Lārss Keplers

Rotaļlaukums

Neviens nezina, kar mēs nokļūstam, kad mirstam, vai vietas, kas tiek aprakstītas, atrodas tikai mūsu iek�ienē, zaigojo�ā sinap�u sistēmā. Ainas, kas atkārtojas nāvi pieredzēju�o liecībās, zinātnieki izskaidro kā smadzeņu panisko reakciju uz skābekļa trūkumu, kas rodas, apstājoties sirdij.

Mūsu neirobioloģiskie izskaidrojumi, protams, ir da�us desmitus gadu veci, kamēr liecības ir biju�as tādas pa�as tūksto�iem gadu. Kop� agrākajām rakstu kultūrām līdz mūsdienām ar pārsteidzo�u līdzību tiek vēstīts par to, kas mūs gaida mir�anas brīdī.

Senākajā ēģiptie�u reliģijā tiek aprakstīta Ozīrisa tiesa, kad cilvēka dvēsele tiek svērta pret patiesības spalvu, un Ķīnas klasiskajā mitoloģijā nāves valstība tiek dēvēta par ",dzeltenajiem avotiem". Miru�ie tur tiek attēloti kā izbadēju�ies gari, līdz pazemes valdnieki izlemj viņu likteni. Grieķu, romie�u un daudzos afrikāņu mītos Nāves valstība sākas krastā pie upes, kas jā�ķērso ar laivu, lslāmā visi miru�ie gaida savu spriedumu, un kristietībā parādās mū�ības iepriek�ējā stadija, kurā nokāpj Jēzus un no kuras atgrie�as Lācars. ļūdaismā miru�ie nokļūst �eolā kā ēnas bez saiknes ar Dievu, un hinduistu, kā arī senskandināvu ticējumos nomirt iespējams pat Nāves valstībā.

Cilvēki, kuri mūsdienās liecina par piedzīvoto, kamēr viņu sirds apstājusies, atgrie�as tuneļos; mirdzo�a gaisma, tik�anās ar miru�iem ģimenes locekļiem; tum�s ūdens un nekad neredzētas vietas.

Mitoloģiju un liecības, protams, var izskaidrot gan psiholoģiski, gan neiroloģiski. Visas dzīves laikā cilvēks uztver aptuveni desmit jaunus prāta iespaidus ik sekundi, kamēr mūsu prāta orgāns neapzināti reģistrē vairāk par desmit miljoniem iespaidu sekundē. Smadzenēm piemīt spēja �ķirot un sakārtot informāciju vienotos gabalos, kas veido to, ko mēs parasti saucam par atmiņu. Mums ir pieejama tikai sīka daļa no visa tā, kas tiek noglabāts ilgtermiņa atmiņā, un lielākā daļa �ajā milzīgajā tilpnē dus neskarta līdz nāves mirklim.

Pirms bīstamiem kaujas uzdevumiem leitnante jasmine Pas-kāla-Andersone bie�i veltīja kādu brīdi fotogrāfijai, ko nēsāja savā kabatas portfelī. Spīdīgajā papīrā bija izveidojusies dziļa rieva, kas stiepās pār attēlu. Tajā bija redzama viņas vada karavīru grupa. Pieci kaujas pāri un Jasmīne � vienīgā sieviete vidū. Vīri bruņuvestēs un ķiverēs stāvēja viņai apkārt smieklīgās pielūdzēju pozās. Markam uz acīm bija sārtās saulesbrilles un lūpu kaktiņā cigarete, Larss bija uzkrāsojis baltu svītru zem acīm un saraucis pieri, un Niko �ķita iesnaudies.

Fotogrāfijā Jasmīnes rudie mati bija sapīti stingrā bizē, viņa smējās kā bērns dzim�anas dienā, apskaujot savu M240 Bravo ar atvāztu lafeti. Lo�metējs bija gandrīz tikpat gar� kā viņa, un roku vasarraibumainie muskuļi bija saspringti. Smagā pilni pielādētā munīcijas lente bija salocījusies zemē līdzās viņas armijas zābakiem.

Jasmīne patiesībā nekad neizjuta bailes, tomēr zināja, kad kaujas uzdevums ir neparasti riskants. Kādu brīdi viņa skatījās uz fotogrāfiju, lai atgādinātu sev, ka vīri uz viņu paļaujas un viņa ir atbildīga par to dro�ību.

Viņa bija labs komandieris.

Marks zobojās, apgalvojot, ka Jasmīni par komandieri vajadzējis iecelt tāpēc, ka viņa alla� grib paturēt galavārdu.

� Kas nu nav, tas nav, � viņa ikreiz atbildēja.

Iebāzusi foto kabatas portfelī, viņa uz kādu brīdi sastinga.

Ļaunas priek�nojautas viņai uznāca ārkārtīgi reti, bet tie�i tagad tās izpaudās sajūtā, it kā viņas dvēsele būtu nonākusi ēnā, par spīti tam, ka viss ir tāpat kā parasti.

Pēc īsa �aubu mirkļa viņa uzlika pērļu auskarus, ko bija saņēmusi no mātes.

Tas viņu tā kā nomierināja.

Jasmīnes vienība atradās NATO Operation Joint Forge sastāvā, bet tā veica īpa�us kaujas uzdevumus Leposavi�ā.

Serbu spēki jau sen bija pametu�i Kosovu. Karavīru virknes kā gara �ūska locījās laukā no pilsētām un ciemiem. Visam būtu jābeidzas, bet Ziemeļkosovā bija paliku�i vairāki anklāvi, kas rīkojās pa�i uz savu roku.

Jasmīnes grupa bija viena no piecām, kam bija jāizmeklē ziņojumi par uzbrukumiem civiliedzīvotājiem So�anicā.

Viņu rīcībā nebija bruņutransportieru un, lietavām pastiprinoties, d�ipiem kļuva arvien grūtāk tikt uz priek�u. Ceļi bija izbraukāti, malas izskalotas un lbaras upe vēla mālainas duļķes.

No vadītāja sēdekļa Jasmīne ieraudzīja, ka Larsa seja ir galīgi bāla, noņēmis ķiveri, viņ� to turēja uz ceļiem.

� Varbūt labāk ir vemt maisiņā, � viņa pazobojās.

� Es jūtos kā princis, � Larss atbildēja, paslejot aug�up īk�ķi.

� Mēs esam pataupīju�i tev mazliet Misty Green, � noķiķi-nāja Niko.

� Un nūdeles ar �urku sūdiem, � iesmējās Marks.

Iepriek�ējā vakarā viņa bija atļāvusi pui�iem pasvinēt. Par ieganstu vienība bija pasludinājusi ķīnie�u Jauno gadu. No popkorna turzām tika izgatavoti sarkani lukturī�i, debesīs �autas signālraķetes, kas izpletņos laidās lejup kā lēns zvaig�ņu lietus. Viņi ēda pavasara veltnī�us un ātrvārāmās nūdeles un pagatavoja dzērienu, dēvētu par Misty Green, ko ieguva, samaisot zviedru �ņabi ar zaļās tējas lapiņām no Hand�u provinces.

Larss, kā parasti, dzēra par daudz, un, kad viņ� vēma, Marks stāvēja līdzās, stāstīdams, ka nūdelēm piejaucis �urku sūdus, lai sveiktu �urkas gadu.

Kad Larss, noliecies pār spaini, kliedza, ka mirst nost, pārējā grupa norēcās, ka tas būs gods � mirt pēc Jasmīnes pavēles.

Svētkiem turpinoties, Jasmīne atgriezās savā teltī, apsēdās un sāka pētīt jaunākos satelītattēlus, mēģinot saglabāt atmiņā apvidu. Viņai patika klausīties, kā pui�i smejas, dejo un dzied.

Pa �iem gadiem Jasmīnei bija bijis sekss ar trim vīriem no pa�reizējās vienības, bet tas bija noticis, pirms viņa bija kļuvusi par komandieri. Atklāti runājot, viņai būtu gribējies gulēt ar viņiem atkal.

Nekas tāds, protams, nenotiks � pat ja nāves tuvums padarīs vientulību neparasti skaidru.

Vakara sākumā viņa bija sastapusi Marka mirdzo�o skatienu un pamājusi viņam. Viņ� bija jauks, ar flirtu acīs un uzbriedu�ajiem apak�delmiem, un viņa bija apsvērusi, vai �onakt izdarīt mazu izņēmumu, vai tikai pa�apmierināties.

Rīts bija atnācis ar svina pielietām, smagām lietus debesīm. D�ips sasvērās, brūns ūdens sniedzās pār riteņiem, Jasmīne pārslēdza ātrumu, pagrieza stūri pa kreisi un lēni brauca aug�up pa stāvo nogāzi.

Puskilometru uz dienvidiem no So�anicas ceļ� bija galīgi sabojāts, un Jasmine nolēma tālāk doties kājām.

Ejot grupas priek�galā, viņa kā vēl nekad sajuta iero�u eļļas smārdu. Iero�a smagums pēk�ņi bija kļuvis moko�s. Katrā solī lo�metējs svaidījās plecu siksnā, it kā censtos izbēgt savam liktenim. Ļaunās nojautas kļuva arvien stiprākas.

Marks lietū smēķēja, dziedot China Girl divbalsīgi ar Simonu. Viss bija smags no drūmām cie�anām: slapjās debesis, kailie pakalni un upes pelnu pelēkais ūdens.

Rācijā skanēja sarunas, un sakari bija slikti, bet viņa dzirdēja pietiekami, lai saprastu, ka abas britu kaujas vienības ir iestrēgu�as uzreiz aiz Mitrovicas.

Jasmine nolēma, ka, gaidot angļus, ir jāizlūko apkārtne, un vadīja savus piecus kaujas pārus uz nopluku�ās pilsētiņas pusi.

Soļu taktī viņas auskars tik�ķēja pret ķiveres sprādzi.

Jau sasniegu�i pirmo māju, viņi ieraudzīja mazu meiteni guļam zemē ar seju slapjajā zālē līdzās trīsritenim. Atslīgusi pret sienu, turpat sēdēja grūtniece. Viņa bija noasiņojusi no �āviena brūces krūtīs. Turpat smiltīs ka�ņājās da�as baltas vistas, un lietus lāses peļķēs sita burbuļus.

Sagaidījusi Niko, Jasmīne ļāva viņam palūgt Dievu un noskūpstīt savu krustiņu, pirms doties ar visiem tālāk pilsētā.

�āviens, īss kā pātagas �vīksts atbalsojās starp mājām ielejā.

Jasmīne apstādināja grupu garu kāpņu priek�ā starp divām mājām, uzmanīgi pavirzījās malā un palūkojās lejup uz tirgus-laukumu ar dārzeņu stendiem un veciem ratiem. Ap trīsdesmit vīru no serbu anklāva bija nostādīju�i rindā zēnus.

Kāds zaldāts turēja lietussargu virs komandiera ar lielu, melnu bārdu, tas sēdēja raibā krēslā. Lietus nespēja aizskalot asinis no peļķes viņam pie kājām.

Kāds zēns tika nospiests uz ceļiem, komandieris kaut ko pateica, tad nogalināja viņu ar pistoles �āvienu sejā.

Viņi, �ķiet, bendēja nost ikvienu zēnu pilsētā.

Kamēr līķis tika vilkts prom, Jasmīnei atkal izdevās pa rāciju sazināties ar abām britu kaujas vienībām. Tās tagad tuvojās. Pēc mazāk kā piecpadsmit minūtēm tām bija jāierodas palīgā.

Jasmīne varēja saskatīt, ka nākamais zēns jau ir nosarcis, kad tika nospiests uz ceļiem komandiera priek�ā.

Varbūt kāds padomāja, ka viņa pieņem emocionālu lēmumu, bet neviens no viņas vīriem ne�aubījās sekot viņas pavēlēm. Jasmīne zināja, ka viņai nieka triju minū�u laikā jāspēj nostādīt savus piecus kaujas pārus pozīcijās, no kurienes viņi spētu izsist no ierindas astoņdesmit procentu ienaidnieku, pa�iem necie�ot zaudējumus.

Mirklī, kad viņas vīri bija vietās, viņa tālskatī ieraudzīja, ka galvenajā ielā, kas ved uz tirgus laukumu, iegrie�as desmit māliem nota�ķīti vieglie automobiļi, pilni ar serbu zaldātiem.

Kad viņa pirmīt bija sekojusi tiem satelītuzņēmumos, tie bija atradu�ies ceļā prom no pilsētas, jau pabrauku�i garām Le�akai. Kaut kāda iemesla dēļ tie bija atgriezu�ies, un risks, mēģinot novērst tālāku soda izpildi, viņas vienībai bija pieaudzis vairākkārtīgi.

Tomēr viņa pavēlēja Markam no�aut bendi. Tie�ā trāpījumā lode izgāja viņam cauri, un asinis iz�ļācās uz krēsla atzveltnes.

Serbu vidū izcēlās panika, un trīsdesmit sekun�u laikā Jas-mīnes grupa bija padarījusi nekaitīgus vairāk par pusi no tiem.

Sirds viņai strauji sitās, asinīs iz�āvās adrenalīns, padarot viņu ledaini asu.

Trīs zaldāti ar automātiskajām karabīnēm noslēpās aiz ķieģeļu mūra.

jasmines M240 iedrebējās un lodes izsita mūrī caurumu virkni, un virs tā uzsprāga sārtu asiņu mākonis.

Kādi desmit zaldāti bija nozudu�i rātsnamā. Neaizvērtās durvis virinājās uz priek�u un atpakaļ.

Zēni, kas, ap�audei sākoties, bija nometu�ies zemē, pēk�ņajā klusumā pietrūkās kājās. Nobiju�ies un apjuku�i viņi bēga uz �ķērsielu līdzās tirgum. Kāds kalsns zēns turēja pie rokas raudo�o brālīti.

Rātsnama durvis atvērās, pa tām izskrēja kāds serbu zaldāts un sekoja zēniem, izraujot rokas granātas gredzenu. Blakus Jasmīnei nobūk�ķēja Niko snaipera ierocis, un zaldātam trāpīja galvā. Viņ� nokrita uz vēdera un palika guļam, līdz rokas granāta uzsprāga un ķermenis pazuda putekļu mākonī.

Zēni bija sasniegu�i �ķērsielu uz ielejas pusi, un Jasmīne �āva pa rātsnama durvīm un logu aizvirtņiem, lai dotu viņiem laiku bēgt tālāk.

Kad viņi bija prom, viņa �igli paskatījās pa labi. Automobiļi ar serbiem bija apstāju�ies, pabrauku�i atpakaļgaitā un izvēlēju�ies citu ceļu. Nogriezu�ies no galvenās ielas, tie lielā ātrumā brauca kalnup, virzoties uz Jasmīnes grupas aizmuguri. Skaidrs, ka viņi pa rāciju bija sazināju�ies ar kādu, kur� ir atklājis viņu atra�anās vietu.

Gan Marks, gan Vincents bija guvu�i vieglus ievainojumus. Stāvoklis drīz kļūs grūti kontrolējams. Jasmīne pavēlēja Larsam un Niko palikt turpat un piesegt citus, kamēr tie ieņem pozīcijas aiz vecās baznīcas. Viņa saprata, ka abi paliku�ie tiks at�ķelti no pārējiem, bet citas iespējas nebija. Viņa pati izlēca uz ielas, sagatavoja statīvu un nometās uz vēdera. Kamēr vien pietiks munīcijas, viņai bija jādara viss, lai neļautu zaldātiem no automobiļiem tikt uz priek�u.

Pirkstiem drebot no adrenalīna asinīs, viņa pārbaudīja redzamību.

Jasmīne varēja �aut taisni paralēli fasādēm vesela kvartāla garumā, tomēr nepastāvot iespējai aizsargāties no uzbrucējiem aizmugurē. �obrīd viņas vienīgā prioritāte bija paturēt savu grupu pie dzīvības, līdz ieradīsies britu palīgspēki.

�aujot viņa redzēja, ka Markam un citiem vīriem ir izdevies nokļūt pie baznīcas. Kāds serbu zaldāts ar smil�krāsas automātisko karabīni izskrēja viņiem pretī, Jasmīne trāpīja viņam un tad �aujot sadragāja sarūsēju�u mopēdu pie sienas.

Aizmugurē Jasmīne dzirdēja saucienu, bet nebija laika pagriezties. Lai aizsargātu savus vīrus, viņa turpināja �aut gar fasādēm. Gaisā lidoja aizvirtņu �ķēpeles un sa�ķīda kāds izcilns stūra akmens. Viņa �āva un �āva, lai turētu ienaidnieku starp mājām. Viņa �āva, ar augumu jūtot iero�a atsitienu, metāla karstumu un �aujampulvera smārdu. Acīs tecēja sviedri, un ausīs rībēja �āvieni. Jasmīne sajuta tirpas pirkstos, un pēc tam mugurā iedegās dīvaina sāpe.

Jasmīne Paskāla-Andersone pamodās no narkozes Ors�ago Orvosi slimnīcā Budape�tā. Pie loga viņa pamanīja siluetu un saprata, ka tas ir Marks. Mēģināja runāt, bet balss vēl nebija atgriezusies. Bija grūti saskatīt viņu miglainajā gaismas aplī acu priek�ā. Markam līdzi bija viens viņas auskars, viņ� apsēdās uz gultas malas, kaut ko sacīja, no kā viņa neko neuztvēra, glāstīja viņai vaigu un ievēra kreisajā auss ļipiņā sīko pērlīti. Ar nespēcīgu roku viņa novilka sāņus mitro skābekļa masku un ātri elpoja.

� Nāve nedarbojas, � viņa klepojot izgrūda.

� Jasmīn, tu dzīvo, tu neesi mirusi, � Marks no�ukstēja un mēģināja iesmieties.

� Cilvēki lejā ostā drūzmējas rindās, lai tiktu prom ar laivām, � viņa elsoja. � Visur karājas sarkani lukturī�i, visas uzrakstu plāksnītes ir ķīnie�u valodā, es nesaprotu... jo viss ir nepareizi, es nesaprotu...

� Viss būs labi, � Marks viņu mierināja.

Ienāca medicīnas māsa un angliski Jasmīnei vaicāja, kā viņa jūtas, skatījās uz skābekļa uzņem�anas rādītāju un sirds elektro-kardiografisko līkni. Jasmīne paraudzījās Markam acīs, bet reizē radās iespaids, ka skatiens ir vērsts iek�up, uz juceklīgajām ainām pa�as galvā.

� Drīz ieradīsies ārsts, � aizejot māsa noteica.

� Triāde ir visur, � Jasmīne turpināja, cīnoties ar raudā�anu. � Es redzēju, kā viņi vecākiem atņem bērnu.

� Es dzirdu, ko tu saki, bet...

� Tur nav taisnības, � viņa sacīja, taustoties ap kakla bedrīti. � Es visu redzēju, stāvēdama piestātnē, es redzēju Niko iekāpjam laivā, ak Dievs...

� Niko ir miris, Jasmīn, � Marks sacīja, glaudot viņai roku.

� Es tak saku � redzēju viņu ostā.

� Arī Larss ir miris.

� Ak Dievs, � viņa raudot aizgrieza prom seju.

� Tu esi sapņojusi visādas preteklības...

� Es nespēju, es nespēju, � viņa kliedza ar asarām acīs. � Mēs esam sapratu�i Nāves valstību, tā nedarbojas, tur nav taisnības, mēs sapratām visu...

Jasmīne apklusa, bet turpināja strauji elpot, kad durvis atvēra ārsts un ienāca palātā. Sirdsdarbība paātrinājās, skābekļa patēriņ� samazinājās un drenā�as cauruli piepildīja asinis.

Ārsts nostājās pie gultas, sacīja, ka viņa ir izķepurojusies, ka ātrāk nav varējis ierasties, bijis daudz pacientu, un tad pastāstīja par ievainojumiem un steidzamo operāciju.

Lode bija iegājusi lielā muguras muskuļa latissimus dorsi, caur vienpadsmito ribu savainojusi resno zarnu un atstājusi ķermeni caur vēderu. Viņa bija zaudējusi daudz asiņu, bet operācija esot noritējusi labi un viņai nebū�ot nekādu palieko�u vainu.

� Ja tu būtu atvesta piecas minūtes vēlāk, tad gan vairs nekas nebūtu bijis līdzams, � viņ� paskaidroja, un viņa skatiens bija drūms un nopietns. � Tev iestājās asiņo�anas �oks, kad iemidzinājām tevi un tava sirds uz minūti un �etrdesmit sekundēm apstājās.

Pēc atgrie�anās Jasmine tika ārstēta Stokholmas Krī�u un Traumu centrā. Sē�ot gai�zaļā dīvānā nopluku�ajā uzņem�anas telpā, viņa aizpildīja obligāto veidlapu, lai sniegtu ziņas par sevi un savu problēmu. Kad viņa nonāca līdz līnijām, kur bija jāizskaidro pārdzīvotais, pildspalva apstājās pusceļā.

Ainas no tā, kas gaidīja otrā pusē, kā vilnis izbrāzās cauri Jasmīnei. Lūpās sāka durt, un kļuva grūti elpot, kad viņa atcerējās pūli tum�ajā ostā, cilvēku rindas un dīzeļdegvielas smārdu.

Drebo�u plaukstu pie lūpām pacēlusi, viņa domāja par to, kā bija redzējusi Niko ar nodurtu skatienu pazūdam sarūsēju�ā prāmī.

Pretējā krēslā sēdēja kāda jauna sieviete ar tādu pa�u veidlapu. Viņa rakstīja lēni, asarām ritot pār rētainajiem vaigiem, saslapinot viņas hid�ābu.

Lielā uztraukumā Jasmīne atkal paskatījās uz jautājumu par pārdzīvoto, iedomājās, ka aile jāatstāj tuk�a, tomēr pēc �aubu mirkļa uzrakstīja: "Es nomiru."

Trīs mēne�us viņa saņēma neiroleptiskos līdzekļus pret psihozei tuvām halucinācijām, ka redzējusi Nāves valstību.

Marks bija klāt un visu laiku viņai sniedza atbalstu. Tika izrakstītas zāles, bet viņa piedalījās kognitīvajā uzvedības terapijā līdz pat novembrim.

Jasmīne nepacietīgi smējās, kad viņas sirmais psihologs atkārtoja, ka halucināciju sapņiem par iemeslu ir traumatiskie pārdzīvojumi So�anicas ap�audes laikā. Tas esot glu�i dabisks aizsargmehānisms. Atmiņu ainas ar ķīnie�u ostas pilsētu cēlu�ās no kaujas vienības svinētā ķīnie�u Jaunā gada, un cilvēku rindas piestātnē esot mentāls spoguļattēls zēniem, kuri gaidīja soda izpildi.

� Vai arī es tev esmu pavēstījusi kaut ko tādu, kas varētu izglābt tevi, kad nomirsi, � Jasmīne atbildēja.

Par ap�audi Ziemeļkosovā notika iek�ējā izmeklē�ana. Saskaņā ar gala ziņojuma slēdzienu Jasmīnes vadība bijusi drosmīga. Viņa bija pārtraukusi masu slepkavību un izglābusi lielāko daļu no savas kaujas vienības, pieņemot grūto lēmumu palikt stratēģiskā vietā kopā ar pārinieku. Viņa tika apbalvota ar NATO Meritorious Service medaļu, bet atteicās to pieņemt un nepiedalījās ceremonijā.

Brīdī, kad viņas ieguldījums tika atalgots, viņa atradās kādas viesnīcas gultā. Viņa jā�us sēdēja uz vīrie�a, kuru bija sastapusi vingro�anas zālē. Ar blondajiem matiem viņ� bija līdzīgs Niko, un bija lieliski un uzbudino�i sajust viņu sevī.

Jasmīnes vijīgās, rudās matu cirtas bija izjauktas un skatiens spo�s no bezmiega. Vasarraibumi bija bāli kā maizes dru-pa�as kaisto�ajā sejā. Kreisais vaigs bija sasārtis no berzē�anās pret bārdas rugājiem.

Lielā gulta bija atbīdījusies no sienas, un Jasmīne redzēja putekļus uz sienas rozetes un naktslampas vadiem.

Negadījās bie�i, kad viņa nonāca viesnīcas numurā kopā ar kādu vīrieti, bet reizumis tas �ķita nepiecie�ami. Pavir�ais tuvums un tam sekojo�ais tuk�ums lika viņai sevi iepazīt pa īstam.

Viņa zināja, ka �o vīrieti nekad vairs nesastaps, jo nespēja panest saskarsmi ar cilvēkiem, kas nesaprata, kam viņa un viņas vīri bija gāju�i cauri tajā siltajā ziemas dienā Kosovas ziemeļos.

Jasmīnei bija paveicies, ievainojumi bija sadziju�i, un rēta vietā, kur bija iznākusi lode, pamazām izbalēja un, kļūstot gai�i sārta, beigās līdzinājās rozes ziedlapiņai.

Pavisam drīz viņa saprata, ka viņu uzskatīs par psihiski slimu, kamēr viņa runās par ostas pilsētu. Da�as patiesības bija jāpatur pie sevis.

Viņa pārvācās pie Marka, centās palīdzēt mājas solī, bet vairāk staigāja pa viņa māju vaļīgā adītā d�emperī, kas nokarājās pār gurniem un izbalēju�os d�insos, kas bija nomīti un spuraini pie papē�iem.

Viņi aizsāka intīmas attiecības un turpmākais laiks pamazām sāka sastāvēt no mirguļojo�ām druskām: tekilas glāze, kas atsitas pret galdu, �ehu alus un dārdo�s Eminems, ciemiņi ar ziediem no kaimiņu puķudobēm, bailes un pretsāpju tabletes, grils kā ugunīga dego�u tauku bumba un reibuma sekss ar Marku ļodzīgajā gultā, uz ādas dīvāna, guļot uz vēdera �ķērsām tam pāri, virtuvē uz grīdas vai rasotajā zālē pie ezera.

Vienu mēnesi viņai izpalika mēne�reize. Par to viņa īpa�i neaizdomājās, bet pēc pāris nedēļām aizgāja nopirkt grūtniecības testu.

Ieraudzījusi parādāmies zilo svītriņu, viņa gandrīz vai pārstāja elpot. Noskalojusi seju ar ledaini aukstu ūdeni, viņa apsēdās uz klozetpoda vāka un klusiņām iesmējās.

DzTve ir neaptverama, dzīve ir izņēmums, sīka gaismas lāpa nebeidzamas tumsas ielenkumā. Grūtniecība jasmīnei sniedza tādu kā atvieglojuma izjūtu. Viņa bija uzskatījusi, ka lielais dzīves satricinājums ir palicis aiz muguras, bet līdz �im sajustie grūdieni bija izrādīju�ies tikai vibrācijas, kas vēsta par zemestrīci.

Daudzas naktis viņa trūkās aug�ā no murgiem par ostu, kas robe�ojas ar Nāves valstību, bet viņa alla� paturēja �īs atmiņas pie sevis.

Universitātē viņa studēja starptautisko krī�u un konfliktu izaicinājumus, bet Marks nemainījās ne par matu. Kad kaujas uzdevumu starplaikos viņ� bija mājās, svētki turpinājās. No rītiem Jasmīne uzkopa viesistabu, tad sēdās savā istabā pie grāmatām, kamēr modās viesi un ēda brokastis.

Tovakar viņa stāvēja spoguļa priek�ā un, kā parasti, aplūkoja vēderu. No sākuma viņa to bija izgāzusi, lai redzētu apaļumu, bet tagad tas vairs nebija vajadzīgs. Viņa jau bija divdesmit septītajā nedēļā un jutās skaista. Āda vizēja kā ieeļļota un mati �ķita rudāki nekā jebkad. Vasarraibumi mirdzēja pār visu augumu, sabiezējot mākonī no atslēgas kaula un lejup pār krūtīm, pleciem un muskuļotajām rokām.

Pārliecinājusies, ka guļamistabas durvis ir aizslēgtas, viņa devās pie miera. Viņa gulēja uz sāna ar aizvērtām acīm, bet

nespēja iemigt. Marks un viņa draugi spēlēja skaļu mūziku, kāda sieviete smējās un klaigāja, pagalmā riņķoja automa�īnas un plīsa glāzes.

Pulkstenis bija pāri �etriem, kad Jasmīne, ar pirkstiem aizbāzusi ausis, iemiga.

Viņa pamodās ar stipri puksto�u sirdi, atcerējās sapni par sarkanajiem papīra lukturī�iem ar ķīnie�u zīmēm bālā zeltā, apvēlās uz muguras un ieraudzīja, ka ap griestu lampu vērpjas dūmu grīste.

Jasmīne �igli paķēra glāzi no naktsgaldiņa, uzlēja ūdeni uz blūzes, uzsēja mīksto audumu pār muti un degunu un devās lejup uz apak�stāvu. Dzerstiņ� bija beidzies, un valdīja klusums. Caur piedūmoto gaisu viņa redzēja, ka cilvēki guļ aizmigu�i kur pagadās � pudeļu, �ipsu paku, folijas ar ha�i�a paliekām un pārpildītu pelnutrauku juceklī.

Viņa devās uz priek�namu, aizvēra aiz sevis durvis, lai ierobe�otu uguns izplatī�anos, un tuvojās melnajiem dūmiem, kas vēlās pa virtuves durvju apak�u.

No kaisto�ajām acīm viņai bija sāku�as ritēt asaras, bet pēc visām kaujas mācībām ar gāzi viņa zināja, ka vienīgais noteikums ir izturēt. Uznāk klepus, asaras un vēmiens, bet, kamēr nesāc berzēt acis, savu uzdevumu ir iespējams paveikt.

Saliekusies viņa iegāja virtuvē un aizvēra durvis. Uguns izskatījās kā ko�i dzeltens karogs biezajos dūmos.

Viņa aizturēja elpu un, tuvojoties plītij, sajuta karstumu sejā. Dega kastrolis, liesmas bija pacēlu�ās un aizdedzināju�as gar�vielu skapīti.

Pastiepusi roku, viņa izslēdza gāzes plīti, gar sienu aiztaustījās līdz saimniecības skapim un aiz putekļsūcēja atrada ugunsdzē�amo aparātu. Asarām līstot, viņa atgriezās pie plīts, izrāva �ķelttapu un iz�ļāca putas, līdz uguns bija apdzēsta.

Atskanēja rībiens, kad viņa nometa ugunsdzē�amo aparātu uz grīdas. Krampjos sarautām plau�ām viņa atspēra vaļā virtuves durvis, izmetās dzestrajā rītausmas gaisā un norāva blūzi no sejas. Smagi elpodama, viņa atgriezās mājā un atvēra visus logus, lai izvēdinātu dūmus.

Viņa atrada Marku uz soliņa ceriņu lapenē. Viņ� sēdēja kopā ar kādu blondīni un smēķēja. Zālē starp viņa basajām kājām stāvēja viskija pudele.

� Mīļā, � viņ� iesmējās dzērāja smieklu, kad Jasmīne nostājās viņa priek�ā.

� Vai drīkstu palūgt tavu mobilo?

� Okei, � viņ� sacīja un izgrābstīja to no krū�u kabatas.

Jasmīne to paņēma, piezvanīja ugunsdzēsējiem, paziņoja

par uguni, ka viņa mēģinājusi to apdzēst, bet, iespējams, turpinās gruzdē�ana griestu pārsegumā. Operators sacīja, ka nosūtīs ugunsdzēsēju brigādi, Jasmīne pateicās un beidza sarunu.

� Virtuvē kaut kas svilst? � Marks jautāja.

Pakratījusi galvu, viņa piezvanīja mātei un jautāja, vai

drīkst pārvākties pie viņas.

� Esmu gan muļķis, � Marks nomurmināja.

Atdevusi mobilo, Jasmīne paraudzījās uz Marku, viņa krunkaino seju, bēdīgajām adm un tetovējumu � pūķi, kas lien aug�up pa atslābu�o apak�delma muskuli.

Jasmīne nevarēja neizjust �ēlumu pret viņu, kad devās uz vārtiņiem, lai gaidītu māti.

*

Kad Jasmine dzemdēja Marka bērnu, viņ� atradās Afganistānā, bet slimnīcā bija klāt arī Jasmīnes māte, un māsa Diāna paņēma brīvdienu un atlidoja uz Stokholmu, gan lai apraudzītu zēnu pēc dzemdībām, gan pēc tam nestu to uz kristībām.

Jasmīne nosauca dēlu par Danti.

Viņa dzīvoja pie mātes ilgāk par gadu. Viņas kopā mainīja autiņus, redzēja zēnu augam, rāpojam un pieceļamies, turoties pie mēbelēm.

Jasmīne sameklēja pusslodzes darbu, aizvietojot sekretāri Aizsardzības ministrijā, un turpināja starptautisko krī�u un konfliktu izaicinājumu studijas universitātē.

Kaut gan Marks ilgākus laikposmus nebija mājās, Jasmīne uzstāja, lai viņ� satiekas ar dēlu. Pirmajās reizēs, kad Dante nak�ņoja pie Marka, Jasmīne automobilī gaidīja pie mājas līdz rītam. Pret Danti viņ� alla� bija mīļ�, bet viņa dzīvē nebija kārtības. Kaujas uzdevumu starplaikos atgriezies Zviedrijā, viņ� arvien tempa tekilu ar savu kompāniju, sauļojās aiz mājas un kails peldējās ezerā.

Aizvietotājas darbs pārtapa par pastāvīgu �tata vietu, un ar mātes palīdzību Jasmīne nopirka dzīvokli gājiena attālumā no darba un sākumskolas. Reizēm viņu pārņēma stipras ilgas pēc savas pilnīgas klātbūtnes, pēc vienkār�ām dziņām, kas slēpjas dziļi ķermenī, nervos un ādā. Tad viņa mēdza pacensties satikt kādu universitātes kafejnīcā un aizvilkt viņu uz tualetēm.

Nebija tā, ka viņa gūtu orgasmu, tas varbūt notiktu, ja abi aizietu uz viesnīcu, bet tas nebūt nebija tas, ko viņa meklēja.

Varbūt viņai bija vajadzība pēc sekojo�ās vientulības, izgrūst otru ārā, atkal aizslēgt durvis un trīco�ām kājām apsēsties uz poda.

Bija pagāju�i pieci jaunās dzīves gadi. Jasmīne Paskāla-Ander-sone nolika smagās ēdamlietu kastes uz priek�nama grīdas, un Dante novilka cepuri un uzsvieda to uz plaukta. Vaigi bija sasārtu�i, un brūnās matu �ķipsnas bija pielipu�as mitrajai pierei.

Nometusies uz ceļgaliem, Jasmīne palīdzēja Dantem novilkt zābakus un atvēra viņa ziemas kombinezonu.

� Tagad palīdzi, � viņa sacīja, izvelkot zēna rokas no piedurknēm.

Lai nezaudētu līdzsvaru, Dante turējās viņai pie galvas un izmantoja izdevību pieskarties viņas auskaram.

� īsta pērle, � viņ� noteica.

� Jā, � viņa atbildēja, pacēla zēna kāju un novilka svītraino zeķi.

� Bet tu pazaudēji otru, � viņ� sacīja.

� Jā, � viņa pamāja, iedomājoties, ka tās vietā saņēmusi dzīvi.

� Es tev nopirk�u milzīgi skaistu pērli.

Dantem bija Marka garās skropstas un bedrīte zodā. Savam vecumam viņ� bija ļoti sīks, tie�i tāds pats kā viņa pirms pubertātes.

Viņa ielika Danti siltā vannā un, gatavojot vakariņas, dzirdēja viņu nopietni un no sirds dziedam burtu dziesmiņas. Viņas vecākā māsa Diāna bija ieradusies Stokholmā uz ārstu konferenci, bet atteicās no banketa rātsnama Zilajā zālē, lai satiktu Jasmīni un avansā pasniegtu Dantem dzim�anas dienas dāvanu.

Dzīve ritēja mierīgi, un nekas neliecināja par briesmām, kas strauji tuvojas.

Jasmīne pagatavoja maltās gaļas kotletes ar bekona �ķēlītēm, sīpoliem un �ampinjoniem, ko apcepa un pēc tam sautēja sarkanvīnā un sviestā.

Noskalojusi virtuves nazi, viņa to noslaucīja, da�as sekundes pasvārstīja plaukstā, pirms apgriezās apkārt. Ar asu un mērķtiecīgu rokas kustību viņa meta nazi pār virtuvi. Asmenī iezibsnījās atspīdums no griestu lampas. Divkārt apkūleņojis, nazis iedūrās biezajā, sagraizītajā gaļas dēlītī, kas karājās pie sienas.

Nogriezusi karstumu zem ēdiena katla, viņa iegāja pie Dantes, kur� veidoja lielu bārdu un cepuri no �auksto�ajām putām.

Viņa nosusināja zēnam matus, noslaucīja viņu dvielī un paspēja uzvilkt viņam pid�amu ar ziliem un sarkaniem kuģī�iem, kad atskanēja zvans pie durvīm.

� Man nākamnedēļ būs pieci gadi, � atvēris durvis, tūdaļ paziņoja Dante.

� Vai tie�ām? � tēlotā izbrīnā Diāna jautāja.

� Sveika, mā�el, � Jasmīne iesaucās, apkampa māsu un sāka pogāt vaļā viņai mēteli. � Kā konference?

� Diezgan interesanta.

Diānai bija tikpat rudi mati kā Jasmīnei. Sirmie pavedieni pazuda gai�ajās cirtās, bet vasarraibumaino seju izvagoja dziļas rievas.

� Kas tev maisā? � Dante jautāja.

� Ļauj tak viņai ienākt iek�ā, � Jasmine noteica, pakarot Diānas mēteli.

Diāna izņēma sainīti, pārsietu ar spīdīgu zilu lenti.

� Vai drīkstu atvērt uzreiz? � Dante jautāja, pievērsis skatienu Jasmīnei.

� Dari, kā gribi.

Noplēsis papīru un atklājis, ka tā ir grāmata, viņ� pateicās, bet galīgi aizmirsa to, kad Diāna izņēma vēl vienu dāvanu. Viņ� atvēra iesaiņojumu un no prieka iekliedzās, ieraudzījis, ka tas ir sudrabots plastmasas zobens.

� Vai tas ir nepedagoģiski? � Diāna smiedamās jautāja.

� Dante, ko tu domā par to, ka bērns spēlējas ar rotaļiero-�iem? � Jasmīne painteresējās.

� Tas ir okei, � viņ� atbildēja pa ceļam uz virtuvi.

Diāna un Jasmīne pļāpāja par to, ka māte tagad �ķietot

priecīgāka, bet joprojām klājot galdu tēvam, kad ir viena. Jasmīne saķēra Danti, kur� cīnījās ar aizkariem.

� Zobens domāts, lai tu ar to spēlētos savā istabā un... Pagaidi. Pirms turpini rotaļāties, tev jāuzlasa visi papīri no priek�nama grīdas.

Kamēr uzvārījās mērce, Jasmīne piepildīja vīna glāzes.

� Vai viņ� zina, kāds tev bija darbs pirms viņa dzim�anas? � Diāna jautāja, kad Dante bija aizlecis prom.

� Tam ir par agru, � Jasmīne teica, izraujot virtuves nazi no dēlī�a pie sienas.

Nogriezusi lielu sviesta gabalu, viņa ļāva tam nogrimt tum�ajā mērcē un uzmanīgi maisīja, vērojot, kā sviesta dzeltenā aste sagrie�as lēnā virpuli.

� Vai tev ir kāds, ar ko parunāties? � Diāna jautāja.

� Man tērzē�anai vēl nav laika, � Jasmine iesmējās.

� Nebūs, ja gribēsi, lai tev ir galavārds.

� Kas nu nav, tas nav, � viņa atbildēja un iemalkoja vīnu.

� Bērnībā tu parasti runāji pretī cilvēkiem, kas pļāpāja televizorā.

� Ja viņi kļūdījās, nevarēja ta�u ļaut viņiem...

� Vai tu vēl arvien tā dari?

� Nē, � Jasmīne atbildēja.

Diāna iesmējās un jautri noskatījās, kā Jasmīne izslēdz plīti un noliek malā kastroli.

� Māte izrunājās, ka tu Aizsardzības ministrijā raugoties pēc jauna darba, � Diāna klusu sacīja.

� Nedomāju to darīt, � Jasmīne teica, lejot mērci smalkā caurdurī.

� Tas katrā gadījumā ir aizraujo�i, � Diāna vieglā tonī turpināja.

� Bet visi nevar būt neiroķirurgi, � Jasmīne iebilda, liekot kotletītes lielā stikla bļodā. � Kaut kas notiek, un tu pārvērties... Man vairs nevajag, lai būtu aizraujo�i. Varbūt tas izklausās garlaicīgi, bet man patīk būt par sekretāri, tas man padodas.

� Es tikai domāju, ka tev jādara tas, ko vēlies, � Diāna nopietni teica. � Tu tiec galā ar visu, esi pārdzīvojusi kara traumu, esi dzemdējusi bērnu, pametusi Marku, sagādājusi sev dzīvokli un darbu.

� Bet es neizglābu Larsu un Niko, viņi būtu varēju�i dzīvot, ja es būtu rīkojusies citādi, ja es būtu...

� Tu visu izdarīji pareizi, � Diāna viņu pārtrauca. � Papildspēki ieradās, tu dabūji medaļu, tu izdarīji pilnīgi visu, ko varēji, lai izglābtu viņus...

� Ne ostā, � Jasmīne noteica.

Atbilde izbrīnīja viņu pa�u. Jau ilgi viņa nebija runājusi par ostu, kaut gan domās viņa bie�i atgriezās pie tās.

� Māte stāsta, ka tu jūtoties labi, � Diāna klusu sacīja.

� Jā, tā ir, � Jasmīne piekrita, raugoties ārā pa logu. Virs māju jumtiem jau bija satumsis un mēness sirpis slīdēja caur plāno nakts padebesi.

� Vai joprojām ir sajūta, ka ostas pilsēta bija reāla?

� Ko tu gribi, lai es atbildu? � viņa jautāja, neviļus iesmiedamās.

Zviedrijā tuvojās vasara, Kungstrādes dārzā ziedēja ķir�i, un dienas kļuva garākas. Nākot no sākumskolas, Jasmine un Dante reizēm apsēdās uz mūra pie Baleta akadēmijas un notiesāja kādu smalkmaizīti.

Da�as pēcpusdienas viņa joprojām pavadīja Karaliskajā bibliotēkā, lasot reliģiju vēstures tekstus, grāmatas par Ķīnas kultūras vēsturi un apjomīgus pētījumus par seno kapu mākslu.

Un vēl gadījās, ka viņai rādījās murgaini sapņi.

Starp �aurās ieliņas māju sienām sprak�ķēja uguņo�anas raķetes. Aiz dūmu aizsega un raustīgās gaismas triādes komanda aiz matiem vilka sev līdz meiteni, kura bija bezsamaņā. Bērnu ķermeņi tika mesti vecā prāmī, un sarkanās laternas �ūpojās.

Kliedzo�i vecāki tika dzīti prom no piestātnes.

Tādās naktīs Jasmīne pamodās nosvīdusi, uztrausās no gultas, streipuļoja uz tualeti un vēma. Nomocījusies viņa gāja du�ā un tīrīja zobus, pirms atkal likties gultā.

Torīt viņas cirtas bija smieklīgi saslēju�ās, jo, lasot vakara pasaciņu, viņa ar mitriem matiem bija iesnaudusies Dantes gultā.

Atstājot viņu sākumskolā, viņa bija satraukusies un tagad, ejot uz Jakobsgatanu, viņa juta pieaugo�u nemieru, lietum bungājot pa lietussargu.

Diāna strādāja par neiroķirurgi Gēteborgā un ik dienas pieņēma lēmumus, kas ietekmēja citu cilvēku dzīvi, bet Jasmīne nekad vairs nevēlējās nokļūt tādā situācijā.

Viņa deva priek�roku arhivēt slēdzienus par personāla apdro�inā�anas izmaksām, kamēr aiz kancelejas loga skaidrojas apmāku�ās debesis.

Bet miera izjūta bija mānīga.

Jo viņai pat darbā ātri tik�ķēja kāds pulkstenis. Tuvojās viņas dzīves lūzuma punkts.

Katrs lēmums un katrs solis drīz iegūs citu nozīmi.

Vienpadsmitos Jasmīne uzmanīgi ieripināja servisa ratiņus zālē, kur notika ministrijas sanāksme. Kamēr viņa lika uz galda kafiju un �okolādes trifeles, runāja pārstāvis no MFU par gaidāmo UNODA konferenci Pekinā, kur tika plānots skart jautājumus par telekomunikāciju lomu starptautiskajā dro�ībā.

Pulksten �etros Jasmīne gāja pa Regeringsgatanu, lai paņemtu Danti no Lerkstādes sākumskolas.

Viņ� kopā ar citiem bērniem atradās sākumskolas ēnainajā pagalmā. Viņi tikko bija pārradu�ies no pastaigas un joprojām bija ģērbti ko�i dzeltenās atstarojo�ās vestēs.

Ieraudzījis Jasmīni, Dante pieskrēja klāt un iemetās viņai rokās. Nosarku�iem vaigiem viņ� sajūsmināts stāstīja, ka viņi esot vides sargi. Jasmīne gāja viņam līdzi, noskatījās uz �etriem atkritumu maisiem, kurus bērni bija pielasīju�i, un tad abi devās saņemt viņa diplomu.

Garderobē kāds tētis bija ienācis, neuzvelkot bahilas, un viņa meita iesaucās, ka ar kurpēm iek�ā nākt nedrīkst. Viņ� nepacietīgi atbildēja, ka viņa nedabūs diplomu, ja neprot uzvesties. Meitene sāka raudāt. Vīrietis ar pirkstu parāva vaļīgāk kaklasaites mezglu, un Jasmine ieraudzīja, ka seja viņam ir kļuvusi bāla un pārklājusies sviedriem.

� Eba, mums jāsteidzas, � viņ� noteica.

Dante stāstīja, ka vēloties sev spēļu kartupeļus no porcelāna, tad atcerējās, ka ir aizmirsis kādu zīmējumu, atkal novilka apavus un devās atpakaļ pie sava plaukta.

No �āvējamā skapja plūda mitrs karstums.

Satraucies tētis satvēra meitas jaku un vilka viņu uz durvīm, kas atdalīja bērnus un vecākus. Pēk�ņi viņ� apstājās, pieķēris roku pie krūtīm. Taustoties pēc sienas, viņ� noslīga zemē starp zābakiem un mēteļiem un, muguru pret bērnu ratiņiem atspiedis, smagi elpoja.

� Tēt, � meitene iekliedzās.

Vīrie�a skatiens bija tuk�s, un viņ� neko neatbildēja, kādai sievietei noliecoties un jautājot, kas viņam noticis.

Viņ� noslīga vēl zemāk, mīkstais paklājs zem viņa sakrunkojās, kaste ar bahilām apgāzās, un gai�zilās bumbiņas izripoja uz visām pusēm.

Jasmines sirds bija sākusi auļot. Uz da�ām sekundēm viņa aizvēra acis un sajuta sviedrus, kas tek no padusēm. Viņa pieskārās kreisajai ausij, tomēr jau zinot, ka pērļu auskara tur nav.

Kāds zvanīja ātrajai palīdzībai, citi palīdzēja, lai vīrietis gulētu ērtāk, aizvāca bērnu ratiņus, lai viņa pakausis būtu uz grīdas.

Jasmīnes galva dunēja, kad viņa sāka virzīties pie gulo�ā. Caur viņas apziņu iz�āvās atmiņu fragments no ostas pilsētas. Viņa neievēroja, ka norauj no āķiem jakas un uz grīdas ar blīk�ķi nokrīt iek�telpu hokeja nūja.

Izspraukusies pie gulo�ā vīrie�a, viņa nometās viņam līdzās uz ceļiem.

� Tu drīz nonāksi ostas pilsētā, � viņa teica. � Seko ļau�u straumei līdz piestātnei...

Viņa noliecās uz priek�u un ar drebo�ām rokām atdūrās pret netīro grīdu.

� Es neatceros visu, � viņa turpināja, mēģinot noķert viņa skatienu. � Bet kad dabūsi metāla birku ap kaklu, tad...

Kāds iesaucās, ka mediķi jau brauc. Sirds Jasmīnes krūtīs dauzījās, un viņu pārņēma panika, redzot, ka vīrie�a lūpas kļūst zilas. Viņ� neko neatbildēja, kad sieviete ar tālruni rokā mēģināja jautāt, kā viņ� jūtas.

� Kad saņemsi metāla birku, tad tev jādodas uz termināli, � Jasmīne skaļā balsī iesaucās.

� Viņi saka � esot labāk, ja viņ� būs pusguļus, � paskaidroja sieviete, kas bija sazinājusies ar ātrās palīdzības dispe�eru.

� Tev jādodas uz termināli, � Jasmīne turpināja. � Vai dzirdi, ko es saku?

� Par ko jūs runājat? � kāds iesaucās.

Kāda blondīne pavilka Jasmīni, bet viņa nokratīja roku, sieviete tvēra viņu aiz jakas, un Jasmīne ar paceltu labo elkoni iesita viņai pa krūtīm tā, ka otrai aizsitās elpa un viņa atkrita aug�pēdus.

Vairāki cilvēki garderobē iekliedzās, bet Jasmīne turpināja tupēt uz ceļiem, saņēmusi viņa sviedraino seju plaukstās. Viņ� bija beidzis elpot. Kāds mēģināja Jasmīni atvilkt nost, bet viņa atvairījās.

� Uzmanies no triādes komandas, � viņa skaļā balsī teica. � Viņi mēģinās tevi piespiest...

� Māmiņ? � iesaucās Dante.

� Aizvāciet viņu!

� Lai dari ko darīdams, neļauj atņemt sev birku, � Jasmine kliedza, kad viņu vilka prom. � Stāvi pie termināļa, skaties uz sienas pulksteni un gaidi...

Viņa pazaudēja somiņu, saturs izbira pa grīdu � pūderis un lūpu zīmulis, pildspalvas, tālrunis un atslēgas.

Jasmīne pretojās, kad policija veda viņu uz Sv. Jērana psihiatriskās slimnīcas akūto pacientu uzņem�anas nodaļu. Viņa kliedza, ka viņai jāglābj cilvēks, Centrālkomiteja ir zaudējusi kontroli pār ostu, ka jābrīdina viņ� par triādi.

Viņa notrieca no kājām pirmo uzraugu, salauza roku nākamajam, bet tad tika piespiesta pie zemes, injicējot viņai diazepāmu.

� Viņam ir tiesības uzzināt patiesību, � viņa elsoja.

Saskaņā ar uzņem�anas ārsta pierakstiem psihozi izraisījis novērotais sve�ā vīrie�a infarkts. Ņemot vērā viņas vardarbīgo uzvedību un slimības anamnēzi � kara traumu ar psihotiskām iezīmēm, vecākā ārste Evita Ulsone nolēma, ka Jasmīne jāievieto klīnikā atbilsto�i likumam par piespiedu ārstē�anu.

Pirmajā diennaktī viņai muskulī tika ievadīts ātras iedarbības neiroleptiķis haloperidols. Pēc bēg�anas mēģinājuma un izsista loga tika pieņemts lēmums par trīskār�o siksnu uzlik�anu un pārie�anu uz antipsihotisko līdzekli cisordinolu. Viņa gulēja piesieta pie gultas un kliedza visiem gatavoties Nāves valstībai, līdz aizsmaka.

Pēc divām dienām Jasmīni sāka mocīt ekstrapiramidālas blaknes, viņa rāpoja pa grīdu, un kaklu, �okli un mēli sarāva briesmīgi krampji. Pagāja vairākas stundas, pirms viņai tika iedots antidots biperidēns.

Sākumā viņa juta spēcīgu vajadzību izskaidrot savu viedokli slimnīcas personālam, ka viņas sa�utums bijis vērsts pret organizēto noziedzību.

Viņa mēģināja pastāstīt, ka, nonākot ķīnie�u ostas pilsētā, nav ticējusi, ka nokļuvusi nepareizā vietā.

Patiesībā viņa bija pārliecināta, ka tāds skats sagaida visu cilvēci. Visām reliģijām nevar būt taisnība visā. To atzīst tās pa�as. Bet nu viņa ir pabijusi otrā pusē un zina, ka pareizie ir seno ķīnie�u priek�stati.

Pēc nepilnas nedēļas psihiatriskās slimnīcas uzņem�anas nodaļā jasmīnei kļuva skaidrs, ka visi uzskata viņu par psihiski slimu.

Viņa sakoda zobus, atvairīja vēlmi apgalvot, ka zina par nāvi vairāk nekā jebkur� no viņiem, un gaidīja, kad sastaps pretimnāk�anu.

� Es redzēju to, ko redzēju, � viņa �ukstēja.

Gāja dienas, panika klusu atkāpās un to nomainīja kauns. Viņa kaunējās par to, ka izbiedējusi visus sākumskolā ar to, ka zaudējusi pa�savaldī�anos.

Par Danti parūpējās Jasmīnes māte � viņa pārcēlās uz meitas dzīvokli un raudzījās, lai viņ� ik rītu laikus ierodas sākumskolā.

Jasmīne piespieda sevi izturēties savaldīgi, ar cieņu, runāt klusu un pieklājīgi, un izrādīt, ka jūt no�ēlu un apzinās savu slimību.

Viņa bija lūgusi samazināt cisordinola devas, bet seja no zāļu lieto�anas joprojām bija uztūkusi, kļuvusi pelēka, un virsdegunē bija redzama dziļa rēta.

Trīs reizes viņa bija pieprasījusi apsvērt iespēju izrakstīties, mēģinājusi paskaidrot, ka atklātā uzraudzība viņai būtu labāk piemērota, jo ir nepiecie�ams rūpēties par dēlu.

Tagad Jasmīne sēdēja uz gultas malas, gaidot ārsti. Nekārtīgās matu �ķipsnas nokarājās viņai pār vaigiem. Drēbes bija vaļīgas kā maiss, un baltajām sporta kurpēm trūka auklu.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca vecākā ārste Evita Ulsone. Viņa bija stingra un kārtīga sieviete, ar spēcīgu kaklu, mezglā sasietiem sirmiem matiem un mierīgām zilām acīm.

Jasmīne piecēlās, paspieda viņai roku un izmeta piezīmi par lietaino rītu, pirms norādīja uz krēslu un pati atkal apsēdās uz gultas malas.

� Es tagad jūtos labi, � Jasmīne sacīja, atglau�ot matus no sejas.

� Patīkami to dzirdēt, � Evita Ulsone iesmējās un pabīdījās ar krēslu viņai tuvāk.

Jasmīne sakautrējās, saprotot, ka izskatās glu�i kā citi psihiatriskās nodaļas pacienti, sajūtot, ka o� pēc sviedriem un zinot, ka par daudz guļ, jo acis kļuvu�as pārāk sausas. Bet Dantes dēļ viņai bija jāsaņemas, viņai bija jāpacen�as pateikt to, ko viņi vēlas, lai viņa saka.

� Es biju nodomājusi tikai pasacīt, ka atkal jūtos labi... un patiesībā nezinu, kāpēc kļuvu tik satraukta, � viņa teica.

� Kā sapratu, tu mēģināji izskaidrot ko tādu, kas, tavuprāt, bija svarīgs cilvēkam, kur� ir piedzīvojis infarktu.

� Jā, es zinu, es no�ēloju to, man �is sapnis parādījās tad, kad tiku ievainota Kosovā...

� Par to, kas notiek pēc nāves, kā saprotu.

� Tas man bija ļoti spilgts sapnis, � Jasmīne atzina un juta, ka nosarkst.

� Skaidrs, � Evita Ulsone pamāja un ieskatījās savos papīros. � Tev bija briesmīgs pārdzīvojums un tu tiki ārstēta trīs mēne�us halucināciju dēļ.

� Jā... da�brīd man �ķita, ka tas bija kas vairāk par sapni, � Jasmīne paskaidroja.

� Interesanti... jo iedomājies, ja tas patiesībā bija kas vairāk kā sapnis, � Evita nopietni sacīja. � Neko ta�u nevar zināt... Iedomājies, ka tu patiesībā zini kaut ko tādu, par ko citiem nav ne jausmas.

� Tad jau redzēs, � Jasmīne iesmējās.

� Vai ne tā? � arī iesmējusies, Evita piecēlās no krēsla.

� Vai drīz tik�u mājās?

� Man jārunā ar vadību, � viņa noteica un devās uz durvīm.

� Paldies.

Viņa apstājās, atkal pagriezās pret Jasmīni un da�as sekundes domāja, pirms ierunājās.

� Ziņkārības pēc... Ja neņemsi vērā, ka esmu ārste un arī visu citu... Manuprāt, pavisam atklāti, ko tu patiesībā par to domā?

� Es uzskatu, ka redzēju viņpusi pa īstam, � Jasmīne gandrīz nedzirdami atbildēja.

� Tad tu paliksi pie mums vēl labu laiciņu, � Evita noteica, un balsī pēk�ņi bija sajūtams ledains aukstums.

Pirms pamest telpu, viņa kādu brīdi stāvēja, vērojot Jasmines satriekto, pazemoto seju.

Saglabājusi mieru, Jasmīne sēdēja klusa, kamēr durvis tika atslēgtas, piespieda sevi izturēt, kamēr tika novērota caur actiņu. Liela satraukuma pārņemta, viņa piecēlās uz grīļīgajām kājām un aizgāja līdz mazgājamai bļodai, un juta, ka gar acīm sametas tum�s. Viņa pazaudēja telpas izjūtu un nemanīja, ka, noslīgstot uz grīdas, atsit pieri pret bļodas malu. Apvēlusies uz muguras, viņa atvēra acis un blenza griestos, uz balto peldo�o laukumu.

Viņa samirk�ķināja acis, bet sapnim līdzīgā izjūta saglabājās.

Tā atgādināja kādu treniņu īpa�ās apmācības laikā.

Bez palīglīdzekļiem Jasmīnei bija jāpeld zem liela kuģa un pie korpusa jāpiestiprina mīnas.

Viņa atcerējās, ka bija piestiprinājusi divas mīnas, zinot, ka jāspēj aizturēt elpu vēl divas minūtes, par spīti tam, ka pienskābe kājas jau bija padarījusi smagas. Viņa ienira astoņu metru dziļumā, lai pakļūtu zem ķīļa, un viņu kā reibonis pārņēma priek�nojauta, ka notiks kas briesmīgs.

Odens spiediens bija iedzinis skābi atpakaļ asinīs un izpletis plau�as.

Viņa aizmirsa, kur atrodas, sāka grimt un tikai blenza lejup tum�i pelēkajā dzelmē, nesaprotot, ko redz, līdz atjēdzās.

Jasmīne piecēlās kājās. �oreiz viņa bija apmuļķota. Pietiek. Lai viņus uzvarētu, viņa nekad un nevienam nepieminēs ostas pilsētu. Nākamajā dienā zāļu devas pieauga un Jasmīne sajutās slikti, vēma un saņēma zāles pret blaknēm. Kājas tik stipri sapampa, ka nebija iespējams uzvilkt apavus, un galvassāpes bija teju vai neizturamas.

�okurā sarāvusies, viņa gulēja sviedrainajā gultā, spieda pirkstgalus pret deniņiem, grieza zobus un �ukstēja: Vai domājat, ka tas mani ir salauzis? Vai jums nav nekā labāka? �is man nav nekas.

Pēc diviem mēne�iem ārsti pakāpeniski samazināja zāļu devas un beidzot pārgāja uz cipramilu un zipreksu table�u formā. Pirmajās dienās Jasmine tabletes norija, bet pēc tam slepenībā pārstāja lietot tās pavisam.

Naktīs viņa tumsā sāka vingrot, izmēģināja sitienu sērijas un mācījās no galvas �ekspīra sonetus, lai būtu dro�a par savu atmiņu.

Nepilnas nedēļas laikā viņa atguva vēlmi pēc seksa, viņa domās atgriezās pie pirmā laika ar Marku un atkal iesāka pa�apmierināties.

Sapratusi � lai tiktu ārā, ir nepiecie�ams rūpēties par sevi, viņa sāka ievērot higiēnu, tīrīja zobus, vīlēja nagus, mazgāja un pina matus.

Vienveidīgā ikdiena psihiatrijas nodaļā Nr. 4 bija gandrīz nepanesama ar savu iepriek�paredzamību. Radās iespaids, ka laiks rit tik lēni, ka draud apstāties pavisam.

Jasmīne sēdēja bāli zaļajā dīvānā kopējā istabā un skatījās televizoru. Kāda sieviete stāstīja par savu atkarību no cukura. Uz galda atradās neliela karpa, izgatavota no krāsota skārda. Tai bija atvērta mute un lielas, dzeltenas zvīņas. Jasmīne paliecās uz priek�u, paņēma karpu un aplūkoja to, grozot uz visām pusēm.

Made in China, viņa izlasīja un ar vienaldzīgu skatienu paraudzījās uzraugā, kur� vēroja viņu.

Jasmīne apsolīja sev tikt ārā un tik ļoti ilgojās pēc Dantes, ka vairs neiedro�inājās iztēloties, ka viņi atkal dzīvo kopā kā ierasts. Pārāk sāpīga bija atgrie�anās īstenībā.

Sekojot Evitas Ulsones ieteikumiem, vadība jau divreiz bija pagarinājusi Jasmines piespiedu ārstē�anas termiņu, bet jūlijā viņa panāca tik�anos ar juridisko konsultantu, lai pārsūdzētu lēmumu, un saņēma atļauju iepazīties ar slimības vēsturi un �urnāla ierakstiem, kas tika izdarīti viņas ievieto�anas laikā.

Pirmo reizi Jasmīne lasīja par vardarbīgo sievieti, kuru policija atveda uz psihiatrisko nodaļu.

Bija grūti identificēties ar viņu, pieņemt, ka �urnālā aprakstītais cilvēks ir viņa.

Saskaņā ar ievieto�anas piezīmēm, psihotiskajai sievietei piespiedu kārtā tika injicētas zāles, lai viņa neapdraudētu sevi un citus.

Nu asaras pilēja uz �urnāla, izveidojot pelēkus apļus pār ārsta klīniskajiem novērojumiem. Viņa vairs nespēja saprast paniku, kāda viņai bija toreiz, kad vīrietis piedzīvoja infarktu.

Jasmīni bija piemeklējusi psihoze.

�ajā mirklī, ar �urnālu rokās, viņai kļuva skaidrs, ka ostas pilsēta ir bijis tikai sapnis.

Viņa bija izdarījusi kļūdu, bet citiem bija bijusi taisnība.

Viņa netika ieslodzīta un sazāļota tāpēc, ka runāja patiesību, bet gan tāpēc, ka bija pazaudējusi īstenības uztveri.

Viņu spriedumi bija biju�i pareizi.

Kāpēc viņa bija turējusies pie sapņa, apgalvojot, ka tā ir īstenība? Vai tā bija tikai viņas muļķīgā spītība? Kāpēc bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai viņa atzītu, ka ir maldījusies? Izdevās atrast senus aprakstus par ūdeni un laivām viņā pusē, bet tas viss nebija nekas cits kā mīti.

Ķīnie�u ostas pilsēta bija radusies viņā tikai tad, kad smadzenes paniski reaģēja uz skābekļa trūkumu.

Un būt pārliecinātai par pretējo nozīmēja to, ka viņai ir halucinācijas, ka viņa ir garīgi slima. Bija gadījies tas, kas nekad nebija noticis. Tam vairs nebija vietas viņas dzīvē.

Viņas pa�kontrole bija izrādījusies tikai ilūzija. Sirds dziļumos viņai joprojām trūka jebkādas stabilitātes. Tā bija pazudusi to da�u minū�u laikā Kosovā.

Sapnis par ostas pilsētu bija kā uguns papīra sienas otrā pusē. Jebkurā brīdī papīrs varēja uzliesmot, no jauna kļūstot par daļu no viņas īstenības.

Ar plaukstas virspusi noslaucījusi asaras, viņa paņēma rotaļu lācīti, ko bija piebāzusi pilnu ar izspļautajām zālēm, izvilka vienu zipreksa tableti, iebāza to mutē un norija.

Turpmāk viņa dzēra nepiecie�amās zāles un nepretojās piedāvātajai ārstē�anai.

�ī vasara vēlāk paliks atmiņā kā klusums pirms vētras, dabai ievelkot elpu pirms smaga pārbaudījuma.

Apmeklējumu laikā viņas māte kopā ar Danti nāca gandrīz katru dienu. Kopā ar viņu viss bija viegli. Viņi mēdza apēst sviestmaizi, iedzert ābolu sulu un pļāpāt par to, kas noticis kop� pagāju�ās reizes.

� Tētim ir draudzene, � kādu dienu Dante sacīja, kļuvis nopietns.

� Kā viņu sauc?

� Mia.

� Vai viņa ir laba? � Jasmine jautāja.

Dante pamāja un sāka spēlēties ar savu plastmasas Zirnekļ-cilvēku. Lūpas nedzirdami kustējās, un seja sadrūma. Zēnam bija Jasmines zaļās acis, bet tikai mazumiņ� vasarraibumu virsdegunē un uz vaigiem.

� Vai pastāstīsi, kādi noteikumi tev jāievēro, kad esi kopā ar tēti? � Jasmine jautāja.

� Es nedrīkstu iet pie ezera un nedrīkstu aiztikt karstas mantas, � viņ� teica.

� Bet tu drīksti aizmigt pie televizora, kad tētis atļauj.

� Un man ir jāpaliek savā istabā, kad viņi trok�ņo vai kliedz.

� Bet tagad neviens vairs tā nedara?

� Nē.

� Vēl viena lieta, � viņa teica.

� Man jābūt mierīgam ar tēti, � viņ� iesmējās.

Nākamajā tik�anās reizē Dante pavēstīja, ka Mia turējusi

viņu aiz matiem, kad viņ� gribējis pieskriet pie tēta.

� Vai sāpēja? � Jasmīne uzreiz jautāja, sirdij iepukstoties straujāk.

� Nekas traks, � viņ� atbildēja.

� Vai nobijies?

� Beigās, � viņ� nomurmināja.

Atgriezusies palātā, viņa nostājās pie loga un vēroja nojumi virs ieejas uzņem�anas nodaļā ar sarkanajiem dakstiņiem ēnā. Viņa stāvēja ilgi, nenovēr�ot skatienu no stiklotajām durvīm, iedomājoties, ka drīz izies pa tām un nekad vairs neatgriezīsies.

Ceturtdienās tika pļauts mauriņ� un viņa mēdza sēdēt pie loga un ar skatienu pavadīt vīrieti uz dzeltenā traktoriņa.

Pati sapratne par to, ka viņa ir bijusi slima, kamēr apgalvojusi pretējo, izsita viņai pamatu zem kājām un padarīja nedro�u.

Viņa aiz uztraukuma drebēja, kad Evita Ulsone jautāja, vai, viņasprāt, ir pienācis laiks pārtraukt zāļu terapiju un doties mājās.

� Mājās?

� Vai tu to gribētu? � ārste jautāja.

� Gribu, bet nezinu, vai tik�u galā.

� Manuprāt, tiksi.

Kādā pirmdienā māte atnāca bez Dantes. Jasmīne uzreiz redzēja � noticis kas nelāgs. Māte bija novecojusi, sīciņā seja sakrunkojusies un lūpas sakniebtas.

� Mammu? Kas noticis? � Jasmīne jautāja.

Māte nespēja ilgāk novaldīt asaras.

� Marks grib tev atņemt Danti, � viņa raudāja, pasniedzot vēstuli.

Jasmīne izlasīja paziņojumu, ka Marks ir pārsūdzējis lēmumu par aizbildnības tiesībām. Viņ� uzskatot, ka psihisku traucējumu dēļ Jasmīne nevar uzņemties atbildību par bērnu un tāpēc pieprasīja, ka dēls jāatdod viņam.

� Tu vairs nedrīksti runāt par dīvainām lietām, � māte silti sacīja un saņēma plaukstās meitas seju.

� Man bija psihoze, bet tagad esmu vesela, � Jasmīne nopietni teica.

� Tev jābūt veselai.

� Man vairs nevajag dzert zāles un...

Viņā uzplauka bailes, lieli, balti pumpuri atvērās, vainag-lapiņas atlocījās kā kutinādamas, un viņa nevarēja novaldīties, neiesmējusies par �o situāciju.

� Tu zaudēsi Danti pēc...

� Mammu, esmu runājusi ar savu psihiatru, � viņa sacīja, mēģinot atgūt kontroli pār savu seju. � Es ļoti drīz tik�u ārā no �ejienes, bet pirms es...

� Tev nekad nevajadzētu...

� Mammu, paklausies, � viņa pārtrauca māti, � tagad brauc mājās, nolīgsti advokātu, kas ir lietpratējs ģimenes un bērna tiesību jautājumos... es samaksā�u, paņem�u papildu darbu, es darī�u visu.

Jau bija decembris, un liktenis traucās viņai pretī galvu reibino�ā ātrumā.

Uz Zviedriju pār Baltijas jūru no Krievijas virzījās sniega vētra. Jūras melnajā ūdenī kā �ķidrā tēraudā atspoguļojās baltās vērpetes, �ērās, kas bija vērstas uz ziemeļaustrumiem, visas pundurpriedes līdz pusei bija iegrimu�as sniegā. Tas aizputināja klintis, laivas un ceļus, un pa vienu nakti visa Stokholma ietērpās mirdzo�i baltā rotā.

Jasmīne bija izrakstīta kop� augusta un jau trīs mēne�us bija atgriezusies darbā, bet joprojām izjuta bailes. Kaunoties par savu sabrukumu, viņa strādāja nepilnu slodzi, apmeklēja Serafena psihiatrisko konsultāciju centru un lietoja izrakstītās zāles.

Sirds dziļumos viņa bija ticējusi, ka sapnis bijis īstenība. Vairāku gadu gaitā vīzijas viņu bija nomocīju�as. Viņa neticēja sev un vairs nebija tas cilvēks, kas agrāk.

Jasmīni bija pārņēmusi nedro�ība, viņai kļuva grūti pieņemt lēmumus, viņa prasīja padomu mātei gandrīz par visu un pārstāja vadīt auto.

īsi pirms Ziemassvētkiem bija jāsaņem lēmums aizbildnības lietā, bet līdz tam spēkā bija vecā kārtība. Dante dzīvoja pie Jasmīnes. Viņ� bija labā noskaņojumā un bija sācis gulēt atkal savā gultā.

Jasmine uzskatīja, ka Marks zina, ko viņa ir pārdzīvojusi. Viņam nekad neienāktu prātā atņemt viņai Danti tikai tāpēc, ka viņ� to var. Tas nebija viņam raksturīgi. To dro�i vien pieprasīja Mia. Jasmine bija pārliecināta, ka visam pamatā ir Mias greizsirdība un viņa grib sodīt Jasmīni par viņas un Marka kādreizējām attiecībām.

Tagad Jasmine atradās darbā, bet vēlāk viņiem abiem ar Danti Nīneshamnā bija jātiekas ar Marku un advokātu, lai vienotos par izlīgumu. Stāvoklis nebija bezcerīgs. Viņas advokāts bija ieguvis pierādījumus, ka Marks ir tiesāts par narkotiku glabā�anu un bruņotu laupī�anu.

Sniegpārslas virpuļoja ap Aizsardzības ministrijas iespaidīgo ēku, gandrīz aizsedzot lielos logus, un sakrājās uz garajiem fasādes karogu mastiem Jākobsgatanas pusē.

Visu dienu Jasmīne sēdēja aiz slēgtām durvīm un strauji puksto�u sirdi, rakstot lēmuma pamatojumu prezidijam. Kabineta logā spīdēja elektriskais Adventes sve�turis un caur pēcpusdienas krēslu krita smags sniegs.

Pēc darba viņa steidzās uz Estermalmshalles pusi. Sniegpārslu virpuļi piepildīja debesis. Baltā sega klājās pār laukumu, noslēpjot atkritumus no Makdonalda ap pārpildītajām tvertnēm.

Iegriezusies pa augstajiem vārtiem, viņa pazina piesātināto �āvētas gaļas un Ziemassvētku gar�vielu smar�u, kamēr gāja caur slēgtā tirgus halli līdz Husmana Deli iepirk�anās centram.

Viņas māte un Dante sēdēja restorāna tālākajā galā. Dante bija apēdis veselu kapātas gaļas kotle�u porciju. Uz �ķīvja bija atlicis tikai kartupelis un mērces un brūkleņu ievārījuma pēdas.

� Vai saldais būs?

� Nezinu, � Jasmine atbildēja.

� Vecmamma saka � mums esot jājautā tev, � teica Dante.

� To varbūt būs grūti paspēt, � viņa neizlēmīgi paskatījās uz māti. � Vai � kā tu domā?

� Mums laika diezgan, � māte mierīgi sacīja. � Bet noteicēja esi tu.

� Es nezinu... es...

� Viss kārtībā, man nevajag, � Dante klusu noteica, noslaucīja muti papīra salvetē, piecēlās no galda un paņēma rokā plastmasas zobenu.

Ejot ārā no restorāna, viņa rociņa iegūla Jasmines plaukstā, un viņas pakrūti sa�ņaudza ļaunas priek�nojautas.

Visu ceļu līdz automobilim Dante ar plastmasas zobenu cirta sniegpārsliņas. Debesis virs pilsētas mirgojo�ām gaismām bija melnas.

� Jasmīn, tikai nesāc runāt par dīvainām lietām, � māte atkārtoja.

� Man nekas nekait, � Jasmine sacīja par spīti tam, ka sirds drebēja no bailēm.

Savu auto māte bija novietojusi Stūregatanā. Bērnu sēdeklī-tis Dantem alla� bija piesprādzēts aizmugurējā sēdeklī.

Ielikusi zobenu bagā�niekā, Jasmine paņēma slotiņu un notrauca irdeno sniegu no sānu stikla un aizmugures, tad apsēdās līdzās Dantem un pārbaudīja, vai viņ� ir kārtīgi piesprādzējies.

Novilkusi viņam cepuri, viņa kā parasti izlaida pirkstus caur viņa mitrajiem matiem.

Savā nodabā dungodama, māte iedarbināja ma�īnu un izgriezās no ielas malas. Atskanēja kluss troksnis, ma�īnai saskaroties

ar mīksto sniegu. Raugoties pa automa�īnas logu, Jasmīne iedomājās � kop� Kosovas ir pagāju�i se�i gadi, bet nekas nav beidzies, nekas nav izārstēts.

Ielas un ietves visā pilsētā bija mirdzo�i baltas un klusas. Auto loga tīrītāji slaucīja prom vieglo sniegu, un no ventilatoriem plūda siltums.

Jasmīne noskatījās, kā vēj� nes sniegpārslas un kā tās virpuļojot sacen�as ar tum�o ūdeni, kas viļņojas abpus Riksdāga namam. Viņa mēģināja tās notvert ar skatienu un sekot tām visu ceļu līdz zemei � tikai tādēļ, lai nebūtu jādomā par gaidāmo tik�anos ar Marku un advokātiem.

No siltuma automa�īnā Dantes vaigi bija kļuvu�i sārti. Kaut ko klusi murminādams, viņ� ar pirkstu zīmēja galvaskausu uz aizsvīdu�ā loga.

Sniegpārslas virpuļoja starme�u gaismā. Radās sajūta, ka tās kā mākslīgais sniegs grie�as pa �ķidrumu stikla lodē.

� Miai pa�ai ir bijis bērns, � paziņoja Dante. � Un viņa būs...

� Uzmanies! � Jasmīne iekliedzās.

ielu �ķērsoja kāds bārdains vīrs. Viņ� gandrīz nebija redzams krīto�ajā sniegā ap Slussplanu. Viņ� bija biezi saģērbies vairākās kārtās un stiepa līdz pusei pilnu atkritumu maisu ar tuk�ām bund�ām. Jasmīnes māte nospieda brem�u pedāli, auto turpināja slīdēt, no brem�u sistēmas atskanēja troksnis un caur grīdu bija jūtami spēcīgi grūdieni.

Tad iestājās klusums, kurā bija dzirdama tikai Jasmīnes saraustītā elpa.

Lielas sniegpārslas sijājās lejup automa�īnas starme�u gaismā.

Bārdainais vīrs bija apstājies. Kādu brīdi viņa kreisā roka dusēja uz motora pārsega. Garie mati nokarājās pār vaigiem. Acis bija iekaisu�as un lūpas sasprēgāju�as. Sniegs bija sakrājies viņam uz cepures un biezā pleda viņam uz pleciem. Viņ� tikai stāvēja un labu brīdi raudzījās uz Jasmīnes māti, tad turpināja iet pār ielu.

� Mans pirmais flirts ar mū�ību, � viņa sausi noteica un atsāka braukt.

Braucot caur garo tuneli, viņi sēdēja klusēdami. Tālāk uz Nīnesvēgenes ātrumi bija lieli. Izslēgusi radio, māte koncentrējās uz satiksmi. Bija tum�s, un negaisa virpulī pēk�ņi parādījās melna fūre.

Kad viņa pārslēdza uz tuvajām gaismām, ceļ� atkal pazuda ēnās un sniegā. Tālumā bija samanāmas sarkanas gaismiņas no kāda bremzējo�a auto.

� Kā raksta Dante? � zēns jautāja.

� Tev vajadzētu to zināt, � Jasmīne noteica.

� Ar kādu burtu sākas? � no vadītāja sēdekļa atskanēja mātes balss.

� Ar D, � viņ� atbildēja un uzvilka apgrieztu D uz stikla.

� Kas nāk pēc tam? � Jasmīne jautāja.

� Nnn, � viņ� minēja.

� Saki � Dante � lēnām.

� Es nevaru, � viņ� nomurmināja.

� Bet pamēģini, � Jasmīne kļuva nepacietīga.

Automobilī iestājās klusums, un Jasmīne ieraudzīja, ka Dante ir noskumis. Māti ap�ilbināja pretimbrauco�ais auto. Sniegs niknā ātrumā triecās pret vējstiklu.

� Esmu plānprātiņ�, � Dante klusi noteica.

� Neesi gan � nesaki tā, � Jasmine no�ukstēja un paspieda viņam roku.

� Visi tā saka.

Māte atkal pārslēdza gaismas, kad parādījās milzīgs tālbraucējs. Tas drāzās viņiem pretī pa �auro ceļu. Jasmīne redzēja, ka māte ar abām rokām cie�i iekrampējas stūrē. Viņa centās braukt tuvāk malai, bet sniega sanesas spieda auto uz ceļa vidu.

� Kādi visi? � Jasmīne jautāja.

� Visi.

� Tu domā � sākumskolā vai...

Uzmetot mīkstu �ļakatu viņu logiem, tālbraucējs aizdārdēja garām. Viss auto salīgojās no stiprā gaisa viļņa.

� Ak Dievs, � māte no�ukstēja.

Sajutusi pie kakla tādu kā kutinā�anu, Jasmīne atklāja, ka nokritis auskars. Tas gulēja spraugā starp ma�īnas bērna sēdekli, bet, pirms viņa paspēja to satvert pirkstos, tas ieslīdēja dziļāk, kur vairs nebija saskatāms.

� Tu atkal pazaudēji pērli, � Dante nopūtās.

� Jā, es jutu, � piekrita Jasmīne, taustoties pa sēdekli.

� Tur tas ir, es redzu! � viņ� norādīja.

Viņa noliecās sāņus un pastiepa roku zem sēdekļa, meklējot starp drupa�ām, konfek�u papīrī�iem un vecām stāvvietu biļetēm. Dro�ības josta spiedās pret kaklu. Tie�i tajā mirklī, kad viņa atrada auskaru un satvēra to plaukstā, atskanēja krak�ķis un auto salīgojās. Atsitot vaigu pret durvju iek�pusi, Jasmīne izdzirdēja, ka māte un Dante iekliedzas. Ma�īnas riteņi rībēja pret nelīdzenu virsmu.

� Trakais, � māte no�ņācās, nobrauca ceļa malā un apstājās.

� Kas notika? � Jasmine jautāja.

� Sānu spogulis norauts, � viņa satriekta no�ukstēja un atsprādzēja dro�ības jostu.

� Dante? Kā tev?

� Vai man nevajag atsprādzēties? � Dante jautāja.

� Nē, paliec sē�am, � Jasmine �igli noteica.

� Kāpēc tu esi tik dusmīga?

Māte pavēra durvis, kad viņus ap�ilbināja kādas lielas ma�īnas starme�u gaisma. Sadursme bija briesmīga. Ar neaprakstāmu spēku viņi tika mesti uz priek�u. Jasmine paspēja ieraudzīt asinis, kas izsprāgst Dantem no mutes, un stikla lauskas, kas �ķīst no visiem ma�īnas logiem. Griezdamies viņi lidoja sāņus. Viņa redzēja gaismu no pretimbrauco�ā kravas auto, bet nesajuta otro triecienu. Laiks gandrīz apstājās. Viņa neko nejuta, tikai redzēja, kā metāla plāksne sagrie�as, salokās un no�ķeļ viņas mātei abas kājas.

Iestājās tumsa un klusums.

Kad viņa nāca pie samaņas, viņa karājās ar galvu lejup kā auglis pirms dzemdībām. Pa degunu tecēja asinis un stikla lauskas �ķindēja pret metālu. Dro�ības josta tirk�ķēdama griezās viņai kaklā. Viņa nespēja pakustināt galvu, neredzēja Danti. Ārpusē skanēja balsis, mirguļoja zila gaisma un cilvēki lēca pa dziļo sniegu.

Auto bija apgāzies uz jumta un gulēja grāvī. Ātrās palīdzības ārsti mēģināja atlauzt durvis, bet Jasmīne iedomājās, ka ir par vēlu, bija sajūta, ka krū�kurvis ir salauzts, viņa nespēja paelpot un atteicās no tālākas cīņas.

Viņa pamodās klusumā. Miegs vēl maigi kņudināja viņas ķermeni. Viņa gulēja mierīgi ar aizvērtām acīm, mēģinot atcerēties, ko darījusi vakar, bet viņas gara acu priek�ā vēl arvien bija redzams auskars.

Baltā pērle, kas gulēja viņas sakļautā plaukstā un izskatījās kā ziedpumpurs, aizvēries jasmīna zieds.

Kaut kāda iemesla dēļ sirds viņai sāka sisties straujāk.

Viņa iedomājās par sevi kā bērnu, iedomājās mātes stāstīto, ka jasmīna krūma baltie ziedi veidojas uz zariem kā pērļu ķekari, un smar�a izple�as vasaras naktī.

Atvērusi acis, Jasmīne pamirk�ķināja tumsā un taustīja pēc Dantes gultas, bet tās tur nebija. Viņa neatradās mājās.

Viņa kaila gulēja uz lakota koka sola, nespējot atcerēties, kā tur nokļuvusi.

Viena plauksta bija tik stipri sa�ņaugta, ka bija grūti iztaisnot pirkstus.

Plaukstā bija auskars.

Uzmanīgi nolaidusi kājas uz grīdas, viņa sajuta, ka tā ir slapja. Flī�u grīdu klāja remdens ūdens.

Tajā pa�ā mirklī, sajūtot slapjo grīdu, radās nojauta, ka viņa �eit jau ir bijusi. Tas bija kā atcerēties ko tādu, kas jau sen ir aizmirsts.

Jasmine atradās nelielā nodalījumā, tādā kā ģērbtuvē bez durvīm. Uzgrūdusies sienai, viņa izgāja gaitenī. Viņas soļi skaļi plīk�ķēja starp tum�ajām sienām.

Tikai da�u metru attālumā viņa ieraudzīja pelēku gaismu ieplūstam pa durvju vērtnes malām.

Palūkojusies lejup uz savu kailo augumu, viņa redzēja, ka vēders un vasarraibumainie lieli viz kā slapj� marmors.

Gaiss bija patīkami silts un mitrs.

Ūdens �ļaksti lika viņai apstāties un pagriezt galvu. Kādā nodalījumā stāvēja kails vīrietis un mazgāja seju. Jasmine uzmanīgi pavirzījās atpakaļ un ieraudzīja lielu telpu, kurā atradās tikai iegremdēts baseins ar zaļu dibenu. Divas sievietes brida pa ūdeni, kas sniedzās līdz viduklim, un vilka sev līdzi ļoti vecu sievieti peldo�ā zārkā. Tagad Jasmine saprata, kur atrodas. Viņa bija atgriezusies ostas pilsētā. Sapnis bija tikpat spilgts kā toreiz, kad viņa bija ievainota Kosovā.

Sirds no bailēm iepukstējās straujāk. Viņa nespēja atcerēties, ko bija darījusi vakar � vai kā ierasts nolikusi gulēt Danti, paliekot nomodā līdz vēlai stundai, skatoties kādu trilleri, vai arī guļot un lasot ar glāzi vīna uz naktsgaldiņa.

Jasmīne atgriezās mazajā nodalījumā, kur bija pamodusies, un tagad uz sola ieraudzīja salocītu drēbju kaudzīti un ziepju gabaliņu. Nespodrajā gaismā viņa aplūkoja drēbes. Tur bija viņas izmēra melnas bikses un gai�āka blūze. Drēbes bija padi-lu�as, bet tīras un smar�īgas.

Viņai ienāca prātā, ka būtu jāpaliek uz vietas, gaidot, kad sapnis beigsies, bet iek�ējs nemiers lika ģērbties. Slapjās kājas samērcēja bik�u audumu. Uzvilkusi blūzi, viņa paņēma rokā kurpes un lēni spēra soļus pa slapjo grīdu.

Blāvajā gaismā, kas krita caur augstiem logiem ar matētu stiklu, viņa redzēja, ka ar ūdeni klātā grīda stiepjas tālu starp simtiem nodalījumu. Gar gaiteņa sienām pa vienkār�ām koka renēm tecēja ūdens, piepildot milzīgas bļodas, kuru malām ūdens plūda pāri uz grīdas.

Tā bija liela pirts.

Nemiera pārņemta, viņa pa kādām durvīm izgāja uz lod�i-jas, reiz nokrāsotas siltā, dzeltenā tonī.

Bija dzirdamas tālas zvana skaņas, un debesis satumsa, it kā tuvotos nakts.

Atbalstījusies pret margām, Jasmīne tvēra pēc elpas un skatījās pār milzīgu pilsētu ar juceklīgi ķīnisku apbūvi.

Kāpnes no terases veda taisni lejup uz tirdzniecības ielu. Cilvēku straume plūda vienā virzienā. Daudzi nesa līdzi mantas vai stūma divriteņus. Straumei nebija gala. Izskatījās, ka pa lielo ielu virzās tūksto�iem cilvēku. Tā bija milzīga pārvieto�anās uz tum�ākajām ēkām tālumā.

Apāvusi kurpes, viņa devās lejup pa �iksto�ajām kāpnēm, pogājot ciet blūzi un mēģinot sasiet matus zirgastē.

Visapkārt pavērās skats uz �ķērsielām ar sarkaniem lukturī�iem, ēstuvēm, dzeltenām neona izkārtnēm ar ķīnie�u hieroglifiem, izliektiem jumtiem un sienasavī�u lēveriem. Gaisā virmoja sezameļļas, �āvētu zivju, petrolejas un vecu atkritumu smārds.

Palūkojusies atpakaļ, viņa ieraudzīja, ka pirts ir milzīga ēka ar neskaitāmām lod�ijām, durvīm, krāsotiem logu slēģiem un stāvām kāpnēm.

Drud�ainā steigā cilvēki pameta pirti, skrēja lejup uz pilsētu, iekļaujoties straumē, kas virzījās pa plato ielu garām milzīgam plakātam ar Мао Dzeduna portretu.

Nonākusi lejā, Jasmine pievienojās cilvēku upei. Pār pilsētu gūlās katastrofas priek�nojauta, izskatījās, ka visi vēlas tikt prom.

Kāds cilvēks ar viscaur notetovētu kaklu un hokeja somu plecā satraukts kliedza un grūstīdamies centās tikt uz priek�u.

Vakara gaiss bija nepatīkami spiedīgs. Tālumā rībēja pērkons.

Tum�ajās spraugās starp zemajiem namiņiem bija saskatāmas auklas ar iz�autu veļu, un blāvajā gaismā no atvērtām durvīm vīdēja sarūsēju�as atkritumu tvertnes.

Dego�as cigaretes oglīte līgojās �auras sejas priek�ā.

Jasmīnei sekoja vēl vairāk cilvēku, un pēk�ņi viņa bija ievilkta ļau�u pūlī. Ļaujoties straumei, viņa gāja aiz kāda, kas vilka sev līdzi vezumu, pilnu ar grāmatām. Visur mētājās mobilie tālruņi. Kāda sieviete apstājās, plaukstu mutei pielikusi. Viņas sasārtu�ās acis bija pieliju�as asarām. Tālumā bija dzirdamas signālsvilpes. Kāds indietis, kaut ko bailīgi murminādams, grūdās uz priek�u. Jasmīne bija spiesta iekāpt piedrazotajā renstelē. Ar galvu ieskrējusi sarkana papīra virtenē, viņa atkal pievienojās gājienam, iespraucoties pirms vīra, kur� nesa smagu jūrnieka maisu.

Drūzmē�anās kļuva cie�āka, bet Jasmīnei izdevās saglabāt savu vietu. Da�as pilsētas daļas bija norobe�otas. Ieliņas aiz virvēm bija gandrīz tuk�as. Tālumā, pie kādas fabrikas ēkas ar izsistiem logiem viņa redzēja cilvēku stumjam ķerru. Virs tuk�a friziersalona mirguļoja neona izkārtne ar spilgti dzeltenu pūķi.

Cilvēku straume aiznesa viņu līdz pla�ai ostas teritorijai. Gar piestātni rindojās neskaitāmas laivas. Priek�vadņa kārtīs �ūpojās sarkani lukturī�i. Bija laivas, kas izskatījās pēc pārbūvētām d�onkām, citas bija sarūsēju�i armijas kuteri, piekrauti ar

lādēm un saiņiem. Apkārt staigāja vīri formastērpos, raudzīdamies, lai cilvēki ievērotu kārtību.

Debesis bija tum�as un ūdens � mirdzo�i melns. Pēc visa sprie�ot, notika pilsētas evakuācija. Tūksto�iem cilvēku, no�ogoti ar izstieptām virvēm, tika dzīti uz laivām.

Zemās bar�ās cie�i saspiestie cilvēki klusēja. Mazi bērni drūmu seju pacietīgi stāvēja rindā.

Sauszemes pusē skanēja dārdoņa, it kā tuvotos negaiss.

Ar vin�u palīdzību tika iekrautas ceļasomas un ūdens baloni. No garajiem ie�ogojumiem laivas pildījās ātri. No motoriem virmoja dīzeļdegvielas smaka. Da�ām laivām bija padilu�a auduma buras, kas vējā raustījās.

Kāds sargs aizdzina sievieti, kas pārdeva cigaretes rindā stāvo�ajiem. Vienā rokā viņa bija sa�ņaugusi da�us amerikāņu dolārus, otrā turēja netīru plastmasas kārbu.

Kāds mēģināja runāt ar sargu spāniski, bet viņ� tikai pagrozīja galvu un pastiepa roku uz priek�u, uz piestātni un milzīgu pulksteni ar diviem rādītājiem.

No aizmugures spiedās cilvēki, un Jasmīnei neatlika nekas cits kā sekot rindai, pagrie�oties ap nokvēpu�u spīķeri.

Noskanēja svilpiens un uzkliedziens � sargi saķēra kādu jaunekli, kas bija mēģinājis nozust kādā ieliņā uz pilsētas pusi. Viņ� mēģināja tikt vaļā, bet sargi ar melniem koka spieķiem stipri sita viņam pa muguru. Viņ� nokrita un mēģināja aizrāpot prom, bet sargi turpināja sist. Jauneklim smagi trāpīja starp lāpstiņām, viņ� novēlās uz sāniem, ar rokām mēģinot aizsargāt galvu.

Spiediens no cilvēkiem aizmugurē dzina Jasmīni uz priek�u. Cie�ajā pūlī kļuva grūti elpot. Starp galvām un augumiem viņa tomēr pamanīja, ka uz ieliņas paliek jaunekļa sporta kurpe pēc tam, kad sargi bija viņu aizvilku�i atpakaļ uz piestātni.

Sekojot no�ogojuma virvēm, Jasmines rinda gāja apkārt kādai nopluku�ai ostas ēkai. Otrā pusē viņa redzēja tādu kā pulksteni trīs metrus augstā melna metāla konstrukcijā.

Tas bija līdzīgs senlaicīgu svaru un Prāgas astronomiskā pulksteņa apvienojumam.

Visas rindas gāja gar �iem svariem. Cits pēc cita gaidītāji tika izvilkti uz nodeldētas koka rampas un tālāk uz lēzenā svaru kausa. Uz abām ciparnīcām atradās trīsdesmit nevienādi rādītāji un kustīgi sirpji, izgriezti cilvēka formā. Malas bija noklātas ar zelta līnijām un zīmēm, grādu iedaļām un sare�ģītām skalām.

Salīku�am ve�ukam tika palīdzēts nostāties uz svariem. Viņ� vairākas reizes franciski jautāja, ko tas viss nozīmējot.

Jasmīne neredzēja, kas ar viņu notiek, jo viņas rinda nonāca �aurā, ar dēļiem apsistā ejā. Sienas bija tik augstas, aizsedza visu skatu, bet viņa saprata, ka ļaudis virzās uz rampu, lai tiktu svērti.

Viņa gāja aiz sievietes, kura turēja rokās stikla trauku ar iz�uvu�iem jūras zirdziņiem.

Sargs tīrā formastērpā citu pēc cita vilka ārā cilvēkus. Vairākums klusēja, bet kāda pavecāka sieviete tālāk aizmugurē izbailēs raudāja.

Pāri visam kā smags vāks gūla drauds.

Nonākusi līdz sargam, Jasmīne pajautāja, vai viņ� runā angliski, bet viņ� tikai ar rokas kustību aicināja viņu tuvāk slīpajai rampai.

� I want to know what this is about, � viņa turpināja par spīti tam, ka sajuta dunkas mugurā.

Sargs ar �estiem aicināja, lai Jasmīne kāpj uz svariem. Tiem līdzās stāvēja divi ļoti noguru�i vīri. Viņa grauza saulespuķu sēklas no putekļaina celofāna maisiņa un �aumalas spļāva zemē. Ieraudzīju�i Jasmīni, viņi kaut ko sacīja, norādot uz viņas rudajiem matiem. Viens no viņiem iesmējās un jokodamies noglaudīja sev vaigu.

Spērusi soli uz svaru kausa, Jasmīne pat nemanīja, ka tas grimst zem viņas smaguma, bet da�i no rādītājiem sāka zibenīgi griezties, un sirpis pusmēness formā tik�ķēdams paslīdēja aug�up un apstājās. Milzīgās ierīces iek�ienē sakustējās smags mehānisms, slinki krak�ķēdami griezās zobrati, un pēc pāris sekundēm bļodā kaut kas nod�inkstēja.

Vecākais no abiem vīriem izņēma no bļodas mazu plāksnīti. Tā bija balta sudraba birka ar nospiedumu uz virsas un atgādināja tādu kā personas �etonu, kādu da�ās valstīs nēsā karavīri.

Pēk�ņi sapnis �ķita jau redzēts.

Atmiņas, ka ir piedzīvots taisni �is, norisinājās līdztekus notieko�ajam. Jasmīne bija pārliecināta, ka jau agrāk ir sapņojusi par dīvainajiem svariem un birku, kas nod�inkst bļodā.

Sekojot sapņa iek�ējai loģikai, viņai uzreiz bija skaidrs, ka iespējami ātri jātiek atpakaļ uz tādu vietu, ko sauc par kabotā�as termināli, un viņai nepiecie�ama palīdzība, lai izvairītos no bīstamajām ieliņām.

Paskatījies uz metāla birku, vīrietis vienaldzīgā balsī nolasīja tur iespiestās zīmes. Otrs vīrs atkārtoja iznākumu sievietei ar tum�iem lokiem zem acīm, ar rādāmkociņu atzīmējot da�ādas vietas uz ciparnīcas.

Gurdi murminot, sieviete meklēja pa vārdu rindām, �ķirstīja lapas un kaut ko jautāja, velkot pa vārdu rindām. Atradusi, viņa pacēla skatienu un saspringtā balsī uzstādīja jautājumu. Vecākais vīrs palūkojās uz Jasmīni un tad atkal uz birku.

� Kas tur ir par kļūdu? � Jasmīne jautāja angliski.

Vīrs ar rādāmkociņu soli atkāpās un ar nekustīgu skatienu raudzījās viņā. Vecākais vīrs klusi iesmējās, izverot ķēdīti caur birku, ķīniski kaut ko sacīja, pieskārās viņas matiem un uzkāra birku viņai kaklā.

Bailes izplatījās kā akvareļkrāsa ūdens glāzē, kad Jasmīne saprata, ka varbūt atkal zaudējusi tvērienu, un viņai draud atgrie�anās Sv. Jērena slimnīcas psihoneiroloģiskajā nodaļā, ka viņa �ai mirklī varbūt jau guļ, piesieta pie slimnīcas gultas, zaudējusi samaņu pēc akūtas medikamentu saņem�anas. Pamodusies es neko nestāstī�u par dīvainām lietām, viņa nodomāja.

Sargs apaļās acenēs rādīja viņai, ka jāpakāpjas malā un jāno�ķiras no aizmugurē stāvo�ajiem.

� Nekāda laiva, � sargs lauzītā angļu valodā teica.

� Es strādāju Zviedrijas Aizsardzības ministrijā un pieprasu tulku un dro�u eskortu līdz kabotā�as terminālim, � Jasmīne sacīja.

Vīrs pamāja, teica da�us vārdus vecākajam kolēģim pie svariem un saņēma īsu atbildi. Nolicis priek�ā netīru plastmasas tabureti un uzaicinājis Jasmīni sēsties, viņ� aizsteidzās prom.

Jasmīne stāvēja un gaidīja līdzās taburetei, ar vienu roku turoties pie izstieptas virves, kamēr cilvēki virzījās viņai garām.

Aiz virves, vērsta pret piestātni, bija piemetināta liela informācijas plāksne simtiem da�ādās valodās. Vēl pie kāda staba karājās kvēlspuld�u virtene. Cilvēki devās taisni pie plāksnes.

Tālāk tumsā nozuda kāds sarūsējis prāmis. Pasa�ieri turējās uz stāvgrūdām pilnā klāja.

Atkal bija dzirdami pērkona dārdi. Tie atskanēja jau tuvāk.

Sargs acenēs atgriezās kopā ar kādu ķīnieti mazliet virs divdesmit gadiem. Jauneklis bija ģērbies d�insos un T-kreklā, kas zem padusēm bija slapj� no sviedriem. Ar neapmierinātu sejas izteiksmi viņ� apstājās Jasmīnes priek�ā, uzsvieda sporta jaku uz virves un notrausa zāģskaidas no matiem.

� Administrators stāsta, ka tev esot nepiecie�ams tulks, � viņ� zviedriski teica.

� Man tikai jātiek līdz kabotā�as terminālim un...

Ar acs kaktiņu Jasmīne pamanīja ko tādu, kas lika viņai apklust.

Pagriezusies pret piestātni, viņa lūkojās apkārt. Ne vārda nesakot, viņa pameta sargu un jaunekli, spie�oties tuvāk laivām, lai redzētu labāk.

Kāds mēģināja viņu aizturēt, satverot aiz drēbēm, bet viņa izrāvās. Jasmīnei bija �ķitis, ka viņa ieraudzījusi māti.

Sargs nosauca viņai pakaļ, bet Jasmīne turpināja spiesties uz priek�u, ar skatienu meklēdama visgarām piestātnei.

Pūlis viņu pavilka drusku tālāk, bet tagad māti viņa nekur vairs neredzēja.

Tālāk pie laivām stāvēja paveca, stalta sieviete. Sirmos matus viņa uz pakau�a bija sasējusi mezglā tie�i tāpat kā mēdza darīt viņas māte.

jasmīne neredzēja sievietes seju, tuvāk nebija iespējams piekļūt, tāpēc viņa mēģināja nomierināties, klusībā atkārtojot, ka tas ir tikai sapnis. Tas bija sapnis, bet viņa arvien bija panikā, jo sirdī kāds neuzdro�inājās cerēt, ka notieko�ais nav īstenība.

Viņa laikam bija pārskatījusies.

Jasmīne virzījās sāņus, bet atdūrās pret no�ogojumu. Cilvēkiem grū�oties no aizmugures, virve cie�i iespiedās viņai viduklī un izraisīja dedzino�as sāpes.

Sieviete, ko viņa bija noturējusi par savu māti, uzkāpa uz sarūsēju�a armijas kutera klāja. Turpat vāļājās divi ķermeņi asiņainās skrandās. Sarkanie lukturī�i �ūpojās, atspoguļodamies melnajā ūdenī kā mirguļojo�as uguntiņas.

Jasmīnei ienāca prātā fragments no iepriek�ējā sapņa, bet viņa atcerējās, ka organizētā noziedzība ir kļuvusi nekontrolējama un triādes bandas piekauj un aplaupa vienkār�os cilvēkus.

Viņa nespēja atcerēties, ar ko sapnis beidzās, bet, pārlaidusi skatienu nopluku�ajai ostas teritorijai, celtņiem piestātnē un pārpildītajām laivām, viņu pārņēma tīri fiziska briesmu priek�nojauta, asa kā metināmā liesma.

Jasmīne aizspraucās atpakaļ pie tulka, netī�ām apgāza plastmasas tabureti un, atdūrusies pret virvi, sastapa viņa nogaido�o skatienu.

� Piedod, � viņa teica.

� Mani pieaicināja tāpēc, ka runāju zviedriski, � tulks klusā balsī paskaidroja. � Bet man ir darbs, pie kā es vēlētos atgriezties.

� Man �ķita, ka ieraudzīju māti.

� Vai pateikt to administratoram? � tulks vaicāja, pakasīdams kaklu.

� Tev nekas nav jāsaka � mani tikai jāpavada līdz terminālim.

Tulks pagriezās pret vīru formastērpā un ķīniski kaut ko pateica. Jasmīne ievēroja, ka zem netīrā T-krekla viņ� nēsā tādu pa�u birku kā viņa. Izspļāvis saulespuķu sēklas �aumalu, administrators nesteidzoties atbildēja.

� Nekādu pavadoņu nav, � tulks paskaidroja.

� Tad kur� atbild par manu dro�ību? � viņa jautāja.

Nopūties un atgrūdis matu �ķipsnu no acīm, tulks nodeva

viņas jautājumu administratoram un saņēma atbildi, kas viņu neapmierināja. Viņ� mēģināja iebilst, bet administrators viņam

uzkliedza, liekot saprast, ka saruna beigusies. Tulks pakasīja ausi un ieskatījās Jasmīnei acīs.

� Es pavadī�u tevi līdz terminālim, � viņ� gurdi noteica, paņemot savu jaku.

Sargs palaida abus garām, un viņi atstāja piestātni un rindā gaido�o cilvēku masas. Jasmīne gāja līdzās jaunajam tulkam tik tuvu, ka saskatīja sīkās zāģskaidu drusciņas viņa garajās skropstās.

Viņi turpināja ceļu gar augstu drā�u �ogu, kas stiepās ap kuģu būvētavu, pagāja garām sauso doku metāla korpusiem, teltīm, kuru brezents plīvoja vējā.

Varbūt pie vainas bija mijkrēslis, bet viss, ko Jasmīne redzēja, �ķita dīvaini bezkrāsains un noplucis. Fasādes un platie, simetriskie jumti izskatījās kā pelniem klāti, un cilvēku sejas bija pelēkas kā svins. Radās iespaids, ka viņa atrodas ēnu valstībā.

Apstājies tulks atslējās pret �ogu un klusiņām iesvilpās, un pameta skatienu kādā galdniecībā. Vēj� vēla pa zemi ēveļskaidu serpentīnus. Laukumā atradās iesākts laivas karkass. Slaidi izliektas �ķērsvirziena sijas balstījās uz vienkār�iem koka bluķiem.

� Vai tagad iesim? � Jasmīne jautāja.

� Tikai mieru, � viņ� noteica.

No kādas nojumes iznāca jauna sieviete un ķiķinādama tuvojās. Mugurā viņai bija notraipīta sārta sporta jaka. Viņa apstājās, vēroja viņus, iespieda vienu cimdu padusē, izvilka roku un atglauda no sejas matu �ķipsnas.

Tulks ķīniski viņai kaut ko uzsauca. Paskatījusies uz Jasmīni, viņa iesmējās. Atrāvies no �oga, viņ� pakasīja pakausi un

sāka iet. Jasmine sekoja viņam virzienā uz kādu muitas punktu ar izsistiem logiem. Rampas pre�u izkrau�anai gar ēkas sienu stāvēja tuk�as.

� Vai zini kādu vietu, kas ir dro�a? � viņa jautāja.

� Tādas te vairs nav, � pa�ķielējis uz viņu, tulks noteica.

Pagāju�i garām da�ām pārpildītām atkritumu tvertnēm,

viņi iegriezās pavisam �aurā �ķērsieliņā, kurā oda pēc mitruma.

Pelēkos ķekaros debesīs uzsprāga salūta raķetes, blāvas zvaigznītes krita lejup, pazūdot tum�ajā miglā.

Aiz tādas kā darbnīcas loga Jasmīne uz mirkli ieraudzīja vismaz piecus kailus cilvēkus, kuri uz persie�u paklāja nodarbojas ar mīlas priekiem. Tas bija tik pārsteidzo�i, ka viņai neradās pārliecība, vai viņa nav pārskatījusies. Palūkojusies citos ēkas logos, viņa redzēja tikai tuk�u darbnīcas grīdu.

Kādā vārtrūmē līdzās plankumainai segai un no mitruma cietu�am kabatas portfelim mētājās tuk�as degvīna pudeles.

Viņi pagāja garām kādam restorānam, kura logā bija izliktas putekļainas ēdienu mulā�as.

� Pagaidi, � iesaucās tulks un strauji apstājās.

Viņ� ieklausījās, un Jasmīne mijkrēslī viņu vēroja. Seja bija tum�a un acis � dīvaini izteiksmīgas, kā ar kaligrāfa spalvu uzvilktas.

� Kas tur ir? � viņa �ukstēja.

� Iesim pa �o ceļu, � viņ� �igli atbildēja.

Viņ� pagriezās atpakaļ, un Jasmīne sekoja viņam citā ieliņā. Tur tupēja kāds izdēdējis ve�uks, ar nekustīgu skatienu raudzīdamies kāda bērna fotogrāfijā.

�ķērsielā, ko viņi tikko bija pametu�i, atskanēja steidzīgi soļi. Pārkāpu�i sarūsēju�ām krāsu bund�ām un stikla burciņām ar sa�uvu�ām otām, viņi apmetās ap stūri.

Neskatīdamies atpakaļ, viņi steidzās uz lielāku ielu, kur atradās veikali un drūzmējās ļaudis, ienira zem senas akmens velves un turpināja iet pa klusāku �ķērsielu.

Aiz trim logiem uz soliņa sēdēja cilvēki, spēlējot tādu kā bingo.

� Tas izskatās pēc īstenības, � Jasmīne noteica.

� Vai tie�ām? � tulks ne bez ironijas jautāja.

� Vai pats zini, kur atrodies? � viņa vaicāja.

Viņi apstājās pie kādas ķerras, kas bija pilna ar zemi un māla trauku lauskām.

� Mēs esam miru�i, � viņ� vienkār�i sacīja.

� Kaut gan �is ir sapnis, � viņa no�ukstēja, sajūtot, ka sirds krūtīs sāk sisties straujāk.

� Okei, � viņ� nopūtās, novērsis skatienu uz āra restorānu zem sarkanas neona izkārtnes ar netīri dzeltenu jumtu.

� Kāpēc jānonāk Ķīnā pēc tam, kad esi miris? � Jasmīne jautāja.

� Ne jau Ķīnā, bet �eit, � viņ� atbildēja, sākot atkal iet.

Viņa sekoja tulkam tum�ajā �ķērsielā. Vēj� dzenāja pa zemi

sarkana papīra driskās no iz�autām salūta raķetēm.

� Bet es neesmu mirusi, � viņa klusi sacīja.

Tulks pamāja, viņa pakratīja galvu un paspēra soli atpakaļ. Pret vaigu atsitās sarkans papīra lukturis. Tas ie�aukstējās un, metāla stieplē pakārts, aiz�ūpojās atpakaļ.

Bija dzirdams apspiests kliedziens, un tulks saņēma viņas roku. Iepretī viņiem atvērās durvis un pa tām tika izgrūsta kāda jauna sieviete. Paspērusi soli �ķērsielā, viņa gāja atpakaļ. No tumsas drūmi raudzījās kāds cilvēks. Sieviete mēģināja tikt iek�ā, bet vīrietis durvju ailā izgrūda viņu tālāk uz ielas.

Kaut ko no�ukstējis, tulks vilka Jasmīni sev līdz uz restorānu zem mirdzo�ās neona izkārtnes.

Viņi pagāja garām sievietei, kas izkliedza lāstus. Noslaucījusi asaras no vaigiem, viņa paslēja aug�up zodu un devās prom.

� Man jāpaēd, � tulks sacīja un iekoda apak�lūpā.

� Paēdīsi tad, kad būsim tiku�i galā, � Jasmīne atbildēja

Neliekoties par viņu ne zinis, tulks gāja tālāk un, gar plastmasas galdiem spraucoties, tika līdz durvīm. Jasmīne nedro�i sekoja un redzēja viņu ieejam �aurā virtuvē ar netīru flī�u grīdu. Paveca sieviete uz gāzes plītiņas vokpannā cepa bambusu dzinumus un �itaki sēnes.

Viņi sēdēja zem caurumainas auduma nojumes pie viena no plastmasas galdiem. Uz tā atradās divas plastmasas bļodiņas ar kūpo�u nūdeļu zupu. Uz galda stāvēja ari krāsota skārda karpa. Plati atvērtajā mutē bija sabāzti zobu bakstāmie kociņi.

Tulks apgalvoja, ka viņi varot ēst vienā mierā, jo varas iestādes neizlik�ot jaunas sienas avīzes ātrāk kā pēc pāris stundām.

Jasmines atmiņā kaut kas uzplaiksnījās, tad atkal nodzisa. Tas bija tāpat kā pamostoties no skaļa trok�ņa, kad turpini gulēt klusu, klausoties un nespējot izlemt, vai troksnis atskanējis sapnī vai īstenībā.

� Mans vārds ir Lī Tings... bet sauc mani vienkār�i par Tingu, � viņ� teica un uzpūta zupai.

� Jasmīne, � viņa sacīja.

Meitene apaļiem vaigiem un zēngalviņu novāca traukus no blakusgaldiņa. Pametis skatienu uz viņu, Tings pakasīja aiz auss.

� Tu neizskaties miris, � Jasmīne ieteicās.

� Jā, � viņ� klusi atbildēja.

Palūkojusies viņa nopietnajās acīs, Jasmīne novērsa skatienu, nespēdama novaldīt smiekliņu.

� Zini... es neticu �im te, � viņa sacīja, noliekot irbulī�us uz galda.

� Kam? � viņ� nepacietīgi jautāja. � Kam tu netici?

� Ka �is notiek īstenībā, � viņa atbildēja.

� Tad nekā nav, � viņ� nopūtās. � Labi mums.

� Mīļais, es neticu, ka tu...

� Man uzspļaut, ko tu saki, � tulks viņu pārtrauca.

� Tāpēc nav jāpaceļ balss, � Jasmīne noskaldīja.

� Ir tikai tā, ka visi zina, kas noticis, kur viņi nokļuvu�i... � viņ� aizkaitināts iesmējās.

� Kaut gan tu neko nezini par mani, � viņa sacīja.

� Okei, aizmirsīsim �o sarunu, � Tings ierosināja, likdams pie mutes nūdeles. � Es pavadī�u tevi līdz kabotā�as terminālim un tulko�u to, kas tev tulkojams.

Viņ� ēda, nodūris skatienu. Ēnas no viņa garajām skropstām trīsuļoja uz vaigiem. Pār kreisās acs plakstiņu stiepās rēta. Tieva, vertikāla strīpiņa, kā klaunam pār vaigu.

Viņas prāts meklēja pretrunas, lai būtu pamats iebildēm. Tam bija jābūt sapnim, jo viņa nespēja atcerēties, kā nokļuvusi �ajā pilsētā. Viss, kas bija viņai līdzi, bija mātes dāvātais auskars.

Iedomājoties par balto pērli sa�ņaugtajā plaukstā, viņa atcerējās automa�īnu. Spēcīgs trieciens.

Automa�īnu piepildīja stikla drumslas. Griezīgā skaņa, kad savērpās un pēdīgi pārlūza metāls.

Tā bija autoavārija.

Mēs bijām ceļā uz Nīneshamnu, lai tiktos ar Marku un viņa advokātu, viņa nodomāja.

Atmiņu fragmenti bija neticami spilgti. Viss spēks no sadursmes izgāja cauri viņas ķermenim. Pirmā automa�īna uztriecās viņējai, tā aizvirpuļoja pāri viduslīnijai, un tad nāca otrā.

Jasmine redzēja, kā sadursmē saplīst priek�ējais stikls, no trieciena savērpjas metāls un pa�ķīst asinis un stikls.

� Man �ķiet... man �ķiet, ka nokļuvu autoavārijā, � viņa no�ukstēja.

Izrunājot �o vārdu, viņai radās sajūta, ka viņā ielīst karsts ūdens. Skumj� miers. Vētru viņā pēk�ņi nomainīja pēk�ņs bezvēj�, un jūra pletās kā izkusis sudrabs.

Es nomiru autoavārijā pirmajā sniegā, viņa nodomāja, un sastapa Tinga saspringto skatienu.

� Vai atceries, kas tā bija par dienu? � viņ� jautāja, nolai�ot irbulī�us.

� Mūs sabrauca, � Jasmīne �ukstēja, pavēr�ot skatienu pret ielu.

� Kurā datumā?

� Kāda tam nozīme?

� Tas man ir ļoti svarīgi, � viņ� teica, un viņa spo�ajās acīs ielija tumsa.

� Tas bija divpadsmitais decembris, � Jasmīne atbildēja.

� Divpadsmitais, � viņ� atkārtoja.

-Jā.

Viņ� pamāja, it kā datums būtu izsaucis viņā atvieglojumu, atzvēlās krēslā un kādu brīdi raudzījās Jasmīnē. Viņa nogar�oja sālītās nūdeles, bet ēstgriba neradās. Tings turpināja ēst ar aizturētu smaidu uz lūpām. Reizumis viņ� zag�us pameta skatienu uz meiteni, kas, notupusies virtuves priek�ā, bija sākusi mazgāt spaini.

� Gandrīz visi, kas mirst, nonāk �ajā straumē uz laivām, � pēc kāda brī�a viņ� pavēstīja, slaucīdams muti plānā salvetē. � Es domāju par tiem kā gājputniem, jo viņi nekad ne�aubās.

� Bet tu paliec �eit tādēļ, lai atgrieztos dzīvē? � viņa jautāja.

� Es tā ceru... Laiks �eit rit daudz lēnāk, stundas ostas pilsētā ir tikai sekundes dzīvē... Tu joprojām vari atrasties automa�īnā, ātrā palīdzība varbūt taisni �obrīd ir ieradusies nelaimes vietā. Vai apjēdz? Sirds tev ir apstājusies, bet ir iespējams, ka tevi joprojām var izglābt.

Jasmīne pacēla roku pie krūtīm un nodomāja, ka viņam ir taisnība. Pirksti kā pārbaudot taustījās, meklējot sāpīgo vietu. Radās sajūta, ka no sadursmes brī�a pagāju�i daudzi gadi, bet viņai atausa atmiņā, ka automa�īna ir apmetusies uz jumta, un viņa ar galvu lejup karājas dro�ības jostā.

�ķita, ka krū�kurvis ir salauzts un pēdējais, ko viņa iedomājās, pirms pietrūka gaisa, bija tas, ka nav redzams, kur atrodas Dante, un vai viņ� ir cietis.

� Ma�īnā bija arī Dante, � viņa sacīja, pieceļoties no krēsla.

� Par ko tu runā?

� Par savu dēlu, � viņa skaļā balsī teica, pār muguru pār-skrejot tirpām. � Viņam ir tikai pieci gadi, man jātiek atpakaļ pie laivām, man...

� Pagaidi, � iesaucās Tings.

� Neaiztiec mani.

Sagrīļojusies, viņa ar gurnu piespiedās galdam, un pār viņas bļodiņas malu izlija buljons.

� Lūdzu, uzklausi mani, � Tings centās viņu pārliecināt. � Kamēr vēl biju tur, es ostas administratoram vaicāju par citiem zviedriem. Aptuveni desmit bija pagāju�i garām, bet neviens bērns...

� Neviens zēns?

� Nē, neviens bērns.

� Padomā, un ja nu viņ� ir pazudis? � Jasmine �ukstēja, notrausdama asaras no vaigiem.

� Jā, kaut gan bērnus parasti novieto kopā ar ģimeni pirts mājā.

� Kad pamodos, biju viena pati, par to esmu dro�a.

� Tad viņ� avārijā ir izdzīvojis, � Tings ieskatījās viņai

acīs.

� Mēs abi bijām apliku�i dro�ības jostas, � viņa paskaidroja.

� Labi.

Būdama pārāk nogurusi, Jasmine nespēja kontrolēt savus vaibstus un, viņasprāt, smaids bija pārāk plats, tāpēc viņa noslēpa seju plaukstās. Palikusi stāvam pie galdiņa, viņa klusībā atkārtoja, ka Dante ticis cauri sveikā, ka bijis piesprādzējies.

� le�u palūgt drusku vairāk koriandra, � Tings nomurmināja un piecēlās no galda.

Viņ� pazuda virtuvē, un Jasmine izgāja uz ielas un ieraudzīja, ka tā ir klusa un tum�a. Sieviete, kas raudāja, bija devusies prom. Jasmine saķēra plaukstās �ūpojo�os lukturi un nopētīja to. Reiz tas bija bijis sarkans, bet tagad � no vecuma glu�i izbalējis. Papīrs bija saplīsis, bet viņa skaidri redzēja kaligrāfiskās zīmes aprises.

Pieskārusies zelta papīram un dzeltenajām bārkstīm, viņa palaida lukturi vaļā un gāja tālāk.

�ī ir īstenība, viņa domāja. Man visu laiku ir bijusi taisnība.

�īkstēdams dzelzs stieplē, viņai aiz muguras �ūpojās lukturis. Viņa lēni turpināja iet gar ķieģeļu sienu, uz kuras kāds bija uzzīmējis Pokemonu.

Viņa ir gājusi bojā autoavārijā un nonākusi �eit. Varbūt viņas māte ir izdzīvojusi, citādi Dante būs vientuļ�. Viņam būs jādzīvo un jāizaug pie tēva, ja bū�u spiesta palikt �eit, viņa domāja.

Jasmīne atgriezās pie āra restorāna un ieraudzīja, ka Tings atkal ir apsēdies pie galda.

Visi �eit cerēja uz atgrie�anos.

Lukturis vairs ne�ūpojās, tālumā atskanēja dārdoņa un zeme viņai zem kājām nodrebēja.

jasmīnes pirksti uztaustīja birku kaklā, un viņa atgriezās pie galda.

Neskaitot rētu uz plakstiņa, tulka seja bija ļoti harmoniska � kā pulēts akmens, ar augstiem vaigu kauliem un skaistām lūpām.

� Ēdiens dziest, � viņ� norādīja un, pacēlis irbulī�us, ar lūpām satvēra nūdeles.

Paņēmusi trauku ar mitrām koriandra lapām, viņa iebēra tās zupā, redzēja tās peldam zeltainajā buljonā, bet ēst nespēja.

� �eit, ostā, nav atrodamas svaigas gar�vielas, � Tings paskaidroja. � Te nekas neaug.

� Es zinu.

Paliekusies uz priek�u pāri galdam, viņa izņēma Tingam no matiem koka skaidiņu un ielūkojās viņam acīs.

� Esmu te jau bijusi, � viņa pavēstīja. � Pirms da�iem gadiem mana sirds apstājās.

� Da�i stāsta, ka pa īstam neviens dzīvē neatgrie�as.

� Es atgriezos � tā ka es zinu, ka tas ir iespējams.

� Kaut gan pēc atgrie�anās ostas pilsētai nebūtu bijis jāpaliek atmiņā?

� Tas vairāk bija kā sapnis, � viņa teica.

Pacēlis savu bļodiņu, viņ� to izdzēra, un, kad nolika to uz galda, viņa seja spīdēja no taukainajiem tvaikiem.

� Vai iesim? � Jasmine jautāja.

� Joprojām ir nakts, � Tings atbildēja.

� Kur tu to redzi?

� Pamazām jāiemācās pazīt rītu, tas ir tāds cita veida mijkrēslis.

Iznāca meitene un nolika uz galda paplāti ar kūpo�ām pelēkām mīklas bumbiņām, nosaukusi tās par �iaoci.

� Kāpēc tu iemācījies zviedru valodu? � Jasmine pajautāja, bet tajā pa�ā mirkli to no�ēloja.

� Tuzini, ka iespējams piedzimt Zviedrijā ķīnie�u vecākiem...

� Zinu, ka tas bija muļķīgs jautājums, � viņa pārtrauca, jūtot, ka nosarkst.

Viņ� paraudzījās uz Jasmīni tā, it kā viņam sagādātu baudu redzēt viņu pietvīku�u, atzvēlās krēslā un gaidīja, kad viņas skatiens atkal sastapsies ar viņējo. Paņēmis ar irbulī�iem mīklas bumbiņu, viņ� tai uzpūta � Jasmīni sasniedza sezameļļas smar�a � pirms iebāza to mutē.

� Es būvēju sporta laivas no koka, man Vaksholmā pa�am bija sava darbnīca, � viņ� ko�ļādams pavēstīja.

� Tad mēs esam gandrīz kaimiņi � es dzīvoju Stokholmā.

� Manam vectēvam ir veikaliņ� Stokholmā, � viņ� teica, atliekdamies krēslā.

� Kur? � Jasmine jautāja.

� Ūlofa Palmes ielā.

Viņ� paņēma vēl vienu mīklas bumbiņu.

� Tur atrodas vesels lērums Austrumu bodī�u, � viņ� paskaidroja.

� Es zinu, uz turieni jādodas, ja grib dabūt labu pak choi vai maurlokus.

Tings pameta skatienu uz virtuvi, kur ap vokpannu �audījās liesmu mēles.

� Mans vectēvs pārdod pa�darinātas mēbeles, � viņ� pavēstīja.

� Kā sauc veikalu?

� Li Кип Mugong, � viņ� atbildēja ar pilnu muti.

� Ko tas nozīmē?

� Mugong ir mēbeļu darbnīca, un Lī Kuns ir mans vectēvs... Kad biju mazs, es alla� pēc skolas gāju uz vectēva veikalu un slēpos zem letes, lai nebūtu jāpalīdz, tur es tikai sēdēju, griezdams kokā visādus uzrakstus.

Viņ� klusi pasmējās un, kad uz da�ām sekundēm aizvēra acis, svītra uz kreisās acs ar melnajām skropstām izveidoja krustu.

� Kā tu �eit nonāci? � viņa jautāja.

� Man ir iedzimta sirdskaite un bija nozīmēta operācija uz �odienu � divpadsmito decembri, � viņ� atbildēja, uz mirkli paskatoties viņai acīs. � Pēdējais, ko atceros, bija seksīga aneste-zioloģe, kas noliecas pār mani un grib, lai es skaitu no...

Tālumā atskanēja baiļu kliedzieni, un Tings paraudzījās uz ielu. Cits apmeklētājs steidza pabeigt maltīti un pietrūkās kājās.

� Dro�i vien nekas, � Tings sacīja, nebūt neizskatīdamies mierīgs.

Kliedzieni tum�ajā ielā tuvojās. Jasmine piecēlās, bet neko neredzēja. Baiļu pārņemtā balsī raudāja un kliedza kāds bērns.

� Nāc, � Tings no�ukstēja un pabāza trīs dolārus zem sava �ķīvja.

Viņ� devās prom no kliedzieniem. No ēkas izvēlās un aizripoja motoreļļas pudele ar uzrakstu Castrol.

Pagriezusies atpakaļ, Jasmīne redzēja, ka oficiante paņem no galda naudu, bet atstāj traukus, steidzas atpakaļ un aizcērt aiz sevis izturīgās koka durvis uz virtuvi.

Pa ielu tuvojās bariņ� vīru.

Restorāna neona izkārtne nodzisa.

Kopā ar Tingu Jasmīne patvērās zemā portālā ar aizslēgtām dzelzs durvīm. Tālāk viņi netika � plats dēlis noslēdza ieliņu otrā virzienā.

� Hei �ehui, � viņ� no�ukstēja. � Triāde...

Mazliet atstatu gai�ākajā ielā viņi saskatīja, ka vīrs ar spēcīgu miesasbūvi, ģērbies maskē�anās tērpā velk sev līdzi kādu ve�uku. Aiz viņiem, izmisīgi raudot, lēkāja sīciņa, aptuveni se�us gadus veca meitenīte.

Sasniedzis restorānu, vīrs mijkrēslī pēk�ņi apstājās.

Sarkanie lukturī�i virs galdiem joprojām dega, un gaismas apspīdēja viņu sejas.

Viņiem sekoja gar�, uz priek�u salīcis stāvs. Sākumā tas bija tikai siluets lielākajā ielā. Soļi bija lēni un apstājās pie kāda aizrestota loga. Viņ� iztaisnoja muguru, un pelēkā gaisma no loga rūts sniedzās viņam līdz kaklam. Jasmīne nevarēja saskatīt viņa seju, bet viņ� bija ģērbies spīdīgi brūnā uzvalkā un sirmie mati saķemmēti uz pakau�a. Viņ� bija stūmis ļoti vecu sievieti ratiņkrēslā. Uz ceļiem viņai bija uzklāts padilis nercu ka�oks un sa�uvu�ajā rokā viņa turēja teātra binoklīti.

Tālāk atstatu gaidīja vēl vairāki vīri. Viņi uzraudzīja ielas sākumu. Tings ievilka Jasmīni sev līdzās tumsā. Viņi mēģināja turēties tālāk no gaismas, bet kāds desmits tuk�u degvīna pudeļu pie kājām aizņēma pārāk daudz vietas.

Garais vīrs brūnajā uzvalkā atstāja sievieti ratiņkrēslā, piegāja pie meitenes un kaut ko teica. Viņa pagrozīja galvu. Vīrs uzkliedza viņai un parāva aiz matiem. Ve�uks �ēlabainā balsī kaut ko lūdza. Jasmīne tumsā saskatīja, ka garais vīrs nostājas pie mājas sienas, paraugās aug�up un pārmet virvi pār sarūsēju�u izkārtnes balstu.

� Neskaties, � Tings klusu noteica.

Sarkanais lukturis virs kāda galda vējā sagriezās un apgaismoja virvi, kas �ūpojās gar mājas sienu. Noķēris virves galu, vīrs sasēja cilpu, kamēr vecītis gaisā paceltām rokām lūg�us lūdzās. Garais vīrs brūnajā uzvalkā nelikās par viņu ne zinis, vien atkal uzkliedza meitenei.

� Ko viņ� saka? � Jasmīne �ukstēja.

� Ka viņi nogalinās vectēvu, ja viņa neapmainīs vīzu, � Tings atbildēja.

Vecais vīrs kaut ko uzsauca mazbērnam un saņēma spēcīgu sitienu pa muti. Sagrīļojies viņ� ar roku atspiedās pret sienu.

Meitenīte raudāja.

Sarkanais gaismeklis sa�ūpojās un sāka griezties prom.

Atkārtojis jau teikto, garais vīrs pagāja uz priek�u, aplika cilpu vecajam ap kaklu un ar izslietu pirkstu norādīja uz debesīm. Otrs vīrs uzrāva nelaimīgo kādu metru virs zemes tā, ka tas sa�ūpojoties triecās pret sienu, sasita galvu pret kādu asu malu un sāka asiņot.

Garais pārlaida plaukstu saburzītajai kaklasaitei, aizpogāja brūno �aketi un atkal norādīja aug�up.

Viņa seja gandrīz bija pazudusi tumsā, bet zobi, viņam smejoties, nozibēja.

Gaisma no luktura sasniedza otru vīru, kur� turēja virvi. Pirkstu kauliņi kļuva balti, kad viņ� atkāpās, lai vecais tiktu uzvilkts vēl mazliet augstāk.

Vecajam vīram nokrita sandales, viņ� mēģināja atsperties pret sienu, lai noturētos, un, pabāzis pirkstus zem virves, aizsmacis klepoja.

Meitene viņam kaut ko kliedza.

Garais vīrs pagrūda veco nost no sienas, un tas �ūpojās, raustīdams kājas. Izkārtne drebēja, zemē nokrita kāds apmetuma gabals. No ve�a mutes stiepās siekalainu asiņu stiegra.

Ar visu spēku Tings spieda Jasmīni atpakaļ pret dzelzs durvīm.

Viņai uz sejas izspiedās sviedri.

Meitenīte, uz ceļiem nokritusi, izmisīgi raudāja.

Vecā vīra kustības kļuva lēnākas. Kājas vārgi raustījās, bet rokas ļengani nokarājās gar sāniem.

Pārlaidis plaukstu sirmajiem matiem, garais vīrs kaut ko sacīja meitenei. Kad viņa atbildot palocīja galvu, viņ� pavērsa

īk�ķi lejup. Otrs vienkār�i palaida vaļā virvi. Vecais nokrita zemē, atsitoties pret to ar muguru, un viena kāja sagriezās �ķībi. Viņ� pavēlās uz sāniem un atspieda galvu pret galda kāju zem luktura. Meitene metās viņam klāt, raudādama ķēra pie virves, atraisīja to un sauca vectēvu. Klepojot vecajam pār zodu tecēja asinis, virve ber�oties bija savainojusi kaklu, un viņ� elpojot krāca. Bija redzams, ka viņ� ir salauzis kāju, tā zem viņa bija saliekusies nedabiskā leņķī, un gū�as muskulis krampjaini raustījās.

Pēk�ņi garais vīrs pagriezās pret Jasmīnes un Tinga paslēptuvi. Acis iedzalkstījās, viņam izvelkot salocītu nazi, mazu kā saliektu pirkstu.

Spiezdams ceļgalus pret durvīm, Tings iebāza spraugā birku, ko nēsāja kaklā, un uzmanīgi bakstīja durvīs, kas iekrak-stējās.

Garais vīrs ar nazi ieklausījās, mīlīgā, vilino�ā balsī iesaucās "ksjaozje", mēģinot saskatīt, kas tumsā kustas.

Pārlaidis plaukstu saburzītajai kaklasaitei, viņ� sāka nākt uz viņu pusi. Tings spieda vaigu pret durvīm, iebāza birku vēl dziļāk un uzmanīgi centās to pavilkt uz aug�u.

Garais vīrs pavirzījās sāņus uz ielas vidu, un Jasmīne centās iespiesties dziļāk vārtos. Pēc brī�a viņi būs redzami, jasmīne pavilkās malā, neviļus piedurot kāju vienai no tuk�ajām degvīna pudelēm. Sajutusi, ka pudele sazvērojas, viņa piespieda sevi palikt stāvot pilnīgi nekustīgi, lai tā neapgāztos.

Vīrs maskē�anās tērpā uzsauca garajam vīram, ka laiks doties, bet viņ� turpināja nākt tuvāk. Sviedru tērcītes kņudināja Jasmīnei muguru. Viņa piespieda sevi elpot pilnīgi mierīgi, kad piesardzīgi noliecās, lai pieturētu pudeli.

Tinga birka bija iesprūdusi durvju spraugā, viņ� centās to izvilkt, bet nesekmīgi.

Jasmine atliecās atpakaļ un ar visu spēku spieda pret durvīm. Pudele viņai pie kājām apgāzās, pagrū�ot sev līdzi citas. Troksnis atbalsojās visā ielā, un garais vīrs acumirklī pavērsa skatienu pret viņu vārtiem.

� Mēģini vēlreiz, � viņa �ukstēja, ar visu augumu spie�ot uz durvīm.

No vārtiem izripoja divas pudeles. Garais vīrs ar rokas mājienu paaicināja sev klāt kādu zēnu ar ma�eti rokā. Slēdzene notik�ķē-ja, kad Tingam izdevās iespiest spraugā savu birku. Durvis aiz viņiem padevās, viņi abi ieslīdēja pa tām un uzmanīgi tās aizvēra.

Iek�ā valdīja pilnīga tumsa, tomēr Jasmīne saprata, ka viņi atrodas lielā garderobē starp uzkārtām drēbēm. Viņi virzījās uz priek�u, un smagas drēbes spiedās viņiem pretī. Jasmīne grīļojās, drebēdama pie visām miesām. Viņa centās aizturēt asaras, bet tas neizdevās, viņa nespēja apspiest raudas.

Es nekad neesmu bijusi psihopāte, viņa domāja. Esmu atkal mirusi, atrodos ostas pilsētā, un viņi patie�ām pakāra veco vīru.

� Ak Dievs, � viņa nopūtās un apstājās.

Tings pagriezās un, nesakot ne vārda, aplika viņai rokas. Virs viņiem pret �ķērskokiem grabēja drēbju pakaramie. Jasmīne apklusa un ieklausījās dobjajos sirdspukstos Tinga krūtīs, mēģinot saprast, ko īsti redzējusi uz ielas.

� Manuprāt, es zinu, kur mēs esam, � viņ� murmināja Jasmīnei matos un tad atslābināja tvērienu.

Paņēmis aiz rokas, Tings, spraucoties starp drēbēm, vilka viņu sev līdzi. Atduroties pret viņiem, piekārtās drēbes padevās atpakaļ. Jasmīne nolieca galvu, lai sargātu acis, ar pieri un

vaigiem sajuta da�ādos audumus un vienkār�i sekoja ejā, ko Tings pavēra.

Virzīties uz priek�u kļuva vieglāk, apģērba rindas � retākas un pēc kāda brītiņa viņi iznāca krēslainā telpā ar nokvēpu�iem jumta logiem.

Uz grīdas bija redzamas da�as samīdītas skrejlapas ar tu�as zīmēm vertikālās rindās un apak�ā uzspiestu taureni zīmoga vietā.

� Tālāk ir durvis, � Tings sacīja.

� Dod man tikai da�as sekundes, � Jasmīne palūdza, apstājās, notrausa no vaigiem asaras un mēģināja savākties.

� Mums joprojām ir gana laika, � viņ� teica.

Uz grīdas viņai pretī stāvēja trīs veci televizori un mazliet tālāk, uzlikts uz pāris balstiem, bija redzams rik�as velosipēds bez riteņiem.

Uz grīdas mētājās darbarīki un rezerves daļas.

� Viņ� tika pakārts, � viņa izgrūda, sajutusi brīdi, kad balss atkal bija atgriezusies.

� Viņi gribēja piespiest meiteni...

� Bet mēs ta�u esam jau miru�i.

� Ne glu�i. Varbūt mēs atrodamies uz robe�as, bet mēs eksistējam un apzināmies savu eksistenci.

� Tātad mēs �eit, ostā, varam nomirt?

� Triāde gribēja piespiest meiteni, lai viņa ar veceni apmainās vīzām... un meitenes vectēvs centās viņus apturēt.

� Esmu redzējusi viņus agrāk, bet nesaprotu...

� To sauc par kjatt�eng, � Tings sacīja, norādot uz savu birku. � Tā, lūk, ir vīza uz manu ķermeni... manu ķermeni, kas joprojām dzīvo.

� Jā, es drusku atceros... bet nesaprotu, kā tas darbojas.

� Kad piestātnē tevi nosvēra, izrādījās, ka tu piederi tai mazajai grupiņai, kas vēl varbūt var atgriezties, tāpēc tev neļāva iekāpt nevienā laivā, � viņ� pacietīgi skaidroja. � �eit visi ir tādā pa�ā situācijā... Mūsu liktenis nav izlemts un tāpēc mums jāgaida, neko citu nevar darīt... un, gadiem ritot, mūsu ir kļuvis pavisam daudz, jo pastāv tiesības gaidīt bezgalīgi ilgi.

� Pat tad, ja izrādās, ka nevari tikt izglābts?

� To ir grūti zināt, bet da�reiz gadās, ka ir sajūtams � nu ir par vēlu, � viņ� pamāja.

� Un tad da�s var atgriezties kādā citā ķermenī? � Jasmīne teica, sataustot savu birku zem blūzes.

Metāls bija vēss kā ūdens piliens starp krūtīm.

� Bet tad jau vajadzētu būt aizliegtam vienkār�i atņemt otram vīzu, � viņa sacīja, un sāka iet līdzās Tingam.

� To nevar, tā ir pilnīgs privātīpa�ums, � Tings atbildēja. � Bet ir atļauts mainīt, ja abas puses tam piekrīt.

� Bet kāpēc gan kādam būtu jāaizmaina prom sava dzīve?

� Varbūt, lai izglābtu savu vectēvu, � viņ� sausi atbildēja.

� Tas ta�u ir galīgais vājprāts � varas iestādēm tas būtu jāaptur.

� Visi stāsta, ka agrāk esot bijis daudz ļaunāk, ka organizētā noziedzība esot gājusi mazumā, tomēr vēl arvien ir daudz bandu...

� Viņi būs spiesti mainīt likumu, � viņa iesaucās.

� Jā, gandrīz visi uzskata, ka sistēma pamatā darbojas, ir caurcaurēm birokrātiska, bet � darbojas.

� Kas tad tā par darbo�anos, ja �ī vecene ratiņkrēslā samaksā tam vīram, lai iegūtu meitenes ķermeni un sāktu jaunu dzīvi...

� Bet ko varas iestādes var padarīt, ja meitene teic, ka vēlas mainīt vizu aiz brīvas gribas?

� Vainīgi kosmosa mo�ķī�i, � angliski atskanēja dobja balss.

Paspērusi soli sānis, Jasmine pagriezās apkārt un ieraudzīja

gara auguma vīrieti stāvam pustumsā aiz rik�as.

Viņ� bija plikpauris, bet ar kuplu bārdu, un kaut ko turēja labajā rokā.

� Vai taksometrs �upā, Grosman? � Tings jautāja. � Vai tam vajadzīgs mazliet mīlestības?

� Tam vajadzīgs mazliet mīlestības, � vīrs atbildēja. � Un tu joprojām esi man parādā divdesmit dolāru un Hugo Bossa zeķu pāri.

� Sasveicinies ar Jasmīni.

� Sveiki, � vīrs teica, un nu viņa ieraudzīja, ka viņam rokā ir sviestmaize ar �ķiņķi.

� Sveiks.

� Pēk�ņi tu atrodies �eit � vai kā? � viņ� jautāja, nākdams viņai tuvāk. � Tu neaptver, kā tas gadījies � jo nav iespējams aptvert tāpēc, ka kosmosa mo�ķī�i no TV raidījuma tevi iesūc izplatījumā.

� Un tev ir kādi pierādījumi? � Jasmine brīnījās.

� Ja būtu nomiris pa īstam, es būtu sastapis Jēzu, vai kā? � norādot uz viņu ar sviestmaizi.

� Varbūt, � viņa noteica.

� Bet es nesastapu Jēzu, � vīrs turpināja. � Tātad es neesmu miris.

� Grosman, mums jāiet, � Tings sacīja.

� Es zinu, visi stāsta, ka jāiet uz termināli, jāsē� uzgaidāmajā telpā, nenolai�ot acis no sienasavīzēm.

� Man jātiek mājās pie dēla, mēs nokļuvām autoavārijā, � jasmine sacīja, un viņai cauri atkal izbrāzās ledains baiļu vilnis.

� Viņ� tika cauri sveikā, � Tinga balsī ieskanējās neparasts asums.

� Tomēr... es nezinu, vai viņ� ir cietis, viņ� var būt nopietni ievainots, � Jasmīne turpināja, cen�oties, lai balss skanētu mierīgi.

� Pat ja viņ� bija piesprādzējies, � Tings uzsvēra, ieskatoties viņai acīs.

� Jā, bet es...

Jasmīne pēk�ņi apklusa, sapratusi, ka Tings negrib, ka viņa runātu par Danti. Pavērusies apkārt, viņa pamanīja maza auguma vīriņu, kas slapstījās ēnās telpas tālākajā galā.

� Ej uz termināli, � Grosmans teica. � Dari to, obligāti, bet apjēdz... Jebkuras karadarbības pamatā ir krāp�ana, un kosmosa mo�ķī�i slēpjas parastos cilvēkos...

Tings sāka iet uz kādu pre�u pārkrau�anas vietu ar mehānisku rampu. Jasmīne metās viņam pakaļ, ķēdītei ar birku �ņaudzot kaklu. Sāku�i iet līdzās, viņi pagāja garām paliktņiem ar celofānā ietītām kastu grēdām, turpinot virzīties gar ķieģeļu mūri, kur kāds bija piekāris sarkanu karogu. Labā pusē caur durvīm ar netīriem stikliem viņa ieskatījās ģērbtuvē ar slēdzamu metāla skapju rindām. Uz soliņa sēdēja pusmū�a sieviete ar asarām acīs, pavērtu muti un izplestām kājām. Mugurā viņai bija nonēsāta armijas jaka, bet ķermeņa apak�ējā daļa bija kaila. Jaunāks vīrietis gai�iem matiem bija nometies uz ceļiem un seju iegremdējis viņai kājstarpē. Kaut gan sieviete redzēja, ka Jasmīne abus vēro, viņa izlikās to nemanām, tikai uzlika roku jauneklim uz galvas.

Tings atvēra smagas dzelzs durvis, un Jasmine sekoja viņam, nokļūstot tirdzniecības ielā. Smalks lietutiņ� sijājās pār nodilu�u markīzi ar pelēkām bārkstīm. Tika vērti vaļā lietussargi un preces pārklātas ar plēvi.

Viņa gāja pa ielas vidu, līkumojot starp stumjamiem ratiem un sarūsēju�iem velosipēdiem.

� Nu gan es nezinu, kam ticēt, � viņa nopietni sacīja.

� Kā tā?

� Grosmans patiesībā bija glu�i pārliecino�s, � viņa iesmējās.

� Vai kā? � Tings viņai pievienojās.

Kāds iereibis vīrietis pastreipuļoja garām sarkanai neona izkārtnei. Tad pazuda tumsā, tikai viņa mugura liesmoja kā uguns.

Kad man apstājās sirds, es automa�īnā karājos ar galvu uz leju, Jasmīne domāja, raudzīdamās lietū mirdzo�ajā ielā. Atceros, ka dzirdēju �ķindam krīto�as stikla drumslas, bet neatminos, ka būtu dzirdējusi Danti.

Satvērusi birku kaklā, viņa klusībā atkārtoja, ka Dante bija piesprādzējies ar dro�ības jostu. Es zinu, ka bija, viņa domās apgalvoja. Viņ� sēdēja savā bērna autosēdeklītī, tas nemaz nav bīstami, es zinu, ka viņam ir labi.

Viņi nonāca pilsētas daļā, kur mājas izskatījās vecākas un tradicionālākas, ar platiem un izliektiem jumtiem. Viņi apgāja apkārt ielas virtuvei zem nojumes. Kāda sieviete zem lietussarga dzēra tēju no plastmasas krūzītes. Lietuslāses sitās pret lietusmēteli.

Kad viņi uzkāpa uz ietves, Tings iedeva Jasmīnei turzu ar karstiem, cukurotiem virtuļiem.

� Paldies, kad tu tos nopirki?

� Tos man iedeva, � viņ� priecīgi atbildēja.

Ēzdami virtujus, viņi turpināja ceļu. Logu slēģi gandrīz visur bija aizvērti, bet da�os logos bija redzami netīri aizkari.

Uz kāda stūra stāvēja pulciņ� cilvēku, sanāku�i ap kādu vīru, kur� darbināja tādu kā loterijas ma�īnu. Vīrs atgādināja leijerkastnieku, kad grieza izrotātās lādes kloķi.

Atskanēja �īkstoņa un metālisks klik�ķis, kad no spraugas iz�āvās trīs plāksnītes. Tur bija uzzīmētas da�ādas figūriņas no galda spēles ksiangki � sarkans zirgs, tornis un sarkans mandarīns � augstākais Ķīnas ierēdnis. Kāds no gaidītājiem vīlies nopūtās un svieda cepuri pret zemi.

� Vai esi izlēmusi? Es domāju... ja �is viss ir tikai sapnis, tad mums nav jāgarlaikojas, sē�ot terminālī, � Tings, aizturot smieklus, sacīja.

� Es vēlos atgriezties dzīvē, � Jasmīne atbildēja par spīti tam, ka tas bija pa�saprotams.

Viņiem ejot, lietus bija pārstājis, bet debesis bija smagi pelēkas, un slapjo ielu smārds gūlās pār pilsētu. Trīs cilvēki stāvēja rindā pie kāda vīra ar lielu katlu. Paņēmis no kastes naudaszīmi ar Мао portretu, ar spailēm izcēla no kūpo�ā ūdens karstu desiņu, ielika to naudaszīmē un uzspieda ke�upu.

� Viņi lieto simt juaņu kā papīru desiņām, � Jasmīne bija satriekta. Viņ� ir ticis pie kādiem �ķirstiņiem ar neīstu naudu, zini, kāda tiek ziedota miru�ajiem, � Tings atbildēja. � Nonākot �eit, neīsta nauda joprojām ir neīsta, bet cilvēki domā, ka nenāk par ļaunu padzīt jokus...

Otrā ielas pusē bezkrāsainu ēku vidū dzeltens un sarkans di�ojās kāds templis. Tā vārtos lielos, ar pelniem piebērtos traukos bija sasprausti vīraka kociņi. Dūmu stīdziņas vijās aug�up gar zeltā mirdzo�o sienu. Mazs, divpadsmit gadu vecs zēns ar spēcīgiem vēzieniem slaucīja platās kāpnes. Nemazgātā seja bija tā izdilusi, ka zem ādas asi izspīlējās vaigu kauli. Sastapusi zēna skatienu, Jasmīne pasniedza viņam atliku�os virtuļus.

� Liels paldies, � viņ� teica.

Viņ� izbrīnījies paņēma turzu, ieskatījās tajā un nopriecājās.

Tālumā atskanēja kliedzieni, un viņi steig�us devās tālāk pa ielas malu, paejot garām bērnam, kur� rakājās pārpildītā papīrgrozā.

Pieci jauni vīrie�i ar koka spieķiem rokās bija apstāju�i kādu maza auguma vīru cepurē. Vienam no tiem uz krūtīm līdzās vīzas birkai karājās zelta krucifikss. Spāniski kaut ko kliedzot, viņ� vīrieti pagrūda tik stipri, ka viņam nokrita cepure. Jaunekļi atkāpās. Vīriņ� lūg�us lūdzās, sa�ņaudzis plaukstās dolāru banknotes. Viens no jaunekļiem, ar gai�i brūniem, cirtainiem matiem, paspēra soli uz priek�u un spēcīgi iesita vīram ar spieķi pa vaigu. Viņ� nokrita zemē, aizsedza seju ar rokām un novēlās uz sāniem.

Viņam no auss tecēja asinis.

Uzlicis kāju viņam uz krūtīm, jauneklis paspēra, lai viņ� gulētu uz muguras, uzrāva aug�up kreklu un paskatījās uz vīzu.

Bija dzirdams svilpiens, bet, pirms �etri policisti bija sasniegu�i laukumu, jaunekļi bija izklīdu�i kur kurais.

Turot Jasmīni aiz vidukļa, Tings vilka viņu tālāk pa ielu. Kāds vīrs ar klapi uz acs pakāpās malā un parādīja viņiem nopakaļ nepieklājīgu �estu.

Pie kāda galda stāvēja skaista, ap piecdesmit gadu veca sieviete, un pārdeva ledenes, kas izskatījās pēc stikla lodītēm spilgtās krāsās. Tings kavējās novērst skatienu no viņas, un sieviete, kad abi bija pagāju�i garām, uzsvilpa jauneklim.

� Tu flirtē ar visām, � Jasmīne iesmējās.

� Nebūt ne, � viņ� atbildēja.

Tirdzniecības iela izgāja uz bruģētu laukumu. Tā vidū dūmakainajā krēslā viņa saskatīja strūklaku. Ap laukumu slējās vairākas administratīvās ēkas ar izsistām logu rūtīm.

� Ja gribi ar kādu apmainīt vīzu, tad �eit atrodas Transporta komiteja, � viņ� pazobojās, norādot uz kādu ēku.

Viņi turpināja iet pa laukumu un Jasmīne tagad ieraudzīja, ka tas, ko viņa bija noturējusi par strūklaku, patiesībā ir cilvēks: kāds izģindis vīrs stāvēja aiz kakla pieķēdēts pie sarūsēju�a staba.

� Lielā ēka tur, � Tings turpināja, � ir Tautas Maģistrāta tiesa, un tā tur � Centrālkomiteja... un tur mums ir Disciplīnas inspekcija un...

Pēk�ņi apklusis, viņ� apstādināja Jasmīni.

Pār tum�o laukumu, taisnā ceļā pie sava�otā cilvēka kopā ar kādu sargu devās vīrs pelēkā virsnieka formastērpā. Virsnieks nolasīja kaut ko no papīra lapas, sargs paspēra soli uz priek�u un ar bambusa nūju sita gūsteknim pa muguru. Septiņi sitieni nebija dzirdami. Viss norisinājās bez skaņas un pelēkumā bez ēnām � kā sapnī.

Kad sargs bija savu padarījis, viņi gāja prom lielo ēku virzienā, atstājot vīru uz laukuma.

� Tiesa ir sākusi izstādīt kādu no triādes par biedinājumu citiem... tas ir gau�ām brutāli, bet �is vīrs bija viens no vado�ajiem, � Tings paskaidroja.

� Izstādīt par biedinājumu? Kāda tam jēga? Viņi ta�u ir visur!

� Arī es neuzskatu, ka tas ir īstais paņēmiens, bet visi ir izmisumā, policija netiek galā.

Atkal satvēris Jasmīni aiz rokas, Tings vilka viņu �ķērsām pār laukumu uz ēku, kas atgādināja dzelzceļa stacijas uzgaidāmo zāli.

Termināļa ēkai trūka vesela zelmiņa, sienas izdrupu�u ķieģeļu izrobotas, tomēr kopumā telpa bija neskarta. Jasmīne redzēja cilvēkus, kuri gaida, gan iek�ā, gan ārpusē, un kādu gabalu atstatu rēgojās kādas telts paliekas, maiga vēja pūsma plivināja pelēka auduma skrandas.

Iegājusi iek�ā, Jasmīne uzreiz nojauta, ka �ī nav pirmā reize. Nodilusī akmens grīda bija svaigi mazgāta. Uzgaidāmajā zālē atradās desmit gari koka soli, uz kuriem izklaidus sēdēja cilvēki. Da�iem bija somas, da�i bija atlaidu�ies slīpi un snauda, bet vairums gaidīja, skatienu pievērsu�i biļe�u lodziņiem vai sienai, kas bija noklāta ar plakātiem, uz kuriem bija redzami hieroglifi un ģīmetnes.

Viņa toreiz nebija zaudējusi prātu. Viss, ko viņa atcerējās, bija patiesība.

Bailēm un bēdām pa vidu viņā uzzibsnīja nevaldāma triumfa izjūta.

Bija jūtams slapju akmeņu smārds, glu�i kā iepriek�ējā reizē.

Viņa sekoja Tingam līdz sienasavīzēm. Apstājies viņ� ar skatienu meklēja savu portretu.

� Cik ilgi tu esi gaidījis? � viņa klusi pajautāja.

� Trīs nedēļas, � viņ� atbildēja, sejā nepakustoties ne vaibstam.

� Trīs nedēļas?

Tings apturēja kādu īgnu vīru, kur� pārdeva alkohola pudelītes no minibāra, nokaulēja cenu līdz vienam dolāram un nopirka pudelīti Glenfiddich, atskrūvēja korķi un izdzēra.

� Redzēju kādu sievieti, kura gaidīja divarpus gadu, kamēr parādījās viņas attēls, � viņ� pavēstīja, aizmetot tuk�o pudelīti kaktā. � Es nezinu, cik tas atbilst dzīvē... daudzi gaida terminālī nedēļām ilgi, līdz saprot, ka tas var prasīt laiku, un iekārtojas pilsētā. �eit viss, patiesībā visi pilsētas nami, ir tikai termināļa uzgaidāmā zāle, kas ir pletusies pla�umā, lai pietiktu vietas.

Paliecies pret Jasmīni, Tings satvēra matu cirtu un aizlika viņai aiz auss. Pieskāriens lika noskriet lejup pa pakausi kutino�ām trīsām, uzvandot atmiņas, ka viņa stāv verandas caurvējā un tiek skūpstīta pirmo reizi.

Jasmīne sekoja Tingam līdz biļe�u lodziņiem. Visi, izņemot vienu, bija ciet. Tur sēdēja administrators plāniem matiem gai�pelēkā formastērpā ar nodilu�ām aprocēm. Gara auguma sieviete ar plecu lakatu klusā balsī viņam kaut ko lūdza, slaukot asaras no vaigiem, bet viņ� tikai grozīja galvu, un beigu beigās viņa atgriezās savā vietā uz koka sola.

Jasmīne meklēja atmiņā, bet nespēja atcerēties, kas viņai pie lodziņa jādara. Viss atkal �ķita kā dīvains sapnis.

� Kas man jāsaka? � Jasmīne vaicāja.

� Tev tikai jāreģistrējas.

Kad Tings pieliecās pie lodziņa un paskaidroja viņas lietas apstākļus, administrators uzstūma acenes augstāk uz deguna, izskatīdamies �ausmīgi noguris. Viņ� kaut ko noņurdēja, un Tings pagriezās pret Jasmīni.

� Viņam jāapskatot tava vīza.

Noņēmusi birku, viņa saminstinājās, tomēr iedeva to administratoram. Neveltot Jasmīnei ne skatiena, viņ� to pagrozīja plaukstā un norakstīja hieroglifus veidlapā.

� Kas uz tās birkas īsti rakstīts?

� Long life, happiness, � Tings pajokoja.

Jasmīne neiesmējās, tomēr jutās pateicīga, ka Tings mēģina viņu sasmīdināt. Pirkstiem drebot, viņa saņēma atpakaļ birku un atkal uzkāra to kaklā.

Administrators turpināja aizpildīt veidlapu, tad uzspieda zīmogu un parakstīja gan to, gan plānu, sārtu papīrīti. Jasmīne saņēma sārto lapiņu, pateicās un sekoja Tingam pie blakus letes.

� Te vispirms jābūt uzvārdam, � Tings viņai rādīja. � Te ir cuji, vieta, no kuras patiesībā nāku�i sen�i... un �eit tev jāuzraksta visi savi vārdi un dzim�anas vieta...

� Okei, � viņa no�ukstēja.

Viņa uzrakstīja vārdu vertikālajā ailē. Rokas arvien vēl trīcēja, un viņai bija bail uzrakstīt kaut ko nepareizi.

Atkal bija dzirdams pērkona dārds un zeme viņai zem kājām nodrebēja. Cilvēki satraucās, bet palika sēdot.

Aizpildījusi ailes, viņa sekoja Tingam uz fotoautomātu, ko aizsedza aizkars un kas izskatījās ra�ots se�desmitajos gados. Viņa noskrūvēja lejup soliņu, lai nonāktu vienā līmenī ar melno stikla lodziņu un paspēja apsēsties, kad uzliesmoja zibspuldze.

Gaidot fotogrāfiju, viņa stāvēja pie automāta ar sārto papīrīti rokā. Vēja pūsmā tas ie�abējās un uzlocījās aug�up, aizsedzot plaukstu.

Kad viņa kopā ar Tingu atgriezās pie biļe�u lodziņa, administrators atkal uzstūma acenes uz deguna, ieskatījās sārtajā papīrā, sāka vilkt līdzi zīmēm veidlapā, bet tad apstājās un kaut ko sacīja. Tings paliecās uz priek�u un atbildēja, bet administrators papurināja galvu un nolika rakstāmo.

� Kas tad nu? � Jasmīne jautāja.

� Viņ� saka � tavs uzvārds esot par garu, � Tings atbildēja.

� Mani sauc Paskāla-Andersone � kā gan tas var būt par garu?

Paliecies uz priek�u, Tings atkal kaut ko pasacīja administratoram, bet vīrs tikai grozīja galvu, pagrūzdams viņiem sārto papīrīti.

� Saki ta�u, ka tas nav par garu, � Jasmīne uzstāja.

� Es mēģināju � bet viņ� sāk dusmoties, ka neejam prom.

� Ko tad lai rakstu? � viņa jautāja.

Pat neskatoties viņā, administrators māja ar roku, lai abi pazūd.

� Tas nav par garu, � soli atkāpusies, Jasmīne skaļā balsī noskaldīja angliski.

Tings paliecās uz priek�u, parādīja Jasmīnes fotogrāfiju un ķīniski pateica kaut ko tādu, kas vīram lodziņā lika nodrebēt.

Noņēmis acenes, vīrs pirmo reizi vērīgi palūkojās Jasmīnē, bet tad nodūra skatienu un �ķita uzjautrināts. Tad pateica kaut ko vēl, un ierēdnis pēk�ņi iesmējās un nosarka. Kādu brīdi viņ� saņēmās, lai uzliktu acenes un atkal ieskatītos sārtajā papīrītī. Nesacījis vairāk ne vārda, viņ� aizpildīja visas ailes. Pa�ķielējis uz Jasmīni, viņ� atkal iesmējās, tad ar viņas veidlapu rokā iegāja birojā.

� Kas notiek?

� Tu esi reģistrēta, � Tings pasmaidīja. � Tagad tikai gaidī�anas vaina, es mēdzu nākt �urp reizi dienā, bet tas noteikti ir pārspīlēti.

Iedami viņi aplūkoja grumbuļaino sienu, kur laiku ritumā cita uz citas bija līmētas tūksto�iem cilvēku bil�u.

� Saki atklāti, ko tu administratoram pateici? � Jasmīne pēc mirkļa jautāja.

� Neko, � Tings atteica, sākdams virzīties uz izeju.

� Kas tur bija tik smieklīgs?

� Es tikai pajokoju.

� Par mani?

Viņ� apstājās, kautrīgi iesmējās un paskatījās viņai acīs.

� Es tikai sacīju, ka rudmatainās �iksas neprasa daudz, bet ir trakoti karstas gultā, � viņ� lieti�ķi atbildēja.

� Karstas gultā? � viņa izbrīnā atkārtoja.

� Un vēl es teicu, ka tev sejā parādās punktiņi, kad tev par kādu rodas seksuāla interese.

� Tie gan ir mani vasarraibumi, � viņa sausi piezīmēja.

� Tas bija joks, � viņ� sacīja.

� Pieaugu�ā joks, � viņa nopūtās.

� Nē, bet...

� Bet tev tas �ķita smieklīgi, � Jasmine turpināja.

� Nē, gau�ām garlaicīgi, � Tings atbildēja un labu brīdi smējās kā kutināts.

� Jā, � viņa noteica, bet sāka smieties pati, kamēr abi gāja starp solu rindām uz laukuma mijkrē�ļa pusi.

Grīda turpināja �ūt, un telpā ielidoja nelieli dūmu mākulī�i no uguntiņas ārpusē. Kāda sieviete pārdeva kukurūzas miltu plācenī�us, ko cepa uz gāzes plītiņas.

� Vai esi izsalkusi? � viņ� jautāja.

� Es tikai gribu atgriezties mājās, � Jasmīne no�ukstēja.

� Tas var vilkties nedēļām, mēne�iem.

� Bet kā cilvēki iztiek, kamēr gaida?

� Piestaigā uz zupas virtuvi, lūk, tur, � Tings norādīja.

� Un tad guļ uz soliem � vai nē?

� Neguļ, � viņ� atbildēja.

� Kaut gan paiet nedēļas, pirms...

� Neviens pilsētā neguļ, � viņ� pārtrauca Jasmīni. � Tā tikai izskatās, te nekad nekļūst gai�s, un neviens te neiemieg pat uz mirkli.

� Mēs pagājām garām vairākām viesnīcām.

� Tur nodarbojas ar ko citu, � viņ� teica. � Tu jau zini, osta ir mū�ības robe�a... tā ka laika mums ir pārpārēm, mēs spēlējam azartspēles, pļēgurojam un guļam cits ar citu.

� Izklausās pēc paradīzes, � viņa paironizēja.

Viens otram blakus viņi sāka iet tirdzniecības ielas virzienā.

� Es piekritu būvēt laivas, kamēr gaidu, � viņ� pēc brī�a ierunājās. � Tas man der un par to labi maksā...

Parādījās kāda iereibusi, jauna sieviete nestabilos apavos,

minisvārkos un biezā d�emperi, apskāva Tingu un noskūpstīja uz lūpām.

� �ī ir Anna, � viņ� angliski sacīja.

� Sveika, Anna.

� Vai iesim? � sieviete jautāja, pavilkusi Tingu aiz rokas.

� Ej viņai līdzi, � Jasmīne teica zviedriski.

� Labāk ie�u kopā ar tevi, � viņ� atbildēja.

� Tu esi ārkārtīgi mīļ�, � Jasmīne sacīja, uzvelkot viņa rāvējslēdzēju līdz kaklam. � Bet es esmu pieaugusi, un man patīk pieaugu�i cilvēki.

Patiesībā viņai nebija ne jausmas, kāpēc nelai� puisi sev tuvāk, varbūt tāpēc, ka viņ� tik atklāti vēlējās viņu pavest, neko par viņu nezinot, varbūt tāpēc, ka viņ� lika atcerēties tās reizes, kad pati izjuta spēcīgu iekāri un vēlē�anos ar kādu tikai pārgulēt, nevēloties domāt par jebkādām sekām.

Palaidusi Tingu vaļā, Anna sāka streipuļot prom.

� Es esmu pieaudzis, � viņ� teica, izturēdams viņas skatienu.

� Es domāju cilvēkus, kuri uzvedas kā pieaugu�i, � viņa iespītējās.

� Piedod, ka es mēģinu jokot, � viņ� teica. � Piedod, ka uzskatu tevi par pievilcīgu, piedod, ka palūdzu tev...

Tings pēk�ņi apklusa, izdzirdot zvana skaņas. Pagriezies pret termināli, viņ� paraudzījās Jasmīnē. Smiekli no viņa acīm bija pazudu�i.

� Tūlīt izliks sienasavīzi, � viņ� teica un sāka iet atpakaļ.

Viņa sekoja, redzot, ka visi cilvēki uzgaidāmajā zālē ir piecēlu�ies no soliem, pametu�i savas somas un plastmasas kastes un dodas pie sienas. Ārpusē gaido�ie skrēja iek�ā. Uz administratīvo ēku kāpnēm pēk�ņi parādījās cilvēku stāvi, un cilvēku pūļi gāzās �urp no ielām viņpus laukuma. Gaiss virmoja gaidās.

Viņi iegāja terminālī, bet zāle ātri pildījās, un viņi tika atspiesti atpakaļ, kad cilvēki grūstīdamies centās tikt uz priek�u, lai redzētu.

No biroja iznāca vīrs ar klīstera spainīti un saliekamām kāpnēm. Pūlis pa�ķīrās, dodot viņam ceļu. Zālē iestājās klusums. Visi vēroja vīru ar kāpnēm. Apstājies pie sienas, viņ� nesteidzīgi uzlīmēja pāri vecajām jaunu plāna papīra loksni. Ar platu birsti izlīdzinājis negludumus, viņ� nokāpa lejā. Jasmīne redzēja, kā cilvēki spie�as tuvāk attēlam, apstājas un atgrie�as savās vietās ar vil�anos sejā.

Viņi abi ar Tingu virzījās tuvāk. Griestu lampas atspīdēja mitrajā klīsterī. Pavirzīju�ies sāņus, viņi mēģināja tikt uz priek�u. Skatieni pēk�ņi pievērsās viņiem. Visi blenza uz Jasmīni, dodot ceļu. Ļau�u pūlī izveidojās �ukstiem pilna eja taisni pret attēlu, kurā bija redzams cilvēks, kuram bija jāatgrie�as dzīvē.

SienasavIzē neap�aubāmi bija redzama Jasmines Paskālas-An-dersones seja. Ķinie�u hieroglifi ietvēra fotogrāfiju, ko viņa pirmīt bija uzņēmusi fotoautomātā.

Tings stāvēja blakus Jasmīnei, ar nekustīgu skatienu raudzīdamies viņas attēlā. Viņa acis bija melnas kā ogles un seja � balta kā palags.

� Ting, � Jasmīne jautāja, dzirdot, cik bailīga izklausās pa�as balss. � Ko man darīt? No tā es neko neatceros.

� Tev jāatgrie�as.

Cilvēki, kas bija atkāpu�ies, sāka viņiem tuvoties. Jasmīne ievēroja kādu maza auguma vīru, kas pie gurna slēpa dunci.

Nesapratusi neko no Tinga sacītā, viņa tomēr sekoja viņam atkal pie biļe�u lodziņa.

Viņ� joprojām izskatījās satriekts, kad vērsās pie nelaipnā administratora. Paskatījies uz Jasmīni, viņ� pamāja ar galvu, norādot uz zāles stūri. Tur pie aizvērtām durvīm krēslos sēdēja divi sargi.

� Pavadī�u tevi līdz durvīm, bet tālāk tev būs jātiek galā pa�ai.

Kāda sieviete nostājās viņiem ceļā. Viņa stūma bērnu uz Jasmines pusi. Meitenīte ar tievām bi�elēm lielām acīm raudzījās viņā. Mēģinot smaidīt, sieviete kaut ko lūdza.

� Ko viņa grib? � Jasmine jautāja.

� Viņa domā, ka vari palīdzēt, vēlas, lai tu pieskaries viņas meitai.

Jasmine noglāstija meitenītei vaigu. Tā satvēra viņas plaukstu, cen�oties viņu noturēt, bet Jasmine atbrīvojās un gāja tālāk.

Viņiem tuvojoties, sargi piecēlās. Vienam bija veca armijas pistole makstī, otrs turēja rokā garu gumijas steku.

Palūkoju�ies sejā, viņi pārbaudīja kaklā uzkārto birku. Viss saskanēja. Sargi paņēma atslēgu, ielika to slēdzenē un pagrieza to vairākas reizes. Masīvo durvju iek�pusē klik�ķēdams sakustējās slēdzenes mehānisms.

� Kas notiek?

� Viņi atver durvis uz avotiem, � Tings no�ukstēja.

� Vai man tur jāiet? � Jasmīne jautāja.

� To ta�u �eit gaida visi, � viņ� maigi sacīja un atglauda viņai no pieres matu cirtu.

Jasmīnei aiz muguras drūzmējās cilvēki, spie�oties no visām pusēm un mēģinot kaut uz mirkli palūkoties viņā, aptaustīt viņu un viņas birku. Viens sargs dzina tos prom ar steku, kamēr otrs vēra vaļā durvis. Izpletis rokas uz sāniem, Tings ar augumu centās cilvēkus aizturēt.

� Ja atgriezī�os, ko man izdarīt tavā labā?

� Mums nav laika pļāpāt � tev jāiet...

Saņēmis spēcīgu grūdienu mugurā, viņ� paklupa uz viņas pusi. Noņēmusi savu auskaru, Jasmīne sniedza to viņam. Satvēris to pirkstos, viņ� nopietni pamāja ar galvu.

� Paldies, � viņ� no�ukstēja.

� Padzersim kafiju, kad tik�u Stokholmā, � viņ� teica.

Ieskatījusies viņam acīs, Jasmīne novērsās. Kāda sieviete

ieķērās viņai matos, bet tie izslīdēja no tvēriena, kad Jasmīne iegāja durvju ailā un nokāpa divus pakāpienus zemāk.

Durvis aiz viņas aizcirtās, un smagi pagriezās atslēga.

Viņa viena pati stāvēja uzgaidāmās zāles pagalmā, ko no visām pusēm ieskāva sienas bez logiem.

Pie kādas sienas mētājās da�as apputēju�as alus pudeles un salūzu�i jumta dakstiņi.

Taisni pretī starp divām nama sienām bija redzama sprauga, bet tā bija aizsista ar viļņotā skārda loksni ar dzeloņstiepļu murskuli aug�ējā malā. �ķērsojusi pagalmu, viņa pie �īs loksnes ieraudzīja ieapaļu lūku. Kļuva skaidrs, ka tās vāks ir paceļams.

Jasmīne pavilka plāksni, lai redzētu, kas aiz tās atrodas, bet tā nekustējās. Viņa paspēra malā smiltis, lai kaut vai mazliet to paceltu. Sacēlās putekļu mākonis, un pa�ķīda akmentiņi. Viņa vilka, līdz varēja spraukties cauri, dzirdēja, kā blūzes pogas skrapst pret skārdu, un izlīda ar akmens �ķembām klātā laukumā.

Piecpadsmit metru attālumā stāvēja ap desmit gadu veca meitene ar lakatiņu galvā un, velkot grābeklīti, veidoja taisnas līnijas.

Aiz viņas pret kalna stāvo nogāzi balstījās neliels koka namiņ�. Jumts bija dzeltens ar asi uzliektiem stūriem. Trīs logu slēģi bija aizvērti, bet �aurās durtiņas stāvēja vaļā. Jasmīne pazina mājiņu, kā ataust atmiņā vietas, kas redzētas sapnī.

Meitenei velkot grābekli, �ķembas klusi �irkstēja. Seja viņai bija nopietna un skatiens � gudrs. Pabeigusi darbu, viņa nolika grābekli un aicināja Jasmīni namiņā.

Jasmīne sekoja viņai telpā, kur kāda vecenīte virs gāzes plītiņas �āvēja dvieli.

Ieraudzījusi telpu, Jasmine to atcerējās, bet toreiz tur bija cita � skarba pusmū�a sieviete.

Pie sen�u altāra ar kūpo�u vīraku karājās tāfele, pierakstīta ar hieroglifiem. Klusā balsī lasot zīmes uz Jasmīnes birkas, meitene salīdzināja tās ar rakstiem uz tāfeles. Vecenīte panācās uz priek�u un ieskatījās Jasmīnei acīs, tad noņēma viņai vīzu un atbrīvoja birku no ķēdītes.

Paņēmusi birku, meitene piegāja pie lūkas grīdā un iemeta to kādā spraugā.

Jasmīne tika pievesta pie gara galda, abas novilka viņai drēbes un kurpes, ķemmēja matus un slaucīja ar karstajiem dvieļiem. Izskaitīju�as Jasmīnes roku un kāju pirkstus, viņas pieskārās visām viņas rētām. Meitene kavējās pielikt pirkstu galus lielajai rētai pēc �āviena mugurā, it kā tā viņai jau būtu zināma.

Jasmīni pārņēma tāds nogurums, ka bija grūti turēt acis vaļā.

Vecā sieviete klusi runājās ar Jasmīni, ik pa laiciņam ieskatoties viņai acīs, ļoti dziļi � kā ārsts.

Jasmīne māja ar galvu, pateicās un mēģināja sacīt, ka viņai jāguļ un būtu brīni�ķīgi, ja kādu brītiņu varētu nolikties uz sola un pasnaust.

Viņas turpināja viņu slaucīt viņu ar karstiem dvieļiem, kamēr viņa aizvērtām acīm mierīgi stāvēja.

Meitene pasacīja kaut ko tādā tonī, kas lika viņai atvērt acis. Paņēmusi Jasmīni aiz rokas, meitene pieveda viņu pie plānām bīdāmām durvīm. Tās bija darinātas no rīspapīra, kas uzvilkts uz rāmja. Bija nojau�ams, ka aiz durvīm valda tumsa, un papīrs bija mīksti izliecies uz viņu pusi.

Vecā sieviete nedzirdami pabīdīja durvis malā, un viņas sasniedza spēcīgs kalna dzīļu un minerālu smārds. Palīdzējusi Jasmīnei pievārēt vienu pakāpienu lejup, meitene steidzās atpakaļ un aizgrūda durvis aiz sevis.

Jasmīne uzmanīgi turpināja kāpt lejup un, sasniegusi slapju grīdu, apstājās.

Viņa atradās lielā telpā, kur pār akmens plātnēm tecēja remdens ūdens. Taisni pie durvīm sienas bija izliktas ar portugāļu flīzēm. Gai�zilais raksts uz baltā pamata bija tā nodilis, ka motīvs vairs nebija saskatāms.

Viņa turpināja virzīties uz priek�u.

Saplaisāju�ās flīzes izbeidzās, un tālāk bija kailas klin�u sienas. �aurās grotas griesti nebija redzami. Te bija jābūt tumsai, bet �ķita, ka gaismu atstaro ūdens.

Siltā straume, kļūstot dziļāka, ieplūda lielā spraugā, ejā, kur ūdens turpināja tecēt lejup pa izcirstiem pakāpieniem.

Straumes spēks, sizdamies pret kājām, dzina viņu uz priek�u. Ūdens bija noslīpējis grotas pamatu gludu kā pulētu marmoru.

Nogurums pārņēma viņas ķermeni un kļuva arvien lielāks no �alojo�ā ūdens pieskāriena un skanīgās atbalss dziļajā grotā.

Urdzo�ā straume tālāk kļuva dzidra kā kalnu strauts, tās virsma spīguļoja kā zelts.

Jasmīne bija tā nogurusi, ka ar grūtībām turēja acis vaļā.

Kaut kur ir jābūt vietai, kur būs iespējams pagulēt, viņa nodomāja. Bet apkārt bija tikai klin�u sienas un mirdzo�s ūdens.

Viņa turpināja iet tālāk, lejup pa kāpnēm un ejām līdz viduklim ūdenī. Viņa gāja un gāja, aizmirstot, ka iet. Vairs nevarēja pateikt, vai viņa virzās aug�up vai lejup.

Uz brīdi iesnaudusies, viņa brida uz priek�u ar aizvērtām acīm.

Tagad jau bija tik dziļ�, ka �ķita � viņa peld, viņa gāja, bet nebija pārliecināta, vai kājas aizsniedz pamatu.

Jasmīne ļāvās miegam un, brīnumainā ūdens ieskauta, slīdēja pa silto straumi, atvieglojumā smiedamās.

Sāpes bija kā āmura sitiens pret krūtīm un zibenīgs cirtiens, kā �ūskas kodiens taisni sirdī.

Jasmīnes ķermenis raustījās krampjos, bija sajūta, ka plau�as deg, un liesmas sniedzas līdz pat pirkstgaliem, bet viņa nespēja pakliegt. Caur asiņainu skābekļa masku viņa ar nekustīgu skatienu vērās, kā zils un pulsējo�s krīt sniegs, reizē dzirdot ātrās palīdzības sirēnu kaucienus.

� Mums ir pulss, mums ir pulss, � kāds iesaucās un sāka spiest viņas krū�kurvi, skaļā balsī skaitot līdzi.

� Sagatavo laringo...

Skābekļa maska Jasmīnei uz sejas sagriezās �ķērsām, un viņa ieraudzīja, ka apkārt ir pilns ar cilvēkiem, autoevakuato-riem un asiņainu sniegu. Mazliet atstatu no viņas stāvēja kāds vīrs T-kreklā ar uzrakstu Motorhead. Viņ� turēja plaukstu pie mutes un, �ķiet, raudāja.

Viņai līdzās, dzirkstelēm �ķīstot, tika zāģēts automa�īnas vraks.

jasmīne mēģināja pacelt galvu, bet nevarēja ieraudzīt Danti.

Pavisam tuvu kāda sieviete runāja sprak�ķo�ā rācijā. Bija saklausāmi tādi vārdi kā sirds kontūzija, kardiogēnais �oks un intravenozais adrenalīns.

Notrau�ot netīrumus un asinis no pieres, kaut ko kliedza ātrās palīdzības �oferis.

Vārdus Jasmīne nevarēja iz�ķirt. Pa vaigu tecēja silts �ķidrums un piepildīja ausi.

Pamodusies no narkozes, viņa gulēja uz muguras baltā telpā. Sev apkārt viņa sajuta vēsu gaisu kā tvaikus, bet tas stipri smar�oja pēc zālēm.

Man sāp, viņa nodomāja, sajūtot, ka acis pierie�as asarām. Pēc atmiņu drumslām viņa saprata, ka ir cietusi avārijā, bet domas visu laiku slīdēja kaut kur prom.

Aizvērusi acis, viņa atcerējās, kā bija turējusi plaukstā pērļu auskaru. Ieraudzīja, kā pa gaisu lēni lido sarkani pilieni un stikla drumslas.

Ienāca ārsts, un Jasmīnei izdevās sasprindzināt skatienu un palūkoties viņam acīs. Apstājies pie gultas, viņ� iebāza acenes krū�u kabatā.

� Varu sākt ar to, ka pasacī�u � tu esi dzīva, � viņ� iesmējās.

Viņa sakustināja lūpas, mēģināja vaicāt pēc Dantes, bet bija dzirdama tikai �ņāk�ana. Ārsts joprojām stāvēja pie gultas. Jasmīne redzēja, ka viņa zilajās acīs ir vērojama interese, bet nav siltuma.

� Tu piedzīvoji avāriju � vai atceries? � viņ� jautāja.

Jasmīne pamāja.

� Tava sirds sadursmē tika satricināta, pulss tev bija, bet, pirms ātrās palīdzības mediķiem izdevās tevi dabūt laukā no ma�īnas, tava sirds apstājās.

Atkal uzlicis acenes, ārsts ieskatījās �urnālā, tad īsu brīdi viņu pavēroja, lai turpinātu ar tādu kā lielības pieskaņu balsī.

� Bet tu atgriezies pēc trim defibrilācijām, miligrama adrenalīna un trīssimt miligramiem kordarona.

Uz spīdīga metāla statīva karājās plastikāta maisiņ� ar fizioloģisko �ķīdumu. Spiediensūkņa caurulē ritmiski krita pilieni. Pelēka caurulīte novadīja �ķīdumu līdz kaisto�am punktam virs Jasmīnes plaukstas locītavas.

� Saskaņā ar veco definīciju tu biji mirusi gandrīz divas minūtes un...

Briesmīgs trieciens apmeta ma�īnu otrādi, apkārt virpuļoja asinis un stikls.

Viņa atcerējās troksni, kā tiek sadragāts metāls un kā viņai aizsitās elpa.

� Dante, � viņa no�ukstēja.

Ārsts viņā neklausījās, starp uzacīm viņam bija uzradusies rieva, un plāno lūpu kaktiņi noslīdēja lejup, viņam vērojot pieaugo�o sirds ritmu monitorā.

� Noņēmāmies ar tevi pamatīgi, � viņ� savā smalkajā balstiņā secināja, � nedēļu uzraudzīsim aritmiju, bet viss norāda uz to, ka pilnībā atlabsi.

� Dante...

Ievaidējusies Jasmīne mēģināja pagriezties uz sāna, lai tiktu laukā no gultas, bet ķermenis bija tik smags, ka radās iespaids � viņa ir cie�i piesieta.

Ārsts beidzot paskatījās uz viņu.

� Ko tu centies pateikt? � viņ� jautāja.

Iespiedusi galvu spilvenā, viņa mēģināja elpot mierīgi un pirms runā�anas apslapināja lūpas ar mēli.

� Mana mamma... vai Dante ir pie viņas?

Ārsts pamāja, bet neko neatbildēja.

� Tev jāpasaka mammai, ka ar mani viss ir labi, � Jasmine teica.

Ārsta zilās acis bija tik nopietnas, ka viņa sajuta, kā sāk drebēt zods. Bija noticis kas ļauns. Kaut kas briesmīgi ļauns.

Līdzko ārsts bija aizgājis, Jasmine pastiepa roku un izsauca medicīnas māsu, lai apjautātos par dēlu un māti.

� Mīļā, � Jasmine vārgā balsī lūdza. � Man tikai jāzina, ka ar viņiem viss ir kārtībā.

� Diem�ēl es par to neko nezinu, � sieviete izvairīgi atbildēja, un Jasmīne zināja, ka viņa melo.

Redzot, kā māsiņa iziet no palātas, Jasmīne atcerējās, ka māte kopā ar Danti bija braukusi uz Estermalmshalli, lai viņ� kārtīgi paēstu, pirms do�anās tālāk uz Nīneshamnu, lai tiktos ar Marku un advokātiem.

Dante bija apēdis visu kotle�u porciju, bet es neatvēlēju viņam nekādu desertu, Jasmīne nodomāja. Mums bija jāsteidzas, un sniga sniegs.

Viņa atkal redzēja, kā krīt sniegs, kā mīkstajā tumsā virpuļo baltās sniegpārsliņas, � kad pie durvīm pieklauvēja.

Palātā ienāca gara auguma vīrs ar nokarenām, pelēkām ūsām. Viņa āda bija krunkaina, it kā viņ� par daudz būtu sauļojies. Viņ� smirdēja pēc cigare�u dūmiem un bija ģērbies d�insos un d�insu jakā.

� Jasmīne? � viņ� jautāja, pievilkdams pie gultas krēslu.

-Jā.

� Mani sauc Gabriels Popovs, un esmu psihologs, � viņ� paskaidroja, iekārtojies uz krēsla. � Vai pastāstīsi man, kā tu jūties?

Viņa pamāja un ievēroja, ka vīrie�a krunkainā seja izplūst, viņas acīm piepildoties ar asarām. Norijusi siekalas, viņa mēģināja runāt, bet nekas neizdevās. Ļaunās priek�nojautas lika sirdij sisties tik strauji, ka krūtīs iesmeldzās, un no bailēm viņa sajutās pagalam slikti.

� Es varu apraudzīt tevi vēlāk, ja gribi, � viņ� teica.

Jasmīne pagrozīja galvu, bet lūpas trīcēja pārāk stipri, lai

viņa spētu ko pasacīt.

Saraucis pieri, psihologs paskatījās viņā ar mierīgām, gandrīz ziņkārīgām acīm.

� Kur ir mamma un Dante? � Jasmīne �ukstēja, jūtot sev pārveļamies baiļu vilni, aukstāku un spēcīgāku par jebkurām bailēm, kādas līdz �im bija izjutusi.

� Es dzirdu tavu jautājumu, patie�ām... bet es vēlos, lai tu sāktu ar to, ka izstāstītu, ko atceries no avārijas.

� Es nerunā�u par to, es tikai gribu satikt savu dēlu, � viņas �uksts līdzinājās rupjas smilts �irkstē�anai.

� Saprotu, � Gabriels sacīja, acīm kļūstot pavisam drūmām. � Jasmīn, man ir �ausmīgi �ēl... Tava māte nomira uzreiz... un tavs dēls ir cietis ļoti nopietni.

� Bet viņ� ir dzīvs?

� Viņu gatavo operācijai, � Gabriels pamāja.

� Kas viņam kai�? � Jasmīne jautāja balsī, kādu vairs nepazina.

� Kas tā par operāciju? � viņa turpināja.

� Viņam stipri asiņo liesa, kas...

� Jūs nedrīkstat ļaut viņam nomirt, � viņa iesaucās, pieķeroties gultas margai, lai pieceltos.

Gabriels mēģināja noturēt Jasmīni gultā, bet viņa pagrūda nost viņa rokas, sistēmas statīvs apgāzās, caurulīte izslīdēja no vēnas, un maisiņ� ar fizioloģisko �ķīdumu nokrita uz grīdas un saplīsa.

� Paklausies, � Gabriels uzstājīgā balsī teica. � Tavs dēls ir narkozē, viņam tiek pārlietas asinis un...

� Viņam jāizdzīvo, � Jasmīne elsoja.

Viņa mēģināja pavilkties uz gultas kājgaļa pusi, bet ķermenis bija smags kā piemirkusi lupata.

� Vai pastāstīsi, ko vēlies panākt, Jasmīn? � Gabriels jautāja un noglauda sirmās ūsas.

Viņa jutās tik slikti, ka nespēja norīt siekalas.

Kaklā turējās un smeldza ciets kamols. Viņa atcerējās, kā mirkli pirms trieciena bija satvērusi pērļu auskaru. Un pēc tam � kā Dantem no mutes iz�ļācas asinis un metāla plāksni, kas sagrie�as un no�ķeļ...

� Es ta�u zinu, kā tas ir, � viņa kā sazāļota atbildēja. � Jums Dante ir tikai pacients, viens no daudziem, bet man... viņ� ir viss, kas man pieder, es nevaru dzīvot bez viņa.

� Vai atzīsti, ka nevari paļauties uz ārstiem, kas operēs?

� Es nezinu, � Jasmīne paskatījās uz Gabrielu. � Kā gan es to varētu? Man jāparunā ar viņiem...

� Var gadīties, ka būs grūti to paspēt pirms operācijas.

� Es pat nezinu, kā sauc ķirurgu, � viņa noteica.

� Johans Dubs, tā viņu sauc... Viņ� �eit ir galvenais ārsts, speciālists torokālajā ķirurģijā.

� Bet vai viņ� ir operējis bērnu?

Sirds viņai turpināja sisties tik stipri, ka atbalss bija sajūtama rīklē. Viņa atlaidās uz spilvena, lai sakopotu spēkus un pēc tam mēģinātu piecelties. Vienīgais, ko viņa spēja iedomāties � ka viņai jāpieceļas kājās. Viņai jāsastop galvenais ārsts un jāpanāk, lai viņ� apsola, ka cīnīsies par Dantes dzīvību, it kā runa būtu par viņa pa�a bērnu.

Gabriels nospieda trauksmes pogu tie�i tajā mirklī, kad viņai izdevās gultā pavelties uz sāna.

Pa slapjo grīdu �urp steidzās medmāsa. Mute viņai bija pavērta, un Jasmīne redzēja paspīdam nelīdzenus zobus. Elkonis iesāpējās tik stipri, ka viņa bija spiesta palikt uz vietas, bet dzirdēja medmāsu sakām kaut ko par to, ka viņi palīdzē�ot pacientei nomierināties.

� Man jāsatiek dēls...

Stāvēdama viņai aiz muguras, medmāsa skaidroja, ko darīs, uzmanīgi pavilka lejup viņas pid�amas bikses un iedūra Jasmīnei gurnā.

� Kas tā par �ļirci? � viņa jautāja gandrīz bez balss.

Kaut ko nomurminājis, Gabriels izgāja no palātas. Pavilkusi

aug�up Jasmīnes bikses, medmāsa saudzīgi palīdzēja viņai iekārtoties gultā. Viņa iegrima snaudā, un elpo�ana palēninājās, kļūstot klusākiem arī moko�ajiem sirdspukstiem.

Jasmīne gulēja mierīgi, viņā skalojoties ķīmiska siltuma vilnim. Aizverot acis, tumsā iedegās negatīva nospiedums, un viņa atcerējās sarkanās uguntiņas, kas mirguļo ostas melnajā ūdenī.

Viņa skaidri atminējās, kā metāla birka sitas pret kaklu, viņai lecot, un visaptvero�o pilnīgas vientulības un zaudējuma izjūtu.

Aplaizījusi lūpas, viņa atvēra acis, vairākas reizes tās samirk�ķināja un ieraudzīja, ka palātā atkal stāv Gabriels.

� Es parunājos ar Johanu Dubu, � viņ� uzmanīgi iesāka. � Viņam diem�ēl nav iespējams sastapt tevi pirms operācijas... viņi nedrīkst kavēties, bet es teicu, ka tu esi uztraukta, un tad viņ� pavēstīja, ka esot specializējies bērnu ķirurģijā... izklausās labi, vai ne?

� Jā, bet...

� Viņ� agrāk divus gadus sta�ējies bērnu sirds ķirurģijā pasaules varbūt labākajā torokālās ķirurģijas klīnikā Honkongā.

� Es tikai būtu gribējusi paskatīties viņam acīs.

Gabriels apsēdās uz krēsla, d�insu jaka apspīlēja vēderu tā,

ka metāla pogas izgriezās ārup.

� Kā es sapratu, Dantem izņems liesu un nosies artēriju, � viņ� sacīja.

� Nesaprotu, � Jasmine ar sausu muti �ukstēja. � Vai viņ� iztiks bez liesas?

� Jā, viņ� varēs dzīvot bez liesas, pat ja...

� Tad viņ� būs vesels? Viņ� atlabs? Vai vari to apsolīt?

� Johans Dubs nemaz nebija satraucies, tā nav nekāda smagā operācija... tā ka vari justies diezgan dro�a.

Atkal atlaidusies pret spilvenu, viņa pussnaudā pateicās Dievam, ka Dantem viss būs labi.

Asaras ritēja pār nobrāztajiem vaigiem, krītot rudajos matos. Dantem jādzīvo. Tikai tas vēl bija svarīgi, viss cits atrisināsies.

Dantem jādzīvo.

Doma par viņa nāvi bija kā melns bezdibenis.

Viņa mierīgi gulēja uz muguras, sajuzdama, ka viņā kā silts piens ielīst nogurums. Nāca miegs � kā bura, kas izple�as �, bet vēl viņa nerimās atkārtot, ka vēlētos sastapt Dantes ārstu un ielūkoties viņam acīs.

� Operācija var ilgt vairākas stundas, � Gabriels sacīja.

� Es sēdē�u ārpusē un gaidī�u, � viņa �erksto�ā balsī uzstāja.

� Jasmīn, tu zini, ka medmāsa ie�ļircināja tev nomierino�as zāles, kas mazina bailes... tu iemigsi, un, kad pamodīsies, būs jau rīts un tad varēsi apraudzīt Danti.

� Es negribu gulēt, � viņa nomurmināja.

� Dantem tu būsi vajadzīga rīt, bet taisni �obrīd tu viņa labā nevari neko darīt.

Sastapusi viņa pacietīgo skatienu, viņa pavēra muti, lai strīdētos pretī, bet nespēja. Toties nodomāja, ka viņai jāceļas no gultas, līdzko viņ� būs prom.

Viņa pazina bailes no mīkstās, siltās miegainības. Zāles padarīja viņu pārāk mierīgu, tās piepildīja viņu ar mānīgu apmierinājuma izjūtu, aizvedot viņu prom no īstenības.

Bet domas vēl atgriezās pie Dantes, pie viņa nedro�ajām acīm, kad viņ� mēģināja uzrakstīt savu vārdu uz aizsvīdu�ā automa�īnas loga stikla.

Radās iespaids, ka sekundes pirms nelaimes atrodas viņas mū�a tālā pagātnē.

Un reizē viņa gandrīz fiziski sajuta, kā pirksti sakļaujas ap auskaru. Kad pamodās, viņa turēja to plaukstā.

Pilsēta, jasmīne nodomāja, sajūtot trauksmi ķermenī.

Ostas pilsēta.

Atkal atvērusi acis, viņa blenza Gabrielā, kur� sēdēja pie gultas.

� Kas noticis? � viņ� jautāja.

Viņa neatbildēja, bet pēk�ņi atcerējās visu. Rindas, piestātni, ēdienu un Tinga vieglprātīgos smieklus.

Tā ir īstenība. Viņa nav bijusi psihopāte.

Visu to laiku, kamēr viņas sirds bija apstājusies, viņa atradās tum�ajā pilsētā kopā ar daudziem tūksto�iem cilvēku, kas stāvēja garās rindās piestātnē, lai tiktu kādā no laivām.

� Neej prom, � viņa no�ukstēja.

� Ko?

Viņa domāja par putekļiem, kas bija sakrāju�ies uz izbalēju�iem papīra lukturiem, koriandra lapiņu dzeltenajā buljonā un vīru, kas tika sists laukuma vidū Tiesas nama priek�ā.

� Es brīnos, � viņa teica un aplaizīja lūpas. � Tu dro�i vien esi ticies ar daudziem pacientiem, kas cietu�i visādos negadījumos.

� jā, � Gabriels atbildēja.

Uz brīdi iesnaudusies, Jasmine redzēja sārto zīdpapīra lapiņu, ko viņas plaukstā plivina vēj�.

� Man kaut kas jājautā, � viņa lēni sacīja.

Viņa zināja, ka nedrīkst pļāpāt par ostu, saprotot, ka riskē atkal tikt ieslodzīta psihiatriskajā nodaļā.

� Tu nespēj cīnīties pret miegu.

Piespiedusi acis pavērsties aug�up, viņa ieraudzīja Gabriela seju ar smieklu krunciņām un lokiem zem acīm.

� Vai tev jāsteidzas? � viņa jautāja.

� Biju iedomājies iz�maukt ārā uzsmēķēt, � viņ� atzinās.

� Drīz, � viņa no�ukstēja.

� Ko tu gribi jautāt? � viņ� brīnījās, izņēmis no d�insu jakas krū�u kabatas cigare�u paciņu.

� Vai esi saticis cilvēkus, kas iepriek� nomiru�i?

� Tu domā � kuriem bijusi apstājusies sirds? � jautāja Gabriels, noraugoties viņā.

� Ko viņi ir teiku�i? Ko atceras?

� Tu domā par tuneļiem ar gaismu un tamlīdzīgi? � viņ� mo�i jautāja.

� Apmēram.

� Da�i ir to pieminēju�i.

� Vai tie vienmēr ir tuneļi?

� Redzēt sevi no malas ir glu�i parasta lieta, � viņ� sausi noteica, ostīdams cigare�u paciņu.

� Un nekas cits? � Jasmīne nomurmināja, atkal iesnau�oties.

Plakstiņi bija smagi un radās sajūta, it kā uz krūtīm kāds būtu uzlicis siltas plaukstas un spiestu viņu lejup miegā.

� Guli nu, � Gabriels teica.

� Bet ko domā tu? � viņa jautāja, atvērusi acis. � No kurienes radu�ies visi mīti par viņpasauli?

Viņ� bija piecēlies no krēsla un atradās pusceļā uz durvīm.

� Laikam gan ir tā, ka visas kultūras ir mēģināju�as atrast nāves jēgu, � viņ� atbildēja.

� Vai vari palūkot, kā klājas Dantem?

� Tam ir par agru, � viņ� pacietīgi noteica, uzlikdams plaukstu uz durvju roktura.

� Man jāzina, � Jasmīne uzstājīgi lūdza.

� Es saprotu, bet agrākais rīt no rīta, viņi saka.

Sastapis viņas skatienu, Gabriels palaida vaļā durvju rokturi un atgriezās pie krēsla līdzās gultai.

� Vai tev jāievēro klusē�anas zvērests, vai kā? � viņa �ukstēja.

� Protams, � viņ� klusi atbildēja.

Matu �ķipsnas bija pielipu�as Jasmines nosvīdu�ajiem vaigiem. Viņa cīnījās ar miegu, dziļi elpoja, mirk�ķināja acis un ar mēli mitrināja lūpas.

Viņa zināja, ka nomierino�ās zāles mazliet pavājinās viņas spriestspēju, tomēr joprojām saprata, ka jautājumi jāuzdod tā, lai neatklātu par daudz.

� Mana sirds bija apstājusies divreiz, � Jasmīne aizsmakusi pavēstīja. � Un abas reizes es sapņoju, ka esmu nonākusi ostas pilsētā ar ķīnie�u izkārtnēm un laivām � vai nav dīvaini?

� Ir gan, � Gabriels iesmējās.

Viņa apklusa, jo nebija izdevies noturēt balsi mierīgu. Tās ietrīcē�anās atklāja, ka viņu pārņēmis uztraukums.

� Vai esi sastapis kādu, kur� ir runājis par ostas pilsētu? � viņa pēc brī�a turpināja. � Ka Nāves valstība līdzinās ostas pilsētai Ķīnā?

� Nē, nekad neesmu.

� Vai tici, ka pēc nāves kaut kur nokļūstam?

� Vai tev ir tik svarīgi, kam es ticu?

� Es gribu tikai zināt, � viņa sacīja, aizvērusi acis. � Tu ta�u esi runājies ar daudziem pacientiem, kuri atradu�ies uz dzīvības un nāves robe�as.

� Smadzenes ir ārkārtīgi sare�ģītas, � Gabriels klusi sacīja. � Tās var uzburt fantastiskas pasaules tikai da�u sekun�u laikā...

� Jā.

� Bet es neticu Nāves valstībai, � viņ� atklāti atzina.

� Un dvēselei tici � vai dvēseles arī nav? � viņa jautāja, cen�oties turēt acis vaļā.

� Dzīvība pastāv, �aubu nav, � viņ� teica, iesprau�ot starp lūpām cigareti.

� Runā, ka nāves mirklī ķermenis kļūstot par divdesmit gramiem vieglāks, � Jasmīne turpināja.

Atkal piecēlies no krēsla, Gabriels sarauktu pieri raudzījās viņā.

� Zinu, ka esmu garlaicīgs, bet svara zudums nav zinātniski pierādīts.

� Okei, � viņa no�ukstēja un aizvēra acis.

� Un pat ja mūsu svars samazinās, tad runa ir par tik niecīgu daļu, ka to iespējams izskaidrot ar pastiprinātu svī�anu nāves mirklī, vai fizioloģiskā �ķīduma daudzumu, kas ietek atpakaļ sistēmā.

� Varbūt tu kļūdies, � viņa murmināja.

� Es neapgalvoju, ka Nāves valstība nepastāv, bet gan to, ka nav atrasts neviens pierādījums... nav nevienas zinātniskas norādes... bet tāpat jau nav pierādāma mīlestība vai... vai rasts izskaidrojums, kur patiesībā radusies dzīvība.

� Es neuzticos psihologiem, � viņa klusi teica.

� Es arī ne.

� Izskatās, ka pilsētu klāj pelni no vulkāna izvirduma... un to apdzīvo ēnas, pelēkas kā svins, � viņa murmināja, iedomājoties birokrātisko kārtību ostā, ka visi darīja savu darbu, kaut gan bija miru�i. � Tu atrodies uz robe�as, bet neesi dzīvs, � viņa klusībā �ukstēja, laizdamies snaudā. � Lai arī da�i, kas tur uzkavēju�ies ilgi, cen�as sev iestāstīt, ka dzīvo... viņi mēģina uzturēt taisnīgumu, bet... bet dzīvi viņi ir aizmirsu�i... ka dzīve ir viss un... tur nepastāv nekāda taisnīguma...

Jasmīnes lūpas turpināja kustēties, kaut gan viņa bija apklususi. Viņa mierīgi gulēja, domājot par laivām un par to, ka nāve izslēdz eksistenci, līdz cilvēki vairs neat�ķiras no apkārtnes. Viņa dzirdēja, ka Gabriels iziet ārā un klusi aizver durvis.

Ja ar Danti būs labi, viņa nekad vairs nepieminēs ostu, nerunās par to ne ar vienu citu, kā tikai ar viņu, lai neriskētu atkal ar piespiedu ārstē�anu.

Viņa nekad nebija rēķinājusies ar dzīvi pēc nāves. Viņa neuzskatīja sevi par īpa�i reliģiozu, gandrīz nemaz negāja uz baznīcu, pat nezinot, vai īsti tic Dievam. Tomēr viņa nespēja nedomāt par to, ko bija redzējusi, būdama mirusi.

Vairāk nekā jebkad viņu bija pārņēmusi izjūta, ka viss piedzīvotais ir noticis īstenībā.

Viņa joprojām sajuta, kā, viņai ejot, pret krūtīm sitas kaklā uzkārtā birka. Viņa precīzi atcerējās, kā Tings pakasīja ausi, piemiedza acis pret viņu un runāja ar pilnu muti.

Tagad viņu apskāva miegs, kā mitriem spārniem no�ķirot no pasaules.

Viņa cie�i iemiga, līdz attāla dziedā�ana lika viņai ieklausīties. Skanēja tādas kā gai�as bērnu balstiņas, bet, kad viņa atvēra acis, tās bija pazudu�as. Slimnīca dusēja nakts tumsā. Jasmīne iesnaudās, uz da�ām sekundēm iemiga un izdzirdēja balsis atkal.

Ar milzīgu piepūli pagriezusi galvu, viņa pameta skatienu uz pavērto durvju pusi.

Viss bija kluss, bet tad viņai �ķita, ka pa gaiteņa sienām sāk lēkāt mirdzo�u uguntiņu atblāzma.

Liesmiņas atspīdēja uz durvju plāksnes un roktura.

Bija dzirdama daudzbalsīga dziedā�ana, drebo�ās bērnu balstiņas skanēja arvien tuvāk.

Tikai tad, kad viņa bija pazinusi melodiju, viņa saprata, ka tuvojas Sv. Lūcijas gājiens.

Tam bija jābūt trīspadsmitajam decembrim. Agrs ziemas rīts, ne vairs nakts.

Gar durvīm aizslīdēja meitene ar iedegtu sveci kronī uz galvas, viņai sekoja gara rinda baltā ģērbtu bērnu ar sveci rokā.

Viņai bija jāceļas un jātiek skaidrībā par Danti.

Dziedā�ana pazuda tālumā, un atkal iestājās tumsa.

jasmīne izstiepa roku, mēģinot atrast pogu, lai izsauktu medmāsu, bet neatrada. Roka noslīga lejup. Mute bija sausa, un viņa juta, ka uz brītiņu jāatpū�as, pirms celties aug�ā.

Kad Jasmīne pamodās, uz krēsla pie gultas sēdēja viņas māsa. Diāna alla� bija bijusi kārtīgākā no abām. Tagad Jasmīne ieraudzīja, ka māsas pierē ir iegulusi dziļa rieva un vasarraibumi baltajā sejā ir blāvi kā zvaigznes dienas vidū.

Debesis aiz loga bija melnas, bet gaitenis � spo�i apgaismots.

Kad Jasmīne un Diāna bija mazas, māte viņas ģērba vienādās kleitiņās, un visi domāja, ka viņas ir dvīnes. Pat viņas pa�as redzēja, cik līdzīgas izskatās. Bet pasaulē nevarēja būt divu at�ķirīgāku personu kā Jasmīne un viņas māsa.

Diāna alla� bija bijusi nopietnāka un mērķtiecīgāka, bija jutusies vairāk pieaugusi, kaut gan bija tikai divus gadus vecāka. Kad Jasmine joprojām bija spītīga pusaudze, Diāna jau bija izvēlējusies ārsta profesiju, un, kad Jasmīne karoja Kosovā un mēdza dzert tekilu līdz pieciem rītā, Diāna glāba cilvēkiem dzīvību garo de�ūru laikā Sālgrēna slimnīcā Gēteborgā.

� Es paņēmu da�as safrānmaizītes, � Diāna sacīja, parādot iepirkumu maisiņu no 7Eleven veikala.

� Mammas vairs nav.

� Es zinu, � viņa atbildēja.

Diānas lūpas sāka drebēt un acis kļuva valgas.

� Es atlidoju uz Stokholmu ar pirmo lidma�īnu...

� Vai jautāji viņiem par Danti?

Viņa pamāja un aizlika aiz auss spītīgu cirtu ar kustību, kādu Jasmīne bija redzējusi visu mū�u.

� Operācija noritēja labi, � viņa klusu sacīja. � Es tur vēl neesmu bijusi, bet parunāju ar galveno ārstu, un viņ� sacīja, ka Dante, ņemot vērā apstākļus, jūtas labi.

Pamājusi ar galvu, Jasmīne no atvieglojuma iesmējās, noslaucīja asaras no vaigiem un pamāja vēlreiz.

� No lidostas zvanīju Markam, � Diāna turpināja. � Tālrunis bija atslēgts, bet es atstāju ziņu.

� Diāna, man tev jājautā... vai cilvēks, atrodoties narkozē, redz sapņus?

� Tu strauji tiki iemidzināta, pielietojot narkozes līdzekli, ko sauc par ketamīnu, � saraustot jakas piedurkni, paskaidroja māsa.

� Ko tas satur?

� Ketamīns ir spēcīgs halucinogēns, kā LSD un Angel Dust.

Рie katra soļa ķermenis sāpēs nodrebēja. Pār muguru lija sviedri. Kaklā visu laiku spiedās aug�up aizturētās raudas.

Diāna sekoja viņai, stumjot ratiņkrēslu, bet Jasmīne gribēja iet, viņai nekas nekai�ot, to viņa sacīja vairākkārt.

Bērnu intensīvās terapijas nodaļā sienas un grīdas plāksnes bija saskrāpētas no nestuvēm, steidzīgi stumtām no helikoptera vai ātrās palīdzības ma�īnas.

Pie Dantes durvīm viņai bija jāapstājas un ar roku jāatbalstās pret sienu. Caur stiklu viņa uzmanīgi ieskatījās telpā. Palātas pustumsā gultā bija saskatāms sīks augumiņ�.

Pagājusi uz priek�u līdz apkopēju ratiņiem gaitenī, viņa noliecās pār atkritumu maisu un mēģināja izvemties, bet nespēja.

� Pagaidi tepat, � viņa pa�ukstēja māsai un atvēra durvis.

Telpā dvakoja pēc dezinfekcijas līdzekļa un kaut kā saldena.

Ar duno�u sirdi Jasmīne tuvojās sīkajam augumam. Viņa redzēja slābanu roku. Uz �aurā aug�delma bija saskatāmas pēdas no bērnu tetovējuma � miroņgalvas ar sakrustotiem kauliem.

� Dante?

Viņa nedzirdēja nekādu elpo�anu, bet �ķita, ka vēders cilājas. Tum�as caurulītes stiepās no plānās plaukstas locītavas ādas, un apātiski mirguļojo�i aparāti reģistrēja visas ķermeņa funkcijas.

.

Jasmine lēni turpināja virzīties uz priek�u, arvien lēnākiem soļiem, līdz piegāja pavisam klāt un ieraudzīja, kāds viņ� izskatās.

Dantes mati bija noskūti, visa galva bija sa�ūta ar melnām skavām, un viena acs bija tikai tum�i zils bumbulis.

� Mīlulīt, � viņa no�ukstēja.

Bērna pirksti notrīsēja, un pamostoties viņ� uzmanīgi izstaipījās. Ar veselo aci viņ� paskatījās uz māti, norīstījās un aplaizīja lūpas.

� Māmiņ, es nobijos, ka tu nenāci, � viņ� vārgi sacīja.

� Tev nav jābaidās, � viņa �ukstēja, saņēmusi viņa plauk-stiņu savējā.

� Vai biji darbiņā?

� Es gribēju būt pie tevis, centos, bet nesanāca.

Viņa apklusa, dzirdot, cik drebelīga un nedro�a izklausās viņas balss. Apspiesto raudu kamols sa�ņaudza rīkli. Uzmanīgi apsēdusies uz krēsla blakus gultai, viņa maigi papliķēja dēla vaidziņus un mēģināja iesmieties.

� Tev jāstāsta, kā tu jūties, � viņa klusu sacīja.

� Mēs aizmirsām manu zobenu vecāsmammas ma�īnā.

� Jā.

� Es viņai piezvanī�u, � viņ� �ukstēja.

� Pastāsti, kā tu jūties, mīlulīt.

� Es jūtos labi, mammu.

Jasmīne dzirdēja, kā viņai aiz muguras atveras durvis, un kopā ar Diānu pie gultas pienāca vīrs ārsta virsvalkā.

� Tu esi bra�s puika, � ārsts sacīja, rotaļīgi piemiedzot ar aci Dantem.

� Kā ir ar viņu? � Jasmīne jautāja, nelai�ot vaļā Dantes pirkstiņus.

Galvenajam ārstam johanam Dubam bija īsi apgriezti mati, �aura un simetriska seja ar dzijām rievām un skatienā nogurums, it kā viņ� nedēļām ilgi nebūtu gulējis.

� Mēs esam veiku�i splenektomiju un nosēju�i artēriju, kas apgādā liesu, arteria lienalis, tā to sauc, � viņ� lieti�ķi paziņoja.

� Bet bez liesas iespējams iztikt, � Jasmīne vārgā balsī sacīja, redzot, ka Diāna mierinot pamāj viņai ar galvu.

� Pilnīgi, � ārsts atbildēja.

Jasmīne juta, ka viņas sejā redzams nevaldāms prieks, viņa būtu varējusi mesties ceļos un pateikties viņam.

� Lielākās briesmas ir asins saindē�anās, � ārsts sacīja. � Bet tas tikai nozīmē, ka būs jāievēro piesardzība.

� Mēs būsim piesardzīgi, � slaukot asaras no vaigiem, apgalvoja Jasmīne.

Ar gurdu roku Dante pamāja Diānai. Viņ� vārgi ieklepojās, un Jasmīnei �ķita, ka viņ� izskatās mazliet bālāks. Varbūt tās ir tikai iedomas, viņa nosprieda, tomēr uzlika plaukstu viņam uz pieres. Tā bija vēsa, bet mazliet mitra.

� Vai viņ� ir karsts? � ārsts jautāja.

� Nē, � viņa atbildēja.

Steig�us piegājusi pie gultas, Diāna sāka pārbaudīt pulsu, neslēpjot satraukumu. Da�as vijīgo, gai�i rudo matu cirtas nokārās pār seju, un viņa kodīja apak�lūpu. Dantes seja bija kļuvusi balta kā mitrs papīrs.

� Dante, vai tu jūties slikti? � Jasmīne jautāja.

Viņ� noliedzo�i pagrozīja galvu, bet tad sāka grozīties, it kā gulta būtu neērta.

� Vai tev kur sāp?

� Mammu, beidz, � viņ� no�ukstēja.

� Tev jāstāsta mums, kā jūties, � Diāna sacīja.

Dante paraudzījās viņā ar dīvaini saspringtu skatienu. Viņ� pavēra muti, it kā gribēdams ko teikt, bet neatskanēja ne vārds. Palātā ienāca jauna medmāsa, mati viņai bija sasieti melnā, spīdīgā mezglā.

Ar acs kaktiņu Jasmīne pamanīja, ka Diāna ar ārstu apmainās nopietniem skatieniem, un viņu pārņēma ledainas bailes.

� Izmēriet asinsspiedienu, � ārsts ar dīvainu pieskaņu balsī pavēlēja.

Apliekot aproci ap aug�delmu, medmāsa laipni runāja ar Danti. Jasmīne nelaida vajā otru viņa roku. Domas joņoja panikā, un viņai bija jāatbalstās pret krēslu, lai nepakristu. Ar koncentrētu sejas izteiksmi medmāsa ar stetoskopu izklausīja Dan-tem krūtis un apstiprino�i pamāja ārstam.

� Kas notiek? � Jasmīne jautāja. � Diāna, kas notiek?

� Dante, � ārsts uzrunāja bērnu, nepaskatījies uz māti. � Kā tev ir elpot?

� Ļoti grūti, � viņ� no�ukstēja.

Viņ� izmisīgi tvēra pēc gaisa, mēģinot pagriezties, it kā gribētu no kaut kā izvairīties.

� Kas notiek? � Jasmīne atkārtoja, vairs nespējot noslēpt bailes.

� Vai tu tiec pie gaisa? � Diāna jautāja, papliķējot Dantem vaidziņu. � Vai tu jūti, ka tiec pie gaisa?

Dante pamāja, bet lūpas bija gandrīz pelēkas. Viņ� plātīja muti, ķēra pie tās un atkal ieklepojās.

� Kāpēc viņ� nespēj elpot? � Jasmīne asi jautāja.

� Nebaidies, mammu, � viņ� murmināja.

� Sagatavo ehokardiogrāfu, � ārsts �igli deva rīkojumu medmāsai.

� Kāpēc, kāpēc jums jātaisa ehokardiogrāfija?

� Ļauj tagad viņiem darīt savu darbu, � Diāna �ukstēja, paņemot Jasmīni zem rokas.

� Tā ir tikai sirds izmeklē�ana ar ultraskaņu, � ārsts atbildēja, nepaskatoties uz viņu.

� Kāpēc?

Diāna izveda Jasmīni no palātas. Viņa negribēja iet prom, tomēr saprata, ka ir spiesta to darīt. Pirms durvis aizvērās, viņa pagriezās un redzēja, ka Dantes kājiņas krampjaini raustās.

23

Kāda medmāsa ievadīja Dantem degunā spīdīgu caurulīti, lai nodro�inātu skābekļa pieplūdi. Viņ� joprojām grozījās, un seja bija glu�i pelēka.

Jasmīne stāvēja pie operāciju zāles, bet caur stikla logu redzēja, kā tiek veikta ehokardiogrāfija. �ķita, ka galvenais ārsts Johans Dubs klusiņām smejas, vērojot lielo ekrānu, rievas pār �aurajiem vaigiem pletās kā uz apspīlēta krekla. Jasmīnes rokas bija aukstas kā ledus, un ausīs dunēja pulss. �ķita, ka viņa kuru katru brīdi saļims.

Iznākusi no operāciju zāles, Diāna viņai paskaidroja, ka sirds somiņā ir atrasts asinsizplūdums. Viņa bija raudājusi, un gai�zaļās acis bija apsārtu�as un valgas. Jasmīne klausījās Diānā, panikai augot un izvēr�oties negantā vētrā.

� Ir arī neliela koronārā asiņo�ana, � Diānas balss no uztraukuma �ķita kā saplaisājusi. � Bet tā apgrūtina sirdsdarbību. Tāpēc viņ� nespēj pietiekami uzņemt skābekli.

� Ko viņi iesāks? � Jasmīne �ukstēja, skatīdamās uz Dantes trīco�o augumiņu, kad medmāsa izdarīja injekciju viņam sānā.

� Viņiem jāatsūknē asinis, to sauc par perikarda punkci-ju... viņi iedurs resnu adatu zem kreisā ribu loka, lai sasniegtu sirds somiņu.

� Vai viņam atkal būs narkoze?

� Viņi to nevar, � Diāna atbildēja, sekojot Jasmines skatienam operāciju zāles logā. � Tas ir pārāk steidzami, pa taisno jāievada katetrs.

Jasmīne redzēja, ka medmāsa ātri mazgā Danti ar brūnganu �ķidrumu. Tas tecēja uz grīdas. Pienāca ārsts, raudzījās uz Danti un aptaustīja viņam ribas. Varbūt tas bija atspīdums stiklā, bet viņai �ķita, ka ārsta acis ir dīvainas � kā pārvilktas ar necaurredzamu plēvi.

� Vai ir bīstami, ka...

� Tagad varbūt neskaties, � Diāna viņu pārtrauca.

Jasmines sirds iepukstējās tā, ka viņa sagrīļojās, bet viņa palika stāvam logā kopā ar Diānu un redzēja, kā smaila metāla caurule tiek triekta Dantes miesā. Sākumā gāja smagi, kad adata spiedās starp ribām, bet pēc tam � vieglāk. No cauruma iz�ļācās sārtas asinis. Dante bija nobijies, pār vaigiem ritēja asaras. Jasmīne pamāja ar roku, lai piesaistītu viņa uzmanību, bet dēla skatiens, dro�ību neatradis, �audījās apkārt.

Redzot trīcam Dantes rociņu, Jasmīne iedomājās, kā bija �aubījusies restorānā, un viņ� tā arī nebija ticis pie saldā ēdiena. Varbūt nelaime nekad nebūtu notikusi, ja viņa būtu uzdrīkstējusies pieņemt patstāvīgu lēmumu, ja būtu bijusi mazliet mierīgāka un pasūtītu glāzi vīna.

� Izskatās labi, � Diāna noteica un iegāja operāciju zālē.

Dante tagad gulēja mierīgi, vēderam cilājoties līdz ar elpu.

Jasmīne raudzījās uz māsu, kas runāja ar ārstu.

Medmāsa piestiprināja Dantem elastīgu cauruli.

Zinot, ka spēka vairs nav atlicis, viņa tomēr stāvēja pie stikla rūts, mēģinot lasīt viņu sejās.

Ārstam aiz muguras raustījās saules zaķītis no kādas hromētas metāla daļas. Tas slīdēja lejup pa sienu līdz plastmasas plāksnei ar elektrības rozeti.

Jasmīne kā pusnemaņā atkārtoja, ka ārsts izskatās mierīgs, ka viņi zina, ko dara. Dante atveseļosies. Viņam ir tikai pieci gadi.

Viņa atvēra acis, kad atgriezās Diāna, klusi aizdarot aiz sevis durvis.

� Ārsti nepamanīja vainagartērijas asiņo�anu, jo...

� Kā viņi varēja nepamanīt? � Jasmīne viņu pārtrauca. � Viņi ta�u ir speciālisti � vai kā?

� Jo cita ievainojuma pazīmes aizēnoja lielā asiņo�ana no liesas, � Diāna paskaidroja.

� Lai tikai būtu labi, � Jasmīne sacīja. � Viņi ir dabūju�i laukā asinis � vai ne tā?

� Tie�i tā, � Diāna piekrita, bet sejā arvien bija jūtams nemiera smagums.

� Un viss būs kārtībā? � Jasmīne jautāja.

� Jā, � Diāna atbildēja, pavēr�ot skatienu pret stiklu. � Un, ja mums paveiksies, asiņo�ana apstāsies pati no sevis.

� Ko nozīmē paveiksies? Tā viņi teica? Ko viņi ar to domā? � Jasmīne nobēra. � Vai viņi ir pārliecināti, ka tagad viņ� atlabs?

Raizes Diānas pierē bija ievilku�as dziļas rievas, un Jasmīne viņu pēk�ņi ieraudzīja kā pieaugu�u sievieti, kāda viņa bija, ar sirmiem pavedieniem gai�i rudajos matos un ar mīļajām smaida krunciņām, kas noslēptas sejā, kas radusi pie nopietnības.

� Viņi nav pārliecināti... asiņo�ana vēl arvien ir pārāk stipra, � viņa beidzot noteica, ieskatoties viņai acīs. � Viņi sprie�, ka �onakt būs jāoperē.

� Kāpēc tad viņi gaidīs līdz naktij? Nesaprotu. Vai tā būs bīstama operācija?

� Viņi te ir pieredzēju�i, � māsa izvairīgi atbildēja.

� Diāna, man jāzina patiesība, � Jasmīne saķēra viņas roku. � Man jāzina, kas notiek.

� Tātad... Par nelaimi, asiņo vainagartērija, saukta par arte-ria circumflexa... kas iet gar sirds aizmuguri.

� Bet to var sa�ūt? Vai kā?

� Jā, var, � Diāna atbildēja. � Problēma ir tā, ka sirds aizmugurei nav iespējams piekļūt, kamēr sirds strādā.

� Ko tu saki? � Jasmīne jautāja.

� Sirds jāaptur, lai...

� Vai būs jāptur Dantem sirds?

� Jasmīn, tev jāsaprot, ka...

� To nedrīkst darīt, � Jasmīne viņu pārtrauca.

Atkal pievērsusi skatienu logam uz operāciju zāli, viņa redzēja, kā asinis, kas tika atsūktas no Dantes sirds somiņas, krājas kāda spīdīga trauka dibenā.

Jasmīnei sametās tum�s gar acīm un viņa nejuta, ka krīt gar zemi, apgā�ot krēslu.

Atvērusi acis, viņa ievēroja, ka viena griestu plāksne ir atķērusies, atsedzot kabeļu sai�ķi.

Līdzās, nometusies uz ceļiem, sēdēja Diāna. Jasmīne centās pateikt, ka viņai nekas nekai�, ta�u drebēja pārāk stipri, lai izdabūtu pār lūpām kādu vārdu.

Viņi nedrīkst apstādināt Dantem sirdi, nedrīkst, nedrīkst.

Viņa atkal iekrita tādā kā snaudā, dzirdēja steidzamies �urp vairākus cilvēkus un juta, kā tiek uzcelta uz nestuvēm un vesta pa gaiteņiem ar automātiskajām durvīm.

Jasmine gulēja mierīgi, kad tika izmeklēta un viņai ņēma analīzes. Viņa tika uzrunāta, bet nevēlējās atbildēt, tikai gaidīja, kad paliks divatā ar māsu.

Diāna bija teikusi, ka narkotiskais līdzeklis radot halucinācijas, bet ostas pilsētai ar halucinācijām nebija nekāda sakara.

Viņas uzturē�anās tur bija bijusi nepārtraukta un secīga.

Viņa bija pārmeklējusi ikvienu atmiņu drumslu, meklējot neloģiskus caurumus, sapņa sablīvē�anos vai delīrija pārvērtības, bet viss turējās kopā.

Kā baiss mūris.

Viņa nebija sapņojusi, nebija jukusi.

Ja tā apdomā, viņa patiesībā bija redzējusi Nāves valstības pirmo pieturvietu. Tāpat kā toreiz � Kosovā.

Tās bija sajūtamas kā pilnīgi īstas atmiņas, it kā viņa tīri fiziski tur būtu pabijusi.

Nebija nekas dīvains, ka psihiatri to bija uzskatīju�i par psihozi, citi � par kara traumu, ta�u neviens no viņiem nezināja visu.

Viņa bija pārliecināta par redzēto.

Pār vaigu noritēja asara un ietecēja ausī.

Stipri uztraukusies, viņa piespieda sevi elpot mierīgāk un nolēma, ko darīs, līdzko viņi būs prom.

To iedomājoties, viņas sirds strauji sitās.

Patiesībā jau bija tikai viens veids, kā pierādīt, ka ostas pilsēta pastāv īstenībā.

24

JasmIne Paskāla-Andersone atvēra acis un caur sprai�ļoto logu ieraudzīja iespīdam bālo ziemas gaismu.

�is viņai ir jāizdara, viņai jāpaspēj. Lī Tings pastāstīja, ka viņa vectēvam piederot mēbeļu darbnīca Stokholmā, Ūlofa Palmes ielā.

Man jādodas turp, viņa nosprieda. Man jāatrod veikals un jāvaicā pēc Tinga. Ja viss, ko viņ� man stāstījis, saskanēs, tad es atrados ostas pilsētā, kamēr mana sirds bija apstājusies.

Stipri uztraukusies, viņa sajuta mutē asiņu gar�u, aptverot, ka patiesi radusies izdevība pierādīt, ka viņai ir taisnība.

Tā bija galvu reibino�a doma.

Ja Nāves valstības osta patie�ām pastāv, ja visi miru�ie tur nonāk, tad Dante, ja �onakt tiks veikta operācija un viņa sirdi apstādinās, ostas pilsētā būs pilnīgi vientuļ�.

Varbūt tur pastāv kāda īpa�a sistēma, lai palīdzētu bērniem, kas ierodas vieni. Bet ja nu tādas nav? Kā viņ� spēs tikt uz kabotā�as termināli un saprast sare�ģīto birokrātiju?

Dante pat neprot uzrakstīt savu vārdu.

Jasmīne iedomājās par raudo�o meiteni �ķērsielā un garo vīru brūnajā uzvalkā, kur� kliedza uz viņu, lai tā atdod savu vīzu sievietei ratiņkrēslā.

Ilgus gadus grozoties starp karavīriem, viņa atcerējās pāris gadījumus, kad bija sastapusi patie�ām bīstamus cilvēkus.

Garais vīrs bija atgādinājis Jasmīnei tie�i tādus cilvēkus, kaut gan viņa nebija saskatījusi viņa seju. Toties bija pazinusi mieru kustībās, varas apziņu un mērķtiecību.

Policija, prokurori un tiesne�i cīnījās, lai neļautu triādei pilnībā pārņemt varu pilsētā. Bet kop� organizētā noziedzība bija nostiprinājusies, nāve vairs ne tuvu nebija taisnīga.

Dantem nebūs nekādas iespējas, ja viņ� nokļūs ostā. Triāde viņu saķers, nobaidīs un piespiedīs atdot vīzu.

Viņa dzirdēja Diānu sakām māsiņām, ka tās var doties prom, ka pārējo viņa izdarīs pati. Līdzko durvis aiz viņām bija aizvēru�ās, Jasmīne paslējās uz elkoņiem.

� Izraksti mani, � viņa sacīja Diānai.

� Ir pārāk agri to darīt.

� Kaut arī man nekas nekai�, un man vajag...

� Tu tikko noģībi, � māsa viņu pārtrauca. � Vai atceries? Tevi neizrakstīs ne rīt, ne parīt.

� Es nesaprotu, ko tu saki, � Jasmīne uzstāja. � Bet man jānokārto kāda lieta.

� Vai es to nevaru izdarīt tavā vietā? � viņa jautāja.

� Es pat neesmu runājusi par izlasīto, par to, ko atradu bibliotēkā � par laivu apbedījumiem, � Jasmīne satraukta atmeta matu �ķipsnu no pieres. � Visā Skandināvijā vikingi cits citu apglabāja koka laivās... Tikai Upsalā vien ir atrakti deviņpadsmit tādi kapi... laivas bija desmit metru garas, tur bija vieta astoņiem airētājiem, lērumam iero�u... un Satonhū Anglijā ir atrasts liels laivas apbedījums, kas...

� Ko tas pierāda? � Diāna viņu pārtrauca.

� Neko.

� Jasmin, es klausos, bet man...

� Es zinu, ka izklausos jocīga, bet es ta�u neesmu spiesta palikt slimnīcā � vai kā? � viņa aizrādīja.

� Viss kā parasti, � Diāna nopūtās un apsēdās uz krēsla. � Nezinu, kāpēc tu runā ar mani, ja pati jau visu esi nolēmusi...

� Lai tu būtu lietas kursā.

� Jasmīn, esmu gatava klausīties tevī, ja tu mazliet ieēdīsi, � viņa sacīja, veltot Jasmīnei garu mirkli.

� Tam man nav laika, � viņa atbildēja.

� Tu atkal noģībsi.

� Neesmu izsalkusi � vai vari palūkot kādas atstātas drēbes?

� Ko tu domā pasākt?

� Mīļā, tas jādara ātri, � Jasmīne teica. � Esmu spiesta, tas man jādara, lai par to vairs nebūtu jādomā.

� Vai tagad man jāsāk uztraukties?

25

Viņas sēdēja Diānas nomātajā automa�īnā blīvajā Stokholmas satiksmes plūsmā. Jauno sēdekļu un plastmasas smar�a sajaucās ar Jasmīnes panēsāto drēbju mitro aromātu. Gaisā virpuļoja sausas sniegpārsliņas. Ceļu sa�aurināja augsti sniega vaļņi. Zem ma�īnas rībēja mīkstais ceļa klājs.

Jasmine apēda Diānas nopirktās sviestmaizes, izdzēra apelsīnu sulu un aplūkoja sevi spogulī. Rudie mati bija saņemti zirgastē, un viņa bija centusies aizpūderēt visus zilumus un rētas sejā.

� Tomēr biji mazliet izsalkusi, � Diāna iesmējusies pameta skatienu sāņus uz Jasmīni.

� Nē, � viņa bērni�ķīgi atbildēja.

Diānai, palaidu�ai garām jau kuro nobrauktuvi no Sveavē-genas, bija jānogrie�as pa Tegnergatanu un Holandergatanā jāapstājas, lai nogaidītu pre�u transportu. Nebeidzami lēni slīdēja lejup kravas ma�īnas platforma ar plastikātā ietītām kastēm.

� Varu izkāpt �eit, � Jasmīne noteica.

� Drīz būs beigu�i, � Diāna atbildēja. � Saprotu, ka vēlies atgriezties pie Dantes iespējami ātrāk, bet nav labi, ka pārpūlies par daudz.

Paraudzījusies atpakaļskata spogulī, viņa pabrauca atpakaļ tā, ka taksometrs aizmugurē gari notaurēja. Jasmīne pamāja

�oferim, kad viņas, pārbraucot sniega valnim, pa ietvi iegriezās Kammatargatanā.

� Vai drīkstu pasacīt kaut ko par terakotas armiju, lai atkal netiktu piesprādzēta pie gultas? � Jasmīne jautāja. � Tu jau zini, ka Ķīnas pirmais ķeizars tika apglabāts kopā ar astoņiem tūksto�iem māla karavīru. Sejas visiem ir at�ķirīgas...

� Jā, bet...

� Iespējams, tika portretēta īsta armija, � viņa turpināja, saprotot, cik saspringts izskatās viņas smaids.

� Iespējams.

� Kas jau stāvēja, gaidot ostā, kad ieradās ķeizars.

� Jasmīn, � Diāna nopūtās.

� Zinu, bet kāpēc visiem aizsegts kakls? � viņa jautāja, tad atbildēja pati. � Jo karavīri parasti nenēsā kakla apsējus un...

� Par ko tu runā?

� Viņi slēpj savas vīzas � cita izskaidrojuma nav.

� Vīzas?

� Tu zini, par ko es runāju, � Jasmīne nepacietīgi atcirta. � Tāpēc viņiem ir lakatiņ� ap kaklu. Katram terakotas armijas karavīram ap kaklu ir lakatiņ�.

� Bet kakla lakats ir...

� Saanksi nav auksts.

� Labi, � aiz noguruma �erksto�ā balsī sacīja Diāna. � Man jāredz bildes.

Zvani Ādolfa Fredrika baznīcā sāka spēlēt skanīgu Ziemassvētku korāli. Jasmīne sajuta, ka sāpes pakausī arvien pastiprinās, bet Diānai neko neteica.

Ūlofa Palmes iela sākās vietā, kur premjerministrs tika nogalināts, un kopā ar tum�o Luntmakargatenu un Tegnergatanu veidoja nelielu kvartālu ar veikaliņiem no visas Āzijas, ko varētu nosaukt par Stokholmas Chinatown.

Nobraukusi ielas malā, Diāna apstājās pie Chongdee Fastfood un tre�oreiz jautāja, vai viņai nevajadzētu noparkoties kārtīgi un iet līdzi.

� Man tikai jāsalīdzina viena lieta, � atverot durvis, Jasmīne atkārtoja.

� Ja neatgriezīsies pēc pusstundas, man būs bail, � Diāna nokliedza pakaļ Jasmīnei, kura kāpa pār sniega valni.

Bikses no slimnīcā pamesto drēbju krājuma bija daudz par lielu, un adītais d�emperis karājās zem vējjakas.

Jasmīne sajuta aukstumu no sniega, kas bira patapinātajās sporta kurpēs.

Pārlai�ot skatienu ķīnie�u kvartālam, atmiņas par lielo ostas pilsētu atbalsojās viņā kā nemīlīga skaņa.

Sarkanas un dzeltenas izkārtnes spo�i spīdēja krēslot sāku�ajā ziemas pēcpusdienā.

Viņa sāka iet, reizē mēģinot izlasīt visus veikaliņu nosaukumus. Skatiens iztaustīja katru skatlogu, durvis un gai�ās izkārtnes.

Pa balto ietvi vēj� dzenāja sniega vērpetes.

Viņa īsti neatcerējās veikala nosaukumu, bet iedomājās, ka daudz mēbeļu galdnieku te nevajadzētu būt.

Kāda restorāna nosarmoju�ajā logā karājās krāsaini da�ādu ēdienu attēli un durvīs gaidīja liels porcelāna pūķis ar Lūcijas vainagu galvā.

Jasmīnes kājas drebēja no sasprindzinājuma un stresa. Gara auguma vīrs ar izspūru�iem blondiem matiem paspiedās viņai garām uz �aurās ietves.

� Uzmanies, � viņ� ar somisku pieskaņu noteica.

Sastapusi viņa sudrabaini pelēko acu skatienu, viņa izbrīnīta pateicās, pirms devās pie nākamajām durvīm, lai izlasītu izkārtni.

Pie East World Import bija apstājies pre�u piegādes transports. Iek�ā tika nestas kastes ar zemesriekstu eļļu un melno vīna etiķi.

Tūrisma birojs Jade Travel bija izkāris saulē izbalēju�us pludmaļu un Lielā Ķīnas mūra attēlus.

Jasmīne pagāja garām Yu Hua akupunktūrai, China Trading, Good Fortune un Kukyo. Ielas pretējā pusē viņa redzēja China Supermarket, Wang Thai masā�as salonu un modes apģērbu veikalu Year of the Dragon.

Jau pagājusi garām krustojumam ar Drotninggatanu, viņa apstājās. Āzijas veikaliņi bija beigu�ies.

īsu mirkli viņa tikai stāvēja, apkārt virpuļojot tīrajam sniegam. Bija satumsis, un cilvēki steidzās garām kā ēnas.

�ķērsojot ielu, viņa sāka iet atpakaļ pa otru tās pusi.

No pēcpusdienas restorāna ar nosaukumu Pong Buffe pretī sitās uzkarsētas sezameļļas un anīsa smar�a. Kādā nodalījumā viņa ieraudzīja vīrieti, nolieku�os pār �ķīvi un ar �iglām kustībām ēdot rīsus.

Tagad viņa jau drebēja no aukstuma. Smeldze no pakau�a bija izplūdusi pa visu galvu. Apķērusi sevi ar rokām, viņa centās nepaklupt mīkstajās kupenās. Smags slapja sniega blāķis nokrita zemē no jumta taisni viņai priek�ā.

Jasmīne apstājās, aizelsusies aukstajā gaisā, un palūkojās aiz stūra Hollendargatanā, aiz Maiami Asian Market ar norasoju�iem logiem un ar roku rakstītām izkārtnēm.

Mazliet tālāk atradās �aurs iestādījums, kur bija iespējams notetovēties, un neliels restorāniņ� ar apsnigu�u sarkanu papīra lukturi.

�aurajā ieliņā līgodamies ieripoja netīrs kravas auto. Kā mirdzo�s mākonis nokūpēja dīzeļmotora izplūdes gāzes. Kad kravas auto bija pazudis, viņa pretējā pusē ieraudzīja pagraba durvis ar skaistiem, kaligrāfiskiem hieroglifiem, rakstītiem zeltā uz melna metāla. Pārkāpusi sniega valnim, viņa pārgāja ielu, izspraucās starp divām automa�īnām, tika pāri otram valnim un nonāca uz ietves. Uz vēstuļu spraugas misiņa plāksnītes bija uzlīmēta lente ar uzrakstu � Li Кип Mugong, Hollendarga-tana 3,123 22 Stokholma.

Tā to sauca. Tāds veikals eksistēja.

Viņa bija gandrīz dro�a, ka Tings bija minējis �o nosaukumu.

Lai mani sauc par juku�u, bet �ī ir vienīgā pareizā rīcība, viņa nodomāja.

Galvassāpes pastiprinājās uztrauco�ā ātrumā. Būtu bijis kādu mirkli jāatpū�as, bet viņai bija jāpasper solis sāņus, lai palaistu garām kādu sievieti ar bērnu ratiņiem.

Jasmīne paslīdēja un zaudēja līdzsvaru. Kājām saliecoties, viņa gāzās uz ielas pusi. Gandrīz skarot viņas elkoni, garām pabrauca melns autofurgons, un viņa izdzirdēja kādu iekliedzamies.

Piecēlusies kājās uz ietves, viņa atbalstījās pret apsnigu�u elektrības skapi. Plauksta sajuta no tā plūsto�o ledaino aukstumu. Pagājusi uz priek�u, Jasmīne atvēra melnās durvis, uzmanīgi kāpa lejup pa stāvām kāpnēm un sasniedza gai�as koka durvis ar stiklotām rūtīm.

26

Viņai atverot durvis, dzidri no�ķindēja zvaniņ�, un viņa nonāca pagrabtelpā, kas bija pilna ar skapjiem, sekreteriem un lādēm. Gaisā virmoja sīva, bet patīkama tikko zāģēta koka smar�a. Mēbeles bija izvietotas tā, ka veidoja ejas da�ādos virzienos.

� Hallo? � Jasmīne piesardzīgi iesaucās, ejot uz priek�u.

Sarkani lakota un melniem un sudrabainiem tauriņiem

rotāta grāmatskapja durvīs viņa saskatīja savu spoguļattēlu.

� Hallo?

Viņa pagriezās ap vitrīnskapi, pagāja garām augstam sekre-teram ar sare�ģītām intarsijām un viltīgi izvietotām atvilkt-nītēm un turpināja virzīties gar drēbju skapi un skaistām lādēm ar izgrieztām figūrām un greznu vāku.

Pie da�iem skapjiem karājās nodzeltēju�as cenu zīmes un, viņai virzoties uz priek�u, gaisa plūsma sakustināja rīspapīra lukturī�us ar ķīnie�u hieroglifiem.

Viņa apstājās pie letes ar veclaicīgu melnu dzelzs kases aparātu un pameta skatienu caur pavērtajām durvīm.

� Atvainojiet, � viņa iesaucās pret durvju spraugu.

Pēc brī�a bija dzirdami �ļūco�i soļi, durvis atvērās līdz galam, un no pustumsas parādījās vecs vīrs. Viņam aiz muguras Jasmīne saskatīja pa�u darbnīcu ar kokskaidām un ēvelsolu.

� Vai vēlaties pirkt mēbeles? � viņ� vaicāja.

� Patiesībā es tikai gribētu pajautāt...

� Es slēdzos ciet, � vecais viņu pārtrauca.

� Vai jūs esat veikala īpa�nieks?

� Ejiet prom, � viņ� skarbi teica un nepacietīgi māja ar roku.

� Atvainojiet, bet es gribētu...

� Es zvanī�u policijai.

Jasmine saprata, pēc kā viņa izskatās � zilganbālu seju, sa�ūtu uzaci, ieradusies taisni no slimnīcas sve�ās, pamestās drēbēs.

� Pirms iet prom, man jums jāpajautā par jūsu mazdēlu, � viņa uzstāja, mazliet atbalstījusies pret zemu bufeti ar dīvainu misiņa slēdzenes mehānismu.

� Man nav nekāda mazdēla, � vecais teica. � Un nekad nav bijis.

� Bet es satiku jaunekli, vārdā Tings, un viņ� sacīja...

� Man nav laika pļāpāt, � viņ� Jasmīni pārtrauca. � Lūdzu, ejiet prom.

� Viņ� sacīja, ka �ī esot viņa vectēva galdniecība, � Jasmine apgalvoja, mēģinot noturēt ve�a skatienu.

� Man jāstrādā.

� Vai nepazīstat nevienu, kuru sauc Lī Tings?

� Nē, � viņ� atbildēja, ar nepacietīgu skatienu raugoties viņā.

� Es saprotu, ka man jāiet, � Jasmine �ukstēja. � Atvainojiet...

Viņa gāja pa mēbeļu ejām, atvēra iek�durvis, izdzirdēja zvaniņu, atkal iedomājās par ostu un apstājās.

Viņa atcerējās, kā Tings tvēra nūdeles ar lūpām un stāstīja par sava vectēva mēbeļu darbnīcu. Viņ� aprakstīja lādes, skapjus, kases aparātu un minēja, ka, mazs būdams, mēdzis slēpties zem letes un ar nazīti griezis tajā vārdus.

Jasmīne atgriezās veikalā, iedama pa eju starp skapjiem. Vecais vīrs nāca viņai pretī. Paņēmis rokā slotu, viņ� nostājās Jasmīnei ceļā.

� Vācies, vazaņķe! � viņ� dusmīgi iesaucās.

Jasmīne turpināja iet, pagrūda malā slotu un tika viņam garām. Burk�ķēdams viņ� sekoja viņai ejā starp diviem �auriem skapjiem. Viens bija balts ar melnām zīmēm, otrs � spīdo�i melns ar simtiem perlamutra ziedlapiņu.

� Tur nav nekādas naudas, � viņ� gurdi teica, kad Jasmīne nonāca otrpus letei ar veclaicīgo kases aparātu.

� Man tikai jāpalūkojas zem letes.

� Zem letes? � jautāja vīrs, apsē�oties uz soliņa.

Jasmīne noliecās zem letes, bet tur bija tik tum�s, ka neko

nevarēja saredzēt. Viņa bija spiesta nogulties uz muguras un palīst apak�ā.

Tur oda pēc koka un mitra akmens. Ledainās grīdas plāksnes spieda viņai muguru. Izstiepusi rokas, viņa ar pirkstu galiem taustīja letes iek�pusi.

Nekas.

Man jāpadodas, Jasmīne nodomāja.

Viņu caurstrāvoja bailes, ka viņa nespēj at�ķirt īstenību no izdomas. Viņai bija jāatgrie�as pie Dantes, viņa nekad nedrīkstēja pamest slimnīcu.

Veikalā kaut kas noskrapstēja kā dak�iņa pret �uguna pannu.

Viņas pirksti turpināja taustīt un pēk�ņi sajuta padziļinājumus kokā.

Tur kaut kas bija iegriezts.

Pulss paātrinājās.

Roka bija dīvaini smaga, bet viņa turēja pirkstus virs rievām, līdz acis aprada ar tumsa un viņa spēja lasīt.

Metallica.

Nolaidusi roku, viņa pagrieza galvu un pameta skatienu sāņus. Vecais vīrs vairs nesēdēja uz soliņa.

27

Jasmīne mierīgi gulēja zem letes, sajūtot, kā zem muguras dreb grīda. Varbūt tas bija kāds brauco�s metro vilciens dziļi pazemē. Samirk�ķinot viņa mēģināja aprast ar tumsu, atkal izlasīja smagā roka grupas nosaukumu, ievilkās dziļāk zem letes un paskatījās aug�up.

Pēc kāda brī�a acis pierada un letes iek�pusē parādījās daudz citu uzrakstu.

Garas ķīnie�u hieroglifu rindas.

Un �o visu zīmju vidū vienīgais saprotamais: Ting and Lisbet 4ever.

Viņai bija sajūta, ka sirds atkal apstāsies.

Viņa mēģināja elpot mierīgi un tad pavirzījās dziļāk.

Tur kāds bija izgriezis sievieti ar lielām krūtīm un paplestām kājām.

Cituviet ar sarkanu tinti bija uzrakstīts Ting Rules.

Acīs sariesās asaras un, ritot lejup, kutināja matu saknes.

Izlīdusi ārā, Jasmīne ar grūtībām piecēlās. Viņa ieraudzīja, ka vecis ir iegājis darbnīcā. Viņa kustības bija vienmuļas un gurdas, kad viņ�, muguru saliecis, pulēja kādu skapi.

Viņa turēja drebo�u plaukstu pie mutes. Domas �audījās turp un atpakaļ.

Es viņu satiku. Tas notika īstenībā.

Viņa bija tik saviļņota, ka asaras lija aumaļām, saslapinot rētas uz vaigiem un saplaisāju�ās lūpas.

Atbalstījusies pret leti, viņa mēģināja savākties, noslaucīja seju, gāja uz darbnīcu un pieklauvēja pie atvērtajām durvīm.

Neliekoties par viņu ne zinis, vecais vīrs tikai nopūta koka putekļus un turpināja pulēt skapi. Viņam aiz muguras bija saskatāms plaukts ar pa�taisītiem instrumentiem, smalkām ēvelēm, kaltiem, kā arī da�ādiem zāģiem un na�iem.

� Man vajadzētu zināt, vai Tings vakar tika operēts, � nedro�ā balsī sacīja Jasmīne.

� Ejiet nu prom, � joprojām pievērsis skatienu skapim, viņ� nomurmināja.

� Es runāju ar viņu, � viņa turpināja, slaukot asaras no vaigiem. � Viņ� pavēstīja, ka mazotnē mēdzis uzturēties vectēva veikalā, ka slēpies zem letes, lai nebūtu jāpalīdz.

Vecā vīra rokas sastinga, un viņ� lēni pamāja ar galvu.

� Letes iek�pusē viņ� daudz ko ir iegrebis, � jasmīne klusu noteica.

� To viņ� nedrīkstēja � tā ir smalka lete.

Vecais vīrs pagriezās pret viņu, tievās rokas nokarājās, un acis bija noguru�as un skumjas.

� Man vajadzētu uzzināt, kas ar Tingu noticis, � Jasmīne atkārtoja, mēģinot runāt dro�āk.

� Mēs vairs nesazināmies, � ve�uks īsi atbildēja.

� Es cietu satiksmes negadījumā, mana sirds apstājās un nedarbojās divas minūtes, bet, kamēr biju mirusi, es satiku jaunekli, vārdā Tings.

Ve�uks pavicināja roku dīvainā �estā. Viņ� bija tik saviļņots, ka zods sāka drebēt.

� Vai viņ� tagad ir miris? � viņ� jautāja.

� Jā, kaut gan piederēja pie tiem, kuriem jāatgrie�as, � Jasmīne paskaidroja. � Tings man pastāstīja, ka pēdējais, ko viņ� atceras, ir tas, ka jāsaņem narkoze, viņ� rēķināja atpakaļ, bet sirds operācija laikam nav izdevusies...

Vecais vīrs izmisīgi tvēra pēc elpas, it kā viņu būtu pārņēmis milzīgs nogurums.

� Tings atrodas Danderīdas slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā, bet ne sirds operācijas dēļ, � viņ� nopietni teica.

� Es varbūt pārpratu.

� Tu viņu nepazīsti � vai kā?

� Es satiku viņu vakar, pēdējoreiz.

� Tings vairākus gadus bija narkomāns... un vakar piezvanīja viņa mamma un pavēstīja, ka viņ� ir pārdozējis...

� Bet viņ� izķepurojās � tā ta�u notiek, ja tiec ievietots slimnīcā?

� Nezinu, es pateicu viņai, ka negribu tikt iesaistīts. Klusumā, kas piepildīja telpu, vārdi neatradās.

� Tu stāsti, ka, būdama mirusi, sastapi Tingu, � beidzot

vecais turpināja.

� Mēs abi bijām miru�i.

� Tātad tu atceries �o to no viņpuses?

� Jā, � Jasmīne atbildēja.

� Vai tu redzēji Nāves valstību?

� Man �ķiet, ka jā.

� Vai ielas tur ir no zelta? � viņ� jautāja.

� Varbūt ir citādi, bet es nonācu ostas pilsētā, ko... ko uztvēru kā ķīnisku, gandrīz visas izkārtnes bija ķīniskas, ķīniskas mājas... tas ir, piestātnē bija cilvēki no visas pasaules, bet sajūta

bija tāda, it kā tu atrastos Ķīnā. � Jasmine lēni klāstīja atmiņas.

Vīrs domīgi pamāja ar galvu.

� Tas atgādina pla�i zināmu Austrumķīnas mītu no provinces, ko sauc par Jiangsu, � viņ� teica.

� Kādā ziņā?

� Tur teikts, ka visa Nāves valstība sākas ar ostas pilsētu un garu piestātni ar laivām septiņās rindās...

� Vismaz desmit, � Jasmīne no�ukstēja.

� Un kad ģenerālis Lī Jings atgriezās no miru�ajiem, viņ� redzēja, ka ķeizara tiesa ir tik netaisnīga, ka pieprasīja, lai viņa lieta tiek izlemta Rotaļlaukumā.

� Izskatās, ka vairs nav nekāda ķeizara.

� Jā, tas ir skaidrs.

� Tagad ostā plosās organizētā noziedzība.

� Tā pati, kas �anhajā Chongking, �eņjana...

� Bet kāpēc... kāpēc Nāves valstībai būtu jābūt ķīniskai?

� ...provincē uzskata, ka ir pretēji, � vecais sacīja.

� Kā tad?

� Tā ir viena smalka doma, jo mēs, ķīnie�i, alla� esam cienīju�i savus sen�us... un mēs miru�ajiem esam gribēju�i izdarīt tik labi, cik iespējams, � viņ� rūpīgi skaidroja. � Tāpēc mēs esam izvaicāju�i un uzklausīju�i tos, kuri atgriezu�ies, un pēc pirmajām dinastijām no ostas bija atgriezu�ies pietiekami daudzi, lai būtu iespējams gūt priek�statu par visu.

Jasmīne saprata, ko viņ� ar to domājis. Ostas pilsēta neatgādināja Ķīnu, bet bija pretēji: Nāves valstība pastāvēja pirms visām kultūrām.

Pamājusi ar galvu, viņa iegāja darbnīcā un ieraudzīja altāri ar kūpo�u vīraku fotogrāfiju priek�ā, kur bija redzams TJngs

studenta cepurē. �ķita, ka fotogrāfijā viņ� ir vairākus gadus jaunāks. Seja bija apaļāka un izskatījās nevainīgāka, bet jau tad viņa skatienā un smaidā bija kaut kas tāds, no kā viņas sirdī ieplūda siltums.

� Tas gandrīz ir labi, ka viņ� ir miris, � vecais viņai aiz muguras sacīja. � No viņa nevienam nebija nekāda prieka.

� Viņ� man palīdzēja atgriezties dzīvē, � nenovēr�ot skatienu no fotogrāfijas, teica Jasmīne.

� Viņ� tikai domāja, kā tevi apmānīt, kā nozagt tev naudu

un...

� Es tam neticu, � Jasmīne viņu pārtrauca. � Viņ� mani pavadīja, visu paskaidroja... neko nelūdzot, neko negaidot... jo bija pārliecināts, ka ostas pilsētu nav iespējams atcerēties pēc atgrie�anās dzīvē.

Vecais gurdi pavicināja roku.

� Huang hun, � viņ� noteica.

� Huang hun?

� Mēs sakām, ka tie bērni, kuriem sirds dzimstot apstājas, ir huang hun, dzeltena dvēsele... viņi atceras to, ko nav iespējams atcerēties, viņi atceras Nāves valstību � tie�i viņi izveidoja seno Ķīnu.

9

Pagrozījis galvu, vecais kaut ko nomurmināja. Jasmīne piespieda sevi novērst skatienu no Tinga siltajām acīm un izgāja no darbnīcas.

28

Jasmīne atgriezās pie automa�īnas, ieraudzīja Diānas rudās matu cirtas aiz stikla un iedomājās, kā vienmēr bija zinājusi, ka no abām māsām pati ir bijusi mātei pirmajā vietā. Mamma vie-nādiņ bija uztraukusies par Jasmīni, kamēr no Diānas tika gaidīts, ka viņa ar visu tiks galā pati. Jasmīnei mammas vēderā bija bijusi nepareiza guļa, un viņa zināja, ka dzemdības biju�as apgrūtinātas, kaut gan mamma par to nekad nebija runājusi. Bet Jasmīne jau bērnībā bija zinājusi, ka dzemdību laikā kaut kas nav bijis īsti kā vajag.

Pa ceļam uz slimnīcu Diāna jautāja, vai viņa guvusi apstiprinājumu tam, kādēļ turp braukusi. Jasmīne tikai pamāja ar galvu un skatījās melnajās debesīs, kas vietām bija redzamas aiz zemo mākoņu slāņa. Starme�u gaismā virpuļoja baltas sniegpārslas, un vējstikla slotiņas slaucīja tās prom.

Nebija neviena cilvēka, uz kuru viņa paļautos vairāk kā uz savu māsu.

Aizvērusi acis, viņa nolēma pateikt visu.

� Mēs norunājām, ka par to nerunāsim, � viņa iesāka. � Bet tagad... tu zini, kad mana sirds apstājās pēc avārijas, tas notika atkal... Es biju atgriezusies ostas pilsētā, viss bija tie�i tāpat...

� Bet... �

� Pati dzirdu, kā tas izklausās, � Jasmīne piekrita.

� Tie�ām?

� Un es vairs nezinu, ko domāt...

Jasmīne saprata � Diāna padomās, ka viņa atkal ir sajukusi prātā. Varbūt padomās, ka viņa nekad nav izveseļojusies. Bet Jasmīne pastāstīja gan par ieliņām ar sarkanajiem lukturī�iem, gan par grūti aptveramo birokrātiju un to, kā visi tika svērti uz milzīgiem svariem.

Viņai kļuva auksti, iedomājoties, ka ostas pilsēta pastāv īstenībā � ar triādes bandām, kas klīst apkārt, lai atrastu tikko ieradu�os bērnus.

Diāna uzmanīgi klausījās, piebrauca pie slimnīcas ieejas, kamēr Jasmīne aprakstīja termināļa uzgaidāmo zāli un izlīmētās sienasavīzes.

Izkāpu�as no ma�īnas, viņas pār balto autostāvvietu devās uz ieeju.

Jasmīne atzina, ka izklausās maniakāla. Viņa to dzirdēja savā balsī, bet nespēja pārtraukt.

� Nedomāju, ka es jebkad būtu bijusi slima, � viņa teica. � Bet tas nekas, man noteikti vēl jāpastāsta, kas ar mani notika, lai tu saprastu...

Atzīstot, ka viņas vārdi izklausās jocīgi, Jasmīne bija spiesta atstāstīt visu, ko Tings viņai bija sacījis. Viņa apklusa tikai uz to brīdi, kamēr kopā ar divām medmāsām brauca liftā.

Sviedriem tekot pār vaigiem, viņa sajuta, ka sejā neviļus parādās plats smaids.

Liftā Diāna neskatījās uz viņu, tikai stāvēja ar noliektu galvu un nopietni sakniebtām lūpām. Durvis atvērās, viņas izgāja kāpņu telpā, turpināja iet pa bērnu intensīvās terapijas nodaļas

gaiteņiem, kur Jasmines balss pārgāja �ukstā, stāstot par Tinga vectēvu, mēbeļu darbnīcu un uzrakstiem, kas patie�ām redzami zem letes.

Pie Dantes palātas stāvēja medmāsas palīdze un ar klusu �ķindoņu kaut ko �ķiroja dzelzs ratiņos.

� Vai drīkstam ieiet? � Jasmine jautāja.

� Viņ� joprojām guļ, � palīdze minstinoties atbildēja.

� Mēs drusku pagaidīsim, � Diāna klusi sacīja.

� Tur, tālāk, ir apmeklētāju telpa, � medmāsas palīdze norādīja.

Nemaz nedomājot turp doties, viņas tomēr gāja norādītajā virzienā. Taisni tajā mirklī, kad Jasmīnei bija jāatsāk runāt, gaitenī no kāpņu telpas iznāca Gabriels Popovs. Abas uzreiz apstājās. Noguru�o psihologu ieskāva cigare�u dūmu un aukstu drēbju smar�a.

� �ī ir mana māsa, � Jasmīne teica.

� Jūs izskatāties kā dvīnes, � viņ� sacīja, paspie�ot viņai roku.

� Kā gan citādi? � Diāna piekrita.

� Jasmīn, netraucē�u, bet es mazliet padomāju par to, ko tu sacīji vakar, � viņ� nedro�i sacīja.

� No māsas man nekas nav slēpjams, � viņa teica.

� Tas nav nekas svarīgs, es tikai atradu kāda ķīnie�u zīmējuma attēlu, kas tev varbūt �ķitīs interesants.

Diāna uzmeta viņai saspringtu skatienu.

� Viņ� ir psihologs, un viņam ir pienākums neizpaust pacienta noslēpumus, � māsu mierinot, Jasmīne paskaidroja.

� Mums vispār nepatīk psihologi, � Gabriels pavēstīja Diānai.

� Bet tu esi labs, � Jasmīne iesmējās.

Noglaudījis nokarenās ūsas, Gabriels uzlika acenes un skaļi nolasīja tekstu no tālruņa.

� Suņu dinastija... devītais gadsimts. Kāds vecītis, vārdā Guo �ong�u uzzīmēja Ceļojumu pa upi, � viņ� teica un parādīja attēlu.

Uz bronzas krāsas zīda bija redzamas divas pārpildītas laivas. Tādas Jasmīne bija redzējusi ostas pilsētas piestātnē. Mākslinieks bija sapludinājis kopā nakts debesis un ūdeni drūmā mijkrēslī. Ainai pāri klājās bezcerības sajūta. Cilvēki, kuri atradās uz aug�ējā klāja, �ķita sastingu�i no vientulības.

� Es visu laiku to zināju, � Jasmīne no�ukstēja un atdeva tālruni.

� Mums jāiet, � sacīja Diāna.

� Man jāiedzer tase kafijas, bet �ovakar labprāt ar tevi parunātos, ja vēlies, � teica Gabriels un devās prom, pirms Jasmīne paspēja atbildēt.

29

Tum�ākajā robe�joslā starp divām gaismas spuldzēm klusi stavēja Jasmine un Diāna.

� Tu nedrīksti pļāpāt par ostu, � Diāna nopietni sacīja.

� Es tikai mazliet pajautāju, ko citi, kas piedzīvoju�i nāvi, ir pavēstīju�i.

� Domā par Danti, tu viņam esi vajadzīga, � Diāna teica.

� Tas, ko sacīju Gabrielam, ir aizsargāts ar noslēpuma glabā�anas likumu.

� Jasmīn, ja tiksi ievietota klīnikā vēlreiz...

� Netik�u gan, � viņa pārtrauca Diānu balsī, kas bija mazliet par skaļu.

Kāds vīrietis, kas bija gaidījis liftus, pagriezās uz viņu pusi.

� Par ostu tu vari runāt ar mani, � Diāna �ukstēja, � bet tas ir nopietni, tu riskē pazaudēt vecāku tiesības.

� Diāna, es neticu, ka esmu psihiski slima, bet es...

� Es arī neticu.

� Bet es nedrīkstu pieļaut, ka viņi apstādina Dantem sirdi, � Jasmīne teica.

� Par ko tu runā? Viņi cen�as bērnam palīdzēt, un tev jāpaļaujas uz to, ko viņi dara... Johans Dubs ir slavens bērnu ķirurgs un...

� Kā gan viņ� varēja palaist garām tik svarīgu... _g

� Jasmīn, mīļā... tagad nav jēgas meklēt vainīgos, � Diāna viņu pārtrauca. � Jo, pat ja... pat ja viņi uzreiz būtu ieraudzīju�i vainagartērijas bojājumu, mēs būtu tādā pa�ā situācijā � bez sirds apstādinā�anas operēt nav iespējams.

� Iedomājies, ja viņ� tī�ām būtu sabojājis vainagartēriju pirmās operācijas laikā.

� Nesaki tā, � Diāna sacīja, pavērsusi pret viņu izbiedētu seju. � Kas ar tevi notiek?

� Bet viņ� varētu būt tā izdarījis?

� Ko tu īsti gribi pateikt?

� Ja ostas pilsēta būtu tikai sapnis? � Jasmīne turpināja, pametot skatienu uz Dantes palātas durvju pusi. � Tad īstenībā nebūtu Tinga vectēvs � vai kā?

� Jasmīn, man nav nekāda izskaidrojuma, � Diāna atbildēja. � Negribu sacīt, ka vispār nepastāv dzīve pēc nāves. Par to es neko nezinu. Bet zinu, ka smadzenes ir neticami sare�ģītas... mums ir simts miljardi neironu, kas savā starpā savienoti ar simt triljoniem sinap�u... zinātne mēģina saprast atmiņu, bet tā ir milzīga, tas ir pilnīgi neizpētīts Visums.

� Bet kā tad es to visu varētu zināt, ja ne...

� Tas ir tikai... Piedod, ka pārtraucu, bet tu ta�u saproti, ka mēs visi glabājam milzīgu daudzumu zinā�anu, kuru izcelsme nav noskaidrojama, mums nav ne jausmas, no kurienes tās nāk.

� Jā, bet...

� Tu ķeries pie �ā sapņa, domādama, ka esi runājusi ar puisi, kas būvē laivas. Es tevi saprotu, patie�ām, bet tikai tāpēc, ka viņa vectēvs eksistē patiesībā, vēl nenozīmē, ka patiess ir sapnis.

� Labi, � Jasmīne no�ukstēja.

� Manuprāt, lietas un vietas saskan tikai tāpēc, ka tu neatceries, kur tās īstenībā esi dzirdējusi, � Diāna sacīja, noliekot taisni sa�ķiebu�os akvareļa rāmīti pie sienas. � Smadzenēs glabājas milzīgs daudzums informācijas. Manuprāt, pirms pieciem gadiem tev varbūt viekār�i gadījās metrostacijā stāvēt blakus �im puisim, kad viņ� ar biedru runāja par savu vectēvu... bet tikai tad, kad, cie�ot avārijā, tavās smadzenēs no skābekļa trūkuma iestājās panika, vārdi atbrīvojās, kļūstot par sapņu daļu.

� To visu es saprotu, � tverdama pēc elpas, sacīja Jasmīne. � Tas ir diezgan iespējams izskaidrojums.

� Bet? � pēc īsa brī�a jautāja Diāna.

� Bet, kad Tings vakar nomira reizē ar mani...

� Nenomira vis, � Diāna viņu pārtrauca.

Jasmines pakausis iesāpējās, kad viņa pacēla galvu un ieskatījās māsai acīs.

� Viņa vectēvs tā teica.

� Man uz to nospļauties, � Diāna sacīja, nosarkstot līdz pat kaklam. � Jo tā nevar būt � es apsolu.

� Bet pārbaudi to � tu ta�u esi ārste, tu varētu to izdarīt.

Nogrozījusi galvu, Diāna paskatījās uz asistentu, kur� steidzās pa gaiteni, un pēc tam atkal palūkojās uz Jasmīni.

� Kā viņu sauc?

� Lī Tings, � viņa �igli atbildēja.

� Pēc manas sapra�anas, Lī ir uzvārds.

� Kura slimnīca?

� Danderīda.

Diāna uzlika plaukstu Jasmīnes plecam.

� Man �ķiet, ka tu par daudz tam tici, � viņa nopietni sacīja. � Tas man nepatīk, un es nemaz nesaprotu, uz ko tu сфТ

т

� Es ticu, ka esmu redzējusi ostu, kas ved uz Nāves valstību, � Jasmīne atbildēja. � Bet es joprojām ceru, ka tas tā nav, jo tad man būtu jāļauj...

Viņa apklusa, kad no personāla istabas iznāca Dantes medmāsa un tuvojās viņām.

� Man diem�ēl viņ� jāpamodina un jāpaņem da�as analīzes, � sieviete sacīja.

� Kā viņ� jūtas?

� Par to runājiet ar galveno ārstu.

� Vai drīkstu iet jums līdzi? � Jasmīne jautāja.

� Protams, � sieviete noteica un pieturēja durvis, pirms iedegt griestu lampu.

No gaismas Dante pamodās un mirk�ķinot raudzījās Jasmīnā, viņa panācās uz priek�u un papliķēja dēlam pa vaigu.

� Tu mazliet pagulēji, � viņa no�ukstēja.

Medmāsa jautāja Dantem, kā viņam klājas, reizē kontrolējot skābekļa padevi un mērot asinsspiedienu.

Redzot, ka traucē, Jasmīne apsēdās uz krēsla un gaidīja. Kājas trīcēja. Viņa dzirdēja, ka Dante atbild uz medmāsas jautājumiem. Lūpiņas viņam bija bālas un sasprēgāju�as. Drenā�as caurule bija pilna ar asinīm, un viņa saprata, ka vainagartērija vēl nav sadzijusi. Dante viņai pamāja, un viņa pamāja pretī.

� Kur ir tētis? � viņ� jautāja. � Man viņam kaut kas jāpasaka.

� Viņ� noteikti atnāks kuru katru brīdi, � Jasmīne noteica. � Diāna vairākas reizes viņam ir zvanījusi un ierunājusi ziņu viņa automātiskajā atbildētājā.

� Varbūt viņ� kaut kur ir aizgājis kopā ar saviem draugiem, � minēja Dante.

,

Medmāsa uzkāra jaunu maisiņu ar fizioloģisko �ķīdumu uz pilinā�anas ierīces līdzās pustuk�ajam, kas bija savienots ar Dantes elkoni, un izgāja no telpas. Jasmīne piebīdīja krēslu pie dēla gultas un paņēma viņa plaukstiņu savējā. Pirkstiņus klāja grieztas brūces, roka bija sa�ūta, un pampumi sejā bija kļuvu�i vēl tum�āki.

� Es ne vienmēr esmu taisnīga pret tēti, tikai domāju, ka viņ� pārāk daudz braukā apkārt, � jasmīne teica.

� Bet viņ� ir labs tētis un mīl tevi vairāk par visu pasaulē.

� Tētis ir jūras laupītāju kapteinis.

� Tā man arī �ķiet, � viņa no�ukstēja un paliecās uz priek�u.

Dantes bālās nāsis ietrīcējās, atvērto acu skropstas meta garu ēnu pār vaigiem, un viņ� gai�i iesmējās.

� Tagad uzklausi mani, � Jasmīne sacīja, saņemot viņa sejiņu plaukstās. � Varbūt tu drīz dosies ceļojumā.

� Uz kurieni?

� Tikai paklausies... tur būs ļoti daudz cilvēku, bet tev tikai jāiet līdzi caur pilsētu uz lielu ceļu...

Asara no viņas acs nokrita taisni Dantem uz vaiga.

� Mammu, es nesaprotu, � Dante �ukstēja.

� Zinu, bet es...

Jasmīne apklusa, kad atgriezās medmāsa un jautāja Dantem par pa�sajūtu.

� Drusku noguris, � viņ� atbildēja.

Izmērījusi viņam temperatūru, medmāsa viņus atkal atstāja divatā.

� Es gribu tev paskaidrot, ka tu varbūt dosies ceļojumā, � Jasmīne turpināja. � Tu atmodīsies uz sola, tur ne no kā nav

jābaidās, tur būs drēbes, tās būs tavas... tu apģērbsies un iziesi pilsētā, sekosi visiem... tevi nosvērs un iedos tev kakla ķēdīti, ko tu nedrīksti pazaudēt... pa ceļam tu nedrīksti runāt ne ar vienu, bet pēc tam, kad būsi saņēmis ķēdīti, tev jājautā pēc Lī Tinga � vai atcerēsies?

Dante tikai pagrozīja galvu un pirksti vārgi noraustījās viņas plaukstā. Jasmīne saprata, ka viņas sacītais nebija uztverts, bet viņai tas bija jāatkārto, lai dēls kaut ko atcerētos no tā, kad būs tur nokļuvis.

� Dante, tu nedrīksti kāpt laivās, � viņa turpināja, jūtot, ka lūpas sāk drebēt. � Bet ja tas tomēr būs jādara... tad mēģini atrast kādu labsirdīgu sievieti, kas tevi ņems līdzi.

Aiz durvīm izdzirdējusi balsis, viņa norija kamolu kaklā un ar piedurkni noslaucīja asaras.

� Pēc kā tev jāvaicā? � viņa jautāja.

� Nezinu, es aizmirsu � mamm, piedod.

� Viņu sauc Lī Tings � saki to tagad.

� Lī Tings.

� Viņ� ir labs, viņ� man palīdzēja, saki to viņam, saki � esmu tava mamma, ka Jasmīne ir tava mamma.

30

Jasmine apklusa un pieņēma savu briesmīgo lēmumu. Pēc tam viņa tikai mierīgi sēdēja, turēdama Dantes rociņu abās plaukstās, kad pie durvīm pieklauvēja.

Tā bija Diāna un Dantes ārsts. Kopā ar viņiem ienāca arī divas medmāsu palīdzes. Jasmīne piecēlās un ar vienu roku atbalstījās pret gultas galvgali, lai nezaudētu līdzsvaru.

� Kas noticis? � viņa jautāja, mēģinot izrādīt, ka ir mierīga-

� Asiņo�ana turpinās, bet ar drenā�u viņam klājas glu�i labi, � ārsts atbildēja. � Asiņo�ana patiesībā ir neliela, bet man tā nepatīk... tāpēc es domāju sa�ūt vainagartēriju, cik ātri vien iespējams.

Viņ� izskatījās tā, it kā būtu ieradies ar priecīgu pārsteigumu, bet Jasmīnes vaigi un lūpas nobālēja.

� Jūs ta�u uzskatījāt, ka tā sadzīs pati, � viņa nomurmināja glu�i bz elpas.

� Es varu paskaidrot, � Diāna sacīja un pavilka viņu uz durvju pusi.

� Paskaidro tūlīt, � Jasmīne lūdza.

� Jasmīn, � viņa mierinot teica.

Līdzko abas bija izgāju�as gaitenī, viņas apstājās un pēc tam, kad durvis uz Dantes palātu bija aizvērtas, Jasmīne ierunājās.

� Ko tu man paskaidrosi? � viņa nemierīgi jautāja.

� Viņi steidzas operēt, jo asiņo�ana ir mazliet pastiprinājusies.

� Varbūt tomēr samazināsies, � viņa no�ukstēja.

Diāna apskāva viņu un cie�i turēja.

� Viss būs labi, � viņa klusi teica.

� Kāpēc viņi nevar gaidīt, kā sacīja pirmīt? � jasmīne jautāja, iespiedusi seju viņas elkonī.

� Mums jārespektē ārstu lēmums, � viņa sacīja, palai�ot māsu vaļā.

� Vai viņi apstādinās Dantem sirdi?

� Ārsti ir spiesti to darīt, lai glābtu viņam dzīvību.

� Labi, es saprotu, � Jasmīne noteica, notrau�ot asaras no sejas.

� johans Dubs zina, ko dara, � Diāna paskaidroja, bet acis viņai bija nopietnas.

Jasmīne paņēma viņas roku un pabīdīja viņu malā, lai palaistu garām kādu medmāsu ar ratiņiem, kuros bija saliktas vilnas segas.

� Uzklausi mani, tu esi mana māsa, aizmirsīsim visu citu, � cenzdamās savaldīties, teica Jasmīne. � Tev man jāizstāsta, vai atrodams kāds līdzeklis, kas dotu man iespēju nomirt un atgriezties dzīvē.

� Ko tu ar to domā? � Diāna izbijusies jautāja.

� Var ta�u apstādināt sirdi ar elektro�oku? � Jasmīne teica, savos vārdos dzirdot histērisku noti. � Kā mēdz darīt filmās? Vai tas ir iespējams?

� Defibrilācija, � Diāna nopietni atbildēja.

� Vai tā ir bīstama?

� Jā, protams.

� Cik bīstama?

� Nezinu, tas atkarīgs no tā, kā...

� Bet vai to izturē�u?

� Jasmīn, � Diāna pieklusināja balsi. � Esmu pārliecināta, ka pasaulē neatradīsies neviena ārsta, kur� apstādinās tavu sirdi, lai tu varētu ceļot uz Nāves valstību.

� Izņemot tevi � tas jādara tev.

� Nekad, � viņa atbildēja, aiz pārsteiguma iesmiedamās. � Nav jēgas mani piespiest, jo es pat nevaru... nē, pagaidi, ļauj man pateikt. Es nevaru. Man nav ne prasmju, ne tiesību.

� Apsoli man, ka tu adoptēsi Danti, tev jāparunā ar Marku, saki viņam, ka tik�anās laiki paliks tie pa�i, kas agrāk, bet...

� Par ko tu runā?

� Ja viņi apstādinās Dantem sirdi, es izdarī�u pa�nāvību, � Jasmīne sacīja, īsti nezinot, vai pati tam tic.

� Tagad es kļū�u nikna uz tevi, � Diāna nopietni teica.

� Saprotu.

� Lai cik sāpīgi tas būtu, tev jāpieņem dzīves apstākļi, Jasmīn.

� Nesaprotu, kāpēc tas man būtu jādara.

� Tāpēc, ka jādara, tāpēc, ka esi cilvēks.

� Nē, � Jasmīne no�ukstēja.

Diāna tikai stāvēja un kādu brīdi raudzījās viņā, pirms turpināja tādā balsī, it kā ar visiem spēkiem censtos savaldīties.

� Tu esi �okā, Jasmīn... tu varbūt pati to saproti, tu*esi cietusi ļoti nopietnā avārijā, sirds tev apstājās, tu biji narkozē un, atguvusi samaņu, uzināji, ka mamma ir mirusi un Dante nopietni ievainots...

л

� Ko tu mēģini pateikt? Ka esmu nojūgusies?

� Ka man ir bail � tu esi tik apjukusi, ka patiesībā runā nopietni.

� Es negribu mirt, � Jasmīne mierīgi sacīja. � Bet Dante pat neprot uzrakstīt savu vārdu, viņam atņems vīzu, un...

� Nav nekādas Nāves valstības, � Diāna viņu pārtrauca, acīm piepildoties ar izmisuma asarām.

� Varbūt ne...

� Ak Dievs, tas ir tik nelāgi. Tik... Es negribu, ka tu to dari, māsiņ, � viņa sacīja, slaukot asaras no vaigiem.

Durvis atvērās, un no Dantes palātas iznāca galvenais ārsts. Diāna novērsās un paņēma savu tālruni. Ārsts pazuda gaiteņa galā, un Diāna atkal paskatījās uz savu māsu.

� Tev jāparunā ar psihiatrijas nodaļu, kur atradies � varbūt viņi tev palīdzēs, � viņa pateica tie�i tajā mirklī, kad viņas plaukstā iedrebējās tālrunis.

� Tam jau ir par vēlu, � Jasmīne noteica.

Paraudzījusies tālruņa ekrānā, Diāna atbildēja, nenovēr�ot

skatienu no māsas.

� Diān... Jā, tā esmu es... jā, tie�i tā...

Viņa soli atkāpās, un Jasmīne redzēja, ka Diānas vaigi un lūpas nobālē.

� Jā, saprotu, � viņa teica, norijot kamolu kaklā. � Vai tev ir laiks?

Pēc īsas sarunas viņa palika stāvam, ar nekustīgu skatienu raugoties grīdā, un roka ar tālruni nokarājās gar sāniem. Tad viņa atkal paraudzījās Jasmīnē.

� Tas bija kolēģis no Danderīdas slimnīcas, � viņa dobjā balsī paskaidroja. � Es... es nezinu, kā to pateikt... bet tev bija

taisnība, tur atrodas tāds Lī Tings, viņ� ir komā... viņa sirds apstājās tie�i trīs minūtes pirms tavējās.

Pamājusi ar galvu, Jasmīne atbalstījās pret sienu.

� Tas vienalga nav gudri darīts, � Diāna no�ukstēja.

Stāvēdama gaitenī, Jasmīne sajuta pret plaukstu vēso tape�-

rakstu un reizē krita kā bezdibenī.

Noslaucījusi degunu, Diāna palūkojās viņā.

� Ir viens paņēmiens, ko tev varu parādīt, � viņa klusā balsī sacīja. � Zinu, ka to no�ēlo�u, bet ja tu intravenozi ievadīsi sev vielu, ko sauc par adenozīnu, tie�i simt piecdesmit miligramu, tad tava sirds apstāsies... varbūt uz minūti.

� Bez narkozes?

� Jā, tikai...

� Kas notiks pēc tam? Kur� mani pamodinās?

� Notiek tā, ka ķermenis uzreiz noārda �o vielu... un sirds atsāk darboties pati no sevis.

� Vai ir kādas blaknes?

� Nekādas... Ja sirds atsāk darboties.

� Bet parasti atsāk?

� Jā, ja veselības stāvoklis ir gana labs...

Jasmīnei pār�alca baiļu vilnis. Viņa negribēja to darīt, viņa negribēja izdarīt injekciju, lai sirds apstātos, bet viņa nespēja aizmirst meiteni, kuru bija redzējusi �ķērsielā. Bandīti pakāra viņas vectēvu, lai varētu atņemt viņai vīzu. Vecajai sievietei ratiņkrēslā bija jāatgrie�as mazās meitenes ķermenī.

Dante nekad vienatnē netiks galā ostā. Viņ� neatcerēsies pavaicāt pēc Tinga, viņ� nekad nespēs iziet cauri pilsētai līdz terminālim, viņ� pat neprot uzrakstīt savu vārdu, viņa nodomāja.

31

Nesaprotot apstākļus, Gabriels bija apsolījis stāvēt sardzē pie durvīm, lai neviens neienāktu un netraucētu jasmīni iz�ķirīgajās minūtēs. Caur stiklu viņa ieskatījās taisni spo�i apgaismotajā operāciju zālē. Dante bija iemidzināts un pārsegts ar gai�zaļu palagu. Redzams bija tikai viņa kailā vēderiņa taisnstūris no saules pinuma līdz kakla bedrītei.

Vēro�anas telpā ienāca Diāna. Viņa izskatījās dīvaini izklaidīga, aizslēdzot durvis un parādot māsai �ļirci ar caurspīdīgu �ķidrumu un tievu adatu. Klusi pateikusies, Jasmīne uzmanīgi ietina �ļirci tualetes papīra gabaliņā un paslēpa to uz grīdlīstes taisni pretī ratu ritenim.

Viņai atgrie�oties pie operāciju zāles loga, pār Dantes kalsno krū�kurvi tika izliets rūsaini brūns �ķidrums.

Spo�ākajā gaismas aplī iznāca galvenais ārsts Johans Dubs, un viņa noguru�ās acis, gandrīz kā smiedamās, pēk�ņi iemirdzējās.

� Viņ� nav labs, � Jasmīne nomurmināja.

� Tev tagad nebūtu jāskatās, � Diāna teica.

� Kāpēc? � Jasmīne jautāja, turpinādama skatīties.

� Nē, tas tikai var būt nepatīkami.

Jasmīne piespieda sevi raudzīties uz ratiņiem, tualetes papīra rullīti līdzās ritenim un tad pievērsās durvīm, uz kurām

bija uz�ļakstīju�ies kafijas pilieni, un pēc tam � uz attēlu ar bērzu birzi.

� Ko viņi dara?

� Zāģē krū�kurvi.

� Ak Dievs...

Nespēdama nostāvēt mierīgi, viņa �ķērsoja telpu, piespieda pieri vēsajai sienai, satraukti sita plaukstu pret tapetēm, apgriezās apkārt, pārlaida skatienu spīdīgajam plastmasas matracim un mēģināja savaldīt elpu.

� Vai iet labi? � viņa �ukstēja.

� Jā.

� Ko viņi dara tagad?

� Viņi izsūknē gaisu no kreisās plau�as.

Atgriezusies pie loga, Jasmīne zaļajā palagā virs Dantes

ķermeņa ieraudzīja asiņaino atveri. Kreisajā pusē kā pelēcīga plēve vizēja sirds somiņa. Skalpeļa asmens pārslīdēja pār plēvi un ārā iztecēja biezas asinis � viņa ieraudzīja Dantes sirdi un tās muskuļa ritmisko raustī�anos.

Turēdamās pretī ģībonim, viņa smagi atbalstījās, norīstījās un mēģināja elpot mierīgi.

� Vai viņi to darīs tagad? � viņa jautāja. � Vai viņi apstādinās sirdi?

� Jā, tiek injicēts kālija �ķīdums vainagartērijā, lai...

� Es negribu, � Jasmīne raudāja. � Es negribu... * Diāna mēģināja viņu apskaut un aizvest sāņus, bet Jasmīne

atvairījās un atspiedās pret stiklu. Operāciju zālē rosījās ārsti. Klusu runādamies, viņi gatavoja �ļirci. Jasmīne piegāja pie ratiņiem, paņēma savu �ļirci un ar drebo�iem pirkstiem atlocīja papīru.

� Tev tas nav jādara, � Diāna iesaucās.

Noslīgusi uz ceļiem, Jasmīne iztaisnoja kreiso roku. Viņa tik ļoti trīcēja, ka bija grūti redzēt, ko viņa dara. Viņa uzmanīgi izspieda �ķidruma pilienu no �ļirces adatas.

� Kas notiek, kas notiek? � viņa jautāja.

� Jasmīn, paļaujies uz ārstiem, viņi izglābs Danti, � Diāna raudot sacīja.

Jasmīne mēģināja iedurt adatu vēnā, bet kļūdījās un mēģināja vēlreiz.

Pametusi �iglu skatienu operāciju zālē, Diāna apsēdās viņai blakus, izņēma �ļirci viņai no rokām, pagrieza viņas apak�delmu pret gaismu un iedūra vēnā.

� Dari to, � Jasmīne �ukstēja.

Diānas lūpas cie�i sakniebās, kad viņa spieda vēso �ķīdumu māsas asinīs, izvilka adatu un piespieda brūcei kompresi.

� Es to pieturē�u, � Jasmīne sacīja, nejūtot saikni ar savu balsi.

Diāna piecēlās un atkāpās. Jasmīne novēlās uz sāna un sajuta, kā caur ķermeni strāvo ledains aukstums. Sirds sitās vārgi kā aiz�autam zvēram. Viņa apvēlās uz muguras un raudzījās aug�up piekaramo griestu plāk�ņu rakstā.

Elpot kļuva grūti, un tagad viņu pārņēma īstas bailes.

Paniskās nāves bailēs viņa vēlējās aizbēgt no sevis, viņa nezināja, ko dara, gulēdama līdzās ratiem, viņa atspērās ar kājām pret sienu, taustījās gar grīdlīsti un sajuta pret elkoni spie�amies kaut kādus vadus.

Diāna bija atkāpusies vēl pāris soļus un, plaukstu mutei priek�ā aizlikusi, izbailēs blenza viņā.

Pie durvīm kāds stipri klauvēja.

Jasmine izstiepa augumu, bet tālāk netika, un galva nokārās Spraugā starp ratiem un sienu viņa redzēja, kā pret griestu lampu ceļas gaisa nesti puteklī�i.

Norīt siekalas kļuva arvien grūtāk.

Un, ja nu es tagad nomirstu, viņā atskanēja panikas pārņemta balss.

Un, ja nu tā ir kļūda.

Viņas acis aizklāja tumsa, un kakls pēk�ņi aiz�ņaudzās. Viņa nespēja paelpot, netika pie gaisa, mēģināja bāzt pirkstus mutē, lai paplestu rīkli.

Spiediens uz krūtīm pastiprinājās, acis mirk�ķinājās, telpa mirguļoja un �ūpojās.

32

Jasmīne pamodās no tā, ka viņu kāds raustīja aiz rokas.

Viņa iedomājās, ka Diāna mēģina viņu pamodināt, bet bija par agru. Ausīs dunēja un miegs bija nepārvarams.

Viņa zināja, ka jādodas uz ostu, viņa joprojām bija nogurusi, nekustējās un bija aizmigusi.

� Mammu? � atskanēja �uksts.

Smalkā balstiņa viņai uzreiz lika atmosties ar puksto�u sirdi. Viņa pustumsā mirk�ķināja acis un sajuta, ka viņu atkal kāds parausta aiz rokas.

� Dante? � viņa teica, nelaizdama vaļā mazo rociņu.

� Mammu?

Jasmīne piecēlās sēdus un apskāva viņu. Viņ� trīcēja pie visām miesām un cie�i piekļāvās viņai.

Bija gandrīz neiespējami kaut ko saredzēt, bet Jasmīne saprata, kur atrodas.

Viņa bija atgriezusies, atgriezusies kopā ar Danti, viņi abi �ajā mirklī bija miru�i.

Ostas pilsēta, viņa nodomāja un nolaida kājas uz slapjās grīdas.

� Kāpēc te ir tik tum�s? � Dante izbijies jautāja.

� Viss būs labi, mums tagad jāsteidzas mājās, � viņa iesmējās.

Kādu brīdi viņa turēja Danti apskāvienā, sajuta, kā smar�o viņa āda, piespieda vaigu viņa cirtainajiem matiem, pirms nosēdināja viņu uz sola. Vīraka kociņi pie kāda altāra gandrīz bija izdegu�i, bet tagad Jasmīne varēja saskatīt viņa seju un spo�ās acis. Viņ� bija ģērbts �ortos un jakā ar kapuci, kas viņa augumam bija mazliet par lielu.

� Vai tu pamodies �eit?

� Nē, mani �urp atveda kāda meitene, visur bija ūdens.

� Ko viņa teica? � Jasmīne jautāja, ar roku atbalstīdamās pret sienu.

� Es nezinu � viņa runāja kaut kā jocīgi.

� Tas ir ķīniski � man �ķiet, ka skan tīri labi, � Jasmīne steig�us sāka ģērbties.

Viņas acis bija apradu�as ar mijkrēsli, un viņa varēja saskatīt, kā gar sienām pa renēm lēni tek ūdens, sakrājoties lielās tvertnēs, kur līst pāri un tek uz flī�u grīdas.

Apģērbusies viņa pacēla Danti un iznesa viņu no ni�as. Kājas trīcēja un vēl �ķita nestabilas.

Aiz muguras viņa dzirdēja, kā veca sieviete izbiedētā balsī kaut ko kliedz. Gaiss bija karsts un ļoti mitrs.

Kādā nodalījumā uz ceļiem tupēja kāds kails vīrietis un arābiski skaitīja lūg�anu. Jasmīne tumsā redzēja tikai viņa mugurkaula līkumu, muskuļotos plecus un noliekto galvu.

Uzmanīgi viņa virzījās gar margām kāda baseina mdlā. Nodilu�ās margas viegli �ūpojās, un to gals pazuda pustumsā.

Pa baseinu tuvojās kāds stāvs. Tā bija Jasmīnes vecuma sieviete, kura brida pa ūdeni, kas sniedzās līdz viduklim. Smagās krūtis un apaļie pleci no slapjuma spīdēja. Viņa bija izstiepusi rokas uz sāniem, it kā baidītos zaudēt līdzsvaru.

Divas sievietes pavadīja kādu apjuku�u vecu vīru līdz nodalījumam. Odens tecēja pār viņa kailo ķermeni. Sievietes atstāja viņu uz sola, un viena no viņām uzkavējās un papliķēja viņam pa vaigu, lai viņ� neiesnaustos.

Paņēmusi Danti otrā rokā, viņa pakratīja noguru�o roku un turpināja iet pa gaiteni, ko ietvēra nodalījumi.

Tālu tumsā kaut kur ieskanējās zīdaiņa raudas.

Ieraudzījusi tālumā pelēku gaismu, viņa sāka iet ātrāk. Zem kājām �ļakstēja ūdens. Viņa juta, ka rokas nogurst, bet nenolaida Danti zemē, līdz bija tikusi dzestrajā gaisā uz balkona.

Viņas āda kūpēja no pirts karstuma, un sejai priek�ā nokarājās slapjas matu �ķipsnas. Tur, lejā, viņa ieraudzīja ostas pilsētu. Spīdēja sarkanie lukturī�i, un neona izkārtņu gaisma spiedās caur bambusa jumtu spraugām.

Debesis virs galvas īsti nebija tādas kā naktī � nebija redzamas ne zvaigznes, ne Mēness. Mijkrēslis bija tāds kā spoguļattēls, kā pilnīga Saules aptumsuma laikā.

Dante izbrīnā raudzījās uz ļau�u straumi un tad satraukts vērsās pie Jasmīnes.

� Vai atceries, kā vecmammai uzbrauca? � viņ� jautāja, lūpu kaktiņiem sākot drebēt.

� Tas bija briesmīgi.

� Mammu? Padomā, ja mēs esam beigti...

� �is ir tikai sapnis, � Jasmīne gurdi noteica.

Koka grīda ie�īkstējās, un viņa �igli apsviedās apkārt. Uz balkona iznāca resns vīrs zaļās treniņbiksēs un baltā T-kreklā, viņam rokā bija mobilais tālrunis, un viņ� gaidīja, kad parādīsies zona. Apjucis paraudzījies viņos, viņ� itāliski nomurmināja atvaino�anos un devās lejup pa kāpnēm. Pirts ēka bija milzīga, tā aizsedza visu skatu ar daudziem stāviem, durvīm, balkoniem, starpsienām un atsevi�ķiem nodalījumiem, ūdens notekām un vītņu kāpnēm.

Miegs viņai bija pārgājis un satraukums pieauga. Diānas injekcijai bija jāiedarbojas tikai minūti.

� Uzklausi mani, �ajā pilsētā ir milzīgi daudz cilvēku, � viņa nopietni sacīja. � Dante, tev jāturas pie manis visu, visu laiku.

� Kāpēc tu esi dusmīga?

� Es neesmu dusmīga, nemaz neesmu dusmīga, tikai ir ļoti svarīgi, lai tu saprastu � tev jādara tā, kā es lieku.

� Labi.

Rokās sadevu�ies, viņi gāja lejup pa koka kāpnēm un nonāca ieliņā aiz pagodas. Viņiem bija jāsteidzas uz piestātni, lai saņemtu vīzu, un Jasmīne iedomājās, ka, izvairoties no galvenajām ielām, būtu iespējams apiet garākās rindas.

Teciņiem viņi skrēja gar netīru logu rindu līdz tuk�ai biroju ēkai. No griestiem nokarājās pārrauti vadi, pie sienas karājās plāksne ar �etoniem, uz grīdas mētājās rakstāmma�īna ar salauztiem taustiņiem. Tālākajā telpā cilvēku grupa izpildīja taiji-quan vingrinājumus. Viņi sinhroni un lēni veica stilizētas cīņas mākslas kustības.

33

Dante palēkdamies skrēja līdzās Jasmīnei pa tum�o ieliņu. Zemē mētājās pamesti un nelietojami tālruņa aparāti. Kāds vīrs stāvēja pie ratiņiem ar diviem spīdīgiem patvāriem. Viņ� pārdeva tēju, bet pie plastmasas galda neviens nesēdēja. Viņ� �ļakstīja ūdeni ap galdu, lai viesiem nebūtu jārij putekļi no sausā ceļa.

Ejot garām, Dante viņam pamāja, un vīrs paskatījās uz viņiem. Abi turpināja �igli iet uz priek�u, steidzoties pretī fasādei, kas bija nolīmēta ar zīmētām sienasavīzēm, un sasniedza ielas stūri, kur dūca stateniska elektriskā izkārtne.

� Mamm, pagaidi, man jāatpū�as, � Dante elsoja.

� Paiesim vēl drusku, � Jasmīne noteica, velkot viņu sev līdzi.

Pa zemi mētājās saplēsta virtene ar sarkaniem papīra lukturī�iem, vecas papjēma�ē maskas un pelēcīgas ķīnie�u �ipsu turzas.

Kādu brīdi paņēmusi Danti uz rokām, Jasmīne atkal iedomājās par Tinga vectēvu. Viņ� stāstīja par provinci, kur neviens neticēja, ka Ķīna ir ietekmējusi Nāves valstība, bet ka noticis tie�i pretēji. Varbūt jau no sākuma pastāvēja kāds valodas un arhitektūras iedīglis. Kad tūksto�iem gadu senā pagātnē cilvēki pēc sirds apstā�anās atgriezās dzīvē, da�i spēja pastāstīt par ostas

pilsētu, un Ķīna pamazām sāka ietekmēties no tā, ko bija radīju�i sen�i viņsaulē.

Tādā gadījumā ostas pilsēta bija visu civilizāciju �ūpulis. Ja kādu kultūru būtu iespējams uzskatīt par sākotnējo, tā bija tie�i ķīnie�u kultūra.

Viņi turpināja ceļu, kas gāja paralēli galvenajai ielai, bet drūzma kļuva arvien lielāka, kad tai pievienojās vairāk cilvēku no �ķērsielām.

Nolaidusi Danti zemē, Jasmīne paraudzījās apkārt un iedomājās, ka jāatrod labāks ceļ�.

Trīs sievietes kopīgiem spēkiem vilka ratus, pilnus ar sadzīves priek�metiem. Pār pilsētu skanēja dārdoņa. Kāds vecs vīrs ar kalsnām, stiegrainām rokām nesa smagu degvielas kannu.

Jasmīne mēģināja atcerēties, ko Tinga vectēvs bija stāstījis par ķīnie�u ģenerāli, kur� bija atgriezies no miru�ajiem. Viņ� bija minējis kaut kādu Rotaļlaukumu. Ģenerālis esot pieprasījis iz�ķirt viņa lietu Rotaļlaukumā, jo tiesa bijusi netaisnīga.

Viņa saņēma grūdienu mugurā un iekāpa renstelē, bet nepalaida vaļā Dantes roku.

Durvju ailā stāvēja kāda sieviete īsos d�insa bruncī�os un sārtā blūzē, kas bija sasieta zem krūtīm. Viņas seju klāja strutaini izsitumi, un plakstiņi bija smagi no narkotiku lieto�anas.

Tagad visur bija pilns ar cilvēkiem, un Dantes pirkstiņi bija mikli un glumi. Jo tuvāk laivu gaismām viņi gāja, jo Vairāk pieauga Jasmīnes satraukums.

�eit �ķērsiela bija nodalīta ar virvēm � viņi bija spiesti iekļauties rindā.

Kādā lodziņā starp violetiem aizkariem viņa redzēja bārdainu vīru metam naudu spēļu automātā ar uzrakstu Texas Ranger.

Tālumā bija dzirdamas policistu svilpes un pērkona rūkoņa.

Viņa cie�i turēja Danti, atbalstīdama plecu pret aizvirtņiem un sarūsēju�ām notekcaurulēm. Viņi nonāca kādā no ejām ostas celtņa pakājē.

Da�as kalsnas sievietes no saviem priek�autiem mēģināja pārdot viņai �ķīsto�ās kafijas paciņas. Visi tagad gāja rindā gar notupu�ajām ostas ēkām ar izsistajiem logiem, līdz nonāca pa�ā piestātnē.

Jasmīni pārņēma stindzino�as bailes, iedomājoties, ka viņa vai Dante varētu atrasties pasa�ieru sarakstā.

Vienu no viņiem varbūt nosūtīs uz laivām.

Varbūt pa ceļam būs satrūkusi saite ar viņu ķermeņiem slimnīcā.

Pie svariem �ūpojās sarkanas laternas un bija jūtamas izplūdes gāzes no rūco�iem laivu motoriem.

� Mamm, skaties, cik daudz laivu, � Dante nemitīgi atkārtoja.

Cilvēki grūstīdamies ne�ēlīgi sargāja savu vietu rindā, baidoties palaist garām savu laivu. Viņiem priek�ā gāja pusaugu meitene. Pie katra soļa iegrabējās zaļa auduma somai piesietā emaljētā krūzīte.

Jasmīne juta, ka drūzmā riskē palaist vaļā Dantes roku. Pievilkusi dēlu sev klāt, viņa bīdīja zēnu pa priek�u.

Divi sargi palaida garām vīru, kur� ķerrā stūma miru�u bērnu, lai viņ� to varētu novietot kādā no laivām. Viņas acu priek�ā uz mirkli pazibēja divus gadus vecais zēns ar nosmulētu seju un melnām asinīm nāsīs.

Viņi lēni tika spiesti uz priek�u pa eju, un beidzot sargs pamāja, lai viņi nāk tuvāk. Viņi kopā uzkāpa uz slīpās rampas.

� Kas tas tāds? � Dante jautāja, palūkojoties uz lielajiem svariem, kas tagad skaidri bija redzami viņiem priek�ā.

� Viņi mūs nosvērs, � jasmine teica balsī, piesmaku�ā no bailēm.

� Kāpēc?

Viņa atbildēja, ka nezinot, bet tas attiecas uz visiem. Jasmīne mēģināja pajokot, ka viņi pārbaudī�ot, vai tikai viņa nav pieņēmusies svarā par veselu kilogramu, lai Dante nesabītos. Smiedamās viņa palīdzēja dēlam uzkāpt uz svariem un novērsās, kad satraukuma asaras sāka ritēt pa vaigiem.

Blāvi mirdzēja melnais metāls.

Abas apaļās plāksnes pacēlās viņiem virs galvas, un da�i no daudzajiem rādītājiem sakustoties ie�īkstējās kā pietauvotās laivas, kamēr citi griezās zibenīgi ātri, un vecais metāla sirpis tik�ķēdams virzījās aug�up.

Tad no�ķindēja un svaru uzraugs paņēma birku no �ķīvja un vienaldzīgā balsī nolasīja tur iespiesto hieroglifu. Kliba sieviete ar rādāmkociņu atzīmēja rezultātu uz ciparnīcas.

Kad Dantem vīzu uzkāra kaklā, Jasmīne uzkāpa uz svariem, neizlai�ot dēlu no acīm.

Viss notika �igli, un viņa cie�i turēja Danti, kad abi stāvēja aci pret aci ar sievieti, kurai rokās bija pasa�ieru saraksts. Viņai nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem, bet seja bija pelēka aiz noguruma un skatiens � dīvaini mierīgs.

34

Sieviete bez steigas salīdzināja sarakstus ar viņu vīzām, tad ielūkojās tādā kā pielikumā un paraudzījās abos ar skatienu, kurā bija jau�ams tāds kā mierinājums. Sargs kreklā ar īsām piedurknēm un tum�ām saulesbrillēm atraisīja virvi, izvilka viņus ārpus no�ogojuma un norādīja pilsētas virzienā.

� Mēs vēlamies pavadoni līdz terminālim, � Jasmīne laipni paskaidroja.

� Ne �odien, � sargs angliski atbildēja.

� Bet kā jūs varēsiet garantēt mūsu dro�ību?

� Tagad ejiet, � viņ� teica, ieskatoties viņai acīs.

� Jums pat neienāca prātā brīdināt mūs par triādi, � viņa brīnījās. � Vai tad �eit visam nebūtu jābūt taisnīgi?

� Apklustiet.

� Man līdzi ir dēls, un es prasu, kā...

Ar abām rokām viņ� pagrūda Jasmīni tā, ka viņa, paklupusi pār ūdens mucu, krita atmuguriski un nostiepās zemē, sasitot gurnu un plecu.

� Mammu, mammu! � izbijies iekliedzās Dante.

� Iesim, mums nav no kā baidīties, � viņa teica, piecēlusies kājās.

Sargs bija izvilcis aizbāzni, un ūdens lija ārā no mucas uz sausās zemes. Saņēmusi Dantes roku, Jasmīne sāka vilkt viņu

sev līdzi pilsētas virzienā, sievietei ar sarakstiem nokliedzot kādus vārdus ķīniski.

Viņus apturēja cits sargs, likdams iet līdzi pie kāda vīra ar bloknotu rokā. Pabāzis kopējamo papīru zem virsējās lapas, viņ� uzmeta a�u skatienu viņu vīzām, kaut ko pierakstīja, noplēsa papīru un sniedza viņai.

� Grūstīties nedrīkst, � Dante noteica.

� Zinu, bet tagad tie ir nieki.

Pamājis ar galvu, vīrs parādīja, ka ieliek kopiju plastmasas vāciņos. Nejautājusi neko par papīru, Jasmīne paņēma Danti pie rokas un sāka iet prom no rindām un piestātnes ar laivām. Baidoties no tā, ka tiks saukta atpakaļ, viņa �igli devās virzienā pa labi uz rūpniecības rajonu ar darbnīcām, sausajiem dokiem un angāriem līdzīgajām nojumēm.

Jasmīne saprata, ka policija nespēj aizsargāt visus, jo ikviens cilvēks pla�ajā pilsētā gaidīja uz atgrie�anos, bet tas, ka varas iestādes neliekas ne zinis par bērniem, kuri tikko ieradu�ies, vairs neļāva runāt par kaut kādu taisnīgumu.

Rūpīgi salocījusi papīru, viņa to iebāza bik�u kabatā. Tagad tikai jāmēģina atrast Tingu un jāpalūdz viņam pavadīt abus līdz terminālim. Viņa palūgs arī pārtulkot papīru, lai uzzinātu, kas tajā rakstīts, lai sagatavotos iespējamiem sare�ģījumiem.

Apmetu�i līkumu milzīgam konteineru krāvumam, viņi pagāja garām alumīnija laivām zem nojumes un tuvojās Tinga darbnīcai.

Jasmīne bija nodomājusi izskaidroties ar viņu, tomēr pasakot, ka studiju laika fotogrāfijā viņ� izskatās jauks.

Aiz sarūsēju�ā stiepļu pinuma �oga, atgādinot vaļa skeletu, slējās laivas karkass.

Viņa gāja tik ātri, ka Dante gandrīz vai paklupa. Izgāju�i pa vārtiņiem �ogā, viņi pieklauvēja pie darbnīcas durvīm, bet neviens neatvēra.

� Es gribu apskatīties visus darbarīkus, � Dante sacīja.

Netālu atskanēja kādas sievietes smiekli.

Turot Danti aiz rokas, Jasmīne gāja apkārt ēkai un ieskatījās ejā aiz atkritumu tvertnēm un ķieģeļu kaudzes uz paliktņa.

Darbnīcā bija dzirdama ritmiska klaudzoņa.

Iedomājusies, ka tur kāds strādā ar kaltu un āmuru, viņa piegāja pie netīra loga. Gai�ā telpā viņa ieraudzīja uz krēsla sē�am kailu sievieti. Balto krū�u starpā vīdēja tetovējums � zils taurenis. Nodūrusi skatienu, viņa klusi iesmējās, pakasīja vēderu un kaut ko sacīja.

Uz grīdas starp saņurcītām drēbēm, aizsargbrillēm un ausu aizsargiem stāvēja alus pudeles.

Dante pavilka Jasmīni aiz rokas, un viņa soli atkāpās, bet apstājās, spogulī ieraudzījusi Tinga seju. Viņ� aizvērtām acīm gulēja gultā. Viņam virsū sēdēja cita sieviete un ar pieaugo�u sasprindzinājumu kustināja gurnus. Gultas galvgalis sitās pret sienu. Viņa smagi elsoja, un uz krūtīm mirdzēja sviedru lāsītes. Tum�ie mati nokarājās pār seju. Viņa pēk�ņi sastinga, un paplestās kājas nodrebēja. Ievaidējusies viņa sēdēja ar paplestu muti, tad ķermenis atslāba, viņa iztaisnoja muguru, papliķēja Tingam pa vaigu, kaut ko pateica un nokāpa nost, turot plaukstu kājstarpē.

� Mamm, nāc, � Jasmīnei aiz muguras iesaucās Dante, un viņa atkāpās no loga.

Ejot līdzi Dantem, viņai dega vaigi. Dante par visu vari gribēja aplūkot instrumentus, kas atradās uz darbagalda.

Tālumā virs namu jumtiem �ūpojās dzeltena un sarkana auduma pūķis. Vējā plīvoja garā aste.

Pacēlies pirkstgalos, Dante aplūkoja darbarīkus. Mijkrēslī mirguļoja masīvu urbju, zāģu, skrūvspīļu un ēveļu tērauds.

Jasmīni pārņēma kaitino�a neērtības sajūta � viņa kaut kā bija iedomājusies, ka starp viņu un tulku ir izveidoju�ās īpa�as attiecības.

Darbnīcas durvis atvērās, un pa tām iznāca Tings, ģērbts d�insos un otrādi uzvilktā apak�kreklā. Vienā rokā viņ� turēja smagu ēveli. Aug�delma muskuļi bija piebriedu�i, it kā viņ� būtu trenējies, un viņa kreisajā ausī Jasmīne pamanīja savu pērļu auskaru. Viņus ieraudzījis, Tings izskatījās pārsteigts un, nākot viņiem pretī, nodūra skatienu un sapņaini iesmējās.

� Tu atgriezies, � viņ� apstājies teica.

� Biju spiesta atvest Danti, � Jasmīne dzedri sacīja.

� Sveiks, Dante!

Tings notupās un ielūkojās Dantem acīs.

� Tava māte ir gau�ām neparasta sieviete.

� Negribēju tevi traucēt, � Jasmīne ierunājās. � Bet mums vajag pārtulkot kādu papīru.

� Mani sauc Tings, � viņ� sacīja Dantem, nolikdams malā ēveli.

� Mamma stāstīja par tevi.

� Nestāstīju gan, � Jasmīne iebilda un ievēroja, ka tum�mate stāv darbnīcas durvīs vienās biksītēs un ar alus pudeli rokā.

Pamanījis, ka Jasmīne skatās uz mājas pusi, Tings pakasīja sev pakausi.

� Pagāju�o reizi tu satiki �ang Nu, � viņ� klusi noteica.

� Apģērbies, � Jasmīne sievietei angliski uzsauca.

Viņa zināja, ka nav taisnīgi mēģināt, lai Na sajustos kā lēta

padauza un nokaunās, bet viņu piepildīja kaitino�a vil�anās izjūta.

� Kad izaug�u liels, es precē�os ar mammu, � Dante pavēstīja Tingam.

� Es tevi apskau�u, � viņ� teica.

� Kas tas būs? � izstiepis roku, Dante jautāja.

� Laiva, � Tings atbildēja un piecēlās.

Dante piegāja pie uzslietā karkasa, slaidi izliektā priek�-vadņa ar ķīli. Ieapaļās koka �ķērsvirziena sijas bija izkārtotas cie�ā rindā kā ribas, un viss veidojums atgādināja trīsdimensiā-lu laivas skici.

� Vai tālāk neesi ticis? � aplūkojot karkasu, jautāja Jasmīne.

� Jasmīn, kop� tu biji �eit, esmu paspējis uzbūvēt un nolaist ūdenī �etras laivas, � viņ� gurdi noteica.

Vaļīgā frotē peldmētelī, no turzas ēzdama cukurotas �elejas sirsniņas, atgriezās �ang Na.

� Es ta�u nevarēju zināt, ka tu atgriezīsies, � Tings mēģināja attaisnoties.

� Tas nenotika tevis dēļ.

� Es saprotu, bet...

� Esi nu tik labs un ieskaties �ajā papīrā, � Jasmīne sacīja un atlocīja to.

� Lai notiek, � viņ� laipni atbildēja.

� Kam domāti tie līkie koki? � Dante norādīja.

Brienot pa �abo�ajām ēveļskaidām, Tings piegāja pie karkasa, uzlika plaukstu uz skaisti izliektā baļķa un pagriezās pret Danti.

� Branga, tā to sauc, � viņ� pavēstīja. � �ie liektie koki veido laivas apak�ējo daļu, tā ir vissvarīgākā...

Viņ� aprāvās, kad otra sieviete, kuru jasmīne bija saskatījusi darbnīcā, iznāca laukā ar lielu dzelzs leņķi rokā. Tagad viņa bija ģērbusies darba drēbēs � nodriskātos d�insos un plānā T-kreklā, caur kuru bija samanāmi tum�ie krū�gali. Pārbaudījis dzelzi, Tings pamāja ar galvu, kaut ko pateica un atdeva to viņai atpakaļ, tad atkal pievērsās Dantem.

� Mēs tikko esam uzslēju�i brangu, � viņ� turpināja. � Un, kad būsim tiku�i galā ar visām, tad ap�ūsim ar dēļiem, un laiva būs gandrīz gatava.

� Kā var saliekt kokus? � Dante jautāja.

� Tiek uzsildīts liels katls ar ūdeni un...

� Vai vari tagad pievērsties �im? � Jasmīne viņu pārtrauca.

Viņ� paņēma papīru, izlasīja to un paraustīja plecus.

� Tā ir atbildības deklarācija, � viņ� teica. � Tur stāv rakstīts, ka esi ieradusies kopā ar nepilngadīgo un, saskaņā ar Centrālkomitejas noteikumiem � bla bla bla �, tev ir pienākums rūpēties par viņu... un atzīme par jūsu vīzām redzama �eit un �eit.

� Paldies, � Jasmīne sacīja, iebā�ot papīru kabatā.

� Cik ilgi tu biji atgriezusies? � viņ� jautāja.

� Vienpadsmit, divpadsmit stundas, � viņa mazliet pārspīlēja un paņēma Danti pie rokas.

� Tas man neizklausās īpa�i labi, � viņ� klusu noteica. � Pa tik ilgu laiku viņiem būtu vajadzējis dabūt mani uz pekām.

Jasmīne redzēja, kā satumst viņa acis, bet cie�ā vēlē�anās sodīt viņu joprojām nebija pārgājusi, un viņa vēl nebija tikusi ar to galā.

� Mes tevi vairāk netraucēsim, � viņa vēsi noteica un sāka iet.

� Jūs netraucējat, � viņ� atbildēja. � Varu pavadīt jūs līdz terminālim, lai...

� Nav vajadzīgs, � viņa atcirta.

� Bet tas būtu ļoti patīkami, ja...

� Kaut es nebūtu tev uzticējusies, � Jasmīne viņu pārtrauca.

� Ko tu ar to domā? � viņ� pārsteigts iesmējās.

� Tu man meloji, � viņa nerimās. � Un vispār, es uzskatu...

� Ko tu ar to domā? Nesaprotu.

� Es uzskatu, ka tava melo�ana ir liela problēma, � viņa valdījās, lai balss skanētu mierīgi. � Tu stāstīji, ka tev esot sirdskaite, bet tu... tu vienkār�i esi narkomāns, vai ne tā? Tu �eit nonāci tāpēc, ka pārdozēji.

Tinga smaids bija apdzisis, viņ� tikai stāvēja, nokāris galvu, un skaistā seja bija kļuvusi tāda kā nogurusi un izmocīta. Sajutis, ka situācija nav patīkama, Dante notupās zemē un sāka knibināties ap ēveļskaidu.

� Vectēvam par tevi ir kauns, � Jasmīne turpināja, kaut gan viņai radās nepatīkama sajūta, ka viņa iet par tālu. � Viņ� stāsta, ka nekāda mazbērna viņam neesot.

� Saprotu, � Tings no�ukstēja, atbalstoties pret baļķi, kas bija uzlikts uz steķiem, un ar pirkstu galiem taustoties pa rievaino virsmu.

� Piedod, bet es diem�ēl necie�u atkarībās iegrimu�os un arī meļus ne, � Jasmīne teica, juzdama, kā deg vaigi.

Tings lēni izslējās taisns. Seja bija bāla un rēta uz plakstiņa � gandrīz melna.

� Esmu mainījies, � viņ� teica. � Kad atgriezī�os, es palīdzē�u vectēvam galdniecībā.

� Vai tu domā, ka esi pelnījis atgriezties?

- Nē.

35

Aizturētas elsas izlauzās uz āru, kad viņa ar Danti pie rokas devās prom. Ar acs kaktiņu Jasmine pamanīja, ka Tings ir palicis stāvam uz vietas, un viņai iesmeldzās sirds, ka ir mazliet pār�āvusi pār strīpu.

Lai viņ� dara, ko grib.

Viņ� ir muļķis, bet varbūt nevajadzēja viņu apbēdināt.

Nebija mana darī�ana � sacīt Tingam, ka viņ� ir izniekojis savu dzīvi, viņa nodomāja. Mēs pat īsti nepazīstam viens otru, es nezinu, uz ko cerēju.

Vēj� no ostas ripināja pa ielu tuk�u plastmasas pudeli.

Jasmīnei ienāca prātā, ka notiku�ais būtu jāizskaidro Dan-tem, bet nezināja, ko sacīt. Viņa pati nesaprata, kāpēc viņas reakcija bija bijusi tie�i tāda.

Viņa vērīgi skatījās uz ieliņu, kas stiepās starp kuģubūvētavas ēkām un veco muitas namu ar aizmiglotajiem logiem.

Tālumā bija samanāma laternu gaisma, bet līdz tai bija jāiet pa tumsu.

Viņa bija pārliecināta, ka atradīs ceļu uz termināli.

Nolēmusi izvairīties no drūzmas piestātnē, Jasmīne tomēr izvēlējās ceļu pa lielajām ielām, kur apgrozījās daudz cilvēku un valdīja rosība.

Viņa saspieda cie�āk Dantes plaukstu.

� Vai skriesim? � viņa jautāja.

Viņ� pamāja, un abi ar lēcienu ienira �ķērsielas tumsā, un viņu soļi atbalsojās starp sienām. Neko daudz nevarēja saskatīt, bet tālumā kādā durvju ailā bija pamanāms kāds cilvēks.

Abiem tuvojoties, Jasmine redzēja, ka viņ� paslēpjas dziļāk. Neliekoties par viņu ne zinis, abi pagāja viņam garām: tas bija resns vīrs ar dzelzs cauruli rokās, viņ� ar nemierīgu skatienu abus nopētīja.

Viņi pagāja garām da�ām �aurām ieliņām, kas bija piemētātas ar lū�ņiem un atkritumiem, pirms sasniedza gaismu no kāda restorāna. Tur viņi apstājās atvilkt elpu. Septiņi apmeklētāji sēdēja uz plastmasas soliņiem pie �auras, garas letes, kas bija pieskrūvēta pie sienas. Uz izkārtnes ar roku bija uzrakstīts Bangalore Deli.

Jasmīne paskatījās uz sava dēla sasvīdu�ajiem matiem. Apaļajiem vaidziņiem, skropstu izliektajām ēnām.

� Tu gan skrien ātri, � viņa elsa.

� Bet man varbūt drīz būs jāatpū�as, � piespiedis roku pie sāna, teica Dante.

� Vai tu nebaidies?

Dante nopietni pagrozīja galvu, Jasmīne atkal paņēma viņu aiz rokas, un viņi kopā skrie�us apgriezās ap stūri un tika garām da�iem slēgtiem veikaliem un tum�am spēļu namam.

Iela �eit bija platāka, bet gandrīz tuk�a.

Palēnināju�i gaitu, viņi sāka iet. Viņa gandrīz bija pārliecināta, ka tagad atradīs ceļu. Bīstamākie kvartāli bija aiz muguras. Tālumā spīdēja neona izkārtne ar sarkanu hieroglifu uz dzeltena pamata. Kādā otrā stāva logā karājās veļa. Uz sliek�ņa sēdēja jauneklis, krāsojot nagus ar sārtu laku.

Atskanēja pērkona rībiens, un viņa pavilka Danti tuvāk fasādei labajā pusē, turpinot virzīties uz priek�u.

� Man gribas ēst, � Dante sacīja.

� Man arī.

Uz veca matra�a sarāvusies gulēja veca sieviete ar kailu ķermeņa aug�daļu, apkampusi stikla pudeli bez etiķetes.

Aptuveni divdesmit metru tālāk atradās laukums, kuru viņa ar Tingu pagāju�o reizi bija �ķērsojusi. Tagad tas bija pilns ar cilvēkiem. Tum�i zilas gāzes liesmiņas sitās pret cinka aptverēm. Bija grūti saredzēt, ar ko cilvēki ir aizņemti, bet bija skaidrs, ka notiek tāda kā derību slēg�ana.

Viņiem bija jātiek garām laukumam. Jasmīne, velkot sev līdzi Danti, ātri gāja uz priek�u. Neviens uz viņiem nepaskatījās, un viņi gandrīz jau bija pusceļā, kad izdzirdēja policista svilpi. Jasmīne redzēja, ka pūlis mazliet pa�ķiras.

Svilpe ieskanējās atkal, un tagad viņa putekļu mākonī ieraudzīja vīrie�u grupu. Liesmas atmirdzēja ma�etes asmenī. Viņi kaut ko kliedza spāniski. Jasmīne ievilka Danti ēnā aiz kādām metāla kāpnēm. Iespējams, ka �ie vīri bija devu�ies jaunu vīzu medībās.

Klusi kā pelītes Jasmīne un Dante stāvēja, piespiedu�ies pie grubuļainas sienas, kas bija nolīmēta ar avīzēm. Vīri lauza sev ceļu, un cilvēki viņu priek�ā pa�ķīrās. Kāds pavecāks vīrs nokrita zemē, pazaudējot savu cepuri.

� Mammu? � Dante �ukstēja.

Jasmīne dzirdēja, kā pret metālu �ņirkst viņas drēbes, kad viņa kopā ar Danti spiedās dziļāk �aurajā �ķērsielā. Viņi kustējās pa tikai pusmetru platu spraugu starp divām mājām. Neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, viņi pārkāpa pāri izjuku�ām kartona kastēm, apmetās ap stūri un pārlēca pāri �ogam ar dzeloņstiepli virs aug�ējās malas.

Viņiem aiz muguras atskanēja kliedzieni.

Viņi nokrita starp divām mājām tik spēji, ka metāla birka Jasmines kaklā atsitās viņai pret priek�zobiem.

Atvērtā logā ielas līmenī stāvēja kaila sieviete viņas vecumā, kaut ko klusībā dungodama. Mati bija sapīti simtos tievu pavedienu, kas nokarājās pār �aurajiem pleciem.

� Terminālis? � Jasmine jautāja, norādot virzienu.

Pamājusi ar galvu, sieviete turpināja no palodzes lupināt

krāsu. Viņai aiz muguras uz dīvāna sēdēja trīs kaili vīrie�i.

Jasmīne vilka sev līdzi Danti pār pamestu būvlaukumu. Starp vecu ķieģeļu un saplēsta stikla kaudzēm stāvēja sa�ķiebies trolejbuss, un abas stangas uz jumta slējās kā divas melnas kukaiņa ūsas.

Pienākusi tuvāk, Jasmīne ieraudzīja, ka virs durvīm karājas ar krustu pārvilkta Hells Angels emblēma. Vairāki logi bija nota�ķīti ar asinīm, un uz trolejbusa grīdas mētājās voiloka gabali un veci matra�i, tuk�as pudeles un ietinamais papīrs.

Turpinot ceļu pa kādu tum�u �ķērsielu, viņi palēkdamies apmetās ap kādu mājas stūri un aizelsu�ies apstājās pie veikaliņa, kur tika tirgoti konservi ar pīles gaļas strēmelītēm un �itaki sēnēm.

Viņi sāka iet prom, kad, durvju zvaniņam nod�inkstot, no veikala iznāca ap se�desmit gadu vecs vīrs ar baltu ķīļbārdiņu. Pār lasāmbriļļu malu viņ� laipni lūkojās viņos.

� Esmu saņēmis pāris kārbu ar Campbell's tomātu zupu, � viņ� angliski ar britu akcentu sacīja.

� Mums nav naudas, � Jasmīne atbildēja.

� �ēl, � viņ� noteica, izvelkot cigare�u paciņu.

Jasmīne pārlaida skatienu pamestajam laukumam tālumā

un �aurajām ieliņām. Tur neviena nebija, tomēr viņa pievilka Danti sev tuvāk.

� Es vēlētos, lai �is vakars būtu patīkams, � vīrs sacīja un pagriezās, lai apbrīnotu pats savu skatlogu.

� Kā no �ejienes vislabāk tikt uz termināli? � Jasmīne pajautāja.

� Vai esat ieradu�ies pirms kāda brī�a?

� Nē, bet mēs parasti ik dienas paskatāmies sienasavīzēs, � viņa sameloja.

� Cik ilgi jau esat pilsētā?

� Gandrīz pusgadu.

� No �īs puses tikt uz termināli nebūs viegli, daudzas no tām ielām var būt bīstamas, � viņ� norādīja. � Un ap �o laiku jums noteikti jāizvairās no austrumu kvartāla.

� Parādi mums virzienu.

� Turp, � viņ� pastiepa roku. � Bet jums jāturas gar kanālmalu, lai tur nokļūtu... Es diem�ēl nevaru pamest veikalu, bet pajautā�u Rikām, viņam taisni jāpiegādā kādam klientam da�as kārbas.

Vīrs pieklauvēja pie loga, un pēc brī�a durvīs parādījās kalsns zēns. Varbūt piecpadsmit gadu vecs un ģērbies netīrās treniņbiksēs un pārāk lielā T-kreklā. Kautrīgi smaidot, viņ� sasveicinājās un tad uzklausīja norādījumus ķīniski, pamāja, kaut ko atbildēja un iesteidzās veikalā, paķēra divas kārbas un metās prom.

� Uzgaidiet, viņ� atgriezīsies pēc piecpadsmit minūtēm, � paskaidroja vīrs, noraudzīdamies zēnā, kur� pazuda aiz stūra.

Jasmine skatījās uz klajumu tālumā. Vēj� dzenāja atkritumus ap vecu mūra stabu.

� Vai jūs izseko? � vīrs uzmanīgi jautāja.

� Nē, tikai man �ķita, ka redzēju... nē, nekas.

� Jūs varat pagaidīt veikalā, ja vēlaties, � viņ� ierosināja.

� Man gribas dzert, � sacīja Dante, paraustot Jasmīni aiz rokas.

� Ko viņ� teica? � veikala īpa�nieks jautāja.

� Viņam slāpst, � Jasmine angliski atbildēja.

� Man diem�ēl nav nekā cita kā tikai ūdens un tēja.

� Lūdzu, mazliet ūdens, � viņa sacīja.

Vīrs iesmējās, un acis gandrīz vai pazuda smieklu krunciņās. Viņi iegāja veikalā, kurā oda pēc pagraba mitruma.

Turot Danti pie rokas, Jasmīne sekoja veikalniekam starp plauktiem ar konservu kārbām. Raugoties uz viņa muguru un kustībām, viņai nezin no kurienes uzradās ļauna nojausma, ka tiek izdarīta kļūda. Tomēr viņi turpināja iet, līdz nonāca virtuvē. Uz sola atradās sarūsējusi plītiņa un liels spainis ar ūdeni. Dante devās taisni pie galda un apsēdās, bet Jasmīne mīņājās durvīs.

� Glāzes atrodas aug�ējā plauktā, � vīrs sacīja, pametot ar roku.

Pateikusies viņa gāja iek�ā un paspēja tikai atvērt skapi, kad vīrs no ārpuses aizcirta durvis. Pirms viņa paspēja nospiest rokturi, noskrapstēja atslēga.

36

Lamatas. Tās bija lamatas, balss viņā kliedza. Viņa spārdīja durvis, bet tās bija no dzelzs un vērās iek�up. Bija dzirdams tikai apslāpēts rībiens. Arī aplodas bija no dzelzs un iemūrētas ailā.

� Mamm, ko tu dari? � Dante bailēs iekliedzās.

� Durvis iestrēgu�as, � viņa teica, raustot aiz roktura.

Jasmīne atkāpās, tad pagāja divus soļus uz priek�u un

spēra, ieliekot �ajā kustībā visu ķermeņa smagumu. Aploda aug�ējā malā nokrak�ķēja, un zemē nobira nedaudz mūra drumslu, bet durvis stāvēja kā stāvēju�as.

No ceļgala un elkoņa izstrāvoja sāpes, kāja bija kā pamirusi, bet viņa atkāpās un spēra vēlreiz.

� Ko darīsim?

� Gan būs labi, � Jasmīne atbildēja un sāka pārmeklēt �auro virtuvi, rakņājoties atvilktnēs un skapī�os.

Neatradās nekas cits kā tikai plastmasas irbulītis, da�as karotes, tējas krūzes un saimniecības papīra rullis.

Nekas tāds, kas viņai noderētu.

Jasmīne apspieda paniku, zinot, ka jāmēģina domāt skaidri.

Roka mazliet drebēja, kad viņa paņēma glāzi, noskaloja to ūdenī no spaiņa, pielēja un iedeva Dantem. Viņ� izdzēra to

tuk�u un viņa, piepildījusi to vēlreiz, iedzēra pati un atdeva Dantem.

� Vai negribi vairāk? � viņa uzmanīgi jautāja.

� Kas notiek?

� Nezinu, bet tev nav jābaidās, � Jasmīne sacīja, pārlai�ot skatienu virtuvei. � Es tik�u galā, bet ir svarīgi, lai tu visu darītu tā, kā es lieku.

� Mamm, es mēģinā�u.

� Zinu, esmu tikai satraukusies, � viņa teica, atkal meklējot atvilktnēs. � Man �ad un tad gadās, bet nav ko baidīties, tu jau zini, ko es tādās reizēs saku.

� Ka tu nepanes stresu, � viņ� atbildēja.

� Tā ir, � viņa iesmējās un nometās uz ceļiem viņa priek�ā. � Bet es domāju vairāk par to, kā es izklausos, kad esmu satraukusies.

� Tu izklausies dusmīga, bet tāda neesi.

� Es nekad nedusmojos uz tevi, to tu zini, vairāk par visu...

Pēk�ņi viņi izdzirdēja balsis aiz durvīm. Jasmīne pagāja uz priek�u un ieskatījās veikalā pa atslēgas caurumu.

Tālu starp precēm plauktos viņa ieraudzīja muskuļotu vīru zaļā armijas T-kreklā un maskē�anās tērpa biksēs. Turot aiz elkoņa izsūtāmo zēnu, viņ� vilka to līdzi. Da�as pudeles ar sojas mērci apgāzās un nokrita uz grīdas.

Veikala īpa�nieks skaļā un satrauktā balsī kaut ko runāja.

Veikalā ienāca vairāki cilvēki, kāda sieviete, gari stiepjot vārdus, kaut ko teica, un kāds vīrietis apstājās pie maisa ar rīsiem. Jasmīne redzēja tikai viņa brūnos puszābakus un netīros bik�u galus.

Veikala īpa�nieks acīmredzot liedzās atvērt durvis uz virtuvi. Pa atslēgas caurumu Jasmīne nevarēja saskatīt viņa seju, bet no balss un kustībām saprata � viņ� grib samaksu, pirms parāda, kur noslēpis atslēgu.

Sieviete kaut ko nokliedza, puika izskatījās pagalam nobijies un �ēlā balsī sāka lūgties.

Veikala īpa�nieks grozīja galvu.

Vīrs maskē�anās tērpa biksēs bija aplicis plastikāta priek�autu. Paņēmis no plaukta konservu kārbu, viņ� nāca tuvāk.

� Aizspied ausis, � Jasmīne sacīja Dantem tajā mirklī, kad vīrs priek�autā gāza ar kārbu puikam pa vaigu.

Puika noelsās un zaudēja līdzsvaru. Nokritis uz sāniem, viņ� no bailēm un sāpēm skaļi raudāja un mēģināja piecelties, bet saņēma vēl vienu sitienu.

Sieviete atkal kaut ko nokliedzās, un vīrs puszābakos paspēra soli uz priek�u. Pielicis plaukstu pie asiņainā vaiga, puika grīļodamies uzslējās kājās.

Veikalnieks raudulīgā balsī mēģināja tirgoties.

Puika nokāra galvu un pielika labo roku pie sirds. Asinis no viņa sejas pilēja uz cementa grīdas.

Jasmīne redzēja, ka vīrietis nogaida, līdz puika paceļ skatienu, tad atkal iesit ar kārbu viņam taisni sejā. Atkāpusies no durvīm, viņa dzirdēja, kā sāpju kliedziens pāriet me�onīgās raudās.

Aiz durvīm atkal bija dzirdami �vīksto�i soļi, dobj� sitienu troksnis un kliedzieni. Tad kliedzieni apklusa. Sastapis viņas skatienu, Dante atrāva plaukstas no ausīm.

� Man jāsalau� galds, � Jasmīne paskaidroja, noliekot malā Dantes glāzi.

Apgriezusi galdu otrādi, viņa ar spērienu nolauza tam kāju, nolika galdu uz sāniem un lika Dantem noslēpties aiz tā un nekustēties.

Izdzirdējusi, ka slēdzenē tiek ielikta un pagriezta atslēga, viņa nostājās galdam priek�ā ar galda kāju rokās. Veikala īpa�nieks spalgā balsī iekliedzās. Aiz durvīm atskanēja vairāki būk�ķi un tad iestājās klusums.

� Mamm, kas notiek?

� Sēdi mierīgs, � viņa no�ukstēja.

Viņa uzmanīgi piegāja pie durvīm, pasvārstīja rokās galda kāju, noliecās pie atslēgas cauruma un paspēja ieraudzīt tajā ieplestu aci, pirms durvis atsitās vaļā, trāpot viņai pa pieri.

Viņa nokrita, neapjēdzot, ka zaudē samaņu, līdz pamodās. Pagāja mirklis, ar dzirkstelēm un neskaidra atgriezās redze. Tad viņa sajuta, ka tiek apvelta uz vēdera un ap kaklu kāds apmeta cilpu.

Guļot virtuvē uz grīdas, viņa mēģināja pabāzt pirkstus zem virves, klepodama cīnījās, lai pagrieztos. Virsū bija uzsēdies vīrs ar plastikāta priek�autu. Jasmīne mēģināja viņu atgrūst, tomēr spēka bija par maz.

Dante nekur nebija pamanāms. Viņa sāka līst sāņus un izdzirdēja, ka vīrietis iesmejas. No viņa plūda saldens sviedru smārds.

� Uz visām �etrām, � viņ� elsa. � Slienies aug�ā uz visām �etrām.

Sagrābis viņas bik�u aug�malu, viņ� parāva virvi kā pavadu tik stipri, ka viņas galva atliecās atpakaļ.

Acīs atkal satumsa, un viņa taustījās virs cementa grīdas pēc atbalsta.

Tvēriens drusku atslāba, un viņa ar pūlēm pavērsa acis aug�up un saprata, ka viņai aiz muguras kaut kas notiek. �ķita, ka pret grīdu atsitas slapja tenisbumbiņa un smagums virs viņas pazuda. Vīrietis spalgi iekliedzās.

Jasmīne norāva no kakla virvi, ievilka plau�ās gaisu un sāka klepot.

Ar vienu roku satvēris plecu, vīrietis ietriecās virtuves skapja durvīs, bet atguva līdzsvaru. Jasmīne apvēlās uz muguras, elsodama pavilkās sāņus un ieraudzīja Tingu.

Viņ� abās rokās turēja dzelzs cauruli. Viņa acīs vīdēja bailes, kad viņ� vēroja vīrieti un sita atkal. Netrāpījusi, dzelzs caurule atsitās pret virtuves lūciņu skapja aug�ējā daļā, noraujot eņģi, un lūka nogāzās uz grīdas.

Paņēmusi galda kāju, Jasmīne piecēlās kājās. Acīs uz da�ām sekundēm iz�ķīlās dzirkstis un viņai bija jāatbalstās pret solu. Vīrs priek�autā bija izvilcis īsu dunci. Pavērsis cauruli pret viņu, Tings kāpās atpakaļ. Daudz nedomājot, Jasmīne vēroja abus un sita ar galda kāju vīrietim pa muguru. Trieciens bija tik spēcīgs, ka viņ� nokrita uz ceļiem.

Tings reaģēja zibenīgi un zvēla ar dzelzs cauruli vīrietim taisni pa deniņiem. Galva pasitās sāņus, un Jasmīnes sejā ie�ļak-stījās siekalas. Masīvais augums saļima uz grīdas abiem pa vidu.

� Dante! � Jasmīne iesaucās, izejot veikalā ar galda kāju rokā.

� Kas ir noticis? � Tings jautāja, sekojot viņai.

Jasmīne gāja gar plauktiem un apstājās pie izsūtāmā zēna,

kur� gulēja uz grīdas tum�ā asiņu peļķē. Viņa noliecās, bet, pirms bija pārbaudījusi pulsu, piesteidzās Tings.

� Kad atnācu, viņ� jau bija miris, � viņ� sacīja.

Izmeklējusies Danti aiz pēdējiem plauktiem, Jasmine izmetās uz ielas. Tā bija pavisam tuk�a. Nosviedusi galda kāju, viņa pataustīja kabatu. Papīrs bija pazudis. Viņi bija paņēmu�i dokumentu, kas apliecināja, ka Dante ir kopā ar Jasmīni un viņa atbild par bērnu.

Neteikusi ne vārda, viņa sāka iet. Zem kājām �irkstēja stikla lauskas. Mugura bija slapja no sviedriem, bet viņai pat bija auksti. Viņa dzirdēja, ka Tings palēkdamies pieskrien viņai klāt, un viņa zināja, ka nepiecie�ama atpūta � kājas ļodzījās no satricinājuma par pārdzīvoto uzbrukumu, bet viņa nespēja apstāties.

� Triāde nolaupīja Danti, � viņa teica, nepaskatījusies uz Tingu.

Ar lieliem soļiem Tings turpināja iet viņai līdzās. Bailes viņas ķermeni bija padarīju�as smagu, kājas kustējās pa putekļaino ielu, bet viņa pat nezināja, kurp dodas. Nebija redzams neviens cilvēks, durvis un logu slēģi bija ciet. Cik ilgs laiks pagājis, kop� viņiem uzbruka?

� Tas nebija gudri, tas nebija...

� Ja viņiem būs pircējs, mums jāpasteidzas, � Tings noteica.

� Es zinu, ka biju muļķe, es zinu, ka biju netaisna, � viņa sacīja un atklepojās. � Bet es darī�u visu, ja vien tu palīdzēsi man atrast Danti...

Jasmīne apklusa un mēģināja savākties, lai balss izklausītos stingrāka. Rīklē kāpa aug�up baiļu vilnis.

� Mums jādodas uz Transporta komiteju, kamēr nav par vēlu, � Tings sacīja.

37

Jasmīne kopā ar Tingu skrēja pa �aurajām ieliņām ātrāk, nekā bija viņas spēkos. Radās sajūta, ka viņa tūlīt nosmaks.

Bailes gūla pār viņu kā necaurredzama un spiedīga tumsa.

Tā nebija jānotiek.

Kaklā sakāpa nelabums. Ielu bedrēs rēgojās ūdens peļķes. Pret māju sienām spiedās ēnas.

Viņa neuzdro�inājās iedomāties, ko ļaundari varētu izdarīt ar Danti, lai piespiestu viņu atdot vīzu.

Vīri, kuri zem noplīsu�a saulessarga spēlēja dambreti, sāka strīdēties tie�i tajā mirklī, kad Jasmīne un Tings gāja garām.

Tings pameta ar roku, un viņi nogriezās ieliņā, kas strauji veda kalnup. Jasmīnes iek�ējā balss sacīja, ka viņi iet nepareizi.

� Vai esi dro�s, ka �is ir īstais ceļ�? � viņa jautāja.

Lekdams pa diviem pakāpieniem uzreiz, Tings steidzās aug�up pa kāpnēm, līdz Jasmīne beidzot viņu panāca. Viņi pagāja garām fasādei, kas bija apsista ar neēvelētiem dēļiem.

Pie sienas bija atslieta slota ar spīdīgi noberztu kātu, un �aurā ēna gūlās �ķērsām pār iededzinātiem burtiem.

Apstājies pie kādām durvīm, Tings uzmeta Jasmīnei �iglu skatienu, atvēra tās un iegāja iek�ā. Degot kā drudzī, viņa sekoja. Pie bāra letes, kas bija darināta no bambusa, sēdēja da�i vīri, aptvēru�i ar plaukstām mazas glāzītes.

Neskanot nekādai mūzikai, uz nelielas skatuvītes gorījās kaila sieviete.

Jasmines skatiens nemierīgi �audījās pa telpu, apstājoties pie bezjēdzīgiem sīkumiem. Gar melni krāsoto rampu no grīdas līdz griestiem bija piestiprināts starme�a kabelis. Pāris spēļu kārtis mētājās putekļos zem nobru�ātiem plastmasas krēsliem.

Aiz bāra letes pie sienas karājās sarkans taurenis, ko reiz bija nosmacējis kāds kolekcionārs, piespraudis pie plāksnītes un ielicis kastītē ar stikla vāku.

Tings devās taisni pie viena no vīriem un kaut ko pateica. Vīrs uzreiz piecēlās, un tad viņa ieraudzīja, ka tas ir Grosmans � bārdainais vīrs, kur� bija runājis par kosmosa mo�ķī�iem.

� Aiz stūra stāv mans elegantākais rik�a, � viņ� pasmaidīja, kad viņi bija iznāku�i uz ielas.

� Pasteidzies, � Tings sacīja un pievērsās Jasmīnei. � Tev jābrauc, tas ir steidzami, tev viņi jāaptur, tev jāpasaka dēlam, lai nekādā gadījumā neielai�as uz maiņu.

Kalniņā stāvēja rik�as velosipēds ar miera zīmi, ap to virvēs karājās stikla gabaliņi da�ādās krāsās, un pie tievās antenas bija piestiprināts varavīksnes karodziņ�. Dubļusargi bija nota�ķīti, riteņu iemavas klāja rūsas plankumi, un rāmis bija nolupis.

� Mirdzums atbaida tos kosmosa mo�ķī�us, � viņ� teica, notraukdams ūdeni no baldahīna.

Jasmīne apsēdās ļodzīgajā krēslā, ko klāja padilusi sega ar leoparda ādas rakstu, Tings iesaucās, ka sekos viņai, līdzko varēs, un Grosmans sāka mīt pedāļus, laizdamies lejup pa nogāzi.

�īkstēdams velosipēds palielināja ātrumu. Stikla gabaliņu virtenes �ūpojās un �ķindēdamas sitās cita pret citu. Garām zibēja nami. Kratī�anās bija tik stipra, ka Jasmīnei bija jāpieturas ar abām rokām.

� Tu atgriezies, � Grosmans nokliedzās pār plecu.

� Man bija jāpaņem dēls.

� Atzīsties, ka ilgojies pēc manis, � viņ� smiedamies pagriezās pret Jasmīni.

� Esmu atmaskota, � viņa skaļi nosaucās.

Viņa domāja par savu iek�ējo dziņu izskatīties mierīgai par spīti jūtu haosam. Pat ja satraukums ir tik liels, ka gandrīz nav saprotams, par ko tiek pļāpāts, tik un tā es mēģinu smieties un atbildēt.

Viens pakaļējais ritenis atsitās pret akmeni, rik�a sa�ķiebās, Grosmans centās atgūt līdzsvaru, varavīksnes karodziņ� no-�vīkstēja gar atvērtu loga slēģi, un, saceļot putekļu mākoni, viņi atgriezās uz ielas.

Grosmans minās tālāk un pagrieza mazliet pa kreisi, gar ķieģeļu grēdu, lai tiktu galā ar līkumu pa labi, kas bija redzams lejāk. Grosmans bija liels un resns, Jasmīne dzirdēja, kā viņ� skaļi elso.

Kāds vecs vīrs iekritu�iem vaigiem pakāpās sāņus un ar noguru�u skatienu noraudzījās viņiem nopakaļ.

Nu iet par traku, Jasmīne nodomāja. Viss līgojās, iela meta asu līkumu, un Grosmans pagrieza stūri, sasvērdamies uz sāniem, lai noturētu līdzsvaru.

Baldahīns nodārdēja, ietriecoties sienā. Jasmīne sasita vaigu pret rik�as stangu. �ņirkstēja metāls. Viņi atkal atguva līdzsvaru, Grosmans minās un kreisais ritenis skrāpēja sienu, noraujot slīpētā stikla kulonu, kas grabēdams nokrita zemē.

Caurbrauktuvē kāds iekliedzās. Viņi izbrauca uz bruģētā ceļa. Uz gludajiem akmeņiem rik�a paslīdēja sānis un berzās pret apmali.

Garām slīdēja tum�i logi. Kādā pagalmā, ko apgaismoja spuldzī�u virtenes, nelielas publikas priek�ā dejoja jaunekļi baltās apak�biksēs.

Grosmans smagi mina pedāļus, un riteņi dunēja citādi, kad viņi uzbrauca uz sakaltu�a māla ceļa.

Braucamais uzvilnīja brūnu putekļu mākoni.

Pie kādas noputēju�as kafejnīcas ar pusnolaistām metāla �alūzijām stāvēja meitene. Viņa meta Jasmīnei nopakaļ sprunguli, bet netrāpīja.

Ceļ� kļuva līdzenāks, un Grosmanam bija jāminas ātrāk. Viņ� nemitīgi grozīja stūri. Kādā logā bija iz�auta veļa. Da�u nolaistu māju starpā pletās pamests būvlaukums ar sarūsēju�u armatūru.

� Tingam tikai jāiedzer viens aliņ�, kad viņ� sāk runāt par tevi, � Grosmans elsa. � Viņ� pļāpā par to, ko darīs, kad atgriezīsies Stokholmā... nopirk�ot tev pērļu auskaru un...

Viņi strauji tuvojās lielai, melnai peļķei. Pārstājis mīties, Grosmans pacēla kājas virs pedāļiem. Ūdens ar troksni uz�ļācās gar abām pusēm.

Ilgus gadus jasmīne sev bija sacījusi, ka nezina, vai tic Dievam, tomēr �ajā brīdī viņa lūdzās, lai Tas Kungs pasargā Danti, lai tas vīrs nenodara viņam ļaunu.

Grabēdami viņi iegriezās lielākā ielā, un tagad jasmīne zināja, kas �ī ir par vietu. Viņi pabrauca garām platām kāpnēm ar saplaisāju�iem pakāpieniem un dzeltenam templim ar zeltā mirdzo�u iek�telpu. Grosmana krekls zem padusēm bija slapj� un viņ�, minoties pret kalnu, skaļi stenēja.

Gai�āku mākoņu driskās izklīdināja tumsu, padarot debesis svina pelēkas. Tālumā uz kalna fona iezīmējās milzīgās pirts aprises.

Nokļuvu�i laukumā, ko iekļāva administratīvās ēkas ar izsistiem logiem, viņi devās taisni tam pāri gar sarūsēju�o dzelzs stabu, pie kura viņa bija redzējusi, kā tiek pātagots cilvēks. Mijkrēslī bija samanāms termināļa izliektais jumts. Grosmans minās uz Maģistrāta tiesu nama pusi, bet nogriezās pie pelēkas ēkas, kurā atradās Transporta komiteja. Pie kāpnēm rik�a apstājās tik strauji, ka spo�ās stikla gabaliņu virtenes d�inkstēdamas nolīgojās. Stiprs vēj� gar māju fasādēm dzenāja atkritumus.

38

Palēkdamies Jasmine uzskrēja pa kāpnēm, �ķērsoja vestibilu ar bro�ūrām statīvos gar sienām un atrāva vaļā durvis.

Transporta komitejas noskretu�ajā zālē atradās nedaudz cilvēku. Skanēja klusinātas sarunas kā bibliotēkā. Trīs plecīgi vīri stāvēja pie letes un runājās ar ierēdni smil�krāsas formastērpā. Aiz letes bija redzamas �etras durvis ar grubuļainu stiklu.

Pie vienas sienas uz koka sola sēdēja sieviete tum�os, nodriskātos svārkos un jakā, viņai līdzās � tukls vīrietis ar miegainu seju. Jasmīnei ejot garām, viņa noklik�ķināja sava portfeļa slēdzi un jautājo�i paskatījās viņā.

Vīri pie letes nelikās viņu redzam. Jasmine atvainojās, bet viņi palika stāvot. Jasmine ieraudzīja, ka ierēdnis samitrina spilventiņā zīmogu un izmēģina to piesmērētā papīrā.

Nostājusies vīriem blakus, viņa pārliecās pār leti un mēģināja notvert ierēdņa skatienu. Viņa pirksti bija notraipīti ar tinti, un krekla aproces � netīras.

� Mammu!

No telpas aiz stiklotajām durvīm izskrēja Dante un palēcās viņai pretī. Viņ� izskatījās priecīgs. Vaigi bija sārti un karsti. Paliekusies uzpriek�u, Jasmīne pārcēla viņu pāri letei un cie�i apskāva.

� Es vinnēju, es vinnēju, � viņ� sauca. � Es vinnēju, man ļoti veicās spēlē.

� Ko tu vinnēji? � viņa satraukta jautāja.

� Es vinnēju Zirnekļcilvēku.

No tās pa�as telpas iznāca slaida sieviete ar zēngalviņu un devās taisni pie viņiem.

� Piedodiet, madam, bet puikam būs jāpaliek �eit, � viņa franciski teica.

� Kas �eit notiek? � Jasmīne angliski jautāja.

Sievietes skatiens bija izvairīgs, viņa pārlaida mēli pār lūpām, it kā lai apspiestu smīnu, un sirds Jasmīnei no bailēm sāka pukstēt smagi. Nocēlusi Danti uz grīdas, Jasmīne paņēma viņu pie rokas un izlauza ceļu pie ierēdņa. Letes finiera mala bija nodilusi, atklājot birzīgu skaidu plāksni. Dūca ventilators, un gaisa plūsmā tievajā aukliņā plivinājās cenu zīme.

� Kas �eit notiek? � viņa izgrūda, sastopot ierēdņa mēmo skatienu.

Viņ� atbildēja ķīniski, norādot uz solos gaido�ajiem apmeklētājiem. Jasmīne turēja Dantes plaukstu tik cie�i, ka zēns mēģināja izrauties.

� Kur� te ir priek�nieks? Man jārunā ar priek�nieku, � viņa skaļā balsī teica.

Kāds izslēdza rakstāmgalda lampu. Viņa paraudzījās uz durvju pusi. Aiz grubuļainā stikla atkal atmirdzēja gaisma, bet tagad viņa ieraudzīja pie rakstāmgalda sē�am pavecu vīru ar nokareniem vaigiem.

Viņam pretī stāvēja gara auguma vīrs ar atpakaļ sasukātiem sirmiem matiem. Viņ� runāja smiedamies, it kā stāstot kādu noslēpumu, ik pa reizei paraustot brūnā uzvalka piedurkni.

� Vai jūs vispār saprotat, ko es saku? � Jasmīne jautāja ierēdnim.

� �eit ir tikai Transporta komiteja, � aiz muguras angliski sacīja kāda balss.

Apgriezusies apkārt, viņa ieraudzīja, ka sieviete, kura bija sēdējusi uz sola ar portfeli, ir pienākusi viņai klāt.

� Vai jūs te strādājat? � Jasmine jautāja.

� Esmu juriste un atrodos �eit kāda klienta uzdevumā, un...

� Pajautājiet viņiem, kas �eit notiek? � Jasmīne viņu pārtrauca. � Pajautājiet, ko �eit dara mans dēls.

Sieviete pievērsās ierēdnim, uzmanīgi pavaicāja, saņēma atbildi, pamāja ar galvu un pateicās, pirms paskatījās uz Jasmīni.

� Zēns paspēlēja savu vīzu, � viņa klusā balsī teica.

� Pret ko viņ� spēlēja?

� Pret Vu Vangu, � viņa sacīja, pievēr�ot skatienu grubuļainajam stiklam.

Garais vīrs sirsnīgi sarokojās ar ierēdni un atstāja telpu veca karavīra gaitā, ar pirkstiem noglaudot saburzīto kaklasaiti.

� Jūs ta�u esat pieaudzis cilvēks, � Jasmīne sa�utumā iesaucās. � Jūs ta�u saprotat, ka esat apmānīju�i bērnu?

� Ir liecinieki, ka...

� Tas mani neinteresē, tā nav taisnība, triāde man viņu atņēma... un mēģināja...

� Jums jārunā klusāk, � sieviete lūdza un izskatījās nelaimīga.

� Viņi mēģināja mani nogalināt � vai saprotat, ko es saku?

� Tad jums jāiet uz policiju.

� To es darī�u, bet tikai kopā ar dēlu.

Jasmīne pacēla Danti, apskāva viņu un saprata, ka sievietei ir taisnība. Viņai jāsavaldās. Viņai jāizskatās mierīgai. Citādi viņu neviens neuzklausīs.

Viņa centās elpot mierīgi, bet elpas vilcieni bija par īsu, un panika lika viņai drebēt.

� Mīļum, tev man jāpalīdz, � viņa sacīja balsī, kas pa�ai �ķita sve�a. � Tā te neies cauri. Nedrīkst ta�u atņemt vīzu bērnam un sacīt, ka...

� Mamm, kāpēc tu esi tik dusmīga?

� Ļauj man pateikt līdz galam, � viņa sacīja, cen�oties tikt līdz ierēdnim.

� Pagaidiet, � advokāte mēģināja viņu atturēt.

� Paskatieties uz mums, � Jasmīne sacīja ierēdnim, noliekot Danti viņam priek�ā. � �is ir mans dēls. Jūs dro�i vien saprotat, ka viņ� ir par mazu, lai �o visu saprastu.

Iespraukusies Jasmīnei līdzās, advokāte pārtulkoja viņas vārdus priecīgā un laipnā balsī. Da�as sekundes paraudzījies griestos, ierēdnis klusā balsī atbildēja. Pamājot ar galvu un pievēr�oties Jasmīnei, advokātei pār vaigu noritēja sviedru lāsīte.

� Jau ir par vēlu, � viņa ar no�ēlu sacīja.

� Nevar būt par vēlu, viņiem nav tiesību...

� Man �ēl, � advokāte viņu pārtrauca. � Bet darījums ir noticis un...

� Mīlā, teic, kas man jādara, � Jasmīne �ukstēja.

Divi no vīriem, kuri sēdēja pie letes, saņēma viņu zem padusēm. Atbrīvojusies no viena, viņa mēģināja satvert Danti. Otrs neatlaida tvērienu un vilka viņu uz izeju. Zem krūtīm saņurcītās blūzes plānais audums �ņirkstēja pa vīlēm. Advokāte gāja blakus un, balsi nepaceļot, mēģināja pierunāt vīrieti laist Jasmīni vaļā. Jasmīne turējās pretī spārdījās un pagriezās, lai ieraudzītu, ka francūziete lieti�ķi noņem vīzu Dantem no kakla.

� Jūs nedrīkstat! � viņa iekliedzās.

39

JasmInes kliedziens atbalsojās Transporta komitejas nodzeltēju�ās sienās. Dienasgaismas spuld�u vēsajā gaismā viņas izspūru�ie mati kvēloja kā var�.

Lielais vīrs centās izskatīties nesatricināms � viņ� vilka Jasmīni uz durvīm, stipri un spēcīgi sagrābis viņu aiz rokas.

� Mamm! � kliedza Dante.

Jasmīne pretojās, cik spēdama. Paklājs pie ieejas, apbiris ar sausu smilti un akmentiņiem, salocījās zem kājām. Ar skaļu troksni apgāzās kāds krēsls. Jasmīne spēja domāt vienīgi par to, kā atgriezties pie Dantes. Advokāte turējās blakus, un viņas balss kļuva arvien asāka. Sasprindzinājusi augumu, Jasmīne sagriezās, un viņai izdevās ar brīvo roku sasniegt vīrie�a roku.

Viņa vairs nedomāja. Viss notika automātiski. Plauksta saņēma viņa apak�delmu, un pirkstu gali paslīdēja apak�ā. Vispirms viņa apturēja pretinieka kustību. Viņam grū�ot stiprāk, viņa negaidīti padevās, spēra soli uz priek�u un pasita viņa roku slīpi aug�up, reizē to pagrie�ot. Ilgus gadus trenējusies tuvcīņā, Jasmīne zināja, kas notiks, kad viņa mainīs virzienu un atkāpsies.

Rokas locītavai nokrak�ķot, vīrietis sāpēs iekliedzās. Jasmīne saprata, ka tas ir sāpīgi � viņa bija atlauzusi kaulu no plaukstas locītavas skrim�ļa, atraujot arī saiti.

Jasmīne raudzījās viņā patīkami kņudino�ā sava spēka apziņā. Seja vīrietim bija sarkana, viņ� stāvēja, saliecies uz priek�u, satvēris rokas locītavu, un saraustīti elpoja.

Viņa atkāpās, piespie�ot sevi neiesist viņam pa sprandu.

Advokāte blenza viņā, nespējot izdabūt pār lūpām ne vārda.

Viņai steig�us tuvojās otrs vīrs, tajā pa�ā mirklī vestibila durvis atvērās un lieliem soļiem ienesās Tings.

� Viņi to jau ir izdarīju�i, � Jasmīne iesaucās. � Viņi paņēma...

� Paziņo, ka apstrīdi maiņu, � viņ� pārtrauca.

� Viņi stāsta, ka esot par vēlu, � slaukot asaras no vaigiem, atbildēja Jasmīne.

� Vai esat pārsūdzēju�i? � viņ� jautāja advokātei angliski.

Sviedri ritēja viņam pār seju un viss ķermenis kūpēja no tā,

ka visu ceļu viņ� bija skrējis.

� Nē, bet...

� Tad nekas nav par vēlu, � noteica Tings.

Otrs vīrs, kur� izskatījās kā brālis pirmajam, kaut ko nokliedza holandie�u valodā un devās pie Jasmīnes, lai piespiestu viņu atstāt telpu. Ierēdnis pie letes sāka apzīmogot papīru un pārrakstīja hieroglifu no Dantes vīzas veidlapā.

� Kā apstrīdēt? Kā to dara? � Jasmīne jautāja.

� To vienkār�i pasaka, � advokāte atbildēja. � Bet pieklājība prasa, lai...

� Es apstrīdu maiņu, � Jasmīne uzsauca ierēdnim un dzirdēja, ka Tings stingrā balsī atkārto �os vārdus ķīniski.

Iestājās klusums. Vīri pakāpās sāņus. Jasmīne dzirdēja savu elpu. Indīgi ieķiķinājusies, francūziete vilka Danti sev līdzi uz stikloto durvju pusi.

Garais vīrs ar sirmajiem atpakaļ sasukātajiem matiem stāvēja ar savu birku rokā un kaut ko sacīja ierēdnim.

� Viņ� apgalvo, ka tas bijis zēna priek�likums � spēlēt uz vīzu, � Tings �ukstēja.

Jasmīne devās uz priek�u un uzlika drebo�ās plaukstas uz letes. Mainot virzienu, noklik�ķēja galda ventilators. Noglaudījis �auro kaklasaiti, garais vīrs paraudzījās aug�up ar izsmējīgu skatienu.

� Es apstrīdu vīzas maiņu, � Jasmīne atkārtoja, stingri skatoties viņam acīs.

Tings pārtulkoja �os vārdus ķīnie�u valodā, un ierēdnis, saraucis pieri, klusu atbildēja un sāka �ķirstīt savus papīrus.

� Ko viņ� teica? � Jasmīne brīnījās.

� Viņi grib, lai tu apdomātos, � Tings paskaidroja.

� Nesaprotu.

No kāda biroja iznāca cits ierēdnis ar noļuku�iem vaigiem, nesdams pilnu klēpi ar grāmatām.

� Tev varbūt vajadzētu visu kārtīgi apsvērt, � klusu ierunājās advokāte. � Nākamā instance ir Tautas maģistrāta tiesa, bet tā jau ir tāla pagātne.

� Ko tu ar to domā?

� Viņa stāsta par pēdējo instanci, � sacīja Tings.

� Tādas patiesībā nav, ir tikai palieka no ķeizara laika � novecoju�i likumi, kurus savukārt ir skaidrojusi Idzin, � pavēstīja advokāte, notrau�ot no bālās pieres melnu matu cirtu.

� Bet es nevaru tā vienkār�i padoties.

� Ja tiesas lietu nav iespējams atrisināt, tad to izlemj sieviete, vārdā Eksū, � nopietni raugoties Jasmīnē, turpināja advokāte.

� Viņa jautā senākajiem gariem, bakstot bruņurupu�a kaula plātni ar sakarsētām adatām, � viņa turpināja.

� Man jāapstrīd maiņa, � sacīja Jasmīne, pagrie�oties ar seju pret telpu.

� Bet vai tu nesaproti? Tā ir loterija, kas...

� Es apstrīdu maiņu, � skaļā balsī pār visu zāli atkārtoja Jasmīne.

Abi ierēdņi sāka dedzīgi sa�ukstēties. Viņi �ķirstīja grāmatas, rādīja un apmainījās ar viedokļiem. Klausoties viņu sarunā, advokāti pārņēma nemiers.

Radās iespaids, ka garo vīru brūnajā uzvalkā �ī saruna neinteresē. Viņ� tikai stāvēja, ar mierīgām un miklām acīm raugoties Dantē.

Tinga seja, viņam runājot ar ierēdņiem, bija saspringta. Viens sakaitināts aizcirta grāmatu, otrs grozīja galvu.

� Kas notiek tagad? � Jasmīne jautāja advokātei, kura ar satrauktu skatienu klausījās sarunā.

� Tu apstrīdēji vīzas maiņu, un tagad lieta tiek nodota Tautas maģistrāta tiesai...

Jasmīne pamāja, un viņas prātā kaut kas pazibēja. Tāds kā īss jauna nemiera uzplaiksnījums, kaut kas tāds, kas bija dzirdēts. Bet �obrīd viņa to nespēja atcerēties.

� Ko tas nozīmē?

� Tā kā Transporta komiteja lēmumu jau ir pieņēmusi, ir jāierosina civillieta... Formāli tā esi tu, kura apsūdz Vu Vangu.

� Labi.

� Es ceru, � sieviete �auboties ņurcīja portfeli.

� Vai es kaut ko nesaprotu? � Jasmīne jautāja. � Jūs, manuprāt, cen�aties... Vai ir tā, ka, gadījumā, ja es uzvaru tiesā, tad nekāda vizas maiņa nenotiek, Dante patur vīzu, lai varētu atgriezties dzīvē?

� Jā, tā ir, bet...

� Man ar to pietiek, � viņa pārtrauca advokāti un devās pie barjeras.

� Dante, mēs esam tiku�i skaidrībā, � viņa iesaucās.

Francūziete uzmeta Jasmīnei ledainu skatienu, bet ļāva zēnam skriet pie mātes. Jasmīne paņēma viņu uz rokām un devās uz durvīm, kad izdzirdēja klaudzienu un apgriezās apkārt.

Ierēdnis ar noļuku�ajiem vaigiem uzsita pa leti ar koka āmuriņu un kaut ko nokliedza pār Transporta komitejas nelielo zāli.

� Pēc trim stundām tev jāierodas Tautas maģistrāta tiesā, lai tiktos ar savu ombudu, pirms sē�u zālē sākas lietas izskatī�ana... un pusēm viņ� iesaka izrādīt tiesu namam pienācīgu cieņu, � advokāte pārtulkoja.

� Ko viņ� domāja � ar cieņu? � Jasmīne jautāja.

� Viņ� mērķēja uz tevi, � skanēja klusa atbilde.

� Ko esmu izdarījusi?

� Par to nav jāuztraucas.

� Pasakiet, ko viņ� sacīja.

� Viņ� sacīja, ka tu esot netīra un rupja.

Viņi izgāja cauri vestibilam un, kāpjot lejup pa kāpnēm, vecais ievainojums Jasmines mugurā sāka sāpēt tik stipri, ka viņa bija spiesta nolaist Danti zemē. Transporta komitejas priek�ā pie savas rik�as gaidīja Grosmans ar fantas bund�u rokā.

� Okei, manā rīcībā ir trīs stundas, � Jasmīne teica advokātei. � Kā tās man izlietot? Kas būtu darāms?

� Tev jānomazgājas un jāatrod tīras drēbes, � sieviete smiedamās paskaidroja.

� Bet es domāju... Vai vari pateikt, kā man sagatavoties tie-

sai?

� Tev tiks nozīmēts ombuds, un viņ� tev izstāstīs, kā viss notiek.

� Un tev �ķiet, ka man jāpaļaujas uz to, ka tiesa atcels Transporta komitejas lēmumu?

� Ja vēlies, varu iet tev līdzi uz tiesu.

� Man tikai nav naudas, � Jasmīne godīgi atzinās.

� Ja nevar samaksāt, tad es mēdzu lūgt kādu pakalpojumu.

� Kādu tad?

� Ka tu palīdzēsi manai mātei, ja tev izdosies atgriezties dzīvē, � sieviete sacīja, tum�ajām acīm kļūstot valgām.

� Vai pati neatgriezīsies?

� Esmu �eit jau divus gadus.

� Bet gadās jau arī, ka...

� Zinu, bet �eit man ir labi, ostā ir mans vīrs un meita, mēs esam kopā, tas ir vissvarīgākais.

Jasmīne pamāja, iedomājoties par savu māsu Diānu slimnīcā pie viņas miru�ā ķermeņa, par Gabrielu, kur� stāv sardzē pie durvīm un Danti uz operāciju galda, kamēr Stokholmā pār autostāvvietām un tuk�ajām ietvēm krīt sniegs.

� Mani sauc Marta Kristiano do� Santosa, pirms nonācu �eit, es strādāju Kasaverdē, Sanpaulu, � sacīja sieviete, pagrie�oties pret Jasmīni tā, ka no pakau�a mezgla atrisu�ie mati meta ēnu viņai pār labo vaigu.

� Marta Kristiano do� Santosa, � Jasmīne atkārtoja.

� Mana māte palika glu�i viena, � viņa turpināja, ar brūnajām acīm raugoties Jasmīnē. � Ja nu tu... ja patie�ām atgriezīsies, es vēlētos, lai tu viņu uzmeklētu un gādātu, lai viņa tiek galā.

� Ko tu vēlētos, lai viņai pastāstu? Kādu sveicienu gribi nodot?

� Tu patiesi domā, ka izdosies atgriezties? � Marta iesmējās.

� Esmu jau to izdarījusi divreiz, � Jasmīne atbildēja, ieskatoties viņai acīs.

40

Marta un viņas ģimene īrēja mazu daļu no diezgan liela dzīvokļa Kjaņmeņas ielā laukuma tuvumā. Abas istabiņas bija �auras, bet tajās valdīja pilsoniski koloniāla noskaņa � ar piecus metrus augstiem griestiem, milzīgiem logiem ar iek�ējiem slēģiem, kas vērās no abām pusēm, nodeldētu parketu un nolu-pu�iem paneļiem.

Pa ceļam uz turieni Jasmīne bija pārspriedusi divus notikumus ar Danti un Martu, pārliecinoties, ka visi ir vienisprātis, ka viņi ar Danti pamodās pirtī, gāja uz piestātni, abi svērās, līdz tika ievilināti slazdā.

Tagad Dante sēdēja pie virtuves galda, uz papīra zīmēdams tādus kā burtus un otrreiz stāstot par notiku�o pārtikas veikalā.

� Ienāca tēvocis un piespieda man pie mutes aukstu lupatu.

� Vai tas bija Vangs?

� Mamm, es nezinu.

� Pirms tu noģībi, � viņa teica. � Manuprāt, tas...

� Jasmīn, tiesā tev neļaus spriedelēt, � Marta atgādināja. � Tev vienkār�i jāturas pie tā, par ko tu esi pilnīgi pārliecināta, ka tā ir patiesība.

� Bet Dante, tā visādā ziņā ir patiesība, ka tu pamodies glu�i citā vietā � vai nē?

� Gultā... un tur bija Vangs ar kādu tanti, kura mazliet prata zviedriski, un man iedeva kokakolu un briesmīgi gar�īgus kartupeļus no Makdonalda maisiņa... viņ� teica, ka �eit neesot īsta Makdonalda, un es teicu, ka nekas. Viņ� bija laipns, rādīja man visādas rotaļlietas, un mēs sacentāmies, es uzvarēju un izvēlējos Zirnekļ cilvēku.

� Tātad viņ� neko no tevis nevinnēja? � Jasmīne jautāja, cenzdamās apslāpēt satraukumu savā balsī.

� Tikai manu ķēdīti � bet es dabūju pretī tādu pa�u, � Dante atbildēja, parādot Vanga nomelnēju�o vīzu.

� Vai tu zini, kas tas ir? � Jasmīne jautāja, pieskaroties savai vīzai.

� Kakla ķēdīte, kāda ir visiem, � viņ� klusu teica.

� Kakla ķēdīte, � Jasmīne atkārtoja, ieskatoties ads Martai.

� Kā es saprotu, Vu Vangs uzskatīja, ka viss noritējis pareizi, � Marta uzmanīgi iesāka. � Un tādā gadījumā viņam bija milzīgs pārsteigums, kad ieradies tu un apstrīdēji lēmumu.

� Bet kāpēc viņ� vienkār�i neatdod vīzu?

� To viņ� nedrīkst... Tā kā Transporta komiteja savu ir lēmusi, tam jātiek nodotam uz nākamo instanci.

� Un kas notiks tur?

� Tātad... Es neko nezinu par Vu Vangu, bet viņ� izskatās cienījams, kā varu spriest.

� Vai tu nedomā, ka viņ� mēģinās dabūt cauri maiņu, pat saprotot, ka tā ir nelikumīga?

� �ķiet, ka nē, � viņa priecīgi sacīja.

� Tātad jautājums var nebūt strīdīgs?

� Tev jāpastāsta, kā Dante tika nolaupīts un kā tev nozaga izziņu no ostas... Vu Vangs sacīs, ka zēnu atradis un paēdinājis...

un tavs ombuds paskaidros, ka Dante nesaprot, kas tā vīza tāda ir un tāpēc nespēj pieņemt lēmumu par vizas maiņu... Un, tā kā mūsu likumi skaidri noteic, ka nedrīkst mānīt nepilngadīgos, tiesa atcels Transporta komitejas lēmumu.

� Labi.

� Tagad ej un sakārtojies, � Marta atgādināja.

Jasmīne iesteidzās �aurajā vannasistabā.

Viņai bija jānometas du�ā uz ceļiem, lai neno�ļakstītu grīdu un uzburbu�ās tapetes.

Nodilu�ais caurules un nodzeltēju�ā plastmasas uzgaļa savienojums bija aplīmēts ar izolācijas lenti, un notece bija tik vāja, ka vanna lēnām pildījās ar karsto, duļķaino ūdeni.

Pēc du�as Marta aizdeva Jasmīnei tīras drēbes. Krū�turis nederēja, un kleita bija tik �aura, ka uzvilkās aug�up līdz biksītēm, kad Jasmīne pakustējās.

� Varbūt mazliet par pārdro�u tiesnesim, � Marta iesmējās. � Atradīsim jaunas drēbes teātrī, tur ir vesela kostīmu noliktava.

No Martas meitas Dante dabūja aizņemties d�insus un T-kreklu ar uzrakstu Sāo Paulo FC.

Pirms pamest dzīvokli, lai satiktos ar pārējiem restorānā, Marta Sanpaulu kartē pie sienas parādīja ielu, kur dzīvo viņas māte.

Gaiss ārā bija dzestrs, un apkārt vējoja tvana un cigare�u dūmu dvinga.

Dante arvien turējās Jasmīnei pie rokas, un Marta rādīja ceļu.

� Restorāns atrodas tajā pa�ā mājā, kur teātris... mans vīrs atbild par visām kultūras iestādēm, � Marta pavēstīja. Formāli darbojas tikai Mākslas muzejs, bet mēs mēģinām uzsākt bērnu pulciņa nodarbības teātri.

Jasmīne gāja garām saplaisāju�ai strūklakai un slīpajai ieliņai, pa kuru viņu bija vedis Grosmans.

Mati viņai joprojām bija tik slapji, ka apģērba gabals uz muguras bija samircis un violeto ro�u raksts kļuvis tum�āks.

� Vēl tev jādomā par to, ka mūsu tiesa arvien vēl ir pagalam tradicionāla un patriarhāla, � Marta skaidroja. � Tiek gaidīts, ka tu būsi laipna un izrādīsi cieņu... un raugies, lai turētos pie tā, ko patiesībā zini... jo, ja kādu pieķer pat vissīkākajos melos, uzvarēt prāvā tikpat kā nav iespējams.

� Un kā �o cieņu izrādīt?

� Kā jau parasti... Jauni godina vecākos, sievietes cienī vīrie�us... Tu runā pareizi un pieklājīgi, nepacel balsi un neizrādi pārāk daudz jūtu.

� Okei, � viņa pamāja.

� Neuztraucies, � Marta sarija.

� Bet es nevaru citādi.

� Tas ir saprotams, bet padomā, ka... pat ja �ī tiesai ir rutīnas lieta, viņi vēlēsies pieņemt taisnīgu lēmumu.

� Tad mēģinā�u skaidri noformulēt pamatjautājumu, � Jasmīne teica. � Dante saņēma rotaļlietu, bet zaudēja vīzu. Vai tas ir taisnīgi? Es uzskatu, ka tas ir neprāts.

� Gan būs labi, � Marta izklaidīgi atbildēja.

� Es nekad nepadodos, � Jasmīne no�ukstēja.

Viņas pagāja garām vīram ar krunkainu seju, viņ� pārdeva spirtu no dzelzs ķerras, un pagraba lodziņā Jasmīne ieraudzīja divus vīrie�us guļam gultā un skūpstāmies.

� Bet tev jābūt gatavai, ka no Vanga viedokļa patiesība ir tā, ka Dante nevēlas atgriezties, � Marta paskaidroja, pielabojot pakau�a mezglu. � Viņ� sacīs, ka Dante zināja, ko dara, bet izvēlējās...

� Tikai tam neviens neticēs, � Jasmīne iebilda, mēģinot paskatīties Martai acīs.

� Es tikai gribu pateikt, ka nepilngadīgajiem nav aizliegts mainīt vīzu � ir tikai aizliegts apmānīt bērnu, lai...

� Dantem ir pieci gadi, viņ� pat vēl neprot uzrakstīt savu vārdu, � Jasmīne iesaucās.

� Tu uzvarēsi, � Marta apgalvoja. � Bet tev jāmēģina to izdarīt likumīgā ceļā, jo nav labi kādu pataisīt par ienaidnieku.

� Es nepado�os, � noteica Jasmīne.

Viņa domāja par ostu, par visiem mītiem, kas vēstīja par �o vietu, un ka laiks �eit ir ieilgusi nakts bez rītausmas. Pār visu pilsētu gūla tāds kā bezgalīgs sadilums, kā sensena nākotne.

� �ī sistēma ir pastāvējusi visilgāk par visu, � viņa pēc brī�a sacīja. � Tai ta�u jādarbojas � vai kā?

Marta apstājās pie kādām durvīm, piespieda namruņa pogu, ķīniski kaut kas tika jautāts, viņa īsi atbildēja, un, atslēgas mehānismam noklik�ķot, vēra vaļā durvis. Ejot aug�up pa �aurām kāpnēm, Jasmīne turēja Danti aiz rokas.

41

Otrajā stāvā atradās tum�s restorāns, kurā dvakoja pēc sezam-eļjas un maurlokiem. Kāds vīrs ar spīdīgu seju un laipnām acīm aizveda atnācējus līdz apaļam galdam, pie kura kopā ar kādu vīru sēdēja Grosmans un Tings.

� Pedro, � Marta sacīja, pirmo reizi izskatīdamās no sirds priecīga.

Plikpaurainais vīrs piecēlās un apskāva viņu tā, ka Martas kājas atrāvās no grīdas. Viņ� ie�ukstēja Martai ausī, un viņa smiedamās atbrīvojās no viņa apkampiena.

� �is ir mans vīrs Pedro.

Jasmīne sarokojās ar viņu un iepazīstināja ar Danti.

� Visi sauc mani par Vērsi no Kasaverdes, � teica Pedro.

� Varbūt ne visi, � smējās Marta.

� Es biju labais malējais uzbrucējs Sāo Paulo FC, un man varen labi padevās nukautkāditur sitieni vārtu stūrī, līdz sanāca norīt bumbu, � viņ� papliķēja pa resno vēderu.

� Ērika, � Marta mīlīgi ierunājās. � Nāc, apsveicinies.

Ļoti glīta meitene ar gariem, lokainiem matiem paraudzījās

no galda apak�as. Marta ar maigu skatienu vēroja meitu, kamēr tā sniedza visiem roku, nosaucot savu vārdu.

� Viņa ir neaprakstāmi skaista � un kādas acis! � Jasmīne atzina.

� Paldies, � Marta sacīja, mirdzo�ām acīm raugoties savā bērnā.

� Viņa ir atsitusies manī, � pazobojās Pedro.

Visi apsēdās pie galda, un restorāna īpa�nieks ar garu sērkociņu aizdedzināja petrolejas lampu. Viņam noliecoties uz priek�u, no krekla apkakles izslīdēja viņa birka. Tā bija tik nodilusi, ka uzraksti vairs nebija redzami.

Gaismas aplis lika visiem it kā satuvināties.

Resna sieviete uzlika uz galda stikla pudeles ar sarkanām etiķetēm, brūnas alus pudeles un bund�as ar Laoshan Cola. Uz galda tika novietota paplāte ar vokpannā ceptiem dārzeņiem. Si�uaņas piparu eļļā mirguļoja pak choi, pupiņu pākstis, bambusa dzinumi, taro un jūras kāposti.

Jasmīne saprata, ka dārzeņi ir kaltēti vai konservēti, bet smar�a, kas izplatījās telpā, bija burvīga.

Tika ienestas bļodas ar kūpo�iem pelmeņiem, tad vēl ar lipīgiem jasmīnu rīsiem, cūkgaļas strēmelītēm ar papriku, trekna cūkgaļa ar saldskābo mērci un tum�o vīna etiķi, cāļa gaļa uz koka iesmiņiem, ingvers un anīss, ceptas olu nūdeles ar maur-lokiem un sojas mērci, liellopa gaļas �ķēlītes un �itaki sēnes, kas smar�oja pēc sezameļļas un koriandra.

Jasmīne iedomājās par izstādi, ko reiz bija redzējusi Stokholmas "Kultūras namā".

Tie bija Terezien�tates koncentrācijas nometnē ieslodzīto ebreju bērnu zīmējumi.

Tajos nebija attēlotas nometnes �ausmas, izbailes vai mocības. Gandrīz visi bērni bija attēloju�i parastu maltīti ģimenes lokā. Māte, tēvs un bērni pie pusdienu galda.

Stipri uztraukusies, viņa mēģināja Dantem ierādīt, kā lietojami irbulī�i, bet pēc brī�a laipnais virs ar nodilu�o birku atnesa viņam porcelāna karoti.

Jasmine pateicās un ieraudzīja, ka Dante ik pa mirklim palūkojas uz Ēriku. Viņa sēdēja taisni pretī un, plakstiņus pievērusi, veikli rīkojās ar irbulī�iem.

� Vai gribi? � jautāja Tings, atskrūvēdams korķi kādai no pudelēm.

� Kas tas ir?

� Baid�ū � populārākais stiprais dzēriens pasaulē.

� Citreiz, � Jasmine noteica.

Paraustījis plecus, viņ� ielēja sev, Grosmanam, Pedro un Martai.

Dante pamāja Ērikai, viņa atbildēja ar smaidu, pacēla savu glāzi ar abām rokām un izdzēra to, �ķidrumam līstot gar kaklu.

� �ī sieviete... � Pedro pēk�ņi ierunājās, grasīdamies celties kājās.

� Pedro, mīļais, tagad nevajag...

� Kad torīt iekāpu piepilsētas vilcienā un ieraudzīju tevi, � viņ� turpināja, satvēris Martas plaukstu. � Tev bija krēmkrāsas blūze ar pērlītēm iz�ūtu apkaklīti un maza piespraude ar... Beilis perenis, nezinu, kā �os ziedus sauc angliski.

� Viņ� alla� dara �ādi, � Marta mēģināja paskaidrot.

Ērika nolika irbulī�us, ar abām plaukstām aizspieda ausis,

bet skaļi smējās.

� Marta ir svētā... jā, varbūt ne visos sīkumos, kas ir liela laime, � turpināja Pedro un iztuk�oja degvīna glāzi. � Bet viņa mani izglāba un padarīja mani par laimīgāko cilvēku pasaulē.

� Es mīlu tevi, � Marta gandrīz nedzirdami sacīja.

Grosmans aizkustināti raudzījās viņos.

� Vienu skūpstu, � Pedro �ukstēja, paliecoties uz Martas pusi.

Tings aplaudēja, kad Marta noskūpstīja vīru.

� Un tad pasaulē nāca mūsu Ērika, � Pedro turpināja. � Tikai lērums problēmu, sīku blēdību, bār�anās... Nē, es jokoju.

Viņ� pameta gaisa skūpstu meitai un noslaucīja asaras.

� Draugi, draugi, � sacīja Grosmans, paceldams glāzi. � Nezinu, kā jūtaties jūs. Bet es jūtos gandrīz kā dzīvs.

�ie vārdi nāca kā zibens spēriens, liekot visiem nodrebēt. Viņi it kā bija piemirsu�i, kur atrodas. Jasmīne pārlaida skatienu cilvēkiem, kuri sēdēja ap galdu. Dante lielām acīm lūkojās Ērikā. Tings, uzlicis kājas uz brīva krēsla un aizvēris acis, dzēra alu. Es zinu, ka mēs esam miru�i, Jasmīne atkal nodomāja. Bet mēs neesam izgaisu�i, mēs turpinām eksistēt.

Dante bija paēdis, un Jasmīne atgādināja, lai viņ� pasaka "paldies", pirms reizē ar Ēriku pieceļas no galda. Abi bērni apsēdās kādu gabaliņu tālāk uz grīdas un sāka rotaļāties.

Jasmīne atgriezās krēslā, sajuta, cik pieēdusies viņa ir, un iedomājās par savu tēti, kur� mēdza jokot par saviem muskuļiem un ar resno vēderu pagrūda uz priek�u visu virtuves galdu. Viņas ar Diānu tad smiedamās plauk�ķināja un sauca viņam "urā!".

� Tu smaidi, � sacīja Tings, paliecās un paņēma pudeli ar ķīnie�u degvīnu.

� Tikai atmiņas, � viņa sacīja, noliedzo�i pakratot galvu pret pudeli.

Tings atkal sāka ēst, nolika rindā spīdīgus vistu stilbiņus un smiedamies nolaizīja eļļainos pirkstus.

� Priekā! � iesaucās Pedro.

� Vērsis no Kasaverdes! � smējās Tings un saskandināja ar viņu.

� Jūtūbā ir viens klips ar mani, ap to laiku arī dabūju �o iesauku, es sadūros gaisā ar diviem aizsargiem no Santos un mēs paģībām visi trīs.

Grosmans skaļi iesmējās un atsāka ēst, ikreiz, kad viņ� pacēla irbulī�us, krita nost lērums ēdiena un uz krekla bija pilns ar rīsiem un sojas mērci.

� Vai tev arī vajag karoti? � pazobojās Jasmīne.

� Nē, � Grosmans atgaiņājās. � Tas varbūt tā neizskatās, bet tiek darīts tī�ām � tā es zaudēju svaru.

Pedro uzsauca, lai tiktu atnests alus, un slaucīja seju servjetē. Tings sēdēja, apņēmis ar rokām pakausi, un piemiegtām acīm raudzījās Jasmīnē.

Viņa redzēja, ka Ērika ir piecēlusies kājās un tagad rāda Dantem kaut kādus deju soļus. Viņ� mēģināja atdarināt, bet viņa grozīja galvu un rādīja no jauna. Uzlikusi Dantes roku sev uz krustiem, Ērika pagrieza viņa zodu sāņus un mēģināja piedabūt viņu izdarīt kādu dejas soli.

� Jasmīn, � ierunājās Marta. � Kā tu jūties? Es sekoju līdzi pulkstenim, paliku�as vēl divas stundas, tu vari atpūsties... tiesā nevajag ierasties pārāk agri, un gājiens neaizņems pat piecas minūtes... Gan būs labi.

Jasmīne pacēla galvu un iedomājās, ka Martai ir taisnība, bija jācen�as atslābināties. Visiem vajadzētu saprast, ka Transporta komiteja ir pieļāvusi kļūdu. Jasmīne redzēja, ka ir jātiek vaļā no vecās sajūtas, ka cilvēki ir ļauni un neuzticami. Martas bālā seja sārtojās un bija mierīga, spo�ās acis mirdzēja petrolejas lampas gaismā.

� Paldies, � Jasmīne viņai pateicās.

Dante atgriezās pie savas vietas un ieēda vēl drusku, bet viņam nebija vaļas apsēsties, bija atkal jāsteidzas pie Ērikas.

� Es dejoju tango, � viņ� priecīgs stāstīja.

Pēc pusdienām viņi devās uz teātri, kur Pedro viņiem visu izrādīja. Kostīmu noliktavā viņi apskatīja manekenu zīda tērpā no tiem laikiem, kad tika uzvesta Pekinas opera, un tad viņi pa visādiem gaiteņiem aizgāja līdz pa�a �enga Jankju lo�ai.

Tings saņēma Jasmīnes roku, kad viņi kāpa lejup pa tum�ām kāpnēm un iznāca uz skatuves aiz nolaistā priek�kara. Kamēr Pedro stāstīja par teātra vēsturi, Jasmīne stāvēja, cie�i piespiedusies Tingam, un jutās kā pusaudze. Saāķēju�i kopā pirkstus, viņi pavērsa seju aug�up pret griestiem un skatījās, kā nokarājas kulises, virves no �ņorbēniņiem un smil�u maisi.

Kad Pedro iededza spo�u lampu, abi palaida rokas vaļā un aplūkoja kastes, kas tika izvilktas gaismā.

Glītās lādītēs ar stikla vāku rindā gulēja skaistas koka lelles. To lakotās sejiņas skumji raudzījās viņos.

Pedro pielika pirkstu pie lūpām, lai iestātos klusums, un no veca gramofona pēk�ņi sāka skanēt mūzika no "Riekstko�a". Visi skatītāji izgāja no gaismas apļa. Grosmans un bērni apsēdās uz grīdas. Jasmīne sajuta Martas rokas pieskārienu, paliekusies pret viņu, Marta tumsā �ukstēja:

� Jasmīn, priek�nesums ilgs gandrīz stundu, tev jārauga tikt līdz kostīmu noliktavai.

� Kas man jāmeklē?

� Tev jābūt vakarkleitā, lai izrādītu cieņu...

No kādas lādes izrāpās lelle � dīvainā un salīkusī figūriņa lēni izkliboja gaismā.

� Kādā krāsā? � jasmine �ukstēja.

� Ne dzeltenu un ne sarkanu, � Marta sacīja, ieliekot atslēgu viņai plaukstā. � Bet labāk skaistu.

� Es nezinu, vai atradī�u atpakaļceļu līdz kostīmu noliktavai.

� Tikai jāiziet pa durvīm un aug�up...

� Es atradī�u, � viņai blakus atskanēja Tinga balss.

42

Viņi aizlavījās prom no skatuves tumsā, aug�up pa stāvajām kāpnēm un garām lo�ām. Jasmine ļoti labi saprata, kas abiem padomā. Tinga klātbūtne lika viņai sajust katra pieskāriena baudpilno smagumu.

"Riekstko�a" mūzika joprojām skanēja, kad viņa atslēdza durvis uz kostīmu noliktavu un iegāja tajā. Tings pagrieza elektrības slēdzi pie sienas, tas noklik�ķēja, un pie griestiem iedegās kristāla lustra. Saraustītā gaisma apspīdēja manekenu zīda tērpā un da�as apgleznotas kulises, kas bija pieslietas pie vienas sienas.

� To jau es paredzēju, tur, jahtu būvētavā, � Jasmīne piesardzīgi teica. � Es tā nebiju domājusi, tas bija ļauni darīts.

� Viss ir labi.

� Nē, nav vis labi... Nezinu, kāpēc es... kāpēc es tā sacīju, man ir kauns, man ir ārkārtīgi �ēl � man nav nekādas daļas par to, ko tu esi izdarījis ar savu dzīvi.

� Jā, � viņ� no�ukstēja.

� Piedod.

Viņ� pamāja ar galvu un turpināja virzīties gar kulisi, kas attēloja Aizliegto pilsētu Pekinā.

� Kaut gan nav labi melot, � viņa sacīja viņam nopakaļ.

� Bet es pat īsti nevaru pateikt, kā tas bija...

� Jā.

� Okei, esmu idiots � es pārdozēju heroīnu.

� Vai tā ir visa patiesība? � viņa klusu jautāja.

Tings panāca tuvāk, un seja viņam bija sastingusi, bet vaigi dega, kad viņ� klusā balsī sāka skaidrot.

� Patiesība ir tā, ka es ierīkoju nelielu kuģu būvētavu Vaks-holmā... būvēju ekskluzīvas sporta laivas, tev vajadzētu tās redzēt, �etrdesmit pēdu, piecdesmit pēdu, lakots sarkankoks, ik detaļa bija roku darbs... laivas, ko es nekad nespētu nopirkt pats, bet es rīkoju ballītes, domājot, ka dzīvoju dzīvi. Tas man prasīja �etrus gadus � pazaudēt kuģu būvētavu, dzīvokli, saņemt nosacītu sodu, pārdozēt pirmoreiz, nozagt naudu vectēvam, pārdozēt otrreiz un nonākt �eit... tā ka tev ir taisnība, es neesmu pelnījis, lai atgrieztos.

� Kā to ņem, � Jasmīne noteica.

� Visi nevar būt nevainojami, � viņ� nodūra skatienu.

� Man jāatzīst, ka ir visai dīvaina sajūta � būt vēl tai, kura ir pilnīgi nevainojama, � Jasmīne atbildēja.

� Tāda tu esi.

� Jā, � viņa iesmējās.

� Turklāt tev vienmēr jāpatur pēdējais vārds, � viņ� pasmaidīja.

� Tāda jau es biju bērnībā, � viņa atbildēja.

� Tāda tu esi joprojām.

� Varbūt tāds esi tu, � viņa iebilda, nespēdama atturēties.

Viņ� smaidot grasījās noglāstīt Jasmīnei vaigu, bet viņa novērsās, nebūdama gatava, un bija spiesta to pateikt.

� Ting, tikai lai tu zinātu, esmu tik nevainojama, ka divreiz esmu bijusi psihiatru paciente... bija pat tik ļauni, ka man

nozīmēja piespiedu ārstē�anu psihiatrijas nodaļā un... � Neuzdro�inoties paraudzīties viņam acīs, viņa nodūra skatienu.

� Un es labi zinu, cik ārkārtīgi nesekmīgi tas ir, bet tas man bija jāpasaka.

� Paldies.

� Noteikti ir vesels lērums labu iemeslu, traumatisku pārdzīvojumu, tā ir taisnība... es pieņēmu kļūdainu lēmumu darbā... kas noveda pie tā, ka divi no mums gāja bojā un vairāki tika ievainoti.

� Kas notika?

� Tam nav nozīmes... jo patiesībā, kas tiek ņemts vērā �eit � ka es nespēju kaut ko saturēt, kad biju spiesta to darīt, � viņa atbildēja. � Man bija jāpasargā Dante, bet es zaudēju tvērienu...

� Da�kārt gadās nelāgi, � viņ� mierīgi noteica.

Jasmīne pagāja viņam garām, sajuta svaigu zāģskaidu

smar�u, un viņai pār muguru noskrēja skudriņas, ievērojot, ka Tings seko viņai, spraucoties gar drēbēm kostīmu noliktavā.

Tagad viņa zināja, ko vēlas. Viņa ļoti labi atkal pazina savas senās ilgas � pazaudēt un sajust sevi kāda cita skatienā.

Gaisma no kroņluktura nesniedzās līdz tālākajiem statīviem. Viņa turpināja iet, pamanīja lampu uz kumodes un tumsā taustīja pēc vada. Viņa arvien dzirdēja Tinga elpu sev aiz muguras un juta, cik stipri sitas pa�as sirds.

� Man jāsameklē tērps, � viņa sacīja, pirkstiem aizslīdot līdz slēdzim.

Tam noklik�ķot, viņa ieraudzīja, ka lampa veidota kā zaķis dabiskā lielumā. Caur tā sārto plastmasas ķermeni pār garo tērpu rindu lija maiga gaisma. Da�i bija novalkāti, diegi karājās no apak�malas, kamēr citi izskatījās jauni.

Caur sienām no teātra atskanēja bērnu smiekli, tad atkal bija saklausāmas mūzikas mehāniskās skaņas.

� �is ir skaists, � Tings sacīja, izvilcis tērpu no gai�i sārta zīda.

� Tikai man galīgi par mazu, � viņa iesmējās.

� Vai tie�ām?

Viņ� izņēma to, un Jasmīne pagāja uz priek�u, pieliekot vēso audumu sev pie auguma. Tinga roka viegli pieskārās viņas gurnam.

Jasmīne sajuta tik kaislīgu vēlmi pēc viņa, kādu agrāk ne pret vienu nebija jutusi.

Varbūt tā bija dzīvība viņā, kas smagi gulēja uz svaru kausa.

Jo �ajā mirklī viņas sirds sastinga kā bruģakmeņi pilsētā, kas pazūd zem stikla kupola ar virpuļojo�u sniegu.

Viņa bija mirusi, bet sajuta savu kvēli plūstam caur ķermeni. Kājas saļodzījās. Radās sajūta, it kā viņa atkal būtu pusaudze un mēnesnīcā kaila peldētos ezerā kopā ar savu pirmo puisi.

� Vai nāksi ar mani satikties, kad būsim atgriezu�ies? � viņ� jautāja.

� Jā, � viņa atbildēja, pagrozot pirkstos pērli, kas karājās viņam auss ļipiņā.

� Tu melo, � viņ� pasmaidīja.

� Melis esi tu.

� Alla� pēdējais vārds, � viņ� noteica.

� Nē, � viņa viegli noskūpstīja Tingu.

� Jasmīn, es...

� Vai izdarīju ko nepareizu? � soli atkāpusies, viņa jautāja.

� Es nezinu, � viņ� atbildēja nosarkstot.

� Tu patie�ām esi jauniņs, � viņa sacīja un ieraudzīja, ka sārtums viņa vaigos kļūst tum�āks.

Jasmīne satvēra Tinga plaukstu un pielika sev pie vaiga, un turēja, raudzīdamās viņam acīs. Jauneklis noteikti bija kādus desmit centimetrus īsāks par viņu.

Tinga plauksta uzmanīgi aizslīdēja viņai aiz pakau�a, viņa paliecās uz priek�u un atkal noskūpstīja viņu uz lūpām, pavisam viegli.

� Mēs darām kā vēlamies, � viņa no�ukstēja pret viņa lūpām. � Mēs esam pieaugu�i... turklāt miru�i.

� Ne pavisam, � viņ� klusi teica.

� Zinu, kāpēc visi stāsta, ka esam miru�i?

� Viņi melo, � Tings atbildēja.

Abiem skūpstoties, Jasmīne pavēra lūpas viņa karstajai mēlei. Viņas augums drebēja aiz ilgām. Viņa sajuta, kā pukst Tinga sirds.

� Vairums �eit pazaudē savas krāsas, � sasprindzināti vērojot viņu, sacīja Tings. � Bet tu mirdzi � tavi rudie mati, āda, ik vasarraibumiņ�...

� Tu jau zini, no kā man parādās vasarraibumi?

Viņa iesmējās un tad kļuva nopietna. Rēta uz kreisās acs plakstiņa bija satumsusi. Jasmines seja ielīgoja dziļi viņa melnajās acu zīlītēs.

� Neesmu pārliecināts, ka vēlos, lai mēs to darītu �eit, � viņ� sacīja.

� Kāpēc ne? � Jasmīne jautāja.

� Tāpēc, ka tu esi muļķe.

� Un, ja tad kļū�u mīļāka? � viņa �ukstēja, mēģinot atpogāt viņam d�insus.

� Nekļūsi.

Satvēris viņas plaukstu locītavas, Tings atstūma viņas rokas.

� Nē, � viņa atzina. � Tomēr mēs to darīsim, � viņa teica, sajutusi maigo siltumu kājstarpē.

� Nē, � viņ� atbildēja.

Vaigiem kaistot, viņa pavilka malā Tinga rokas un atkal sāka pogāt vaļā viņa d�insus. Tie bija �auri un apspīlēti. Otrā poga bija sapinusies diegos.

� Ko tu dari? � viņ� jautāja, atkal pastumjot malā viņas rokas.

� Mēģinu tevi pavest, bet neiet tik labi, � Jasmīne atbildēja.

� Kāpēc lai tu gribētu gulēt ar mani? � Tings jautāja.

Pieļāvusi �o domu, Jasmīne zināja, ka tagad nevēlas no tās

atteikties. Viņa gribēja to panākt, gribēja būt ar viņu, sajust viņu sevī.

Novilcis T-kreklu, Tings to nosvieda uz veca dīvāna. Viņa augums bija jauns un skaists, vēders bija plakans un krūtis � gludas.

Novelkot biksītes, viņa pēk�ņi sakautrējās. �is te bija kaut kas lielāks. Parasti viņa nemēdza kautrēties. At�ķirībā no vairākuma, sekss viņai devās viegli. Bet taisni tagad bija citādi. Sirds dauzījās kā negudra. Viņa nesaprata, kāpēc tik stipri ilgojas pēc Tinga.

Caur audumu noglāstījis Jasmīnei krūtis, viņ� noskūpstīja kaklu. Birka noslīdēja sāņus. Elpai kļūstot straujākai, Jasmīne pameta skatienu uz aizslēgtajām durvīm. Zem plānā auduma atradis viņas krū�galu, Tings maigi apkļāva to ar lūpām.

Kaut ko no�ukstējis, viņ� noskūpstīja viņu vēlreiz un paraudzījās viņā ar tum�ām acīm.

Jasmīne juta, kā trīc rokas, mēģinot atkal atpogāt viņa d�insus, un iespurdzās, kad tas neizdevās.

� Poga aizķērās...

Viņ� pamēģināja pats, kaut ko noteica, ko viņa nesadzirdēja, un parāva bik�upriek�u tā, ka pogu rinda notark�ķēja.

Jasmīne uzmanīgi pārvilka kleitu pāri galvai un vēroja viņu sārtajā gaismā, kamēr viņ� centās atbrīvot kāju no bik�u staras.

No leļļu teātra skanēja mūzika � �ķindēja zvaniņi.

Jasmīne apsēdās uz dīvāna un papleta kājas, sajūtot sevī kvēlo�o, mitro karstumu.

� Nāc nu, � viņa �ukstēja.

Rokai ieslīdot spraugā starp spilveniem, viņa sajuta tur sakrāju�os putekļus un smiltis.

Pienākot Tingam, viņa nodomāja, ka varbūt vajadzētu nogaidīt, bet atzvēlās vairāk atpakaļ.

Uz grīdas nokrita spilvens, kad viņa, starpenes muskuļiem nospriegojoties, papleta kājas vēl platāk. Jasmīne sajuta uz sevis viņa smagumu, karstumu no viņa ādas un straujos sirdspukstus.

Viss viņas augums drebēja. Ielaidusi viņu sevī, Jasmīne apturēja viņu, kamēr bija nomierinājusies.

Kad viņa atlaida rokas, viņ� sāka kustēties, un viņa centās iekļauties ritmā, bet viņ� pārāk steidzās.

� Mierīgāk, � viņa no�ukstēja.

Lūpas piespiedis viņas vaigam, Tings iekunkstējās un turpināja lēnāk, viņa sajuta sviedrus viņam uz muguras, nespēja ilgāk noturēties un, acis aizvērusi, krita baudas bezdibenī.

43

Stundu vēlāk Marta atvēra durvis un ielaida Jasmīni telpā, kas atradās blakus Maģistrāta tiesas sē�u zālei. Dante jau sēdēja starp skatītājiem kopā ar Grosmanu, Pedro un Ēriku, turpretī Tings atradās tulkam paredzētajā kabīnē.

� Lietas izskatī�ana sākas pēc trim minūtēm, � Marta no�ukstēja.

Kāds pagalam vecs vīrs ar tievām kājām, varbūt sargu maiņas priek�nieks, sēdēja koka krēslā pie zāles durvīm. Virs viņa pie sienas bija piestiprināts nodzeltējis plastmasas tālruņa aparāts ar nodilu�u klausules vadu. Pie sienām nekā nebija, izņemot spoguli koka rāmī un noputēju�u Konfūcija attēlu, viņ� bija salicis priek�ā rokas, it kā grasītos izveidot tauriņa siluetu. Vienā stūrī stāvēja atvērts skapis ar pinumā ietvertu pudeli un trim ūdensglāzēm.

Palīdzējusi Jasmīnei novilkt mēteli, Marta soli atkāpās un pārsteigta skatījās viņā ar lielām acīm, kuru zīlītes bija kā melnas saliņas tum�os ezeros.

� Tu esi ārkārtīgi skaista, � viņa no�ukstēja.

� Man ir tāda sajūta, it kā es būtu saposusies skolas ballei da�us gadus par vēlu, � pasmaidīja Jasmīne.

Viņa iedomājās, ka Tings bija palicis guļot uz dīvāna, kamēr viņa kaila bija sameklējusi tērpu no kostīmu noliktavas. Piegulo�a zīda kleita � dūmakaini zila, mirdzo�a. To uzlūkojot, viņa sajuta vāju smar�u, kas bija palikusi audumā.

� Tu pievērs uzmanību, un tas ir labi, � teica Marta.

� Vai esi dro�a, ka tas ir labi?

� Jā, esmu.

� Okei.

� Simt civillietās varbūt tikai viens piesēdētājs atļaujas pacelt skatienu... Mums vajag visu, kas var piespiest viņus ieklausīties.

Nodilu�ais parkets �īkstēja, kad Jasmīne devās pie spoguļa, lai sevi aplūkotu.

Radās iespaids, ka kleita ir pa�ūta taisni viņas augumam. Plecu lentes bija tikai divi spīdīgi pavedieni. Audums piekļāvās vēderam un gurniem, padarot viņu slaidāku un mazāk muskuļotu.

� Vu Vangs jau ir uz vietas, un viņu pārstāv �etri in�enieri, � pavēstīja Marta, zag�us pametot skatienu uz zāles durvīm.

� Bet kur ir mans pārstāvis? Man ta�u, �eit nonākot, tādu būtu vajadzējis atvest līdzi.

� Tā ja, � nomurmināja vecais vīrs uz krēsla.

Sataustījis savu spieķi, viņ� pieceļoties atsita galvu pret tālruņa aparātu pie sienas.

� �ī telpa agrāk kalpoja par biljarda zāli, � viņ� �erksto�ā balsī teica. � Bet otrā pusē atrodas kāpnes smalkajiem viesiem no komitejas.

� Vai viņ� ir kādam advokāts? � Jasmīne klusi jautāja.

� Nevar būt, � Marta paskaidroja. � Es varu �eit sēdēt visu laiku kā padomdevējs, bet nedrīkstu tevi pārstāvēt, jo esmu Juristu korpusā... Jo tas, ka tevi pārstāv advokāts, parāda, ka neesi dro�s par savu lietu.

Lēni pienācis pie viņām, vecais vīrs ar �aurām acīm paskatījās Jasmīnē caur milzīgajām brillēm.

� Esmu dzirdējis runas, ka mums �odien jābūt tiesas zālē, � viņ� sacīja, sniedzot izdēdēju�u un vecuma plankumiem izraibinātu roku.

� Jā, � viņa sacīja, sarokojoties ar veco vīru.

� Dongs Hongli, politisko zinātņu maģistrs, � viņ� stādījās priek�ā.

� Jasmīne Paskāla-Andersone.

Aizlicis plaukstu aiz auss, lai labāk dzirdētu, viņ� izbrīnā pamāja ar galvu.

� Jā, es arī jaunībā braucu ar kadiljaku, � viņ� atbildēja.

� Mani sauc...

� Jā, zinu, es pajokoju, � vecais vīrs iesmējās, papliķējot viņai pa vaigu. � Tik vecs es neesmu.

Lielās logu rūtis aiz viņiem klāja iedzeltena putekļu kārta, liekot mijkrē�ļa debesīm ārpusē izskatīties netīrām.

� Kāds ir jūsu plāns? � Jasmīne jautāja, raugoties viņam acīs.

� Vispirms man ir civillieta �eit, lielajā zālē, tad glāze viskija, agras vakariņas un mad�onga partija ar manu mīļo sieviņu.

� Es domāju tiesas lietu.

� Ak, tā, � viss būs vienkār�i... Pēc da�ām laipnībām, manuprāt, tiesnesis jautās tev par iemeslu, kāpēc tu apstrīdēji Transporta komitejas lēmumu, un tad tev būs jāceļas kājās un jāpastāsta taisnība.

� Un vai �is ir labs tiesnesis � kā jūs domājat? � Jasmīne jautāja, sajūtot uztraukumu atkal sakāpjam kaklā.

� Vairākums uzskata, ka viņ� ir taisnīgs... Tiesā visu savu laiku veltījis, lai apkarotu triādi, � vecais vīrs atbildēja.

� Izklausās labi.

� Un viņam ir sirds... Es katrā gadījumā zinu, ka pirms da�iem gadiem viņ� tik neprātīgi bija iemīlējies kādā skol-niecītē, ka viņas siekalas sajauca kopā ar medu un dzēra kā zāles, � Dongs Hongli pavēstīja.

Dzirdot, kā cilvēki ieņem vietas zālē, viņa piespieda sevi pievērst skatienu sadeldētajam parketam, izsēdētajam atzveltnes krēslam ar ieplaisāju�o ādu, uz bojājumiem, ko krēsla atzveltne bija atstājusi uz sienas un puteklī�iem, kas mirdzinājās nekustīgajā gaisā.

� Jasmīn? Tu tiksi ar �o galā, � Marta sacīja. � Mēs esam pārcietu�as visu, tu zini, kas tev darāms... Tev jābūt pieklājīgai un jāpastāsta par savu dēlu, jāturas pie patiesības... un jāmēģina atcerēties, ka viņus var aizvainot jūtas.

� Vai ir laiks? � viņa jautāja.

� Mēs ieiesim pirms tevis, seko mums vismaz pēc divdesmit sekundēm.

Atvērusi durvis, Marta palaida pa priek�u veco vīru, un, uzmetusi Jasmīnei īsu mirkli, sekoja viņam. Durvis aiz viņiem aizvērās. Balsis zālē apklusa, bet joprojām bija dzirdama solu �īkstoņa.

Jasmīne nogaidīja, kā viņai �ķita, divdesmit sekundes. Tad uzkavējās vēl mazliet, mierīgi elpojot, noskaitīja līdz desmit, iztaisnojās, pacēla zodu un atvēra durvis.

Smagais zīds maigi piekļāvās augumam un, viņai lēniem soļiem ejot uz priek�u, kleita vēsi mirdzēja.

Paņēmusi austiņas no āķa pie sienas, viņa turpināja doties uz priek�u.

Maģistrāta lielā sē�u zāle atgādināja pagāju�ā gadsimta

se�desmito gadu konferen�u telpu Austrumeiropā, ar pelēkiem paklājiem, nodzeltēju�iem skaļruņiem gar sienām un misiņa pelnutraukiem krēslu paroceņos.

Pamanījusi, ka Dante atrodas pa�ā priek�ā starp Grosmanu un Ēriku, Jasmine koncentrējās tikai uz to, lai ietu pa slīpo eju lejup uz tiesne�a un �etrdesmit divu piesēdētāju pusi.

Solos izklaidus sēdēja skatītāji, un �uksti pār�alca telpu, kad viņa parādījās uz paaugstinājuma.

Tings sēdēja tulku kabīnē. Gaismā no griestu lampām spīdēja sa�vīkātais stikls.

Jasmines austiņās skanēja viņa klusā �ukstē�ana.

Tiesne�a seja ar smagiem plakstiņiem bija nesatricināma, bet Jasmine skaidri juta, ka viņ� neizlai� viņu no acīm. Marta un Dongs Hongli sēdēja prasītāja pusē, un Jasmine devās uz savu vietu pie tiem. Viņa ar nodomu kustējās lēnāk, kleitas audumam metot mirguļojo�as ēnas.

Marta norādīja, kur viņai jāsē�, bet Jasmine palika stāvam un pārlaida skatienu zālei. �etrdesmit divi piesēdētāji izskatījās kā simfoniskais orķestris bez instrumentiem. Visi �ķita vienaldzīgi pret procesu, neviens nelikās zinot par viņas ienāk�anu. Svaigi izgludinātā uzvalkā savā vietā sēdēja Vu Vangs, viņam blakus � �etri in�enieri. Viņam kaklā visiem redzama karājās Dantes spo�ā vīzas birka.

� Pastāvi vēl mazliet, � Dongs Hongli �ukstēja.

Tiesnesis joprojām viņu vēroja. Mati viņam bija kā baltas pūkas, acis � tum�as un seja � nopietna un krunkaina. Viņa galda priek�pusē karājās zīda plakāts ar vārdiem "Revolūcija nav nekāds ielūgums uz pusdienām" ķīnie�u un angļu valodā.

� Tālu no tradicionālā, � viņ� beidzot vērsās pie Jasmines. � Bet audums pietiekami spīdīgs, lai liktu man atcerēties Макао.

Apspiedis smaidu, viņ� ar aicino�u �estu norādīja uz viņas krēslu. Pieci vai se�i piesēdētāji pēk�ņi paskatījās uz Jasmīni. Uz grīdas nokrita un paripoja tālāk pildspalva. Pateicībā pamājusi ar galvu tiesnesim, viņa apsēdās savā vietā.

� Kā tu dabūji tik sarkanus matus? � tiesnesis jautāja, noliecoties pār galdu.

� Esmu rudmate, � Jasmīne atbildēja.

Tagad varbūt piecpadsmit piesēdētāji palūkojās uz viņu. Lūdzot savaldību, Marta uzlika plaukstu Jasmīnei uz rokas, bet Dongs Hongli izskatījās apmierināts.

Tiesnesis piecēlās, mazliet paraustīja formastērpam līdzīgo �aketi uz apaļā vēderiņa un pagriezās pret piesēdētājiem.

� Es negūstu no �īs lietas nekādu labumu, manam atsaukumam nav pamata, � tiesnesis monotoni nomurmināja, kā galvasgabalu skaitīdams. � Man nav iepriek� izveidota uzskata, es nepazīstu ne prasītāju, ne atbildētāju, es neesmu krāpies ar atsvariem, neesmu atkarīgs ne no azartspēlēm, ne derību slēg�anas, neesmu nekas cits kā vienīgi tiesas kalps.

Viņ� apsēdās, atzīmēja kaut ko papīrā un pievērsa skatienu Dongam Hongli, kur� uzreiz piecēlās, mirk�ķinot acis aiz briļļu stikliem.

� Vu Vangs sacentās ar zēnu un vinnēja viņa vīzu, � viņ� iesāka un īsi noklepojās. � Kas ir pilnīgi likumīgi, tam ir liecinieki, bet mana kliente tomēr ir apstrīdējusi �o darījumu, jo tas attiecas uz tikko ieradu�os mazgadīgo, kur� vēl nav sapratis savas vīzas vērtību.

� Viņ� ir prasmīgs, � no�ukstēja Marta.

� Bet viņam ta�u jāpaziņo, ka esmu viņa mamma, � Jasmine �ukstēja pretī.

� Vai prasītāja vēlas ko piebilst? � tiesnesis jautāja.

� Atbildi, ka tevi pārstāv Dongs Hongli, � klusi noteica Marta.

� Mani pārstāv Dongs Hongli.

� Tev jāpieceļas, � Tings austiņās sacīja.

� Es nedzirdēju, ko piektais skaistulis teica, � tiesnesis pasmaidīja.

44

Jasmīnei Paskālai-Andersonei pieceļoties, tiesas lielajā zālē iestājās pilnīgs klusums. Pie katras ieelpas vēsais audums apspīlēja viņas krūtis. Skatiens pārslīdēja izklaidus sēdo�ajiem skatītājiem un �etrdesmit diviem piesēdētājiem, Vu Vangam un viņa �etriem in�enieriem. Tings sēdēja tulka kabīnē pie mikrofona ar pildspalvu un papīru. Gaisma atspīdēja stiklā, bet viņa varēja saskatīt, cik saspringta viņam ir seja. Solā vistuvāk sēdēja Dante, rotaļājoties ar Ēriku, kamēr Pedro un Grosmana acis bija pievērstas viņai.

� Mani pārstāv Dongs Hongli, � viņa atkārtoja.

� Bet patīkamāk ir raudzīties uz tevi, � tiesnesis sacīja.

Dzirdot �os vārdus, da�i iesmējās, bet Jasmīnei izdevās apspiest smaidu. Pacēlusi zodu, viņa sastapa tiesne�a acis un kādu brīdi pakavējās tajās, pirms sāka runāt.

� Es nevēlos būt nepieklājīga, � viņa teica, drebot ievilkdama plau�ās gaisu. � Un �ī lieta nebūt nav uzskatāma par konfliktu... Varbūt tās pamatā ir tikai pārpratums? Tā dro�i vien ir, es vismaz gribu tam ticēt... jo man nav nekāda nodoma apsūdzēt Vu Vangu kaut kādā nodarījumā. Bet es pazīstu Danti, viņ� ir mans dēls, mans vienīgais bērns... un es zinu, ka viņ� nevēlas mainīt vīzu ar kādu... Tāpēc es apstrīdu Transporta komitejas lēmumu.

Austiņās skanēja klusi sprak�ķi. Tiesnesis ar izbrīnu raudzījās viņā, un Jasmīne saprata, ka jāpasaka vēl kaut kas.

� Es teik�u tikai patiesību, � viņa turpināja, meklējot atbalstu Donga Hongli acīs.

� Viņa vēlas uzsvērt, ka paļaujas uz Tautas maģistrāta tiesu, � viņ� �erksto�ā balsī paziņoja.

� Es paļaujos uz Tautas maģistrāta tiesu, � Jasmīne atkārtoja, no jauna pievēr�oties tiesnesim. � Un es paļaujos uz augsto tiesnesi un �etrdesmit diviem piesēdētājiem.

� Izstāsti, kā nonāci �eit, � Dongs Hongli aicināja.

� Mēs cietām autoavārijā Stokholmas pievārtē, � viņa turpināja. � Bija ziemas pirmais sniegs... Mēs bijām ceļā pie Dantes tēta, bet tā arī nenonācām... Nokļuvām �eit.

� To zinām mēs visi, � tiesne�a tum�o acu spīdums kļuva dziļāks.

� Mēs abi pamodāmies pirts nodalījumā, devāmies uz piestātni, saņēmām vīzas un sākām iet uz termināli, kad tikām ievilināti lamatās.

� Viņi klausās tevī, � Dongs Hongli viņai pa�ukstēja.

� Triāde nolaupīja Danti... un bija paredzēts mani nogalināt, lai neviens nespētu viņu aizstāvēt.

� Ja triāde gribētu tevi nogalināt, tad mums nebūtu prieks satikties �eit, � tiesnesis laipni sacīja.

� Viņi nolaupīja manu dēlu.

� Tiktāl viss būtu atzīstams, � pieceļoties kājās, līdzjūtīgi noteica Vu Vangs.

Jasmīne sajuta, ka lūpas sāk drebēt, bet zināja, ka nedrīkst raudāt. Tiesas zālē valdīja tāds klusums, ka viņa saprata � visi klāteso�ie klausās.

Dante lielām acīm lūkojās viņā, Ērika centās viņam būt par tulku.

� Tagad apsēdies, � no�ukstēja Marta.

� Jūs ari esat redzēju�i, � Vu Vangs skumji turpināja. � Vecāki, ieradu�ies ostā, meklē savu ģimeni, tas ir nepanesami, viņi izmisīgi taustās pa tumsu, ķeras pie sve�iem bērniem...

� Ko viņ� tagad saka? � Jasmīne apjukusi jautāja.

� �is zēns nav tas bērns, kuru pazaudēji, turklāt...

� Dante ir mans dēls! � Jasmīne satriekta iesaucās.

� Mēs saprotam, ka tam tici, � Vu Vangs nopietni sacīja.

� Esmu dzemdējusi viņu, un pazīstu viņu labāk nekā jebkur� cits, � viņa drebo�ā balsī turpināja. � Viņ� pat nezina, kas �ī ir par vietu, viņ� nesaprot, kas tā vīza tāda ir, viņ� domā, ka tā ir kakla ķēdīte, viņ� ir pārāk mazs �im te, daudz par mazu, vienīgais, ko viņ� saprata, bija tas, ka Vu Vangs viņam iedevis rotaļlietu... Ja pastāv kāds taisnīgums, �ī maiņa ir pasludināma par spēkā neeso�u.

Vu Vangs atslīga atpakaļ krēslā.

Vecākais no viņa in�enieriem piecēlās un, �ķidro, sirmo bārdu glaudīdams, sāka runāt.

� Augsti godātais tiesnesi, godātie piesēdētāji... Nedomāju ķerties �eit ne pie koķetē�anas, ne histērijas, jo �eit ir Maģistrāta tiesa... Tāpēc ķersimies vērsim pie ragiem. Jūs visi zināt, ka Vu Vangs daudz nodarbojas ar labdarību tajā pilsētas daļā, ko ļaudis dēvē par D�ipinu. Tas ir bīstams rajons, bet pilns ar trūkumcietējiem. Vu Vangs pa�rocīgi bija izdalījis tūksto� simt zupas bļodiņu un mājupceļā aiz tirgus zem plastikāta plēves gabala atrada pamestu bērnu... Netīru pui�eli, kur� bija ļoti izsalcis, jo dienām nebija ēdis, un kuram bija nepiecie�ams...

� Viņ� ieradās �odien � kopā ar mani, � Jasmine viņu pārtrauca.

� Skolā man tika mācīts klusēt pieredzēju�āku cilvēku klātbūtnē, � skaļā balsī teica in�enieris.

� Varbūt nepareizi atceros, � turpat no vietas iejaucās Dongs Hongli. � Ziemeļaustrumu Ķīnā bija sava smagā rūpniecība... Bet vai labi skolotāji arī bija?

Daudzi skatītāji iesmējās, raugoties uz in�enieri, un vairums piesēdētāju savilka lūpas smaidā.

� Turpiniet, � tiesnesis stingri noteica.

� Vu Vangs bija ceļā uz pilsētplāno�anas biroju, bet sirds viņam neļāva pamest zēnu likteņa varā, � in�enieris runāja tālāk. � Paēdinājis nelaimīgo, viņ� aizveda bērnu uz savu māju, lai viņ� justos dro�ībā.

Jasmīne caur sprak�ķiem klausījās Tinga tulko�anā un sāka drebēt pie visām miesām, kad saprata, ka viņi Vu Vangu ir novērtēju�i par zemu. Viņ� bija ieraudzījis iespēju atgriezties dzīvē, un taisnība viņu nemaz neinteresēja.

� Vu Vangs sēdēja pie zēna, paskaidrojot, kā pilsēta ir iekārtota, � in�enieris klāstīja. � Viņ� paskaidroja, ka jāturas pie vīzas, ja vēlas atgriezties, bet ir iespējams to samainīt vai pārdot, ja labāk grib palikt...

� Viņ� melo, � Jasmīne iejaucās, pietrūkstoties kājās tik strauji, ka krēsls atsitās pret sienu. � Viņ� melo par visu...

� Klusumu zālē, � tiesnesis bargi noteica.

� Jasmīn, � austiņās atskanēja Tinga brīdinājums. � Esi mierīga, citādi tiksi sodīta par...

� Dante ir mans dēls, � Jasmīne skaļā balsī turpināja. � Un es varu pierādīt, ka...

� Klusumu!

Vu Vangs kā atvainojoties ieklepojās, it kā Jasmines sauciens būtu bijis sagaidāms un viņu nelaimīgā kārtā apbēdinājis. Viņam ieskatoties papīrā uz galda, pāri pierei nokrita sirmu matu �ķipsna.

Kāds no piesēdētājiem slējās kājās, un citu starpā izcēlās murdoņa. Tas bija gar� un kalsns vīrs, ar �aurām, pūtītēm klātām lūpām un satrauktu skatienu aiz briļļu stikliem.

� Viņa ir izraidāma no tiesas zāles un jāved uz laukumu, � viņ� spalgā balsī sauca.

� Piedodiet, es negribēju...

� Izvediet viņu, � piesēdētājs viņu pārtrauca. � Viņa jāpiesien pie...

Mēģinot piecelties, Dongs Hongli pazaudēja cepuri. Tā nokrita uz grīdas un aizripoja pie Vanga pārstāvjiem.

In�enieris stāvēja ar cepuri pie kājām un noskatījās, kā Dongs Hongli ar lielām pūlēm cen�as uzslieties no krēsla. Citas izejas nebija. Gadu starpība piespieda in�enieri pacelt no grīdas cepuri, pieiet pie Donga Hongli un atdot to viņam.

Nepateicies vecais vīrs cepuri paņēma, ar pūlēm piecēlās kājās un sāka runāt.

� Dzirdu, ka apsūdzības tiek izteiktas sievi�ķīgā satraukumā, � Dongs Hongli teica. � Bet dzirdu arī, kā paceļ balsi jaunie�i... Drīz bū�u vecs, un man ir bijis gana laika, lai studētu konstitūciju... un, �ķiet, ka atceros pantu par tiesībām būt klāt savas lietas izskatī�anā.

� Jā, � tiesnesis pamāja, izdarīja atzīmi un tad atkal paskatījās uz Dongu Hongli.

� Mans dēls grib atgriezties dzīvē, � Jasmīne teica,

slaukot asaras no vaigiem. � Es ta�u to zinu, tāpēc tik loti satraucos.

� Robe�sarga meita lēja gau�as asaras, kad Ciņu princis viņu apņēma par sievu, � drūmi pasmaidījis, sacīja tiesnesis. � Bet, kad bija jādala ar viņu ķēni�ķā gulta, viņa no�ēloja savu raudā�anu.

Daudzi piesēdētāji aplaudēja. Tinga balss �ajā troksnī pazuda. Jasmīne ieraudzīja, ka Vu Vangs pamāj Dantem, un sajuta uzvilnījām stipru nelabumu. Vangs bija sadomājis atgriezties dzīvē Dantes ķermenī. Ja viņ� tiesā uzvarēs, tad viņa maigais skatiens mirdzēs Dantes acīs.

� Vai tu no�ēlo savu apsūdzību par meliem? � gandrīz labvēlīgi jautāja tiesnesis.

� Jā, es no�ēloju, � viņa atbildēja un norija kamolu kaklā.

� To mēs ņemam vērā...

� Es no�ēloju apsūdzības... bet aiz cieņas pret tiesu es tomēr vēlos, lai jūs zinātu, ka Vu Vangs melo.

� Vu Vangs ir godājams vīrs, � iebļāvās viens no in�enieriem.

� Kur� melo, � Jasmīne sacīja, kaut gan juta, ka Marta viņu pavelk aiz kleitas, lai piespiestu apklust.

� Es centos palīdzēt pamestam bērnam, � Vu Vangs teica.

� Jūs melojat, � viņa nobeidza.

45

Pabīdījis malā da�us papīrus un nokratījis viena pārstāvja mierinot uzlikto roku, Vu Vangs atkal piecēlās.

Nogurusī seja bija bāla, bet valgais skatiens bija tik laipns, ka Jasmīnei pār muguru noskrēja skudriņas.

Viņa nespēja novērst acis no viņa brūnā uzvalka, sirmajiem matiem un smalkā pirksta, kas rādīja pret griestiem, kad viņ� atkārtoti apliecināja cieņu tiesu institūcijas mū�īgajām tradīcijām.

Viņa uzreiz bija gandrīz dro�a, ka Vu Vangs ir tas pats vīrs, kuru viņa bija redzējusi tum�ajā �ķērsielā. Tas bija viņ�, kur� centās pakārt meitenītes vectēvu.

Jasmīnes sirds sāka tā dauzīties, ka atbalsojās pret bungādiņām. Vu Vangs bija slepkava un tie�i saistīts ar triādi � viņam bija izdevies apmānīt viņus visus.

Tagad viņ� izslējās pilnā augumā un pārlaida skatienu piesēdētājiem un tiesnesim. Dantes birka sa�ūpojās ķēdītē viņam ap kaklu, kad viņ� pagriezās pret Jasmīni un sāka runāt.

� Jūs sakāt, ka cienāt tiesu, � viņ� mierīgā balsī teica. � Kaut gan agrāk esat apgalvojusi, ka nav iespējams �eit tikt skaidrībā par taisnīgumu, ja pilsētā nav pabūts ilgu laiku... To viegli var attiecināt uz mūsu tiesnesi un �etrdesmit diviem piesēdētājiem.

� Nē, es...

� Vai jūs neesat sacījusi, ka mēs esam tikai svina pelēkas ēnas pilsētā, ko klāj pelni? � viņ� nobeidza, pārlai�ot pirkstu kaklasaitei.

Vaigiem degot, Jasmine atcerējās savus vārdus. Tie�i tos, saņēmusi nomierino�as zāles, viņa bija sacījusi psihologam slimnīcā. Nebija iespējams saprast, kā Vangs būtu varējis noklausīties sarunu, un tomēr �obrīd viņ� te stāvēja un visu priek�ā tos atkārtoja.

� Vai tā tu sacīji? � skatoties viņai acīs, jautāja tiesnesis.

Viņa apspieda vēlē�anos to noliegt.

� Jā, � viņa atzina. � Bet es...

� Kaunies jel.

Jasmīne pamāja, sajūtot, ka spranda muskuļi kļūst cieti no sasprindzinājuma.

� Es gan �ad tad jūtos pelēks kā svins, � Dongs Hongli mēģināja jokot.

� Bet patiesība ir tā, ka mēs neesam nekādas ēnas, � Vu Vangs teica, pārvelkot plaukstu pār sirmajiem matiem. � Jo mēs pastāvam, mēs asiņosim, ja mums iedursiet... un bez tiesas ostā valdītu haoss.

� Mana kliente vēlas uzsvērt, ka ciena tiesu, � Dongs Hongli atkārtoja.

� Vu kungs, turpiniet, � tiesnesis teica.

� Jo mēs pastāvam, mēs asiņosim, ja mums iedursiet... un bez tiesas ostā valdītu haoss.

� Mana kliente vēlas uzsvērt, ka ciena tiesu, � Dongs Hongli sacīja.

� Vu kungs var turpināt, � tiesnesis teica.

� Man jāsaka � es neredzu, ka būtu izdarījis ko nepareizu, � nervozi smaidot, viņ� pasita gaisā kaulainās rokas. � Es uzņēmu savā pieticīgajā mājoklī pamestu zēnu. Da�i draugi no komitejas jau atradās tur un virtuvē spēlēja kauliņus... Es brīdināju zēnu neiesaistīties spēlē, bet viņ� neklausīja, viņ� par visu vari gribēja uzspēlēt ar mani Liar's dice...

� Dante neprot nevienu kauliņu spēli, � pārtrauca Jasmīne.

� Tētis man iemācīja, � iesaucās Dante.

� Bērniem tiesas zālē nav atļauts runāt, � tiesnesis iebilda.

� Man Dante nekad to nav sacījis, � viņa atbildēja.

� Bet jūs sakāt, ka pazīstat viņu labāk nekā jebkur� cits, � uzreiz piebilda kāds no in�enieriem.

� Pazīstu gan, � viņa sacīja. � Un zinu, ka viņ� nesaprot, ko tas nozīmē � paspēlēt savu vīzu.

� Bet viņ� ir parakstījis apliecinājumu, � Vu Vangs apgalvoja.

� Tas ir pilnīgs absurds, � viņa gandrīz vai iesmējās. � Dante pat neprot uzrakstīt savu vārdu.

Viens no in�enieriem izvilka no ādas mapes dokumentu un pacēla to, rādot tiesnesim un citiem tiesas zālē sēdo�ajiem. Jasmīne piecēlās uz grīļīgām kājām un sajuta, ka visa seja sāk svilt. Kreisajā apak�ējā stūrī zem ķīnie�u hieroglifiem lieliem, bērni�ķīgiem burtiem bija rakstīts "DANTE".

Jasmīne paspēra soli uz Dantes pusi, bet bija spiesta apstāties un atbalstīties pret galda malu.

� Dante? � viņa teica.

� Vai varam iet? � viņ� priecīgi jautāja.

� Tu nekad netiki rakstījis savu vārdu uz papīra kā...

� Jā, bet tagad es protu, � viņ�, laimē starojot, teica. � Esmu iemācījies, es protu uzrakstīt savu vārdu...

� Kāds tu esi malacis, � viņa sacīja, noslīgstot uz krēsla.

� Pienācis laiks pabeigt lietas izskatī�anu, � uz viņu nepaskatoties, paziņoja tiesnesis.

� Viņa raud kā mele, kas no�ēlo izdarīto un atzīst savu vainu, � paziņoja Vangs.

Piesēdētāji smējās, un Jasmīne mirk�ķinot centās tikt vaļā no asarām, tad ar augstu paceltu galvu slējās kājās. Viņa nelikās manām, ka da�u skatītāju mestās papīra lodītes trāpa viņai mugurā.

� Jūs man neticat, bet es saku patiesību, � viņa skaļā balsī teica. � Es nonācu piestātnē ar savu dēlu, tā tas bija, es saņēmu apliecinājumu, kur bija rakstīts, ka atbildu par viņu... bet ceļā uz termināli mēs tikām ieslēgti kādā veikalā un triāde nolaupīja Danti un atņēma man apliecību...

Viens no in�enieriem pieklājīgi pacēla roku, lūdzot vārdu.

� Mēs visu esam pārbaudīju�i, � viņ� teica, pacēlis kādu papīru. � Zēnam bija dokuments, kas apliecināja, ka piestātnē viņ� ieradies viens pats un...

� Dantem nebija nekāda dokumenta, tādu saņēmu es... un tajā bija rakstīts, ka par viņu atbildu es, � Jasmīne iesaucās.

Vu Vanga in�enieris parādīja papīru, kas bija līdzīgs tam, kādu viņa saņēma ostā un kāds viņai bija nozagts.

� �is ir apliecinājums, kas tika rakstīts pēc nosvēr�anas, � turpināja in�enieris, nespējot apvaldīt smaidu. � Un te skaidri rakstīts, ka ostas administrācija reģistrējusi zēnu kā vienatnē ieradu�os.

� Jūs melojat, � viņa iesaucās un devās pie in�eniera.

Viņa iegrūda dunku viņam krūtīs, bet saņēma tādu pļauku, ka uzgrūdās galdam, noraujot zemē da�as grāmatas. Vaigs dega un ausīs �alca tāds kā stiprs vēj�. Viņa tomēr pagriezās pret tiesnesi un jūtot, kā dusmu asaras sarie�as acīs, pieprasīja, lai no ostas aktu vākiem tiek izņemta dokumenta kopija.

� Mums, protams, ir arī kopija, � sacīja in�enieris, noliekot tiesnesim priek�ā gan oriģinālu, gan apzīmogotu kopiju.

� Tie ir tikai viltojumi, � Jasmīne sacīja. � Mans tulks zina, ka apliecinājums tika izrakstīts man.

� Nekur nav minēts, ka ostā ir ticis nolīgts tulks.

� Nē, bet es devos pie viņa pēc tam, viņ� būvē laivas pie...

� Lietas izskatī�ana ir pabeigta, � tiesnesis viņu pārtrauca.

� Dante, � Jasmīne iekliedzās. � Saki � es esmu tava mamma!

� Bērni tiesā nedrīkst izteikties.

� Pasaki to, � viņa sauca.

� Tu esi mana mamma, � viņ� bailīgā balsī teica.

Pārliecies pār galdu, tiesnesis nopietni paziņoja, ka tiesa ir

izskatījusi viņas jautājumu.

� Par spīti tam, ka esmu uzturējies �ajā pilsētā ilgus gadus, esmu pārliecināts, ka daru taisnīgi, sakot, ka Transporta komitejas lēmums ir pareizs.

Jasmīne stāvēja kā sālsstabs. Dante nekustīgu skatienu raudzījās viņā. Tings sēdēja stikla kabīnē, aizsedzis muti ar plaukstu.

� Tautas maģistrāta tiesa ir pieņēmusi lēmumu noraidīt prasību, � tiesnesis savaldīgi teica. � Maiņa ir bijusi likumīga un Vu Vangam jāpaliek par zēna vīzas īpa�nieku.

Vu Vangs veltīja Dantem ilgu un glāsmainu skatienu. Valgās acis izstaroja kaislu vēlē�anos. Vangs kļūs par �o bērnu, Jasmīne nodomāja. Lēmums ir pieņemts. Pēc operācijas viņ� pamodīsies Dantes ķermenī. Viņ� kļūs par manu dēlu, kamēr Dante tiks aizvests uz laivu un pazudīs uz visiem laikiem.

Viņai noreiba galva. Noņēmusi austiņas, viņa ļāva tām nokrist uz grīdas. Tiesas zālē ienāca sargi. Viņa nesaprata, kas notiek. Uzmācās nelabums, viņa plātīja muti, nespējot dabūt pār lūpām ne vārda. Marta ar sastingu�u seju stāvēja viņai līdzās, un Jasmīnes pārstāvis Dongs Hongli grozīja galvu.

Tings stikla kabīnē bija piecēlies kājās un Jasmīne, ieskatījusies viņam acīs, pēk�ņi iedomājās par viņa vectēva teikto, ka bijis kāds ģenerālis, kur� uzstājis, ka tiesa Nāves valstībā nav bijusi taisnīga.

� Rotaļlaukums, � viņa nedro�i nomurmināja.

� Ko viņa teica?

Jasmīne nevilcinoties pagriezās pret Vu Vangu, pacēla roku un norādīja tie�i uz viņu.

� Es vēlos izskaidroties Rotaļlaukumā.

Izcēlās liels tracis. Rībēja soli un krēsli. Piesēdētāji uztrūkās kājās un klaigāja cits caur citu. Tiesne�a ūdensglāze nokrita uz grīdas un lauskas pa�ķīda uz visām pusēm. Vangs nolamāja vienu no in�enieriem un norāva viņu lejup pa kāpnēm.

Jasmīne atkāpās, pacēla un atkal uzlika austiņas. Tās stipri sprak�ķēja, bet viņa sadzirdēja, ka Tings aicina viņu bēgt.

Skatītāji pameta solus. Apgāzās krēsls un, pār to klūpot, kāda sieviete nolauza tam kāju. Pieskrējis pie Jasmīnes, Dante piespiedās viņai klāt, un viņa juta, kā dēla karstā elpa samitrina tērpa zīda drānu.

Viens no Vanga in�enieriem mēģināja atstāt tiesas zāli, bet sargs viņu apturēja.

Jasmine redzēja, kā viņ� izvelk dolāru banknotes un iegrū� tās sargam aiz apkakles.

Tiesnesis uzrakstīja kaut ko uz tāfeles un pagrieza to pret zāli. Burti angļu valodā bija izvietoti vertikālās līnijās glu�i kā ķīnie�u logogramma:

Viņ� pacēla nelielo tāfeli, lai visi to redzētu, tad nolika to atkal uz galda un paraudzījās Jasmīnē, dīvaini raustot lūpu kaktiņus.

� Vai saproti redzētā saturu? � viņ� jautāja.

� Saprotu, � viņa atbildēja, kaut gan nesaprata.

Zālē ienāca vēl sargi, un durvis tika aizbultētas. Cilvēki krita panikā un spiedās uz izejām. Bija dzirdami nikni kliedzieni. Saņēmis sejā sitienu ar gumijas steku, kāds vīrs pastreipuļoja sānis, aizlicis mutei priek�ā plaukstu, un asinis tecēja pa pirkstu starpām.

� Nav nozīmes, vai tu saproti, jo Rotaļlaukumu atsaukt nav iespējams, � savādā balsī teica tiesnesis, skatoties sāņus.

Donga Hongli seja noklājās sviedru pērlītēm, un pieceļoties viņ� ar pirkstu galiem bija spiests atbalstīties pret galdu.

� Kas man jādara? � Jasmine jautāja, pasniedzot viņam spieķi.

Dongs Hongli drebēja aiz satraukuma. Viņa vecā sieva Ksi-na, kura bija sēdējusi kādā no tuvākajiem soliem, bija panākusi uz priek�u un mēģināja piedabūt vīru iedzert zāles no brūnas pudeles.

� Es atceros tikai kādu senu gadījumu, � vārgā balsī pavēstīja Dongs Hongli. � Un tad abi pretinieki cīnījās uz laukuma... un Toijoda nepadevās otram, kamēr viņam nebija izdurtas acis.

� Sākumā Rotaļlaukumu dēvēja par "Laukumu, kur spēle galā", � tiesnesis skaļi paziņoja zālei.

� Tātad man jācīnās ar Vu Vangu? � Jasmīne jautāja.

Sviedrainais zīds lipa viņai pie muguras.

� Kas zina... Rotaļlaukuma noteikumi ikreiz ir citādi, � Dongs Hongli atbildēja.

� Gan mēs atradīsim kādu spraudziņu likumā, � Marta angliski pa�ukstēja. � Viss būs kārtībā...

� Neviens nav pieprasījis Rotaļlaukumu ne manā, ne manu priek�te�u laikā, � turpināja tiesnesis, izklaidīgi braucīdams �ķidro bārdiņu uz zoda. � Bet noteikumus nosaka mūsu sen�i... mums jāsauc �urp Eksū.

46

Vairums skatītāju bija atgriezu�ies savās vietās tiesas zālē, bet neviens vairs nekliedza. Uz grīdas mētājās papīrs, koka �ķēpeles un stikla drumslas. Jasmīne sēdēja ar Danti klēpī, stāstot, kā viņ�, maziņ� būdams, no lupatiņām darinājis rūķīti � �ķību un greizu, ar iz�ūtu krustiņu acu vietā un vates bārdu.

� Es atceros, � no�ukstēja Dante, pieglau�oties viņai.

Atvērās durvis, un sargi pakāpās sāņus. Telpā ienāca kāda ļoti veca sieviete. Viņa bija tērpusies dzeltenā zīdā ar zelta iz�uvumiem un gāja tā, it kā censtos noturēt līdzsvaru uz savainotām kājām. Jasmīne uzreiz saprata, ka tā ir sieviete, kura tika saukta par Eksū. Viņai trūka uzacu, seja bija krunkaina un kalsna. Rokā viņa turēja melnu auduma maisiņu.

Tiesnesis paspēja novākt no galda savus papīrus, kad Eksū nolika uz tā smago samta maisu. Atvērusi to, viņa izklāja drānu kā galdautu, nolika malā Marlboro cigare�u paciņu un aizdedza resnu vaska sveci.

Noslīdējis zemē, Dante nostājās tā, lai labāk redzētu. Jasmīne turēja viņu aiz rokas un ar pieaugo�u satraukumu vēroja veco sievieti.

Kā ikdieni�ķu pienākumu pildot, viņa izvietoja uz galda priek�metus un runājās ar tiesnesi � lūpas savilkās koķetā smaidā, balss bija smalka un klusa.

� Es gandrīz neko nesaprotu, � Tings austiņās sacīja. � Tas ir ārkārtīgi rets dialekts... bet viņa runā par to, ka Ro-taļlaukums esot pastāvējis vēl pirms �angu dinastijas...

Vecā sieviete nolika rindā septiņus ieapaļus priek�metus.

� Bruņurupu�a kaula plātnītes, � no�ukstēja Marta.

Pieslējusi tādas kā nokvēpu�as adatas ar tum�a koka rok-

turī�iem pret briļļu futlāri, Eksū sāka tās karsēt vaska sveces liesmā.

� Tagad viņa stāsta, ka sen�i nosakot noteikumus saskaņā ar Idzin, � pavēstīja Tings. � Tā esot kāda sena grāmata, kas... īsti nezinu...

Septiņas adatu smailes karstumā bija sāku�as kvēlot un spīdēja kā mazs, ugunīgi dzeltens zvaigznājs.

Izskatījās, ka Marta mēģina nomierināties � ielikusi plaukstas starp kājām, viņa �ūpoja ķermeņa aug�daļu.

Paņēmusi pirmo adatu, Eksū iedūra nokaitēto smaili kaula plātnītē, un atskanēja sprak�ķis.

� Viņa vēro plaisas kaulā, � Marta �ukstēja.

Nolikusi adatu uz sagumzīta alumīnija folijas gabaliņa, vecā sieviete lūkojās uz plaisu, tad gandrīz ar nevērīgu kustību apgrieza to otrādi un kaut ko nomurmināja.

� Kā mēne�i sievietes klēpī, � Tings pārtulkoja.

� Deviņi katrā komandā, � paziņoja tiesnesis.

� Kas tās par komandām, � Jasmīne skaļā balsī jautāja.

� Tev un taviem pārstāvjiem jācīnās, � viņ� atbildēja ar ņirdzīgu smīnu, kas atklāja viņa zobus.

� Man ir tikai viens pārstāvis, un viņ�...

� Viņa arī tiek pieskaitīta, � tiesnesis pārtrauca, norādot uz Martu.

� Tā nedrīkst, man ir ģimene, � Marta sacīja, pieceļoties no krēsla. � Diem�ēl es nevaru piedalīties, es neesmu iejaukta...

Viņa apklusa, un izskatījās, ka tūlīt paģībs. Lūpas no bailēm bija kļuvu�as bālas. Pedro bija apskāvis Ēriku.

� Man nav vajadzīga palīdzība, � Jasmīne teica. � �is te attiecas uz mani un Vu Vangu.

� Pagaidi, � tiesnesis skarbi noteica.

� Mēs cīnīsimies, tikai viņ� un es, tas ir...

� Apklusti, � viņ� nikni uzkliedza.

Neliekoties traucēties, Eksū turpināja savu darbu. Tikko nolikusi malā otru kaula plātnīti, viņa dūra adatu tre�ajā. Atskanēja sprak�ķis, viņa palūkojās, apgrieza plātnīti otrādi, kaut ko nomurmināja un paņēma cigare�u paciņu. Izvilkusi cigareti, viņa aizdedzināja to pie sveces un ievilka dziļu dūmu.

� Viņa pīpē, � no�ukstēja Dante.

Eksū pielika plātnītei jaunu adatu. Knak�ķot gaisā uzvijās dūmu stīdziņa. Viņa apgrieza plātnīti otrādi un runāja, cigaretei kustoties.

� Nebūs nekā, � Tings tulkoja.

� Kā � nebūs? Ko viņa teica?

� Noteikumu nebūs, � ar tādu kā aizturētu elpu sacīja tiesnesis.

� Kā to saprast? � Jasmīne jautāja. � Kā mēs zināsim, kur� būs uzvarētājs, ja nebūs nekādu noteikumu?

� Ļauj viņam paturēt vīzu, � vaimanāja Marta.

� Nevaru, � pievilkusi klāt Danti, atbildēja Jasmīne.

� Jau ir par vēlu, � noteica Hongli. � Ja nav nekādu noteikumu, mēs uzvarēsim tikai, nogalinot Vu Vangu un visu viņa komandu.

� Tas ir galīgais neprāts, � �ukstēja Jasmine.

Marta, apskāvusi sevi, vaimanāja. Jasmine turēja Danti piespiestu sev pie kājām un slēpa viņa seju starp ceļgaliem.

� Viņu komanda mūs nogalinās, lai Vangs saglabātu zēna vīzu, � Hongli teica.

� Es nevaru, � Marta tikko dzirdami sacīja.

� Es gan varu, � Jasmine atbildēja. � Es cīnī�os, jūs abi turieties malā, gan būs labi...

Tiesnesis piegāja pie viņas, un seja viņam bija gandrīz vai laipna, kad viņ� norādīja uz Dantes pakausi.

� Zēns ir tavā komandā, � viņ� teica.

� Kā to saprast? � viņa no�ņācās, pasitot nost tiesne�a roku. � Tā nedrīkst sacīt!

� Laipni lūgti Rotaļlaukumā, � viņ� ar nervozu smīniņu noteica.

Jasmīne grasījās viņu pagrūst, bet pieskrēja sargi un parāva tiesnesi sāņus. Jasmīnei ar steku tika smagi iesists pa aug�delmu, un viņa uztriecās galdam.

� Bet viņam ir tikai pieci gadi, � viņa kliedza, balsij aizlūstot. � �īm spēlītēm viņ� ir par nevainīgu!

� Mammu! � raudāja Dante.

No kabīnes sasārtu�iem vaigiem iznāca Tings. Jasmīnes roka pēc sitiena pulsēja sāpēs, un pirksti bija kļuvu�i nejutīgi.

� Dariet kaut ko! � viņa uzsauca Hongli.

Viņ� jau �ķirstīja senu likumu krājumu un mēģināja parādīt tiesnesim kādu paragrāfu.

� Nav atļauts iesaistīt bērnu...

� Mēs esam ārpus likuma, � iebļāvās tiesnesis, izsizdams grāmatu viņam no rokām.

Tā ar troksni nokrita uz grīdas, muguriņa pārplīsa un viena puse aizslīdēja tālāk.

� Pagaidiet, � iesaucās Tings, mēģinot iespraukties starp sargiem. � Es mainos vietām ar zēnu.

Tiesnesis pagrozīja galvu, viņus ielenca vairāki sargi, un Jasmīne kopā ar Danti tika pagrūsta atpakaļ.

� Viņ� mainās, � viņa atkārtoja.

� Nē, � tiesnesis atbildēja. � Bet tulkam arī ir ļauts būt tavā komandā un...

� Dantem jāpaliek ārpusē, � viņa skaļā balsī teica.

� Mēs pārsūdzēsim, � nedro�i pavēstīja Hongli.

Eksū pielika pēdējo adatu pēdējai plātnītei.

Noskanēja sprak�ķis un smalks pīkstiens, tad iestājās klusums.

Pagriezusi plātnīti otrādi, viņa norādīja ar pirkstu, kaut ko nomurmināja un sāka vākt kopā savas mantiņas.

� Nē, nē, nē, � �ukstēja Marta.

Tiesne�a krunkainajos vaigos no satraukuma bija uzziedēju�as sarkanas rozes, kad viņ� norādīja uz Hongli veco sievu un Grosmanu, kuri stāvēja ejā.

� Se�i, septiņi, � viņ� skaitīja un tad norādīja ar pirkstu uz Pedro un Ēriku. � Astoņi un deviņi... Prasītājas komanda ir pilnā sastāvā.

Martai izlauzās baiļu kliedziens, viņa ķēra sev pie kakla, soli atkāpās, paslīdēja un nokrita uz viena ceļgala.

� Vai viņi nogalinās bērnus? � vēr�oties pie zāles, jautāja Jasmīne. � Vai jūs ļausiet viņiem nogalināt bērnus?

47

Viņi stāvēja lielā laukuma mijkrēsli � neliela cilvēku grupiņa, saspiedusies kopā pustuk�ā laukumā, ko ieskāva milzīgas ēkas. Tālumā vīdēja kabotā�as terminālis. Ap stūriem aurodams pūta vēj�. Jasmīne neuzdro�inājās pamest skatienu uz Martas pusi. Viņa tikai stāvēja, apskāvusi Dantes �auros plecus, �ukstēdama viņam, ka ne no kā nav jābaidās. Aiz muguras noraudājusies �agojās Ērika. Pār audumu rito�ie sviedri padarīja tērpu neērtu un vēsu.

Tiesnesis un piesēdētāji bija ieņēmu�i vietu aiz ārkārtīgi gara galda. Ap laukumu bija salasīju�ies da�i skatītāji.

Apkārt valdīja dīvains klusums kā uz ezera mirkli pirms zibens spēriena.

Dongs Hongli un viņa sieva Donga Ksina apspriedās ar Tingu un Grosmanu, cen�oties tikt skaidrībā, vai viņiem ir tiesības atsaukties uz divu diennak�u sagatavo�anās laiku un vai ar to būs pietiekami, lai nomainītu �o aizspriedumaino tiesnesi.

Vu Vangs sēdēja spilgti krāsotā krēslā, kas viņam bija iznests, un klusi runājās ar savas komandas locekļiem. Vēj� viņam virs galvas plivināja da�us sirmu matu pavedienus.

Bez �etriem in�enieriem viņam līdzi bija francūziete, kura bija stādījusies priek�ā kā Kolete Darlo. Trīs citi viņa vīri izskatījās pēc profesionāliem armijniekiem. Divus Jasmīne atcerējās

redzējusi Transporta komitejā. Tie bija ra�ena auguma blondīni, �ķita esam brāļi un savā starpā sarunājās holandiski. Tre�ais varbūt bija no Indijas. Viņam bija plata mugura, spēcīgas rokas, un viņ� grozīja galvu uz vienu un otru pusi kā gatavs kautiņam.

Tings nostājās blakus Jasmīnei un pakasīja padusi. Viņ� izskatījās noguris un bēdīgs.

� Kas tagad notiek? � viņ� jautāja.

� �ķiet, ka neviens to nezina.

� Mēs neuzvarēsim, ja lieta nonāks līdz kautiņam, � viņa klusu noteica.

� Es no viņiem nebaidos, � Grosmans sacīja.

� Izskatās, ka Dongs Hongli tic, ka ir iespējams pārsūdzēt spriedumu, � Tings atbildēja.

� Tādā gadījumā viņam tas jādara tūlīt.

Turot pie rokas savu sievu, Dongs Hongli piegāja pie Jas-mīnes.

� Man jāpieprasa divas dienas Tiesu nama arhīvā, � viņ� teica. � Es panāk�u nelabvēlīga sprieduma atcel�anu, un viņiem būs jāpakļaujas.

� Vai tu runāji ar tiesnesi? � viņa jautāja.

� Es pazinu viņa priek�gājējus, ne tuvu, bet ilgus gadus es strādāju par arhivāru... No lielā arhīva, kas atrodas piecu kvartālu attālumā, iet pazemes eja... līdz pat vecajam tiesas namam, � viņ� teica, norādot uz Disciplīnas inspekciju.

� Runā ar viņu, dari jebko, � viņa lūdza.

� Mana sieva ies pie viņa un pieteiks prasību... viņa tikai nogaidīs īsto brīdi, � viņ� mierīgi paskaidroja.

Piesēdētāji sakustējās, tad piecēlās tiesnesis, paraustīja formastērpa �aketi un pārlaida skatienu laukumam.

� Katrā komandā jūs esat deviņi, � viņ� iesāka, un vārdi klusi atbalsojās starp namiem.

Jasmine paraudzījās uz pretiniekiem. Vu Vangs grauza saulespuķu sēkliņas un jautri tērzēja ar holandie�iem. Viens no viņiem lauza gabaliņus no �okolādes kūkas un bāza mutē.

Visvājākais dalībnieks viņu komandā bija pavecais in�enieris ar �ķidro bārdiņu un varbūt Kolete Darlo.

� �is ir Rotaļlaukums, � turpināja tiesnesis un sasita plaukstas.

Mēs nespējam cīnīties pret Vanga komandu, mums nav nekādu izred�u, pieaugo�ā panikā nodomāja Jasmine.

Viņas komanda sastāvēja no diviem sirmgalvjiem, diviem bērniem, divām sievietēm un trim vīriem. Raugoties viņos, neradās iespaids, ka jel kādam no viņiem ir kaujinieka iemaņas.

� Spēle nebeidzas, pirms visi pretinieki ir miru�i, � paziņoja tiesnesis. � Turklāt nav nekādu noteikumu...

Hongli sieva Donga Ksina sakārtoja apaļās acenes, ātri noglaudīja blūzi un sīkiem solī�iem un cienīgi izslējusies devās tiesne�a virzienā.

Tālumā norībēja pērkons. Pedro bija apskāvis Martu un Ēriku. Seja viņam bija pelēka un zem acīm tum�i loki.

Kolete Darlo izlaida pirkstus caur īsajiem matiem un kaut ko teica. Vangs piecēlās no krēsla un sāka iet uz tiesne�a un Dongas Ksinas pusi.

Hongli nokrek�ķējās, vērojot, kā sieva, tikko bija nostājusies tiesne�a priek�ā, paklanījās.

Kolete raudzījās Vangā ar dīvainām bailēm acīs, kad tas tuvojās tiesne�u galdam.

Noskanēja termināļa zvans.

Viens no in�enieriem, spēcīgs vīrs ar pigmenta plankumiem sejā, no kādas sievietes publikā nopirka �ķīvi ar vārītām pupiņām tomātu mērcē.

� Vai viņi pateica, kad ir nodomāts visu sākt? � Marta jautāja.

� Manuprāt, viss jau ir sācies, � Jasmīne klusi sacīja.

Hongli sieva atvainojās un smaidot izteica savu lūgumu.

Tiesnesis ar noraido�u �estu pameta roku pret veco sievieti. Vu Vangs tagad bija pienācis pie viņiem un neminstinoties iedūra dunci Dongai Ksinai vēderā. Abi sastinga. Vanga skatiens bija maigs un valgs. Jasmīne kopā ar Danti soli atkāpās. Sākumā viņa nebija pārliecināta, ka redzējusi pareizi. Donga Ksina joprojām mēģināja smaidīt, bet, viņai sakustoties, Vanga bālajā sejā ie�ļācās tieva asiņu strūkla.

� Mums jābēg, � Jasmīne a�i noteica.

Sagrābis vecās sievietes kaklu, Vangs izvilka dunci un kaut ko sacīja. Ksina piespieda abas rokas pie vēdera, kamēr no brūces burbuļojot tecēja asinis.

Jasmīne redzēja, ka duncis Vanga rokā ir bajonete ar līdz pusei novīlētu asmeni.

Asinis ritēja pa metālu un pilēja zemē.

Neatlai�ot Ksinas kaklu, Vu Vangs divreiz iedūra viņai krūtīs. Asmens iegāja dziļi viņas ķermenī. Abi kopā paklupa sāņus, Ksina pasvieda aug�up roku, lai noturētu līdzsvaru, un no viņas pirkstiem pa�ķīda asinis.

Cīņa bija sākusies. Viņi jau atradās Rotaļlaukumā.

Sapratu�i, kas notiek, cilvēki iekliedzās un instinktīvi atkāpās. Ar skatienu meklējot pēc bēg�anas ceļa, Jasmīne reizē pamanīja, ka Vanga komanda izturas mierīgi.

Vangs iedūra Ksinai krūtīs vēlreiz, tad atlaida tvērienu un pāris soļus atkāpās. Vecā sieviete nogāzās zemē, centās piecelties un skatījās uz Vangu, kur� ar izklaidīgu smaidu kaut ko sacīja.

Jasmīnei ausīs ieskanējās tāds kā zvans � viņai �ķita, ka ir atgriezusies Kosovā.

Viņa redzēja, ka Dongs Hongli dodas pie sievas. Viņ� kustējās saraustīti, kā miega zāļu iespaidā. Viens no holandie�iem, viņu pamanījis, sāka iet uz viņa pusi, noslēpis pie sāniem mācēti.

� Pagaidi! � Jasmīne iesaucās.

Tings paspēja saķert Hongli un atvilka viņu atpakaļ. Lielais vīrs ar ma�eti apstājās un sapņaini noraudzījās viņos.

� Turamies kopā! � Jasmīne iekliedzās.

� Viņi domā nogalināt mūs visus, � izgrūda Grosmans.

Jasmīnes komanda atkāpās, un cilvēki pa�ķīra viņiem ceļu.

Tings vilka līdzi Dongu Hongli, kur� bija satriekts un nesakarīgi kaut ko murmināja. Ērika paklupa, un Pedro pacēla viņu un nesa klēpī. Jasmīne dzirdēja, ka viņa �ēlojas par nobrāzumu uz ceļgala.

48

Cie�i turot Danti, Jasmīne prātoja, ka jāatrod kāds ierocis, pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja Donga Hongli sievu stāvam �etrrāpus, kamēr no krūtīm zemē līst asinis, pil no zoda un tek lejup pa piedurknēm. Vu Vangs bija pavilcis aug�up viņas kleitu, un Vu Vanga komandas in�enieriem atklājās sievietes kailā pēcpuse.

� Mums jāpaslēpjas, � Jasmīne iesaucās.

� Te ir laukums, � Pedro atbildēja. � Te nav iespējams paslēpties...

� Mēs nedrīkstam te palikt, � viņa pārtrauca. � Vai jūs neapjēdzat? Nav nekādu noteikumu, mums jātiek prom no laukuma, mums vajag...

� Nu viņi nāk! � histēriski iekliedzās Marta.

Trīs Vanga vīri bija sāku�i iet viņu virzienā. Da�i no skatītājiem skaļi iesmējās. Velkot līdzi Danti, Jasmīne bija spiesta pacelt tērpa apak�malu, lai nepakluptu.

� Skriesim uz Disciplīnas inspekciju, � viņa uzsauca. � No pagraba ved tunelis.

� Mamma, � raudāja Ērika.

� Un ja nu man būs bail? � Dante nedro�i jautāja.

� Tad es apstā�os un aizsargā�u tevi, bet mēs mēģināsim, mēģināsim skriet, � zobus sakodusi, teica Jasmīne.

Cilvēki pa�ķīrās, kad viņi steidzās uz tum�ajām ēkām. Jasmīne redzēja sejas, kas lūkojās viņos ar baiļpilnu sajūsmu. Grosmans kaut ko skaļi nokliedza, un sargu rinda palaida garām viņu un Martas ģimeni.

Dante sāka klepot un bija spiests apstāties, viņ� tvēra pēc elpas un nerimās klepot. Tings un Dongs Hongli steidzās garām viņam un jasmīnei. Paskatījusies atpakaļ, viņa ieraudzīja, ka trīs Vu Vanga vīri dodas uz priek�u. Diviem rokās bija ma�etes un tre�ais turēja kaut ko, kas izskatījās pēc lau�ņa.

Viņa atkal satvēra Dantes roku, lai sāktu skriet, kad �etri sargi viņus apturēja. Viņi aiz�ķērsoja ceļu, un viens no viņiem sacīja kaut ko ķīniski.

� Nav nekādu noteikumu! � Jasmīne sa�utusi atbildēja.

� Mums nav jāpaliek laukumā.

� Jasmīn? � iesaucās Tings un atgriezās.

� Ko viņi grib? � Jasmīne kliedza. � Ko viņi saka?

� Viņi teica, ka tava seja esot sienasavīzē, kas izlikta kabo-tā�as terminālī.

� Ne tagad, � viņa nosēcās. � Tā tas neiet, es nevaru... ak Dievs...

Viens sargs sagrāba viņu virs elkoņa, bet viņa izrāvās, vilka Danti tālāk, bet tika apturēta atkal. Tings mēģināja runāt ar sargiem, bet tie viņu pagrūda malā.

� Es palieku, es izvēlos palikt, � viņa uzsauca Tingam.

� Saki � es palieku!

Viens sargs uzbļāva viņai, iebakstot krūtīs ar steku. Dante tā nobijās, ka sāka raudāt.

� Tev jāiet līdzi.

� Kāpēc? Es apmainī�u vīzu ar jebkuru, es...

� Tavs attēls jau ir izlikts � ir jau par vēlu.

� Es negribu, negribu!

Cits sargs iesita viņai starp lāpstiņām tik stipri, ka, elpai aizsitoties, viņa nokrita uz ceļiem.

� Mammu, mammu, � raudāja Dante.

� Nebaidies, es atgriezī�os, mamma atgriezīsies, � viņa teica, sāpēs noel�oties, kad sargi atlauza viņai rokas un saslēdza rokudzel�os.

Sargi uzrāva viņu atkal kājās, un viņa juta, ka Dante joprojām ir ieķēries viņai drēbēs, kad sargi dzina viņu uz priek�u. Tings soļoja līdzās, ātri bērdams ķīniski.

� Ting, vai apsoli, ka parūpēsies par Danti, līdz atgriezī�os? � Jasmīne iekliedzās. � Paslēpieties tunelī, aizbarikādējiet ieeju, es jūs atradī�u...

� Es apsolu.

� Dante, tagad tev jāiet līdzi Tingam.

� Mamm, es negribu...

Dante izmisis kliedza, drānai izslīdot viņam no rokām. Jasmīne redzēja, ka Tings paceļ Danti un sāk skriet uz Disciplīnas inspekcijas pusi. Ar lieliem soļiem viņiem sekoja Vanga vīri. Viņi atradās tikai simt metru attālumā. Skatītāji grieza ceļu, un derību slēg�ana ritēja pilnā sparā.

Jasmīne saprata, ka ir spiesta atgriezties dzīvē, lai nomirtu atkal. Citas iespējas nebija. Tā vietā, lai pretotos, viņai bija jācen�as atgriezties, cik ātri vien iespējams.

Tērps un rokudzel�i kavēja viņu iet ātrāk, bet viņa, sargu pavadīta, sīkiem solī�iem tipināja uz termināļa vaļējā zelmiņa pusi.

No laukuma rupjā bruģa viņi nokļuva uz pla�ās uzgaidāmās zāles nodilu�ās grīdas. Viņas sargi ar stekiem pa�ķīra ceļu pūlī.

Daudzi joprojām drūzmējās, lai redzētu sejas uz sienas. Jasmine ar sargiem virzījās gar koka soliem, kur cilvēki gaidīja ar savām somām, ūdens pudelēm un plastmasas kārbām.

Ejot garām, Jasmine uzmeta skatienu savam attēlam. Tas atradās labajā pusē, ķīnie�u hieroglifi �oreiz bija sarkani, bet fotogrāfija bija tā pati, kas iepriek�. Klīsteris joprojām bija tik slapj�, ka viņas seja bija caurspīdīga.

Aizmugurē tika atvērts kāds logs, un bāls atspīdums pārslīdēja sienām ar vecākām visu to fotogrāfijām, kuri ir atgriezu�ies. Plānās lapas bija uzlīmētas cita virs citas, veidojot tādu kā seju kolā�u. Gaisma drebot aizskāra kādu fotogrāfiju, kas lika viņai spēji apstāties.

Tā bija psihologa Gabriela Popova seja, no vecuma nodzeltējusi, daļēji pārlīmēta ar citiem attēliem.

Bet tas neap�aubāmi bija viņ�.

Gabriels bija pabijis �eit.

Sargi vilka Jasmīni tālāk.

Sirdij strauji sitoties, viņa saprata, ka Gabriels kaut kā ir sazinājies ar Vu Vangu. Tāpēc Vangs bija spējis atkārtot to, ko viņa bija sacījusi slimnīcā.

Un tagad viņ� stāv ārpusē pie durvīm uz telpu, kur guļu es, viņa nodomāja.

Pagāju�i garām biļe�u lodziņiem, viņi devās uz durvīm uzgaidāmās zāles galā. Ieraudzījis nācējus, durvju sargs nolika uz grīdas savu kafijas krūzi, un vecākais ar garu bārdu bez kavē�anās piecēlās.

Durvju sargi apmainījās īsām frāzēm ar vīru, kur� atslēdza Jasmīnes rokudzel�us. No uzgaidāmās zāles tuvojās cilvēki, iespiedzās kāda sieviete.

Berzējot plaukstu locītavas, Jasmīne ievēroja, ka bārdainajam durvju sargam pierē ir balta rēta un uz gurna makstī � moderna pistole.

Pārbaudījis vīzu viņai uz kakla, jaunākais sargs atvēra durvis.

Apkārt neskatoties, viņa iegāja pa tām, �ķērsoja termināļa piegru�oto pagalmu un nonāca pie vārtiņiem ar aprūsēju�ām skārda loksnēm, ar troksni atrāva tās vaļā un izspraucās cauri.

Meitene ar lakatiņu ap matiem izbrīnā paraudzījās uz Jasmīni, kad pār nogrābto laukumiņu tā devās uz mū�seno koka namiņu, kas bija atslējies pret klin�u sienu.

Nolikusi malā grābekli, meitene sekoja Jasmīnei, kad tā iegāja pa �aurajām durtiņām, noņēma vīzu un pasniedza to vecajai sievietei, kura rīkojās ar dvieļiem. Atbrīvojusi birku no ķēdītes, sieviete ar mierīgu skatienu pavērās Jasmīnē.

� Man jāsteidzas, � Jasmīne noteica un sāka izģērbties pati.

�igli atpogājusi pogas, viņa pārvilka tērpu pāri galvai un nosvieda to uz grīdas.

Kamēr meitene un vecenīte slaucīja viņu ar tvaikos samitrinātajiem dvieļiem, Jasmīni pārņēma tāds nogurums, ka pustumsā bija grūti ko saskatīt. Klusi runādamās viena ar otru, viņas ķemmēja Jasmīnei matus, pieskārās viņas rotām, skaitīja roku un kāju pirkstus.

Viņas atbīdīja plānās rīspapīra durtiņas, un Jasmīne nokāpa lejā pa kāpnēm uz slapjās flī�u grīdas.

Nodomājusi, ka drīz jau būs atgriezusies, viņa lieliem soļiem devās uz klin�u spraugu, kāpa lejup un brida dziļākā ūdenī. Siltā straume stūma viņu uz priek�u. Kā trīco�a zvaigzne aiz tālākiem līkumiem atspīdēja gaisma.

Plakstiņi bija smagi, un brienot viņa iesnaudās, līdz atvēra acis un ieraudzīja, ka ūdens mirdz kā zelts.

Viņa turpināja virzīties uz priek�u un atkal iesnaudās. Mirguļojo�ā gaisma no ūdens spiedās caur plakstiņiem.

Maigā straume kļuva dziļāka, viņa pazaudēja saziņu ar sevi, un viņu piepildīja laimīgs vieglums...

49

Jasmīne plātīja muti, bet nespēja paelpot. Nebija skābekļa. Atverot acis, to zīlītes sarāvās tik strauji, ka iesāpējās. Kāds sauca viņas vārdu. Ausīs dunēja. Klepojot viņa beidzot dabūja gaisu plau�ās.

Viņa bija dzīva, un tas bija sāpīgi.

Mute bija sausa, kaklā sūrstēja, bet gaiss bija brīni�ķīgs.

Viena viņas kāja dīvaini raustījās.

Viņa mēģināja sakopot domas un saprata, ka guļ uz grīdas zem slimnīcas gultas, pakausis neērtā leņķī spiedās pret sienu.

Diāna raudzījās viņā ar sastingu�u baiļu izteiksmi sejā.

Jasmīnei atkal uznāca klepus, un acīs saskrēja asaras. Mutē bija jūtama asiņu gar�a, un viss krū�ukurvis smeldza kā reizēs, kad bruņuvestei trāpīju�as lodes.

� Tu mani gandrīz vai nobiedēji, � Diāna vārgā balsī teica.

� Man jātiek atpakaļ, � izgrūda Jasmīne. � Tev jādod man jauna injekcija, daudz stiprāka.

Pie durvīm pieklauvēja un viņa līda ārā no gultapak�as. No piepūles viņai sametās tum�s gar acīm. Kā caur �ņāk�anu viņa dzirdēja, kā Diāna pieiet pie durvīm un lūdz Gabrielu uzgaidīt vēl minūti. Viņ� joprojām stāvēja sardzē, bet vēlējās ienākt.

Gabriels, viņa nodomāja.

Tikai pirms brī�a viņa bija ieraudzījusi Gabriela seju uz

termināļa sienas. Viņ� bija apmeklējis ostu un jau no sākuma zināja, ka viņa runā patiesību.

Jasmine pacēla galvu un elpoja ar lielām grūtībām.

Cabriels kaut kādā veidā sūta vēstījumus Vu Vangam, viņa nodomāja. Kā pasta balo�us viņ� varbūt izmanto mirsto�us pacientus.

Tā dro�i vien tas notiek. Gabriels gādā, lai nāves mirklī viņi turētu rokā vēstuli, un pēc tam viņpusē kāds to pievāc, pirms jaunatnācējs pirtī ir pamodies.

Kunkstēdama viņa apvēlās uz vēdera un mēģināja piecelties no saplaisāju�ās plastikāta grīdas. Galva dunēja no sāpēm un dzīslas smeldza, it kā viņas asinis būtu indīgas.

� Paliec guļam kādu brītiņu, � teica Diāna.

Rokas drebēja, Jasmīnei uzslejoties uz ceļgaliem, un viņa nospļāvās.

� Man jātiek atpakaļ, es biju tur, ostā, pilsētā, tā eksistē � viss eksistē pa īstam, � viņa elsoja, mēģinot caur asarām nomērķēt skatienu uz Diānu. � Dante palika tur, man jāatgrie�as, man jāatgrie�as nekavējoties!

Atbalstījusies ar roku pret gultu, viņa piecēlās kājās. Līdz ar katru sirdspukstu krūtīs iedūrās sāpe, kad viņa streipuļoja pie loga uz operāciju zāli.

Viņa tik tikko turējās kājās, kad piespieda pieri stiklam, cen�oties saprast, ko redz.

Spilgtajā gaismā kustējās operācijas māsu un ķirurgu grupa. Zem zaļā pārklāja tikai bija nojau�ams Dantes sīkais augumiņ�. Kāda sieviete pasniedza pinceti un pakāpās sāņus. Visur bija asinis, krū�kurvis bija atvērts, un ķirurgs stāvēja, turot rokā Dantes apstāju�os sirdi.

� Būs labi, � no�ukstēja Diāna. � Visi uzskata, ka...

� Bet ja nu neizdodas? � jasmine pārtrauca. � Ja nu sirds neatsāk darboties?

� Tiks defibrilēts pats sirds muskulis, � Diāna atbildēja. � Vēnā tiks ievadīts kordarons, tas nav bīstami, viss būs labi.

Atskanot jaunam klauvējienam, Diāna atslēdza durvis un ievilka iek�ā Gabrielu. Nokarenās ūsas glaudīdams, viņ� raudzījās Jasmīnē ar bēdīgajām, gurdajām acīm.

� Gribēju pabrīdināt... izskatās, ka ieradies tavs biju�ais vīrs, � viņ� teica, panākoties tuvāk.

� Marks, � viņa nomurmināja.

� Viņ� brauc aug�up � vai tev klājas labi?

Jasmīne pamāja, sajūtot, it kā smadzenes būtu atslēgtas un viņa stāvētu divu soļu attālumā no sevis un savas balss, kad ar varu piespieda novērst skatienu no Dantes nedzīvā auguma un sāka runāt ar Gabrielu.

� Es injicēju tie�i simt piecdesmit miligramu adenozīna un biju atkal tur, � viņa klusā balsī teica. � Nestāsti, ka esmu jukusi, jo, sirdij apstājoties, es atgriezos ostas pilsētā.

� Runa joprojām varētu būt par sapni, � viņ� laipni atbildēja.

� Labi, par sapni... Zinu, ka �eit man nevajadzētu par to stāstīt, bet es biju tur... viss notika īstenībā, es nokļuvu kautiņā, briesmīgā kautiņā... un mani cilvēki bēga, izcēlās pilnīga panika, bet mums ir paslēptuve, vecs trolejbuss pavisam netālu no piestātnes.

� Trolejbuss?

Viņ� pienāca tuvāk, cigare�u dūmu smārds kļuva izteiktāks.

Jasmine ieraudzīja, ka viņa �aurās d�insu jakas malas ir nodilu�as baltas.

� Līdzko radīsies izdevība, mēs dosimies turp � mēs slēpsimies trolejbusā tik ilgi, līdz viņi pagurs, mūs meklējot, � viņa stāstīja un mēģināja pasmaidīt.

� Cik labi, � viņ� noteica, saraucot pieri.

� Tu joprojām netici ostas pilsētai?

� Es uzklausu tevi, bet tev jāuzklausa arī mani, tu nedrīksti pakļaut sevi briesmām.

� Bet, ja esmu spiesta, � viņa atbildēja, ieskatoties viņam

acīs.

� Labi, bet tu esi ārste, � viņ� vērsās pie Diānas. � Tu ta�u saproti, ka �is te nav īsti pareizi � vai kā?

� Viņa neko nav izdarījusi, � Jasmīne iejaucās.

� Diāna, es zinu, ka tu tikai centies palīdzēt māsai, � viņ� turpināja. � Bet �is nav īstais ceļ�, un tu riskē zaudēt savu licenci.

Nesagaidījis atbildi, viņ� nekavējoties devās prom, un Jasmīne saprata, ka viņ� ir iekritis slazdā. Gabriels bija noticējis viņas meliem un tagad steidzās pavēstīt Vu Vangam, ka viņas cilvēki nodomāju�i slēpties vecā trolejbusā. Viņ� apsēdīsies pie kāda, kuram tuvojas pēdējā stundiņa, sacīs mierinājuma vārdus, varbūt atsauks mācītāju, bet viss būs tikai tādēļ, lai varētu ielikt zīmīti pacientam rokā.

� Viņ� zina, ka ostas pilsēta patiesībā eksistē, � Jasmīne teica.

� Neizskatījās gan, � Diāna nomurmināja.

� Viņ� tikai izlikās, pats tur ir bijis, viņ� pazīst Vu Vangu...

� Manuprāt, tas ir ārsts Johans Dubs, kur�...

� Tam mums tagad nav laika, � Jasmīne viņu pārtrauca. � Paņem man stiprākas zāles. Man jātiek atpakaļ. Tas ir nopietni, es izlek�u pa logu, ja tu ne...

� Tas man nepatīk! � Diāna iesaucās.

� Diāna, paklausies, � Jasmīne centās runāt mierīgi. � Man jāatgrie�as, tikai tas vēl kaut ko nozīmē. Pēdējo reizi, bet vajag pasteigties, mīļā mā�el...

� Es negribu, � viņa no�ukstēja, slaukot asaras no vaigiem.

� Tev ir minūte, lai atnestu zāles � tas man jādara.

Diānas seja bija noslēgta, un viņa nepaskatījās uz māsu, kad

atvēra durvis un izgāja gaitenī.

Jasmīne palika un ieraudzīja nākam Marku tie�i tajā mirklī, kad Diāna gāja ārā pa nodaļas durvīm. Viņi ātri apkampās, un Jasmīne dzirdēja, ka viņ� izsaka līdzjūtību par mātes nāvi.

� Dante tiek operēts, � Diāna sacīja.

� Es zinu.

� Jasmīne ir tur, � viņa norādīja un devās tālāk pa gaiteni.

50

Ienācis telpā, Marks uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis, piegāja pie stikla un nostājās līdzās Jasmīnei. Viņ� bija gara auguma vīrietis un bija ģērbies kā parasti, melnā vatētā vestē pa virsu militāri zaļam vilnas kreklam, kas apspīlēja viņa platos plecus un spēcīgos bicepsus. Acis viņam bija apsārtu�as, un Jasmīne redzēja, ka rokas trīc, kad viņ� noslauka lūpas.

Abi klusēdami skatījās uz Danti. Bija redzams tum�i sarkans caurules līkums. Maigi griezās metāla lāpstiņas. Ķirurgs lēni grozīja rokās Dantes nedzīvo sirdi.

� Viņi stāsta, ka Dante atveseļosies, � ar kafijas aromātu izelpā murmināja Marks.

� Man jāpalūkojas, vai Diāna atgrie�as, � Jasmīne paskaidroja un sagrīļojusies nogrūda zemē nebalinātu salve�u iepakojumu.

Viņa mēģināja tās pacelt, bet, būdama par vārgu, atbalstījās pret gultas galvgali un noraudzījās, kā Marks uzlasa no grīdas salvetes.

� Paklau, Jasmīn... man ir tik �ēl par tavu mammu... bet mums abiem jābūt �eit, pie Dantes, kad viņ� pamodīsies.

� Vispirms man jāizdara viena lieta, � viņa atbildēja, nedro�ā gaitā devās pie durvīm, atvēra tās un paraudzījās tuk�ajā gaitenī.

� Vai sastrīdējies ar Diānu?

� Man nav laika skaidrot, � viņa sacīja, nepaskatoties uz Marku.

� Tu zini, ka es protu rīkoties ar ieroci kaujaslaukā, � Marks turpināja, stipri saberzēdams seju. � Bet �eit... starp laipniem cilvēkiem, man tik labi nesokas... Saki � kas man jādara. Vai iet un parunāt ar ārstu?

� Nezinu, dari, ko gribi, nevaru pateikt, kas tev darāms.

� Agrāk gan tas tev izdevās, � viņ� klusi sacīja.

� Jā, un beigas bija labas, � viņa nomurmināja un piegāja pie aizslēgta sienasskapja.

� Tā ir labākā pavēle, kādu jebkad esmu dzirdējis, � viņ� noteica.

� Nav taisnība, � viņa atbildēja, uz mirkli sastopot viņa brūno acu skatienu. � Nesaki tā... es nedrīkstu būt noteicēja pār citiem.

� Jasmīn, būt sekretārei nav nekādas vainas, bet tu esi dzimusi, lai...

� Izbeidz, � viņa atcirta, pagrie�oties pret skapi.

Marks apsēdās uz gultas malas un noraudzījās, kā Jasmīne

uzlau� skapja atslēgu un sāk rakāties pa plauktiem.

� Vai atceries to mūsu grupas bildi Kosovā... visi pūlējās izskatīties bra�i, tu ar savu lielo M240Bravo un es ar...

� Mēs bijām tikai zaļi nejēgas, � viņa iesaucās.

� Okei, leitnant, � viņ� iesmējās. � Bet bez tevis neviens no nejēgām nebūtu atgriezies mājās.

� Manas vainas dēļ gāja bojā Larss un Niko, � Jasmīne sacīja sienai un nolika atpakaļ plauktā kastes ar kompresēm.

� Tu zini, ka man mājās ir tava medaļa, � Marks klusā balsī pavēstīja.

� Aizmet to, � viņa atbildēja, atradusi skalpeli sterilā iesaiņojumā.

Viņa pagrāba skalpeli, neliekoties ne zinis par priek�metiem, kas izkrita no skapja, atgriezās pie loga un palūkojās uz Dantes asiņaino un nedzīvo augumiņu. Drebo�iem pirkstiem viņa atvēra sterilo iesaiņojumu un nometa to uz grīdas tie�i tajā mirklī, kad atvērās durvis. Ienāca Diāna un tās atkal aizslēdza. Acis viņai bija dīvaini stiklainas un deguns � sarkans no raudā�anas.

� Vai atnesi vajadzīgo? � Jasmīne nepacietīgi jautāja.

� Mark, � Diāna ierunājās. � Es māsai nevaru pateikt "nē", bet tu vari, tu vari viņu pierunāt.

� Jasmīne dara to, kas vajadzīgs � kā viņa alla� darījusi, � viņ� tikai noteica.

Diāna iedeva viņai �ļirci, Jasmīne paskatījās uz to, atrada iedaļas un pacēla to pret gaismu.

� Te ir mazāk par simt piecdesmit miligramiem, � viņa aizrādīja. � Būtu jābūt...

� Iepriek�ējo reizi tu saņēmi adenozīnu, � Diāna viņu pārtrauca. � �is ir kālija hlorīds, tu sacīji, ka gribi ilgāku sirds apstā�anos.

� Vai tas ir riskanti?

� Jā, � Diāna bezkaislīgi teica.

� Tam nav nekādas nozīmes, � Jasmīne atkal ieskatījās operāciju zālē.

Spilgtajā gaismā viss bija spokaini mierīgs. Dantes ķermenis atradās zem zaļā pārklāja, bet viņa tur nebija. Asinīm līstot pār pirkstiem, ķirurgs mierīgi �uva ciet plīsumu vainagartērijā.

� Man līdzi ir adrenalīns un kalcija glukonāts, ja tu nepa-modīsies pēc divām minūtēm, � Diāna no�ukstēja.

� Labi, � Jasmīne pamāja un pabāza skalpeli zem drēbēm.

� Es zinu � tu domā, ka dari pareizi, tici, ka nāves valstība pastāv un tev jāsteidzas, lai glābtu Danti, � viņa turpināja, skatīdamās Jasmīnei acīs. � Bet tev arī jāsaprot, ka uz ārstiem var paļauties...

� Jā.

� Jo viss patiesībā izskatās labi, � viņa drebo�ā balsī teica. � Viņiem tikai nepiecie�ams mazliet vairāk laika.

� Mazliet vairāk laika...

� Mīļā, tev tas nav jādara.

Diāna izskatījās ļoti nogurusi. Viņas acu zīlī�u dziļumos kaut kas drebēja, it kā domas nepielūdzami vērptos ap kaut ko vienu.

� Palīdzi nu man ar injekciju, � Jasmīne sacīja, pavelkot aug�up piedurkni.

� Bet...

� Pasteidzies!

� Man pirmīt bija saruna ar Danderīdas slimnīcas intensīvās terapijas nodaļu.

� Klāj vaļā!

� Viņi teica, ka tas jauneklis, par kuru tu runāji, Lī Tings...

-Jā?

� Man ir �ēl, Jasmīn... bet viss ir beidzies, viņi ir pārtrauku�i mēģinājumus viņu atdzīvināt.

Jasmīne pamāja, nolaizīja sasprēgāju�ās lūpas, jūtot, ka viņu pārņem dīvains miers, it kā �ī ziņa viņu nesāpinātu.

� Tagad dur, � viņa sacīja, apsē�oties uz lāviņas.

� Tas ir nepareizi, � Diāna no�ukstēja, un pār vaigiem atkal sāka ritēt asaras.

Viņa uzmanīgi izspieda pilienu caur adatas smailīti. Jas-mīne pacēla brīvo roku un satvēra pirkstos Diānas rudo matu cirtu.

� Diāna... es mīlu tevi, to tu zini, vai ne?

Viņu acis sastapās, un vārdi bija lieki. Diānas pirksti bija glu�i auksti, kad viņa izstiepa māsas roku.

Adatai caur ādu ieduroties vēnā, Jasmīni atkal pārņēma bailes. Viņa piespieda roku palikt nekustīgai, kaut gan viss viņā kliedza pret to.

Sirds briesmīgi pukstēja, ausīs dunēja un adrenalīns, izdaloties asinīs, lika viņai trīcēt pie visām miesām.

� Dari to, � viņa �ukstēja.

�ļircei iztuk�ojoties, viņa sajuta vēso �ķidrumu ieplūstam vēnā. Adata izslīdēja ārā, un Diāna uzspieda nelielu kompresi asins pilienam dūriena vietā. Viņa neskatījās uz Jasmīni, bet Marks vēroja viņu ar nemierīgām acīm.

Pagāja tikai da�as sekundes, kad spēcīgs reibonis lika telpai sagriezties.

Sirds pēk�ņi nobremzējās, un Jasmīne pavēra muti, lai pateiktu, ka ir izbijusies, bet pār lūpām nenāca ne skaņas. Diāna gribēja viņu noguldīt, bet Jasmīne nezin kāpēc pretojās. Sirds sitās arvien lēnāk, un acīs satumsa. Viņa sajuta, ka Diāna un Marks abi viņu balsta. Viņa sa�ņaudza plaukstā skalpeļa rievaino spalu. Pirkstu gali sāka sūrstēt un pieauga spiediens uz krū�kurvi. Saraujoties bungādiņām, viņu ap�ilbināja balts apvārsnis � līnija, kas dega kā magnēzijs.

51

Tumsā a'iverot acis, Jasmīne Paskāla-Andersone skaidri zināja, kur atrodas. Skalpelis no viņas cie�ā tvēriena bija lipīgs. Viņa nekavējoties noslīdēja uz slapjās grīdas, paņēma drēbju kaudzīti un pameta nodalījumu. Verandā viņa ātri apģērbās, uzvilka auduma kurpes un, blūzi pogādama, steidzās lejup pa kāpnēm.

Paspraukusies garām vecenei, kura pārdeva sarkanus papīra lukturī�us, Jasmīne sāka skriet.

Viņai bija jāatrod Dante.

Kaut tikai nebūtu par vēlu, � viņai, brā�oties caur pilsētu, pa galvu malās domas. Kaut viņi, slēpjot Danti, būtu patvēru�ies tunelī, kaut Tingam būtu izdevies palikt pie viņa.

Nespējot paciest domu, ka Tings ir miris, viņa centās sev iestāstīt, ka viņ� joprojām ir dzīvs un atrodas pilsētā.

Prātā uzausa ainas no mirkļa, kad tika pasludināts Rotaļ-laukuma sākums.

Taisni pretī tiesne�u galdam Vu Vangs bija nodūris Donga Hongli sievu.

Tas bija neprāts.

Viņai nebija laika svērties. Svarīgi bija tikai tas, vai izdosies atrast Danti, kamēr nav par vēlu. Tuvojoties laukumam, pilsētas burzma pieauga. Visapkārt tika slēgtas derības. Jasmīne spraucās uz priek�u, pārkāpusi ķerrai ar vecām stāvlampām,

viņa cie�i piespiedās pie mājas sienas, atgrūda kādu ar durvīm un atkal iejuka pūlī. Tikai sasniegusi laukumu, viņa saprata, ka drūzma izcēlusies tāpēc, ka viņas prombūtnes laikā Rotaļlau-kums ir piesaistījis daudz vairāk skatītāju.

Skaļam sāpju kliedzienam sekoja �ķidri aplausi. Turot skalpeli pie gurna, Jasmīne spiedās uz priek�u laukuma virzienā.

Tas bija pilns ar cilvēkiem, bija grūti kustēties, cen�oties kaut ko saredzēt, ļaudis spiedās no visām pusēm, no �ķērsielām arvien vēl nāca klāt, un jaunie�i bija uzrāpu�ies uz namu jumtiem, lai noskatītos.

Kaut tikai nebūtu par vēlu, viņa klusībā atkārtoja. Kaut tikai nebūtu par vēlu.

Kāds smaidīgs vīrs stāvēja ar bērnu uz pleciem. Divas sievietes mēģināja pārdot grauzdētas mandeles. Jasmīne spiedās garām kādam jauneklim beisbola cepurītē, kur� drūzmā centās slēgt kādas derības.

Kādu gabalu uz priek�u bija dzirdami saucieni un aplausi.

Jasmīnes mati kaut kur ieķērās un iestirk�ķējās, da�am notrūkstot līdz saknei.

Tālumā norībēja pērkons, un pamats zem kājām nodrebēja.

Kāds vīrs, uzskatot, ka Jasmīne par daudz grūstās, saķēra viņu aiz blūzes. Lamādamies viņ� turēja viņu ciet, bet, ieraudzījis viņas seju, spēji apklusa.

Viņa turpināja virzīties caur pūli uz laukuma vidu, drēbes sagriezās �ķībi, un kāds spāniski lādējās. Turpat mīlinājās kāds pāris, neliekoties ne zinis par apkārt notieko�o. Cilvēkiem spie�oties no aizmugures, Jasmīnei bija jāpakļaujas pūļa kustībai, citādi viņa pakristu. Kāds cie�i sagrāba viņai krūti, bet viņa nereaģēja, tikai pagriezās sāņus, viņai bija jāredz un jāsaprot, kas notiek.

Pūlis pēk�ņi sāka spiesties no citas puses. Virzieni sajuka. Gaiss izplūda viņai no plau�ām, kāju pēdas atrāvās no zemes, un labā roka aizķērās aiz kāda un tika atlauzta aiz muguras. Atguvusi pamatu zem kājām, Jasmīne centās nobremzēt kustību un sāpēs ievaidējās, kad skalpelis plaukstā sagriezās un nokrita zemē. Krītot atmuguriski, viņa ieķērās plecos kādam pavecam vīram un noturējās uz kājām.

Aizlauztā balsī kliedza kāds bērns.

Jasmīnei izdevās pavirzīties tālāk uz priek�u un beidzot ieraudzīt ļau�u drūzmā spraugu.

Sargi ar stekiem trenca publiku prom no tiesne�u galda.

Tur kaut kas notika, un vietumis bija dzirdami aplausi.

Pabīdījusi malā kādu jaunu sievieti, Jasmīne aizstājās viņai priek�ā un brīvajā spraugā starp skatītājiem un sargiem ieraudzīja Dongu Hongli. Notraucot no sejas asinis, viņ� līgodamies paspēra pāris soļus prom no dzelzs staba. Baiļpilnām acīm viņ� kāpās atpakaļ, mēģinot pasacīt kaut ko tādu, kas nomierinātu uzbrucēju.

Vu Vangs neatstājās no viņa. Dantes vīza bija iepinusies kaklasaitē. Sirmie mati nokarājās pār vaigiem, un brūnais uzvalks bija netīrs.

Sirds Jasmīnei sāka pukstēt straujāk.

Viņa spraucās uz priek�u un ieraudzīja Hongli sievu beigtu guļam zemē � kailu, asiņainu, ar savainotiem gurniem. Rokā viņai bija ielikta degvīna pudele un starp lūpām iesprausta cigarete.

Vangam rokā bija uzasināts �autenes durklis. Nostājies Donga Hongli priek�ā, viņ� raudzījās viņā ar savu valgo skatienu, pārlicis durkli otrā plaukstā, viņ� ar brīvo roku iesita Dongam Hongli pa seju, lai sakaitinātu viņu.

Vecais vīrs nesita pretī, tikai mēģināja paiet garām Vangam, lai tiktu pie tiesne�u galda. Saņēmis vēl vienu sitienu, viņ� novērsa seju un kaut ko uzsauca tiesnesim un piesēdētājiem, tad palika stāvam ar drebo�u zodu.

Viņ� iesaucās atkal, un Jasmīne pēk�ņi dzirdēja, ka aiz muguras kāds runā angliski.

� Ko viņ� tagad dara? Dro�i vien lūdz pēc �ēlastības, � sacīja kāda sieviete.

� Viņ� tikai atkārto � nevainīgo sodī�ana esot pretrunā ar konstitūciju, � atbildēja kāds vīrs.

Kolete Darlo centās iedot Hongli cirvi, lai viņam būtu ar ko aizsargāties, bet viņ� to neņēma, turpinot streipuļot uz tiesne�a pusi. Viņ� slaucīja asinis no acīm un izmisīgā balsī kaut ko kliedza. Da�i no skatītājiem aplaudēja, bet tiesnesis neteica ne vārda.

� Viņ� kliedz, ka tautas tiesai būtu jājautā, ko saka tauta, � vīrs paskaidroja.

Jasmīne pagriezās pret vīru, kur� runāja angliski. Viņam bija tuvu stāvo�as acis un maza mutīte kā ķerubam.

� Kas ir noticis? � viņa jautāja. � Kur ir pārējie?

� Viņi aizbēga uz Disciplīnas inspekciju un iebarikādējās pagrabā, � viņ� atbildēja.

� Vai viņi joprojām ir tur?

� Vu Vanga vīri viņus izsekoja un tagad rok, lai...

Publika noelsās, un Jasmīne ieraudzīja, ka Hongli, ausi

saķēris, pastreipuļo sānis. Noglaudījis kaklasaiti, Vangs pateica kaut ko tādu, kas lika holandie�iem iesmieties.

Dongs Hongli ir palicis, bet citiem ir izdevies tikt līdz pagrabam, Jasmīne nodomāja, palūkojusies uz Disciplīnas inspekcijas tum�o fasādi.

No pagraba esot iespējams nokļūt tunelī. Tā viņ� bija sacījis, viņa bija pārliecināta. Ja viņi ir nosprostoju�i ieeju un devu�ies dziļāk tunelī, tad joprojām ir dzīvi.

Viņa redzēja, ka Vu Vangs paceļ no zemes Hongli acenes un sniedz tās viņam. No bailēm raudot, vecais vīrs tās paturēja rokā.

Jasmīne atcerējās viņa sacīto, ka pazemes tunelis vedot līdz pat tiesas arhīvam piecus kvartālus tālāk.

Viņ� bija norādījis uz ielu, kas ved garām dzeltenajam templim.

Paraudzījusies apkārt, viņa atmuguriski sāka virzīties prom, pūloties saprast virzienus.

Vangs smaidīdams parādīja publikai dunci, pagriezās pret Hongli un, kaut ko sakot, atpogāja �aketi.

Viņ� bija nodomājis pielikt punktu. Jasmīne to saprata pēc viņa kustībām. Adrenalīna pieplūdums bija padarījis viņa kustības citādas � tajās bija jūtama aizturēta agresija, kamēr vecais vīrs tikai stāvēja, lūkodamies uz savām nobru�ātajām acenēm.

Jasmīne zināja, ka jāpasteidzas. Viņai bija jāskrien uz arhīvu, kaut kā jātiek iek�ā un jāatrod otra ieeja tunelī, pirms Vanga vīri izraks eju uz pagrabu.

Cilvēki gribēja iet tuvāk, un viņu kājas ņirbēja pa laukumu.

Vangs dūra, un skatītāji iekliedzās. Tas bija kā skorpiona dzēliens. Zibenīga virzuļa kustība, un no Hongli vēdera sāka plūst asinis.

� Nē, � �ukstēja Jasmine.

Hongli sagrīļojās, visvairāk izskatīdamies apjucis. Viņ� stenēja, drebo�ās rokās grozīdams acenes.

Vangs dūra vēlreiz, un asinis iz�ļācās no Hongli sāna. Bija redzams, ka viņam ļoti sāp.

Ļāvis acenēm nokrist zemē, viņ� bezspēcīgi ieklepojās.

Jasmīnei izdevās apgriezties apkārt, kāda rāvējslēdzējs ieskrāpēja viņai vēderā, paspiedusies atpakaļ, viņa ieraudzīja sievieti, kura ar asarām acīs noskatījās cīņā. Viņa noelsās, un Jasmīne, pagriezusi galvu, redzēja Dongu Hongli. Viņ� grīļojās, bet vēl turējās uz kājām, paspēra soli līdz dzelzs stabam un atbalstījās pret to.

Vangs dūra vēlreiz, trāpot viņam muguras lejasdaļā.

Sieviete Jasmīnei blakus iekliedzās tik skaļi, ka Kolete Dario pameta skatienu uz viņas pusi. Jasmīne novērsās, pieliecās un sāka virzīties tālāk. Bija grūti pateikt, vai francūziete viņu ir pamanījusi, bet spraugās starp cilvēkiem Jasmīne ievēroja, ka Darlo ar cirvi rokā, ar skatienu pētot pūli, dodas uz priek�u.

52

Jasmīnei nokļūstot veikalu ielā, pūlis kļuva retāks. Viņa nezināja, vai patie�ām tiek izsekota, bet skriet neuzdro�inājās.

Stends ar krievu �ampūna pudelēm bija pārklāts ar netīru plastmasas plēvi. Samirku�as papīra virtenes nokarājās pār kasti ar rīsu plācenī�iem

Viņas roka slīdēja gar vitrīnas malu. Jasmīne vēroja sievieti, kura runājās ar pircēju. Uz galda līdzās grozam ar neraudzētu maizi bija balta auduma gabals. Neapstājoties Jasmīne satvēra pirkstos audumu un garāmiedama pavilka to zem galda malas. Pagājusi nostāk, viņa to salocīja kā lakatiņu un uzsēja to, paslēpjot matus.

Kāds bērns ar netīru seju sēdēja, bļodā skalojot vecas eļļas pudeles.

�ķērsielā uz fasādes, kam nebija logu, �ķērsām pār ventilatoru re�ģiem un elektrības skapjiem bija uzzīmēts liels grafīti � milzīgs taurenis sudrabā, purpurā un asins sarkanā.

Jasmīne piespieda sevi neiet par ātru. Izsekotājs uzreiz pamanītu at�ķirīgu tempu. Tiesas arhīvs dro�i vien bija ēka ar platajām akmens kāpnēm, kam viņa bija gājusi garām iepriek�.

Logu stiklu atspīdumos viņa mēģināja saskatīt Koleti Darlo, uz mirkli apstājās pie kāda smalka veikala ar sargiem aiz stiklotām durvīm un, rūtīs raugoties, pavēroja cilvēkus sev aiz muguras.

Neviens izsekotājs nebija redzams, un viņa varēja turpināt ceļu ātrākā gaitā. No laukuma atskanēja saucieni un aplausi.

Viņa sajutās nelāgi, nespējot saprast, kāpēc visi ir tik ne�ēlīgi, nespējot saprast, kas pievilka skatītājus. Kāpēc soda izpildei alla� atrodas publika? �eit ta�u visi jau ir miru�i.

Piedūmotā telpā ielas otrā pusē sēdēja bariņ� vecu vīru un spēlēja mad�ongu. Viņi par kaut ko smējās un acīmredzot nelikās ne zinis par Rotaļlaukumā notieko�o.

Jasmīne steidzās uz priek�u, cen�oties saglabāt vēsu prātu, bet acu priek�ā ņirbēja ainas ar Hongli asiņaino seju. Prāts gaiņāja prom domas par to, ka publikā uz laukuma apvienojas valdzinājums, ko cilvēks izjūt pret briesmu pilnu īstenību ar ērtām ilgām pēc morālas pakļau�anās.

Nezinu, viņa domāja, tas varbūt ir tāpat kā izbaudīt kāda cita postu un nodot varu reliģijai, kopienai, vai klausīt pavēlēm no aug�as.

Viņa sajuta kaklā kāpjam nelabumu.

Smirdēja pārpildītā atkritumu tvertne, viņa paspēra soli sāņus un pazina vīraka smar�u, kad viņai kāds pagāja garām. Pēk�ņi sev priek�ā viņa pamanīja abus holandie�u brāļus ar ma�etēm, kas paslēptas pie sāniem. Jasmīni meklēdami, viņi gāja pa ielu.

Viņa iemetās atvērtajos tempļa vārtos un ātri kāpa aug�up pa kāpnēm. Tum�ajā telpā vīdēja zelta ornamenti. Apgāzās vīraka trauks un pelni nokūpēja viņai pie kājām.

Sirdij stipri pukstot, viņa turpināja iet uz priek�u � tālumā vāra gaisma apspīdēja spilgti sarkanu aizkaru.

�eit slēpties bija pārāk bīstami. Viņa devās tālāk tum�ajā templī. Kaut kur bija jābūt citām durvīm.

Metot atspīdumus uz zeltā mirdzo�ajām sienām, apkārt dega simtiem vīraka kociņu.

Vairums apmeklētāju drūzmējās pie altāra, kas bija izrotāts ar papīra puķēm. Gaiss no vīraka bija silts un sauss. Virzoties gar malu, Jasmīne uzgrūdās sen�u piemiņas plāksnei un tās ietvars noblauk�ķēja pret sienu. Pie vārtiem atskanēja klusas balsis, un Jasmīne ieslīdēja aiz lielas skulptūras, kas attēloja ģenerāli Guan Ju ar sarkanu seju un garu bārdu.

Liela plastmasas pudele, kur reiz bija bijusi kokakola, stāvēja uz putekļiem klātas ūdens mucas.

Izgājusi caur portālu, greznotu ar vijīgiem pūķiem un resnām zivīm, viņa beidzot nonāca pie durvīm, nospieda rokturi un, pataustījusies gar malu, atrada aizbīdni, un, pavilkusi to, izgāja �aurā ieliņā, un paraudzījās apkārt.

Viņa dzirdēja, kā �īkstēdamas aizveras durvis.

Gar nolupu�o fasādi �ūpojās kabeļa gals.

Sākumā viņa nesaprata, kā bija varējusi nesadzirdēt soļus aizmugurē.

Viņa turpināja iet, neliekoties ne zinis par izsekotāju.

Līdzās sarūsēju�am re�ģim virs lietusūdeņu rezervuāra gulēja dzelzs caurule ar izolācijas lentes paliekām. Ejot tās virzienā, Jasmīne mazliet pagrieza galvu un ar acs kaktiņu pamanīja kustību. Pirms atklāt, ka ir pamanījusi sekotāju, viņa gribēja pieiet mazliet tuvāk caurulei.

Pēc pāris soļiem viņa apcirtās apkārt, pakāpās atpakaļ, lai palielinātu attālumu un apstājās.

Tas bija tikai zēns.

Viņ� bija ap divpadsmit gadu vecs, ar nosmulētu seju, nodilu�iem �ortiem un T-kreklu ar D�astina Bībera attēlu.

� Tu gāji caur templi, � viņ� angliski sacīja.

� Tā bija kļūda � es nogriezos nepareizi, � viņa atbildēja un atkal sāka iet.

� Tu man pirmīt iedevi plācenī�us, � viņ� sacīja, klibodams viņai nopakaļ.

� Vai tie�ām? � viņa jautāja, reizē atcerējusies zēnu, kur� slaucīja kāpnes tempļa priek�ā.

� Mani sauc Timo, tā arī nesanāca pateikties, � viņ� paskaidroja, raugoties Jasmīnā ar veca vīra skatienu.

� Man jāiet, es mazliet steidzos.

� Steigties ir jautrs vārds, � ar gai�u smaidu sacīja Timo.

� Var jau būt, � Jasmīne nomurmināja, turpinot iet.

Starp vecu kastu un sadriskātas burbuļplēves kaudzēm bija

palikusi tikai �aura eja.

� Vai steiga tev palīdzēs Tiesas arhīvā? � zēns viņai aiz muguras iejautājās.

Apstājusies Jasmīne atkal paskatījās uz viņu. Sīkas lietus-lāses krita no tum�ajām debesīm. Spainī, kurā bija samesti veci mobilie tālruņi, uz ūdens virsmas veidojās apļi.

Timo smiedamies piekliboja viņai klāt. Kreisā kāja izskatījās citāda, tā bija tievāka, un apaļais pēdas pacēlums bija sagriezies uz iek�pusi.

� Kāpēc tu domā, ka es eju uz arhīvu?

� Tāpēc, ka es arhīva sekretāriem tulkoju angļu un kanto-nie�u tekstus un zinu, kur atrodas vecais tunelis uz Disciplīnas inspekciju.

53

Pelēka veļa karājās uz auklām pār ieliņu, kas veda uz Tiesu arhīva masīvo ēku. Bāls vīrietis atpogātā kreklā un vestē smēķēja uz kāpnēm pie dienesta ieejas. Stingrā balsī viņam kaut ko pateicis, Timo kliboja uz priek�u. Atbildējis vīrietis stāvēja ar noliektu galvu, kamēr zēns atvēra smagās dzelzs durvis un ielaida Jasmīni.

Abi gāja pa nodilu�u gaiteni ar �etrām cinkotām izlietnēm. Grīdu klāja vecas līmes paliekas no vorsalīna paklāja, kas bija aizvākts. Viņi iegāja zālē ar maziem lodziņiem un arhīva skapjiem.

� Pasaki tikai, kur atrodas ieeja, es tik�u galā pati, � Jasmīne teica.

Pa sienām kustējās ēnas no nespodrajām logu rūtīm. Pār pilsētu bija sācis līt lietus.

Paņēmis no dokumentu ratiņiem papīru kaudzīti, zēns ieaicināja viņu lielā rotondā. Radās sajūta, ka viņi atrodas milzīgas tunzivs vēderā.

Pie izliektajām sienām piecpadsmit metru augstumā atradās plaukti ar plāniem sējumiem. Jasmīne iedomājās, ka te glabājas simtiem miljonu lietu. Pa kāpnēm un balkoniem klusu staigāja arhīva darbinieki un, da�ādos sarakstos skatīdamies, ņēma no plauktiem dokumentu sējumus.

�ķita, ka neviens neievēro viņu klātbūtni. Zēns taisnā ceļā devās caur zāli un Jasmīne sekoja viņam, cen�oties tēlot neapmierināto, kuras lietas izskatī�ana ir pārāk ievilkusies.

Kāda sieviete ar turpat vai desmit mapēm rokās paskatījās uz viņiem, kaut ko noteica un devās pie kāda vīra, kur� viņu gaidīja.

Jasmīne sekoja Timo uz skaisto kāpņutelpu, kuras logu rūtis ar svina ietvariem bija vērstas pret rotondu. Vītņu kāpnes bija lietas no �uguna un atgādināja serpentīnu. Telpā atbalsojās soļi, viņiem steidzoties lejup pa tām.

Viņi bija tiku�i līdz aug�ējam pagrabstāvam, kad satika vecu vīru, kur� nāca no lejasstāva. Zēns pārmija ar viņu da�us vārdus. Mazs akmentiņ� krita un ar spalgu troksni atsitās pret pakāpieniem lielā dziļumā.

Klusi nokrek�ķējies, vecais kaut ko teica un noraido�i pavicināja roku. Kad viņ�, kāpjot aug�up uz rotondu, bija pazudis skatienam, Timo pagriezās pret Jasmīni.

� Viņ� teica, ka policija tur, lejā, meklējot triādes bandu.

� �eit?

� Viņ� mums atļāva paslēpties, kamēr viņi būs beigu�i, � bezbēdīgi noteica zēns un atvēra durvis uz kādu telpu.

� Vai citas ieejas nav? � jautāja Jasmīne, sekojot viņam kādā zālē, pilnā ar kartotēkas skapī�iem.

� Ne tagad.

� Bet es nevaru gaidīt, man vajag tikt lejā, � viņa paskaidroja.

� Vajag ir jautrs vārds, � Timo atkal plati pasmaidīja.

� Mums nevajag, bet mums noteikti jāpaliek �eit, kamēr viņi būs tiku�i galā... vai, nāc, � viņ� kļuva nopietns. � Tālāk atrodas īpa�a nodaļa ar tiem, kuri atgriezu�ies vairākkārt, tas tev varētu būt interesanti.

� Tu zini, kas es esmu? � viņa jautāja.

� Tagad jau to zina daudzi.

Jasmīne kopā ar zēnu iegāja blakustelpā. Viņa centās nepazaudēt skaidrību par savu atra�anās vietu �ajā ēkā attiecībā pret dienesta ieeju un galvenajām kāpnēm. Timo atvēra kādas durvis, un viņi iegāja �aurā un garā telpā. Tajā bija jūtams putekļu un vecu grāmatu smārds. Eļļas lampiņas pie sienām meta vāru dzeltenu gaismu uz plauktiem un grāmatām. Bija skaidri redzams, ka da�as �ā arhīva daļas ir ļoti senas.

Timo klusu pārmeklēja visus plauktus ar lietām, kas bija sakārtotas pēc tēva vārda, uzrakstīta ar hieroglifiem. Pēc kāda brī�a viņ� izvilka mapi, pa�ķīra to uz sākumu un paraudzījās Jasmīnē.

� Ar vienu un to pa�u vārdu tu ostā esi bijusi piecas reizes.

� Tikai �etras, � viņa izlaboja.

� Jā, � viņ� nomurmināja.

� Vai tur minētas piecas?

� Tev dzimstot, apstājās sirds, � viņ� atbildēja, pie�ķiebis galvu. � Tu esi huang hurt.

� Vai tur tā rakstīts?

� �is ir Tiesas arhīvs, te ir rakstīts viss kaut kas... Tev turpinās civillieta Maģistrāta tiesā, tu esi bijusi leitnants, bet pameti dienestu pēc ievainojuma Kosovā, tiki ārstēta...

� Man nebija tur jāatrodas, � Jasmīne viņu pārtrauca.

� Kar� ir nevajadzīgs un bezjēdzīgs, � Timo noteica, pārlai�ot acis pēdējai lapai.

Jasmīnei galvā uzausa kāda doma.

� Vai vari man atrast kādu cilvēku? � viņa jautāja.

� Visi, kuri dzimu�i vairākkārt, atrodas �eit, � viņ� sacīja, raugoties Jasmīnē ar savām dīvainajām acīm.

� Viņu sauc Gabriels Popovs.

Zēns nevilcinoties piegāja pie pretējās sienas, pagāja varbūt pārdesmit metru, pirms apstājās, izvilka mapi un sāka lasīt.

Timo sacītie vārdi jaucās viņai pa galvu, kamēr viņa gāja zēnam klāt. Viņa redzēja savu ēnu uz akmens plāksnēm. To veidoja vairāki caurspīdīgi slāņi. Viņa zināja, ka to rada da�ādās eļļas lampiņas pie sienām, tomēr domāja par �īm piecām reizēm.

Manai dvēselei ir pieci caurspīdīgi slāņi, viņai ienāca prātā.

Timo, ar plaukstu berzēdams pakausi, stāvēja un lasīja. Pa kalsnajām rokām stiepās netīrumu strīpas. Lūpas kustējās bez skaņas, tad viņ� pacēla acis, un mape drusku nosvērās lejup.

� Gabrielam Popovam ir iedzimta sirdskaite, un viņ� ar savu vārdu �eit ir pabijis trīs reizes, � Timo sacīja.

� Kas viņ� ir?

� Pēc pirmās sirds apstā�anās viņ�, saskaņā ar likumu par piespiedu ārstē�anu, tika ievietots Erstas slimnīcā, divreiz precējies, bērnu nav... Pirms kļuva par psihologu, divus gadus strādājis Erebro universitātes juridiskajā fakultātē... �eit, ostā, ir bijis Juristu korpusa sastāvā, bijis augstā tiesne�a palīgs un piesēdētājs...

Pēk�ņi apklusis, Timo pameta skatienu uz durvju pusi. Kā venēcie�u maska viņa sejai pārklājās ēna.

� Kas tur ir? � Jasmīne �ukstēja.

� Viņi atkal kāpj aug�up, policisti, � viņ� sakustējās.

� Vai viņi ir pabeigu�i?

Jasmīne sekoja viņam caur lielo blakuszāli uz kāpņutelpu. Uzmanīgi aizvēru�i durvis, viņi sastinga un ieklausījās. Vītņu kāpņu �uguns kaut kur aug�ā nodunēja, tad apklusa. Satvērusi aukstās margas, Jasmīne, sekojot zēnam, steidzās lejup.

Pie durvīm uz apak�ējo pagraba līmeni griesti bija zemāki, un gaisma no retajām lampiņām atspīdēja tum�ajās sējumu muguriņās. Tiesas veco lietu rokraksti glabājās nevis mapēs, bet bija iesieti smagos foliantos.

� Mums bija jāpaskatās, vai atgriezu�os vidū ir Vu Vangs, � Jasmīne teica.

Vedot viņu caur divām mazākām telpām, Timo lūdza piedo�anu, ka nevar palikt pie viņas, un paskaidroja, ka viņam jāatgrie�as pie darba. Zēns veda viņu garām milzīgai kartotēkai, pastūma sāņus lādi ar nodilu�iem rakstāmrīkiem un atvēra balti krāsotas dzelzs durvis uz tum�u tuneli.

54

Jasmīne gāja iek�ā un sajuta, kā no tumsas plūst vēss akmeņu un senu grāmatu aromāts.

Sirds krūtīs sāka pukstēt straujāk, viņai mēģinot iztēloties Danti, kur� atrodas kaut kur �ajā tunelī.

Kaut nu tā būtu, kaut tikai viņi sadarbotos un aizsargātu bērnu, kaut Vanga vīri nebūtu aizraku�ies līdz viņiem, Jasmīne domāja.

Paņēmusi papīru �ūksni no kādas lādes, viņa pārlocīja to un ielika durvju spraugā, lai ejā būtu mazliet gaismas. Gar abām ejas sienām stiepās plaukti ar mū�vecām mapēm.

Kad viņa bija pagājusi uz priek�u tikai da�us metrus, tunelis mainīja virzienu, un gaisma no arhīva pagraba tālāk nesniedzās. Gandrīz neko neredzot, viņa bija spiesta iet lēni un taustoties.

Viena roka slīdēja gar sienu ar plānām sējumu muguriņām, otra bija izstiepta uz priek�u.

Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka �eit varētu būt ierīkotas lamatas Vangam un viņa vīriem.

Gaiss kļuva smagāks. Tālu tumsā viņa izdzirdēja tādu kā �īkstoņu un �ukstus.

Da�as sekundes ieklausījusies, viņa turpināja virzīties uz priek�u, tad pēk�ņi sajuta sāpes izstieptajā plaukstā.

Tas bija tikai nobrāzums.

Uzmanīgi pakāpusies sāņus, viņa saprata, ka ir uzdūrusies barikādei. Kaudzē bija sakrauti salauzti grāmatplaukti, veidojot �ķērsli, lai novērstu negaidītu uzbrukumu no �īs puses.

� Hallo? � viņa teica tumsā.

Kaut kas klusi ie�abējās, no�virkstēja, un iedegās sērkociņ�. Jasmīne redzēja roku, kas to turēja, kamēr tika iedegta eļļas lampa. Dzeltenajā gaismā parādījās seja. Tas bija Pedro. Aiz viņa stāvēja Marta un Ērika. Tika aizdegta otra eļļas lampa, un viņa ieraudzīja arī Tingu, Grosmanu un Danti.

Nocēlusi malā �ķērsli, viņa pagāja uz priek�u un atlika to vietā. Pie viņas pienāca Tings ar Danti pie rokas. Grosmans palika stāvam ar gaismekli, un viņa acīs bija lasāms atvieglojums. Dante blenza viņā, it kā būtu aizmirsis, kas viņa ir, vai sen būtu atmetis cerību ieraudzīt viņu atkal. Pār netīrajiem vaigiem stiepās svītras, ko bija atstāju�as asaras.

� Es ierados, cik vien ātri varēju, � Jasmīne sacīja, nometusies uz ceļiem.

Redzot, ka viņ� cie�as, lai neraudātu, viņa pievilka dēlu sev klāt un apkampa. Viņ� sirsnīgi apskāva māti un piespieda seju viņas vaigam. Jasmīne juta viņa elpu sev matos. Dante trīcēja pie visām miesām, un rociņas negribēja laist viņu vaļā.

� Vai tagad varam braukt uz mājām? � viņ� �ukstēja.

� Drīz, � Jasmīne atbildēja. � Drīz.

Viņa iedomājās bērnistabu ar naktslampiņas rotējo�ām varavīksnes gaismām uz tapetēm un plakātu ar pirātu D�eku Spe-rovu.

Mājas bija tālu.

Noskūpstījusi Danti vairākas reizes, viņa raudzījās dēlā, sacīja, ka mīl viņu, papliķēja viņam pa vaidziņiem, piecēlās un paņēma viņu uz rokām, tad pievērsās pārējiem.

Piecu cilvēku bālās, noguru�ās sejas skatījās uz viņu. Mar-tai labajā rokā bija nazis, Tings un Grosmans bija bruņoju�ies ar noasinātiem mietiem.

� Sveika, � no�ukstēja Tings.

Raugoties viņos, Jasmīne iedomājās, kā Odisejs bija ielīdis nāves valstībā, lai runātu ar miru�ajiem, un sastapis Ahilleju, kur� teica, ka labāk būt dzīvam vergam nekā miru�am kungam.

� Viņi ir sāku�i rakties caur pagrabu, � Jasmīne pavēstīja.

� Ak Dievs, � nomurmināja Marta.

Nolaidusi Danti zemē, viņa turpināja spiest viņu sev klāt, turot plaukstu viņam uz pakau�a.

� Ja paliksim �eit, � Tings ierunājās, pakasot sev vēderu.

� Ja izvēlēsimies palikt �eit, mums jāsagatavojas, cik labi vien iespējams, mums jāierīko vairāk �ķēr�ļu un slēpņu.

� Nedrīkst pieļaut nekādu cīņu, � Marta nepacietīgi sacīja.

� Bet, ja... Ja līdz tai nonāks, mums būs lielākas izredzes, ja paliksim �eit, � Grosmans paskaidroja. � Uzskatu, ka Sundzi un Vei Liaodzi ir vienisprātis, ka...

� Man nospļauties uz tavām vēstures lekcijām, � Marta viņu pārtrauca.

� Vēlos pateikt vien to, ka tam, kur� jau atrodas uz vietas, alla� ir priek�rocības, � Grosmans turpināja.

� Ko jūs gribat sev iestāstīt? � Marta izsmējīgi jautāja.

� Mēs nevaram cīnīties, tas ir smieklīgi, nolaidieties uz zemes un...

� Mums, protams, ir jāizvairās no tuvcīņas, ja tas ir iespējams, � Tings sacīja.

Jasmine pamāja, ļaujot skatienam pārslīdēt pār tum�o gaiteni, kura sienas klāja plaukti ar nodzeltēju�ām personu lietām.

� Mēs ar Pedro esam nolēmu�i uzreiz padoties, � Marta sacīja. � Jo Dongs Hongli ir pilnīgi pārliecināts, ka Rotaļlau-kums ir pretrunā ar konstitūciju.

� Viņ� palika, lai to izskaidrotu tiesnesim, � Tings pavēstīja Jasmīnei.

� Viņ� netika uzklausīts, � viņa īsi noteica.

� Hongli ir vecāks par in�enieriem, � turpināja Marta, vēr�oties pie Tinga. � Viņi būs spiesti viņu uzklausīt.

� Bet es biju laukumā un...

� Es nerunāju ar tevi, � Marta asi viņu pārtrauca.

� Labi, � Jasmīne no�ukstēja.

� Ko tu gribēji sacīt? � Tings viņai jautāja.

� Viņi nogalināja Hongli, � viņa klusi noteica.

� Es tev neticu, � ar asarām acīs iekliedzās Marta. � Tā ir tava vaina, tikai tu esi vainīga pie visa!

� Tā nav Jasmines vaina, to tu zini, � sacīja Pedro.

� Tad varbūt mana? � ar pieaugo�u niknumu jautāja Marta. � Vai to tu gribi teikt?

� Nē, bet...

� Kur� tad pie tā ir vainīgs? � viņa jautāja, berzēdama seju.

� Mīļā, nomierinies, � Pedro apskāva Martu, un viņa sāka raudāt.

� Vai mums ir vēl kāds nazis? � Jasmīne jautāja Tingam.

� Tikai mans, � Pedro atbildēja.

� Nerunā ar viņu, � �ņāca Marta.

� Vai esat uzslēju�i barikādi arī �ajā pusē? � Jasmīne brīnījās, pamājot ar galvu otrā virzienā.

� Jā, esam, � Tings atbildēja.

� Tādu pa�u?

� Mazliet lielāku.

� Mēs mācējām izgatavot divus �ķēpus, vai kā tos saukt...

� No stipriem slotaskātiem, � Grosmans piebilda.

� Tie noderēs, � Jasmine atzina.

� Tu esi sekretāre � vai ne tā? � Marta jautāja. � Vai tad neesi?

� Glu�i laba sekretāre, � Jasmine klusi noteica.

55

Pēc da�ām stundām starp jau uzceltajām barikādēm viņi bija izveidoju�i vairākas sienas no veciem foliantiem ar tajās slēptām asām �ķēpelēm un stratēģiskās vietās savāku�i akmeņu krājumus me�anai.

Jasmine izlauza no kādām sānu durvīm smagu dzelzs eņģes stieni, lai pārtaisītu to līdzīgu senlaicīgam ierocim. Vienu galu viņa bija nodomājusi iestiprināt resnā kātā, lai nodro�inātu paātrinājumu, kad eņģes kustīgā daļa tiks sviesta uz priek�u.

Viņa prātoja, cik ilgs laiks paies, lai Gabriela ziņa par trolejbusu sasniegtu Vu Vangu.

Marta bija pārstājusi raudāt, bet sēdēja ar sastingu�u seju kopā ar Pedro. Ērika un Dante lielā nopietnībā spēlējās. Grosmans elsdams lauza plauktus un no bieziem dēļiem lika kopā kaut ko līdzīgu prettanku e�iem.

Atskanēja spalgs troksnis, kad Jasmīne uzsita ar akmeni pa dzelzi. Viņa bija nometusies uz ceļiem un sita tik ilgi, kamēr dzelzs sakarsa. Lēnām viņai izdevās apliekt stieni ap mietu, ko Tings bija uzasinājis, un mazliet pagrozīt, lai dzelzs mala iegultos rievā.

Dante iesmējās, un Jasmīne paskatījās uz viņa pusi tie�i tajā mirklī, kad Ērika piecēla viņu kājās.

Tings tēsa īsākus mietus aiz�ogojumam. Viņ� izmantoja

Pedro nazi un strādāja �igli un lieti�ķi. Muskuļi spīdēja maigajā gaismā. Leca skaidas. Jasmine plēsa auduma strēmeles no sava lakata, samērcēja tās mālainajā ūdenī uz grīdas un sildīja tās virs eļļas lampiņas.

� Tu atgriezies, � Tings sacīja, nenovēr�ot skatienu no na�a un koka. � Zinu, ka to nedarīji manis dēļ, tomēr priecājos.

Jasmine nosēdās viņa priek�ā ar sakarsētajām audekla strēmelēm uz ceļgaliem.

� Viss ir tik sare�ģīti un...

Viņai nebija vārdu, lai pastāstītu to, ko viņa zināja, tāpēc viņa klusēja, savērpa pirmo strēmeli un, cik vien cie�i spēdama, sāka to siet ap sava iero�a aug�galu.

� Vai tu domā par teātri? Vai, tavuprāt, tas ir smags darbs � tas, ko mēs darījām?

� Nē, es tā nedomāju, � viņa pasmaidot atbildēja. � Tas bija... tā gadās, manuprāt, mēs ta�u esam pieaugu�i cilvēki.

� Tā gadās? � viņ� atkārtoja kā jautājot.

� Nē, bet tas bija jauki, � klusākā balsī viņa sacīja.

� Tas man ārkārtīgi patika, vai kā to parasti saka, bet es uzskatu, ka...

Atkal apklususi, viņa pavērsa skatienu pret tum�o tuneli, lai noslēptu savu kautrīgo smaidu.

� Vai Stokholmā esi ar kādu kopā?

� �ķīrusies, � viņa atbildēja, savērpjot nākamo strēmeli.

� Man bija draudzene, � viņ� teica. � Bet es nevaru atgriezties pie viņas...

� Tev nav jāstāsta.

� Viņa bija klāt, kad pārdozēju.

� Vai arī narkomāne? � Jasmīne jautāja.

� Jā.

Sēdējis blakus Martai, Pedro piecēlās, paņēma Tinga noasinātos mietus, aiznesa tos Grosmanam un palīdzēja viņam tos iestiprināt barikādē.

� Es nedomāju atkal uzsēsties uz metadona vai kā cita, � Tings sacīja. � Esmu ieplānojis pārtraukt uzreiz un uz visiem laikiem.

� Labi, � Jasmīne no�ukstēja.

� Varbūt neesmu pelnījis atgrie�anos, bet es...

� Nē, esi gan, � Jasmīne viņu pārtrauca. � Noteikti esi.

� Bet tagad es to vēlos vairāk nekā jebkad, � Tings sacīja, paskatoties uz viņu. � Es nezinu, bet sajūtu savu dzīvi caur tevi, kamēr esam kopā.

Pastiepusi roku, Jasmīne pieskārās pērlei viņa ausī un noglāstīja viņam vaigu, mēģinot savaldīties, lai nesāktu raudāt.

� Mums jārunā, � viņa sacīja, norijusi kamolu kaklā.

� Jasmīn, es nesaku � mums jāprecas, � viņ� teica. � Bet esmu apsolījis Dantem, ka parādī�u viņam savu māju... un tu varēsi nākt līdzi, ja gribēsi. Tas būtībā nav nekas izcils � sākumā vien veca laivu māja, kur guļamistabā virs ūdens es ierīkoju stikla grīdu.

� Tu ta�u esi galdnieks.

� Mēs varētu sēdēt uz grīdas, ēst picu un skatīties, kā viļņi sitas pret klinti un �ļāc putas pret stiklu.

� Es vēlos, lai tā būtu, � viņa sacīja.

� Tā būs, jo mēs uzvarēsim.

Viņa pamāja, iedomājoties sniegu pār Stokholmu, viņa domāja par Dantes sirdi, Diānas skumjo seju un fotogrāfiju no Kosovas.

� Par Rotaļlaukumu man pastāstīja tavs vectēvs, � viņa Tingam teica. � Ir kāds ķīnie�u mīts par ģenerāli... es neatceros vārdu, bet viņam bija izdevies tikt atpakaļ tikai tāpēc, ka viņ� uzvarējis Rotaļlaukumā.

� Mēs uzvarēsim, � viņ� atkārtoja, ieskatoties viņai acīs tik dziļi, ka viņai vēderā iekņudējās.

� Jā.

Tings piecēlās, skaidām novirpuļojot ap kājām. Dante un Ērika bija beigu�i rotaļāties. Viņi ar nekustīgu skatienu raudzījās uz Martu. Viņa bija nolikusi sev priek�ā nelielu kārbiņu ar mandeļkūkām un atvērusi bund�u ar sojas gaļu, kas līdzinājās strēmelēs sagrieztai pīles krūtiņai. Plaukstas gar biksēm slaucīdams, lēni tuvojās Grosmans. Sekojot Tingam, Jasmīne redzēja Martu nometam zemē zelta krāsas papīrīti no �okolādes tāfelītes.

� Mamm, skaties! � iesaucās Dante.

� Viņa neko nedabūs, � Marta sacīja, paskatoties uz Jasmīni.

� Bet, mīļā, � Pedro viņai teica. � Tas ta�u nelīdzēs, ka...

� Visiem nepietiek, � Marta viņu pārtrauca.

� Bet Dantem? � cerīgi ievaicājās Ērika.

� Viņi ēdamo atradīs pa�i, � Marta saērcināta paskaidroja.

� Nāc, � Jasmīne paņēma Danti pie rokas un vilka sev līdzi.

� Pie visa vainīga ir viņa, � Marta nosauca viņiem nopakaļ. � Viņa domā tikai par sevi un Danti, es nesaprotu, kāpēc viņai būtu jānotiesā mans ēdamais.

Dante gāja līdzi Jasmīnei, kaut gan bija izsalcis. Viņ� zināja, kas ir netaisnība, to zina visi bērni, un viņ� jau bija iemācījies, ka lūg�anās neko nelīdzēs.

56

Jasmīne turēja Danti pie rokas, viņiem ieejot tuneļa biezākā tumsā. Viņa dzirdēja, ka Tings seko.

� Man �ķita, ka Vu Vangs ir labs, � pēc kāda brī�a ierunājās Dante.

� Tā nav tava vaina � viņ� tev uzglūnēja, viņ� uzglūnēja visiem.

� Bet ne tev.

� Nē.

Klusi klaudzieni atbalsojās no kāpnēm uz Disciplīnas inspekciju. Būtu labi kaut ko ieēst, Jasmīne nodomāja, jo varēja paiet vairākas stundas, līdz Vu Vanga vīri tiks līdz viņiem.

� Pagaidi, � viņa dzirdēja Tingu aizmugurē sakām. � Pagaidi �eit, es ie�u un parunā�u ar Martu.

� Nevajag, � Jasmīne sacīja un apstājās.

� Man gribas ēst, � raustot viņu aiz rokas, �ukstēja Dante.

� Skaidrs, ka es saprotu � viņa dusmojas uz mani, tādas tiesības ir visiem, bet izgāzt to uz Danti ir nepareizi, � viņa sacīja, apsēdās zemē, paņēma Danti klēpī un atspieda muguru pret plauktu.

� Es parunā�u ar viņiem, vispirms Martai jānomierinās, � Tings paskaidroja, noslīgdams uz grīdas viņiem līdzās.

Dante smagi iegūlās Jasmīnei rokās, it kā grasītos iemigt, un viņa domāja par to, kā samiegoju�os no rītiem bija nesusi viņu uz silto virtuvi. Viņa domāja par kafiju, grauzdētu maizi un sārto rītausmu pār sniegotajiem jumtiem. Tulpju �īksto�ām lapām un melno strazdu, kas knābā ābolu, ko viņa bija izlikusi uz balkona.

� Kas tagad būs ar tēti? � Dante pēc brī�a jautāja, un viņa redzēja iemirdzamies dēla lielās acis.

� Par ko tu domā? � viņa brīnījās.

� Par to, ka tu precēsies ar Tingu.

� Dante, tev vienmēr būs tētis, neuztraucies, lai notiktu kas notikdams, tētis tev vienmēr būs.

� Labi.

� Tu par to domāji?

� Jā.

� Būs labi.

� Tinga mamma un tētis ir no Ķīnas, � Dante sacīja.

� Tie�ām? � viņa tēlotā izbrīnā jautāja.

� Viņi dzīvoja tur, līdz Tingam bija se�i gadi, � Dante pavēstīja. � Un Tinga tētis, viņam bija kaut kāds jocīgs vārds... viņ� uzbūvēja plostu, bet nemaz neļāva Tingam vienam ar to braukt.

� Viņ� vēl bija par mazu, � Jasmīne teica.

� Bet tad viņ� paņēma līdzi melnu cūciņu, kaķi un zelta zivtiņu burkā.

� Jo tā es nebiju vairs viens pats, � Tings aizstāvējās.

� Vai viņa mamma un tētis uzskatīja, ka tas ir labi?

� Nedomāju vis, � skatoties uz Tingu, atbildēja Dante.

� Nē, dro�i vien ne, � Jasmīne noteica, nespēdama novaldīt smaidu.

� Visi iekrita ūdeni, bet pazuda tikai zelta zivtiņa... Tings gāja pie jūras katru dienu un meta viņai maizes drupa�as.

Lāpstu �ķindoņa bija kļuvusi skaļāka. Jasmīne zināja, ka skaņa iet pa priek�u, varbūt paies vairākas stundas, pirms cilvēks izraksies cauri, bet, viņasprāt, visiem bija jāsanāk kopā pirms cīņas, jāveic pēdējie sagatavo�anās darbi, jāpavēr� smailes pret sienu, jāieņem vietas un jānodzē� lampas.

� Atrodoties �eit, nav saprotams, kā Centrālkomiteja var tērēt tik neticami daudz līdzekļu galīgi bezjēdzīgai birokrātijai, kad trūkst policistu, � Jasmīne klusā balsī sprieda.

� Tas pats jau notiek visā pasaulē, � Tings atbildēja. � Pat Zviedrijā nav izdevies apturēt organizētās noziedzīgās grupas no...

� Bet �eit vajadzētu to izdarīt � tam būtu jāizdodas, � viņa nenocietās.

� Viņi ir pārāk lieli, pārāk stipri... Kā man zināms, triāde, kas kontrolē ostu, sadarbojas ar bandu, sauktu par 14K... kas nāk no Honkongas.

� Tādu es nezinu.

� Tā ir viena no lielākajām triādēm pasaulē, sākusies kā antikomunistiska grupa pēc...

� Ērika! � Dante pēk�ņi iesaucās un pietrūkās kājās.

Mazā meitene nāca pa tuneli un atlocīja papīru, kurā bija

ielikti pāris gabaliņi sojas gaļas, trīs �okolādes kvadrātiņi un �etras sabirzu�as mandeļkūciņas.

� Paldies, � Jasmīne angliski sacīja. � Bet tava mamma varbūt sadusmosies, ka...

� Man vienalga, � Ērika ieskatījās viņai acīs. � Es kaunos par viņu, manuprāt, jādalās ir ar visiem.

� Iedomājies, ja tā tiktu darīts, � viņa atbildēja.

� Vai ēdīsim? � Dante jautāja.

� Sāc ar gaļu, � Jasmīne mudināja.

Dante iebāza mutē gabaliņu mīkstas sojas gaļas, sako�ļāja

to, pagājās uz priek�u un apkampa Ēriku. Tings apēda otru gabaliņu, tad pierāpoja pie Jasmīnes un iebāza viņai mutē mandeļkūciņu. Dante un Ērika iespurdzās, un Tings a�i noskūpstīja viņu uz lūpām un gai�i pasmaidīja.

� Kas tad nu? � viņa jautāja.

� Nopietni... visi tavi vasarraibumi man �ķiet skaisti.

� Kāpēc tavas acis izskatās tādas? � Jasmīne jautāja.

� Vai patiesi? � viņ� iesmējās.

� Jā, � viņa smaidot pamāja ar galvu.

� Мао gribētu, lai ir tādas, � Tings sacīja, ar pirkstiem izstiepjot tās �auras.

� Tu esi skaists, � viņa teica, kļūdama nopietna.

� Kāpēc?

� Tāpēc, ka tāds esi, � viņa atbildēja.

� Vai tu zināji, ka visā Ķīnā par to bija izsludināts konkurss? � viņ� jautāja.

� Nē.

� Uzvarēja visi.

� Es gan nedomāju, ka tas ir smieklīgi...

� Vai zini, kāpēc Ķīnā nav nevienas Disnejlendas?

Pēk�ņi apklusis, viņ� pavērsa seju pret Tiesas arhīvu. No

tās puses bija jūtama vēja pūsmiņa. Paņēmusi no zemes savu ieroci, Jasmīne piecēlās. Ērika ēdināja Danti ar pēdējo �okolādes gabaliņu un ar bailīgu smiekliņu atrāva pirkstus, it kā baidītos, lai viņai neieko�.

� Vai viņi ir klāt? � �ukstēja Tings.

� Dante, � Jasmīne teica, kāpjoties atpakaļ.

Tālumā atskanēja dunoņa kā skurstenī, un atkal bija jūtama gaisa plūsma. Izklausījās, ka sāk plaisāt akmeņi.

57

Arī Grosmans bija dzirdējis troksni. Pievienojies viņiem, viņ� tumsā mēģināja kaut ko saskatīt. Pedro ar nazi rokā tajā pa�ā mirklī nostājās aiz viņa.

� Kas notiek? � Grosmans �ukstēja.

� Mēs nezinām, � Tings atbildēja.

� Tas ir Vangs, � aizlauztā balsī sacīja Marta, norādot lielā arhīva virzienā. � Viņ� nāk no tās pa�as puses, no kurienes ieradās Jasmīne, viņ� sekoja viņai.

� Nedomāju gan, � Jasmīne atbildēja, sajūtot vieglu dūmu smaku.

� Mums jāpagrie� �ķēr�ļi uz �o pusi, � Marta ierosināja, pavelkot aiz rokas Pedro.

� Dariet, kā vēlaties, bet esmu pilnīgi dro�a, ka deg zem Disciplīnas inspekcijas, � Jasmīne teica. � Tāpēc gaiss plūst turp un...

� Viņa nekā nezina, � Marta atcirta.

Neviens vēl nav ienācis tunelī no otras puses, nodomāja Jasmīne, ieklausoties klusumā. Viņiem ir izdevies rokot iztaisīt mazu caurumu no Disciplīnas inspekcijas pagraba un tad ieliet tajā benzīnu vai petroleju.

� Gaiss plūst pret uguni, un dūmi kāpj aug�up, � viņa

teica. � Bet, kamēr būs degviela, uguns virzīsies lejup uz mūsu pusi.

� Skaidrs, tad bēgsim uz arhīvu, � Tings sacīja.

� Kaut mēs varētu palikt, nodzē�ot uguni, � Jasmīne atbildēja.

� Nodzēst? Mums pat nav ūdens, ko padzerties, � Pedro noteica.

� Nē, bet mēs varam radīt pretuguni, � viņa paskaidroja. � Mūsējā sastapsies ar viņējo, kaut ko tādu esmu redzējusi, un viena otru nodzēsīs.

� Pirms izbeigsies degviela, � Grosmans paziņoja.

� Vai to ir iespējams izdarīt? � Pedro skeptiski jautāja.

� Esmu to redzējusi, � Jasmīne atkārtoja.

� Ja tā notiks, būsim ieguvēji, � Tings sprieda. � Viņi nenoticēs, ka pēc ugunsgrēka kāds būs �eit palicis.

� Tas ir pārāk bīstami, � sacīja Marta.

� Daudz bīstamāk ir tikai bēgt, � Jasmīne iebilda.

� Vai esi dro�a par to? � Tings jautāja, raugoties uz Jasmīni.

Viņa seja bija nopietna, un dziļā rēta uz plakstiņa izskatījās kā uzvilkta ar asu spalvu.

� Nezinu, ko citu mēs vēl varētu darīt, � viņa atbildēja.

Aiznesu�i "e�us" un nosmailinātos mietus līdz kāpnēm uz

arhīvu, viņi atgriezās tunelī un nolēma, ka uguns aizdedzināma pie pirmās barikādes. Visi ņēmās, lai atbrīvotu no dego�iem materiāliem viņu pusi un piepildītu eju otrā pusē ar grāmatām un papīriem, lai uguns ietu vienā virzienā.

Tagad bija skaidri sadzirdama lielā deg�ana pagrabā � dobja rūkoņa un �ņāk�ana. Uguns sprak�ķi atbalsojās tum�ajā tunelī.

� Mēs nepaspēsim iztīrīt vairāk, � nokliedza Pedro.

� Es gribu dro�ības joslu piecpadsmit metru platumā, � sauca Grosmans ar pilnu klēpi vecu papīru.

� Drīz būs par vēlu, � Jasmīne atbildēja un nogāza grāmatplauktu.

Ērika un Dante kopā nesa garu dēli. Spārdot plauktu, Jasmīne uzplēsa dziļu brūci ikrā. Pedro un Marta svieda papīrus pār barikādi un nesa klāt vēl. Uguns tuvums jau bija sajūtams, �urp vēlās karstais gaiss ar dūmu smaku.

� Vai aizdedzināt? � turot rokā eļļas lampu, Tings jautāja.

� Dari to, � atbildēja Jasmīne un atkāpās, velkot līdzi Danti un Ēriku.

Paspēris da�us soļus uz priek�u, Tings trieca lampu pret zemi barikādes priek�ā, dego�ā eļļa uz�ļācās uz grāmatām un tās sāka liesmot.

Viņi sajuta sejā patīkamo siltumu, un tad matus sāka plivināt gaisa strāva no arhīva.

Aug�up uzvijās liesmas, atsitoties pret griestiem, pasitās prom no viņiem, izpletās pa sausajām grāmatām un ātri sāka virzīties uz otras uguns pusi.

Grosmans un Tings atnesa brusu ar nosmailinātajiem mietiem, lai sagatavotu pirmās lamatas. Dante gribēja noskatīties ugunī, bet Jasmīne pavilka viņu tālāk. Marta un Ērika nobālu�as jau sēdēja uz kāpnēm. Durvis uz arhīva dziļāko pagrabu bija gandrīz aizvērtas.

� Vai vari paturēt durvis vaļā, lai mums būtu gaiss? � Jasmīne palūdza.

� Protams, � nepaskatījusies uz viņu, atbildēja Marta.

Jasmīne sāka �ķirot līdzatnestos iero�us, noliekot savrup

garos un taisnos �ķēpus. Marta atvēra durvis, un Jasmīne ieraudzīja, ka viņas sarullētais papīrs ieveļas arhīvā. Tunelī skanēja rūkoņa, un no griestiem krita akmeņi. Pēk�ņi viņa pamanīja, ka no melnās tumsas iznirst liesmu mēles un dzirksteles.

� Dante, rāpies aug�ā! � viņa iesaucās. � Paņem līdzi Ēriku!

Tum�i dūmu mutuļi vēlās uz priek�u. Ugunīm satikties vēl bija par agru. Pirmā bija virzījusies par ātru, karstums kļuva necie�ams. Tas nebija labi, viņiem draudēja briesmas. Karstajai gaisa plūsmai sekoja dzirksteles. �ņāk�ana pieauga, pārvēr�oties rūcienā, kad uguns brāzās viņai pretī. Viņa krita atmuguriski un ieraudzīja, ka liesmas laiza griestus. Viņai blakus sāka dūmot kāds plaukts. Piecēlusies kājās, Jasmīne redzēja skrienam salieku�os Tingu. Aiz viņa, aizsedzis muti ar plaukstu, steidzās Pedro.

� �urp! � viņa iesaucās, pakāpjoties atpakaļ. Uguns vilnis līdzinājās sprādzienam. Tverot pēc skābekļa, liesmu mēles laizīja griestus. Svelmē aizdegās Pedro mati. Viņ� iekliedzās, bet turpināja iet. Tings drīz bija sasniedzis Jasmīni. Viņ� klepodams uzsauca, lai viņa bēg. Viņa sajuta karstumu acīs. Tunelī Gros-mana grīļīgo stāvu ieskāva liesmas. Tings vilka Jasmīni prom.

Apkārt �virkstēdami aizdegās papīra sējumi. Grosmans nokrita �etrrāpus. Virs viņa lidinājās dego�i papīra gabali. Tunelī uguns dobji rūca, rijot skābekli. Ar plaukstu aizsedzis muti, Pedro paskrēja garām Jasmīnei. Ar pūlēm izrāvusies Tin-gam no rokām, viņa pavērsās pret Grosmanu. Tas nekustēdamies raudzījās viņā. Liesmu mēles un karstums spieda viņu atpakaļ, bet viņa cīnījās uz priek�u.

� Skrien! � viņa uzsauca Grosmanam, pavelkot viņu.

Viņ� tikai pakratīja galvu, bet Jasmine sagrāba viņu aiz rokām un uzslēja stāvus.

� Skrien! � viņa kliedza.

Grosmans pastreipuļoja pāris soļus un tad sāka skriet. Uguns uzvirmoja ar jaunu sparu, pāraugdams liesmu vētrā. Elpot vairs nebija iespējams. Tings panāca Jasmīni, saķēra viņu aiz piedurknes un vilka prom.

Ar �ausmās sastingu�u seju Marta turēja durvis. Aiz viņas klepodams stāvēja Pedro. Uguns rūkoņa bija apdullino�a. Paķērusi �ķēpu, Jasmīne ieraudzīja, ka aizdegusies blūzes piedurkne. Tings kluburoja aug�up pa kāpnēm, klepodams pagriezās pret Jasmīni un pasniedza roku. To satvērusi, Jasmīne pavērsa �ķēpa strupo galu pret Grosmanu. Viņa mugura dega. Tuneļa griesti, grīda un sienas liesmoja. Grosmans saķēra �ķēpu, un Jasmīne pievilka viņu sev klāt. Uzkritis uz kāpnēm, viņ� sāka rāpties aug�up. Tings palīdzēja Jasmīnei viņu vilkt, kad uzbangoja jauns liesmu vilnis.

Marta vairs nespēja aizvērt durvis. Lielais koka kartotēkas skapis jau dega. Sienas �ūkstēja, kad sāka vārīties līme zem tapetēm. Viņi vilka Grosmanu garām lādei caur pagraba istabu kāpņutelpā.

� Dante, skrien aug�ā! � Jasmīne iesaucās.

Viņi norāva Grosmanam kūpo�ās krekla paliekas. Rīstīdamies un klepodams viņ� parādīja Jasmīnei miera zīmi. Iekļuvusi pagrabā, uguns līda aug�up pa grāmatplauktu un ieķērās griestos.

Nemitīgi zvanīja uguns trauksmes signalizācija. Uz Gros-mana muguras pletās melns traips, kā zaķa pēdas nospiedums, ko ieskāva sarkana, �ūlojo�a āda.

� Vai spēsi paiet? � Tings jautāja.

� �ēl krekla, � viņ� gandrīz nedzirdami teica.

Uguns izplatījās pagrabā. Dego�as griestu atlūzas krita lejup virpuļojo�u dzirksteļu mākonī. Grosmans sāpēs vaidēja, kad Tings palīdzēja viņam uzslieties kājās. Viņi turpināja kāpt aug�up pa �uguna kāpnēm, un uguns spiedās pret kāpņu telpas stikla rūtīm viņiem zem kājām.

Panākusi Danti un Ēriku, Jasmīne paņēma katru aiz savas rokas un turpināja kāpt, skaidrojot, ka viņi izies laukā un viņiem bez liekiem jautājumiem jādara tas, ko viņa liek.

Nokļūstot apaļajā zālē, Jasmīne redzēja, ka apkārtējās telpas jau ir aizdegu�ās. Uguns tajās bija iekļuvusi caur koka pārsegumiem.

No liesmu pārņemtā biroja klupdams izskrēja kāds vīrs ar sodrējiem notrieptu seju un apdegu�ām rokām. Uz akmens grīdas mētājās sējumi, papīra lapas un mapes.

� Te ir cita ieeja, � Jasmīne iesaucās, mēģinot atcerēties, pa kuru ceļu �eit bija ienākusi.

Pagriezusies pret gaiteni, viņa ieraudzīja, ka daļa griestu gā�as lejup, uz�aujoties dzirksteļu stabam, kas aizdedzina sienas un plauktus. Karstums spieda viņus atpakaļ. Bija par vēlu doties �ajā virzienā. Uguns piepildīja telpu līdz pa�ai aug�ai. Ar skatienu meklējot visapkārt, viņa pagriezās, nepalai�ot vaļā bērnu rokas.

Dienesta letes otrā pusē viņa ieraudzīja Timo. Viņ� joprojām mēģināja darīt savu darbu, stumjot ratiņus ar dokumentiem, bet, ieraudzījis Jasmīni, apstājās un pamāja.

Atbrīvojusies Ērika klepoja abās plaukstās. Piesteidzās Marta un paņēma viņu pie sevis.

Pametis ratiņus ar dokumentiem, Timo paķēra kādu mapi un skrēja ap leti.

� Ko tu te dari � tev jātiek ārā, � Jasmine viņam sauca.

� Tu jautāji par Vu Vangu, � viņ� atbildēja, pasniedzot Jasmīnei mapi.

� Es nebiju domājusi, ka tev būtu mani jāgaida, � viņa klepojot sacīja.

Joprojām skanēja trauksmes zvans, un uguns sprak�ķēja un rūca.

Melni dūmi piepildīja visus gaiteņus un cēlās aug�up gar apaļās zāles sienām. Izrāvusi no mapes papīra lapas, Jasmīne tās ātri salocīja.

� Aiz durvīm stāv vesels bars bruņotu vīru, � Timo pavēstīja.

� Vai ir kāda cita izeja? � viņa jautāja.

� Vairs nav, ja nu vienīgi uz jumta...

� Mīļais Dievs! � iespiedzās Marta.

Pa lielo zāli griezās dūmu vērpetes un �audījās liesmas. Karstums svilināja seju.

� Tev jāskrien ārā, � viņa sacīja Timo, bā�ot papīru kabatā.

� Vai tev nevajadzēs palīdzēt...

� Skrien, steidzies, � Jasmīne izmisusi viņu pārtrauca.

� Debesīm rūp cilvēku labklājība, � viņ� mierīgi atbildēja, un acīs nebija redzamas nekādas bailes.

Izspļāvusi melnas siekalas, Jasmīne vilka sev līdzi Danti. No karstuma zālē uzsprāga eļļas lampa un tum�as liesmu mēles sāka laizīt aizkarus.

� Atpakaļ uz kāpnēm, � iesaucās Tings.

Pielieku�ies viņi skrēja uz iestikloto kāpņutelpu. Pedro paklupa pār apgāztu krēslu, un Ērika, redzot viņu krītam, izmisusi iekliedzās. Viņiem priek�ā nokrita dego�s profilētas koka dzegas gabals. Parāvusi Danti sāņus, Jasmīne apskrēja tam apkārt un sasniedza kāpņutelpu.

Viņi skrēja aug�up pa skanīgajiem kāpņu pakāpieniem. Pedro bija ticis uz kājām, bet Ērika joprojām aiz bailēm raudāja. Kāpņutelpas stikla sienas drebēja. Uguns apaļajā zālē nedeva gandrīz nekādu gaismu, tikai plaiksnījās melnajos dūmos.

� Mammu, � Dante lūdzās. � Man jāapstājas...

Signalizācija apklusa, uzsprāga vairākas lampas, viss arhīvs liesmoja, sienas ugunī līgojās, zāle bija kā dego�a aka. No karstuma kāpņutelpas rūtis ar skaļu troksni plīsa un, dzirkstelēm �ķīstot, viss stikls gāzās lejup. Viņi turpināja doties aug�up pa kailajām kāpnēm, karstuma un uguns rūkoņas apņemti.

Dzelzs ātri sakarsa, kurpju zoles bija kļuvu�as lipīgas, un kāpnes viņiem zem kājām sāka �īkstēt. Desmit metru augstā plaukta sekcija sagāzās un pazuda kā elles ugunīs. No aug�as sāka krist dūmojo�i griestu gabali. Kāds no tiem atsitās pret kāpnēm metru virs viņiem un sa�ķīda vairākās daļās. Visas kāpnes nolīgojās, Dante kliedza, un pār viņiem nolija dzirksteļu lietus.

58

Pēdējais kāpņu posms caur karstajiem un piedūmotajiem bēniņiem veda taisni uz lielā arhīva jumtu. Gaiss zem tum�ajām debesīm bija brīni�ķi dzestrs un pilns ar smalkām lietus lāsītēm. Klepodami un aizelsu�ies viņi stāvēja uz �auras dzegas, kas veidoja apli ap kupolu. No bezdibeņa viņus �ķīra tikai zema dzelzs sētiņa. Piekļāvusi sev Danti, Jasmīne soli atkāpās un ieraudzīja lejā spīdam pilsētas spo�ās ugunis. Tālumā valdīja pilnīga tumsa.

Mēs visi esam miru�i, viņa domāja. Bet neesam izgaisu�i, jo eksistējam un jūtam.

No galvenās ieejas cēlās dzirksteļojo�s dūmu stabs, un kupola iek�ienē bija dzirdama dobja rūkoņa.

Reiz tam visam jābeidzas, viņa klusībā noteica un redzēja, ka piecpadsmit metru zem viņiem ir sapulcēju�ies cilvēki.

Pirmo reizi viņai prātā iezagās nepatīkama nojausma, ka notikumu gaita īsti neizvērsīsies tā, kā viņa ir vēlējusies. Viņa dzirdēja, kā aizmugurē Tings mēģina skaidrot Grosmanam, ka viņi dodas uz jaunu paslēptuvi. Nosvīdusī Dantes plauksta visu laiku centās izslīdēt no Jasmīnes tvēriena.

Pēk�ņi viņai blakus kaut kas no�ņāca. Marta skaļi iekliedzās. Viņai aug�delmā bija ieurbusies melna bulta ar baltām vadspalvām. Otrā pusē rēgojās tās smaile, no kuras pilēja asinis.

Novelkot sev līdzi Danti, Jasmīne pietupās un ieraudzīja uz ielas Vangu stāvam līdzās loka �āvējam.

� Nāciet �urp! � Tings klepodams iesaucās.

Cilvēki lejā rādīja uz viņiem, sekojot, kā viņi pārvietojas ap kupolu, un kustējās uz ielas viņiem līdzi.

Viņi ir mūs atradu�i, Jasmīne nodomāja. Mēs esam atgriezu�ies Rotaļlaukumā.

Virs galvas pārlidoja jauna bulta, bet viņi jau atradās ēkas sānos ārpus sasniedzamības līnijas. Tings palīdzēja Grosmanam tikt lejā uz blakusmājas jumta. Tas atradās tikai metru zemāk par arhīva jumtu un tālāk Jasmīne saskatīja vairākus jumtus tādā pa�ā līmenī.

Bēg�anas ceļ� bija atrasts.

Tings atgriezās pie pakāpiena, lai paņemtu pretī Danti un Ēriku. Jasmīne vairākas reizes abiem atkārtoja, ka jāsē� mierīgi un jāgaida pārējie.

Grosmans ar aizmiegtām acīm un pavērtu muti bija noslīdējis uz sāna.

Marta joprojām skaļi vaidēja, asinis tecēja lejup pa roku, bet Jasmīne secināja, ka bulta ir skārusi tikai muskuļa malu, neievainojot nevienu lielāku asinsvadu. Pedro mēģināja runāt ar Martu, bet viņa, pārāk satriekta, lai atbildētu, grīļojās, bultas smailei skrāpējoties gar kupolu viņai aiz muguras.

� Vai gribi, lai es to izvelku? � Jasmīne jautāja. � Ievainojums nav bīstams, bet es saprotu, ka ir sāpīgi...

Marta vārgi pamāja, aplaizīja lūpas, bet, pirms viņa paspēja atbildēt, Jasmīne satvēra smaili un, pieturot viņas roku, izvilka bultu. Iedevusi to Pedro un noslaucījusi asinis biksēs, viņa noplēsa Martai kleitas malu un ātri uzlika apsēju uz brūces.

Uguns bija sākusi līst aug�up pa arhīva fasādi. Kā vaļīgas buras vējā plivinājās tum�as liesmas. Melnie dūmi cēlās pret tikpat melnām debesīm.

jasmīne palīdzēja Martai un Pedro norāpties uz otra jumta un pēc tam sekoja pati. Viņa uzmanījās, lai nenokļūtu pie malas, kas bija vērsta pret ielu. Cilvēki lejā vairs nebija dzirdami, bet viņa zināja, ka tie viņus gaida.

� Mums jātiek tālāk, � viņa teica. � Viņi drīz būs klāt.

Nākamais jumts bija klāts ar sarkanbrūniem dakstiņiem.

Tas bija diezgan stāvs, bet pie pamatnes bija izliekts aug�up. Ieapaļie dakstiņi zem viņu smaguma krak�ķēja. Pedro, Marta un Ērika steidzās uz jumtgali, bet apstājās un kāpās atpakaļ. Kad pienāca Jasmīne kopā ar Danti, viņa ieraudzīja, kāds tam iemesls.

Starp abiem namiem bija sprauga. Vēj� plivināja matus, un viņa bija spiesta turēt tos nost no sejas, lai varētu saredzēt kārtīgi. Atstatums nebija īpa�i liels un nebūtu pārāk grūti pārlēkt uz otru jumtu.

Tings piegāja pie pa�as malas un lēca. Viņ� maigi piezemējās uz tā un, paspēris pāris soļus uz priek�u, uz mirkli sastinga, tad smaidot pagriezās pret viņiem. Grosmans izskatījās sāpju nomocīts, kad ar piesardzīgiem soļiem piegāja pie malas.

� Vai tiksi ar to galā? � Jasmīne jautāja.

� Es jūtos kā pinata, � viņ�, mēģinot pasmaidīt, atbildēja.

Tings paliecās pret Grosmanu, bet viņa rokas nesasniedza.

Pāris soļus atkāpies, Grosmans ieskrējās un, moko�i novaidoties, lēca. Piezemē�anās sanāca greiza, un Jasmīne redzēja, kādas sāpes tā viņam sagādā. Kāds dakstiņ� izkustējās un noslīdēja pie jumta malas. Nolūzu�ās �ķembas pazuda dziļumā. Pārkrustījies Pedro

i

lēca kopā ar Ēriku un Martu. Jasmīne paņēma Danti uz rokām, piegāja pie malas, paraudzījās lejup un ieraudzīja tur drūzmējamies publiku.

Mājai otrpus ielas atvērās logu slēģi.

Bija paliku�i tikai Jasmīne ar Danti.

Noskūpstījusi dēlu uz pakau�a, viņa no�ukstēja, lai viņ� turās cie�i. Tad viņa atkāpās, apstājās un metās uz priek�u. Lēcienā iekņudējās vēders un mirklī, kad viņa atradās gaisā, viņai pretī iemirdzējās tāds kā tum�s bezdibeņa spoguļattēls.

Viņa nokrita uz izliektā jumta, kāja paslīdēja, un viņa, salau�ot dakstiņu, sasita ceļgalu, bet Danti nepalaida vaļā.

� Vai tev ir labi? � jautāja Tings, ieraugot, ka viņa ir sasitusies.

� Jā, � viņa tikai atbildēja, piecēlās un devās uz priek�u ar Danti rokās.

Bezdibeņa izjūta bija palikusi. It kā �ajā spoguļa lauskā būtu parādījusies viņas iek�ējā tumsa.

Viņa skaidri apzinājās, ka liktenis ir kļuvis �aubīgs � �oreiz viņa nebija svērusies uz senajiem svariem.

Klusējot viņi virzījās tālāk. Jasmīne uzcēla Danti uz nākamā jumta un uzrāpās arī pati. Pagriezusies pret arhīvu, viņa redzēja, ka visu ēku kā stikla �aulā apņēmu�as liesmas. Uguns gandrīz vai neizplatīja gaismu. Pār viņiem blāva un melna gūlās naksnīgā debess. Tings palīdzēja Grosmanam tikt aug�ā uz jumta malas, un Jasmīne saņēma pretī viņa masīvo augumu. Viņ� smagi elsoja un svīda, it kā viņam būtu drudzis.

Pasniegusies pēc Martas, Jasmīne uz jumta līdzās arhīvam pamanīja kādu stāvu, vīrieti, kur� aizvēra aiz sevis lūku un iztaisnoja muguru.

� Viņi dzenas mums pakaļ, � Jasmine skaļā balsī iesaucās. � Viņi ir uz jumta!

Visi steidzās uz nākamo māju, apsūbēju�u vara jumtu. Soļi klaudzēja pret metālu. Turēdamies Jasmīnei pie rokas, Dante skrēja, cik vien ātri spēja. Aiz muguras bija dzirdami Martas vaidi un Grosmana �ņāco�ie elpas vilcieni.

Tuvojoties jumta galam, viņa ieraudzīja, ka arī �eit ir sprauga starp �o un nākamo māju. Attālums bija aptuveni tāds pats kā pirmīt, bet jumts līdzās atradās zemāk.

� Mums jālec, � viņa skriedama uzsauca Dantem.

Viņ� neatbildēja, bet sekoja viņai līdzi uz malu, viņa turēja Danti aiz plaukstas locītavas, un abi lēca reizē. Jau atrodoties gaisā, Jasmīne zināja, ka viņiem izdosies. Viņi piezemējās labu gabalu uz lēzenā betona jumta. Dante gandrīz vai paklupa uz priek�u, bet noturēja līdzsvaru.

Pārējie sekoja viņiem. Tings aicināja pasteigties. Jasmīne kopā ar Danti skrēja uz nākamo ēku un strauji apstājās.

Priek�ā atklājās liels jumts no veca stikla. Rū�u rombi ar ķiti bija iestiprināti diagonālā �auru koka līstī�u rakstā. Viss trauslais jumts �ķita balstāmies uz �ķērsbrusām un resno vidējo siju.

� Bazārs, � apstājies sacīja Grosmans.

� Vecais gar�vielu tirgus, � piebilda Tings.

Dziļi lejā bija redzama pla�a telpa ar flī�u grīdu kā �aha dēlītis. Starp kafejnīcas galdiņiem mētājās atkritumi un apgāztas sarūsēju�as ķerras.

Viņi netika tālāk, bija jāgrie�as atpakaļ, bet tuvojās Vanga algotnis. Pieliecies viņ� virzījās gar dakstiņu jumta kori, skatījās lejup uz ielu, rādīja zīmes kādam uz ielas un turpināja gaitu.

� Mēs varam tikt galā ar viņu, ja sadarbosimies, � teica Jasmīne.

� Ne jau bez iero�iem, nekas nesanāks...

� Vai tev vēl ir nazis, Pedro? � viņa jautāja. � Tev ta�u tāds bija...

� Es to pazaudēju, viss notika pārāk ātri, � viņ� nomurmināja.

� Mums jātiek pāri, � Tings sacīja un nogūlās uz vēdera.

Viņ� lēni izslīdēja uz stikla jumta. Tas klusi krak�ķēja. Jasmīne redzēja, ka viņ� cen�as sadalīt svaru uz tik daudz rūtīm, cik vien iespējams. Līdz otrai malai bija gandrīz desmit metru. Vecā ķite zem viņa atlobījās un krita lejup. Marta mēģināja mierināt Ēriku, un Jasmīne dzirdēja Grosmanu sakām, ka viņ� padodas.

� Man nav bail, � viņ� teica. � Bet tas ir neprāts.

Kad Tings bija ticis pāri un pagriezās pret viņiem ar nosvīdu�u seju, pie jumta uzreiz devās Jasmīne ar Danti.

� Vai redzēji, kā darīja Tings?

� Jā, �ādi, � viņ� atbildēja, izplezdams rokas.

� Pamēģini izplesties tik liels un plakans, cik vien vari, līdz pa�am galam.

� Labi...

� Nebaidies � tev izdosies!

Dante līda pa jumtu, un Jasmīne caur stikla rūtīm ieraudzīja, ka tirgus telpā sāk pulcēties cilvēki un skatās aug�up.

Viņa apvaldījās, lai ar saucienu nepasteidzinātu Danti.

Viss būs labi, viņa domās atkārtoja, viņ� ir gau�ām viegls.

Viņa laidās guļus, lai sekotu dēlam. Da�as sekundes pagaidījusi, viņa sāka virzīties uz priek�u. Vēsais stikls spiedās viņai pret seju, knak�ķot zem viņas svara. Viņa redzēja savu ēnu kā melnu eņģeli izplestiem spārniem uz akmens flī�u grīdas vietā, kur neviens neuzdro�inājās stāvēt.

� Pasteidzieties! � iesaucās Marta.

� Uzmanīgi, Dante, � Tings mierīgi sacīja. � Tu drīz būsi ticis pāri.

Sasparojies Dante mēģināja atliku�o gabalu pievarēt rāpus. Atskanēja krak�ķis, kad viņa ceļgals saplēsa stikla rūti, un Jasmīne iekliedzās, lai viņ� paliek uz vietas. Stikla lauskas krita lejup, un cilvēki lejā pa�ķīrās. Dante izvilka iesprūdu�o kāju. Acis no bailēm bija pla�i atplestas. Sirds Jasmīnei sitās tik spēcīgi, ka ausīs dunēja. Uzmanīgi viņa vilkās dēlam tuvāk. Plānais stikls moko�i �irkstēja, un lejup bira ķites drupatas.

Tings jau bija nogūlies uz jumta un centās satvert Dantes rokas no otras malas.

� Tikai guli mierīgi, es sasnieg�u tevi, � viņ� atkārtoja. � Es tūlīt bū�u klāt, tikai turies...

Jasmīne pagaidīja, līdz viņ� ir pievilcis Danti pie malas. Tad da�as sekundes viņa gulēja nekustīgi, sajūtot, kā pār

muguru pū� vēj�, un tad turpināja līst tālāk. Stikla rūtīm spalgi d�inkstot, Tings aizsniedzās līdz viņas plaukstai un pārvilka viņu uz nākamo jumtu. Pieceļoties un paejot tālāk, viņai drebēja kājas.

� Mīļais Dievs, � viņa nomurmināja, apskaujot Tingu un Danti.

Marta jau atradās stiklotā jumta vidū, cen�oties vilināt pie sevis Ēriku. Redzot, ka viņa neuzdro�inās sekot Martai, Pedro uztraucies sāka viņu bārt. Vu Vanga cilvēks jau gāja pār vara jumtu. Lielās bailēs Ērika raudāja un līda pakaļ mātei. Nonācis pie secinājuma, ka viņam jānomierinās, Pedro uzsauca meitai, ka viņa ir malacis, un sekoja abām. Palicis pēdējais, Grosmans, pusķieģeli rokā turēdams, vēroja sekotāju, tad pagriezās pret stikloto jumtu, nolika malā pusķieģeli un veikli nometās uz vēdera.

Sagaidīju�i Martu, Jasmīne un Tings pārvilka viņu pār malu. Ar tuk�u skatienu viņa pagriezās atpakaļ un sāka aicināt Ēriku, solot viņai jaunu lelli.

� Mamm, man ir bail, � Ērika raudāja un pēk�ņi piecēlās kājās.

� Gulies! � Jasmīne uzsauca, bet bija par vēlu.

Rūts zem Ērikas saplīsa, viņa iegāzās tajā un palika karājoties ar loga līstēm padusēs. Kājas tirinājās, un stikla lauskas krita lejup. Cilvēki kliedza un rādīja ar pirkstiem. Marta bez apdomā�anās spēra soli uz jumta un uzreiz ielauza stiklu. Tings �igli atrāva viņu atpakaļ. Raujoties ārā viņam no rokām, Marta kliedza, ka viņai jātiek pie meitas.

Ērika nekustīgi karājās, ar lielām acīm blen�ot uz gaido�o publiku tirgus zālē. Jasmīne nogūlās uz vēdera un uzmanīgi

līda uz viņas pusi. Meitene nebija tālu. Pedro iesaucās, lai viņa nekustas. Zem Jasmines ceļgala atskanēja tink�ķis, rūtij ieplīstot visā platumā. Sasniegu�ai Ērikas roku, viņai nebija ne jausmas, kā dabūt meiteni laukā, jo neredzēja neko tādu, pret ko varētu dro�i atbalstīties. Caur stiklu viņa redzēja, ka meitene spārdās. Lejup krita kurpe, un tad Jasmīne pamanīja Vanga loka �āvēju. Nometies uz ceļgala, viņ� mērķēja uz Grosmanu.

� Grosman! � viņa iekliedzās.

Viņ� pavēlās sāņus, un viss jumts nodrebēja zem viņa smaguma. Viņam netrāpījusi, bulta iz�āvās caur rūti. Jumta karkass �īkstēja un krak�ķēja. Lejup bira ķites un stikla drumslas. Nākamajā mirklī brusa zem viņiem salūza. Puse no jumta iegrima par desmit centimetriem un palika karājoties jumta krēslā. Ap divdesmit logu saplīsa, stikli �ķīda pret grīdu. Jumtam sa�ķiebjoties, līstes krak�ķot sagriezās. Da�i logi ieplīsa un gaisā pa-slējās asas stikla �ķautnes.

� Es nekad tevi nepalaidī�u vaļā, � iesaucās Jasmīne, turot Ērikas roku, cik cie�i vien spēja.

Grosmans atradās taisni virs lielās �ķērssijas. Rokas izpletis, viņ� gulēja pilnīgi nekustīgi. Pedro līda uz priek�u, un Jasmīne izdzirdēja, ka Tings viņai kaut ko kliedz. Jumts drebēja un raustījās. Jasmīne saprata, ka viņas pusē tas sācis atdalīties. Cita pēc citas lūza tievās līstes un, putekļiem uzvirmojot, plaisāja ķite. Krak�ķot un �īkstot sāka liekties neso�ā sija. Marta �ausmās iekliedzās. Stikla drumslas sagriezās virpulī, un puse no jumta svērās lejup. Cilvēki apak�ā sāka paniski skraidīt. Turoties aiz viena stūra, jumts, klusi brak�ķot, uzgūlās sijai. Jumtam atkal sakustoties, Jasmīne centās līst atpakaļ, reizē velkot Ēriku. Jumts �erkstēdams virzījās sāņus. Tagad viss notika ātri. Ērika slīdēja kopā ar jumtu. Līstes lūza, bet Jasmīne neatlaida tvērienu. Jumts atdūrās pret nolūzu�u brusu, un viņai beidzot izdevās meiteni izcelt. Līdz malai nebija tālu. Pedro sasniedza Ēriku un kopā abiem izdevās aizvilkt meiteni dro�ībā. Marta saņēma viņu un raudot apskāva. Divreiz atskanēja krak�ķis, tad jumta paliekas abpus �ķērssijai saliecās un nogāzās tirgū ar sprādzienam līdzīgu troksni. Grosmans palika guļam uz sijas, un no apak�as pret viņu cēlās putekļu mākonis.

60

Grosmans ar mokām līda pa kailo �ķērssiju augstu virs bazāra grīdas. Seja bija vienos sviedros. Pūta dzestrs vējiņ�, pilns ar deguma smārdu. Apak�ā nebija palicis neviens cilvēks. Visi bija patvēru�ies blakustelpā un tagad drūzmējās durvju ailā, lai kaut ko saskatītu. Grosmans sastinga, it kā būtu iegrimis kādās atmiņās, rokas sasprindzinājumā trīcēja, un no sijas nepārtraukti krita stikla drumslas. Pēc da�ām sekundēm viņ� atkal atvēra acis un turpināja līst uz priek�u.

Tings un Jasmīne palīdzēja viņam tikt galā ar pēdējo posmu. Viņ� bija sagriezis plaukstu uz stikliem, bet vēl pasmaidīja, kad Dante atvilka viņam domātu sarūsēju�u stiepļu pinuma dārza krēslu. Par spīti apdeguma brūcēm uz muguras viņ� smagi apsēdās, un radās iespaids, ka viņ� tūlīt sāks raudāt. Lūpas drebēja, un acis bija tum�as un asinīm pieplūdu�as.

Vu Vanga cilvēks lēni pienāca pie jumta malas un mierīgi noskatījās, kā Pedro tur Tingu, kur� karājoties spārdīja �ķelt-tapu. Jau pirms tam, kad Tingam bija izdevies paspert malā visu siju, viņ� pagriezās un devās prom.

Marta sēdēja, apskāvusi meitu, glāstīja viņai matus un runājās, lai viņa mitētos raudāt. Dante stāvēja gabaliņu nostāk, gaidot, kad Ērika paskatīsies uz viņu.

Tings nokliedzās, un Jasmīne dzirdēja, kā visa �ķērssija nokrīt starp jumta paliekām uz tirgus grīdas.

Kad Pedro atgriezās pie pārējiem, viņa roka asiņoja. Tinga seja bija netīra, un viņ� elpoja caur pavērtu muti.

� Vai spēsiet paieties vēl drusku? � viņ� jautāja.

Cietusī grupa sekoja Tingam gar dūmeņu rindu aug�up pa izliektu, dakstiņiem klātu jumtu. Bija svarīgi būt nepamanītiem no ielas. Līdzko radās izdevība, viņi skrēja, citkārt centās iet �iglā solī. Kad viņi bija �ķērsoju�i nākamos septiņus jumtus, Tings veda viņus lejup pa metāla kāpnēm. Stiprinājuma stieņi bija sarūsēju�i. Kāpnes drebēja zem viņu svara un uz tām bira cementa javas drupatas. Grosmans lielās mokās elsoja, un mēmas asaras nemitīgi ritēja pa Martas netīrajiem vaigiem. Nonāku�i �aurā bēniņu gaitenī nama sētas pusē, viņi sāka skriet gar aizvērtu durvju rindu, pasvieda sāņus vecu matraci, sekoja Tingam lejup uz nākamo bēniņu gaiteni, vēl lejāk uz apak�ējo gaiteni, mainīja virzienu, pārrāpās pāri trim pamestiem divriteņiem, pagāja garām iz�autai veļai un pagriezās ap stūri, līdz apstājās pie noskretu�ām dzīvokļa durvīm bez uzvārda plāksnītes.

Jasmīne balstīja Grosmanu, viņ� svīda un bija jūtams, ka drudzis ir pastiprinājies. Dante turēja pie rokas Ēriku. Pedro un Marta sa�ukstējās.

Izvilcis pirkstus caur matiem, Tings pameta skatienu uz Jasmīni un pieklauvēja pie durvīm. Pēc kāda brī�a tās pavērās aptuveni piecus centimetrus platā spraugā, līdz �vadzot tās apturēja dro�ības ķēde. Tā tika noņemta, un durvis līdz galam atvēra sieviete ar izteiktiem vaigu kauliem un spo�ām, melnām acīm.

� Misters Brīni�ķais, � viņa klusu noteica. � Vai kafiju atnesi?

Sieviete pa�āva mutei priek�ā roku, lai noslēptu smaidu, aplūkojot Tingu. Viņa nēsāja metāla aproces, un garie mati bija sapinkoju�ies kā hipijam. Tum�i sarkanā zīda rītakleita bija pavir�i sasprausta viduklī.

� Antonij, mums nepiecie�ama palīdzība.

� Skaists auskars, � viņa sacīja, pieskaroties pērlei Tinga ausī.

� Tā ir dāvana, � viņ� atbildēja.

� Varu iedomāties.

Ļāvusi tum�ajām acīm kādu mirkli kavēties pie viņa, Antonija pakāpās malā un ielaida visus iek�ā.

Pedro palīdzēja Jasmīnei ievest Grosmanu. Viņiem sekoja Dante, Marta un Ērika. Antonija aizvēra durvis un aizslēdza tās, bet Jasmīne pagrieza otru atslēgu un uzlika ķēdi. Viņa iedomājās Vanga algotņa sejas izteiksmi, viņam stāvot jumta otrā pusē un raugoties uz viņiem. Leitnante būdama, viņa �ad un tad bija sastapusies ar tādu pa�u skatienu pie kara noziedzniekiem un karavīriem bērniem. Viņiem indivīds ir iznīcināts. Visi cilvēki būtībā jau ir miru�i.

� Aizvelciet visus aizkarus, � Jasmīne skaļā balsī nokomandēja, atgriezusies no priek�nama.

� Tie jau ir aizvilkti, � Antonija mierīgi atbildēja.

� Mammu, � �ukstēja Dante. � Tu neesi pieklājīga pret...

� Vai ir citas izejas? � Jasmīne jautāja.

� Nē, � atbildēja Tings.

� Cik augstu no ielas ir līdz logiem?

� Ne visai augstu, � Antonija teica.

� Trīs metri, � Tings piebilda.

� Tātad izlēkt var?

� �I ir laba paslēptuve, � Tings apgalvoja.

� Kas ar jums noticis? � ar aizturētu smieklu jautāja Antonija. � Ko jūs esat pastrādāju�i?

� Drīz paskaidro�u, � Tings atbildēja. � Mums tikai vajag...

� Vai tev ir kādi iero�i? � Jasmīne uztraukti jautāja.

� Nē, � Antonija atbildēja, mierīgu skatienu raugoties viņā.

� Virtuves na�i?

� Tik, cik uziet.

Dante turējās Jasmīnei pie bik�u staras, kad abi devās tālāk nopluku�ajā dzīvoklī. Gultā gulēja kails vīrietis un smēķēja.

� Tas ir D�ets, � Antonija teica un pameta viņam bikses.

D�ets bez jebkādas kautrē�anās apģērbās. Rokas viņam bija

noklātas ar tetovējumiem, un gai�ie mati nokarājās pār ausīm.

Tings un Dante sekoja Jasmīnei virtuvē. Atvērusi atvilktnes, viņa savāca na�us un salika tos rindā uz galda. Diviem no tiem bija stingri asmeņi. Labākais bija japāņu nazis, un otrs � paīss augļu nazītis.

� �is ir jānoasina, � sacīja Jasmīne, pacēlusi garu un tievu nazi. � Un �is noderēs, ja pusi no asmens notīsim ar līmlenti un...

� Nomierinies mazliet, � Tings nomākts sacīja.

� Ej un pajautā pēc asināmā, � viņa nokomandēja.

� Jasmīn, mums vispirms jāapskata ievainojumi.

� Tad dari to, � viņa strupi noteica.

Pielējusi glāzi no ūdens muciņas, viņa iedeva to Dantem.

Viņ� izdzēra un ar plaukstas virspusi noslaucīja muti. Tings palika un skatījās uz Jasmīni.

� Mums jāpacen�as atpūsties, � viņ� uzmanīgi ierunājās. � Taisni tagad ir radusies iespēja...

� Esmu dienējusi armijā, � Jasmīne viņu pārtrauca, aizdurvē atradusi birsti ar garu kātu.

� To jau gandrīz biju sapratis.

� Darīju lietas, ko man nebūtu vajadzējis darīt, � viņa turpināja, norāva birsti un sāka asināt kāta galu.

� Bet vai tu domā, ka ar to tagad pietiks? � viņ� jautāja, uzlikdams siltu plaukstu viņai uz rokas.

Nolaidusi nazi, viņa sastapa Tinga skatienu, bet turpināja tēst kāta galu, kaut gan zināja, ka viņam ir taisnība.

Viņai prātā bija iestrēgusi tāda kā asa lauska, spie�ot viņu turpināt, viņa nekādi nespēja nomierināties, domājot par Ksi-nas piesmieto ķermeni uz laukuma un Hongli ar acenēm rokās, kad Vangs viņam dūra. Viņa domāja par skatītāju sejām durvj-ailā, viņiem reizē cerot un baidoties, ka viņa kritīs caur stikloto jumtu un ies bojā.

Palaidusi vaļa �ileti, viņa paņēma pistoli. Pēc Tinga izdarītā �āviena stobrs joprojām bija karsts. �igli palēkusi sāņus, viņa ieraudzīja, ka ievainotais holandietis ir nokritis uz ceļiem. Viņ� noliecās uz priek�u un atbalstījās uz abām rokām. No �āviena brūces tecēja asiņu strūkliņa. Viņa brālis atbrīvojās no Vanga un ar ma�eti rokā steidzās uz viņu pusi.

� Ir paliku�i tikai divi �āvieni, � Tings iesaucās.

� Man arī vajag tikai divus, � Jasmīne atbildēja, paceļot pistoli.

Holandietis ātri tuvojās, viņ� atvēra muti, lai kaut ko sacītu, kad viņa nomērķēja un nospieda gaili. Atskanēja �āviens, viņa sajuta, kā pulveris apsvilina ādu, atsitienu plecā un ieraudzīja viņam aiz galvas izsprāgstam asinis. Lode bija trāpījusi taisni virs kreisās acs. Seja pavērsās aug�up un kājas saļima.

Skaļi kliedzot, publika spieda sargus uz priek�u.

Vu Vangs bija palicis sē�am raibajā krēslā, un Jasmīne iedomājās, ka viņai tagad atlicis viens �āviens.

Viņa palūkojās uz ieroci sev rokā un saprata, cik dārgi tas būs maksājis. Kaut kas viņā sastinga kā ledus, kad viņa saprata, kā Tings ir ticis pie pistoles.

Viņam ap kaklu vairs nebija vīzas.

�ī doma ķēra viņu tik smagi, ka viņa sagrīļojās. Viņa zināja,

ka tā dro�i vien bija � viņai nemaz nebija jāpaskatās uz Tingu. Viņ� bija iemainījis savu vīzu pret vecu armijas pistoli, lai dotu viņiem iespēju izdzīvot.

Vangs pagriezās pret publiku, norādīja uz priek�ā stāvo�o vīru bariņu un kaut ko uzsauca. Palūkojusies uz Tingu, Jasmīne ieraudzīja, ka viņ� ir paņēmis Danti uz rokām. Tiesnesis atradās savā vietā, bet visi piesēdētāji bija piecēlu�ies.

� Ko viņ� saka? � Jasmīne skaļā balsī jautāja Tingam.

� Viņ� piedāvā simttūksto� dolāru tam, kur� tevi apturēs, � Tings atbildēja. � Tam, kur� tevi noķers un...

Tinga vārdi pazuda publikas kliedzienos, un Jasmīne sāka iet Vanga virzienā. Viņa raudzījās, lai turētos pienācīgā attālumā no skatītājiem un lūkojās apkārt, lai neviens nepielavītos viņai no muguras. Vangs iesaucās atkal, pagriezās uz otru pusi, bet neviens nekustējās.

Jasmīne apstājās piecu metru attālumā no Vanga, pacēla pistoli un tie�i tajā mirklī, kad grasījās uzsaukt, lai viņ� tiesne�a un publikas priek�ā atzīstas melos, izdzirdēja Dantes kliedzienu.

Apsviedusies apkārt, viņa ieraudzīja veco in�enieri ar dunci rokā. Tings arvien vēl turēja Danti, bet seja viņam bija dīvaini noslēgta, tāda kā pietūkusi. Viņam bija iedurts mugurā, pie kreisās nieres.

Kāds no sargiem atkāpjoties paklupa, pūlis izlauzās uz priek�u, kāda sieviete tika stipri pagrūsta, zemē nokrita kāds vīrs un vairāki rāpās viņam pāri.

Tings izlaida Danti no rokām, paraudzījās Jasmīnē, noslīga zemē un palika guļam uz sāniem.

In�eniera vecuma plankumiem izraibinātā seja bija saspringta, kad viņ�, sagrābis Danti aiz matiem, vilka viņu pie sevis.

Jasmīne pavērsa pistoli pret viņu, un tēmēklis apstājās viņam taisni pie sirds, kad priek�ā aizstājās kāda sieviete no publikas.

Jasmīne atlaida pirkstu no gaiļa. Ausīs dunēja sirdspuksti. Cilvēki metās kur kurais. Starp diviem vīriem pazibēja in�eniera seja.

Viņ� noliecās, pazūdot no redzesloka, Jasmīne metās uz priek�u un ieraudzīja, ka Dante cen�as izrauties.

Ceļā stāvēja jauna sieviete ar sarkanu lakatiņu ap galvu. Jasmīne turpināja virzīties uz priek�u, mērķējot viņai sejā. Viņa uzlika pirkstu uz gaiļa. Sieviete lūkojās taisni viņā. Kāds sargs pagāja malā. Ierocis bija smags, un Jasmīnes pleca muskulis sāka drebēt.

Gaisā plivinājās sodrēju plēksnes.

Kāda pavecāka sieviete pavilka nost jauno, un tagad Jasmīne trīco�ā tēmēkļa priek�ā redzēja in�eniera seju. Viņa apstājās un atbalstīja roku ar otru plaukstu. Seja aizslīdēja, viņa sekoja, skatu krizdams aizsedza kāds bārdains vīrs, bet viņa iz�āva, un lode trāpīja in�enierim pierē. Asinis iz�ļācās viņam no pakau�a. Bārdainais vīrs nokrita zemē viņam priek�ā un apmeta kūleni.

Dante beidzot izrāvās, izspraucās caur pūli un pieskrēja pie mātes.

Vu Vangs bija piecēlies no krēsla un paņēmis ma�eti, kas mētājās zemē. Tagad viņ� un Jasmīne bija paliku�i divi vien.

� Parūpējies par Tingu, � Jasmīne sacīja Dantem.

Cilvēki metās uz visām pusēm, kad Vangs sāka iet uz viņas pusi. Viņ� smaidīja, bet valgās acis pēk�ņi bija kļuvu�as tuk�as. Jasmīne gāja viņam pretī un pacēla pistoli, cerot, ka Tings ir kļūdījies, sakot, ka atliku�i tikai divi �āvieni.

Vangs apstājās un aizpogāja saburzītā uzvalka �aketes aug�ējo pogu.

� Atzīsti, ka lieta ir zaudēta, � viņa pieprasīja.

� Pistole ir tuk�a, � viņ� teica. � Es to redzu tavās acīs.

Jasmīne nomērķēja viņam pierē, virsdegunē un nospieda

gaili. Atskanēja tikai sauss klik�ķis.

Patronas bija beigu�ās.

Jasmīne pakāpās sāņus, un Vangs sekoja. Viņam kaklā �ūpojās Dantes vīza.

� Es mīlēju tavu dēlu no pirmā mirkļa, � viņ� sapņaini ieteicās.

Publika tagad trok�ņoja skaļāk, un bukmeikeri ātriem soļiem staigāja apkārt, lai paspētu pieņemt visas likmes.

Dante bija nometies ceļos pie Tinga un turēja viņa roku.

Jasmīne gāja ap dzelzs stabu, kas iezīmēja laukuma centru.

� Ja tu visu priek�ā atzīsi, ka esi nozadzis lērumu vīzu, � viņa sauca, � ja tu sacīsi, ka esi gatavs izciest savu sodu, tad es tevi pasaudzē�u.

� Tu mani pasaudzēsi, � viņ� noteica, pagrozīdams ma�eti.

� Citādi es apsolu, ka nocirtī�u tev galvu.

� Pamēģini.

� Tu cirtīsi ieslīpi no aug�as, es atkāp�os, tu cirtīsi atkal, bet tu esi par lēnu, un es pār�ķel�u tev rīkli ar pistoli un...

Vangs paspēra �iglu soli uz priek�u un pacēla ma�eti cirtienam, bet Jasmīne aizslēpās aiz staba.

� Es salauzī�u tev roku pie pleca un...

� Turi muti!

Viņ� bija ticis pie staba, un Jasmīne bija spiesta atkāpties no aizsega. Sviedri ritēja pa viņa pelēkajiem bārdas rugājiem.

� Tagad esmu tevi brīdinājusi, � viņa no�ukstēja.

Ieraudzījusi viņu cērtam, Jasmīne paspēja palēkt sāņus un atgriezās. Sudrabainā vīza viņam ap kaklu sa�ūpojās uz priek�u. Pasperot soli uz Vanga pusi, Jasmīni caurstrāvoja asa un pazīstama tuvcīņas izjūta � it kā ieelpojot amonjaku.

Ma�ete mainīja virzienu pārāk strauji, un viņa pameta galvu atpakaļ, kad tā no�vīkstēja viņai gar seju.

Gandrīz nokritusi, viņa pasita aug�up roku un atguva līdzsvaru.

Vangs atjaunoja uzbrukumu negaidīti ātri, un publika kliedza. Viņ� izdarīja vairākas māņu kustības ar ieroci, un no degungala nopilēja spīdīga sviedru lāse.

Jasmīne pavirzījās vairāk pa kreisi, lai piespiestu viņu sekot, viņai bija jāpaspēj vēl mazliet izpētīt viņa reakciju un rīcības manieri.

Vangs bija pilns ar adrenalīnu un kustējās iepriek� neparedzamā veidā. Viņ� raustīja galvu, lai atmestu no sejas matus, paspēra īsu soli uz priek�u un cirta.

Asmeņa smaile skāra viņas kreiso apak�delmu, tikai virspusēji, bet viņa izdzirdēja Dantes izbaiļu kliedzienu.

Jasmīne atkāpās, pret kaut ko paklupa, saglabāja līdzssvaru, bet zaudēja ātrumu.

Vangs izdarīja to pa�u māņu kustību, bet Jasmīne nevis izvairījās, bet lēca taisni uz priek�u un iegāza viņam pa kaklu ar pistoli. Tas nebija tīrs trāpījums, toties gana spēcīgs. Cērtot viņ� pastreipuļoja sānis. Jasmīne apturēja viņa roku un ar laidni iesita viņam taisni pa virsdeguni. Nokritis uz ceļgala, viņ� pūlējās izvilkt roku, bet viņa pagrieza to apkārt, līdz atskanēja krak�ķis, salūstot plecam. Ma�ete nokrita zemē. Viņa sita ar laidni pa

asiņaino seju vēlreiz, un Vangs saļima uz gurna ar apak�ā saliektu kāju.

Aizmetusi pistoli, Jasmine turēja viņu aiz matiem un pacēla ma�eti. Viņam no mutes karājās asiņaina siekala, mirguļodama atrāvās un nokrita zemē.

� Viņ� atzīst, ka ir mēģinājis nozagt tavam dēlam vīzu, � iekliedzās tiesnesis. � Viņ� tiks vests tiesas priek�ā un...

Jasmīne viņu dzirdēja, bet zvēla Vangam ar ma�eti pa pakausi, tad izrāva to un cirta caur kakla skriemeļiem. Ķermenis saguma, bet vēl karājās dzīslās un kakla muskuļos. Turot viņu aiz matiem, Jasmīne grieza audus, kamēr galva atdalījās pavisam.

Bez minstinā�anās viņa noliecās, paņēma Dantes vīzu un pacēla Vanga galvu pret publiku.

Tā smagi karājās, spie�oties viņai pret apak�delmu, un lejup �ļācās asinis.

Laukumā valdīja klusums, visi bija sastingu�i.

Viņa lēni piegāja pie tiesne�a un nolika Vanga galvu viņam priek�ā uz galda.

� Neaizmirsti, ka es atgriezī�os, � Jasmīne sacīja, nodomājusi, ka nu rotaļa ir galā.

Valdīja pilnīgs klusums, bet tum�ajās debesīs kā tāla laterna plaiksnījās rūsa. Viņai krūtīs kaut kas izpletās. �ķita, ka viņa saņem spēcīgu grūdienu mugurā, tad krūtis sa�ņaudzās, un sirds sāka sisties briesmīgi stipri.

Jasmīne ievilka plau�ās ledaino gaisu un sajuta sāpes kājā.

Tālumā kāds iesaucās, ka ir pulss. Izklausījās, ka balss ir ieslēgta stikla burkā kopā ar taureņiem.

� Mums ir pulss, � kā no tāluma atskanēja vēlreiz.

Viss Jasmīnes augums drebēja, viņa tvēra pēc vairāk gaisa, ausīs dunēja, sirds auļoja, un viņa pamanīja, ka guļ gultā.

Saraustīti elpojot, viņa atvēra acis, centās kaut ko saskatīt, bet gaisma viņu ap�ilbināja un viss aizslīdēja, sabirzis drumslās.

� Viņa elpo, izskatās labi, sirds izskatās laba...

Caur asarām viņa saredzēja Diānas un Marka seju. Karstas asinis pulsēja pa viņas auksto ķermeni.

� Jasmīn, vai dzirdi mani? � Diāna jautāja, spie�ot kompresi pret elkoņa locītavu.

Viņa nebija pilnīgi pamodusies, sē�as muskulis raustījās, bet viņa nespēja ne kustēties, ne atbildēt.

Diāna kontrolēja sirds ritmu, asinsspiedienu un elpo�anu.

Jasmīne domāja par ostas pilsētu un Rotaļlaukumu, briesmīgo uzvaru un to, kā viņa ar Danti rokrokā iet pār laukumu.

Tobrīd viņi bija biju�i varoņi. Cilvēki pavadīja viņus līdz terminālim, gribēja pieskarties abiem un uzraudzīja katru viņu soli līdz izejai.

Viss nokārtojās, administrācija neuzdeva nekādus jautājumus, viņa tikai sēdēja terminālī ar Danti klēpī un mēģināja izstāstīt savu dzīvi.

Plakāts ar Dantes vārdu parādījās pirmais, bet viņai tika ļauts pavadīt dēlu līdz pat meitenei un sievietei. Kamēr viņ� tika izģērbts un mazgāts, viņa skaidroja Dantem, kas notiks. Viņ� kļuva arvien gurdāks, plakstiņi � arvien smagāki, un viņ� pārstāja reaģēt uz viņu.

Jasmīne nespēja neraudāt, kad viņ� pazuda aiz plānajām slīddurvīm.

Diāna iespīdināja viņai acīs lampu, Jasmīne aizgrieza seju un pēk�ņi atkal spēja redzēt. Vecā izurbtā sienas caurumā rēgojās sarkans plastmasas kontakts. Jasmīne gulēja uz lāviņas novēro�anas telpā. Kāju un roku pirkstos dūra, sirds joprojām stipri sitās pēc adrenalīna un kalcija glukonāta injekcijas.

� �oreiz tu mūs nobiedēji, � Diāna �ukstēja.

� Tava sirds bija apstājusies uz piecām minūtēm, � sacīja Marks.

Puteklī�i mirguļojot lidinājās gaisā ap viņas māsas seju. Diānas vaibsti no nemiera bija sastingu�i, un stress bija atstājis tajos skarbumu.

Jasmīne piecēlās sēdus, un redzeslauks sa�aurinājās kā caurulē, līdz lēni atkal papla�inājās.

� Uzmanīgi, � Diāna teica.

Radās sajūta, ka uz krū�kurvja kāds nostājies ar abām kājām, viņa klepoja un vilka plau�ās brīni�ķīgo gaisu.

� Dante? � viņa �ukstēja.

Uz kādu brīdi viņa bija spiesta aizvērt acis un nesadzirdēja, kas tiek sacīts. Ausīs dunēja, un griezīgās galvassāpes lika viņai justies nelāgi. Marks palīdzēja viņai piecelties, un viņa ieraudzīja, ka viņa seja ir slapja no asarām. Cie�i turot viņu aiz vidukļa, viņ� palīdzēja viņai tikt līdz logam, kur viņa piespieda pieri vēsajam stiklam.

Operāciju zālē nekas nebija mainījies, spilgtajā gaismā kustējās ķirurgi un neviens ne�ķita steidzamies. Starp ārstiem un māsiņām viņa pamanīja Dantes nedzīvo augumu zem zaļā pārklāja. Telpa �ķita pārāk klusa.

Ķirurgam pierē bija iegūlusi asa rieva, seja izskatījās skumja un nogurusi. Griestos drebēja atspīdumi no spo�ajiem instrumentiem. Jasmīne gandrīz nokrita, kad kā liela izelpa telpā atgriezās skaņa.

� Skaties uz viņu, � viņa dzirdēja Marku aizlauztā balsī sakām.

Māsiņa ar asinīm nota�ķītu priek�autu paņēma no ķirurga

peānu.

Viņa pirksti bija spīdīgi un sarkani. Jasmīnes smagā dva�a padarīja stiklu neskaidru.

� Es neredzu, � viņa noelsās un ar plaukstu noslaucīja norasoju�o rūti.

Māsiņa, kura uzraudzīja drenā�u, pakāpās malā. Starp viņas stāvu un lielu aparātu kļuva redzams operāciju galds.

Atplestā krū�kurvja asiņainajā spraugā Jasmīne ieraudzīja Dantes sirdi.

Tā atkal bija vietā un pukstēja. Tik tikko saraujoties, tā sitās

vienmērīgi, un uz monitora pa labi bija redzamas kardiogrammas nevainojamās sinusa līknes.

� Vai viņ� ir dzīvs? � norijusi kaklā kamolu, Jasmīne jautāja.

� Ir labi, � Diāna atbildēja, noslaukot asaras no vaigiem.

� Viss izskatās lieliski.

� Viņ� ir dzīvs...

� Skaties uz viņu, � Marks atkārtoja. � Skaties uz viņu. Dantes sirds pukstēja glu�i vienmērīgi. Sarkana līnija pulsēja

pār monitoru, ritms bija pazīstams katram dzīvajam.

� Es ta�u teicu, ka tev jāpaļaujas uz ārstiem, � Diāna sacīja.

� Es ta�u teicu, viss izdevās lieliski, tev nevajag viņu glābt, viss beidzās labi tāpat.

Jasmīne atkal paraudzījās pa logu un redzēja mazo sirsniņu pukstam, muskulim savelkoties tai pārskrēja kā vilnis, skaitot laiku pretī mū�ībai.

� Viņa sirds pukst, � viņa tikai noteica.

� Jā, � iesmējās Marks, noslaukot zem acīm.

� Jasmīn, saproti, es nevaru tev dot vairāk injekciju � vai kā? � Diāna sacīja. � Paskaties uz viņu. Nebija nekādu briesmu � vai tagad tu saproti?

Balss viņai aizlūza, un viņa tikai stāvēja ar nolaistiem plakstiņiem un sakniebtām lūpām. Pie nosvīdu�ās pieres bija pielipusi rudu matu cirta.

� Iedomājies, ja tu būtu nomirusi veltīgi, � viņa no�ukstēja, kad bija atguvusi kontroli pār balsi.

� Jā...

� Tu mūs sabaidīji, kad nevarēji pamosties, � Marks sacīja un pārvilka plaukstu drebo�ajām lūpām.

� Piedod.

Marka acis bija apsārtu�as, viņ� nebija skuvies, un zēniskā seja tagad bija tikai nomocīta pusmū�a vīrie�a no�ēlojama ēna. Pirmoreiz pa daudziem gadiem jasmīne paskatījās viņā tie�i, ieraugot viņu tādu, kāds viņ� ir. Viņ� bija novecojis, tas bija skaisti. Gadi bija gāju�i pār viņa seju, atstājot savas pēdas.

� Es ta�u teicu, ka viss būs labi, � Diāna atkārtoja, apskaujot māsu.

Gaiss bija dzidrs, un ziemas diena mirdzēja ledus kristālos, kad Jasmine brauca no Stokholmas, lai izņemtu Danti.

Viņi bija izrakstīti no Kārļa slimnīcas trīs dienas pirms Ziemassvētkiem. Tagad bija jauns gads, un Jasmīne februārī plānoja atgriezties darbā Aizsardzības ministrijā.

Automa�īnā skanēja Ērika Satī "Gimnopēdijas". Gaisma pār sniegu bija �ilbino�a. Ceļa malās augo�ie koki veidoja tuneli, baltu kā cukurs.

Ieraugot, ka viņa tuvojas nelaimes vietai, kas nogalināja viņus visus, Jasmīne izbailēs sarāvās.

Samazinājusi ātrumu, viņa centās nomierināties, centās sev iegalvot, ka ir dzīva. Tomēr bija nepiecie�ams atcerēties visu notiku�o. Tas bija prasījis ilgu laiku, lai no tiesas saprastu, ka ir atgriezusies dzīvē kopā ar Danti.

Viņa nekad vairs nedrīkstēja runāt par ostu, pat ja tas padarīja viņu vientuļu, �ķiet, ka Dantem par to nebija saglabāju�ās nekādas atmiņas. Viņai patika tas, ka viņ� bija aizņemts ar datoru, televīzijas programmām un spēlēm. Izskatījās, ka viņ� jūtas lieliski, un Jasmīne nemaz nevēlējās, lai viņ� atcerētos, par ko viņa bija spiesta kļūt Rotaļlaukumā.

Sniegotajam ceļam traucoties pretī, viņa atkal iedomājās par nelaimi un mammas bērēm. Visu ceremonijas laiku Dante bija

turējies viņai pie rokas. Mācītājs runāja par mierpilno dusu kapā un aug�āmcel�anos Pastarā dienā.

jasmīne bija iekodusi lūpā un nokārusi galvu.

Laikā pirms Ziemassvētku vakara dienas bija visīsākās, bet naktis un aukstums � vissmagākie. Mijkrēslis kapsētā viņai bija atgādinājis ostas pilsētu. Bet tad mākonis pa�ķīrās un dzidri zilās debesīs parādījās saule.

Viņai tik ļoti trūka mammas. Vairākas reizes dienā viņa joprojām iedomājās, ka jāpiezvana un jāparunā ar viņu, pirms atjēdzās, kas noticis.

Viņu apdzina autofurgons, uzmetot mazliet sniega, kad �ķērsoja joslu sadalo�o līniju. Sirdij sitoties, jasmīne piebremzēja. Sniegs tika pūsts no furgona jumta un triecās viņas logos.

Marks atkal dzīvoja viens, un Dante visus svētkus bija pavadījis pie viņa. jasmīne devās turp, lai izrunātos par rītdienu un atvestu dēlu mājās.

Sakarā ar aizbildnības strīdu viņa un Marks bija sāku�i procesu, ko neviens no viņiem vairs nespēja kontrolēt vai apturēt. Viņ� bija uzstājis uz viņas psihisko veselību, lai saņemtu aizbildnības tiesības, Jasmīnes advokāts savukārt, bija cēlis gaismā faktus, ka viņ� bijis notiesāts par marihuānas audzē�anu un bruņotu ielau�anos.

Daudz kas norādīja uz to, ka bāriņtiesa viņus abus uzskatīs par nepiemērotiem vecākiem. Tādā gadījumā Dante tiks ievietots aud�uģimenē un būs grūti vispār atgūt aizbildnības tiesības pār viņu.

Kaut gan Marks nenovēla no sevis vainu, bija skaidrs, ka pieprasīt vienīgā aizbildņa tiesības viņu pierunājusi Mia.

jasmīnes reakcija bija panika, un viņa bija iztērējusi daudz

naudas, lai izraktu par Marku to ļaunāko, savukārt nomelnojot viņu.

Strīdā abi bija aizgāju�i par tālu.

Tagad viņi bija vienisprātis, ka visādi jāsadarbojas, lai paturētu Danti savā dzīvē.

Jasmīne un Marks bija izsaukti uz tiesu pirmdien.

Jasmīne zināja, ka pirms divām nedēļām bāriņtiesa ierosinājusi tiesai pieņemt lēmumu. Ierosinājums balstījās uz salīdzino�i jaunām likuma izmaiņām, kas noteica, ka bērna vēlē�anās ne vienmēr uzskatāma par viņam labāko, jo bērna vēlmju pamatā bie�i ir lojalitāte un taisnīguma izjūta.

Bāriņtiesa novērtēja Jasmīni, vadoties no vairākiem riska faktoriem. Bet tikai tad, kad viņa sāka atbildēt uz izmeklētāja jautājumiem, viņa saprata, ko bija izdarījis psihologs Gabriels Popovs.

Pēc nervu sabrukuma sākumskolā Jasmīne bija atzīta par veselu. Viņa bija vesela, bet Gabriels bija pārkāpis klusē�anas pienākumu, lai piespiestu viņu atgriezties slēgta tipa slimnīcā.

Gabriels apgalvoja, ka viņai ir izdevies piemānīt uzraudzības padomi un viņa joprojām ir psihotiska un ieciklējusies uz ķīnie�u Nāves valstību. Viņa to noliedza, bet saprata, ka viņas vārdiem nav pietiekama svara.

Aiz nākamā līkuma atradās nelaimes vieta. Troksnis, braucot pa noblietēto sniegu, samazinājās. Egļu baltie zari aizsedza skatu. Jasmīne atcerējās tikai negadījuma fragmentus. Pro�ektoru gaismu, pērli sa�ņaugtā plaukstā, spēcīgo triecienu un asinis sniegā.

No aizmugures tuvojās tālbraucējs, un viņa atkal palielināja ātrumu. Ceļ� meta līkumu, koki aizsedza sauli, un viņa ieraudzīja krustojumu, kur viss notika. Ceļa no�ogojumu, grāvi

un zemus krūmus. Visu sedza sniegs. No krūmiem izlēca un aizļepatoja zaķis. �eit nekas neatgādināja par nelaimi.

Atpakaļskata spogulī Jasmīne lūkojās uz grāvi, kur bija gulējusi, kad apstājās sirds, bet �ī vieta bija aizmirsusi viņu.

Varbūt varēja rasties iespaids, ka viņas dzīve ir pilna ar nāvi, bet Jasmīne to tā neizjuta. �ī bija dzīve, un te atradās dzīvie. Viņu gaismas dzirkstelītes, kas �audās caur nebeidzamu tumsu.

Da�reiz tām bija jāpazūd kopā ar laivām, bet līdz tam tās kalpoja cita citai, un tas bija kas lielāks, daudz lielāks.

Laiks ostas pilsētā gandrīz stāvēja uz vietas, bet visos turienes cilvēkos joprojām bija dzīvības ēna, tā nebija beigusies, nebija kļuvusi par Visuma un mū�ības daļu.

Jasmīne bija pabijusi viņā pusē piecas reizes un tagad saprata lielo at�ķirību. Dzīve slēpās mirkļa zudīgumā, cilvēkam novecojot.

Laiks un dzīvība bija ne�ķirami. Bez laika nepastāvēja nekādas dzīvības.

Klusu iegriezusies pa vārtiem, Jasmine ieraudzīja, ka Marks un Dante veļ smieklīgi lielu sniegavīru. Viņa nespēja novaldīt smieklus. Markam tas bija tik raksturīgi � pārspīlēt ar visu. Dante bija kārtīgi saģērbts ziemas kombinezonā, un vaigi bija salā sasārtu�i. Markam bija ausu sildītāji, un sirmie mati spurojās uz visām pusēm.

Abi izskatījās priecīgi.

Grantij �irkstot, viņa piebrauca pie mājas, apstājās un novilka stāvbremzi.

Viņa bija aizmirsusi, cik ļoti Marks ir novecojis, bet atkal nodomāja, ka tas viņam piestāv, nodomāja, ka tas vismaz liek viņam izskatīties nobriedu�ākam.

Mums nav jābaidās no laika, viņa klusībā noteica, mums tas jāmīl, jāapskauj. Tie�i laika ritums apstiprina, ka esam dzīvi. Kamēr novecojam, tikmēr dzīvojam.

Laiks neved tuvāk nāvei � laiks mūs attur no tās.

Kāpēc cilvēki to ir aizmirsu�i?

Mēs ta�u mīlam redzēt bērnu augam, pārvēr�amies un iemācāmies ko jaunu, viņa domāja. Gadalaiki mainās, un ir brīni�ķīgi, ka saule iet savu gaitu.

Izkāpusi no ma�īnas, Jasmīne gāja pie viņiem. Sniegavīra apak�ējā daļa bija gandrīz divus metrus augsta un vidējā, kas tagad tika velta, jau sniedzās Markam līdz krūtīm.

� Kā jūs uzcelsiet aug�ā galvu? � viņa iesmējās.

� Sveika, � Marks pamāja.

� Ar ekskavatoru, � Dante atbildēja. � Tētis paņems nomā ekskavatoru!

� Es sasaiņoju viņa mantas, bet d�insi vēl mazgājas, � teica Marks, nopurinot sniegu no cimdiem.

� Vai mēs paspēsim paēst saldo? � Dante jautāja, nemierīgi paskatoties uz Jasmīni.

� Ja drīkstē�u pagar�ot, � viņa atbildēja.

� Tā ir tikai ābolkūka, kas jāuzsilda, � Marks kā atvainodamies sacīja.

� Mēs paspēsim, � Jasmīne teica.

� Tad pa to laiku uzcel, lūdzu, �o, � Marks nosmēja, pa-pliķēdams pa vidējo sniega bumbu.

Visi devās uz māju, uz kāpnēm nodauzīja sniegu no zābakiem un gāja iek�ā. Jasmīne nebija �eit bijusi, kop� atstāja Marku.

Viņa bija mīlējusi �o māju no pirmā acumirkļa. Viņa mēdza teikt, ka tā izskatās kā lā�u namiņ� no teikas par Zeltmatīti: skaistas dēļu grīdas, kamīns katrā istabā un lakotas koka kāpnes, kas slaidā lokā savienoja trīs stāvus.

Murrādams nāca kaķis un sāka glausties viņai pie kājām. Klusi �ķindēja zvārgulītis tam ap kaklu, piekārts, lai brīdinātu putniņus.

Jasmīne palūkojās pulkstenī, bet bija par agru, lai zvanītu Diānai.

Kamēr sildījās ābolkūka, Dante uzskrēja savā aug�stāva istabā, lai pabeigtu būvēt no legoklucī�iem kosmosa staciju.

� Mums jāpārrunā tas, ko darīsim rīt, � viņa teica.

� Ja Dante nokļūs aud�uģimenē, mums būs jaciņās, lai satiktos ar viņu, mēs nekad nepadosimies...

� Viņam ir jādzīvo pie mums, � viņa pārtrauca Marku pusvārdā.

� Tu zini, ka darī�u visu, lai tu uzvarētu �ajā lietā, � viņ� drūmi sacīja. � Visu...

� Pastāsti viņiem par Kosovu, � viņa teica. � Pastāsti, ka guvu kara traumu, ka sajaucu kopā lietas, pļāpājot, kā tikām svinēju�i ķīnie�u Jauno gadu... bet skaidri vari apliecināt, ka nekad neesi dzirdējis mani runājam par to vēlāk.

� Visu, ko vēlies, leitnant.

� Manuprāt, būs labi... viss bāriņtiesas slēdziens balstās uz Gabriela Popova novērojumiem... viņ� stāsta, ka es joprojām esmu traka.

� Neesmu īsti sapratis, kas notika.

Viņa apsēdās pie galda siltajā verandā un nolūkojās uz aizsalu�o ezeru. Kaķis uzlēca viņai uz ceļgaliem, iekārtojās ērtāk un sāka murrāt.

� Tas bija pēc avārijas... man bija jābūt veselai, bet es pļāpāju par ostas pilsētu... Man bija iedots kaut kas nomierino�s, mamma bija mirusi, es biju vientuļa, man ar kādu vajadzēja parunāties... un viņ� sacīja, ka viņam esot pienākums klusēt...

� Ko tu darīsi?

� Esmu nodomājusi rīt celties kājās un visu noliegt, � viņa vienkār�i sacīja un atkal paraudzījās pulkstenī.

� Viņa vārdi pret tavējiem.

� Ja vien es nepiespiedī�u Gabrielu mainīt liecību, � viņa atbildēja.

� Kāpēc lai viņ� to darītu?

Sienaspulkstenim zvanot, lejā noskrēja Dante un uzklāja deserta �ķīvī�us un karotes.

Marks ienesa ābolkūku un Dante � vaniļas mērci tajā pa�ā plastmasas traukā, kur tā tika gatavota, un nolika to uz galda līdzās savai vietai.

� Nekad neesmu cepis kūku pats, � Marks sacīja.

� Bet viņ� to uzsildīja krāsnī, � paskaidroja Dante.

� Malacis, � Jasmīne uzslavēja.

� Kā nu ne? � Marks nosmaidīja, un dziļās rievas viņam ap acīm pārvērtās smieklu krunciņās.

Marks palīdzēja Dantem uzlikt kūku un tad pasniedza alumīnija formu Jasmīnei. Viņai nāsīs iesitās patīkami skābenā ābolu, saldā vaniļas cukura un kanēļa smar�a.

� Mana sirds ir tik liela, � sacīja Dante, parādot savilktu dūrīti.

� Vai tu atceries kaut ko no operācijas? � Jasmīne jautāja.

� Tikai to, ka nevarēju paelpot, un viņiem bija jādabū ārā asinis, � viņ� atbildēja.

Jasmīne pamāja un noraudzījās viņa mierīgajā sejā, vasar-raibumiņos ap degunu un jautro acu spo�umā, un pēk�ņi bija spiesta pajautāt.

� Tu zini, ka tevi iemidzināja, kad nebija iespējams apturēt asiņo�anu... Vai tad kaut ko sapņoji?

� Nedomāju vis, � viņ� sacīja, pielejot vaniļas mērci.

� Jo es sapņoju par viss kaut ko jocīgu, kas nebija pa īstam, � Jasmīne teica.

� Par ko tad? � Dante smaidot jautāja, liekot karoti pie mutes.

Verandas plānie stikli bija nosarmoju�i, un no jumta vēj�

pūta smalkus sniega graudiņus.

� Es sapņoju, ka cīnījos, lai glābtu tevi, � viņa pavēstīja. � Un es sapņoju par kādu cilvēku, kur� man ļoti patika... viņu sauca Tings.

� Tings, � Dante pasmaidīja un turpināja ēst.

Jasmīne bija apmeklējusi Tingu Danderīdas slimnīcā. Pēc pārdozē�anas tā arī nebija izdevies atdzīvināt viņa sirdi. Asinis tika apgādātas ar skābekli un attīrītas no ogļskābās gāzes ārpus ķermeņa. Uz atgrie�anos nebija nekādu cerību, bet lēmums par atslēg�anu bija iestrēdzis tehniskas dabas problēmās. Viņa mātei bija jādod piekri�ana, bet viņa liedzās par viņu vispār runāt.

Tings izskatījās tie�i tāds pats kā ostā, tikpat skaists, par spīti slābanajiem vaibstiem un caurulītēm mutē un degunā.

� Dante, vai palīdzēsi man novākt traukus? � Marks jautāja, pieceldamies no galda.

� Labi.

� Paldies, tā bija trakoti gar�īga kūka, � Jasmīne pateicās.

Vecais ābeļdārzs lēni iegrima ziemas mijkrēslī, kas nokrāsoja

visu zilu � ezeru, debesis un apsnigu�os laukus.

Kamēr Dante un Marks novāca traukus, Jasmīne aizgāja uz Dantes istabu, lai paņemtu viņa somu. Dzidri �ķindēja zvārgulītis, kaķim sekojot viņai aug�up pa kāpnēm. Apsēdusies uz Dantes gultasmalas, Jasmīne kādu brīdi sēdēja aizvērtām acīm. Viņa paņēma mobilo tālruni, sajuta pakrūtē ļauni vēsto�u nemieru un pēc pāris minū�u �aubām piezvanīja Diānai.

Atskanēja signāls, kā smags atvars tas grima tumsā, līdz atskanēja klik�ķis un viņa izdzirdēja māsas balsi.

� Tagad braucu mājās, � Diāna paziņoja.

� Labi, � Jasmīne uzmanīgi noteica.

Diānas auto rūkoņa sasniedza Dantes istabu. Pa logu Jasmīne

sabiezēju�ā mijkrēslī redzēja sniegavīra trīs daļas. Bērzu smagie, apsnigu�ie zari lēni zaudēja zilo mirdzumu.

� jasmīn, manuprāt, tu biji slima, � Diāna trīco�ā balsī turpināja. � Un tas nav nekas dīvains, domājot par to, ko esi pārcietusi...

Diānas ma�īnā kaut kas nodunēja un savienojums uz īsu mirkli pārtrūka.

Kad Diāna atkal bija sadzirdama, caur viņas balsi skanēja sprak�ķi.

� No sākuma es nevarēju saprast, kā tu uzzināji, ka Gabriels Popovs ir bijis Erstas slimnīcas pacients... Bet tam nav nekādas nozīmes, tas atbilst patiesībai, viņ� tur tika turēts kā �izofrēnijas slimnieks.

� Vai tur... vai tur kaut kas ir rakstīts par pa�u psihozi? � Jasmīne jautāja, cen�oties norīt kaklā iestrēgu�o kamolu.

� Man ir �urnāla kopija, esmu izlasījusi tikai niecīgu daļu, bet viss tur ir... Es biju spiesta iedzert diazepāmu, lai spētu iesēsties ma�īnā.

Aiz loga jau gandrīz bija satumsis, bet, Jasmīnei pievirzoties tuvāk stiklam, viņa redzēja zemē guļam sniegavīra galvu.

� Viņ� tika ievietots ilgi pirms tam, kad tu tiki ievainota Kosovā, � Diāna turpināja, it kā vārdu dabū�ana pār lūpām prasītu no viņas lielu piepūli. � Pēc... pēc sirds operācijas viņ� tika nodots ārstu uzraudzībā saskaņā ar likumu par piespiedu ārstē�anu, pielietojot gan psihotropos līdzekļus, gan ECT...

Diāna kaut ko nomurmināja, tālrunī atskanēja �vīkstoņa, tad automa�īnas rūkoņa pieklusa.

� Ko tu dari? � Jasmīne jautāja.

� Neko, man bija jānobrauc malā un jāapstājas, pārāk trīc

rokas, � Diāna sacīja, drebēdama ievelkot elpu. � Akūtajā psihozes fāzē, pirms bija paspēju�as iedarboties zāles... Gabriels runāja, ka Nāves valstība esot ķīnie�u ostas pilsēta... Viņ� atzina, ka ir palicis parādā kādai ietekmīgai ģimenei, kas tur dzīvo... Ir daudz aprakstu, ierakstu at�ifrējumi... Viņ� runā par laivu rindām, par ieliņām ar sarkaniem papīra lukturī�iem, galda spēlēm, tirgo�anos ar vīzām...

� Labi, � Jasmīne no�ukstēja.

� Es... es īsti nespēju tajā iedziļināties, tas nebūtu gudri, � Diāna bija tuvu asarām. � Bet tagad es sāku saprast, ko patiesībā Dantes labā esi izdarījusi.

Jasmīne tikai sēdēja, klausoties vecākās māsas satrauktos elpas vilcienus. Bija liels atvieglojums, ka Diāna viņai tic, bet vissvarīgākais bija tas, ka Gabriels vairs nevarēs uzstāt, ka viņa ir traka, jo runājusi par ķīnie�u ostas pilsētu. Viņa bija pārliecināta, ka viņ� atsauks savus apgalvojumus, līdzko viņam tiks parādīts �urnāls. Viņa piespiedīs Gabrielu izskaidrot tiesai, ka viss balstās uz pārpratumu un viņai jāsaglabā aizbildnība pār Danti.

� Tev tikai jāizmanto �urnāls, lai apturētu Gabrielu, � sadja Diāna, pūloties izklausīties mierīga. � Pēc tam tu nekad nedrīksti ieminēties par ostu...

� Es nekad par to vairs neiedomā�os... ne ātrāk, kad pienāks laiks nomirt atkal, � Jasmīne atbildēja.

Kad saruna ar Diānu bija beigusies, roka ar tālruni lēni noslīdēja lejup. Displejā atspīdēja gaisma no griestu lampas un pa grīdu slīdēja sauleszaķītis. Zvārgulītis �ķindēja, kaķim dzenoties tam pakaļ.

Jasmīne piecēlās un ieraudzīja, ka ārā iestājusies tāda tumsa, ka sniegavīrs vairs nav saskatāms.

Viss, ko viņa redzēja, bija pa�as seja.

Un pasaule vēl pastāvēja.

Zvaniņ� kaķim pie kaklasiksnas no�ķindēja atkal, un gara acīm Jasmīne ieraudzīja indie�u dievu �ivu, kas izdejo pasaules galu ar zvārgulīti pie potītes.