulē, un mīlē�u mū�īgi. Nespēju iedomāties la�bāku dēlu par tevi. Tu mani esi darījis laimīgu un lepnu.

-��� Māt� - Vārdi iestrēga rīklē, un acis pieplūda ar asa�rām. - Māt�

Viņa lūkojās uz Setu - bet tad mātes skatiens pār viņa plecu pievērsās telpas kaktam. Mātes seja piepe�i atplauka, it kā viņai tiktu dāvāts kāds brīni�ķīgs pārsteigums. Arī Sets pagriezās uz to pusi, ta�u neko īpa�u neieraudzīja. Vienīgi puķēm apkrautu, apaļu galdu.

-��� Paskat, Maikls! - joprojām lūkodamās Setam pār ple�cu, Kellija pasmaidīdama teica gandrīz savā normālajā bal�sī. Tad lēni ievilka dziļu, gārdzo�u elpu, aizvēra acis un �ķi�ta aizmiegam.

Izelpas nebija.

-��� Māt! - viņ� satraukts iekliedzās, pielēkdams kājās un noliekdamies pār viņu. Tad skaļi iesaucās: - Māt, es tevi mīlu!

Gandrīz tajā pa�ā brīdī monitoros ieskanējās trauksmes signāls un gaitenī sāka dipēt skrejo�i soļi. Pēc mirkļa durvis tika atrautas vaļā un palātā iesteidzās mediķi.

Kad Olivija pamodās, pulkstenis pie gultas rādīja trīs un trīsdesmit divas minūtes. Viņa gulēja biju�ajā Belindas ista�bā līdzās pa�as kādreizējai bērnistabai, kas tagad bija no�dota Sāras rīcībā, un, dziļi elpodama, pūlējās atbrīvoties no �ausmu sajūtas, ko bija atstājis sapnis.

Glu�i tāpat kā vienmēr, kad murgi uzrāva viņu no mie�ga nakts vidū, gaisā tik tikko jau�ami vēsmoja mātes iemī�ļotā parfīma smar�a. Olivija nespēja saprast, vai tā ir tikai iztēles rotaļa vai arī smar�a ir reāli sajūtama.

Bet vai patie�ām iespējams iztēloties sen pagaisu�as smar�as?

Istabā gan nevaldīja piķa melna tumsa, tomēr necik daudz redzēt nevarēja. Laukā gāza lietus, mēness slēpās aiz mākoņiem, un vienīgais gaismas avots bija tumsā spīdo�ie pulksteņa cipari. Paceldama pret �o gaismiņu roku, Olivija spētu saskatīt plaukstas tum�ās kontūras. Citādi ne.

Sapnis bija mocījis viņu trīs naktis pēc kārtas, reizi pēc reizes kļūdams spilgtāks un �au�alīgāks. Olivija sāka baidī�ties no miega. Protams, murgu cēlonis gan viņai bija pilnīgi skaidrs.

Viņa nespēja atbrīvoties no Seta stāstījuma izraisītajām, baisajām vīzijām - jauna, skaista, veselīga sieviete, mīļa māte izdara pa�nāvību, noslīcinādamās ezerā.

Dīvaini, bet sapnī �ī aina nemaz nelīdzinājās pa�nāvī�bai. Tajā dominēja bailes, nevis skumjas.

Turklāt pēc Kellijas ievieto�anas slimnīcā mājās valda tik nomāco�a gaisotne, ka ar to vien pietiek, lai ikvienu sāk�tu mocīt nelāgi sapņi, Olivija domāja, mēģinādama parau�dzīties uz visu ar vēsu prātu. Hloja te niķojās, te pieglaimo�jās, Sāra noslēdzās sevī, Marta bija apjukusi un izklaidīga, bet Oliviju pa�u nedaudzu dienu laikā bija piemeklēju�i tik spēcīgi emocionāli satricinājumi, ka viņa jutās galīgi izsista no sliedēm.

Lai mērs būtu pilns, arī Sāru mocīja nelāgi sapņi - bija atgriezies jāņtārpiņu karalis vampīrs. Acīmredzot �ī izdomā�tā radība bija atstājusi Sāras iztēlē palieko�as pēdas, un mei�tene naktī no piektdienas uz sestdienu atkal pamodās klieg�dama, ka vampīrs esot atnācis pēc viņas. Pagāju�ajā naktī savukārt viņa sapņoja, ka tas ielavījies viņas istabā.

Tomēr �onakt viss �ķita mierīgi. Nekas netraucēja Oli�vijas miegu, vienīgi viņas pa�as murgainie sapņi. Viņa vairs nespēja aizmigt.

Bija nepatīkami apzināties, ka visā milzīgajā mājā atro�das tikai �etri cilvēki: �ajā spārnā - viņa un Sāra, otrā - Mar�ta ar Hloju.

Bez Kellijas un Seta māja �ķita nemīlīga un neapdzīvota.

Vēlreiz pao�ņājusi gaisu, Olivija konstatēja, ka parfīma smar�a pagaisusi - protams, ja vien tā nebija tikai viņas iz�tēles auglis.

Tajā pa�ā mirklī Olivija saklausīja soļus otrā stāva gale�rijā. Stingrus, smagus soļus, kas nekādi nevarēja būt Sāras, Hlojas vai pat Martas soļi.

Tie bija vīrie�a soļi.

Olivija tramīgi ausījās, pūlēdamās caur lietus lā�u vien�muļo bungo�anu vēlreiz saklausīt tikko dzirdētās skaņas.

Par spīti pūlēm, dzirdams vairs nebija nekas.

Uzvilkusi segu līdz zodam, Olivija gulēja siltajā, ērtajā gultā, raudzījās uz aizkaru klātajiem logiem un ieklausījās klusumā, līdz galva sāka d�inkstēt no sasprindzinājuma.

Soļi nebija iztēles rotaļa, par to viņa bija dro�a. Bet kas gan varētu staigāt pa galeriju nakts laikā?

Oliviju pēk�ņi pārņēma neizskaidrojamu baiļu vilnis, pa�mudinot viņu uz apņēmīgu rīcību. Ja pa galeriju kāds stai�gā, viņai jānoskaidro, kas tas ir.

�ajā mājā Sāra veselas trīs reizes bija uzmodusies klieg�dama, ka viņas istabā kāds ielavījies.

No Olivijas zemapziņas dzīlēm iznira neskaidras atmi�ņas. Vai viņa savulaik nebija sapņojusi kaut ko līdzīgu? Par cilvēku, kas stāv viņas gultas kājgalī? Bet vai tā bija? Mig�lainās atmiņas - varbūt tās nemaz nebija atmiņas, tikai Sā�ras pārdzīvojumu atspulgs - aizslīdēja, aizlocījās kā �ūska, ko nav iespējams satvert.

Tomēr tās atstāja aiz sevis nepatīkamas mieles.

Varbūt - bet tikai varbūt - kāds vai kaut kas patie�ām bija lo�ņājis pa Sāras istabu, kamēr viņa gulēja? Varbūt �īm bailēm no vampīriskā jāņtārpiņu karaļa bija reāls pamats?

�is pieņēmums lika Olivijas asinīm sastingt dzīslās.

Atmetusi segu, viņa izkāpa no gultas. Neiedegdama gais�mu, lai neiztramdītu sve�inieku, kas varbūt joprojām bija ga�lerijā, Olivija klusi izlavījās gaitenī un atvēra Sāras istabas durvis. Sperdama soli pār slieksni, viņa saklausīja meitas vienmērīgo elpu un blāvi oran�ās, pastāvīgi dego�ās nakts- lampiņas gaismā ieraudzīja zem segas saritināju�os augumi�ņu. Kājgalī uz segas gulēja kaķēns Smokijs.

Palūkojusies uz kaķabērnu, Olivija pasmaidīja. Beidzot tikusi pie sava dzīvnieciņa, Sāra bija neizsakāmi laimīga, un ari Olivija lutināja kaķēnu kā pilntiesīgu ģimenes lo�cekli.

Sāra bija dro�ībā. Kad kuņģī pārstāja griezties vieglais nelabums, kas atgādināja sajūtu liftā, kad tas pārlieku strauji sāk braukt lejup, Olivija aptvēra, cik nelāgi bija jutusies.

Labi, tātad Sāras istabā viss ir mierīgi. Tomēr Olivijai nebūt ne�ķita, ka soļi galerijā biju�i viņas dzirdes traucējums.

Aizvērusi Sāras istabas durvis, Olivija atgriezās savā is�tabā un, piegājusi pie tuvākā loga, pavilka vaļā aizkarus, lai uzmanīgi palūkotos ārā.

Skatiens atdūrās pret pelēkmelnu lietus sienu. Protams, ko gan viņa cerēja ieraudzīt, ja laukā tik pamatīgi gā�? Lai iebrucēju saskatītu, tam būtu jānostājas tie�i loga priek�ā. Tātad neatlika nekas cits kā vien atvērt stiklotās durvis un iziet laukā.

�ī doma lika noskriet pār muguru baiļu drebuļiem. Ja kāds patie�ām staigāja pa galeriju, vai doties laukā būs prā�ta darbs? Olivija vilcinājās. Ta�u viņa saprata, ka nespēs lik�ties gultā un aizmigt, iekams nebūs noskaidrojusi visu līdz galam.

Kustēdamās pēc iespējas klusāk, Olivija atbīdīja bultu, pavēra stiklotās durvis un izgāja ārā.

Viņu acumirklī apņēma ziedo�u sausser�u un slapjas ze�mes smar�a. Sakrustodama rokas pār krūtīm, lai kaut cik pasargātos no lietus �altīm, Olivija piesardzīgi palūkojās vis�apkārt. Galerija bija ņirbo�u ēnu pilna, bet tās tālākie gali grima pilnīgā tumsā, nodro�inot iespējamiem iebrucējiem dro�u paslēptuvi. Kaut kur no labās puses atplūda klusas skaņas, kuru izcelsme tumsā nebija nosakāma. Noslēpumai�no �īkstoņu un tādus kā vaidus apslāpēja spēcīgā lietus �al�koņa.

Olivijai �ķita, ka naktī, tumsā un lietū Lielā māja ir atdalīta no visas pasaules, it kā viesuļvētra būtu to pacēlusi gaisā un nometusi kaut kur A�afalajas purvājos.

Visprātīgāk būs, ja viņa nekavējoties atgriezīsies istabā un cie�i aizbultēs durvis.

Olivija jau grasījās izpildīt �o saprātīgo lēmumu, kad pa�manīja galerijas tālākajā galā kustību. Iepletusi acis un pa�vērusi muti, Olivija ieraudzīja, ka lēni un vienmērīgi �ūpo�jas viens no �ūpuļkrēsliem. Noslēpumainās skaņas radīja krēsla �ņirkstē�ana pret galerijas koka grīdu.

Krēslā kāds sēdēja.

Balti krāsotajā krēslā vīdēja tum�s siluets. Olivijas sma�dzenēs vienā mirklī pazibēja doma par spokiem, zombijicm un tamlīdzīgiem ne�ķīsteņiem, bet tūdaļ viņa atskārta, ka sē�dētāja siluets �ķiet savādi pazīstams.

-��� Set? - viņa no�ukstēja, plati iepletusi acis.

Atbildes nebija. Krēsls vienmērīgi �ūpojās. Tomēr Oli�vija neizprotamā kārtā zināja, ka tas ir viņ�.

-��� Set? - Aizmirsusi, ka viņai mugurā vienīgi plāns nakts�krekls, salīgi sakrustojusi rokas pār krūtīm, ar basajām kā�jām nedzirdami skardama krāsoto dēļu grīdu, Olivija virzī�jās viņam tuvāk. Sets nebija pamanījis viņas klātbūtni; krēsls ne mirkli nepārtrauca vienmērīgo kustību.

Māju joprojām ieskāva tum�s, caurspīdīgs lietus aizkars. Slapja vēja brāzma saplivināja Olivijas naktskrekla apak��malu kā sārtus un vieglus spārnus.

-��� Set? - Tas bija viņ�. Olivija bija pienākusi pavisam tu�vu un skaidri saskatīja paskarbo profilu. Sets nenovērsdamies raudzījās tumsā, kur nebija nekā, ko redzēt, pirksti bija cie�i satvēru�i stūrainos krēsla paro�us, pret grīdu atbalstītās pē�das ritmiski kustināja krēslu uz priek�u un atpakaļ.

Bija noticis kaut kas ļauns. Olivija to saprata bez vār�diem.

Uzlikusi plaukstu uz pītās krēsla atzveltnes, viņa raudzī�jās uz sēdo�o vīrieti.

-���� Krustmāte Kellija�? - Olivija iejautājās piesmaku�ā, aiz�ņaugtā balsī.

Sets pacēla skatienu. Ap viņa acīm bija iegūlu�as tum��as ēnas.

-��� Māte nomira vienos septiņpadsmit. - Balss skanēja pa�visam rāmi. Nedabiski rāmi.

Aizklādama ar plaukstu muti, Olivija ievaidējās.

-���� Ak dievs, nē, - viņa ierunājās, kad atkal spēja paru�nāt. Pār vaigiem plūda asaras. - Ak, Set, man tik ļoti �ēl!

-���� Es nolēmu, ka Hlojai to pateik�u rīt no rīta. - Viņ� joprojām runāja tajā pa�ā nedabiski rāmajā, atsve�inātajā balsī. Skatiens novērsās no viņas, un �ūpuļkrēsls atsāka kus�tību - uz priek�u un atpakaļ, uz priek�u un atpakaļ - ne�rimtīgā bēdu un pa�kontroles noteiktā ritmā. - Es nezinu, sūtīt viņu rīt uz skolu vai ne. Varbūt viņai nāktu par labu, ja netiktu traucēta ikdienas dzīve. Kā tu domā?

-���� Man �ķiet, ka Hlojai jāpaliek mājās. Viņas sirsniņa lūzīs no bēdām. Krustmāte Kellija viņu ļoti mīlēja. - Vien�kār�ā saruna palīdzēja Olivijai saņemties. Rūpes par dzīva�jiem gan viņai, gan Setam vismaz pagaidām kavēja izjust sāpju skaudrumu.

Sets saviebās. Tā pagaidām bija viņa vienīgā emociju iz�pausme. Olivija zināja, ka viņi ar māti bija ļoti tuvi, ka vi�ņa sirds vai lūst no zaudējuma sāpēm. Kellija bija mīlējusi Hloju, bet Setu viņa bija mīlējusi nesalīdzināmi stiprāk. Ta��u Sets bija vīrietis, kur� visiem spēkiem mēģinās turēties un neļaus vaļu sērām.

Sastopoties ar sāpēm, viņ� zināja, ka jāsako� zobi un jā�iztur.

-���� Es paliku, kamēr viņu aizveda. Aiziet projām, pame�tot māti tur, bija visgrūtākais, ko dzīvē esmu darījis. - Viņ� to stāstīja lietum, vējam un naktij, ne reizi nepaceldams ska�tienu uz Oliviju.

-�������� Ak, Set! - viņa bezpalīdzīgi atkārtoja. Noliekusies Oli�vija viņu apskāva, bezvārdu mierinājumā piekļaudama vai�gu viņa sejai.

-��� Livij� - Apvijis roku ap Olivijas vidukli, Sets nosēdi�nāja viņu klēpī. Olivija neprotestēja. Viņa skavas �ķita gan�drīz konvulsīvas. Apskāvusi Seta kaklu, Olivija paslēpa se�ju pie viņa pleca un ļāva asarām vaļu - tās lija tikpat brāzmaini kā naksnīgais lietus. Viņa lēja rūgtas asaras, lai veldzētu savu sirdi, asaras, ko nespēja izraudāt Sets. Tās li�ja par krustmāti Kelliju, Hloju, Airu, par visiem tiem, kuri bija mīlēju�i Kelliju Ār�eri un kuri sēros par viņas aizie�anu.

Sets auklēja viņu savā klēpī. Olivija juta elpu, kas cilā�ja viņa krūtis, tvirtos roku muskuļus, atlētiskos aug�stilbus, sajuta �ajā ķermenī slēpto spēku. Seta augums izstaroja sil�tumu, bet Olivijai sala. Ieritinoties cie�āk klēpī, viņa piekļā�vās vēl tuvāk, bet Sets, �ūpodams, glāstīdams un mierinā�dams Oliviju, guva mierinājumu arī pats.

-���� Viņa mazliet parunāja ar mani, - Sets galu galā ie�teicās. - Tie�i pirms�

Balss aizlūza, un viņ� strauji ierāva elpu. Bija skaidrs, ka viņ� nespēj parunāt.

Pacēlusi galvu no stiprā, mierino�ā pleca, Olivija palū�kojās viņā. Viņus �ķīra tikai pāris collu, tāpēc pat tumsā bi�ja saskatāms, ka Seta seja ir sāpīgi saspringta un lūpas cie�i sakniebtas. Bet visļaunākais slēpās acīs. Tum�ais, valgais, naktī vērstais skatiens liecināja, ka �is stiprais cilvēks cie� neiedomājamas mokas.

-��� Set� - Olivija pa�ukstēja un maigi noskūpstīja vīrieti uz lūpām, vēlēdamās izraut viņu no sāpjpilnā sastinguma, piedāvāt pretindi bezgalīgajām sērām. Bet viņa reakcija bija pavisam negaidīta.

Seta skatiens pacirtās uz leju un iezīdās viņas acīs. Ie�kļāvis plaukstā viņas pakausi, Sets skūpstīja Oliviju kā iz�salcis, it kā nespētu vien atdzerties viņas lūpu maigumu. Oli�vijas plakstiņi aizvērās, rīkle izgulgoja piekrīto�u skaņu, skāviens kļuva cie�āks - viņa atbildēja skūpstam. Viņa pirk�sti, ieniru�i Olivijas matos, noglāstīja viņas kaklu. Noguldī�jis jaunās sievietes galvu uz sava pleca, Sets skūpstīja viņu tā, it kā ar �o skūpstu vēlētos iegūt savā varā viņas dvēseli. Olivijas augums satraukti trīsēja, pulss paātrinājās, ausīs �al�ca. Seta roka glāstot nogūlās uz krūtīm, ko sedza tikai plā�nais neilona naktskrekls. Krūtsgaliņ� acumirklī saspringa. Ie�kvēlodamās kaislē, Olivija izelsoja savu vēlmi viņa lūpās. Visas domas par smago zaudējumu, sērām, pagātni un nākotni bija pagaisu�as, viņiem eksistēja tikai �is brīdis.

Brīdis, kad Sets skūpstīja Oliviju, kad viņa roka glāstī�ja viņas krūtis, kad viņas ķermenis trīsēja kaislē. Brīdis, kurā nebija vietas nekam citam.

Seta mute atrāvās no Olivijas lūpām, un viņ�, neizlaiz- dams sievieti no skavām, strauji piecēlās. �ūpuļkrēsla slie�ces noskrapstēja pret grīdu. Sets, nesdams Oliviju rokās, gariem, apņēmīgiem soļiem devās uz Olivijas istabas pavēr�to durvju pusi. Viņas rokas joprojām apvija Seta kaklu, bet kailās pēdas �ūpojās viņa soļu ritmā.

Sasniedzis durvis, Sets apstājās, dziļi ievilka elpu un pa�raudzījās viņai sejā.

-��� Livij, ja tu nevēlies, lai mēs ļaujamies mīlestībai, tad pasaki to tagad, - viņ� ierunājās klusā, nedro�ā balsī.

Pacēlusi galvu, Olivija ielūkojās viņam acīs. Lietus smar��oja un �alca, un uz mirkli Olivija iztēlojās, ka viņi atrodas uz neapdzīvotas salas.

-��� Es vēlos, - viņa pa�ukstēja, cie�āk apskaudama vīrie��a kaklu. Seta acis iekvēlojās un mutes kaktiņi viegli sa�springa.

Tad viņ� sāniski iespraucās pa stiklotajām durvīm, pā�ris soļos �ķērsoja istabu un saudzīgi nolika Oliviju gultā.

Sets apgūlās viņai līdzās un tūdaļ apklāja viņas lūpas ar savu muti, gandrīz nedodams iespēju ievilkt elpu. Olivijas gulta - dubultplata sarkankoka mēbele ar biezu, pārlieku mīkstu matraci un baldahīnu - nebija uzskatāma par antī�ku vērtību, bet gan par pamatīgu seno laiku darinājumu. Kad matraci ielieca otra gulētāja svars, vecā mēbele �ēlabaini ie�īkstējās. Sets atsvieda malā sagumzītos palagus un segas. Vienīgais gaismas avots istabas tumsā bija modinātājpulk�steņa zaļganā blāzma. Pa vaļā pamestajām durvīm kopā ar lietus troksni telpas melnumā iespiedās tik tikko jau�ams, blāvs pustumsas ķīlis.

Seta rokas ieslīdēja zem Olivijas naktskrekla un sāka glāstīt krūtis, vēderu un gurnus. Ar zibenīgu kustību vieg�lais audums tika pārrauts pār galvu un aizlidināts sānis. Oli�vija gulēja kaila, bet Setam joprojām mugurā bija tās pa�as drēbes, kurās viņ� bija uzturējies slimnīcā. Diezin vai viņ� ir novilcis pat kurpes, Olivija nodomāja. Viņas kailums kon�trastēja ar Seta spēcīgo, apģērbto augumu. Vēlēdamās viņu izģērbt, Olivija sataustīja krekla pogas. Seta pirksti ieslīdē�ja starp viņas kājām, a�i un nepārprotami piesakot savas tie�sības uz viņas augumu, un lūpas, virzīdamās zemāk, apmī�ļoja kaklu un visbeidzot piekļāvās krūtīm.

Olivija ievaidējās un nodrebēja, kad viņas augums, pa- docamies viņa lūpām un rokām, iekvēlojās aizvien spēcīgāk. Jaunā sieviete atbildēja viņa uzstājīgajai kaislei. Ļaudamās Seta savtīgajai gribai, viņa prasmīgajās, mazliet paskarba�jās rokās Olivija kusa kā vasks�

Viņa ar neizmērojamu prieku sev atgādināja, ka �is vī�rietis ir Sets. Sets� Visu, ko viņ� vēlējās saņemt, Olivija snie�dza labprātīgi. Izbaudot glāstus, kas sakaitēja vēlmi līdz ne�prātam, Olivija satvēra palaga malas un vaidēdama locījās viņa rokās. Viņa izjuta �o mīlas spēli kā apņēmīgu, parupju uzbrukumu, kura noteikumus diktēja vienīgi nevaldāma kaisle, kas aizslaucīja visus aizliegumus.

Kad viņ�, nometis drēbes, ieguva viņu līdz galam, Oli�vija, kaislīgi izelsodama lūgumu, tiecās viņam pretī ar vi�su augumu. Saplūsmes bridis bija tik lielisks un pacilājo�s, ka Olivija, sasniegdama virsotni gandrīz vienā acumirklī, izliecās, sastinga un izdvesa viņa vārdu. Bet Sets neaprima - kustēdamies tikpat ātri un spēcīgi, viņ� sameklēja Olivijas lūpas. Kaislīgi atbildot skūpstam, Olivijas rokas apvija vi�ņa kaklu, bet kājas - vidukli, līdz abi augumi kustējās vie�notā ritmā, un Olivijas vēlme vēlreiz sasniedza karstas lies�mas.

Sasniedzot orgasmu, Seta augums nodrebēja, un līdz ar viņu notrīsēja arī Olivija. Ar savu karstā un miklā ķermeņa smagumu iespiedis viņas augumu mīkstajā matracī, Sets, smagi elpodams, uz bridi sastinga. Tad, noslīdējis nost no viņas, pagriezās, apgūlās uz muguras un noguldīja Olivijas galvu uz sava pleca.

- Livij. - Elpa bija kļuvusi rāmāka, un joprojām pie- smakusi balss skanēja gandrīz tāpat kā parasti. - Ak debess, Livij. Es nemū�am nebiju domājis to darīt.

Viņas labā roka, kas bija rotaļājusies ar apbrīnojami bie�zo matu me�iņu uz viņa krūtīm, nogaido�i sastinga. Pacēlu�si galvu, Olivija mēģināja saskatīt viņa sejas izteiksmi.

-��� Set Ār�er, ja tu grasies atvainoties�

-���� Nu gan nobiedēji. - Viņa balsī bija jau�ams smaids. - Starp citu, atvaino�anās man nav ne prātā. Pareizāk sa�kot, es atvaino�os gan, ja tu apgalvosi, ka no�ēlo to, kas no�tika starp mums.

-���� Es neko neno�ēloju.

Dziļi ievilcis elpu, Sets pēk�ņi sastinga. Olivija atskār�ta, ka viņu no jauna pārmācis ne�ēlīgais bēdu smagums. Uz brīdi pat �ķita, ka smagums ir sajūtams glu�i fiziski.

Izjuzdama viņa sāpes kā savējās, Olivija aizvēra acis. Nedrīkstēja sāpēm padoties. Tās nepadarīs biju�o par nebi�ju�u, neatsauks miru�o atpakaļ dzīvē. Olivija nespēja norau�dzīties Seta cie�anās. Atvērusi acis, viņa uzgūlās Setam vir�sū un uzspieda viņa lūpām maigu skūpstu.

-��� Atliku�o nakts daļu mēs domāsim tikai par �o, - viņa pa�ukstēja, satverdama viņa strauji piebriesto�o locekli. - Ti�kai par �o.

Olivija skūpstīja viņu vēlreiz. īsu brīdi vilcinājies, Sets atbildēja skūpstam. Iniciatīvu uzņēmās Olivija, likdama lie�tā gan rokas, gan lūpas, izzinādama visu, ko vēlējās zināt par viņa augumu. Viņi atkal nonāca baudas smailē, un Oli�vija cie�i piespieda seju Seta plecam, lai noslāpētu ekstāzes kliedzienu.

Pēc tam viņi apskāvu�ies iegrima miegā.

Olivija pamodās, jo uz naktsgaldiņa aizgūtnēm zvanīja modinātājs. Pa vaļā pamestajām, stiklotajām durvīm istabā plūda blāva rīta gaisma.

-���� Sapnī ielau�as dzīves īstenība, - nomurmināja Sets, kad Olivija pastiepās viņam pāri, lai apklusinātu pulksteni.

Atbalstījusies uz elkoņiem, Olivija, matiem krītot pār se�ju, brīdi mirk�ķināja miega salipinātos plakstiņus. Tad, at�metusi atpakaļ kafijbrūno matu vilni, viņa paraudzījās uz Setu.

Viņa bija gulējusi ar Setu. No �īs domas vien caur ķer�meni izskrēja karstas tirpas.

Seta acis bija aizvērtas. Viņa īsie smil�krāsas mati galv�vidū bija saspuroju�ies kā e�a adatas. Vaigus un zodu ap�ēnoja krietni sadīgu�ie bārdas rugāji. Ne�ēlīgajā rīta gaismā spilgti izcēlās sīko grumbiņu tīkls acu kaktiņos un daudz dzi�ļākās rievas, kas bija iegrauzu�ās abpus mutei. Un tomēr, Olivija domāja, pietiek tikai paraudzīties uz viņas gultā gu�ļo�o Setu, lai pulss acumirklī paātrinātos un ķermenis sāktu jutekliski pulsēt.

Viņa bija gulējusi ar Setu.

Viņ� bija izstiepies uz muguras un līdz viduklim ietinies palagā. Krūtis bija bālākas nekā rokas, kakls un seja, jo viņam reti izdevās būt saulē bez krekla. Viena roka bija saliekta un aizlikta aiz galvas, atklājot vērotājas skatienam padusi ar pelēkbrūniem matiņiem. Olivija brītiņu patīksmi- nājās par saliektās rokas iespaidīgajiem muskuļiem. Tad vis�notaļ atzinīgi novērtēja vīrie�a platos plecus, iespaidīgo krū��kurvi ar pelēkbrūno, biezo matiņu ķīli, plakanos, vīri�ķīgos krū�galiņus un palaga nenosegto muskuļoto vēderu. Veicis �o ceļojumu, Olivijas skatiens atgriezās pie viņa sejas. Viņa cerēja, ka sastaps tikpat ieinteresēti vērojo�u skatienu, to�mēr vīlās. Seta acis joprojām bija ciet. Saspringtā seja un �aurā svītrā sakniebtās lūpas pauda smagās zaudējuma sā�pes, ko viņ� cieta.

Sapnī ielau�as dzīves īstenība, viņ� bija teicis. Patiesi vār�di. Olivija juta, ka pār viņiem un visu �o māju nolaidies sē�ru smagums. Uzaustot rītam, vairs nebija nekādu iespēju iz�vairīties no tā.

- Man vajadzēs �ur tur piezvanīt un pēc tam parunāt ar Hloju, - viņ� gurdi teica, atvērdams acis un sastapdams Olivijas skatienu. - Joprojām nesaprotu, kā lai viņai to pa�saku.

Seta skatiens pārslīdēja viņas augumam, ar redzamu pa�tiku pakavēdamies pie kārdino�ajiem krū�u apaļumiem, sie�vi�ķīgā vidukļa izliekuma, tvirtās pēcpuses un skaisti veido�tajām kājām. Palagu baltums izcēla viiias zeltainbrūno ādu. Sprie�ot pēc Seta skatiena, viņam redzētais ārkārtīgi patika.

Kad viņu skatieni atkal sastapās, Sets greizi pasmaidī�ja, it kā uz mirkli paceldams grūtsirdības plīvuru, kas ap�ēnoja viņa seju.

-��� Vai pagāju�ajā naktī es tev atcerējos pateikt, ka tu esi skaista?

Olivija klusēdama papurināja galvu.

-��� Savu mū�u neesmu redzējis tādu skaistumu, - viņ� pie�bilda un noliecās Oliviju noskūpstīt.

Atbildot skūpstam, viņas lūpas atmaiga, bet, pirms vi�ņa paguva attapties, Sets izslējās, pārmeta kājas pāri gultas malai un piecēlās.

�ķita, kailums viņu nemulsina ne mazākajā mērā. Pa�cēlis no grīdas nevērīgi nomestās drānas, viņ� sāka ģērbties. Olivija nepalaida garām izdevību atkal pavērot Setu, un vi�ņa klusēdama ņēmās apbrīnot slaido, atlētisko augumu, �au�ros gurnus un vēl vienu otru īpa�i vīri�ķīgu ķermeņa daļu. Viņas ieinteresētā skatiena pavadīts, Sets a�i uzrāva mugu�rā drēbes - vispirms plānas, baltas apak�bikses, tad garās bikses un kreklu, kam aizpogāja tikai pāris pogu. Iestūķējis zeķes bik�u kabatā, viņ� iebāza kurpēs basas pēdas.

Tad atkal paraudzījās uz Oliviju, kura sēdēja gultā, aiz�bāzusi aiz muguras spilvenu un atbalstījusies pret gultas galvgali. Palags bija uzvilkts pāri krūtīm, kautrīgi aizsedzot Seta skatienam kailo augumu.

-�� Kā lai to pasaku Hlojai? - viņ� jautāja. Piemiegtās acis un saspringtais �oklis liecināja par viņa cie�anām. - Ka viņas vecāmāte pagāju�ajā naktī nomira? Vai astoņgadīgam bēr�nam tas nebūs par skarbu? Varbūt sacīt, ka viņa devusies uz debesīm un kļuvusi par eņģeli? Kā tu rīkotos?

Olivija brītiņu padomāja. Arī viņa vēl nekad nebija pa�vēstījusi bērnam ziņu par tuva cilvēka nāvi. Olivija mēģinā�ja iztēloties, ko viņa tādā reizē sacītu Sārai. Olivija nespēja atsaukt atmiņā vārdus, kas pēc mātes nāves bija teikti viņai.

-��� Es sacītu gan vienu, gan otru, - Olivija lēni ierunājās. - Un vēl teiktu, ka vecāmāte viņu ļoti mīlēja un vienmēr no�raudzīsies uz viņu no debesīm. Ja vien tas iespējams, es ļau�tu viņai piedalīties bēru organizē�anā. Viņai jājūtas noderī�gai. Tas palīdzēs ātrāk samierināties ar dzīves realitāti.

Pamājis ar galvu, Sets saviebās.

-���� Man pa�am ir grūti aptvert, ka mātes vairs nav. Līdz vakardienai es pat īsti neticēju, ka viņa mirst.

Sets devās uz durvju pusi. Tad apstājās un vēlreiz pagrie�zās atpakaļ, lai uzlūkotu Oliviju.

-��� Livij, pateicos tev, - viņ� klusi sacīja. - Ja nebūtu tevis, es nezinu, vai būtu pārdzīvojis pagāju�o nakti.

Olivija komiski sa�ķobīja seju.

-��� Lūdzu, lūdzu, nav par ko! - viņa pārmēru laipni atsau�cās. - Priecājos, ka spēju būt noderīga.

Viņa tika atalgota ar vārgu smaidu.

-��� Ak kungs, kā es priecājos, ka tu esi atgriezusies mājās! - viņ� teica un izgāja laukā, aizvērdams aiz sevis durvis.

Olivija labu brīdi sēdēja, nespēdama novērst skatienu no �īm durvīm.

Nedaudzas dienas līdz Keli.ijas bērēm Olivijai aizjoņoja vienā steigā. Tiklīdz viņa bija iznākusi no savas istabas pir�majā rītā pēc Kellijas nāves, nekavējoties vajadzēja tikt ga�lā ar simt un vienu pienākumu. Viņa nosprieda, ka tas ne�maz nav slikti, jo tādējādi neatlika laika gremdēties domās un izjūtās - glu�i vienkār�i bija jārīkojas. Telefona zvani, ap�meklētāji, rūpes par Sāru un Hloju - darbs dzina darbu.

Sets �ķita vēl vairāk aizņemts, un, Olivija domāja, dro��i vien arī viņ� priecājas par pastāvīgo steigu, kas liedza vi�ņam palikt vienatnē ar savām sāpēm. Olivija �ajās dienās redzēja Setu pavisam reti, bet vienatnē viņi nebija sastapu��ies ne reizes, un arī tas bija labi, jo, atceroties intīmos brī��us, ko viņi bija pavadīju�i Olivijas gultā, viņai ikreiz gri�bējās nosarkt. Dienas gaismā tas, kas bija norisinājies starp viņiem, �ķita gandrīz neiespējams.

Izskatījās, ka Sets viņu kopīgo nakti apracis pagātnē. Neviens vārds vai �ests neliecināja, ka viņu attiecībās kaut kas mainījies. Aizvēris aiz sevis Olivijas guļamistabas dur�vis, Sets izturējās tā, it kā starp viņiem nekas nebūtu noticis.

Olivija pūlējās sev iegalvot, ka viņ� ir aizņemts. Ļoti aiz�ņemts. Daudz laika prasīja bēru sagatavo�anas darbi, tur�klāt viņ� nepameta savus pienākumus "Ār�eru jahtās" un apmeklēja slimnīcā Lielo D�onu. Māja visu dienu bija ap�meklētāju pilna, un cilvēki, kas vēlējās izteikt Setam līdzjū�tību, apstādināja viņu it visur, kur vien viņ� parādījās.

Arī Teriota sēru nams, kur bija novietots Kellijas zārks, ik dienas bija ļau�u pilns, itin kā visi pilsētiņas iedzīvotāji uzskatītu par savu pienākumu ierasties, lai parādītu aizgā�jējai pēdējo godu. Cilvēki bija mīlēju�i Kelliju Ār�eri, un Oli�vija saprata, ka �is zaudējums vienlīdz smagi skāris gan Kel�lijas ģimeni, gan visu vietējo sabiedrību.

Lielajā mājā līdz bērēm bija apmetusies Kellijas māsa Rū�ta un divas pavecākas krustmātes. Caur māju gan dienu, gan nakti nebeidzamā straumē plūda ļaudis. Apmeklēju�i sēru na�mu, viņi ieradās Lend�elas plantācijā. Marta un Kīts rāvās pa virtuvi no rītausmas līdz pusnaktij, vai ik stundu pasniegda�mi galdā ēdienus tiem, kas bija ieradu�ies izteikt līdzjūtību.

Gaisotne, kas valdīja Lielajā mājā un zināmā mērā arī Teriota sēru namā, �ķita gandrīz vai sirreālistiska. Tas viss savā ziņā atgādināja viesības, kur sastopas mēne�iem un ga�diem neredzēju�ies radi, kas mēģina atgūt nokavēto, apbe�rot cits citu ar jautājumiem; kur mazās grupiņās pulcējas draugi un kaimiņi, labprāt patenkodami par itin visu - gan par problēmām darbā un valsts dzīvē, gan par bēru viesu tualetēm un viņu personiskās dzīves peripetijām. Starp pie�augu�ajiem skraidīja bērni, kas, �ķita, ieradu�ies uz rotaļu pēcpusdienu, nevis uz bērēm. Sārai un Hlojai �ajās dienās bija pievienoju�ās �etras Filipa atvases, divi �ārlija un Be- lindas meitas And�elas bērni un krietns bariņ� pilsētiņas bēr�nu. Viņi ēda un dzēra, spēlējās un ķildojās, tādējādi ievies�dami bēdīgā notikuma gaisotnē mo�āku noskaņu.

No virtuves vai visu diennakti plūda kairino�as smar��as - tur galdi un letes gandrīz lūza no sagatavotajām uz�kodām. Ēdamistabā tika novietotas milzīgas kannas ar ka�fiju un tēju, kā ari kārdino�u, pastāvīgi mainītu un papildinātu desertu izlase - desertu pagatavo�ana bija Kīta specialitāte. Piesūtīto ziedu bija tik daudz, ka Olivija galu galā izvietoja tos verandā. Gaisu piesātināja salda, tvanīga smar�a, kas vedināja uz domām par dzīvību un iznīcību.

Melorija, kā jau Seta līgava, bija notikuma centrā - gan stāvēja kopā ar ģimeni sēru namā, gan izrīkoja Martu un bēru laikā pieņemtos papildu palīgus, gan pildīja citus na�mamātes pienākumus. Turklāt Melorija smalkā Batonrū�as veikalā bija nopirkusi Hlojai greznu melna tafta kleitiņu, ko rotāja balta me�ģīņu apkakle un me�ģīņota apak�mala un papildināja baltas me�ģīņu zeķes un melnas lakādas kur�pītes.

Pats par sevi saprotams, ka Hloja, saņēmusi dāvanu, at�teicās to pat uzlaikot. Olivija, kuru pasauca izbiedētā Sāra, baidīdamās no tra�a, kas būtu jo kaunpilnāks mājā sanā�ku�o cilvēku priek�ā, steidzīgi novērsa Hlojas uzmanību, aiz�sūtīdama abas meitenes uz virtuvi pie patīkama darbiņa - Martas vadībā gatavot �okolādes kūciņas. Pēc tam viņai iz�devās nomierināt Meloriju ar solījumu darīt visu iespējamo, lai Hloja bēru dienā būtu tērpusies viņas gādātajā kleitā.

Līdz �im par Hlojas ikdienas vajadzībām bija rūpējusies Kellija. Kop� viņas vairs nebija, Olivija, neteikdama ne vār�da, uzņēmās pieskatīt arī Hloju, labi zinādama, ka Setam tāpat rūpju ir pāri galvai. Kop� Olivija bija izpratusi meite�nes nelāgās uzvedības cēloņus, viņa juta pret �o bērnu gan patiesu līdzjūtību, gan simpātijas.

Līdztekus sērām Olivijai bija smagi apzināties pastāvī�go Melorijas klātbūtni. Tērpusies melnā, eleganti safrizētiem matiem, nevainojami uzkrāsojusies, �ajā grūtajā laikā nāka�mā sieva neatkāpās no Seta ne soli. Viņa turējās Setam pie rokas, �ukstēja kaut ko ausī, apskāva viņu, ienākdama un iziedama bie�i vien apveltīja līgavaini ar viegliem skūpstiem. Olivijai �ķita, ka Setam pret to nav nekādu iebildumu. Glu��i otrādi - izskatījās, ka viņu iepriecina tādi uzmanības pie�rādījumi. Protams, kāds gan tur brīnums - Melorija ta�u bija viņa līgava. Noraugoties viņos, Olivija bija spiesta negribī�gi atzīt, ka jūtas, kuras viņu plosa un dedzina, ir spēcīga greizsirdība. Viņa atkal un atkal sev atgādināja, ka Sets ne�pieder un nekad nav piederējis viņai. Vienai kopā pavadītai naktij nebija it nekādas nozīmes. Viņ� joprojām bija Melo- rijas Sets�

Bija vien jāatzīst rūgtā patiesība - Olivija bija palīdzē�jusi Setam pārdzīvot vienu ļoti grūtu nakti. Bet precēs viņ� Meloriju, nevienu citu.

Nedrīkstēja tik neapdomīgi ielaisties tuvās attiecībās. Olivija bija brīdinājusi sevi jau pa�ā sākumā. Tomēr galu ga�lā rīkojusies pretēji veselajam saprātam - un re, kur tāda rī�cība bija viņu novedusi! Ieraugot Meloriju, Olivija ikreiz mocījās greizsirdībā un jutās satriekta, kad Sets izturējās pret viņu, Oliviju, tāpat kā parasti, kad turpretī viņa alka likties ar viņu gultā, izjust reibino�os apskāvienus un neprātīgos skūpstus.

Tas viss Olivijai ļoti sāpēja, tomēr viņa saprata, ka vai�nojama ir pati.

Saspringtie emocionālie pārdzīvojumi dro�i vien atspo�guļojās arī viņas sejā, jo vakarā pirms bērēm, kas bija pare�dzētas ceturtdien pulksten vienpadsmitos Svētā Lūkas baz�nīcā, pie Olivijas, kura patlaban no jauna piepildīja kafijas kannu, pienāca �ārlijs, lai rai�pilnā balsī apjautātos par vi�ņas pa�sajūtu.

- Tu izskaties bāla, - viņ� teica, pārlaidis laipno, riekst- brūno acu skatienu viņas sejai. - Zem acīm melni loki. Vai tu pietiekami izgulies?

Sirsnīgi uzsmaidījusi tēvocim, Olivija papurināja galvu.

Rūpēdamās, lai Hloja naktis nepaliktu viena - jo no piere�dzes zināja, ka tad bēdu slogs māc vissmagāk, - viņa bija ierīkojusi Sāras istabā tādu kā improvizētu nak�ņo�anas vie�tu. Sāra bija labprāt piekritusi atbalstīt draudzeni grūtajā lai�kā, un viņas trijatā bija sameistaroju�as no segām kaut ko līdzīgu teltij, kurā tika sanesti guļammaisi, televizors, video�magnetofons, bērnu iemīļotās kasetes, grāmatas un na�ķi. Abas meitenes ar visiem trim kaķiem gulēja improvizētajā teltī, savukārt Olivija bija iekārtojusies Sāras gultā, lai būtu tuvumā, ja rastos vajadzība pēc viņas palīdzības. Kā jau tas bija paredzams, meitenes neaizmiga līdz pusnaktij un vēl il�gāk. Kad nogurums prasīja savu un bērnu plakstiņi aizvē�rās, Oliviju apsēda domas par Meloriju Seta skavās - var�būt viņi patlaban nodarbojas ar seksu? - kas lāgiem pārmāca pat nerimsto�ās sēras par Kellijas aizie�anu. Ja Oli�vijai tomēr izdevās aizmigt, klāt bija moko�ais sapnis par mātes nāvi.

Olivija alla� pamodās ap pus�etriem, svīzdama baiļu sviedrus un ikreiz sajuzdama liegi novējojam "Balto plecu" aromātu. Turklāt tas vēl nebija viss. Kādu vakaru pirms lai��anās miegā Olivija bija pametusi skatienu uz istabas kaktu un varēja vai apzvērēt, ka �ūpuļkrēsls kustas, it kā tajā kāds sēdētu un �ūpotos. Citā reizē, kad meitenes bija tikko aiz�migu�as, viņa ielūkojās spogulī ar apzeltīto rāmi, kur� bija karājies �ajā istabā kop� viņas bērnības, un pārbijās līdz nā�vei - viņai �ķita, ka seja, kas raugās pretī no spoguļa, pie�der viņas mātei. Mazliet citāda deguna forma, mazliet at��ķirīga zoda līnija�

Sajūta, ka viņa sastapusies ar mātes rēgu, bija tik bais�mīga, ka Olivijai neviļus izkrita no rokām matu suka. Viņa instinktīvi palūkojās uz krīto�o priek�metu, bet, paceļot ska�tienu vēlreiz, spogulī atkal vīdēja viņas pa�as seja.

Protams, arī pirmo reizi viņa bija raudzīju�ies pati savā spoguļattēlā. Jebkur� cits izskaidrojums bija smieklīgs. Ne�varēja ta�u būt, ka māte mēģina sazināties ar Oliviju no viņ�saules! Tāds pieņēmums drīzāk piederētos seriālam "Slepe�nās lietas".

Jo ilgāk Olivija prātoja par �īm dīvainībām, jo skaid�rāk saprata, ka pa�nāvības versija pilnīgi neatbilst tam, ko vēstīja viņas sapņi. Protams, viņa sev iebilda, sapņi nekad neatspoguļo realitāti burtiski, bet tomēr� Olivija instink�tīvi juta, ka versijā par mātes nāvi kaut kas ir galīgi ap�lam.

-���� Nē, - viņa impulsīvi atbildēja, uzlikdama plaukstu uz tēvo�a rokas. �ārlijs nekad nebija izcēlies ar īpa�i iz�skatīgu ārieni, bet novecojot tēvo�a seja bija ieguvusi ne�veselīgu sārtumu, mati kļuvu�i retāki, bet ap vidukli uzau�gusi iespaidīga tauku kārta. Bija redzams, ka viņ� svīst un jūtas gau�ām neērti tum�zilajā uzvalkā, ar balto kreklu un sarkano kaklasaiti. - Diem�ēl es guļu patie�ām slikti. Ne�sen Sets pastāstīja, ka mana māte� esot izdarījusi pa�nā�vību. Es vienmēr uzskatīju, ka tas bijis nelaimes gadījums. Mani pastāvīgi vajā murgi, un pēc tiem es nespēju aizmigt. Sets teica, ka tajā naktī tu esot mēģinājis māti atdzīvināt, bet kādu laiku pirms tam ārstējis viņu no depresijas. Vai tas tiesa?

�ārlijs izskatījās apjucis, tomēr lēni pamāja ar galvu, ne- nolaizdams no Olivijas apbrīnojami vērīgo skatienu.

-��� Nezinu gan, kādēļ viņam vajadzēja to stāstīt. Tā ir pa�tiesība.

Vēlēdamies pamieloties ar kafiju un desertu, ēdamista�bā ienāca vairāki kaimiņi. Olivija pazemināja balsi.

-���� Sapņos es redzu visu, kas tonakt notika. Mana māte ezerā� un viss pārējais. Tas nepavisam neizskatās pēc pa��nāvības. Un tie�i tas mani urda.

Arī �ārlijs nemierīgi atskatījās uz ienāku�ajiem kaimi�ņiem.

-������� Ja tu patie�ām vēlies par to parunāt, nākamnedēļ iegriezies manā kabinetā, - viņ� klusi teica. - Labprāt pa�stāstī�u visu, ko zinu.

Grasīdamās kaut ko piebilst, Olivija pamāja ar galvu, bet tajā brīdī durvīs iestājās Melorija, un viņas lūpas nik�numā bija sakniebtas glu�i plānas. Naidīgais skatiens nemal�dīgi uzmeklēja Oliviju.

-��� Viņa sagraizījusi to lupatas! - niknuma pārņemtā Me- lorija pusbalsī paziņoja, kad Olivija, pakļaudamās valdonī�gam �estam, kopā ar viņu bija izgājusi vestibilā. Atbildēda�ma uz jautājo�o skatienu, Melorija paskaidroja sīkāk. - Hloja ar �ķērēm sagraizījusi melno kleitu, ko es viņai no�pirku. No tās paliku�as pāri vienas vienīgas skrandas!

-���� Ko tu saki! - Olivija bija satriekta. - Mīļo stundiņ, bet vai tu dro�i zini, ka to izdarījusi Hloja? Varbūt kleitu sabojāju�i kaķēni� vai vēl kas cits?

Mēģinādama aizstāvēt Hloju, Olivija izpelnījās klajas nelabvēlības pilnu skatienu.

-���� Kad pavaicāju, vai Hloja uzlaikojusi kleitu, viņa bez aplinkiem paziņoja, ka nemaz negrasoties to vilkt mugurā un esot sagraizījusi tērpu lupatu lēveros. Sākumā es neti�cēju, jo neviens bērns - pat ja runa ir par Hloju - nespētu tik aukstasinīgi darīt cūcības, tomēr devos pārbaudīt. Vi�ņa nebija melojusi. Turpat atradu �ķēres, kurās bija ieķē�ru�ās auduma skrandiņas. Viņa patie�ām ir iznīcinājusi �o tērpu!

Olivija nopūtās. Nebija nekādas vajadzības novērtēt postījumu apmērus savām acīm - tāpat bija skaidrs, ka Me- lorija nemelo. Kaut arī meitēna uzvedība pēdējā laikā bija manāmi uzlabojusies, Hloja palika Hloja. Turklāt Meloriju viņa joprojām necieta ne acu galā.

-���� Es parunā�u ar Hloju, - Olivija apsolīja. - Viņa ne�drīkstēja tā rīkoties un noteikti tev atvainosies. Bet�

Melorija viņu nikni pārtrauca.

-���� Nezinu, kāpēc es vispār runāju ar tevi. �is jautājums jārisina Setam. Viņ� ir vienīgais, kur� kaut kā spēj tikt galā ar �o� resgali. Viņam nāksies izmantot savu ietekmi.

Apgriezu�ies uz papē�a, Melorija iesoļoja pla�i atvērta�jās viesistabas durvīs, kas atklāja skatienam antikvāru mē�beļu pieblīvēto telpu. Telpas tālākajā galā Olivija pamanīja Setu - tērpies tum�zilā sporta �aketē un haki krāsas biksēs, viņ�, atbalstījies pret sienu, tērzēja ar kādu pusduci viesu. Lampas siltajā starojumā viņa bēdu sagrauztā seja izskatī�jās tik skaista, ka Olivijas sirds iesāpējās. Kad Melorija ar īpa�niecisku �estu ievija roku viņa elkonī, Olivija nespēja no�skatīties ne mirkli ilgāk. Strauji uzgriezusi muguru, viņa de�vās meklēt Hloju. �akli kapādama sīpolus, Marta pavēstī�ja, ka bērni spēlējoties verandā aiz virtuves, tādējādi viņai esot iespēja laiku pa laikam uzmest viņiem aci. Kīts, kaut ko maisīdams kastrolī uz plīts un sūkdams glāzi baltvīna, piebilda, ka bērni, viņaprāt, uzvedoties ļoti labi. Deivids, kas stāvēja turpat tuvumā, skeptiski novaibstījās, tomēr neko ne�iebilda.

Hloja patie�ām spēlējās verandā. Kopā ar viņu bija arī Sāra un vēl da�i bērni. Visi bija nometu�ies �etrrāpus - acīm�redzot tēloja suņus. Kaķene D�ind�era, tupēdama uz veran�das margām un mētādama asti, nicīgi vēroja �o skatu. Abi kaķēni - Smokijs un Airisa - turpat tuvumā dzenāja nakts�tauriņus. Verandu apgaismoja viena vienīga spuldzīte, kura karājās pie griestiem tie�i aiz virtuves durvīm. Tās dzeltenī�gā gaisma bariem pievilināja kukaiņus. Olivijai atlika tikai cerēt, ka visi bērni ir ieziedu�ies ar pretodu līdzekli, ko sa�vukārt nebija izdarījusi viņa.

Laukā bija iestājusies jauka mēnesnīcas nakts. Kārdino��ie ēdienu aromāti, kas plūda no virtuves, valganajā gaisā sajaucās ar tvanīgo ziedu smar�u.

Sāra apsveica Oliviju ar rējienu un zilos d�insos tērptās pēcpuses grozī�anu - ar to acīmredzot bija domāta astes lun- cinā�ana.

-��� Sveika, plūmīt! - Kad Sāra pastiepās uz aug�u, Olivi�ja sabu�ināja meitas matus. Sāra pārmeto�i palūkojās uz māti.

-��� Māmiņ, es ta�u esmu sunītis! - viņa protestēja.

-��� Ak tā, pareizi. Labs sunītis. - Olivija paglaudīja "su�nītim" galvu, un Sāra līksmi iesmilkstējās. Tad Olivijas ska�tiens uzmeklēja Hloju. Kopā ar kādu meitenīti viņa spēlējās pie kāpnēm, kas veda uz automa�īnu novietni. Nometu�ās uz visām �etrām, viņas ar rokām attēloja rak�anas kustības. Olivija, kam pēdējos gados ne reizi vien bija gadījies vērot �ādas rotaļas, tūdaļ saprata, ka "sunī�i" patlaban ierok ze�mē kaulus.

-��� Hloja, panāc, lūdzu, uz mirklīti �urp! - viņa uzsauca.

Pārtraukusi rotaļu, Sāra paraudzījās uz māti ar rai�pil-

nu skatienu.

-��� Vai Hloja kaut ko nogrēkojusies? - viņa �ukstus jau�tāja, nemaldīgi uztvērusi Olivijas balsī neierastu bardzību.

Palūkodamās lejup, Olivija apslāpēja nopūtu. Sāra labi pazina māti. Uzlikusi pirkstu uz lūpām, Olivija pa�ūpoja gal�vu. Tas nozīmēja: tagad neko nevaicā, es visu izstāstī�u vē�lāk.

Aizmirsusi rotaļu, Sāra, neteikdama ne vārda, platām acīm raudzījās uz māti.

Toties Hloja izlikās nedzirdam Olivijas aicinājumu un turpināja spēli. Otra meitenīte ņēmās neveikli rāpties lejā pa kāpnēm. Kad Hloja grasījās sekot, Olivija uzsauca viņai otr�reiz, turklāt daudz stingrākā tonī. Uzmetusi viņai izaicino��u skatienu, Hloja, turpinādama tēlot suni, �etrrāpus pielēk- �oja viņai klāt.

-���� Kas ir? - meitene rupji uzsauca, tālu atliekdama gal�vu, lai ieskatītos Olivijai sejā. Viņa bija tērpusies zilos d�in�sos un dzeltenā krekliņā ar garām piedurknēm, matos dzel�tena lente. Nezinātājam bērns izskatītos pēc gatavā eņģelī�a.

Jauko spēli bija iztraucējusi pieaugu�a cilvēka iejauk�a�nās, tāpēc arī pārējie bērni nodrāzās pa kāpnēm pagalmā. Vairs neizlikdamies par suņiem, viņi ņēmās joņot pa zālie�nu un ķerstīt cits citu. Nakts bija gai�a - spīdēja gan mē�ness, gan zvaigznes -, un Olivija nosprieda, ka, rotaļājoties pagalmā, bērniem nekas ļauns nenotiks.

Viņa pievērsās Hlojai. Tā kā tuvumā joprojām bija ti�kai Sāra, Olivija mierīgi pavaicāja:

-��� Vai tu sabojāji skaisto kleitu, ko Melorija tev nopirka?

Sāra apjukumā sastinga, savukārt Hloja uzmeta Olivi�jai izaicino�u skatienu.

-��� Es viņai uzreiz pateicu, ka negrasos vilkt to mugurā.

Sagriezta kleita un izaicino�a uzvedība - tas nudien ne�liecināja neko labu par meitenes psiholoģisko stabilitāti. No�pietni noraizējusies, Olivija notupās Hlojas priek�ā. Olivi�jai mugurā bija melnais, plānais svīterītis un īsi svārki, kājās zeķes un melnas augstpapē�u kurpes, tāpēc nebija viegli no�laisties līdz Hlojas acu augstumam, neuzplē�ot zeķi vai arī neuzraujot pārāk augstu �auros svārkus, tomēr Olivija veik�smīgi tika galā ar �o uzdevumu.

-��� Hloja, mīlulīt, kāpēc tu tā darīji?

-��� Tie�i to gribu zināt arī es. - Negaidīti atskanējusī Se�ta balss lika visām trim satrūkties. Palūkojoties atpakaļ, Oli�vija pamanīja, ka viņ� stāv tie�i aiz muguras un sarauktu pie�ri noraugās uz meitu, turēdams rokā sagraizīto tērpu. Ar vie�nu skatienu pietika, lai saprastu, ka kleita sabojāta neglāb�jami. Svārku daļa bija sagraizīta skrandainās strēmelēs, kas plivinājās pie jostas.

-���� Ko teiksi, Hloja? - Sets jautāja, jo Hloja nebilda ne vārda. Olivija piecēlās, nogludināja svārkus un sakrustoja rokas pār krūtīm, moko�i sajuzdama, ka Sets stāv tik tuvu. Vairs neizlikdamās par suni, Hloja apsēdās uz grīdas, sakrus�toja kājas, uzlika rokas uz ceļgaliem un dumpīgi paraudzī�jās uz tēvu.

-���� Man nav jāvelk mugurā tas, ko grib Melorija. Viņa nav mana mamma!

Seta �oklis saspringa. No ilgās pieredzes zinādama, ka tas nevēsta neko labu, Olivija brīdino�i uzlika plaukstu uz viņa rokas. �is bija pirmais pieskāriens pēc tam, kad viņ� bija aizvēris aiz sevis Olivijas guļamistabas durvis. Ja Olivi�jai būtu laiks padomāt, viņa būtu atvilkusi savu roku. Oli�vija bija zinājusi, ka viena vienīga mīlas nakts pārmainīs vi�ņu attiecības līdz nepazī�anai. Viņi vairs nebija glu�i vienkār�i vienas ģimenes locekļi. Tagad, kad viņu attiecības caurauda slēpjami strāvojumi, pat nevainīgākais pieskāriens lika justies neveikli.

Viņu skatieni uz mirkli sastapās. Seta seja mazliet at- maiga, tomēr, pievēr�oties meitai, atkal kļuva barga.

-���� Tev taisnība, Hloja, Melorija nav tava mamma. Bet tas vēl nedod tev tiesības ar nodomu iznīcināt skaistu tēr�pu, ko viņa tev uzdāvinājusi. - Par spīti Olivijas mierino�a�jai rokai, Seta tonis bija ļoti skarbs. Bet bija ta�u jāsaprot, ka arī Hloju nomāca bēdas. Gan viņam, gan arī pārējiem nudien nevajadzētu uztvert Hlojas izlēcienu tik saasināti.

Hloja caur pieri paglūnēja uz tēvu. Viņas apak�lūpa sā�ka drebēt un acīs sasprāga asaras.

-��� Tu mani nemīli, vai ne? - viņa iekliedzās, pielēkdama kājās. - Mani neviens nemīl, kop� Nanas vairs nav! Neviens!

Skaļi raudādama, meitene nodrāzās lejā pa kāpnēm un pazuda aiz mājas stūra.

-��� Hloja! - Sets sauca viņai nopakaļ. Kad kļuva skaidrs, ka Hloja ir projām, viņ� klusiņām nolamājās.

Olivijas skatiens zīmīgi norādīja uz Sāru, kas joprojām bija sakņupusi pie mātes kājām un platām acīm noraudzī�jās pieaugu�ajos.

-��� Piedod, Sāra. Man nevajadzēja tā runāt.

-��� Nekas, - meitene nopietni atsaucās. - Neraizējies, man ne prātā nenāk atkārtot tādus vārdus skolā vai kaut kur ci�tur. Es zinu, ka tas nav labi.

-���� Man savā vecumā ari to tā kā vajadzētu zināt, - Sets atzina, sirsnīgi noglāstīdams bērnam galvu. - Tu esi laba meitene, Sāra. - Tad paguris nopūtās un uzlūkoja Oliviju. Dzeltenās spuldzītes gaisma zeltīja viņa matus, bet ēnas da�rīja seju skarbu un stūrainu. - Vai man vajadzētu iet viņu meklēt? Bet varbūt nevajag?

-���� Vajag gan, - Olivija rāmi teica. - Arī Hlojai �obrīd sāp sirds.

Pavisam īsu mirkli raudzījies Olivijā, Sets satvēra vi�ņas roku, kas bija noslīgusi, kad Hloja aizbēga tumsā. Pa�cēlis to pie lūpām, viņ� noskūpstīja plaukstas virspusi. Kar�sto lūpu pieskāriens lika Olivijai nodrebēt no galvas līdz kājām. Pagriezis viņas roku, Sets noskūpstīja arī delnu, bet viņa raudzījās vīrietī, ielikdama skatienā visu savu sirdi un dvēseli.

Sets. Olivijas augums smeldzo�i alka pēc viņa. Ausīs smagi dunēja pulss.

-���� Es priecājos, ka tu esi atgriezusies mājās, - viņ� at�kārtoja vārdus, ko jau bija teicis. - Nesaprotu, ko mēs ie�sāktu bez tevis �ādā brīdī.

Pirms Olivija paguva bilst kaut vārdu, Sets palaida va�ļā viņas roku, iespieda tajā sabojāto tērpu un atsperīgi no�skrēja lejā pa kāpnītēm, lai dotos meklēt Hloju.

-��� Mamm, kāpēc Sets skūpstīja tev roku? - Sāra ziņkā�rīgi apvaicājās, kad viņ� bija nozudis tumsā.

Olivija bija aizmirsusi, ka �ai ainai seko vērīgu acu pā�ris. Piepe�i juzdamās nejēdzīgi bikla, viņa paraudzījās uz meitu.

-��� Lai pateiktos man, ka rūpējos par Hloju, - viņa teica iespējami vieglā tonī un nopriecājās, ka Sāra �ķita apmieri�nāta ar tādu paskaidrojumu.

Bet pats ļaunākais bija tas, ka tā patie�ām varēja būt patiesība.

Iedams caur dArzu mAjas priek�a un paklusām saukdams Hloju, Sets zem deguna murmināja lāstus. Tas viss bija nā�cis galīgi nelaikā. Dienas pēc mātes nāves bija prasīju�as no viņa pēdējās sīkstuma un gara spēka rezerves. Patlaban vi�ņam nebija vajadzīgas vēl papildu raizes. Tikai ne tagad. Sets apzinājās, ka viņa reakcija uz Hlojas nodarījumu bijusi pā�rāk asa. Kad Melorija bija parādījusi sabojāto kleitu, Sets bija zaudējis gan pacietību, gan savaldī�anos.

Vai tas būtu tik daudz gribēts - vēlēties, lai meita �ajās smagajās dienās uzvestos daudzmaz pieklājīgi?

Tomēr Sets atgādināja sev, ka runa ir par astoņus ga�dus vecu bērnu, kura sirdi glu�i tāpat māc zaudējuma sā�pes. Nav izslēgts, ka pēdējais nodarījums uzskatāms par ak�meni viņa pa�a dārziņā. Jo Sets �ajā drūmajā laikā nebūt nebija īpa�i raizējies par savas meitas izjūtām. Patiesību sa�kot, nebija par tām pat iedomājies, jo viņu pārlieku nodar�bināja pa�a pārdzīvojumi.

Nabaga bērns - pēc Kellijas nāves Hlojai bija atlicis ti�kai viņ�. Un patlaban viņam sāka likties, ka tas ir tikai ne�daudz labāk kā nekas.

Lai gan Sets neveikli bija mēģinājis pildīt ikdieni�ķos ve�cāku pienākumus - apmeklējis skolu, stāstījis vakara pasa�ciņas un centies izzināt meitas intereses, un to visu bija aiz�sācis, Olivijas pamudināts, - tā vien �ķita, ka viņam ar meitu nav lemts saprasties. Sets visai veiksmīgi spēja nodro�ināt Hlojas dzīves materiālo pusi, bet, ja runa bija par emocio�nālo saikni, lai kā viņ� pūlējās, bija skaidrs, ka �ajā ziņā viņ� ir pilnīgs nepra�a.

Paldies dievam, ka Livija ir �eit. Tie�i viņa bija tā, kas palīdzēja Hlojai tikt galā ar sāpīgo triecienu - viņa pieska�tīja, nodarbināja un pat gulēja vienā istabā ar Hloju. Sets apzinājās, ka viņa pienākums būtu rūpēties par savu bērnu, diem�ēl viņam glu�i vienkār�i trūka tam vajadzīgo iemaņu.

Livija bija palīdzējusi arī viņam. Ja nebūtu viņas, naktī, kad nomira māte, Seta dvēselei būtu jāizbrien melnu sāpju bezdibeņi. Setu joprojām stiprināja un uzmundrināja atmi�ņas par �o mīlas nakti. Apziņa, ka Livija ir un būs tepat lī�dzās, �ķita kā bākas uguns sāpju un sēru miglā.

Ticis pāri �im vakaram un rītdien paredzētajām mātes bērēm, Sets centīsies sakārtot savu dzīvi.

Hloja bija nometusies uz dārza paviljona kāpņu aug�ē�jā pakāpiena. Sets viņu nemū�am nepamanītu, ja neizdzir�dētu skaļus �ņukstus. Meitene bija savilkusies �okuriņā, pie�vilkusi ceļgalus pie zoda un apskāvusi ar rokām stilbus. Visapkārt tvanēja skaidra un silta nakts, zvaig�ņu pilnajās debesīs kā vēsa un dzedra acs peldēja mēness. Hlojas mati zeltaini mirdzēja mēnessgaismā. Paviljons - izsmalcināta ka�ralienes Viktorijas stila būve - izskatījās pēc zāliena malā nevērīgi nomesta putnu būra. Un Hloja patlaban izskatījās pēc būrītī iesprostota putniņa.

Pagriezies, lai dotos pie Hlojas, Sets negaidīti asi at�skārta, ka viņa vēl ir ļoti maza. No D�eniferas Hloja bija mantojusi smalku un trauslu ķermeņa uzbūvi. Viņa izskatī�jās ļoti līdzīga savai mātei. Interesanti, vai viņa kontakts ar meitu veidotos cie�āks, ja viņa izskatītos līdzīga Setam? Var�būt tad Hloja justu lielāku tuvību ar tēvu?

-���� Hei! - viņ� klusītiņām uzsauca, labi zinādams, ka pirms brī�a bija runājis ar meiteni ļoti skarbi. Kaut nu vi�ņam atrastos kāds mīļvārdiņ�, kuru izmantot, uzrunājot mei�tu, tas palīdzētu abiem justies brīvāk. Sets bie�i bija dzirdē�jis, ka Olivija dēvē Sāru par "plūmīti", tomēr viņam nenāca prātā nekas piemērots, turklāt tas liktos nedabiski un muļ�ķīgi - pēk�ņi ne no �ā, ne tā lietot neierastu uzrunu. - Mums jāparunā.

Uzkāpis aug�ā, Sets nometās viņai blakus. Uz apak�ējā pakāpiena līdzās Hlojas mazajām, dzelteni svītrainās spor�ta kurpēs ieautajām pēdām apņēmīgi nogūla viņa melnās, spīdīgās, vienpadsmitā izmēra kurpes. Saliecies uz priek�u, Sets nolika rokas uz ceļgaliem un savija kopā pirkstus. Viņ� jutās apjucis. Skumji, bet bija vien jāatzīst, ka viņ� nemāk sarunāties ar savu miesīgo bērnu.

Cie�āk apskaudama ceļgalus, Hloja uzmeta viņam vie�nu vienīgu skatienu un tūdaļ novērsās. Tomēr pietika jau ar to, ka viņa palika sē�am un neskrēja projām.

Ņemot vērā tēva un meitas saspringtās attiecības, arī tas ir daudz, Sets nodomāja ar drūmu humoru.

-��� Nana gribēja, lai es uz viņas bērēm velku zilo kleitu ar margrietiņām, - Hloja ierunājās, pirms Sets bija pagu�vis bilst kādu vārdu. - Viņa teica, ka zilā kleita viņai patī�kot vislabāk. Kad viņa paraudzī�oties no debesīm un man mugurā bū�ot tā kleita, tas nozīmē�ot slepenu zīmi starp viņu un mani. Tāpēc es vilk�u mugurā zilo kleitu, nevis kaut kādu tur muļķīgu, melnu lupatu, ko nopirkusi Melo- rija.

Sets izlikās, ka nemana meitas kareivīgo toni un nelāgo intonāciju, pieminot Melorijas vārdu. Viņ� pievērsās būtis�kajam.

-���� Nana? - viņ� piesardzīgi pārjautāja. - Kad viņa tev to teica?

-���� Kad Olivija bija aizvedusi mani uz slimnīcu atvadī�ties. Vecāmāte gribēja, lai velku zilo kleitu, un es tā arī da�rī�u.

-��� Tatad Olivija aizveda tevi uz slimnīcu atvadīties? Kad tas notika?

-��� Svētdien pēcpusdienā. - Hloja uzmeta viņam a�u, te�ju vai zaglīgu skatienu. - Nana lūdza, lai tev neko nesakot, jo tu bū�ot ļoti bēdīgs, ka mums ar Nanu vajadzēja atvadī�ties. Bet man �ķita, ka tagad tu labāk sapratīsi, kāpēc rīt gri�bu vilkt mugurā zilo kleitu.

Sets piepe�i juta, ka acīs rie�as dedzino�s karstums. Ie�domājoties, ka viņa māte un meita bija slepeni vienoju�ās pasargāt viņu no cie�anām, kaklā sakāpa kamols. Izrādījās, ka viņa māte tie�i Hloju bija uzskatījusi par pietiekami stipru cilvēku, kas spēs ieskatīties acīs rūgtajai patiesībai�

-��� Tēti, tagad, kad tu visu zini - vai tu joprojām dusmo�jies par to kleitu? - Hloja klusītiņām jautāja, piesardzīgi pa�lūkodamās uz tēvu. Sets papurināja galvu. Viņ� pat nemē�ģināja runāt. - Tu ļoti skumsti pēc viņas, vai ne?

Sets pamāja ar galvu.

-���� Nana teica, ka pēc viņas nāves tu briesmīgi bēdā�o�ties. Un es arī. Bet vēl viņa teica, ka tomēr visu laiku bū�ot kopā ar mums un priecā�oties, ja mēs dzīvo�ot laimīgi. Un vēl - ja mēs gribot ar viņu parunāt, vajagot tikai iziet laukā zvaig�ņotā naktī un sameklēt to zvaigzni, kas mirgo visstip�rāk, - un tā būs Nana, viņa mās mums sveicienus. - Hloja paraudzījās debesīs un izstiepa roku. - Vai redzi to zvaig�zni? To, kas mums mirk�ķina? Varu derēt, ka tā ir viņa. Es jau pamāju pretī.

Paraudzījies Hlojas norādītajā virzienā, Sets starp neskaitāmiem zvaig�ņu pulkiem zemu virs apvār�ņa rietu�mu pusē ieraudzīja lielu, spo�u zvaigzni. Uzlūkojot to ar asa�ru aizplīvurotām acīm caur ātri gaisto�iem mākonī�iem, pa�tie�ām izskatījās, ka zvaigzne viņiem mirk�ķina. Sajuzdams Hlojas skatienu, arī Sets pamāja sveicienu zvaigznei.

-��� Tu pārāk neskumsti, tēt, - Hloja klusi teica, vaļsirdī�gu skatienu uzlūkodama tēvu. - Nana joprojām ir kopā ar mums. Mēs tikai viņu vairs neredzam.

Sets jutās tā, it kā milzīga roka sa�ņaugtu sirdi. Viņa mazā, astoņus gadus vecā meita pūlējās mierināt tēvu. Viņ� nebija tādas meitas cienīgs.

-���� Hloja, - viņ� iesāka. Un pavisam negaidot atcerējās vārdu, kādā bija saucis savu alla� smaidīgo meitiņu, kad tā tikko bija sākusi tuntuļot savām kājām - tas notika labu lai�ku pirms tam, kad attiecības ar sievu bija pasliktināju�ās un bērns viņam tika atņemts. - Bitīt, es tevi mīlu. Zinu, ka ne�saku to pietiekami bie�i, tomēr tā ir patiesība. Mēs abi esam viena komanda. Un abi kopā tiksim pāri �im grūtajam lai�kam.

Paraugoties uz tēvu, Hlojas acīs iemirdzējās spo�as asa�ras. Apskāvis meitu ar abām rokām, Sets piekļāva viņu sev klāt. Piepe�i apskāviens vairs nemaz ne�ķita nevietā. Glu�i otrādi.

-��� Es arī tevi mīlu, tētiņ, - Hloja teica. - Tu tik ilgi neesi saucis mani par bitīti�

-��� Biju aizmirsis, - viņ� vaļsirdīgi atzinās.

Tēvs un meita vēl ilgi runādamies sēdēja skaidrajā, mē�nessgaismas piestrāvotajā naktī, raudzīdamies uz spo�o, mir�gojo�o zvaigzni.

Kraulija, Luiziānas �tats, 1978. gada 4. jūlijs

Savanna de Harta bija pArAk saviļņota, lai spētu iemigt. Bija krietni pāri pusnaktij, vairs nebija tālu līdz Ceturtā jū�lija rītausmai - �ie svētki viņai bija tikpat mīļi kā Ziemas�svētki. Tie pārspēja pat dzim�anas dienu, jo tā Savannai bi�ja jāsvin kopā ar dvīņumāsu Samantu. Sestajā augustā abām paliks deviņi gadi. Bet Ceturtais jūlijs - �is Ceturtais jūlijs būs pavisam īpa�s. Jo vakar Kraulijas Rīsa audzētāju bied�rības svētkos Savanna tika kronēta par mazo "Mis Rīsa Graudu" un �odien viņa ietērpsies mantijā, uzliks galvā kro�ni, ieņems goda vietu uz Rīsa audzētāju biedrības platfor�mas Neatkarības dienas parādē un garāmbraucot mās svēt�ku skatītājiem.

Samanta bija ieguvusi otro vietu. Viņa un pārējās trīs finālistes ieņems vietas platformas stūros.

Savanna priecājās, ka Samanta bija pirmā no otrās vie�tas ieguvējām. Viņa alla� pārdzīvoja māsas uzvaras un zau�dējumus gandrīz tāpat kā savējos. Turklāt alla� vēlēja Sa�mantai labu.

Tiesa gan, varbūt mazdrusciņ mazāk nekā pati sev.

Kad tika paziņots uzvarētājas vārds, mamma vai plīsa no lepnuma. Pirms Savanna devās uz skatuves saņemt bal�vu, mamma, laimīgi smiedamās, viņu apskāva un sauca par savu daiļumiņu.

Viņas ar Samantu bija līdzīgas viena otrai kā divas ūdens lāses, tāpēc izskata ziņā Savannai nebija nekādu priek�rocību. Viņas abas bija savam vecumam pārāk mazas augumā, abām bija gari, melni mati, kas svinīgās reizēs ti�ka rūpīgi sacirtoti un kuplās sprogās slīga pār muguru, ko�- zilas acis un bāla sejas āda - mamma lika lietā labi daudz vaigu sārtuma, lai pie�ķirtu meiteņu sejām ziedo�u izskatu. Toties Savanna dziedāja un dejoja mazdrusciņ labāk par Sa�mantu, un mamma apgalvoja, ka uzvaru kaldināt palīdzējis viņas personības spilgtums.

Samanta bija klusāka un rāmāka būtne. Viņai nepiemi�ta personības spilgtums. Viņai nepatika piedalīties sacensī�bās un konkursos. Toties Savannai gan. Viņai patika uzma�nība, skaisti tērpi, balvas - bet visvairāk viņai patika lepnais smaids mammas sejā.

Samanta �ovakar bija raudājusi līdz pilnīgam spēku iz�sīkumam. Savannai bija māsas ļoti �ēl. Viņa bija aizlavīju- sies māsu mierināt un pat ielīdusi pie viņas gultā, lai abas būtu kopā, kamēr viņa aizmieg. Viņa uztraucās par Saman�tu, bet Samanta uztraucās, ka nav uzvarējusi un attaisnoju�si uz sevi liktās cerības. Viņas abas baidījās pievilt un apbē�dināt mammu.

Toties divus gadus jaunākais brālītis Semjuels par tādām lietām vispār nedomāja. Viņ� bija mazs muļķa puika, ku�ram parasti neviens nepievērsa uzmanību.

Bet reizēm Savannai �ķita, ka �ā iemesla pēc brālim ir ļoti veicies.

Viņām ar māsu bija katrai sava istaba ar kopīgu van- nasistabu pa vidu. Semjuela istaba atradās pretī Samantas istabai, bet mammas un tēta istaba - pretī Savannas ista�bai; tiesa gan, tētis uzturējās mājās visai reti, jo strādāja naf�tas kompānijā un pastāvīgi braukāja apkārt. Viņu māja bi�ja patie�ām jauka. To laikam sauca par vairāklīmeņu plānojumu, tāds bija arī daudzām citām tuvumā uzceltajām ēkām, bet viņu māja at�ķīrās ar mammas iekoptu puķu dār�zu un skaisti izdekorētām iek�telpām. Savannas istabai bija sārtas sienas ar dzelteniem aizkariem un gultas pārklāju, sa�vukārt māsas istabā otrādi - dzeltenas sienas ar sārtiem aiz�kariem un pārklāju. Semjuela istabā viss bija ilfcglīti zilā krā�sā, turklāt tur visapkārt mētājās milzum daudz beisbola piederumu, jo Semjuels dievināja beisbolu.

Jocīgs sīkais, vai ne?

Savanna pagriezās uz sāniem un saritinājās kamoliņā, no visas sirds vēlēdamās iemigt. Kārtīgi neizgulējusies, viņa parādē neizskatīsies pietiekami labi. Savanna bridi gulēja mierīgi, dedzīgi pūlēdamās pievilināt miegu, tomēr beigu bei�gās neizturēja un pagriezās, lai vēlreiz uzmestu skatienu rīt�dienas svinībām sagatavotajam tērpam - kronim, mantijai un greznajai kleitai, kas atradās uz krēsla pie tualetes gal�diņa.

Kaut kas traucēja skatienam. Kad Savanna samiedza acis, lai saskatītu labāk, �is "kaut kas" sāka tuvoties gultai.

- Samanta? - viņa nedro�i jautāja, pieceldamās sēdus. Tomēr uzreiz zināja, ka tā nav Samanta. Zināja to tikpat skaidri kā visu, kas bija saistīts ar viņas dvīņumāsu.

Ikvienam cilvēkam piemīto�ais mū�senais instinkts brī�dināja, ka viņai draud nāves briesmas. Pār muguru noskrē�ja auksti baiļu drebuļi. Meitene paguva iekliegties, bet acu�mirklī kliedzienu apslāpēja sejai uzmesta mitra, smirdo�a lupata. Sve�as rokas satvēra pakausi un turēja pie sejas sma�cējo�o vīstokli.

Mammīt! - viņa domās iekliedzās, iekams iegrima tum�sā, jau zinādama, ka no �īs tumsas vairs neiznirs nekad.

Upuru izvēle uzskatāma vienlaikus par zinātni un māk�slu, viņ� prātoja, iziedams pa mājas parādes durvīm ar prā�vu maisu uz pleca un ar pūlēm pārvarēdams vēlē�anos prie�cīgi uzsvilpot. Maisā juku jukām bija sastūķēts viss - bērns, kronis, kleita un apmetnis. Viss notika smieklīgi vienkār�i. Cilvēkam ar labām iemaņām un piemērotiem instrumentiem iekļū�ana mājā bija gatavā bērnu spēle. Bet vēl smieklīgāk bija tas, ka ļautiņi �ādās mājās jutās neapdraudēti un pa�sargāti.

Kamēr viņ� iekļuva iek�ā un nozaga bērnus, mammītes gulēja kā lā�i, jo svēti ticēja, ka viņu dārgumiņi savās silta�jās gultiņās ir pilnīgā dro�ībā.

�ī doma viņu ārkārtīgi uzjautrināja.

Upuru izvēlē viņ� bija kļuvis varen apdomīgs. Vairs ne�ņēma ciet pirmo pagadīju�os meiteni, kas nejau�i bija pa�trāpījusies acīs. Tagad viņ� darbojās krietni izsmalcinātāk. Viņu interesēja tikai tās meitenes, kuru izskats atbilda no�teiktiem kritērijiem, savukārt viņ� pats rūpīgi jo rūpīgi iz�pētīja visus apstākļus, lai pārliecinātos, ka īstenot iecerēto nebūs īpa�i grūti. Aptuveni pirms mēne�a viņ� bija gatavs ņemt ciet jauku meitēnu, kuras gai�ie mati izskatījās gan�drīz balti. Bet, tuvāk iepazīstoties ar apstākļiem, �is plāns paputēja divu iemeslu pēc. Viens no �iem iemesliem bija ģi�menes mīlulis - milzīgs, naidīgi noskaņots vācu aitu suns, kas bija mēģinājis pārlēkt pār �ogu un uzbrukt, kad viņ�, nopētīdams māju, glu�i vienkār�i gāja tai garām. Otrs ie�mesls bija mājas lielums. Sprie�ot pēc tā, meitenes ģimene bija visai bagāta, un bagātu vecāku atvases nozu�ana sacel�tu pārāk lielu troksni un brēku. Viņ� nebija aizmirsiskļūmi ar Misiju Hārdinu un joprojām mocījās ar sirdsapziņas ēdām, ka par to bija samaksājis viņas tēvs.

Toreiz viņ� vēl nezināja, ko dara. Kop� tā laika viņa teh�nika bija ievērojami pilnveidojusies. Viņ� izvēlējās meitenes, kādu brīdi sekoja viņām, pārbaudīja mājas, kurās viņas mi�tinājās, tad atnāca un paņēma savu guvumu. Viss bija ļoti vienkār�i.

Vakar vakarā viņ� bija ieraudzījis mazo "Mis Rīsa Grau�du" un tūdaļ sapratis, ka atradis meklēto. Iekļū�ana viņas mājā bija smiekla lieta. To spētu pat piecgadīgs bērns ar vienkār�u skrūvgriezi. Un ģimenes mīlulis �ajā mājā bija ka�ķis. Pūkains, mīļ� un pilnīgi nekaitīgs radījums.

�ī mazā "Mis" visā pilnībā atsvēra baltmatainās meite�nes zaudējumu. Tagad jau var teikt, ka viņam veidojas glu��i pieklājīga kolekcija. Tajā ietilpst Bekija, kura gan, atklāti sakot, nav nekas sevi�ķs, jo toreiz viņ� vēl nesaprata, ko da�ra. Tomēr Bekiju viņ� vērtēja visai augstu - viņa ta�u bija pirmā. Tā sakot, iedvesmas avots turpmākajam. Nākamā bi�ja Megija ar īsajiem, cirtainajiem, dzeltenblondajiem matiem - ievērojami labāks eksemplārs. Liesmaini rudā Ketlīna - tā jau ir cita runa, ja vien būtu ar ko parunāt. Savukārt �ī, ku�ru viņ� ieguvis kopā ar kroni, mantiju un grezno kleitu un kura izskatījās pēc īstas Sniegbaltītes, nenoliedzami kļūs par viņa kolekcijas naglu.

Novietojis ma�īnā savu jaunieguvumu, viņ� devās ceļā, prātodams, ka derētu papla�ināt un izvērst savu darbo�anos. Varbūt nākamreiz nebūtu slikti papildināt kolekciju ar kā�das citas etniskās grupas pārstāvi�?

Kellija Ār�ere tika guldīta zemes klēpi līdzās savam sen miru�ajam vīram ģimenes kapsētā ezera krastā. Tāda bija vi�ņas vēlē�anās, tomēr bija arī jāsaņem īpa�a atļauja no varas iestādēm, jo apbedījumi privātajos īpa�umos vairs netika praktizēti. Kad sitīs Lielā D�ona pēdējā stunda, viņ� ieņems brīvo vietu līdzās savai sievai Mārgeritai. Pārējiem Ār�eru dzimtas locekļiem te vairs vietas nebija. Viņi tiks apglabāti kapsētā pie Svētā Lūkas baznīcas.

Naktī bija lijis, tomēr bēru dienā laiks noskaidrojās. Spo�ie saules stari bija izklīdināju�i biezo miglu, kas ietina zemi rīta cēlienā. Bija mīlīgi silts, un gaisā vairs nejuta sma�cējo�i mitro vasaras tveici. Saule patīkami sildīja, nevis ce�pināja. Pāri galvai pletās skaidras, zilas debesis. Visapkārt dūca kukaiņi, laidelējās un dziedāja putni.

Kapsētu, kas aizņēma aptuveni akru kādreiz auglīgas, bet tagad panīku�as zāles klātas zemes Rēgu ezera krasta no�gāzē, apjoza �etras pēdas augsts, mazliet aprūsējis kaltas dzelzs �ogs. Bēru korte�s tuvojās kapsētai un apstājās pie vārtiem. Zārka nesēji nocēla �ķirstu no līķratiem un pa grambaino zemi aiznesa to uz katafalku, kas bija novietots līdzās iepriek�ējā dienā izraktajam kapam. Pavadītāji, no�vietoju�i savus spēkratus �aurā, grantētā ceļa malās, sekoja zārkam gandrīz pilnīgā klusumā, kurā bija dzirdama vienī�gi grants �irkstoņa zem viņu kājām.

Olivija nebija rādījusies kapsētā gadiem ilgi. Toties bēr�nībā viņa nāca �urp visai bie�i, apstaigāja pieminekļus un mēģināja atrast uz kāda no tiem meklēto vārdu. Viņa nesa�prata, kāpēc mātes kaps nebija atrodams līdzās viņas patē�va atdusas vietai. Reiz viņa bija uzdevusi �o jautājumu un saņēmusi savai toreizējai izpratnei gau�ām mīklainu atbil�di, proti, viņas māte esot kremēta. Gadiem ejot, viņa bija uzzinājusi �ā vārda nozīmi, bet pavisam nesen �ausmino�i skaidri sapratusi arī �ādas rīcības iemeslus. Pa�nāvniece Se- līna Ār�ere bija zaudējusi tiesības uz mū�īgo mieru svētītā zemē.

�āda doma Oliviju tik ļoti sāpināja, ka viņa tūdaļ cen�tās izmest to no prāta.

-��� Māmiņ, nespied tik stipri, man sāp, - Sāra pa�ukstē�ja, paraustīdama roku. Savā tum�zaļajā kleitā ar krokotu ņieburu un lielu, baltu apkakli, baltām zeķēm un melnām kurpītēm kājās Sāra izskatījās burvīga - un ļoti pieaugusi.

-���� Piedod. - Atvainodamās uzsmaidījusi meitai, Olivija juta, ka sāpju spīles mazliet atlai�as. Viņas meita *- mīļā, brūnacainā, sirsnīgā Sāra - bija gan Olivijas tagadne, gan nākotne. Savukārt Olivijas māte piederēja pagātnei, un vis�maz �odien viņai jāpaliek tur.

Ār�eru ģimenes kapsēta bija izveidota par godu Len- d�elas plantācijas dibinātājam un dzimtas ciltstēvam - pulkvedim Robertam D�onam Ār�eram, viņa sievai un pēc�te�iem. Viņa un viņa sievas pī�ļi atdusējās īpa�i celtā mau�zolejā. Baltā, ar gadiem dzeltēt sākusī marmora būve atgā�dināja miniatūru sengrieķu templi ar smalkiem akmens gre�bumiem rotātu portiku, �etrām slaidām kolonnām un di�viem marmora eņģeļiem cilvēka augumā abpus sen neviri�nātajām durvīm. Itin kā apsveikdamas kapsētas jauno iemītnieci, sēru ceremonijas laikā eņģeļu rokās plīvoja baz�nīcas sve�u spo�ās liesmiņas. Sargādami pulkve�a se�u pēc�nācēju atdusas vietu, ap mauzoleju stāvēja sardzē vēl se�i marmora eņģeļi. Acīmredzot vēlākos laikos akmens eņģeļi vairs nav biju�i modē, jo uz nākamo paaud�u Ār�eru ka�pavietām bija uzstādītas akmens plāksnes un vienkār�i ak�mens krusti. Oliviju īpa�i aizkustināja neliels sārta marmo�ra krusts uz raupjas akmens pamatnes. Uz tā bija rakstīts dzim�anas un nāves datums un viens vienīgs vārds - Ebigeila, tādējādi iemū�inot se�u gadu vecumā miru�as Ār��eru atvases piemiņu. Bērnībā, lo�ņājot pa kapsētu, Olivi�jai bija iepaticies �is vecais krusts. Tagad, kad viņa bija kļu�vusi par māti, Olivija pēk�ņi juta skaudru �ēlumu par agri izdzisu�o jauno dzīvību un neviļus atkal pārāk cie�i saspie�da Sāras pirkstus.

- Māmiņ! - Apveltījusi Oliviju ar pūcīgu skatiēnu, Sā- ra atbrīvoja roku.

Kapsētā bija ieradies krietni mazāk pavadītāju nekā uz sēru dievkalpojumu Svētā Lūkas baznīcā, kas bija tik pilna, ka nebija kur adatai nokrist. Cilvēki, kuri netika iek�ā, god�bijīgā klusumā bija stāvēju�i ārpusē, aizņemdami pat daļu no automobiļu novietnes laukuma.

�eit bija sapulcēju�ies ģimenes locekļi un īpa�i tuvi drau�gi, lai teiktu pēdējās ardievas, pirms Kellijas mirstīgās atlie�kas tiek guldītas zemes klēpī. Viņi sastājās ap pulēto riekst�koka zārku, kas bija noklāts ar baltām lilijām. Arī zemi ap vaļējo kapa bedri klāja ziedi. Sets un Hloja stāvēja pie zār�ka, sadevu�ies rokās. Sets bija ģērbies viscaur melnā, savu�kārt Hloja - neiederīgi ko�ā, zilā kleitiņā ar dzeltenu un bal�tu margrietiņu rakstu. Seta acis bija sarkanas, seja bāla un izmocīta, tomēr viņ� bija ļoti savaldīgs. Hlojas sejā sēru zī�mes nebija tik manāmas. Raugoties uz viņiem, radās ie�spaids, ka meita mierina tēvu, nevis otrādi. Melorija, tēr�pusies melnā, pieguļo�ā kleitā, stāvēja Setam otrā pusē, turēdama rokās lūg�anu grāmatu un mirdzinādama saulē sa�derinā�anās gredzena briljantu. Olivija visiem spēkiem mē�ģināja izmest no prāta domas par �o gredzenu un Seta lau�lībām, tomēr ikreiz, kad Melorija piekļāvās savam līgavainim, satvēra viņa roku vai arī pacēlās pirkstgalos, lai kaut ko ie�ukstētu viņam ausī, sirdī iedūrās ass greizsirdī�bas dzelonis, uz mirkli caururbdams sāpju un skumju biezo dūmaku.

Lai gan Sets bija aizvadījis kaislīgu mīlas nakti ar Oli�viju, viņ� tomēr grasījās precēties ar Meloriju.

Kad tēvs Rendolfs, kas vadīja dievkalpojumu gan baz�nīcā, gan arī kapsētā, izrunāja tradicionālos izvadī�anas vār�dus: "�no zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek�" - Aira sāka raudāt un aizgriezies paslēpa seju rokās. Ari Oli�vijas vaigi kļuva mitri. Doma par to, ka Kellija, pēc ilgiem gadiem atkal sastapusi mīlestību, bija spiesta to tik drīz pa�zaudēt, darīja vēl smagāku jau tā sāpīgo zaudējuma apjau�tu. Satvērusi Sāras roku, Olivija noliektu galvu stāvēja sē�rojo�o radu un draugu vidū līdz bēru ceremonijas beigām.

Viņa pacēla asaru aizmigloto skatienu brīdī, kad Melo�rija metās Seta sirsnīgajā apskāvienā.

Bija skaidrs, ka Setam nav vajadzīgs Olivijas sniegtais mierinājums. Aizgriezdamās viņa nokļuva Kīta lācīgajās ska�vās - viņi abi ar Deividu stāvēja Olivijai labajā pusē. Mīkst�sirdīgais Kīts neslēpa asaras, turpretī stoiskās Ar�eru dzim�tas pārstāvis Deivids sēroja sausām acīm. Arī Olivija apskāva Kītu un no jauna apraudājās. Kad asaras bija izsī�ku�as, viņa kopā ar Sāru un Deividu devās nopakaļ pārē�jiem uz Lielo māju, kur bija paredzēts tradicionālais bēru mielasts.

* *

Nākamās nedēļas sākumā dzīve Lend�elas plantācijā pa�mazām sāka atgriezties ierastajās sliedēs. Kaut arī visapkārt joprojām vēdīja smagā zaudējuma rūgtums, ikviens centās saņemties. Bija jāgatavo maltītes, jārūpējas par bērniem, jā�pelna dieni�ķā maize. īsi sakot, dzīvei bija jāturpinās.

Deivids un Kīts tūlīt pēc bērēm bija aizlidoju�i uz Kali- forniju, apsolīdami atgriezties pirmdienas vakarā. Hloja bi�ja pārvākusies uz savu istabu, kas atradās līdzās Seta apar�tamentiem. Gaiteņa otrā pusē bija Martas istaba - viņa bija apsolījusi palikt Lend�elas plantācijā līdz Seta kāzām. Oli�vija un Sāra palika turpat, kur biju�as. Kellijas istabā nekas nebija aiztikts - tur izskatījās tāpat kā Kellijas dzīves laikā, jo neviens no mājiniekiem vēl nespēja saņemties un ieiet �a�jā istabā, lai sasaiņotu Kellijas mantas.

Kā jau tas bija iegājies pirms Kellijas pēdējās iegul�a- nās slimnīcā, Olivija pirmdienas rītā saposa un aizveda uz skolu abas meitenes, bet pēc tam devās uz darbu. Sets izgā�ja no mājas pirms septiņiem, un bija paguvis krietni daudz padarīt, pirms ieradās Olivija. Durvis uz viņa kabinetu bija aizvērtas, tomēr viņa juta, ka Sets tur ir. Olivija zināja, ka Sets mokās ar bezmiegu - pēc bērēm viņa veselas divas rei�zes agrās rītausmas stundās bija dzirdējusi galerijā viņa so�ļus. Olivija nebija devusies viņu mierināt - jau viena tāda reize bija izpostījusi viņu attiecības un salauzusi Olivijas sirdi.

Kop� bērēm viņi ne reizes nebija satiku�ies vienatnē. Kaut arī Sets bija devies uz darbu jau piektdien un veltījis pienākumiem ari sestdienu un daļu svētdienas, pa vidu vēl pagūdams ik dienas apmeklēt slimnīcā Lielo D�onu, tomēr bija skaidrs, ka viņ� cen�as vakaros pārbraukt mājās agrāk, lai būtu kopā ar Hloju. Divreiz visi Lend�elas iemītnieki bi�ja ieturēju�i kopīgas vakariņas, un tajos brī�os Martas un abu meiteņu klātbūtne Olivijai �ķita īsta svētība. Citās rei�zēs Olivija mēdza atstāt Setu divatā ar meitu, pati nodar�bodamās ar Sāru. Pavadot laiku �etratā, viņi pārlieku atgā�dināja ģimeni. Pa�reizējā situācijā tāda ģimenes imitē�ana nenāktu par labu nevienam no viņiem. Tomēr vissāpīgāk Olivija pārdzīvoja to, ka Sets viņas klātbūtnē jutās acīm re�dzami neveikli. Pāris rei�u Olivijai �ķita, ka viņ� vēlas kaut ko teikt, tomēr alla� iz�ķīrās par labu klusē�anai.

Olivija baidījās, ka viņai būtu jāuzklausa atvaino�anās, kam sekotu neizbēgamā frāze: "Mīļā, aizmirsīsim to vienu nelaimīgo nakti, norunāts?"

�ie vārdi viņu satrieks un sa�ķaidīs kā kukaini, kam uz�kritis ķieģelis.

Piektdien Olivija vēl bija palikusi mājās kopā ar Sāru un Hloju, bet nākamās nedēļas sākumā viņa atsāka darbu. Bija tik patīkami atkal ierasties birojā, parunāties ar cilvēkiem par glu�i ikdieni�ķiem sīkumiem, veikt zināmos pienākumus. Iz�rādot cieņu Ār�eru ģimenes smagajam zaudējumam, Ilze sā�kumā izturējās neraksturīgi rāmi un bija apbrīnojami neru�nīga, tomēr nepagāja ne pāris stundu, kad viņa jau pilnā sparā tērgāja par savu bērniņu un lielā nepacietībā gaidīto dzemdī�bu atvaļinājumu. Arī visi pārējie - gan piegādātāji, gan klienti - izturējās glu�i tāpat: vispirms da�i cieņas un līdzjūtības ap�liecinājumi, tad - lieti�ķa pāreja pie ikdienas jautājumiem.

Piecpadsmit minūtes pirms len�a pārtraukuma, mirdzi- nādama pērles, birojā iebrāzās Melorija, izskatīdamās neti�cami slaida un eleganta savā tum�zilajā kostīmā, kurpēm ar trīs collu augstiem papē�iem kājās. Rokā viņai bija grezna, balta mape. Melorijas iera�anās nebija nekas īpa�s - jau pirms Kellijas nāves viņa �āda vai tāda iemesla pēc bija ap�raudzījusi Setu gandrīz vai ik dienas. Tomēr kop� tā laika �is tas bija mainījies.

Pareizāk sakot, �is tas bija mainījies Olivijas izjūtās - viņa nevēlējās redzēt Meloriju.

-��� Hallo, Olivij! Sveika, Ilze! - Melorija veltīja abām sie�vietēm līksmu smaidu. Olivija, kas tobrīd rosījās ap niķīgo datoru, uzskatīja to par pietiekami labu ieganstu, lai apro�be�otos ar strupu galvas mājienu. Meloriju tas nesamulsi�nāja - pienākusi pie Olivijas, kura izmēģināja visu iespēja�mo, lai piespiestu stūrgalvīgo ierīci izprintēt datus, kas bija ievadīti tās atmiņā tikai pirms divām nedēļām, viņa atbal�stīja plaukstu pret rakstāmgaldu un noliekusies pa�paļāvīgi apjautājās:

-��� Kā viņam klājas?

Zinādama, ka runa ir par Setu, Olivija papūlējās izmo�cīt pieklājīgu smaidu - tiesa gan, nekas prātīgs no tā neiz�nāca.

-���� Cik man zināms - lieliski.

-���� Priecājos to dzirdēt. Ielūgumi beidzot ir gatavi, un es gribēju, lai viņ� tiem uzmet aci, pirms izsūtu tos adre�sātiem. Saprotu, ka �is nav glu�i piemērots laiks, bet līdz kāzām paliku�as tikai se�as nedēļas. Taisnību sakot, visi darbi ir aizkavēju�ies. Un Kellija teica, lai mēs neko neat�liekot uz vēlāku laiku viņas dēļ. - Melorija smaidīdama iz�slējās un pabīdīja uz Olivijas pusi atvērto mapi. - Ko tu par to saki?

Melorija Brid�hemptona Hod�a un Maikls Sets

Ār�ers lūdz Jūs pagodināt ar savu klātbūtni kāzu

svinības, kas�

Olivija nespēja lasīt tālāk.

-��� Ielūgumi ir ļoti skaisti, - viņa teica, pievērsdama ska�tienu datora ekrānam. Ielūgumi patie�ām bija ļoti skaisti - eleganti, reljefi burti uz bieza, augstvērtīga papīra -, bet tie lika ar �ausmām apjaust, ka Seta laulību diena vairs nav aiz kalniem.

Viņ� ir mans, Olivija nodomāja, kaut gan tas nebija tiesa. Tepat viņai deguna galā atradās ielūgums, kurā melns uz balta bija rakstīts: Sets pieder Melorijai.

Savukārt Olivijai tā kā būtu laiks ar to samierināties.

Intīmas attiecības ar brālēnu - tā bija liela kļūda Olivi�jas dzīvē. Ar prātu viņa to bija apzinājusies jau pa�ā sāku�mā. Tomēr bija metusies uz galvas �ajā atvarā kā pēdīgā muļķe, un tagad bija par vēlu kaut ko grozīt. Būs vien jāsa�mierinās ar domu, ka Setam viņu mīlas nakts nozīmējusi vie�nīgi izmisīgas alkas pēc mierinājuma. Kad pa rokai patrā�pījās Olivija - sieviete, kas vēlējās tuvību, - viņ� nekavējās izmantot gadījumu. Prātīgākais tagad būtu gan savā, gan vi�ņa, gan pasaules priek�ā izlikties, ka nekas nav noticis, un atkal kļūt par labiem draugiem un sirsnīgiem radiniekiem.

Bet kad Olivija bija rīkojusies prātīgi?

Viņa bija iemīlējusies Setā. �ī atskārta atplaiksnīja tik pēk�ņi, ka Olivijai sametās nelabi. Viņai reiba galva un trū�ka elpas. Viņa nemaz nevēlējās iemīlēties Setā. Viņa nevēlē�jās tādu mīlestību.

Iemīlē�anās Setā, kas grasījās precēties ar Meloriji; draudēja viņai ar neglābjami salauztu sirdi.

Nē, nē un vēlreiz nē, Olivija izbailēs nodomāja, atgrūz�dama krēslu. Nolietotie skritulī�i spalgi ie�īkstējās, bet Oli�vija to pat nepamanīja. Pielēkusi kājās un saspringtām lū�pām uzsmaidījusi Melorijai, kas izskatījās mazliet apmulsusi, viņa paraudzījās uz Ilzi.

-���� Tūlīt bū�u atpakaļ, - viņa teica un nozuda aiz dur�vīm.

Kad bija nomazgāta seja un roku locītavas paturētas zem auksta, teko�a ūdens, reibonis pārgāja, un Olivija at�griezās kabinetā, kur sastapa vienīgi Ilzi.

Un paldies dievam, ka tā. Olivija �obrīd nespētu iztu�rēt Melorijas sabiedrību ne mirkli ilgāk. Un arī ne Seta klātbūtni - lai gan �odien viņ� vispār vēl nebija redzēts.

-������� Vai ar tevi viss ir kārtībā? - Ilze rai�pilnā balsī apjau�tājās. Ieņemdama savu vietu pie datora, Olivija pamāja ar galvu. �ķita, ka Ilze viņai noticējusi. Olivija jutās atvieglo�ta, kad pēc pāris minūtēm telpā ienāca Filips un Kāris.

Augumā garie, tum�matainie, padruknie un gandrīz vie�nādi ģērbu�ies brāļi izskatījās pēc dvīņiem. Abiem virs līdzīgi pieplacinātajiem deguniem bija nikni savilktas spurainas uz�acis, un abi apveltīja viens otru ar dusmīgiem skatieniem - katram kļuva skaidrs, ka brāļiem radu�ās domstarpības.

-��� Pirms piecpadsmitā jūnija tas neies krastā, - Filips ap�ņēmīgā balsī uzrunāja brāli. - Lai pabeigtu �o jahtu, mums būs vajadzīgs tie�i tik ilgs laiks.

-��� Bet es apsolīju, ka tā būs gatava līdz pirmajam aprī�lim. - Kāris kareivīgi palūkojās uz Filipu.

-��� Tad atsauc �o solījumu. "Ār�eru jahtas" nemētājas ar solījumiem, ko nespēj pildīt. Tie�i tāpēc mēs esam noturē�ju�ies tik ilgi.

-��� Tava runā�ana izklausās pēc maksas reklāmas, - Kāris īgņojās. - Apdomā pats, runa ta�u ir par piecus miljonus vērtu jahtu! Nesaprotu, kāpēc mēs nevarētu drusku pasteig�ties?

-��� Tie�i tāpēc, ka runa ir par piecus miljonus vērtu jah�tu, tu āmurgalva! - Izklausījās, ka Filips ir noskaities līdz baltkvēlei. Nikni blenzdami viens otrā, abi brāļi bija apstā�ju�ies līdzās Olivijas galdam.

-��� Pui�i, pui�i! - no telpas otra stūra atskanēja Ilzes pār�meto�ā balss. - Kāpēc jūs abi nevarētu drusku piebremzēt?

-��� Tāpēc, ka mans brālis ir idiots! - abi reizē atsaucās. Pārsteigti saskatīju�ies, viņi sāka smieties.

Pat Olivija nespēja noturēties nepasmaidījusi.

-��� Vai viņ� ir kabinetā? - Filips ar galvas mājienu norā�dīja uz aizvērtajām durvīm.

Ilze papurināja galvu.

-��� Viņ� ar Meloriju aizgāja ieturēt len�u.

-���� Starp citu, ja runājam par len�u� - Kāris uzsmaidīja

Olivijai. - Vai nevēlies, lai uzcienāju tevi ar kādu sendvi�u? �odien dabūjami vistas salāti.

Pēc Olivijas atgrie�anās Lend�elā Kāris bija gandrīz diendienā viņu aicinājis ieturēt kopā maltīti. Olivija bija no�raidījusi visus ielūgumus. Jau grasīdamās arī �oreiz rīkoties tāpat, viņa pēk�ņi aprāvās.

Ja viņa patie�ām vēlējās izdziedināties no savas mīlas pret Setu, bija jāatrod sev cits intereses objekts. Lai gan Kāris noteikti nebija Olivijas sapņu vīrietis, viņ� ar labiem panākumiem varētu noderēt par ātro palīdzību un plāksteri Olivijas salauztajai sirdij.

- Izklausās jauki, - viņa teica, apveltīdama Kārlu ar sir�snīgu smaidu. Kad Olivija piecēlās, visi trīs - Kāris, Filips un Ilze - izskatījās apstulbu�i.

Olivija atgriezās birojā bez piecpadsmit minūtēm divos, nopietni apsvērdama Kārla priek�likumu piektdienas vaka�rā doties uz Batonrū�u padejot. Lai gan viņa nebija iemīlē�jusies �ajā vīrietī, Kāris viņai patika. Lai dotos uz vienkār�u satik�anos, spēcīgas jūtas ta�u nav obligātas, vai ne? Tātad nebija nekāda iemesla atteikties no �īs izpriecas. Ja Belindu tas satracinās, jo labāk.

Protams, pieņemt Kārla ielūgumu nozīmētu viņu pārlie�ku iedro�ināt. Jau len�a laikā viņ� bija apsēdies līdzās, sa�tvēris Olivijas plaukstu un itin kā nejau�i aplicis roku ap vi�ņas pleciem. Vārdu sakot, licis skaidri noprast, ka jūt pret viņu seksuālas dabas interesi, un tie�i tas varēja radīt sare��ģījumus.

Jo Olivija nemaz nedomāja likties gultā ar Kārlu, tur�pretī viņ� par visu vari vēlējās panākt tie�i to.

Visticamāk uz dejām Batonrū�ā viņa neies.

Kad Olivija ar Kārlu atgriezās birojā, pie Olivijas dato�ra sēdēja Sets. Viņ� bija tērpies zilā kreklā ar dzeltenu zīda kaklasaiti un tum�zilās biksēs. Garās kājas izstieptas, rokas sakrustotas pār krūtīm, bet seja nevēstīja neko labu. Ja viņ� mēģinājis izdabūt kaut ko no tās sasodītās ma�īnas, tāds no�skaņojums ir pilnīgi saprotams, Olivija pie sevis nodomāja. Nākamā doma viņu vēl vairāk iedvesmoja - bet varbūt vi�ņu saniknojusi Melorija?

Ilze, kas strādāja ar dokumentāciju telpas otrā stūrī, brī�dino�i iepleta acis.

-���� Vai jūs abi jauki ieturējāties? - Sets pārlieku mīlīgā balsī apjautājās, uzmezdams Olivijai skarbu skatienu, un tū�daļ pievērsās Kārlam.

-��� Ļoti jauki. - Nelikdamās zinis par Ilzes raidītajiem brī�dinājuma signāliem - kāda gan Olivijai daļa par Seta nelā�go noskaņojumu? - viņa, starojo�i pasmaidījusi, novilka zel�taino uzkārsta vilnas auduma �aketi un iekāra to skapī pie durvīm. Zem �aketes viņa bija pavilku�i zeltainu T kreklu - lai gan tas nebija pirkts komplektā ar �aketi, gan krāsa, gan audums bija tik saskanīgi, ka veidoja jauku ansambli, kas kopā ar �auriem, melniem svārkiem un melnām augstpapē��u kurpēm izskatījās patie�ām neatvairāmi. Nav �aubu, ka mani tērpi smalkumā un dārdzībā nespēj līdzināties Melo- rijas apģērbiem, viņa nodomāja, iedama pie sava rakstām�galda, toties tie man brīni�ķīgi piestāv un atbilst maniem ie�nākumiem. - Tik jauki, ka mēs abi piektdien nolēmām doties padejot uz Batonrū�u.

-��� Vai patie�ām? - Olivijai tuvojoties, Seta acis nikni pie- miedzās. Izaicino�i atbildējusi �im skatienam, viņa apstājās pie sava krēsla, kuru bija ieņēmis Sets. Laiks pierādīt, ka arī viņa ir pārvilkusi treknu krustu viņu gau�ām īsajai mīlas epi�zodei.

Tikai vai viņa spēs pārvilkt �o krustu?

-��� Ej nu ej, tas tik ir vareni! Biju gatavs zvērēt, ka tu at�teiksies! - Uzsmaidīdams Olivijai, Kāris lika lietā visu savu �armu. Olivija pasmaidīja pretī, apzinādamās, ka izdara vēl vienu kļūdu, dodama Kārlam veltas cerības, tomēr �ajā brī�dī viņai tas bija vienalga. Sets, joprojām sēdēdams Olivijas krēslā, izskatījās drūms kā negaisa mākonis.

-��� Vai es nekļūdī�os, apgalvodams, ka vienos tev bija no�runāta tik�anās ar klientu? - Seta skatiens pievērsās Kārlam, un viņa balsī nepārprotami ieskanējās skarba nots.

Kārla bezrūpība pazuda kā nebijusi.

-���� Ak dievs! - Iebelzis sev pa pieri, viņ� uzmeta skatienu Olivijai, tad vainīgi paraudzījās uz Setu. - Es to biju pilnīgi aizmirsis!

-���� Tā jau es domāju. - Arī Sets paraudzījās uz Oliviju, itin kā vainodams �ajā izklaidībā viņu. Tad piecēlās un at�kal pievērsās Kārlam. - Nogaidījis veselu pusstundu, mis�ters Krovels saniknots aizdrāzās projām. Nedomāju, ka mums tuvākajā laikā radīsies iespēja būvēt viņam jahtu.

-��� Mīļais cilvēk, man ļoti �ēl! - Kāris novaidējās. Atspie�dis abas plaukstas pret rakstāmgaldu, viņ� izmisīgi purināja galvu. - Nesaprotu, kā es to varēju aizmirst! Mēs ta�u ga�tavojām �o tik�anos veselus divus mēne�us.

-���� Es gan saprotu. Tu biji aizņemts, skraidīdams pakaļ Olivijai. - Seta niknais skatiens trāpīja Oliviju. Nākamais teikums bija domāts viņai. - Starp citu, len�am ir atvēlēts laiks no divpadsmitiem līdz vieniem.

-���� Vai noteiktais len�a laiks attiecas uz visiem? - Olivija medussaldā balstiņā apjautājās. Ja Sets nolēmis izturēties ne�jauki, Olivija parādā nepaliks. Lai gan Sets bija aizņemts, viņ� vienmēr atrada laiku, lai skraidītu pakaļ Melorijai. - Acīmredzot arī tavs len�s bija ievilcies, citādi tu būtu pa�rūpējies par misteru Krovelu pats.

Seta acis samiedzās pavisam �auras. Kārla sejā atspo�guļojās �ausmas. Setam aiz muguras Ilze izmisīgi purināja galvu. Bet Olivijai bija vienalga. Beidzot viņa bija līdz ne�prātam noskaitusies uz Setu. Salauzis viņas sirdi, viņ� vairs nelikās par Oliviju ne zinis. Vēl ļaunāk - ierurēja kopā ar Meloriju len�us, kuru laikā viņiem ēdiens dro�i vien nebija ne prātā.

Pirms Sets bija paguvis atvērt muti, Kāris steidzīgi me�tās starpā.

-���� Tūlīt pat zvanī�u un atvaino�os misteram Krovelam. Teik�u viņam, ka� kaut ko jau izdomā�u.

-���� �odien tu viņu vairs nesazvanīsi. Viņ� jau ir pametis viesnīcu. Tā nu tas ir, kavalieri. Tu mūs esi pamatīgi iegāzis.

Olivija caur pieri nikni raudzījās uz Setu. Kāris, kuru daudz vairāk uztrauca nenotiku�ais darījums nekā Seta ne�ierastais naidīgums, devās uz durvīm.

-��� Man kabinetā ir viņa mobilā tālruņa numurs. Teik�u, ka pa ceļam ma�īnai pārsprāga riepa. - Viņ� sāka kaut ko murmināt sev zem deguna. - Lend�elā? Viņ� nenoticēs, būs jāizdomā kaut kas cits. - Bija skaidrs, ka Kāris apsprie�as pats ar sevi. Iedams ārā pa durvīm, viņ� uzsauca pār plecu: - Paldies par jauko len�u, Olivij! Vēlāk sarunāsim par piekt�dienu.

Iestājās neveikla klusuma brīdis. Ilze demonstratīvi pie�vērsās darbam. Nikni paraudzījusies uz Setu, Olivija apsē�dās pie sava galda. Atbildējis ar tikpat niknu skatienu, viņ� devās uz savu kabinetu.

Apstājies pie durvīm, Sets uzsvērti neitrālā tonī palūdza:

-��� Olivij, esi, lūdzu, tik laipna un ienāc uz mirklīti manā kabinetā.

Olivija atrāva acis no zilganā ekrāna. Protams, viņa būs tik laipna. Viņai nudien nav iebildumu bez lieciniekiem pa�teikt visu, ko viņa domā.

-��� Protams, - viņa atbildēja tikpat vēsi. Ilze līdzjūtīgi pār- bolīja acis. Olivija izslēja zodu un iztaisnoja muguru. Sets laipni palaida viņu pa priek�u. Olivija cēli aizpeldēja garām, neuzmezdama viņam ne skatiena. Sets aizvēra durvis.

Viņa kabinets bija lieliska reklāma "Ār�eru jahtu" uzkrātajai pieredzei cēlkoku izmanto�anā. Ar rokām pulē�tie tīkkoka paneļi mirdzēja saulē, kas ieplūda pa lielo logu. Ari iebūvētie grāmatplaukti, kas aiz rakstāmgalda slējās no grīdas līdz griestiem, bet gar citām sienām - aptuveni krēs�la paro�u augstumā, bija no tīkkoka. Pulēts sarkankoka rak�stāmgalds bija pamatīga antīka mēbele, uz kura stāvēja va�ra galda lampa un safjānādas rakstāmpiederumu komplekts. Aiz rakstāmgalda bija novietots respektabls ādas krēsls. Is�tabas iekārtojumu papildināja stiklā un varā mirdzo�s kafi�jas galdiņ� un dīvāns ar diviem atpūtas krēsliem, kas bija apvilkti ar melnu ādu. Visās iespējamās vietās bija izlikti pēc mēroga darināti jahtu modeļi. Sienas greznoja jūras temati�kai veltītas gleznas. Grīdu sedza gaumīgi neuzkrīto�s, meln- ganpelēks paklājs.

-���� Es nevēlos, lai tu satiecies ar Kārlu, - atbalstīdamies pret aizvērtajām durvīm, Sets bez kavē�anās paziņoja. Pa�griezusies pret viņu, Olivija pa�ai negribot pamanīja, ka vi�ņa pleci aizņem gandrīz visu durvju platumu, bet gai�ie mati ataugu�i garāki, nekā ierasts, jo pēdējās nedēļas biju�as tik saspringtas, ka viņam nav iznācis laika aiziet pie friziera. Se�ja pēc mātes nāves bija sakritusies, savukārt grumbiņas acu kaktiņos un rūgtās rievas abpus mutei bija kļuvu�as daudz dziļākas. Tikai zilo acu skatiens joprojām vērās tikpat dziļi un caururbjo�i. Lūpas bija sakniebtas �aurā svītrā.

-���� Vai patie�ām? - uzraukdama uzacis, Olivija jautāja. Sāniski atbalstījusies pret rakstāmgaldu, viņa atmeta galvu, atsviezdama atpakaļ mirdzo�i brūno matu vilni. - Un kā�pēc?

-���� Tāpēc, ka tas izraisa vienas vienīgas nepatik�anas. Daudzās firmās eksistē noteikumi, kas aizliedz darbiniekiem ielaisties neformālās attiecībās. Arī uzņēmumā "Ār�eru jah�tas".

-��� Kādas muļķības! No kura laika?

-��� No �odienas.

-��� Tu to nedrīksti!

-���� Skaidrs, ka drīkstu. Esmu �eit boss. Varu darīt visu, kas man ienāk prātā, ja vien tas nāk par labu kompānijai.

Nespēdama izteikt ne vārda, Olivija labu brīdi klusēda�ma lūkojās vīrietī. Kad runas spējas bija atgriezu�ās, viņa piesardzīgi jautāja:

-��� Un kādā ziņā mana satik�anās ar Kārlu varētu kaitēt "Ār�eru jahtu" labklājībai?

Seta skatiens pavisam lēnām pārslīdēja Olivijas augu�mam no galvas līdz pat augstpapē�u kurpītēs ieautajām kā�jām. Līdz sirds dziļumiem sa�utusi, Olivija tomēr nopriecā�jās, ka pirms atgrie�anās birojā nebija aizmirsusi sasukāt matus, nopūderēt degunu un atsvaidzināt lūpu krāsu. Viņa tomēr bija pietiekami labi kopta sieviete, lai arī nespēja sa�censties elegancē ar Meloriju, lai arī katram bija skaidrs, ka viņas tērpi pirkti "Kmart", nevis Sak�a veikalos.

-���� Sāksim ar to, ka mani tas glu�i vienkār�i kaitina un patlaban man jau tā visa kā ticis par daudz, lai vēl raizētos par tevi un Kārlu.

-��� Tātad es nedrīkstu satikties ar Kārlu, jo tevi tas kaiti�na? - Olivija neticēja savām ausīm. Nudien īsts suns uz sie�na kaudzes! Niknumā kūsādama, viņa caur pieri paraudzī�jās viņā. - Zini ko? Es par to nospļaujos! Tās ir tavas problēmas!

-���� �odien es sarāvu attiecības ar Meloriju, - viņ� klusi teica. Nedaudzie vārdi trāpīja Oliviju kā zibens spēriens.

Kad to jēga bija nonākusi līdz Olivijas apziņai, viņas acis iepletās lielas kā apak�tases. Sa�utums acumirklī izkū�pēja kā gaiss no pārdurta balona.

-Tu sarāvi attiecības? Atcēli saderinā�anos?

-��� Tie�i tā. - Sets tuvojās Olivijai.

-���� Bet� viņai bija līdzi kāzu ielūgumi. - Olivija saprata, ka runā aplamības, tomēr Seta vārdu jēga vēl nebija sasnie�gusi viņas smadzenes. - Tie bija jau gatavi.

-���� Es zinu. Jutos� nē, vēl joprojām jūtos gau�ām nelā�gi, tas nu man jāatzīst. Bet nekas cits man neatlika, jo citā�di man vajadzētu ar Meloriju precēties, bet galu galā esmu nonācis pie secinājuma, ka to nepavisam nevēlos.

Sets bija nostājies pavisam tuvu Olivijai. Viņa mutes kaktiņos rotājās paslepens smaids. Joprojām balstīdamās pret galda malu, Olivija pacēla skatienu, lai ielūkotos viņam acīs. Un nodomāja, ka tās izstaro - maigumu, vai?

Tomēr viņa joprojām nespēja ticēt �ādam notikumu pa�vērsienam.

-��� Kāpēc tu domā, ka mani tas varētu interesēt? - Viņas tonis bija dzedrs.

Viņ� vairs neslēpa smaidu.

-���� Nezinu. Cerēju, ka mēs abi varētu atsākt no tās vie�tas, kur beidzām.

-��� Un kur mēs beidzām? - Sirds me�onīgi dauzījās krū�tīs. Skatieni bija kā piekalti viens otram.

-��� Nu, ja vien tu negulēji ar mani tīrās cilvēkmīlestības pēc� - Pacēlis pie lūpām viņas roku, Sets pavērtām lūpām pieskārās delnai. Olivija sajuta �o lūpu valgo kvēli ar katru miesas �ūniņu. - Saki, Livij, vai tu tonakt tikai izrādīji laip�nību savam bēdu nomāktajam brālēnam?

-��� Tu neesi man nekāds brālēns! - Olivija dedzīgi iesau�cās un metās viņa skavās. Jaunās sievietes rokas apvijās ap Seta kaklu, un Sets apskāva viņas vidukli.

-��� Paldies dievam, neesmu vis. - Un viņ� noskūpstīja Oli�viju.

Uz rakstāmgalda iezvanījās telefons.

-���� Nolādēts, - Sets nomurmināja un, neizlaizdams Oli�viju no skavām, pastiepa roku pie aparāta. Nospiedis pogu, viņ� ierūcās: "Kas ir?" - un Olivija atskārta, ka viņ� runā pa iek�ējo telefonu.

-������� Mister Ār�er, ieradies divos trīsdesmit ieplānotais apmeklētājs. - Ilzes balss skanēja tik skaidri, it kā viņa at�rastos tepat līdzās.

-���� Pēc minūtes aicinā�u iek�ā. - Viņ� nospieda arvieno- juma taustiņu. Apskāvusi Seta kaklu un piespiedusi lūpas pie viegli durstīgā zoda, Olivija kļāvās viņam klāt, pat nemanī�dama, ka miesā sāpīgi spie�as rakstāmgalda mala. Viņa spēja domāt tikai par Setu.

Viņas Setu.

Sameklējis Olivijas muti, Sets skūpstīja viņu vēlreiz, tad noslidināja lūpas pār vaigu.

-��� Ko tu saki par kopīgām vakariņām? - viņ� jautāja, pie�spiedis muti Olivijas ausij.

-���� Vai tu aicini mani uz satik�anos? - Tada doma viņu ārkārtīgi aizkustināja. Iet uz satik�anos ar Setu - visos viņu ilgajos pazī�anās gados Olivijai ne reizi nebija ienākusi prā�tā tamlīdzīga doma. Atmetusi galvu, lai varētu ieskatīties vi�ņam sejā, Olivija savilka pieri tēlotā bardzībā. - Man �ķiet, ka tu nesen kaut ko teici par kompānijas politiku attiecībā uz darbinieku neformālajām attiecībām?

-��� Laikam bū�u aizmirsis pateikt, ka uz ģenerāldirekto�ru �ie noteikumi neattiecas. - Viņ� smaidīja. - Nu, kā tad būs ar vakariņām?

-��� Sāra� Hloja� - Kad Sets skatījās uz viņu tā, Olivijai juka domas. Bija tīkami un loģiski atrasties viņa skavās. Oli�vijā, glu�i kā �ampanietī, sāka kūsāt līksme.

-��� Marta parūpēsies par meitenēm. Turklāt mēs nepalik�sim vēlu. Es gribu tevi kaut kur aizvest.

-��� Set� - Olivija mēģināja saglabāt vēsu prātu. Viņu bi�ja pārpludinājusi reibino�a laimes izjūta un atskārta, ka viņa vēlas būt kopā ar �o vīrieti ikvienā savas dzīves brīdī. To�mēr viss nebija tik vienkār�i. - Hlojai varētu nepatikt mū�su� attiecības. Patlaban gan mēs saprotamies itin labi, bet�

-���� Attiecības? Tas ir labs vārds. Man patīk. - Olivija ti�ka apveltīta ar vēl vienu dziļu un dedzīgu skūpstu. Atbildē�dama uz to, viņa gandrīz zaudēja domu pavedienu, tomēr neatlaidās un turpināja savu.

-��� Es uzskatu, ka meiteņu dēļ mums jāizturas pēc iespē�jas apdomīgāk. Man �ķiet�

Atkal iezvanījās telefons. �oreiz runāja Filips. Viņa balss par godu klienta klātbūtnei skanēja līksmi un dzīvespriecī�gi, tomēr sacītais skanēja visai daudznozīmīgi.

-��� Set, draudziņ, ieradies Niko Terezakis.

Olivija zināja, ka minētais kungs ir viens no bagātāka�jiem "Ār�eru jahtu" klientiem, kur� patlaban apsvēra iespēju pasūtīt jaunu jahtu aptuveni desmit miljonu vērtībā.

-���� Es jau eju, - Sets atbildēja un nospieda atvienojuma taustiņu. - Neraizējies par Hloju. Tu viņai patīc. Bet Melo- rija nekad nav patikusi. Hloja teica, ka Melorija pielabino�ties viņai, lai noķertu uz āķa mani.

-��� Hlojai piemīt savas īpatnības, bet viņai ir ari ļoti ass prāts. - Olivija izrāvās no Seta rokām. - Tev laiks ķerties pie darba. Bet man jādodas pēc Sāras un Hlojas. Aprunāsi�mies vēlāk.

-��� Uzgaidi mirklīti. - Iekļāvis Olivijas seju plaukstās, Sets viņu noskūpstīja un pētīgi aplūkoja. Tad plati pasmaidīja. - Tu biji nikna kā pūķis, kad iesoļoji �eit, bet tagad smaidi pār visu seju, acis mirdz, un uz lūpām vairs nav ne grama krāsas. Kā tev �ķiet, ko domās Ilze un Filips?

-���� Visu to ļaunāko, - Olivija novaidējās, atskārtusi, ka viņam taisnība. Viņa ar plaukstām mēģināja saglaust matus un kodīja lūpas, lai lūpu krāsas trūkums nebūtu tik ļoti ma�nāms.

Sets smējās.

-���� Labāk priecājies, ka tagad viņiem būs par ko patenkot.

-��� Kāda laba doma! - Olivija nomurmināja un devās uz durvīm.

Sets sekoja uz pēdām, lai atvērtu viņai durvis.

-���� Papūlies izskatīties tikpat pūcīga, kāda �eit ienāci, - viņ� ķircino�i pa�ukstēja, uzlicis roku uz durvju roktura. - Un neaizmirsti paziņot Kārlam, ka dejas piektdien tiek at�celtas.

Pirms Olivija paguva bilst vārdu, Sets atrāva vaļā dur�vis, un viņa piepe�i jutās kā primadonna pirmizrādē - visu acis bija pievērstas viņai.

Olivija satraukta juta, ka Filipa un Ilzes pētīgie skatieni liek viņai nosarkt. Darbabiedres seja sākumā pauda līdzjū�tību, jo viņai bija �ķitis, ka Olivija saņēmusi no priek�nieka kārtīgu brāzienu, - bet tūdaļ acis pārsteigumā iepletās. Fili�pa skatiens pauda klaju nosodījumu. Viņ� jau vienreiz bija pieķēris abus skūpstāmies, tāpēc dro�i vien nojauta, kas bi�ja norisinājies aiz kabineta durvīm.

Tre�ais cilvēks - melnmatains, melnīgsnējs, ne īpa�i ga�ra auguma vīrietis, kas �ķita piederam pie tiem, kuri piera�du�i, ka visi pakalpīgi lēkā viņiem apkārt, - pārlaida Olivi�jai visnotaļ atzinīgu skatienu.

-��� Niko! - Sets sirsnīgi iesaucās, paiedams garām Olivi�jai, lai paspiestu klientam roku. - Piedod, ka liku tev gai�dīt. Nāc iek�ā un uzmet aci "Atēnas" plāniem. Es uzskatu, ka �ī jahta būs patie�ām iespaidīga�

Visi trīs vīrie�i iegāja Seta kabinetā un aizvēra durvis.

Olivija palika viena ar Ilzi, kas, stāvēdama pie doku�mentu skapja ar aizmirstiem aktu vākiem rokās, joprojām blenza viņā platām acīm un pavērtu muti.

Par laimi, Ilzei pietika takta neko nejautāt.

Paķērusi somiņu un �aketi, Olivija, a�i uzsmaidījusi dar- babiedrei, atvadījās un izsteidzās ārā pa durvīm, lai do^os pēc Sāras un Hlojas.

Sets ieradās mājās neparasti agri - īsi pēc pulksten pie�ciem. Olivija kopā ar septiņām meitenītēm brūnos formas tērpos sēdēja pie virtuves galda un palīdzēja viņām līmēt put�nu barotavas. Viņa bija tērpusies platā, olīvzaļā T kreklā un galīgi novalkātos d�insos, kas dro�i vien drīzumā pārtaps par �ortiem; basās kājas bija ieautas sporta kurpēs. Mati bija uz�sprausti pakausī, mezgls nostiprināts ar zīmuli. Pār seju krita brīvībā paspruku�ās cirtas. No kosmētikas nebija ne miņas, bet pirksti un labais vaigs bija notriepti ar līmi. Ieraugot vir�tuvē ienāku�o Setu, viņai aizrāvās elpa.

Agrāk redzēto ietērpu tagad papildināja arī dzeltenbrū�na, sportiska piegriezuma �akete, un bija vien jāatzīst, ka viņ� atkal izskatās satrieco�i.

Apstājies durvīs, Sets izbrīnīts vēroja �alojo�o meiteņu bariņu, kas sēdēja ap galdu.

-��� Pulciņa nodarbība, - Olivija smaidīdama paskaidroja.

-������� Ak tā. - Viņ� pasmaidīja pretī. �ilbino�i zilas acis, Oli�vija nodomāja, turklāt �ī mute� Viņa apslāpēja vēlē�anos steigties viņam klāt, apmest rokas ap kaklu un skūpstīt smai�dā izliektās lūpas.

Tikai ne bērnu acu priek�ā, viņa sevi aprāja.

-��� Tētis! - Beidzot pacēlusi acis no sava darinājuma, Hlo- ja apsveica viņu ar smaidu. - Tu gan esi agri mājās!

-���� Tā ir. - Pienācis meitai klāt un uzlicis roku viņai uz pleca, Sets aplūkoja viņas roku darbu. - Lieliski, bitīt. Bet kas tas īsti ir?

Meitenes iespurcās par tādu nezinā�anu.

-���� Putnu barotava! - Hloja sa�utusi atbildēja. - Olivija parādīja mums, kā tas darāms. Mēs pārdosim barotavas kar�nevāla laikā.

-���� Ahā. - Sets pamāja ar galvu, it kā patie�ām saprastu, par ko ir runa, lai gan Olivija liktu vai galvu ķīlā, ka viņam par to nav ne jausmas. - Sveika, Sāra.

-��� Sveiks, Set. - Darbodamās ierasti �akli un uzcītīgi, Sā�ra, kas savā darbā bija tikusi vistālāk, izklaidīgi pacēla acis un pēk�ņi atplauka priecīgā smaidā.

-���� Runa ir par skolas Ziemassvētku karnevālu, - Olivija paskaidroja, pieceldamās un noslaucīdama rokas mitrā pa�pīra dvielī. - Mums �ogad būs savs stends.

-���� Mums būs vislabākās pārdodamās mantas, un mēs sa�pelnīsim kaudzi naudas savam pavasara izbraukumam un nometnei, - D�īnija Zīglere lielījās. Viņa bija gara, trausla meitene ar mirdzo�iem, tum�blondiem matiem, kas cirtainā zirgastē �ūpojās pār muguru. Olivija jau zināja, ka D�īnija ir Hlojas labākā draudzene. Tāpat kā Hlojai, arī viņai pie�mita spēcīgs raksturs, tāpēc Sāra viņas klātbūtnē jutās ne�dro�a un nomākta.

-���� Set, vai esi pazīstams ar visām meitenēm? - Olivija it kā starp citu pavaicāja. Patiesību sakot, par to gan bija jā��aubās. Negaidīdama atbildi, viņa pēc kārtas nosauca visus vārdus, papildinādama iepazīstinā�anu ar rokas mājienu.

-����� Keitija Evansa, Tifanija Holta, Mērija Frānsisa Ber�narda, �enona Maknaltija, D�lnija Zīglere. Meitenes, sasvei�cinieties ar misteru Ār�eru.

-��� Sveicināts, mister Ār�er! - atskanēja paklausīgu balsti- ņu koris.

Sets pasmaidīja un pamāja ar galvu. Tad uzlūkoja Oliviju.

-����� Mēs drīz beigsim. Pusse�os viņām atbrauks pakaļ vecāki.

-����� Ak tā. - Seta skatiens pārslīdēja pār Olivijas lūpām. - Kur ir Marta?

-���� Aizbrauca uz pilsētu apciemot meitu. Bū�ot atpakaļ ap se�iem.

-���� Misis Morisone, palīdziet, lūdzu, man pirksti līp pie jumta. - �enonas balstiņa skanēja pavisam �ēlabaini. Olivi�ja devās meitenei palīgā un ar pirkstu galiem izlīdzināja lī�mes slāni. Vēlreiz noslaucīdama rokas papīra dvielī, viņa at�kal sajuta Seta skatienu.

-��� Ie�u pārģērbties. Atgriezī�os pēc brī�a.

-���� Mēs tepat vien būsim, - Olivija smaidīdama atbildē�ja. �ķita, ka patlaban viņa glu�i vienkār�i nespēj nesmaidīt.

-��� Misis Morisone, vai mēs krāsosim barotavas �odien? - Mērija Fransisa vaicāja.

-���� Nē, �odien ne. Vispirms līmei kārtīgi jāno�ūst. Krā�sosim nākamnedēļ. - Sets pa to laiku devās uz durvīm. Oli�vijas skatiens neapzināti sekoja viņam. Tad viņa attapās un papūlējās veltīt visu uzmanību meitenēm un darāmajam dar�bam.

Kad Sets nonāca lejā, barotavas jau rindiņā �uva uz vir�tuves letes, bet meitenes rotaļājās pagalmā. Viņ� bija pārģēr�bies cbtnos biksēs, kas izskatījās gandrīz tikpat nonēsātas kā Olivijas d�insi, un izbalēju�ā d�insu kreklā ar uzrotītām pie�durknēm. Ikdieni�ķais apģērbs lieliski izcēla viņa atlētisko miesasbūvi, bet krekla krāsa paspilgtināja acu ko�o zilumu.

-��� Kur visi paliku�i? - Sets apvaicājās, ienākdams virtuvē.

-����� Ārā. - Olivija mazgāja rokas izlietnē. Pienācis klāt, Sets apvija rokas sievietes viduklim un noskūpstīja viņas kaklu, ko atklāja skatienam vienkār�ais matu mezgls. Pār Olivijas muguru noskrēja karstas tirpas. Noslaucījusi rokas, viņa smaidīdama pagriezās un apskāva vīrieti.

-���� Bet es ta�u nācu jums palīgā, - Sets pasūdzējās, pie�vilkdams pakļāvīgo augumu tuvāk.

-���� Nokavēji, - Olivija murmināja, paceldamās pirkstga�los, lai viņu noskūpstītu. Viņa lūpas bija tik karstas un al�ku pilnas, ka Olivijas ceļgalos pēk�ņi iemetās savāds vājums.

-���� Vai esmu tev teicis, ka labi ir atgriezties mājās pie te�vis? - viņ� nomurmināja mirkli vēlāk.

Atgriezties mājās pie tevis - tas izklausījās brīni�ķīgi, mājīgi un uzticami.

Klusi smaidot, Olivija papurināja galvu.

-���� Tu esi devusi �ai mājai dvēseli, - viņ� teica, skūpstī�dams viņas mutes kaktiņu. - Ja nebūtu tevis, es diezin vai spētu te dzīvot.

Olivija manīja viņa skatienā sāpes.

-���� Ak, Set, es saprotu, cik tev ir grūti, - viņa sacīja, pa�griezdama galvu, lai lūpas atkal varētu sastapties skūpstā. �oreiz skūpsts bija rāms un maigs, īsts mīlo�as un labsirdī�gas sievietes skūpsts. - Mēs visi mīlējām tavu māti, un mums visiem tagad nav viegli. Tomēr es saprotu, ka tev ir vissma�gāk. Kaut manos spēkos būtu remdēt tavas sāpes!

-��� Livij� - Viņ� dziļi ievilka elpu, sajuzdams Olivijas lū�pas aizslīdam pār durstīgo vaigu un pakņudinām ausu ļipi�ņu. Seta krūtis sāka cilāties straujāk, bet rokas cie�āk pie- kļāva sev klāt Olivijas augumu. - Tu proti padzīt sāpes.

Viņa mute bija karsta un prasīga. Pēc.�ā skūpsta abi smagi elpoja. Seta augums spieda Oliviju pret virtuves leti, un bija skaidrs, ka viņa vēlme ir iedegusies.

-�������� Domāju, ka �obrīd mums derētu piebremzēt, - viņ� teica pēc mirkļa, negribīgi atraudamies nost, un atbalstījās pret leti viņai līdzās. Sa�ņaudzis plaukstas ap ieslīpo malu, viņ� uzlūkoja Oliviju. - Man ir lieliska ideja. Ko tu teiktu, ja mēs visi �etri dotos vakariņās uz picēriju?

Lai nomierinātu uzbudinātos jutekļus, Olivija dziļi ie�vilka elpu. Pulss auļoja, ķermenis tirpa un smeldza. Tomēr pārvarēt spējo tieksmi aizvilkt Setu taisnā ceļā uz gultu pa�līdzēja prieks par viņa vēlē�anos sagādāt prieku Sārai un Hlojai. Tēva lomā viņ� guva aizvien lielākus panākumus. Olivija veltīja viņam dzirksto�u smaidu.

-���� Tas izklausās brīni�ķīgi! Meitenes būs sajūsmā. Bet man vispirms jāsakopjas. �ādā izskatā es nekur nevaru rā�dīties.

Seta skatiens pārslīdēja Olivijas augumam, bez vārdiem apliecinādams, ka viņ� uzskata Oliviju par īstu skaistuli. Tas bija skaidri lasāms viņa acīs.

-��� Labi, ej un nomazgā seju un rokas, uzkrāso lūpas, vai kas nu vēl krāsojams, un tūdaļ nāc atpakaļ. Tikai nepārģēr- bies. Man nudien patīk, kā tev pieguļ �ie d�insi.

�oreiz Seta smaids izskatījās drusku me�onīgs. Olivija, nespēdama sev liegt to prieku, pieliekusies uzspieda viņa lū�pām a�u, kvēlu skūpstu un aizskrēja, iekams viņai paguva apvīties Seta rokas.

Kad Sets iznāca pa virtuves durvīm veranda, lai pavē�rotu meiteņu rotaļas, viņa lūpās joprojām kavējās smaids. Nepievērsdami viņam nekādu uzmanību, bērni skraidīja un klaigāja pilnā rīklē. �ivināja putni, cits citu centās pārspēt var�u un kukaiņu kori, gar dzīv�ogu, barību meklēdami, pa�staigājās pāvi. Mīlīgi sildīja vēlās pēcpusdienas saulīte, un Sets satriekts atskārta, ka pēdējā laikā viņam nebija izde�vies papriecāties par dabas skaistumu. Pēc garajām, darbam veltītajām stundām maigais pēcpusdienas starojums, kas zel�tīja Lielās mājas pagalmu, viņam �ķita kaut kas pilnīgi jauns. Ērti iekārtojies mātes iemīļotajā �ūpuļkrēslā, Sets uz mirkli sajuta atgrie�amies zaudējuma sāpes, bet tad apņēmīgi no�vērsa domas tīkamākos ceļos.

Livija. Domas par viņu gan sasildīja, gan iekvēlināja. Kur� gan būtu spējis iedomāties, ka apaļīgā mazulīte, kas bērnībā neatstājās no Seta ne soli, izaugot liela, paņems vi�ņa sirdi?

Tikai ne viņ�. Nemū�am.

Glu�i kā �ī lielā, nolaistā māja, "Ār�eru jahtas", ģime�ne un, taisnību sakot, arī visa Lend�elas pilsētiņa, Livija al�la� bija viens no pavedieniem, kas dabiski un pa�saprotami ieaudās Seta dzīvē. Varbūt tie�i tāpēc viņam vajadzēja tik il�gu laiku, lai atskārstu patiesību - viņ� Liviju mīl, nevis glu��i vienkār�i vēlas iedabūt viņu gultā, lai krietnu brīdi nelaistu no tās ārā.

Paga, paga, viņ� sevi apsauca, kad bija atskārtis �īs do�mas nozīmību. Protams, viņ� mīlēja Liviju. Vienmēr bija vi�ņu mīlējis - gan pirmoreiz ieraugot mazulīti ar apaļajiem vai�dziņiem, gan pēc viņas tracino�ās pārvērtības jutekliskā pusaudzē, gan arī pēc tam. Viņ� bija mīlējis Liviju briesmī�gās ķildas laikā, kam sekoja viņas bēg�ana ar to nelieti Mo- risonu, mīlēja visos viņas prombūtnes gados, mīlēja pēc at�grie�anās Lend�elā. Ta�u bezrūpīgā un aizbildnieciskā lielā brāļa mīlestība, ko tikai laiku pa laikam saduļķoja viens otrs iekāres uzliesmojums, bija pavisam kas cits.

Patlaban visām �īm jūtām bija pievienojies kaut kas no�zīmīgāks. Daudz nozīmīgāks.

Viņ� mīlēja Liviju, bija iemīlējis viņu patiesi, dziļi un kaislīgi.

Doma par dzīvi bez Livijas tuvuma iekala viņu ledainu baiļu va�ās. Tas līdzinātos saules izdzi�anai. Sets vēlējās sa�ņemt pretmīlestību, tikpat iz�ķērdīgi devīgu kā viņas mīles�tība pret Sāru, mīlestība, ko Olivija �ķita gatava veltīt arī Hlojai. Olivija bija vajadzīga gan viņam, gan Hlojai. Livija ar Sāru un viņ� ar Hloju kopā veidotu ģimeni. Nē, tas būtu tikai ģimenes sākums. Jo Livija bija dzimusi, lai būtu māte. Sets nebija sastapis otru tik mīļu un pa�aizliedzīgu sievieti.

Viņ� vēlējās paturēt Liviju uz visiem laikiem.

�ī doma mazliet biedēja. Nestreb karstu, viņ� sevi ap�rāja. Viņam aiz muguras jau bija viena neizdevusies laulī�ba. Viena grandioza kļūda. Līdz �odienai viņ� bija saderi�nāts, lai apprecētos otro reizi. Tātad tā būtu otra kļūda - par laimi, viņ� bija laikā attapies, jo �īs laulības dro�i vien radītu vēl posto�ākas sekas. Tagad Sets bija iemīlējies Livi- jā. Patie�ām iemīlējies. Ar savu pa�reizējo dzīves pieredzi viņ� to saprata diezgan skaidri. �ī mīlestība nebija nedz kļū�da, nedz malds. Ne D�enifera, ne Melorija nebija izraisīju��as viņā �ādas jūtas. Tas bija tikpat skaidrs kā divreiz divi. Tomēr prātīgāk būs nesteidzināt notikumu gaitu.

Tā būs labāk visiem - Sārai un Hlojai, Livijai un viņam pa�am.

Vajadzēja dot visiem laiku pierast pie domas, ka viņi - �etri - ir viena ģimene, un tikai tad parūpēties par formali�tātēm.

Galu galā nebija ta�u nekur jāsteidzas. Nedēļām vai mē�ne�iem te nebija nekādas nozīmes. Viņiem ar Liviju bija pie�tiekami daudz laika.

Ja vien neuzrodas Kāris vai vēl kāds tre�ais. Seta lūpās pazibēja smaids, atceroties savu niknumu, kad Livija bija pa�ziņojusi, ka jaunākais brālēns piektdienas vakarā vedīs vi�ņu uz dejām. Seta pirmā doma bija - tikai pār manu līķi! Bet otrā? Nē, pār Kārla līķi!

Sets vēlējās sev laiku pārdomām, bet gribēja būt dro�s, ka Livija pieder vienīgi viņam. Un to panākt nemaz nebūs grūti, viņ� nodomāja. No �ā brī�a Livija būs ļoti aizņemta gan dienā, gan naktīs. It īpa�i naktīs�

- Resnīt, resnīt, palecies, durvīm cauri izspraucies!

Divreiz atkārtots, bērni�ķīgi ķircino�ais skaitāmpantiņ� apdzēsa Seta tīkamās pārdomas kā auksta ūdens �alts. Satrū�cies viņ� pārlaida skatienu sētaspuses pagalmam un ieraudzī�ja, ka Hloja ar draudzenēm pa nomelnēju�ām virvju kāpnēm uzrāpu�ās lielajā ozolā, kur� auga netālu no puķu dārza un kura zaros Sets zēna gados bija ierīkojis būdu. Nespēdama tikt aug�ā, Sāra neveikli kulstījās pusceļā. Sets redzēja, ka vi�ņa lēnām un apdomīgi mēģina nokļūt atpakaļ uz zemes.

-��� Resnīt, resnīt, palecies�

-����� Stop! - viņ� iesaucās, pielēkdams kājās kā lingas sviests un platiem soļiem steigdamies pie verandas margām. - Sasodīts, tūlīt �urp! Sāra, panāc, lūdzu, �urp. Hloja un pā�rējās draudzenes arī.

Acumirklī iestājās klusums, un meitenes sāka paklau�sīgi rāpties lejā no koka. Pirmā pie Seta pienāca nelaimīgā Sāra. Sarauktu pieri, pār krūtīm sakrustotām rokām, viņ� gaidīja uz lieveņa trepju zemākā pakāpiena. Juzdamās vai�nīgas, ķircinātājas, arī Hloja, cita pēc citas tika lejā pa vir�vju kāpnēm un cie�ā bariņā pienāca klāt. Uz mirkli Setam sagribējās, lai tuvumā būtu Olivija, un viņ� cerīgi pameta skatienu pār plecu, tomēr velti - Oliviju nekur nemanīja. Nekas cits neatlika - vajadzēja tikt galā pa�am saviem spē�kiem.

-���� Ir jau labi, Set. Patie�ām, tam nav nekādas nozīmes, - Sāra murmināja ar cietējas izteiksmi sejā. Raudzīdamies uz nelaimīgo meiteni, Sets juta uzplūstam smacējo�as dusmas. Tā jau mēdz teikt, ka bērni esot cietsirdīgi, bet viņ� nebūs tas, kur� ļaus cietsirdīgi izturēties pret Sāru. Setam viņa pa�tika sava mīļuma un saticīgā rakstura dēļ, ne tikai tāpēc, ka viņa bija Livijas bērns.

-���� Nē, nav vis labi, - viņ� stingri paziņoja, nostādamies uz betonētā celiņa, kas savienoja verandas kāpnes ar ma�ī�nu novietni. Uzlicis rokas Sārai uz pleciem, viņ� pagrieza meiteni ar seju pret pārējām, kuru sejiņas izskatījās mazliet izbiedētas. Kad meiteņu bariņ� bija apstājies pāris soļu at�tālumā, Sets, apveltīdams Hloju ar īpa�i nosodo�u skatienu, mēģināja aizstāvēt Sāru.

-��� Nu tad tā. Es dzirdēju, ka jūs apsaukājat Sāru par res�nuli, - Sets iesāka. Viņ� juta, ka meitenes pleci notrīc, to�mēr piespieda viņu raudzīties savu mocītāju S sejās. Pārējās - viņa pa�a mīļā meitiņa arī -, izskatīdamās pēc dūjiņām, kas ne mu�ai pāri nenodarīs, platām acīm lūkojās viņā.

-���� Pirmā sāka D�īnija, - teica bāla, tum�cirtaina meite�ne, kas pati ari neizskatījās īpa�i kalsna.

Nebūdams īsti pārliecināts, kura ir D�īnija, Sets palai�da �o repliku gar ausīm. Turklāt tas �ķita nebūtiski.

-��� Nav nozīmes tam, kura sāka pirmā, - viņ� skarbi tur�pināja. -Jūs nepelnīti aizvainojāt Sāru. Gribu, lai jūs visas tūdaļ pat viņai atvainojaties.

Smalku, mīlīgu balstiņu koris nomurmināja pieprasītos atvaino�anās vārdus. Sets sa�ķobīja lūpas, intuitīvi nojauz�dams, ka ar atvaino�anos vien �eit nekas nebūs līdzēts.

-��� Labi, bet tagad es gribu, lai jūs sastātos rindā, - viņ� turpināja. - Plecu pie pleca. Tu arī, Sāra. - Viņ� iedro�inā�dams papliķēja meitenei pa plecu.

Kad pavēle bija �ā tā izpildīta, Sets, salicis rokas uz mu�guras, vairākas reizes nostaigāja �urp turp gar nelīdzeno ie�rindu kā īsts ser�ants kareivju apmācībās. Lai gan meitenēm bija at�ķirīga matu krāsa, auguma garums un ķermeņa uz�būve, viņas visas brūnajos formas tērpos izskatījās gau�ām līdzīgas cita citai. Protams, vienīgi Sāra un Hloja ne. Bija redzams, ka meita sāk piktoties, bet visas pārējās, arī Sāra, raudzījās viņā platām, neizpratnes pilnām acīm.

-���� Tu esi visgarākā. - Viņ� pēk�ņi norādīja uz meiteni, kuras brūnie, lāsmojo�ie mati bija sasieti augstā zirgastē.

-��� Ta ir D�īnija, - pakalpīgi ierunājās kāda balstiņa.

Sets nopietni pamāja ar galvu.

-���� D�īnija ir visgarākā, bet tu, - viņ� norādīja uz līdzās stāvo�o meiteni, - esi garāka par savu kaimiņieni. - Tad, no�rādīdams uz ceturto: - Bet viņa ir augumā vismazākā. Ta�gad sastājieties pēc auguma.

Apmulsu�ās meitenes mainījās vietām, līdz bija izpildī�ju�as komandu.

-��� Labi. Tagad pēc kārtas nosauciet savus vārdus, - Sets izrīkoja. - Sāksim ar tevi. - Viņ� norādīja uz garāko meiteni.

-���� D�īnija, - teica pirmā.

-��� �enona, - turpinaja otrā.

-��� Mērija Frānsisa.

-��� Hloja.

-��� Keitija.

-��� Sāra. ,

-��� Tifanija.

-���� Ļoti labi. - Sets vēlreiz pētīgi uzlūkoja meiteņu ierin�du. - Tagad visas izlieciet uz priek�u labo kāju. - Klusi ie- spurkdamās, meitenes paklausīja. Saraucis pieri, Sets pārlai�da skatienu pastiepto pēdu rindai. - Un tagad sastājieties pēc kājas izmēra, no lielākā līdz mazākajam. - Cītīgi samērīda�mas pēdas, meitenes izpildīja arī �o rīkojumu. - Labi, tagad atkal nosauciet savus vārdus.

-��� D�īnija!

-��� Mērija Frānsisa!

-��� �enona!

-��� Keitija!

-��� Sāra!

-��� Hloja!

-��� Tifanija!

-���� Bra�i! - Sets uzlielīja. - Tagad pamēģināsim sastāties pēc matu krāsas - no gai�ākās līdz tum�ākajai.

Meitenes jau spurca pilnā sparā.

Sets norādīja uz pirmo.

-��� Hloja!

-��� Tifanija!

-��� D�īnija!

-��� Keitija!

-��� �enona!

-��� Mērija Frānsisa!

-��� Sāra!

-���� Lieliski! - Sets jutās aizvien dro�āks. - Pamēģināsim vēlreiz. Tagad sastājieties pēc� deguniem. Kurai no jums ir visgarākais deguns?

Salikdamas sejas kopā, lai izmērītu degunus, meitenes smējās jau glu�i nevaldāmi. Kad arī �is uzdevums bija pa�veikts, Sets atkal pamāja ar roku.

-��� D�īnija!

-��� Mērija Frānsisa!

-��� Tifanija!

-��� Keitija!

-��� �enona!

-��� Sāra!

-��� Hloja!

-���� Labi. - Sets saprata, ka pienācis laiks rezumēt �īs dar�bo�anās jēgu. - Jaunās dāmas, es ceru, ka jūs pamanījāt - ikreiz jums vajadzēja mainīt savu vietu ierindā. Da�as ir au�gumā garas, citas mazākas. Da�ām no jums ir liela kāja, ci�tām mazāka. - �ie prātojumi izraisīja atzinīgus spurcienus. - Da�ai labai deguns ir garāks nekā citai. - Smiekli pieņē�mās skaļumā. - Ar to visu es gribu teikt tikai vienu - jūs visas esat ļoti da�ādas. Katra no jums līdzinās sniegpārslai, katra ir savā veidā skaista un neatkārtojama. Ir muļķīgi kā�du ķircināt par garumu, mazliet lielāku pēdu vai drusciņ apaļīgāku augumu, tāpēc negribu, lai turpmāk man būtu jādzird kaut kas tamlīdzīgs. Katrs no mums ar kaut ko at��ķiras no pārējiem. Tāpēc mēs līdzināmies sniegpārslām, ne�vis� - te viņa iedvesma izsīka, - �nevis kartupeļu biez�putrai.

-��� Tet, tas izklausās muļķīgi, - novaidējās Hloja, bet vi�sas pārējās, arī Sāra, līksmi iesmējās.

Sets paraustīja plecus.

-����� Zinu, tomēr jūs sapratāt manu domu. Lai turpmāk vairs nebūtu nekādas ķircinā�anās. Ejiet spēlēties.

Meitenes aizspurdza. Sāra mazliet atpalika.

-��� Paldies, Set, - viņa teica, kautrīgi pasmaidīdama. Tad, izbrīnīdama Setu līdz sirds dziļumiem, a�i un cie�i apskāva viņu. Pirms Sets paguva kaut ko teikt, meitene jau bija aiz- drāzusies pakaļ draudzenēm.

�is apskāviens glu�i vai iecementēja uz visiem laikiem Sāras vietu Seta sirdī. Tapat kā Hloja un Livija, ari Sāra bi�ja kļuvusi par viņa dzīves neatņemamu daļu.

Kopīgās vakariņas pagāja ļoti jautri. Viņi �etratā ieņē�ma atsevi�ķu ni�u picērijā "Guido", kas nesen bija atvērta Vestmeinstrītas veikalu rajonā kādreizējās apavu labo�anas darbnīcas vietā. Restorāna iekārtojums bija askētisks - plast�masas paneļi, linoleja grīdas segums, vienkār�a bāra lete. To�ties picas, ko pa�rocīgi gatavoja Emīlija Mārsdena, kāda "Ār�eru jahtu" darbinieka ceturtā sieva, kura bija-atvērusi �o restorānu un izvēlējusies tam nosaukumu, viņasprāt, pie�tiekami itālisku, bija patie�ām lieliskas.

Tādās pa�ās domās bija vismaz puse pilsētiņas. No sep�tiņiem vakarā telpa bija pārpildīta ar vakariņotāju pulci�ņiem, turklāt daudzi iegriezās, lai nopirktu picas līdzņem��anai. Protams, visi pazina Setu un vairākums - arī Oliviju. Ieturot vakariņas, viņi atņēma neskaitāmus sveicienus un iz�turēja ne mazumu ziņkārīgu skatienu. Seta, Olivijas un abu meiteņu kopīgā maltīte bija gau�ām nevainīgs notikums, bet Lend�elā ikviens pārītis - ja vien tie nebija tuvi radinieki - alla� izraisīja sa�ukstē�anos un baumas. Tā kā Sets bija īpa�s cilvēks pilsētiņas sabiedrībā, bija gaidāms īpa�s tenku vilnis. Tiklīdz pilsētiņas iedzīvotāji uzzinās, ka Sets atsaucis sade�rinā�anos ar Meloriju, baumu strautiņ� pārvērtīsies mutu�ļojo�ā straumē.

Bet �odien par to vēl nav jāraizējas, Olivija atviegloti no�domāja, kad viņa un Sets, iedami ārā, pārmija da�as frāzes ar ziņkārē dego�o vidusskolas direktori �eronu Bi�opu un viņas vīru. Kamēr atsauktā saderinā�anās vēl nebija pla�i zi�nāms fakts, Seta un Olivijas radniecība bija tāds kā vairogs pret ļau�u valodām.

Protams, drīz vien �ī radniecība dos baumotājiem vēl vairāk vielas tenkām.

Olivijai tas nepatika, bet, iedomājusies, ka tā ir sava vei�da nodeva saistībai ar �o lielisko vīrieti, viņa pasmaidīda�ma nosprieda, ka viņa dēļ ir vērts samierināties ar savas per�soniskās dzīves publisku iztirzā�anu.

Kad viņi pārbrauca mājās, Marta jau bija atgriezusies no pilsētiņas un virtuvē tērzēja ar Kītu. Pēc atlido�anas Kīts un Deivids no lidostas bija devu�ies katrs uz savu pusi - Dei- vids braucis uz slimnīcu, lai apraudzītu Lielo D�onu, bet Kīts taisnā ceļā ieradies Lend�elas plantācijā. Pēdējo nedēļu lai�kā Marta un Kīts bija sadraudzēju�ies. Glu�i kā veci armi�jas draugi, viņi mēdza padrūmi jokot, ka pastāvīgie virtu�ves norīkojumi zaldātus ļoti satuvinot�

Pēc tam Olivija, kā parasti, pie virtuves galda pārbau�dīja bērnu mājasdarbus. Abām meitenēm tika doti vienādi uzdevumi, toties viņu darba stils bija pavisam at�ķirīgs. Ap�zinīgā un centīgā Sāra nekavējoties ķērās pie darba un ne�pacēla galvu, iekams nebija visu paveikusi. Gudrā un atta�pīgā, bet gau�ām nedisciplinētā Hloja visu atlika līdz pēdējam brīdim, un vienīgi Seta stingrība spēja piespiest mei�teni izpildīt uzdevumus. Par laimi, �odien bija uzdots maz, un meitenes ar visu tika galā bez īpa�ām grūtībām.

Kad bērni bija pabeigu�i pildīt mājasdarbus, sagatavo�ju�i nākamajā dienā mugurā velkamās drēbes, nomazgāju��ies un aizmigu�i, pulkstenis rādīja desmit vakarā.

Ikdienas rutīna nemaz nav peļama, Olivija nodomāja, ie�kāpdama vannā, - tā pie�ķir ritmu mājas dzīvei, kas pēc Kel- lijas nāves vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Atmiņas par krustmāmiņu uzvēdīja skumjas. Noskaitījusi sirsnīgu lūg�a�nu par miru�ās Kellijas dvēseles mieru, Olivija negaidot no��āvājās. Viņa bija nogurusi. Olivija bija noklausījusies Sāras vakara lūg�anu, nolasījusi meitai nodaļu no grāmatas "Na�miņ� me�ā", apsegusi un ar skūpstu novēlējusi viņai labunak�ti, bet Marta un Sets, sadalot �os pienākumus savā starpā, bija noliku�i gulēt Hloju. Kop� Sārai piederēja kaķēns Smo- kijs, viņa vēlējās aizmigt pati savā nodabā. Līdz �im Olivija alla� bija pagaidījusi, kamēr meitene aizmieg, tāpēc jaunā kār�tība lika skaudri apjaust, ka Sāra vairs nav mazs bērns, ku�ram vajadzīga pastāvīga mātes klātbūtne. Varbūt tie�i tāpēc Olivija, atstādama meiteni uz nakti vienu, ikreiz juta savādu nemieru. Kā gan citādi būtu izskaidrojama pēdējo dienu ur- dīgā vēlē�anās palikt kopā ar meitu līdz pat rītausmai?

Riskēdama kļūt par pārlieku piesardzīgu māti, pēdējā laikā Olivija bija sākusi pāris rei�u naktī doties uz Sāras is�tabu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Kaut arī kop� Kel�lijas nāves vampīriski noskaņotais jāņtārpiņu karalis vairs nebija licis sevi manīt, tomēr�

Domādama par �iem murgainajiem sapņiem, Olivija ik�reiz juta nemieru. Vai tā būtu tikai sagadī�anās, vai arī viņa pati reiz piedzīvojusi kaut ko līdzīgu?

Bet varbūt viņām abām ar meitu piemīt nosliece uz ne�lāgiem sapņiem, Olivija prātoja. Arī viņu pēc atgrie�anās Lend�elā bija regulāri mocījis murgs par mātes nāvi ezerā. Bet varbūt �ejienes gaisotnē ir kaut kas tāds, kas iespaido gan Olivijas, gan Sāras psihi? �ī doma likās itin sakarīga. Galu galā tas �ķita vissaprātīgākais izskaidrojums.

Tiesa gan, �onakt viņa nedomās nedz par saviem, nedz Sāras murgiem. �onakt Olivija domās tikai par Setu.

Pabeigusi mazgāties, viņa no jauna uzkrāsojās, ilgi sukā�ja matus, līdz tie sāka spīdēt, tad iesmar�ojās un apģērbās, uzvilkdama tīrus d�insus un baltu blūzīti. Saposusies viņa kāpa lejā.

Sets bija apsolījies gaidīt dzīvojamā istabā. Olivijas prie�cīgi satraukto seju rotāja smaids.

Ienākusi dzīvojamā istabā, viņa ieraudzīja, ka Sets patie��ām gaida. Tālu izstiepis kājas un aizlicis rokas aiz galvas, viņ�, sēdēdams uz dīvāna, kas bija apvilkts ar ko�dzeltenu mēbeļdrānu, tērzēja ar Deividu, kur� bija iekārtojies padi- lu�ā, bet ērtā ādas klubkrēslā. Otru tādu pa�u krēslu bija aizņēmis Kīts; viņ� apspriedās ar Martu, kas bija piestūmu�si tuvāk savu �ūpuļkrēslu. Televizors bija ieslēgts, tomēr izskatījās, ka nevienu tas neinteresē.

Uzmetot �ai grupiņai skatienu, Olivija neviļus pasmai�dīja. Te tev nu bija tik�anās ar Setu divatā!

Sets bija nodomājis to pa�u un, sastapdams Olivijas skatienu, pasmaidīja no�ēlas pilnu smaidu.

-���� Ā, Olivija, tev zvanīja Kāris. Sakarā ar piektdienu. Atstāju zīmīti virtuvē uz ziņojuma dēļa, - Marta pavēstīja.

Seta smaids acumirklī saskāba un izplēnēja, acis īgni pie- miedzās.

-��� Pateicos, Marta. - Seta izturē�anās vērta Olivijas smai�du vēl platāku. Pats par sevi saprotams, ka viņa grasījās at�teikt Kārlam piektdienas vakarā ieplānoto satik�anos. Tomēr Olivijai darīja prieku Seta netīksme par Kārla zvanu. Tā bi�ja neliels gandarījums par visu, ko Olivija bija izcietusi Melorijas dēļ.

Palūkojusies apkārt, Olivija vilcinājās, prātodama, kur apsēsties un vai vispār vēlas pievienoties pārējiem. Visi krēsli bija aizņemti, bet iekārtoties līdzās Setam nebija glu�i ērti.

Viņu attiecības vēl bija noslēpums. Galu galā tās vēl bija jau�nums arī viņiem pa�iem.

Sets atrisināja neveiklo situāciju, pieceldamies kājās.

-��� Ja tev �ķiet, ka labāk būs pārvietot viņu uz citu slim�nīcu, man nav iebildumu, - Sets teica Deividam. - Tiesa gan, �ārlijs uzskata, ka tā nav visai laba doma.

-��� Bet viņa veselības stāvoklī nav manāma ne mazākā uz�labo�anās, - Deivids iebilda.

-��� Rīt apspriedīsim visu līdz galam. - Pievērsies Olivijai, Sets pasmaidīja. - Vai nevēlies paelpot svaigu gaisu?

Sakautrējusies no pārējo skatieniem, Olivija klusēdama pamāja ar galvu. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Kīts uz�met Deividam daudznozīmīgu skatienu, bet Deivids smalk�jūtīgi pamāj ar galvu. Martas acis pārsteigumā iepletās.

-���� Vēlu visiem labunakti, - iedams nopakaļ Olivijai uz durvīm, Sets pār plecu uzsauca, saņemdams pretī nesaska�nīgu labas nakts vēlējumu kori.

Kad viņi bija izgāju�i verandā un aizvēru�i aiz sevis dur�vis, Olivija dziļi ieelpoja silto, sausser�u aromāta piesātinā�to nakts gaisu. Nostājies līdzās, Sets pasmaidīja.

-��� Vai tu domā, ka viņi patlaban runā par mums?

-��� Nav �aubu.

-��� Tie ir tikai ziediņi, būs vēl arī odziņas.

-��� Zinu.

-��� Vai izturēsi?

Olivija padevīgi paraustīja plecus.

-��� Zinot alternatīvu, �ķiet, ka izturē�u.

-��� Un �ī alternatīva ir�

-����� �atdot tevi Melorijai. - Papurinājusi galvu, Olivija veltīja Setam maigu skatienu. - Neparko. Tāpēc man nav izvēles.

Satvēris aug�pus elkoņiem Olivijas rokas, Sets pagrieza viņu pret sevi. Piemiegto acu skatiens sastapās ar Olivijas acīm, bet lūpu kaktiņos bija manāma tāda kā vīpsnā.

-��� Starp citu, kad runāsi ar Kārlu, noteikti paskaidro ie�meslu, kāpēc jūsu dejas tiek atceltas. Ja viņ� turpinās lo��ņāt tev apkārt, vienā jaukā dienā es viņam iedauzī�u pauri.

Olivija pasmaidīja.

-��� Tu to nedarīsi.

-��� Darī�u gan. Pēdējā mēne�a laikā viņ� trīs reizes dienā vazājas pa galveno biroju, un man apriebies uz to skatīties. Pirms tu sāki strādāt pie mums, viņ� ieradās augstākais divas reizes nedēļā. Kamēr tu viņu nelaidi sev tuvumā, stāvoklis vēl bija daudzmaz cie�ams. Tagad, kad vienreiz esi pateiku�si "jā", viņ� neatkāpsies no tevis ne soli.

-��� Tu esi greizsirdīgs, - Olivija teica, izbrīnījusies pakra�tīdama galvu, un apvija rokas Setam ap kaklu.

-����� Sasodīti trāpīgs secinājums. - Uzlicis plaukstas uz viņas vidukļa, Sets uzlūkoja Oliviju, pievērsdams skatienu viņas lūpām. Tomēr tās nenoskūpstīja, kaut arī Olivija ilgo�jās pēc skūpsta. Pēk�ņi viņ� likās gau�ām satraukts. - Vai gribi iet pastaigāties?

Olivija papurināja galvu.

-��� Ne visai.

-��� Mēs varam pasēdēt un patērzēt tepat verandā.

-���� Varam gan. - Viņas balsī nemanīja ne mazāko entu�ziasmu.

-��� Ko tad tu gribi? - Seta tonī jautās viegla nepacietība.

-���� Ak, es nezinu. Domāju, ka mēs� varētu iet gulēt. - Olivijas skatiens nozibsnīja tumsā.

Sets smaidīja.

-���� Kamēr es visiem spēkiem pūlos tevi aplidot, iedvest atliku�ajā vakara daļā kaut nedaudz romantikas, tev prātā tikai viens - ātrāk iedabūt mani gultā. Būs jāsāk domāt, ka tu mani necieni.

Olivijas rokas, pārslīdēju�as viņa pleciem, atpogāja aug��ējo krekla pogu.

-��� Kā nu ne, briesmīgi cienu. Tomēr �obrīd visvairāk vē�los tevi izģērbt.

-���� Te nu bija! - Seta rokas sakļāvās pār viņas delnām, kas pogāja vaļā otru podziņu, un piespieda tās cie�i pie sa�vām krūtīm. Olivija juta viņa ķermeņa kvēli, kas strāvoja cauri plānajai d�insu drānai. Viņa acis staroja. - Iesim aug�ā.

Reizē pagriezu�ies pret durvīm, abi sastinga, apmainī�damies mulsiem skatieniem.

-��� Viņi ieraudzīs, ka kopā dodamies aug�ā, - Olivija dob�ji izdvesa.

Izlaidis pirkstus caur viņas matiem, Sets apmulsis blen�za aizvērtajās durvīs.

-��� Sasodīts, es jūtos kā dumj� pusaudzis.

-��� Varbūt gribi pamīlēties ma�īnā? - Olivija iespurcās.

-��� Ku�, citādi viņi sadzirdēs. - Satvēris Olivijas roku, Sets aizvilka viņu sev līdzi. - Es zinu, ko darīt.

-Ko?

-���� Mēs uzkāpsim pa ārējām kāpnēm un no galerijas ie- lavīsimies istabā.

-��� Mīļotais, par tavējām nezinu, bet manas durvis vien�mēr ir aizbultētas.

Stāvēdams uz metāla kāpņu pirmā pakāpiena, Sets no aug�as pavērās uz Oliviju.

-���� Kā tu mani nosauci?

Olivija sakautrējās.

-���� Hmm� mīļotais?

Atgriezies pie viņas, Sets satvēra viņas pakausi.

-��� Man patīk �is vārds, - viņ� teica, noskūpstīdams Oli�viju.

Kad Sets atbrīvoja Oliviju no apskāviena, viņai reiba galva.

-��� Ejam. - Sets nepacietīgi vilka viņu līdzi aug�ā pa kāp�nēm un tālāk pa galeriju. - Kur iesim - pie tevis vai pie ma�nis? - viņ� uzsauca pār plecu.

-��� Manas durvis ir aizbultētas. - Olivija klusi atgādinā�ja. Viņas lūpās joprojām dega Seta skūpsts.

-���� Manas ari. - Viņ� parakņājās vienā no piekārtajiem puķu groziem, kuros auga papardes. - Tavējā ir tuvāk, - viņ� izlēma.

-��� Kas tas ir? - Olivija pajautāja, aplūkodama priek�me�tu viņa rokā.

-���� Nagu vīlīte. Man �ķiet, ka tur tā atrodas jau desmi�tiem gadu. Es to izmantoju paretam un vienmēr nolieku at�pakaļ. Tas ir varen parocīgs rīks. Iebā�ot vīlīti starp logu rāmjiem, var dabūt vaļā aizbīdni un bez grūtībām iekļūt mā�jā. - Runādams viņ� demonstrēja savu iemaņu praksē. Bet Oliviju pārņēma �ausmas, atskārstot, ka viņas istabā var viegli iekļūt kur� katrs.

-���� Tu apgalvo, ka �ī mantiņa tur atradusies vienmēr? - Olivija apsūdzot taujāja, kamēr Sets ievilka viņu iek�ā un aizvēra durvis. Dego�ās naktslampiņas gaismā istaba izska�tījās mājīga un aicino�a. - To ta�u var izmantot jebkur�! Gri�bu izmest �o vīli� un nomainīt aizbīdņus pret mūsdienu aiz�dari, ko nevar tik vienkār�i dabūt vaļā! Jau rīt pat!

Iztēlojoties visu, kas varētu notikt, Olivijai asinis sastin�ga dzīslās.

-���� Protams, ja jau tas tevi tā uztrauc, - izklausīdamies mazliet pārsteigts, Sets atbildēja, nolikdams vīlīti uz kumo�des. - Laikam nekad neesmu padomājis par to no sievietes viedokļa. Man tā bija ierasta ērtība - gadījumā, ja atgrie��os mājās vēlu, bet esmu aizmirsis atslēgu.

-��� Tas mani patie�ām uztrauc. - Tomēr Olivijas nemieru jau daļēji kliedēja viņas viduklim apviju�ās Seta rokas. Stip�ras, muskuļotas rokas, tvirts, atlētisks ķermenis. Olivijai pa�tika �īs sajūtas. Kad Seta gai�matainā galva noliecās pār vi�ņas tum�mataino, Olivija pacēla acis. Viņa seja bija tum�i iedegusi, vaibsti spraigi un enerģiski, acu kaktiņos izpleties sīku smaida grumbiņu tīkls. Plata, skaisti veidota mute. Oli�vijas skatiens ceļoja lejup, pakavējās pie apņēmīgā zoda un kolonnai līdzīgā kakla, tad apstājās pie vaļējās krekla ap�kaklītes. Kā caur miglu atgādinājusi sev, ka no pa�a rīta stei�dzami jāpiezvana atslēdzniekam, viņa pastiepa rokas pie at�liku�ajām podziņām.

-��� Tu esi skaista, - Sets teica, kamēr Olivijas pirksti po�gāja vaļā viņa kreklu. Pacēlusi acis, Olivija pamanīja, ka viņ� vairs nesmaida. Cie�ais skatiens, kas bija pievērsts Olivijas sejai, lika viņai notrīsēt. Atpogātais krekls atklāja skatienam muskuļotu torsu, ko bagātīgi klāja zīdaini matiņi.

-��� Tu arī, - viņa no visas sirds atzina, un Seta lūpās ne�viļus pavīdēja smaida ēna.

Olivijas delnas slīdēja pār viņa krūtīm, izbaudot kailās ādas siltumu. Satvēris viņas rokas, Sets piekļāva tās klāt, pie�spiezdams pārtraukt iesākto ceļojumu. Atbildēdams uz Oli�vijas jautājo�o skatienu, viņ� papurināja galvu. Acu dzīlēs staroja kvēle.

-��� Piebremzē, - viņ� teica piesmaku�ā balsī, - citādi viss beigsies pārāk ātri.

-���� Es ta�u teicu, ka gribu tevi izģērbt. - Olivija koķeti ķircinājās, bet viņa skatiens piepe�i lika aizrauties elpai. At�brīvojis Olivijas delnas, viņ� pievilka sev klāt Olivijas au- gurnu, bet viņa, ieslidinājusi rokas zem vaļējā krekla, pie�kļāvās viņam cie�i jo cie�i. Olivija juta, kā saspringst viņa plecu muskuļi. Seta roka, noslīdējusi pār viņas muguru, sa�taustīja caur izvalkātajiem d�insiem pēcpuses apaļumus un spēcīgi piekļāva viņas gurnus savējiem.

Sets skūpstīja viņu.

Turēdamās pie viņa pleciem, Olivija pacēlās pirkstgalos, lai atbildētu �im skūpstam. Tad pasniedzās atpogāt viņa d�insu pogu. Sets aiz�ņaugtu elpu ievaidējās un pacēla Oli�viju uz rokām, lai aiznestu viņu līdz gultai.

-��� Tu esi tik stiprs! - Viņa neslēpa apbrīnu, rotaļīgi vē�dinādama skropstas.

Viņa lūpās iezagās viegls smaids.

-��� Tu esi tik viegla!

Nolaidis Oliviju gultā, Sets nopurināja no pleciem krek�lu. Viņai tika atvēlēts pavisam īss mirklis, lai apbrīnotu �ā auguma vīri�ķīgo skaistumu, un viņ� apgūlās līdzās, ar pla�tajiem pleciem aizsegdams naktslampiņas nespodro gaismu. Nenopūloties ar pogām, Sets pacēla un pārvilka pār Olivi�jas galvu plato, balto blūzi, pa roku galam aizsviezdams ap�ģērba gabalu sānis. Brīdi viņ� nolūkojās skatā, kas pavērās viņa acīm, apbrīnodams krūtis sārtajā, zīdainajā krū�turī, ko Olivija bija uzvilkusi, domādama par Setu.

-���� Skaisti, - viņ� teica un nolieca galvu, lai caur plāno audumu piekļautu lūpas krūtsgaliņam.

Sajuzdama uz miesas viņa mutes valgo karstumu, Oli�vija nodrebēja un ieslidināja pirkstus viņa īsajos, spuraina�jos matos. Pēc brītiņa viņ� pacēla galvu un pasniedzās viņai aiz muguras, lai atāķētu skaisto veļas gabalu. Aizsviedis to sānis, viņ� brītiņu noraudzījās uz viņas krū�u pilnīgajām pus�lodēm, ko greznoja zemeņsārti galiņi.

Tad vēlreiz noliecās pār viņu. Pār piebriedu�o krūtsga- liņu pārslīdēja valga, silta mēle. Nevaldāma vēlme izskrēja caur Olivijas ķermeni kā zibens spēriens. Elsodama Olivija piekjāva viņa galvu cie�āk sev klāt. Paklausīdams neizteik�tajam lūgumam, Sets saņēma krūtsgaliņu mutē, vieglītiņām to kodīdams un sūkādams. Kad mute aizslīdēja pie otras krūts, viņa roka atrada un attaisīja Olivijas d�insu spiedpo�gu. Atvilkdams rāvējslēdzēju, viņ� pacēla galvu un ielūko�jās sievietes sejā. Skatieni uz brīdi sastapās, un tad Olivijas uzmanību atkal piesaistīja viņa roka. Viņa kā apburta vē�roja slaido, bronzas brūno plaukstu ieslīdam zem viņas d�in�su jostas. Pārslīdējusi vēderam, siltā, mazliet raupjā delna nozuda sārtajās bikini biksītēs.

Un tad viņ� brītiņu lika Olivijai mocīties gaidās.

Viņa izliecās mēmā lūgumā, kad maigie pirksti, glāstī�dami melno, zīdaino cirtu trīsstūrīti, kavējās noslīdēt maz�liet zemāk. Viņ� tā rīkojās, kairinādams jauno sievieti, jo ļoti labi zināja, ko viņa vēlas. Daļēji aizkaitināta, daļēji iekvēli�nāta, Olivija atvēra acis un atklāja, ka viņu vēro uzmanīgu acu pāris.

- Set� - Olivija izmisīgi izelsoja viņa vārdu. Atstājot tikko jau�amas nagu pēdas uz tvirtajiem muskuļiem, Olivi�jas pirksti pārslīdēja viņa delmiem.

Un tad bezvārdu lūgums tika izpildīts - noritinot d�in�sus un bikini līdz ceļgaliem, Seta pirksti ieslīdēja starp vi�ņas kājām. Tie uzmeklēja visjutīgākās vietiņas un visbeidzot sasniedza miklo klēpi. Seta skatiens ne mirkli neatrāvās no viņas sejas. Aizvērusi acis, lai paglābtos no �o acu zilās, de�dzino�ās liesmas, Olivija ieķērās palagos un izlieca augumu, itin kā tiekdamās pretī baudai, ko sniedza �ī prasmīgā ro�ka. Piepe�i glāsti aprāvās. Izdvesusi vārgu protestu, Olivija atvēra acis. īsu, bet spriegu mirkli viņu skatieni sastapās, tad Sets, nometis atliku�o apģērbu un aizsviedis sānis Olivijas d�insus, glāstīja viņu ar mēli un lūpām tur, kur tikko bija viņa pirksti.

Kad viņa mute soli pa solim bija veikusi ceļu aug�up pār vēderu un krūtīm, galu galā aprimstot kakla bedrītē, Olivi�ja, kaislē drebēdama un degdama kā ugunīs, apvija kājas ap viņa vidukli. Viņa juta, ka arī Seta rokas un ķermenis dreb aizturētā spriegumā. Un tad iekliedzās, sajuzdama, ka viņ� piepilda viņas iztvīku�o klēpi.

Spēle bija aizmirsta. Sets iekaroja Oliviju dedzīgi un ne- sātīgi, viņa uzstājība izraisīja jaunajā sievietē neprātīgu kvēli. Olivija pacēla gurnus viņam pretī. Pieplakusi Setam ar visu augumu, viņa trīsēja kaislē un, sasniegusi baudas virsotni, izelsoja viņa vārdu.

-���� Livij� - viņ� nostenējās, karsts, milzīgs un ciets pie�pildīdams viņas drebo�o ķermeni. - Ak, Livij�

Tad viņ� nodrebēja un sastinga. Pēc brī�a lielais, nosvī�du�ais ķermenis atslābis palika guļam uz Olivijas auguma. Apvijusi rokas ap vīrie�a muguru, Olivija noskūpstīja viņa plecu un aizvēra acis. Pāris sekun�u laikā viņa bija iegrimu�si dziļā miegā.

-���� Livij! Livij, mosties! Olivija! - Seta balss izrāva viņu no murga, no tumsas, no mēnesnīcas apspīdētā ezera, kurā viņas māte veltīgi cīnījās par savu dzīvību. Olivija vaidēja un svaidījās, sajuzdama kaut ko siltu un elastīgu, un visbei�dzot nostenējās, kad trīso�ajos plakstiņos iecirtās spo�s gais�mas kūlis.

-��� Livij!

Seta balss. �o balsi viņa pazītu starp tūksto� citām. El�sodama, it kā nule pieveikusi maratona distanci, viņa pavē�ra acis �aurā spraudziņā. Pār viņu bija noliecies Sets - gai��ie mati izbu�ināti, vaigus un zodu apēno bārdas rugāji, zilās acis piemiegtas un rai�u aptum�otas. Tie�i viņas acu priek��ā slējās platie pleci un muskuļotās krūtis. Olivija pamanī�ja, ka viņ� atbalstījies uz elkoņa un līdz viduklim apsedzies ar segu. Vēl pēc brītiņa viņa saprata, ka viņi guļ milzīgajā, baldahīna segtajā Olivijas gultā, istabā, kurā agrāk mitinā�jusies Belinda.

Viņi bija mīlēju�ies. Pēc tam Olivija bija iegrimusi mie�gā. Acīmredzot Sets bija apsedzis viņu un aizmidzis viņai blakus. Kad līdz baiļu pārņemtajām smadzenēm nonāca at�skārta, ka viņa nav viena, saspringums pamazām atslāba.

-���� Set� - viņa nomurmināja. Aizvien skaidrāk aptver�dama situāciju, Olivija pamanīja, ka viņi ir kaili. Te pēk�ņi nāsīs iesitās gaisto�a parfīma dvesma. "Baltie pleci". A�i uz�metusi skatienu pulkstenim, Olivija redzēja, ka tas rāda trīs un divdesmit deviņas minūtes.

Sets bija viņu pamodinājis pirms sapņa beigām.

-���� Vai tu jūti �o smar�u? - Olivija pēk�ņi jautāja, pār- laizdama telpai satrauktu skatienu. Istabā dega gaisma. Tel�pa bija skaidri pārskatāma. Tajā nebija nedz citas dzīvas būt�nes, nedz arī rēga. Vienīgi viņi abi.

Un �ī parfīma dvesma.

-���� Kādu smar�u, mazulīt? - Viņa pieri, kas bija izlīdzi�nājusies, atkal aizēnoja raizes. Starp uzacīm ievilkās grum�biņas, un skatiens uzmanīgi pētīja Olivijas seju.

-���� Jebkādu! Ievelc nāsīs gaisu! - No miegainības vairs nebija ne miņas, un Olivija, parāvusies augstāk, atspiedās pret spilveniem un apsedza krūtis ar palagu. Dziļi ieelpoju�si, viņa pārlaida istabai nemierīgu skatienu. Arī Sets paostī�ja gaisu, lai gan raudzījās uz Oliviju tā, it kā viņa piepe�i būtu zaudējusi prātu.

-��� Nu? - Olivija taujāja.

-Jūtu tikai tavas ādas saldo smar�u, - viņ� smaidīdams teica, piebā�ot degunu pie viņas rokas un pārspīlēti cītīgi to paostot. - Ļoti jauka.

-��� Es runāju nopietni. - Viņa uzplik�ķināja pa muskuļo�to plecu, un Sets atliecās. Vēl viens telpai pārlaists skatiens apliecināja acīm redzamo - viņi ar Setu istabā ir vieni. Arī smar�a jau bija pagaisusi.

-������� Un ko, tavuprāt, man vajadzēja saost? - viņ� piesar�dzīgi painteresējās, raudzīdamies apkārt. - Gāzes smaku vai kaut ko tamlīdzīgu?

Olivija nopūtās.

-���� Manas mātes smar�as, - viņa atzinās, saprazdama, ka �āda atbilde izklausās pagalam ērmīga. - Viņa lietoja parfī�mu "Baltie pleci". Es atceros �o aromātu. Ikreiz, kad pamos�tos no murgiem, istabā jūtama �ī smar�a.

Sets labu brīdi neteica ne vārda. Tikai raudzījās viņā pie�miegtām acīm un sarauktu pieri. Tad atlaidās uz spilvena, aizlika roku aiz galvas un vēlreiz uzlūkoja Oliviju.

-���� Tātad tu uzskati, ka pie tevis katru nakti ierodas mā�tes rēgs? - Sets bija trāpījis desmitniekā. Viņ� ļoti labi pazi�na Oliviju.

-Jā. Nē. Nudien nezinu. Bet ko gan lai es domāju? Ma�ni pastāvīgi moka �is murgs, un pamostoties ikreiz sajūtu viņas iemīļotās smar�as.

Tagad nopūtās Sets. Pabāzis roku zem viņas muguras, viņ� pievilka Oliviju sev klāt. Viņa ar prieku ieritinājās Seta azotē, uzlika galvu viņam uz pleca un noguldīja roku uz pla�tajām, siltajām krūtīm. Sets nepaguva ne attapties, kad Oli�vijas kāja bija apvijusi viņa gurnus.

-���� Tagad stāsti, - viņ� uzaicināja. - Ja pareizi saprotu, kop� tā laika, kad pastāstīju tev par mātes pa�nāvību, tevi vajā murgi. Tev nevajadzēja to tik ilgi slēpt.

-���� Patiesībā, - iesāka Olivija, ar pirkstu galiņiem maldī- damās viņa zeltīto matiņu biezoknī, zem kura jautās krū�u muskuļu kontūras, - �is murgs mani vajāja krietni agrāk� pirms es biju kaut ko uzzinājusi par �iem notikumiem. Tas sākās tūlīt pēc atgrie�anās mājās. Un� tas nebūt nav viss. Manos sapņos mātes nāve� nemaz neizskatās pēc pa�nāvī�bas. Drīzāk �ķiet, ka viņu kāds ievelk ūdenī un noslīcina. Ikreiz, kad redzu �o sapni, tajā ir aizvien jaunas un jaunas detaļas, tomēr būtība paliek nemainīga. Tā nav pa�nāvība.

-������� Hmm� - Sets domīgi nodūca, un Olivija iedro�ināta izstāstīja viņam visu - gan par balsīm ezerā, gan par savā�do, gandrīz patoloģisko nevēlē�anos aplūkot mātes fotogrā�fijas, gan arī par seju, kas bija raudzīju�ies viņai pretī no spoguļa tagadējā Sāras guļamistabā. Viņa neaizmirsa neko un, pabeigusi runāt, jutās krietni labāk.

Izskatīdamies domīgs, Sets labu brītiņu klusēja.

-���� Laikam esmu galīgi nojūgusies, vai ne? - viņa jautā�ja, juzdamās jau pavisam mundra. Izstāstot visu Setam, vi�ņa bija novēlusi no sirds smagu akmeni. Tomēr vajadzēja vien atzīt, ka �im mundrumam ir arī cits iemesls - viņa gu�lēja Seta apskāvienos, bija mīlējusies ar Setu, kas tagad uz visiem laikiem piederēja viņai. Olivija bija gatava jebkuram dzīves mestam izaicinājumam.

-���� Es uzskatu, ka neesi nojūgusies, bet ir cietusi tava emociju pasaule, - Sets lēnām teica. - Livij� man �ķiet, ka tev derētu pārrunāt ar kādu to visu.

-��� Bet es ta�u nupat izstāstīju tevi - Olivijas balsī ieska�nējās tikko jau�ams sa�utums.

Sets uzmeta viņai �ķību skatienu.

-��� Es domāju - ar profesionālu psihiatru. Kā jau teicu - mātes nāve tev izvērtās par smagu traumu. Atgrie�anās mā�jās deva impulsu, lai visas gadiem ilgi nomāktās emocijas beidzot izlauztos uz āru.

Olivija brītiņu pārdomāja �os vārdus.

-��� Tavuprāt, tas viss notiek tāpēc?

-��� Manuprāt, ticamāka izskaidrojuma nav.

Olivija uzmeta viņam skatienu.

-��� Vai tev ne�ķiet, ka māte naktīs nāk pie manis, lai kaut kā darītu zināmu, ka viņas nāve nav bijusi pa�nāvība?

Seta mutes kaktiņ� sa�ķobījās greizā smaidā.

-��� Vai tu patie�ām to domā nopietni?

-���� Bet ko tu teiksi par tām smar�ām? Pamostoties pēc �ā sapņa, es tās jūtu ik reizi. Runājot par seju spogulī - esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka tā bija mātes seja, ne�vis manējā.

-��� Livij, bet es nejutu nekādas smar�as. - Seta balss ska�nēja ļoti maigi.

Olivija saviebās.

-��� Tātad tu uzskati, ka tās ir tikai manas iedomas, jā?

-���� Es uzskatu, ka tev vajadzētu aprunāties ar speciālis�tu. Pajautā �ārlijam, viņ� tev ieteiks kādu patie�ām labu psi�hiatru.

-Set?

-���� Hmm?

-��� Es priecājos, ka tu �onakt esi man līdzās. Bija tik bries�mīgi nakti pēc nakts redzēt �o sapni un ikreiz pamosties vienai.

Seta acīs pamirdzēja zobgalība.

-��� Tev vajadzēja mukt pie manis. Simt punktu, ka es ne�būtu tevi patriecis no savas gultas.

Olivija pasmaidīja.

-���� �ēl gan, ka nepamēģināju, tad redzētu, kā tu uz to reaģē.

-��� Mazulīt, par manu reakciju vari ne�aubīties. Esmu vē�lējies iedabūt tevi savā gultā jau kop� tās dienas, kad tev pa�lika septiņpadsmit.

Olivijas delna, kas glāstīja viņa krūtis, pēk�ņi aprima. Atbalstījusi zodu pret plaukstu, viņa platām acīm lūkojās viņā.

-��� Tu ta�u nerunā nopietni.

-���� Es atceros pat tērpu, kas tev bija mugurā pēdējā va�karā, pirms tu aizlaidies no mājām. Ko�sarkana kleita ar �aurām plecu lencītēm un kruzuļotu apak�malu kaut kur virs ceļgaliem. Tavi ci�i un pēcpuse �ajā tērpā izskatījās varen kārdino�i.

-���� Fui, cik vulgāri! - Olivija pa jokam rājās.

-��� Vai zini� pieķerot tevi pinamies ar to no�ēlojamo tipu

Morisonu� pirms mūsu pēdējās saķer�anās, kad dabūju no tevis pļauku�

-��� Piedod, - Olivija izdvesa no�ēlas pilnā balsī.

-��� �man vairāk par visu gribējās pa�am noskūpstīt tevi. Pa�am ievilkt tevi gultā. Es zināju, ka tu guli ar viņu. - Iz�runājot pēdējos vārdus, Seta balss pārtapa zemā rūcienā.

Olivija izbrīnā iepleta acis. Sajūtot viņa skatienu, elpa piepe�i iestrēga krūtīs, pulss strauji paātrinājās.

-���� Kaut tu būtu to darījis! - viņa klusi atzinās. - No�skūpstījis un ievilcis savā gultā. Tajā naktī. Tas mums abiem būtu aiztaupījis veselu vezumu nepatik�nu.

-���� Tolaik man bija divdesmit astoņi, bet tu vēl biji ne�valdāma, septiņpadsmit gadus veca negantniece. Likums mums neaizliegtu būt kopā, toties morāle� Turklāt toreiz tu manī redzēji tikai savu vecāko brāli. Ja es būtu pielicis tev kaut pirkstu, mani varētu uzskatīt par vēl lielāku nelieti nekā tas no�ēlojamais Morisons.

Olivija mirkli raudzījās viņā.

-��� Priecājos, ka beidzot esmu pieaugusi.

Uzraususies viņam virsū, Olivija atbalstīja zodu pret sa�krustotajām rokām. Viņa skatiens uzliesmoja un satumsa.

-��� Es arī.

Tad viņas augumam apvijās Seta rokas; apvēlies otrādi, viņ� uzgūlās Olivijai virsū. Sarunas viņiem vairs nebija prātā.

Nākamajā rītā, no automa�īnas izlaidusi meitenes pie sko�las, Olivija, pēk�ņas iedomas vadīta, nolēma iegriezties pie �ārlija. Galu galā Seta ierosinājums nemaz nebija tik peļams. Viņai bija vajadzīgs gan labs psihiatrs, gan arī hipnozes spe�ciālists. Par spīti Seta loģiskajiem spriedumiem, Olivija sirds dziļumos juta, ka māte pūlas no viņpasaules nosūtīt viņai sva�rīgu vēsti. Varbūt hipnozes speciālistam izdosies ievadīt viņu transa stāvoklī un izdibināt trūksto�o informāciju, ko pamos�toties no sapņa nebija iespējams atcerēties. Olivijai �ķita, ka kaut kur aiz viņas uztveres robe�ām ir kas ļoti svarīgs.

Ja tas tiesa, viņai jāuzzina patiesība.

�ārlija kabinets atradās �itima�as ielā - no ķieģeļiem mūrētā vienstāva ēkā, kas savulaik bijusi ģimenes mājoklis. �ārlijs bija licis nobruģēt mājas priek�u un pakāris pie dur�vīm izkārtni Medicīnas doktors �ārlzs Vp.rnons, kur bija norādītas arī pacientu pieņem�anas stundas. Citādi mājas ār�puse nebija mainījusies.

�ārlija pieņemamās stundas sākās no pusdeviņiem, bet Olivija nosprieda, ka tēvocis jau ieradies darbā, jo mājas priek�ā viņa lieto�anai paredzētajā laukumiņā stāvēja viņa automobilis. Olivija, pārkāpdama satiksmes noteikumus, pa�grieza ma�īnu pretēji brauk�anas virzienam un iestūrēja stāv�vietā. Izkāpusi no braucamā, viņa pieglauda matus un no�gludināja tērpu; Olivijai mugurā bija jauna, zeltainbrūna trikotā�as kleita ar iestrādātu jostiņu un �auru svārku daļu, kas izcēla auguma sievi�ķīgās formas un ko Olivija bija pir�kusi, lai ar savu izskatu sagādātu prieku Setam. Skaļi pie�klauvējusi, Olivija nospieda rokturi un iegāja uzgaidāmajā telpā.

- Tēvoci �ārlij?

Uzgaidāmā telpa bija tuk�a. Olivija nosprieda, ka �ār- lijs dro�i vien ir savā kabinetā mājas tālākajā daļā. Viņa zi�nāja, ka tēvocim patīk ierasties darbā agrāk, lai mierīgi iz�lasītu rīta avīzes. Uz letes, kas atdalīja uzgaidāmo zonu no darba telpām, bija novietots zvaniņ�. Skaļi pa�ķindinājusi to divas reizes, Olivija gaidīja.

Uzgaidāmā telpa bija iekārtota agrākajā dzīvojamā is�tabā, to visai pamatīgi pārveidojot. Sienas bija apvilktas ar gaumīgu, zeltainbrūnu audumu, grīdu sedza pieskaņotas krāsas lāsumains paklājs. Gar sienu rindojās vismaz ducis pelēki polsterētu gai�a koka krēslu. Telpas vidū novietotais kafijas galdiņ� bija nokrauts ar �urnāliem. Savdabīgu akcen�tu gan uzgaidāmajai zonai, gan darba telpām pie�ķīra īpat�nējie dekorējumi; �ārlijs, prasmīgs taksidermists, bija licis lietā �o mākslu, izvietodams savus darinājumus visos iespē�jamos stūros un ni�ās. Olivija attapās, ka nenovērsdamās lū�kojas uz melnā lā�a izbāzni uzgaidāmās telpas kaktā. Izbāz�tais dzīvnieks bija lielāks par Oliviju; ar izplestām priek�ķepām lācis, pacēlies pakaļkājās, izskatījās tik dzīvs, ka Olivija bija spiesta savaldīties, lai neatvirzītos tālāk no zvēra izbā�ņa. Pat lā�a acis �ķita ārkārtīgi dzīvas.

-��� Kas tur ir? Ā, Olivija! - Tēvocis bija tērpies baltā virs�valkā, no krū�kabatas rēgojās laukā pildspalva. �ķita, ka Olivijas apmeklējums viņu patie�ām iepriecina. - Nāc tik iek�ā!

Lai ielaistu Oliviju darba telpās, tēvocis atvēra un pie�turēja letes malā ierīkotās durtiņas. Iedama viņam nopakaļ, Olivija pamanīja uz kartotēkas skapja novietotu kuplastai- nas vāveres izbāzni. Ievedis vie�ņu savā kabinetā, �ārlijs ap�sēdās pie rakstāmgalda un norādīja Olivijai uz pretī novie�toto krēslu. Apsēdusies Olivija attapās, ka platām acīm raugās uz prāvas zivs izbāzni, kas bija piestiprināts pie sie�nas virs �ārlija galvas.

-��� Kā varu būt tev noderīgs, Olivij? - tēvocis apjautājās, atslīgdams krēslā un vērīgi nopētīdams agro apmeklētāju. - Ja pareizi saprotu, �is nav glu�i vienkār�i draudzīgs apcie�mojums?

Olivija papurināja galvu.

-���� Vai atceries, ka es tev stāstīju par saviem nakts mur�giem? Par manas mātes nāvi.

-��� Atceros gan.

-��� Tie atkārtojas. Turklāt kļūst aizvien dzīvāki un reālā�ki. - Olivija paraudzījās tēvocī gandrīz lūdzo�i. - Tēvoci, kas īsti notika tajā naktī?

Neteikdams ne vārda, �ārlijs labu brīdi lūkojās uz vi�ņu. Tad atbalstīja elkoņus uz galda un salika kopā abu ro�ku pirkstus.

-���� Neko daudz tev nevarē�u pastāstīt. Ierados, kad viss jau bija galā. Mēs devāmies meklēt tavu māti, jo D�eimss bija ārkārtīgi noraizējies, neatrazdams sievu mājās. Bija jau vēls, krietni pāri pusnaktij, kaut gan precīzu laiku neatce�ros. Lielais D�ons pamanīja Selīnu ezerā un sāka kliegt pēc palīdzības. Es izvilku tavu māti laukā un mēģināju viņu at�dzīvināt. Tomēr bija par vēlu. Viņa bija mirusi, pirms es iz�cēlu viņu krastā.

-���� Saki, vai viņai mugurā bija gar�, balts naktstērps ar platām me�ģīņu lencēm? - Olivija impulsīvi ievaicājās. Vi�ņa vēlējās pārbaudīt ikvienu uzmācīgā sapņa detaļu.

Uzmanīgi paraudzījies uz Oliviju, tēvocis samirk�ķinā�ja plakstiņus.

-���� Cik atceros� jā, naktstērps biia balts. Gar�, jo apse�dza viņas kājas.

Uz mirkli pievērusi acis, Olivija tās atvēra un pajautāja:

-���� Varbūt tu pamanīji kaut ko� kas ļautu domāt, ka tā nav pa�nāvība?

-���� Piedod, Olivij, neko tādu nespēju atcerēties. Nevarē��u tevi iepriecināt.

Olivija nopūtās.

-��� Tādā gadījumā es vēlos, lai tu sameklē man labu psi�hiatru. Un hipnozes speciālistu arī.

�ārlijs neizpratnē samirk�ķināja acis.

-���� Par psihiatru es nebrīnos - ja jau tevi pastāvīgi no�moka murgi. Bet kādēļ tev nepiecie�ams hipnozes speciālists?

-���� Gribu uzzināt, vai eksistē kaut kādas papildu detaļas, ko es neatceros, kad uztrūkstos no murga. Man visu laiku �ķiet, ka esmu palaidusi garām kaut ko svarīgu. Ceru, ka hipnoze varētu man palīdzēt.

�ārlijs pamāja ar galvu. Tad paņēma piezīmju bloku un izvilka no krū�kabatas pildspalvu. Kaut ko uz�vīkājis, viņ� noplēsa lapiņu un rakstīja uz nākamās.

-����� Ar psihiatru mums nebūs nekādu problēmu. D�onu Holu no Batonrū�as pazīstu jau gadiem ilgi. Kas attiecas uz hipnozes speciālistu� par to jāpadomā. Es tev paziņo�u, kad bū�u atradis kaut ko piemērotu.

-���� Vai tu nevarētu to izdarīt pēc iespējas ātrāk? - Olivi�ja nevēlējās kļūt uzstājīga, tomēr �ajā gadījumā bija vērts pa�steigties. Pazīstot Setu, bija skaidrs - ja Olivija labi drīz ne�nokārtos �o lietu, viņ� ķersies pie tās pats. Tas būtu tie�i viņa stilā.

-���� Apsolu, ka noskaidro�u jautājumu visdrīzākajā laikā. - Pastūmis uz Olivijas pusi aprakstītās papīra lapiņas, �ārlijs piecēlās. - Uzrakstīju tev D�ona Hola telefona numuru; kad zvanīsi, piebilsti, ka to iedevu es. Uz otras lapiņas ir zāļu recepte - tās palīdzēs tev atgūt normālu miegu. Ja nevar pie�veikt murgus vienā ceļā, jāpamēģina kaut kas cits. Patiesī�bu sakot� - viņ� apgāja rakstāmgaldam apkārt, un arī Oli�vija piecēlās, - ��ķiet, ka man pie rokas ir �o zāļu paraugi. Pagaidi ārpusē, lūdzu, es tūdaļ tos iznesī�u.

Olivija paklausīja, un pēc brī�a tēvocis iedeva viņai ma�zu, baltu pudelīti ar dzeltenu etiķeti.

-���� Iedama gulēt, iedzer divas tabletes, tad tevi vairs ne�mocīs nekādi murgi un varbūt psihiatrs nemaz nebūs vaja�dzīgs.

-���� Paldies, tēvoci �ārlij. - Sirsnīgi uzsmaidījusi ārstam, Olivija grasījās izņemt no somas �eku grāmatiņu. Viņ� no�raido�i pamāja ar roku.

-��� Par to neraizējies - tu ta�u piederi pie ģimenes. Tagad ej, kur tev jāiet. Paziņo, vai zāles būs palīdzēju�as.

Olivijai nekas cits neatlika kā vien patencināt tēvoci vēl�reiz, iebāzt zāļu pudelīti somā un braukt uz darbu.

Par laimi, Sets visu rītu bija aizņemts ar klientiem. Oli�vijai bija darba pilnas rokas, bet Sets novērstu viņas domas no darāmā. Piezvanījusi atslēdzniekam par logu aizbīdņu no�maiņu guļamistabās, viņa sēdās pie datora. Sākumā Ilze uz�lūkoja viņu mazliet greizi, bet Olivija neielaidās nekādos pa�skaidrojumos, un drīz vien Ilze �ķita izmetusi no prāta jebkādas aizdomas, ko bija izraisīju�i iepriek�ējās dienas no�tikumi. īsi pirms len�a pārtraukuma kabinetā ienāca kāda sieviete, nesdama augstā stikla vāzē sakārtotu tum�sarkanu ro�u pu�ķi. Olivija un Ilze pārtrauca darbu, lai neslēptā pār�steigumā apbrīnotu krā�ņos ziedus.

-���� Tie domāti jums, misis Morisone, - sieviete mundri teica. Tā bija Dana Pelca, Lend�elas vienīgā puķu veikala īpa�niece, vadītāja un floriste. - Divi du�i manu skaistāko ro�u. Man to gandrīz vai pietrūka. Kur nolikt vāzi?

-��� Uz� mana galda, - Olivija atbildēja, visiem spēkiem cenzdamās apvaldīt emocijas. Protams, ka ziedus bija sūtī�jis Sets, un �ī atskārta sildīja sirdi un sadzina vaigos asinis.

-Jums tie sagādās prieku. - Nolikusi vāzi uz galda, Da�na Pelca uzsmaidīja Olivijai un izgāja pa durvīm. Nelikda�mās zinis par Ilzes izbrīnīto skatienu, Olivija noliecās, lai pa�smar�otu ziedus. Ro�u aromāts bija dievi�ķīgs.

-��� Kas� - iesāka Ilze, ta�u tūdaļ aprāvās, jo telpā ieso�ļoja Kāris, kur� bija uzvilcis pavisam jaunu tum�zilu, spor�tisku �aketi, gai�pelēkas bikses un zilu kreklu ar dzeltenu kaklasaiti. Viņ� bija rūpīgi sasukājis matus, nospodrinājis kurpes līdz mirdzumam - vārdu sakot, bija redzams, ka Kāris savam izskatam veltījis daudz vairāk uzmanības nekā parasti.

Olivijai sametās neomulīgi ap sirdi.

-���� Vai tu saņēmi manu ziņu�? - Ieraudzījis, ka Olivija noliekusies pār ziediem, Kāris aprāva iesākto teikumu. - Skaisti ziedi. i

Olivijai ie�āvās prātā briesmīga doma, ka varbūt rozes atsūtījis Kāris. Tomēr skatiens, ko viņ� veltīja krā�ņajai bu�ķetei, par to neliecināja. Olivija atvēra ziediem pievienoto kartīti. Tajā bija rakstīts: Es tevi mīlu. Sets.

Olivija apslāpēja atvieglotu nopūtu.

-���� Pateicos, - viņa teica Kārlam. Ilze lūkojās uz Oliviju ar neslēptu ziņkāri.

-��� Nu, kā tad paliek ar piektdienu? - Kāris vaicāja. - Ie�brauk�u pēc tevis ap se�iem, tad mēs Batonrū�ā paēdīsim pusdienas un dosimies uz�

Purinādama galvu, Olivija pārtrauca viņu:

-��� Kāri, es nevaru.

Viņ� sarauca pieri.

-��� Kāpēc? Man �ķita, ka mums kopā bija jautri.

Olivija dziļi ievilka elpu.

-��� Jā, tikai� es satiekos ar citu vīrieti.

Grumbas Kārla pierē kļuva aizvien dziļākas.

-���� Ar citu? Kop� vakardienas? Ar ko? - Viņa aizdomu pilnais skatiens pievērsās krā�ņajām rozēm.

Ar acs kaktiņu Olivija manīja, ka Ilzes izbrīns aug au�gumā.

-���� �im rītam pietiks strādāt. - Iznācis pa sava kabineta durvīm, Sets apstājās un pēc kārtas uzlūkoja Oliviju, Kārlu un ro�u pu�ķi, tad atkal pievērsās Olivijai. Ģērbies labi pa��ūtā tum�zilā uzvalkā un baltā kreklā, ar sarkanu kaklasai�ti, Sets izskatījās tik stalts un glīts, ka Olivijas sirds acumir�klī sāka pukstēt straujāk. Sastopot viņa skatienu, Olivija, nespēdama noturēties, uzsmaidīja viņam platu smaidu. Vel�tījis Olivijai atbildes smaidu, Sets ar redzamu nepatiku uz�lūkoja Kārlu.

-���� Tas esi tu! - naidīgi raudzīdamies uz Setu, iesaucās Kāris. - Nemēģini noliegt!

-���� Par ko tu runā? - Skatienā, ko Sets uzmeta brālēnam, nebija ne miņas no siltām un radnieciskām jūtām.

-Tu esi tas, kur� mēģina pavest Oliviju! Tas ir zemiski! Ļoti zemiski! Nekad nebūtu ticējis, ka tu esi uz kaut ko tā�du spējīgs! Melorija� - �ķita, ka Kāris glu�i vai aizrijas no sa�utuma. Viņa sejā vīdēja neslēpts nicinājums.

Olivija dro�ības dēļ iznāca telpas vidū starp abiem vī�rie�iem - ja nu kāds no viņiem pēk�ņi zaudē pa�kontroli? Brīdino�i purinādama galvu, viņa paraudzījās uz Setu, kur� saviebies pievērsās Kārlam, pie viena uzmezdams skatienu arī Ilzei, kuras acis bija iepletu�ās apaļas kā apak�tases.

-���� Nu labi, - viņ� iesāka, pēc kārtas uzlūkodams gan Il�zi, gan Kārlu, - tagad paklausieties. Lai beidzot būtu miers, jūs abi drīkstat izbazūnēt �o jaunumu visai kompānijai un visai Lend�elai. Mēs ar Meloriju esam atsauku�i saderinā��anos. Es satiekos ar Oliviju. Punkts.

Kārla skatiens pievērsās Olivijai.

-��� Tu satiecies ar Setu?

Olivija pamāja ar galvu.

-��� Tas ir jauki. - Sprie�ot pēc Kārla balss, viņam tas ne�maz nelikās jauki, tomēr tādējādi viņ� vismaz saglabāja pa��cieņu. - Tu vari satikties, ar ko vien tev tīk. - Setam veltī�tais skatiens joprojām bija kareivīgs. - A�i nostrādāts, brālēn. - Apgriezies uz papē�a, viņ� nozuda aiz durvīm.

Olivijas aizturētā elpa izlauzās garā nopūtā. Viņas ska�tiens sastapās ar Seta acīm.

-��� Len�a pārtraukumā man jāaizbrauc uz Batonrū�u ap�raudzīt Lielo D�onu, - Sets teica, it kā nekas nebūtu noti�cis. - Vai gribi doties man līdzi?

-��� Labprāt.

Sets pamāja ar galvu.

-���� Pēc minūtes brauksim. - Iegājis savā kabinetā, viņ� aizvēra durvis.

Ilze paraudzījās uz Oliviju.

-��� Paskat tik! - viņa iesaucās.

Olivija padevās.

-��� Esmu pēc viņa kā jukusi, - viņa atzinās. - Vai to var redzēt?

-����� Kā ieslēgtu starmeti tunelī. - Ilze sasita plaukstas. - Es tā priecājos par tevi! Man vienmēr �ķita, ka viņ� ir par daudz labs �ai Melorijai!

Kabineta durvis atvērās, un Ilze acumirklī pievērsās kar�totēkai. Tomēr viņa pamanījās pār plecu uzsmaidīt Olivijai, pirms viņa kopā ar Setu bija nozudusi aiz durvīm.

Kad Olivija bija sākusi lasfr prihkSA grāmatas "Namiņ� me�ā" kārtējo ikvakara nodaļu, pie aizvērtajām Sāras gu�ļamistabas durvīm atskanēja klauvējiens. Viņa apmainījās ar meitu a�iem skatieniem un, nolikusi atvērto grāmatu gultā ar vākiem uz aug�u, devās paskatīties.

Aiz durvīm stāvēja Sets. Viņi bija �ķīru�ies aptuveni pirms stundas, kad Sets bija palicis virtuvē, pūlēdamies ie�dzīt Hlojas iecirtīgajā galviņā reizrēķina tabulu. Sāra bija pa�guvusi to iemācīties skolas brīvstundu laikā, tāpēc Olivija bija atstājusi tēvu ar meitu divatā un uzvedu�i Sāru aug�ā. Terpies ierastajās haki krāsas biksēs un baltā T kreklā, Sets izskatījās paguris un noraizējies. Olivija silti uzsmaidīja vi�ņam.

- Piedod, ka iztraucēju. - Viņ� pasmaidīja pretī un pār Olivijas plecu palūkojās uz Sāru, kas gulēja gultiņā ar ka�ķēnu Smokiju līdzās. - Sveika, Sāra. - Tad, pazeminājis balsi, vērsās pie Olivijas: - Iznāc uz mirkli gaitenī.

Apsolījusi Sārai, ka tūdaļ atgriezīsies, Olivija izgāja ārā un pievēra aiz sevis durvis.

Noglāstījis Olivijas kaklu, Sets uzspieda viņas lūpām a�u skūpstu.

-��� Man tikko piezvanīja no slimnīcas, - viņ� teica. - Lie�lajam D�onam sāku�ās elpo�anas grūtības, tādēļ man jādo�das turp. Deivids jau ir slimnīcā, un Belinda arī dodas turp.

-���� Ak dievs! - Olivija izsaucās, satverdama viņa roku. - Vai nevēlies, lai braucu tev līdzi?

Sets papurināja galvu.

-��� Nē, labāk būs, ja paliksi kopā ar bērniem. Es gribēju tevi pabrīdināt, lai tu zinātu, kur esmu palicis.

Olivijas smaids un skatiens bija maiguma pilns.

-��� Es skum�u pēc tevis.

Seta skatiens pārslīdēja viņas sejai.

-��� Un ko tu sacītu, ja atgrie�oties es taisnā ceļā dotos uz tavu gultu?

Viņas smaids kļuva platāks.

-��� Tā ir ļoti laba doma.

-��� Livij� - Tā arī nepateicis līdz galam, ko bija grasījies teikt, Sets noliecās un vēlreiz uzspieda viņas lūpām a�u un cie�u skūpstu. - Redzēsimies vēlāk, - viņ� noteica un devās uz kāpņu pusi.

Iegājusi atpakaļ istabā, Olivija acumirklī jutās kā no�kļuvusi zem mikroskopa - viņu pētīja vērīgais, visu redzo��ais meitas skatiens.

-��� Mamm, - viņa iesāka, pirms vēl Olivija bija piegājusi pie gultas, - tev patīk Sets, vai ne?

Olivija pārsteigta uzlūkoja meitu.

-��� Protams, patīk. Kāpēc lai nepatiktu?

-��� Mamm! - Sāras balstiņa skanēja pārmeto�i. - Es do�māju - patīk pa īstam. Kā pui�i patīk meitenēm - kaut kā tamlīdzīgi.

-������� Sāra� - Olivija iesāka, bet tad nolēma teikt patiesī�bu. - Jā, man �ķiet, ka tie�ām patīk. Vai tu negribi, ka mēs satiekamies?

Sāra papurināja galviņu.

-���� Man ari viņ� patīk. Tikai� vai tu grasies precēties ar viņu?

Olivijas acis izbrīnā iepletās. Tik tālu viņa nebija atļā�vusies aizdomāties.

-��� Par precē�anos nav bijis nekādu runu.

Sāra novaibstījās.

-��� Ja jūs abi apprecēsieties, vai mēs ar Hloju kļūsim mā�sas?

-���� Pagaidām es par to nedomātu, jo Sets nav lūdzis ma�ni kļūt par viņa sievu.

-��� Bet ja nu tomēr�?

Olivija nopūtās.

-��� Laikam gan.

-��� Hloja ari tā teica.

-����� Hloja teica, ka jūs kļūsiet māsas, ja es ar viņas tēti apprecē�os? - Olivija platām acīm lūkojās uz meitu. - Vai viņa domā, ka mēs grasāmies precēties?

Sāra paraustīja plecus.

-��� Jā, viņa apgalvoja, ka tādā gadījumā viņa bū�ot vecā�kā māsa un man vajadzē�ot darīt visu, ko viņa liek, tāpēc man vajagot jau laikus radināties pie �īs domas. Garajā starpbrīdī viņa gribēja lēkāt pār auklu, un bija vajadzīgs auk�las turētājs, bet es negribēju turēt.

-����� Sāra� - Apsēdusies uz gultas malas, Olivija nopietni uzlūkoja meitu. - Pagaidām mēs ar Setu esam tuvi draugi. Ja nolemsim precēties - ievēro, ka es saku "ja", - mēs to noteikti pateiksim jums abām ar Hloju. Un tad itin visu iz�lemsim kopā. Norunāts?

-���� Norunāts, - Sāra atbildēja. - Pret Setu man nav ne�kādu iebildumu, bet par Hloju vēl jāpadomā.

-��� Nav vērts uztraukties pirms laika, - Olivija pamācīja un paņēma grāmatu, lai turpinātu pārtraukto lasī�anu.

Kad viņa bija beigusi rosīties - nomazgājusies, uzvilku�si savu skaistāko sārta neilona naktskreklu ar burvīgi dziļu izgriezumu un īsām, kuplām piedurknēm, kā arī ielūkoju�sies Sāras guļamistabā, lai pārbaudītu, vai meita aizmigusi, - pulkstenis bija pāri vienpadsmitiem. Sets vēl nebija atgrie�zies - jo citādi viņ� būtu atnācis pie Olivijas -, un viņa pie�pe�i sajutās vientuļa. Vai nav brīnums, viņa pie sevis domā�ja, ka cilvēks tik ātri pierod pie labā - lai�oties miegā, viņ� grib sajust mīļu roku apskāvienu, saklausīt elpu sev pie auss, ieritināties blakus guļo�ā ķermeņa siltumā�

Viņa ir tik ļoti iemīlējusies Setā, ka tas jau �ķiet teju vai smieklīgi, Olivija sprieda, sevī smaidīdama. Ieslīgstot mie�gā, viņas lūpās joprojām kavējās smaids.

Pēc kāda laika Oliviju pamodināja durvju vēr�anās trok�snis. Viņa nesaprata, vai pagāju�as stundas vai tikai minū�tes. Sets klusām ielavījās iek�ā, tum�ajā istabā atgādinādams milzīgu ēnu, un piesardzīgi aizvēra durvis, pūlēdamies ne- pamodināt Oliviju. Viņa pameta skatienu pulkstenī. Tas rā�dīja divdesmit divas minūtes pāri vieniem.

-���� Sveiks, - Olivija miegaini nomurmināja, pagriezda�mās, lai uzsmaidītu viņam. Sets uz mirkli sastinga, tad bez mazākā brīdinājuma veikli kā gorilla uzmetās viņai virsū. Olivija mēģināja iekliegties, bet viņ� sāpīgi sagrāba jauno sie�vieti aiz matiem, parāva viņas galvu atpakaļ un iegrūda se�jā mitru, pretīgi smirdo�u lupatu.

Tas nav Sets! Tas nav Sets!

Pūlēdamās atbrīvoties no uzbrucēja tvēriena, Olivija lo�cīdamās un rīstīdamās �ausmās atskārta, ka to visu kādreiz jau piedzīvojusi.

Viņa atcerējās. Tagad viņa visu atcerējās. Atcerējās, ka tika kaut kur stiepta, cie�i savīstīta kā mūmija, nespēdama pakustēties, gandrīz nespēdama paelpot. Viņa atcerējās stin�dzino�o baiļu gar�u mutē - pretīgu zāļu gar�u, no kuras pār muguru skrēja ledainas �ausmu trīsas. Viņa atcerējās, ka ti�ka iebāzta maisā, atcerējās attālās nakts skaņas, kas tik tik�ko bija dzirdamas caur apsējiem, kuros bija ievīstīta galva, atcerējās smagu vīrie�a elpu.

Viņa atcerējās visu. Ak dievs!

Tis bija noticis pirms daudziem, daudziem gadiem, kad Olivija vēl bija maza meitene, mazāka par Sāru. Nakts vi�dū kāds bija ienācis viņas guļamistabā, miegā sagrābis viņu un uzspiedis sejai mitru, smirdo�u lupatu. Viņa bija zaudē�jusi samaņu, bet attapdamās sadzirdējusi sievietes klie�dzienus.

Kliedza viņas māte. Olivija iztēlē dzirdēja �os kliedzie�nus tik skaidri, it kā tie atskanētu �o pa�u brīdi. Mazā Oli�vija, atmozdamās no nemaņas tādā kā audekla maisā, tū�daļ bija saklausījusi mātes kliedzienus. Izķepurojusies no maisa, viņa ieraudzīja, ka māte ezera krastā cīnās ar kādu vīrieti. Pa�ā Rēgu ezera krastā. Spīdēja mēness, mezdams pār tum�ajiem ūdeņiem gai�u celiņu, kas atgādināja balto svīt�ru pār skunksa muguru. Nakts bija karsta un spiedīga, sisi�nāja kukaiņu koris, pilnā sparā stabulēja kokuvardes, virs ūdeņiem kā kaulaini pirksti snaicījās miglas strēles.

Viņa mēģināja piecelties, lai dotos pie mātes, lai viņai palīdzētu, bet ceļgali ļodzījās un kājas nespēja noturēt au�guma svaru. Galva �ķita dīvaini viegla, toties kuņģī griezās nelabums un gribējās vemt.

Piepe�i mātes kliedzieni aprāvās, it kā būtu nogriezta skaņa. Olivija bija pacēlusi galvu un ieraudzījusi, ka māte ievilkta līdz viduklim ezerā un vīrietis tur viņas galvu zem ūdens, un mātes tum�ie mati izplūst pa ūdens virsmu kā naf�tas plankums.

Viņ� darīja pāri mātei.

Olivijai bija jādodas glābt māti. Pieķērusies pie nolīku- �ajiem koku zariem, viņa pietrausās kājās tie�i tajā brīdī, kad mātes seja iznira no ūdens. Viņa elsoja un klepoja; �ķita, ka viņai izdevies izrauties, jo, izstiepusi rokas, viņa pagriezās pret krastu, lai mēģinātu tikt laukā.

Māte ieraudzīja Oliviju stāvam zem krastā augo�ajiem kokiem un sāka kliegt. Bēdz projām, Olivij! Skrien! Bēdz projām! Bēdz! Bet tad vīrietis no jauna sagrāba māti aiz vi�dukļa un vilka atpakaļ ezerā, un viņas kliedzieni pārtapa burbuļojo�os gārdzienos, jo mātes galva atkal bija pabāzta zem ūdens.

Skrien projām! Bēdz! Bēdz projām! Ausīs joprojām at�balsojās mātes kliedzieni; Olivija pagriezās un skrēja, parei�zāk, grīļojās starp kokiem, līdz sasniedza taku, kur pagrie�zās atpakaļ, lai vēlreiz palūkotos uz māti.

Viņa bija ezera vidū ar seju pret krastu, ieplestās acis �ausmu pilnas, mute pavērusies kliedzienā. Mātei mugurā bija baltais naktskrekls ar platām me�ģīņu lencēm, kur� Oli�vijai tā patika, un viņa stiepa rokas pret krastu, itin kā ce�rēdama izrauties no ūdens gūsta. Tad viņai līdzās iznira vī�rietis, kas sagrāba māti ap vidukli un reizē ar viņu pazuda zem ūdens.

Pēdējais, ko Olivija saskatīja, bija mātes roka, kura ar izplestiem pirkstiem stiepās ārā no ūdens. Pēc tam nozuda arī tā.

Viņa pagriezās un klumburoja pa kokiem apaugu�o ta�ciņu uz Lielās mājas pusi. Galva dūca, mocīja nelabums un drausmīgas bailes. Olivija zināja, ka briesmonis dzenas vi�ņai pakaļ. Viņ� sagrābs Oliviju un ievilks ezerā tāpat kā māti�

Viņ� jau bija pavisam tuvu - slapj�, elsojo�s, pastieptām rokām gatavs sagrābt Oliviju. Viņa dzirdēja duno�os soļus, smago elpu, bet saklausīja arī balsis, kas atskanēja no Lie�lās mājas puses. Olivija iekliedzās, bet viņas kliedziens at�gādināja vārgu pīkstienu. Tad viņa juta sāpīgu belzienu pa pakausi.

Olivija atjēdzās, kad bija pagāju�as vairākas dienas. Mā�te bija mirusi, un tēvocis �ārlijs ārstēja viņu no pārdzīvotā �oka un pārrunāja ar meiteni baismīgos murgus, kas vajāja viņu vai ik nakti.

Kad Olivija atkopās, izrādījās, ka dzīve Lend�elas plan�tācijā rit ierastajā gaitā. Diena sekoja dienai, mēnesis mē�nesim - un tā pagāja gadi. Olivija neko neatcerējās. Baisās atmiņas bija nogrimu�as apziņas dzīlēs. Tomēr atgrie�anās Lend�elā bija izprovocējusi viņas zemapziņu - un atmiņā pa�mazām atgriezās aizmirstie tēli un izjūtas.

Kā gan tas iespējams, ka viņa to visu piedzīvo vēlreiz? Sapnis pārvērtās konkrētās atmiņās, kas sabiezēja tik blīvas, ka piespieda darboties prātu. Olivija saprata, ka tas, kas no�tiek patlaban, nav nedz pagātnes atmiņu uzplaiksnījums, nedz sapnis. Viņa bija sazāļota, izvilkta no gultas, sasieta un satīta tā, ka nespēja pakustēties. Mutē bija iebāzts vīk�ķis. Redzēt neko nevarēja, jo ap galvu kaut kas bija apsiets, tā�pēc vajadzēja likt lietā citas maņas. Viņu kāds nesa, pārme�tis pār plecu. Viņa juta, ka vēders spie�as pret nesēja mus�kulatūru. Acīmredzot viņu stiepa kāds vīrietis. Olivijas galva, viegli �ūpodamās soļu ritmā, karājās pār nolaupītāja muguru. Viņ� bija cie�i sa�ņaudzis viņas aug�stilbus un pa�celes. Bija manāms, ka uzbrucējs smagi cīnās uz priek�u ar savu nastu. Viņa dzirdēja svelpjo�o, saraustīto elpu, juta, ka soļi kļūst aizvien lēnāki. Bagātīgajiem nakts aromātiem klāt jaucās tik tikko jau�ama sviedru un zāļu smaka. Viņ� bija nogājis no grantētā celiņa, un skaļo grants �irkstoņu nomai�nīja klusa zāles �vīkstoņa.

Kurp viņu nes?

Olivija apzinājās, ka nespētu atsvabināties, pat ja mē�ģinātu cīnīties. Ar gribas piepūli piespiedusi sevi atslābinā�ties, viņa izlikās, ka joprojām ir bezsamaņā.

Tad viņai ie�āvās prātā baismīga doma - ja nu uzbru�cējs nolēmis viņu noslīcināt ezerā?

Olivijai nekas cits neatlika kā vien saglabāt mieru un nekrist panikā, ļengani karāties uzbrucējam pār plecu un censties elpot pavisam rāmi. Nopratis, ka Olivija atguvusi samaņu, viņ� visādā ziņā mēģinātu to laupīt vēlreiz, tādējā�di iznīcinādams viņas pēdējo cerību uz izglāb�anos.

Ieelpa. Izelpa. Atslābināties.

Tad Olivija saklausīja griezīgu, metālisku �irkstoņu, un ļaundaris ar visu ne�ļavu pagriezās sāniski, it kā pūlēdamies iespraukties pa �auri pavērtām durvīm. Olivijas galva negai�dīti atsitās pret kaut ko cietu, un viņa nesavaldījusies izdve�sa klusu vaidu. Viņ� to sadzirdēja.

- Ahā, tātad tu esi pamodusies, - teica pazīstama, tik �ausmino�i pazīstama balss, ka Olivija nespēja ticēt savām ausīm līdz mirklim, kad nolaupītājs bija nolicis viņu uz cie�tas, slidenas virsmas un norāvis no viņas sejas apsēju.

Sets bija noguris, tik noguris, ka gandrīz nespēja uzkāpt otrajā stāvā. Katra pakāpiena pievārē�ana prasīja neiedomā�jamas pūles. Ja aug�ā siltā, mīkstā gultā negaidītu Olivija, Sets prātoja ar gurdu smaidu sejā, viņ� nebūtu ticis tālāk par dzīvojamās istabas dīvānu.

Doma par Oliviju, kas gaida viņu, bija pietiekami spē�cīgs stimuls, un viņ� pieveica pēdējos pakāpienus.

Sets dosies uz Olivijas istabu, nometīs drēbes, iekritīs gultā un, cie�i apskāvis viņu, nogulēs līdz pa�am rītam. Jā, viņ� jutās tik noguris, ka �onakt nespēja domāt par mīlē�a- nos. Acīmredzot pēdējo divu nedēļu notikumi paņēmu�i vi�sus spēkus, viņ� nosprieda, piepe�i juzdamies kā samalts.

Mātes nāve viņam bija trieciens, no kura viņ� diezin vai kādreiz attapsies. �ī sāpe pavadīs viņu visu mū�u. Ja nebū�tu Olivijas, Sets �o da�u nedēļu laikā nebūtu ne aci aizvēris.

Olivija bija viņa osta vētru plosītā okeānā. Silts patvē�rums aukstā ziemas naktī. Un visi citi neiedomājami poētis�kie salīdzinājumi, ko viņam nekad nebija pieticis muļķības izteikt skaļi.

Tā vien �ķita, ka arī Lielais D�ons grasās pamest �o pa�sauli. Setam vienmēr bija licies, ka vecais vīrs ir pārāk spī�tīgs un stūrgalvīgs, lai tā vienkār�i ņemtu un nomirtu. �īs nakts krīzi bija izraisīju�i nepareizi medikamenti - to bija atklājis Deivida uzaicinātais, jaunais ārstējo�ais ārsts. Par lai�mi, tie�as briesmas Lielā D�ona dzīvībai nedraudēja, jo ju�ceklis ar aplamajām zālēm bija pamanīts laikus. �ārlijam nebija patikusi ideja par ārsta nomaiņu. �onakt slimnīcā viņ� nebija redzēts. Setam bija jāatzīst - ja �ārlijs pieļauj tādas kļūdas, labāk uzticēt Lielā D�ona ārstē�anu citam.

Lielā D�ona nāve būs smags trieciens Ār�eru dzimtai, it īpa�i, ja tā sekos tik drīz pēc Kellijas aizie�anas.

Vienīgā iespēja pārdzīvot visas nelaimes - cie�i jo cie�i apskaut Liviju.

Sasniedzis viņas istabu, Sets nospieda rokturi un iegāja iek�ā. Kā parasti, mājas otrais stāvs grima piķa melnā tum�sā, vienīgi elektroniskā pulksteņa zaļganā atblāzma ļāva sa�skatīt gultas aprises.

Pulkstenis rādīja viens un piecdesmit deviņas minūtes. Gulta �ķita tuk�a.

-��� Livij? - Sets jautājo�i pasauca. Atbildes nebija.

Sākdams uztraukties, viņ� sataustīja slēdzi un iededza

griestu lustru.

Gulta bija tuk�a, kaut arī tajā bija gulēts. Istabā nevie�na nebija. Stiklotās durvis ciet.

-��� Livij? - viņ� pasauca skaļāk.

Viņa dro�i vien ir pie Sāras.

Sets steidzās uz blakusistabu. Tajā dega nespodra nakts- lampiņa, ko Olivija ļāva atstāt ieslēgtu visu nakti. Pat neie�slēdzot aug�ējo gaismu, bija redzams, ka arī Sāras gulta ir tuk�a.

Gultas veļa bija nomesta uz grīdas, it kā steigā kāds būtu atsviedis to sānis. Tā nebūtu rīkojusies nedz Olivija, Sāra.

Sāras pelēkais kaķēns, kura vārdu Sets nespēja atcerē�ties, ieskrēja no gaiteņa istabā un ielēca gultā.

Sāra vienmēr aizmiga ar �o kaķēnu līdzās. Viņ� bija re�dzējis dzīvnieciņu, kad ienāca pavēstīt Olivijai par braucie�nu uz Batonrū�u.

Setam asinis sastinga dzīslās. Pirms bija uzmodināta Marta un Hloja, pirms viņ� izrāva no miega Kītu, kur� gu�lēja "vecpui�u namiņā", Sets jau zināja, ka noticis kaut kas briesmīgs.

Kamēr Hloja un Marta, saspiedu�ās cie�i kopā, sēdēja dzīvojamā istabā, kamēr Kīts steidzās no istabas istabā, vi�sur iedegdams gaismu, Sets zvanīja Airām. Viņ� pieprasīja, lai �erifs ar saviem palīgiem nekavējoties ierodas Lend�elas plantācijā.

Tēvocis �Arlijs! Protams, mutē iebāztais vīk�ķis neļāva runāt, ta�u �o vārdu Olivija izkliedza domās. Viņa to pazi�na uzreiz, pat caur brūno zeķi, kas bija uzmaukta galvā. No- vaikstījies viņ� norāva masku un savīstījis iebāza to garā, melnā �ineļveida mēteļa kabatā. Tad gandrīz vai bēdīgi pa�raudzījās uz Oliviju.

- Nu, Olivij, tagad tu esi iegrūdusi mūs abus pamatīgā ķezā, - viņ� ierunājās. Olivija pamanīja, ka iestūķēta baltā audekla maisā. �ārlijs sāka vilkt nost �o maisu, noritinā- dams to pār viņas pleciem un ar rāvienu izvilkdams no gur�nu apak�as. Pēc tam viņ� noguldīja viņu uz gludas, sudra�baini spīdīgas virsmas, kura saldēja miesu. �ārlijs sasprādzēja ap viņas vidukli �ai virsmai pierīkotās melnās, vismaz collu platās siksnas, cie�i piesaistīdams bezpalīdzīgo augumu saltajam metālam. Olivija redzēja, ka virs sārtā naktskrekla ir pamatīgi notīta ar līmlenti. Sudrabainie vijumi bija savilku�i kopā viņas potītes un ceļgalus, padarīju�i ne�varīgas ķermenim klāt pietītās rokas.

Tagad, kad no galvas bija noņemts audekla maiss, Oli�vijas nāsīs iecirtās �ķebīga dvaka. Viņa instinktīvi sarauca degunu un paraudzījās apkārt, lai noskaidrotu, no kurienes ceļas �ī smirdoņa.

-Jā gan, te tā kā drusku o� pēc puvuma, vai ne? - �ār- lijs teica, itin kā nolasījis viņas domas. - Nākamreiz vaja�dzēs paķert līdzi gaisa atsvaidzinātāju.

Lieti�ķi saritinājis audekla maisu, viņ� sāka rosīties ap kaut kādu priek�metu, kas bija novietots uz grīdas Olivijai kājgalī. Viņa nepievērsa tam uzmanību, jo, vērodama telpu sev apkārt, acumirklī pārbijās līdz nāvei.

Tā bija kapli�a. Ār�eru ģimenes patriarha mauzolejs. Olivija to atskārta, kad bija ieraudzījusi �etras marmora sienās iemūrētās misiņa plāksnes aptuveni paplātes lielu�mā. Uzraksti vēstīja, ka �eit dus pulkvedis Roberts D�ons Ār�ers, viņa sieva Lavīnija un divi bērni. Misiņ� gandrīz nebija nosūbējis, un Olivija neviļus nodomāja, ka plāksnes dro�i vien pirms daudziem gadiem apstrādātas ar kādu īpa��u vielu. Katrā plāksnē bija iegravēts aizgājēja vārds, dzim��anas un mir�anas dati, bet zem tiem - vēl pāris rindu vi�jīgā rakstā, ko Olivija nespēja izlasīt, kaut gan atradās tik tuvu, ka saskatīja spo�ajā metālā pati savu izplūdu�o at�spulgu.

Palūkojoties �ajos atspulgos uzmanīgāk, Olivijai pār�vēlās pirmais ledainu �ausmu vilnis. Viņa ieraudzīja, ka sudrabainajai metāla virsmai, uz kuras viņa bija nolikta, malās ierīkotas gropes �ķidruma novadī�anai. Iztēlojoties līķu sekcijas galdus un asinis, Olivija baismās nodrebēja. Metāla virsma ar siksnām bija nostiprināta virs diviem pa�matīgiem akmens zārkiem, kuros, bez �aubām, atdusējās pulkve�a un viņa sievas pī�ļi.

Bet sirdi stindzino�i tēli viņu vēl tikai gaidīja. Olivijas skatiens pārslīdēja visiem �etriem telpas stūriem, un viņas acis �ausmās pletās aizvien platākas. Veseli �etri. �etri grezni tērpti mazu meiteņu manekeni dabiskā lielumā, kuru garie mati - brūni, blondi, melni un rudi, kas izcēlās ar īpa�u krā��ņumu, - bija rūpīgi sacirtoti. Manekeni stāvēja ar viegli sa�liektām, mazliet paceltām rokām. Sejas un rokas klāja blīvs materiāls, kas bija aizdomīgi līdzīgs ādai. Manekenu acis blāvi mirguļoja, atspulgodamas pie Olivijas kājām novieto�tā elektriskā luktura gaismu. Jādomā ta�u, ka acis ir no stik�la. Tomēr tās izskatās tik dabiskas�

-���� Vai tu apbrīno manas meitenes? - �ārlijs tik strauji izrāva vīk�ķi viņai no mutes, ka reizē ar lupatu �ķita norau�jam arī lūpu un mēles ādu. Viņa mēģināja norit siekalas, bet mute bija pārāk izkaltusi. Krampjaini noklepojusies, viņa mēģināja vēlreiz. �oreiz tas izdevās, un Olivija aplaizīja sau�sās lūpas.

-���� Vai tie ir� manekeni? - viņa izmocīja piesmaku�ā, ķērksto�ā balsī. �ārlijs pārmeto�i pakratīja galvu.

-���� Nē, dārgā, viņas ir īstas. Labi saglabātas, mazas mei�tenes. Iepazīsties ar Bekiju, Megiju, Ketlīnu un Savannu - ar viņu es lepojos īpa�i. Viņa savulaik bija ievēlēta par ma�zo "Mis Rīsa Graudu".

-���� Mans dievs! - Olivijai iek�ā viss sagriezās. Viņa gan�drīz apvēmās, me�onīgi sareiba galva. Tie bija bērni - pa reizāk, kādreiz tie bija bērni -, un tēvocis �ārlijs, mīļais tē�vocis bija� bija� - Tu viņas nogalināji!

-��� Jā, diem�ēl tas pieder pie lietas. Tu gandrīz kļuvi par piekto eksemplāru manā kolekcijā. Pēc Savannas par nāka�mo biju izraudzījies tevi, bet tava māte� tava māte� - Vi�ņa seja satumsa.

-��� Tu viņu noslīcināji, vai ne?

�ārlijs rosīgi rakņājās pa �auru metāla skapīti, kas bija piestiprināts pie marmora sienas netālu no Olivijas galvga�ļa. Tad pār plecu palūkojās uz Oliviju.

- Es zināju, ka tu agri vai vēlu visu atcerēsies, - viņ� rezignētā tonī secināja. - Toreiz man nebija citas izejas. Vēl tagad nesaprotu, kā viņai - vienīgajai no visām māmi�ņām - izdevās mani pieķert. Selīna mani sadzirdēja. Vai ari ieraudzīja. �ā vai tā, bet viņa metās man pakaļ, panāca un gribēja zināt, kas atrodas manā maisā. Protams, ka tur bi�ji tu, bet to ta�u es nedrīkstēju teikt. Tāpēc iegāzu viņai pa galvu, aizmidzināju ar hloroformu un tālāk stiepu jūs abas. Vari iedomāties, ka �is gājiens nebija nekāda izprie�ca. Jūs abas bijāt sasodīti smagas. Turklāt vēl Selīna pa�modās un ezera krastā sāka pretoties man, tāpēc biju spiests pamest tevi, lai tiktu galā ar tavu māti. Kad biju viņu pieveicis - tava māte cīnījās kā lauva, tas nu man jā�atzīst! - tev bija izdevies pamukt krietni uz māju pusi. Ie�situ tev tā, ka tu zaudēji samaņu, bet nekam citam vairs neatlika laika, jo tuvojās Lielais D�ons, un es metos atpa�kaļ. Kad biju izvilcis Selīnu no ezera un veicis viņai māk�slīgo elpinā�anu, tu biji aiznesta uz mājām. Pēc tam es la�bu laiku paturēju tevi acīs, tomēr �ķita, ka tu neko neatceries - par pārdzīvoto liecināja tikai viens otrs nakts murgs. īsti nezinu, vai tajā vainojams spēcīgais sitiens pa galvu vai histērijas izraisīta amnēzija. Uzskatu, ka vainīga amnēzija, lai gan tas ir tikai mans personiskais viedoklis. Pats par sevi saprotams, ka tu man neatstāji izvēles iespē�jas, kad �orīt ieradies un paziņoji, ka vēlies sameklēt psi�hiatru un hipnozes speciālistu. Zināju, ka agri vai vēlu tev viss atausīs atmiņā.

Olivija dziļi ievilka elpu. Kapli�ā valdīja neizturams kar�stums un smaka. Uz pieres izspiedās sviedri, miklais ķerme�nis lipa pie gludā metāla. Vajadzēja saglabāt skaidru prātu un domas. Citādi viņa aizies bojā.

Sāra. Sets. �ie vārdi ielauzās Olivijas domās kā klie�dziens. Viņa negribēja �ķirties no viņiem! Ne tagad! Ne tā�dā veidā!

Patlaban viņa nedrīkstēja ļaut sev vaļu un domāt par sa�viem mīļajiem. Tā viņa nespēs saglabāt mieru.

-��� Man vienmēr �ķita, ka Lielais D�ons nojau� kaut ko nelāgu, - �ārlijs labprāt turpināja savu monologu. - Kad mēs abi metāmies ezerā pēc Selīnas, manas drēbes jau bija slapjas. Vai Lielais D�ons to pamanīja vai ne - to es nezinu līdz �ai dienai. Pēc notikuma viņ� man uzrīkoja īstas jautā�jumu krustugunis. Es pamatīgi nervozēju. Kā vēlāk izrādī�jās, Belindai bija licies, ka man ar tavu māti sācies romāns, jo es naktīs bie�i esot manīts Lielās mājas tuvumā, kur, sa�protams, gaidīju izdevību tikt tev klāt. Belinda bija sūdzē�jusies tēvam. - �ārlijs iesmējās. -�o apvainojumu man iz�devās atspēkot. Tomēr Lielajam D�onam likās, ka Selīnas nāves apstākļi ir visai ap�aubāmi. Biju spiests pārtraukt ko�lekcijas papildinā�anu un pārvietot savas meitenes uz �ejie�ni - gadījumam, ja Lielais D�ons nolemj pārbaudīt savas aiz�domas un parakņāties �ajos notikumos dziļāk. Par laimi, viņ� to nedarīja. Manuprāt, glu�i vienkār�i izmeta to bū�a�nu no prāta. Toties viss kļuva skaidrs, kad, ieraudzījis tevi, viņ� dabūja sirdslēkmi. To izraisīja vainas apziņa par gadiem ilgo klusē�anu. Bet tad izrādījās, ka viņ� sācis kaut ko bubi�nāt par Selīnas nāvi slimnīcas māsām un kopējām, tāpēc man sametās bailes, ka viņ� var izpļāpāt �o to lieku. Nācās veco zēnu nomierināt. Kad bū�u ticis �eit galā, �onakt esmu nolēmis padarīt darbiņu līdz galam. Nekas cits neatliek - kaut gan man viņ� vienmēr ir paticis. Glu�i tāpat kā tu, Oli- vij. Nemū�am tā nerīkotos, ja tu man būtu atstājusi citu ie�spēju.

Izņēmis kaut ko no metāla skapja, viņ� aizvēra durtiņas.

-��� Vai esi nolēmis iztaisīt no manis� vienu no viņām? - Ar galvas mājienu Olivija norādīja uz mumificēto rudma- tainās meitenītes ķermeni.

�ārlijs papurināja galvu.

-������� Nē, nē, to nu gan ne. Tu noslīcināsies ezerā glu�i tāpat kā tava māte. Noslīcināsies dziļas depresijas stāvok�lī, jo esi iemīlējusies Setā - Filips man pastāstīja, ka pieķē�ris jūs abus skūpstāmies, - bet viņ� grasās precēties ar Me- loriju.

-����� Bet� viņi vakar atsauca saderinā�anos. - Olivija ķērās pie jebkura salmiņa, lai mēģinātu grozīt ne�ēlīgo lēmumu.

�ārlijs paraustīja plecus.

-��� Tam vairs nav nozīmes. Kur� zinās, kādi iemesli pamu�dināju�i jaunu, emocionāli nestabilu sievieti izdarīt pa�nā�vību? Galu galā tevi ta�u mocīja murgi par māti, kas noslī�cinājusies tajā pa�ā ezerā, un �odien tu ieradies pie manis, vēlēdamās atrast sev psihiatru. Tu biji dziļā depresijā. To es varu apzvērēt.

Mīlīgi pasmaidījis, �ārlijs pacēla roku. Olivija pārbie�dēta pamanīja, ka viņ� tur �ļirci, kas līdz pusei piepildīta ar zeltainu �ķidrumu.

-���� Nebaidies, es tev nenodarī�u sāpes. Es nevienam ne�esmu nodarījis sāpes. Kad esmu gatavs �ķirties no savām meitenēm - sākumā man patīk ar viņām parotaļāties, bet visām jaukām lietām reiz pienāk gals, - es viņas iemidzinu, injicējot piecus gramus sodium Pentothal, tad turpinu ar pancuronium bromide, kas paralizē visus muskuļus, vienīgi sirdi ne, tad pabeidzu visu ar potassium chloride, un tas ap�stādina sirdsdarbību. Viņas neko nejūt. Tu �onakt saņemsi sodium Pentothal injekciju, bet pēc tam es iemetī�u tevi eze�rā. Nāves cēlonis - noslīk�ana. Pazīmes būs nepārprotamas, arī ezera ūdens plau�ās. Tā kā mir�anas apliecību parakstī��u es, nevienam nebūs jāraizējas par nebūtiskiem sīkumiem, kā, teiksim, toksikoloģisko analīzi. Tikai nevajag baidīties. Tu nejutīsi sāpes nevienu mirkli.

-���� Tēvoci �ārlij, lūdzu� - Olivija zināja, ka lūdzas vel�ti. Ja �im cilvēkam piemistu kaut kripatiņa līdzcietības, vi�ņa patlaban neraudzītos uz �etru meitenī�u mumificētajām mirstīgajām atliekām. Tomēr nedrīkstēja padoties. Bija jā�mēģina� Olivijai ļoti gribējās dzīvot�

Olivija satrūkās, jo kaut kur zem galvgaļa atskanēja klu�sa, �ēlabaina skaņa.

- Nu re, tu esi pamodinājusi Sāru, - �ārlijs pārmeto�i teica. - Viņa kļūs par manu piekto meiteni. Uzgaidi mirklī�ti, kamēr iesēdinu viņu būrī.

-��� Tēti, vai ar Sāru un Oliviju atgadījies kaut kas ļauns?

Izdzirdējis �o jautājumu, Sets pagriezās un uzlūkoja sa�vu meitu. Tērpusies dzeltenā naktskrekliņā un uzmetusi uz pleciem vieglu, zilu segu, viņa kopā ar Martu bija ieritinā�jusies dzīvojamās istabas dīvānā. Baiļpilnās acis bālajā seji�ņā �ķita nesamērīgi lielas. Sets nupat vestibilā bija a�i iz�stāstījis notiku�o Airām. Paklausot �erifa rīkojumam, viņa palīgi jau bija izvērsu�i meklē�anu visā Lend�elas plantāci�jas teritorijā. Atklājis, ka Sāra un Olivija pazudu�as, Sets bija nekavējoties noskaidrojis, ka no garā�as nebija izbraukusi neviena automa�īna. Viņām jābūt kaut kur tuvumā.

Mīļais Dievs, sargi viņas!

-���� Bitīt, es patie�ām nezinu. Tu paliec kopā ar Martu, bet mēs ar Airu darīsim visu, lai viņas sameklētu.

-��� Vai viņas ir miru�as tāpat kā Nana? - Hloja sāka �ņuk�stēt. - Es negribu, lai viņas nomirst, tētiņ! Es negribu vēl divas zvaigznes, kam māt ar roku. Es gribu viņas tepat uz zemes.

-���� Hloja� - Uzmetis Airām bezpalīdzīgu skatienu, Sets ātri pagājās da�us soļus atpakaļ un cie�i apskāva meitu. No�skūpstījis bērnu, viņ� teica: - Viss būs labi. Mēs viņas no�teikti atradīsim. Tikai neraudi. Marta, uzticu viņu jums. Hloja, man jādodas meklēt Oliviju un Sāru. Tu paliec te�pat. Marta, nelaidiet viņu ne soli projām no sevis.

-��� Neraizējieties, mister Set. Ar mani viņa būs dro�ībā, - Marta dedzīgi apgalvoja, kaut gan arī viņu biedēja gan tas, kas bija noticis, gan arī tas, kas vēl varēja notikt.

Mīļais Dievs, sargi viņas!

Sets piecēlās, atstādams �ņuksto�o Hloju Martas rokās, un devās uz vestibilu, kur gaidīja Aira. Pēc Kellijas nāves Aira bija novājējis, zem acīm uzradu�ies agrāk nemanīti mai�siņi.

-Ja vien viņas vēl ir plantācijas teritorijā, mēs viņas no�teikti atradīsim, - Aira apņēmīgi paziņoja, kad Sets bija pie�vienojies viņam. Sets pamāja ar galvu. Viņu biedēja iespēja�mība, ka Sāra un Olivija ir nolaupītas un aizvestas projām. Garā�ā netrūka nevienas ma�īnas. Bet ja nu viņas nolaupī�jis un aizvedis sve�inieks�?

Saņem sevi rokās, viņ� stingri pavēlēja sev. Teorija par nolaupītāju nelikās īpa�i ticama.

Seta atmiņā iznira nelāgais skats, kad Olivija bija de�vusies tie�i ezerā, un viņam bija vajadzējis brist viņai pakaļ. Pēdējā laikā Oliviju bija mocīju�i murgi par mātes noslīci- nā�anos. Ja nu viņa kaut kāda iemesla vadīta - varbūt mē�nessērdzības pēc? - devusies uz ezeru, bet Sāra aizskrējusi mātei līdzi? Ar skaidru apziņu Olivija neslīcinātos, tas Se�tam bija pilnīgi skaidrs. Un tomēr - viņas māte to bija iz�darījusi. Olivija varbūt nemaz neapzinājās, ko dara. Todien, kad viņ� bija bridis pēc Olivijas ezerā, gandrīz vai likās, ka viņa bija nonākusi transā.

Mīļais Dievs, sargi viņas!

-��� Es do�os pārbaudīt ezera krastu, - Sets strupi teica Ai�rām un devās uz durvīm.

-��� Mani ļaudis jau pārmeklē ezera apkārtni.

-��� Tik un tā. Es ari do�os turp.

-��� Ie�u tev līdzi.

Iznācis verandā, Sets atvieglots ieraudzīja, ka durvis ap�sargā viens no Airas palīgiem - Maiks Simss, godīgs un uz�ticams vīrs.

-���� Esi tik labs, ej iek�ā un uzmani manu mazo meitu, - Sets aprauti palūdza.

Uzmetis skatienu Airām un saņēmis piekri�anu, Simss pamāja ar galvu un iegāja mājā.

Sets ātriem soļiem devās uz ezera pusi. Aira viņam se�koja.

-��� Nē! Nē! Ne! - Pūlēdamas saskatīt, ko dara �ārlijs, Oli�vija strauji pagrieza galvu, un viņu atkal pārņēma truls rei�bonis. Olivija nespēja neko ieraudzīt, bet, kad �ārlijs parā�dījās viņas redzeslokā, viņam uz rokām bija Sāra, viņas mīļā meitiņa savā iemīļotajā Pelnru�ķītes stila naktskrekliņā. Acīmredzot bērns bija zāļu apdullināts - rociņas ļengani no�karājās, galva bezpalīdzīgi zvārojās, skatiens �ķita pavisam miglains.

-��� Tēvoci �ārlij, lūdzu, nē! - Olivija vaimanāja, veltīgi pūlēdamās atbrīvoties no saitēm. - Lūdzu, nedari viņai pā�ri! Viņa vēl ir tik maza. Lūdzu, laid viņu vaļā! Lūdzu!

�ausmas un izmisums, ko Olivijai līdz �im bija izdevies apslāpēt, beidzot izlauzās nevaldāmās bailēs par Sāru. Par spīti smacīgajam karstumam, pēk�ņi viņu sastindzināja le�dains aukstums. Sirds dauzījās kā negudra. Elpa iestrēga rīk�lē. Locekļi trīcēja.

Visuvarenais, glāb Sāru, lūdzu Tevi!

Olivijas skatiens atdūrās pret spo�o misiņa plāksni krei�sajā pusē. Viņa redzēja sevi cīnāmies ar pinekļiem, kas bija apviju�i augumu, redzēja, ka ir izdevies pacelt galvu un ple�cus no saltās metāla virsmas veltīgā mēģinājumā glābt savu bērnu. Viņa cīnījās tik sparīgi, ka uz mirkli �ķita - misiņa plāksnē viņas attēls dubultojies�

-���� Olivij, vai tie�ām tu nesaproti, ka es aplaimo�u Sāru ar sava veida nemirstību? Viņa uz visiem laikiem paliks jau�ka, nevainīga, astoņus gadus veca meitenīte.

-���� Lūdzu, nedari viņai pāri! - Olivija lūdzās. Visuvare�nais, glāb Sāru, es Tevi lūdzu�

-���� Mammucīt? - Pacēlusi galvu no �ārlija krūtīm, Sāra, miegaini mirk�ķinādama acis, paraudzījās uz Oliviju. - Mammucīt, kas noticis?

�ķita, ka viņa sajūt Olivijas izmisumu cauri zāļu izrai�sītajam stingumam. Mirk�ķinādama acis, Sāra pameta ska�tienu apkārt un piepe�i sāka nevaldāmi spirināties.

-���� Ai, ai, - �ārlijs gandrīz vai maigi noteica, sa�ņaug�dams meiteni dzel�ainā tverienā. - Nedari tā, citādi tētiņam vajadzēs tevi sodīt. Tagad pasēdi �ajā jaukajā būrītī, kamēr tētiņam būs patika paspēlēties ar tevi.

Viņ� pavirzījās sānis, un citā misiņa plāksnē Olivija ie�raudzīja atainojamies prāvu suņa būri ar piekaramo slēdze�ni. Viņ� grasījās bāzt Sāru suņa būrī! Pār Olivijas muguru skrēja saltas trīsas.

-��� Tēvoci �ārlij! Nē! Lūdzu, nē! Sāra! Sāra!

-���� Mammucīt�!

Olivija vēlreiz pamanīja, ka viņas attēls misiņa plāksnēs ir dubultojies, tikai �oreiz viens no tēliem stāvēja līdzās vi�ņai, bet otrs - glu�i kā Olivija - joprojām sasaistīts gulēja uz metāla virsmas. �ķita, ka stāvo�ajam tēlam ir mazliet pla�tāks zods, nedaudz garāks deguns� un gar�, balts nakts�krekls.

-���� Mammucīt! Mammucīt!

-���� Māt, palīdzi man! - Olivija iekliedzās un acumirklī sajuta tikko jau�amu mātes parfīma dvesmu.

Kamēr �ārlzs, ar vienu roku turēdams Sāru, kas izmi�sīgi locījās un spirinājās, ar otru mēģināja dabūt vaļā pie�karamo slēdzeni, Olivijas me�onīgais skatiens apstājās pie elektriskā luktura, kas bija nolikts kājgalī. Sasprindzinājusi muskuļus, viņa no visa spēka mēģināja iespert pa gaismekli - un lukturis aizlidoja pāri telpai, kaut gan Olivija nejuta, ka basās pēdas būtu tam kaut vai pieskāru�ās. Bārstīdams dzirksteles un stikla lauskas, lukturis sa�ķīda pret metāla durvīm. Iekams nodzisa pēdējās dzirkstis un kapli�a iegri�ma tumsā, Olivija paguva ieraudzīt, ka �ārlijs strauji pa�grie�as, tad paklupis nokrīt uz viena ceļgala un izlai� no ro�kām Sāru. Trieciens bija pavēris durvīs mazu spraudziņu. Olivijas seju noglāstīja vēsa gaisa strāva. Durvju spraugā ai�cino�i vīdēja nakts pelēcīgais melnums.

-��� Bēdz, Sāra! Bēdz! Bēdz! - Olivija nelabā balsī iekliedzās.

Grīļīgi pietraususies kājās, meitene metās laukā, klieg�dama pilnā galvā, it kā viņu vajātu visi elles spēki un vis�ļaunāko nakts murgu briesmoņi - un tā tas patie�ām bija. �ārlijs metās viņai pakaļ kā milzīga, neveikla ēna, ar pū�lēm izstumdams masīvo ķermeni pa durvju spraugu. Līm- lentu un siksnu sasaistītā Olivija palika guļam un bez mitas kliedzam, mudinot Sāru bēgt, saucot pēc palīdzības, līdz sā�ka sāpēt plau�as un rīkle.

Viņa kliedza tik ilgi, kamēr kapenēs atgriezās �ārlijs, ar savu lielo, melno ēnu aizsegdams pelēcīgo �vīku, kas iezī�mēja durvju spraugu. Sāra bija izglābusies. Citādi viņ� ne�būtu atgriezies viens. No atvieglojuma atkal sareiba galva un ķermenis atslāba. Pateikusies Dievam par meitas izglāb��anos, viņa ievilka dziļu, trīso�u elpu�

Un vēroja, ka �ārlijs grīļīgiem soļiem dodas pie metāla skapī�a, neveikli grābstās gar durtiņām, tad sameklē un izņem kaut ko laukā.

Pēc mirkļa viņ� stāvēja Olivijai līdzās. No durvīm krī�to�ajā pelēcīgajā atblāzmā bija redzams, ka viņam rokā ir piepildīta �ļirce.

Baismas no jauna sastindzināja asinis ledū.

-��� Tēvoci �ārlz� - viņa izmocīja. Kliedzienu pārpūlētā rīkle atteicās klausīt.

Viņ� smaidīdams stāvēja blakus galdam. Olivija redzē�ja tumsā paspīdam viņa zobus.

-��� Olivij, dārgā, man tev ir �ļirce ar potassium chloride, - viņ� mīlīgā balsī paziņoja. - Tu dro�i vien atceries, ka �ī in�jekcija apstādina sirdsdarbību.

Kad atskanēja kliedzieni, Sets stāvēja ezera krastā netā�lu no vietas, kur Olivija toreiz bija devusies ūdenī. Viņ� grai�zīja tum�o ezera virsmu ar kabatas lukturī�a staru un izmi�sīgi lūdza Visuvareno ap�ēloties.

Sākumā kliedzieni gandrīz saplūda ar parastajiem nakts trok�ņiem. Kad skaņa sasniedza Seta dzirdi, viņ� nogaidīdams sastinga, un skaņa atkārtojās vēl un vēlreiz. Kaut arī sākumā bija �ķitis, ka brēc iztraucētie pāvi, Sets un Aira, klupdami krizdami uz nelīdzenās takas, kas vijās gar ezera krastu, me�tās skriet uz to pusi, no kurienes atskanēja kliedzieni.

Vienlaikus ar atskārtu, ka kliedz Olivija un Sāra, Sets ieraudzīja, ka pa taku no vecās kapsētas ezera krasta nogāzē brā�as lejup maza figūriņa. Spīdinādams lukturīti, vienlai�kus atvieglots un izbiedēts, Sets drāzās pretī, jo bija pazinis Sāru. Meitene bija dzīva, kliedza kā aizkauta un skrēja tā, it kā uz pēdām viņai būtu me�onīgu suņu bars, - bet kur tad Olivija?

Ak dievs, kur gan ir Olivija?

-���� Set, Set, Set! - Drebēdama, elsodama un raudādama Sāra iekrita pastieptajās rokās, pieplakdama viņam kā pēr- tiķēns. - Set, viņ� sagūstījis mammīti! Viņ� sagūstījis mam�mīti!

-��� Kur? - Sets ātri jautāja un tūdaļ skaļā balsī sauca Ai�ru. Kā varēja spriest pēc lēkājo�ās lukturī�a gaismas, �erifs atradās pavisam netālu.

-��� Tur aug�ā! Kapsētā! - Sāra kliedza.

-��� Skrien pie Airas! Redzi gaismu? Skrien turp! - Sets at�brīvojās no Sāras rokām un pastūma meiteni uz Airas pusi. Netērēdams laiku, lai atskatītos, viņ� lieliem lēcieniem drā�zās pa taku aug�up. Pulss me�onīgi auļoja, bet sirdi �ņau�dza ledainu baiļu stīpa.

Kliedzieni pēk�ņi aprāvās.

Kapsētas vārti bija otrā stūrī. Lai gan Sets pamanīja, ka tie ir atvērti, viņ�, lai netērētu ne mirkli, uzlika roku uz �o�ga aug�ējās malas un pārvarēja �ķērsli, it kā tas būtu tikai pāris pēdu augsts. Nokļūstot ēnainajā kapsētā, kur, nesen apglabāta, dusēja viņa māte, kur marmora eņģeļi stāvēja mū�īgā sardzē un mēnesnīca un garāmskrejo�ie mākoņi pie��ķīra tēliem rēgainu dzīvīgumu, Setu satrieca apkārt valdo��ais klusums.

-��� Olivij! - viņ� ieaurojās pilnā rīklē. - Olivij!

-Set!

Viņas balss skanēja klusi un apslāpēti. Sets pārlaida luk�turī�a staru tumsā grimsto�ajiem kapsētas stūriem, ielūko�jās it visur - un gandrīz nepamanīja, ka marmora mauzole�ja durvīs pavērusies sprauga.

Ar pāris lēcieniem sasniedzis kapli�u, viņ� atrāva dur�vis platāk vaļā. Tās padevās pārsteidzo�i viegli, it kā vecās eņģes būtu nesen ieeļļotas.

Skats, ko iek�pusē izgaismoja lukturī�a stars, lika viņam sastingt kā sālsstabam.

Olivija lūkojās viņā, pacēlusi galvu no kaut kādas bais�mīga izskata galda virsmas, kas bija nostiprināta virs diviem zārkiem. Acis milzīgas, seja balta kā papīrs. Viņa gulēja sa�saistīta kā Pateicības dienas tītars. Pie galvgaļa stāvēja �ārlzs, turēdams zemādas injekciju �ļirci pavisam tuvu pie Olivijas kakla.

Vēl neapjēgdams situāciju, Sets acumirklī saprata, ka tū�daļ notiks kaut kas nelabojams.

-���� �ārlij, nevajag! - viņ� brīdino�i iesaucās pēk�ņi pie�smaku�ā balsī un nodomāja: kur gan kavējas Aira ar ieroci?

-Ja tu spersi kaut soli tuvāk, bū�u spiests injicēt �ļirces saturu Olivijas miega artērijā, - �ārlijs teica. Viņa balss ska�nēja tik ikdieni�ķi, ka Sets nespēja ticēt nedz savām acīm, nedz ausīm. Paraugoties uz Oliviju, kļuva skaidrs, ka �ār�lijs nejoko. - �ļircē ir potassium chloride. Tas pāris minū�u laikā apstādina sirdsdarbību.

Sets dziļi ievilka elpu.

-��� Tu ta�u to nedarīsi, vai ne? - viņ� rāmi teica. - Mēs abi alla� esam biju�i draugi. Es viņu mīlu, �ārlij. Nodarī�dams viņai kaut ko ļaunu, tu to pa�u būsi nodarījis arī man. Tik neizmērojami es viņu mīlu. Viss, kas notiek ar viņu, no�tiek arī ar mani.

-��� Set, es negribu nodarīt neko ļaunu tev, ber� - �ārlijs aprāvās, jo viņa ausis sasniedza troksnis, kas vēstīja, ka tu�vojas Aira ar savu komandu.

-���� �ārlij, lūdzu�

-���� Viņi ir ieradinies pēc manis, - �ārlijs ierunājās. Kad viņa skatiens pievērsās Olivijai, Sets sagatavojās izmisīgam lēcienam, tomēr �ārlijs atkal pacēla acis.

-��� Liec, lai kāds pārbauda Lielā D�ona intravenozās in�jekcijas ierīces saturu, - viņ� teica. - Visu �o laiku esmu pa�kļāvis viņu spēcīgai miegazāļu iedarbībai. Nomainot medi�kamentus, viņ� izveseļosies.

-������� Slimnīcas medicīnas māsas jau pamanīju�as kļūdu un paziņoju�as par to Deividam. Tāpēc ari viņ� uzstāja, ka jā�maina ārstējo�ais ārsts. Visi domā, ka tu glu�i vienkār�i kļū�dījies. Tas jau ir nokārtots, �ārlij.

-������ Ak, medicīnas māsas! - �ārlijs nicino�i iesaucās. - Mammu�i! Sievietes! Kāpēc gan viņas nevarētu palikt ma�zas meitenes?

Vēlreiz paraudzījies uz Oliviju, viņ� mirkli svārstījās, tad pavērsa �ļirces adatu pret sevi.

-���� �ārlij! - Sets lēcienā izsita nāvējo�o �ļirci no viņa ro�kas, bet bija jau par vēlu. Tā bija tuk�a. Vietā, kur adata bija pārdūrusi ādu, pār �ārlija kaklu noritēja da�i asins pi�lieni. Sabrukdams ceļos, viņ� novaidējās, tad nogāzās uz grī�das ar seju lejup. - Nolādēts, �ārlij!

Turēdami gatavībā iero�us, kapli�ā iedrāzās Aira ar sa�viem palīgiem.

-Jāmēģina viņu atdzīvināt, - Sets ierunājās, izsliedamies stāvus. �ķita, ka �ārlijs vairs neelpo. Sets pagriezās pret Oli�viju, kas bezspēkā gulēja uz sudrabainās metāla virsmas.

-���� Būtu labi, ja kāds piezvanītu ātrajai palīdzībai. �ār�lijs nupat injicēja sev potassium chloride. - Atsprādzēdams siksnas, kas piesaistīja Olivijas augumu pie metāla virsmas, viņ� jautāja: - Vai viņ� paguva tev kaut ko nodarīt?

-��� Nē. - Olivija ievilka dziļu, drebo�u elpu. - Sāra?

-���� Viņa ir dro�ībā, - Sets atbildēja, paceldams Oliviju uz rokām. Kapli�ā valdīja neizturams karstums un smaka - varētu domāt, ka �eit nosprādzis zirgs. Smakai piejaucās kaut kāds �ķebino�i saldens smārds, kas atgādināja sliktas smar�as. Divi Airas palīgi Jpija nometu�ies uz grīdas pie �ārlija un veica viņam māKslīgo elpinā�anu. Sets piesar�dzīgi apgāja viņiem apkārt. Vēl viens policists runāja pa mobilo telefonu kapli�as ārpusē - acīmredzot izsauca ne�atliekamo palīdzību.

-���� Piezvaniet uz Lielo māju un paziņojiet, ka viss kārtī�bā, - Sets palūdza. Policists pamāja ar galvu.

Nolikdams Oliviju zālē turpat pie mauzoleja, Sets sa�klausīja Airas izsaucienu.

-��� Ellīga bū�ana! Nāciet un paskatieties uz �o!

Setam nebija nekādas vēlē�anās uzzināt, ko īsti viņ� at�radis.

-���� Kas tie par pinekļiem - vai līmlente? - Sets jautāja, sataustīdams sudrabainās strēmeles, kuru dēļ Olivijas au�gums mazliet atgādināja mūmiju.

-��� Laikam gan.

Lai gan nakts bija ļoti silta, Olivijas ķermeni purināja drebuļi - bija skaidrs, ka viņa nespēj attapties no �oka. Tas nebija nekāds brīnums. Arī Sets bija pārdzīvojis baisus mir�kļus, kaut gan viņam nebija nācies izciest ne pusi no tā, ko bija pieredzējusi Olivija. Vienīgi atskārtu, ka viņ� varētu Oli�viju zaudēt. Bet tas Setam būtu visbriesmīgākais trieciens.

-���� Brītiņu paliec mierā. - Sets izvilka no kabatas armi�jas parauga saliekamo nazi, ko Lielais D�ons bija uzdāvi�nājis viņam pirms daudziem gadiem. Pāris izveicīgu kustī�bu - un Olivija bija atbrīvota. Sparīgi, bet piesardzīgi noplēsis lipīgās strēmeles, viņ� saberzēja Olivijas locekļus, lai atjaunotu normālu asinsriņķo�anu, tad palīdzēja viņai piecelties. Atbalstu meklēdama, Olivija atslīga pret Setu un piekļāva galvu viņam pie krūtīm, sajuzdama Seta roku cie��o apskāvienu.

-���� Tu izglābi man dzīvību, - viņa ierunājās. - Pateicos tev.

-���� Es izglābu pats savu dzīvību, - Sets izlaboja, noskūp�stīdams viņas noliekto galvu. - Ja tu būtu �eit aizgājusi bo�jā, arī es nespētu dzīvot tālāk.

-����� Set, mēs atradām kaut ko drausmīgu. - Purinādams galvu, glu�i nobālu�u seju durvīs iestājās Aira. - Ienāc pa�skaties.

-���� �ārlijs� viņ�� - Olivijas augumu kratīja nevaldāmas trīsas. - Viņ� ir noslepkavojis �etras mazas meitenītes. Viņu ķermeņi atrodas tur iek�ā. Un viņ� noslīcināja manu māti. Pats pateica.

Sets palūkojās uz Airu, kas drūmi pamāja ar galvu.

-���� Mirklīti pasēdi tepat, - Sets teica Olivijai un pameta viņu sē�am uz kapli�as vienīgā pakāpiena, ar muguru bal�stāmies pret saltu marmora eņģeli.

Iznākot laukā, Setu mocīja nelabums.

Olivija uzmeta viņam a�u skatienu.

-��� �ārlijs grasījās to pa�u izdarīt ar Sāru. Un ar mani arī, kad es vēl biju maza meitene. Tāpēc viņ� nogalināja manu māti. Mani izglāba viņa.

-���� Augstā debess! - Sets izdvesa un, atslīdzis Olivijai lī�dzās uz pakāpiena, noklausījās viņas stāstu.

Tālumā atskanēja sirēnas gaudas. Pēc pāris mirkļiem kapsētā iesteidzās neatliekamās palīdzības mediķu brigāde, un Sets palīdzēja Olivijai piecelties.

-��� Vai spēsi saviem spēkiem aiziet līdz mājām? - viņ� pa�vaicāja.

Olivija pamāja ar galvu.

-��� Tad iesim. Aiztaupīsim sev �o skatu.

Apvijis roku Olivijai ap vidukli, Sets balstīja viņu, kad viņi lēnām izgāja no kapsētas un devās uz māju pusi. Viņ� centās nepaātrināt gaitu, un �ķita, ka kustības atjauno Oli�vijas spēkus. Vietās, kur taka kļuva pavisam �aura, Sets, palaidis Oliviju pa priek�u, noraudzījās viņas tum�matai�najā, noliektajā pakausī, skaistajā augumā, ap kuru plīvo�ja vieglais naktskrekls, un pateicās Dievam, ka nebija vi�ņu zaudējis.

Setam bija licies, ka viņiem pieder vesela mū�ība laika. Bet �onakt laiks gandrīz bija izsīcis.

Viņi bija iegāju�i ēnainajā tumsā, kas valdīja koku sa�audzē. Nakts bija skaņu pilna. �alco�ā lapotne aizsedza mē�nesi, tomēr bālganais starojums, izlauzies cauri biezajam aiz�segam, izraibināja taku. Lai pasargātu basās kājas, Olivija bija uzvilkusi Seta zeķes. Viņam kurpes bija par lielu un krita nost.

-����� Livij? - Viņi rokrokā devās uz Lielās mājas pusi. Blakus mirgoja Rēgu ezera tum�ais spogulis, bet priek�ā vī�dēja akmens pakāpieni, kas veda uz zālienu mājas priek�ā.

-��� Hmm?

Sets nokāsējās. Lai gan viņ� skaidri zināja, ko grib teikt, vārdi raisījās ar grūtībām.

-��� Es tevi mīlu.

-��� Es ari tevi mīlu.

Galu galā tas bija tik vienkār�i.

Kad viņi bija uzkāpu�i aug�ā, pretī skrēja Hloja un Sā- ra, un Marta nāca abām meitenēm aiz muguras. Sets īsti ne�zināja, cik laika pagājis, viņam �ķita, ka varētu būt ap �et�riem rītā.

-���� Mammucīt!

-���� Olivija!

Abas meitenes metās pie Olivijas. Samīļojusi viņas, Oli�vija apskāva abas ap pleciem un turpināja ceļu. Bērni runā�ja bez mitas, izteikdami savas domas, izjūtas un pārdzīvo�jumus. Sets klausījās pa ausu galam, dro�i vien arī Olivija tāpat, jo viņa nebilda ne vārda, tikai rāmi smaidīja un māja ar galvu.

Kad viņi tuvojās mājai, Hloja apstājās. Meitene parau�dzījās uz aug�u un pamāja ar roku.

-��� Ko tu dari? - Sāra jautāja, arī lūkodamās uz aug�u.

-���� Māju savai vecmāmiņai, - Hloja paskaidroja. - Vai redzi? Viņa ir tā mirgojo�ā zvaigzne.

Samiegusi acis, Sāra paraudzījās zvaig�ņotajās debesīs.

-��� Tur ir veselas divas zvaigznes, viņas abas mirk�ķina.

Sets konstatēja, ka Sārai taisnība. Augstu rietumu pusē

debesīs mirgoja un mirk�ķināja dubultzvaigzne.

Arī Olivija palūkojās debesīs.

-����� Pamāj arī tu, Sāra, - viņa smaidīdama ierosināja.

- Domāju, ka viena zvaigzne ir Hlojas vecmāmiņa, bet otra - tavējā.

Mazās meitenes dedzīgi māja zvaigznēm.

-���� Tēti, vai drīkstu izteikt vēlē�anos Nanas zvaigznei? - viegli saraukusi pierīti, Hloja vaicāja Setam.

-����� Protams. - Ja reiz viņa māte bija kļuvusi par zvaig�zni, viņai noteikti nebūs nekādu iebildumu.

-���� Zvaigznīt, zvaigznīt mirdzo�ā, augstā debess tālumā, uzklausi, ko vēlos es, izpildi, ko vēlos es. - Hloja samiedza acis un sagrumboja sejiņu, acīmredzot gau�ām sirsnīgi sūtī�dama zvaigznei savu vēlē�anos.

-��� Un ko tu vēlējies? - Sets ziņkārīgi pajautāja, kad Hloja bija atvērusi acis.

-���� Es vēlējos, lai mēs visi �etri kļūstam par īstu ģimeni, - Hloja atbildēja, satverdama tēva roku. - Vai mana vēlē�anās piepildīsies?

Sets pāri bērnu galvām uzlūkoja Oliviju.

-��� Piepildīsies gan, - viņ� lēni teica, - ja vien Sāras mam�ma piekritīs precēties ar mani. Vai tu precēsies ar mani, Li- vij?

Viņu skatieni sastapās. Olivija izskatījās tik nopietna, ka Sets īsti nesaprata, kas sagaidāms. Bet tad viņas seja at�plauka sirsnīgā smaidā.

-����� Es noteikti precē�os ar tevi, - viņa paziņoja un no�kļuva tie�i Seta pastieptajās rokās. Kamēr Sets skūpstīja Oli�viju, viņu bērni līksmi lēkāja viņiem apkārt. Bet augstu nak�snīgajās debesīs mirk�ķināja divas spo�as zvaigznes, ko bija savienoju�as mū�ības saites.