Saimons Toins

Sanctus

.

Cilvēks ir izpostīts dievs

Ralfs Valdo Emersons

Galva atsitās pret akmens grīdu, un acu priek�ā noplaiksnīja �ilbino�a gaisma.

Tad iestājās tumsa.

Apziņas miglā nobrak�ķēja smagās ozolkoka durvis un, slī�dēdams cauri dzelzs skavām, noklaudzēja biezais dēlis.

Kādu brīdi viņ� gulēja tur, kur bija nogrūsts, ieklausījās sirds�pukstu dunā un garām plūsto�ā sērīgā vēja pūsmās.

No sitiena pa galvu uzmācās nelabums un reibonis, ta�u bija skaidrs, ka moko�ais aukstums neļaus zaudēt samaņu. Tas bija rāms un aizvēsturisks saltums, nemainīgs un nepiedodo�s, glu�i kā akmens, no kura veidota viņa celle. Tas spiedās klāt, tinās ap�kārt kā līķauts, saldēja asaras uz vaigiem un bārdas, stindzināja asinis, kas sūcās no svaigajiem ievainojumiem, kurus viņ� cere�monijas laikā bija cirtis sev kailajā ķermeņa aug�daļā. Apziņā jau�cās da�ādi tēli, nupat vēroto baismīgo ainu un nule noskaidrotā �au�alīgā noslēpuma radīti.

Tā bija meklejumiem veltītā mū�a virsotne. Viņ� cerēja, ka �eit beidzas ceļ�, kas aizvedīs pie svētām un sensenām zinā�anām, pie dievi�ķas izpratnes, kura tuvinās viņu Dievam. Pēc ilgiem ga�diem viņ� beidzot bija iemantojis �īs zinā�anas, ta�u dievi�ķuma nupat redzētajā nebija radis vien neaptveramas skumjas.

Kur �eit meklējams Dievs?

Tikko saricsu�ās asaras dzēla vaigus, saltums spiedās aizvien dziļāk ķermeni, vēl spēcīgāk pieķerdamies kauliem. Otrpus sma�gajām durvīm tālumā kaut kas klusi nobuk�ķeja. Troksnim sazin ka bija izdevies izspiesties cauri cilvēku rakto tuneļu labirintiem, kas caurauda svēto kalnu.

"Drīz viņi ieradīsies pēc manis. Ceremonija beigsies. Un tad viņi izrēķināsies ar mani�"

Ordenim, kurā viņ� iestājies, likumi bija nelokāmi un ne�ēlīgi. Un tagad viņ� bija uzzinājis arī tā noslēpumu, tātad nevajadzētu �aubīties, ka viņu nogalinās. Iespējams, lēnām, citu ordeņa brāļu acu priek�ā kā atgādinot, cik nopietni ir stingrie zvēresti, un kā brīdinot par to, kas piemeklēs visus svinīgā solījuma pārkāpējus.

"Nē! Ne �eit. Un ne �ādi."

Piespiedis galvu pie vēsās akmens sienas, viņ� uztrausās �etr�rāpus. Tad lēni, sāpju mocīts, vilka raupjo zaļo tuniku pār ple�ciem, un grumbuļainā vilna berzējās gar jēlajām brūcēm uz ro�kām un krūtīm. Pārsviedis kapuci pāri pakausim, viņ� vēlreiz sakņupa, juzdams silto elpu plūstam cauri bardai, pievilka ceļ�galus cie�i zem zoda un sarāvās kā nedzimis bērns mātes klēpī, līdz siltums pamazām atgriezās un izplatījās pa visu ķermeni.

No kalna iek�ienes atkal atbalsojās trok�ņi.

Viņ� atvēra acis. Cauri �auram lodziņam spiedās attāla, trūcī�ga gaismiņa, kas ar pūlēm izgaismoja svangako celles iekārtoju�mu. Askētiskā telpa bija raupji izcirsta, praktiska, bez rotājumiem. Vienā kaktā rēgojās atkritumu kaudze, liecinot par to, ka �o Cita�deles telpu tāpat kā simtiem citu vairs ikdienā neizmanto un neuzkopj.

Logs vairāk līdzinājās klin�u spraugai, lūkai, kas neskaitāmu paaud�u strēlniekiem kalpojusi par ērtu ap�audes vietu, ļaujot raidīt bultas uz ienaidnieka armijām, kas mar�ēja pāri līdzenu�mam. Stīvi pieslējies kājās, viņ� piegāja pie lūkas.

Līdz ausmai bija diezgan ilgi. Mēness slēpās aiz mākoņiem, vienīgi �ur tur mirguļoja tālas zvaigznītes, ta�u spozme aiz loga negaidot ap�ilbināja acis. To radīja desmitiem tūksto�u ielu later�nu, reklāmas plakātu un veikala izkārtņu, kas lejā stiepās tālumā līdz kalnu grēdai, kura no visām pusēm apjoza līdzenumu. Tas bija modernās pilsētas Ruinas nemainīgi �ilbino�ais mirdzums reiz tā bijusi hetu impērijas galvaspilsēta, bet tagad vien tūristu iecienīta vieta Turcijas dienvidos, turpat pie vistālākās Eiropas ro�be�as.

Viņ� raudzījās uz plato metropoles klaju, uz pasauli, kurai pirms astoņiem gadiem, patiesības meklējumu dzīts, bija uzgrie�zis muguru. Bet meklējumi noveda viņu �ajā augstajā sensenajā cietumā pie atklājuma, kas saplosīja viņa dvēseli gabalos.

Atkal bija dzirdams tas slapētais troksnis. �oreiz tuvāk.

"Vairs nedrīkst kavēties."

Virvi, kas bija ievērta tunikas adas cilpiņās un saturēja to ko�pa, viņ� izvilka arā un ar ievingrinātu veiklību aizmeta abos vir�ves galos cilpas, tad piegāja pie loga un izliecās ārā. Sasalu�ajā klints virsmā viņ� raudzīja sataustīt kādu izliekumu vai izcilni, kas spētu noturēt viņa svaru. Spraugas aug�ējā malā uzgājis klints izvirzījumu, apmeta tam cilpu un no visa spēka nostiepa virvi, lai pārbaudītu stiprumu.

Izturēja.

Saglaudis aiz ausīm garos, netīros, gai�os matus, viņ� vēl bei�dzamo reizi paraudzījās lejup uz pulsējo�o gaismas paklāju. Tad ar smagu sirdi, ko nospieda uzzinātais sensenais noslēpums, viņ� izelpoja tik dziļi, cik plau�as vien atļāva, izspraucās cauri klints spraugai un metās nakts tumsā.

Deviņus stāvus zemāk telpā, kas bija tikpat majestātiska un grezna, cik iepriek�ējā pieticīga un askētiska, kāds cits vīrietis uz�manīgi skaloja asinis no pa�a cirstajām svaigajām brūcēm.

Viņ� bija nometies uz ceļiem it kā lūg�anā milzīga, plata ka�mīna priek�ā. Arēji viņ� ļoti līdzinājās mūkam sirma gara bār�da un tāpat mati, kas galvvidu kļuvu�i plānāki, vidukli ar virvi saņemta zaļa tunika.

Augums, vecuma iespaidā viegli ielīcis, tomēr bija vēl sīksts un spēcīgs. Zem ādas kustējās stiegri muskuļi, kamēr viņ� mērcē�ja muslīna lupatiņu vara traukā, kas atradās turpat līdzās, maigi izspieda lieko ūdeni un vārīgi pieskārās raudo�ajai miesai. Kādu brīdi paturējis kompresi pie ādas, viņ� atkārtoja rituālu.

Kad vainas uz kakla, rokām un rumpja sāka vilkties ciet, viņ� nosusinājās mīkstos, tikko izmazgātos dvieļos un pietrausās kā�jās, piesardzīgi uzvilkdams kapuci galvā un izbaudīdams dīvai�ni mierino�ās asās sāpes, kad raupjais audums slīdēja pāri brū�cēm. Viņ� aizvēra acis bali pelēkas, tuksnesī nokaitēta akmens krāsā un dziļi ieelpoja. Uzreiz pēc ceremonijas viņu alla� pār�ņēma dziļ� miers, apmierinājums par to, ka viņ� tur godā visdi��āko senā ordeņa tradīciju, un viņ� pūlējās to izbaudīt, cik vien ilgi iespējams, kamēr pasaulīgie pienākumi vēl nav aizrāvu�i at�pakaļ realitātē.

Sapņaino omu pārtrauca bikls klauvējiens pie durvīm.

Tātad svētlaimei bija lemts īss mū�s.

-��� Ienāciet! Viņ� pasniedzās pēc virves jostas, kas bija pār�mesta pār tuvējā krēsla atzveltni.

Durvis atvērās, un to zelta virsmas grebumos atspoguļojās spraksto�ās uguns spīdums. Istabā klusi ieslīdēja mūks, kur� tū�daļ vieglītēm aizvēra durvis. Arī viņam bija zaļa tunika, gari ma�ti un bārda kā jau visiem ordeņa locekļiem.

-��� Brāli abat� Viņ� runāja klusi, kā sazvērnieks. Piedodiet par traucējumu tik vēlā stundā, ta�u es nospriedu, ka jums tas būtu jāzina nekavējoties.

Mūks nolaida skatienu un pētīja grīdu, it kā nebūdams pārlie�cināts, kā lai turpina.

-�� Tad stāsti nekavējoties, atrūca abats, sasiedams jostu ap vi�du un sakārtodams ordeņa krucifiksu, koka krustu burta T veidā.

-��� Brāļa Semjuela vairs nav�

Abats sastinga.

-�� Ko tu ar to gribi teikt? Vai viņ� ir miris?

-��� Nē, brāli abat. Es gribēju sacīt� Viņa vairs nav cellē.

Koka krucifiksa apak�ējo daļu abats sa�ņaudza tik spēcīgi, ka tas iespiedās delnā. Ta�u loģika strauji izgaiņāja nupat uzbruku�o izbīli, un viņ� nomierinājās.

-�� Viņ� noteikti ir nolēcis lejā, abats atteica. Lieciet pārmek�lēt zemi un aizvākt līķi, iekams to kāds ir ieraudzījis.

-�� Piedodiet, brāli abat, mūks nerimās, vēl cie�āk urbdamies ar skatienu grīdā, mēs jau rūpīgi pārmeklējām visu pakāji. Ko�līdz atklājām Semjuela pazu�anu, bez kavē�anās ziņojām brālim Atanasijam. Viņ� sazinājās ar ārpasauli, un tika pārmeklēti arī zemākie līmeņi. No līķa nav ne miņas.

Rāmais noskaņojums, kuru abats vēl pirms da�iem brī�iem bija baudījis, nu pilnībā izgaisa.

Da�as stundas agrāk brālis Semjuels bija uzņemts Smietus, or�deņa iek�ējā kopā �ī brālība bija tik slepena, ka par tās ilglaicī�go pastāvē�anu zināja vienīgi tie, kas mita klostera sienās. Iniciācijas ceremonija noritēja saskaņā ar tradīciju, un tās beigās jaunuzņemtajam mukām atklāja seno Sakramentu, svēto noslēpu�mu, kura sargā�anas un glabā�anas nolūkos ordenis dibināts. Ce�remonijas laikā brālis Semjuels bija skaidri apliecinājis, ka nav piemērots �ādām zinā�anām. Ta�u ne jau pirmo reizi ceremoni�jas laikā kļūst zināms, ka mūks nav piemērots �ādai atklāsmei. Noslēpums, kas tiem jāglabā, ir visvarens un bīstams, un svarī�gākajā brīdi pārdzīvojums var izrādīties pārāk spēcīgs, lai arī cik rūpīgi jaunuzņemtais gatavots. Diem�ēl ar �ādām zinā�anām ap�veltīts cilvēks, kas nespēj tālāk nest �o nastu, ir teju tikpat bīstams kā pats noslēpums, tādēļ ir dro�āk, pat �ēlsirdīgāk pēc iespējas drīzāk darīt galu viņa cie�anām.

Brālis Semjuels bija tie�i tāds gadījums.

Ta�u nu viņ� pazudis, un Sakramentam draud briesmas, ka�mēr vien mūks ir brīvībā.

-�� Atrodiet viņu! abats pavēlēja. No jauna pārmeklējiet klos�tera teritoriju un izrociet viņu kaut no zemes apak�as, bet atro�diet.

-��� Labi, brāli abat.

-�� Brālis Semjuels, bez �aubām, ir nokritis no kalna, turklāt kaut kur netālu. Ja vien garām lidojo�i eņģeļi nav ie�ēloju�ies par ne�laimīgo dvēseli. Ja viņ� nav nokritis, tad katrā ziņā atrodas Cita�delē. Nostādiet sargus pie visām durvīm un pārmeklējiet telpas citu pēc citas, visus pussagruvu�os cietok�ņa mūrus, visas aiz�mūrētās pazemes telpas, līdz atradīsiet brāli Semjuelu dzīvu vai miru�u. Skaidrs?

Viņ� iespēra vara bļodiņu liesmās. No kamīna iz�virkstēja ga�raiņu mākonis, pildot gaisu ar nepatīkamu, kodigu, metālisku aro�mātu. Mūks vēl arvien vērās grīdā, izmisīgi gaidīdams atļauju iet, ta�u abata domas kavējās citur.

Kad �ņākoņa mitējās un uguns norima, arī abata negantums, �ķiet, noplaka.

-�� Viņ� noteikti ir nolēcis, abats visbeidzot ieminējās. Tātad līķis visādā ziņā ir atrodams tepat, klostera teritorijā. Iespējams, ieķēries kādā kokā. Tikpat labi stiprs vēj� aiznesis viņu prom no kalna, un līķis rodams vietā, kur neesam iedomāju�ies ielūkoties. Ta�u mums tas ir jāsameklē, iekams rītausmā ierodas pirmais au�tobuss ar ziņkārīgo traucētāju varzu.

-��� Kā vēlaties.

Mūks paklanījās un jau dzīrās doties prom, ta�u klauvējiens pie durvīm viņu iztrūcināja. Pacēlis acis, viņ� ieraudzīja telpā ie�slīdam citu mūku, kur� pat negaidīja abata atļauju ienākt. Tas bi�ja maza, trausla auguma vīrs, kura asajos vaibstos un iekritu�a�jās acīs vienlaikus jautās inteliģence un tramīgums, it kā viņu nomāktu pārlieku nopietnas zinā�anas. Tomēr vienlaikus no vi�ņa plūda rāmas varas apziņas aura, lai ari mugurā tam bija brū�nā Administrata tunika tā bija zemāka kārta Citadele. Tas bija abata kambarkungs Atanasijs, vienīgais no kalna iedzīvotājiem, kas nevarēja lepoties ar apmatojumu uz sejas un galvas, jo plikgalvība viņam iestājusies jau septiņu gadu vecumā. Atanasijs uz�meta skatienu abata viesim, ieraudzīja tā tunikas krāsu un steig��us novērsa acis. Citadeles striktie noteikumi nodalīja zaļo tuniku valkātājus Sandi no pārējiem. Abata kambarkungam tikai retos ga�dījumos gadījās krustot ceļus ar �o kārtu, ta�u jebkura sazinā�a�nās ar tās pārstāvjiem viņam bija uz stingrāko noliegta.

-��� Atvainojiet manu ielau�anos, brāli abat, Atanasijs ierunā�jās, lēni slidinot plaukstu pāri gludajam galvvidum, kā to mēdza darit satraukuma brī�os. Lūdzu atļauju ziņot, ka brālis Semju�els ir atrasts.

Pasmaidījis abats izpleta rokas, it kā grasīdamies sirsnīgi ap�skaut jaunās ziņas.

-�� Nu re! viņ� noteica. Viss ir atkal savās vietās. Noslēpums ir dro�ībā, un mūsu ordenim nekas nedraud. Kur līķis ir atrasts?

Plauksta joprojām gausi slīdēja pāri bālajam pakausim.

-��� Līķa nav. Atanasijs mirkli klusēja. Brālis Semjuels nenolēca no kalna. Viņ� izkāpa pa logu un �obrīd atrodas apmēram �etrsimt pēdu augstāk austrumu nogāzē.

Abata rokas strauji noslīga gar sāniem, un sejas izteiksme at�kal nomācās.

Gara acīm viņ� skatīja granīta sienu, kas, veidojot svētā cie�tok�ņa vienu pusi, teju stāvus slējās aug�up no laikiem, kad iele�ju vēl klāja ledāji.

-��� Tam nav nozīmes, viņ� attrauca un atmeta ar roku. Pa austrumu sienu tikt lejā nav iespējams, un līdz ausmai ir vairā�kas stundas. Brālis Semjuels kāpdams pārgurs, nejaudās noturē�ties un nositīsies. Pat tad, ja viņ�, kāda brīnums vadīts, nokļūs līdz zemākajām nogāzēm, mūsu brāļi ārpusē viņu aizturēs. Pēc tāda kāpiena viņ� būs zaudējis visus spēkus un necik daudz ne�pretosies.

-��� Protams, brāli abat, Atanasijs piekrita, tikai�

Mazais muks nerimās glaudīt galvu.

-��� Kas noticis? abats neiecietīgi mudināja.

-��� Brālis Semjuels nedodas lejup pa kalnu. Atanasijs beidzot atrāva plaukstu no galvvidus. Viņ� rāpjas aug�up.

Naktī pūta melns vēj�. Tas slīdēja pāri augstajām kalnu vir�sotnēm un �ļūdoni pilsētas austrumu pusē, iesūkdams tās aiz�vēsturisko dzestrumu kopā ar smil�u un morēnas drusciņām, kas bija atbrīvoju�ās no nemitīgi kūsto�ā ledāja.

Noslīgdams iegrimu�ajā Ruinas pilsētas ielejā, kas atgādināja milzīgu bļodu ar vienlaidu robainu smaiļu gredzenveida apma�li, vēj� pieņēmās spēkā. Tas �ukstēdams brāzās cauri senajiem vīna dārziem, olīvu birzīm un pistāciju audzēm, kas bija pieķē�ru�ās zemākajām nogāzēm, un devās tuvāk pilsētas neona un nātrijā mirdzumam, kur reiz bija purinājis tel�u audeklus, plivi�nājis sarkano Aleksandra Lielā karogu ar zelta saules attēlu, ro�mie�u ceturtā leģiona Vexillum un visus pārējos militāros karo�gus, kurus turēja izmisuma un vil�anās pārņemtās armijas, kas, bailēs drebēdamas, aplenca augsto, tum�o kalnu, kamēr kara�vadoņi ar ilgām vērās aug�up, iekārodami virsotnē glabāto no�slēpumu.

Vēj� slīdēja tālāk, iebrāzās taisnajā, platajā austrumu puses bulvāra �osejā, patraucās garām Suleimana Brīni�ķīgā celtajai mo��ejai un pari Napoleona viesnīcai, kur di�ais ģenerālis reiz bija stāvējis un klausījies, kā viņa armija lejāk izlaupa pilsētu, bet pats, galvu atgāzis, vēries akmens cietok�ņa robotajos mūros, kuri ap�joza tum�am duncim līdzīgo kalnu, kas palika neieņemts, tas iedūrās dziļi viņa nepilnīgās impērijas sānos un vēl daudzus ga�dus vēlāk rēgojās Napoleonam murgos, kad viņ� trimdā gulēja uz nāves gultas.

Vēj� gaudodams drāzās tālāk, metās pāri vecpilsētas augsta�jām sienām, spiedās caur ieliņām, kas ar nolūku bija izbūvētas �auras, lai apgrūtinātu ienaidnieku uzbrukumus, paslīdēja garām senajiem mājokļiem, kas līdz pat sijām bija piepildīti ar mūsdie�nās radītiem piemiņas nieciņiem un grabo�ajām tūristiem domā�tajām izkārtnēm, kas �ūpojās tur, kur agrākos laikos karājās no�galināto ienaidnieku trūdo�ie liķi.

Visbeidzot vēj� pārlēca pār uzbēruma sienu, pārtraucās pāri zālājam, kur reiz plūdu�i melnie aizsarggrāvju ūdeņi, un atdū�rās pret kalnu, kur pat tam bija liegta ieeja. Tikai tad, vērpdamies debesīs, vēj� uzgāja vientuļu cilvēka stāvu. Viņ� tinās tum�i zaļā ordeņa tunikā, kādu neviens nebija redzējis kop� trīspadsmitā gadsimta, un lēni un nepielūdzami rausās aug�up pa sasalu�as klints sienu.

Semjuels ilgus gadus nebija kāpis tik grūti pieejamā kalnā kā Citadele. Tūksto�iem gadu vēj�, trenkdams krusas un slapja snie�ga graudiņus, bija nogludinājis kalna virsmu glu�i kā spoguli, un viņ�, uzcītīgi tiekdamies uz kalna virsotni, tikai ar pūlēm at�rada kādu atspēriena punktu.

Piedevām mocīja aukstums.

Ledainais vēj�, kas mū�ības laikā gludinājis klinti, bija arī sa�stindzinājis tās sirdi. Pieskaroties akmens virsmai, āda stinga, un sala radītais raupjums kaut da�us vērtīgus mirkļus ļāva pieķer�ties klintij cie�āk, līdz nācās atrauties plaukstas un ceļgali jau bija noskrambāti jēli un asiņoja. Apkārt brāzmoja vēj�, ar nere�dzamiem pirkstiem raustīdams tuniku un pūlēdamies no�ķirt vi�ņu no klints un nosviest lejā, iegrū�ot drūmai nāvei rīklē.

Ap labo roku aptītā virves josta bija noberzusi ādu uz plauk�stas locītavas Semjuels ik pa laikam lidināja to aug�up, raudzī�dams uzmest cilpu uz tikko manāmiem izvirzījumiem klintī, kas citādi nebija sasniedzami. Katru reizi viņ� stingri paraustīja vir�vi, baidīdamies, ka tā noslīdēs vai notrūks, un sprīdi pa sprīdim rāpās aug�up pa neiekarojamo monolīto virsmu.

Celle, no kuras viņ� bija izbēdzis, atradās turpat netālu no kambara, kurā tika noturēts Sakraments Citadeles visaugstāka�jā daļā. Jo augstāk mūks rausās, jo mazāk iespēju viņam bija no�nākt rokās gūstītājiem, kuri varēja gaidīt citās cellēs.

Kādā brīdī cietā, stiklam līdzīgā klints virsma negaidot vērtās robaina un trausla. Viņ� bija pievārējis seno ģeoloģisko slāni un nonācis vietā, kuru aukstums sadrupinājis un sa�ķēlis. Klints vir�smā rēgojās dziļas plaisas, tādējādi kāpt bija vieglāk, ta�u vien�laikus ari nesalīdzināmi bīstamāk. Tiklīdz viņ� tādai pieķērās ar pirkstiem un atspērās pret citu ar kājām, klints virsma bez brīdi�nājuma sabirza, akmeņainās daļiņas nobira lejup, saltajā tumsā. Baiļu un izmisuma sagrābts, Semjuels iegrūda plaukstas un pē�das dziļi robotajās plaisās lai arī pār�ķeldamas ādu, tās notu�rēja viņa svaru.

Rāpjoties augstāk, viņ� atskārta, ka vēj� pieņemas spēkā un klints siena veido tādu kā pārsedzi. Gravitācijas spēks, kas vēl pirmīt palīdzēja noturēties, tagad vilka viņu nost no klints. Divas reizes, kad klints sienas �ķemba atlūza un palika rokā, iespēju nogāzties tūksto� pēdu zemāk aizkavēja vienīgi ap plaukstas lo�cītavu apmestā virve un sīksta pārliecība par to, ka dzīves ceļ� vēl nav galā.

Visbeidzot pēc aug�upceļa, kas �ķita glu�i vai mū�a garumā, mūks, taustoties pēc kārtējās plaisas klints virsmā, satvēra vienī�gi tuk�u gaisu. Viņ� paslidināja plaukstu pār nelielā laukuma vir�smu, kuram pāri netraucēti brāzmoja vēj� nakts tumsā.

Viņ� pieķērās pie laukumiņa malas un uztrausās aug�ā. Ar ne�jūtīgām, savainotām pēdām atspēries pret drūpo�ajām spraugām klints sienā, viņ� uzvēlās ar visu ķermeni uz akmens laukuma, kas bija salts kā nāve, ar izstieptām rokām aptaustīja tā malas un aizlīda uz vidu sargādamies slieties aug�up, lai izvairītos no brāzmainā vēja. Laukums nebija lielāks par celli, no kuras viņ� nule aizbēdzis un kurā juties kā bezpalīdzīgs gūsteknis, turpre�tim �eit, aug�ā, viņ� jutas tapat kā alla�, kad bija iekarojis nepieveicamu virsotni, pacilāts, ekstātisks un neizsakāmi brīvs.

Pavasara saule skaidrās debesīs uzlēca agri, mezdama pāri ielejai garas ēnas. �ajā gada laikā tā cēlās pāri sarkanajām Taura kalnu virsotnēm un taisni cauri lielajam bulvārim iespīdēja pil�sētas sirdī, līdz pat lokam ap Citadeli, uz kuru veda vēl trīs senas ielas, ka kompass precīzi norādot visas debespuses.

Reizē ar rītausmu no mo�ejas pilsētas austrumu daļā atpluda sērīgais muedzina sauciens, aicinot citādās ticības piekritējus uz lūg�anu, kā tas bija darīts kop� septītā gadsimta, kad kristie�u pilsēta krita arābu armiju rokās. Vienlaikus pie Citadeles ieradās pirmais autobuss, un pie nolai�amā durvju re�ģa pulcējās kuņģa kairinājumu mocīti neizgulēju�ies tūristi, kas agri cēlu�ies un steig�us pabrokastoju�i.

Tie �āvādamies gaidīja kultūras programmas sākumu, un tajā bridi muedzina sauciens mitējās, un klusumā atskanēja rēgains dūciens, kas �ķita plūstam pa senajām ieliņām aiz smagajiem ko�ka vārtiem. Tas iezagās katrā cilvēkā, modināja dziļi mīto�ās bai�les, lika ieplest acis un savilkt mēteļus un flīsa jakas cie�āk ap maigajiem, vārīgajiem augumiem, kas piepe�i skaudri samanīja rita caururbjo�o dzestrumu. Tā varētu izklausīties kukaiņu ordas, kas mostas zemes dzīlēs, vai liels kuģis, kur� klusumā lūst un grimst bezdibenīgā jūrā. Da�i pārmija nervozus skatienus un ne�viļus nodrebēja, kamēr dūkoņa tinās apkārt un visbeidzot parau�ga vibrējo�ā simtiem dobju vīrie�u balsu kori, kas skandināja svē�tos vārdus valodā, kuru pazina tikai retais un nesaprata neviens.

Lielais durvju re�ģis negaidīti sakustējās savā akmens ietvarā, iztrūcinot daudzus tūristus, un elektromotors sāka celt re�ģi aug��up ar rūdīta tērauda tro�u palīdzību, kas bija ieslēptas mūros, lai nezustu iespaids par senatnību. Elektromotora rūkoņa nomāca dziedo�o skandējumu, un bridi, kad durvju re�ģis mitējās slīdēt aug�up un ar klaudzienu apstājās pa�ā augstākajā punktā, koris bija apklusis. Tūristu armija nesteidzīgi iekaroja stāvās ieliņas, kas spocīgā klusumā veda uz vecāko cietoksni zemes virsū.

Apmeklētāji devās cauri bruģēto ieliņu mud�eklim, neatlaidī�gi virzoties kalnup garām pirtīm un minerālūdens avotiem, kur vietējie iedzīvotāji bija baudīju�i brīnumu pilnos dziedino�os Ruinas ūdeņus ilgi pirms tam, kad romie�i pārņēma �o atpūtas vei�du, garām iero�u darbnīcām un kaltuvēm, kas pārvērstas par res�torāniem un veikaliņiem, kuros pārdeva suvenīru kausus, minerālavotu ūdens pudelītes un svēto krustus. Tad tūristi nonā�ca galvenajā laukumā, kuram vienā malā slējās milzīga sabied�riskā baznīca vienīgā svētā ēka visā kompleksā, kurā ļauts ieiet tūristiem.

Da�kārt neattapīgākie vērotāji �eit apstājās, uzlūkoja fasādi un sūdzējās grupu vadītājiem, ka Citadele nemaz neizskatās tā, kā attēlots rokasgrāmatās. Pavadīti pie iespaidīgajiem akmens vār�tiem laukuma tālajā stūri, vēl reizi pagriezu�ies, �ie cilvēki apstā�jās kā zemē iemieti, jo acu priek�ā majestātiski izauga tornis no akmens pelēks, monumentāls, milzīgs kalns, kurā vietumis ie�veidoti vaļņi un raupju cietok�ņa mūru izrobojumi. Sienās tikai da�viet mirdzēja kāds vitrā�as logs vienīgais apliecinājums par kalna svēto mērķi -, kas bija iestrādāts sienu virsmā kā dārgak�mens.

Tā pati saule, kas apspīdēja lēni plūsto�o tūristu armiju, sildī�ja ari Semjuelu, kas nekustīgs gulēja tūksto� pēdu augstāk.

Locekļi atguva spēju jel ko just, atgriezās siltums, un reizē ar to no jauna uzvirmoja dziļas, mokpilnas sāpes. Viņ� izstiepa ro�kas, paslējās augstāk un kādu brīdi palika sē�am ar acīm ciet, pie�spiedis klints virsmai saplosītās plaukstas, ko remdēja senatnes akmens uzdvestais pirmatnējais dzedrums. Visbeidzot viņ� atvē�ra acis un pārlaida skatienu Ruinas pilsētai, kas stiepās visap�kārt tālu lejā.

Viņ� sāka skaitīt lūg�anu, kā mēdza darīt ikreiz, kad bija sveiks un vesels nonācis kalna virsotnē.

"Mīļais Dievs, mūsu Tēvs�"

Lūpas gan veidoja vārdus, bet prātā uzradās kāds tēls. Semju�els saminstinājās. Pēc naktī pārdzīvotās elles, pēc Viņa vārdā pa�strādātajām nelietībām, mūks atģida, ka vairs nav pārliecināts, ko īsti pielūdz. Zem pirkstiem jautās vēsais akmens, klints, kurā la�bu gabalu lejāk bija izcirsta telpa ar tajā ievietoto Sakramentu. At�ceroties alu un to, kas tajā atrodams, viņu pārņēma izbrīna, �aus�mu un kauna uzplūdi.

Acīs sariesās asaras, un viņ� raudzīja iztēloties jebko citu, kas aizvietotu tik moko�o ainu. Sasilu�ais gaiss, celdamies aug�up, atnesa saules apsvilinātu zāles stiebru smar�u, uzjundot atmiņas acu priek�ā pamazām iezīmējās meitenes apveids, iesākumā ne�skaidrs, ta�u pamazām tas guva skaidrākas aprises. No pagāt�nes miglainuma iznira un kļuva noteiktāka vienlaikus sve�a un pazīstama, mīlestības pārpilna seja.

Roka instinktīvi pavirzījās pie sāna, pie vissenākās rētas sa�dziju�as, nevis svaigas un asiņu pārplūdu�as brūces. Piespiedis tai pirkstus, Semjuels sataustīja vēl ko tas bija palicis dziļi ka�batas stūrī. Izrādījās, ka tas ir vaska krāsas ābolītis, atlikums no vienkār�ās maltītes, ko viņ� nespēja nobaudīt iepriek�ējā vakarā ēdamzālē. Zinādams, ka pēc da�ām stundām viņu uzņems vis�senākajā un vissvētākajā brālībā zemes virsū, viņ� bija pārāk sa�viļņots. Tagad viņ� atradās pasaules virsotnē un vienlaikus pa�a visdziļākajā ellē.

Semjuels kāri apēda ābolu, juzdams sūrsto�ajā ķermenī ieplūs�tam saldmi, kas sildīja no iek�puses un deva spēku izvārgu�ajiem muskuļiem. Viņ� nograuza ari serdi un izspļāva sēkliņas sa�plosītajā saujā, kur mīkstajā spilventiņā bija ieurbusies akmens �ķemba. Pielicis roku pie mutes, viņ� izrāva lausku ar zobiem, pārvarēdams asās sāpes.

Viņ� izspļāva saujā pa�a asinīm notraipīto �ķembu, kas, lai arī sīciņa, mats matā līdzinājās augstajam, slaidajam kalnam, kura �aurajā virsotnē viņ� tupēja. Ar īk�ķi notīrījis lausku, mūks aplū�koja pelēko akmeni. Krāsa un raksts bija tāds pats kā ķecerīgajai grāmatai, kuru viņam sagatavo�anas laikā parādīja lielās biblio�tēkas dzīlēs. Grāmatas lapas bija darinātas no līdzīga akmens, un tajās drūzmējās burti, kurus iegrebusi sen pī�ļos pārvērtusies roka. Tur izlasītie vārdi pravietojums gan pēc satura, gan pēc veidola �ķita brīdinām par visas pasaules galu brīdī, kad Sak�raments taps zināms ārpus Citadeles sienām.

Mūks pārlaida skatienu pilsētai, un rīta saules stari apmirdzē�ja viņa zaļās acis un augstos, asos vaigu kaulus. Viņ� iegrima do�mās par cilvēkiem, kas iet savās gaitās un pūlas gan domās, gan darbos paveikt ko labu, vienkār�i dzīvot un tuvināties Dievam. Pats viņ� pēc piedzīvotajiem traģiskajiem notikumiem bija iera�dies pie �ī ticības avota, lai ziedotu sevi līdzīgiem mērķiem. Ta�gad viņ� bija nometies ceļos �ajā vietā, vissvētākā kalna visaug�stākajā punktā�

�un sprieda, ka nekad nebija juties esam tālāk no Viņa.

Tumsas nomāktais prāts skatīja ainas, gan sen aizmirstus, gan pavisam svaigus tēlus. Atmiņā iezagās pravietiskie vārdi, kas bi�ja iekalti ķecerīgās grāmatas slepenajā akmenī, un viņ� tajos sa�skatīja ko jaunu. Tas, kas iesākumā bija iztulkots kā brīdinājums, nu iemirdzējās kā atklāsme.

Viņ� jau bija nogādājis Sakramenta zinā�anas tik tālu ārpus Citadeles, tātad kas var liegt tās iznest vēl tālāk? "Kazi, es spē�tu kļūt par gaismas dāvātāju �ajā tum�ajā kalnā un darīt galu tam, ko nupat esmu pieredzējis. Ja arī es maldos un �ī ticības krīze ir vājuma izpausme cilvēkā, kur� nav paredzēts tik dievi�kam mērķim, tad Dievs katra ziņa iejauktos. Noslēpums ta ari ne�nāktu gaismā, un kur� gan apraudātu kāda dzīvē apjuku�a mūka likteni?"

Semjuels pacēla acis pret debesīm. Saule, gaismas devēja, dzī�vības nesēja, kāpa arvien augstāk. Tā sildīja mūku, kas pievērsās akmens gabaliņam saujā, un viņa prāts nu bija tik ass kā �ķem�bas robainā smaile.

Un viņ� zināja, kas darāms.

Ņujorkas Centrālparkā, vairāk nekā piecus tūksto�us jūd�u uz rietumiem no Ruinas, stāvēja slaida, gai�mataina sieviete ar smal�kiem ziemeļnieciskiem vaibstiem. Vienu roku viņa bija uzlikusi uz Loka tilta margām un otrā turēja mazu brūna, bieza papīra aploksni, kas adresēta Līvai Adamsenai. Tālu ceļu mērojusī ap�loksne bija saburzīta, ta�u neatvērta. Līva lūkojās uz pelēko, mai�nīgo Ņujorkas panorāmas atveidu ūdens spogulī un atsauca at�miņā beidzamo reizi, kad viņi kopā, saules apspīdēti, kā tūristi izstaigāju�i pilsētas centru. Tagad saules nebija.

Vēj� savirmoja ezera spo�o, gludeno virsmu, un vairākas aiz�mirstas airu laivas, kas bija pietauvotas pie mola, būk�ķēdamas sasitās kopā. Līva aizsprauda aiz auss gai�u matu �ķipsnu un paraudzījās uz aploksni. Dzidrās zaļās acis �ķita izsusēju�as no lūko�anās vējā un centieniem atvairīt asaras. Aploksne bija no�nākusi pastkastītē teju pirms nedēļas, kā odze omulīgi iekārtoju�sies starp parastajiem kredītkar�u pieteikumu veidlapām un pi�cēriju ēdienkartēm. Iesākumā noturējusi to par kārtējo rēķinu, viņa tikai vēlāk pamanīja apak�ējā stūrī nodrukāto atpakaļadresi. Strā�dādama The Inquirer, viņa bie�i saņēma �ādas vēstules, kad pie�prasīja taustāmu informāciju saistībā ar kādu raksta materiālu. Sūtījums bija nācis no ASV Svarīgo datu reģistra biroja, vienas pieturas aģentūras, kas izsniedz publiski pieejamu informāciju par trim svarīgākajiem brī�iem cilvēku dzīvē dzim�anu, laulī�bu un mir�anu.

Ieraugot pastkastītē vēstuli, Līva jutās satriekta un kā nemaņā iegrūda aploksni somā starp �ekiem, piezīmju grāmatiņām un kos�mētikas piederumiem. Tur tā gaidīja īsto bridi, kad tiks atvērta, kaut gan tāds varēja ari nepienākt. Kad bija pagājusi nedēļa un aploksne piesaistījusi skatienu ikreiz, kad viņa vēlējās izņemt at�slēgas vai atbildēt uz tālruņa zvanu, kāda balss prātā pamudi�nāja rīkoties. Viņa agri paēda pusdienas, iesēdās Ņūd�ersijas vil�cienā un ieradās lielās, bezpersoniskās pilsētas pa�ā sirdi, kur neviens viņu nepazina, kur atmiņas piemērojās apkārtnei un kur neviens ne acu nepamirk�ķinātu, ja viņa pazudinātu sūtījumu pa�visam.

Gai�mate pagriezās un devās pa tiltu uz krasta pusi, pa ce�ļam ieslidināja roku somā un izzvejoja no tās mazliet ieburzītu Lucky Strikes paciņu. Ar plaukstu sargādama �ķiltavu liesmiņu no nerimtīgā vēja, viņa aizdedzināja cigareti un mirkli pakavē�jās ņirbo�ā ezera krastā, ievilkdama plau�ās dūmus un klausī�damās laivu būk�ķos un klusajā tālīno pilsētas trok�ņu �ņāko�ņā. Tad viņa paslidināja pirkstu zem aploksnes pārloka un atplēsa to vaļā.

Tajā atradās vēstule un salocīts dokuments, kura izteiksmes forma un vārdu izvēle bija pazīstama, ta�u nozīme satrieca līdz sirds dziļumiem. Skatiens a�i slīdēja rindiņām pāri, fiksējot atse�vi�ķas vārdu kopas, nevis veselus teikumus.

�astoņu gadu prombūtne�

�mv jaunu pierādījumu�

�oficiāli uzskatīts par miru�u�

Viņa atlocīja dokumentu, izlasīja vīrie�a vārdu, un �ķita, ka pēk�ņi lūzusi sirds. Gadiem ilgi krātās un apspiestās emocijas sa�viļņojās un izlauzās uz āru. Viņa nevaldāmi �ņukstēja, un asa�ras raisīja ne tikai dīvainā kārtā ilgi gaidītie sēru uzplūdi, bet ari pilnīgā vientulības sajūta, kas modās līdz ar bēdām.

Līva atcerējās pēdējo dienu, kuru bija ar �o vīrieti pavadījusi kopā. Klīzdami pa pilsētu kā pāris lauķu, viņi pat bija noīrēju�i vienu no airu laivām, kas tagad aukstas un tuk�as �ūpojās ūde�nī. Viņa centās atsaukt atmiņā izbraucienu, ta�u prātā devās ti�kai da�as ainas. Piemēram, garā, muskuļotā auguma kustības, kad viņ� iegremdēja airus ūdenī un īrās uz priek�u. Krekla pie�durknes, kas uzbraucītas līdz elkonim, atklājot gai�us matiņus uz viegli iedegu�ajiem apak�delmiem. Acu krāsa un sīkās krunciņas ap acīm, kad viņ� smaidīja. Sejas vaibsti �ķita blāvi un neskaidri. Agrāk tie bija acu priek�ā, vien pietika izsaukt viņa vārdu; tagad lielākoties uzradās viltvārdis, kas līdzīgs puisim, kuru viņa reiz pazinusi, tomēr ne glu�i tāds pats.

Vācot kopā izvairīgās atmiņu druskas, Līva pūlējās padarīt at�ceres aprises skaidrākas, līdz acu priek�ā nostājās patiesā aina viņ� zēna gados, lauzīdamies ar pārāk lieliem airiem ezerā netālu no Hansenu vecmāmiņas nama Ņujorkas pavalsts ziemeļos. Ve�i�ņa bija palaidusi abus jaunie�us ezerā, uzsaukdama nopakaļ:

-Jūsu sen�i bija vikingi. Tikai tad, kad būsiet iekaroju�i ūde�ni, es ļau�u jums atgriezties.

Ezerā viņi pavadīja visu pēcpusdienu, pa kārtai airēdami un stūrēdami, līdz teju saplūda ar koka laivu vienā veselumā. Vec�māmiņa toreiz uzklāja uzvaras pikniku saules izkaltētajā zālē un nodēvēja abus par Asku un Emblu, tāpat kā pirmos cilvēkus, ku�rus skandināvu dievi izgreba no citā krastā atrastajiem kritu�a�jiem kokiem. Vēl viņa iepriecināja abus ar da�ādiem stāstiem par sen�u dzimteni teikām par trakojo�iem ledus mil�iem, lidojo��ām valkīrām un vikingu bērēm, kad aizgājējs tiek sadedzināts garajos kuģos. Vēlāk, bēniņu tumsā iemiegot, puisis �ukstus bija apliecinājis ja nākotnē vajadzēs krist varoņa nāvē, tad viņ� gri�bot tie�i tādas bēres, kad dvēsele, sajaucoties ar liesmojo�ā kuģa dūmiem, paceļas līdz pat Valhallai.

Līva kārtējo reizi aplūkoja mir�anas apliecību, izlasīja vārdu un oficiālo dokumentu, kas atzina cilvēku par miru�u nevis tā�dēļ, ka viņu nāvējo�i ķēris �ķēps vai zobens vai viņ� gājis bojā pa�aizliedzīgā, neticami drosmīgā varoņdarbā, bet gan ilglaicī�gas prombūtnes dēļ. Konkrēto periodu bija noteiku�i ierēdņi, un tas tika uzskatīts par pietiekamu. Bērnības laikus atceroties, Līva ar ievingrinātu roku salocīja no stingrā papīra kuģīti un notupās ezera krastā. Pēc tam viņa satvēra plaukstā smailo buru un aiz�dedzināja �ķiltavas. Kad sausais buru papīrs nomelnēja un aizsvilās, viņa viegli iestūma kuģīti uz ezera vidu. Liesmas brīdi plī�voja un raudzījās, kur pieķerties, un tad dzestra vēja brāzma tās nodzēsa. Līva vēroja kuģīti slīdam pāri ūdens virsmai, kamēr tum�ie viļņi to apgāza.

Viņa izsmēķēja vēl vienu cigareti un gaidīja, līdz papīra kuģī�tis nogrims, ta�u tas joprojām gulēja uz sāna pilsētas panorāmas atspoguļojumā kā mū�am �ķīstītavā palikusi dvēsele.

"Nekādas di�ās vikingu bēres neiznāca�"

Pagriezusies Līva devās uz vilcienu, kas nogādās viņu atpa�kaļ Ņūd�ersijā.

Mirklīti ieklausieties, dāmas un kungi, gids lūdza tūristus, kas stiklainām acīm vērās aug�up Citadelē. Ieklausieties, kādās mēlēs �alo jums visapkārt! �īs ēkas, pasaulē visvecākās joprojām apdzīvotās celtnes, vēsture tiek izklāstīta itālie�u, fran�u, vācu, spāņu, holandie�u un citās valodās. Tāds valodu sajaukums, dā�mas un kungi, liek pieminēt slaveno Bībeles stāstu no Pirmās Mo�zus grāmatas par Bābeles torni, ko cēla nevis Dieva cildinā�anai, bet gan cilvēka slavinā�anai, tālab Dievs iedegās dusmās un "sa�jauca viņu valodu", liekot cilvēkiem sadalīties daudzās tautās. Tornis palika nepabeigts. Daudzi zinātnieki uzskata, ka �ī leģen�da patiesībā vēsta par Citadeli �eit, Ruinā. Turklāt ņemiet vērā, ka stāsts ir par celtni, kas nav būvēta nolūkā slavināt Dievu. Ja palūkojas uz Citadeli, dāmas un kungi� Viņ� teatrāli pla�ā lo�kā norādīja uz milzīgu būvi. �var pamanīt, ka nekur nav ne vēsts no kaut viena reliģiska atribūta. Neredz ne krustus, nedz eņģeļu attēlojumus, nedz kādas konkrētas si�etiskas ainas. Tomēr āriene var būt maldino�a, un Ruinas Citadele neap�aubāmi ir Die�va nams, lai arī te trūkst reliģiskās simbolikas. �ajās noslēpumu pilnajās sienās ir tapusi pati pirmā Bībele, un uz tās garīgā pa�matakmens būvēta visa kristīgā ticība. Patiesi, Citadele bija pir�mais kristīgās baznīcas centrs. Pārcel�anās uz Vatikānu Romā ce�turtajā gadsimta bija nepiecie�ama, lai piesaistītu strauji augo�ajai baznīcai lielāku sabiedrības uzmanību. Cik no jums ir apmeklē�ju�i Vatikānu?

Da�i tūristi negribīgi paslēja aug�up rokas.

Samērā maz. Nav �aubu, ka jūs savu tiesu laika pavadījāt, apbrīnojot Siksta kapelu un pētot Svētā Pētera katedrāli vai pā�vestu kapa vietas un varbūt pat piedalījāties audiencē pie pāves�ta. Diem�ēl, lai arī teikts, ka Citadelē glabājas brīnumi, kas līdzi�nās Vatikānā redzamajiem, jums nebūs lemts tos skatīt, jo vienīgie, kam ļauts spert kāju �ajā visnoslēpumainākajā un vissvētākajā vietā, ir mūki un priesteri, kas �eit mīt. �is noteikums ir tik negro�zāms, ka pat di�ie cietok�ņa mūri, ko redzat izveidotus kalna cie�tajās akmens nogāzēs, nav vis mūrnieku vai celtnieku, bet gan svē�tā kalna iedzīvotāju roku darbs. Tie�i tā cēlusies celtnes �ķietami pussagruvusī vienreizīgā āriene un tās nosaukums "Ruina", kas cēlies no latīņu vārda ar nozīmi "sabrukums". Tomēr būves ārē�jais izskats ir maldino�s, tie nebūt nav gruve�i, gids turpināja. Tas ir senākais cietoksnis pasaulē un vienīgais, kur� ne reizi nav ieņemts, lai kā pūlēju�ies visbaisākie un visapņēmīgākie ie�karotāji pasaules vēsturē. Kādēļ tādi centieni? Klīst leģendas, ka Citadelē glabājas kāda relikvija, Ruinas svētais noslēpums jeb Sakraments. Viņ� ļāva vārdam vēl brīdi virmot dzestrajā gaisā kā nupat izsauktam spokam. Visvecākais un di�ākais noslē�pums pasaulē, gids turpināja, pieklusinot balsi līdz sazvērnie�ciskam �ukstam. Da�i uzskata, ka tas ir īstais Kristus krusts. Citi sprie�, ka tas ir Svētais Grāls, no kura dzēra Kristus un kas spēja dziedēt visas vainas un dāvāt mū�īgo dzīvību. Daudzi tic, ka pa�a Jēzus mirstīgās atliekas, brīnumainā kārtā saglabāju�ās, atdusas �eit, klusā kalna dziļumos. Vēl citi to dēvē tikai par le�ģendu, nostāstu bez pamatojuma. Ta�u ir pavisam vienkār�i, dā�mas un kungi, proti, patiesību nezina neviens. Tā kā Citadeles leģendu ieskauj slepenības un noslēpumainības plīvurs, es ārkār�tīgi �aubos, vai kāds to jelkad uzzinās. Ja kādam ir jautājumi� Gida balss tonis pēk�ņi pauda vaļsirdīgu vēlē�anos nedzirdēt ne�vienu jautājumu. �nebaidieties.

�audīgo a�teļu skatiens pa kārtai pievērsās tūristiem, kuri ne�izteiksmīgi vērās aug�up uz milzīgo celtni un pūlējās sagudrot kādu jautājumu. Parasti neviens neko negribēja zināt, un tas no�zīmēja, ka viņiem tiks atvēlētas veselas divdesmit minūtes pastai�gai pa apkārtni, kādu suvenīru iegādei un pavir�ai fotografē�a�nai. Pēc tam visi satiksies pie autobusa un dosies uz nākamo apskates vietu. Gids jau ievilka elpu, grasīdamies paskaidrot turp�māko dienas kārtību, ta�u tad kāds no pūļa norādīja uz debesīm.

-�� Kas tas tāds? noprasīja vairāk nekā piecdesmit gadus vecs vīrietis ar sarkanu seju un nepārprotamu Lielbritānijas ziemeļu akcentu balsī. Tas tur, kas izskatās pēc krusta.

-��� Es jau minēju, ka Citadeles ārpusē nav neviena krusta� Gids aprāvās pusvārdā. Acis miegdams, viņ� pavērās aizvien gai�ākajās debesīs. Ieskatījās cie�āk. Tālu augstumā uz sensenā cietok�ņa neizgreznotās smailes bija labi saskatāms krusts. Zi�nāt, es ne�

Vārdi atkal iesprūda rīklē.

Neviens viņā neklausījās. Visi pūlējās saskatīt to, kas bija uz�stādīts kalna galā.

Gids sekoja citu paraugam. Krusts �ķita viegli salīgojamies. Tas atgādināja lielo burtu T. "Varbūt tas ir putns vai arī rītausmas gaismas radīta ilūzija?"

Tas ir cilvēks! kāds iesaucās. Gids paraudzījās uz pusmū��a vīrieti, kur�, sprie�ot pēc akcenta, bija holandietis un saspringti lūkojās savas videokameras atlokāmajā �ķidro kristālu ekrānā. Skatieties! Holandietis atliecās, lai savu atklājumu parādītu arī citiem.

Arī gids pameta skatienu pāri cilvēkiem, kas uzreiz sadruzmējās apkārt. Kameras attēls bija pievilkts, cik tuvu iespējams, un ekrānā drebelējās digitāli uzlabota aina. Tas bija vīrietis, pēc visa sprie�ot, zaļā mūka tunikā. Garie, netīri gai�ie mati, augstienes vēju purināti, plivinājās ap bārdaino seju, bet vīrietis bija izstie�pis rokas, noliecis galvu un nostājies pilnīgi nekustīgi pie virsot�nes. Visas pasaules acīs viņ� bija kā cilvēkveidīgs krusts vai vientuļ�, dzīvs Kristus stāvs.

Ruinas rietumu puses kalnu pakājē Ketrina Manna klusēda�ma veda se�us brīvprātīgos pāri raibajiem laukiem cauri augļu dārzam, kas pirmoreiz bija iekopts vēl viduslaiku ēras beigās. Vi�si bija ģērbu�ies vienādos smagos balta audekla kombinezonos, visiem galvās bija cepures ar platām malām, no kurām uz ple�ciem krita melns marles audums, noslēpjot sejas vaibstus. Agrās rīta stundas gaismā viņi atgādināja senu druīdu sektu, kas do�das uz upurē�anas rituālu.

Ketrīna piegāja pie stateniski noliktas eļļas mucas un sāka celt nost akmeņus, ar kuriem bija piespiests brezenta audekls, kamēr pārējie klusēdami nostājās viņai apkārt aiz muguras. Dzīvesprie�cīgais noskaņojums, kas valdīja mikroautobusā, kamēr tas pirms saullēkta līkumoja pa tuk�ajām ieliņām, jau sen bija izplēnējis. Vi�ņa noņēma pēdējo atsvaru. Kāds turēja dūmekli. Parasti siltākās dienās bites kļuva vēl aktīvākas, tāpēc tās vajadzēja īpa�i nomie�rināt. Neraugoties uz pieaugo�o siltumu, Ketrīna ātri vien pama�nīja, ka �is strops neat�ķiras no pārējiem sanoņu nedzirdēja, un sausais, sarkanais ķieģelis, kas kalpoja par nolai�anās laukumi�ņu, bija tuk�s.

Viņa nevērīgi iepūta stropa dibenā da�us dūmu mutuļus un pacēla audeklu, atklājot skatienam astoņas koka latas, kas bija no�vietotas vienādos attālumos uz atvērtās mucas malām. Tas bija vienkār�s stāvstrops, un tādu varēja izveidot no gandrīz jebkāda veca trauka. Pārgājiens uz augļu dārzu bija paredzēts kā bi�ko�pības pamatu praktisks demonstrējums, lai brīvprātīgie varētu lī�dzīgu praksi ieviest tajās pasaules malās, kur viņus nometinās uz gadu. Ta�u, kad uzausa gaisma un stropus citu pēc cita pār�baudīja, cerētās mācībstundas vietā ekspedīcija sastapās ar kaut ko krietni satrauco�āku.

Kad dūmi izklīda, Ketrīna uzmanīgi pacēla malējo latu un pa�griezās pret brīvprātīgajiem. Zem dēlī�a karājās liela neregulāra apveida kāre, kurā medus tikpat kā nebija, lai gan strops vēl pa�visam nesen bija rosīgs un pārticis. Tagad tas �ķita glu�i pamests, ja vien neskaita saujiņu nupat iz�ķīlu�os darba bi�u, kas bezmēr�ķīgi lodāja pa kāres vaska virsmu.

-�� Vīruss? jautāja kads no brīvprātīgajiem.

-��� Nē, Ketrīna papurināja galvu. Paraugieties�

Visi sastājās cie�ā lokā.

-�� Ja stropā ieperinājies hroniskais vai akūtais bi�u paralīzes vīruss, tās trīc un nespēj palidot, tālab iet bojā stropā vai tā tuvu�mā. Bet pievērsiet uzmanību zemei!

Nolieku�i galvas, visi pārlūkoja miklo, mīksto, biezo mauriņu, kas zēla ābeles ēnā.

-��� Nekā. Paskatieties stropā.

Tiklīdz mācekļi paslēja galvas aug�up, cepuru platās malas notrinās cita gar citu.

-Ja nelaimi būtu izraisījis vīruss, tad stropa dibens būtu pilns ar miru�ām bitēm. Tās līdzinās cilvēkiem, proti, sasirgu�as tās do�das uz mājām un paliek tur līdz brīdim, kad jūtas labāk. Ta�u �eit nekā nav. Bites ir pazudu�as. Un tas vēl nav viss. Viņa pacēla latu augstāk un norādīja uz medus kāres apak�malu, kur se�stū�rainās �ūnas klāja plāns vaska slanitis. Neiz�ķīlu�ās kūniņas, Ketrīna paskaidroja. Parastos apstākļos bites nepamet stropu, ja vēl nav izlidoju�as jaunās bites.

-��� Kas īsti ir atgadījies?

Ketrīna novietoja latu klusaja stropā. Es nezinu, viņa atzi�na, ta�u tas notiek it visur. Viņa devās atpakaļ uz dēļiem aiz�sisto būdiņu augļu dārza nomalē, kur gatavoja sidru. Līdzīga parādība novērota Ziemeļamerikā, Eiropā, pat tik tālā vietā kā Taivāna. Pagaidām nevienam nav izdevies noskaidrot cēloni. Vienī�gais secinājums, kam piekrīt visi, ir tāds, ka stāvoklis kļūst aiz�vien bēdīgāks. Piegājusi pie mikroautobusa, Ketrīna novilka cimdus un iemeta tos tuk�ā plastmasas kastē. Pārējie sekoja vi�ņas paraugam. Amerikā to dēvē par Saimju sabrukuma sindro�mu. Da�i to sauc par pasaules galu. Ein�teins apgalvoja: "Ja bi�tes pazudīs no zemes virsas, tad cilvēce pastāvēs vēl tikai �etrus gadus. Ja nav bi�u, nav apputeksnē�anas. Nav ra�as. Nav pārti�kas. Nav cilvēku."

Viņa atvilka sejsarga sieta rāvējslēdzēju un noņēma cepuri, atklājot skatieniem ovālu seju ar bālu, tīru ādu un ļoti tum�ām acīm. Bija grūti noteikt sievietes vecumu, viņai piemita aristo�krātiska nepiespiestība, tādēļ Ketrina nereti kļuva par jaunu brīvprātīgo grupas vīrie�u iekāres objektu, lai gan patiesībā bija vecāka par daudzu viņu mātēm. Ketrīna ar brivo roku atsvabi�nāja biezo, �okolādes brūno matu mezglu un nopurināja ma�tus.

-��� Bet kas tiek darīts lietas labā? Jautātājs bija gara auguma puisis no Amerikas Vidējiem Rietumiem, kur� tobrīd noņēma bi��kopja masku. Izrādījās, ka jauneklim ir smil�krāsas mati. Viņ� iz�skatījās tāds pat kā daudzi brīvprātīgie, kas ieradās strādāt lab�darības organizācijā pie Ketrīnas, nopietns, bez cinisma, veselības un cerību pārpilns, izstarodams visas pasaules labestību. Ketrinai prātā pazibēja doma: "Kā viņ� izskatīsies pēc gada, kas pa�vadīts Sudānā, vērojot bērnus mirstam lēnā nāvē no bada? Vai Sjerraleonē, kur jāpārliecina izsalku�i ciematnieki neuzart tīru�mus, kuros strādāju�i jau viņu vecvectēvi, jo partizāni tajos izvie�toju�i kājnieku mīnas."

-�� Tiek veikti pētījumi, viņa skaidroja, mēģinot atrast saistī�bu starp bi�u saimju bojāeju un ģenētiski modificētajiem graud�augiem, jaunā tipa pesticīdiem, kas satur nikotionīdus, un globā�lo sasil�anu, zināmajiem parazītiem un infekcijām. Pat pastāv teorija, ka mobilo tālruņu signāli rada traucējumus bi�u navigā�cijas sistēmā un tās zaudē orientierus. Viņa nokratīja no ple�ciem kombinezonu un ļāva tam nokrist zemē.

-��� Bet kādas ir jūsu domas?

Ketrīna palūkojās uz nopietno jaunekli un manīja iezogamies pirmo drumuma un nepatikas atblāzmu sejā, kurā vēl pirms brī��a nejautās pat rai�u ēna.

-��� Nezinu, viņa attrauca. Iespējams, pie vainas ir visi �ie iemesli. Bites patiesībā ir samērā vienkār�as radības. Arī to sa�biedrība ir vienkār�a, ta�u tās kārtību izjaukt nav grūti. Kukaiņi spēj tikt galā ar stresu, ta�u pārāk sare�ģītā situācijā bites, iespē�jams, vairs nepazīst savu kopienu un to pamet. Varbūt tās labāk aizlido dro�ā nāvē, nekā paliek pasaulē, kuru vairs neizprot. Viņa pacēla acis. Brīvprātīgie nevilka nost kombinezonus un stā�vēja nekustīgi, viņu jauneklīgajās sejās atspoguļojās ba�as. Pa�klau, neņemiet mani galvā! Ketrīna iesaucās, raudzīdama klie�dēt drūmo noskaņojumu. Es pārāk bie�i apmeklēju Vikipēdiju. Turklāt jūs pa�i redzējāt, ka ne katru stropu piemeklējis tāds lik�tenis un vairāk nekā puse zum kā traki. Nāciet līdzi! Ketrīna uzsauca un sasita plaukstas, piepe�i juzdamās kā bērnudārza au�dzinātāja, kas aicina piecus gadus vecus audzēkņus uzsākt dzies�mu. Mums vēl ir daudz darba. Nolieciet savus kombinezonus un izņemiet instrumentus! Miru�o stropu vietā būs jāizvieto jau�ni. Viņa nocēla vāku vēl vienai plastmasas kastei, kas bija no�vietota zālē. �eit jums ir viss nepiecie�amais. Instrumenti, pa�mācība vienkār�a stāvstropa izgatavo�anai, vecu kastu atlikumi un dēļu gali. Tomēr paturiet prātā, ka darba gaitās jūs būvēsiet stropus no visa, ko vien spēsiet salasīt tuvākajā apkārtnē. Piede�vām tajos apvidos jus neatradīsiet daudz izsvaidītu mantu. Ļau�dīm, kam nepieder nekas, nav paraduma kaut ko pamest pa roku galam. Bet nav pieļaujams būvniecībā izmantot materiālus no iz�tuk�otajiem stropiem, viņa nobeigumā aizrādīja. Ja saimi tie��ām iznīcinājis kāds parazīts vai vīruss, jūs pārnesīsiet slimību uz jauno stropu.

Atvērusi �ofera puses durvis, Ketrīna izjuta vēlē�anos kādu bridi no�ķirties no brīvprātīgajiem. Vairums �o jaunie�u nāca no izglītotas vidus�ķiras, un tas nozīmēja, ka viņi gan grib labu, ta��u ir nepraktiski un nereti nevis ķeras pie darba, bet stundām ilgi apsprie� labākos paņēmienus, ka to paveikt. Vienīga iedarbīgā metode bija iesviest viņus ūdenī, lai ķepurojas un mācās no sa�vām kļūdām.

Pēc pusstundas es paraudzī�os, kā jums sokas. Ja jums ma�ni ievajagas, bū�u savā kabinetā. Ketrīna aizcirta durvis, iekams kāds paguva uzdot kādu jautājumu.

Atskanēja trula �ķindoņa tika izdalīti darbarīki un pirmās teorētiskās diskusijas. Ketrīna ieslēdza radio, citādi māti�ķa da�ba agrāk vai vēlāk pamudinās iejaukties jaunie�u apspriedē un tas nevienam par labu nenāks. Ekspedīcijas laikā viņa nevarēs nevienam palīdzēt.

Vietējās radiostacijas pārraidītais satiksmes un jaunāko ziņu apkopojums noslāpēja brīvprātīgo rosības trok�ņus. Ketrīna pa�sniedzās un no blakus sēdekļa paņēma biezu brūna papīra ma�pi. Tās vāku greznoja viens vienīgs vārds "Ortus" un logotips zieds ar �etrām ziedlapiņām un zemeslodi vidu. Mapē atradās lauka pētījums par sare�ģītu apūdeņo�anas un pārstādī�anas plānu, kuru paredzēts ieviest nelikumīgi nolīstā tuksnesīgā ap�gabalā Amazones deltā. Bija jāpieņem lēmums, vai labdarības or�ganizācija var atļauties �os darbus apmaksat. Lai arī pēdējā lai�kā tai ziedots vairāk līdzekļu nekā jebkad agrāk, Ketrinai �ķita, ka paradās aizvien vairāk un vairāk tādu pasaules nostūru, kas prasīt prasījās pēc dziedinā�anas.

-��� Un visbeidzot, radio diktors paziņoja nedaudz uzjautrinā�tā tonī, kāds parasti tiek pietaupīts neikdieni�ķam jaunumam no�pietno ziņu bloka beigās, tos, kas �odien aizies uz Ruinas cen�tru, gaidīs pamatīgs pārsteigums. Proti, kāds mūka tērpā ģērbies cilvēks ir spējis uzrāpties Citadeles smailē.

Ketrīna palūkojās uz mazo radio, kas bija iebūvēts automobi�ļa priek�ējā panelī.

-��� Pagaidām nav ziņu, vai tas ir kāds publicitātes triks, dik�tors turpināja. Viņ� tur parādījās �orīt īsi pēc ausmas un stāv, izstiepis rokas uz sāniem, veidojot ko līdzīgu� cilvēkam krusta formā.

Tobrīd Ketrīna sarāvās. Viņa pagrieza aizdedzes atslēgu un pagrūda ātrumpārslēga sviru. Apstādinājusi mikroautobusu bla�kus kādai brīvprātīgajai, viņa atvēra logu.

-��� Man jāaizskrien uz biroju! viņa uzsauca. Pēc stundas atgriezī�os.

Meitene pamāja, un sejā atspoguļojas viegls satraukums, it kā pamestības sajūta, ta�u Ketrinai tas paslīdēja secen. Viņa jau stin�gri vērās tālumā, uz spraugu dzīv�ogā, cauri kurai zemes ceļ� aiz�stiepās līdz �osejai, kas savukārt veda uz Ruinu.

Klosterī, kas atradās aptuveni pusceļā starp aizvien pieaugo��o pūli un Citadeles smaili, negulējis un visu nakti gaidījis turp�mākās ziņas, abats noguris sēdēja pie kvēlojo�ajām kamīna og�lēm un raudzījās cilvēkā, kas beidzot bija atnesis jaunumus.

-�� Mēs bijām pārliecināti, ka uzkāpt pa klints austrumu puses sienu nav iespējams, ziņojuma beigās atzinās Atanasijs, ar plaukstu pārlaizdams galvvidum.

-�� Tādā gadījumā no �ās nakts notikumiem mēs esam guvu�i vismaz vienu mācību, vai ne? Abats pavērās uz lielo logu, kura senās zilā un zaļā stikla rūtis nespodri apmirdzēja saules stari. Tie nekādi neatviegloja nastu, kas nospieda sirdi. Tātad, viņ� turpināja, pa�ā Citadeles virsotnē stāv atkritējs muks, kas izvei�dojis ļoti provokatīvu simbolu, kuru dro�i vien jau redzēja sim�tiem tūristu un, Dievs vien zina, kas vēl. Un mēs nevaram viņu nedz atturēt no �ā soļa, nedz nocelt lejā.

-��� Tiesa, Atanasijs pamāja. Ta�u, atrazdamies aug�ā, viņ� nevar ne ar vienu sarunāties, un ar laiku viņam būs jānokāpj. Kur gan citur viņ� liksies?

-��� Manis pēc lai iet uz elli! izkliedza abats. Jo drīzāk, jo la�bāk mums visiem.

-��� Pēc maniem uzskatiem, situācija ir �āda� Atanasijs neat�laidīgi runāja tālāk, no bagātās pieredzes zinādams, ka ar abata dusmām visērtāk tikt galā, vienkār�i neliekoties par tām ne zinis. Pārtikas viņam nav. Ūdens nav. No kalna lejup ved tikai viens ceļ�. Ja ari viņ� nogaidīs līdz nakts aizsegam, kameras, kas reaģē uz siltumu, nekavējoties fiksēs pārkāpēju brīdī, kad tas nonāks pie aug�ējiem cietok�ņa mūriem. Mums ir sensori, un ārpusē stāv apsardze, kurai uzdots viņu aizturēt. Viņ� ir iesprostots vienīga�jā būvē uz zemes, no kuras neviens nav izbēdzis.

Uzmetis brālim nemierīgu skatienu, abats atcirta: Nav tiesa. No �ejienes ir izbēgu�i. Pēdējā laikā gan ne, bet da�iem tas ir iz�devies. Tik ilgā celtnes pastāvē�anas posmā� tas ir nenovēr�ami. Protams, viņus visus galu galā notvēra un Dieva vārdā apklusi�nāja. Tāpat ari tos, kuri nelaimīgā kārtā satikās ar bēgļiem. Viņ� pamanīja Atanasiju nobālam. Sakraments ir jāaizsargā.

Abats alla� bija sūrojies par to, ka viņa kambarkungam nav drosmes iesaistīties ordeņa sare�ģītāko pienākumu pildī�anā. Tie��i tāpēc Atanasijs joprojām valkāja zemākās kārtas brūnās drā�nas, nevis pilnībā ordinētā brāļa tum�i zaļo tuniku. Tomēr viņ� bija dedzīgs un nodevies savam amatam, tādēļ abats da�kārt aiz�mirsa, ka apak�niekam kalna noslēpums nav atklāts un laba tie�sa Citadeles vēstures viņam nav zināma.

Pēdējoreiz Sakraments tika apdraudēts Pirmā pasaules kara laikā, sāka stāstīt abats, ar skatienu ieurbies atdzisu�ajās pelē�kajās oglītēs, it kā lasīdams tajās pagātni. Kāds novicis izlēca pa augsto logu un pārpeldēja aizsarggrāvi. Tā gadījuma dēļ grā�vi vēlāk nosusināja. Par laimi, viņ� vēl nebija pilnībā ordinēts, tā�lab nebija iepazīstināts ar mūsu ordeņa noslēpumu. Viņam izde�vās aizkļūt līdz pat okupētajai Francijai, un tur mēs viņu� panācām. Dievs bija kopā ar mums. Kad mēs bēgli atradām, kar� jau visu bija paveicis mūsu vietā. Viņ� pagriezās pret Atanasiju. Bet tas bija cits laiks� Tais dienās Baznīcai bija daudz sa�biedroto, klusumu varēja nopirkt bez pūlēm, un noslēpumus gla�bāt izrādījās vienkār�i. Tolaik internets vēl neļāva vienā acumirkli nosūtīt informāciju miljardiem cilvēku. �odien tādu atgadījumu noklusināt mums nekādi neizdotos. Un tālab mums jāpierauga, lai kaut kas tamlīdzīgs nenotiek vispār. Viņ� palūkojās uz logu, kuru rīta saule jau bija izgaismojusi visā pilnībā. Vitrā�ā iestrā�dātais pāva tēls, sens Kristus un nemirstības simbols, meta ko�i zilu un zaļu gaismu. Brālis Semjuels zina mūsu noslēpumu, abats noteica. Un tādēļ nedrīkst tikt projām no kalna.

Līva piespieda zvana pogu un gaidīja.

Tas bija glīts, nesen celts nams Ņuarkā, da�u kvartālu attālu�mā no Beikera parka, netālu no �tata universitātes, kur mājas īpa��nieks Mairons strādāja par laborantu. Katra zemes gabala robe��u iezīmēja zems mietiņu �ogs, kas stiepās gar plāk�ņu celiņu uz mājas parādes durvīm. Tā bija amerikāņu sapņa miniatūra versi�ja. Ja būtu jāgatavo raksts par ko citu, Līva izmantotu �o ainu un no tās smeltos sāpīgi rūgtenu noskaņu bet tāds nebija viņas ap�ciemojuma iemesls.

Mājā varēja dzirdēt kādu kustību, pa gludo grīdu nodimdēja soļi, un Līva centās rādīt tādu seju, kas nepaustu to izmisīgo vien�tulību, kura viņu nomāca kop� pusdienlaika pastaigas Centrālparkā. Durvis atvērās, un aiz tām stāvēja glīta jauna sieviete gai�dībās ar tik milzīgu vēderu, ka �ķita piepildām visu �auro priek�namu.

-��� Jūs dro�i vien esat Bonija, iesāka Līva priecīgā balsī, kas �ķita piederam kādam citam. Es esmu Līva Ādamsena no The Itvjuirer.

Bonija atplauka. Bērniņu �urnāliste! Viņa atvēra durvis līdz galam vaļā un ar �estu aicināja vie�ņu nevainojami tīrajā smil�krāsas vestibilā.

Līva nekad mū�ā nebija rakstījusi par mazuļiem, ta�u nestei�dzās mājasmātes misēkli labot. Turpinādama smaidīt, viņa devās uz Bonijas ideāli iekārtoto virtuvīti, kur vīrietis ar jauneklīgu seju gatavoja kafiju.

-��� Mairon, mīlulīt, �ī ir �urnāliste, kas rakstīs par dzemdībām�

Līva paspieda viņa roku, un sejas muskuļi jau smeldza no pie�pūlētā smaida. Tobrīd viņas karstākā vēlē�anās bija skriet uz mā�jām, palīst zem segas un izraudāties, ta�u viņa saņēmās un pār�laida skatienu istabai, aplūkodama krēmkrāsas interjeru un grupiņās rūpīgi izkārtotos priek�metus smar�īgās tējas sveces, kuru ro�u aromāts jaucās ar kafijas smar�u, tuk�ās pītās kārbi�ņas, kādus pārdeva komplektos pa trim pie Ikea veikalu kasēm.

-Jauka māja. Nebija �aubu, ka tie�i tādu apgalvojumu īpa��nieki sagaida. Līva iedomājās par savu dzīvokli, kas pieblīvēts ar istabaugiem un o� pēc smil�māla. Kāds biju�ais draugs to bija no�dēvējis par dārza mājiņu ar gultu. "Kāpēc es nevarētu dzīvot kā parasts cilvēks un būt ar visu mierā?" Viņa paraudzījās uz mājas glu�i vai neskarto pagalmu ar �etrstūrainu mauriņu, kuru apjo�za Leilanda cipre�u rindas, kas pēc divām vasarām māju pilnībā atstās ēnā, ja vien tās bie�i un sparīgi neapcirps. Divi koki jau viegli dzeltēja, tātad iespējams, ka daba visu paveiks pati. Rakstu

Līvai uzticēja, pateicoties tie�i viņas zinā�anām par augiem un to dziednieciskajām īpa�ībām.

Ādamsena, tu zini visvisādus niekus par augiem, saruna iesākās prozaiski, kad Rolss Beikers, The New ]ersey Inquirer īpa��nieks un redaktors, nedēļas sākumā bija iedzinis Līvu stUrī lifta kabīnē. Viņa nepaguva ne atjēgties, kad jau bija saņēmusi uzde�vumu rakstīt nevis ierastajam �urnālistikas tum�ākajam �anram jeb kriminālziņām, bet svētdienas numura veselības speciālizlai�dumam sacerēt divu tūksto�u vārdu garu rakstu ar virsrakstu "Da�biskās dzemdības jeb Kā iecerējusi Māte Daba?". Viņa gan agrāk bija �ad tad rakstījusi par dārzniecību, ta�u par medicīnas tema�tiku ne reizi. Manā skatījumā nekādas di�ās saistības ar medi�cīnu te nav, Rolss bija attraucis, izsoļodams ārā no lifta kabī�nes. Atrodi kādu salīdzino�i saprātīgu personu, kas nez kāpēc ieņēmusi galvā bēbi laist pasaulē baseinā vai me�a izcirtumā un bez jebkādiem atsāpinātājiem, ja neskaita augu ekstraktus, un uz�taisi man cilvēkstāstu ar da�iem faktiem. Un tiem ir jābūt mūsu aprindu pilsoņiem. Es negribu lasīt par kaut kādiem sasodītiem hipijiem.

Stāsta varoni Līva uzmeklēja ar savu parasto kontaktpersonu palīdzību. Bonija strādāja Ņūd�ersijas pavalsts ceļu policijā, tā�tad hipiju kustībā pavisam noteikti nebija iesaistījusies. Cilvēks, kam ik dienas jātiek galā ar murgaino Ņūd�ersijas maģistrāli, ne�varēja nodoties Mieram un Mīlestībai. Ta�u tagad viņa bija atlai�dusies uz stūra dīvāna, pieķērusies pie rokas savam praktiska�jam vīram, laboratorijas zinātniekam, un priekā aizrautīgi klāstīja par dabiskajām dzemdībām, it kā viņai par to būtu samaksāts.

Jā, tas ir viņas pirmais bērns. Patiesībā divi, jo viņa gaida dvī�ņus.

Nē, dzimumu viņa nezina. Viņi grib, lai tas ir pārsteigums.

Jā, Maironam ir zināmi iebildumi, jo viņ� ta�u ir zinātnieks. Jā, viņa ir apsvērusi iespēju dzemdēt slimnīcā, tomēr, kā zināms, sievietes paaudzēm ilgi laidu�as pasaulē bērnus bez mūsdienu medicīnas palīdzības, tālab viņa stingri ieskata, ka mazajiem bus labāk, ja viss ritēs savu dabisko gaitu.

Bērnus dzemdēs viņa, Mairons piebilda maigā, zēniskā bal�sī, smaidīdams, glāstīdams sievai matus un ar mīlestības pilnu skatienu raudzīdamies viņā. Manas pamācības viņai nav vajadzī�gas.

Aizkustino�ās intimitātes un pa�aizliedzības piesātinātais bri�dis izlauzās cauri Līvas uzspēlētās jautrības �aulai, un viņa ar milzu pārsteigumu manīja pār vaigiem aumaļām plūstam asaras. Kā pa miglu Līva nomurmināja atvaino�anās vārdus, bet Bonija un Mairons steidzās vie�ņu mierināt. Viņai izdevās saņemties un pabeigt interviju, lai gan mocīja vainas apziņa par to, ka ienesusi abu vienkār�ās dzīves gaismas pielietajā patvērumā savu bēdu tum�o mākoni.

Līva brauca taisnā ceļā uz mājām un ar visām drēbēm iekrita nesaklātajā gultā, klausīdamās laistī�anas sistēmu apūdeņojam istabas augus, kas piepildīja viņas mitekli un atgādināja, ka vi�ņas dzīvē ir vēl kāda nosacīti dzīvība. Viņa prātā pārlika die�nas notikumus, cie�i tīdamās segā un drebēdama no aukstuma, it kā viņas vientulības cieto ledu nemū�am nevarētu izkausēt un Bonijas un Mairona attiecību siltums viņai nav lemts.

Ketrīna Manna lielā ātrumā iegrieza mikroautobusu �aurā pagalmiņā aiz augstas dzīvojamās mājas, kur tas, putekļu mākonī ietīts, apstājās. �o pilsētas austrumu daļas rajonu vēl aizvien dē�vēja par Dārzu rajonu, lai gan zaļie lauki, kas dāvāju�i apvidum nosaukumu, jau sen izzudu�i. Pat no sētas puses māja izstaroja papluku�as grandiozitātes auru zem nomelnēju�ās netīrības kār�tas rēgojās tas pats nevainojamais medus krāsas akmens, no ku�ra būvēta pilsētas baznīca un lielākā daļa vecpilsētas.

Viņa izslīdēja no �ofera sēdekļa un devās garām tuk�ajai velo�sipēdu novietnei, kura izveidota vecās akas vietā, kas reiz devusi iedzīvotājiem svaigu ūdeni. �u rpceļa Ketrīna vairākkārt tikai pa mata tiesu bija izvairījusies no sadursmes aizvien blivākajā rīta satiksmē, tādēļ viņai joprojām stipri sitās sirds. Atslēgu sai�ķim d�inkstot, viņa uzmeklēja īsto, iegrūda slēdzenē un strauji atvēra sētas puses durvis.

Pēc �ilbino�ās agrās pavasara saules mājā �ķita valdām vēsa tumsa. Kamēr viņa ievadīja kodu, lai apklusinātu signalizāciju, durvis aiz muguras aizcirtās. Viņa aizsteidzās pa pustum�o gai�teni un nonāca gai�ajā reģistrācijas vestibilā ēkas fasādes pusē.

Pulksteņu rinda pie sienas aiz reģistrācijas galda vēstīja laiku Riode�aneiro, Ņujorkā, Londonā, Deli, D�akartā visur, kur or�ganizācijai bija savas filiāles. Ruinā pulkstenis rādīja bez ceturk��ņa astoņi, tātad vairumam cilvēku darba diena vēl nebija sāku�sies. Klusums, kas plūda lejup pa elegantajām koka kāpnēm, apliecināja, ka birojā neviena cita nav.

Piecstāvu māja bija �aura un līdzinājās viduslaiku rindu na�mam, un pakāpieni �īkstēja, kamēr viņa kāpa uz piekto stāvu ga�rām dūmakaina stikla biroju durvīm, kas bija redzamas pirmajos �etros stāvos. Kāpņu galā bija iebūvētas ar biezām tērauda plāt�nēm nostiprinātas smagas durvis. Viņa atstūma tās vaļā un iegā�ja savos privātajos apartamentos. Sperot soli pāri slieksnim, ra�dās sajūta, ka viņa atgrie�as pagātnē. Sienas sedza koka paneļi gai�i pelēkā krāsā, un dzīvojamā istaba bija iekārtota ar izsmalci�nātām antīkām mēbelēm. Vienīgā liecība par moderno gadsimtu bija neliels plakanā ekrāna televizors, kas novietots stūrī uz ze�ma ķīnie�u galdiņa.

Ketrīna paķēra tālvadības pulti, kas mētājās turpat uz mīkstā soliņa, pavērsa to pret televizoru un nospieda podziņu, bet pēc tam piegāja pie grāmatu plaukta, kas bija iebūvēts tālākajā sienā. Plaukti aizņēma visu sienu no grīdas līdz griestiem, un tajos bija sarindoti izcilākie deviņpadsmitā gadsimta literatūras paraugi.

Viņa nospieda melnas teļādas vākos iesieto "D�eina Eiras" izde�vuma muguriņu, un ar klusu klik�ķi atvāzās plaukta apak�ējā da�ļa, atklājot skatienam dziļu sienas skapi. Tajā bija seifs, faksa apa�rāts, printeris, visi mūsdienīgas dzīves atribūti. Apak�ējā plauktā uz interjera �urnālu kaudzītes atradās binoklis, ko tēvs Ketrīnai bija uzdāvinājis trīspadsmit gadu jubilejā, kad bija meitu pirmo reizi aizvedis uz Āfriku. Paķērusi binokli, viņa pa krāsoto dēļu grīdu piesteidzās pie jumta loga. Kad viņa atgrūda to vaļā un pa�bāza galvu ārā, bariņ� balo�u ar skaļu �vīkstu pacēlās lidojumā. Pieliekot binokli pie acīm, redzeslokā vispirms ieslīdēja izplūdu��i sarkani jumtu dakstiņi un zila debess, ta�u pēc brī�a viņa ie�raudzīja melno monolītu pusjūdzes attālumā rietumu pusē. Aiz muguras ieslēdzās televizors, kurā tobrīd beidza raidīt si�etu par globālo sasil�anu. Ketrīna atspiedās pret loga rāmi, lai noturētu roku nekustīgi, un uzmanīgi slēja binokli aug�up gar Citadeles klints sienu uz virsotni.

Tad viņa to ieraudzīja.

Izstieptām rokām. Nodurtu galvu.

�āds skats viņai bija pazīstams visnotaļ sen, tikai zināmā figū�ra bija izcirsta no akmens un stāvēja cita kalna virsotnē otrā pa�saules malā. Jau no pa�as bērnības viņai tika mācīta tās nozīme. Bija nomainīju�ās daudzas paaudzes, kas kopīgiem spēkiem pulē�jās pie�ķilt dzirksteli un ierosināt notikumu ķēdi, lai grozītu cilvē�ces likteni, un tagad tas piepe�i nostājās viņai acu priek�ā viena pa�a cilvēka darbības rezultātā. Pūlēdamās noturēt trīco�o roku ne�kustīgi, Ketrīna klausījās diktoru nolasām ziņu virsrakstus.

Turpmākās pusstundas laikā ziņosim vairāk par pasaules valstu galotņu tik�anos, kurā apspriedīs klimata izmaiņas, pie�dāvāsim jaunāko pasaules finan�u tirgu ziņu apkopojumu un at�klāsim to, kā ieņemts senais cietoksnis Ruinas pilsētā. Tas viss pēc reklāmas�

Ketrīna vēl beidzamo reizi pavērās uz neparasto ainu un at�griezās istabā, lai noskaidrotu, ko par to domā pārējā pasaule.

Kad Ketrīna iekārtojās senlaicīgajā dīvānā, televīzijā bija re�dzama jaunmodīgu automa�īnu reklāma. Viņa uzmeta skatienu laikrādim televizora ekrānā astoņi un divdesmit astoņas. "Riode�aneiro tagad ir divdesmit astoņas minūtes pāri �etriem nak�ti," viņa secināja un nospieda ātrā zvana pogu, klausījās a�ajos pīkstienos, sistēmai noskaitot ciparu virkni. Klausuli pasaules ot�rā malā kāds pacēla tikai tad, kad viņa bija sagaidījusi televīzijas reklāmas beigas.

-��� Olā? atbildēja sieviete klusā, ta�u mo�ā balsī. Ketrīna ar atvieglojumu secināja, ka runātāja nav nupat pamodināta.

-�� Mariella, te Ketrīna. Piedod, ka zvanu tik vēlu� jeb tik agri. Es cerēju, ka viņ� jau būs pamodies.

Nebija noslēpums, ka tēva dienas re�īms ar gadiem kļūst aiz�vien dīvaināks.

-�� Sim, Senhora, Mariella sacīja. Jau kādu brīdi. Es iekurinā�ju darbistabā kamīnu. �onakt te ir vēss. Viņ� palika tur lasām.

-��� Vai es varētu ar viņu aprunāties?

-�� Certamente, Mariella atbildēja.

Klausulē bija dzirdama svārku �vīkstoņa un klusi soļi, un Ket�rīna iztēlojās, kā tēva saimniecības vadītāja iet pa tum�ā gaiteņa parketa grīdu pretim maigajai gaismiņai, ko meta kamīna uguns darbistabā, kas atradās pieticīgā mājokļa tālajā galā. Dipoņa mi�tējās, Ketrīna saklausīja klusu sarunu portugāļu valodā, un tāl�runis tika pasniegts citam runātājam.

-�� Ketrīna� pāri kontinentiem atlidoja tēva sirsnīgā balss, uz�reiz sniedzot mierinājumu. No balss toņa varēja noprast, ka viņ� smaida.

-Tēti� Arī Ketrīna pasmaidīja, par spiti nomāco�ajām vēs�tīm, ko dzīrās paziņot.

-��� Kāds �orīt Ruinā laiciņ�?

-��� Saulains.

-�� Te gan ir auksti, viņ� atzina. Liku iekurināt uguni.

-�� Es zinu, tēt, Mariella teica. Klau, te ir kaut kas noticis. Ieslēdz televizoru un sameklē CNN kanālu.

Tēvs palūdza Mariellu ieslēgt mazo televizoru darbistabas stūrī, un Ketrīnas skatiens pievērsās tālrādim pa�as istabā. Pāri ekrānam aizslīdēja mirdzo�s TV kanāla logotips, un no jauna pa�rādījās ziņu diktors. Viņa nospieda podziņu, lai noregulētu ska�ļumu. Klausulē bija dzirdams, kā tiek pārslēgti kanāli un atmurd te spēļu �ovs, te ziepju opera, te pa kādai reklamai portugāļu va�lodā, līdz atskanēja globālā ziņu kanāla diktora nopietnais balss tonis.

Ketrīna pacēla galvu un pamanīja, ka aiz diktora muguras pa�rādās attēls zaļā ģērbts cilvēka stāvs kalna galā.

-�� Mans Dievs� tēvs �ukstēja. Sanctus.

-��� Pagaidām, turpināja stāstīt diktors, no Citadeles nav sniegtas nekādas ziņas, nedz apstiprinot, nedz noliedzot �ā cil�vēka saistību ar ordeni. �odien pie mums viesos ieradusies Rui�nas pētniece doktore Mirjama Anata, kas sarakstījusi daudzas grāmatas par Citadeli. Ceram, ka viņa izskaidros �o jaunāko no�slēpumaino atgadījumu.

Diktors pagriezās ar visu krēslu pret prāva auguma un biedē�jo�a izskata sjevieti, kurai mugurā bija vienkār�s balts tenisa krekls un tum�i zila �akete ar �auru svītriņu. Viņai bija vairāk ne�kā piecdesmit gadi, un sudrabpelekie īsie mati nogriezti, veidojot precīzu asimetrisku frizūru.

-��� Doktore Anata, kādas ir jūsu domas par �ārīta notikumiem?

-�� Es domāju, ka mēs kļūstam par lieciniekiem neparastam ga�dījumam, viņa bilda, viegli paliekusies uz priek�u un ar vēsa�jam, zilajām acīm skatidamās pāri pusmēness formas briļļu stik�liņiem. �is vīrs nepavisam nelīdzinās mūkiem, kādus palaikam izdodas manīt labojam nocietinājumus vai atjaunojam svina pro�filus logos. Viņa tunika ir zaļā, nevis brūnā krāsā, un tas ir ārkārtlgi būtiski. Tikai viens ordenis nēsāja �ādas krāsas tu n i kas, ta�u tas izzudis jau pirms aptuveni deviņsimt gadiem.

-��� Kas tas būtu?

-��� Tā kā ordenis atradās Citadelē, par to ir zināms gau�ām maz. Mūki zaļās drānās savulaik redzēti vienīgi augstu kalna, tā�lab varam pieņemt, ka tas bijis visaugstākais ordenis, un tā uzde�vums, iespējams, bija Sakramenta sargā�ana.

Diktors piespieda pirkstu pie austiņas. Cik saprotu, tūlīt sāk�sim tie�raidi no Citadeles.

Ekrānā parādījās skaidrāks mūka attēls tunika viegli plīvoja rīta vējā, un rokas joprojām bija nekustīgi izstieptas uz sāniem.

-�� Jā, noteica diktors. Te nu viņ� ir, Citadeles virsotnē, ar savu ķermeni veidojot krusta zīmi.

-�� Tas nav krusts, klausulē �ukstēja Oskars, kamēr ekrānā at�klājās �ausmino�ais kalna augstums. Viņ� veido Tau simbolu.

Sēdēdams pie darbistabas kamīna savā namā Riode�aneiro rietumu pakalnos, Oskars de la Kruss nejaudāja atraut skatienu no attēla televizorā. Pilnīgi baltie mati spilgti kontrastēja ar tum��o ādu, kuru bija nobrūnināju�as un savēcināju�as vairāk nekā simts vasaru. Par spīti sirmajam vecumam, tum�ās acis joprojām mirdzēja spo�i un modri, un stiegrainais augums vēl arvien iz�staroja nemierpilnu sparu un mērķtiecīgumu glu�i kā tādam kaujaslauka ģenerālim, kas miera laikos piekalts pie rakstāmgal�da.

-��� Ko tu par to domā? klausulē klusi ieskanējās meitas balss.

Oskars de la Kruss apsvēra atbildi. Lai arī lielāko daļu sava

mū�a gaidījis �ādu pavērsienu un pats reiz pielicis pūles tādu izraisīt, tagad viņ� īsti netika gudrs, kā rīkoties.

Vecais virs stīvi piecēlās no krēsla un vieglā gaitā pārgāja pāri istabai pie stiklotajām divvērtņu durvīm uz terasi ar flī�u grīdu, kas blāvi atspoguļoja mēness gaismu.

-�� Iespējams, ka tas nav nekas īpa�s, viņ� beidzot noteica.

Klausulē bija dzirdams, kā meita smagi nopū�as. Vai tu pats tam patie�ām tici? Ketrīna noprasīja, un tēvs, to dzirdot, nevi�ļus pasmaidīja. Viņ� bija ieaudzinājis meitā tieksmi �aubities par visu.

-��� Nē, viņ� atzina. Ne glu�i.

-�� Tātad?

Viņ� apklusa, gandrīz baidīdamies ietērpt vārdos domas prā�tā un jūtas sirdi. Viņ� palūkojās pāri līcītim uz Korkovadu kalnu virsotni, kur uz duso�o Riode�aneiro noraudzījās statuja O Cnsto Redentor jeb Kristus Pestītājs ar izplestām rokām. Oskars de la Kruss bija palīdzējis tās tap�anā, jo cerēja, ka tā tiks iezvanīta jau�na ēra. Tā tie�ām kļuva slavena, kā jau bija cerēts, bet neko vairāk nepanāca. Viņ� iedomājās par muku, kas stāvēja Citadeles smai�lē viena cilvēka �ests, ko pla�saziņas līdzekļi da�ās sekundēs izplatīja visā pasaulē, gandrīz identisks pozai, kuru viņ� devi�ņus gadus bija veidojis no tērauda, betona un smil�akmens. Ve�cais virs pacēla roku un pieskārās iemīļotā pulovera augstajai ap�kaklei.

-�� Es pieņemu, ka pravietojums sāk piepildīties, viņ� no�uk�stēja. Domāju, mums jāsāk gatavoties.

Saule jau spo�i apspīdēja Ruinas pilsētu. Semjuels uzlūkoja ēnas, kuras pamazām ruka austrumu bulvāri līdz tālo sarkano kalnu pamalei. Sāpes, kas svilināja plecus, viņ� tikpat kā nejuta kaut arī ilgu laiku bija turējis paceltas jau tā pārguru�ās rokas.

Semjuels jau labu laiku manīja rosibu kalna pakājē, kur pūlis auga aizvien lielāks un saradās televīzijas cilvēki. Siltās gaisa plūsmas, celdamās aug�up, laiku pa laikam atnesa līdz viņa au�sim balsu murdoņu, kas brī�iem izklausījās neparasti tuvu. Ta�u viņa prātā bija tikai divas domas. Pirmā par Sakramentu, otrā par meiteni no pagātnes. Kad viņ� bija atbrīvojis prātu no visa pārē�jā, abi tēli �ķita saplūstam vienā iespaidīgā ainā, kas remdēja un mierināja viņu.

Mūks pavērās pāri virsotnes laukumiņa malai, garām pārkarei �ķita, ka viņ� to pievārējis jau ļoti sen. Tad viņ� palūkojās uz tuk�o aizsarggrāvi vairāk nekā tūksto� pēdu lejup.

Viņ� iebāza kājas spraugās, ko bija izgriezis tunikas apak�ā virs apmales, un aizāķēja roku īk�ķus līdzīgos ierobos piedurkņu galos. Tad viegli izpleta kājas, manot audumu nostiepjamies gar ķermeni, nospriegojoties ap stilbiem un rokām. Vēl reizi raidījis skatienu lejup, viņ� juta, kā aug�up traucas siltas gaisma plūs�mas, jo rīta saule jau sasildījusi zemi. Aizvien spēcīgākajā vējā bija dzirdama balsu �ala. Viņ� piekala skatienu kādam nupat iz�velētam punktam aiz sienas, kur vairāki tūristi stāvēja līdzās pa�visam nelielam mauriņam.

Semjuels pārnesa savu svaru no vienas kājas uz otru.

Paliecās uz priek�u.

Un metās lejā.

Trīs sekun�u laikā viņ� nolidoja to pa�u attālumu, kuru iepriek�ējā nakti bija pievārējis vairāku mokpilnu stundu laikā. Pārguru�ās rokas un kājas, par spīti nerimtīgajām gaisa brāzmām, pūlējās turēt tunikas biezo vilnas audeklu stingri izplestu. Locek�ļus caurstrāvoja sāpes. Viņ� neatrāva skatienu no zāles laukuma, it kā alktu tajā nonākt.

Cauri vēja �alkoņai ausis viņ� dzirdēja kliedzienus un ar pū�lēm pastiepa rokas lejup, palielinot pretestības spēku un mēģinot pavērst ķermeni aug�up, lai izlabotu trajektoriju. Viņ� redzēja, kā vērotāji pasprūk uz visām pusēm, atbrīvodami vietu uz zemes, kurai pretī viņ� traucās. Tā strauji tuvojās. Nāca arvien tuvāk. Vēl tuvāk.

Labā roka spēcīgi noraustījās caurums piedurknē bija pār�plīsis. Piepe�ais pretestības zudums vīrieti savērpa gaisā un sa�grieza uz priek�u. Viņ� satvēra plando�o piedurkni un no jauna savilka cie�āk. Vēj� to nekavējoties atsvabināja. Viņ� izrādījās pār�lieku vāj�, un bija jau ari par vēlu kaut ko uzsākt. Viņ� griezās aizvien ātrāk. Zeme bija ļoti tuvu. Viņ� apgriezās uz muguras.

Un ar �ķebino�u krak�ķi piezemējās piecas pēdas aiz aizsarggrāvja sienas, turpat pie niecīgā mauriņa rokas joprojām bija izplestas, acis stingi vērās aug�up skaidrajās zilajās debesis. Klie�dzieni, kas sākās bridi, kad viņ� spēra soli pāri klints malai, pār��alca visu pūli. Tie, kas atradās tuvāk, vai nu novērsās vai, �aus�mu pārņemti, nespēja atrauties un skatījās uz nokritu�o cilvēku, zem kura izplūda tum�as asinis, straumītēm aiztecēdamas pa saules izbalināto akmens plāk�ņu jaunajām plaisām, sūkdamās cauri skrandainās tunikas zaļajai drānai, it ka pārvērzdamās to baismā, draudīgā ēnā.

Ketrīna Manna ieelsās, vērodama kritienu tie�raidē. Mūks bija stabili stāvējis Citadeles virsotnē, un jau nākamajā brīdi viņa tur nebija. Attēls raustījās, jo operators pūlējās sekot cilvēkam, un tad ekrānā atgriezās studija, kurā satrauktais diktors knibinājās ap austiņu, ar mokām meklēdams vārdus, lai pārtrauktu ēterā val�do�o klusumu, kamēr satriektie skatitāji pamazām aptvēra nule redzēto. Ketrīna jau bija pieskrējusi pie loga, celdama pie acīm bi�nokli. Skaudri palielinātais skats uz tuk�o virsotni un tālumā kau�co�ās sirēnas pilnībā apstiprināja notiku�ā patiesumu.

Viņa atgriezās istabā, paķēra no dīvāna tālruni un, nejutigumam pārņemot visu ķermeni, spēcīgi nospieda atkalzvanī�anas pogu. Atsaucās automātiskais atbildētājs tēva zemā, mierino�ā balss aicināja zvanītāju atstāt ziņu. Brīnīdamās, kur viņ� piepe�i pazudis, Ketrīna nospieda ātrās zvanī�anas pogu, kas savienoja ar viņa mobilo tālruni. "Mariella noteikti ir kopā ar viņu, citādi jau būtu pati pacēlusi klausuli," Ketrīna prātoja. Pēc savienoju�ma viņai tika piedāvāts izmantot balss pastkastīti.

Mūks nokrita, viņa vienkār�i pavēstīja.

Ierunājusi ziņu, Ketrīna attapa, ka acīs sakāpu�as asaras. Vi�ņa, tāpat ka daudzas sargkareivju paaudzes, bija ilgi vērojusi pa�sauli un gaidījusi �ādu zīmi. Tagad radās nojauta, ka jau atkal svīdusi viltus rītausma. Vēl beidzamo reizi uzmetusi skatienu kal�na galotnei, kur vairs neviena nebija, Ketrina atlika binokli slepe�najā sienas skapī un seifa sienas tastatūrā ievadīja piecpadsmit ciparu kodu. Pēc da�ām sekundēm atskanēja dobj� klik�ķis.

Aiz sprādziendro�ajām titāna durvīm pelēku putu apvalkā gla�bājās kastīte, apmēram tik liela kā klēpjdators, tikai trīsreiz biezā�ka. Ketrina izvilka to ārā un pienesa pie mīkstā soliņa dīvāna priek�ā.

Neiedomājami izturīgais polikarbonāta sveķu apvalks gan pēc izskata, gan pēc taustes līdzinājās akmenim. Viņa atvienoja sle�penos kastes vāka aizbīdņus. Kastē atradās divas plātnes, viena virsū otrai, un to virsmās bija iegrebtas tikko manāmas zīmes. Vi�ņa aplūkoja pazīstamās plāksnes, kuras kāda aizvēsturiska roka bija rūpīgi atdalījusi no nogulumie�u slāņa. Tas bija viss, kas at�licis no senas grāmatas. Iegrebtās zīmes bija vēl senākas par Veco Derību, un varēja tikai minēt, kas vēl bijis rakstīts �ajā grāmatā. Bija noskaidrots, ka zīmes ir malie�u valodā, kurā runājusi aiz�vēsturiskā Malas cilts, Ketrīnas Mannas sen�i. Viņa pustumsā ap�lūkoja tik pazīstamās rindiņas.

Zīmes bija izkārtotas svētā Tau veidolā, kas grieķiem kļuva par burtu T, ta�u bija vecāks par viņu valodu tas bija saules un visse�nāko dievu simbols. �umeriem tas bija Tammuzs, grieķiem Atiss, bet romie�i to sauca par Mitru. Simbols bija tik svēts, ka to novieto�ja uz ēģiptie�u valdnieku lūpām, kad tos ievadīja zinā�anās par mistērijām. Tas simbolizēja dzīvību, aug�āmcel�anos un asins upu�rē�anu. Un tie�i �ādu zīmi mūks bija veidojis ar savu ķermeni, stā�vēdams Citadeles augstumos visas pasaules acu priek�ā.

Viņa pārlasīja vārdus, prātā pārtulkoja, pūlēdamās rast saistī�bu starp simbolismu un galvu reibino�ajiem dienas notikumiem.

Zemes virsū parādīsies vienīgais īstais krusts

Visi to ieraudzīs vienā mirklī-un brīnīsies

Krusts kritīs

Krusts celsies

Atslēgt Sakramentu

Un atnest jaunu laikmetu

Zem pēdējās rindiņas varēja redzēt vēl vienas simbolu rindas aug�ējo daļu, ta�u plātnes robotā mala neļāva uztvert teksta jēgu. Pirmās divas rindas nebija grūti interpretēt, īstā krusta zīme bija Tau zime, kas ir daudz senāka par kristie��u krustu un parādījusies zemes virsū brīdī, kad mūks izstiepa rokas uz sāniem.

Ar starptautisko ziņu kanālu palīdzību visi to bija ieraudzīju��i vienā mirklī. Un visi brīnījās, jo tā bija neparasta, pirmo reizi piedzīvota parādība, un neviens nezināja, ko tā nozīmē.

Ta�u tad Ketrīna sāka svārstīties. Bija skaidrs, ka teksts nav pilnīgs, ta�u atliku�ā redzamā teksta nozīme �ķita netulkojama.

Krusts patiesi bija nokritis, kā vēstīja pravietojums, ta�u �is krusts bija cilvēks.

Ketrina paraudzījās ārā pa logu. Citadeles augstums no vir�sotnes līdz pakajei bija apmēram tūksto� simt pēdu, un virietis bija nokritis stāvajā austrumu nogāzē. Kā lai pēc tāda kritiena aug�āmceļas?

Cie�i piespiedis krūtīm dokumentu vīstokli, Atanasijs pieklau�vēja pie abata kambara apzeltītajām durvīm. Neviens neatsaucās. Ieslīdējis telpā, mūks sev par lielu atvieglojumu ieraudzīja, ka tā ir tuk�a. Tas nozīmēja, ka vismaz pagaidām nebūs jāsprie� ar aba�tu, kā atrisināt problēmu ar brāli Semjuelu. Nekāda prieka tāds iznākums nesagādāja. Pirms tam, kad Atanasijs izvēlējās Sandi brāļu ceļu un uz mū�iem nozuda stingri nodalitajos kalna aug��ējos apgabalos, brālis Semjuels bija viens no viņa tuvākajiem draugiem. Bet tagad viņ� bija miris.

Piegājis pie galda, Atanasijs izvietoja uz tā dokumentus divās kaudzītēs. Pirmajā bija pārskats par Citadeles iek�ējiem darbiem, krājumu uzskaite un nepārtraukto, alla� nerimsto�o remontdar�bu grafiks. Otrajā, krietni lielākajā kaudzē, bija ziņojumi par Baz�nīcas vērienīgajām interesēm ārpus Citadeles sienām viss par jaunākajiem atklājumiem arheoloģiskajos izrakumos pasaulē, svaigāko teoloģisko darbu konspekti, īss publicē�anai iesniegtu grāmatu satura izklāsts, da�os gadījumos pat gaidāmo televīzi�jas raidījumu vai dokumentālo filmu apraksti. Vairums �īs infor�mācijas nāca no da�ādām oficiālām iestādēm, kuras finansēja Baznīca vai kuras tai piederēja, ta�u daļu bija izdibinājis neofici�ālo informētāju pla�ais tikls, kas slepeni darbojās visos mūslaiku pārvaldes mehānismos un piederējās pie Citadeles tradīcijām un vēstures ne mazāk kā lūg�anas un sprediķi, kas aizņēma dievbi�jīgo mūku lielāko dienas daļu.

Atanasijs uzmeta a�u skatienu ziņojumam kaudzes virspusē. To bija iesniedzis aģents, vārdā Kasiels, viens no Baznīcas visra��īgākajiem spiegiem. Tempļa drupu izrakumos Sīrijā uzieti sena manuskripta fragmenti, un viņ� ieteica nekavējoties uzsākt ope�rāciju "I un I" "Iegūt un Izmeklēt", ar nolūku noskaidrot un lik�vidēt jebkuras iespējamās briesmas. Atanasijs pa�ūpoja galvu. Kārtējais neaptverami vērtīgais antīkais dārgums neap�aubāmi tiks ieslēgts lielās bibliotēkas mijkrēsli. Viņa domas par �o kārtī�bu Citadelē nebija noslēpums. Kopā ar brāli Semjuelu un tēvu Tev masu, kur� ierosinājis daudzus uzlabojumus bibliotēkā, viņ� bija raudzījis pieradīt, ka slepena zina�anu uzkrā�ana un at�ķirīgu uzskatu cenzūra mūslaiku atvērtajā pasaulē ir vājas baznīcas pa�zīme. Trijotne bie�i slepus apspriedās par laiku, kad Citadeles ap�jomīgais zinību krājums nonāks ārpus cietok�ņa mūriem un ne�sīs lielu labumu Dievam un cilvēkiem. Bet tad Semjuels izvēlējās iet pa seno, slepeno Sancti brāļu ceļu, un Atanasijam neviļus ra�dās nojausma, ka līdz ar �ādu iz�ķir�anos gāju�as bojā visas ce�rības. �ķita, ka tum�a ena klājas pāri visam, ar ko Semjuels asoci�ējās tai laikā, kad vēl dzīvoja Citadelē.

Acu kaktiņos iedzēla asaras Atanasijs raudzījās uz doku�mentiem un iztēlojās, kāda informācija tajos būs turpmākajās ne�dēļās: nebeidzami ziņojumi par nokritu�o mūku un pasaules do�mas par �o atgadījumu. Mūks pagriezās, devās uz apzeltīto durvju pusi, izslīdēja no abata kambara un izberza acis ar plaukstas virs�pusi. Bija jāatrod kāds nomaļāks nostūris, kur viņ� varētu netrau�cēts ļaut jūtam vaļu.

Nodūris galvu, mūks mērķtiecīgi soļoja pa ejām, ko pildīja dzidrs kondicionētāja iepludināts gaiss. Platais, spo�i apgaismo�tais tunelis aizveda uz �auru gaiteni zem lielās katedrāles zāles, kur abās pusēs rindojās durvis uz mazām, nodalītām kapelām. Gaiteņa tālajā galā seklā ni�ā pie vienām �ādām durvīm dega sve�ce, liecinot, ka telpā kāds ir. Atanasijs tajā iegāja. Durvīm aizve�roties, gaisa plūsma satricināja da�u telpā iedegto ziedojuma sve��u liesmas, un kapelā noņirbēja gaisma, kas apspīdēja zemos, nokvēpu�os griestus un T veida krustu, kas stāvēja uz dibensienā izkaltā akmens plaukta. Pie tā uz ceļiem tupēja lūg�anā iegri�mis vīrietis vienkār�ā melnā tunikā.

Priesteris jau dzīrās pagriezties, ta�u Atanasijs jau zināja, kur� tas ir. Mūks nokrita tam līdzās uz grīdas, pēk�ņā izmisumā ap�skāva viņu un slāpēja skaļās elsas biedra biezās mantijas krokās.

Abi ilgu bridi ļāvās sērām viens otra skavās un nespēja bilst ne vārda. Visbeidzot Atanasijs iztaisnojās un ielūkojās tēva Tomasa apaļajā bālajā sejā un gudrajās zilajās acis viņa melnie mati bi�ja mazliet atkāpu�ies, deniņos tos iekrāsoja viegls sirmums, un sve�u gaismā zaigoja asaru pēdas uz vaigiem.

-��� Man ir sajūta, ka viss ir zudis.

-��� Mēs vēl esam te, brāli Atanasij. Un tas, ko mēs trīs apsprie�dām �ajā istabā, nav zudis. Drauga vārdu sirsnības uzmundri�nāts, Atanasijs izmocīja smaidu. Un mēs vismaz varam atcerē�ties Semjuelu tādu, kāds viņ� patiesībā bija, tēvs Tomass piebilda. Pat tad, ja citi viņu neatcerēsies.

Abats stāvēja augstu kalnā, Capelli Deus Specialis jeb Dieva Svē�tā Noslēpuma kapelas vidu. �aurā ala ar zemajiem griestiem at�gādināja pazemes kapenes, lai gan �ādā necaurredzamā tumsā bija grūti noteikt tās izmērus. Citadeles radītāji to bija izcirtusi cie�tajā klinti pa�u spēkiem, un sienās vēl aizvien varēja redzēt pri�mitīvo darbarīku atstātās raupjās pēdas. Pēc iepriek�ējā vakara ceremonijas gaisā vēl virmoja asiņu metāliskā smar�a, pacelda�mās no gropēm, kas izgrebtas miklaja un vārajā sve�u gaismā vi�zuļojo�ā grīdā. Abats ar skatienu nomērīja renes līdz altārim, kur, tumsā ietītas, tik tikko manāmas vīdēja Sakramenta aprises.

Altāra pakājē no klints grīdas bija nesen izspraucies vijīgs dzi�nums, smalkās asins vīteņa stigas tas bija dīvains sarkans augs, kas kuploja ap Sakramentu un dzina saknes ātrāk, nekā to spēja izravēt. �is neapturamais auglīgums abatā nez kāpēc raisija rie�bumu. Viņ� jau grasījās pieiet pie vīteņauga, ta�u izdzirdēja aiz muguras dobju rībienu, masīvajām akmens durvīm atslīdot vaļā. Nācēji bija divi, un piesātinātais gaiss kapelā sakustējās. Izkau�sēto tauku lāmiņu apņemtās sveces nodrebēja, un pār asajiem in�strumentiem, kas bija novietoti pie sienas, nozibsnīja gaisma. Dur�vis dārdēdamas aizslīdēja vietā, liesmiņas aprima un atkal klusi �ņāca, kamēr tauki burbuļoja ap karstajiem degļiem.

Abiem vīriem bija garas bardas un Sakramenta ordeņa zaļās tunikas. īsākais no abiem mazliet iepalika, uzlicis roku uz T vei�da krusta, kas bija aizbāzts aiz jostas virves, un nenovērsa acis no garākā, kur� stāvēja noliektu galvu, nodurtu skatienu, sagumu�iem pleciem, it kā tunikas smagums vien būtu pārāk grūti iz�turams.

-�� Tātad, brāļi?

-�� Cilvēks nokrita ārpus mūsu jurisdikcijas robe�ām, atbildē�ja augumā īsākais mūks. Mēs nekādi nevarējām viņu atgūt.

Abats aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Viņ� bija cerējis, ka vēstis uzlabos, nevis pasliktinās viņa garastāvokli. Atvēris acis, abats pārlaida skatienu Sanctus ordeņa brālim, kas vēl nebija tei�cis ne vārda.

-��� Tā, viņ� novilka klusā, ta�u nenoliedzami draudu caur�strāvotā balsī, kur viņ� ir tagad?

-��� Pilsētas morgā. Ordeņa brāļa skatiens nepacēlās augstāk par abata krūtīm. Mēs domājam, ka pa�laik veic līķa sekciju.

-�� Jūs domājat, ka pa�laik veic līķa sekciju! abats dusmās iz�kliedza. Tev nav jādomā, ko viņi dara. Tev jāzina vai arī jācie� klusu. Nenāc �ajā istabā izteikt savas pārdomas. Ienākdams �eit, ņem līdzi tikai patiesību.

Mūks nokrita uz ceļiem.

-��� Piedodiet, abat, viņ� lūdzās. Es esmu jūs pievīlis.

Abats raudzījās mūkā ar neslēptu pretīgumu sejā. Brālis Grū-

bers bija iemetis brāli Semjuelu cellē, no kuras tas vēlāk aizbēga.

-�� Tu esi pievīlis mūs visus, abats pārmeta.

Pagriezies viņ� vēlreiz pārlaida skatienu ordeņa noslēpumam. Gandrīz varēja sajust visas pasaules acis pavēr�amies pret Citade�li līdzīgi ugunīgiem rentgena stariem, cauri klints sienai neremdi�nāmi tiecoties sameklēt to, kas tajās ieslēgts. Augu nakti gaidīdams ziņas, viņ� bija noguris un saērcināts, un brūces zem tunikas smeldza. Abats manīja lai ari ceremonijas laikā gūtas vainas sadzija tikpat ātri kā agrāk, sāpes mocīja ar katru reizi ilgāk. Pamazām pie�zagās vecums kaut gausi, tomēr nenovēr�ami.

Viņam nealka niknoties uz mūku, kas tā zemojās. Abats vēlē�jās tikai vienu lai �is sare�ģījums tiek atrisināts un pasaules mainīgais, nepastāvīgais skatiens aizslid citur. Citadelei jāiztur �is aplenkums glu�i tāpat kā daudzi citi vēstures gaitā.

-��� Piecelies, viņ� glāsmainā balsī pavēlēja.

Grūbers paklausīja. Nolaidis skatienu, viņ� neredzēja, kā abats ar galvas mājienu dod zīmi otram mūkam. Tas satvēra krustu un izvilka no maksts spo�u ceremoniālo dunci.

-�� Skaties man acīs, abats turpināja.

Kad Grūbers pacēla galvu un paraudzījās uz abatu, otrs mūks strauji pārvilka asmeni pāri biedra kaklam.

-�� Visa pamatā ir zinā�anas, bilda abats un pakāpās atpakaļ, lai izvairītos no arteriālo asiņu strūklas, kas iz�ļācās no Grūbera kakla.

Viņ� vēroja, kā Grūbera sejā pārsteigumu nomaina apjukums, un drebo�ā plauksta skar �auro ievainojuma svītriņu kaklā. Grū�bers noslīga uz ceļiem, un dzīvība atstāja viņu, ieplūstot gridas notekās.

-��� Noskaidro visu, kas ar līķi darīts, abats izrīkoja mūku. Sazinies ar kādu no pilsētas mērijas vai policijas; ar cilvēku, ku�ram ir pieeja mums nepiecie�amajai informācijai un kur� ir ga�tavs to sniegt. Mums jāzina, kādi secinājumi izdarīti pēc brāļa Semjuela nāves. Mums jāzina, kādas būs �ārita notikumu sekas. Un, pats galvenais, mums jāatgūst brāļa Semjuela mirstīgās atlie�kas.

Muks lūkojās uz Grūberu, kura ķermenis vāri drebēja uz ka�pelas grīdas ritmiskie �ļācieni no kakla ar katru mirsto�ās sirds pukstu kļuva vājāki.

-�� Protams, abat, atsaucās nelielā auguma mūks. Atanasijs jau nodarbojas ar preses uzdotajiem jautājumiem, izmantojot sa�vu arpasaules starpnieku. Un es domāju, tas ir, es zinu, ka ari po�licija izteikusi vēlē�anos sazināties.

Abats manīja �okļu muskuļus saspringstam un juta pasaules skatienu atkal pievērstu sev.

-��� Ziņo man par visu, viņ� norādīja. Un atsūti pie manis Atanasiju.

Mūks palocīja galvu un sacīja: Protams, abat. Es nodo�u ziņu, ka vēlaties viņu redzēt savā kambari.

-��� Nē. Abats piegāja pie altāra un izrāva asins vīteni ar visu sakni. Tur ne.

Viņ� palūkojās uz Sakramentu. Kambarkungs nebija Sanctus brālis, tālab nezināja, kas ir Sakraments. Ta�u Atanasijam bija jā�uzzina vairāk par ordeņa ienaidniekiem, lai viņ� �ajā situācijā rī�kotos atbilsto�i.

-��� Liec, lai viņ� ierodas lielajā bibliotēkā. Abats devās uz iz�eju un, kāpdams pāri brāļa Grūbera līķim, nometa uz tā vīteņau�gu. Viņ� mani atradis aizliegtajā glabātavā.

Abats satvēra durvis iestrādāto koka mietu un pagrūda. Pāri kapelai aizvēlās dārdoņa, akmenim ber�oties pret akmeni, un ielauzās vēsais, saldenais priek�kambara gaiss. Abats pameta skatienu atpakaļ uz gulo�o Grūberu mūka bālā seja izcēlās uz asiņu palts, kurā mirguļoja sve�u liesmiņu atspulgi.

-��� Un aizvāc to tur, abats pavēlēja.

Pēc tam viņ� pagriezās un aizsoļoja prom.

Pilsētas koronera iestāde bija iekārtota pagrabā kādā akmens ēkā, kura vēstures gaitā kalpojusi par �aujampulvera krātuvi, saldētavu, zivju glabātavu, gaļas novietni un se�padsmitajā gadsimtā uz īsu laiku ari par cietumu. Tās primitīvie, bet dro�ie apstākļi un apak�ze�mes vēsums bija kā radīts jaunajai patoloģijas nodaļai, kuru pilsētas mērija nolēma izveidot pagāju�ā gadsimta piecdesmito gadu pa�ās beigās. �eit, senlaicīgā velvētā pagrabā, bija izvietoti trīs veclaicīgi keramikas galdi līķu sekcijām, un uz vidējā, spo�i apgaismots, gulē�ja brāļa Semjuela sadragātais augums, kuru cie�i pētīja divi vīri.

Pirmais bija doktors Bārtolomjū Raiss, rezidents patologs, kur� zem platā, profesijai piederīgā baltā laboratorijas uzsvār�a val�kāja savai sociālajai grupai atbilstīgu melnu ģērbu. Viņ� bija iera�dies no Anglijas pirms �etriem gadiem starptautiskās policijas ap�maiņas programmas ietvaros, un turku tautības tēvs un dubultpilsonība bija atvieglojusi dokumentu kārto�anu. Program�ma ilga tikai pusgadu, bet viņ� pēc tās tomēr palika tepat. Arī vi�ņa garie mati bija melni, tiesa, vairāk pateicoties ķimijai nevis da�bai, un slīga abpus palsajai, kalsnajai sejai kā pavērti aizkari. Par spīti padrūmajai ārienei, Raisu visās Ruinas policijas nodaļās pa�zina kā visjautrāko koroneru, kāds vien jebkad redzēts. Viņ� mē�dza jokot, ka trīsdesmit divu gadu vecumā saņem itin labu nau�du un, kamēr daudzi gotu subkultūras pārstāvji tikai sapņo pelnīt iztiku starp miroņiem, viņam tas prieks jau ir ticis.

Otrais vīrs jutās manāmi neveiklāk. Viņ� stāvēja mazliet aiz Raisa, ko�ļādams augļu un riekstu �okolādes tāfelīti, ko pirmīt at�radis kabatā. Viņ� bija garāks par Raisu, ta�u nez kāpēc izskatī�jās saņurcīts, un plānais pelēkais uzvalks nokarājās uz viegli ielīku�ajiem pleciem, kurus nospieda nepilnus divdesmit gadus ilgs dienests policijā. Biezie, tum�ie, sirmuma cauraustie mati bija at�glausti no inteliģentās sejas, kas spēja izskatīties vienlaikus gan uzjautrināta, gan skumīga, un bruņurupu�a raga brillēs ar pus�mēness formas stikliņiem, kuras bija pabīdītas zemāk uz garā, viegli kumpā deguna, viņ� drīzāk līdzinājās noguru�am vēstures profesoram, nevis slepkavību izmeklētājam.

Inspektors Davuds Arkadians Ruinas policijā bija tāds kā bal�tais zvirbulis. �ajā karjeras posmā, ņemot vērā neap�aubāmi la�bās izmeklētāja spējas, viņam jau vajadzēja sēdēt galvenā inspek�tora krēslā vai vēl augstāk. Ta�u lielāko daļu savas policijas rindās pavadītās dzīves inspektors bija tikai noskatījies, kā daudz necilāki vīri rāmā rindā aizsoļo garām uz kārtējo paaugstināju�mu, kamēr pats viņ� palika viendabīgajā neievērojamo izmeklē�tāju masā, kas skaita dienas līdz pensijai. Arkadians bija daudz pārāks par �iem līdzbiedriem, ta�u sava darba mū�a pirmsāku�mā izdarīja kādu izvēli, kas meta ļoti garu ēnu pār karjeru līdz pat �ai dienai.

Proti, viņ� satikās ar kādu sievieti, iemīlējās un apprecējās.

Izmeklētājs, kas dzivo laimīgā laulībā, jau vien ir retums, bet Arkadians iepazinās ar sievu, vēl būdams apak�inspektors tiku�mības nodaļā. Tolaik nākamā ligava bija pametusi prostitūtas aro�du un gatavojās liecināt pret vīriem, kas savulaik viņu slepus at�veda no tā sauktā Austrumu bloka un padarīja par balto verdzeni. Ieraugot viņu pirmo reizi, Arkadians bija apjautis, ka nekad nav redzējis tik drosmigu, tik skaistu un tik nobiju�os būtni. Viņ� tika norīkots sievieti apsargāt līdz tiesas prāvai un mēdza jokot, ka būs jāpiestāda sievai rēķins par virsstundām, jo pagāju�i divpa�dsmit gadi un viņ� joprojām pilda �o uzdevumu. �ajā laikā pos�mā viņ� bija palīdzējis sievietei atbrīvoties no narkotiku purva, kura nolaupītāji viņu iegrūda, samaksājis par mācībām, kas ļāva iegūt skolotājas diplomu, un ievedis dzīvē, kādu viņa tie�ām pel�nījusi. Dziļi sirdī Arkadians noģida, ka tas ir cēlākais darbs viņa mū�ā, ta�u prāts pateica priek�ā, kāda cena bus par to jāmaksā. Augsta ranga policisti nedrīkstēja precēties ar biju�ajām prostitū�tām, pat tādām, kas jau sen laboju�ās un nostāju�ās uz taisna ce�ļa. Tālab viņ� palika vidusmēra inspektors pret �ādu līmeni sa�biedrība neizturējās tik prasīgi -, �ad un tad tika pie izmeklē�anas, kas atbilda viņa spējām, ta�u lielākoties nodarbojās ar āķīgām lie�tām, ar kurām neviens augstāka ranga izmeklētājs negribēja ķē�pā ties.

Davuds Arkadians stāvēja un ar sirsnīgajām brūnajām, briļļu lēcu palielinātajām acīm pētīja mūka sadragāto stāvu, fiksēdams pazīmes. Tiesmedicīnas eksperti bija apskatīju�i līķi, meklējot vis�da�ādākos pierādījumus, ta�u apģērbu atstaju�i tam mugurā. Raupjā zaļā tunika no aukstajām, jau sarecēju�ajām asinīm krā�sojās tum�āka. Rokas, kas tik ilgi bija veidoju�as krusta zīmi, ta�gad bija novietotas gar sāniem, dubultā virves cilpa, kas reiz ap�vīta ap labās plaukstas locītavu, tagad atradās glīti saritināta bla�kus sakropļotajai rokai. Arkadians pārlaida vērīgu skatienu bais�majai ainai un sarauca pieri. Nevarēja apgalvot, ka viņ� baidās no autopsijas, jo savulaik bija piedalījies ne mazums sekcijās, ta��u netika gudrs, kālab aicināts tie�i �oreiz.

Raiss pastūma tum�os taisnos matus zem ķirurga cepurītes, ievadīja paroli datorā, kas atradās uz atsevi�ķa pārvietojama gal�diņa turpat līdzās, un atvēra jaunas lietas failu. Kādas ir tavas domas par cilpu? viņ� taujāja.

Arkadians paraustīja plecus. Varbūt bija sadomājis pakār�ties, bet tad attapa, ka tas ir pārāk ikdieni�ķi. Viņ� aizlidināja bumbiņā saveltu �okolādes tāfelites papīru. Tā atsitās pret papīr�groza malu un aizripoja zem darba galda. "Tad nu skaidrs, kāda būs �ī diena," viņ� nosprieda. Skatiens pievērsās televizoram pie pretējās sienas, kur ziņu kanāls atkārtoti rādīja videomateriālu par mūku, kas stāv kalna virsotnē. Tā man gadās pirmo reizi. Arkadians pacēla papīra bumbiņu. Vispirms noskaties notiku��o televizorā, pēc tam secē līķi�

Doktors Raiss smaidīja un pavērsa plakanā monitora ekrānu pret sevi. Tad nocēla aiz monitora pakarinātās bezvadu austiņas, uzlika tās galvā, pievirzija pie mutes plānu mikrofonu un pieskā�rās sarkanam kvadrātiņam ekrāna stūrī. Tas iemirgojās, un MP3 fails sāka ierakstīties lietas dokumentācijā.

r

Zem tum�i brUnā linu uzvalka pavilcis parasto balto svīteri ar augsto apkakli, privātaja kapelā vienā no pēdējiem soliem sēdēja Oskars de la Kruss. Mazliet pieliecis galvu, viņ� klusi skaitija lūg��anu par mūku nezinadams, ka tas jau ir viņsaulē. Pēc tam Os�kars atvēra acis un aplaida skatienu telpai, kuru pirms septiņ�desmit gadiem bija palīdzējis uzbūvēt.

Kapelā neredzēja nekādu greznojumu, nebija pat logu mai�gā gaismiņa plūda no apslēptu lampiņu virtenes. Tuvāk griestiem gaisma pamazām tapa spo�āka arhitekta izmantota viltība, kas mudina apmeklētājus pacelt acis aug�up. �o ideju viņ� bija aiz�guvis no lielajām gotiskā stila baznīcām Eiropā pats taisnoda�mies, ka eiropie�i viņam un viņa tautai nozagu�i daudz vairāk.

Oskars redzēja vēl aptuveni divdesmit cilvēkus citus nakts�putnus, tādus kā viņ� pats, slepenās draudzes locekļus, kas bi�ja skatīju�ies ziņas un sajutu�i aicinājumu ierasties te un apcerēt, ko �ī zime varētu nest viņiem un viņu piederīgajiem. Lielāko da�ļu �o cilvēku Oskars pazina, da�us pat itin labi, ta�u �ī baznīca nebija atvērta pla�am sabiedrības apmeklējumam. Tikai nedaudzi zināja par tās pastāvē�anu.

Mariella sēdēja netālu, noslēgusies savās pārdomās, un skai�tīja lūg�anu valodā, kas bija vēl vecāka par latīņu valodu. Pabei�gusi viņa uztvēra Oskara skatienu.

-��� Par ko tu aizlūdzi?

Viņa klusi pasmaidīja un pavērās uz vietu kapelā, kur virs altāra karājās liels Tau krusts. Visu �o gadu laikā, kamēr abi apmeklēja �o kapelu, viņa ne reizi nebija vecajam vīram to stās�tījusi.

Oskars atminējās abu iepazī�anos kautrīgā astoņus gadus vecā meitenīte pietvīka, kad viņ� to uzrunāja. Tolaik kapela bija nesen tapusi, un statuja, kurā tā iebūvēta, iemiesoja viņu cilts ce�rības. Tagad kāds vīrs otrā pasaules malā turēja �is cerības savās izstieptajās rokās.

-��� Vai, būvēdams �o celtni, Mariella ie�ukstējās, un Oskars atkal pievērsa uzmanību klusajai telpai, tu patie�ām ticēji, ka tā spēs mainīt pasauli?

Savulaik tie�i Oskars ierosināja uzcelt Kristus Pestītāja statu�ju, un viņa centieni lielā mērā sekmēja līdzekļu savāk�anu tās bū�vei. Kā di�enu simbolu �ai katoļu nācijai statuju pārdeva Brazīli�jas tautai, ta�u patiesība tas bija mēģinājums piepildīt kadas daudz vecākās reliģijas seno pravietojumu.

Zemes virsu parādīsies vienīgais īstais krusts,

Visi to ieraudzīs vienā mirklī-un brīnīsies.

Kad pēc deviņiem celtniecības gadiem statuju parādīja �urnā�listiem, kas pulcējās no visas pasaules, tās attēli parādījās dau�dzās ziņu lentēs un laikrakstos. Tas nenotika glu�i vienā mirklī, ta�u to redzēja visi, un cildinājumu plūdi apliecināja valdo�o iz�brīnu.

Ta�u nekas nenotika.

Turpmākajos gados statujas slava pieauga. Un tomēr nekas ne�notika vismaz nekas tāds, uz ko cerēja Oskars. Viņam izdevās radīt vien raksturīgu iezīmi Brazīlijas sejā, ta�u mierinājumam ari panākt, ka milzīgās statujas pamatnē tiek izbūvēta slepena kape�la izcirsta klinti, tādējādi savā ziņā atdarinot Citadeli. Baznīcu kalnā.

-�� Nē, vecais virs atbildēja Mariellai. Es cerēju, ka tā mainīs pasauli, ta�u nevaru apgalvot, ka ticēju.

-��� Un mūks? Vai tu tici, ka viņam tas izdosies?

Viņ� paraudzījās uz saimniecības vadītāju un apliecināja: Jā, es ticu.

Mariella paliecās uz priek�u un noskūpstīja veco vīru uz vai�ga. Tie�i par to es aizlūdzu, viņa stāstīja. Un tagad es lūg�u Dievu, lai tev ir taisnība.

Baznīcas priek�pusē negaidīti izcēlās kņada.

Pie altāra bija sapulcēju�ies vairāki dievlūdzēji, un viņu sa�springto sarunu �uksti pār�alca kapelu kā vējiņ�, kas pamazām pieņemas spēkā. Kāds cilvēks atdalījās no pulciņa un pa aiļu ka�pelas vidū tuvojās Oskaram. Tas izrādījās �ans Klods Landovskis, kura vectēvs, fran�u skulptors, savulaik veidojis būvi, kurā viņi tobrīd skaitīja lūg�anas.

Vīrietis apstājās pie katra dievlūdzēja un klusā, drūmā balsī bilda da�us vārdus.

Vērodams, kā reaģē tie, kas uzklausīju�i �anu Klodu, Oskars juta Mariellu pieķeramies pie rokas. Viņam nebija jāuzklausa ziņ�nesis viņ� tāpat nojauta, ko tas pavēstīs.

-��� Tā, iesāka Raiss kā ārsts pie slimnieka gultas, lieta nu�mur viens, astoņi, se�i, deviņi, �etri, slīpsvītra, E. Laiks: desmit un septiņpadsmit. Piedalās: es, doktors Bārtolomjū Raiss no pil�sētas koronera nodaļas un inspektors Davuds Arkadians no Rui�nas pilsētas policijas. Subjekts: neidentificēts baltais vīrietis, ap�mēram divdesmit piecus gadus vecs. Auguma garums� Viņ� ar asu kustību strauji izvilka galdā iestiprinātu tērauda mērlenti.

-��� �se�as pēdas un divas collas. Sākotnējais vizuālais novērtējums atbilst aculiecinieku ziņām, kas izklāstītas lietas dokumentācijā, proti, ķermenis pārcietis nopietnas traumas pēc kritiena no liela augstuma. Raiss sarauca pieri un nospieda mirguļojo�o sarka�no kvadrātu, apstādinādams ierakstu. Paklau, Arkadian! viņ� uzsauca inspektoram, kur� stāvēja pie kafijas trauka. Kāpēc �o lietu piespēlēja tev? Puisis metās lejā no kalna un nositās. Cik man sprie�ams, nekāda di�ā izmeklē�ana nesanāk.

Arkadians lēni izelpoja un kā basketbolists, triekdams bumbu grozā, iemeta satīto bumbiņu papīrkurvī.

-���� Interesants jautājums. Viņ� ielēja divās krūzēs kafiju.

-��� Diem�ēl �ī nebija parastā, slepenībā un vientulībā pastrādātā pa�nāvība. Paķēris piena paku, viņ� izlēja prāvāko daļu tās sa�tura vienā krūzītē. Turklāt mūsu puisis nemetās lejā no kaut kā�da kalna. Viņ� nolēca no īpa�a kalna. Tu ta�u zini, cik ļoti priek��niecībai nepatīk, ja �eit atgadās kaut kas, teiksim tā, ģimenēm nedraudzīgs. Viņuprāt, tādi negadījumi var atturēt cilvēkus no mūsu skaistās pilsētas apmeklē�anas, un tas savukārt negatīvi ie�tekmēs "Svētā Grāla" krekliņu un "īstā Kristus krusta" ma�īnas uzlīmju pārdo�anas rezultātus, kas pilsētas tēviem nepatiks. Tā�lab tiem jādara viss iespējamais, lai sabiedrībai �ķiet, ka varas ie�stādes atbilsto�i reaģē uz tādu traģisku nelaimi.

Viņ� pasniedza Raisam ļoti baltu kafiju ļoti melnā krūzītē.

Raiss lēni palocīja galvu. Tāpēc lietā iesaista inspektoru, viņ� teica un iemalkoja kafiju.

-�� Pareizi. Tātad var sarīkot preses konferenci un paziņot, ka, pateicoties policijas zinā�anām un �aklajam darbam, ir izdibināts, kā par muku pārģērbies puisis gāja bojā, proti, viņ� nolēca no Ci�tadeles virsotnes. Ja vien, protams, tu neatklāsi ko citu.

Raiss iedzēra vēl vienu prāvu malku remdenās kafijas un at�deva krūzīti Arkadianam.

-�� Tā, viņ� noteica, pieskāries sarkanajam �etrstūrim, lai tur�pinātu audioierakstu. To mēs noskaidrosim.

t

Ketrma Manna sēdēja savā kabinetā pilsētas mājas otrajā stā�vā, daudzās valodās rakstītu dokumentu ielenkumā. Kā parasti, durvis uz gaiteni bija vaļā, un varēja dzirdēt soļus uz koka grī�das, tālruņu zvanus un aprautas sarunas cilvēki pamazām iera�dās darbā.

Viņa bija aizsūtījusi palīgu uz augļu dārzu pēc brīvprātīga�jiem un kādu brīdi vēlējās but vienatnē ar pārdomām un izjūtam. Pagaidām viņai nebūtu spēka vēlreiz nopietni pārspriest bojāgā�ju�ās bites. Viņa mēģināja sasaistīt izmiru�os stropus ar muka lē�cienu un neviļus nodrebēja. Senatnē cilvēki lielu uzmanību pie�vērsa zīmēm, kas atspoguļo neraksturīgu dzīvnieku uzvedību. "Interesanti, ko viņiem liktu domāt pārdabiskie notikumi, kādi ne�reti novērojami mūsdienās, piemēram, kūsto�ie polārie ledāji, tro�piskie laika apstākļi vēl nesen mērenā klimata zonās, agrāk ne�pieredzēti paisuma viļņi un viesuļvētras, skābā ūdens saindētie koraļļu rifi okeānos, izzudu�as bites. Sen�i ne�aubītos par drīzu pasaules galu," Ketrina sprieda.

Uz rakstāmgalda atradās ziņojums, kuru Ketrina bija paķēru�si līdzi no mikroautobusa pasa�iera sēdekļa. Tas garastāvokli se�vi�ķi neuzlaboja. Izlasījusi to tikai līdz pusei, viņa jau bija seci�nājusi, ka �o lūgumu izpildit nebūs iespējams naudas trūkuma dēļ. Acīmredzot tas būs kārtējais pasaules nostūris, kur� nokaltis un ies bojā. Viņa cie�i lūkojās uz diagrammām un tabulām ar rūpigi izstrādātām piezīmēm, kas izklāstīja sākotnējās celtniecības izmaksas un paredzamo koku aug�anu, ta�u acu priek�ā jopro�jām vidēja plāksnē iegravētās zīmes un mūka izveidotais simbols pirms lēciena.

-��� Vai tu ziņas redzēji?

Ketrīna satrūkās un paraudzījās durvīs stāvo�ās lunkanās sie�vietes gai�ajā, skaidrajā sejā. Viņa mēģināja atcerēties vārdu, ta�u darbinieki mainījās tik strauji, ka atmiņai īsti labi nevarēja uzti�cēties. "Varbūt Rei�ela? Vai tomēr Rebeka? Ieradusies trīs mēne�u norīkojumā no kādas Lielbritānijas universitātes."

-�� Jā, Ketrīna atteica. Redzēju.

-��� Pamatīgi satiksmes sastrēgumi. Tāpēc es tā nokavējos.

-�� Nieki vien, Ketrīna atmeta ar roku un no jauna pievērsās dosjē. Ziņas, kas viņu tā nospieda un satrauca, citiem nebija ne�kas vairāk kā mazas neērtības, par ko patenkot, pabrīnīties un ko pēc tam izmest no galvas.

-��� Klau, tu kafiju negribi? darbiniece piedāvāja.

Ketrina atkal palūkojās jaunajā, bezrūpīgajā sejā un piepe�i at�cerējās vārdu. Tas būtu lieliski, Bekij, viņa attrauca.

Meitene atplauka. Jauki!

Apcirtusies tā, ka tum�i brūnā zirgaste noplīvoja ka pātaga, viņa aizsteidzās uz virtuvi.

Organizācijā lielāko daļu darba paveica brīvprātīgie, tādi kā Bekija visu vecumu cilvēki ziedoja savu laiku nevis reliģisku saistību vai nacionālā lepnuma dēļ, bet gan tādēļ, ka viņi mīlēja planētu, uz kuras dzīvoja, un vēlējās dot savu artavu tās uzlabo��anā. Labdarības organizācija tie�i ar to nodarbojās piegādāja ūdeni tur, kur bija iestājies sausums, stādīja augus un kokus ze�mē, ko izārdījis kar� vai saindējusi rūpniecība. Tas nekas, ka di�binā�anas bridi mērķis bija cits un savos pirmsākumos organizā�cija nenodarbojās ar �ādiem pienākumiem.

Iezvanījās tālrunis uz galda.

-��� "Ortus". Kā varu palīdzēt? Ketrīna sacīja, cik vien mo�i jaudāja.

-��� Ketrīna, ausī ieducināja Oskara sirsnīgā balss. Viņas pa��sajūta uzreiz uzlabojās.

-�� Sveiks, tēt! viņa atsaucās. Kur tu biji pazudis?

-�� Es lūdzu Dievu.

-�� Vai tu jau dzirdēji? Meita nebija pārliecināta, kā ietērpt jau�tājumu vārdos. Vai tu jau dzirdēji, ka viņ�� ka mūks�

-�� Jā, tēvs apstiprināja, dzirdēju. Pūloties savaldīt emoci�jas, Ketrīna norija siekalas, bet tēvs turpināja: Neļaujies izmisu�mam. Mēs nedrīkstam zaudēt cerību.

-�� Kā lai nezaudē? Ketrīna paskatījās uz durvīm un turpinā�ja klusākā balsī: Pravietojums vairs nav piepildāms. Kā gan krusts pacelsies no jauna?

Ilgu laiku klausulē bija dzirdami tikai starpkontinentāli sprak��ķi. Tad ierunājās tēvs:

-�� Gadās, ka cilvēki pieceļas no miru�ajiem, viņ� atgādināja. Ieskaties Bībelē.

-��� Bībele ir melu pārpilna. Tu pats man to mācīji.

-�� Nē, to es neesmu tev teicis. Es tev norādīju uz noteiktām, tī��ām neprecizitātēm tekstā, ta�u oficiālajā Bībelē tomēr ir daudz patiesības.

Klausulē atkal iestājās klusums, ko pārtrauca tikai tālsarunu traucējumu �ņākoņas paisumi un bēgumi.

Ketrīna no visas sirds alka ticēt tēvam, ta�u dziļi sirdi nojau�ta, ka dzīvot ar tādu aklu cerību uz visu problēmu nokarto�anos būtu aptuveni tas pats, kas aizvērt acis un turēt īk�ķus.

-�� Vai tu patie�ām tici, ka krusts celsies no jauna?

-�� Tas var notikt, Oskars attrauca. Es apzinos, ka tam ir grūti noticēt. Ta�u, ja tu man vakar būtu apgalvojusi, ka nez no kurienes uzradisies Sanctus, kas uztrausisies Citadeles virsotnē un izveidos Tau zīmi, man būtu tikpat grūti noticēt. Tomēr ta nu ir noticis.

Tēvam neko nevarēja pārmest. Viņam reti varēja pārmest. Tie�i tālab Ketrinai bija �ēl, ka tēva nebija tuvumā brīdi, kad ziņas iz�skanēja pasaulē. Varbūt tad viņa nebūtu iegrimusi tik melanho�liskās pārdomās.

-��� Ko mums, tavuprāt, vajadzētu iesākt? Ketrīna vaicāja.

-��� Ir jānovēro līķis. Tas ir mūsu atslēga. Tas ir krusts. Ja �is cil�vēks tie�ām aug�āmcelsies, mums jāpasargā viņ� no ļaunprā�iem.

-��� No Sandi brāļiem.

-�� Es uzskatu, ka viņi mēģinās, cik vien drīz iespējams, atgūt līķi un to iznīcināt, lai izjauktu pravietojumu secību. Kā Sanctus loceklis viņ� pasaulē bija pilnīgi viens, un nav neviena, kas varē�tu pieteikt tiesības uz viņa mirstīgajām atliekām.

Tēvs un meita iegrima klusumā un apcerēja, kādas sekas būtu tādam pavērsienam.

Ketrīna iztēlojās ordeņa brāli guļam tum�ā istabā bez logiem kādā Citadeles telpā brīdī, kad satriektais ķermenis sāk brīnu�maina kārtā atgūt dzīvību. Bet tad no ēnām iznira vīrie�i zaļās tunikās un kapucēs, ar dun�iem un citiem moku rīkiem rokās.

Viņas tēvs otrā pasaules malā gara acīm zīmēja līdzīgas ainas, lai gan tās neradīja viņa iztēle. Viņ� pats savām acīm bija redzē�jis, uz ko Sancti brāļi ir spējīgi.

*

Atanasijs izjuta dziļi iesakņojo�os nepatiku pret lielo bibliotēku.

Uzmācīgā, bezpersoniskā tumsa un labirintam līdzīgie kam�bari iedvesa viņam dziļi klaustrofobisku, draudīgu sajūtu. Ta�u abats bija pavēlējis ierasties bibliotēkā, un tālab viņ� devās turp.

Bibliotēka aizņēma alas apmēram kalna tre�daļas augstumā Citadeles būvētāji tās izvēlējās tādēļ, ka tās bija pietiekami tum��as un labi vēdināmas, varēja aizkavēt saules gaismu vai mitru�mu, kas nereti izbalināja vai samērcēja senos rakstu ruļļus. Gad�simtu gaitā alas pildījās ar bezgalīgi vertīgiem tekstiem, un tika nolemts, ka �ādu dārgumu saglabā�anu vairs nevar uzticēt vie�nīgi tumsai un sausam vējam, tālab tika ieviesti vairaki uzlaboju�mi. Mūsdienās bibliotēka aizņēma �etrdesmit divas da�ādu lie�lumu telpas, un tajā ietilpa neap�aubāmi vērtīgākā un unikālākā grāmatu kolekcija pasaulē. Starptautiskajās reliģijas zinātnieku un akadēmiķu aprindās, nīgri jokojot, bibliotēku pastāvīgi dēvēja par seno tekstu di�āko krājumu, ko neviens nekad nav redzējis.

Tuvojoties vienīgajai ieejai bibliotēkā, Atanasijs izjuta ierasto nemieru. Delnai pārslidēja vēsa zila gaismiņa skeneris pārbau�dīja viņu, tad durvis atvērās un aicināja apmeklētāju ieiet pārejas telpā. Viņ� iesoļoja hermētiskajā kabīnē un dzirdēja durvis aiz mu�guras aizslīdam ciet. Klaustrofobiskā sajūta pieņēmās spēkā. Mūks zināja, ka tā atlaidīsies vienīgi tad, kad viņ� būs izgājis no bibliotēkas. Virs otrā skenera mirguļoja gaismiņa, liecinot, ka tiek darits viss iespējamais, lai nepieļautu kaitīga gaisa ieplū�anu her�mētiski noslēgtajā pasaulē aiz beidzamajām durvīm. Viņ� gaidī�ja. Juta, kā izkaltētais gaiss izsūc mitrumu no rīkles. Gaismiņa mi�tējās zibināt. Atslīdēja vaļā citas durvis, un Atanasijs iegāja bibliotēkā.

Brīdī, kad mūks spēra kāju tumsā, viņu apņēma gaismas ap�lis. Tas pletās da�u pēdu attālumā uz visām pusēm un visur pa�vadīja, ļaudams atrasties tā centrā, kamēr Atanasijs soļoja pāri pieņem�anas zālei uz arkveida ieeju, kas veda uz galveno biblio�tēkas telpu. Gan rūpīgi uzturētais klimats pastāvigi se�desmit astoņi grādi pēc Fārenheita un trīsdesmit pieci procenti mitruma -, gan �āds apgaismojums bija mūsdienu in�enierijas brīnumi. Ari to, paaudzēm nomainoties, uzlaboja sveces tika nomainītas pret eļļas lampiņām, kuras savukārt atbrīvoja ceļu elektrībai. Apgais�mojuma sistēma bija ne tikai visprogresīvākā pasaulē tai līdzī�gu nebija nekur. �o, tāpat kā vairumu tehnoloģisko uzlabojumu, bija izgudrojis un izstrādājis viens cilvēks Atanasija cie�ais draugs tēvs Tomass.

Kop� bri�a, kad pirms vairāk nekā desmit gadiem tēvs Tomass spēra kāju Citadelē, pret viņu izturējās citādāk nekā pret pārējiem novi�iem. Viņa pagātne, tāpat kā daudziem kalna iemītniekiem, ne�bija zināma, ta�u lai kāda bijusi viņa nodarbo�anās ārpasaulē, atri vien kļuva skaidrs, ka viņ� ir senu dokumentu saglabā�anas speciālists un elektronikas ģēnijs. Jau pirmajā gadā viņ� saņēma prelāta īpa�u atļauju pilnība pārbūvēt un uzlabot bibliotēku. �im uzdevumam tika ziedoti septiņi gadi, un pirmajā gadā viņ� to vien darīja kā eksperimentēja ar gaismas frekvencēm un pētīja to ietek�mi uz da�ādām tintēm un rakstu virsmām. Viņa projektētā un uz�stādītā apgaismojuma sistēma savā vienkār�ībā bija spo�s sasnie�gums, un to iedvesmoja pārdomas par pirmajiem zinātniekiem, kas staigāja pa bibliotēku ar sveci rokās un apspīdināja tikai vistuvā�ko apkārtni, kamēr pārējā kolekcija grima pilnīgā tumsā.

Likdams lietā kustību, spiediena un siltummeklē�anas sensoru sistēmu, tēvs Tomass bija izveidojis vidi, kurā galvenais da�tors izsekoja visus bibliotēkas apmeklētājus, veidojot gaismas strēli, kas apmirdzēja vien tuvāko apkaimi. �ī strēle sekoja apmek�lētājiem visā bibliotēkas teritorijā, pastāvīgi atstumjot malā tum�su, kurai cauri tie gāja, un nepiesārņojot apkaimi, kurā neviens nestrādāja. Sistēma bija tik jutīga, ka ikvienu mūku spēja identifi�cēt, uztverot ķermeņu tikko manāmās temperatūras at�ķirības un niecīgās gaisa svārstības, ko radīja ikviena unikālais izmērs un svars. Tas nozīmēja, ka dators var ne tikai uzraudzīt katra apmek�lētāja pārvieto�anos, bet arī redzēt, kas ieradies un kurp tas de�vās tādējādi tas bija vēl viens dro�ības pasākums, lai novērotu, kā mūki izmanto bibliotēku.

Atanasijs izgāja no priek�ējā vestibila un sekoja grīdā iestrā�dātajām lampiņām, blāviem pavedieniem, kas rādīja ceļu tumsā.

Vietām viņ� ieraudzīja citus pētniekus, kas slīdēja ka jāņtārpiņi, savu personisko nimbu apņemti, un to gaisma pamazām dzisa tālumā, kamēr viņ� devās aizvien tālāk bibliotēkas dzīlēs.

Otrs tēva Tomasa lieliskais izgudrojums bija bibliotēkas kolek�ciju iedalī�ana pa telpām pēc materiālu vecuma, tintes un papīra tipiem, katrai sadaļai pielāgojot apgaismojumu, kas bUtu vispie�mērotākais. Tālab gaismas aplis, kad Atanasijs devās aizvien dzi�ļāk telpās, kur glabāja trauslākos manuskriptus, palēnām kļuva bālāks un iekrāsojās oran�s. It kā viņ� dotos atpakaļ cauri laikam, piedzīvodams tos pa�us apstākļus, kas apgaismoja dokumentu tā radī�anas brīdī.

Vistālāk no ieejas atradās pa�i mazākie un tum�ākie kambari, un tajos glabājās vissenākie, vistrauslākie un visdārgākie teksti. Pergamenta strēmelītes, ko laiks izdeldējis plānas, un senie vār�di, kas sekli ieskrāpēti trauslos akmeņos. Mirdzums aizliegtajā glabātavā, kur gaisma iespīdēja ļoti retos gadījumos, bija tum�i sarkanā krāsā kā dziesto�as oglītes.

Tikai trim cilvēkiem bija pastāvīgas tiesības ieiet �ajā telpā prelātam, abatam un tēvam Maleahijam, galvenajam bibliotekā�ram. Pārējie varēja saņemt no �iem trim atļaujas ieiet glabātavā, ta�u tas bija rets gadījums. Ja kāds kļūdas pēc vai ar nodomu ie�rastos �ai pusē bez pienācīgas atļaujas, gaismas neiedegtos, un sargs, kas pastāvīgi atradās pie galvenajām durvim, saņemtu ne�dzirdamu brīdinājumu un dotos cauri tum�ajām zālēm tikt galā ar nelūgto viesi.

Sods par ieie�anu aizliegtajā glabātavā parasti bija bargs, so�dī�ana notika publiski, un tie�i tas visspēcigāk atbaidīja no grē�ko�anas it visus. Agrākos laikos pārkāpējiem visu priesteru un mūku kolēģijas priek�ā izdūra acis, lai �ķīstītu tos no visa, ko tie redzēju�i, ar kvēlojo�ām knaiblēm izrāva mēli, lai neļautu tiem izstāstīt visu, ko tie nejau�i uzzināju�i, un ausīs ielēja kau�sētu svinu, lai izdedzinātu visus aizliegtos vārdus, kas tur ie��ukstēti.

Sakropļotais pārkāpējs tad tika izstumts no Citadeles par brī�dinājumu pārējiem, kas varētu lolot nepaklausību un alkas pēc aizliegtajām zinā�anām. No �ā baismīgā rituāla bija cēlusies frā�ze: "Neredzēt ļaunu, nedzirdēt ļaunu, nerunāt ļaunu." Izteicie�nam bija ari ceturtais, mazāk zināmais papildinājums, kas mudi�nāja "nedarīt ļaunu citam" tiesa, �ī frāze �ķita visumā nesavienojama ar teiciena izcelsmi.

Atanasijs, tāpat kā visi pārējie Citadeles iemītnieki, bija dzir�dējis nostāstus par to nelaimīgo brāļu likteni, kas reiz ieklīdu�i aizliegtajā glabātavā, ta�u jau vairākus simtus gadu neviens ne�tika tā sodīts. Daļēji tālab, ka pasaule mainās un �ādi barbariski sodī�anas paņēmieni vairs nav pieļauti, bet lielākoties tālab, ka neviens neuzdro�inās ieiet aizliegtajā vietā bez nepiecie�amās at�ļaujas. Viņ� pats tajā bija iegājis tikai vienreiz todien, kad tika iecelts kambarkunga amatā. Kop� tā brī�a viņ� cerēja, ka vairs ne�mū�am nebūs tā jāapmeklē.

Pienākuma spiests, viņ� lēni slāja tumsā, nenolai�ot acis no gridā iestrādātās vārās gaismas līnijas un prātojot par aicināju�ma mērķi. "Vai mani gaida vēl kāds �ausmīgs atklājums? Varbūt Semjuels pirms nāvi neso�ā kāpiena kalnā bija aizbēdzis un sazin kā pamanījies iekļūt bibliotēkā? Vai arī iekļuvis aizliegtajā tel�pā un nozadzis vai izpostījis kādu svētu, neaizvietojamu manu�skriptu?"

Nedaudz tālāk gai�ais diedziņ� grīdā krasi nogriezās pa labi un izdzisa aiz neredzamas akmens sienas. �ajā vietā bija pagrie�ziens uz pēdējo gaiteni, kas veda uz vistālāko glabātavu. Atana�sijs zināja, ka pavisam drīz noskaidros, kālab abats viņu �urp ai�cinājis.

Uz līķa rokām un kājām ir svaigas grieztas brūces un trau�mas apliecinājumi, klāstīja Raiss, turpinādams līķa apskati.

Grieztu brū�u ir daudz. Tās ir dziļas. Da�os gadījumos līdz pat kaulam. Tāpat ir neregulāras formas un plēstas brūces. Vairākās atrodams kaut kas līdzīgs klin�u atlūzu gabaliņiem. Es tos izņem��u un salik�u maisiņos turpmākai analīzei. Aizklājis ar plauk�stu mikrofonu, viņ� pagriezās pret Arkadianu. Viņ� uztrausās kalnā un tad nolēca, vai ne?

Arkadians palocīja galvu. Cik man zināms, kalnā nav pat senlaicīga lifta.

Raiss no jauna aplūkoja saplosītās rokas un kājas un iztēlojās Citadeles milzīgo augstumu. Grūts kāpiens, koroners novil�ka, noņēma plaukstu no mikrofona un turpināja izklāstu. Lai ari brūces uz upura kājām un rokām ir nesenas, tajās novēroja�mas manāmas asins sarecē�anas pazīmes, tātad ievainojumi gūti krietni pirms nāves iestā�anās brī�a. Seklākajās brūcēs jau veido�jas rētaudi. Sprie�ot tikai pēc brū�u sadzī�anas tempiem, es seci�nātu, ka viņ� tajās ir iedzīvojies vairākas dienas pirms lēciena. Viņ� iztaustīja kailo apak�delmu, kas gulēja uz vēsā keramikas galda. Virves gals, kas bija piesiets upurim pie labās rokas, ir spēcīgi noberzis ādu, norīvējot epidermu. Virve ir raupja, no ka�ņepēm līdzīgas �ķiedras, izturīga un abrazīva.

-�� Tā ir viņa josta, Arkadians iejaucās. Raiss pacēla acis un sarauca pieri. Paskaties uz tuniku, ap vidu.

Pievērsis skatienu tum�ajam, notraipītajam apģērba gabalam, Raiss pamanīja vienā pusē biezu ādas cilpu, kas bija pavir�i pie��ūta pie auduma. Toties otrā pusē, kur vajadzētu būt tādai pa�ai cilpai, audumā rēgojās caurums. Pirmīt viņ� bija ievērojis citus plīsumus tunikā divus virs tērpa apmales un divus piedurkņu galos -, bet �is bija paslīdējis secen.

-�� Virve varēja kalpot upurim jostas vietā, Raiss sacīja, tur�pinot ierakstīt lietas materiālu failu. Tunikas vidusdaļā visap�kārt iestrādātas ādas cilpas, lai gan viena ir iztrūkusi. Es visu salik�u maisiņos un nosūtī�u analīzei uz laboratoriju tepat mū�su stāvā.

Arkadians pasniedzās Raisam garām un pieskārās mirguļo�jo�ajam sarkanajam �etrstūrim, lai apturētu ierakstu.

-�� Citiem vārdiem sakot, viņ� ierunājās, �is zellis uztrausās kalnā, izmantodams savu jostu par alpīnista virvi, kāpdams uz�plēsa rokas un pēdas uz klints �ķautnēm, uzkavējās virsotnē tik ilgi, kamēr brūces sāk dzīt, un metās lejā, kolīdz pakājē sanāca gana liels pūlis. Man rīts sabojāts, bet lieta slēgta. Lai kā man lab�patiktos te pakavēties, esmu spiests nodarboties ar daudz necilā�kam lietām, kuras gan pelna tādu pa�u uzmanību. Ja neiebilsti, es paķer�u to tālruni blakus kafijas kannai un pamēģinā�u no�darboties ar izmeklētāja cienīgu darbu. Viņ� pagriezās un izgā�ja aiz �ilbino�i skarbā gaismas loka, kas ietina apskates galdu. -Ja atradīsi ko pienācīgu, pakliedz.

-��� Bez �aubām! Raiss pasniedzās pēc smagām �ķērēm. Tu dro�i zini, ka negribi skatīties? Es grasos griezt vaļā tuniku. Ne jau katru dienu gadās redzēt pliku mūku.

-�� Tu ta�u esi slims, Rais. Arkadians paņēma tālruņa klausu�li un iegrima domās, nevarēdams iz�ķirties, par kuru no se�ām izmeklējamām lietām pieprasīt jaunāko informāciju.

Raiss uzlūkoja miru�o un pasmīkņāja.

-�� Slims! viņ� noburk�ķēja. Pamēģini pats katru dienu strā�dāt tādu darbu. Redzēsi, cik normāls būsi.

Un viņ� pārgrieza mūka tunikas apkakli.

*

Atanasijs sekoja grīda gar stūri iestrādātajam gaismas pave�dienam garajā, tum�ajā gaitenī, kura galā atradās aizliegtā gla�bātava. Ja viņu tur kāds gaidīja, aklajā tumsā tas nebija saska�tāms. Asinssarkana gaisma no telpas neplūda pārāk tālu. Viņ� necieta tumsu, ta�u vēl vairāk ienīda to, ka bibliotēkā nekas nav dzirdams. Reiz tēvs Tomass bija skaidrojis Semjuelam, ka tas ir saistīts ar pastāvīgu cilvēka ausij neuztveramu zemas frekvences signālu, kas izjauc skaņu viļņus un neļauj tiem izplatīties tālāk par gaismas apli, kas ielenc apmeklētāju. Tādējādi mūki varēja nedzirdēt vārdus, kas bilsti, stāvot desmit pēdu attālumā. �ādi ti�ka panākts, ka visās �etrdesmit divās telpās, ja arī tās būtu pār�pilnas pētniekiem, kas iegrimu�i kaismīgās teoloģiskās diskusi�jās, valda klusums kā jau da�dien bibliotēkās. Vienlaikus tas nozīmēja, ka, mundrā, mērķtiecīgā gaitā soļojot cauri piķa melna�jiem gaiteņiem, Atanasijam nav lemts smelties mierinājumu pat savu soļu troksnī.

Mērojis pusceļu, viņ� uz acumirkli kaut ko pamanīja gaismas loka pa�ā malā. Tumsā noplaiksnīja balts, spokains zibsnis.

Kambarkungs atsprāga atpakaļ un pārlaida skatienu melna�jai sienai sev priek�ā cenzdamies saskatīt to, kas piesaistījis uz�manību. Sajutis belzienu pa muguru, viņ� apsviedās, ta�u tas iz�rādījās grāmatplaukta akmens balsts. Tad viņ� atkal pagrieza galvu, pūlēdamies ar skatienu izlauzties cauri baisajai tumsai.

Un ieraudzīja to vēlreiz.

Sākumā vīdēja tikai vārās aprises kā tīkls, kas lidinās tum�sā. Palēnām tuvojoties, tās ieguva skaidrāku apveidu, līdz pār�vērtās izģindu�a cilvēka stāvā, kas gāja, kājas pa zemi �ļūkādams. Viņ� likās tievs, pat izkaltis, un �ķita grūti iedomājams, kā tuni�ka, kas karājās uz auguma, kā daļēji nomesta āda, nenoslīd ze�mē. Garie mati retās �ķipsnās krita priek�ā neredzīgajām acīm. Par spīti gausā gājēja rēgainajam izskatam, Atanasijs manīja, ka lēnām nomierinās.

Brāli Ponti, viņ� noelsa. Jūs man krietni iztrūcinājāt.

Tas bija apkopējs, speciāli izraudzīts vecs mūks kārtības uz�turē�anai lielajā bibliotēkā, jo aklajām acīm nevajadzēja apgais�mojuma, lai viņ� veiktu savus pienākumus. Ve�uks noraustīja gal�vu un pavērsās uz to pusi, no kuras bija atskanējusi balss. �ķita, ka viņ� ar pienbaltajām acīm veras Atanasijam cauri. Atvaino�jos, viņ� no�ērkstēja gaisa izkaltētā balsī. Es cen�os turēties pie sienām, lai neuzskrietu virsū citiem, bet �ai pusē gaiteņi ir sa�mērā �auri, brāli�

-��� Atanasijs.

-�� Ak, jā. Ponti pamāja. Atanasijs. Es tevi atminu. Tu �eit esi bijis ari agrāk, vai ne? Mūks pameta ar roku glabātavas virzienā.

-��� Vienu reizi, Atanasijs atzina.

-��� Taisni tā. brālis Ponti pamāja, it kā piekrizdams pats sev. Labi, viņ� novilka, stīvām kustībām pagriezdamies uz izeju, es tevi neaizkavē�u. Glabātavā jau kāds ir. Un es, brāli, ieteiktu nelikt viņam uz sevi gaidīt.

Vecais virs vēlreiz pagriezās un nozuda melnajā tumsā.

Pagāja vairākas minūtes, līdz Raisam izdevās pārgriezt mūka asinīm piesūcināto tuniku. Viņ� sāka no apkakles, tika līdz apak��malai un pēc tam pievērsās piedurknēm, sargādamies aizskart cil�vēka ķermeni. Viegli pavēlis līķi uz sāniem, viņ� izvilka apģērba gabalu un novietoja uz tērauda paplātes, lai analizētu atsevi�ķi.

Miru�ais bija visnotaļ labā fiziskajā formā.

Vismaz pirms tam, kad no tūksto� pēdu augstuma nokrita uz cietas akmens virsmas.

Ar pirkstu kauliņu uzsitis pa sarkano kvadrātiņu datora ek�rānā, Raiss atsāka ierakstu.

-�� Pirmie iespaidi par subjekta līķi atbilst priek�statam par nā�vi, ko izraisījis kritiens no liela augstuma. Visaptvero�as rumpja traumas, lauztas ribas izsprauku�ās cauri ādai abās pusēs krū�u kurvja pusēs� tie�i tādi kaulu spiedes lūzumi, kurus izraisījusi spēja sadursme, ķermenim brīvajā kritienā atsitoties pret zemi. Līķi klāj biezas, tum�as, sarecēju�as asinis, kas izpludu�as no dau�dzām durtām brūcēm. Abi atslēgas kauli pārlauzti vairākās vie�tās, un labais atslēgas kauls izdūries cauri ādai pie spranda. �eit redzama ari� Koroners ieskatījās cie�āk, �kāda senāka tais�na griezuma brūce, kas stiepjas horizontāli pāri kaklam no viena pleca lidz otram.

Paņēmis ievelkamo �ļūteni, kas karājās virs apskates galda, viņ� paspieda tās rokturi, virzīdams ūdens strūklu uz līķa kakla un krūtīm. Tum�ā, lipīgā kārta pamazām skalojās nost.

Jēzus! izdvesa Raiss un vispirms noskaloja krūtis, pēc tam rokas un visbeidzot kājas. Tad viņ� kārtējo reizi apstādināja ie�rakstu. Klau, Arkadian! koroners uzsauca pār plecu, neatrau�dams skatienu no zilimelnā līķa uz galda. Tev bija nepiecie�ams pavediens. Kā tev patiktos �āds?

Atanasijs apstājās pie durvīm, labi apzinādamies, ka viņam nav tiesību ieiet noliegtajā telpā, un viņu māca diezgan lielas bai�les par to, kas var notikt, ja viņ� tomēr ieies.

Viņ� palūkojās iek�ā.

�aurajā telpā kļuva redzams abata iespaidigais tēls, un sarka�nā gaisma �ķita dvesmojam no viņa kā no tumsā mirdzo�a dē�mona. Stāvēdams ar muguru pret durvīm, viņ� neredzēja Atanasiju un cie�i lūkojās uz piecpadsmit iedobumiem, kas re�ģa veidā izkalti tālākajā sienā. Katra atradās kārbiņa no tāda pa�a materi�āla kā lidma�īnu melnajam kastēm. Atanasijs atcerējās tēva Maleahija stāstu par to, cik kastes ir izturīgas, jo to saturs paliktu neskarts pat tad, ja kalns sagrūtu. No �īm domām vieglāk Ata�nasijam nekļuva.

Muks paraudzījās uz neredzamo robe�u grīdā un bridi apsvē�ra iespēju drosmīgi spert soli telpā, ta�u prātā ne saukts, ne lūgts uzplaiksnīja teiciens: "Neredzēt ļaunu, nedzirdēt ļaunu." Viņ� palika stāvam nekustīgi, līdz abats, sajuzdams vēl kāda cilvēka klātbūtni vai arī brīnīdamies, kur padotais palicis, pagriezās un paskatijās taisni viņam virsū. Atanasijs ar atvieglojumu konsta�tēja, ka priek�nieka sejas izteiksme pat baismajā tum�i sarkanajā gaismas �ķidrautā neliecināja par apņēmību stāties uz kara ta�kas. Tā pauda domīgumu, kā cilvēkam, kam jāmeklē izeja no grū�tas situācijas.

-�� Ienāc, Atanasij. Abats izņēma no iedobes sienā kādu kastī�ti un pienesa to pie katedras telpas vidū. Tā kā Atanasijs jopro�jām vilcinājās uz sliek�ņa, abats pamudināja: Es �urpceļā sati�ku Maleahiju. Tev ir atļauja ienākt glabātavā. Vismaz uz stundu.

Atanasijs paklausīja, un cauri glabātavai viņu pavadīja sar�kans gaismas aplis. Tātad vismaz pagaidām viņa klātbūtne �eit ir likumīga.

Katedra atradās telpas vidū tā, lai cilvēks stāvētu ar skatu pret durvim, bet lasāmvirsma bija pavērsta ieslīpi prom no ieejas. Tā�dējādi gaismas strēles brīdinātu lasītāju par jebkuru nācēju, ta�u grāmata nebūtu saskatāma tiem, kas stāv aiz sliek�ņa.

-��� Es tevi ataicināju �urp, abats ierunājās, jo vēlos tev to parādīt. Viņ� atsprādzēja kastīti un uzmanīgi atvēra vāku. Vai tev ir kāda nojausma, kas tajā glabājas?

Tiklīdz Atanasijs paliecās uz priek�u, viņa aura saplūda ar gaismas apli abatam virs galvas, apspīdinot vienlaidus akmens plāksnes vākos iesietu grāmatu, uz kuras bija iegravēts trekns simbols Tau zīme.

Mūkam aizcirtās elpa. Viņ� uzreiz noprata, kas tas ir, gan pēc agrak lasītajiem aprakstiem, gan pēc apstākļiem, kādos viņam �ī grāmata parādīta.

-��� Herētiķu Bībele, Atanasijs teica.

-Jā, abats attrauca, turklāt īstā Herētiķu Bībele. Vienīgais paliku�ais eksemplārs.

Atanasijs aplūkoja akmens plāksnes vāku. Biju domājis, ka visas ir iznīcinātas.

-�� Tie�i to mēs gribējām iegalvot cilvēcei. Ja pārliecinām, ka tā�da vairs nepastāv, viņi pārstāj to meklēt.

Gadu gaitā Atanasijs par �o leģendāro grāmatu tikpat kā ne�bija iedomājies, jo uzskatīja to par mītu. Ta�u tagad tā atradās vi�ņam acu priek�ā, rokas stiepiena attālumā.

-��� �ī grāmata, abats izgrūda, sakodis zobus, satur trīspa�dsmit lappuses ar nedzirdēti briesmīgiem, indīgiem un apzinā�tiem meliem. Autors uzdro�inās apstrīdēt un sagrozīt pa�u Die�va vārdu, kur� negrozāmi ierakstīts mūsu patiesajā Bībelē.

-��� Tad kālab jūs paglābāt �o Bibeli no iznīcības? Atanasijs taujāja, pētīdams nekaitīgā izskata vāku. Ja tā ir tik bīstama, kā�lab paturēt kaut vienu eksemplāru?

-��� Tālab, ka grāmatas gan var iznīcināt, atbildēja abats, ar pirkstu iebakstijis nelielajā kastē, bet saturam ir lielas spējas iz�dzīvot. Mūsu ienaidniekus satriekt un sakaut būs vieglāk, ja labi iepazīsim viņu prātus. Es tev kaut ko parādī�u.

Viņ� atvēra grāmatu. Arī lapas bija no akmens plāksnēm, ku�ras kopā saturēja trīs ādas loksnes. Kamēr abats pārlika lapas, Atanasijam uzmācās milzīgs kārdinājums izlasit, kas tajās ie�skrāpēts. Diem�ēl abats �ķīra gramatu strauji, un sarkanā gais�ma krita kā smidzino�s lietus, tādēļ izlasīt rakstīto bija neiespē�jami. Atanasijs gan saskatīja, ka ikkatrā lappusē ir divas slejas blīva raksta, ta�u pagāja kāds brīdis, kamēr viņ� atģida, ka tā sarakstīta pirmo herētiķu malie�u valodā. Tad viņ� uztvēra di�vus rakstu fragmentus, divas frāzes, un tās vien vairoja jau tā spēcīgo satricinājumu.

-�� �eit! paziņoja abats, nonācis pie pēdējās lapas. �is būtu viņu Pirmās Mozus grāmatas variants. Cik zinu, tu pārvaldi �o ne�ķīsteņu mēli.

Atanasijs sastomījās viņu bija satrauku�i nupat izlasītie aiz�liegtie vārdi.

-�� Jā, viņ� savaldījies izdvesa, lai balss nenodod ba�as. Es esmu to� mācījies.

-�� Tad lasi, abats pavēlēja.

At�ķirībā no iepriek�ējām lappusēm, uz pēdējās akmens plāk�snes bija tikai astoņas rindiņas, kas izkārtotās kā kaligramma, vei�dojot Tau zīmi.

Zemes virsū paradīsies vienīgais īstais krusts

Visi to ieraudzīs viena mirklī un brīnīsies

Krusts kritīs

Krusts celsies

Atslēgt Sakramentu

Un atnest jaunu laikmetu

Caur tā �ēlsirdīgo nāvi

Atanasijs palūkojās uz abatu. Domas mutuļoja.

-�� Tāpēc es liku tev �urp atnākt, paskaidroja abats. Es gri�bēju, lai tu pats savām acīm redzi, kā brāļa Semjuela nāvi var in�terpretēt mūsu ienaidnieki.

Kambarkungs vēlreiz nopētīja pravietojumu. Pirmās trīs rin�diņas, �ķiet, aprakstīja neparastos rita notikumus, turpretī pārē�jās �etras uzdvesa stindzino�as bailes. Teksts bija neticams, ne�aptverams un ārkārtigi nozīmīgs.

-�� Tie�i tālab mēs grāmatu paturējām, abats drūmi, svinīgi noskandēja. Zinā�anas ir vara. Zinā�anas par to, kam tic mūsu ienaidnieki, ir priek�rocība. Es gribu, lai tu rūpīgi un modri pie�skati brāļa Semjuela līķi. Ja �ajos viltus vārdos ir kaut neliela da�ļa patiesības un brālis Semjuels ir �eit minētais krusts, tad viņ� var aug�āmcelties. Un tad mūsu ienaidnieku acīs tas bus ierocis, ko likt lietā pret mums.

Raiss un Arkadians vērās uz līķi. Tā ādu izraibināja sare�ģīts, smalks baltu rētu tīkls bija gan senākas, gan pavisam jaunas, un visas bija ti�i radītas, �ausmino�ajā sekcijas telpas gaisotnē radās iespaids, ka �is mūks ir kāds gotisks monstrs, kas salipi�nāts kopā no vairāku cilvēku ķermeņu daļām.

Koroners turpinaja ierakstu.

-�� Gandrīz visu subjekta augumu klāj dziļas un vienmērīgas rētas, kādas radu�ās, vairākkārt grie�ot ar asu, medicīnisku in�strumentu, piemēram, skalpeli vai kādu citu asmeni. Iespējams, kāda rituāla laikā. Tagad uzskaitīsim, sākot ar galvu� Veca, sa�dzijusi rēta visapkārt kaklam vietā, kur sākas rumpis. Līdzīgas rētas apkārt abām rokām pie pleciem un abām kājām pie cirk��ņiem. Rēta kreisās rokas aug�delmā nesen atvērta no jauna, bet redzamas sadzī�anas pazīmes. Ari �is iegriezums bijis taisns un veikts ārkārtīgi prasmīgi, pat ķirurģiski precīzi, un ar ļoti asu priek�metu. Uz kreisās rokas vietā, kur savienojas aug�ējais bi�cepss un tricepss, ir T veida keloīda rēta, biezāka par citām, un to vairākkārt radījis apdegums. Viņ� uzmeta skatienu Arkadianam. �ķiet, ka puisim gadījies apsvilināties ar nokaitētu lo�pu dzelzi.

Arkadians cie�i aplūkoja T veida izcēlumu uz mūka aug�del�ma. Pārējās izmeklējamās lietas jau bija izkritu�as no prāta. Viņ� paņēma Raisa fotokameru. Tās �ķidro kristālu ekrānā bija re�dzams mūks uz sekcijas galda. Nospie�ot podziņu, attēls bezva�du sistēmā tika pārsūtīts uz lietas failu.

-��� Kāda rēta stiepjas krū�kurvja aug�pusē, cita to �ķērso, pāri krū�u kaulam līdz nabai. Raiss brīdi klusēja. Tās forma un izmērs atgādina Y veida griezumu, kadu mēs veicam sekcijas lai�kā, lai izņemtu galvenos orgānus. No kreisā krū�u zirnī�a tais�nos leņķos stiepjas �etras taisnas līnijas, veidojot krusta zīmi. Tā ari nav svaiga, katra rēta ir� Raiss atkal izņēma mērlenti. �div�desmit centimetrus gara. -Viņ� pieliecās tuvāk. Rumpja labajā sānā, iepretim krū�kurvja apak�ējam galam, ir vēl viens krusts, kas at�ķiras no pārējiem. Tas ir apmēram trīspadsmit centimetrus gar� griezums un izskatās kā uz sāniem noguldīts kristie�u krusts. Rēta ir mazliet iegrimusi, āda ap to viegli izstaipīta, tā noteikti iegriezta sen un nav atkārtoti atvērta rituāla laikā. Iespējams, tā nav tik nozīmīga kā pārējās.

Inspektors nofotografēja rētu vēlreiz un tad pieliecies aplūko�ja vērīgāk. Tā nudien atgādināja uz sāniem nogāztu krustu. Viņ� izslējās taisni un prātoja par rētu nozīmi. Vai tu esi kaut ko tā�du redzējis?

Raiss pakratīja galvu. Es teiktu, ka tas ir kads iesvētī�anas rituāls. Ta�u lielākoties rētas nav svaigas, tālab es nevaru pateikt, kā tās saistītas ar lēk�anu no klints.

-�� Tas nebija parasts lēciens, Arkadians aizrādīja.

-�� Kā tas jāsaprot?

-��� Parasti galvenais pa�nāvības mērķis ir bojāeja. Bet �ajā ga�dījumā tā ne�ķita. Likās, ka nāve nez kāpēc ir� otr�ķirīga. Manu�prāt, viņam svarīgākais dzinulis bija kaut kas cits.

Koronera sarauktās uzacis pazuda zem matiem. Cilvēkam, kas metas lejā no Citadeles virsotnes, bojāeja noteikti ir viens no būtiskākajiem mērķiem.

-��� Bet kadēj jārāpjas līdz pa�ai aug�ai? Pietiktu ar kritienu no gandrīz jebkura augstuma.

-�� Varbūt viņ� baidījās no sakropļo�anās. Daudzi neveiksmīgi pa�nāvnieki nonāk nevis te, bet gan slimnīcā.

-�� Pat tādā gadijumā nevajadzēja tā nopūlēties, lai nokļūtu līdz pa�ai aug�ai. Nebija arī jāgaida tik ilgi. Tomēr viņ� tā darīja. Dievs vien zina, cik ilgi viņ� tur sēdēja stindzino�ā aukstumā, daudzām asiņojo�ām brūcēm klāts, un gaidija ritu. Kāpēc?

-�� Varbūt atpūtās. Tāds kāpiens jebkuram atņemtu visu spēkus. Kāpjot viņ� noteikti zaudēja asinis. Tāpēc varēja pārgurumā sa�ļimt un atgūt samaņu tikai tad, kad uzlēkusi saule. Pēc tam viņ� ķērās pie iecerētā.

Arkadians sarauca uzacis. Ta�u tā vis nenotika. Nedomā, ka viņ� at�ilbis uzreiz nogāzās lejā. Viņ� vismaz pāris stundu no�stāvēja kalna virsotnē ar izstieptām rokām. Izmeklētājs atdari�nāja �o pozu. Kāda jēga tā rīkoties, ja viņ� iecerējis darīt sev ga�lu? Man ir spēcīgas aizdomas, ka liela nozīme ir viņa bojāejas publicitātei. Mēs �eit stāvam un sarunajamies tikai tāpēc, ka viņ� pagaidīja, kamēr sapulcēsies skatītāji. Ja puisis būtu izstrādājis savu triku nakts vidū, tas diez vai parādītos ziņās. Viņ� labi ap�zinājās, ko dara.

-�� Lai tā būtu, Raiss piekāpās. Tātad, varbūt viņam bērnībā pietrūcis vecāku uzmanības. Kāda tam nozīme? Viņ� tik un tā ir pagalam.

'Tie�ām, kāda tam nozīme?" Arkadians nodomāja.

Viņ� zināja, ka priek�nieks vēlas, lai �ī lieta tiek nokārtota ātri un bez liekiem satraukumiem. Politiski pareizi būtu nelikties zi�nis par dabiskās iedzimtās ziņkāres iek�ējo balsi un mitēties uz�dot grūtus jautājumus. Ta�u tādā gadījumā viņ� tikpat labi varēja nodot savu �etonu un kļūt par tūristu mītņu mākleri vai gidu.

-��� Paklau, es nelūdzu, lai man uztic �o lietu, izmeklētājs aiz�rādīja. Tavs pienākums ir noskaidrot, kā iestājusies nāve. Man savukārt jāizskaitļo, kāpēc tā iestājusies. Lai to paveiktu, ir svarī�gi saprast �ā cilvēka domu gājienu. Lēcēji parasti ir upuri; cilvē�ki, kas alkst vienā rāvienā izbeigt cie�anas, dod priek�roku vieg�lākajam ceļam uz nāvi. Bet �im puisim bija drosme. Viņ� nebija upuris klasiskajā izpratnē un noteikti neizvēlējās vieglākās pre�testības ceļu. Tas mani vedina uz domām, ka �ādai rīcībai viņa acīs bija kāda nozīme. Un, iespējams, tā ir nozīmīga ne tikai vi�ņam vien.

t

Atanasijs steidzās pa gaiteni pakaļ abatam, un abu gaismas nimbi ar katru soli pieņēmās spo�umā.

-�� Teic, ierunājās abats, nepalēninādams soli, kur� izmeklē�tājs ir sazinājies ar mums?

-��� Par �īs lietas izmeklētāju iecelts kāds inspektors Arkadians, aizelsies attrauca Atanasijs. Viņ� jau lūdzis atļauju iztaujāt kādu, kuram būtu ziņas par bojāgāju�o. Es nodevu mūsu brāļiem ārpusē vēsti, ka �ī nāve ir traģēdija un mēs darīsim visu iespēja�mo, lai palīdzētu noskaidrot tās apstākļus.

-��� Vai tu atklāji, ka miru�ais mums ir pazīstams?

-�� Es lūdzu pastāstīt, ka Citadelē ir daudz cilvēku un mēs pa�pūlēsimies noskaidrot, vai kāds ir pazudis. Nebiju pārliecināts, vai mēs vēlamies �ajā brīdī atzīt, ka viņ� bija no mūsu vidus. Ie�spējams, jūs gribētu ievērot atturību.

Abats pamāja. Tu rīkojies pareizi. Liec mūsu ārpasaules sa�ziņas birojam pagaidām ievērot tādu pa�u laipnu sadarbības po�litiku. Tikpat labi var gadīties, ka jautājums par brāļa Semjuela mirstīgajām atliekām atrisinās pats no sevis, bez mūsu iejauk��anās. Tiklīdz līķa sekcija būs pabeigta un neviens piederīgais nepietiksies, mēs varam iznākt gaismā un, pau�ot �ēlsirdīgu laipnību, piedāvāties paņemt līķi. Tas parādīs pasaulei, cik la�bestīga un gādīga ir mūsu baznīca, kas gatava uzņemt savā klē�pī nabaga nelaimīgo dvēseli, kas iz�ķīrusies tik vientuļi un tra�ģiski padarīt sev galu. Piedevām �ādi mēs atgūsim brāli Semjuelu, neizpau�ot viņa saistību ar mums. Abats apstājās un pagriezās, ar asajām pelēkajām acīm nopētīdams Atanasiju. Tomēr, paturot prātā rindas, kuras tu nupat izlasīji, mēs ne�drīkstam zaudēt modrību. Mēs nedrīkstam neko atstāt nejau�ī�bas varā. Ja tiek ziņots par jel ko neparastu, mums jābūt gata�viem atgūt brāļa Semjuela līķi bez kavē�anās un par jebkuru cenu. Viņ� cie�i vērās Atanasijā, saraucis nokarenās uzacis. Ja patiesi norisinās kāds brīnums un viņ� aug�āmceļas, tad tas notiks mūsu aizbildniecībā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņa lī�ķis nonāk ienaidnieku rokās.

-��� Kā vēlaties, Atanasijs atteica. Ta�u� ja jūsu parādītais grāmatas eksemplārs ir pēdējais zemes virsū, kur� gan vēl zinātu par� Kambarkungs saminstinājās, īsti neapjauzdams, kā aprak�stīt uz akmens plātnes ieskrāpētos sensenos vārdus. Viņ� negri�bēja teikt "pravietojums", jo tas norādītu, ka �ie vārdi ir Dieva gri�ba, un tas pats par sevi jau būtu ķecerība. Kas vēl varētu zināt par �ādu� paredzējumu?

Manījis sava padotā piesardzību, Abats atzinīgi pamāja. Tā apliecināja, ka Atanasijs ir īstais cilvēks, kam uzticēt �ā notiku�ma oficiālo pusi, jo viņam piemita politiķa izsmalcinātība un �ā�dam uzdevumam nepiecie�amais diskrētums. Neoficiālā puse pa�lika pa�a abata pārziņā.

-�� Mēs nevaram paļauties uz to, ka pēc visu grāmatu un glabā�tāju iznīcinā�anas ir iznīcināti ari visi vārdi un domas, ko tās sa�turēja, viņ� skaidroja. Meli ir kā nezāles. Tās var izravēt, var saindēt to saknes, sadedzināt tās pī�ļos un putekļos, ta�u tās al�la� spēs atgriezties. Tādējādi mums jāpieņem, ka �is paredzējums, kā tu to prātīgi nosauci, mūsu ienaidniekiem tā vai citādi būs zi�nāms, un viņi būs gatavi to pildīt. Ta�u esi bez ba�u, brāli, abats turpināja, uzlikdams Atanasijam uz pleca plaukstu, smagu kā lā��a ķetnu. Mūsu ilgās un krā�ņās pagātnes laikā mēs esam iztu�rēju�i krietni vairāk. Mums glu�i vienkār�i jārīkojas tā, kā mēs vienmēr esam darīju�i, proti, jāparedz naidnieka rīcība, jāpaceļ cietok�ņa tilts un jānogaida līdz brīdim, kamēr draudi no ārpa�saules noplok.

-��� Bet� ja tie nepazudīs? Atanasijs jautāja.

Plauksta saspieda plecu cie�āk. Tad mēs uzbruksim ar vi�siem līdzekļiem.

Raiss paliecās uz priek�u, stingri piespieda garā spalā ievie�toto skalpeli pie mūka krū�u kaula aug�daļas un, rūpigi velkot tie�i pa rētu uz ķermeņa, vienā vilcienā pār�ķēla ādu līdz pat kau�numa kaulam. Ierasto Y veida griezumu viņ� pabeidza, veicot vēl divus dziļus griezumus ādā no krū�kaula aug�as līdz sadragāto atslēgas kaulu tālākajiem galiem. Visbeidzot viņ� ar skalpeli at�dalīja muskuļus no krū�kurvja un atlocīja ādu, atklājot skatienam satriektās ribas. Parasti �ai bridi bija nepiecie�ams izmantot ķiairģiskās knaibles vai Stryker zāģiti, lai atgrieztu vaļā kaulu spros�tu, kas sargāja sirdi, plau�as un citus iek�ējos orgānus, ta�u bries�mīgais trieciens bija lielāko daļu darbu paveicis. Pārgriezis da�as saites, koroners jau bija iekļuvis krū�u dobumā.

-�� Nospied podziņu, esi tik laipns, Raiss lūdza, pamezdams ar galvu uz monitora pusi. Man te pilnas rokas.

Arkadians paskatījās uz asiņaino ribas gabaliņu, ko Raiss tu�rēja rokā, un ieslēdza ierakstu.

-�� Tā, Raiss iesāka. Balss izrādījās atguvusi �irgto pieskaņu. Pirmais iespaids par iek�ējiem orgāniem ir tāds, ka tie arī pēc spēcīgā trieciena ir pārsteidzo�i labi saglabāju�ies. Ribas acīmre�dzot ir izpildīju�as savu funkciju, lai arī negadījumā ir burtiski sadragātas. Viņ� ar ievingrinātu roku nogrieza balseni, baribas vadu un saites, kas saturēja galvenos orgānus, izcēla visu ārā vie�nā gabalā un pārlika lielā metāla kastē. Aknās vērojamas asi�ņo�anas pazīmes, koroners turpināja, neviens galvenais or�gāns nav gai�āks kā parasti, tātad viņ� nav noasiņojis. Visticamākais subjekta nāves cēlonis ir milzīgas traumas izraisits vispārējs orgānu sabrukums, un to es apstiprinā�u pēc toksikoloģiskajiem un audu testiem.

Viņ� aiznesa kasti pie apskates galda, kas bija novietots pie sienas, un uzsāka aknu, sirds un plau�u mērijumus, kā ari noņē�ma katram orgānam audu paraugus.

Arkadians palūkojās uz televizoru telpas stūrī un kārtējo reizi sastapās ar mazliet pārdabisko ainu vīrietis, kas sadragāts gu�lēja tepat priek�ā, ekrānā vēl lepni izslējies un dzīvs stāvēja Cita�deles virsotnē. �o nofilmēto materiālu tagad izmantoja visi ziņu dienesti. Bija redzams, kā mūks virzās pie virsotnes laukumiņa malas. Paveras uz kalna pakāji. Paliecas uz priek�u un piepe�i pazūd skatienam. Attēls raustījās, jo operators pūlējies noturēt krī�to�o cilvēku kadrā. Si�ets līdzinājās Ābrahama Zaprūdera uz�ņemtajam videomateriālam, kurā fiksēta Kenedija slepkavība, vai ierakstiem, kuros lidma�īnas redzamas ietriecamies Dvīņu torņos. Aina nez kādēļ �ķita nozīmīga un vienlaikus ari dziļi �ausmino��a. Izmeklētājs nejaudāja atraut skatienu no ekrāna. Pēdējā brīdī kamera pa�nāvnieku atkal izlaida no kadra un mainīja fokusa at�tālumu, pagūstot ietvert kalna pakāji un uz uzbēruma sapulcēju��os cilvēkus, kas satriekti atkāpjas un novēr�as, kad upuris atsi�tas pret zemi.

Inspektors nodūra galvu un prātā vairākreiz izsekoja nupat redzētajai ainai, saliekot kopā mūka kritiena atsevi�ķos kadrus.

-�� Tas bija ar nodomu, viņ� �ukstēja.

Reiss pacēla acis no digitālajiem svariem, kas tobrīd rādīja mi�ru�ā mūka aknu svaru. Protams, ka ar nodomu.

-��� Nē, es domāju par to, kā viņ� nokrita. Pa�nāvnieki parasti lec taisnā virzienā. Viņi vai nu nostājas ar muguru pret krauju un gā�as, vai arī metas uz priek�u un krit lejā uz galvas.

-�� Galva ir smagāka ķermeņa daļa, Raiss atgādināja. Gra�vitācijas spēks to velk taisni lejup, ja vien kritiens ir gana ilgs.

-��� Un kritiens no Citadeles virsotnes katrā ziņā ir pietiekami ilgs. Kalns ir vairāk nekā tūksto� pēdu augsts. Ta�u �is zellis kri�ta plakaniski līdz pat pa�ai apak�ai.

-Un?

-�� Tātad kritiens tika kontrolēts. Arkadians piegāja pie nerū�sējo�ā tērauda paplātes, uz kuras bija novietots talārs. Paķēris knaibles, viņ� cilāja stīvo audumu, kamēr atrada vienu no pie�durknēm. Skaties! Redzi �os ierobus, kurus tu atradi piedurkņu galos? Tie bija domāti plaukstām. Tas nozīmē, ka viņ� varēja no�stiept tuniku cie�i ap ķermeni, izveidojot kaut ko līdzīgu spārnam.

-��� Izmeklētājs nometa piedurkni un pārmeklēja auduma ieloces, līdz atrada vēl divus robus da�as collas virs talāra apak�malas.

-��� Un �ie bija pēdām. Viņ� nometa audumu uz paplātes un pa�griezās pret Raisu. Tie�i tāpēc viņ� nekrita ar galvu pa priek�u. Viņ� nevis nolēca no kalna, bet nolidoja.

Raiss paraudzījās uz apskates lampu apspīdēto secēto līķi.

-�� Tad es teiktu, ka viņam jāuzlabo piezemē�anās tehnika.

Arkadians nelikās ne zinis par �o piezīmi un turpināja savu

domu. Iespējams, viņ� cerēja, ka �ādi spēs mazināt kritiena āt�rumu un pat palikt dzīvs. Vai arī� Viņ� kārtējo reizi gara acīm skatīja mūku, kas stāv kalna galā izplestām rokām, paliecies uz priek�u, nekustīgs, it kā koncentrēdams skatienu uz kādu vietu, it kā� Tēmēdams.

-Ko?

-�� Es domāju, ka viņ� tēmēja uz kādu noteiktu vietu.

-��� Kāda gan no tā jēga?

"Lielisks jautājums," sprieda inspektors. "Kāds labums no tā�das mērķē�anas, ja bojāeja gaida jebkurā piezemē�anās vietā? Ta��u nāve nebija mūka galvenais mērķis, tā nebija tik svarīga kā �liecinieki."

-�� Viņ� gribēja nokrist mūsu teritorijā!

Raiss neizpratnē sarauca uzacis.

-��� Citadele ir valsts valstī, Arkadians skaidroja. Viss, kas atrodas aizsarggrāvja sienas viņā pusē, pieder klosterim. Un viss �aipus sienas ir mūsu teritoriālās piekritibas zona. Viņ� raudzīja nonākt mūsu pusē. Gribēja, lai tā notiek. Lai policija sāk izmeklē��anu un mēs redzam visas �īs rētas.

-��� Kādēļ?

-��� Man nav ne mazākās jausmas. Lai vai kā� viņaprāt, tā dēļ bija vērts mirt. Mūka pirmsnāves vēlē�anās bija, burtiskā nozīmē, tikt no kalna pēc iespējas tālāk prom.

-�� Ko tu iesāksi, kad kāds lielais reliģisko aprindu priek�nieks nāks un lūgs atdot mūku? Nolasīsi lekciju par jurisdikciju?

Arkadians paraustīja plecus. Pagaidām klosteris nav apstip�rinājis mūka piederību tam.

Viņ� lūkojās uz līķi bez orgāniem. Ķirurģiski precīzās rētas ap kaklu, kājām un rokām joprojām bija redzamas. Iespējams, rētās bija apslēpts kāds vēstījums, un tas, kur� ieradīsies pēc miru�ā, pratīs to izlasīt.

Paliecies zem apskates galda, Raiss paņēma kartona kasti, no�spieda audioieraksta podziņu un sāka spiest kastē upura kuņģa saturu.

-�� Tā, viņ� noteica. Zarnas ir gandrīz tuk�as, un tas liecina, ka mūsu drauga pēdējais svētais vakarēdiens nav bijis nekāds bankets. Pēc visa sprie�ot, pirms nāves viņ� ēdis ābolu un, iespē�jams, maizes riecienu kādu brīdi agrāk. Es visu salik�u maisiņos un nosūtī�u uz analizi. Kuņģa saturs �ķiet visuma nesagremots, un tas norāda, ka gremo�anas sistēma pilnibā vai daļēji nedarbo�jās. Tas savukārt liecina par augstu stresa līmeni pirms nāves. Acumirkli! viņ� iesaucās, kad pirksti kaut ko uztaustīja. Te ir vēl kas.

Arkadians piegāja pie galda un ieraudzīja, ka ābola mīkstu�ma un kuņģa sulas zupā iekrīt kaut kas mazs un tum�s. Izskatī�jās pēc saritinātas pārceptas liellopu gaļas strēmelītes.

-��� Kas tas tāds?

Pie izlietnes Raiss ar elkoni atvēra krānu un pabāza priek��metu zem ūdens strūklas.

-�� Tā varētu būt tieva gaļas strēmele, viņ� nosprieda un no�vietoja priek�metu uz paplātes, uz kuras izklāts papīra dvielis. Tā bija sarullēta, acīmredzot tādēļ, lai būtu vieglāk norīt.

Koroners paņēma pinceti un sāka ritināt to vaļā.

-�� Viņa tunikai trūka vienas cilpas, vai ne? Arkadians �uk�stus atgādina ja.

Reiss pamāja.

-��� Man �ķiet, ka mēs to nupat atradām.

Koroners pastūma to līdzās lineāla iedaļām, kas bija iegravē�tas galda virsmā. Arkadians uzņēma vēl vienu fotogrāfiju. Raiss apgrieza strēmelīti, lai izmeklētājs varētu nofotografēt ari otru pu�si, un tajā brīdī �ķita, ka no telpas tiek izsūkts viss gaiss.

Ne viens, ne otrs nekustējās.

Ne viens, ne otrs neteica ne vārda.

Arkadians pielika pie acs fotoaparātu.

Kameras slēd�a klik�ķis izrāva Raisu no transa stāvokļa.

Viņ� nokrek�ķinājās.

-�� Ādas priek�metu atritinot un notīrot, uz tā virsmas mēs at�klājām ieskrāpētus simbolus. Viņ� palūkojās uz Arkadianu un turpināja: Divpadsmit cipari, �ķietami neloģiskā secībā.

Izmeklētājs uzmanīgi aplūkoja ciparu virkni un jau ļāvās do�mu gūzmai. "Vai tas būtu kādas slēdzenes �ifrs? Kods? Varbūt tie norāda uz kādām Bībeles nodaļām un pantiem un beigās vei�do vārdu vai teikumu, kas varētu izskaidrot �o notikumu un var�būt pat atklāt, kas īsti ir Sakraments?" Viņ� vēlreiz pārlaida ska�tienu cipariem.

-��� Loģika noteikti ir, viņ� paziņoja, pārskatīdams virkni no kreisās uz labo pusi. Noteikti. Viņ� pagriezās pret Raisu un pavēstīja: Tas ir tālruņa numurs.

Sievai Viņ� sacīja: "Vairodams Es vairo�u tavas sāpes un tavu rad3ību mokas sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi."

Pirmā Mozus gramata, 3. nodaļa, 16. pants

I

Spo�i apgaismotajā telpā atbalsojās pirmatnēji, glu�i vai dzīv�nieciski un izmisuma pilni kliedzieni, kas nepavisam neiederē�jās mūsdienīgās, smalkās Ņūd�ersijas slimnīcas apstākļos.

Līva stāvēja, ierāvusies palātas stūri, un lūkojās uz sāpēs iz�ķēmoto Bonijas seju. Divos nakti viņu no miega bija uzrāvis tāl�ruņa zvans, kur� pamudināja iztrausties no gultas, kāpt automa��īnā un kopā ar tuk�ajiem kravas automobiļiem, kas brauca prom no Ņujorkas, doties pa Deviņdesmit piekto starp�tatu maģistrāli dienvidu virzienā. Zvanīja Mairons; Bonijai bija nogāju�i ūdeņi.

Palātu pārpludināja vēl viens dzirdi ploso�s kliedziens, un vi�ņa raudzījās uz Boniju, kas kaila bija notupusies telpas vidū un kauca tā, ka seja vērtās purpursarkana un kakla dzīslas bija no�stieptas kā augstsprieguma vadi. Mairons neatlaidās, viņ� turēja vienu sievas roku, un vecmāte atbalstīja otru. Kauciens pamazām aprima, un kļuva dzirdami viļņu �ļaksti pludmalē. Apstākļiem nepiemērotās skaņas maigi plūda no pārnēsājamā magnetofona palātas kaktā.

Nikotīna trūkuma izmocītajā Līvas iztēlē �ķietami mierino�ie jūras krasta troksnī�i moko�i pārauga krak�ķī, kāds rodas, no Lucky Strike paciņas noplē�ot celofāna apvalku. Viņa nekad mū��ā ne pēc kā nebija tā ilgojusies, kā tagad pēc cigaretes. Uz viņu slimnīcas alla� atstāja tādu iespaidu. Jebkur� aizliegums radīja burtiski neizturamu kārdinājumu. Baznīcās bija tāda pati sajūta.

Bonija atkal iekliedzās. Mairons glāstīja sievai muguru un mie�rināja glu�i kā bērnu, kas pamodies no �ausmīga murga. Bonija pagriezās pret viņu un klusā, klieg�anas izmocītā balsī noelsa vie�nu vienīgu vārdu: Arnika.

Līva ar atvieglojumu pasniedzās pēc piezīmju grāmatiņas, lai pierakstītu lūgumu un laiku, kad tas izteikts. Arnika jau cilvēces ausmā bija atzīta par ārstniecisko augu. Līva to bie�i lietoja, lai ārstētu zilumus, un tika uzskatīts, ka �is augs palīdz atvieglot il�gas un sāpīgas dzemdības. Vērodama, kā Mairons pūlas atvērt pudelīti ar sīciņām baltām cukura tabletēm, viņa pieķēra sevi sle�penībā ceram, ka augs attaisnos savu labo slavu. Atskanēja kār�tējais kliedziens, kas pārauga spiedzienā, jo atsākās kontrakcijas.

"Dieva dēļ, paprasi ta�u petidīnu," Līva nodomāja.

Lai ari ārstniecības augu piekritēja, viņa nekādā gadījumā ne�bija mazohiste. Bonija griezīgi iekliedzās vēl nepieredzētā skaļu�mā un pa�āva roku sāņus, ķerdamās pie Mairona, bet izbārstīja visu zilās kārbiņas saturu uz spīdīgās vinila grīdas.

Līvai kabatā iezvanījās mobilais tālrunis.

Cauri biezajam bik�u audumam sataustījusi sarunas beig�a�nas pogu, viņa to spēcīgi nospieda un cerēja, ka otrs zvans neat�skanēs. �ķita, ka viņas klātbūtni palātā neviens nemana. Izņēmusi tālruni no kabatas, Līva nopētīja saskrāpēto pelēko ekrāniņu un pārliecinājās, ka zvans tie�ām atslēgts. Tobrīd palātā sākās sva�rīgs pavērsiens.

Bonija pārgrieza acis un sabruka uz grīdas, par spiti Mairona un vecmātes lielajiem pūliņiem viņu noturēt. Līva metās pie trauk�smes signalizācijas, kas atradās turpat blakus, un no visa spēka parāva aukliņu.

Da�u mirkļu laikā palātu piepildīja sanitāri, lidinādamies ap Boniju kā naktstauriņi un sabradādami homeopātiskās tabletītes. Nez no kurienes parādījās ratiņi, un dzemdētāja tika aizvesta pa gaiteni uz citu palātu, kur bija papilnam jaunāko zāļu un medicīniskās apa�ratūras. Līva palika viena ar jūras krasta maigo mūziku.

Ruinas policijas slepkavibu izmeklē�anas nodaļa atradās ce�turtajā stāvā kopā ar laupī�anu izmeklē�anas nodaļu stikla celt�nē, kas nesen uzbūvēta aiz agrākās policijas ēkas fasādes. Atvēr�tā plānojuma birojā valdīja liels troksnis. Vīrie�i, izmetu�ies kreklos, sēdēja uz rakstāmgaldu malām un �ūpojās krēslos, skaļi runāja tālruņos un tērzēja cits ar citu.

Arkadians nīka pie rakstāmgalda, piespiedis plaukstu pie auss viņ� bija piezvanījis kādam abonentam un mēģināja no�klausīties automātiskā atbildētāja ziņu. "Sievietes balss. Ameri�kāniete. Izklausās pa�pārliecināta. Tie�a. Aptuveni divdesmit as�toņus līdz trīsdesmit divus gadus veca." Viņ� neatstāja ziņu un nolika klausuli. Atstājot ziņu, neiegūst informāciju. Vislabāk zva�nīt tik ilgi, kamēr adresātā mostas ziņkāre, un viņ� atsaucas.

Izmeklētājs nometa klausuli uz tālruņa un uz tastatūras no�spieda atstarpes taustiņu, lai noņemtu ekrāna saudzētāju. Moni�torā parādījās fotogrāfijas, kas uzņemtas pie apskates galda. Viņ� rūpīgi pārlaida skatienu līdzenajām rētām, kas stiepās pāri mi�ru�ā mūka ķermenim dīvainas līnijas un krusti, kas galu galā veidoja vienu milzīgu jautājuma zīmi.

Kop� sekcijas pabeig�anas mūka personības noslēpums grima aizvien dziļākā tumsā. Citadele vēl nebija apstiprinājusi tā piede�rību klosterim, un visi parastie upura meklē�anas paņēmieni pa�gaidām bija vedu�i strupceļā. Pirkstu nospiedumi datubāzē netika atrasti. Arī stomatoloģiskie ieraksti ne. DNS paraugi joprojām ceļo�ja pa laboratorijām, ta�u mūks diez vai parādīsies kaut vienā no �īm datubāzēm, ja vien nav savulaik arestēts par dzimumnoziegumu, slepkavību vai terorismu. Un Arkadiana priek�nieks sāka ne�atlaidīgi prasīt ziņojumu par izmeklē�anas gaitu viņam gribējās pavilkt svītru zem �īs lietas. Arkadians bija tādās pa�ās domās, ta��u negrasījās strādāt pa roku galam. Mūks noteikti piederēja kā�dam ordenim, un Arkadiana pienākums bija to noskaidrot.

Viņ� a�i uzmeta skatienu pulkstenim, kas karājās pie pretējās sienas. "Mazliet pāri vieniem pecpusdienā. Sieva nupat būs pārradusies mājās." Viņa tris dienas nedēļā piepelnījās skolā. Sastā�dījis mājas tālruņa numuru, Arkadians noklik�ķināja ikonu da�tora ekrāna apak�ējā kreisajā stūrī, lai palaistu interneta pārlūku.

Pēc tre�ā signāla sieva pacēla klausuli. Viņa izklausījās aizel�susies.

-��� Tas esmu es, bilda Arkadians, vienlaikus iedrukādams meklētāja lodziņā vārdus "reliģija" un "rētas" un nospiezdams Enter taustiņu.

-�� Sveikiiii, viņa atsaucās, kā parasti, vilkdama patskani tā, ka Arkadianu tas aizkustināja pat pēc divpadsmit kopdzīves ga�diem. Vai tu nāksi mājās?

Arkadians sadruma, ieraudzīdams meklē�anas rezultātu skai�tu �etrsimt trīsdesmit viens tūkstotis.

-�� Vēl ne, viņ� atteica, pētīdams pirmo atvērto lapu.

-Tad kāpēc tu zvani? Kāpēc dod meitenei veltas cerības?

-�� Tikai gribēju dzirdēt tavu balsi. Kā gāja darbā?

-�� Nogurdino�i. Pamēģini pats mācīt angļu valodu veselai de�viņgadīgo klasei. "Izsalku�o kāpuru" es izlasīju vismaz pārsimt rei�u. Lai gan varu apzvērēt, ka beigās viens bērns prata to lasīt labāk par mani.

Pēc balss varēja just, ka sieva smaida. Viņai rītu pavadī�ana bērnu sabiedrībā skolā alla� sagadāja milzīgu prieku. Ta�u izmek�lētāju �ī aizrautība vienlaikus darīja grūtsirdīgu.

-��� Puisis dro�i vien ir viszinis, viņ� noteica. Nākamreiz lai pats lasa klasei priek�ā. Redzēsim, kā pratīs tikt galā ar stresu.

-��� Patiesībā tā bija meitene. Meitenes ir gudrākas par zēniem.

Arkadians smaidīja. Jā, bet galu galā jūs tomēr apprecaties

ar mums. Tālab necik saprātīgas jūs nevarat būt.

-��� Bet pēc tam mēs no jums �ķiramies un pievācam visu nau�du.

-�� Man nav naudas.

-�� Nu tad� tad tu visuma esi dro�ībā.

Viņ� noklik�ķināja uz saites un izskatija fotogrāfijas ar cil�u piederīgajiem, kam tum�ajā ādā bija redzamas jēlas brūces. Ne�viena neatgādināja uz mūka auguma redzētās rētas.

-��� Kuru lietu tagad tu izmeklē? viņa taujāja. Vai tas ir kaut kas �au�alīgs?

-��� Mūka lieta.

-��� Vai tu jau noskaidroji, kas viņ� ir? Vai ari nedrīksti stāstīt?

-��� Nevaru, jo nezinu. Arkadians atgriezās meklē�anas rezul�tātu lapā un atvēra lapu par stigmu, neizskaidrojamu Kristus cie��anu zīmju parādī�anos uz cilvēku miesas.

-�� Tātad, tu būsi vēlu.

-��� Vēl par agru teikt. �o lietu man ieteikts pabeigt pēc iespējas drīzāk.

-�� Tas nozīmē "jā".

-�� Tas nozīmē "varbūt".

-��� Labi� tikai esi uzmanīgs.

-��� Patlaban es sē�u pie sava galdu un rakņājos Google meklē�tājā.

-�� Tad nāc mājās.

-�� Tā ta�u vienmēr notiek.

-�� Es mīlu tevi.

-��� Es tevi ari, viņ� no�ukstēja.

Izmeklētājs pacēla galvu un pārlaida skatienu birojam, kurā valdīja rosīga kņada. Vairums cilvēku �ajā telpā bija vai nu �ķī�ru�ies, vai ari atradās uz �ķir�anās sliek�ņa, turpretim Arkadians bija pārliecināts, ka ar viņu nemū�am nekas tāds neatgadīsies. Viņ� bija precējies ar sievu, nevis darbu; lai arī �āda izvēle liedza tikt pie skaļām, skandalozām lietām, kādas nes slavu un paaug�stinājumu karjerā, viņam tas bija vienaldzīgi. Viņ� nemainītos ne ar vienu no �iem cilvēkiem. Turklāt viņam bija radusies nojaus�ma, ka �ai pa�nāvībai ir iespējas izvērsties par skaļu, skandalo�zu lietu. Uz labu laimi izvēlējies kādu interneta mājaslapu par

stigmām, Arkadians noklik�ķināja uz saites un sāka lasīt.

Tā izrādījās samērā zinātniska lapa, pilna ar blīvu, sausu tek�stu, ko laiku pa laikam pārtrauca sulīga fotogrāfija ar asiņojo�u plaukstu vai pēdu, lai gan neviena brūce nelīdzinājās rētām, kas bija izraibināju�as mūka ādu.

Noņēmis brilles, viņ� paberzēja virsdeguni. Acenes atkal bija valkātas pārāk ilgi un atstāju�as nospiedumus un tā gadījās ik darba dienu visa līdz�inējā mū�a garumā. Arkadians saprata, ka būtu jāķeras pie citām lietām, kamēr atsūtīs ziņu no Citadeles vai kamēr amerikāniete atbildēs uz zvanu, ta�u mūka lieta sāka rosi�nāt viņā interesi publiska bojāeja, rituāla rētas, noslēpumainā mūka personība.

Arkadians aizvēra meklētāja logu un turpmāko divdesmit mi�nū�u laikā ierakstīja lietas dokumentācijā jauniegūtos faktus, sa�vas pirmās pārdomas un novērojumus. Pabeidzis viņ� pārlasīja piezīmes un atgriezās pie sekcijas fotogrāfijām.

Tobrīd viņu ieinteresēja uz pierādījumu paplātes izritinātā �au�rā ādas strēmelīte. Fotoaparāta zibspuldzes spilgtais uzliesmo�jums ļāva iz�ķirt uz sloksnītes virsmas divpadsmit raupji ieskrā�pētos ciparus. Ievadījis tos mobilajā tālrunī, viņ� aizvēra lietas failu, paķēra no krēsla atzveltnes �aketi un soļoja uz durvju pusi. Kārojās paelpot svaigu gaisu un paēst. Pastaigājoties domas al�la� raisījās labāk.

Divus stāvus zemāk kabinetā, kur gar sienām grēdās sakrau�tas vecu dokumentu kastes, kāda bāla, vasarraibumiem klāta ro�ka ievadīja uzlauztu dro�ības kodu datorā, kas piederēja admi�nistrācijas klerkam, kur� bija samainījies ar kolēģi un grasījās ierasties darbā pēc pāris stundām.

Pēc mirkļa monitors atdzīvojās, un tum�ā telpa pielija ar vēsu gaismu. Pāri ekrānam slīdēja bultiņa, kas uzmeklēja servera iko�nu un atvēra programmu. Pirksts iekustināja peles rullīti, slīdot lejup pa failu direktoriju. Beidzot tika atrasts meklētais doku�ments. Pasniedzies zem galda, cilvēks iesprauda procesora kas�tes slotā zibatmiņu. Uz darbvirsmas parādījās jauna ikona. Viņ� pārvilka mūka lietas dokumentus uz �o ikonu un vēroja, kā zibatmiņā kopējas lietas saturs gan līķa sekcijas rezultāti, gan fo�togrāfijas, gan audio komentārs, gan Arkadiana piezīmes.

Viss.

Līva Ādamsena atspiedās pret vientuļās cipreses raupjo stum�bru, kas slējās mauriņā slimnīcas priek�ā. Atgāzusi galvu, viņa uz nokarenajiem zariem izpūta garas, atvieglojuma pilnas ciga�retes dūmu vērpetes. Cauri zaru pārsegam viņa uz ēkas jumta re�dzēja lielu, apgaismotu krustu, kas kā sagriezies mēness slējās aiz�vien gai�ākajās debesīs. Krustā drud�aini zibināja kāda sabojājusies neona caurulīte, un pēk�ņi da�as pēdas viņai virs galvas kaut kas iespīdējās. Līva pacēla roku un nedro�i pieskā�rās koka mizai. Plauksta kļuva lipīga un smar�oja pēc me�a. Tik daudz notecēju�as koka sulas liecināja par saslim�anu.

Pacēlusies uz pirkstgaliem, viņa pētīja notecējuma avotu. Mi�zā varēja saskatīt virkni iedobumu un plaisu. Pēc visa sprie�ot, tā bija parastā liga cipre�u vēzis, ko neap�aubāmi izraisījusi il�gā, sausā, ledaini aukstā ziema. Līdzīgas slimības pazīmes Līva bija novērojusi Leilanda cipresēm Bonijas un Mairona dārzā. Aiz�vien siltākās vasaras izsausināja augsni un novājināja sakņu sis�tēmas. Dzestrie, saltie laika periodi ļava sēnītēm un citiem slimī�bu ierosinātājiem sagrābt nāvējo�ās skavās pat visstiprākos kokus. Sēnīti varēja izgriezt, ja atklāja sākumstadijā, ta�u �im kokam ilgs mū�s vairs nebija paredzams.

Maigi noglāstījusi stumbru, Līva dziļi ievilka cigaretes dūmu. Koka sulas smar�a, kas vējoja no pirkstiem, sajaucās ar dūmu aro�mātu. Viņa iztēlojās, kā ciprese sadeg, kā savērpjas un nomelnē zari, kā alkatīgās liesmas laiza sarkano burbuļojo�o un �ņāco�o sulu. Palūkojusies uz autostāvvietu, Līva pārliecinājās, vai jopro�jām ir viena pati ēkas priek�ā iztēles uzburtā aina viņu bija iz�trūcinājusi. Acīmredzot vainojams pa�as vārgais emocionālais stāvoklis, ko pasliktināja nogurums, vērojot "dabiskās" dzemdī�bas, kas beidzās ar to, ka vīrie�i baltos uzsvār�os zibenigi nogā�dāja Boniju pie vakuumsūkņa. Labi, ka gan zēns, gan meitene pie�dzima veseli un jutās lieliski. �āds pavērsiens radību gaitā Līvas rakstā nebija paredzēts, ta�u viņa sprieda, ka gan jau tiks galā. Si�ets noteikti bija dramatisks. Atmiņā atausa brīdis, kad viņa bi�ja parāvusi ārkartas gadījumiem paredzēto trauksmes signalizā�cijas auklu.

Un tad Līva atcerējās tālruņa zvanu.

Mobilo tālruni viņa bija iegādājusies pirms vairākiem gadiem. Tas bija tik vecs, ka ar grūtībām spēja nosūtīt īsziņu, nemaz neru�nājot par fotografē�anu vai sērfo�anu internetā. Tikai nedaudzi zināja, ka viņai ir mobilais tālrunis, un vēl mazāk cilvēku zināja tā numuru, kas nebija atrodams tālruņu katalogos. Gaidot, kamēr aparāts ieslēgsies, viņa domas pārskatīja īso sarakstu ar paziņām, kas varēja piezvanīt.

Drīz pēc iestā�anās darbā kriminālziņu nodaļā Līva bija ie�viesusi sistēmu, kuru pati nosauca par "Mājās un viesos". Pirmā raksta tap�anas laikā viņai nācās sameklēt un intervēt īpa�i glu�mu advokātu, kura klients bija vēl glumāks nekustama īpa�uma projektu attīstītājs valsts to iesūdzēja tiesā par kukuļu do�anu būvniecības atļauju saņem�anai. Līva atstāja advokātam savu mobilā tālruņa numuru, ta�u piezvanīja klients. Tajā brīdī Līva kāpa ķirsi, gatavodamās apzāģēt zarus. Izdzirdot nevaldāmu la�mu vārdu straumi, viņa gandrīz nokrita no koka, tomēr spēja ie�skriet virtuvē un vārds vārdā pierakstīt uz papīra visu, ko �is cil�vēks sarunāja klausulē. Spilgtie citāti kļuva par pamatakmeni skarbajam rakstam.

No �ā atgadījuma tika gūtas divas mācības. Pirmā nebaidīties publikācijā pieminet sevi, ja vien tas nāk par labu saturam. Otrā jābūt piesardzīgākai, atklājot kādam savu tālruņa numuru. Līva ie�gādājās jaunu mobilo tālruni, kuru izmantoja vienīgi darba vaja�dzībām. Vecais, kuram tika nomainīta SIM karte un numurs, tādē�jādi tika izmantots saziņai ar ģimeni un draugiem. Kad tas vibrēdams ielādējās, viņa paskatījās ekrānā. Viņa nebija atbildēju�si tikai uz vienu zvanu, ta�u zvanijis acīmredzot abonents, kura numurs neuzrādās. Līva sarauca pieri, jo it visi, kuriem zināms vi�ņas tālruņa numurs, bija ierakstīti adre�u grāmatiņā. Viņa ievilka pēdējo dūmu, ieberza cigareti zemē pie mitrajām skujām un devās uz slimnīcu atvadīties no sava cilvēkstāsta varoņiem.

Baznīca, kas aizņēma vienu vecpilsētas lielā laukuma malu, pēcpusdienās bija visrosīgākā. Tā �ķita uzņemam sevī pūļus, kas visu rītu klīdu�i pa �aurajām bruģētajām ieliņām, vērdamies aug��up uz Citadeli. Noguru�ais apmeklētājs, ienācis vēsajā monolī�tajā celtnē, uzreiz atģida, ka viņa neizteiktās lūg�anas ir uzklau�sītas pulētu ozolkoka solu rindas piedāvāja ilgi gaidītu bezmaksas vietu, kur apsēsties, apcerēt dzīvi, visumu un nesa�prātīgu apavu izvēli. Dievkalpojumi notika reizi dienā, bet svēt�diena pat divreiz, piedāvājot svēto vakarēdienu ikvienam intere�sentam un grēksūdzi tiem, kuriem tā bija nepiecie�ama.

Kopā ar kārtējo tūristu straumi baznīcā iegāja arī kāds vīrie�tis. Viņ� uz mirkli palēnināja gaitu, noņemdams beisbola cepurīti un it kā izrādīdams gandrīz piemirstu godbijību, un ļāva acīm pēc spo�ās saules ielās pierast pie pustumsas. Viņ� nīda baznī�cas, no tām viņam skrēja �ermuļi pār muguru, ta�u darbs paliek darbs.

Viņ� spraucās garām tūristiem, kas vērās uz augstajām kolon�nām, vitrā�as logiem un aug�ējo arkveida logu rindu visu acis bija pievērstas debesīm, kā jau arhitekts savulaik iecerējis. Par vi�ņu neviens nelikās ne zinis.

Nonākot baznīcas tālākajā stūrī, viņ� uzreiz sapīka. Pie vairā�kiem aizvilktiem aizkariem uz sola sēdēja cilvēki. Viņ� brīdi ap�svēra iespēju iespraukties rindā, ta�u baidījās piesaistīt sev uz�manību, tālab apsēdās blakus pēdējam grēciniekam. Drīz vien kāds ārzemnieks, it kā atvainodamies, pieskārās viņam pie pleca un norādīja uz brīvo kabīni.

-��� Nē, paldies, viņ� izstomīja, vairīdamies ieskatīties sve�a�jam acīs un norādīdams uz telpas stūri. Es ie�u tajā, pēdējā. Tā ka tūrists manāmi apmulsa, viņ� piebilda: Ejiet vien jūs. Man ir savi paradumi grēku sūdzē�anas rituālā.

Vīrietis palika sē�am uz soliņa kā pielīmēts. Parasti ār�tatnieka pienākumi aizveda viņu ēnainos bāru vai autostāvvietu no�stūros. Ierasties baznīcā �ādos nolūkos �ķita savādi. Pie vajadzī�gā biktskrēsla piegāja vēl divi grēcinieki, un tad tas beidzot atbrīvojās. Vīrietis pietrūkās kājās un steigā gandrīz saskrējās ar iepriek�ējo grēksūdzētāju. Aizrāvis ciet aizkariņus, viņ� apsēdās.

�aurajā, tum�ajā kabīnē oda pēc vīraka, sviedriem un bailēm. Labajā pusē koka panelī aptuveni kakla augstumā bija iestrādāts restots kvadrātveida lodziņ�.

-�� Vai vēlaties izsūdzēt grēkus? kāds jautāja klusinātā balsī.

-�� Tā varētu būt, vīrietis atbildēja. Vai esat brālis Pīkoks?

-�� Nē. Lūdzu, uzgaidiet.

Tas, kur� atradās re�ģa otrā pusē, piecēlās un aizgāja.

Vīrietis gaidīja, klausīdamies tūristu �ukstos un fotoaparātu klik�ķos. Tā vien �ķita, ka tur uzradies kukaiņu bars, kas steidzī�gi skrapstina kājas pār grīdu. Otrpus restotajam lodziņam kaut kas no�vīkstēja.

-��� Mani sūta brālis Pīkoks, kāds klusi paziņoja.

-��� Piedodiet man, jo esmu grēkojis, vīrietis noskaitīja un pa�liecās uz priek�u.

-��� Kādus grēkus vēlaties izsūdzēt?

-�� Es savā darba vietā esmu piesavinājies kādu man nepiedero��u mantu. Un domāju, ka tā saistīta ar kādu jūsu baznīcas mūku.

-�� Vai �ī manta ir jums līdzi?

Bāla, vasarraibumiem nosēta plauksta izņēma no iek�kabatas baltu aploksnīti.

-�� Jā, vīrietis apstiprināja.

-��� Labi. Vai jūs apzināties, ka grēksūdzes mērķis ir ļaut ikvie�nam, kas ienāk Dieva namā, atbrīvoties no grēka nastas?

Vīrietis pasmaidīja. Protams.

-�� Jūsu grēks nav pārāk smags. Ja nolieksiet galvu Dieva priek��ā, tad noteikti atradīsiet piedo�anu, kuru meklējat.

Zem restotā lodziņa parādījās sprauga. Tajā viņ� ievietoja ap�loksni. Otrā pusē sēdo�ais to paņēma. Sekoja īss klusuma brīdis, kamēr aploksne tika atvērta un izpētīta.

-�� Vai tas ir viss, ko piesavinājāties?

-�� Tas ir viss, ko varēja dabūt aptuveni pirms stundas.

-��� Labi. Kā jau iepriek� bildu, jūsu grēks nav pārāk smags. Es svētu jūs Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Varat uzskatīt, ka jūsu grēki ir atlaisti, ja vien arī turpmāk būsiet Baznīcas draugs. No�lieciet galvu vēlreiz Dieva priek�ā, un Viņ� atalgos savu uztica�mo kalpu.

Vīrietis ieraudzīja spraugā ieslīdam citu aploksni. Viņ� to pa�ņēma. Durtiņas aizslidēja ciet, un tas, kur� atradās otrā pusē, no�zuda tikpat zibenīgi, kā bija parādījies. Aploksnē atradās biezs neparakstītu simtdolāru ceļojuma �eku �ūksnis. �āda bija paras�tā norēķinu kārtība tik nevainojama, ka vīrietis neviļus pasmai�dīja. Ja kāds būtu sekojis lai gan tas nav iespējams, viņ� varē�tu bez �aubī�anās apgalvot, ka aploksni acīmredzot pazaudējis kāds tūrists. Turklāt �eku izcelsmi nevarēja noteikt tos, vistica�māk, bija iegādājies cilvēks ar viltotu personas apliecību kādā no valūtas maiņas punktiem, kas rindojās vecpilsētas ieliņās.

Viņ� ielika aploksni kabatā, izslīdēja no nelielās kabīnes un garām pacietīgo grēcinieku rindai devās prom, vairīdamies ieska�tīties kādam acīs līdz. brīdim, kamēr baznīca nebija palikusi tālu aiz muguras.

Piecas minūtes pēc tam, kad brāļa Pikoka sūtnis bija atlaidis grēkus virietim ar vasarraibumainajām rokām, aploksne tika ie�vietota grozā ar divpadsmit beigtām vistām un astoņām mārci�ņām �ķiņķa. Grozs tobrid atradās nodevu sienas pakājē kalna ēnainajā ziemeļu pusē, pēc tam to ar vin�u vilka aug�up, līdz tas pazuda skatienam.

Vērodams, kā refektorija mūki uzvelk grozu, Atanasijs notrau�sa no galvvidus sviedru kārtiņu. Kambarkungs izņēma aploksni, bet grozs ar visu saturu nonāca lielā vara podā, kurā glabājas krā�jumi. Viņ� bija mērojis teju pusjūdzi pa gaiteņiem un kāpnēm, hdz nonāca nodevu alā. Saņēmis aploksni, mūks gurdi apsviedās uz papē�a un pa to pa�u ceļu soļoja atpakaļ uz krā�ņi greznajiem abata privātajiem apartamentiem.

Kad zeltītās durvis aiz muguras aizvērās, Atanasijs jau bija aizelsies. Abats paķēra aploksni un nekavējoties atplēsa to vaļā. Piegājis pie rakstāmpults, kas bija novietota pie sienas zem vitrā��as loga, abats nolieca tās priek�ējo virsmu, atklājot skatienam mūsdienīgu klēpjdatoru.

Da�i peles klik�ķi, un abats bija atvēris failu, kuru inspektors Arkadians pirms nepilnas stundas aizvēra. Skatienam atkal at�klājās spokainā brāļa Semjuela seja sekcijas telpas spo�ajā ap�gaismojumā tā izskatījās bāla un rēgaina.

Diem�ēl jāatzīst, ka ķermenis kritienā maz cietis, abats se�cināja, a�i pārskatīdams pirmos attēlus.

Ieraugot no drauga sadragātajām krūtīm spraucamies ārā ri�bas, Atanasijs sarāvās. Abats atvēra teksta dokumentu, kas, par laimi, aizsedza baismīgos attēlus, un sāka lasīt. Nonākot līdz pē�dējām piezīmēm, viņ� spēcigi sakoda zobus.

Lai kas būtu bijis �is cilvēks, viņ� lēca no brīva prāta. Viņ� pagaidī�ja, kamēr sapulcējas liecinieki, un apzināti piezemējās pilsētas jurisdik�cijā. Vai viņa pirmsnāves poza bija kads signāls? ja tā, kam viņ� to sū�tīja un kāda ir �ī simbola jēga?

Abats sekoja inspektora domu gājienam, kas aizveda viņu bīs�tami tuvu aizliegtajai teritorijai.

-��� Es gribu, lai �ā faila sagādātājs mums regulāri sniedz jau�nākās ziņas. Abats aizvēra dokumentu un atvēra datorā ma�pi ar nosaukumu "Papildu pierādījumi". Es gribu nekavējo�ties zināt par jebkuru jaunu atklājumu, par jebkuru jaunu pavērsienu.

Viņ� noklik�ķināja uz attēla faila un vēroja, kā ekrānu aizpil�da tuvplānā uzņemtas fotogrāfijas ar citiem lietiskajiem pierādī�jumiem saritinātu virvi, asinīm piesūku�os tuniku, klin�u atlū�zām, kas izvilktas no uzplēstajām mūka rokām un pēdām, ādas strēmelīti uz pierādījumu paplātes�

-�� Un nosūti ziņu prelātam, abats drūmā, nopietnā balsī izrī�koja. Pasaki, ka vēlos ierasties privātā audiencē, tiklīdz Viņa Svē�tība jutīsies pietiekami spēcīgs, lai mani pieņemtu.

Atanasijs netika gudrs, kas abatu tā satriecis, ta�u no balss to�ņa varēja nojaust, ka viņa klātbūtne apartamentos vairs nav ne�piecie�ama.

-��� Kā vēlaties, viņ� atteica, nolieca galvu un atmuguriski klu�sēdams devās prom.

Abats nekustīgi vērās attēlā, līdz izdzirdēja durvis aizvera�mies. Pārliecinājies, ka telpā palicis viens, viņ� satvēra ādas slok�snīti, kas karājās kaklā. Tajā bija piestiprinātas divas atslēgas, liela un maza. Noliecies pie apak�ējās rakstāmpults atvilktnes, viņ� to atslēdza ar mazāko atslēgu. Atvilktnē atradās mobilais tālrunis. Abats ieslēdza aparātu un no jauna cie�i uzlūkoja attēlu, kas bija sastindzis datora ekrānā.

Viņ� ievadīja tālrunī ciparus, pārbaudīja, vai numurs sastādīts pareizi, un nospieda zvanī�anas pogu.

Kamēr Līva vienā straumē ar desmit tūksto�iem transportlī�dzekļu lēni brauca pa Deviņdesmit piekto starp�tatu maģistrāli, ievibrējās mobilais tālrunis.

Viņa uzmeta skatienu ekrāniņam. Zvanītāja numurs netika at�klāts. Viņa nosvieda tālruni blakus uz sēdekļa un atkal pievērsās gausajai satiksmei. Aparāts iedūcās vēl da�as reizes un apklusa. Līva jutās nogurusi un vismaz nedēļu negulēju�i, tādēļ vēlējās vien nonākt mājās un iekrist gultā.

Dūk�ana atsākās gandrīz bez kavē�anās tik ātri, ka tas ne�varēja būt nākamais automātiskās zvanī�anas dienesta zvans. Zvanītājs noteikti bija nospiedis atkalzvanī�anas pogu, tiklīdz iz�dzirdējis balss pasta ziņu. Līva paraudzījās uz sarkano brem�u lukturu straumi, kas aizlocījās tālumā. "Nav �aubu, ka pagaidām es necik tālu netik�u," viņa secināja un nobrauca malā, spēji ap�stādināja auto, izslēdza dzinēju un iedarbināja avārijas ugunis.

Tad viņa paķēra mobilo tālruni un nospieda atbildē�anas pogu.

-��� Hallo?

-�� Hallo! atbildēja nepazīstams vīrietis, kur� runāja ar vieglu akcentu balsī. Ar ko es, lūdzu, runāju?

Līva kļuva piesardzīga. Ar ko jūs gribējāt sazināties?

Bridi valdīja klusums.

-�� īsti nezinu, vīrietis atteica. Es esmu policijas inspektors Arkadians, un mans uzdevums ir atpazīt vīrieti, pie kura atrada �o tālruņa numuru.

Ik vārdu Līva analizēja ar �urnālistes prātu.

-��� Kurā policijas nodaļā jūs strādājat?

-�� Slepkavību izmeklē�anas nodaļā.

-�� Tātad jūsu minētais vīrietis ir vai nu noziedznieks, kas ne�grib runāt, vai ari miru�ais, kas runāt nevar.

-��� Taisnība.

-�� Kur� no abiem?

-��� Neatpazīts līķis, pēc mirkļa atbildēja inspektors. Acīmre�dzot pa�nāvnieks.

Līvai salēcās sirds. Viņa prātā pārcilāja, kuriem vīrie�iem ir zi�nāms �is numurs.

Biju�ais draugs Maikls, lai gan viņam pa�nāvnieciskas tiek�smes piedēvēt būtu grūti. Vecais koled�as profesors, bet tas aiz�braucis atvaļinājumā ar divdesmit gadus jaunāku draudzeni tas noteikti nebūtu pa�nāvnieks.

-�� Cik vecs ir� bija �is cilvēks?

-�� Apmēram divdesmit astoņi gadi. Augstākais, trīsdesmit trīs.

Tātad tas nebija profesors.

-��� Uz ķermeņa ir �ādas tādas īpa�as zīmes.

-��� Kādas zīmes?

-��� Redziet� inspektors saminstinājās, it kā nevarēdams iz��ķirties, vai būtu vēlams izpaust konkrētākas ziņas.

No pieredzes Līva zināja, ka policija pavisam negribīgi dalās informācijā.

-�� Jūs minējāt, ka tā ir pa�nāvība, vai ne?

-�� Tie�i tā.

-�� Tādā gadījumā jums nav jānoklusē informācija, lai atsijātu aizdomās turamos, kā tas notiktu slepkavību izmeklē�anā.

Vēl viens klusuma brīdis. Jā gan.

-��� Tātad jūs varat man mierīgi izstāstīt, kadas zīmes esat ie�raudzīju�i, un es varētu pateikt, vai esmu tādu cilvēku pazinusi.

-�� Var manīt, ka esat zino�a �ajos jautājumos, mis�

Tagad bija Līvas kārta saminstināties. Pagaidām viņa nebija izpaudusi jebkādu informāciju par sevi, toties zvanītājs nosauca savu vārdu, profesiju un zvana mērķi. Klusumu pārtrauca vienigi tālsarunām raksturīgie sprak�ķi.

-��� No kurienes jūs zvanāt, inspektor?

-�� No Ruinas pilsētas, kas atrodas Turcijas dienvidos. Tas iz�skaidroja gan sprak�ķus, gan zvanītāja akcentu. Un jūs esat Sa�vienotajās Valstis, vai ne? Ņūd�ersijā. Vismaz tur ir reģistrēts jū�su numurs.

-�� Skaidri redzams, ka ne jau velti esat iecelts par inspektoru.

-��� Ņūd�ersiju dēvē par Dārzu pavalsti, vai ne?

-�� Tie�i tā.

Sarunā atkal iejaucās sprak�ķi. Arkadiana centieni pamudi�nāt sievieti uz vieglu tērzē�anu acīmredzot izrādījās neauglīgi.

-��� Labi, viņ� noteica, iz�ķīries par citu taktiku. Piedāvāju jums darījumu. Jūs pastāstīsiet, kas esat, un es atklā�u, kādas zī�mes fiksējām uz līķa ādas.

Ko�ļādama apak�lūpu, Līva apsvēra iespējamos rīcības vari�antus. Nosaukt savu vārdu īsti negribējās, ta�u viņa jutās saintri�ģēta un no tiesas alka noskaidrot, kas ir staigājis apkārt ar viņas rūpīgi sargāto tālruņa numuru kabatā un tagad guļ uz morga gal�da. Klausulē atskanēja pīkstiens. Liva uzmeta skatienu pelēkajam ekrānam. Virs vārdiem "Baterija gandrīz tuk�a" mirguļoja trijstū�ris ar izsaukuma zirni vidū. Parasti �āds signāls vēstīja, ka tālru�nis izslēgsies pēc aptuveni minūtes da�reiz pat ātrāk.

-�� Mani sauc Līva Ādamsena, viņa izgrūda. Stāstiet par lī�ķi.

Klausulē viņa dzirdēja vieglu un kaitino�i lēnu tastatūras taus�tiņu klaboņu, jo viņas vārds tika ievadīts datorā.

-��� Rētas� vīrietis beidzot atbildēja.

Līva jau dzīrās uzdot nākamo jautājumu, kad piepe�i sajuta kājas saļogāmies.

"Apmēram divdesmit astoņi gadi. Augstākais, trīsdesmit trīs�"

Kreisā roka nevil�us pieskārās sānam.

-��� Vai līķim� vai viņam labajā sānā ir apmēram se�as collas gara rēta� Zīmējums, kas atgādina uz sāniem nogulditu krustu?

-Jā, inspektors atsaucās ar maigu, labi iestudētu līdzjūtības pieskaņu balsī, ir gan.

Līva vērās taisni uz priek�u. Maģistrāle un rīta satiksme, kas glieme�a gaita virzījās uz Ņuarku, pazuda skatienam, un acu priek�ā parādījās glīta, mazliet nosmulēta zēna seja ar ne�tin gai�iem, ataugu�iem matiem. Viņ� stāvēja uz Loka tilta Centrālparkā.

-�� Sems, viņa klusi sacīja. Viņa vārds ir Sems. Semjuels Ņū�tons. Viņ� ir mans brālis.

Prātā pazibēja cita aina Sems uz zemu krīto�u pavasara sau�les staru fona, kas met garas ēnas uz Ņuarkas starptautiskās lid�ostas skrejceļa asfalta. Brālis stāvēja trapa galā, grasīdamies kapt lidma�īnā, kas aizvedis viņu uz Eiropas kalnu grēdām. Sems sakartoja plecu somu, kurā atradās visa viņa pasaulīgā mantība, un pagriezās, lai pamātu ar roku. Kop� tā bri�a Līva savu brāli vairs nekad nebija redzējusi.

-��� Kā viņ� nomira? Līva no�ukstēja.

-��� Nolēca no liela augstuma.

Saules apspīdētā puisēna tēls izgaisa, un tā vietā atgriezās starp�tatu maģistrāles mirguļojo�ā sarkanā upe. Līva viegli pa�māja, jo tādu galu jau bija paredzējusi. Un tad viņa atcerējās in�spektora paziņojumu par pa�nāvību. Prātā uzpeldēja vēl da�as moko�as atmiņas, kas padarija dvēseles nastu smagāku un no jauna lika sariesties asarām acīs. Jūsuprāt, cik sen viņ� jau ir miris?

Arkadians atbildēja pēc neilgas klusē�anas. Tas notika �o�rīt� pēc vietējā laika.

"�orīt? Viņ� visu �o laiku bijis dzīvs�" Līva satraukta seci�nāja.

-�� Ja vēlaties, varu piezvanīt uz jūsu vietējo policijas iecirkni, Arkadians piedāvāja. Es nosūtī�u da�as fotogrāfijas un palūg��u, lai kāds noorganizē oficiālo līķa identificē�anu.

-��� Nē! Līva asi iebilda.

-�� Diem�ēl mums nepiecie�ams viņu identificēt.

-�� Es gribēju teikt, ka sūtīt fotogrāfijas nevajag. Es varu pati ie�rasties� pēc kādām divpadsmit stundām.

-�� Goda vārds, nav obligāti mērot tādu ceļu, lai identificētu li�ki.

f

-�� Patlaban es sē�u automa�īnā un varu taisnā ceļā doties uz lidostu.

-�� Tas nudien nav nepiecie�ams.

-��� Ir gan, Līva attrauca. Mans brālis pazuda pirms asto�ņiem gadiem. �odien jūs paziņojat, ka vēl pirms da�ām stundām viņ� bijis dzīvs. Man noteikti ir jābrauc� Man jāzina, ko viņ�, velns parāvis, visu �o�

Tajā brīdī saruna pārtrūka.

Vīrietis ar vasarraibumainajām rokām sēdēja kafejnīcā un iz�likās, ka lasa laikraksta sporta ziņu lapas. Kafejnīcā valdīja drūz�ma, tomēr viņam izdevās atrast galdiņu vēsajā ēnā, ko meta virs ietves nostieptā markīze. Viņ� vēroja saules starus pamazām slī�dam pāri baltajam linu galdautam viņam pretī un ar augumu ie�spiedās dziļāk krēslā.

No �īs vietas varēja redzēt Citadeli slejamies kādu gabalu tā�lāk, un neviļus uzmācās nojauta, ka tā viņu vēro. Viņ� sajutās ne�omulīgi. �ādai paranojai gan bija savs pamats. Iemaksājis ceļoju�ma �ekus Ruinas Pirmās bankas kontā, par kuru citi vispār nezināja, viņ� bija saņēmis divas jaunas ziņas. Pirmkārt, kāds sa�darbības partneris lūdza to pa�u informāciju, kuru viņ� nupat bija pārdevis. Otrkārt, kontaktpersona Citadelē piedāvāja glītu sum�mu par ilglaicīgo uzticību un turpmākajiem jaunumiem. Rīts bija izvērties gau�ām ienesīgs, tomēr vīrietis joprojām jutās neveikli viņ� saņēma naudu par "ilglaicīgu uzticību" un tai pa�ā laikā sēdēja Citadeles priek�ā un grasījās sniegt to pa�u informāciju kā�dam citam.

Viņ� pacēla acis no laikraksta un pamāja viesmīlim, lūgdams atnest rēķinu. �ķita dīvaini, ka �is notikums daudzos izraisījis tā�du interesi. Tā nebija nedz slepkavība, nedz dzimumnoziegums, kas parasti sagādāja viņam vislielāko peļņu. Garām paslīdēja viesmīlis, atstādams uz galdiņa apaļu �ķīvīti ar piparmētru kon�fekti uz rēķina. Vīrietis gan bija pasūtījis tikai kafiju, ta�u izņēma kabatas portfeli, izmeklēja kādu noteiktu kredītkarti un nolika to uz �ķīvī�a, bet piparmētru konfekti uzreiz iemeta mutē. Novieto�jis laikrakstu uz baltā linu galdauta, viņ� to nogludināja, un pirk�sti sataustīja tajā nelielu uztūkumu. Atgāzies krēslā, viņ� vērās apkārt kā da�dien tūrists, kas izbauda burvīgo laiku. Viesmīlis, nepalēninādams soli, aiztraucās garām un paņēma laikrakstu un �ķīvīti.

Saule slīdēja debesīs, un vīrietis iegrima domās, vēl dziļāk at�slīdzis krēslā. "Noziegums noteikti saistīts ar seksu. Tās daudzās rētas, ko es redzēju no�ieptajā failā, liecina par perversiju. Svētie ļautiņi acīmredzot grib piesegt kāda dīvainās izdarības."

Tāpat viņam nebija noslēpums, ka otra puse, kurai viņ� pie�gādāja informāciju, nelolo siltas jūtas nedz pret Citadeli, nedz pret tās iemītniekiem. To pierādīja ziņas, kuras viņ� tai bija piegādājis agrāk. Pirms da�iem gadiem viņ� tai otrajai pusei izsniedza ma�teriālus par skandalozu priesteri, kas izrādījās pedofils, citreiz viņ� piegādāja svarīgu liecinieku vārdus un tālruņa numurus lie�tā, kuras ietvaros vairākas ar Baznīcu saistītas labdarības orga�nizācijas tika turētas aizdomās par krāp�anu. "Acīmredzot �ie cil�vēki cen�as apkopot pēc iespējas vairāk informācijas, lai būtu iespējams uzkurināt kādu skandalu un ellīgi apkaunot tos svētu�ļus kalnā. Sulīgs seksa skandāliņ� ar reliģisku piegar�u bulvār�presē aizietu kā smērēts. Un tās pārstāvji maksā visvairāk."

Viņ� atkal palūkojās uz kalnu un nosmīkņāja. "Ja viņi piedā�vā papildu samaksu par uzticību, tad pa�i vainigi, ka ir tādi vien�tie�i. Varbūt �āda pieeja ir pieņemama tur, aug�ā, kur ļautiņi tic lieliskai dzīvei pēc nāves, bet reālajā pasaulē vienīgais labums ir no zīles rokā, nevis medņa kokā." Tuvākajā laikā sniegt jaunas ziņas kalna iemītniekiem viņ� negrasījās, jo nogādāt lielus failus bija pārāk grūti. Viņam nebija iebildumu aizsūtit īsus jaunumus uz nule saņemto tālruņa numuru tas vismaz �ķita solis pareizaja virzienā. "�odien jau vienu reizi esmu trausies svētajā kalnā ar zibatmiņu saujā, tātad jaunākās ziņas var pagaidīt līdz rītdie�nai. �ā vai tā, nauda jau ir man kabatā."

Viesmīlis kārtējo reizi noslīdēja garām, atkal novietodams �ķī�vīti uz galda. Vīrietis paņēma kredītkarti, kas bija pabāzta zem �eka, un ielika to atpakaļ kabatas portfelī. Viņam nevajadzēja pa�rakstīties vai ievadīt PIN kodu par kafiju bija samaksāts, un vi�ņa kontā nupat ieskaitīti vairāk nekā tūksto� dolāru. Aizpogājis jaku, viņ� vēl reizi raidīja nervozu skatienu pilnīgi skaidrajās de�besīs, uzlika cepuri un iejuka pūlī uz ielas.

Ketrīna Manna sēdēja �etrus galdiņus tālāk, dziļāk nojumes ēnā, un vēroja, kā informētājs aiziet pa lielo austrumu bulvāri, spilgtajā saulesgaismā izceldamies ar savu beisbola cepurīti un lietusmeteli. Pie galdiņa parādījās viesmīlis, kur� uz galda novie�toja rēķinu un laikrakstu. Sataustījusi zem tā aploksni, Ketrīna ie�lika to somā līdz ar avīzi. Pēc tam viņa samaksāja rēķinu skaidrā naudā, pievienojusi bagātīgu dzeramnaudu, un aizgāja pretējā virzienā.

Līva sēdēja milzīgā tērauda un stikla kastē Ņuarkas starp�tautiskās lidostas C terminālī -, malkoja melnu kafiju no krūzes teju spaiņa lielumā un uzmanīgi pētīja izlido�anas reisu tablo. Par viņas reisu joprojām netika ziņots.

Tiklīdz tālrunis bija izslēdzies, viņa traucās mājup, cik nu ātri sastrēgumstundas satiksme ļāva, un rezervēja biļeti tuvākajam rei�sam uz Eiropu. Pirmajam ceļojuma posmam bija jāsākas divdes�mit pari desmitiem, un viņai atlika laika vien samest ceļasomā da�as mantas, paķert darba mobilo tālruni un lādētāju un ielēkt taksometrā.

Pa ceļam pārlikusi privātā tālruņa SIM karti darba tālrunī, Lī�va atklāja, ka Arkadians atstājis garu balss pasta ziņu, vēlreiz rau�got atrunāt viņu no brauk�anas. Viņ� nosauca sava darba tie�ā tālruņa, kā arī personiskā mobilā tālruņa numurus un lūdza pie�zvanīt. Noglabājusi ziņu, Līva visu ceļu līdz lidostai vērās ārā pa logu. "Nāksies izmeklētājam piezvanīt, bet darī�u to jau Tur�cijā, pa ceļam uz viņa biroju," Līva nosprieda.

Reģistrējusies lidojumam, Līva apjauta, ka adrenalīna pieplū�dums atkāpies un viņu pārņem milzīgs nogurums. Viņa zināja, ka lidma�īnā varēs nosnausties vismaz tik, cik ekonomiskajā kla�sē tas ir iespējams, ta�u līdz iekāp�anai bija jāpaliek nomodā, tā�lab nācās iegādāties tik milzīgu kafijas krūzi.

Tālrunis ievibrējās. Izņēmusi to no kabatas, viņa ieskatījās ek�rānā. Zvanītāja numurs netika uzrādīts. "Vajadzēja to telefonu iz�slēgt! Tad tagad nenāktos atbildēt uz inspektora jautājumiem vai uzklausīt ieteikumus nelidot uz Turciju." Līva gari, gurdi nopū�tās piepe�i sakārojās cigareti un nospieda zaļo atbildē�anas podziņu, lai elli�ķīgā d�inkstē�ana rimtos.

-��� Hallo! viņa norūca.

-�� Sveiki, atsaucās vīrietis dobjā balsī.

Tas nebija inspektors.

-��� Kas, lūdzu, zvana?

Jautājumam sekoja iss klusuma brīdis, un viņa pat miega ba�dā, kafijas un noguruma izvārdzināta, nekavējoties juta saasinā�mies maņas. Pieredze liecināja, ka parasti vārdu vilcinās nosaukt tad, kad negrib to atklāt.

-�� Es esmu inspektora Arkadiana kolēģis, vīrietis atducināja. Viņa angļu valodā jautās līdzīgs akcents kā Arkadianam, ta�u �is zvanītājs �ķita vecāks un balss skanēja valdonīgāk.

-��� Vai priek�nieks? Līva taujāja.

-��� Kolēģis. Vai viņ� ar jums ir sazinājies?

Līva sarauca pieri. "Kādēļ viens policists prasa, ko izdarījis otrs? Parasti tā nenotiek. Viņi cen�as nokārtot �ādus jautājumus, neiesaistot cilvēkus no malas."

-�� Varat to pajautāt viņam pa�am, Līva aizrādīja.

-�� Viņ� izgāja no biroja pirms vairākām stundām, vīrietis at�teica. -Tālab nolēmu izmēģināt laimi, piezvanot jums. Pieņemu, ka esat ar viņu runājusi.

-�� Mēs runājām, jā.

-��� Par ko?

Trauksmes zvani nenorimās. "Viņ� neizklausās pēc policista," Līva sprieda, "vismaz neviens man zināms likumsargs tā neiztu�ras. Tiesa, varbūt tajā zemeslodes pusē policijā valda cita kārtī�ba."

Cauri terminālim aizvēlās skaļa paziņojuma atbalss, no�saukdama Līvas reisa numuru. Viņa pacēla piemiegtās acis un nopētīja izlido�anas sarakstu. "Iekāp�ana septiņdesmit piektajā vārtejā tas dro�i vien ir pie pa�as pavalsts robe�as."

-�� Paklau, Līva bilda, gurdi pieslejoties kājās un paķerot ce�ļojumu somu. Es praktiski neesmu gulējusi, tikko izdzēru ap�mēram galonu kafijas, un man nupat paziņoja patiesi nelāgus jau�numus, tāpēc patlaban neesmu glu�i draudzīgi noskaņota. Ja gribat noskaidrot sīkākas ziņas par manu sarunu ar inspektoru, prasiet viņam. Pa�reizējā mirklī viņa prāts noteikti strādā labāk par manējo.

Viņa beidza sarunu un izslēdza tālruni, iekams tas paguva ie�zvanīties vēlreiz.

Tiklīdz Līva nolika klausuli, abats pavēlēja Atanasijam atnest no bibliotēkas brāļa Semjuela personas lietu. Jau pirmit viņ� bija licis atnest visu Carmina locekļu personas lietas prātā nobrieda kāds plāns.

"Viņa tos nosauca par nelāgiem jaunumiem. Patiesi nelāgiem jaunumiem� Un Arkadians bija papūlējies viņai piezvanit."

Līdz �im neviens, kuram bija dzīvs kāds radinieks, nevarēja iekļūt Citadelē. Zaudējis saikni ar ģimeni, cilvēks zaudēja ari vē�lē�anos sazināties ar ārpasauli, un tādējādi liekas emocijas ne�traucēja darbu svētaja kalnā. �ā noteikuma ievēro�ana bija pama�tu pamats, uz kā balstījās Citadeles dro�ība un tās noslēpumu glabā�ana. Ikviena novi�a pagātne tika rūpīgi izpētīta, un jebku�ru �aubu gadījumā tika pieņemts viņam nelabvēlīgs lēmums. Ja kāda dzimtas dokumenti bija gāju�i bojā ugunsgrēkā, viņu norai�dīja. Ja kādam bija attāls brālēns, kuru viņ� ne reizi nav saticis un kuru uzskatīja par miru�u, ta�u atrast nevarēja, tādu cilvēku noraidija.

Lietas tika atgādātas piecu minū�u laikā. Atanasijs klusuciezdams novietoja dokumentus uz abata galda un pagaisa no tel�pas.

Tāpat kā visu pārējo Citadeles iemītnieku lietas, ari brāļa Sem�juela dzīves ceļa izklāsts bija detalizēts un izsmeļo�s, mapē atra�dās visu nozīmīgāko dokumentu kopijas un pat da�i oriģināli tostarp skolas liecības, darba pieredzes apraksts un sociālās ap�dro�inā�anas numurs, pat dati par arestiem un nogādā�anu po�licijā. Itin viss.

Abats pārskatīja visus dokumentus, meklēdams kādu norādi uz ģimeni. Viņ� atrada mir�anas apliecības. Māte mirusi, kad pui�sēns bija nodzīvojis tikai da�as dienas, un tēvs gāja bojā autoa�vārijā, kad Semjuelam bija astoņpadsmit gadi. Gan tēva, gan mā�tes vecāki sen bija viņsaulē. Tēvs savā ģimenē bija vienīgais bērns, un mātes vienīgais brālis vienpadsmit gadu vecumā bija miris no leikēmijas. Semjuelam nebija neviena tēvo�a, tantes, brālēna, mā�sīcas, brāļa vai māsas. Viss bija tā, kā tam jābūt.

Kluss klauvējiens novērsa abata uzmanību no dosjē. Viņ� pa�cēla acis un ieraudzīja, ka durvis paveras �aurā spraugā un tel�pā ieslīd Atanasijs.

-��� Piedodiet par ielau�anos, brāli abat, viņ� bilda. Prelāts nupat atsūtījis ziņu, ka jūtoties pietiekami labi, lai satiktos. Jums jāierodas viņa apartamentos pusstundu pirms vesperes.

Abats pameta skatienu uz pulksteni. Līdz vesperei vakara lūg�anai bija paliku�as divas stundas. Dro�i vien bija jāgaida, lai vampīri, kas uzturēja prelātu pie dzīvības, pagūtu iesuknēt vi�ņā svaigas asinis. Abats bija cerējis, ka lidz audiencei viņa rīcibā būs iepriecino�ākas ziņas. Viņ� pārskatīja lielo grēdu ar Carmina locekļu personas lietu sarkanajām mapēm. Varbūt tomēr laba zi�ņa atradīsies.

-��� Ļoti labi, viņ� sacīja, aizvērdams brāļa Semjuela mapi un novietodams to malā. Tomēr pirms tam es gribu tev dot kādu uzdevumu. Sazinies ar cilvēku, kas piegādāja mums policijas lie�tas materiālus. Man ir pamats uzskatīt, ka izmeklētājs nesen sa�runājies ar to sievieti. Es gribu zināt, kas viņa ir un ko abi runāju��i; un par visu vairāk es gribu zināt, kur viņa ir.

-�� Skaidrs, teica Atanasijs. Es noskaidro�u visu, ko vien va�rē�u, un pirms tik�anās ar prelātu jūs informē�u.

Pamājis ar galvu, abats nogaidīja, kamēr kambarkungs pakla�nās un atstāj telpu, un no jauna pievērsās mapju tornim sev priek��ā.

Kopā to bija se�desmit divas, un katrā bija detalizētas ziņas par Carmina, sarkano tuniku nēsātājiem, sargu ģildi, kas uzrau�dzīja ceļus uz kalna aizliegto daļu tie bija kareivigi viri, kas gan iepriek�ējā dzīve, gan gatavībā ziedoties Citadelei bija pierādīju��i, ka spēs tikt galā ar �o pienākumu. Carmina locekļiem bija izre�dzes nākotnē kļūt par Sancti brāļiem, lai gan pagaidām viņiem par Sakramenta īsto dabu nebija zināms itin nekas tas tādēļ, lai nepiecie�amības gadījumā viņus varētu nosūtīt atpakaļ ārpasau�lē, neriskējot ar dro�ibu.

Abats noslidināja mapi no kaudzes aug�as un atvēra. Nostū�mis malā parastās medicīnas kartes un atskaites par skolas ie�stājeksāmeniem, viņ� meklēja dokumentus ziņas par militāro dienestu, arestiem vai ieslodzījumu cietuma -, kas varētu aplieci�nāt, ka tie�i �is vīrs ir īstais meklētais.

Sava dzīvokļa vientulībā Ketrina Manna klēpjdatorā pētīja no�zagtā faila saturu. �ī kopija bija vairāk nekā stundu vecāka par Citadelei pārdoto, tātad pilnīgāka un saturēja arī Arkadiana un Līvas sarunas at�ifrējumu. Tāpat tajā bija saite uz Līvas profilu Amerikas laikrakstā, kurā viņa strādāja. Vēja ātrumā izskrējusi cauri lietas piezīmēm, Ketrina paķēra tālruni un nospieda atzva�nī�anas taustiņu.

-��� Rokā ir! viņa uzsauca, līdzko tēvs pacēla klausuli.

-Un?

-�� Viņ� neap�aubāmi ir Sanctus, Ketrīna apliecināja, domājot par spilgtajām līķa sekcijas fotogrāfijām ar pazīstamo, ceremoni�jā gūto rētu izvietojumu uz mūka ķermeņa.

-�� Interesanti, novilka Oskars. No Citadeles vēl aizvien nav oficiāla paziņojuma, ka viņ� tiek atzīts par savējo. Viņi no kaut kā baidās.

-�� Iespējams, ta�u failā ir vēl kaut kas. Un tas ir� neaptverams. Ketrina lūkojās uz jaunas, glītas �urnālistes fotogrāfiju datora ek�rānā. Viņam ir māsa.

Ketrīna dzirdēja, ka tēvam aizcērtas elpa.

-�� Nevar būt, ve�uks izdvesa. Ja viņam ir māsa, viņ� neva�rēja kļūt par Sanctus. Viņ� pat nevarētu kļūt par Citadeles iemitnieku.

-�� Ta�u miru�ajam ir rētas, meita aizrādīja. Viņ� katrā ziņā ir ordinēts. Viņam ir Tau zimogs. Tādējādi viņ� noteikti ir nācis no Citadeles, un neap�aubāmi ir redzējis Sakramentu.

-�� Tad atrodi māsu, Oskars izrīkoja. Atrodi un sargā viņu ar visiem spēkiem, kādi ir mūsu rīcibā. Es atkārtoju visiem.

Sarunā iestājās pauze. Abi apzinājās, ko viņ� ar to bija domā�jis.

-Skaidrs, Ketrina beidzot atbildēja.

-��� Es saprotu, ka tas ir bistami. Oskars turpināja. Ta�u �ai meitenei nav ne mazākās nojausmas, kas stāsies viņai ceļā. Mums viņa jāaizsargā. Tāds ir mūsu pienākums.

-��� Zinu.

-��� Un vēl kas�

-Jā?

-�� Uzpos tuk�o istabu un sagādā kādu labu skotu viskiju. Tē�va balss beidzot atmaiga. Es domāju, ka man ir laiks atgriezties mājās.

Abats kā ēna slīdēja pa kalna tum�o akmens gaiteni uz prelāta mājvietu, un viņu nomāca iepriecino�u ziņu trūkums. Nepieti�ka ar to, ka pirmo reizi teju deviņdesmit gadu laikā no Citadeles kāds ir tikpat kā izbēdzis vienīgais gai�ais stariņ� �ai notiku�mā bija tas, ka bēglis ir miris. Tomēr ziņa, ka viņam acīmredzot ir kāds dzīvs radinieks, dro�i vien ir visļaunākais Citadeles dro�ī�bas noteikumu pārkāpums pēdējo divsimt gadu laikā, varbūt pat senāk. Piedevām nebija noliedzams arī tas, ka atbildība par �o pārkāpumu beigu beigās gulstas uz viņa pleciem.

No viņa netiks prasīts nekas cits, vien ātra un sekmīga problē�mas novēr�ana. Lai to panāktu, viņam nepiecie�amas brīvas ro�kas rīkoties atbilstīgi situācijai ne tikai Citadelē, bet arī ārpus tās sienām, un �im nolūkam viņam bija vajadzīga prelāta svētība.

Pie prelāta privātajiem apartamentiem dienu un nakti stāvēja sardze. Agrākos gadsimtos vīrus bruņoja ar stopu, zobenu un dunci, ta�u laiki bija mainīju�ies. Tagad rūsgansārto tuniku vaļī�gajās piedurknēs pie plaukstas locītavas maksti bija piestiprinā�ta Beretas sistēmas 92. modeļa pistole ar dubultdarbības gaili, bet aptvere bija pilna ar Parabellum patronām. Abats pamaja ar galvu sargam, kur� atgrūda durvis un ļāva ieiet. Tas nebija viens no vī�riem, kurus abats pirmīt izvēlējās no mapju kaudzītes.

Durvis aiz muguras aizcirtās, un būk�ķis īsi atbalsojās pla�a�jā gaitenī. Abats soļoja pie elegantajām kāpnēm, kas veda uz pre�lāta pieņem�anas zāli. Tālāk tumsā varēja dzirdēt ventilatora svelpoņu tas ritmiski suknēja skābekli sava īpa�nieka aizvēsturiskajās plau�ās.

Istabā valdīja vēl lielāka tumsa nekā gaitenī, un abats bija spiests gausināt soli, īsti labi neredzēdams, kas atrodas ceļā. Aiz restēm kamīnā sprak�ķēja trūcīga uguns, sniedzot mazliet apgais�mojuma un sausa, gruzdo�a siltuma, bet vienlaikus izsūcot no is�tabas gaisu. Pārējo gaismu telpā meta elektroniskā aparatūra, kas darbojās cauru diennakti, apgādājot prelāta asinis ar skābekli, aiz�vācot izdalījumus, uzturot viņu dzīvu.

Abats piesardzīgi tuvojās lielai gultai ar �etriem stabiem, vis�lielākās mēbeles visā telpā, un pamazām spēja sazīmēt baltu, izģindu�u, grūti samanāmu stāvu tās vidū. Blāvajā pustumsā �ķi�ta, ka prelāts ir sagūstīts vadu un caurulī�u tīklā kā alu zirneklis. Likās, ka dzīvība gail vienīgi acīs. Tās bija tum�as, mo�as un cie��i vēroja apmeklētāju.

Lai satvertu prelāta kalsno, putna ķetnai līdzīgo roku, abats pasniedzās pāri gultasveļas kalniem. Kaut arī telpā valdīja sma�cīgs siltums, plauksta bija auksta kā ledus. Viņ� pielieca galvu un noskūpstīja gredzenu ar augstā amata zimogu tas tik tikko turējās uz vidējā pirksta.

-��� Atstājiet mūs, prelāts izdvesa sausā, nespēcīgā balsī.

Abi Apothecaria baltās tunikās kā spoki piecēlās no krēsliem. Abats viņus pustumsā pat nebija pamanījis. Abi pārbaudīja un pieregulēja katrs savu aparātu, vienu no daudzajiem, lai trauk�smes signālu varētu dzirdēt arī kāpnēs, un tad klusu izslidēja no istabas. Abats pagriezās pret priek�nieku un ieraudzīja uguni spo�ajās acīs.

-�� Stāsti� visu� prelāts �ukstēja.

Abats izklāstīja rīta notikumus, nenoklusējot neko, bet pre�lāts dzeldēja viņu ar savu aso skatienu. Nākdams abats izmē�ģināja stāstījumu prātā, un tad tas nebija izklausījies tik nelā�gi kā tagad, izteikts balsī. Turklāt no pieredzes viņ� zināja, ka prelātam iecietība nav raksturīga. Pirmajā Lielajā karā pēdē�jā reizē, kad kāds novicis izrādījies nodevējs, prelāts vēl bija abats, un nesaudzība, ar kādu viņ� novērsa katastrofu, bija bru�ģējusi tam ceļu uz prelāta krēslu. Abats klusībā cerēja uz tādu pa�u iznākumu, ja izdosies veiksmīgi atrisināt �o ārkārtas si�tuāciju.

Kad abats pabeidza ziņojumu, vecais vīrs novērsa skatienu un cie�i vērās vienā punktā virs gultas. Garie mati un bārda bija plā�ni, reti un vēl baltaki par palagiem, kas sedza viņu kā līķauts. Vie�nīgās ķermeņa kustības bija ritmiskā krū�u cilā�anās un artēriju vārais pulss zem plānplānās ādas.

-��� Māsa? prelāts beidzot nogārdza.

-��� Tas vēl nav apstiprināts, Jūsu Svētība, ta�u, baidos, ka ap�stākļi �ā vai tā prasa nopietnu un neatliekamu rīcību.

-��� Nopietnu, neatliekamu ricību� viņai� varbūt�

Prelāts runāja saraustītās vārdu kopās katru teikumu ik pēc pāris sekundēm pārtrauca respirators, kas sūknēja gaisu kusla�jās plau�ās.

-��� Mani priecē tas, ka Jūsu Svētība piekrīt, abats atbildēja.

Asais skatiens atkal pievērsās viņam.

-��� Es nekam neesmu piekritis, prelāts aizrādīja. Tā kā tu� atnesi vienigi� sliktas ziņas� un neskaidrības� tad patiesibā tu gribi lūgt� atļauju� apklusināt to meiteni.

-�� Tas būtu apdomīgs lēmums.

Prelāts nopūtās un no jauna pievērsa skatienu tumsas pārse�gam virs gultas.

-��� Atkal nāve, viņ� sacīja drīzāk sev, nevis abatam. Tik daudz asiņu. Vecais vīrs pāris rei�u dziļi ieelpoja, un klusumā atbalsojās respiratora �ņācieni. Jau tūksto�iem gadu, viņ� tur�pināja, mēs esam biju�i Sakramenta� sargi� �is noslēpums ga�du gaitā nodots� nepārtraukti� jau no mūsu baznīcas� dibinā�tājiem. Pienākuma vaditi� mēs esam sargāju�i noslēpumu. Bet tas ir arī sargājis mūs� Tas vēl arvien sargā mūs� noslēgtus no pa�saules� prasot milzu ziedo�anos� tik daudz asiņu� lai tikai tas paliktu apslēpts. Vai tu, brāli abat� kādreiz taujā sev� kāds ir mū�su mērķis?

-�� Nē, abats atbildēja, nesaprazdams, kadā nolūkā uzdots tāds jautājums. To apliecina mūsu darbs. Tas ir Dieva darbs.

-�� Nepazemo mani ar� tādām banalitātēm garīgā semināra lī�menī, pārsteidzo�i sparīgi atcirta prelāts. Es neesmu nekāds zaļknābis novicis. Es runāju par mūsu konkrēto mērķi. Vai tu pa�tiesi uzskati, ka mēs �eit sevi veltām Dieva �ķīstajam darbam?

-���� Protams. Abats sarauca uzacis. Mūsu aicinājums ir taisns. Mēs esam uzvēlu�i plecos cilvēces pagātnes nastu tās nā�kotnes labad.

Prelāts pasmaidīja. Cik svētīts esi tu, ja reiz tik pārliecināti atbildi. Viņ� atkal skatījās griestos. Nāve pamazām lien aiz�vien tuvāk� un es esmu spiests atzīt� daudz kas izskatās pavi�sam citādi� Nāves tum�i apmirdzēta� dzīve parādās� citā gais�mā. Ta�u pavisam drīz� mani izdziedinās no dzīvības. Lai gan abats grasījās iebilst, ta�u prelāts pacēla gandrīz caurspīdīgo ro�ku, lūgdams ciest klusu. Es esmu vecs, brāli abat� pārlieku vecs� Tuvojoties savam otrajam� gadu simtenim, es jūtu� gadu nastu� Kādreiz es mēdzu domāt, ka� gara dzīve un lieliska� ve�selība, kāda piemīt tiem� kas dzīvo �ai kalnā� ir svētība. Es uz�skatīju to par pierādījumu� ka Dievs ir labvēlīgs pret mums� un mūsu darbu. Tagad es neesmu� tik dro�s. Visās kultūrās� un vi�sos literārajos darbos� ilgs mū�s alla� attēlots� kā īsts� �au�a�līgs lāsts� kas krit pār nolādētajiem�

-��� Vai dievi�ķajiem, iestarpināja abats.

-�� Es ceru, ka tev taisnība� brāli abat. Es pēdējā laikā esmu� par to daudz kavējies domās. Es esmu neziņā� kad beidzot pie�nāks mans laiks� vai tas Kungs būs apmierināts� ar manis pa�veikto� Viņa svētajā vārdā. Vai tomēr viņ� kaunēsies? Vai� visi manas dzīves pūliņi� izrādīsies nieka vērti� nekas cits, kā asi�ņaini darbi� nolūkā aizsargāt to viru labo slavu� kuri jau sen pārvērtu�ies� pi�ļos�

Balss ar sausu gārdzienu izdzisa, un tum�o acu skatiens, plak�stiem noplivinoties, pievērsās ūdens krūkai, kas bija novietota bla�kus gultai.

Abats ielēja glāzē ūdeni un pacēla prelāta galvu, palīdzot tam starp ventilatora nerimtīgi radītām ieelpām iedzert mazus malci�ņus. Par spīti nospiedo�ajam karstumam, prelāta āda �ķita necil�vēciski salta. Abats ļāva galvai uzmanīgi noslīgt uz spilvena un novietoja glāzi uz galda. Kad viņ� pievērsās prelātam, tas atkal bija koncentrējis skatienu uz kādu punktu nebūtībā virs gultas.

-��� Es ik dienas raugos� nāvei acīs, viņ� gārdza, cie�i lūko�damies tumsā. Es vēroju to� un tā vēro mani� Diez, kālab�. tā turas pa gabalu� Un tad ierodies tu� ar tik maigiem vārdiem� kas nespēj slēpt tavas� pārmērīgās alkas pēc asinīm� Un es do�māju pie sevis� varbūt Nāve ir viltīga� Varbūt tā notur mani pie dzīvības� lai es varētu dot tev� varu, ko tu lūdz. Tad tu sa�gādāsi tai� daudz svaigākas dvēseles� ar ko pakaitēties, ne ti�kai manējo.

-��� Es nealkstu asiņu, abats iebilda, ta�u lāgiem mūsu pie�nākums to prasa. Miru�ie noslēpumus glabā labāk nekā dzivie.

Prelāts atkal piekala abatam savu nesatricināmo skatienu.

-��� Brālis Semjuels� visticamāk, nepiekristu�

Abats cieta klusu.

-�� Es neizpildī�u� tavu vēlē�anos� prelāts piepe�i paziņoja, uzmanīgi pētot, kā sarunu biedrs reaģēs. Atrodiet viņu un no�vērojiet� neap�aubāmi� bet nenodariet viņai ļaunu� Es to stin�gri aizliedzu.

-��� Bet, Jūsu Svētība, abats apstulbis ieminējās, kā mēs va�ram atstāt viņu dzīvu, ja reiz uzskatām, ka viņa varbūt zina, kas ir Sakraments?

-�� �aubos, vai� viņa jebko zina, prelāts atbildēja. Tālruņa numurs� tas būtu viens� bet tālrunis pats� ir pavisam kas cits. Vai tu� patie�ām domā, ka brālim Semjuelam� bija pieticis lai�ka�. piezvanīt� pēc tam, kad viņ�� bija uzzinājis mūsu lielo no�slēpumu� un pirms savas nelaimīgās bojāejas? Vai tu alksti� at�ņemt kādam dzivību� tikai tādas� niecigas iespējas dēļ?

-�� Es neuzskatu, ka mums jāriskē, ja uz spēles likts mūsu orde�nis. Baznīca ir vāja. Cilvēki vairs nekam netic. Jebkur� atklajums par ticības saknēm var izpostīt visu. Jūs pats �ais sienās esat pie�redzējis, kā da�i reaģē, kad uzzina, kas ir Sakraments; lai ari �ie cilvēki ir rūpigi atlasīti un sagatavoti. Iztēlojieties, kas notiks, ja noslēpumu atklās pasaulei. Sāksies juceklis. Visu cieņu jums, Jusu Svētība, ta�u �ais laikos mums Sakraments jāsargā vēl stingrāk nekā jebkad. Iespējams, no tā atkarīga mūsu ticības nākotne. At�stāt meiteni dzivu būtu pārāk bīstami.

-�� Visam reiz pienāk gals� prelāts novilka. Nekas nav mū��īgs� Ja baznīca ir vāja� tad varbūt tam� ir savs iemesls. Kazi, pienācis laiks� atdot sevi likteņa rokās. Lai kauliņi krīt� tā, kā tiem jākrīt. Es esmu pieņēmis lēmumu. Pasaki maniem kopējiem� es vēlos pagulēt�. Un aizver durvis� iedams prom.

Abats vēl da�us brī�us uzkavējās, īsti neticēdams, ka audien�ce ir beigusies un viņa lūgums noraidīts. Viņ� vēroja, kā prelāts nekustīgi guļ un lūkojas aug�up, vairāk līdzinādamies grebumam uz zārka vāka.

"Tā vien liekas, ka viņ� jau guļ zārkā," abats nodomāja, nolie�ca galvu un lēnām atmuguriski atkāpās no gultas, līdz izgāja no smacīgās telpas.

Pustum�ajā gaitenī kavējās abi Apothecaria kārtas locekļi.

-�� Netraucējiet viņu, abats strupi bilda, iedams garām. Viņ� vēlas pabūt vienatnē ar domām par savu mantojumu.

Mūki baltajās tunikās pārmija mulsus skatienus, jo nesaprata, ko abats ar to vēlējies teikt. Kad abi pagriezās, lai pārjautātu, viņ� jau bija lejā pa kāpnēm.

"Vecais muļķis/' abats dusmigi prātoja, atraudams vaļā dur�vis un padrāzdamies garām sargam. "Nav brīnums, ka mūsu mī�ļotā baznīca ir tā novājināta, ja reiz to vada tāds cilvēks."

Kalnā valdo�ais vēsums bija glu�i patīkams abats ar piedur�kni notrausa sviedru lāsītes no pieres un devās uz lielo katedrā�les alu, kur drīz uz vesperi pulcēsies kalna iemītnieki.

"Sameklēt viņu, novērot viņu."

Prelāta vārdi atbalsojās abatam prātā un nerima kaitināt. Ta��u vienu secinājumu viņ� tomēr bija noslēpis no priek�nieka. Ru�nādams ar meiteni pa tālruni, abats fonā dzirdēja skaļruni. Viņa tobrīd atradās lidostā. Acīmredzot ceļā uz Ruinu.

"Labi, es meiteni atradī�u un nogādā�u tur, kur viņu varēs ļo�ti cie�i novērot. Un brīdī, kad Nāve beidzot rims spēlēties ar priek�nieku, es ar meiteni izrīko�os pēc sava prāta."

Laupī�anu un slepkavību nodaļu telpās valdīja miers. Pulk�stenis rādīja mazliet pec se�iem vakarā. Tie bija rāmi brī�i, un klu�sumu pārtrauca vien monotona tastaturu klabinā�ana darbinie�ki ar vienu pirkstu ievadija tekstu datorā. Pēcpusdienās laupī�anas un slepkavības parasti netika pastrādātas, tālab �o lai�ku varēja izmantot lietderīgi, aizpildot dokumentus. Arkadians sēdēja pie rakstāmgalda un drūmi raudzījās monitorā. Tālrunis neapklusa gandrīz ne uz bridi. Prese sazin kā bija uzodusi viņa tie�ās līnijas numuru, un tagad ik pēc divām vai trim minūtēm trink�ķēja zvans un ikreiz kāds cits tincināja par savādo lietu. Pie�zvanīja arī pats policijas priek�nieks. Viņ� gribēja zināt, kad va�rēs nākt klajā ar oficiālu paziņojumu. Arkadians apsolīja, ka pa�ziņojums būs gatavs, tiklīdz būs pārbauditi liecinieki. Un tie�i tādēļ viņ� tobrid bija tik drūms.

Pēc sarunas ar Livu Ādamsenu viņ� ievadīja Semjuela Ņūto�na vārdu vairākās datubāzēs un guva pirmos rezultātus. Vismaz bija izdevies uziet viņa dzim�anas apliecību, lai gan tā �ķita ne�pilnīga. Dokuments apstiprinaja, ka viņ� dzimis Peredaisā, Rietumvird�īnijas pavalsti, viņa tēvs bijis ekoloģiskās dārzkopības speciālists, un māte botāniķe. Ta�u bērns nosaukts par Semu, nevis Semjuelu. Vairākas citas iedaļas bija tuk�as, tostarp ari bēr�na dzimuma aile, ta�u datubāzēs parādījās ar �o ierakstu saistīta mir�anas apliecība, kas vēstīja par traģisku notikumu viņa mā�te mirusi astoņas dienas pēc dzemdībām.

Liecības par Sema pirmajiem dzīves gadiem bija saraustītas, un daudzu parasto dokumentu, kurus Arkadians bija cerējis iz�skatīt, datubāzēs nebija. Tad avī�u izgriezumi sāka vēstīt par vi�ņa dzīvi no deviņu gadu vecuma un stāstīja par tik agri attīstīta�jām alpīnista spējām. Kādam rakstam bija pievienota melnbalta fotogrāfija, un tajā Sems bija redzams, pieķēries pie stāvas klints sienas, kurā acīmredzot tikko uzkāpis. Arkadians salīdzināja kal�snā, smaido�ā zēna attēlu ar fotogrāfijām, kuras viņ� bija uzņē�mis sekcijas laikā. Nenoliedzami, tas bija viens un tas pats cil�vēks.

Pēdējie avī�u izgriezumi, datēti deviņus gadus vēlāk, liecinā�ja, ka Sema dotības kāpt kalnos netie�i vainojamas viņa tēva bo�jāejā. Kādu pavasari, atgrie�oties no sacensībām Itālijas Alpos, ne�jaukas sniega vētras laikā �oferis nav savaldījis automa�īnu, un tā ieslīdējusi gravā. Gan tēvs, gan dēls avārijā izdzīvoja, lai gan guva diezgan nozīmīgus ievainojumus. Sniega pārslas pa izsisto sānu lodziņu atmodināju�as Semu no bezsamaņas, lai ari viņ� iesākumā nav atjautis, kur atrodas un kā tur nonācis. Roka ne�ganti sāpējusi, un viņam salis, bet citādi viss licies kārtībā. Tad viņ� atklājis, ka tēvam, kur� tobrīd bija pie samaņas un samērā mo�s, no lielas brūces galvā sūcās asinis. Tēvs atradās iespiests automa�īnā starp salocīto vadības paneli un sūrojās, ka zemāk par jostas vietu neko nejūt.

Sems bija ievīstījis tēvu, kā vien varējis, ar visu, ko atrada gan automa�īnā, gan tās tuvumā, un kāpis ārā no gravas pēc palidzības. Pagāja krietns laiks, kamēr viņ� uzrāpās pa apledojo�o klints sienu, cīnīdamies ar trakojo�o sniega vētru. Roka, ka viņ� pats iz�teicies, "sāpējusi pēc traka", un vēlāk izrādījās, ka tā divās vietas lauzta. Tomēr beigu beigās viņam izdevās izrāpties uz ceļa un ap�stādināt garāmbrauco�u kravas automa�īnu.

Kad ieradās katastrofu medicīnas brigāde, tēvs jau bija zaudē�jis pārāk daudz asiņu, pārāk ilgi uzturējies aukstumā un nonā�cis komā, no kuras vairs neatguvās. Pēc trim dienām viņ� nomi�ra. Semam bija tikai deviņpadsmit gadi. Viņ� devās atpakaļ uz Savienotajām Valstīm ar alpīnisma sacensībās izcīnīto godalgu rokā un tēva zārku bagā�as nodalījumā.

Arkadiana rokās nonāca arī iesniegums pases saņem�anai, ku�ru bija aizpildījis Sems pirms do�anās alpīnisma ekspedīcijās, ap�ceļodams visu pasauli. Sadaļā "Sevi�ķas pazīmes" bija ierakstīts, ka pases īpa�niekam uz labā sāna paribes rajonā ir horizontāla krustveida rēta. Arkadians juta, ka ir atradis meklēto, kaut gan vēl daudz kas nesaskanēja.

Upuru identifikācijas pamatnoteikums mudināja pārbaudit vi�sas personas, kas piesakās atpazīt līķi tas bija nepiecie�ams, lai atsijātu viltus lieciniekus. Pārbaudīdams datus par Līvu Adarnsenu no Ņuarkas Ņūd�ersijas pavalstī, Arkadians uzgāja visu parasto informāciju dzīves vietu, kredītvēsturi un tamlīdzīgi -, lai gan nekas nebija ievērības cienīgs. Ta�u, jo dziļāk viņ� raka, jo lielāka nesapra�ana radās.

Iedzimtais aizdomīgums lika pievērst uzmanību diviem ap�stākļiem. Pirmais bija viņas profesija. Līva Ādamsena nodarbo�jās ar pētniecisko �urnālistiku un strādāja liela Ņūd�ersijas laik�raksta kriminālziņu nodaļā. Tas nebija nekas patīkams, īpa�i saistībā ar �ādu pla�i zināmu lietu, kurai noteikti atrastos vieta ziņu slejās. Otrs aspekts bija nevis problēma, bet drīzāk mīkla. Lai ari Līva bija identificējusi miru�o un reaģējusi tā, kā māsai pie�klātos, pat pēc visrūpīgākajām pārbaudēm bija jāsecina, ka datu�bāzēs nav rodams neviens ieraksts par radniecību. Ciktāl izrietē�ja no dokumentiem, kas kaut nedaudz ļava ieskatīties Semjuela Ņūtona dzīvē, nebija nekādu liecību par to, ka viņam ir māsa.

t

Nodrebēdama aviokompānijai Ci/prus Turkish Airlines piedero��ā Lockheed Tri-Star Londonas Stenstedas lidostā uzņēma kursu uz vistālāko Eiropas malu. Brīdī, kad riteņi atrāvās no asfalta un lidaparāts uz�āvās gaisā, pie darba ķērās vēj� �ķita, ka nere�dzamas rokas mēģina to izārdīt un nosviest zemē.

Lidma�īnas iespaidīgais izmērs nedaudz nomierināja, ta�u tās aiz vēsturiskums gan ne. Sēdekļu paroceņos joprojām bija sagla�bāju�ies alumīnija pelnu trauciņi ar vāciņiem, kas klusi grabēja, kamēr lidma�īna cēlās aizvien augstāk. Līva palūkojās uz pelnu traukiem un atcerējās dienas, kad būtu varējusi itin viegli nomie�rināt nervus. Tagad viņa atplēsa marinēta ingvera paciņu pār�palikumu no dārgas līdzņemamas su�i maltītes, ko bija steig�us ieturējusi lidostā, un palika vienu �ķēlīti zem mēles. Ingvers pa�līdzēja tikt galā ar stresu un mazināja nelabumu ceļojuma laikā. Aizlocījusi paciņas aug�galu, viņa to paglabāja turpmākajam ce�ļojumam. Bija nojauta, ka �is lidojums pilnībā pārbaudīs ingvera iedarbības labo slavu.

Lēnām ko�ļājot �ķēlīti, Līva pārlaida skatienu ceļabiedriem. Sa�lons bija pustuk�s, un vēlais vakars neraisīja vēlmi kādam bied�roties. Vecā Lockheed lidma�īna vēja brāzmā atkal sagrīļojās. Pa iluminatoru varēja redzēt kreiso spārnu. Tas vibrēja, lai gan tikko manāmi. Viņa piespieda sevi uz to neskatīties.

Līva bija paredzējusi pēdējā ceļojuma posmā izgulēties, ta�u nervu galus kairināja priek�nojautas par iespējamo aviokatastro�fu, tādēļ par snaudienu nevarēja but ne runas. Viņa izņēma otro pirkumu, kuru pārsē�oties bija iegādājusies lidostā, Turcijas tū�risma ceļvedi.

Viņa atvēra satura rādītāju. Ruinai bija atvēlēta vesela noda�ļa un norāde uz karti. To viņa izpētīja vispirms. Kā jau vairums cilvēku, ari Liva pat nenojauta, kur tāda atrodas. �I senā pilsēta un īpa�i jau Citadele bija kā Ēģiptes piramīdas visi zināja, kā tās izskatās, ta�u tikai retais varēja parādīt to atra�anās vietu uz kartes.

Trīs lappu�u lielā atlokāmā kartē varēja apskatīt Turciju, kas stiepās kā tilts starp Eiropas kontinentālo daļu un Arābiju. Zie�meļos to apskaloja Melnā jūra, dienvidos Vidusjūra. Atsauce no�rādīja uz kartes labo pusi, netālu no vietas, kur Eiropa robe�ojās ar Tuvo Austrumu zemēm, Bībelē aprakstītajām teritorijām.

Uz ziemeļiem un dienvidiem no Gaziantepas varēja redzēt di�vus lidostu simbolus pēc �etrām stundām �i lidma�īna nosēdīsies vienā no tām -, bet Ruina nekur nebija atrodama. Izpētījusi sarakstu, Līva vēlreiz pārskatīja karti. Salona trūcigajā apgaismo�jumā vairākas minūtes cie�i urbdamās grāmatā, viņa beidzot uz�gāja pilsētu tie�i lapas locījuma vietā, zem tīklojuma melnās līni�jas. Tā atradās uz rietumiem no lidostas ziemeļu pusē, kur sāka slieties Austrumtaura kalnu grēda. Negaidot Līva ar rūgtumu sir�di ieprātojās, ka brālis nudien izvēlējies piemērotu paslēptuvi tik labi pazīstamu un vienlaikus tik maz zināmu vietu, kas mīk�laini iekārtojusies kartes locījumā.

Pārlapodama grāmatu un atradusi nodaļu par Ruinu, Līva ie�grima lasī�anā, glu�i vai uzsūkdama faktus par vietu, uz kuru devās, fiksēdama un sakārtodama tos �urnālistes prātā, līdz tie sāka veidot tās pilsētas kopainu, kur dzīvojis un gājis bojā viņas brālis. Tas bija nozīmīgs reliģiskais centrs loģiski, sprie�ot pēc tā, ko Semjuels bija stāstijis viņai pēdējā tik�anās reizē. Vienlai�kus tas bija senākais svētceļnieku mērķis pasaulē, un par �ādu slavu tas varēja pateikties dziednieciskajiem avotiem, kas burbu�ļodami bagātīgi plūda no zemes tie bija apkārtējo kalnu ledāju izkusu�ie ūdeņi.

Ari tas �ķita loģiski. Viņa iztēlojās brāli strādājam par pava�doni kalnos tālu no tūristu iemītajām takām, slēpjoties aiz izdo�māta vārda un lūkojot rast mieru, pēc kura tā ilgojās.

"Es gribu būt tuvāk Dievam." Tā viņ� toreiz bija izteicies.

Viņa ilgajā bezvēsts prombūtnes laikā Līva bie�i prātoja par �iem vārdiem, mocīdama sevi ar drūmiem secinājumiem. Ta�u pat tad, kad no brāļa jau gadiem nepienāca ziņas, Līva zināja, ka viņ� ir dzīvs. Ticība nezuda ari tad, kad ASV Svarīgo datu reģistra bi�rojs pavēstīja par pretējo. Tagad viņa devās pa brāļa reiz iemīto taku noskaidrot, kāda bijusi viņa dzīve Turcijā. Līva cerēja, ka in�spektoram būs zināma viņa agrākā dzīvesvieta un varbūt da�i viņa vietējie paziņas. Iespējams, tie varēs sniegt kādu atbildi un aizpildīt tuk�ās vietas informācijas ainā.

Pār�ķīrusi lapu, viņa aplūkoja fotogrāfiju vecpilsētu, kas blī�vi ieskāvusi augsta kalna pakāji. Paraksts zem attēla vēstīja: "Vis�apmeklētākā senā vieta pasaulē. Iespējams, tie�i �eit glabājas ie�vērojamā relikvija, kas pazīstama ar nosaukumu "Sakraments"."

Blakus lappusē bija īsa Citadeles hronika un sīkāks izklāsts par tās neticamo vecumu un pastāvīgo klātbūtni cilvēces vēsturē. Līva bija domājusi, ka Citadele ir kristie�u svētnīca, ta�u grāmata vēstīja, ka tā pieslējās kristietībai tikai ceturtajā gadsimtā, pēc Ro�mas imperatora Konstantīna parie�anas kristīgajā ticībā. Pirms tam Citadele nebija kādas organizētās reliģijas sastāvdaļa, lai gan tai bijusi milzīga ietekme uz gandrīz visām senajām ticībām. Ba�bilonie�i to uzskatīja par pirmo un di�āko zikurātu; senie grieķi pielūdza to kā dievu mājokli un nosauca par Olimpu; pat ēģip�tie�i to sauca par svētu, un faraoni brauca pāri jūrai uz hetu im�pēriju, lai apmeklētu kalnu. Tiek uzskatīts, ka lielās Gizas pira�mīdas bija mēģinājums atdarināt kalnu cerībā, ka Citadeles maģiskās spējas tiks pamestas uz Ēģipti.

Pēc Citadeles politiskā lēmuma pieņemt kristietību Baznīcas darbības centrs pārcēlās uz Romu, pilnībā baudot impērijas aiz�stāvību, ta�u saglabājot visu varu un izdodot ediktus un dogmas ar Romas starpniecību, tostarp arī jaunu oficiālās Bībeles versiju. Jebkura novirze no �i pieņemtā viedokļa bija uzskatāma par ķe�cerību un tika apspiesta vispirms to veica varenā romie�u armi�ja, pēc tam visi pārējie valdnieki un imperatori, kas raudzīja iz�pelnīties Baznicas un līdz ar to arī Dieva labvēlību.

Līva pār�ķirstīja asiņainās hronikas lappuses. Gan tā, gan ta�jā izmantoto izsaukuma zīmju un apstākļa vārdu kopums bija vie�nādi satrauco�s. Ne�ēlīgā vēsture un noslēpumi, kas it kā tiek gla�bāti kalnā, �urnālistei �ķita vienaldzīgi viņai bija svarīgs vienīgi brālis un tas, kas �ai aizvēsturiskajā pilsētā novedis jau�nu cilvēku līdz pa�nāvībai.

Lidma�īna nodrebēja, un kluss pīkstiens mudināja Līvu pa�skatīties aug�up. Atkal bija ieslēgusies lampiņa, kas aicināja piesprādzeties. Smēķē�anas aizlieguma zīme joprojām apņēmīgi de�ga. Tas ērcināja viņu līdz pat lidojuma beigām, kamēr debesīs pieņēmās spēkā tumsa un negaiss.

Citadeles Dievlūg�anas diena bija sadalīta divpadsmit lūg�a�nās, un vissvarīgākās bija tās �etras, ko noturēja naktīs, kad trū�ka Dieva gaismas un, pēc daudzu uzskatiem, tāpēc sarosījās ļau�nie spēki. Ar �ādu teoriju vienisprātis būtu ikviens policists jebkurā lielākā pasaules pilsētā tum�os darbus gandrīz vien�mēr pastrādā nakts aizsegā.

Pirmā nakts lūg�ana bija vespere, formāls dievkalpojums, uz kuru vispla�ākajā telpā lielajā katedrāles alā kalna austrumu pusē pulcējās visi Citadeles iemītnieki, pavadot kārtējo dienu nebūtībā. Pirmās astoņas rindas aizņēma melnajās tunikās tērp�tie garīgās ģildes locekļi, priesteri un bibliotekāri, kas savas die�nas vadīja lielās bibliotēkas tumsā. Aiz tiem vienā rindā sēdēja Apothecaria baltās tunikās, un tad divdesmit rindās spiedās brū�nās tunikās ģērbu�ies meistaru ģildes pārstāvji mūrnieki, nam�dari un citi kvalificēti strādnieki, kuru darbs bija nemitigi uzturēt Citadeli nevainojamā kārtībā.

Draudzes kopumu ko�i pār�ķēla rūsganās sargu tunikas, no�dalot augstākās ģildes priek�pusē no pelēkajām tunikām aizmu�gurē, kur vieta bija ierādīta administratīvo darbu mūkiem, kas vei�ca visus palīgdarbus, sākot no telpu uzkop�anas un ēdiena gatavo�anas un beidzot ar fizisku darbu, pildot citu ģil�u locek�ļu norādījumus.

Atsevi�ķā, augstāk izvietotā galerijā virs daudzkrāsainās ģil�des sēdēja zaļajās tunikās tērptie Sanctus brāļi kopā ar abatu to bija trīspadsmit, lai gan todien abata viņu vidū nebija, un trūka arī brāļa Grūbera.

Kad saule bija noslīdējusi garām trim logiem aiz altāra lie�lam, apaļam rozes logam, kas simbolizēja Dieva visuredzo�o aci, un diviem trīsstūrveida logiem tam abās pusēs, visi baznīcēni nostājās rindā refektorijā, gatavodamies pēdējai maltītei pirms do��anās uz dormitoriju.

Visi, izņemot trīs sarkanās Carmina tunikās tērptus vīrus.

Mūks ar smil�krāsas matiem, plakanu, bezkaislīgu seju un vi�dējās svara kategorijas boksera miesasbūvi soļoja caur atbalss pie�lieto katedrāles zāli pie durvīm tie�i zem Sanctus balkona. Abi pā�rējie sekoja. Neviens neteica ne vārda.

Dienests Lielbritānijas armijā, pēc abata domām, bija labs ie�mesls, lai izraudzītu biju�o virsnieku Kornēliju par grupas vado�ni, tālab pa ceļam uz vesperi viņ� bija tam nodevis zīmīti ar vēl divu brāļu vārdiem, norādījumiem un karti. Iziedams no katedrā�les alas, Kornēlijs uzmeta skatienu kartei, nogriezās pa kreisi, kā norādījumos pavēlēts, un pa �auriem, reti izmantotiem tuneļiem devās uz pamestu kalna daļu.

Senās pilsētas ielu labirintā sabiezēja krēsla. Pieklājigi pava�doņi izveda no vecpilsētas pēdējos tūristus, un cietok�ņa vārtu re�ģi noklaudzēja, pilnībā aizvērdamies, noslēgdami vecpilsētu uz nakti. Rietumu pusē, pilsētas rajonā, ko dēvēja par Zudu�o kvartālu, ēnas ieguva cilvēka apveidus savu paslepeno darbī�bu uzsāka naksnīgie miesas tirgotāji.

Austrumu pusē savā dzīvojamā istabā sēdēja Ketrina Manna un gaidīja, kad printeris pabeigs darbu. Tagad viņa no�ēloja, ka printeri bija ieslēgusi visaugstākās iz�ķirtspējas attēla drukas re�ī�mu, jo apdrukātais papīrs spraucās ārā diezgan gausi. Televīzijas ziņas vēstīja, ka Amerikā, Eiropā, Āfrikā, Austrālijā, pat Ķīnā, kur publiskas demonstrācijas ar reliģiskiem saukļiem netika uztvertas ar sapratni, pulcējās prāvi cilvēku pūļi, ar klusuma brīdi pieminē�dami viru, kuru pagaidām nepazina pēc brāļa Semjuela vārda. Pie Svētā Jāņa Dievi�ķā katedrāles reportieris iztaujāja kādu sievieti par to, kādēļ muka bojāeja viņu tik spēcīgi aizkustinājusi.

Mums ta�u vajag ticību, zināt, viņa atbildēja emociju sasprin�dzinātā balsī. Mums jāzina, ka mēs Baznīcai esam svarīgi un tā par mums stāv sardzē. Ja kāds no Baznīcas ir novests tik tālu un tā klusē, kā ūdeni mutē ieņēmusi� tad kādas cerības ir mums?

Visos kontinentos cilvēki lielākoties izteica vienu un to pa�u domu. Mūka vientuļā nāve acīmredzot bija tos saviļņojusi. Sar�dzes postenis kalna galā �ķita simbolizējam no�ķirtības sajūtu, un bojāejai sekojo�ais klusums it kā apliecināja, ka Baznīca kļu�vusi vienaldzīga un zaudējusi līdzcietību.

"Iespējams, pārmaiņas jau ir sāku�ās," Ketrīna nodomāja, iz�ņēma no printera papīra lapu un uzmanigi aplūkoja Līvas Ādamsenas fotogrāfiju, kas bija iegūta no policijas arhīva. "Varbūt pa�reģojums beigu beigās tomēr sācis piepildīties."

Ketrīna izslēdza televizoru un, iedama ārā, paķēra pāris ābo�lu. Līdz lidostai bija pusstundu ilgs brauciens. Viņai nebija ne jausmas, cik ilgi tur vajadzēs uzkavēties.

Kad tika vērtas smagās durvis, ierūsēju�ās eņģes spalgi iekau�cās. Kornēlijs spēra soli par slieksni un paņēma dego�o lapu, kas tur bija viņiem atstāta. Turēdams to sev priek�ā, viņ� veda pārē�jos aizmirstajās Citadeles dzīlēs. Brālis Juhans ar Kornēliju gāja plecs pie pleca. Viņa filmzvaigznes āriene liecināja par skandi�nāvu saknēm, un zilās acis bija ledainas ka viņa dzimtene. Brālis Rodrigess noslēdza gājienu. Viņ� bija kādu pēdu garāks par abiem pārējiem, un slaidums ne�ķita saderīgs ar spāņu pilsētnie�ka saknēm, bet viņ� steidzās cauri zemajiem tuneļiem, un zeltai�no acu skatiens �audījās vērigs un neizdibināms.

�ņirksto�ie soļi un dego�ās lāpas sprak�ķi atbalsojās apkārt, kamēr no tumsas pretī kā sveicinādama cēlās kalna vēsture. Lā�gu lāgiem sienās kā sērās sastingu�as plati atvērtas mutes vīdēja durvju ailas. Aiz tām bija manāmas sen vadītas dzīves paliekas

-�� zem pievilgu�u salmu matra�u svara ielieku�ās gultas un pussabruku�i soliņi, kuri ar pūlēm spēja noturēt vien rēgus, kas uz tiem tobrīd sēdēja. Vietumis ceļā gadījās izbiru�i akmeņi, un tum�sā kā garāmslido�i tuneļu agrāko lietotāju spoki uzplaiksnīja kaļķ�akmens slāņi sienās.

Pēc desmit minūtēm tālumā iezibējās vāra oran�a gaismiņa, mirguļodama durvju ailā, no kuras pāri griestiem, kas izcirsti lai�kos, kad cilvēki bija auguma mazāki, stīdzēja dumu strūkliņa. Uzvēdija dego�a koka smar�a, un, uzplūstot siltākam gaisam, dzes�trums atkāpās. Kornēlijs iespraucās alā, kas senlaikos varbūt bijusi virtuve. Dziļi telpa pie vecmodīga pavarda bija notupies kāds cilvēks, kur� ar zariņu urdīja sīki gailo�o uguni.

Esiet sveicināti, brāļi, ierunājās abats, glu�i kā viesnīcnieks uzņemdams ceļotājus, kas paglabu�ies no sniega vētras. Izlū�dzos piedo�anu, bet uguns nudien iznākusi no�ēlojama. Bistos, ka bū�u piemirsis �o mākslu. Lūdzu� Viņ� aicināja pie galda, uz kura bija novietoti divi lieli maizes klaipi un mazliet augļu.

-��� Apsēdieties. Nobaudiet.

Abats piesēda līdzās un vēroja, kā viesi klusuciezdami mielo�jas ar maizi, bet pats viņ� maltītē nepiedalījās un rūpīgi pētīja vi�sus trīs, par kuriem bija lasījis personu lietās.

Slaidais Giljermo Rodrigess. Divdesmit divus gadus vecs. No Bronksas. Kādreiz bijis ielu bērns, bandas loceklis. Pagātnē vai�rāki aresti par dedzinā�anu, katrs sods bargāks par iepriek�ējo. Pusi �ā laika pavadijis kopā ar māti narkomāni, otru pusi ne�pilngadīgo aizturē�anas centros. Atradis Dievu pēc tam, kad AIDS padarīja viņu par bāreni.

Pretī Rodrigesam sēdēja Jūhans Lā�ons. Divdesmit �etri gadi. Tum�matains, zilacains un satrieco�i izskatīgs. Dzimis Ābisku me�ā Zviedrijas ziemeļos, audzināts pseidomilitārā, reliģiskā se�parātistu komūnā ar ticību drīzam pasaules galam, kad miljoniem grēcinieku pārvērtīsies par velniem, kas pavērsīsies pret taisna�jiem. Lai pasargātu sevi un savu lielo "ģimeni" no �īm iztēlota�jām ordām, viņ� vienlaikus ar alfabētu bija apguvis iero�a lieto��anu. Gals pienāca traģiskāks nekā domāts. Pirmais trauksmi sacēla kādas kravas automa�īnas �oferis, kas, braukdams pa �o�seju, ieraudzīja pelēko vilku zobos stiepjam pāri ceļam cilvēka kā�ju. Izsauktā policijas vieniba atklāja, ka �īs komūnas iedzīvotāji izdarīju�i kolektīvu pa�nāvību. Dzīvs bija palicis vienigi Jūhans. Viņu atrada sarāvu�os gultā blakus jaunākā brāļa līķim. Zēns pa�stāstīja policijai, ka tēvs iedevis kaut kādas tabletes, kas "ļaus re�dzēt Dievu", bet viņ� dusmojies uz tēvu par to, ka tas sakliedzis uz brāli, tādēļ tabletes aizsviedis. Vairākām aud�uģimenēm neiz�devās rast kontaktu ar �o glīto, bet pagātnes vajāto zēnu. Viņ� bi�ja noslēgts, neparko neuzticējās sve�iniekiem, un viņa ceļ� nepār�protami veda uz iznīcību. Tad iejaucās baznīca, kas nosūtīja viņu uz kādu rehabilitācijas semināru Amerikā un uzņēma savā klēpi kā pazudu�o dēlu.

Un visbeidzot Kornēlijs Vebsters. Trīsdesmit �etrus gadus vecs. Uzaudzis bāreņu patversmē un, tikko sasniedzis atļauto ve�cumu, iestājies britu armijā. Aizgājis no karadienesta pēc tam, kad acu priek�ā dzīvs sadega viss viņa vads prettanku granātmetē�ja �āviņ� trāpīja bruņotajā automobilī. Traģēdijas atbalsis izrētoja seju kā bāla vaska pilītes, izretinot viņa bārdu. Aizgājis no armi�jas, Kornēlijs nomainīja stingri reglamentēto karavīra dzīvi pret tikpat stingri reglamentēto mūka dzīvi. Citadele tagad bija viņa ģimene tāpat kā visiem.

Abats arī izsvēra trijotnes spējas un misiju, kuru grasījās tai uzticēt. Kornēlija priek�rocības bija vecums, pieredze un autori�tāte. Jūhans �ilbino�i izskatījās un nevainojami runāja angļu va�lodā uz tādas ēsmas var uzķerties sievie�u kārtas zivis. Rodrigesam bija ASV pase un zinā�anas par dzīvi uz ielas. Visi trīs pagātnē saskaru�ies ar vardarbību un visiem bija spēcīgas, fanā�tiskas alkas pierādīt sevi Dieva priek�ā.

Lūdzu atvainot �ādu savdabīgu tik�anos, pagaidījis, ka�mēr vīri paēd, abats atsāka, un uguns viņam aiz muguras blāz�moja neskaidrā sarkanā kvēlē. Kad izskaidro�u iemeslu, jūs izpratīsiet vajadzību pēc piesardzības un slepenības. Viņ� pāris rei�u viegli uzsita ar pirkstu pa savilktajām lūpām. �ajā kalna pusē agrākos laikos dzīvoja karavīru mūku garnizons, Carmina, Citadeles sarkanie bruņinieki, jūsu ģildes slavenie priek�te�i. Tie jā�us devās izravēt viltus reliģijas, satriekt viltus dievus, iznīdēt ķeceru baznīcas un inkvizīcijas attīro�ajās ugunīs �ķīstīt neceļos vestos grēku pielūdzējus. �os krusta karus dēvēja par Tabula Ra�sa� tas nozīmē "balta lapa"� jo aiz viņiem nepalika ne miņas no ķecerības. Viņ� pieklusināja balsi un paliecās uz priek�u, at�spiezdamies uz galda, kas ie�īkstējās kā veca kuģa korpuss. Car�mina mūkus nesaistīja parastie cilvēku likumi. Abats uzlūkoja katru vīru pēc kārtas. Arī citā zemē, kur tie nonāca, likumi vi�ņiem nebija saisto�i, jo tie bija vien ķēniņu un imperatoru likumi, un Carmina atbildēja tikai Dieva priek�ā. Esmu jūs aicinājis �eit, lai jūs apvilktu viņu svētās mantijas. Mūs vairs neielenc armijas, tomēr naidnieku joprojām netrūkst. Un vajadzība pēc karavīriem vēl arvien ir liela. �eit ir izklāstīts jūsu uzdevums un norādes, kā iziet no kalna, viņ� skaidroja. Esmu izvēlējies jūs, jo ikvienā no jums, jūsu raksturā un pagātnes pieredzē saskatīju spējas da�rīt Dievam tīkamu darbu. Lai jūs vada Viņ�, nevis pasaulīgie li�kumi. Tāpat kā jūsu priek�te�i, jūs, pienākumu pildot, nedrīkstat izrādit �aubas. Draudi ir īsti. Jums tie jālikvidē. Viņ� norādīja uz tālāko sienu, pret kuru bija atslietas trīs vienādas audekla so�mas. Tajās jūs atradīsiet naudu, personu apliecino�us dokumen�tus un civiliedzīvotāju apģērbu. Divas stundas pēc pusnakts jūs aiz vecpilsētas sienām sagaidīs divi viri, kas sagādās transportu, iero�us un visu pārējo, kas jums nepiecie�ams. Tāpat kā jūsu priek�te�i izmantoja algotņu pakalpojumus, jums jāizmanto �ie vīri jūsu misijā. Ta�u ik brīdi paturiet prātā, ka to, ko jūs veicat Dieva mīlestības vārdā, �ie cilvēki dara naudas mīlestības dēļ. Tā�lab izmantojiet viņus, ta�u neuzticieties tiem. Abats brīdi klusē�ja. Ne jau ar vieglu sirdi es jūs sūtu �ai misijā. Ja kritīsiet, pienā�kumu pildot� ikkatram ta var gadīties� tad zināt, ka Dievs jūs uzņems kā svētītus kareivjus, tāpat kā tos, kuri krita pirms jums. Tie, kas atgriezīsies, tiks silti sveikti nevis kā sargu ģildes locekļi, bet gan kā mūsu visaugstākās kārtas brāļi, kā Sanctus. Jūs dro�i vien zināt, viņ� piemetināja, ka pa�laik mūsu rindās ir divas brīvas vietas. Ta�u es esmu ar mieru papla�ināt mūsu skaitu, lai uzņemtu visus jūs, ja būsiet tā vērti. Paceļoties līdz brālības aug�stākajam līmenim, jūs, bez �aubām, iegūsiet svētās zinā�anas, ku�ras es patlaban ludzu jūs aizsargāt. Viņ� piecēlās no sola un izņēma aiz jostas aizbāzto krucifiksu. Da�u stundu laikā jums jāpārģērbjas un jāsagatavojas, lai atgrieztos pasaulē. Es jūs svēti�u saskaņā ar ordeņa tradīciju, kuru �onakt atjaunojam.

Viņ� pacēla Tau krustu virs galvas un sāka skandēt seno kara svētību vārdos, kas bija tikpat seni kā kalns, kurā viņi tobrīd lū�dzās, un abatam aiz muguras uguns liesmas krakstēja, �ņāca un meta viņa milzīgo ēnu uz alas griestiem.

Da�as stundas vēlāk pie vecpilsētas sienas viegli nodrebeja ze�me, kā pērkona atbalss aiztricinoties pāri kalna virsotnēm uz zie�meļiem. Ielas galā starp divām daudzstāvu autostāvvietām ar dār�doņu aug�up uzslīdēja smags dzelzs aizvars, atklājot spraugu cilvēka platumā. No tumsas iznira trīs ēnas, vēja kliedētas nakts daļiņas. Tās aizslīdēja pie ielas malā novietota furgona, kura aiz�mugures durvis nebija aizslēgtas.

Kad visi trīs stāvi ieslīdēja automa�īnā, uz plānā dzelzs jumta un kaulu krāsas akmens plāksnēm noplīk�ķēja pirmās smagās lie�tus lāses. Durvis klaudzēdamas aizcirtās, un ierēcās motors. Ie�degās lukturi, pārslidinot gaismas kūli putekļainajam ceļam, uz kura kā sērga sāka gāzties lietus.

Furgons uzsāka gaitu un pa iek�ējo loka ceļu izbrauca uz lie�lā austrumu bulvāra, kas tos aizveda līdz pat lidostai. Lietus pie�ņēmās spēkā. Kamēr furgons riņķoja pa vecpilsētu, melnās asa�ras apraudāja visu, kas bija noticis, un visu, kas vēl varēja notikt, tās slīdēja lejup pa Citadeles nogāzēm uz krītaino zemi, kur ag�rāk plūda aizsarggrāvja ūdeņi un bija peldējis cilvēks, lejup pa �aurajām bruģētajām ieliņām, kur reiz bija jāju�i sarkanie bruņi�nieki, un noskaloja ziedus un kartītes, kas iezīmēja vietu, kur pa�visam nesen bija nokritis mūks.

Lidma�īna sasvērās un pagriezās, izslīdot cauri negaisa mā�koņiem, kas sargāja nolai�anās ceļu virs Gaziantepas lidostas. Aptum�otajā salonā noplaiksnīja zibens, un dzinēji neganti kau�ca. Liva iekrampējās turistu rokasgrāmatā kā Bībelē un aplaida skatienu apkārt uz aptuveni �etrdesmit pārējiem pasa�ieriem. Arī tie negulēja. Da�i, �ķiet, skaitīja lūg�anas.

"Esi nolādēts, Sem!" viņa domās iesaucās, kad lidma�īna at�kal sasvērās. "Astoņus gadus tu nedod par sevi ziņas, un tagad sagādā man tādas cie�anas!"

Palūkojoties ārā pa lietus kapāto iluminatoru, viņa paguva ie�raudzīt kārtējo zibens �autru, kas tobrīd trāpīja spārnā. Dzinēji ierēcās glu�i kā sāpēs. Ketrīna no sirds cerēja, ka viens nav sais�tīts ar otru, un atkal pievērsās pelnu traukam krēsla parocenī, pū�lēdamās atcerēties, kāds sods paredzēts par smēķē�anu komercreisā. Viņa jutās gatava to izciest.

Liva vēlreiz paraudzījās satrakotajā nakti, cerēdama sagaidīt kaut īsu atelpu. It kā dievi�ķas norādes vadīti, mākoņi pa�ķīrās un atklāja skatienam tum�u, robotu apveidu, kas nemierīgi vizu�ļoja gandrīz nemitīgajos zib�ņos. Tālumā varēja redzēt lielas pil�sētas mirdzumu, kas līdzinājās seklam zelta ezeriņam kalnu grē�das skavās. Vizo�ās lietus lāses, slīdēdamas gar iluminatora stiklu, radīja iespaidu, ka pilsēta tikko manāmi viļņojas. Tās cen�trā melnēja tum�s plankums, no kura izstaroja �etras taisnas gais�mas rindas. Tā bija Ruina, un tumsa tās vidū bija Citadele.

No aug�as tā atgādināja melnu dārgakmeni, kas iestrādāts spo�a krusta vidū. Līva neatlaidīgi raudzījās Citadelē, un atmi�ņā atausa viss, ko viņa par �o kalnu bija lasījusi. Par tajā glabāto noslēpumu bija izliets daudz asiņu.

Tad lidaparāts nedro�i sasvērās un pagriezās, turpinādams nolai�anos Gaziantepas lidostā, un Citadele aizslīdēja prom, nakts tumsā.

Ketrina Manna vēroja atbraucējus kā palu ūdeņus gā�amies lidostas zālē. Izpētījusi nozagtos policijas dokumentus, viņa se�cināja, ka Līva Adamsena uz Ruinu pēc brāļa mirstīgajām atlie�kām brauks nekavējoties. Pati Ketrīna bija jutusies līdzīgi pirms divpadsmit gadiem, kad nogalināja viņas vīru. Atmiņā bija pali�ku�as bezgalīgās alkas but kopā ar vīru arī tad, kad viņ� jau ir citā saulē.

Uzzinājusi laiku, kad notika telefonsaruna, tūrisma biroja tī�mekļa lapā viņa noskaidroja, kur� ir pirmais netie�ais reiss, uz kuru jaunā sieviete var pagūt.

Tiku�i ārā no muitas zāles, pasa�ieri traucās pie taksometru virknes, pie radiniekiem, kas atbrauku�i pretī, vai arī steidza stā�ties rindā, lai samaksātu par autostāvvietu. Vienlaikus bija ieli�doju�as divas lidma�īnas, tālab skaidri saskatīt atbraucējus bija grūti. Ketrina bija iegaumējusi Līvas seju no izdrukas, ta�u dro�ī�bas pēc sagatavoja ari papīra lapu ar viņas vārdu. Grasīdamās to pacelt, viņa iepretim aiz margām ieraudzīja vīrieti, kas turēja rokās līdzīgu plakātu. Uz tā ar flomāsteru bija uzrakstīti vārdi "Lī�va Ādamsena".

Piepe�i Ketrlnai pakausī iedzalkstīja kā ar adatiņām.

Ieslidinājusi roku mēteļa kabatā un satvērusi pistoles spalu, viņa ar acs kaktiņu vēroja vīrieti. "Iespējams, tas ir policists. Nav izslēgts, ka vēlāk ar meiteni sazinājies vēl kāds, bet es par to nekā nezinu," Ketrīna sprieda.

Vīrietis bija samērā gara auguma un plecīgs. Smil�krāsas bār�da slēpa kaut ko līdzīgu rētām uz vaigiem. Pētot pūli, viņ� atgā�dināja lāci, kas meklē strautā lasi, un Ketrlnai kļuva neomulīgi. Ap nepazīstamo vēdīja valdonīgums, un tas Ketrinā raisīja vis�lielākās bailes. Policija nesūtītu augsti stāvo�u virsnieku sagaidīt liecinieku, īpa�i tik vēlu nakti. Tātad tas nebija policists.

No muitas zāles iznāca kāda sieviete un kopā ar pūli virzījās uz izeju. Viņai bija gai�i, taisni mati, kas krita pāri sejai. Nolieku�si galvu pār ceļojumu somu, viņa tajā kaut ko meklēja. Pēc izska�ta sprie�ot, gan garums, gan vecums sakrita.

Ketrīna pameta skatienu uz vīrieti, kas turēja plakātu. Ari viņ� bija atbraucēju ievērojis. Meitene izņēma no somas mobilo tālru�ni un pacēla galvu. "Tā nav viņa." Ketrīna atlaida pistoli un iz�ņēma roku no kabatas. Vīrietis joprojām spraigi uzlūkoja meiteni un vēroja, kā viņa tuvojas. Kad abus �ķira vien da�as pēdas, vī�rietis pacēla plakātu un, jautājo�i smaidīdams, raudzījās meite�nē. Nācēja nelikās viņu redzam un pagāja garām.

Smaids izdzisa, un viņ� turpināja novēro�anu. Ketrīna rīkojās tāpat. Kad uzgaidāmajā telpā parādījās pēdējais pasa�ieris, kļu�va skaidrs, ka �ajā reisā Līvas Ādamsenas nav bijis. Ketrīna sprie�da, ka izdarāmi divi secinājumi. Instinkts bija izrādījies nemal�dīgs Sandi brāļi patie�ām sūtīju�i savus cilvēkus pārtvert meiteni. Un kada neizdibināmā iemesla deļ viņiem nav ne jaus�mas, kāda viņa izskatās.

Vēl nebija divi nakti, kad Līva pabeidza kārtot muitas formali�tātes un iznāca pla�ajā sagaidltaju zālē ar augstajiem griestiem. Milzīgo telpu ar marmora grīdu rotāja ekspresionistu sienas glez�nojumi un skulptūras, kas karājās no griestiem. Da�os bija atai�noti dramatiskākie brī�i no Ruinas ilgās, asiņainās pagātnes, par kuriem Līva lasīja lidma�īnā.

Darbīgie, spēkpilnie vēsturiskie tēli bija krasā pretstatā ar dzī�vajiem cilvēkiem, kas lēni pārvietojās cauri zālei. To vidū bija da��i elegantos uzvalkos tērpti uzņēmēji, kas vērās klēpjdatoros un BlackBerri/ vied telefonos, ta�u tādu nebija daudz. Apkārt bezmēr�ķīgi klīda nelielas pārguru�u apmeklētāju grupas, un pāris poli�cistu garlaikoti vēroja atbraucējus abiem plecos bija uzmesti au�tomātiskie iero�i.

Vairums tūristu, kas apmeklēja Ruinu, ieradās lielākaja lidos�tā uz ziemeļiem no Gaziantepas, jo tā bija tuvāk senajam cietok�snim. Savukārt Līva bija iegādājusies biļeti uz pirmo reisu, uz ku�ru varēja pagūt. Rokasgrāmatā bija rakstīts par autobusiem, kas no vecākās lidostas kursē uz seno pilsētu, ta�u viņa sprieda, ka tik vēlā stundā dro�i vien nāksies maksāt par taksometru, tiklīdz izdosies sadabūt vietējo valūtu.

Ar acīm mekledama valūtas maiņas punktu, Līva pamanīja slaidu, glītu vīrieti, kas skatījās tie�i viņai virsū. Samulsināta Lī�va novērsās, bet tad atkal paskatījās uz viņu. Vīrietis pasmaidija. Līva pasmaidija pretī. Viņ� pacēla papīra lapu, un uz tās ar flo�māsteru bija uzrakstīts viņas vārds.

Mis Ādamsena? viņ� tuvodamies vaicāja.

Viņa pamāja, lai gan nesaprata, ko gaidīt tālāk.

-�� Mani sūtīja Arkadians, vīrietis paskaidroja. Viņam bija dob�ja balss bez drusciņas akcenta.

-�� Vai esat amerikānis? Līva jautāja.

-��� Es studēju Amerikā, viņ� atteica. No sejas nenozuda vē�sais smaidiņ�. Ta�u tas nav nekas īpa�s. �ādā tūristu iecienītā pilsētā angliski prot visi.

Līva palocīja galvu, it kā viena mikla būtu atrisināta, ta�u tad sarauca pieri, jo prātā ienāca kāda cita.

-�� Kā jūs zinājāt, ar kuru lidma�īnu�

-��� Es nezināju, vīrietis attrauca. Tādēļ sagaidīja vairākus starptautiskos reisus cerībā, ka atlidosiet ar vienu no tiem.

Viņ� izklausījās samērā dzīvespriecīgs, ja ņem vērā, ka bija pu�si nakts dirnējis lidostā.

-��� Tas bija pirmais, uz kuru tiku� Līva atteica, mazliet pār�dzīvodama, ka sagaidītājam ticis tāds nogurdino�s uzdevums.

-��� Nieki vien. Viņ� norādīja uz saņurcīto ceļasomu Līvai ro�ka. Vai tā ir jūsu bagā�a?

-�� Jā, bet neraizējieties, es pati nesī�u. Uzmetusi somu plecā, Līva pa spīdīgo marmora grīdu devās vīrietim pakaļ.

"Ņūd�ersijā tādu apkalpo�anu nesagaidīsi," Līva nodomāja, neatraudama skatienu no plecīgā vīrie�a, kas lauza ceļu cauri tūļigo tūristu pulciņiem. Melnais, garais �ineļveida mētelis plandī�ja sagaidītajam aiz muguras, radot �ilbino�a bruņnieciskuma ie�spaidu, kas ļoti labi iederējās starp lidostas sienas gleznojumiem.

Līva ieslīdēja lēni grozīgajās virpuļdurvīs. Nonākusi tik �au�ros apstākļos, viņa attapās stāvam tuvu vīrietim, tā smar�as ap�ņemta. Tā bija tīra, rūgtena, un tikko jau�amas tai piejaucās citas piegar�as ādas, citrusa un vēl kā sena un mierino�a, iespējams, vīraka. Lielākā daļa viņai pazīstamo policistu par izsmalcinātī�bas kalngalu uzskatīja Old Spice pēcskū�anās losjonu. Līva pacē�la acis. Slaidais, tumsnējais virietis izrādījās garāks, nekā pirma�jā brīdī licies, un viņam piemita klasisks skaistums acis bija ledaini zilas, toties mati nevis melni, kā viņa sākumā domāja, bet pavisam tum�i brūni. Tie�i par tādiem virie�iem mātes parasti bri dināja savas meitas, un tādus zilnieces redzēja savās kristāla bumbās, ja vien tām pienācīgi samaksāja.

Virpuļdurvis abus maigi izbidlja nakti, un ceļojuma notruli�nātajās maņās ieplūda lietus apskalotā betona smar�a. Pēdējo div�padsmit stundu laikā Līva nebija jutusi neko tik svaigu, ta�u ni�kotīna izkropļotajā pasaulītē tāds svaigums atgādināja vienigi to, cik ļoti kārojas uzsmēķēt. Kur ir jUsu auto?

Pagriezies vīrietis vēroja, kā viņa pārcilā ceļojumu somas sa�turu. Tepat. Viņ� pameta ar galvu uz īslaicīgās autostāvvietas pusi otrpus ceļam.

Līva paraudzījās lietus pātagotajā nakti. Es sametu mantas lielā steigā, viņa atzinās. Liekas� ka� jaka palikusi mājās.

Vīrietis izslēja lietussargu, bet Liva to nelikās manām. Visu vi�ņas uzmanību saistīja sagumzīta Lucky Strike paciņa, kuru bei�dzot bija izdevies sameklēt. Viegli uzsitusi pa paciņas apak�u, vi�ņa ar lūpām izvilka cigareti.

Nedaudz vējains, �urnāliste atzina, aukstumā uzrāvusi plecus. Negribētos, lai jūs manis dēļ salau�at lietussargu. Zināt ko? Ejiet vien uz ma�īnu. Es tepat pastāvē�u un uzsmēķē�u. Tad es neizmirk�u lietū, un jums nebūs jāiesūdz mani tiesā par to, ka pakļāvu jūs pasīvajai smēķē�anai.

Bridi vilcinājies, vīrietis vērās lietusgāzē, kas mērcēja pasa�ie�ru izsēdinā�anas stāvvietu. Labs ir. Nekur nepazūdiet. Es tūliņ atgriezī�os.

Līva noskatījās, kā vīrietis lieliem soļiem aiziet un vēj� negan�ti plivina viņa mēteli. Viņa paslēpa cigaretes galu saujā, aizde�dzināja un ievilka dziļi plau�ās nikotīnu un nakts gaisu. Viņa iz�elpoja un juta, ka lidojuma spriedze lēnām mazinās un aizplūst līdzi dūmiem. Iegrūdusi paciņu somā, viņa izcilāja mantas, atra�da mobilo tālruni un ieslēdza to.

Apjumtajai autobusu pieturai ielas pretējā pusē garām pa�ā�vās kāds furgons. Apsargs, pēc visa sprie�ot, bija pieķēris trīs jaunie�us, kas grasījās pieturā pārlaist nakti. Viņi izskatijās pēc studentiem, kas piedalīju�ies vētrainā ballītē, vai pēc parastiem klaidoņiem, kas visu mū�u dzīti no vienas vietas uz nākamo.

"Esiet sveicināti Ruinā�"

Tālrunis, uzķēris zonu, ievibrējās Līvai rokā. Trīs neatbildēti /.vani un divas jaunas īsziņas. Viņa ar ik�ķi spaidīja taustiņus, lai atvērtu balss pastu. Tajā brīdī ielas malā piestāja necils Renault sedans. Atvērās logs. Pie stūres sēdēja labi ģērbtais policists, kur� uzsmaidīja viņai, tad paliecās un atvēra aizmugures durvis.

Vēl beidzamo reizi ievilkusi gardo dūmu, Līva iemeta cigareti ar smiltīm pildītā urnā pie virpuļdurvīm, tad paķēra somu un strauji �ķērsoja slapjo ietvi, patverdamās automa�īnas salona sil�tajā, ērtaja sausumā.

-�� Kā jūs sauc? viņa vaicāja, aizcirzdama durvis un taustīda�mās pēc dro�ības jostas.

Automobilis pievienojās satiksmes plūsmai kopā ar taksomet�riem un citām vieglajām automa�īnām, kas gausi slīdēja uz iz�ejas pusi. Gabriels, viņ� atbildēja.

-Tāpat kā eņģeli?

Atpakaļskata spogulī bija redzams, kā �oferis viegli samiedz acis.

-�� Tāpat kā eņģeli.

Līva atspiedās pret durvim un juta nogurumu pārklājamies kā segu. Acis jau vērās ciet, bet tad viņa atcerējās atsūtītās ziņas. Uz�meklējusi balss pasta kasti, viņa pielika tālruni pie auss.

-��� Kam jūs zvanāt? �oferis ieprasījās.

-�� Es tikai noklausī�os ziņas. Līva apspieda �āvas. Uz ku�rieni mēs īsti braucam?

-�� Uz Ruinu, vīrietis bilda, novirzīdamies no satiksmes plūs�mas uz lidostas apkalpo�anas ceļu.

Tajā mirklī cauri negaisa radītajiem sprak�ķiem Līvai ausī ie�skanējās pirmā atstātā ziņa.

"Hallo� ē-ē� mis Ādamsena. Zvana inspektors Arkadians. Es tikai gribēju vēlreiz izteikt lidzjutību� par brāļa zaudējumu� pa elektronisko pastu nosūtīju da�as fotogrāfijās izmeklētājam Berind�eram�. no Ņuarkas policijas�"

Līva piespieda tālruni cie�āk pie auss, jo sprak�ķi klausulē no�slāpēja vairākus vārdus.

"Viņ� jums piezvanīs� oficiāli identificēt� Viņ� jūsu pusē vi�su nokārtos� nevilcinieties�. piezvaniet, ja jums ir kāds�."

Ziņa beidzās, un Livas skatiens pievērsās virietim, kas sēdēja pie stūres. "Ja Arkadians nosūtījis fotogrāfijas, ar kuru palidzību jāveic identificē�ana, tad viņ� par manu iera�anos neko nezina. Kā gan viņ� varēja nosūtīt kādu man pretī?" Līva sprieda.

Sākās otrās ziņas atskaņo�ana.

"Sveiki, es esmu izmeklētājs Berind�ers no Ņuarkas pilsētas policijas�"

Tālāk Līva vairs neklausījās.

Sagaidītājs bija nosaucis savu vārdu Gabriels. Un apgalvo�ja, ka ir policists.

"Nē! Viņ� neteica, ka ir policists. Neuzrādija ari �etonu. Vien paziņoja, ka viņu sūtījis Arkadians, un pārējos secinājumus es izdariju pati. Stulbums! Pārgurums un sagaidītāja glītais izskats un pieklājība mani apmuļķoja. Sasodīts, kas viņ� tāds ir?" Līva prātoja.

-�� Vai viss kārtībā?

�urnāliste pacēla galvu, un abu skatieni sastapās atpakaļska�ta spoguli.

-�� Jā, Līva atteica, piepe�i apjauzdama, ka viņas sejā noteikti redzamas dziļas �aubas. Sīkums, darba problēmas. Es ielēcu lid�ma�īnā lielā steigā un nepaguvu pirms aizbrauk�anas pabeigt da�us darbus. Priek�nieks ir nikns kā pūķis.

Autovadītājs a�i pievērsās ceļam, jo tobrīd �ļakatu mākoni ga�rām �ņakdams patraucās furgons. Nokaucās riepas, un salonā momentāni ieplūda spilgta sarkanā gaisma. Apdzinis automa�ī�nu, furgons pēk�ņi spēji nobremzēja. Pārāk spēji.

Gabriels darīja tāpat. Renault riteņi no�vīkstēja uz slidenā ceļa seguma, un automa�īna ar spēcīgu grūdienu ietriecās furgonam aizmugurē. Līva krita uz priek�u, ta�u dro�ības josta viņu notu�rēja. Atskanēja ass krak�ķis, un uz sekundes desmitdaļu prātā pa�zibēja doma, ka uz viņu �auts.

Tālāk notikumi ritēja kā palēninātā filmā.

Kamēr �ofera gaisa spilvens vēl nebija sācis piepūsties, Gab�riels to izspieda tuk�u, atsprādzēja dro�ības jostu un vēra vaļā durvis. No visa spēka iespēris pa tām, viņ� izvēlās no transporta līdzekļa lietū, iekams durvis paguva aizcirsties. Tas notika tik zi�benīgi, ka Līva nepaspēja pat atraut skatienu no vaditāja tuk�ā sēdekļa, kad jau atvērās durvis viņas pusē.

Pagriezusies viņa ieraudzīja sev acu priek�ā iero�a stobru.

-��� Ārā! kāds uzkliedza.

Līva palūkojās garām stobra melnajam caurumam uz jaunek�li, kas turēja ieroci. Vēl glu�i zēns. Cauri �ķidrajai gai�ajai bārdelei vīdēja pūti�u rētas, un no beisbola cepurītes, kas uzvilkta ze�mu pāri gai�i zilajām acīm, lāsoja lietus.

-��� Ārā! viņ� ieaurojās vēlreiz.

Jauneklis paliecās uz priek�u un satvēra Līvu ar brīvo roku, ta�u tajā brīdī stikls viņai aiz muguras sa�ķīda, piebārstot salo�nu sīkām, mirdzo�ām drumslām. Puisis griezdamies atsprāga at�pakaļ, it kā viņu kāds būtu spēcīgi parāvis aiz kreisā pleca. Līva atskatījās un robainajā loga rāmī ieraudzīja Gabrielu.

-��� Bēdz! viņ� iesaucās un pēk�ņi nozuda skatienam.

Līva strauji pagrieza galvu un pa atvērtajām durvīm ieraudzī�ja bālacaino jaunekli nekustīgi guļam zemē un veramies aug�up dzeļo�ajā lietū. Uz grīdas nobira stikla lausku krusa. Līva sataus�tīja pogu un atsprādzēja dro�ības jostu, tad izbrida cauri peļķēm garām līķim un attapās ēnās ielas malā, ik brīdi gaidīdama �ā�viena blīk�ķi aiz muguras un lodes bliezienu mugurā.

Viņa strauji �ķērsoja ietvi un nonāca pie mauriņa un zemiem krūmiem. Pēc diviem gadiem, ja vien ziemas būtu labvēlīgas, skrajie krūmāji sniegtu kaut nelielu aizsegu, ta�u tobrid tie nebija ne�kas vairāk kā �ķērslis. Līklo�iem viņa sīkiem solī�iem traucās tiem cauri un ik pa brīdim klupa, jo ar lietusūdeni piesūkusies zeme bija slidena kā ledus.

Cauri lietusgāzes sienai redzēt gandrīz neko nevarēja. Līva ar pūlēm pār plecu saskatīja vien vieglās automa�īnas un tai priek��ā eso�ā furgona aprises. Pēk�ņi viņa kaut kam uzgrūdās un no�krita uz muguras. Gulēdama viņa miedza acis un vērās aug�up lietū. Ķermenī iesūcās zemes dzestrums. Jau otro reizi divu mi�nū�u laikā Līva baidījās, ka uz viņu �auts, bet tad saskatīja sev priek�ā kaut ko līdzīgu milzīgam zirnekļtīklam. Izrādījās, ka vi�ņa ieskrējusi taisni stiepļu �ogā.

Uzdro�inājusies vēlreiz pamest skatienu uz abiem transportlīdzekļiem, Liva pamanīja uz zemes iespīdamies savu mobilo tāl�runi, kas krītot bija izslīdējis no plaukstas. Viņa to nekavējoties paķēra, jo baidījās, ka vārā gaismiņa piesaistīs kāda sekotāja uz�manību. Ar plaukstu aizklājusi ekrānu, viņa spēcīgi nospieda iz�slēg�anas pogu.

Nodārdēja �āviens, iedarbojās dzinējs, un riepas griezigi iekau�cās. Gabaliņu tālāk plik�ķēja lo�u krusa, atsitoties pret metālu, un iz�ķīda loga stikls. Bēgo�ais transporta līdzeklis strauji iegrie�zās ap stūri un nozuda skatienam.

Līva palūkojās uz ielu. Bija redzamas vienīgi miglainas, dzel�tenas luksofora signāllampas. Viņa iztēlojās kādu ar ieroci rokās stāvam aiz �aurās robe��ķirtnes starp ietvi un �ogu un urbjamies ar acīm tumsā. Meklējot viņu. "Kur� tas bija? Viens no tiem, kas uzbruka no slēpņa? Vai Gabriels?" Par visu vairāk Līvai gribējās gulēt pilnīgi nekustigi nebēgt, nepiesaistīt sev uzmanību. Ta�u, izlēkusi no automa�īnas, viņa bija metusies pirmajā aizsegā, kas gadījās ceļā. Viņa gulēja tur, kur vajātāji iedomātos meklēt vis�pirms, tādēļ vajadzēja atrast citu patvērumu.

Pa labi no Līvas ap krustojumu rindā bija izvietoju�ās vairā�kas ēkas. Visticamāk, noliktavas. Tajās ir papilnam kravas, bagā��as un varbūt pat nakts maiņu strādnieku un tikai da�u simtu jardu attālumā. Pretējā virzienā zema mākoņa apak�malu apspī�dēja lidostas termināļa mirdzums. Līvai nebija ne jausmas, cik tā�lu tas atrodas, ta�u noteikti daudz tālāk par noliktavām. Viņa uz�manīgi klausījās, vai nedzirdēs tuvojamies soļus. Bija dzirdama tikai lietus plīk�ķē�ana. Pa�as straujā elso�ana. Nekas cits.

Trīs reizes ātri ievilkusi elpu, sieviete pietrausās kājās un skrē�ja. Visloģiskāk �ķita doties uz tuvējām noliktavām ar nolūku sa�celt trauksmi, tādēļ viņa izvēlējās otru pusi ar silto, spo�i ap�gaismoto uzgaidāmo zāli un tūristu pūļiem, kas tuk�i uzlūko izlido�anas tablo, un diviem policistiem, kuriem plecos uzmesti pusautomātiskie iero�i.

Viņa pieliecās zemu un turējās no �oga pa labi, no sirds cerēda�ma, ka vajātājs skatās uz otru pusi. Tum�ās debesis pār�ķēla ne�gaidīta zibens �autra, it kā iededzinādama Līvas acu tīklenē ainu vārtiņi stiepļu �ogā apmēram se�desmit pēdas tālāk un aiz tiem vairākās rindās novietoti transporta līdzekļi. Ja vien izdotos ie�sprukt un paslēpties no lodēm starp cie�i stāvo�ajiem ģimenes au�to un divvietīgajiem brīvdienu kabrioletiem, viņa būtu dro�ībā.

Iedārdējās pērkons. Vārti nu atradās tikai �etrdesmit pēdu at�tālumā, un apstādījumu rinda kreisajā pusē beidzās ta zuda vie�nīgais patvērums, ta�u tur nekas nebija līdzams.

Vārtiem priek�ā stiepās dzeltenmelni svītrota automātiskā bar�jera. Līva piespieda sevi domāt par �o barjeru, nevis par to, kas varētu atrasties viņai aiz muguras.

Paliku�as divpadsmit pēdas.

Desmit.

Piecas.

Ar labo kāju viņa spēra pirmo soli uz cietā asfalta un metās barjeras mehānisma kastītes virzienā, pieliecās, paspruka aiz kas�tes un atvieglota atspiedās ar muguru pret vēso, mitro metāla sie�nu, uz īsu acumirkli juzdamās dro�ībā.

Tad lietus mitējās.

Tas notika tik krasi, ka �ķita teju nedabiski. Vienā bridi viņu vēl apņēma glu�i vai tropu lietusgāze, bet jau nākamajā aizkars tika pacelts. Ceļmalas notekās burzguļoja ūdens straumes, un lie�tus piesūcinātā zeme klusi pauk�ķēja. Piepe�ajā klusumā katrs el�pas vilciens izklausījās kā motorzāģa rēciens. Viņa ieklausījās. Drud�ainā iztēle zīmēja ienaidnieku, kas staigā tepat netālu un mērķē ar ieroci pret vēso zemi, kamēr tiks atrasts siltāks mērķis.

Termināļa ēka joprojām bija pārāk tālu, ta�u Līva varēja saska�tīt ik sīkumu tas nozīmēja, ka iespējamais vajātājs ari to spēj. Uzmācās nepārvarama vēlme mesties automa�īnu aizsegā, ta�u viņa to atvairīja.

No tuvākās rindas viņu �ķira vien piecpadsmit pēdas. Tikai tagad Līva pamanīja, ka ir notupusies visgai�ākajā apkārtnes lau�kumā. Gabaliņu tālāk sākās ēnaināki posmi, kur gaismekļu mes�tie apļi tikpat kā nepārklājās. Ja viņai izdotos turp nokļūt un do�ties tālāk, viņu ieraudzīt būtu daudz grūtāk. Līdz tuvākajam tumsas aizsegam bija apmēram divdesmit pēdas. Piedevām vēl piecpadsmit pēdas līdz automa�īnu rindai. Protams, varēja ris�kēt un skriet taisnā ceļā.

Līva aizvēra acis un uz brīdi atbalstīja galvu pret tērauda sta�bu. Un tad saliekusies traucās pāri �aurajam ceļa posmam, turē�dama galvu vienā augstumā ar dzeltenmelno barjeru.

Gabriels tālumā dzirdēja sievietes soļus uz slapjā asfalta un vēroja, kā viņa �aujas pāri piebraucamajam ceļam, nonāk paēnā, maina virzienu un nozūd automobiļu okeānā.

Viņ� pagriezās un pārlaida skatienu apkaimei, kur bija ierikots slēpnis, gribēdams pārliecināties, vai kāds varētu viņus pamanīt. Au�tostāvvietas malās bija uzstādītas vairākas novēro�anas kameras, ta��u visas izrādījās pagrieztas uz ie�ogoto teritoriju, uz transporta lī�dzekļiem. Tas pats ar noliktavu ēkām neviena kamera nebija pavērsta pret ceļu. Gabriels varēja dro�i secināt, ka negadījums nav nofilmēts.

Viņ� pacēla septiņas vara patronu �aulītes no lodēm, kuras bi�ja iz�āvis uz aizbrauco�o transporta līdzekli. Lielākā daļa trāpīja mērķī, ta�u neviena nebija piespiedusi �oferi apstaties. �aulītes ar klusu klinkstoņu iebira kabatā, un viņ� pievērsās liķim.

Pa virpuļdurvim ieklupdama termināļa ēkas �ēlsirdīgajā spo��umā, Līva gandrīz ieraudājās aiz atvieglojuma. Kājas vilkdama, viņa atstāja aiz sevis dubļu un lietusūdens sliedi, un tūristi izbīlī atkāpās, dodot ceļu. Kņadas brīdināts, kāds policists pie pasu kontroles punkta pacēla galvu. Līva pamanīja, ka tas iebaksta partnerim ar elkoni un pamet ar galvu viņas virzienā. Otrs poli�cists, ieraudzījis streipuļojam dubļiem no�ķiesto, savādo radību, pamatigi iztrūkās, nospieda rācijas podziņu un sāka tajā runāt. Abi likumsargi nolaida rokas gar sāniem, turot tās pie automātis�ko iero�u mēlītes aizslēga.

"Skaisti�" Liva nosprieda. "Ar tādām pūlēm esmu tik tālu ti�kusi, un tagad mani nolaidīs no kājas �ie divi āksti."

Viņa sakopoja izsīku�ā spēka paliekas un pacēla abas drebo��ās rokas visām tautām pazīstamajā pado�anās �estā.

Lūdzu, Liva izdvesa, noslīgdama uz ceļiem policistu priek��ā, piezvaniet inspektoram Arkadianam. Ruinas pilsētas Slep�kavību nodaļa. Man ar viņu nekavējoties jārunā.

Rodrigess stāvēja pie bagā�as reģistrācijas un vēroja, kā ap�sargs iztuk�o viņa ceļojuma somu uz tērauda galda un izskata tās saturu. No rācijas, kas bija piestiprināta apsargam pie jostas, atskanēja trauksmes ziņojums, ta�u viņ� nelikās to dzirdam. Zi�ņa aicināja papildspēkus esot jāpalīdz kādai sievietei. Rodrigess pagriezās un pavērās pāri rindai, kas stāvēja otrpus metāla detektora lielā rāmja. Garais augums ļāva viegli pārskatīt galve�no uzgaidāmo zāli, ta�u satraukuma cēloni viņ� neredzēja.

Paldies, kungs. Novēlu patīkamu lidojumu. Apsargs pa�stūma auduma ceļojumu somu sāņus un pasniedzās pēc nāka�mās, kas, lentera ritentiņiem grabot, izslīdēja no rentgena aparā�ta.

Pagājis malā, Rodrigess ātri ielika somā pasi, kuru vairs negrasljās lietot, Bībeli, ar kuru rokā bija mirusi viņa māte, un drēb�ju gabalus, kas viņa slaidajam, se�as pēdas un piecas collas ga�rajam stāvam �ķita mazliet par platu. Pēdējo priek�metu viņ� salocīja tik rūpīgi, it kā tas būtu karogs, ko paredzēts uzklāt uz karavīra zārka. Tā bija sarkana neilona vējjaka ar kapuci, kas dau�dziem �ķistu mazvērtīga, ta�u viņa acīs tai bija būtiska simbolis�ka nozīme.

Aizvērdams somu, Rodrigess cie�i savilka aukliņu un paņē�ma nelielu abata dāvinātu sējumu ādas vākos, kur bija izklāstīta Tabula Rasa ekspedīciju vēsture. Iek�ējā vākā viņ� bija ierakstījis sievietes vārdu un divas adreses. Pirmā bija kāda Ņūd�ersijas laikraksta mājvieta. Otrā bija dzīvojamā nama adrese.

Pārmetis somu pār plecu, Rodrigess devās uz lidma�īnu. Viņ� neatskatījās. Notikumi termināļa ēkā viņam bija vienaldzīgi. Vi�ņa misija norisinājās citur.

Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms.

Marka rvaņģēlijs, 4. nodaļa, 22. pants

Līva lūkojās uz kailajām, skaņu necaurlaidīgajām sienām un nelielo spoguli, aiz kura, pēc pieredzes sprie�ot, apslēpta atradās novēro�anas istaba. "Interesanti, vai tur �obrīd kāds ir un vēro mani?" Viņa nopētīja savu atspulgu izturīgajā stiklā apģērbs notriepts, mati pielipu�i galvai. Viņa pacēla roku, grasīdamās no�gludināt matus uz pieres, bet pārdomāja, jo tas �ķita tik nenozī�mīgi.

Iesākumā Līva sprieda, ka viņu atveda uz nopratinā�anas tel�pu, jo tās bija vienīgās visā policijas iecirknī, kur joprojām atļauts smēķēt. Ta�u tagad, aplūkojot sevi spogulī, viņa par to nebija tik pārliecināta, jo tie�ām izskatījās kā vājprātīgā.

Sniedzot liecību un aprakstot notikumus no iera�anās lidostā līdz brīdim, kad viņa pēc nolaupī�anas mēģinājuma klupdama krizdama atgriezās termināļa ēkā vēlreiz, Līva pati sev izklausī�jās mazliet jukusi.

Bija sajūta, ka viss ir atgadījies ar kādu citu. Kad policists, kas uzklausīja liecību, izgāja pēc vēl kādas cigaretes un atgriezies ma�nāmi sāka izturēties citādi, at�ķirtības izjūta tikai pieauga. Klusā līdzcietība bija pagaisusi, un vīrietis �ķita atturīgi vēss. Iztaujā��anu viņ� bija pabeidzis, gandrīz klusucie�ot, licis Līvai izlasīt un parakstīt dokumentu un, nebilstot ne vārda, aizgājis. �alūzi�jas durvju stikla ārpusē neļāva saskatīt, uz kuru pusi.

Durvīm nebija roktura. Policista attieksmes maiņa un klusā gaidī�ana �ajā askētiskajā istabā, kur galds un krēsli bija pieskrū�vēti pie grīdas, lika Līvai justies kā arestantei.

Paņēmusi cigareti, kas lēni kūpēja pelnu traukā, viņa ievilka dūmu. Tas gar�oja sve�ādi un nepatīkami, bet viņa neatlaidās. Sa�ņurcītās Lucky Strike bija paliku�as ceļojuma somā uz Gabriela au�toma�īnas aizmugures sēdekļa kopā ar pasi, kredītkartēm un vi�su pārējo, izņemot mobilo tālruni. Līva bija nopratusi, ka Arkadians ir ceļā uz iecirkni. "Cerams, ka viņ� izturēsies līdzcie�tīgāk nekā viņa kolēģis." �urnāliste atsauca atmiņā braucienu pa līklo�u ceļiem aug�up starp tum�ajiem kalnu stāviem, pēc tam pa spo�i apgaismotajām ielām cauri pilsētai, kas spēja izskatīties vienlaikus neticami sena un gau�ām mūsdienīga. Viņa atcerējās garām slīdo�ās izkārtnes, pazīstamo Starbucks kafejnīcas logoti�pu, hromā un stiklā veidotās mūsdienu banku fasādes blakus ak�meni cirstiem veikaliņiem, kuros jau kop� Bibeles laikmeta pār�deva preces no vara, paklājus un suvenīrus.

Ievilkusi vēl vienu nejauki smakojo�o dūmu, Līva saviebās un nospieda cigareti pelnu traukā, kuram apak�pusē bija uzdrukāts Citadeles attēls. Viņa pastūma to malā un atbalstīja galvu uz ro�kām. Kaut kur pie maņu apvār�ņa zumēja gaisa kondicionētājs. Noguru�ās acis, slēpdamās no dienasgaismu lampu �ilbino�ā spilgtuma, aizvērās, un, par spīti nule pārdzīvotajam, Liva jau pēc da�iem mirkļiem iegrima miegā.

t

Kaķu, suņu un citu mīluļu klīnika atradās uz �ēlsirdības un Grēkatlaides ielu stūra Zudu�ā kvartāla pa�ā sirdī. Veterinārār�sta klātbūtne tādā pagrimu�ā un nopluku�ā pilsētas rajonā bija visnotaļ pārsteidzo�a bet vēl dīvaināk bija tas, ka aiz klīnikas matētā stikla skatloga tik vēlā stundā dega gaisma.

Aprindās, kurās apgrozījās Kutlars, to ierasti dēvēja par Ku�u klīniku, tādējādi apliecinot, ar ko tur nodarbojās diennakts tum��ajā laikā. Vairums medicīnisko manipulāciju, kurām nebija va�jadzīga slimību vēsture un par kurām rēķinus nomaksāja skaid�rā naudā, tika veikta sievietēm. Pilsētā nebija neviena sutenera, kur� agrāk vai vēlāk kaut reizi nebūtu apmaksājis savām mei�ām klīnikas pakalpojumus gan steidzami noorganizētu nelegālo abortu, gan lētu sterilizāciju, ko veica kontraceptīvo līdzekļu ie�vieto�anas operācijas aizsegā. Dzemdē ievietojamie kontraceptī�vie līdzekļi un lēnas iedarbības hormonu tabletes bija salīdzino�i dārgas, tāpēc ekonomiskāk bija meitenes sterilizēt. Lielākā daļa jauno sievie�u to atklāja tikai pēc da�iem gadiem.

Klīnika sniedza arī citus, specifiskākus pakalpojumus tādus, par kuriem maksāja krietni lielākas summas atbilstīgi augstākiem cietumsodiem, kas tiktu piespriesti to atklā�anas gadījumā.

Kutlars vēl ne reizi nebija izmantojis klīnikas pakalpojumus. Mājdzīvnieku viņam nebija, un darba specifikas dēļ līdz �im lai�mīgā kārtā nevajadzēja arī maksāt par pagrides operācijām. Bet pēc notikumiem uz lietus pātagotā lidostas apkalpo�anas ceļa, kad deviņu milimetru lode, iz�āvusies cauri furgona durvīm, bija saplacinājusies, pār�ķēlusies divās daļās un ietriekusies viņam labajā kājā, �āda vajadzība radās. Daļa lodes jau bija nonākusi uz nerūsējo�a tērauda paplātes. Kutlars uzmeta tam skatienu un novērsās, juzdams kuņģi saraujamies. Viņ� pamanīja savu atspul�gu zāļu skapī�a durvīs. Galvu ar īsi apcirptajiem matiem klāja sviedri, un lampas no aug�as meta zem viņa iegrimu�ajām acīm tuk�as ēnas. Apjautis, ka atgādina miroņgalvu ar kauliem, viņ� nodrebēja un aizgriezās.

Viņ� gulēja uz kreisajiem sāniem, atbalstīdamies pret apskates galda pacelto daļu, kamēr resns, pelēcīgs vīrs baltā uzsvārcī uz�manīgi meklēja otro lodes gabalu. Lāgiem pacients manīja tādu kā velko�u sajūtu vai dzirdēja klusu �ļerkstoņu, bet viņ� atvairīja ne�labumu, piespiezdams sevi elpot mierigi ieelpot caur degunu, iz�elpot caur muti un visu uzmanību koncentrēja uz melnu labradoru, kas laimīgs siekalojās lielā plakātā pie pretējās sienas.

Par klīniku Kutlars savulaik dzirdēja no paziņas, kur� galve�nokārt ieveda un izveda da�ādas preces, kas parasti nebija atro�damas sludinājumos. Tas bija pastāstījis, ka ārsts neskopojas ar sāpju remdinātājiem ja vien nav iekritis atpakaļ savā atkarību jūgā un pievācis visus medikamentus sev. Metāliska �ķindoņa lie�cināja, ka otra lodes pusīte ir nonākusi pie savas dvīņumāsas.

Varētu sacīt, ka lielākā daļa dzelzs sīkpre�u ir uzskaitītas, sacīja resnais vīrs tonī, kādā varētu runāt konsultants. Tagad brūce ir jāizskalo, lai atbrivotos no sīkākam daļiņām, kas tur var�būt paliku�as. Tad es varu apturēt asiņo�anu un aiz�ūt brūci.

Kutlars pamāja un sakoda zobus. Ārsta tuklie pirksti saspie�da caurspīdīgu plastikāta pudeli ar tievu snuķiti galā un rūpigi virzīja vēsā fizioloģiskā �ķīduma struklu viņa aug�stilba sarka�najā bezdibenī. Kutlars notrīsēja. Slapjās drēbes un arī asiņu zu�dums uzdzina drebuļus jādomā, ka savu artavu deva ari ne�liels pēctraumatiskais stress. Kārtējo reizi paraudzījies uz plakātu ar priecīgo suni, viņ� aptvēra, ka tā ir kāda prettārpu medikamen�tu reklāma, un juta nelabuma vilni no jauna kāpjam aug�up.

Atmiņā atausa uz ceļa sarīkotais slēpnis, un Kutlars prātoja, kāpēc plāns neizdevās. Viņ� bija atstājis divus vīrie�us pie auto�ma�īnu nomas netālu no galvenās lidostas un tad kopā ar savu brālēnu Serko aizveda uz otru lidostu tievo spāņu izcelsmes pui�si, kas vēlējās ar lēto reisu doties uz Ameriku.

Tum�mataino cilvēku �ineļveida mēteli abi pamanīja tūlīt pēc tam, kad bija izpildīju�i uzdevumu, tas stāvēja pie ielido�anas zonas izejas un turēja rokās lapu ar meitenes vārdu. Tas varēja būt policists, ta�u bija viens pats. Abi nolēma nogaidit un pavē�rot tum�mati. Negaidīti ar kādu pustuk�u Londonas reisu iera�dās meitene. Visu apsvēris, Kutlars nosprieda, ka viņi ar Serko varētu uzbrukt sve�ajam un atgriezties no uzdevuma kopā ar mei�teni tas būtu jauks papildu labums. Viņiem gandrīz radās izde�vība savākt meiteni uzreiz pēc iznāk�anas no ēkas, kamēr viņas pavadonis devās uz savu automa�īnu un viņa bija palikusi smē�ķējam. Ta�u otrpus ceļam apsargs no autobusa pieturas dzina prom klaidoņus. Tālab viņi nogaidīja, tad sekoja furgona un no�lēma uzbrukt uz apkalpo�anas ceļa.

Plāns bija vienkār�s. Viņam vajadzēja tikt galā ar pavado�ni, kamēr Serko iesēdinās meiteni furgonā. Ātri un viegli. Ta�u �oferis bija izlēcis no auto tik zibenīgi, ka, nokritis aug�pēdus, Kutlars izlaida ieroci no rokām. Kamēr viņ� atguvās, jau bija atskanējis �āviens. Viņ� metās virsū sve�ajam, ar kājas spērie�nu izsita tam no rokām ieroci, aiztrausās līdz furgonam un aiz�brauca. Meitenes automa�īnā nebija. Serko arī ne. Steigdamies prom, viņ� bija ielūkojies atpakaļskata spoguli un pamanījis ceļa malā kādu guļam. Kutlars jau grasījās griezt apkārt, bet tajā brīdī lodes sāka kapāt furgona sānus un sa�ķaidīja loga stiklu. To, ka viena trāpījusi arī viņam, Kutlars pamanīja tikai tad, kad gribēja nospiest brem�u pedāli, bet kāja neklausīja. At�griezties nozīmētu izdarīt pa�nāvību. Viņam nebija izvēles. Mi�ru�ie nevar nokārtot rēķinus. Vienalga, vai jāatriebj brālēns vai kāds cits.

Uzgaidāmajā telpā iezvanījās tālrunis. Kutlars zināja, kas zva�na, un prātoja, cik laika atlicis līdz brīdim, kad viņam sadzīs pē�das. Viņ� arī agrāk �ad un tad bija veicis Baznīcas uzdevumus, parasti kādu neievērojamu darbiņu, piemēram, iebiedēdams kon�krētu cilvēku vai nogādādams draudu vēsti. Ne reizi iepriek� vi�ņam nebija gadījies tik nopietns pasākums. Ne reizi vēl nebija jā�nolaupa cilvēks. Ne reizi nevajadzēja lietot �aujamieroci. Ta�u piedāvātā summa bija pārāk liela un to nevarēja noraidīt. 'Tik un tā kolīdz procedūra būs galā, es bēg�u prom. Es negribu iet bo�jā." Klausīdamies, kā zvana tālrunis, Kutlars no�ēloja, ka pastās�tījis Baznīcas vīriem par klīniku. Nekādas di�ās izvēles gan ne�bija. Vecākais virs bija tie�i noprasījis, kurp viņi dosies, ja gadīsies kaut kas neparedzēts. Tika runāts, ka viņi bēgs prom. Tagad jau bija par vēlu. Vismaz Serko noteikti.

-��� Es iedo�u antibiotikas pret drudzi, bilda resnais vīrs balsī, kuru acīmredzot bija pietaupījis no savas kādreizējās dzīves. Vienlaikus tās aizkavēs infekciju.

Kutlars atkal pamāja un juta, ka sviedri dzeļ pakausi un tek lejup pa skaustu un muguru. Klīda valodas, ka krietnais ārsts ag�rākos laikos nodarbojies ar piedienīgu praksi, bet gribasspēka trū�kums un neierobe�ota pieeja morfijam bija pastrādāju�i posta dar�bus.

-��� Vislabāk, ja jūs varētu atpūsties kādā rāmā vietiņā, ārsts ieteica. Jāpadzīvo mierīgi, kamēr brūce sadzīst.

-�� Cik ilgi? nogārdza Kutlars. No novokaīna vai kāda tamlī�dzīga līdzekļa, kas viņam iedots, mute bija sausa un kā ar vati piebāzta.

Ārsts pievērsās robainajam sarkanajam caurumam un nopētī�ja to kā retu orhideju. Dro�i vien kādu mēnesi. Paies pāris nedē�ļu, līdz jūs varēsiet uz tās kaut vai atbalstīties.

Pie durvīm kāds ierunājās, iztrūcinādams abus.

-��� Viņam jāiziet no �ejienes pa�am uz savām kājām.

Kutlars vēroja Kornēliju ienākam istabā vaska krāsas plan�kumi uz sejas mirguļoja operāciju lampu apgaismojumā. Jūhans sekoja cie�i uz pēdām. Sarkanās vējjakas bija lietū izmirku�as. Vi�ņi izskatījās, kā izkāpu�i no asins mucas.

-��� Skaidrs, noteica resnais vīrs, labi zinādams, ka ar viņa klientiem strīdēties nav vēlams. Es kārtīgi pārsie�u un iedo�u krietnu devu sāpju remdino�u līdzekļu.

Kornēlijs piegāja pie galda un pieliecās, lai ar lietpratēja aci nopētītu vāti, pirms ārsts to pārsien. Pacēlis galvu, viņ� piemie�dza ar aci Kutlaram un pasmaidīja. Acu kaktiņos parādījās krun�ciņas un bālajos vaigos parādījās rievas. Pēk�ņi Kutlars juta, ka savainotajā kājā kaut kas iedur. Draugam bija taisnība ārsts ar medikamentiem neskopojās, ta�u novokaīna aizsargvaļņi sāka brukt, un pāri tiem drīzumā gāzīsies sāpju armija.

Ārsts pārsēja brūci un pasniedzās pēc �ļirces. Tagad es ie�ļircinā�u mazliet morfija un iedo�u līdzi arī da�as tabletes.

Kabinetam cauri, �ķita, iz�āvās sarkans zibens Jūhans bija satvēris ārstu un aizspiedis tam muti. Asinīm pieliju�ās acis aiz notaukotajiem briļļu stikliem iepletās un me�onīgi izbolījās, un no deguna izsprāga gļotu burbuļi viņam sākās hiperventilācija. Kornēlijs izrāva no ārsta gaļīgajiem pirkstiem �ļirci, cauri bal�tajai virsvār�a piedurknei iedūra to rokā un nospieda virzuli. Pa�niku platajās acīs nomainīja stiklaina rezignācija, jo organismā ieplūda nomierino�s līdzeklis. Jūhans aizvilka ārstu līdz krēslam un nosēdināja tajā, kamēr Kornēlijs sameklēja vēl vienu ampulu un piepildīja �ļirci no jauna, iedūra turpat, kur pirmajā reizē, un iztuk�oja �ļirci līdz galam.

-�� Tabula Rasa, viņ� no�ukstēja, pamezdams skatienu uz Kutlaru. Neatstājam lieciniekus.

Izvilcis adatu no ārsta rokas, viņ� tuvojās Kutlaram.

Ja vien kāja klausītu, Kutlars būtu bēdzis, ta�u aptvēra, ka tas ir veltigi. Viņ� pat netiktu ārā no istabas. Atmiņā pazibēja Serko, kas gulēja uz pieliju�ā ceļa. "Cerams, ka �ie ne�ēlīgie draņķi lai kas tie būtu vismaz notvers to, kas nogalināja manu brālēnu, un atdarīs ar to pa�u." Viņ� vēroja adatu, kas viegli trīsuļoja Kor�nēlija spēcīgajos pirkstos; ārsta asinis tās galu bija iekrāsoju�as sārtu. "Jācer, ka viņ� vismaz nomainīs adatu," Kutlaram pazibē�ja prātā, ta�u tad viņ� atģida, ka tam patiesībā nav nozīmes.

-��� �eit nedrīkst uzkavēties, Kornēlijs norādīja. Viņ� pasnie�dzās, paņēma no kastītes, kas stāvēja pie sienas, papīra salveti un ietina tajā �ļirci. Vai paiet varēsi?

Kutlars pamāja un dziļi ieelpoja. Kornēlijs iemeta �ļirci vējja�kas kabatā, paķēra ievainoto aiz padusēm un palīdzēja nostāties stāvus. Kutlars sajuta, cik cie�i ir pārsēji. Istaba �ķita sa�ūpoja�mies. Viņ� mēģināja spert soli, ta�u kājas neklausīja. Pēdējais, ko viņ� redzēja pirms noģib�anas, bija plakāts sajūsmināts suns ar spo�ām acīm, veselīgu ķermeni un bez tārpiem.

Kad Gabriels apstādināja automa�īnu divdesmit pēdu attālu�mā no akmeņlauztuves bedres malas un izslēdza dzinēju, viscaur debesjumam jau sāka iekrāsoties rīta blāzma. Vecais karjers bija izveidots kalnu grēdā uz ziemeļiem no pilsētas vietā, kur bei�dzās savulaik rosīgs ceļ�, kas pieslējās Ruinas lielajam ziemeļu bulvārim. Kādreiz pa to grabēdami dienā izbrauca vairāk nekā simts vēr�u vilktu ratu, kas piekrauti ar celtniecībai domātiem ak�meņiem.

Vairums būvmateriālu sabiedriskajai baznīcai Ruinas centrā bija nāku�i no �īm raktuvēm, un tāpat ari liela daļa ziemeļu un rietumu sienas. Tagad ceļu sedza zemi, biezi salapoju�i koki un simtiem gadu krāta lapu mul�ējuma slānis, un vietumis kāda pār�lūzusi plāksne, kas slējās gaisā kā sadragāts kauls, bija vienīgā liecība par seno brauktuvi. Ceļ� atradās divarpus kilometru nost no tuvākās iemītās takas un mūsdienu kartēs vairs netika atzī�mēts to bija teju neiespējami atrast pat gai�ā dienas laikā.

Gabriels piegāja pie kraujas malas, ievilka plau�as iepriek�ējā naktī plūdu atraisītās piesātinātās pirmatnējās smar�as un ap�laida skatienu apkārt. Astoņdesmit pēdas zemāk pāri neizmēro�jami dziļa dīķa virsmai stiepās zaļo aļģu paklājs. Par tilpnes dzi�ļumu nebija �aubu. Akmeņlauztuves uzkrāja ūdeni kā milzīgas lietus mucas. Viņ� ieklausījās, mēģinādams sadzirdēt kādu dzi�nēju, suņu vai motorzāģu radītu troksni jebko, kas liecinātu par cilvēku klātbūtni �ai apkaimē. Ta�u atskanēja vien da�i plunk��ķi, kad tālu lejā kāds akmens ievēlās zaļajā ūdeni.

Pārliecinājies, ka neviena cita tuvumā nav, Gabriels atgriezās pie automa�īnas un atvēra bagā�nieku. Viņam preti vērās bālas miroņa acis. Tum�u caurumiņu tam uz krūtīm apņēma liels sārts zieds. Gabriels paņēma miru�ā ieroci Gloka sistēmas 22. mode�ļa pistoli, kas iecienīta narkotiku tirgoņu, bandu locekļu un pla��ās Rietumu pasaules policijas aprindās. Aptverē varēja ievietot piecpadsmit lodes, un vēl vienai atradās vieta stobrā. Gabriels pa�urbināja caurumiņu un izņēma �etrdesmitā kalibra S&W lodi ar mīkstu galu un nelielu pulvera lādiņu. S&W nozīmēja "Smits un Vesons", lai gan ļaunas mēles melsa, ka patiesībā tas at�ifrējams kā "smalks un viegliņ�", jo nelielais �aujampulvera daudzums nodro�ināja salīdzino�i lēnu lodes izsvie�anas ātrumu. Ta�u līdz ar to skaņas trieciens bija kluss, �āviena radītais troksnis arī kriet�ni mazāks, un tas nebūt nav peļami gadījumos, kad negribas pie�saistīt lieku uzmanību. Ta�u miru�ajam nebija izdevies kaut reizi i/,�aut, un tagad tas vairs nekad neizdosies.

Gabriels pasniedzās pāri līķim un no bagā�nieka izcēla divas melnas auduma somas. Nolicis tās zemē, viņ� atvilka pirmās rā�vējslēdzēju tajā atradās divas prāvas plastikāta pudeles ar balinātāju. Ar pirmās pudeles saturu viņ� ap�ļakstīja līķi, rūpigi lais�tīdams visur, kur pats bija pieskāries; tā tika iznīcinātas pat visniecīgākās DNS pēdas. Otra pudele bija paredzēta automa�ī�nas salonam. Viņ� atrāva vaļā aizmugures durvis.

Uz grīdas, gandrīz paslīdējusi zem �ofera sēdekļa, atradās so�ma, kas Līvai bija līdzi lidostā. Gabriels izcēla somu, nolika zemē un aplaistīja automa�īnā visu, kam viņa varbūt pieskārusies. Pēc tam viņ� pagrieza aizdedzes atslēgu un nospieda logu atvēr�a�nas pogas. Trīs stikli noslīdēja lejup. Ceturto bija iz�ķaidījusi lo�de. Pudeles satura atlikumu Gabriels izlēja pār stūri, ātruma pārslēgu un vadītāja sēdekli un iemeta tuk�o pudeli bagā�niekā. Tad viņ� izņēma no plecā pakarinātās maksts savu SIG P228 ar ska�ņas slāpētāju un iztrieca deviņmilimetrigo lodi cauri bagā�nieka grīdai, aizvēra vāku un ielaida tajā vēl vienu lodi.

Pārlaidis skatienu zemei, viņ� atrada koka zaru, pārlauza uz pusēm un piegāja pie Renault. Nospiedis sajūga pedāli, viņ� ieli�ka pirmajā ātrumā un zara viena galu atbalstīja pret akselerato�ru. Dzinējs klusītēm rūca. Otru galu viņ� atspieda pret sēdekli, pārliecinājās, ka stūre ir pilnīgi taisni, tad ar vienu strauju, plūs�to�u kustību atlaida stāvbremzi un atkāpās sāņus.

Sajūga pedālis tika atlaists. Priek�ējie riteņi sāka buksēt 11/ mīkstās zemes. Vienu brīdi automobilis palika uz vietas, tomēr beigās abas riepas atrada atbalsta punktu akmens plātnēs zem satrūdēju�ās mul�as slāņa, un auto rāvās uz priek�u. Gabriels vē�roja to uzņemam ātrumu. Riteņi brīdi palika karājamies gaisā, un Renault pazuda skatienam. Viņ� dzirdēja, kā automa�īna atsitas pret karjera sienu un ar plunk�ķi iegā�as ūdenī, uz visiem lai�kiem apklusinot gaudojo�o dzinēju.

Gabriels piegāja pie malas un paskatījās lejup. Automa�īna bi�ja nokritusi uz jumta un, gausi slīdēdama uz dīķa vidu, pama�zām grima, kamēr gaiss izplūda pa atvērtajiem logiem un caur�auto bagā�nieku. Viņ� raudzījās, kamēr tā pazuda zem ūdens virsmas, atstājot aizvien sīkāku burbulī�u tērcīti un mazu eļļas plankumu. Gabriels pa�ķieba galvu uz sāniem kā plēsīgs putns.

Apkārt valdo�ajā klusumā tālu lejā varēja dzirdēt vilnī�us ar�vien klusāk skalojamies pret klints sienām. Beidzot iestājās tāds miers, ka tālruņa zvans aizmugures kabatā līdzinājās sirēnai. Viņ� paguva izraut aparātu no kabatas un atvāzt, pirms atskanē�ja otrs signāls, vienlaikus uzmetot aci zvanītaja vārdam ekrānā.

-�� Sveika, māt, viņ� sacīja.

-�� Gabriel, teica Ketrīna Manna, es jau sāku raizēties, kur tu esi palicis.

-��� Gadījās ķibele lidostā. Viņ� atkal palūkojās uz zaļo ūdeni. Kad atlidoja meitene, uzradās vēl da�i tipi. Nācās ieviest kārtību.

-��� Vai viņa ir kopā ar tevi? Ketrīna pēc īsa pārdomu mirkļa jautāja.

-�� Nē. Bet ari pie viņiem meitenes nav.

-�� Kur tad viņa ir?

-��� Dro�ībā. �obrīd jau policijā. Pēc divdesmit minūtēm es at�griezī�os Ruinā un atradī�u viņu.

-��� Kā tev pa�am? Ketrina taujāja.

-�� Viss kārtībā. Par mani nebēdā.

Vīrietis beidza sarunu un ieslidināja tālruni kabatā.

Ar kāju izlīdzinājis riteņu uzvandīto mīksto zemes klājumu, Gabriels piegāja pie otras somas. Atvēris rāvējslēdzēju, viņ� izņē�ma divus riteņus, vairākus melnus cauruļveida tinumus un mo�toru un no �īm sastāvdaļām piecās minūtēs uzbūvēja saliekamo triāla motociklu, kuru lielāko vasaras daļu bija izmantojis Sudā�nas projektā. Gan rāmis, gan simts kubikmetru cilindru bloks bi�ja izgatavoti no alumīnija un tādējādi ārkārtīgi viegli. Izjauktā vei�dā motocikls bija tik kompakts, ka nastu nesējam zirgam mugurā varēja sakraut �etrus motociklus un bez liekām pūlēm nogādāt tos pat grūti sasniedzamos pasaules nostūros.

Gabriels izņēma no maisa melnu aizsargķiveri, ielika audu�ma somā gan Līvas mantas, gan tuk�o somu, tad aizvilka rāvēj�slēdzēju, uzmeta somu plecā un, uzlēcis uz motocikla, mazliet pa��ūpojās, lai iekustinātu amortizatorus. Pāris rei�u nospiedis starteri, lai degviela nonāktu dzinējā, viņ� iedarbināja motociklu. Nezinātājs to varētu viegli sajaukt ar neliela motorzāģa radīto dū�koņu. Apgriezis motociklu brauk�anas virzienā un pa Renault at�stāto sliedi devās atpakaļceļā.

Līva spēji atmodās. Sirds krūtīs pukstēja tik me�onīgi, it kā no tās kāds tiektos izkļūt laukā. Nupat atkal bija rādījies sapnis, ku�rā viņa krita jau liecās uz priek�u, ta�u laikus uztrukās no mie�ga. Kāds reiz bija viņai stāstījis ja cilvēks sapnī redz, ka ir no�kritis līdz galam, tad viņ� ir miris. Līva brī�iem prātoja, kā gan to var zināt.

Viņa pacēla galvu no galda un samiedza acis, nopratinā�anas telpas spo�u lampu ap�ilbināta.

Krēslā otrpus galda sēdēja vīrietis.

Kad Līva izbijusies sarāvās, krēsls no�īkstēja, bet skrūves to noturēja cie�i pie grīdas.

Labrīt, vīrietis ierunājās. Vai labi gulējāt?

Viņa pazina balsi. Jūs esat Arkadians?

-��� Jā, es. Viņ� pievērsās mapei, kas bija novietota uz galda abiem pa vidu. Jautājums ir cits, proti, kas esat jūs?

Līva paraudzījās uz mapi. Tā vien �ķita, ka viņa nule atguvu�sies uz Kafkas planētas. Mapei blakus atradās maisiņ� ar maizī�tēm, krūzīte ar melnu kafiju un kaut kas līdzīgs mitro salve�u pa�ciņai.

-�� Neko līdzīgāku du�ai un brokastīm es tik īsā brīdī nemācēju sagādāt, Arkadians taisnojās. Ķerieties vien klāt.

Jau sniegdamās pēc maizītes, Liva ievēroja, kadas izskatās vi�ņas plaukstas, un paķēra salvetes.

-�� Man ir paradums uzticēties cilvēkiem, Arkadians turpinā�ja, vērodams, kā Liva ber� nost sakaltu�os dubļus un netīrumus starp pirkstiem, tālab, ja man kāds kaut ko stāsta, es sliecos tam ticēt, ja vien kas cits mani nepārliecina par pretējo. Sarunā pa tāl�runi jūs man nosaucāt vīrie�a vārdu, un �ī persona ir sameklēta datubāzēs.

Izmeklētājs atkal pievērsās mapei.

Saprazdama, kas tajā atrodas, Līvai juta viegli aiz�ņaudza�mies kaklu.

-�� Ta�u vienlaikus jūs minējāt, ka �is cilvēks ir jūsu brālis, un �ajā jautājumā rodas zināmas grūtības. Arkadiana uzacis saraucās kā pacietīgam, pretimnāko�am tēvam, kur� nupat piedzī�vojis smagu vil�anos bērnā. Piedevām jūs nakts vidū uzrodaties lidostā, stāstāt par slēpņiem uz ceļa, par �audī�anos. Arī tā jūs pārbaudāt manu uzticību, mis Ādamsena. Viņ� skumji rau�dzījās Līvā. Policijā nav ziņu par tī�i izraisītu transportlīdzek�ļu sadursmi netālu no lidostas. Nav ziņu par ap�audi. Un pagai�dām neviens nav atradis līķi uz ceļa. Patiesību sakot, pagaidām vienigā persona, kura zina par notiku�o, esat�

Līva spēji nolieca galvu un ar abām rokām spēcīgi pluinija dubļiem nota�ķītos matus kā suns, kas drud�aini pūlas izkasīt blusu. Uz galda izsējās kaut kas līdzīgs sīciņiem vizuļiem. Tik�pat pēk�ņi viņa rimās, un nosmulētajā sejā iekvēlojās zaļās acis.

Vai, jūsuprāt, man ir paradums nēsāt matos sa�ķaidīta auto lo�ga stikla drumslas? Varbūt jums vajadzīgi vēl kādi pierādījumi, ka es nemeloju?

Arkadians vērās uz kristāliņiem, kas vizuļoja uz saskrāpētās galda virsmas.

Līva izberzēja acis ar salvetēs noslaucītajām rokām, kas tagad smar�oja pēc zīdaiņu losjona. Ja jūs neticat, ka es par mata tie�su izglābos no nolaupī�anas, tā ir jūsu darī�ana. Man alga vie�na. Es gribu tikai redzēt brāli, no sirds izraudāties un veikt visus neap�aubāmi garlaicīgos priek�darbus, lai varētu viņu nogādāt mājās.

Un es ar lielāko prieku jums to atļautu, ta�u vēl neesmu pil�nībā pārliecināts, ka viņ� patie�ām bija jūsu brālis un jūs patiesī�bā neesat kāda �urnāliste, kas meklē informāciju skandalozam materiālam.

Pār Līvas seju pārlaidās apjukuma pilna izteiksme. Kādam skandalozam materiālam?

Arkadians a�i samirk�ķināja acis, it kā �ajā acumirkli viņu bū�tu piemeklējusi kāda apskaidrība. Atbildiet uz vienu jautājumu, viņ� lūdza. Vai jūs kop� mūsu telefonsarunas esat lasijusi kādu avīzi? Skatījusies vai klausījusies ziņas?

Līva papurināja galvu.

Lūdzis uzgaidīt, Arkadians ar pirkstu kauliņiem pieklauvēja pie durvju stikla. Durvis atvērās, un viņ� nozuda.

Paķērusi vēl silto maiziti no maisiņa, Līva kāri ēda un pa dur�vju spraugu aplūkoja nopluku�o atvērtā plānojuma biroju, klau�sījās tālruņu zvanu un sarunu dūkoņā un nopētīja ar papīru grē�dām nokrautus rakstāmgaldus. Dīvainā kārtā �ī aina viesa mājīguma sajūtu.

Arkadians atgriezās mirklī, kad viņa pirmajai maizītei uzdzē�ra kafiju un sniedzās pēc otras. Viņ� paslidināja pāri galdam ie�priek�ējās dienas vakara avīzes izlaidumu.

Līva lūkojās uz attēlu pirmajā lappusē un juta sirdī kaut ko aizlūstam, glu�i kā toreiz, stāvot ezera krastā Centrālparka. Acis aizmiglojās. Viņa ar pirkstu galiem noglāstīja graudaino attēlu, kurā bārdains vīrs bija redzams stāvam Citadeles virsotnē. No dvēseles dzīlēm ar mokām izlauzās elsas, un beidzot paspruka vaļā asaru slū�as.

Ausma atkal pulcēja visus kopā lielajā katedrāles zālē uz. mal tutlnu, pēdējo no �etrām nakts lūg�anām, lai savām acīm skatītu nakts nāvi un jaunas dienas dzim�anu. Tā kā �im dievkalpoju�mam bija tik dziļa simboliska jēga atpestī�ana, atdzim�ana, at�brīvo�anās no ļaunā un gaismas triumfs pār tumsu -, visiem Ci�tadeles iemītniekiem vajadzēja obligāti tajā piedalīties.

Ta�u todien bija citādi.

Atanasija uzmanību tas piesaistīja laikā, kad tēvs Maleahijs bija iegrimis savā kārtējā daiļrunīgajā fantāzijas lidojumā no kan�celes un viņ� izklaidīgi pārlaida skatienu sarkanajās tunikās tērp�tajiem sargiem, kas rindojās viņam priek�ā. Par spīti bargajam no�teikumam visiem apmeklēt rīta dievkalpojumu, viens no iemītniekiem nebija ieradies. Parasti se�as pēdas un piecas collas gar� Giljermo Rodrigess skaidri izcēlās uz apkārtējo fona, ta�u to�dien viņa nebija.

Kambarkungs atcerējās se�desmit divas personiskās lietas, ko iepriek�ējā dienā bija nogādājis uz abata apartamentiem. Se�des�mit divas sarkanas mapes par se�desmit diviem Carmina kārtas brāļiem. Viņ� nedaudz pagriezās ar visu augumu, it kā lūkodams vēl vērīgāk uzklausīt sprediķi, un klusībā pārskaitīja sargus.

Katedrāles alas sastingu�ais gaiss nodrebēja, kad visi Citadeles mūki baznīcas pirmatnējā valodā dobji skandēja beidzamo Dieva slavinājumu. "Ik dienu es Tevi svētī�u un Tavu vārdu slavinā�u mū�īgi mū�os. Esi svētīts, ak, Kungs! Māci man Savus likumus."

Draudze sāka izklīst, un Atanasijs tikko paguva saskaitīt. Bija ieradu�ies piecdesmit deviņi sargi, tātad trīs pazudu�i.

Saulei lecot, lielie logi virs altāra iegaismojās. Dievs bija atvē�ris di�o aci un aplūkoja savu uzticamo draudzi. Gaisma jau at�kal uzveica tumsu. Jauna diena bija sākusies.

Atanasijs lidz ar visiem ģildes biedriem brūnajās tunikās rin�dā izgāja no katedrāles, prātā pārcilādams sava atklājuma iespē�jamās sekas. Par brāļa Giljermo pagātni viņ� zināja maz un lau�zīja galvu par iemeslu, kādēļ abats izvēlējies viņu. �āda doma viņam aizdeva milzu nemieru. Kambarkungs alla� bija lepojies ar savu spēju iegro�ot abata impulsivitāti. Trīs sargu nozu�ana satrauca ne tikai tālab, ka viņ� baiditos, kā abats reaģējis uz brā�ļa Semjuela nāvi, bet arī tālab, kā viņ� �o vīru trūkumu bija atklā�jis.

Vakar aizliegtajā glabātavā iepazīstināts ar pareģojumu, kas varbūt vēstīja par Sakramenta galu un jauna laikmeta sākumu, Atanasijs sprieda, ka sācis kust slepenības ledus, kas, viņaprāt, daudzus gadus stindzinājis baznīcu un kavējis tās attīstību. Ta��u nupat radu�ās aizdomas apliecināja glu�i pretējo. Apgaismī�bas pilna nākotne tagad rādījās vēl tālāka viņ� baidījās, ka abats savā rīcībā atgriezies drūmajā un vardarbīgajā viduslaiku Cita�deles pagātnē.

Liva sēdēja �ilbino�i gai�ajā nopratinā�anas telpā un klusēja.

Viņa nerimās aplūkot attēlu laikrakstā, un Arkadians tikām rāmā balsī izskaidroja notiku�o. Pabeidzis viņ� uzlika plaukstu uz zilās mapes sev līdzās.

Es gribētu parādīt jums vēl da�as fotogrāfijas, viņ� sacīja. Tās mēs uzņēmām pirms sekcijas. Es apzinos, ka tas var būt grūti, un es pilnībā sapratī�u, ja atteiksieties. Tomēr tas var mums palīdzēt atklāt Semjuela nāves apstākļus.

Liva pamāja un ar delnu notrausa asaras no vaigiem.

-�� Ta�u pirmām kārtām man ir jānoskaidro kāds jautājums. Kad Liva pacēla galvu, inspektors turpināja: Pārlieciniet mani, ka patie�ām esat viņa māsa.

Pārguru�i un nomāktā, Liva no tiesas neilgojās stāstīt par sa�vu dzīvi, ta�u vienlaikus gribēja zināt, kas ar brāli atgadījies.

-��� Es patiesību uzzināju tikai pēc tēva nāves, Līva iesāka. Pirms astoņiem gadiem noskaidrotie fakti un atmiņas, kas paras�ti turētas dziļi sirdī, tagad palēnām uzpeldēja virspusē. Tolaik mani plosīja visai pamatīga identitātes krīze. Es nekādi nevarēju sameklēt savu vietu. Zinu, ka daudzi bērni pārdzīvo tādu pos�mu, ieņemdami galvā, ka patiesībā nav savas ģimenes locekļi, ta��u manam brālim ar tēvu bija cits uzvārds un māti es tā ari neat�ceros. Vienreiz gan es par to apvaicājos tētim, bet viņ� neatbildēja ne vārda un ierāvās sevi. Tonakt es dzirdēju, kā viņ� raud. Savā pārlieku spilgtajā pusaudzes iztēlē sadomājos, ka laikam esmu uzjundījusi kādu apkaunojo�u ģimenes noslēpumu. Kop� tā lai�ka es viņam vairs �o jautājumu neuzdevu. Pēc viņa bojāejas sa�vās sērās vai zaudējumu sajūtā, sauciet to, kā gribat, �ķiet, biju pārņemta ar �o vienu neatbildēto jautājumu. Bija sajūta, ka esmu zaudējusi ne tikai tēvu, bet ari visas izredzes izpētīt savu izcel�smi.

-�� Bet jūs tomēr to noskaidrojāt, Arkadians noteica.

-Jā, Līva atzina. Jā, noskaidroju. Viņa dziļi ievilka elpu un domās iegrima pagātnē. Tolaik tikko biju iestājusies Kolumbijas universitātē, studēju �urnālistiku. Mans pirmais lielais uz�devums bija trīs tūksto�us vārdu gar� pētnieciskās �urnālistikas darbs par pa�as izvēlētu tematu. Nolēmu no�aut divus zaķus ar vienu �āvienu un izpētīt lielo ģimenes noslēpumu. Tāpēc iesēdos tālsatiksmes autobusā un devos uz Rietumvird�īniju, kur mēs ar brāli bijām piedzimu�i. Uz pilsētu, kam būtu vieta enciklopēdijā kā amerikāniskuma paraugam. Viena garā galvenā iela. Veikaliņi ar markīzēm pāri ietvēm, bet lielākoties slēgti. To sauca par Peredaisu. Paradīze Rietumvird�īnijā. Amerikas dibinātājus nudien spārnoju�as milzu cerības. Tovasar, kad es piedzimu, Līva tur�pināja, mamma un tētis daudz ceļoja, meklēja darbu. Abi bija ekoloģiskās dārzkopības speciālisti un daudzējādā ziņā apstei�dza laiku. Lielākoties viņi nodarbojās ar parasto dārzkopību, �ur tur gadījās kāds darbs pa�valdības labā vai kāds fermera piedā�vājums. Viņi nebija izvēlīgi un centās nopelnīt naudu, kas nodro��inātu iztik�anu bērnu aprūpes laikā. Ikreiz, braucot garām kā�dai vietējai medicīnas iestādei, viņi tajā iegriezās, ta�u es sprie�u, ka tajos laikos apskatē tikai izmērīja asinsspiedienu un paklau�sījās divu mazītiņu sirsniņu pukstos. Ultraskaņas aparatūras to�reiz nebija. Mammai un tētim nebija ne jausmas par iespējamiem sare�ģījumiem, kas radās vēlāk. "Dzemdību nams", kurā es nācu pasaulē, bija parasta medicīnas iestāde pilsētas nomalē. Toreiz tā bija noslēpusies blakus milzīgai WalMart veikala ēkai, kura ne�ap�aubāmi ir daudzo galvenās ielas tuk�o veikaliņu iemesls. Pa�rastās lauku klīnikas mediķu galvenais pienākums bija salāpīt pa�cientu, iespiest tam rokās aspirīna pudelīti un izrakstīt� vai ari aizsūtīt uz pienācigu slimnīcu. Telpas pat manos studentes ga�dos bija gana primitīvi aprīkotas, tālab Dievs vien zina, kādas tās izskatījās tolaik, kad tur ieradās mamma un tētis. Es patērzēju ar reģistrāciju māsu, pastāstīju, ar ko es nodarbojos un ko meklēju. Viņa man parādīja noliktavu, kur augstās grēdās bija sakrautas kastes ar slimību vēsturēm. Tur valdīja milzu nekārtība. Pagāja stunda, kamēr es atradu kasti ar nepiecie�amo gadu. Arī kastē viss bija juku jukām. Es pārskatīju visu, sameklēju dzim�anas ierak�stu �urnālu un izlasīju. Mana vārda �urnālā nebija, tālab es pie�rakstīju visus tālaika darbinieku vārdus un pierunāju reģistrāci�jas māsu, lai atļauj man sazināties ar vienu no tiem, ar medicīnas māsu misis Kintneri, kura strādājusi medicīnas centrā astoņdes�mitajos gados. Pirms da�iem gadiem viņa aizgājusi pensijā, ta�u dzīvoja turpat pilsētiņā. Devos viņu apciemot. Mēs sēdējām at�vērtajā verandā mājas priek�ā un dzērām limonādi. Viņa atcerē�jās manu māti, kura bijusi skaista sieviete. Cinijusies divas die�nas, lai laistu mūs abus pasaule. Ārsti nevarēja izprast sare�ģīju�mu cēloni, un beidzot mūs izņēma "cauri jumta lūkai", kā viņa izteicās. Ar ķeizargriezienu. Līva lēni piecēlās no krēsla. Es piedzimu kā Sema Ņūtone, viņa bilda tikko sadzirdamā balsī, gandrīz �ukstēdama. Mana brāļa vārds bija Sems Ņūtons. Mēs piedzimām vienā laikā, vienā dienā, vieniem un tiem pa�iem ve�cākiem. Mēs esam dvīņi. Viņa pavērsa pret izmeklētāju labo sā�nu, izvilka no d�insiem blūzi un pacēla to aug�up ta�u mēs neesam parasti dvīņi.

Arkadians ieraudzīja uz bālās ādas baltu rētu. Horizontālu krustveida rētu. Tie�i tādu, kādu bija redzējis mūkam.

Par daudziem brāļiem un māsām mēdz teikt, ka tie ir ne�ķi�rami, kā saaugu�i kopā, Liva turpināja. Bet mēs tie�ām tādi bijām. Mūsu trīs apak�ējās ribas bija saaugu�as kopā. Lielveikalos nopērkamā bulvārprese tādus biedino�i dēvē par Siāmas dvī�ņiem. Precīzāk izsakoties, mēs bijām tā sauktie omfalopāgi, bērni, kas savienoti krū�u rajonā. Da�os gadījumos tiem ir kopīgs kāds svarīgs orgāns, piemēram, aknas. Mums bija kopīgi vien kauli. Liva nolaida blūzi un iesliga krēslā. Medmāsa Kintnere apgal�voja, ka notikums sacēlis diezgan lielu jezgu. �is bijis pirmais ga�dījums, kad kopā saaugu�i da�ādu dzimumu dvīņi, tālab ārsti visnotaļ nopriecājās. Kad manas mātes veselības stāvoklis paslik�tinājās un mūsu tāpat, ārsti krita panikā. Viņa bija zaudējusi tik daudz asiņu dzemdībās, pārcietusi tik lielus iek�ējo orgānu bojā�jumus, pūlēdamās laist pasaulē tādu dīvaini veidotu dubultbērnu, ka tā arī neatguva samaņu. Jādomā, ārsti apjauta, ka viņus vai slimnīcu var saukt pie atbildības, tāpēc visu noklusināja. Mā�te nomira astoņas dienas pēc musu dzim�anas, dienā, kad mani un Semjuelu ķirurģiski atdalīja. Un tad atklājās, ka ir tikai viena dzim�anas apliecība. Tika steig�us izdota vēl viena, un tāpēc mans dzim�anas datums sakrīt ar dienu, kurā mūs atdalīja. Fak�tiski tā patiesi ir diena, kurā es kļuvu par pilnvērtīgu cilvēku. No�saukt mani mātes vārdā vēlējās tēvs. Līva Ādamsena bija viņas meitas vārds, tās meitenes vārds, kuru viņ� reiz iemīlējis un ap�precējis. Tie�i tāpēc viņ� par to negribēja runāt.

Arkadians iegrima domās un prātoja, uz kādiem jautājumiem vēl nebija rastas atbildes. Kādēļ jūsu vecmāmiņai un mātei ne�bija vienāds uzvārds?

-�� Tā ir ļoti sena norvēģu tradīcija. Vecmāmuļa alla� tās ievēro�ja. Visiem bērniem uzvārds tika atvasināts no tēva vārda. Vecmā�muļas tēvs bija vārdā Hanss, tālab viņas uzvārds bija Hansena, kas dīvainā kārtā nozīmē "Hansa dēls". Manas mātes tēvu sau�ca Ādams, tālab viņas uzvārds bija Ādamsena. Dzimtas koka iz�seko�ana skandināviem ir ļoti grūts darbs. Līva paraudzījās uz laikrakstu, kas publicējis Semjuela fotogrāfiju. Jūs teicāt, ka grasāties man parādīt kaut ko tādu, kas palīdzēs noskaidrot mana brāļa nāves apstākļus. Līva pēc brī�a ierunājās. Kas tas ir?

Viņa vēroja, kā Arkadians �aubīdamies ar pirkstiem bungo pa zilo mapi. Inspektors bija atmaidzis savos uzskatos par viņu, ta��u joprojām izturējās piesardzīgi.

-�� Paklau, Līva sacīja, Es ne mazāk par jums alkstu noskaid�rot, kas ar manu brāli atgadījies. Uzticēties man vai ne, tas paliek jūsu ziņā. Ta�u, ja jūs vēl arvien māc ba�as par manu �urnālistes darbu, es esmu ar mieru parakstīt jebkuru klusē�anas līgumu, kā�du jūs man noliksiet priek�ā.

Arkadiana pirksti mitējās bungot. Viņ� piecēlās un izgāja no telpas, atstādams mapi uz galda.

Līva cie�i raudzījās uz to, apspiezdama dziņu paķert un pārskatīt, kamēr inspektors ir prom. Viņ� pēc neilga brī�a at�griezās ar pildspalvu un parasto Slepkavību nodaļas informā�cijas neizpau�anas līgumu. Viņa to parakstīja, un inspektors salīdzināja �o parakstu ar to, kur� redzams viņas pases kopi�jā, kas bija atsūtīta pa faksu. Tad viņ� atvēra mapi un paslidi�nāja pāri galdam se�as reiz �etras collas lielu glancētu fotogrā�fiju.

Tajā bija uzņemts nomazgātais Semjuela līķis uz apskates gal�da, un spo�ajā apgaismojuma skaidri varēja redzēt grotesko tum��o rētu tīklu uz bālās ādas.

Līva apstulbusi vērās attēlā. Kas ar viņu tā izrīkojies?

-�� To mēs nezinām.

-�� Bet jūs noteikti esat iztaujāju�i brāļa paziņas. Vai tad tie ne�ko nezināja? Varbūt viņi stāstīja, ka viņ� pēdējā laikā uzvedies savādi vai arī �ķitis nomākts.

Arkadians papurināja galvu. Jūs esat vienīgais cilvēks, ar ku�ru mums izdevās aprunāties. Jūsu brālis nokrita no Citadeles vir�sotnes. Tā kā par viņa dzīvi pilsētā nav nekādu liecību, mēs pie�ņemam, ka viņ� vairākus gadus mitinājies kalnā. Cik ilgi, jus teicāt, viņ� bija pazudis?

-��� Astoņus gadus.

-��� Un visu �o laiku no viņa nebija nekādu ziņu?

-��� Nevienas pa�as.

-�� Tātad, ja viņ� visus �os astoņus gadus uzturējies �eit, pēdē�jie, kas redzēja viņu dzivu, ir Citadeles iemītnieki, un diem�ēl ar viņiem mums nekāda saruna neizdosies. Es gan esmu nosūtījis lugumu, kā to prasa standarta procedūra. Bet neviens ar mani ne�runās.

-��� Piespiest viņus nevar?

-�� Citadele vārda tie�ā nozīmē ir ārpus likuma. Tā ir valsts val�stī ar savu likumdo�anu un tiesu sistēmu. Man nav tiesību tai pa�vēlēt.

-�� Tātad citadelie�i drīkst turēt mēli aiz zobiem pat tad, kad cil�vēks gājis bojā un neviens cits neko nevar paskaidrot?

-�� Tā ari ir, Arkadians apstiprināja. Lai gan esmu dro�s, ka agrāk vai vēlāk arī Citadele nāks klajā ar kādu paziņojumu. Tai, tapat kā jebkurai organizācijai, rūp labvēlīgais tēls sabiedrības acīs. Bet pagaidām mēs varam turpināt izmeklē�anu citiem līdzek�ļiem.

Viņ� izņēma no mapes vēl trīs fotogrāfijas un paslidināja vie�nu pāri galdam.

Līva ieraudzīja tajā uz plānas ādas strēmeles ieskrāpētu savu tālruņa numuru.

-�� To mēs uzgājām jūsu brāļa kuņģī. Tie�i tāpēc mums izdevās ar jums tik ātri sazināties. Inspektors pastūma pāri galdam vēl vienu fotoattēlu. Bet tas nav viss, ko mēs atradām.

Zudu�ajā kvartālā ceļus sestā gadsimta sākumā bija iezīmēju��i rokas ratiņi un zirgi, tālab mūsdienu satiksmes apjomiem, ātrumiem un platumiem tie bija pilnīgi neatbilsto�i. Lai papla�inā�tu ielas, butu jānojauc nami, un tas �ajā pilsētā nebija pat apsprie�ams, tāpēc teritorijas plānotāji ieviesa tik sare�ģītu vien�virziena ceļu sistēmu, kas ievilināja automobiļus kā mu�as savā neizmērojamajā slazdā.

Vadīt neatliekamās medicīniskās palīdzības autotransportu pa �im viduslaiku ielām Erdemam bija ļoti grūti. Paramediķu darba organizācijas priek�raksti lika uz katru izsaukumu pilsētā un tās apkaimē reaģēt piecpadsmit minū�u laikā. Turklāt noteikumos bi�ja piesacīts atvest transportlīdzekli tādā pa�ā stāvoklī, kādā tas izbrauca. Tas nozīmēja, ka brauciens �ai akmens labirintā ar krā�su notraipītajām sienām tādā ātrumā, lai izpildītu pirmo prasī�bu, noveda pie tā, ka otro neizbēgami nācās smagi pārkāpt.

Viņ� sānskata spogulī uzmanīja, lai, lēnā gaitā izbraucot no akmens arkas, netiktu noskrambāti automobiļa sāni ar uzzīmēto krustu, kura vidū �ūska bija aptinusies ap Asklēpija ceļa spieķi. Mazliet palielinājis ātrumu, viņ� atkal pievērsās ceļam un rau�dzīja kaut nedaudz kompensēt kavē�anos, jo zināja, ka gan jau kada nākamā �ķēr�ļa dēļ atkal vajadzēs līst glieme�a gaitā.

-��� Kā mums sokas? Erdems apvaicājās.

-�� Jau �etrpadsmit, Kemils attrauca, ieskatīdamies pulksteni. Nedomāju, ka �oreiz mums izdosies pārspēt kādu rekordu.

Neatliekamā palīdzība bija izsaukta baltajam vīrietim, kas at�rasts guļam bez samaņas kādā Zudu�ā kvartāla nomales sānieliņā. Ņemot vērā laiku un atra�anās vietu, Erdems sprieda, ka vī�rietis ir pārdozējis narkotikas, sa�auts vai sadurts. Zvanītājs nebija sniedzis pla�ākas ziņas, vien tik, lai varētu būt dro�s par izsaukumu. Visumā tas bija apliecinājums, ka �ī ideālā diena sā�kusies vienkār�i ideāli.

-��� Vai ir kādas ziņas no policijas? Erdems vaicāja.

Kelims pētīja radio skenera rādījumus, meklēdams patruļma��īnas numuru. Nav, viņ� atteica. Dro�i vien nav vēl tiku�i galā ar kafiju un brokastu maizītēm.

Policisti neap�aubāmi neuzskatīja gadījumu par steidzamu. At�ķiribā no neatliekamās medicīniskās palīdzības, policijas pat�ruļma�īnai nebija pienākuma reaģēt piecpadsmit minū�u laikā īpa�i tad, ja jāēd brokastis.

-�� Te nu mēs esam! Erdems lēni iegriezās ap stūri un ierau�dzīja ēnainās ieliņas viņā galā saņurcītu drēbju kaudzi. Policijas auto nekur nebija redzams. Tuvumā nemānijā nevienas dzīvas dvēseles.

-�� Septiņpadsmit minūtes, noteica Kemils un nospieda rāci�jas podziņu, kas dispe�eru punktā reģistrēja automobiļa iera�a�nos laiku. Nav slikti.

-��� Un pat ne skrambiņas, piemetināja Erdems un ar ierastu kustību apstadināja auto, izņēma atslēgas no aizdedzes un izslī�dēja no vadītāja krēsla.

Vīrietis, kas gulēja uz ietves, bija bāls kā nāve. Kolīdz Erdems viņu apvēla stabilā sānu guļā, kļuva skaidrs bāluma iemesls. La�bais aug�stilbs bija klāts asinim. Pacēlis sadriskāto bik�u audu�mu, lai noteiktu traumas smagumu, Erdems sastinga. Zem tā at�radās nevis plata brūce, bet gan samērā nesen stingri pārsieta asiņaina marle. Jau grasīdamies pagriezties un pasaukt Kemilu, viņ� juta pie skausta pieduramies vēsu, cietu iero�a stobra galu.

Kemils pat nepaguva izkāpt, kad pie atvērtā loga parādījās bārdains vīrs ar pistoli.

-�� Sazinies ar dispe�eriem, viņ� pavēlēja, un balsī jautās, ie�spējams, britu akcents. Nav vajadzīga palīdzība. Pasaki, ka at�rastais vīrietis vienkār�i ir piedzēries.

Taustīdamies pēc rācijas, Kemils skatījās te uz stobra melno caurumu, te zilajās uzbrucēja acīs. Nepilnu se�u gadu laikā viņ� tikai otro reizi bija iekļuvis slēpnī, ta�u zināja, ka svarīgākais ir būt mierīgam un izpalīdzīgam, lai gan �is uzbrucējs no tiesas sa�trauca. Pirmajā reizē viņam uzbruka novārgu�i un nervozi nar�komāni slēpotāju maskās, tādēļ nebija skaidrs, kā tie rīkosies iz�aus vai izmetis iero�us no rokam. Ta�u �is zellis uzvedās mie�rīgi, un viņa seju sedza nevis maska, bet bieza bārda, kas stīdzēja ap vecām apdeguma audu rētām, un zemu pār pieri pārvilkta sar�kana vējjakas kapuce.

Pirksti sataustīja rācijas paliktni. Viņ� paņēma rāciju un rīko�jās, kā norādīts.

Līva cie�i lūkojās otrajā fotogrāfijā.

Vēl viena nerūsējo�a tērauda paplāte bija izklāta ar baltu pa�pīra dvieli, un uz tā novietotas piecas brūnas sēkliņas, kuru spī�dīgajā virsmā bija ieskrāpēts kāds simbols.

Arkadians paslidināja pāri galdam tre�o fotogrāfiju.

-��� Simboli bija ieskrāpēti abās pusēs, viņ� stāstīja. Piecas sēkliņas, desmit simboli; lielākoties burti, gan lielie, gan mazie.

Viņ� salika attēlus tā, ka tie daļēji pārklāja cits citu. Tagad burti bija sakārtoti pa pāriem.

TaM+k

?s A at

-�� Abās fotogrāfijās tie ir vienādā secībā, lai varētu redzēt, kuri divi simboli ir ieskrāpēti katrā sēkliņā. Varbūt �ie pari ir nozimlgi. Man tie neko neizteic, bet iespējams, ka tā tam jābūt. Varbūt tas citiem paliek nesaprotams, jo domāts tikai jūsu acīm.

Līva apskatīja burtu virknes.

-�� Vai tie jums ko nozīmē?

-��� Pagaidām ne, viņa atzina. Vai varat man vēlreiz iedot pildspalvu?

Arkadians izņēma pildspalvu no kabatas un pasniedza Livai.

Ar plaukstu nogludinājusi laikrakstu, viņa pārrakstīja simbo�lus uz fotogrāfijas, kurā redzams viņas brālis. No burtiem Līva redzēja veidojamies savu vārdu "Sema" un uzrakstīja pārējos sim�bolus zemāk, saglabādama sākotnējos pārus.

s a M l ?

a + AkT

"Vai tas ir kāds �ifrēts paziņojums par uzbrukumu Semjue�lam? Tomēr nedaudz neticami. Turklāt sēklas atrastas sekcijas lai�kā, tādēļ �āds brīdinājums tobrīd jau būtu samērā bezmērķīgs," Līva sprieda.

-��� Vai jūs �ādu miklu risinā�anā neiesaistāt lietpratīgus at�if�rētā jus?

-�� Gaziantepas lielajā universitātē strādā kāds kriptoloģijas pro�fesors, kur� mums laiku pa laikam izpalīdz, ta�u es neesmu vi�ņam piezvanījis. Pēc visa sprie�ot, jūsu brālis ārkārtīgi nopūlē�jās, lai �ī ziņa nenonāktu nepareizajās rokās, tāpēc nebūtu vēlams viņa centienus padarīt veltīgus. Es no tiesas domāju, ka ziņa ir paredzēta jums, un jūs esat vienigā, kas spēs no tās izlobīt kaut ko sakarīgu. Arkadians pieklusināja balsi. Neviens par �īm sēklām neko nezina. Vienīgi koroners, kas tās uzgāja kuņģi, es un tagad ari jūs. Es nepievienoju �īs fotogrāfijas lietas materiāliem. Ja vēsts par �o atradumu nāks klajā, ikviens Ruinas pētnieks un

Sakramenta sazvērestības teorētiķis nekavēsies paust savu viedok�li par tā nozīmi. Es pūlos atrisināt �o lietu, nevis noskaidrot, kas ir Sakraments. Lai gan�

Viņ� atkal nopētīja sēklas.

-��� Lai gan? Līva mudināja.

-�� Lai gan man ir zināmās aizdomas, ka, noskaidrojot vienu, būs atrisināts arī otrs noslēpums.

Divus stāvus zemāk vasarraibumaina roka ievadīja lodziņā lietotāja vārdu un paroli, kas ļaus iekļūt policijas datubāzē. Ek�rāns nozibsnīja, un atvērās pasta programma, pavēstot, ka viņam ir septiņas jaunas ziņas. Se�i izrādījās iecirkņa apkārtraksti, ku�rus tāpat neviens nelasīja, un septītajam bija dots nosaukums "Gargoils". Temata rindā vīdēja tuk�ums. Vīrietis raidīja nervo�zu skatienu pāri monitoram, tad atvēra elektroniskā pasta ziņo�jumu. Tajā bija tikai viens vārds: "Zaļ�."

Viņ� izdzēsa ziņu un parūpējās, lai no tās tīklā nepaliktu ne�kādas pēdas, un pēc tam atvēra vadības moduli. Ekrānā parādī�jās melns lodziņ�, bija jāievada lietotāja vārds un parole. Abus ierakstījis, viņ� iekļuva dziļāk tiklā un pārskatīja nesen atjauni�nātos failus.

"Gargoils" bija viņa pa�a radīta vienkār�a programma, kas ļā�va krietni vieglāk kontrolēt viņam nepieejamu lietu statusu. Tā vie�tā, lai nomocītos ar ielau�anos centrālajā datubāzē un lidz apni�kumam manuāli meklētu atjauninātos failus, viņ� varēja mierīgi piesaistīt programmu jebkura faila arhitektūrai un, tiklīdz failu atjaunināja, "Gargoils" automātiski atsūtīja ziņu pa elektronisko pastu.

Vīrietis atvēra failu ar miru�ā mūka lietu. Divdesmit tre�ajā la�pā parādījās sīka teksta rindkopa, kuru programma bija izcēlusi gai�i zaļā krāsā. Tajā bija izklāstīts, kā policija aizturējusi kādu

Līvu Adamsenu, kura ziņojusi par nolaupī�anas mēģinājumu ne�tālu no lidostas. Viņa atradās nopratinā�anas telpā ceturtajā stā�vā. Tajā bija izvietotas Laupī�anu un Slepkavību izmeklē�anas no�daļas. Viņ� sarauca pieri, vēl neapjauzdams, kāds �im notikumam sakars ar miru�o muku.

Lai nu kā�

Tā nebija viņa darī�ana.

Abas puses bija pieprasīju�as, lai par jebkuriem papildināju�miem lietas materiālos tām tiktu uzreiz ziņots. Tātad viņam ne�rūpēja informācijas nozīmīgums.

Iespraudis zibatmiņu USB slotā procesora priek�pusē, vīrietis pārkopēja jaunumus, aizvēra failu un tad rūpīgi izgāja no datu�bāzes labirinta pa to pa�u ceļu, par kuru bija tajā ticis iek�ā, aiz�vērdams aiz sevis visas neredzamās durvis.

Atgriezies sākotnējā darbvirsmā, viņ� atvēra monitorā nevai�nīgu rēķintabulu domātu garāmejo�o ziņkārīgajiem skatieniem paķēra jaku un tālruni un aizsoļoja uz durvju pusi. Viņ� nekad neko nesūtīja no sava termināļa pat �ifrētu ziņu ne. Tas �ķita pārāk riskanti, un viņ� bija pārlieku piesardzīgs. Turklāt tepat aiz stūra atradās interneta kafejnīca, kur karsa kafijas automāti un kafija bija izcila.

Līva vairākas minūtes pētīja burtu jūkli, veidodama un pierak�stīdama vārdus. Viņa bija izlobījusi vārdus "salt", "last", "task", "mask"-nekā pasaulsvarīga. Nebija ne "grāla", ne "krusta", ne arī kādu citu vārdu, kuri apzīmētu to, kas saskaņā ar baumām bija Sakraments. Katra ziņā nekā tāda, kā dēļ būtu vērts atdot dzī�vību.

Viņa mēģināja izveidot vārdu no lielajiem burtiem MAT un aplūkoja pārpaliku�os s, a, l, a, k. Tad pacēla galvu un paskatī�jās uz Arkadianu. Kādā valodā sazinās Citadelē?

Inspektors paraustīja plecus. Grieķu, latīņu, aramie�u, an�gļu, senebreju; visās mūsdienu un daudzās miru�ajās valodās. Ru�nā, ka Citadelē esot ierīkota milziga bibliotēka, kurā savākts pa�pilnam senu tekstu. Ja jūsu brālim bija kāds sakars ar to, es pieņemu, ka vēsts var būt jebkurā valodā.

-��� Brīni�ķīgi!

-�� Bet es �aubos, vai viņ� tā būtu rīkojies. Kāda jēga sūtīt jums ziņu, kuru jūs nesapratīsiet.

Līva smagi nopūtās un paņēma fotogrāfiju, kurā bija redzams brāļa līķis. Skatiens pārslīdēja skaidrajām plecu, aug�stilbu un kakla līnijām un T veida krustam, kas dziļi iededzināts kreisajā plecā.

-�� Iespējams, atbilde meklējama �ajās rētās, viņa prātoja. Tā varētu būt, piemēram, karte.

-�� Es piekrītu, ka rētas ir nozīmīgas, ta�u, manuprāt, �ie simbo�li ir vēl svarīgāki. Viņ� krietni nopūlējās, ieskrāpējot tos uz pie�cām sīciņām sēklām, norija tās kopā ar jūsu tālruņa numuru un nolēca no kalna mūsu jurisdikcijā, lai mēs to visu atrastu sekcijas laikā.

Jau atkal Līva pievērsa uzmanību fotogrāfijai laikrakstā, Sem�juelam, kam apkārt rindojās burti, kurus viņ� ar tādām mokām bija slēpis.

-��� Es gribu viņu redzēt, Līva paziņoja.

-��� Diez vai tas būtu prātīgi, Arkadians klusā balsī iebilda. Jūsu brālis nokrita no ļoti liela augstuma un guva pla�us savai�nojumus, un mēs esam veiku�i pilnīgu sekciju. Būtu labāk, ja jūs nogaidītu.

-�� Cik ilgi jāgaida un kas?

-��� Mis Ādamsena, jūs dro�i vien īsti neapjau�at, ko sekcijas lai�kā dara ar līķi.

Līva dziļi ieelpoja un ar spo�ajām zaļajām acīm cie�i palūko�jās izmeklētājā. Pēc rūpīgas ārējas apskates koroners veic Y vei�da iegriezumu rumpī, pār�ķeļ krū�u kaulu un izņem sirdi, plau��as un aknas, un vēlāk izpēta �os orgānus. Pēc tam nozāģē gal�vaskausa aug�daļu un novelk sejas ādu, lai varētu piekļūt sma�dzenēm, un ari tās izņem vēlākai apskatei. Vai esat kādreiz bijis Ņūd�ersijā, inspektor?

Arkadians samirk�ķināja acis. Neesmu, viņ� attrauca.

-�� Pērn Ņuarkā tika izdaritas simt septiņas slepkavības, vidēji vairāk nekā divas nedēļā. Pēdējo �etru gadu laikā esmu rakstījusi par praktiski jebkuru noziedzības �ķautni un pētījusi visas poli�cijas veiktās procedūras, tostarp līķa sekciju. Es esmu novērojusi vairāk sekciju nekā vairums jauno policistu. Tālab zinu, ka ne�kāds jaukais skats tas nav. Es zinu, ka tas ir mans brālis, bet es zinu ari to, ka neatlidoju �urp, iztērējusi visu kreditlimitu savā kredītkartē, kuru, starp citu, man jau nozaga, lai aplūkotu da�as bildes. Tāpēc, lūdzu, viņa piebilda, pagrieza fotogrāfiju un pa�slidināja to pāri galdam, aizvediet mani pie Sema.

Inspektors skatījās te uz Līvu, te uz Semjuelu fotoattēlā. Abiem bija vienāda sejas krāsa, izcilni vaigu kauli. Semjuela acis bija aiz�vērtas, ta�u izmeklētājs zināja, ka tās ir tikpat ko�i zaļas.

Klusumā ielauzās viņa tālruņa zvans.

-�� Atvainojiet, viņ� izmeta, piecēlās un aizgāja uz telpas otru galu.

-�� Tu neticēsi! ausī iedziedājās priecīgi satraukta balss, līdz�ko viņ� piespieda atbildes taustiņu. Tiklīdz �ķita, ka lieta jau tā ir pietiekami dīvaina, man atsūtīja laboratorijas izmeklējumu re�zultātus! sauca Raiss.

-��� Kas tur tāds ir?

-��� Mūka �ūnas ir�

Spalgi iekaucās sirēna, un Arkadians bija spiests atraut tālru�ni no auss, lai nepārsprāgtu bungādiņas.

-�� Kas jums tur, ellē, notiek? viņ� iekliedzās.

-��� Ugunsgrēka trauksme! Cauri griezīgajai kaukoņai izlau�zās Raisa sauciens. Mūs laikam evakuē. �aubos, ka tā ir mācī�bu trauksme. Kad beigsies, es tev piezvanī�u.

Arkadians paskatījās uz Līvu. Cie�i uzlūkoja viņu un pieņē�ma lēmumu.

Nē, nevajag! viņ� auroja tālrunī. Es aizbrauk�u pie tevis. Tad viņ� pasmaidīja un piemetināja, sacīdams gan Līvai, gan Raisam: Un atvedī�u arī kādu viesi.

Propelleru apdullino�ais troksnis pieņēmās spēkā pāris tūk�sto�i zirgspēku darbināja Double Wasp dzinēju labajā spārnā un grieza lidaparātu uz riņķi, līdz aizmugures kravas lūka atradās tie�i iepretim noliktavas durvīm.

Ketrina vēroja, kā vīri sarkanos kombinezonos piesteidzas klat un pagrū� zem nesamērīgi lielajiem C-123 vieglās kravas lidma��īnas riteņiem koka bremzes klu�us. Organizācija par karalisku samaksu, vienu dolāru, bija iegādājusies to no Brazīlijas Gaisa Kara spēkiem ar noteikumu, ka lidma�īna trīsdesmit dienu laikā tiks sagatavota ekspluatācijai un aizgādāta prom no militārās aviobāzes, pretējā gadījumā to izmantos par mērķi �au�anas ap�mācībai. Lidma�īna izrādījās tik sliktā stāvoklī, ka savu pirmo ga�lapunktu sasniedza tikai ar grūtībām, ta�u kop� tās dienas jau bija nolidojusi vairāk neka divdesmit tūksto�us stundu.

Dzinēju rēkoņa noklusa, to sakultā ūdens pilienu migliņa sā�ka nosēsties, un luka nolaidās. Ketrīna soļoja pa slapjo betonu, un viņai pa pēdām gāja studente Bekija un muitas ierēdnis, kas ar vienu roku pieturēja cepuri galvā un ar otru �ņaudza doku�mentu plan�eti. Ketrīna bija paņēmusi līdzi Bekiju, lai viņa varē�tu pārliecināties, ka visa blīvi sakrautā krava atbilst pavaddoku�mentiem, un viņas valdzino�ais skaistums piesaistītu muitas ierēdņa un pārējo lidostas darbinieku skatienus, kamēr paslepe�ni tiek izkrauta visdārgākā oficiāli nereģistrētā krava.

Pēdējo gadu laikā Ketrīna bija ar tēvu tikusies bie�i, ta�u Ruinā nekad. Tas būtu pārāk bīstami pat pēc tik ilga laika. Parasti viņa aizlidoja ciemos uz Riode�aneiro vai abi sastapās citviet, ap�sprieda organizācijas jaunākos projektus, pārmija sirdīgus vār�dus par kārtējo netaisnību, kāda atkal piemeklējusi planētu, un iemalkoja labu viskiju.

Nostājusies slīpās kravas rampas galā, viņa aplūkoja lielo kompānijas logotipu, kas bija uzkrāsots uz pirmā transportē�a�nas paliktņa plānā alumīnija apvalka. Lielākā daļa �īs kravas bi�ja mēslojums ar augstu nitrāta koncentrāciju, kada liela naftas ķī�mijas uzņēmuma dāvinājums nolūkā remdēt sirdsapziņas pārmetumus par pasaulei nodarīto postu. Ketrīnu alla� tirdija �aubas, vai ir labi pieņemt �ādus ziedojumus, ta�u galu galā vi�ņa nosprieda, ka cilvēkiem, kas vēlāk gūs vislielāko labumu no tāda sūtījuma, �ādi ētiskie apsvērumi ir vienaldzīgi. Tiem ir sva�rīgi iekopt zemi un izaudzēt pārtikai derigas izejvielas.

Pēc pāris dienām mēslojums sajauksies ar neauglīgo smilti ap kādu Sudānas ciematu ja Sudānas valdība izdos atļauju lidma��īnai nosēsties un ja Gabrielam izdosies pierunāt vietējos karakungus nenozagt sūtījumu, lai izgatavotu no tā bumbas. Viņ� jau bija guvis visnotaļ labus panākumus, bet Ketrīna atsauca viņu �urp, un tagad viņam vajadzēs sākt visu no gala.

Ketrina palūkojās sānis.

Bekija ar muitas ierēdni jau salīdzināja konteineru sērijas nu�murus. Aiz viņiem varēja redzēt divus no trim noliktavas perso�nāla vīriem, kas gar spārnu devās uz lidma�īnas aizmugures da�ļu. Bija grūti neraudzīties viņiem tie�i virsū. Tomēr Ketrina pagaidīja, kamēr tos nevarēja saskatīt ne ar acs kaktiņu, pagrie�zās un soļoja lejup pa kravas rampu.

-�� Es atsūtī�u autokrāvēja vadītāju �urp, lai ķeras pie darba, viņa uzsauca pār plecu.

-�� Paldies, pat nepagriezies, attrauca muitas ierēdnis.

Ketrīna devās uz noliktavu, kura par trīs ceturtdaļām bija pie�pildīta ar taisnās rindās izkārtotiem konteineriem un transportē��anas paliktņiem. Ilkers pārkārtoja da�us konteinerus ar ūdens filtru komplektiem. Viņa norādīja lidma�īnas virzienā, un vīrietis paslēja aug�up īk�ķi, apgrieza autokrāveju un devās uz atvērto durvju pusi. Ketrīna mēroja ceļu pa eju starp konteineriem, līdz nonāca kantorī noliktavas galā.

Kāds no lidma�īnas apkalpes locekļiem lēja krūzītē kafiju no krūkas, kas atradās zem televizora pie tālākās sienas. Vīrietis pa�griezās pret nācēju, un, ieraugot viņu, tum�i iedegusi seja savil�kās grumbotā, platā smaidā.

-��� Lidojuma komandieris Migels Ramiress jūsu ricibā, viņ� bilda, ar pirkstu piesizdams identifikācijas �etonam pie kombi�nezona.

Ketrīna metās pāri telpai un izmisīgajās alkās krist vīrietim ap kaklu gandrīz nogāza viņu no kājām. Nogurums, ba�as par ta�gadni, smagie dienas pārdzīvojumi un vēstures smagums, kas gū�lās pār nākamības dienām viss uz bridi aizmirsās, un viņa abām rokām apskāva vīrieti.

Pēc deviņdesmit trimdas gadiem Oskars de la Kruss beidzot bija atgriezies mājās.

Abi stāvēja, cie�i apskāvu�ies, ta�u diem�ēl mirkļa burvību sa�bojāja Ketrīnai kabatā melodiski ietink�ķējies tālrunis. Viņa atrā�vās, noskūpstīja tēvu uz abiem vaigiem un izņēma aparātu no ka�batas. Oskars vēroja meitas seju apmācamies, kamēr viņa lasīja uz tālruni atsūtīto elektroniskā pasta vēstuli.

-�� Gabriels?

Ketrīna papurināja galvu. Meitene. Viņa ir policijas iecirkni.

-��� Kas ziņo?

-��� Kāds darbinieks centrālā rajona iecirkņa ēkā.

-�� Uzticams?

-��� Precīzs.

Oskars pa�ūpoja galvu. Tas nav viens un tas pats.

Ketrīna paraustīja plecus. Viņ� piegādā prasīto, un informā�cija alla� ir noderīga.

-�� Kādu informāciju �is avots mums ir sagādājis?

-��� Policijas materiālus par visām ar Baznīcu saistītajām izmek�lētajām lietām beidzamo trīs gadu laikā. Mēs par viņu uzzinājām no mūsu kontaktpersonas presē.

-��� Tātad pieņemu, ka viņ� nesniedz to, mūsu cēlo mērķu va�dīts?

-��� Nē. Viņ� par to saņem naudu.

Sieviete vēlreiz pārlasīja ziņu tālrunī, ievēroja sūtī�anas laiku un sirdījās uz sevi par to, ka nebija to apskatījusi agrāk. Notīrīju�si ekrānu, viņa piespieda vienu ātrā zvana taustiņu. "Interesanti, vai ziņotājs nosūtijis �o informāciju vispirms man un tikai pēc tam Citadelei, vai otrādi? Tam gan nav lielas nozīmes. �obrīd cil�vēki, kas mēģināja lidostā nolaupīt meiteni, neap�aubāmi zināja to pa�u, ko es, un arī viņi jau plānoja turpmāko rīcību."

Numurs bija sastādīts.

Kadā citā Ruinas malā iezvanījās tālrunis.

Basilica Ferrumvia bija vislielākā ēka Ruinā, kas nepiederēja baznīcai. Kā sarkana ceribu un modernā progresa bāka tā deviņ�padsmitā gadsimta vidū bija mazpamazām uzslējusies no vidus�laiku rajona Zudu�ā kvartāla dienvidu nomalē. Par spīti nosau�kumam, tās sienās pielūdza vienīgi uzņēmējdarbību. "Dzelzs ceļa bazilika" bija Ruinas centrālā dzelzceļa stacija.

Kad Gabriels piebrauca pie ēkas gotiskās fasādes, sastregumstunda jau bija sasniegusi savu kulmināciju. Viņ� apstādināja vieglo triāla motociklu zem lielas no stikla un dzelzs veidotas no�jumes, kas stiepās ēkas priek�pusē, un iestūma to lidzās motorol�leru rindai. Nolaidis motocikla balsta kājiņu un izslēdzis moto�ru, viņ� vingrā gaitā iegāja stacijā glu�i kā jebkur� pasa�ieris, kas steidzas uz vilcienu.

Ātrā solī �ķērsojis kakofonijas pārņemto galveno halli, viņ� pa kāpnēm devās uz slāpētā klusumā grimsto�o bagā�as glabātavu, kas izrakta dziļi pamatiezī zem se�padsmitā perona.

Se�desmit astotais skapītis atradās telpas vistālākajā stūri tie��i zem vienas no se�ām dro�ības kamerām, kas novēroja telpu. Un tas nozimēja, ka Gabriela seja gan bija redzama visiem, kas pētīja kameru uzfilmētos kadrus, toties skapī�a saturs to skatie�niem palika apslēpts. Viņ� ievadīja piecu ciparu kodu un atvēra durtiņas.

Glabātuvē atradās melna audekla soma, mats matā līdzīga tai, kas tobrīd bija viņam plecā. Gabriels atvēra rāvējslēdzēju un iz�ņēma melnu stepētu jaku un divas pilnas munīcijas aptveres. Tās viņ� novietoja uz skapī�a grīdas, izņēma savu Sig Sauer, uzmanī�gi noskrūvēja skaņas slāpētāju un iemeta to atvērtajā somā. Klu�sums bija domāts naktij. Dienas laikā �āvieniem bija jānogrand tik skaļi, lai atbaidītu visus, kuriem nav jāatrodas tuvumā. Nebi�ja vajadzīgs, lai ciestu nevainīgi garāmgājēji. Ko armijā dēvēja par netī�iem upuriem, pilsētā sauca par slepkavību.

Aplaidis skatienu apkārt, Gabriels noslidināja somu no pleca, novilka jaku un samainīja to pret stepēto jaku. Pilnās aptveres no�nāca kabatā. Sig Sauer atgriezās makstī pie pleca bez skaņas slā�pētāja pistole vairs tā neizspīlēja apģērbu. Pacēlis otru somu no grīdas, viņ� ielika to skapītī, tad atvēra rāvējslēdzēju un izņēma Līvas ceļojumu somu. Mirkli vilcinājies iedzimtā pieklājība iebil�da pret rakņā�anos daiļā dzimuma personiskajās mantās -, viņ� tomēr somu atvēra.

Tajā atradās apģērbs, tualetes piederumi, mobilā tālruņa lādē�tājs, visas mantas, ko samet somā, steidzīgi po�oties ceļojumā. Vēl tur datorsomā bija neliels klēpjdators, kabatas portfelis, kredītkar�tes, �urnālistes apliecība un gandrīz pilna Starbucks lojalitātes karte. Sānu kabatā viņ� uzgāja pasi, mājas atslēgu sai�ķi un 1-Hour Foto papira aploksni, kurā bija aptuveni ducis Līvas un kāda jaunekļa fotogrāfiju ceļojumā pa Ņujorku. Tajās viņa izska�tījās vairākus gadus jaunāka nekā lidostā satiktā meitene te vi�ņai varēja būt mazliet pāri divdesmit. Jaunais vīrietis neap�aubā�mi bija viņas brālis. Abiem bija lidzīgi gai�i mati, maigi ieapaļa,

pievilcīga seja, un abu ko�i zaļās acis mirdzēja kopīgos smieklos un jautrībā.

Pēdējais attēls liecināja, ka ceļojums noticis pirms 2001. gada. Jauneklis stāvēja starp Pasaules Tirdzniecības centra torņiem un, saviebis seju it kā milzīgā piepūlē, tēloja, ka ar izstieptām rokām cen�as pastumt abus debesskrāpjus vienlaikus. Garie mati un bār�diņa padarīja viņu līdzīgu Samsonam filistie�u templī. No foto�grāfijas �ķita dve�am ļaunas priek�nojautas un smags traģisms ikvienam ta�u zināms, kāds liktenis piemeklēja abus debesskrāp�jus, turklāt jaunā, laimīgā vīrie�a poza mats matā atdarināja to, kuru viņ� ieņēma pēdējās stundās pirms lēciena.

Gabriels ieslidināja fotogrāfijas kabatas portfeli. Praktiskais in�stinkts mudināja atstāt ceļojumu somu skapīti, tomēr viņ� parmeta to pāri plecam, aizcirta durtiņas un devās uz izeju. Paturot to, viņ� nodro�inājās ar talismanu, laimes dāvātāju, tādu kā objektī�vu, caur kuru fokusēt savu apņēmību un mērķtiecību, lai tad, kad meitene būs atrasta un nogādāta dro�ībā, viņ� varētu somu at�dot.

Viņa uztverē Livas dro�ība bija kļuvusi par viņa personisko misiju. Bija grūti pateikt, kāpēc un kad viņ� iz�ķīries par tādu lē�mumu. Iespējams, tas notika bridi, kad meitene traucās cauri lie�tusgā�u apskalotajai stāvvietai. Varbūt pat agrāk kad viņ� bija ieraudzījis atbraucējas pārsteidzo�i zaļās acis meklējam viņa ska�tienā patiesību. Ja vien rastos izdevība, viņ�, mazākais, varētu iz�kliedēt tās bailes.

Vīrietis iznira no bagā�as glabātavas pustumsas spo�i izgais. motajā galvenajā hallē. Arkveida stikla griesti, kuri virsotnē sa�sniedza simts pēdu augstumu, �ķita sakopojam visas skaņas un tad grū�am tās lejup. Troksnis bija tik milzīgs, ka tālruņa zvanu kabatā viņ� drīzāk sajuta, nevis sadzirdēja.

Meitene ir aizvesta uz centrālā rajona policijas ēku, stāstī�ja Ketrina. Viņa atrodas ceturtajā stāvā nopratinā�anas telpā un sniedz liecību par vakarnakts notikumiem.

-�� Cik vecas ir �is ziņas?

-��� Nupat saņēmu. Ta�u mēs sprie�am, ka cilvēks, kas mums tās sniedzis, vienlaikus apgādā ari Sancti brāļus.

Tagad viss bija skaidrs. Turklāt tie, kuri mēģināja iepriek�ējā nakti nolaupīt Livu, turēsies tuvumā un nogaidīs nākamo izde�vību.

-��� Es tev vēlāk piezvanī�u, viņ� izmeta un beidza sarunu.

Piegājis pie motocikla, Gabriels uzlika aizsargķiveri un apsvē�ra turpmāko rīcību. Nopratinā�anas telpā Līvai briesmas nedrau�dēja, ta�u mū�īgi viņa tur uzkavēties nevar, un centrālā rajona policijas ēka bija liela. Atrast viņu tur, nepiesaistot uzmanību, bū�tu teju neiespējami. Ar starteri iedarbinājis motoru, viņ� pārlaida skatienu kioskam. Vietējā laikraksta rīta izdevuma pirmo lapu aiz�pildīja jauna fotogrāfija, kurā mūks bija redzams tuvāk, acīmre�dzot uzņemta ar ļoti jaudīgu objektīvu. Virsraksts vēstīja: "Cilvē�ka kri�ana."

Gabriels iejuka lēni plūsto�ajā rīta satiksmē.

Nebija grūti nojaust, kurp meitene dosies tālāk.

Arkadians pastūma vaļā lielās centrālā rajona policijas iecir�kņa ēkas stikla durvis un pieturēja tās. Spo�ajā rīta saulē, acis miegdama, Līva izgāja uz ielas. Vairāki policisti formastērpos un administrācijas darbinieki drūzmējās ap urnu, kas slējās uz iet�ves kā to kopīgās apsēstības pielūgsmes �ķirsts. Līva devās pie�biedroties rituālam.

-�� Vai es varētu kādu izlūgties? viņa jautāja vīrietim baltā krek�lā un zilā kaklasaitē. Administrācijas darbinieki parasti bija laip�nāki nekā pui�i formastērpos. Uzrunātais pacēla acis un, ierau�dzījis nesakopto sievieti, mazliet satrūkās.

-��� Nekas, nekas. Viņa ir kopā ar mani, Arkadians mierināja.

Puisis pasniedza Marlboro Lights miksto paciņu.

-��� Pateicos, Līva sacīja, izņēma vienu cigareti un viegli pasi�ta to pa plaukstas virspusi. Mīļ� paldies.

Vīrietis pasniedza aizdedzinātas �ķiltavas. Līva pielieca gal�vu tuvāk, un, izbadējusies pec nikotīna devas, kāri ievilka plau�ās sausos dūmus. Gar�a bija tikpat nejauka kā nopratinā�anas tel�pā smēķētajām cigaretēm. Viņa tomēr veltīja administrācijas dar�biniekam smaidu un pagriezusies steidzās panākt Arkadianu.

-��� Kad jūs īsti redzējāt brāli pēdējoreiz? Arkadians taujāja, kad Līva piegāja klāt.

Līva ievilka vēl vienu dumu un cerēja, ka drīz viņu pārņems pazīstamā svētlaime.

-��� Pirms astoņiem gadiem, viņa atteica, izpūzdama kodīgos dūmus. Drīz pēc mūsu tik�anās viņ� pazuda.

-�� Vai ir kāda nojausma, kāpēc viņ� aizbēga?

Dūma pēcgar�a lika Līvai saviebties. "Kas tiem ārzemju smē�ķiem mū�īgi par vainu? Visi smird pēc dego�ām riepām," viņa klusībā prātoja. Tas ir gar� stāsts.

-��� Tādā gadījumā soļosim lēnām. Morgs atrodas tikai pāris kvartālu attālumā.

Līva vēl reizi piesardzīgi ievilka dūmu un, cik vien pazag�us spēja, nometa cigareti notekā, cerēdama, ka jaukais vīrietis, kas bija smēķi uzdāvinājis, neskatās uz viņu.

-�� Dro�i vien var teikt, ka viss sākās pēc tēta nāves. Nezinu gan, ko jūs par to esat noskaidrojis�

Apdomājies Arkadians atcerējās rakstu par traģisko autoavā�riju apledoju�ajā gravā. Pietiekami daudz.

-�� Vai zināt arī to, ka mans brālis vainoja sevi tai avārijā? Ārsti to vēlāk nodēvēja par "izdzīvotāja sindromu". Viņ� nejaudāja at�brīvoties no sajūtas, ka pats ir visa cēlonis, tālab nav pelnījis dzī�vot. Brālis ilgu laiku apmeklēja psihoterapeitu, pūloties sadzīvot ar savām izjūtām, ta�u beigu beigās pievērsās reliģijai. Pieņemu, ka tā gadās bie�i. Cilvēks visu dzīvi meklē atbildes. Ja neatrod tās uzreiz vienā vietā, rauga sameklēt citur.

Līva prātā pārdzīvoja astoņus gadus senos notikumus brau�cienu uz Rietumvird�īniju, circeņu �irkstē�anu ap misis Kintneres vaļējo verandu, medmāsas stāstu. Bija rasta skaidrība un sa�prātīgs izskaidrojums visam, ta�u tumsa aizēnoja atklājumu pēc tam, kad viņa par to pavēstīja Semjuelam.

-�� Man nevajadzēja viņam to visu stāstīt.

-�� Nepārmetiet sev, Arkadians mierināja. Kad Semjuels vai�noja sevi tēva bojāejā, vai jūs bijāt vienisprātis ar viņu?

-Nē.

-�� Vai pūlējāties brālim iegalvot, ka tā nav viņa vaina?

-��� Bez �aubām.

-�� Tālab es jums tagad atgādinu, ka jūs nedrīkstat sev pārmest Semjuela nāvi. Lai ko jūs viņam stāstījāt, lai kada rīcība, jūsuprāt, viņu pamudinājusi tā darīt, viņ� uz �īs takas bija nostājies jau iepriek�. Jūs to nekādi nevarējāt mainīt, lai kā arī censtos.

-��� Kā jūs varat but par to pārliecināts?

-�� Ja brālis ilgsto�i būtu nēsājis sevī aizvainojumu pret jums vai uzskatījis jūs par līdzatbildīgu, tad kāpēc viņ� tā nopūlējās, lai būtu dro�s, ka mēs jūs atradīsim?

Līva paraustīja plecus. Varbūt tāpēc, lai mani sodītu.

Arkadians papurināja galvu. Tā tas nenotiek. Jūs ta�u no�teikti esat rakstījusi par nolaupī�anas gadījumiem, par cilvēkiem, kas aizvesti ar varu un atrodas bezvēsts prombūtnē?

-�� Paretam.

-��� Kas tajos ir visļaunākais? Es domāju� upuru ģimenei?

Līva iegrima domās, atcerēdamās iztaujātos cilvēkus vajātie,

mokpilnie skatieni, nemitīgie minējumi par visu, kas varētu atga�dīties, nebeidzamās raizes un nedro�ība. Viņa iedomājās, ar kā�diem dēmoniem pa�ai bija nācies sadzīvot kop� Semjuela pazu��anas.

-��� Visļaunākais ir neziņa.

-�� Pilnīgi pareizi. Bet jūs zināt, kas atgadījās ar Semjuelu; par to viņ� gādāja. Brālis jūs nesodīja, tā rīkodamies. Viņ� jūs atbrīvoja.

Abus iztrūcināja sirēnas kauciens cauri satiksmei izlauzās liela ugunsdzēsēju automa�īna, kas iegriezās nākamajā krustoju�mā. Arkadians vēroja to nozūdam aiz stūra un piepe�i metās skrie�us. Līva brīdi viņu pārsteigta uzlūkoja un tad steidzās no�pakaļ. Pie stūra viņa izmeklētāju panāca.

Ielu pārpildīja laboratorijas uzsvār�os un kreklos izmetu�ies un grupiņās sapulcēju�ies darbinieki, kas sargājās no augstuma un stāvēja, sakumpu�i un rokas bik�u kabatās sabāzu�i. Smagā automa�īna, kura pirms brī�a bija pa�āvusies abiem garām, ta�gad piestāja blakus citai ugunsdzēsēju automa�īnai, kas bija no�vietota iepretim milzīgam mauzolejam līdzīgai ēkai. Ugunsdzē�sēju priek�nieki atstarojo�ās vestēs pārbaudīja uz papīra lapas sarakstītos vārdus.

Arkadians lieliem soļiem piegāja pie tuvākās grupas un pār�laida skatienu pūlim, vienlaikus ievadīdams tālrunī numuru. Vai doktors Raiss ir redzēts?

Ugunsdzēsibas dienesta priek�nieks ieskatījās sarakstā. Nē, viņ� atteica. Pagaidām nav.

Pēc zvana uz mobilo tālruni Raisa balss lūdza atstāt ziņu. Ar�kadians aizcirta tālruņa vāciņu un piegāja pie diviem ugunsdzē�sējiem, kas nupat bija iznāku�i no ēkas.

-��� Kas �eit atgadījies? viņ� pazibināja �etonu. No virie�iem plūda dūmu smārds.

-��� Nekas, atbildēja lielākais vīrietis, noņemdams aizsargķi�veri un noslaucīdams no uzacīm sviedrus. Kādā gaitenī iedar�bojās signalizācija. Viena tualetē bija aizdedzināts atkritumu grozs.

-�� Tī�ām?

-�� Jā, bez �aubām.

Arkadians sarauca pieri. Vai drīkstu ieiet?

Ugunsdzēsējs pa�ķieba galvu un pie jakas atloka piestiprinā�tajā mikrofonā ierunājās: C4, vai vēl ko atradāt?

Skaļiem sprak�ķiem sekoja metāliskā balss. Nekā. Mēs nā�kam ārā.

Ejiet, ja gribat, viņ� sacīja.

Arkadians �ķērsoja ietvi un devās aug�up pa pakāpieniem. Lī�va sekoja cie�i pa pēdām, apņēmīgi raudzījās uz priek�u un rādī�ja nedaudz norūpēju�os vaigu cerībā, ka ugunsdzēsējs noturēs vi�ņu par Arkadiana kolēģi. Ugunsdzēsējs vēroja sievieti paejam garām, ta�u viņa skatienu drizāk saistija tās dubļiem notraipītais apģērbs un mati. Viņ� pavēra muti, grasīdamies ko teikt, ta�u sprak�ķis rācijā novērsa uzmanību. Līva tikmēr steig�us pievārē�ja pakāpienus un nozuda aiz durvim.

Viņa attapās, nonākusi lielā iek�ējā pagalmā, no kura ēkā veda vairākas durvis turpat iepretim atradās visu pamests reģistrācijas sekretariāta postenis un kreisajā pusē pāris lifta durvju. Arkadians piespieda vairākas pogas un brīdi gaidīja, tad piepe�i pagriezās un devās iek�ā pa dubultdurvīm. Līva viņam sekoja kāpņu telpā, kur atbalsojās katrs solis. Līdz pat zemākajam pagrabam viņa lika soļus vienā ritmā ar inspekto�ru, lai viņ� neizdzirdētu sekotāju un neliktu tai atgriezties uz ielas.

Arkadians pieveica pēdējo pakāpienu un iznāca gaiteni. Viņu spēji pārsteidza tur valdo�ais klusums. Uz grīdas mētājās labo�ratorijas uzsvārcis, ko no pakaramā bija notriecis kāds garām skrieno�s cilvēks, steigdamies izkļūt no ēkas. Gabaliņu tālāk gai�tenī bija redzamas pla�i atvērtas durvis uz Raisa kabinetu. Arka�dians nospieda mobilā tālruņa atkalzvanī�anas pogu un devās pa gaiteni uz kabinetu.

Ieskatījies telpā, viņ� ieraudzīja Raisa mobilo tālruni vibrējot slīdam pāri tuk�ajam rakstāmgaldam. Tas apstājās pie melnas ka�fijas krūzītes, no kuras vēl pacēlās garaiņi. Arkadians aizcirta sa�va tālruņa vāciņu. Apkārtnē atgriezās klusums. Izdzirdējis gaite�ni aiz muguras troksnīti, izmeklētājs apsviedās, ļaujot rokai ieslī�dēt pie iero�a, kas karājās maksti pie pleca.

Liva redzēja inspektoru pa�aujam roku zem jakas, bet tad vi�ņa sejai pārskrēja aizkaitinājuma pilna izteiksme. Viņa ielūkojas tuk�ajā kabinetā inspektoram aiz muguras, izmisīgi alkdama no�skaidrot, kas noticis, ta�u vienlaikus apjauta, ka tagad nav pie�mērots brīdis uzdot jautājumus.

Ieslēpis plaukstu jakas piedurknē, Arkadians aizvilka durvis ciet, un Liva manīja, kā ausis paātrinās sirdspukstu atbalss. Bie��i bijusi par liecinieci izmeklē�anas darbam, viņa saprata, cik no�zīmīga ir �āda riclba. Inspektors uzskatīja kabinetu par iespēja�mo nozieguma vietu.

Durvis ar klik�ķi aizcirtās, un Arkadians pavērsās ar seju pret sievieti.

Palieciet tepat, viņ� izrīkoja un piegāja pie citām durvīm gaiteņa tālākajā galā. Nekam neskarieties klāt.

Ar plecu viņ� atgrūda durvis. Līva teciņiem laidās pakaļ, pagūdama iesprukt istabā pirms durvju aizvēr�anās, un attapās �au�rā, bezpersoniskā telpā.

Valdīja zema temperatūra, da�us grādus virs nulles, un gaisā jautās dezinficējo�a līdzekļa smaka un vēl kāds saldens, nedaudz �ķebino�s smārds. Vienu sienu slejās aizpildīja lielu atvilktņu rin�das, kopā aptuveni trīsdesmit. Piepe�ais dzestrums un atklāsme, kas slēpjas atvilktnēs, uzdzina Līvai saltus �ermuļus.

Istabas vidū bija pamesti ratiņi. Apak�ējo daļu tiem sedza plē�ves gabals glu�i kā gultas pārklājs. Gandrīz vai �ķita, ka rati�ņos gulo�ais cilvēks, izdzirdējis ugunsgrēka trauksmi, piecēlies un kopā ar pārējiem atstājis ēku. Arkadians pasteidzās ratiem ga�rām un apstājās telpas pretējā malā pie otrās atvilktnes tre�ajā rin�dā, uz. kuras bija uzkrāsots astotnieks. Zem tā bija plastikāta lo�dziņ�, kurā ievietota ar roku rakstita zīmīte. Līva nevarēja izlasīt, kas uz tās rakstīts, ta�u par atvilktnes saturu �aubu nebija.

Arkadians ar jakas piedurkni satvēra rokturi. Brīdi, kad at�vilktne slīdēja vaļā, Līva izdzirdēja aiz muguras troksniti un ap�cirtās otrādi. Uz sliek�ņa stāvēja bāls, kalsns vīrietis. Vienā rokā viņ� turēja pusapēstu virtuli, ar otru atglauda no sejas melnos ga�ros matus.

-��� Velns parāvis, kur tu biji pazudis? Arkadians uzbļāva.

Raiss paliecās uz sāniem un paraudzījās garam Līvai. Ne�sanāca pabrokastot, viņ� atteica, norādīdams uz virtuli. Tad viņ� nolaida skatienu, un pāri sejai nolaidās apstulbuma pilna izteik�sme.

Līva saņēma drosmi un ar acīm sekoja viņa skatienam. Ta�u brāļa mirstīgās atliekas neredzēja. Atvilktne bija tuk�a.

Liva, Arkadians un Raiss bridi stāvēja kā sasalu�i.

Pirmais atguvās inspektors. Viņ� pacēla galvu un palūkojās uz istabas stūri.

-��� Arā! inspektors pavēlēja, izvadīdams abus gaiteni, kur gaiss bija salīdzino�i siltāks, un pats steidzās uz kāpņu pusi. Nevienu tur nelaidiet! viņ� pār plecu uzsauca Raisam. Ieska�ties kabinetā, pārbaudi, vai nekas nav pazudis. Nekam neskaries klāt.

Raiss ar Līvu saskatījās. Koronera skatienā pavīdēja atskārsme un pēc tam neveiklība viņ� bija sapratis, kas ir �ī sieviete. Līva novērsās, kamēr vēl vīrietis nav paguvis paust �ēlumu, un palū�kojās gaiteni. Arkadians nozuda aiz durvīm, kas veda uz. kāp�nēm. Līva devās viņam pa pēdām, lai noskaidrotu, kas noticis, un lai nebūtu jāklausās koronera līdzjūtības apliecinājumos.

Arkadians lēca pāri pakāpieniem un izskrēja ārā pa durvīm, kas veda uz sekretariātu. Tajā bija sapulcēju�ies darbinieki, kas atgriezās ēkā. Viņ� spraucās cauri pūlim uz apsardzes biroju.

-�� Zvaniet dispe�eru centrālei! viņ� uzsauca biedējo�a izska�ta matronai, kas sēdēja pie galda. Paziņojiet, ka morgā notikusi ielau�anās. Pasakiet, lai atsūta ekspertus un gatavojas uzklausīt aizdomās turamo aprakstu.

Sieviete pāri briļļu pusmēness formas stikliņiem bargi parau�dzījās uz miera traucētāju, un viņas seja bija pats sa�utuma iemie�sojums.

-�� Tūliņ pat! Arkadians ieaurojās, un apkārtējie acumirklī sa�stinga. Un lai neviens neiet uz zemāko pagrabu!

Morga apsardzes biroja nervu centrs bija tie�i tik liels, lai tur pietiktu vietas krēslam, galdam un vairākiem datorsistēmas atmi�ņu torņiem, kuros ierakstīja astoņpadsmit novēro�anas kameru sūtīto videomateriālu. Uz rakstāmgalda stāvēja pāris plakanā ek�rāna monitoru. Abu displeji bija sadalīti deviņos kvadrātos, kat�rai kamerai pa vienam. Kad Arkadians ienāca, aptuveni piecdes�mit piecus gadus vecs virietis formastērpā pacēla acis, un viņa Reactolite briļļu stikliņos iemirdzējās abu ekrānu atspīdums.

Arkadians uzrādīja �etonu. Vai jūs varētu sameklēt materiā�lu, ko novēro�anas kameras nofilmēju�as saldētavas noliktavā ze�mākajā pagrabā?

Aptum�otajā telpā uz brīdi kļuva gai�āks durvis viņam aiz muguras atkal atvērās. Arkadians pagriezās un ieraudzīja, ka tel�pā iespraucas Līva. Viņa apņēmīgi lūkojās uz monitoriem, vairī�damās viņa skatiena. Izmeklētājs jau dzirās palūgt viņu aiziet, ta��u nosprieda, ka prātīgāk būtu neizlaist viņu no acīm.

Izņēmis tālruni, viņ� pārskatīja zvanu �urnālu un noskaidro�ja, cikos Raiss zvanīja un cikos iesledzās ugunsdro�ības signali�zācija. Deviņos un �etrpadsmit minūtēs. Vienā ekrānā bija re�dzams ieraksts, ko sūtīja nule redzētā kamera saldētavas stūrī pie griestiem.

-�� Vai jūs varētu attit ierakstu uz deviņiem un �etrpadsmit mi�nūtēm un parādīt no tās vietas?

Apsargs atvēra izvēlni un ievadīja prasīto laiku. Attēls noraus�tījās, un tad kadrā parādījās virietis, kas piestumj tuk�us ratiņus pie kādas atvilktnes.

-��� Kas tas ir? Arkadians taujāja.

Apsargs ieskatījās cie�āk ekrānā. Nepazīstamais virietis pa�griezās un palūkojās apkārt, acīmredzot izdzirdējis spalgo trauk�smes signālu.

-�� Vārdu nezinu, bet viņ� te strādā, apsargs pavēstīja. Man �ķiet, tas ir kāds laborants.

Ieraksts turpinājās, attēli sekoja cits citam ar trīs sekun�u in�tervālu, tāpēc vīrietis �ķita kustamies kā slikti vadīta marionete. Beidzot viņ� nozuda no ekrāna.

-�� Ievērojiet polietilēna pārklāju, Līva norādīja. Tas ir kārtī�gi salocīts uz ratiņiem. Kad tur ienācām mēs, tas bija pārmests pāri.

Apsargs pāris rei�u uzsita pa kādu taustiņu. Kad pulkstenis ekrānā pārlēca uz deviņiem un septiņpadsmit, kadrā parādījās kāds cits stāvs.

-�� Stop! Arkadians uzsauca.

Tas bija slaida auguma tum�matis, ģērbies melnā. Seju saska�tīt nevarēja. Viņ� visu laiku turējās ar muguru pret kameru. Pagā�jis garām ratiņiem, vīrietis nostājās pie atvilktnes, kurā pirmīt bi�ja ieskatījies Arkadians, un ar cimdotu roku satvēra rokturi un pavilka. Līvai strauji iepukstējās sirds. Atvilktnē bija maiss ar kā�da cilvēka mirstīgajām atliekām.

Vīrietis atvilka maisa rāvējslēdzēju. Par spīti attēla sliktajai kvalitātei, Līva uzreiz pazina bārdaini maisā un juta acīs iedzeļamies asaras. Pēc brī�a iebrucējs nostājās starp kameru un Sem�juelu, to pilnībā aizsegdams. Pēc visa sprie�ot, viņ� kaut ko mek�lēja jakas iek�kabatā. Kādu bridi rakņājies, vīrietis novilka cimdu no labās rokas un atsāka taustī�anos. Tad, turēdams rokā atrasto priek�metu, nelūgtais viesis pārliecās pāri atvērtajai atvilktnei un pēk�ņi pavērsa galvu pret durvīm viņu acīmredzot kaut kas bi�ja iztraucējis. Lai ari vīrietis bija pieliecis galvu, sargādamies pa�vērst seju pret kameru, Līva bija saskatījusi pietiekami un viņu pazina.

-�� Gabriels� viņa izdvesa. �is cilvēks bija nakti atbraucis man pretī uz lidostu.

Ne mirkli neatraudams acis no ekrāna, Arkadians paķēra no rakstāmgalda talruņa klausuli. Tikmēr vīrietis ekrānā aizvilka rā�vējslēdzēju, ieslidināja atvilktni atpakaļ, uzkāpa uz ratiņiem un pārvilka polietilēna pārsegu sev pāri.

-�� �eit runā inspektors Davuds Arkadians. Nupat notikusi ie�lau�anās morgā. Nododiet visām vienībām aizdomās turamā pa�zīmes. Baltais vīrietis. Slaida auguma. Se�as pēdas un vienu vai divas collas gar�. Melns apģērbs�

Ekrānā parādījās vēl divi cilvēki sanitāru drēbēs. Viņi stūma ratiņus. Garākais pacēla galvu un paraudzījās uz kameru, ta�u seju nevarēja saskatīt. Abiem bija ķirurgu maskas, laborantu uz�svār�i un nitrilkau�uka cimdi. Arkadians vēroja, kā tie taisnā ce�ļā dodas pie Sema atvilktnes. Ienācēji ieskatījās maisā, piesprā�dzēja to ratiņiem, aizvēra atvilktni un izstūma Semjuela Ņūtona līķi ārpus kadra. Visa operācija ilga nepilnas piecpadsmit sekun�des.

Gabriels kā tēls no �ausmu filmas paslējās aug�up un sekoja vīrie�iem, atstādams pārsegu tā, kā viņi to bija atradu�i.

Arkadians aizsedza klausules galu ar plaukstu. Vai piegā�des platformā ir novēro�anas kameras?

Saldētavas telpa pazuda no ekrāna, un tās vietā parādījās be�tona platformas paaugstinājums, kurai vienā pusē atradās neat�liekamās medicīniskās palīdzības automobilis un otrā durvis ar plastikāta aizkariem. Līva paguva iedomāties, ka tās atgādina ieeju gaļas pārstrādes fabrika.

Pēc da�ām sekundēm aizkars pa�ķīrās, un pa durvīm izbrau�ca ratiņi. Abi sanitāri burtiski ielidināja tos pa automobiļa aiz�mugures durvīm.

Arkadians noņēma plaukstu no klausules. Jaunas ziņas. Stei�dzami izsludinu ātrās palīdzības automa�īnas meklē�anu. Tā iz�braukusi no pilsētas morga un dodas Alelujas pusloka ceļa vir�zienā. Aizdomās turamie ir divi baltie vīrie�i, vidējas vai maslvas miesasbūves, viens varētu būt se�as pēdas un trīs collas gar�, otrs apmēram piecas pēdas un desmit collas gar�, abi pārģērbu�ies par sanitāriem. Ņemiet vērā, ka aizdomās turamie tiek meklēti par ielau�anos un laupī�anu un pa�laik bēg no nozieguma vietas. Vie�na aizdomās turamā fotogrāfija tiks izsūtīta pēc īsa brī�a. Viņ� spēji nolika klausuli. Vai varat izveidot no videoieraksta aizdo�mās turamo attēlus un aizsūtīt pa elektronisko pastu dispe�eru centrālei? Tas neizklausījās pēc lūguma.

Arkadians negaidīja apsarga atbildi. Bija nekavējoties jārunā ar Risu.

Gabriels ieslidēja visu pamestajā dispe�eru telpā, kas pēc ugunsgrēka trauksmes bija glu�i kā izslaucīta, un noliecās zem galvenās letes, kuru joprojām sedza rīta pasta un sūtījumu kārta. Viņ� paņēma no paslēptuves maisu un motociklista aizsargķive�ri un, izdzirdējis gaiteni balsis, paķēra no letes vidēja izmēra pol�sterētu aploksni.

-�� Jums kaut kas vajadzīgs? Durvis bija parādījusies sieviete pusmū�ā, nomērīdama viņu ar tēraudcietu, aizdomu pilnu ska�tienu aiz biezā dārgo briļļu ietvara.

-Jā� Man te ir paciņa� Gabriels pameta skatienu uz adresi. �kādam doktoram Makinam.

Viņ� veltīja sievietei �ilbino�u smaidu.

Apmēram sekundi �ādi apstarota, viņa piespieda roku pie krū�tīm, un skatiens atmaiga.

-�� Jūs domājat doktori Meakinu, darbiniece paskaidroja. Vai man jāparakstās?

Nē, nevajag, Gabriels paskaidroja. Tas, kur� man parādī�ja ceļu �urp, jau parakstījās.

Viņ� ieslīdēja atpakaļ gaitenī, kur drūzmējās milzums daudz cilvēku. Sekretariātā kāds kliedza, tomēr viņ� apņēmīgi devās piegādes platformas virzienā. Aiz ēkas neredzēja nevienas dzī�vas dvēseles. �ķērsielas galā neatliekamās medicīniskās palīdzī�bas automobilis lēni iegriezās Alelujas pusloka rīta satiksmes plūsmā.

Nolēcis no betona platformas, Gabriels zibenīgi metās pie mo�tocikla, ko bija paslēpis aiz lielas atkritumu tvertnes. Divreiz spē�cīgi nospiedis starteri, viņ� vēja ātrumā aiztraucās līdz �ķērsielas galam un spēji nobremzēja. Alelujas pusloks bija vienvirziena iela, un tik agrā stundā tajā vienmēr valdīja sastrēgums. Gabriels pa�skatījās pa kreisi. Mediķu transportlīdzekli neredzēja. Viņ� saka lavierēt starp automa�īnām, uzmanīgi vērodams satiksmi tālumā. Iela meta platu loku, kaitino�i lēni atklājot satiksmes plūsmu ska�tienam, līdz nonāca pie krustojuma ar dienvidu bulvāri un sada�lījās divās labā veda uz pilsētas nomali un kreisā uz Citadeli. Viņ� būtu ar mieru derēt, ka jāgrie� pa kreisi, ta�u pagaidām tu�rējās vidējā joslā, gatavs ik brīdi nogriezties jebkurā virzienā, tik�līdz ieraudzīs meklēto.

Viņ� ar papēdi nospieda bremzes pedāli, un pakaļējais ritenis ieķīlējās. Nokaucās signāltaure, viņu apbrauca furgons, un tā va�dītājs, sēdēdams dro�ajā kabīnē, izkliedza da�us piparotus vār�dus. Gabriels pat nelikās tos manām. Viņ� pārlaida skatienu bul�vārim, palūkojās uz abām pusēm un bija spiests atzīt, ka ceļa posmā starp �ķērsielu un �o krustojumu neatliekamās medicīnis�kās palidzības automa�ina ir glu�i vienkār�i pazudusi.

Kad Arkadians iegāja Raisa kabinetā, koroners pētīja kādu pa�pīra lapu.

-��� Vai kas pazudis?

-�� Nē. Raiss palika sē�am pie galda. Biju domājis, ka iebru�cēji pievāks �o. Tas ir laboratorijas ziņojums, par kuru tev stāstī�ju� ta�u laikam nav zināju�i, ka tāds te ir. Tas ir� neparasti.

Viņ� pameta skatienu pāri inspektora plecam, un sejā atspo�guļojās pārsteigums. Arkadianam aiz muguras bija nostājusies Līva.

Arkadians nopūtās.

-��� Rais, tā ir Līva Ādamsena. Viņa ir radiņ� Mūka māsa.

-Jā, es� ē-ē� Sveiki. Raisa mutes kaktiņus noraustija ner�vozs smaids. Man �ēl, ka� Balss izdzisa, jo viņ� meklēja pie�mērotākus vārdus, lai izskaidrotu nesenos notikumus, ta�u �ķita lavierējam kā pa minu lauku.

-�� �ēl, ka pazaudējāt mana brāļa līķi? Līva minēja.

-Jā� tā laikam sanāk� Raiss novilka. Tā mums gadās pir�mo reizi.

-�� Jā, tas ir liels mierinājums.

Raiss nosarka un nolaida skatienu. Nūjā, dro�i vien� ē-ē� nav� Viņ� apklusa, baidīdamies, ka apkaunos sevi vēl vairāk.

Arkadians ar pirkstiem saspieda sev virsdeguni.

-�� Mis Ādamsena� Viņ� veltīja Līvai stingru skatienu un ce�rēja, ka tas radīs pienācīgu iespaidu. Es saprotu jūsu sa�utu�mu, un jums ir tiesības tā justies, ta�u es esmu norīkojis visu poli�ciju meklēt �o busiņu. Mēs jūsu brāli atradīsim. Man vispār nevajadzēja ļaut jums �urp nākt� un tagad, kad tā ir nozieguma vieta, jūs nedrīkstat �eit atrasties. Jums jāatgrie�as sekretariātā un jāpagaida tur, kamēr mēs norobe�osim visu apkārtni.

Līva nenolaida skatienu. Nē.

-�� Tas nebija lūgums.

Gau�ām izaicino�i iegājusi kabinetā, Līva nosēdās iepretim Raisam.

-�� Es jums paskaidro�u, kādēļ palieku. Pēdējās diennakts laikā es esmu uzzinājusi, ka mans brālis, kuru es uzskatīju par miru��u, patie�ām ir miris. Es mēroju tūksto�iem jūd�u neērtos lidma��īnu sēdekļos, lai viņu identificētu. Mani nolaupīja, ap�audīja, un tad, kad es beidzot cerēju ieraudzit sava brāļa mirstīgās atliekas, jūs viņu pazaudējāt. Viņa brīdi klusēja, lai atstātu lielāku iespai�du. Es zinu, kā jāuzvedas nozieguma vietā. Turklāt vienreiz es tur jau biju. Tādējādi jūs varat sagādāt man prieku, paturot mani tepat. Jo� Viņa pacēla saburzītu laikrakstu. �ja mēģināsiet ma�ni sūtīt prom, es uz karstām pēdām zvanī�u redaktoram. Vai viņ�, diez, pagūtu to ielikt pirmajā lapā?

Raiss lūkojās te uz Arkadianu, te uz jauno sievieti, kas cie�i pētīja viens otru, lidz Arkadians beidzot samiedza acis.

-��� Labs ir, viņ� novilka. Palieciet. Ta�u, ja presē par izmek�lē�anu noplūdīs kaut visniecīgākā informācija, es uzskatī�u, ka tas ir jūsu roku darbs un izvirzī�u jums apsūdzību par iejauk�a�nos izmeklē�anā. Vai tas būtu skaidrs?

-��� Pilnībā. Līva pagriezās, un ledus zaļajās acīs vienā mirklī izkusa. Tātad� Jūs sauc Raiss, vai ne?

Koroners pamāja. Enerģiskas sievietes viņu biedēja pat ieras�tos apstākļos. Vienlaikus viņam tādas �ķita neaptverami pievilcī�gas. �ī likās pat pārmērīgi valdzino�a.

-Jūs minējāt kādu laboratorijas ziņojumu.

Raiss uzmeta īsu skatienu Arkadianam, un tas tikai paraustī�ja plecus.

-�� Labi. Ē-ē� laboratorijas ziņojumi ir parasta procedūras sa�stāvdaļa� kā jūs jau dro�i vien zināt. �eit mes veicam standarta audu testus un parastos toksikoloģiskos testus, lai izdarītu da��us noteiktus secinājumus un izslēgtu citus, piemēram, vai sub�jekts ir lietojis vai uzņēmis ko tādu, kas izraisījis nāvi. Viens no �ādiem testiem ir nekrozes līmenis aknās, kas nereti palīdz no�teikt nāves iestā�anās laiku. �ajā gadījumā tas īsti nebija vaja�dzīgs, jo nāves brīdim bija daudz liecinieku, ta�u procedūra pa�liek procedūra. Rezultāti ir �eit. Viņ� norādīja uz lapu sarkanā krāsā, kas ar skavu bija piestiprināta dokumentu kaudzes virs�pusē. To atsūtīja atpakaļ ar jautājumu, vai nav kaut kas sajaukts. Laboratorijā domā, ka paraugs noteikti ir nepareizi atzīmēts. Ne�bija nekādu nekrozes pazīmju. Glu�i otrādi. Cik varot manīt, �ū�nas� reģenerējas. Aknu �ūnas, protams, reģenerējas, ta�u tikai tad, ja saimniekorganisms ir dzivs�

Arkadians pārāk vēlu iedomājās, vai bija prātīgi ļaut Livai to dzirdēt.

Es pats visu rūpīgi pārbaudīju. Laboratorijai nosūtītais pa�raugs noteikti bija ņemts no mūka. Tātad, sprie�ot vienigi pēc �iem rezultātiem un neņemot vērā to, ka sekciju veicu es pats� Koro�ners saminstinājās. Es teiktu, ka sākusies atveseļo�anās�

Netālu no Alelujas pusloka vidusdaļas ceļa malā atradās aug�sta, eleganta celtne, kuru reiz iztuk�oja, nostiprināja un pārvērta neaptverami dārgā autostāvvietā. Tagad tajā aug�up pacēlās me�tāla aizvars, un satiksmes plūsmā lēni iestūrēja parasts, balts kra�vas furgons.

Gabriels vēroja to no ielas otras puses, nolaidis aizsargķiveres sejsegu. Viņ� pameta skatienu uz plaukstdatoru, ko turēja rokā glu�i kā kurjers, kas pārskata piegādes mar�rutu. Balts punktiņ�, viegli pulsēdams, virzījās uz ekrāniņa aug�pusi, un ielu karte vir�zījās tam līdzi. Punktiņa pārvieto�anās precīzi sakrita ar furgo�na, pareizāk sakot, ar Semjuela līķa kustību, jo tam rīklē ievieto�tais raidītājs vēstīja par viņa atra�anās vietu.

Ieslidinājis ciparasistentu jakas kabata, Gabriels ar starteri iedarbināja motociklu. Furgons nonāca pusloka galā un nogrie�zās uz vecpilsētas centru. Palaidis starpā vairākas automa�īnas, Gabriels sekoja.

Pie ziemeļu bulvāra furgons nogriezās uz apbraucamā ceļa garām lielai zīmei, kas sveica Umbrāzijas kvartāla apmeklētā�jus.

Umbrāzijas jeb Ēnu kvartāls jau kop� Ruinas nodibinā�anas netika cienīts, un tādējādi bija ari visretāk apdzīvotais pilsētas ra�jons. Iespiedu�ās zem Citadeles ziemeļu nogāzes, tā ielas alla�, pat vasaras tveicē, tinās kalna ēnā. Mūsdienās lētās zemesgaba�lu cenas ļāva izveidot tur pla�as autostāvvietas, apkalpojot tūris�tu pulkus, kas pārpludināja pilsētu. Furgons tobrid devās tie�i uz �o vēso pelēkā betona ieleju.

Kad auto vairs neatradās uz loka ceļa, kurā viegli varēja pa�likt nepamanīts, Gabriels tī�ām atpalika un noslēpās aiz piepil�sētas autobusa. Furgons asi nogriezās pa labi un iebrauca �aurā �ķērsieliņā starp diviem augstiem daudzstāvu monstriem.

�ķērsojis krustojumu, Gabriels ātri apgriezās pretējā virzienā, un, uzbraucis uz ietves, izslēdza motoru un atbalstīja motociklu uz kājiņas. Viņ� noņēma sānu spoguli un pieskrēja pie ēkas stū�ra, pa ceļam paceldams ķiveres sejsargu. Pietupies pie sienas, viņ� pabāza spoguli gar stūri, turēdams to tuvu zemei un pavērstu pret �ķērsielu, kas beidzās pie stāvas klints sienas, kura augstāk pār�tapa vecpilsētas mūri. Viņ� vēroja, kā furgons lēnām apstājas. Pa vadītāja logu izliecās vīrietis ar gariem, tum�iem matiem un bār�du, izvilka karti cauri stāvvietas automātam un paraudzījās at�pakaļ viņa virzienā.

Gabriels sastinga.

Saules staru, kas mestu atspīdumu no spoguļa, te nebija, tālab viņu varēja nodot vienīgi kustība.

Viņ� nopētīja �oferi, kur� izskatījās drizāk pēc rokzvaigznes vai filmu aktiera, nevis nolīgta rīkļurāvēja. Pēc neilga brī�a fur�gons iekustējās un pazuda stāvvietā.

Gabriels izņēma no kabatas plaukstdatoru. Baltais pulsējo�ais punktiņ� virzījās gar ekrāna aug�pusi, kur autostāvvieta piekļā�vās klints sienai. Iegrūdis spoguli kabatā, viņ� pieslējās stāvus. Pāri zemajai sienai, kas aizstiepās uz kreiso pusi, kā ieslodzītie, alkdami brīvības, vērās simtiem automobiļu priek�ējo lukturu pā�ru. Gabriels pārlēca pāri sienai un steidzās tālāk.

Autostāvvieta bija auksta, mitra un smirdēja pēc eļļas, benzī�na izgarojumiem un urīna. Apzinādamies, ka novēro�anas kame�rās viņ� dro�i vien ir redzams, Gabriels devās pie attālāk stāvo�a Audi un izlikās, ka grasās tajā iekāpt, tad pietupās, it kā viņam būtu izkritu�as atslēgas, un vēlreiz rūpīgi pazag�us ielūkojās plaukstdatora ekrānā.

Baltais punktiņ� vairs neatradās autostāvvietā un virzījās cauri klintij aiz mūra. Viņ� vēroja, kā tas kustas �ķērsām vecpilsētas ielām un ēkām, dodoties taisnā ceļā uz Citadeli. Mērojis apmē�ram divas tre�daļas ceļa, tas sastinga, nomirk�ķināja un izgaisa.

Gabriels piegāja pie vēsā betona galasienas un piespieda tai plaukstdatoru, lai pastiprinātu signālu. Punktiņ� iemirguļoja no jauna tagad tas atradās vēl tuvāk Citadelei.

Pie vecā aizsarggrāvja tas izzuda pavisam.

Kutlars sēdēja priek�ā un vērās tuneļa tumsā uz grumbuļai�najiem apveidiem. Riepu �vīkstoņa uz alas nelīdzenās gridas ko�pā ar dīzeļa dzinēja klaboņu radīja neparasti sērīgu skaņu. Gra�bēja priek�ējais plastmasas panelis, un nelielie triecieni plosīja �uves uz ievainotās kājas. Viņ� bija neizmērojami priecīgs par sā�pēm tās ļāva joprojām skaidri spriest un liecināja, ka viņ� vēl ir dzīvs.

No iedzertajām tabletēm joprojām reiba galva. Viņ� saprata, ka jāpiesargājas ja grib iziet no ūdens sauss, jāsaglabā ass prāts. Viss kļuva skaidrs, kad Kornēlijs un Jūhans palīdzēja iziet no klī�nikas un iekāpt furgonā.

Izstāsti, kas atgadījās, Kornēlijs bija sacījis, it kā dāvādams draudzīgu padomu. Stāsti, kā meitenei izdevās izbēgt. Un pats svarīgākais, viņ� piemetināja, pieliecies tik tuvu, ka bārdas ma�tiņi pieskārās Kutlara ausij, apraksti, kā viņa izskatās.

Tikai tālab Kutlars vēl elpoja. Viņi zināja vienīgi meitenes vār�du, turpretim viņ� bija redzējis seju. Kamēr �ie cilvēki nav meite�ni atradu�i, dzīvs viņ� būs noderīgāks.

Eja negaidot tiecās aug�up un pārtapa pla�ā zālē. Jūhans pa�grieza stūri, un lukturu stari pārslīdēja sienā iebūvētām tērauda durvim. Riepām no�ņirkstot, transportlīdzeklis apstājās. Juhans izslēdza dzinēju, un abi ar Kornēliju viņi izslīdēja no furgona. Kutlars pat nepakustējās. Viņ� vērojas abus vīrie�us sānu spogu�ļos. �asija viegli sakustējās, kad atvērās aizmugures durvis. Varē�ja dzirdēt biezā plastikāta maisa �aukstoņu, kad viņi izcēla pir�mo līķi.

Abu neatliekamās medicīniskas palīdzības sanitāru slepkavī�ba viņu krietni satrieca. Ar ārsta nāvi bija vieglāk samierināties neviens nebūs pārsteigts, ieraugot viņu sagumu�u krēslā. Ārsts jau sen bija pārkāpis robe�u tolaik, kad pieradinājās pie narko�tikām un sāka aprūpēt �autas brūces. Ta�u sanitāri bija pavisam kas cits; tie bija parasti civiliedzīvotāji.

Brem�u lukturu apgaismoti, sarkani mūki no jauna parādījās furgona aizmugurē, nesdami maisā ievietotu līķi, ko nolika pie tērauda durvīm. Kad procedūra bija atkārtota vēl divas reizes, Jū�hans izņēma karti, novilka to gar lasītāju, un durvis atvērās uz iek�pusi. Pēc da�ām sekundēm tās ar klik�ķi aizvērās, un līķi pa�lika aiz tām.

Kornēlijs un Jūhans iekāpa furgonā.

-�� Es varu palīdzēt jums viņu atrast, Kutlars ieteicās.

Virslūpu uzrāvis, Kornēlijs pagriezās pret viņu. Kā?

-��� Izbraucam ārā, un es parādī�u. Kutlars mēģināja savilkt smaidu, ta�u sanāca tikai novaikstīties. Man ir jāpiezvana. Viņ� teatrāli paraustīja plecus. Te nav zonas.

Kornēlijs kādu brīdi nebilda ne vārda, tikai aplūkoja plāno sviedru kārtiņu, kas, par spīti dzestrajam gaisam, klāja Kutlara ādu. Labs ir, viņ� beidzot noteica.

Jūhans pagrieza aizdedzes atslēgu.

Motors pukstēdams iedūcās, un troksnis slēgtajā telpā piepe�i �ķita pārņemam visu apkārtni. Kutlars sānu spoguli raudzījās, kā pamazām izdziest sarkanais spidums alā.

Trīs līķu maisi gulēja kalna melnajā klusumā, kamēr tie, kas nāks tiem pakaļ, augstāk tuneļu labirintā iededzināja lāpas. Maz�liet ilgāk nekā diennakti pēc bēg�anas no Citadeles brālis Semju�els bija atkal tajā atgriezies.

Sākumā bija Pasaule. Un Pasaule bija Dievs, un Pasaule bija laba.

Herētiķu Bībele

r

Labāku nozieguma vietu par pilsētas morga saldētavu neva�rēja vēlēties. Gau�ām ierobe�otā pieeja telpai neļāva uzkrāties pirkstu nospiedumiem, matu folikulām un citām pēdām, kas cit�kārt krietni sare�ģīja izmeklē�anu. Visas virsmas bija sterili tīras. Turklāt izmeklētāju rīcibā bija pilnīgs novēro�anas kameru ieraksts, kas uzrādija visu kur atradu�ies aizdomās turamie un kam tie pieskāru�ies.

-��� Lūk! Arkadians iesaucās, norādīdams uz saņurcītā zaļā polietilēna malu ratiņos. Pirmais aizdomās turamais tam pie�skārās, pārvilkdams sev pāri.

Petersens smaidīja. Tikai no stikla bija vēl vieglāk noņemt pirk�stu nospiedumus.

-�� Tāpat viņ� aizskāra to atvilktni. Arkadians norādīja uz at�vilktni ar astotnieku. Tiklīdz kaut kas ir noskaidrots, nekavējo�ties ziņojiet man.

Viņ� atstāja Petersenu izkārtojam otiņas un atskrūvējam tūbi�ņu ar smalku alumīnija pulveri.

Pie durvīm sardzē stāvēja policists formastērpā, pieraudzidams, lai neviens neiet nedz iek�ā, nedz ārā. Raiss klīda gaitenī �urp turpu gar savu kabinetu. Kad Arkadians tuvojās, koroners pacēla paraugu trauciņu.

Arkadians paņēma to, pat nepalēninādams soli. Kur viņa ir?

-���� Pirmajā stāvā, personāla istabā! Raiss nosauca viņam pakaļ.

Liecībā Līva bija sīki izklāstījusi visu, kas ar viņu atgadījies kop� ieie�anas morgā un līdz brīdim, kad viņa pazina vīrieti no�vēro�anas kameras nofilmētajā materiālā. Kad parādījās Arka�dians, Līva jau grasījās dokumentu parakstīt un nerimās prātot, kādi biju�i Gabriela nolūki un kādēļ viņ� iesaistījies �ādā spēlē. Viņa nebija aprakstījusi to kā "virieti, kas mēģināja mani nolaupīt". Gabriela smagākais pārkāpums varēja būt uzdo�anās par policistu un piedāvājums aizvest viņu uz pilsētu. Ne jau viņ� bija vicinājis ieroci. Un ne jau viņ� nolaupīja brāļa līķi, lai gan Līva tāpat netika gudra, ko Gabriels darijis saldētavā. Galu ga�lā Līva iz�ķīrās par tādu apzīmējumu: "Vīrietis, kas sagaidīja mani lidostā un uzdevās par policistu." Tas nebija elegants, to�ties precizs apraksts. Blakus savam vārdam viņa pierakstīja da�tumu.

Policists formastērpā pārliecinājās, ka liecība ir parakstīta, un atstūma krēslu no �aurā galda. Arkadians ienāca telpā un aizvē�ra durvis.

Līva pa galdu pievilka sev tuvāk puķpodu ar bēdīga izskata ģerāniju un notrauca no stublāja miru�ās, sa�ervelēju�ās ziedla�piņas, plucinādama tās turpat podā. Vai atradāt viņus?

Arkadians paraudzījās ārā pa logu. Tagad būtu īstais brīdis policijas furgonam ar kaucienu spēji nobremzēt ēkas priek�ā, ve�dot visus trīs aizdomās turamos, saslēgtus roku dzel�os, ta�u ce�rības bija veltas.

-��� Pagaidām ne, inspektors atteica. Pāri ielai uz slapjā asfal�ta, kur iepriek� bija apstāju�ās ugunsdzēsēju automa�īnas, laistī�jās dīzeļdegvielas varavīksne.

Viņ� pievērsās saburzītajam laikrakstam, kas atradās uz gal�da abiem pa vidu. Pirmā lapa tagad bija pārvērtusies par burtu un pārsvītrotu rindiņu kaleidoskopu.

-��� Kā veicas ar minē�anu?

-�� Godīgi sakot, man nav bijis daudz laika tai pievērsties. Bija citi darbi.

Arkadians neatbildēja, jo cerēja, ka klusucie�ana pamudinās sievieti atmaigt.

-�� Vai patiesi jūs uzskatāt, ka viņu nolaupīja tie�i tādēļ? Līva kārtējo reizi pārskatīja uzkricelētos simbolus un burtus.

-��� Iespējams. Līdzko viņus notversim, varēsim to pajautāt. Ta��u pagaidām es gribētu jums ko lūgt. Arkadians novietoja uz galda Raisa doto sūtījumu.

Līva samiedza acis. Ar to noņem uztriepi no vaiga gļotādas.

Inspektors pamāja. Ņemot vērā rezultātus, kurus Raisam at�sūtīja no laboratorijas, būtu gau�ām noderīgi salīdzināt jūsu un jūsu brāļa DNS. Piedevām tas ļautu pilnībā pārliecināties par jū�su bioloģisko radniecību.

Viņ� paslidināja komplektu Līvai klāt.

Noplūkusi pēdējo nokaltu�o ģerānijas ziedu, Līva arī to iemī�cīja zemē, saberzēja rokas, atvēra parauga trauciņu un pārvilka vates tamponu vaiga iek�pusei. Tad aizskrūvēja vāciņu un atde�va trauciņu Arkadianam. Pāri māju jumtiem otrpus ielai debesis nesatricināma un stinga slējās Citadele. To uzlūkojot, viņai par muguru pārskrēja �ermuļi.

Arkadians sekoja viņas skatienam. Un pamanīja kustību lejā, uz ielas.

-Jēzus! viņ� iesaucās, pietrūkdamies no krēsla.

Ēkas priek�ā bija piebraucis televīzijas ziņu dienesta furgons.

-��� Es viņus neizsaucu! Līva taisnojās. Es strādāju tikai ar drukātajiem medijiem. Mēs tos televīzijas reportierus nevaram ciest!

Pie durvīm pieklauvēja.

-��� Atvainojiet, priek�niek, ierunājās Petersens. Es no poli�etilēna plēves esmu noņēmis visus iespējamos nospiedumus. Kā�di norādījumi? Sūtīt uz parasto apstrādi vai steidzamo?

-�� Vienu mirkli, es aizie�u kopā ar tevi. Arkadians pagriezās pret Līvu. Es zinu, ka neizsaucāt reportierus, tādēļ nepārprotiet to, ko tagad sacī�u� Man �ķiet, būtu vēlams aizvest jūs prom no morga. Lai arī Līva acīmredzami sapīka, inspektors turpināja: -Tas nav mēģinājums tikt no jums vaļā. Es tikai sprie�u, ka citur jūs būsiet lielākā dro�ībā. Ja prese uzzinās par notiku�o, morgs nonāks aplenkumā. Negribu, lai tiem, kas nolaupīja jūsu brāli, va�kara ziņās se�os kļūst zināms, ka atrodaties �eit. Ta�u vislabāk būtu, ja jūs paliktu mūsu apsardzībā. Es norīko�u kādu aizvest jūs uz centrālā rajona iecirkni, kur varēsiet ieiet du�ā un pārģērb�ties. Vēlāk mēs vēl satiksimies, labi?

Līva apskatīja savas drānas, ko klāja sakaltu�u dubļu garoza.

-��� Labi, viņa attrauca. Ta�u, ja jūs to izmantojat par iegan�stu atstumt mani no izmeklē�anas, es taisnā ceļā do�os atpakaļ un sarīko�u preses konferenci.

-��� Kā vēlaties, Arkadians piekrita. Tikai �obrīd nerādieties logu tuvumā. Negribu, lai jūsu seja rēgojas ziņās.

"Es arī to negribu," Līva domās atzina, aplūkodama nota�ķī�to blūzīti. Viņa pavilka dubļos salipu�o matu �ķipsnu uz pieres un vērās loga rutī, pūlēdamās saskatīt stikla savu atspīdumu. Ta��u skatienu atkal piesaistija tum�ais, smailais kalns, kas traucās aug�up skaidrajās, zilajās debesīs.

īsi pēc matutmas lūg�anas Atanasiju iesauca pie priek�nieka kabinetā un lika pavadīt viņu kādā uzdevumā. Brālības labad, bija teicis abats. Par �o uzdevumu tu nevienam nedrīksti bilst ne vārda.

Tā nu viņi taustīdamies devās lejup pa �aurām, atlūzu un ak�meņu nobārstītām kāpnēm, un ceļu apgaismoja vienīgi lāpa, ko mūks turēja roka. Laiku pa laikam abi pagāja garām citām �au�rām un noslēpumainām ejām.

Pēc piecu minū�u ilga kāpiena taisni lejup Atanasijs tālumā saskatīja iemirdzamies vāru gaismiņu. Tā plūda no arkveida ailas, kas izskatījās jaunāka un rūpīgāk veidota nekā novārtā pa�mestā apkaime. Viņ� iegāja līdzi abatam nelielā alā, kur klusi stā�vēja divi mūki ar lāpām rokā. Abiem bija zaļās Sanctus brālības tunikas.

Atanasijs novērsās un ieraudzīja sienā citas iebūvētas durvis tās bija no smaga tērauda. Vienā pusē tām atradās �aura grope, līdzīga modernajām slēdzenēm, kas sargāja ieeju lielajā bibliotē�kā. Abats mēmi, ar galvas mājienu sveicināja abus Sancti brāļus un izvilka no piedurknes magnētisko karti. Atskanēja slāpēts klak�ķis. Abats atstūma durvis pla�i vaļā, un visi trīs devās iek�ā. Bridi pastāvējis viens, Atanasijs sekoja.

Telpa bija nedaudz, mazāka nekā tā, no kuras viņi nupat bija iznāku�i, gaiss �ķita siltāks, un lāpu oran�ajā gaismā biezēja smalki puteklī�i. Ari te pretējā sienā bija iebūvētas tādas pa�as tērauda durvis, un pie tām gulēja trīs biezas polietilēna kūniņas. Atanasijs uzreiz noģida, kas tajās atrodas.

Viens no Sancti brāļiem atvilka tuvākā maisa rāvējslēdzēju, un skatieniem atklājās cilvēka galva. No caurumiņa deniņos lidz ma�tiem stiepās tieva asins tērcite. Atanasijs nepazina nedz �o, nedz ari otro miru�o. Toties tre�o viņ� reiz bija pazinis. Kambarkungs raudzījās miru�ā drauga sejā un bija spiests atbalstīties ar roku pret sienu, lai nesagriļotos.

-��� Krusts ir atgriezies Citadelē, abats klusi bilda, ari lūkoda�mies brāļa Semjuela daudz cietu�ajā sejā.

Kādu bridi visi �etri cie�i skatījās tajā, bet tad, it kā pēc iepriek� dotas pavēles, viņu ieslēdza atpakaļ maisā, un Sancti brāļi aizne�sa maisu prom. Atanasijs gaidīja, kad tie atnāks pēc pārējiem di�viem. Ta�u tas nenotika.

-�� No �iem nelaimīgajiem ir jāatbrīvojas, abats norādīja. No��ēloju, ka esmu spiests �o uzdevumu uzticēt tev, jo apzinos, cik tev tas būs nepatīkami, ta�u mani gaida ļoti svarīgi pienākumi. Turpretī taviem brāļiem nav ļauts ieiet Citadeles zemākajā daļā, un tu esi vienīgais, kam es varu uzticēties. Abats pat nemēģinā�ja paskaidrot, kas ir �ie vīri un kāpēc viņi guļ miru�i uz visu aiz�mirstās alas grīdas. Aizvelc viņus uz pamesto austrumu kam�bari, viņ� izrīkoja. Iemet kādā vecajā pazemes bedrē. Ķermeņi būs nolemti aizmirstībai, ta�u dvēseles radis mieru. Iziedams no alas, abats apstājās un saberzēja rokas, it kā mazgādams tās. Durvis pēc piecām minūtēm automātiski aizvērsies, viņ� pie�kodināja. Pieraugi, lai līdz tam brīdim tu �eit vairs neatrastos.

Atanasijs dzirdēja priek�nieka soļus noklustam tumsā.

"Krusts ir atgriezies Citadelē�"

Prātā ie�āvās Herētiķu Bibelē rakstītais.

Krusts kritis

Krusts celsies

"Interesenti, ko �ie cilvēki domā iesākt ar mana drauga apgā�nītajām miesām? Viņu, bez �aubām, aizgādās uz Sakramenta ka�pelu. Vai gan citādi pēc tām sūtītu Sancti brāļus?" Atanasijs prā�toja. "Bet viņ� varētu aug�āmcelties�"

�āda neprātīga doma nepakļāvās loģikai.

Viņ� raudzījās uz abiem maisiem, diviem nezināmu cilvēku lī�ķiem klusajās kapenēs, un prātoja: "Kāda dzīve tos bija gaidījusi, kad abi no rīta pamodās, un kas �obrīd uztraucas par viņu pazu��anu? Sievas? Mīļotās? Bērni?"

Nometies uz ceļiem, viņ� mēmi noskaitīja lūg�anu par abiem aizgājējiem, un tad uzmanīgi aizvilka plēves līķautu rāvējslēdzē�jus. Pēc tam vienu pēc otra viņ� tos ievilka blakus telpā, baiļoda�mies, ka durvis jebkurā mirklī var aizslidēt ciet un pārvērst �o pu�tekļaino kambari par viņa pa�a kapenēm.

Līva sēdēja pilsētas morga personāla telpā, skatījās uz sava brāļa fotogrāfiju un atsauca atmiņā ainas no pagātnes. Izklāstot Arkadianam ģimenes vēsturi, viņai �ķita, ka pagātne ir izgaismo�jusies. Tagad viņa atcerējās, kā apsēdināja Semu savā kopmītnes istabiņā un sajūsmināta izstāstīja visu, ko bija noskaidrojusi ce�ļojumā uz Rietumvird�īnijas pilsētiņu Peredaisu.

Brālis toreiz sēdēja uz �aurās gultas pa�as maliņas, sāpju un bēdu sagrauzts, un klausījās māsas stāstu par abu nāk�anu pa�saulē. Seja lēnām vērtās pelnu pelēka. Viņai �is stāsts sniedza at�bildes uz visiem neskaidrajiem jautājumiem par savu izcelsmi, kas bija mocījusi viņu visu bērnību un pusaud�u gadus. Līva bija ce�rējusi, ka, izstāstīdama brālim, viņa arī tam dāvās mieru. Ta�u mē�ģinājums atvēsināt gruzdo�o pa�nicinājumu �ķietami bija tikai pielējis eļļu uguni. Semjuels jau vainoja sevi tēva bojāejā. Tagad Līva bija devusi viņam iemeslu �austīt sevi arī par mātes aizie�a�nu.

Viņ� bija aizslīdējis prom kā rēgs.

Brālis ar viņu nesarunājās mēne�iem ilgi. Uz tālruņa zvaniem viņ� neatbildēja. Liva pat bija atstājusi Semjuelam ziņas pie psi�hoterapeita asistentes, bet tad uzzināja, ka viņ� vairs nerādās pie ārsta un aizvien dedzīgāk apmeklē baznīcu.

Pēdējoreiz abi tikās Ņujorkā. Brāļa zvans līdzinājās zibens spērienam no skaidrām debesim, viņa balss skanēja priecīgi un pacilāti, viņ� �ķita atguvis agrāko dzīvesprieku. Semjuels pastās�tīja, ka grasās doties ceļojumā un gribēja ar māsu pirms aizbrauk��anas redzēties.

Brālis un māsa satikās centrālajā stacijā un visu dienu pava�dīja kopā, pastaigājoties kā tūristi. Viņ� pastāstīja, ka ir guvis daudz skaidrāku priek�statu un jaunu skatījumu uz dzīvi. Viņ� sacīja ja cilvēks nomirst tādēļ, lai kāds cits varētu dzīvot, tas nozīmē, ka �is kāds saudzēts sevi�ķā nolūkā. �ādi cilvēki kalpo augstākam mērķim, un viņ� grasījās doties ceļojumā, lai izprastu �o mērķi.

Līva bija prātojusi, ka brālis nodomājis pievārēt da�us trakoti augstus kalnus, ta�u viņ� apgalvoja, ka �ādi Dievam tuvāk no�kļūt nav iespējams. Vairāk Semjuels nestāstija, un viņa arī netin�cināja vien nopriecājās, ka brālis atradis kādu jaunu, aizraujo��u nodarbo�anos. Pamādama tam lidostā ardievas, Līva ne uz bri�di neiedomājās, ka redz brāli pēdējo reizi.

Samirk�ķinājusi acis, lai atvairītu asaras, Liva palūkojās uz Ci�tadeli, kas līdzīgi tum�ai skaidai iedūrās pavasara debesīs. Ta�gad viņa saprata, kādas mokas brālis pārcietis. Kaut arī nekad nevainojusi sevi ne tēva, ne mātes nāvē, viņa jutās vainīga par Semjuela bojāeju. Lai ko domātu Arkadians, viņas alkas pēc se�vis izzina�anas bija ļāvu�as noskaidrot patiesību par abu dzim��anu, un viņas neapdomīgais lēmums to atklāt Semjuelam galu galā bija novedis pie tā, ka viņ� nolēca no tā sasodītā kalna vir�sotnes.

Klik�ķis, durvīm atveroties, atsauca Līvu tagadnē. Izberzējusi mitrumu pie acīm, viņa pagriezās un ieraudzīja liela auguma po�licistu civildrēbēs. Viņam bija apaļa, bāla seja un ko�i sarkani, pa�plāni mati. Rokas bija novietotas uz gurniem, mazliet paverot ja�ku tā, lai apkārtējiem būtu redzama pleca maksts siksna un pie jostas piesprādzētie rokudzel�i. Krekls ar pūlēm noturēja vietā vē�deru, un ap kaklu aukliņā bija pakārts policista �etons.

Liva bija redzējusi neskaitāmus �ādus par sevi nepārliecinā�tus policistus, kas par varitēm tiecas atgādināt apkārtējiem par savu profesiju, lai gan nevalkā formastērpu. �ādiem policistiem Līva savā �urnālistes darbā alla� pielabinājās, jo viņiem patika runāt.

Viņ� sarauca uzacis. Vai kas atgadījies?

Nē. Tikai� aizdomājos.

Policists nedro�i pamāja, neveiksmīgi mēģināja pasmaidīt un pameta ar īk�ķi pāri plecam. Kad būsiet gatava, dosimies uz pat�ruļma�īnu, kas jūs gaida aiz ēkas. Es jūs slepus izvedī�u ārā un nogādā�u centrālā rajona iecirknī. Tur ir sporta zāle, varēsiet ie�iet karstā du�ā un pārvilkt citas drēbes.

Līva izberzēja acis blūzes piedurknē. Labs ir, viņa atteica, smaids izdevās vēl vārgāks nekā policistam. Kā jūs sauc?

-�� Es esmu Suleimans, viņ� stādījās priek�ā, pasniegdams personas apliecību ar fotogrāfiju. Vai Sallijs; tā mani sauc draugi.

Aplūkodama fotogrāfiju, Līva vienlaikus pamanīja policista maksti atspīdam hromētu trīsdesmit astotā kalibra pistoli. Aplie�cības fotogrāfijā zibspuldzes uzliesmojums seju vērta bālāku, un vīrietis izskatījās nopietnāks nekā dzīvē, ta�u attēlā nepārprota�mi bija redzams viņ� apak�inspektors Suleimans Mantuss no policijas rezerves spēkiem.

-�� Labi, Līva noteica, kad pārliecinājās, ka viņu negrasās no�laupīt vēlreiz. Dosimies, Sallij.

Viņa paņēma no galda laikrakstu un sekoja policistam.

Abi devās cauri sekretariāta vestibilam, kur dūca kā bi�u stro�pa. Pie ieejas sardzē stāvēja divi policisti formastērpos un pār�baudīja visus, kas ienāca ēkā un gāja prom. Aiz durvim drūzmē�jās ziņu dienesta reportieri. Pro�ektori karsa, kameras darbojās, kāda reportiere, ierakstidama ziņu materiālu, stāvēja, uzgriezusi muguru ēkai, iespējams, tā bija tie�raide. Līva ieslīdēja apak�inspektoram nopakaļ klusākā gaiteni, kas veda uz ēkas sētas pu�si. Pie plastikāta aizkaru durvīm stāvēja vēl viens policists for�mastērpā. Nācējiem tuvojoties, viņ� palocīja galvu.

-��� Pēc jums� Sullijs pakāpās sāņus.

Aizkara plēve viegli ieliecās un izlaida Livu �ilbino�ā gaismā, kuru viņa pirmajā mirklī noturēja par saules mestu starojumu.

Tad nogranda sievietes balss: Vai jums ir kāds sakars ar mū�ka pazu�anu?

Līva apcirtās, lai iespruktu atpakaļ dro�ībā, ta�u apak�inspek�tors sagrāba viņu aiz rokas un vilka uz nemarķētu policijas auto�ma�īnu, kas stāvēja gabaliņu tālāk ielas malā. Viņa nodūra gal�vu, ļaujot matiem krist pāri sejai.

-��� Vai jūs esat arestēta? iebļāvās reportiere.

Labajā pusē uzplaiksnija zibspuldze, un iztaujā�anai pievie�nojās vīrietis:

-��� Kāda ir jūsu saistība ar pazudu�o vīrieti?

-��� Vai zādzību pastrādājis kāds no darbiniekiem?

Apak�inspektors atrāva vaļā automobiļa pakaļējās durvis, ap�ņēmīgi iestūma Līvu sēdeklī un aizcirta durvis.

Viņa pacēla galvu brīdi, kad salons pielija ar gaismu, ko meta pie loga piespiesta kamera. Viņa a�i aizgriezās.

Automobilis no�ūpojās, kad Sallijs strauji iesēdās �ofera vietā.

-�� Piedo�anu. Iedarbinādams motoru, viņ� pavērās atpakaļskata spogulī, un abu acis sastapās. Pārsteidzo�i, cik ātri �ur�nālisti uzo� jaunumus.

Viņ� nolaida stāvbremzi, un automa�īna atstāja reportieru pūliti aiz muguras. Pēdējais, ko Līva ieraudzīja pa aizmugurējo lo�gu, bija pret viņu pavērstā nekustīgā kameras objektīva acs.

Ketrīna Manna norādīja uz putekļaino noliktavas betona grī�du, autokrāvējs graciozi sagriezās un nolaida C-123 lidma�īnas atvesto transportē�anas paliktni tie�i paredzētajā vietā. Viņa pū�lējās sakārtot atvesto kravu tā, lai nākamais sūtījums lauksaim�niecības izejvielas, kas jānogādā kādam organizācijas projektam Ugandā, netiktu aizbarikādēts noliktavas dziļumā. Konteiners uz katra paliktņa bija tik liels kā divi prāvi ledusskapji, un tam bija plāns alumīnija apvalks. �āds darbs līdzinājās milzu trīsdi�mensiju mozaīkas lik�anai, ta�u Ketrīnai nepavisam negribējās nīkt kabinetā, kopā ar Oskaru skatīties ziņas un gaidīt Gabriela zvanu.

Autokrāvējs izvilka dak�as no paliktņa apak�as un aizripinā�ja pie kravas lidma�īnas. Ja viss ies gludi, lielākā daļa mēslojuma pēc pāris dienām atkal tiks iekrauta lidma�īnā un dosies ceļā.

Atskanēja skaļi klauvējieni, un Ketrina pacēla galvu. �aurās ejas galā starp konteineriem varēja redzēt Oskaru tas stāvēja pie loga un māja ar roku, aicinādams meitu. Sejas izteiksme bija drūma.

Ketrina pasniedza sarakstu Bekijai. Lūdzu, pieskati, lai �īs paliek tepat, priek�pusē.

-�� Skaties! ieteicās Oskars, līdzko viņa bija iegājusi kabinetā. Viņ� pavērsa pret televizoru talvadības pulti un pagrieza skaļāk.

-��� Mūka bojāejas izmeklē�ana, uzsāka diktore tādā balss to�nī, kādā parasti ziņo par masu slepkavībām un kara pieteikumu, �orīt piedzīvoja briesmīgu pavērsienu. Izmeklē�anai tuvi avoti ziņo, ka viņa līķis pazudis no pilsētas morga�

Ekrānā parādījās saraustīts kadrs dubļiem no�ķiestu sievie�ti veda uz automa�īnu.

-��� Vai jums ir kāds sakars ar mūka pazu�anu? sauca repor�tiere. Vai jūs esat arestēta?

Uz acumirkli pacēlusi acis, dubļainā sieviete ieskatījās tie�i ob�jektīvā, bet tad nolaida galvu un noslēpa seju aiz gariem, netiriem matiem.

-�� Tā noteikti ir īstā, Oskars sprieda.

Ta�u Ketrina to nedzirdēja. Viņa kā piekalta lūkojās uz civil�drēbēs tērpto policistu blakus Līvai un uzmanīgi vēroja, kā tas rupji iestumj sievieti aizmugures sēdeklī. Redzēja, kā kamera paslejas aug�up, un kadrā parādās viņa seja. Redzēja, kā tas ar vasarraibumaino roku atgrū� kameru.

Tad viņ� iekāpa automobilī un aizbrauca.

Atanasijs kā miglā aizsoļoja uz lūg�anu privātajā kapelā. Vilk�dams abus nekustīgos ķermeņus pa sare�ģītajām tuneļu ejām, kas veda uz kalna austrumu daļas alām, kuras tika apdzīvotas viduslaikos, kambarkungs bija krietni nopūlējies un joprojām vi�sai nosvidis. Tagad viņ� atradās Citadeles galvenajā daļā, ta�u miera nedeva nedz nupat izpildītais grūtais pienākums, nedz ne�daudz asā, ķimiskā līķu maisu smaka. Lai cik spēcīgi berzis plaukstas veļas mazgātavas lietusūdens izlietnēs, viņ� no �ā smārda isti netika vaļā.

Vecajās pazemes alās atradās papilnam atgādinājumu par baznīcas varmācīgo pagātni sarūsēju�as va�as, baisma paska�ta spīles sakaltu�u asiņu krāsā. Atanasijs, protams, pārzināja Ci�tadeles vēsturi ne�ēlīgākos laikos rīkotos krusta karus un vajā��anas, kad nelokāmu dievbijību un Baznīcas mācības iedzina cilvēkos ar bailēm, ta�u bija domājis, ka �ie laiki ir pagāju�i. Ta�gad �ī varmācīgā pagātne klauvējās pie tagadnes durvīm kā sen�senas nāves dvaka, kas uzdvesmoja no pazemes alas lūkas, kurā viņ� vienu pēc otra bija iegāzis līķus. Izdzirdot trauslos krak�ķus, kad abi nokrita uz senaizmirstu kaulu paklāja, Atanasijs juta dvē�selē kaut ko aizlūztam, it kā viņa rīciba un ticība tanī brīdī butu atdalītas un atgrūstas tik tālu viena no otras, ka vienojo�ā saikne beidzot pārtrukusi. Kamēr viņ� vientuļ� stāvēja un drebinājās sal�tajā kalnā, abi teikumi, kurus viņ� bija paguvis izlasīt Herētiķu Bībelē, nu it kā mirdzēja prātā līdzīgi patiesības stariem tumsā.

Mūks brīdi pakavējās pie privātās kapelas durvīm, baidoties ar tādu kauna nastu spert kāju pāri slieksnim. Kad viņ� izklaidī�gi pārvilka plaukstu kailajam galvvidum, nāsīs atkal iesitās līķu maisu dvaka, kas bija iezīdusies piedurknē.

"Man nepiecie�ama lūg�ana. Vai man ir cita cerība?" Viņ� dzi�ļi ievilka elpu, pieliecās un iegāja kapelā.

To apgaismoja nelielas lūg�anu sveces, kas plivināja liesmi�ņas ap T veida krustu pie tālākās sienas. Sēdekļu nebija, vienīgi paklājiņi un plāni spilveni, lai akmens grīda nespiestu vecos, kaulainos ceļgalus. Viņ� nebija pamanījis aizdedzināto svecīti pie ieejas kapelā, ta�u ienākdams uzreiz ieraudzīja vēl vienu dievlū�dzēju. Pazinis to, viņ� teju apraudājās no atvieglojuma.

Dārgo brāli� Tēvs Tomass piecēlās un aplika roku ap drau�ga drebo�o augumu. Kas tevi tā nomāc?

Atanasijs vairākreiz dziļi ieelpoja, pūloties savaldīties. Pagāja vairākas minūtes, līdz straujie sirdspuksti un elsas norima. Viņ� pameta skatienu uz durvju eju un ieskatījās drauga ba�u pilnajā sejā. Atanasijs izmisis prātoja, vai izkratīt draugam sirdi, vai ari viņa pa�a dro�ības labad noklusēt visu. Glu�i kā stāvēdams krau�jas malā reiz sperot soli, atpakaļceļa vairs nav.

Dziļi ielūkojies draugam acīs, kur jautās ziņkāre un raizes, kambarkungs sāka runāt. Viņ� izstāstīja par gājienu uz aizliegto glabātavu, par Herētiķu Bībeli un asinis stindzino�ajām frāzēm, ko bija paguvis izlasīt, kamēr abats to pārlapoja. Viņ� pastāstīja tēvam Tomasam par Pravietojumu, kas lasāms grāmatā, un tad atzinās drausmīgajā uzdevumā, kuru nule bija izpildijis. Viņ� ne�slēpa neko.

Kad mūks mitējās runāt, abi ilgi laiku sēdēja klusucie�ot. Ata�nasijs apzinājās, ka �āda vaļsirdība apdraud abus. Tēvs Tomass pacēla acis, raidīja a�u skatienu uz durvju pusi un pieliecās tu�vāk.

-��� Kā skanēja frāzes, kuras tu redzēji aizliegtajā grāmatā? viņ� no�ukstēja.

Atanasiju pārņēma atvieglojuma vilnis. Pirmā: "Dieva gais�ma, aizzimogota tumsā." Otrā: "Ne svēts kalns, bet nolādēts cie�tums."

Viņ� atliecās taisni, un Tomasa gudro acu skatiens �audījās aptum�otajā telpā, atspoguļojot viņa drud�ainās domas.

-��� Es jūtu, īpa�i pēdējā laikā� �eit� valda� greizi priek�stati� Viņ� rūpīgi izvēlējās vārdus. Cilvēces gai�āko prātu radītās mācības tiek noslēptas bibliotēkas tumsā, nevienu neapgaismo�jot. Es uzņēmos �o darbu, jo vēlējos pasargāt zinā�anas, tās sa�glabājot, nevis ieslogot. Pabeidzis bibliotēkas tehniskos uzlaboju�mus un redzējis tos lieliski darbojamies, es lūdzu prelātu iepazīstināt citas lielās bibliotēkas ar mehānismu rasējumiem, lai tās gūtu labumu no mūsu izmantotajām sistēmām. Viņ� lūgumu noraidīja. Neapgaismoto rokās grāmatas un zinā�anas esot bīs�tami iero�i. Viņaprāt, pat būtu labāk, ja tās izbālētu un sabirztu putekļos �ajā bibliotēkā. -Tēvs Tomass pacēla galvu, un viņa seja atspoguļojās ilgi krātās un slēptās sāpes un vil�anās. Pēc visa sprie�ot, es esmu izveidojis sistēmu, kas nesniedz labumu nevie�nam; vienigi tiem, kuri kāro iesprostot visdievi�ķāko dāvanu, pro�ti, zinā�anas.

-��� "Dieva gaisma, aizzīmogota tumsā", Atanasijs klusu citē�ja.

-��� "Ne svēts kalns, bet nolādēts cietums", tēvs Tomass pie�balsoja.

Abi atkal iegrima klusumā.

-��� Tas ir vienlaikus paradoksāli un ērcino�i, beidzot sacīja Atanasijs, ka tava vienreizīgā dro�ības sistēma kavē mūs no�skaidrot, kas vēl rakstīts tajā aizliegtajā grāmatā.

Viņ� nolaida skatienu, pievērsdamies lūg�anu svecītes drebe�līgajai liesmiņai.

Tēvs Tomass brīdi vēroja draugu un ievilka elpu.

-�� Iespējams, kāda iespēja tomēr pastāv, viņ� noteica, un acīs iemirdzējās pārliecība. Mums jānogaida, kamēr lielākā daļa brā�ļu pēc vesperes vai nu vakariņos, vai dosies uz guļamtelpām; tad bibliotēkā ir visklusāk.

r

Gabriels juta tālruni kabatā ievibrējamies.

-Māt?

-��� Kur tu esi? Ketrīna vaicāja.

-�� Sekoju līķa zagļiem. Mūku aizveda atpakaļ uz Citadeli. Ta�gad divi no tiem sē� kādā krodziņā Zudu�ā kvartāla nomalē. Tre��ais pieskata furgonu.

-�� Kas viņiem padomā?

-��� Nav ne jausmas, ta�u katram gadījumam paturē�u viņus acīs. Sprie�u, ka meitene ir dro�ībā kopā ar Arkadianu.

-�� Tur jau tā lieta, Ketrīna iebilda, ka viņa nav dro�ībā. Ne�pavisam nav dro�ībā.

Kutlars sēdēja graba�ām pārpildīta veikala dibentelpā. Kornē�lijs atradās viņam pa kreisi. Pretī otrpus galdam, kas bija kā no�sēts ar datoru un mobilo tālruņu detaļām, sēdēja vēl kāds vīrs. Zilli uzmeklēja visi, kuriem bija nepiecie�amība pēc pagrīdes teh�noloģijām. Krēsls ie�īkstējās ikreiz, kad viņ� ievietoja naudas skai�tī�anas aparātā naudaszīmes, ko izcēla no sarkanas plastmasas kārbas. No beisbola cepurītes, kas reklamēja vairs neeksistējo�u traktoru ra�otāju, ārā spraucās gari mati. Kutlars zināja, ka zem cepurītes tiek slēpts pliks galvvidus, ko neviens nedrīkst redzēt.

Visspilgtāk �ajā it kā parastajā remontdarbnīcā, kādas bija at�rodamas jebkurā nopluku�ā rajonā, izcēlās Zilli havajie�u krekls. Ta�u darbnīcā ne tikai remontēja; tajā arī slēpa zagtas mantas un tirgoja iero�us, narkotikas un da�reiz, pat cilvēkus. Tie�i Zilli bija ieteicis ievainotajam Kutlaram vērsties Ku�u klīnikā.

Līdzīgi narkomānam, kas vēro virstam kārtējo devu, Zilli caur�urbjo�i lūkojās, kā aparāts klabēdams noskaita pēdējās naudas�zīmes. Pēc tam viņ� pasniedzās zem galda, ne uz brīdi neatrau�dams skatienu no Kornēlija. Klusumā iedūcās mazs ventilators, kas dzesēja pusizjaukta datora mātesplati.

Kutlara kāju caurstrāvoja asas sāpes, jo pēk�ņi viņ� ieraudzī�ja, kā Zilli izvelk kādu trulu, metālisku priek�metu un pavēr� to pret Kornēliju, kur� gan pat nenodrebēja.

-��� Prieks sadarboties, Zilli noteica, sa�ķobot seju �ķībā smai�dā, kas atklāja negaidīti ideālus zobus. Visi Kutlara draugi ir ari�

Pastūmis naudaszīmju kaudzīti malā, Zilli galda vidū novie�toja ko līdzīgu elektroniskai piezīmju grāmatiņai un atvēra tās vā�ku. Ekrāns iegaismojās, parādīdams pasaules karti un tai blakus zem diviem meklē�anas lodziņiem tuk�u sleju.

-��� Ķinie�u tehnoloģijas, Zilli sacīja, it kā piedāvādams iegā�dāties pulksteni. Bez problēmām ielau�as jebkurā telekomuni�kāciju tiklā pasaulē. Ievadi numuru, un aparāts parādīs pilnu in�formāciju par katra klienta zvaniem, gan saņemtajiem, gan veiktajiem, par zvanī�anas laiku, ilgumu; iegūsi pat informāciju par samaksu un reģistrētās adreses.

Kornēlijs bezkaislīgi uzlūkoja Zilli un izņēma no abata izsnieg�tās aploksnes papira lapiņu. Uz tās bija uzrakstīti divi vārdi un numuri. Pirmais bija Līvas vārds un tālruņa numurs. Zilli pār�rakstīja to meklē�anas logā un nospieda Etiter. Ekrānā parādījās smil�u pulksteņa ikona, un programma sāka meklēt datus. Pēc da�ām sekundēm slejā zem meklē�anas loga parādījās kāda tāl�ruņa numurs.

-�� Tīkls ir atrasts, Zilli norādīja. Pēdējo divpadsmit stundu laikā tas bijis vienīgais zvans. Divpadsmit stundas ir noklusētais rādītājs; izvēlnē to var mainit, ja gribat, ta�u es neiesaku, jo tad dabūsiet sarakstu ar visām picērijām uz zemeslodes un visām pā�rējām muļķībām. Bet, rau, paskatīsimies� Viņ� novietoja kurso�ru virs nupat iegūtā tālruņa numura. Blakus tam parādījās dialo�ga logs ar balss pasta dienesta nosaukumu un pasta adresi no Paloalto pilsētas Kalifornijas pavalstī. Tas būs pakalpojumu sniedzējs. Ja numurs piederētu privātpersonai, jūs tagad zinātu mājas adresi.

Kornēlijs turpināja vērot, kā programma lo�ņā pa mobilo tele�komunikāciju tikliem, pūloties atrast Līvas tālruni. Kutlars pameta skatienu uz Zilli, it kā lūgdamies paraudzīties uz viņu, bet vei�kalnieks nelikās to manām. Viņ� neatlaidīgi lūkojās ekrānā. Vis�beidzot parādījās vēl viens dialoga logs: "Numurs nav atrasts." Kornēlijs paraudzījās uz Zilli.

-�� Tā� Tagad tāda lieta� Krēsls ie�īkstējās, kad Zilli atslējās pret atzveltni. Programma darbojas tikai tad, kad meklētais apa�rāts ir ieslēgts. Mobilie tālruņi ik pēc da�ām minūtēm noraida sig�nālu uz tuvāko bāzes torni. Ja aparāts nav ieslēgts, nav signāla, un tad tas nav atrodams. Ievadiet �eit ieslēgta mobilā tālruņa nu�muru. Tad jūs sapratīsiet.

Ventilators iedūcās spalgāk, un Kutlara kāju atkal pārņēma svelo�as sāpes.

Kornēlijs ievadīja otrajā meklē�anas logā sava tālruņa numu�ru un nospieda Enter taustiņu. Zilli sakrustoja rokas aiz pakau�a un nodūra galvu, slēpdams acis zem cepurītes naga. Nekustigā seja atgādināja masku.

Aizritēja desmit sekundes. Karte, kas aizpildīja galveno logu, kļuva aizvien skaidrāka, it kā milzīgas kameras objektīvs no iz�platījuma tuvinātos tie�i Ruinas centram. Kad varēja iz�ķirt ēku aprises, meklējumi palēninājās, un piepe�i karte sastinga virs ie�lu tīkla. Trīsvienības ielas vidū parādījās bultiņa.

-��� Redzējāt? Zilli iesaucās, būdams tik pārliecināts par pie�dāvāto tehniku, ka pat nepapūlējās aplūkot ekrānu. Aparātā ir iestrādāta arī satelītu navigācijas funkcija, un tas spēj noteikt ak�tīvu signālu piecu pēdu diapazonā. Piedevām tas spēj uzmeklēt divus numurus vienlaikus un noteikt atstatumu starp tiem. Tas nozīmē, ka varat noteikt kāda cita tālruņa atra�anās vietu attiecī�bā pret jūsējo, un programma izrēķinās mar�rutu pie tā. Vienīgi otrajam tālrunim jābūt ieslēgtam.

-��� Paldies par palidzību. Kornēlijs aizcirta piezīmju grāmati�ņas vāku.

-�� Vienmēr esmu gatavs izlīdzēt.

Kornēlijs paraudzījās uz Kutlaru, kur� piecēlās un, raidījis pa�teicīgu skatienu, izkliboja pa durvīm. Kornēlijs pagriezās un se�koja viņam.

-�� Vai paņemsiet savu pusdienu kārbu? Zilli uzsauca nopa�kaļ, ar galvas mājienu norādīdams uz sarkano plastmasas kastiti, kas palika uz galda.

-�� Varat paturēt, Kornēlijs atmeta, pat neatskatījies.

Līva stāvēja zem spēcīgās du�as strūklas un uzgrieza ūdeni tik karstu, cik vien varēja paciest. Sāpes nāca par labu. Tās it kā �ķīstīja. Viņa vēroja, kā pelēkais ūdens iegrie�as notekcaurumā un kļūst aizvien bezkrāsaināks, aiznesdams prom nakti uzkrāto netīrumu kārtu.

Viņa pārlaida roku sev pāri sāniem, uzmeklēdama krustveida retu, ar pirkstu galiem noglāstīja tās līnijas un ilgāk pakavējās pie vietas, kura reiz bija fiziski saistīta ar brāli. Plauksta slīdēja aug��up gar sānu un tad lejup pa otru roku līdz vietai, kur ādu klāja mazāku rētu rievas, sikas robotas �vīkas, kas iegūtas bērnībā, ku�ru bija aptum�ojis mātes trūkums un sajūta, ka viņa savā ģimenē ir sve�a.

Teju verdo�ais ūdens modināja viņā atmiņas par asmens sve�lo�ajiem dzēlieniem, ar kuriem tā pusaudzes gados bija pūlēju�sies novērst domas no sastingu�o emociju jūkļa. "Kaut tēvs būtu izstāstījis to, ko es vēlāk pati uzzināju ēnainajā Peredaisas veran�dā! Tagad ir skaidrs, ka tēvs nelūkojās uz mani ar skumjam tā�lab, ka būtu vīlies. Viņ� redzēja mani sievieti, kuras vārds man dots. Viņ� redzēja savu zudu�o mīlestību."

Kamēr karstais ūdens dzeldēja ādu, domas pievērsās zaudē�tajiem tuviniekiem vispirms māte, pēc tam tēvs, un tagad ari brā�lis. Līva pagrieza krānu vaļā līdz galam. Plaucējo�ā ūdens �altis urbās ādā un aiznesa neremdējamās asaras. Just sāpes bija labāk, nekā nejust neko.

Apak�inspektors Suleimans Mantuss klaiņāja �urpu turpu pa gaiteni. Viņā kūsāja nervoza enerģija, kas neļāva nosēdēt mierīgi. Ta�u sajūta bija lieliska tā jutas sportists ma�a laikā, tā jūtas mednieks, tuvodamies medījumam.

Informācijas noplūde presei par zādzību no morga bija tikai aisberga redzamā daļa. Viņ� zināja, kāda ir kārtība. Policija pūlē�sies notikumu noklusināt, jo grozi kā gribi, tas smirdēja trakāk nekā cietuma kameras tualete. Jo noslēpumaināk izturēsies poli�cija, jo izmisigāk �urnālisti pūlēsies tikt pie informācijas. Neviens nemaksāja tik labi kā mediji, un �āda ziņa bija paredzēta starp�tautisku izdevumu pirmajām lappusēm, bet vēlāk to pārdotu ci�tiem izdevumiem. Lidz ar to viņ� ievāca prāvas nodevas gan no liela ziņu kanāla, gan no abam pārējām pusēm, kuri joprojām dzī�vi interesējās par �o lietu.

Vīrietis paraudzījās gaiteni. Pie durvīm stāvēja divi policisti formastērpos, par kaut ko gauzdamies. Varēja dzirdēt sa�ukstē��anos, ta�u vārdus iz�ķirt nebija iespējams. Viņ� izņēma tālruni, uzmeklēja numuru un piezvanīja.

-��� Man ir kāds piedāvājums, Suleimans sacīja.

Kornēlijs stāvēja pie furgona un vēroja, kā sāpju mocītais Kut�lars klibodams tuvojas. "Ja viņa stāvoklis krietni pasliktināsies," Kornēlijs sprieda, "būs jāapsver, vai viņ� ir tādu pūļu vērts." Jū�hans sēdēja pie stūres un sarunājās pa tālruni ar ziņotāju. Pie�rakstījis adresi, viņ� sarunu beidza.

-��� Meitene ir �eit, viņ� norādīja.

Paņēmis papīra lapu, Kornēlijs atkal nopētīja ielu. Kutlars bi�ja vienīgais viņu vidū, kur� meiteni redzējis sejā, ta�u Kornēlijam prātā bija pa�am savs sievietes tēls jau kop� brī�a, kad abats iz�klāstīja uzticēto misiju. Viņ� pārlaida pirkstus grubuļainajam vai�gam vietā, kurā bārda neauga, un atminējās ielu Kabulas nomalē un no�ēlojamo stāvu, ietinu�os zilā hid�ābā, ar saini rokā, kas tikpat labi varēja būt zīdainis. Tie�i �īs sievietes dēļ �oferis palē�nināja transportlīdzekļa gaitu pietiekami, lai tam nekļūdīgi trā�pītu prettanku granātmetēja �āviņ�.

Iztēloties ienaidnieku bija noderīgi.

Tas palīdzēja koncentrēties.

Tādējādi Kornēlija acīs meklējamā bija sieviete, kas likvidē�jusi visu viņa vadu, iznīcinājusi vienīgo ģimeni, kura viņam bi�jusi pirms Baznīcas. Viņ� iztēlojās, kā �ī sieviete apdraud viņa jauno ģimeni, un juta mostamies spēku un apņēmību nepieļaut nelaimi.

Izkāpis no furgona, Jūhans nostājās tam aizmugurē. Kutlars tobrīd piekliboja klāt un apstājās.

-��� Kāp iek�ā, Kornēlijs pavēlēja.

Kutlars klausīja rīkojumam kā nopērts suns, kas zemojas bar�ga saimnieka priek�ā.

Jūhans, nebildis ne vārda, uzvilka sarkano vējjaku un devās turp, no kurienes nupat bija nācis Kutlars.

Kornēlijs apsēdās pie stūres un pasniedza Kutlaram adresi.

-��� Rādi ceļu, viņ� pavēlēja.

Lodes sadragāto kāju sāpīgi tricināja un pluinīja furgona kra�tī�anās pa lēto, par pa�valdības līdzekļiem ieklāto asfaltu, kas bi�ja uzliets tie�i uz senajiem bruģakmeņiem. Kutlars iedomājās par tabletēm, kas bija paliku�as kabatā, bet apzinājās, ka nedrikst ieņemt pat vienu. Tā, protams, remdētu sāpes, ta�u vienlaikus lau�pītu briesmu sajūtu, un tādu vaļibu Kutlars nevarēja atļauties.

Ja vien gribēja dzīvot.

Jūhans pat nepacēla acis, kad furgons pabrauca garām. No�griezies gar stūri, viņ� devās uz Zilli darbnīcu, pa ceļam ar labo roku izņēma no kabatas mobilo tālruni un kreiso iegrūda vējjakas kabatā, satverdams Gloka sistēmas pistoli.

Zilli bija pakāpies uz krēsla aiz letes un centās iebīdīt sarka�no plastmasas kārbu uz augsta plaukta starp tuk�u disku matri�cu kārbu un vecu Sega Megadrive spēļu konsoli.

-��� Vai jūs protat tādus uzlauzt? Jūhans pacēla savu mobilo tālruni.

Veikalnieks pagriezās un samiedza acis.

-��� Bez �aubām. Viņ� nokāpa no krēsla. Kas tas ir īsti ir? BlackBerry?

Jūhans palocīja galvu.

-�� Smuka manta. Zilli noklabināja taustiņus, vērdamies da�torā, kas, par spīti novecoju�ajam izskatam, spēja uzlauzt jebku�ru cilvēka raditu tālruni.

Viņ� nospieda izvelnes pogu un parak veļu aptvēra, ka tālru�nis jau ir uzlauzts.

Grauzdētas kafijas aromāts, kas plūda no kabineta stūri no�vietotā aparāta, nekādi nejaudāja aizēnot morgā valdo�o smaku. Arkadians sēdēja pie Raisa bezcerīgi nekārtīgā rakstāmgalda un vēroja ekrānā, kā datorā ielādējas liels PDF fails. �ķindoņa un kņada, kas atlidoja no laboratorijām, vēstīja, ka darbs atgrie�as ierastajās sliedēs.

Failu sūtīja no ASV Iek�zemes dro�ības departamenta arhīva, kuram bija lūgts noskaidrot, kam pieder no polietilēna plēves no�ņemtais pirksta nospiedums. Nepilnas minūtes laikā datubāzē in�formācija tika atrasta. Arkadians ar grūtībām noticēja tādai veik�smei. Televīzijas seriālos policisti, protams, bez pūlēm ievadīja datorā pirkstu nospiedumus, un da�u sekun�u laikā tiem parā�dījās iespējamā noziedznieka vārds, adrese un nesen uzņemta fo�togrāfija, kurā tas parasti izskatījās pēc psihiski slima, ta�u poli�cijas iecirkņos tādi si�eti bija īsts izsmiekla objekts. Reālajā dzivē aizdomās turamos pavisam reti identificēja ar pirkstu nospiedu�mu palīdzību vien; tie iederējās sikā un detalizētā pierādījumu virknē, kas piesaistija aizdomās turamos konkrētajam noziegu�mam pēc tam, kad to notvēra ar citiem, laikietilpīgākiem līdzek�ļiem. Lielākā daļa pirkstu nospiedumu datubāzē nemaz nebija pie�ejama.

Fails bija lejupielādējies, un Arkadians noklik�ķināja uz iko�nas. Kamēr pirmā lapa atvērās ekrānā, kļuva skaidrs, kādēļ mek�lētais pirkstu nospiedums atrasts tik ātri. Tas bija armijas dosjē. Visiem bruņoto spēku karavīriem noņēma pirkstu nospiedumus, jo ar to palīdzību varēja identificēt bojāgāju�os. Vēl nesen pirms vienpadsmitā septembra vairums valstu savu biju�o bruņoto spēku karavīru personas lietas sargāja pagalam rūpīgi. �obrīd tā vien �ķita, ka tās pieejamas jebkurai draudzīgai valstij, kas pau�dusi savu interesi.

Arkadians ritināja lejup uz otro lapu un sāka lasīt.

Lietā bija pilnīgs atvaļinātā ser�anta Gabriela de la Krusa Man�na, biju�ā ASV piektās īpa�o spēku vienības locekļa militārā die�nesta gaitu izklāsts. Fotogrāfijā bija redzams formastērpā ģērbies vīrietis ar līdzeni apgrieztiem gai�iem matiem un caururbjo�ām gai�i zilām acīm. Arkadians salīdzināja to ar novēro�anas kame�ras uzņemtā attēla izdruku. Mati �ķita garāki, tomēr līdzība bija nepārprotama.

Inspektors izskatīja lietu no sākuma līdz beigām pagātni, psi�hiatra ziņojumus, dro�ības pārbaudes, visu. Trisdesmit divi gadi, tēvs amerikānis, māte pa pusei brazīliete, pa pusei turciete. Tēvs bija arheologs, mate stradāja un vēlāk vadījusi starptautisku lab�darības un palīdzības organizāciju "Ortus", tālab zēna gadus Gabriels pavadījis, klejojot pa pasauli.

Izglītības ailē vīdēja raibs starptautisko skolu uzskaitījums, mācības alla� pārtrauktas un atsāktas; pēc tam Hārvarda univer�sitātes stipendija, moderno valodu un ekonomikas studijas. Brīvi pārvalda angļu, turku un portugāļu valodas un pēc misijām Af�ganistānā prot sazināties pu�tu un dari valodās.

Kāda lietas sadaļa īpa�i piesaistīja Arkadiana uzmanību. Pēdējā studiju gada sākumā kāds notikums bija neap�aubāmi satricinājis jauno Gabrielu līdz dvēseles dziļumiem. Irākas tuk�snesi netālu no Hillas pilsētas noslepkavots doktors D�ons Manns un vairāki viņa kolēģi, kuri tur strādāja, sistematizējot svarīgus atradumus nesen uzietus aizvēsturiskus tekstus. Noziegums izraisīja visaptvero�u starptautisku rezonansi. Vie�tējais diktators Sādams Huseins par vainīgajiem nosauca kur�du dumpiniekus. Citur pasaulē sabiedrība sprieda, ka tas ir Huseina rokaspui�u darbs un tie pievāku�i nenovērtējamos dārgumus diktatoram, bet vainu uzvēlu�i kurdiem. Tekstus tā arī neatrada.

No dosjē nevarēja saprast, ko Gabriels vainoja tēva bojāejā, ta��u viņ� pameta koled�u un iestājās ASV armijā vēl pirms gaidā�mā kara ar Irāku, tādējādi apliecinot, ka viņam biju�as zināmas aizdomas. Gabriels kļuva par ierindnieku lai gan augstskolas gadi varēja nodro�ināt virsnieka pakāpi un sākotnējās apmācī�bas kursu pabeidza ar tik augstu novērtējumu, ka viņu nekavējo�ties uzņēma Gaisa Kara Spēku īpa�o uzdevumu vienības apmā�cībā.

Deviņus mēne�us Kempbela fortā uz Kentuki un Tenesī paval�stu robe�as Gabriels mācījās pilotēt lidma�īnas, izlēkt no lidapa�rātiem un nogalināt ar daudzveidīgiem paņēmieniem un da�ā�diem iero�iem. Viņa pienākumus sāka pārklāt slepenības plīvurs, un informācija kļuva aizvien nenoteiktāka bija zināms, ka viņ� kalpojis par vada ser�antu operācijā "Ilgsto�ā brīvība" Afgani�stānā. Divreiz apbalvots: par drosmi ap�audes laikā un par pie�dalī�anos slepenā ķīlnieku glāb�anas operācijā. Toreiz viņ� kopā ar vadu bija izglābis nolaupītus palīdzības organizācijas darbi�niekus, kas ieslodzīti talibāna cietoksni. Pirms �etriem gadiem Gabriels no dienesta izstājies, bet iemesls nebija uzrādīts.

Lietas beigās bija pievienota vēl viena lapa, kurā izklāstītas mi�litārajām iestādēm zināmās virsnieka gaitas pēc demobilizē�anās. Gabriels strādājis par "Ortus" padomnieku dro�ības jautājumos un bie�i ceļojis uz Dienvidameriku, Eiropu un Āfriku.

Arkadians Google meklētājā pētija ziņas par "Ortus". Tās interneta vietnē redzamais akmens piemineklis bija dīvainā kārtā pazīstams, tajā stāvēja bārdains vīrs izstieptām rokām Kristus Pestītāja statuja, kas nolūkojas uz. Riode�aneiro. "Ortus" sevi dē�vēja par senāko labdarības organizāciju pasaulē, kuru vienpa�dsmitajā gadsimtā nodibināju�i sena mūku ordeņa "Malas Brālī�ba" biedri pēc ordeņa izjuk�anas, savukārt Brālības saknes stiepās aizvēsturiskā senatnē. Mūkus piespieda atteikties no garīgajiem zvērestiem pēc tam, kad baznīca tos pasludināja par ķecerīgiem. Daudzus sadedzināja uz sārta uzskatu dēļ viņi ticēja, ka pa�saule ir dieviete, Saule ir dievs un viss dzīvais nācis no abu sa�vienības. Izbēgu�ie apvienojās un izveidoja laicīgu organizāciju, lai turpinātu ordeni aizsākto darbu.

Izmeklētājs pārskatīja organizācijas projektus, kuros varētu iesaistīties Gabriels de la Kruss Manns. Apjomīgs projekts Brazī�lijā, kur "Ortus" sargāja pla�as lietusme�u joslas no nelegāliem izcirtējiem un zelta meklētājiem; cits projekts Sudānā, kura ietva�ros no jauna apstādīja pilsoņu kara laikā nopostītos laukus, un vēl viens Irākā, lai atjaunotu dabiskos purvājus, ko izsausinājusi sistemātiska zemesgabalu atsavinā�ana rūpnieciskām vajadzī�bām un daudzie kara gadi.

Arkadianam bija grūti iztēloties, kādi pienākumi tādās vietās pildāmi padomniekam dro�ības jautājumos. Sargāt no partizā�niem un bandītiem neapbruņotus brīvprātīgos, kas piegādā pār�tiku un ūdeni visnabadzīgākajiem reģioniem zemes virsū; mēģi�nājumi ieviest likumu vietās, kur tāds netiek atzīts. Lai kā ari būtu, Gabriels neap�aubāmi bija svētais un tālab viņa iera�anās mor�gā �ķita vēl jo neizprotamāka.

Atgriezies sākuma lapā, izmeklētājs noklik�ķināja uz kontak�tu lapas saites. Pirmā sarakstā bija norādīta adrese Riode�aneiro pilsētā. Kļuva saprotama statujas nozimība. Tai sekoja adreses Ņujorkā, Romā, D�akartā un viena arī Rumā, Ekseģēzes ielā Dār�zu rajonā, netālu no policijas galvenās ēkas austrumu pusē.

Inspektors pierakstīja adresi otrā pusē graudainajam fotoattē�lam, kas izdrukāts no morga novēro�anas kameras kadra, salocī�ja lapu uz pusēm un ieslidināja jakas kabatā.

Stāvēdama viena pārģērb�anās telpa ar baltajām flīzēm, Liva uzmanīgi spieda sārtajai ādai klāt plānu, raupju dvieli. Aiz du�u kabīņu rindas sienām varēja dzirdēt, kā peldētājs met lokus ba�seinā.

Apak�inspektora izsniegtais balti zilais sporta tērps, kas bija novietots kaudzītē uz sola, blakus viņas blūzei un d�insiem li�kās �ilbino�i tīrs. Liva uzvilka treniņbikses un pārvilka pāri gal�vai balto tenisa kreklu, kuru gan priek�pusē, gan aizmugurē lie�liem melniem burtiem greznoja uzraksts "Polis", kas turku valodā nozīmē "policija". Iztaustījusi kabatas, viņa pārlika jaunajās drā�nās da�us dolārus un sīknaudu un notīrīja dubļu no�ķiesto tāl�runi. Liva nospieda ieslēg�anas pogu, un ekrāns iegaismojās. Aparāts viegli ietrīsējās saujā bija pienākusi jauna īsziņa. Nu�murs nebija pazīstams.

Tiklīdz viņa atvēra īsziņu, augumu atkal pārskrēja salti �er�muļi.

"Neuzticies policijai! Piezvani man, es paskaidro�u."

Līva atminējās iepriek�ējā vakarā pirms avārijas un ap�audes saņemto brīdinājumu.

Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies. Pa ausu galam dzirdēja du��ā pilam ūdeni, peldētāju saceltos �ļakstus un gaisa kondicionē�tāja dūkoņu pie griestiem, ta�u neko citu. Soļi netuvojās. Nebija apslāpētu sarunu gaiteni. Bet piepe�i radās sajūta, ka aiz sienas, kas atdala ģērbtuvi no durvim, stāv vēl kāds un ieklausās katrā viņas kustībā.

Ieslidinājusi tālruni kabatā, Liva uzvilka baltas sporta zeķes.

"Manuprāt, būtu vislabak, ja jus paliktu mūsu aizsardzībā," bija sacījis Arkadians, nododot Līvu pavadoņa rokās.

"Policijas aizsardzība� Brālim gan no tās nekāds di�ais la�bums nebija, vai ne?"

Viņa apāva nosmulētās sporta kurpes uz spodri baltajām ze�ķēm un aizsēja. Tum�i zilā treniņjaka apņēma un apslēpa slaido stāvu. Arī uz jakas pāri krūtīm stiepās uzraksts "policija". Vēl�reiz uzmetusi skatienu durvīm, Līva paņēma aprakstīto avīzi un devās pretējā virzienā, garām pilo�ajām du�ām uz peldbaseina pusi.

Tur gaiss bija silts un mikls. Gar peldbaseina malu ejot cauri zālei uz avārijas izeju, Līva juta, ka hlora izgarojumi kņudina rīkli. Caur apkārtējo ēku drūzmu sazin kā bija izlauzies rīta saules stars, kas vizuļoja uz gai�i zilā ūdens virsmas.

Viņa nospieda durvju rokturi garu horizontālu stieni. Ēkā atbalsojās spalgs sirēnas kauciens. Kad durvis aizvērās, signāls aprāvās tikpat pēk�ņi kā sācies. Peldētāja pat nepacēla galvu un turpināja vienmērīgi vēzēt rokas, raidot uz balti krāsotajām sie�nām zaigojo�us saules zaķī�us.

Sallijs tobrīd runāja pa tālruni ar ziņu producentu. Brīdināju�ma signāls skanēja tikai da�as sekundes, ta�u momentāni pievēr�sa viņa uzmanību.

-�� Klau, es piezvanī�u vēlāk, viņ� no�ukstēja.

Kurpēm �īkstot uz mirdzo�ās vinila grīdas, jaunais policists piegāja pie sievie�u ģērbtuves durvīm. "Kungs tētīt, tās sievietes!" Suleimans domās sodījās. "Viņa tur kavējas jau veselu mū�ību." Viņ� pūlējās sakļausit du�as strūklas �alkoņu, ta�u velti. Tad viņ� viegli pieklauvēja pie durvīm.

-��� Mis Ādamsena? Suleimans pavēra durvis tik daudz, lai varētu pabāzt galvu.

Atbildes nebija. Netālu no durvīm bija starpsiena, tāpēc dzi�ļāk telpā neko redzēt nevarēja.

-��� Mis Ādamsena? �oreiz viņ� sauca skaļāk. Jums nekas nekai�?

Vēl arvien nebija atbildes.

Viņ� paskatījās gar stūri. Nodalījumā neviena nebija, palikusi tikai netīru drānu kaudzīte un slapj� dvielis. Sallijs manīja, kā karstuma vilnis pārņem krūtis, iekrāsojot bālo ādu sārtu. Mis Ādamsena?

Sallijs palūkojās pa kreisi. Visu �etru tualetes kabīņu durvis bija līdz galam vaļā.

Policists steig�us atgriezās pie du�u nodalījumiem.

Visi bija tuk�i.

Virzīdamies tālāk, viņ� nonāca spo�i apgaismotā peldbaseina zālē, kur valdīja sasmacis, asi kodīgs gaiss. Ieraudzījis peldētāju, Sallijs cerēja, ka tā ir meklētā sieviete, ta�u maldījās, jo Ādamsenai nebija īsu, tum�u matu un policistes peldkostīma. Pamanot avārijas izeju, viņam acumirklī izkalta rīkle. Pieskrējis pie durvīm un atstūmis tās vajā, viņ� izdzirdēja trauksmes signālu un uz�reiz noprata, kas atgadījies.

Iela abos virzienos bija gājēju pārpilna uzvalkos ģērbti viri, tūristi vieglos atpūtas tērpos. To vidū viņ� centās saskatīt tum�i zilu policijas treniņjaku. Tādu nekur neredzēja. Durvis viņam aiz muguras aizcirtās, un spiedzīgā sirēna apklusa. Tālrunis, kuru Sallijs turēja rokā, ievibrējās, un viņ� ba�īgi pameta skatienu uz ekrānu. Numurs netika uzrādīts.

-��� Hallo!

Viņam aiz muguras apstājās balts furgons.

-��� Hallo! atbildēja tā �oferis.

Līva meta līkumus cauri pūlim. Viņai nebija ne jausmas, kurp doties, ta�u viņa apjauta, ka ir vēlams pazust no sekotāju acīm un tikt pēc iespējas tālāk no policijas iecirkņa ēkas, lai varētu sa�kopot domas. Pārvilkusi pāri mitrajiem matiem treniņjakas kapu�ci, viņa turējās vienā soli ar kādu sievie�u grupiņu, un izlikās, ka iederas starp tām. Tajā dienas laikā ielās lielākoties bija redzami tūristi. Sieviete treniņtērpā pārāk izceltos �ajā uzvalku straumē, un ari gai�matainu cilvēku vietējo vidū tikpat kā nemanīja.

Ielu tirgotāji aizrautīgi piedāvāja garāmgājējiem savas preces, galvenokārt tautiskus vara nieciņus un sarullētus paklājus. Ga�balu tālāk ietves vidū atradās avī�u kiosks, pār�ķeldams ļau�u straumi kā sala upi. Garām iedama, Līva uzmeta skatienu laik�rakstu pirmajām lapām visās bija viņas brāļa fotogrāfijas. Atkal pārņēma emocijas, ta�u �oreiz tās nebija skumjas, drizāk dusmas. Viņa nāvi apvija pārāk daudz neskaidrību, un nebija vērts �ķiest laiku, risinot vārdu mīklas. Liva jutās daļēji vainīga par to, ka brā�lis nostājies uz �ī ceļa ar traģisko iznākumu, ta�u atņemt sev dzī�vību viņu bija pamudinājis kaut kas cits. �is cēlonis Līvai bija jā�noskaidro.

Pacēlusi acis, Līva pāri tūristu galvu viļņainajam paklājam ieraudzīja slejamies Citadeli visi devās uz turieni, kā atvarā gra�vitācijas spēka vilktas lapas. Arī viņu tā saistīja, gan pavisam ci�tu iemeslu dēļ, ta�u pagaidām gājienu vajadzēja atlikt. Tūristu ceļ�vedī bija rakstīts, ka ieeja vecpilsētā maksā divdesmit liras, un viņai tobrīd kabatā bija vien da�i dolāri.

Izņēmusi no kabatas tālruni, Līva atvēra pēdējo īsziņu un pie�zvanīja tās nosūtītājam.

Furgons lēni ripināja pa ielu. Sallijs sēdēja pie durvīm blakus vīrietim, kas svīda kā vasaras vidū. Automobili vadīja liela augu�ma vīrietis ar �ķidru bārdu. Visi trīs klusucie�ot vēroja ielu.

Sallijs negribēja kāpt transportlīdzeklī. Pārdot ziņas bija viens, turpretim tie�i iesaistīties acīmredzami plānotā nolaupī�anā bija pilnīgi kaut kas cits. "Tā nedrīkst. Dieva dēļ, tas ta�u ir nozie�gums. Tā es riskēju ar visu pasākumu." Ta�u lielā auguma vīrie�tis ar plankumaino sejas ādu bija neatlaidīgs. Negribēdams stā�vēt pie iecirkņa ēkas un risināt garas sarunas, Sallijs piekrita sēsties furgonā.

Viņ� vērās ārā pa logu, pūlī meklēdams pazibam meitenes gai��os matus vai baltos burtus uz tum�i zilās treniņjakas un cerē�dams, ka negadīsies ieraudzit ne vienu, ne otru. Iecirkni draudē�ja rājiens par meitenes pazu�anu, ta�u to viņ� pārcietīs. Tas būtu sīkums, salīdzinot ar to, kas notiks, ja viņ� atradīs meiteni kopa ar �iem zeļļiem.

Rokā ir! nosvīdu�ais puisis, kas sēdēja abiem pa vidu, pa�vērsa elektroniskā meklētāja ekrānu pret �oferi. Brīdi to petijis, viņ� paskatījās apkārt. Ceļ� nogriezās pa kreisi, bet taisni priek�ā aiz betona pāļu barjeras aizstiepās akmens plātnēm noklāts laukums tā bija gājēju iela, kur senlaicīgie dzīvojamie nami pārvērsti vei�kalos. Cilvēku tur bija kā biezs. Viņa ir tur! puisis piebilda.

Kamēr furgons brauca tuvāk, Sallijs nopētīja apkārtni un ierau�dzīja tūristus, kas pamazām attālinājās. Vienai sievietei mugurā bija tum�i zila treniņjaka. Kad pūlis mazliet pa�ķīrās un grupa nozuda aiz avī�u kioska, Sallijs paguva saskatit uz jakas vārdu "policija". Ari automobiļa vadītājs bija viņu pamanījis.

-�� Mēs piebrauksim otrā pusē, kur gājēju iela beidzas, �oferis apstādināja furgonu ielas malā. Ej viņai pa pēdām.

Sallijs manīja pieaugam saltu paniku.

-�� Atgādinu, ka tu pats viņu pazaudēji, �oferis piebilda. Tur�klāt no tevis viņa diez vai bēgtu.

Pēc kārtas nopētīdams �ofera zilās, dzedrās acis un grubuļai�no apdeguma rētu uz vaiga, Sallijs vārstīja muti kā zivs un pat nemēģināja ielaisties strīdos ar tādu cilvēku. Viņ� atvēra durvis, izslīdēja uz ietves un devās turp, kur meitene bija redzēta pēdējo reizi.

Tālrunī, ko Liva turēja pie auss, atskanēja klik�ķis.

-��� Hallo!

-�� Jūs sūtījāt man brīdinājumu, Līva iesāka. Kas jūs esat?

Atbilde neatskanēja uzreiz. Parastos apstākļos viņa nebūtu to

ievērojusi, ta�u tagad tas uzreiz lika uzmanīties.

-��� Draugs, sacīja sieviete. Kur jūs pa�reiz atrodaties?

Līva turpināja slīdēt lidzi tūristu vilnim. Cilvēcisku būtņu ple�ca izjūta sniedza mierinājumu. Kādēļ lai es jums to stāstu?

-�� Tādēļ, ka mēs varam jūs aizsargāt. Tādēļ, ka jums patlaban dzen pēdas. Cilvēki, kas grib jums aizbāzt muti. Liva, esmu spies�ta runāt skaidri un gai�i. �ie cilvēki tiecas jūs nogalināt.

īsu bridi Līva vilcinājās tas, ka viņa nosaukta vārdā, nez kā�pēc viesa lielākas raizes nekā paziņojums par kādu, kur� vēlas viņas nāvi.

-��� Kas grib mani nogalināt?

-�� Ne�ēlīgi, biedējo�i ļaudis. Viņi alkst jūs apklusināt, jo uzska�ta, ka brālis jums nodevis zinā�anas, kurām jāpaliek slepenībā.

Līva pievērsās burtiem, kas uzkricelēti uz laikraksta, ko viņa nesa rokā. Man nekas nav zināms, viņa sacīja.

-��� Nav svarīgi. Pietiek ar to, ka �ie cilvēki tā domā. Viņi jau mē�ģināja pārdro�i nolaupīt jūs pie lidostas. Ari jūsu brāļa liķi viņi aizveda �ā iemesla dēļ, un jūs viņi meklēs bez apstājas, kamēr at�radis. Viņi neapstāsies nekādu �ķēr�ļu priek�ā. Sieviete ļāva pē�dējam teikumam iegulties apziņā un turpināja maigākā balsi. Ja pateiksiet, kur atrodaties, es varu nosūtīt palīgu, lai nogādā jūs dro�ā vietā. To pa�u cilvēku, kuram bija uzdots apsargāt jūs va�kar vakarā.

-�� Gabrielu?

-�� Jā, Ketrina apstiprināja. Tas ir mūsu cilvēks un tika sū�tīts parūpēties par jums. Un viņ� jūs tie�ām nosargāja. Pasakiet, kur pa�reiz esat, un es viņu aizsūtī�u pie jums.

Līva gribēja sve�ajai sievietei ticēt, ta�u bija nepiecie�ams ap�domāties, vai vispār kādam drīkst uzticēties. Viņai nebija nekā mugurā sve�s apģērbs, da�i dolāri kabatā, tālrunis, kuram aku�mulators tūlīt būs sauss, un vecs vietējās avīzes izdevums. Viņa palūkojās uz laikrakstu. Redzēja brāli veramies pretī zem a�i sa�rakstītu burtu un simbolu nimba. Pēk�ņi Līvu pārņēma atklāsme. Viņa apgrieza laikrakstu un izlasīja, kas sīkā drukā bija rakstīts otrā pusē.

-��� Es jums vēlāk piezvanī�u, Līva apsolīja.

Sallijs pagāja garām avī�u kioskam.

Meitene tobrīd atradās nepilnu piecdesmit pēdu attālumā vi�ņam priek�ā. Policists spraucās cauri lēni plūsto�ajai burzmai, pamazām tuvodamies mērķim, ta�u pagaidām nebija īsti dro�s, ko iesāks, kad būs meiteni panācis. Prātā ie�āvās doma vienkār�i pagriezties un doties atpakaļ uz iecirkni. Ta�u tādā gadijumā virs no furgona varētu viņu nodot pietiktu ar anonīmu ziņu, nosau�cot vārdā personu, kas nopludina informāciju, un kā pierādīju�mu iesniedzot viņa piegādāto failu kopijas. Sallijs gan bija rupigi izdzēsis pēdas, ta�u nepatik�anas draudētu ari tad, ja viņu sais�tītu tikai ar mūka pazu�anu, lietas izmeklē�anas kavē�ana, kai�tē�ana taisnās tiesas procedūrai, konfidenciālas informācijās pār�do�ana. Tā varēja nonākt aiz restēm, un tas ir katra policista ļaunākais murgs.

Tālab Sallijs soļoja tālāk, turēdamies aiz da�u tūristu mugu�rām, lai Ādamsena viņu nejau�i nepamana. Parastā novēro�anas kārtība. Tuvodamies meitenei, viņ� apsvēra iespēju uzsaukt, lai viņa bēg. Ari pa�am gribējās nolīst kādā kaktā, kamēr visa jezga pāries.

Viņ� piekala skatienu tum�i zilajai kapucei un pielika soli. At�liku�as vairs tikai desmit pēdas.

Piecas.

Gandrīz piegājis Ādamsenai klat, policists ieraudzīja balto fur�gonu apstājamies gājēju ielas galā, un tagad meitene bija iespros�tota kā �urka notekcaurulē. Viņai vairs nebija, kur sprukt. Ari vi�ņam ne. Bija vien jārīkojas, kā pavēlēts.

Sallijs palēnināja soli, ļaudams atstatumam starp abiem atkal pieaugt, un tūristu plūsma veda meiteni aizvien tuvāk furgonam. Viņ� negribēja meitenes ceļu padarīt nevajadzīgi garāku. Lielā au�guma vīrietis izkāpa no automobiļa un devās atvērt aizmugures durvis. Viņi atradās tikai desmit pēdu attālumā. Sallijs paspēra a�u soli, pastiepa roku, lai pieskartos meitenei. Pamanīja, ka otrs virs furgonā drūmi skatās piezīmju grāmatiņā, tad paceļ acis un pakrata galvu.

Ta�u par vēlu.

Vasarraibumiem klātā roka nolaidās meitenei uz pleca.

Viņa pārsteigta iekliedzās un izlocījās no tvēriena.

Sallijs lūkojās uz zilās kapuces ieskauto un stipri apjuku�o se�ju. Tā nebija Ādamsena.

-��� Atvainojos! Sallijs izgrūda, atraudams roku kā no zemsprieguma elektrības vada. Es biju domājis, ka esat� Viņ� no�rādīja uz treniņjaku ar policijas uzrakstu. Kur jūs to dabūjāt?

Sve�iniece �ķita saniknota. Sallijs uzmeklēja savu �etonu un manīja, ka sievietes skarbā nepakļāvlba pagaist.

Viņa norādīja virzienā, no kurienes abi nupat bija nāku�i. Samainījos ar kādu mei�u.

Ar skatienu Sallijs sekoja pastieptajai rokai, ta�u redzēja vien nepazīstamu cilvēku burzmu. Cik sen tas bija?

-�� Pirms pāris minūtēm. Sve�ā paraustīja plecus.

-�� Pret ko jūs to apmainijat?

-��� Nu, pret parastu treniņjaku.

-��� Vai varat aprakstīt savu jaku?

Sieviete noplātīja rokas. Tā bija balta. Tāda� nopluku�i. Ar viegli apdriskātām piedurknēm.

Pusdienlaika karstumā lielākā daļa gājēju bija nometu�i jakas un �aketes, un vairāk nekā pusei mugurā bija kaut kas balts. Stā�vēdams ar muguru pret furgonu, Sallijs atļāvās pasmaidit.

"Labi nostrādāts, jaunkundzīt," viņ� nodomāja. "Nudien labi nostrādāts."

Līva izgāja no tūrisma informācijas biroja un devās pretēji cil�vēku plūsmai un policijas ēkas virzienā. Abi �ie apstākļi lika vi�ņai justies neomulīgi.

Atvērusi birojā par brīvu izsniegto karti, viņa pārskatīja vairā�kus mar�rutus, kuri veda uz ielu, kas iezīmēta ar melnu flomāsteru. Varēja izvēlēties mar�rutu ar garāku apkārtceļu, ta�u viņai jau tā trūka laika, tādēļ viņa nolēma riskēt un izņēma no kabatas mo�bilo tālruni. Ekrānā rēgojās tuk�a akumulatora ikona. Viņa tomēr nospieda ātrā zvana pogu, no sirds cerēdama, ka vismaz vienu zvanu akumulators ļaus veikt.

-�� Tā nebija viņa, bilda Kutlars, iekams policists paguva ie�runāties. Viņ� gribēja atgādināt Kornēlijam par savu lietderību.

-�� Nebija gan, policists attrauca, pieliekdamies pie atvērtā lo�ga. Viņa uzvilkusi parastu baltu jaku. Meitene, ar kuru viņa sa�mainījusi apģērbu, nevarēja pateikt, uz kuru pusi sve�ā devusies.

Kornēlijs iedarbināja motoru un pavēlēja: Kāp iek�ā!

Policists nedro�i pamīņājās un ar īk�ķi pameta pār plecu. Zināt, man laikam vajadzētu�

-�� Kāp iek�ā, Kornēlijs atkārtoja.

Suleimans paklausīja.

Mazliet nomierinājies, Kutlars paraudzījās uz ekrānu. "Pagai�dām es esmu dzīvs tikai tāpēc, ka zinu, kā meitene izskatās. Bet arī policists ir spiests braukāt līdzi, lai varētu atrast meiteni. Viens ir skaidrs: jo drīzāk policists dosies prom, jo labāk."

Furgons devās ceļā, kārtējo reizi uz nelīdzenā ceļa sāpīgi sa�tricinādams Kutlara savainoto kāju.

Viņ� nospieda Enter taustiņu, un ekrānā parādījās smil�u pulksteņa ikona sistēma no jauna meklēja meitenes tālruņa sig�nālu.

Tālrunī signāls ieskanējās bridi, kad Līva gāja garām kioskam, kurā pārdeva nupat ceptus plāceņus. Piesātinātais, karstais grauzdētu gar�vielu un sīpolu aromāts atgādināja, cik sen nav ieturēta pienācīga maltīte. Saules stari karsēja ietves netīri baltās akmens plātnes un ēkas, kas visas lidzinājās baznīcām.

-�� Velns lai parauj, kur tu esi iesprūdusi? ausī iebļāva pazīs�tama balss. Neiv ]ersey lnquirer īpa�nieks un redaktors Rolss Beikers nemēdza �ukstēt. Es ļoti ceru, ka tu tūliņ atsūtīsi man to rakstu par dzemdībām. Mums dzīvesstila sadaļā ir tāds tuk�ums, ka caur to var kravas auto iztriekt.

-��� Paklau, Rols, man�

-��� Es negribu aizbildinājumus. Es gribu rakstu.

-��� Rols, es neesmu to uzrakstījusi.

Iestājās īss klusuma bridis. Tad es silti iesaku uz karstam pēdām ķerties klāt�

-�� Par ko ir Inquirer �odienas pirmās lapas raksts? Līva ievai�cājās, iekams redaktors sāk bērt piparotu pārmetumu straumi.

-��� Kāds tam ar to sakars, sasodits?

-�� Atbildi uz jautājumu.

-��� Par mūku. Tāpat kā visiem.

-�� Tas ir mans brālis.

Klusums.

-�� Tu muldi, vai ne?

-��� Es pa�laik atrodos Ruinā, ielidoju naktī. Te norisinās kas dī�vains. Man nav skaidrs, kas īsti, ta�u tas ir kas nozīmīgs. Es es�mu iesaistīta �ajos notikumos, un man nepiecie�ama palīdzība.

Iestājās klusums. Viņa iztēlojās redaktoru sē�am kabinetā, ve�ramies pa logu uz upi un rēķinām, cik vērts ir �āds ekskluzīvs materiāls. Ausī atskanēja skaļ� pīkstiens, un vienubrīd Līva pat iztrūkās, ka saruna ir pārtrūkusi. Ta�u tad cauri ēteram atdārdēja Rolss balss:

-�� Kas tev vajadzīgs?

-��� Es patlaban eju uz vietējā laikraksta Itaat Eden Kimse biroju. Gribu, lai tu piezvani uz redakciju un palūdz sagādāt man ne�daudz naudas sīkiem izdevumiem, piezīmju grāmatiņu un da�as pildspalvas. Varbūt viņi varētu man uz da�ām stundām atvēlēt kādu rakstāmgaldu.

-�� Tas ir viegli nokārtojams. Klausulē bija dzirdams, kā �irkst Rolsa pildspalva. Tikai nedomā viņiem izpaust vērtīgu infor�māciju. Neaizmirsti, kur� tev maksā algu. Labāk samels, ka gata�vo kādu ceļojuma aprakstu vai kaut ko tamlīdzīgu.

-��� Labi, Līva attrauca. Tuk�ā akumulatora brīdinājuma sig�nāls iepīkstējās vēlreiz. Man tūlīt izslēgsies mobilais. Pajautā, vai man tur nevar sadabūt arī lādētāju.

Viņa nosauca tālruņa marku un modeli, ta�u klausulē valdīja klusums.

Ekrāns bija izdzisis. Līva ieslidināja tālruni kabatā, pārlaida skatienu ielai un ieraudzīja tuvojamies kādu transportlīdzekli.

-��� Tur� Nenolaizdams acis no ekrāna, Kutlars norādīja uz vairākiem cilvēkiem, kas pie kioska ēda pildītus plāceņus. Kor�nēlijs arī pagriezās un skatījās. Sallijas atvēra automobiļa durvis, iekams tas paguva nobremzēt.

-�� Es paraudzī�os, viņ� izmeta un aizcirta durvis, ielaizdams salonā kodīgu gar�vielu un sīpolu smar�as mākoni. Kutlars pa�cēla acis no ekrāna un vēroja, kā policists sarausta bikses aug��up un vērīgi pārlai� acis pūlim.

-�� Vai tu viņu redzi? Kornēlijs taujāja.

Kutlars centīgi pētīja cilvēku jūru abās ielas pusēs. Neredzu, viņ� beidzot atzinās. Ēdiena smar�a viņam uzdzina nelabumu.

Kornēlijs izņēma viņam no rokām elektronisko piezīmju grā�matiņu. Ielu kartes attēls bija sastindzis, un bultiņa vidū norādī�ja uz vietu, kur furgons tikko apstājās. Sānu slejā bija redzams pēdējais numurs, kam sieviete zvanījusi, un smil�u pulksteņa iko�na lēni grozījās tam līdzās sistēma caurskatīja tīklus un meklē�ja adresātu.

Kutlars paskatījās sānu spogulī. Policists sarunājās ar ielu tir�gotāju un nekautrējās nogar�ot piedāvāto preci. Kutlaram kuņģis sa�ņaudzās, un viņ� novērsās. Nejēdzigās vienvirziena ielu sis�tēmas traucēti, viiii ieradas tikai piecas minūtes pec tam, kad tika saņemts signāls. "Ja es sēdētu pie stūres, mēs būtu atbrauku�i div�reiz ātrāk, ta�u navigācijas iekārta mūs izvadāja pa pārpildītām lielajām ielām. Un strīdēties jau nu es nesāk�u. Jo ilgāk meiteni meklēs, jo vairāk man ir iespēju rast izeju no �is situācijas," Kut�lars sprieda.

Viņu mudināja vēl kāds dzinulis ne glu�i tik spēcigs kā iz�dzīvo�anas instinkts, tomēr pietiekami stiprs. Tam bija cie�s sa�kars ar viru, kur� ielaida viņam kājā lodi un lika atstāt brālēnu guļam uz ceļa. "Mēs gan ar Serko nebijām nekādi pārlieku tuvie draugi, tomēr rads paliek rads. Ja �ie ļautiņi atradis meiteni, var�būt man pie reizes izdosies atrast ari brālēna slepkavu." Kutlars patie�ām cerēja, ka �is cilvēks gadisies viņam ceļā.

Smil�u pulksteņa ikona no ekrāna bija pazudusi, un tās vietā parādījās dialoga logs ar vārdu un adresi. Kornēlijs pārrakstīja informāciju īsziņā.

-�� Puisis apgalvo, ka aptuveni pirms piecām minūtēm redzējis kādu, kura pēc apraksta atbilst mūsu meklētajai mei�ai. Poli�cists iebāza galvu pa logu, ko�ļadams pēdējo maizes kumosu. Ķip�loku smārds lika Kutlaram spēji atrauties. Viņ� domā, ka meite�ne iekāpusi taksometrā.

Kornēlijs nospieda pogu un pagaidīja, kamēr īsziņa tiek no�sūtīta.

-�� Zināt, ja viņa pārvietojas ar transportu, tad �obrīd var atras�ties jebkur, Suleimans aizrādīja. Galu galā, tiklīdz viņa ieslēgs tālruni, jūs atkal uzķersiet signālu. Bet man patie�ām jāatgrie�as iecirkni. Es jau krietni riskēju, palīdzēdams jums ar meklē�anu� Man jāatgrie�as un jāpaziņo par meitenes pazu�anu, citādi var izcelties kārtīgs tracis.

Acis miegdams, Kornēlijs pārlūkoja satiksmi. Katrs otrais transportlīdzeklis bija taksometrs.

-�� Labs ir, viņ� beidzot piekrita. Lec iek�ā, mēs tevi aizvedīsim.

Suleimans brīdi vilcinājās, ta�u paklausīja.

Kutlars atrāvās no blakussēdētāja, cik vien tālu varēja, jo no viņa plūda spēcīga ķiploku un sviedru dvinga, kas uzdzina spē�cīgu nelabumu.

Ņujorkā valdīja aukstums. Rodrigess izkāpa no lidma�inas ko�pā ar pārējiem pasa�ieriem un bez kavē�anās uzvilka sarkano vējjaku. Iedams cauri starptautisko reisu sagaidī�anas zālei, viņ� ma�nīja kabatā ievibrējamies tālruni. Viņam bija atsūtīts vārds un adrese pēc visa sprie�ot, meklējamais cilvēks dzīvo Ņuarkā.

Rodrigess meklēja avī�u kiosku vai grāmatu veikalu. Veco Trans World Airlines lidojumu centru veidoja liektas un elegantas līni�jas drīzāk �ķita, ka to būvēju�i milzu kukaiņi, nevis birokrāti un Teamsters arodbiedrības biedri. Viņ� pamanīja Barnes and Noble grāmatveikalu.

Pēdējoreiz Rodrigess Ņujorkā bija pirms se�iem gadiem. Toreiz viņ� jutās pārliecināts, ka pamet �o valsti un savu iepriek�ējo dzīvi uz visiem laikiem. Ta�u tagad viņ� bija atgriezies un mazliet pietuvinājies vecajai dzīvei.

Izdzēsis īsziņu, viņ� sastādīja numuru, kuru zināja no galvas. Viņam nebija ne jausmas, vai numurs vēl ir derīgs vai cilvēks, kam viņ� grasās zvanīt, nav miris vai nesē� cietumā. Brīdī, kad Rodrigess iegāja grāmatveikalā un devās garām plauktiem, ku�ros bija izliktas slavenu �efpavāru kulinārijas grāmatas un izde�vumi mīkstos vākos ar nosaukumiem, kas sastāvēja no viena vār�da, klausulē nopīkstēja pirmais signāls.

-��� Hallo!

Balss izklausījās pēc sausa papīra �aboņas. Fonā varēja dzir�dēt skaļi uzgrieztu televizoru niknas klaigas, aurus un aplausus.

-��� Misis Berova? Rodrigess bija nonācis pie plaukta, kur iz�vietoti pilsētas ceļve�i.

-��� Kas zvana? atskanēja ba�īgs jautājums.

-�� Sauc mani Giljermo, vīrietis atsaucās, veidodams vārdus vecajā ielaspuikas manierē, kas tagad mēlei �ķita neierasts. Gil�jermo Rodrigess. Agrāk mani sauca par Gilu. Esmu vecs D�ejd�eja draugs, misis Bi. Kādu laiku nebiju pilsētā. Būtu for�i ar viņu at�kal redzēties, ja vien �is vēl palicis tepat.

Iestājās klusums, ko aizpildija aplausi un uzmundrinājuma saucieni no televizora. Tas varēja būt Springera vai Rikijas Leikas �ovs. Viņ� pat bija aizmirsis par tādu raidijumu pastāvē��anu.

-�� Loretas puika! misis Berova piepe�i iesaucās. Dzīvoja tai divistabu ūķi otrajā stāvā Tūlijstritā!

-��� Kā tad, misis Bi. Loretas puika.

-��� Kādu laiciņu neesmu �o redzējusi.

Rodrigess atsauca atmiņā kādu ainu. Cilvēks ar trausliem kau�liem un plānu ādu. Caurulītes, pa kurām zāles ieplūst vēnās, kur agrāk tika ievadītas narkotikas.

-��� Viņa nomira, misis Berova, Rodrigess paskaidroja. Nu jau gadi septiņi apkārt.

-Ak tā? Varen �ēl, puis. Bija jauka dāma, cik nu varēja būt.

-��� Paldies, Rodrigess attrauca, saprazdams, ko misis Berova gribēja teikt, ta�u negribēdams to iztirzāt.

Skaļās, griezīgās balsis no televizora aizpildija klusumu, un Rodrigess sāka baidīties, vai sarunbiedre nav aizmirsusi par viņu.

-��� Klau, puis, iedod man savu numuru, viņa negaidīti ieru�nājās. Es pateik�u D�eisonam. Ja �is gribēs ar tevi runāt, tad runās.

Rodrigess pasmaidīja. Tencinu, misis Berova. viņ� bilda. Lielais paldies.

Viņ� nosauca numuru un grasījās atkal izplūst pateicības vārdos, bet sieviete jau bija nolikusi klausuli. Tad viņ� paķēra Ņuarkas ielu karti un devās pie kases. Bridi, kad viņ� paņēma atlikumu, mobilais tālrunis iezvanījās vēlreiz. Pateicies kasierei, Rodrigess atgriezās uzgaidāmajā telpā.

-�� Gil? Tas tu, vecīt?

-�� Jā, D�ejd�ej! Tas esmu es.

-��� Nolādēta bū�ana! Gillijs Rodrigess. Pēc balss varēja just, ka D�eisons izplūdis platā smaidā. Dzirdējis, ka tevi uzņēma Dieva armijā.

-�� Nekā, vecīt. Biju izbraucis uz kādu laiku�

Viņ� tī�i nepabeidza teikumu un klusēja. Agrākajā dzīvē tei�ciens par izbrauk�anu parasti nozīmēja cietumsodu.

-�� Kur tu tagad uzturies, vecīt?

-��� Kvīnsā. Te man pāris lietas kārtojamas. Tikai derētu atjaunot kontaktus.

-�� Jā? D�ejd�eja balss tonis kļuva piesardzīgs, glu�i tāpat kā viņa vecmāmiņai pirms brī�a. Ko tev vajag?

Rodrigess atcerējās lidojuma laikā lasītos aculiecinieku stās�tus par ķeceriem, kas �ķīstīti Tabula Rasa liesmās. Vai tu varētu mani iepazīstināt ar kādu� speciālistu?

-�� Es varu dabūt visu, ko gribi. Ka tik tev ir skano�ais.

-��� Jā, Rodrigess smaidīdams atteica, atgrūda durvis un izgā�ja Ņujorkas rīta dzestrumā. Skano�ais man ir.

Vara plāksnīte pie sienas vēstīja, ka ēkā izvietoju�ies laikrak�sta Itaat Eden Kimse zemāk at�ifrēta kā Ruin Observer redakci�jas biroji. Taksometra �oferis ieslēdza stāvē�anas skaitītāju, un Li�va pasniedza viņam savu mobilo. Es tūlīt kādu atsūtī�u pie jums, viņa apsolija.

Visvecākā sekretāre pasaulē norādīja viņai uz starptautisko zi�ņu nodaļu pirmajā stāvā. Ieejot atklātā plānojuma birojā, Līva uz�reiz sajutās omulīgi. Visas preses telpas, kuras viņa savulaik ap�meklējusi, izskatījās tie�i tā zemi iekārtie griesti, rakstāmgaldu puduri, ko atdala starpsienas apmēram vidukļa augstumā, die�nasgaismas lampu virknes, kas gan dienu, gan nakti met telpā vienmērīgu gaismu. Viņu nebeidza pārsteigt tas, ka visi mūsdie�nu �urnālistikas �edevri, visi ziņu materiāli, kuros kritizēta val�dība, par kuriem saņemta Pulicera prēmija un kas bagātināju�i dzīvi un ik dienu nonāk avī�u kioskos, radīti tik neiedvesmojo�os apstākļos, kuros tikpat labi varētu pārdot dzīvības apdro�i�nā�anas polises.

Liva novērtēja biroja iespaidīgo bezpersoniskumu, un skatiens apstājās pie dedzīgas sievietes ar tum�iem, pagāju�ā gadsimta �etrdesmito gadu stilā sakārtotiem matiem. Viņa tuvojās, un ideā�li uzkrāsotās lūpas pavērās diezgan platā smaidā. Sieviete �ķita tik enerģijas pārpilna, ka Liva nebūtu izbrīnīta, ja nācēja piepe�i uzsāktu dziesmu vai laistos rūpīgi iestudētā dejas soli.

-�� Mis Ādamsena? Sieviete strauji pastiepa manikirētu roku tādā kā zemā nacistu salūtā.

Līva, glu�i apburta, pamāja un ari pastiepa roku.

-��� Mani sauc Āla, sieviete paziņoja, satvēra Līvas roku, pa�spieda un tad atdeva kā kontroliere caurdurtu biļeti. Es esmu biroja administratore.

Balss bija pārsteidzo�i zema un guturāla, diezgan lielā pret�statā ārienei, kas mudināja viņu salīdzināt ar porcelāna lelli.

-�� Es vēl kārtoju jūsu naudas lietas, viņa piemetināja, pagrie�zās un veda vie�ņu cauri birojam.

-��� Ak jā! Līva atsaucās. Izdzirdējusi pieminam naudu, viņa spēji apstajās. Uz ielas stāv taksometrs, vadītājs saņēmis ķīlā manu tālruni. Vai kāds varētu to izglābt? Es esmu pilnīgi sausā.

Perfektās lūpas sakniebās. To ir viegli nokārtot, Āla solīja balsi, kas neap�aubāmi liecināja par glu�i pretējo. �odien varat pasēdēt te. Ideāli koptā roka ar pla�u �estu norādīja uz brīvu rakstāmgaldu. Ta�u, ja gribēsiet strādāt ilgāk, nāksies dalīties ar kādu. Visi sabrauku�i rakstīt par Citadeli. Jūs ari?

-��� Ē-ē, nē, Līva liedzās. Es gatavoju� ceļojumu aprakstu.

Ā! Labi, te ir tas, ko jūs lūdzāt. Es atnesī�u skaidru naudu, tiklīdz dabū�u priek�niecības parakstus. Tagad� aizie�u samak�sāt par taksometru. Viņa apsviedās uz elegantā papē�a. Ak jā, un jusu priek�nieks lūdza piezvanīt, administratore izmeta pār plecu. Sastādot numuru, lieciet priek�ā devītnieku.

Līva vēroja biroja administratori aizejam straujā solī, enerģi�jas un apņēmības pārpilnu. Filmā viņu tēlotu jauniņa Ketrīna Hepbērna.

Viņa pārlaida skatienu rakstāmgaldam, apskatīja standarta datoru smil�krāsas korpusā un daudzlīniju tālruņa aparātu, kak�tusu, ko līdz nāvei nomocījusi pārlieku centiga laistī�ana, un ie�rāmētu fotogrāfiju, kurā aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs vī�rietis bija pārliecies pāri sievieti, kas turēja uz ceļiem sarāvu�os trīsgadīgu zēnu. I'uika bija ļoti līdzīgs tēvam. Līva ieprātojās, ku�ram pieder �is galds: "Dro�i vien virām, jāsecina, ka viņ� ir līdz riebumam pedants. �urnalistam tāda kārtiba uz galda nepiedien. Bet varbūt man glu�i vienkār�i skau�."

�urnāliste aplūkoja sastingu�o priecīgās ģimenes dzīves aini�ņu. Spo�ā emociju gūzma, kas staroja no attēla, vienoja trijotni neredzamām, ta�u nesaraujamām saitēm. Pēk�ņi viņu pārņēma sajūta, ka tā ir bro�ūra par kādu lielisku atpūtas vietu, kuru viņa, iespējams, nekad neapmeklēs.

Atrāvusi skatienu no fotogrāfijas, Līva paķēra piezīmju grāma�tiņu vecmodīgu bloknotu ar lielu spirāli aug�pusē. Atvērusi pir�mo lapu, viņa aug�ējā rindiņā ierakstīja datumu un atra�anās vie�tu. Ikdienas darba apstākļos �ie rādītāji mainījās tik strauji, ka bija vitāli svarīgi tādus datus fiksēt.

Pēc tam viņa uzzīmēja cilvēka ķermeņa apveidu un pēc atmi�ņas uzvilka rētas, ko bija skatījusi sekcijas fotogrāfijās. Pabeigusi viņa aplūkoja attēlu ikviens rakstāmā vilciens liecināja par brā�ļa pārciestajām mokām.

Nākamajā lappusē viņa pārrakstīja no avīzes lapas visus bur�tu un simbolu pārus, kas atrasti uz sēkliņām, un pēc tam pierak�stīja visus vārdus, kurus bija spējusi no tiem izveidot. Pētīdama rezultātus, Līva ievēroja, ka laiku pa laikam atgrie�as pie diviem vārdiem "Sam", kas �ķita pats par sevi saprotams, un "Ask", jo likās neierasts. Viens no retajiem darbības vārdiem, kāds iespē�jams �ajos apstākļos, un varbūt domāts pavēles formā.

Koled�ā profesors stāstīja, ka visa �urnālistikas jēga izteica�ma ar �o vienu vārdu. Viņ� apgalvoja, ka starp labu un sliktu �ur�nālistu ir vienkār�a at�ķirība spēja uzdot pareizo jautājumu. Tā�pat viņ� bija mācījis, ka, nonākot strupceļā, jāuzdod pieci "K" jautājumi un jāpievēr� uzmanība tiem, kuri netiek atbildēti.

Līva pār�ķīra jaunu lapu un ierakstīja:

Kas? Semjuels

Ko darīja? Izdarīja pa�nāvību

Kad? Vakar apmēram 8.30 pēc vietējā laika

Kur? Citadelē, Ruinas pilsētā

Kāpēc? -

Iepretim pēdējam jautājumam stiepās tuk�a rindiņa. "Kādēļ viņ� tā rīkojies? Parastos apstākļos es uzmeklētu un iztaujātu ik�vienu, kas runājis ar upuri viņa pēdējās dzīves dienās un stun�dās, ta�u Arkadians bija minējis, ka tas nav iespējams. Citadele ne ar vienu nerunā. Visam centrā valda klusums."

-�� Tā, ierunājās biroja administratore, negaidot parādīdamās blakus ar Līvas tālruni un pieblīvētu aploksni rokā. Divdesmit liras es samaksāju par taksometru. �eku ieliku aploksnē. Lūdzu, parakstieties�

Viņa pastiepa kvī�u grāmatiņu ar zilu koppapīru starp lapām.

Parakstījusies Līva iesprauda tālruņa lādētāju kontaktligzdā. Ekrāns iegaismojās, un parādījās ielādē�anās ikona.

-�� Sakiet, no kā �eit lai uzzina par Citadeles vēsturi?

-�� No doktores Anatas. Ta�u pēc notikuma ar mūku viņa ir ļoti aizņemta. Varbūt pat pārāk aizņemta, lai apspriestu� ceļojumu aprakstus�

Līva dziļi ievilka elpu un izmocīja smaidu.

-�� Jūs tomēr varētu man iedot viņas numuru, Līva noteica, no�ēlodama, ka nav izvēlējusies kādu ticamāku pasaciņu. Ne�nāktu par ļaunu vismaz piezvanīt.

Rodrigess vēroja, kā garām taksometra logiem slīd pilsēta, ku�rā viņ� agrāk dzīvojis. Svaigi apmestas jaunceltnes savulaik tuk�snesīgajos apvidos un ar smil�strūklu nopūsti sarkanbrūni daudzdzīvokļu nami tiem, kuri nevar atļauties dzīvot Manhetenā vai pat Bruklinā, tāpēc spiesti samierināties ar Dienvidbronksu. Tuvojoties Se�padsmitajam rajonam, apkaime kļuva pazīsta�māka. Taja nebija daudz naudīgu cilvēku, vismaz ne tik bagātu, lai tas parādītos nodokļu deklarācijās. Kad taksometrs ieradās Hantspointā, Rodrigesu pārņēma sajūta, ka viņ� nekad nav no tās �ķīries.

Taksists apstādināja automa�īnu Gerisonas avēnijā un pagrie�zās sēdeklī pret pasa�ieri.

-�� Tālāk nebraucu, draugs, viņ� uzsauca no sava organiskā stikla būra.

Līdz D�ejd�eja nosauktajai adresei palika trīs kvartāli, ta�u Rodrigess nestrīdējās, samaksājis izkāpa un tālāk devās kājām.

Rajons bija palicis tāds pats, ta�u prombūtnes gados mainī�jies bija pats Rodrigess. Agrāk viņa dzīvi apēnoja bailes un aiz�domas, tagad viņu apstaroja Dieva gaisma. Soļodams pa piedrazotajām ielām, viņ� juta, cik tā silti apspid muguru. Arī citi to ievēroja to varēja redzēt viņam pievērstajos skatienos. Pat nar�kotiku tirgoņi uz stūriem un ielenes, kas pārdevās par vienu de�vu, viņu lika mierā. Senāk, tādus cilvēkus ieraugot, Rodrigess pār�gāja ielai otrā pusē. Tagad viņ� pats bija tāds cilvēks ar mērķi. Pa�apzinīgs. Bezbailīgs. Bīstams.

Viņ� pagāja garām pamestam, izlaupītam automobilim, kas bi�ja novietots uz izded�u betona klu�iem, un veikalam, kura logus aiz tērauda �alūzijām ierāmēja melni nokvēpu�i plankumi. Rod�rigess atminējās, ka reiz pats bija pielaidis tam uguni. Tolaik tā bija picērija. Caur iesprāgu�u loga stiklu sastūmis iek�ā lupatas, viņ� tās aizdedzināja un, ēnās ieslēpies, noskatījās, kamēr parā�dījās da�i viri un uguni apdzēsa. Viņam alla� patika vērot ugu�ni, un tagad viņ� bija atradis mū�am dego�u liesmu. Tās �ķīstums liesmoja dvēselē, apgaismojot viņam ceļu te, kur valdīja nebeidza�ma tumsa.

Māja izskatījās neapdzīvota tādi likās visi nami �ai ielā -, ta�u kāpnēs viņ� juta apkārtējo skatienus. Durvis atvērās, iekams Rodrigess paguva pie tām pieiet. Galvu ārā pabāza puisēns G Star jakā ar kapuci, pārlaida skatienu ielai un ar acīm nomērīja nācē�ju. Viņ� pat neizrādīja vēlmi aicināt ciemiņu mājā, kur plosījās �āvienu dārdi.

-��� D�ejd�ejs mājās? Rodrigess apvaicājās.

-�� Laid iek�ā! kāds sauca no istabas, pārkliedzot skaļos blīk��ķus. Puisēns lēni samiedza acis un pakāpās sāņus.

Mājā pavērās pavisam cita aina. Pa īso gaiteni viesis nonāca istabā, kas bija bāztin piebāzta ar jaunām mēbelēm un elektroni�ku. Vienu sienu aizņēma milzīgs akvārijs, pie otras bija piestipri�nāts plakanā ekrāna televizors, tik liels kā divguļamā gulta. To�brīd pilnā sparā ritēja augstas iz�ķirtspējas kaujas spēle ar telpiskās skaņas pavadījumu. Ekrānā kā piekalti raudzījās divi vīrie�i; īk�ķiem bakstot vadibas pultis, tie vadīja �aujamos dator�grafikā, kamēr īstie iero�i bija novietoti blakus pelnu traukam un kreka pīpei. Viens uzmeta nācējam zibenīgu skatienu, ta�u uzreiz atgriezās virtuālajā karadarbības zonā.

-�� Gillij Rodriges! draugs iesaucās. Paskat tik, vecais, kāds tu bārdains! Kā Jēzus ar jaku! Viņ� pasmējās pats par savu joku.

Rodrigess tikai smaidīja, nopētīdams veco draugu, no kura �ķi�ta palikusi tikai ēna. Kop� pēdējās tik�anās reizes D�ejd�ejs bija zaudējis vismaz trīsdesmit mārciņas svara, un viņa āda bija ie�guvusi tādu pat pelēku toni, kādu Rodrigess novēroja savai mam�mai laika, kad tā bija pārāk iestigusi zaņķi un kļuvusi vienaldzī�ga pret visu. D�ejd�ejam bija gan apģērbs, gan padotie, gan pārējie veiksmīgas ielu dzīves apliecinājumi, ta�u �āda dzīve bija prasī�jusi smagu nodevu. Jaunība bija teju aiz muguras, un gaisma pa�mazām dzisa. Rodrigess sprieda, ka ilgāk par diviem gadiem draugs neizvilks varbūt pat mazāk.

-��� Prieks tevi redzēt, viņ� bilda. Labi izskaties, vecais.

D�ejd�ejs kā no�ēlodams papurināja galvu. Nekā, man va�jadzētu drusku piebremzēt. Varbūt uzaudzēt bārdu, palūgt, lai tu mani iepazīstini ar savu drēbnieku. Viņ� piespieda pauzes po�gu un sniedza vadības pulti zēnam, kas stāvēja Rodrigesam lī�dzās. Paņem tagad tu, viņ� piedāvāja. Pa�audi baltos cilvē�kus. Tad D�ejd�ejs ne bez pūlēm pietrausās no mīkstā ādas dīvāna un nostājās iepretim Rodrigesam. Paklau! viņ� ieru�nājās, pacēlis galvu. Vai tu esi izaudzis garāks?

Rodrigess papurināja galvu. Es vienmēr esmu bijis tik gar�. Tik tu mani kādu laiku neesi redzējis.

Abi apskāvās, sagrūdās ar pleciem un ar plaukstām uzsita viens otram pa muguru kā vecos laikos, tad atrāvās un neveikli viens otru nopētīja jo nejutās kā vecos laikos.

-�� Tu man esi �o to sagādājis? Rodrigess apvaicājās.

Iegremdējis roku akvārijā aiz koraļļu torņa, D�ejd�ejs izvilka

pilo�u polietilēna maisiņu. Tev ir eksotiska gaume, draudziņ.

Rodrigess apskatīja maisiņa saturu Gloka sistēmas 34. mo�deļa pistole, rezerves aptvere, Evolution-9 skaņas slāpētājs un pusdienu kārbiņa, kurā atradās pistole ar resnu stobru un divpa�dsmit strupas patronas, kas līdzinājās bises lodēm.

-��� Kam tev tas viss? D�ejd�ejs noprasīja. Baidies no tum�sas?

Aizcirtis vāciņu, Rodrigess noslidināja no pleca somu. Es ne�kā nebaidos, viņ� attrauca un pameta draugam biezu naudas�zīmju �ūksni.

Viņ� vēroja D�ejd�eju skaitām naudu un nervozajiem pirk�stiem ik pēc isa brī�a paberzējam degunu, it kā nieze nekādi ne�rimtos. Lidzīgi bija izturējusies viņa mamma, proti, kasījusi de�gunu jēlu. Rodrigess paraudzījās uz abiem pārējiem, kas ap�audīja viens otru ar neīstiem iero�iem, kamēr īstie gulēja uz galda. "D�ejd�ejs nekādā ziņā neizvilks vēl divus gadus, ja vien neieraudzis pestī�anas gaismu," Rodrigess nosprieda. "Ja paveik�sies, nodzīvos līdz Ziemassvētkiem."

t

Doktore Mirjama Anata stāvēja vietējā ziņu kanāla ēkas gaite�nī pie dzērienu automāta, kad no jakas iek�kabatas atplūda me�tāliska "Odas priekam" melodija. Todien viņai mugurā bija pel�nu pelēka �akete ar �auru svītriņu, ko viņa uzskatīja par savu firmas zīmi.

Tālrunim vajadzēja būt izslēgtam, ta�u pārāk daudzi zvanīja un lūdza interviju, un viņa negrasījās dāvāt tiem ieganstu meklēt citu ekspertu. Iebāzusi roku iek�kabatā, doktore satvēra tālruni, ta�u nejau�i nospieda atvieno�anas pogu. Viņa paraudzījās ap�kārt, vai to kāds ir redzējis.

No jauna pievērsusies dzērienu automātam, viņa tajā salādē�ja monētas, izvēlējās ledus tējas pudeli, un pirkums ar būk�ķi ie�krita automāta teknē. Atvērusi vāciņu, viņa kāri dzēra. Jau gan�drīz diennakti kop� mūka pa�nāvnieciskā kritiena doktore gandrīz nemitīgi bija atradusies spilgto studijas pro�ektoru svel�mē. Sūdzēties gan par to būtu grēks, jo tā bija debesu sūtīta iespē�ja uzlabot savas grāmatas pārdo�anas rezultātus. Samērā agri kar�jeras sākumā viņa bija apjautu�i, ka vissvarīgākais ir veidot visas atbildes kā atsauci uz kādu savas grāmatas nosaukumu. Tādējā�di liedzot producentam iespēju rediģēt tekstu.

"Oda priekam" atskanēja vēlreiz, un doktore nospieda atbil�dē�anas pogu līdz ar pirmo takti.

-�� Sveiki. Vai doktore Anata? Runāja sieviete. Visticamāk, ame�rikāniete vai kanādiete. Anata parasti nespēja noteikt at�ķirību, ta�u abu valstu grāmatu tirgus bija liels.

-�� Tā esmu es.

-�� Jauki, sieviete turpināja. Zināt, es saprotu, ka esat aiz�ņemta, ta�u man nudien noderētu jūsu zinā�anas par Citadeles vēsturi.

-�� Vai tas ir lūgums sniegt interviju?

-�� Ē-ēm� Laikam jau ir gan.

-��� No kura kanāla jūs esat?

Sarunā uz bridi iestājās klusums.

-�� Doktore Anata, es nezvanu no ziņu kanāla� Es esmu �ai no�tikumā iesaistīta, Līva steidzīgi izpauda, jo baidījās, ka zināt�niece pārtrauks sarunu. Es esmu� es esmu mūka māsa.

Mirjama neatbildēja, nebūdama pārliecināta, ka dzirdējusi pa�reizi un tic dzirdētajam.

-�� Es redzēju viņa liķi, Līva turpināja. Vismaz fotogrāfijas. Mirstīgās atliekas nozaga, iekams es paguvu apskatīt. Viņam uz ķermeņa bija zīmes, tādas kā rituālā iegrieztu brū�u rētas. Es spriedu, ka jūs varētu sniegt savu speciālista viedokli par simbo�lu nozīmi.

Tiklīdz tika pieminētas rētas, Mirjamai viegli noreiba galva. Vai jums ir �is fotogrāfijas? viņa �ukstus taujāja.

-�� Nav, Līva atzina. Ta�u es varu rētas uzzimēt. Man ir zi�nāms vēl �is tas. Iespējams, tam ir kāds sakars ar Sakramentu.

Mirjama smagi atspiedās pret dzērienu automātu. Kas tas ir?

-��� Dro�i vien būtu vieglāk to parādīt.

-�� Protams.

-��� Kad jūs esat briva?

-Jau tagad. Es atrodos televīzijas studijā, līdzās pilsētas cen�tram. Kur esat jūs?

Līva apklusa, piesargādamās kaut vienam cilvēkam izpaust savu atra�anās vietu. Kāds draugs no policistu aprindām reiz bi�ja pamācījis, ka vislabāk var paslēpties pūlī. Viņai bija nepiecie��ama kāda sabiedriska, rosīga vieta tepat tuvumā, un viņa palū�kojās uz fotogrāfiju avīzē, kur Semjuels stāvēja iecienitākajā apskates objektā pasaulē.

-��� Es gaidī�u jūs pie Citadeles, viņa bilda.

No tuk�ā sēdekļa joprojām plūda ķiploku un sviedru smārds. Kutlars samirk�ķināja acis, kad furgons iznira no tuneļa. Pa ielu starp autostāvvietām tuvojās kāds stāvs.

Kutlars atvēra elektronisko piezīmju grāmatiņu, cie�i vērās smil�u pulksteņa ikonā un pētīja, kā tai cauri birst melni pikseļi

-���� virtuālās smiltis liecināja, cik strauji sarūk viņam atvēlētais laiks.

Jūhans piegaja pie furgona un apmainījās vietām ar Kornēliju

-��� ielu karte tikmēr pārveidojās saskaņā ar jauniegūtajiem datiem. Bultiņa norādīja uz Līvas tālruņa atra�anās vietu. Smil�u pulk�stenis uz bridi parādījās vēlreiz, un karte papla�inājās, parādot otro bultiņu virs pirmās, kreisaja pusē tā bija viņu atra�anās vieta, ko noteica ar Kornēlija tālruņa signāla palīdzību.

Viņi bija tuvu.

Kornēlijs vēroja, kā bultiņa ekrāna vidū pavirzās uz priek�u pa ielu. Viņa ir kustībā.

Jūhans pagrieza furgonu uz loka ceļa pusi.

Nākamreiz, kad informācija ekrānā tika atjaunota, otrā bulti�ņa ari bija sakustējusies, mezdama loku ap pirmo kā klijāns, kur� tuvojas laupījumam.

Brāļa Semjuela līķis bija atkailināts līdz viduklim un nogul�dīts ar izplestām rokam, atdarinot altāri pie Sakramenta kapelas galasienas. Abats pārlaida skatienu salauzītajai, vaskam līdzīga�jai miesai, kas balta izcēlās uz akmens gridas augumu vairākās vietās bija caurdūru�as lauztu kaulu �ķēpeles, un kopā to saturē�ja raupjas �uves vietās, kur ādu bija pārgriezis koroners.

"Vai �is cilvēks patiesi var aug�āmcelties un piepildīt pareģo�jumu?"

Abats pamanīja, ka ap altāri tinas tievais asins vitenis. Pūlē�damies tumsā saskatīt tā sakni, viņ� atrada to izaugam no kādas grīdā iestrādātas notekas. Viņ� satina augu ap roku un stipri pa�rāva, līdz vītenis notrūka. Tad viņ� piegāja pie kādas kaņepāju un tauku lāpas un paturēja stīgulāju virs liesmas. Versmē �ņāk�dams, tas sa�okurojās sīkā melnā �ķiedrā, atstādams abatam saujā sarkanas sulas triepumu.

Lāpas liesmas sakustējās durvis viņam aiz muguras atvē�rās. Trīdams plaukstu pret tunikas raupjo vilnu, jo sula kairināja ādu, abats pagriezās. Uz sliek�ņa kavējās brālis Septs, viens no mūkiem, kas bija palīdzējis uznest Semjuelu kalnā.

Mēs esam gatavi, brāli abat, viņ� bilda.

Abats pamāja un kopā ar mūku devās uz citu telpu Citadeles aug�ējā daļā, kur kop� Lielo Inkvizīciju laikiem lielākoties valdī�ja klusums.

Durvis aiz abiem aizvērās, atstājot brāli Semjuelu kopā ar Sak�ramentu. Gaiss saviļņojās, sve�u liesmiņas noplivinājās vēlreiz, un gaisma maigi aizņirbēja pār gulo�o.

Uz bridi �ķita, ka tas sakustas.

Arī Rodrigess skatījās uz Semjuelu, kur� stāvēja uz Centrālparka slavenā tilta, aplicis roku ap plecu meitenei ar glu�i tādiem pa�iem sejas vaibstiem. Fotogrāfija bija ievietota lētā rāmi, un vēl da�i tādi rotāja dzīvokļa sienas.

Ielauzties dzīvoklī bija viegli. Meitene dzīvoja pirmajā stāvā daudzdzīvokļu namā, kas bija celts visnotaļ tuvu pilsētas centram ar nolūku tajā izvietot jaunus kvalificētus darbiniekus. Kad viņ� tur nokļuva, mājas iedzīvotāji jau bija devu�ies uz darbu. Atlika vien pārlēkt pari �ogam mazajā dārzā, kurā sakuplojo�ie augi sar�gāja iebrucēju no sve�iem skatieniem, un izsist logu, ar vējjakas palīdzību noslāpējot �ķindoņu. Brāļi Ruinā tiks ar meiteni galā. Viņa pienākums bija pieraudzīt, lai nepaliek nekādu pēdu.

Citadelē Rodrigess brāli Semjuelu nebija pazinis pārāk labi, tā�dēļ skatīt iemu�inātus viņa agrākās dzīves fragmentus uz māsas dzīvokļa sienām likās dīvaini. Citā fotogrāfijā viņ� krietni agrī�nākā vecumā sēdēja airu laivā blakus tikpat jaunai māsai, un abi miedza acis saulesgaismā. Fotogrāfijas viņ� bija pamanījis pie tāl�ruņa, un tās daļēji aizsedza istabaugi, kādu te bija daudz, vai uz katras horizontālas virsmas.

Rodrigess nospieda automātiskā atbildētāja mirguļojo�o po�dziņu un noklausījās atstātās ziņas, vienlaikus sameklēdams un uz dzīvojamās istabas grīdas kraudams pēc iespējas vairāk papī�ru. Divreiz zvanījis viens un tas pats vīrietis, acīmredzot priek��nieks, bārdamies par to, ka meitene aizbraukusi, neiesniedzot rak�stu.

Izvilcis silto segu no nesaklātās gultas, Rodrigess to uzklāja kaudzei un atcerējās bērnībā redzētu filmu par kādu puisi, kas bija apsēsts ar citplanētie�iem un sakrāja savā mājā tādu pa�u graba�u kalnu.

Viņ� pats tagad jutās kā citplanētietis.

Kad dzīvojamā istabā bija savākts pietiekami daudz viegli uz�liesmojo�a materiāla, Rodrigess izstaigāja visus kaktus un apsla�cīja ar benzīnu gan gultu, gan paklājus, gan dīvānu. Nebija laika dzīvokli izpētīt rūpīgi, tālab bija jāpierauga, lai viss tiek iznīci�nāts.

No dzīvokļa izrāpies pa to pa�u logu, par kuru bija ieradies, Rodrigess pa izsisto rūti iemeta iek�ā dego�u sērkociņu un izdzir�da citas rūtis ieplaisājam no spiediena viļņa, kad aizsvilās ben�zīna izgarojumi. Lai kā alkdams palikt un noraudzīties liesmās, viņ� tomēr devās prom. Vēl gaidīja divi darbi, un tikai tad viņ� uz visiem laikiem varēs pamest �o zemi.

Viņ� darīja Dieva darbu. Izpriecām laika neatlika.

Lai atrastu Citadeli, Līvai karti nevajadzēja. Atlika vien doties tās virzienā, iekļauties tūristu straumē, kas nesa garām biļe�u ka�sēm, cauri vārtiem un aug�up pa �aurajām ieliņām uz visslave�nāko kalnu pasaulē.

Tikai ienākot �eit, pilsētas visvecākajā daļā, viņa pirmo reizi tā īsti atģida, cik tā ir sena. Ielas izrādījās bruģētas akmeņiem, ta��u senatnlguma sajūtu drīzāk radija celtnes. Tās visas bija ma�zas, sīkiem logiem un zemām durvīm, paredzētas cilvēkiem, kas pārtiek no slikta ēdiena un mīt grūtos apstākļos, reti sasniegda�mi trīsdesmit gadu vecumu. Turklāt ēkas �ķita būvētas un labo�tas, izmantojot visda�ādākos materiālus, kas biju�i pa rokai pil�sētas ilgās vēstures laikā. No viduslaikos celtām sienām spraucās ārā romie�u laiku pīlāri, un tuk�umu aizpildīja ozolkoka sijas, klūgas un apmetums. Viņa pagāja garām pavērtām durvim, kur ailas vidū no pārliktņa karājās amulets, saukts par "Fātimas plaukstu" kā atgādinājums par garajiem gadiem, kad pilsēta krusta karu laikos krita mauru jūgā. Aiz durvīm atradās neliels pagalms, ko ielenca izrobotas arkas un visda�ādāko apstādīju�mu pārbagātība ziedo�i citronkoki, banānu koki ar garajām sa�locītajām lapām un leknie zaļumi plūda pār rūpīgi izstrādātajām sienu un grīdas mozaīkām. Kaimiņu māja atgādināja astoņpa�dsmitā gadsimta Itālijas dzīvojamo namu, savukārt ēka tai bla�kus apvienoja senās Grieķijas villas un Napoleona forta iezīmes.

Vietumis starp eklektiskā stila namiem parādījās tuk�ums, un ska�tienam pavērās tālu lidzenumā sabūvētie mūsdienīgie nami, tie stiepās līdz pat roboto kalnu sarkanajām klintīm, kas ieskāva pil�sētu no visām pusēm.

Pa �auro ielu kūleņoja vēj�, nesdams līdzi siltumu un ēdiena smar�u, kas atgādināja Livai par izsalkumu. Smar�as vedināta, viņa kāpa augstāk pie kioska, no kura plūda kārdino�ais aromāts. Tajā pārdeva plāceņus un amerikāņu iecienītas mērces kārtē�jais atgādinājums par to, kā pilsēta gadsimtu gaitā uzsūkusi vis�da�ādākās tradīcijas. Lai cik asiņaini notikumi risināju�ies Cita�deles vēsturē, lai kādi ticību kari izcīnīti tās paēnā, no zudu�ajām impērijām bija paliku�i vien nesagraujami arhitektūras pieminekļi un tradicionāls ēdiens.

Līva izņēma no aploksnes naudaszīmi un apmainīja to pret sēklām nobārstītu trisstūrainu maizes �ķēli un trauciņu ar bakla��ānu salātiem. Pamērcējusi maizi biezajos salātos, viņa iebāza to mutē. Gar�oja pēc kūpinājuma un ķiplokiem, uz mēles jaucās grauzdētas sezama eļļas, cepta bakla�āna un ķimeņu gar�a, bet jautās ari citu gar�vielu aromāti. Viņa nekad nebija baudījusi gar��īgāku ēdienu. Kad Līva otrreiz iemērca maizes gabalu traukā, ka�batā iezvanījās tālrunis. Iemetusi maizi mutē, viņa pasniedzās pēc aparāta.

-��� Hallo! viņa pilnu muti atsaucās.

-�� Kur tu, ellē, pazudi? Rolss auroja klausulē. Līva klusi no�vaidējās. Izgājusi no redakcijas, viņa ieslēdza tālruni, lai Ruinas pētniece varētu piezvanit. Bet par Rolsu gan Līva bija aizmirsusi.

-��� Es te esmu slims no uztraukumiem! redaktors kliedza. Tikko redzēju CNN, kā tevi iegrū� policijas ma�īnā. Kas jums tur notiek, ellē ratā?

-��� Neraizējies! Līva attrauca, viļādama kumosu pa muti. Man nekas nekai�.

-�� Tie�ām?

-Jā.

-�� Tad kāpēc tu man nepiezvanīji? Es tai mei�ai redakcijā pie�kodināju, lai palūdz tevi piezvanīt man.

-��� Dro�i vien piemirsās. Viņa �ķita mazliet izklaidīga.

-�� Stāsti, kas jums tur notiek.

Tie�i no �is sarunas Līva bija cerējusi izvairīties. Es tikai mē�ģinu noskaidrot, kas atgadījās ar manu brāli, viņa paskaidroja.

-��� Ar mani viss ir kārtībā. Nebaidies.

-��� Dzirdu, ka tu esi aizelsusies.

-�� Es tie�ām esmu aizelsusies, jo steig�us kāpju pa varen stāvu nogāzi.

-�� Ak tā! Nu, vienalga nevajadzētu tā sēkt. Būtu labāk rūpēju�sies par savu veselibu. Tev jāmet pie malas smēķē�ana.

Līva atskārta, ka jau stundām ilgi nebija pat kārojusi uzsmē�ķēt.

-��� Man �ķiet, ka tas jau ir noticis, viņa atmeta.

-�� Labi. Tas ir labi. Klau, man ir kāds lūgums. No tā jau Līva bija baidījusies. Viņa zināja, ka redaktors nezvana tālab, ka būtu neizturami noba�ījies par padotās veselību. Pieraksti numuru,

-��� viņ� teica.

-�� Uzgaidi. Līva paņēma pildspalvu un uzkricelēja uz plauk�stas ciparu virkni.

-��� Kas tas ir?

-���� Uz �o piezvani tai policistei, kura todien tavā klātbūtnē dzemdēja dvīņus.

-��� Bonijai?

-�� Jā. Skaidrs, ka �is ir pagalam nepiemērots bridis, ta�u rak�stam jāparādās nedēļas nogalē. Dzīvesstila sadaļā joprojām trūkst rakstu, tāpēc es gribētu, lai tu ar viņu sazinies un pastāsti, ka ta�vā vietā rakstu pabeigs kāds cits. Labi?

-�� Tūlīt piezvanī�u. Vai gribēji vēl kaut ko?

-�� Nē, tas būtu viss. Tu tikai esi uzmanīga un� visu kārtīgi pie�raksti.

Līva pasmaidija.

-��� Es vienmēr uzmanos, viņa atteica un beidza sarunu.

Rolss aizcirta tālruņa vāciņu un aizvēra mājas ārdurvis. Ne�bija laika, jo viņ� steidzās uz labdarības pasākumu pilsētas mēri�jā, lai satiktu vīru, ko visi uzskatīja par nākamo mēru. Atra�anās tuvu nākamajam karalim alla� atmaksājās.

Viņ� iesēdās pie stūres savā Ford Mustang viņam tāds auto�mobilis nekā nebija saistīts ar pusmū�a krīzi un jau dzīrās ie�darbināt dzinēju, kad izdzirdēja kadu pieklauvējam pie stikla. Pa�griezies viņ� ieraudzīja pret sevi pavērstu platu iero�a stobra galu. Cilvēks, kas turēja ieroci, pamāja un lika atvērt logu. Uzbrucējam bija sarkana vējjaka un bārda, kas jauneklīgajā, kalsnajā sejā iz�skatījās neiederīga.

Kad logs bija noslīdējis lejup līdz pusei, salonā tika iegrūsta liela minerālūdens pudele.

-�� Turi rokās, izrīkoja bruņotais vīrs.

-�� Ko jūs gribat? Rolss jautāja, paklausījis norādījumam. No plastikāta pudeles plūda izgarojumi un specifiska smar�a, un viņ� aptvēra, ka tajā nemaz nav ūdens.

-�� Es gribu, lai tu klusē, atcirta vīrietis un iz�āva no raķe�pistoles dego�u magnēzija gabaliņu. Tas izurbās cauri terpentīna pu�delei un ietriecās Rolsam Beikeram krūtīs.

Kad Līva izgāja cauri lielai akmens arkai, aiz kuras pletās lau�kums publikai pieejamās baznīcas priek�ā, tālruni atsaucās Bonijas automātiskais atbildētājs. Klausīties mazpilsētas iedzīvotā�jas balsī, kas laipni lūdza atstāt ziņu, un vienlaikus ar acīm skatīt milzīgo, krā�ņo gotiskās baznīcas fasādi tas �ķita sirreāli.

-�� Sveika, Bonij, viņa iesāka, lidz ar tūristu pūļiem virzīda�mās pāri laukumam, Te Liva Ādamsena no New ]ersey lnquirer.

Es ceru, ka jums, Maironam un dvīņiem viss ir kārtībā. Tie�ām ļoti �ēl, ka tā sanācis, ta�u man vajadzēja uz vairākām dienām aizbraukt no pilsētas. Tomēr mums materiāls par jūsu dzemdī�bām ir iepaticies un jums pavisam driz piezvanīs kāds cits �ur�nālists, kas turpinās manis iesākto darbu. Cik zinu, raksts jopro�jām ir paredzēts nedēļas nogales izdevumam, ja vien tas jūs apmierina. Kad atgriezī�os, es jums piezvanī�u, labi? Lai veicas!

Viņa beidza sarunu un izgāja cauri otrajai arkai.

Tikusi ārā no ēnas, Liva samiedza acis pēk�ņajā spilgtumā un apstājās. Priek�ā kā tumsas mūris pacēlās Citadele. Uzlūkojot to tik tuvu, vienlaikus pārņēma gan izbailes, gan godbijība. Acis pievērsās kalna virsotnei un lēni slīdēja lejup, sekojot brāļa kri�tiena ceļam. Kad skatiens apstājās kalna pakājē, viņa pamanīja pie zema akmens mūra drūzmējamies cilvēkus. Viņu vidū, izstie�pusi rokas uz sāniem, stāvēja kāda sieviete ar gariem, gai�iem ma�tiem un garā kleitā. Līvai pār muguru pārskrēja ledainas skudri�ņas. Vienu �au�alīgu mirkli viņai izlikās, ka tur vīd brāļa rēgs. Tūristu straume spraucās garām, grūstīdama viņu un stumdama tuvāk pūlim. Kad tas pa�ķīrās, vidu uzlāsmoja krāsains segums

-��� sve�u cilvēku izklātā ziedu jūra. Tā vien �ķita, ka puķes izlau�zu�ās starp ieplaisāju�ām akmens plātnēm un uzziedēju�as par klusu piemiņu cilvēkam, kas �īs plātnes sa�ķēlis. Liva raudzījās uz ziediem, uztverot arī krāsu un veidu slēptās nozīmes: dzelte�nās narcises simbolizēja cieņas izpausmi, tum�i sarkanās rozes

-��� sēras, rozmarīns piemiņu, savukārt sniegpulkstenītes cerī�bu. Vietumis kā pusnogrimu�u jahtu buras seklā jūrā pacēlās kar�tītes. Līva pacēla kādu atklātni; izlasot tekstu, viņa sajuta pāri mu�gurai pārslīdam saltu pirkstu. Tajā bija ierakstīti divi vārdi: Mala Marti/r. "Malas moceklis." Kartītes aug�ējo daļu aizpildīja liels burts T.

Mis Ādamsena?

�urnāliste strauji pagrieza galvu, instinktīvi paliecoties sāņus, kamēr skatiens uzmeklēja runātāju.

Blakus stāvēja aptuveni piecdesmit gadus veca, eleganta sie�viete pelnu pelēkā kostīmā ar �auru svītriņu un nevainojamu fri�zūru, mati bija da�us toņus tum�āki nekā kostīms. Sieviete pie�vērsās ziediem, kas mazliet tālāk klājās uz zemes, un tad atkal paraudzījās uz Līvu.

-�� Doktore Anata? Līva jautāja, pieceldamās kājās. Kad dok�tore pasmaidīja, abas sarokojas. Bet� kā jūs mani pazināt?

-��� Es nāku taisnā ceļā no televīzijas ziņu studijas. Mirjama sazvērnieciski pieliecās tuvāk. Un jūs, mana dārgā, esat visu jaunāko ziņu galvenā varone.

Līva satraukta palūkojās uz pūli. Cilvēki visu uzmanību veltī�ja kalnam un savādajai izrādei ar gai�mataino sievieti, kas stāvē�ja ar izplestām rokām. Uz Livu neviens neskatījās.

-��� Vai sameklēsim kādu klusāku stūrīti? doktore Anata pie�dāvāja, ar roku norādīdama uz uzbērumu, kuram viena mala ie�pretim vairākām kafejnīcām bija kā nosēta ar nelieliem plastma�sas galdiem.

Vēlreiz uzmetusi skatienu brāļa bojāejas vietā izveidotajam pie�miņas laukumam, Līva pamāja un devās līdzi Mirjamai.

Furgons apstājās pie vecpilsētas sienas netālu no dienvidu vārtiem. Kornēlijs ielūkojās ekrānā. Sastingusi bultiņa norādija uz kādu vietu pie izsusēju�ā aizsarggrāvja senajā uzbērumā. Meite�ne vairākas minūtes nebija izkustējusies no vietas.

Kornēlijs izkāpa no pasa�iera puses un pavēra durvis. Kut�lars aiztaisīja elektronisko piezimju grāmatiņu, pasniedza to Kor�nēlijam un stīvi pavirzījās pāri sēdeklim, nostādamies blakus uz ietves. Pakāpiens nebija augsts, ta�u bridi, kad pēda pieskārās ze�mei, tā vien �ķita, ka viņam kājā ie�auts vēlreiz. Kutlars sakoda zobus, pārciezdams sāpes un apņemdamies neizrādīt vājumu. Zem krekla tomēr izspiedās sviedru lāses. Kutlars pieturējās pie durvīm, noliecis galvu, un ar pūlēm iztaisnoja kāju. Bija skaidrs, ka �oreiz bez zālēm neiztikt.

Viņ� izņēma no kabatas pudelīti ar tabletēm, kuras sev pēdējo stundu laika bija liedzis, atskrūvēja korķiti un iebēra miklajā saujā da�as gēla kapsulas. Uz etiķetes bija rakstīts, ka drīkst izdzert vie�nu devu �etrās stundās. Viņ� iemeta mutē divas un, mēģinādams tās norīt bez ūdens, gandrīz aizrijās.

Pacēlis galvu, viņ� palūkojās garām Kornēlijam uz dienvidu vārtiem. Meitene atradās vecpilsētā. Divriteņi bija vienigie trans�portlīdzekļi, ar kuriem atļauts pārvietoties stāvajās, aizvēsturis�kajās ielās, tādēļ viņi būs spiesti doties turp kājām. Kutlars iegrū�da tabletes kabatā, atlaida furgona durvis un klibodams devās uz kasi pie ieejas vecpilsētā. Pusceļā kāja jau bija kļuvusi nejūtīga.

Lai arī kafejnīca atradās attālāk no uzbēruma un galvenās ie�las, apmeklētāju netrūka. Nevarēdama lepoties ar tie�u skatu uz Citadeli, �ī kafejnīca nebija tik ļoti iecienīta kā citas, ta�u Līva tik un tā manīja kalna klātbūtni pat cauri akmens ēkai, kas slējās tam priek�ā kā cieta, taustāma ēna, kā briesto�s negaiss. Viņa sēdēja ar muguru pret tūristiem, ar seju pret akmens sienu un iepretim Ruinas pētniecei. Jauns, rosigs viesmīlis baltā priek�autā un mel�nā vestē pieņēma pasūtījumu.

-�� Tā, ierunājās Mirjama, tiklīdz viesmīlis bija aizgājis. Kā es jums varu palīdzēt?

Līva novietoja uz galda piezīmju grāmatiņu. Rokā viņa vēl ar�vien turēja tikko pacelto atklātni un tagad pārlasīja otrreiz:

T

Mala

Martyr

-�� Iesākumam pastāstiet, ko �ie vārdi nozīmē, viņa attrauca, paslidinādama kartīti pāri galdam.

-�� Lai notiek, Mirjama sacija. Bet vispirms es gribu, lai jūs man kaut ko pastāstāt. Jūs sacījāt, ka esat redzējusi zīmes uz brā�ļa līķa. Vai to vidū bija ari �āda? Viņa norādīja uz burtu T.

Līva at�ķīra piezimju grāmatiņas pirmo lapu un pagriezusi pa�rādīja doktorei a�i uzmesto Semjuela ķermeņa zīmējumu.

-�� Tā bija iededzināta viņam uz rokas, Līva teica.

Mirjama cie�i vērās �o rētu tīklā, me�onīgā skaistuma pārņem�ta. Kad pienāca viesmīlis un novietoja uz papīra galdauta dzē�riena glāzes, viņa ar strauju kustību aizvēra piezīmju grāmatiņu.

-�� To sauc par Tau, viņa paskaidroja, tiklīdz apkalpotājs aiz�steidzās prom. Tas ir ļoti spēcīgs un sens simbols, tikpat sens kā zeme, kam dots tā vārds.

Līva sarauca pieri, jo nesaprata, kā no Tau burta varēja rasties Turcijas nosaukums.

-�� Es runāju par zemi, uz kuras slejas Citadele, piebilda dok�tore Anata, manīdama �urnālistes apjukumu, un pamāja ar gal�vu uz kalnu virsotnēm, kas tālumā tikko vīdēja pāri namu jum�tiem un kuru robainie silueti kā zobi iegrauzās debesīs. Par Tau karalisti.

Līva sekoja viņas skatienam un atsauca atmiņā ceļve�a karti un kalnu grēdu, kas apjoza pilsētu un stiepās cauri valstij glu�i kā mugurkauls. Taura kalni, viņa novilka, un vārda pirmā zil�be ieguva jaunu, svarigu jēgu.

Doktore Anata pamāja. Lai pienācīgi novērtētu Tau svarīgu�mu un nozīmību �ai zemei, ir jāzina da�i vēstures fakti. Viņa paliecās uz priek�u un pāri spodri baltajam papīra galdautam iz�stiepa garos pirkstus ar sudraba gredzeniem. Pirmās liecības par cilvēkiem �ajā apkaimē vēsta, ka te dzīvoju�as divas karojo��as ciltis, kas cīnīju�ās par kundzību �ajā apvidū. Vienu no tām sauca par Jahvi. �ī cilts mita alās apmēram kalna vidū, un tiek uzskatīts, ka tie sargā svētu relikviju, kas nodro�ina lielu varu. Pat tādos aizvēsturiskos laikos citas ciltis turēja to godā vai vis�maz baidījās no tās tik ļoti, ka devās svētceļojumos uz kalnu, nes�damas ziedojumus, pārtiku un lopus dieviem, kas kalnā dzīvoju��i. Ar laiku tur izauga pilsēta, doktore Anata turpināja. Par uzplaukumu jāpateicas svētceļniekiem, kuri ieradās pie kalna pa�sniegt ziedojumus un nobaudīt brīnumainos ūdeņus, kas izplū�da no zemes un saskaņā ar leģendu dāvāja labu veselību un ilgu mū�u. Citadeles laicīgo intere�u ievēro�anai tika uzcelta sabied�riskā baznīca un tajā sludināja Dieva vārdu, ko atgādāja no kal�na rakstu veidā. �ajos vēstījumos Dievu, tāpat kā cilti, sauca par YHWH, un tas nozīmē "Jehova" vai "Jahve". Vēstījumos bija ap�rakstīta pasaules radī�ana un tas, kā cilvēki sāka to apdzīvot. Ik�viens, kur� uzdro�inājās vēsti ap�aubit, tika pasludināts par ķe�ceri, un viņu vajāja un iznicināja ne�ēligi, kareivīgi priesteri. Tiem bija karogs, ko greznoja Citadeles dievi�ķās varas simbols. Zi�nātniece norādīja uz T burtu. Tau. Vienīgais īstais krusts. Tas simbolizē relikviju, kura pirmā bija dāvājusi varu pār citiem. Tas ir Sakramenta simbols.

Kornēlijs apstājās pie lielās akmens arkas, aiz kuras sākās sa�biedriskais laukums, un atvēra elektronisko piezīmju grāmatiņu, lai pārbaudītu signālu. Viņa bultiņa bija pavirzījusies tuvāk, ta��u meitene atradās tai pa�ā vietā.

Viņ� paraudzījās uz Kutlaru. Tas ar stīvo kāju apmēram div�desmit pēdas tālāk rausās aug�up pa stāvo ielu. Krekla priek��puse bija samirkusi sviedros, un ikviens saraustītais, klibais so�lis līdzinājās iepriek�ējam vīrietis lēni pacēla ievainoto kāju un piesardzīgi nolika to pie zemes, pēc tam ar veselo kāju spēra strau�ju soli, it kā palēkdamies, lai ķermeņa svars pēc iespējas īsāku laiku balstītos uz ievainotās kājas.

"Tiklīdz Kutlars būs sazīmējis meiteni, es viņu no�au�u un pēc tam nosēdinā�u uz kāda soliņa uzbēruma malā." Pistole ar ska�ņu slāpētāju stobra galā jau atradās viņam kabatā, "Jācer, ka pie�dzīvotais satricinājums meiteni iebiedēs un piespiedīs pakļauties, pamudinās pa�u nokāpt lejā." Nepiecie�amības gadījumam vi�ņam kabatā bija noslēpta ari �ļirce ar haldolu. Kornēlijs nolūko�jās Kutlara vienādajās ritmiskajās kustībās. Kad viņ� pienāca, Kornēlijs kārtējo reizi ieskatījās ekrānā. Meitene vēl aizvien nebi�ja pat pakustējusies. Aizvēris elektroniskās grāmatiņas vāku, Kor�nēlijs ielika aparātu kabatā un ieslīdēja arkas ēnā.

Līva pētīja T burtu, kas simbolizēja Tau. Par Sakramentu viņa bija daudz lasījusi pa ceļam lidma�īnā, ta�u ne uz mirkli neiedo�mājās, ka tas ir saistits ar viņas brāļa nāvi.

-�� �āda zīme uz jūsu brāļa rokas apliecina viņa zinā�anas par Sakramentu, Ruinas pētniece stāstīja. Iespējams, viņ� mēģinā�ja �īs zinā�anas izplatīt tālāk.

Liva atsauca atmiņā Arkadiana vārdus. Proti, atrisinot Sakra�menta noslēpumu, būs noskaidroti ari Semjeula nāves apstākļi. Viņa palūkojās uz doktori Anatu. Jums noteikti ir savi secināju�mi par to, kas īsti ir Sakraments.

Ruinas pētniece papurināja galvu. Ikreiz, kad �ķiet, esmu no�kļuvusi pie mīklas atrisinājuma, tas atkal aizslīd prom no manis. Es gan zinu, kas tas nav. Pretēji da�u uzskatiem, tas nav Kristus krusts. Salīdzinājumā ar kalnā mito�o reliģisko ordeni, Kristus ir jauniņais, ja tā var izteikties. Tālab tas nav ari Viņa ērk�ķu kronis vai �ķēps, kas tika iedurts Viņam sānā. Tāpat tas nav ari Svētais Grāls, no kura Viņ� dzēra. Tie visi ir miti, kurus Citadele gadu gaita uzturējusi dzīvus, lai novērstu sabiedrības domas un neļau�tu uzminēt, kas patiesībā ir Sakraments.

-��� Bet� kā mēs zinām, ka tur vispār kaut kas ir? Līva jautāja. -Ja reiz to neviens nav redzējis?

-��� Nav iespējams radīt lielāko reliģiju pasaulē uz baumu pa�mata vien.

-��� Vai tie�ām? Padomājiet labi! Divas aizvēsturiskas ciltis cī�nās savā starpā. Viena no tām, lai gūtu virsroku, ierokas �ajā kal�nā un paziņo, ka tās rīcībā ir kāds dievi�ķs ierocis. Piemēram, tā apgalvo, ka nesenais sausums vai aptumsums izsaukts ar viņu palīdzību. Apkārtējie notic �ās cilts varai un sāk to bijāt kā die�vus. Ciltij tas iepatikas, un tā turpina uzturēt �o ilūziju dzivu. Ti�cībai ir liels spēks; galvenais ir nodro�ināt, lai neviens neuzzina, ka istenibā kalnā nekā nav. Paiet tūksto�iem gadu, un cilvēki tam joprojām tic, turklāt uz �īs ticības pamatiem balstās visā pasaulē izplatīta reliģija. Līva atcerējās, kā Semjuels skaidroja, ka tiecas nokļūt tuvāk Dievam. Ja mans brālis to uzzināja� pēc visa pār�dzīvotā atklāja, ka ticības, viņa dzīves galvenās jēgas, pamata nav nekā�

Mirjama redzēja Līvas acīs asaras. Tomēr tur kaut kas ir, viņa sacīja. Un tam piemīt vara. Viņa paņēma ūdens pudeli un apskatīja attēlu uz etiķetes. Es gribētu uzdot jums jautāju�mu. -Sudraba gredzeni noklinkstēja pret pudeles stiklu, kad vi�ņa ielēja glāzē ūdeni. Ko jūs gaidat no dzīves? Ko mēs visi gri�bam? Mēs vēlamies veselību, laimi, ilgu mū�u, vai ne? Tā tas ir tagad, un tā bijis mū�am. Vissenākie pirmcilvēki, tie, kas atklāja, kā radīt uguni un ar noasinātām kārtīm aizsargāties pret me�a zvēriem, gribēja tie�i to pa�u. Kalns pastāvēja jau toreiz, un ari tolaik tajā dzīvoja svēti cilvēki. Parastie cilts locekļi, kuri gribēja mazliet ilgāku un veselīgāku mū�u, dievināja kalnie�us ne jau kā�das viltigi palaistas valodas dēļ, bet gan tālab, ka �ie kalnie�i dzī�voja ilgi, turklāt viņus neskāra slimības. Sakiet, kāds tēls jums nāk prātā, iedomājoties Dievu?

Līva paraustīja plecus. Ve�uks ar garu, sirmu bārdu.

Kur, jūsuprāt, �āds tēls radies? Viņa pagrieza pudeli un norādija uz Citadeles attēlu uz etiķetes. Senie cilvēki pacēla acis uz kalnu un laiku pa laikam redzēja tajā dievus, vīrus ar gariem matiem un garām, sirmām bārdām. Laikos, kad tikai laimigie no�dzīvoja ilgāk par trisdesmit gadiem. �o ūdeni eksportē visā pa�saulē jau kop� romie�u laikiem, kad par to uzzināja imperatori, pētniece skaidroja. Vai jūs domājat, ka viņi lika to vest tādu gai�sa gabalu uz Romu tikai tāpēc, ka tam ir laba gar�a? Viņi alka tā pa�a, ko vēlas ikviens, un karaļi jo īpa�i, proti, viņi gribēja dzīvot ilgi. Pat mūsdienās cilvēka mū�s Ruinā vidēji ir septiņus gadus garāks nekā jebkurā citā lielpilsētā, un uz �ejieni vēl aizvien plūst tūksto�iem to, kuri te izārstējas no visda�ādākajām kaitēm. Un tās nav baumas. Tas ir fakts. Vai jūs vēl joprojām sprie�at, ka tur ne�kā nav?

Līva nolaida skatienu, un tas apstājās pie pelna trauka. Des�mit gadus ilgais nikotīna pieradums kop� iera�anās Ruinā �ķita pagaisis. "Mirjamai taisnība te katrā ziņā kaut kas ir. Semjuels nebūtu tāpat vien, joka pēc, ievilcis mani �ajā notikumā, un viņ� nebūtu ieskrāpējis uz sēkliņām burtus, ja tiem nebūtu nekada no�zīme. Jautājums tikai tāds: kāda ir �ī nozīme?"

Viņa pār�ķira piezīmju grāmatiņu lapā, kurā bija pārrakstīti burti, un atkal tos aplūkoja. Un piepe�i pār viņu nāca atklāsme kā saule, kas izlau�as cauri mākoņu segai.

Kornēlijs stāvēja pēcpusdienas saules svelmē un laida skatie�nu pāri bangojo�ajiem pūļiem, kas grupām vien kāpa ārā no au�tobusiem vai nāca kājām un pārpludināja plato uzbērumu. Cil�vēki te pozēja fotogrāfijām, drūzmējās ap ekskursiju vadītājiem vai, nogrimu�i domās, vērās aug�up uz Citadeli. Jaunu sievie�u bija papilnam, un meklētā meitene varēja izrādīties jebkura no tām. Viņ� glaudīja grubuļaino ādu uz vaiga un iztēlojās ienaid�nieku. Gulēdams slimnīcas gultā un morfija radītajā miglā atlab�dams pēc ādas pārstādī�anas, viņ� bie�i atcerējās to sievieti. Ik pa laikam acu priek�ā parādījās būtne, kura uzradās nez no ku�rienes ar lupatu paunu rokās, no galvas līdz kājām ietinusies hid�ābā, kas sedz visu augumu, izņemot acis un plaukstas. Da��kārt sieviete rokās turēja avī�u vīstokli lidzigu tam, kādā viņa māte bija viņu ietinusi un atstājusi pie bāreņu patversmes dur�vīm, lai pati pēc tam mestos zem Liverpūles ātrvilciena riteņiem. Arī viņas seju Kornēlijs nebija redzējis. Ta�u nebija jāredz seja, lai saprastu, kas viņas tādas ir. Nodevējas, visas kā viena.

Nelīdzenā elpa un saraustītais soju ritms aiz muguras pa�vēstīja par Kutlara iera�anos glu�i ka par spitāligā iznāk�anu no alas. Kornēlijs ieslidināja plaukstu kabatā un satvēra savu pistoli.

Kura ir viņa? Kornēlijs noprasīja.

Līva neatlaidīgi pētīja burtus, kurus pa pāriem bija norakstī�jusi no sēkliņām.

TaM + k

? sAa I

Tad viņa tos salīdzināja ar kartīti, ko bija atradusi starp zie�diem.

T

Mala

Martyr

Viņa ierakstīja vārdu "Mala" piezīmju grāmatiņā, izsvītroja �os �etrus burtus un nopētīja pārpaliku�os.

Pieņemot, ka T nozīmēja Tau, atlika vien trīs burti, proti, s, k un A, un divi simboli "+" un "?". Aplūkojusi tos, viņa uzrak�stīja vārdu un abus simbolus un pārlasīja iznākumu.

T+?

Ask Mala

Pasvītroto simbolu novietojums �ķita pareizs. Tāpat arī lie�lie burti abu vārdu sākumā. "Vai �ī ir brāļa sūtītā ziņa? Visu�mā loģiski. T nozīmē Tau, tas ir Sakramenta simbols, un plus zīme varētu būt krusts. Jautājuma zīme apliecina neziņu, kas �is Sakraments īsti ir," Līva sprieda. Pārējie vārdi izklausījās pēc norādijuma: "Jautā Malai." Viņa paskatijās uz Ruinas pēt�nieci.

-��� Kas ir Mala? viņa vaicāja.

Izlasījusi Līvas pierakstus, Mirjama pacēla galvu no piezīmju grāmatiņas.

-��� Es jums pirmit stāstīju, ka iesākumā bija divas cilvēku ciltis, zinātniece teica. Viena no tām bija Jahve, kalna iemītnieki. Ot�ra bija izdzīto cilts, kas apgalvoja, ka Jahves cilts nozagusi Sak�ramentu un, to ieslodzīdama, izjaukusi lietu dabisko kārtību. Tā uzskatīja, ka Sakraments ir jāatrod un jāatbrīvo. �o cilti sauca par Malu. Jahves cilts to vajāja, tvarstīja un slepkavoja par viņu uz�skatiem. Ta�u viņu ticība izdzīvoja, un slepenā baznīca plauka pat kalna aug�upejas ēnā. Līdz brīdim, kad Jahves cilts noslēdza darījumu ar romie�iem par valsts oficiālās reliģijas "zīmola mai�ņu", jahvie�i savu indīgo naidu pret malie�u cilti jau bija nostip�rināju�i arī valodā. Proti, latīniski "mala" nozīmē "ļauns". Lai ari Citadele �os cilvēkus demonizēja, dedzināja viņu kapelas, pie�savinājās un iznicināja cilts svētos tekstus, tās garu iznīdēt neiz�devās.

Līvai uzmetās zosāda.

-��� Vai viņi pastāv vēl �ajos laikos? viņa jautāja.

Mirjama pavēra muti, grasīdamās atbildēt, ta�u viņas skatiens negaidīti pa�āvās aug�up. Līva apcirtās un ieraudzīja sev aiz mu�guras uz ko�o debesu fona nostājamies prāva auguma vīrieti. Kad acis pierada pie spilgtās gaismas, Līva nācēja tum�ajās aprisēs sāka saskatīt vaibstus un pirmām kārtām jau gai�i zilās acis, kas lūkojās tie�i uz viņu. Apjau�ot, ka vīrieti pazīst, Līva nervozi no�trīsēja.

-�� Jā, Gabriels atbildēja. Jā, mēs pastāvam vēl �obaltdien.

Apstājies Kutlars varēja pārredzēt visu uzbērumu, kas aplieca kalna pakāji lidz pat attālajām akmens ēkām, kuras solīja da�da��ādas SPA procedūras, kas gan dziedē, gan atjauno.

-��� Viņas te nav, Kutlars atzina.

Kornēlijs palaida vaļā ieroci, kuru kabatā visu laiku bija �ņaudzis pirkstos. "Kutlars vilcinās, tas nu beidzot ir skaidrs." Atvē�ris elektronisko piezīmju grāmatiņu, Kornēlijs pārbaudīja uzbē�ruma karti ar tīklojumu. Abas bultiņas ekrāna vidu gandrīz pārklājās, norādīdamas precīzi uz vietu, kur viņi abi stāvēja.

-�� Viņa �eit ir, Kornēlijs iebilda, izņēma no kabatas tālruni un, ieskatīdamies meklē�anas logā, ātri pārrakstīja tajā Līvas nu�muru.

Paspēris soli uz priek�u, viņ� nospieda zvanī�anas pogu, ta��u nevis pielika tālruni pie auss, bet gan klausījās, vai neizdzir�dēs mobilā tālruņa zvanu. Viņ� pavirzījās tuvāk pie svētnīcas, iz�slēgdams no apziņas pūļa murdoņu, un tajā brīdī izdzirdēja kādu skaņu sev priek�ā.

Pie�ķiebis galvu, Kornēlijs uztvēra tikko manāmu kustību, un troksnītis atkārtojās. Tas nāca no zemes, starp ziediem, kā liela, iesprostota bite. Kornēlijs pietupās un sāka taustīties starp mai�gajām ziedlapiņām, kur pirksti drīz vien saskārās ar tālruni. Brī�dī, kad viņ� to izvilka, atstādams ziedu paklāja virsmā lielu krā�teri, aparāts ievibrējās vēlreiz. Kornēlija tālruni monotona balss lūdza atstāt ziņu. Viņ� atvienoja sarunu un izskatīja Līvas tālru�ņa izvēlni, pārbaudīdams gan zvanu �urnālus, gan adre�u grā�matiņu, gan īsziņu sarakstu. Visi bija tuk�i.

Kāds bija tālruni iemetis ziedu jūrā.

Mirjama vēroja, kā bārdainis straujā gaitā dodas prom no svēt�nīcas. Viņa redzēja, ka tas apstājas tālumā pie sienas, pārmij da��us vārdus ar citu vīrieti un aplūko kaut ko līdzīgu mazam klēpjdatoram. Gabrielam izrādījās taisnība. Viņi tie�ām izsekoja Līvas tālruņa signālu.

Viņa izņēma no kabatas savu tālruni un aizsoļoja uz SPA cen�tru pusi, prom no abiem vīrie�iem ar klēpjdatoru. Izslēgusi tālru�ni, doktore apsvēra iespēju to ielidināt kādā atkritumu urnā, kas rindojās gar aizsarggrāvja sienu, ta�u pārdomāja un ieslidināja to sev kabatā, nolēmusi uz vairākām dienām aizbraukt no pilsē�tas. "Gan es pagū�u no tā atbrīvoties, bet pagaidām pavēro�u, kā attīstīsies notikumi. Vismaz meitene �obrīd ir dro�ībā, un tas ir galvenais."

Motocikls dārdināja pa �aurajām, bruģakmeņiem klātajām ie�liņām, izlīkumodams starp tūristiem un pārtikas kioskiem. Līvai, kas sēdēja, stingri pieķērusies Gabrielam, nebija aizsargķiveres vēj� pluinīja matus un trieca tos sejā. Zem motociklista apģērba jautās vingrais Gabriela augums, un viņas kājas neviļus piespie�dās vīrietim ikreiz, kad motocikls noraustījās vai paslīdēja uz ne�līdzenās ielas. Smar�a, kas bija palikusi tik spēcīgā atmiņā no ne�pilnas diennakts veciem notikumiem, nu apņēma Līvu pilnībā, atvīdamās līdz ar siltā pēcpusdienas gaisa plūsmu. Viņai teju ar varu nācās apspiest vēlē�anos atbalstīt galvu uz motociklista pla�tajiem pleciem. Tagad Liva apjauta, ka tas tomēr nav odekolons; tā ir viņa pa�a smar�a, un tā bija brīni�ķīga.

Līvai nebija ne jausmas, kurp viņi dodas un kā lai sazinās bez tālruņa. Arī par �o vīrieti uz motocikla viņa nenieka nezināja, to�mēr pirmo reizi vairāku dienu laikā jutās dro�ībā. Sve�inieka steidzīgums kaut kāda iemesla dēļ bija pamudinājis Līvu piekrist vi�ņa aicinājumiem braukt līdzi. �is vīrietis iedvesa sajūtu, ka viss, ko viņ� sievietei lūdz, ir viņas pa�as labā. It kā viņas dro�ība būtu Gabriela vienīgās rūpes. Turklāt viņ� piederēja malie�u ciltij. "Ja tas, ko es atklāju kopā ar Ruinas pētnieci, ir patiesība, tad es varu aklā ticībā doties tajā virzienā, kuru man bija norādījās brālis. Tur�klāt," viņa nodomāja mirklī, kad motocikls izbrauca pa rietumu vārtiem un iejuka satiksme, kas gausi jo gausi virzījās pa iek�eja loka ceļu pilsētas virzienā, "kas cits man atliek?"

r

Arkadians sēdēja nemarķētas patruļma�īnas priek�ējā sēdeklī un lūkojās uz nekustīgo satiksmi. Tajā brīdi rācijā ieskanējās dis�pe�era balss:

-��� Ruinas policija.

-�� Jā, vai jūs varētu mani savienot ar apak�inspektoru Salliju Mantusu? Arkadians lūdza.

-��� Kas, lūdzu, zvana?

-��� Inspektors Arkadians.

Saruna aprāvās, un Vivaldi "Gadalaiku" melodijas pavadībā aizritēja sekundes. Līdz brīdim, kad operators atgriezās sarunā, viņi bija pavirzīju�ies uz priek�u par veselas automa�īnas garu�ma tiesu.

-��� Piedodiet, tā līnija neatbild.

-��� Labi, tad pamēģiniet savienot ar viņa mobilo tālruni.

Iestājās klusums, un drīz vien ieslēdzās automātiskais atbil�dētājs. "Velns parāvis, kur viņ� iekritis?" izmeklētājs neizpratnē nodomāja un sausā, saērcinātā tonī noskaldīja: Tūliņ pat pie�zvani man!

Pabeidzis sarunu, Arkadians atkal pavērās uz transportlīdzek�ļu pārpildīto ielu. Viņ� bija zvanījis Sallijam, kolidz uzzināja par ziņu dienesta ierīkoto slēpni pie morga. Viņ� noskatījās reportā��u par to, kā Sallijs burtiski rauj Līvu garām kamerām un iegrū� policijas automobili glu�i kā aizdomās turamo. "Kad Sallijs tiks man nagos, es viņam ādu pār acīm norau�u! Bet Sallijs to dro�i vien nojau� un tādēļ neatbild uz zvaniem." Plaukstā ie�irkstējās mobilais tālrunis, un Arkadians strauji atrāva vaļā vāciņu. Sallij?

-��� Nē, te Raiss. Man ir da�i jaunumi.

Aizkaitinātais Arkadians izdvesa garu nopūtu uz auto vējstik�la. Vai tie ir labi jaunumi?

-�� Tie ir� intriģējo�i. Es nupat iespruku laboratorijā un apska�tīju DNS testa procesu, gribēdams zināt, cik tālu tas pavirzījies. Pa�laik meitenes vaiga gļotādas uztriepes paraugs tiek salīdzi�nāts ar mūka paraugu. Elektroforēzes procedūra ir apmēram pus�ceļā, ta�u es to tik un tā flourizēju, lai redzētu, kā atdalās DNS pavedieni.

-�� Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Pasaki vienīgi to, vai tie sakrit.

-��� Vēl paies laiciņ�, kamēr tie pilnibā izveidosies, ta�u pagai�dām, pēc visa sprie�ot, paraugi ir ne tikai lidzigi, bet pilnigi iden�tiski. Un tas ir dīvaini.

-��� Kāpēc? No tā izriet, ka viņa stāstījusi patiesību.

-�� Jā gan. Ta�u es biju paļāvies, ka rezultāti pierādīs pretējo, proti, meitene nav mūka māsa.

-�� Kā tā?

-��� Tādēļ, ka nav zināms neviens kopā saaugu�u dvīņu gadī�jums, kad tie būtu pretēju dzimumu cilvēki. Ģenētiski tiem jābūt viena dzimuma, jo būtībā tā ir viena un tā pati persona.

-�� Tātad tas nav iespējams?

Raiss bridi klusēja. No medicīniskā viedokļa tas ir ārkārtīgi maz ticams.

-Ta�u iespējami?

-�� Tiesa. Vēsture atrodam gana daudz gadījumu, kad �ajos cil�vēkos atrastas abu dzimumu pazīmes, tie ir hermafrodīti un tam�līdzīgi. Ņemot vērā �ā gadījuma reliģisko perspektīvu, tad� ja ti�cam nevainīgas jaunavas spējai dzemdēt, tas paver pla�as iespējas�

-��� Brīnumiem?

-��� Es biju domājis "neizskaidrojamas parādības".

-�� Vai tas nav viens un tas pats?

Koroners cieta klusu.

-�� Tātad, balstoties uz pierādījumiem, tu uzskati, ka meitene nav melojusi? Arkadians nerimās.

Zinātniekiem raksturīgās neticības mākts, Raiss atkal neatbil�dēja uzreiz.

-�� Jā, viņ� beidzot atzinās. Es domāju, ka viņa nemelo. Es neticēju meitenei, bet tad ieraudzīju DNS paraugu salīdzinā�a�nas rezultātus. Tos viltot nav iespējams.

Iepriecināts, ka ticība meitenes vārdiem nav velta, Arkadians pasmaidija. Tagad viņ� vairāk nekā jebkad bija pārliecināts, ka Līva Adamsens ir �ā notikuma atslēga.

-��� Esi tik labs un izpildi manu lūgumu, inspektors ieteicās. Pievieno �īs ziņas lietai. Kad atgriezī�os birojā, es to visu pār�skatī�u.

-��� Protams, kā gan citādi? Kur tu �obrīd atrodies?

Arkadians paskatījās uz Dārza rajona �aurajās ieliņās iestrē-

gu�o satiksmes straumi.

-Joprojām dzenāju rokā miru�o mūku. viņ� atteica. Lai gan pat mironis �obrīd varētu kustēties straujāk nekā es. Kā jums tur sokas? Reportierim nav vēl �ī ziņa līdz kaklam?

-�� Vai tu smejies? Ārpusē tagad salasīju�ies simtiem �urnālis�tu. Tu dro�i vien nevari vien sagaidīt ziņas se�os.

-�� Pats par sevi saprotams, Arkadians attrauca, iztēlodamies neizbēgamos ziņu virsrakstus: "Mūka līķis nocelts policijai no de�guna gala." Uz redzē�anos, Rais, viņ� attrauca, nospieda at�vieno�anas pogu un tad pagriezās pret civilajā ģērbu�os policis�tu, kas sēdēja pie stūres. Es laikam do�os izlocīt kājas, inspektors paskaidroja un atsprādzējās. Tev adrese ir, tiekamies tur.

Iekams �oferis paguva atbildēt, izmeklētājs jau bija izkāpis no automa�īnas un devās prom pa ielu, mezdams lokus ap lēni brau�co�ajām ma�īnām un izpelnīdamies gan ilgu signāltaures pūtie�nu, gan kāda furgona �ofera vidējā pirksta �estu. Pastaigājoties viņ� sajutās lieliski. Tā kaut daļēji varēja izkliedēt sarūgtinājumu un vil�anos. Ta�u Sallijs bija nozudis uz tik ilgu laiku, ka inspek�tors jau sāka uztraukties. Viņ� atrada Livas numuru, nospieda zvanī�anas pogu un palūkojās tālumā, kur cauri karstuma mig�lai un transporta izgarojumiem ņirbinājās ceļazīme ar uzrakstu "Ekseģēzes iela".

Arkadians devās turp un klausījās automātisku balsi vēstām, ka numurs, uz kuru viņ� zvana, nav pieejams. Inspektors sadrūma. Vēl nesen tālrunī atsaucās Līvas pa�as balss, lūdzot atstāt ziņu. Arkadians zvanīja otrreiz. Atsaucās tas pats robots opera�tors. Tas noteikti bija viņas numurs, ta�u sazvanīt nevarēja. Viņ� atvienoja sarunu, neatstādams ziņu.

Ekseģēzes iela bija krietni platāka nekā tā, pa kuru viņ� bija nācis, un gar malām rindojās savulaik iespaidīgi nami, kas ta�gad pārvērtu�ies par nopluku�ām, satiksmes un laika zoba iedar�bībā nomelnēju�ām biroju ēkām. Viņ� soļoja pa ēnas pusi, skaitī�dams mājas, līdz atrada blakus platām durvīm akmens stabā dziļi iegravētu skaitli 38. Zem tā uz akmens virsmas bija piestiprināts spo�s misiņa kvadrāts, kurā virs logotipa zieda ar �etrām zied�lapiņām un zemeslodi tā vidū di�ojās vārds "Ortus". Ieslidinā�jis tālruni kabatā, izmeklētājs parlēca pāri trim pakāpieniem, aiz kuriem, akmens celtnes ailai mūsdienīgi neiederīgas, bija iestrā�dātas smagas stikla durvis. Atgrūdis tās vaļā, viņ� iegāja ēkā.

Sallijs atguvās lēni.

Bija sajūta, ka viņ� nesteidzīgi, rāmi ceļas aug�up no tum�a, eļļaina baseina. Vēl neatverot acis, viņ� atskārta kaut ko nelāgu. "�eit, �ajā nepazīstamajā vietā, o� pēc mitruma, dūmiem un� tum�sas." Viņ� mēģināja atvērt acis, ta�u tās tikai nogrozījās zem sma�gajiem plakstiem, kuri palika ciet. Galvā sāpīgi pukstēja, it kā viņ� būtu visu nedēļas nogali nodevies dzer�anai, ta�u Sallijs zināja, ka tas jau labu laiku nav gadījies. Dziļi ievilcis elpu un piepludi�nājis nāsis ar valgo, savādo smārdu, tad nostenējies kā svarcē�lājs, viņ� sakopoja visu enerģiju, lai atvērtu kreiso aci. īsajā mir�kli, kamēr plakstiņ� atkal aizcirtās, Sallijs redzēja, kur nonācis. Viņ� atradās kādā alā.

Piepūles izmocits, viņ� kādu bridi atpūtās, centās noskaidrot domas un apjaust, ko nupat redzējis. Viņ� raudzija uztvert kādas skaņas, kas varētu palīdzēt, ta�u dzirdēja vienīgi asiņu �alkoņu sev ausīs. Izklausījās pēc augstu viļņu triek�anās pret sīkiem oļiem nobārstītu krastu. �alkoņas nemainīgais ritmiskais plū�dums nomierināja, līdz elpa pamazām pierima, un sazāļotais po�licists no jauna ieslīga dziļajā bezapziņas baseinā. Bet aizmiglo�tais prāts joprojām pūlējās tikt skaidrībā, kā viņ� nokļuvis alā juras krastā.

Nākamajā reizē, kad viņ� izrāvās no tum�ajām miega dzīlēm, sajūta bija tāda, it kā viņu rautu aug�up ar skaustā iedurtu pīķi. Sallijs raudzīja iekliegties, ta�u izmocīja vien aiz�ņaugtu, �ēlabai�nu īdienu. Viņ� mēģināja pagrozīt galvu cerībā, ka sāpes mazi�nāsies, ta�u nevarēja to pakustināt. Smagie plaksti ar pūlēm pa�vērās, un viņ� vāri pakustināja acis, meklējot moko�o cie�anu cēloni. Apkārt varēja manīt nelīdzenas akmens sienas, ko apgais�moja dejojo�a uguns pavardā. Tumsā pavīdēja �au�alīgu ierī�u apveidi. Sāpju cēloni nemanīja, un tas viņā uzjundīja bailes, kas at�ilbināja ātrāk nekā ledusauksts ūdens.

Sāpes palēnām mazinājās, un atmiņa sāka atbrīvoties no mig�las plīvura. Sallijs atcerējās, kā bija iekāpis furgonā, pagriezies, lai piesprādzētos, un sajutis labajā kajā asas sāpes. Atminējās mil�zīgo pārsteigumu, ieraugot �ļirci, un mēģinājumus satvert to ar rokām, kas bija atteiku�ās klausīt. Tālākais bija tumsā tits.

Vīrietis apskatīja dūruma vietu, lūkoja tai pieskarties, ta�u ro�kas neklausīja. Viņ� mēģināja paskatīties lejup, ta�u arī galvu ne�varēja pakustināt. Palīdzēt varēja vienīgi acis, kas redzēja, ka ro�kas ir stingri piesietas pie kāda krēsla paro�iem. Pēc tam viņ� ieraudzīja vēl kaut ko pilnīgi pārsteidzo�u un neiederīgu alas drēgnajos apstākļos. Pie labas rokas bija novietots galdiņ�, un uz tā atradās klēpjdators, kam īsā vadā bija pievienots mobilais tāl�runis. Pirmajā mirklī Sallijam �ķita, ka tas ir sirreāls sapnis, ta�u galvassāpes un silta tērcīte, kas lēnītēm tecēja pāri skaustam, pār�liecināja, ka tā tomēr ir īstenība. Virietis centās pakustināt kājas, bet arī tās bija stingri piesaistītas krēslam, kurā viņ� sēdēja. Viņ� mēģināja izstaipīt locekļus, pārbaudot sai�u izturību, un piepe�i skaustā atkal iedūrās asas sāpes. Sallijs pūlējās izlocities, ta�u sik�snas, kas stiepās pāri pierei un kaklam, stingri noturēja galvu ne�kustīgi. TrUka elpas. Spiediens skaustā palielinājās, līdz mocības kļuva pārāk neizturamas un viņam �ķita, ka pārlūzis mugurkauls. Tāda sāpju kulminācija ilga vairākas sekundes, tad nedaudz at�laidās, sniedzot īslaicīgu, ta�u ilgi gaidītu atvieglojumu.

Uz grīdas viņam aiz muguras no�vīkstēja soļi, kas pārmāca asiņu �alkas ausīs.

-��� Kas tur ir? Sallijs nogārdza, neveiksmīgi cenzdamies ne�pieļaut, lai balss aizlūst bailēs.

Labā roka noraustījās, un tapa skaidrs, ka saites kļuvu�as va�ļīgākas. Sallijs raudzīja to pacelt, lai paberzētu skaustu, ta�u skaļ� klik�ķis gandriz momentāni apturēja kustību. Plaukstas locītavu bija apņēmusi bieza ādas sloksne, kas īsā ķēdē piestiprināta pie krēsla paro�a. Metālam no�ķindot, viņ� novietoja roku atpakaļ uz paro�a un gaidīja, kad izdzirdēs vēl kādu kustību.

-�� Es esmu policists! viņ� sauca, pieķerdamies �iem vārdiem kā talismanam.

Balss atskanēja negaidīti tuvu, blakus kreisajai ausij, un viņ� iztrucinādamies iesmilkstējās.

-�� Tev ir nodevēja krāsojums, �is cilvēks vēstīja. Jo� vai tad Jūda nebija sarkanmatis?

Sallijs pavērsa acis pa kreisi, ta�u neko neredzēja, vien tum��as sienas un mirguļojo�u gaismu.

-�� Tu esi garotes krēslā, turpināja sve�ais dobjā, vienmērīgā tonī. Tas ir viens no galvenajiem iero�iem, ar kura palīdzību iz�nīdēja ķecerības sērgu inkvizīcijas laikos. Tam piemit �ķīstība, ku�ru tu katrā ziņā spēsi novērtēt. Krēsla pagalvī taisni iepretim skaustam ir plata metāla skrūve. Pagrie�ot uz vienu pusi� Sal�lijs juta pīķi atkal ieurbjamies kaklā un sāpēs ieelsās, bet sve�ais turpinaja: �skrūve pavirzās dziļāk, un tu jūti sāpes. Pagrie�ot pretējā virzienā� Caururbjo�ais spiediens kārtējo reizi atslāba.

-��� �tu jūti, ka sāpes norimst. Tad nu atbildi, kā tev labāk patiktos?

-�� Ko jūs gribat? Sallijs taujāja. Es varu samaksāt. Vai jums vajag naudu?

-��� Es gribu tikai tavu lojalitāti, skanēja klusa atbilde. Un da�as ziņas. Lūdzu, iegaumē, ka tevi �urp atgādāja ne jau izprie�cas, bet nepiecie�amības dēļ, un tās ir tikai tavas ricibas sekas. Mēs lūdzām tavu lojalitāti. Tu atteicies mums to sniegt. Tu node�vi Baznīcu, un tas ir grēks. Runātājs pavirzījās tuvāk, un Sallijs juta ausī ievējojam �uksta radīto pūsmu. Vai tu vēlētos tagad izsūdzēt grēkus?

Sallija prāts dūca, sāpju un neizlēmības nomocīts. "Vai atzī�ties, ka esmu pārdevis ziņas citiem? Varbūt liegties? Ja visu no�lieg�u, var gadities, ka mani spīdzina tik ilgi, kamēr es �ā vai tā atzīstos."

-��� Piedodiet, viņ� strauji izgrūda. Es esmu pieļāvis kļudu. Ja tas ir grēks� tad, lūdzu, piedodiet.

-�� Pacel labo roku, sve�ais pavēlēja.

Policists pacēla to, cik vien augstu saite atļāva.

-��� �o ķēdi sauc par mea culpa, drūmais sve�inieks pavēstīja.

-��� Tā ļāva ķecerim inkvizīcijas beigās parakstīt atzī�anos. Mea cul�pa nozīmē "mana vaina". Atzīt vainu ir pirmais solis ceļā uz pie�do�anu. Vai zini, kas ir otrs solis?

-��� Nē, Sallijs izmocīja apspiestā balsī, kuru pārmaiņus aiz��ņaudza te sāpes, te bailes.

-��� Grēku izpirk�ana. Lai izpirktu grēku, tev jāizdara taisns darbs.

Sallijs pāris rei�u ātri ievilka elpu, pulēdamies apslāpēt pie�augo�o panikas vilni, tomēr nebija �aubu, ka viņam tiek piedā�vāts darījums.

-��� Labi, viņ� noteica. Kas man jādara?

Piegājis pie sekretāres galda, Arkadians uzrādīja policista �e�tonu.

-�� Es meklēju Gabrielu Mannu, viņ� sacija, iedro�ino�i smai�dīdams. Vai viņ� �eit strādā?

-�� Ā! sekretāre ieelsās, uzmeta īsu mirkli �etonam un tad, kā ierasts pilnigi nevainīgam cilvēkam, pievērsa izmeklētajam iztrū�cinātu un vainas pilnu skatienu. Jā. Tas ir� Nē, parasti ne. Es gribēju sacīt� viņ� lielākoties ir izbraukumos, strādā kādā citā vie�tā, ta�u viņ� darbojas mūsu labdaribas organizācijā. Es tūliņ no�skaidro�u.

Sieviete sastādīja iek�ējo numuru tālrunī uz galda un klusā bal�sī runaja. Mazliet tālāk telpā viņai aiz muguras aug�up vijās ele�gantas koka kāpnes, un pa tām uz foajē atlidoja aug�stāva biroja trok�ņi. Sekretāre nospieda tālruņa podziņu, pacēla acis un pa�vēstīja:

-�� Viņ� ir Sudānā. Agrāk kā pēc mēne�a viņam nav paredzēts atgriezties.

Arkadians pamāja, atcerēdamies pirkstu nospiedumu, kas bi�ja pierādījis jaunā vīrie�a klātbūtni pilsētas morgā pirms nepil�nām divām stundām.

-�� Ja vēlaties, es pamēģinātu noskaidrot viņa numuru, sekre�tāre piedāvājās. Bāzes nometnē, iespējams, ir pievilkta tālruņu līnija. Viņam varbūt pieejams arī satelīttālrunis. Es mēģināju pie�zvanīt viņa mātei, kura varbūt ir ar Gabrielu sazinājusies. Viņa ir mūsu organizācijas vadītāja.

-��� Vai jūs varat dabūt viņas numuru? Arkadians vaicāja. Vai būtu zināms, kad viņa atgriezīsies?

-�� Protams, sieviete atteica, paņēma pildspalvu un pārrakstī�ja kādu numuru no papīra lapas sev priek�ā uz piezīmju lapi�ņas. Te būs viņas mobilā tālruņa numurs. Es gan domāju, ka viņa kuru katru bridi atgriezīsies no lidostas. Varu palūgt, lai vi�ņa ar jums sazinās�

-�� Nē, nav vērts, izmeklētājs attrauca, paņemdams papīra la�pu un aplūkodams uz tās uzrakstīto numuru un vārdu. Es pats viņai piezvanī�u. No kuras lidostas viņai paredzēts ierasties?

-�� No pilsētas lidostas. Tur ieved visas mūsu gaisa kravas.

Arkadians pamāja un pasmaidīja.

-�� Paldies par palīdzību, viņ� sacīja, tad pagriezās un pa sma�gajām stikla durvīm izgāja uz ielas, kuras malā viņu jau gaidīja policijas auto.

Abats vēroja Ziņotāja drebo�o roku slīdam pār klēpjdatora tas�tatūru. īsā ķēde klinkstēja, kad viņ� ievadīja attālinātās pieejas ko�dus. Interneta pieslēgums, izmantojot mobilo tālruni, bija lēns, un aizritēja vairākas ilgas minūtes, iekams viņam beidzot izdevās at�vērt mūka lietas failu.

-�� Esmu iek�ā, Sallijs pavēstīja. Par spīti dzestrumam akmens alā, no deguna pilēja sviedru lāses.

-��� Vai lietā ir kādi jaunumi? abats taujāja, pieliekdamies tu�vāk ekrānam.

Ķēde pastiepās un saritinājās vasarraibumainā roka ievadī�ja vēl da�us kodus, lai atvērtu elektroniskā pasta kontu, pārskatī�ja pastkastīti un atvēra "Gargoila" sūtīto ziņu, kura saturēja vie�nu vienīgu vārdu: "Sarkans."

-��� Meklējiet visu, kas izcelts sarkanā krāsā, Ziņotājs pavēstī�ja drebo�ā balsī. Tas būs nesen pievienots.

Ziņotājs izdzēsa vēstuliti, atvēra muka lietas failu un saka ritināt lejup. Abats vēroja, kā lappuses zib pāri ekrānam, un katra no tām saturēja ziņas, kuras ārpus Citadelei neviens ne�drīkstēja lasīt. Iedomājoties par ziņkārajiem skatieniem, kas bi�ja lo�ņāju�i pāri �im lapām, alkatīgi rausdami �eit atrodamās ziņu druskas, viņam kļuva nelabi. Pāri lapai aiz�vikstēja sar�kana josla, uz sejām, kas bija pavērstas pret ekrānu, mezdama tum�i sārtu gaismu. Vasarraibumainā roka sastinga. Abats sā�ka lasīt. Tas bija īss pārskats par Līvas un Arkadiana sarunu, kurā apspriesti viņas dzim�anas neparastie apstākļi un iemes�li, kuru dēļ viņai ir cits uzvārds un dzim�anas datums nesa�krīt ar brāļa dzim�anas datiem. Abats to visu klusībā izlasīja, mādams ar galvu. Tagad viņam tapa skaidrs, kāpēc tolaik, kad Semjuels ieradās Citadelē, pārbaudē netika atklāts, ka viņam ir māsa.

-�� Turpini, viņ� izrīkoja.

Sarkani iekrāsotais teksts aizslīdēja aug�up, un labu brīdi pā�ri ekrānam virzījās tikai baltas lapas. Ziņotājs tika līdz faila bei�gām. Tikai tur patoloģijas sadaļā atkal parādījās sarkans teksts, un alā vēlreiz atmirdzēja asins krāsas gaisma.

Nesen ievietotais teksts bija sadalīts divās daļās. Pirmajā bija piezīme par to, ka acīmredzot kaut kas sajaukts un laboratorijā iesniegts nepareizais aknu paraugs, jo analīzē atklātas �ūnas, kas atjaunojas. Abats ieprātojās: "Vai tas nav apliecinājums, ka pare�ģojums tie�ām piepildās un brālis Semjuels atdzīvojas? Varbūt �ū�nas atjaunojas tāpēc, ka viņ� īsu brīdi atradies tuvu Sakramen�tam?" Tomēr, izlasot otru iekrāsoto daļu, abats iegrima vēl dziļākās pārdomās un sirds sāka sisties straujāk. Tajā bija dokto�ra Raisa piezīme par mūka pa�nāvnieka un meitenes DNS parau�gu salīdzinā�anas rezultātiem.

Abats cie�i vērās ekrānā, un koronera atklājumi un secināju�mi neizgāja no prāta. �ie abi cilvēki bija viens vesels. Brālis Sem�juels ar māsu bija vienolas dvīņi.

īsā ziņa viesa skaidrību it visā. Pareģojums izrādījās patiess. Semjuels patie�ām bijis krusts. Viņ� kritis, un tagad viņa vietā pa�cēlusies meitene miesa no viņa miesas, kauls no viņa kaula. Viens un tas pats. Viņa tagad bija krusts.

Viņa bija instruments, kas darīs galu Sakramentam un atbrī�vos pasauli no Sakramenta ķecerības. Viņa bija atslēga visam.

Iznīcini �o failu, abats pavēlēja. Nokopē to uz klēpjdatora un izdzēs no policijas datubāzes.

Ziņotājs vilcinājās, baidīdamies pastrādāt tik acīmredzamu vandalisma darbu. Abats viegli pieskārās skrūvei, iekustinot smaili, kas ieurbās vīrietim mugurkaulā. Ar to pietika, lai ķēde strauji noslīdētu no krēsla paro�a, un gūsteknis drud�aini iz�pildītu pavēli. Viņ� iesūtīja sistēmā vīrusu, kas pieslēdzās poli�cijas datubāzei, lai likvidētu faila saturu, direktoriju un pēc tam pa�iznīcinātos.

Abats pameta skatienu uz mobilo tālruni, kas bija pievienots klēpjdatoram, un viņa domas apmirdzēja jauniegūto ziņu gais�ma. "Jāpabildina Kornēlijs, lai atgādā meiteni �urp ātri un neskar�tu. Tad es ar viņas palīdzību piepildī�u pareģojumu un izpildi�u tūksto�iem gadu senu solījumu Dievam. Tas ir mans liktenis," abats aptvēra, "tā dēļ es esmu nācis �ai pasaulē." Iedomājies pre�lātu, kas guļ tumsā un ba�ījas par to, kā Dievs uztvers visu, ko viņ� dzīves laika padarījis, abats izjuta nicīgu �ēlumu. "Es nu gan nebeig�u dzīvi, raizēdamies par secen palaistām izdevībām!" Lai ari prelāts bija piekodinājis neuzsākt neko, abatam netrūka dros�mes iekļausities savā sirdi un rikoties tā, kā nepiecie�ams. Un tik tālu nu bija nonācis.

Ordeņa priek�nieks atcerējās, kā beidzamās sarunas laikā pre�lāts bija novērsies un, pavēzēdams kaulaino roku, atraidījis viņa lūgumu rīkoties. Prelāts bija vārgs, ta�u stūrgalvīgs, un �ī stūr�galvība bija teju maksājusi viņiem iespēju gūt atpestī�anu.

Ta�u viņ� joprojām �eit bija noteicējs.

"Jā," abats sprieda, "prelāta gaudenums un nevēlē�anās rīko�ties tik un tā varētu aizkavēt mani piepildīt savu likteņa sūtību. Ārpus kalna darboties pretēji prelāta gribai ir viens; organizācijā viņa ietekme ir krietni lielāka. �is postenis ja ne pats tā ieņē�mējs joprojām bauda cilvēku uzticību. Prelāts var mani apturēt. Vēl ļaunāk var pārņemt vadību. Vecais virs var piecelties no pē�ļiem un izpildīt pravietojuma darbības kā cilvēks, kas pirms nā�ves izmisīgi tiecas vainagot savu ilgo, tuk�o mū�u ar patiesu jē�gu. Un kas notiks tad, kad pareģojums būs piepildīts? Vai mēs pieņemsim Sakramenta varu, kā uzskata daudzi teologi? Vai mēs iegūsim pastāvīgu nemirstību, nevis tikai �ķietamu? Ja tā, prelāts dzīvos mū�am, un es uz visiem laikiem palik�u viņa padotais."

Abats pacēla galvu, pēk�ņi apjauzdams telpā valdo�o klusu�mu. Klēpjdatora ekrānā uzdevuma virzības josla pamazām aiz�slīdēja līdz galam un pazuda.

-��� Vai viss ir iznīcināts?

-�� Jā, Ziņotājs apliecināja. Faila vairs nav.

-�� Labi, abats secinaja un ar abām rokām pieskārās skrūvei. "Prelāts ir apgrūtinājums un �ā vai tā var visu sabojāt," viņ� no�domāja un tad, sācis griezt skrūvi, no�ukstēja: Tabula rasa.

Burvi neatstāj dzīvu.

Otra Mozus grāmata, 22. nodaļa, 17. pants

100. NODAĻA

Kad pēcpusdienas debesu malās iesārtajās agrā pavasara mij�krēslis, motocikls pameta aiz muguras sarga namiņu un garām kluso noliktavu rindām devās uz zemu, platu transporta lidma��īnu pie divpadsmitā angāra.

Braucot iek�ā, Gabriels bija pavicinājis sargam ar roku, un tas viņus ielaida. Līva nevarēja vien noticēt, ka apsargs ļāva viņai turpināt ceļu, nepieprasot dokumentus. Lidostu apsardze viņas dzimtenē tik piekāpīga nebija vismaz viņa pati tā cerēja. Gab�riels pateica sargam, ka vēlas atstātu kādu mantu angārā, un ie�pazīstināja ar viņu kā ar savu draudzeni. Līva neiebilda. Viņai tas pat bija patīkami.

Motocikls izbrauca lidaparātam zem spārna un pa angāra at�vērtajām durvīm iestūrēja telpā, kur dzinēja troksnis piepe�i lī�dzinājās apdullino�iem dārdiem. Angārā slējās augstu sakrautas sudrabainu konteineru grēdas, un tuneļi starp tām bija vien tik plati, lai pietiktu vietas motociklam. Viņi devās pa vienu �ādu eju uz ēkas otru galu, kur kabineta logos dega silta gaisma. Gabriels izmeta loku, apstājās pie logiem un izslēdza dzinēju.

Galapunkts, viņ� pavēstīja.

Līva atlaida motociklista vidukli un noslīdēja no sēdekļa. Ka�mēr viņa nogludināja vēja izjauktos matus, kabineta durvis atvē�rās un iznāca skaista, eleganta sieviete. Aiz viņas uz sliek�ņa pa�rādījās dzivespriecīgs ve�uks lidotāja kombinezonā. Sieviete par

Līvu teju nelikās ne zinis, bet piegāja pie Gabriela, kas tobrīd at�balstīja motociklu uz kājiņas, un, aizvērusi acis, cie�i apskāva jau�no vīrieti. Viņas zīdainie tum�ie mati stingri piekļāvās Gabriela krūtīm. Līvu piepe�i pārņēma apjukums un pārsteidzo�a skaudī�ba. Viņa novērsās un attapās raugāmies uz veco vīru.

-�� Mans vārds ir Oskars de la Kruss, viņ� iznāca ārā un svei�ca vie�ņu karameļsaldā balsī. Lūdzu, ienāciet!

Vēlreiz uzmetusi skatienu Gabrielam un elegantajai sievietei, kurus joprojām saistīja ilgais apskāviens, Līva sekoja ve�ukam. Pēc brauciena dzestrajā vakarā kabineta siltums �ķita tīkams; ka�fijas aromāts, kā ari klusā, mierino�ā murdoņa, kas skanēja no ieslēgtā televizora, radīja glu�i vai mājīguma gaisotni.

-�� Vai vēlaties kafiju? Oskars piedāvāja, tum�ajām acīm dzirk�stot brūni nosauļotajā sejā. Vai arī� varbūt kādu mazliet stiprā�ku dzērienu? Vīrietis pameta zibenīgu skatienu uz durvim. Starp mums runājot, man jakā ir bla�ķīte ar viskiju.

-��� Pietiks ar kafiju, Līva atteica, apsēzdamās uz krēsla bla�kus dokumentiem nokrautam rakstāmgaldam, uz kura atradās dators.

Kad ienāca Gabriels, Līva nedaudz pagriezās pret viņu. Viņ� bija zemu nodūris galvu un aplicis roku skaistajai sievietei ap ple�ciem, runāja klusi, ātri, un viņa sejā atspoguļojās nopietns sa�springums. Sieviete aizvēra durvis, palūkojās uz Livu un apsē�dās pie rakstāmgalda viņai pretī. Vaibstos atplauka smaids.

-�� Priecājos, ka esat dro�ībā kopā ar mums, viņa sacīja. Es esmu Ketrīna. Es sūtiju jums brīdinājumus. Mans dēls man nu�pat izstāstīja visus pēdējos notikumus.

Līvas acis nozibēja.

"Viņas dēls?"

Gabriels paņēma divus krēslus no attālāk stāvo�ā rakstāmgal�da, apsēdās uz viena no tiem, novietoja uz grīdas melnu audekla somu un to atvēra. Redzot abus vienu otram blakus, Liva saskatī�ja labi pamanāmu līdzību kaut gan sieviete izskatījās pārāk jau�na, lai būtu viņa māte. Gabriels izņēma no somas kādu priek��metu un sniedza Līvai. Tā bija viņas ceļojumu soma. Viņa pasmai�dīja, un �āds vienkār�s, ta�u iejūtīgs �ests modināja pateicības jū�tas. Tas it kā veidoja saikni ar normālo pasauli. Viņa uzmeklēja somas ārējā kabata papīra aploksni, atvēra un aplūkoja fotogrāfi�ju kaudzītes virspusē sevi un Semjuelu.

-��� Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību, Ketrīna turpināja. Man �ēl, ka jums nācies pārciest tādas grūtības kop� brī�a, kad uzzinājāt par brāļa bojāeju. Ja tas būtu atkarīgs no manis, es ne�gribētu, lai jūs iepītos mūsu senajā cīniņā, ta�u liktenim biju�i citi plāni.

Pienāca Oskars, kur� nolika Līvai blakus uz galda krūzi ar melnu kafiju un pēc tam apsēdās uz brīvā krēsla. Arī vecais vīrs �ķita līdzīgs Ketrlnai un Gabrielam.

-�� Jūsu brālis bija senas mūku brālības loceklis, Oskars pa�vēstīja, paliecoties krēslā uz priek�u. Tās vienīgais mērķis ir gla�bāt un aizsargāt Sakramentu. Mēs uzskatām, ka viņa nāve bija visaugstākās pa�uzupurē�anās �ests ar nolūku sūtīt ziņu par to, kas patiesībā ir Sakraments. Viņ� pievērsa Līvai spo�ās acis, ko ieskāva dziļas krunciņas, liecinādamas par vecā vīra ilgo mū�u un jautro dabu. Mēs domājam, ka vēsti viņ� sūtījis jums.

Līva brīdi lūkojās vecajā vīrā un tad lēni novietoja piezīmju grāmatiņu uz galda. Pieliekusi galvu, viņa at�ķīra otro lappusi ar simboliem.

-��� Lūk, ko viņ� man atsūtīja, Līva sacīja, pastumdama pie�zīmju grāmatiņu pāri galdam. Es da�ādām metodēm centos at��ifrēt simbolus. Pēc tam es iepazinos ar doktori Anatu un atradu �o kartīti vietā, kur brālis nokrita.

Viņa izņēma piezimju grāmatiņas lapās noslēpto kartiņu un parādīja noslēpumaino ziņu:

T

Mala

Martyr

-�� To izlasot, man ienāca prata doma pārkārtot burtus �adi. Viņa norādija uz savu pēdējo ierakstu piezimju grāmatiņā.

T + ?

Ask Mala

-�� Tajā bridi pienācāt jūs, Liva paskaidroja, palūkodamās uz Gabrielu. Abu skatieni sastapās. Viņa sejā rotājās vārs smaids, un ari acis smaidīja. Līva novērsās, juzdama, ka vieglītēm piesarkst. Tātad, viņa turpināja un pievērsās vecajam vīram. Jūs esat malie�u cilts piederīgie. Jādomā, ka varu jums pajautāt, ko nozī�mē T.

Piepe�i Oskara acis iegūlās nogurums un skumjas. Tas reiz piederēja mums, viņ� atbildēja. Da�kārt to dēvē par "Malas T". Ta�u� kas tas īsti ir, mēs diem�ēl nezinām.

Kadu bridi Liva lūkojās vīrieti, domādama, ka pārklausījusies. -Jums ta�u jāzina, viņa neatlaidās. Mans brālis par to atdeva dzīvību. Vai viņ� sūtitu mani pie jums, ja nedomātu, ka jūs varat palīdzēt?

Oskars papurināja galvu. Iespējams, ka ne jau tāda bija viņa vēsts.

Līva raudzījās lapā. Viņa bija izlobījusi no burtiem visas ie�spējamās vārdu kombinācijas, un �ī izrādījās vienīgā, kas veido�ja sakarīgu frāzi. Pasniegusies pēc piezīmju grāmatiņas, viņa at��ķīra pirmo lapu.

-Skatieties! Līva norādīja uz steidzīgi uzvilkto brāļa ķerme�ņa skici. Viņam uz ādas bija iededzināts �āds T, un citur uz ķer�meņa bija �ādas rētas. Kas zina, tie�i tā var būt ir īstā ziņa.

Izdzirdējusi skaļu �ņirkstu, viņa pacēla galvu. Rētas nav zi�ņa, Oskars pavēstīja, paraudams vaļā vēl vienu Velcro aizdares lipekli savā lidotāja kombinezonā, tas ir mūsu ieņemamā pos�teņa simbols. Tās saistītas ar Sakramenta rituālu, ta�u neatklāj, kas Sakraments ir.

Viņ� nokratīja zaļā kombinezona aug�daļu no pleciem līdz vi�duklim, atklājot zem tā plānu baltu d�emperi ar augstu apkakli. Kad Oskars pārvilka d�emperi pāri galvai, Līva cie�i vērās uz vi�ņa augumu. Tas bija sarkankoka krāsā un noklāts tum�iem, grum�buļainiem veciem rētaudiem. Acis pārslīdēja rētu veidotajiem un jau pazīstamajiem zimējumiem. Visi bija precīzi tādi pa�i. Visi tī��i iegriezti ādā. Uz mata tādi pa�i kā brālim.

Kad tēvs Tomass cauri hermetizācijas kabīnei iegāja lielajā bib�liotēkā, Angelus zvana skaņas joprojām klusi atbalsojās tum�ajos Citadeles gaiteņos. Zvans atzīmēja vesperes beigas un vakariņu sākumu. Vairums kalna iedzīvotāju tobrīd devās uz refektoriju ie�turēt maltiti. Bibliotēkā uzturētos tikai retais.

Atslīdēja vaļā otrās durvis, pavērdamas nācējam ceļu uz ves�tibila zāli, un viņ� pārlaida tai skatienu. Tumsā vidēja da�i gais�mas apļi ar tum�u mūka apveidu katra vidū kā kurkuļi, kas ga�tavojas iz�ķilties. Lielākoties tie bija melnās tunikās bibliotēkas darbinieki, kas ieradu�ies vakarā sakārtot telpas. Viņ� pamanīja pie ieejas galvenajās telpās sē�am galveno bibliotekāru brāli Maleahiju. Kad Tomass ienāca, viņ� pacēla galvu un bez kavē�anās pieslejās no krēsla. Tomass bija paredzējis, ka brālis Maleahijs �eit būs, tomēr tagad, ieraugot nākam pretī brāli Maleahiju ar nopiet�nu izteiksmi asajos sejas vaibstos, krūtis ietrīsējās baiļu spārniņi. Tomass nebija radis glabāt noslēpumus. Tas nebija viņa dabā.

-��� Tēv Tomas, Maleahijs viņu uzrunāja, sazvērnieciski pie�liekdamies tuvāk, kā izrīkots, es atgādāju tos ruļļus un akmens plāksnes no aizvēsturiskās nodaļas.

-�� Ā, tas ir labi, Tomass attrauca, manīdams sasprindzināju�mu savā balsī.

-�� Vai drīkstu vaicāt, kāds ir �āda rīkojuma iemesls?

-�� Jā, bez �aubām, Tomass atbildēja, pūlēdamies runāt klusu un savaldīgi. Sensori fiksēju�i neparasti augstu mitruma līmeni tajā alas nostūri. Es esmu noteicis iespējamo tā ra�anās apvidu, un man nepiecie�ama brīva pieeja plauktiem, lai pārbaudītu tilp�ņu līmeni un veiktu klimata vadības sistēmas diagnostiku. Tas ir tikai profilakses pasākums.

Viņ� manīja, ka Maleahija acis kļūst blāvas. Viņa uztverē teh�noloģiskās attīstības kalngals bija iespiedma�īna, un jebkuri citi jaunievedumi brālim tikai jauca prātu.

-�� Skaidrs, atteica bibliotekārs. Kad darbs būs pabeigts, lū�dzu, pavēstiet man, un es lik�u tekstus no jauna novietot tiem pa�redzētajās vietās.

-��� Protams, Tomass sacīja. Tas nebūs ilgi. Es tikai veik�u diagnostikas procedūra.

Viņ� viegli palocījās, pagriezās un, cik vien nevērīgi trakulīgā sirds pukstē�ana ļāva, soļoja pie nelielām durvīm iepretim ieejai. Atviegloti nopūzdamies, viņ� ieslīdēja pa tām nākamajā telpā.

Tajā atradās rakstāmgalds, datortermināls un mūks apsarga tunikā, kas bija izdedzinātas zemes krāsā. Tas pacēla galvu.

-��� Labvakar, brāli, Tomass jautri uzsauca, iedams tam garām uz citām durvīm pretējā sienā. Vai viss ir kārtībā?

Apsargs pamāja ar galvu. Viņ� valstīja pa muti maizi, ko vi�ņam kāds bija atnesis.

-��� Labi, Tomass izmeta, piegāja pie durvīm un ievadīja dro�ī�bas kodu tastatūrā. Es tikai veik�u gaismas matricu pārbaudi. Da�ās sekotāju gaismās gadījusies nobīde laikā. Tavs termināls varētu uz isu bridi atslēgties no tīkla, viņ� brīdināja, norādīdams uz datoru, kas bija novietots uz mūka galda. Ilgi tas nevilksies.

Viņ� pagrieza durvju rokturi un nozuda aiz durvīm, iekams apsargs paguva atbildēt.

Tajā vēsajā telpā kā kukaiņu mākonis darbīgi zumēja elektro�nika. Gar visām sienām bija izvietoti plaukti, kuros atradās bibli�otēkas apgaismojuma, gaisa kondicionē�anas un dro�ības sistē�mu cietsavienojuma smadzenes. Tomass devās pa eju starp kabe�ļiem un gaisa atdzesētām elektriskām shēmām uz lietotāja darb�staciju, kas bija iekārtota pie labās puses sienas.

Viņ� uzsāka sesiju, ievadīja administratora paroli, un plaka�nā ekrāna monitorā parādījās bibliotēkas plāna karkasmodelis. Ekrānā mirguļoja vairāki punktiņi, kas peldēja tumsā kā spo�i ziedputek�ņi. Katrs apzīmēja kādu mūku, kas tobrīd atradās bib�liotēkā. Pievirzot vienam punktam peles bultiņu, blakus atvērās logs, vēstot, ka tas ir brālis Baraba, viens no bibliotekāriem. Tēvs Tomass atkārtoja �o procedūru, katram trīso�ajam punktam pēc kārtas pievirzot burtiņu. Meklētais cilvēks klimta romie�u tekstu telpas vidū. Tēvs Tomass pameta nervozu skatienu uz durvīm, lai arī zināja, ka sargam nav zināms pieejas kods �ai telpai. Pār�liecinājies, ka telpā ir viens, viņ� nospieda trīs taustiņus vienlai�kus, lai atvērtu komandlodziņu, un palaida nelielu programmu, kuru bija iepriek� radījis attālinātā terminālī. Ekrāns uz acumir�kli sastinga, programmai sākoties, un tad visi punkti atkal atdzī�vojās.

Tas nu bija paveikts.

Lai arī aparatūras telpā gaiss bija atdzesēts, Tomass manīja zem matiem sarie�amies sviedrus. Viņ� pāris rei�u dziļi ieelpoja, lai nomierinātos, tad aizvēra vadibas moduli un atstāja telpu.

Vai viss joprojām ir tīklā? Tomass taujāja, iznākdams pa durvīm un lūkodamies garām apsargam uz ekrānu. Apsargs ti�kai pamāja, piebāzis muti ar maizi un sieru. Tas ir labi, Toms noteica, apcirtās uz papē�a un straujā solī iesteidzās galvenajā ieejas vestibilā, lai izvairītos no jautājumiem vai diskusijām.

Gaitenī, kas veda pie senākiem tekstiem, viņ� pamanīja stāvam Atanasiju. Tas, koncentrējoties savilcis grumbās gludo pieri, to�brīd pētīja pie sienas piestiprināto stāvu plānu un ar pirkstu vil�ka pāri kambaru labirintiem. Tēvs Tomass, iedams garām, apstā�jās mūkam blakus un izlikās, ka ari pēta karti.

-�� Viņ� ir romie�u nodaļā, tēvs Tomass klusi izmeta, pagrie�zās un aizslīdēja prom.

Atanasijs da�us mirkļus nogaidīja un tad sekoja, nenovēr�ot acis no drauga gaismas apļa, kas, viegli �ūpodamies, virzījās aiz�vien dziļāk Ruinas di�ās bibliotēkas pla�ajā tumsā.

Līva lūkojās uz rētu tīklojumu, kas zigzagiem izvijās uz vecā vīra tum�ās ādas. Jautājo�i saraukusi uzacis, viņa ieskatījās Os�karam acis.

-�� Es �etrus gadus dzīvoju Citadelē, Oskars paskaidroja. Bi�ja jau paredzēts mani ordinēt par pilntiesīgu Sanctus locekli, bet tad mani� atklāja.

-�� Bet es domāju, ka no Citadeles neviens nav izkļuvis dzīvs! Līva iesaucās, atcerēdamās ceļve�a stāstus.

-�� O, ir gan. Ta�u neviens ilgi pie dzīvības nenoturējās. Visus alla� bez �ēlastības sadzina rokā un apklusināja. Jūs savu acu priek�ā redzat� Oskars smaidīdams turpināja un rūpīgi pārlo�cīja vieglo d�emperi uz pusēm, �mironi. Viņ� uzmanīgi no�vietoja apģērbu klēpī un nogludināja ar plaukstu. Vai zināt no�stāstu par Trojas zirgu? viņ� iejautājās, paceldams acis.

Līva pamāja. Piemērs no klasikas par to, kā ielauzties ap�lenktā pilsētā.

-Tie�i tā. Tāpat kā izmisu�ie grieķi pie Trojas vārtiem, mūsu cilts kādā brīdī nosprieda likt lietā nevis spēku, bet gan viltu, lai ieņemtu stipro cietoksni un atgūtu svēto varu pār Sakramentu. Ar �o nolūku tika izgudrots mūsu Trojas zirgs.

-Jūs!

-Jā. Mani atrada bāreņu patversmē divdesmitā gadsimta pa��ā sākuma. Ne vecāku, ne brāļu, ne māsu, ne radinieku; es ideāli atbildu prasībām, lai iekļautos brālībā. Citadelē es ierados �etr�padsmit gadu vecumā slepenā beztermiņa misijā, lai noskaidro�tu, kas ir Sakraments, un pēc tam ar �im zinā�anām aizbēgtu no kalna. Pagāja trīs gadi, un tikai tad es sāku tuvoties mērķim, Oskars stāstīja. Lielāko daļu �ā laika es pavadīju, strādādams ar milzīgajām grāmatu kolekcijām, kuras lieliem sūtījumiem ieve�da bibliotēkā, �ķirodams kastes ar jauniegūtajiem tekstiem. Pēc pā�ris gadiem kādā dienā tika piegādāta liela kaste ar relikvijām no arheoloģiskajiem izrakumiem senās Nīnives teritorijā. Pavaddo�kumentos bija minēts, ka sūtījums satur daļu no aizliegtās grā�matas, kas, iespējams, saistīta ar Sakramentu. Kastē bija simtiem plāksnī�u fragmentu. Iekams galvenais bibliotekārs paguva no�skaidrot kastes saturu un pielikt mani pie kāda cita darba, es pie�savinājos vienu no lielākajiem gabaliem un, palicis viens, to iz�pētīju, ta�u teksts bija valodā, kuras rakstus es nekad nebiju redzējis, tāpēc sāku mācīties. Es palidzēju vecākajiem mūkiem bib�liotēkā un apguvu prasmi un zinā�anas, lai varētu at�ifrēt rak�stus, vienlaikus pārskatīdams katru jaunieguvumu, meklēdams jebko, kas noderētu Sakramenta noslēpuma atklā�anā. Beigu bei�gās liktenis mani izveda uz taisnāka ceļa, vecais virs turpināja. Manu kāri pēc zinā�anām ievēroja vecākie mūki, un mani izvē�lēja par piemērotu pārbaudes laikam visaugstākajā ordenī Cita�delē, Sanctus Custvdis Deus Specialis, Dieva Svētā Noslēpuma gla�bātāju kārtā, kura vienīgā zina, kas patiesībā ir Sakraments.

Liva aplūkoja viņa rētas, un pārliecinājās, ka tās ir glu�i tā�das pa�as, kādas bija atrodamas uz brāļa ķermeņa. Kas �īs zī�mes radījis? viņa taujāja.

-Sagatavo�anās laikā notiek ceremonija, kuru ik mēnesi rī�ko kādā priek�kambari kalna aizliegtajā aug�ējā daļā. Katram novicim izsniedz koka Tau, kurā iestrādāts upurē�anas dun�cis. No mums tika gaidītas dziļas brūces, vīrs stāstīja. Viņ� likās iegrimis atmiņās un ar pirkstu vilka pāri apaļajai līnijai uz kreisās rokas pie pleca. Dziļas brūces. Apstiprinot dziļu uzticību. Parasts ticības apliecinājums, kuru alla� atalgo ar brī�numu.

Pirksts aizvirzījās otrpus krUtlm un gausi slīdēja tālāk pa at�miņu taku, agrāko cie�anu liecinieci.

-�� Jo, lai cik dziļi mēs griezām miesā, Oskars atsāka, mūsu brūces sadzija teju acumirkli. Viņ� atkal pacēla galvu. Atra�a�nās tuvu Sakramentam tika atalgota ar nevainojamu veselību un lielu vecumu. Man ir jau gandrīz simt se�i gadi, tomēr esmu tik laba formā kā gadus �etrdesmit jaunāki vīrie�i. Ja jūsu brālis bū�tu palicis dzivs, ari viņ� baudītu ilgu dzīvi, jo tika gatavots iesvē�tī�anai ordenī, tāpat kā savulaik es.

Oskars uzsita ar pirkstiem pa tastatūru uz galda, un displejā ekrānsaudzētāja vietā parādījās pazīstams attēls viena no sek�cijas fotogrāfijām, kurā bija redzams uz Semjuela kreisās rokas iededzinātais Tau krusts.

-�� Jūsu brālis tika tālāk par mani, Oskars piebilda, norādī�dams uz monitoru. Viņam ir Sakramenta simbols. Un, kā re�dzat� Viņ� pagrieza roku pret Līvu. �man tāda nav. Tādu zī�mi saņēma tikai pilnibā ordinētie. Viņ� zināja noslēpumu.

Līvai acis sariesās asaras. Kas isti notika? viņa jautāja. Kādēļ jūs galu galā to neatklājāt?

-�� Mēs nebijām vienīgie, kas pārzina vēsturi, Oskars atteica, uzvilkdams mugurā plāno vilnas d�emperi. Ari Sanctus orde�nis bija mūsu vidū iesūtījis savu cilvēku, un tādējādi tas uzzinā�ja par mūsu plānu. Laimīgā kārtā nebija noskaidrots, ka tas es�mu es. Viņ� norotīja piedurknes un sakārtoja augsto apkakli; rētas vairs nebija redzamas. Citadelē tika sarīkotas raganu me�dības. Mūki sāka apvainot cits citu, nereti vien tālab, lai nokārto�tu vecus rēķinus. Tas bija neizturami. Apjēdzis, ka mans laiks ir tuvu, es uzņēmos risku, kļuvu nepiesardzīgs. Kāds cits novicis, vārdā Tibērijs, pamanīja, ka es nozogu plāksnes gabaliņu. Kad viņ� pagriezās un devās prom, es nojautu, ka viņ� mani nodos� lai arī bijām draugi. Tādēļ es izraisīju bibliotēkā ugunsgrēku un liesmu un juku aizsegā bēgu. Noskrēju lejup uz kalna apak�ējiem stāviem, ar solu izsitu logu un nozudu tumsā. Nokritu no vairāk nekā simts pēdu augstuma aizsarggrāvī un peldēju uz dzīvību vai nāvi. Pasaulē tolaik valdīja kar�. Tas bija tūksto� deviņi simti astoņpadsmitā gada jūlijs. Man tika sarīkots viltus bēg�anas cej� līdz pat Beļģijas tran�ejām, un man iedeva kāda nabaga, nelaimī�ga, līdz nepazī�anai sakropļota vīra dokumentus. Sakramenta bruņinieki Carmina sekoja pa �īm pēdām, atrada nogalināto un atgriezās, nospriedu�i, ka esmu izbēdzis no Citadeles un ieskrē�jis nāvei rokās. Tikām mani aizgādāja uz Brazīliju, un kop� tā lai�ka es tur slepenībā dzīvoju.

-�� Kādēļ tagad atgriezāties? Līva tincināja. Kas mana brāļa bojāejā ir tik nozīmīgs, ka izvilināja jūs no slēptuves un citus pa�mudina alkt manas nāves?

-��� Izbēgdams es paņēmu līdzi nozagto plāksnes gabaliņu un zinā�anas, kā pārtulkot tekstu. Tas atklāja pirmās pravietojuma rindiņas, kas pareģoja laiku, kad Sakraments tiks atklāts un tiks atjaunota Lsta kārtība. "Krusts kritis, Krusts celsies, Atslēgt Sakramentu un atnest jaunu laikmetu." Tas deva mums cerību, Oskars turpi�nāja. Pirms divdesmit gadiem atrada vēl vienu gabaliņu pra�vietojuma. Vīrs, kas to atklāja, bija D�ons Manns. Viņ� palūko�jās uz Ketrīnu, kuras spo�o acu skatiens �ķita samācamies, izdzirdot �o vārdu. Manas meitas vīrs. Gabriela tēvs. Tas tika uziets atsevi�ķu priek�metu krātuvē, kas veidoja daļu no grāma�tas. Aplūkodams da�us atrastos fragmentus, D�ons izsecināja, ka tajos aprakstita pasaules radī�anas leģenda, at�ķirīga no tās, ku�ra izklāstīta Pirmajā Mozus grāmatā. Ta�u ziņas par atradumu sasniedza Citadeli. Tai savi ziņotāji ir visur. Arheoloģiskie izra�kumi tika veikti nomaļā vietā, līka sarīkots neģēlīgs uzbrukums; mēs nezinām, kas bija ļaundari, ta�u varam uzminēt. Nedz viņa līķi, nedz uzietos materiālus mēs neatradām.

Oskars samiedza acis un nodūra galvu klusucie�ana bija daiļrunīgāka par vārdiem. Telpā iestājās klusums; �ķita, ka ik�viens iegrimst atmiņās, un visu aizmirstā televizora attēls ir vienigais, kas kustas.

-��� Mans tēvs gāja bojā patiesības meklējumos, ierunājās Gab�riels. Un ne visi viņa atrastie fragmenti pazuda. Viņ� bija rīko�jies piesardzīgi, un vissvarīgākais gabaliņ� palika dro�ībā. Mēs savienojām to ar mana vectēva fragmentu un noskaidrojām pilnī�gāku pravietojuma tekstu.

Zemes virsū parādīsies vienīgais īstais krusts

Visi to ieraudzīs vienā mirklī un brīnīsies.

Krusts kritīs

Krusts celsies

Atslēgt Sakramentu

Un atnest jaunu laikmetu

Līva klausījās �ajos vārdos, un acu priek�ā atplaiksnīja brāļa stāvs kalna virsotnē, ar visu ķermeni veidojot Tau zīmi. Viņa iztē�lojās, ka tas paliecas uz priek�u.

"Krusts kritīs."

Viņa paskatījās uz skici piezīmju grāmatiņā, un acis iemirdzē�jās, ieraugot vēl vienu kritu�o krustu Semjuelam sānos vietā, kur māsa reiz bija savienota ar brāli. Roka pati pieskārās sānam, kur atradās viņas pa�as rēta.

"Krusts celsies."

-�� Man obligāti kaut kas jāpavēsta par brāli un sevi. Līva pa�raudzījās uz Oskaru, tad piecēlās un, glu�i kā pirmīt Oskars, pa�vilka aug�up kreklu.

Atanasijs un tēvs Tomass iegāja bibliotēkas romie�u tekstu no�daļā un bridi pastāvēja, meklējot tumsā un apspiestajā klusumā kādas pazīmes, kas liecinātu par apmeklētāju klātbūtni.

Romie�u tekstu nodaļa bija viena no apjomīgākajām vecajām glabātavām, un citu dārgumu vidū te bija rodami ari visu apus�tuļu dokumenti, kas iekļauti pirmaja Bībelē. Tādējādi visas ap�meklētāju gaismas auras, kas tos pavadīja pla�ajā tumsas klajā, bija tum�ākas, pulēta vara krāsā. Vienīgais apgaismojums plūda no tievajām lampiņu rindām, kas bija iestrādātas akmens grīdā. Citādi telpa �ķita tuk�a.

Pametis skatienu uz tēvu Tomasu, Atanasijs pagriezās un devās gar pirmo plauktu rindu. Tum�aja ejā viņ� sāka elpot aiz�vien straujāk, un izkaltu�ais gaiss izsūca valgmi no mutes, līdz tā kļuva sausa kā pergamentu tīstokļi �ūnām lidzigajos plauk�tos. Viņ� nonāca ejas gala pie krustojuma, no kura pa labi no��ķīrās gaitenis, kas aizstiepās gar sienu paralēli vidējam gai�tenim. Kambarkungs apstājās un paraudzījās atpakaļ uz eju, pa kuru nupat bija nācis. Tās galā varēja redzēt tēva Tomasa oran�īgo gaismas apli, kas viegli līgojās kā tala svece tumsā. Nenovērsdams acu no gaismas, viņ� sāka lēni iet pa otro gai�teni. Paejot garām plauktu rindai, viņ� tālumā ieraudzīja gais�mas apli Tomass pārvietojās vienā solī ar viņu. Pirmīt ap�sprie�oties kapelā, �o paņēmienu bija ieteicis Tomass, apgalvodams, ka �ādi viņi viens uz otra gai�ā fona saskatītu jebko, kas atrastos abiem pa vidu. Ja palaimēsies, ari meklē�a�na �ādi veiksies ātrāk.

Abi turpināja iet vienmērīgā solī; ik rinda ar rituļiem, perga�mentu tīstokļiem un iegravētām plāksnītēm atklājās un ātri vien izzuda tumsā. Tomasa aura te iemirgojās, te izdzisa kā tālas bā�kas gaisma. Ar katru reizi spīdums kļuva blāvāks, un drīz jau Atanasijs tikai ar pūlēm saskatīja gaismas siluetu. Dziesto�ā gais�ma arī radīja ilūziju, ka Tomass attālinās, un Atanasijā tālab mo�dās viegla panika. Viņ� ienīda bibliotēku pat vislabvēlīgākajos ap�stākļos un �os apstākļus par labvēlīgiem nekādi nevarēja nodēvēt. Tobrīd, ba�ām pieaugot un draudot aizēnot prātu ar ne�racionālām bailēm, viņ� pagāja garām kārtējam plauktam un ap�tuveni ejas vidū uz Tomasa tālās gaismas fona ieraudzīja neno�teiktu cilvēka stāva apveidu.

Atanasijs apstājās un ielūkojās vērīgāk, pūlēdamies iz�ķirt, vai tas kustas. Tomass acīmredzot arī bija to pamanījis, jo viņa gais�ma ejas galā tāpat palika stāvam uz vietas. Atanasijs pāris rei�u strauji ievilka elpu, lai nomierinātu nervus, un devās uz priek�u, klusītēm samazinādams attālumu starp sevi un parādību. Toma�sa oran�ais gaismas apveids sakustējās un pamazām pieauga, tā�tad arī viņ� tuvojās dīvainajam stāvam.

Tomass pie ēnas piegāja pirmais. Brāli Ponti! viņ� iesau�cās tik skaļi, lai to dzirdētu arī Atanasijs. Tas esat jūs!

No tumsas, Tomasa auras apgaismots, iznira aklā aprūpētāja saliektais augums.

-�� Kur� gan cits? Ponti nokrāca putekļu un tumsas izkaltēta�jā balsī.

Pat piepe�ajā abu apmeklētāju mestajā siltajā apgaismojumā Ponti �ķita sastāvam tikai no baltas ādas un bezasiņu masas glu�i kā zirneklis vai cita bāla radība, kas sazin kā spēj izdzīvot kalna pastāvīgajā tumsā.

-�� Es nebiju pārliecināts, Tomass laipnā balsī atbildēja. Pir�mīt es veicu parastās pārbaudes, un parādījās sistēmas vaicājums par to, kas jūs esat. Sistēma acīmredzot jūs nepazina. Vai jūs pie�nācīgi pieslēdzāties?

-�� Tāpat kā alla�, Ponti atteica, turēdams tievo plaukstu priek��ā pienbaltajām acīm.

Atanasijs pievirzījās tuvāk, nebilzdams ne vārda un uzmanī�gi likdams soļus, lai neradītu ne sīkāko troksniti. Viņ� redzēja sa�vas gaismas malu lēni slīdam pie aprūpētāja gai�ā apļa, līdz abi veidoli pārklājās, un viņ� atradās gandrīz tik tuvu, lai pieskartos sirmgalvim.

Tajā brīdī vadības telpā aktivizējās tēva Tomasa uzstādītā pro�gramma. Jebkur�, aplūkodams galveno ekrānu ar stāva plānu, re�dzētu romie�u tekstu glabātavā saplūstam trīs punktiņus, ta�u ne�kā neparasta tur nesaskatītu. Patiesībā tēva Tomasa programma nupat bija samainījusi divu punktiņu identitāti, tāpēc sistēma sā�ka izsekot Atanasiju, noturēdama to par Ponti, un otrādi.

Stāvēdams nekustīgi kā pārakmeņojies, Atanasijs aizturēja el�pu. Viņ� bija uzvedies klusi un neizdvesis ne skaņas, tomēr Ponti kaut ko sajuta un pagriezās. Vecais vīrs pacēla galvu ka �urka, kas osta gaisu, un dzīrās spert soli kambarkunga virzienā, bet tēvs Tomass satvēra viņu aiz rokas.

-�� Vai jūs varētu izpildīt kādu manu lūgumu? viņ� ieteicās, saudzīgi pavilkdams aprūpētāju sev līdzi pa grāmatu tuneli. Esiet tik laipns un iznāciet cauri ieejas sensoriem. Sistēma jūs noteikti pazīs no jauna un izlabos misēkli.

Pat vilkts prom, Ponti nerimās aklām acīm lūkoties uz Atana�siju, ta�u beigās paklausīgi aizgāja.

Atanasiju pārņēma spēj� atvieglojums, ta�u tas izrādījās īslai�cīgs. Viņ� redzēja, kā silti oran�ais gaismas apveids aizlīgo pa eju ar Tomasu un Ponti vidū. Vēl brīdi līdz viņam atlidoja abu saruna, tomēr drīz vien dīvainā akustika to noslāpēja. Gaisma ru�ka, tad gājēji iegriezās galvenajā gaitenī un pēk�ņi atstāja Atana�siju vienu bibliotēkas klusajā tumsā.

Liva jau otro reizi vienā dienā stāstīja par savas piedzim�a�nas neparastajiem apstākļiem un pabeigusi gaidīja, kāda būs klausītāju reakcija. Tie nejaudāja atraust skatienu no krustveida rētas viņai uz sāniem.

-��� Krusts celsies, Oskars no�ukstēja, atslēgs Sakramentu.

Vecais vīrs pacēla galvu, un abu skatieni sastapās. Viņa acīs

vīdēja kaut kas līdzīgs brīnuma apjausmai.

-�� Tā esat jūs, viņ� izdvesa.

Piepe�i sakautrēdamās un juzdamās atkailināta, Līva novilka kreklu uz leju.

-��� Varbūt, viņa atzina. Vienīgi man nav ne jausmas, kas ir Sakraments, tālab es īsti nezinu, kā tas būtu "jāatslēdz".

Apsēdusies Liva atvēra piezīmju grāmatiņā lapu, kurā bija ierakstījusi burtus, un pārlasīja tekstu. Toreiz, rakstot �os vārdus, �ķita, ka viņa nonākusi atrisinājumam uz pēdām, ta�u izrādījās, ka tas ir kārtējais strupceļ�. Malie�u cilts locekļi par Sakramenta patieso dabu zināja tikpat maz kā viņa. Negaidīti Livai uzmācās neizturams nespēks, it kā pa atvērtiem slū�u vārtiem viņā būtu iepludināts nogurums.

-�� Vai burti bija ieskrāpēti ādā, tāpat kā tālruņa numurs? Gab�riels jautāja.

-�� Nē, viņa atteica, berzēdama acis ar plaukstu pamatnēm. Tie bija ieskrāpēti sēkliņās.

Nolaidusi rokas, Līva atskārta, ka tiek uzmanīgi vērota.

-�� Sēkliņās? Oskars atkārtoja.

Līva pamāja. Vecā vīra augums �ķita uz mirkli saspringstam, it kā spēcīgi koncentrējoties, tad viņ� izelpoja un pasniedzās pie�vilkt sev tuvāk datora tastatūru.

-�� Tolaik, kad uzturējos Citadelē, viņ� iesāka, atvērdams interneta pārlūku, es tomēr noskaidroju da�u labu noslēpumu.

Ievadījis pāris vārdus meklē�anas lodziņā, viņ� nospieda Enter taustiņu. Uz ekrāna lejupielādējās attēls raibs zaļganu, pelēku un lielu zilu klajumu kopums. Kad asums uzlabojās, visiem at�klājās, ka tā ir liela Austrumeiropas satelītkarte. Oskars noklik��ķināja uz attēla. Ekrānā tuvinājās kāds Dienvidturcijas rajons, un parādījās blīvs ielu tīklojums, kas izplūda no kāda liela, tum��a apļa tikla centrā.

-�� Tas ir Ruinas satelītattēls, Oskars norādīja. Uzņemts tūk�sto� deviņi simti astoņdesmitajā gadā. Pirms tam lidojumi pāri pilsētai bija aizliegti.

Attēls kļuva aizvien skaidrāks. Liva paliecās uz priek�u. Le�jupielāde beidzās. Pa�ā attēla vidū melnēja Citadele. Tā bija ovā�la un pilnīgi melna vienigi tuvu pa�am centram bija redzams liels tum�i zaļ� plankums.

-�� Pēc tam, kad NASA publicēja �o fotogrāfiju, aizliegumu at�cēla, Oskars skaidroja. Pat Citadeles jurisdikcija pagaidām nav papla�inājusies.

Līva pievērsa uzmanību zaļajam plankumam.

-��� Kas tas ir? viņa vaicāja. Ezers?

-�� Nē, atbildēja Oskars, maksimāli palielinādams attēlu. Tas ir dārzs.

Atanasijs meklēja ceļu cauri klusumā grimsto�ajai bibliotēkai, ar izstieptām rokām sargādamies no iespējamiem �ķēr�ļiem un ne�atraudams skatienu no tievās, gai�ās akmens grīdā iestrādātās lī�nijas. Viņ� bija pieradis pie gaismas trūkuma, tāpat kā visi kalna iemītnieki, ta�u ar tik aklu tumsu saskārās pirmoreiz. �ķita, ka apkārt virmo tikko saklausāma �ņākoņa, kā klusu bi�u mākonis, kas izklīst bridi, kad viņ� to cen�as saskatīt.

Zag�us palūkojies sev aiz muguras, viņ� nervozi pūlējās ierau�dzīt gaismas apli, jo nodomāja, ka varbūt vēl kāds saņēmis dros�mi un ienācis tik tālu bibliotēkas dzīlēs. Neko neredzēja vienigi ņirbu redzeslauka malā un tievo gaismas diedziņu aizstiepjamies melnumā kā plaisu. Kambarkungs atsāka ceļu sirdspuksti at�balsojās ausīs tik skaļi, ka nekas cits nebija sadzirdams, pat pa�a soļu slāpētais troksnis. Tālumā varēja redzēt grīdā iestrādāto gai��o līniju aizliecamies pa labi un izzūdam. Tur ceļ� iegriezās pē�dējā gaiteni un atdūrās pret aizliegto glabātavu. Atanasijs devās turp, likdams pēdas tikai uz blāvā pavediena kā virves dejotājs, kas apzinās, ka ik solis sānis nozīmētu kritienu bezdibenī. Viņ� nonāca gaitenī un apstājās.

Gaismas diedziņ�, viegli līkumodams, aizstiepās tālāk un ap�mēram trīsdesmit pēdu attālumā aprāvās. Pa ceļam skaitīdams soļus, Atanasijs devās uz priek�u viņu pievilka baismīgā tum�sa gai�ās līnijas galā. Nomērījis divdesmit astoņus soļus, viņ� no�nāca vietā, kur pavediens pārtrūka, apsviedās un devās atpakaļ, sperdams tos pa�us divdesmit astoņus soļus līdz ieejai gaitenī. Iedams kambarkungs atsauca atmiņā tēva Tomasa nopietno brī�dinājumu, ka viņa radīto dro�ības sistēmu gan ir iespējams apiet, ta�u viņa vara beigsies, līdzko Atanasijs būs iekļuvis aizliegtajā glabātavā. Kad kambarkungs spers soli pāri slieksnim, ieslēgsies nedzirdams trauksmes signāls, un viņa rīcībā būs ne vairāk kā divas minūtes līdz brīdim, kad ieradīsies apsargs.

Atanasijs staigāja �urpu un turpu pa gaiteni, skaitīdams so�ļus gan uz glabātuvi, gan atpakaļ. Viņ� turēja rokas izstieptas uz sāniem un pūlējās noturēt tumsā līdzsvaru. Pārliecinājies, ka bēg��anas ceļ� ir tīrs, viņ� atkal uzkavējās vietā, kur izdzisa gai�ā �ķiedra un sākās tumsa un jutās kā cilvēks, kas nostājies klints malā un gatavojas lēkt.

Kambarkungs iztēlojās telpu, kas atradās viņam priek�ā ak�mens rakstāmpults vidū, divpadsmit ni�as izgrebtas pretējā alas sienā, katrā melna kastīte ar stingri sargātiem ordeņa noslēpu�miem. Viņ� sprieda, ka paies minūte, kamēr izdosies atlikt visu atpakaļ un pazust gaiteni. Tātad atlika tie�i se�desmit sekundes, lai atrastu grāmatu. Viņ� atcerējās, kā abats vakar bija skaitījis tre�ā uz sāniem, otrā uz leju. Domās Atanasijs pārlūkoja darbī�bas, kas būs jāveic. Se�desmit sekundes noteikti likās par maz ta�u ar to bija jāpietiek.

Viņ� vērās uz priek�u tumsā un dziļi ievilka elpu. Lēni izelpo�ja. Sāka domās skaitīt no se�desmit atpakaļ.

Un spēra soli uz priek�u.

Iekaucās spalgs trauksmes signāls, un apsargs pacēla galvu. Pirms Atanasijs vēl nebija paguvis aiztaustīties līdz aizliegtās gla�bātavas pretējai sienai, kad sargs jau pietrūkās no krēsla un slē�dza vaļā rakstāmgaldu.

Apsarga skapītī atradās Beretas sistēmas pistole, pāris rezer�ves aptveres un galvai piestiprināma ierīce ar vienai acij domātu teleskopisko okulāru priek�ā. Paķēris visu, apsargs iegrūda ap�tveri pistolē, atstūma durvis un izgāja galvenajā ieejas vestibilā.

Tēvs Maleahijs piecēlās no krēsla un ba�īgi vēroja apsargu tu�vojamies ar pistoli vienā rokā un nakts redzamības brillēm otrā.

Dodiet man minūti laika, sargs izrīkoja, ieslēpa piedurknē pistoli un cauri arkai devās uz galveno bibliotēku.

Atanasijs taustījās gar sienu, skaitīdams ni�as. Trīs līmeniski. Divas stateniski. Pirksti vēsajā ni�ā satvēra gludu kastīti.

Viņ� nolika to uz grīdas un meklēja aizslēgus abās kastītes ma�lās.

Atrada.

Atvēra kastīti.

Sataustīja auksto, gludeno taisnstūra plāksnīti. Pirksti, viegli skardami virsmu, pārslīdēja pāri iegrebtajām Tau krusta kontū�rām, pievirzījās pie plāksnes malas un atvēra grāmatu.

Bibliotēkas telpā trauksmes signālu nedzirdēja, ta�u visiem bija skaidrs, kādēļ apsargs piepe�i aiztraucas pa gaiteni ar rūsganās tunikas piedurknē ieslēptu roku.

Parasti visiem vajadzēja taisnā ceļā doties uz izeju un gaidīt, kamēr kāds dos atļauju atgriezties. Pētnieki pacēla galvas no la�sāmvielas, nedomājot aizvēra grāmatas un vēroja apsarga gai�o nimbu pamazām izdziestam aizvien dziļāk pla�ajā bibliotēkas tumsā. Viens no �iem vērotājiem bija tēvs Tomass. Viņ� stāvēja blakus Ponti, viņa gai�ais aplis nomaskēja to, ka nu ari aklajam apkopējam ir savs apgaismojums, un klusēdams skatījās, kā ap�sargs pārmeklē viduslaiku tekstu nodaļu un ieiet svēto tekstiem veltītajā zālē, no kuras veda ceļ� uz aizvēsturisko tekstu nodaļu.

-��� Vai nepatik�anas? Ponti taujāja, sajuzdams valdo�o sa�sprindzinājumu kā suns, kas samana tuvumā pārdabiskas parā�dības.

-�� Iespējams, tēvs Tomass atbildēja. Tālumā varēja redzēt, kā apsargs uzliek nakts redzamības brilles. Tad sper pāris soļus. Kad viņ� iegāja apustuļu tekstu zālē, gai�ā aura izzuda.

t

Liva monitorā lūkojās uz zaļo, sīkiem kvadrātiņiem izraibinā�to apli. Iz�ķirtspēja bija pārāk zema, lai varētu saskatīt sīkākas detaļas, ta�u ar iztēli apveltīts cilvēks secinātu, ka at�ķirības kvad�rātu toņos liecina par koku un krūmu klātbūtni.

-�� Viens no di�ākajiem noslēpumiem Citadeles vēsturē, Oskars skaļi noducināja klusajā istabā. Kā tās iemītnieki brīnumainā kār�tā spēja gadiem ilgi izturēt aplenkumu, ja neviens viņiem nepiegā�dā pārtiku? Savu pirmo gadu es pavadīju kā dārznieku māceklis, vecais vīrs stāstīja, ravēju, stadiju, palīdzēju novākt ra�u. Viens no maniem pienākumiem bija laistī�ana. �im nolūkam lielās cis�ternās vāca lietus ūdeni, kā arī izlietoto ūdeni. Da�reiz tas, plūz�dams cauri akmens notekām cisternā, uzņēma minerālu nogulsnes un iekrāsojās sarkans, tālab �ķita, ka es laistu zemi ar asinīm. Lai kas tas būtu, zeme no tā kļuva neticami auglīga. Zēla itin viss, lai gan dārzs bija ierīkots krāterī un gandrīz visu laiku atradās ēnā. Reiz, novākdams garu zāli, es atradu zemē iedurtu vecu grābekli. No kāta jau bija izsprauku�ies zaļi asni. Viņ� pacēla acis un pa�sniedzās pēc tastatūras. Dārzs bija barojis Citadeli visā tās pa�stāvē�anas laikā, Oskars turpināja, atvērdams pārlūka logu un rakstīdams. To atspoguļo Sanctus brālības zaļās tunikas un ari viņu agrākais nosaukums, proti, ēdenie�i. Beidzis rakstīt, viņ� no�spieda Enter taustiņu. Satelītattēls pazuda, un sāka vērties vaļā ci�ta lapa. Da�i sprie�, ka �is nosaukums ir norāde uz ordeņa se�numu, jo tā pirmsākumi meklējami cilvēces rītausmā. Turpretim citi uzskata, ka nozīme ir burtiska un Tau it nemaz nav krusts.

Lapas lejupielāde beidzās. Līva uzmanīgi raudzījās uz attēlu ekrānā.

Tas bija stilizēts koka zimējums tievais stumbrs slējās taisni aug�up, divi zem augļu smaguma noliku�i zari aizstiepās katrs uz savu pusi, izveidojot pazīstamo Tau krustu. Aug�up pa stum�bru vijās �ūska; viena pusē stāvēja vīrietis, otrā sieviete. Līva palūkojās uz Oskaru, nebūdama īsti dro�a, ko viņ� ar to grib sa�cīt.

-��� Jūs minējāt, ka burti bija ieskrāpēti uz sēkliņām, Oskars atgādināja. Vai zināt, kas tās bija par sēkliņām?

Liva ieskatījās vīrie�a tum�i melnajās acīs un atcerējās visus savā mū�ā redzētos zīmējumus, kurā attēloti Ādams un Ieva pie Laba un ļauna atzī�anas koka; viens no viņiem vienmēr turēja ro�kā smago kārdinājuma augli.

-��� Ābols, Līva atbildēja. Tie bija ieskrāpēti uz ābola sēkli�ņām.

Bibliotēkas pla�ās alas apsarga nakts redzamības brillēs spī�dēja spo�i zaļā tonī, un telpas iekārtojums bija labi saskatāms. Viņ� paātrināja soli un izņēma no piedurknes pistoli. Nemitīgi grozīdams galvu pa labi un pa kreisi, viņ� meklēja gai�ākus pun�ktiņus, kas norādītu uz cilvēka klātbūtni. Neviena neredzēja. Vie�nīgais, kas spo�i mirdzēja zaļajā redzeslaukā, bija smalkās pavadoņgaismiņas, kas aizvijās tālumā kā fosforescējo�a lidma�īnas mākoņsliede, vedot taisnā ceļā uz aizliegto glabatavu.

Pie galamērķa viņ� nonāca nepilnā minūtē.

Tuvojoties vietai, kur sākās pēdējais gaitenis, sargs sāka iet lē�nāk, tad pieliecās un apstājās, piespiedās ar muguru pret arkas sienu, piesardzīgi pabāza galvu gar stūri un pameta skatienu uz glabātavu.

Grīdā iestrādātā gaisma spo�i mirdzēja, spilgti zaļa līnija aiz�stiepās uz gaiteņa galu. Viņ� raudzījās tālāk, aiz spo�ā pavedie�na gala. Lūkoja saskatīt tur, tumsā, kādu kustību.

Neko neredzēja.

Viņ� klusi �etrrāpus virzījās gar stūri un pa gaiteņa vidu līda taisnā ceļā uz glabātavu. Pistoli pastiepis uz priek�u, viņ� galvu turēja pilnīgi nekustīgi kā kaķis, kas uzglūn pelei.

Atanasijs redzēja, ka nepilnu se�u pēdu attālumā pārtrūkst pavadoņgaismiņu rinda. Viņ� bija ierāpies plauktā, kur� pirmīt pēc tēva Tomasa rīkojuma tika iztuk�ots. Tas atradās zemu, iepretim ieejai, ar skatu pret glabātavu.

Viņ� vēroja, kā tum�ais plankums aizslīd tālāk gar gai�o līni�ju, apliecinot, ka gaitenī ir vēl kāds. Plaukts bija izvietots tā, ka neviens, iedams pa gaiteni uz glabātavu, viņu nepamanīs to�mēr, dodoties prom no glabātavas, ieraudzīs vienā acumirklī. Bi�ja jāpazūd, iekams sargs atskatās.

Kambarkungs ļoti lēnām izspraucās no plaukta, pūloties uz�tvert pat vissīkāko troksni un acīm ne uz brīdi neatraujoties no tum�ā plankuma, kas vēl arvien slīdēja pa trauslo gaismas sliedi grīdā.

Viņ� uztrausās uz ceļgaliem, tad piecēlās un spēra soli, izstiep�dams rokas tum�ajā bezdibenī uz durvju ailas pusi, paceldams un atkal nolikdams kāju zemē kā baletdejotājs. Atanasijs no sirds bijās, ka pat visniecīgākais sandaļu skrapsts uz akmens nodos apsargam viņa klātbūtni un nesis tūlītēju nāvi.

Izstiepis rokas, viņ� taustījās bezveidīgajā melnumā un pūlē�jās sameklet arkas malu, kas aizvedīs prom no �ī gaiteņa, no ku�ra citas izejas nebija. Skatiens ik mirkli bija piekalts tum�ajam ap�veidam, kas slīdēja pa eju.

Atanasijs spēra otru soli.

Tre�o.

Ceturto.

Liekot piekto, roka sataustīja gludo, vēso akmens sienu. Tai bri�di viņ� teju noelsās atvieglojumā. Bet tad sastinga. Tum�ais ap�veids gai�ā pavediena galā bija apstājies. Atanasijs vilka plauk�stu gar auksto akmeni, un sausā āda noskrapstēja tik skaļi, ka viņam pamira sirds. Gara acīm viņ� iztēlojās apsargu stāvam gai�teņa galā. Ar ieroci rokā. Uzmanīgi pārskatām glabātavu. "Cik ilgs laiks paies, iekams viņ� pārliecināsies, ka tur neviena nav, un pagriezīsies?" Brīdi, kad Atanasijs uzdeva sev �o jautājumu, plauksta sataustīja sienas �ķautni. Viņ� satvēra durvju ailas ma�lu un ieslīdēja svēto tekstu zālē.

Ikviena dvēseles �ūniņa kliegdama pavēlēja mesties skrie�us, ta�u Atanasijs apzinājās, ka zāle, kurā viņ� atrodas, ir divdesmit pēdas gara. Gaitenī, no kura viņ� nupat bija iznācis, uzreiz būs sadzirdams pat vismazākais troksnītis. Bija jāizturas klusi. Viņ� spēra soļus citu aiz cita, cik vien �igli un nedzirdami spēja. Ne uz mirkli nepameta apziņa, ka aiz muguras stāv bruņots vīrs, kas spēj redzēt tumsā.

Skaļie sirdspuksti atbalsojās soļu ritmā, un Atanasijs strauji virzījās cauri zālei uz izejas pusi, neatraudams acis no gaismi�ņām grīdā. Viņ� bija tā noraizējies par briesmām, kas draudēja no mugurpuses, ka gaismas apli tuvojamies pamanīja vien tad, kad tas atradās pavisam blakus.

Atanasijs nonāca zāles galā un ieraudzīja uz grīdas atmir�dzam vāru gai�umu, kas plūda no arkas viņam priek�ā. Viņ� ap�stājās kā sasalis. Kāds nāca uz �o zāli. Gaisma pamazām vērtās aizvien spo�āka.

Paslēpties viņam nebija laika.

Un arī piemērotas vietas zālē nebija.

Atlika vien stāvēt un skatīties, kā gaismas apļa īpa�nieks iz�nāk gar stūri un nostājas kambarī nepilnu desmit pēdu atstatu�mā no Atanasija. Tas bija tēvs Maleahijs neap�aubāmi devās pārbaudīt aizliegtās glabātavas krājumu.

Atanasijs jau cēla aug�up rokas, lai padotos, jo nodomāja, ka bibliotekārs tūdaļ ārkārtīgi izbrīnīts apstāsies un sauks pēc ap�sarga. Ta�u nekas tāds nenotika. Maleahijs gāja, nodūris galvu, asie vaibsti bija savilkti bargā, domīgā izteiksmē, un viņa aura Atanasija tumsas pievilgu�ās acis �ilbināja kā spo�a komēta. Bib�liotekārs aizsoļoja pa eju un nozuda gaitenī, no kura Atanasijs nupat bija izbēdzis.

Kādu bridi Atanasijs apstulbis nolūkojās viņam pakaļ, un acis no jauna pielāgojās tumsai, kura nupat bija izglābusi viņam dzivību.

Tad viņ� pagriezās un sāka skriet.

Līva uzmanīgi aplūkoja stilizēto koka zīmējumu. Ilgu laiku vienīgais, kas istabā kustējās, bija stūrī novietotā televizora attēls. Visbeidzot Ketrīna pārtrauca klusumu.

Mums tās sēklas ir jādabū, viņa sacīja. Jādabū un jāiza�nalizē.

Gabriels piecēlās un izstaipījās, vingrais, muskuļainais au�gums atkal posās rīcībai, un prāts sāka risināt loģistikas uzdevu�mus.

-�� Lietas materiālos sēkliņas netika minētas, tāpēc Citadele par tām varētu neko nezināt. �ajā ziņā mēs būsim priek�ā. Viņ� pie�gāja pie loga un pāri zemu sakrautajām kastēm vērās uz nolikta�vas durvīm. Tās tiek glabātas pierādījumu noliktavā vai, visti�camāk, laboratorijā. Lidz ar to rodas zināmas grūtības. Pēc notikumiem morgā apsardze noteikti būs krietni pastiprināta.

-�� Es tās varētu sadabūt, Liva piedāvājās. Es piezvanītu Arkadianam. Pateiktu, ka esmu uzminējusi burtu nozīmi, bet man vēlreiz jāapskata sēklas. Tad es nejau�i nosviedī�u tās uz grīdas vai novērsī�u viņa uzmanību un vienu iebāzī�u kabatā. Vai ari apmainī�u pret citu. Līva pievērsās Gabrielam. Jums ir vaja�dzīga tikai viena sēkliņa, vai ne?

Gabriels bridi viņā lūkojās, un skatienā jaucās saspringums un ba�as. Bet tad seja atplauka smaidā.

-�� Jā, Oskars atbildēja viņa vietā. Mums vajadzīga tikai vie�na. Jums jākļūst par mūsu Ievu un jānoplūc aizliegtais auglis. Ja �im sēklām atklāsies neparastas īpa�ības, padomajiet vien, cik daudz laba mēs ar tām varam paveikt!

Līvai �ķita grūti to aptvert, un pēk�ņi prātā radās kāda satrau�co�a doma.

-�� Ja nu �īs sēkliņas patie�ām ir no augļa, kas noplūkts� Vār�di teju nenāca pār lūpām. �no Laba un ļauna atzī�anas koka, viņa nervozi izgrūda, tad ar tām �ādi spēlēties pilnigi noteikti nebūtu� labi.

Oskars nenolaida skatienu no Līvas, un platais smaids neno�dzisa. Kā tā?

-�� Nu� atcerieties, kas notika iepriek�ējā reizē, Līva izdvesa.

-�� Jūs domājat grēkā kri�anu? Iedzimto grēku? Izdzī�anu no Ēdenes dārza, lai cilvēks dzīvotu pastavīgās cie�anās un grūtī�bās?

Līva pamāja. Jā, to pa�u.

-��� Un kur jūs to visu izlasījāt? Oskars jautāja. Viņa smaids pārvērtās sausā smiekliņā.

Labi apdomājusi, Līva visu saprata. "Protams! To es izlasīju Bībelē, tātad grāmatā, ko sarakstīju�i kalna iemītnieki, ta�u sākot�nējo tekstu neviens nekad nav redzējis. Visvieglāk cilvēkus attu�rēt no zinā�anu apguves var tad, ja iedve� viņos bailes no tām. Ja sniedz tiem dievi�ķās doktrīnas oficiālo versiju, sākot ar visbais�mīgāko nostāstu, kurā divi baudiju�i augli no aizliegtā koka un nolēmu�i cilvēci lāstam."

-��� Mēs zinām, ka Citadelē kaut kas ir, Oskars atzina. Kaut kas� pārdabisks. Tik spēcīgs, ka pat tie, kas atrodas ārpus kalna, jūt tā varu. Nav brīnums, ka mūki to tik ilgi sargāju�i. Atrasties tam tik tuvu noteikti ir brīni�ķīgi. Neap�aubāmi, viņi jūtas drizāk kā dievi, nevis cilvēki. Bet iztēlojieties, ka �o �ķīsto dzīves spēku var atsvabināt no kalna un izkliedēt pa pasauli. Iztēlojieties, ka vairs nevajadzēs liet simtiem tonnu mēslojuma sausā augsnē, viņ� klāstīja, norādīdams pa kabineta logu uz konteineru grēdām, kas pildīja noliktavu. Viena vienīga sēkliņa, iesēta un kopta, spē�tu padarīt lielus laukus tikpat auglīgus kā ēnaino dārzu Citade�les vidū. Tuksne�i tad varētu pārtapt dārzos. Neauglīgi līdzenu�mi pārvērstos me�os. Pamazām mirsto�ā zeme varētu atdzimt.

Apstulbusi Līva sēdēja krēslā. "�ādam nolūkam gan brālis būtu gatavs ziedot savu dzīvību. Kad pēdējoreiz tikāmies, viņ� mē�ģināja man iegalvot, ka ir saudzēts kāda iemesla dēļ. Iespējams, viņ� tie�ām gāja bojā, lai nogādātu man �īs piecas sēkliņas. Tātad ir jānoskaidro, vai par tām bija vērts ziedot dzīvību." Ieslidināju�si roku kabatā, viņa meklēja mobilo tālruni, ta�u tad atcerējās, kur tas palicis.

-��� Manā tālrunī bija Arkadiana numurs, Līva pavēstīja, pa�cēlusi acis.

Gabriels joprojām noraudzījās viņā un tad viegli smaidīja, tik�ko manāmi uzrāvis plecus. Juzdama pietvīkumu, Līva novērsās.

-�� Viņa numurs norādīts lietas materiālu beigās, Ketrīna at�gādināja, paliekdamās pār galdu un atvērdama tikko minēto do�kumentu.

Līva pārlaida acis telpai, meklēdama tālruni, ta�u skatiens ap�stājās pie televizora ekrānā diktoram aiz muguras vidēja smai�do�a vīrie�a fotogrāfija.

-�� Klau! viņa iesaucās, balsi jaucoties pārsteigumam un uz�traukumam. Es viņu pazīstu!

Visi pievērsās ekrānam un ieraudzīja tajā smaido�o Rolsa Beikera seju.

Pie Filosofijas zāles Atanasijs rimās skriet. Ieejot telpā, viņ� uz�reiz pamanīja kreisajā pusē blāvu spidumu un apstājās.

Viņ� bridi lūkojās uz vāro gaismu, kas viegli iezīmēja gramatu plaukta aprises, un klusi aizsteidzās turp. Nonācis pie plaukta malas, viņ� dziļi ievilka elpu un paskatījās gar stūri.

Iesākumā kambarkungam neizdevās iz�ķirt, kas stāv gai�ā ap�ļa vidū, jo pārāk ilgi viņ� bija uzturējies tumsā, bet pēc bri�a acis atkal pielāgojās gaismai, un uztraukums rimās, jo apmeklētāji bi�ja pazīstami.

Aptuveni ejas vidū stāvēja tēvs Tomass un tam līdzās Ponti, sakumpis pār rakstāmpulti, kuru noklāja pamestas grāmatas. Ra�tiņi abiem blakus bija pilni otiņām un putekļu slotiņām. Sirmais apkopējs strādāja, nemanīdams nepierasto gaismu, kas viņu to�brīd apņēma.

Atanasijs devās gar plauktu rindu viņiem klāt, pa ceļam nokrem�ļodamies.

-��� Brāli Ponti! Tēv Tomas! viņ� uzsauca balsi, kas pēc ilgās piespiedu klusucie�anas likās nedabiski skaļa. Man likās, ka es kaut ko dzirdu.

Ponti pacēla galvu un �ķita lūkojamies pienācējam cauri. To�mass uzmeta draugam skatienu un atvieglots pasmaidīja, redzē�dams tā seju mirdzam priekā.

Vadības telpā pie galvenās ieejas datora ekrānā saplūda divi punktiņi, un programma, neviena nemanīta, apmainīja divu ap�meklētāju identitātes un pati izdzēsās.

-�� Pa�laik notiek dro�ības mācību trauksme, Tomass lieti�ķā toni pavēstīja. Viņ� redzēja Atanasiju klusi izvelkam no piedur�knes �etras salocitas papīra lapas. Mums laikam gan vajadzētu doties uz izeju. Vai jūs tā nedomājat?

-�� Jūs abi ejiet vien, Ponti attrauca. Mani te lielākoties pat nepamana. Es ie�u ārā tikai tad, ja mani piespiedīs. Citādi es sa�vu darbu turpinu.

Atanasijs paņēma lielāko no atvērtajām grāmatām uz rakstām�galda, ievietoja tajā salocītās papira lapas un klusi aizvēra.

-��� Ļoti labi, viņ� sacīja. Tad mēs nevienam neteiksim, ka esam jūs redzēju�i.

Abi pagriezās un, nesdami gaismu sev līdzi, devās prom.

-��� Lielais paldies, brāli. Lielais paldies, apkopējs sausi no�ērkstēja, un viņa siluets no jauna iegrima tumsā.

Kambarkungs pameta skatienu uz grāmatu. Fridriha Ni�es "Tā runāja Zaratustra", oriģinālais vācu izdevums. Tagad tas saturē�ja arī lielāko daļu Herētiķu Bībeles, ko Atanasijs bija ieguvis, no�kopējot ar berzē�anas palīdzību. Tagad, nonākot gaismā, kārdi�nājums atvērt un apskatīt lapas bija glu�i vai neizturams. Ta�u tas būtu pārāk riskanti. Kuru katru mirkli varēja uzrasties apsargs ar tēvu Maleahiju. Vislabāk bija nogaidīt, līdz trauksme beigsies un bibliotēku atkal atvērs apmeklētājiem.

Kā abi bija vienoju�ies, Tomass paātrināja soli, lai pie durvīm ierastos pirmais un viņus neredzētu iznākam no bibliotēkas dzī�lēm kopā. Atanasijs pakavējās, pētīdams plauktus un meklēdams, kur varētu grāmatu nobēdzināt. Nedrīkstēja pieļaut iespēju, ka tas, kur� pirmīt lasījis Nī�i, atgrie�as un atklāj, kas grāmatā noslēpts. Nonācis rindas galā, kambarkungs ieraudzīja kādu plauktu, kas no viena gala līdz otram aizpildīts ar vienādu grāmatu rindu. Pieliecis galvu, viņ� paraudzījās pāri. Starp sējumiem un plaukta sie�nu bija sprauga. Viņ� a�i ieslidināja Nī�es darbu tajā, atliecās, iz�līdzināja grāmatu rindu un izlasīja nosaukumu uz vienas grāmatas muguriņas. Tie bija Sērena Kirkegora Kopotie raksti. Nī��i nu pilnībā aizēnoja dāņu kolēģis.

Par to pārliecinājies, Atanasijs izslējās stāvus un devās uz iz�eju tumsas apņemtā gai�ā kūniņa spēji iekvēlojās aizvien spo��āka.

Transportlīdzeklis apstājās pie barjeras, tie�i iepretim sardzes mājiņas logam. Apsargs pacēla acis no laikraksta un pastūma stikla lodziņu sāņus. Cepure atradās uz letes viņam priek�ā, un oficiālā zīmotne tās priek�pusē vēstīja: "Lidostas dro�ības die�nests."

-�� Kā varu pakalpot? viņ� apjautājās, nopētīdams vīrus auto�mobiļa salonā.

-�� Vai Gabriels Manns �odien ir reģistrējies? jautāja cilvēks, kas atradās pasa�iera sēdeklī.

-��� Iespējams. Kas taujā?

Arkadians atvēra kabatas portfeli un paliecās pāri �oferim. Ap�sargs paliecās pāri letei un aplūkoja inspektora �etonu zelta krā�sā, tad piespieda podziņu zem letes, un barjera pacēlās.

-�� Abi ar draudzenīti ieradās pirms kādas pusstundas, sargs pavēstīja.

Dzirdot, ka tiek pieminēta meitene, Arkadians juta pār skaus�tu pārskrienam skudriņas. Kā draudzene izskatījās? viņ� no�prasīja, ieslidinādams �etonu �aketes kabata.

Apsargs paraustīja plecus. Jauna. Blonda. Glīta.

Ne glu�i izsmeļo�s apraksts, ta�u Arkadians itin labi nojauta, kas ir �ī draudzene. No Sallija un tāpat arī no Līvas joprojām nebija nekādu ziņu.

-�� Kur lai es viņus atrodu?

-��� Brauciet gar dzelteno līniju, apsargs paskaidroja, paliek�damies uz priek�u un norādīdams uz spilgtu līniju, kas aizstie�pās pāri betona segumam paralēli �ogam. Tā aizvedīs jūs ga�rām noliktavām. Viņi būs sastopami divpadsmitajā angārā, apmēram trīssimt jardus tālāk pa kreisi. Angāra priek�ā ir novie�tota veca kravas lidma�īna ar automātiem pakaļgalā.

-��� Pateicos, sacīja Arkadians. Ludzu, nesakiet viņiem par mūsu iera�anos. Mēs neesam ieradu�ies pieklājības vizītē.

Apsargs nepārliecināti palocīja galvu. Labs ir.

Automa�īna paslīdēja zem barjeras, un priek�ējo lukturu gais�ma virzījās gar ko�i dzelteno līniju uz pelēku, iegarenu noliktavu rindas pusi. Lielākoties tās bija slēgtas, klusas un līdzinājās kap�akmeņiem.

Gabalu tālāk uz betona laukuma, pagriezusi pret angāru no��ķelto pakaļgalu, stāvēja zema, plata lidma�īna. Lielās bīdāmās angāra durvis bija pavērtas, un pa spraugu pustumsā, kas pa�mazām parņēma apkārtni, izplūda oran�a gaisma.

-��� Izslēdz lukturus! Arkadians pavēlēja �oferim, pats urbda�mies ar acīm durvju spraugā un prātodams, kas aiz tām atrodas. Un izslēdz dzinēju, lai mūs nepamana.

�oferis izpildīja pavēli, un ceļ� iegrima tumsā. Piķa melnajās debesīs virs angāra jumta kļuva redzamas zvaigznes, un automa�ina klusi ripoja uz, priek�u, riepām �vīkstot uz lēnām atdziesto��ā betona seguma.

Nonākot piecdesmit pēdu attālumā, Arkadians pacēla roku, un �oferis ar stāvbremzes palīdzību lai neiedegtos brem�u lukturi apstādināja automobili. Inspektors izliecās pa atvērto logu un mēģināja saklausīt balsis vai jebkuru citu troksni. Bija dzirdama vienīgi attāla lidma�īnu dzinēju rēkoņa un tink�ķi policijas auto�mobiļa motorā, kas dzisa vakara dzestrumā.

Viņ� atsprādzēja dro�ības jostu un izņēma pistoli no maksts, kas bija ieslēpta zem �aketes. Autovadītājs raudzījās uz izmeklē�tāju.

-��� Vai gribat, lai eju līdzi? viņ� piedāvājās.

Jaunais nodaļas darbinieks pavisam nesen bija ieguvis virs�nieka uz�uves. Pat civildrēbes, kas viņam bija mugurā, nejaudāja apslāpēt ielu patrulētāja dedzīgumu.

-�� Nē, būs labi tāpat. Vispirms paskatī�os pats. Ja man būs ne�piecie�ams palīgs, es tev pamā�u ar roku.

Arkadians izslēdza salona lampu, lai tā neiegaismotos, kad viņ� atvērs durvis, tad pavilka uz savu pusi durvju rokturi un aizslīdēja mijkrēslī.

r

Ketrīna pagrāba no galda tālvadības pulti un uzgrieza skaļu�mu.

Diktors stāstīja:

-��� �ugunsdzēsēju brigādes traucās uz starptautiski pazīstama laikrakstu redaktora Rolsa Beikera māju, un mēs esam saņēmu�i ziņu, ka automa�īnā pie stūres atrasts viņa sadegu�ais līķis.

-��� Dievs tētīt, Līvai paspruka. Tas ir mans priek�nieks.

Ekrānā parādījās dzīvojamo namu rajona iela, pārblīvēta ar uguns�dzēsēju un neatliekamās medicīniskās palīdzības autotransportu.

Priek�pusē plivinājās dzeltenās lentes, kas norobe�oja notikuma vie�tu un neļava tur iekļūt nepiedero�iem. Tālumā ap kūpo�u vieglā au�tomobiļa skeletu pulcējās ugunsdzēsēji, policisti un mediķi.

-��� Vai tu viņam zvanīji? Gabriels taujāja un, kad Līva pamā�ja, noprasīja: Kad?

Viņa pa�ūpoja galvu un pūlējās atcerēties. �odien, pirms da��ām stundām.

-�� Vai tu zvanīji vēl kādam?

�urnāliste iegrima domās, prāta pārcilādama rīta notikumus. "Pirmoreiz es zvanīju pēc tam, kad aizbēgu no policijas. Tad sa�zinājos ar priek�nieku un�"

Līva paraudzījās uz Ketrinu. Es zvanīju jums.

Gabriels pietraucās pie mātes un uzsauca: Dod �urp apa�rātu!

Viņa izņēma tālruni no kabatas un pasniedza dēlam. Tas iz�skatīja zvanu �urnālu, fiksēja laiku, kad Līva zvanījusi. Pēc tam viņ� nospieda un turēja podziņu, izslēgdams tālruni, un pagrie�zās pret Līvu.

-��� Mums jādodas prom, viņ� sacīja. Pēc visa sprie�ot, seko ne tikai tavam tālrunim, bet arī tiem, kam tu esi zvanījusi. Tāpēc briesmās būs visi, ar kuriem tu esi sarunājusies pa tālruni.

Līva no jauna paraudzījās uz televizoru, kura ekrānā parādī�jās cita Rolsa fotogrāfija. Tajā viņ� platu smaidu stāvēja pie Iticļuirer biroja ēkas. Bija grūti noticēt, ka viņa vairs nav un nogalināts priek�nieks tikai telefonsarunas dēļ. Līva pat nevarēja atminēties, ko viņi apspriedu�i. Bet tad viņa paskatījās lejup, ieraudzīja uz rokas izplūdu�u tālruņa numuru un atcerējās, kam vēl bija zva�nījusi.

Brīdī, kad pie galvenajām durvīm atskanēja klauvējiens, Boni�ja aug�stāva bērnistabā lika gulēt dvīņus. Viņa par troksni neli�kās ne zinis. Mairons apak�stāvā gatavoja pusdienas; ja kāds ie�radies pie viņas, virs to pavēstīs.

Viņa uzsmaidīja bērniem, kas ievīstīti mīkstajās baltajās segās, un nospieda pogu pie plastmasas kastītes, kas bija piestiprināta dvīņu gultiņas malai. Mazuļiem virs galvas kaiju kliedzienu un krastmalas trok�ņu pavadībā sāka griezties karuselītis. Viena ma�zā mutite savilkās smaidā, un Boniju pārņēma prieks. "Pie joda visus, kuri apgalvo, ka zīdaiņi tā mēdz darit, gāzu mocīti."

Mirkļa burvību pārtrauca viņas tālruņa zvans blakus telpā guļamistabā. Kop� Mairona izsūtītās grupas īsziņas, pavēstot par se�u mārciņu un �etru un�u smagās Ellas un divas unces smagā�kā un vienu minūti jaunākā brālī�a Neitana piedzim�anu, tas ne�norima teju ne mirkli. Vēl reizi uzmetusi skatienu mazulī�iem, vi�ņa viegliem soļiem izgāja no istabas, pa ceļam nogrie�ot lampas gaismu tum�āku.

Guļamistabā Bonija devās pie tālruņa, kas tobrīd lādējās uz naktsgaldiņa. Viņa vēl nebija pilnībā atlabusi pēc ilgo radību sāpēm un traumatiskajām dzemdibām. Paņēmusi tālruni, viņa ieskatījās ek�rānā. Numurs neuzrādījās. Viņa jau grasījās ļaut, lai zvanītājs atstāj ziņu balss pastā, ta�u tad atcerējās Līvas paziņojumu. "Iespējams, zvana cits �urnālists par rakstu." Bonija bija paguvusi izlielīties, ka par mazuļiem rakstis avīzēs, tātad nedrīkstēja pieļaut, lai viņu pa�taisa par meli. Bonija nospieda taustiņu un atbildēja uz zvanu.

-��� Hallo!

-��� Bonij! Balss skanēja steidzīgi un saspringti.

-��� Kas zvana?

-�� Līva. Līva Ādamsena. Reportiere no Inquirer. Klau, ņemiet Maironu un bērnus un tūlīt pat brauciet prom!

-��� Ko jūs man sakāt, mīlulīt? Bonija pārvaicāja profesionāli mierīgā tonī, bet tad izdzirdēja kādu būk�ķi apak�stāvā. It kā uz gaiteņa grīdas būtu nokritis kaut kas smags un mīksts. Vienu mirkliti, viņa bilda un jau grasījās nolikt tālruni.

-��� Ne! Līva iekliedzās. Pagaidiet! Vai pistole jums ir?

Jautājums bija tik negaidīts, ka Bonija sastinga. Pirmajā stāvā

noklik�ķēja durvis, lēni aizveroties. Tad atskanēja �vīksts, it kā tur kaut ko smagu vilktu pa gaiteņa grīdu. Sarunas nedzirdēja. Ne�bija ari soļu, kas apliecinātu, ka vīrs atgrie�as virtuvē, lai pabeig�tu maltītes gatavo�anu. Bonijai pār muguru pārslīdēja salti baiļu �ermuļi. Un tad blakus istabā spalgi iebrēcās mazulis.

-�� Man tagad jābeidz, viņa neskanīgi paziņoja un pārtrauca sarunu.

Līva izdzirdēja ausī iepīkstamies ātro pārtraukto signālu un drud�aini meklēja ekrānā atkalzvanī�anas iespēju. Neatradusi vi�ņa pacēla roku un sāka ievadīt uz tās uzrakstito numuru.

-�� Lūdzu, nolieciet tālruni. Balss bija pazīstama, ta�u pilnīgi negaidīta.

Pacēlusi galvu, Līva ieraudzīja durvīs stāvam Arkadianu. �e�tons vienā rokā, ierocis otrā. Tas bija pavērsts pret Gabrielu.

-�� Nē, Līva paziņoja, ja gribat, varat mani no�aut.

Viņa pielika tālruni pie auss, un tajā atskanēja pirmie signāli.

Bonija stāvēja guļamistabā un klausījās.

Zīdaiņa raudas no blakus telpas vilināja doties turp, ta�u vi�ņa piespieda sevi saņemties un ieklausīties. Mājā valdīja klusums. Nedzirdēja neko. Pilnīgi neko.

Viņa piegāja pie skapja �ības palīdzēja slāpēt soļus uz biezā krēmkrāsas paklāja un uzmanigi atvēra durvis, aiz tām atklājot vairākas rindas ar apģērba gabaliem uz drēbju pakaramajiem. Un tanī brīdī Bonija izdzirdēja, kā lēni ie�ikstas virtuves durvis eņ�ģes tā arī nebija ieeļļotas. "Kāds tur lejā ir. Varbūt Mairons atgrie�zās pie pusdienu gatavo�anas? Bet kāpēc viņ� neliekas zinis par mazuli?"

Pārlaidusi skatienu skapim, Bonija izstiepa roku cauri drēbju rindai un sataustīja nelielo seifu, kas bija piestiprināts augstu pie sienas. To viņa lika Maironam uzstādīt pēc tam, kad uzzināja par grūtniecību. Sakrokodama sava patruļpolicijas formastērpa poli�etilēna apvalku, viņa sataustīja tastatūru uz seifa dzelzs durti�ņām, ievadīja savu dzim�anas datumu un atvēra slēptuvi. Seifā atradās viņas policistes �etons, kastīte ar deviņu milimetru pat�ronām, divas pilnas aptveres un dienesta ierocis.

Bonija paņēma pistoli un aptveri. Bērna raudas �ķita neiztu�ramas, bet mājā valdīja stindzino�s klusums. Tiklīdz aptvere ie�slīdēja īsajā, strupajā L veida pistolē, atskanēja klik�ķis, it kā bū�tu pārlūzis tievs kauls.

Raudas pieņēmās spēkā, tām piejaucās izmisums, un Bonija juta krū�u galus sāpīgi iekņudamies tā sevi apliecināja dabas balss. Otru roku piekļāvusi krūtīm, viņa mīkstiem soļiem ieslīdē�ja aiz atvērtajām durvīm, zemu pieliecās un pa spraugu paskatī�jās gaitenī.

Neviena nebija.

Bērns aizgūtnēm raudāja, un viņa juta krū�turī iesūcamies miklumu. Plauksta, kas turēja ieroci, mazliet atslāba. "Iespējams, pie vainas hormoni un pārāk spilgtā iztēle. Nav �aubu, ka iestā�jies pārgurums, un �ādas lauvenes maņas dro�i vien darbojas ar pārslodzi." Vēl da�us mirkļus ausījusies, Bonija jutās aizvien muļķīgāk un jau dzirās piecelties stāvus, kad izdzirdēja, kā ie�īk�stas kāpņu tre�ais pakāpiens un pēc tam piektais. Kāds lavījās aug�ā.

Mairons mū�īgi jokoja, ka �ajā mājā nav iespējams nemanīti piezagties otram.

"Mairons!" Bonija pēk�ņi iedomājās. "�ēlīgais Dievs, kur pa�licis Mairons?"

Viņa piespieda aci cie�āk durvju spraugai, pūlēdamās saska�tīt kāpnes un cerēdama, ka parādīsies vīrs, kur� dodas uz bērnis�tabas pusi. Ta�u tad ieraudājās arī otrs dvīnis, un Bonijai nāsīs iesitās viegla deguma smaka. Un acu priek�ā nostājās elles vīzija.

Tas bija vīrietis. Slaids, gar�. Bārdains. Mugurā sarkana lietusjaka, kapuce savilkta cie�i ap seju. Rokā viņ� turēja ieroci ar ne�dabīgi garu stobru tam galā bija cie�i pieskrūvēts skaņu slāpē�tājs. Vīrietis, �ķiet, nespēja izlemt, kurp doties uz bērnistabu, kur raud mazulis, vai guļamistabu.

Bonija nopētija nelūgto viesi un piespieda pistoles strupo stob�ru durvju spraugas apak�ai, palieca uz aug�u un notēmēja, cik vien labi spēja. Akadēmijā viņai bija mācīts rīkoties ar ieroci un izstaigāt ēku, meklējot pretinieku. Ik pārnedēļu viņa apmeklēja �autuvi, lai nezustu iemaņas. Ta�u tagad bija skaidrs, ka ar tādu sagatavo�anos vien nepietiek. Plauksta sa�ņaudza pistoli, un vi�ņa vēroja iebrucēju, kas, pie�ķiebis galvu, raudzīja ko saklausīt.

Guļamistabā iezvanījās tālrunis, un Bonija satrūkās. Dēmons �ausmino�ā ātrumā tuvojās durvīm. Acu priek�ā Bonijai it kā no�laidās sarkans plīvurs vīrietis piesteidzās pie sliek�ņa un, pa�cēlis ieroci, nopētīja istabu.

Pēk�ņi abu skatieni sastapās.

Aizmiegusi acis, Bonija citu pēc citas raidīja trīs lodes, un sejā iedzēla koka �ķembu krusa, kas atlēca no durvīm.

Bonija atvēra acis un ieraudzīja, ka sve�ais ir nozudis. Pani�kas pārņemta, viņa pielēca stāvus. No negaidītās piepūles pār�trūka �uves, ta�u sāpju tādā mirkli viņa nejuta. Niknuma un bai�ļu asaras straumēm lija pāri vaigiem, ausīs zvanīja no �āvienu trok�ņa. Bonija atrāva durvis un izskrēja kāpņu laukumiņā. Pa ceļam, turēdama ieroci gatavībā, viņa palūkojās pa labi un ierau�dzīja uzbrucēju guļam uz muguras kāpņu pakājē, divu viņas rai�dīto lo�u notriektu.

Ieroci nenolaidusi, Bonija apcirtās. Sirds joprojām sitās kā āmuriņ�, un dvīņi raudāja aizvilkdamies.

Sienas un gai�ais kāpņu paklājs bija no�ļakstīti asinīm, iezī�mējot vīrie�a kritiena ceļu. Uz kāda pakāpiena malas kā pārlauzts melns krusts �ūpojās viņa ierocis. Bonija paspēra soli, lai to pa�ņemtu, ne uz bridi nenolaizdama savu pistoli no sa�autā cilvēka kāpņu pakājē. Sānos viņam rēgojās lodes izrauts caurums, vēl otrs tāds pats bija galvā. Acis atvērtas un stingas. Zem nekustīgā ķer�meņa ka bedre, pa kuru tas nonāks atpakaļ ellē, pamazām pletās tum�u asiņu lāma. Bonija pavirzījās vēl tuvāk, pieliecās un paņē�ma ieroci. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja gaitenī sporta kurpi tur kāds nekustēdamies gulēja uz grīdas.

Pēk�ņi Bonijai bija skaidrs, kas noticis. Vientulīgs un �au�a�līgs krūtīs modās kliedziens, kas pārspēja bez tēva paliku�o bēr�nu raudas.

Nakts tumsa aizvien sabiezēja. Pie kādas klusumā grimsto�as noliktavas, kas atradās da�u ēku attālumā no angāra, apstājās furgons. Jūhans izslēdza motoru. Kornēlijs pa logu paskatījās uz nemarķēto policijas automa�īnu pie angāra. Durvis bija pusvirus, iek�ā dega gaisma. Kutlars neteica ne vārda. Pieliecis galvu, viņ� nenolaida acu no abām bultiņām piezīmju grāmatiņas ekrānā viena apzimēja Kornēlija tālruņa atra�anās vietu, bet otra norādī�ja uz pēdējo vietu, kur uztverts Ketrinas Mannas tālruņa signāls. Abas bultiņas gandrīz pārklājās.

Kornēlija kabatā atskanēja tikko dzirdams dūciens, un viņ� iz�ņēma tālruni. Atvēris īsziņu, viņ� sarauca pieri un tad parādīja tekstu Jūhanam, kur� par atbildi palocīja galvu. Pēc tam Jūhans atvēra durvis un izslīdēja tumsā, paņemdams atslēgas līdzi. Kutlars juta furgonu viegli sa�ūpojamies atvērās aizmugures dur�vis, un varēja dzirdēt, kā kravas telpā tiek klusi pārvietoti priek��meti. Pa ceļam uz lidostu morfija iedarbība sāka mazināties, un Kutlars tagad juta, ka sapluinītajā kājā nerimsto�i un arvien moko�āk pulsē sāpes. Gājiens pa vecpilsētas stāvajām ieliņām bija atrāvis vaļā lielāko daļu �uvju, un Kutlars manīja, ka brūci satur vienīgi pārsējs un bik�u stara. Viņ� to centās noslēpt no pārējiem, pārsedzot kājai salocitu jaku, ta�u no tās, visviens, gaisā izplūda asiņu smārds ar vieglu metālisku piegar�u.

Aizmugures durvis aizvērās, un furgons atkal salīgojās. Pēc brī�a parādījās juhans, kas, savilcis sarkano vējjaku cie�i ap au�gumu un nevērīgi uzmetis plecā auduma somu, viegliem soļiem devās pāri betona segumam uz kravas lidma�inas pusi. Pustum�sā viņ� varētu uzdoties par lidostas personāla darbinieku, kas veic vakara apgaitu.

Līva cie�i vērās Arkadianā. Beidzot Bonija atkal pacēla klau�suli. Fonā varēja dzirdēt bērnu raudas.

-��� Bonija? Līva nedro�i ieprasījās.

-��� Viņ� nogalināja Maironu, Bonija izgrūda sausā, izmocītā balsī. No�āva.

-��� Kas tavu vīru no�āva? Kur viņ� tagad atrodas?

-Gaitenī. Maniem bērniem viņ� neko ļaunu nenodarīs.

Līva pacēla galvu un paraudzījās uz Arkadianu, kur� neatlai�dīgi pētīja viņu, bet ar pistoli tēmēja uz Gabrielu.

-��� Klausies, Bonij, viņa iesāka. Paņem bērnus un brauc prom, labi? Es gribu, lai tu piezvani uz policijas iecirkni� kādam, kuram tu uzticies� un palūdz, lai tevi un tavu ģimeni aizved uz dro�u patvērumu, kur jūs neviens neatradīs. Vai tu izdarīsi tā? Manis dēļ, mīlulīt?

-�� Neviens maniem bērniem neko ļaunu nenodarīs, Bonija sa�triekta atkārtoja klausulē.

-�� Tie�i tā, Bonij. Tūliņ pat piezvani uz iecirkni, sarunāts?

Viņa no jauna pavērās Arkadianā, gribēdama pati piezvanīt

policijai, ta�u apzinādamās, ka izaicināt likteni nebutu vēlams.

Cauri sakaru sprak�ķiem no otras Atlantijas okeāna puses klausulē slāpēti plūda mazuļu nevaldāmie, izmisuma pilnie brē�cieni. Līva iedomājās, ka bērni uzaugs, nepazīdami tēti un tas ir viena tālruņa zvana dēļ, tikai viņas dēļ.

-��� Man ļoti �ēl, viņa no�ukstēja un nolika klausuli, lai vairs nebūtu jāklausās raudās.

Kornēlijs vēroja, kā Juhans tuvojas policijas automa�īnai. Aba�ta sūtītā īsziņa bija mainījusi uzdevumu, bet viņam tāda rīkoju�mu grozī�ana misijas laikā nepatika. Tādos gadījumos viņ� sāka nervozēt. No vienas puses, jaunie norādījumi uzdevumu vienkār��oja. Sagūstīt meiteni un visiem kopā atgriezties Citadelē bija daudz vieglāk, nekā piedevām apklusināt visus iespējamos lieci�niekus. Ta�u armijā viņam nebija mācīts pamest darbu pusratā. Iespējams, ka galu galā izdosies sekmīgi pabeigt abas misijas.

Kad Jūhans atradās pusceļā līdz patruļma�īnai, Kornēlijs at�vēra furgona durvis un izkāpa. Paliec tepat, viņ� pavēlēja Kut�laram.

Kutlars skatījās, ka virietis soļo pie �oga, kas norobe�oja teri�toriju un stiepās turpat aiz angāru rindas. Nonācis aiz nolikta�vas ēkas, Kornēlijs nozuda aiz stūra, dodoties uz to pa�u angāru, kurp aizgāja Jūhans. Kutlars nolika datoru uz sēdekļa sev blakus un noņēma salocīto jaku no kājas. Naksnīgo debesu trūcīgajā ap�gaismojumā bija redzams, kā uz tās izpleties melns, mitrs plan�kums. Tā vien �ķita, ka savainotā kāja iemērkta eļļā un no skatī��anās vien iesāpas vēl stiprāk. Viņ� sataustīja jakas kabatā pudelīti ar morfija kapsulām tas bija momentāns sāpju remdē�tājs, turklāt rokas stiepiena attālumā. Izņēmis pudelīti, viņ� pa�skatījās uz attālo angāru. No pavērtajām durvīm uz betona lau�kuma izplūda silta gaisma. "Meitene ir tur/' Kutlars prātoja. "Ap�sargs tā teica. Tiklīdz meitene būs rokā vai ari tiks nogalināta, ari apsargu novāks. Dro�i vien pametīs tepat noliktavā līdz ar visiem, kas tajā pa�laik atrodas."

Skatiens aizslīdēja pie Jūhana, kas tobrīd piezagās pie polici�jas automa�īnas sāna un noliecās. Kutlars redzēja Jūhana iero�a stobra galā uzliesmojumu, kas uz acumirkli apspīdēja auto sa�lonu.

Tālumā kā mirā�a rēgojās spo�i izgaismotā termināļa ēka. Tā atradās pārāk tālu. Kutlars sprieda, ka visreālāk būtu aizkļūt līdz apsarga namiņam. "Tur katrā ziņā jābūt noslēptam ierocim un rācijai, pa kuru izsaukt papildspēkus." Kutlars atcerējās, cik iz�brīnīts izskatījies apsargs, kad atrāva skatienu no avīzes un ie�raudzīja Jūhana pistoles skaņu slāpētāja galu. Viņ� pat nebija pa�stiepis roku, tikai atbildēja uz Kornēlija jautājumiem. Meitene esot teritorijā, un kopā ar viņu ir vēl kāds. �i cilvēka pazīmes atbilda vīrietim, ar kuru Kutlaram iepriek�ējā dienā gadījās sadursme uz ceļa. "Iespējams, tie�i viņ� no�āva Serko un sagādāja man �is sā�pes kājā," Kutlars sprieda.

Tobrīd Jūhans pieliecies laidās skrie�us uz angāra pavērto dur�vju pusi, sargādamies nonākt apgaismotajā taisnstūrī. Kad viņ� nonāca pie durvju malas, no ēkas aizmugures iznira vēl viens stāvs un pieslīdēja tam klāt. Abi notupās uz betona kā divi dē�moni tumsā un pārbaudīja iero�us un Kutlars atskārta: "�ī ir mana lielā iespēja." Vīrietis pārvietojās uz �ofera sēdekļa pusi, lai ari katra kustība iedūra kājā kā ar nazi. Viņ� izņēma no kabatas pudelīti, noskrūvēja korķīti un, nenolaizdams skatienu no abiem stāviem, kas bija notupu�ies pie angāra durvīm, iemeta mutē vie�nu kapsulu. "Ar to pietiks, lai remdētu sāpes, bet būs par maz, lai notrulinātu spīvo vēlmi izdzīvot."

Kutlars ieprātojās par vīrieti noliktavā: "Nelietis nenojau�, ka cilvēks, kuru viņ� nesen sa�āva, sē� furgonā pie angāra. Turklāt viņ� neko nezina par diviem vīriem, kas gaida pie durvīm ar ie�ro�iem rokā. Ja es ļau�u notikumiem ritēt savu gaitu, tad nelietis pēc da�ām minūtēm dro�i vien būs pagalam. Bet tad slepkavas atgriezīsies pie manis�" Kutlars karsti vēlējās atriebt Serko, ta�u dzīvot viņam gribējās vēl vairāk. Viņ� pusbalsī noskaitīja piedo��anas vārdus, cerēdams, ka brālēns to sadzirdēs. Tad viņ� sēdēja un vēroja Kornēliju un Jūhanu, saspringts gatavodamies īstajam brīdim un paļaudamies uz pārsteiguma momentu. Viņ� gaidīja.

-�� Mums jādodas prom, Gabriels paziņoja, līdzko Līva noli�ka klausuli.

Arkadians pat nepakustējās un nenolaida ieroci.

-��� Ko jūs meklējāt morgā? viņ� noprasīja.

Gabriels nopūtās un gurdi pakratija galvu. Nav laika pa�skaidrot. Ja gribat mani arestēt, tad ķerieties klāt, tomēr pārējos laidiet vaļā. Un tas ir jādara tūlīt p�

Teikuma vidū Gabrielu partrauca negaidīts signāltaures brē�ciens. Instinktīvi palūkojies trok�ņa virzienā, viņ� paguva ierau�dzīt pa atvērtajām durvīm angārā ieslīdam vīrie�a stāvu. Gatavs iz�aut, tas paslēja aug�up ieroci un notēmēja tie�i uz viņiem.

-��� Zemē! Gabriels iekliedzās un nometās uz grīdas, norau�dams Oskaru un Ketrlnu sev līdzi. Tad pasaule visapkārt sāk jukt un brukt.

Arkadians ari pamanīja �āvēju. Viņ� ar pistoli rokā pagriezās turp, un tajā brīdi logs viņam blakus iz�ķīda, izkaisīdams gaisā sīkus kristāliņus. Izmeklētājs paguva raidīt divas lodes �āvēja vir�zienā, bet tad juta spēcīgu bliezienu pa plecu. Pistole izslīdēja no rokas, un pats viņ� tika nosviests uz grīdas.

Inspektors lūkojās uz Gabrielu, kas bija nokritis līdzās sievie�tei un vecajam virām un no melnas somas uz grīdas vilka laukā �aujamieroci. Aiz Gabriela pie kabineta galasienas kopētājam bi�ja piespiedusies Liva, ar rokām sargādama galvu, jo virs viņas telpas stūri dzirksteļodams uzsprāga televizors.

Tuvumā iedārdējās �āvieni Gabriels atbildēja ar pretuguni.

Arkadians mēģināja aizrāpot prom no atvērto durvju ailas, un labajā rokā iedūrās griezīgas sāpes. Sakodis zobus, viņ� apvēlās uz sāna. Kādas gādīgas rokas satvēra viņu aiz jakas un aizvilka dro�ībā. Atspēries ar abām kājām, lai palidzētu glābējam, viņ� pa�cēla acis un ieraudzīja piepūlē saspringtu sievietes seju. Izmeklē�tājs paguva nonākt patvērumā pēdējā brīdī jau nākamajā no durvju stenderēm izsprāga koka �ķembu krusa.

Sieviete palaida viņu vaļā un pasniedzās pēc iero�a, kas bija izslīdējis Arkadianam no rokas. Ar lietpratējas aci pārbaudījusi stobra resgali, viņa pārliecinājās, ka tas kritiena laikā nav bojāts un aizslēgs bez aizķer�anās slīdēja turp un atpakaļ.

Tad iestājās pilnīgs klusums.

Mirkli, kad iekaucās signāltaure, Kornēlijs jau bija ieņēmis po�zīciju aiz konteinera, bet Jūhans tuvojās durvīm. Kad partneris smagi nogāzās uz betona grīdas, Kornēlijam bija skaidrs, ka tam ir trāpīts. Ievilcis biedru aizsegā, viņ� apvēla to uz muguras un pārlaida skatienu.

�āvējrokas aug�delmā pie pleca pletās �auta brūce. No tās lē�ni sūcās asinis. Pēc tam Kornēlijs pamanīja no robainas brūces kaklā burbuļojam asins �alti. Jūhans raudzījās apstulbis aug�up, pieskārās ievainojumam ar pirkstiem un juta gar plaukstu aiz�plūstam karstu slapjumu. Pavērsis plaukstu pret acīm, viņ� mē�mi nolūkojās uz biezo, sarkano �ķidrumu. Kornēlijs stingri pie�spieda brūcei delnu, raudzīdams apturēt asiņu straumi, ta�u atskārta, ka tas ir bezjēdzīgi. Juhans arī to noģida. Atrāvies no

Kornēlija, viņ� iegrūda roku audekla somā, kas bija nokritusi uz grīdas, un izņēma divus nelielus priek�metus. Tie bija olīvzaļi, apaļīgi un atgādināja mazus tērauda augļus.

-��� Ej, viņ� pavēlēja.

Kornēlijs palūkojās uz granātām un ieskatījās Jūhanam acīs. Spīdums tajās palēnām plēnēja. Signāltaures kauciens bija sabo�jājis pārsteiguma momentu. "Vajadzēja Kutlaru no�aut, nevis at�stāt sē�am vienu pa�u. Viņa kļūdas dēļ tagad Jūhana dzīvība dziest. Kad radīsies izdevība, es piespriedī�u Kutlaram lēnu nā�vi," Kornēlijs apņēmās, pieliecās un, asiņainiem pirkstiem atstā�jot sliedi vietā, kur tie pieskārās ādai, a�i uzvilka Jūhanam uz pie�res Tau zīmi.

-��� Pakaitini visus, bet neaizskar meiteni, Kornēlijs piekodi�nāja, neaizmirsdams abata vēstījumu. Izņēmis no pistoles tuk�o aptveri, viņ� ievietoja jaunu. Vēl pēdējo reizi uzmetis skatienu Jū�hanam, Kornēlijs palocīja galvu, pabāza pistoli pāri konteinera malai un atklāja uguni, pats virzīdamies pāri betona grīdai prom no konteineriem uz atvērto durvju pusi.

No �āvienu dārdiem Arkadianam ausīs zvanīja, plecs neiztu�rami sāpēja, ta�u prāts nebija zaudējis ne drusciņas asuma. Viņ� piespieda plaukstu pie ievainojuma, un sataustīja mitru cauru�mu �aketē, kur bija izskrējusi lode. Inspektors apskatīja plaukstu asinis bija tum�as, nevis ko�as, tātad neplūda no artērijas. Ne�tecēja arī pārāk stipri. Izmeklētājs ar adm uzmeklēja Gabrielu, kas bija pieplacis pie caur�autā loga apak�ējās malas un uzmanīgi pētīja klusumā grimsto�o noliktavas zāli.

-��� Kā jums ir? apjautājās sieviete. Arkadians pagriezās. Sie�viete bija nolīkusi pāri atvērtai patronu kastei un izveicīgi piepil�dīja viņa iero�a aptveri ar patronam. Tum�ie mati kā zīda vilnis slīga pāri sejai.

-�� Gan dzīvo�u, Arkadians attrauca.

Sieviete viņā palūkojās un pameta ar galvu uz telpas stūri.

-Jums vajadzētu parūpēties par meiteni, sieviete izrīkoja. �I nav jūsu ciņa. Un ari viņas ne.

Izmeklētājs ar acīm sekoja sievietes mājienam. Līva joprojām bija ierāvusies stūri. No �is vietas viņ� pamanīja vēl kaut ko zem sadragātā televizora atradās dubultdurvis, uz kuram trekniem zaļiem burtiem bija vēstīts "Avārijas izeja".

-��� Es gan to neieteiktu, ierunājās vecākais virs, nolasījis in�spektora domas. Viņi zina, ka �ai telpai ir vēl viena izeja.

Ievietojusi aptverē pēdējo patronu, Ketrīna pielādēja Arkadia�na pistoli.

-��� Uzmaniet tās durvis un neslieniet galvu aug�ā, viņa pie�kodināja, pasniegdama pistoli inspektoram. Vai mobilais tālru�nis jums ir?

Arkadians palocīja galvu un acumirklī to no�ēloja, jo plecā no jauna iedzēla spēcīgas sāpes.

-��� Tad zvaniet un pieprasiet papildspēkus. Uz policista aici�nājumu palīdzēt �ādā situācijā jūsu kolēģi reaģēs daudz ātrāk.

Bridi lūkojies sievietei acis, inspektors ar veselo roku pasnie�dzās pēc pistoles, ar īk�ķi sataustīja dro�ības slēgu un atklāja, ka tas jau ir noņemts.

Juhans zināja, ka telpas sienas absorbēs granātas sprādziena spēku. "Jātiek tuvāk vai ari jāpagaida, kamēr kāds nāks ārā," viņ� sprieda. "Meitene dro�i vien paliks kabinetā. Sprādziens varētu viņu apdullināt, �ķembas ievainot, ta�u viņa izdzīvos." Roku un kāju pirkstu galos Jūhanam sāka izplesties stindzino�s sal�tums.

No noliktavas otra gala atlidoja klusa stikla lausku �ķinda, piesardzīgu kustību radīti �vīksti un �irkstoņa. jūhans paskatī�jās uz ieroci, kas bija palicis guļam uz krāsotās betona grīdas. Viņ� paņēma to rokā. "�ķiet neiedomājami smags. Tā nav laba zīme." Juhans lēni noskrūvēja skaņu slāpētāju, lai samazinātu pistoles svaru. Novietojis ieroci uz grīdas sev blakus, viņ� juta, kā aukstums sasniedz ceļgalus un siltums pamazām aizplūst no kakla.

Bija pienācis laiks.

Viņ� paņēma pirmo granātu, bet otru pagaidām atstāja guļam.

r

Gabriels paslējās mazliet augstāk un pāri robainajai loga rāmja apak�malai pārlaida skatienu noliktavai. Kad lodes pārstāja kā�pāt kabinetu, nebija manīta nekāda kustība. "Iespējams viens no diviem variantiem," Gabriels prātoja. "Uzbrucējs ir atkāpies un tādā gadījumā neap�aubāmi atgriezīsies ar palīgspēkiem un pa�pildu uguni. Vai ari viņ� vēl atrodas noliktavā un gaida izdevīgu brīdi. Mēs nedrīkstam te sēdēt, rokas klēpi saliku�i, un cerēt uz labvēlīgu iznākumu. Notikumi jāvirza pa�u spēkiem."

Telpā atskanēja klusa �ņirkstoņa, un Gabriels pagrieza galvu. Inspektors pa stikla �ķembu nobārstīto grīdu stīvi tuvojās Līvai, kura joprojām slēpās, ierāvusies aiz kopētāja. Mobilo tālruni viņ� bija satvēris zobos un ievainoto roku nekustīgu piespiedis pie krūtīm. Otrā rokā vīrietis turēja ieroci. Gabriels nevēlējās gaidīt, kamēr inspektors izsauc papildspēkus. "Policijai ir zināms, ka es ielauzos morgā, tātad mani noteikti apcietinās vismaz uz da�ām dienām, un no tā nevienam labāk nepaliks." Tikmēr inspektors pie�ļūca pie Līvas un pieliecās tuvāk, lai ie�ukstētu viņai ausi. Meitene, pacēlusi galvu, paskatījās uz Gabrielu un pasmaidīja. Arī viņ� tai uzsmaidīja, un tad palūkojās aiz muguras, kur atkal no�ņirkstēja stikla lauskas. Ketrīna ar Oskaru ieņēma pozīcijas pie durvīm. Gabriels satvēra ieroci cie�āk un pacēla augstāk, at�kal pētīdams tuk�o noliktavas telpu un pulēdamies ievērot kaut niecīgāko kustību starp konteineriem.

Joprojām nekā. Tikai ēnas un tuk�s gaiss.

Viņ� palūkojās uz māti un vectēvu, kas bija piespiedu�ies pie sienas līdzās atvērtajām durvīm. Māte roka turēja Gloka sistēmas pistoli, kuru Gabriels bija atņēmis vīrietim, kas tagad atdusējās akmeņlauztuvju bedres dibenā. Ketrīna pameta skatienu pār ple�cu uz dēlu viņa �ķita koncentrējusies un saspringta. Gabriels pacēla kreiso roku tā, lai viņa varētu to redzēt, tad ievilka elpu un nolaida roku.

Bridi, kad kreisā roka strauji slīga lejup, labā roka paslēja ie�roci virs iz�ķaidītā loga rāmja apak�ējās malas. Līdzko stobrs pa�rādījās virs tās, viņ� sāka �aut, raidīdams lodi pēc lodes cie�i bla�kus citu citai aptuveni tai apvidū, kur bija redzējis nokrītam uzbrucēju. Viņ� iz�āva astoņas reizes. Trīsreiz zibenīgi, lai nogul�dītu uzbrucējus aizsegā, un piecreiz ar pārtraukumiem, lai neļau�tu no tā iznākt.

Pārtraucis uguni, viņ� cauri zilo dūmu migliņai atkal nopētīja noliktavu. Neko neredzēja. Tad viņ� paraudzījās lejup pāri izsis�tā loga malai. Ketrīna jau bija izgājusi noliktavas zālē, piespiedu�si muguru pie kāda konteinera un ieņēmusi pozīciju gatava sākt operāciju.

Jūhans dzirdēja, kā lodes aiz�alc pāri galvai un tink�ķēdamas ietriecas tērauda durvīs. Viena aizskāra konteinera malu, pret ku�ru viņ� bija sakņupis, nokaisīja viņu ar koka un alumīnija �ķem�bām un riko�etā d�inkstēdama aiztriecās pa labi. Visu �o laiku Jūhans sēdēja, piespiedis plaukstu pie kakla, lai saglabātu spie�dienu, kaut mazliet apturētu asins plūdumu un novilcinātu lai�ku. Viņ� skaitija �āvienus un atzīmēja to bie�umu. Trīs ātri cits pēc cita, pieci ar lielāku atstarpi klasiska ap�audes secība, lai nodro�inātu aizsegu. "Pretinieks maina pozicijas, tātad tuvojas." Jūhans pasmaidija un ar otru roku satvēra abas granātas sev klē�pi. Viņam kļuva salti, un uzmācās miegainums.

"Nu vairs ilgi nebūs," viņ� nodomāja.

Domās Jūhans sāka skaitit vienu no lūg�anām, kādas parasti izmanto ilgsto�u reliģisko ceremoniju laikā, lai paliktu nomodā.

"Es gāju nāvē, darīdams Dievam tīkamu darbu, un Dievs al�la� paņem savu."

Gabriels nonāca pie atvērtajām kabineta durvim un ieņēma po�zīciju, kuru māte bija pirms brī�a atbrīvojusi. Klusumu noliktavā pārtrauca trīs a�i �āvieni. Vēl nebija noklususi pirmā �āviena at�balss, kad viņ� jau bija pagriezies un nozudis aiz durvīm.

Jūhans saskaitīja trīs �āvienus un mainīja pozīciju, atstādams uz vēsās betona grīdas asiņainus plaukstu nospiedumus.

Ikviena kustība prasīja lielu piepūli, ta�u ilgāk kavēties vairs nedrīkstēja.

�etri.

Atkal nodārdēja �āvienu karta, un viņ� cie�āk sa�ņaudza pir�mo granātu.

Pieci.

Viņ� izvilka dro�inātājtapu, atvēzēja roku un aizmeta granātu pāri konteinera malai uz noliktavas otru galu, uz kabineta pusi.

Se�i.

Tad viņ� apvēlās pats savu asiņu slidenajā peļķē, izvilka ot�ras granātas dro�inātājtapu un aizlidināja granātu ejā konteine�ra otrā pusē.

Septiņi.

Savācis no grīdas pistoli, Jūhans rausās aug�up.

Astoņi.

Juhans paslejas virs konteinera malas, pacēla ieroci un saka �aut.

Gabriels redzēja sarkani ģērbto stāvu parādāmies vienlaikus ar ieroci un pavēr�amies uz vietu, kur stāvēja viņa māte. Paceltā stobra galā pazibēja liesma, un no kāda konteinera atdalijās ie�pakojuma gabals. Cauri noliktavai aizvēlās pirmā �āviena atbalss, un ierocis no atsitiena parāvās aug�up, pavērsdams stobru tuvāk iecerētajam mērķim.

Nogranda otrs �āviens, �oreiz to raidīja Gabriels.

Aiz otra �āvēja galvas izplūda sarkanas miglas mākonītis, un galva asi pacirtās atpakaļ, it kā sve�ajam būtu iesists ar dūri. Tad viņ� saļima. �āviena troksnis vēl atbalsojās pla�ajā angārā. Kad tas noklusa, Gabriels izdzirdēja metālisku klinkstoņu kaut kas, palēkdamies un klaudzēdams, tuvojās pa betona grīdu. Gabrie�lam pietika ar da�iem mirkļiem, lai saprastu, ka bīstamie būk�ķi tuvojas viņa mātei.

Ketrīna pagriezās un sāka slieties stāvus, bet dēls tobrīd jau atradās kustībā atspēries pret betona grīdu, viņ� ar visu svaru uztriecās virsū mātei glu�i kā amerikāņu futbola uzbrucējs, ar spē�ku grūzdams un ar inerces palīdzību sviezdams abus pēc iespē�jas tālāk no granātas.

Kad abu augumi sadūrās, Gabriels mātei pār plecu ieraudzīja otru granātu, kas vēlās �urp no konteinera aizsega tie�i uz to vietu, kur mātei un dēlam bija jānokrīt.

Gar kabineta durvju malu Oskars skaidri redzēja konteine�ru rindu izveidoto tuneli. Granātu ripojam pa noliktavas grī�du viņ� pamanīja aptuveni ejas vidū un reaģēja instinktīvi. Brī�dino�i celdams aug�up rokas, vecais vīrs izgāja pa durvīm un palūkojās uz Gabrielu un Ketrinu. Ieraudzījis abus kopā ne�apturami krītam viņa virzienā, Oskars piedzīvoja dievi�ķas ap�skaidrības mirkli, un notikumi sāka risināties kā ļoti palēni�nātā filmā.

Skatiens apstājās pie granātas, kas gausi riņķoja gaisā, palēkusies labi ja collu no zemes. Tā vienreiz atsitās pret grīdu ar ska�ļu klaudzienu un turpināja velties. Sasprindzinājis kāju musku�ļus, Oskars paliecās tās virzienā.

"Deviņdesmit gadi�" viņ� nodomāja brīdī, kad augums sāka kustēties. "Es deviņdesmit gadus esmu izvairijies no ienaidnieka bultām un �ķēpiem."

Granāta valstīdamās tuvojās, atsitās pret kabineta ārējo sienu, atlēca atpakaļ un aprima turpat viņam priek�ā.

"Miru�am cilvēkam tas nav slikts rādītājs."

Viņ� gāzās uz priek�u, ar visu augumu pieplakdams zemei un nosegdams granātu.

Gabriels redzēja, kā Oskars savelkas �okurā, un uzminēja vec�tēva nodomu. Inerces spēks abus satuvināja, un Gabriels izstiepa roku. Pirkstu gali viegli pieskārās Oskara mugurai. Plauksta tik tikko satvēra biezo kokvilnas kombinezonu.

Tad zem Oskara auguma eksplodēja pirmā granāta.

Sprādziena viļņa iespaidā Gabriels atlaida kombinezonu. Spēcīgais vilnis pacēla viņu aug�up, pagrūda uz priek�u pāri Oskaram un svieda pret noliktavas sienu. Viņ� ietriecās ar gal�vu sienā un smagi no�ļuka uz gridas aiz konteinera. Gabriels atskārta, ka zaudē samaņu, un papurināja galvu. Viņ� mēģi�nāja iekliegties, lai at�ilbtu. Bet tad viņam virsū smagi uzgā�zās Ketrina.

Iekrizdams bezsamaņā, Gabriels vēl pamanīja, kā uzsprāgst otra granāta, atskan slāpēts blīk�ķis un nodreb zeme.

Kad Arkadians bija nedaudz paslējies un izstiepis rokā tālru�ni, lai sameklētu zonu, cauri kabinetam izbrāzās pirmā sprādzie�na triecienvilnis. Uzmests virsū avārijas izejas durvju platajam rokturim, viņ� atsita durvis vaļā un tika izgrūsts nakts tumsā. Nokrizdams uz grants celiņa, viņ� pazaudēja tālruni un pistoli un juta plecā negantas sāpes. Sakodis zobus, lai neiekauktos, inspek�tors apvēlās uz veselā sāna, vairākkārt dziļi ievilka elpu un tik�mēr drud�aini centās pārliecināties, vai tuvumā nedraud kādas briesmas.

Līva, pa pusei izsviesta no kabineta, bija palikusi guļam uz atvērto durvju sliek�ņa. Mobilais tālrunis izrādījās aizslīdējis pa grants segumu, un tā vēsi zilais displejs iezaigojās tumsā. Brīdī, kad inspektors pasniedzās pēc tālruņa, zemi satricināja otrs sprā�dziens. Paķēris tālruni, viņ� centās uzmeklēt savu ieroci. Tobrīd avārijas izejas durvis lēnām aizslīdēja ciet. Aizdurvē stāvēja kāds vīrietis.

Otro eksploziju Liva drīzāk juta nekā dzirdēja. Tā nodārdināja cauri zemei kā apslāpēts pērkons, maigi uztrūcinādama viņu no apziņas miglas. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja Arkadianu sa�bruku�u uz zemes ārpusē. Viņ� pastiepās un paņēma tālruni. Ska�tiens tiecās aug�up, pavērās viņai garām, un acis iepletās milzī�gā izbrīnā.

Inspektors divreiz noraustījās, uz krekla krūte�as parādījās di�vi caurumi, un viņ� ļengani atkrita aug�pēdus uz grants celiņa. Pistole izrādījās nokritusi zemē taisni tur, kur viņ� bija sēdējis.

Kārpīdama rokām granti, Līva rausās uz pistoles pusi. Gais�mas taisnstūris, kas krita no kabineta puses, pamazām sa�aurinājās, jo durvis vērās ciet. Viņa neskatījās atpakaļ un neatlaidīgi lūkojās uz ieroci. Dro�ības slēgs tam bija noņemts.

Līva satvēra pistoli, un rādītājpirksta nags notrinās gar zemi, spraucoties cauri iero�a mēlītes sargam. Viņa jau griezās otrādi, bet tajā bridī saņēma spēcīgu belzienu pa pakausi. Acu priek�ā pa�ķīda gaisma, uzbrāzās apdullino�as sāpes, un viss iegrima tumsā. Viņa vairs nejuta pilnīgi neko.

Sviedriem dzeļot acīs, Kutlars kliboja pāri melnajam laukumam uz sarga mājiņu. Miklo ādu durstīja vēsais nakts gaiss, ta�u arī tas nespēja apdzēst viņā kūsājo�o versmi. Brūce bija inficēta, par to viņ� jutās gandrīz dro�s. "Turklāt ir iestājies �oks no lielā asi�ņu zuduma. Nekavējoties jātiek pie ārsta, citādi man patie�ām draud nāve, bet to nu tagad vairs nedrīkst pieļaut." �ķita, ka pa�gāju�as vairākas stundas kop� brī�a, kad viņ� piespieda signāl�tauri un beidzot izbēga no furgona, ta�u patiesībā bija aizritēju��as vien da�as minūtes.

Cauri duno�ajiem sirdspukstiem viņ� bija dzirdējis klusinātu ap�audi, un pēc abiem sprādzieniem iestājās klusums. "Iespējams, visi ir pagalam. Varbūt pat tas, kur� no�āva Serko. Ja nav paliku��i liecinieki, es varu tikt sveikā cauri. Tikai jātiek lidz sarga māji�ņai un jāizsauc dienesti."

Kad Kutlaru no tās �ķīra tikai trīsdesmit pēdas, aizmugurē iegaismojās kāda transportlīdzekļa starme�i. Asinis laikam pārāk skaļi �alca ausīs, jo viņ� nebija dzirdējis ierūcamies dzinēju. Rīk�les galā sakāpa panikas kamols. Kutlars mēģināja klupdams kriz�dams skriet un juta, kā aug�stilbā saspringst un pārtrūkst vēl pē�dējās �uves.

Aizvien �ilbino�ākās gaismas lokā tikai divdesmit pēdu attā�lumā parādījās sarga mājiņa. Viņ� jau varēja saskatīt sarkanā krā�sā no�ļakstīto sienu. "Apsargs nebija pasniedzies pēc iero�a, ta��u viņam noteikti tāds ir. Ja es nokļū�u lidz tam laikus, ceriba vēl nav zudusi," Kutlars sprieda.

Automobilis brauca arvien tuvāk, un dzinēju troksnis izlau�zās cauri Kutlara sirdspukstu dunoņai. Līdz sarga mājiņai atlika vairs tikai piecpadsmit pēdas.

Desmit mokpilni soļi.

Astoņi.

Septiņi.

Kornēlijs uztriecās Kutlaram virsū, it kā viņa tur nemaz nebū�tu. Pārlau�ot bēglim abas kājas, policijas automa�īna viegli nodrebinājās, un vietā, kur atsitās upura galva, vējstikls ieplaisāja kā zirnekļa tikls.

Viņ� palūkojās atpakaļskata spoguli. Kutlars vēcināja rokas glu�i kā lelle, kājas �ķita sagrieztas nedabiskos leņķos, un viņ� ar galvu atsitās pret betonu. Kornēlijs asi nobremzēja un pārslē�dza atpakaļgaitu. Viņ� negribēja pieļaut, lai Kutlara likteni izlemj nejau�ība un līķis paliek visiem redzamā vietā.

Tiklīdz viņ� nospieda akseleratoru, dzinējs iekaucās. Nobrem�zējis metra atstatumā no saļimu�ā vira, Kornēlijs pavilka sviru, atvēra bagā�nieku un ar ieroci rokā izkāpa. Iedams uz automa�ī�nas pakaļgalu, viņ� nez kādēļ cerēja ieraudzīt Kutlaru vēl dzīvu. "Būtu patīkami, ja tas visu atliku�o mū�u pavadītu kā kroplis, dzertu caur salmiņu un nokārtotos maisiņā." Ta�u preti vērās stings, neizteiksmīgs skatiens, un tas Kornēlijam glu�i vai sagā�dāja vil�anos.

Viņ� pieliecās un strauji pacēla līķi no zemes. No�ņirkstēja sa�lauztie kauli pietūku�ajā kājā. Kornēlijs iestūma ļengano augu�mu bagā�niekā, blakus policijas auto vadītāja mirstīgajām atlie�kām. Lai aizvērtu bagā�nieku, nācās uzspiest uz vāka ar visu svaru. Atgrie�oties �ofera vietā, viņ� pārlaida skatienu atklātajai lidostas teritorijai. Viss �ķita mierīgi, ari sirēnas tālumā vēl nedzirdeja. Kornēlijs gribēja atgriezties un pārmeklēt noliktavu, lai būtu dro�s, ka visi gali ir ūdeni, ta�u pavēlei bija jāklausa un galve�nais mērķis bija sasniegts.

Apsēdies pie stūres, viņ� pameta skatienu uz aizmugurējo sē�dekli, kur bija noguldita bezsamaņā ieslīgusi meitene. Saslēgtās rokas �ķita savādi izstieptas uz priek�u, jo roku dzel�u va�iņa bi�ja izmaukta cauri biezam, automobiļa gridā iestiprinātam greizam riņķim burta D veidā.

Meitenes krūtis cilājās, un Kornēlijs lēsa, ka trieciens pa galvu bijis pietiekami spēcīgs un viņa atgūsies tikai galamērķī. Dro�ī�bas pēc viņ� tomēr aizslēdza durvis un izbrauca uz sānu ceļa, kas no lidostas veda prom uz Ruinas pilsētu.

Es lieku jums pie sirds, mani brāli, palieciet zemei uzticīgi un neticiet tiem, kas stāsta jums par viņpasaules cerībām!

'Tā runāja Zaratustra" Frīdrii is Ni�e

-��� Atstājiet mūs! abats pavēlēja.

Apothecaria brāļi izbrīnīti pacēla galvu, uzklausot rīkojumu, kas nenāca no viņu priek�nieka. Viņi nedro�i pieslējās kājās, uz�lūkodami te prelātu, te dzīvības uzturē�anas aparatūru, te abatu, kura augums aizpildīja teju visu durvju aiļu.

-�� Tev būtu jāielāgo, no balta linu mud�ekļa gultā atskanēja prelāta klusā �erksto�ā balss, ka �eit visu nosaku es. Būtu vē�lams, lai tu to iegaumē.

-�� Piedodiet, tēvs, abats sacīja. Bet man ir steidzami jaunu�mi� par Sakramentu.

Gaidīdami turpmākos rīkojumus, Apothecaria vēl vilcinājās.

-��� Tādā gadījumā varat iet, prelāts atļāva. Abats vēroja, kā mūki vēl pārlai� skatienus aparatūras rādītājiem un tad izslid no istabas, aizvērdami durvis.

-�� Nāc tuvāk, pavēlēja prelāts. Es gribu redzēt tavu seju.

Abats pievirzījās tuvāk gultai un apstājās pie aparātiem, ku�rus spoki nupat bija pametu�i.

-�� Atvainojiet, ka ierados, iepriek� nepieteicies, viņ� bilda, no�griezdams dzīvības nodro�inā�anas monitora skaļumu. Ta�u ar Sakramentu notiek� kaut kas neparasts.

Viņ� nostājās pie gultas un uzreiz juta prelāta aso, melno, caur�urbjo�o acu skatienu.

-�� Vai tam� ir kāds sakars� ar trim Carmina brāļiem� kas nav atrodami kalnā?

Abats pasmaidija un novilka: Ā, tas.

-�� Jā, tas. Dusmu izpausme bija pārsteidzo�i uguniga.

-�� Tas ir mana nāciena mērķis, Abats paraudzījās uz veco vī�ru. Da�u stundu laikā kop� abu pēdējās tik�anās prelāts likās vēl vairāk novecojis, viņa dzīvības enerģijas rezerves bija teju iztuk��otas, bet atjauno�anās spējas gandrīz izsīku�as. Es nupat sa�ņēmu vēsti, ka viņi ir atradu�i brāļa Semjuela māsu, abats pa�skaidroja, vērodams prelātu. Esmu devis viņiem rīkojumu atvest meiteni uz Citadeli� pie manis.

Vecā vīra sniegbalto sejas ādu iekrāsoja tikko manāms pietvīkums.

-��� Lai uzņemtos prelāta lomu, parasti ir jāsagaida iepriek�ējā prelāta aizie�ana.

-��� Izlūdzos piedo�anu, novilka abats un pasniedzās, it kā gri�bēdams uzmanīgi atglaust kadu prelāta matu �ķipsnu. Bet da��kārt ir jārikojas kā vadonim, ja grib par tādu kļūt.

Viņ� paķēra spilvenu un ar vienu roku spēcīgi piespieda to prelātam pie sejas, bet ar otru stingri satvēra vecā vīra plaukstu locītavas, lai neļautu tam pretoties. Aiz muguras varēja dzirdēt klusu trauksmes signālu viens no aparātiem fiksēja bīstamas izmaiņas slimnieka svarīgākajos dzīvības rādītājos. Abats pame�ta skatienu uz durvīm, baidīdamies izdzirdēt steidzīgu soļu dipoņu. Ta�u valdīja klusums. Viņ� turēja sirmgalvi, kamēr �aga�riem līdzīgajās rokās izsīka viss spars, un tad noņēma spilvenu. Prelāta acis nekustīgi blenza tumsā uz griestiem, mute bija sastin�gusi plati vaļā. Abats piesteidzās pie dzīvības nodro�inā�anas sistēmas un uzgrieza skaļumu, ļaudams tai vēl beidzamo reizi klusi iegaudoties.

-�� Palīgā! �igli! viņ� iekliedzās, vienā lēcienā atrazdamies pie gultas.

Pāri akmens laukumiņam otrpus durvīm nodipēja steidzīgi so�ļi, tās atsprāga vaļā, un telpā iebrāzās Apothecaria kārtas mūki. Viens pieslīdēja pie aparatūras, bet otrs steidzās klāt prelātam.

-�� Viņ� sāka smakt, abats pavēstīja un soli atkāpās. Vai tas nozīmē kaut ko nelāgu?

Joprojām kauca trauksmes signalizācija. Viens Apothecaria kār�tas brālis pie gultas sita vecajam virām pa krūtim, bet otrs pieve�da klāt defibrilatoru.

-��� Dariet, ko spējat, abats norādīja. Es pasauk�u citus.

Viņ� izslīdēja pa durvīm tuk�ajā gaitenī, tomēr negāja saukt

paligus un devās uz kalna apak�ējo daļu. Kļuvis par prelāta pie�nākumu izpildītāju, viņ� nolēma nepieprasīt vecā vira nāves ap�stākļu izmeklē�anu. Turklāt viņ� zināja, ka prelāta skumjo aizie��anu drīz vien aizēnos citi, daudz svarīgāki notikumi.

Abats bija novācis savu pēdējo �ķērsli un tagad varēja piepildīt likteņa novēlējumu.

Gabriels atguvās pamazām.

Sākumā acis negribēja klausīt, plaksti nevērās vaļā, un viņ� gulēja, kur nokritis, ieelpodams gaisu, kas oda pēc spridzekļiem, apsvilināta koka un vēl kaut kā. Pēdējoreiz �o mazpazīstamo smar�u viņ� bija saodis Sudānā pēc tam, kad partizānu spēki uz�bruka no slēpņa kādai labdarības organizācijas smagajai auto�ma�īnai. Kad Gabriels ar valdības karaspēka vienību devās ap�skatīt notikuma vietu, tai visapkart kā taukains mākonis karājās �is smārds. Tikai ieraudzījis pie stūres piekausētu nomelnēju�o �ofera ķermeni, viņ� aptvēra, kas to rada.

Un Gabriels zibenīgi atvēra acis.

Viņ� aplaida skatienu apkārt un atskārta, ka guļ uz grīdas, pie�spiedies pie noliktavas sienas, un māte sa�ļukusi viņam virsū.

Gabriels pāris rei�u papliķēja viņai pa vaigu, iztrūcies piespieda pirkstus pie kakla un sataustīja pulsu. Tas bija labi samanāms un regulārs.

Saņēmis aiz pleciem, viņ� maigi novēla māti uz sāna. Galvā dunēja, viņ� paslējās augstāk un cauri sāpīgajiem pukstiem mē�ģināja sakļausit kādu kustību ēkā. Nekas nebija dzirdams.

Ierocis atradās uz betona turpat, kur nokritis, sprādziena spē�ka izsists no rokas. Gabriels pacēla ieroci un pavilka aizslēgu, lai pārliecinātos, vai tas nav sabojāts un kustība notiek bez aizķer��anās. Tad viņ� aizslīdēja aiz konteineriem. Uz kantora pusi viņ� neskatījās, jo negribēja redzēt to, kas tur norisinājies vismaz līdz brīdim, kad noskaidrosies, ka neviena cita teritorijā nav un neģē�līgais uzbrucējs ir aizraidīts pie tēviem.

Gabriels iespraucās ejā starp konteineriem un, ne mirkli neizsliedamies taisni, ātrā gaitā devās uz noliktavas durvju pusi. Vi�ņam nebija ne jausmas, cik ilgi viņ� gulējis bez samaņas, un tas nebija labi. Kad sākās ap�aude, inspektors centās izsaukt papild�spēkus. Ari lidostas apsardzes patruļa ik pēc divdesmit minūtēm apstaigāja perimetru. Nonācis apsardzes nagos, viņ� vairs neva�rēs pildīt pienākumu, bet no tā ieguvēja būs vienigi Citadele. Viņ� sataustīja pamatīgu pietūkumu pakausi. Mati ap to bija mitri no asinīm, kas plūda no dziļas brūces galvvidu. Viņ� aplūkoja asi�nis uz pirkstiem. "Vēl nav sāku�as recēt, jo ir ko�i sarkanas, ne�vis tum�as un lipīgas. Labi, ka tā, jo tas nozimē, ka bezsamaņā esmu gulējis tikai isu bridi, tomēr vienalga jārīkojas ātri."

Nonācis ejas galā, Gabriels pietupās. Turēdams ieroci �au�a�nas gatavībā, viņ� a�i palūkojās gar konteinera malu. Uz grīdas starp atvērtajām angāra durvīm un tuvāko konteineru rindu gu�lēja vīrietis. Acis �ķita nekustīgas un atvērtas. Pakau�a nebija. Gabriels pavirzījās miru�ajam garām un piesardzīgi tuvojās at�vērtajām noliktavas durvīm.

Ārpusē valdīja klusums nebija ne policijas automa�īnu, ne lidostas apsardzes. Blakus vienai kaimiņu noliktavai bija novie�tots balts furgons. Gabriels jutās samērā pārliecināts, ka �ai auto�ma�īnai viņ� vēl nesen ir sekojis. Toreiz tajā sēdēja tris vīri. Līdz �im atrasts tikai viens. Viņ� aizvilka durvis ciet un aizslēdza angaru, aiz�audams platu metāla bultu. Aizmugure nu bija pieseg�ta, un viņ� atgriezās pie miru�ā.

Lode, kas izdzēsa uzbrucēja dzīvību, bija ieurbusies pierē, ar asinīm uzvilktā Tau līniju krustpunktā. Ap ieejas punktu asiņu nebija. "Nāve acīmredzot iestājusies momentāni. �ēl gan." Gab�riels gari, dziļi nopūtās, lai izkliedētu emocijas, kas �ņaudzīja kak�lu un spiedās acīs. "Jāturpina koncentrēties. Divi vīri vēl nav at�rasti, un policija noteikti nav aiz kalniem."

Gabriels nometās ceļos un pārmeklēja no�auto plaukstām �vikstot pa sarkanās vējjakas sauso virsmu un vairoties no valgā, mīkstā kakla apvidus, kur audumā bija iesūku�ās asinis. "Pirms nāves viņ� ir pamocījies tas arī nav slikti."

Miru�ā kabatās viņ� atrada furgona atslēgu komplektu un ie�garenu plastmasas karti bez jebkādām at�ķirības zīmēm, līdzīgu kredītkartei. Gabriels atminējās, ka furgons bija gaidijis �ķērsie�las galā pie vecpilsētas sienas. Tātad �oferis tur reģistrējis karti automātā. Ieslidinājis kabatā karti un automobiļa atslēgas, Gab�riels pacēla miru�ā ieroci. Blakus auduma somai bija nokritis ska�ņu slāpētājs. Gabriels �etrrāpus pievirzījās klāt, paņēma melno metāla caurulīti un ar to pacēla somas audekla pārloku.

Somā atradās �etras pilnas deviņu milimetru lo�u aptveres, di�vas granātas un plastmasas kastīte ar injektoriem zemādas injek�cijām līdzīgas tām, kādas karavīri ņēma līdzi kaujas apstākļos. Tur bija ari da�as rezerves ampulas ar caurspīdīgu �ķidrumu. Gabriels apskatīja etiķeti. Tas bija ketamīns, spēcīgs trankvilizators, kuru veterinārārsti parasti izmanto zirgu iemidzinā�anai.

Iemetis Gloka sistēmas pistoli un skaņas slāpētāju somā, viņ� uz�meta to plecā un ieslīdēja starp konteineru grēdām, dodoties uz kabinetu noliktavas pretējā galā.

Tuvojoties ejas galam, Gabriels saoda spridzekļu radīto rugteno smārdu un ieraudzīja saplosīto kabineta ārējo sienu. Uz grī�das tās priek�ā nokvēpis aplis iezīmēja eksplozijas epicentru. Otrs tāds pats bija redzams uz tērauda griestiem virs tā. Grīdas dzelzs�betona armatūra acīmredzot bija virzījusi lielāko daļu sprādzie�na spēka aug�up, neap�aubāmi izglābjot viņam dzivibu. Nonā�cis ejas galā, Gabriels dziļi ieelpoja, lai apvaldītu kūsājo�ās dusmas, un spēra soli uz priek�u.

Pie kabineta durvīm atradās Oskara mirstīgās atliekas.

Gabriels bija agrāk redzējis kaujaslaukā miru�os, ko saplosī�ju�i un sa�ķaidīju�i mūsdienu iero�i, ta�u viņa radinieks bojā gā�ja pirmo reizi. Apspiezdams bēdas, viņ� tuvojās vectēvam, pulē�damies neskatīties uz sarkano, saplosīto ķermeni un cie�i vērdamies sejā, kas pārsteidzo�ā kārtā bija palikusi neskarta. Os�kars gulēja uz vēdera, pagriezis galvu uz sāniem un aizvēris acis, it kā aizsnaudies. Viņ� izskatījās glu�i vai apskaidrots. Uz tum�i iesārtās vaiga ādas izcēlās ko�s asins traips. Gabriels pasniedzās un vieglitēm notrausa to ar īk�ķi. Āda vēl bija silta. Viņ� pielie�cās, noskūpstīja vectēvu uz pieres, tad pieslējās kājās un nosprie�da apklāt miru�o, kamēr emociju nasta nav nomākusi vel sma�gāk. Gabriels apzinājās, ka vēl nevar justies dro�ībā, un arī Līva bija jāatrod. Viņ� novilka no kāda konteinera brezentu, rūpīgi pār�sedza Oskara miesas un tad pieliecies iegāja kabinetā.

Ieraudzījis atvērtās avārijas izejas durvis, Gabriels uzreiz no�jauta, ka noticis kaut kas nelāgs. Pacēlis ieroci, viņ� �ķērsoja ka�binetu. Zem kājām krauk�ķēja stikla drumslas. Ārā uz zemes gu�lēja inspektors, bet Līvu nekur neredzēja.

Gabriels izgāja ārā, pārlaida skatienu �ogam ap teritoriju, pār�liecinājās, ka neredz tuvumā lidostas patruļu, un tad satvēra in�spektoru aiz padusēm. Izslējies viņ� grasījās ievilkt ievainoto ka�binetā, ta�u izdzirdēja klusu, mokpilnu vaidu un gandrīz palaida ļengano augumu vaļā.

Ievilcis izmeklētāju telpā, Gabriels aizvēra avārijas izejas dur�vis un raudzīja sataustīt pulsu uz kakla. Tas izdevās, bet tad viņ� ieraudzīja divus lo�u izrautus caurumus krūtīs. Abi bija robai�nām malām un tuvu viens otram. Iegrūdis vienā pirkstu, Gabriels sataustīja siltu metālu. Paliecis pirkstu uz otrā lodes cauruma pusi un saplēsis krekla audumu starp tiem, viņ� ieraudzīja zem krek�la melnu bruņuvesti un divas saplacinātas lodes iepretim sirdij. No tāda trieciena cilvēks noteikti varēja iekrist nemaņā, tāds va�rēja pārlauzt ribas, ta�u nebija nāvējo�s.

-�� Nu, nu, atjēdzieties! Gabriels uzsauca, spēji iepliķēdams vīrietim pa abiem vaigiem.

Viņ� cirta spēcīgāk, un Arkadians beidzot nolieca galvu uz sā�niem, un acis ar pūlēm atvērās. Viņ� paraudzījās uz Gabrielu, sa�sprindzināja skatienu un mēģināja piecelties stāvus.

-�� Lēnāk, lēnāk, Gabriels atturēja, piespiezdams plaukstu iz�meklētājam pie krūtīm vietā, kur bija trāpīju�as lodes. Jūs esat ievainots. Ja mēģināsiet celties, varat atkal zaudēt samaņu un ie�lauzt galvaskausu. Man jāzina, ar kādu automa�īnu jūs atbrau�cāt.

-��� Ar nemarķētu policijas ma�inu, Arkadians atgremza sau�sā, sve�ādā balsī.

-�� Tās ārā vairs nav, Gabriels pavēstīja, izņemdams no kaba�tas mobilo tālruni. Ar to, visticamāk, aizbrauca tas, kur� jūs sa��āva un atstāja nomirt. Es gribu, lai jūs piezvanāt un paziņojat, ka automa�īna ir nozagta. Tā pa�laik atradīsies ceļā uz Citadeli. Ta�u pabrīdiniet, lai nepārsteidzas. Automa�īnā ir arī meitene.

Paskatījies uz tālruni, Arkadians atcerējās, ka bija atstājis pie stūres sē�am policistu. Un �oferis? viņ� noprasīja.

Gabriela sejā, kas uzlūkoja inspektoru, nepakustējās ne vaibsts. Ari viņ� atrodas ma�īnā.

Arkadians pamāja, un viņa seja satumsa. Ar veselo roku viņ� pasniedzās pēc tālruņa un sāka ievadīt dispe�eru centrāles nu�muru, ta�u paguva nospiest tikai pirmos trīs taustiņus. Izdzirdē�ju�i noliktavā aiz kabineta sienām kādu sakustamies, abi vīrie�i sastinga.

Pieliecies zem logu līmeņa, Gabriels metās uz priek�u, pie at�vērtajām durvīm. Troksnis bija dzirdams vēlreiz. Tas atgādināja elektribas sprak�ķus vai smagas polietilēna plēves kroko�anos. Gabriels vēl nepaguva nonākt pie durvīm, kad gaisu pār�ķēla �au��alīgas, spalgas sāpju pārpilnas vaimanas.

Māte stāvēja pie durvīm, pacēlusi brezenta malu, un lūkojās uz sava tēva mirstīgajām atliekām.

Kornēlijs vadīja automa�īnu arvien augstāk kalnos un raudzī�jās, lai ātrums ne brīdi nepārsniegtu atļauto uz tādu piesardzī�bu viņu mudināja krietni ieplaisāju�ais priek�ējais stikls un divi bagā�niekā paslēptie līķi. No pilsētas izplūda vēl beidzamā sastrēgumstundas satiksmes aste. Pretējā virzienā transporta plūs�mas tikpat kā nebija. Pavisam drīz Kornēlijs jau bija atstājis aiz muguras dienvidu bulvāri, nonācis uz iek�ējā loka un pa īso no�braucamo ceļu ieradies Umbrāzijas kvartālā. Pēc tam, kad vecpil�sētas vārti uz nakti bija slēgti un ikvakara autobusu un vieglo ma��īnu karavāna aizslīdējusi prom, kvartāls likās glu�i vai tuk�s. Kornēlijs iegrieza �ķērsielā un apstādināja automa�īnu pie tērau�da durvīm. Tad viņ� ievadīja tālrunī īsziņu un pavēstīja, kur at�rodas un kas vēl ir ma�īnā.

Tad viņ� gaidīja.

Laiks �ķita velkamies glieme�a gaitā, tomēr beidzot aiz tērau�da durvīm atskanēja dobj� būk�ķis, un tās sāka slīdēt aug�up, pa�mazām atklājot skatienam tum�o tuneli. Lukturu stari pārslīdēja gludajam betonam un pēc tam grumbuļainajām akmens sienām, kamēr automa�īna lēni ieripoja tuneļa pagriezienā pa labi. Tērau�da durvis aiz muguras noslīdēja lejup līdz pat grīdai. Kornēlijs ieklausījās mierino�ajā, klusajā riepu rīboņā uz nelīdzenās grī�das un piepe�i atskārta, ka tā varētu būt pēdējā reize, kad viņ� brauc ar auto vai sper kāju ārpus Citadeles. Tāda doma nomieri�nāja. Pret mūsdienu pasauli un cilvēkiem, kas to apdzīvoja, Kor�nēlijs neloloja siltas jūtas. Armijas gados viņ� bija daudz rei�u piedzīvojis elli zemes virsū. Pestī�ana gaidija turpmākaja ceļā, augstu kalnā tuvāk Dievam.

Lejā automobilis sa�ūpojās un iepretim alai tuneļa galā atkal brauca aug�up. Slīpnes galā pa�ā alas vidū, starme�u kūļos kā rēgi izauga divi stāvi. Kornēlijs pagrieza stūri pa labi, lai neuz�brauktu tiem, un nobremzēja putekļu un izplūdes gāzu mākonī. Izslēdzis dzinēju, viņ� atstāja lukturus degam cauri apgaismo�tajai putekļu miglai vēroja abus stāvus tuvojamies. Gan vienam, gan otram mugurā bija Sanctus zaļās tunikas. Kornēlijs atvēra dur�vis, izkāpa un attapās cie�ās skavās.

Apsveicu ar atgrie�anos, sacija abats, atrāvies rokas stiepiena attālumā un nopētījis viņu kā tēvs sen zudu�u dēlu. Vai neesi savainots? Tā kā brālis Kornēlijs papurināja galvu, abats mudināja: Tad a�i pārģērbies un nāc mums līdzi.

Abats aplika roku Kornēlijam ap plecu un veda viņu pie dur�vīm pretējā sienā. Iegājis �aurajā priek�kambari, viņ� pamanīja uz grīdas kādu priek�metu. Abats pasmaidīja un norādīja uz to ar roku. Kornēlijam saskrēja asaras acīs viņ� noliecās un paņēma koka krucifiksu, kas bija novietots uz pilnībā ordinēta Sanctus braļa tum�i zaļās tunikas.

Tālrunis Arkadianam pie auss apklusa. Viņ� apskatīja ekrā�nu. Bija pazudusi zona. Virietis sadrūma daļēji tāpēc, ka tālru�nis nedarbojās, un daļēji dispe�eres paziņoto jaunumu dēļ. In�spektors apskatīja sapluinīto, asiņaino plecu. "Jātiek uz slimnīcu un arī jāpiezvana sievai, lai viņa par notiku�o neuzzinātu no kā�da cita." Sāpju mocīts, viņ� uztrausās kājās un izstiepa tālruni sev priek�ā, meklēdams zonu. Kārtējo reizi izdzirdējis noliktavā atbalsojamies nevaldāmas elsas, Arkadians atģida, ka ne jau vi�ņam vien nepiecie�ams ārsts. Uzmanīgi lavierēdams pa stikla lausku piebārstīto grīdu, viņ� nonāca līdz sa�ķaidītajām kabine�ta durvīm un paraudzījās ārā.

Aina, kas pavērās acu priek�ā, atgādināja renesanses laikme�ta dzīvās gleznas par Bībeles personā�u sēru tēmu. Uz grīdas, ap�klāts ar biezu polietilēna plēvi, kas zem liegās griestu lampu gais�mas mirdzēja kā zīds, gulēja miru�ais vīrs. Gabriels bija nometies uz ceļiem tam līdzās un ar rokām piespiedis mātes galvu sev pie krūtīm. Viņa lēja asaras un �ņaudzīja dēla jakas atlokus. Gabriels pacēla galvu.

-��� Kur ir auto? viņ� isi iejautājās aiz bēdām sasprindzinātā balsī.

-�� Atra�anās vieta ir zināma, Arkadians apliecināja. Visām patruļma�īnām ir ierīkots retranslators, lai radiosakaru pazu�a�nas gadījumā tos varētu ātri sameklēt. Dispe�ere gan sacīja, ka �īs ma�īnas retranslators acīmredzot ir sabojājies, jo ekrānā re�dzams, ka tas virzījies taisni pāri vecpilsētas ēkām un ielām un apstājies taisni Citadeles vidū.

Gabriels aizvēra acis. Tātad mēs esam nokavēju�i, viņ� no�vilka.

-�� Nē! atskanēja vārga balss. Ketrīna pacēla galvu un ieskatī�jās Arkadianam acīs. Mūka norītās sēkliņas! Jums jāpierauga, lai tās ir dro�ībā, viņa sacīja.

Arkadians sarauca pieri. Ziņai par sēklām vajadzēja palikt no�slēpumā.

-�� Mēs domājam, ka tās ir Sakraments, Ketrīna paskaidroja, nojauzdama inspektora apjukumu.

Viņ� papurināja galvu. Tās ir tikai parastas ābola sēklas. Mēs pārbaudījām laboratorijā.

�iem vārdiem sekoja nospiedo�s klusums. Ilgu laiku neviens pat nepakustējās. Vispirms Gabriels un Ketrina iegrima pārdomās, tad Gabriels pieliecās uz priek�u, maigi noskūpstīja māti uz pa�kau�a un piecēlās kājās.

-��� Ja tās nav sēkliņas, viņ� bilda, paspraucies garām Arka�dianam kabinetā, tad tā ir meitene. Viņa ir atslēga visam. Un es viņu atgū�u.

Stikla lauskām krauk�ķot, viņ� piegāja pie melnās auduma so�mas, kas atradās uz grīdas, un uzcēla to uz tuvākā galda.

-�� Ļaujiet rīkoties man, Arkadians sacīja, paraudzījies uz tāl�ruņa ekrānu. Zonas signāla stipruma ikonā jau bija parādījusies viena svītriņa. Viņ� piespieda atkalzvanī�anas pogu, lai sazinā�tos ar galveno dispe�eru centrāli. Ja meitene ir nolaupīta un aiz�vesta uz Citadeli, to nevar tik vienkār�i noliegt. Mēs varam iesaistīt policijas komisāru, izdarīt politisko spiedienu. Piespiest viņus pa�līdzēt lietas izmeklē�anā.

-�� Viņi visu noliegs, Gabriels atcirta, atvērdams somu un ar roku tajā ko meklēdams. Turklāt tas būs pārāk ilgi. Meitene būs pagalam, iekams kāds politiķis pagūs iesaistīties. Jūs minējāt, ka sarunas laikā ar dispe�eri automa�īna vēl virzījās uz priek�u. Tas nozimē, ka mēs atpaliekam par aptuveni divdesmit minūtēm. Mums jāiekļūst tur un viņa jāizpestī.

-��� Un ka mēs to izdarīsim?

Gabriels zibenīgi apsviedās, un Arkadians juta īsu cirtienu pa roku, gandrīz vai pliķi.

-�� Mēs ne.

Vietā, kur Gabriels bija iesitis inspektoram, ādā iedurta rēgo�jās �ļirce. Satriekts pacēlis galvu, Arkadians streipuļodams atkā�pās un raudzīja nopurināt �ļirci zemē. Roka jau bija smaga kā svins. Viņ� ietriecās sienā un juta ceļus saļogāmies. Gabriels pa�gājās uz priek�u un satvēra inspektoru, palīdzēdams tam palē�nām noslīgt uz grīdas. Arkadians centās kaut ko pateikt, ta�u mēle neklausīja.

-��� Piedodiet, sacīja Gabriels. Inspektoram viņa balss jau iz�klausījās miglaina un tāla.

Pēdējais, ko Arkadians manīja, bija tas, ka lodes izrauta brūce rokā vairs nesāp.

Tajā kalna daļā Kornēlijs bija pirmo reizi. Akmens kāpnes, kas veda taisni aug�up, likās aizvēsturiskas, �auras. Sprie�ot pēc pu�tekļu kārtas, pa tām mūki staigāja reti. Apsargs gāja pa priek�u, un viņa lāpa meta oran�u gaismu uz nelīdzenajām sienām un meiteni, kuru viņ� nesa, �ļauganu pārmestu pāri plecam. Meite�nes rokas nokarājās glu�i kā nomedīta brie�a kājas. Kornēlijs ne�dzirdēja ne balsu murdoņu, ne attālu darba dunu, ne atbalsis, kas parasti caurauda kalnu. Klusumu pārtrauca vien elpas vilcieni un vienmērīgie soļi, gājējiem bez apstājas virzoties uz aug�u pa �ķietami nebeidzamajām kāpnēm.

Pagāja gandrīz divdesmit minūtes, kamēr viņi nonāca kāpņu aug�galā un nelielā velvētā alā. Kornēlijs zaļajā tunika bija no�svīdis. Gaismā, ko meta sienas ni�ās ievietotās sveces, skatienam atklājās vairāki �auri un raupji izcirsti tuneļi, kas veda prom no alas. Vidējā tuneļa galā mirguļoja blāva gaisma, un Sanctus sargs veda visus tie�i turp platais, stingrais solis nekādi neliecināja, ka viņ� nesis meiteni pa kāpnēm, kas stiepās gandriz tikpat aug�stu kā kalns. Kornēlijs sekoja, un abats gāja viņam cie�i pa pē�dām. Tuneli Kornēlijs bija spiests pieliekties, jo eja būvēta pirms vairākiem tūksto�iem gadu un paredzēta viriem, kas augumā reti sniedzās pāri garajai zālei, kas agrākos laikos, vējā sa�ukstēdamās, bija stiepusies pla�ajos līdzenumos ap kalnu. Viņ� soļoja aizvien dziļāk un sirdī skaidri nojauta, kas atrodas tuneļa gala. Līdz ar to �ķita, ka galvu viņ� pieliecis nevis zemo griestu dēļ, bet gan bijīgā goddevībā. Tur bija Capelli Deus Specialis Dieva Svētā Noslēpuma kapela vieta, kur glabājās Sakraments.

Pamazām mirdzums tuneļa galā tapa gai�āks, mezdams spo��āku gaismu uz sienām un griestiem. Sākumā nospriedis, ka tu�nelis ir pavisam vienkār�s, tagad Kornēlijs atklāja, ka patiesībā sienas rotā simtiem izgrebtu tēlu. Skatiens uztvēra atsevi�ķus skulpturālus tēlus �ūsku, kas apvijas augļiem pārbagātam ko�kam; cits koks Tau krusta veidolā, un izstiepto zaru ēnā stāv vī�rietis. Turpat bija redzamas arī vairākas raupji iztēstas figūras, pēc visa sprie�ot, sievietes spīdzinā�anas procesā vienu stiepa uz moku rata, otra kliedza uguns liesmās, tre�o vīrie�i cirta gaba�los ar zobeniem un cirvjiem. Viņa acis visas izskatījās vienādas. Ikviena atgādināja sievieti hid�ābā. Vērojot �o tēlu mokas, Kornē�lijs izjuta savādu mieru. Atmiņā atausa kāds notikums. Da�as dienas pirms vienības bojāejas tuksne�a krūmājos netālu no gal�venā Kabulas ceļa viņi uzgāja senu templi. Pussabruku�ās sie�nas bija klātas hieroglifiem, vienkār�ām, gadsimtu un laika ap�stākļu nobrucinātām līnijām, kas attēloja aizvēsturiskas, ne�ēlīgas, sen aizmirstas un putekļos sabirzu�as ainas.

Tālāk tunelī bareljefi uz sienām kļuva aizvien grūtāk saskatā�mi, it kā tūksto�iem gadu būtu tos nogludināju�i kā sensenas at�miņas un iekausēju�i atpakaļ klintī. Eja papla�inājās, pāraugot lielākā priek�kambari. Tur nonākdams, Kornēlijs izslējās taisni un samiedza acis no pretējā sienā ierīkotās ēzes negaidīti atmir�dzēja spilgti sarkana kvēle. Tās priek�ā vienā rindā, ko apgais�moja kaut kas līdzīgs Visu Svēto Priek�vakara svētku Iaterniņām, bija saliktas �etras uz koka rāmjiem novietotas galodas, un aiz tām pie tālākās sienas pletās liels apaļ� akmens. Tas bija kādu sprīdi isāks par pieaugu�u vīru un izskatijās kā veclaicīgs dzirn�akmens, no kura virsmas vienādos attālumos uz leju stiepās �etri koka stabiņi un kura vidū bija iegrebta Tau zīme. Kornēlijs sāku�mā nosprieda, ka �is dīvainais akmens jau ir meklētais Sakra�ments un aizdomājās par tā nozīmi. Ta�u tad klints griestos un grīdā virs un zem akmens viņ� ievēroja dziļas, taisnas gropes un ieraudzīja, cik līdzena ir nogludināta siena aiz tā.

Tās bija durvis.

Tātad īstais Sakraments atradās aiz tām.

Tum�ajos bibliotēkas tuneļos aizvien bie�āk iedegās gais�mas, jo pētnieki atgriezās pie darba. Viens no �iem gai�ajiem apļiem piederēja Atanasijam. Pirms nepilnas stundas sargi pārmeklēja un pārbaudīja telpas; tika nospriests, ka tā bijusi viltus trauksme, un mūkiem beidzot atkal tika vērtas bibliotē�kas durvis.

Ieejas vestibils �ķita neierasti gai�s, kad Atanasijs tajā iegāja to apgaismoja neskaitāmas auras, jo mūki pulcējās, pārspriezda�mi savādos notikumus. Viņ� redzēja no vadibas telpas iznirstam tēvu Tomasu ar norūpēju�os sejas izteiksmi, un viņam uz papē��iem kā viegli satracināts zostēviņ� mina tēvs Maleahijs. Kambar�kungs a�i novērsās, baidīdamies, ka sazvērnieku skatieni sastap�sies un glabātais noslēpums abu starpā uz�virkstēs kā elektriskais lādiņ�. Viņ� piespieda mapes cie�āk pie krūtīm un apņēmīgi raudzijas tumsa aiz arkas, kas veda uz galveno bibliotēkas telpu pie aizliegtajām zinā�anām, kuras viņ� tur bija paslēpis.

Ketrīna vilka pēdējo degvielas kannu pie baltā furgona atvēr�tajām aizmugures durvim. Skrapstoņa spalgi atbalsojās lielajā no�liktavā. No piepūles un steigas lija sviedri, roku un kāju muskuļi svila kā ugunī, ta�u tas pat �ķita lietderīgi, jo ļāva novērst domas no dziļākām sāpēm.

Gabriels izlēca no furgona, paķēra degvielas kannu un iemeta to auto aizmugurē pie da�ādajiem priek�metiem un materiāliem, kuri salasīti pa visu noliktavu. Tur bija cukura maisi, sarullētas segas, polipropilēna cauruļu gabali un polietilēna plēve viegli uzliesmojo�i, sprāgsto�i vai degot dūmojo�i materiāli. Vidū atra�dās balti neilona iepakojumi, uz kuriem bija uzkrāsots "KN03 ". �o kālija nitrātu jeb slāpekļa mēslojumu bija paredzēts sūtīt uz Sudānu; tagad tas kalpos citiem organizācijas mērķiem.

Gabriels atskatījās uz māti. Viņa izskatījās tie�i tāpat, kā to�laik, kad uzzināja par vīra bojāeju, sēras jaucās ar dusmām un bailēm.

-�� Tev tas nav jādara, Gabriels sacīja.

Viņa pacēla acis un paraudzījās uz dēlu. Tev arī ne.

Uzlūkodams māti, Gabriels atģida, ka sāpes viņas acīs nav iz�raisījis vienīgi tēva zaudējums, bet arī ba�as par nākotni. Viņ� no�lēca zemē.

-�� Mēs nedrīkstam viņu tā vienkār�i atstāt, Gabriels aizrādī�ja. -Ja pareģojums ir patiess un viņa tie�ām ir krusts, tad tas var pārvērst visu pasauli. Ta�u, ja mēs nedarīsim neko, tad nekas ne�mainīsies, un visi upuri būs veltīgi. Mēs visu atliku�o mū�u bē�guļosim, jo meiteni spīdzinās. Un tā noskaidros visus, ar ko viņa ir sarunājusies. Tad viņu nogalinās, un sāks dzīt pēdas mums.

Es nevēlos visu dzīvi pavadīt slapstoties. Mums jāpieliek punkts jau tagad.

Viņa vērās dēlā ar miklām tum�ām acīm.

-�� Vispirms viņi man atņēma vīru, Ketrīna ierunājās. Tagad tēvu. Viņa pasniedzās un pieglauda delnu dēla vaigam. Es nevaru pieļaut, ka man atņem arī tevi.

-��� Neatņems, Gabriels dro�ināja māti, ar īk�ķi notrausdams asaru viņai no vaiga. Tā nav pa�nāvnieciska misija. Pēc tēta nā�ves es kļuvu par karavīru, tālab varē�u likt preti citus paņēmie�nus. Akadēmiski argumenti neko neatrisina, un demonstrācijas pie katedrālēm nejaudās sadrebināt biezos mūrus. Viņ� zimīgi palūkojās uz piekrauto furgonu. Toties mēs to spēsim.

Ketrīna pacēla galvu un raudzījās dēlā, redzēdama viņā savu tēvu un arī sevi. Viņa apjauta, ka strīdēties ar dēlu ir neauglīgi. Turklāt laika �ā vai tā nebija.

-��� Lai notiek, viņa piekrita. Ķeramies klāt.

Gabriels pieliecās un maigi noskūpstīja mati uz pieres pie�tiekami ilgi, lai tas paliktu atmiņā, un tik isi, lai to nevarētu notu�rēt par ardievu skūpstu.

-�� Tā, Gabriels teica un pastiepās pēc melnās auduma somas uz furgona grīdas. Tavs uzdevums ir �āds.

t

Smietus sargs lēni nolaida meiteni zemē blakus ēzei un paņē�ma no sienā iestiprināta āķa tievu metāla stieni. Ievietojis to ugu�nī, viņ� sāka pūst plē�as, pildīdams telpu ar ritmisku uguns rē�koņu. Ēze iekvēlojās spo�āk, mezdama dzeltenu blāzmu uz galodām tās priek�ā. Abats pievirzījās pie tuvākā akmens un no�purināja no pleciem tuniku, kas nokrita uz grīdas. Kornēlijs ie�raudzīja rētu tīklojumu viņam uz muguras.

-�� Vai esi gatavs uzņemt zinā�anas par Sakramentu? taujāja abats. Kornēlijs pamāja. Tad dari, kā es.

Abats izvilka no koka krucifiksa ceremoniālo dunci un, nospie�dis pedāli, iegrieza tecīlu. Piespiedis dunci pie akmens malas, abats virzīja to turp un atpakaļ, neatraudams acis no asmens. Kor�nēlijs arī nokratīja tuniku un juta ādai pieglau�amies ēzes uguns raidīto siltumu. Izvilcis dunci no sava krucifiksa, viņ� iegrieza ot�ro apaļo akmeni.

Pirms ieej kapelā, cauri plē�u �ņācieniem un galodu �vīk�stoņai nogranda abata balss, tev jāsaņem mūsu ordeņa svētās zimes. Iegrieztas tavā miesā, tās mums atgādina, kā mēs nespē�jām pildit zvērestu, ko mūsu sen�i deva Dievam. Abats atrāva asmeni no galodas un pacēla pret gaismu. �onakt, pateicoties tavam di�enajam darbam, solījums beidzot tiks izpildīts. Abats pagriezās pret Kornēliju, pacēla dunci un piespieda asmens galu sev vietā, no kuras lejup pāri ķermeņa vidum stiepās biezā, pie�tūku�i rēta. Pirmā� Viņ� iedūra miesā un vilka asmeni lejup pāri krūtīm. �ī asins saista mus sāpēs ar Sakramentu. Kā tas cietis, tā jācie� arī mums, kamēr visas cie�anas ir galā.

Kornēlijs vēroja asmeni �ķeļam rētaudus. Driz vien abata asi�nis sāka pilēt uz akmens grīdas. Kornēlijs pacēla savu dunci, pie�spieda miesai, pār�ķēla ādu un vilka lejup, noslēgdams prātu sā�pēm, ar gribasspēku piespiezdams roku paklausīt. Arī no viņa pirmās brūces izplūda karstas asinis. Abats atkal pacēla dunci un veica otro iegriezumu vietā, kur kreisā roka savienojās ar rum�pi. Kornēlijs sekoja priek�nieka paraugam, paklausīgi veikdams �o un visus pārējos iegriezumus, līdz viņa augumu rotāja tādas pa�as zīmes kā visiem brālības locekļiem, kurā viņ� tagad bija uz�ņemts.

Pabeidzis pēdējo iegriezumu, abats ar asmens asiņaino galu nozieda pieri, novilkdams līniju no lejas uz aug�u un pēc tam �ķērsām, lai izveidotos sarkana Tau zīme. Kornēlijs rīkojās tāpat. Atminējies Jūhanu, viņ� juta, ka pāri bālajiem, rēpuļainajiem vai�giem rit asaras. Jūhans bija gājis bojā taisnā nāvē, lai misija tiktu izpildīta. "Viņ� ziedojās, lai mani pavisam drīz aplaimotu ar svē�tajām zinā�anām par Sakramentu." Kornēlijs vēroja, kā abats ie�slidina dunci atpakaļ koka krucifiksā un pieiet pie ēzes. Izņēmis no liesmām metāla stieni, abats piegāja pie Kornēlija.

-��� Nebēdā, brāli, sacīja abats, pārprazdams asaru cēloni, necik ilgi, un visas tavas vainas sadzīs.

Vecais vīrs pacēla stieni, un Kornēlijs juta kvēlojo�ā uzgaļa sauso svelmi tuvojamies aug�delma ādai. Viņ� novērsās un atce�rējās sprādzienu uguni, kas reiz bija viņu apdedzinājusi. Jau at�kal viņ� piedzīvoja svilino�ās sāpes, juzdams nokaitēto dzelzi piespie�amies ādai. Apspiezdams kliedzienu, viņ� sakoda zobus un pavēlēja sev ciest, kamēr gaisā sabiezēja viņa dego�ās miesas smārds.

Dzelzs stienis tika atrauts, bet sāpes palika, un Kornēlijs pie�spieda sevi paskatīties uz roku, lai pārliecinātos, ka viss ir galā. Strauji, sekli elpodams, viņ� nopētīja apogļoju�os, �ūlājo�o lau�kumu, kas viņu iecēla starp izredzētajiem. Bet tad viņ� ieraudzī�ja, kā brūce sacietē, savelkas un pamazām dzīst.

Cauri mirguļojo�ajai tumsai atplūda �ņirksts, un Kornēlijs pa�skatījās turp. Turēdams aiz koka balstiem, sargs pastūma lielo apaļo akmeni pa gropēm, ko tūksto�gades bija noberzu�as glu�das, un aiz tā atklājās vēl viena telpa. Pirmajā acu uzmetienā tā likās tuk�a. Kad acis aprada ar melno tumsu, Kornēlijs pamanīja telpā spīguļojam sve�u gaismu.

-��� Nāc, aicināja abats, paņemdams viņu aiz rokas un vez�dams turp. Aplūko pats. Tu tagad esi viens no mums.

Atanasijs pārlūkoja Filosofijas zāles virpuļojo�o tumsu, aiz sa�va gaismas apļa meklēdams citu gai�ās auras.

Neviena neredzēja.

Viņ� piesteidzās pie grāmatu plaukta aptuveni telpas vidū, un pirksti aiz Kirkegora kopotajiem rakstiem sataustīja plāno Nl�es grāmatiņu. Neuzdrīkstēdamies uz sējumu pat paskatīties, viņ� ie�slidināja to piedurknē un aizsteidzās pie lasāmgaldiem, kas bija izvietoti telpas nomaļākos, klusākos nostūros. Uzmeklējis pie sie�nas galdu starp ne tik pazīstamām un reti pieprasītām grāmatām, kambarkungs vēlreiz pārlaida skatienu telpai un nesteidzīgi no�vietoja grāmatu uz galda.

Kādu bridi Atanasijs vērās uz to kā uz peļu slazdu, kas kuru katru mirkli var aizcirsties. Viena pati uz tuk�ā galda tā izskatī�jās aizdomīgi, tādēļ viņ� no tuvākā plaukta nocēla da�us sēju�mus un noguldīja tai līdzās, atvērdams katru uz labu laimi. Ap�mierināts ar steig�us radīto pētniecības darba iespaidu, viņ� apsēdās, vēl beidzamo reizi paskatījās apkārt un tad atvēra sēju�mu vietā, kur bija ievietotas salocītās papira lapas. Izņēmis pir�mo, Atanasijs to uzmanīgi atlocīja un ar plaukstu nogludināja uz galda virsmas.

Lapa likās tuk�a.

Tad viņ� no tunikas kabatas izņēma ogles stieniti, ko pirmīt bija izcēlis no abata kambara dego�ā pavarda. Sadrupinājis to uz galda virsmas smalkā melnā pulverī, viņ� pavisam piesardzīgi piespieda pirkstu sabirzu�ajai masai un sāka berzēt taukaino pa�pira virsmu. Puteklī�i ieslīdēja vaska iedobēs, un krēmkrāsas tuk��umā sāka iezīmēties mazi melni simboli. Drīz vien lapu pildīja divas blīvas teksta slejas.

Atanasijs nekad agrāk nebija vienkop kādā dokumentā skatī�jis tik daudz aizliegtās malie�u valodas. Aizturējis elpu, it kā vis�niecīgākā dvesma varētu aizpūst vārdus no lapas, kambarkungs pieliecās tuvāk un sāka lasīt, vienlaikus tulkodams.

Iesākumā bija Pasaule

Un Pasaule bija Dievs, un Pasaule bija laba

Un Pasaule bija Saules sieva

Un visa radītāja.

Iesākumā Pasaule bija me�onīga,

Dārzs, kur ņudz dzīvība.

Un parādījās būtne, Zemes iemiesojums,

Tā, kas ieviesīs kārtību dārzā.

Un tur, kur Tā gāja, augsne uzplauka,

Un kuploja augi tur, kur agrāk nebija neviena,

Un radības ligzdoja un zēla,

Un katra saņēma no Tās savu vārdu

Un paņēma no Zemes tik, cik vajadzēja, bet ne vairāk.

Un katra sevi atdei'a Zemei,

Kad tās dzīve bija galā.

Un tā tas bija cauri lielo papar�u laikam

Un lielo ķirzaku laikam,

Pat līdz pirmā ledus laikmeta ausmai.

Tad kādā dienā parādījās cilvēks visdi�ākais no visiem dzīvnie�kiem.

Gandrīz dievs tomēr vēl pārāk tālu no tā.

Un viņ� redzēja nevis savus di�os talantus,

Bet tikai tos, kuru viņam trūka.

Viņ� sāka iekārot to, kas nebija viņa.

Un tas viņā radīja tuk�umu.

Jo vairāk viņ� ilgojās pēc tā, kas viņam nepiederēja,

Jo lielāks kļuva �is tuk�ums.

Viņ� raudzīja piepildīt to ar lietām, ko varēja iegūt īpa�umā: Ar zemi, mantu, varu pār dzīvniekiem, varu pār citiem cilvēkiem. Viņ� redzēja savu līdzcilvēku un iekāroja vairāk nekā savu tiesu, Viņ� alka vairāk ēdiena, vairāk ūdens, vairāk patvēruma. Ta�u nekas no tā visa nejaudās piepildīt pla�o tuk�umu. Un vairāk par visu viņ� kāroja ilgāku dzīvi.

Viņ� negribēja, lai viņa laiks uz Zemes

Tiek mērīts ar saules lēktu un rietu.

Viņ� gribēja, lai to noteic kalnu sākotne un sabrukums.

Lai viņa laiks ir neizmērojams.

Viņ� gribēja būt nemirstīgs.

Un viņ� redzēja To. Staigājam pa Zemi.

Nenovecojam. Nenokalstam.

Un tapa skaudīgs.

Gabriels ierāpās kravas lidma�īnas pilota kabīnē un pavērās pa vējstiklu tālumā, kur sarkani gailēja furgona brem�u lukturi auto brauca garām sarga mājiņai un izslīdēja uz ceļa. Viņ� lēsa, ka paies apmēram pusstunda, kamēr māte tiks līdz Citadelei un novietos transportlīdzekli norunātajā vietā. Savukārt viņ� ar lid�ma�īnu turp nokļūs nepilnu desmit minū�u laikā.

Viņ� apsēdās pa kreisi pirmā pilota vietā un pārlaida skatie�nu vadības ierīcēm. Vairākas reizes, jau pasen, Gabriels bija pil�dījis otrā pilota pienākumus, bet viens viņ� nekad nebija vadijis lidma�īnu. Turklāt C-123 vispār nebija paredzēta viena cilvēka apkalpei. Ar pilnu kravu tā svēra se�desmit tūksto�us mārciņu; lai to savaldītu gaisā, vajadzēja divus spēcīgus vīrus pie abām vadības svirām. Visgrūtākais bija nosē�anās, ipa�i sānvējā ar pil�nu slodzi labi, ka vismaz par to viņam �oreiz nebija jāraizējas.

Prātā pārcilādams militārās apmācības laikā iekaltās darbības, Gabriels veica a�u pirmslidojuma pārbaudi, tad pastumdīja aizplāk�ņu un pagriezienu stūres sviras. Tās izrādījās smagākas, ne�kā palicis atmiņā. Pēc tam viņ� nospieda brem�u pedāļus, iesūknēja degvielu un nospieda iedarbinā�anas pogu. Svira plaukstā nodrebēja labās puses Double-Wasp dzinējs spēcigi novibrēja un sprauslādams ierēcās. Ieklepojās ari kreisās puses dzinējs, izpūz�dams melnu dūmu joslu, un pilots, satvēris sviru, juta propelleru iegro�oto spēku, kas nepacietīgi tiecās raut lidaparātu uz priek��u. Pastūmis droseli mazliet dziļāk, viņ� uzlika austiņas, iedar�bināja sakaru apara turu un sazinājās ar aviodispe�eru torni. No�saucis savu pazī�anās signālu un lidojuma kursu, Gabriels lūdza atļauju nekavējoties pacelties gaisā un gaidīja.

Lidostā bija tikai divi skrejceļi. Par laimi, lielākā daļa kravas lidma�inu pacēlās un nosēdās otrajā skrejceļā tajā, kur� stiepās tuvāk angāram. Ja vēja virziens nebūs labvēlīgs, nāksies ripināt visu garo ceļu apkārt uz otru skrejceļu. Lēni ritēja sekundes.

Viņ� pamanīja kustibu labajā pusē divas zilas bākugunis, kas laiski �ķēla tumsu. Tātad pa asfalta ceļu gar teritorijas no�o�gojumu sarga mājiņas virzienā tuvojās patruļas automobilis. Tas samazināja ātrumu.

Bija laiks doties ceļā.

Gabriels pastūma aug�up abas droseles sviras, lēni noņēma kājas no brem�u pedāļiem, un lidma�īna ar rāvienu uzsāka kus�tību, abiem propelleriem kuļot naksnīgo gaisu. Kreisajā pusē, gal�venā skrejceļa galā, gaidīja liels reaktīvais pasa�ieru laineris, kas pavērsts tajā pa�ā virzienā. Tas nozīmēja, ka ir pavēj� tātad, ja nāksies pacelties bez pienācīgas atļaujas, vismaz būs iespēja do�ties tajā pa�ā virzienā, kur pārējā gaisa satiksme.

Viegli �ūpodamās, lidma�īna arvien straujākā gaitā dārdināja uz otrā skrejceļa sākumu. Patruļas auto bija apstājies, un no �ofe�ra puses izkāpa cilvēks formastērpā.

No pārdomām Gabrielu izrāva �erksto�a balss.

Romeo, deviņi, astoņi, viens, nulle, Kvebeka, dispe�ers spal�gi nokrāca cauri fona sprak�ķiem un dzinēju rēkoņai. Dota at�ļauja pacelties no otrā skrejceļa. Nostājieties galā un gaidiet. Bei�dzu.

Gabriels manīja, ka plaukstas, kas bija saspringti pieķēru�ās stūres svirai, pamazām atslābst. Viņ� apstiprināja, ka dzirdējis rīkojumu, un atvilka droseli, lēnām vadīdams lidma�īnu prom no vietas, kur risināju�ies tik dramatiski notikumi, kas drīzumā nāks gaismā.

Pasa�ieru lidma�īna kreisajā pusē uzņēma ātrumu uz galve�nā skrejceļa. Gabriels saprata, ka būs rindā nākamais. Inspekto�ru viņ� bija atstājis guļam pie noliktavas durvīm, un uz krūtīm novietojis policista �etonu. Viņam nebija ne jausmas, cik daudz ketamīna inspektoram ie�ļircināts, un ba�ījās, ka deva izrādīsies pārāk liela. Vismazāk viņam gribējās uz savas sirdsapziņas vēl inspektora nāvi.

Austiņās skaļi iekrak�ķēja metāliska balss.

-��� Romeo, deviņi, astoņi, viens, nulle, Kvebeka. Tobrīd pasa��ieru reaktīvais laineris pacēlās gaisā un ievilka �asijas. Dota atļauja nekavējoties pacelties. Beidzu.

-��� Sapratu, Gabriels atbildēja. Atlaidis �asiju bremzes, viņ� pastūma droseli gandrīz līdz galam. Pēk�ņais rāviens iespieda viņu sēdekli, un lidaparāta priek�gals pacēlās, bet riteņi ar skaļu būk�ķi atrāvās no skrejceļa. Pasniedzies pie �asiju vadības svi�ras, viņ� tomēr pārdomāja un atstāja riteņus neievilktus. Pie Cita�deles viņ� ieradīsies pirmais, un papildu gaisa pretestība noteik�ti mazinās ātrumu.

Ticis ārpus teritorijas no�ogojuma, Gabriels grieza pa kreisi. Tālumā varēja redzēt Taura kalnus. Virs tiem gozējās mākoņi, ku�ru apak�daļā atspīguļoja blāzma, norādot uz Ruinas atra�anās vietu. Lidma�īna turpināja celties augstāk, mezdama platu loku pāri kalniem un tuvodamās senajai pilsētai no ziemeļu puses. Viņ� turēja lidma�īnu stingri, spītējot vējiem, kas pūta no kalnu virsotnēm, kuras drīz palika aiz muguras. Acīm pavērās sekla, apaļa ieleja ar seno pilsētu vidū; lielais ziemeļu bulvāris taisnā līnijā aizstiepās tie�i uz robaino tumsas plankumu pilsētas cen�trā. Viņ� ievadīja autopilotā kursu, kas aizvedīs lidaparātu tie�i pāri Citadelei uz krasta pusi. Degvielas pietika �etrdesmit piecām lidojuma minūtēm ar to bus gana, lai lidaparāts nokļūtu krietni tālu jūrā.

Vēl reizi pārbaudījis kursu, Gabriels ieslēdza autopilotu un at�laida stūres sviru. Vadību pārņēma neredzamas rokas, kas piere�gulēja aizplāk�ņus, droseli un pagrieziena stūri, kas liegtu lid�ma�īnai novirzīties no kursa. Gabriels ļāva, lai autopilots vairākas minūtes pastrādā, vēroja, kā tum�ais plankums pamazām slīd ar�vien tuvāk un nozūd zem lidaparāta priek�gala. Visbeidzot pār�liecinājies, ka autopilots darbojas nevainojami un kurss ir stabils, viņ� atsprādzēja dro�ības jostu, izslīdēja no pilota krēsla un de�vās uz kravas telpu gatavoties savai misijai.

Pa akmens durvīm Kornēlijs iegāja Sakramenta kapelā.

Pēc ēzes rēco�ā spo�uma �ķita, ka te valda nedabiski melna tumsa, kas necaurredzama ietin visus noslēpumus. Sve�u pudu�ris, kas mirguļoja pie durvīm, ar pUlēm apgaismoja plauktu, uz kura tās bija novietotas, un brīdī, kad Sanctus sargs pagāja tām garām un ienira tumsā, liesmiņas salīgojās un vasks notecēja. Kor�nēlijs pārlaida skatienu tumsai un ieraudzīja kādu apveidu ka�pelas vidū uz grīdas. Piegājis tam klāt, gvards palēnināja soli, uz�manīgi noslidināja meiteni sev no pleca un noguldīja tam blakus. Tās bija brāļa Semjuela miesas kājas pavērstas pret telpas tum��āko pusi un rokas izstieptas uz sāniem, veidojot Tau zīmi.

Sargs satvēra Semjuelu aiz rokām un aizvilka pie tālās sienas, nevērigi pamezdams miru�o tur un no jauna pievērsdamies meite�nei. Mūks pagrieza viņu tā, lai kājas būtu vērstas pret tumsā grim�sto�o kapelas otru galu, un izstiepa viņas rokas uz sāniem. Nu gu�lo�ās augums veidoja tādu pa�u zīmi, kā nupat viņas brālis.

Pateicos, Sept, abats uzslavēja. Vari iet. Ta�u uzkavējies tepat tuvumā.

Mūks palocīja galvu un, iziedams no kapelas, lika sve�u lies�miņām atkal sa�ūpoties.

Kornēlijs juta, ka abats satver viņu aiz rokas un ved uz priek��u. -Nāc tuvāk.

Piekalis skatienu tumsai vietā aiz meitenes stāva, kur sāka ie�zīmēties kāds apveids, Kornēlijs ļāvās sevi vadit. Paspēris vēl vie�nu soli, viņ� juta brūces iekņudamies, it kā gar pār�ķeltās ādas malām lo�ņātu skudras. Viņ� nodūra galvu un ieraudzīja, ka āda aizveras, sakļaudamās kā tāds karsts vasks. Viņ� atkal pacēla ska�tienu ik pēc soļa tumsā grimsto�ās kontūras telpas otrā galā ta�pa skaidrākas, un altārī pavīdēja vienlaikus pazīstams un sve��āds apveids. Tad Kornēlijs ieraudzīja vēl kaut ko tas bija tik negaidīti, ka viņ� satriekts sagrīļojās un atkāpās.

Abats cie�āk satvēra mūku aiz elkoņa, pieturēja un tad pielie�cās tuvāk.

Jā, viņ� �ukstēja. Tagad tu redzi. Tas ir Sakraments. Mū�su ordeņa di�enākais noslēpums un musu di�enākais kauns. �onakt tu savām acīm skatisi tā galu.

Ketrīna iegrieza �ķērsielā, un daudzstāvu autostāvvietas pelē�kajai betona sienai pārslidēja spo�i lukturu gaismas kūļi. Ne�daudz tālāk varēja redzēt viduslaikos mūrēto sienu, kas nosprau�da vecpilsētas robe�as un slējās pāri vēlākos laikos būvētajām ēkām.

Viņa apstājās pie smagajām tērauda durvīm, pasniedzās pa atvērto logu un cauri reģistrācijas ierīcei izvilka elektronisko atslēgkarti, kuru Gabriels bija paņēmis no miru�ā mūka. Viņa pa�gaidīja, klausīdamās klusajā furgona dzinēja puk�ķinā�anā, kas atbalsojās nakts melni iekrāsotajās �ķērsielas sienās. Nekas ne�notika.

Viņa pacēla galvu un paraudzījās uz gareno debesu taisnstū�ri, ko ieskāva daudzstāvu autostāvvietas augstās sienas. "Dēls lidma�īnā �obrīd jau tuvojas kalnam." Acu priek�ā pazibēja Os�kara sakropļotā auguma tēls, un Ketrina cie�i aizmiedza acis, lai to atvairītu. "Tagad nav piemērots bridis sērām." Viņa apzinājās, ka atrodas �oka stāvokli un gan jau drīz viss pārdzīvotais sabruks viņai pāri, ta�u tagad viņai jābūt stiprai dēla labad. "Es palī�dzē�u Gabrielam izdzīvot. Viņam ir jādzīvo. Es negribu zaudēt arī dēlu."

Atskanēja skaļ� klaudziens, un Ketrina satrūkās. Tērauda dur�vis sāka celties aug�up un vērās vaļā glu�i kā kapli�as vārti. Sa�sniedzot augstāko punktu, plāksne klabēdama aprima, un trok��ņa atbalss aizvēlās, uz bridi nomākdama dzinēja kluso rūkoņu.

Vēl reizi uzmetusi skatienu tum�ajām debesim, Ketrina pārslē�dza ātrumu, un furgons ieripoja tunelī.

f

Lidma�īnas tuk�ā kravas telpa grabēja tā, ka �ķita tā drīz sa�bruks pa sastāvdaļām. Turēdamies pie lidaparāta ribām, Gabriels virzījās uz aizmuguri, kur grīda krasi slējās stāvus. Nonācis tur, viņ� ieāķējās ar labo kāju un roku kravas tiklā, kas bija nostiepts gar fizelā�u, sagatavojās spēcīgai gaisa plūsmai un nospieda lie�lo sarkano pogu, lai atvērtu kravas trapu.

Dzinēju pērkonīgo dārdoņu uz bridi pārtrauca skaļ� klau�dziens, lidma�īnas pakaļgalā parādījās tieva horizontāla plaisa, kas izsūca gaisu no fizelā�as, un kravas traps sāka lēnām vērties vaļā. Gabriels turējās un juta, ka vēj� kaukdams pluina viņa kom�binezona spārnus. Drīz otrs klaudziens pavēstīja, ka kravas lūka pilnībā atvērta. Uz lidaparāta astes atspoguļojās pilsētas uguņu atblāzma. Uzlicis izpletņlēcēja brilles, viņ� pierāpoja pie malas un ledainā gaisa pūsmā paraudzījās pāri tai. Zemāk, gandrīz di�vu jūd�u attālumā, pletās Ruinas pilsēta, un no tumsas tās pa�ā vidū kā optiskā tēmēkļa līnijas uz �etrām debespusēm aizstiepās taisnie bulvāri.

Vēl nekad Gabriels nebija lēcis ar izpletni nakt! un no tāda aug�stuma. Tas bija noderīgs paņēmiens, kā apiet birokrātiskus �ķēr��ļus, kad varas iestādes novilcināja vīzas jautājumus, bet cilvē�kiem uz zemes bija izmisīgi nepiecie�ama palīdzība.

Atsvabinājis kāju no tīkla, viņ� pagriezās otrādi un nogūlās kravas trapa vidū, ar kājām pret gaudojo�o nakts tumsu. Vēl bei�dzamo reizi pārbaudījis somas, kas bija piesprādzētas gan uz krū�tīm, gan uz muguras, viņ� stingri ieķērās kravas telpas tīklā, lai neļautos gaisa strūklas pārspēkam, un sāka sprīdi pa sprīdim līst uz lūkas malu.

Kājas izslīdēja pāri lūkas malai, un viņ� pamazām �ļūca tā�lāk, līdz vienigi rokas saistīja viņu ar lidma�īnu. Gabriels atra�dās stindzino�ajā gaisā, visā augumā izstiepies ārā no lidma�ī�nas pakaļgala, un to horizontāli noturēja nerimtīgās, rēco�ās naksnīgā gaisa strūklas. Viņ� cie�i turējās, palūkojās taisni lejup uz pilsētu un vēroja, kā tum�ais plankums gausi slīd aizvien tu�vāk. Viņ� aizvēra labo aci, it kā tēmēdams ar �auteni.

Un tad atlaida rokas.

Brīdī, kad viņ� iekrita propelleru sakultajā, saltajā gaisa plūs�mā, lidma�īnas ātrums bija mazliet virs astoņdesmit jūdzēm stun�dā. Kad turbulence rimās, viņ� izpleta kājas un rokas, un kombi�nezonā iestrādātās plēves piepūtās kā spārni. Ātrums un īpa�i veidotais kombinezons momentāni parāva viņu aug�up. Gabriels pavērsa rokas te uz vienu, te uz otru pusi un ne uz mirkli neizlai�da no redzesloka savu tumsto�o mērķi.

Lēk�anu ar �ādu spārnotu kombinezonu viņ� apguva pēdējā apmācību kursa pirms demobilizē�anās. Tas bija nesens jaunie�vedums lēcienos no liela augstuma, kad izpletņlēcējs ir spiests at�vērt izpletni zemu. Tagad slepenajās operācijās tas tika pla�i lie�tots karaspēka izvieto�anas laikā. Teorētiskais pamatojums bija tāds, ka �ādā augstumā lidaparāts atrodas dro�ā attālumā no "zeme-gaiss" raķe�u darbibas rādiusa, un, atverot izpletni ļoti tuvu zemei, samazinās risks, ka lēcēju pamana bruņotie spēki uz ze�mes. Turklāt radari nespēj uztvert tik sīku objektu kā cilvēks brī�vā kritienā. Tas ir ideāls paņēmiens ātri un slepeni nogādāt labi apmācītas vienības ienaidnieka teritorija. Turklāt bija kā radīts, lai iekļūtu kalnu cietoksni, kuru vēl neviens nekad nav ieņēmis.

Gabriels ieskatījās altimetrā, kas bija piestiprināts pie rokas kā pulkstenis. Viņ� atradās nepilnu �etru tūksto�u pēdu augstumā un krita ar ātrumu astoņdesmit pēdas sekundē. Viņ� paliecās sā�niski un sāka lēni griezties it kā spirālē, vērodams, kā tumsa iz�ple�as, un ar acīm meklēdams tās melnajā vidū dārzu, kuram tur katrā ziņā bija jābūt.

Tuneļa tālumā Ketrīna pamanija gaismas atblāzmu, un pirk�sti stūri sa�ņaudza cie�āk. Viņa ieslidināja roku melnajā au�duma somā, kas bija novietota uz blakus sēdekļa, un izvilka ieroci.

Viņa aizdomājās par īso kavē�anos �ķērsielā starp bridi, kad reģistrēja atslēgkarti, un tērauda aizvara pacel�anos. "Iespējams, mani kāds tur gaida. Nav izslēgts, ka es dodos taisnā ceļā slēpni, ja tā, tad nav jēgas apstāties. Tunelis ir tik �aurs, ka apgriezties nav iespējams, un braukt atpakaļgaitā butu pārāk grūti. Piedevām bēg�ana Gabrielam nekādi nepalīdzēs." Tālab viņa nenoņēma kā�ju no akseleratora un neizlaida no acīm gai�o punktu, kas furgo�na starme�u gaismā palēnām vērtās aizvien spo�āks. Kad auto�mobilis pārvarēja kāpuma malu, Ketrina izstiepa pistoli sev priek�ā virs vadibas paneļa. Starme�u kūļi ielauzās tumsā, atklā�jot skatienam paplatu alu un automa�īnu ar ieslēgtiem lukturiem. Abas priek�ējās durvis bija vaļā, bet cilvēkus nemanīja.

Ketrina strauji sagrieza stūri, lai pēdējā bridi izvairītos no stā�vo�ās policijas patruļma�īnas pakaļējā bufera, un spēji nospieda bremzes. Furgons krak�ķēdams apstājās. Ketrīna pavērsa ieroci pret alu un uzmanīgi pārlaida tai skatienu. Sienā vidēja aizvēr�tas tērauda durvis, ta�u neko citu alā neredzēja.

Izslēgusi automobiļa dzinēju, Ketrīna tomēr atstāja starme�us degam. Piepe�ais klusums bija glu�i vai smacējo�s. Viņa paņēma melno somu no blakus sēdekļa, atvēra durvis, izkāpa un, izstie�pusi ieroci, gāja ar loku apkārt vieglajai automa�īnai, lai pārbau�dītu, vai kāds nav aiz tās paslēpies. Neviena nebija. Ketrīna pie�gāja pie furgona un atrāva vaļā aizmugures durvis.

Kravas telpas saturs pa ceļam bija mazliet nobīdījies, ta�u mēs�lojuma, cukura un viegli uzliesmojo�ā un dūmojo�ā materiāla kaudze visumā nebija skarta.

"Viena milzu dūmu bumba," bija stāstījis Gabriels. "Sprādzie�na spēks būs tik varens, ka izgāzīs visas durvis kalna apak�ējā daļā."

Ketrīna piesardzīgi novietoja melno auduma somu uz metāla grīdas līdzās lielai kartona kastei, kas bija piespiesta pie pakaļē�jā riteņa arkas. Kastē atradās petrolejas lampa un divi plānie gu�ļammaisi, kādus organizācija izmantoja karstajās zemēs. Lampu viņa nolika uz grīdas un abus guļammaisus sasēja kopā, izvei�dojot garu baltu kokvilnas virvi. Vienu tās galu viņa ievietoja kastē un otru aizstūma uz benzīna tvertnes pusi.

Apiedama furgonu no aizmugures, Ketrina pamanīja tuvāka�jā sienā pie griestiem novēro�anas kameru, un blakus objektīvam spīdēja sarkana lampiņa. Viņa iegrūda benzīna tvertnes vāciņā atslēgu, noskrūvēja vāciņu un, uzgriezusi kamerai muguru, uz�manīgi ievadīja virves vienu galu tvertnē. Vidusdaļa palika gu�ļam uz zemes, bet otrs gals kravas nodalījumā. Tad viņa pielie�kusies aizgāja furgona aizmugurē, paņēma petrolejas lampu un noskrūvēja tilpnes korķīti tās apak�ējā daļā. Samitrinājusi visu kokvilnas virvi ar petroleju, viņa izlaistīja labu tiesu ap virves vi�dusdaļu, izveidojot platu peļķi.

"Tas ir tavs deglis," skaidroja Gabriels.

Iz�ļakstījusi atliku�o petroleju kastē furgona kravas telpā, Ket�rina izņēma no somas divas granātas, kuru tum�i zaļās virsmas bija ieslēptas zem daudzkrāsainām gumijas kārtām. �o apvalku veidoja visas elastīgās lentes, kuras viņai bija izdevies atrast no�liktavas kabinetā. Abas granātas viņa uzmanīgi novietoja ar pet�roleju pielaistītās kartona kastes vidū.

"Tie ir tavi detonatori. Tos pielādēt drikst tikai pa�ā pēdējā brī�dī."

Ketrina izņēma pirmo granātu, iemauca pirkstu dro�ības gre�dzenā, bet attapās, ka ir mazliet pasteigusies. Nolikusi granātu, viņa satvēra pēdējo priek�metu, ko Gabriels pirms atvadām bija ievietojis furgonā.

Vieglais triāla motocikls izripoja no automobiļa un atsperīgi palēcās uz akmens grīdas. Aizsargķivere bija uzmaukta uz ra�giem, bet Ketrīna, sargādamās no novēro�anas kamerām un neaizmirsdama par laika ritumu, pagaidām atstāja to turpat.

Atbalstījusi motociklu pret furgona pakaļējo bortu, viņa atkal paņēma granātu. Kluss klik�ķis, dro�inātājtapa palika pirkstos, un viņa uzmanīgi ievietoja granātu kartona kastē, kas bija piesū�cināta ar petroleju.

"Ja, izraujot dro�inātājtapu, atbrīvosies palaidēja svira, tev būs se�as sekundes, lai aizbēgtu," Gabriels bildināja.

Piekalusi skatienu palaidēja svirai, viņa lēni atlieca pirkstus.

Svira nekustējās. Elastīgās lentes to noturēja vietā.

Ilgi, gari nopūtusies, Ketrīna paņēma otro granātu un apņē�mīgi bīdamās, ka drosme var viņu pamest, izvilka dro�inātāj�tapu. Viņa novietoja granātu blakus pirmajai un iestūma visu kasti dziļāk furgonā, kamēr tā atdūrās pret degvielas kannām un mēs�lojuma maisiem. Tad viņa no melnās auduma somas izņēma pē�dējo spridzekļa sastāvdaļu lielu sērkociņu kasti.

Uzkāpusi uz motocikla, Ketrīna izvilka no kabatas atslēgkarti un satvēra to zobos. Tad viņa uz�virkstināja sērkociņu un ielika to atvērtajā kastītē. Bridi, kad uzliesmoja visi sērkociņi, viņa no�meta kasti petrolejas lāmā, kas ar �vīkstu aizdegās, un gai�i dzel�tenas liesmas sāka rāpties pa samērcēto kokvilnas virvi gan uz degvielas tvertnes, gan uz granātu pusi.

"No brī�a, kad tu būsi aizdedzinājusi degli, tev būs apmēram minūte laika," Gabriels bija piekodinājis. "Varbūt pat mazāk."

Ketrīna pavērsa motocikla priek�ējo riteni pret tuneļa tum�o eju, pagrieza droseli un spēcīgi nospieda starteri.

Ta�u dzinējs klusēja.

Dzeltenās liesmas pieņēmās spēkā, alā kļuva aizvien gai�āks, un Ketrīna grozīja rokturi, sūknēdama degvielu motorā. Tad vēl�reiz sparīgi nospieda starteri.

Atkal klusums.

Viņa atlaida rokturi, jo baidījās pārpludināt karburatoru, dzir�dēja aiz muguras kluso uguns rukoņu, stingri atspērās ar kājām un pagrūda motociklu tālāk no liesmām tuneļa tumsā. Motocikls sāka ceļu lejup, un gar ausīm aiz�alca tunelī iesprostotais gaiss. Ieslēgusi starmeti, viņa redzēja, ka desmit pēdu attalumā slīpums izlīdzinās. Tā bija vienīgā iespēja otras vairs nebūs.

Ar roku pievilkusi sajūga sviru, Ketrīna divreiz nospieda pe�dāli, ieliekot otrajā ātrumā nobrauciena pakāje tuvojās. Kad vi�ņa atlaida sajūgu, motocikls noraustījās, dzinējs nokrekstējās, un viņa ielika ātrumā. Motociklam ripojot lejup, inerce iedarbināja dzinēju, tas nosprauslājās un ierēcās. Viņa pagrieza droseles rok�turi un ar otro roku satvēra sajūga sviru, lai motors piepe�i neno�slāptu. Tuneli pildīja motorzāģim līdzīga rēkoņa Ketrīna ik pa laikam pagrieza droseles rokturi, lai attīrītu degvielas caurulītes, pēc tam lēnām atlaida sajūgu un juta motociklu spēji raujamies uz priek�u. Riteņi pa nelīdzeno akmens grīdu �ēlsirdīgi veda Ketrinu aizvien tālāk no dego�ā furgona.

r

Tumsa Gabriela acu priek�ā aizvien pieauga, ple�oties kā tin�tes traips uz spo�ā pilsētas paklāja viņ� krita virs Citadeles.

Visapkārt tum�ajam laukumam varēja saskatīt atsevi�ķas la�ternas vecpilsētas tuk�ajās ielās; tās apgaismoja veikalu fasādes, aizslēģotos suvenīru veikalus un izkārtnes, kas, vēja �ūpotas, ka�rājās zem smailo jumtu slīpajām malām. Lēnām iezimējās ari kal�na aprises. Gabriels tagad redzēja visaugstāko smaili, no kuras bija nolēcis Semjuels; vienā pusē nogāze bija pilnīgi stāva, otrā mazliet lēzenāka. Ta�u dārzs joprojām nekur nebija redzams.

Viņ� krita lejup spirālveidīgi, mērķēdams tum�ā laukuma pa��ā vidū uz vietu, kur atcerējās satelītattēlā redzējis dārzu. Kad li�kās, ka pienācis īstais brīdis, viņ� spēcīgi pavilka auklu. No so�mas iz�āvās vadības izpletnis, un tad sekoja krietni spēcīgāks rāviens, jo atvērās galvenais izpletnis. Viņ� ieāķēja rokas virzie�na maiņas cilpās un vadīja kritienu cauri tumsai.

Vēja rēkoņai apklustot, Gabriels saklausīja pilsētas trok�ņus automobiļu riepu �vīkstoņu uz loka ceļa un mūziku no bāriem aiz dienvidu puses mūra, tāpat sarunas un smieklus. Tad trok�snis un lielākā daļa gaismas aprāvās viņ� atradās zemāk par augsto krauju, nonācis tum�ajā krāterī kalna pa�ā sirdī.

Gaisma izdzisa, un Gabriels nekavējoties aizvēra aci un atvē�ra otru nakts redzamības spēja, kas bija pietaupīta labajai acij, uzreiz ļāva saskatit visus melnējo�os apveidus. Viņ� redzēja gan plaisas kalna sienās, gan apaļīgās, viegli robotās aprises, kas slē�jās no neskaidriem puduriem lielā laukumā, kur bija gai�āks ne�kā pārējā kalna daļā. Tas bija dārzs. Daudz tuvāk nekā domāts. Un tas strauji tuvojās.

Gabriels spēcigi pavilka abas vadības virves. Kuņģis sarāvās, jo kupols rāva viņu augstāk. Viņ� pacēla kājas, lai tās neieķertos no tumsas izniru�ā koka mīkstajā lapotnē. Apavi skaļi no�vīkstēja gar koka tievajiem zariem. Gabriels stingri parāva labo cilpu, lai attālinātos no koka, un juta kaju ieķeramies resnākā zarā. Viņ� atspērās, atbrīvojās un pacēla galvu no tumsas pretī traucās nā�kamais koks.

Mūks atrāva skatienu no kamīna un ieklausījās.

Pieslējies kājās, viņ� piegāja pie durvīm viņa sarkanā tunika bija vienīgais krāsas traips melnbaltajā prelāta privāto apartamen�tu apak�ējā gaiteni. Viņ� piespieda ausi pie durvim, kas veda uz dārzu, un izdzirdēja to pa�u troksni, tikai �oreiz klusāku. Izklau�sījās, ka liels putns ir iepinies kokā vai arī kāds spraucas cauri krūmiem. Mūks sarauca pieri. Pēc tumsas iestā�anās dārzā uztu�rēties bija noliegts. Viņ� izņēma no piedurknes Beretas sistēmas pistoli, izslēdza lampas un atvēra durvis.

Mēness bija gaidāms tikai pēc da�ām stundām, un dārza bie�zajā tumsā mūka acis nejaudāja neko saskatit. Viņ� izgāja dārzā, klusi aizvēra durvis un pārlaida skatienu tumsai, grozīdams gal�vu kā pūce, kas lūko dzirdēt kādu kustību.

Klusumu piepe�i pārtrauca ass krak�ķis. Viņ� spēji pagrieza galvu uz to pusi un ieklausījās cie�āk. Kaut kas no�vīkstēja vai no�ūpojās, un atkal iestājās klusums. Skaņas nāca no augļu dār�za puses. Mūks zagās lejup pa akmens pakāpieniem, pārkāpa pā�ri grantētajai takai un nostājās uz mauriņa. Zāle teju nedzirdami �ukstēja zem steidzīgajiem soļiem, un sargs slīdēja uz koku birzītes pusi. Acis pamazām pielāgojās naktij, un tumsa sāka iezīmē�ties saskatāmi apveidi.

Augļu dārza vidū vidēja kāds gai�āks punkts tas virzījās cauri tumsai kā rēgs. Sargs pavērsa ieroci un devās turp, slēpda�mies aiz koku stumbriem. Drīz viņ� atskārta, ka no baltā planku�ma malām karājas virves un siksnas, kas vilkās pa zemi. Beidzot sargs saprata, uz ko skatās, ta�u jau nākamajā bridi viņ� saņēma spēcīgu triecienu pa galvu. Apdullino�a krak�ķa pavadīts, acīm priek�ā noplaiksnīja �ilbino�s baltums. Mūks vēl mēģināja pa�griezties un vērst ieroci pret to, kas bija viņu satvēris, ta�u pār�lauztā spranda dēļ ķermenis vairs neklausīja. Viņ� saļima zemē, ievilka nāsis piesātināto, valgano tum�ās augsnes sadugu�o aro�mātu, kas sajaucās ar pērno lapu trūdo�ās mul�as smārdu un ju�ta, ka viņam atraisa ap vidu apsieto virvi un velk nost tuniku. Tad plakstiņi notrīsēja, acis aizvērās, un sargu apņēma tumsa.

Motocikla luktura stars pārslīdēja pāri tuneļa grumbuļainajām sienām, kas veda aug�up pie vertikālas tērauda plāksnes, kura noslēdza izeju.

Tikko stara gaismā pavīdēja biezā vienlaidus plātne, Ketrīna spēcīgi nospieda bremzes pedāli. Riteņi ieķllējās un aizslīdēja pa betona grīdu, līdz priek�ējais ritenis atsitās pret durvīm. Skaļais klaudziens atbalsojās tunelī, un motocikls spēji apstājās un no�slāpa. Viņa pameta savu transportlīdzekli, izņēma no mutes atslēgkarti un pasniedzās izvilkt to cauri elektroniskajai rievai. Cau�ri tunelim no tāluma atlidoja uguns sprak�ķu atbalsis, un Ketrina nokrita zemē blakus motociklam, gatava izsprukt ārpusē, tiklīdz aizvars atrausies no zemes.

Ta�u nekas nenotika.

Viņa aplūkoja atslēgkarti, kas bija mazliet ieliekusies vietā, kur viņa to turēja zobos. Arī iztaisnota karte tomēr nedarbojās.

Ketrīna paraudzījās apkārt, meklēdama citu slēdzeni vai izeju un ieraudzīja novēro�anas kameru, kas pie griestiem atgādināja kraukli ar lielu stikla aci. Sarkanā lampiņa kameras priek�pusē pa�mirk�ķināja. Panikai augot, Ketrina apjauta, ka durvis neatvērsies.

Viņa bija iesprostota.

Kreisā roka Gabrielam dega kā ugunīs viņ� ievēla izģērbto mūku izpletņa audumā un aizvilka pa mitro zāli uz �agaru kau�dzi. Roku viņ� bija spēcīgi sasitis pret koka zaru, un tagad, kad brīvā kritiena izraisītie adrenalīna uzplūdi noplaka, uzbrāzās mo�ko�as sāpes. Viņ� varēja vien pakustināt pirkstus, ta�u satvert sau�jā neko nespēja. Varbūt roka bija lauzta.

Viņ� piespieda to pie krūtīm, ar veselo roku uzmeta mūkam vairākus zarus un tad devās pie mugursomas, ko bija noslēpis zem ābeles. Virs galvas sausi sa�ukstējās lapas, un tālumā klusi murdēja pilsēta, ta�u Gabriels tā arī nedzirdēja klusinātu rībie�nu, kas satricinātu zemi zem kājām. "Iespējams, kaut kas ir nogā�jis greizi."

Iegrūdis roku somā, viņ� ieslēdza plaukstdatoru tad aizmie�dza labo aci, lai spētu redzēt naktī saglabātos, pieliecās pie atvēr�tās somas un ieskatījās tajā.

Plaukstdatora displeja aug�daļā pulsēdams sarāvās un izple�tās balts punktiņ�. Citas informācijas ekrānā nebija. Neredzēja skeletam lidzigu ielu pavedienu tīklu. Viņ� bija teritorijā, kas kar�tē nav iezīmēta. Neatrodot nekādu atskaites punktu, vajadzēs iz�mantot plaukstdatoru par parastu virzienu meklētāju un sekot signālam, ko sūta Semjuela rīklē ievietotais raidītājs. Gabriels bi�ja diezgan dro�s, ka Līva atrodas apmēram turpat, kur Semjuela

līķis.

f

Viņ� aizvēra somu un, sāpēs no�ņirkstinājis zobus, pārvil�ka rūsganās tunikas kapuci pāri rokām un galvai. Cauri lapot�nēm pavīdēja vāri gai�s mirdzums, kas plūda no augstu sienā izcirsta loga. To vērodams, Gabriels izņēma no somas pistoli un plaukstdatoru un gaidīja, kad noblīk�ķēs sprādziens. Tas bija krietni iekavējies. Viņ� bija paļāvies, ka eksplozijas izrai�sītais satricinājums un saceltie dūmi radīs vispārēju sajuku�mu, kas ļaus viņam dro�i iejukt starp kalna iemītniekiem. Bet mū�ību gaidīt nedrīkstēja. Kāds varēja iedomāties meklēt nu�pat nonāvēto mūku un iedarbināt trauksmes signālu, saceļot kājās visu kalnu, ja tā notiks, zudīs cerības izpestīt Līvu. Prā�tā cita aiz citas radās nojausmas, kāds liktenis piemeklējis mā�ti, ta�u Gabriels tās a�i atvairīja no apceres vien darbs uz priek�u nekustēs.

Aizritēja vēl da�i mirkļi. Gabriels saspieda un atslābināja stī�vo kreiso roku, pārbaudīdams, cik ļoti tā cietusi. Sāpēja neganti, ta�u neko darit. Gaisma logā sakustējās kāds bija pagājis tam garām. Gabriels piecēlās no zemes un iebāza plaukstas tunikas piedurknēs. Ar veselo roku satvēris ieroci, otrā viņ�, kā vien spē�ja, turēja plaukstdatoru un pāri mauriņam soļoja pa taku, kas ve�da uz Citadeles durvju pusi.

Panika spiedās dvēselē glu�i kā verdo�s tvaiks.

Ketrlnai bija zudis laika pavediens, un viņa nesaprata, cik ilgi palicis lidz eksplozijai. Dzīvotgribas pārņemtais prāts kliedza, un viņa drud�aini meklēja citu izeju.

"Domā, nolādēts! Tunelis ir ieliekts. Iespējams, tas mani pa�sargās no sprādziena tie�as iedarbības." Ketrina iztēlojās, kā trie�cienvilnis izbrā�as cauri �aurajai ejai un līdzīgi veserim aizsvie� viņu pret dzelzs durvīm. Bija jāpieplok pie zemes, jāpiespie�as pie sienas, cik vien cie�i iespējams, lai pavērstu pret sprādziena spēku iespējami mazāku ķermeņa virsmu. Pārlēkusi pāri moto�ciklam un nogūlusies zeme, Ketrina pamanīja aizsargķiveri, kas joprojām karājās uz ragiem. Viņa a�i uzlika to galvā un aizvēlās uz kreiso pusi, kur tuneļa ieliekums varētu daļēji novirzīt sprā�dziena spēku. Atsitusies pret stāvo, gludeno sienu, viņa iespie�dās spraugā starp sienu un grīdu un nemitīgi prātoja, kas vēl bū�tu darāms. �ķita, ka aizsargķiverē elpas vilcieni atbalsojas apdullino�i skaļi.

Viņa a�i ieelpoja.

Ieknieba sev deguna.

Smagi izelpoja caur nāsīm.

Sprādzienā atbalss izvēlās cauri kalnam kā pērkona dārds. Lielās bibliotēkas tumsā grāmatas izkrita no plauktiem, un no vel�vētajiem griestiem nobira putekļu plēksnītes. Atanasijs apmulsis pacēla acis. �ķita, ka milzīgais kalns ir nolasījis vārdus viņam pā�ri plecam un atklāsmē nodrebējis.

Viņ� salocīja vaskainās lapas, ielika tās Nī�es grāmatā un pie�cēlās no krēsla. Bija jānoskaidro, vai miru�ās valodas vārdos slēp�jas patiesības grauds. No tā bija atkarīga viņa ticība. No tā bija atkarīga visu cilvēku ticība. Viņ� devās pa eju uz vidējo gaiteni, kāpdams pāri grāmatām, kuras nogāzu�ās uz grīdas, un pat ne�manīdams apkārt valdo�o jūkli un skaļās balsis, kas netālu no ieejas bibliotēkā caururba nāves klusumu. Atanasijam �ķita, ka viņ� raugās uz sevi no malas un ir pārtapis �ķīstā, fiziskās �au�las nesava�otā garā. No ieejas vestibilā viņ� devās pa gaiteni uz hermētiski noslēdzamo starpkabīni, gandrīz nemanīdams biblio�tekārus, kas �ēlabās vaimanāja, plēsa sev matus un pārlūkoja iz�postīto grāmatu krātuvi.

Kad viņ� no no starpkabīnes izgāja gaitenī, nāsis uzreiz iesi�tās dūmu smārds. Tas �ķita kodīgs, rūgts līdzīgs sēram un jaucās ar apjukuma un izbīļa piesātinātajām klaigām, kas atbal�sodamās atlidoja no zemāk izvietotajiem gaiteņiem. Garām pastei�dzās divi amatnieku ģildes mūki brūnajās tunikās tie skrie�us devās dziļāk kalnā, turp, no kurienes plūda dūmi. Atanasijs iztē�lojās, kā tie traucas pie plaisas klintī, no kuras izplūst nelabi smir�do�ie dūmi, uguns un sērs.

Viņ� pagriezās un soļoja pretējā virzienā, uz kalna aug�ējo da�ļu, kur cerēja nonākt pie kāda svarīga atklājuma. Lai arī apzinā�damies, ka �āds gājiens ir aizliegts un, iespējams, novedīs viņu nāvē, Atanasijs baiļu nez kāpēc nejuta. Viņ� nespetu dzīvot nule lasīto vārdu mestajā saltajā ēnā. "Labāk mirt, zinot, cik �īs rindas melīgas, nekā dzīvot aizdomās, ka tās ir patiesas."

Noliecis galvu, kambarkungs sāka ceļu aug�up. Nonācis kāp�ņu laukumā, viņ� iegriezās �aurā gaitenī, no kura aizstiepās vai�rākas citas ejas. Galā pie durvīm, kas veda kalna aug�ējā daļā, varēja redzēt sargu sarkanā tunikā. Atanasijam nebija ne jausmas, kā tikt sargam garām, ta�u dziļi sirdī viņ� nojauta, ka tas izdo�sies.

Tai brīdi kambarkungs attapa, ka joprojām tur rokā grāmatu, kas glabā nozagtās Herētiķu Bībeles lapas, un piespieda to pie krūtīm kā talismanu. Viņ� spēra pāris soļu sarga virzienā, redzē�ja, kā tas uzlūko nācēju. Laukumiņā skatienam atklājās cita dur�vju aila, no kuras �aurajā gaitenī ienira vēl viens sargs, pārvilcis kapuci zemu pār seju.

Tajā brīdī gaismas izdzisa, ietinot gaiteni pilnīgā, necaurska�tāmā tumsā.

*

Atgūdamās Līva iedomājās par pērkonu.

Viņa atvēra acis.

Ņirbo�ajā tumsā zaigodami trīsuļoja simtiem gai�u punktiņu. Viņa sasprindzināja redzi. Augums juta vēso, cieto zemi nodre�bam. Sve�u liesmiņas atspoguļojās asmeņu spoguļvirsmās, kas sa�ūpojās un aprima uz tum�as akmens sienas fona. Un tad viņa ieraudzīja kādu guļam uz grīdas. Puskailu cilvēka ķermeni, uz kura viegli mirdzo�ās ādas virsmas tik lepni un groteski izcēlās pazīstamas līnijas.

Līva pastiepa roku, nelikdamās zinis par galvassāpēm, kuras �ī kustība sagādāja. Pirksti noglāstīja seju, saltu kā kalns. No rīk-

Ies viņai izlauzās kluss, dzīvniecisks vaids. Par spīti varmācīga�jiem nāves apstākļiem un baismīgajai tiesmedicinas sekcijai, Sem�juela vaibsti izskatījās kā apskaidroti. Karstām asarām dzalkstot acīs, Līva pierausās tuvāk brālim un juta dziļi sirdī mostamies aizkustinājumu. Bet tad pasaule salīgojās kāds sagrāba viņu no mugurpuses un rupji atrāva no brāļa.

Gabriels paguva saskatīt sargu, ta�u jau pēc da�ām sekundes desmitdaļām nodzisa visas gaismas.

Pēk�ņi iestājās tumsa. Viņ� nometās zemē, satricinādams ro�ku, un ķermeni caururba ārdo�a sāpju �autra. Apvaldījis kliedzie�nu, viņ� piespieda sevi nedzirdami līst prom pa melno gaiteni un izstieptajā veselajā rokā turēja ieroci tā, lai tas, sasniedzot sienu, nenoklaudzētu pret akmeni. Kreisā roka palika ieslēpta piedur�knē un sāpīgi pulsēja, ta�u neizlaida no pirkstiem plaukstdato�ru. Mirkli pirms izie�anas gaiteni viņ� bija pazag�us ieskatījies ekrānā. Retranslatora signāla avots atradās aiz durvīm gaiteņa galā, un pie tām sardzē stāvēja mūks.

Plaukstas virspuse uzgrūdās vēsa akmens sienai, un viņ� no�slīga zemāk, tēmēdams ieroci uz vietu tumsā, kur sargu bija re�dzējis pēdējo reizi. Tālumā aiz muguras no Citadeles dzīlēm at�balsojās aizvien skaļāks balsu jūklis vieni sauca pēc apgaismojuma, da�i pēc palīdzības, vēl citi pēc �ļūtenēm, lai no�gādātu ūdeni zemākajās alās un tuneļos, kur dega kalns. Balsīs jautās panika. Nekas cilvēkus tā nebiedēja kā dūmu smaka.

Turēdams ieroci stingri, Gabriels ar ievainoto roku pastiepa plaukstdatoru uz gaiteņa vidu sev mazliet priek�ā. Roka me�o�nīgi sāpēja, ta�u viņ� ar īk�ķi uzmeklēja podziņu, lai ieslēgtu displeju. Gaitenī ielija displeja vēsais apgaismojums, bet plaukstdators nokrita uz grīdas. Sarga pie durvīm nebija. Viņ� izrādījās pietupies kreisajā pusē un divreiz iz�āva, mērķēdams tie�i virs gaismas avota dro�i vien cerēja, ka lode trāpīs sve�i�niekam galva. �auraja gaiteni apdullino�i nodārdēja �āvienu

bllk�ki.

/

Gabriels iz�āva no iero�a ar skaņas slāpētāju un redzēja, kā sargs noraustās un saļimst pie durvīm, bet ierocis klaudzēdams nokrīt uz gridas. Izmantodams plaukstdatora ekrāna mesto gais�mu, Gabriels traucās uz priek�u un paspēra ieroci tālāk no sarga plaukstas. Ar veselo roku viņ� mēģināja sataustīt pulsu, ta�u sa�vu pistoli no rokas neizlaida. Pulsa nebija. Izvairoties no siltā mit�ruma, kas izplūda no brūces sarga krūtīs, Gabriels viegli pārslidināja pirkstus tunikas raupjajai virsmai un atrada meklēto.

Pagājies atpakaļ un paņēmis nokritu�o plaukstdatoru, viņ� to iespieda savainotās rokas plaukstā starp īk�ķi un rādītājpirkstu un pavērsa gaismu uz durvīm, kas nosētas ar knie�u stiprināju�miem. Atslēgas caurums bija pa�ā vidū. Gabriels iegrūda tajā sar�ga tunikā atrasto atslēgu, pagrieza un piespiedās pie durvīm. Aiz tām atklājās pakāpieni, kas stiepās aug�up kalna tumsā.

Semjuela augums pēk�ņi pazuda Līvas skatienam. Jau nāka�majā mirkli viņa tika uzrauta kājās un spēji pagriezta ar seju pret kādu �ausmino�u stāvu ar biezu bārdu un spīdīgi pelēkām acīm. Ķermeņa aug�daļā tum�i vizuļoja asins, kas plūda no svaigām un vienlaikus pazīstamām brūcēm.

-��� Mūsu ziedo�anās zīmes, abats pavēstīja, ievērojis meite�nes skatienu. Tavs brālis arī tādas valkāja, ta�u mūsu noslēpums viņam izrādījās pārāk smaga nasta.

Viņ� pameta ar galvu uz alas tum�āko daļu, un kāds Līvu rup�ji pavērsa ar seju pret to. Viņa pagrieza galvu, cerēdama kaut ar acs kaktiņu palūkoties uz brāli, ta�u kada roka sagrāba viņu aiz matiem un piespieda raudzīties uz priek�u.

-��� Pārlūko tumsu, abats pavēlēja. Meklē pati.

Līva skatījās, bet redzēja vien ēnu. Negaidīti viņai �ķita, ka au�gumu caurau� viegls vējiņ�, un kāds apveids tumsā ieguva ar�vien skaidrākas aprises.

Tas bija Tau krusts, aptuveni viņas augumā un tikpat plats. Ka�mēr acis raudzīja pielāgoties tumsai, gaisa pūsma pieņēmās spēka un atnesa līdzi savādus �ukstus, it kā vējiņ� �abinātu koku lapas. Līva juta, kā gaiss plūst viņai cauri un maigi aizskalo sāpes.

-��� Tas ir mūsu ordeņa di�enais noslēpums, kāds ierunājās viņai aiz muguras. Visu cilvēku pazudinātājs.

Sve�ās rokas stūma viņu tuvāk, un tagad Līva varēja labi sa�skatīt krustu. Vertikalais stabs bija apmēram tikpat plats kā nelie�la koka stumbrs, lai ari tā virsma bija gludāka un gatavota no kā�da tum�āka materiāla, nevis no koka. Pakājē atradās paplatas restes; caur tām akmens grīdā iedobtajās gropēs sūcās kāds biezs �ķidrums. Tas viņai atgādināja sulu, kas tecēja no mirsto�ā koka pie Ņuarkas slimnīcas. Lipīgā �ķidruma tērcē saknes bija izdzi�nu�i tievi vīnogulāji, un stīgas aizvijās aug�up pa dīvaino, nelidzeno Tau krustu. Acu skatiens slīdēja līdzi vijām, garām krusta virsmā izceltajiem savienojumiem, kur kopā sametinātas, raupji apstrādātas dzelzs plātnes veidoja centrālo balstu. Vēj� puta aiz�vien spēcīgāk un nesa līdzi siltu, mierino�u saules apdedzinātas zāles smar�u. Vietā, kur vertikālais stabs satikās ar tievākā hori�zontālā �ķērskoka rokām, Līva ieraudzīja vēl kaut ko, un no ne�aptveramā pārsteiguma viņai aizcirtās elpa.

-�� Lūk! abats no�ukstēja.

Līva neatņemdamās lūkojās �aurajā spraugā, kas bija iecir�sta Tau krusta nespodrajā virsmā, un pretī viņai vērās gai�i za�ļas acis.

-��� Mūsu ordeņa noslēpums. Cilvēces vislielākais noziedznieks, notiesāts uz nāvi par noziegumiem pret cilvēci. Ta�u nav nogali�nāms. Vismaz līdz �ai dienai. -Abats iznira no tumsas un norā�dīja uz grīdu, kur, nomests un neviena neievērots, gulēja Semjuela līķis. "Krusts kritīs", viņ� skaitīja un pavērsa pirkstu pret Līvu, "Krusts celsies"� Pirksts norādīja uz Tau. �"lai at�slēgtu Sakramentu un nestu jaunu laikmetu caur tā �ēlsirdīgo nā�vi". Pāri kapelai aizvēlās asa klik�ķa atbalss abats bija atdarī�jis skavu krusta sānos. Tā, kas reiz laupīja cilvēkam dievi�ķumu, nu to atjaunos.

Kapelā atskanēja vēl vairāki asi klik�ķi. Konstrukcijas priek��daļa sakustējās un lēni pavērās un sieviete, kas tajā atradās, iz�plūda mokpilnā, dzīvnieciski spalgā kliedzienā.

Tau nebija krusts; tas bija metāla zārks, kā nosēts adatām, un katras galā tum�i lāsoja �ķidrums, kuru Līva bija noturējusi par koka sulu. Tagad pār viņu nāca �au�alīga atklāsme tā bija ne�vis sula, bet asinis, kas pa simtiem durtu brū�u vienādos attālu�mos plūda no trauslās, kailās sievietes auguma. Viņa bija jauna, drīzāk meitene nekā sieviete. Garie mati balti mirdzēja tumsā, un biezas cirtas lipa pie asinīm notrieptā un rituālos iegūto brū�u izvagotā ķermeņa un ikviena rēta bija briesmīga un ļoti pazīs�tama.

Mūsu rētas ir atgādinājumi par to, ka mēs reiz nespējām at�brīvot pasauli no tās ļaunuma, abats skandēja, it kā iegrimis lūg�anā. Mūsu rīkotie rituāli laupa tai spēkus un asinis, un bei�dzot tiks spriesta taisna tiesa.

Līva ieskatījās sievietei acīs zaļās kā ezers, ieplestās kā bēr�nam, tomēr dzelmainās un sāpju piesātinātās. Pat �ādos baisos apstākļos Līva piedzīvoja kopības sajūtas uzplūdus, it kā kape�la būtu parasta istaba un meitene viņas priek�ā tikai sen nere�dzēta bērnības draudzene. Veroties nomocītajā sievietē, Līvai �ķi�ta, ka pretī lūkojas viņai ļoti līdzīga būtne, glu�i kā atspulgs no dziļas akas. Tā vien likās, ka abas būtu saistījusi maigā vēsmi�ņa, kas plūda no neparastās būtnes, nesdama līdzi zāles smar��u. Zaļās acis cie�i, dziļi ielūkojās Līvā, un viņa jutās atkailinā�ta un atzita ieraudzīta, bet nenotiesāta. Un arī Līvai tika ļauts paskatīties it kā pa logu. Viņa redzēja meitenē visu un meiteni visā. Tā iemiesoja pamestību, kas pārņem katru sievieti, kura, lai kā alkdama, nespēj kļūt par māti. Viņa bija Līvas māte, lielās mokās kliegdama un atdodama savu dzīvību, lai laistu pasaulē divus bērnus. Viņa iedzīvināja visas jebkad salauztās sirdis un it visas jebkad noritēju�ās asaras. Viņa bija sieviete, un sieviete bija viņa. Visu pasaules sievie�u sāpes bija viņas sāpes, un vi�ņas sāpes bija neiedomājamas. Līva visu to redzēja un ilgojās pastiept roku un pieskarties, sniedzot mierinājumu, it kā viņa būtu māte un nomocītais bērns, kur� durstīts ļaunajā krustā, bū�tu viņas atvase, kas reiz zudusi neizmērojami ilgā murgā. Ta�u neredzamais gūstītājs turēja Līvu pārāk cie�i, un viņa nebija no�teicēja pār savu roku, tālab mēģināja mierināt meiteni ar vār�diem, kādi tai bridi nāca prātā.

-��� Viss būs labi, Līva no�ukstēja, samiegdama acis. Asaras nevaidami ritēja pār vaigiem. Ku�. Viss būs labi.

Ievas skaidrās zaļās acis mirkli lūkojās Livā, tad viņa tikko jau��ami pasmaidīja un tadā kā atvieglojumā nopūtās. Līva juta, ka plaukstā ieglau�as kāds priek�mets. Izrādījās, ka tas ir plāns, smails asmens.

-�� Piepildi savu likteni, abats pamācīja, stingri turēdams Lī�vas roku. Atbrīvo cilvēci no lielās nodevējas.

Kā sastingusi Līva lūkojās uz tievo asmeni, un saltajā smailē piepe�i atspoguļojās �ausmino�ais iemesls, kādēļ viņa �urp atves�ta. Juzdama riebumu pret tādu nolūku, viņa raudzīja to nosviest zemē, mēģināja izlocīties, ta�u gūstītāja rokas bija pārāk spēcīgas. Pretojoties vīriem, kas viņu turēja, drud�ainajā prātā atmodās Semjuela vārdi: "Ja kads cits mirst tavā labā, tad Dievs tevi sau�dzējis kāda iemesla dēļ."

Lai arī visnotaļ bie�i prātojusi, kāda ir viņas dzīves jēga, Lī�va apzinājās, ka tā noteikti nav �āda. �I smalkā, nomocītā sie�viete nedrīkstēja mirt. Un nekādā ziņā no viņas rokas. Līva pa�lūkojās uz bālo, elfai līdzīgo meiteni. Gaiss strāvoja cauri, sau�les apdedzinātās zāles smar�a pieņēmās spēkā, un vēja nestā skaņa pārvērtās, tagad atgādinot sīku vilnī�u �aloņu krastā, un tie �ķita skalojamies viscaur, uzjundot neparastu mieru un at�miņas.

Līva redzēja sevi sē�am ezera krastā, bērnibas saules izbali�nātajā zālē, un kopā ar Semjuelu klausāmies vecmāmiņas stāstī�tās skandināvu teikas.

"Varbūt tas citiem paliek nesaprotams," bija teicis Arkadians par vēsti, kas ieskrāpēta uz sēkliņām, "jo domāts tikai jūsu acīm."

Smar�as un atmiņas tagad viesa �ausmīgu apskaidrību. "Ask" nav rīkojums pajautāt. Tā ir atsauce uz leģendu par pirmcilvēkiem Asku un Emblu. Semjuela sūtītā ziņa bija �āda:

Ask + ?

Mala T

Tau un jautājuma zime bija pasvītroti tādēļ, ka tie apzīmēja vie�nu un to pa�u. Malas krusts Tau bija Embla. Un Sakraments bija Ieva.

Ieraugot Tau krusta spraugā zaļās acis, Kornēlijs vienu satri�cinājuma pilnu mirkli to bija noturējis par hid�ābā tērpto sievieti, kura apbrīnojamā kārtā atgādāta Citadelē. Tikai tad, kad abats at�klāja, kas ir �ī meitene, Kornēlijs bija pilnībā aptvēris Sakramenta patieso brīnumu. Tā nebija tikai sieviete hid�ābā vai māte, kas pa�metusi jaundzimu�o bēniu; tas bija visu sievie�u nodevības avots.

Ievai bija jāmirst par noziegumiem, kas pastrādāti pret cilvē�ku un pret Dievu; tikai �ādi iespējams atbrīvot pasauli no viņas indes un �ī meitene, kas locījās Kornēlija rokās, �ķita esam tik nepiecie�amā atslēga. Meitene pretojās un novērsa dunci no viņa ienaida simbola, kas iesprostots krustā. Neapdomadams savas rī�cības sekas, Kornēlijs no visa spēka uzgrūda viņu virsū Ievai.

No trieciena Līva noelsās un ievilka plau�ās sensenu aromā�tu, kas vēstīja par auglīgu zemi un lietus gaidām. Tā smar�oja Ieva, un Līvai tas sniedza mierinājumu. Duncis bija iespiests starp jauno sievie�u augumiem, un abu apskāviens padarīja to nekaitī�gu, ta�u vienlaikus Līvai iedzēla dedzino�as sāpes. Tās plūda no laba pleca un vietas kaklā, kur pēc grūdiena bija iedūru�ies Tau krusta dzelk�ņi.

Liva dzirdēja aiz muguras niknus rīkojumus un juta, kā viņu atrauj atpakaļ tikpat spēji kā pirms brī�a pagrūda. Augumu caur�āva pārsteidzo�as, ploso�as sāpes, Livai aizrāvās elpa, un viņa juta no kakla iz�ļācamies siltu straumīti, kas aizplūda pār krūtīm. Kājas saļodzījās, un viņa saļima uz akmens grīdas.

Abats vēroja meiteni nokritām un saprata, ka viņa sapņi sa�brūk tai līdzi.

Viņ� pacēla slepkavnieciski spido�ās acis pret Kornēliju un pa�sniedzās pēc krucifiksā ieslēptā dun�a. Un sastinga.

Tas bija klusa skaņa, kāda rodas, viļņiem apskalojot glieme��vākus, un to izdvesa Ieva. Abats pagriezās pret meiteni. Viņa el�sodama raudāja. Bezdibenīgi zaļās acis bija pievērstas uz grīdas sabruku�ajai Līvai, un viņas trauslie pleci raustījās. Tumsā nopi�lējusi asara pazuda lēni izplūsto�ajā meitenes asiņu lāmā.

Tad kapelā ielauzās cits troksnis tik spēcīgs kliedziens, ka abats un Kornēlijs bija spiesti cie�i aizklāt plaukstām ausis.

Ar tādu troksni pār�ķeļas milzīgs koks, tā sadalās dreifējo�s ledājs. Tā bija sēru un dusmu pārņemta sirēnas dziesma.

Kamēr sienās dunēja baismīgais kliedziens, abats neatrāva acu no Ievas, glu�i kā izaicinādams tās niknumu. Kad �ausmino�ais kauciens pamazām noplaka, no mocekles brūcēm piepe�i sāka ritēt asinis. Iesākumā kā sīkas tērcītes, bet drīz tās neapturami pie�ņēmās straujumā, tecēja no dziļākajām ceremonijās cirstajām brū�cēm uz kājām un rokām. Viņ� izbrīnīts vēroja, cik bagātīgi tās �ļācas ārā no ķermeņa un saplūda akmens gropēs, sajaucoties ar Līvas asinīm. Vēl ne reizi abats kaut ko tādu nebija redzējis.

"Viņa mirst," abats cerēja uzvaras prieka uzplūdos.

Tad Ieva ierunājās balsī, kas vairāk līdzinājās netveramai gai�sa plūsmai, nevis skaņai.

Kushikaam, viņa sacīja gulo�ajai meitenei. Kushikaam.

Meitene pacēla galvu no grīdas, kā bērns uzlūkodams māti, tad pasmaidīja un lēni aizvēra acis. Un tajā brīdi slēdzās arī Ie�vas plaksti.

�au�alīgi griezīgais kliedziens pār�ķēla tumsu brīdī, kad Gab�riels spēra kāju uz aug�ējā akmens pakāpiena. Viņ� vairs neka�vējās un baismā trok�ņa aizsegā metās skrie�us. Pieliecis galvu un pastiepis uz priek�u ieroci, viņ� ienira trūcīgi apgaismotajā tunelī, no kura bija nācis kliedziens, un raudzīja saskatit kādu kustību. Roka sāpēja teju neizturami, un �oks pamazām uzdzina nelabumu.

Kad Gabriels nonāca tuneļa galā, kliedziens piepe�i aprāvās. Viņ� pieplaka sienai, palūkojās gar stūri un ieraudzīja tālumā kvē�lojo�o ēzi, apaļās galodas tās priek�ā un pie telpas pretējās sie�nas lielo, apaļo akmeni ar iegrebto Tau simbolu. Blakus tam stā�vēja mūks, kur� lūkojās tumsā aiz pavērtām durvīm, no kurienes, pēc Gabriela domām, bija nācis troksnis. Tur atradās Līva un arī Sakraments. Viņ� iegāja telpā.

Mūks pagriezās, ieraudzīja Gabrielu un izrāva ieroci, ko turē�ja piedurknē, ta�u nepaguva iz�aut. Krūtīs mūkam ieurbās divas lodes, triekdamas viņu ar muguru pret lielajām akmens durvīm. Mūka pirksts instinktīvi sarāvās un nospieda mēlīti, bet lode sa�vā ceļā sastapa tikai klinti.

Noslīgdams zemē, viņ� jau bija miris.

Izdzirdot pēk�ņos �āvienu dārdus, abats un Kornēlijs apsvie�dās apkārt. Tie bija skanēju�i tuvu. Turpat aiz durvīm.

Ej. Pārbaudi, kas tur notiek, abats pavēlēja, bet pats pievēr�sās Ievai, kura teju mirdzēja bālumā, mū�īgajam dzīves spēkam to pametot. Jo vārgāka viņa tapa, jo lielākā spēkā pieauga abats. Pravietojums tomēr piepildījās. "Tagad es bū�u nemirstīgs. No�galinādams vienu dievu, es pats par tādu kļuvu." Ta�u bridi, kad �i ekstātiskā doma sasildīja dvēseli, viņu pārņēma dzeļo�a sajūta vairākās vietās uz ādas. Paraudzījies uz dziļo ceremoniālo vāti, kas aplieca loku ap kreiso plecu, abats ievēroja, ka nesen aizvē�rusies brūce palēnām raisās vaļā. Viņ� piespieda plaukstu pie griezuma un pēk�ņi sataustīja zem tās milztam siltu asiņu vilni, kas lauzās cauri pirkstiem. Viņ� apskatīja citas rētas, un ari tās vērās vaļā kādu bridi abats lūkojās uz tām it kā no malas, glu�i kā liecinieks drausmīgam notikumam, kurā pats nav iesaistīts. Tad veco viru pārņēma vājums, it kā pirmītējā triumfa raditais spars un aizgrābtība izplūstu no ķermeņa vienlaikus ar asinīm, kas jau pilēja uz grīdas. Viņ� pastiepa roku, lai atbalstītos pret Tau krusta malu, un pirmo reizi kop� atra�anās Sakramenta klāt�būtnē viņu pārņēma bailes.

Miegdams acis, lai atkal spētu redzēt naktī, Gabriels nonāca pie durvīm, piespiedās ar muguru pie apaļā akmens un lēni slī�dēja gar to. Tie, kuri atradās dziļākajā alā, noteikti ir dzirdēju�i �āviena troksni, tādēļ bija jārīkojas strauji un nedrīkstēja kļūdī�ties. Gabriels dziļi ieelpoja, lai nomierinātu nervus, un juta nepa�rastu kņudē�anu zem lauztās rokas ādas. Viņ� piesardzīgi pa�kustināja pirkstus, gaidīdams apdullino�u sāpju lēkmi, ta�u sa�juta vienīgi smeldzi dziļi kaulos. Pirksti, kas vēl pirms brī�a ne�bija pakustināmi, tagad bez pūlēm sa�ņaudzās dūrē. Tā stipri smeldza vēl joprojām un tvēriens nebija tik cie�s, lai brīvi rīkotos, ta�u neticamā kārtā tā vairs ne�ķita lauzta. Jaunatklājuma pār�ņemts, viņ� tumsā nozibam asmeni pamanīja tikai tad, kad tas ieurbās augstu krūtīs, gau�ām sāpīgi noslīdot gar ribu. Gabriels instinktīvi izlocijās, un asmens at�ķēla ādu no kauliem. Tad viņ� pacēla kreiso roku, lai atgrūstu dunci sāņus. Ievainotajā rokā at�modās jaunas skaudras sāpes, un viņ� neviļus izgrūda mokpil�nu kliedzienu. Tikai tad viņ� ieraudzīja uzbrucēju līdz jostas�vietai kailu un asinīm klātu. Liesmu apgaismojumā mirdzēja vaskam līdzīgie plankumi uz sejas. Gabriels pazina ļaunumu sa�vā priek�ā. Atmiņā atausa kliedziens, kas bija atvedis viņu �urp, un vectēva sadragātais augums uz noliktavas gridas. Dēmona acLs pazibēja atklāsme, ieraugot Gabrielu saudzējam ievainoto ro�ku tā lūkojas plēsoņa, pētīdams laupījuma vājās vietas.

Nazis noplaiksnīja vēlreiz. Kornēlijs uzbruka, mērķēdams uz Gabriela veselo roku. Gabriels streipuļodams atkāpās un pacēla ieroci, ta�u murgainā vīzija neatlaidīgi tuvojās, cirta vēlreiz, un �oreiz asmens ne�ķēla tuk�u gaisu. Trieciens bija kā belziens pa plaukstas locītavu, ta�u sāpes Gabriels nejuta. Viņ� pavērsa pistoli pret Kornēliju, ieraudzīja virs tēmēkļa dēmona acis un nospieda mēlīti.

�āviens nesekoja. Tad viņ� ievēroja no plaukstas locītavas platā tērcītē irdzam asinis un kaujas apstākļos pierastajā palēninātajā apskaidrībā atskārta, kas gadijies. Asmens acimredzami bija pār�cirtis plaukstas liecējmuskuļus. Tā tagad izrādījās tikpat nelieto�jama kā otra. Gabriels saprata, ka ir neaizsargāts. Viņ� nokrita ze�mē un aizvēlās, auklēdams pie krūtīm ieroci un izvairīdamies no dēmona, kas atkal metās uzbrukumā.

Gabriels aizvēlās tālāk, pūlēdamies attālināties no uzbrucēja, un atslējās turpat pie atklātās uguns. Pacēlis acis, viņ� ieraudzīja Kornēliju stāvam līdzās. Rokā tas turēja resnu metāla stieni, lī�dzīgu tādam, kādu lieto, lai iesvilinātu ādā degzīmi. Viņ� lūkojās Gabrielā un smaidīja, kamēr pretinieka ļenganās rokas pūlējās sa�tvert ieroci.

Ta�u tad dēmona uzmanība tika novērsta, un viņ� nodūra gal�vu, jo likās, ka asinis rie�as un izplūst no visiem iegriezumiem viņa augumā. Gabriels atspērās ar kājām, slīdēdams atmuguriski pār smil�aino grīdu un pūlēdamies attālināties kaut da�us jar�dus, un izgrūda lauztās rokas pirkstu cauri pistoles mēlītes sar�gam.

�āda kustiba no jauna piesaistīja Kornēlija skatienu. Viņ� pa�cēla stieni augstu virs galvas, maniakāli smīnēdams, spēra soli uz priek�u un noliecās pāri neaizsargātajam upurim. Gabriels stingri satvēra ieroci sāpes piepe�i bija izgaisu�as, un rokā at�griezās agrākais spēks. Pavērsis aug�up pistoli, viņ� citu pēc ci�tas raidija trīs lodes.

Kornēlijs brīdi stāvēja, �okēts un nekustīgs, un nolūkojās uz caurumiem, kas bija parādīju�ies viņa ķermenī. Viņ� vērās asins urdziņās, kas izplūda no tiem un pievienojās sarkanajām strau�mēm, kas pirms brī�a bija sāku�as gāzties ka lavīna. Pēc tam viņ� paskatījās uz Gabrielu, spēra vēl soli un bez dzīvības nogāzās zemē.

Līvai �ķita, ka viņa dziļi grimst siltā ūdenī, kurā ņudz atmi�ņas un dzīves ainas, kas uzplaiksni un nozūd kā saules staros mirguļojo�as �audīgas zivis. Vējiņ�, kas vēl pavisam nesen viegli caurstrāvoja viņas augumu, tagad bija pārvērties straumē, kas nes aizmirstu balsu �ukstus un tāltālu atmiņu drumstalas. Viņa slīga aizvien dziļāk, un tēli pamazām kļuva retāki, uzpeldēja augstāk un talu prom, bet no apak�as tuvojās aizvien spo�āka gaisma.

"Tā ir nāve," Līva secināja, vērodama, kā gaisma ceļas viņai pretī. Tā viņu apņēma no visām pusēm, un acu priek�ā rindojās jauni tēli.

Zaļ� un lekns dārzs, kuram cauri iet vīrietis; spīd saule vai kaut kas līdzīgs tai. Tad koka ēna aizsedz gaismas avotu, un mei�teni kalna alā ielenc vīrie�i ar ienaidu acis.

Tad modās sāpes.

Bezgalīgas sāpes un tumsa; viņas miesu plosīja un graizīja asi na�i, dedzināja uguns un verdo�as eļļas.

Tad radās asiņu smar�a.

Un nebeidzamas, izmisīgas ilgas pēc saules, alkas just tās sta�rus pieglau�amies ādai un lēni staigāt pa vēso zemi.

Un sāpes bija visur, tās atplaiksnīja no tumsas, ieslodzīja un pievārēja viņu mū�īgi mū�os.

Tad Liva ieraudzīja cilvēku ar bēdu un līdzcietības pilnām acīm.

Semjuels.

Lai kā Līvai negribējās laist �o ainu prom, lai kā gribējās tai pieķerties, tā tomēr izplēnēja.

Acu priek�ā tomēr pavīdēja brāļa augums līdz jostasvietai kails, asinīm noplūdis, dziļi grieztu brū�u izvagots. Tad viņa re�dzēja alu, kurā drūzmējas vīri, kas visi kā viens paceļ rokas un ar uzasinātiem dun�iem grie� asiņainas zīmes sev kreisajā plecā. Un alā atbalsojās klusi vārdi senā valodā, kuru viņa nez kāpēc sa�prata.

-�� Pirmais, viņi deklamēja, atkārtodami �o vārdu vēl un vēl�reiz. Pirmais. Pirmais.

No tumsas izzibsnlja sāpes Līvai kreisajā sānā. Un skanīgi iekliedzās pirmīt nedzirdēta, sāpju izmocīta balss.

-�� Kur te ir Dievs? Semjuels izmisīgi sauca. Kur te ir Dievs?

Pēc tam tēli aizbēga. Uz bridi visu apkārtni pārņēma klusums un tumsa.

Tad Liva juta, ka pamazām ceļas uz aug�u.

Līvas plaksti notrīsēja un atvērās.

Viņa atradās turpat kapelā, gulēja tajā pa�ā vietā, kur pirmīt nokritusi. Acu skatienam noskaidrojoties, viņa ieraudzīja smai�do�o Gabrielu. Līva smaidīja pretī un domāja, ka nav vēl atguvu�sies no sapņa, bet tad Gabriels pieglauda delnu viņai pie vaiga. Sajutusi no tās plūstam siltumu, Līva atģida, ka Gabriels patie��ām stāv viņas priek�ā.

Tūdaļ viņa paraudzījās uz Tau. Vienīgā pazīme par to, ka reiz tur atradusies Ieva, bija asinis uz dzelk�ņiem. Līva ar skatienu izsekoja asiņu tērcītes plūdumam uz grīdas un pilnajām gropēm, kur tās sajaucās ar viņas asinīm. Tajā brīdī aiz dzelzs krusta pa�cēlās kāds viscaur asinīm noplūdis stāvs, vāji apgaismotajā ka�pelā izskatīdamies pēc dēmona. Viņ� pacēla augstu dego�u lāpu, un liesmas meta spokainu gaismu pāri viņa ienaidā izķēmotajai sejai. Gabriels redzēja �o uzbrukumu un jau sakustējās, ta�u sma�gā lāpa, liesmām ierēcoties, jau tuvojās viņa galvai. Negaidot ka�pelu sadrebināja pērkonīgs grāviens, kas aizsvieda dēmonu prom uz altāra pusi.

Līva pagrieza galvu pret ieeju kapelā, no kuras bija atskanējis rībiens. Durvju ailā stāvēja kalsnas miesasbūves mūks. Rokās vi�ņam bija ierocis, un Līvai �ķita, ka viņa gludo galvvidu sve�u gaismā apņem nimbs.

Atanasijs pārlaida skatienu asiņainajai ainai, kura nupat bija pavērusies acīm. �āviena spēks bija atsviedis abatu atpakaļ, uz�durot ķermeni uz briesmīgajām adatām tuk�ajā sarkofāgā. Jopro�jām mērķēdams uz sava agrākā priek�nieka asiņaino stāvu, mūks spēra soli kapelā. Bet abats nekustējās.

Kambarkungs uzlūkoja abus pārējos, kas atradās telpā, vī�rieti un sievieti. Abi mazliet nobiju�ies ienācēju uzlūkoja. Viņ� no�laida ieroci un pagājās tuvāk. Vīrietim mugura bija mūka tunika, bet Atanasijs viņu nepazina. Sānos tam bija griezta brūce, un, sprie�ot pēc asinīm uz pār�ķeltā auduma, rokā vajadzēja būt lī�dzīgam ievainojumam.

Meitene bija cietusi krietni vairāk. Dziļa �ķelta brūce stiepās pāri kaklam, no tās tecēja asinis un ieplūda grīdas gropēs. Ata�nasijs pieliecās, lai to apskatītu, un sastinga, jo brūce sāka vērties ciet. Klusuciezdams muks vēroja, kā acu priek�ā norisinās brī�nums. Nepagāja ilgs laiks, un asinis, kas vēl nupat bija plūdu�as straumēm, pārvērtās sikā tērcltē, un arī tā pēc brī�a apsīka pavi�sam. Ieskatījies meitenei sejā, Atanasijs ieraudzīja viņas acīs kaut ko pārlaidgu un atcerējās Herētiķu Bībelē lasītos vārdus.

"Dieva gaisma, aizzīmogota tumsā."

Viņ� pastiepa roku, gribēdams pieskarties �ai sejai, ta�u tad pie altāra kaut kas no�abēja, un visi strauji pagriezās.

Abats bija sakustējies. Viņi nolūkojās, ka abata galva salīgojas un nozvalstās, bet ads pievēr�as tie�i Atanasijam. Lāpa gulēja tur�pat, kur nomesta, un gruzdēja pie tunikas, ietidama viņu dūmos.

-�� Kādēļ? viņ� vaicāja ar neizpratni un vil�anos sejā. Kādēļ tu esi mani nodevis? Kādēļ tu nodevi savu Dievu?

Atanasijs paraudzīja aug�up uz baismīgo Tau krustu un roku va�ām, kas �ūpojās �ķērskokam abos galos.

"Ne svēts kalns, bet nolādēts rietums."

Viņ� no jauna pievērsās meitenei, kuras slaidais kakls jau bija pilnībā sadziedēts un bezdibenigās zaļās acis liesmoja dzīvības spēkā.

-��� Es neesmu nodevis savu Dievu, Atanasijs atbildēja, ar smaidu uzlūkodams brīnumaino sievieti. Es izglābu Viņu.

Un viņ� redzēja To. Staigājam pa Zemi. Nenovecojam. Nenokalstam. Un tapa skaudīgs.

Viņ� iekāroja viņas spējas un gribēja tās iemantot. Viņ� domāja ja sagūstīs To,

Tad varēs uzzināt viņas mū�īgās dzīves noslēpumu un iegūt to sev. Tāpēc viņ� saka izplatīt apmelojo�u stāstu par To, kuru pats nodevē�ja par Ievu.

Nepatiesu leģendu ar nodomu vērst visus vīrus pret viņu.

Tā vēstīja, kā iesākumā bijis vīrietis.

Vīrietis, kas bijis viņai vienlīdzīgs pat pārāks par viņu.

Vīrietis, vārdā Ādams.

Ādams bija staigājis kā Dievs zemes dārzā,

Liekot dzīvībai uzplaukt, tapat kā to darīja Ieva;

Un stāstījums pauda, kā Ievai radās skaudība uz viņu.

Viņa nīda vīra raupjo ķermeni un spalvas uz tā.

Un turēja viņu par līdzīgāku zvēriem neka dievībai.

Tālab viņa lika izaugt neparastam kokam.

Un pierunāja viņu ēst tā augļus.

Apsolot, ka tas sniegs viņam di�as, varenas zinā�anas.

Ta�u auglis bija inde un padarīja viņu vāju.

Laupot viņam dievi�ķās spējas.

Un pildot prātu dusmām un bailēm.

�o leģendu stāstīja un pārstāstīja,

Līdz visi skaudīgie vīri uzskatīja Ievu par savu ienaidnieci

Un viņas nāvi par vienīgo ceļu atpakaļ uz dievi�ķumu.

Kādudien, kad Ieva pienāca tuvu pie alām, kur mita vīri,

Viņa dzirdēja taja zvēru kaucam sāpēs.

Viņa gāja dziļi kalna saltajā dzelmē, klausīdamās gaudās.

Un atrada me�a suni piesietu pie zemes,

Sagraizītu un asiņojo�u sāpēs kaucam.

Kad Ieva tam tuvojās, no tumsas iznāca cilts.

Tie sita viņu ar rungām un graizīja ar asmeņiem. Bet viņa nenomira.

Viņā no Mātes Zemes ieplūda dzīvība, Dziedinot viņu un padarot stipru.

Baiļu un apjukuma pārņemti, vīri iekūra ugunskuru un iegrūda taIevu.

Bet asinis izplūda no viņas �ūlām un apdzēsa liesmas,

Un viņas ķermenis atkal tapa vesels.

Da�i vīri izgāja pasaulē

Savākt zemes indes,

Kuras piespieda viņu ēst,

Tomēr viņa nemira.

Tālab viņu turēja vārgu.

Dieva gaisma, aizzīmogota tumsā.

]o viņi neuzdro�inājās viņu atbrīvot, baidīdamies par to, kas notiks,

Arī nokaut to nespēja, jo nezināja kā.

Un, laikam ritot, vīri tapa pa�u vainas apziņas sava�oti,

Un viņu nams kļuva viņu cietoksnis.

Glabādams vienīgās zinā�anas par vīru pastrādāto darbu.

Ne svēts kalns, bet nolādēts cietums.

ieva vēl ir sagūstīta,

Svēts noslēpums Sakraments,

Līdz pienāks noliktais laiks, un viņas cie�anas beigsies.

Zemes virsū parādīsies vienīgais īstais krusts

Visi to ieraudzīs vienā mirklī-un brīnīsies.

Krusts kritīs

Krusts celsies

Atslēgt Sakramentu

Un atnest jaunu laikmetu

Caur tā �ēlsirdīgo nāvi.

Jaunā Izcel�anās grāmata

Herētiķu Bībele

Pārtulkojis brālis Marks Atanasijs

Arkadiana prāta miglaino nejutīgumu mazpamazām caurur�ba attāli trok�ņi steidzīgu balsu klusinātie saucieni, gumijas zo�ļu �vīkstoņa uz cietās grīdas. Vispirms viņ� mēģināja atvērt acis, ta�u plaksti bija pārāk smagi, tāpēc viņ� mierigi gulēja un klausī�jās, ļaudams, lai maņas atgūstas. Trulā smeldzoņa krūtis un ple�cā pārauga milzīgās sāpēs.

Inspektors dziļi ieelpoja un sakopoja visus spēkus, lai atvērtu acis. Plaksti uz sekundes desmitdaļu atdarījās, un viņ� tos no jau�na saspieda kopā.

Apkārt viss bija spo�s, sāpīgi spo�s. Tīklenē �ķita iededzināts nule redzētā negatīvs attēls rūtainais iekarināto griestu zīmē�jums, vienā pusē horizontāls stienis, pie kura pland aizkars. Viņ� apjauta, ka atrodas slimnīcā.

Un tad atcerējās, kāpēc tur nonācis.

Viņ� slējās aug�up, pūloties piecelties sēdus, ta�u stingra roka viņu atturēja.

-��� Paga, paga! uzsauca virietis. Viss būs labi, es tikai ap�skatu brūci. Kas ar jums atgadījies?

Arkadians pielika pūliņus, lai atcerētos. Pavalstīja pa muti sau�so mēli.

-��� Man ielaida� viņ� izbeidzot izmocīja.

-�� Tas nu būtu skaidrs.

-�� Nē. Arkadians papurināja galvu un tūdaļ to no�ēloja. Viņ� vēl pāris rei�u ievilka elpu, un tikai tad pasaule pārstāja grīļo�ties. Man ielaida �ļirci� ar� Nezinu, ar ko.

-��� Skaidrs. Veiksim asins analīzes. Varbūt nāksies jus vēlreiz aizmidzināt, kad būs jālāpa.

-��� Nē! Arkadians atkal papurināja galvu, un �oreiz pasaule sazvārojās mazāk. Man jāpiezvana uz darbu. Viņ� ar pūlēm pavēra plakstus un vairākreiz samiedza, slēpdamies no trauma�toloģijas punkta spilgtā apgaismojuma. Man viņi jābrīdina.

Aizkari �vīkstēdami pavērās, pie gultas piesoļoja neliela, traus�las miesasbuves sieviete baltā uzsvārcī. Viņa paķēra no ratiņu ga�la plan�eti.

-��� Duso�ais skaistulis ir pamodies, sieviete uzsauca, un pel�nu pelēkie mati noslīga pār seju, kamēr viņa lasīja feld�eru veik�tās piezīmes. Pie uzsvār�a kabatas piestiprināta plāksnīte vēstī�ja, ka tā ir daktere Kulina. Viņa apskatīja brūci.

-��� Kā tur izskatās?

-��� Iztīrīts, medicīnas māsa pavēstīja. Vēl asiņo, bet nav skarts nekas svarīgs. Lode izskrējusi cauri.

-��� Tas ir labi. Ārste pakarināja piezīmes atpakaļ uz turētāja. Uzlieciet spiedo�u pārsēju un vediet viņu prom. Kuru katru mir�kli mums var aptrūkties vietas.

-��� Kāpēc? taujāja Arkadians.

Ārste mazliet apmulsa. Kāpēc vajag spiedo�u pārsēju? Tā�dēļ, ka jums ir �auta brūce, kas joprojām asiņo.

-�� Nē. Kāpēc jums var aptrūkties vietas?

Daktere Kulina uzmeta skatienu policijas �etonam, ko sanitā�ri bija aizbāzu�i Arkadianam aiz jostas. Tā bija pieņemts. Tādējā�di asiņainas sadursmes laikā cietu�ie, kas nonāk vienā un tai pa��ā slimnīcā, tiek sa�ķiroti, un labos zēnus izmeklē vispirms.

-��� Noticis sprādziens. �urp ved neskaitāmus ievainotos. Cik man zināms, viņu stāvoklis ir daudz bīstamāks par jūsu �auto brūci, inspektor.

-��� Kur? Arkadians jautāja, lai gan atbildi jau zināja.

Mediķu uzmanību piesaistīja jezga aiz durvīm.

-��� Pie vecpilsētas mūra. Viņa atrāva vaļā aizkaru. Netālu no Citadeles.

Arkadians paguva saskatīt garām strauji paripinām ratiņus. Uz tiem gulēja asinīm noplūdis vīrietis, ģērbts tie�i tāpat, kā tas, kuru viņ� pirms divām dienām bija apskatījis morgā.

Arkadians aizvēra acis un ieelpoja asiņu un dezinficējo�a lī�dzekļa smārdu. Piepe�i uzmācās tāds nogurums, kādu viņ� ne�kad agrāk nebija piedzīvojis. Viss, ko viņ� centās novērst, jau ir noticis. Bija neizsakāma vēlē�anās piezvanīt sievai un klausīties viņas maigajā balsī, nevis �ajā jūkli visapkārt. Viņ� gribēja vēl�reiz apliecināt savu mīlestību un dzirdēt tādus pa�u vārdus no sievas. Viņ� alka pavēstīt, ka nav smagi ievainots un viņai nav jāuztraucas, jo viņ� driz atgriezīsies. Bet tad inspektors atcerējās Līvu Adamsenu, Gabrielu un sievieti noliktavā un gudroja, vai kāds no tiem ir palicis dzivs.

Doktore Kulina iegāja apskates telpā tūdaļ aiz ratiņiem, kuros gulēja pirmais pacients, un apstājas kā iemieta. Vairāk nekā des�mit gadus strādājusi uzņem�anas nodaļā, tādu ainu viņa redzēja pirmo reizi. Vīrie�a ķermenis bija kā noklāts ar taisniem, tī�i iz�darītiem iegriezumiem, no kuriem nepārtraukti ritēja asinis un sū�cās saņurcītajā zaļajā tunikā. Tā vien �ķita, ka cietu�ais tikko ie�mērkts asiņu baļļā.

Viņa pagriezās pret sanitāru, kas bija iestūmis ratiņus palātā. Es biju domājusi, ka noticis sprādziens.

-Tā ir. Izrāva caurumu kalna pamatnē. �is ir atvests no pa�as Citadeles.

-��� Vai tu smejies?

-��� Pats savām rokām izvilku ārā.

Ārste piesardzīgi pieliecās un iespīdināja mūkam acīs tievā lukturī�a staru.

-�� Sveicināti! Vai jūs mani dzirdat?

Vīrietis sāpēs mētāja galvu, un dziļā brūce ap kaklu te pavē�rās, te aizvērās glu�i kā baisa mute.

-��� Vai varat nosaukt savu vārdu?

Pacients �ukstus atbildēja, ta�u ārste to nesaklausīja. Viņa pie�liecās tuvāk un izdzirdēja mūku �ukstam ko līdzīgu vārdiem Ego Sanctus� Doktore nosprieda, ka nabaga vīru acīmredzot pārņēmis neprāts.

-�� Vai jūs mēģinājāt apturēt asiņo�anu? viņa tincināja, izsliedamās stāvus.

-�� Likām lietā spiedo�os pārsējus un intravenozās plazmas infūzijas, lai nepieļautu dehidratāciju. Bet apturēt nekādi neizdo�das.

-��� Asinsspiediens?

-�� Simt �etrdesmit uz se�desmit divi, un krītas.

"Tas nav bīstami zemu, ta�u gana bēdīgi."

Iepīkstējās sirds monitors medicīnas māsa pievienoja pacien�ta krūtīm elektrodus. Arī sirds pukstēja pārāk lēni. Ārste atkal ap�skatīja brūces. Nemanīja nekādas asins sarecē�anas pazīmes. "Varbūt hemofilijas slimnieks." Jaunu pacientu pievedums pasku�bināja lēmumu.

-��� Dodiet piecsimt vienības protrombma un divdesmit miligra�mus K vitamīna. Ātri noskaidrojiet asinsgrupu, lai varam pārliet. Ja nepasteigsimies, viņ� noasiņos.

Pavērusi aizkaru, viņa izgāja galvenajā gaitenī. Garām lielā āt�rumā uz nodaļas otro galu aizveda vēl trīs mūkus, un visiem asi�nis straumēm gāzās no brūcēm, kuras mats matā līdzinājās nu�pat redzētajām.

-�� Kurp vest �o? no pārdomām ārsti izrāva sanitāra balss. Vi�ņa paskatījās lejup un ar atvieglojumu konstatēja, ka uz ratiņiem neguļ mūks.

-�� �eit. Viņa norādīja uz vienu gaiteņa malu. Apskates kabī�nes pildījās strauji, un �is pacients vismaz ne�ķita spēcīgi asiņo�jam. Sanitārs aizstūrēja ratiņus malā un nospieda riteņu bremzi.

-�� Kas mums �eit ir? doktore Kulina taujāja, uzmanīgi pavēr�dama motobraucēja ķiveres ieplaisāju�o, nomelnēju�o aizsargstiklu un iespīdinādama gaismiņu sievietei kreisajā acī.

-�� Viņu mēs atradām tuneli, feld�eris stāstīja. Dzīvībai sva�rīgie rādītāji ir stabili, ta�u viņa bija bez samaņas un �urpbraucot nekas nemainījās.

Doktore Kulina pavērsa tievo lukturīti pret pacientes kreiso aci. Zīlīte bija mazliet vairāk papla�ināta nekā labās. Viņa pagriezās pret māsu.

-�� Taisnā ceļā uz rentgenu, viņa izrīkoja. Iespējams galvas�kausa lūzums. Nenoņemiet ķiveri, iekams noskaidrojam, kas vi�ņai kai�.

Medicīnas māsa pasauca feld�eri un stūma ratiņus prom, kad ieejas durvis atsprāga vajā un tika ievesti vēl divi asinīm klāti mū�ki ar tādiem pa�iem ievainojumiem.

"Ko tas, velns parāvis, nozīmē?"

Ārste iegāja līdzi pirmajiem ratiņiem nodalījumā un pēc a�as apskates nozīmēja tādu pa�u asins sarecē�anas līdzekļu devu. Kāds cits ārsts gabaliņu tālāk skaļā balsī sauca pēc pieciem lit�riem pirmās grupas rēzus pozitīvs asiņu. Apjukumā virzīdamās uz blakus nodalījumu, ārste strauji parāva sāņus aizkarus, un aiz tiem viņu gaidīja vēl viens pārsteigums. Arī tur atradās mūks, ti�kai tas neasiņoja; viņ� stāvēja pie ratiņiem, apskāvis jaunu sie�vieti, un strīdējās ar medicīnas māsu.

-��� Es viņu neatstā�u, jaunais vīrietis neatlaidās.

Arī viņa tunika bija notriepta asinīm, lai gan krietni mazāk ne�kā citiem. Meitene, kas gulēja uz ratiņiem, mirka asinīs, un viss tecējums liecināja par dziļu traumu kaklā. Doktore Kulina piegā�ja klāt un pavilka zemāk meitenes tenisa krekla apkakli. Krekls bija izmircis tum�i sarkans, ta�u brūci neredzēja.

-��� Kas rakstīts ātrās palīdzības piezīmēs? viņa ieprasījās, meklēdama asiņu plūsmas avotu.

-�� Svarīgākie rādītāji zemi, bet stabili, medicīnas māsa attei�ca. Asinsspiediens piecdesmit uz astoņdesmit.

Doktore Kulina sarauca pieri. Tik zems asinsspiediens norā�dīja uz lielu asiņu zudumu, ta�u viņai tā arī nebija izdevies at�rast brūci. Iespējams, meitene bija notraipīta ar cita cilvēka asi�nīm.

-��� Pievienojiet viņu sistēmai un uzraugiet asinsspiedienu. Ār�ste uzsmaidīja meitenei, pirmo reizi pienācīgi uzlūkodama viņu. Citādā ziņā jums, �ķiet, nekas nekai�.

Gandrīz pārdabiskais gai�ums zaļajās acīs, kas vērās pretī, uz bridi sagrāba ārsti savā varā. Tad viņa saņēmās un paskatījās uz mūku.

Tas atrāva roku. Nudien, es neesmu savainots�

-�� Tad jau jums nebūs iebildumu, ja jūs izmeklē�u. Doktore pa�ķīra pār�ķelto tunikas piedurkni un aplūkoja asiņaino roku. Uzreiz bija redzama nejauka griezta brūce pāri plaukstas locīta�vai, neap�aubāmi, krietni dziļa. Sprie�ot pēc sadzī�anas stadijas, tā varēja but vairākas dienas veca, tomēr asinis bija svaigas.

-��� Kā tas gadījās? doktore Kulina taujāja.

-�� Sanāca nokrist, viņ� attrauca. Gan izdzīvo�u. Bet, lūdzu, sakiet, vai pie jums ir ievesta kāda sieviete. Apmēram �etrdesmit gadus veca. Tum�i mati, piecas pēdas un se�as collas gara.

Doktore Kulina atcerējās pacienti motociklista ķiverē.

-�� Viņu aizveda uz rentgenu. Netālu aiz muguras griezīgi ie�skanējās sirdsdarbības monitora trauksmes signāls. Arī viņa ir nedaudz cietusi. Bet neuztraucieties; domāju, ka viņa izveseļo�sies.

Cauri trok�ņu jūklim ie�īkstējās apavu zoles. Ārste un medicī�nas māsa aizsteidzās prom. Bet Līva uztvēra vēl tūksto�iem citu skaņu.

Kop� brī�a, kad Gabriels bija viņu iznesis no Citadeles, ikvie�na krāsa, ikviena skaņa un smar�a sauca viņu, it kā tās būtu dzī�vas, it kā viņa visu pieredzētu pirmoreiz.

Kad viņi no nebeidzamā, dūmu pārpildītā tuneļa iznira nakts tumsā un Gabriels viņu saudzīgi noguldīja uz nestuvēm, Līva bi�ja paraudzljusies uz jauno mēnesi debesīs. Ieraugot to, viņai uz�nāca raudiens mēness bija tik skaists un trausls, un brīvs. To�mēr asarās jautās ne tikai kūsājo�s prieks, bet arī dzeļo�as sēras. Līva bija meklējusi savu brāli; lai arī atklājumi kalna alā viņas atmiņā paliku�i visai miglaini, tomēr bija skaidrs, ka Semjuela vairs nav.

Tagad viņa atradās kādā spilgti apgaismotā, trok�ņu pār�pilnā vidē vienlaikus pazīstamā un tomēr sve�ā. Tuvumā gu�lo�o cilvēku drebelīgajā elpā un asiņu pilē�anā jautās nāves pieskaņa.

Jūtot viņas sirdssāpes, Gabriels cie�i viņu apskāva. Līvu ap�ņēma no jaunā vīrie�a plūsto�ais citrusa aromāts, kas atvairīja traumatoloģijas punkta antiseptiskā līdzekļa smārdu un asiņu un baiļu metālisko piegar�u. Līva aizvēra acis un iegrima smar�ā un Gabriela sirds ritmiskajos pukstos, kas apslāpēja visu citu. �ī sirds pukstēja vienigi viņai, un aiz prieka Līvai acīs sariesās asaras.

Tad apziņā iezagās kāda cita, klusa un neatlaidīga skaņa.

Līva atvēra acis.

Uz �aurā plaukta starp termometru turētājiem un vates tam�ponu ligzdām gulēja celofānā ietīta ceriņu buķete, iepriek�ējā pa�cienta aizmirsta dāvana. Ceriņi simbolizēja Ņūd�ersijas pavalsti. Līva atcerējās mājas un savu dzīvi vēl pirms da�ām dienām un apjuta to, cik tā tagad �ķiet sve�a. Kaut kas atkal iezumējās un sakustējās starp ziedlapiņām. No kāda zieda samtainajiem dzi�ļumiem izrapoja bite, mirkli uzkavējās un iegrima citā.

-��� Kas tur īsti notika? vaicāja Gabriels, un viņa balss viegli sadrebināja Līvas ķermeni vietā, kur viņu augumi saskārās.

-�� Es nezinu, Līva atbildēja, apbrīnodama pati savu balsi. Vi�ņa centās paturēt jautājumu prātā, ta�u atvējoja citas, sadrumsta�lotas un nepilnīgas, atmiņas. Viņa atcerējās savas bailes tumsā, garo, smailo dunci un dūrienam paredzēto mērķi, no kura viņa novērsusies. Atmiņā atausa zaļās acis, kas bija ielūkoju�ās viņas dvēseles dzīlēs un dievi�ķoja viņas dzīves jēgu. Aizplīvojis prom, �o atmiņu tēls deva vietu citam. Tas �ukstēja, pulsējot asinīs vī�rietim, kur� viņu tobrīd turēja skavās. Tas klusītiņām �alkoja ausī un remdināja nemieru glu�i tapat kā vīrie�a roku spēks snie�dza dro�ības sajūtu.

Ku�Shi� kaamm�

�uksti sasniedza dvēseli, dzemdinot citus aizlaiku vārdus, kas plūda un pulsēja līdz ar Gabriela sirdspukstiem.

KuShikaaM�

Clavis�

Namzāqu�

KuShikaaM�

Clavis�

Namzāqu�.

Lai arī neprazdama noteikt valodas, Līva saprata visus vār�dus, it kā zinātu tos kop� dzim�anas, it kā ikviens būtu funda�mentāla daļiņa no viņas.

Viņa piespiedās Gabrielam cie�āk, un vārdi pildīja prātu, no�mākdami pat vīrie�a sirdspukstus. Tie sadrūzmējās vienkop, prā�tā veidojot tēlu, kas visbeidzot Līvai parādīja to, kāda viņa ir kas viņa ir.

Kushikaam� Tā viņu bija nodēvējis Sakraments.

Kushikaam.. Atslēga�

Rakstnieku pirmās grāmatas ir dīvaina parādība. Tās līdzinās pla�ām viesībām, kuras rūpīgi plāno gadiem ilgi, lai gan nav pa�redzams, vai ieradīsies kaut viens ciemiņ�.

Tomēr ir zināms, ka viesības apmeklēs tavi ģimenes locekļi, jo tie ir iesaistīti sagatavo�anas darbos un tiek skubināti vairākkārt pārlasīt ielūgumu. To vidū vissvarīgākā loma bijusi manai neti�cami izpalīdzīgajai un gudrajai sievai Ketrlnai, kuras dedzlgums un lāgiem godīgais skarbums mani alla� mudināja censties vēl sparīgāk. Jāmin arī abi mani bērni Roksija un Stens, kuri iespru�ka darbistabā ikreiz, kad man bija nepiecie�ams novērst domas, un vecvecāki D�ons Toins, Arina Toina, Ross Vorkmens un Liza Vorkmena gan par to, ka izlasīja manuskriptu, gan par to, ka pieskatīja bērnus, kamēr mēs abi strādājām, un ne reizi nelika ma�nīt iespējamās ba�as par to, ka es atteicos no labi atalgota, stabila darba televīzijā un pārgalvīgi uzņēmos rakstīt romānu.

Tāpat es vēlētos pateikties savai māsai Bekijai Toinai par ie�dro�inājumu, ievadī�anu grāmatniecības nozarē un veselu sarak�stu ar aģentiem, kam būtu vērts piezvanīt, lai arī mani pūliņi ilgi bija velti. Viena no �īm aģentūrām bija LAW, kuras darbiniece Ali�se Sandersa, pretēji visām cerībām, izcēla manu darbu no iesūtīto manuskriptu fragmentu kaudzes un pēc tam lūdza nogādāt biro�jā visu manuskriptu. Un pavisam negaidīti es sāku cerēt, ka galu galā kāds varbūt manas viesības apmeklēs. Savā ringa stūri ieda�būjis biedino�o trio Alisi, Petu Naitingeilu un Marku Lūkasu -, es sapratu, kā grāmata pamazām top daudz īsāka un daudz labaka. Līdzi viņi sev atveda vienlīdz jauku un spīdo�u darbinie�ku vienību, kas palīdzēja izsūtīt ielūgumus. To vidū bija D�ord�s Lūkass no Itikivell un Sems Idenboro, Nikija Kenedija, Katerīna Vesta un D�enija Robsone no ILA.

Pēc tam sāka ierasties viesi. Vispirms izdevniecības, kas vienā mēlē slavināja manuskriptu, liekot man �aubīties, vai runa nav par kādu citu grāmatu, un tagad jūs, dārgie lasītāji. Jūs esat mīļi gaidīti viesībās, un es vēlos jums visiem pateikties par to, ka at�nācāt.

Saimons Toins

SANCTUS

Redaktore Liene Akmens

Korektore Anija Brice Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

S. Toins

To 520 Sanctus/ No angļu vai. tulk. Uldis �ēns. Rv "Apgāds "Kontinents"". 416 Ipp.

Saimons Toins radījis izcilu nākamās paaudzes trilleri. "Sanctus" sazvērestības un spriedzes romāns, kuram nav līdzinieku. �ajā romānā apokalipse iegūst mūsdienīgus apveidus.

Autors satricina literatūras pasauli ar romānu, pārpilnu fantastiskiem novērojumiem, savdabīgu faktu atspoguļojumu un pārsteidzo�i oriģinālu valodu. Spraigi savīts si�ets aizved lasītāju cilvēces rītausmā, meklējot sena noslēpuma at�ifrējumu.

ISBN 978-9984-35-573-3

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 67204130.