Miermīlis Steiga, L.Volfs

�ahs briljantu karalienei

Kriminālromāns

Saviem darba biedriem, kas stāv sociālistiskās likumības sardzē, autori velti �o grāmatu.

Jauna sekretārīte paskatījās pulkstenī. Līdz sēdes sākumam bija atliku�as vēl desmit minūtes. Meitene pavilka galda atvilktni un izņēma �ūksni zilu protokola lapu. Pēc tam viņa iemeta �iglu skatienu spogulī, uzbu�ināja gai�i cirtainos matus un sakārtoja īsos, �auros bruncī�us.

� Velti pūlies, � ma�īnrakstītāja pie loga iedzēla un pavīpsnājusi nomainīja lapas savā �Undervūdā�. � Advokātam Robe�niekam labāk patīk tum�mates.

Sekretāre uzskatīja par labāku nedzirdēt �o repliku. Viņa izslēja strupo degunteli un augstprātīgi iesoļoja zālē.

Tā bija parasta tiesas zāle, kādas ir gan Rīgā un Valkā, gan Maskavā un Habarovskā, gan lielpilsētas un rajonu centros. Sīs telpas mēdz būt garas, pa�auras vai arī kvadrātveida, ar augstiem vai zemiem griestiem. Tomēr tām alla� piemīt kaut kas kopīgs. Un proti: atturīgs iekārtojums, drūmas ozolkoka mēbeles, apzeltīti valsts ģerboņi uz tiesne�u krēslu augstajām atzveltnēm. Tas pie�ķir �im zālēm stingru vienkār�ību, it kā uzsver tiesas sprieduma taisnīgumu un nesatricināmību.

Pa labi no tiesas galda savu vietu bija ieņēmis valsts apsūdzības uzturētājs Roberts Dzenis. Viņ� lēni �ķirstīja uzraudzības lietu, it kā cerēdams tajā atrast vēl ko nepamanītu, nozīmīgu, kam līdz �im nebūtu pievērsis uzmanību. Viņa piere arvien vairāk un vairāk saraucās krunkās. Tā bija augsta, plata piere, kas liecināja par saimnieka aso, racionālo prātu, par nepakļau�anos impulsīviem mirkļa uzliesmojumiem. Tādi cilvēki parasti savu rīcību iepriek� pamatīgi apsver un pārliek.

Tiesas prāva ilga jau tre�o nedēļu. Diendienā �ajā zālē pulcējās kupls skaits rīdzinieku. Da�us satrauca neparastais, smagais noziegums, jcitus vilināja intriģējo�ās tiesas prāvas detaļas. Bija ne mazums arī tādu, kas glu�i vienkār�i gribēja pa�i savām acīm redzēt īsto slepkavu.

Tā arī �odien ļaudis nīka �eit no pa�a rīta. Pajauns, �vītīgs advokāts ar kalsnēju, mo�u seju bija atzvēlies krēslā un nevērīgi pārmetis vienu kāju pāri otrai. Aizstāvja Ivara Robe�ņieka patmīlībai glaimoja uzstā�anās tādā skaļā prāvā. Viņ� centās atstāt labu iespaidu uz publiku.

Advokāts vērtējo�i raudzījās pāri solu rindām, kur nebija vairs nevienas brīvas vietas. Pie pa�a loga dū�īga sieva aizdomīgi �ķielēja uz lieciniekiem un sazvērnieciski kaut ko �ukstēja savai kaimiņienei � vecai mammelei ar plānām, cie�i sakniebtām lūpām. Robe�nieks nekļūdīgi pazina pastāvīgos �asistentus� tiesas sēdēs. Ir vēl diem�ēl tāda cilvēku kategorija. Pamēģiniet tos iekārtot atsevi�ķā dzīvoklī. Viņi ar rokām un kājām būs pretī, jo nespēj ne dienu nodzīvot, nebāzu�i degunu sve�ā zupas katlā vai nepaturēju�i pa kaimiņdurvju atslēgas caurumu. Viņiem lielāko prieku sagādā kaimiņu ģimenes skandālu no-

C

klausī�anās. Bet, kad komunālajā dzīvoklī neko īpa�u nevar uzsākt, �ie ļautiņi steidzas uz tiesu, kur glu�i kā medusmaize tiem �ķiet laulību �ķir�anas vai prāvas par tikumības noziegumiem. Un vai tam tiesnesim, kur� izlēmis izskatīt prāvu aiz slēgtām durvīm!

Pavisam citā noskaņojumā uz tiesu bija atnāku�i liecinieki. Tie bijīgi sēdēja pirmajā rindā un cītīgi pūlējās atsvaidzināt atmiņā notikumus, par kuriem būs jāpastāsta.

Zāles pa�ā galā skaļā pulciņā bija apmetu�ies juridiskās fakultātes studenti. No turienes, tā saucamās �kam�atkas�, atskanēja apslāpēti smiekli un replikas.

� Parūmējies tālāk, milēdij. Ļauj apsēsties.

� Kur lien ar savām plakanpēdām!

� Skat, skat, Aija izvilkusi kladi, tūlīt sāks konspektēt!

Pēc bezgala apniku�ām lekcijām administratīvās tiesībās un kolhozu tiesībās �ī prāva studentiem atgādināja teātra izrādi, kura, bez �aubām, dos vielu pārrunām un strīdiņiem.

Pēk�ņi zāle no�alca, it kā brāzmaina brīze skartu kāpu prie�u galotnes.

� Ved, ved!

Sarunas kā uz burvja mājienu aprima. Iestājās bijīgs klusums. Prokurora palīgs Dzenis atbīdīja sāņus savu mapi. Advokāts Robe�nieks saslējās staltāks. Sekretāre atmeta no acīm nepaklausīgās matu cirtas. Visu uzmanību saistīja sāndurvis. No turienes kuru katru brīdi mili�u pavadībā bija jāparādās slepkavam.

Un atkal turpināsies tiesas sēde, kas nenovēr�ami noslēdz jebkuru noziegumu. Bet kur ir sākotne, kur augsne? Kālab un kādas dzīves jēgas dēļ tas tiek pastrādāts?

TRAUKSME

īsā oktobra pievakare mērojama vairs tikai sprī�iem. Pelēcīgi sārta gaisma pamazām dziest aiz Rīgas torņu apsūbēju�ām smailēm. Vakarkrēsla aizvien neatlaidīgāk zogas caur logu istabā. Pilsēta sāk mirk�ķināt savas ugunīgās neona acis.

Iek�lietu pārvaldes atbildīgais de�urants ieslēdz kabinetā gaismu. Tagad jo skaidrāk saredzama gar visu sienu izliktā pilsētas reljefa karte. Sīkas mājeles un figūriņas norāda kārtības sargu �tābu un milicijas posteņu atra�anās vietas. Taisnas un līkumotas ielu līnijas nosētas baltu un sarkaņu lampiņu pērlītēm. Ar zib�ņu virknēm tās kā trasējo�as lodes zīmē milicijas patruļma�īnu kustību. Skaļrunī cauri atmosfēras traucējumiem ielau�as īsi un precīzi ziņojumi.

� Esmu �Kaija-11�. Atrodos �iekurkalnā. Virzos pa mar�rutu. Notikumu nav.

� Ziņo �Ērglis-3�. �ķērsieliņā pie kombināta �Rīgas manufaktūra� �oga redzu paprāvu saini. Domājams, pārsviests pāri sētai. Turpinu novēro�anu. Gaidu norādījumus.

� �eit �Kaija-8�. Biķernieku ielas galā trolejbusam nolūza ass. Lūdzu, paziņojiet avārijas dienestam.

Nelielā kabinetā kā saules stars ūdens pilienā atspoguļojas Latvijas galvaspilsētas dzīve. �eit saklausāms tās pulss. No visām pilsētas malām un nomalēm �urp saplūst operatīvā informācija. Atbildīgais de�urants pieņem ziņojumus, ieraksta tos �urnālā, dod rīkojumus.

Blakus istabā drukns, daudz pieredzējis ser�ants un vēl pavisam jauns leitnants spēlē novusu. Sirms tiesu medicīnas eksperts dziļdomīgi studē preti-

nieka pozīcijas uz �aha galdiņa. Vai patie�ām ari �oreiz neizdosies pieveikt �o pa�pārliecināto �erloku Holmsu? Kapteiņa Sokolovska pastāvīgā veiksme �aha spēlē ne vienu reizi vien izsitusi no sliedēm parasti nesatraucamo ārstu.

� Un reiz gadījās tā, � kapteinis stāsta, neatraujot skatienu no �aha galdiņa. � Atbraucu uz savu dzimto Viļakas rajonu. Sē�am ar vietējo iecirkņa inspektoru Jezupānu viņa kabinetā un atceramies jaunību. Te pēk�ņi atsprāgst durvis un ietenterē apjomīgs tēvainis.

�Palīgā!� viņ� brēc. �Slepkavība! Pie vecajām dzirnavām viens guļ!�

Leitnants ar ser�antu pārstāj spēlēt novusu. Sokolovski iek�lietu pārvaldē pazīst kā lielu stiķmeistaru.

Kapteinis ievirzās ar laidni pretinieka aizmugurē un turpina:

� Mēs ar Jezupānu vienā rāvienā mocim mugurā un uz dzirnavām. Skatāmies, grāvī gar� tēviņ� gumijas zābakiem kājās guļ uz mutes, rokas ieplētis.

Jezupāns nelaimīgs, plecus vien rausta.

�Ķēpa būs. Jāsastāda protokols. Eksperts jāizsauc. Ko teik�u priek�niekam?�

Te pēk�ņi viņu apstaro atjautīgs gai�ums.

�Brāl, tas tak nemaz nav mūsu rajonā. �is ir robe�-grāvis. Guļ gan viņ� manā pusē, bet, āre, stāvējis ir kaimiņos. Paskat, kur kājas atrodas. Brauksim, jāpaziņo, lai �ie izmeklē.�

Kaimiņu rajona inspektors Zosītis krek�ķēdams ilgi laipo ap nelaiķi un gudri sprie�:

�Viena daļa tā kā būtu mūsu teritorijā, bet galva atrodas tavā pusē, Jezupān. Izmeklēt nāksies tev.�

Abi tik ilgi un neatlaidīgi strīdas, kamēr pamana � līķis pazudis.

�Brīnums!� Zosītis noplāta rokas.

Piepe�i aiz krūmiem aizsmakusi balss nobasē:

�Hei, ve�i, vai nav ko iekampt uz paģirām?�

Sokolovskis izdara garo rokādi. Leitnants un ser�ants palai� smiekliņu. Tiesas medicīnas eksperts vīpsnā savelk lūpu kaktiņus. Prokuratūras izmeklētājs Boriss Trubeks nekādi nereaģē. Viņ� sē� uz �aura dīvāna istabas stūrī, uzmetis pamatīgu kūkumu, aizspiedis ar plaukstām ausis. Caur bieziem briļļu stikliem viņ� buras savos konspektos. Valsts eksāmeni universitātē vairs nav tālu. Lieti jāizmanto katrs brīvs mirklītis.

Melnīgsnējs vecākais leitnants ar koķetām Ūsiņām rosās ap televizoru. Tūlīt sāksies futbolsacīk�u pārraide.

� Tik un tā tava �Daugava� pagrūdīs, � kapteinis labsirdīgi zobojas, pieteicot �ahu doktora karalim. � Nebendē nervus, �amil. Veselība jāsaudzē kop� jaunības dienām. Tā alla� mēdza teikt mana mīļotā krustmāte, lai viņai vieglas smiltis_:

� Kādēļ tā runā! � �amils kļūst pikts. � �oreiz katrā ziņā uzvarēs.

Sokolovskis nerimstas.

� Zaudēs kā likts! �aubu nav. Un augstāko grupu tai neredzēt kā tev kapeiku, pēc tam kad esi atdevis sievai algu.

Strīdu pārtrauc atbildīgā de�uranta dzedrā balss skaļrunī:

� Operatīvā grupa � uz izeju! Vairoga ielā slepkavība!

Vecākais leitnants strauji pieceļas un izslēdz televizoru. Ārsts ar no�ēlu atstāj �aha galdiņu. Izmeklētājs Trubeks steidzīgi sagrū� konspektus mēteļa kabatās.

io

Pēc da�ām minūtēm dzeltenā milicijas automa�īna jau drā�as pa Kri�jāņa Barona ielu Gaisa tilta virzienā.

SLĒGTAS DURVIS

� Lieciniece Maiga Strautkalne! � tiesas priek�sēdētājs nolasa no papīrlapas. � Palūdziet ienākt.

Tiesas galdam tuvojas smuidra gai�mate. Pelēkas, izteiksmīgas acis atklāti raugās tiesnesī.

Advokāta skatiens neviļus apstājas pie jaunās sievietes slaidajām kājām modernās kurpītēs.

�Satraukta,� vēsi konstatē prokurors, novērojot Strautkalni. �Pat rokas mazliet dreb. Dro�i vien pirmo reizi tiesā.�

Liecinieci brīdina, ka par nepatiesu liecību draud kriminālatbildība pēc tāda un tāda kodeksa panta. Tad priek�sēdētājs uzsāk pratinā�anu.

� Jūs strādājat poliklīnikā?

� Jā, par rajona ārsti.

� Un pirmā ieradāties nozieguma vietā. Pastāstiet, lūdzu, kā tas notika.

* * *

Klik�-klak�, klik�-klak�. Strupie papēdī�i izsita īpatnējus ritmus uz ielas bruģa. Viens, divi, �itā, tā. Maiga lēca uz vienas kājas pa krīta apļa ietvertajām mājiņām uz ietves. Bērni�ķīgs smaids iezadzies sejā, acīs nebēdnīgas uguntiņas. Sakārojās pārrāpties pāri �im garajam, mū�vecajam koka �ogam. Un otrā pusē ar skolā no�iepto krītu uzskribelēt: �Aija+Janka = = stulbeņi.�

Jā, kur nu vairs ... Svārki par �auriem, mētelis par garu. Un vai tie vien kavēkļi! Maiga vēlreiz palēcās un mierīgākiem soļiem mēroja tuk�o ieliņu.

�ādā nomale rudens var sevi parādīt. Kur vien raugies, sarkani un zeltoti koki. Dzestrs vējiņ� grieza sausu kļavlapu rituli pa bfuģa akmeņiem. Un, kad apnika �ī nodarbība, grasījās ielīst Maigai aiz mēteļa apkakles un ieklupa matos.

Iegūlusies tintainā, biezā mākoņu pēlī, saule ar vienu aci ieslīpi paraudzījās uz zemi. Lūk, koka mājeles otrā stāva lodziņā iedegās atstara uguns.

�Diez kā jūtas Lorence ...� Maiga pēk�ņi atcerējās savus ārstes pienākumus. I

Gandrīz katru tre�dienu vecā sieviete nāca pie Maigas uz poliklīniku. Bet tagad jau tre�o nedēļu nav manīta. Ka tikai nav nopietni savārgusi. Viņai slima sirds.

Ve�iņa dzīvo glu�i viena. Nav kas par viņu bēdātu. Kaimiņi tīrie zvēri, ja ticētu Lorences vārdiem.

Ārste mirkli pastāvēja. Tad vēra zemos vārtiņus. Pagalmā neliels pui�elis cītīgi mīcīja dubļu iejavu. Viņ� bija nota�ķījies līdz ausīm un tik ļoti aizņemts savā nodarbībā, ka nepamanīja ienācēju.

Priek�namā puskrēsla, kā jau �ādos nameļos. Ārste pieķērās ļodzīgām margām un piesardzīgi kāpa pa stāvām kāpnītēm aug�ā. Elpu cirta ciet �ķebīgi skābu kāpostu viras garaiņi.

� Dakterīt, jūs? � kāda sieviete aug�stāvā pabāza durvīs izspūru�u galvu. � Dieviņ� �ēlīgais, mūsējie tak visi veseli kā rutki.

Sieva nāca pretī, slaucīdama rokas priek�autā.

Strautkalne saviebās.

Jau �etrus gadus viņa pārzināja savu rajonu, pabijusi daudzās mājās. Ar patiku apmeklēja Pētersonu

nelielo, toties mājīgo dzīvoklīti. Priecājās kopā ar Bērziņiem, kad tie iegādājās modernas mēbeles. Ta�u Genovevas ��epes neuzkoptais miteklis un viņa pati � aizvien nolēk�usi, nevī�īga �lika noskurināties nepatikā.

� Esnāku pie kaimiņienes. Kā viņa jūtas?

� Nāburdziene? � Genoveva sa�ķieba lūpas. � Kas �ai var kaitēt. Tāda drīzāk otram trieku pieburs. Kā izbā� galvu no sava midzeņa, glābiņa vairs nav. �ņukurā pa visām malām, īsts antikrists. Paldies debesu tēvam, beidzamās dienās nav redzēta.

Strautkalni pārņēma nelaba nojausma. Tātad nopietni saslimusi. Viņa devās uz Lorences durvīm. Ta�u klauvējieni palika bez atbildes. Ārste sāka skaļāk dauzīt durvis. Un atkal nekā.

�Varbūt nav mājās,� prātā ie�āvās doma. �Kaimiņi varēja nepamanīt, kad vecenīte iziet. Varbūt aizbraukusi uz laukiem?�

Ārste pieliecās un palūkojās pa atslēgas caurumu ...

� Sētnieku! 2igli sētnieku! � viņa uzkliedza Genovevai.

Sētnieks atsteidzās kopā ar milicijas ser�antu. Abi uzlauza durvis. Istabas vidū apgāzts krēsls, uz grīdas � asinis un sasistas vāzes lauskas. Arī siena aptraipīta asinīm. Alīda Lorence atradās gultā. Virsū bija uzmesta sega un spilveni.

Vecā sieviete bija mirusi.

KLIEDZIENI NAKTI

Liecinieku istaba nebija nekāda mājīgā � kailas sienas, �aurs logs un vecmodīgi krēsli uz augstām kājām.

Genoveva ��epe bija ierāvusies pa�ā stūrī un īdzīgi raudzījās apkārt. Ka tikai atkal nepiesienas.

No tās reizes, kad viņu aizturēja Centrāltirgū, Genoveva centīgi vairījās no varas iestādēm. Līdzko ieraudzīja milici, tūlīt kājām deva ziņu un � uz ielas pretējo pusi.

Tas notika aizpērnvasar, tā uz rudens pusi. Genoveva apstaigāja tirgū kolhozu automa�īnas, kas bija sabrauku�as cie�i kopā, glu�i kā garā�ā.

� Vai nevajag smuku jaciņu? � viņa �ukstēja tuklai sārtvaidzei, kas tirgoja ābolus tie�i no ma�īnas kravas kastes.

� Parādi! ¹

Genoveva piesardzīgi atskatījās un, neko aizdomīgu nepamanījusi, izņēma no somas zilu d�emperi.

� Neder, � kolhozniece izvēlīgi novilka. � Ja būtu sarkana.

� Ir arī sarkana.

Ta�u izveicīgā piegādātāja nepaguva izvilkt sarkano jaku. Kāds pieskārās viņas pleciem.

� Sekojiet man uz nodaļu! � privātās drēbēs ģērbies pajauns vīrietis klusi, bet stingri noteica.

Laime, ka Juzikam toreiz bija tikai gadiņ�. Citādi laikam būtu klājies plāni.

Bet tagad atkal...

Sākumā sauca uz miliciju. Vienu, divas reizes. Lika gaidīt, apdomāt, atcerēties. Tad prokuratūra. Un nu jāsē� �eit, tiesā, atkal jākvern. Ak, pestītāj, ar ko tas viss beigsies!

Genoveva bija iegrimusi drūmās pārdomās un pat nedzirdēja, kad tika aicināta tiesas zālē.

� Lieciniece Genoveva ��epe! � Priek�sēdētājs ielūkojās biezajā sējumā. � Jūs ar nelaiķi Lorenci dzīvojāt kaimiņos. Ko varat paskaidrot �inī lietā?

Genoveva aizdomīgi pa�ķielēja jautātājā.

� Par lietām nekā nezinu. Neesmu pirkstiņu piedūrusi. Dievs pasargā, sve�u mantu aizskart! � viņa nobēra kā pupas.

Pēdējos solos atskanēja smiekli. Priek�sēdētājs nosodo�i paskatījās uz studentiem un atkal griezās pie liecinieces:

� Kas jums zināms par Alīdu Lorenci?

� Nekā nezinu, � Genoveva kļuva mazliet dro�āka. � Vai tad no �itādas varēja kaut ko uzzināt? Slēpās kā sesks savā alā. Istabu alla�iņ turēja noslēgtu. Logā visādi kankari sakārti. Kur tie gadi, kamēr blakus dzīvojām, bet ne reizīti iek�ā neielaida.

� Vai draugi un radinieki viņu apciemoja?

� Ak, �ēlīgā debestiņ, pilsoni tiesne�a kungs! Nevienu dzīvu dvēseli nelaida iek�ā. Vienīgi dakterieni. I tad, ja no namu pārvaldes kāds nāca vai nu par remontiem, vai citā vajadzībā, � i tad caur durvju �ķirbu runājās.

Genoveva skaļi iz�ņauca degunu.

� Badakāsis bija, tur nu nav ne ko pielikt, ne atņemt. Kapeikas dēļ gatava pakārties. Vī dieviņ, kad par gaismu bij jāmaksā, alla�iņ skandāls. Reiz viņas dēļ visai mājai nogrieza elektrību. Bet pati sev, nē, tad gan nekā nebij �ēl. Aizvieniņ kompete aiz vaiga.

Tiesnesis jau dzīrās runas plūdus ievadīt mierīgākā gultnē, bet pārlika.

� Izmeklētājam jūs stāstījāt, ka pie Lorences dzīvoju�i apak�īrnieki.

� Patiesību runāju, tīro patiesību. Sākumā pie viņas Mirdza dzīvoja, no skata sīks, bet, uh, cik �iperīgs skuķis. Lamājās ar veceni uz velna parau�anu. Reizēm ij matos sagājās. Bet beigu beigās vecā ņēma virsroku. Mirdza nospļāvās, savāca savas mantiņas

un aizgāja. Tas vecenei tikpat kā zelta zobs no mutes ārā. Atveda citu jaunkundzi � Tamāru. Tāda mazrunīga bij patrāpījusies, bēdu dvēselīte. Augām dienām pink�ķēja. Nebij nabadzītei kur dēties.

� Un cik ilgi Tamāra tur dzīvoja? � priek�sēdētājs painteresējās.

Genoveva skaitī�anai ņēma palīgā pirkstus.

� Rudenī, nu jā, rudenī. Lūce, mans skuķis, jau skolā gāja. Pie Tamāras sāka nākt brūtgāns, tāds gar� �ķeista, lepni ģērbies, � importa jaka ar ātro priek�u. Rādās, ka taisījās uz precē�anos. Vecene, to padzir-dusi, zili mella aiz dusmām. Tai dienā gandrīz vai kautiņ� sanāca par kādiem tur brun�iem. Es lāgā tik nesadzirdēju � vecā bij tos no�iepusi vai ugunī iemetusi.

Tiesnesis pabungoja ar. zīmuli pa galdu.

� Kā jūs to zināt?

Genoveva ��epe nodūra galvu.

� Klausījos aiz durvīm, � viņa pusbalsī atzinās.

Pratinā�anu turpināja prokurora palīgs Dzenis.

� Sakiet, lūdzu, � vai Lorence pēdējā laikā dzīvoja viena?

� Eita nu, eita! � Genoveva atgaiņājās. � Tūliņ pēc tās Tamāras ievācās vēl viena freilene. Tā gan bij noslēpumaina. Mājās atgriezās vēlā vakarā. Bet no rīta ar mazu gaismiņu, kad es cēlos, viņa jau prom. Tā ir lāgā apskatīt nepaguvu. Kā sauc, arī nemāku sacīt. Bet beidzamo nedēļu viņa nemaz nerādījās. Nu pirms tam, kad dakteriene atrada veceni beigtu.

� Jūs bijāt klāt, kad atrada nogalināto Lorenci, � priek�sēdētājs atgādināja.

� Jēzus Marija! To briesmu skatu! Nemū�am neaizmirsī�u.

� �eit?

Sokolovskis parādīja uz aizvērtajām durvīm.

Milicijas ser�ants nostājās gandrīz vai pamatstājā.

� Tie�i tā, biedri kapteini � Un pusbalsī piebilda: � Nevienu iek�ā nelaidu. Lai neizjauc pēdas.

� Malacis!

Kapteinis atvēra durvis un brīdi stāvēja uz sliek�ņa. Viņam blakus, durvju ailē, iznira izmeklētāja Trubeka sprogainā galva. Līdzās plecīgajam Sokolov-skim ar viņa platajām delnām un enerģisko zodu Boriss likās trausls jauneklis. Abiem aiz muguras drūzmējās Genoveva ��epe, Maiga Strautkalne un pieaicinātie.

Istaba bija paliela, ta�u tā pārblīvēta mēbelēm, ka izskatījās �aura un maziņa. Masīvais, apaļais galds ar smagiem krēsliem, augstā bufete un platā kumode bija iecienīti trīsdesmitajos gados latvie�u bur�uāziskās aprindās. Tagad �īs mēbeles kļuvu�as vecas un nobru�ātas, tāpat kā viņu nelaiķe saimniece.

Milicijas vecākais inspektors un prokuratūras izmeklētājs metodiski apskatīja notikuma vietu � griestus, pēc tam sienas, grīdu un atsevi�ķi katru priek�metu. Soli pa solim tie virzījās pa apli, aizvien sa�aurinot loku.

Alla� bezbēdīgo, humora pilno kapteini Sokolovski gandrīz vai pazīt nevarēja. Sarauktu pieri, gailējo-�ām acīm viņ� atgādināja mednieku, kas dzen pēdas plēsīgam zvēram.

� �amil, kameru! � kapteinis uzsauca un pats atkāpās uz durvju pusi.

Vecākajam leitnantam �amilam �laidzem aparatūra jau bija sagatavota. Ietark�ķējās kinokamera, un

objektīvs sāka lēni slīdēt pa istabu. Tehniskais eksperts uzņēma vispirms kopskatu, tad atsevi�ķus priek�metus.

Izmeklētājs Trubeks rosījās ap kumodi. Pieliecies viņ� īsredzīgām acīm pētīja atvilktnes saturu. Baltā, �ķiet, nesen gludinātā veļa izskatījās sagumzīta, sagrūstīta.

� Tā kā būtu, kā nebūtu �eit rakņāju�ies, � viņ� rūca.

Tiesas medicīnas eksperts jau bija uzsācis līķa apskati. Vecā sieviete gulēja uz muguras. Seju nevarēja pazīt � tā bija sakropļota. Genoveva ��epe �ausmās iekliedzās un izskrēja ārā. Maiga Strautkalne novērsās.

� Se�i, astoņi sitieni ar smagu, trulu priek�metu, � eksperts konstatēja. � Dro�i vien galvaskausa lūzums.

� Vai varat pateikt, kad iestājusies nāve? � kapteinis Sokolovskis vērsās pie tiesas medicīnas eksperta.

� Aptuveni pirms nedēļas.

Kapteinis izbrīnā pat iesvilpās.

� Tādā gadījumā istabā bija jābūt stiprai smakai.

Trubeks pieskārās kapteiņa plecam un parādīja uz

pievērto logu.

� �eit ir laba ventilācija. Smaka ātri izkliedējas.

� Var jau būt, � Sokolovskis piekrita. � Bet vai patie�ām neviens visā mājā nekā nebūtu ne redzējis, ne dzirdējis. Kur kaimiņiene?

Ser�ants atveda Genovevu ��epi. Viņa jau bija paguvusi ieslēgties savā istabelē.

Sokolovskis parādīja uz gultu.

� Kad jūs pēdējo reizi viņu satikāt vai redzējāt?

Genoveva trīcēja kā ap�u lapa. Ilgi viņa nevarēja dabūt vārdus pār lūpām. Beigu beigās izgrūda:

� Tre�dien. Pagāju�o tre�dien. Ķēķī mazgāju veļu, durvis bij vaļā. Lorence laikam gāja uz bodi, kanniņa bij pie rokas. Pēc tam vairs netiku redzējusi.

� Vai kliedzienus tovakar nedzirdējāt? � Trubeks viņu pārtrauca. � Varbūt nākamajās dienās?

Genoveva noraido�i purināja galvu.

� Es dzirdēju, � negaidot atskanēja dobja, aizsmakusi balss.

Klāteso�ie atskatījās. Pie durvīm stāvēja sētnieks un bur�ņāja savu nadzeni.

� Kad tas bija? � izmeklētājs taujāja.

� Pagāju�ajā nedēļā ... Ceturtdien. Pie mums bija atbraucis sievasbrālis. Nosēdējām līdz pusnaktij. Viņ� jau grasījās iet uz māju, kad pēk�ņi aug�ā izdzirdējām trakus kliedzienus. Arī sieva dzirdēja. Vēl teica: laikam Genoveva ar veco Lorenci atkal sagāju�as ragos.

� Ceturtdien? � Sokolovskis jautājo�i paskatījās medicīnas ekspertā. � Astoņas dienas.

Ārsts apstiprino�i pamāja ar galvu.

� Pilnīgi iespējams.

Kapteinis pagriezās pret Genovevu.

� Kur jūs bijāt ceturtdienas naktī?

� Mājās. Es vienmēr naktī esmu mājās.

� Un apgalvojat, ka nekā neesat dzirdējusi?

� Nedzirdēju, dievs mans liecinieks. Varbūt bij pēc pusnakts, gulēju cie�ā miegā.

� Savādi!

� Savādi gan, � Trubeks piekrita.

Viņ� pa�reiz ar palielināmo stiklu centīgi pētīja tapetes virs gultas. Jaunais izmeklētājs bija mācījies, ka asins �ļakatām uz vertikālas plāksnes mēdz būt da�ādas formas. Tā, piemēram, sabiezināti traipiņi

19

2*

līdzīgi kurkulēniem ar uzslietām pagaisām astītēm liecina par to_f ka lāsītes kritu�as ieslīpi no aug�as uz leju. Ta�u �ie sīkie, tum�ie punktiņi lielāko tiesu atgādināja mazus, otrādi apgrieztus izpletnī�us un cilin-drī�us.

� Njā, asinis �ķīdu�as no apak�as uz aug�u, � izmeklētājs secināja. � Jādomā, cietu�o situ�i, kad viņa gulējusi.

� Te ir arī sitamais! � Sokolovskis atsaucās.

Aiz skapja bija nomests asinīm apta�ķīts ķieģelis.

� Varbūt ar �o, dakter!

� Nav �aubu, � eksperts piekrita. � Brūcēs patie�ām atradu ķieģeļa drumslas, ļ

Sokolovskis pēk�ņi sāka berzēt rokas. Tā bija dro�a pazīme, ka izdevies uziet vajadzīgo pavedienu. Varbūt vēl ļoti tieviņu, trauslu. Bet, ja reiz pavediena galiņ� rokā, viņ� darīs visu, lai kamolu at�ķetinātu līdz galam, precīzi, neatlaidīgi, kaut arī tas prasītu negulētas naktis.

� �amil, esi tik labiņ�, nofotografē par piemiņu �o dārgakmentiņu. Un iesaiņo kā lietisko pierādījumu.

Trubeks pakasīja aiz auss.

� Jā, bet no kurienes ķieģelis �eit gadījies?

� Piķis viņu zina, � Sokolovskis paraustīja plecus. � Varbūt slepkava atnesis līdzi bik�u kabatā.

� Ķieģelis parasti stāvēja zem petrolejas plītiņas, � Maiga Strautkalne iejaucās sarunā.

Kapteinis pievērsās runātājai.

� Jūs noteikti zināt?

� Jā, � Strautkalne apstiprināja. � Esmu daudzas reizes bijusi pie Lorences mājas vizītēs un aizrādījusi, lai netur istabā plītīti, lai nes virtuvē. Ta�u slimniece ietiepās: tā esot parocīgāk.

Sokolovskis novēroja, kā tehniskais eksperts rūpīgi iepako ķieģeli tortes kārbā.

� Nu tā, � kapteinis klusi rezumēja, pasaucis Tru-beku sāņus. � Ieskatīsimies notikumos, kā mēdza teikt mana karsti mīļotā krustmāte, uzlikusi brilles uz degungala un paņēmusi avīzi rokā. Misters Ikss ierodas bez iero�iem. Tādēļ jāsecina, ka viņam nav bijis tie�a nodoma nosūtīt vecmāmuļu pie sen�iem. Lūk, pie �ā apaļā galda draudzīgā un sirsnīgā garā noris diplomātiskas sarunas. Pieņemsim, par ilgtermiņa kredīta pie�ķir�anu. Ta�u augstās līgumslēdzējas puses nevar vienoties, teiksim, par summas apmēriem. Tas izraisa konfliktu, un viena puse zveļ otrai ar �o ķieģeli. Vārdu sakot, mums atliek tāds nieka mazumiņ� � noskaidrot, kas bijis noslēpumainais apmeklētājs.

Trubeks izbrauca ar pirkstiem caur matu ērkuli.

� Es gan nesteigtos ar �ādu versiju, � viņ� domīgi novilka. � It sevi�ķi vēl tādēļ, ka cietusī nozieguma brīdī atradusies gultā.

Vecākais leitnants �laidze paironizēja:

� Malacis, Boris. Redzi nu, Viktor, ko nozīmē mācīties augstā skolā.

Ta�u rūdīto Sokolovski nebija tik viegli izsist no sliedēm.

� Tā ir nevis versija, bet darba hipotēze, � viņ� paskaidroja un lieti�ķi pievērsās atvērtajam skapim. � Biedre Strautkalne, varbūt jūs mēģinātu atcerēties, vai �eit atrodas tās drēbes, kuras tikāt redzējusi nelaiķei mugurā?

� Grūti pateikt. � Ārste ielūkojās skapī. � �ķiet, ka trūkst ziemas mēteļa. Lorencei bija tāds brūns, ar aitādas apkakli. Nav arī zila kostīma un zaļas vilnas kleitas, kurus viņa ģērba, nākot uz poliklīniku. Vairāk gan nezinu.

� Varbūt Lorencei bija dārglietas vai kaut kas tamlīdzīgs? � Sokolovskis ieminējās. � Sakiet, biedre Strautkalne, � vai neesat neko tādu manījusi?

� Nav ne mazākās jausmas. Glu�i otrādi, man �ķiet, Lorence dzīvoja ļoti nabadzīgi. Vienreiz pat sūdzējās, ka trūkstot naudas zālēm.

� Ta�u konts krājkasē bija atvērts. � Un inspektors izvilka no skapja pelēku grāmatiņu. � Simt �etrdesmit deviņi rublī�i...

Tai pa�ā mirklī skapis sakustējās un sāka lēni virzīties uz istabas vidu. Sokolovskis ar Strautkalni atlēca sāņus.

� Palīdziet! � aiz skapja atskjanēja Trubeka balss. � Vai vismaz nestāviet ceļā. Te ta�u ir vēl otras durvis.

� Uz kurieni tās ved? r� kapteinis steidza izzināt.

� Uz kaimiņu istabu, � sētnieks paskaidroja.

Sokolovskis lieti�ķi nopētīja papīra strēmeles, ar

kurām bija aizlīmētas durvju �ķirbas.

� �amil, vajadzēs iztaisīt ekspertīzi.

� Kas tie par brīnumiem! � �laidze izvilka no skapja apak�as baltu burtnīcas lapu, uz kuras bija uzzīmēts ģindenis ar krusteniski pārliktiem kauliem.

Sokolovskis paķēra papīru.

� Tūksto� velnu un vienas raganas noslēpumi. Kriminālromāns �etrās daļās. Trūkst tikai paraksta � Fantomass. Tad būtu pilnīgi skaidrs, kas ir slepkava.

� To zīmēja viņa pati, pati Lorence, � Genoveva ��epe sāka �ņukstēt. � Viņa man vienmēr tādas bildes bāza zem durvīm.

� Ļoti poētiski, � kapteinis līdzjūtīgi teica. � Un kā jūs viņai revan�ējāties? Ko jūs stūmāt pretim?

22

Г

Varbūt �ito? � Un viņ� pacēla no grīdas papirosa galu.

Eksperts ar pinceti paņēma atradumu.

� Tā nav sievietei raksturīga vizītkarte. īsts vīrie�a sakodiens.

� Lūk, es tomēr atradu romānu. � Trubeks pasniedza Sokolovskim nelielu, dzeltenu grāmatu.

� �Katapulta�, � inspektors izlasīja. Uz titullapas bija bibliotēkas zīmogs. � Kolosāli! Izrādās, vecā sieviņa interesējusies par aktuālām �odienas jaunatnes problēmām, par kurām tik saisto�i raksta Vasili js Aksjonovs. Kā jums tas patīk, dakter?

Strautkalne stāvēja pie kumodes un aplūkoja melnu metāla zilonīti.

� Nedomāju gan, � viņa apmulsa. � Man �ķiet, vecā sieviete vispār daudz nelasīja, par acu gai�umu �ēlojās.

� Oriģināla lietiņa, � Trubeks apskatīja zilonīti no visām pusēm.

� Es interesējos par tādiem antīkiem niekiem. Tā ir mana vājība, � Maiga Strautkalne paskaidroja. � Zilonītis vienmēr stāvēja te uz kumodes. Es ar viņu biju ļoti sadraudzējusies. Tikai, cik atceros ... piedodiet, �is tomēr ir savādāks, glu�i vesels, tam astes galiņ�, �ķiet, bija nolauzts.

� Varbūt ataudzis, � Sokolovskis uztvēra sarunas pavedienu. � Dabā notiek daudz brīnumaina. Ja jūs abus �is jautājums tik ļoti interesē, apsolu izkārtot konsultāciju pie pa�a Zooloģiskā dārza direktora. Bet tagad, biedri izmeklētāj, sāksim rakstīt notikuma vietas apskates protokolu. Sēdies, Boris, tu ta�u �eit esi priek�nieks.

Gai�i zils �Zaporo�ecs� strauji nobremzēja pie tiesas ēkas. Maiga Strautkalne, kas nepacietīgi bija gaidījusi savu vīru, metās pie ma�īnas.

� Edvīn, kur tu biji tik ilgi? Tevi tūlīt izsauks!

Edvīns Strautkalns nesatraucami mierīgi ielūkojās ,

automa�īnas spogulītī, pārlaida ar ķemmīti gai�ajiem linu krāsas matiem un pieglaudīja uzacis. Augstā piere, taisnais, mazliet pakumpais deguns un dziļās zaigojo�ās acis ļāva viņam uzskatīt sevi par interesantu vīrieti.

Strautkalns bez steigas izkāpa no ma�īnas, rūpīgi noslēdza durtiņas un devās uz tiesas namu.

� Nu, kā tur izskatās? � viņ� vienaldzīgi iejautājās.

� �odien pratināja kaimiņus un sētnieku. Vai zini, Edvīn, es patie�ām nekā vairs nesaprotu. Esmu vienmēr di�ojusies, ka labi izprotu cilvēku psiholoģiju. Ārstam ta�u jānovēro ļaudis, jāpēta viņu izturē�anās.

Bet �o nelaimīgo sieviņu, goda vārds, nebū�u pareizi novērtējusi. Es gan saskatīju �ādas tādas dīvainības, tomēr ...

� Viņas vecumā tas mēdz būt, � Edvīns sacīja.

� �odien dzirdēju vairāku izteicienus, � Maiga turpināja. � Par miru�ajiem nemēdz runāt slikti. Bet gandrīz vai jānotic, ka mana paciente bijusi cilvēk-nīdēja, īsta vienpatne.

� Arī par tādiem ne mazums dzirdēts.

Edvīns uzsvērti pieklājīgi atvēra tiesas durvis un palaida sievu pa priek�u.

� Tu �odien esi brīnum jauka. Biji frizētavā?

Maiga pietvīka.

� Paldies par komplimentu. Ta�u tavs galantums �oreiz nevietā. Vai patie�ām prāva tevi nepavisam neinteresē?

� Visvairāk mani interesē, lai mana sieviņa alla� būtu daiļa.

� Aplamnieks!

� Tagad mana kārta pateikties par komplimentu.

Viņi apstājās pie zāles durvīm.

� Beidz niekoties, Edvīn. Tu ta�u zini � esmu pirmo reizi tiesā. Dīvaini, vienmēr biju domājusi, ka prokurors ir varen bargs un �ultains vecis ar pērkon-dārdo�u balsi un paralizējo�u skatienu, no kura �ermuļi skrien pa kauliem. Ta�u �is nepavisam pēc tāda neizskatās. Sīki visu iztaujā, klusi, pieklājīgi. Iejūtīgi klausās. Atļaujas pat pasmaidīt. Pēc visa redzams, ka neliekuļoti cen�as noskaidrot patiesību.

� Liecinieks Strautkalns! � kāds pasauca.

Edvīns vēra durvis un iegāja zālē.

Priek�sēdētājs lēni noņēma acenes un nopētīja liecinieku, kamēr sekretāre ieprotokolēja vārdu un uzvārdu.

� Kur jūs strādājat? Par ko?

� Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Vecākais in�enieris.

� Kas jums zināms Lorences slepkavības lietā?

� Būtībā nekas, � Strautkalns paraustīja plecus.

� Jūs bijāt notikuma vietā?

� Nē, tur bija mana sieva.

� Vai pazināt Alīdu Lorenci?

� Arī ne.

Tiesnesis sāka �ķirstīt aktu vākus.

� Varbūt prokuroram ir jautājumi?

Roberts Dzenis paliecās uz priek�u.

� Pastāstiet, lūdzu, tiesai � kad un kādos apstākļos jums piedraudēja?

� Tas notika tre�ajā vakarā pēc slepkavības atklā�anas. Ap vienpadsmitiem vakarā iezvanījās tālrunis. Sieva pacēla klausuli un pēc mirkļa nobāla. Kāds nepazīstams cilvēks draudējis izrēķināties, ja viņa iejauk�oties Lorences slepkavības izmeklē�anā. Nākamajā vakarā zvans atkārtojās. �oreiz klausuli pacēlu es. Man lika pateikt Maigai, lai nedomājot maisīties pa kājām. Citādi bū�ot slikti. Rīgā esot pietiekami daudz tum�u ielu.

� Ko jūs atbildējāt?

� Teicu, ka ziņo�u milicijai.

� Un ziņojāt arī? ¹

� Jā, sieva paziņoja prokuratūrai.

� Pirmais sējums, �etrdesmit tre�ā lappuse. � Advokāts paliecās uz tiesne�a pusi.

Dzenis turpināja:

� Jums sieva dro�i vien sīki atstāstīja par notikumu Vairoga ielā.

� Protams, mēs neko neslēpjam viens otram. Turklāt tik satrauco�s notikums.

� Varbūt jūs zināt, ar ko vēl viņa par to runājusi?

� Nezinu. Iespējams, ar draudzenēm vai darba vietā.

� Ir vēl kādi jautājumi? � Priek�sēdētājs aizvēra biezos aktu vākus un sakrāva citu uz cita. � Nav? Tad pasludinu pārtraukumu.

� '

VELNEZERA KRASTĀ

Ko�i dzeltens trīsdesmit otrā mar�ruta �Ikaruss� naski mēro kilometrus pa taisno un plato Ļeņina ielas asfalta lenti. Aiz muguras palicis Gaisa tilts, elektro-fabrika un vagonrūpnīca. Tagad visā ceļa garumā ielas malās kā karavīri sardzē rindojas kuplas liepas, kļavas, vītoli.

Laiku pa laikam autobuss apstājas. Cilvēki iekāpj un izkāpj. Tad ma�īna no jauna saspringst, nodreb un uzņem gaitu.

Roberts Dzenis sen nav bijis Rīgas ziemeļaustrumu pusē. Viņ� caur logu ar interesi aplūko jaunā rajona kontūras.

Tepat simtiem metru stiepjas rūpnīcas korpusi, kas it kā salikti no milzīgiem klu�iem. Aiz tiem no me�a pretim panāk vientuļ�, pelēcīgs daudzstāvu tornis, ar kuru noslēdzas Rīgas kinostudijas arhitektūras ansamblis. Notālis �ī būve nedaudz atgādina viduslaiku bruņinieka pili.

Turpat aiz Fizkultūras institūta zemei pieplacinātās, garumā izstieptās celtnes sākas paugurainais Biķernieku me�s. Studiju gados Dzenis un viņa kursa biedri bie�i vien �eit jautri pavadīja ziemas svētdienas. Te viņi slēpoja un dziedāja dziesmas pie ugunskura. Pavasaros eksāmenu laikā, kad mīlīgā maija saulīte vilināja studentus ārā no �aurajām kopmītnes telpām, Roberts ar draugiem izraudzījās jaukas vietiņas priedulāja jaunaudzē. Klusās, nomaļās iedobītēs, tālu no pilsētas trok�ņiem viņi gatavojās nenovēr�amajām tik�anās reizēm ar bargajiem eksaminatoriem.

Velti Roberts tagad cen�as saskatīt senās takas. To vairs nav. Nav arī priedulāju bie�ņas, kura toreiz tik uzticami slēpa studentus no apkārtējās pasaules. Starp zaļajām prie�u cepurēm vietvietām it kā mil�a rokas nekārtīgi izmētātas piecstāvu dzīvojamās ēkas ar rotaļīgi krāsainiem balkoniem. Vareno prie�u zari kā vairogi cen�as aizsegt tās un pasargāt no galvaspilsētas kņadas.

�eit pieņemas spēkā viens no Rīgas jaunajiem dzīvojamo ēku masīviem � Lielā Jugla. Tomēr dvēseles dziļumos Roberts Dzenis jūt tādas kā smeldzo�as sāpes. �odienas Biķernieku me�s atgādināja viņam neatsaucami aizritēju�o jaunību un vēlreiz ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi lika noprast, ka labākie gadi jau aiz muguras.

Velnezera krastā asfalta lenta savijas cilpā. �eit ir mar�ruta galapunkts. Dzenis izkāpj un skatās piemiegtām acīm. Arī ezers apaudzis staltām ēkām. Tās ir līdzīgas cita citai kā Siāmas dvīņi. Pamēģini nu �eit orientēties. Labi vēl, ka vecākais leitnants �laidze uzzīmējis plānu.

Dzenis uzkāpj tre�ajā stāvā un nospie� zvana pogu. Durvis ver paslaida, pievilcīga gai�mate. Mugurā tai koķeta mājas pid�ama. Robertam pretim plūst smalkas smar�as aromāts. Viņ� neviļus atkāpjas, paklanās un noņem platmali.

� Es vēlētos sastapt kapteini Sokolovski.

� Protams, protams. Lūdzu, nāciet vien iek�ā. Novelciet mēteli.

Sievietei zema balss ar patīkamu tembru. Viņa izrunā burtus �r� un �1� mazdrusciņ vervelējo�i, pēc angļu manieres.

Dzeni ieraudzījis, Sokolovskis trūkstas aug�ā no dīvāna.

� Sveiks, veco zēn! Neticu savām acīm.

Kapteiņa sejā neviltots prieks.

� Sadū�ojos traucēt tavu mājas mieru. Redzi... Man gribas aprunāties.

� Malacis, ka atnāci, Robert. Kā tu mani atradi?

� �amils vakar sniedza tiesai slēdzienu. Viņ� iedeva tavu jauno adresi.

Dzenis ar interesi aplūko moderni un mājīgi iekārtoto istabu. Vieglās stilizētās mēbeles izvietotas asimetriski, stūrī neliels mājas bārs. Uz maigi gai�zaļām sienām keramikas maskas un vāzītes ar ziediem.

Saimniece sakārto ko�i sarkano zīda lenti, kas glu�i kā liesmains aplis apvijis balināto matu cirtas. Tad novāc no �urnālu galdiņa kafijtasīti, noliek vietā ērtos klubkrēslus.

� Jūs, liekas, neesat pazīstami? � Sokolovskis pēk�ņi attopas. � Atļauj iepazīstināt.

Sieviete sniedz �auru, rūpīgi koptu roku ar sārti nolakotiem nagiem.

� Cibuļska Janina.

� Ļoti patīkami.

Dzenis paslepus vēro namamāti. Cik viņai varētu būt gadu? Ro�ainie vaigi, lielās, mazliet piekrāsotās acis it kā izstrāvo jaunības mo�umu. Tomēr uz kakla jau saredzamas nodevīgās krunciņas. Tādas mēdz parādīties, kad sievietēm tuvu pie �etrdesmit.

� Es salūko�u jums kaut ko vakariņām, � Janina dodas uz virtuvi.

� Ko�a sieviete, � Dzenis secina, ar skatienu pavadot saimnieci. � Kur tu tādu sagūstīji?

� Viņa strādā frizētavā, virsnieku nama frizētava, netālu no mūsu pārvaldes. Tur arī iepazināmies.

� Un tu pārnāci �urp dzīvot?

� Jau trīs mēne�i apritēju�i. Dzīvoklis pieder viņai, kooperatīvais.

Roberts Dzenis cītīgi pētī grāmatu plauktu.

� Un ko tu izlēmi ar Ainu un bērniem?

Sokolovskis sadrūvējies nodur galvu. Pirmītējā

pa�pārliecinātība izgaist.

� Aina ir labs un krietns cilvēks. Pats zini. Arī bērni man tuvu pie sirds. Bet ko darīt? Centī�os arī

turpmāk būt labs tēvs. Rūpē�os par viņiem, cik manos spēkos ... Saproti jel, kad sastapu Janinu ...

� Pazaudēji galvu.

� Var teikt arī tā. Nekad nebiju domājis, ka es, vecs vilks, spēju vēl iemīlēties.

Dzenis uzlūko Sokolovski.

� Vai nebūs tā: pāries dvinga, tu atmodīsies kā ¹ no nelāga sapņa un negaidot sapratīsi, ka tava lielā aizrau�anās bij usi tikai mirā�a?

Sokolovskis klusē.

� Labi, pietiek par to, � Dzenis atmet ar roku. � Neesmu braucis �urp, lai sprediķotu. Redzi, tiesas prāva tuvojas nobeigumam. R5t man jāuztur apsūdzība. Visas �īs garās dienas es uzmanīgi sekoju lietas gaitai. Klausījos liecības, taujāju, analizēju. Un tomēr man �ķiet, �is tas ļr palicis miglā tīts. Mūsu izmeklētāji nav noskaidroju�i visu līdz galam. �is tas, tā teikt, neklapē.

Sokolovskis mazliet samāksloti iesmejas.

� Tu bīsties, ka tiesnesis, �is vecais spītnieks, var lietu nogrūst papildu izmeklē�anai.

� Nepavisam.

� Ko tad tu vēl blusojies?

� Vai man tiesības uzturēt apsūdzību, ja pats vēl �aubos ...

� Blēņas, � kapteinis viņu pārtrauc. � Es tevi pazīstu, Robert! Tu tūlīt sāksi �onglēt ar tādiem jēdzieniem kā iek�ējā pārliecība, nepilnīgi noslēgta pierādījumu virkne, jebkuras �aubas par labu apsūdzētajam. Mīļais cilvēkbērn, nāc pie prāta un liec aiz auss: �is nav tas gadījums. �oreiz ta�u mūsu putniņ� jau pa�ā sākumā atklāti un vaļsirdīgi visu iz�ivināja. Es pats ...

� Tāpēc jau ari es atkūlos �o gaisa gabalu, lai tu man izklāstītu, kā tas notika. Tu ta�u biji �ās lietas pirmautors.

Sokolovskis pa�apzinīgi atzveļas krēslā.

� Labi, iekārtojies ērtāk uz dīvāna un klausies.

MEDNIEKS DZEN PĒDAS

Tajā priek�pusdienā pilsētas bibliotēkā bija samērā maz cilvēku. Tādēļ arī Lauma, kas apkalpoja lasītājus, uzreiz ievēroja liela auguma vīrieti platiem pleciem. Ienācējam mugurā bija tum�s drapa mētelis. Lauma pēc sejas pazina gandrīz visus pastāvīgos apmeklētājus. So cilvēku viņa �eit redzēja pirmo reizi.

�Interesants tips,� Lauma nodomāja. �Enerģiski vaibsti. Tāds vienmēr mācēs dzīvē savu panākt. Kas viņ� varētu būt pēc profesijas un ko vēlēsies lasīt?�

Vīrs neveikli palūkojās visapkārt. Tad uzņēmīgi tuvojās abonentu galdiņam.

� Cienīgā, � viņ� griezās pie Laumas. � Neatraidiet lūgumu glābt man dzīvību.

Meitene smīkņājot pacēla uzacu lokus.

� Kā lai to saprotu � tie�ā vai pārnestā nozīmē?

� Jebkurā!

Sve�inieks sazvērnieciski piemiedza acis.

� Es sēdēju tepat netālu kafejnīcā. Skatos, pie kaimiņu galda meitene � nu, īstais eņģelītis. Mati iesarkani, nolaistās skropstas kā noslēpumaini vēdekļi. Es jau kalu plānus, kā iepazīties. Te pēk�ņi mans eņģelītis savicināja spārnus un aizlaidās.

Lauma notēloja līdzjūtību.

� Ai, ai, ai, tāda neveiksme! Es tikai nesaprotu, kādēļ jūs grie�aties pie manis. �ķiet, neesmu sarkan-mate, un arī skropstas man nav kā vēdekļi.

� Jums jākļūst par manu ceļvedi. Palīdziet sameklēt �o būtni.

� Gribētos zināt, kā tas būtu praktiski izdarāms.

Dīvainais apmeklētājs izvilka no mēteļa kabatas

nelielu, dzeltenu grāmatu.

� Redziet, viņa tik �igli aizspurdza, ka aizmirsa uz krēsla grāmatu. Uz tās ir jūsu bibliotēkas zīmogs.

� Jūs esat atnācis, lai atdotu grāmatu?

� Gandrīz vai uzminējāt. Man tikai jāuzzina, kur dzīvo �ī meitene.

Lauma ieskatījās grāmatā.

� �Katapulta�, Vasilijs Aksjonovs. Labi, tūlīt apskatīsimies.

Viņa pa�ķirstīja abonementu kartotēku un izvilka no �auras, garas kastes vajadzīgo kartīti.

� Man ļoti �ēL,bet jūs sagaida rūgta vil�anās. Grāmata izsniegta Skaidrītei Bebrei. Atceros �o meiteni. Diezgan simpātiska. Ta�u viņas āriene nekādi neatbilst jūsu ideālam. Nav viņai nedz sarkanu krēpju, nedz arī skropstu vēdekļu.

� Dārgā meitene, mūsdienās henna un citas krāsas, kā arī mākslīgās skropstas sievieti mirklī pārvēr� līdz nepazī�anai.

Lauma sameklēja adresi.

� Luga�u ielā, Rīgas celtniecības tresta kopmītne. Jāpiebilst, ka jūsu simpātija ir ļoti nevī�īgs radījums. Grāmata bija jānodod jau pirms diviem mēne�iem.

� Es apsolu nekavējoties ķerties pie Skaidrītes pāraudzinā�anas. Ne�aubos, ka viņa drīz kļūs vispriek�zīmīgākā lasītāja. Un lielais paldies par adresi.

�ķērsieliņā kapteini Sokolovski gaidīja milicijas d�ips.

� Uz Luga�u ielu! � kapteinis teica �oferim.

� Ko meklējat?

Druknās sievas balss noskrapstēja kā neeļļotas durvis. Viņa pavērās aug�up un aizdomīgi nopētīja ienācēju.

Tas centās būt kluss un savaldīgs.

� Man, lūdzu, komandantu.

� Esmu komandante. Ko vajag?

� Vai jūsu kopmītnē dzīvo Skaidrīte Bebre?

� Dzīvo gan. Un kas par to?

� Esmu viņas brālēns.

Sieva piecēlās no vecmodīga klubkrēsla, kura sarkanais plī�a ap�uvums bija daudzās vietās izdilis. Viņa nāca vīrietim virsū glu�i kā tanks kaujas laukā.

� Pazīstu tādus brālēnus, kam katrā kabatā pa pusstopam.

� Vai prāts, māmiņ! Man ir hronisks gastrīts un aknās holocistīts. Pat mazo glāzīti nedrīkstu, bet jūs uzreiz � pusstopus.

Medicīnas termini izsita tantiņu no dro�ajām pozīcijām. Tomēr tik lēti atkāpties viņa nedomāja.

� Staigā te visādi. Tik vien zin kā ap meitām �amdīties. Pag, pag, tūlīt izsauk�u miliciju!

Ar �o pārbaudīto paņēmienu komandante cerēja piespiest pretinieku bēgt.

Ta�u atnācējs nekustējās ne no vietas.

� Kādēļ tad uzreiz miliciju! Patie�ām esmu Skaidrītes brālēns. Vakar atbraucu no Aina�iem. Atvedu ciema kukuli un sveicienus no krustmātes. Neuztraucieties, es tikai uz īsu mirklīti.

Komandantei nebija vairs ko teikt. Bet tik viegli piekāpties viņa arī negribēja.

� Visi sākumā izliekas par jēriņiem ... Tikai pielūko � ne ilgāk par piecām minūtēm ... Tre�ajā stāvā �etrdesmit sestā istaba. Un bez mērkaķo�anās.

�Ir gan cerbers!� Sokolovskis domāja, ejot pa kāpnēm aug�up. �Feldfēbelis brun�os, īsts �andarms!�

Papla�ā, gai�ā istabā stāvēja �etras gultas. Mājās bija tikai divas meitenes. Ienācējs apstājās durvīs un pieklājīgi noņēma cepuri.

� Es meklēju Skaidrīti Bebri.

Neliela strupdegune, ģērbusies garās sporta biksēs un blūzītē, pārsteigta lūkojās sve�iniekā.

� Tā esmu es ... Bet es jūs nepazīstu.

� Esmu no bibliotēkas. j

Meitene pietvīka līdz ausu galiņiem.

� Vai, laikam grāmatas dēļ. Lūdzu, piesēdiet.

� Jā, nāku pēc grāmatas. Termiņ� notecējis kop� diviem mēne�iem.

Skaidrīte lēni apsēdās uz gultas un nolaida rokas.

� Ko darīt? Man nav �ās �Katapultas�. Iedevu Zentai izlasīt, bet viņa vairs acis nerāda.

Sve�ais raudzījās paklājā virs gultas.

� Kas tā par Zentu, draudzene, vai? Un patie�ām nezināt, kur viņu meklēt?

� Tur jau tā nelaime, ka nezinu. Viņa dzīvoja �eit gandrīz gadu, kop� atbrauca no laukiem. Mēs kopā strādājām uz būvēm.

� Un tad viņa aizbēga, � vīrietis it kā pateica priek�ā. � Uz celtnēm darbs nav viegls. Neizturēja meitēns un aizmuka atpakaļ pie mammas.

� Nē ta�u, Zenta nav balirocīte, darba nebīstas. Viņa iepazinās ar kādu tipu. Patiesību sakot, neviena no mūsu meitenēm �o puisi nav redzējusi. Bet klīda runas, ka �is esot krietni vecāks. Laikam jau novedis Zentu no ceļa.

� Kādēļ jūs tā domājat?

� Nu tā. Krāsotājas darbs viņai pēk�ņi �ķita nepiemērots. Sāka meklēt ko smalkāku un par ko labāk maksā. Jādomā, ka atradusi arī, jo pagāju�ajā mēnesī darbu pameta.

� Un arī no kopmītnes aizgāja?

� Protams, stāstīja, ka esot nolīgusi gultasvietu pie kādas vecenītes. Jauno adresi neatstāja un arī grāmatu neatdeva. Vēl draudzene skaitījās. Es tie�ām nezinu, ko iesākt.

� Nevajag uztraukties, � atnācējs mierināja meiteni. � Padomāsim labāk, ko iesākt ar �o nebēdnīgo Zentu. Kāds viņai bija uzvārds?

� Saukuma. Zenta Saukuma.

Apmeklētājs sarosījās.

� Labi, lai paliek. Es �o lietu nokārto�u. Bet jūs, Skaidrīt, nāciet dro�i uz bibliotēku. Tur strādā jauka meitene. Iedos labas grāmatas.

Viņi atvadoties sarokojās.

� Pateicos, ļoti pateicos jums. Katrā ziņā aizie�u.

Durvis atverot, kapteinis Sokolovskis gandrīz vai

uzgrūdās bargajai komandantei.

� Un vēl zvērēja, ka tikai piecas minūtes, � viņa neapmierināta rūca. � Pēc skata tik kārtīgs cilvēks un mānās. Re, kādi tagad tie vīrie�i.

Sokolovskim bija pārāk labs garastāvoklis, lai neatbildētu.

� Nevajag skaisties. Tas bojā daiļumu. Jūs ta�u centīgi caur atslēgas caurumu noklausījāties mūsu sarunu. Un pārliecinājāties, ka es nekā ļauna neesmu meitenēm nodarījis. Vai ne?

Sieva nepaguva ne atjēgties, kad Sokolovskis jau bija gabalā.

Ticis uz ielas, viņ� palēnināja gaitu, pagrūda cepuri uz pieres un domīgi paskribināja pakausi.

�Nu, tā. Tagad, �ķiet, ir zināma Alīdas Lorences noslēpumainā īrniece. Vecums aptuveni divdesmit gadu. Pārējais arī visumā sakrīt. Atliek tikai �o meiteni sameklēt.�

Paātrinājis gaitu, Sokolovskis nogriezās ap stūri. Tur viņu gaidīja ma�īna.

SLAZDI AIZKRĪT

Darba diena iek�lietu pārvaldē jau sen bija sākusies, kad kapteinis Sokolovskis spēji atrāva durvis.

� �efs mājās?

Izstīdzējis vecākais leitnants sēdēja pie rakstāmgalda un vienā mierā tīrīja izjaukto pistoli.

� Neiesaku riskēt: ieskriesi vilkam rīklē. � Viņ� pamāja ar galvu uz blakus kabineta durvīm. � Vecais ir nikns kā Zevs. Visu nakti notupējis slēpnī, bet �krustdēls� nav rādījies.

Sokolovskis atmeta ar roku.

-�Ja vilka baidies, me�ā neej!

Viņ� piesardzīgi vēra vaļā durvis.

� Atļaujiet, biedri apak�pulkvedi?

� Ienāciet!

Milicijas apak�pulkvedis Krastiņ� sēdēja pie rakstāmgalda un �ķirstīja operatīvos ziņojumus. Kriminālmeklē�anas daļas priek�nieks pārskrēja ar acīm lapu pēc lapas un ar sarkanu zīmuli pasvītroja atsevi�ķus vārdus, teikumus, rakstīja rezolūcijas, kaut ko atzīmēja sava galda kalendārā.

� N-nu? Klājiet vaļā! � apak�pulkvedis dzedri sacīja, nepacēlis acis.

Sokolovskis spēra vēl soli tuvāk un nolika uz galda ziņojumu.

� Atļaujiet braukt komandējumā!

Daļas priek�nieks atrāva skatienu no papīriem un ieinteresēts palūkojās kapteinī.

� Atkal komandējumā. Lorences lietā, vai?

� Tie�i tā, biedri apak�pulkvedi.

� Kurp?

� Uz Noriļsku.

Apak�pulkvedis salūkoja papirosu un aizsmēķēja. Viņa sirmā galva saplūda kopā ar dūmiem gandrīz necaurredzamā miglā. Kad tā paklīda, iedubu�ās acis gurdeni raudzījās kaut kur tālumā. Ar rokas mājienu viņ� aicināja Sokolovski apsēsties.

� Ziņojiet par izmeklē�anas gaitu.

� Uzzinājis kopmītnē meitenes vārdu un uzvārdu, griezos mūsu adre�u galdā, � Sokolovskis uzsāka. � Saukuma patie�ām bijusi kādu laiku pierakstīta Luga�u ielā. Uz kurieni izrakstīta, nav atzīmēts.

Apak�pulkvedis atzvēlās krēslā. Plakstiņi bija cie�i aizvērti, un nezinātājs dro�i vien domātu, ka viņ� aizmidzis. Ta�u Sokolovskis, nostrādājis ilgus gadus kopā ar savu priek�nieku, labi pazina veco �ekistu un zināja, ka viņ� uzmanīgi klausās. Tādēļ dro�i turpināja:

� Ievācu ziņas Rīgas celtniecības tresta kadru daļā un uzgāju vienīgo pavedienu � mātes adresi. Marija Saukuma dzīvo Valmieras rajonā kādā kolhozā. Arī Zenta pirms gada atbraukusi no turienes. Tādēļ devos uz Valmieru.

� Un tikai �orīt atgriezāties?

� Tie�i tā. Nācās pastrādāt. Negribējās izbiedēt māti. Gāju aplinku ceļu. Vispirms sadraudzējos ar pastnieku � pamatīgu sīvā cienītāju. Visu vakaru nosēdējām tējnīcā. О, kas tur pa kārtību, tajā rajonā! īstu dzidro dienā ar uguni nesameklēsi. Sūcām Mednieku rūgto.

Sokolovskis saviebās.

� Tfu, kas par draņķi. Vēl tagad mutē sīvums ... Glāzīte pēc glāzītes, un ve�uks kļuva arvien runīgāks. Man nācās noklausīties, ka viņu miests neesot nekāds prastais, tur dzīvojot glauni ļaudis, kuri sarakstoties pat ar ārzemēm. Pastniekam bija pla�a informācija par visiem apkārtējiem iedzīvotājiem. Beigu beigās uzzināju, ka Marija Saukuma �ajās dienās saņēmusi vēstuli no Noriļskas. Viņ� pats to aiznesis.

Apak�pulkvedis sēdēja nekustēdamies.

� Jūs esat pārliecināts, ka vēstule bijusi no meitas Zentas?

� Citu sūtītāju Marijai Saukumai līdz �im nebijis. Pastnieks labi atcerējās Noriļskas pasta zīmogu. Viņ� apgalvoja, ka, lasot vēstuli, �ī kļuvusi tāda kā tramīga.

Daļas priek�nieks piecēlās, piegāja pie loga un paraudzījās ārā.

� Tātad jūs uzskatāt, ka Zenta Saukuma meklējama Noriļskā?

� Uzskatu, ka jādodas uz Noriļsku. Pagaidām tās ir vienīgās izredzes tikt viņai uz pēdām.

� Bet ja nu pastnieks samuldējies? Tāds pudeles brālis daudz ko var �vingulī izplātīties.

� Biedri apak�pulkvedi, vai tad es izskatos pēc vientiesī�a! Nākamajā rītā iegriezos pasta nodaļā. �ķirotāja arī atcerējās �o vēstuli. Pat vēl vairāk. Viņa pazinusi rokrakstu uz aploksnes. Tie�i tādas vēstules agrāk sūtītas no Rīgas.

Apak�pulkvedis aizvien vēl stāvēja pie loga.

� Labi, kaptein, es pieļauju, ka atradīsiet Noriļskā �o Zentu. Un tālāk?

� Meitene, bez �aubām, daudz ko zina. Esmu par to pārliecināts. Citādi viņa nebūtu tik steidzīgi pametusi darbu un nozudusi. �is skrējiens uz Tālajiem Ziemeļiem līdzinās izmisīgai bēg�anai.

Krastiņ� atgriezās pie rakstāmgalda. Paņēma Soko-lovska ziņojumu un uz�ņāpa rezolūciju.

� Labi, dodieties komandējumā. Es tūlīt sazvanī�os ar Noriļskas biedriem pa tie�o vadu. Kad lidosiet?

� �onakt.

� Nu tad laimīgu ceļa vēju, Viktor!

Viņ� sirsnīgi paspieda Sokolovskim roku.

* * *

Salona durvīs parādījās pievilcīgas stjuartes stāvs.

� Biedri pasa�ieri, tuvojamies Noriļskai. Lūdzu, uzlieciet dro�ības jostas!

Varenais gaisa laineris sāka strauji nolaisties. Turbīnu svilpoņa kļuva nevienmērīga, brī�iem pieklusa, brī�iem uzbangoja no jauna. Ausis spieda ciet, un bija tāda sajūta, it kā tu laiku pa laikam kristu bezdibenī.

Kapteinis Sokolovskis' paskatījās pulkstenī. Bija pusdienlaiks, bet viņpus logu stikliem tumsa polārā nakts. Tikai pa�ā lejā spīdēja simtiem zvaig�ņotu uguntiņu, kas no aug�as atgādināja a�gārni apgāztu un kopā savilktu debesu velvi.

Spārnotais milzenis laidās zemāk, arvien zemāk. Riteņu pieskāriens betona skrejceļam gandrīz vai nebija manāms. Viegli �ūpodamās, lidma�īna pieripoja pie nelielas celtnes un apstājās.

Lidostas laukumā kapteinim �okolovskim palai* mējās notvert brīvu taksometru.

� Uz pilsētas iek�lietu pārvaldi! � viņ� uzsauca aitādas ka�okā ģērbtajam �oferim.

Sokolovskis pirmo reizi dzīvē bija nokļuvis polārajā joslā. Viņ� daudz bija dzirdējis par �ejienes celtniecības tempiem un vērieniem. Bet tas, ko ieraudzīja, pārsniedza viņa priek�status.

Ma�īna traucās pa taisnām, platām, asfaltētām ielām. Lielpilsētas spilgtās ugunis un gaismas reklāmas �ilbināja acis. Tās pie�ķīra pilsētai dzīvespriecīgu raibumu. Garām slīdēja pla�i veikalu skatlogi, modernas kafejnīcas, kinoteātri, nkmu gai�ie logi. Logi, logi, vesela jūra.

Iek�lietu pārvaldes darbinieki viesmīlīgi uzņēma savu kolēģi no tālās Rjgas. Viņi bija jau noskaidroju�i, ka Zenta Saukuma patie�ām nesen apmetusies Noriļskā. Strādā Kalnrūpniecības kombinātā, dzīvo kopmītnē. Pierakstīta deviņpadsmitajā oktobrī, apmēram nedēļu pēc Lorences slepkavības.

� Man steidzīgi �ī mei�a jānopratina, � Sokolovskis paskaidroja.

� Varam atvest, � vietējais kriminālmeklē�anas daļas priek�nieks piedāvāja un turpat nodeva rīkojumu jaunam leitnantam: � Petja, sēdies ma�īnā un drāz uz kopmītni. Ja tur nav, laid taisni uz kombinātu. Skaidrs?

Pēc nepilnas stundas leitnants atveda sīku meiteni, gandrīz vēl bērnu. Seju ar lielām, tum�ām acīm, slaidiem, kā izbrīnā uz aug�u savilktiem uzacu lokiem, ar pilnīgām lūpām un smailu degunteli aptvēra prāvs vilnas lakats, pakausī sasiets mezglā. Trauslās kājeles kūļājās nesamērīgi lielos velteņos un tādēļ rādījās vēl tievākas, nekā bija īstenībā.

� Labvakar, Zenta! � Sokolovskis uzrunāja mei�u latvie�u valodā.

Meitene sarāvās, acis tai sāka �audīties pa istabas kaktiem.

� Piesēdi, mazais, � kapteinis familiāri turpināja. � Aprunāsimies. Es ta�u tādēļ vien no Rīgas atbraucu, lai tev pajautātu, kādēļ tu nogalināji Alīdu Lorenci?

Zenta vienā mirklī it kā saplaka.

� Es negribēju, nedomāju .. Goda vārds, pati neizprotu, kā tas notika, bet.. .

Sokolovskis apjuka. Tādu iznākumu viņ� nebija gaidījis. Visu ko, tikai ne atzī�anos slepkavībā.

Kapteinis bija pārliecināts, ka meitenes pēk�ņajai aizbrauk�anai ir tie�s sakars ar noslēpumainajiem notikumiem Vairoga ielā, ka viņai �is tas zināms. Viņ� bija domājis ar Zentas Saukumas palīdzību nokļūt uz noziedznieka pēdām un tādēļ cerēja, ka pēk�ņā apsūdzība mei�ai atraisīs mēli. Tas bija ne vienu reizi vien pārbaudīts psiholoģisks paņēmiens.

Ar da�ādiem cilvēku raksturiem nācies sastapties kapteinim �okolovskim sava sare�ģītā aroda nemierīgajās gaitās. Diem�ēl ir vēl ļaudis, kuri neizceļas ar dzīves gudrību, ar nosvērtību. Arī rīcības apdomā-tība nav tāda indivīda ceļvedis.

Tāds vāj� radījums, kļuvis par smaga nozieguma līdzzinātāju, vispirms lūko paslēpties. Ievelkas savā �aumalā un trīcēdams gaida. Ļaunākajā gadījumā cer uz samērā vieglu sodu. Bet, ja negaidīti uzglūn briesmas, tad iedarbojas viņa pa�aizsardzības instinkts, viens no vāja rakstura cilvēka spēcīgākajiem instinktiem. Glābjot savu ādu, viņ� izmisumā nodod nozieguma dalībniekus, nesaudzē pat vistuvākos draugus.

Uz to Sokolovskis ari bija cerējis, pārsteidzot Zentu Saukumu ar smago apsūdzību. Viņam pat prātā nebija, ka �is trauslais skuķēns pats nogalinājis Alīdu Lorenci.

Sokolovskis ātri atguvās.

� Stāstiet visu pēc kārtas. Pirmkārt, kas jūs ierosināja noīrēt pie Lorences gultasvietu?

� Neviens. Es pati.

� Vai tikai tas nebija jūsu draugs vai paziņa?

� Man nav drauga.

� Tā nav taisnība. Jūs pati meitenēm stāstījāt par

savu puisi. |

� Stāstīju, � Zenta pēc brītiņa atzina. � Kā lai nestāstītu, ja viņas mani par vecmeitu vien saukāja. Nu tad es izdomāju, kā man arī ir draugs, lai liek mani mierā. Ticiet vai neticiet, neviena no mūsu meitenēm nekad nav tādu redzējusi.

� Redzēts nav, kas tiesa, tas tiesa. � Sokolovskis piekrita. � Un kā jūs iepazināties ar Alīdu Lorenci?

� Pavisam nejau�i, pie sludinājumu dēļa. Kopmītnē man klājās gau�ām nelāgi. Mei�as apciemoja pazīstami pui�i. Citreiz notika uzdzīvo�ana... Es mācījos vakarskolā un tādā troksnī uzdevumus gatavot nevarēju.

� Vispirms ta�u jūs pametāt darbu.

� Tā iznāca. Darbs nebija man pa spēkam, pārāk grūts. Tad palaimējās, iekārtojos par mācekli cepuru darbnīcā. Labs amats, un pieklājīgi var nopelnīt.

Zentas vārdi skanēja patiesi.

� Un tālāk? Sanaidojāties ar Lorenci?

� Man nebija nekāda naida. Tas iznāca nejau�i,

� Nejau�i nonāvējāt cilvēku! ,

� Lorence bija neiedomājami īgna un sirdīga. Neko nevarēju izdarīt pa prātam. Par gultas vietu plēsa lielo rubli un piekasījās uz katra soļa. Es jau valdījos, cik spēju, centos nerunāt pretim. Baidījos palikt uz ielas.

Zenta saknieba lūpas.

� Stāstiet par liktenīgo vakaru!

� Todien atgriezos briesmīgi pārgurusi. Ienīdu visu pasauli. Biju saņēmusi vēl divnieku matemātikas kontroldarbā. Bet saimniece �ņāca un skaitīja man pātarus. Sludināja augsto morāli. Tad es vairs neizturēju ...

� Un paķērāt cirvi.

� Nē, es sāku kliegt uz viņu. Pirmo reizi dzīvē rupji izlamājos un liku turēt muti. Vēl piedraudēju, ka citādi nesavaldī�u rokas.

� Un ko viņa? Parādīja durvis?

� Stāvēja istabas vidū un kratīja dūres. Apsaukāja �ausmīgiem vārdiem, draudēja sūdzēties darba vietā. Un tad... Pati nezinu, kā pa rokai pagadījās ķieģelis. Es negribēju viņai sist, ticiet man, � Zenta sakņupa. � Goda vārds, negribēju. Pati nesaprotu, kā tas notika ...

Kapteinī raudzījās divas platas, izbiedētas acis. Viņ� pārlaida skatienu meitenes sejai, matiem.

� Pēc tam izmetāt ķieģeli pa logu?

� Nē, nometu turpat aiz skapja.

� Kāpēc logs bija palicis atvērts?

� Nezinu, neatceros. Varbūt logs bija atvērts, neievēroju. Tikai es to neatvēru. Lorence nekad neļāva vērt logu vaļā, neļāva vēdināt istabu.

� Un kas notika tālāk?

� Bailēs uzmetu saimniecei virsū segas un spilvenus, paķēru savu koferīti un metos bēgt.

� Vai pirms aizie�anas meklējāt ko skapī vai kumodē?

� Jā, savas drēbes.

� Bet no skapja nozudu�as arī Lorences mantas.

� Ko jūs! Sve�u mantu nekad neesmu aiztikusi!

� Steigā durvis dro�i vien atstājāt vaļā.

� N-nē, nevar būt. � Zenta padomāja. � Nē, neatstāju vis. Aizslēdzu, to labi atceros. Tad visu nakti klīdu pa pilsētas ielām. Staigāju kā apmāta. Vairākas reizes grasījos iet uz miliciju, bet trūka dū�as. Nākamajā rītā saņēmu aprēķinu un aizbraucu uz Maskavu. No turienes ar lijdma�īnu tālāk uz No-riļsku. Centos aizmukt, cik iespējams, tālāk.

Istabā iestājās nomāco�s klusums. Kapteinis Sokolovskis uz tīras protokola lapas rāmiem vilcieniem zīmēja velniņus. Vēl un vēlreiz viņ� domās, it kā sevi pārbaudīdams, salīdzināja faktus. Apstākļi visumā sakrita. Slepkavības aina, kuru tik skaidri un nepārprotami uzzīmēja Zenta Saukuma, saskanēja ar to, ko viņ� savām acīm bijā redzējis Alīdas Lorences dzīvoklī. Samestās segas un spilveni virs līķa, ķieģelis aiz skapja, atvērtā kumode, aizslēgtās istabas durvis...

Ta�u kapteinis neizjuta gandarījumu, kādu alla� bija izjutis, atklājot smagu noziegumu. Glu�i otrādi. Viņ� bija vīlies. Rūdīta bandīta vietā viņa priek�ā stāvēja trausls radījums ar lielām, bērni�ķīgām acīm. Ko iesākt? Dzīvē arī tā mēdz notikt.

� Jūs dosieties man līdzi uz Rīgu, �'kapteinis pateica savu lēmumu. � Vai oficiāli noformēt arestu?

Zenta saprata.

� Nebēg�u. Tik un tā atradīsiet.

� Labi, tad braucam uz kopmītni pēc mantām.

Tiesas zāle bija bāztin piebāzta. Pie pa�ām durvīm pat sejas nevarēja sazīmēt. Tās saplūda vienā cilvēku jūrā, kas klusi, bet nemitīgi bangoja.

�odienas tiesas sēde solījās būt interesanta. Liecinieki jau bija nopratināti, eksperti savus slēdzienus apstiprināju�i, apsūdzētā atzinusies. Tagad ļaudis nepacietīgi gaidīja valsts apsūdzības uzturētāja runu.

Divas ve�iņas pie loga uzbudinājumā sasarku�ām sejām it kā apsprieda savu likteni.

� Neģēle. Vecu cilvēku ar ķieģeli!

� Es viņai rādītu ķieģeli. Ar kruķi tā novālētu, ka turpat uz vietas mīksta paliktu!

� Nāves sodu! Plintes galā un no�aut.

Acis abām meta dusmu zibeņus. Rokas kulstīja gaisu.

Jurisprudences studenti pēdējos solos bija sabāzu�i galvas kopā. Gai�bi�aina meitene steigā pārlapoja kriminālkodeksu.

� �ķiet, pareizāk būtu kvalificēt kā slepkavību ar sevi�ķu cietsirdību.

Izstīdzējis jauneklis viņai piekrita.

� Pareizi, Millij. īsta cietsirdība. Ķieģelis ta�u bijis baigi ciets.

� Ek jūs, ūdensgalvas, drīzāk tā būs slepkavība psihiskā uzbudinājuma stāvoklī, � sarunā iejaucās tum�mate brillēs.

� Varbūt slepkavība aizstāvē�anās nolūkā vai arī aiz neuzmanības? � students turpināja izaicināt savas kolēģes.

Advokāts Robe�nieks manāmi garlaikojās. Viņ� neraudzījās vairs publikā, bet, savilcis lūpas, kaut ko zīmēja savā blokā.

Caur pusvērtām durvīm ļaudis pamazām vel spiedās iek�ā un drūzmējās ejās starp soliem.

Piepe�i sarunas aprāvās. Stings klusums pārņēma tiesas zāli. Skatieni pievērsās durvīm. Uz sliek�ņa parādījās dū�īgs milicis ar platu seju. Viņam nopakaļus gandrīz vai teciņiem nāca neliela meitene. Līdzās spēcīgajam vīram Zenta Saukuma rādījās pavisam sīkaļa. Plāno matu �ķipsnas aizsedza jau tā �auro pieri. Acis it kā apdzisu�as gurdeni raudzījās kaut kur vienā punktā. �aurā sejiņa pauda padevību neizbēgamajam liktenim.

Meitene paklausīgi iegāja aiz norādītās barjeras, mirkli vilcinājās, tad vientuļi noslīga uz garā, līdz dzedrumam neomulīgā apsūdzēto sola.

Aizmiglotais skatiens kā maldīdamies bez mērķa slīdēja pār brūngani krāsotajām sienām, �ķautnaini izveidotajiem griestu sprai�ļiem, līdz sastinga pie milzīgas ozolkoka lustras ar sve�turveida spurdzēm, kas smagi nokarājās pāri galvai. Likās, tikai tagad viņa īsti saprata, kur atrodas. Noelektrizētajā gaisā sprēgājo�ais naids kā tūksto�iem adatu durstīja katru nervu.

Tum�pelēks mākonis, līgodams rāmajā debesu jūrā, aizsedza logus. Zāli uz brīdi pieviļņoja nokrēsla, tad atkal rēna, mierīga gaisma valdīja pla�ajā telpā.

Prokurors uzmeta apsūdzētajai īsu skatienu, brītiņu pakavējās pie viņas sejas un novērsās. Viņa pierē ievagojās dziļas rievas.

Strādādams prokuratūrā jau gadus piecpadsmit, Roberts Dzenis bija piedalījies daudzās tiesas prāvās, analizējis pierādījumus, pārdomājis, salīdzinājis, iedziļinājies.

Kā rentgena kabinetā ar sare�ģītas aparatūras palīdzību tiek skatīts cilvēka organisms, tā arī tiesas prāvas gaitā jāiedziļinās apsūdzētajā un katra liecinieka psiholoģijā, impulsīvi jāuztver, ko viņ� vēl zina, ko var vēl pateikt un ko nevēlas izklāstīt.

Ikviens cilvēks ir savdabīgs indivīds ar tikai viņam piemīto�u uztveri un redzes loku, ar personisku raksturu un attieksmi pret apkārtējo dzīvi. Tādē] bie�i vien par vienu un to pa�u parādību var uzrasties pretrunīgas liecības. Un citreiz nav viegli uzzināt būtisko nebūtiskajā, izvētīt pelavas, atstājot vērtīgo graudu.

Dzenis lēni piecēlās un rāmi, kā pats ar sevi apspriezdamies, sāka runāt. Pamazām balss pieņēmās spēkā, katrs vārds kā akmens krita trauksmainajā klusumā.

� Mēs klausījāmies lieciniekus, klausījāmies ekspertu slēdzienus. �ķiet, apsūdzētās Saukumas atzī�anās objektīvi sakritusi ar citiem lietas apstākļiem. Tomēr, ja iedziļināmies būtībā, tad atrodam virkni jautājumu, uz kuriem izmeklē�ana nav sniegusi atbildi. Zenta Saukuma precīzi aprakstīja notikuma vietu. �aubu nav, viņa tur ir bijusi. Ļoti iespējams, ka ir nozieguma līdzdalībniece. Ta�u nav neapstrīdami pierādīts, ka Saukuma ir slepkava. Apsūdzētā ir atzinusies. Ta�u katram juristam zināms, ka atzī�anās vēl nav pierādījumu degpunkts, ja tā neapstiprinās ar citiem pārliecino�iem pierādījumiem.

Prokurora balsī skanēja spīvs rūgtums. Stūrgalvīgi sa�ķiebis galvu uz sāniem, �obrīd viņ� atgādināja skolnieku, kas nepamatoti apsūdzēts palaidnībās un nu cīnās par savu taisnību.

� Apsūdzība balstās galvenokārt uz pa�as Zentas Saukumas liecību. Ta�u tai ir būtiskas pretrunas ar neapstrīdamiem faktiem, un tādēļ �ī liecība ir ap�aubāma. Apsūdzētā apgalvo, ka situsi Lorenci ar ķieģeli istabas vidū. Bet traipi uz sienas liecina citu: Lorence nogalināta gultā. Kad notikuma vietā ieradās operatīvā grupa, istabas logs bija vaļā. Bet, ja ticam Saukumai, nedz viņa, nedz Lorence to nav atvērusi. Un, beidzot, nozudu�as Lorences labākās drēbes. Saukuma apgalvo, ka nav tās aiztikusi. Melo? Var jau būt. Bet kurām viņas liecībām tad ticēt?

Dzenis uz mirkli apstājās, un zāles tveicīgajā klusumā ieskanējās tiesne�a spalvas �irkstoņa. Ļaudis it kā baidījās pakustēties. Abas ve�iņas izbrīnā pavērtām mutēm sastinga pie loga. Pat alla� nevaldāmie studenti �kam�atkā� aprima un ziņkārīgi pastiepa kaklus, nojau�ot negaidītu pagriezienu prāvas gaitā. Tikai pati apsūdzētā, �ķiet, vēl neaptvēra, kas notiek viņai visapkārt.

� Pierādījumu ķēde nav noslēgusies, � Dzenis turpināja. � Iztrūkst vairāku posmu. Tādēļ arī man nav tiesību saukt Zentu Saukumu par slepkavu. Nav izslēgts, ka viņai aiz muguras neredzami stāv viens vai pat vairāki noziedznieki, kuri rīt var apdraudēt citu cilvēku dzīvības. Nav izslēgts, ka apsūdzētā baidās nosaukt viņu vārdus.

Pārsteiguma dūkoņa skrēja pāri soliem. Dzenis neviļus pacēla balsi.

� Biedri tiesne�i, mūsu pienākums izsmelt patiesības avotu līdz pēdējai lāsītei. Tādēļ pieprasu nodot lietas materiālus prokuratūrai papildu izmeklē�anai.

Dzenis apsēdās. Viņ� izskatījās noguris, piekusis.

Zenta Saukuma pacēla miklas acis un izmisīgi ielūkojās prokurorā. Brīdi viņa elsoja, kā lielu svaru cēlusi. Tad sakumpa turpat uz sola.

Senā un mū�am jaunā Rīga. Kastaņu, liepu un vlksnāju ko�ā zaļumā slīkst dārzu pilsēta. Ceriņi ir pa�os ziedos, vienreizējie Rīgas ceriņi visdīvainākajās nokrāsās.

Pat pilsētas centrā jūtama pavasara elpa. Vecais Bastejkalns pēc ziemas snaudas laipni uzņem viesus. Uz ēnainām taciņām draiskojas skolēni. Pametu�i uz soliem somas un mēteļus, viņi klaigādami kāpj aug�up līdz pa�ai virsotnei. No turienes kā uz delnas atklājas Vecrīga ar savām �aurajām lī�lo�u ieliņām un sarkandakstiņu jumtiem, vecām baznīcu smailēm un noslēpumaino pulvertorni.

Pie lielā pulksteņa, rīdzinieku ierastās satik�anās vietas, grozās jauni cilvēki, nepacietīgi raudzīdamies pulkstenī. Turpat blakus uz kanāla tilta raibs ekskursantu pūlis. Viesi nevar vien beigt priecāties par Rīgas gulbjiem. Bet tie par cilvēkiem neliekas ne zinis, tikai priecājas par sauli un atgūto brīvi.

Prokurora palīgs Roberts Dzenis todien nejuta pavasari. Ierauts ļau�u burzmā, viņ� gausi virzījās pa ielu, mazliet tāds kā lācīgs savā ne visai pieguļo�ajā uzvalkā. Zigrīda bija zvanījusi, ka aizkavēsies redakcijā. Steidzīgi jānobeidzot raksts rītdienas numuram. Tagad nu pa�am jākāto pēc Mārītes uz bērnudārzu, pa cejam vēl jānopērk piens, maize. Vajadzētu iegriezties arī skolā, aprunāties ar Oļģerta klases audzinātāju. Puika pēdējā laikā galīgi izlaidies. Trij-nieciņi birst kā no pārpilnības raga.

Un te vēl Zentas Saukumas lieta. Atkal un atkal domās jāatgrie�as pie tās. Tiesa nepiekrita viņa slēdzienam un piesprieda Saukumai septiņus gadus.

Dzenis tā bija iegrimis sevī, ka nepamanīja spilgti lakoto ķir�krāsas �Moskvi�u�, kas, riepām �vīkstot, pieripoja pie ietves. Melnīgsnējs vīrs stilīgā zam�ādas vējjakā ar adītām piedurknēnļ un apkakli pavēra durtiņas.

� Maestro, kariete padota. Atļausiet piedāvāt.

Nevarētu teikt, ka advokāts Robe�nieks būtu Dzenim visai simpātisks. Ne jau tādēļ, ka daudzajās tiesas prāvās abiem da�kārt biju�as diametrāli pretējas pozīcijas. Nē. Daudzus' advokātus Dzenis patie�ām cienīja par viņu krietnumu un godprātīgu aizstāvja pienākuma veik�anu. Ta�u Robe�nieku viņ� uzskatīja par vējagrābsli. Visai ap�aubāmas nianses advokāts prata uzpūst kā ziepju burbuļus līdz nozīmīgu pierādījumu apmēriem. Un nelikās ne zinis, kad �ie ziepju burbuļi plīsa, pat netiku�i līdz tiesne�u galdam.

Tomēr Dzenis piedāvājumu pieņēma.

� Dīvaini gan, biedri prokuror, bet �orīt mēs apmainījāmies vietām, � Robe�nieka acīs ie�ķīlās asprātības kramiņ�. � Pat es, Saukumas aizstāvis, neredzēju ne mazāko iespēju noliegt viņas vainu. Toties valsts apsūdzības uzturētājs gandrīz panāca, ka vainīgo attaisno.

� Vai tas būtu tik slikti? � Dzenis mierīgi atvairīja. � Pieredzes apmaiņa vienmēr noderīga,

� Jūs esat filozofs, ka redzu.

� Nepavisam ne. Esmu reālists. Un kā tāds atzīstu tikai precīzus izteicienus. Es nebūt necentos panākt attaisnojo�u spriedumu, bet gan lietas papildu izmeklē�anu. �ķiet, tas nav glu�i viens un tas pats.

Nākamajā mirklī Dzenis gandrīz ietriecās ar pieri stiklā. Ma�īnas priek�ā pazibēja jauna būtne, kuras dzimuma piederību ārēji noteikt bija grūti. Ilgviļņos sapinkuļotās krēpes sniedzās līdz pleciem. Dzel�iem apkalta plata josta, kas atgādināja zirgu slejas, apņēma cie�i piekļautas un apak�ā stipri paplatinātas bikses. Radījums, acīm redzot, bija gribējis pārsteigt publiku ar izcilo pārdro�ību un pār�maukt pāri ielai �Moskvi�a� deguna priek�ā. Un gandrīz nokļuva zem riteņiem. Robe�nieks tik tikko paguva nobremzēt.

� Cūcība! � advokāts izlamājās. Tad pievērsās Dzenim: � Jums, maestro, alla� patīk cilāt taisnīguma problēmas. Kur viņa ir, tā jūsu taisnība? Kolīdz �oferis pieļauj sīkāko kļūdu, modrais autoinspektors klāt. Viņ� pieklājīgi, solīdi atņems jums brauk�anas tiesības vai izkniebs caurumu talonā. Toties kur� katrs stūrgalvīgs gājējs var izrīkoties uz ielas, kā tik viņam tīkas. Par �ādiem numuriem būtu aiz ausīm jāsaplucina!

Dzenis noskatījās, kā Tarzāna pēctecis centās nozust pūlī.

� Ja jūs �o zelli noķertu un pamatīgi sapurinātu, es uz brītiņu aizmirstu, ka strādāju prokuratūrā.

Robe�nieks pa�ķielēja uz savu pasa�ieri.

� Izrādās, jūs nemaz neesat tik miermīlīgs, kā izskatāties. Dro�i vien arī tālab tik ļoti esat iededzies Saukumas lietā. Klausieties, Dzeni, starp mums runājot, kāda joda pēc cen�aties uzvilkt bikses pāri gal-

51

4*

%

vai? Zenta Saukuma ta�u atzinās un no savām liecībām neatsakās.

� Es viņai neticu.

� Oho, tātad cienījamais prokurors netic apsūdzētajam, kas vaļsirdīgi atzīstas. Oriģināla pieeja! Nu labi, pieņemsim, ka jums taisnība, maestro. Tātad nevis Saukuma, bet kāds cits aizsūtījis vecenīti uz viņpasauli. Un kas par to? Viens ziemā lien ledū izcirstā āliņģī peldēties. Cits aiz nelaimīgas mīlestības lec no piektā stāva lejā. Vai pasaulē mazums ērmu! Sim meitietim sakārojies pasēdēt aiz zviedru gardī-nēm. Lai pasē�, ja vēlas. Varbūt esat iestājies nevainīgo jēriņu dvēseļu pestī�anas draudzē?

� Nu nē, es nekādi negribu lauzties jūsu darbības laukā.

� Ko jūs ar to domājat? Vai to, ka advokāts Robe�nieks melnu rēksi tiesas priek�ā mazgā baltu?

� Ne jau tiesas, bet publikas priek�ā. Dabiski, tā ir izdevīgāk: aug klientu skaits un līdz ar to ienākumi.

Neatraudams skatienu no ceļa, Robe�nieks veikli ar vienu roku uzsmēķēja cigareti un pasmīkņāja.

� Maestro, es vienmēr esmu bijis sajūsmā par jūsu atjautību. Ko darīt? �C'est la vie,� kā mēdz teikt fran�i, � tāda ir dzīve.

� Jā, mums abiem laikam da�ādi uzskati par dzīvi.

� '

Advokāts māksloti nopūtās.

� Tur jau tā nelaime, dārgais kolēģi. Jūsu nelaime, protams. Cilvēkam dzīve tiek atvēlēta vienu vienīgu reizi, un gribas nodzīvot to skaisti. Personiskā automa�īna, ērts dzīvoklītis ar modernām mēbelēm, elegants apģērbs, smuidras gai�mates Melnās

juras pludmalē, tūristu braucieni uz ārzemēm... Dzeni, vai tie�ām tas jūs nemaz nekārdina?

� Laikam jau ne.

� Blēņas! No greznas dzīves pat muļķis neatteiktos. Tikai ne visiem tā dodas rokās. Da�s labs visu mū�u ir pats savs kapracis. Viens redz dzīvi tikai caur pudeles stiklu, pareizāk, nekā neredz, nedz naudu, nedz dzīvi tās daudzkrāsainajā skaistumā. Cits divdesmit gadu vecumā steidz iegrūst neprātīgo galviņu laulības sakās un noņemas ar atra�o�anas jautājumiem. Tāds visu mū�u velk ģimenes vezumu. Ta�u gadās vēl ļaunāk ■� laulības �ķir�anas, vientuļas mātes, pamesti bērni, alimentiem apkrauti papu-cl�i... Br-r-r-r!

� Esat zvērināts vecpuisis?

� Nedod dievs! Esmu par ģimeni. Tikai saprātīgās devās. Vispirms nodro�inā�u sev materiālo bāzi, iz-malko�u līdz dibenam visus vecpui�a jaukumus. Un pēc tam katrā ziņā metī�u enkuru laulības ostā. Negribu drūmā vienatnē pavadīt vecumdienas. Bet pagaidām cen�os dzīvot pilnvērtīgi. Sakiet, Dzeni, � vai esat kādreiz pavadījis atvaļinājumu So�os vai Jaltā?

� Nē. Mēs parasti vasarā atpū�amies tel�u pilsētiņā pie Gaujas.

� Skaidrs, ģimenes bud�ets un citi apstākļi. Draugs mīļais, jūs esat nodzīvojis pasaulē ilgāk par mani un līdz �im, liekas, tā arī neesat izpratis, ko nozīmē baudīt dzīvi. Zinu, zinu, tūlīt uzsāksiet veco dziesmiņu, ka katram cilvēkam ir pienākumi un vislielāko gandarījumu viņ� gūst godīgi padarītā darbā. Zelta vārdi! Pilnīgi piekrītu. Ta�u ne tikai pienākumi pu�ķo cilvēka esamību. Kāpēc gan pēc ra�īgas darba dienas neievilkt pilnas krūtis spirgtā un reibino�ā

%

dzīves gaisa, kāpēc neiebaudīt divdesmitā gadsimta civilizācijas labumus?

� Es, piemēram, vismīļāk pavadu brīvo laiku kopā ar bērniem un sievu. Bet jūs rūpējaties tikai pats par savu augstdzimu�o personu.

� Kas cits par mani gādās, arodbiedrība, vai? Tā tikai zina iekasēt biedru naudu.

Ma�īna slīdēja zem Kronvalda bulvāra ēnainām koku lapotnēm. Zāliena klajumos dārznieki, visi kā viens ģērbu�ies pelēkos virsvalkos, dēstīja puķes.

� Cik jums gadu, Ivar? � Dzenis iejautājās. � Trīsdesmit vai pat vēl mazāk?

� Turpiniet, Dzeni, turpiniet¹, � advokāts ķircinājās. � Es dievinu lekcijas par �odienas jaunatnes morālo stāju, par egoismu un nesavtīgo cilvēkmīlestību ...

� Es domāju pavisam ko citu. Atcerieties Skal-berga lietu? Cik daudz pūļu jūs tajā ieguldījāt, cik bezmiega nak�u! Man toreiz iepatikās jaunais un spējīgais advokāts Robe�nieks, kas tik dedzīgi veica savus jurista un cilvēka pienākumus. Jūs ta�u pierādījāt, ka Skalbergs nav vainīgs, un novērsāt drausmīgu tiesas kļūdu. Ko izjutāt pēc tiesas sēdes, pēc tam, kad viņu atbrīvoja no ieslodzījuma?

Robe�nieks iesmējās.

� Ko izjutu? Naivs jautājums. Patīkamu naudas zīmju �aukstoņu kabatā.

� Nu ziniet! � Dzenis pa īstam sa�uta. � Neizliecieties sliktāks, nekā esat īstenībā.

� Man �ķiet labāk tā, nekā otrādi. Varbūt jūs augstāk vērtējat neģēļus, kuri tērpjas svētuļu lindrakos?

� Ziniet, Ivar, jūs laikam esat izvēlējies pareizu dzīves taku. Jums ir iedzimts advokāta talants. Uz

visu vienmēr atbilde gatava. Kurā katrā situācijā atradīsiet izeju.

� Pateicos par komplimentu.

� Nopietni, jūs esat apdāvināts cilvēks, spējīgs un lietpratīgs jurists. Ta�u izmeklētājs vai operatīvais darbinieks no jums gan neiznāktu.

Robe�nieka vaigs negaidot kļuva nopietns.

� Esat pārliecināts?

� Absolūti. Sameklēt vajadzīgo liecinieku, uzrast vājo vietu apsūdzības pierādījumos un tad efektīvi pasniegt savus secinājumus tiesai, lielas auditorijas priek�ā, pie tam vēl paspīdēt ar asprātību, o, tas jums labi izdodas. Ta�u pie mums pavisam kas cits. Tikai kriminālromānos ap izmeklētāju vijas romantikas un intriģējo�ās noslēpumainības nimbs. Patiesībā viņa darbs ir pelēks, ikdieni�ķs, bie�i vien nepateicīgs. Gadās, ka nakts vidū atskan telefona zvans un jāatstāj siltā gulta, lai ziemas spelgonī brauktu uz notikuma vietu. Diendienā izmeklētājs pa kripatiņai vāc pierādījumus, izstrādā un pārbauda versijas citu pēc citas, laikus zinādams, ka labākajā gadījumā tikai viena būs īstā. Un cik tam vīram uzkrauts tā saucamā melnā jeb tehniskā darba! Nē, Ivar, tas nav domāts jums. Pietrūktu neatlaidības, pacietības ...

Dzenis attapās.

� Stop! Esmu jau klāt. Man tepat jāieskrien bērnudārzā pēc meitiņas. Paldies, Ivar.

Robe�nieks strauji nobremzēja. Viņa seja bija neparasti nopietna.

� Dots pret dotu. Arī es bū�u atklāts. Pazīstu jūsu raksturu, Dzeni. Jūs par katru cenu centīsieties atdabūt Saukumas lietu papildu izmeklē�anai. Ielūkojieties uzmanīgi ekspertīzes slēdzienā. Liekas, esat

palaidis garām interesantu niansi. Nāvējo�ie sitieni trāpīju�i Lorencei pa labējiem deniņiem. Varbūt slepkava bijis kreilis? Zenta Saukuma nav kreile. To es pārbaudīju.

Prokurora palīgs jau bija atvēris ma�īnas durtiņas un atkal tās aizcirta.

� �ķiet, kļūstu jūsu parādnieks. Tikai nesaprotu, kādēļ tiesā ...

Pār Robe�nieku jaū atkal valdīja agrākais ciniķis.

� Kalpoju saviem klientiem. Saukuma tik ļoti vēlējās būt notiesāta. Vai neredzējāt, cik viņa bija apmierināta ar spriedumu?

� Atsakos jūs izprast, Robe�iļiek. � Dzenis izkāpa no ma�īnas.

� Jūs daudz ko nesaprptat, dārgais kolēģi. Pat neapjēdzat, cik daktere Strautkalne ir velni�ķīgi pievilcīga sieviete.

Un, pametis Dzenim ar roku, Robe�nieks spēji piedeva gāzi. Ma�īna uzņēma ātrumu un pēc mirkļa pazuda aiz stūra.

SAPRĀTS UN IZJŪTAS

Tajā vakarā Roberts Dzenis ilgi nevarēja aizmigt. Klusītiņām, neuzdedzot gaismu, lai neuzmodinātu Zigrīdu, viņ� izlavījās gaitenī. Ieskatījās blakus istabā. Mazā Mārīte saldi dusēja, apkampusi savu mīļo lācīti. Bez tā viņa nekad negāja gulēt. Oļģerts nemierīgi mētājās un kaut ko murmināja pa sapņiem. Roberts apsedza puisēnu. Tad izgāja virtuvē un atvēra logu.

Viegls vēj� skāra seju, kaklu, ielīda zem pid�amas un patīkami glāstīja ādu. Tas padzina nogurumu, iedvesa spirgtumu.

Augstu pāri galvai klājās bālganās maija nakts debesis. Pūkainās zvaigznes kā sarunāju�ās cita aiz citas spilgti uzmirdzēja un atkal bālēja.

Dzenis lūkojās debesis un atcerējās kādu citu, tālu maija nakti. Ar! toreiz studentam Robertam Dzenim nenāca miegs. Tāpat kā �odien viņ� stāvēja pie atvērtā kopmītnes loga, un domas murdēja galvā.

Todien profesors lekcijā bija teicis, ka par juristu, tāpat kā par ārstu, drīkst kļūt tikai tas, kas mīl cilvēkus, tic viņiem. Vakarā kopmītnē par �o jautājumu sākās �ķēpu lau�ana.

� Vecajam, bez �aubām, taisnība, � uzstājās sprogainais Mareks, viņu kursa lielais filozofs. � Katrā cilvēkā, pat visbaismīgākajā noziedzniekā, kaut kur dvēseles dziļumā dzirkst kripatiņa labā iesākuma. Citreiz grūti �o sīciņo dzirksti saredzēt. Jurista uzdevums ir to uzkurināt, uzpūst liesmā un atgriezt cilvēku sabiedrībai.

� Kā lai to saprot? � iekarsa Marija, sīka, ziņkārīga gai�matīte. � Mums jākļūst par kristīgiem grēku atlaidējiem. Tu, piemēram, noslepkavosi cilvēku, bet es tevi paglaudī�u un ņem�os izskaidrot: vai, puisīt, tā darīt nav labi. Tu noklausīsies un otrā dienā mierīgi vēl kādam sprandu apgriezīsi. Pārprasts humānisms! Noziedznieki ir stingri sodāmi, bez jebkādas �ēlsirdības un mīkst�aulības.

� Kas tad sludina mīkst�aulību! � Mareks nepiekrita. � Mums ir milicija, tiesa, prokuratūra, kas ar visu likuma bardzību vēr�as pret noziedzību, attīra mūsu pilsētas un laukus no likuma pārkāpējiem. Te arī izpau�as īstais humānisms.

� Aha! � Marija rokas vien berzēja. � Tagad pats nonāci pretrunās.

� Nē, pretrunu te nav.

Strīdā bij ^iejaucies Roberts. Būdams kluss un kautrīgs, viņ� reti kad piedalījās studentu vārdu karos. Bet, ja reiz teica savu vārdu, tad tas bija kā naglai uz galvas. Tādēļ arī bija iemantojis neapstrīdamu autoritāti kursa biedru vidū.

� Sodīt un audzināt � te nav nekādu pretrunu, � viņ� paskaidroja. � Sodī�ana ir viena no audzinā�anas metodēm. Vienam jāpalīdz tikt uz ceļa. Otram pietiks ar nelielu sodu. Ta�u ir arī tādi cietpauri, kuri nāks pie saprāta tikai tad, kad būs izolēti no sabiedrības.

� Tātad katram savs atsevi�ķs likums? � Marija

nedomāja padoties. j

� Kāpēc? � Roberts turpināja. � Likums visiem viens. Bet tas jāpiemēro ar prātu: ievērojot daudzus apstākļus.

� Bet kur ņemt tādu dozometru, ar ko noteikt, kādu mērauklu ik reizes pielietot? � iejautājās sprigana apaļvaidze � Aija, otrā kursa studente.

� To izdibināt nav katra spēkos, kaķīt-runcīt, � Mareks ērcējās. � Jābūt galviņai uz pleciem un jūtīgai dvēselītei, lūk, te, krū�u kambarī, � viņ� pielika roku pie sirds. � Nu, tad klausieties jūs, filozofi.

Mareks paņēma no plaukta nelielu sējumu.

� Fran�u rakstnieks Klapjē de Lūka Vovenargs, astoņpadsmitais gadsimts. � Viņ� uz�ķīra vajadzīgo lappusi un sāka lasīt: � �Saprāts un jūtas savstarpēji ietekmē un papildina viens otru. Tie, kuri seko tikai vienam no abiem komponentiem, neapdomīgi atsakās no sevis pilnveido�anas.�

�ie vārdi ielauzās Roberta sirdī un palika tur visu mū�u. Tonakt viņ� ilgi stāvēja pie atvērtā loga un pārdomāja dzirdēto. Pagāja gadi, un Roberts, strādājot prokuratūrā, ne reizi vien pārliecinājās, kādu di�u patiesību pau� rakstnieka izteiktās domas. Cik nepiecie�ams izmeklētājam, prokuroram, tiesnesim ikdieni�ķā darbā savienot prātu un jūtas!

Ar aukstu prātu jurists uztver faktus, analizē pierādījumus, vērtē nozieguma sabiedrisko bīstamību. Bet visnemaldīgākie loģiskie secinājumi, kurus nosaka tikai saprāts, nedod tiesības izdarīt galējo slēdzienu. Jo tiek izlemts cilvēka liktenis, dzīva cilvēka liktenis.

Lūk, jurists aci pret aci tiekas ar �o cilvēku � apsūdzēto, tiesājamo. Rodas iespēja to novērot. Balstoties uz dzīves pieredzi, jurists pētī viņa raksturu, domā�anas veidu, vēro apsūdzētā izturē�anos izmeklē�anas gaitā un viņa attieksmi pret izdarīto, izdibina psiholoģiskus motīvus, kas pamudināju�i cilvēku uz �ādu rīcību. Un tad saprāta balsij piebiedrojas izjūtas � jurista personiskie emocionālie iespaidi, viņa iek�ējā pārliecība. Tikai tagad viņ� drīkst izlemt, kā tālāk rīkoties. Ja izmeklētājs, prokurors, tiesnesis spējīgi rado�i novērtēt un saskaņot, ko saka prāts un izjūtas, tad lēmumi, bez �aubām, būs nekļūdīgi un taisnīgi.

Bie�i vien jurista emocionālā uztvere nonāk pretrunā ar faktiem krimināllietā. Tad nedrīkst steigties ar lēmumu. Jācen�as visu rūpīgi apsvērt, apdomāt. Un, ja reiz esi nācis pie noteikta slēdziena un pārliecinājies par tā pareizību, � nebīsties uzņemties atbildību, dro�i īsteno to bez skaistiem vārdiem vai gļēvas atskatī�anās.

Bija reiz tāds gadījums. Tika izskatīta dzīvokļa izlaupī�anas lieta Me�aparkā.

Uz apsūdzēto sola sēdēja trīs. Divi vīri spēka gados. Trulās sejas nepauda nekādas emocijas. Acis raudzījās vienaldzīgi un atdzīvojās tikai tad, kad jautājumu asmeņi tie�i skāra viņu intereses. �ie vīri nestājās tiesas priek�ā pirmo reizi. Prokurora palīgam bija skaidrs, ka viņi pieder pie tās �odien jau reti sastopamās likumpārkāpēju sugas, kuriem cietums ir ikdiena, bet brīvība � īsi svētki.

Tre�ais bija jauneklis, gandrīz vēl zēns. Neveikls, sadrūvējies, galvu plecos ierāvis, it kā sitienu gaidīdams, viņ� abām rokām �ņaudza ie�ogojuma margas. Acīs izmisums. Tikai brī�iem tajās pavīdēja blāvas cerību dzirkstis � varbūt noticēs, varbūt piedos?

Dzenis vēroja jaunieti. Uz tiesas jautājumiem viņ� atbildēja pazemīgi, klāstīja juceklīgi, mulsa. Mēģināja saņemties un atkal apjuka. Bet viņa vārdos skanēja neliekuļots patiesīgums. 1

Lietas materiāli stāstīja, ka puisis agri palicis bez vecākiem. Dzīvojis pie attāliem radiem Latgalē. Tie puikam pārmetu�i par katru maizes riecienu. Galu galā viņ� atbēdzis uz Rīgu. Gribējis iestāties jūrskolā. Sapņojis par tālām jūrām, vētrām, varoņdarbiem.

� Vilcienā iepazinos ar tiem diviem, � puisis pameta greizu skatienu uz saviem kaimiņiem tiesājamo solā. � Viņi apgalvoja, ka esot jūrnieki, solījās palīdzēt. Es noticēju un aizgāju līdzi.

Jauneklis sākumā neapjēdza, kādā nolūkā viņi tovakar devu�ies uz Me�aparku. Bet, kad nojautis, negribējis izrādīties par zaķapastalu.

Pārtraukumā Dzenis iegāja pie tiesne�a.

� Vai tiksim �odien līdz spriedumam? � viņ� iejautājās un it kā nejau�i piebilda: � Puisim gan vajadzētu palīdzēt nostāties uz pekām.

� Cerat, ka �ī prāva būs viņam pietiekama mācība?

� Kas attiecas uz mani, pieprasī�u nosacītu sodu.

Vēlāk, kad tiesa bija ievērojusi prokurora palīga uzskatus un jaunekli pēc sprieduma pasludinā�anas atbrīvoja no ieslodzījuma, Dzenis pasauca viņu sāņus.

� Un tagad nāksi man līdzi. Aizbrauksim uz Kuģu remonta rūpnīcu, iekārtosimies darbā, pamēģināsim tikt kopmītnē. Bet, kad nosacīta sprieduma termiņ� izbeigsies, padomāsim par jūrskolu. Ja tikai tu mani nepievilsi. Pats saproti, neesi maziņais.

Garāmgājēji ar izbrīnu noskatījās pieaugu�ajā puisī, kuram lielas asaras kā zīles ripoja pār vaigiem.

Pagāja vairāki gadi, un Dzenis kādudien saņēma atklātnīti no Londonas. Pēc tam nāca vēstis no Ha-vannas un Marseļas, Kairas un Bombejas. Jaunais matrozis, pēc tam kuģa stūrmanis, neaizmirsa cilvēku, kur� bija pavēris viņam ceļu pla�ajā pasaulē.

. .. Pārdomās aizklīdis pagātnē, Roberts Dzenis pat nepamanīja, kā virs tumsā tītā pelēkā mūra iepretim logam ielāsmojās mēnesmala. Lēni tā pieņēmās apaļumā, līdz kamēr sārti sidrabotā ripa atrāvās no jumta un izpeldēja klajā debess jūrā.

Garām ietvei tum�i koki meta slaikas ēnas pāri tuk�ajai ielai. Melnajā lapotnē iegūlās blāva mēness taciņa. Tā stiepās garumā un atdūrās pret skvēriņa krūmāju.

�Gaismas taciņa,� Robertam pazibēja doma. �Cik grūti to da�kārt dzīvē atrast. Arī Zentas Saukumas lietā tik daudz vēl neskaidrību, neapgaismotu jautājumu.�

Daudzreiz izmeklē�anas gaitā meitene atkārtoja savas liecības vārdu pa vārdam kā labi iegaumētu skolas uzdevumu. Un tie�i �is precīzums nepatika prokurora palīgam. No pieredzes viņ� zināja, ka cilvēks parasti neatceras notikumus visos sīkumos, it sevi�ķi, ja bijis satraukts.

Dzenis vēlreiz atsauca atmiņā, kā Zenta Saukuma izskatījās tiesā: kūtra, pat flegmatiska, ar palēninātu reakciju. Tāds cilvēks diez vai spējīgs zaudēt pa�savaldī�anos un nogalināt otru muļķīga strīda dēļ.

Cik labprāt viņa visu stāstīja, sīki jo sīki, it kā baidīdamās, ka viņai nenoticēs. Tā apsūdzētie rīkojas tikai vienā no trim gadījumiem: kad cen�as iztapt izmeklētājam vai tiesai, cerot uz soda mīkstinā�anu; ar nolūku slēpt citu � smagāku noziegumu vai ari ja vēlas glābt īsto vaininieku.

Dzenis ievēroja Saukumas satraukumu, kad pieprasīja lietas papildu izmeklē�anu. Bet, kad tiesa pasludināja spriedumu, kuram, �ķiet, vajadzēja viņu satraukt, Saukuma, kā par brīnumii, nomierinājās. Nav �aubu, viņa kaut ko slēpj. Bet ko? Vai patie�ām tas paliks noslēpums?

Roberts Dzenis vēl aizvien stāvēja pie atvērta loga. Austrummala kļuva mākuļaina. Cita pēc citas apdzisa miegainās zvaigznes. Nakts dvesma stindzināja arvien jūtamāk.

�Rīts gudrāks nekā vakars,� Roberts nodomāja, aizvēra logu un devās gulēt.

KO noklausījās kaijas

Advokāts Ivars Robe�nieks pabāza galvu reģistratūras lodziņā.

� Man, lūdzu, numuriņu pie ārstes Strautkalnes. Meitene aiz lodziņa vienā mierā turpināja rakstīt. Robe�nieks atkārtoja savu lūgumu.

� Kartiņa ir? � meitene beidzot jautāja, nepacēlusi acis.

� Lūdzu.

Robe�nieks pasniedza savu vizītkarti.

Reģistratore dusmīgi atmeta galvu.

� Ko jūs ākstāties, pilsoni. Es prasu, vai jums ir ambulatoriskā karte. Vai esat pie mums ārstējies?

Advokāts noplātīja rokas.

� Diem�ēl ne. Ja būtu zinājis, ka �eit tādas simpātiskas meitenes...

Reģistratore izlikās nedzirdot.

� Pasi! � viņa kategoriski pieprasīja.

� Par no�ēlo�anu neesmu paņēmis līdzi. Varu piedāvāt darba apliecību.

Meitene bija nepielūdzama.

� Man vajadzīga pase. Jūs varbūt nemaz nedzīvojat mūsu rajonā.

� Dzīvoju, cienītā, tepat blakus vien dzīvoju, � advokāts kaut ko apsvēra. � Biķernieku ielā se�padsmit. Tas ta�u jūsu rajons.

� Nekā nezinu. Bez pases nedrīkstu izrakstīt karti.

� Esmu ļoti slims. Dro�i vien augsta temperatūra. Te drebuļi skrien pār kauliem, te sametas karsti. � Nepārtraucot savus runas plūdus, Robe�nieks neuzkrīto�i uzlika uz galdiņa meitenei priek�ā mazu kārbiņu ar smar�ām. � Un sirds arī streiko. Nepiecie�ama steidzīga ārsta palīdzība.

Reģistratore kļuva pieļāvīgāka.

� Nu labi, kā smagi slimam cilvēkam es izņēmuma kārtā izrakstī�u pagaidu karti. Bet nāko�ajā reizē katrā ziņā paņemiet līdzi pasi. �eit būs numuriņ�. Septiņpadsmitais.

Koridorā pie ārsta kabineta durvīm pulcējās ļaudis. Robe�nieks nostājās pie loga. Turpat blakus apsēdās �irgta, valodīga sieva. Viņa aizdomīgi lūkojās visapkārt.

� Kam būs trīspadsmitais numurs?

*� Man, � pavāj�, briļļains vīrelis atzinās.

� Tā, tā, � atnācēja �ķita apmierināta. � Par ko tad, jaunais cilvēk, sūdzaties?

Vīrelis piesarka, sabozās.

� Spie� pakrūtē, nogurums, galva sāp ...

� Aha! Spie� pakrūtē, nogurums ... Slikti, slikti, jaunais cilvēk! Manas draudzenes vīram ar to viss ari sākās. Un zināt, kas izrādījās? Cukurslimība!

� Jā, � savu vārdu bilda ve�iņa, kas sēdēja pre

tim. � Man arīdzan �opavasar kaimītiene apslima. Arī tai tāpat sākās � nogurums, slikta dū�a, sāpes pakrūtē. Un kas to būtu domājis! Kaut kas lēcies nierēm. I

� Ar nierēm gan tagadītēs mazāk slimo, � sarunā iejaucās sirmgalvis bakurētainu seju. � Vairāk jau ar plau�ām. Mūsu sētnieks bij tāds dū�īgs, sarkanu seju. Te vienrīt skatos, viņa vairs nav. Dienu nav, otru nav. Prasu, kas �im lēcies. Te padzirdu � pagalam. Ņēmis un nomiris ...

Robe�nieks izgāja kāpņu telpā uzsmēķēt. Kad atgriezās, viņa rinda sen bija garām. Pie ārsta jau pabijis divdesmitais numurs, divdesmit piektais. Advokāts arvien vēl pacietīgi gaidīja. Laiks vilkās gausi kā nesmērēti rati.

Beigu beigās kabinetu atstāja pēdējais apmeklētājs. Durvīs parādījās medicīnas māsa.

� Vai vēl kāds gaida?

Robe�nieks pasniedza savu numuriņu.

� Es nokavēju. Tādēļ gaidīju.

� Ienāciet, lūdzu.

Baltā virsvalkā Maiga Strautkalne Robe�niekam rādījās vēl pievilcīgāka nekā tiesā. Viņa sēdēja pie galdiņa. Virsvalks bija mazliet atsities vaļā, svārki savilku�ies uz aug�u.

Uztvērusi ienācēja nekautrīgo skatienu, Strautkalne sakārtoja virsvalka stūrus.

� Sēdieties, slimniek. Par ko sūdzaties?

� Sirds sāp, � advokāts nopūtās.

� Smeldzo�as sāpes vai duro�as?

�- Kaut kas viduvējs.

Ārste aizdomīgi ielūkojās pacientā. Izmērīja viņam pulsu, asinsspiedienu, izklausīja sirdi un plau�as.

� Grēmas dedzina?

� Jā, ļoti.

� Reiboņi mēdz būt?

� Gadās arī reiboņi.

� Un sāpes krustos?

� Gandrīz katru dienu.

Ārste ar piepūli valdīja smieklus.

� Drūmi, drūmi, � viņa secināja. � Steidzīgi būs jāievieto slimnīcā. Tūdaļ izrakstī�u norīkojumu. Nepiecie�ama sīka izmeklē�ana. Proti: asins analīze no vēnas, rentgenoskopija ar iepriek�ēju zarnu skalo�anu, kuņģa sulas un �ults analīzes . .. Daudzi bīstas rīt gumijas �ļūtenītes. Jūs ta�u neesat no bailīgajiem, vai ne? Vēl aknu punkcija un gastroskopija.

Robe�nieks nodrebinājās.

� Dakterīt, man ta�u tikai sirds sāp. Vai to tagad dziedina ar viduslaiku spīdzinā�anas metodēm?

� Esmu ārste un labāk zinu, kas darāms, � Strautkalne palika nelokāma.

� Tad varbūt to visu var nokārtot ambulatoriski, jūsu uzraudzībā. Es tik ļoti uzticos jums kā speciālistei un vēlētos ...

� Nekādā gadījumā, � ārste paturēja iepriek�ējo toni. � Tikai slimnīcā, stacionāros apstākļos. Es tūlīt piezvanī�u, lai sagatavo vietu.

Strautkalne pacēla klausuli.

� Vienu acumirklīti! � Robe�nieks apturēja viņas roku. � Man, �ķiet, kļūst vieglāk. Un ari sāpes rimstas.

Maigas Strautkalnes acis �ķelmīgi iedzirkstījās.

� Nu redzat. Bet daudzi slimnieki netic psihoterapijai.

� Es jau teicu, ka ticu jums un turpmāk ārstē�os tikai pie jums.

� Vai izlēmāt to jau tur, tiesas zālē?

Robe�nieks iesmējās.

� Tātad pazināt gan.

� Tiklīdz parādījāties uz sliek�ņa. Man ir laba redzes atmiņa. Un pēc minūtes jes jau zināju, ka jums apskau�ama veselība.

� Izmuļķojāt mani?

� Nē, kāpēc, mēs glu�i vienkār�i tagad esam kviti.

Robe�nieks bija sajūsmā.

� Jūs esat lieliska.

� Un atnācāt �urp tikai tādēļ, lai to man pateiktu?

Advokāts piecēlās..

� Taisnīgs pārmetums. Ārsta kabinets nav īstā vieta privātām sarunām. Liekas, pieņem�anas laiks beidzies. Man ārā stāv ma�īna. Atļausiet piedāvāt...

� Pēc darba es labprāt eju kājām. Svaigs gaiss � labākā garantija pret baciļiem. Turklāt tagad ta�u modē sauklis �Skrie�us prom no infarkta!�.

� Ar prieku piebiedro�os, ja jums nekas nav pretim. Tikai �aubos, vai skrie�ana pa putekļainām un kvēpainām ielām no medicīnas viedokļa ir higiēniska. Man ir cits priek�likums. Aizbrauksim uz jūrmalu. Vai esat kādreiz maija mēnesī pastaigājusies pa pludmali?

Strautkalne novilka balto virsvalku.

� Vilino�s piedāvājums. Tikai. ..

Viņa paskatījās pulksteni. Tad negaidot sadū�ojās.

� Braucam. Bet ar vienu norunu. Septiņos man jā-būt mājās.

Robe�nieks galanti paklanījās.

� Jūsu vēlē�anās tiks izpildīta. Kā agrāk teica: jūsu vēlē�anās man ir likums.

Jūrmalas �oseja, vasarā parasti pieblīvēta automa�īnām, tagad bija tuk�a un aicino�a. Robe�nieks dro�i pie_deva gāzi. Ātruma rādītāja bulta kāpa uz aug�u.

Ārste nolaida loga sānstiklu.

� Man tīkas tāds ātrums. Vīrs gan ātrāk par se�desmit kilometriem stundā nebrauc.

� Konsekvents cilvēks. Piedodiet, vai viņ� ir greizsirdīgs? � advokāts iejautājās. � Varbūt mani gaida duelis?

� Ejiet nu, mans vīrs ta�u nav muļķis, un viņam nav arī iemesla būt greizsirdīgam.

Aiz muguras palika Lielupes tilts. Tagad ceļ� stiepās gar prie�u me�u. Drīz vien pa labi cita pie citas izauga vasarnīcu cepures.

Pie Dzintaru koncertzāles Robe�nieks apstājās un palīdzēja ceļabiedrei izkāpt.

Asfaltētais celiņ� noveda liedagā. Vēj� svilpodams iemeta sejā miklu jūras sveicienu, pār�alca pāri krūmājiem un norima priedulājā. Saules �ķēpi, lūzdami zilajos viļņos, meta tik pārdro�as dzirkstis, ka acis bija jātur pievērtas vai jāaizklāj ar plaukstu.

Apkārt gandrīz nevienas dzīvas dvēseles, ja neskaita viņus un attālāk uz soliņa kādu pārīti. Puisis bija apskāvis meiteni un, sargādams no vējiem, ietīstījis savā apmetnī.

Jūra �alca un vilināja. Zaļgani viļņi ar pienbalticm lāsumiem cits aiz cita kāpa krastā un apdomāju�ies

lēni atplūda jūrā. Kaijas, kā izaicinājumu mezdamas, laidās zemu pār ūdeņiem un pazuda putu vērpetēs.

� Patiesi, te ir jauki, kad nav cilvēku. � Maiga Strautkalne iesmēla ūdeni saujā. � Grūti noticēt, ka pēc mēne�a �eit būs ļau�u tirgus. Tad es neieredzu jūrmalu.

� Jūs esat individuāliste, � Robe�nieks iesmējās. � Vairāties no cilvēkiem.

� Nepavisam ne. Es mīlu cilvēkus. Ta�u bie�i viņi mani nogurdina, tad gribas pabūt vienai.

Zem gājēju soļiem drupa mazie glieme�vāku namiņi.

� Tagad būsim atklāti, � Sļtrautkalne teica. � Sakiet � kādi vēji jūs �odien atpūta uz poliklīniku? Un kāpēc atvedāt mani �urp?

� Vai jūs vēl �aubāties par savu burvības spēku? Tiklīdz ieraudzīju jūs tiesā ...

Strautkalne viņu asi pārtrauca.

� Pietiek. Es necie�u trivialitātes. Neesmu vieglprātīgs skuķēns, un arī jūs esat pārāk lieti�ķs cilvēks, lai velti izniekotu savu laiku.

Robe�nieks klusēja. Viņ� kaut ko pārdomāja, tad pateica:

� Man vajadzēja jūs satikt.

� Kā advokātam Lorences slepkavības lietā?

� Pieņemsim, ka tā.

� Es klausos.

Vēj� pieņēmās spēkā. Jūra svieda krastā savus viļņus aizvien negantāk. Zemi padebe�i skrēja tai pāri, palsi pelēki, sadriskāti._Saule ritēja neredzama aiz sarkaniem mākoņiem. Ārste un advokāts, no malas raugoties, atgādināja mīlētājus, kurus nebiedē pat iespējamais negaiss. Ziņkārīgās kaijas riņķoja pāri viņu galvām, it kā gribēdamas noklausīties �o divu

cilvēku noslēpumus. Robe�nieks un Strautkalne visu to neredzēja. Viņi bija iegrimu�i sarunā.

Piepe�i advokāts apstājās un ielūkojās pulksteni.

� Pusseptiņi. Laiks braukt! Solījos būt jūsu padevīgs kalps.

Un pēc brī�a sarkanais, spo�ais �Moskvi�s� atkal rādīja, ko spēj turēt tā spidometrs.

VIENĀDOJUMS AR DAUDZIEM NEZINĀMAJIEM

Elektriskais vilciens apstājās Saulkrastos.

Bija saulains svētdienas rīts. No pārpildītajiem vagoniem izbira cilvēki un satecēja vienā ļau�u straumē, kas virmuļodama aizplūda uz netālo pludmali. Tikai pāris desmiti cilvēku atdalījās no pulka un devās pretējā virzienā, kur tūdaļ aiz dzelzceļa stigas sākās me�s.

Cauri priedulājam vijās celiņ�. Apmetis dumbrājam prāvu līkumu, tas kāpa pakalnā.

Pusmū�a sieviete ar mugursomu plecos un katrā rokā pa piebāztam tīkliņam centās neatpalikt no pārējiem.

� Tā man katru reizi viss jāstiepj kā ēzelienei, � viņa sūdzējās elegantajam vīram, kur� izstieptās rokās saudzīgi nesa pudeli vīna un torti. � No Rīgas stundu kraties vilcienā un tad vēl stundu kāto caur me�u.

Gai�sprogaina meitenīte tipināja blakus padruknam vīrietim. Piepe�i viņa apstājās.

� Tēt! Esmu nogurusi, kājiņas sāp.

Roberts Dzenis paņēma meiteni pie rokas.

� Pacieties, Mārīt, neesi nekāda mazā. Drīz būsim galā. Rau, aiz birzītes jau manāma nora.

Pirms trim �etriem gadiem nora bija līdzīga citām

māsām me�a vidū. Vasarās to klāja sulīgs āboliņ� un kolhoznieki �e ganīja govis. Rudenī un ziemā saimniekoja sals un lausks.

Tad atnāca mērnieki. Ilgi un centīgi būrās ap saviem teodolītiem: mērīja, skaitīja, rasēja, dzina zemē mietiņus. Pēc tam ie�vadzējās kāpurķēdes, ietark�ķē-jās dīzeļmotori. Darbu sāka buldozeri, grāvracēji. Un bijusī kolhoznieku pļava pārklājās ar notekgrāvju re�ģi.

Ieradās jaunie saimnieki, raibs rīdzinieku pulks, kuriem bija palaimējies sadabūt zemes gabaliņu vasaras mājelei un dārzam. Tagad katrs te kaut ko būvēja, cēla, meistaroja. Un lauc^ atgādināja milzīgu �aha dēli. Tikai būdas un mājeles bija vēl daudzveidīgākas nekā �aha figūriņas.

� Oļģert, Oļģert! �� Mārīte pavilka brāli aiz krekla piedurknes. � Paskaties, mājiņa uz vistas kājas, taisni kā tajā pasakā.

Dzenis ar bērniem soļoja pa grāvmalu garām topo�iem dārziem un vēroja darbīgos ļautiņus. Dū�īgs sārtvaidzis, izmeties zīda sporta krekliņā, ātriem vēzieniem kā multiplikācijas filmā cilāja lāpstu. Viņ� raka tik smieklīgi ātri, it kā baidītos, ka viņam to kāds atņems. Irdenās smiltis bira turpat uz bedres malas un kā saules pulkstenī tecēja atpakaļ. Pēc brī�a vīrs tomēr pierimās, izdvesa skaļu nopūtu, izslēja muguru un ilgi berzēja krustus, �ķiet, pārdomādams savu likteni. Tad lieti�ķi noslaucīja miklo un spīdo�o galvas virsu, apspaidīja plaukstas un kā nosodīts ķērās atkal pie lāpstas. Divi bērneļi, dro�i vien sārtvaid�a pēcte�i, jautri �ivinādami, dzeltenajās smiltīs cepa kūkas.

Mazliet tālāk izstīdzējis kuplmatis ar brillēm, izstiepies gar�ļaukus pāri savas pagaidmītnes jumtam,

centīgi dzina naglas ap�uvumā. Viņ� rosīgi vicināja āmuru pie pa�a zoda gala, ik reizi ar pirkstu aptaustīja iedzītās naglas galvu un kaut ko bubināja zem deguna.

Pa ceļmalīti Dzenim pretī sīka, moderni frizēta sieviete, zobus sakodusi, stūma ķerru ar kūdru dārza mēslojumam. �Sviedriem vaigā tev būs ...� Dzenis atminējās vecmāmiņas bezgalīgo pakļautību visuvarenā rīkojumiem.

Mārīte atkal apstājās un izstiepa rociņu.

� Tēt, paskaties � kāpēc autobuss bez riteņiem? � viņas ziņkārei nebija robe�u.

� Tas vairs nav autobuss, � Dzenis paskaidroja. � Tagad tur dzīvo ļaudis, kamēr uzcels savas īstās mājas.

� Vai tad viņiem nav dzīvokļa? � Mārīte nerimās.

� Skaidrs, ka ne! � Oļģerts gavilēja. � Tie ir īstie indiāņi no Rietumamerikas mū�ame�iem, klaidoņu cilts ar tomahaukiem un indīgām bultām. Tūlīt viņi mūs aprīs.

� Vai, man bail! � meitene pa īstam satrūkās.

Dzenis labsirdīgi pasmaidīja.

� Ej nu, zaķapastaliņ! Kas tie par klaidoņiem. Pa�u rīdzinieki vien ir un �eit ceļ sev vasarnīcas, kur atpūsties.

� Vai tad tuvāk pie jūras nevarēja? � Oļģerts pabrīnījās. � Tur ta�u vietu bez sava gala.

� Laikam jau cilvēkiem te labāk patīk, � Dzenis diplomātiski atrūca.

Pa�as apmetnes vidū pāri daudzām �ķībi un greizi sabūvētām pagaidu būdiņām pacēlās lepna vasarnīca ar lēzenu jumtu. Pie tās bija piebraukusi smagā automa�īna. Amatnieku brigāde krāva ārā spundētus grī-das dēļus un akurāti rindoja līdzenā grēdā. Enerģisks vīrelis �audījās apkārt un izrīkoja.

� Sarauj, pui�i, sarauj! Vēl viena fārte �odien jāiztaisa.

Dzenis piegāja tuvāk.

� Vai jūs nepateiktu, kur apmetu�ies Ozollapas? � viņ� jautāja.

Vīrelis pat nepaskatījās uz Dzeņa pusi.

� Nezinu, nezinu, � viņ� nevaļīgi atgaiņājās.

Par laimi, pretim panācās kaimiņmājas saimnieks,

muskuļains vīrs ar platām delnām. Viņ� Dzenim labprāt izskaidroja:

� Ozollapas mūsu kooperatīvā ir divi. Viens mitinās, e�e, tai dzeltenajā būdā, bet otrs tur tālāk, pa�ā me�malā.

Beigu beigās Dzenis uzgāja meklēto. Pie nelielas mājeles, sanaglotas no �āļu dēļiem, plecīgs vīrs pielāgoja lāpstai kātu. Iesarkanie mati bija apgriezti ezītī. Pelēko darba bik�u iegludinātās vīles un akurāti atlocītās krekla piedurknes liecināja, ka �is cilvēks jebkuros apstākļos mēdz rūpēties par savu ārieni.

Negaidot vīrs pacēla acis un ieraudzīja Dzeni.

� Robert! � Viņ� pagriezās uz būdas pusi. � Gaida, nāc paskaties, kas ieradies!

Durvīs parādījās patukla tum�mate.

� Pats Roberts Dzenis ar atvasītēm! � namamātes prieks bija neviltots.

Vīrs devās Ciemiņiem pretim.

� Malacis, ka sadū�ojies apmeklēt manu vigvamu. Kur tad Zigrīda?

� Vakar aizlidoja uz Liepāju. Medī tur kādu slavenu zvejnieku. Grasās sacerēt par viņu aprakstu.

� Dīdīja ar tevi nelabais apprecēties ar �urnālisti! � Ozollapa pajokoja, ta�u balsī bija jau�ama arī

nopietnības pieskaņa. � Neaprēķināmi raksturi, nerimtīgi. Vienmēr kaut ko meklē, kaut kur traucas, ceļo, steidzas. Atceries, Robert, es tevi toreiz kā labu draugu brīdināju.

Dzenis pabu�ināja Mārītes cirtaino galviņu.

� Un kā vēl atceros, Laimon! Ta�u es nepaklausīju un, zini, neno�ēloju arī.

� Nu, nu, tā jau ticē�u. Dro�i vien savu reizi tev pa�am ij istabas jāmazgā.

� Kas tiesa, tas tiesa.

� Un bērniem ēst jāvāra.

� Arī gadās. Bet kas par to. Ekur liela mui�a! Tie ta�u kā Zigrīdas, tā mani bērni.

� Na, brāl, kā tu esi progresējis!

� Vai tad ģimenē nav jābūt paritātei? Ja reiz abi pelnām maizi, tad arī mājas rūpes jādala uz pusēm.

� Nu nē, dārgais draugs, piedod. Mana Gaida arī nav dīkdiene. Pats zini, kadru daļā darba netrūkst. Ta�u māja � tā ir viņas valstība. Tur, kur spēcīga roka pieliekama, jā, lūdzu. Vienmēr esmu gatavs. Bet krāmēties ar kastroļiem? Pateicos. Tā nav vīrie�a darī�ana.

Roberta lūpu kaktiņi savilkās.

� Vai tev neliekas, Laimon, ka tevī sē� īsts feodālā laikmeta kundziņ�?

Pienāca Gaida.

� Atkal ķīvējaties?

� Vecs studentu niķis, � Laimonis smējās. � Ne jau strīds, bet zinātniska diskusija par attieksmi pret dzīvi.

� Būtu labāk atpūtu�ies, �ahu paspēlēju�i, kamēr es pusdienas pagatavo�u. Bet jūs, bērni, pa�ūpojieties �ūpolēs. Valdiņa aizgāja uz veikalu pēc maizes. Drīz pūs atpakaļ un parādīs savas lelles,.

Gaida novilka Mārītei mētelīti, piepalīdzēja Oļģertam atpogāt jaku.

Rīta dūmaka debesīs pamazām skaidrojās. Nu jau pusdienas saulīte mīlīgi raudzījās caur padebe�u dūnu kalniem, kuri kā lielas zēģeļlaivas pamazām aizlīgoja uz dienvidiem.

Laimonis paņēma viesi zem rokas un veda rādīt savu latifundiju.

� Lūk, te iedēstīju zemenes. Tur tālāk sakņu dobes. Te iestādīju ābelītes, te plūmes, ķir�i, jāņogas. Bet tur gar grāvmalu avenes un ērk�ķogas.

� O, brālīt, te jau vesela augļu plantācija!

� Smejies vien, smejies. Rudenī pats atbrauksi ogas pana�ķēt.

� Atteikties neatteik�os. Ja tikai tev pa�am nesametīsies �ēl. Tādi jau jūs esat, privātīpa�nieki. Vispirms saucat un aicināt/ bet, kad ciemiņi atbrauc, manta jau tirgū.

� Uz tirgu nevedī�u. Bet sulas spie�amo ma�īnu katrā ziņā iegādā�os.

� Re, re, vai neteicu, ka kļūsti par kundziņu.

Dzenis novilka svārkus un atraisīja kaklasaiti.

� Joki paliek joki, bet vietiņa patie�ām nav peļama.

� Un visapkārt me�s! � Ozollapa tik tie�ām jau bija kļuvis �ā nostūrī�a patriots. � Nāc, izrādī�u visus jaukumus.

Bieza me�a audze mirklī pārcēla draugus pasaku valstībā. Kā aiz pievērtām durvīm palika darba trok�ņi un �ala. Zem kājām mīksti glaudās sidrabains si-lājs, vie�ot miera izjūtu. Lielā sadraudzībā slaidās egles te sadzīvoja ar liepām, kļavas � ar platzarai-niem vītoliem. Taisni neticami: pārdesmit soļu no ļau�u mājokļiem un tāds izlīdzino�s miers... Nē.

Kaut kur no�irkstēja zilais sīlis. Kāds putns, kas tupējis uz augstās priedes zara, zibenīgi metās virsū zvirbulim, kur� nez kā bija iemaldījies �ajā bie�ņā.

� Arī te tāpat kā mūsu pasaulē. � Roberts pacēla galvu.

� Par ko tu domā? � Laimonis iejautājās.

� Par pēdējo krimināllietu, kurā uzturēju apsūdzību.

� Saukumas, vai?

� Kā tad. Sirdīgi ve�i uzklupa meitenei, sastros-tēja, notiesāja uz septiņiem gadiem. Un tagad pārliecināti, ka pastrādāju�i di�u darbu.

� Tu neesi vienis prātis ar spriedumu ...

� Neizliecies, Laimon. Tev ta�u zināms mans viedoklis.

Dzenis iesānis palūkojās biedrā. Laimonis Ozollapa reti kad smaidīja, un tomēr viņa seja izskatījās labsirdīga. Krunciņas ap acīm pie�ķīra viņam miermīlīga, apmierināta cilvēka izskatu.

Pirms daudziem gadiem Dzenis un Ozollapa kopā pabeidza juridisko fakultāti. Roberts tā arī palika tāds pats adatainis, kāds bija studenta gados, līdz pēdējam aizstāvēja savus uzskatus. Laimonis ar gadiem kļuva piekāpīgāks. Nevarētu teikt, ka viņ� rīkotos pretēji savai sirdsapziņai. Nē. Viņ� godīgi veica dienesta pienākumus. Ta�u iemācījās apiet asumus, �o to noklusēt. Un viņu uzskatīja par centīgu, kārtīgu darbinieku. Tas savā laikā palīdzēja Ozollapām kļūt par prokuroru. Dzenis strādāja pie viņa par palīgu. Posteņu starpība nebija par kavēkli, lai abi paliktu kā agrāk labi draugi.

Viņi izgāja cauri me�norai, pārlēca pāri vecai tran�ejai, kura vēl �odien atgādināja biju�o karu, un spraucās tālāk me�a biezoknī.

Beidzot Ozollapa noprasīja:

� Ceru, ka neesi tikai tādēļ atbraucis, lai pierunātu mani noprotestēt spriedumu.

� Taisni par to gribēju runāt. Noziegums būtībā līdz galam nav atklāts. Mums nav tiesības apstāties pusceļā.

Ozollapa pacēla uzacis. �ī iera�a parasti kaitināja prokurora nelabvēļus. Viņi saredzēja tajā nievājuma vai nopēluma pazīmes.

� Manuprāt, izmeklētājs darīja visu, ko spēja.

� Tu aizmirsi, kas izmeklēja �o lietu. Mūsu cienījamā Lora Dolmane. Viņa ta�u iestājās juridiskajā tikai tāpēc, ka tur nav pārbaudījumu matemātikā un fizikā. Apzinājās, ka ar savām spējām citā fakultātē neiekļūs.

� Tu gribētu, lai visi izmeklētāji būtu �eiņini.

� Būtu labi, ja juridiskajā fakultātē uzņemtu tikai tādus, kuriem dotības �ajā specialitātē.

� Ne vienmēr to var savlaicīgi izdibināt.

� Diem�ēl neviens jau arī necen�as to darīt. Raugi, teātra institūtos vai mākslas akadēmijās nopietni atlasa reflektantus, rīko konkursus, kas palīdz atklāt cilvēka spējas, noslieci. Bet juristam ta�u tikpat rado�s darbs. Viņam jābūt savai uztverei. Jāprot saskatīt to, kam citi paietu garām. Nākas apjēgt parādību, rīcību, faktu savstarpējo sakarību. Un, beidzot, viņam jābūt labam psihologam. Jābūt! No izmeklētāja zinā�anām un nojausmām bie�i vien atkarīgs cilvēka liktenis.

� Juridisko beidz arī daudzi prātīgi pui�i.

� Protams, par to neviens ne�aubās. Labi, ja būtu vairāk tādu izmeklētāju kā mūsu Gunārs Dzelzītis. Vai arī Boriss Trubeks. īsts lietaskoks. Kāpēc tu neļāvi viņam izmeklēt Saukumas lietu līdz galam?

Boriss bija notikuma vietā, pārzina visu no pa�as sākotnes. Pie mums diem�ēl bie�i tā notiek � viens izmeklētājs iesāk, otrs turpina. Un pēc tam brīnāmies, ka saiet grīstē.

� Tā tikai vēl trūka! Slepkavības lietu uzticēt zaļknābim, pat ne izmeklētājam, bet sta�ierim.

� Kāpēc gan ne, ja cilvēks ir spējīgs. Pieskatīt, bez �aubām, vajadzētu, palīdzēt, mācīt.

Viņi iznāca celmainē un apstājās. Te valdīja no�ķirtība, un tā noskaņoja uz sarunu. Ozollapa piesēdās uz vētras nogāztas priedes resgaļa. Dzenis turpat blakus uz celma.

� Runāsim klaju valodu, Robert. Redzu, tu esi stingri ieurķējies tajā Saukumas lietā.

Tas bija nevis prokurors, kur� runāja ar savu palīgu, bet gan draugs.

Dzenis nespēja atraut skatienu no taisnajiem skudru celiņiem gar celmu.

� Tu ta�u esi pieredzējis jurists, Laimon. Lietas materiālus lasīji, pats apstiprināji apsūdzības slēdzienu. Vai patie�ām nesaredzēji, ka izmeklē�ana nav noskaidrojusi veselu virkni jautājumu?

Ozollapa neslēpa savu vil�anos.

� Neatkārtojies, draugs. To tu jau izklāstīji tiesā. Nu, un tālāk? Nenoskaidrotus jautājumus var atrast gandrīz katrā lietā. Galvenais, vai tiem piemīt iz�ķiro�a nozīme. Uzskatu, ka tiesa rīkojusies pareizi. Nebija nekādas vajadzības lietu papildus izmeklēt.

� Bet ja nu es tev pierādītu pretējo?

Ozollapa paraustīja plecus.

� Pūcē vaļā!

� Atceries notikuma vietas apskates protokolu. Sokolovskis un Trubeks uzgāja aiz skapja durvis uz

kaimiņu istabu. Durvju �ķirbas bija aizlīmētas. Mūsu pui�i atplēsa papīra strēmeles un nosūtīja tās ķīmiskai analīzei. Ta�u Dolmani tā bija savaldzinājusi Zentas vaļsirdīgā �atzī�anās, ka viņa nevī�oja pat pieprasīt kriminālistiskās laboratorijas slēdzienu. Bet slēdziens interesants. �e, paskaties, � Roberts pasniedza Laimonim papīra lapu. � Pēc līmes konsistences eksperti noteiku�i, ka strēmeles uzlīmētas aptuveni tai pa�ā laikā, kad notikusi slepkavība.

� Durvis aizlīmēt varēja pati Lorence, � Ozollapa joprojām bija konsekvents. � Ņemot vērā viņas attiecības ar kaimiņiem ...

� Tādas attiecības biju�as ap agrāk, � Dzenis atgādināja. � Kādēļ viņa tikai tagad aizlīmēja durvis? Nejau�a sagadī�anās? Neticu tādām nejau�ībām. Nē, Laimon, �eit pamats interesantai versijai. Nezināmais iekļūst no blakus istabas, noslepkavo Lorenci un aizlīmē durvis no iek�pu�es, lai neturētu aizdomās kaimiņus.

� Un pats mierīgi nokāpj pa trepēm un netraucēts aiziet?

� Nē, tad jau sētnieks būtu ieraudzījis. Viņ� liecināja, ka tonakt ilgi bijis nomodā un dzirdējis aug�stāvā kliedzienus.

� Aha, � Ozollapa nopriecājās. � Tagad skaidrs. Tavs slepkava izgaisis pa dūmeni.

Dzenis, �ķiet, nesaklausīja ironiju.

� Noziedznieks varēja tikpat labi atgriezties kaimiņu istabā, no kuras bija nācis, vai arī izkāpt pa logu, � viņ� turpināja. � Varu atgādināt: kad atklāja slepkavību, logs Lorences istabā bija vaļā.

� Jā, bet Trubeks ta�u izpētīja sētu un nekādas aizdomīgas pēdas zem loga neatklāja.

� Tas vēl neko nenozīmē. Apskate notika nedēļu

pēc notikuma. Bet sētā gar logu ik dienas staigā desmitiem cilvēku. Noziedznieka pēdas varēja nomīdīt.

Tie visi tikai minējumi.

� Un kas par to? Arī Gorkijs teicis, ka no desmit minējumiem deviņi mēdz būt maldīgi. Un tomēr ikkatrs minējums jāpārbauda. Pēc būtības viss izmeklētāja darbs ir �aubu pārvarē�ana.

Ozollapa negribēja padoties.

� Tagad, kad pusgads jau pagājis, būs vēl grūtāk kaut ko uziet.

� Tomēr jāmeklē. Paklausies tālāk. Sētnieks vienu stāvu zemāk dziid naktī kliedzienus. Bet Genoveva ��epe apgalvo, ka nav nekā dzirdējusi, kaut gan viņa dzīvo blakus istabā. Ja ��epe melo, tad viņa būtu ieskaitāma aizdomīgajos.

Prokurors ko�ļāja smilgu. Hm ... Dzeņa argumenti pelnīja ievērību. Tomēr tad jāpārbauda �ās versijas neap�aubāmība. To saprata arī pats Dzenis.

� Tevi interesē nozieguma motīvi, � viņ� turpināja. � Pieņemsim, notikusi parasta laupī�ana. No skapja ta�u nozudu�as Lorences labākās drēbes.

� Drēbes Lorence varēja pati aiznest, kaut vai uz ķīmisko tīrītavu, � Ozollapa iebilda.

� Trubeks pārbaudīja Rīgā visus pieņem�anas punktus, iegriezās lombardā. Lorencei piedero�ās mantas nekur nav atrodamas. Un tad vēl kumode. Visas atvilktnes izvandītas.

� Meklēta bagātības krātuve?

� Nemaz nesmejies. Tādām nabaga vecenītēm mēdz būt arī zeltiņ� un �famīlijas dārglietas�. Kaimiņi varēja to uzost.

� Tas viss ļoti jauki. Bet vai kaimiņiem nebūtu vienkār�āk dienas laikā nolūkot īsto brīdi, kad Lorences nav mājās, un tad mierīgi viņu aptīrīt?

� Lorence augām dienām bijusi mājā. Bet, ja ari izgājusi, tad parasti drīz vien atgriezusies.

� Vai tad nakti viņa nemēdz būt mājās?

� Naktī cilvēks guļ. Zaglis dro�i vien cerēja klusi visu nokārtot. Bet pievīlās. Lorence pamodās, sāka kliegt.

Ozollapa aizsvieda projām sako�ļāto smilgu.

� No taviem spriedumiem būtu jāsecina, ka Zentai Saukumai vispār nav nekā kopīga ar slepkavību. Kā viņa zināja tik sīki un, galvenais, pareizi aprakstīt nozieguma ainu?

Dzenis �o jautājumu bija gaidījis.

� Te var būt da�ādas versijas, � viņ� paskaidroja. � Bet jādomā, laupī�ana notikusi ar meitenes ziņu, varbūt pat viņas klātbūtnē. Ta�u Zenta nebija gaidījusi tādu iznākumu. Un, kad ieraudzīja asinis, metās bēgt. Apjukuma aizslēdza durvis. Tādēļ slepkava arī bija spiests kāpt ārā pa logu.

� Un pirms tam, sē�ot slazdā, noziedznieks vienā angļu mierā aizķēpāja durvju �ķirbas?

� Jā, te tie�ām kaut kas nesaskan, � Dzenis piekrita. � Ticamāk, ka viņ� tī�u prātu bēdzis pa logu. Nu skaidrs! Ar mantām neuzkrīto�āk izmanīties caur kaimiņa dārzu uz blakus ieliņu.

� Hmm ... � Ozollapa domīgi norūca. � Ja Saukuma ir līdzdalībniece, kādēļ vajadzēja izmantot durvis aiz skapja? Meitene ta�u pati varēja draugu ielaist istabā no gaiteņa.

� Vakaros vecā aizbultē durvis un noslēdz ar septiņām atslēgām un ķēdēm. Pamēģini bez trok�ņa atvērt.

� Zināma loģika te ir. Bet kāpēc Saukuma pati nemeklēja mistisko bagātības krātuvi? Viņai tas būtu daudz parocīgāk.

� Kur teikts, ka nemeklēja? Laikam jau trūka pieredzes.

� Kāpēc tad skuķis nenodod, kādēļ pati uzņemas vainu?

� Kas to lai zina. Varbūt mīl, varbūt bīstas atriebības.

Ozollapa bija norāvis citu smilgu un vilka ar to smiltīs figūriņas.

� Bet ja tomēr viņa pati.. .

� Saukumai nebija nekādas vajadzības aizlīmēt durvis vai atvērt logu. Un arī Lorences mantas pie viņas neatrada. Noriļskā viņa nav nekā pārdevusi. Tas ir noskaidrots.

� Un Rīgā?

� Arī ne. Viņa nākamajā rītā aizbrauca. Turklāt Sokolovskis operatīvā ceļā pārbaudīja visus uzpirk�anas punktus un komisijas veikalus. Pazudu�o mantu nekur nav.

� Nudien, tagad tu pats esi nonācis pretrunās, � Ozollapa iebilda. � Saukuma apgalvo, ka mantas nav ņēmusi. Un tu tagad to apstiprini. Vārdu sakot, meitene runā patiesību. Kādēļ gan viņai neticēt?

� Bet mantas tomēr pazudu�as, � Dzenis tiepās. � Kāds ta�u tās ir paņēmis. Nē, Laimon, Saukuma varbūt ir nozieguma līdzdalībniece, bet nekādā gadījumā galvenais personā�s.

� Tu esi pārliecināts?

� Pilnīgi. Kādam apstāklim es sākumā pats nebiju piegriezis vērību. Advokāts Robe�nieks uzvedināja mani uz �o domu. Ielūkojies tiesas medicīniskajā slēdzienā. Galvaskauss plīsis pie labajiem deniņiem.

� Varbūt Saukuma ir kreile.

� Tur jau tas joks, ka ne.

8i

6-781

� Ja nu tomēr sitiens izdarīts ar labo roku, � Ozollapa neatkāpās. � Tāda iespēja arī nav izslēdzama. Pieņemsim, ka Saukuma uzbrukusi no sāniem.

Kuplaste vāvere, nagiem mizu skrāpējot, noskrēja pa priedes stumbru lejā un metās bēgt. Dzenis sekoja viņai ar skatienu. Piepe�i viņ� aiz krūmāja ieraudzīja ugunskura paliekas. Turpat mētājās divi ķieģeļi. Laikam zaļumnieku kompānija �eit cepinājusi �a�likus.

� Izdarīsim mazu izmeklē�anas eksperimentu. � Dzenis aizsoļoja līdz krūmājam un atgriezās ar ķieģeli rokā. � Alīda Lorence bija nosista tie�i ar tādu ķieģeli. �e, paņem to plakaniski un kārtīgi atvēzējies vairākas reizes no vietas.

Izplētis pirkstus, prokurors pacēla ķieģeli, atvēzējās vienu reizi, otru .. . Pēc piektā vēziena ķieģelis gandrīz izspruka no pirkstiem.

Ozollapa nolaida paguru�o roku.

� Va velns, es ta�u neesmu �abotinskis.

� Varbūt tu domā, ka Zenta Saukuma ir Aloizs Tumiņ�? Astoņi, desmit triecieni ar smagu, trulu priek�metu � tā skan ekspertīzes slēdziens. Bet meitenei roka ir �aura, maziņa, pati viņa trausla. Diez vai ar labo roku būtu spējīga vairākas reizes no vietas tik spēcīgi iesist, netunājot jau par kreiso.

� Pag, pag! Bet asins �ļakatas uz sienas? Tās ta�u nozīmēja, ka cietu�o situ�i, kad viņa gulējusi?

� To Saukuma kategoriski noliedz. Lūk, vēl viena pretruna viņas liecībā.

Ozollapa iesvieda ķieģeli krūmos.

� Tu uzskati, ka vainīgs vīrietis?

� Par to liecina arī papirosa gals ar vīrietim raksturīgu sakodienu. Papirosa gals atrasts notikuma vietā. Ja ticam lieciniekiem, tad Alīdu Lorenci vīrie�i

nav apciemoju�i, vismaz pēdējā laikā ne. Un beidzot � �ie telefona zvani.

� Kādi zvani?

� Strautkalniem vairākkārt zvanīts un draudēts, ka ārstei klā�oties plāni, ja viņa jauk�oties izmeklē�anā.

� Zvanītājs vīrietis?

� Nē, sieviete. Bet tam nav nekādas nozīmes. Zenta Saukuma tai laikā jau bija Noriļskā.

� Tad ta�u sanāk vesela kompānija.

� Iespējams.

� Jo tālāk, jo trakāk, � Ozollapa piecēlās, pagājās da�us soļus un atkal atgriezās. � Es uzmanīgi tevī klausījos, Robert. Tagad uzklausi mani. Zināmā mērā tev taisnība. Lietas izmeklē�ana patie�ām bijusi nepilnīga. Bet Zenta Saukuma tomēr ir un paliek nozieguma līdzdalībniece. Tam ta�u tu piekritīsi?

� Iespējams.

� Saukumu notiesāja uz septiņiem gadiem. Ja tagad izdotos pierādīt vienu no tavām versijām un notvert galveno vainīgo? Tad noziegumu kvalificētu kā slepkavību laupī�anas nolūkā. Zenta Saukuma kā līdzdalībniece saņemtu tos pa�us septiņus gadus, ja ne vairāk. Nav jau nevainīga notiesāta. Ko tu īsti gribi?

� Es gribu, lai tiktu ievērots viens no galvenajiem sociālistiskās likumības principiem � soda ne-novēr�amība par katru noziegumu. Slepkava ir brīvībā, un viņ� jāatrod. Es ta�u nelūdzu Saukumu attaisnot, bet pieprasīju lietas papildu izmeklē�anu.

� Viegli teikt � papildu izmeklē�anu. To sauc par brāķi mūsu darbā. Tu zini, es neesmu tāds, kas bīstas no atbildības. Bet ja reiz nosūtījām lietu tiesai.. .

� Tad mums jāaizstāv mundiera gods.

� Jāaizstāv savs viedoklis, bet nav pa�iem jānoper sevi, kā to darījusi Cehova untera atraitne.

� Par ko tad tu uzstājies � par taisnīgumu vai lietas aktu vākiem? Manuprāt, labāk atzīt kļūdu nekā to vēl vairāk padziļināt.

� Bet vai esi padomājis, pie kā tas var novest? Labi, mēs noprotestēsim tiesas spriedumu, sāksies atkal izmeklē�ana. Kāda garantija, ka patie�ām izdosies atrast īsto vainīgo? Tagad, pēc pusgada! Ap�aubāmi! Ta�u var notikt kaut kas cits, nelabojams.

Ozollapa rādīja uz skudru pūzni pie celma, uz kura sēdēja Dzenis.

� Paskat, ar kādām pūlēm j� zariņu pēc zariņa, salmiņu pie salmiņa skudras būvē savu mājokli... Bet, ja nu kāds neveikli uzkāpj tam virsū, � viņ� pabikstīja ar kāju pūzni, � visa �ī celtne, lūk, izpostīta. Un vēja skudru centīgais, sīkstais darbs. Tā var gadīties arī mums. Varbūt jaunajā izmeklē�anā Saukuma piepe�i atteiksies no savām liecībām, sāks visu noliegt. Ko tad? Visa mūsu apsūdzība, ilgsto�as izmeklē�anas rezultāts izjuks, kā nebijis. Pierādījumu pret Saukumu paliks gau�ām maz. Var pat gadīties, ka būsim spiesti atbrīvot no ieslodzījuma un atvainoties viņai, kaut gan labi zinām, ka viņa ir nozieguma līdzdalībniece. Ko tad teiks tava modrā sirdsapziņa, kur paliks taisnība? Vai nav labāk atstāt visu, ka ir? Vismaz viens noziedznieks sodīts.

Dzeņa sejā nepakustējās ne vaibsts.

� Vai tev neliekas, Laimon, ka tava koncepcija atgādina bezprincipiālu kompromisu? � viņ� klusi iejautājās.

Ozollapa salika rokas aiz muguras un nolieca galvu.

� Ak �itā gan. Vakar sankcionēju Saukumas arestu, apstiprināju apsūdzības slēdzienu, nosūtīju

lietu tiesai. Bet rit, kad Saukuma jau notiesāta, pats pieprasī�u atcelt spriedumu, lietu papildus izmeklēt. Un to tu uzskati par principialitāti!

� Tie�i tā. Tas būs principiāls, drosmīgs un taisnīgs izlēmums.

Ozollapa klusēja. Viņ� saprata � prokuroram jābūt iek�ēji pārliecinātam, absolūti dro�am par to, ka viņa pieņemtais lēmums � vienīgi pareizais. Saukumas lietā Dzenis bija iedragājis prokurora Ozollapas pārliecību.

Pareizi, ikvienā krimināllietā precīzi jākonstatē nozieguma fakts, tā detaļas. Bet tā ir tikai daļa no izmeklētāja darba. Ne mazāk svarīgi ir izzināt, kāpēc noziedznieks to pastrādājis. Izmeklētāja galvenais pienākums ir ta�u izanalizēt apsūdzētā rīcības motīvus, izsekot viņa darbības iek�ējo loģiku, mēģināt atrast tam izskaidrojumu, kaut vai no pa�a apsūdzētā redzes loka. Jā, tādas analīzes Zentas Saukumas lietā nebija.

Rietenis bija pierimis, koki stāvēja nekustīgi, it ka baidītos traucēt prokurora pārdomas.

� Vienādojums ar daudziem nezināmiem, � Ozollapa beidzot atzina. Tad pagriezās pret Dzeni. � Labi, iesim. Pusdienas laikam jau gatavas. Pēc tam paraudzīsimies, kāda izskatās jūra.

Pēc trok�ņainām un platņm centra maģistrālēm �aurā Vairoga ieliņa Dzenim rādījās neparasti tuk�a un klusa. Kaut gan bija pats dienas vidus, reti kad gadījās pretī kāds nācējs.' Pa izbraukāto ielas bruģi zvalstījās vientuļa kravas ma�īna, kratīdamās un �ēli �vankstēdama.

� Te tev nu bija galvaspilsēta, � Dzenis labsirdīgi pamirk�ķināja Trubekam. � Neesam vēl ne simt metru no Ļeņina ielās � un jau tikpat kā laukos.

Visai pretrunīgos toņos krāsotas latiņu sētas stiepās gar ietvi. Caur re�ģiem saskatāmi kopti dārzi. Aiz akācijas un me�ro�u krūmājiem slēpās vīnstīgu apvīti vienstāva un divstāvu namiņi. Apkārt tiem kā sirmi sargi stāvēja nesen noziedēju�ās ābeles.

Dzenis pazag�us atskatījās, pārliecās par �ogu un noplūca zariņu baltā jasmīna.

� Taisni kā noburts. Kop� bērnības nevaru vienaldzīgi paiet garām jasmīnkrūmam, � viņ� atzinās.

Drīz vien Trubeks parādīja Dzenim divstāvu koka māju, izbalēju�u, sen nekrāsotu, kā balto zvirbuli pārējo namu rindiņā.

Mājai apkārt pletās laukums, ko tikai nosacīti va-

rēja saukt par dārzu. Pāris nīkulīgu kociņu sērdienīgi spiedās pa stūriem, it kā kaunētos sava nevarīguma.

� Njā, ir gan saimnieki. ..

Trubeks pavēra vārtiņus un palaida Dzeni pa priek�u.

Uz lievenēm iznāca sieviete vidējos gados, ar spaini rokā. Turpat, nenokāpjot no sliek�ņa, viņa iz�ļāca samazgas pie pa�ām durvīm. Sieviete stāvēja ar muguru pret vārtiņiem. Ta�u prokurora palīgs un izmeklētājs viņu tūdaļ pazina.

� Laba diena!

Sieviete apcirtās uz nācēju pusi. Spainis izkrita no rokām.

� Pilsonis prokurors!

� Viņ� pats! � Dzenis apstiprināja. � Un tas ir mans kolēģis, izmeklētājs Trubeks. �ķiet, arī viņu jūs pazīstat. Atcerieties, viņ� bija �eit, kad atrada jūsu kaimiņieni noslepkavotu.

Genoveva ��epe nezināja, kur likt rokas, gan trina gar sāniem, gan bāza zem priek�auta.

� Bet es ... nekā vairāk nezinu .. . Nevaru pateikt ... Dieva dēļ...

Dzenis centās sievieti mierināt.

� Neuztraucieties, mēs tāpat, garāmejot. Gribējām tikai mazdrusciņ aprunāties, paraudzīties, kā jūs tagad dzīvojat.

� Slikti dzīvoju, pilsoni prokurora kungs, � Genoveva ��epe atguvās. � Divi bērni jāpabaro, jāapģērbj. Vīrs, pagāns, maz ko sūta.

� Sūta? � Dzenis nobrīnījās. � Vai tad viņ� kopā ar jums vairs nedzīvo?

� Savervējās uz Tālajiem Ziemeļiem. Solījās tur labi nopelnīt, bet laikam visu noplītē. Kapeikas vien sūta. Bērni viņam biju�i nebiju�i.

Genovevas sacītais Dzeni ieinteresēja.

� Vai sen kā aizbrauca?

� Ak tu dieviņ mīļais! Vēl rudenī. Priek� tiem lielajiem revolūcijas svētkiem.

� Laikam apnika mū�īgie ķīviņi ar kaimiņieni. Tādēļ arī aizbrauca.

� Kur nu, kur nu, � ��epe māja ar roku. � Kad Kazimirs aizbrauca, vecenes vairs nebij pie dzīvajiem. Nu jā, tas bij kādu nedēļu pēc tam, kad dakte-riene viņu atrada.

� Uz kurieni tad viņ� savervējās? � Dzenis pavilka sarunas pavedienu atpakaļ.

Genoveva brītiņu padomāj^.

-� Pti, tu velns! Atkal aizmirsu to nosaukumu. Nu-rinska jeb Moriļska.

� Varbūt Murmanska, � Trubeks gāja palīgos.

� Nē, nē, citādi bij;.

� Vai tik nebūs Noriļskā?

� Vo, vo, ikurāt.

Dzenis ar Trubeku nozīmīgi saskatījās.

� Ko tad mēs te stāvam uz sliek�ņa, � Dzenis centās mainīt sarunas tematu. � Vai saimniece neaicinās mūs istabā?

��epe apjuka.

� Lūgtu, lūgtu, nu zināms... Tikai neņemiet ļaunā, man tur nekārtība.

Kad viņi uzkāpa aug�ā, atklājās, ka ��epes ģimene tagad apdzīvo abas istabas.

� Lorence bija pierakstīta viena, � Genoveva ��epe taisnojās. � Pēc viņas nāves istaba palika tuk�a. Es tikām staigāju un prasīju, kamēr man pie�ķīra.

� Kāpēc tad nepie�ķirs. Jums ta�u divi bērni.

Dzenis pavirināja durvis starp abām istabām,

%

� Aha, tagad netiek slēgtas. Bet agrāk līmējāt ciet ar papīriem.

� Es nekā nelīmēju. To visu viņa, tikai viņa. Staigājot pa istabu, Dzenis it kā nejau�i apstājās pie

loga, atvēra to.

� Glīts dārziņ� jūsu kaimiņiem.

Jā, logs nebija augsts. Kur� katrs vīrietis varēja itin viegli izlēkt sētā.

Dzenis aplūkoja palodzi, tad izliecās un uzmanīgi nopētīja ārsienu zem loga. Pēk�ņi viņ� pagriezās pret saimnieci.

� Jūsu vīrs, ja nemaldos, ir �oferis.

� Nu, kā tad, �oferis, � Genoveva ��epe apstiprināja.

� Kur viņ� strādāja pirms aizbrauk�anas?

� Transporta kantorī uz smagās ma�īnas.

� Un bie�i brauca komandējumos?

��epe atmeta ar roku.

� Mājās tikpat kā netika redzēts. Pirms savervē-�anās vai visu mēnesi nodzīvoja pa Kuldīgu. Stāstīja, vedis malku no me�a uz staciju.

� Kad tas bija, oktobrī?

� Nu jā, visu oktobri.

� Un ne reizi pa to laiku mājās neiegriezās? Genoveva ��epe uz mirkli pieklusa, tad kā pupas

nobēra:

� Nē, nebij vis, nebij. Dieva vārds, ne reizīti ne-

bij- , _v .

Prokurora palīgs, �ķiet, bija izdibinājis visu, ko �eit varēja uzzināt. Viņ� palūkojās pulkstenī.

� Ir jau vēls, Boris. Mums jāsteidzas. Nu, uz redzē�anos!

Kad abi nogāja lejā, Dzenis pavilka Trubeku aiz piedurknes.

� Pag, ieiesim uz brītiņu pie sētnieka.

Sētnieka nebija mājās, bet viņa sieva labprāt atbildēja uz Dzeņa jautājumiem.

� Jā, no tiesas, Kazimirs ��epis bija prom pērngad oktobrī visu mēnesi.

� Un mājās ne reizi netika manīts?

� Pa�u Kazimiru gan neredzēju. Bet vienu reizi.. . Nu, kā tad, tas notika tajā naktī, kad nosita Lorenci. Es jau izmeklētājam stāstīju, ka mums bija ciemiņi. Sēdējām līdz vēlai pusnaktij un dzirdējām kliedzienus. Bet, kad pavadījām ciemiņu, Kazimira ma�īna stāvēja �ķērsieliņā. Es pazinu. No rīta agri gāju ielu slaucīt, bet vairs nebija. ļ

� Izmeklē�anā jūs to neesat stāstījusi, � Trubeks ieminējās.

� Par ma�īnu neviņns nekā neprasīja.

Kad abi jau bija uz,�.ielas, Dzenis vēlreiz atskatījās uz divstāvu koka māju.

� �ķiet, pamazām �is tas nāk gaismā.

� Jā, radu�ies jauni apstākļi, � Trubeks piekrita. � Tiem var būt būtiska nozīme.

� Un vēl būtiskāka nozīme ir tam, ka aiz loga ārējās palodzes asā stūra aizķēru�ies vairāki vilnas diedziņi, � Dzenis paskaidroja. � Tev nāksies steidzīgi pasaukt pieaicinātos, izņemt �os diedziņus un pēc tam pārbaudīt, vai tie nav izplēsti no pazudu�ām Lorences drēbēm.

TAUVA, KUR PIEĶERTIES

Atvēris Sokolovska kabineta durvis, Dzenis tūdaļ noprata: kapteinim slikts garastāvoklis. Viņ� sēdēja pie rakstāmgalda, izmeties vienā kreklā, uzrotītām

piedurknēm un sirdīgi �ķirstīja kriminālprocesa kodeksa komentārus.

� Lasies pie deviņiem velniem! � kapteinis no-dārdināja. � �odien ar prokuroriem i runāt negribu.

� Kas tad nabaga mazulim pāri nodarījis? � Dzenis līdzjūtīgi apjautājās.

� Man pāri darīt! � Sokolovskis bija sa�utis.

� Tāds vēl nav piedzimis, kas varētu man nodarīt pārestību.

� Ko tad ārdies?

� Robert, tu ta�u mani ilgus gadus pazīsti. Zini, ka pēc sava rakstura esmu pieticīgs cilvēciņ�, rāms, miermīlīgs. Ta�u tavs Ozollapa pat mani �odien izveda no pacietības. Prātvēders tāds, īsts cietpauris.

� Vai atteica sankcionēt arestu?

� Tu esi gai�reģis! Atteica, spītīgais auns. Un vēl kādā lietā. Divus mēne�us es kā �unelis dzinu pēdas, kamēr uzok�ķerēju �o garnadzi. Un tagad � ko tu neteiksi � pavēlēs lietu izbeigt, vai?

Dzenis pieliecās �okolovskim pie auss.

� Bet pierādījumi tev vismaz bija? Varbūt gribēji ātrāk uzrādīt, ka noziegums atklāts, un nogrūst lietu izmeklētājam, lai viņ� ķēpājas tālāk.

Kapteinis iebelza ar dūri sev pa krūtīm.

� Tu Sokolovski vairs nepazīsti! Vai Sokolovskis kādreiz bez pierādījumiem ir līdis pie prokurora pēc sankcijas? Nē, tā mīna ar laika degli ir pie jums pa�iem. Jūs trīcat un drebat par katru sankciju. Nedod dievs, ja tiesa vēlāk kādu attaisnos.

Sokolovskis atzvēlās krēslā.

� Mūsu uzdevums, draudziņ, � viņ� turpināja,

� izmeklēt lietu, noskaidrot patiesību, savākt pierādījumus. Bet pierādījumu novērtē�ana � tā nu, neņem ļaunā, ir tiesas darī�ana. Ta�u viens otrs katrā

ziņā grib aizsteigties tiesai priek�ā. Ja rodas mazākās �aubas par iznākumu, labāk izbeigs lietu, kaut arī ir pārliecība, ka apsūdzētais nav bez vainas. Tādēļ ta�u ir tāds iestādījums kā tiesa, lai teiktu gala vārdu.

Dzenis skeptiski uzlūkoja Sokolovski.

� Un vēl. Beidzamā laikā esam iemācīju�ies ātri un operatīvi bez iepriek�ējas izmeklē�anas tiesāt huligānus un sīkos spekulantus, � Sokolovskis nerimās. � Kādēļ tad �o pa�u principu nevar pielietot tādās krimināllietās, kad visi apstākļi skaidri pa�ā sākotnē? Pieņemsim, zaglis noķerts aiz rokas. Ir liecinieki. Nu, ko tur ilgi ķēpāties. Stiep tik uz tiesu � un darīts. Un nekāda sankcija nebūtņ vajadzīga. Ta�u nē. Jānoformē vesels blāķis dokumentu, jāpratina liecinieki, jāizdara konfrontē�ana, personības uzzīmē�ana, jāuzrāda apsūdzība, un beigu beigās � esi vēl tik laipns un iepazīstini; �uliku ar lietas materiāliem. Kaut arī tiesa gandrīz visu �o procedūru atkārtos.

� Procesuālais likums jāievēro, un apsūdzētajam arī jādod laiks un iespēja sagatavoties aizstāvībai.

� Nu jā, lai viņ� varētu izdomāt pasaciņas un liecinieki paspētu visu aizmirst. Nē, draugi, izmeklētāji no sīkām krimināllietām jāatbrīvo. Un būs vairāk iespēju nodarboties ar nopietniem, sare�ģītiem noziegumiem. Tad tavs Ozollapa nedrebēs par katru sankciju kā iecirkņa inspektors Jezupāns. �is pat baidījās sastādīt protokolu par noziegumiem, pasarg dievs, un, ja nu neizdodas atklāt, blamā�a pār visu ģīmi.

� Jezupāns?

� Kas �o Viļakā nepazīst? Reiz pie viņa atnāk veca sievelīte � Kārkliete.

�Manu sūru mū�u,� viņa grūti pū�. �Vistiņas pagalam. Visas trīspadsmit, cik bija: sekstīte, raibīte, melnastīte...�

�Nobeidzās, vai?� Jezupāns viņu pārtrauc.

�Nē, dēls, nozagtas. No rīta iemu raudzīt, uzlauzts �ķūnītis, un vistiņas pagalam.�

�Jūs esat ne�ēlīgi aplaupīta,� inspektors secina. �Es to tā neatstā�u.�

Paņēmis protokola lapu, Jezupāns jau gatavojas pierakstīt.

�Vai vistas bija reģistrētas?�

�Reģistrētas?� Kārkliete to nemaz nevar saprast.

�Bet kā lai pierāda, ka tās biju�as jūsu vistas?�

�Ak tu mū�iņ, to jau nāburdziene var apliecināt. Viena bija raiba, otra ar melnu asti...�

�Labi jau, labi,� Jezupāns turpina rakstu darbus. �Bet kur atrodas jūsu �ķūnis? Ak turpat pie mājām. Un naktī nekā nedzirdējāt? Ё-ē.� Un inspektors sāk urķēt ar pirkstu ausi. �Ka tik vecais pats nav vistas noplītējis?�

�Vai, manu dēliņ, Lieldienās būs pieci gadi, kop� manējais pie svētā Pētera rokas.�

�Ak tā, bet vai nodokli par vistām esat samaksājusi?�

�Nodokli?� Kārklietei no rokām izkrīt kurvis.

�Bet, pag,� Jezupāns turpina. �Jūs ta�u dzīvojat pilsētas robe�ās. Un pilsētā aizliegts turēt mājlopus.�

Aiz pārbīļa Kārkliete nevar dabūt vārdu pār lūpām. Bet Jezupāns tik skrīvelē.

�Tātad jūsu vistas nebija reģistrētas. Klausieties! Varbūt jums vispār nekādu vistu nebija!�

Tikai pēc pusstundas Kārkliete tiktāl at�irbusi, ka var atsākt runāt.

�Mīļo stundiņ, vai tad es sacīju, ka bija? Skaidrs, ka nebija.� Un vecene kļūst glu�i �iperīga.

Arī Jezupāns priecīgs, saplē� lapu un iemet papīr-kurvī.

� Nu labi, pietiek filozofēt, � Dzenis pārtrauca kapteiņa kārtējo improvizāciju. � Mums nopietni jāaprunājas. Nav ta�u mūsu Ozollapa nemaz tāds nejēga, kādu tu viņu iztēlojies. Spriedumu Saukumas lietā viņ� noprotestēja, Augstākā tiesa to atcēla. Tagad jāķeras pie jaunas izmeklē�anas. Lieta nodota Trubekam. Es uzņēmos �eflbu, bet tev būs da�i operatīvi uzdevumi. Pats saproti, lieta nopietna, nāksies pa īstam pastrādāt.

� Ko tur daudz runāt, Robert. Vai pirmo reizi mēs kopā strādājam. Klāj vaļā, kas darāms.

Dzenis izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu.

� Ir radu�ies vairāki interesanti apstākļi. Mēs ar Trubeku bijām iegriezu�ies pie Genovevas ��epes. Pirmkārt, viņa tagad apdzīvo abas istabas.

� Tātad Lorences nāve tai bijusi izdevīga.

� Tā iznāk, � Dzenis apstiprināja. � Otrkārt, uz ārējās palodzes atradām vilnas diedziņus. Sameklējām Lorences �uvēju un dabūjām drēbes gabaliņus no Alīdas Lorences pasūtījumiem. Ekspertīzes slēdzienā noskaidrojās, ka atrastie diedziņi izplēsti no pazudu�ā ziemas mēteļa.

� Vārdu sakot, tava versija apstiprinās: mantas nestas caur logu.

� Un vēl tre�ais moments: Kazimirs ��epis visu oktobri bijis komandējumā. Viņa sieva apgalvo, ka vīrs �ajā laikā ne reizi mājās nav rādījies. Bet sētniece tie�i tajā naktī, kad aug�stāvā dzirdējusi kliedzienus, redzējusi �ķērsieliņā S�epja ma�īnu. Beidzot pēdējais un galvenais: Kazimirs ��epis, tāpat kā Zenta Saukuma, pēc Lorences nāves aizlaidies uz No-riļsku. Divi no vienas un tās pa�as mājas uz Noriļsku? Vai nav mazliet par daudz?

� Oho₍ brālīt, te ne tikai pavediens, kur pieķerties, bet vesela tauva, � Sokolovskis saberzēja rokas.

� �īs tauvas galu tad arī gribu tev iesmērēt.

Uz galda iezvanījās tālrunis. Kapteinis Sokolovskis pacēla klausuli.

� Kriminālmeklē�anas daļa, � viņ� atsaucās. � Klausos, biedri apak�pulkvedi... Kur jūs teicāt, Rūpniecības ielā? .. . Tā, tā, tas jau atgādina �Rudā D�umbo� rokrakstu . .. Labi, tūlīt braucu.

Sokolovskis nolika klausuli un paķēra no krēsla atzveltnes svārkus.

� Pieņem�anas laiks beidzies. Dzīvo vesels, Robert! Ja ko uztaustī�u, tūlīt zvanī�u.

ME�A MĀJAS VIENTUĻNIEKS

No pa�a rīta gāza pavasara lietus. Ap dienas vidu mazliet pierima un pārgāja sīkā smidzinā�anā. Tagad ielas tina īsta Londonas migla. Tā norasoja arī logu stiklus. Istaba atgādināja kuģa komandtiltiņu miglainā jūrā.

Advokāts Ivars Robe�nieks stāvēja pie loga un lūkojās dūmakā. Darba diena bija beigusies. Juridiskās konsultācijas pieņem�anas telpas kļuvu�as tuk�as, kolēģi aizgāju�i mājās. Robe�nieks kavējās. Viņ� gaidīja tālruņa zvanu.

Gaidāmajai sarunai bija jābūt lieti�ķai. Vismaz Robe�nieks centās sev to iestāstīt. Tai pa�ā laikā tā nozīmēja arī ko citu, tīri personisku. Ivars pat sev negribēja atzīties, ka gaida �o zvanu ar sen neizjustu satraukumu � kā iemīlējies jauneklis.

Vai Ivars Robe�nieks patie�ām iemīlējies Maigā Strautkalnē vai arī vienkār�i, kā tas ne reizi vien

bijis, tiecas pēc aizliegtā augļa? Nē, �oreiz sarunai jābūt lieti�ķai. Citādi var viegli izniekot svarīgu pasākumu, kura sagatavo�ana prasījusi ne mazumu laika un pūļu. Un tomēr ...

Telefona zvans strauji ielauzās kabineta klusumā. Kaut gan Robe�nieks to bija gaidījis, viņ� satrūkās.

�Nervi uzdod, vai!� advokāts aprāja sevi.

Tad nomierinājās un stingru roku pacēla klausuli.

� Hallo! Jā, tas esmu es ... Bez �aubām, varu. Pie jums? Labi, braucu.

Pēc minūtēm desmit advokāts jau atrada vajadzīgo māju Gorki ja ielas galā un kāpa pa trepēm aug�ā. Durvis atvēra pati Maiga Strautkalne.

� Lūdzu, nāciet iek�ā!

� Trīsistabu dzīvoklis diviem? � Robe�nieks nobrīnījās. � To es saprotu.

� Vīratēvs mums atstāja.

� Devīgs vīratēvs.

� Varbūt esat dzirdējis par akadēmiķi Straut-kalnu?

� Kā ne! Tikai nezināju, ka viņ� jūsu radinieks.

� Pirms diviem gadiem, kad Edvīnam nomira māte, vīratēvs neparko negribēja �eit vairs palikt. Nopirka sev mājiņu Paba�os pie pa�as jūras un apmetās tur. �o Rīgas dzīvokli atstāja Edvīnam. Man atlika tikai �o to pārkārtot pēc saviem ieskatiem.

Robe�nieks pārkāpa pār istabas slieksni un apstājās. Viss liecināja par saimnieces īpatnējo gaumi.

Lielā abstraktā gleznā uz draudīgi sarkana svītrota fona attēloti divi saniknoti melni vēr�i ar zaļiem ragiem, gatavi mesties viens otram virsū. Stūrī zāles zaļa stāvlampa ar tulpjveida oran�krāsas aba�ū-riem, kas pagriezti uz da�ādām pusēm. Kafijas galdiņ� � a�ūra postamentiņ� no pulēta sarkana maha-

gonija koka. Gai�i oran�i aizkari harmonēja ar grāmatu sējumiem plauktos.

� Jūs viena mājās?

� Edvīns aizbrauca mak�ķerēt. Būs tikai nakti vai pat uz rīta pusi.

� Darbdienā?

Namamāte noplātīja rokas.

� Es �ajā ziņā maz ko sajēdzu. Edvīns apgalvo, ka tie�i darbdienās labāk ķeroties. Sestdienās un svētdienās viņam netīkot. Sabraucot visādi dzērāji un plen�i, vairāk aurojot, nevis mak�ķerējot, atbaidot zivis.

� Bet kā tad darbs?

� Viņ� bie�i vien ņem darbu uz mājām un tad vairākas dienas drīkst nerādīties savā institūtā.

� Un kādi viņam panākumi? � Robe�nieks painteresējās. � Es domāju � zvejā.

Strautkalne atvēra bufeti un jautājo�i paskatījās viesī.

� Vīnu vai konjaku?

� Konjaku, ja jums nav iebildumu.

Maiga Strautkalne piepildīja konjaka glāzīti, tad ielēja arī sev mazliet vīna.

� Edvīna nozveja mani nekad nav interesējusi,� viņa it kā starp citu sacīja. � Viņ� zivis atdod mūsu sētniekam. Tas savukārt pieskata ma�īnu.

� Un jūs neuztrauc dzīvesbiedra mak�ķernieciskā aizrau�anās?

� Kādēļ lai uztrauktu?

Robe�nieks uz mirkli apmulsa.

� Es domāju ...

� Bet es nedomāju un arī neinteresējos. Neesmu juriste un ar izmeklē�anu nenodarbojos. Un vispār uzskatu: lai mājās valdītu saticība, gudrai sievai jāprot �o to mazlietiņ nesaklausīt, �o to nesaredzēt. Ja tu cilvēkam tici, tad nav ko muļķības perināt galvā. Bet, ja netici, nedzīvo ar viņu kopā nevienu dienu.

Robe�nieks samiedza acis.

� Vai nepazīlēt? Jūs gaida laime līdz sirmam vecumam.

Strautkalne aizdomīgi pa�ķielēja viesī.

� Kāpēc?

� Zinu no pieredzes.

� Cik atceros, jūs nekad neesat bijis precējies.

� Jā, visi labie gari ir pasargāju�i, � advokāts apstiprināja. � Bet man bie�i nākas uzstāties laulību �ķir�anas prāvās. Un esmu konstatējis zīmīgu likumsakarību.

� Interesanti, kādu?

� Ir tāda sievie�u kategorija. Viņas uzskata savu vīru par personisko īpā�umu. Nedod dievs, ja �is neviļus paskatīsies uz citu sievieti. Tad viņa izsekos katru vīra soli, cītīgi uzklausīs radinieku un kaimiņu minējumus, redzējumus, secinājumus. Pēc tam tādas sievas sarīko saviem vīriem melodramatiskas greizsirdības scēnas. Vai vēl labāk un modernāk � skraida pa darba vietām un sabiedriskām organizācijām sūdzēties. Un ko viņas panāk? Tikai �ķir�anos. Bet pēc tam vaino citus, kaut gan pa�as ar savu greizsirdību un tra�iem vīriem sariebu�as atliku likām.

� Mani ta�u jūs nepieskaitīsiet pie �īs kategorijas. Un arī zīlē�anai neticu. Labāk pastāstiet � vai esat ko uzzinājis?

� Esmu. Cilvēks, kas mūs interesē, dzīvo ap se�desmit kilometru no Rīgas. �Ļaudobeļos�. �ovakar mēs pagūtu aizbraukt pie viņa un atgriezties. Kā jau vienojāmies, jums būtu ar viņu jāparunā.

� Man vienai?

� Domāju, tā būs labāk. Ta�u es bū�u turpat tuvumā.

Strautkalne piecēlās.

� Konspirācijā man maza pieredze, bet lai notiek. Informējiet mani.

Ivars ar sajūsmu nolūkojās �ajā sievietē. Cik labi, ka tie�i viņa bija ar mieru palīdzēt. Labāku sabiedroto pat iedomāties grūti.

. . . Taisnā un platā Pleskavas �oseja, spīdo�a kā zobens, izcirtās caur me�iem un pļavām, pārmetās pār gravām un strautiem. Tum�i sarkanais �Moskvi�s� bija atstājis aiz sevis jau Balo�us, Garkalni, Vanga�us . .. Tīrītāji uz priek�ējā stikla tik tikko paspēja nomēzt brāzmainā lietus lāses.

Neatraujot skatienu no asfalta, Ivars ieslīpi vēroja ceļa biedreni. Gai�ie mati, uzbu�ināti virs pieres, smalkām, samtainām sprodziņām apvija Maigas galvu. Gandrīz nekādas kosmētikas, varbūt tikai mazliet iekrāsotas lūpas. Robe�nieks domās iztēlojās, kā Maiga, ģērbusies vasaras kleitā īsām piedurknēm, pastaigājas ar viņu pa Jūrmalas vakarējo�o liedagu, kā saules staros vizuļo zeltainās spalviņas uz kailās rokas, kad viņa nokrata pelnus no cigaretes.

Uz savas dzīves takas Robe�nieks bija sastapis ne mazumu sievie�u. Ta�u neviena no tām neizraisīja īstas jūtas. Vienas ātri apnika. Ar citām viņ� gan satikās ilgāk, bet alla� pieturējās pie principa � visam, kam ir sākums, jābūt arī beigām. Viņ� izbeidza satik�anos mierīgi, bez no�ēlas.

Ar Maigu bija citādi. Pēc katras jaunas satik�anās Ivars aizvien vairāk juta, ka �ī sieviete kļūst viņam vajadzīga, nepiecie�ama kā gaiss, tā ienes viņa dzīvē

ko jaunu, dzīvi apliecino�u, bez kā nav vērts gaidīt jaunu dienu. Virs, ģimene? Ko sola nākotne? Ivars centās atvairīt �o domu. Tagad viņ� vēlējās vienu: kaut �is ceļ� tik ātri nebeigtos.

Tur, kur pirms restorāna �Sēnīte� ceļ� sazarojās, Robe�nieks pagrieza ma�īnu pa kreisi. Lietus jau lija platām sīpām. Slapjā �oseja tagad bija daudz �aurāka un līkumota. Ta�u advokāts nesamazināja ātrumu.

Aiz tiltiņa pāri Braslas upītei Ivars Robe�nieks nobrauca �osejas malā un apturēja ma�īnu. Trīs lauku ceļi veda pa labi da�ādos virzienos � un visi me�ā. Ivars ilgi pētīja ceļa rādītājus, lūkoja savus ierakstus piezīmju grāmatiņā un izvēlējās vidējo ceļu.

Priedes kupliem zariem apskāvās virs �aurā ceļa, veidojot augstu un patum�u tuneli. Ma�īna virzījās uz priek�u arvien lēnāk, kā taustīdamās meklēja ceļu starp grambām un bedrēm. Robe�nieks mēģināja ieslēgt tuvgaismu. Bet lietus strēles ap�ilbināja, un krūmu ēnas it kā spokodamās daudzveidīgiem plankumiem gūlās uz ceļa, veidodamas viltus �ķēr�ļus. Tāpēc Ivars gaismu izslēdza.

Pēc diviem kilometriem me�s kļuva skrajāks, sākās tīrums. Pa�ā me�a malā pie augstiem kokiem bija piekļāvusies lauku mājele. Turpat blakus �urnēja veca rija.

Robe�nieks izraudzījās nelielu laukumiņu un pagrieza �Moskvi�u� ar degunu pret ceļu. �eit ma�īna no mājām nebija redzama un arī netraucēja, ja gadījumā kāds brauktu garām.

Arvien vairāk satumsa. Ivars aizslēdza ma�īnu, un viņi abi ar Maigu devās uz mājas pusi.

Kādā logā margoja blāva gaisma.

� Viņ� dzīvo viens, � Ivars �ukstēja. � Tātad ir mājās. Tad paliek, kā norunāts. Un tikai mierīgi!

� Labi, ie�u, � tikpat klusi Maiga atbildēja.

� Es bū�u �eit. Ja vajadzēs ...

Maiga piekrīto�i pamāja. Tad ātriem soļiem tuvojās durvīm un satraukti pieklauvēja.

Durvis vērās lēni, kā negribīgi. Uz sliek�ņa elektriskās spuldzes gaismā stāvēja izstīdzējis sirmgalvis ar iekritu�ām krūtīm un pārmērīgi garām rokām. Vaigi tam dega neveselīgā sārtumā, lūpas sakaltu�as, āda kā izbalējusi papirosa �aulīte. Stipri izdobtā piere un kailā galva pie�ķīra viņam tirāniskas dabas cilvēka izskatu.

� Ko jūs meklējat?

Balss kā vēderrunātājam.

�Sakārnis!� Robe�nieks domās noraksturoja veco vīru, novērojot to no slēptuves aiz kadiķa krūma. �Sauss, vējā aprauts sakārnis. Sīksts un izturīgs. Vai tik Maiga tiks ar viņu galā?�

Sirmgalvis ielaida Maigu istabā, un durvis atkal aizcirtās. Ivaram likās, ka kļūst vēl tum�āk un baismīgāk. Pavasara krēsla ātri samilza. Koki bija pieliju�i, un ūdens lāses krita Ivaram sejā, kad viņ� neviļus aizķēra kādu zaru.

Robe�nieks brītiņu nogaidīja, tad pieliecās, strauji �ķērsoja pagalmu un ... ieskrēja taisni ērk�ķro�u krūmā. Klusu lādēdams asos dzelk�ņus, viņ� aplaizīja saskrāpētās delnas. Tad zag�us pielavījās mājai klāt un ieskatījās apgaismotajā logā.

Istabā bija izvietotas modernas mēbeles, kas nekādi neharmonēja ar mājeles nabadzīgo ārieni. Pie pretējās sienas uz augstiem plauktiem rindojās da�ādu kopotu rakstu sējumi un atsevi�ķas grāmatas. Maiga mierīgi sēdēja ērtā atzveltnī. Sirmgalvis nervozi soļoja pa istabu �urp turp un mētāja savas garās rokas.

Bija redzams, ka viņ� ir satraukts un apskaities. Ta�u vārdus saklausīt Robe�niekam nekādi neizdevās. Atlika tikai pacietīgi gaidīt.

Lietus pārstāja, migla pamazām klīda. Par laimi, zemie padebe�i vēl arvien slēpa mēnesi. Krūmu lapotne, koku stumbri � viss bija slapj� un drūms.

Pēk�ņi sirmgalvis tuvojās logam un spēji atgrūda to vaļā. Robe�nieks tik tikko paguva pieliekties. Tagad viņ� palika pussēdus, nolaidies uz vienu celi, visai neērtā pozā. Toties �o to varēja saklausīt. Caur logu līdz Ivara ausīm atlidoja aprauti teikumi. Vecais runāja strupi, dobjā balsī, kā pāļus dzīdams.

� ... Cik rei�u netiku Alīdu brīdinājis. Bet �ī i klausīt negribēja. Visi viņi, Lorenci, no laika gala biju�i iecirtīgi. Tāpat brālis un pats vecais Lorencs, viņas tēvs. Vēl trīsdesmitajos gados, kad Alīdai Ģertrūdes ielā bija savs . ļ .

Vēja brāziens sa�ūpoja prie�u galotnes, un lietus lāses kā krusa nobira, apslāpējot runātāja tālākos vārdus. Kad vēj� atkal pierima, Robe�nieks izdzirda Maigas balsi:

� Jūs rīkojaties gau�ām aplam.

Sirmgalvim pēk�ņi noplaka balss.

� Jums viegli tā runāt. Bet es . . . cik rei�u ar pūlēm noturējos, lai neno�miegtu ar �itām pa�ām rokām. �ēl, ka jau toreiz ...

� Tātad jūs apgalvojat, ka dārglietām bija jābūt.

� Un kā vēl!

� Kur tad tās varēja palikt?

� Man nav ne jausmas, kundze.

� Varbūt Voldis ...

Robe�nieks mazliet piecēlās, lai izstaipītu notirpu�o kāju, un ar plecu neviļus piespieda ērk�ķogu krūmu. Slapjais zars atbrīvojies ar spēku nopliuk-

�ķēja pret ārsienu. Balsis uzreiz apklusa. Istabā, kā redzams, saausījās.

� Jūs atbraucāt viena? � sirmgalvis pēc brī�a neuzticīgi iejautājās.

� Es jau teicu, � Maiga Strautkalne mierīgi paskaidroja. � Ne mazāk par jums esmu ieinteresēta, lai saruna paliktu bez lieciniekiem.

� Bet kas tur ārā gramstās?

� �odien tāds nelaiks, vēj� un lietus.

Robe�nieks sastinga, tad uz pirkstgaliem pārmanī-

jās pagalmam pāri un noslēpās aiz resna priedes stumbra. No �ejienes viņ� noskatījās, kā vecais izliecās pa logu, palūkojās apkārt, tad dro�i vien nomierinājās un, rokas plātīdams, turpināja sarunu.

Pēc kādas stundas Maiga iznāca ārā. Robe�nieks pagājās pretī. Abi klusēdami iesēdās ma�īnā.

Tikai tad, kad bija izbrauku�i uz �osejas, Maiga ierunājās.

� Nepiecie�ams steidzīgi sameklēt �o Voldi.

Robe�nieks pateicīgi paskatījās sievietē.

� Vēlāk, vēlāk pārrunāsim. Bet tagad jums par visu vairāk nepiecie�ams miers. �īs divas stundas no jums prasīju�as tik daudz. Esmu jums bezgala pateicīgs. Tagad mēģiniet domāt par ko citu. Varbūt nolieciet galvu uz mana pleca.

PROFILAKSES SPĒKS

Viktors Sokolovskis pielēca gultā sēdus. Spalgs troksnis. Tā. Pirkstu uz modinātāja pogas. Viktors jau taustījās pēc biksēm, bet laikus atjēdzās. Viņ� svētlaimīgi atmetās atpakaļ spilvenos.

Kop� skolas gadiem vēl saglabājusies iera�a sestdienas vakarā uzvilkt modinātāju. Tā viņ� divkār�i

izbaudīja brīvdienas jaukumus, kad agra rītā, zvana modināts, varēja no jauna ieslīgt miegā.

Ta�u torīt miegs vairs nenāca. Janina jau bija piecēlusies, sēdēja pie tualetes galdiņa un vīlēja nagus. Viktors nolūkojās viņas kailajā mugurā un krū�tura �aurajās lentītēs. Alla�, skatoties uz �o sievieti, viņ� izjuta mīlestību un tīksmi.

Viņa lēni pagrieza galvu. Uzsmaidīja, atsedzot �auru spraugu starp priek�ējiem zobiem. Tā Janina atgādināja mazu meiteni, un tas Viktoram it sevi�ķi patika.

� Celies nu, miegamice! � Viņa pameta Viktoram ar aci. � Paskaties, kādSj ārā laiks! Pie jūras �odien būs brīnum jauki.

� Pie jūras? � Sokolovskis aizdomīgi gari novilka.

� Esi aizmirsis, vai? Tu jau pats grasījies svētdien aizvest mani uz jūrmalu.

� Grasīties jau grasījos, � Sokolovskis piecēlās un paņēma hanteles. � Bet ne vienmēr sanāk tā, kā gribētos.

Janina sadrūma.

� Atkal dienests.

� Nūjā, man jābūt vienā vietā.

īsajā kopdzīves laikā Janina jau bija paguvusi pierast pie Viktora nenormētā darba laika. Gan pie tā, ka telefona zvani pēc pusnakts izrāva viņu no mājām, gan ka viņ� atgriezās no darba agrā rīta stundā. Un cik rei�u dienesta dēļ gāja zudumā iepriek� iegādātās teātra vai koncerta biļetes. Bet Janina nekurnēja un nekad neiztaujāja Viktoru par viņa dienesta darī�anām. So viņas īpa�ību Sokolovskis augstu vērtēja.

Kad Viktors atgriezās no vannas istabas, brokastis jau bija galdā. Janina grieza maizi plānās �ķēlītēs.

� Ja jūs, milicijas darbinieki, visi tik centīgi strādāsiet, drīz nepaliks neviena noziedznieka. Un tad tu kļūsi par bezdarbnieku.

� Neuztraucies, dārgā. Izaug jau arī jaunie. Mēs ta�u nezāles daudz neko neravējam, vairāk tikai pļaujam. Saknes paliek un dzen atvases.

�okolovskim pa�am iepatikās �āds tēlains salīdzinājums.

� Mēs glu�i labi iemācījāmies tvarstīt noziedzniekus un bargi sodīt, � viņ� turpināja un bija priecīgs, ka viņam tik saproto�s klausītājs. � Tas ir labi un nepiecie�ami, bet būtībā tikai puse no veicamā darba. Pat mazāk nekā puse.

� Un otra puse?

Sokolovskis domīgi kasīja pakausi.

� Ir tāds jauks vārdiņ� � profilakse. Mēs, kriminālisti, �o vārdu izprotam tā: nozieguma iznīdē�ana pa�ā dīglī, tā priek�nosacījumu likvidē�ana. Bet tie�i tas mums pagaidām vāji padodas. Un kas iznāk? Kriminālnoziegumus, tādus kā zādzību, huligānismu, laupī�anu galvenokārt pastrādā jaunie�i, bie�i pat pusaud�i. Un parasti izdara tos ne jau tīri mantkārīgos nolūkos, bet gan vairāk aiz muļķīgas neapdomības, aiz pārgalvības. Diem�ēl daudzi vēl klūp. Un tā ir mūsu lielākā vaina: mēs nekādi nevaram iemācīties iznīcināt pa�u noziegumu.

� Zini, Viktor, man �o zēnu �ēl, � Janina ielēja tasītēs kafiju. � Jūs ta�u viņus liekat cietumos vai nepilngadīgo kolonijās. Un visa dzīve tiem jau sagandēta.

� Tu gribi, lai mēs visiem piedotu, atlaistu mājās, un pēc tam lai viņi atkal citiem dzīvi gandētu?

� Dro�i vien tev taisnība, Viktor. Tu jau labāk ?ini, Bet reizēm man prātā nāk da�ādas domas. Varbūt vajadzētu izveidot pla�u profilaktisku sistēmu. Darbā iesaistīt speciālistus � audzinātājus, skolotājus, psihologus, juristus, psihiatrus, namu pārvaldes komitejas locekļus, un �ie darbinieki jāapveltī pla�ām tiesībām. Ikkatrs bērns, ikkatrs pusaudzis uzskaitē. Līdzko pastrādā nedarbus, atskan trauksmes signāls. To raida kontroles posteņi skolās, namu pārvaldēs, ielu komitejās.

Sokolovskis skaļi iesmējās.

� Leiputrija! Ja tu cerēji, dārgā, atklāt Ameriku, tad esi nokavējusi. Līdzīga profilaktiska sistēma eksistē jau sen. Bet ko tas līdz?j Staigā tie sabiedriskie onkuļi � pensionāri pa sētām un mājām, draud pusaud�iem ar pirkstu: esiet rāmi, bērni, nekļūstiet par noziedzniekiem. Un �ie bērni, kuru augums bie�i vien turpat vai divi metri, tikai pasmejas, aiziet ap stūri un mierīgi turpina savus nedarbus. Tur nav ko brīnīties. Kas var būt kopīgs pusaudzim ar sve�u onkulīti, kur� grib viņu audzināt vienu stundu dienāl

Janina pat nepamanīja, ka cigarete pirkstos bija apdzisu�i un balti pelni nobiru�i uz dīvāna pārsega.

� Vai tie�ām viss �is darbs būtu veltīgs?

� To es neteicu. Zināma pozitīva nozīme tam ir. Nelaime tā, ka visas �īs bērnu istabas un komisijas gau�ām atgādina brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandas un tiek pie teik�anas, kad māja jau deg, kad pusaud�a dvēsele jau sagandēta. Ta�u cilvēka raksturs veidojas no �ūpuļa. Un to, tāpat kā mākslas darbu, vieglāk darināt no jauna nekā sabojātu pārveidot.

� Un ko saka jūsu mācītie vīri?

Sokolovskis skeptiski paskatījās uz Janinu.

� Gudri teorētiķi viszino�i spriedelē par jaunat-

nes audzinā�anu. Raksta avīzēs, �urnālos, rīko simpozijus. Es visus tos aiztriektu uz zooloģisko dārzu, lai pavēro, kā daba radīta, kā baltā lācene vai ziloņmāte gādā par saviem bērniem un apmāca tos. Pat pērti-ķiene stundām ilgi izkasa bērneļiem blusas, lai tās nebojātu mazuļiem nervus. Pasaki, kas visvairāk mīl savu bērnu, gādā par viņu, audzina un visvairāk grib, lai no tā iznāktu kārtīgs cilvēks � vecāki, māte vai sve�ais onkulis no sabiedriskās komisijas, kuram pa�am sava ģimene, savs darbs, savas rūpes, prieki un bēdas!

Sokolovskis, kā aizvien, runājot par �o tematu, aiz-svilās. Lieliem soļiem viņ� mērīja istabu no vienas sienas līdz otrai.

� Kāpēc par katru cenu jācen�as pārveidot dabu? Manuprāt, bērns pirmām kārtām jāaudzina viņa mātei. Lai viņa ir mājās, kamēr bērns tiek līdz skolas solam. Un tad lai strādā, kamēr bērns sē� klasē, bet lai ir mājās, kad bērns atnāk no skolas. Tā būtu īsta profilakse.

� Nu, brāl, tagad tu savukārt pār�āvi pāri strīpai, � Janina iebilda. � �odien jau tā trūkst darba roku.

� Nevar ta�u domāt tikai par �odienu. Pa�reiz varbūt patie�ām kaut cik zaudēsim. Toties nākotnē iegūsim divkār�i.

Janina piecēlās no dīvāna.

� Redzi, kādi mēs abi esam filozofi. Izlēmām svarīgu valstisku problēmu. � Viņa paskatījās pulkstenī. � Ir jau pāri desmitiem. Vai nenokavēsi?

Sokolovskis izvilka no skapja svītrotu sporta uzvalku un sāka ģērbties. Pēc minūtēm piecpadsmit viņ� jau sēdēja autobusā, kas traucās uz pilsētas centru.

Tai pa�ā laikā Genoveva ��epe atgriezās no tirgus. Vienā rokā tai bija smaga soma ar da�ādām saknēm un produktiem, otrā iekāries trīs gadus vecais zeperis Juziks. Slinki viņ� �odien �āpoja uz mājām. Nelīdzēja nedz draudi par bērza rīkstēm, nedz solītās konfektes.

Arī Genovevai nemaz negribējās iet uz mājām. Patuk�as tās bija bez melnīgsnējā un spalvainā Kazimira ar viņa tulznainām ķepām. Kad viņ� ienāca, vienmēr likās, ka mazajā istabelē griesti par zemiem un telpa par �auru � nav kur apgriezties. Mīlēja viņ�, draņķis tāds, iemest. Ja nepārdzērās, atvilkās mājās un tad gulēja priek�namiņā uz sava aitādas puska�ociņa. Bet, ja bija iekampis pāri mēram, labāk acīs nerādīties. Un, kad ieraudzīja veco Ldrenci, taisni vai zemes spēra gaisā.

� Vecā bur�uj iete, maita, � viņ� grieza zobus un kratīja dūres.

Tagad pats nelabais Kazimiru aizrāvis prom. Un neraksta, āpsis tāds. Bet tu te kaujies kā plika pa nātrēm. Prokurori un mili�i nāk virsū kā melns mākonis un atkal tincina un pra�ņā par to nolādēto veceni.

Genoveva pienāca pie vārtiņiem un apstājās. Sirds viņai sāka dauzīties kā ar āmuru. Pie mājas durvīm ar muguru pret vārtiņiem stāvēja pagar� vīri�ķis, ģērbies sporta uzvalkā, ar portfeli rokā. Tā kā redzēts rādījās.

Izdzirdis vārtiņus �īkstam, vīrietis pagrieza galvu. Uz acīm tam bija tum�as saules brilles. Genoveva vērīgi ieskatījās sejā. Nē, tāds gan agrāk nav manīts.

� Jūs dzīvojat tre�ajā dzīvoklī? � Sve�ais paspēra soli Genovevai pretim. � Labdien, esmu no dzīvokļu pārvaldes. Atjausiet jūs patraucēt. Man nepiecie�ams

pārbaudīt starpstāvu pārseguma un starpsienu izturību. Vēlākajam kapitālremontam.

Atbildi nesagaidījis, vīrs naski kāpa pa trepēm aug�ā. Genoveva viņam sekoja.

Ticis dzīvoklī, sve�ais izvilka no portfeļa plakanu kārbu ar kloķī�iem un lampiņām, pievienoja tai garu vadu ar tādu kā slotiņu galā. Un Genoveva, aizmirsusi par zepera atalgo�anu un pusdienām, vaļēju muti vēroja, kā viņ� braucīja savu slotu pa visām istabas malām un kaktiem � kā ar putekļu sūcēju. Tad paņēma āmurīti, izklaudzināja sienas, grīdu un kaut ko piezīmēja savā blokā.

� Vai tik nedomā māju nojaukt? � Genoveva beidzot atguva valodu. � Kaimiņos arī tā bij. Pētīja, pētīja, kamēr nojauca.

� Tik traki nebūs, � sve�ais atrūca. � Vēl tā būda stipra. Bet pārbaudīt nav lieki, varbūt sienām plaisas.

Viņ� savāca savus darba rīkus, atsveicinājās un aizgāja.

KĀDĒĻ NEPIELĒCA MOTORS

� Pie vella vecmātes ar �ito kasti!

Jauns �oferis, ģērbies ko�i rūtainā kreklā, nospļāvās. No pa�a rīta viņ� bija kāvies ar neveiksmēm, kas uzmācās cita pēc citas. ZIL motors nekādi negribēja pielēkt. Sākumā likās, ka vainīgs akumulators. Tad nez kur pazuda dzirkstele. Galu galā izrādījās, ka nestrādā karburators.

Transporta kantora autoparkā valdīja rosība. Ma�īnas iebrauca un izbrauca. Gaisu tricināja nemitīga motoru rūkoņa. Jau sen bija beidzies pusdienas pārtraukums, bet �oferis ar rūtaino kreklu tā arī nebija izbraucis. Beidzot viņam talkā nāca līnijas mehāniķis un atslēdznieks. Un nu viņi prātoja trijatā, sabāzu�i pie motora galvas.

� Visus �iklerus pārbaudīju, � �oferis taisnojās.

� Ģenerators kārtībā? � mehāniķis taujāja.

Atslēdznieks tikai dziļdomīgi kasīja pakausi.

� Vai nav vajadzīgs vēl viens prātvēders? � viņiem aiz muguras atskanēja balss.

Visi trīs reizē pacēla acis. Viņu priek�ā stāvēja plecīgs cilvēks, uzcirties zaļā �aketē.

� Kas tā par karikatūru? � Rūtainais jau tā bija pikts uz visu pasauli.

Pienācējs pa�ūpoja galvu.

� Es ar labākajiem nodomiem gribu izpalīdzēt, tā sacīt, dalīties pieredzē. Bet jūs tik spuraini pretī.

� Paklau tikai, �im esot pieredze! � rūtainais nerimās. ^:|V

� Kāpēc gan ne? Reiz gandrīz tāpat bija ar manu draugu Jezupānu. Braucām pa Dzirnavu ielu. Pēk�ņi � stop. Ma�īna apstājās un kā ēzelis � ne no vietas. Ļau�u sanāk apkārt, ka biezs. Visi lieli zinātāji, katrs dod gudru padomu. Viens iesaka ar domkratu pacelt kreiso pakaļējo riteni, otrs liek nomainīt eļļas filtru. Tre�ais uzstājas, lai katrā ziņā izmazgā cilindrus ar glicerīnu: vārstuļi labāk slīdē�ot. Jezupāns stāv un domā, no kura gala sākt. Te puika, gadus divpadsmit, pavelk viņu aiz piedurknes: �Onkulīt, paklau, onkulīt, bet vai benzīns ma�īnā ir?� Ieskatījāmies tvertnē. Ne piliena.

� Neķer uz dullo! Tu no mūsējiem, vai? � rūtainais samierino�i iejautājās.

� Vai tad neizskatos pēc �ofera?

Mehāniķis sāka ausīties.

� Nāc pie mums �ancēt. Neno�ēlosi.

no

� Ko tad pie jums te nopelnīsi!

� Nerunā niekus! � rūtainais piebalsoja mehāniķim. � Vai zini, kādas mums tūres! Uz Maskavu, Ļe-ņingradu, Ki�iņevu. Komandējuma nauda sanāk, prēmijas.

Atnācējs pameta ar roku.

� Nez vai nu tā būs. Man jau te drauģelis strādāja. Netiku manījis, ka būtu zuteni piebriedinājis.

� Kur� tas bija?

Atnācējs izvilka cigare�u paciņu �Prīma�, uzcienāja jaunos paziņas un uzsmēķēja arī pats.

� ��epis Kazimirs, � viņ� lēni novilka.

� Ak �itais! � �oferis iesmējās. � Tam jau nekad nepietiks. Pusstops un luņķis desas viņam tā tikai iesākumam.

� Dro�i vien par dzer�anu padzina.

� Nē, atgadījās cita ķibele.

� Man viņ� ne vārdiņa nebilda.

� Tas bija pērn dktobrī. Nūja, oktobrī. Mūsu brigāde veselu mēnesi dzīvoja pa komandējumu Kuldīgā. Bet �is kā sadedzis uz Rīgu. Laikam pēc sava sievi�ķa noilgojies. Brigadieris bija stingri aizliedzis izbraukt. Bet Kazimirs jau nebūtu Kazimirs, �is naktī pa kluso. Tā triecies, ka uzkūlies autoinspekcijai. Tie aizturēju�i un paziņoju�i kantorim. Bet pie mums te stingrība kā klosterī.

� Ātrumu pārsnieg�ana jau nav nekāds nāves grēks, � cilvēks, kur� bija uzdevies par Kazimira draugu, sacīja.

� Nu jā, � mehāniķis piekrita. � Viņu arī sodīja galvenokārt par patvarīgu aizbrauk�anu.

� Un ceturk�ņa prēmija vējā, � �oferis piebilda. � Bet �is sacēla spuras gaisā un aizgāja no darba. Pui�i stāstīja, esot aizlaidies uz ziemeļiem.

Ш

� Nav peļama ideja. Būs man arī jālai� uz ziemeļiem pēc garā rubļa. Jāaprunājas, ko var solīt jūsu priek�niecība. Kur te ir kantoris?

Kantorī kadru daļas priek�nieka kabinetā tukls vīrs, kam kakla krokas spiedās ārā no �aurās apkaklītes, urķējās papīru �ūk�ņos. Ieraudzījis apmeklētāju, viņ� atgaiņājās abām rokām.

� Uzgaidiet ārā, man tagad nav laika!

Ienācējs teikto, �ķiet, nesadzirdēja. Viņ� tuvojās galdam un rādīja savu dienesta apliecību.

Kadru daļas priek�nieks uzņēma citu toni.

� Biedri kaptein, atvainojiet, lūdzu. Nāk te visādi, cauru dienu iek�ā un ārā. Sēdieties, lūdzu.

� Ja nāk, tad laikam ta�u kāda vajadzība. � Sokolovskis nespēja tikpat laipni atsaukties. � Varbūt tomēr derētu uzklausīt.

Kabineta saimnieks paplātīja rokas.

� Nepagūstam. Ziniet, tik daudz darba. Nav jau kā grāmatvedībā vai ekspluatācijas daļā. Mums darī�ana ar cilvēkiem! Kadri izlemj visu! Tā, biedri kaptein, ar ko varu pakalpot?

� Pie jums kādreiz strādāja par �oferi Kazimirs ��epis.

� Bija tāds nelietis, labi atceros. Cik pūļu nepieliku, lai no viņa atbrīvotos. Vai atkal ko sabrūvējis?

� Nē, kāpēc? Viņ� tagad ir priek�zīmīgs darbinieks, uz goda dēļa ticis.

Kadru daļas vadītājs nedaudz apjuka. Tad attapās.

� Es jau teicu, mēs daudz ar viņu- noņēmāmies, centāmies pāraudzināt. Tātad arī rezultāti nav izpaliku�i.

Kapteiņa Sokolovska acīs lēkāja jautrības velniņi.

� Pagāju�ajā gadā ar ��epi noticis negadījums. Nu, atcerieties, kad viņ� no Kuldīgas brauca uz Rīgu. Man precīzi jāzina, kādā datumā tas bija.

Kadru daļas priek�nieks kļuva glu�i priecīgs. Sarunas tēmas maiņa viņu gau�ām apmierināja.

� Lūdzu, lūdzu, to mēs tūlītiņ . ..

Viņ� parakņājās skapī, izvilka biezus aktu vākus un sāka �ķirstīt. Beidzot atrada vajadzīgo.

� Lūk, te ir pavēle. Biedrs ��epis braucis uz Rīgu naktī no vienpadsmitā uz divpadsmito oktobri.

Naktī uz divpadsmito oktobri? Vienpadsmitais bija ceturtdien. Tātad sētnieki nebija maldīju�ies, kad dzirdēja kliedzienus ceturtdien vēlu vakarā un tai pa�ā naktī redzēju�i �ķērsieliņā ��epja ma�īnu. Pavēle oficiāli apstiprināja viņu liecības.

� Es jūs palūg�u dokumenta apstiprinātu norakstu.

� Lūdzu, tūlīt, pēc piecām minūtēm būs gatavs. � Kadru daļas vadītājs nopriecājās, ka tik lēti ticis vaļā no �āda apmeklētāja.

Pēc pusstundas, atstājis kantori, Sokolovskis sētā atkal sastapa �oferi rūtainajā kreklā. �oferis vicināja gaisā ceļazīmi.

� Ma�īna kārtībā, braucu ārā.

� Kas tad bija par vainu? � Sokolovskis jauta ja.

� Izrādījās � benzīna tvertne tuk�a. Ha, ha, ha!

LIETISKIE PIERĀDĪJUMI

Elektriskais vilciens traucās uz Rīgu. Vagonos pasa�ieru kļuva arvien vairāk. Majoros jau sakāpa tik daudz, ka likās, nebija vietas, kur adatai nokrist.

Ta�u vilciens ripoja tālāk un sakratīja cilvēkus kā putraimus maisā. Dzintaros, kā par brīnumu, vēl atradās vieta jauniem iekāpējiem.

из

8-781

Divi jaunie�i bija ērti atzvēlu�ies solā pie pa�a loga. Pakāru�i svārkus uz vad�a, viņi laiski pārmija pa vārdam un bija iegrimu�i āra ainavas aplūko�anā. Netālu no tiem stāvēja bāla sieviete. Saspiesta no visām pusēm, viņa pūlējās noturēt rokās gadus divus vecu meitenīti.

� Mamucīt, � bērns �ņukstēja, � mani spie�.

Jaunekļi pārtrauca sarunu, pieliecās tuvāk logam

un sāka pētīt garām slīdo�os Priedaines me�us.

Boriss Trubeks bija ierāvies stūrī pie pa�ām durvīm un aizrautīgi jau kuro reizi pārlasīja vakar no Ļeņingradas saņemto vēstuli:

�Dārgo Bob! Ir jau sen pārij pusnaktij, bet es neguļu. Sē�u pie galda un zubrīju ķirurģiju. Rīt eksāmens. Visi tie skriemeļi ar baigajiem latīņu nosaukumiem nelien galvā. Ne�inu, vai te vainīgs pavasaris vai ilgas pēc Tevis. Ļoti gribu Tevi redzēt. Augustā atkal brauk�u uz Cēsīm. Pacenties arī Tu tai laikā izkaulēt atvaļinājumu un dabūt ceļazīmi uz �Cīrulī�iem�. Es bie�i vien atceros mūsu krauju, mūsu pirmo dienu ...�

Arī Borisam likās, to dienu viņ� neaizmirsīs nekad.

Sarkanīga krauja Gaujmalā. Virs tās slaidas priedes, atspiedu�ās saknēm irdenajās smiltīs, ar galotnēm balsta zilo debessklāju. Kraujas virsotnē sē� meitene, rokām ceļus apkampusi. Vēj� plivina melnus, garus matus. Meitene raugās lejup, kur kraujas pie-kājē Gauja lī�lo�us steidz uz satik�anos ar jūru.

� Burvīgi � kā �veicē, � melnmate �ukst.

Trubeks ilgi noskatās, kā tum�ie mati zilganblāvi

kontrastējas ar rudo krauju fonu.

� �o apvidu pie mums arī sauc par Vidzemes �veici, � jauneklis tikpat klusi atsaucas. � Vai esat kādreiz no �ejienes novērojusi saulrietu?

� Nē. Tas laikam ir brlnum skaisti.

Viņi kopā vēro saules rietu tajā vakarā, nākamajā un vēl daudzus vakarus. Kopā kāpelē pa kalniem un peldas Gaujā, kopā brauc ekskursijā uz Rīgu, apskata seno Vecpilsētu un jauno Komjaunatnes krastmalu, apmeklē muzejus un klausās ērģeļmūzikas koncertu Doma baznīcā . ..

� Jaunais cilvēk, atļaujiet! � kāds mēģināja paspraukties Trubekam garām, lai drīzāk tiktu ārā pie atelpas.

Rīgā ļau�u straume izplūda pa ejām un ietecēja lielpilsētas burzmā. Boriss Trubeks, iespiedis savu mapīti padusē, steidza pielikt soli, lai ātrāk nokļūtu darbā.

Gunārs Dzelzitis jau bija atnācis un ar vienu pirkstu klabināja uz rakstāmma�īnas.

� Trim lietām termiņi beidzas. � Viņ� izskatījās pagalam neapmierināts. � Bet tu, cilvēk, te sēdi un baksties ap ma�īnu. Puse dienas pagalam, kamēr uzraksta apsūdzības slēdzienu.

� Ma�īnrakstītāja, kā vienmēr, protams, aizņemta, � Trubeks pielēja eļļu ugunī.

� Priek�niecībai pārraksta referātu izpildkomitejas sesijai. Vai tad ar ikdieni�ķām prasībām drīkst traucēt!

� Va dzi, Gunār, es vakar noskatījos kolosālu filmu. Ungāru kriminālgabals. Tur izmeklētājs neraksta vis garus protokolus un veselu lērumu formalitā�u, bet gan ra�o ar smadzenēm un bloknotu. Viņa palīgam ir diktafons, kinokamera, portatīva laboratorija un miniatūra rakstāmma�īna. Neviena operatīva minūte neiet zudumā.

� Tiem laikam grūtības ar glabātavām. Nav kur

biezos sējumus bāzt. Tāpēc arī nesmērē tik daudz papīra.

Gunārs nomainīja rakstāmma�īnā lapu.

� Galīgi bez dokumentācijas arī nevar, � Trubeks iebilda.

� Bet visas muļķības nevajag protokolēt. Kā nesen � motocikla zādzības lietā nopratināti piecdesmit se�i garāmgājēji, no kuriem neviens notikumu nebija redzējis. Un katra liecība sīki ieprotokolēta. Vesels sējums sanācis.

� Uzkalpo�anās kāre, vai?

� Nē, pierādījums, ka daudz strādāts. Citreiz ta�u tā mēdz būt. Tu strādā kā apmāts, kamēr sadabū īstos lieciniekus, un tomēr, ja esi mkz papīra lapu pierakstījis, tev pārmetīs, ka neesi nekā izdarījis.

�ajā mirklī durvis atsprāga vaļā un parādījās kapteiņa Sokolovska varenais stāvs.

� Sveiciens prokuratūras lauvām! � viņ� nodār-dināja.

� Lai dzīvo milicijas tīģeri! � Gunārs atņēma sveicienu.

Sokolovskis pacēla virs galvas tum�u saini, aplipinātu ar zīmoglaku.

� �e, Boris, saņem pasta sūtījumu ar piegādi uz mājām.

Trubeks kā basketbola bumbu noķēra viņam mesto saini.

� Tātad kaut ko tomēr atradi! � viņ� priecīgi iesaucās.

Kapteinis puiciski iespieda rokas sānos.

� Sokolovskis neatradīs, ha!

� Nu tad, vecīt, neturi sveci zem pūra, velc gaismā, � Gunārs kaisa nepacietībā.

Parasti prokuratūras darbinieki bez vajadzības ne-

jaucas krimināllietās, ko izmeklē viņu kolēģi. Tāds ir nerakstīts likums. Ta�u Alīdas Lorences slepkavības lieta bija ņēmusi neparastu virzienu. Tas ta�u rets gadījums, kad prokuratūra noprotestē spriedumu, lai atgrieztu lietu papildu izmeklē�anai. Un tagad visi darbinieki uzmanīgi sekoja notikumu gaitai.

Sokolovskis iezvēlās Trubeka krēslā un aizsmēķēja.

� Nu, tad klausieties un mācieties, mani bērni, � viņ� uzsāka. � Es �oreiz rīkojos tikpat enerģiski un principiāli kā mans draugs Jezupāns, milicijas inspektors no Preiļiem, kad viņ� piedzina soda naudu no vecās Kārklietes.

� Atkal Jezupāns! � Dzelzītis nopūtās. � Tikai nez kādēļ �oreiz no Preiļiem. Cik atceros, pagāju�o reizi viņ� bija no Viļakas.

Sokolovskis savilka pieri.

� Nepārtrauc, kad vecāki cilvēki runā. Liela mui�a � Preiļi vai Viļaka. Nu, paaugstināja cilvēku amatā par labu darbu un pārcēla no Viļakas uz Preiļiem. Tu nekad nevari uzklausīt, kā nākas. Vienmēr kā tāds ka�ķis. Nu, tad tā. Izsauc Jezupāns to Kār-klieti un stingri nostrostē:

�Kāpēc tu, vecā, nemaksā soda naudu? Desmit rubļu pienākas.�

Bet ve�a kā no mēness nokritusi.

�Vai die, kādu soda naudu, kas par naudu?�

Jezupāns lieti�ķi pārcilā papīrus.

�Re, kāda aitiņa atradusies. Nekā nezina. Te viss protokolā ierakstīts. Tracis bija? Bija. Loga stikli izdauzīti? Izdauzīti! Sieva piekauta? Piekauta! ...�

Kārkliete aiz pārsteiguma ne dzīva, ne mirusi.

�Vai, vai, kura sieva ... Mani tak pa�as vecais piekāva. Tā piekāva, ka glābiņa vairs nebija. Pati atskrēju pie jums, lai veci nostrāpē ...�

Jezupāns atkal iegrū� degunu papīros.

�Nu jā, ko tad es saku. Tas pats vien ir. Nostrāpēju tavu veco ar desmit rubļiem.�

�Ko tad no manīm gribi? Pats ālējās, lai pats maksā!�

�Paklau, tu mani par muļķi netaisi,� Jezupāns sabo�as. �Ko es no tava ve�a piedzī�u! Visu līdz pēdējai kapeikai noplen�o. Nekur tu nespruksi. Vīrs un sieva � viena ģimene. Vieni prieki, vienas bēdas. Maksā tik ragā!�

Tikai tagad Sokolovskis ievēroja, ka kabinetā ienācis Dzenis. Kapteinis nodzēsa cigareti.

� Tā, biedri priek�niek, uzdevums izpildīts!

Tādam pieredzes bagātam operatīvam darbiniekam

kā �okolovskim uzdevums nebija visai sare�ģīts. ��epju dzīvoklī bija jāizdara kratī�ana un jānoskaidro, vai tur neatrodas kaut kas no nelaiķes Alīdas Lorences drēbēm. Līdzi viņ� bija paņēmis audumu gabaliņus, tos pa�us, ko Dzenis uzgājis pie Lorences �uvējas.

� Godīgi sakot, ilgi nebija jāmeklē, � Sokolovskis stāstīja. � Skapī tūlīt atradu melno blūzīti ar lillā rakstiem un zilu rītakleitu. Audumi pilnīgi saskanēja ar paraugiem, kuri man bija līdzi. Te ir, � viņ� parādīja aizzīmogoto sainīti. � Varat pa�i pārliecināties. Te, lūk, arī ekspertīzes slēdziens.

� Un ko Genoveva ��epe? � Dzenis pavaicāja.

� Sākumā liedzās, dievu piesaukdama. Tad sāka nesakarīgi stāstīt, ka Lorence �ai drēbes uzdāvinājusi.

� Naivs paskaidrojums, � Trubeks iejaucās sarunā. � It sevi�ķi, ja ņem vērā viņu attiecības . . .

Sokolovskis ielēja no karafes pilnu glāzi ūdens un vienā rāvienā izdzēra.

� Nu ko, Robert, liekas, viss kārtībā. Tavas aizdomas apstiprinās. Mantas sākumā aiznestas caur logu un noslēptas. Bet, kad Saukumu notiesāja un �ķita, ka viss apklusis, Genoveva ��epe saņēma savu tiesu.

� Domājams, ka labākās mantas Kazimirs aizvedis uz Noriļsku un pārdevis, � Trubeks ieminējās.

� Grūti pateikt, � Sokolovskis skeptiski uzlūkoja jauno izmeklētāju. � Kā redzams, te darbojas ne tikai ��epji ar Saukumu vien. Atcerieties telefona zvanus Strautkalniem. Zvanījusi sieviete. Saukuma toreiz jau bija aizbraukusi. Genoveva ari atkrīt, pavisam cita balss un izloksne. Tātad iejaukta vismaz vēl viena sieviete. Velns parāvis, kā tikt viņai klāt!

� Lai tas būtu kā būdams, � Trubeks secināja, � bet Kazimirs ��epis, manuprāt, nekavējoties jāarestē.

� Jā, � Dzenis piekrita, � Kazimirs tonakt, bez �aubām, bijis mājās, sētnieks dzirdējis kliedzienus, bet Genoveva to visu kategoriski noliedz. Tūlīt pēc slepkavības Zenta Saukuma aizlai�as uz Noriļsku. Kazimirs pie pirmās izdevības viņai seko. Un beidzot Lorences mantas Genovevas skapī.

� Nu, redzi! � Sokolovskis uzsauca. � Ar tādiem pierādījumiem pat tavs Ozollapa sankcionēs arestu, aci nepamirk�ķinājis.

Zvanīja telefons. Gunārs Dzelzītis pacēla klausuli.

� Prokuratūra!

Vada otrajā galā bija sadzirdama patīkama sievietes balss.

� Lūdzu izmeklētāju Trubeku!

� Acumirkli! � Gunārs sniedza Borisam klausuli.

■� Biedri izmeklētāj, � sievietes balss dudināja.

m

� Ja jūs patie�ām gribat atrast Alīdas Lorences slepkavu, tad iesaku painteresēties par viņas testamentu, kas glabājas notariātā. Tad jums kļūs skaidrs, kas visvairāk ieinteresēts viņas nāvē.

� Ar ko es runāju? � Trubeks jautāja.

� Ar cilvēku, kas zina vairāk nekā jūs.

Nākamajā mirklī vada otrā galā noklak�ķēja un

klausulē atskanēja īsi, aprauti signāli.

Boriss pagriezās pret Gunāru.

� �igli piezvani uz centrāli, lai pārbauda, no kurienes zvanīja.

Dzenis atmeta ar roku. <

� Vai Rīgā mazums automātu ...

� Ē, brālīt! � Sokolovskis iesaucās. � Man �is zvaniņ� patīk. Vai tikai�nav mūsu vecā paziņa, kas bombardēja Strautkalnus. Tātad pretinieks panikā, nav pa prātam, ka atradām pie S�epjiem Lorences drēbes. Tie jūt, ka zeme sāk svilt zem kājām.

� Varbūt grib mums ar �o zvanu sajaukt prātus un novirzīt izmeklē�anu uz citu pusi? � Trubeks izteica ba�as.

� Un kā tu domāji? Viņi arī nav no muļķu mājām. Saprot, ja esam atradu�i drēbes, arestēsim Kazimiru. Un pamet mums ēsmai jaunu apstākli. Aprēķins vienkār�s � kamēr mēs ķēpāsimies ar mantinieku meklē�anu, ��epis pagūs vēlreiz aiz�maukt.

� Jā, bet testaments patie�ām ir jauns apstāklis, � Trubeks mēģināja iebilst. � Varbūt vajadzētu ...

� Testamentu izpētīt vēl paspēsim, tas nekur nepaliks, � Dzenis viņu pārtrauca. � Bet Kazimiru ��epi vaļā palaist nedrīkst. Biedri Trubek, rakstiet lēmumu par arestu.

Dzenis paskatījās pulkstenī.

� Ir jau laiks. Nez kāpēc viņi kavējas.

Viņ� nolika krēslu un apsēdās istabas stūrī netālu no loga.

Trubeks novāca no rakstāmgalda visu lieko, noņēma brilles un sāka rūpīgi tīrīt stiklus ar kabatas lakatiņu.

Pie durvīm pieklauvēja. Tūdaļ spraugā parādījās vasaras raibumiem nosēta seja zem milicijas formas cepures.

Trubeks atlika brilles sāņus.

� Vediet iek�ā!

Kabinetā smagiem soļiem ienāca Kazimirs ��epis. Viņ� pārlaida apkārt drūmu vilka skatienu.

� Varbūt jūs pateiksiet, par ko mani paņēma ciet?

Trubeks norādīja uz krēslu, kas stāvēja kādu metru

no rakstāmgalda.

� Lūdzu, sēdieties, � viņ� mierīgā balsī aicināja.

� Paldies par kūkām! � ��epis savilka dūres. � Tre�o dienu jau sē�u, tikai nezinu, par ko.

� Neuztraucieties, gan uzzināsiet. Tagad aprunāsimies.

� Ak aprunāsimies! � ��epis mēdījās. � Un tādēļ atstiepāt mani no pa�as Noriļskas, lai aprunātos!

Trubeks izvilka no kabatas lodī�u pildspalvu un sāka to virpināt pirkstos.

� Kur jūs strādājāt pirms aizbrauk�anas uz ziemeļiem?

��epis piesarka dusmās.

� Ak �itā gan! It kā jūs nezinātu. Strādāju autotransporta kantorī.

� Un kādēļ aizbraucāt?

� Apnika Rīgā, vot, i aizbraucu. Gribēju labāk nopelnīt.

� �ķiet, arī te par izpeļņu nevarējāt sūdzēties. Bie�i braucāt komandējumos. Pērn visu oktobri bijāt Kuldīgā.

��epis aizdomīgi pa�ķielēja izmeklētājā.

� Ekur laba vieta � Kuldīga, � viņ� norūca.

� Pa me�u vien novandījāmies.

� Nav jau tālu no Rīgas. Vienu otru reizi varējāt atbraukt uz mājām.

� Kad tāds brigadieris, tad aizbrauksi gan. Kā suns uz siena kaudzes: ne pats brauc, ne otram ļauj.

� Un tomēr Rīgā bijāt! )

� Kas jums to teica?

Kabinetā ienāca prokurors Ozollapa.

� Nu kā, vai mūsu draugam mēle jau atraisījusies?

� Viņ� lāgā nevar atcerēties, vai braucis no Kuldīgas uz Rīgu vai ne, � Trubeks paskaidroja.

� Tā-tā, � Ozollapa novilka. � Būs jāatsvaidzina atmiņa. � Un prokurors pagriezās pret Kazimiru:

� Ko jūs darījāt Rīgā tajā naktī?

� Kādā naktī?

� Neizliecieties, mēs visu zinām. �eit ir pierakstīts. � Ozollapa uzsita ar plaukstu bieziem vākiem uz galda. � Nu, kā būs, stāstīsiet vai ne?

��epis ierāvās sevī.

� Man nav.ko stāstīt.

� Tik smagu noziegumu Rīgā pastrādājis, un tagad nav ko stāstīt, � Ozollapa neatlaidās.

� Es jau sacīju, ka nebiju oktobrī Rīgā, � Kazimirs mēģināja ķepuroties pretī.

Dzenis, visu laiku klusi sēdējis stūrī, piecēlās un panācās uz istabas vidu.

� Neaizmirstiet vienu: vaļsirdīga atzī�anās pēc mūsu likumiem ir vainu mīkstino�s apstāklis. Nevajag tiepties. Mums patie�ām zināms, kādu noziegumu esat izdarījis vienpadsmitā oktobra naktī. Un varam to pierādīt.

� Nekā jūs nepierādīsiet.

� Tajā naktī sētnieks redzējis jūsu ma�īnu �ķērs-ieliņā netālu no mājām.

� Ko viņ� muldās, � ��epis atcirta. � Tā nebija mana ma�īna.

� Varbūt maldījies arī autoinspektors, kur� aizturēja jūs ceļā uz Rīgu? � Trubeks nolika Kazimiram priek�ā divus dokumentus.

��epis ieskatījās papīros, it kā negribīgi sāka tos lasīt. Un, jo tālāk lasīja, jo vairāk saruka.

Arēji viņ� vēl bija mierīgs, bet domas galvā meta cilpu cilpas: ja nu viņi uzodu�i par notikumu uz ceļa, tad nav vairs glābiņa. Kā redzams, autoinspektors zināja �o to pastāstīt. Un te vēl izmeklētājam uz galda vesels �ūksnis papīru. Tik daudz pierakstīts. Nudien, kāds būs izmuldējies. Dro�i vien tie divi, kas tonakt palīdzēja. Varbūt patiesi atzīties?

Un Kazimirs izlēma.

� Labi, � viņ� caur sakostiem zobiem izspieda. � Izstāstī�u visu.

Ozollapa uzmeta uzvarētāja skatienu Dzenim un Trubekam. Tad izgāja no istabas.

Kad durvis aiz prokurora bija aizvēru�ās, ��epis palūdza atļauju uzsmēķēt. Trubeks piebīdīja viņam tuvāk pelnu trauku. Kazimirs izvilka no kabatas sa-bur�ņātu paciņu �Pamir�, ilgi mīcīja pirkstos cigareti, aizsmēķēja un vairākas reizes dziļi ievilka dūmu. Tad stomīgi uzsāka:

� Man Rīgā ir viens vecs �oms, pazīstu viņu no bērna kājas. Vēl pirms kara noplīsu�iem dibeniem skraidījām pa Maskavas for�tati. Tagad gan reti satiekamies. Viņ� lielā godā, strādā par veikala vadītāju.

��epis nobirdināja pelnus uz grīdas. Dzenis, atkal apsēdies savā krēslā istabas stūrī un sakrustojis rokas uz krūtīm, pacietīgi klausījās. Trubeks klusiem soļiem staigāja pa istabu.

Kazimirs jau brīvāk turpināja:

� Pagāju�ā gada rudenī es reiz sē�u alus zālē un sūcu �Zigulīti�. Te uzreiz � vaļi acis nemāna: �is izaug manā priek�ā kā beka pēc lietus. Piesēstas blakus. Skatos, no kabatas izlīdis pol�a kakliņ�. Ko tur gari runāt. Par abiem ātri izrāvām. Stāstu �im par savu dzīvīti. �vaki iet. Te viņ� piedāvā man �efti. Padomāju, uz �ito vīru var paļauties, lieks rublis arī neskādē. Nu ko tur teikt? Galvā �vingulis. Vārdu sakot, sitam saujā. Ceļā uz mājām sīki visu apsprie�am.

Trubeks nosēdās savā vietā un sagatavojās pierakstīt. ��epis aizsmēķēja otru cigareti.

� Un toreiz, kad biju Kuldīgā, viņ� padeva ziņu un atsūtīja naudu. Es tūdaļ sāku rīkoties. Atradu piemērotu veci, salīgām. Kad satumsa, biju ar ma�īnu klāt. Ātri uzlādējām un... aiziet uz Rīgu. Zināju, līdz rītam jābūt atpakaļ, citādi uguns pakulās. Ātri rullēju, nepamanīju aizlieguma zīmi un uzrāvos. Aizturēja autoinspektors. Rīgā ierados jau pēc pusnakts. Nu, bet tālāk gāja kā pēc notīm.

��epis apklusa.

� Turpiniet vien, turpiniet, � Trubeks uzmundrināja arestēto.

� Ko tur gari stāstīt? Es jau sacīju, viss notika tā, kā bija sarunāts. Draugs gaidīja mani pie Pontontilta. Līdzi viņam bija vēl divi �temmīgi �aļi.

Trubeks ar Dzeni saskatījās.

� Kam tik daudz cilvēku? � izmeklētājs painteresējās.

� Es jau teicu: lai tur kas, no rīta man bija jābūt atpakaļ. Divatā mēs tik ātri nebūtu nostrādāju�i.

� Un ko tad abi pui�i? Vaktēja, lai neviens netraucētu?

� Nē, palīdzēja krāmēt.

� Tik daudz tur bija, ko krāmēt?

� Es jau sacīju, vesela krava. Piecas tonnas, ne mazāk.

Trubeks acis vien ieplēta aiz brīnumiem.

� Kā, mantu?

� Kādu mantu? Ābolu.

Dzenis piecēlās un piegāja tuvāk.

� Nedzeniet velnu. Kādi āboli, no kurienes?

Tagad pienāca Kazimira kārta brīnīties.

� Es tak stāstīju. Draugs atsūtīja naudu, un es pie ve�a aiz Kuldīgas iepirkos ābolus. Brangi antonovkas! Draugs pārdeva savā veikalā par pirmo zorti. Cenu starpība iznāca smuka. Arī man atkrita �ūksnītis.

Kabinetā iestājās nelādzīgs klusums. Dzenis lika visus piecus prātus kopā. Kā redzams, apcietinātais runāja patiesību. Tikai �ādu atzī�anos viņi abi ar Trubeku gan nebija gaidīju�i. Lorences slepkavības lietā nebija tikts ne solis uz priek�u. Ko tagad darīt, kādu taktiku pielietot pratinā�anā? Vai �ķetināt tālāk �o pavedienu? Uz kurieni tas ved? Varbūt pārslēgties uz citu vilni, sākt no otra gala?

� No veikala jūs tūlīt devāties uz mājām? � Dzenis iztālēm uzsāka.

� Kur ta citur? � ��epis apstiprināja. � Tikai papriek�u maktlgi ie�ņabojām.

� Un ko mājās darījāt?

� Gulēju, ko ta citu.

� Jūsu sieva .stāstīja savādāk! � Trubeks pārtrauca.

� Melo, �ūska tāda! � Kazimirs atcirta. � Man tikai stunda bija ko nosnaust. �etros jāceļas, lai tiktu laikus Kuldīgā.

Dzenis atvēra durvis.

� Lūdzu, ienāciet!

Kabinetā piesardzīgi ielavījās Genoveva. Ieraudzījusi vīru, viņa samiedza acisJ it kā spēcīgs gaismas kūlis būtu iesviests sejā.

Dzenis neļāva viņai atjēgties.

� Vai oktobrī jūsu. vīrs bija atbraucis no Kuldīgas?

� Nebij, nebij, � Genoveva atgaiņajas.

� Bet viņ� apgalvo, ka bijis.

� Ko tādu sātanu klausīties! Nav braucis, dievs mans liecinieks!

Kazimirs smagi pagriezās pret sievu.

� Siev, liec dievu mierā! Pietiek melst. �ie jau visu zina.

� Tu tak pats piekodināji, lai nevienam nebilstu ne vārdiņa. Piedraudēji galvu noraut...

� �eit jāstāsta patiesība, � Dzenis nīgri pārtrauca. � Tātad viņ� bija atbraucis naktī no vienpadsmitā uz divpadsmito oktobri?

Genoveva vēlreiz pa�ķielēja uz vīra pusi un, pārliecinājusies, ka tai nekas nedraud, bērtin nobēra:

� Bij atbraucis, bij, vazaņķis nolāpītais, pieļurbo-jies kā lops. Vēl skuķi līdz nāvei sabaidīja.

� Kādu skuķi? � Dzenis steidza uztvert vajadzīgo noti.

� Mūsu pa�u Lūci_f kādu vēl citu. Piedzēries gultas sajauca. Meitene sāka bļaut aiz pārbīļa ...

� Vai skaļi kliedza? � Trubeks iejautājās.

� Jēzus Marija, es gribētu redzēt, ko jūs darītu, ja nakts laikā piedzēries tēviņ� kāpj gultā. Es jau no-trūkos, ka visi sābri saskries.

� Jūs tiesā apgalvojāt, ka tajā naktī kliedzienus neesat dzirdējusi, � Dzenis atgādināja.

� Mani jau pra�ņāja par nāburdzes istabu.

Trubeks iegrima pārdomās. Tātad pēc sekmīga darījuma ar āboliem Kazimirs patie�ām ieradies mājās pamatīgi iereibis. Vai viņ� bija spējīgs tik smalki nostrādāt otru noziegumu? Pieļausim pat, ka bija. Bet meitene ar savu kliedzienu varēja sacelt kājās visu māju. Vai Kazimirs tādos apstākļos uzdro�inātos izdarīt slepkavību? Un pēdējais. Notikuma aina liecināja, ka noziegums bijis iepriek� apdomāts. Ja ��epis grasītos to izdarīt, viņ� nekādi neliktos gulēt. Rādās, ka viņ� slepkavībā nav nemaz iejaukts. Līdz �im izmeklē�ana orientējās galvenokārt uz kliedzieniem. Tagad tiem uzradās cits izskaidrojums. Bet ekspertīze slepkavības dienu noteikusi tikai aptuveni. Tad iespējams, ka slepkavība nav notikusi tajā naktī.

Izmeklētājs pacēla tālruņa klausuli un uzgrieza numuru.

� Kombināta kadru daļa? �eit izmeklētājs Trubeks no prokuratūras. Pasakiet, lūdzu, precīzi � kad tika atbrīvota no darba Zenta Saukuma?... Jā, pērn rudenī... Vienpadsmitajā oktobrī? Un kad saņēma aprēķinu? Pateicos, tas būtu viss.

Dzenis ar Trubeku saskatījās. Tad prokurora palīgs kaut ko uz�ņāpa uz papīra gabaliņa un pasniedza

to izmeklētajam. Trubeks piekrīto�i pamāja ar galvu un steidzīgi atstāja kabinetu.

Pēc brī�a viņ� jau stāvēja Ozollapas priek�ā.

� Nu, kā tur jums ir? � prokurors noprasīja. � Vai viss kārtībā?

Trubeks mīņājās kā jauns ģimnāzists.

� �ķiet, esam no�āvu�i greizi, � viņ� drūmi atbildēja un izklāstīja pratinā�anas rezultātus.

� Ko-o! � prokurors laida vaļā savas basa bazūnes. � ��epis nav saistīts ar Lorences lietu? Nevar būt!

� ��epis bijis mājās nakti uz divpadsmito oktobri, � Trubeks stāstīja. � To mēs precīzi noskaidrojām. Bet Zenta Saukuma, atcerieties, liecināja, ka nākamajā rītā pēc slepkavības saņēmusi aprēķinu un tūdaļ arī aizbraukusi. Izrādās, ka viņa atbrīvota no darba ar vienpadsmito datumu. Ja Zenta Saukuma vienpadsmitajā aizbrauca, tad Kazimirs ��epis nevarēja naktī uz divpadsmito kopā ar viņu pastrādāt noziegumu.

� Vai tie�ām tik ātri saņēma aprēķinu?

� Jā, tai pa�ā rītā, viņa ta�u bija mācekle. Kas tur liels ko rēķināt.

Prokurors �ai mirklī atgādināja kaislīgu mak�ķernieku, kam uz āķa uzķērusies prāva līdaka, bet aukla tūlīt grasās pārtrūkt.

� Ko jūs te skandināt vienu un to pa�u! Vai tad �itāds bandīts kā ��epis nevarēja tikt galā bez skuķa!

� Slepkavība notikusi Saukumas klātbūtnē. � Trubeks atkal atgādināja. � Citādi viņa nevarētu tik sīki un pareizi iztēlot nozieguma ainu.

Mirkli prokurors domāja.

� Tā-tā, Saukuma atbrīvota no darba vienpadsmitajā. Bet kur teikts, ka viņa patie�ām tajā pa�ā dienā aizbrauca? Noziegums dro�i vien iepriek� gatavots. Tādā gadījumā Saukuma varēja vispirms aiziet no darba, naktī izdarīt noziegumu un aizbraukt tikai nākamajā dienā.

� Tas, lūk, ir jāpārbauda. Tādēļ arī atnācu pie jums. Līdz Maskavai Saukuma braukusi ar vilcienu. Rīgas lidostas pasa�ieru sarakstos viņas uzvārda nav. Bet tālāk uz Noriļsku dro�i vien devusies ar lidma�īnu. Steidzīgi jāpieprasa ziņas no Maskavas.

� Labi, � Ozollapa piekrita. � Tūlīt pat zvanī�u pa tie�o sakaru vadu.

... Laiks vilkās glieme�a gaitā. Tikai pirms stundas Ozollapa bija zvanījis uz Maskavu. Ta�u �ķita, ka pagājusi vesela mū�ība.

Kabinetā valdīja nomāco�s klusums. ��epis, uzrāvis kūkumu, truli un bezcerīgi raudzījās grīdā. Genoveva meta bailīgus skatienus te uz vienu, te uz otru un nervozi knibināja lakata stūri. Trubeks �ķirstīja lapas, vietām �o to pārlasīja. Dzenis stāvēja pie loga. Likās, viņu nekas cits neinteresē kā vien bezrūpīgie garāmgājēji. Ozollapa, atzvēlies krēslā, nepacietīgi bungoja pa galdu.

Te Dzenis negaidot pagriezās un uzrunāja Genovevu:

� Jā, starp citu, kā jūsu skapī tomēr nokļuva nelaiķes Lorences drēbes?

Genoveva satrūkās.

� Es jau sacīju tam milicijas kungam, kas vandījās manā istabā. Lorence pati...

� Nē, pasaciņas varat stāstīt citiem. Lorence nebija no tām, kas savas mantas labprātīgi izdāļā. Un

jo īpa�i jums, ar kuru diendienā plēsās. Drēbes jūs paņēmāt pati, bet kad? Stāstiet patiesību.

� A mani par to netiesās?

� Varbūt jūs vēl pieprasīsiet garantijas rakstu? Nu, es gaidu.

� Es ... Nu jā ... Tas bij ... � Genoveva stostījās. � Nu, kad mantinieks nāca. Labākās drēbes viņ� paņēma kopā ar mēbelēm. Visādas graba�as atstāja. Tās es pievācu.

�ajā mirklī kabinetā ienāca sekretāre.

� Biedri prokuror, telefonogramma no Maskavas.

Viņa iedeva Ozollapām aprakstītu papīra lapu.

Prokurors ātri pārlaida aciij telefonogrammai, tad

pasniedza lapu Dzenim un'Trubekam. Telefono-grammā bija teikts: �Atbildot uz jūsu pieprasījumu, ziņojam, ka Zenta Saukuma aizbraukusi no Maskavas uz Noriļsku ar lidma�īnu 12. oktobrī pulksten desmitos un divdesmit minūtēs. Reisa numurs 541.�

� Jā, � Dzenis novilka. � Tātad no Rīgas patie�ām izbraukusi vienpadsmitajā oktobrī. Ko tagad darīsim ar Kazimiru ��epi un viņa āboliem?

Ozollapa nikni paskatījās uz savu palīgu.

� Sasodītie āboli! Būs jānodod Dolmanei, lai izmeklē.

Kad Kazimiru aizveda un Genovevu atlaida mājās, Ozollapa gurdi piecēlās no krēsla.

� Eh, draugi, nu gan jūs mani iznesāt cauri.

� Esam kļūdīju�ies, � Dzenis atzinās. � Pieņemtā versija bija tik ticama. �ķita, viss sakrīt mats matā. Aizrāvāmies, nemeklējām citas varbūtības. Par to nu pamatīga pļauka.

Viņ� pagriezās pret Trubeku.

� Redzi, Boris, tāda ir prokuratūras ikdiena.

Strādā, strādā, un beigās izrādās � viss veltīgi. Jāsāk no gala. Padomā, kamēr nav par vēlu, varbūt labāk iesi uz advokatūru. Tur vieglāka dzīvīte.

� Padomā�u, kad būs vairāk laika, � Trubeks saknieba lūpas. � Bet tagad jāpalauza galva, ko darīt. Pag, Genoveva ��epe ieminējās par mantinieku. Un arī sieviete, kas toreiz zvanīja, runāja par testamentu. Varbūt patie�ām tur aizmests garā pavediena mezgls ...

Maiga Strautkalne iegāja modes salonā. Uz ārdurvīm piekarinātās papīra strēmeles ar ķeburainu rokrakstu bija uzskribelņts, ka �odien pieņems pasūtījumus tikai pieciem mēteļiem un septiņām kleitām. Laime, ka Edvīnam draudzīgas attiecības ar vienu no salona vadītājiem. Citādi Maigai būtu jāizstāv garu garā rinda vai arī pavisam jāatsakās no jauna ziemas mēteļa.

Maiga �ķērsoja zāli un tuvojās pieņēmējas galdiņam, pie kura drūzmējās apmeklētāji.

� Neredzēta nekaunība! � viņa izdzirda spontānu iekliedzienu. � Izmaitāt tik dārgu drānu! � Satrauktā kliente bija tuvu raudām.

Kāda cita � optimistiskāk noskaņota (�dro�i vien pedagoģe,� Strautkalne nodomāja) ļoti lēni un akcentēti mierīgi jautāja:

� Es nāku jau tre�o reizi. Sakiet ta�u � kad būs mana kostīma pielaiko�ana?

Ultramoderni frizēta meitene minikleitā, kas atgādināja zīdaiņa krekliņu, �ķiet, nedzirdēja pasūtītāju pretenzijas. Vienaldzīgi kā automāts viņa paņēma Strautkalnes kvīti.

� Gaidiet, jūs izsauks.

Maiga Strautkalne pagāja sāņus un negribīgi atlaidās mīkstā, ar nobru�ātu apvalku segtā atzveltnī.

Tobrīd durvīs parādījās Edvīna �maugais stāvs. Viņ� pārlaida acīgu skatienu zālei, ieraudzīja sievu un pienāca klāt.

� Kā vienmēr punktuāls! � Maiga pasmējās. � Pēc tevis var pulksteņus pārbaudīt.

� Precizitāte � karaļu tikums, � Edvīns dzedri atjokoja.

� Vai pavēlēsi tevi dēvēt par jūsu majestāti?

Edvīns apsēdās Maigai blakus.

� Tu vienmēr un visur uzskati sevi par patstāvīgu un neatkarīgu sievieti. Ta�u pat pie drēbnieka nevari aiziet bez cienījamā dzīves biedra.

� Tev ir laba gaume. Es gribu, lai jaunais mētelis tev būtu pa prātam.

Edvīns paklanījās.

� Jūtos glaimots un pateicos par dāvāto uzticību.

Strautkalniem garām pagāja vīrietis ar saini padusē. Viņ� tuvojās pieņēmējas galdam zāles labajā stūrī, paskatījās apkārt, tad sazvērnieciski pasniedza pieņēmējai zīmīti. Meitene saproto�i pamāja ar galvu, paņēma saini un sāka rakstīt kvīti.

Maiga pameta ar acīm uz to pusi.

� Paraugies, mīļais, kamēr es te sē�u, tur jau ceturto pasūtījumu noformē. Kaut gan oficiālā pieņem�ana beigusies jau rīta pusē.

Edvīns pastiepa roku un kritiski aplūkoja savus koptos nagus.

� Vai esi aizmirsusi, ka nesen pati...

� Un tomēr tas ir pretīgi. Vai tu domā, patīkami tā aizvien ar pazī�anos, pa sāņdurtiņām. ļF

Edvīns saviebās.

� �ķiet, iepazī�anās ar mili�iem un prokuratūru nākusi tev par labu. Esi kļuvusi par dedzīgu likum-sargātāju.

� Un kas tur slikts?

� Nu, nu! Vai pati vienmēr rīkojies tikai pēc likuma burta?

Maiga neviļus piesarka. Viņa atcerējās neseno sarunu ar advokātu Robe�nieku liedagā un savu solījumu viņam palīdzēt. Kopējo braucienu uz �Ļaudo-beļiem�. Turklāt urdīja doma, ka ari tūlīt būs jāveic Robe�nieka uzdevums, kālab viņa patiesībā lūgusi Edvīnu atnākt �urp. Kas zina, vai visus �os gājienus drīkst nosaukt par likumīgiem. Un tomēr ...

Maiga centās slēpt satraukupu. Viņa saņēmās un izlikās, ka pēdējo jautājumu nav dzirdējusi.

� Kāpēc tu, Edvīn, tik nievājo�i izsakies par milicijas un prokuratūras darbiniekiem? �ie cilvēki ne�ēlo sevi, lai sargātu mūsu māju un mieru.

Edvīns izaicino�i sarauca uzacis.

� Bet es nesaprotu, kāda tev daļa gar trūkumiem modes salonos. Nevajag bendēt nervus. Tik un tā pasauli nepārveidosi. Daudz vienkār�āk, ērtāk un mierīgāk dzīvot pēc principa: �Māja deg � pulkstenis iet.� Pliki mēs �ajā pasaulē ieradāmies, pliki aiziesim. Galvenais � taupīt veselību.

� Kāds tu tomēr esi ciniķis! � Maiga novērsās. � Bet es nemāku būt vienaldzīga. Nemāku un negribu ...

Tai pa�ā mirklī Maiga nevil�us pacēla acis. Garām gāja trausla, pievilcīga salona darbiniece. Rokai pāri bija pārmesti vairāki pusgatavi mēteļi.

Kad meitene nonāca blakus Edvīnam, skatiens tai nejau�i apstājās pie Strautkalniem. Meitene apjuka, sadurstījās. Virsējais mētelis noslīdēja zemē.

Edvīns uzlēca kājās, pacēla mēteli un galanti pasniedza meitenei.

Jauniete apmulsa vēl vairāk.

� Pateicos.

� Nav par ko, � Edvīns iztapīgi uzsmaidīja un mazliet frivoli pamirk�ķināja ar aci. � Gatavs alla� pakalpot.

Maiga to nesadzirdēja. Viņa nopētīja meiteni un ilgi vēl ar skatienu pavadīja. �aubu nebija, ar �o meiteni viņa bija agrāk tikusies. Smailais deguntiņ�, izliektās tum�ās uzacis un dzimumzīmītes uz kreisā vaiga. Jā, Maiga ir �o meiteni agrāk redzējusi, turklāt ne vienreiz vien. Bet kur? Tā nebija Maigas paciente. Savus slimniekus ārste labi atcerējās.

Ari Edvīns noskatījās meitenei pakaļ. Bet domāja pavisam ko citu.

Uzgaidāmajā telpā iedegās ugunis. Tikai tagad bija manāms, ka ārā jau satumst. Dzē�ot dienas gaismu, vakara nokrēsla kā tum�s plīvurs nolaidās pāri pilsētai.

� Mēs gaidām jau gandrīz pusstundu. � Edvīns paskatījās pulkstenī.

Maiga satrūkās.

� Jā, ilgi. Kaut gan ... Meistars laikam apkalpo citu apmeklētāju.

Viņa attapās. Nedrīkst veltīgi �ķiest laiku, drīz patie�ām būs jāiet uzlaiko�anas kabīnē un tad ...

Turpat blakus uz galdiņa bija izlikti modes �urnāli. Maiga izvēlējās vienu no tiem un sāka �ķirstīt, uzmanīgi lūkodamās zīmējumos.

� Paraugies, Edvīn, � kā tev patīk �is ielas kostīms?

Edvīns pavir�i ielūkojās lapā.

� Nav peļams. Tev piestāvētu.

� Bet �ī kleita? Jauka, vai ne?

� Es vienmēr augsti vērtēju tavu gaumi.

Maiga turpināja �ķirstīt �urnālu. Beidzot atrada

meklēto.

� Dārgais, � viņa ar plecu viegli pieskārās vīra plecam. � Atceries, man drīz būs dzim�anas diena.

� Vai es to kādreiz būtu aizmirsis?

� Uzdāvini man kaut ko oriģinālu.

� Ar lielāko prieku.

� Lūk, paskaties.

�urnāla lapā Edvīns ieraudzīja gai�mati dekoltētā vakarkleitā no metalizēta auduma.

� Un tu vēlētos tādu drēbisļ Tik banāli spo�u?!

� Ta�u nē. Bet paskaties, kāda grezna rota.

Edvīns vērīgāk ieskatījās krāsainajā attēlā. Gai�mates slaido kaklu cie�i'apvija smalka zelta ķēdīte ar blāvi zilu safīru. Nelieļais akmentiņ� atgādināja paprāvu ūdens lāsi, kurā atspoguļojas pavasara debesis. Likās, tā tūlīt noripos lejā pa skaistules pienbaltajām krūtīm.

Maiga glaudīgi piespiedās vīram klāt.

� Uzdāvini man kakla rotu!

� Diez vai juvelieru veikalos var atrast tie�i tādu akmentiņu.

� Dārgakmeņus var nopirkt ne tikai veikalā. Ir cilvēki, kuriem ...

Edvīns aizdomīgi pa�ķielēja sievā.

� Es nepazīstu tādus cilvēkus, � viņ� nepatikā noskurinājās. � Tikai laikrakstos esmu lasījis par spekulantiem, kuri tirgojas ar zeltu, briljantiem un valūtu. Nekādas darī�anas man ar tādiem nav biju�as.

� Uja, bailulīti! � Maiga bērni�ķīgā aizvainojumā uzmeta lūpu. � Mēs jau netaisāmies akmeni tālāk pārdot, un tevi neviens spekulācijā neapvainos.

Man tāda kakla rota brīni�ķīgi piestāvētu. Pats redzēsi.

Edvīns klusēja. Nekad agrāk sieva nebija pieprasījusi dāvanas. Vienmēr uzticējās vīra gaumei un ikreiz bija apmierināta. Edvīna dāvanas alla� bija interesantas un oriģinālas. Ko nozīmē �is neparastais lūgums? Varbūt Maiga kaut ko nojau� un nodomājusi viņu pārbaudīt? Vai arī patie�ām tik ļoti grib iegūt tādu kakla rotu? Nav viegli izprast sievietes.

Ta�u Maiga bija kā apmāta un, acu neatraudama, vērās �urnālā.

� Man poliklīnikā stāstīja: kādam jaunam cilvēkam tādas mantiņas esot. Nē, nedomā, ka spekulantam. No veciem laikiem paliku�as ģimenes dārglietas. No mātes vai krustmātes. Iespējams, ka viņam ir arī �āds safīrs.

Edvīns arvien vēl klusēja.

� Viņ� strādājot gāzes pārvaldē, � Maiga turpināja. � Par inspektoru vai kontrolieri. Vārdu sakot, staigā pa dzīvokļiem un pārbauda gāzi. Mūsējiem vienam otram �o to ir pārdevis. Viņa uzvārds � Lapiņ�. Voldemārs Lapiņ�.

Edvīns rezervēti smaidīja.

� Un tu domā, ka viņ� ielaidīsies ar sve�u cilvēku sarunās par briljantiem. Drīzāk pasūtīs mani pie joda.

�ādam secinājumam Maiga bija sagatavojusies.

� Pateiksi, ka pie viņa griezties ieteicis Aivars. Abi kādreiz biju�i labi draugi, kopā strādāju�i kādā autoparkā par �oferiem. Tikai tagad reti tiekoties. Aivars ir mūsu reģistratores brālis.

Sarunu pārtrauca ķērksto�a pavēle skaļrunī:

� Pilsonei Strautkalnei sestajā kabīnē uzlaiko�ana!

Maiga devās uz kabīni. Edvīns sekoja.

Pēc stundas gai�i zilais �Zaporo�ecs� apstājās pie viena no jaunajiem namiem Gorkija ielā. Edvīns aizslēdza ma�īnu.

� Tu gribēji ieiet pie Freda, � Maiga atgādināja.

� Pareizi. Viņ� apsolīja man jaunus aizdedzes kontaktus.

� Ceru, ka ilgi neaizkavēsies.

� Nē, mīļā, tūlīt nāk�u.

Maiga uzskrēja pa kāpnēm, drebo�iem pirkstiem atslēdza dzīvokli, piesardzīgi aizvēra durvis un metās pie tālruņa.

Otrā galā �is zvans, �ķiet, bija gaidīts. Pie pirmā signāla tika pacelta klausule, i

� Hallo!

Maiga klusinātā balsī teica:

� Tā esmu es. Viss kārtībā. Edvīns to vīru sameklēs. Sarunu beidzu.

Viņa nolika klausuli un kā pēc smaga darba gurdi atlaidās krēslā.

TRUBEKS MEKLE SAVU PISTOLI

Sofija Trubeka sēdēja uz dīvāna malas un adīja dēlam d�emperi. Rokas cēlās un atkal noslīga klēpī. Jau kuro reizi viņa sildījusi vakariņas. Bet Boriss, kā no rīta gājis, mājās vēl nav atgriezies. Jā, grūti pierast un samierināties, ka dēls pieaudzis, ka viņam sava pasaule, savas intereses un aizrau�anās. Bet ko darīt � dzīvei savi nepielūdzami likumi...

Māte piegāja pie loga un pavēra aizkarus. Visi steidzas mājās, tikai viņas dēla vēl nav. Nabadziņ� laikam atkal aizkavējies darbā. Ņemas tur ar saviem noziedzniekiem. Viņam tik vāja veselība. Kara laikā,

vēl maziņ� būdams, divas reizes bija par matu no nāves.

Vecā skolotāja atkal nosēdās uz dīvāna, paņēma adāmo un ieslīga atmiņās.

�etrdesmit pirmais gads. Ļaudīm pārblīvēts e�elons traucas no Rīgas uz Maskavu. Jau tre�o reizi uzbrūk junkersi. Lodes cērtas pret vagona jumtu, urbjas sienā, plē� skaidas. Cilvēki, glābiņu meklēdami, spie�as cits pie cita. Bērni raud.

Uz aug�ējā plaukta guļ viņa, Sofija Trubeka, sāpēs aizmiglotām acīm, ko�ļā lūpas un klusi vaid. �Kliegt nedrīkst, kliegt nedrīkst,� skolotāja sev pavēl, �citādi bērni vēl vairāk pārbīsies.�

Boriss piedzimst turpat vagonā, divus mēne�us pirms laika. Laime, ka e�elonā gadījās ārsts.

�uva�ijā, kur izvieto evakuētos, puisēns saslimst ar plau�u karsoni. Piecus mēne�us vecā mazuļa kalsnējie vaidziņi deg kā ugunīs. Lūpiņas sausas, lielās, tum�ās acis iekritu�as. Tāds neko neprot pateikt, nevar pasūdzēties, tikai smagi elso. �aurās krūtiņas ātri cilājas.

Dienu un nakti māte neatiet no mazuļa. Pārdod labākās drēbes, lai nopirktu pāris table�u sulfidīna.

Un tad drūmā ziemas vakarā kāds pieklauvē pie loga. Salīgi tīdamās vecā aitādas ka�ociņā, Sofija ver durvis. Pie sliek�ņa nemierīgi mīņājas kolhoza vēstne�a bērais zirgs. Pastnieks, vienkājis invalīds, klusēdams pasniedz jaunajai sievietei aploksni. Sofijai sametas tum�s gar acīm. Vēstulē teikts, ka Borisa tēvs � leitnants Trubeks kritis varoņa nāvē pie Na-rofominskas.

Jaunā skolotāja nespēj vairs strādāt skolā, mācīt vācu valodu. Viņa aiziet uz kolhozu. Līdz ar gaiļiem ceļas un raujas līdz melnai tumsai.

Pēc kara Sofija Trubeka atgrie�as dzimtajā Rīgā. Viena pati audzina dēlu ... Ak, gadi, gadiņi, kā jūs esat aizskrēju�i...

Beidzot kāpnēs atskan pazīstamie soļi. Sofija sarosās, noņem brilles un �āpo uz durvju pusi. Noskrapst atslēga, Boriss ienāk priek�namā.

� Kur tu tik ilgi? � Balsi kā aizvien mū�īgās ba�as. � Es jau nez ko sadomājos.

� Cik tu man maza, laba un bailīga!

Boriss apskāva māti un noskūpstīja grumbaino vaigu. Tā viņi alla� tikās, pat pēc pāris stundu prombūtnes, kaut gan Bori3S jau sen yairs nebija bērns, kā mātei �ķita. Visām mātēm tā liekas. Pabeidzis vidusskolu, viņ� aizgāja strādāt uz rūpnīcu. Un tikai pēc gadiem, kad jau bija stingri uz kājām, iestājās universitātes neklātienē.

Mate sāka �ubināties, ap traukiem. Boriss ilgi un cītīgi ziepēja rokas. Tad abi sēdās vakariņot.

� Tev �odien bijusi grūta diena, � māte pēc brītiņa ierunājās.

� Grūta, māt, � Boriss domīgi apstiprināja. � Vai vēstules nebija?

� Tik ātri? Aizvakar tak saņēmi. Bie�i jau tev tā Marina raksta. Tikai ej nu sazini, kāda viņai sirds.

� Marina ir laba meitene. Tu viņu iemīlēsi.

Māte pārstāja ēst un ilgu skatienu noraudzījās dēlā.

Mātes alla� dzīvo vienās ba�ās, vai tikai dēliem būs labi. Viņas moca �aubas, vai jaunā sieva tā aprūpēs dēlu, kā to darījusi māte. Katrai mātei �ķiet, ka viņas dēls ir pats labākais. Un diez vai dēla iecerētā būs viņa cienīga. Cik daudz cēla, liela un dziļa slēpj sevī mātes mīlestība! Un tai pa�ā laikā � cik daudz tajā nejaukas greizsirdības!

� Ko tur, � Sofija pēc brī�a pie sevis nomurmināja. � Nekur neder, kad vecie jaucas bērnu dzīvē. Tas nekad pie laba nenoved.

Paēdis Boriss piecēlās.

� Māt, es tev palīdzē�u novākt galdu.

� Liecies mierā, tā jau esi pārguris. Gan es pati. Augām dienām citu neko nedaru kā atpū�os. Te ir avīzes. Labāk palasi pirms gulētie�anas.

Boriss iededza lampu virs dīvāna, atzvēlās pusguļus un gausi sāka �ķirstīt avīzes. Ta�u nekas neieinteresēja. Nemitīgi jādomā par vienu un to pa�u. �odien viņ� bija iegriezies notariātā. Izrādās, vecā Lorence patie�ājn sastādījusi testamentu un visu mantu novēlējusi Ādolfam Zitkaurim, vecam vīram, vecākam par viņu. Bet pirms trim gadiem grozījusi savu pēdējo vēlē�anos un pārrakstījusi testamentu citam � Voldemāram Lapiņam.

Par kādu-mantojumu vispār varēja būt runa? Pēc Lorences nāves notārs aprakstījis viņas mantas. Tur biju�as tikai vecas mēbeles un drēbes. Vērtslietu nekādu. Vienīgais � krājkases grāmatiņa ar simt �etrdesmit deviņiem rubļiem. Ārste Strautkalne gan sakās redzējusi Lorencei uz rokas vecmodīgu zelta pulksteni un masīvu gredzenu. Ta�u tie nav atrasti. Iesjpējams, ka slepkava dārglietas aiznesis.

Adolfs Zitkauris. Kas viņ� nelaiķei Lorencei ir �: radinieks vai labs draugs? Interesanti, vai viņ� dabūjis zināt, ka nav vairs mantinieks? Tas varēja būt iegansts strīdam, varbūt pat slepkavībai un aplaupī�anai. Loģiski un tai pa�ā laikā neloģiski. Diezin vai vecs vīrs spētu tā sist un lēkt pa logu laukā. Un tomēr ...

Boriss atlika laikrakstus sāņus, uzklāja gultu, izģērbās un palīda zem segas. Ta�u miegs kavējās.

7

ļ

Māte grabinājās virtuvē. Modinātājs uz galdiņa tik�ķēja pārāk skaļi. Aiz loga slie�u savienojumos �vankstēja tramvajs. Trok�ņi sacentās savā starpā, uztrauca, nogurdināja un neļāva atspirdzināt smadzenes.

Un tomēr � ja nu Zitkauris nogalinājis Lorenci, lai iegūtu zaudēto mantojumu? Kam tad viņam Zenta Saukuma? Bez tam Zitkauri Zenta būtu nodevusi jau pirmajā pratinā�anā. Bet Voldemāru Lapiņu? Tas ir jauns vīrietis. Tādam nauda alla� vajadzīga. Ja viņ� bijis Lorencei radinieks, tad dro�i vien zināja, ka sieviņai zeķē prāvs zutnis. Un ja^ piedevām bijis pārliecināts, ka mantinieks joprojām Zitkauris ...

Boriss pārsviedās uz otriem sāniem. Māte smagi elpoja. Laikam atkal sirds. Boriss iededza naktslam-piņu un piecēlās.

� Māt, vai tev grūti? Sāp? Es iedo�u zāles.

� Gan jau pāries. � Māte aizlika roku mutei priek�ā. � Es jau zāles ieņēmu.

� Varbūt izsaukt ārstu?

� Nevajag, ir jau labāk. Ej vien, dēliņ, gulēt. Tev rīt agri jāceļas.

Nu māte elpoja vienmērīgāk, būs iemigusi. Arī Boriss atlaidās spilvenos. Bet miega nevienā acī.

Pareizi Dzenis teica: lai izmeklētu �o slepkavību, jāizdibina pēc iespējas vairāk par cietu�o un katrā ziņā jānoskaidro, kam būtu izdevīga viņas nāve. �ķiet, ka ir Zitkauris, ir Lapiņ� varētu būt ieinteresēti .. . Bet kāda loma �eit Saukumai? Vai patie�ām attiecības biju�as tik saspīlētas, ka Lorence nevienu no tiem nav laidusi iek�ā? Ar �iem vīriem būs tuvāk jāiepazīstas.

Boriss apgrieza spilvenu uz otru pusi. Tagad drāna bija patīkami vēsa un atveldzēja sakarsu�o galvu.

Par mantiniekiem toreiz bilda ari sieviete. Tā, kura zvanīja uz prokuratūru. Viņai esot zināms vairāk nekā mums. Varbūt pat zina, kas ir slepkava? Savādi. Kāpēc gan agrāk zvanīja Strautkalniem, draudēja, bet tagad it kā grib palīdzēt izmeklē�anai. Varbūt saplēsusies ar līdzdalībniekiem. Varbūt sirdsapziņa moka, bet atnākt un atzīties pietrūkst dū�as. Gadās arī tā. Kā viņu atrast?

Sarūk īsā vasaras nakts. Pelnpelēkajā mijkrēslī jau iezīmējas atsevi�ķu priek�metu kontūras. Durvis klusi atveras, un istabā ienāk jauna sieviete. Boriss izbrīnā pazīst Marinu. Viņa apstājas pie dīvāna un, acis nolaidusi, stāsta, ka kopā ar Gunāru Dzelzīti noslepkavojusi Lorenci, bet līķi paslēpusi tepat Trubeku vannas istabā.

Ta�u nē, tā nav vis Marina, bet gan Zenta, Zenta Saukuma. Aiz viņas ienāk vīrietis. Rokas līdz elkoņiem asinīs. Tas nav Gunārs, nē. Tas ir pavisam sve�s. Varbūt Voldis Lapiņ�? Iespējams.

�Es tevi nospiedī�u kā blakti!� nepazīstamais �ņāc un, saliecies uz priek�u, nāk virsū. �Lai tu nejauktos mūsu darī�anās!�

Boriss zem spilvena meklē pistoli. Nevar atrast. Tad kliedz un �ausmās pamostas.

Aiz loga aust saulains rīts.

CEĻOJUMS UZ PAGĀTNI

Gai�i pelēka �Volga� nogriezās no �osejas un apstājās pie divstāvu nama. Eka bija veca, bet pamatīga, mūrēta no milzu laukakmeņiem. Tādas mājas bur�uāziskās Latvijas gados cēla pagasta valdēm. Būvēja izturīgas, uz ilgiem laikiem. Ta�u bud�u cerības nepiepildījās. �ajā mūra mājā tagad bija iekārtojies me�saimniecības kantoris.

Roberts Dzenis izkāpa no ma�īnas, kura tūlīt pagriezās un aizjoņoja atpakaļ uz Rīgas pusi.

Me�saimniecības direktors jau gaidīja prokuratūras darbinieku no Rīgas, kā viņam pa telefonu bija teikts.

� Lūdzu, � direktors pamāja uz masīvo krēslu aiz rakstāmgalda un pats devās uz durvju pusi. � Kabinets jūsu rīcībā. Man jāapbraukā iecirkņi. Me�zini tūdaļ atsūtī�u. Viņ� tepat ir, es izsaucu.

Roberts Dzenis neapsēdās aiz rakstāmgalda, bet ērti novietojās uz platā dīvānai pie loga. Bija gaidāma nopietna saruna. Ta�u Roberts bija nolēmis to sākt kā brīvu, nepiespiestu tērzē�anu. �ādā veidā vieglāk pamudināt cilvēku uz vaļsirdību. Tādēļ viņ� arī nevis izsauca me�zini uz prokuratūru, bet atbrauca pats �urp.

Pastīviem soļiem kabinetā ienāca gar�, pakārns sirmgalvis brezenta jaku mugurā un gumijas zābakiem kājās. Pelēkās acis lūkojās dzedri un neuzticīgi.

Prokurora palīgs pabīdīja kādu krēslu tuvāk dīvānam.

� Sēdieties, lūdzu, Zitkauri, � viņ� piedāvāja.

Sirmgalvis pa�ķielēja uz krēslu, tad uz Dzeni un

gausi apsēdās. Gaisma krita viņam sejā. To Dzenis arī bija vēlējies.

� Gribētos ar jūsu palīdzību noskaidrot vienu otru jautājumu, � prokurora palīgs vienaldzīgā balsī uzsāka. � Es, redziet, meklēju Alīdas Lorences radiniekus. Viņa nomira pagāju�ajā rudenī. �ķiet, jūs Lorenci pazināt.

Zitkaura sejā nemainījās ne vaibsts. It kā saruna neattiektos uz viņu. Dzenis vēroja pelēcīgo, sīksto

\

V

seju. Ceļā no Rīgas viņ� bija apdomājis, kā uzsākt sarunu, lai nodibinātu ar �o viru savstarpēju kontaktu. Vai būtu sākts nepareizā toņkārtā? Labi, pamēģināsim citādi.

� Tas tomēr briesmīgi, ka Lorencei vajadzēja mirt tādā nāvē! � Dzenis nopūtās. � Esot bijusi sirsnīga sieviete.

Me�a vīrs it kā salēcās.

� Sirsnīga? Gribētu redzēt cilvēku, kasto apgalvo!

Dzenis gan bija gaidījis citu reakciju, ta�u arī tā

bija labi. Vismaz ledus iekustējies.

� Jūs esat pretējās domās? � viņ� pabrīnījās.

� Ragana! � Zitkauris izgrūda.

� Negribētos ticēt.

� Ja jūs viņu pazītu!

� Jūs ta�u pazināt.

� Labāk nebūtu pazinis.

Zitkauris centās apspiest uzbudinājumu. Viņ� sēdēja taisns, neskarot krēsla atzveltni. Atbildēja aprauti, kā skaldīt skaldīdams.

� Viņa laikam jums nodarījusi kādu pārestību? � Dzenis runāja draudzīgi un pat līdzjūtīgi.

� Alīda daudziem pāri darījusi. Pat vistuvākiem cilvēkiem. Ļaundare no galvas līdz kājām. Sava labuma tīkotāja.

� Vai sen viņu pazināt?

� Jau no bērnības. Kā jau radi. Mūsu mātes bija māsīcas.

Dzenis jutās apmierināts. Sākums daudzsolo�s. Izdevās beigu beigās prāmi iekustināt. No pirmā acu uzmetiena vīrs likās nepieejams. Prokurora palīgs nolēma pāriet aktīvākā uzbrukumā, ta�u pakāpeniski, uzmanīgi.

� Tātad vienmēr neesat ieredzējis Alīdu Lorenci?

ļ

I

Me�a vīra acīs nodzalkstījas liesmiņas. Viņ� saknieba lūpas, it kā noslēdza tās. Dzenis kļuva domīgs. Kā redzams, vecais nav vis tik vientiesīgs. Kādā virzienā tālāk �ķetināt kamolu?

Negaidot Zitkauris pats sāka runāt.

� Neieredzēju? Tas būtu par maz sacīts, es viņu ne acu galā nevarēju ciest. Viņu nosita. Un labi izdarīja. Tik vien ar pelnījusi. Jā, jā. Kaut gan viņa man rada gabals. Pasaulē būs vienas nelietes mazāk.

Likās, veco tūlīt sāks kratīt drudzis. Vaigi dega neveselīgā sārtumā.

� Es redzu, jūs brīnāties, ka uzdrīkstos tā izteikties, � viņ� turpināja. � Bet jman nav ko bīties. Prokuratūra meklē slepkavu. Tā es saprotu jūsu atbrauk�anu un sarunu ar mani. Varu tikai vienu teikt � ar visu to man nekādas daļas. Tā jā!

Tagad nu Dzenim bija glu�i skaidrs, ka vecis nav ar pliku roku ņemam�. Cienīgs pretinieks. Lika priek�ā atklātu cīņu. Vispareizāk būs izsaukumu pieņemt.

� Jā, mēs meklējam noziedznieku, � Dzenis apstiprināja. � Un es uzaicināju jūs, lai aprunātos tie�i par to. Ja jums patie�ām nav nekā kopīga ar slepkavību, tad būsiet ieinteresēts palīdzēt to atklāt.

� Kāpēc man jums jāpalīdz?

� Izdarīts smags noziegums. Vainīgais bargi sodāms. To prasa likums un taisnīgums.

� Bet manas domas tādas, ka atmaksa bijusi taisnīga. Tas, kur� viņu piebeidzis, nudien, rīkojies pareizi. Un slepkavu sodīt nevajag. Par tādām ķecerīgām domām mani pie tiesas tak nesauks. Par domām nevar saukt pie atbildības.

Vecais it kā ņirgājās par Dzeni.

� Jums taisnība. Par domām, pat ķecerīgām, sodīt nevar. Bet par atteik�anos dot liecības gan. Vai jūs tie�ām gribat, lai jūsu atteik�anos ierakstu protokolā? �ķiet, jūs esat saprātīgs cilvēks, un tādēļ ceru, ka atradīsim kopīgu valodu.

Zitkauris paraustīja plecus.

� Prasiet. Ko zinā�u � atbildē�u.

� Tā ir cita runa. Sakiet � ar ko Alīda Lorence nodarbojās pirms kara, pareizāk sakot, Ulmaņa laikos?

� Viņai piederēja puķu veikals Ģertrūdes ielā.

� Lorence bija turīga?

� Alla� lepni dzīvojusi. Prata iekārtoties, pielāgoties visām valdī�anām.

� Arī vācu?

� Un kā vēl!

� Vai viņa sadarbojās ar okupantiem?

� To es nezinu. Bet ar vācu virsniekiem gan.

� Vai tad Lorencei nebija ģimenes, nebija vīra?

Zitkaura bālās ausis nedaudz piesarka.

� Tādai dzīvei �itā kurga nederēja. Ko nu apkrauties ar bērniem, gādāt par vīru. Ka tikai pati var baudīt dzīves saldumus.

Dzenis pētīja Zitkaura ausis, tās neviļus nodeva saimnieku. Vai tik viņ� toreiz nav kādā veidā atstumts un tagad grib kārtot rēķinus? Lai, lai, gan jau...

� Daudz viņai bija pielūdzēju? �Dzeni, �ķiet, bija ieinteresējusi Lorences jaunība.

� О jā, �itā sievele i jau padzīvojusi nebij brāķējama. �turmbanfīrers fon Gau�s samīlējās līdz ausīm un jau grasījās vest sev līdzi uz Vāciju, kad dabūja zināt...

Zitkauris aprāvās.

� Ko uzzināja? � Dzenis a�i pārjautāja.

Me�a vīrs ietiepīgi klusēja.

� Es jums jautāju, Zitkauri, ko uzzināja fon Gau�s? Dzeņa balsī ieskanējās metāls. Vecais nolaida acis.

� Ka viņiem būs bērns.

Istabā iestājās klusums. Tikai kaut kur pie griestiem spindza mu�a.

� Un bērns piedzima?

� Jā, puika. Bet Alīda i nedomāja pati audzināt. Atdeva sve�iem ļaudīm. Uz laukiem. Un pati atkal dzīvoja bez bēdu. Bet miesīgais dēls ... To es viņai nevarēju piedot.

�Ne jau nu to,� Dzenis pavīpsiiāja.

� Un ko tad �turmbanfīrers? � viņ� it kā starp citu iejautājās.

� Frici drīz pēc tam apcietināja.

� Par ko?

� Apsūdzēja par briljantu un zelta piesavinā�anos.

� Kur viņ� tos ņēmis?

� Strādājis Salaspilī pie konfiscētām dārglietām, � Zitkauris paskaidroja.

� Jūs gribējāt teikt � salaupītām? � Dzenis precizēja.

� Nu jā, pie tām, kuras atņēma ieslodzītiem un sūtīja uz Vāciju. Arī sevi �is zellis neaizmirsa. Alīda pati stāstīja.

� Vai Lorence vēlāk nav satikusi �o vīru?

� Fon Gau�u, cik dzirdēju, no�āvu�i. Toreiz gāja ātri. Bet �is tas no nozagtajām vērtslietām vēlāk uzpeldēja pie manas radiniecītes. Nezinu tikai, vai �turmbanfīrers tās dāvinājis vai viņa pati pievākusi.

Dzenis piecēlās un pagājās līdz logam. Mājas priek�ā trīs iesilu�i vīri kaut ko dzīvi pārsprieda. Pa �oseju abos virzienos traucās automa�īnas.

� Ar ko Lorence nodarbojās pēc kara?

� Strādāja Centrāltirgū, būdā par pārdevēju. Vēlāk pamanījās izplēst nelielu pensiju.

� Un pamazām iztirgoja arī dārglietas?

� Dro�i vien �o to pārdeva. Bet lielāko tiesu būs paslēpusi. Gaidīja laiku pārmaiņas. Cerēja atkal...

� Kur viņa slēpa dārglietas?

� Ja es to zinātu!

� Un kas notika ar bērnu?

Zitkauris novērsās.

� Ne mana cūka, ne mana druva.

� Neizliecieties par naivu un netaisiet pekstiņus. Mums bija noruna: es jautā�u, jūs atbildēsiet. Tad, lūdzu, kas notika ar puisēnu?

� Ir sveiks un vesels. Izauga ar aud�uvecāku uzvārdu. Bet, kad tie nomira, kāds no kaimiņiem bija izpļāpājies.

� Un viņam kļuva zināms, kas ir īstā māte?

� Nūja. Tikai viņ� pie tās negāja. Toreiz vēl bija jauns un lepns.

� Bet vēlāk?

� Vēlāk gan dzīve ragus aplauza. Viņam bija draugs. Aivars. Abi aizbrauca uz Sibīriju. Strādāju�i par �oferiem kādā celtniecībā. Laikam nav vis zēni-ņus nekāda Leiputrija gaidījusi. Varbūt ieķēpājies kādās nepatik�anās. Nemāku sacīt. Tikai pirms trim gadiem Voldis atgriezās dzimtenē.

Voldis? Tagad kļūst skaidrs, kas īsti ir otrais mantinieks. Tomēr dro�ības pēc jāpārbauda.

� Ta�u pēc atgrie�anās no Sibīrijas Voldemārs Lapiņ� tomēr aizgāja pie savas mātes.

Zitkauris izbrīnā paplēta acis.

� Jūs zināt viņa uzvārdu?

� Es daudz ko zinu, Zitkauri. Daudz vairāk, nekā jūs domājat. Katru jūsu vārdu varu pārbaudīt. Tā kā neaizmirsīsim mūsu norunu.

� Es runāju patiesību.

� Jūs neatbildējāt uz manu pēdējo jautājumu.

Me�a virs saviebās. Jā, �ito prokuroru kā vecu zvirbuli ar pelavām nepiemānīsi. Diez ko viņ� vēl paspējis uzok�ķerēt?

� Jā, pēc atgrie�anās Voldis aizgājis pie Alīdas. Tikai pa īstam viņi nesalaba. Nu, atzīt gan atzinu�i viens otru. Alīda dzīvojusi bailēs, ka Voldis prasīs, lai palīdz nostāties uz kājām, ļadēļ tēloja turpat vai beidzamo ubadzi.

� Un tomēr pārrakstīja viņam testamentu.

� Tas ar zināms? Jā, pārrakstīja gan. Bet ne jau aiz mātes mīlestības. Kut nu, tikai lai man iezāģētu.

� Un dēlam darīja to zināmu?

� Vēl vairāk. Pieprasīja par to maksu. Divdesmit rubļu mēnesī.

� Kāpēc tad pirmais testaments bija uz jūsu vārda? Jūs abi ta�u ne visai labi satikāt. Varbūt arī jums par testamentu bija jāmaksā? Varbūt viņa bija jums ko parādā? Nekautrējieties, Zitkauri, stāstiet vien par saviem savstarpējiem darījumiem.

Zitkauris sagrozījās krēslā.

� Man bija labas klavieres. No veciem laikiem. Alīda sameklēja pircēju un palīdzēja tās pārdot. Bet atdeva man tikai pusi naudas. Pārējā esot nozagta. Bet es pieprasīju naudu, piedraudēju. Tad viņa uzrakstīja parāda vietā testamentu.

Dzenis skeptiski novērtēja stāstījumu. Bez �aubām, kāds darījums viņiem abiem bijis. Ne jau �is, cits. �oreiz Zitkauris pielietoja gudru, bet nodrāztu paņēmienu: pēc iespējas runāt patiesību un līdz ar to iemi-

dzināt izmeklētāja modrību, bet vajadzīgajā brīdī nemanāmi pasviest melu piedevas. Nekas, �o krupi norīsim. Pagaidām nav ko likt pretī. Jāizliekas, ka tic.

� Vai tad �āds darījums jūs apmierināja? � prokurora palīgs painteresējās.

� Tad jau es būtu traks! Lamājos ar Alīdu uz pēdējo. I piedraudēju. Bet viņa nebija no bailīgām. Saprata, ragana tāda, ka nevaru nekā pierādīt. Es viņai saku: kāda joda pēc man vajadzīgs tavs mantojums, tu jau noķeipsi ilgāk par mani. Bet viņa: turi muti, vecais praul, citādi to pa�u atsauk�u.

� Un atsauca? � Dzenis līdzjūtīgā balsī vaicāja.

� Jā. Tikko uzradās Voldis. Man par spīti pārrakstīja viņam testamentu.

Zitkauris izvilka kabatas lakatiņu un noslaucīja miklo pieri. Telpā patie�ām bija tveicīgi. Jūlija saules svelme vāliem lauzās pa logu iek�ā. Ta�u Dzenis to nejuta. Saruna izdevās interesantāka, nekā viņ� bija cerējis. Cits aiz cita nāca klāt jauni fakti, jauni apstākļi. Tos vajadzēja turpat pratinā�anas gaitā analizēt un salīdzināt. Vienlaicīgi bija jāuzklausa Zitkauris un jāapdomā nāko�ie jautājumi, nedodot viņam atelpu.

� Testamentā dārglietas nav minētas, � Dzenis turpināja. � Vai Voldim bija zināms, ka tādas vispār ir?

Vecais pavīpsnāja.

� Es viņam izstāstīju.

� Kādēļ?

� Domāju, ka viņ� drusku papurinās savu dārgo mammelīti. Kā rudenī purina ābeli, pilnu augļiem. Atmaksāju aci pret aci, zobu pret zobu.

� Un ko viņ�?

� Notēloja pagāns, ka viņam tas vienalga. Izlikās. Nevar būt, ka cilvēkam briljanti un zelts vienaldzīgi.

Dzenis iek�ēji smīkņāja. Te nu tu, brāl, esi. Kā uz delnas.

� Kad notika �ī saruna?

� Ar Voldi par dārglietām? Ļaujiet drusku padomāt ... Mēs toreiz tikāmies pilsētā. Tā sagadījās. Es biju aizbraucis nopirkt siltos zābakus ... Jā, tas notika pērnā gada septembrī.

� Un apmēram pēc mēne�a Л .

� Alīdu nosita.� Vecais vīrs nevainīgi kā jēriņ� skatījās prokurora palīgā. � Un Voldis drīz pēc tam nopirka sev motociklu.

� Jūs gribat teikt, ka ...

� Es nekā negribu sacīt. Tā varēja būt arī tīrā sagadī�anās.

� Cerēsim. Pretējā gadījumā, Zitkauri, jūs varētu nosaukt par nozieguma līdzzinātāju. Uzkūdītāju!

� Nu nē. Es nevienu musinājis neesmu. Tikai paziņoju Voldim, ka viņ� ir bagāts mantinieks. Tas nav noziegums.

� Pēc Lorences nāves dzīvoklī neatrada nedz zeltu, nedz briljantus. Vai noziedznieks būtu visu aiznesis? Vai arī dārglietas tik rūpīgi noslēptas, ka netika atrastas? Varbūt tās vēl �odien guļ paslēptuvē?

Dzenis uzmanīgi sekoja pratināmā sejas izteiksmei. Ta�u nekā nevarēja nolasīt. Acu spraudziņas atkal bija savilku�ās �auras un vaigi �ļaugani nokāru�ies.

� Jā, par to der palauzīt galvu, � Zitkauris piekrita.

� Jums arī.

� Kas man. Es neesmu mantinieks. Man nav nekādu tiesību uz Alīdas īpa�umu.

� Un Voldim?

� Tam gan. Bet kur rakstīts, ka viņ� �o to nezina. Tak apgalvot nekā nevaru. Pēc Alīdas nāves neesam vairs tiku�ies.

� Kas vēl interesējās par dārglietām?

Zitkauris ilgi klusēja. Tad tomēr sacīja:

� Man gan piekodināja nevienam ne zilbīti. Un apsolīju.

� Man pastāstīsiet!

� Viņa bija pie manis mājās. �Ļaudobejos�. Pavisam nesen. Izpra�ņāja par Alīdu. Tāpat kā jūs �odien.

� Un jūs izstāstījāt?

� �o to stāstīju. Par Alīdu, fon Gau�u. Par Voldi un dārglietām. Pats nezinu, kāpēc, bet izstāstīju, tik piemīlīgi prasīja.

�Finālspēle,� Dzenim ie�āvās prātā, �Zitkauris upurē dāmu, lai nodro�inātu savas pozīcijas ar prokurora palīga uzticību. Viņ� liek priek�ā neiz�ķirti. Nē, vecīt, nekā nebūs.�

� Jūs gribējāt sarīdīt viņu ... teiksim, ar Voldi. Tāpat kā pagāju�ajā gadā centāties sarīdīt Voldi ar māti. Kad divi kaujas, tre�ais var iegūt.

� Kur nu tik gudri un smalki. Lai gan esmu jau vecs, bet kā nekā vīrie�a cilvēks. Iedomājieties, ka pie jums,me�a kaktā atbrauc jauns, piemīlīgs sievi�ķis. Smaida kā dievu meita. Gribētu redzēt, vai jums pietiktu gribasspēka atteikt? Varbūt. Bet es nevarēju.

Dzeņa sejā pazibēja sarkastisks smīniņ�.

� Kas viņa bija?

� Savu vārdu nenosauca.

� Kāda izskatījās?

� Gai�iem matiem. Smuka. Ģērbta pēc pilsētas modes.

� Vēl kādas pazīmes?

� Neatminos.

� Vai pazīt varētu, ja ieraudzītu?

� Nezinu gan.

� Labi, beigsim. Mājās visu labi apdomājiet. Gan vēl tiksimies.

Zitkauris bija vīlies. Kā redzams, no neatlaidīgā prokurora nebūs tik viegli atkratīties.

Pēc minūtēm desmit Dzenis jau stāvēja pie autobusa pieturas �osejas malā. Līdz autobusa pienāk�anai laika vēl daudz. Varbūt laimēsies apturēt kādu garāmbrauco�u ma�īnu. Bet, kā par spīti, uz Rīgas pusi neviens nebrauc. Tā mēdz būt, kad tu, cilvēks, steidzies.

Dzenis patie�ām steidzās. Iegūtā informācija bija ļoti svarīga. Tagad nu beidzot iezīmējas Alīdas Lorences-personības konkrētie vaibsti. Un galvenais � slepkavības motīvi. Tas jau ir prāvs solis uz priek�u tum�ajā labirintā. Versija, ka Lorence noslepkavota* veca mēteļa un pāris lupatu dēļ, jau pa�ā sākumā izsauca Dzenī iek�ēju protestu. Cita lieta zelts, briljanti ...

Steidzami jāpārbauda Zitkaura liecības, jānosūta Trubeks, lai sameklē Lapiņu un nopratina, kamēi me�a vecis nav pasteidzies brīdināt. Kas zina, kādas ir abu attiecības. Jārīkojas ātri un enerģiski. Bet tu, cilvēks, te stāvi un gaidi autobusu, it kā uz tirgu brauktu. Kas nekait milicijai. Katrā nodaļā vairākas ma�īnas, nerunājot jau par pilsētas pārvaldi. Vai prokuratūrai nederētu operatīvās ma�īnas? Tik ļoti atvieglotu darbu. Cik dārgā laika būtu ietaupīts ir valstij, ir pa�iem.

Turpat pie autobusa pieturas atradās zaļi nokrāsots sols. Dzenis palūkoja ar pirkstu. Maz labuma. Ne�ūsto�a krāsa. Nekas. Lai tiek neliela slodzīte kājām. Domās viņ� atgriezās pie sarunas ar Zitkauri.

Alīdas Lorences pagātni vecais bija apstāstījis ticami. Notikumi par Gau�u, dēlu un dārglietām, domājams, arī nav fantāzijas augļi. Bet viņa pa�a attiecības ar Lorenci? Hmm ... Te atļaujiet Zitkaurim neticēt. Pret zeltu un briljantiem vecais nekādi nav vienaldzīgs. Pats nevil�us atzina. Varēja notikt tā: Zitkauris uzzina, ka testaments pārrakstīts Voldim un visas cerības vējā. Viņ� nolemj ar varu atņemt dārglietas. Bet kāpēc tikai pēc trim gadiem? Un kādēļ tad jāizpau� Voldim par dārglietām? Vai tikai tādēļ, lai pēcāk novirzītu izmeklē�anu pa nepareizu taku? Ap�aubāmi.

Bet Voldis? Likumīgam mantiniekam, �ķiet, nebūtu vajadzības aplaupīt savu māti? Varbūt pārņēma nepacietība, tūlīt sakārojās naudas. Varbūt ba�ījās, ka dārglietas viņam netiks, jo, oficiāli noformējot mantojumu, tās varētu konfiscēt kā nelikumīgi iegūtas. Kaut kāda loģika te ir. Ta�u �is pieņēmums arī nav pavisam dro�s. Kālab Lapiņam vajadzētu zagt mātes mēteli un kleitas, kuras vēlāk tik un tā būtu saņēmis pēc testamenta? Vai tā būtu maskē�anās?

Ar kurpes purngalu Dzenis urdīja zemi. Un ja tomēr Zitkauris? Kāpēc gandrīz bez skubinā�anas izstāstīja par dārglietām? Vecais nav muļķis, un vajadzētu saprast, ka aizdomas var krist arī uz viņu. Nu skaidrs. Vienalga � agri vai vēlu mēs visu to uzzināsim. Tad viņa klusē�ana liktos divkārt aizdomīga.

Kur� vainīgs � Lapiņ� vai Zitkauris? Varbūt ne viens, ne otrs. Beigu beigās noziegumu varēja pastrādāt arī kāds cits, kam bija zināms par Alīdas Lorences mantību.

Jautājumu gau�ām daudz, un katram jaatrod pareiza atbilde. Jādomā, jādomā, jādomā. Diezgan jau pieļautu kļūdu.

Pieturas vietā bija sanāku�i pasa�ieri. Sprigacains meitēns, laiku īsinot, tepat ceļmalā bija saplūcis pu�ķi gundegu. Pārmoderni uzcirties jauneklis ik pa brīdim lūkojās te pulksteni, te uz ceļa pusi. Divas sievietes pukojās par nesaprātīgām rīdziniecēm tirgū: smiekls nāk, krējumam esot likta klāt dzeltenā krāsa, nezina, ka pureņu laikā krējums aizvien dzeltenāks.

Dzeni apkārtne cik necik izklaidēja. Aiz pagrieziena putekļu grīstē beidzot parādījās gaidītais autobuss.

NOTIKUMS RESTORĀNĀ �OGRITE�

i

� Likuma varda!

Smaga roka nogūlās uz pleca. Trubeks spēji pagriezās. Kapteiņa Sokolovska sejā atplaiksnījās plats smaids.

� Nobaidīju?

� �ausmīgi. Neredzi, kā pēdas trīc?

Abi stāvēja Merķeļa ielā pie �Saktas�. Pār pilsētu pletās krēslas spārni. Veikala skatlogos iedegās gaisma. Virs tiem jautri mirgoja sarkani, dzelteni un zaļi burti. Garām �alca cilvēku burzma.

� Skrienu uz ķinīti pēc biļetēm, � Sokolovskis piemiedza Trubekam ar aci. � Un visu vakaru nedomā�u par noziedzniekiem, dusmīgiem prokuroriem un sankcijām. Pirmais brīvais vakars pēc neskaitāmām darba dienām.

� Beidzamā laikā daudz ko noņemties?

� I nerunā. Zini, Boris, reizēm domāju iet prom no milicijas. Pavisam. Gribu dzīvot kā citi cilvēki. Katru dienu pēc darba atpūsties. Teātris, ķinītis, koncerts. Draugi. Sameklē�u sev klusu, mierīgu darbiņu.

� Par saimniecības vadītāju vai kadru inspektoru. Ideja nav slikta. Uzbūvēsi ģimenes mājiņu kaut kur zaļumos un brīvdienās audzēsi tulpes. Idille!

Kapteinis atmeta ar roku.

� Eh, draudziņ, nezīmē man miglu bildes! Vai mani apbedīt taisies, vai?

� Kāpēc tad apbedīt?

� Saimniecības vadītājs, tulpes! Es ta�u pēc pāris mēne�iem izlaidī�u garu.

� Pats teici, ka sirds kāro mierīgas dzīvītes.

� Daudz ko var sarunāt, kad sirds pilna. Mana devīze ir: kamēr strādāju, esmu dzīvs.

� Vai tad kadru inspektora darbs nav darbs?

� Neatbilst manu kaulu smadzeņu būtībai. Kā redzams, nav lemts baudīt mierīgas dzīves jaukumus.

Sokolovska acīs iezibējās draiski velniņi. Viņ� draudzīgi iedunkāja Trubekam sānos.

� Bet tagad atzīsties, ko tu te dari tik vēlā stundā! Vai tikai negaidi D�uljetu?

� Kādu D�uljetu?

� O, cik mēs naivi! Neizdosies izgrozīties. Kriminālmeklē�anas daļai viss skaidrs. Arī tas, ka tu vakar krā�ņas tum�mates pavadībā biji Dzintaru koncertzālē. Iemīlējies Romeo! Tā aizrāvies, ka pagāji garām un mani pat nepamanīji. Atzīsties un atklaj noslēpumu savam uzticamākajam draugam. Kas viņa ir, �ī tava sirdsdāma?

Trubeks sastomījās.

� Tā ir Marina ... aizvakar atbrauca no Ļeņingra-das. Pa brīvdienām. Studē medicīnu. Sirsnīga meitene.

� Visas viņas sākumā sirsnīgas. Pār manu draugu iecirkņa inspektoru Jezupānu agrā jaunībā arī паса tāds sods. Iemīlējās, ēzelis tāds, līdz ausīm. Izredzēto

sauca � Lolita. Mei�a kā lelle: gai�iem matiem, zilām acīm. Iepazinās ballē, kultūras namā.

�Vai jums �eit patīk?� viņ� lūkoja uzsākt sarunu.

�Mm ... jā,� pēc laba laiciņa saklausāma atbilde.

�Un bie�i nākat uz klubu?�

�Mm ... jā.�

�Vai drīkstu jūs aicināt uz ķinīti?�

�Mm ... jā.�

Vārdu sakot, Lolita kautrīgāka par kautrīgu.

Kad Jezupāns apciemo Lolitu kopmītnē, viņa ieslēdz televizoru, nosēstas blakus un noskatās visu, ko tovakar rāda.

Dzimtsarakstu nodaļā arī klusāka par pelīti slazdā. Kad jautā, vai viņa vēlas kļūt jpar Jezupāna sievu, kautrīgi no�ukst:

�Mm ... jā!�

Pēc kāzām abi mierīgi nodzīvo kādu mēnesi, nepārmij u�i gandrīz ne vārdu.

Bet vienā jaukā dienā Lolitiņa sāk runāt pa īstam.

�Ķēms tāds, nelaidī�ot mani uz balli! Prātu izkūkojis! Pasvilp�u, un zēni tevi mīkstu pataisīs!�

Kas atlika Jezupānam?

�Mm ... jā,� viņ� klusi atbildēja, paņēma koferi un uz pirkstgaliem lavījās ārā no sava dzīvokļa.

Bet Lolita vis tik lēti nepadevās. Iekrāva pielaulātajam pa �okli un aiz �upra ievilka atpakaļ istabā. Tā nabaga Jezupāns mocās līdz �ai baltai dienai.

Trubeks iecietīgi uzklausīja Sokolovski.

� Vai tu man to stāsti profilakses nolūkā?

� Mm .. . jā. Apak�pulkvedis Krastiņ� alla� māca: laba profilakse garantējot sekmes. Kad putra piedegusi, labāk to tūlīt gāzt ārā nekā lūkot ēst un maitāt apetīti.

� Jūsu apak�pulkvedis ir prātīgs virs. Ta�u viņa profilakse, kā redzams, attiecas nevis uz mīlestību, bet uz noziegumiem.

� Neuztraucies, tas nav mērķēts uz tevi. Tāpat vien. Atcerējos sāpīgo jautājumu, jo gandrīz katru dienu ar to jāķēpājas. Ir tādi neattīstīti stulbeņi. Kā tikai astoņpadsmitais gadiņ� klāt, kampj aiz brun�iem pirmo kaut cik glīto grozastīti un prom uz dzimtsarakstu nodaļu. Bet �ī vai septītās debesīs. Diez kur steidzas un ko bīstas nokavēt �ie zaļknābī�i?

� Ta�u jau ar mīļo sencī�u svētību.

� Tie arī, da�kārt prātīgi un cienījami ļaudis, tādās reizēs kā bez galvas. Aizmirst, ka vajadzētu atvasītēm nolaist bikses un tā īsti noskaitīt pa sē�amvietu.

� Nav peļams līdzeklis.

� Skaidrs. Un nebūtu par ļaunu bie�āk pielietot. Citādi � paskat, kas notiek. No desmit �ādām tā saucamām ģimenēm deviņas izput jau pirmajā gadā. Tā būtu vēl pusbēda. Paliek pēcte�i, kas aug bez tēviem. Tādām mātēm arī nav vaļas mazuļiem. Un nu aug �ie pārsteidzības augļi bez uzraudzības, uz ielas atrod sev kompāniju.

� Un gādā, lai mums nebūtu dīkstāves.

� Taisni tā. �odien pat līdzīgā lietā biju Ogrē.

Sokolovskis pēk�ņi ko atcerējās.

� Paklau, Boris, gandrīz vai piemirsu. Ir interesanti jaunumi. Domāju no rīta pie tevis piekāpt. Bet, ja nu esam satiku�ies, tad uzklausi tepat. Zini, ir tāds restorāns �Ogrīte�.

� Zinu. Ogres universālveikala pirmajā stāvā.

� Laba orientācija. Izrādās, tu nemaz neesi tik lēns, kā izliecies. Tad lūk, kādā jaukā vakarā �ajā restorānā sē� mūsu kopējā paziņa. Uzmini, kura.

� Lora Dolmane.

� E, brāl, tu esi nevis Romeo, bet Don�uāns. Gaida Marinu un sapņo par Loru. Nē, draugs, neuzminēji un mū�am neuzminēsi. �Ogrltē� sē� Zenta Saukuma.

� Izbēgusi no cietuma, vai?

� īsts Jūlis Mūlis! Tas ta�u pagāju�ajā gadā. Sē�, lūk, mūsu Zenta restorānā pie galdiņa. Te pietenterē kāds ie�ņabojies vecis un lūdz dejot. Zenta atsakās. �is aizvainots savās labākās jūtās un gā� Zentai pa skaustu. Saceļas jandāliņ�. Kāitlbas sargi tēviņu nomierina, sastāda protokolu. Zenta tur figurē kā cietusī.

� Kad tas notika?

� Otrajā oktobrī. ¹

� Divas nedēļas pirms Lorences nāves.

� Tie�i tā.

� Kā viņa nokļuva Ogrē?

� To tu pats pajautāsi.

� Viena ta�u viņa neatradās restorānā?

� Es izpra�ņāju zāles pārzini un �veicaru. Tie atcerējās, ka kopā ar Saukumu bijis jauns cilvēks, pagara auguma tum�matis, diezgan pievilcīgs. Sīkākas pazīmes nosaukt nevarēja. �veicars vēl atcerējās, ka pārītis atbraucis ar ma�īnu un atstājis to stāvvietā iepretim restorānam.

� Kādas markas ma�īna un kādā krāsā?

� Nepievērsis uzmanību. Arā bijis tum�s.

� Un protokolā par jauno cilvēku nekas nav atzīmēts?

� Diem�ēl ne, tajā brīdī bijis izgājis.

Trubeks paberzēja zodu.

� Njā, tava vēsts patie�ām zīmīga. Atceries, meitenes kopmītnē runāja, ka Zentai bijis pielūdzējs. Ta�u viņa pati to kategoriski noliedza.

� Meloja. Un galvenais � kam? Man!

� Laikam jau bija svarīgs iemesls. Bez savtīgiem apsvērumiem nepatiesi neliecinās.

� Varbūt puisis precējies un viņa negribēja to kompromitēt, � Sokolovskis secināja.

� Nu zini, ja cilvēku apsūdz slepkavībā ...

� Varbūt tie�ām mīl. Tādos apstākļos bie�i ne ar ko nerēķinās.

;� Un tu, Viktor, domā, ka jaunajam cilvēkam nav nekāda sakara ar slepkavību?

� To es neesmu teicis. Gribu tikai brīdināt tevi no pārsteidzīgiem slēdzieniem. Karstu nevar strēbt. Te nepiecie�ams filigrāna darbs.

� Lai būtu kā būdams, bet Saukuma vēl jānopratina. Izbraukumu viņa tagad noliegt nevarēs. Ogres protokolā dro�i vien ir arī Saukumas paraksts.

� Protams.

� Viņa būs spiesta nosaukt pielūdzēja vārdu. Varbūt tas ir tie�i tā pavediena gals, kuru mēs tik ilgi un cītīgi meklējam.

� Tu neesi apsvēris vienu apstākli, Boris. Zenta ir nevis lieciniece, bet apsūdzētā. Viņa drīkst atteikties tev atbildēt.

� Ko tad, nepratināt viņu, vai?

� Pratināt vajag. Un, jo drīzāk, jo labāk. Tikai piesardzīgi. Ja reizē metīsi galdā visus trumpjus, viņa ierausies kā �aulā. Un atkal nekā.

� Apspriedī�os ar Dzeni.

� Katrā ziņā. Starp citu, vai Lorences lietā nav vēl kādi jaunumi?

� Pagaidām nekā konkrēta. Minējums uz minējuma. Versiju daudz, bet zem katras �auganas skaidas. Citu neko nedarām kā atņemam zīlniecēm maizi.

� Vai patie�ām nekā?

-� �is tas ir gan. Radu�ies da�i interesanti apstākļi. Bet galus savilkt pagaidām neizdodas. Turklāt visu laiku kāds maisās pa kājām. Nezināma sieviete.

� Ievārīja gan Roberts strēbekli ar to savu Zentu Saukumu. Tagad laikam pats no�ēlo. Iespējams, ka Ozollapām tomēr bija taisnība. Būtu labāk atstāju�i spriedumu mierā. Darba jums, paldies dievam, pietiek jau tā atliku likām.

� Es gan domāju, Viktor, ka esi principiālāks.

� Nerūc, vecais. Es tāpat vien. Vispār jūs abi ar Dzeni esat mala�i. Saki, Boris, � tu patie�ām gaidi savu meiteni?

� Nē, es pavadīju viņu uz Jūrmalas vilcienu un tagad kāto�u mājās.

� Zini ko, piekāpsim tūlīt pie Roberta. Apspriedīsimies, man ie�āvās prātā kāda ideja.

� Un kā ar ķinīti ūn tavu pirmo brīvo vakaru pēc garajām darba dienām?

� Pārcietīsim �īs kultūras slāpes.

� Bet Janina tevi gaida.

� Piezvanī�u viņai no Roberta dzīvokļa. Ejam.

VOLDIS, ZITKAURIS VAI ARI...

Pa līkumotajām kāpnēm līdz tre�ajam stāvam diezgan ko kāpt. Advokāts Robe�nieks, mapīti vicinādams, otrajā stāvā panāca kalsnēju ve�uku ar tādu kā ormaņa ādas cepuri galvā. Pie margām pieturēdamies, viņ� krekstēdams cilāja garās kājas, autas vecmodīgos zābakos ar āķī�iem priek�ā. �Laikam viens no daudzajiem sūdzībkaļiem,� advokāts secināja.

Katrai prokuratūrai ir tādi savi pastāvīgie klienti. Dro�i vien domā, ka bez tiem prokuratūrā valdītu

bezdarbs. Par ko tikai viņi nesūdzas, kur tikai nesaredz bezgalīgas nelikumības! Sākot ar kaimiņiem, kuri ber tiem �urku zāles zupā, un beidzot ar da�ādām iestādēm, kur, bez �aubām, nodarbojas ar ļaunprātībām un ņem kukuļus.

Uz advokatūru �ādi sūdzībnieki nenāk � par konsultāciju jāmaksā nauda. Un vispār � ko tur nākt, ko nabaga advokātiņ� var līdzēt. Prokurors � cita lieta. Viņ� ir visvarenākais, visspēcīgākais. Un, galvenais, visos jautājumos speciālists. Kaimiņ� tevi nolamājis? Ej tikai pie prokurora. Namu pārvalde neremontē māju? Pie prokurora. Sieva izlaidusies? Pie prokurora. Un prokuroram viss jāuzklausa, jāpalīdz, jādod gudri padomi.

Uzgaidāmajās telpās Robe�nieks ieraudzīja vismaz piecpadsmit apmeklētājus. Da�i nervozi burzīja rokās zaļās pavēstes. Kā redzams, liecinieki, izsaukti pie izmeklētājiem.

Solīds pusmū�a vīrs sirdīgi strostēja savu pinkām apaugu�o dēliņu. Bet �is itin mierīgi pūta griestos dūmu gredzenus. Blakus sparīga, sasārtusi sievele puķainā katūna kleitā, ar bērnu uz rokām. Dro�i vien tagad atnākusi pie prokurora �taisnību� meklēt, kad pati jau ielauzusies neaizņemtā dzīvoklī kādā jaunā mājā.

Vienam otram patie�ām vajadzība griezties pie prokurora pēc palīdzības. Varbūt kāds bradā kājām viņa likumīgās tiesības darbā vai dzīves vietā. Varbūt nav apmierināts ar tiesas, milicijas vai citu iestā�u rīcību. Prokurors visu apsver, iedziļinās, iz�ķir. Un, ja likums tie�ām pārkāpts, teic savu vārdu un pārkāpumu likvidē.

Robe�nieks pagāja garām kancelejai. Durvis bija pusvirus. Divi milicijas darbinieki bija atvedu�i un

pa�laik nodeva sekretārei paprāvas krimināllietas sējumus zilos vākos un piedevām divus maisus ar lietiskiem pierādījumiem. Turpat ari grozījās Gunārs Dzelzītis ar dokumentiem rokā.

Robe�nieks pabāza galvu durvīs.

� Servus, Gunār! Kā redzu, tev atvedu�i darbu.

� Un tev maizi, � Dzelzītis atņēma sveicienu. � Nepilngadīgie. Tevi neinteresē? Labs materiāls tiesai. Tēvs dzer, māte strādā par apkopēju trijās vietās. Neviens par pusaudzi nerūpējas. Nu, un �is noaudzē-jis bītlu matus un meties uz motociklu zādzībām. Lūk, runa gatava. Ieraksti tik magnetofona lentē. Noderēs arī kādai citai reizei. Ņemsi?;

Viņi soļoja pa gaiteni uz Dzelzī�a kabinetu.

� Nē, neņem�u, � Robe�nieks savilka skābu ģīmi.

� Es arī ne. Paldies dievam, man seifā lietu vesels blāķis. Un puse no tāfņ saimnieciskās. Revīzijas, ekspertīzes, algu saraksti, darba uzdevumi, debeti, kredīti, bilance, atskaites, pierakstījumi, norakstījumi, viltojumi. . . Tonnām dokumentu. Gribas gaudot kā sunim mēnesnīcā.

Viņi bija ienāku�i kabinetā, un Gunārs pieklauvēja ar pirkstu pie sienas.

� Pasaki � kādas �ķiras ķieģeļi te iemūrēti?

Robe�nieks piespieda roku pie krūtīm un paklanījās.

� Izsaku tev dziļāko līdzjūtību.

Viņ� nolika savu mapi uz galda. Dzelzītis atvēra seifu un izvilka vairākus sējumus.

� �e, novērtē manu daiļradi.

� O, tu esi gandrīz tikpat ra�īgs kā Agata Kristi.

� Jā, tikai man nemaksā honorāru par autorloksni. Palasi, citādi vēl nosūdzēsi mani, ka pirms tiesas neesmu devis iespēju iepazīties.

� Kur mans klients?

� Tūlīt būs. Es jau liku atvest.

Robe�nieks sāka �ķirstīt lietu no otra gala. Vispirms iepazinās ar lēmumiem par apsūdzības cel�anu.

� Kvalificēti nostrādāts, � viņ� atzinīgi konstatēja. � Piecas noliktavas aptīrīju�i. Kur tad bija sargi?

� Viens gulēja, otru ieslēdza atejā, tre�ais pats paslēpās. Ko viņiem citu darīt? Ielūkojies pēdējā sējumā. Tur sargu liecības. Atnāk pie manis viena tāda sociālistiskā īpa�uma sargātāja, puskurla, ar spieķīti, astoņdesmit astoņus gadus veca. Labi, ka todien vēja nebija, citādi būtu prokuratūrai garām aizpūsta. Un nu uzsāk �amstināt: �Vai, dēliņ, bai�mīgi bij. Sēdu �avā būdā un d�irdu � grabinā� tur kāds.� Grabinās! Tie jau ar smago ma�īnu bija iebrauku�i, un kalēja veseris gāza noliktavas vārtus ārā. �Gribēju nobaidīt. Paņēmu �eblīti un kā �itu pret �ienu, kā dau�u pret �ienu. Ak vai, manu debe�tiņ! Gribēju pa�katīt, vai tie jau aizbēgu�i. Skatos, durvi� aizbultētas.� Es jautāju, vai signalizācijas nebija? Izrādās, nebija. Tuvākais telefons kantorī, ceturtajā stāvā. Ko tur brīnīties, ka aplaupa noliktavas.

Gaitenī noklaudzēja soļi, un kabinetā iedrāzās Trubeks.

� Kur Dzenis? � viņ� sauca no sliek�ņa.

� Cietumā! � Dzelzītis atsaucās.

� Tik godīgs cilvēks, � Robe�nieks nomurmināja un pa�ūpoja galvu.

Dzelzītis paķēra uz galda kriminālkodeksa komentārus un atvēzējās pret Robe�nieku.

� Aizbraucis uz cietumu aprunāties ar Zentu Saukumu. � Viņ� pievērsās Trubekam. � Lika, lai viņu pagaidot. Nu, kā tev veicās ar Lapiņu?

Robe�nieks kļuva ausīgs.

� Lapiņu? � viņ� iejautājās.

� Tas attiecas uz Lorences slepkavības lietu, � Dzelzītis paskaidroja. � Atceries, tiesā pats aizstāvēji Zentu Saukumu. Dzenis uzdeva Borisam nopratināt mantinieku Voldemāru Lapiņu.

� Tu domā, es glabāju atmiņā visas prāvas, kurās uzstājos tiesā?

Trubeks novilka svārkus un pakāra uz krēsla atzveltnes.

� Zini, Gunār, man �is Voldis nepatīk. Glums kā zutis.

� Ved tevi ap stūri?

� Nu nē. Bet izprast viņu liav viegli. Visumā Lapiņ� apstiprināja to pa�u, ko stāstīja Zitkauris. Viņ� patie�ām pirms trim gadiem atgriezies no Sibīrijas. Pat dokumentus uzrādīja. Alīda Lorence uzņēmusi diezgan nelaipni, tomēr par dēlu atzinusi.

� Vai vecā viņam klāstījusi par dārglietām?

� Ne vārda. Vismaz Lapiņ� tā apgalvo.

� Un tomēr viņ� maksājis divdesmit rubļus mēnesī par mantojumu � vecām lupatām un aizvēsturiskām mēbelēm.

� To viņ� izskaidro diezgan loģiski. Testamentam neesot piegriezis vērību, bet naudu devis kā dēls mātei. Pienākums.

� Sirdī pēk�ņi uzliesmojusi dēla mīlestība! Un tu viņam tici!

Advokāts Robe�nieks bija ieracies biezajos sējumos un izlikās, ka rūpīgi studē sava aizstāvamā lietu.

� Vai pēcāk Lapiņ� tomēr uzzinājis par dārglietām? � Dzelzītis nerimās. � Varbūt arī to noliedz?

� Pērnruden Zitkauris viņam esot izstāstījis.

� Grūti teikt, vai tie�ām tā vai arī abi paguvu�i vienoties.

� Nedomāju vis, ka būtu vienoju�ies. Lapiņ� pārskaities uz veco. Mēģināja man iegalvot, ka slepkavība ir Zitkaura darbs. Vecais uzskatījis, ka viņam esot tiesības uz dārglietām. Kaut kādi veci rēķini.

� Zitkauris gā� uz Lapiņu, Lapiņ� uz Zitkauri. Varbūt abi kopā? �āda spēlīte nemaz nebūtu tik slikta aizstāvības taktika. Starp citu, kā Lapiņ� izskaidro motocikla iegādi? Kur ņēmis naudu?

� Esot sakrājis.

� Krājkasē? To viegli pārbaudīt.

� Nē, krājis trīsprocentu obligācijās.

� Njā, to jau grūtāk. Un ko viņ� stāsta par Zentu Saukumu?

� Nekā. Līdz tiesas dienai neesot redzējis.

� Dabiski. Ja arī pazīst, tik lēti neatzīsies, � Dzelzītis sarosījās krēslā. � Motocikls! Restorāna �Og-rīte� �veicars liecināja, ka Zenta un jaunais cilvēks atbrauku�i ar ma�īnu. Ta�u ar kādu � nav iegaumējis. Varbūt kļūdās? Varbūt viņi brauku�i ar motociklu?

Trubeks noņēma brilles un aplūkoja tās tuvu pie acīm, it kā meklētu kādus defektus.

� Nu nē, Gunār, ar motociklu uz restorānu nebrauc. Pa ceļam nota�ķīsies no galvas līdz kājām. Bet es noskaidroju ko citu. Lapiņ� Sibīrijā strādājis par �oferi. Brauk�anas tiesības viņam ir. Pārbaudot gāzes komunikāciju, it sevi�ķi, kad jātiek pilsētas nomalēs vai ārpus Rīgas, viņ� bie�i vien izmanto dienesta pikapu. Pats sē�as pie stūres. Nereti ņem ma�īnu vakarā uz mājām, atstāj sētā, lai no rīta, ietaupot laiku, izbrauktu uz līniju. Tā viņ� viegli varēja kopā ar Saukumu aizlaist uz Ogri.

� Varēja, � Dzelzītis piekrita. � Un, kā redzams, nav nejau�ība, ka uz �Ogrīti�. Rīgas restorānos baidījās sastapt paziņas. Tādi var vēlāk pārvērsties par lieciniekiem.

� Interesanti, ko Dzenis �odien pratinā�anā izdabūs. Vai pārliecinās Zentu beigu beigās stāstīt patiesību?

� Sare�ģīta bū�ana, � Gunārs norūca. � Pie deviņiem velniem! Elli�ķīgi sare�ģīta. Es tevi neapskau�u. Pat laiks darbojas pret tevi. Gandrīz gads pagājis, cik ūdeņu aiztecējis. Vieglāk būtu bijis izmeklēt pa�ā sākumā, uz svaigām pēdām. Ek, Lora, Lora!

Te lēnām atvērās durvis un jistabā kā saukta ienāca izmeklētāja Lora Dolmane. Līgiem soļiem, it kā grīdu taustīdama, viņa tuvojās rakstāmgaldam. Piesardzīgi atskatījās un, kā lielu noslēpumu glabājot, klusi palūdza Dzelzītim protokolu blankas. Saņēmusi prasīto, tikpat graciozi izmanījās ārā.

Robe�nieks noskatījās viņai nopakaļus un dziļi nopūtās:

� Dārgā, dārgā Loriņa . . .

� Ko, atkal iemīlējies! � Dzelzītis bezcerīgi atmeta ar roku. � Nav �ēl. Uz divkauju neizsauk�u.

� Es teicu �dārgā� tāpēc, ka, manuprāt, jūsu Loriņa valstij izmaksā pārāk dārgi.

Dzelzītis paraustīja plecus.

� Tu runā par viņas algu?

� Nē, par viņas darbiem. Vakar uzstājos tiesā kādā krimināllietā, kuru viņa apdarināja un radīja deviņus mēne�us. Naudas iz�ķērdē�ana �ū�anas darbnīcā. Pieņēmēja �aiz pārpratuma� daļu no ieņemtās naudas nelikusi kasē, bet bāzusi savā kabatā. Bilance nesakrita par kādiem trim tūksto�iem rubļu. Viss jau tā bija pārāk skaidrs no revīzijas materiāliem. Bet

Lora parādīja pla�u vērienu. Izsaukusi un nopratinājusi se�simt pasūtītāju. Un lielākajai daļai jautājusi vienu un to pa�u, vai viņi ir vai nav maksāju�i. It kā par velti kāds tiem �ūtu un piedevām kvītis rakstītu. Tagad, Gunār, saskaiti, cik �is joks izmaksāja valstij. Katrs no se�simts lieciniekiem pēc būtības nestrādāja savā darba vietā divas dienas: vienu, kad viņu izsauca uz prokuratūru, otru, kad pratināja tiesā. Pie tam viņiem tiek apmaksāta vidējā alga.

� Varbūt aizstāvība uzskata, ka vispār nevajadzēja lietu izmeklēt un tiesāt iz�ķērdētāju?

� Vajadzēja. Izmeklēt un tiesāt vajadzēja. Tikai taupīgāk. Liecinieku skaitu varētu krietni vien samazināt. Izmeklē�ana tā neieilgtu, un arī tiesā lietu izskatītu ātrāk. Nemaz nerunājot par to, cik materiālu vērtību varētu sara�ot bez vajadzības izsauktie liecinieki savos uzņēmumos zaudētajā laikā ...

Pie durvīm klauvēja.

� Lūdzu, � Dzelzītis atsaucās. � Atvedu�i tavu aizstāvamo, Ivar. Sāksim nu .. .

MARINA PRET DONU KIHOTU

� Paskaties, kāda ērmota priede! � Marina jūsmīgi sauca, turēdamās Borisam pie rokas. � Ar izliektiem zariem un bez galotnes!

Abi klejoja pa ļaudīm piebārstīto liedagu, kas no tālienes atgādināja ko�i raibu mozaīku uz smil�u krāsas fona.

Saule to svētdien nikni tveicēja, bet zaļganzilā jūra bija dzidra un rāma. Paklusu ņurrādama, tā maziem vilnī�iem, kūkumus mezdama, mīlīgi berzējās ap liedaga piekāji.

Marinai mugurā bija ugunīgi sarkans peldkostīms, kas labi izcēla viņas tum�os matus un slaido, �okolādes brūnumā iedegu�o augumu. Boriss bija pārmetis pār roku svītrainu sporta kreklu.

Uz brītiņu viņi apstājās.

� Paraugies, cik �ī priede graciozi un cēli stiepj zarus uz jūras pusi, aicina, � Boriss klusi teica.

� O, tu esi sapņotājs un saredzi vairāk, nekā īstenībā ir, � Marina bezbēdīgi iesmējās. � Tu, tāpat kā Dons Kihots, vēja dzirnavās saskatīsi ļauno burvi un tūlīt bruksi tām virsū. Man �ķiet, izmeklētājs mazliet atgādina Donu Kihotu, vai ne? Viņ� cīnās un cīnās pret noziedzībām, bet nofciegumi kā bija, tā ir.

Boriss domīgi savilka uzacis.

� Noziedzība nebūt nav vējdzirnavas, bet gan bīstams ienaidnieks, ar kutu agri vai vēlu jātiek galā. Bet Dons Kihots, mīļā Marisīt, ir bijis di�ens vīrs, aicinājis cīņā pret visu ļauno, neģēlīgo. Ja tu arī zaudēsi un būsi sakauts lupatās, vienalga, savu uzdevumu esi paveicis, jo sēkla, ko izsēji, kādreiz dos asnus. Tāda bija Dona Kihota devīze. Tie nebūt nav ārprātīgā murgi, bet gan di�ā Servantesa dziļa doma, paslēpta zem nelaimīga bruņinieka pelēkajām bruņām.

� Un arī tu, mans bruņiniek, esi nolēmis ziedot savu dzīvi cīņai pret ļaunumu un noziegumiem?

� Jā, Marisīt, esmu.

� Labi. Bet vai to var darīt, tikai strādājot par izmeklētāju? Tev ne prātā neienāk, ka jurists � zinātnieks, teorētiķis � nebūt nav zemāk vērtējams par praktiķi. Kāpēc gan nevari iestāties aspirantūra?

� Teorētiķis, kam nav prakses, nekad nekļūs par īstu zinātnieku. Es ieteiktu katram topo�am zinātniekam nostrādāt vismaz desmit, piecpadsmit gadus

praktiskā darbā, sakrāt pieredzi un tikai tad spert kāju zinātnes pla�ajā laukā.

Marina neatbildēja, viņa dudināja kādu dziesmiņu un domīgi �ūpoja galvu. Borisa acis glāstīja meitenes melnīgsnējo seju.

Abi izlavījās cauri guļo�u ļau�u labirintiem. Tad laipoja pa kāpām uz aug�u. Basās kājas grima karstajās, irdenajās smiltīs.

� Lai gan esi fantasts, tomēr arī sausiņ�, � Marina māksloti uzmeta lūpu, � neiejūtīgs cilvēks un nepavisam mani nemīli. Es ta�u tevi tā lūdzu atvaļinājumu pavadīt kopā ar mani. Bet nu, kad esmu atbraukusi, tu pat nedomā to darīt. Varbūt tagad varēsi? Man kaimiņos parīt atbrīvosies istabiņa, būs kur apmesties.

Boriss nelaimīgi nolaida acis.

� Nevaru, dārgo meitenīt, saproti jel. Nedrīkstu. Kamēr vienu sare�ģītu lietu līdz galam neat�ķetināsim, par atvaļinājumu nav i ko domāt.

Meitene nopūtās.

� Un tā būs visu mū�u?

� Visu mū�u, mana labā.

Boriss atvēra mazus, zaļus vārtiņus un palaida Marinu sev pa priek�u.

� Kas gan dzīvo �ajās pasaku būdiņās? � viņ� mēģināja kliedēt nopietno sarunu.

� Es, vistiņa raibcekulīte, � Marina atsaucās.

Patie�ām, visapkārt cita pie citas bija saliktas krāsainas trīsstūru ēciņas ar augstiem, smailiem jumtiem, stikla durvīm un sienām. Pa divām kopā, vienādas kā Siāmas dvīņi tās izveidoja uzslietus milzīgus �M� burtus. Tālāk jau stāvēja divstāvu ēkas un ne vairs no presētām skaidu plāksnēm kā pirmās, bet gan no spundētiem dēļiem. �etrkantīgas, it kā divi klucī�i uz-

likti viens uz otra, ar kāpnītēm un pla�u verandu pie sāniem. Ari tās bija nokrāsotas spilgtās krāsās. Tāds bija Pumpuru kempings.

Marina un Boriss tuvojās zaļai divstāvu mājiņai. Stikla sienas un durvis aizklātas raibraibiem aizkariem. Tādā mājā ir �etras istabas � divas aug�ā, divas apak�ā. Marina bija apmetusies aug�stāvā vienvietīgā kambarītī.

Marina pakāpās da�us pakāpienus un iebrauca abām rokām Borisa kuplajos matos.

� Manu mīļo filozof, � viņa atkal maigi ierunājās. � Nāko�gad es beig�u augstskolu, un tu kā princis atbrauksi man pakaļ zaļā 'karietē un atvedīsi uz �o pasaku valstību.

� Atvedī�u, mana labā, un nekad vairs prom nelaidī�u. Vasarā dzīvosim te, bet ziemā ... � viņ� mazliet aprāvās. � Ziemā pilsētā.

� Un mums būs divi bērni, puisēns un meitene.

Viņa �igli noskūpstīja Borisu uz vaiga, atlēca sāņus

un metās pa kāpnēm aug�ā.

� Uzgaidi mani tepat! � viņa jau no aug�as sauca. � Es tikai uzrau�u kleitu, tad iesim pusdienot.

Cik dzīve skaista! Pat priedes klusi un vēlīgi �u�ināja un māja plati izplestām zaru ķetnām. Borisam tā vien gribējās apkampt kuplo pīlādzi, kas turpat kautrīgi stāvēja un audzēja savus nākamos koraļļu �emus.

Divi bērni... Ausīs vēl skanēja Marinas vārdi. Divi mazuļi! Tad saprāts pamazām ņēma virsroku. Saprāts vienmēr tā dara. Tas bez atļaujas ielau�as sapņos visnepiemērotākos brī�os un ne�ēlīgi noārda brīni�ķīgākās gaisa pilis. Saprāts ir cietsirdīgs. �Kur mēs visi dzīvosim? Vienistabas dzīvoklītī kopā ar māti?�

Tiesa, Marinas vecākiem Ļeņingradā ir pla�s dzīvoklis un istaba jaunajiem vienmēr atradīsies. Ta�u tik ļoti negribētos pamest dzimto Rīgu. Arī dzīvot ievērojamā sievastēva paspārnē nebūtu visai patīkami. Un galvenais � māte. Vai drīkst atstāt veco, slimo māti, kas viņu izaudzinājusi, nesavtīgi viņam visu ziedojusi. Pamest vienu, pavisam vienu trok�ņainā pilsētā.

Boriss kā ponijs cirkū enerģiski sapurināja galvu.

Garām pagāja jauns pāris spilgtos pludmales tērpos. Viņi devās pa kāpnītēm aug�ā. Laikam Marinas kaimiņi.

Padrukna sieviete pavēra apak�stāva mītnes durvis un ar neslēptu ziņkāri nopētīja Borisu no galvas līdz kājām. Tad pagriezās un uzsauca kādam, kas bija iek�pusē:

� Nu, kur tu paliki! Dod �ur to savu blūzi, ie�ū�u jaunu ātro priek�u.

�Ātro priek�u?! Kur� vēl tā sacīja?� Boriss domās minēja. Jā, tā bija Genoveva ��epe, kas pratinā�anā stāstīja par jauno vīrieti ar vējjaku. Viņ� toreiz esot atnācis uz Lorences dzīvokli Tamārai pakaļ un aizvedis to. Tas noticis īsi pirms Zentas Saukumas atnāk�anas.

Marina nenāca. Laikam jau nevarēja izlemt, kādu kleitu vilkt.

�Interesanti, kur palika Tamāra?� Boriss turpināja prātot. �Vai patie�ām apprecējās? Varbūt �ī meitene ... Kā gan agrāk nebiju par viņu padomājis?�

Boriss apsēdās uz kāpnēm, parakņājās kabatās, izvilka dzelzceļa biļeti un sīkiem burtiņiem uz tās kaut ko uzrakstīja. Viņ� satrūkās, kad Marina piezagās no mugurpuses un aizklāja viņam acis ar plaukstām.

Kustības dienesta milicijas ser�ants Tauriņ� lēni soļoja pa Raiņa bulvāri. Pie Rīgas izpildkomitejas pazemās, platās ēkas viņ� pagriezās apkārt uz papē�a, tad atkal bez steigas nāca atpakaļ. Pagāja garām prokuratūrai, radioveikalam un �ķērsoja Ļeņina ielu.

Pie Aeroflotes aģentūras ser�ants apstājās un ielūkojās pulkstenī. Bija bez ceturk�ņa vienpadsmit. De�ūrai drīz jābeidzas.

Arī �ajā priek�pusdienas stundā pilsētas galvenās satiksmes artērijas pulsēja ar paaugstinātu spiedienu. Platpurnaini trolejbusi, nikni rūco�i autobusi rātni sastājās strīpā pretī sarkanajam gaismas signālam, lai pēc tam reizē kā varena lavīna iebruktu ielas krustojumā. Tiem pa vidu, apdzenot cita citu, grozījās veiklās �Volgas�, izmanīgie �Zaporo�eci�.

Ta�u �ajā, kā no pirmā acu uzmetiena likās, kustības haosā valdīja nelokāma likumsakarība. �oferi stingri ievēroja brauk�anas noteikumus, pakļāvās sadales līniju un ceļa zīmju norādījumiem.

Diem�ēl to nevarēja teikt par gājējiem.

Milicis nopūtās. Nepateicīgs tev, brāl, dienests. Aizturi tādu nedisciplinētu radību, par viņa pa�a dro-

�lbu rūpējoties, sodi to ar piecdesmit kapeikām, nobrīdini, lai citreiz saudzē savu dārgāko privātīpa�umu uz pasaules, bet �is pārskai�as, nober veselas tirādes, grasās sūdzēties. Paskat, kaut vai �is garkājainais gaisagrābslis lien taisni motociklam zem riteņiem ...

Ser�ants Tauriņ� jau lūkoja svilpi, lai apturētu pārkāpēju. Un tā arī sastinga ar svilpi rokā. Tum�i sarkans �Moskvi�s�, kas līdz �im bija slēpies Ļeņina ielas veco vīksnu ēnā, strauji uzņēma gaitu, iz�āvās krustojumā un, riepām �vīkstot, iegriezās bulvārī.

Nākamajā mirklī ielas dunu pār�ķēla sievietes klie- ^y dziens. Garāmgājēji metās uz notikuma vietu, mirklī izveidojās pūlis. Sarkanais �Moskvi�s�, ātrumu nesamazinājis, joņoja tālāk. Milicis tikko paguva saskatīt numuru.

Ser�ants ar pūlēm izlauzās cauri ļau�u pūlim. Uz asfalta gulēja jauna sieviete. Kreisā kāja tai bija nedabiski saliekta.

Cilvēki visapkārt skaļi pauda savu sa�utumu.

� Aizbēga nelietis.

� Braucis taisni virsū.

� Laime vēl, ka turpat blakus tas vīrietis pagadījās. Gandrīz vai no ma�īnas apak�as izrāva.

� Citādi būtu beigta nabadzīte.

Ser�ants uzrunāja kādu no aculieciniekiem.

� Skrieniet, izsauciet ātro palīdzību.

Pats metās Aeroflotes aģentūras telpās un ielauzās rindā pie lodziņa.

� Telefonu! � viņ� aizelsies sauca.

Cilvēki atkāpās. Darbiniece drebo�ām rokām, nelaimi jauzdama, pasniedza aparātu. Ser�ants nocēla klausuli un uzgrieza numuru.

� De�ūrdaļa? Ziņo ser�ants Tauriņ�. Tikko sarkans

�Moskvi�s� sabrauca pilsoni Ļeņina ielas un Raiņa bulvāra stūri. Aizbēga stacijas virzienā. Ma�īnas numurs �28�47 ЛАВ�.

No pa�a rīta Robertam Dzenim bija nelāgs garastāvoklis. Sākās ar to, ka saslima Mārīte. Mazajai sacēlās temperatūra. Zigrīda bija spiesta atteikties no interesanta redakcijas komandējuma un palikt mājās pie bērna. Roberts neko līdzēt nespēja. Pa�am bija jāsteidzas uz darbu.

Prokuratūrā Dzeni sagaidīja jaunas likstas. Pirms kāda laika viņ� bija uzdevis kapteinim �okolovskim atrast meitenes, kuras dzīvoju�as pie Lorences pirms Saukumas. Genoveva ��epe zināja nosaukt vienīgi viņu vārdus � Mirdza ūn Tamāra. Nebija gan iemesla domāt, ka viņas būtu saistītas ar slepkavību, ta�u �ādā sare�ģītā lietā katra blakus stīdziņa nozīmīga.

Tagad, pēc Zitkaura nopratinā�anas, radās jauni minējumi. Viena no meitenēm varēja nejau�i uzzināt, ka Lorencei ir dārglietas, un izpļāpāt savam puisim. Tamārai bijis draugs.

Ta�u �orīt, ieradies darbā, Dzenis uz sava rakstāmgalda atrada Sokolovska zīmīti. Kapteinis ziņoja, ka Mirdzu un Tamāru līdz �im nav izdevies atrast.

Neveiksmēm kroni uzlika Ozollapa. Viņ� izsauca Dzeni un norīkoja uzturēt apsūdzību krimināllietā, kuru bija izmeklējusi Lora Dolmane.

Tālruņa zvans iztraucēja prokurora palīga īgnās pārdomas. Roberts pacēla klausuli.

� Prokuratūra.

� Vai drīkst lūgt biedru Dzeni?

� Klausos.

� Jūs traucē no klīniskās slimnīcas. Pirms pusstundas mums atveda kādu sievieti. Viņu uz ielas notriekusi ma�īna. Kājas lūzums. Slimniece lūdz jūs steidzīgi atnākt.

Dzenis sarauca pieri. �Kāpēc mani? Neesmu nedz autoinspektors, nedz arī transportavāriju izmeklētājs.�

� Būtu pareizāk griezties iek�lietu pārvaldē.

� Cietusī lūdz tie�i jūs.

� Kā viņu sauc?

� Strautkalne.

Dzenis sarāvās.

� Kā jūs teicāt?

� Maiga Strautkalne. Viņa pati ir ārste.

� Kādā nodaļā viņa atrodas?

� Ķirurģiskajā.

� Tūlīt bū�u.

Ceļā uz slimnīcu Dzenis atcerējās Maigu Straut-kalni kā liecinieci Zentas Saukumas prāvā. Dzenim toreiz iepatikās jaunās sievietes atklātais skatiens. Iepatikās precīzās un skaidrās, kaut arī nedaudz satrauktās atbildes. Simpātiska sieviete. Un, kā redzams, nopietna. Tāda bez sevi�ķas vajadzības netraucēs. Kā viņa nokļuvusi zem automa�īnas? Kas viņai sakāms?

Ķirurģiskajā nodaļā de�urējo�ais ārsts uzmeta Dzenim uz pleciem baltu apvalku un pavadīja viņu pa garo gaiteni. Vēsts par prokurora iera�anos zibenīgi aplidoja visu nodaļu. Durvīs ik pa brīdim parādījās slimnieki. Ziņkārīgi skatieni un �uksti Dzenim sekoja līdz pa�ai palātai.

Maiga Strautkalne gulēja viena pati nelielā, gai�ā istabā. Bālā seja uz sniegbaltā spilvena izskatījās

kā no vaska veidota. Taisnais deguns kļuvis vēl smailāks. Lielajās, pelēkajās acīs satraukums.

Ieraudzījusi viesi, jaunā sieviete centās piecelties pussēdus. Dzenis ar mājienu viņu atturēja.

� Guliet vien, guliet.

Ārsts izgāja un klusi aizvēra durvis. Dzenis apsēdās gultai līdzās.

� Kā jums tā gadījās?

Maiga Strautkalne brīdi klusēja.

� Man jums kas jāpastāsta, � viņa beidzot uzsāka. � Tikai lūdzu uzklausiet līdz galam. Nedomājiet, ka . . . Vārdu sakot, esmu pie skaidras apziņas un labi apzinos, ko teik�u.

Viņa apstājās, it kā krājot spēkus. Tad turpināja:

� Biju izbraukusi ekskursijā uz Palangu, �o Lietuvas kūrortpilsētiņu. Vak^ār pēc pusdienas devāmies mājup. Sēdēju autobusā labajā pusē pie loga un noraudzījos jaunceltajās savrupmājās pilsētas nomalē. Te manu uzmanību saistīja neliela, dzeltena mājele ar zaļu skārda jumtu. Turpat blakus dārzā veca sieviete. Kaut kas ļoti pazīstams viņas stājā, kustībās. Tai mirklī sieviete pacēla galvu. Es ieskatījos un pazinu .. . Baidos, ka jūs nenoticēsiet. Mans vīrs arī sākumā neticēja. Ta�u es nekļūdos, esmu vairāk nekā pārliecināta. Tā bija .. . Alīda Lorence.

KA LAPSA PA VISTAS PĒDĀM

Jaunās sievietes �aurā roka gulēja virs segas. Dzenis draudzīgi ieskāva to savā platajā delnā.

� Neuztraucieties, � viņ� centās nomierināt slimnieci. � Iespējams, ka tikai redzes māns, jūs bijāt nogurusi. Jauni iespaidi, nak�ņo�ana sve�ā vietā bez

ierastajām ērtībām. Tas viss nogurdina, uzbudina nervus.

Strautkalne atrāva roku.

� Nē. Mēs pabraucām garām Joti tuvu. Autobuss virzījās lēni, un es paguvu viņu skaidri saskatīt � seju un pat vilnas jaciņu, kuru ne reizi vien esmu viņai redzējusi mugurā. Tā bija smil�u krāsā, ar brūnu apkaklīti. Viņa vēl di�ojās, ka pati adījusi. Bez tam poza. Lorencei bija tāds ieradums: salieca roku elkonī, bet delna nokarājās kā nedzīva pletne. Nudien, kā �odien redzu, kā viņa poliklīnikā stāv manā priek�ā tādā pozā. Nē, neesmu kļūdījusies. Tā bija viņa.

Dzenis drud�aini prātoja. Viņ� daudz ko bija pieredzējis savā mū�ā. Bet lai miroņi aug�āmceltos .. . Tās, bez �aubām, bija muļķības. Ta�u neticēt Straut-kalnei nebija nekāda pamata. No otras puses, slepkavība ir notikusi. Bet līķa seja ta�u bija sakropļota līdz nepazī�anai. Ja Alīda Lorence dzīva, kas tad ir mirusī? Kāpēc noslepkavota? Kāpēc Lorence atrodas Palangā?

Dzeņa galvā kā viesulī virpuļoja notikumi un fakti. Domās viņ� ķēra tos, salika vietās, salīdzināja, analizēja.

� Pastāstiet, lūdzu, kā nokļuvāt zem automa�īnas.

Strautkalne novērsa acis.

� Es gāju uz prokuratūru jūs meklēt, lai visu to izstāstītu.

� No mājām?

� Jā.

� Pa kādu ceļu gājāt? Izstāstiet sīki.

� Man �odien poliklīnikā slimnieku pieņem�ana sākas divos. Tādēļ arī nesteidzos uz darbu. Izgāju no mājām, iekāpu trolejbusā . ..

� Ielu �ķērsojāt?

� Nē. Trolejbusa pietura ir manas mājas pusē, pie pa�ām durvīm.

� Nu, un tālāk?

� Aizbraucu līdz Ļeņina ielas un Raiņa bulvāra krustojumam. Pretī Aeroflotes aģentūrai izkāpu no trolejbusa un gribēju iet pāri ielai, tad arī tas notika. Pati nesaprotu, no kurienes gadījās ma�īna. Apskatījos ta�u apkārt. Trolejbuss jau bija prom un iela tuk�a.

� Vai nepaguvāt saskatīt ma�īnas krāsu, mārku?

� Nē, nekā neredzēju. Mani pēk�ņi kāds parāva aiz rokas. Kritu, sametās tum�s gar acīm. Tikai kad atbrauca ātrā palīdzība ... ļ

Alla� taktiskais un nosvērtais Dzenis �ajā mirklī līdzinājās vanagam, kas .no aug�as jau noraudzījis cālēnu.

� Bet tagad padomājiet labi un pacentieties atcerēties. Tas ir svarīgi. Kad jūs izgājāt no mājām, vai tuvumā nestāvēja kāda ma�īna?

Jaunā sieviete ar izbrīnu uzlūkoja Dzeni.

� Stāvēja gan, � viņa apstiprināja. � Es skatījos apkārt, meklēju taksi, bet ieraudzīju �Moskvi�u�. Tas atradās tālāk no mūsu mājām, pie veikala.

� Pelēks?

� Nē, tum�i sarkans.

� To jūs labi atceraties?

� Bez �aubām. Es vēl nodomāju, vai tikai advokāts Robe�nieks nav ieradies mūsu pusē.

� Jūs pazīstat Robe�nieka ma�īnu?

Strautkalne apjuka.

� Esmu redzējusi advokātu pie stūres. Viņ� ta�u tiesā aizstāvēja Zentu Saukumu. Man ir laba redzes atmiņa.

� Varbūt tā bija Robe�nieka ma�īna?

� Domāju, ka ne, bet apgalvot nevaru.

� �Moskvi�ā� kāds sēdēja?

� Vīrietis.

� Jūs viņu pazināt?

� Nē. Saskatīju tikai, ka �oferim bija tum�as saules brilles.

� Jūs esat vērīga. Varbūt atceraties, vai �Moskvi�s� neaizbrauca, kamēr gaidījāt trolejbusu?

� Man nebija jāgaida. Trolejbuss uzreiz pienāca.

� Jūs sēdējāt trolejbusā?

� Brīvu vietu nebija. Stāvēju aizmugurē.

� Un sarkano �Moskvi�u� vairs neredzējāt?

Maiga Strautkalne padomāja.

� Kādu brīdi caur logu vēl to novēroju. Tas sekoja trolejbusam.

� Kur apmēram redzējāt �Moskvi�u� pēdējo reizi?

� Grūti pateikt. Pie Strēlniekdārza vēl brauca aiz mums. Tālāk vairs nepievērsu uzmanību. Vai tam kāda nozīme?

Dzenis neatbildēja. Viņ� raudzījās caur atvērto palātas logu. Apziņa neuztvēra putnu vītero�anu slimnīcas dārzā. Viņ� neredzēja arī divus balo�us, kas bija nolaidu�ies uz palodzes un, maizes kripatiņas meklējot, ar knābjiem lieti�ķi pārbaudīja katru spraudziņu.

Prokurora palīgs domās vēlreiz apsvēra savu hipotēzi, kura bija radusies jau sarunas sākumā. Te nebūt nebija akla intuīcija vai pārdabiska nojauta, ar kādām kriminālromānu autori bie�i vien apveltī savus varoņus detektīvus. Nē. Dzenim nāca talkā loģika. Un tā palīdzēja izanalizēt notikumu gaitu.

Trīs atgadījumi strauji sekoja cits citam. Vakar ārste Strautkalne negaidot uzzina, ka Lorence dzīva. Otrā rītā steidz paziņot prokuratūrai. Bet ceļā viņai

uzdrā�as automa�īna. Un tagad �ie gadījumi prasīties prasās, lai tos sasaistītu.

Bulvāra braucamā daļa tuk�a. Te pēk�ņi ma�īna drā�as tie�i cilvēkam virsū. Nejēdzība! Iela �eit pietiekami plata, kustība vienā virzienā. Pat ja gājējs būtu spēji izskrējis priek�ā � arī tad var ma�īnu pagriezt sānis.

Varbūt �oferis bija iedzēris, apjucis un aizķēris Maigu Strautkalni nejau�i? Pēc tā �oreiz neizskatās. Notikuma apstākļi pavedina uz domu: kāds tī�ām stājies ārstei ceļā.

Dzenis prātoja kā �ahists, kur� cen�as izprast pretinieka nodomus. Bet kā �oferis Varēja zināt, kur tie�i Strautkalne �ķērsos ielu? �is minējums arī lika prokurora palīgam uzprasīt cietu�ajai, vai viņa nav redzējusi automa�īnu pie savām mājām. Atbilde apstiprināja Dzeņa aizdomas. Ma�īnas īpa�nieks ir gaidījis Strautkalni pie viņas mājas durvīm. Bet Strautkalne ielai pāri negāja, turpat iekāpa trolejbusā. Tajā vietā nodomu realizēt neizdevās. Tad nu �is sekojis trolejbusam, pat pieturas vietās nav apdzinis. Lavījies kā lapsa pa vistas pēdām, uzmanījis, kur Strautkalne izkāps. Tikai pie Strēlniekdārza sarkanais �Moskvi�s� apdzinis trolejbusu. Līdz nākamai pieturai, pretī Aero-flotes aģentūrai, puskilometrs. Var paspēt apbraukt apkārt piemineklim un piestāt uz Ļeņina ielas aiz dārza kokiem. No �ejienes ērti novērot visus, kas izkāpj no trolejbusa.

Tātad tomēr kāds bijis ieinteresēts steidzami novākt Strautkalni no ceļa, lai viņa nepagūtu paziņot, ko redzējusi Palangā. Citādi izvēlētos mazāk riskantu gājienu.

Viss sakrīt. Atliek uziet �īs ķēdes pēdējo posmu: kā

sarkanā �Moskvi�a� īpa�niekam kļuvis zināms par Strautkalnes atklājumu.

Dzenis atkal pievērsās Strautkalnei.

� Kad jūs stāstījāt savam vīram, ka redzējāt Alīdu Lorenci?

� Mūsu autobuss iebrauca Rīgā vēlu naktī. Edvīns gaidīja mani uz ielas. Nevarēju nociesties un turpat kāpnēs pastāstīju.

� Kāpnēs!

� Jā.

� Vai tuvumā neviena nebija? Varbūt kāds nāca pretim vai stāvēja kāpņu laukumiņā?

� Neviena neredzēju.

� Varbūt noklaudzēja kādas durvis?

� Nedzirdēju.

� Un autobusā netikāt nevienam stāstījusi?

� It nevienam.

� Bet �orīt?

Strautkalne mirkli kavējās ar atbildi.

� N-nē.

Pieredzēju�u kriminālistu nebija tik viegli maldināt. Viņ� pamanīja jaunās sievietes svārstīgumu.

� Es saprotu jūs. Ir jautājumi, par kuriem ... nu, negribētos varbūt runāt. Bet �oreiz ... � Viņ� pazemināja balsi. � Runa ta�u par bīstamu noziedznieku.

Maigai Strautkalnei izbailēs iepletās acis.

� Nekā nesaprotu, � viņa �ukstēja. � Tas būtu absurds!

� Kam vēl jūs stāstījāt, ka redzējāt Alīdu Lorenci? � Dzenis atkārtoja savu jautājumu.

Tikai mirkli ilga iek�ēja cīņa. Tad sekoja atbilde:

� Advokātam Robe�niekam.

� Kad tas bija?

� �orīt. Es piezvanīju viņam, tikko mans virs bija aizgājis uz darbu. Robe�nieks teica, lai nekavējoties ejot pie jums uz prokuratūru.

Dzenis piecēlās.

� Jūs esat pārgurusi. Es uzkavējos te pārāk ilgi, ilgāk, nekā atļāvis ārsts.

Jaunā sieviete uzvilka segu līdz pa�am zodam un raudzījās caur pieri uz prokurora palīgu. Skatiens pauda samulsumu, satraukumu, mēmu lūg�anu un nedro�as cerības. Dzenis izprata �o skatienu. Viņa tagad zināja, ka drausmīgas aizdomas var krist uz diviem cilvēkiem. Katrs no tiem viņai bija savā ziņā dārgs. Ta�u pati nosauca to vārdus, jo¹ nevarēja rīkoties citādi. Dzenis vēlējās kaut mazliet nomierināt �o jauko, godīgo un drosmīgo sievieti, kura, kā redzams, bija sapinusies pati savās jūtās. Ta�u pagaidām nedrīkstēja atklāt kārtis. Viņ� pentās runāt pēc iespējas saudzīgāk.

� Mīļais draugs, vēl nav nekāda pamata uztraukties. Ceru, ka drīzumā viss noskaidrosies. Tad pado�u ziņu. Pagaidām nedomājiet par to un veseļojieties.

Pie slimnīcas vārtiem no vieglās ma�īnas izkāpa cilvēki. Dzenis piesteidzās un uzrādīja �oferim dienesta apliecību.

� Es ļoti steidzos, � viņ� īsi izmeta. � Lūdzu, aizvediet mani līdz iek�lietu pārvaldei.

� Esmu jūsu rīcībā.

Pārvaldes atbildīgais de�urants tobrīd savā kabinetā bija viens.

� Biedri major, mani interesē notikums Ļeņina ielas un Raiņa bulvāra krustojumā, � prokurora palīgs uzdeva jautājumu turpat pie durvīm. � Vai izdevās notvert �oferi?

� Aizmuka. Pats nesaprotu, kā. Mūsu de�ūrma�i-nas aplenca stacijas rajonu, noslēdza un pārmeklēja visas ielas.

� Un sētas? Nav izslēgts, ka ma�īna atstāta kādā pagalmā, bet pats mierīgi aiz�āpojis kājām. Vai arī jūs mazdrusciņ nokavējāt ar aplenk�anu, un �is paguvis izsprukt.

� Mēs turpinām meklēt. Izziņots visām republikas iek�lietu daļām, autoinspekcijām.

� Vai izdevās vismaz noskaidrot sarkanā �Mos-kvi�a� īpa�nieku?

� Numurs bijis viltots. Ar �28-47 ЛАВ� reģistrēta zaļa �Volga�. Tās īpa�nieks, filharmonijas solists, jau pirms piecām dienām izbraucis ar ma�īnu uz Kaukāzu.

� Tikko uzzināsiet ko jaunu, lūdzu ziņot man vai arī izmeklētājam Trubekam.

� Labi, biedri prokuror.

Dzenis uzkāpa otrajā stāvā, kur atradās kriminālmeklē�anas daļas priek�nieka kabinets. Apak�pulkvedis Krastiņ� sēdēja pie rakstāmgalda, kā vienmēr papirosu dūmu apņemts.

� Interesanti jaunumi, biedri apak�pulkvedi, � Dzenis uzsāka, iesēdies klubkrēslā. � Izrādās, ka Alīda Lorence ir dzīva. Vakar redzēta Palangā.

Apak�pulkvedis, ilgus gadus nostrādājis milicijā, nebrīnījās. Viņu ne ar ko nevarēja pārsteigt.

� Interesanti. Kavēties nedrīkst. Pats brauksiet?

� Katrā ziņā.

� Tātad vajadzīga ma�īna.

Apak�pulkvedis piebīdīja sev tuvāk galda mikrofonu un nodeva rīkojumu. Tad atkal pievērsās Dzenim..

� Ma�īna būs pēc desmit minūtēm. Jā, vēl ko. Kapteinis Sokolovskis pa�laik atrodas Ļeņina rajona iek�lietu dajā. Neiebilstu, ja pa ceļam paņemsiet viņu līdzi.

� Pateicos.

Dzenis bija pateicīgs Krastiņam. �im pusmū�a milicijas apak�pulkvedim bija stingrs, tai pa�ā laikā labsirdīgs un gurdens skatiens, kāds palaikam ir cilvēkam, kur� savā dzīvē redzējis daudz tāda, no kā var jau nosirmot divdesmit gadu vecumā. Mēdz teikt, ka padomju �ekisti ir ļaudis bez nerviem. Tur sava daļa taisnības. Tikai neviens nejautā, ko viņiem pa�iem tas maksā . . .

� Vēl kāds lūgums, biedri apak�pulkvedi, � Dzenis apķērās. � Te pārvaldē atrodas izmeklētājs Trubeks. Man vajadzētu pirms aizbrauk�anas ...

Ar galvas mājienu Krastiņ� atturēja Dzeni un vēlreiz pieliecās tuvāk mikrofonam.

� Jaunākais leitnant Graud, sameklējiet pārvaldē izmeklētāju Trubeku no prokuratūras, un ienāciet abi pie manis.

Dzenis pastiepa roku pēc telefona klausules.

� Vai drīkstu?

� Lūdzu.

Prokurora palīgs uzgrieza numuru.

� Juridiskā konsultācija? Lūdzu, advokātu Robe�nieku . .. Nav bijis �odien darbā? Un nezināt, kur atrodas . .. Pa�i meklējat? ... Nē, nekas, atvainojiet, ka traucēju.

Dzenis nolika klausuli.

� Tā jau biju paredzējis.

� Advokāts Robe�nieks? � apak�pulkvedis Krastiņ� centās atcerēties. � Vai tikai nav tas �vīts, ar

kuru mūsu autoinspektori pastāvīgi karo ātruma pārsnieg�anas dēļ?

� Tas pats vien būs. Nu, nekas, redzēsim ...

� Pastrādājis ko nelāgu?

� Baidos, ka tie�ām ...

Kabinetā ienāca Trubeks un gai�matains jaunākais leitnants ar glu�i zēnisku seju.

� Paklau, Boris, � Dzenis griezās pie izmeklētāja. � Es braucu uz Palangu. Tur redzēta Alīda Lorence. Jā, jā. Sveika un vesela. Bet tu steidzīgi noskaidro, kur �odien no desmitiem līdz divpadsmitiem atradu�ies un ko darīju�i in�enieris Strautkalns, Voldis Lapiņ� un vecais Zitkauris. Tai laika sprīdī sabraukta ārste Strautkalne. Un vēl ko. Ievāksi ziņas, vai pagāju�ā gada beigās nav kaut kur bez vēsts pazudusi Lorencei līdzīga vecenīte.

� Jaunākais inspektors Grauds jums palīdzēs, � piebilda apak�pulkvedis Krastiņ� un paskatījās pulkstenī. � Jums laiks braukt, biedri Dzeni. Ma�īna jau gaida.

NELŪGTI VIESI DZELTENAJĀ SAVRUPMĀJĀ

Pirms gadiem trīsdesmit �oseju starp Meiteni un Joni�ķiem pār�ķēla divi svītraini robe�bomji.

Vienam līdzās bija ierakts resns stabs ar bur�uāziskās Latvijas ģerboni. No tā divas plēsīgas lauvas drūmi glūnēja uz baltā zirgā sēdo�o, bruņās kalto Vitautu, kur� greznoja bur�uāziskās Lietuvas ģerboni tādā pa�ā stabā soļus divdesmit uz dienvidiem. Robe�a, kura �ķīra divas brālīgas kaimiņtautas, bija slēgta. Tā Baltijas kungiem likās mierīgāk: skaldi un valdi!

�odien no robe�bomjiem vairs nav ne miņas. �oseja, kas senāk �ķīra latvie�us no lietuvie�iem, tagad ir vienotāja. Dienu un nakti te abos virzienos joņo automa�īnas. Lietuvas kolhoznieki ved uz Rīgas tirgiem ābolus, mājputnus, saknes. Viļņas un Kauņas rūpnīcas apgādā Latvijas republiku ar magnetofoniem, elektronu ierīcēm. Rīga savukārt transportē uz Lietuvu radiouztvērējus, mopēdus, trikotā�as izstrādājumus. Pa ceļu traucas ekskursiju autobusi, vieglās ma�īnas. Brauc uz viesizrādēm Lietuvas un Latvijas aktieri, mūziķi.

Tūlīt aiz Meitenes �oseja pagrie�as pa labi un apvij me�ainu uzkalnu. �o vietiņ^ arī bija izvēlējies rajona autoinspektors. Paslēpis motociklu ceļmalas krūmājā, viņ� kopā ar savu palīgu, jaunu milicijas ser�antu, bija novietojies iedobītē paugura virsotnē. No �ejienes varēja labi pārredzēt �oseju ziemeļu virzienā.

Milicijas darbinieki jau vairāk nekā stundu sēdēja slēpnī. Tveicēja jūlija saule. Ser�ants visu laiku kāvās ar miegu. �Dro�i vien naktī noballējies,� pasmīkņāja autoinspektors, kam bezrūpīgie deju gadi jau pagāju�i. Jauniņais izberzēja acis un ierunājās:

� Vai tiesa, biedri vecāko leitnant, ka gaidām bīstamu noziedznieku? No Rīgas esot brīdināju�i būt piesardzīgiem, tomēr aizturēt par katru cenu.

Autoinspektors nesteidzīgi uzsmēķēja cigareti.

� Gan jau. Neesam pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ja tik viņ� uz �o pusi laidīsies.

� Bet ja brauks pa citu ceļu?

� Tad aizturēs citi. Posteņi izvietoti visur.

Tāda varbūtība ser�antu nekādi neapmierināja. Pēc karadienesta viņ� nesen kā bija iestājies milicijā, pirmo reizi piedalījās �ādā pasākumā un sapņoja par piedzīvojumiem.

Vecākais leitnants nenolaida acis no �osejas. Piepe�i viņ� saspringa kā lūsis, gatavs lēcienam. Tālē parādījās tum�i sarkans �Moskvi�s�. Ma�īna strauji tuvojās.

� Skrie�us, � vecākais leitnants nokomandēja un pats metās nogāzē.

Ser�ants tikko jaudāja tikt līdzi. Abi veicīgi izbīdīja motociklu no krūmiem un uzstūma �ķērsām uz �osejas. Sarkanais �Moskvi�s� bija jau tuvu. Nostājies �osejas vidū, vecākais leitnants pacēla melnbaltu zizli.

Riepas no�vīkstēja, ma�īna apstājās negaidītā �ķēr�ļa priek�ā. Durtiņas atvērās, un no �Moskvi�a� gausinātā solī izkāpa stalts vīrietis ar tum�ām saules brillēm uz acīm. Dzeltenais neilona bītlu krekls atēnoja sejas bronzas iedegumu. Rudzpuķu krāsas bikses bija rūpīgi izgludinātas un cie�i piekļāvās slaidajiem gurniem.

Autoinspektors tuvojās �oferim. Ser�ants turējās iesāņus un � dro�s paliek dro�s � jau atpogāja pistoles maksti. Bet vīrs ar tum�ajām brillēm uz acīm nemetās vis bēgt, kā ser�ants bija paredzējis. Tikai izsmējīgi pamāja ar galvu uz motocikla pusi.

� Gatavojaties starpkolhozu lēk�o�anas sacīkstēm ar automa�īnām? Varbūt jūsu rajons nav veicis lū�ņu savāk�anas plānu, un tagad gribat to izpildīt uz garāmbrauco�o ma�īnu rēķina?

Vecākais leitnants palaida izsmieklu gar ausīm.

� Dokumentu pārbaude, �viņ� teica, pielicis roku pie cepures.

Sarkanā �Moskvi�a� vadītājs nevērīgi pasniedza �ofera apliecību. Virsnieks ieskatījās fotogrāfijā, pārbaudīja zīmogu. Tad apgāja ma�īnai apkārt, aplūkoja

numuru un salīdzināja to ar ierakstu tehniskajā talonā. �Moskvi�a� vadītājs tai laikā garlaikodamies pētīja apkārtni, it kā �ī pārbaude uz viņu nemaz neattiektos.

� Lūdzu, paceliet motora virsvalku!

Pārliecinājies, ka motora un �asijas numuri atbilst

dokumentiem, vecākais leitnants vēlreiz cītīgi nopētīja automa�īnas numuru plāksnītes. Tad atdeva dokumentus un atkal pielika roku pie cepures.

� Piedodiet, ka aizkavēju. Varat braukt tālāk.

Vīrs ar melnajām saules brillēm uz acīm ceremoniāli paklanījās.

� Tikai, lūdzu, pabīdiet nost savus kara ratus.

� Ser�ant, atbrīvojiet ceļu!

Sarkanais �Moskvi�s� strauji uzņēma ātrumu. Autoinspektors domīgi noskatījās, kamēr ma�īna kļuva aizvien mazāka un mazāka, līdz izzuda no redzes loka.

� Kāpēc atlaidāt, biedri vecāko leitnant? � Ser�anta balsī jautās no�ēla.

� Uz kāda pamata viņu aizturēsi? Numurs nebija tāds, par kādu mums ziņoja no Rīgas. Pat ne tuvu nav. Krāsojuma pēdas uz plāksnītēm arī nebija manāmas. Dokumenti kārtībā.

� Tātad nav īstais?

Virsnieks paraustīja plecus.

Bet sarkanais �Moskvi�s� tai pa�ā laikā alkatīgi rija kilometrus. �osejas malā jau zibēja uzraksti lietuvie�u valodā. �oferis ar melnajām saules brillēm uz acīm bezbēdīgi svilpoja dziesmiņu.

Jūlija saule vēl rotājās augstu debesīs, kad �osejas galā izauga Palangas pirmās celtnes. Ma�īnai tuvojoties, tās it kā �igli izklīda uz abām pusēm.

�oferis samazināja ātrumu. Pa�ā kūrortpilsētiņas nomalē viņ� sameklēja dzeltenu mājeli ar zaļu jumtu.

Pabraucis tai garām, nogriezās �ķērsieliņā. Tur atstāja ma�īnu un kājām devās atpakaļ.

Sētas vārtiņi bija aizbultēti no iek�puses. Ta�u vīrieti tas neatturēja. Viņ� veikli pabāza roku starp latiņām un atbīdīja bultu.

No vārtiņiem līdz māj durvīm klājās baltsmil�u celiņ�. Divos lēcienos vīrietis bija uz sliek�ņa. Viņ� neklauvēja, bet piesardzīgi vēra durvis un lū�a soļiem manījās cauri nelielam priek�namam uz viesistabu.

�eit neviena nebija. Nelūgtais ciemiņ� atskatījās apkārt un devās tālāk. Caur puspievērtām guļamistabas durvīm viņ� ieraudzīja vecu sievieti. Tā bija pagriezusies ar muguru un krāmējās pie tualetes galdiņa.

Sve�inieks māksloti iekāsējās.

� Esiet sveicināta, madām!

Sieviete a�i pagrieza galvu.

� Ko vajag? Kas jūs esat?

Balsi neizskanēja nedz bailes, nedz izbrīna. Drīzāk niknums. Ta�u nelūgtais viesis nebija no biklajiem.

� Pieņemsim, ka esmu sociālās nodro�inā�anas inspektors un interesējos par darba nespējīgo pensionāru labklājību. Vai tas kundzi apmierina? Vai jums labāk patiktu, ja es būtu no milicijas?

Sieviete apņēmīgi tuvojās sve�iniekam.

� Ko jums vajag? � viņa draudīgi atkārtoja.

Vīrietis vēlreiz izvairījās no tie�as atbildes.

� Vai nebūtu ērtāk piesēst? Nopietnas sarunas parasti notiek pie apaļā galda.

Negaidītā apmeklētāja ironija jau robe�ojās ar nekaunību. Sieviete noprata, ka aiz tās slēpjas neatlaidība, kuru tik vienkār�i nepārvarēt. Un vienlaikus mazliet intriģēja sve�inieka vizīte. Tādēļ viņa nolēma mainīt taktiku: saimniece piesēda un ar �estu, kuram

būtu jāliecina par labām manierēm, parādīja viesim uz otru krēslu.

� Visupirms gribētos zināt, ar ko man gods runāt.

� Ļoti no�ēloju, madām, bet es ceļoju inkognito. Princis trimdā, ja jūs tas apmierina. Neņemiet ļaunā, bet man ļoti attīstīts pa�aizsargā�anās instinkts. Un �ādā situācijā .. .

Sievietes ziņkārība spēkojās ar aizdomīgumu.

� Kā rādās, jūs esat sajaucis adresi.

� Vai tad jūs neesat Alīda Lorence?

Aizdomīgums ņēma virsroku. Sieviete ātri pārlika: Palangā viņa dzīvoja noslēgti, ne ar vienu nesatikās. Patiesībā �eit neviens pat nezināja viņas vārdu. No kurienes uzradies �is bezkauņa? Kas viņu uzsūtījis? Dro�i vien atkal tie pa�i, kuru dēļ nācās tik �igli aizvākties no Rīgas un tagad dzīvot �ajā labprātīgajā trimdā. Katrā ziņā tas ir ienaidnieks. Jābūt piesardzīgai.

Koptiem pirkstiem vīrietis veikli pacēla no galdauta garu, sirmu matu un ar pretīgumu to nometa zemē.

� Ziniet, Lorences kundze, es apskau�u cilvēkus, kam alla� labi veicas. Kaut vai jūs. Pirms kara, ja nekļūdos, guvāt brangu peļņu no puķu veikala Ģertrūdes ielā. Vācu laikā jums, �ķiet, izdevās iekārtoties vēl ienesīgāk. Dieva vārds, apskau�u.

Piemiegusi acis, sieviete uzmanīgi klausījās. Tad, lūk, uz ko tēmē! Nav �aubu: te rīkojas tā pati kompānija, kas Rīgā. Uzodu�i, kur viņa atrodas. Spēle kļūst bīstama. Toreiz Vairoga ielā �ie pierādīja, uz ko spējīgi. Vai otrreiz izdosies tos pievilt? Galvenais pa�laik nezaudēt galvu, censties iegūt laiku.

Ar cienīgas saimnieces rūpību Lorence izlīdzināja galdauta krokas.

� �odien mani nav ko apskaust.

� Kā zināt, madām, kā zināt. Ar tādu aizgādni un labvēli.. .

� Kādu labvēli?

� Vai esat aizmirsusi fon Gau�a kungu?

�� Kas par murgiem! Viņu no�āva jau �etrdesmit ceturtajā.

Vīrietis ar melnajām saulesbrillēm uz acīm pieliecās un mīklaini pasmīnēja.

� Maldāties, cienījamā. �turmbanfīrers toreiz izkārpījās un pa�laik dzīvo Rietumvācijā pie pilnas veselības, turklāt zaļi dzīvo. Atsūtīja ziņu ar kādu godājamu tūristu. Fon Gau�a kungs lika jūs sirsnīgi sveicināt.

� Kāpēc tad tūrists griezās pie jums? Un kā jūs mani te atradāt?

� Es jau teicu, ka man ir ļoti attīstīts pa�aizsargā-�anās instinkts. Tādēļ parasti neatbildu uz nesmalk-jūtīgiem jautājumiem.

Alīdas seja palika nekustīga. Viņa centās nelūgto viesi nomākt ar aukstu cildenumu.

� Neticu. Neticu nevienam jūsu vārdam.

Vīrietis piecēlās.

� Tad atļaujiet uzskatīt mūsu sarunu par nobeigtu. Man būs tas gods atsveicināties.

�ādu iznākumu Lorence nebija gaidījusi.

� Pagaidiet!

� Klausos.

� Kā jūs pierādīsiet, ka tie�ām esat nācis Gau�a uzdevumā?

Vīrietis smīkņāja.

� Vecos bruņinieku romānos kavalieris �ādās reizēs sūtīja savai sirdsdāmai gredzenu ar famīlijas ģerboni. Par no�ēlo�anu, �turmbanfīrers no tā atturējās.

Laikam tāpēc, ka viņa dārglietas jau tā palika pie jums. Vēstuli vest man pazīstamais tūrists nevēlējās. Fon Gau�a kungam atlika vienīgi darīt jums zināmu, ka viņ� vēlas izpildīt savu solījumu un lūdz jūs braukt pie viņa uz Vāciju. Vēl viņ� licis pateikt, lai jūs katrā ziņā paņemot līdzi arī gai�zilo safīru, kuru viņ� jums uzdāvinājis vārdadienā. Jūs zinot, kādu safīru.

Lorencei reiba galva. Gai�zilais safīrs, Heinriha solījums ņemt viņu līdz uz Vāciju. Par to nekādi nevarēja zināt tie ļaudis, kas �anta�ēja viņu Rīgā. Jāsecina, ka �is cilvēks nav no tās kompānijas. Un ja viņ� runā patiesību, ja nu fon Gau�s patie�ām nav no�auts? Alīda Lorence atcerējās Rīgu �etrdesmit ceturtā gada vasarā: bezgalīgas gaisa trauksmes, vācu priek�niecības nervozitāte, drud�ainā evakuācija. Tādā juceklī daudz kās varēja notikt. Heinriham bija labi draugi. �Bet, ja afī Gau�s ir dzīvs, kam tad es viņam �odien vajadzīga? Pēc tik ilgiem gadiem!�

Sve�inieks it kā uzminēja viņas domas.

� Jūsu draugam Vācijā pieder mēreni liels uzņēmums. Starp citu, arī Gunta atrodas tur un atkal strādā pie viņa par sekretāri. Ta�u ir iespējas uzņēmumu vēl papla�ināt. Tādēļ nepiecie�ams kapitāls. Fon Gau�s cer uz zeltu un akmentiņiem, kurus jūs paņemsiet līdzi. Viņ� savukārt garantē ienākumu procentus, villu Itālijā vai Francijas dienvidos. Vārdu sakot, bezrūpīgu vecumu di�ciltīgā sabiedrībā. Es jūsu vietā neatteiktos.

� Varētu domāt, ka man atliek tikai nopirkt biļeti un sēsties vilcienā.

� Jūs uztrauc ceļojums pāri robe�ai? Par to nav jāraizējas. �turmbanfīrers un viņa draugi visu izkārtoju�i. Jūsu brauciens būs ne visai legāls, toties bez

sevi�ķa riska. Tiesa, paredzami �ādi tādi izdevumi. Dabiski, stabilā valūtā. Ceru, jūs mani sapratāt.

Lorencē no jauna uzliesmoja aizdomas.

� No manis jūs nekā neizdabūsiet!

� Gribat teikt, ka jums nav vairs dārglietu? Varbūt nodevāt tās valsts bankā? Tādā gadījumā baronam fon Gau�am, bez �aubām, zudīs interese par jūsu personību.

Nekad agrāk Alīdai Lorencei nebija nācies saskarties ar tik hamletisku jautājumu. Vilino�a perspektīva, dzīves mērķa piepildī�anās. Bet ne mazākās garantijas. Vai riskēt? Kas viņu sagaida �eit? Agri vai vēlu banda atkal sameklēs. Un tad ...

� Man jāpadomā.

Vīrietis paskatījās pulkstenī.

� Ceru, ka piecu minū�u pietiks. Es jau tā kavējos. Tas nav visai piesardzīgi no manas puses.

� Vai varat atnākt pēc atbildes rītdien?

� Lai cienījamā kundze pagūtu pakonsultēties ar valsts dro�ības vīriem?

� Nu vai ziniet. Jūs atļaujaties par daudz.

� Es augstu vērtēju savu brīvību.

� Tik un tā dārglietu man �eit nav.

� Kāda neapdomība! Tā var jums dārgi maksāt.

� Kā lai to saprotu?

� Ļoti vienkār�i, � vīrie�a balsī ieskanējās skarbas notis. � Ja tūlīt neizsniegsiet man līdzekļus ceļa izdevumiem, bū�u spiests ziņot...

� Fon Gau�am?

� Vispirms dro�ības iestādēm.

� Par maniem briljantiem?

� Par to, kādā ceļā tie iegūti. Un arī par vienu otru jūsu valūtas operāciju. Tāds ir fon Gau�a rīkojums.

Tikai tagad Alīda Lorence saprata, ka atpakaļceļ� nogriezts.

� Velns lai jūs visus parautu!

� Tas ir jūsu galavārds?

� Cik jums vajag?

� Parādiet visu. Lieku neņem�u.

Lorence smagi piecēlās un izgāja no istabas. Vīrietis sekoja. Virtuvē viņa pabīdīja sāņus veļas grozu un mēģināja izkustināt vienu no grīdas dēļiem. Vīrietis steidzās palīgā. Pēc brī�a tam rokās bija rūpīgi pārsieta metāla kārba. Abi atgriezās viesistabā.

�ai mirklī mājas priek�ā piebremzēja ma�īna. Sve�inieks ar melnajām saules brillēm uz acīm metās pie loga.

� Kāds nak �urp. Mani nedrīkst te redzet.

Lorence izrāva kārbu vīrietim no rokām, iegrūda

sekretera atvilktnē un aizslēdza to. Vīrietis iebēga guļamistabā un pievēra durvis. Alīda Lorence steidzās priek�namā, lai aizbultētu durvis, ta�u nepaguva.

_

VAI LAPIŅAM UN STRAUTKALNAM BUS ALIBI?

�etri pui�i tika nostādīti rindā. �etras pelēcīgas sejas un īsi apcirptas galvas.

Izmeklētājs Trubeks vēlreiz ba�īgi nopētīja ierindu. Pārāk vienādi viņi visi izskatījās. Vai cietusī pazīs ļaundari?

Trubeks pavēra durvis.

� Lūdzu, nāciet iek�ā.

Durvīs nostājās sīka meitene un viņas padruknā māte. Meitene nedro�i pagāja uz priek�u, aplūkoja pui�us un tad cirta kā ar pātagu.

� �is!

Otrais no loga saravas.

� Jūs noteikti pazināt? � Trubeks pārjautāja.

� Jā.

� Tad piesēdiet, lūdzu. Uzrakstīsim protokolu.

Trubeks jau apgrieza lapu uz otru pusi, kad istabā

iedrāzās jaunākais inspektors Grauds.

� Biju institūtā, � viņ� turpat plāja vaļā. � Mūsu in�enieris �orīt redzēts darbā.

Trubeks pagrieza galvu.

� Ko nozīmē � �orīt?

� Bijis tur līdz pusdesmitiem. Tad aizbraucis uz rūpnīcu.

� Un cikos atgriezies?

� Nav vēl atgriezies.

Izmeklētājs palūdza cietu�o parakstīt protokolu un atlaida mājās. Tad lika aizvest arestētos.

� Un rūpnīcā jūs pārbaudījāt? � viņ� atkal griezās pie Grauda. � Vai Strautkalns tur patie�ām bijis?

� Jā gan, no pa�a rīta.

� Un pēc tam?

� Ap desmitiem izgājis.

� Mums jāuzzina, kur viņ� bijis pēc desmitiem.

Grauds piemiedza acis.

� Varbūt sēdēja ar kādu dāmu kafejnīcā.

� Kafejnīcā! � Trubeks pikti norūca. � Nu, un pārējie divi?

� Iecirkņa inspektors Ābols no Āda�iem ziņojis, ka Zitkauris mazā gaismiņā aizgājis uz me�u.

� Bet Lapiņ�?

� Pēdējo reizi bijis darbā vakar pēc pusdienas. Paņēmis pikapu, lai no rīta apbraukātu savu iecirkni.

� Jo tālāk, jo labāk. � Trubeks savāca no galda papīrus un iebāza mapītē. � Strautkalnu tagad līdz vakaram diez vai sadzīsim. Ar Zitkauri noņemsies

Ābols. Bet mums jānoskaidro, ko �orīt darījis Lapiņ�. Brauksim uz viņa iecirkni.

Pie galvenās ieejas izmeklētāju un jaunāko inspektoru jau gaidīja milicijas d�ips.

� Uz Vecmīlgrāvi! � Grauds sacīja �oferim.

Kādu laiku viņi brauca klusējot. Tad Graudam

kļuva garlaicīgi.

� Simpātisks meitēns, tā, kuru jūs tikko pratinājāt. �ēl viņas.

� Pati vainīga, � Trubeks pastāstīja sīkāk. � Gājusi no darba. Te pienācis nepazīstams puisis un lūg-tin lūdzis, lai nākot talkā nosvinēt priecīgu notikumu. Viņ� tikko esot nolicis eksāmenu vakarskolā un nolēmis, ka pirmo simpātisko meitēni, kuru satiks uz ielas, ielūgs uz pusstundiņu pie sevis iztuk�ot glāzi vīna.

� Un �ī gājusi.

� Meitene padomāj.usi: kas tur galu galā slikts? Visi jaunie�i un jaunietes vienlīdzīgi, un biedri vien esam. Kāpēc neiet? Dārgi viņai nācās samaksāt par savu lētticību. Nākamajā rītā atskrēja uz miliciju.

� Lētticība? � Grauds domīgi novilka. � Skola ta�u audzina ticēt cilvēkam, būt biedriskam.

� Tas ir pareizi, pat nepiecie�ami. Bet ticēt vēl nenozīmē uzticēties. Noticēt var pilnīgi sve�am cilvēkam. Lai cilvēkam uzticētos, viņ� jāpazīst. It sevi�ķi, kad runā par jaunekļa un meitenes attiecībām. Abu dzimumu līdztiesīgums nav vienādība, un nedrīkst to visu bāzt vienā maisā zem nosaukuma �vienlīdzība�. No tā, ka sievietei un vīrietim dotas vienādas tiesības, viņi nekļūst anatomiski, fizioloģiski un pat psiholoģiski vienādi. Es nekādi negribu teikt, ka sieviete atpaliek no vīrie�a vai arī otrādi. Da�ās dzīves nozarēs katram no viņiem ir savas priek�rocības. Bet indivīdā rīcība, viņa domā�anas veids �ādā jeb tādā

situācijā tomēr atkarīgi no dzimuma. Diem�ēl daudzas jaunietes neapjēdz, ka viņu uzvedībai jābūt pakļautai dabas likumiem.

� Jā, slikti, ka skolās dzimumaudzinā�anas problēmām pievēr� pārāk mazu uzmanību .. .

� Bet daba necie� tuk�umu. To aizpilda pa�i jaunie�i pēc savas izpratnes un uzskatiem, bie�i vien ar sliktu drauģeļu palīdzību. Tā nu rodas tā saucamie noziegumi pret tikumību.

Ma�īna jau slīdēja pa Vecmīlgrāvja asfaltētajām ielām. Lūk, aiz stadiona kā milzīgs kuģis, zaļumu viļņiem apskalots, garām aizpeldēja gar� jo gar� �etrstāvu dzīvojamais nams. Aiz tā it kā karavānā sekoja jaunās poliklīnikas un vidusskolas modernās ēkas ar pla�iem, gai�iem logiem.

� Un �o moderno rajonu vēl aizvien sauc par Vec-mīlgrāvi! � Grauds ierunājās.

� Nosaukums tie�ām vairs neatbilst saturam. � Trubeks piekrita.

Pie pa�as Daugavas, kur izbeidzās Emmas ielas asfalts, ma�īna pieturēja.

Grauds pagājās uz priek�u un pameta acis uz lielā stūra nama numuru.

� Tepat būs. �ī māja Lapiņam pēc grafika �odien bija jāapstaigā.

Viņi uzmeklēja sētnieka dzīvokli. Durvis atvēra pusaudzis.

� Mēs no gāzes pārvaldes, � Trubeks pasteidzās bilst.

� �odien jau viens bijis, � puika brīnījās.

� Labi, ka bijis. Mums jāpārbauda apgaitnieka darbs. Cikos viņ� te redzēts?

Zēns pagrieza galvu uz virtuves pusi.

� Mamma, cikos tas gāzes vīrs bija mūsu mājā?

No virtuves iznāca sētniece.

� �odien atbrauca agri. Septiņos, kad izgāju ielu slaucīt, ma�īna jau bija klāt.

� Vai tikai �ajā mājā pārbaudīja vai arī citās? � Trubeks taujāja.

� Nē, �oreiz tālāk gan negāja. Ap desmitiem aizbrauca uz pilsētas pusi.

Iznācis uz ielas, Grauds apstājās.

� Interesanti. Abi divi, Strautkalns un Lapiņ�, pazudu�i tie�i desmitos.

� Jā, it kā būtu vienoju�ies.

� Ko tālāk iesāksim?

� Brauksim atpakaļ. Jūs iegriezieties gāzes pārvaldē. Varbūt sastapsiet Lapiņu. Bet es do�os uz iek�lietu pārvaldi. Jāparakņājas vecos ziņojumos un �urnālos.

$

fon gauCa dārglietas

Tuvojoties �auļiem, �oferis griezās pie kapteiņa Sokolovska:

� Taisni brauksim � caur Kelmi vai pa labi � uz Teļ�ai?

� Kā tiksim ātrāk?

� Caur Teļ�ai tuvāk, bet tur labo ceļu.

� Drāz pa tuvāko, nav laika atsperes �ēlot.

Pelēkā �Volga�, viegli �ūpodamās, traucās pa

līdzeno asfaltu. Sokolovskis un Dzenis bija ērti iekārtoju�ies uz platā aizmugures sēdekļa.

� Vai neuzcienāsiet ar cigareti? � prokurora palīgs griezās pie �ofera.

� Kas tad nu, Robert? � Sokolovskis nobrīnījās. � Tu ta�u nesmēķē.

� Ar �o nolāpīto lietu var sākt ne tikai smēķēt, bet arī dzert, � Dzenis norūca. � Jo tālāk, jo trakāk.

� Gan jau būs labi. Pats zini, dzīvē gadās visādi pārsteigumi. Es tev pastāstī�u, kāds numurs reiz gadījās manam draugam iecirkņa inspektoram Jezupā-nam. Aptur viņu uz ielas kāds rajona atbildīgs darbinieks un jautā:

�Vai tiesa, ka tu vakar Veprkociņu nosauci par ku-kuļņēmēju un zagli?�

Jezupāns pārsteigts.

�Veprkociņu? Es tādu nemaz nepazīstu.�

�Nepūt nu vāverītes, nepazīstot. Pats sacēli ļembastu un tagad taisi tādas acis kā no trīsstāvu jumta nokritis. Vakar biji tirdzniecības bāzē?�

�Biju.�

�Un tu esi teicis: pieņemsim, ka pilsonis Veprko-ciņ� izsaimnieko valsts īpa�umu un piedevām vēl ņem kukuļus, bet kolektīvs, kurā viņ� strādā, visu to redz un nekādi nereaģē. Teici tā?�

�Teicu. Bet tas ta�u bija tikai pieņēmums. Lai pārruna nebūtu atrauta no īstenības. Gribēju uzskatā-māk.�

�Uzskatāmi gan, tik uzskatāmi, ka visa bāze par to vien runā. Apgalvo, ka esot zaudēju�i labāko noliktavas pārzini.�

Jezupāns pa īstam pārbijās.

�Vai patiesi apvainojies un iesniedzis atlūgumu? Tūlīt skrie�u atvainoties.�

�Par vēlu. Viņ� jau aizgājis pie prokurora.�

�Pie prokurora? Tā tik vēl trūka! Tagad man draud par neslavas cel�anu simt divdesmit septītais pants.�

Nākamajā dienā Jezupānu patie�ām izsauca rajona prokurors.

�Te vakar bija Veprkociņ�.�

�Zinu,� Jezupāns nopūtās. �Tagad mani tiesās?�

�Kādēļ? Izsaku jums pateicību. Veprkociņ� atzinās visos grēkos. Ja jau milicija zina, viņ� nospriedis, nav nozīmes gaidīt. Vaļsirdīga atzī�anās pēc likuma ir vainu mīkstino�s apstāklis.�

Dzenis nemākulīgi aizsmēķēja.

� Veltīgi tu, Viktor, nīkuļo savā kriminālmeklē�anas daļā. Tāds talants iet zudumā. No tevis iznāktu di�s rakstnieks. Gandrīz vai Ha�eks. Kaut viens no brāļiem Kaudzī�iem.

�oferis iespurk�ķējās smieklos. Sokolovskis pārmeto�i pa�ķielēja uz viņu, pēc tam uz Dzeni un sadrūma savā stūrī. '

Ma�īna jau tuvojās Palangai, kad laiks, kā tas mēdz notikt pie mums Baltijas joslā, negaidot mainījās. Pelēks mākonis uzgrūdās saulei, un pēk�ņi tāds lietus sāka rībināt pa �Volgas� jumtu, it kā visi jūras ūdeņi būtu sakāpu�i debesīs un nu gāztos lejup. Likās, ma�īnu no visām pusēm aplenc bieza, duļķaina siena.

� Atrodi nu tādā ellē dzelteno māju ar zaļo jumtu! � Sokolovskis kurnēja.

Un tomēr viņi atrada. Sākumā Dzenis �ķērsieliņā ieraudzīja sarkanu �Moskvi�u�. Prokurora palīgs pagāja tuvāk un nolasīja ma�īnas numuru.

� Tā jau domāju. Mūsu draugs jau �eit. Tikai baidos, ka viņu te kāds pēk�ņi būs pārsteidzis. Iesim, Viktor, �iglāk!

Abi piesteidzās pie mājiņas. Sokolovskis ielūkojās caur logu istabā.

� �ķiet, viss kārtībā.

Viņ� lika �oferim novērot pārējos logus. Tad abi ar Dzeni kāpa uz lievenēm un kapteinis enerģiski pieklauvēja.

Ieskatījusies milicijas apliecībā, Alīda Lorence nebilda ne zilbīti un ielaida vīrie�us viesistabā. No dīvāna piecēlās gara auguma vīrs un nāca pretī. Viņa dzeltenais neilona bītlu krekls bija nosmērēts asinīm. Kreisā roka saitē.

� Kur jūs tik ilgi kavējāties, kolēģi? Es jau te pār-gaidījos. Cerēju, ka atbrauksiet agrāk.

� Kas rokai, Ivar? � Dzenis noraizējies jautāja � Ievainota?

� Nekas liels, skramba. �ī madāma bija tik laipna un pārsēja, tā pateicība par mazu pakalpojumu. Es, �ķiet, viņai izglābu dzīvību. Toties tūlīt sagādā�u tai infarktu.

Advokāts Robe�nieks izvilka kabatas nazīti, piegāja pie sekretera, kas stāvēja istabas stūrī, un atspieda slēdzeni. Alīda Lorence �ausmās metās advokātam virsū. Bet bija par vēlu. Robe�nieks paguva izņemt no atvilktnes metāla kārbu, rūpīgi pārsietu ar auklu, un pasniedza Dzenim.

� Lūdzu, biedri prokuror, �e būs lietiskie pierādījumi. Nododu, kā saka, valsts pārstāvja rokās.

Dzenis saudzīgi atraisīja auklu, atvēra vāku un ... sastinga izbrīnā. Viņa priek�ā visās varavīksnes krāsās kvēloja, mirgoja un laistījās briljanti, rubīni, safīri, smaragdi, topāzi. Tie rotāja da�da�ādus zelta gredzenus, aproces, auskarus, bro�as, kakla rotas. Spie�oties cita pie citas, zelta monētas veidoja apaļus stabiņus.

� Tad tāda ir Alīdas Lorences dārgumu krātuve!

� Ne jau Lorences, bet nelaiķa �turmbanfīrera fon Gau�a! � Robe�nieks pārlaboja. � Pa�rocīgi salaupīta no Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem.

� Bet kas jums rokai? � Dzenis atkārtoja pirmītējo jautājumu. � Varbūt.. .

� Izstāstī�u, Robert, visu pēc kārtas izstāstī�u, � Robe�nieks viņu pārtrauca. � Tagad nav vairs kur steigt.

� Kā jums, draugs, izdevās to visu dabūt gatavu? � Sokolovskis jautāja, bet acumirklī arī aprāvās.

Viņ� atvēra logu, pasauca �oferi, lika tam aizvest sagumu�o, pagalam bālo Alīdu Lorenci uz virtuvi un tur viņu apsargāt. Tad atkal griezās pie advokāta.

� Privātdetektīva lomu notēlojāt?

� Nu, kā lai saku ...

Dzenis piesēdās pie galda, ^izvēra kastīti un atkal pārsēja to ar auklu.

� Labāk es pastāstī�u, � viņ� piedāvājās. � Kādā pavasara dienā, braucot kopā ar Ivaru ma�īnā, es, kā redzams, sāpīgi iedzēlu viņam � aizskāru mūsu drauga patmīlību. Toreiz teicu, ka no cilvēka ar tādu raksturu, ar tādiem dzīves uzskatiem nekad neiznāks izmeklētājs vai operatīvais darbinieks. Robe�nieks nolēma pierādīt, ka man nav taisnība. Vai tā nebija, Ivar?

� Ne tikai tas vien, � advokāts piebilda. � Toreiz tiesā kā aizstāvis biju spiests uzklausīt savas klientes vēlē�anos, kaut gan pats ne visai viņai ticēju. Otrkārt, advokāta pienākums lika man palīdzēt izdibināt patiesību. Tā kā nevarēju to darīt prāvas laikā, nācās papūlēties pēc tam.

Dzenis pasmaidīja.

� Neko teikt, asprātīgs atrisinājums sensenai aizstāvības problēmai: kā palīdzēt izdibināt patiesību, nepārkāpjot advokāta ētiku attiecībā pret aizstāvamo. Draugs mīļais, es jau labu laiku nojau�u, ka tas esat jūs, kas maisās mums pa kājām.

� Kāpēc maisos? Vai jums neliekas, cienījamie kolēģi, ka advokāta piedalī�anās iepriek�ējā izmeklē�anā nebūt nav peļama. Mēs savlaicīgi palīdzētu jums izsargāties no daudzām kļūdām. Gribētos redzēt, cik ilgi jūsu Dolmane tad noturētos izmeklētāja darbā. Beigu beigās neesmu jums neko saputrojis. Tikai aizsteidzos mazliet priek�ā. Kamēr nodarbojāties ar ��e-pjiem, es ielūkojos notariātā, ievācu ziņas par testamentiem.

� Ir jau labi, � Dzenis samierino�i teica. � Nesaprotu tikai, kāpēc jums vajadzēja �ai lietā iepīt ārsti Strautkalni.

Robe�nieks sazvērnieciski palūkojās Dzenī.

� Jūs esat gudrs vīrs, Robert, labu labais jurists, un es jūs augsti cienu. Ta�u sievie�u psiholoģijā, piedodiet man, jūs vāji orientējaties.

� Neapstrīdu. Tā ir jūsu kompetence.

� Pateicos. Un manas kompetences skaidrojums tāds: atjautīga un interesanta sieviete daudz ko panāks tur, kur vīrietis spiests atkāpties. Te viņa mīļi uzsmaidīs, te maigi padudinās vai koķeti parādīs ceļgalu. Un mēs, vīrie�i, uzreiz kūstam vai laukā, ļaujam sevi vazāt aiz deguna. Pajautājiet Viktoram, viņ� apstiprinās.

� Vai tas būtu mērķēts uz mani? � Sokolovskis salēcās. � Smalks mājiens ar slotas kātu?!

Robe�nieks vienā mierā turpināja:

� Kaut vai �is pats Zitkauris. Mani viņ� glu�i vienkār�i būtu iztriecis ārā. Bet Maiga Strautkalne no vecā daudz ko izzvejoja. Viņ� pastāstījis par Gau�a attiecībām ar Alīdu Lorenci, kā �turmbanfīrers to solījis aizvest uz Vāciju, par Voldi Lapiņu un dārglietām, kuras Gau�s dāvinājis Alīdai. Vecais pat aprakstījis vismīļāko Lorences akmeni � safīru, kuru Gau�s pasniedzis tai jubilejas dienā. Tas man viss Joti noderēja!

� Tātad Strautkalne pēc jūsu norādījumiem zvanīja Trubekam uz prokuratūru un ieteica painteresēties par mantiniekiem, � �okolovskim kā zvīņas nokrita no acīm.

� Gribējās būt korektam, � Robe�nieks paskaidroja. � Mazliet dalīties pieredzē.

Dzenis pabrīnījās.

� Vai patie�ām jūs domājāt, ka mēs pa�i nepārbaudītu testamentu?

Sokolovskis pasteidzās izmantot iespēju atmaksāt advokātam par nesen nodarītp pārestību.

� Atradis, kam ticēt, Robert! Viņ� ta�u glu�i vienkār�i gribējis mūs izāzēt. Cerējis pirmais atklāt noziegumu. Un tad visur plātīties: es palīdzēju, uzvedināju uz ceļa, un ir tad, �iem stulbeņiem nekas nesanāca.

� Nemels niekus, � Dzenis atgaiņājās. � Labāk paklausies.

� Es izlēmu tā, � Robe�nieks turpināja. � Jāmeklē visupirms dārglietas. Pie kā dārgakmeņi un zelts, tas varbūt saistīts ar Alīdas Lorences noslepkavo�anu. Zitkauris pēc rūpīgām pārdomām atkrita. Ja dārglietas būtu pie viņa, viņ� par tām nebilstu ne pu�plēsta vārda. Atlika Lapiņ�. Un atkal izlīdzēja Maiga Strautkalne. Viņai izdevās aizsūtīt savu vīru pie Lapiņa ar nolūku nopirkt gai�i zilo safīru. Bet Lapiņ� par tādu ir zināt nezināja. Tātad atkal muklājs priek�ā. Sāku izstrādāt jaunu plānu. Te zvana Maiga...

� Un ziņo, ka Palangā redzējusi Alīdu Lorenci dzīvu un neskartu, � piepalīdzēja Sokolovskis, kur� jau bija aizmirsis savu ķīviņu ar advokātu.

� Tie�i tā. Un es nolēmu: ja nu Lorence tik pēk�ņi aizbēgusi, dārglietas laikam tomēr nav nolaupītas. Neskries ta�u projām tuk�ām rokām. Drīzāk otrādi: aizbraukusi, lai paglābtu savu kolekciju un līdz ar to dzīvību. Iespējams arī, ka viņai zināms, kas ir slepkava, vai vismaz nojau� to. Varbūt toreiz slepkava medījis Lorenci un tikai nejau�as sagadī�anās dēj nositis tās istabā citu sievieti. Iesēdos ma�īnā un drāzos �urp.

� Vienam braukt tomēr nevajadzēja, � Dzenis atzīmēja. � Pats redzat, kā iznāca.

� Es ta�u liku Strautkalnei steidzīgi jums ziņot par notiku�o. Biju pārliecināts, ka brauksiet man pa pēdām. Mazdrusciņ agrāk gan pa�am gribējās būt �eit. Pakņudināt nervus un pa�apziņu. Atzīstos savos grēkos.

� Bet mēs ba�ījāmies par jūsu dro�ību. Kad Strautkalne pateica, ka zvanījusi jums, es sapratu, ka esat jau ceļā. Tādēļ ar skubu braucām.

� Un ar kādiem magnētiem jums izdevās izvilināt kārbu no paslēptuves? � Sokolovska ziņkāre nerimās.

� Nācās notēlot kumēdiņus. Atdzīvināju baronu fon Gau�u, kur� it kā aicina Alīdu Lorenci uz Rietum-vāciju. Piedāvāju nelegālu pārgājienu pāri robe�ai ar dārglietām padusē. Vārdu sakot, laidu lidot fantāzijas putniem. Un ve�a uzķērās uz ēsmas. Ta�u pa�ā atbildīgākajā brīdī. ..

� Saniķojās?

� Ļaunāk. Ieradās manā izrādē neparedzēts personā�s. Piebrauca ma�īnā jauns vīrietis un steidzās pa durvīm iek�ā. Augumā tāds pats kā es, plecos mazliet platāks. Man nebija nekādas vēlē�anās tikties. Tādēļ paslēpos guļamistabā aiz durvīm. Bet �is, vārdos enerģiju ne�ķiezdams, saķēra veceni aiz rīkles: �Atdod

zeltu! Otru reizi tu man vairs neizspruksi. Klāj galdā, vai tūlīt būs dziesma ciet!�

� Lorence, protams, pārbijusies tiepās, � Sokolovskis minēja. � Negribēja zaudēt karsti mīļoto Gau�u un Rietumvācijas brīnumus.

� Centās izrauties no �ā ķetnām. Bet �is neatkāpās. Skatos, situācija kļūst nopietna. Nevarēju ta�u pieļaut, lai manā acu priek�ā no�ņaudz cilvēku.

Robe�nieka runā izzuda viņa mū�īgā ironija. Viņ� stāstīja vienkār�i un atklāti. Dzenis saprata, ka aiz advokāta parastā teatrāli�ma slēpjas vīri�ķīga un atsaucīga dvēsele. Viņ� pirmo reizi izjuta pret �o cilvēku īstas simpātijas. I

� Es izskrēju no guļamistabas un metos vīram virsū, � Robe�nieks turpināja. � Gandrīz jau piespiedu pie zemes, bet nepamanīju, ka kreisajā rokā tam nazis. Nākamajā mirklī man plecu kā apdedzināja. Viņ� izrāvās un metās bēgt. Es tikai redzēju caur logu, kā ielēca ma�īnā.

� Kāda bija ma�īna? � Sokolovskis ātri iejautājās.

� Gai�s �Zaporo�ecs�. Vai nu salātu krāsā, vai gai�i zils. Man sametās raibs gar acīm no sāpēm. Ma�īnas numuru arī nesaskatīju.

� Kāpēc uzreiz neteici? � Sokolovskis pats nemanot pārgāja uz tu. � Varbūt pagūtu ...

� Jūs nokavējāt gandrīz stundu. Nav arī zināms, kādā virzienā aizbrauca.

� Pazīt viņu varēsi?

� Bez �aubām.

Dzenis ilgu skatienu nolūkojās advokātā un kaut ko prātoja, līdz beidzot izlēma.

� Man jums jāpastāsta ne visai iepriecino�as vēstis. Maiga Strautkalne atrodas slimnīcā.

Advokāts sarāvās.

� Nav nekas bīstams, � Dzenis turpināja. � Lauzta kāja. Viņai uzdrāzusies automa�īna.

� � Kad tas notika?

� Tūlīt pēc jūsu telefona sarunas. Viņa nākusi pie manis uz prokuratūru. Domājams, ma�īna uzbraukusi tī�ām. Lai nedotu iespēju ziņot, ka Alīda Lorence dzīva.

� Es pats esmu it kā pagrūdis viņu zem ma�īnas.

� Nevajag sevi tā �austīt. Jūs ta�u nevarējāt paredzēt.

� Tātad Maigu mēģinājis sabraukt �is pats tips ...

� ... kur� sadūra jums roku, � Dzenis piebilda.

� Strautkalnei uzdrāzās sarkans �Moskvi�s�, � Sokolovskis atgādināja. � Bet �is bijis gai�s �Zaporo�ecs�.

� Tam nav nozīmes, � Dzenis paskaidroja. � Noziedznieks pārsēdās citā braucamajā. Viņ� saprata, ka sarkanu �Moskvi�u� meklēs un tālu ar to netiks.

� Kas viņ� tāds varētu būt? � Robe�nieks iejautājās.

� Pagaidām vēl nezinu, � Dzenis novilka. � Bet ceru, ka rītvakar varē�u nosaukt viņa vārdu.

Parasti tik ļoti pa�pārliecinātais Robe�nieks izskatījās pagalam nelaimīgs.

� Kāpēc gan es sūtīju Maigu! Man pa�am vajadzēja paziņot.

� Te jums taisnība, � Dzenis piekrita. � Kaut gan man visai miglains priek�stats par jūsu draudzību ar Strautkalni. Atzīstieties, ne jau tikai Lorences lietas dēļ jūs meklējāt tik�anos ar �o sievieti...

Robe�nieks uzlika veselo roku Dzenim uz pleca.

� Robert, nedomājiet pārāk slikti par mani... Kādā pavasara dienā, kad de�urēju konsultācijā,

t *

ienāca jauniete, pavisam vēl skuķlte ar lielām, naivām acīm. Lūdza padomu un palīdzību. Kāds nelietis esot viņu pievīlis. �ī gaidot bērnu, bet viņ�, kā izrādījās, precējies. Meitene nosauca uzvārdu � in�enieris Edvīns Strautkalns. Pēc tam .. .

� ... Tu ieteici viņai piedzīt alimentus, � Sokolovskis pazobojās. � Bet pats visu izstāstīji Maigai.

� Es nosūtīju meiteni pie cita advokāta. Maiga to no manis nekad neuzzinās.

Dzenis piecēlās.

� Labi, pietiek lirikas. Laiks uzsākt sarunu ar Alīdu Lorenci.

� Vai tu esi paguvis no viņais ko uzzināt? � Sokolovskis griezās pie advokāta.

� Bija pārāk maz laika, lai pavedinātu Lorenci uz atklātību. Viņa mēģināja, man iegalvot, ka dārglietas saglabāju�ās no Ulmaņa laikiem. Nāksies konfrontēt ar Zitkauri.

� Un kā viņa izskaidro savu noslēpumaino pazu�anu no Rīgas?

� Diezgan loģiski. Vīrs, kas mani sadūra, esot jau reiz pie viņas bijis, oktobrī. Pieprasījis dārglietas, draudējis. Bet Lorence viņu apvedusi ap stūri. Teikusi, ka dārglietas noslēptas citā vietā, un likusi atnākt pēc da�ām dienām ...

� Bet pati izmantojusi �īs dienas un aizlaidusies uz Palangu, � kapteinis iestarpināja.

� Jā. Nopirkusi mājeli. Cerējusi, ka neviens viņu te neatradīs. Kas viņ� tāds un kā zina par dārglietām � to viņa nesaprotot. Tas arī viss.

� Ne visai daudz. � Sokolovskis rezumēja. � Labi, Robert, palūgsim pa�ai interviju.

� Atved viņu �urp.

Kapteinis izgāja virtuvē pēc Alīdas Lorences.

SKAĻI KLAUDZĒJA RITEŅI

Rīgas stacija jau laistījās vakara ugunīs, kad Boriss Trubeks aizelsies skrēja aug�ā uz perona. Vasarnieku plūsma jau bija aprimusi, un tagad vagonos glu�i kā tiesas zālē civillietu izskatī�anas laika tikai �ur tur stūros nīka pa vienam diviem cilvēkiem.

Boriss palika stāvam vagona priek�telpā. Viņ� nervozēja, jo bija apsolījis Marinai �ovakar atbraukt agrāk un aizvest viņu uz �Jūras pērli�. Nevarēja paredzēt, ka Dzenis liks veikt negaidītu uzdevumu un nāksies stundām pētīt ziņas par nozudu�ām ve�iņām. Labi vēl, ka vismaz kaut ko izdevās izlobīt.

Alūksniete nez vai būs īstā, viņ� prātoja. Kaut gan viņa pēdējo reizi redzēta astotajā oktobrī. Izgājusi no mājām un nav atgriezusies. Laika ziņā sakristu, jo slepkavība Vairogu ielā notikusi ap divpadsmito oktobri. Bet, sprie�ot pēc milicijas materiāliem, �ī sieviete bijusi samērā gara auguma. Toties noslepkavotā nebija visai gara.

Rīdziniece no 'Pārdaugavas pēc auguma tā kā būtu līdzīga nogalinātajai. Tomēr nozudusi krietni vēlāk. Sētnieks ziņojis decembra vidū. Kāpēc sētnieks? Dro�i vien dzīvojusi viena un mājas kaimiņi varēja vecās sievietes prombūtni uzreiz arī nepamanīt. Nav izslēgts, ka īstenībā viņa nozudusi agrāk.

Bet kurai no tām varētu būt sakars ar Lorenci? Vecā sieviete noslepkavota Lorences istabā. Un ne jau kā kaķi maisā to dzīvu aizstiepu�i turp.

Vilciens pieturēja. Uz apgaismotā Bulduru stacijas perona �ur tur laiski pastaigājās cilvēki. Vairāki pasa�ieri gaidīja vilcienu uz Rīgu. Kāds pārītis stāvēja apskāvies koku ēnā. Uz attālākā sola gulēja plencis.

Lepni pacēlis galvu, pa peronu soļoja de�urējo�ais milicis.

Nakts aina lēni sakustējās un aizslīdēja gar logu. Vilciens atkal uzņēma gaitu.

Trubeks izvilka no kabatas aploksni ar iek�lietu pārvaldē saņemtajiem fotouzņēmumiem. Pēc līķa ekshumācijas eksperti atveidos nogalinātās sejas vaibstus. Tad arī varēs salīdzināt ar �īm fotogrāfijām.

No viena fotoattēla uz Trubeku raudzījās labsirdīga veca sieviņa. Varbūt �ī? Nozudusi novembrī, dzīvojusi Āda�u ciemā, pie pa�as Rīgas. Pag, pag ... tātad netālu no Zitkaura.

Tomēr nedrīkst atmest arī ciļtas iespējas. Varbūt noslepkavotā nemaz nav vietējā iedzīvotāja. Tas būtu milzu darbs � pārbaudīt, vai visas vecās sievietes, kuras tai laikā izbrauku�as no mājām, sasniegu�as gala punktu.

Pumpuros Boriss viens vienīgais izkāpa no vilciena un dzīrās jau soļot uz kempinga pusi, kad ieraudzīja pie kases lodziņa vientuļu ēnu. Stāja bija tik ļoti pazīstama. Borisu pārņēma nelāga priek�nojauta, un viņ� pagājās tuvāk.

� Marina!

Viņa pagrieza galvu. Meitenei rokā bija smaga ceļasoma.

� Kurp tu taisies braukt, Marina?

Meitene, it kā nebūtu Borisu pamanījusi, spītīgi atmeta galvu un aizsoļoja viņam garām uz perona pusi.

� Lūdzama, ļauj izskaidroties! � Boriss mēģināja paņemt Marinas ceļa somu.

� Es steidzos. Vienpadsmitos atiet Ļeņingradas vilciens.

� Saproti jel, agrāk nekādi nevarēju. Biju aizņemts darbā.

Marina nosvieda ceļasomu zemē.

� Darbs, atkal tavs riebīgais darbs! � viņa asaru slāpētā balsī sauca. � Tikai to vien zini kā dienu un nakti noņemties ar tām padibenēm! Priek� manis tev nekad neatliek laika. Tu mani nemīli. Es vairs neticu nevienam tavam vārdam. Tās tikai tuk�as runas, tuk�i solījumi. Tu mīli tikai pats sevi un savu riebīgo darbu.

Arī Boriss sapīka.

� Nerunā muļķības! Savu darbu patie�ām mīlu. Un nedomāju to pamest kādas kaprīzas meitenes dēļ...

� Tu nekad ar mani nerēķināsies, � Marina viņu pārtrauca. � Dauzīsies līdz vēlai naktij, ķerot visādus bandītus. Bet es kā nabaga bārenīte sēdē�u bezgala garos vakarus mājās un baiļo�os.

Pienāca vilciens. Marina paķēra savu somu un metās uz vagona pusi. Boriss satvēra viņu aiz rokas un atvilka uz sola.

� Izbeidz muļķoties, Marina! Runāsim nopietni.

� Es runāju un domāju nopietni, � Marina sāka �ņukstēt. � Ne jau tādēļ dusmojos, ka �odien neaizgājām uz �Jūras pērli�. Ne jau tādēļ... Man nav vajadzīgs neklātienes vīrs, kur� vēlu vakarā pārnāk no darba noguris un tūdaļ krīt gultā. Gribas ta�u pēc darba kopā pasēdēt, pieglaust galvu, gribas kopā aiziet kaut kur, kaut uz kino, ciemos. Citādi kā klosterī, kā mūķene. Es gribu būt laimīga, dzirdi � laimīga! Un gribu kopā ar vīru audzināt bērnus, lai tie kļūtu par godīgiem cilvēkiem.

Stacijā dega blāva spuldzīte, bet apkārt valdīja tumsa. Borisam �ķita, ka kļūst arvien tum�āks un tum�āks, ka lampiņa tūlīt apdzisis un viņ� neredzēs vairs it nekā: nedz Marinu, nedz visu apkārtējo pasauli. Tūlīt viss ienirs bezgalīgā melnumā. Delnas

kļuva aukstas un mitras, krūtīs spieda un smacēja. Gribējās kliegt.

Boriss sakoda zobus. Viņ� dzirdēja Marinas balsi it kā tālumā.

� Es tagad braucu uz Ļeņingradu. Tev būs laiks visu pārdomāt. Un, ja mani patie�ām mīli, atbrauksi. Tēvs apsolīja tevi iekārtot savā katedrā par pasniedzēju. Tu nobeigsi aspirantūru. Ja gribēsi...

Riteņiem sāpīgi skaļi klaudzinot, pieripoja nākamais vilciens. Boriss klusējot paņēma Marinas ceļasomu, un abi iekāpa vagonā.

Atstājis aiz sevis lēni dziesto�u dzeltenu spīdekli, vilciens aizrāva viņus rudenīgajā) naktī.

DZENIS SOLĀS PIEZVANĪT

/ ; .

Agrā rīta nokrēslī viena aiz otras divas vieglās ma�īnas klusi ieslīdēja Rīgā. Auseklis vēl spēkojās ar īso vasaras nakti, kura tomēr atkāpās un negribīgi pameta pilsētu. Uz ietvēm bālēja koku ēnas. Kā lielas vaboles dūkdamas izkumuroja ielu tīrītājas ma�īnas. �ur tur jau parādījās pirmie garāmgājēji.

Ievainojuma dēļ advokāts Robe�nieks nebija spējīgs vadīt savu automa�īnu. Viņ� brauca kopā ar Dzeni un Alīdu Lorenci milicijas �Volgā�. Sarkanajam �Moskvi�am� pie stūres nācās sēsties kapteinim So-kolovskim.

Dzenis pamanīja, ka Robe�nieks ar veselo roku pietur ievainoto.

� Sāp?

� Mazliet.

� Būs jāparāda ķirurgam. Varbūt māsiņa Palangā nav izdarījusi visu, kā nākas. Aizbrauksim līdz iek�-

lietu pārvaldei, tad palūgsim �oferi aizvest mūs uz klīnisko slimnīcu.

� Nav ko raizēties, Robert, gan jau es pats aizbrauk�u. Jums kaut mazliet jānosnau�as. Darba �odien būs līdz kaklam.

� Jā, arī slimnīcā. Un, tā kā man ir pamatotas aizdomas, ka advokāts Robe�nieks neaprobe�osies tur ar ārsta apskati vien, tad mums, liekas, pa ceļam.

Ivars iesmējās.

� Labi, brauksim reizē.

No pieņem�anas nodaļas Robe�nieku nosūtīja uz traumatoloģisko bloku. �eit nācās gaidīt, kamēr pabeidz kādu steidzamu operāciju. Pa to laiku viņi abi ar Dzeni ieskrēja bufetē padzert kafiju un tikai ap deviņiem beidzot devās uz ķirurģisko klīniku.

Maiga Strautkalne �oreiz izskatījās mo�āka nekā iepriek�ējā dienā, kad Dzenis viņu bija apmeklējis. Kā redzams, pārbīlis un sāpes jau garām. Ieraudzījusi negaidītos viesus, viņa nodevīgi pietvīka, paķēra no naktsgaldiņa matu suku un spogulīti.

� Vai, kāda es izspūrusi!

� Tāda jūs esat vēl jaukāka, � Robe�nieks maskēja satraukumu ar uzspēlētu jautrību. � Sakiet, Robert, � vai nav tiesa?

� Kad sieviete slimības gultā sāk rūpēties par savu ārieni, � Dzenis nokrek�ķinājās, � tā ir pirmā pazīme, ka iet uz labo pusi.

Robe�nieks nolika uz naktsgaldiņa tējas rozes un apsēdās tā, lai Maiga neredzētu ievainoto roku. Viņ� negribēja uztraukt jauno sievieti.

Maiga paņēma rozes un pielika pie sejas.

� D�entlmenis, kā vienmēr. Pateicos, Ivar.

Dzenis aplūkoja istabu.

� Cerēju ieraudzīt veselu oran�ēriju. Laikam jūsu vīrs neatzīst puķes.

� Edvīns pie manis vēl nav bijis.

� Vai tad viņam nav paziņots, ka jūs . . .

� Māsiņa vakar zvanīja vairākas reizes. Institūtā nebija. Mājās arī ne. Pēdējo reizi zvanīja vēlu vakarā.

� Būs aizbraucis zvejot, � Robe�nieks secināja.

� Iespējams.

� Viņ� būtu jūs brīdinājis, � Dzenis iebilda. � Varbūt neparedzēts brauciens?

Maiga iesita sev ar plaukstu pa pieri.

� Kā es uzreiz neiedomājos! Viņ� dro�i vien aizbraucis uz Lietuvu. |

Dzenis ar Robe�nieku neuzkrīto�i saskatījās.

� Kāpēc domājat, ka uz Lietuvu? � Dzenis iejautājās.

� Tas ir gar� stāsts. Edvīns visu pagāju�o ziemu mocījās ar ma�īnas apsildītāju. Vecs un nekur vairs neder. Izmeklējās visur, bet rezerves daļas nevar dabūt. Tad Fredis apsolīja, ka sagādā�ot jaunu. Tikai jābrauc uz Lietuvu. Fredis teicās sīkāk uzzināt.

� Fredis?

� Viņ� ir mūsu sētnieka dēls. Agrāk bijis �oferis. Tagad strādā par autoatslēdznieku un palīdz Edvīnam ķēpāties ar �Zaporo�ecu�. Fredim Lietuvā kādi tur draugi automobiļu lietās.

� Tad jūsu vīrs būs aizbraucis uz Lietuvu pēc ap-sildītāja. Cik nu tas tālu, drīz atgriezīsies, � Dzenis mierināja.

� Pilnīgi iespējams. Dro�i vien Fredis pēk�ņi piezvanīja vīram uz darbu un teica, ka nekavējoties jābrauc. Bet mani Edvīns vairs nav sastapis mājās.

� Jā, � Dzenis piekrita. � No Lietuvas viņ� va-

rēja atgriezties ari vēlu naktī. Interesanti, vai braucis viens vai kopā ar Fredi?

� Nezinu, � Maigas sirdī iezagās aizdomas. � Vai tas tik svarīgi?

Dzenis saprata, ka pateicis mazliet par daudz. Slimniecei tagad nepiecie�ams miers.

� Nē, tāpat vien. Mani interesē kas cits. Jūs runājāt ar Zitkauri.

Strautkalne jautājo�i paskatījās Robe�niekā. Advokāts noplātīja rokas.

� Biedram prokuroram viss zināms. Tāpēc viņ� arī ir prokurors. Mūsu kriminālrotaļa, Maiga, ir beigusies. Tā ka vairs nekādu noslēpumu.

Jaunā sieviete atģida, ka visu laiku tur rokā rozes. Viņa saudzīgi ielika tās vāzē uz naktsgaldiņa.

� Nezinu, biedri Dzeni, vai spē�u būt jums kaut cik noderīga.

� Redziet, arī es runāju ar Zitkauri. Dabiski, saruna bija oficiāla. Jums, domājams, izdevās brīvāk aprunāties. Tādēļ arī gribētos dzirdēt jūsu domas, kā vecais pa īstam izturas pret Alīdu Lorenci.

� Zitkauris viņu neieredz, par to esmu pārliecināta. Kāpēc? Viņ� sūdzējās, ka cietsirdīgā radiniece pametusi savu mazuli, viņu pa�u apkrāpusi naudas lietās. Un tomēr domāju, ka vecais vīrs nebija pilnīgi atklāts. Viņ� kaut ko slēpj. Tik dziļam naidam dro�i vien ir vēl cits iemesls, pamatotāks.

� Jums piemīt novēro�anas spējas, dakterīt. Vai gadījumā nepiegriezāt vērību kādai, nu, teiksim, ne-saskanībai sirmgalvja izteicienos vai varbūt kaut kam īpatnējam istabas iekārtā, viņa mēbelēs, mantās, varbūt kādai neattaisnotai asimetrijai?

� Iekārtā, mantās? Zitkaurim ir modernas mēbeles,

daudz grāmatu, kopoti raksti, keramikas darinājumi. Pagaidiet, bet zilonis!

� Kāds zilonis?

� Tāds smags, no metāla. Komplektā jābūt pārim. Tie ar saviem uzslietajiem snuķiem pietur plauktā grāmatas no abām pusēm. Bet Zitkaurim bija tikai viens. Varbūt es kļūdos, ta�u man �ķita, ka to pa�u ziloni agrāk, savu vizī�u laikā, esmu redzējusi Alīdai Lorencei uz galda.

� Sprie�ot pēc protokola, apskates laikā Lorences zilonis turpat arī stāvējis. Jūs ta�u pati bijāt klāt.

� Cik savādi, bet jau toreiz man likās � tas nav īstais. Pirmajam astes galiņ� mazdrusciņ aplauzts. Bet, kad atbrauca jūsu biedri, Lorehces istabā bija tāds pats zilonis, tikai ar neaplauztu asti. Es vēl nobrīnījos, bet jūsu kolēģis mani izzoboja: teica, ka aste bū�ot ataugusi. Toties tagad Zitkaura dzīvoklī atkal redzēju ziloni ar aplauzto asti. Varbūt apmainījis ar Lorenci. Abi ta�u radinieki.

� Suvenīru apmaiņa? �aubos. Jā, starp citu, jūs ieminējāties par radiniekiem. Vai Zitkauris sarunas laikā neminēja vēl kādus radiniekus? Pa�am nav biju�i bērni, varbūt brāļa vai māsas bērni?

� Viņa meita Gunta kara beigās esot aizbraukusi vācie�iem līdzi.

� Meita, jūs sakāt? Interesanti... Bet tagad negribētos jūs vairāk mocīt.

� Nekas, jūtos pietiekami labi. Ja vēl kas interesē ...

� Jūs ilgu laiku ārstējāt Alīdu Lorenci, vairākkārt apmeklējāt viņu mājās. Varbūt esat redzējusi arī viņas agrākās apak�īrnieces, kuras dzīvoja tur pirms Zentas Saukumas. Varbūt kāda no tām slimoja un poliklīnikā saglabāju�ās ziņas.

� Lorences apak�lrnieces?

Maiga Strautkalne gulēja, atmetusies spilvenā, un raudzījās kaut kur pagātnē. Negaidot viņa pietrūkās gultā sēdus.

� Nu jā, tā ta�u bija Tamāra! Kā es uzreiz neapjautu!

� Tamāra?

� Viņa pirms Saukumas dzīvoja pie Lorences. Tāda klusa meitene. Ja nemaldos, apprecējās un tādēļ aizgāja.

� Pēc tam vēl esat �o meiteni redzējusi?

� Jā, modes salonā. Viņa tur strādā. Mēs abi ar Edvīnu sēdējām uzgaidāmajās telpās. Viņa gāja garām, nesa mēteļus. Toreiz nekādi nevarēju atcerēties, kur �o meiteni agrāk būtu redzējusi. Tagad labi atceros. Tā bija Tamāra.

Dzenis piecēlās.

� Bet tagad, Ivar, iesim. Esmu galīgi nomocījis mūsu nabaga slimniecīti.

Kad viņi devās pa kāpnēm lejā, Dzenis paņēma Robe�nieku zem rokas.

� �ovakar ta�u būsiet mājās?

� Kur gan varu iet ar tādu roku? Jāauklē kā mazs bērns.

� Es jums piezvanī�u. Ceru, ka uz vakara pusi varē�u pastāstīt ko interesantu.

Jaunais mikrorajons Gorki ja ielas galā sācis veidoties tikai pirms da�iem gadiein. Nami te ārēji vienādi, neko daudz neat�ķiras cits no cita. Visi piecstāvu, kazarmveida, ar �abloniskiem logiem un mini-balkoniņiem.

Aiz katra loga norit sava dzīve, kura nav līdzīga kaimiņu dzīvei. Aiz viena tā velkas vecīgā vienmuļībā, aiz otra pārgalvīgi virpuļo d�esa ritmā. Ne jau tikai gadi un temperaments nosaka iemītnieku dzīves veidu. Tas atkarīgs no ģimenes garīgās sejas, cilvēku tikumības, raksturiem, audzinā�anas pamatiem, viņu attiecībām pret dzīvi. Akmens sienas vienā gadījumā apsargā ģimenes gai�o draudzību un saticību, citā slēpj bezgalīgas ķildas, klusina dzērāju aurus. Ir arī tādi logi, aiz kuriem dzīve slapstās mijkrēslī, vairīdamās dienas gaismas.

Tuvojoties kādai no �īm mājām, Dzenis neviļus ar skatienu nomērīja fasādi, it kā gribēdams izurbties cauri biezajai ķieģeļu sienai un izdibināt to, kādēļ viņ� braucis �urp. Bet drūmais nams ar noslēpumainajām logu acīm nepieejami klusēja, uzticami sargājot savu iemītnieku noslēpumus.

Dzenis vēra parādes durvis, apstājās kāpņu telpās un sāka pētīt īrnieku sarakstu pie sienas. Garām, jautri �alodami, pagāja jauneklis gai�os svārkos un kuplmate mei�a. Dzenis ieklausījās. Jaunie ļaudis jau bija sasniegu�i tre�o stāvu. Bet lejā joprojām bija skaidri saklausāms katrs vārds. Beidzot aizcirtās durvis un balsis apklusa.

�Akustika kā labā koncertzālē,� prokurora palīgs konstatēja.

Viņ� palūkojās apkārt. Kāpņu telpas stūros mētājās saplūkāti papīra gabaliņi, apdegu�i sērkociņi. Pie centrālapkures baterijas bija pielipināti da�i papirosu gali. Dzenis uzmanīgi tos nopētīja. Tad uzkāpa līdz pēdējam stāvam un nostājās pie loga. Te bija skatienam, kur paklejot. Aiz pelēcīgajiem namiem pletās ģimenes dārziņu platā josla, vasaras burvju otas iekrāsota. Tālumā �o akvarelisko ainavu savukārt it kā ierāmēja pelēki rūpnīcu korpusu silueti.

Dzenis bija sagatavojies pacietīgi gaidīt. Ta�u drīz vien lejā atskanēja soļi. Kāds, smagi elsdams, uz-slāja līdz otrajam stāvam. Un atkal iestājās klusums. Pēc brī�a to saviļņoja bērnu skaļā vītero�ana.

� Spēlēsim paslēpes! Paslēpes!

� Es skaitī�u! Es! Viena maza turku pupa ...

� Nē, es ... Uz klavierēm stāv vīna glāze ...

�Dīvains skaitāmais! Klavieres � un vīna glāze.

Manā zēnībā bija vienkār�āk. Bet citi laiki � cita atribūtika ...�

Bērni atradās pirmajā stāvā, pie pa�ām ārdurvīm. Ta�u Dzenis dzirdēja tik labi, it kā tie būtu tepat līdzās. Prokurora palīgs bija apmierināts ar �ā mazā eksperimenta rezultātiem. Viņ� vēl brītiņu uzkavējās, tad nokāpa lejā un devās uz namu pārvaldi.

Namu pārvaldnieks, virs jau gados, ar cienījamas personas manierēm, kā redzams, atvaļināts pulkvedis, uzmanīgi uzklausīja prokurora palīgu. Tad lika atnest mājasgrāmatu un nelaist nevienu iek�ā. Saruna aiz slēgtām durvīm ilga vairāk nekā stundu. Tika izsaukts iecirkņa tehniķis, tad �ās pārvaldes vecākais sabiedriskais darbinieks, kur� labi pazina īrniekus.

Ap pusdienlaiku Dzenis iznāca no namu pārvaldes, iekāpa trolejbusā un devās uz pilsētas centru.

.. . Modes salona uzgaidāmā telpa, kā vienmēr, bija stāvgrūdām pilna. Dzenis apturēja kādu darbinieci.

� Pie jums te strādā tāda klusa, simpātiska meitene. Dzimumzīmīte uz kreisā v^iga.

� Tamāra, vai?

� Tā pati būs. Izsauciet, lūdzu! Man ar viņu jāaprunājas.

Darbiniece ziņkārīgi holūkojās solīdajā pusmū�a vīrietī.

� Tūlīt.

Dzenrs, protams, varēja griezties pie direktora vai kadru daļā un izsaukt Tamāru oficiāli. Bet tas radītu nevēlamu ziņkāri. Dzenis negribēja bez vajadzības mest ēnu uz meiteni. Tādēļ izvēlējās �ādu ceļu.

Tamāra nedro�i tuvojās sve�ajam vīrietim.

� Jūs mani saucāt?

� Mums vajadzētu aprunāties, � Dzenis paskaidroja. � Esmu no prokuratūras. Iziesim mazliet uz ielas. Te pārāk daudz cilvēku.

Ielas pretējā pusē bija neliels skvērs. Viņi aizgāja līdz attālākam stūrim un apsēdās uz sola.

� Sakiet, lūdzu, Tamāra, � Dzenis uzsāka. � Vai jums tālu jābrauc uz darbu?

� Es dzīvoju Berģu ciemā.

� Aiz Balo�iem, Juglas ezera krastā?

� ja.

� Skaista vieta. Tikai patalu. Autobuss iet samērā reti. Vai jums tur vecāki dzīvo vai radi?

� Esmu viena. īrēju istabu pie saimnieces.

� Sen jau?

� Drīz būs gads.

� Un kur agrāk dzīvojāt?

� Tepat pilsētā. Vairoga ielā.

� Arī pie saimnieces?

� Jā.

Likās, ka Dzenis doma par ko citu.

� Tātad Vairoga ielā, � viņ� atkārtoja. � Varbūt atceraties, kā sauca saimnieci?

� Lorence. Alīda Lorence.

Prokurora palīgam bija tik vienaldzīgs izskats, it kā �is uzvārds viņam galīgi neko neizteiktu.

� Kāpēc aizgājāt projām? No Vairoga ielas līdz darbam daudz tuvāk.

� Tur man bija tikai gultas vieta. Tagad pa�ai sava istabiņa. Maza, toties atsevi�ķa. Turklāt ar veco saimnieci bija grūti satikt.

� Es domāju, jūs mainījāt dzīves vietu tādēļ, ka apprecējāties.

Meitene spēji piesarka.

� Ko jūs!

Dzenis ar acu kaktiņiem uzmanīgi pētīja Tamāras sejas izteiksmi.

� Nekautrējieties, stāstiet vien. Jūs ta�u toreiz gatavojusies kāzām?

Meitene bija pārsteigta.

� Kas jums to teica?

Dzenis, �ķiet, bija tik aizrautīgi vērojis kastaņkoku iepretim solam, ka nepamanīja meitenes izbrīnu.

� Vai tas jauneklis toreiz jūs nebildināja? Es runāju par slaido puisi modernā vējjakā ar rāvējslēdzējiem. Piemirsu, kā viņu sauc.

Tamāra sadrūma un labu bridi klusēja. Tad skumji bilda:

� Sen neesmu viņu redzējusi.

� No tā laika, kop� pārcēlāties uz Bergiem?

� Jā. v

� Un jūs par to skumstat?

� Grūti pateikt. Liekas, tagad vairs ne. Laikam nebija īstais. Un diez vai mēs saprastos. Smags raksturs, neizprotams. Man reizēm pat bailes sametās.

Dzenis pagriezās un uzmundrino�i ielūkojās meitenei acīs.

� Labi, Tamāra, runāsim atklāti. Vai jūs, projām ejot, neieteicāt Lorencei kādu citu iemītnieci?

� Kur nu! Saimniece* man i klausīt neklausītu. Mēs ta�u pa�ās beigās pamatīgi saplēsāmies.

� Dro�i vien tas nenotika bez jūsu drauga ziņas.

� Tā jau laikam bija.

� Pastāstiet visu pēc kārtas. Kā iepazināties ar �o puisi? Kas notika tālāk?

� Iepazināmies uz ielas, turpat pie mājām. Es nācu no darba. Viņ� mani uzrunāja, jautāja, kur te dzīvojot Andersoni.

� Jūs tādus nepazināt?

� Mūsu mājā tādu Andersonu nebija. Tagad vairs lāgā neatceros, kā viss notika tālāk. Sākām runāties. Viņ� aicināja mani uz kino. Sākumā atteicos. Bet viņ� bija tik laipns, pieklājīgs. Pēcāk tikāmies aizvien bie�āk. Gājām uz dejām.

� Un kādā jaukā vakarā viņ� palūdza atļauju apciemot jūs mājās?

� Kā jūs to zināt?

-� Nav jau grūti uzminēt.

� Es paskaidroju, ka tas nav iespējams. Saimniece mūs abus iztriektu ārā. Viņas acīs tas būtu nāves grēks. Tomēr viņ� nelikās mierā: lai iepazīstinu ar Lorenci. Gan mācē�ot saimnieci pielabināt. Katrā ziņā gribot redzēt, kā es dzīvoju. Bet es nevarēju sadū�oties. Baidījos palikt uz ielas.

� Viņ� ta�u pats varēja uziet aug�ā.

� Ko jūs runājat! Lorence nevienu iek�ā nelaida.

� Un pēc tam draugs ieteica jums mainīt dzīvokli?

� Viņ� pats sameklēja istabiņu Berģu ciemā. Tā neesot nekāda dzīve pie pustrakas vecenes. Arī pārkravāties palīdzēja. Cik nu man vispār tās mantības.

� Nu, un jaunajā dzīvoklī jūsu puisim bija iespējas nākt ciemos?

� Viņ� ieradās vienu vienīgu reizi. Gribēja palikt pa nakti. Es neļāvu. Ar to arī mūsu draudzē�anās beidzās. Pēc da�ām dienām redzēju viņu ar citu meiteni.

Dzenis kļuva ausīgs.

� Vai neatceraties, kāda �ī meitene izskatījās? Vai pazītu viņu?

� �ķiet, ka pazītu. Neliela auguma, kalsnēja.

Prokurora palīgs izvilka no kabatas vairāku meiteņu fotogrāfijas.

� Vai nav kāda no �īm?

Tamāra ieskatījās uzņēmumos.

� �ī.

Dzenis apstiprino�i pamāja ar galvu.

� Jā, gandrīz piemirsu. Vai gadījumā nezināt jaunā cilvēka adresi?

� Viņ� stāstīja, ka dzīvojot pie kāda drauga. Liekas, �iekurkalnā.

� Un kur strādā?

� Par mehāniķi vai atslēdznieku. �ķiet, kādā darbnīcā Birznieka-Upī�a ielā. Es viņu reiz tur sastapu. Darba drēbēs skrēja ielai pāri uz veikalu pēc papirosiem.

� Smēķē �Belomoru�?

� Ar! to jūs zināt par Aļiku?

� Aļiku?!

Tagad nu bija Dzenim reize brīnīties. Līdz �im viss sakrita. Te pēk�ņi �is vārds. Viņ� bija pārliecināts, ka meitene nosauks pavisam citu. Kaut arī ... Aļiks?... Kāpēc gan ne?

� Pateicos, Tamāra. Piedodiet, ka jūs aizkavēju. Novēlu visu labu.

Jau pēc pusstundas Dzenis pētīja izkārtnes Birznieka-Upī�a ielā. Viņa �uzmanību saistīja neliels paziņojums pie vārtiem, kur� vēstīja, ka �eit izvietota kāda uzņēmuma garā�a. Dzenis iegriezās tur, sameklēja priek�nieku, un abi ilgi runājās.

Prokurora palīgs centīgi �ķirstīja garā�as darbinieku personiskās kartītes, pētīja reģistrācijas �urnālus, ceļa zīmes, darba uzdevumus, zvanīja uz iek�lietu pārvaldes adre�u galdu. Tikai atkal uz ielas Dzenis atcerējās, ka nav vēl ēdis pusdienas. Viņ� devās uz tuvāko kafejnīcu. Pirms sē�anās pie galda piegāja pie telefona automāta un uzgrieza Trubeka kabineta numuru.

� Boris, klausies uzmanīgi. Desmitos vakarā izbrauksim veikt operāciju. Ņemsim ciet cilvēku, kur� vakar mēģināja sabraukt ārsti Strautkalni. Satiekamies iek�lietu pārvaldē. Pazvani �okolovskim, lai parūpējas par operatīvo grupu un ma�īnu. Sameklē arī Robe�nieku. Viņ� mums būs vajadzīgs.

� Bet, �ef, divas naktis pēc kārtas ta�u nevar bez miega...

� Par mani neraizējies. Tūlīt eju uz māju un kādu stundiņu nosnaudī�os. Tātad līdz vakaram.

VĒTRAINAS NAKTS NOTIKUMI

Ne�petni aurojot, vēj� joņoja pa piejūras ciematu. Te skumīgi elsa, te gārdza kā nāves mokās, te sātaniski smējās un atkal izplūda skaļās vaimanās. Vēja balss vienlaicīgi skanēja visās malās. D�īgāja vijoles, dūdoja bazūnes, dobji dūca kontrabass. Tad pēk�ņi sākās neganta bungu rīboņa un apdullino�i no�alca aplausi.

Kaut kur pavisam tuvu it kā no�abēja sausās lapas, noblark�ķēja skārds. Likās, kāds slapstās gar mājām, rāpuļo pa jumtu. Un tomēr nebija neviena. Neviena, tikai jūras viesulis, kas vēstīja par rudeni, par ziemeļrietumu aukām, kad pat pieredzēju�i zvejnieki neuzdro�inās izbraukt jūrā.

Te uzreiz vēj� aprima. Nakts kļuva viegla un neaptverami pla�a kā milzīgs gaisa balons. Bet klusums bija maldīgs. Jūrenis piestāja tikai uz da�iem mirkļiem. Tepat blakus vien bija.

Tad pēk�ņi klusums it kā eksplodēja. Ziemeļriete-nis atkal ne�ēlīgi raustīja jumta malu. Kaut kur tuvu �ēlabaini ie�īkstējās priede.

Septiņi vīri cits aiz cita nedzirdamiem soļiem gāja cauri zvejniekciematam. Laiku pa laikam uzliesmoja kabatas lukturītis. Gaismas kūlis uz mirkli izrāva no tumsas te plāksnīti ar ielas nosaukumu, te mājas numuru. Tad atkal viss saplūda tumsā.

Vēj� pliķēja mājiņu apmetumu, mēģināja izkustināt telegrāfa stabus, mud�ināja vadus. Dārzos lūza

aizkaltu�ie zari. Sulām pieliju�ie āboli un plūmes mīkstiem būk�ķiem krita zemē.

Auka kļuva aizvien niknāka, aizvien skaļāk �vī-goja, gaudoja, svelpa. Ciemats it kā izzuda, nebija vairs nedz māju, nedz sētu. Likās, nav te it nekā, tikai neredzamās vēja lavīnas.

'Kāpu pakājē kapteinis Sokolovskis apstājās pie nelielas vienstāva mājas un pagriezās pret Dzeni.

� �eit!

Vārti negribēja vērties. Laikam te bija nepiecie�ama speciāla māka. Divi mili�i steidzās kapteinim palīgā.

Piesardzīgi taustīdamies tutnsa, lai neuzdurtos kādām kokam vai krūmam, Dzenis un Sokolovskis ielavījās dārzā. Apgāja ņiajai apkārt. Slēģi logiem bija ciet. Cauri spraugām nekur nespiedās gaisma.

� Iespējams, ka nav vēl mājās, � kapteinis klusi ieminējās.

� Tādā gadījumā gaidīsim. Tomēr domāju, ka ir. Laikam jau guļ. Izvieto savus ļaudis zem logiem � gadījumam, ja mēģinās bēgt. Robe�nieks lai pakavējas dārzā. Kad vajadzēs � pasauksim.

Dzenis runāja �okolovskim tie�i ausī, ta�u vēj� mirklī uzķēra vārdus un aiznesa. Kapteinis vairāk noģida nekā sadzirdēja.

Trijatā, kopā ar Trubeku, viņi apstājās pie ārdurvīm un pieklauvēja. Klauvēja skaļi un nepacietīgi, kā klauvē cilvēki, kuri nevar gaidīt.

Aiz slēģiem uzspīdēja gaisma. Kļuva dzirdami �ļūco�i soļi.

� Kas tur ir? � sievietes balss jautāja.

Sokolovskis iegrūda roku kabatā, sataustīja rievoto

pistoles rokturi.

� Telegramma. Steidzīga!

Durvis pavērās. Vēj� spēji iegūlās tajās un atrāva līdz kājai vajā. Kapteinis metās uz priek�u, atbīdīja sāņus pārsteigto sievieti un ieskrēja istabā.

Uz platā dīvāna spilveni bija piemlcīti, sega atsviesta sāņus. Pie skapja steidzīgi ģērbās gar� cilvēks. Ieraudzījis Sokolovski, viņ� �āvās uz loga pusi.

� Stāt, rokas aug�ā! � kapteinis pavēlēja.

Vīrietis nobāla un lēni pacēla rokas. Piesteidzās

Trubeks, pārbaudīja kabatas un nolika uz galda paprāvu saliekamo nazi.

� Sēdiet, � kapteinis norādīja ar pistoles stobru uz krēslu, tad pievērsās sievietei, kas turpat stāvēja un lūkojās �ausmu pilnām acīm. � Jūs pagaidiet otrā istabā.

Durvīs stāvot, Dzenis uzmanīgi nopētīja aizturēto. Stingrais zods un asi iezīmētie vaigu kauli padarīja jaunā cilvēka seju enerģisku un ilgi palieko�u atmiņā. Tādi cilvēki prot dzīvē sasniegt mērķi. Tikai �is mērķis da�kārt mēdz būt neīsts. Kāpēc gan stipri cilvēki, kuri varētu daudz labuma dot gan sabiedrībai, gan sev, gan ģimenei, citreiz bezjēdzīgi iz�ķie� savas spējas, dzenoties pēc māņu pilīm? Viņi ta�u zina, ka tādi ceļi neizbēgami noved uz apsūdzēto sola.

Dzenis paspēra da�us soļus un nostājās aizturētajam iepretim. Sokolovskis ar Trubeku atkāpās, lai netraucētu Dzenim uzsākt pratinā�anu. Viņi zināja, cik nozīmīgi tie�i pirmie jautājumi.

Istabā klusums. Bet aiz loga �ņāca vēj�, plosīja slēģus, rībināja rūtis, it kā gribēdams ielauzties telpā un sodīt ļaunumu.

Prokurora palīgs pārtrauca klusumu.

� Jūsu uzvārds Inuss.

� Jā. Ko jums vajag no manis?

� Jūs strādājat garā�ā Birznieka-Upī�a ielā.

� Jā, es tur strādāju.

Aizturētais saliecās uz priek�u un uzlika rokas uz galda. Viņ� visiem spēkiem centās būt mierīgs. Bet Dzeņa uzmanībai garām nepaslīdēja, cik balti kjuva viņa nagi. Inuss neapzināti spieda pirkstiem galda virsu, it kā gribēdams nolauzt tam malu.

Prokurora palīgs neizrādīja, ka nojautis �ā vīra iek�ējo satraukumu. Viņ� paņēma krēslu, nosēdās blakus un uzsāka sarunu.

� Redziet nu, Inus, mums jau sen vajadzēja tikties un no sirds izrunāties. Uz prokuratūru jūs izsaukt? Tā būtu pārāk oficiāla ceremonija. Turklāt es nebiju pārliecināts, ka alkstat mani redzēt. Uzzināju, ka �odien nak�ņosiet pie savas kārtējās draudzenes, tādēļ nolēmu apciemot jūs �eit. Brīdinu, ka mūsu saruna tiks ierakstīta magnetofonā.

Aizturētais saspringti raudzījās Dzenī. Viņ� �ņaudza dūres, spēcīgi spieda delnas vienu pret otru, atkal ieķērās galda malā. Kaut ātrāk uzsāktos vārdu kauja, kaut ātrāk varētu uzzināt, kādi lādiņi ir pretinieka arsenālā.

Dzenis nesteidzās. Viņ� gaidīja, ļāva aizturētajam atgūties. Da�i izmeklētāji uzskata, ka satraukumā cilvēks ir neapdomīgs, bie�i sarunā daudz ko lieku, un viņu var nodot neuzmanīgs vārds. Dzenis nemēdza ķert pratināmo uz vārdiem. Viņ� atzina �ādu metodi par nekrietnu un nevajadzīgu. Trubeks ne reizi vien brīnījās par Dzeņa iecietību. Pratinā�anas laikā prokurora palīgs nekad nepacēla balsi, alla� bija nosvērts, korekts. Un viņa mierīguma fluīdi it kā pārgāja uz pratināmo.

Dzenis prata izkliedēt sasprindzinātību, varēja attiecīgā momentā pajokot, izrādīt labvēlību. Viņ� bija labs psihologs un zināja: kad noziedznieks pēc sa-

traukuma ir nomierinājies, viņam sirdi paliek nomāco�s smagums. Gribas to nomest. Sapratis, ka izmeklētājam viss jau zināms, noziedznieks tādā psiholoģiskā situācijā ātrāk izlemj atzīties un līdz ar to atbrīvoties no smaguma.

� Vai daudz �odien garā�ā bija darba? � Dzenis pēc brī�a atkal uzsāka.

� Pietiekami.

� Kravas ma�īnai mainījāt motoru?

Inusa acīs pazibēja ziņkārība.

� Nu, un?

� Piņķerīgs darbs, es saku.

� Skaidrs. Ņēmāmies melnās miesās.

� Bet vakar?

� Katru dienu ir ko rauties.

� Es interesējos, ar ko vakar nodarbojāties.

� Visvisādi darbi bija.

� Visu dienu dzīvojāt pa garā�u?

� �odien visu.

� Un vakar?

Inuss caur pieri nolūkojās prokuroru palīgā. Dzenis uzmundrināja:

� Dro�āk, dro�āk, jaunais cilvēk. Būsim savstarpēji atklāti. Es ta�u neslēpju, ka esmu ievācis ziņas.

� Kāpēc tad jautājat?

� Gribu, lai jūs pats izstāstītu. Kur bijāt vakar darba laikā?

� Biju izbraucis.

� Un konkrētāk?

� Man steidzīgi vajadzēja tikt Kauņā. Priek�nieks atļāva ņemt dienesta ma�īnu, lai tiktu vakarā atpakaļ.

� Sarkano �Moskvi�u�?

� Jā.

� Tātad uz Kauņu braucāt. Bet nokļuvāt Palangā. Cik saprotu, Palanga atrodas krietni vien sāņus.

Inuss iekoda lūpu zobos: ari tas nācis gaismā! Bet viņ� bija pārliecināts, ka izbraukājis nepamanīts. Ko viņi vēl zina? Piesardzīga pārbaude varētu ieviest mazliet skaidrības. Un viņ� atbildēja ar pretjautājumu:

� Kāpēc jūs domājat, ka biju Palangā?

Dzenis pievērsās �okolovskim.

� Palūdziet, lai ienāk Robe�nieks.

Pēc mirkļa durvīs parādījās advokāta stāvs. Roka vēl aizvien bija saitē. Inuss jpacēla acis un sastinga. Pirksti atlaida galda malu, rokas noslīdēja uz ceļiem.

� Nu, Inus, tagad runāsiet? Jeb vai iepazīstināt jūs ar Alīdu Lorenci? Viņa atrodas Rīgā un neatteiksies sagādāt sev prieku bilst par jums kādu vārdu.

Dzenis aplūkoja gleznas reprodukciju pie sienas � Aivazovska �Devītais vilnis�. Vētra plosās jūrā. Cilvēki no bojā gāju�a kuģa krampjaini pieķēru�ies masta atlūznim. Bet virsū tiem veļas milzīgs vilnis. Nudien, nenoturēsies.

� Ko jūs gribat no manis? � Inuss izgrūda aizsmaku�ā balsī.

Bija sākusies tradicionālā divkauja starp izmeklētāju un pratināmo. Da�ādi norit tādi cīniņi. Ta�u alla� tie mēdz izvērsties par pretinieku gudrības, loģikas un neatlaidības turnīru.

Tie, kuri savas vieglprātības vai vāja rakstura dēļ iemaldīju�ies nelikumību dūksnājos, ātri vien padodas, izprot un no�ēlo savu vainu. Rafinēts noziedznieks cīnās izmisīgi kā kobra pret mangustu. Pieķeras katrai iespējai pretoties, atkāpjas tikai pārsvara spiedienā, pakāpeniski zaudējot pozīciju pēc pozīcijas. Un, jau piespiests pie zemes, vēl izlokās, cik jaudas. Tomēr pa�ā cīņas sākumā noziedznieks kaut kur zemapziņā nojau�, ka izmeklētājs agri vai vēlu uzvarēs, jo viņa pusē taisnība.

To apzinās ari izmeklētājs un nemitīgi uzbrūk. Viens otrs uzsāk pratinā�anu, kad viņa rīcībā ir tikai atsevi�ķi netie�i pierādījumi. Tomēr izliekas, ka zina visu, cen�as ievilkt pratināmo pretrunu tīklos un tad psiholoģiskā uzbrukuma gaitā panākt atzī�anos. �is ceļ� ir īsāks, ta�u visai bīstams. Līdzko noziedzniekam izdodas uztaustīt apsūdzības vājās vietas, visa gudrība pagalam.

Vēl nebūdams prokurora palīgs, Dzenis daudzus gadus bija nostrādājis par izmeklētāju un vienmēr gājis citu ceļu, grūtāku, bet pareizāku. Arī �oreiz iepriek�ējā rūpīgā apstākļu pārbaude deva iespēju vēl pirms pratinā�anas atveidot notikumus. Un tagad viņ� neatlaidīgi virzījās uz priek�u, uzbruka enerģiski, tai pa�ā laikā piesardzīgi un apdomīgi. Viņam bija skaidrs, ka Inuss tik viegli nepadosies. Ar to vien nepietiks, ka prokuratūrai daudz kas zināms. Nāksies pakāpeniski, soli pa solim nopamatot katru apsūdzības detaļu. Vajadzēs likt nepārprotami saprast, ka izvirzītie argumenti ir nevis minējumi, bet pierādīti fakti.

Dzenis turpināja pratinā�anu.

� Man garā�ā stāstīja, ka jūs esot izbraucis ar sarkano �Moskvi�u� deviņos no rīta.

� Bez piecām minūtēm deviņos, � Inuss precizēja.

� Iespējams. Minūtēm te nav nozīmes. Nozīmīgi ir tas, ka pēc divām stundām Ļeņina ielas un Raiņa bulvāra stūrī jūs sabraucāt sievieti un aizbēgāt.

� Nevienu neesmu sabraucis. Vienpadsmitos biju jau aiz �auļiem.

Dzenis pagrieza galvu un paskatījās uz Sokolovski. Tas uztvēra skatienu un ar acīm parādīja uz portatīvo magnetofonu, kura spoles lēni griezās. Tātad viss kārtībā. Pratinā�ana tiek pierakstīta lentā. Būs iespēja vēlreiz noklausīties, kā Inuss centīsies izlocīties, varēs izsekot viņa balss intonācijai un citām niansēm, kuras nekādi nevar pierakstīt protokolā. Tas ļaus uztvert kaut ko tādu, kas pirmajā brīdī palicis neievērots. Kā pēc spraigas �aha partijas izmeklētājs klusībā analizēs apsūdzētā gājienus, viņa rakstura īpa�ības, vājās puses. Un zinās, uz ko, balstīties un plānot turpmāko izmeklē�anu. ¹

Citreiz ir pat lietderīgi dot iespēju apsūdzētajam noklausīties ierakstu 7� lai pats pārliecinās, cik bezcerīgi un neloģiski centies izgrozīties. Varbūt ātrāk izbeigs bezjēdzīgo tiep�anos.

� Nē, Inus, tā mums nekas nesanāks. Negribat pats stāstīt? Nāksies jums piepalīdzēt, � Dzenis tagad līdzinājās skolotājam, kur� pacietīgi ieskaidro nevī�īgam skolniekam nesagatavoto uzdevumu. � Te ir de�urējo�ā milicijas ser�anta ziņojums. Sievieti sabraucis sarkans �Moskvi�s� ar numuru �28-47 ЛАВ�. Mēs pārbaudījām. �ādu numuru autoinspekcija izsniegusi zaļai �Volgai�. Tātad viltojums. Jūs izbraucāt no garā�as sarkanajā �Moskvi�ā� ar numuru �23-47 ЛАБ�. Mūsu eksperti uz numura plāksnītes atrada svaigas krāsas pēdas un konstatēja, ka trijnieks bijis pārlabots par astoņnieku, bet burtam �Б� piekrāsota aug�ā astīte, un tas pārveidots par �B�. Beidziet, jūsu mazais noslēpums ir atklāts. Lūdzu, �eit ekspertīzes slēdziens. Pirms atgrie�anās garā�ā jūs ar acetonu nomazgājāt svaigo krāsu. Ta�u nepadomājāt, kāds ir �odienas kriminālistiskās tehnikas līmenis. Iznāk, ka tomēr esat vainīgs avārijā Raiņa bulvāra un Ļeņina ielas stūrī.

Pratināmajam uz pieres parādījās sīkas sviedru lāsītes.

� Jā, atgadījās nelaime. No jums tik un tā nekas nav noslēpjams. Steidzos. Sieviete negaidot izskrēja ma�īnas priek�ā. Mana vaina, ka aizlaidos. Vai patie�ām par to tagad ...

Dzenis neapskaitās. No malas pat likās, ka viņam jaunā cilvēka �ēl.

� Nodrāzts paņēmiens, Inus. Atzīties par piecām kapeikām un galveno noliegt. Mēs ta�u abi zinām, ka notikums uz ielas nav nejau�ība. Ja nebūtu pagadījies tas drosmīgais cilvēks, nez vai sieviete paliktu dzīva.

� Nē! � Inusam paspruka izmisīgs protests. Nervi neizturēja. � To jūs man nepierādīsiet! To nevarat pierādīt!

� Pierādīsim, mīļais draugs, visu pierādīsim. Kādēļ pārlabojāt numuru, ja negatavojāties izdarīt noziegumu?

� Iegribējās � un pārlaboju. Lai kāds kārtības sargs nepierakstītu, ja gadījumā pārsnieg�u ātrumu. Numura piekrāso�ana vēl nav pierādījums.

� Pareizi, tikai viena skaidiņa iekuriem. Bet paskaidrojiet � kāpēc jūs uzglūnējāt ārstei Strautkalnei pie viņas mājām? Cerējāt, ka pietiks ar tum�ajām brillēm, lai viņa jūs nepazītu?

� Kāda Strautkalne? Nepazīstu nevienu Strautkalni.

Inuss cīnījās ar bezprātīgu sīkstumu; tā cīnās bojā ejai nolemtie. Grūti bija �audīties �urpu turpu pa labirintu, kurā Dzenis to iedzinis. Nācās mest cilpas, katru reizi atgriezties un iegaumēt virzienu, lai neieskrietu strupceļā � pēdējā, no kura nav izejas.

Dzenis sēdēja krēslā taisns un nekustīgs.

� Nomierinieties, Inus, un labāk apdomājiet savas atbildes. Varat smēķēt.

Inuss paņēma no naktsgaldiņa paciņu �Belomor�. Dego�ais sērkociņ� drebēja pirkstos, un viņ� nekādi nevarēja aizpīpēt. Beidzot aizsmēķēja un kāri ievilka dūmu.

Dzenis novēroja viņu acu kaktiņiem.

� Vai kopā ar vecākiem dzīvojat?

� Tam arī kāds sakars ar �o lietu?

� Tie�s sakars. Jūsu tēvs ta�u ir sētnieks vienā no jaunajām mājām Gorkija ielā. Jūsu dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā tajās pa�ās kāpņu telpās, kur dzīvo in�enieris Strautkalns ar sievu.

Inuss nervozi iesmējās.

� Jums ir precīza informācija.

� Es jūs brīdināju, ka esmu ievācis ziņas. Zinu, ka mājās jūs sauc par Fredi, ka palīdzat in�enierim Strautkalnam remontēt viņa automa�īnu.

� Vai tad likums to noliedz?

� Nē, kāpēc.

� Tad nesaprotu, uz ko jūs tēmējat.

� Uz to, ka jūs pazīstat Strautkalnu ģimeni. Pazīstat ārsti Maigu Strautkalni.

Inuss ko�ļāja lūpas.

� Nu, pieņemsim, ka pazīstu. Kas tur ļauns?

� Vispār, protams, ne. Ļauni ir tas, ka uzglūn cilvēkam, seko viņam un tī�u prātu uzdrā�as virsū. Varbūt apgalvosiet, ka vakarrīt nesēdējāt ma�īnā netālu no Strautkalnu māj durvīm?

� Jā gan! Bet tās ir arī manas mājdurvis. Biju atskrējis uz mirkli paķert ko ēdamu.

� Tā steidzāties, ka sēdējāt ma�īnā un gaidījāt no deviņiem gandrīz līdz vienpadsmitiem. Pēc tam sekojāt pa pēdām trolejbusam, kurā Strautkalne iekāpa. Apstājāties aiz tā pie katras pieturas. Strautkalne visu �o laiku novēroja jūsu ma�īnu.

Inuss novērsa acis.

� Kādēļ man vajadzētu viņu sabraukt?

� Nesteidzieties, Inus. Tūlīt iztirzāsim arī �o jautājumu. Jūsu mātei ir slima sirds, un viņa necie� tabakas dūmus. Smēķēt jums nākas kāpņu telpā.

� Psiholoģiska detaļa.

� Nē, gau�ām praktiska. Svētdienas vakarā ārste Strautkalne atgriezās no Palangas un kāpnēs pavēstīja savam vīram, ka redzējusi Alīdu Lorenci. Jūs smēķējāt zem kāpnēm un dzirdējāt �o sarunu.

�oreiz Dzeņa informētība tiktāl pārsteidza Inusu, ka viņ� nevil�us sevi nodeva.

� Strautkalni nevarēja mani redzēt. Kad es iznācu smēķēt, tie jau bija otrajā stāvā.

Fredis gan tūlīt apķērās. Bet par vēlu. Viņ� to izprata pēc smīniņa, kas pārslīdēja Dzeņa sejai.

� Kaut vai te atzināties! Tiesa, atzī�anās vien vēl nav pierādījums.

� Es varu atteikties, un citu pierādījumu jums nav un nebūs.

� Kāpēc jūs domājat, Inus, ka par pierādījumiem uzskatāmas tikai liecības? Mēdz būt arī citi, ne mazāk svarīgi.

Dzenis izņēma Fredim no pirkstiem papirosa galu, izvilka no kabatas kārbiņu ar otru tādu un salīdzināja.

� Tas pats �Belomor�, ar tādu pa�u raksturīgu sakodienu. Domājams, ekspertīze viegli apstiprinās sakritību. �o papirosa galu mēs vakar atradām uz centrālapkures baterijas zem kāpnēm pie jūsu durvīm. �eit, lūdzu, protokols. Eksperti apgalvo, ka papiross visdrīzāk izsmēķēts svētdienas naktī.

Pierādījumu ķēde noslēdzās.

� Vēl pagāju�ajā rudenī jūs mēģinājāt izzvejot no Lorences dārglietas. Pēc tam notika slepkavība. Par to nu mēs runāsim atsevi�ķi.

Dzenis tagad sēdēja, ērti atzvēlies krēslā. Viņ� runāja klusi. Inuss klausījās piemiegtām acīm. Trubeks, piespiedies durvju stenderei, ar interesi viņu novēroja. Sokolovskis pie loga turēja kreisajā rokā mikrofonu. Ar labo viņ� pa�laik pārslēdza lentu.

� Kāpņu telpās jūs noklausījāties sarunu, � Dzenis turpināja. � Jums kļuva skaidrs, ka toreiz Lorence nav kritusi par upuri un' ka viņa pa�laik atrodas Palangā. Atkal radās iespēja iegūt dārglietas. Bet ceļā stājās ārste Strautkalne. Jums nebija �aubu, ka viņa ies uz prokuratūru. �ī vizīte draudēja izjaukt jūsu plānus. Par katru cenu vajadzēja iegūt laiku, kaut dienu, kaut da�as stundas. Tāpēc nākamajā rītā paņēmāt ma�īnu, pārlabojāt numuru un uzglūnējāt Maigai Strautkalnei, sekojāt trolejbusam ... Tiklīdz Strautkalne izkāpa un mēģināja �ķērsot ielu, jūs uzdrāzāties tai virsū un aizbēgāt. Jā, kur īsti noslēpāt toreiz sarkano �Moskvi�u�?

Inuss atģidās kā pēc drausmīga sapņa.

� Noslēpu? Nekur nenoslēpu. Atstāju stāvvietā stacijas laukumā ma�īnu burzmā un aizgāju.

�Tas tik ir cipars! Milicija ta�u izķemmējusi visu rajonu. Bet stāvvietā ielūkoties nevienam prātā neienāca.�

� Un kur sadabūjāt �Zaporo�ecu�, ar kuru ieradāties Palangā?

� In�enieris Strautkalns man ir devis pilnvaru uz savu ma�īnu. Par to, ka remontēju. Vakarrīt piezvanīju viņam uz darbu, sacīju, ka draugs izrakstās no slimnīcas un jāaizved uz laukiem.

� Tātad iepriek� bijāt padomājis par otru ma�īnu?

� Sapratu, ka pēc avārijas ar sarkano �Moskvi�u� tālu vairs neaizbrauk�u.

� Kur likāt �Zaporo�ecu�, kad atgriezāties no Palangas?

� Atstāju turpat pie mūsu mājām. Strautkalns vakarā taisījās uz zveju.

� Un pēc tam nogādājāt �Moskvi�u� atpakaļ garā�ā?

� Es aizgāju pēc tā, kad satumsa. Baidījos, ka milicija būs ma�īnu atradusi un novēro, kas nāks tai pakaļ. Vairākas reizes �ķērsoju stāvvietu. Nekā aizdomīga nebija. Tad riskēju. Citas izejas nebija. Iebraucu klusākā ieliņā, nomazgāju numuram krāsu un ātri uz garā�u. Tas arī viss.

Inusam ļengani no�ļuka pleci. Dzenis skumji pakratīja galvu.

� Nē, draudziņ, tas nav viss. Mēs tikai sākam. Mums vēl būs jāaprunājas par Tamāru un daudz ko citu.

Inuss pacēla miglainas acis un lēni pārlaida Dzenim līdz nāvei noguru�a cilvēka skatienu.

ZELTA AUNS CĒRP JAMS

Izmeklētājs zināmā mērā atgādina arheologu. Ne tikai tāpēc, ka viņi abi rakņājas pagātnē. Tāpat kā arheologs, izmeklētājs nekad personiski nav pētāmo notikumu aculiecinieks. Pa kripatiņai vācot pierādījumus, rūpīgi atlasot tos un saliekot lausku pie lauskas, faktu pie fakta loģiskā secībā, abi pēc atse-

Vi�ķiem nepilnīgiem fragmentiem cen�as atjaunot biju�o, notiku�o.

Arheologs, uzgājis aizvēsturiska dzīvnieka kaulu, izmanto zinātnes pieredzi un iztēlo �ā dzīvnieka izmērus, ārējo izskatu, pat viņa paradumus. Tāpat izmeklētājs savā darbā balstās uz zinātni. Kriminālistika un loģika, psiholoģija, tiesas medicīna, bioloģija, trasoloģija palīdz viņam no atsevi�ķiem faktiem, kuri, varētu likties, nav saistīti savā starpā, atveidot nozieguma ainu. Ta�u te nav iespējams iztikt bez rado�as iztēles. Ja tev pietrūkst zinā�anu, nav izdomas spēju un rado�a domu lidojuma � labāk neej strādāt par izmeklētāju. I

Lūk, izmeklētāja iztēlē nozieguma aina jau modulējusies. Tomēr viņam vņLnav tiesību apgalvot � tas notika tie�i tā, ne citādi: .Sākotnē izmeklētājs pieļauj iespējamību � tā varēju būt. �āda versija ir faktu un izmeklētāja iztēles saliedē jums. Bet katras versijas patiesīgums vēl cītīgi jāpārbauda. Ne vienmēr tā iztur �ādu pārbaudi. Tad versija nekavējoties jāatmet un jāmeklē jauna, pamatotāka. Un atkal jāpārbauda.

Tāds grūts un nogurdino�s bija Lorences lietas izmeklē�anas ceļ�. Aiz spējiem pacēlumiem bie�i vien slēpās viltīgas pagriezienu vītnes, bet nogāzes pie-kājēs uzglūnēja asas kraujas. Versija pēc versijas, �ķietami nesatricināmas, izturības pārbaudē sabruka kā kār�u namiņi.

Tomēr Dzenis nezaudēja aukstasinību. Viņ� zināja, ka izmeklētājs da�kārt atgādina maratonskrējēju, kam garu garā distancē jāpārvar �ķēr�ļi un grūtības, lai izkļūtu uz taisnā fini�a celiņa.

Nu beidzot tum�os padebe�os, kuri nemitīgi sekoja Dzenim visā ceļa garumā, radās plaisa. Pavīdēja bālgans saules stars. Kļuva gai�āks un saredzamāka fini�a lenta.

Pēc pirmās sarunas ar Maigu Strautkalni slimnīcā, saņēmis iek�lietu pārvaldē ziņas par notiku�o avāriju, Dzenis saprata, ka kaut kur pavisam tuvu krustojas noziedznieka un Strautkalnes ceļi. Lai uzietu sarkanā �Moskvi�a� noslēpumaino �oferi, bija jāmeklē cilvēks, kur� pazīst Maigu Strautkalni pēc izskata un kur� tai pa�ā vakarā uzzinājis par ārstes atklājumu Palangā. Visdrīzāk tie�i vakarā, jo agri no rīta viņ� jau bija paspējis sadabūt ma�īnu, pārkrāsot numuru un ieņemt savu posteni netālu no Strautkalnes māj-durvīm. Kas viņ� tāds? Darba biedriem ceļā ārste nebija nekā teikusi. Edvīns Strautkalns līdz rītam bijis mājās kopā ar sievu un nevienam pat nejau�i nav varējis izpļāpāt. Robe�nieks par Lorenci uzzinājis tikai īsi pirms avārijas, kad sarkanais �Moskvi�s� jau uzglūnēja ārstei pie ārdurvīm. Kas tad vēl?

Te Dzenim nāk talkā rado�ā iztēle. Viņ� redz, kā vēlu vakarā kāds cilvēks stāv kāpņu telpās un noklausās Strautkalnu sarunu. Ārste gan apgalvoja, ka_trepēs neesot nevienu satiku�i, nedz arī dzirdēju�i durvju klaudzienus. Bet nezināmais varēja klusi izlavīties no kāda dzīvokļa vai arī klausīties, stāvot aiz durvīm. Tas nevarēja būt sve�inieks. Drīzāk kāds no nama iemītniekiem. To apstiprināja arī maskē�anās ar tum�ajām brillēm. Sargājās, lai Strautkalne to nepazītu.

Namu pārvaldē Dzenis bija izdibinājis, ka Strautkalnu mājas blokā dzīvo trīs jauni vīrie�i, kuri pēc norādītajām pazīmēm varētu būt sarkanā �Moskvi�a� �oferi. Pirmais uzreiz atkrita. Viņ� bija jūrnieks un pa�laik atradās tālā braucienā. Otrais, bioloģijas students, nekādi neizskatījās pēc noziedznieka. Kautrīgs,

labi audzināts, īsts pozitīvais tips. Toties tre�ais tūlīt saistīja prokurora palīga uzmanību. Sētnieka dēls Fredis Inuss, agrāk �oferis, tagad atslēdznieks garā�ā. Turklāt viņ� aizvien remontēja Strautkalna �Zaporo�ecu�.

� Mātes �ēl, � stāstīja sirmais mājas komitejas loceklis. � Cik viņa nav asaru lējusi! Tāds dēls drīz iedzīs vecākus kapā. Ne palīgs mājās, bet tīrais liekē�a. Ko nopelna, uzreiz noplītē. Prātā tikai �ņabis un skuķi. Vienmēr uz sēkla. Māte strādā no rīta līdz vakaram, tēvs invalīds. Bet dēls, nelietis, vēl pēdējo kapeiku izspie� no viņas priek� pudeles.

Mājas komitejas loceklis ziņā ja arī pastāstīt, ka Inusa māte slimojot ar astmu un tādēļ Fredis pīpējot kāpnēs. Te arī papirosa gals uz centrālapkures baterijas ieguva savu nozīmi. Dzenis piegrieza vērību markai � �Belomor�. Atī Lorences istabā toreiz pēc slepkavības tika atrasts �Belomor�. No namu pārvaldes Dzenis devās taisni' uz kriminālistisko laboratoriju. Ekspertīze pēc sakodiena noteica, ka abus �os papirosus patie�ām smēķējusi viena un tā pati persona. Tas jau bija pierādījums.

Pēc sarunas ar Tamāru likās: priek�kars paceļas, un Dzenis kā uz skatuves redz Fredi Inusu, garo, bezkaunīgo puisi importa jakā ar rāvējslēdzējiem. Lūk, viņ� iepazīstas ar Tamāru, ar da�ādiem ieganstiem cen�as iekļūt Lorences istabā. Bet, pārliecinājies, ka no Tamāras neiznāks nekāds jēdzīgs sabiedrotais, pārvieto viņu uz Berģu ciemu. īsāk izsakoties, atbrīvo sev darbības lauku. Pēc tam neliekas vairs par meiteni ne zinis. Skaidrs, ne jau par Tamāru �is puisis tik ļoti interesējās, bet gan par Lorences dārglietām.

Viss it kā sakrita mats matā. Te pēk�ņi Tamāra nosauca sava biju�ā drauģeļa vārdu � Aļiks. �ķita, ka tik lielām pūlēm uzbūvētā pierādījumu celtne tūlīt sabruks. Vai patie�ām atkal kļūda? Dzenim kļuva nelāgi ap sirdi. Bet tas ilga tikai mirkli. Viņ� apķērās � Inusam vārds Alfrēds. Tātad viņu var tikpat labi saukt par Aļiku kā par Fredi. Bez �aubām, tas ir viņ�.

Ceļā uz garā�u Dzenis turpināja prātot. Papirosa gals apstiprināja, ka Inuss bijis Lorences istabā. Kas pēc Tamāras aizie�anas būtu palīdzējis piekļūt vecajai sievietei? Dro�i vien Zenta Saukuma.

Garā�ā Dzenim atlika vēl tikai noskaidrot da�as detaļas. Visumā lietas apstākļi saskanēja. Gan Inusa prombūtne pirmdien visu dienu, gan sarkanais �Moskvi�s�, kuru tas bija paņēmis no garā�as_r gan numura labojumu pēdas.

Jau tovakar, pratinot Inusu namiņā pie jūras, Dzenis iedragāja Freda pretestības līniju, izsita pretinieku no pozīcijām un ieguva jūtamu pārsvaru. Bet līdz pilnīgai kapitulācijai vēl tālu. Priek�ā stāv iz�ķiro�a kauja par mīklaino slepkavību Vairoga ielā.

Dzenis cītīgi gatavojās nākamajām tik�anām ar apsūdzēto. Viņ� vāca ziņas par Alfrēdu Inusu, iztaujāja darba biedrus, izdibināja, kādi viņam draugi, kādi paziņas, aprunājās ar vecākiem, �ķirstīja arhīvu materiālus. Daudz palīdzēja arī Trubeks un Sokolovskis.

Darbs nebija veltīgs. Tas dāsni atlīdzināja ieguldītās pūles. Tāpat kā uz attīstītājā iemērcēta fotopapīra aizvien skaidrāk iezīmējas uzņēmumu detaļu kontūras, tā arī lietā cits pēc cita uzpeldēja arvien jauni apstākļi.

Bija vēl agra rīta stunda, kad milicis ieveda Inusu Dzeņa kabinetā. Cauri atvērtajam logam istabā ielauzās ielas troksnis. Tas nomāca vienmuļo rakstāmma�īnas klaboņu blakus kabinetā. Dzenis aizvēra logu

un mazliet tāds kā sagumis paraudzījās arestētajā. Aplūkoja to vērīgi un ilgi, it kā redzētu pirmo reizi. Tad sāka bez gariem ievadiem, it kā turpinātu agrāko sarunu.

� Kā jums, Inus, kļuva zināms par Lorences dārglietām?

Apcietinātais vairījās prokurora palīga skatiena.

� Kāds bija izpļāpājies. Labi neatceros, tas jau bija sen.

� Bet kā iepazināties ar Zitkauri? Atceraties?

� Ar Zitkauri?

Jau pirmie Dzeņa jautājumi bija �okēju�i. Inuss centās iegūt laiku, drud�aini prātoja. Ta�u prokurora palīgs neļāva viņam atjēgties.

� Kā, vai tad neatceraties Zitkauri?

Klusums.

� Jūs ta�u dzīvojāt pie viņa gandrīz gadu. Varu uzrādīt izrakstu no mājas grāmatas.

Inuss jutās kā zem mikroskopa.

� Ko jūs man piesienaties ar savu Zitkauri! Nu, dzīvoju tur. Vai tas kāds grēks! � No iepriek�ējās savaldības vairs ne vēsts. � Es tak atzinos, parakstīju protokolu. Jā, uzdrāzos ar ma�īnu Strautkalnei, mēģināju izspiest no Lorences vērtslietas, jūsu advokātam roku sadūru. Vai vēl nepietiek? Tiesājiet ātrāk, tiesājiet un lieciet mani mierā. Vairāk man nav ko atzīties. Neesmu nekā vairāk izdarījis, saprotiet jel, neesmu!

Dzenis viņu nepārtrauca, ļāva izlādēties. Tad pasniedza glāzi ar ūdeni.

� Nomierinieties, Inus, un izturieties kā vīrietis. Bez �aubām, jūs tiesās. Bet pirms tam mums vēl �is tas jānoskaidro.

� Jūs tak visu zināt, visu esat uzok�ķerējis. Ko tad vēl pra�ņāt?

� Uzzinājis patie�ām esmu daudz, � Dzenis piekrita. � Tomēr gribu vēl da�us apstākļus precizēt. Sakiet, Inus, � kur jūs agrāk dzīvojāt?

� Laukos.

� Madonas rajonā?

� Es tak teicu, ka jums viss zināms.

� Un ieradāties Rīgā pirms trim gadiem?

� Apnika lauku jaukumi un brīvā daba. Lielpilsētas ugunis vilināja.

� Kāpēc tad apmetāties �Ļaudobelēs�?

� Nebija Rīgā kur dzīvot un arī kur pierakstīties. Sāku �ancēt Āda�u me�saimniecībā par �oferi. Tur arī iepazinos ar Zitkauri. Māja �im pla�a, trīs istabas. Visapkārt me�s. Garlaicīgi vecajam vienam pa�am un ne visai omulīgi. Ar prieku pieņēma mani.

� Vecāki atbrauca vēlāk?

� Apmēram pēc gada. Tika par sētniekiem, lai izfektētu dzīvokli. Un, zināms, es turpat piekantējos. Sāku rauties garā�ā.

� Par atslēdznieku.

� Kas tur slikts?

� Kāpēc vairs ne par �oferi?

� Eh, ko tur ... Grūti no glāzītes atsacīties. Sovhozā � cita lieta. Pusotra autoinspektora uz visu rajonu. Bet Rīgā ātri vien tiesības būs vējā. Par atslēdznieku kā nekā dro�āk.

� Izrādās, Inus, jūs protat būt arī atklāts. Sakiet � vai ar Zitkauri pēdējā laikā esat ticies? � Dzenis jautāja.

� Sen neesmu viņu redzējis.

� Viņ� liels savādnieks. Vai tā nav?

� Cilvēks kā cilvēks. Nekā sevi�ķa.

� Vai labi satikāt, kad dzīvojāt �Ļaudobelēs�?

� Kāda tēvu zeme mums jādala?

� Ko viņ� jums stāstīja par Alīdu Lorenci?

� Esot viņa māsīca. īsta ragana. Necieta ne acu galā, lādēja no panckām laukā.

� Tātad Zitkauris pēdējā laikā ar viņu nesatikās?

� Kāpēc ne. Reti, bet satikās.

� Kādēļ viņ� toreiz pats neaizgāja pie savas māsīcas, bet sūtīja jūs?

Jautājums tika uzdots tikpat vienkār�i un tādā pa�ā tonī kā iepriek�ējie. Ta�u Inuss nojauta bīstamus zemūdens rifus.

� Nesaprotu, par ko jūs runājat?

� Pērn oktobrī jūs bijāt pie Lorences ciemos Vairoga ielā. Vai ne?

� Kas to izmuldējies? .

� Pati Lorence. Lūk, te ir protokols. Viņa apgalvo, ka jau toreiz esat mēģinājis izspiest dārglietas, draudējis.

Tādam pavērsienam Inuss bija gatavs.

� Melo vecā ragana! Lai pierāda. Vai kāds mani tur redzējis? Neviens!

� Jūs pats atstājāt savu vizītkarti � atkal papirosa �Belomor� galu.

� Va, velns!

�ie vārdi Inusam paspruka negribot. Pēk�ņi likās, ka Dzenis au� tam visapkārt milzīgu zirnekļa tīklu. Inuss it kā fiziski izjuta, ka neredzami valgi aizvien cie�āk apjo� visu ķermeni un sāk trūkt elpas. Pats neapzinādamies, ko dara, viņ� ar sparu atrāva apkaklīti. Podziņa notrūka, un klusumā, kas pēk�ņi iestājās, bija skaidri sadzirdams, kā tā noripoja uz grīdas.

� Ko tur vairs, � Inuss izgrūda aizsmaku�ā balsī. � Nav citus, ko �ēlot. Pa�am tagad viens pīpis. Jāsē� būs tik un tā. Par avāriju, par nazi. Bet pārējais ... � viņ� gurdeni atmeta ar roku.

Dzenis nepārtrauca. Bija skaidrs, ka iestājies lūzums, ka Inuss beidzot pats sāks runāt. Cits jautājums: vai viņ� būs atklāts līdz galam?

� Drīkstu uzpīpēt? � Inuss palūdza atļauju un, ievilcis dziļu dūmu, jau nosvērtāk uzsāka:

� Pagāju�ajā vasarā reiz algas dienā gāju no darba. Kabatā kutinājās naudas zīmes. Toreiz rāvām lielo rubli. Apskalot tā kā nebūtu par skādi, domāju. Kur tas der � naudiņa ir, bet pats tuk�ā dū�ā. Te atcerējos labo pudeles brāli, veco Zitkauri. Nebiju �o saticis no tā laika, kad pārnācu uz Rīgu. Bodē paņēmu trīs traukus un � aiziet ar motoru taisni uz �Ļau-dobeļiem�. Nu, piesūcāmies gruntīgi. Bu�ojāmies, duetus aurojām pilnā rīklē. Te, kā par nelaimi, ieraudzīju to nolāpīto ziloni...

Dzenis sēdēja, elkoņus uzlicis uz galda, zodu iespiedis delnā. Jo tālāk Inuss stāstīja, jo skaidrāk Dzeņa acu priek�ā iezīmējās notikumu aina.

Pamatīgi ie�vunkojies, Inuss cilā metāla zilonīti ar uzslieto snuķi.

� E-ei, p-paklau, Adolf, kas tas par nezvēru? Kur tu �ito skaistuli nomedīji?

Zitkauris sazvērnieciski piespie� rādītāja pirkstu pie lūpām.

� Ku�-�, noslēpums. Pie manis kā kapā. Neteik�u, sit kaut nost.

� Vui, viņ� tak līdzīgs tev, vecīt. Pēc snuķa kā izspļauts.

� Ej tu pie velna, Fred!

Ar saviem izveicīgajiem mehāniķa pirkstiem Inuss

aptausta ziloni no visām pusēm. Glauda kā pianists klaviatūru. Te pēk�ņi � va_f velis! Kas tie par jokiem?! Ziloņa kreisā auss padodas spiedienam. Dvinga mirkli izgaist. Skaidrs, slepena atspere! Viņ� vēlreiz piespie� un pabīda ausi sāņus, �oreiz apzināti. Zilonis sadalās divās daļās. Vienā rokā Inusam paliek galva ar snuķi, otrā � ķermenis. Tas ir tuk�s. Slēpnis!

� Kur tu �o daiktu sadabūji?

Jautājumam �oreiz pavisam citāds zemteksts. Inuss ar interesi aplūko zilonīti. Atslēdznieks novērtē gudro mehānismu.

Zitkauris gurdi baksta ar dak�iņu kartupeļu salātus.

� Tur ilga stāstī�ana. Un jautrības maz.

Skurbulis vēl aizvien ducina vecā vīra galvā, ta�u

pamazām gaist. Runa kļūst skaidrāka.

� Labi, lai iet ar. Viena alga, sirds kādam jāizkrata. Citādi tas manī tup un milzt kā lietuvēns, spie� nost. Tu esi lāga puika, un es tev ticu. Tikai nevienam ne vārda! Norunāts?

� Vai tad es kāda bāba, vai. . .

� Nu, tad klausies. Tu domā, es visu mū�u viens kā miets dzīvoju? Nē, draudziņ. Biju precējies. Sieviņa īsta skaistule. Bet nomira nabadzīte, saslima ar delamo un aizgāja dieva mierā. Skuķis palika, maziņ�. Pats Guntiņu izaudzināju. �etrdesmit tre�ajā vēl se�padsmit nebija, kad fri�i viņu gribēja kopā ar citiem aiztrenkt uz fāterlandi. Aizgāju pie Alīdas. Tā pierunāja savu sirdsdraugu �turmbanfīreru Gau�u pieņemt manu freileni par sekretāri.

� Laba sirds tavai māsīcai, � Inuss paslavē. � Izglāba meiteni.

� Izglāba, � Zitkauris caur sakostiem zobiem no�ņācās. � Pēc tam man vai ādu noplēsa.

� Naudu pieprasīja?

-� Kur nu naudu. Tīra zeltā paņēma. Klausies, kā iznāca. Bet papriek� vēl iedzersim! Lai iet pa mēriņam! Tā, reiz izsauc Gau�s manu Guntu un iespie� tai rokās ziloni.

� �o pa�u?

� Nē. Gau�am biju�i divi vienādi. Tie�i kā dvīņi. Tikai tam otram bijis drusku aplauzts astes gals. Iedevis meitenei ziloni un piekodinājis, lai glabā. Viņam tas zvērs esot milzīgi dārgs. Nelaiķes mātes piemiņa. �Man uz kādu laiciņu jāpazūd,� viņ� paskaidrojis. �Kad atgriezī�os � atdosi.�

� Un ar to dieviņu?

� Tai pa�ā vakarā �is saņemts ciet. Gau�s transportējis zeltu un dārglietas no Salaspils lēģera uz Vāciju. Vai vari saprast? Nu, un �o to pievācis sev, kā ta nu pats paliks tuk�ā. Bet gestapo uzodu�i. �turm-banflreru laikam kāds iepriek� brīdinājis. Pie pilnas bļodas draugu daudz. Tak aizlaisties zvirbulltis nepaguva.

� Tā ari zilonis palika pie Guntas?

� Ak, tu vieglā galviņa! Ja tā būtu! Viņa nolika ziloni uz plaukta, lai stutē grāmatas. Bet te kādā vakarā atnāk mana Alldlte un ierauga ziloni. Tai dienā vēl nekā. Bet pēc pāra dienām atskrien elsdama pūzdama, nosvīdusi slapja, izvelk no somas otru tādu pa�u: Gau�s esot pārskatījies, saglabāt vajagot �ito, bet pirmais uz ātrāko jānoliekot atpakaļ �turmban-fīrera kabinetā.

� Un tavs skuķēns tā arī atgrūda to ar aplauzto asti? � Inusu stāstījums ieinteresēja.

� Jā, Lorence apmainīja ziloņus. Kā tu, cilvēks, viņai neticēsi? Krustmāte, labvēle.

� Un kur Gau�s palika? Savu ziloni vairs atpakaļ neprasīja?

� Kā akā iekrita. Laikam jau pa�u tautie�i pie�miedza dziesmu. Tā nu zilonis palika pie mums. Reiz, kaudamās ar putekļiem, Gunta gribēja izslaucīt zilonim aiz ausim. Kā gadījās, kā ne, piespieda, un tas atvērās � kā tev nupat.

Inuss saspringst uzmanībā.

� Un kas tur bija iek�ā?

� Visprastākās skrotis, � vecais vīrs rūgti iesmējās. � Svina skrotis.

� Vā, aprīļa joks! ■� Inuss iesaucas. � Bet kāda joda pēc skrotis bija jā grū� zilonim vēderā?

� Kas tur ko nesaprast? Lai nekristu aizdomās, abiem ziloņiem bija jābūt vienādā svarā. Tam ar aplauzto asti iek�ā bija zelts un dārgakmeņi, bet �itam skrotis.

� Un tādu mantību fri�is gribējis paslēpt pie tavas meitenes! Adolf, veco ķener, tev tak zelta ķēve, kur nu ķēve, vesels zilonis no tīra zelta tad aizskrējis gar degunu! Un tu neapjēdzi saķert aiz astes. Ausainis tu esi, Adolf, ausainis! � Inuss iekarst. � Ja man būtu kritusi tāda laime ...

� Redzi, � Zitkauris, domās klaiņodams pa tālo pagātni, turpina savu. � Neuzticējās �turmbanfīrers manai māsīcai. Zināja, kas viņa par putnu. Bet �ī, maita, uzreiz apjēdza un apmainīja zilonī�us.

�� Klausies, vecais, � Inuss kļūst uzstājīgs. � Tā nedrīkst palikt. Vajag to veco �agatu paņemt uz grauda un piespiest pie sienas.

� �itādu tu piespiedīsi! Ierosināju sadalīt uz pusēm, kā radiem pienākas. Bet Alīda pat uzklausīt negribēja. Lai es pierādot, ka tur biju�as dārglietas, nevis skrotis. Kā lai pierādu? Ziņot ar nebūtu nekādas jēgas. Atņems visu bagātību. Kas man par labumu. Vēl nosūdzēs mani par to, ka meita pie vācie�iem kal-

pojusi, pa�ā Salaspils lēģerī, un kopā ar viņiem aizlaidusies.

� Ek, �vaks pulveris tu esi! Tā arī paliki ar garu degunu?

� Kādu laiku lūkoju �ai mīt uz var�acīm. Piekāpās drusku un uzrakstīja testamentu. Viņai esot slima sirds, ilgi vairs nevilk�ot. Kad nomir�ot, viss palik�ot man. Bet, kad ieradās Voldis, Alīda pārrakstīja testamentu uz viņa vārda un man parādīja pigu.

Inuss nospļaujas.

� Ēzeļi salmiem jābaro, bet tevi baroju�i ar testamentiem un tuk�iem solījumiem. Ar Voldi vismaz aprunājies?

� Izstāstīju visu no sākuma līdz galam. Domāju, puisis tāds nopietns, apzinīgs, izvilks no vecās savam onkulim kaut vai kādu gredzentiņu, sprādzīti, karek-līti. Bet �is tik nosunījās. �Kur jūs, mīļie radiņi, bijāt, kad māte mani bud�iem atgrūda, kad visu bērnību novergoju. Tagad nu radinieciņ� atradies!� Un ko es, vecs cilvēks, varu izdarīt?

Fredim galva skaidrāka par skaidru. Kā izsalcis vilks, uzodis tuvumā jēra smaku, viņ� nojau� iespēju nokampt treknu medījumu.

� Tu esi pārliecināts, Ādolf, ka dārglietas vēl pie Alīdas?

� Kur tad lai būtu paliku�as? Pārdevusi ir tikai kādu sīkumu. To es labi zinu, pats piepalīdzēju. Glabā un taupa, labākus laikus gaida.

� Vai nocelt viņai to ziloni neesi mēģinājis? Vecā ta�u sūdzēties neies.

� Ej nu. Viņa sargā savu mantību vēl trakāk nekā kalnu ērglene savus pēcte�us. Nevienu ij tuvumā nelai�.

� Kas par glupībām! Ja vajadzēs, es caur adatas aci izlīdī�u.

Inuss jau redz savā priek�ā zvīļojam dārgakmeņus, zelta monētas, gredzenus, sprādzes, bro�as. Nu, tīrais grāfs Monte Kristo.

Fredis iztēlojas, kā viņ� ielūdz visus draugus un paziņas uz �As toriju�. Nē, labāk aizbraukt uz �Jūras pērli� vai �Sēnīti�. Kabatas pilnas ar �auksto�ām banknotēm. Naudu viņ� kaisa pa labi, pa kreisi. Daiļākās Rīgas mei�as glau�as klāt. Viesmīļi klanās līdz zemei, nojautu�i brangas dzeramnaudas. Pats viņ�, Fredis, augstprātīgi plauk�ķina uz pleca alla� stingrajam meistaram, kur� ne vienu reizi vien viņu strosto-jis par dzer�anu darba laikā. Bet tagad meistars glaimīgi saskandina un padevīgi skatās acīs.

� Klausies, Adolf!�Iņuss vairs nespēj pārslēgties uz mierīgākiem toņieiņ.- � Apcirpsim zelta aunu, nostrādāsim �ito lietiņu kopīgi. Tev nebūs galva jālauza. Palaidies tik uz mani. Viss būs pa pirmo zorti. Zelta vilnu uz galviņām. O'kei?

Zitkauris noskaņots skeptiski.

� Nez, nez, iekulsimies vēl ķezā. No �itādas raganas labu nav ko gaidīt, labāk soli tālāk.

� Ko rausties, vecīt? Es tak pats visu izkārto�u. Tu varēji i nekā nezināt. Padod tikai man adresi. Kur dzīvo tā mūsu pagrīdes miljonāre?

ATKLĀTA VALODA

Dzenis nepārtrauca apcietināto. Inuss nu bija nomierinājies, stāstīja sakarīgi, un prokurora palīgam nebija �aubu, ka viņ� runā patiesību. Dzenim pat nenācās uzdot jautājumus.

Piepe�i Inuss sarāvās un izbrīnījies lūkojās visapkārt. Tikai tagad viņ� apjēdza, kas bija krustojis viņa atzī�anās stigu, � zvanīja tālrunis.

Dzenis pacēla klausuli.

� Prokuratūra ... Jā, klausos . . . Pa�laik nevaru, esmu aizņemts. Piezvaniet vēlāk.

Tad atkal pievērsās Inusam.

� Un ko darījāt, kad bijāt dabūjis Lorences adresi?

� Vairākas dienas lo�ņāju apkārt vecās mājai kā runcis ap krējuma podu. No sētas puikām uzzināju, ka pie Lorences gultas vietā dzīvo kāda mei�a, vārdā Tamāra. Puikām viss ir zināms. Ar Tamāru iepazinos turpat uz ielas. It kā nejau�i.

� Mēģinājāt ar viņas palīdzību iekļūt Lorences istabā?

� Tā bija domāts. Bet mazā neparko. Baidījās no vecās kā no elles. Vajadzēja meklēt citu mei�u, piekāpīgāku.

� Un atradāt Zentu Saukumu.

Inuss pacēla uzacis.

� Arī to zināt.

� Pastāstiet, kā iepazināties ar Saukumu.

� Iepazināmies ballītē, Celtnieku klubā. Ilgi nācās ap viņu luncināties. Beigu beigās pa īstam ieķērās manī, pielipa kā mu�a medum. Es arī centos būt pret viņu labs. Mei�a strādāja uz būvēm, dzīvoja kopmītnē, mācījās. Grūti gāja. Man izdevās iekārtot viņu cepuru darbnīcā. Pēc tam Zenta kļuva vēl piekāpīgāka. Darīja visu, ko liku. Ja es teiktu: lec pa logu laukā, � izlēktu.

� Un jūs nolēmāt to izmantot. Sadabūjāt Tamārai istabeli Berģu ciemā, bet Zentu iegrūdāt pie Lorences.

� Nevarēju ta�u divus kaķus bāzt vienā maisā.

� �igli gan jūs no Tamāras atbrīvojāties.

Inuss atņirdza zobus.

� Kāpēc tik amorāli, pilsoni prokuror. Es tak viņai elegantu brūtgānu ieskapēju. Jūs viņu pazīstat. Mans kaimiņ� Edvīns Strautkalns. Tāda mīlestība tur sanāca, lai dies pasarg. Cik rei�u viņ� palika pa nakti, bet sievai melsa par zvejo�anu. Pēcāk gan kļūmīte gadījās. Tamāra pie advokātiem skrēja, par alimentiem interesējās.

Dzenim atausa atmiņā Robe�nieka stāsts par meiteni, kura bija griezusies konsultācijā pēc palīdzības. Lūk, ar ko satiekas zinātniski pētnieciskā institūta vecākais līdzstrādnieks in�enieris Strautkalns! Tagad skaidrs, kāpēc meitene apmulsa, kad ieraudzīja savu sapņu princi modes salonā kopā ar dzīvesbiedreni.

� Kā jums tomēr izdevās Zentu iekārtot Vairoga ielā? Lorence ta�u bija tik ļoti piesardzīga.

� Glu�i vienkār�i. Mēs ar Zentu novaktējām, kad vecā aiz�āpo uz dzīvokļu bir�u � tur pie sludinājuma dēļa. Zenta pēc skata tāda kautrīga aitiņa. Lorence nekā aizdomīga nemanīja un uzķērās uz ēsmas.

� Zenta bija stāstījusi savām draudzenēm kopmītnē, ka ne ar vienu puisi nesatiekas.

� Es tā nobrīdināju. Maz kas varēja gadīties. Kam man vajadzīgi liecinieki?

� Tāpēc arī labāk izvēlējāties restorānu Ogrē, nevis Rīgā.

Inuss lūkojās Dzenī.

� Jūs esat vienreizēji piestrādājis, pilsoni prokuror, � viņ� atzina.

Dzenis palaida komplimentu gar ausīm.

� Uz �Ogrīti� braucāt ar Strautkalna ma�īnu?

� Viņ� man atļāva.

� Labi, tas tā � starp citu. Stāstiet vien tālāk.

Inuss atceroties piemiedza acis.

� Sākumā domāju, ka viss ies kā smērēts. Zenta apmainīs ziloņus un �■ bon�ūr, madam!

� Vai Saukuma zināja, kādēļ?

� Eita! Es sievi�ķiem vispār neuzticos. Izstrādāju tādu ciparu: parādīju reiz Zentai Zitkaura zilonīti. �ī brīnījās: uz mata tāds esot Lorencei. Liku priek�ā joka pēc apmainīt. Interesanti, vai vecā pamanīs vai ne.

� Un Saukuma bija ar mieru?

� Es tak teicu, viņa klausīja mani kā dresēts kucēns. Paņēma no Lorences kumodes zilonīti ar aplauzto asti un nolika vietā to, kuru man bija iedevis Zitkauris.

� Jūs pats atvērāt zilonīti?

� Kopā ar Zitkauru �Ļaudobelēs�. Bet tas bija iztuk�ots.

� Un Lorence tā arī nebija atklājusi apmaiņu?

Ne velti Dzenis uzdeva �o jautājumu. Pat Maiga

Strautkalne toreiz apskates laikā bija pamanījusi, ka zilonītim aste nav tāda kā senāk redzētajam. Ta�u neviens no operatīvās grupas nepiegrieza tam nopietnu vērību. Pat Sokolovskis, vecs operatīvais vilks!

Inuss paraustīja plecus.

� Domāju, Lorence ātri vien apķērās, ka viņu grasās torpedēt. Zentai gan nebilda ne vārda. Kaut gan mei�a �ēlojās, ka vecā kļuvusi elli�ķīgi piekasīga, ne brītiņu neatstājot to vienu istabā.

� Un pēc �īs neveiksmes jūs tomēr nemetāt plinti krūmos.

� Visupirms biju nodomājis iztaisīt istabā nelielu kratī�anu. Tak nekas nesanāca. Vecā ragana no mājām nekur tālu neizgāja. Bet kratī�anai vajadzīgs laiks. To jūs zināt labāk nekā es.

� Un ko izgudrojāt tālāk?

� Nolēmu pats aprunāties ar Lorenci. Kā saka diplomāti � nodibināt tie�us kontaktus.

� Paņēmāt no Saukumas atslēgu?

� Tas būtu veltīgi. Lorence parasti aizbultēja durvis no iek�puses. Es aizgāju Zentai līdzi.

� Tādā gadījumā jums nācās izskaidrot viņai �ādas satik�anās nepiecie�amību.

� Iestāstīju Zentai, ka gribu ar Lorenci noslēgt kādu darījumu. Zenta bija novērojusi, ka vecā kāra uz naudiņu. Tādēļ noticēja, ļ

� Jūs gājāt vakarq, kad bija jau tum�s.

� Kā gan savādāk? Te mūsu intereses nekādi nesakrīt. Jums vēlams, lai būtu liecinieki. Man otrādi � lai nebūtu. Centos, lai'mūs neviens neierauga. Paliku koridorā, nogaidīju, . kamēr Zenta novilka mēteli. Vecā nekā nenojauta. Zenta vienmēr tai laikā nāca no vakarskolas. Tad Zenta izgāja no istabas korido-rītī, it kā uz mazmājiņu. Durvis palika neaizslēgtas, un es iegāju istabā.

� �aubos, vai bijāt Lorencei gaidīts viesis.

� Neviens vaibsts viņas sejā nepakustējās. Vecajam sakārnim Zitkaurim taisnība � radiniecīte nebija vis ar pliku roku ņemama. Es ķēros, kā saka, vērsim pie ragiem. Man zināms, es teicu, ka jums ir zeltiņ� un dārgakmeņi, ne visai likumīgi pievākti. Par klusē�anu pieprasu savu tiesu. Godīgi prasīju, tikai tre�o daļu. Viņa glu�i mierīgi uzklausīja. Tad sāka �inkstēt: nekādu dārglietu �ai neesot. Tā viņai pirmā dzirdē�ana. Dzīvojot no pensijas un, lai varētu savilkt galus kopā, izīrējot meitenēm gultas vietas. Vaimanā, acis pārgriezusi, bet pati lūr, kā es reaģē�u. Kas man,

noreaģēju pareizi. Paņēmu no kumodes ziloni, pagrozīju to rokā, paspiedu atsperi un atvēru slēptuvi. �ādu gājienu vecene nebija gaidījusi. Tak ātri attapās un sāka vilkt citu meldiņu. Esot gan kādreiz �is tas bijis. Mazumiņ�. Tāds nieka �ņauciens. Bet sen pārdots un apēsts. Es atkal savu. Liec preci galdā, citādi. . .

Apcietinātais izvilka papirosus un jautāju�i paskatījās Dzenī. Tas pamāja ar galvu. Inuss uzsmēķēja.

� Es jums, pilsoni prokuror, tā īsumā pārstāstu. Patiesībā mēs veselu pusstundu kaulējāmies, notirgo-jāmies. Galu galā piespiedu viņu pie sienas kā blakti. Sī redz � nav kur sprukt. Formas pēc prasa vēl kādas tur garantijas, ka lik�os mierā, ja'bū�u savu saņēmis. Kādas vēl garantijas, es smējos, varbūt vekseli izrakstīt!

Dzenis piebīdīja tuvāk pelnu trauku.

� Un tomēr viņa mani apveda ap stūri, � Inuss atzinās. � Ieblatoja, ka dārglietas esot norakusi patālu no mājām. Lai es atnākot pēc pāra dienām. Var jau būt, es tīri vai noticēju. Vai maz dzirdēts, ka tādas zeltiņu ve�as savus cara rublī�us norok zemē. Pagaidī�u, nav jau pa�ars. Tik un tā viņa nekur nespruks. Otrā rītā man bija jābrauc komandējumā. Uz Minsku pēc automobiļu detaļām. Cerēju atgriezties nedēļas beigās. Tā arī norunāju ar Lorenci satikties sestdienas vakarā.

� Tātad nekādas sadursmes tai vakarā nebija, � Dzenis konstatēja.

� �ķīrāmies kā labākie draugi.

� Istabā neviena cita bez jums nebija?

� Neviena. Zenta gaidīja trepēs.

� Meitene varēja noklausīties sarunu.

� Nedomāju vis. Kad izgāju no istabas, durvis no koridorī�a uz trepēm bija ciet.

� Vai jūs viņai kaut ko atstāstījāt?

� Ne pu�plēsta vārda.

Inuss kļuva domīgs. Likās, tikai tagad viņ� kaut ko izprata.

� Varbūt Zenta patiesi kaut ko dzirdēja. Viņa tai naktī neparko vairs negribēja atgriezties istabā. Trīcēja kā ap�u lapa. Es vēl nodomāju, ka nosalusi, un uzmetu viņai savu jaku. Mēs līdz rītam blandījāmies pa ielām. Tad pavadīju viņu uz darbu, bet pats uz �anci.

� Un tai pa�ā dienā aizbraucāt uz Minsku?

� Pusdeviņos no rīta. Ar smago ma�īnu. Braucām trijatā: �oferis, meistars un es.

�- Kas tā bija par dienu? ļ

� Vēl kā �odien prātā: tre�diena, desmitais oktobris. To labi atceros. Komandējumu izrakstot, kadru inspektors pārprasīja datumu. Paskatījos kalendārā.

� Jāsecina, ka saruna ar Lorenci notika devītajā, otrdienas vakarā. Bet atgriezāties Rīgā tikai sestdien?

� Nē, piektdien pēc pusdienas.

� Visi trīs?

� Kā gan citādi. Kopā aizbraucām, kopā atbraucām. Un tūlīt arī skrēju pie Zentas uz darbnīcu. Gribēju zināt, kā vecā uzvedas. Bet darbnīcā man kā pērkons no skaidrām debesīm � Zenta vakarrīt saņēmusi aprēķinu, no darba aizgājusi un vairs neesot redzēta.

� Viņa nebija jums teikusi, ka po�as kurp braukt?

� Netaisījās nekur braukt.

� Tātad Zentas nozu�ana bija jums pārsteigums.

� Un kāds vēl! Dabūju pamatīgi galvu palauzīt. Mans pasākums nu karājās mata galā. Dienā apciemot Lorenci nedrīkstēju, liels risks � kaimiņi var

ieraudzīt. Vakarā viņi apak�ējās durvis slēdza ciet. Bez skuķa biju kā bez rokām. Staigāju apkārt majai, atkal izpra�ņāju puikas. Tak nekā jēdzīga izdibināt neizdevās. Pēc pāris dienām uzzināju, ka Lorence nosista.

Dzenis domās salīdzināja abu aizturēto liecības. Inuss apgalvo, ka atnācis pie Lorences devītajā oktobrī vēlu vakarā. To apstiprina arī pati Lorence. Jau pirmajā pratinā�anā viņa liecināja, ka cilvēks, kur� palangā ielauzies viņas mājā un sadūris pirmo atnācēju, jau reiz bijis pie viņas oktobra sākumā � un pieprasījis dārglietas. Jāsecina, ka Inuss nemelo. Inuss un Lorence abi apgalvo, ka runāju�i divatā � aci pret aci. Istabā neviena cita nebijis. Arī ticami. Tre�ā cilvēka klātbūtnē Inuss neuzdro�inātos Lorenci �anta�ēt. Tātad tovakar slepkavība nav notikusi. Kaut vai tāpēc, ka cietu�ās personas istabā nebija.

Nākamajā rītā Inuss aizbrauca uz Minsku. Viņam divi liecinieki. Klāt arī komandējuma apliecība. Tai pa�ā tre�dienā pirms pusdienas Genoveva ��epe redz Lorenci izejot no mājām. Pēc tam to Rīgā neviens vairs nav redzējis. Pati Lorence apstiprina, ka desmitajā oktobrī bēgusi no Rīgas ar dārglietām, jo baidījusies, ka jaunais cilvēks ieradīsies agrāk, nekā norunāts. Lorence ta�u nevarēja zināt, ka Inuss aizbraucis uz Minsku.

Un, beidzot, pēc Genovevas ��epes liecības iepriek�ējās izmeklē�anas gaitā, tajā pa�ā tre�dienā vēlu vakarā viņa dzirdējusi: kāds iet pa kāpnēm aug�ā, atslēdz Lorences durvis un staigā pa istabu. Tad ātriem soļiem noskrien lejā. Genoveva pārliecināta, ka tā ir Zenta. Meitene parasti �ajā laikā nāk no skolas. ��epe tomēr ienācēju nav redzējusi. Tā varētu būt arī kāda cita persona. Tikai ne pati Lorence. Pa

kāpnēm skriets ātri. �is apstāklis vēlreiz netie�i apstiprina Lorences liecību.

Vārdu sakot, visi �ie fakti apstiprina, ka slepkavība drīzāk izdarīta desmitajā oktobrī dienas otrajā pusē. Nākamajā rītā Zenta jau bija prom un nevarēja notiku�o redzēt. Inuss nevarēja būt slepkava tāpēc, ka viņ� tanī dienā nav atradies Rīgā. Viņa alibi ir pietiekami pamatots.

Bet kā nelaiķe nokļuvusi Lorences istabā, un kas cits ja ne Zenta Saukuma desmitajā oktobrī vēlu vakarā varēja tur aiziet, lai tūlīt arī aizmuktu? Kā sve�s cilvēks būtu dabūjis atslēgas no istabas un mājas ārdurvīm?

Labi, to vēlāk. Nāksies vēlrēiz sīki aprunāties ar Saukumu. Tagad, pēc Inusa liecībām, varēs runāt, vadoties no jaunām pozīcijām.

� Slepkavība Vairoga ielā sajauca jūsu kārtis, � Dzenis iestarpināja.

� Man atausa vēl viena cerība. Tiesas prāvā uzzināju, ka dārglietas nav atrastas. Nodomāju, ka tām jābūt paslēptām kaut kur tuvu, varbūt pat Lorences istabā. Iespējams, tās nebija atradis ari slepkava. Samontēju nelielu elektromagnēta aparātu, līdzīgu mīnu meklētājam, un ierados tajā mājā. Uzdevos par dzīvokļu pārvaldes in�enieri, kuram jāapseko nama tehniskais stāvoklis.

� Cik zinu, dārgmetāli, tādi kā zelts, platīns vai sudrabs, uz magnētu neiedarbojas.

� Te cits princips. � Tehnikas jautājumos Inuss, acīm redzot, labi orientējās. � Aparāts reaģē uz kuru katru elektrības vadītāju. Tagadējo dzīvokļa iemītnieci nebija grūti apvest ap stūri. Es cītīgi izklau�ināju sienas, dzegas, grīdu. Un nekā.

� Pēc tam atmetāt domu par dārglietām?

� Ko darīt? Viens no diviem: vai nu slepkava tie�ām pievācis dārglietas, vai ar! tās noslēptas kaut kur citur. Bet kā atradīsi, ja nezini, kur meklēt!

� Tātad nekā vairs neuzsākāt, kamēr noklausījāties Strautkalnu sarunu uz kāpnēm?

� Tā bija.

� Un uzzinājis, ka Lorence dzīva ...

� Tūlīt apjautu, ka viņa, bez �aubām, paķērusi līdzi zeltu un akmentiņus.

� Vai Zitkaurim bija zināms, ka jūs aizbraucat uz Palangu pēc dārglietām?

� Ja arī gribētu, nepaspētu viņam paziņot. Viņ� tak dzīvo ārpus pilsētas, citā virzienā. Atklāti runājot, man nebija vēlē�anās ar kādu dalīties. Pats riskēju, pats visu daru, tātad arī augļi mani.

Dzenis pakratīja galvu.

� Savdabīga morāle. Nu, bet atgriezīsimies pie tiesas sēdes. Jūs noklausījāties Zentas Saukumas liecības. Vai patie�ām noticējāt, ka viņa ir slepkava?

� Pēc Zentas tas nekādi neizskatās. Kā jums lai paskaidroju? Es biju labi iepazinis mei�as raksturu. Stipri �aubos, vai cilvēks ar tādu dabu spējīgs otru nogalināt. Bet Zenta tiesā atzinās. Varbūt tie�ām? Nevaru jau zināt, kas otram aiz ādas.

� Bet ja viņa tomēr nav vainīga? Kā jūs domājat, kādēļ uzvelt sev tik smagu nastu?

� Te nu es arī netieku gudrs.

� Varbūt centās kādu aizstāt, glābt no soda?

� Kuru tad?

� Jūs, piemēram?

� Mani?

� Kāpēc gan ne? Pats tikko apgalvojāt, ka jūsu dēļ viņa bija gatava iet vai ugunī.

� Bet es ta�u neesmu nevienu noslepkavojis.

� Laikam jau Zentai bija iemesls turēt jūs aizdomās.

� Kāpēc tad viņa laidās prom?

� To pagaidām pats vēl nezinu, � Dzenis neliekuļoti atzinās. � Bet. noskaidro�u. Turklāt drīzumā.

nevainības prezumpcija

Divpusīgi sprai�ļoti dzelzs vārti aiz muguras spalgi aizcirtās un nod�inkstēja. Priek�ā jau �ķīrās vaļā nākamie. Bija tāda sajūta, it kā ar lielu cirvi kāds tikko nocirtis pagātni, bet priek�ā veras dzīve, drūma kā �ā izmeklē�anas izolatora mūri.

To laikam izjūt ikkatrs, kur� sper kāju pāri �im slieksnim, Boriss Trubeks padomāja, un dīvs smagums iegūlās viņa krūtīs. Pastrādājis noziegumu, cilvēks it kā vienā rāvienā pats ar savu roku izsvītro iepriek�ējo dzīvi un nodod sevi pavisam citiem nosacījumiem.

Izcietis sodu un nonācis atkal brīvībā, viņ� atklāj, cik daudz kas mainījies apkārtējā dzīvē, ģimenē, un arī pats viņ� kļuvis citāds. Tagad nu atliek sadū�oties, iespļaut saujās un sākt visu no gala. Tas prasa vīri�ķību. Bet ja pietrūkst?

Borisa soļi spalgi klaudzēja uz cementa grīdas. Pa�aura gaiteņa galā viņ� apstājās pie ni�as ar restotiem lodziņiem. It kā no alas dziļuma atskanēja de�uranta dzedrā balss:

� Lūdzu, dokumentus.

Boriss automātiski pasniedza apliecību un caurlaidi. Te, �ķiet, neviens nevarētu nepaklausīt, viņam ie�āvās prātā. Pati atmosfēra, apstākļi liek pakļauties un darīt, ko tev pavēl.

Lēni atvērās mazas, smagas, seifam līdzīgas durvis, un Trubeks nokļuva iek�ējā pagalmā. �aura, oļiem bruģēta ieliņa ar ietvi vienā pusē stiepās gar masīviem, pelēkiem korpusiem. Te bija tāda kā drūma un vienveidīga pilsētiņa miniatūrā, tikai bez automa�īnām, skatlogiem un reklāmām. Visapkārt to ielenca divkār�s mūris, kas ar savu dzeloņdrā�u pinumu un sargu torņiem sasniedza prāvas dzīvojamās mājas augstumu.

Viens otrs huligāns, zaglis, laupītājs, it sevi�ķi gados jaunie, izmeklē�anas pa�ā sākumā mēdz tēlot bra-vūrīgumu, pa�pārliecinātību vai arī mākslotu aukstasinību. Bet, pavadīju�i �eit kaut da�as dienas, viņi ātri vien nomet ārējo demonstratīvumu � kā odze nomet spilgto ādu, kas kļuvusi lieka. Rodas pavisam cita noskaņa.

Divi ieslodzītie tum�i zilās darba drēbēs stīvēja uz gara kāta uzmauktu kūpo�u katlu. No tā plūda kāpostu viras smar�a. Tre�ais nesa laikrakstu un �urnālu blāķi.

Iegrimis pārdomās, Boriss pagāja garām sievie�u korpusam. Tad apķērās, atgriezās un piezvanīja pie durvīm. Sardze, caur lodziņu ielūkojusies dienesta apliecībā, atslēdza durvis.

� Otrā izmeklē�anas kamera pa�laik brīva, � viņa vienaldzīgi noteica. � Saukumu tūlīt atvedīsim.

Kamerā valdīja puskrēsla. Gaismai nācās plūst tum�ajam mūrim apkārt, iekams ielauzās �aurajā, aizrestotajā lodziņā un iekļuva telpā. Boriss apsēdās uz ķeblī�a aiz zilganpelēka rakstāmgalda, visai līdzīga skolas solam, noņēma brilles un, piemiedzis tuvredzīgās acis, lūkojās apkārt.

Skolas gados Boriss, tāpat kā daudzi citi pusaud�i, aizrautīgi lasīja Stendāla, Aleksandra Dimā un Viktora Igo romānus. Savā fantāzijā kopā ar Fabrlciju del Dongo kāpa Farnēzes torņa pelējumu piesmaku�ā moku kambarī, kurā cilvēks nevar izslieties taisns, lai neapdauzītu galvu pret griestiem. Kopā ar Edmundu Dantesu viņ� nīka Ifas cietok�ņa pazemes kazemātu slapjajos mūros, kopā ar 2anu Val�anu pārdzīvoja katorgas cietumnieka baigo likteni. Tagad Boriss pirmo reizi dzīvē pa īstām atradās cietuma kamerā un nevil�us meklēja līdzību ar tām vietām, kuras tik spilgti aprakstīju�i di�ie rakstnieki. Ta�u līdzības nekādas. Kameras sienas bija gai�i zilas, nesen nokrāsotas. Augstie griesti ļāva gaisam brīvi ieplūst telpā. Dēļu grīda bija tīri izmazgāta, bet akurāti nokrāsotais galdiņ� pārklāts ar baltu papīru. *Tas bija izmeklē�anas izolators, domāts noziedzniekiem. Viņiem tiek atņemta brīvība un līdz ar to daudzi dzīves prieki, ta�u cilvēks �eit netiek pazemots.

Viegla �abē�ana izrāva Trubeku no pārdomām. Zenta Saukuma nedro�i mīņājās pie durvīm. Tum�i zilā linauduma blūzīte ar baltu, skolniecisku apkaklīti un tādi pa�i zili, tikai ne pēc modes �ūti, pagari brun-cī�i bija nedaudz izbalēju�i pēc cītīgas mazgā�anas. Toties visas vīlītes kārtīgi izgludinātas. Kājās brezenta kurpes. Meitenes iekritu�ās acis ar apslēptām ba�ām pētīja atnācēju, it kā gribētu izzināt, kādas likstas tai vēl sola saruna ar sīko, briļļaino jaunekli, kura galvu sedza biezu kastaņbrūnu matu ērkulis.

Trubeks bija tiku tikām izpētījis visas Zentas Saukumas liecības iepriek�ējā izmeklē�anā un arī tiesā, tāpat noklausījies magnetofona ierakstus, kad viņu pratinājis Dzenis, bet personiski redzēja apcietināto pirmo reizi. Jaunajam izmeklētājam �ķita glu�i neticama bezprātīgā tiepība, ar kādu �ī meitene par katru cenu centās uzvelt sev vissmagāko vainu � slepka-vlbu. Trubeks bija iztēlojies Zentu Saukumu tādu padruknu, ar apaļu, trulu seju un stūrgalvīgu rievu pierē. Ta�u viņa priek�ā stāvēja vārgs, sakrities meitēns, gandrīz vai pusaudze. Kā viņai piekļūt?

Visu iepriek�ējo vakaru Trubeks bija nosēdējis pie Dzeņa un gatavojies �ai sarunai. Pieredzēju�ais kriminālists palīdzēja savam jaunajam kolēģim izstrādāt pratinā�anas taktiku. Kopīgi viņi apsprieda, kādiem jautājumiem būtu jāvelti vairāk uzmanības, kādā noskaņā un tonī sākt.

Visi labie padomi izlidoja no galvas kā pīles no meldriem, līdzko aiz Trubeka aizkrita sprai�ļotie dzelzs vārti. Viņ� bija no tās juristu kategorijas, kuriem nekad neizstrādāsies tā saucamā profesionālā imunitāte. Tādi vienmēr jūt līdzi un pārdzīvo otra cilvēka likteni. Viens otrs izmeklētājs mēdz pasmieties par cita jūtīgumu un pat padi�oties ar savu imunitāti. Būtībā tā ir nevis imunitāte, bet vienaldzība pret cilvēkiem, pirmā birokrātisma rūsa izmeklētāja dvēselē.

Trubeks izspieda samocītu smaidu un piedāvāja Saukumai piesēsties uz soliņa.

� Es vakar tikos ar Alfrēdu Inusu, � viņ� uzsāka, cenzdamies izturēties pēc iespējas mierīgāk.

Zenta Saukuma vēl vairāk ierāvās sevī. Nogaidīja.

� Vieglprātīgs puisis �is jūsu Alfrēds, � izmeklētājs turpināja. � Veselu lērumu aplamību pastrādājis.

� Es tādu nepazīstu un neko negribu pat dzirdēt.

Vārdi it kā pa�i izlauzās no meitenes krūtīm. Balss

bija samocīta. Un tomēr viņa bija atbildējusi. Tas Trubeku uzmundrināja.

� Esmu atnācis, lai jums palīdzētu. Man jūsu liktenis nav vienaldzīgs. Izrunāsimies no sirds.

Nomākta, savos jaunajos gados dīvaini sakumpusi, Zenta atgādināja vientuļu, panīku�u ievu stāvas kraujas malā.

� Alfrēds vainojams autoavārijā, � Trubeks turpināja. � Viņ� vaļsirdīgi atzinās. Pie viena izstāstīja visu. Arī to, ka jūs palīdzējāt viņam iekļūt Lorences istabā.

� Neticu. Jūs visu to esat izdomājis. Es nepazīstu nekādu Alfrēdu. Lieciet mani mierā.

Zenta Saukuma kļuva līdzīga mazam ezēnam, kur� saslien adatas, kad draud briesmas. Trubeks saprata, ka turpināt tādā garā ir bezcerīgi.

� Laikam jums taisnība, � viņ£ atturīgi, pat mazliet dzedri piekrita. � To visu es patie�ām esmu izzīdis no pirksta. Arī to, ka jūs abi ar Fredi reiz bijāt restorānā �Ogrīte�, kur juņis uzplijās kāds piedzēries zellis. Ka jūs vairākkārt gaidījāt Lorenci pie sludinājumu dēļa, lai kļūtu par viņas apak�īrnieci. Un arī to, ka naktī stāvējāt uz kāpnēm, kamēr Fredis istabā izskaidrojās ar Alīdu Lorenci, bet pēc tam, baidīdamās atgriezties mājās, visu nakti klaiņojāt pa Rīgas ielām. Es pat izdomāju, ka jums tonakt bija auksti un Fredis uzklāja jūsu pleciem savu jaku.

Trubeks runāja �ķietami vienaldzīgi. Toties Zentai katrs vārds bija kā pletnes cirtiens pa kailu miesu. Viņa sarāvās �okurā un caur pieri glūnēja uz izmeklētāju. Pēk�ņi viņ� tai likās milzīga auguma, neparasti varens un spēcīgs.

� Es jums vēl daudz ko varētu pastāstīt, Zenta. Piemēram, ka tai vakarā, kad gaidījāt Inusu uz kāpnēm, viņ� patie�ām Lorencei piedraudēja, ta�u nekā neizdarīja. Slepkavība notika otrā dienā. Tas ir precīzi konstatēts. Bet tanī laikā Alfrēds Inuss atradās tālu no Rīgas � Minskā. Slepkavību viņ� nekādi nevarēja pastrādāt. Bet jūs, kā redzams, tas maz interesē. Neko darīt. Ja nevēlaties runāt, tad beigsim mūsu sarunu.

Trubeks jau pastiepa roku uz zvana pusi, lai izsauktu konvoju. Ta�u Zenta Saukuma izbijusies viņu atturēja.

� Pagaidiet!

� Jūs vēlaties kaut ko teikt?

� N-nezinu.

Trubeks aplūkoja savus melnos zābakus. Tie bija rūpīgi nospodrināti, tātad nekā aplūko�anas vērta.

� Jūs esat neizprotama savādniece. Jau kur tas laiks, kop� jūs paliekat pie sava, ka esat nositusi Alīdu Lorenci. Bet tagad izrādās � tie biju�i salti meli. Nevienam nevajadzīga mānī�anās. Alīdu Lorenci jūs nevarējāt noslepkavot. Kaut vai tāpēc, ka viņa vēl �obaltdien ir dzīva un vesela.

Negaidītais, labi tēmētais izmeklētāja trieciens sasniedza mērķi. Zenta gandrīz fiziski izjuta, ka sagrīļojas grīda zem kājām.

Meitene pārbīlī saķēra rokām galvu.

� Nevar būt! � viņa iespiedzās. � Es pati redzēju . . .

� Līķi?

� Nu ja!

� Tam es ticu. Bet vai noslepkavotās seju saskatījāt?

� Tā bija asinīs.

� Tad klausieties: tur gulēja nevis Lorence, bet cita sieviete. Līdzīga Lorencei pēc vecuma un auguma, ta�u cita. Jūsu bijusī saimniece visu �o laiku audzējusi puķes Palangā. Viņa toreiz aizbraukusi no Rīgas, nevienu nebrīdinājusi. Tāpēc arī jums sākumā noticēja, ka esat viņu noslepkavojusi. Tagad Lorence atrasta un pa�laik atrodas Rīgā. Varam iekārtot satik�anos ar viņu.

� Kuru tad ... Kas bija tā otrā?

� To es ari vēlētos jums pajautāt. Jūs apgalvojāt, ka izdarījāt slepkavību strīdā, ka istabā dega gaisma. Vai tad neredzējāt, ar ko strīdējāties un kam sitāt ar ķieģeli?

Zenta beidzot saņēmās un izskatījās jau mierīgāka. Viņa pacēla acis uz izmeklētāju.

� Vai Fredi tiesās?

� Jā, tikai par citu noziegumu. Es jau teicu, ka tai laikā, kad notika slepkavība, Inuss neatradās Rīgā. Uzņemoties vainu par slepkavību,' jūs Fredim ne ar ko nepalīdzējāt. Tikai bez jēgas nolēmāt izniekot savus jaunības gadus.

Trubeks pāri brillēm vēroja Zentu. Viņas sīkais augumiņ� bija sarāvies vēl Sīkāks skumjās pārdomās. Meitene pievērsās aizrestotajam kameras logam. Viņas skatienā bija sajūtamas tik bezgalīgas cie�anas un mēmas ilgas, ka izmeklētājam iestrēdza rūgts kamols kaklā.

Atkal �īs nolādētās emocijas, Trubeks sevi izlamāja. Esmu pārmērīgi līdzjūtīgs, lai strādātu prokuratūrā. Varbūt patie�ām Marinai taisnība un man jāpamet �is darbs, jānododas zinātnei? Ta�u nē, kādas muļķības. Kur teikts, ka izmeklētājam jābūt cietsirdīgam? Nedrīkst uzticēt cilvēku likteņus izmeklētājam, ja viņ� cilvēkus nemīl. Pareizi reiz teicis Dzenis: izmeklē�anas darbā iejūtība, domas par citu cilvēku likteni nevar būt kavēklis. Drīzāk otrādi. Jāprot tikai �o īpa�ību savienot ar saprātīgumu.

It kā iztālēm Trubeks izdzirda Zentas balsi.

� Ja es tagad ko stāstī�u, jūs ta�u tik un tā neticēsiet.

� Pamēģiniet. Varbūt noticē�u.

� Tas viss bija kā murgains sapnis. Tai vakarā es patiesi stāvēju aiz durvīm un noklausījos, kā Fredis ņēmās ar Lorenci. Visu sadzirdēt bija grūti. Viņi runāja klusi. Ta�u sapratu, ka Fredis kaut ko pieprasa un draud. Man sametās bail. Izskrēju uz trepēm un aizcirtu durvis.

� Tādēļ arī Inuss sastapa jūs kāpnēs, kad iznāca no istabas.

� Jā. Viņ� teica, lai es istabā neejot. Nojautu ko nelāgu, bet man nebija drosmes pajautāt, kas tur notika. Bija baismi ap sirdi. Visu nakti nostaigājām, ne vārda nepārmiju�i. Bet no rīta, kad �ķīrāmies, Fredis paskatījās manī tādām zvērīgām, izvalbītām acīm, ka man tirpuļi pārskrēja pār muguru. Viņ� piekodināja, lai uz mū�u aizmirstot, kas noticis tai vakarā. Ja kaut vārdu kādam izmuldē�ot, viņ� man apgriezī�ot galvu.

� Jūs pārbijāties.

� Kā nu ne. Bet vispār Fredis reizēm bija arī labs. Daudz man palīdzēja. Ar dzīvokli, ar darbu. Bet varēja kļūt arī ne�ēlīgs. Man likās, viņ� tādā brīdī spējīgs cilvēku nosist, aci nepamirk�ķinājis.

� Nākamajā dienā jūs tomēr atgriezāties mājās.

� Vakarā, pēc skolas. Biju pārgurusi līdz nāvei. Kritu vai no kājām pēc negulētās nakts. Nebija kur dēties. Ba�ījos, vai tikai saimniece vispār laidīs mani iek�ā pēc vakardienas atgadījuma. Kāpu pa trepēm aug�ā, klusītiņām slēdzu vaļā durvis. Tās veras. Nav aizbultētas. Nopriecājos. Ienācu istabā un .. . ak, �ausmas! Viss apgriezts otrādi. Krēsls apgāzts, zemē vāzes lauskas. Kumodei atvilktnes izvandītas. Bet aiz skapja ķieģelis, apta�ķīts asinīm. Stāstu visu, kā bija. Vēl kā �odien redzu.

� Nomierinieties, Zenta.

Meitene ar kabatas drāniņu nosusināja asaras.

� Skatos, gultā guļ Lorence. Virsū uzmesti spilveni, segas. Varbūt tā ari nebija Lorence. Nezinu. Pacēlu spilvenus un... Tikko nenoģību. Seja � viens vienīgs asiņains traips. Sapratu, ka ar ķieģeli. Pēdējiem spēkiem sametu savas mantiņas koferītī un bēgu.

� Jūs nolēmāt, ka to pastrādājis Inuss?

� Kas gan cits! Es ta�u pati savām ausīm dzirdēju ķīviņu. Biju pārliecināta, ka viņ� nositis.

� Bet kāpēc aizbraucāt, pat neaprunājusies ar Fredi?

� Aiz bailēm. Es toreiz neko, it neko nedomāju, neko negribēju zināt. Vienīgais'� ātrāk tikt prom. Pēc iespējas tālāk.

� Bet kādēļ pēcāk, kad milicijas kapteinis atrada jūs Noriļskā, uzņēmāties.vainu? Un arī tiesā tā apgalvojāt.

� Ko man atlika darīt? Es ta�u domāju, ka Fredis. Un mani tik un tā tiesātu. Par līdzdalību. Es jau viņu uzvedu aug�ā pie Lorences. Kas man būtu noticējis, ka nezināju, kādi viņam nodomi?

� Tā ta�u tīrā bērni�ķība. � Un Trubeks paskaidroja sīkāk. � Pieņemsim uz brītiņu, ka Fredis patie�ām vainīgs. Piekrītu, bija pamats tā domāt. Tomēr jums nekas nedraudēja. Mūsu padomju justīcija vadās no tā saucamās nevainības prezumpcijas principa. Tas nozīmē, ka ne jau aizdomās turētajam jāpierāda sava nevainība, bet otrādi � izmeklētāja pienākums ir savākt pierādījumus, ja tādi vispār ir. Un, kamēr pierādījumu trūkst, nevar būt runa par vainu. Jā, jūs palīdzējāt Fredim ietikt istabā pie Lorences, bet tas vēl nevienam nedod tiesības apgalvot, ka zinājāt viņa plānus. Pierādījumu pret jums nav. Ja jūs būtu visu vaļsirdīgi izstāstījusi...

� Nodot Fredi! Viņ� man to nekad nepiedotu. Nogalētu mani, tāpat kā to sievieti.

� Ja viņ� tie�ām būtu vainīgs, mēs viņu apcietinātu.

� Vienalga, es neizkultos ar veselu ādu. Atrastos Fredim drauģeļi, kuri atriebtos par viņu. Sapinos kā vista pakulās. Nezināju, ko darīt. Nolēmu labāk uzņemties vainu. Vismaz no Freda nenāksies baidīties. Ja jau nīkt cietumā, tad labāk vienai. Varbūt viņ� vismaz paciņas nesīs. Bija ta�u mīlestība .. .

Mīlestība? Borisam sametās pliekani. Viņ� ar dziļu bijību domāja par mīlestību. Bet nupat izrunātais vārds skanēja kā zaimi. �Mīlestība � visvarenākās cilvēka jūtas. Mīlestības vārdā tiek izdarīti di�ākie varoņdarbi un zemiskākie noziegumi.� Kam pieder �ie vārdi? �ķiet, fran�u kinore�isoram Renē Klēram.

Varētu vēl teikt: mīlestība � zemes sāls. Zenta mīl nelieti Fredi Inusu, kaut gan labi zina, ka viņ� ir nelietis. Mīl un tai pa�ā laikā līdz nāvei bīstas no viņa. Drausmīga divu pretēju jūtu sintēze. Bet dzīvē diem�ēl tās bie�i vien saplūst kopā, iemantojot dēmonisku spēku. Tie�i tāds jūtu savijums piedeva sparu �ai sīkajai, iebiedētajai meitenei uzupurēties tāda cilvēka labā, kur� nebija pat viņas mazā pirkstiņa vērts.

� �ēl daudzo dienu, ko esat aizmetusi, nepiedodami nonievājusi, � Trubeks nopūtās un nolika Zentas priek�ā uz rakstāmma�īnas nodrukātu dokumentu. � Izlasiet un parakstieties, ka esat iepazīstināta ar saturu.

� Kas tas?

� Lēmums par jūsu atbrīvo�anu no ieslodzījuma.

� Mani laidīs ārā?

� �odien pat.

Zenta satvēra izmeklētāja roku. Asaru ezeri kāpa pāri krastiem, parunāt viņa nespēja.

Trubeks apmulsa.

� Manu nopelnu te gau�ām maz. Jūsu nevainību pierādījis prokurora palīgs biedrs Dzenis. Atvadoties no jums es tikai vēlētos 'teikt: nekad nemaldiniet izmeklē�anas darbiniekus. Nesare�ģījiet viņu darbu, jo tas jau tā nav no vieglajiem. Mēs esam ne tikai tādēļ, lai atklātu noziegumus un sauktu pie atbildības vainīgos, bet arī � lai pasargātu no netaisnības nevainīgus cilvēkus.

JEZUPĀNA BOJA EJA

Durvis ar troksni atspraga vaļā, un mijkrē�ļainā telpā iegāzās svelmains viesulis. Gunārs Dzelzītis neapmierināti pacēla acis no papīriem uz galda. Kabinetā, kā vienmēr, strauji iedrāzās kapteinis Sokolov-skis.

� Rot Front!

Kapteiņa dārdo�ā balss piepildīja istabu līdz pa�iem griestiem. Izmeklētājs pamāja ar galvu.

� Good morning, ser! г� Viņ� atņēma sveicienu ar tādu izteiksmi, it kā gribētu teikt: tikai tevis vēl �eit trūka!

Sokolovskis apstājās pa�ā istabas vidū un, plati kājas iepletis, noraudzījās kaktā. Aiz vēderaina seifa bija kaudzē samestas da�da�ādas automobiļu detaļas: apdegu�i vārpstu kloķi, saliekti riteņu diski, da�āda izmēra gultņi un gultnī�i, aprūsējis slāpētājs. Bet mazliet sāņus, it kā no plebejiskiem kaimiņiem vairīdamies, pie pa�as sienas bija pieripojis glu�i jauns �Volgas� stūres rats.

� Kā redzu, Gunār, tu taisies atvērt komisijas būdu. Vai ari esi iestājies �Prasmīgo roku� pulciņā un gribi pa�darbības ceļā samontēt autohibrīdu?

� Montēju, draugs. Tikai ne automobili, bet gan krimināllietu. Tie visi ir lietiskie pierādījumi.

� Vai tie�ām atkal Punduris uzdarbojas? Kop� pēdējo reizi iznāca brīvē, mūsu pui�i pusgadu no viņa acu nenolaida. Iekārtojās darbā. Bijām pārliecināti, ka viss kārtībā.

� Neuztraucies. Tavs Punduris te nav iejaukts.

� Kas tad vēl? Cik zinu, automobiļu speciālisti lielākoties pa�laik ir dro�ā vietā.

Dzelzītis paraustīja plecus.

� Paaugās jaunā paaudze. Un ne jau bez vienas otras audzinā�anas instances svētības.

� Vai saprotamāk nevari izteikties?

� Kur nu vēl saprotamāk! Divi puikas piecpadsmit gadu vecumā sāk lo�ņāt pa �ķūnī�iem un celt ārā velosipēdus. Izsauc viņus uz nepilngadīgo komisiju. Vienu reizi izsauc, otru. Skaidrs, nabadziņi birdina asaras. Visupirms sagribējies pavizināties. Tad radusies vēlē�anās velosipēdus izjaukt. Eksperimentālos nolūkos. Bet no jauna samontēt nav pratu�i. Tāpēc iztirgoju�i pa daļām. Solīju�ies laboties.

� Ko tad komisija?

� Vecākiem uzlika sodu, bet puikas pa�ēloja. Un rakari nodomāja, ka vienmēr tā būs. Kad apritēja se�padsmit gadu, jau zaga motociklus.

� Tad ta�u vismaz tiesāja?

� Piesprieda nosacīti. Tiesa centās ietekmēt, pāraudzināt. Un pāraudzināja arī! Nepagāja ne pusgads, un, lūk, patīksmini aci, � Dzelzītis pamāja ar galvu uz detaļu pusi. � Pārslēgu�ies uz automa�īnām.

� Vai tad tu nezini, � Sokolovskis pacēla no lū�ņu kaudzes kādu zobratu un vērīgi to aplūkoja. � �iem dienderiem savs kredo: sen�iem jāgādā par bērniem līdz se�desmit gadiem. Un, ja vēl nepilngadīgie, ko tad runāt, brīvas rokas. Parāsies, palasīs morāli, bet būrī nespundēs.

� Tā bie�i vien iznāk.

� Traki jau ir, ja se�padsmitnieks jābā� cietumā.

� Grūti dot recepti visiem gadījumiem. Ar pusaud�iem jāapietas uzmanīgi. Nepiecie�ama individuāla pieeja. Bet mīkst�aulība citreiz padara lielāku ļaunumu nekā bardzība. Divas reizes �os pui�us brīdināja. Nelīdzēja. Cik ilgi var �ēlot?! Wer nicht horen will, muss lūhlen � kas negrib paklausīt, tam jācie�.

Sokolovskis apgrieza krēslu un apsēdās uz tā jāteniski.

� Labi, pieņemsim, ka �os zeļļus notiesās ar brīvības atņem�anu. Nosēdēs viņi divus trīs gadus, sastaps īstus nelie�us. Pats zini, kāds tur mistrojums. Kur garantija, ka tavi pui�eļi labosies?

Dzelzītis piecēlās kājās.

� Te nu mēs, Viktor, esam nonāku�i pie galvenā jautājuma. Kam �īs galējības! Vai nu mēs glaudām, sodot nosacīti, vai arī bā�am �okā uz diviem trim gadiem. Likums ta�u paredz brīvības atņem�anu, sākot ar trim mēne�iem. Vai tu vari minēt daudz gadījumu, kad piemērots minimālais sods?

� Da�s labs apgalvo, ka labo�anas iestādē triju mēne�u laikā nevarot cilvēku pāraudzināt. Pārāk īss termiņ�. Audzinā�ana � sare�ģīta lieta. Esot vajadzīgs laiks.

� Ak, nabaga audzinātājiņi! Redzi, viņi nepagūst. Par ko galu galā mums jārūpējas, par pusaud�a likteni vai par audzinātāja ērtībām?

� Tad tu stāvi un krīti par īslaicīgiem cietuma sodiem?

� Attiecīgos gadījumos � bez �aubām. īsā laikā pusaudzis nepagūst nokļūt sliktu draugu ietekmē. Toties dabūs izjust, ko nozīmē zaudēt brīvību. Otrreiz to piedzīvot negribēs. �os pāris mēne�us atcerēsies visu mū�u.

� Zinātniskā apspriede norit pilnā jaudā. � Dzenis bija nemanot ienācis un nostājies �okolovskim aiz muguras. � Nu, nu, ne velti mēdz teikt, ka strīdā reizēm pat patiesība rodoties.

Kapteinis pagriezās kopā ar krēslu.

� Sveiks, Robert! Redzu, tev �odien labs garastāvoklis.

Dzenis smagi iesēdās brīvajā krēslā pie izmeklētāja galda.

� Esmu noguris līdz pusnāvei. Kaut drīzāk nobeigtu lietu un varētu tikt atvaļinājumā.

� Taisies braukt uz dienvidiem?

� Gribējām uz Krimu. Ne reizi tur neesmu bijis. Bet tagad par vēlu. Septembrī bērniem jāiet skolā.

� Brauc viens pats. Kā brīvs runcītis.

� Zigrīdai būs grūti tikt galā ar abiem zeperiem. Un viņa ta�u arī manis dēļ atlika savu atvaļinājumu. Nē, Viktor, atpūsties nāksies tepat mājās. Varbūt kādu nedēļu pirms skolas izdosies padzīvot uz laukiem pie vecāsmātes.

� Tad nu tev jāpasteidzas.

� Ceru rīt pielikt �ai lietai punktu.

� Tie�ām? Apsveicu, Robert! Beidzot izrakies gan cauri kalnam, kuram mēs abi ar Loru tik lustīgi rik�ojām apkārt. Neatlaidīgs esi, goda vārds. Un ietiepīgs kā pats nelabais. Brīvprātīgi uzvelt sev �ādu nastu! Tur vajag rakstura.

� Ne jau malā stāvēt un klusēt, kad sapratu, ka nevainīgs cilvēciņ� cie�, bet nelie�i staigā brīvībā.

� Jā, viegli tev tas nenācās.

� Saproti, Viktor, visu �o laiku jutos kā tunelī. Visapkārt tum�s kā kapā, un tu stūrē lēni, uzmanīgi taustīdamies. Soli sperot, baidies iegāzties bedrē.

� Katrā tunelī agri vai vēlu priek�ā pavīd izeja.

� Normāli jau tā būtu. Tikai pa vidam var lauzt

arī kaklu. Sājā slepkavības lietā viss notika otrādi. Gaismas stari radās nevis priek�ā, bet alla� aiz muguras. Cik rei�u nācās pagriezties pa visiem simts astoņdesmit grādiem. Ceru, ka �oreiz tas būs pēdējais pagrieziens. j

� Atkal pārsteigums?

� Atceries trīs fotogrāfijas, kuras Trubeks atnesa no iek�lietu pārvaldes?

� Tās vecās sieviņas, kuras pazudu�as pagāju�ajā gadā?

� Es �is fotogrāfijās �orīt uzradīju Zitkaurim.

� Un ko viņ�?

� Pazina vienu no tām. Krauzi. Elfrīdu Krauzi.

� Interesanti.

� Vēl vairāk. Pēc eksgumācijas � es runāju par sievieti, kura noslepkavota Lorences istabā, � mūsu eksperti ar fotogrāfiju palīdzību konstatēja, ka tā bijusi Elfrīda Krauze.

� Un kā Zitkauris viņu pazinis?

� Krauze pirms kara strādājusi pie Alīdas Lorences puķu veikalā par pārdevēju.

Sokolovskis pat iesvilpās.

� Ak �itādas tās puķītes! Tad redz, kur diedziņ� velkas! Tu jau biji Krauzes mājās?

� �orīt agri. Atsevi�ķs vienistabas dzīvoklītis Pārdaugavā, Kalnciema ielā. Dzīvojusi viena, radinieku

Rīgā nebijis. Kāda no kaimiņienēm atcerējās, ka pagāju�o rudeni pie Krauzes ieradies jauns cilvēks. Atbraucis ar ma�īnu. Dzīvoklī pabijis mazu laiciņu. Tad abi iznāku�i ārā un aizbrauku�i. Pēc tam Krauze mājās nav vairs redzēta. Iemītnieki domāju�i, ka aizbraukusi uz laukiem pie māsas. Pēc kāda laika māsa pati ieradusies Rīgā iepirkties. Un te izrādījās, ka Elfrīda pie viņas nemaz nav bijusi. Tad sētnieks paziņojis iecirkņa inspektoram. Uzsākta Krauzes meklē�ana. Dzīvoklis aizzīmogots. Tā arī tas stāvējis līdz �ai dienai neaizskarts.

Kapteinis alkatīgi uzsūca katru vārdu.

� Kad Krauze pēdējo reizi redzēta?

� Oktobra vidū. Datumu neviens neatceras. Bet aptuveni sakrīt ar slepkavības dienu.

� Ar kādu ma�īnu viņi aizbrauku�i?

� Ar vieglo. Precīzāk kaimiņiene pateikt nevarēja. Nepiegriezusi vērību. Bet tagad viņas liecības vairs arī nav vajadzīgas. Bez tām jau skaidrs, kas tā bijusi par ma�īnu un kur� bijis �oferis.

� Tu paguvi pārbaudīt?

� Tikko. Viss apstiprinās.

Sokolovskis kaut ko apsvēra. Tad uzlēca kājās.

� Robert! � viņ� iesaucās. � Kādi mēs esam biju�i ēzeļi! Tas ta�u tik vienkār�i. Asins lāses uz sienas pie gultas uz�ļakstītas no apak�as uz aug�u. No iek�as aizlīmētas durvis, kuras ved uz kaimiņu dzīvokli. Atvērtais logs, diedziņi no Lorences mēteļa zem ārējās palodzes. Un beidzot � ķieģelis. Visvienkār�ākais ķieģelis, kuru nevarēja tik pēk�ņi paķert, jo virsū tam stāvējusi pasmaga plītiņa. Tik vienkār�i!

� Vai nu pirmā reize, � Dzenis bija paņēmis no rakstāmgalda melnu pelnu trauku un grozīja pirkstos.

� Jo parastāk noziegums pastrādāts, jo grūtāk bie�i vien to at�ķetināt.

� Jā, un ma�īna, � Sokolovskis turpināja. � No Kalnciema ielas līdz Lorences mājai savi astoņi deviņi kilometri. Jābrauc ar diviem trolejbusiem. Un tad vēl kājām ko stibot. Vecai sievai pagrūti. Skaidrs, ar ma�īnu ātrāk.

Dzenis nolika pelnu trauku vietā.

� Vēl vienu svarīgu pierādījumu es atklāju Krauzes dzīvoklī kratī�anas laikā.

� Atradi ko interesantu?

� Glu�i otrādi, neatradu. Un tas ir gau�ām spēcīgs

pierādījums. I

Durvīs iespraucās sekretāres sprogainā galviņa.

� Biedri Dzeni, �efs jūs lūdz pie sevis, � viņa smalkā balstiņā no�ivināja. � Tur milicijas darbinieku vesels lērums. Laikam kaut kas svarīgs.

� Paldies. Tūlīt eju.

Uz brīdi iestājās neveikls klusums.

� �oreiz gan sanācis tie�i kā tavam Jezupānam, � Dzelzītis viltnieciski piemiedza aci.

� Kur nu, kur nu! Jezupānam iznāca vēl trakāk, � Sokolovskis atkal bija savam iemīļotajam zirgam mugurā. � Kāds �oferis ar savu drauģeli svētdien nolēmu�i iedzert. Aizbrauc abi uz būvi, piekrauj ma�īnu ar ķieģeļiem un grasās vest uz Saulkrastiem pārdot individuāliem būvētājiem. Te, kur bijis, kur ne, sargs klāt.

�Stāvēt!� �is kliedz. ��au�u!� Un vicina brezenta cimdu.

��auj tik �auj, vecais!� �oferis ielec kabīnē un brauc sargam taisni virsū.

Vecais tikko pagūst atlēkt sāņus un, dūres vicinādams, sulīgi izlamājas.

Nākamajā dienā Jezupāns izsauc visus trīs.

�Skaidra bilde,� viņ� saka �oferim. �Nenoliegsiet, ka esiet zagu�i ķieģeļus?�

�Kas ir, tas ir,� �oferis piekrīt.

�Sauksim pie atbildības pēc likuma.�

Vainīgie neprotestē.

�Tikai mums arī ir sūdzība. Sargs nolamāja mūs vis-neķītrākiem vārdiem. Lai arī atbild pēc likuma.�

�Lamājos,� sargs apstiprina. �Kā lai nelamātos, ja gai�ā dienas laikā veselām ma�īnām zog ķieģeļus.�

�Lamāties nav atļauts,� Jezupāns dziļdomīgi rezumē. �Par to draud sods.�

� Un tālāk? � Dzelzītis ar ironiju iejautājās.

� Jezupāns uzrakstīja protokolu, un vecais dabūja nosēdēt piecpadsmit diennaktis par sīko huligānismu.

� Bet kā ar krimināllietu pret �oferi?

� Kāda tur krimināllieta! Jezupāns nokvalificēja to par sīko zādzību: ķieģeļu vērtība neesot liela. Abus nodeva biedru tiesai.

� Nelej nu, nelej, Viktor, atstāj puķītēm ar!

� Atkal netici. Palasi feļetonu vakardienas laikrakstā. Tur �is gadījums sīki aprakstīts.

SPĒLE TIEK PIETEIKTS MATS

Iepriek�ējā dienā Zitkauris pratinā�anas laikā bija Dzenim rādījis vecu pirmskara uzņēmumu. No sadzeltēju�as atklātnes uz prokurora palīgu raudzījās augstprātīga un izskatīga jaunkundze. Tagad viņa priek�ā sēdēja glu�i cita Alīda Lorence. Nagi tai bija aplauzīti, apģērbs saņurcīts, nesukātie sirmie mati, salipu�i ku�ķos, līda ārā no netīrā lakata.

Netīkami bija vērot, kā �ī nolaidusies un it kā pelējumiem piesūkusies vecene līda vai no ādas ārā, lai zem iedomības maskas noslēptu savas bailes. Viņa sēdēja pie prokurora palīga rakstāmgalda un uzvedās tā, it kā būtu aizvainota līdz dvēseles dziļumiem par viņai izdarīto pārestību. It kā viņas klātbūtne �aja iestādē būtu pārpratums, kas drīz vien noskaidrosies, un viņu atlaidīs, bet vienam otram darbiniekam par to būs jāatbild.

Gandrīz jau stundu vilkās pratinā�ana. Lorence laiku pa laikam apspieda �āvas, izlikās nedzirdam vai neizprotam Dzeņa jautājumus. Da�kārt negribīgi kaut ko atbildēja, bet būtiskās sarunās jneielaidās. Varētu domāt, ka viss, ko �eit runā, uz viņu nemaz neattiecas. Tad pēk�ņi viņa uzmeta vērtējo�u skatienu prokurora palīgam. Iegailējā� mazās, sarkanās a�teles zem savītu�iem, dzīsliņu cauraustiem plakstiņiem un ieurbās Dzenī. Urbās dziļi, it kā gribētu izdibināt, kas �im varasvīram aiz ādas.

Padomju iekārta bija nacionalizējusi Lorences privātīpa�umu � veikalu un māju, liegusi tai ekspluatēt citus, atņēmusi iespēju dzīvot grezni, ar komfortu uz sve�u rēķina, augstmanīgi di�oties ar savu pārākumu pār vienkār�ajiem darba cilvēkiem. Tāpēc arī Lorence līdz sirds dziļumiem ienīda padomju varu un visus, kas to pārstāvēja. Spīvajā ļaunumā viņa pat necentās slēpt savu naidu.

Kabineta stūrī sēdēja vēl divi. Viņi nejaucās Lorences pratinā�anā. Izmeklētājs Trubeks ieklausījās katrā vārdā, sekoja tam, kā Dzenis centās mudināt Lorenci uz atklātību, bet, nekā nepanācis, vilka ārā no sava arsenāla argumentu pēc argumenta un aizvien cie�āk sa�ņaudza pierādījumu cilpu. Vecā savukārt ietiepīgi turpināja spēlēt vientiesīti. Prokurors Ozollapa blakus Trubekam jau sāka neiecietīgi bungāt saviem apaļīgajiem pirkstiem pa ceļgaliem.

Beidzot arī Dzenim apnika Lorences bezjēdzīgie gājieni.

� Es gribēju dot jums iespēju pa�ai visu izstāstīt un ar vaļsirdību kaut cik izpirkt savu vainu, � viņ� beidzot sacīja. � Jūs nevēlaties izmantot �o izdevību. Nelūgsimies. Pierādījumu pietiek, lai iztiktu bez jūsu liecībām. Es pats izstāstī�u, kas notika jūsu istabā.

Ozollapa piekrīto�i pamāja ar galvu: sen jau tā vajadzēja, ko tur vilkt garumā.

� Atgriezīsimies pie tā vakara, kad jus apciemoja Alfrēds Inuss, � Dzenis turpināja. � Jums veikli izdevās viņu apvest ap stūri. Inuss jums noticēja, ka dārglietas ieraktas zemē kaut kur tālu. Puisis pat iedomāties nespēja, cik plēsīgs var būt cilvēks, kas izaudzis alkatības garā, cilvēks, kuram mantrausība jau iegājusi asinīs un kur� nevar no tās atteikties pat kapa malā. Zelta un briljanta spīdums aizmigloja jums saprātu. Jūs bijāt gatava pastrādāt jebkuru noziegumu, lai tikai saglabātu dārglietas, visas līdz pēdējam akmentiņam, pēdējam zelta gramam. Izkaulējāt da�as dienas un tad drud�aini apdomājāt, kā visizdevīgāk tās izmantot. Zenta tonakt neatgriezās mājās. Arī tas jums nāca par labu. Radās iespēja visu apsvērt. Te nu jūsu smadzenēs dzima velni�ķīgais nodoms...

Alīda Lorence izslējās taisnāka un sastinga kā sālsstabs. Seja kļuva nekustīga kā Ēģiptes mūmijai. Tikai acīs vēl zvēriskāk uzliesmoja naids.

Dzenis piecēlās un pagājās turp un atpakaļ pa kabinetu. Viņ� it kā nerunāja vairs ar Lorenci, bet pievērsās Ozollapām un Trubekam. Domās Dzenis jau uzstājās ar apsūdzības runu tiesā, kur detalizēti aprakstīja notikumu Vairoga ielā.

� Kas notiek tālāk? Plāns izstrādāts līdz pēdējam sīkumam. Atliek to realizēt. Un, jo ātrāk, jo labāk. Bezkaunīgais jaunais cilvēks mierā neliksies, par to nav jā�aubās. Viņ� var ierasties arī agrāk par sestdienu. Tāpēc Lorence nolemj rīkoties uz karstām pēdām. Vispirms aizlīmē durvis uz kaimiņu istabu. Genoveva ��epe ir ziņkārīga sieva. Jāgādā, lai viņa nevarētu neko nedz sadzirdēt, nedz nolūrēt. Nākamajā rītā Lorence zvana no telefona automāta dēlam Voldim, lūdz aizbraukt uz Pārdaugavu pēc viņas biju�ās pārdevējas Elfrīdas Krauzes. Esot steidzīga darī�ana. Lorence gaidī�ot Krauzi mazā kafejnīcā Biķernieku ielā.

Trubeks nenolaida acis no Lorences. Viņ� pamanīja, ka tā noraustījās, izdzirdusi Elfrīdas Krauzes vārdu. Bet tas ilga tikai sekundi. Apcietinātās seju tūlīt atkal pārklāja kā no vaska darināta vienaldzības maska.

� Biedri Dzeni, vai par to runājāt ar Voldemāru Lapiņu? � Ozollapa loti oficiāli pajautāja.

� Viņ� visu apstiprina.

� Kāpēc agrāk nebija nekā bildis par braucienu?

� Lapiņ� toreiz aizveda Krauzi uz kafejnīcu, atstāja to savas mātes sabiedrībā un tūlīt aizbrauca. Viņ� nezināja, kurā dienā notikusi slepkavība, tādēļ nenācis prātā sasaistīt abus notikumus. Tagad tālāk. Lorence no kafejnīcas aizveda Krauzi uz savām mājām. Viņa rīkojās apdomāti un piesardzīgi. Ieveda vie�ņu mājās tā, lai neviens no kaimiņiem nemanītu. Istabā Lorence pacienāja Krauzi ar kafiju, kurā bija iebērusi veronālu ...

� Meli! Neķītri meli!

Histērisks kliedziens lika Dzenim pagriezt galvu. Alīda Lorence sagubusi stāvēja blakus krēslam un abām rokām krampjaini �ņaudza atzveltni. No pirmītējā vientiesīgā miera nebija ne vēsts. Viņa kratījās kā drudzī.

Vienmēr atsaucīgais Dzenis �oreiz neizjuta pret Lorenci nekādu �ēlumu.

� Sēdieties un netraucējiet, � viņ� skarbi uzsauca. � Jums tika dota iespēja izteikties. Jūs no tās atteicāties. Tagad klausieties.

Dzenis atkal pagriezās pret Ozollapu un Trubeku.

� Pēc eksgumācijas Krauzes līķī atrasts veronāls.

� Veronāls patie�ām audos var saglabāties gadu un pat vairāk, � Ozollapa piekrita.

� �īs miega zāles tagad reti pielieto, � Dzenis turpināja. � Aptiekās tās izsniedz tikai uz receptēm. Es cītīgi pārmeklēju Krauzes dzīvokli, atradu da�ādas zāles, bet veronāla tur nebija. Aizbraucu uz poliklīniku, sameklēju Krauzes ārsti. Tā apstiprināja, ka veronālu nekad viņai nav izrakstījusi. No miega zālēm Krauze lietojusi tikai dimedrolu.

� Lorences istabā mēs veronālu arī neatradām, � Trubeks ieminējās.

� Neatradāt, � Dzenis neiebilda. � Un nevarējāt atrast, jo vispār nekādu medikamentu istabā nebija, kaut gan Lorence slimoja ar sirdi. Viņa visu savu aptieciņu bija paņēmusi līdzi uz Palangu. Es vakar zvanīju ārstei Strautkalnei. Viņa labi atceras, ka laiku pa laikam izrakstījusi Alīdai Lorencei veronālu. Vārdu sakot, aplis noslēdzies. Elfrīda Krauze, iedzērusi kafiju ar veronālu, sajūt nogurumu, atgulstas Lorences gultā un cie�i iemieg. Lorence uzsāk sava drausmīgā plāna galveno posmu. Paņem ķieģeli, kas stāvējis zem plītītes, un vairākas reizes triec ar to Elfrīdai Krau-zei pa seju. Sit tik ilgi, kamēr seju vairs nevar pazīt. Tāpēc arī asins lāses uz sienas pie gultas �ķīdu�as no apak�as uz aug�u. Lorencei aprēķins bijis vienkār�s, toties precīzs. Atrodot līķi ar sa�ķaidītu seju viņas gultā, nevienam pat prātā neienāks, ka tā ir nevis istabas saimniece, bet gan kāda cita veca sieviete. Pirmkārt � tas paglāba Lorenci no izmeklē�anas iestādēm, otrkārt un svarīgākais � no Alfrēda Inusa vajā�anas. Divi zaķi ar vienu �āvienu! Lai izskatītos vēl ticamāk, viņa inscenē iebrukumu laupī�anas nolūkā. Apgā� krēslu, sasit vāzi pret grīdu, izvanda kumodi. Ko tur taisnoties, mēs uzkodāmies uz �ās ēsmas. Pēc tam Lorence savāc mantiņas, paņem dārglietas, noslēdz durvis un klusītiņām aizlavās prom.

Ozollapa dzēlīgi pasmīnēja.

� Bet kur�, Robert, man centās iestāstīt, ka slepkava bijis kreilis? |

� Pa�ā sākumā mēs maldīgi uzskatījām, ka pirmo sitienu upuris saņēmis, stāvot kājās. Nevienam pat prātā neienāca, ka sieviete iepriek� iemidzināta. Tagad es izlaboju savu kļūdu.

� Bet kā mēteļdrānas diedziņi nokļuva zem ārējās palodzes? � Trubeks atgādināja. � Lorence ta�u nekāpa pa logu laukā no otrā stāva.

� Skaidrs, ka ne. Viņas vecumā tas būtu nepiemērots sports. Viss notika vienkār�i. Lorence neuzdro�inājās doties pa kāpnēm lejā ar visām mantām. Kaimiņi varētu ieraudzīt. Tādēļ sasēja savu mantību ziemas mētelī un izsvieda paunu pa logu. Tur nu aizķērās pāris diedziņu aiz skārda palodzes stūra. Pati izmanījās no mājām, apgāja tai apkārt, paņēma paunu un pāri ģimenes dārziem prom.

� Bet kāpēc logs palika vaļā? � pedantiskais Trubeks nelikās mierā.

� Lorence bija ieinteresēta novilcināt nozieguma uzie�anu. Tādēļ arī atstāja logu vaļā, lai līķa dvaka izvēdinātos un kaimiņi tik ātri nekā neuzietu.

� Tātad jādomā, ka ārstei Strautkalnei pa tālruni draudējusi pati Lorence, � prokurors Ozollapa norūca.

� Bez �aubām! j\rste Strautkalne bija Lorencei bīstams liecinieks. Ārste ne vienreiz vien viņu izmeklējusi, pazina viņas auguma uzbūvi, arī drēbes un varētu konstatēt, ka nogalināta ir cita sieviete. Tādēļ arī Lorence pēc nedēļas speciāli atbrauca uz Rīgu, lai piezvanītu Strautkalnei un to pabiedētu.

� Loģiski, � prokurors piekrita.

Dzenis pagriezās pret krēslā sakņupu�o apcietināto.

� Nu kā būs? Vai tagad runāsiet?

Lorence pat nepaskatījās uz Dzeņa pusi.

� Kā vēlaties. Tikai mans pienākums brīdināt: jums nav uz ko cerēt. Vaina pierādīta. Tiesāsim neatkarīgi no tā, vai runāsiet vai klusēsiet.

� Nolādētie! � vecene svelpjo�i no�ņācās caur zobiem kā odze.

� Alla� tas pats, � prokurors Ozollapa dziļdomīgi rezumēja. � Lai kā vainīgais slēptos, cik rafinēti rīkotos, tik un tā izgrozīties neizdodas. Agri vai vēlu nāk sods. Kā saka: zaglis dabū savu algu � sev ap kaklu cietu valgu.

Rīgas bulvāros aizvien retāk bija redzami īsie, spilgtie svārciņi. To vietā parādē stājās vienkrāsaini rudens kostīmi un lietus mēteļi. Augu vasaru nostrādājusies, saule gurdeni slīga padebe�u spilvenos. Atvadām vēj� no Daugavas vēl nesa pēdējo silto dvesmu, bet drīz vien �is darbs apnika un viņ� ņēmās plēst lapas no koku galotnēm. Kā sīki izpletnī�i tās lēni planēja lejup, veidojot zeltaini sārtu paklāju rudens godiem.

Kādā septembra dienā pie lielā tiesas nama pulcējās daudz ļau�u. Tikko bija beigusies viena no kārtējām sēdēm Alīdas Lorences prāvā. Desmitiem cilvēku, kuri agrāk pat nepazina cits citu, apsprieda savā starpā liecinieku liecības, apsūdzēto uzvedību.

Neviens �ādā situācijā, protams, nepiegrieza vērību neliela auguma kuplmatainam vīrietim ar raga brillēm, kur� stāvēja turpat uz kāpnītēm. No mugurpuses tam pienāca klāt plecīgs vīrs pelēkā rudens mētelī un uzlika savu plato roku uz pleca.

� Sveiks, Romeo!

Trubeks apsviedās.

� Vesels, Viktor. Nu, kas jauns?

� Atnācu aplūkot mūsu bankrotēju�o miljonāri. Cik naktis netikām gulēju�i �ās madāmas dēļ. Bet pa�am diem�ēl tā arī nesanāca ar viņu īsti aprunāties. Un kāpēc tu esi �eit? Grasījļes ta�u laist atvaļinājumā.

� Atkal paputēja. Vienu smagu lietu piespēlēja. Termiņi min uz papē�iem. Trīs sējumus papīru jau savācu, bet beigas vēl nav redzamas.

� Atkal kādu? � Sokolovskis novilka ar delnu sev gar kaklu.

� Nē, saimnieciska. Septiņi apsūdzētie, liecinieku bez gala. Dieva pasaulīti neredzu.

� Bet kā tad ar Ļeņingradu?

� Nezinu, Viktor, pagaidām nekā nezinu.

� Es skatos uz tevi un nevaru vien nobrīnīties. Tevi tur tāda Dulcineja gaida, sagaidīt nevar, bet �is nosit savas dzīves labākās stundas ar iz�ķērdētājiem.

� Dulcineja grasās mani uz marmora pjedestāla novietot, bet man nav aicinājuma. Gribu vēl pabūt ierindniekos, prāta gudrībās pasmelties.

� Nedomā, ka viņa tevi simt gadu gaidīs.

� Ja mīl, tad gaidīs un ņems pret! tādu, kāds esmu. Ja ne, tad, kā redzams, viņa nebūs mans liktenis. Gan jau, rīts gudrāks nekā vakars.

� Ak, kādi ideālisti jūs esat abi ar Robertu! Tas arī savu atvaļinājumu neizmantoja.

� Tu uzskati, ka viņam vajadzēja �o prāvu uzticēt citam? Es viņa vietā arī pats būtu gājis uzturēt apsūdzību, lai novestu uzsākto līdz galam.

� Visi jūs labie eņģelī�i! Tikai zelta pieminekļu visiem nepietiks. Labi, es braucu. Jānopērk vecākajam dēlam dāvana dzim�anas dienā. �etrpadsmit gadu. Ziķeris. Labi mācās. Rajona �empiņ� sambo cīņā. Izveido�u no viņa pirmklasīgu operatīvo darbinieku. Tikai negrib pagāns, � Sokolovska drastiskais tonis saplaka. � Interesējas par atomfiziku.

Tobrīd no tiesas ēkas iznāca eleganti ģērbies vīrietis ar pievilcīgu gai�mati. Un Trubeks neviļus bija spiests noklausīties sarunu.

� Jau uzrakstīju iesniegumu, Ivar.

� Nesteidzieties, Maiga. Varbūt viss vēl nokārtosies. Jūs labi zināt, ka es ... un tomēr ...

� Tāpēc arī augsti vērtēju jūsu padomus. Labi, es nesolu nekā. Padomā�u.

Robe�nieks skumīgi pasmaidīja.

� �ēl, ka beidzās �ī prāva.

� Kādēļ?

� Nebūs vairs iegansta meklēt tik�anos ar jums.

� Visu labu, Ivar. Neteik�u ardievas. Kalns ar kalnu nesatiekas, bet cilvēks ar cilvēku ...

Viņa nepabeidza teikumu, pamāja ar roku un pazuda garāmgājēju straumē.

Ivars pamanīja Borisu, piegāja klāt, paspieda roku, un abi labu brīdi tā stāvēja plecu pie pleca kā karavīri vakar jundā pēc garas un grūtas darba dienas.

М. С т е ii г а, Л. Вольф ШАХ КОРОЛЕВЕ БРИЛЛИАНТОВ Издательство �Лиесма�

На латышском языке Художник М. Свидлер

Redaktore V. Kaņepe. Māksi, redaktors

A. Jēgers. Tehn. redaktore A. Pelik�a. Korektore T. Stūre.

Nodota salik�anai 1971. g. 22. janvārī. Parakstīta iespie�anai 1971. g. 26. maijā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 70x100/32.

9,00 fiz. iespiedi.; 11,70 uzsk. iespiedi.; 12,34 izdevu. 1. Metiens 30 000 eks. JT 01144. Maksa 47 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīga, Padomju bulv. 24. Izdcvn. Nr. 24305Do-626.

Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes

Preses komitejas 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pasūt. Nr, 781.