Jūnass Jūnasons

Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda

.

Varētu jau iedomāties, ka viņ� būtu spējis izlemt agrāk un ka viņam būtu pieticis vīri�ķības savu lēmumu darīt zināmu apkārtējiem. Bet Allans Karlsons jau nekad nebija ilgi prātojis par lietām un notikumiem.

Tātad doma vēl nebija paspējusi īsti iesakņoties vecā vīra galvā, kad viņ� atvēra savas pirmā stāva istabas logu veco ļau�u mītnē Malm�ēpingā Sermlandē un izkāpa ārā tie�i puķu dobē.

Manevrs izrādījās grūts, un tas nemaz nebija dīvaini, jo Allans akurāt �ajā dienā kļuva simt gadus vecs. Tikai nepilna stunda bija atlikusi līdz dzim�anas dienas svinību sākumam veco ļau�u mītnes zālē. Gatavojās ierasties pats pa�valdības padomnieks. Un vietējā avīze. Un visi pārējie ve�uki un ve�iņas. Un personāls pilnā sastāvā ar mū�am pikto Alisi priek�galā.

Vienīgi pati galvenā persona nebija domājusi ierasties.

Allans Karlsons stāvēja un mīņājās atraitnī�u dobē, kas atradās pie ēkas garākās sienas. Viņam mugurā bija brūna �akete un kājās brūnas bikses un brūnas ista�bas �ības. Vecais vīrs nebija nekāds modes vergs, bet tādā vecumā jau tas gadās reti. Viņ� grasījās laisties projām no savas dzim�anas dienas svinībām, un ari tas �ajā vecumā notiek tikai retumis, galvenokārt jau tādēļ, ka lielum lielais vairums �ādus gadus nemaz nesasniedz.

Allans prātoja, vai būtu vērts pūlēties kāpt atkal iek�ā pa logu, lai paņemtu platmali un kurpes. Bet tad viņ� atklāja, ka naudas maks ir iek�kabatā savā vietā, un tad bija apmierināts. Turklāt māsa Alise vairākkārt bija pierādījusi, ka viņai ir sestais prāts (lai kur viņ� paslēpa �ņabīti, viņa to atrada). Varbūt tagad �ī jau staigāja apkārt un juta, ka gatavojas kaut kāda krāp�anās?

Vislabāk doties projām, kamēr vēl laiks, nodomāja Allans un, ceļgaliem krak�ķot, izkāpa no puķu dobes. Kaba�tas portfelī, kā viņ� atcerējās, bija sakrātas da�as simtkronu banknotes, un tas bija labi, jo bez naudas tak nevarēja paslēpties no cilvēkiem.

Tad viņ� pagrieza galvu un acīm nomērīja veco ļau�u mītni, ko līdz �im bija uzskatījis par savu pēdējo mājvietu uz Zemes. Un ve�uks sacīja sev pa�am, ka mirs kādu citu reizi un ari kaut kur citur.

Simtgadnieks devās ceļā savās �uru �ībās (tāds nosau�kums bija radies, jo vīrie�i vecuma pilnbriedā reti kad spēj aiz�urāt tālāk par kurpēm). Vispirms cauri parkam, tad gar tuk�u laukumu, kur �ad tad notika tirgus �ajā citādi tik mie�rīgajā pilsētiņā. Pēc pārsimt metriem Allans apgāja apkārt �ejienes lepnākajai viduslaiku baznīcai un apsēdās uz soliņa blakus da�iem kapakmeņiem, lai atpūtinātu ceļgalus. �ajā apkārtnē ie�ana baznīcā nebija nekādā lielā cieņā, tāpēc Allans varēja rēķināties ar to, ka būs iespējams mierīgi pasēdēt, kur bija apsēdies. Viņ� redzēja, ka ironiskā kārtā bija vienaudzis Heningam Algotsonam, kas atdusējās zem kapakmens iepretī Allana soliņam. Viņi at�ķīrās tikai ar to, ka Henings bija izlaidis garu se�desmit vienu gadu agrāk.

Ja Allans būtu iekārtots citādi, viņ� varbūt sāktu prātot, no kādas slimības Henings miris, būdams tikai trīsdesmit deviņus gadus vecs. Bet Allans jau nemaisījās citu darī�anās un izrīcībās, ja vien no tā varēja izvairīties, un parasti viņ� to varēja.

Toties tagad viņ� iedomājās par to, cik nepareizi, sēdē�dams veco ļau�u mītnē, spriedelējis, ka būtu ar mieru atstāt �o pasauli. Jo, lai arī kādas sāpes jācie� ķermenim, ir daudz interesantāk un vērtīgāk bēguļot no māsas Alises nekā gulēt divus metrus zem zemes.

Līdz ar to, par spīti sāpo�ajiem ceļiem, dzimumdienas bērns piecēlās, atvadījās no Heninga Algotsona un turpi�nāja savu slikti izplānoto bēg�anu.

Allans �ķērsoja kapsētu dienvidu virzienā, līdz viņa ceļā parādījās akmens mūris. Tas nebija augstāks par metru, bet

Allanam bija simt gadu, un viņ� nebija augstlēcējs. Otrpus akmens sienai gaidīja Malm�ēpingas ceļojumu birojs, un vecais saprata, ka viņa grīļīgās kājas gatavojas viņu vest tie�i uz turieni. Reiz pirms daudziem, daudziem gadiem Allans bija �ķērsojis Himalajus. Toreiz tie�ām bija grūti. Allanam tas ienāca prātā, kad viņ� te stāvēja pie pēdējā �ķēr�ļa, kas ve�uku �ķīra no ceļojumu biroja. Viņ� domāja tik intensīvi, ka mūris acu priek�ā ruka arvien mazāks, nu kā tāds nieks. Un brīdī, kad tas bija vismazākais, Allans, par spīti vecumam un sāpo�ajiem ceļgaliem, pārkāpa tam pāri.

Malm�ēpingā reti kad ir drūzma, un �ī saulainā pava�sara diena nebija nekāds izņēmums. Allans vēl nebija sati�cis nevienu cilvēku, kop� ātrumā bija izlēmis neierasties savas simtās dzim�anas dienas svinībās. Ceļojumu biroja uzgaidāmā telpa arī bija gandrīz tuk�a, kad Allans tur ie�ļūkāja savās �ībās. Bet tikai gandrīz. Telpas vidū divās rindās stāvēja soli ar atzveltnēm kopā. Visas vietas bija brīvas. Pa labi atradās divi lodziņi: viens bija slēgts, bet aiz otra sēdēja vāj�, neliels vīriņ� ar mazām, apaļām brillēm, plā�niem, uz sāniem sasukātiem matiem un uniformas vesti. Kad Allans ienāca, vīriņ� iztraucēts pacēla acis no datora ekrāna. Varbūt viņ� domāja, ka �ajā pēcpusdienā te ir pārāk biezs; Allans pēc brītiņa ievēroja, ka uzgaidāmajā telpā viņ� nav vienīgais apmeklētājs. Proti, vienā stūrī stāvēja slaids jauneklis ar gariem, blondiem un taukainiem matiem, izspūru�u bārdu un d�insa jaku, uz kuras mugurpusē bija uzraksts Never Again.

Jauneklis laikam neprata lasīt, jo viņ� stāvēja un raus�tīja invalīdu tualetes durvis, it kā viņam neko nenozīmētu izkārtne Slēgts ar melniem burtiem uz spilgti dzeltena fona.

Tomēr drīz vien viņ� piegāja pie blakus eso�ās tualetes durvīm, bet tur bija cita problēma. Acīmredzot jauneklis nevēlējās �ķirties no lielās, pelēkās ceļasomas uz riteņiem kabīne izrādījās pārāk maza viņiem abiem. Allanam �ķita, ka jauneklis vai nu atstās somu ārpusē, kamēr pats kār�tos savas vajadzības, vai arī iegrūdis tualetē somu un pats paliks ārpusē.

Tomēr Allanam nācās grūti iedziļināties jaunekļa bēdās. Jo, saņēmis visus spēkus, lai piespiestu sevi pienācīgi cilāt kājas, viņ� maziem solī�iem devās pie nelielā vīra aiz atvērtā lodziņa un apvaicājās, vai ir kāds sabiedriskā transporta līdzeklis, kas uz kaut kurieni dodas, vienalga uz kurieni, bet tuvāko minū�u laikā, un cik tas varētu maksāt.

Biroja darbinieks izskatījās noguris. Un dro�i vien viņ� kaut kur pusceļā bija pazaudējis pavedienu Allana jautāju�mam, jo pēc pāris sekun�u apdomā�anās sacīja:

-��� Un uz kurieni tad kungs bija domājis doties?

Allans sāka no jauna un atgādināja mazajam vīriņam,

ka pats ceļojuma mērķis un transporta līdzeklis ir pakārto�tas lietas a) aizbrauk�anas laikam un b) izmaksām.

Mazais vīriņ� uz da�ām sekundēm apklusa, pētot sarak�stus un ļaujot Allana vārdiem nogulsnēties apziņā.

-��� 202. autobuss atiet uz Strengnēsu pēc trim minūtēm. Vai tas der?

Jā, Allanam tas derēja, un vēl viņ� tika informēts, ka minētais autobuss atiet no pieturas tie�i pretī uzgaidāmās telpas durvīm un ka vislabāk pirkt biļeti tie�i pie �ofera.

Allans pie sevis brīnījās, ko tad mazais vīriņ� īsti dara, ja nepārdod biļetes, bet viņ� neteica neko. Varbūt mazais vīriņ� sēdēja un domāja to pa�u. Allans pateicās par palī�dzību un mēģināja pacelt platmali, ko steigā nebija paņē�mis līdzi.

Simtgadnieks atrada vietu vienā no tuk�ajām solu rin�dām un palika vienatnē ar savām pārdomām. Sasodītajām svinībām vajadzēja sākties pulksten trijos, un līdz tam bija atliku�as divpadsmit minūtes. Jebkuru brīdi viņi varēja sākt klauvēt pie Allana istabas durvīm, un pēc tam ies vaļā īsts cirks.

Te sēdēdams, jubilārs pie sevis smaidīja un tad ar acu kaktiņu pamanīja, ka viņam kāds tuvojas. Tas bija slaidais jauneklis ar garajiem, blondajiem un taukainajiem matiem, izspūru�o bārdu un d�insa jaku, uz kuras mugurpusē bija uzraksts Never Again. �is cilvēks nāca tie�i pie Allana, vilk�dams līdzi lielo ceļasomu uz �etriem maziem ritentiņiem. Allans saprata lielo risku, ka viņam būs jārunā ar garma�taino. Lai tad iet ari, jo tad ta�u viņam radīsies ieskats par to, kā mūsdienu jaunie�i uztver lietas un parādības.

Dialogs tie�ām bija, lai ari ne visai cēls. Jauneklis apstā�jās da�us metrus no Allana, it kā īsu brīdi pētīdams veco vīru, un tad sacīja:

-��� Ei, paklau, tu!

Allans laipni atbildēja, ka arī viņ� jauneklim novēlot jauku pēcpusdienu, un apjautājās, kā viņ� varētu jaunajam censonim pakalpot. Viss kļuva skaidrs. Jauneklis vēlējās, lai Allans uzmestu aci viņa ceļasomai, kamēr tās īpa�nieks nokārto savas vajadzības tualetē. Vai ari, kā jauneklis teica:

-��� Man jāliek klucis.

Allans laipni atbildēja, ka viņ�, protams, ir vecs un gau�dens, bet redze viņam vēl labu labā un ka itin nemaz nebūs apgrūtino�i pieskatīt jaunā vīrie�a somu. Tomēr viņ� jau�neklim ieteica ar savām vajadzībām zināmā mērā pasteig�ties, jo Allanam jātiekot uz autobusu.

Pēdējo frāzi jauneklis nedzirdēja, jo straujiem soļiem devās uz tualeti, pirms vēl Allans bija pateicis savu sakāmo.

Simt gādnieks jau nebija tas, ko cilvēki varētu sakaitināt, vai nu tam būtu iemesls, vai arī ne, un viņ� arī nesatraucās par jaunekļa izlaidīgo valodu. Tomēr viņ� nejuta izteiktas simpātijas pret �o jauno cilvēku, un tam neap�aubāmi bija sava nozīme turpmākajos notikumos.

Proti, gadījās tā, ka 202. autobuss piebrauca pie uzgai�dāmās telpas durvīm tikai pāris sekundes pēc tam, kad jau�neklis bija aiz sevis aizvēris tualetes durvis. Allans paska�tījās uz autobusu un pēc tam uz ceļasomu, tad atkal uz autobusu un vēlreiz uz somu.

-��� Tā, liekas, ir uz riteņiem, viņ� sacīja pie sevis. Un tur ir arī cilpa, aiz kuras vilkt.

Un tad Allans pārsteidza pats sevi, pieņemdams dzīvi apliecino�u lēmumu tā to varētu nosaukt.

Autobusa �oferis bija pieklājīgs un pakalpīgs. Viņ� palī�dzēja vecajam vīram iecelt lielo ceļasomu autobusā.

Allans pateicās par palīdzību un izņēma kabatas port�feli no �aketes iek�kabatas. �oferis apvaicājās, vai kungs brauk�ot visu ceļu līdz Strengnēsai, tikmēr Allans saskaitīja eso�os naudas līdzekļus. Se�simt piecdesmit kronu bank�notēs un vēl nedaudz sīknaudas. Allanam �ķita, ka labāk neaiztikt sīknaudu, kamēr iespējams, tāpēc viņ� paņēma piecdesmitkronu banknoti un vaicāja:

-��� Cik tālu es ar to varu aizbraukt?

�oferis laipni sacīja, ka esot pieradis pie ļaudīm, kas zinot, uz kurieni jābrauc, bet nezinot, cik jāmaksā, bet �oreiz esot tie�i pretēji. Tad viņ� paskatījās sarakstā un pazi�ņoja, ka par �etrdesmit astoņām kronām varot aizbraukt līdz Bīringes stacijai.

Allanam tas �ķita labi. Viņ� saņēma biļeti un divas kronas atlikumu. Tikko nozagto somu �oferis bija nolicis bagā�as nodalījumā aiz sava sēdekļa, Allans pats apsēdās labajā pusē pirmajā rindā. No turienes viņ� caur logu varēja redzēt ceļojumu biroja uzgaidāmo telpu. Tualetes durvis joprojām bija ciet, kad �oferis ieslēdza ātrumu un autobuss sāka ripot. Allans vēlējās, kaut jauneklim būtu biju�i jauki mirkļi tur iek�ā, iedomājoties to vil�anos, kas viņu gaidīja.

Strengnēsas autobuss �ajā pēcpusdienā nekādā ziņā nebija pārpildīts. Gandrīz pa�ā aizmugurē sēdēja pusmū�a sieviete, kas iekāpa Flenā, vidū novietojās jauna māmiņa, kas ar pūlēm tika iek�ā Sūlbergā (viņai bija divi bērni, tur�klāt viens ratiņos), bet pa�ā priek�ā atradās ļoti vecs vīrs, kur� bija iekāpis Malm�ēpingā.

Ve�uks sēdēja un prātoja, kāpēc bija nozadzis lielo, pelēko ceļasomu uz �etriem riteņiem. Varbūt tāpēc, ka bija viegli to izdarīt? Un īpa�nieks bija mūlāps? Vai ari tāpēc, ka somā varēja atrasties kurpju pāris un pat platmale? Vai arī tādēļ, ka vecajam vīram nebija nekā, ko zaudēt? Nē, Allans to nevarēja pats sev izskaidrot. Ja dzīve pārsniedz savu laiku, tad jau var atļauties da�ādas vaļības, viņ� nodo�māja un iekārtojās ērtāk sēdeklī.

Pulkstenis nosita trīs, un autobuss pabrauca garām Bjerndammenai. Allans nosprieda, ka līdz �im jūtas apmie�rināts ar dienas gaitu. Tad viņ� aizvēra acis, lai ļautos pēc�pusdienas snaudai.

Tajā pa�ā brīdī veco ļau�u mītnē Malm�ēpingā māsa Alise klauvēja pie 1. istabas durvīm. Viņa klauvēja vēl un vēl.

Pietiek dzīt velnu, Allan! Pa�valdības padomnieks un visi citi jau klāt. Vai dzirdi? Tu ta�u atkal nebūsi ķēries pie pudeles, ko, Allan? Tūlīt nāc laukā, Allan! Allan?

Apmēram tajā pa�ā laikā Malm�ēpingas ceļojumu birojā atvērās �imbrī�am vienīgās pieejamās tualetes durvis. I'a tām iznāca divkār�ā nozīmē atvieglots jauneklis. Viņ� paspēra da�us soļus uz telpas vidu, ar vienu roku kārtojot jostu un ar otru braucot caur matiem. Tad viņ� apstājās, blenza uz abām tuk�ajām solu rindām, ātri paskatījās vis�pirms pa labi, tad pa kreisi. Un skaļi sacīja:

-��� Velns un elle, sātans nolādētais�

Tad uz mirkli apklusa, pirms atkal izgrūda:

-��� Tu mirsi, vecais ne�ķīsteni. Tikai vispirms es tevi atra�dī�u.

Tūlīt pēc trijiem 2. maija pēcpusdienā Malm�ēpingā uz vairākām dienām pazuda miers. Māsa Alise veco ļau�u mītnē bija ne tik daudz dusmīga, cik satraukta, un sameklēja rezerves atslēgu. Tā kā Allans nebija darījis neko, lai slēptu savu bēg�anas ceļu, uzreiz varēja redzēt, ka dzimumdienas bērns izkāpis ārā pa logu. Sprie�ot pēc pēdām, viņ� kādu brīdi bija stāvējis un mīņājies atraitnītēs un tad pazudis.

Sava ieņemamā amata dēļ pa�valdības padomnieks juta, ka viņam jāuzņemas notikumu vadība. Viņ� meklē�a�nai norīkoja grupās pa divi sadalītu personālu. Allans neva�rēja būt nekur tālu, un grupām bija jāpievēr� uzmanība tuvākajai apkārtnei. Viena grupa tika nosūtīta uz parku, kāda cita devās uz Sistēmu [1] (Alise zināja, ka Allans da��kārt tur iemaldās), tre�ā grupa devās uz pārējiem veika�liem Stūrgātanā un ceturtā uz novadpētniecības muzeju pakalnā. Pats pa�valdības padomnieks palika pansionātā, lai paturētu acīs visus vecos ļaudis, kas vēl nebija izkūpēju�i gaisā, un lai plānotu nākamos soļus. Turklāt meklētājiem viņ� piekodināja, lai tie rīkojas diskrēti; ap �o jautājumu nebija jārada nevajadzīga publicitāte. Vispārējā sajukumā pa�valdības padomnieks nebija padomājis, ka viena no gru�pām, ko viņ� bija aizsūtījis medībās, sastāvēja no vietējā

laikraksta reportieres un fotogrāfa.

* * *

Ceļojumu birojs ietilpa pa�valdības padomnieka primā�rajā pārmeklē�anas rajonā. Gan jāpiebilst, ka tur jau visus kaktus bija izmeklējusi grupa viena cilvēka sastāvā, kurā ietilpa ļoti nikns, slaids jauneklis ar gariem, blondiem un taukainiem matiem, izspūru�u bārdu un d�insa jaku ar tekstu Never Again mugurpusē. Tā kā nekur nebija atrodams ne vecis, ne soma, jauneklis apņēmīgā solī piegāja pie mazā vīriņa aiz vienīgā atvērtā lodziņa ar nolūku iegūt informā�ciju par ve�uka iespējamiem ceļo�anas plāniem.

Mazais vīriņ� acīmredzot bija darbā noguris, bet �ķita, ka amata lepnumu viņ� saglabājis. Tādēļ skaļajam jaunek�lim ierēdnis paskaidroja, ka autobusa galapunkta pasa�ieru integritāte nav nekas tāds, par ko �eit interesējas, un tur�klāt augstprātīgi piebilda, ka nekādā gadījumā nedomā sniegt jauneklim tādu informāciju, kādu iegūt viņ� izrādījis interesi.

Jauneklis brītiņu stāvēja klusu, un �ķita, ka viņ� tikko teikto pārtulko sev zviedriski. Tad viņ� pārvietojās piecus metrus pa kreisi pie ekspedīcijas durvīm, kas nelikās īpa�i stipras. Puisis nepapūlējās pārbaudīt, vai tās ir aizslēgtas, bet gan atspērās un ar labo zābaku tās ielauza, tā ka skaidas vien pa�ķīda. Mazais vīriņ� pat nepaspēja pacelt telefona klausuli, ko jau bija saņēmis rokā, lai sauktu palīgus, kad pats jau spirinājās gaisā jaunekļa priek�ā, kur� vinu turēja divos cie�os grābienos, pacēlis aiz abam ausim

-��� Es varbūt nezinu, kas tā tāda intigretāte, bet man pie�mīt velni�ķīga spēja likt ļaudīm runāt, jauneklis sacīja ceļojumu biroja administratoram, pirms viņu ar bauk�ķi iemeta atpakaļ grozāmkrēslā.

Tad jauneklis paskaidroja, ko viņ� paredzējis darīt ar mazā vīriņa dzimumorgānu, ņemot palīgā āmuru un naglu, ja �is nedarī�ot viņam pa prātam. Apraksts bija tik izteiksmīgs, ka ierēdnītis uzreiz nolēma izstāstīt visu, ko zina, proti, ka minētais vecais virs, domājams, aizbraucis ar autobusu Strengnēsas virzienā. Vai vecajam bijusi līdzi kāda soma, to mazais vīriņ� nevarēja pateikt, viņ� jau pasa��ierus neizspiegojot.

Tad stāstītājs apklusa, lai redzētu, cik apmierināts jau�neklis ir ar dzirdēto, un tūlīt izlēma labāk sniegt vēl papild�informāciju. Tādēļ viņ� vēl piebilda, ka starp Malm�ēpingu un Strengnēsu atrodoties divpadsmit pieturas un ka vecais varot izkāpt ikvienā no tām. Tas, kur� varētu to zināt, esot autobusa �oferis, un viņ� pēc saraksta bū�ot atpakaļ Malm�ēpingā �ovakar pulksten 19.10, lai dotos tālāk uz Flenu.

Tagad jauneklis apsēdās blakus pārbiedētajam mazajam vīriņam ar sāpo�ajām ausīm.

-��� Jāpadomā, viņ� sacīja.

Un viņ� domāja. Puisim ienāca prātā, ka no mazā vīriņa noteikti varētu izkratīt �ofera mobilā telefona numuru, lai pēc tam autobusa vadītājam piezvanītu un pateiktu, ka ve�a ceļasoma patiesībā ir zagta. Bet tad, protams, pastāv risks, ka �oferis tajā visā iesaistīs policiju, un to nu jaunek�lis negribēja. Turklāt nebija jau arī kur īpa�i steigties, jo ve�uks likās tik nejēdzīgi vecs, un, ja nu viņam tagad bija ceļasoma, ko vilkt līdzi, �amējam visu laiku būs jāpārvie�tojas ar vilcienu, bu�u vai taksometru, ja no Strengnēsas gribēs tikt kaut kur tālāk. Līdz ar to viņ� aiz sevis atstās pēdas, un vienmēr atradīsies kāds, kas, pacelts gaisā aiz ausīm, gribēs pastāstīt, uz kurieni devies vecais. Jaunais vīrietis ticēja savām spējām pārliecināt cilvēkus izpaust to, ko viņi zināja.

Kad jauneklis bija izdomājis visu līdz galam, viņ� nolēma sagaidīt autobusu un parunāties ar �oferi bez pārspīlētas laipnības.

Kad �is lēmums bija pieņemts, jauneklis atkal piecēlās un pastāstīja mazajam vīriņam, kas notiks ar viņu pa�u, viņa sievu, viņa bērniem un viņa māju, ja viņ� pastāstīs policijai vai kādam citam, kas nupat te noticis.

Mazajam vīriņam nebija ne sievas, ne bērnu, bet viņ� ļoti gribēja paturēt abas ausis un dzimumorgānu kaut cik pieņemamā stāvoklī. Tādēļ viņ� zvērēja pie valsts dzelzceļa goda nestāstīt nevienam nenieka.

�o solījumu viņ� turēja līdz pat nākamajai dienai.

* * *

Izsūtītās divu cilvēku grupas atgriezās pansionātā un ziņoja par novērojumu rezultātiem. Vai gan drīzāk par to trūkumu. Pa�valdības padomnieks instinktīvi nevēlējās �ajā jezgā iesaistīt policiju un prātoja, kā rīkoties, bet tad vietējās avīzes reportiere atļāvās pajautāt:

-��� Ko pa�valdības padomnieks tagad domā darīt?

-��� Iesaistīt policiju, saprotama lieta.

Ak Dievs, kā viņ� ienīda brīvo presi!

***

Allans pamodās, kad �oferis laipni viņam piebikstīja un ziņoja, ka nu viņi aizbrauku�i līdz Bīringes stacijai. Tūlīt pat �oferis arī palīdzēja dabūt ceļasomu ārā pa priek�ējām durvīm, un Allans izklunkurēja ārā aiz viņa.

�oferis apjautājās, vai kungs tik�ot galā pats, un Allans atbildēja, ka par to �oferim neesot jāraizējas. Tad ve�uks pateicās par palīdzību un pamāja ardievas, bet autobuss atkal nogriezās pa 55. valsts nozīmes ceļu un turpināja braucienu uz Strengnēsu.

Pēcpusdienas sauli visapkārt Allanam aizsedza augstās priedes, pamazām plānajā �aketē un mājas �ībās kļuva vēsi. Un nekādu Bīringi te nevarēja atrast un staciju ne tik. Te bija me�s, me�s un me�s uz trim pusēm. Un neliels gran�tēts ceļ� pa labi.

Allanam ienāca prātā, ka somā, kuru viņ� steidzīgi un dīvainā kārtā bija paņēmis sev līdzi, varētu būt siltas drēbes. Bet soma bija aizslēgta, un bez skrūvgrie�a vai cita instru�menta bija bezcerīgi to atlauzt. Atlika vienīgi kustēties, jo nevarēja ta�u stāvēt uz ceļa un salt nost. Pieredze ve�ukam teica, ka viņam neizdosies nosalt, pat ja mēģinātu.

Ceļasomai bija cilpa īsās malas aug�pusē ja aiz tās vilka, tad soma paklausīgi ripoja uz �etriem ritentiņiem. Allans ar sīkiem, �ļūco�iem soļiem sāka iet pa grantēto ceļu me�ā iek�ā. Viņam tie�i aiz muguras pa granti soma lēkāja te pa labi, te pa kreisi.

Pēc pārsimt metriem Allans nonāca pie tā, kas pēc viņa sapra�anas bija Bīringes stacija sabrukusi ēka blakus galīgi traki pamestām dzelzceļa sliedēm.

Protams, Allans bija izcils eksemplārs no simtgadnieka, tomēr �odien tik īsā laikā bija noticis pārāk daudz. Ve�uks apsēdās uz somas, lai sakopotu domas un spēkus.

Iesāņus pa kreisi stāvēja pussabrukusi, dzeltena div�stāvu stacijas ēka, visi logi pirmajā stāvā bija aiznag�loti ar neēvelētiem dēļiem. Slīpi pa labi vēl varēja redzēt sarūsēju�as sliedes, kas pazuda tālumā, vēl dziļāk me�ā, nekā Allans jau atradās. Daba vēl nebija paguvusi pilnīgi "apēst" sliedes, bet �ķita, ka tas ir tikai laika jautājums.

�ķita, ka koka perons vairs nebija dro�s ie�anai. �ķēr�sām virs pēdējās plankas vēl arvien varēja redzēt uzkrāsotu tekstu: Nestaigāt pa sliedēm! Sliedes jau nu gan bija dro��as staigā�anai, domāja Allans. Toties kur� gan ar veselu saprātu brīvprātīgi staigātu pa �o peronu?

Atbildi Allans saņēma nekavējoties, jo �ajā mirklī atvē�rās stacijas ēkas sagrabēju�ās durvis un pa tām iznāca gadus septiņdesmit vecs vīrs pamatīgos zābakos, naģenē, rūtainā kreklā un melnā ādas vestē, brūnām acīm un pelē�kiem bārdas rugājiem. Viņ� acīmredzot paļāvās uz to, ka plankas viņu noturēs, un visu uzmanību pievērsa ve�ukam, kas atradās viņam acu priek�ā.

Vīrs naģenē apstājās perona vidū un izskatījās viegli naidīgs. Bet drīz viņ� atmaiga, iespējams, tādēļ, ka tas, kur� bija ielauzies viņa īpa�umā, izskatījās pagalam savecēju�a cilvēka eksemplārs.

Allans sēdēja tur, kur sēdējis, uz nesen nozagtās somas un nezināja, kas būtu jāsaka, nespēdams arī neko pateikt. Bet viņ� neatlaidīgi raudzījās uz vīru naģenē un gaidīja viņa pirmo gājienu. Tas nāca diezgan tie�i, bet ne tik naidīgi, kā pirmīt bija licies. It kā nogaido�i.

Kas tu tāds esi, un ko tu dari uz mana perona? jau�tāja vīrs naģenē.

Allans neatbildēja; viņ� nespēja iz�ķirties, vai pa�reiz tiekas ar draugu vai ienaidnieku. Bet tad viņam ienāca prātā, ka nebūtu gudri strīdēties ar to vienīgo, kas atro�dams redzeslaukā, jo �ķita, ka tas varētu ielaist Allanu sil�tumā, līdz vakara aukstums pieņemas spēkā. Tādēļ ve�uks izlēma izstāstīt visu, kā bija.

Un tā Allans pavēstīja, ka viņu saucot Allans, ka viņam esot tie�i simt gadu un savā vecumā viņ� jūtoties samērā mundrs, patiesībā tik mundrs, ka tagad aizbēdzis no pan�sionāta un turklāt vēl paspējis nozagt somu kādam jaunek�lim, kur� pa�reiz neesot īpa�i priecīgs; to, ka vecie ceļgali neesot labākajā formā un ka viņ� ļoti vēlētos, lai kādu bridi vairs nebūtu nekur jāiet.

Kad Allans bija ticis galā ar �o paskaidrojumu, viņ� apklusa, palika sē�am uz somas un gaidīja spriedumu.

-��� Ak �itā gan, ar smaidu noteica virs naģenē. Zag�lis!

-��� Zagļuvecis, drūmi atbildēja Allans.

Virs ar naģeni galvā veikli nolēca no perona un gāja klāt simtgadniekam, lai viņu apskatītu tuvāk.

-��� Vai tev tie�ām ir simt gadu? viņ� jautāja. Tad jau tu būsi izsalcis?

Allans nesaklausīja vira vārdos loģiku, bet izsalcis gan viņ� bija. Tad Allans jautāja, kas �odien ēdienkartē un vai iespējams, ka tur paredzēts ari kāds malks �ņabī�a.

Vīrs naģenē pastiepa roku, lai nosauktu savu vārdu Jūliuss Junsons un lai palīdzētu ve�ukam piecelties kājās. Un tad viņ� vēl teica, ka pats paņem�ot Allana somu, ka dabūjams aļņa steiks, ja tas �ķistu piemērots, un ka noteikti klāt paredzēts arī �ņabis, tā ka pietik�ot gan miesai, gan ceļgaliem.

Ar lielām pūlēm Allans uzsvempās uz perona. Tā kā sāpēja abi ceļgali, viņ� saprata, ka ir dzīvs.

Jūliusam Junsonam vairākus gadus nebija gadījies ne ar vienu parunāt, tā ka vecis ar somu izrādījās īsta Dieva dāvana. Malciņ� par vienu ceļgalu un tad ari par otru, pēc tam vēl pāris par muguru un skaustu, un piedevām viens par apetīti tas viss radīja noskaņu vieglām sarunām. Allans jautāja, kā Jūliuss sevi apgādā, un par atbildi saņēma veselu stāstu.

Jūliuss bija dzimis tālāk uz ziemeļiem, Strembakā, netālu no Hudiksvallas, kā vienīgais bērns zemnieku pārim Andersam un Elvīnai Junsoniem. Jūliuss strādāja par kalpu ģime�nes saimniecībā un katru dienu dabūja no tēva pērienu, jo sencis bija pārliecināts, ka dēls nekam neder. Kad Jūliusam apritēja divdesmit pieci gadi, viņa māte nomira no vē�a un puisis par viņu sēroja, un drīz vien purvā nogrima tēvs, kad mēģināja izglābt teli. Jūliuss arī �oreiz sēroja, jo telei bija ļoti pieķēries.

Jaunajam cilvēkam nebija nekāda talanta uz zemnieka dzīvi (tēvam izrādījās taisnība) un arī nekādas intereses par to. Tad viņ� pārdeva visu, izņemot da�us hektārus me�a, kas, pēc viņa domām, varēja noderēt vecumdienās.

Tad jauneklis aizbrauca uz Stokholmu un divu gadu laikā notrieca visu naudu. Pēc tam viņ� atgriezās me�ā.

Ar zināmu degsmi Jūliuss uztvēra piedāvājumu par piec�tūksto� elektrības stabu piegādi Hudiksvallas apvidus Elek�trības kompānijai. Un, tā kā Jūliuss neiedziļinājās detaļās par darba devēju maksājumiem un apgrozījuma nodokli, viņ� �ajā iepirkumā uzvarēja. Turklāt ar desmit ungāru bēgļu palīdzību jaunajam vīrietim izdevās stabus piegādāt laikā, un viņ� saņēma par to tik lielu summu, ka gandrīz neticēja, ka vispār tik daudz naudas pasaulē ir.

Tiktāl viss gāja labi, tomēr Jūliusam vajadzēja nedaudz mānīties, jo koki, par spīti visam, vēl nebija īsti izaugu�i. Tādēļ stabi izrādījās vienu metru īsāki, nekā bija pasūtīts, un to jau neviens nepamanītu, ja vien gandrīz visi zemnieki nebūtu tikko iegādāju�ies kombainus.

Hudiksvallas apvidus Elektrības kompānija īsā laikā ieraka stabus krustām �ķērsām pāri laukiem un pļavām, un, kad bija jāķeras pie ra�as novāk�anas, kādā priek�pus�dienā divdesmit divi da�ādi, bet visi tikko nopirkti kom�baini sarāva elektrības vadus divdesmit se�ās vietās. Visa Helsinglandes apkārtne palika bez elektrības nedēļām ilgi, ra�as vāk�ana apstājās, slaucamās ma�īnas beidza darbo�ties. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, līdz zemnieku dusmas, kas sākumā tika izgāztas uz Hudiksvallas apvidus Elektrī�bas kompāniju, novirzījās uz jauno Jūliusu.

Ne jau tie�i tad radās nosaukums "jautrā Hudika", to es varu apgalvot. Septiņus mēne�us man vajadzēja slēp�ties Sundsvallas Pilsētas hotelī, un tad nauda bija cauri. Vai iedzersim vēl vienu? jautāja Jūliuss.

Allanam �ķita, ka vajadzētu gan. Aļņa steiks bija noska�lots ar aliņu, un tagad Allans jutās tik �ausmīgi labi, ka gandrīz vai sāka baidīties no nāves.

Jūliuss turpināja stāstī�anu. Reiz vienā jaukā dienā viņam gandrīz uzbrauca traktors Sundsvallas centrā (pie stūres sēdēja zemnieks ar slepkavas skatienu), un tad Jūliuss saprata, ka viņa nelielo kļūdī�anos �ajā vietā neaiz�mirsīs vēl vairākus simtus gadu. Tādēļ jauneklis mainīja novadu un nonāca Mariefrēdā, kur kādu laiku nodarbojās ar sīkām zādzībām, līdz pilsētas dzīve apnika un viņam lai�mējās iegūt pamesto Bīringes stacijas ēku par tiem divdes�mit pieciem tūksto�iem kronu, ko viņ� vienu nakti atrada Gripsholmas viesu nama seifā. �eit stacijā viņ� dzīvoja gal�venokārt no sociālā pabalsta, no malumedniecības kaimiņa me�ā, kand�as tecinā�anas un tās distribūcijas ierobe�otā daudzumā, kā arī tālāk pārdodot kaimiņu mantas, ko bija atradis. Apkārtnē viņ� neesot īpa�i populārs, Jūliuss stāstīja Allanam, un Allans, ko�ļājot steika kumosus, atbildēja, ka viņ� to gandrīz varot saprast.

Kad Jūliuss ierosināja ieņemt vēl mēriņu "saldēdienam", Allans atbildēja, ka viņam alla� esot vājība pret �āda veida saldēdieniem, bet vispirms viņam jāapmeklējot vieta, kur atvieglināties, ja vien tāda iespēja �ajā mājā pastāvot. Juliuss piecēlās, ieslēdza griestu lampu, jo sāka tumst, un tad rādīja un skaidroja, ka pa labi no trepēm priek�namā esot ūdensklozets darba kārtībā, un apsolīja, ka �ņabis jau bū�ot saliets glāzītēs, kad Allans atgriezī�oties.

Allans atrada tualeti tie�i tur, kur tā, pēc Jūliusa vār�diem, atradās. Viņ� nostājās pa�urāt, un, kā parasti, visi pilieni netrāpīja, kur vajag. Da�i mīksti piezemējās uz �uru �ībām.

Apmēram procesa vidū Allans izdzirdēja, ka kāds kāpj pa trepēm. Vispirms Allans nodomāja, ka varbūt Jūliuss lai�as lapās ar Allana nozagto ceļasomu. Bet tad troksnis pastiprinājās. Kāds bija ceļā no lejas uz aug�u.

Allans saprata draudo�ās briesmas, jo soļus, ko viņ� dzirdēja, spēra slaids jauneklis ar gariem, blondiem un taukainiem matiem, izspūru�u bārdu un d�insa jaku, kam mugurpusē bija teksts Never Again. Un, ja nu tas bija viņ�,

tad no �īs satik�anās nekāda prieka nebūs.

[1] [2] *

Autobuss no Strengnēsas pienāca Malm�ēpingas ceļo�jumu birojā trīs minūtes pirms noteiktā laika. Autobusā pasa�ieru nebija, un pēc pēdējās pieturvietas �oferis bija mazliet stiprāk uzspiedis uz gāzes, lai paspētu ievilkt kādu dūmu, pirms turpināt braucienu uz Flenu.

Bet �oferis paspēja tikai aizdedzināt cigareti, kad parā�dījās slaids jauneklis ar gariem, blondiem un taukainiem matiem, izspūru�u bārdu un d�insa jaku ar uzrakstu Never

Again mugurpusē. Patiesībā �oferis jau neredzēja �o tekstu uz muguras, bet tas tik un tā tur bija.

-��� Vai brauksi uz Flenu?

Viņ� jautāja mazliet nedro�i, jo jaunais vīrietis likās kaut kādā mērā aizdomīgs.

-��� Es nebrauk�u uz Flenu. Un tu ari ne, jauneklis atbil�dēja.

�etras stundas staigāt un gaidīt autobusu atgrie�amies izrādījās pārāk liels pārbaudījums jaunā cilvēka niecīgajai pacietībai. Kad bija aizritējusi puse laika, jauneklis sāka prātot, vai tikai nevajadzētu kādam atsavināt auto, tad viņ� pats varētu panākt autobusu vēl pirms Strengnēsas.

Piedevām �ajā mazajā pilsētiņā bija sāku�i braukāt policijas auto. Kuru katru brīdi viņi varēja aizkulties līdz ceļojumu birojam un sākt izjautāt mazo vīriņu aiz lodziņa, kāpēc viņ� izskatās tik pārbijies un kāpēc ekspedīcijas dur�vis �ķībi karājas vienā eņģē.

Vispār jauneklis nevarēja saprast, kas policijai te darāms. Viņa �efs no Never Again bija izvēlējies Malm�ēpingu kā transakciju vietu triju iemeslu dēļ: pirmkārt, tā atradās tuvu Stokholmai, otrkārt, tur bija relatīvi labas komunikācijas un, tre�kārt (tas bija vissvarīgākais), likuma roka nebija pietiekami gara, lai līdz turienei aizsniegtos. īsi sakot, Malm�ēpingā nebija neviena policista.

Patiesībā nevajadzēja būt, bet tagad tie �umēja un mud�ēja! Garmatainais bija redzējis divus policijas auto un kopā �etrus poli�us, un, pēc viņa domām, te bija īsts poli�cistu perēklis.

Vispirms jauneklis domāja, ka policisti meklē viņu. Bet tad būtu jādomā, ka mazais vīriņ� palaidis muti, bet �ādu domu jauneklis pilnīgi atmeta. Gaidot autobusu, jaunek�lim nebija daudz nekā cita, ko darīt, kā vien uzmanīt mazo v.riņu, sadauzīt driskās viņa kantora telefonu un salikt kopā ekspedīcijas durvis, cik nu tas bija iespējams.

Kad autobuss beidzot pienāca un blondais redzēja, ka tajā nav neviena pasa�iera, viņ� uz līdzenas vietas nolēma nolaupīt gan �oferi, gan bu�u.

Bija vajadzīgas tikai divdesmit sekundes, lai pierunātu �oferi griezt riņķī autobusu un atkal doties ziemeļu vir�zienā. Gandrīz personiskais rekords, nodomāja jauneklis, apsēzdamies tie�i tajā vietā, kur pirmīt bija sēdējis ve�uks, kuram nu tika dzītas pēdas.

Autobusa �oferis aiz bailēm trīcēja pie visām miesām, bet viņam mazliet palīdzēja nomierino�a cigarete. Auto�busā, protams, smēķēt bija aizliegts, bet vienīgais likums, kam tagad viņ� pakļāvās, sēdēja ieslīpi aiz viņa tas bija jauns, slaids vīrietis ar gariem, blondiem un taukainiem matiem, izspūru�u bārdu un d�insa jaku ar uzrakstu Never Again mugurpusē.

Brauciena laikā jauneklis izpra�ņāja �oferi, kur vecais somu zaglis palicis. �oferis atbildēja, ka ve�uks izkāpis pie�turvietā ar nosaukumu Bīringes stacija un ka tas bijis tīras nejau�ības dēļ. Tad �oferis pastāstīja par dīvaino vēlē�anos kaut kur aizbraukt par piecdesmit kronām un par jautā�jumu, cik tālu par �o summu var tikt.

Par Bīringes staciju �oferis daudz neko nezināja tikai to, ka �ajā pieturā ļoti reti kāds kāpj ārā. Bet viņam �ķita, ka mazliet dziļāk me�ā atrodas likvidēta dzelzceļa stacija, no kuras pieturvieta ieguvusi vārdu, un ka Bīringes ciems meklējams kaut kur tuvumā. Daudz tālāk par to jau vecais nebūs ticis, domāja �oferis. Vīrs bija ļoti vecs, un soma smaga, lai gan tai bija riteņi.

Garmatainais uzreiz krietni vien nomierinājās. Viņ� bija atturējies zvanīt �efam Stokholmā, jo tā bija no tām personām, kas prata iedzīt bailes vēl labāk nekā jauneklis pats, tikai ar vārdiem vien. Puisis nodrebinājās nepatikā, iedomājoties, ko �efs būtu teicis par pazaudēto somu. Labāk vispirms atrisināt problēmu un pēc tam pastāstīt. Un, tā kā vecis nebija aizbraucis uz Strengnēsu un no turienes devies kaut kur tālāk, soma tiks atgūta ātrāk, nekā blondais kādu bridi bija baidījies.

Tas ir �eit, sacīja �oferis. Te ir BIringes stacijas pietura�

�oferis samazināja ātrumu un lēni piebrauca ceļa malā. Vai tagad viņam būs jāmirst?

Nē, izrādījās, ka nebija vis. Toties autobusa vadītāja mobilais telefons devās pretī ātrai nāvei zem jaunekļa zābaka. Un no blondā mutes izbira nāves draudi visai �ofera dzimtai, ja viņ� iedomātos sazināties ar policiju, nevis griezt bu�u riņķī un turpināt ceļu uz Flenu.

Tad jaunais vīrietis izkāpa un ļāva autobusam braukt. Nabaga vadītājs bija tik pārbijies, ka neuzdro�inājās apgriezt autobusu, bet turpināja ceļu uz Strengnēsu, apstā�dināja braucamo Trēdgordsgātanas vidū, lielā �okā iegāja hoteļa Delia bārā un ātrā tempā izdzēra �etras glāzes vis�kija. Tad, bārmenim par �ausmām, viņ� sāka raudāt. Vēl pēc divām glāzēm viskija bārmenis �oferim aizdeva telefonu, ja gadījumā viņ� justu, ka vēlas kādam piezvanīt. Tad vīrie�a raudas uzņēma jaunus apgriezienus, un viņ� zvanīja uz mājām savai draudzenei.

[1] [3] *

Garmatainajam �ķita, ka uz grantētā ceļa redzamas ceļasomas ritentiņu pēdas. Drīz viss kļūs skaidrs. Un tas bija vislabākais, jo sāka jau krēslot.

Brī�am blondais vēlējās, lai viņ� būtu mazliet vairāk plānojis uz priek�u. Tagad nabags apjēdza, ka stāv me�ā, kļūst arvien tum�āks un ka drīz viņu apņems tumsa piķa melnumā. Un ko tad lai iesāk?

�īs raizes pēk�ņi izzuda, kad viņ� aiz pakalniņa, kam tikko bija ticis pāri, ieraudzīja pamestu dzeltenu ēku. Tās logi bija daļēji aiznagloti ar dēļiem. Un, kad kāds aug�stāvā iededza lampu, jauneklis nomurmināja:

Nu tu esi man rokā, vecais!

***

Allans priek�laikus pabeidza to, ko darīja. Tad viņ� uzmanīgi atvēra tualetes durvis un mēģināja saklausīt, kas notiek virtuvē. Tūlīt arī ve�uks ieguva apstiprinājumu tam, ko nemaz negribēja iegūt. Allans pazina jaunekļa balsi, kur� rēca uz Jūliusu Junsonu, lai uz vietas pasakot, kur atrodoties "tas otrs nolādētais vecis".

Allans pielavījās pie virtuves durvīm, un mīkstajās �ībās tas izdevās pavisam klusi. Jauneklis bija lietojis to pa�u tvē�rienu, sakampdams Jūliusu aiz abām ausīm, ko pirmīt bija praktizējis ar mazo vīriņu Malm�ēpingas ceļojumu birojā. Purinādams nabaga Jūliusu, viņ� turpināja pratinā�anu par Allana atra�anās vietu. Allans bija domājis, ka jauneklis apmierināsies ar ceļasomas atgū�anu tā jau stāvēja tur�pat virtuves vidū. Jūliuss taisīja grimases pār visu ģīmi, bet pat nemēģināja atbildēt. Allanam ie�āvās prātā, ka vecais koku tirgotājs gan ir ciets rieksts, un viņ� sāka pētīt, vai priek�namā nav kāda piemērota sitamā. Starp graba�ām atradās visi iespējamie iero�i nelielā skaitā: lauznis, dēlis, burka ar pretinsektu aerosolu un paciņa �urku indes. Allans vispirms apstājās pie �urku indes, bet nevarēja izdomāt, kā jauneklim dabūt iek�ā vienu vai divas ēdamkarotes. Lauznis savukārt likās pārāk smags simtgadniekam, un aerosols� nē, būs jāņem dēlis.

Tā Allans kārtīgi satvēra ieroci un ar �etriem soļiem, kas priek� simtgadnieka �ķita pārsteidzo�i ātri, jau atradās iedomātajam upurim aiz muguras.

Garmatainais laikam juta, ka tur ir Allans, jo tie�i tajā brīdī, kad vecais atvēzējās, viņ� palaida vaļā Jūliusa Junsona ausis un apmetās apkārt.

Jauneklis saņēma ar dēli taisni pa pieri, palika mirkli stāvam un nepilnu sekundi blenza, tad krita atmuguriski un sadauzīja galvu pret virtuves galda malu.

Nekādu asiņu, nekādu vaidu, nekā. Viņ� tikai tur gulēja; acis bija aizvērtas.

-��� Labi trāpīts, teica Jūliuss.

-���� Paldies, teica Allans. Kur tas saldais ēdiens, ko solīji?

Allans un Jūliuss apsēdās pie virtuves galda, bet gar�matainais jauneklis gulēja viņiem pie kājām. Jūliuss pie�lēja glāzes, iedeva vienu Allanam un pacēla savējo. Viņi abi saskandināja.

-���� Nu tad tā! teica Jūliuss, kad glāzītes bija sausas. Man �ķiet, viņ� ir somas īpa�nieks, ko?

Jautājums bija vairāk nekā apgalvojums. Allans saprata, ka pienācis laiks �o to paskaidrot sīkāk.

Ne jau tāpēc, ka būtu tik daudz, ko skaidrot. Gandrīz viss, kas �ajā dienā bija noticis, Allanam izrādījās grūti aptverams. Tomēr katrā gadījumā viņ� atkārtoja to, kā aiz�bēdzis no pansionāta, kā Malm�ēpingas ceļojumu birojā nejau�i paņēmis ceļasomu un kādas bailes viņu mocīju�as, iedomājoties vien, ka jauneklis, kas tagad bezsamaņā gulēja uz grīdas, viņu drīz varētu panākt. Un tad ve�uks no visas sirds lūdza piedo�anu, ka Jūliusam tagad te jāsē� ar sarka�nām un sāpo�ām ausīm. Jūliuss jutās gandrīz vai aizkus�tināts un teica, ka Allanam nu gan neesot jāatvainojas, jo beidzot Jūliusa Junsona dzīvē kaut kas sakustējies.

Jūliuss bija gatavs ķerties pie lietas. Viņ� domāja, ka abiem pienācis laiks ieskatīties ceļasomā. Kad Allans norā�dīja, ka tā aizslēgta, Jūliuss lūdza, lai viņ� beidz runāt muļ�ķības.

Kop� kura laika kaut kāda slēdzene bijusi �ķērslis Jūli�usam Junsonam? iesaucās Jūliuss Junsons. Bet visam savs laiks, viņ� turpināja. Vispirms jānokārto problēma uz grīdas. Nebūtu labi, ja jauneklis pamostos un ķertos pie tā, ko bija iesācis pirms noģīb�anas.

Allans ierosināja piesiet viņu pie kāda koka stacijas ēkas tuvumā, bet Jūliuss iebilda, ka jauneklis pēc pamo�anās auros pietiekami skaļi, lai to dzirdētu viss ciems. Tur acīm�redzot dzīvoja tikai kāda saujiņa ģimeņu, bet tiem visiem bija savi iemesli Jūliusam ieriebt, un tie noteikti nostātos jaunekļa pusē, ja vien rastos tāda izdevība.

Jūliusam ie�āvās prātā labāka ideja. Pie virtuves atradās izolēta saldētava, kur viņ� glabāja nelikumīgi nomedītos un sadalītos aļņus. �obrīd �ī telpa bija tuk�a un aukstums izslēgts. Jūliuss negribēja to bez vajadzības ieslēgt, jo tad tiktu iztērēts briesmīgi liels strāvas daudzums. Protams, Jūliuss bija nelegāli pieslēdzies elektrībai, un maksātājs bija Jēsta Skogstorpā, tomēr, ja gribēja �o priek�rocību saglabāt ilgsto�i, vajadzēja zagt ar mēru.

Allans apskatīja izslēgto saldētavu un atzina, ka tā lie�liski noder kā aresta telpa, jo bija bez jebkādām nevajadzī�gām ērtībām. Divreiz trīs metri varbūt bija nedaudz vairāk, nekā jauneklis bija pelnījis, bet nebija jau nekāda iemesla bez vajadzības mocīt cilvēku.

Abi ve�i kopā ķērās pie darba un aizvilka jaunekli uz izraudzīto aresta telpu. Jauneklis vaidēja, kad viņi to nosē�dināja uz apgāztas kastes vienā stūri un atbalstīja ķermeni pret sienu. Atmo�anās brīdis likās tuvu. Vislabākais bija steigties ārā un kārtīgi aizslēgt durvis.

Sacīts, darīts. Jūliuss uzcēla ceļasomu uz virtuves galda, apskatīja slēdzeni, nolaizīja dak�iņu, ar kuru vēl nesen bija ēdis aļņa steiku ar kartupeļiem, un da�u sekun�u laikā slē�dzeni atmūķēja. Tad viņ� palūdza Allanu pa�am atvērt somu, paskaidrojot, ka tā pieder viņam, jo viņ� to nozadzis.

-��� Viss manējais ir arī tavs, teica Allans. Mēs brālīgi sadalīsim laupījumu, bet, ja tur būs mana izmēra kurpes, tad es uz tām piesakos.

Tad Allans atvēra somu.

-��� Johaidī, pie visiem velniem! teica Allans.

-Johaidī, pie visiem velniem! teica Jūliuss.

-��� Laidiet ārā! atskanēja no saldētavas.

Allans Emānuels Karlsons piedzima 1905. gada 2. maijā. Iepriek�ējā dienā viņa māte bija piedalījusies 1. Maija gājienā Flenā un iestājusies par vēlē�anu tiesī�bām sievietēm, astoņu stundu darbdienu un vēl kaut ko citu nesasniedzamu. Demonstrācija katrā ziņā darīja labu, jo sākās sāpes un drīz pēc pusnakts viņa dzemdēja savu pirmo un vienīgo dēlu. Tas notika sīksaimniecībā Ikshultā ar kaimiņu ve�as palīdzību, kura nebija īpa�i talantīga kā vecmāte, tomēr viņa baudīja vispārēju popularitāti sabied�rībā, jo reiz deviņu gadu vecumā viņai bija atļauts paknik�sēt Kārlim XIV Jūhanam, kur� savukārt bija biedrojies ar Napoleonu Bonapartu. Kaimiņu ve�as aizstāvībai vēl jāteic, ka bērns, ko viņa pieņēma, sasniedza pieaugu�a cilvēka vecumu un turklāt vēl pamatīgu gadu skaitli.

Allana Karlsona tēvs pēc dabas bija rūpīgs, bet nikns. Rūpīgs viņ� bija pret ģimeni, bet nikns pret sabiedrību kā tādu un pret visiem, kas to pārstāvēja. Uz viņu �ķībi ska�tījās smalkāki ļaudis, īpa�i kop� tās reizes, kad viņ� nostā�jās Flenas laukumā un propagandēja pretapaugļo�anās līdzekļu lietderību. Par to Allana tēvam bija jāmaksā soda nauda desmit kronu apmērā, un piedevām viņam pa�am vairs nekad nevajadzēja raizēties par �o tematu, jo Allana māte aiz tīra kauna ieviesa pieejamības aizliegumu. Allanam tobrīd bija se�i gadi, un viņ� bija pietiekami vecs, lai lūgtu mātei sīkākus paskaidrojumus, kāpēc tēva gulta pēk�ņi tika pārvietota uz malkas �ķūnīti aiz virtuves. Bet viņ� nesaņēma citu atbildi kā vienīgi to, ka nedrīkstot tik daudz jautāt, ja vien negribot saņemt pļauku. Tā kā Allans, tāpat kā bērni visos laikos, pļauku saņemt negribēja, viņ� �o jautājumu nolika malā.

Kop� tās dienas Allana tēvs pats savās mājās parādījās arvien retāk. Dienā viņ� puslīdz cie�ami darīja savu darbu uz dzelzceļa, vakaros sapulcēs daudzviet diskutēja par soci�ālismu, bet par to, kur viņ� pēc tam pārlaida naktis, Allans nekad netika skaidrībā.

Toties tēvs saglabāja savu ekonomisko atbildību. Lielākā algas daļa katru nedēļu tika nogādāta sievai līdz tai dienai, kad tēvu atlaida no darba. Viņ� bija lietojis vardarbību pret kādu pasa�ieri, kuram gadījās paziņot, ka viņ� dodoties uz Stokholmu, lai kopā ar daudziem tūksto�iem citu cilvēku sagaidītu karali pils pagalmā un apliecinātu vēlmi viņu aiz�sargāt.

Sākumā aizsargā sevi no �itā te, Allana tēvs bija tei�cis un devis viņam bliezienu ar labo dūri, tā ka vīrs nogāzies zemē.

Pēc tūlītējās atlai�anas Allana tēvs vairs nevarēja apgā�dāt ģimeni. Neslavas dēļ, ko viņam bija laimējies iegūt kā vardarbim un pretapaugļo�anās līdzekļu aizstāvim, viņam vairs neatmaksājās meklēt citu darbu. Atlika vienīgi gaidīt revolūciju vai vēl labāk to pasteidzināt, jo lietas un noti�kumi virzījās uz priek�u sasodīti lēni. Allana tēvam svarīgs bija rezultāts, un viņ� pilnīgi nodevās �ai lietai. Zviedru sociālismam bija vajadzīgs starptautisks paraugs. Tikai tad viss sāktu kustēties, un lieltirgotājs Gustavsons dabūtu trūkties tāpat kā citi viņam līdzīgie.

Un tā Allana tēvs sakravāja somu un brauca uz Krie�viju gāzt caru. Allana mātei, protams, pietrūka izpalikusi nauda no dzelzceļa, bet visumā viņa bija apmierināta, ka virs pametis ne tikai novadu, bet ari valsti.

Kop� ģimenes apgādnieks bija emigrējis, Allana mātei un tik tikko desmit gadus sasniegu�ajam Allanam vajadzēja gādāt, lai saimniecība turētos virs ūdens. Māte lika nocirst saimniecības �etrpadsmit lielos bērzus, ko pēc tam sa�ķēla un saskaldīja malkā pārdo�anai, bet Allanam laimējās dabūt no�ēlojami apmaksātu izsūtāmā zēna darbu firmas Nitro�glycerin AB filiālē Flenā.

Regulāri saņemtajās vēstulēs no Sanktpēterburgas (ko drīz sāka saukt par Petrogradu) Allana māte ar pieaugo�u pārsteigumu lasīja, ka Allana tēva pārliecība par sociālisma svētību ar laiku sākusi �ķobīties.

Vēstulēs Allana tēvs nereti atsaucās uz draugiem un paziņām no Petrogradas politiskajām aprindām. Visvairāk citētais bija vīrs, vārdā Kārlis. Nav jau īsts krievu vārds, Allans domāja, un tas nebūt nekļuva krieviskāks, kad Allana tēvs sāka dēvēt viņu par Fabi, vismaz vēstulēs.

Pēc Allana tēva domām, Fabe pieturējās pie tēzes, ka ļaudis visā visumā nesaprot, kas ir vislabākais, un ka tiem vienmēr vajadzīgs kāds, kam turēties pie rokas. Tāpēc autokrātija esot pārāka par demokrātiju, kamēr vien nāci�jas izglītotie un atbildīgie slāņi uzmanot, lai minētais autokrāts labi uzvestos.

Varot minēt kaut vai to, ka septiņi no desmit boļ�evi�kiem neprot lasīt, Fabe esot vīpsnājis. Mēs ta�u nevaram nodot varu analfabētu masai, vai ne?

Vēstulēs, ko Allana tēvs nosūtīja uz mājām Ikshultā, viņ� �ajā punktā tomēr aizstāvēja boļ�evikus, jo ģimenei tikai vajadzētu redzēt, kāds izskatās krievu alfabēts. Tādēļ arī nebija ko brīnīties, ka ļaudis ir analfabēti.

Sliktāk bija ar to, kā boļ�eviki uzvedās. Viņi bija netīri un dzēra vodku tāpat kā zviedru būvstrādnieki, kuri lika slie�des krustām un �ķērsām pa visu Sermlandi. Allana tēvs bija vienmēr brīnījies, kā sliedes var iznākt tik taisnas, ņemot vērā slie�u licēju patērēto degvīna daudzumu, un viņam radās zināmas aizdomas katru reizi, kad zviedru dzelzceļa sliedes kaut kur nogriezās.

Ar boļ�evikiem bija gandrīz tikpat slikti. Fabe esot apgal�vojis, ka sociālisms beig�oties ar to, ka visi galē�ot cits citu nost, līdz brīdim, kad palik�ot pāri tikai viens, kas tad arī visu noteik�ot. Labāk jau no pa�a sākuma paļauties uz caru Nikolaju, �o labo un izglītoto cilvēku ar vīzijām par pasauli.

Fabe jau lielā mērā zināja, ko runā, viņ� bija pat sasta�pies ar caru, turklāt vairāk nekā vienu reizi. Fabe apgalvoja, ka Nikolajs II esot patiesi labsirdīgs. Līdz �im caru esot vajā�ju�as vienas vienīgas neveiksmes, bet tā ta�u nevarot tur�pināties ilgi! Nera�a un boļ�eviku dumpis bija īsta sodība. Un tad vācie�i sāka celt brēku un tikai tādēļ, ka cars sāka mobilizāciju. Bet viņ� to darīja vienīgi miera saglabā�anas interesēs. Tas ta�u nebija cars, kas Sarajevā nogalināja erchercogu un viņa sievu, vai ne?

Tā acīmredzot prātoja Fabe, lai kas viņ� arī bija, un zināmā mērā dabūja Allana tēvu savā pusē. Turklāt Allana tēvs juta simpātijas pret caru un saistību ar viņa minētajām neveiksmēm. Agrāk vai vēlāk visām nelaimēm būs jāatstā�jas gan no krievu cariem, gan no vienkār�ajiem, godīgajiem ļautiņiem Flenas apkārtnē.

No Krievijas tēvs naudu nekad neatsūtīja, bet reiz pēc vairākiem gadiem atnāca paciņa ar emaljētu Lieldienu olu, ko tēvs esot laimējis, spēlējot uz naudu ar krievu biedru, kas bez dzer�anas, diskutē�anas un kār�u spēles ar Allana tēvu vēl nodarbojās ar �ādu olu izgatavo�anu.

Tēvs uzdāvināja Fabes Lieldienu olu savai "dārgajai sievai", bet viņa par to sadusmojās un teica, ka nolāpī�tais lempis vismaz būtu varējis atsūtīt īstu olu, lai ģimene varētu kārtīgi paēst. Un māte jau gribēja mest dāvanu ārā pa logu, tomēr pārdomāja. Varbūt lieltirgotājs Gustavsons būtu ieinteresēts par olu samaksāt kādu mazumiņu, viņ� jau vienmēr gribēja būt ievērojams, un Allana mātei �ķita, ka arī �ī ola ir ievērojama.

Var iedomāties mātes izbrīnu, kad lieltirgotājs Gustav�sons pēc divu dienu ilgām pārdomām par Fabes olu piedā�vāja astoņpadsmit kronas. Protams, parādu dzē�anai, un tomēr.

Pēc tam māte cerēja, ka pa pastu saņems vēl kādu olu, tomēr nākamajā vēstulē viņa uzzināja, ka cara ģenerāļi nodevu�i savu autokrātu un tam bijis jāatkāpjas. Allana tēvs �ajā vēstulē nolādēja savu draugu olu producentu, kas pēc visiem �iem notikumiem aizbēdzis uz �veici. Allana tēvs pats gan palik�ot turpat un cīnī�oties pret iznireli un jokdari, kas dabūjis virsroku un ko dēvējot par Ļeņinu.

Proti, Allana tēvam vēl pie tā visa pievienojās personiska dimensija, jo Ļeņinam gadījās aizliegt visu privātīpa�umu uz zemi tie�i dienu pēc tam, kad Allana tēvs bija iegādājies divpadsmit kvadrātmetrus, lai audzētu zviedru zemenes. "Zeme nemaksāja vairāk par �etriem rubļiem, bet manu zemeņu lauku neviens nesodīti nenacionalizēs," Allana tēvs rakstīja savā pēdējā vēstulē ģimenei. Un vēstuli pabeidza ar vārdiem: "Tagad gan būs kar�!"

Un, protams, visapkārt bija kar�. Gandrīz visā pasaulē, turklāt sācies jau pirms vairākiem gadiem. Tas gāja vaļā tūlīt pēc tam, kad mazais Allans bija dabūjis izsūtāmā zēna darbu firmā Nitroglycerin AB. Pildīdams kartona kastes ar dinamītu, viņ� klausījās strādnieku komentāros par visu notieko�o. Puika prātoja, kā viņi tik daudz var zināt, bet visvairāk brīnījās par to, cik daudz posta var sadarīt pieau�gu�i vīrie�i. Austrija, protams, pieteica Serbijai karu. Vācija pieteica karu Krievijai. Pēc tam Vācija kādā pēcpusdienā ieņēma Luksemburgu, pirms pieteica karu Francijai. Sakarā ar to Lielbritānija pieteica karu Vācijai, bet vācie�i atbildēja ar kara pieteik�anu Beļģijai. Tad Austrija pieteica karu Krie�vijai un Serbija pieteica karu Vācijai.

Un tā tas turpinājās. Pieslēdzās japāņi un amerikāņi. Briti kaut kāda iemesla dēļ ieņēma Bagdādi un pēc tam Jeruzalemi. Grieķi un bulgāri sāka karot savā starpā, un tad bija pienācis laiks Krievijas caram atteikties no troņa, tikmēr arābi ieņēma Damasku�

"Tagad visur ir kar�," tēvs bija rakstījis. Drīz pēc tam kāds no Ļeņina rokaspui�iem lika izpildīt nāvessodu caram Nikolajam un visai viņa ģimenei. Allans konstatēja, ka cara neveiksmes bija nebeidzamas.

Turklāt vēl pēc da�ām nedēļām Zviedrijas sūtniecība Petrogradā nosūtīja telegrammu uz Ikshultu, paziņojot, ka Allana tēvs miris. Patiesībā atbildīgā ierēdņa uzdevumos neietilpa �o notikumu precizēt, bet tas laikam nespēja visu nepastāstīt sīkāk.

Pēc ierēdņa informācijas, Allana tēvs tomēr bija sanag�lojis dēļu sētu ap savu desmit piecpadsmit kvadrātmetru lielo zemes pleķīti un proklamējis �o teritoriju par neatka�rīgu republiku. Allana tēvs bija nosaucis savu mazo valsti par ĪSTENO KRIEVIJU un pēc tam kritis cīņā, kad �ajā vietā bija ieradu�ies divi valdības zaldāti, lai dēļu �ogu noplēstu. Allana tēvs bija dedzīgi sācis dūru cīņu, lai aizstāvētu savas zemes robe�as, un abiem zaldātiem galīgi nebija iespējams ar viņu aprunāties. Beigu beigās tie nezināja cita padoma kā vien ielaist lodi Allana tēvam starp acīm, lai mierīgi varētu strādāt.

-���� Vai tu vismaz nevarēji nomirt vienkār�ākā veidā? Allana māte sacīja, saņēmusi telegrammu no sūtniecības.

Viņa jau nebija īsti rēķinājusies ar to, ka vīrs jebkad varētu pārrasties mājās, tomēr pēdējā laikā bija sākusi uz to cerēt, jo slimoja ar plau�u kaiti un vairs nespēja uzturēt tempu malkas skaldī�anā. Allana māte izdvesa gārdzo�u nopūtu, un līdz ar to viņas sēras beidzās. Viņa paziņoja Allanam, ka ar visām lietām viņiem tagad ir tā, kā ir, un ka turpmāk dro�i vien būs tā, kā būs. Tad viņa laipni sabu�ināja dēlam matus, pirms atkal devās skaldīt malku.

Allans īsti nezināja, ko māte ar to domājusi. Bet viņ� saprata, ka tēvs miris, ka māte klepo asinis un ka kar� bei�dzies. Viņ� pats trīspadsmit gadu vecumā bija īstākais specs un zināja, ka jāsajauc kopā nitroglicerīns, celulozes nitrāts, amonija nitrāts, nātrija nitrāts, koka milti, dinitrotoluens un vēl �is tas, lai ietu vaļā sprādziens. Kādu dienu tas varēja būt noderīgi, domāja Allans un aizgāja mātei palīgā skaldīt malku.

* [4] *

Pēc diviem gadiem Allana māte bija noklepojusies beigta un pievienojās eventuālajās debesīs tēvam, kas tur jau atradās. Uz mājas sliek�ņa stāvēja sapīcis lieltirgotājs un izteica domu, ka mātei gan vajadzējis atmaksāt kredītu 8,40 kronu apmērā, pirms viņa, neko nepaziņojot, ņēmusi un nomirusi. Allans savukārt nebija iecerējis uzbarot Gustavsonu vairāk, nekā vajadzīgs.

-���� �ī lieta lieltirgotājam jāaprok kopā ar māti. Vai viņ� grib aizņemties lāpstu?*

Lieltirgotājs, protams, bija lieltirgotājs, bet at�ķirībā no piecpadsmitgadīgā Allana viņ� bija ar vārgu miesas būvi. Puika jau gandrīz bija izaudzis par vīrieti un, ja viņ� bija kaut uz pusi tik traks kā viņa tēvs, varēja izdarīt velns zina ko, nosprieda lieltirgotājs Gustavsons, kur� vēl kādu laiku vēlējās dzīvot un skaitīt naudu. Tādēļ �is parāds vairs nekad netika pieminēts.

To, kā māte bija sakrājusi vairākus simtus kronu, jau�nais Allans nespēja saprast. Lai nu kā, bet nauda bija, un tās pietika gan mātes apglabā�anai, gan firmas DynamitKarlson darbības uzsāk�anai. Zēnam bija tikai piecpadsmit gadu, kad māte nomira, bet firmā Nitroglycerin AB Allans bija iemācījies visu vajadzīgo.

Viņ� sparīgi eksperimentēja grantsbedrē aiz saimniecī�bas, turklāt vienreiz tik spēcīgi, ka divus kilometrus tālāk izmetās kaimiņa govs. To gan Allans nekad neuzzināja, jo kaimiņam, tāpat kā lieltirgotājam Gustavsonam, bija maz�liet bail no trakā Karlsona laikam tikpat trakā dēla.

Interesi par to, kas notiek Zviedrijā un pasaulē, Allans bija saglabājis no izsūtāmā zēna laikiem. Vismaz reizi nedēļā viņ� ar divriteni devās uz bibliotēku Flenā, lai uzzi�nātu pēdējos jaunumus. Tur viņam iznāca sastapties ar jau�nie�iem, kas kaislīgi vēlējās debatēt, un viņiem visiem bija viena vēlē�anās ievilināt �o puisi kādā politiskā kustībā. Tomēr, lai ari cik ieinteresēts Allans bija uzzināt par visu, kas notiek, viņam nebija pilnīgi nekādas vēlē�anās pa�am tur piedalīties un ietekmēt notikumus.

Allana aug�anas gadi tie�i politiskā ziņā bija diezgan juceklīgi. No vienas puses, viņ� piederēja pie strādnieku �ķiras; neko citu jau nevarēja sacīt par cilvēku, kas beidzis skolas gaitas deviņu gadu vecumā, lai stātos darbā rūp�niecībā. No otras puses, viņ� respektēja tēva piemiņu, un tēvam viņa pārāk īsās dzīves laikā bija gan paspējis iepa�tikties �is tas. Viņ� sāka ar kreisajiem, pēc tam slavināja caru Nikolaju II un beidza savu eksistenci stridā par zemi ar Vladimiru Iļji�u Ļeņinu.

Māte starp klepus lēkmēm bija nolādējusi visu, sākot ar karali un beidzot ar boļ�evikiem, un pa starpām gan Jalmaru Brantingu [5] , gan lieltirgotāju Gustavsonu un it īpa�i Allana tēvu.

Allans pats nebija nekāds āmurgalva. Protams, viņ� nebija gājis skolā vairāk kā trīs gadus, bet ar to pilnīgi pie�tika, lai iemācītos lasīt, rakstīt un rēķināt. Turklāt politiski apzinīgie kolēģi firmā Nitroglycerin AB bija viņu padarīju�i zinātkāru pret pasauli.

Tas, kas beigu beigās neap�aubāmi izveidoja jaunā Allana dzīves filozofiju, bija mātes teiktais, kad pienāca vēsts par tēva nāvi. Protams, bija vajadzīgs kāds laiciņ�, lai mātes vārdi sakausētos jaunā vīrie�a dvēselē, bet tad tie tur palika uz mū�īgiem laikiem:

Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs.

Starp citu, �ī dzīves filozofija mācīja nenodoties āri�ķī�bām. Vismaz tādā gadījumā ne, ja tādām ir iemesls. Piemē�ram, kad mājās Ikshultā pienāca ziņa par tēva nāvi. Saskaņā ar ģimenes tradīcijām Allans uz to reaģēja ar īpa�i ilgu mal�kas skaldī�anu, visu laiku klusējot.

Vai arī kad māte aizgāja to pa�u ceļu un viņu nesa ārā uz gaido�ajiem līķratiem. Tad Allans palika stāvam virtuvē un skatījās �o izrādi pa logu. Un viņ� sacīja tik klusi, ka pats vien to sadzirdēja:

Ardievu, māt!

Līdz ar to viņa dzīvē bija sācies jauns posms.

Allans dū�īgi strādāja savā dinamīta firmā un 20. gad�simta sākumā izveidoja samērā pla�u klientu loku visā Sermlandē. Sestdienas vakaros, kad viņa vienaud�i devās uz dejām, Allans sēdēja mājās un veidoja jaunas formulas, lai uzlabotu dinamīta kvalitāti. Un, kad pienāca svētdiena, viņ� devās uz grantsbedri un veica izmēģinājuma sprādzienus. Tomēr starp vienpadsmitiem un vieniem ne, to viņ� bija apsolījis mācītājam, ja pēdējais pārāk ne�ēlosies, ka Allans neierodas baznīcā.

Allans jutās labi pats savā sabiedrībā, un tas nebija slikti, jo patiesībā viņ� bija diezgan vientuļ�. Tā kā jaunais vīrietis neiesaistījās strādnieku kustībā, sociālistiskajās aprindās viņu neieredzēja, bet tajā pa�ā laikā viņā bija pārāk daudz no strādnieka un viņ� bija sava tēva dēls, tāpēc viņam neatradās vieta nevienā pilsoniskā salonā. Tādos sēdēja lieltirgotājs Gustavsons, un viņ� ne par kādu naudu nevēlējās ielaisties nekādos kontaktos ar Karlsona zeņķi. Var atcerēties kaut vai to, ka puisis bija uzodis, cik Gustav�sons saņēmis par to olu, ko viņ� reiz bija nopircis no Allana mātes tikpat kā par velti un ko bija pārdevis tālāk kādam diplomātam Stokholmā. Pateicoties �im darījumam, Gus�tavsons bija kļuvis par tre�o lepno automobiļa īpa�nieku visā apkārtnē.

�is darījums bija veiksmīgs. Tomēr lieltirgotāja Gustavsona laime nevilkās tik ilgi, cik viņ� pats to būtu vēlējies. Kādā 1925. gada augusta svētdienā pēc dievkalpojuma Gus�tavsons devās izbraukumā ar auto, galvenokārt tādēļ, lai izrādītos. Neveiksmīgā kārtā viņ� nejau�i izvēlējās ceļu gar Allana Karlsona mājām. Pagriezienā ārpus Allana saimniecī�bas Gustavsons laikam būs kļuvis nervozs (vai arī Dievs vai liktenis kaut kādā mērā vadīja notikumus), jo sāka niķoties ātruma pārslēgs, un, lai nu bija, kā bija, Gustavsons un automobilis nevis izdarīja vieglu pagriezienu pa labi, bet gan iebrauca tie�i grantsbedrē aiz mājām. Gustavsonam jau tāpat klātos slikti, ka nācies pārkāpt Allana zemes īpa�uma robe�as un izskaidroties, bet notika vēl ļaunāk, jo tie�i tajā brīdī, kad Gustavsonam laimējās apstādināt savu spo�o automobili, Allans izdarīja svētdienas pirmo izmēģinājuma sprādzienu.

Allans pats sarāvies gulēja aiz atejas, neko neredzē�dams un nedzirdēdams. To, ka kaut kas nogājis greizi, viņ� aptvēra tikai tad, kad atgriezās grantsbedrē, lai novērtētu sprādzienu. Tur gulēja lieltirgotāja automobilis, izpleties gandrīz pār visu bedri, un �ur un tur atradās ari daļas no lieltirgotāja pa�a.

Lieltirgotāja galva bija nonākusi vistuvāk dzīvojamai mājai un bija mīksti nokritusi zālājā. Tur tā gulēja, pavēr�susi tuk�u skatienu uz posta�u.

Kas tev bija darāms manā grantsbedrē? jautāja Allans.

Lieltirgotājs neatbildēja.

[1] [6] *

Nākamos �etrus gadus Allanam bija daudz laika lasīt un papildināt zinā�anas par sabiedrības attīstību. Viņu ieslodzīja uzreiz, lai arī nebūt nebija viegli uzzināt, par ko īsti. Mazpamazām visā �ajā lietā tika iesaistīts ari Allana tēvs, vecais sabiedrības grāvējs. Tas notika, kad rasu bio�loga, Upsālas profesora Bernharda Lundborga jaunais un izbadējies māceklis nolēma uz Allana rēķina veidot savu karjeru. Pēc da�ādiem pārbraucieniem Allans nonāca Lund�borga nagos un tūlīt tika piespiedu kārtā sterilizēts "rasu

tīrības un sociālu indikāciju" vārdā. Tas nozīmē, ka Allans likās mazliet atpalicis un ka visādā ziņā �ajā puisī bija pārāk daudz no tēva, lai valsts atļautu Karlsonu dzimtas turp�māku reprodukciju.

Tas, kas bija saistīts ar sterilizāciju, Allanu netraucēja; tie�i otrādi viņ� uzskatīja, ka profesora Lundborga klī�nikā tiek labi uzņemts. Tur reizi pa reizei viņam vajadzēja atbildēt uz visda�ādākajiem jautājumiem, starp citu, arī uz to, kāda viņam bijusi vajadzība uzspridzināt lietas un cilvē�kus un vai ir dro�s, ka viņa dzīslās nerit nēģeru asinis. Uz to Allans atbildēja, ka viņ� saskatot starpību starp lietām un cilvēkiem, ja esot runa par dinamīta lādiņa aizdedzinā��anu. Sa�ķeļot akmeni uz pusēm, ja tas gadoties ceļā, esot laba sajūta. Ja akmens vietā atrastos cilvēks, tad, pēc Allana domām, pietiktu palūgt �ai personai paiet malā. Vai tad profesors Lundborgs nedomājot tāpat?

Bet Bernhards Lundborgs jau nebija tas, kas tā uzreiz ielaidīsies filozofiskās diskusijās ar pacientiem, un viņ� atkārtoja jautājumu par nēģeru asinīm. Allans atbildēja, ka to jau īsti nevarot zināt, bet abi viņa vecāki biju�i ar tikpat bālu ādu kā viņ� pats, ja profesoru apmierinātu �āda atbilde. Un tad vēl Allans piebilda, ka viņ� briesmīgi gribētu redzēt īstu nēģeri, ja profesoram pie gadījuma tāds būtu krājumā.

Profesors Lundborgs un viņa asistenti neatbildēja uz Allana pretjautājumiem, bet zinību vīrs purpinādams kaut ko atzīmēja un pēc tam lika Allanu mierā, da�reiz vairākas dienas pēc kārtas. �o laiku tad Allans izmantoja, lasīdams gan �o, gan to. Protams, dienas avīzes, bet arī literatūru no slimnīcas bibliotēkas, kuras krājumi bija visai pla�i. Tam vēl klāt ēdiens trīs reizes dienā, tualete iek�telpās un pa�am sava istaba. �ajā piespiedu aprūpē Allans jutās ļoti labi. Noskaņa tika mazliet sabojāta tikai vienu reizi, un tas notika bridi, kad Allans ziņkārīgi jautāja profesoram Lundborgam, kas tie�i ir tik bīstams, ja cilvēks ir nēģeris vai ebrejs. Pārmaiņas pēc profesors vis neatbildēja klusējot, bet ierēcās, lai Karlsona kungs uzvedoties, kā pienākas, un nebā�ot degunu citu darī�anās. �I situācija mazliet atgādi�nāja to reizi pirms daudziem gadiem, kad Allana māte bija draudējusi dēlam ar pļauku.

Gadi gāja, un pratinā�ana notika arvien retāk. Tad Riksdags sāka izmeklē�anu par "bioloģiskā nozīmē mazvērtīgu" personu sterilizāciju, un, kad pienāca ziņojums, tas profeso�ram Lundborgam deva tādu uzplaukumu darbībā, ka Allana gultu piepe�i ievajadzējās kādam citam. Tādēļ 1929. gada pavasari Allans tika reabilitēts un viņu izmeta uz ielas ar kabatas naudu, kuras tik tikko pietika vilcienam uz Flenu. Pēdējā jūdze līdz Ikshultai viņam bija jāpieveic saviem spē�kiem, bet, pēc Allana domām, tas nebija nekas īpa�s. Pēc �etriem gadiem aiz restēm viņam vajadzēja izlocīt kājas.

Vietējā avīze rīkojās ātri, un pēdējo notikumu slejā parādījās vēsts par veco vīru, kas savā simt gadu jubi�lejā izkūpējis gaisā. Tā kā avīzes reportiere bija izsalkusi pēc īstām vietējām ziņām, viņa lika lietā dzirdēto viedokli par to, ka nevarot izslēgt nolaupī�anu. Pēc liecinieku teiktā, simtgadnieks bijis pie skaidras sapra�anas un viņ� diezin vai varējis apmaldīties.

Pazust savā simtajā dzim�anas dienā ta�u bija kaut kas īpa�s. Vietējais radio pieķērās avīzes ziņai, tam sekoja valsts radio, ziņu aģentūra TT, teleteksts, lielākās Zviedrijas avīzes ar savām iek�zemes rubrikām, kā arī pēcpusdienas un vakara ziņas televīzijā.

Flenas policija nevarēja darīt neko citu kā vien nodot lietu lēņa kriminālpolicijai, kas atsūtīja divus radioficētus auto plus kriminālkomisāru Aronsonu civilapģērbā. Tiem visiem drīz piebiedrojās da�ādu reportieru brigādes, lai palīdzētu izķemmēt visu apkārtni. Lielais mediju pulks deva lēņa policijas prefektam iemeslu vadīt darbu uz vietas, lai viņ� varētu nonākt kādas kameras priek�ā.

Policijas darbs sākotnēji izpaudās tā, ka radioficētie auto braukāja krustām �ķērsām pa pilsētiņu; tikmēr kriminālpolicisti nopratināja ļaudis pansionātā. Pa�valdības padomnieks turpretī bija aizbraucis mājās uz Flenu un izslēdzis visus telefonus. Tas nemū�am nevarēja beigties labi, ja tu tiec iejaukts kāda nepateicīga ve�uka pazu�anā, tā viņ� domāja.

Pienāca visai da�ādas ziņas: ka Allans redzēts Katrineholmā uz divriteņa, ka viņ� stāvējis rindā Nī�ēpingas aptiekā un bijis neiecietīgs. Bet �ie un līdzīgi ziņojumi da�ādu iemeslu dēļ bija jāatmet. Piemēram, ir neiespējami atrasties Katrineholmā un vienlaikus ēst pusdienas savā istabā Malm�ēpingas pansionātā.

Lēņa policijas prefekts lika organizēt meklē�anu ķēdē, kur piedalījās apmēram simt brīvprātīgo no visas apkār�tnes, un viņ� bija patiesi pārsteigts, ka tas nedeva nekādus rezultātus. Līdz �im viņ�, proti, bija diezgan dro�s, ka runa ir par parastu pazu�anu sakarā ar demenci, lai gan, pēc liecinieku datiem, ve�uks bijis garā mo�s.

Sākumā nekas netika noskaidrots, līdz ap pusastoņiem vakarā no Eskilstūnas tika atgādāts policijas suns. Tas īsu brīdi apo�ņāja Allana atzveltnes krēslu un iemītās pēdas starp atraitnītēm pie loga, tad virzījās uz parku un pēc tam ārā no tā, pāri ielai, tad tuvojās viduslaiku baznīcai, pārlēca akmens mūrim un neapstājās agrāk kā pie Malm�ēpingas ceļojumu biroja uzgaidāmās telpas.

Uzgaidāmās telpas durvis bija aizslēgtas. No Sermlandes satiksmes pārstāvja Flenā policija uzzināja, ka darb�dienas vakaros ceļojumu biroju slēdz pulksten 19.30, kad attiecīgais kolēģis beidz darbu. Bet, pārstāvis piebilda, ja policija nekādā ziņā nevarot gaidīt līdz nākamajai dienai, tad ir iespējams Malm�ēpingas kolēģi apmeklēt mājās. Viņu saucot Ronijs Hults, un telefona numurs esot atrodams katalogā.

Kamēr lēņa policijas prefekts stāvēja reportieru kameru priek�ā pie pansionāta un darīja zināmu, ka vajadzīga sabiedrības palīdzība meklē�anai ķēdē arī vakarā un naktī, jo simtgadnieks esot viegli ģērbies un, iespējams, apjucis, kriminālpolicijas komisārs Jērans Aronsons aizbrauca uz mājām pie Ronija Hulta un piezvanīja pie durvīm. Suns ta�u bija skaidri norādījis, ka vecais iegājis ceļojumu biroja uzgaidāmajā telpā, un Hults no ceļojumu biroja dro�i vien varēs pateikt, vai pazudu�ais aizbraucis no Malm�ēpingas ar autobusu.

Bet Ronijs Hults neatvēra durvis. Viņ� sēdēja guļam�istabā ar nolaistām �alūzijām, apskāvis savu kaķi.

-��� Ej savu ceļu! Ronijs Hults �ukstēja ārdurvju virzienā. -EJ!

Un kriminālpolicijas komisārs beidzot tā arī darīja. No vienas puses, tādēļ ka domāja tāpat kā �efs, proti, ka vecais vīrs maldās kaut kur tepat tuvumā; no otras puses, viņ� uzskatīja: ja jau meklējamais iekāpis autobusā, tad viņam nekas nekait. �is Ronijs Hults dro�i vien bija pie kāda meitie�a, tā varētu iedomāties. Rīt pirmais uzdevums būs sameklēt viņu darbā. Ja vien vecais līdz tam nebūs uzradies.

[1] [7] *

Pulksten 21.02 lēņa komunikāciju centrāle Eskilstūnā pieņēma sarunu:

-��� Mans vārds ir Bertils Karlgrēns, un es zvanu� es zvanu savas sievas uzdevumā, tā varētu sacīt. Vai arī� Nūja, mana sieva Gerda Karlgrēna atradās Flenā vairākas dienas ciemos pie mūsu meitas un viņas vīra. Viņiem būs mazais un tā� un tad jau gan būs ko noņemties, tā sakot. �odien bija laiks doties mājās, un viņa, Gerda tātad, brauca ar agro pēcpusdienas autobusu, tas bija �odien, un autobuss iet caur Malm�ēpingu,

bet mēs dzīvojam �eitStrengnēsā� Tas viss neko nenozīmē, arī sievai tā �ķiet, bet mēs pa radio dzirdējām par pazudu�u simtgadnieku. Varbūt jūs jau esat viņu atradu�i? Ak nē? Nūja, sieva saka, ka Malm�ēpingā autobusā iekāpis kāds atbaido�i vecs vīrs un ka viņam līdzi bijusi liela ceļasoma, it kā viņ� gatavotos braukt kaut kur tālu. Sieva sēdējusi aizmugurē, bet vecais pa�ā priek�ā, tādēļ viņa tik labi nav redzējusi un arī nav dzirdējusi, ko vīrs ar �oferi runā. Ko tu teici, Gerda? Jā, Gerda saka, ka viņa jau nav tā, kas klausās pāri plecam� Tomēr dīvaini bija tas� Nūja, dīvaini� vai arī� jo vecais izkāpis jau pusceļā līdz Strengnēsai, viņ� ar savu lielo somu braucis tikai da�as jūdzes. Un viņ� izskatījies ļoti vecs, tik tie�ām. Nē, Gerda nezina, kā sauc to pieturu, tā bijusi kaut kur me�a vidū� kaut kur pus�ceļā. Tātad starp Malm�ēpingu un Strengnēsu.

�ī saruna tika ierakstīta, izprintēta un pa faksu nosūtīta uz kriminālpolicijas komisāra viesnīcu Malm�ēpingā.

Ceļasoma bija pilna līdz malām ar piecsimtkronu banknotēm, kas sasietas sainī�os. Jūliuss ātri aprēķināja. Desmit rindas platumā, piecas augstumā. Piecpadsmit sainī�i kaudzītē, katrā dro�i vien piecdesmit tūksto�i�

-��� Trīsdesmit septiņi un vēl pusmiljons, ja esmu pareizi aprēķinājis, teica Jūliuss.

-��� Tā tik ir nauda! sacīja Allans.

-��� Laidiet ārā, nolādētie velni! no saldētavas auroja gar�matainais.

Jauneklis joprojām ārdījās; viņ� kliedza, spārdījās un atkal kliedza. Allanam un Jūliusam vajadzēja sakopot domas pārsteidzo�ās notikumu attīstības priek�ā, bet �ādā troksnī tas nebija iespējams. Beidzot Allans nolēma, ka pienācis laiks jaunekli mazliet atvēsināt, un viņ� ieslēdza saldētavu.

Nepagāja nemaz tik daudz sekun�u, kad jauneklis ievē�roja, ka viņa stāvoklis pasliktinājies. Viņ� apklusa, lai mēģi�nātu skaidri domāt. Skaidra domā�ana jauneklim ikdienā viegli nevedās, turklāt �obrīd viņu mocīja necie�amas gal�vassāpes.

Pēc da�u minū�u gudro�anas viņ� katrā ziņā bija sapra�tis, ka ar draudiem un spārdī�anos no �īs situācijas neizkļūs.

Atlika tikai saukt pēc palīdzības no ārpuses. Atlika vienīgi zvanīt �efam. �ī doma bija briesmīga. Bet izskatījās, ka alter�natīva varēja kļūt vēl ļaunāka.

Jauneklis �aubījās vēl da�as minūtes, iekams aukstums pieņēmās. Beidzot viņ� paņēma mobilo.

Ārpus zonas.

* * *

Vakars kļuva par nakti, un nakts kļuva par rītu. Allans atvēra acis, bet sevi nepazina. Vai tad viņ� miegā beidzot būtu nomiris?

Mo�a vīrie�a balss padeva viņam labrītu un teica, ka esot divas ziņas, ko pavēstīt: viena laba un otra slikta. Kuru Allans gribētu dzirdēt vispirms?

Vispirms Allans vēlējās saprast, kur viņ� atrodas un kāpēc. Sāpēja ceļgali, tātad, par spīti visam, viņ� bija dzīvs. Bet vai viņ� nebija� un vai pēc tam nepaņēma� un� vai viņu sauca par Jūliusu?

Pu�ļa gabaliņi sakrita vietās, Allans bija nomodā. Viņ� gulēja uz matra�a Jūliusa guļamistabā uz grīdas, Jūliuss stāvēja durvīs uz priek�namu un atkārtoja jautājumu. Vai Allans gribot vispirms labo vai slikto ziņu?

-��� Labo, teica Allans. Slikto tu vari izlaist.

-���� Okei, piekrita Jūliuss un paziņoja: labā ziņa esot tāda, ka virtuvē saklāts brokastgalds. Tur esot kafija, sviest�maize ar aļņa cepeti un kaimiņa vistu olas.

Padomā tikai, Allans dzīvē pieredzējis vēl vienas bro�kastis bez biezputras! Tā, saprotams, bija laba ziņa. Kad viņ� bija apsēdies virtuvē pie galda, viņ� jutās nobriedis noklausīties ari slikto ziņu par spīti visam.

-���� Sliktā ziņa� teica Jūliuss un nedaudz pieklusināja balsi. Sliktā ziņa ir tā, ka mēs dzerdami un plītēdami vakar aizmirsām izslēgt saldētavu.

-��� Un? jautāja Allans.

-��� Un� viņ� tur iek�ā tagad ir pavisam beigts.

Allans noraizējies pakasīja pakausi, bet tad nolēma neļaut �ai nolaidībai aptum�ot visu dienu.

-��� Tas ir slikti, viņ� norūca. Bet man jāteic, ka olas gan tev izdevu�ās perfekti, tās nav ne par cietu, ne par mīkstu.

Kriminālpolicijas komisārs Aronsons pamodās astoņos no rīta un saprata, ka ir sliktā omā. Ja kāds ve�uks aizlai��as ar nolūku vai bez tā, tad nu gan tas nav gadījums, kur vajadzīga komisāra kvalifikācija.

Aronsons iegāja du�ā, apģērbās un devās brokastīs uz viesnīcas Plevnagārden pirmo stāvu. Pa ceļam viņ� sastapa de�urantu un saņēma no tā faksu, kas bija pienācis iepriek��ējā vakarā, kad recepcija jau bija slēgta.

Pēc stundas komisāram Āronsonam bija radies cits ieskats par �o gadījumu. Sākumā faksam no lēņa komuni�kāciju centrāles bija neskaidra nozīme. Bet, kad Aronsons satika bālo Roniju Hultu dzelzceļa stacijas ekspedīcijā, nepa�gāja diez cik daudz minū�u, līdz Hults sabruka un pastāstīja par saviem pārdzīvojumiem.

Tūlīt pēc tam zvanīja no Eskilstūnas un teica: Sermlandes satiksme Flenā nupat atklājusi, ka kop� iepriek�ējā vakara trūkst viena autobusa un ka Āronsonam vajadzētu piezvanīt kādai Jesikai Bjerkmanei tā esot draudzene autobusa �oferim, kur� acīmredzot bijis nolaupīts, bet vēlāk atlaists vaļā.

Komisārs Aronsons aizbrauca atpakaļ uz Plevnagārden, lai iedzertu tasi kafijas un apkopotu jauniegūto informāciju. Visu pārdomādams, viņ� pierakstīja savus secinājumus:

Kāds vecs vīrs, Allans Karlsons, iziet no savas istabas veco ļau�u mītnē īsi pirms savas simtgades svinībām �ī pansionāta zālē. Karlsons savos gados ir vai bija pie sensa�cionāli labas veselības, tam ir daudz pierādījumu, sākot jau ar viņa fizisko stāvokli, kad viņam izdevās pa�am izkļūt pa logu, ja vien viņ�, protams, nesaņēma palīdzību no ārpuses, un pēdējie novērojumi liecina, ka viņ� rīkojies uz savu roku. Medicīnas māsa un pansionāta priek�niece Alise Englunde liecina �ādi: "Allans, protams, ir vecs, bet viņ� ir arī atbaido�s draņķis, kur�, velns par stenderi, ļoti labi zina, ko dara."

Pēc suņa uzrādītā mar�ruta �is Karlsons, kad brīdi bija stāvējis un mīņājies atraitnī�u dobē, bija izgājis cauri vai�rākām Malm�ēpingas daļām un pēc kāda laika ieradies ceļo�jumu biroja uzgaidāmajā telpā. Tad, pēc liecinieka Ronija Hulta vārdiem, piegājis vai, pareizāk sakot, pie�ļūkājis (Hults tā atzīmēja Karlsona sīkos soļus) pie viņa lodziņa un kājās viņam biju�as �ības, nevis kurpes.

Hulta tālākās liecības norāda, ka Karlsons drīzāk no kaut kā bēdzis, nekā viņam bijis noteikts ceļojuma mērķis. Karlsons vēlējies pēc iespējas ātrāk tikt projām no Malm��ēpingas, virziens un transportlīdzeklis biju�i pakārtoti jēdzieni.

To, starp citu, apstiprina Jesika Bjerkmane, autobusa �ofera Lennarta Ramnēra draudzene. Pa�u �oferi vēl nav bijis iespējams nopratināt, jo viņ� sarijies pārāk daudz miega table�u. Toties Bjerkmanes liecība �ķita sakarīga. Karlsons, pēc Ramnēra teiktā, gribējis kaut kur aizbraukt par konkrētu summu. Iznāca, ka ceļa mērķis bijusi pietur�vieta "Bīringes stacija". Tā iznāca. Tātad nav iemesla domāt, ka kāds vai kaut kas gaidīja Karlsonu tie�i tur.

Tomēr �im notikumam ir vēl viena detaļa. Biroja dar�binieks Hults noteikti nav pievērsis uzmanību tam, vai

Karlsons paņēmis kādu ceļasomu vai ne, pirms iekāpis auto�busā Bīringes virzienā. Bet �is jautājums drīz vien noskaid�rojās pēc kriminālās organizācijas Never Again iespējamā biedra vardarbīgās rīcības.

Jesikas Bjerkmanes stāstā, ko viņai izdevies dabūt ārā no sava sazāļotā drauga, nefigurē nekāda ceļasoma, bet fakss no komunikāciju centrāles apstiprina, ka Karlsons, iespējams, lai arī izklausās neticami nozadzis ceļasomu Never Again biedram.

Bjerkmanes stāsts kombinācijā ar faksu no Eskilstūnas norāda, ka vispirms Karlsons apmēram pulksten 15.20 plus mīnus da�as minūtes, bet pēc tam Never Again biedrs apmē�ram �etras stundas vēlāk izkāpis pie Bīringes stacijas, lai dotos uz nezināmu mērķi. Pirmais simt gadus vecs, vilk�dams aiz sevis ceļasomu, bet otrs septiņdesmit-septiņdesmit piecus gadus jaunāks.

Komisārs Āronsons aizvēra piezīmju bloku un izdzēra pēdējo malku kafijas. Pulkstenis rādīja 10.25.

Nākamā pietura Bīringes stacija!

[1] [8] *

Brokastojot Jūliuss un Allans izgāja cauri visam, ko namatēvs paveicis un izprātojis agrajās rīta stundās, kamēr Allans vēl gulēja.

Vispirms nelaime ar saldētavu. Kad Jūliuss saprata, ka temperatūra vakarā un naktī tur bijusi mīnusos vismaz desmit stundas no vietas, viņ� paķēra lauzni kā iespējamu ieroci un atvēra durvis. Ja arī jauneklis vēl bija pie dzīvības, viņ� nevarētu būt kaut desmitdaļu tik mundrs un mo�s, lai stātos pretī Jūliusam un viņa lauznim.

Tomēr dro�ības pasākums ar lauzni bija lieks. Jauneklis sēdēja sakņupis uz tuk�ās kastes. Uz ķermeņa viscaur bija

redzami ledus kristāli, un acis auksti vērās nekurienē. īsi sakot beigts kā gabalos sadalīts alnis.

Jūliuss domāja �ēl gan, tomēr tas bija arī diezgan praktiski. �o negantnieku ta�u tā vienkār�i nevarētu laist laukā. Jūliuss izslēdza aukstumu un atstāja durvis vaļā. Jau�neklis bija miris, bet tādēļ jau viņu nevajadzēja vēl vairāk sasaldēt.

Virtuvē Jūliuss iekurināja plīti, lai būtu siltāk, un tad pārskaitīja naudu. Nebija nekādi trīsdesmit septiņi miljoni, kā viņ� steigā bija summu novērtējis iepriek�ējā vakarā. Te bija tie�i piecdesmit miljoni.

Allans ieinteresēts klausījās Jūliusa atskaitē un vienlai�kus ēda brokastis ar tik labu apetīti, kādu gandrīz nemaz nevarēja atcerēties. Viņ� nebilda ne vārda, kamēr Jūliuss nebija nonācis pie ekonomiskas dabas jautājumiem.

Nūja, piecdesmit miljonus ir vieglāk sadalīt divās daļās. Viegli un labi. Vai tu varētu būt tik laipns un pasniegt man sāli?

Jūliuss izpildīja Allana lūgumu un piebilda, ka viņ� jau būtu varējis sadalīt divās daļās arī trīsdesmit septiņus mil�jonus, ja būtu vajadzīgs, tomēr piekrita, ka ar piecdesmit bija vieglāk. Pēc tam Jūliuss kļuva nopietns. Viņ� apsēdās pie virtuves galda pretī Allanam un teica, ka pienācis brīdis uz visiem laikiem atstāt �o pamesto staciju. Jauneklis sal�dētavā vairs nevarēja nodarīt nekādu ļaunumu, bet kas gan var zināt, ko viņ� vēl saaicinājis �urp? Kuru katru brīdi te virtuvē varēja uzrasties desmit aurojo�u jaunekļu, un katrs no viņiem varētu būt tikpat nikns kā tas, kur� tagad beidzis aurot.

Allans tam piekrita, bet atgādināja Jūliusam, ka viņ� ir jau krietni gados un nav tik kustīgs kā agrākos laikos. Jūliuss apsolīja, ka turpmāk būs tik maz staigā�anas, cik vien iespējams. Un ka viņiem jātiek projām. Turklāt visla�bāk būtu, ja viņi jaunekli no saldētavas paņemtu līdzi. Tas abiem ve�iem nenāktu par labu, ja viņu pēdās kāds atrastu mironi.

Brokastis bija ieturētas, tagad vajadzēja sākt rīkoties. Jūliuss un Allans jaunekli kopīgi dabūja ārā no saldētavas un ievilka virtuvē, kur novietoja uz krēsla, kamēr sakopoja spēkus nākamajam uzdevumam.

Allans noskatīja jaunekli no galvas līdz kājām un tad sacīja:

-�� Viņam �ķiet neparasti mazas kājas pie tik liela auguma. Tam zellim ta�u kurpes vairs nav vajadzīgas, ko?

Jūliuss atbildēja, ka �ādā priek�pusdienā laukā, pro�tams, esot auksts, bet nosaldēt kāju pirkstus lielāks risks esot Allanam nekā jauneklim. Ja Allans domājot, ka jau�nekļa kurpes viņam derētu, tad lai tik ņemot ciet. Klusē�ana ir piekri�ana.

Allanam kurpes bija mazliet par lielu, bet tās bija stip�ras un ievērojami labākas, ko apaut pirms bēg�anas, nekā pāris nomīdītu �ību.

Nākamais uzdevums bija izvilkt jaunekli priek�namā un novelt viņu pa trepēm. Kad visi trīs atradās uz perona, divi stāvus un tre�ais guļus, Allans gribēja zināt, ko Jūliuss nodomājis darīt tālāk.

-��� Tu nekur neej, Jūliuss sacīja Allanam. Tu arī ne! viņ� uzsauca jauneklim, nolēca no perona un iegāja �ķūnī, kurā veda stacijas vienīgās piebraucamās sliedes.

Drīz pēc tam Jūliuss izbrauca no �ķūņa ar drezīnu.

-���� 1954. gada modelis, viņ� sacīja. Laipni lūgtum uz borta!

Jūliuss no priek�puses drezīnu ievilka, Allans aizmu�gurē stūma, likdams kājām soļot līdzi, un mironis sēdēja uz krēsla, viņa galva bija atbalstīta ar nolūzu�u birstes kātu, bet uz stingajām acīm bija uzliktas saulesbrilles.

Pulkstenis bija bez piecām vienpadsmit, kad kompānija devās ceļā. Pēc trim minūtēm pie Bīringes pamestās stacijas piebrauca tum�zils volvo. No auto izkāpa kriminālpolicijas komisārs Jērans Aronsons.

Ēka nenoliedzami izskatījās pamesta, bet aplūkot to tuvāk nenāktu par ļaunu, pirms viņ� dosies uz Bīringes ciemu un klauvēs pie ļau�u durvīm.

Aronsons uzmanīgi uzkāpa uz perona, jo tas neizska�tījās visai stabils. Atvēris ārdurvis, viņ� iesaucās: "Vai te kāds ir mājās?" Atbildi viņ� nesaņēma un kāpa pa trepēm uz aug�stāvu. Nūja, bet māja likās apdzīvota. Malkas plītī virtuvē vēl gailēja ogles, uz galda atradās gandrīz notiesā�tas brokastis divām personām.

Un uz grīdas viņ� ieraudzīja pāri nonēsātu �ību.

***

Never Again oficiāli sauca par MC klubu, bet patiesībā tas nebija nekas cits kā neliela noziedzīga jaunu vīrie�u grupa, ko vadīja pusmū�a vīrs ar vēl smagāku kriminālu pagātni, un viņiem visiem bija turpmāki krimināli nodomi.

Grupas vadoni sauca Pērs Gunnars Jerdīns, bet neatra�dās neviens, kas uzdro�inātos dēvēt viņu citādi kā vien par �efu, jo tā viņ� bija noteicis. Turklāt �is tips bija gandrīz divus metrus gar�, svēra simt trīsdesmit kilogramus un labprāt vicināja nazi, ja kāds vai kaut kas nebija viņam pa prātam.

�efs savu kriminālo karjeru sāka samērā uzmanīgi. Kopā ar vienaudzi biedru viņ� importēja uz Zviedriju dārzeņus un visu laiku mānījās ar izcelsmes valsti nodokļu ziņā, lai apvestu to ap stūri un varētu patērētājiem pieprasīt aug�stāku cenu par kilogamu.

�efa kompanjonam nebija nekādas vainas, tikai viņa sirdsapziņa nebija pietiekami ietilpīga. �efs gribēja iet vēl tālāk un nodoties smagākām lietām, piemēram, pievienot pārtikai formalīnu. Viņ� bija dzirdējis, ka tā darot �ur tur Āzijā, un �efa ideja bija importēt zviedru gaļas bumbiņas no Filipīnām lētā veidā ar kuģi, un ar pareizu daudzumu formalīna �ie produkti varēja turēties svaigi trīs mēne�us, ja nepiecie�ams, pat trīsdesmit grādu lielā karstumā.

Iepirk�anas izmaksas būtu tik zemas, ka viņiem nemaz nevajadzētu gaļas bumbiņas uzrādīt kā zviedru ra�ojumu, lai lietas saietu kopā. Tās nosaukt par dāņu bumbiņām būtu pieņemami, domāja �efs, bet kompanjons negribēja te pie�dalīties. Pēc viņa ieskata, formalīns derēja līķu balzamē�anai, nevis tam, lai pie�ķirtu gaļas bumbiņām mū�īgu dzīvību.

Tā viņu abu ceļi �ķīrās, un kop� tā laika �efs vairs nedo�māja par gaļas bumbiņām ar formalīnu. Toties viņam ie�ā�vās prātā uzvilkt pār seju cepuri un nolaupīt pārāk spēcī�gajam konkurentam Stockholm Fruktimport AB visus dienas ienākumus.

Ar ma�etes palīdzību un nikni rēcot "�urp naudu, citādi�!" viņ� vienā rāvienā un sev pa�am par izbrīnu bija kļuvis par �etrdesmit vienu tūkstoti kronu bagātāks. Kāpēc ņemties un pūlēties ar importu, ja varēja tik smuku nau�diņu nopelnīt gandrīz bez jebkāda darba?

Kop� tā laika viņa ceļ� bija �āds. Lielākoties veicās labi, iznāca gan pāris īsāku piespiedu atvaļinājumu gandrīz div�desmit gadu garumā kā pa�nodarbinātam uzņēmējam lau�pī�anas bran�ā.

Bet pēc da�ām desmitgadēm �efam �ķita, ka pienā�cis laiks sākt domāt ar pla�āku vērienu. Viņ� nolīga pāris ievērojami jaunāku rokaspui�u, kuriem jau pa�ā sākumā pie�ķīra diezgan nicino�us mīļvārdiņus (viens iemantoja vārdu Bultens, bet otrs Hinkens) un ar kuriem vēlāk izda�rīja divas veiksmīgas vērtslietu transporta aplaupī�anas operācijas.

Tre�ā vērtslietu transporta aplaupī�ana visiem trim bei�dzās ar �etrarpus gadiem cietumā Hallā. Tie�i tur �efam ienāca prātā ideja par Never Again un radās lieli plāni. Sākumā �im klubam būtu aptuveni piecdesmit biedru, kas iedalīti trīs operatīvos atzaros: "laupī�ana", "narkotikas" un "izspie�ana". Nosaukums Never Again radās �efa vīzijās par tik profesionālas un pilnīgi dro�as noziedzīgas struktūras radī�anu, lai nekad vairs nebūtu aktuāli atgriezties Hallā vai kādā citā iestādē. Never Again vajadzēja kļūt par organizē�tās noziedzības Real Madrid (�efam patika futbols).

Sākumā rekrutē�anas process cietumā veicās pavisam labi. Bet tad �efa mammas vēstule iestādē nonāca pie nepa�reizajiem cilvēkiem. Vēstulē mamma, starp citu, rakstīja, lai viņas mīļais Pērs Gunnars uzmanoties un cietumā nenokļūstot sliktā sabiedrībā, lai viņ� esot uzmanīgs ar savām jutīgajām mandelēm un ka viņa ilgojoties atkal ar viņu uzspēlēt galda spēli Bagātību sala, kad viņ� bū�ot laukā.

Pēc tam nepalīdzēja arī tas, ka �efs gandrīz sadūra ar nazi pāris dienvidslāvus rindā pēc ēdiena un vispār bries�mīgi ārdījās. Viņa autoritāte bija iedragāta. No trīsdesmit līdz tam rekrutētajiem vīriem divdesmit septiņi atteicās. Kopā ar Bulteņu un Hinkenu palika ari venecuēlietis Hosē Marija Rodrigess. Pēdējais tādēļ, ka bija slepeni iemīlējies �efā, ko viņ� nekad neuzdro�inājās atzīt arī pats sev.

Venecuēlietim pie�ķīra vārdu Karakass (pēc viņa dzim�tenes galvaspilsētas nosaukuma). Lai kā arī �efs draudēja un lādējās, cietumā viņ� vairāk biedru savam klubam neieguva. Un kādu dienu viņ� un viņa trīs rokaspui�i tika izlaisti laukā.

Sākumā �efs domāja atmest ideju par Never Again, bet nejau�i izrādījās, ka Karakasam ir kolumbie�u �oms ar ietil�pīgu sirdsapziņu un ap�aubāmiem draugiem. Viens ietek�mēja otru, un Zviedrija ar Never Again palīdzību kļuva par narkotiku karteļa tranzītvalsti Austrumeiropā. Darījumi kļuva arvien pla�āki, un nebija nedz iemesla, nedz perso�nāla, lai aktivizētu nozares "laupī�ana" un "izspie�ana".

* * *

�efs ievadīja kara padomi Stokholmā ar Hinkenu un Karakasu. Kaut kas bija noticis ar Bulteņu, �o nepra�u, kas bija saņēmis uzdevumu veikt kluba darbībā līdz �im lielāko transakciju. Priek�pusdienā �efs bija kontaktējies ar krie�viem, un viņi zvērēja, ka mantiņas saņēmu�i un samaksā�ju�i. Ja Never Again kurjers pēc tam aizlaidies, tā nav krievu problēma. Bet, ja Never Again viņus �ajā sakarībā lūgtu uz deju, tad krievi neatteiktos. Viņi dejotu, ja būtu vajadzība. Gan valsi, gan mazurku.

�efs pieļāva domu, ka krievi saka patiesību (turklāt viņ� bija diezgan pārliecināts, ka tie dejo labāk nekā viņ� pats). Un viņ� nepieļāva, ka Bultens brīvprātīgi būtu aizbēdzis ar naudu, tam viņ� bija pārāk aprobe�ots. Vai arī pārāk gudrs. Kā nu to ņem.

Atlika variants, ka kāds ir zinājis par �o transakciju, nogaidījis īsto brīdi Malm�ēpingā vai Bultena ceļā uz Stok�holmu, izsitis Bulteņu no spēles un piesavinājies somu.

Bet kur� tad? �efs izmeta �o jautājumu kara padomei, bet atbildi nesaņēma. �efs nebija pārsteigts; viņ� jau sen bija sapratis, ka visi trīs viņa rokaspui�i ir idioti.

Lai nu kā, bet viņ� uz kaujas lauku sūtīja Hinkenu, jo domāja, ka Hinkens tomēr nav tik liels idiots kā Karakass. Idiotam Hinkenam tātad būs labāki priek�noteikumi atrast idiotu Bulteņu un varbūt pat somu ar naudu.

-����� Dodies uz Malm�ēpingu un paok�ķerē visapkārt, Hinken! Bet apģērbies civilās drēbēs, jo tie�i �odien tur apgrozās milzum daudz policistu. Laikam apmaldījies kaut kāds simtgadnieks.

* * *

Jūliuss, Allans un mironis rullēja uz priek�u pa Sermlandes me�u. Pie Vid�erras viņiem gadījās neveiksme uzdurties kādam zemniekam, kura vārdu Jūliuss nezināja. Zemnieks gāja un pārraudzīja savus sējumus, kad garām brauca trio uz drezīnas.

-��� Labrīt! teica Jūliuss.

-��� Cik jauks laiciņ�! bilda Allans.

Mironis un zemnieks nesacīja neko. Bet pēdējais ilgi noskatījās pakaļ �ai triju vīru grupai.

Jo vairāk drezīna tuvojās Okeras rūpnieciskajam ciema�tam, jo bēdīgāks kļuva Jūliuss. Viņ� bija domājis, ka ceļā būs kāda ūdenskrātuve, kurā ievelt mironi. Tomēr nekas tāds ceļā negadījās. Un, kamēr Jūliuss vēl arvien raizējās, drezīna ieripoja rūpniecības rajonā ar pla�ām noliktavām. Jūliuss novilka bremzi un paspēja laikus apturēt ma�īnu. Mironis sakrita uz priek�u un sasita pieri pie dzelzs kloķa.

-��� Tas būtu bijis sāpīgi, ja apstākļi būtu mazliet citādi, teica Allans.

-��� Ir arī savas priek�rocības, ja esi miris, Jūliuss sacīja.

Jūliuss nokāpa no drezīnas un nostājās aiz kāda bērza,

lai apskatītu �o rūpniecības rajonu. Milzīgās durvis uz

rūpniecības telpām bija vaļā, bet visa apkārtne �ķita tuk�a. Jūliuss paskatījās pulksteni. Desmit pāri divpadsmitiem. Tātad pusdienlaiks, viņ� saprata, un tad viņam acīs iekrita liels konteiners. Jūliuss paziņoja, ka nolēmis aiziet līdz tam un visu tuvāk aplūkot. Allans novēlēja Jūliusam labu izdo��anos un lūdza neapmaldlties.

Tas gan nebija nekāds lielais risks, jo Jūliusam līdz konteineram bija jānoiet tikai trīsdesmit metri. Jūliuss tajā iekāpa iek�ā, un kādu minūti Allans viņu nevarēja redzēt. Tad viņ� atkal no tā izkāpa ārā. Atgriezies atpakaļ pie drezīnas, Jūliuss pavēstīja, ka tagad zinot, ko iesākt ar mironi.

Konteiners bija līdz pusei piepildīts ar kaut kādiem cilindriem, liekas, metru diametrā un vismaz trīs metru garumā. Katrs cilindrs, lai tiktu aizsargāts, bija ievietots savā koka kastē, īsais gals stāvēja vaļā. Allans jutās galīgi nokausēts, kad smagais ķermenis beidzot gulēja vienā no diviem cilindriem konteinerā. Aizvēris koka vāku un paska�tījies uz adresi, viņ� atplauka.

-��� Adisabeba!

-��� Viņ� varēs apskatīt pasauli, ja neaizvērs acis, teica Allans.

-��� Pasteidzies, vecais! par atbildi sacīja Jūliuss. �eit mēs palikt nevaram.

Operācija noritēja labi, ve�uki bija atpakaļ bērzu aiz�segā īstajā brīdī, kad beidzās pusdienlaiks. Viņi apsēdās uz drezīnas atpūsties, un drīz rūpniecības rajonā sākās dzī�vība. Pa�iekrāvēja vadītājs iepildīja konteinerā vēl vairākus cilindrus, līdz tas bija pilns. Tad to aizvēra, pieveda jaunu, un krau�ana turpinājās.

Allans prātoja, ko gan viņi �eit ra�o. Jūliuss zināja, ka te bija rūpnīca ar bagātu vēsturi, ka viņi jau 17. gadsimtā lēja lielgabalus un piegādāja tos visiem, kas Trīsdesmitgadu karā vēlējās efektīvāk nogalināt.

Allanam tas �ķita lieki, ka tie, kas dzīvoju�i 17. gadsimtā, galēju�i cits citu nost. Ja vien viņi būtu mazliet nomierinā�ju�ies, ar laiku būtu nomiru�i tik un tā. Jūliuss atbildēja, ka tas tā bijis visos laikos, un piebilda, ka atpūta beigusies un ka no �īs vietas jāpazūd. Saskaņā ar Jūliusa vienkār�o plānu abiem draugiem bija jānobrauc neliels attālums līdz Okeras centrālajai daļai un tur jāatrod kāds padoms.

* * *

Komisārs Aronsons izstaigāja veco Bīringes stacijas ēku, bet neatrada neko ievērības cienīgu, izņemot �ības, kas, iespējams, piederēja simtgadniekam. Komisāram tās bija jāņem līdzi, lai parādītu pansionāta personālam.

Jā, uz virtuves grīdas bija arī ūdens traipi, kas veda uz saldētavu, tā bija izslēgta un ar vaļējām durvīm. Tomēr tas nebija nekāds pavediens, par ko būtu vērts runāt.

Tā Aronsons tālāk devās uz Bīringi, lai klauvētu pie durvīm. Trīs mājās ļaudis bija uz vietas, un no visām �īm trijām ģimenēm viņ� uzzināja, ka Jūliuss Junsons dzīvo sta�cijas ēkas otrajā stāvā, ka viņ� ir zaglis un krāpnieks, ar ko neviens nevēlas ielaisties nekādās darī�anās un ka neviens neko nav redzējis vai dzirdējis ne iepriek�ējā vakarā, ne agrāk. Bet tas, ka Jūliuss Junsons iejaukts kādās blēdībās, tas visiem likās pats par sevi saprotams.

-��� Spundējiet tik viņu iek�ā! pieprasīja visdusmīgākais no kaimiņiem.

-��� Par ko tad? komisārs noguris vaicāja.

-��� Par to, ka viņ� pa nakti zog olas no manas vistu kūts, ka pagāju�o ziemu nospēra manu tikko nopirkto sperkli, pārkrāsoja to un nosauca par savējo, ka viņ� pasūta grā�matas uz mana vārda un, kad grāmata pienāk, paņem to no manas pastkastītes un liek man samaksāt rēķinu, ka mēģina pārdot pa�brūvēto manam �etrpadsmitgadlgajam dēlam, ka viņ��

-Jā, jā, tagad es zinu. Es viņu iespundē�u, teica komi�sārs. Tikai vispirms viņ� jāatrod.

Āronsons brauca atpakaļ uz Malm�ēpingu, un, kad nonāca apmēram pusceļā, iezvanījās viņa telefons. Tie bija kolēģi no komunikāciju centrāles. Kāds lauksaimnieks Tengrūts no Vid�erras bija piezvanījis un sniedzis inte�resantu informāciju. Kāds visā apkārtnē pazīstams nelietis apmēram pirms stundas ar drezīnu pa pamestajām sliedēm starp Bīringi un Okeras rūpniecisko ciematu bija pabraucis garām Tengrūta īpa�umam. Uz drezīnas vēl bijis vecs vecis, liela ceļasoma un jaunāks vīrietis saulesbrillēs. Tengrūtam �ķitis, ka jaunākais tur bijis galvenais. Lai gan viņ� sēdējis vienās zeķēs�

Tagad gan, pie joda, es vairs neko nesaprotu, teica komisārs Āronsons un grieza apkārt auto tik sparīgi, ka

�ības no pasa�ieru sēdekļa nolidoja uz grīdas.

[1] [9] *

Pēc pārsimt metriem Allana jau tā lēnais ie�anas temps kļuva vēl gausāks. Viņ� ne�ēlojās, bet Jūliuss redzēja, ka ve�uka ceļgali sāku�i uzdot pa īstam. Gabaliņu tālāk pa labi atradās desiņu kiosks. Jūliuss apsolīja Allanam izmaksāt desiņu, ja vien draugs aizcīnī�oties līdz �im kioskam, to viņ� varot atļauties, bet pēc tam kaut kādā veidā nokārto��ot transporta jautājumu. Allans atbildēja, ka nekad mū�ā neesot �ēlojies par nelielām sāpēm un nedomājot to darīt ari tagad, tomēr desiņa ar maizi gan labi derētu.

Jūliuss pasteidzināja solus, Allans vilkās aiz muguras. Kad Allans pienāca, Jūliuss jau bija gandrīz pieveicis grilēto desiņu ar maizi. Bet viņ� bija nokārtojis vēl daudz ko vairāk.

-��� Allan, viņ� sacīja, nāc un iepazīsties ar Beniju! Viņ� ir mūsu jaunais privāt�oferis.

Benijam piederēja desiņu kiosks, viņam bija gadu piec�desmit, uz galvas saglabāju�ies visi mati, ieskaitot zirgasti pakausī. Apmēram divu minū�u laikā Jūliuss bija paspējis nopirkt desiņas ar maizi, fantu, Benija sudrabkrāsas mer�sedesu, 1988. gada modeli, un arī Beniju pa�u, turklāt tikai par simttūksto� kronām.

Allans paskatījās uz kioska ipa�nieku, kur� vēl arvien stāvēja savā posteni pie lodziņa.

-��� Vai mēs esam tevi nopirku�i pavisam vai arī tikai izīrē�ju�i? viņ� beidzot iejautājās.

-���� Auto ir nopirkts, �oferis noīrēts, atbildēja Benijs. Iesākumam uz desmit dienām, pēc tam turpināsim saru�nas. Starp citu, desiņas arī ietilpst cenā. Vai varētu jūs iekār�dināt ar Vīnes desiņu?

Nē, to vis nevarēja. Allans gribēja parastu vārīto desu, ja iespējams. Pēc tam Allans sacīja, ka simttūksto� kronas par tik vecu auto, pat ja cenā ietilpst �oferis, ir mazliet par daudz, tāpēc būtu vairāk nekā pareizi dabūt vēl arī �okolā�des dzērienu.

Tam Benijs bez vilcinā�anās piekrita. Viņam tagad būs jāatstāj kiosks, un vienam dzērienam �ur vai tur nebija nekādas nozīmes. Bizness tik un tā bija mīnusos; kioska darbības uzturē�ana �ajā vietā bija tikpat slikta ideja, kāda tā jau sākumā �ķita.

Fakts tāds, stāstīja Benijs, ka, vēl pirms kungi īstajā brīdī uzradās, viņ� bija prātojis par plāniem uzsākt dzīvē kaut ko jaunu. Tomēr kļūt par privāt�oferi viņ� gan nekad nebija domājis.

Kioska īpa�nieka vārdu pamudināts, Allans ierosināja, ka Benijam bagā�niekā vajadzētu ielādēt veselu kartona kasti ar dzērienu Pucko. Jūliuss no savas puses apsolīja Beni�jam īstu privāt�ofera naģeni, ja vien viņ� tagad noņemtu kioska īpa�nieka cepuri un tūļātos ārā no sava kioska, jo bija laiks doties ceļā.

Benijs nedomāja, ka �ofera pienākumos ietilpst strīdē�ties ar tiem, kas �eit noteicēji, un viņ� darīja, kā pavēlēts. Vecā cepure ielidoja atkritumu urnā, Pucko nonāca bagā��niekā kopā ar da�ām fantām. Bet ceļasomu Jūliuss labāk gribēja turēt sev blakus uz aizmugurējā sēdekļa. Allanam bija jāsē� priek�ā, kur viņ� varēja kārtīgi izstiept kājas.

Un tā �īs apkārtnes vienīgā kioska īpa�nieks ņēma un apsēdās pie stūres tam auto, kas vēl pirms da�ām minūtēm bija viņa pa�a mersedess, bet tagad bija godīgi pārdots abiem d�entlmeņiem, kuru sabiedrībā tagad atradās pats Benijs.

-��� Uz kurieni kungi vēlas braukt? jautāja Benijs.

-��� Varbūt uz ziemeļiem? piedāvāja Jūliuss.

-��� Jā, tas būtu labi, teica Allans. Vai arī uz dienvi�diem.

-��� Nu tad, teiksim, uz dienvidiem, izlēma Jūliuss.

-�� Tātad uz dienvidiem, teica Benijs un iedarbināja dzi�nēju.

Pēc desmit minūtēm Okerā ieradās komisārs Aronsons. Viņam ar skatienu bija tikai jāseko dzelzceļa sliedēm, lai aiz rūpniecības rajona ieraudzītu vecu drezīnu.

Tomēr drezīnā nebija nekādu redzamu pēdu. Strād�nieki rūpnīcas aizmugurē lādēja konteineros kaut kādus cilindrus. Neviens no viņiem nebija redzējis, kad drezīna atripojusi. Turpretī tūlīt pēc pusdienlaika pa ceļu gāju�i divi vecāki viri, viens vilcis lielu ceļasomu, otrs turējies gabaliņu aizmugurē. Viņi devu�ies benzīntanka un desiņu kioska vir�zienā, bet neviens nezināja, kur viņi paliku�i pēc tam.

Aronsons jautāja, vai tie�ām tur bija divi, nevis trīs vīrie�i. Bet strādnieki nekādu tre�o nebija redzēju�i.

Braukdams uz benzīntanka un desiņu kioska pusi, komi�sārs pārdomāja jaunāko informāciju. Tagad viss saistījās kopā vēl sliktāk nekā agrāk.

Vispirms Aronsons apstājās pie desiņu kioska. Policistu sāka mākt izsalkums, un viņam �ķita, ka labi būtu kaut ko uzkost. Tomēr kiosks, protams, bija slēgts. Nav jau nekā�das jēgas turēt kiosku �ādā nomalē, nodomāja komisārs un turpināja ceļu uz benzīntanku. Arī tur neviens nebija neko redzējis vai dzirdējis. Bet vismaz tur varēja nopirkt desiņu, kaut ari tā gar�oja pēc benzīntanka.

Pēc steidzīgajām pusdienām Aronsons apmeklēja ICA veikalu, puķu pārdevēju un nekustamo īpa�umu mākleri. Viņ� apstājās un aptaujāja tos da�us vietējos iedzīvotā�jus, kas pastaigājās ar suņiem, bērnu ratiņiem vai otrajām pusēm. Tomēr neatradās neviens, kas varētu kaut ko liecināt par diviem vai trim vīrie�iem ar ceļasomu. Pēdas vienkār�i izbeidzās kaut kur starp rūpnīcu un Statoil uzpildes sta�ciju. Komisārs Aronsons nolēma atgriezties Malm�ēpingā.

Viņam bija pāris istabas �ību, kas gaidīja identificē�anu.

[1] [10] *

Kriminālpolicijas komisārs Jērans Aronsons zvanīja no auto lēņa policijas prefektam un ziņoja par aktuālo situā�ciju. Lēņa policijas prefekts bija pateicīgs, jo viņam bija

jānotur preses konference viesnīcā Plevnagдrden pulksten 14 un līdz �im pa�am brīdim viņam nebija nekā, ko teikt.

Policijas prefekts bija ar nelielu teatrālu noslieci, un viņ� nekad nerunāja pārāk maz, ja vien tam neradās kādi �ķēr�ļi. Un tagad komisārs Āronsons bija iedevis viņam mazo pirk�stiņu tie�i to, kas vajadzīgs �īsdienas izrādei.

Policijas prefekts preses konferencē pla�i izrunājās, pirms Āronsons paspēja atgriezties Malm�ēpingā, lai viņa runas plūdus aizkavētu (kas tik un tā nebūtu izdevies). Poli�cijas prefekts ziņoja, ka Allana Karlsona pazu�ana izvēr�tusies par iespējamu nolaupī�anas drāmu, tie�i tā, kā iepriek�ējā dienā nejau�i bija uzminējis vietējais laikraksts. Policijai bija arī norādes uz to, ka Karlsons ir pie dzīvības, bet atrodas noziedzīgās pasaules pārstāvju rokās.

�urnālistiem, protams, bija daudz jautājumu, bet poli�cijas prefekts tos veiksmīgi atvairīja. Tomēr tik daudz viņ� piebilda, ka Karlsons un viņa iespējamie nolaupītāji �odien ap pusdienlaiku redzēti Okeras rūpnieciskajā ciematā. Un vēl viņ� aicināja policijas labāko draugu sabiedrību darīt zināmus savus novērojumus.

Lēņa policijas prefektam par sarūgtinājumu, televīzijas komanda jau bija devusies mājās. Tas nekad nebūtu noti�cis, ja tas dīkdienis Āronsons būtu izskalojis savu informā�ciju mazliet agrāk. Nu, bet �eit katrā ziņā bija Expressen un Afionbladet, arī vietējā avīze un vietējā radio reportiere. Viesnīcas Plevnagдrden ēdamzāles pa�ā aizmugurē stāvēja vīrietis, ko lēņa policijas prefekts no iepriek�ējās dienas nepazina. Varbūt no TT?

Bet Hinkens jau nebija no TT, viņu bija atsūtījis �efs no Stokholmas. Un viņam radās pārliecība, ka Bultens tomēr aizlaidies ar visu piķi. Tādā gadījumā viņ� bija tikpat kā miris.

* * *

Kad Aronsons ieradās viesnīcā, preses pulciņ� jau bija izklīdis. Pa ceļam komisārs bija apstājies pie pansionāta un saņēmis apstiprinājumu, ka atrastās istabas �ības pieder Allanam Karlsonam (māsa Alise tās paostīja un, savilkusi grimasi, piekrīto�i pamāja).

Aronsonam neveicās viņ� saskrējās ar lēņa policijas prefektu viesnīcas foajē, saņēma informāciju par preses kon�ferenci, un turklāt viņam tika uzdots atrisināt drāmu, ļoti vēlams, tādā veidā, lai nerastos nekādi loģiski konflikti starp īstenību un to, ko prefekts �īs dienas laikā stāstījis presei.

Pēc tam lēņa policijas prefekts gāja savu ceļu, viņam bija vēl jāpaveic �ādi tādi darbi. Piemēram, bija pēdējais laiks iesaistīt �ajā lietā prokuroru.

Aronsons apsēdās pie kafijas tases, lai pārdomātu pēdē�jās tūres. Atmetot visu pārējo, par ko būtu jāraizējas, komi�sārs izvēlējās koncentrēties uz iek�ējām attiecībām starp visiem trim drezīnas braucējiem. Ja Tengrūtam taisnība, ka Karlsons un Junsons atradu�ies drezīnas pasa�iera pakļau�tībā, tad te būtu runa par ķīlnieku drāmu. Tie�i to bija kon�statējis lēņa policijas prefekts preses konferencē, un tas, iespējams, teoriju pavājināja. Lēņa policijas prefektam ļoti reti bija taisnība. Turklāt bija ta�u atrasti liecinieki, kas redzēju�i Karlsonu un Junsonu pastaigājamies pa Okeru ar ceļasomu. Vai tad abiem ve�ukiem Karlsonam un Junsonam būtu izdevies pieveikt jauno un spēcīgo Never Again biedru un iegrūst viņu grāvī?

Neticami, bet neiespējami ne. Aronsons izlēma vēlreiz pieaicināt suni no Eskilstūnas. Sunim un viņa dresētājam tā būs gara pastaiga, sākot no lauksaimnieka Tengrūta zemes un beidzot ar Okeras rūpnīcu. Kaut kur pa vidu bija pazudis Never Again biedrs.

Pēc tam Karlsons un Junsons ari pa�i izkūpēja gaisā starp rūpnīcas sētas pusi un Statoil benzīntanku apmē�ram divsimt metru garā ceļa gabalā. Viņi bija pazudu�i no zemes virsmas, turklāt neviena dzīva dvēsele neko nebija manījusi. Vienīgais, kas �ajos divsimt metros atradās, bija slēgts desiņu kiosks.

Zvanīja Āronsona mobilais. Komunikāciju centrālē atra�dās jauna ziņa. �oreiz simtgadnieks bija redzēts Mjelbijā sē�am mersedesā, acīmredzot viņu nolaupījis pusmū�a vīrietis ar zirgasti, kur� sēdējis pie stūres.

-��� Vai mums to pārbaudīt? kolēģis jautāja.

-��� Nē, nopūtās Aronsons.

Būdams komisārs ilgāku laiku, Aronsons bija iemācījies at�ķirt īstas ziņas no muļķībām. Viņ� nomierinājās, apzino�ties, ka gandrīz viss vēl bija miglā tīts.

[1] [11] *

Benijs apstājās Mjelbijā uzpildīt degvielu. Jūliuss uzma�nīgi atvēra ceļasomu un izņēma no tās piecsimt kronu banknoti, lai samaksātu.

Pēc tam Jūliuss paziņoja, ka gribot mazliet izlocīt kājas, un lūdza Allanu palikt ma�īnā par somas sargu. Allans bija noguris pēc dienas pūliņiem un apsolīja nekur neizkus�tēties.

Benijs bija gatavs pirmais un apsēdās pie stūres. Drīz atgriezās arī Jūliuss un deva pavēli doties ceļā. Mersedess turpināja braucienu dienvidu virzienā.

Pēc maza brītiņa Jūliuss uz aizmugures sēdekļa sāka ar kaut ko �aukstināties. Tad viņ� Allanam un Benijam piedā�vāja atvērtu saldumu paciņu.

-��� Skatieties, ko es nospēru, viņ� sacīja.

Allans sarauca uzacis.

-���� Tu nozagi saldumu paciņu, kad mums somā ir piec�desmit miljonu kronu?

-���� Vai tad jums somā ir piecdesmit miljoni? jautāja Benijs.

-��� Opsā, teica Allans.

-��� Ne glu�i, atbildēja Jūliuss. Tu ta�u jau dabūji simt tūksto�us.

-���� Plus piecsimt kronu banknoti par benzīnu, piebilda Allans.

Benijs uz da�ām sekundēm apklusa.

-���� Tātad jums somā ir �etrdesmit deviņi miljoni astoņi simti deviņdesmit deviņi tūksto�i pieci simti?

-��� Tu gan ātri sarēķināji, sacīja Allans.

Tad atkal uz brīdi iestājās klusums. Pēc tam Jūliuss teica, ka tikpat labi viņi varētu savam privāt�oferim izstāstīt visu. Ja pēc tam Benijs gribētu ar partneriem līgumu lauzt, tas piederētu pie lietas.

* * *

Visgrūtāk Benijam nācās sagremot faktu, ka kāda per�sona nomu�īta un pēc tam eksportēta. Tomēr tas bijis nelai�mes gadījums, tik tie�ām, pat ja tur iejaukts alkohols. Benijs pats alkoholu nelietoja.

Tad tikko pieņemtais �oferis vēlreiz visu pārdomāja riņķī un apkārt un nonāca pie secinājuma, ka tie piecdesmit miljoni dro�i vien jau no pa�a sākuma nonāku�i nepareizās rokās, ka tie�i tagad tie cilvēcei izdarīs lielāku labumu. Tur�klāt nebija diez cik vilino�i uzteikt jauno darbu jau pirmajā dienā.

Tādēļ Benijs solīja palikt savā postenī un jautāja, kādi ir kungu turpmākie plāni. Līdz �im viņ� nebija gribējis neko jautāt; pēc Benija domām, ziņkārība nebija laba privāt�oferu īpa�ība, toties tagad viņ� bijis kļuvis par tādu kā nozieguma līdzdalībnieku.

Allans un Jūliuss atzina, ka viņiem nav pilnīgi nekādu plānu. Bet bija ta�u iespējams turpināt braucienu, kur ceļ� viņus veda, līdz kļūs tum�s, tad kaut kur apmesties un pār�runāt visu sīkāk. Tā ari tika nolemts.

-��� Piecdesmit miljoni, teica Benijs un smaidīja, ieslēg�dams mersedesam pirmo ātrumu.

-���� �etrdesmit deviņi miljoni astoņi simti deviņdesmit deviņi tūksto�i pieci simti, izlaboja Allans.

Tad Jūliusam vajadzēja apsolīt, ka viņ� izbeigs zagt pa�as zag�anas dēļ. Jūliuss atzina, ka tas nebū�ot viegli, jo zag�ana viņam esot asinīs un viņ� nekam citam nederot. Tomēr tik un tā viņ� apsolīja, un par Jūliusu varot sacīt tā, teica Jūliuss, ka viņ� reti kad kaut ko solot, bet, ja reiz esot solījis, tad solījumu turot.

Brauciens turpinājās, un salonā valdīja klusums. Allans priek�ējā sēdeklī tūlīt iemiga. Jūliuss atvēra vēl vienu paciņu konfek�u un nogar�oja tās. Un Benijs dungoja dziesmu,

kuras nosaukumu viņ� nezināja.

[1] [12] *

Vakara laikraksta �urnālists, kas dabūjis uz grauda kādu notikumu, nav tik viegli apstādināms. �urnālistiem no Expressen un Aflonbladet nevajadzēja nemaz tik daudz stundu, lai iegūtu ievērojami skaidrāku ainu par notikumu ķēdi, nekā lēņa policijas prefekts bija stāstījis pēcpusdienas preses konferencē. �oreiz Expressen uzvarēja Aflonbladet, jo dienas avīzes reportieris pirmais sameklēja Roniju Hultu no ceļojumu biroja, aizbrauca pie viņa uz mājām un, solīdams

atrast Ronija vientuļajai kaķu meitenei boifrendu, piedabūja viņu doties līdzi uz hoteli Eskilstūnā un tur pārnak�ņot, lai Aftonbladet nevarētu viņam piekļūt. Sākumā Hults baidījās kaut ko stāstīt, viņ� atcerējās jaunekļa draudus, bet repor�tieris apsolīja, ka informācijas avots varē�ot palikt anonīms, un turklāt apzvērēja, ka Hultam tāpat nekas nevarot notikt, jo MC klubs zinot, ka �ajā lietā iesaistīta policija.

Bet Expressen neapmierinājās tikai ar Hultu. Tīklos tika noķerts arī autobusa �oferis, tāpat arī Bīringes iedzīvotāji, lauksaimnieks Vid�errā un vairāki cilvēki no Okeras rūp�nieciskā ciemata. Tas viss kopā noveda pie vairākiem dra�matiskiem rakstiem nākamās dienas avīzē. Tie dro�i vien bija pilni ar kļūdainiem pieņēmumiem, bet �ajos apstākļos reportieris bija labi paveicis savu darbu.

***

Sudrabkrāsas mersedess ripoja tālāk. Pamazām aizmiga arī Jūliuss. Allans krāca priek�ējā sēdeklī, bet aizmugurē Jūliuss, kuram zem galvas kā neērts spilvens atradās soma. Pa to laiku Benijs pēc savas labākās sapra�anas izvēlējās ceļu.

Mjelbijā Benijs izlēma pamest E4 un izbrauca uz valsts ceļa 32, kas veda uz Tranosu. Tur viņ� neapstājās, bet turpi�nāja braucienu dienvidu virzienā. Lēni nobraucis gabaliņu pa Krūnuberjas ceļu, viņ� atkal iegriezās īstā Smolandes me�ā. Tur �oferis cerēja atrast piemērotu vietu pārnak�ņo�anai.

i

I

Pamodās Allans un jautāja, vai nav pienācis gulētie��anas laiks. Izdzirdīs sarunas priek�ējā sēdeklī, pamodās arī Jūliuss. Viņ� paskatījās pa labi un kreisi (visapkārt bija me�s) un jautāja, kur viņi atrodas.

Benijs ziņoja, ka viņi pa�laik atrodas da�as jūdzes uz ziemeļiem no Vek�es un ka viņ� esot �o to izdomājis, kamēr kungi gulēju�i.

�oferis bija nonācis pie secinājuma, ka no dro�ības vie�dokļa vislabāk būtu atrast kādu diskrētu pārnak�ņo�anas vietu. Viņi ta�u nezināja, kas viņiem dzenas pakaļ, bet tas, kur� piesavinājies ceļasomu ar pieciem simtiem kriminālu miljonu, nevar rēķināties ar to, ka viņu liks mierā, ja vien nepieliks zināmas pūles. Tie�i tādēļ Benijs bija nogriezies no ceļa uz Vek�i, un tagad mersedess tuvojās ievērojami pieticīgākai apdzīvotai vietai Rotnei. Benija ideja bija izpē�tīt, vai tur nav kādas viesnīcas, kur apmesties.

Diezgan pareizi izdomāts, slavēja Jūliuss. Bet ne pilnīgi.

Jūliuss attīstīja savu domu tālāk. Rotnē labākajā gadī�jumā ir maza, nolaista viesnīciņa, ko neviens nekad neat�rod. Un, ja nu tur kādu vakaru piepe�i uzrastos trīs iepriek� nepieteikti kungi, tad tas visā ciemā piesaistītu zināmu uzmanību. Tādēļ labāk sameklēt kādu zemnieku māju vai saimniecību kaut kur me�a vidū un piekukuļot īpa�nieku, lai iedod naktsmājas un ari mazliet kaut ko uzēst.

Benijs atzina, ka Jūliusa domu gājiens ir saprātīgs, un tādēļ nogriezās pa pirmo necilo grantēto ceļu, ko ieraudzīja.

Bija jau sācis krēslot, kad �ie trīs vīri apmēram pēc �et�riem līklo�u kilometriem grantētā ceļa malā ieraudzīja past�kastīti. Uz kastītes bija rakstīts Sjotorp, un turpat blakus atra�dās iebraucamais ceļ�, kas acīmredzot veda tie�i uz turieni. Izrādījās, ka tā tie�ām ari ir. Pēc simt metru garas līkumo�a�nas parādījās māja. Tā bija pamatīga, sarkana divstāvu ēka ar baltiem stūriem, vēl tur bija kūts un mazliet tālāk pie ezera kāda pussabrukusi būda, kur reiz glabāti darbarīki.

�ī lauku sēta �ķita apdzīvota, un Benijs ar mersedesu lēni pieslīdēja pie dzīvojamās mājas ieejas. Tad ārā iznāca sieviete pāri pusmū�am, viņai bija sarkani, izspūru�i mati un mugurā vēl sarkanāks treniņtērps, bet blakus vilku sugas suns.

Kompānija izkāpa no mersedesa un devās sievietei pretī. Jūliuss �ķībi skatījās uz suni, bet �ķita, ka tas negatavojas uzbrukt. Tie�i otrādi tas uz viesiem raudzījās ziņkārīgi, gandrīz vai laipni.

Tādēļ Jūliuss uzdro�inājās novērst skatienu no suņa un pievērsās sievietei. Viņ� pieklājīgi padeva labvakaru un izteica grupas vēlē�anos pārnak�ņot un varbūt kaut ko uzēst.

Sieviete skatījās uz �o raibo ļau�u sajaukumu: viens vecis, viens pusvecis un viens� pavisam stilīgs vīri�ķis, kā viņa atzina. Tātad īstajā vecumā. Un vēl ar zirgasti! Viņa pie sevis nosmaidīja, un Jūliusam �ķita, ka tā ir laba zīme, bet viņa teica:

-��� �ite nav nekāds nolāpīts hotelis!

Ai, ai, nodomāja Allans. Viņ� tie�ām ilgojās pēc kaut kā ēdama un pēc gultas. Dzīve paņem visus spēkus, ja bei�dzot esi nolēmis vēl mazliet padzīvot. Var sacīt, ko grib, par pansionātu, bet tas viņam noteikti nesagādāja sāpes visā ķermenī, kā tas bija �ajos treniņos.

Arī Jūliuss izskatījās sadrūmis un sacīja, ka viņ� un viņa draugi apmaldīju�ies un piekusu�i un ka viņi, protams, ir gatavi samaksāt, ja tikai varētu te pārnak�ņot. Par ēdienu jau ļaunākajā gadījumā var vispār nerunāt.

-��� Tu dabūsi tūksto� kronu par personu, ja dosi naktsmā�jas, -Jūliuss piebilda.

-���� Tūksto� kronu? brīnījās sieviete. Vai jūs bēgu�ļojat?

Jūliuss atvairīja saimnieces trāpīgo jautājumu un vēl�reiz skaidroja, ka viņi brauku�i ļoti tālu un ka viņ� pats jau varētu vēl izturēt, bet Allans esot krietni gados.

-���� Vakar man apritēja simt gadu, Allans teica vārgā balsī.

-���� Simt gadu? sieviete iesaucās gandrīz sabijusies. Velns par stenderi!

Tad viņa brīdi klusēja, un �ķita, ka visu pārdomā.

-��� Nu labi, velns jūs rāvis, viņa galu galā noteica. Jūs drīkstat palikt. Bet ne par kādiem tūksto�iem nevar būt ne runas. Kā jau teicu, es te neturu nekādu nolādētu hoteli.

Benijs sajūsmā skatījās uz sievieti. Viņ� nekad nebija dzirdējis, ka sieviete tik īsā laikā tik daudz lamājas. Pēc viņa domām, tas skanēja apburo�i.

-��� Mana daiļā, viņ� sacīja. Vai drīkst paglaudīt suni?

-���� Mana daiļā? pārjautāja sieviete. Vai tu esi akls? Bet glaudi vien, pie joda! Busters ir laipns. Jums katram būs sava istaba aug�stāvā, tur vietas pietiek. Palagi ir tīri, bet uzmanieties no �urku indes uz grīdas. Galds būs klāts pēc stundas.

Sieviete ar Busteru uzticīgi pie sāniem pagāja garām visiem trijiem viesiem kūts virzienā. Benijs viņai sauca no muguras un jautāja, vai daiļajai esot arī kāds vārds. Viņa atbildēja nepagrie�oties, ka viņas vārds esot Gunilla, bet ka, viņasprāt, "mana daiļā" skanot tik jauki, lai saucot viņu tā arī turpmāk, ka tevi nelabais! Benijs to apsolīja.

-��� Man �ķiet, ka esmu iemīlējies, sacīja Benijs.

-��� Es zinu, ka esmu noguris, bilda Allans.

�ajā brīdī no kūts puses atskanēja tāds kā rēciens, kas lika pat nāvīgi noguru�ajam Allanam ieplest acis. Tam vaja�dzēja nākt no kāda ļoti liela un, iespējams, nomocīta dzīv�nieka.

-���� Neauro tik skaļi, Soņa, sacīja Mana Daiļā. Es jau nāku, pie velna!

Mājas Ikshultā neizskatījās skaisti. To gadu laikā, kamēr Allans atradās profesora Lundborga aprūpē, viss bija aizaudzis. Kārniņi bija nopūsti nojumta un gulēja izklaidus zemē, ateja kaut kāda iemesla pēc bija apgāzusies, viens virtuves logs stāvēja vaļā un vējā dauzījās.

Allans apstājās pie ieejas pa�urāt, jo ateja vairs nebija darba kārtībā. Tad viņ� devās iek�ā un apsēdās putekļainajā virtuvē, bet logu atstāja vaļā. Jaunais cilvēks bija izsalcis, bet atturējās no impulsa apskatīties, kas atrodams pielie�kamajā. Viņ� bija pārliecināts, ka redzētais viņu neieprie�cinātu.

Viņ� bija �eit dzimis un uzaudzis, bet nekad vēl �ī māj�vieta nebija likusies tik tāla kā pa�laik. Varbūt pienācis laiks saraut visas saites ar pagātni un doties tālāk pretējā vir�zienā? Jā, tā tas noteikti bija.

Allans sameklēja savus dinamīta krājumus, izdarīja nepiecie�amos priek�darbus, pirms piepildīja divriteņa pie�kabi ar to mazumiņu, kas �ķita kaut cik vērtīgs. 1929. gada 3. jūnija mijkrēslī viņ� devās ceļā, projām no Ikshultas, pro�jām no Flenas. Dinamīta lādiņ� detonēja, kā paredzēts, tie�i pēc trīsdesmit minūtēm. Viņa mājas Ikshultā uzlidoja gaisā, un tuvākā kaimiņa govs atkal izmetās.

Vēl pēc stundas Allans sēdēja apcietinājumā policijas iecirknī Flenā un ēda vakariņas, klausīdamies policijas prefekta Krūka lamās. Flenas policija nesen bija saņēmusi jaunu auto, un tādēļ vīru, kas nupat bija sagrāvis druskās savu mitekli, drīz noķēra.

�oreiz apsūdzība bija skaidrāka.

-��� Sabiedrībai bīstami postījumi, lietpratīgi sacīja poli�cijas prefekts Krūks.

-��� Vai vari pasniegt man maizi? vaicāja Allans.

Policijas prefekts Krūks to nevarēja. Toties viņ� sāka

lamāt savu nabaga asistentu, kas bija izpildījis noziedz�nieka vēlē�anos, kad tas bija prasījis vakariņas. Tas turpinā�jās, līdz Allans bija visu apēdis un pēc tam ļāva sevi aizvest uz to pa�u kameru, kur bija sēdējis agrāk.

-���� Vai jums te kaut kur nemētājas �īsdienas avīze? Allans jautāja. Ko vakarā palasīt, es domāju.

Policijas prefekts Krūks atbildēja, izslēdzot gaismu pie griestiem un aizcērtot durvis. Nākamajā rītā viņa pirmais darbs bija zvanīt "uz to trakonamu" Upsālā, lai viņi nāk un savāc Allanu Karlsonu.

Bet �ajā ziņā prefekts pie Bernharda Lundborga līdz�strādniekiem neatrada dzirdīgas ausis. Karlsons jau esot pilnībā apstrādāts un tagad viņiem esot citi, ko kastrēt un analizēt. Ja vien policijas prefekts zinātu, no kā tik nācija neesot jāglābj: no ebrejiem un �igāniem, no īstiem un pusnēģeriem, garā truliem un citiem. Ja arī Karlsona kungs uzspēris gaisā pats savu māju, tas tomēr nekvali�ficējot viņu jaunam ceļojumam uz Upsālu. Ar savu māju cilvēks jau varot rīkoties, kā vēlas, vai tad policijas prefekts tā nedomā? Mēs ta�u dzīvojam brīvā valstī, vai ne?

Beidzot policijas prefekts Krūks nolika klausuli. Viņ� nekādi nevarēja tikt galā ar tiem lielpilsētas ļaudīm. Toties viņ� no�ēloja, ka iepriek�ējā vakarā nebija ļāvis Karlsonam ar divriteni doties projām no �ī apvidus, ko patiesībā tas tips jau bija domājis darīt.

Un tad nu iznāca tā, ka Allans Karlsons pēc sekmīgām priek�pusdienas pārrunām atkal sēdēja uz sava divriteņa ar piekabi. �oreiz ar pārtikas saini trim dienām un divām segām, ko apsegties, ja kļūtu auksts. Viņ� pamāja ardie�vas policijas prefektam Krūkām, kur� uz �o mājienu neat�bildēja, un Allans sāka mīt pedāļus ziemeļu virzienā, jo tā debespuse, viņaprāt, bija tikpat laba kā citas.

Tuvojoties pēcpusdienai, ceļ� viņu bija aizvedis uz Hellefo�nēsu, un tas �imbrī�am bija pietiekami. Allans apsē�dās zaļā nogāzītē, izklāja segu un atvēra pārtikas saini. Ēzdams sīrupmaizes �ķēli ar dūmdesu, viņ� pētīja rūpnie�cisko rajonu, kas bija iegadījies viņam acu priek�ā. Fabrikas ārpusē gulēja kaudze ar lietiem lielgabalu stobriem. Allanam ienāca prātā, ka tam, kas ra�o lielgabalus, varbūt vaja�dzīgs kāds, kas parūpējas par kārtīgu sprādzienu, kad kaut kam jāsprāgst. Viņ� vēl nodomāja, ka viņa pa�mērķis nebūt nebija aizbraukt ar divriteni pēc iespējas tālāk no Ikshultas. Derēja ta�u arī Hellefo�nēsa. Ja vien tur ir darbs.

Allana doma sasaistīt lielgabalu stobrus ar iespējamu vajadzību pēc viņa īpa�ās kompetences varbūt likās maz�liet naiva. Tomēr tie�i tā ari izrādījās. Pēc īsas sarunas ar fabrikantu, kurā Allans izlaida zināmas daļas no sava dzīves gājuma, viņ� ieguva aizdedzinā�anas tehniķa darbu.

Allans bija pārliecināts, ka te gan viņam patiks.

[1] [13] *

Lielgabalu ra�o�ana Hellefo�nēsas lietuvē neritēja pilnā sparā, un pasūtījumu nekļuva vairāk, drīzāk jau mazāk. Aiz�sardzības ministrs Pērs Albins Hansons pēc pasaules kara

bija samazinājis asignējumus militārajai nozarei, kamēr Gustavs V sēdēja pilī un grieza zobus. Pērs Albins analītisks vīrs domāja, ka, skatoties atpakaļskata spogulī, Zviedrijai būtu vajadzējis pirms kara apbruņoties labāk, nekā tas tika darīts, bet vairs nebija nekādas jēgas bruņoties �obrīd, pēc desmit gadiem. Turklāt tagad ta�u eksistē Tautu savienība.

Konsekvences Sermlandes lietuvei bija tādas, ka dar�bība, no vienas puses, tika pārkārtota miermīlīgākiem mēr�ķiem, bet, no otras puses, darbiniekiem vajadzēja aiziet.

Tomēr ne jau Allanam, jo aizdedzinā�anas tehniķu trūka. Fabrikants gandrīz neticēja savām ausīm un acīm, kad kādudien tur stāvēja Allans, kur� izrādījās eksperts par da�ādu veidu sprāgstvielām. Līdz �im fabrikantam bija pilnīgi jāpaļaujas uz eso�o aizdedzinā�anas tehniķi. Tas, protams, nebija labi, jo tehniķis bija ārzemnieks, tik tikko runāja zviedriski, un viņam bija melni mati, turklāt uz visa ķermeņa. Nebija skaidrs, vai uz viņu var paļauties. Lai gan līdz �im fabrikantu vajadzība spieda to darīt.

Allans ne�ķiroja cilvēkus pēc ādas krāsas, viņam alla� bija licies, ka profesora Lundborga runā�ana ir mazliet dīvaina. Allans ar ziņkārību gaidīja tik�anos ar savu pirmo nēģeri vai nēģerieti, vienalga. Ar ilgām viņ� lasīja sludi�nājumus avīzē, ka D�ozefīne Beikere uzstāsies Stokholmā, bet viņam vajadzēja apmierināties ar Estebānu, savu balto, tomēr diezgan tum�ādaino aizdedzinā�anas kolēģi.

Allans un Estebāns labi sapratās. Turklāt viņi dzīvoja kopā būcenī pie fabrikas, kur atradās arī citi strādnieku mitekļi. Estebāns stāstīja par savu dramatisko pagātni. Kādā sarīkojumā Madridē viņ� bija sastapis meiteni un slepeni uzsācis ar viņu it kā nevainīgus sakarus, nemaz nezinādams, ka viņa ir pa�a premjerministra Migela Primo de Riveras meita. Un ar tādu vīru strīdēties nevarēja. Viņ� valdīja pār valsti, kā gribēja, un karalis bezpalīdzīgi viņam pakļāvās. Premjerministrs bija maigs nosaukums diktato�ram, domāja Estebāns. Bet viņa meita bija ļoti jauka!

Estebāna strādnieku izcelsme nekādā mērā neaizrāva iespējamo sievastēvu. Savā pirmajā un vienīgajā tik�anās reizē ar Primo de Riveru Estebāns uzzināja, ka viņam ir divas iespējas. Viena bija pazust no spāņu zemes, cik vien tālu iespējams, bet otra tūlīt uz vietas saņemt �āvienu pakausī.

Kamēr Primo de Rivera turēja rokā ieroci �au�anas gata�vībā, Estebāns atbildēja, ka nolēmis izmantot pirmo iespēju, un atmuguriski steidzīgi devās ārā no istabas, neatsedzot pakausi vīram ar �aujamo un neraidot nevienu skatienu tajā virzienā, kur stāvēja �ņuksto�ā meitene.

Cik tālu vien iespējams, domāja Estebāns, un devās zie�meļu virzienā, pēc tam vēl vairāk uz ziemeļiem un beigās tik tālu uz ziemeļiem, kur jūra ziemā sasalst ledū. Viņam �ķita, ka �āds attālums ir pietiekams. Un kop� tā laika te jaunais cilvēks arī atradās. Darbu lietuvē viņ� bija dabūjis pirms trim gadiem, pateicoties kādam katoļu mācītājam kā tulkam un Estebāna pa�sacerētajam stāstam lai Dievs �im spānietim piedod! -, ka viņ� Spānijā darbojies ar sprāgst�vielām, lai gan patiesībā galvenokārt bija lasījis tomātus.

�ajā laikā Estebāns bija iemācījies kaut cik sazināties zviedru valodā un kļuvis par diezgan prasmīgu aizdedzinā��anas tehniķi. Un tagad ar Allanu blakus viņ� izvērtās par īstu lietpratēju.

[1] [14] *

Allans labi iedzīvojās lietuves strādnieku miteklī. Pēc gada viņ� jau varēja saprotami izteikties spāņu valodā, ko Estebāns viņam mācīja. Pēc diviem gadiem viņ� runāja spā�niski gandrīz brīvi. Bet vajadzēja trīs gadus, līdz Estebāns

atmeta mēģinājumus pievērst Allanu starptautiskā sociā�lisma spāņu variantam. Viņ� bija izmēģinājis visu, bet Allans izrādījās neuzņēmīgs. Sava labākā drauga personībā Estebāns nespēja saprast tie�i �o daļu. Nebija jau tā, ka Allans turētos pie pretējiem uzskatiem attiecībā uz lietu kārtību un pateiktu, kā, viņaprāt, visam vajadzētu būt. Viņam vienkār�i nebija nekādu uzskatu. Bet varbūt tie�i tādi bija Allana uzskati? Estebānam galu galā vairs nebija citas izvēles kā vien samierināties ar to, ka viņ� nesaprot.

Allanam no savas puses arī vajadzēja tikt galā gandrīz ar to pa�u. Estebāns bija labs biedrs. Neviens nevarēja līdzēt, ka �is cilvēks saindējies ar to sasodīto politiku. Un dro�i vien viņ� tāds nebija vienīgais.

Gadalaiki nomainīja cits citu vēl kādu brīdi, bet tad Allana dzīve ieguva jaunu pavērsienu. Sākumā Estebānu sasniedza ziņa, ka Primo de Rivera atkāpies un aizbēdzis no valsts. Nu bija vajadzīga demokrātija pa īstam, varbūt pat sociālisms, un Estebāns to negribēja palaist garām.

Tādēļ viņ� nolēma doties mājup, cik vien ātri iespējams. Lietuvei klājās arvien grūtāk un spiedīgāk, jo senor Pērs Albins bija nolēmis, ka kara vairs nebūs. Estebāns uzskatīja, ka abus aizdedzinā�anas tehniķus jebkurā brīdi var atlaist. Kādi plāni bija draugam Allanam? Vai viņ� varētu iedomā�ties braukt Estebānam līdzi?

Allans pārdomāja. No vienas puses, viņu neinteresēja nekāda revolūcija, vienalga, spāņu vai kāda cita. Tā ta�u novestu vēl pie kādas revolūcijas, kas vērsta pretējā vir�zienā. No otras puses, Spānija atradās ārzemēs, tāpat kā citas valstis, izņemot Zviedriju, un, tā kā viņ� visu mū�u bija lasījis par ārzemēm, tad nebūtu nemaz tik slikti tās vienreiz ieraudzīt pa īstam. Pa ceļam varbūt uzskrietu virsū kādam nēģerim vai pat diviem, vai ne?

Kad Estebāns apsolīja, ka pa ceļam uz Spāniju viņi sastaps vismaz vienu nēģeri, Allans nevarēja darīt neko citu kā vien piekrist. Tad draugi sāka diskutēt par praktiskākām lietām. Abi nonāca pie tā, ka fabrikants bija "dumj� velns" (tie�i tā viņi izteicās) un nebija pelnījis nekādu rēķinā�anos ar viņu. Tādēļ tika izlemts, ka viņi sagaidīs aploksni ar nedē�ļas algu un pēc tam pa kluso pazudis no �īs vietas.

Tādēļ arī notika tā, ka Allans un Estebāns nākamajā svētdienas rītā piecēlās pulksten 05.00, lai ar divriteni un piekabi dotos uz dienvidiem virzienā uz Spāniju. Pa ceļam Estebāns gribēja izmantot izdevību apstāties pie fabrikanta dzīvokļa un iepildīt visu rīta dabisko vajadzību komplektu piena kannā, kas katru dienu agri no rīta tika aizgādāta līdz fabrikanta vārtiem. Tas Estebānam bija ļoti svarīgi, jo viņam visus �os gadus vajadzēja izturēt, ka fabrikants un abi viņa pusaud�i dēli saukāja viņu par "pērtiķi".

Atriebība nav laba, paziņoja Allans. Ar atriebību ir tāpat kā ar politiku: viena visu laiku rada otru, līdz sliktais kļūst vēl sliktāks, bet sliktākais par vissliktāko.

Tomēr Estebāns palika pie sava. Tikai tāpēc vien, ka cil�vēkam mazliet spalvainākas rokas un viņ� tik pirmklasīgi nerunā fabrikanta valodā, viņ� ta�u nav nekāds mērkaķis, vai ne?

Tam gan Allans piekrita, un draugi nonāca pie kompro�misa. Estebāns drīkstēja ie�urāt kannā ar pienu, bet iekakāt gan ne.

Tā notika ar Hellefo�nēsas lietuvi, ka tur vairs nestrā�dāja neviens pats aizdedzinā�anas tehniķis. Aculieci�nieki jau tajā pa�ā rītā fabrikantam bija izpļāpāju�i, ka Allans un Estebāns redzēti ar divriteni un piekabi ceļā uz

Katrineholmu vai varbūt kaut kur vēl tālāk uz dienvidiem. Tāpēc fabrikants jau bija sagatavots nākamās darba nedēļas tūlītējam personāla trūkumam. Kad viņ� svētdienas priek��pusdienā sēdēja savas villas verandā un domīgi malkoja pienu no glāzes, ko viņam laipni bija pasniegusi Sigrida kopā ar mandeļu biskvītiem, viņa oma sabojājās vēl vairāk, jo acīmredzot kaut kas nebija kārtībā ar biskvītiem. Tiem bija izteikta amonjaka gar�a.

Fabrikants nolēma pagaidīt līdz dievkalpojuma beigām un tad paraustīt Sigridu aiz auss. Bet tikmēr viņ� apmieri�nājās ar to, ka pasūtīja vēl vienu glāzi piena, lai izskalotu no mutes nepatīkamo gar�u.

* * *

Tā nu iznāca, ka Allans Karlsons nokļuva Spānijā. Ceļ� caur Eiropu prasīja trīs mēne�us, un pa to laiku viņ� satika vairāk nēģeru, nekā bija spējis sapņot. Tomēr jau pēc sastap�anās ar pirmo viņa interese pazuda. Izrādījās, ka nav nekādas citas at�ķirības kā vien ādas krāsa; tikai visi runāja dīvainā valodā, lai gan to darīja arī baltie, sākot no Smolandes uz dienvidiem. To Lundborgu bērnībā laikam būs sabaidījis kāds nēģeris, Allans nosprieda.

Allans un viņa draugs Estebāns nonāca valstī, kur val�dīja haoss. Karalis bija aizbēdzis uz Romu un aizstāts ar republiku. No kreisās puses sauca revolucion, tikmēr labējie �ausminājās par to, kas iet vaļā Staļina pārvaldītajā Krie�vijā. Vai �eit notiks tas pats?

Estebāns uz brīdi aizmirsa, ka draugs ir nemainīgi apo�litisks un mēģināja Allanu pavilkt uz revolūcijas pusi, bet Allans, kā parasti, turējās pretī. Viņ� pazina �os toņus no mājām Zviedrijā un vēl joprojām nespēja aptvert, kāpēc visam vienmēr būtu jābūt tie�i otrādi, nekā bijis visu laiku.

Tad sekoja neveiksmīgs militārs pu�s no labās puses, ko pavadīja ģenerālstreiks no kreisās. Pēc tam nāca vispārē�jas vēlē�anas. Kreisie uzvarēja, un labējie niknojās, varbūt notika tie�i otrādi, Allans tik labi nezināja. Katrā gadījumā beidzot gāja vaļā kar�.

Allans bija atbraucis uz sve�u zemi, un viņam neradās nevienas labākas idejas kā vien turēties pussoli iepakaļ draugam Estebānam. Tas no savas puses savervējās un tūlīt pat kļuva par ser�antu, kad rotas komandierim tika paskaidrots, ka Estebāns zina, kā lietas uzspert gaisā.

Allana draugs ar lepnumu nēsāja uniformu un gaidīja, lai dotu savu pirmo ieguldījumu �ajā karā. Rota saņēma uzdevumu uzspridzināt pāris tiltu kādā Aragonijas ielejā, un Estebāna grupai tika pie�ķirts pirmais tilts. Estebāns jutās tik pacilāts par uzticē�anos, ka uzkāpa uz akmens, sagrāba �auteni kreisajā rokā, pacēla to pret debesīm un sauca:

-��� Nāvi fa�ismam, nāvi visiem fa��

Estebāns īsti nepaspēja pabeigt teikumu, kad, iespē�jams, ienaidnieka pirmā mestā granāta �ajā karā norāva viņam galvu un daļu no pleca. Allans atradās divdesmit metrus tālāk, kad tas notika, un tādēļ viņu nenota�ķīja tās drauga sastāvdaļas, kas tapa izmētātas apkārt akmenim, uz kura viņ� nesaprātīgi bija nostājies. Viens no ierindniekiem Estebāna grupā sāka raudāt. Allans pats aplūkoja to, kas no drauga bija palicis pāri, un nolēma, ka nav vērts neko vākt kopā.

-���� Tev vajadzēja palikt Hellefo�nēsā, teica Allans un piepe�i sajuta karstas ilgas skaldīt malku pie savas mājas Ikshultā.

Granāta, kas nogalināja Estebānu, varbūt bija pirmā �ajā karā, bet nekādā ziņā ne pēdējā. Allanam ienāca prātā doma atgriezties mājās, bet piepe�i kar� bija visapkārt. Turklāt ceļ� uz Zviedriju bija �ausmīgi gar�, un tur jau ari nebija neviena, kas viņu gaidītu.

Tādēļ Allans sameklēja Estebāna rotas komandieri, iepa�zīstināja ar sevi kā kontinenta labāko pirotehniķi un teica, ka rotas komandiera interesēs būtu gatavs spridzināt tiltus un citas infrastruktūras konstrukcijas par ēdienu trīsreiz dienā un malciņu vīna, kad apstākļi atļauj.

Rotas komandieris jau gandrīz gribēja pavēlēt Allanu no�aut, kad viņ� ietiepīgi atteicās dziedāt slavas dziesmas sociālismam un republikai un turklāt gribēja darboties civilā apģērbā. Vai arī, kā sacīja Allans pats:

Ir vēl viena lieta� Es tev spridzinā�u tiltus, bet pats savā jakā, citādi tev būs jāspridzina tilti pa�am.

Patiesībā tāds rotas komandieris vēl nav dzimis, kas ļautu civilistam tādā veidā sevi izrīkot. Tomēr tie�i �im rotas komandierim bija tāda problēma, ka viņa zaldāts lielākais sprāgstvielu speciālists pirms brī�a tika pa daļām izkai�sīts ap kādu akmeni attālākā pakalnā.

Kamēr rotas komandieris sēdēja militārā saliekamajā atzveltnes krēslā un prātoja, vai Allanam tuvākā nākotne nesīs pieņem�anu darbā vai no�au�anu, kāds zemākstāvo�s kolēģis ie�ukstēja viņam ausī, ka jaunais ser�ants, kur� tik nelaimīgi pirmīt tika sa�auts gabalos, bija ar �o zviedru iepazīstinājis kā ar meistaru sprāgstvielu mākslā.

Tas visu iz�ķīra. Senor Karlsons a) saglabā dzīvību, b) saņem ēdienu trīsreiz dienā, c) iegūst tiesības nēsāt civilo apģērbu, kā ari d) tiesības, tāpat kā visi citi, �ad tad saprātīgā daudzumā nogar�ot vīnu. Par atlīdzību viņam jāuzspridzina tie�i tas, ko prasa apkārtējie komandieri. Turklāt tika norī�koti divi ierindnieki, lai tie �o zviedru īpa�i paturētu acīs, jo vēl joprojām nevarēja izslēgt, ka viņ� ir spiegs.

Tā aizritēja mēne�i un kļuva par gadiem. Allans spridzi�nāja to, kas bija jāspridzina, un darīja to ar lielu izveicību. Tas noteikti nebija nekāds dro�ais darbs. Bie�i vajadzēja lī�us lavīties pie aktuālā objekta, uzstādīt lādiņu ar laika degli un pēc tam kreisēt atpakaļ uz dro�u vietu. Pēc trim mēne�iem aizgāja bojā viens no zaldātiem, kas apsargāja Allanu (kļūdas pēc viņ� ielīda tie�i ienaidnieka nometnē). Vēl pēc pusgada galus atdeva otrs (viņ� piecēlās kājās, lai izstaipītos, un tūlīt tika pār�auts uz pusēm). Rotas koman�dieris nedomāja norīkot citus uzraugus, jo senor Karlsons bija ļoti labi uzvedies.

Allans neredzēja jēgu bez vajadzības nogalināt daudz ļau�u, tādēļ viņ� parasti nodro�ināja, lai aktuālais tilts, pirms tam bija jālido gaisā, būtu tuk�s. Tā, piemēram, notika ar pēdējo tiltu, ko viņ� mīnēja, pirms kar� beidzās. Kad tajā reizē Allans bija visu sagatavojis un līda atpakaļ uz krūmiem, pie viena tilta balsta parādījās ienaidnieka patruļa ar kādu maza auguma kungu vidū, kur� bija izgreznots medaļām. Viņi nāca no otras puses un �ķita, ka viņiem nav ne jaus�mas, ka tepat tuvumā atrodas republikāņi. Bet vēl mazāk viņi nojauta, ka atrodas ceļā uz to, lai mū�ības laukos sastā�dītu kompāniju Estebānam un tūksto�iem citu spānie�u.

Bet tad Allans nodomāja, ka vienreiz pietiek. Viņ� pie�cēlās no krūmiem un sāka vicināt rokas.

Ejiet projām no �ejienes! viņ� sauca mazā auguma vīram ar medaļām un viņa vīriem. Pazūdiet, pirms uzli�dojat gaisā!

Mazā auguma virs ar medaļām kāpās atpakaļ, bet viņa pavadoņi saslēdzās ap viņu. Tad viņi pārvilka mazo viru pār tiltu un apstājās tikai tad, kad sasniedza Allana krūmus. Pret zviedru bija notēmētas astoņas �autenes, un vismaz viens būtu iz�āvis, ja nebūtu noticis tā, ka tilts aiz viņiem pēk�ņi uzgāja gaisā. Spiediena vilnis iesvieda medaļaino vīru pie Allana krūmos. Apjukumā neviens no �ī vīra tuvā�kajiem neuzdro�inājās sūtīt Allana virzienā lodi, jo �āviens varēja noiet greizi. Turklāt �ķita, ka viņ� ir civilists. Un, kad dūmi bija izklīdu�i, vairs nebija runa par Allana aizraidī�anu uz viņpasauli. Mazā auguma vīrs ar medaļām sniedza Allanam roku un skaidroja, ka īsts ģenerālis zinot, kā izrā�dīt savu atzinību, un ka tagad labākais esot doties atpakaļ uz otru pusi, ar tiltu vai bez tā. Ja viņa glābējs gribot nākt līdzi, tad viņ� bū�ot vairāk nekā gaidīts, jo ģenerālis ielūg��ot viņu pusdienās.

-��� Paella Andaluz, teica ģenerālis. Mans pavārs ir no dienvidiem. Comprende?

Jā, Allans saprata. Viņ� saprata, ka izglābis dzīvību pa�am generalisimo, viņ� saprata arī to, ka viņam par labu nākusi netīrā jaka ienaidnieka uniformas vietā; viņ� zināja, ka draugi augstienē da�us simtus metrus tālāk ar tālskati sekoja notikumu gaitai, un aptvēra arī to, ka pa�a veselības labā ir noderīgi mainīt puses �ajā karā, kura mērķi viņ� tā arī nebija apjēdzis.

Turklāt viņ� jutās izsalcis.

-���� Si, porfavor, mi general, teica Allans. Paelja ļoti noderēs. Varbūt ar glāzi sarkanvīna vai divām?

Reiz pirms desmit gadiem Allans bija meklējis aizde�dzinā�anas tehniķa darbu Hellefo�nēsas lietuvē. Toreiz no sava dzīves gājuma viņ� bija izvēlējies izsvītrot to, ka �et�rus gadus bija sēdējis trakonamā un vēlāk uzlaidis gaisā pats savu māju. Varbūt tie�i tādēļ darba intervija noritēja tik labi.

Allans to atcerējās, runādams ar ģenerāli Franko. No vienas puses, nevajadzētu melot. No otras puses, nebūtu visai derīgi ģenerālim atklāt, ka tas bija Allans pats, kur� novietoja spridzekli zem tilta un ka veselus trīs gadus strā�dājis kā civilists republikāņu armijā. Nebija jau tā, ka Allans baidītos to pastāstīt, bet tie�i �ajā reizē uz spēles tika liktas pusdienas un iedzer�ana. Ja tiek apdraudēts ēdiens un deg�vīns, tad uz laiku patiesībai jāpaiet malā, tā izlēma Allans un sameloja ģenerālim visā pilnībā.

Tātad izrādījās, ka Allans ielīdis krūmos, bēgdams no republikāņiem; viņ� pats bija redzējis, ka tie ievieto lādiņu, un tā bija laime, jo citādi viņ� nebūtu varējis ģenerāli brī�dināt.

Iemesls, kāpēc Allans vispār nonāca Spānijā un karā, bija tas, ka viņu uz �ejieni atvilināja kāds draugs, kam bija tuva radniecība ar nelaiķi Primo di Riveru. Kop� draugs aiz�gāja bojā no ienaidnieka granātas, Allanam vajadzēja cīnī�ties vienam, lai uzturētu sevi pie dzīvības. Viņ� bija iekritis republikāņu nagos, bet viņam laimējās no tiem izrauties.

Un tad Allans ātri mainīja tematu, stāstīdams, ka viņa tēvs bijis viens no krievu cara Nikolaja tuvākajiem vīriem un ka viņ� miris mocekļa nāvē bezcerīgā cīņā pret boļ�eviku vadoni Ļeņinu.

Pusdienas tika servētas ģenerāl�tāba teltī. Jo vairāk sarkanvīna Allans iedzēra, jo gleznaināks kļuva viņa tēva varonības apraksts. Ģenerālis Franko nevarēja justies vēl vairāk aizkustināts. Vispirms viņam tiek izglābta dzīvība, bet pēc tam izrādās, ka glābējs gandrīz vai pieder pie tuvā�kajiem cilvēkiem cara Nikolaja dzimtai.

Ēdiens bija izsmalcināts, andalūzie�u pavārs jau neko citu nedrīkstēja atļauties. Un vīns plūda straumēm, un nebeidzamā skaitā tika cilātas glāzes uz Allana, Allana tēva, cara Nikolaja un cara ģimenes veselību. Tad iznāca tā, ka ģenerālis beigās iemiga, iepriek� cie�i apskāvis Allanu, lai apzīmogotu to, ka viņi pārgāju�i uz tu.

Kad kungi atmodās, kar� bija beidzies. Ģenerālis Franko pārņēma jaunās Spānijas pārvaldī�anu un piedā�vāja Allanam kļūt par iek�ējās miesassardzes �efu. Allans pateicās par piedāvājumu, bet atbildēja, ka pa�laik laiks doties mājup, ja Fransisko viņu atvainotu. Fransisko to ari darīja un uzrakstīja vēstuli, kurā nodro�ināja Allanam no generalisimos puses visu veidu aizsardzību ("Parādi �o te, ja tev vajadzīga palīdzība"), un tad viņ� Allanam iedeva lepnu eskortu līdz pat Lisabonai, no kurienes, pēc ģenerāļa domām, dro�i vien gāja kuģi ziemeļu virzienā.

Izrādījās, ka no Lisabonas kuģi gāja uz visām iespēja�mām pusēm. Allans stāvēja krastmalā un brīdi domāja. Tad viņ� pavicināja ģenerāļa vēstuli gar acīm tam kapteinim, uz kura kuģa plīvoja Spānijas karogs, un nekavējoties saņēma atļauju kāpt uz borta bez biļetes. Nemaz neizvirzījās jautā�jums, ka viņam vajadzētu strādāt par uzturu.

Kuģis, protams, nedevās uz Zviedriju, bet vēl krastmalā Allans bija pats sev jautājis, kas viņam tur būtu darāms, tomēr nekādu jēdzīgu atbildi nebija saņēmis.

Pēcpusdienā pēc preses konferences Hinkens apsē�dās pie kausa alus, lai padomātu. Bet, lai kā viņ� arī domāja, gali kopā nesagāja. Vai tad Bultens būtu sācis ņemt gūstā simtgadniekus? Vai arī viņam ar veci nav nekāda sakara? No domā�anas Hinkenam sāka sāpēt galva, un viņ� vairāk nedomāja, toties piezvanīja �efam un ziņoja, ka nav nekā, ko ziņot. Viņ� saņēma pavēli palikt Malm�ēpingā un gaidīt turpmākos rīkojumus.

Saruna beidzās, un Hinkens atkal palika viens ar savu aliņu. Stāvoklis kļuva pārāk apgrūtino�s, viņam nepatika kaut ko nesaprast, un atkal sāka sāpēt galva. Tad vīra domas atgriezās pagāju�ajos laikos; viņ� sēdēja un atcerējās jaunī�bas gadus mājās.

Hinkens bija sācis noziedznieka karjeru Braosā, tikai pāris jūd�u no tās vietas, kur nejau�i bija nonācis Allans ar saviem jauniegūtajiem draugiem. Tur Hinkens bija sasi�ties kopā ar da�iem domubiedriem un nodibinājis MC klubu The Violence. Hinkens bija vadonis; tie�i viņ� noteica, kurā kioskā viņi ielauzīsies nākamreiz un zags cigaretes. Viņ� ari bija izvēlējies nosaukumu The Violence vardarbība. Un viņ� bija tas, kas nelaimīgā kārtā deva savai draudzenei uzdevumu uz�ūt kluba nosaukumu uz desmit tikko nozag�tām ādas jakām. Draudzeni sauca Izabella, un viņa skolā nebija pa istam iemācījusies zviedru pareizrakstību un angļu vēl ne tik.

Tādējādi neiznāca nekas labāks kā vien tas, ka Izabella pareizā uzraksta vietā uz�uva uz jakām The Violins. Tā kā pārējie kluba locekļi skolā bija uzrādīju�i līdzīgas sekmes, par ko neviena ārpusskolas autoritāte nebija likusies ne zinis, tad grupā nebija neviena, kas ievērotu �o misēkli.

Tādēļ visi bija vienādi pārsteigti, kad kādu dienu atnāca vēstule grupai The Violins Braosā, ko rakstīja atbildīgie par koncertzāli Vek�ē. Vēstulē bija jautājums, vai kluba biedri gadījumā nenodarbojas ar klasiskās mūzikas atskaņo�anu un, ja tā, vai nebūtu iespējams parādīt sevi un uzstāties kon�certā kopā ar pilsētas slaveno kamerorķestri Musica Vitae.

Hinkens jutās izprovocēts; viņ� domāja, ka kāds viņu nes cauri, tādēļ kādu nakti izlaida kioska aplaupī�anu un devās uz Vek�i, lai iemestu bruģakmeni koncertzāles foajē. Ar nodomu pārmācīt atbildīgos par sliktu uzve�anos.

Viss gāja kā pa sviestu, izņemot to, ka Hinkena ādas cimds ielidoja koncertzāles foajē kopā ar akmeni. Tā kā nekavējoties atskanēja trauksmes signāls, tad nebija ietei�cams mēģināt atgūt �o īpa�umu.

Palikt ar vienu cimdu bija slikti. Viņ� ta�u brauca ar motociklu, un tonakt roka sala visu ceļu līdz pat mājām Braosā. Ļaunākais bija tas, ka Hinkena nelaimīgā draudzene cimdā bija ierakstījusi Hinkena vārdu un adresi, ja gadījumā cimds pazustu. Tādēļ jau nākamās dienas priek�pusdienā policija savāca Hinkenu.

Nopratinā�anā Hinkens paskaidroja, ka viņu izprovocē�jusi koncertzāles vadība. Tādējādi gadījums ar The Violence, kas kļuva par The Violins, nonāca avīzē SmSlandsposten, un

Hinkens kļuva par apsmieklu visā Braosā. Trakās dusmās viņ� neapmierinājās ar kioska uzlau�anu, bet izlēma to aizdedzināt. Tas savukārt noveda pie tā, ka kioska turkubulgāru izcelsmes īpa�nieks, kas bija nolicies gulēt savā īpa�umā, lai sargātu to no zagļiem, tik tikko palika dzīvs. Hinkens nozieguma vietā pazaudēja otru cimdu (ar tikpat skaistu adresi kā pirmajam), un mazliet vēlāk viņ� pirmo reizi mū�ā jau bija ceļā uz attiecīgo iestādi. Tie�i tur viņ� satika �efu, un, kad sods bija izciests, Hinkens atzina par labāku pamest Braosu un draudzeni uz visiem laikiem. �ķita, ka viņi abi viens otram nes tikai neveiksmes.

Tomēr The Violence vēl arvien pastāvēja, un ari jakas ar nepareizajiem uzrakstiem tika saglabātas. Turpretī pēdējā laikā klubs bija mainījis darbības lauku. Tagad tas nodarbo�jās ar auto zādzībām un turklāt grieza atpakaļ nobraukto kilometru mērītājus. īpa�i ienesīgs bija darbiņ� ar �iem mērītājiem. Vai arī, kā mēdza teikt jaunais vadonis, Hinkena jaunākais brālis: "Nekas tā neizrotā auto kā fakts, ka tas pēk�ņi nobraucis uz pusi mazāk."

Hinkens saglabāja gadījuma rakstura kontaktus ar brāli un agrāko dzīvi, bet nejuta nekādu vēlmi atgriezties.

Nu, pie velna! Hinkens apkopoja atmiņas par pa�a pagātni.

Bija grūti domāt par kaut ko jaunu un tikpat grūti atce�rēties veco. Tad jau labāk paņemt tre�o aliņu un saskaņā ar

�efa pavēli ie�ekoties viesnīcā.

* * *

Bija jau gandrīz tum�s, kad komisārs Aronsons ar poli�cijas suni Kiki un tā dresētāju, no Vid�erras ilgi nosoļoju�i gar dzelzceļa sliedēm, nonāca līdz Okeras rūpnieciskajam ciematam.

�ajā ceļa gabalā suns ne uz ko nebija reaģējis. Āronsons prātoja, vai suns vispār saprot, ka tiek darīts darbs, nevis viņi devu�ies vakara pastaigā. Bet, kad trio nokļuva pie pamestās drezīnas, Kiki sastinga miera stājā vai arī kā to sauc. Tad viņa pacēla vienu ķepu un sāka riet. Aronsona sirdī iedegās cerība.

-��� Vai tas kaut ko nozīmē? viņ� jautāja.

-Jā, tā var mierīgi teikt, atbildēja suņa dresētājs.

Un tad viņ� paskaidroja, ka Kiki apguvusi vairākus vei�dus, kā parādīt to, ko viņa vēlas paziņot.

-��� Nu tad pastāstiet, ko suns grib pateikt! sacīja arvien nepacietīgākais komisārs Aronsons un norādīja uz suni, kas joprojām stāvēja uz trim kājām un rēja.

-�� Tas nozīmē to, sacīja suņa dresētājs, ka uz drezīnas atradies beigts ķermenis.

-��� Beigts ķermenis? Līķis?

-��� Līķis gan.

Mirkli Āronsons acu priek�ā redzēja, ka Never Again biedrs nosit nabaga simtgadīgo Allanu Karlsonu. Bet tad jaunā informācija saplūda kopā ar iepriek� iegūto, kura jau bija nogulsnējusies.

-��� Jābūt tie�i otrādi, viņ� nomurmināja un jutās ievē�rojami atvieglots.

-�������������� [1] [15] *

Daiļā pasniedza kotletes ar kartupeļiem un brūklenēm un pie tā visa vēl alu un degvīnu Gammeldansk. Viesi bija izsalku�i, bet vispirms viņi gribēja zināt, kas tas par dzīv�nieku, ko viņi bija dzirdēju�i no kūts.

-��� Tā ir Soņa, teica Daiļā. Mans zilonis.

-��� Zilonis? jautāja Jūliuss.

-��� Zilonis? jautāja Allans.

-��� Man likās, es pazīstu �o skaņu, teica Benijs.

Agrāko desiņu kioska priek�nieku bija piemeklējusi

mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Un tagad, pie otra acu uzmetiena, �ajā ziņā nekas nebija mainījies. Sarkanmatainā sieviete ar kuplajām krūtīm, kura nepārtraukti lamājās, likās kā izkāpusi no Pāsilinna romāna! �is soms gan nekad vēl nebija rakstījis par ziloni, bet tas, pēc Benija domām, bija tikai laika jautājums.

Pirms gada, kādā agrā augusta rītā, zilonis bija stāvējis Daiļās dārzā un �iepis ābolus. Ja tas būtu pratis runāt, tad, iespējams, būtu pastāstījis, ka iepriek�ējā vakarā aizgājis no cirka Vek�ē, lai sameklētu kaut ko padzerties, jo ziloņa kopējs sev dzeramo jau bija sameklējis kādā vietā pilsētā un aizmirsis par saviem pienākumiem.

Mijkrēslī zilonis bija nonācis līdz Helgas ezeram un izlē�mis pasākt kaut ko vairāk nekā tikai dzesēt slāpes. Atsvai�dzino�a pelde nāktu par labu, tā dro�i vien domāja zilonis un iebrida seklajā ūdenī.

Pavisam pēk�ņi ūdens vairs nebija tik sekls, un zilonim vajadzēja ķerties pie savas iedzimtās prasmes peldēt. Vis�pār ziloņi jau nedomā tik loģiski kā cilvēki, un �is zilonis to pierādīja, izlemdams peldēt divarpus kilometrus līdz lī�a pretējam krastam, lai nonāktu atkal uz sauszemes, nevis griezties apkārt, kur līdz malai būtu jānopeld �etri metri.

�ai ziloņa loģikai savukārt bija �ādas sekas. Pirmkārt, cirka ļaudis un policija to uzreiz pasludināja par bojāgāju�u, jo, kad beidzot ieradās policisti, tie gāja pa ziloņa pēdām visu ceļu līdz pat Helgas ezeram un pat piecpadsmit met�rus dziļāk līcī. Otrkārt, visaugstākā mērā dzīvajam zilonim tumsas aizsegā laimējās aizmaldīties līdz Daiļās ābeļdār�zam, turklāt neviens cilvēks to nebija ievērojis.

Visu aug�minēto mūsu Daiļā, protams, nezināja, bet vēlāk viņa gandrīz visu nojauta, kad vietējā avīzē lasīja par pazudu�u ziloni, kas pasludināts par bojāgāju�u. Daiļā nosprieda, ka acīmredzot �ajā apvidū �obrīd nevar atras�ties daudz klaiņojo�u ziloņu, tā ka miru�ais zilonis un �is augstākā mērā dzīvais eksemplārs viņas aprūpē noteikti ir viens un tas pats.

Daiļā sāka ar to, ka iedeva zilonim vārdu. Viņa nosauca to par Soņu, par godu savam elkam Soņai Hēdenbratei. Pēc tam sekoja da�u dienu ilga samierinā�anās starp Soņu un vilku suni Busteru, līdz tie iemācījās viens otru pieciest.

Tad atnāca ziema ar mū�īgu pārtikas meklē�anu nabaga Soņai, kas ēda tikpat daudz kā jebkur� zilonis. Piemērotā brīdī Daiļās tēvs bija atstiepis kājas un atstājis savai vienīga�jai meitai mantojumā vienu miljonu kronu (pirms divdesmit gadiem aizejot pensijā, viņ� bija pārdevis savu ienesīgo suku sie�anas firmu un pēc tam labi pārvaldījis naudu). Tādēļ Daiļā beidza savu darbu aprūpes centra reģistratūrā Rotnē, lai kļūtu par mammu uz pilnu slodzi sunim un zilonim.

Tad atkal iestājās pavasaris, Soņa no jauna varēja baro�ties ar zāli un lapām, un tad pagalmā iebrauca �is merse�dess, un tas bija pirmais apmeklējums kop� mū�ībā aizgā�ju�ā papiņa pēdējās vieso�anās pie meitas pirms diviem gadiem. Daiļā pastāstīja, ka viņa nemēdzot pārāk daudz pretoties liktenim, tādēļ viņai nemaz neesot ienācis prātā slēpt Soņu no sve�inieku acīm.

Allans un Jūliuss sēdēja klusu un ļāva Daiļās stāstam nogulsnēties prātā, bet Benijs teica:

Bet kas ir ar to Soņas auro�anu? Esmu pārliecināts, ka viņai kaut kas sāp.

Daiļā iepleta acis pārsteigumā.

-��� Kā, pie velna, tu to vari dzirdēt?

Benijs neatbildēja uzreiz. Ta�u viņ� iebāza mutē pirmo kumosu, lai iegūtu apdomā�anās laiku. Tad viņ� teica:

-���� Es esmu gandrīz veterinārārsts. Vai vēlaties garo vai īso versiju?

Visi bija vienisprātis, ka dod priek�roku garajai versijai, bet Daiļā pastāvēja uz to, ka vispirms viņa ar Beniju aizies uz kūti, kur gandrīz veterinārārsts Benijs uzmetis skatienu Soņas sāpo�ajai kreisajai priek�kājai.

Pie pusdienu galda palika Allans un Jūliuss, kuri abi brīnījās, kā gan var gadīties, ka veterinārārsts ar zirgasti nonācis Sermlandes nomalē kā neveiksmīgs desiņu kioska īpa�nieks. Veterinārārsts ar zirgasti kas tā, starp citu, par kārtību? Laiks tie�ām izkritis no eņģēm. Gunnara Strenga* laikā bija citādi, tad jau no attāluma varēja redzēt, kāds kuram amats.

-��� Finan�u ministrs ar zirgasti, nosmējās Jūliuss. Tas tik būtu kaut kas�

Benijs ar stingru roku izmeklēja nabaga Soņu, viņ� bija tādās darbībās piedalījies jau agrāk prakses laikā Kolmordenas zooloģiskajā dārzā. Zem otrā pirksta naga bija iedū�ries nolūzis zariņ�, tādēļ kāja �ajā vietā bija iekaisusi. Daiļā bija mēģinājusi �o zariņu izvilkt, bet viņai nepietika spēka. Benijam nevajadzēja vairāk par pāris minūtēm, lai viņam �ajā darbā laimētos, mierīgi aprunājoties ar Soņu un ņemot palīgā universālās knaibles. Bet kāja bija iekaisusi.

-��� Mums vajadzīgas antibiotikas, teica Benijs. Apmē�ram kilograms.

-��� Ja tu zini, kas mums vajadzīgs, tad es zinu, kā to dabūt, sacīja Daiļā.

Zāļu sagāde prasīja naksnīgu braucienu uz Rotni, un, gaidīdami, ka �is laiks pienāks, Benijs un Daiļā atgriezās pie pusdiengalda.

Visi ēda ar labu apetīti, uzdzerdami alu un degvīnu Gammeldansk, izņemot Beniju, kur� dzēra sulu. Kad bija notiesāts pēdējais kumoss, viņi pārcēlās uz dzīvojamās ista�bas atzveltnes krēsliem pie kamīna un Benijam vajadzēja sīkāk pastāstīt par to, ka viņ� ir gandrīz veterinārārsts.

Viss bija sācies ar to, ka Benijs un viņa gados vecākais brālis Buse, abi divi uzaugu�i En�edē uz dienvidiem no Stokholmas, vairākas vasaras pavadīja pie tēvabrāļa Franka Dālarnā. Tēvabrālis, ko neviens nesauca citādi kā par Frasi, bija veiksmīgs uzņēmējs un vairāku vietējo firmu īpa�nieks, kuras prasmīgi vadīja. Tēvabrālis Frase pārdeva visu no trei�leriem līdz grantij, bet galvenokārt to, kas atradās pa vidām. Nerunājot par gulē�anu un ē�anu, Frase visu dzīvi veltīja darbam. Viņam aiz muguras bija da�as neveiksmīgas attie�cības, jo visām sievietēm drīz vien apnika tēvabrālis Frase, kas tikai strādāja, ēda un gulēja (un svētdienās gāja du�ā).

Vairākas vasaras se�desmitajos gados tēvs, Frases vecā�kais brālis, nosūtīja Beniju un Būsi pie tēvo�a, atsaucoties uz to, ka bērniem vajadzīgs svaigs gaiss. Ar to gan bija tā, kā bija, jo Benijs un Buse tūlīt tika apmācīti apieties ar lielo akmeņu drupinā�anas ma�īnu tēvabrāļa Frases grants kar�jerā. Zēniem tas patika, lai gan darbs bija grūts un divu mēne�u laikā viņiem nepārtraukti bija jāelpo putekļi, nevis svaigs gaiss. Vakariņojot tēvabrālis ņēmās ar morāles lasī��anu, un viņa īpa�ais jājamzirdziņ� bija:

-���� Raugieties, zēni, uz to, lai jums būtu kārtīga izglītība, citādi beigās būs tāpat kā man.

Ne Benijs, ne Buse nedomāja, ka tēvabrāļa dzīve galu galā būtu drausmīgi slikta. Vismaz līdz tam brīdim, kad Frase kļūmes dēļ aizgāja bojā, strādājot ar savu akmeņu drupinā�anas ma�īnu. Bet tēvocis vienmēr bija sūkstījies par savu nepilnīgo skolo�anos. Viņ� tik tikko prata rakstīt zviedriski, bija slikts rēķinātājs, nesaprata ne vārda angliski un nevarētu uzreiz pateikt, ka Norvēģijas galvaspilsēta ir Oslo, ja kāds iedomātos viņam to pajautāt. Vienīgais, ko tēvabrālis Frase saprata, bija bizness. Un ar to viņ� kļuva bagāts kā trollis.

Tie�i cik pārticis bija tēvabrālis Frase savā mir�anas brīdī, nebija iespējams pateikt. Frase aizgāja no �īs pasaules, kad Busem bija deviņpadsmit un Benijam gandrīz astoņpadsmit gadu. Kādudien ar Būsi un Beniju sakontaktējās advokāts un paziņoja, ka viņi abi minēti tēvabrāļa Frases testamentā, bet lieta esot tik komplicēta, ka vajadzīga tik�anās.

Tad iznāca tā, ka Buse un Benijs tikās ar advokātu viņa birojā un tur uzzināja, ka viņiem nezināma, bet ievērojama summa brāļus gaida tajā dienā, kad viņi būs beigu�i izglī�to�anos pēc ģimnāzijas.

Tas vēl nebija viss ar advokāta starpniecību visu stu�diju laiku brāļi saņems kārtīgu un ar indeksiem regulētu mēne�a stipendiju, bet studijas nedrīkstēs pārtraukt, jo tad mēne�a samaksa tiks ieturēta, tie�i tāpat kā gadījumā, ja kāds no brāļiem būs nolicis kaut kādu eksāmenu un tādē�jādi spēs pats sevi apgādāt. Testamentā bija minēts vēl daudz kas cits, arī vairāk vai mazāk sare�ģītas detaļas, bet svarīgākais bija tas, ka brāļi kļūs bagāti, kad būs pabeigu�i studijas.

Buse un Benijs uzreiz pieteicās septiņu nedēļu metinā��anas kursos un saņēma no advokāta apstiprinājumu, ka pēc testamenta �ie kursi varētu derēt, "pat ja man �ķistu, ka jusu tēvabrālim Frankam padomā bija kaut kas smal�kāks".

Kad kursi bija pusceļā, atgadījās divi notikumi. Viens bija tas, ka Benijam reizi par visām reizēm apnika, ka lielais brālis viņu vienmēr apceļ. Visu laiku bija tie�i tā, bet tagad bija pienācis bridis brālim pateikt, ka viņi abi ir gandrīz pieaugu�i un ka Busem jāsagādā kāds cits, ko izrīkot.

Otrs notikums bija tāds, ka Benijs nemaz nevēlējās kļūt par metinātāju, jo viņa talants �ajā jomā bija pavisam neno�zīmīgs, tādēļ viņ� vispār atteicās pabeigt �os kursus.

�ajā sakaribā brāļi kādu laiku strīdējās, tad Benijam lai�mējās ieblēdīties botānikas kursā Stokholmas Universitātē. Pēc advokāta domām, testamentu nevarēja tulkot citādi kā vien atzīt studiju virziena maiņu par iespējamu, ja tikai studijas netika pārtrauktas vispār.

Tātad Buse drīz vien pabeidza metinātāju kursus, tomēr nesaņēma ne ēri no tēvabrāļa Frases naudas, jo brālis Benijs vēl joprojām studēja. Turklāt saskaņā ar testamentu advo�kāts tūlīt ieturēja Buses mēne�a naudu.

Tādēļ brāļi, protams, kļuva par īstiem ienaidniekiem. Kad Buse sa�ņabojies kādu nakti sadauzīja un saspārdīja Benija jauno moci ar 125 kubikmetru motoru (tas bija nopirkts par dāsni pie�ķirto studiju pabalstu), brāļu mīles�tībai bija beigas pa visām līnijām.

Buse sāka nodarboties ar biznesu tēvabrāļa Frases garā. Ta�u iespējams, ka viņam piemita daudz mazāks talants nekā tēvabrālim. Pēc kāda laika Buse pārcēlās uz Vesterjētlandi, no vienas puses, lai dotu biznesam jaunu startu, bet, no otras, lai nebūtu jāsaskrienas ar savu nolādēto brāli. Tas notika, kamēr Benijs vēl atradās studiju pasaulē, gadu no gada. Mēne�a pabalsts, kā jau teikts, bija dāsns, un, pārtraucot visas studijas īsi pirms gala eksāmena, tai vietā atkal uzsākot kaut ko jaunu, Benijs varēja dzīvot tīri labi, tajā pa�ā laikā, kad kaklakungs un lempis brālis dabūja gaidīt savu naudu.

Tā Benijs turpināja trīsdesmit gadus, līdz sirmu vecumu sasniegu�ais advokāts piezvanīja un paziņoja, ka mantotā nauda cauri, ka nebūs vairs nekādas mēne�a maksas un ka vispār nekādas naudas vairs nav. īsi sakot, brāļi varēja par mantojumu aizmirst, tā sacīja advokāts, kam tagad bija pilni deviņdesmit gadi un kas varbūt bija turējies pie dzī�vības galvenokārt �ī testamenta dēļ, jo tikai pāris nedēļu vēlāk viņ� nomira savā krēslā pie televizora.

Tas bija noticis tikai pirms da�iem mēne�iem, un Benijam piepe�i vajadzēja meklēt darbu. Bet viens no Zviedri�jas visvairāk izglītotajiem cilvēkiem dabūja pigu, jo darba tirgus pieprasīja nevis rekordilgus studiju gadus, bet pierā�dāmus studiju rezultātus. Benijam bija vismaz desmit gan�drīz pabeigtu studiju bez gala eksāmeniem, tādēļ beigu beigās viņam vajadzēja investēt desiņu kioskā, lai būtu, ko darīt. Benijs un Buse bija arī kontaktēju�ies viens ar otru pēc advokāta ziņojuma, ka mantojums nostudēts. Saruna no Buses puses gāja tik augstos toņos, ka Benijam neradās nekādi tuvāki plāni braukt un brāli apciemot.

Kad Benija stāsts bija nonācis līdz �ai vietai, Jūliusu sāka uztraukt pārāk ziņkārīgi jautājumi, kas varētu sekot no Dai�ļās puses, piemēram, kā Benijs nonācis sakaros ar Jūliusu un Allanu. Bet Daiļā ar alus un degvīna Gammeldansk palī�dzību vairs nebija tik precīza attiecībā uz detaļām. Īstenībā viņa pati uzskatīja, ka, te sēdēdama, ir ļoti tuvu tam, lai iemīlētos, ak, vecā sieviete.

Par ko tu vēl esi gandrīz paspējis kļūt, neskaitot vete�rinārārstu? viņa vaicāja mirdzo�ām acīm.

Benijs tikpat labi kā Jūliuss saprata, ka pēdējo dienu notikumus nevajadzētu skaidrot pārāk sīki, tā ka viņ� bija pateicīgs par Daiļās jautājuma ievirzi. Visu gan nevarot atcerēties, viņ� bilda, bet kaut kas jau palicis prātā, ja sē� skolas solā trīs desmitgades no vietas, pieņemot, ka �ad un tad tiek pildīti mājasdarbi. Katrā gadījumā Benijs zināja, ka viņ� ir gandrīz veterinārārsts, gandrīz dakteris vispārējā medicīnā, gandrīz arhitekts, gandrīz in�enieris, gandrīz botāniķis, gandrīz valodu skolotājs, gandrīz sporta peda�gogs, gandrīz vēsturnieks un gandrīz vēl daudz kas cits. Un vēl pikanta detaļa esot gandrīz beidzis zināmu skaitu īsāku kursu ar nenosakāmu kvalitāti un nozīmi. Turklāt viņu gandrīz varētu nosaukt par zubrītāju, jo esot apmeklējis vairākus kursus vienlaikus viena un tā pa�a semestra laikā.

Un tad Benijam ienāca prātā tas, kas vēl viņ� gandrīz bija, tas gandrīz bija aizmirsts. Un tā viņ� piecēlās un, pagriezies pret Daiļo, deklamēja:

No �īs dzīves, ko nakts tumsa klāj, no �īs nabaga vientuļās sirds ceļas dziesma par tevi, vismīļākā, par tevi, dārgum, kas mirdz.

Iestājās dziļ� klusums, izņemot to, ka Daiļā murmināja kādu nesadzirdamu lamuvārdu, bet viņas vaigi bija pie�tvīku�i.

Ēriks Aksels Karlfelts, paskaidroja Benijs. Ar viņa vārdiem es gribu izmantot izdevību un pateikties par mal�tīti un siltumu. Es laikam nepateicu, ka esmu arī gandrīz literatūras zinātnieks?

Pēc tam Benijs, iespējams, aizgāja soli par tālu, uzlūg�dams Daiļo uz deju kamīna priek�ā, jo viņa atbildēja ar ātru atteikumu un komentāru, ka visām ākstībām vajadzīgs savs nolādēts mērs. Bet Jūliuss ievēroja, ka Daiļā jutās glaimota. Viņa aizvilka treniņtērpa jakas rāvējslēdzēju, un jakas �uvēm bija ko turēt, kad viņa izrieza krūtis, lai vēl vairāk iepatiktos Benijam.

Pēc tam Allans sacīja paldies, bet pārējie pārgāja pie kafijas, un tiem, kas vēlējās, bija arī konjaks. Jūliuss priecīgi pieņēma visu paketi, turpretim Benijs apmierinājās ar pusi no tās.

Jūliuss apbēra Daiļo ar jautājumiem par māju un viņas pa�as pagātni gan tādēļ, ka bija ziņkārīgs, gan arī tādēļ, ka par katru cenu gribēja izlocīties no informācijas par to, kas ir viņi pa�i, uz kurieni dodas un kāpēc. No tā visa viņam izdevās izvairīties, jo Daiļā bija uzņēmusi apgriezienus un ņēmās stāstīt par savu jaunību, par vīru, ko apprecējusi astoņpadsmit gadu vecumā un izspērusi ārā pēc desmit gadiem (�is vēstures posms saturēja īpa�i daudz lamu�vārdu), par to, ka nav bijis neviena bērna, par �ētorpu, kas bijusi vecāku vasaras mītne, līdz pirms septiņiem gadiem nomirusi māte un tēvs ļāvis Daiļajai pārņemt saimniecību uz visiem laikiem, par reģistratores darbu aprūpes centrā Rotnē un par to, ka �ī nodarbe viņu iek�ēji nav iedvesmo�jusi, par mantoto naudu, kas sākusi iet mazumā, un ka drīz pienāk�ot laiks te visu pārtraukt un atrast kaut ko citu.

-���� Man ir jau �etrdesmit trīs, sacīja Daiļā. Tas, velns parāvis, ir jau pusceļ� līdz kapam.

-��� Par to gan tu nevari būt dro�a, teica Jūliuss.

-��� [1] * *

Suņa dresētājs deva Kiki jaunas instrukcijas, un viņa sāka ostīt zemi tālāk no drezīnas. Komisārs Aronsons cerēja, ka minētais līķis kaut kur parādīsies, bet jau pēc trīsdesmit

metriem pa rūpniecības rajona teritoriju Kiki sāka iet pa apli, meklēja it kā uz labu laimi, līdz lūdzo�i paskatījās uz savu dresētāju.

Kiki lūdz atvainot, bet viņa nevar pateikt, kur palicis līķis, pārtulkoja suņa dresētājs.

Sniedzot �o informāciju, suņa dresētājs nebija absolūti precīzs. Komisārs Aronsons iztulkoja atbildi tā, it kā Kiki būtu pazaudējusi līķi jau pie drezīnas. Bet, ja Kiki prastu runāt, viņa būtu pateikusi, ka līķis noteikti aizgādāts labu gabalu tālāk pa �o rajonu, pirms pazudis. Tādā gadījumā Aronsons dro�i vien būtu izlēmis noskaidrot, kādi trans�porta līdzekļi pēdējo stundu laikā no �ejienes izbrauku�i. Atbilde būtu bijusi tikai tāda: autofurgons ar piekabi uz Gēteborgu, pārkrau�anai ostā. Tad policija būtu izsludinā�jusi trauksmi uz ceļa E20, un furgons kaut kur pie Trollhetanas ar mājienu būtu novirzīts ceļa malā. Bet tagad līķis bija pazudis no valsts.

Pēc nepilnām trim nedēļām kāds prāmis bija tikko izbraucis caur Suecas kanālu, un kravas sargu jaunu ēģip�tieti mocīja briesmīga smirdoņa no kravas telpas.

Beidzot viņ� vairs nevarēja izturēt. Puisis saslapināja lupatu un aizsēja ar to muti un degunu. Vienā no koka kastēm viņ� atrada izskaidrojumu smakai. Tur gulēja pussatrūdējis līķis.

Ēģiptie�u jūrnieks brīdi pārdomāja. Ļaut līķim gulēt tālāk un sabojāt reisu nelikās vilino�i. Turklāt tādā gadījumā viņ� noteikti būtu pakļauts ilgai pratinā�anai D�ibuti poli�cijā, un visi ta�u zināja, kā turienes policija mēdz uzvesties.

Pārvietot līķi arī nebija nekāda priecīgā nodarbo�anās, bet galu galā viņ� bija izlēmis. Vispirms sargs iztuk�oja līķa kabatas no visa vērtīgā viņam ta�u pienācās kaut kas par pūlēm un tad pārvēla ķermeni pār bortu.

Un tā nu iznāca, ka tas, kas reiz bija slaida auguma jau�neklis ar gariem, blondiem un taukainiem matiem, izspū�ru�u bārdu un d�insa jaku ar tekstu Never Again mugurpusē,

ar plunk�ķi pārvērtās par zivju barību Sarkanajā jūrā.

* * *

Kompānija �ētorpā izklīda īsi pirms pusnakts. Jūliuss devās uz aug�stāvu gulēt, bet Benijs un Daiļā iesēdās mer�sedesā, lai apmeklētu Rotnes aprūpes centru pēc tā slēg�a�nas. Pusceļā uz turieni viņi uz aizmugures sēdekļa ierau�dzīja Allanu, kas bija apsedzies ar segu. Ve�uks pamodās un paskaidroja, ka sākumā izgājis ārā paelpot svaigu gaisu un pēc tam izdomājis pārvērst auto par guļasvietu, jo kāp�nes uz aug�stāvu �ķitu�as drusku par daudz viņa vārgajiem ceļgaliem diena bijusi ļoti gara.

Nav jau vairs deviņdesmit, viņ� sacīja.

Nakts nodarbībā duets bija kļuvis par trio, bet tas, pro�tams, nebija nekāds �ķērslis. Daiļā pastāstīja tuvāk par savu plānu. Viņi tik�ot centrā iek�ā, ņemot palīgā atslēgu, ko Daiļā bija aizmirsusi atdot, kad aizgāja no darba. Tur viņi piekļū�ot daktera Erlandsona datoram un Erlandsona vārdā izrakstī�ot antibiotiku recepti it kā Daiļajai. Tam, pro�tams, bija vajadzīgi daktera ielogo�anās dati, bet tā neesot nekāda problēma, teica Daiļā, jo Erlandsons bija ne tikai uzpūtīgs, bet ari nolādēts idiots. Kad pirms da�iem gadiem tika ieviesta jaunā datorizētā sistēma, Daiļajai bija jāmāca dakterim, kā izrakstīt elektroniskas receptes, un tie�i viņa izvēlējās lietotājvārdu un paroli.

Mersedess piebrauca pie iecerētā nozieguma vietas. Benijs, Daiļā un Allans izkāpa un, pirms ķērās pie darba, izlūkoja apkārtni. Tur, kur viņi stāvēja, kā jau noziedznie�kiem raksturigi, lēni pabrauca garām auto, un �oferis ska�tījās uz trio tikpat pārsteigti, kā trio skatījās uz viņu. Rotnē pat viena dzīva būtne, kas redzama nomodā pēc pusnakts, jau bija sensācija. �onakt tādi bija �etri cilvēki.

Bet auto pazuda, un tumsa un klusums no jauna nolai�dās pār apkārtni. Daiļā ieveda Beniju un Allanu pa personāla durvīm ēkas pagalma pusē un tad tālāk daktera kabinetā. Tur viņa ieslēdza Erlandsona datoru un sāka rīkoties.

Viss ritēja pēc plāna, un Daiļā priecīgi ķiķināja, līdz pie�pe�i pārgāja uz veselu lamu tirādi. Viņa bija tikko aptvē�rusi, ka nav iespējams ierakstīt receptē "vienu kilo anti�biotiku".

Raksti eritromicīnu, rifamīnu, gentamicīnu un rifampīnu, 250 gramus no katra, teica Benijs. Tad mēs bruksim virsū iekaisumam no visām pusēm.

Daiļā skatījās Benijā, pilna apbrīnas. Tad viņa palūdza Benijam apsēsties un pa�am uzrakstīt to, ko bija teicis. Benijs darīja, kā tika lūgts, un vēl pievienoja veselu rindu pārsienamo materiālu, kam vienmēr jābūt pie rokas, ja gadās kāda ķibele.

Tikt ārā no aprūpes centra bija tikpat viegli kā tikt iek�ā. Un mājupceļ� aizritēja bez starpgadījumiem. Benijs un Daiļā palīdzēja Allanam uzkāpt otrajā stāvā, un, kad pulkstenis tuvojās pusdiviem naktī, �ētorpā izdzisa pēdējā lampa.

Tik vēlu nomodā nebija daudz cilvēku. Bet Braosā, pāris jūd�u no �ētorpas, kāds jauns vīrietis gulēja un nevarēja nomierināties, jo ļoti gribējās uzsmēķēt. Tas bija Hinkena jaunākais brālis, grupas The Violence jaunais vadonis. Pirms trim stundām viņ� bija nosmēķējis savu pēdējo cigareti un, protams, tūlīt pat atkal izjutis nepārvaramu vajadzību pēc vēl vienas. Jaunākais brālis nolādēja pats sevi, jo bija aiz�mirsis nopirkt smēķus, pirms vakarā viss bija aizklapēts ciet, un tas vienmēr notika ļoti agri.

Vispirms viņ� bija domājis sagaidīt ritu, bet ap divpa�dsmitiem izturēt vairs nebija iespējams. Tad Hinkena brālim radās doma atcerēties vecos laikus un tīri vienkār�i ar lauzni tikt iek�ā kādā kioskā. Tomēr ne jau Braosā, tur viņam vaja�dzēja domāt par savu reputāciju. Kompromisa variants bija Rotne, piecpadsmit minū�u brauciena attālumā. Motociklu un kluba jaku puisis atstāja mājās. Mazliet pēc pusnakts viņ� neuzkrīto�ā apģērbā ar savu Volvo 240 lēni ieslīdēja ciematā. Pie aprūpes centra, sev par brīnumu, viņ� uz tro�tuāra ieraudzīja trīs cilvēkus: sievieti ar sarkaniem matiem, vīrieti ar zirgasti un viņiem aiz muguras nejauki vecu veci.

Jaunākais brālis neveica nekādu dziļāku analīzi par �o notikumu (viņ� vispār nekad neanalizēja notikumus dziļāk). Toties viņ� nobrauca vienu kilometru pa to pa�u ceļu un apstājās zem koka kādu gabaliņu no kioska. Tomēr mēģinā�jums tajā ielauzties cieta neveiksmi, jo kioska īpa�nieks bija nodro�inājis durvis pret kramplau�iem, tādēļ puisis brauca atkal mājās, tikpat nogribējies smēķēt kā iepriek�.

***

Kad Allans pamodās priek�pusdienā tūlīt pēc vienpa�dsmitiem, viņ� sajutās spirgts. Ve�uks paskatījās ārā pa logu, kur Smolandes egļu me�s pletās ap tikpat smolandisku ezeru. Allanam �ķita, ka ģeogrāfija atgādina Sermlandi. Izskatījās, ka diena izvērtīsies skaista.

Viņ� uzvilka tās pa�as vienkār�ās drēbes, kas viņam bija, un prātoja, ka varētu atļauties mazliet atjaunot gar�derobi. Ne viņam, ne ari Jūliusam vai Benijam nebija līdzi pat zobu sukas.

Kad Allans ienāca dzīvojamā istabā, Jūliuss un Benijs ēda brokastis. Jūliuss jau pirms tam bija devies rīta pastaigā, kamēr Benijs vēl ilgi gulēja dziļā miegā. Daiļā bija salikusi uz galda �ķīvjus un glāzes un uzrakstījusi instrukciju par pa�apkalpo�anos virtuvē. Pati viņa bija devusies uz Rotni. Vēstule beidzās ar pavēli, ka kungiem uz �ķīvjiem jāatstāj pietiekams daudzums brokastu, jo tās nokops Busters.

Allans padeva labrītu un atbildei saņēma to pa�u. Tad Jūliuss ieminējās par savu ideju palikt vēl vienu nakti �ētorpā, jo apkārtne te pārāk apburo�a. Allans jautāja, vai gadījumā neesot tā, ka privāt�oferis brokastu laikā uz viņu izdarījis spiedienu sakarā ar iemīlē�anos, kam viņ� bijis lie�cinieks iepriek�ējā vakarā, par to ve�uks ne�aubījās. Jūliuss atbildēja, ka kop� rīta viņam vēderā atrodas grauzdēta maize un ola, bet prātā virkne Benija argumentu, kāpēc vislabākais būtu palikt �ētorpā visu vasaru. Tomēr izdarītie secinājumi gan esot Jūliusa pa�a. Uz kurieni tad viņi tagad dotos, ja vispār kaut kur dotos? Vai nebūtu nepiecie�ama vēl viena diena, lai apdomātos? Vienīgais, kas bija vajadzīgs, lai paliktu, bija viņu visu trīs vieno�anās par ticamu versiju, kas viņi ir un uz kurieni dodas. Un, protams, Daiļās atļauja.

Benijs ieinteresēti sekoja Allana un Jūliusa sarunai un cerēja, ka viss beigsies ar vēl vienu nakti tajā pa�ā vietā. Jūtas pret Daiļo kop� vakardienas nebija mazināju�ās, tie�i otrādi, viņ� bija vīlies, ka uzreiz saimnieci nesatika, kad nonāca lejā brokastīs. Tomēr vēstulē viņa bija uzrakstījusi "Paldies par vakardienu". Vai Daiļā bija domājusi dzejoli, ko Benijs bija deklamējis? Kaut nu viņa ātrāk būtu atpakaļ!

Tomēr pagāja vēl nepilna stunda, pirms Daiļā iegriezās pagalmā. Kad sieviete izkāpa no auto, Benijs redzēja, ka viņa kļuvusi vēl skaistāka, nekā pēdējo reizi tiekoties. Daiļā bija nomainījusi sarkano treniņtērpu pret kleitu, un Benijs prātoja, vai viņa turklāt nav vēl bijusi pie friziera. Viņ� paspēra da�us straujus soļus viņai pretī un iesaucās:

-��� Mana Daiļā! Esi sveicināta mājās!

Tie�i aiz Benija stāvēja Allans un Jūliuss un jutās uzjautrināti par mīlestības izpausmēm savu acu priek�ā. Bet smaidi apdzisa tajā pa�ā mirklī, kad Daiļā sāka runāt. Vispirms viņa gāja taisni garām Benijam, tad garām abiem pārējiem, pēc tam apstājās uz �ētorpas trepēm, pagriezās atpakaļ un teica:

-�� Ak jūs ne�ķīsteņi! Es visu zinu. Un tagad vēlos uzzināt pārējo. Pulcē�anās dzīvojamā istabā. TŪLĪT!

Tad Daiļā pazuda mājā.

-Ja jau viņa visu zina, ko tad vēl viņa grib zināt? jau�tāja Benijs.

-��� Apklusti, Benij, teica Jūliuss.

-��� Kā jau tika teikts, sacīja Allans.

Un tā viņi devās iek�ā pretī savam liktenim.

***

Daiļā bija sākusi dienu, barojot Soņu ar tikko pļautu zāli un pēc tam apģērbjoties. Viņa bija negribīgi sev atzinusies, ka �ī Benija dēļ vēlas būt skaista. Tādēļ sarkanais treniņ�tērps tika nomainīts pret gai�dzeltenu kleitu un izspūru�ie mati sapīti divās bizēs. Turklāt viņa mazliet uzkrāsojās un, pie�ķirot visam vēl rozīnīti, viegli iesmar�ojās. Tad iesēdās sarkanajā VW Passat, lai brauktu uz Rotni iegādāties pro�viantu.

Busters, kā parasti, sēdēja savā vietā uz pasa�ieru sēdekļa un ierējās, kad auto nogriezās pie Rotnes lielveikala ICA. Vēlāk Daiļā prātoja, vai Busters ievauk�ķējies tādēļ, ka pie ieejas ieraudzījis avīzes Expressen reklāmas lapu. Tur bija divi attēli uz apak�ējā rēgojās vecais Jūliuss, bet uz aug�ējā mū�vecais Allans. Tekstā bija rakstīts:

Policijai aizdomas: simtgadnieku NOLAUPĪJUSI

krimināla LlCA

�odien tiek meklēts pazīstams RŪDĪTS ZAGLIS

Daiļā pietvīka sarkana pār visu seju, domas �audījās da�ādos virzienos. Viņa traki saniknojās un uzreiz atmeta visus plānus par provianta sagādi, jo visiem trim blēņ�dariem jāpazūd no mājas vēl pirms pusdienām! Toties Daiļā iegāja aptiekā un nopirka zāles pēc receptes, ko Benijs bija uzklik�ķinājis iepriek�ējā naktī, un iegādājās ari Expressen eksemplāru, lai uzzinātu sīkāk, kā ir ar lietām un parādībām.

Jo vairāk Daiļā lasīja, jo niknāka kļuva. Tomēr viņai viss īsti negāja kopā. Vai tad Benijs bija no Never Again? Un Jūliuss rūdīts zaglis? Un kur� kuru bija nolaupījis? �ķiet, ka viņi visi tik labi satiek!

Beidzot niknums uzvarēja ziņkārību. Lai nu kā, viņa bija apmānīta. Bet Gunillu Bjerklundi neviens nemānīs nesodīts! "Daiļā!" Kā tad!

Viņa atkal apsēdās pie stūres un juta nepiecie�amību lasīt tālāk: "Pirmdien, savā simtajā dzim�anas dienā, Allans

Karlsons pazuda no veco ļau�u mītnes Malm�ēpingā. Polici�jai ir aizdomas, ka viņu nolaupījusi noziedzīgā organizācija Never Again. Avīze Expressen noskaidrojusi, ka te iejaukts arī rūdītais zaglis Jūliuss Junsons."

Tam sekoja informācijas un liecinieku liecību jūklis. Allans Karlsons esot redzēts Malm�ēpingas autobusu gala�punktā, tad viņ� iekāpis autobusā uz Strengnēsu, un tas saniknojis Never Again biedru. Bet pagaidiet! "�blondu vīrieti vecumā ap trīsdesmit gadiem�" Tas nu gan nav adek�vāts Benija apraksts! Daiļā sajuta� atvieglojumu?

Juceklis turpinājās ar to, ka Allans Karlsons iepriek�ējā dienā redzēts uz drezīnas Sermlandes me�u vidū kopā ar rūdīto zagli Junsonu un agrāk tik nikno Never Again biedru. Expressen nevarēja īsti precizēt attiecības starp �iem trim vīriem, bet autors attīstīja teoriju, ka Allans Karlsons atro�das abu pārējo varā. Katrā ziņā par to bija pārliecināts lauk�saimnieks Tengrūts Vid�errā, kad reportieris no Expressen viņu brītiņu spieda pie sienas.

Pa�ās beigās Expressen atklāja vēl kādu detaļu, proti, ka iepriek�ējā dienā bez pēdām pazudis desiņu kioska īpa��nieks Benijs Jungbergs, tie�i no Okeras rūpnieciskā ciemata, kur pēdējo reizi manīts simtgadnieks ar rūdīto zagli. Par to varēja pastāstīt Statoil benzīntanka darbinieks.

Daiļā salocīja avīzi un ielika to Busteram mutē. Tad viņa stūrēja uz mājām me�ā, kur, kā bija uzzinājusi, viņai tagad viesos bija simtgadnieks, rūdīts zaglis un desiņu kioska īpa�nieks. Pēdējais �ķita gan apburo�s, gan �armants ar acīmredzamām zinā�anām medicīnā, bet tagad nebija vie�tas romantikai. Pirms īsa brī�a Daiļā jutās vairāk nosku�musi nekā nikna, bet viņa atkal savāca kopā pietiekamā daudzumā niknumu, lai ierastos mājās.

Daiļā izrāva Busteram no mutes Expressen, atlocīja pirmo lappusi ar Allana un jūliusa attēlu, brīdi lamājās un gānījās, tad sāka lasīt avīzes rakstu visiem priek�ā. Pēc tam viņa pieprasīja paskaidrojumu par notiku�o un pavēlēja, lai piecu minū�u laikā visi trīs pazustu no �īs mājas vien�alga kādā virzienā. To pateikusi, sieviete atkal salocīja avīzi, ielika to atpakaļ Busteram mutē, sakrustoja rokas un pabei�dza ar ledainu un noteiktu:

-Nu?

Benijs skatījās uz Allanu, kas skatījās uz Jūliusu, kur� dīvainā kārtā atplauka smaidā.

Rūdīts zaglis, viņ� teica. Ak tā, es esmu rūdīts zaglis. Nav nemaz tik slikti.

Bet Daiļā neļāvās ietekmēties. Viņai jau bija sarkana seja, kas kļuva vēl ko�āka pēc paziņojuma, ka Jūliuss tūlīt būs piekauts rūdīts zaglis, ja Daiļā uz vietas neuzzinās, kas noticis. Un tad viņa sapulcē atkārtoja to, ko jau bija teikusi pati sev, ka neviens nesodīti nemuļķos Gunillu Bjerklundi no �ētorpas. Pie�ķirot �iem vārdiem spēku, viņa paņēma vecu skro�u bisi, kas karājās pie sienas. Ar to gan nevar �aut, atzina Daiļā, tomēr ar to var ielauzt galvaskausu gan rūdītiem zagļiem, desiņu kioska īpa�niekiem, gan veciem ve�ukiem, ja radīsies vajadzība, un �ķita, ka tā tas arī drīz varētu notikt.

Jūliusa Junsona smaids tūlīt pat izdzisa. Benijs bija pieaudzis pie grīdas, viņa rokas kā nolēmētas nokarājās gar sāniem. Viņ� nespēja domāt neko citu kā vienīgi to, ka mīlestības laime gatavojas no viņa aizplūst. Tad darbībā iesaistījās Allans un palūdza mājas saimniecei apdomā�a�nās laiku. Ar Daiļās atļauju viņ� gribēja atsevi�ķu sarunu ar Jūliusu blakusistabā. Sieviete purpinādama piekrita, bet brīdināja Allanu, lai neizdomā nekādas muļķības. Allans apsolīja labi uzvesties, tad paņēma Jūliusu zem rokas, ievilka viņu virtuvē un aizvēra durvis.

Allans ievadīja apspriedi, jautādams Jūliusam, vai viņam ir kāda ideja, kas at�ķirībā no sarunu biedra pirmīt teiktā atkal nesaniknotu Daiļo. Jūliuss atbildēja, ka vienīgais, kas varētu visu izglābt, būtu piedāvāt Daiļajai dalīties ar viņiem somas saturā. Allans tam piekrita, tomēr iebilzdams, ka nebūtu labi kādam pastāstīt par to dienu, kad Jūliuss un Allans nozaga cilvēkam somu un viņu nogalināja, kad tas vēlējās dabūt atpakaļ to, kas viņam pieder, bet pēc tam skaisti iesaiņoja līķi koka lādē turpmākai transportē�anai uz Āfriku.

Jūliusam �ķita, ka Allans pārspīlē. Līdz �im bija tikai viens, kam nācies �ķirties no dzīves, un viņ� to arī bija pel�nījis. Un, ja tagad viņi turēsies nomaļus, līdz viss nomieri�nāsies, tad vairāk līķiem arī nevajadzētu rasties.

Uz to Allans pastāstīja, ko viņ� bija steigā izdomājis. Viņam �ķita, ka tikpat labi somas saturu var sadalīt �etrās daļās: Allanam, Jūliusam, Benijam un Daiļajai. Nebūs jāriskē ar to, ka divi pēdējie staigās apkārt un pārāk daudz runās ar nepareizajiem cilvēkiem. Turklāt viņi varētu palikt �ētorpā visu vasaru, un tad jau tas MC klubs būs meklē�anu pār�traucis, ja kluba biedri to vispār darīja, ko gan visā visumā no tiem varēja sagaidīt.

Divdesmit pieci miljoni par da�u nedēļu izmitinā�anu, nopūtās Jūliuss, bet viņa ķermeņa valoda liecināja par sapratni, ka Allanam taisnība.

Sapulce virtuvē bija beigusies. Jūliuss un Allans gāja atpakaļ uz dzīvojamo istabu. Allans lūdza Daiļajai un Beni�jam pacietību vēl trīsdesmit sekun�u garumā, tikmēr Jūliuss turpināja ceļu uz savu istabu un tūlīt atgriezās, vilkdams ceļasomu. Viņ� to uzlika uz garā galda dzivojamās istabas vidū un atvēra.

-���� Mēs ar Allanu izlēmām �ito sadalīt �etrās līdzīgās daļās.

-��� Va velnu! iesaucās Daiļā.

-��� Sadalīt līdzīgi? jautāja Benijs.

-Jā, bet tev jāatdod tie simt tūksto�i, Allans piebilda. Un arī atlikums no benzīna naudas.

-��� Velns un deviņi pērkoni! teica Daiļā.

-Jūs apsēdieties, un tad es pastāstī�u, sacījaJūliuss.

Daiļajai, tie�i tāpat kā Benijam, nācās grūti sagremot to, ka līķis ticis ievelts koka lādē, toties viņa vēl jo vairāk izjuta cieņu pret Allanu, kas bija izkāpis pa logu un vispār nolēmis mainīt savu līdz�inējo dzīvi.

-���� Man pa�ai tā vajadzēja rīkoties �etrpadsmit dienas pēc tam, kad biju apprecējusies ar to pretekli.

�ētorpā atgriezās miers. Daiļā un Busters veica jaunu tūri pēc provianta. Viņiem atkal bija pārtika, dzērieni, drē�bes, higiēnas preces un vēl daudz kas cits. Daiļā par visu samaksāja skaidrā naudā, ar piecsimt kronu banknotēm no sainī�a.

* * *

Komisārs Āronsons nopratināja liecinieku no Mjelbijas benzīntanka; tā bija veikala kasiere-kontroliere ap gadiem piecdesmit. Gan �īs dāmas amats, gan veids, kā viņa darīja zināmus savus novērojumus, mudināja viņas liecībai noti�cēt. �ī lieciniece varēja parādīt Allanu uz fotogrāfijām no kādām astoņdesmit gadu jubilejas svinībām pansionātā apmēram pirms nedēļas; �os attēlus māsa Alise bija laipni izplatījusi ne tikai policijā, bet arī tiem mediju pārstāvjiem, kas to vēlējās.

Komisāram Āronsonam vajadzēja sev pa�am atzīt, ka iepriek�ējā dienā viņ� bija noraidījis kļūdainu ziņu. Bet tagad jau nebija, par ko raudāt. Aronsons koncentrējās uz analīzi. No tīras bēg�anas perspektīvas bija divas iespējas: vai nu ve�uki un desiņu kioska īpa�nieks zināja, kur braukt, vai arī viņi devās dienvidu virzienā uz labu laimi. Aronsons deva priek�roku pirmajam variantam, jo bija vieglāk sekot tādam, kas zina, uz kurieni doties, nevis tādam, kas mal�dās apkārt. Tomēr no �iem ļaudīm gan neko daudz neva�rēja noprast. Nebija nekādas pa�saprotamas sasaistes starp Allanu Karlsonu un Jūliusu Junsonu, no vienas puses un Beniju Jungbergu no otras. Junsons un Jungbergs varēja būt pazīstami, viņi dzīvoja ne vairāk kā nepilnas divas jūdzes viens no otra. Tomēr bija iespējams, ka Jungbergs nolaupīts un piespiests sēsties pie stūres. Arī simtgadnieks būtu varējis piedalīties �ajā braucienā spaidu kārtā, lai gan divi faktori tam runāja pretī: 1) ka Allans Karlsons izkāpa no busa tie�i pie Bīringes stacijas un �ķietami brīvprātīgi uzmeklēja Jūliusu Junsonu, un 2) ka, pēc liecinieku teiktā, Jūliuss Junsons un Allans Karlsons, gan braukdami ar dre�zīnu caur me�u, gan staigājot rūpniecības rajona apkaimē, izskatīju�ies esam labās attiecībās viens ar otru.

Katrā gadījumā lieciniece bija ievērojusi, ka sudrabkrāsas mersedess nogriezies no E4 un turpinājis braucienu pa valsts ceļu 32 Tranosas virzienā. Pat ja tas noticis vai�rāk nekā pirms diennakts, fakts bija interesants. Tam, kas brauc uz dienvidiem pa E4 un nogrie�as pa valsts ceļu 32 pie Mjelbijas, ir ierobe�ots skaits pieņemamu galamērķu. Nebūtu ko domāt par rajonu ap Vestervīku/Vimmerbiju/

Kalmāru, jo tad auto jau būtu nogriezies Nor�ēpingā vai Lin�ēpingā atkarībā no tā, kur viņi pieslēgu�ies E4 no zie�meļu puses.

Jen�ēpingu/Vērnamū un tālāk dienvidu virzienu arī vajadzēja izslēgt, jo tad nebūtu nekāda iemesla vispār atstāt Eiropas ceļu. Varbūt Oska�hamna un tālāk Gotlande, bet Gotlandes līnijas pasa�ieru saraksti uz to nenorādīja. Patiesībā atlika vienīgi ziemeļu Smolande: Tranosa, Ēk�e, Ne�e, Oseda, Vetlanda un apkārtne. Varbūt dienvidu vir�ziens līdz Vek�ei, tomēr mersedess diezin vai būtu izvēlējies ātrāko ceļu. Vispār �āds pieņēmums bija pilnīgi iespējams, jo, ja ve�uki un desiņu kioska īpa�nieks jutās vajāti, tad bija saprātīgi izvēlēties mazākus ceļus.

Par to, ka viņi joprojām atrodas apvidū, ko komisārs nupat apzvanīja, liecina, pirmkārt, jau tas, ka auto salonā ir divas personas bez derīgas pases. Tātad viņi nebija ceļā uz ārzemēm. Otrkārt, komisāra Aronsona ļaudis bija apzva�nīju�i visus iespējamos benzīntankus dienvidu, dianvidaustrumu un dienvidrietumu virzienā trīsdesmit līdz piecdes�mit jūd�u attālumā no Mjelbijas. Nekur neviens nevarēja neko pateikt par sudrabkrāsas mersedesu ar trim acīs krī�to�iem ceļotājiem. Protams, viņi varēja uzpildīt degvielu benzīntankā bez apkalpes, lai gan ļaudis vispār izvēlējās tankus ar apkalpi, jo pēc zināma kilometru skaita vienmēr rodas vajadzība pēc tamponiem, atspirdzino�iem dzērie�niem vai desas. Turklāt �ādiem benzīntankiem par labu runāja fakts, ka braucēji jau reiz tādu bija izvēlēju�ies un tie�i Mjelbijā.

Tranosa, Ēk�e, Ne�e, Vetlanda, Oseda� ar apkārtni, apmierināti teica komisārs Aronsons pats sev, bet uzreiz atkal sadrūma.

Un pēc tam?

Kad grupas The Violence līderis Braosā vēlu pamodās pēc briesmīgas nakts, viņ� tūlīt devās uz benzīntanku, lai bei�dzot remdētu slāpes pēc cigaretēm. Pie sienas blakus ieejai spīdēja avīzes Expressen reklāmas lapa. Uz lielās fotogrāfijas pilnīgi skaidri bija redzams� tas pats vecais vecis, ko viņ� iepriek�ējā naktī bija redzējis Rotnē.

Steigā viņ� aizmirsa palūgt da�as cigaretes, bet nopirka Expressen un bija tik ļoti pārsteigts par izlasīto, ka piezva�nīja vecākajam brālim Hinkenam.

* * *

Mistērija ar pazudu�o un iespējami nolaupīto simtgadnieku aizņēma visas nācijas prātus. TV4 vakarā pārraidīja detalizētu dokumentālu si�etu Kalla Fakta Special, kas vis�pār gan netika tālāk par to, ko Expressen un pamazām ari Aflonbladet jau bija izdarīju�i, tomēr savāca vairāk nekā pusotru miljonu skatītāju, starp tiem simtgadnieku pa�u un viņa trīs jauniegūtos biedrus Smolandes �ētorpā.

Ja vien es nezinātu patiesību, man tie�ām būtu �ēl �ī vecā vīra, teica Allans.

Daiļā uz visu skatījās mazāk bezrūpīgi un domāja, ka gan Allans, gan Jūliuss un Benijs darītu vislabāk, ja vēl kādu laiku atturētos tikties ar ļaudīm. Un kop� �ī brī�a mersedess jānoliek aiz �ķūņa. Viņa pati bija iecerējusi �ajā rītā doties ārā no mājas un nopirkt mēbeļu pārvadājamo autobusu, ko jau pirms kāda laika bija noskatījusi. Varēja rasties nepie�cie�amība tuvākajā laikā steidzīgi doties ceļā, un tādā gadī�jumā brauktu visa ģimene, ieskaitot Soņu.

1939. gada 1. septembrī kuģis ar Spānijas karogu un Allanu piestāja ostā ārpus Ņujorkas. Allans bija domā�jis ātri apskatīt �o rietumzemi un pēc tam braukt ar kuģi mājās, bet tajā pa�ā dienā kāds no generalisimos draugiem bija devies pastaigā uz Poliju, tā ka Eiropā karo�ana no jauna uzņēma pilnus apgriezienus. Kuģis ar Spānijas karogu tika aizturēts, vēlāk arī konfiscēts, un tam vajadzēja kalpot US Navy līdz pat kara beigām 1945. gadā.

Visi apkalpes vīri tika novirzīti uz imigrācijas kantori Elisas salā. Tur katram vīram imigrācijas oficieris uzdeva vienus un tos pa�us �etrus jautājumus: 1) Vārds, uzvārds? 2) Nacionalitāte? 3) Profesija? 4) Uzturē�anās mērķis Ame�rikas Savienotajās Valstīs?.

Visi Allana biedri no kuģa ziņoja, ka ir spāņi, vienkār�i jūrnieki, kuriem tagad vispār nav kur iet, jo viņu kuģis mai�nījis īpa�nieku. Pēc tam viņus ātri ielaida valstī, kur tie pa�i varēja domāt, kā tikt ar visu galā.

Bet Allans at�ķīrās no pārējiem. Pirmkārt, tāpēc, ka viņam bija tāds vārds, ko spāņu valodas tulks nevarēja izru�nāt. Otrkārt, tāpēc, ka viņ� bija no Suecia. Bet galvenokārt tāpēc, ka viņ� patiesīgi stāstīja, ka ir sprāgstvielu eksperts ar privātpraksi, pieredzi lielgabalu ra�o�anas industrijā un nesen vēl spāņu karā pret spāņiem.

To pateicis, Allans parādīja vēstuli no ģenerāļa Franko. Spāņu tulks pārbijies to pārtulkoja imigrācijas oficie�rim, kas tūlīt pasauca savu �efu, kur� savukārt pasauca savējo.

Pirmais lēmums bija tāds, ka fa�istiskais zviedrs neka�vējoties jāsūta atpakaļ uz turieni, no kurienes viņ� nācis.

-Ja vien jūs noorganizēsiet man kuģi, tad nekavējoties do�os ceļā, teica Allans.

Tā nu nebija vieglākā lieta. Tāpēc pratinā�ana turpinā�jās. Un, jo vairāk informācijas no Allana izdabūja augstā�kais imigrācijas oficieris, jo zviedrs izrādījās fa�ists arvien mazākā mērā. Komunists viņ� nebija un arī nacionālsociā�lists ne. �ķita, ka viņ� nebija nekas vairāk kā vien sprāgst�vielu eksperts. Turklāt stāsts par to, kā viņi ar ģenerāli Franko sadzēru�i tubrālības, bija tik neprātīgs, ka tādu gandrīz nemaz nevarēja izdomāt.

Augstākajam imigrācijas �efam bija brālis Losalamosā Ņūmeksikā, un viņ� zināja, ka brālis nodarbojās ar bumbām un līdzīgām lietām militāristu interesēs. Tā kā trūka labāku ideju, viņi Allanu līdz turpmākam ieslēdza, un pēc tam imigrācijas �efs pārrunāja �o jautājumu ar savu brāli, kad viņi abi Pateicības dienā tikās ģimenes fermā Konektikutā. Brālis atbildēja, ka viņ� nebūt neesot ārkārtīgi sajūsmināts par iespēju dabūt sev uz kakla potenciālu Franko piekri�tēju, tomēr viņiem esot vajadzīgi da�ādi eksperti, kādi tik iespējami. Tāpēc viņiem noteikti atradī�oties pietiekami mazkvalificēts un ne pārāk slepens darbs �im zviedram, ja ar to brālim būtu izdarīts pakalpojums.

Imigrācijas �efs atbildēja, ka tā tas tie�ām būtu, un tad brāļi sāka griezt tītara cepeti.

Pēc kāda laika Allans pirmo reizi mū�ā dabūja lidot un 1939. gada vēlā rudenī pievienojās amerikāņu armijas bāzei Losalamosā, kur tūlīt atklājās, ka Allans ne vārda neprot angliski. Kāds spāniski runājo�s leitnants saņēma uzdevumu izpētīt, cik gudrs savā profesijā ir �is zviedrs, un Allanam leitnanta klātbūtnē bija jāuzraksta savas formulas. Leitnants pārbaudīja piezīmes un konstatēja, ka zviedrs vis�pār uzrāda izcilas izgudrotāja spējas, bet tad nopūtās un teica, ka Allana lādiņa spēks tik tikko varētu uzlaist gaisā automobili.

Nu, nu, noteica Allans. Gan auto, gan lieltirgotāju. To es esmu izmēģinājis.

Allans tur varēja palikt, sākumā vistālākajā barakā, bet mēne�u un gadu gaitā, kad Allans sāka runāt angliski, viņ� bāzē ieguva arvien vairāk brīvības. Būdams īpa�i vērīgs izpalīgs, Allans pa dienu mācījās, kā izgatavo pavisam citas pakāpes lādiņus nekā tos, ko viņ� pats spridzināja grants karjerā aiz mājas. Un vakaros, kad vairums jauno vīrie�u no Losalamosas bāzes devās uz pilsētu medīt sievietes, Allans palika sē�am bāzes slepenajā bibliotēkā un papildināja zinā�anas progresīvā spridzinā�anas tehnikā.

[1] [16] *

Tolaik, kad kar� Eiropā (un pamazām arī pasaulē) vērtās pla�umā, Allans iemācījās arvien vairāk un vairāk. Nebija jau tā, ka viņ� savas zinā�anas varētu kaut kādā mērā izman�tot. Allans joprojām bija izpalīgs (lai arī augstu novērtēts), bet viņ� �īs zinā�anas krāja. Un tagad vairs nebija runa par nitroglicerīnu un nātrija nitrātu tie bija paredzēti darbo�ņiem -, bet gan par ūdeņradi un urānu, un citām pamatī�gām, bet vai! cik komplicētām lietām.

Kop� 1942. gada Losalamosā tika ieviesti īpa�i stingri slepenības noteikumi. Grupa bija saņēmusi konfidenciālu uzdevumu no prezidenta Rūzvelta radīt bumbu, kas vienā rāvienā varētu uzspridzināt gan desmit, gan divdesmit spāņu tiltus, ja būtu vajadzīgs, domāja Allans. Palīgi ta�u vajadzīgi pat visnepieejamākajās telpās, un populārajam Allanam tika pie�ķirta augstākā slepenības pielaide.

Allanam bija jāatzīst, ka viņi bija viltīgi, �ie amerikāņi. �ajā vietā, pie kuras tagad bija pieradis Allans, tika veikti eksperimenti, lai liktu mazajiem atomiem dalīties tā, ka sprādziens būtu trakāks par visu, ko līdz �im pieredzējusi pasaule.

�ajā darbā 1945. gada aprīlī bija noiets gandrīz viss ceļ�. Pētnieki un to skaitā arī Allans zināja, kā panākt kodolreakciju, nevis to, kā visu kontrolēt. Allanu fascinēja �ī problēma, kad viņ� vakaros vientuļ� sēdēja bibliotēkā un ok�ķerēja to, ko neviens viņam nebija lūdzis ok�ķerēt. Zviedru izpalīgs nepadevās, un kādu vakaru� opsā! Kādu vakaru� viņam bija risinājums!

Topavasar svarīgākie militāristi sēdēja stundām garās iknedēļas sapulcēs kopā ar izcilākajiem fiziķiem un visu fiziķu �efu Openheimeru priek�galā. Allans tur darbojās kā kafijas un uzkodu pasniedzējs.

Fiziķi plēsa sev matus, lūdza Allanam vēl tasīti kafijas, militāristi kasīja zodu, lūdza Allanam vēl tasīti kafijas, mili�tāristi un fiziķi brīdi vaimanāja kopā un lūdza Allanam vēl tasīti kafijas. Tā viņi ņēmās nedēļu pēc nedēļas. Kop� kāda laika Allans bija atradis risinājumu grupas problēmai, bet, pēc viņa uzskata, viesmīlim nepiederējās stāstīt pavāram, kā gatavot ēst, tā ka viņ� paturēja pie sevis to, ko zināja.

Tomēr tikai līdz tai reizei, kad, pats sev par brīnumu, dzirdēja sevi sakām:

-���� Atvainojiet, bet kāpēc jūs nesadalāt to urānu divās līdzīgās daļās?

Tas viņam vienkār�i izspruka un tie�i tajā brīdī, kad viņ� lēja kafiju pa�am galvenajam fiziķim Openheimeram.

-��� Ko jūs teicāt? jautāja galvenais fiziķis Openheimers, kur�, klausīdamies Allana teiktajā, tomēr vairāk bija �okēts par to, ka viesmīlis atvēris muti.

Allanam nebija citas iespējas kā vien turpināt:

-��� Nu tā, ja jūs sadalīsiet urānu divās līdzīgās daļās un parūpēsieties, lai �īs daļas dabūtu kopā, kad pienācis laiks, tad ta�u sprādziens ies vaļā, kad jūs gribēsiet, lai tas iet vaļā, nevis kaut kur te, bāzē.

-���� Līdzīgās daļās? jautāja galvenais fiziķis Openhei�mers. Viņa galvā tobrīd virpuļoja nebeidzami daudz kas, bet "līdzīgās daļās?" bija vienīgais, ko viņ� spēja izteikt.

-��� Nūja, �eit galvenā fiziķa kungam ir punkts. Daļām nav jābūt vienlīdz lielām, svarīgākais ir tas, lai tās ir pietiekami lielas, kad sanāk kopā.

Leitnants Luiss, kur� bija aizlicis labu vārdu par Allanu kā viesmīli, izskatījās tā, it kā vēlētos �o zviedru noslepka�vot, bet viens no fiziķiem pie galda reaģēja, izsakot domas skaļi:

-��� Kā, pēc jūsu domām, mēs tās dabūsim kopā? Un kad? Vai gaisā?

-��� Tie�i tā, fiziķa kungs. Vai varbūt jūs esat ķīmiķis? Ak nē? Nu, jums ta�u nav nekādu problēmu dabūt sprādzienu. Problēma ir tā, ka jūs nevarat kontrolēt pa�u sprādzienu. Bet viena kritiska masa, dalīta ar divi, kļūst par divām nekri�tiskām masām, vai ne? Un otrādi divas nekritiskas masas kļūst par vienu kritisku.

-��� Un kā mēs tās dabūjam kopā pēc kunga� Atvainojiet, bet kas jūs esat? jautāja galvenais fiziķis Openheimers.

-��� Es esmu Allans, sacīja Allans.

-��� Kā Allana kungs bija domājis tās dabūt kopā? turpi�nāja galvenais fiziķis Openheimers.

-��� Ar parastu, godīgu sprāgstvielu lādiņu, teica Allans. Ar tādiem es esmu specs, bet jūs jau pa�i noteikti tiksiet galā.

Fiziķi vispār un it īpa�i galvenie fiziķi nav nekādi āmurgalvas. Openheimers da�u sekun�u laikā bija izracies cauri metriem gariem vienādojumiem un nonācis pie tā, ka vislie�lākā iespējamība ir tāda, ka viesmīlim taisnība. Padomā tikai, ka kaut kam tik komplicētam rodas tāds vienkār�s risinā�jums! Parastu, godīgu sprāgstvielu lādiņu bumbas aizmugu�res daļā varēja iedarbināt ar tālvadību, kad nekritiskā masa ar urānu 235 tiktu sūtīta uz priek�u tikties ar citu nekri�tisko masu. Tā uzreiz kļūtu kritiska. Neitroni sāktu kustēties, urāna atomi sāktu dalīties. Ķēdes reakcija būtu sākusies un�

-��� Pang, pie sevis teica galvenais fiziķis Openheimers.

-��� Tie�i tā, sacīja Allans. Es redzu, ka galvenā fiziķa kungs jau visu sarēķinājis. Starp citu, vai kāds vēlētos vēl mazliet kafijas?

�ajā mirklī atvērās slepenās telpas durvis, un pa tām ienāca viceprezidents Trumens, veicot vienu no saviem retajiem, tomēr atkārtotajiem un nekad nepieteiktajiem apmeklējumiem.

-��� Apsēdieties! teica viceprezidents vīriem, kuri steigā bija ieņēmu�i miera stāju.

Dro�s paliek dro�s, arī Allans apsēdās uz viena no brī�vajiem krēsliem ap galdu. Ja viceprezidents teicis, ka jāap�sē�as, tad vislabākais arī ir apsēsties; tādā veidā viss notiek Amerikā, viņ� nodomāja.

Tad viceprezidents pieprasīja atskaiti par pa�reizējo stāvokli galvenajam fiziķim Openheimeram, kur� atkal pietrūkās kājās un steigā nespēja iedomāties pateikt neko citu kā vien to, ka misters Allans tur tālāk stūrī tie�i nupat atrisinājis atliku�o problēmu, kā būtu jākontrolē detonācija. Mistera Allana risinājums, protams, vēl nav apstiprināts ar pierādījumiem, bet galvenais fiziķis Openheimers pa�laik vēr�as pie visas sapulces pilnīgā pārliecībā, ka �ī problēma nupat kļuvusi par vēsturi un ka triju mēne�u laikā varēs notikt izmēģinājuma sprādziens.

Viceprezidents skatījās uz tiem, kuri sēdēja ap galdu, un par atbildi saņēma piekrīto�us galvas mājienus. Leitnants Luiss bija atsācis elpot, lai gan pavisam uzmanīgi. Beidzot viceprezidenta skatiens apstājās pie Allana.

Esmu pārliecināts, ka jūs esat dienas varonis, mis�ter Allan. Man pa�am jāpaspēj kaut ko ieēst, pirms dodos atpakaļ uz Va�ingtonu. Vai jums būtu vēlē�anās man pie�biedroties?

Allans domāja, ka tāda acīmredzot ir pasaules vadītāju kopēja īpa�ība, ka tie vēlas kādu ielūgt pusdienās, tiklīdz ir ar kaut ko apmierināti, bet to viņ� nepateica. Toties viņ� pateicībā pieņēma viceprezidenta ielūgumu, un tad abi vīri kopā atstāja telpu. Pie galda garās malas palika stāvam galvenais fiziķis Openheimers un izskatījās vienlaikus gan atvieglots, gan nelaimīgs.

* * *

Viceprezidents Trumens bija licis slēgt apmeklētājiem savu iemīļoto meksikāņu restorānu Losalamosas centrā, tā ka tas bija tikai Allana un Trumena rīcībā, neskaitot des�mitiem dro�ības dienesta darbinieku, kuri bija izkaisīti pa da�ādiem kaktiem.

Atbildīgais dro�ībnieku �efs bija norādījis, ka misters Allans nav amerikānis un nav pat pārbaudīts, lai atrastos divatā ar viceprezidentu. Bet Trumens atmeta ar roku visiem dro�ībnieku �efa iebildumiem ar komentāru, ka mis�ters Allans �odien ir paveicis vispatriotiskāko darbu, kādu vispār var iedomāties.

Viceprezidents bija lieliskā garastāvoklī. Tie�i pēc pus�dienām viņ� bija iecerējis nevis lidot uz Va�ingtonu, bet gan likt savai lidma�īnai Air Force 2 doties uz Gruziju pie prezi�denta Rūzvelta, kas sanatorijā ārstēja savu polio. Jauno ziņu prezidentam vajadzēja uzzināt nekavējoties, par to Harijs Trumens bija pārliecināts.

-��� Es pasūtī�u ēdienus, bet tu dzērienus, priecīgi sacīja Harijs Trumens un pasniedza Allanam dzērienu listi.

Tad Trumens vērsās pie zāles pārziņa, kas palocīdamies pieņēma krietnu pasūtījumu tacos, enchilada, majstortilla un daudz da�ādu mēr�u.

-��� Un ko jūs vēlaties dzert pie maltītes, ser? jautāja zāles pārzinis.

-��� Divas pudeles tekilas, atbildēja Allans.

Harijs Trumens iesmējās un jautāja, vai misters Allans esot nodomājis nodzert viceprezidentu zem galda. Allans atbildēja, ka pēdējos gados viņ� esot iegaumējis: meksikāņi prot gatavot degvīnu, kas ir gandrīz tikpat stiprs kā zviedru �ņabis, bet viceprezidents, protams, drīkstot tā vietā dzert pienu, ja uzskatot to par vairāk piemērotu.

-��� Nē, kas teikts, tas teikts, sacīja viceprezidents Tru�mens un tikai parūpējās, lai pasūtījums tiktu papildināts ar citronu un sāli.

Pēc trim stundām abi vīri viens otram bija "Harijs" un "Allans", un te redzams, ko pāris pudeļu tekilas var paveikt, lai tautas sabrāļotos. Tomēr arvien stiprāk apreibu�ajam viceprezidentam bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, lai saprastu, ka Allans ir Allana priek�vārds un nekas cits.

Tikmēr Allans jau bija paspējis pastāstīt, kā tas bija, kad pie viņa Zviedrijā uzlidoja gaisā lieltirgotājs un kā viņ� izglāba ģenerāli Franko. Viceprezidents no savas puses uzjautrināja Allanu, imitēdams prezidenta Rūzvelta mēģinājumus pie�celties no ratiņkrēsla.

Kad noskaņojums bija sasniedzis augstāko punktu, dro��ībnieku �efs pieslīdēja viceprezidentam pie sāniem.

-��� Vai drīkst ar jums parunāt, ser?

-��� Sauc mani vārdā, �ļupstēja viceprezidents.

-��� Labprāt zem �etrām acīm, ser.

-��� Va velnu, tu ta�u līdzinies Hamfrijam Bogartam! Vai redzi, Allan?

-��� Ser� ieteicās grūtībās nonāku�ais dro�ībnieku �efs.

-��� Bet par ko tad ir runa? �ņāca viceprezidents.

-��� Ser, par prezidentu Rūzveltu.

-��� Kas tad ir ar to veco buku? ķiķināja viceprezidents.

-��� Viņ� ir miris, ser.

Jau �etras dienas Hinkens sēdēja Rotnē pie lielveikala ICA un lūkojās, pirmkārt, pēc Bultena un, otrkārt, pēc simtgadīga ve�uka, mazliet jaunāka modeļa sarkanmatai�nas vecenes, pēc vīrie�a ar zirgasti (citas pazīmes nebija zināmas) un pēc mersedesa. To, ka jāsē� tur, kur viņ� sēdēja, nebija izdomājis viņ� pats, tā bija �efa ideja. Pēc laimīgās sarunas ar jaunāko brāli The Violence vadoni Braosā, kad izrādījās, ka simtgadnieks noteikti nakts vidū stāvējis pie Smolandes aprūpes centra, Hinkens, protams, ziņoja tālāk uz aug�u. Tie�i pēc tam �efs nolēma novērot �īs apdzīvotās vietas visvairāk apmeklēto pārtikas veikalu. �efs bija izrēķi�nājis, ka tas, kur� nakts vidū pastaigājas pa Rotni, noteikti uzturas �ajā apkārtnē. Mums visiem ta�u agrāk vai vēlāk sagribas ēst, un tad vajadzīga pārtika, un, kad pārtika bei�gusies, mums jābrauc un tā jāpērk no jauna. Loģika bija skaidra. �efs ne jau velti bija �efs. Bet, kā jau minēts, tas notika pirms �etrām dienām. Tagad Hinkenam sāka uzmāk�ties bezcerība.

Arī koncentrēties viņ� vairs īsti nespēja. Tādēļ viņ� sākumā nemaz neievēroja sarkanmataino sievieti, kura iegriezās stāvvietā savā sarkanajā VW Passat, nevis gaidī�tajā sudrabotā mersedesā. Bet, tā kā dāma pēc tam parādīja tik labu gaumi, ceļā uz veikalu paejot garām Hinkenam tie�i deguna priek�ā, puisis viņu garām nepalaida. Hinkens gan nevarēja būt pilnīgi dro�s, ka tā ir tie�i tā sieviete, tomēr viņa, pēc liecinieku teiktā, bija īstajā vecumā, un �itajai bija absolūti pareiza matu krāsa.

Hinkens piezvanīja �efam uz Stokholmu, bet tas nepa�rādīja tikpat lielu entuziasmu. Vispirms viņ� bija vēlē�jies sadzīt pēdas Bultenam vai vismaz tam nolādētajam vecim.

Un tomēr. Hinkenam bija jāpieraksta auto reģistrācijas numurs un tad diskrēti jāseko sarkanmatainajai, lai redzētu,

uz kurieni viņa dodas. Pēc tam atkal jāziņo.

* * *

Pēdējās �etras dienas komisārs Āronsons bija pavadījis Osedas viesnīcā. Doma bija tāda, lai viņ� būtu notikumu centra tuvumā, kad uzrastos kāda jauna liecība.

Tomēr nekas tāds neparādījās, un Āronsons jau grasījās doties uz māju pusi, bet tad piezvanīja kolēģi no Eskilstūnas. Rezultātus bija devusi Never Again barve�a Pēra Gunnara Jerdīna telefona sarunu noklausī�anās.

Jerdīns jeb "�efs", kā viņu dēvēja, kļuva pazīstams pirms da�iem gadiem pēc Svenska Dagbladet atklājuma, ka valsts iestādē Hallā tiek organizēts pla�s kriminālais tīkls ar nosaukumu Never Again. Pārējie mediji to uzķēra, un pēc tam vakara avīzēs parādījās gan galvenās figūras Jerdīna attēls, gan vārds. Fakts, ka pēc tam viss izjuka sakarā ar Pēra Gunnara Jerdīna mammas izteicieniem vēstulē, medi�jus nesasniedza.

Pirms da�ām dienām komisārs Āronsons bija sarīkojis Jerdīna izseko�anu un viņa telefona sarunu noklausī�anos, un tagad zivs bija uz āķa. Minētā telefona saruna, protams, tika ierakstīta, izprintēta un pa faksu aizsūtīta Aronsonam uz Osedu:

-Hallo?

-�� Jā, tas esmu es.

-��� Vai tev ir kaut kas, ko ziņot?

-�� Jā, laikam. Es te sē�u pie veikala ICA, un burtiski nupat tur iegāja iepirkties sarkanmataina vecene.

-���� Tikai vecene? Un Bultens ne? Un arī simtgadnieks ne?

-��� Nē, tikai vecene. Es nezinu, vai�

-��� Vai viņa brauc ar mersedesu?

-��� Nu, es nepaspēju saskatīt� nē, stāvvietā nav neviena mersedesa, tātad viņai ir cits auto.

(Klusums piecas sekundes.)

-��� Hallo?

-�� Jā, es tepat esmu. Pie velna, es domāju, kādam ta�u tas ir jādara!

-�� Jā, es tikai�

-���� Smolandē, liekas, ir vairāk par vienu sarkanmatainu veceni�

-�� Jā, bet viņa ir īstajā vecumā, kā teikts�

-��� Tad dari tā: seko viņai savā autiņā, pieraksti reģistrācijas numuru, neko neuzsāc, bet pārbaudi, kur viņa brauc. Un, velns parāvis, parūpējies, lai tevi neatklāj! Pēc tam ziņo!

(Klusums piecas sekundes.)

-��� Tu saprati, vai man jāatkārto vēlreiz?

-���� Nē, nūja, es sapratu. Piezvanī�u, tiklīdz kaut ko uzzi�nā�u�

-��� Un nākamreiz zvani uz mobilo ar priek�apmaksas karti! Vai neesmu teicis, ka visas dienesta sarunas iet pa tādu ceļu?

-Jā, bet tas ta�u ir tad, kad mums ir bizness ar krieviem? Es nezināju, ka tev tas tagad ieslēgts�

Idiots. (Seko krek�ķis, saruna beigusies.)

Komisārs Aronsons izlasīja tekstu un tad sāka likt puzli no tikko iegūtajiem gabaliņiem.

"Bultens", ko pieminēja Jerdīns, jādomā, ir Bengts BIlunds, viens no zināmajiem Never Again biedriem, tagad, iespējams, miris. Un tas, kur� Jerdlnam zvanīja, laikam ir Henriks "Hinkens" Hultēns, kas medī Bulteņu kaut kur Smolandē.

Aronsonam tagad bija apstiprinājums, ka viņ� domājis pareizi. Tagad komisārs precizēja izdarītos secinājumus.

Kaut kur Smolandē, kā jau minēts, atrodas Allans Karlsons kopā ar Jūliusu Junsonu, Beniju Jungbergu un viņa mersedesu, kā arī sarkanmataina dāma, nezināma vecuma, bet diezin vai pārāk jauna, jo nosaukta par veceni. Lai gan īstenībā par veceni var kļūt visai agri, sprie�ot pēc Hinkena un viņam līdzīgo vērtējuma.

Never Again Stokholmā uzskatīja, ka ari kolēģis Bultens atrodas �ajā grupā. Vai tādā gadījumā viņ� bēgtu no savē�jiem? Kādēļ tad viņ� nedod par sevi nekādu ziņu? Nūja, tādēļ ka viņ� miris! Bet to �efs nav apjēdzis, tātad uzskata, ka Bultens paslēpies Smolandē kopā ar� kurā brīdī tad uzradās �ī sarkanmate?

Tad Aronsons pasūtīja Allana, Benija un Jūliusa dzimtu izpēti. Iespējams, ka Smolandē dzīvo kāda māsa, māsīca vai cita radiniece, kam ir īstā matu krāsa!

"Viņai ir īstais vecums, kā teica�" bija sacījis Hinkens. Kas viņam bija teicis? Un ko �is kāds bija teicis? Kāds, kas redzējis grupu Smolandē, piezvanījis un pastāstījis? �ēl, ka sarunu noklausī�anās sākās tikai pirms pāris dienām.

�ajā bridi Hinkens izsekoja sarkanmati no ICA veikala un tad vai nu viņ� izseko�anu pārtrauks, ja viņa izrādīsies neīstā, vai ari� tad Hinkens uzzinās, kur atrodas Allans Karlsons un viņa draugi. Tādā gadījumā �efs drīz būs ceļā uz Smolandi, ari viņ�, lai no Allana un viņa svītas izspiestu patiesību par to, kas noticis ar Bulteņu un viņa ceļasomu.

Aronsons pacēla klausuli un piezvanīja iepriek�ējās izmeklē�anas vadītājam uz Eskilstūnu. Prokurors Konijs Ranelīds sākumā nebija pārāk daudz iesaistījies �ajā lietā, bet interese palielinājās ar katru sare�ģījumu, par ko ziņoja Aronsons.

Tikai nenopūdelējiet to Jerdīnu un viņa izsūtāmo zēnu, teica prokurors Ranelīds.

Daiļā ielika sava VWPassat bagā�niekā divus ICA maisi�ņus ar pārtiku un devās atpakaļ uz �ētorpu.

Dro�ā attālumā viņai sekoja Hinkens. Nogriezies pa liel�ceļu, viņ� vispirms piezvanīja �efam (uz viņa mobilo ar karti, protams, jo Hinkenam piemita izdzīvo�anas instinkts), lai paziņotu sarkanmates auto marku un reģistrācijas numuru. Un apsolīja atkal zvanīt, kad brauciens būs galā.

Izbraukusi no Rotnes, sarkanmate tūlīt nogriezās pa grantēto ceļu. Hinkens �o vietu pazina, �eit viņ� pēdējo reizi bija nonācis autoorientē�anās sacensību laikā. Viņa toreizējā draudzene bija kartes lasītāja; kad puse ceļa bija nobraukta, viņa saprata, ka turējusi karti otrādi.

Grantētais ceļ� bija sauss, un sarkanmates auto sacēla aiz sevis putekļus. Tādēļ Hinkens varēja dro�i sekot, nemaz viņu neredzot. Bet pēc da�iem kilometriem putekļu mākonis izzuda. Nolādēts! Hinkens palielināja ātrumu, bet putekļu mākoņa nekur vairs nebija.

Vispirms Hinkens krita panikā, bet tad nomierinājās. Tātad vecene aizbraukusi pa kādu sānceļu. Jāgrie�as tikai atpakaļ un jāmeklē.

Nostūrējis nepilnu kilometru atpakaļ pa to pa�u ceļu, Hinkenam �ķita, ka mikla atrisināta. Tur atradās pastkas�tīte, un pa labi uz leju veda mazs celiņ�, kas acīmredzot bija īstais!

Iztēlojoties, kā viss tūlīt atrisināsies, Hinkens izrādī�jās pārāk dedzīgs. Viņ� ātri pagrieza stūri un lielā ātrumā vadīja auto kopā ar sevi pa�u pa �o mazo celiņu, lai arī kur tas vestu. Doma par to, ka jābūt diskrētam un uzmanīgam, palika kaut kur pie pastkastītes.

Kā jau teikts, viss notika pārāk ātri, un, pirms Hinkens attapās, celiņ� beidzās, un to nomainīja pagalms. Ja Hinkens būtu braucis vēl ātrāk, viņ� nebūtu varējis apstāties un būtu uznesies tie�i virsū vecajam vecim, kas tur stāvēja un baroja� ziloni?

[1] [17] *

Allans bija ātri atradis sev biedreni Soņu. Viņiem abiem bija daudz kopīga. Viens kādudien bija izkāpis pa logu un līdz ar to ļāvis eksistencei iegūt jaunu virzienu, kamēr otrs bija iebridis ezerā tādā pa�ā nolūkā. Un abi līdz tam bija apskatīju�i pasauli. Turklāt Soņai bija rētaina seja, pēc Allana domām, tāpat kā gudrai simtgadniecei.

Soņa, protams, netaisīja nekādus cirka numurus pēc jebkura cilvēka pavēles, bet �is vecītis viņai patika. Viņ� Soņai deva augļus, kasīja viņai snuķi un nereti ar viņu laipni sarunājās. Nebija jau tā, ka viņa daudz ko saprastu no vecī�a teiktā, bet tam ta�u nebija nozīmes. Tas bija patīkami. Kad ve�uks lūdza Soņai sēdēt, viņa apsēdās, ja lūdza apgriezties

riņķī, viņa labprāt to darīja. Soņa pat viņam rādīja, ka prot stāvēt uz pakaļkājām, kaut arī Allans nezināja, kāda komanda te vajadzīga. Tas, ka viņa par pūlēm dabūja ābolu vai pat divus un Allans viņai ilgāk nekā parasti kasīja snuķi, bija tīrais bonuss. Soņa zināja, kam paklausīt.

Tādos brī�os Daiļajai patika sēdēt uz verandas trepēm kopā ar Beniju un Busteru, ar tasi kafijas divkājainajiem un suņu kārumiem Busteram. Tur viņi sēdēja un skatījās, ko Allans un Soņa pagalmā dara; tikmēr Jūliuss stundām ilgi lejā ezerā mak�ķerēja asarus.

Pavasarīgi siltais laiks neatkāpās. Saule bija spīdējusi veselu nedēļu, un prognozes paredzēja augstu atmosfēras spiedienu arī turpmāk.

Benijs, kas līdz ar visām citām prasmēm bija arī gandrīz arhitekts, bija zibenīgi uzskicējis, kā jāaprīko Daiļās nupat nopirktais kravas autobuss, lai būtu Soņai pa prātam. Tur�klāt, kad Daiļā aptvēra, ka Jūliuss ir ne tikai zaglis, bet arī kokmateriālu speciālists un prot samērā veikli darboties ar āmuru un naglām, tad viņa teica Busteram, ka viņi ieguvu�i sakarīgus draugus, kas laimīgā kārtā netika aizdzīti pro�jām uzreiz jau pirmajā vakarā. Jūliusam nevajadzēja vairāk par vienu pēcpusdienu, lai saskaņā ar Benija instrukcijām sameistarotu busa aprīkojumu. Pēc tam Soņa kopā ar Allanu staigāja busā iek�ā un ārā, lai visu izmēģinātu, un �ķita, ka Soņai piedāvājums patīk, lai gan viņa nesaprata joku par diviem staļļiem vienā vietā. Zilonim busā bija mazliet par �auru, bet tur atradās vairāku veidu kārumi, ko uzkost, gan pa kreisi, gan taisni priek�ā, un dzeramais ūdens pa labi. Grīda bija paaugstināta un mazliet slīpa aizmugures virzienā, un Soņas kakām bija paredzēta īpa�a rene. Tā bija līdz malām piepildīta ar sienu, lai tas viss, kas iespējami tur nonāktu brauciena laikā, tiktu absorbēts.

Vēl var pieminēt iespaidīgo ventilācijas sistēmu, izman�tojot izurbtus caurumus visā autobusa sānu garumā, un bīdāmu stikla rūti uz �ofera kabīni, lai Soņai brauciena laikā būtu acu kontakts ar savu maizes māti. īsi sakot, kravas buss bija pārvērsts par ziloņa luksusa braucamo, un tas tika paveikts tikai pāris dienu laikā.

Jo grupa bija vairāk sagatavojusies doties ceļā, jo mazāk dedzīgi visi tās biedri vēlējās to darīt. Dzīve �ētorpā viņiem visiem bija izvērtusies ļoti patīkama. Galvenokārt, protams, Benijam un Daiļajai, kas jau pirms tre�ās nakts nolēma, ka �ēl deldēt palagus da�ādās istabās, ja tikpat labi viņi varēja gulēt uz viena. Visi vakari pie kamīna bija �ausmīgi jauki, un to programmā bija gardi ēdieni, labi dzērieni un Allana Karlsona interesantie dzīvesstāsti.

Bet pirmdienas rītā ledusskapī un pieliekamajā bija gan�drīz pilnīgs tuk�ums, un Daiļajai bija pēdējais laiks doties uz Rotni pēc papildinājumiem. Dro�ības pēc viņa brauca ar pa�as veco VW Passat. Mersedess stāvēja, paslēpts aiz �ķūņa.

Tika atvests maisiņ� ar �o un to viņai pa�ai un ve�iem, bet otrā maisiņā bija svaigi Argentīnas āboli Soņai. Pār�braukusi mājās, Daiļā iedeva ābolu maisiņu Allanam, pārējo pārtiku, aizgājusi uz virtuvi, sabāza ledusskapī un pielie�kamajā, tad ar litru Beļģijas zemeņu pievienojās Benijam un Busteram uz verandas trepēm. Starp citu, tur sēdēja arī Jūliuss, kas ieturēja vienu no retajām mak�ķerē�anas pauzēm.

Tie�i tad arī pagalmā ienesās Ford Mustang un gandrīz notrieca no kājām gan Allanu, gan Soņu.

Vismierīgāk to uztvēra Soņa. Viņas galvenā uzmanība bija pievērsta nākamajam ābolam no Allana, tā ka viņa ne dzirdēja, ne redzēja, kas notiek apkārt. Varbūt tomēr kaut ko noprata, jo, sākusi griezties apkārt, viņa piepe�i apstā�jās, izpildījusi kustību līdz pusei, pagriezusi pēcpusi pret Allanu un jauno apmeklētāju.

Nākamais mierīgākais pēc kārtas bija Allans. Viņ� dzīvē daudzas reizes bija atradies tik tuvu nāvei, ka auļojo�s Ford Mustang neko daudz nenozīmēja. Ja tas laikā apstājās, tad tā arī vajadzēja. Tas tie�ām apstājās.

Tre�ais mierīgākais pēc kārtas dro�i vien bija Busters. Viņ� bija stingri audzināts neskriet pretī un neriet, ja atnāk viesi. Bet ausis viņam bija saspicētas, un acis apaļas kā spoles. Vajadzēja sekot līdzi notikumu gaitai.

Turpretī Daiļā, Benijs un Jūliuss pietrūkās kājās visi trīs un stāvēja rindā, gaidot, kas notiks.

Notika tas, ka Hinkens, uz brīdi mazliet apjucis, izļodzī�jās no sava mustanga un taustījās pēc revolvera, kas atra�dās somā uz grīdas pie aizmugures sēdekļa. Vispirms viņ� pavērsa revolveri pret ziloņa pēcpusi, bet tad nonāca pie labākas domas un mērķēja uz Allanu un trijiem draugiem, kas stāvēja rindā pie verandas. Un tad Hinkens teica (viņam laikam mazliet trūka fantāzijas):

-��� Rokas aug�ā!

-��� Rokas aug�ā?

Tas bija vismuļķīgākais, ko Allans jebkad bija dzirdējis, un viņ� sāka prātot par �o lietu. Ko kungs domāja, kas tad citādi notiktu? Ka viņ� pats, simt gadus vecs, sāktu apmē�tāt viesi ar āboliem? Vai arī tur tā trauslā dāma sāktu viņu caur�aut ar beļģu zemenēm? Vai arī�

-�� Jā, jā, pie velna, turiet rokas, kur vien jūs gribat, tikai netaisiet te kaut kādus trikus!

-��� Trikus?

-�� Turi �aunas, tu velna veci! Labāk pasaki, kur ir tā nolā�dētā ceļasoma! Un tas, kas bija par to atbildīgs.

Nu tad tā, domāja Daiļā. Tātad dzīves laime ir beigu�sies. īstenība bija panākusi viņus visus. Neviens Hinkenam neatbildēja, visi domāja, ka vai galva plīst; iespējams, izņe�mot ziloni, kas, aizgriezies projām no visas �is drāmas, iedomājās, ka pienācis laiks pakakāt. Kad zilonis atvieglo�jas, rezultāts reti kad nemanīti paiet garām tam, kas gadās tuvumā.

-��� Velns parāvis! teica Hinkens un paspēra da�us strau�jus soļus tālāk no zampas, kas plūda ārā no zi� Pie joda, priek� kam jums tas zilonis?

Joprojām nekādas atbildes. Bet tagad Busters vairs nespēja savaldīties. Viņ� skaidri juta, ka kaut kas nav labi. Ai, cik labprāt viņ� būtu sācis riet uz sve�o! Un, lai gan viņ� zināja noteikumus, tomēr dobji ierūcās. Tas savukārt Hinke�nam lika pirmo reizi uz verandas ieraudzīt vilku sugas suni, un viņ� instinktīvi paspēra vēl divus soļus atpakaļ, pacēla revolveri un izskatījās gatavs �aut, ja būtu vajadzīgs.

Tie�i tobrīd Allana simtgadīgajās smadzenēs dzima ideja. Tā bija kā tāls �āviens, tie�i tā, un risks bija acīmre�dzams, ka cietis viņ� pats, bet, par spīti visam, viņ� ta�u nebija nemirstīgs. Un tā ve�uks dziļi ievilka elpu un ķērās pie lietas. Ar naivu smaidu uz lūpām viņ� gāja tie�i pie trak�galvja ar revolveri. Un izvēlējās savu vistrīco�āko balsi:

-��� Kāda tev baigi jauka pistole! Vai tā ir īsta? Iedosi patu�rēt rokā?

Benijs, Jūliuss un Daiļā domāja, ka vecajam aizbraucis jumts.

-��� Apstājies, Allan! iekliedzās Benijs.

-���� Jā, apstājies, vecais velns, citādi �au�u! sauca Hinkens.

Bet Allans �ļūkāja uz priek�u. Hinkens paspēra soli atpakaļ, izstiepa roku ar revolveri vēl draudīgāk, un tad�

jā, viņ� to izdarīja! Viņ� izdarīja to, ko Allans bija cerējis, ka viņ� izdarīs. Lielajā stresā viņ� paspēra vēl vienu soli atpakaļ�

Tas, kur� kaut reizi iekāpis ķepīgajā �ļurā, kādas ir pil�nīgi svaigas ziloņa kakas, zina to, ka nav iespējams tur sta�bili nostāvēt. Hinkens to nezināja, bet ātri vien iemācījās. Aizmugurējā kāja slīdēja atpakaļ, Hinkens airējās ar rokām, spēra ātru soli atpakaļ ar otru kāju, un tad viss Hinkens atradās kakās. Viņ� bezpalīdzīgi krita atmuguriski un mīksti piezemējās uz muguras.

-���� Sēdi, Soņa, sēdi! teica Allans, īstenodams pēdējo daļu no sava rūpīgi izdomātā plāna.

-��� Nē, pie velna, Soņa, nesēdi vis! kliedza Daiļā, kas pēk��ņi saprata, kam bija jānotiek.

-���� Fui! Velns un elle! sauca Hinkens, gulēdams uz muguras ziloņa izkārnījumos.

Soņa, kas stāvēja ar muguru pret visiem, bija skaidri un gai�i sadzirdējusi Allana pavēli. Un vecais vīrs, kā jau minēts, bija tik laipns, tā ka Soņa labprāt darīja visu viņam pa prātam. Turklāt zilonim �ķita, ka maizes māte pavēli apstiprinājusi. Noliegums "nesēdi" neietilpa Soņai zināmo vārdu krājumā.

Tātad Soņa apsēdās. Dibens piezemējās gan mīksti, gan silti, un atskanēja dobj� krak�ķis un tāds kā īss svilpiens, tad iestājās pilnīgs klusums. Soņa sēdēja, un tagad viņai prasījās vēl kāds ābols.

-��� Te nu izkūpēja numur divi, teica Jūliuss.

-��� Sātans, velns un elle! sacīja Daiļā.

-��� Nu gan, piebilda Benijs.

-��� �e tev ābols, Soņa, piedāvāja Allans.

Henriks "Hinkens" Hultēns nesacīja neko.

Trīs stundas �efs gaidīja Hinkena zvanu. Tad nolēma, ka ar �o nepra�u kaut kas atgadījies. �efam nācās izmisīgi grūti saprast, ka cilvēki nedara to, ko viņ� licis, bet kaut ko citu.

Laiks ņemt visu savās rokās, tas nu bija skaidrs. �efs sākumā sameklēja reģistrācijas numuru, ko Hinkens viņam bija iedevis. Tas prasīja tikai da�as minūtes, lai auto reģistrā uzzinātu, ka runa ir par sarkanu VWPassat, kura īpa�niece ir Gunilla Bjerklunde �ētorpā, Rotnē, Smolandē.

Ja vispār iespējams sekundes laikā kļūt skaidram kā stikliņam, kad tikko iztuk�ota vesela pudele tekilas, tad tie�i tā ari notika ar viceprezidentu Hariju S. Trumenu.

Prezidenta Rūzvelta pēk�ņās aizie�anas dēļ viceprezi�dents, protams, pārtrauca patīkamās pusdienas ar Allanu un nekavējoties norīkoja transportu uz Va�ingtonu un Balto namu. Allans tika atstāts restorānā viens, un viņam labu brīdi nācās pierādīt zāles pārzinim, ka viņam pa�am rēķins nav jāmaksā. Galu galā zāles pārzinis pieņēma Allana argumentus, ka ASV topo�o prezidentu dro�i vien vajadzētu uzskatīt par kredītspējīgu un ka zāles pārzinis katrā ziņā tagad zina, kur Trumens dzīvo.

Allans devās spēcino�ā pastaigā atpakaļ uz militāro bāzi un atsāka viesmīļa darbu pie Amerikas svarīgākajiem fiziķiem, matemātiķiem un ķīmiķiem, bet ari tie sāka just apgrūtinājumu Allana sabiedrībā. Noskaņa bija dīvaina, un pēc da�ām nedēļām Allans sāka domāt, ka laiks kopties pro�jām. Telefona saruna no Va�ingtonas misteram Karlsonam atrisināja �o jautājumu.

-��� Hei, Allan! Te Harijs.

-��� Kāds Harijs? jautāja Allans.

-�� Trumens, Allan. Harijs Trumens. Amerikas prezidents, velns parāvis!

-���� Vai, cik patīkami! Paldies par pagāju�o reizi, prezi�denta kungs. Ceru, ka jūs pats nesēdējāt pie kloķiem mājup�ceļā?

Nē. To prezidents nebija darījis. Neskatoties uz stāvokļa nopietnību, viņ� bija licies uz auss vienā no Air Force 2 dīvā�niem un bija atmodies tikai pēc piecām stundām, kad pie�nāca laiks nolaisties.

Un tagad izrādījās, ka Harijam Trumenam bija daudz uzdevumu, ko viņ� bija mantojis no sava priek�gājēja, un viena �āda uzdevuma izpildei prezidentam bija vajadzīga Allana palīdzība. Vai, pēc Allana domām, tas varētu būt iespējams?

Pēc Allana domām, tas bija pilnīgi iespējams, un jau nākamajā rītā viņ� pēdējo reizi iz�ekojās no Losalamosas bāzes.

[1] [18] *

Ovālais kabinets bija apmēram tikpat ovāls, kā Allans bija iedomājies. Tagad viņ� tur sēdēja iepretī savam pudeles biedram no Losalamosas un klausījās viņa stāstījumā.

Lieta bija tāda, ka prezidentu apgrūtināja kāda sieviete, kuru politisku apsvērumu dēļ nevarēja atstāt bez ievērības. Viņu sauca Songa Meilinga. Allans varbūt kaut ko dzirdējis par viņu? Ak nē?

Lai nu kā, bet viņa bija Gomindāna līdera �ana Kai�i sieva Ķīnā. Viņa bija arī traki skaista, izglītojusies Amerikā, Rūzvelta kundzes labākā draudzene. Kad vien �ī sieviete kaut kur parādījās, viņa pievilka tūksto�iem skatītāju, bija pat turējusi runu kongresā. Un tagad �ana Kai�i sieva gandrīz

vai iedzina prezidentu Trumenu stūrī, lai viņ� izpildītu visus tos mutiskos solījumus, ko, pēc viņas apgalvojumiem, devis prezidents Rūzvelts sakarā ar cīņu pret komunismu.

-��� Es jau zināju, ka atkal nogruntēsimies pie politikas, teica Allans.

-��� Pastāv nelielas grūtības no tās izvairīties, ja esi ASV prezidents, sacīja Harijs Trumens.

Lai nu kā, tagad bija iestājies klusums cīņā starp Gomindānu un komunistiem, jo viņiem bija kaut kādas kopīgas lietas Mand�ūrijā. Bet drīz japāņiem vajadzēs padoties, un tad pavisam noteikti ķīnie�i atsāks savus iek�ējos strīdus.

-���� Kā tu zini, ka japāņi drīz padosies? jautāja Allans.

-�� Tas nu tev būtu jāapjau� labāk nekā jebkuram citam, atbildēja Trumens un tūlīt nomainīja sarunas tematu.

Prezidents turpināja ar garlaicīgu stāstījumu (tā �ķita Allanam) par attīstību Ķīnā. Pēc izlūkdienesta ziņojumiem, komunistiem pilsoņu karā bija vēj� burās, un Office ofStrategic Services ap�aubīja �ana Kai�i militāro stratēģiju. Bija acīm redzams, ka �ans Kai�i tēmēja uz to, lai saglabātu varu pilsētās, atstādams laukus komunisma ideju izplatī�bai. Komunistu līderi Mao Dzedunu amerikāņu aģenti drīz varētu izslēgt no spēles, bet pastāvēja nopietns risks, ka viņa idejas būs tautā iesakņoju�ās. �ana Kai�i pa�a sieva, �ī tik ļoti kaitino�ā Songa Meilinga, uzskatīja, ka jādara kaut kas vairāk. Viņa pat paralēli vīra pasākumiem īstenoja savu militārās darbības līniju.

Prezidents turpināja stāstījumu par �o paralēlo līniju, bet Allans bija pārstājis klausīties. Viņ� izklaidīgi apskatīja ovālo kabinetu, prātoja, vai logu rūtis ir dro�as pret �āvie�niem, uz kurieni varētu vest durvis kreisajā pusē, domāja, ka milzīgo paklāju gan ir grūti aiznest tīrī�anai, kad rodas vajadzība� Galu galā Allans juta nepiecie�amību pārtraukt prezidentu, pirms viņ� sāk uzdot kontroljautājumus, cik daudz no teiktā Allans sapratis.

-��� Atvaino, Harij, bet ko tu gribi, lai es daru?

-��� Nu, kā jau teikts, ir runa par komunistu darbības aptu�rē�anu laukos�

-��� Bet ko tu gribi, lai es daru?

-���� Songa Meilinga spie� uz lielāku amerikāņu iero�u atbalstu, viņa vēlas jau eso�ā apbruņojuma papildinājumu.

-��� Un ko tu gribi, lai es daru?

Kad Allans bija uzdevis �o jautājumu tre�o reizi, prezi�dents apklusa, it kā viņam būtu nepiecie�ams atspēriens pirms turpinājuma. Pēc tam Trumens sacīja:

-��� Es gribu, lai tu brauc uz Ķīnu un spridzini tiltus.

-���� Kāpēc tu to neteici uzreiz? jautāja Allans un atplauka.

-��� Tik daudz tiltu, cik vien iespējams; tev jānoslēdz tik daudz komunistu ceļu, cik vien�

-��� Patīkami atkal redzēt jaunu valsti, teica Allans.

-���� Es vēlos, lai tu apmāci Songas Meilingas vīrus tiltu spridzinā�anas mākslā un�

-��� Kad man jābrauc?

Allans, protams, bija sprāgstvielu eksperts, kas strauji un reibumā bija kļuvis par labu draugu topo�ajam ameri�kāņu prezidentam. Bet, neraugoties uz to, viņ� bija zviedrs. Ja Allans kaut mazākajā mērā būtu ieinteresēts politiskajās spēlēs, viņ� varbūt prezidentam būtu jautājis, kāpēc tie�i viņ� izvēlēts �ī uzdevuma veik�anai. Fakts ir tāds, ka prezi�dents bija gatavs �ādam jautājumam, un, ja viņam tas būtu uzdots, tad visvairāk iespējama būtu atbilde, ka ASV nevar īstenot divus paralēlus un potenciāli strīdīgus militāra atbalsta projektus Ķīnā. Oficiāls atbalsts bija �anam Kai�i un viņa Gomindāna partijai. Tagad �is atbalsts bija klusībā jāpapildina, sūtot veselu kuģa kravu ar aprīkojumu tiltu spridzinā�anai lielā apjomā, ko pasūtījusi un sagatavojusi �ana Kai�i sieva, �ī skaistā, odzei līdzīgā (pēc prezidenta domām) pusamerikanizētā Songa Meilinga. Visļaunākais bija tas, ka Trumens jau nevarēja izslēgt, ka to visu pie tējas tases norunāju�as Songa Meilinga un Eleonora Rūzvelte. Jā, pie velna, kādas ziepes! Bet tagad prezidentam atlika tikai savest kopā Allanu Karlsonu un Songu Meilingu, un �ī problēma tiks atrisināta.

Trumena nākamais uzdevums uz rakstāmgalda bija vai�rāk formāls, jo garīgi viņ� jau bija pieņēmis lēmumu. Katrā gadījumā bija vajadzīgs, lai viņ�, tā sakot, nospiestu pogu. Uz kādas salas austrumos no Filipīnām B52 apkalpe gaidīja prezidenta signālu. Visi izmēģinājumi bija veikti. Nekas nevarēja noiet greizi.

Nākamā diena bija 1945. gada 6. augusts.

[1] [19] *

Allana Karlsona prieks par to, ka dzīvē būs kaut kas jauns, stipri vien mazinājās, kad viņ� pirmo reizi sastapa Songu Meilingu. Allans bija saņēmis instrukciju sameklēt viņu viesnīcas apartamentā Va�ingtonā. Izspraucies cauri pāris miesassargu rindām, viņ� stāvēja iepretī �ai dāmai, pastiepa roku un sacīja:

Labdien, kundze, mani sauc Allans Karlsons.

Songa Meilinga nevis saņēma atbildes sveicienam viņa roku, bet gan norādīja uz atzveltnes krēslu, kas atradās tur�pat līdzās.

-��� Sēdi! teica Songa Meilinga.

Gadu gaitā Allans bija apvainots, ka ir tāds un �itāds, sākot no stulbeņa un beidzot ar fa�istu, bet nebija dēvēts par suni. Viņ� apsvēra domu nosodīt dāmas nepiemēroto toni, tomēr vēl atturējās, jo viņu interesēja, kas notiks tālāk. Turklāt atzveltnes krēsls izskatījās ērts.

Kad Allans apsēdās, Songa Meilinga sāka runāt par vis�sliktāko, ko Allans varēja iedomāties, proti, par politisko stāvokli. Viņa atsaucās ari uz prezidentu Rūzveltu kā visas akcijas pasūtītāju, bet, pēc Allana domām, tas bija jocīgi, jo nevarēja ta�u vadīt militāras operācijas no tās puses, vai ne?

Songa Meilinga runāja par to, cik svarīgi apturēt komu�nistus, neļaut klaunam Mao Dzedunam izplatīt savu poli�tisko indi no provinces uz provinci, un piebilda pēc Allana domām, visai dīvainā kārtā -, ka �ans Kaisi �ajā lietā neko nejēdzot.

-��� Bet kā tad jums abiem sastāv ar mīlestību? jautāja Allans.

Songa Meilinga paziņoja, ka tas ir jautājums, kas neat�tiecas uz tādu niecību kā Karlsons. Prezidents Rūzvelts bija izraudzījis Karlsonu, kas �ajā operācijā būs viņai tie�i pakļauts, un turpmāk viņam tikai jāatbild, ja tiek uzrunāts, tas arī viss.

Allans nekad neaizsvilās dusmās, �ķita, ka viņam �āda spēja nepiemīt, bet �oreiz viņ� tomēr pārgāja uz aizsar�dzību.

-��� Pēdējais fakts, ko es dzirdēju par Rūzveltu, bija tāds, ka viņ� miris, un, ja nu �ajā punktā būtu kādas pārmaiņas, tad par to būtu rakstīts avīzēs. Es pats �ite piedalos tāpēc, ka prezidents Trumens man to lūdza. Bet, ja nu kundze arī turpmāk būs tik ērcīga, tad es tam visam uzspļauju. Ķīnu es varu apmeklēt kādu citu reizi un tiltus esmu spridzinājis tik daudz, ka pietiek un vēl pāri paliek.

Songa Meilinga nebija piedzīvojusi, ka kāds viņai runā pretī kop� tā laika, kad viņas māte mēģināja apturēt mei�tas precības ar kādu budistu, un tas bija pirms daudziem gadiem. Turklāt māte toreiz nevarēja darīt neko citu kā vien lūgt piedo�anu, jo �is darījums uzveda meitu līdz pa�ām virsotnēm.

Tagad Songai Meilingai vajadzēja apdomāties. Acīm�redzot viņa bija nepareizi novērtējusi situāciju. Līdz �im visi amerikāņi bija trīcēju�i un drebēju�i, kad viņa parā�dījās kopā ar personiskajiem draugiem prezidentu pāri Rūzvelta kungu un kundzi. Bet kā tad bija jāapietas ar �o cilvēku, ja ne tāpat kā ar visiem citiem? Ko tad īsti viņai uzsūtījis �is nepra�a Trumens?

Songa Meilinga nekādā ziņā nebija tāda, kas brāļotos vienalga ar ko, bet viņas mērķtiecība bija svarīgāka par principiem. Tādēļ �ana Kai�i sieva mainīja taktiku.

Mēs laikam aizmirsām kārtīgi sasveicināties, viņa sacīja un pastiepa roku rietumnieku manierē. Bet labāk vēlāk nekā nekad!

Allans nebija ļaunatminīgs. Viņ� saņēma Songas pastiepto roku un saproto�i smaidīja. Turpretī viņ� nebija tajās pa�ās domās, ka labāk ir vēlu nekā nekad. Viņa tēvs, piemēram, kļuva uzticīgs caram Nikolajam īsi pirms krievu revolūcijas.

* * *

Jau pēc divām dienām Allans kopā ar Songu Meilingu un divdesmit vīriem no viņas personiskās miesassardzes lidoja uz Losand�elosu. Tur gaidīja kuģis, kam bija jāaizved viņi un dinamīta krava uz �anhaju.

Allans zināja, ka visu brauciena laiku pa Kluso okeānu nebūs iespējams izvairīties no Songas Meilingas, tādām vajadzībām kuģis nebija pietiekami liels. Tādēļ viņ� nolēma nemaz nemēģināt un katru vakaru teica paldies par noteikto vietu pie kapteiņa pusdiengalda. Priek�rocība bija labās maltītes, bet trūkums tāds, ka Allans un kapteinis nebija vieni, bet Songas Meilingas sabiedrībā, kura, �ķiet, nebija spējīga runāt ne par ko citu kā vienīgi par politiku.

Atklāti sakot, tur bija vēl viens trūkums, jo degvīna vietā tika servēts zaļgans banānu liķieris. Allans pieņēma to, kas tika piedāvāts, bet viņam ienāca prātā, ka pirmo reizi dzer kaut ko tādu, ko vispār nevar dzert. Alkoholiskajiem dzērie�niem jānonāk lejā pa rīkli un tālāk kuņģī, vēlams, tik ātri, cik vien iespējams, nevis jālīp klāt pie smaganām.

Bet Songai Meilingai �is liķieris gar�oja, un, jo vairāk glāzī�u vakara gaitā viņa ņēma iek�ā, jo subjektīvāki kļuva viņas jau tā briesmīgi garie politiskie komentāri.

�o vakara maltī�u laikā, braucot pa Kluso okeānu, Allans glu�i negribot ari iegaumēja, ka �is klauns Mao Dzeduns un viņa komunisti mierīgi varot uzvarēt pilsoņu karā, jo �ans Kai�i, Songas Meilingas vīrs, kā virspavēlnieks esot nelieto�jams. Turklāt tie�i tagad viņam ar Mao Dzedunu notiekot miera sarunas Dienvidķīnas pilsētā �uncjinā. Vai Karlsona kungs un kapteiņa kungs ir dzirdēju�i kaut ko tik muļķīgu? Risināt sarunas ar komunistu? Uz kurieni tas var aizvest kā vienīgi uz nekurieni?

Songa Meilinga bija pārliecināta, ka sarunas izjuks. Turklāt viņas izlūkdienesta ziņojumi baumoja, ka ievēro�jama komunistu armijas daļa gaidot vadoni Mao nepieeja�mos kalnu apgabalos netālu no Si�uaņas provinces. Songas Meilingas pa�rocīgi izraudzītie aģenti, tie�i tāpat kā Songa Meilinga pati, uzskatīja, ka klauns un viņa spēki dosies uz ziemeļaustrumiem, �aņsji un Henaņas virzienā savā pretī�gajā propagandas gājienā caur valsti.

Allans centās visu laiku klusēt, lai vakara politiskās sarunas nebūtu garākas kā vajadzīgs, bet bezcerīgi pieklā�jīgais kapteinis nepārtraukti uzdeva jautājumus, visu laiku pieliedams saldo, zaļo banānu �ļuru.

Kapteinis jautāja, kādā veidā Mao Dzeduns radot iz�ķi�ro�us draudus. Gomindānam ta�u aiz muguras stāvot ASV, kas militārā ziņā ir daudz pārāka par Ķīnu, kā kapteinis sapratis.

�is jautājums pagarināja vakara mocības gandrīz par veselu stundu. Songa Meilinga paskaidroja, ka viņas vīram, kuru varot uzskatīt nevis par militāristu, bet gan tikai par militārista portretu, esot tikpat daudz inteliģences, harismas un vadoņa īpa�ību kā slaucamai govij. �ans Kai�i esot kļūdaini ieņēmis galvā, ka galvenais ir kontrolēt pilsētas.

Ar savu mazo blakusprojektu kopā ar Allanu un pa�as miesassardzi Songa Meilinga nedomāja doties kaujā ar Mao; pie kā gan tas novestu? Divdesmit slikti apbruņotu vīru (divdesmit viens ar Karlsona kungu) pret veselu armiju kompetentu pretinieku kalnainajā Si�uaņā� nē, tas tik būtu joks!

Plāns pirmajā fāzē paredzēja apstādināt klauna kustī�bas brīvību, padarīt komunistu armijai nebeidzami grūtu pārvieto�anos un nākamajā fāzē piespiest savam nejēgam no vīra aptvert, ka tagad jāizmanto izdevība un jāvirza spēki arī uz provincēm. Tādējādi vajadzētu likt ķīnie�u tau�tai saprast, ka tai vajadzīgs Gomindāns, lai to aizsargātu pret komunismu, nevis otrādi. Songa Meilinga, tie�i tāpat kā klauns, apzinājās to, ko �ans Kai�i līdz �im nebija spē�jis, proti, ka ir vieglāk kļūt par tautas vadoni, ja tauta ir viņa pusē.

Tomēr �ad tad notiek tā, ka pat akla vista atrod zemē graudu, un tas ir �ausmīgi labi, ka �ans Kai�i sarīkojis �īs miera sarunas tie�i �uncjinā, valsts dienvidrietumdaļā. Jo pat vismazākās veiksmes gadījumā klauns un viņa zaldāti pēc sarunu izjuk�anas paliktu uz dienvidiem no Jandzi līdz pat brīdim, kamēr ierastos miesassardzes spēki un Karlsons. Jo tad Karlsonam būtu pienācis laiks spridzināt tiltus! Un klauns uz ilgāku laiku būtu iespiests kalnos pusceļā uz Tibetu.

-Ja ari viņ� pēk�ņi atrastos upes nepareizajā pusē, tad mēs pārgrupēsimies. Ķīnā ir piecdesmit tūksto� upju, tā ka, lai kur arī �is parazīts dotos, viņam ceļā būs ūdeņi.

-��� Klauns un parazīts, domāja Allans, cīņa ar nejēgu, militārista portretu un nemākuli, tikpat inteliģentu kā govs. Un tiem visiem pa vidu odze, apreibusi no zaļa banānu liķiera.

-���� Noteikti būs interesanti redzēt, kas vispār notiks, Allans vaļsirdīgi teica. Starp citu, runājot par kaut ko mazāk svarīgu, vai nevarētu būt tā, ka kapteiņa kungam kaut kur ir malciņ� degvīna, ar ko noskalot uz leju liķieri?

Nē, diem�ēl kapteinim tā nebija. Bet bija daudz kas cits, ja Karlsona kungs vēlējās variācijas: citrusaugļu liķieris, krējuma liķieris, piparmētru liķieris�

-��� Nu tad par citu lietu, teica Allans. Kad mēs būsim �anhajā?

-�������������� [1] [20] *

Jandzi nav �āda tāda ūdenskrātuve. Upe stiepjas sim�tiem jūd�u tālu, un brī�am tā ir kilometra platumā. Turklāt tā plūst pa pa�u zemes vidieni un ir pietiekami dziļa tūksto�tonnīgiem kuģiem.

Tā ir arī skaista, vijoties caur Ķīnas ainavām, garām pil�sētām, tīrumiem un starp stāvām klintīm.

Allans Karlsons un divdesmit vīru liela grupa no Songas Meilingas miesassardzes ar upju kuģi devās Si�uaņas vir�zienā, lai padarītu grūtāku dzīvi komunistu iznirelim Mao Dzedunam. Ceļojums sākās 1945. gada 12. oktobrī, divas dienas pēc tam, kad miera sarunas tik tie�ām izjuka.

Brauciens nenotika pārspīlētā ātrumā, jo visi divdesmit miesassargi gribēja uzdzīvot vienu dienu vai veselas trīs, tiklīdz kuģis sasniedza jaunu ostu (peles dancoja pa galdu, kamēr kaķene bija devusies dro�ībā uz savu vasaras māju ārpus Taipejas). Sanāca daudz pieturu. Vispirms Naņdzjina, tad Uhu, Aņcjina, Dzjudzjana, Huan�i, Uhaņa, Juejana, Idu, Fendzjie, Vaņsjiaņa, �uncjina un Lud�ou. Un katrā vietā dzer�ana, prostitūtas un vispārēja izlaidība.

Tā kā tādam dzīves stilam ir tendence prasīt ļoti daudz naudas, �ie divdesmit vīri no Songas Meilingas miesassar�dzes ieviesa jaunu nodokli. Zemniekiem, kuri gribēja ostā izkraut preces, bija jāmaksā piecas juaņas liela nodeva vai arī ar nepaveiktu darījumu vajadzēja taisīties, ka tiek. Tos, kas cēla brēku, �āva nost.

Nodokļu ienākumi tūlīt tika likti lietā pilsētas tum�āka�jos kvartālos, kas praktiski vienmēr atradās ostas tuvumā. Pēc Allana domām, ja jau Songa Meilinga uzskatīja, ka svarīgi dabūt tautu savā pusē, varbūt viņai vajadzēja to darīt zināmu saviem tuvākajiem pavalstniekiem. Bet tā nu, pasarg Dievs, bija viņas, nevis Allana problēma.

Upju kuģim bija vajadzīgi divi mēne�i, lai ar Allanu un divdesmit zaldātiem nonāktu Si�uaņas provincē, un tobrīd Mao Dzeduna spēki jau sen bija devu�ies uz ziemeļiem. Tur�klāt tie nelavījās pa kalnu ceļiem, bet devās lejup ielejā un uzsāka cīņu ar Gomindāna rotu, kas tur bija novietota, lai noturētu Ibiņas pilsētu.

Ibiņa krita komunistu rokās ļoti viegli. Trīs tūksto�i Gomindāna kareivju tika nogalināti kaujā un vismaz divi tūksto�i pieci simti tādēļ, ka bija pārāk piedzēru�ies, lai karotu. Salīdzinājumam krita trīs simti komunistu, domā�jams, skaidrā prātā.

Kauja pie Ibiņas, par spīti visam, bija beigusies ar Go�mindāna panākumiem, jo starp piecdesmit sagūstītajiem komunistiem bija viens dimants. �etrdesmit deviņi gūs�tekņi bija vienkār�i jāno�auj un pēc tam jāaprok bedrē, bet piecdesmitais! Mmmm! Piecdesmitais nebija neviens cits kā skaistā Dzjan Cin aktrise, kas bija kļuvusi par marksistiļeņinieti un galvenokārt! par Mao Dzeduna tre�o sievu.

***

Tūlīt pat sākās pārrunas starp Gomindāna rotas vadību Ibiņas pilsētā, no vienas puses, un Songas Meilingas miesassardzes spēkiem, no otras. Nesapra�anās bija par to, kas būs atbildīgs par zvaig�ņu gūstekni Dzjan Cin. Rotas vadība visu laiku bija turējusi viņu ieslēgtu, gaidot ierodamies kuģi ar Songas Meilingas vīriem. Viņi neuzdro�inājās darīt neko citu, jo uz borta ta�u varēja atrasties Songa Meilinga. Un ar viņu neviens nestrīdējās.

Bet izrādījās, ka Songa Meilinga ir Taipejā, un tad nu rotas vadība nosprieda, ka lieta vienkār�a. Dzjan Cin vis�pirms visrupjākā veidā izvaros un pēc tam, ja viņa vēl būs pie dzīvības, no�aus.

Songas Meilingas miesassardzes zaldātiem vispār nekas nebija pret izvaro�anu, viņi ari pa�i varēja piepalīdzēt, bet Dzjan Cin pēc tādas apstrādes nekādā ziņā nedrīkstēja nomirt. Toties viņa būs jāaizved pie Songas Meilingas vai vismaz pie �ana Kai�i lēmuma pieņem�anai. Te ir runa par lielo politiku, provinciālajam rotas komandierim Ibiņas pil�sētā augstprātīgi paskaidroja starptautiski pieredzēju�ie zaldāti.

Beidzot rotas komandieris nevarēja iesākt neko citu kā vien padoties, un viņ� sapīcis apsolīja vēl to pa�u pēc�pusdienu atdot savu dimantu. Sapulce beidzās, un zaldāti nolēma nosvinēt uzvaru un izlaist pamatīgu riņķi pa pil�sētu. Un padomā tikai, cik vēlāk viņiem būs jauki visu brau�cienu pavadīt kopā ar dimantu!

Nobeiguma sarunas notika uz tā upju kuģa klāja, kas veda Allanu un zaldātus visu ceļu no jūras. Allans pats bija pārsteigts par faktu, ka viņ� saprata gandrīz visu, kas tika runāts. Kamēr zaldāti izklaidējās da�ādās pilsētās, Allans sēdēja uz aizmugures klāja kopā ar simpātisko virtuves zēnu Ah Minu, kuram, izrādījās, piemita liels pedagoga talants. Divu mēne�u laikā Ah Mins bija panācis, ka Allans bija maz�liet ielauzījies ķīnie�u valodā (galvenokārt tas attiecās uz

lamuvārdiem un dzimumorgānu nosaukumiem).

[1] [21] *

Allans bērnībā bija ielāgojis, ka jāizturas ar aizdomām pret tiem, kas neiedzer nevienu mēriņu, ja rodas izdevība. Viņ� nevarēja būt vairāk kā se�us gadus vecs, kad tēvs uz�lika roku uz mazā dēla pleca un teica:

Tev jāuzmanās no mācītājiem, manu dēliņ. Un no tiem, kas nedzer. Vissliktākie ir mācītāji, kas nedzer.

Bet laikam jau Allana tēvs nebūs bijis skaidrā prātā, kad reiz kādam nevainīgam vilciena pasa�ierim iekrāva pa ausi un tajā pa�ā dienā tika atlaists no Valsts dzelzceļiem. Tas savukārt pamudināja Allana māti pamācīt dēlu ar saviem gudrības vārdiem:

Sargies no dzērājiem, Allan! Tas man būtu bijis jādara ari pa�ai.

Mazais zēns pieauga un vecāku padomiem pievienoja personiskos uzskatus. Mācītāji un politiķi, pēc Allana do�mām, bija metami pār vienu kārti, un bija pilnīgi vienalga, vai tie bija komunisti, fa�isti, kapitālisti vai vēl kādi tur citi. Turklāt viņ� piekrita tēvam, ka kārtīgi cilvēki nedzer sulu. Un viņ� piekrita ari mātei, ka jāmēģina labi uzvesties, pat ja gadās iemest un būt mazliet jautrākā prātā.

�o atziņu izmanto�ana praksē nozīmēja to, ka �i brau�ciena laikā uz upju kuģa Allans bija zaudējis patiku palīdzēt Songai Meilingai un viņas divdesmit dzērājzaldātiem (starp citu, viņu tagad bija tikai deviņpadsmit, jo viens pārvēlās pār bortu un noslīka). Viņ� negribēja ari būt klāt, kad zal�dāti izvaro gūstekni, kas tagad sēdēja ieslēgta kaut kur zem klāja, neatkarīgi no tā, ir viņa komuniste vai nav un ar ko apprecējusies.

Tādējādi Allans izlēma doties projām un ņemt gūstekni sev līdzi. Viņ� par savu lēmumu pastāstīja virtuves zēnam un savam draugam Ah Minam un izteica viņam pazemīgu lūgumu palīdzēt bēgļiem ar pārtikas mazumiņu ceļam. To Ah Mins apsolīja, bet tikai ar vienu noteikumu viņ� pats dosies līdzi.

Astoņpadsmit no Songas Meilingas miesassardzes zal�dātiem bija kopā ar kuģa koku un kapteini un izklaidējās Ibiņas izpriecu kvartālos. Deviņpadsmitais zaldāts tas, kur� bija izvilcis tuk�o lozi, sēdēja sabozies pie durvīm, aiz kurām atradās kāpnes uz Dzjan Cin cietuma celli zem klāja.

Allans apsēdās parunāties ar sargu un ierosināja kopā iedzert pa glāzītei. Sargs atbildēja, ka viņ� te nosēdināts kā atbildīgais par nācijas svarīgāko gūstekni un ka nepienākas sēdēt un tempt rīsu �ņabi.

-���� Tam es pilnīgi piekrītu, sacīja Allans. Bet viena glāzīte ta�u neskādētu?

-��� Nē, domīgi atteica sargs. Viena glāzīte, protams, neskādētu.

Pēc divām stundām Allans un sargs bija iztuk�oju�i jau otru pudeli, kamēr virtuves zēns Ah Mins skrēja �urp un turp, pasniegdams viņiem labumus no pieliekamā. Darba gaitā Allans bija kļuvis mazliet miegains, bet sargs, kuru vajadzēja nodzert zem galda, bija iemidzis tie�i uz klāja, jo galds nebija pieejams.

-��� Nu tad tā, teica Allans un paskatījās uz nesamaņā gulo�o ķīnie�u zaldātu sev pie kājām. Uzmanies, ja sacen�ties dzer�anā ar zviedru, ja tu pats neesi soms vai vismaz krievs!

Bumbu eksperts Allans Karlsons, virtuves zēns Ah Mins un nebeidzami pateicīgā komunistu vadoņa sieva atstāja upju kuģi tumsas aizsegā un drīz vien bija aug�ā tajos kal�nos, kur Dzjan Cin jau bija pavadījusi daudz laika kopā ar sava vīra armijas vienībām. Dzjan Cin bija pazīstama tibetie�u nomadu vidū �ajā apkārtnē, un bēgļiem nebija nekādu problēmu kārtīgi paēst arī tad, kad Ah Mina līdzpaņemtie pārtikas krājumi bija beigu�ies. Tas, ka tibetie�i bija drau�dzīgi noskaņoti pret tautas atbrīvo�anas armijas augstu pārstāvi, nemaz ne�ķita dīvaini. Ja vien komunisti �ajā cīņā par Ķīnu uzvarēs, tad Tibetas neatkarības formalitātes tiks nokārtotas, tas bija pilnīgi skaidrs.

Dzjan Cin doma bija tāda, ka viņa, Allans un Ah Mins steidzīgi dosies uz ziemeļiem, apmetot loku ap Gomindāna kontrolēto apgabalu. Da�u mēne�u laikā ejot pa kalniem, viņi galu galā tuvosies Sjiaņai �aņsji provincē, un tur, kā zināja Dzjan Cin, vajadzēja būt viņas vīram, ja vien viņi nekavēsies pārāk ilgi.

Virtuves zēns Ah Mins bija sajūsmā par Dzjan Cin solī�jumu, ka viņ� varēs apkalpot pie galda pa�u Mao. Redzē�dams, kā miesassardzes zaldāti uzvedas, zēns slepenībā bija kļuvis par komunistu, tādēļ bija īsti vietā nomainīt puses un mainīties pa�am.

Allans turpretī paziņoja par savu pārliecību, ka komu�nistu cīņa labi veiksies arī bez viņa. Tādēļ viss būtu kār�tībā, ja Allans sāktu virzīties uz māju pusi; vai Dzjan Cin tā nedomā?

Jā, viņa tā domāja, bet "mājas" ta�u bija Zviedrija, un tā atradās tik �ausmīgi tālu. Kā Karlsona kungs bija domājis to atrisināt?

Allans atbildēja, ka kuģis vai lidma�īna būtu visprak�tiskākie transportlīdzekļi, diem�ēl pasaules jūras bija maz�liet nepareizi izvietotas, lai izvēlētos kuģa variantu, un tur aug�ā, kalnos, viņ� nebija redzējis nevienu lidostu, un, starp citu, viņam nebija arī naudas.

Tātad man atliek tikai iet kājām, teica Allans.

[1] [22] *

Tā ciema vadonim, kur visi trīs bēgļi tika viesmīlīgi uzņemti, bija brālis, kas bija vairāk ceļojis nekā jebkur� cits. �is cilvēks bija nonācis pat tik tālu kā Ulanbatora ziemeļos un Kabula rietumos. Turklāt kāda ceļojuma laikā uz Indiju viņ� bija pamērcējis kāju pirkstus Bengālijas līcī. Tagad

viņ� atradās mājās savā ciemā, un vadonis viņu pasauca un palūdza uzzīmēt Karlsona kungam pasaules karti, lai viesis atrastu mājupceļu uz Zviedriju. Brālis to apsolīja izdarīt un jau nākamajā dienā bija paveicis uzdevumu.

Pat ja viņi bija parūpēju�ies par piemērotu apģērbu, tomēr �is ceļojums jāsauc par drosmīgu, lai ar pa�darinātu pasaules karti un līdzpaņemto kompasu uzdrīkstētos �ķēr�sot Himalajus. Patiesībā Allanam būtu jāiet pa kalnu grēdas ziemeļpusi, pamazām nonākot ziemeļos no Arāla un Kaspijas jūras, bet īstenība un pa�taisītā karte kaut kā negāja kopā. Tādēļ Allans atvadījās no Dzjan Cin un Ah Mina un sāka savu nelielo ceļojumu, kur� veda caur Tibetu, pāri Himalajiem, caur Britu Indiju, Afganistānu, iek�ā Irānā, tālāk uz Turciju un tad uz aug�u pa Eiropu.

Divus mēne�us nogājis kājām, Allans uzzināja, ka, �ķiet, izvēlējies nepareizo kalnu kores pusi un ka vislabāk griez�ties atpakaļ un sākt visu no sākuma. Vēl pēc �etriem mēne��iem (kalnu kores īstajā pusē) Allanam sāka likties, ka viņ� virzās uz priek�u pārāk lēni. Kādā kalnu ciema tirgū viņ� pēc savas labākās izpratnes par cenu nokaulēja kamieli, izmantojot zīmju valodu un ķīnie�u mēli, cik nu prata. Allans un kamieļa pārdevējs beidzot vienojās, bet tikai tad, kad pārdevējam nācās piekrist, ka viņa meita �ajā pirkumā neietilpst.

Faktiski Allans mazliet apsvēra arī meitas jautājumu. Ne jau kopo�anās nolūkā, jo �āda virziena tieksmes viņam nepiemita. Tās kaut kādā veidā bija paliku�as profesora Lundborga operāciju zālē. Toties viņu vilināja sabiedrība kā tāda. Dzīve Tibetas augstienē brī�iem varēja kļūt vien�tulīga.

Bet, tā kā meita nerunāja citādi kā vien monotonā tibetie�u-birmie�u dialektā, no kura Allans nesaprata neviena vārda, viņ� nodomāja, ka intelektuāla stimula labā tikpat labi varētu runāt ar kamieli. Turklāt nemaz jau nevarēja izslēgt, ka pārdevēja meita �ī darījuma sakarā lolo zināmas seksuālas cerības. Allans to nojauta viņas skatienā.

Tādēļ notika tā, ka sekoja vēl divi vientulības mēne�i, �ūpojoties uz kamieļa muguras, līdz Allans sadūrās ar trim sve�iniekiem, kuri ari jāja ar kamieļiem. Allans sveicināja visās valodās, kādas prata: ķīniski, spāniski, angliski un zviedriski. Par laimi, darbojās viena valoda, proti, angļu.

Viens no sve�iniekiem jautāja Allanam, kas viņ� tāds un uz kurieni dodas. Allans atbildēja, ka viņ� ir Allans un ir ceļā mājup uz Zviedriju. Vīri lūkojās viņā lielām acīm. Vai tad viņ� nodomājis jāt uz kamieļa līdz pat Ziemeļeiropai?

-���� Ar mazu pārtraukumu, kuģojot pāri Ēresundam, teica Allans.

�ie trīs vīri nezināja, kas ir Ēresunds. Kad viņi bija pār�liecināju�ies, ka Allans nav lojāls britu-amerikāņu laķējam Irānas �aham, sekoja piedāvājums, lai zviedrs pievienojas grupai.

Vīri pastāstīja, ka iepazinu�ies Teherānas Universitātē, kur studēju�i angļu valodu. At�ķirībā no citiem studentiem grupā �ie nebija izvēlēju�ies valodu, lai pēc tam vieglāk varētu skraidīt, pildot britu augsto priek�nieku rīkojumus. Toties pēc studijām viņi bija pavadīju�i divus gadus komu�nistiskā iedvesmas avota Mao Dzeduna tie�ā tuvumā un tagad atradās mājupceļā uz Irānu.

-���� Mēs esam marksisti, sacīja viens no vīriem. Mēs nododamies cīņai starptautisko strādnieku vārdā, viņu dēļ mēs panāksim sociālo revolūciju Irānā un visā pasaulē, mēs likvidēsim kapitālistisko sistēmu, mēs izveidosim sabiedribu, kas būs balstīta uz ekonomisku un sociālu vienlīdzību un uz visu indivīdu individuālo spēju īsteno�anu; no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām.

Ak tā, teica Allans. Vai jums nav palicis pāri kāds malciņ� degvīna?

Tas vīriem bija. Pudele kādu brīdi ceļoja no viena ka�mieļa muguras uz nākamā kamieļa muguru, un Allanam likās, ka ceļojums kļūst patikamāks.

Pēc vienpadsmit mēne�iem visiem �etriem vīriem bija laimējies citam citu izglābt vismaz trīs reizes. Viņi kopā bija pārdzīvoju�i lavīnas, lielceļa laupītājus, traku auks�tumu un atkārtotus bada periodus. Divi kamieļi bija aiz�gāju�i bojā, tre�o vajadzēja nokaut un apēst, bet ceturto vajadzēja uzdāvināt afgāņu muitniekam, lai viņus ielaistu valstī, nevis arestētu.

Allans nekad nebija iedomājies, ka �ķērsot Himalajus būs viegli. Vēlāk viņ� saprata, ka tā bija veiksme sasisties kopā ar �iem simpātiskajiem irāņu komunistiem, jo nebūtu bijis labi vienam pa�am cīnīties ar smil�u vētrām ielejās un pārplūdu�ām upēm un aukstumu līdz pat �etrdesmit grādiem. Starp citu, ar �iem mīnus �etrdesmit grādiem viņi tāpat netika galā. Grupai vajadzēja ierīkot nometni divtūk�sto� metru augstumā, lai pārlaistu 1946./47. gada ziemu.

�ie trīs komunisti, protams, mēģināja savervēt Allanu cīņai, īpa�i jau tad, kad bija sapratu�i, cik veikli viņ� prot rīkoties ar dinamītu un vēl ko citu. Allans atbildēja, ka novēl viņiem izdo�anos, bet ka viņam pa�am jādodas uz Zvied�riju un jāapskata sava māja Ikshultā. Steigā Allans bija aiz�mirsis, ka pirms astoņpadsmit gadiem viņ� bija �o māju uzspridzinājis.

Galu galā vīri atmeta mēģinājumus Allanu pierunāt un samierinājās ar to, ka Allans bija labs biedrs, tāds, kas tur�klāt ne�ēlojas par mazāko sniegputeni. Respekts pret Allanu grupā vēl vairāk palielinājās, kad viņ�, gaidot labākus laikus un cie�ot no jēdzīgākas nodarbes trūkuma, izdomāja, kā no kazas piena iegūt spirtu. Komunisti nesaprata, kā viņ� to panāca, ka piens ieguva pamatīgu stiprumu, bet, pateico�ties tam, kļuva siltāk un viss vairs nelikās tik garlaicīgs.

1947. gada pavasarī viņi beidzot bija tiku�i pasaules augstākās kalnu grēdas dienvidpusē. Jo tuvāk Irānas robe��ai draugi nāca, jo dedzīgāk trīs komunisti sprieda par Irānas nākotni. Tagad bija pienācis laiks reizi par visām reizēm izdzīt no valsts ārzemniekus. Visus �os gadus briti bija atbalstīju�i korumpēto �ahu, un tas jau bija slikti atliku likām. Bet, kad �aham beigās apnika iet viņu pavadā un viņ� sāka murk�ķēt pretī, briti viņu atcēla no amata un vietā ielika viņa dēlu. Allans �o lietu sasaistīja ar Songas Meilingas attieksmi pret �anu Kai�i un nodomāja, ka pasaulē pastāv dīvainas ģimeniskas saites.

Dēls, zināms, bija vieglāk piekukuļojams nekā tēvs, un tagad briti un amerikāņi kontrolēja Irānas naftu. �iem trim Mao Dzeduna iedvesmotajiem irāņu komunistiem likās, ka tas jāizbeidz. Problēma gan bija tāda, ka citiem irāņu komu�nistiem bija lielāka nosliece uz Staļina pārvaldīto Padomju Savienību, turklāt vēl bija daudz citu traucējo�u revolucio�nāru elementu, kas visur jauca iek�ā arī reliģiju.

Interesanti, teica Allans, bet domāja tie�i pretējo.

Par atbildi viņ� saņēma garu marksistisku deklarāciju par tematu, ka tas ir vairāk nekā interesanti! īsi sakot, �is trio vai nu uzvarēs, vai mirs!

Jau nākamajā dienā kļuva skaidrs, ka runa ir par pēdējo variantu, jo, tiklīdz �etri draugi spēra kāju uz irāņu zemes, viņus arestēja robe�sardzes patruļa, kas nejau�i gāja ļ'.arām. Nelaimīgā kārtā �iem trim komunistiem katram bija savs Komunistiskā manifesta eksemplārs (turklāt persie�u valodā), un par to viņi tika uz vietas no�auti. Allans tika cauri tādējādi, ka viņa somā nebija literatūras. Turklāt viņ� izskatījās pēc ārzemnieka, un tāpēc te prasījās turpmāka izpēte.

Ar �autenes stobru mugurā Allans noņēma cepuri un pateicās trim no�autajiem komunistiem par kompāniju gā�jienā pāri Himalajiem. Allanam �ķita, ka viņ� nekad nespēs īsti pierast pie tā, ka jauniegūti draugi viņa acu priek�ā ņem un nomirst.

Allans nepaspēja ievērot nekādu ilgāku piemiņas brīdi. Viņam sasēja rokas uz muguras un pa�u iemeta automo�biļa kravas kastē uz segas. Ar segā iespiestu degunu viņ� angliski lūdza, lai viņu aizved uz Zviedrijas vēstniecību Teherānā, kā alternatīvu minot amerikāņu vēstniecību, ja Zviedrijai �ajā pilsētā nebūtu savas pārstāvniecības.

Khafe sho! skanēja atbilde draudīgā tonī.

Allans nesaprata un vienlaikus arī saprata. Nebūtu par

ļaunu kādu brīdi turēt muti ciet.

[1] [23] *

Pusi zemeslodes tālāk no turienes, Va�ingtonā, pre�zidentam Harijam S. Trumenam bija pa�am savas raizes. Arvien tuvāk nāca vēlē�anas Amerikā, un vajadzēja ieņemt pareizo pozīciju. Lielais stratēģiskais jautājums skanēja: cik gatavs viņ� bija pakasīt muguru dienvidu �tatu nēģeriem. Līdzsvars nozīmēja, no vienas puses, rīkoties mūsdienīgi un, no otras puses, neizrādīties pārāk mīkstam. Tādā veidā varēja sabiedrisko domu noturēt savā pusē.

Savukārt uz pasaules skatuves bija jāprot apieties ar Staļinu. �ajā gadījumā viņ� nebija gatavs nekādiem kom�promisiem. Staļinam bija izdevies vienu otru savaldzināt, tikai ne Hariju S. Trumenu.

Visa cita gaismā Ķīna piederēja vēsturei. Staļins pum�pēja palīdzību tam tur Mao Dzedunam, un Trumens neva�rēja atļauties darīt to pa�u ar amatieri �anu Kai�i. Līdz �im Songa Meilinga bija saņēmusi to, ko bija lūgusi, bet tagad nu bija diezgan. Starp citu, gribētos zināt, kas noticis ar Allanu Karlsonu? Jauks zellis, tik tie�ām.

* * *

�ana Kai�i militāro neveiksmju skaits arvien pieauga, un Songas Meilingas blakusprojekts nevarēja izdoties tādēļ, ka pazuda atbildīgais spridzinā�anas tehniķis un turklāt paņēma līdzi klauna sievu.

Songa Meilinga reizi pa reizei pieprasīja tik�anos ar prezidentu Trumenu, lai no�ņaugtu viņu kailām rokām, jo viņ� Songai bija uzsūtījis Allanu Karlsonu, bet Trumenam nekad nebija laika viņu pieņemt. ASV uzgrieza Gomindānam muguru; korupcija, hiperinflācija un bads tas viss runāja par labu Mao Dzedunam. Galu galā �anam Kai�i, Songai Meilingai un viņu padotajiem nācās bēgt uz Taivānu. Kontinentālā Ķīna kļuva par komunistisku valsti.

Draugi �ētorpā saprata, ka pienācis pēdējais laiks kāpt kravas autobusā un doties projām uz visiem laikiem. Bet pirms tam bija jānokārto vairākas neatliekamas lietas.

Daiļā uzvilka lietusmēteli ar kapuci un gumijas cim�dus un atvilka �ļūteni, lai noskalotu atliekas no trakgalvja, kuru Soņa bija nosēdējusi beigtu. Bet vispirms viņa izda�būja revolveri no miru�ā labās rokas un uzmanīgi nolika to uz verandas (kur viņa vēlāk to aizmirsa), ar stobru pret resnu egli �etrus metrus tālāk. Nekad jau nevarēja zināt, kad �ādas uzpariktes var iet vaļā.

Kad Hinkens tika atbrīvots no Soņas kakām, Jūliuss un Benijs viņu iebāza zem viņa pa�a forda mustanga pakaļējā sēdekļa. Normāli tur viņam vietas nepietiktu, bet tagad viņ� bija skaisti saplacināts.

Tad Jūliuss apsēdās pie trakgalvja auto stūres un devās projām, un viņam sekoja Benijs ar Daiļās VWPassat. Doma bija atrast pilnīgi vientulīgu vietu pietiekami dro�ā attā�lumā no �ētorpas, apliet sve�o auto ar benzīnu un aizdedzi�nāt tie�i tā, kā būtu darīju�i īsti gangsteri tādā situācijā.

Bet �im nolūkam bija vajadzīga kanna un arī benzīns, ko iepildīt kannā. Tādēļ Jūliuss un Benijs apstājās Braosā pie benzīntanka �ēsosvēgenā: Benijs devās iek�ā, lai nokārtotu vajadzīgās lietas, bet Jūliuss lai nopirktu uzkodām kaut ko gar�īgu.

Jauns fords mustangs ar V8 motoru, kam ir vairāk nekā trīssimt zirgspēku, pie benzīntanka Braosā ir tāda pati sen�sācija kā Boeing 747 Sveavēgenā Stokholmā. Hinkena jaunā�kajam brālim un viņa kolēģim no The Violence neprasīja vai�rāk kā sekundi, lai izlemtu, ka izdevība jāizmanto. Jaunākais brālis ielēca mustangā, tikmēr kolēģis turēja acīs iespējamo īpa�nieku, kas staigāja apkārt pa veikaliņu, izvēlēdamies kaut kādus saldumus. Kas par ķērienu! Un kas par idiotu! Atslēgas atstātas aizdedzē!

Kad Benijs un Jūliuss iznāca ārā viens ar tikko no�pirktu kannu, kur iepildīt benzīnu, un otrs ar avīzi padusē un ar saldumiem pilnu muti mustangs bija pazudis.

-��� Vai tad es auto nenoliku te? vaicāja Jūliuss.

-��� Nūja, ka noliki, atbildēja Benijs.

-��� Vai mums ir problēmas? jautāja Jūliuss.

-��� Ir gan, sacīja Benijs.

Un tad viņi ar nenozagto pasātu brauca atpakaļ uz �ētorpu. Tuk�ā kanna bija joprojām tuk�a. Bet tam jau vairs nebija nozīmes.

* * *

Mustangs bija melns ar divām gai�dzeltenām svītrām visā jumta garumā. īsts supereksemplārs, par kuru Hinkena jaunākais brālis un viņa biedri dabūs labu piķi. Nozag�ana bija pēk�ņa un bez problēmām. Mazāk nekā piecas minūtes pēc neplānotās nagu palai�anas auto atradās dro�ā uzgla�bā�anā The Violence garā�ā.

Jau nākamajā dienā vispirms tika apmainīts reģistrācijas numurs, tad jaunākais brālis lika saviem rokaspui�iem nogādāt auto sadarbības partneriem Rīgā un atgriezties .ilpakaļ ar kuģi bez auto. Latvie�i ar viltotu numuru un dokumentu palīdzību parasti nokārtoja tā, ka auto tika pār�dots kā privāti importēts atpakaļ kādam no The Violence, un zvīkt! nozagts auto kļuva likumīgs.

Tomēr �oreiz notika citādi, jo auto no Zviedrijas, kamēr stāvēja garā�ā Ziepniekkalnā Rīgas dienvidu pievārtē, sāka smirdēt pārāk traki. Garā�as �efs izpētīja �o lietu tuvāk un zem auto pakaļējā sēdekļa atrada līķi. Viņ� ne�petni lamā�jās, norāva visus reģistrācijas numurus un visu citu, kas varētu palīdzēt par auto kaut ko izsecināt. Pēc tam viņ� ņēmās buktēt kopā sākumā tik jauko mustanga eksemplāru un nebeidza ātrāk, kamēr auto izskatījās pilnīgi bezvērtīgs. Tad viņ� sameklēja un piekukuļoja kādu dzērāju, kas par �etrām pudelēm vīna apņēmās nogādāt vraku uz autokapsētu iznīcinā�anai ar līķi un visu pārējo.

Draugi �ētorpā bija gatavi aizbrauk�anai. Tas, ka mus�tangs ar visu līķi bija nozagts, protams, bija bēdīgi. Bet tikai līdz brīdim, kad Allans pateica, ka viss ir tā, kā ir, un ka turpmāk būs tā, kā būs. Turklāt, domāja Allans, pastāv lielas cerības, ka autozagļi vispār nekontaktēsies ar policiju. Ieturēt zināmu attālumu no poli�iem bija kaut kas tāds, uz ko pamatojas autozagļu daba.

Pulkstenis rādīja pusse�i vakarā; labi, ka viņi devās ceļā, pirms iestājās krēsla, jo autobuss bija liels un ceļi sākum�posmā gan �auri, gan līkumaini.

Soņa stāvēja savā vietā stallī uz riteņiem, visas ziloņa atstātās pēdas bija rūpīgi notīrītas no pagalma un �ķūņa. Pasātam un Benija mersedesam vajadzēja palikt tepat uz vietas, tie nebija piedalīju�ies nekādos nelikumīgos darīju�mos; un ko citādi viņi ar �iem auto iesāktu?

Tad arī autobuss sāka ripot. Daiļā no sākuma bija domā�jusi sēdēt pie stūres pati, viņa ta�u prata vadīt autobusu. Bet tad izrādījās, ka Benijs ir gandrīz autoskolas pasniedzējs un turklāt viņam brauk�anas apliecībā bija visi iespējamie burti. Tātad būtu vislabāk, ja pie stūres sēdētu viņ�. Gru�pas locekļiem savā darbībā bez vajadzības nebija jāpieļauj vēl kādas nelikumības līdzās tām, ko viņi jau līdz �im bija paspēju�i izdarīt.

Pie pastkastītes Benijs pagriezās pa kreisi, prom no Rotnes un Braosas. Daiļā domāja, ka pēc zināmas mocī�anās pa grantētiem ceļiem viņi pamazām nonāks Obijā un pēc tam uz 30. ceļa dienvidu virzienā no Lammhultas. Līdz turienei ceļ� prasa nepilnu pusstundu, un kāpēc tagad neizmantot laiku, lai apspriestu tādu nepavisam ne mazsvarīgu jautā�jumu par to, uz kurieni viņi īstenībā dodas?

�etras stundas pirms tam �efs nepacietīgi sēdēja un gai�dīja vienīgo no saviem rokaspui�iem, kas vēl nebija pazudis. Tiklīdz Karakass atgriezās no sava uzdevuma, lai nu kāds tas bija, �efam kopā ar viņu bija jādodas uz dienvidiem. Bet ne jau ar moci un ne jau kluba jakās. Bija pienācis laiks uzmanīties.

Starp citu, �efs bija sācis ap�aubīt savu agrāko stratē�ģiju ar kluba jakām un Never Again simbolu uz muguras. Sākumā bija nodoms tādā veidā radīt grupas identitāti un tās turē�anos kopā, kā ari iedvest respektu ārpusstāvo�ajiem. Tomēr grupa izvērtās daudz mazāka, nekā �efs reiz bija iecerējis; saturēt kopā kvartetu ar Bulteņu, Hinkenu, Karakasu un sevi pa�u varēja arī bez jakām. Un pēc tam darbības virziens bija tāds, ka kluba jaka kā signāls kļuva drīzāk neproduktīvs. Pavēle Bultenam pirms transakcijas Malm�ēpingā bija it kā divdaļīga no vienas puses, doties uz turieni ar sabiedrisko transportu diskrētuma vārdā, bet, no otras puses, ar kluba jaku mugurā un Never Again sim�bolu uz muguras, lai parādītu krievam, ar ko viņ� lēcas, ja vispār lēcas.

Bet tagad Bultens bija aizbēdzis� vai arī noticis kaut kas cits. Un uz muguras viņam bija zīme, kas skaļāk vai klusāk teica: "Ja tu kaut ko gribi zināt, piezvani �efam."

Nolādēts! nodomāja �efs. Kad �is juceklis būs beidzies, jakas vajadzēs sadedzināt. Bet kur, pie velna, palicis tas Karakass? Viņiem ta�u jābrauc!

Karakass uzradās pēc astoņām minūtēm un atvainojās, ka bijis veikalā Seven eleven un nopircis arbūzu.

-��� Atspirdzino�s un gards, paskaidroja Karakass.

-��� Atspirdzino�s un gards? Puse visas organizācijas pa�zudusi kopā ar piecdesmit miljoniem kronu, un tu dodies projām pirkt augļus?

-��� Ne jau augļus, bet dārzeņus, teica Karakass. Patie�sībā arbūzs ir līdzīgs gurķim.

�efs zaudēja savaldību, paķēra arbūzu un blieza ar to nabaga Karakasam pa galvu, tā ka arbūzs sa�ķīda. Tad Kara�kass sāka raudāt un teica, ka tagad viņ� vairs nekur nepie�dalī�oties. Viņ� no �efa neesot saņēmis neko citu kā vienīgi sūdīgu izturē�anos, kop� pazudis vispirms Bultens un pēc tam Hinkens. It kā viņ�, Karakass, būtu pie visa vainīgs. Nē, tagad lai nu �efs darot, ko gribot, Karakass domājot tūlīt izsaukt taksi, braukt uz Arlandu un lidot taisni uz mājām pie ģimenes� Karakasā. Tur vismaz viņ� atgū�ot savu īsto vārdu.

Vete a la mierda! raudāja Karakass un izmetās ārā pa durvīm.

�efs pie sevis nopūtās. Kļuva arvien �ābiskāk un �ābiskāk. Vispirms pazuda Bultens, un �efam tagad, visu pārdo�mājot, bija jāatzīst, ka viņ� daļu savas neapmierinātības izgāzis uz Hinkenu un Karakasu. Un, kop� pazuda Hinkens, uz Karakasu. Un tad pazuda Karakass lai nopirktu arbūzu. Tagad pēc notiku�ā �efam nācās no�ēlot, ka� nevajadzīgi bliezis ar arbūzu Karakasam pa galvu.

Nu viņ� tātad bija viens, kad jāmedī� nūja, viņ� pat nezināja, ko īsti medī. Vai viņ� atradīs Bulteņu? Un vai Bul�tens tādā gadījumā būs nospēris somu. Vai tad viņ� būtu tik aptaurēts? Un kas bija noticis ar Hinkenu?

Atbilsto�i savam stāvoklim �efs brauca ar BMW X5 jau�nāko modeli. Un visbie�āk pārāk ātri. Ceļu policisti savā civili nomaskētajā policijas auto rēķināja satiksmes notei�kumu pārkāpumus pa ceļam uz Smolandi un pēc trīsdesmit jūdzēm bija vienisprātis, ka vīrs pie BMW stūres tuvākos �etrsimt gadus nevarētu saņemt atpakaļ brauk�anas tiesī�bas, ja viss, ko viņ� līdz �im satiksmē pārkāpis, nonāktu līdz notiesā�anai, kas gan laikam nekad nebūtu iespējams.

Katrā gadījumā ceļ� veda garām Osedai, un tur komi�sārs Āronsons nomainīja kolēģus no Stokholmas, pateicās viņiem par palīdzību un teica, ka tagad tik�ot galā pats.

Ar GPS navigatoru �efam nebija nekādu problēmu atrast ceļu uz �ētorpu. Bet, jo tuvāk tai viņ� nonāca, jo nepacie�tīgāks kļuva. Neatļauti pārsniegtais brauk�anas ātrums tagad vēl vairāk palielinājās, tā ka komisāram Aronsonam radās grūtības tikt līdzi. Visu laiku ta�u vajadzēja ieturēt zināmu attālumu, lai Pērs Gunnars "�efs" Jerdīns nema�nītu, ka viņam seko, tomēr tagad patiesības labad jāteic, ka Aronsons zaudēja kontaktu. Tikai ļoti garos un taisnos ceļa gabalos viņ� joprojām varēja samanīt BMW līdz brīdim� kad vairs nevarēja!

Kur bija palicis Jerdīns? Dro�i vien kaut kur nogriezies vai arī�? Aronsons samazināja ātrumu, viņ� juta, ka nosvī�dusi piere, un viņam nemaz nepatika doma par to, kas, iespējams, drīz varēja notikt.

Pa kreisi bija sānceļ� vai Jerdīns bija nogriezies pa to? Vai ari turpinājis ceļu taisni uz� Rotni? Tā �o vietu laikam sauca. Un te bija pilns ar gulo�ajiem policistiem, vai tad Aronsonam nevajadzēja panākt Jerdīnu tie�i te, tie�i tāpēc? Ja vien Jerdīns nav nogriezies īsi pirms tam�

Tā nu laikam būs noticis. Aronsons apgrieza auto un izvēlējās ceļu, pa kuru bija varējis aizbraukt Jerdīns. Tagad tikai vajadzēja turēt acis vaļā, jo, ja Jerdīns braucis pa �o �auro ceļu, tad galamērķis bija tuvu.

* * *

�efs pārāk strauji bremzēja, palēninādams ātrumu no simt astoņdesmit uz divdesmit un steig�us iebrauca pa grantēto ceļu, kā GPS navigators viņam norādīja. Tagad līdz mērķim bija vien 3,7 kilometri.

Divsimt metrus no �ētorpas pastkastītes ceļ� pēdējo reizi pagriezās, un �ajā ceļa līkumā �efs ieraudzīja liela autobusa aizmuguri. Tas bija tikko izbraucis no turienes, kur bija jānokļūst �efam. Ko viņam tagad darīt? Kādi cilvēki atrodas busā? Un kādi paliku�i �ētorpā?

�efs nolēma ļaut autobusam braukt tālāk. Toties viņ� pats nogriezās pa līkumotu �auru taku, kas, izrādījās, veda uz pagalmu pie dzīvojamās mājas, �ķūņa un laivu būdas, kas bija pieredzējusi labākas dienas.

Bet tur nebija Hinkena. Nebija Bultena. Nebija ve�uka. Nebija sarkanmatainās vecenes. Un nekādā gadījumā tur nebija pelēkās ceļasomas uz riteņiem.

�efs upurēja vēl da�as minūtes vietas apskatei. Acīm�redzot te cilvēku nebija, bet aiz �ķūņa stāvēja paslēpti divi auto: sarkans pasāts un sudrabots mersedess.

-���� īstā vieta, nav �aubu, �efs sacīja pie sevis. Bet varbūt da�as minūtes par vēlu?

Un tad viņ� nolēma panākt autobusu. Tas nevarēja būt neiespējami triju, �etru minū�u handikaps pa līkumotu grantētu ceļu.

�efs deva savam auto brauk�anas uzdevumu, un BMW ātri nesa viņu atpakaļ uz galveno ceļu. Pie pastkastītes viņ� pagriezās pa kreisi tie�i tā, kā bija darījis autobuss. Tad viņ� piedeva gāzi un pazuda putekļu mākonī. Par to, ka no otras puses tuvojās zils volvo, �efs nelikās ne zinis.

Komisārs Aronsons sākumā nopriecājās, ka pēk�ņi atjaunojies acu kontakts ar Jerdīnu, tomēr, iedomājoties par ātrumu, kādu Jerdīns attīstīja ar savu velni�ķīgo pilnpiedziņas ma�īnu, komisārs atkal zaudēja dū�u. Viņam nebūs nekādu iespēju dabūt Jerdīnu uz āķa. Tad jau labāk apskatīt �ētorpu� tā laikam to sauca� kur Jerdīns ieradās un atkal aizbrauca� un, sprie�ot pēc pastkastītes, tās dāmas vārds bija Gunilla Bjerklunde.

-��� Es nebrīnītos, ja tu būtu sarkanmate, Gunilla, sacīja komisārs Aronsons.

Un tā nu iznāca, ka komisāra Aronsona volvo ieripoja tajā pa�ā pagalmā, kur pirms deviņām stundām bija iebrau�cis Henrika "Hinkena" Hultēna fords mustangs un tikai da�as minūtes pirms komisāra Aronsona Pēra Gunnara "�efa" Jerdīna BMW.

Komisārs Aronsons atklāja, tie�i tāpat kā nupat to bija darījis �efs, ka �ētorpa ir pamesta. Tomēr Aronsons veltīja ievērojami vairāk laika da�ādu pu�ļa gabaliņu meklē�anai. Vienu viņ� atrada virtuvē jaunākā vakara laikraksta veidā un ledusskapī ieraudzīja pavisam svaigus dārzeņus. Aiz�brauk�ana tātad bija notikusi pirms neilga laiciņa. Pu�ļa gabaliņi, protams, bija arī mersedess un pasāts aiz �ķūņa. Pirmais Aronsonam izteica daudz ko, bet otrs, kā viņ� no�prata, piederēja Gunillai Bjerklundei.

Vēl komisārs Aronsons atrada divas īpa�i interesantas lietas. Pirmais bija revolveris uz dzīvojamās mājas koka verandas ārmalas. Kam tad tas bija domāts? Un kas tie par pirkstu nospiedumiem uz tā? Aronsons iedomājās par Hinkenu Hultēnu un uzmanīgi ievietoja revolveri polieti�lēna maisiņā.

Otrs atklājums Aronsonam bija pastkastītē atpakaļbraucienā. Starp �īs pa�as dienas pasta sūtījumiem viņ� ieraudzīja vēstuli no Ceļu pārvaldes, kas apstiprināja, ka dzeltenam Scania K 113 autobusam, 1992. gada modelim, mainījies īpa�nieks.

Vai tad jūs braukājat ar autobusu? pie sevis iejau�tājās komisārs.

* * *

Dzeltenais kravas autobuss lēni līkumoja uz priek�u. Nepagāja diez cik ilgi, līdz BMW to panāca. Bet uz �aurā ceļa �efam nebija citu iespēju kā vien turēties astē un prātot, kas gan atrodas busā un vai braucējiem nav līdzi arī pelēka ceļasoma uz riteņiem.

Laimīgā kārtā nenojauzdami briesmas piecus metrus aiz muguras, draugi autobusā apsprieda radu�os situāciju un ātri nonāca pie secinājuma, ka būtu vismierlgāk, ja varētu atrast vietu, kur da�as nedēļas paslēpties. Par tādu vietu ta�u tika uzskatīta ari �ētorpa, bet �ī labā ideja piepe�i sabojājās negaidītā viesa dēļ un tāpēc, ka Soņa apsēdās uz �ī apmeklētāja.

Problēma tagad bija cita, jo izrādījās, ka Allanam, Jūliusam, Benijam un Daiļajai kopīgs ir tas, ka viņiem visiem ir ļoti bēdīgi ar radiem un draugiem, kas varētu uzņemt dzeltenu kravas autobusu, kurā ir cilvēki un tāds dzīvnieks kā �ajā gadījumā.

Allans atvainojās, ka ir simt gadu vecs, ka visi viņa draugi tā vai citādi nomiru�i un ka viņi tik un tā vecuma dēļ tagad nebūtu vairs dzīvi. Tikai pavisam nedaudziem bija atvēlēts daudzo gadu gaitā visus pārdzīvot.

Jūliuss teica, ka viņa specialitāte ir nedraugi, nevis draugi. Viņ� gan gribētu padziļināt draudzību ar Allanu, Beniju un Daiļo, bet �oreiz, tā sakot, tas nebija būtiski svarīgi.

Daiļā atzina, ka pēc �ķir�anās viņa bijusi briesmīgi nesa�biedriska, bet tad �ķūni slepeni nonācis zilonis un nav bijis nekā tāda, kas veicinātu saie�anos ar cilvēkiem vispār. Tā ka arī �eit nebija neviena, ar ko kontaktēties un kam lūgt palīdzību.

Atlika Benijs. Un viņam bija brālis. Dusmīgākais brālis pasaulē.

Jūliuss jautāja, vai nevarētu brāli piekukuļot ar naudu, un tad Benijs atplauka. Viņiem ta�u somā ir miljoni! Pieku�kuļo�ana neie�ot cauri, jo Buse esot vairāk lepns nekā alka�tīgs. Bet tad viņi ķērās pie semantikas. Un Benijam radās risinājums. Viņ� lūgs, lai brālis pēc visiem �iem gadiem viņam atļauj visu atlīdzināt.

Tad Benijs piezvanīja brālim un nepaspēja neko vairāk pateikt kā vien to, kas zvana, un tad uzzināja, ka Busem ir pielādēta skro�u bise un ka mazais brālis ir ļoti gaidīts ciemos, ja grib dabūt skro�u zalvi pakaļā.

Benijs savukārt atbildēja, ka viņ� pēc �ādas zalves neil�gojoties, bet ka viņ� kopā ar da�iem draugiem varētu nobraukt Busem garām, jo vēloties noregulēt brāļu finan�siālās nesaskaņas. Starp brāļiem, tā sakot, pastāvot zināma nesapra�anās par tēvo�a Frases mantojumu.

Buse atbildēja, lai mazais brālis izbeidzot runāt tik baigi sare�ģīti. Un viņ� pārgāja tie�i pie lietas:

-��� Cik tev ir līdzi?

-��� Ko tu teiktu par trim miljoniem? jautāja Benijs.

Buse uz bridi apklusa, pārdomādams situāciju. Viņ� pa�zina brāli pietiekami labi, lai zinātu, ka Benijs nekad ne�zvanītu un tādā veidā viņu nemēģinātu izjokot. Mazajam brālim vienkār�i bija ļoti daudz piķa! Trīs miljoni! Fantastiski! Bet� ja ir daudz, gribas vēl vairāk.

-��� Un ko tu teiktu par �etriem? Buse mēģināja.

Tagad gan Benijs reizi par visām reizēm bija nolēmis

neļaut lielajam brālim sevi vazāt aiz deguna, un viņ� teica:

-���� Mēs jau vispār varam palikt viesnīcā, ja tu domā, ka mēs tevi pārāk apgrūtinātu.

Uz to Buse atbildēja, ka mazais brālis nekad nav bijis viņam par apgrūtinājumu. Benijs un viņa draugi esot sir�snīgi gaidīti un, ja Benijs pie viena gribot nolīdzināt veco parādu ar trim miljoniem vai trim ar pusi, ja viņ� tā vēlo�ties, tad tas esot tikai pluss.

Benijam tika izstāstīts ceļ� uz brāļa māju, un viņ� domāja, ka viņi būs galā pāris stundu laikā.

�ķita, ka viss būs pilnīgā kārtībā. Turklāt ceļ� tagad kļuva gan plats, gan taisns.

Tas bija tie�i tas, kas �efam vajadzīgs mazliet platāks un taisnāks ceļ�. Viņ� gandrīz desmit minūtes bija turējies busam astē, bet tajā pa�ā laikā BMW ziņoja, ka grib uzpildīt degvielu. �efs to nebija darījis kop� Stokholmas. Kad viņ� lai būtu to paspējis?

Būtu īsts murgs, ja benzīns būtu izbeidzies tur me�a vidū, tad nevarētu iesākt neko citu kā vienīgi noskatīties, kā dzeltenais autobuss pazūd tālumā, varbūt kopā ar Bulteņu, Hinkenu un ceļasomu vai arī ar kādiem citiem un kaut ko citu.

Tādēļ �efs rīkojās ar tādu pārliecības spēku, ar kādu, viņa�prāt, jārīkojas noziedzīga kluba �efam no Stokholmas. Viņ� spieda gāzes pedāli grīdā, vienā sekundē pabrauca garām dzeltenajam autobusam, turpināja tādā tempā vēl simt piecdesmit metrus, tad lika BMW izdarīt kontrolētu sānslīdi un apstājās �ķērsām pāri ceļam. Turklāt viņ� paņēma revolveri un gatavojās ieņemt tikko apdzīto autobusu.

�efam bija analītiskāks prāts nekā viņa miru�ajiem vai emigrēju�ajiem asistentiem. Ideja nostāties �ķērsām pāri grantētajam ceļam, lai piespiestu bu�u apstāties, laikam radās tādēļ, ka BMW bija gandrīz izbeidzies benzīns, un �efs piedevām bija nācis pie pavisam korekta pieņēmuma, ka autobusa �oferis tie�ām gribēs apstāties. �efa slēdziens pamatojās atziņā, ka cilvēki, vispār ņemot, necen�as uz�braukt citiem virsū, riskējot ar satiksmes dalībnieku dzī�vību un veselību.

Tātad Benijs spieda uz bremzēm. To �efs bija izskaitļojis pareizi.

Tomēr viņ� nebija visu izdomājis pietiekami tālu. Savā prāto�anā viņam būtu vajadzējis ietvert apstākli, ka autobusa krava sastāv no vairāku tonnu smaga ziloņa, un tad viņam būtu vajadzējis sev jautāt, kāds būtu īstais busa bremzē�anas attālums, ņemot vērā vēl to, ka ceļa segums bija grants, nevis asfalts.

Benijs tie�ām darīja, ko spēja, lai izvairītos no sadur�smes, bet ātrums tomēr bija tuvāk piecdesmit km/h, kad piecpadsmit tonnu smagais autobuss ar ziloni un visu pārējo ietriecās vieglajā auto, kas tam stāvēja ceļā, turklāt �is auto kā dūrainis uzlidoja trīs metrus gaisā un pieze�mējās divdesmit metrus tālāk, saduroties ar astoņdesmit gadus vecu egli.

-��� Te izkūpēja gaisā numur trīs, minēja Jūliuss.

Visi autobusa divkājainie pasa�ieri izlēca ārā (da�iem tas izdevās vieglāk nekā citiem) un devās pie avarēju�ā BMW.

Pārkāries pār stūri un �ķietami miris tur sēdēja mūsu draugiem nepazīstams vīrietis, vēl arvien satvēris rokā revolveri (tie�i pēc modeļa trakgalvis numur divi), kas jau bija viņus apdraudējis vēl �odien pat.

-���� Vienmēr uzrodas tre�ais, teica Jūliuss. Gribētu zināt, kur� skaitlis būs pēdējais.

Benijs neveikli protestēja pret Jūliusa vieglprātīgo toni. Pietika ta�u nogalināt vienu nelieti dienā, bet �odien biju�i jau divi, un pulkstenis vēl nebija pat se�i vakarā. Ir ta�u laiks vēl kādam, ja atkal notiktu kaut kas slikts.

Allans ierosināja līķi numur trīs kaut kur paslēpt, jo nekad nevar būt lietderīgi cie�i saistīties ar tādu, ko pa�i esam nogalēju�i, ja vien negribam kādam pastāstīt, ko esam izdarīju�i. Un Allanam �ķita, ka draugiem nav iemesla to gribēt.

Tad Daiļā sāka mironi lamāt, kad viņ� tur karājās pār stūri: kā viņ� varējis būt tik elli�ķīgi stulbs un nostāties �ķēr�sām pāri ceļam!

Mironis atbildēja, viegli nogārdzoties un pakustinot vienu kāju.

* * *

Komisāram Āronsonam nebija padomā nekas labāks kā vien turpināt braucienu tajā pa�ā virzienā, kā �efs Jerdīns bija darījis pirms nepilnas pusstundas. Āronsonam, pro�tams, nebija nekādu cerību panākt Never Again vadoni, bet varbūt pa ceļam uzradīsies kaut kas interesants? Starp citu, Vek�e nevarēja būt pārāk tālu, komisāram vajadzēja kaut kur ie�ekoties, lai apkopotu notikumus un da�as stundas veltītu miegam.

Pēc kāda brī�a ceļa malā Āronsons ieraudzīja BMW vraku, kas bija pielipis pie kādas egles. Vispirms komisārs nodomāja, ka nemaz nav dīvaini, ka Jerdīns nobraucis no ceļa, atceroties to ātrumu, ar kādu viņ� nesās projām no �ētorpas. Tomēr pēc tuvākas pārbaudes Āronsons ieguva citādu ainu.

Pirmkārt, auto bija tuk�s. Ap vadītāja sēdekli un tam vis�apkārt viss bija vienās asinīs, tomēr vadītāja nekur nebija.

Otrkārt, auto labie sāni bija nedabiski ieliekti, un �ur tur vīdēja dzeltenas krāsas pēdas. Likās, ka BMW pilnā gaitā ietriecies kaut kas liels un dzeltens.

Piemēram, dzeltena Scania K 113, 1992. gada mode�lis, nomurmināja komisārs Āronsons.

Jau no pa�a sākuma tas nebija pārgudrs minējums, un kļuva vēl vieglāk, redzot, ka dzeltenās Scania priek��ējais reģistrācijas numurs vēl arvien bija iespiests BMW aizmugures labajās durvis. Āronsonam tikai vajadzēja salī�dzināt ciparus un burtus ar to, kas bija rakstīts Ceļu pārval�des apstiprinājumā par īpa�nieka maiņu, lai būtu pavisam dro�s.

Komisārs Āronsons joprojām nespēja aptvert, kas te notiek. Bet viena lieta kļuva arvien skaidrāka un skaidrāka, kaut ari neticama: simtgadīgais Allans Karlsons un viņa līdzgaitnieki likās visai spējīgi nogalināt cilvēkus un pēc tam kaut kur nozūmēt līķus.

Allans noteikti bija pavadījis naktis ērtākos ap�stākļos nekā toreiz, kad viņam ceļā uz Teherānu bija jāguļ uz vēdera smagā auto kravas kastē. Bija arī auksts, un nebija pieejams īpa�i apstrādāts kazas piens, ar ko sasildī�ties. Rokas viņam, starp citu, bija sasietas uz muguras.

Nav ko brīnīties, ka Allans jutās apmierināts, kad ceļo�jums �ķita beidzies. Bija vēla priek�pusdiena, kad kravas auto apstājās galvaspilsētas centrā pie galvenās ieejas lielā, brūnā ēkā.

Divi zaldāti palīdzēja nostādīt sve�inieku uz kājām un noslaucīt no viņa vislielākos netīrumus. Tad viņi atraisīja saites, ar ko Allana rokas bija sasietas uz muguras, un sāka viņu apsargāt ar �autenēm.

Ja Allans būtu pratis persie�u valodu, viņ� uz mazas, zeltaini dzeltenas misiņa plāksnītes pie ieejas būtu izlasījis, kur īsti nonācis. Bet Allans neprata. Un viņ� jau arī par to nebēdāja. Viņam svarīgāk likās tas, vai varēs dabūt brokas�tis. Vai pusdienas. Vai varbūt vislabāk abus.

Turpretī zaldāti, protams, zināja, uz kurieni atvedu�i �o aizdomās turēto komunistu. Iegrūzdami Allanu pa durvīm, viens zaldāts smīnēdams viņam pateica ardievu un pievie�noja komentāru angliski:

Good luck!

Allans sirsnīgi pateicās par laimes novēlējumiem, lai ari saprata, ka tie ir ironiski, un tad nodomāja, ka vislabāk būs iesaistīties visā, kas turpmāk sekos.

Oficieris no grupas, kura bija sagrābusi Allanu, uz vietas veica kārtīgu aizturētā nodo�anu pēc visiem noteikumiem, kādiem Allans, te nonācis, tagad atbilda. Kad Allans tika attiecīgi reģistrēts, viņu aizveda uz aresta telpu, kas atradās netālu tuvākajā koridorā.

Aresta vieta bija tīrā Shangri-La salīdzinājumā ar to, pie kā Allans pēdējā laikā bija pieradis. �etras gultas rindā, divas segas katrā gultā, elektriskais apgaismojums pie griestiem, bļoda ar teko�u ūdeni vienā attālākā stūri, bet otrā pods ar vāku pieaugu�iem cilvēkiem piemērotā lielumā. Turklāt Allanam tika iedots līdzi pamatīgs �ķīvis ar putru un vesels litrs ūdens, ar ko remdēt izsalkumu un slāpes.

Trīs gultas bija brīvas, bet ceturtajā uz muguras gulēja vīrietis ar saliktām rokām un aizvērtām acīm. Kad Allanu ielaida �ajā telpā, vīrietis pamodās no snaudas un piecē�lās. Viņ� bija gar� un vāj�, un viņam bija balta mācītāja apkaklīte, kas kontrastēja ar pārējo melno apģērbu. Allans pasniedza roku, lai iepazīstinātu ar sevi, un izteica no�ēlu, ka neprot vietējo valodu, bet cerēja, ka mācītāja kungs var�būt saprot da�u labu vārdu angliski.

Tad melni tērptais paskaidroja, ka saprot gan, jo ir gan dzimis, gan uzaudzis, gan skolojies Oksfordā. Vīrietis nosauca savu vārdu Kevins Fergusons, anglikāņu mācī�tājs, kas Irānā atrodas jau divpadsmit gadus, medīdams nomaldīju�ās dvēseles, lai tās pievērstu īstajai ticībai. Kā Karlsona kungam, starp citu, esot ar reliģiju?

Allans atbildēja, ka tīri fiziski viņam neesot kontroles par to, kur viņ� atrodas, bet ka tādēļ viņ� nemaz nejūtoties kā nomaldījusies dvēsele. Allans vienmēr par ticibu esot spriedis tā: ja jau pilnīgi dro�i nezina, tad ari nelon staigāt apkārt un minēt.

Tad Allans ievēroja, ka mācītājs Fergusons gatavojas ar savu runu izvērsties, tādēļ a�i ieteica, lai mācītājs ir tik labs un respektē Allana vēlē�anos nekļūt par anglikāni vai kaut ko tamlīdzīgu tajā pa�ā garā.

Bet mācītājs Fergusons jau nebija tāds, kas tā uzreiz uzskatīs nē par nē. Bet tie�i �oreiz viņ� �aubījās. Varbūt viņam nevajadzētu tik strauji iet uz priek�u ar vienīgo, izņemot Dievu, kas varbūt spētu viņu izpestīt no �īs situā�cijas, kurā pats sevi iepinis.

�eit bija vajadzīgs kompromiss. Mācītājs Fergusons izdarīja negribīgu mēģinājumu, teikdams, ka tas ta�u Karlsona kungam nenāk�ot par ļaunu, ja mācītājs tomēr viņu mazliet apgaismo�ot par Trīsvienības mācību. Jo tie�i trīs�vienība esot pirmā no 39 paragrāfiem anglikāņu ticības apliecinā�anā.

Allans atbildēja, ka mācītājs nemaz nevarot iedomāties, cik ļoti Allanam neinteresējot tie�i trīsvienība.

-��� No visām vienībām �eit, uz zemes, tie�i trīsvienība ir tā, kas man interesē vismazāk, teica Allans.

Tas, pēc mācītāja Fergusona domām, esot muļķīgi teikts, un viņ� apsolot, ka attiecībā uz reliģiju lik�ot Karlsona kun�gam mieru, "lai gan Dievam dro�i vien bija kāds nodoms, novietojot mūs vienā aresta telpā".

Tad mācītājs pārgāja uz kaut ko citu, izskaidrodams pats savu un Allana situāciju.

-��� Neizskatās labi, teica mācītājs Fergusons. Mēs gan tu, gan es varbūt esam ceļā uz to, lai sastaptu

Radītāju, un, ja vien es nebūtu solījis, tad gan piebilstu, ka Karlsona kungam būtu pēdējais laiks pievērsties īstajai ticībai.

Allans veltīja mācītājam stingru skatienu, bet neteica neko. Toties ļāva mācītājam turpināt stāstījumu par to, ka viņi abi tagad atrodoties iek�ējās izlūko�anas un dro�ības iestādes aresta telpā, īsi sakot, dro�ības policijas rokās. Var�būt Karlsona kungam �ķiet, ka tas skan dro�i un labi, tomēr patiesība ir tā, ka dro�ības policija rūpējas par �aha, nevis kāda cita dro�ību, un patiesībā ir domāta tādēļ, lai turētu Irānas iedzīvotājus pietiekami stiprās bailēs un iedzītu tiem respektu, kā arī lai iespējamā veidā piebeigtu sociālistus, komunistus, islāmistus un vispār nevēlamus elementus.

-��� Kā anglikāņu mācītājus? jautāja Allans.

Mācītājs Fergusons atbildēja, ka anglikāņu mācītājiem

gan neesot jābaidās, jo Irānā ta�u valdot reliģijas brīvība. Lai gan �is anglikāņu mācītājs laikam esot aizgājis par tālu, tā domājot viņ� pats.

-���� Nevienam, kas nonācis dro�ības policijas nagos, nav labas prognozes; un, kas attiecas uz mani, tad baidos, ka �is ir galapunkts, teica mācītājs Fergusons un piepe�i izska�tījās ļoti noskumis.

Allanam tūlīt kļuva �ēl sava jaunā kameras biedra, kaut arī tas bija mācītājs. Un tad viņ� mierinādams sacīja, ka viņi abi dro�i vien kaut kur nonāks un dosies projām vie�nādā veidā, bet visam tomēr savs laiks. Bet tagad vispirms Allans gribēja zināt, ko Dieva kalps pastrādājis, lai nokļūtu �ādā ķezā.

Mācītājs Kevins Fergusons no�ņaukājās un saņēmās. Neesot jau tā, ka viņ� baidītos mirt, vīrs paskaidroja, viņ� tikai domājot, ka esot vēl tik daudz, ko paveikt �eit, uz mūsu zemes. Kā jau vienmēr garīdznieks nododot savu dzīvi

Dieva rokās. Bet, ja gaidot, kamēr Dievs iz�ķirsies, Karlsona kungs varētu atrast kādu padomu gan sev, gan Fergusonam, mācītājs bija dro�s, ka Dievs to neņemtu ļaunā.

Tad dvēseļu gans sāka savu stāstu. Tas Kungs bija viņu uzrunājis sapnī, kad viņ� tikko bija nolicis eksāmenu. "Dodies ārā pasaulē ar misiju," Tas Kungs bija teicis, bet nepasacīja neko vairāk, tā ka mācītājam pa�am vajadzēja izdomāt, uz kurieni doties.

Kāds angļu draugs un bīskaps viņam bija ieteicis Irānu valsti, kur valdo�ā reliģijas brīvība tiekot visrupjākā veidā pārkāpta. Piemēram, anglikāņu skaits Irānā esot visai nie�cīgs, kamēr tur �umot un mud�ot no �iītiem, sunnītiem, ebrejiem un tādiem, kas piekopjot īstas hokuspokusreliģijas. Ja tur vispār atrodami kristie�i, tad tie esot armēņi vai asīrie�i, un ikvienam ta�u esot skaidrs, ka tie gandrīz neko nesajēdzot.

Allans sacīja, ka viņ� to tie�ām neesot zinājis, bet tagad zinot un par to pateicoties.

Mācītājs turpināja savu stāstu. Irāna un Lielbritānija savstarpēji uzturēja labas attiecības, un ar baznīcas augstas kontaktpersonas politisku palīdzību mācītājam bija laimē�jies aizlidot uz Teherānu britu diplomātu lidma�īnā.

Tas noticis pirms vairāk nekā desmit gadiem, ap 1935. gadu. Kop� tā laika Kevins Fergusons bija apstrādājis reliģiju pēc reliģijas arvien pla�ākā lokā ap galvaspilsētu. Sākumā viņ� mērķējis uz da�ādām reliģiskām ceremoni�jām, ielavījies da�ādu veidu mo�ejās, sinagogās un temp�ļos un gaidījis izdevīgu mirkli, kad vienkār�i pārtraucis eso�o ceremoniju, lai ar tulka palīdzību sludinātu pareizo mācību.

Allans paslavēja savu jauno kameras biedru un teica, ka mācītājs noteikti ir ļoti drosmīgs vīrs. Jautājums esot tikai par to, kā viņam sastāvot ar saprātu, jo kaut kas tāds jau ļoti reti varot labi beigties.

Mācītājs Fergusons atzina, ka patiesībā tas nekad neesot labi beidzies. Viņ� nekur savu runu neesot varējis norunāt līdz beigām, viņi ar tulku vienmēr esot izmesti ārā un lie�lākoties dabūju�i kāvienu. Tomēr nekas neesot aizkavējis mācītāju turpināt cīņu. Viņ� zinot, ka iesējis mazas angli�kāņu sēklas visu to dvēselēs, ar kuriem saticies.

Beidzot tomēr baumas par garīdznieku izplatīju�ās tik pla�i, ka grūti nācies sadabūt tulka palīdzību. Līdz �im neviens tulks neesot piekritis sniegt savus pakalpojumus vairāk par vienu reizi, un pēc kāda laika viņi esot sāku�i cits ar citu dalīties iespaidos.

Tādēļ mācītājs ieturējis pauzi un meties uz persie�u valodas studijām. �ajā laikā viņ� prātojis, kā izsmalcināt savu taktiku, un tad kādu dienu juties tik dro�s �ajā valodā, ka nolaidis savu jauno plānu ūdenī kā kuģi.

Ta�u Dieva kalps nav devies uz tempļiem un ceremo�nijām, bet gan apmeklējis tirgus laukumus, jo zinājis, ka starp pircējiem esot stipri pārstāvēta maldu mācība, un tā viņ� uzkāpis uz līdzpaņemtās koka kastes un pieprasījis uzmanību.

�is paņēmiens nav devis tik daudz kāvienu, cik pirmajos gados, bet izglābto dvēseļu daudzums galīgi neesot tāds, kā mācītājs Fergusons bija cerējis.

Allans jautāja, cik cilvēku defacto kļuvu�i par konvertītiem Kevina Fergusona darbības rezultātā, un saņēma atbildi, ka tas atkarīgs no tā, kā uz �o lietu raugās. No vie�nas puses, mācītājs ieguvis tie�i vienu konvertītu no katras reliģijas, ko viņ� apstrādājis, tas nozīmē kopā astoņus. No otras puses, tikai pirms da�iem mēne�iem viņ� esot aptvē�ris, ka visi astoņi patiesībā biju�i dro�ības policijas spiegi, kas izsūtīti pārbaudīt mācītāju misionāru.

-��� Tātad starp nulli un astoņiem, teica Allans.

-��� Drīzāk tuvāk nullei nekā astoņiem, atbildēja garīdz�nieks.

-��� Divpadsmit gados, piebilda Allans.

Mācītājs atzina, cik smagi apzināties, ka jau tā vājais rezultāts patiesībā ir vēl vājāks. Un viņ� saprata, ka, tādā pa�ā veidā darbojoties, viņam nemū�am �ajā zemē neveik�sies, jo, lai cik labprāt irāņi konvertētos, viņi to neuzdro��inās. Dro�ības policija atrodas it visur, un, ja kāds maina reliģiju, tad tas neizbēgami nozīmē ievietot dosjē ar �īs personas vārdu arhīvā. Un no dosjē arhīvā līdz brīdim, kad cilvēks kādudien bez pēdām pazūd, solis reti kad ir gar�.

Tad Allans sacīja, ka piedevām pie visa cita varbūt ir tā, ka te dzīvo viens otrs irānietis, kas, neraugoties uz mācī�tāju Fergusonu vai dro�ības policiju, mierīgi staigā apkārt un ir pilnīgi apmierināts ar to reliģiju, kas viņam jau ir; vai mācītājs tā nedomā?

Dvēseļu gans atbildēja, ka viņ� reti kad dzirdējis tik nesaprātīgu tērgā�anu, bet ka viņ� nevarot, kā nākas, atbil�dēt, jo Karlsona kungs viņam aizliedzis minēt jebkādus anglikāņu postulātus. Varbūt Karlsona kungs tāpēc varētu izlemt noklausīties viņa atliku�o stāstu, nepārtraucot to vairāk, nekā nepiecie�ams?

Turpinājums bija tāds, ka Kevins Fergusons ar tikko iegūtajiem uzskatiem par dro�ības policijas iefiltrē�anos mācītāja misijā bija sācis domāt pajaunam, domāt pla�ā mērogā.

Tādējādi garīdznieks vispirms atkratījās no saviem asto�ņiem par spiegiem uzskatītajiem mācekļiem, bet pēc tam kontaktējās ar pagrīdes komunistisko kustību. Viņ� pavēs�tīja, ka ir īstenās Mācības britu pārstāvis, kas vēlas tikties, lai diskutētu par nākotni.

Pagāja zināms laiks, lai �ādu tik�anos īstenotu, bet galu galā viņ� tomēr sēdēja pie galda ar pieciem kungiem no Razavikhorasanas provinces komunistu vadības. Patiesībā viņ� bija gribējis sastapt Teherānas komunistus, jo mācītājs Fergusons uzskatīja, ka tie�i tie ir noteicēji, lai gan arī �ī tik�anās varēja būt derīga.

Vai ari ne.

Kevins Fergusons prezentēja komunistiem savu ideju, kas īsumā bija tāda: tiklīdz komunisti uzvarēs, anglikānismam jākļūst par Irānas valsts reliģiju. Ja komunisti tam piekristu, tad mācītājs apsolīja, ka ar pateicību pieņemtu baznīcu ministra amatu un rūpētos par to, lai jau no pa�a sākuma pietiekamā daudzumā būtu pieejamas Bībeles. Baznīcas bū�ot jābūvē vēlāk, sākumā �im nolūkam varētu izmantot slēgtās sinagogas un mo�ejas. Starp citu, cik tālu, pēc komunistu kungu domām, vēl ir komunistiskā revolū�cija?

Komunisti nereaģēja uz teikto ar tādu pa�u entuziasmu vai vismaz ziņkārību, kā Kevins Fergusons bija cerējis. Bet mācītājam kļuva skaidrs, ka te nebūs nekāds anglikānisms vai kāds cits -isms blakus komunismam, kad īstā diena būs pienākusi. Turklāt mācītājs dabūja veselu kaudzi ne�petnu lamu par to, ka viņ� ar melīgiem paņēmieniem lūdzis sasaukt �o sanāksmi. Trakāku laika �ķērdē�anu komunisti nekad vēl neesot pieredzēju�i.

Balsojot ar 3:2, tika nolemts, ka melnsvārcis dabū krietnu tesienu, pirms tiek iesēdināts vilcienā atpakaļ uz Teherānu, un ar 5:0 tika nospriests, ka mācītāja veselībai būs labāk, ja viņ� vairs nepūlēsies �eit atgriezties.

Allans smaidīdams teica, ka viņ� nekādā mērā negri�bot izslēgt iespēju, ka mācītājs neesot pie pilna prāta, ja sarunas biedrs viņu atvainotu. Mēģināt panākt reliģisku vieno�anos ar komunistiem, protams, esot pilnīgi garām, vai tad to neesot iespējams apjēgt?

Mācītājs atbildēja, ka tādi pagāni kā Karlsona kungs darītu labāk, ja nespriestu par to, kas ir prātīgi un kas nav. Lai gan, protams, viņ� jau esot sapratis, ka izredzes uz izdo��anos biju�as mazas.

-���� Bet iedomājieties, Karlsona kungs, iedomājieties, ja nu būtu laimējies? Iedomājieties, ja es būtu varējis telegrafet Kenterberijas arhibīskapam un ziņot par piecdesmit miljoniem jaunu anglikāņu vienā rāvienā!

Allans atzina, ka starpība starp trakumu un ģenialitāti ir tik smalka kā matiņ� un ka viņ� dro�i nevarot pateikt, kas bijis �ajā gadījumā, bet ka viņam savas aizdomas esot.

Lai nu kā, bet izrādījās, ka �aha sasodītā policija bija noklausījusies Razavikhorasanas komunistus un mācītājs Fergusons paspējis tikai izkāpt no vilciena galvaspilsētā, kad viņ� sagrābts un aizvests uz nopratinā�anu.

-���� Un tur es atzinu visu un vēl mazliet vairāk, teica garīdznieks, jo mans vājais ķermenis nav radīts tam, lai izciestu spīdzinā�anu. Kārtīga pēriena porcija ir viena lieta, bet spīdzinā�ana pavisam cita.

Pēc tūlītējās un pārspīlētās atzī�anās Dieva kalps ticis atvests uz �īm aresta telpām un atstāts mierā gandrīz divas nedēļas, jo �efs, vicepremjerministrs, esot aizbraucis komandējumā uz Londonu.

-��� Vicepremjerministrs? jautāja Allans.

-��� Jā, tas galvenais slepkava, teica Kevins Fergusons.

Par dro�ības policiju valdīja uzskats, ka nav iespējams

iedomāties organizāciju, kas tiek tik lielā mērā vadīta no aug�as. Iedzīt cilvēkos bailes parastā rutīnas veidā, noga�lināt komunistus, sociālistus vai islāmistus tādos gadīju�mos nebija vajadzīga augstākā �efa svētība. Bet, tiklīdz kaut kas mazliet izgāja ārpus rāmjiem, tad noteicējs bija viņ�. No �aha �is vīrs bija saņēmis titulu vicepremjerministrs, bet patiesībā viņ� bija slepkava, domāja Dieva kalps.

-���� Un, pēc cietumsargu domām, viņu uzrunājot, būtu labāk svītrot "vice", ja tie�ām klātos tik slikti un vajadzētu viņu satikt, kas paredzams gan tavā, gan manā gadījumā.

Varbūt mācītājs bija paspējis vēl vairākas reizes satikties ar pagrīdes komunistiem, nekā pats gribēja atzīt, domāja Allans, jo dvēseļu gans turpināja:

-��� Kop� pasaules kara beigām �eit bija amerikāņu CIP un izveidoja �aha slepenpoliciju.

-��� CIP?-jautāja Allans.

-Jā, tā to tagad sauc. Pirms tam to sauca OSS[24], bet darbība bija tikpat netīra. Viņi ir tie, kas iemācīju�i irāņu policijai visus trikus un spīdzinā�anas paņēmienus. Kādam gan jābūt tam cilvēkam, kas atļauj CIP izpostīt pasauli tādā veidā?

-��� Tu domā Amerikas prezidentu?

-���� Harijs S. Trumens degs elles ugunīs, piemini manus vārdus, teica mācītājs Fergusons.

-��� Ak tā tu domā, atteica Allans.

Dro�ības policijas aresta telpā Teherānas centrā dienas gāja savu gaitu. Allans bija pastāstījis savu dzīvesstāstu mācītājam Fergusonam, pilnīgi neko neizlaizdams. Pēc tam garīdznieks kļuva pavisam kluss un beidza ar Allanu sarunāties, kad saprata, kāds sakars aresta biedram bijis ar Amerikas prezidentu un vēl ļaunāk! ar bumbām uz Japānu.

Tad mācītājs vērsās pie Dieva un lūdza padomu. Vai Tas Kungs bija uzsūtījis viņam Karlsona kungu kā palīdzību vai arī tie�i otrādi tas bija velna pirksts?

Bet Dievs atbildēja ar klusumu, tā viņ� da�brīd darīja, un Kevins Fergusons to alla� iztulkoja tā, ka jādomā viņam pa�am. Tomēr, kad mācītājs bija mēģinājis visu at�ķetināt pats uz savu roku, ne vienmēr tas beidzās labi, bet tādēļ jau nevajadzēja padoties.

Pēc divām dienām un divām naktīm, apsvēris visus par un pret, Dieva kalps bija nonācis pie lēmuma noslēgt mieru ar pagānu blakusgultā. Un viņ� paziņoja Allanam, ka nolē�mis sākt ar Karlsona kungu atkal runāt.

Allans sacīja, ka, bez �aubām, bijis mierīgi un patīkami, kamēr kameras biedrs klusējis, bet viņ� turpmāk varētu dot priek�roku tam, lai viņi viens otram atbildētu, ja tiktu uzrunāti.

Turklāt mums ta�u būtu jāmēģina kaut kā tikt no �ejie�nes projām, ļoti vēlams, pirms galvenais slepkavnieks atgrie�as no Londonas. Tas ta�u nekur neder, ja mēs sē�am katrs savā kaktā un bo�amies; vai mācītājs domā citādi?

Jā, Kevins Fergusons tam pilnīgi piekrita. Kad galvenais slepkava atkal būs savā vietā, viņus gaidīs īsa nopratinā��ana, kam vienkār�i sekos pazu�ana. Dvēseļu gans bija dzir�dējis, ka tā tas notiekot.

Aresta telpa nemaz nebija kā īsts cietums ar visu, ko tas sevī ietver, un dubultatslēgām it visur. Tie�i otrādi da��reiz notika tā, ka sargi pat nevī�oja kārtīgi aizslēgt durvis. Bet nekad nebija mazāk par �etriem sargiem pie ēkas ieejas un izejas, un neviens no viņiem jau nu nestāvētu un neska�tītos, ja Allanam un mācītājam ienāktu prātā lavīties ārā.

Vai varētu izdoties kaut kādā veidā sacelt traci? prātoja Allans. Un vispārējā juceklī aiz�maukt? Par to vajadzētu padomāt.

Tagad Allanam bija vajadzīgs miers pārdomām, un viņ� deva garīdzniekam uzdevumu no sargiem uzzināt, cik viņiem vēl atlicis laika. Tas nozīmē kad galvenais slepkava būs atpakaļ. Kad viss jau būs par vēlu?

Fergusons apsolīja pajautāt, tiklīdz radīsies iespēja. Varbūt jau tūlīt pat, jo durvis noklaudzēja. Tas bija jau�nākais un laipnākais sargs, kas iebāza galvu un līdzjūtīgi sacīja:

Tagad premjerministrs ir atpakaļ no Anglijas, un pienā�cis laiks pratinā�anai. Kur� no jums grib sākt?

Iek�ējās izlūko�anas un dro�ības dienesta �efs, būdams sliktā omā, sēdēja savā kantori Teherānā.

Viņ� tikko bija atgriezies no Londonas, kur briti viņu bija kārtīgi nosunīju�i. Viņam, premjerministram (gan�drīz tādam) dienesta priek�niekam, vienam no Irānas sabiedrības svarīgākajām sastāvdaļām briti bija nolasī�ju�i morāli!

�ahs jau nedarīja neko citu kā vien rūpējās par to, lai angļi būtu apmierināti. Nafta atradās britu rokās, un viņ� pats pūlējās, lai tiktu vaļā no tiem, kuri gribēja panākt citu kārtību valstī. Un tas jau nenācās viegli, jo kur� gan patiesībā bija apmierināts ar �ahu? Ne jau islāmisti, ne jau komunisti un noteikti ne jau vietējie naftas nozares strād�nieki, kuri par vienu britu mārciņu nedēļā burtiski rāvās vai pu�u.

Un par to viņ� tagad bija saņēmis brāzienu, nevis uzslavu!

Policijas �efs zināja, ka pieļāvis misēkli, jo pirms kāda laika bija mazliet ne�ēlīgāk apgājies ar kādu arestantu nezināmas izcelsmes provokatoru. Arestants bija atsacījies teikt kaut ko citu kā tikai to, ka pieprasa sevi atbrīvot, jo viņa vienīgā vaina esot vārdi, ka rindā delikate�u veikalā būtu jāstāv visiem, ieskaitot valsts dro�ības policijas dar�biniekus.

Kad provokators bija izklāstījis savus uzskatus, viņ� sakrustoja rokas un uz visiem jautājumiem, kas viņ� tāds ir, atbildēja ar klusē�anu. Policijas �efam nepatika provokatora izskats (tas tie�ām bija provocējo�s), un viņ� izvēlējās un izmantoja CIP jaunākās spīdzinā�anas metodes (policijas �efs apbrīnoja amerikāņu izdomas bagātību). Tikai pēc tam atklājās, ka provokators ir asistents Lielbritānijas vēstnie�cībā, un tā, protams, bija briesmīga neveiksme.

Atrisinājums bija �āds: vispirms asistentu sapost, cik labi vien iespējams, tad palaist viņu vajā, bet tikai tādēļ, lai viņu tūlīt pat rūpīgi sabrauktu kravas auto, kas nekavējo�ties pazūd no notikuma vietas. Tādā veidā notiek izvairī�a�nās no diplomātiskām krīzēm, domāja policijas �efs un bija apmierināts ar sevi.

Bet briti savāca kopā to, kas bija palicis pāri no �ī asis�tenta, nosūtīja to visu uz Londonu un izpētīja līķi ar lupu. Pēc tam policijas �efu izsauca uz turieni un lūdza sniegt paskaidrojumus sakarā ar to, ka asistents no vēstniecības Teherānā, kur� vispirms trīs dienas bija pazudis, piepe�i uzpeldēja uz ielas pie dro�ības policijas galvenā kantora, kur viņu nekavējoties tik traki sabrauca, ka gandrīz neva�rēja atklāt to spīdzinā�anu, kādai viņ� iepriek� bija pakļauts.

Policijas �efs, protams, neatzinās ne akls, ka kaut ko par �o lietu zinātu; tādā veidā notika diplomātiskās spēles. Bet nelaimīgā kārtā �is asistents bija dēls kādam lordam, kas savukārt bija labs draugs nupat demisionēju�ajam prem�jerministram Vinstonam �ēr�ilam, un uz to jau nu briti reaģēs.

Tādēļ iek�ējās izlūko�anas un dro�ības iestādei tiek atņemta atbildība par minētā �ēr�ila gaidāmo vizīti Teherānā pēc da�ām nedēļām. Tā vietā par vizīti rūpēsies ama�tieri no �aha pa�a miesassardzes. Tas, protams, ir krietni augstāk par viņu kompetenci. Policijas �efam tas bija liela mēroga presti�a zaudējums. Un viņ� tika attālināts no �aha tādā veidā, kas nelikās pareizs.

Lai izkliedētu savas rūgtās pārdomas, policijas �efs lika pasaukt pirmo no abiem sabiedrības ienaidniekiem, kuri, protams, gaidīja aresta telpā. Viņ� paredzēja īsu noprati�nā�anu, ātru un diskrētu nogalinā�anu un tradicionālu līķa kremē�anu. Pēc tam paredzētas pusdienas, un pēcpusdienā

viņ� vēl paspēs tikt galā arī ar to otro.

* * *

Allans Karlsons bija brīvprātīgi pieteicies kā pirmais. Policijas �efs sagaidīja viņu sava kantora durvīs, lūdza Karlsona kungu apsēsties un piedāvāja tasi kafijas; varbūt arī cigareti?

Allans nodomāja, ka nekad agrāk nav saticis nevienu galveno slepkavu, bet bija uzskatījis, ka tas būs nepatīka�māk, nekā tagad izrādījās. Un viņ� pateicās par kafiju un teica, ka labprāt atteiktos no cigaretes, ja premjerministra kungs to uzskatītu par iespējamu.

Policijas �efs mēdza ievadīt nopratinā�anu visai laipni. Ja arī tūlīt pat kāds būs jānogalina, nebija ta�u jāuzvedas kā neģēlim. Turklāt policijas �efam patika vērot, ka viņa upura acīs iedegas cerību liesmiņa. Vispār cilvēki ir tik naivi!

Tie�i �is upuris neizskatījās pārbijies, vēl jau ne. Un viņ� bija nodēvējis policijas �efu tie�i tā, kā viņ� gribēja. Intere�sants un labs sākums.

Pratinā�anā par to, kas viņ� tāds, Allans, kam trūka izstrādātas izdzīvo�anas stratēģijas, sniedza atsevi�ķus izvēlētus fragmentus no savas biogrāfijas pēdējās daļas: proti, ka viņ� ir sprāgstvielu eksperts, ko prezidents Trumens nosūtījis neiespējamā uzdevumā uz Ķīnu, lai apkarotu komunistus; ka pēc tam viņ� iesācis garu pārgājienu mājup uz Zviedriju un tagad no�ēlo, ka �ī mērķa īsteno�anai Irāna atradusies viņam ceļā; ka nācies bez attiecīgas vīzas pāriet �īs valsts robe�u, bet tagad viņ� apsola tūlīt �o valsti atstāt, ja vien premjerministra kungs ļaus to darīt.

Policijas �efs tālāk uzdeva daudz jautājumu, arī par faktu, ka aresta brīdī bijis kopā ar irāņu komunistiem. Allans godīgi atbildēja, ka saticis komunistus pavisam nejau�i un viņi tūlīt vienoju�ies palīdzēt cits citam tikt pāri Himalajiem. Un Allans arī piebilda, ja premjerministra kungs esot iecerējis līdzīgu pārgājienu, tad viņam gan nevajadzētu vil�cināties meklēt palīdzību, jo �ie kalni esot atbaido�i augsti, kādiem tiem labpatika būt.

Policijas �efam nebija nekādu plānu �ķērsot Himalajus kājām, tāpat viņ� arī nedomāja �o cilvēku atlaist brī�vībā. Bet viņa galvā dzima kāda doma. Varbūt varēja iegūt kādu labumu no �ī starptautiski pieredzēju�ā sprāgstvielu eksperta, pirms likt viņam pazust pavisam? Balsī, kas var�būt skanēja pārāk dedzīgi, policijas �efs jautāja, kāda pie�redze Karlsona kungam ir slavenu un stingri apsargātu cil�vēku slepenā iznīcinā�anā.

Ar kaut ko tādu Allans nekad nebija nodarbojies, lai tī�u�prāt sēdētu un plānotu atņemt cilvēkam dzīvību kā tādam tiltam. Un viņ� arī galīgi nejuta uz to nekādu aicinājumu. Tomēr tagad vajadzēja padomāt. Vai �im nepārtraukti smē�ķējo�ajam galvenajam slepkavam, kas sēdēja pretī, jau bija kāds padomā?

Allans prātoja vēl da�as sekundes, meklēja atmiņā un ātrumā neatrada nevienu labāku kā:

-��� Glens Millers.

-��� Glens Millers? pārjautāja policijas �efs.

No Losalamosas bāzes Ņūmeksikā Allans atcerējās, ka pirms pāris gadiem bija valdījis vispārējs apjukums par vēsti, ka jaunā d�eza leģenda Glens Millers nav atradies, kop� USA Army Force lidma�īna pazuda kaut kur pie Anglijas krastiem.

-��� Tie�i tā, apstiprināja Allans, un viņa balsī bija dzir�dama noslēpumainība. Pavēle bija tāda, ka visam jāizska�tās kā lidma�īnas katastrofai, un man tas izdevās. Es parū�pējos, lai sadeg abi motori, un lidaparāts nogāzās kaut kur Angļu kanāla vidū. Kop� tā laika neviens viņu nav redzējis. Piemērots liktenis nacistu līdzskrējējam, ja ministra kungs man jautā.

-��� Vai Glens Millers bija nacists? pārsteigts jautāja poli�cijas �efs.

Allans apstiprino�i pamāja (un klusībā lūdza Glena Millera tuviniekiem piedo�anu). Policijas �efs no savas puses mēģināja atgūties no vēsts, ka viņa lielākais d�eza elks bijis Hitlera rokaspuisis.

Allans domāja, ka tagad vislabāk ņemt dialoga vadību savās rokās, pirms galvenais slepkava nesāk uzdot vēl vai�rāk jautājumu par Glenu Milleru.

-��� Ja premjerministra kungs vēlas, esmu gatavs maksi�māli diskrēti novākt no ceļa jebkuru apmaiņā pret to, ka mēs vēlāk �ķiramies kā draugi.

Policijas priek�nieks joprojām nebija atguvis līdzsvaru pēc nepatīkamā atklājuma par vīru, kas radījis Moonlight Serenade, bet tādēļ jau nevarēja no viņa neko pieprasīt. Viņ� tie�ām nedomāja ielaisties nekādās sarunās par Allana Karlsona nākotni.

-Ja es gribē�u, tu novāksi no ceļa to, ko lik�u, apmaiņā pret to, ka es varbūt apsvēr�u iespēju ļaut tev dzīvot, teica policijas �efs un pārliecās pār galdu, lai nodzēstu cigareti Allana pusizdzertajā kafijā.

-Jā, to es arī patiesībā domāju, atbildēja Allans, lai gan izteicos mazliet miglaini.

�īs priek�pusdienas pratinā�ana ieguva citādu pavēr�sienu, nevis tādu, pie kāda bija pieradis policijas �efs. Viņ� bija nevis novācis iedomāto sabiedrības ienaidnieku, bet gan atlicis sarunu, lai vienā mierā sagremotu jauno situā�ciju. Pēc pusdienām policijas �efs un Allans Karlsons satikās atkal un plāni jau ieguva konkrētu formu.

Runa bija par Vinstona �ēr�ila nogalinā�anu, kamēr viņ� atrastos �aha miesassardzes spēku aizsardzībā. Bet tam jānotiek tādējādi, ka neviens ne vismazākajā mērā neva�rētu to sasaistīt ar iek�ējās izlūko�anas un dro�ības iestādi un vēl mazāk ar tās �efu. Vajadzēja ta�u rēķināties ar to, ka briti �o notikumu pedantiski izmeklēs, tāpēc nevienā pun�ktā nedrīkstēja pieļaut ne mazāko nolaidību. Ja �o projektu izdosies īstenot, tad konsekvences visos iespējamos veidos būs par labu policijas �efam.

Vispirms jau tiktu aizbāzta mute augstprātīgajiem britiem, kas atņēmu�i viņam atbildību par dro�ību vizītes laikā. Pēc tam viņ� pavisam noteikti saņems no �aha uzde�vumu veikt tīrī�anu miesassardzes spēkos, kad tie būs izgāzu�ies. Un, kad dūmi būs izklīdu�i, policijas �efa pozīcijas būs krietni nostiprināju�ās, nevis kā tagad vājināju�ās.

Galvenais policis un Allans sēdēja un lika kopā puzli, it kā būtu labākie draugi. Tomēr policistu boss nodzēsa cigareti Allana kafijā ik reizi, kad viņ� juta, ka noskaņa kļūst pārāk personiska.

Pogaino �efs pamazām pieskārās informācijai, ka Irānas vienīgais �āviendro�ais auto stāv iestādes garā�ā pusstāvu zemāk, tas ir īpa�i uzbūvēts DeSoto Suburban. Tas ir vīnsarkans un ļoti stilīgs, teica galvenais kruķis. Pastāvēja ļoti liela varbūtība, ka miesassardzes spēki drīz vien sāks par �o auto interesēties, jo kā gan citādi tie varētu aiztransportēt �ēr�ilu no lidostas uz �aha pili?

Tad Allans teica, ka visas lietas atrisinājums varētu būt spridzekļa lādiņ� pareizās proporcijās auto apak�daļā. Bet, ņemot vērā faktu, ka premjerministra kungs vēlas, lai nepa�liktu nekādas pēdas, kas varētu novest pie viņa pa�a, Allans ieteica divus speciālus pasākumus.

Viens būtu tāds, ka lādiņ� jāveido tie�i no tādām sastāv�daļām, kādas Mao Dzeduna komunisti lietoja Ķīnā. Allanam par to bija vispilnīgākās zinā�anas, un viņ� bija dro�s, ka tie�i tādēļ viss izskatīsies kā komunistu roku darbs.

Otrs pasākums būtu tāds, ka spridzeklis jāiebūvē un jānoslēpj DeSoto �asijas priek�daļā tādā veidā, lai tālvadības lādiņ�, ko Allans prata pareizi ievietot, nedetonētu uzreiz, bet gan atsvabinātos no piestiprinājuma vietas un sprāgtu desmitdaļu sekundes pēc tam, kad tas sasniedzis zemi.

�īs desmitdaļas sekundes laikā lādiņ� būs paspējis no�nākt tie�i zem auto aizmugurējās tre�daļas tas nozīmē tur, kur, protams, sēdēs �ēr�ils un sūks savu cigāru. Lādiņ� izsitīs caurumu auto grīdā un aizsūtīs �ēr�ilu mū�ībā, tur�klāt radīs lielu bedri zemē.

Tādā veidā mēs liksim ļaudīm domāt, ka lādiņ� bijis ierakts ielas segumā, nevis atradies iepriek� mīnētā auto. Mazs dūmu aizsegs varētu premjerministra kungam derēt kā roka cimdā, vai ne?

Policijas �efs aiz prieka dedzīgi iesmējās un atkal nodzēsa tikko aizdedzinātu cigareti Allana nupat ielietajā kafijā. Allans sacīja, ka premjerministra kungs, protams, ar savām cigaretēm un Allana kafiju var rīkoties, kā vien vēlas, bet, ja nu ir tā, ka ministra kungam īsti nav pa prātam tas pelnutrauks, kas ministra kungam ir blakus, un ja ministra kungs varētu pie�ķirt Allanam īslaicīgu atvaļinājumu, tad Allans dotos uz pilsētu un sadabūtu ministra kungam jaunu un feinu pelnutrauku.

Policijas �efs atstāja bez ievērības Allana pļāpas par pelnutraukiem, bet iepriek�ējo piedāvājumu atzina par labu un pieprasīja detalizētu sarakstu par to, kas Karlsona kun�gam vajadzīgs, lai pēc iespējas īsākā laikā aprīkotu minēto auto.

Allans visu zināja precīzi, un viņ� uzrakstīja deviņu sastāvdaļu nosaukumus, kas ietilpa formulā. Turklāt viņ� sarakstam pievienoja vēl desmito nitroglicerīnu -, kas, pēc viņa domām, varēja noderēt. Un vēl vienpadsmito burciņu ar tinti.

Tālāk Allans vēlējās no premjerministra kunga aizņem�ties vienu no viņa uzticamākajiem līdzstrādniekiem par asistentu un iepirkumu �efu, kā arī lūdza, lai premjermi�nistra kungs atļautu Allana cietuma biedram, mācītājam Fergusonam, darboties kā tulkam.

Policijas �efs murmināja, ka viņ� labāk vēlētos uzreiz �o mācītāju novākt, jo viņam mācītāji nepatika, nu bet lai tad arī iet, nevarēja ta�u zaudēt laiku. Tad viņ� no jauna izdzēsa smēķi Allana kafijā, lai paziņotu, ka tik�anās bei�gusies, un lai vēl vienu reizi atgādinātu Allanam, kur� te ir noteicējs.

Dienas gāja, un viss notika saskaņā ar plānu. Miesassardzes spēku �efs tie�ām bija meklējis kontaktu un paziņojis, ka nākamtre�dien domā ierasties pēc DeSoto. Policijas �efs vārijās dusmās. Miesassardzes spēku �efs bija paziņojis, ka savāks auto, viņ� nebija lūdzis atļauju. Policijas �efs bija tik nikns, ka uz bridi aizmirsa, ka patiesībā viss notiek nevai�nojami. Jo, ja iedomājas, ka miesassardzes spēki nebūtu kontaktēju�ies par auto! Bet miesassardzes priek�nieks tik un tā drīz saņems, ko pelnījis.

Turklāt tagad Allans zināja, cik viņa rīcībā daudz laika, lai novestu līdz galam minē�anu. Diem�ēl arī Fergusons uzzināja, kas tiek gatavots. Nepietika ar to, ka viņ� būs līdzvainīgs biju�ā premjerministra �ēr�ila slepkavībā. Tur�klāt mācītājam bija iemesls domāt, ka tūlīt pēc tam arī viņa pa�a dzīve beigsies. Satikt To Kungu, kad garīdznieks būs tikko kādu nogalinājis, nebija tie�i tas, pēc kā Fergusons ilgojās.

Bet Allans nomierināja biedru, ka viņam faktiski ir plāns gan vienam, gan otram. Ar to vienu Allans domāja, ka saskata zināmas izredzes viņam pa�am un dvēseļu ganam tikt projām, un ar to otru -, ka visam nav obligāti jānotiek uz �ēr�ila kunga rēķina.

Bet visa pakete prasīja, lai Dieva kalps darītu tā, kā noteiks Allans, kad pienāks īstais brīdis, un mācītājs to apsolīja. Karlsona kungs ta�u bija vienīgā cerība uz dzī�vību, kas atlikusi dvēseļu ganam. Dievs vēl arvien neatbil�dēja, kad viņu uzrunāja. Tas bija ildzis gandrīz jau mēnesi. Varbūt viņ� bija saskaities par ideju biedroties ar komu�nistiem?

Tad pienāca tre�diena. DeSoto bija aprīkots un gatavs. Lādiņ� auto apak�daļā paredzētajam uzdevumam bija pār�mērīgi liels, tomēr tas bija pilnībā paslēpts tā acīm, kur� nejau�i sāktu meklēt kaut kādas dīvainības.

Allans parādīja policijas �efam, kā darbojas tālvadība, un sīkāk paskaidroja, kāds būs gala rezultāts, kad notiks sprādziens. Boss smaidīja un izskatījās laimīgs. Un nodzēsa tās dienas astoņpadsmito cigareti Allana kafijā.

Allans paņēma jaunu tasīti to, ko bija paslēpis aiz instrumentu kastes, un stratēģiski to novietoja pie galda blakus pusstāva trepēm, kas veda uz koridoru, aresta telpu un ieeju. Tad gandrīz nemanāmi viņ� paņēma mācītāju zem rokas un atstāja garā�u, kamēr policijas �efs staigāja automobilim apkārt un apkārt, kūpinādams �odien jau deviņpadsmito cigareti un izbaudot domas par to, kas drīz notiks.

No Allana stingrā tvēriena ap roku Kevins Fergusons saprata, ka tagad viss ir nopietni. Bija pienācis laiks akli paklausīt Karlsona kungam.

Abu gājiens veda garām aresta telpai un turpinājās recepcijas virzienā. Arī tur Allans pat negrasljās apstāties pie apbruņotajiem sargiem, bet pa�apzinīgi devās viņiem tie�i garām, vēl arvien cie�i satvēris mācītāja roku.

Sargi bija pieradu�i pie Karlsona un viņa biedra un nere�dzēja nekādu risku, ka abi arestanti mēģinātu aizbēgt. Tādēļ viņiem bija liels izbrīns, kad sargu priek�nieks iesaucās:

-��� Apstāties! Uz kurieni jūs domājat doties?

Allans ar garīdznieku apstājās tie�i pie sliek�ņa uz brī�vību un rādīja pārsteigtu seju.

-��� Mums ir brīv te staigāt. Vai tad premjerministra kungs nav to pateicis?

Kevins Fergusons bija pārbijies, bet ieelpoja caur degunu mazliet dziļāk, lai nenoģibtu.

-��� Palieciet tie�i tur, kur esat, sacīja sargu priek�nieks stingrā balsī. Jūs nekur neiesiet, pirms es nebū�u saņēmis premjerministra apstiprinājumu tam, ko jūs sakāt.

Visi trīs sargu asistenti sadalīja pienākumus paturēt kontroli pār melnsvārci un Karlsona kungu, kamēr �efs pats devās pa koridoru uz garā�u apvaicāties. Allans uzmundri�no�i uzsmaidīja biedram sev pie sāniem un teica, ka tagad tūlīt nokārtosies pilnīgi viss. Protams, ja neizies greizi.

Tā kā policijas �efs, pirmkārt, nemaz nebija devis Allanam un Fergusonam atļauju aiziet un, otrkārt, viņam arī nebija nekādu plānu to darīt, tad reakcija bija spēcīga.

-��� Ko tu tur gvelz? Viņi stāv pie ieejas un melo, acīs ska�tīdamies? Nelie�i gatavie!

Policijas priek�nieks lamājās reti. Viņ� vienmēr vēlējās ieturēt zināmu stilu. Bet tagad vīrs bija sa�utis. Un, uzti�cīgs savam paradumam, viņ� nodzēsa cigareti tā sasodītā Karlsona kafijā, pirms ar noteiktiem soļiem sāka kāpt da�us pakāpienus uz aug�u koridora virzienā.

Var gan sacīt, ka viņ� netika tālāk par kafijas tasi. Jo tie�i �oreiz tur nebija vis kafija, bet tīrs nitroglicerīns, sajaukts ar melnu tinti. Atskanēja pamatīgs sprādziens, un vicepremjerministrs un sargu �efs tika saraustīti gabalos. Balts dūmu mākonis vēlās ārā no garā�as un turpināja ceļu caur koridoru, kura otrā galā stāvēja Allans, Dieva kalps un trīs sargi.

-���� Tagad ejam! teica Allans Kevinam Fergusonam, un viņi gāja.

Visi trīs sargi bija pietiekami mo�i, lai paspētu padomāt, ka vajadzētu aizkavēt Karlsonu un otru arestantu, bet tikai da�as desmitdaļas sekundi vēlāk kā loģiska konsekvence tam, ka garā�a tagad atradās uguns jūrā, detonēja arī tas lādiņ� zem DeSoto, kas bija paredzēts Vinstonam �ēr�ilam. Un līdz ar to Allanam bija pierādīts, ka tas ar ļoti lielu rezervi būtu bijis pietiekams uzdevuma izpildei. Tūlīt visa ēka sa�ķiebās, pirmais stāvs bija liesmās, un Allans piela�boja savu pavēli mācītājam:

Tagad labāk skriesim, ko kājas nes!

Divus no trim sargiem trieciena vilnis bija atmetis pret sienu, un viņi aizdegās. Tre�ais nespēja pietiekami sako�pot domas, lai dotu prioritāti gūstekņiem. Vispirms da�as sekundes viņ� domāja, kas noticis, bet tad laidās projām, lai nesagaidītu tādu pa�u galu kā pārējie biedri. Allans un garīdznieks bija aizbēgu�i vienā virzienā. Pāri paliku�ais sargs skrēja uz otru pusi.

[1] [25] *

Pēc tam kad Allans savā īpa�ajā veidā aizdabūja mācī�tāju un sevi pa�u projām no dro�ības policijas galvenā kan�tora, bija pienākusi garīdznieka kārta reiz izdarīt ko derīgu. Proti, Fergusons zināja, kur atrodas vairums diplomātisko pārstāvniecību, un pavadīja Allanu visu ceļu līdz Zviedrijas vēstniecībai. Tur viņ� Allanu sirsnīgi apskāva, pateikdamies par visu.

Allans jautāja, ko biedrs pats domā tagad darīt. Kur, starp citu, atrodas britu vēstniecība?

Ta nav visai tālu, teica Kevins Feigusons, bet ko gan viņ� tur darītu? Tur jau tāpat visi ir anglikāņi. Nē, mācītājs bija izdomājis jaunu stratēģiju. Ja pēdējie notikumi viņam kaut ko iemācīju�i, tad tā bija atziņa, ka viss sākas un beidzas ar iek�ējās izlūko�anas un dro�ības iestādi. Runa ir par �īs organizācijas apstrādā�anu no iek�ienes. Kad visi dro�ības

policijas darbinieki un lldzskrējēji būs anglikāņi, tad pārē�jais ies kā pa sviestu.

Allans teica, ka viņ� Zviedrijā zinot labu trakonamu, ja kameras biedrs turpmāk nonāktu pie kaut kādas atziņas. Kevins Fergusons atbildēja, ka negribot būt nepateicīgs, nekādā ziņā. Bet ka reizi par visām reizēm viņam esot savs aicinājums, un tagad nu pienācis laiks atvadīties. Mēģinā��ot atrast sargu, kur� izdzīvoja, to, kur� aizskrēja uz otru pusi. Pa�os pamatos viņ� esot jauks un maigs zēns, un viņu dro�i vien izdosies pievērst īstajai ticībai.

-��� Ardievu! svinīgi sacīja Fergusons un devās projām.

-��� Hei, hei! teica Allans.

Allans ilgi noskatījās pakaļ mācītājam un domāja, ka pasaule ir pietiekami dīvaina, lai Dieva kalps izdzīvotu arī tur, uz kurieni viņ� tagad dodas.

Bet te Allans kļūdījās. Kevins Fergusons atrada sargu, kas maldījās pa Park-e Shahr Teherānas centrā ar apdegu��ām rokām un karabīni �au�anas gatavībā.

-��� Redzi nu, kur tu esi, mans dēls, teica dvēseļu gans un devās klāt, lai viņu apskautu.

-��� Tu! kliedza sargs. Tas ta�u esi tu!

Un viņ� no�āva bēgli ar divdesmit diviem �āvieniem

krūtīs. Būtu �āvis vēl, bet bija izbeigu�ās patronas.

[1] [26] *

Allanu ielaida Zviedrijas vēstniecībā ar viņa Sermlandes dialekta palīdzību. Bet pēc tam sākās sare�ģījumi, jo Allanam nebija nekādu dokumentu, kas pierādītu, kas viņ� ir. Tātad vēstniecība nemaz tā uzreiz nevarēja viņam izrakstīt pasi, un vēl jo mazāk palīdzēt viņam aizbraukt uz Zvied�riju. Turklāt, sacīja tre�ais sekretārs Berjkvists, Zviedrijā

tagad ieviesti īpa�i personu numuri, un, ja tā ir patiesība, ko saka Karlsona kungs, ka viņ� daudzus gadus bijis ārzemēs, tad Karlsona kunga zviedru sistēmā tur mājās vispār nav.

Uz to Allans atbildēja, ka, neskatoties uz to, ka visiem zviedriem tagad vārdu vietā ir numuri, viņ� ir un paliek Allans Karlsons no Ikshultas pie Flenas un ka viņ� tagad vēlētos, lai tre�ā sekretāra kungs ir tik labs un nokārto viņam dokumentus.

Tre�ais sekretārs Berjkvists tobrīd bija augstākā atbil�dīgā persona vēstniecībā. Viņ� bija vienīgais, kas nebija ticis uz pa�reizējo diplomātu konferenci Stokholmā. Protams, visam jānotiek vienlaikus. Nepietiek jau ar to, ka zināmās pilsētas daļās Teherānas centrā pirms nepilnas stundas bija izcēlies ugunsgrēks. Turklāt tagad vēl uzradies nepazīstams cilvēks, apgalvojot, ka viņ� ir zviedrs. Protams, ir aizdomas, ka vīrietis stāsta patiesību, bet jāturas ta�u pie noteiku�miem, lai karjerai nepienāktu straujas beigas. Un tā tre��ais sekretārs Berjkvists atkārtoja savu lēmumu, ka nebūs nekādas pases, jo Karlsona kungu nav iespējams identificēt.

Allans teica, ka, pēc viņa domām, tre�ais sekretārs Berj�kvists ir ļoti neapskau�amā stāvoklī, bet to visu varbūt varētu nokārtot, ja vien tre�ajam sekretāram būtu pieejams telefons.

Jā, tas tre�ajam sekretāram esot, bet zvanī�ana maksā�jot dārgi. Uz kurieni Karlsona kungs esot domājis zvanīt?

Allanam sāka apnikt tiepīgais tre�ais sekretārs, un viņ� neatbildēja, toties pajautāja:

-���� Vai Pērs Albins vēl arvien ir Zviedrijas premjermi�nistrs?

-��� Ko? Nē, atteica pārsteigtais tre�ais sekretārs. Viņu sauc Erlanders. Tāge Erlanders. Pagāju�ajā gadā Hānsons aizgāja mū�ībā. Bet kāpēc�

Vai viņ� varētu brītiņu paklusēt, tad drīz viss nokārto�sies.

Allans pacēla klausuli un piezvanīja uz Balto namu Va�ingtonā, nosauca savu vārdu un dabūja sarunu ar pre�zidenta galveno sekretāri. Viņa ļoti labi atcerējās Karlsona kungu un turklāt no prezidenta bija dzirdējusi tik daudz jauka par viņu. Un, ja Karlsona kungs tie�ām uzskata, ka lieta nopietna, viņa paskatīsies, vai nevar prezidentu pamo�dināt, Va�ingtonā pulkstenis neesot vairāk par astoņiem, kā Karlsona kungs saprotot, un prezidents Trumens visai reti kāpjot ārā no gultas agri no rīta.

Pēc neilga brī�a atbildēja tikko pamodinātais prezidents Trumens, un viņam un Allanam bija gara, sirsnīga saruna, kur abi stāstīja jaunākos notikumus, līdz Allans nonāca pie savas vajadzības. Vai Harijs nebūtu tik laipns un nepie�grieztu jaunajam Zviedrijas premjerministram Erlanderam un neapstiprinātu, kas Allans ir, turklāt Erlanderam no savas puses būtu jāpiezvana tre�ajam sekretāram Berjkvistam Zviedrijas vēstniecībā Teherānā un jāpaziņo, ka Alla�nam bez kavē�anās jāizdod jauna pase.

To visu Harijs Trumens, protams, nokārto�ot, tikai vis�pirms viņ� vēlētos dzirdēt tre�ā sekretāra uzvārdu, nosauktu pa burtiem, lai viss būtu pareizi.

Prezidents Trumens grib zināt, kā pa burtiem nosauc tavu vārdu, Allans teica tre�ajam sekretāram Berjkvistam. Vai tu vari ar viņu parunāt tie�i, vienkār�ības labad?

Kad tre�ais sekretārs Berjkvists gandrīz vai transā Savie�noto Valstu prezidentam bija pareizi nodiktējis savu vārdu, viņ� nolika klausuli un astoņas minūtes neteica neviena vārda. Tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai piezvanītu premjer�ministrs Tāge Erlanders un pavēlētu tre�ajam sekretāram Berjkvistam 1) bez kavē�anās izsniegt Allanam Karlsonam pasi ar diplomāta statusu un 2) nekavējoties sadabūt Karlsona kungam transportu uz Zviedriju.

-���� Bet viņam ta�u nav personas numura, mēģināja iebilst tre�ais sekretārs Berjkvists.

-���� Es ierosinu, lai tre�ā sekretāra kungs �o uzdevumu atrisina, teica premjerministrs Erlanders. Ja vien viņ� nevēlas kļūt par ceturto vai piekto sekretāru.

-��� Ceturtā un piektā sekretāra nemaz nav, bilda tre�ais sekretārs.

-��� Un kādus slēdzienus viņ� no tā izdara?

* * *

Kara varonis Vinstons �ēr�ils 1945. gadā pārsteidzo�i zaudēja britu premjerministra vēlē�anās britu tautas pateicība nebija diez cik liela.

Bet �ēr�ils plānoja revan�u un, to gaidīdams, braukāja apkārt pa pasauli. Agrākais premjerministrs nemaz nebūtu pārsteigts, ja leiboristu nepra�a, kas tagad vadīja Lielbritā�niju, ieviestu plānveida ekonomiku un paralēli tam sadalītu impēriju tautām, kas ar to neprata rīkoties.

Piemēra pēc var ņemt Britu Indiju, kas tagad gatavojās sabirzt gabalos. Hinduisti un musulmaņi, protams, nespēja vienoties, un pa�ā vidū, sakrustojis kājas, sēdēja tas nolā�pītais Mahatma Gandijs un, tiklīdz ar kaut ko bija nemierā, atteicās ēst. Kas tā par kara stratēģiju? Cik tad tālu bija līdz nacistu bumbām pār Angliju?

Britu Austrumāfrikā nebija tik slikti, vēl ne. Bet tas bija laika jautājums, līdz nēģeri vēlēsies kļūt pa�i sev par kungiem.

�ēr�ils saprata, ka nekas nevar palikt tā, kā bijis. Tomēr britiem tagad vajadzīgs karavadonis, kur� noteiktā balsī runā par to, kas notiek, nevis tāds slepens sociālists kā

Klements Etlijs (Vinstons �ēr�ils piederēja pie tiem, kas uzskatīja, ka publiski pisuāri ir tas pats, kas sociālisms).

Kas attiecas uz Indiju, tad cīņa bija zaudēta, to �ēr�ils saprata. Daudzus gadus attīstība bija gājusi tādā virzienā, un kara laikā beidzot bija nepiecie�ams indie�iem nosūtīt patstāvības signālus, lai cīņas vidū par izdzīvo�anu vēl nevajadzētu noņemties ar pilsoņu karu.

Tomēr daudzos citos virzienos vēl joprojām bija pietie�kami daudz laika, lai apstātos. �ēr�ila plāns �im rudenim bija aizbraukt uz Keniju un iegūt informāciju uz vietas. Bet vispirms viņ� iegriezās Teherānā, lai iedzertu tēju ar �ahu.

Neveiksmīgā kārtā viņ� bija nonācis haosā. Iepriek�ējā dienā kaut kas bija eksplodējis iek�ējās izlūko�anas un dro��ības iestādē. Visa ēka bija sabrukusi un nodegusi. Protams, garu bija izlaidis arī idiots policijas �efs tas pats, kas nesen samērā neveikli savas ne�ēlīgās metodes bija piemērojis nevainīgam britu vēstniecības darbiniekam.

Tiktāl nav notikusi nekāda lielāka nelaime, tomēr sakarā ar aug�minēto ir sadedzis �aha vienīgais �āviendro�ais auto, un viss beidzās ar ievērojami īsāku �aha un �ēr�ila tik�anos, nekā bija iecerēts, turklāt dro�ības apsvērumu dēļ tā notika lidostā.

Tomēr labi, ka vizīte notika. Pēc �aha teiktā, viņ� kontro�lēja situāciju. Eksplozija dro�ības policijas galvenajā kantori viņam bija apgrūtino�a, vēl arvien nevarēja neko pateikt par iemesliem. Ar to, ka �efs aizgājis bojā sprādzienā, �ahs mierīgi varēja sadzīvot. �ahs jau agrāk bija jutis, ka �efs sāk zaudēt ķērienu.

Tātad politiskais stāvoklis stabilizējās. Jāmeklē jauns dro�ības policijas �efs. Un rekordliels ieguvums angloirāņu naftas kompānijai. Nafta vislielākā mērā bagātina gan Angliju, gan Irānu. Visvairāk jau Angliju, patiesību sakot, bet tas likās vairāk nekā taisnīgi, jo vienīgais, ar ko Irāna piedalījās projektā, bija lēts darbaspēks. Jā, un pati nafta, protams.

-��� Irānā gandrīz viss ir labākajā kārtībā, secināja Vinstons �ēr�ils, sasveicinādamies ar zviedru militāro ata�eju, kam tika ierādīta vieta lidma�īnā atpakaļ uz Londonu.

-���� Patīkami dzirdēt, ka �ēr�ila kungs ir apmierināts, -

atbildēja Allans. Un ka viņ� izskatās un jūtas labi.

* * *

Lidma�īna no Londonas beidzot piezemējās Brommas lidlaukā, un pirmo reizi pēc vienpadsmit gadiem Allans nokāpa uz zviedru zemes. Tas bija 1947. gada vēlā rudenī, un viss bija tā, kā jau mēdz būt �ajā gadalaikā.

Ielido�anas hallē Allanu gaidīja kāds jauneklis un pazi�ņoja, ka ir premjerministra Erlandera asistents un ka prem�jerministrs nekavējoties vēlas tikties ar Karlsona kungu, ja vien tas ir iespējams.

Allans domāja, ka ir iespējams, un viņ� labprāt sekoja asistentam, kas lepni aicināja Allanu sēsties pilnīgi jaunā valdības auto melnā, skaisti nolakotā Volvo PV 444.

-��� Vai Karlsona kungs redzējis kaut ko stilīgāku? jau�tāja asistents, liels auto entuziasts. �etrdesmit �etri zirg�spēki!

-���� Es pagāju�ajā nedēlā redzēju ļoti jauku vīnsarkanu DeSoto, atbildēja Allans. Bet tavs autiņ� ir labākā stā�voklī.

Brauciens notika no Brommas uz Stokholmu, un Allans ar interesi skatījās apkārt. Kauns atzīties, bet viņ� nekad agrāk nebija galvaspilsētā bijis. Skaista pilsēta, patie�ām, ar ūdeņiem un neuzspridzinātiem tiltiem visapkārt.

Kad viņi bija nonāku�i valsts kancelejā, Allans tika aiz�vests pa koridoriem līdz valdības vadītāja kabinetam. Prem�jerministrs apsveica Allanu ar iera�anos, teikdams: "Karlsona kungs! Es tik daudz esmu pārjums dzirdējis!" turklāt izstūma asistentu no istabas un aizvēra durvis.

Allans to neteica, bet pie sevis nodomāja, ka toties viņ� par Tāgi Erlanderu nav dzirdējis pilnīgi neko. Allans pat nezināja, vai viņ� ir kreisais vai labais. Viens no tiem viņ� bija noteikti, jo, ja Allans dzīvē bija kaut ko mācījies, tad tā bija atziņa, ka cilvēki spītīgi domāja vai nu tā, vai �itā.

Nu labi, premjerministrs jau varēja būt tāds, kāds pats gribēja. Tagad tikai bija jāklausās, kas viņam sakāms.

Izrādījās, ka premjerministrs dienas gaitā bija piezva�nījis prezidentam Trumenam viņam piemērotākā laikā un viņiem bijusi ilgāka saruna par Allanu. Līdz ar to premjer�ministrs tagad zināja visu par�

Bet te premjerministrs Erlanders apklusa. Viņ� savā postenī bija pavadījis mazāk nekā gadu, un viņam vēl bija daudz ko mācīties. Tomēr jau tagad valdības vadītājs saprata vienu lietu, ka zināmās situācijās labāk ir nezināt, vai ari alternatīva: nav iespējams pierādīt, ka zini to, ko zini.

Tādēļ premjerministrs nepabeidza teikumu. Kādu infor�māciju Trumens sniedzis par Allanu Karlsonu, uz visiem laikiem palika starp viņiem abiem. Toties premjerministrs ķērās tie�i pie lietas:

Esmu sapratis, ka tev te Zviedrijā nav nekāda atbal�sta, tādēļ esmu nokārtojis atlīdzību skaidrā naudā par vei�kumu nācijas labā� zināmā mērā� Te tev būs desmittūksto� kronu.

Un premjerministrs pasniedza biezu aploksni ar bank�notēm, un Allanam vajadzēja parakstīties uz kvīts par saņem�anu. Kārtība un skaidrība.

Milzīgs paldies, premjerministra kungs. Tagad saprotu, ka ar �o dāsno pabalstu varē�u atļauties jaunas drēbes un �onakt tīru palagu viesnīcā. Varbūt pat pirmo reizi kop� 1945. gada augusta varē�u iztīrīt zobus.

Premjerministrs pārtrauca Allanu, kad viņ� jau gatavo�jās aprakstīt, kādā stāvoklī ir viņa apak�bikses, un pavēs�tīja, ka summai, protams, nav nekādu nosacījumu, bet viņ� tomēr Karlsona kungam gribētu atklāt, ka Zviedrijā notiek zināma darbība saistībā ar kodoliero�iem, kam, viņaprāt, Karlsona kungs varētu uzmest aci.

Patiesība bija tāda, ka premjerministrs Erlanders nezi�nāja ne rīta, ne vakara �ajos svarīgajos jautājumos, kas viņam pēk�ņi bija jārisina, kad iepriek�ējā rudenī Pēra Albina sirds vienkār�i bija stājusi pukstēt. Viens no jautāju�miem bija tāds: kāda nostāja Zviedrijai jāieņem pret faktu, ka tagad eksistē kaut kas tāds kā atombumba? Armijas aug�stākais virspavēlnieks Jungs runāja ar viņu par tematu, ka valstij jāaizsargājas pret komunismu, jo starp Zviedriju un Staļinu kā buferis bija tikai mazā Somija.

�ai lietai bija divas puses. No vienas puses, virspa�vēlniekam Jungām bija izdevies bagāti un jauki apprecēties, un bija vispār zināms, ka piektdienas vakaros viņ� sēdēja un dzēra groku ar veco karali. Sociāldemokrāts Erlanders nevarēja paciest domu, ka Gustavam V varētu ienākt prātā, ka viņ� piedalās zviedru dro�ības politikā un to ietekmē.

No otras puses, Erlanders nevarēja izslēgt, ka virspa�vēlniekam un karalim faktiski bija taisnība. Uz Staļinu un komunistiem ta�u nevarēja paļauties, un, ja tie iedomātos papla�ināt savu intere�u sfēru uz Rietumiem, tad Zviedrija atrodas nejauki tuvu.

Aizsardzības izpētes aģentūra FOA tikko bija likusi pār�celt visu savu (ierobe�oto) informāciju par kodolenerģiju uz tikko atklāto AB Atomenergi. Tagad tur sēdēja eksperti un mēģināja izzināt, kas noticis Hirosimā un Nagasaki. Tur�klāt viņiem bija vispārīgāka rakstura uzdevums: analizēt kodolnākotni no zviedru perspektīvas. Tas nekad netika tie�i pateikts, tā bija labāk, bet premjerministrs Erlanders bija sapratis, ka neskaidri formulētais uzdevums skaidrā tekstā skanētu �ādi:

Pie velna, kā mums pa�iem uzbūvēt atombumbu, ja rastos vajadzība?

Un tagad atbilde uz jautājumu sēdēja iepretī premjer�ministram. To zināja Tāge Erlanders, bet galvenokārt viņ� zināja to, ka nevēlas, lai citi zinātu, ka viņ� zina. Politikā tas bija svarīgi, lai varētu izdarīt pareizo gājienu.

Tādēļ iepriek�ējā dienā premjerministrs Erlanders bija sakontaktējies ar AB Atomenergi pētniecības �efu, doktoru Sigvardu Ēklundu, un lūdzis viņam pieņemt Allanu Karlsonu darba intervijai un uzmanīgi apsvērt, vai Karlsona kungs varētu noderēt AB Atomenergi darbībā. Pieļaujot, ka Karlsona kungs būs ieinteresēts, un to premjerministrs zinās nākamajā dienā.

Doktors Ēklunds nemaz nebija sajūsmināts, ka premjer�ministrs iejaucas tajā, ko Ēklunds pieņem darbā atomprojektā. Viņam vienkār�i bija aizdomas, ka Allans Karlsons nosūtīts pie viņa, lai valdībai tur uz vietas būtu sociāldemo�krātisks spiegs. Viņ� katrā ziņā apsolīja, ka pieņems Karlsonu uz interviju, lai gan premjerministrs dīvainā kārtā neko negribēja teikt par �ī vīra kvalifikāciju. Erlanders vie�nīgi bija atkārtojis vārdu rūpīgi. Doktoram Ēklundam vaja�dzēs rūpīgi izpētīt Karlsona kunga biogrāfiju.

Allans no savas puses sacīja, ka viņam nav nekas pretī tikties ar doktoru Ēklundu vai vienalga kuru doktoru, ja vien tas sniedz premjerministram apmierinājumu.

Desmittūksto� kronu bija gandrīz neveselīgi liela summa, domāja Allans un aizgāja uz visdārgāko hoteli, kādu vien varēja atrast.

Viesnīcas Grand Hotel portjē �aubīgi raudzījās uz netīro un slikti ģērbto vīru, bet vienīgi tik ilgi, līdz Allans leģitimizējās ar zviedru diplomātisko pasi.

-���� Protams, mums ir istaba militārā ata�eja kungam, sacīja portjē. Vai ata�eja kungs maksās skaidrā naudā vai mums sūtīt rēķinu Ārlietu ministrijai?

-��� Skaidrā naudā būs labāk, teica Allans. Vai vēlaties, lai maksāju avansā?

-��� Nē, nē, ata�eja kungs. Tā tik vēl trūka! atbildot palo�cījās portjē.

Ja portjē būtu varējis ieskatīties nākotnē, viņ� noteikti būtu atbildējis citādi.

[1] [27] *

Nākamajā dienā doktors Ēklunds savā Stokholmas kan�torī pieņēma Allanu Karlsonu, kas bija nodu�ojies un kaut cik pieklājīgi apģērbies. Doktors lūdza Allanu apsēsties un piedāvāja kafiju un cigareti, tie�i tāpat, kā bija rīkojies gal�venais bende Teherānā (tomēr Ēklunds izvēlējās nodzēst cigareti pats savā pelnutraukā).

Doktors Ēklunds bija neapmierināts, ka premjerministrs iejaucies Ēklunda personāla komplektē�anas jautājumos, te ta�u atbildīga bija zinātne, nevis politiķi un nekādā ziņā jau nu ne tie no sociāldemokrātiem!

Fakts bija tāds, ka doktors Ēklunds bija paspējis apspriest �o problēmu pa telefonu ar virspavēlnieku un saņēmis viņa atbalstu. Tas nozīmē, ja premjerministra

atsūtītais vīrs neatbildīs prasībām, tad viņ� ari netiks pie�ņemts darbā. Punkts, un cauri!

Allans no savas puses sajuta telpā negatīvas vēsmas, un vienu mirkli viņam ienāca prātā, kā bija toreiz, kad viņ� pirms pāris gadiem pirmo reizi sastapa Songu Meilingu. Cilvēki jau varēja izturēties, kā pa�i vēlējās, bet Allans bija stipri pārliecināts, ka vispār nav vajadzības bozties, ja ir iespēja bez tā iztikt.

Tik�anās �iem vīriem izvērtās īsa.

-���� Premjerministrs man lūdza rūpīgi izzināt, vai Karlsona kungs derētu darbam mūsu organizācijā. Un es tagad domāju to darīt, protams, ar Karlsona kunga atjauju.

Jā, jā, Allans domāja, ka viss ir kārtībā, ja doktors grib kaut ko vairāk uzzināt par Allanu, un rūpība ir tikums, tā ka doktoram Allana dēļ nav jātaupa nekādi jautājumi.

-��� Tad labi, teica doktors Ēklunds. Ja nu mēs sākam ar Karlsona kunga studijām�

-��� Cik kaķim uz astes. Tikai trīs gadi.

-���� Trīs gadi? iesaucās doktors Ēklunds. Ja Karlsona kungam ir tikai trīs gadi akadēmisku studiju, tad viņ� dro�i vien nevar būt ne fiziķis, ne matemātiķis, ne ķīmiķis?

-��� Nē, trīs gadi vispār. Es beidzu skolas gaitas, kad man bija deviņi gadi.

Tagad doktoram Ēklundam vajadzēja mazliet attapties. �im vīram ta�u nebija nekādas izglītības! Vai viņ� vispār prata lasīt un rakstīt? Bet premjerministrs bija viņam lūdzis�

-���� Vai Karlsona kungam ir kāda praktiska pieredze, ko varētu uzskatīt par svarīgu tai darbībai, kādu, pēc Karlsona kunga domām, mēs firmā AB Atomenergi veicam?

-Jā, to gan varētu teikt, sacīja Allans. Viņ� ta�u bija daudz strādājis ASV, Losalamosas bāzē Ņūmeksikā.

Tagad doktora Ēklunda seja atplauka. Varbūt Erlanderam, par spīti visam, bija savi iemesli. Kas bija radīts Losalamosā, tagad bija vispārzināms. Pie kā Karlsona kungs tur strādāja?

-��� Es pasniedzu kafiju, atbildēja Allans.

-��� Kafiju? doktora Ēklunda seja atkal satumsa.

-Jā, un ari tēju atsevi�ķos gadījumos. Es biju izpalīgs un viesmīlis.

-��� Karlsona kungs tātad bija izpalīgs Losalamosā� Vai Karlsona kungs vispār ir piedalījies kādā lēmumu pieņem��anā attiecībā uz kodoldalī�anos?

-�� Nē, atbildēja Allans, es tam biju vistuvāk tajā reizē, kad man iznāca izteikties kādā sanāksmē, kur man patie�sībā bija jāservē kafija, nevis kaut kur jāiejaucas.

-���� Karlsona kungam iznāca izteikties kādā sanāksmē, kur viņ� patiesībā bija viesmīlis� un kas notika pēc tam?

-�� Nu, mēs tikām pārtraukti� un tad mani palūdza aiziet no tās telpas.

Doktors Ēklunds sēdēja mēms Allana priek�ā. Ko gan tas premjerministrs viņam bija uzsūtījis? Vai �is Erlanders domāja, ka viesmīli, kas beidzis skolas gaitas deviņu gadu vecumā, varētu pieņemt darbā būvēt Zviedrijā atom�bumbas? Pat sociāldemokrātam vajadzētu saprast galējo robe�u, cik tālu var ekspluatēt vientiesīgo tēzi, ka visi ir vienādi vērtīgi.

Doktors Ēklunds vispirms sacīja pie sevis, ka būtu īsta sensācija, ja �is iesācējs, premjerministrs, paliktu savā pos�tenī līdz gada beigām, bet tad paziņoja Allanam, ja Karlsona kungam nav nekas ko piebilst, viņu tik�anās ir beigusies. Doktors Ēklunds nedomāja, ka pa�reiz Karlsona kungam pie viņiem atrastos darbavieta. Tā izpalīdze, kas akadēmiķiem vārīja kafiju ABAtomenergi virtuvē, acīmredzot nekad nebija darbojusies Losalamosā, bet doktors Ēklunds domāja, ka viņa tik un tā pietiekami labi izpilda savus pienākumus. Turklāt Grēta paspēj vēl iztīrīt telpas, un to var uzlūkot par plusu.

Allans brīdi sēdēja klusu un apsvēra, vai viņam tomēr nevajadzētu atklāt, ka viņ� at�ķirībā no visiem doktora Ēklunda akadēmiķiem un arī no Grētas zina, kā būvēt atom�bumbu.

Bet tad Allans izlēma, ka doktors Ēklunds nav pelnī�jis �ādu palīdzību, ja nu reiz viņam nav sapra�anas uzdot Allanam �o jautājumu. Turklāt Grētas kafija �ķita pavisam plāna.

* * *

Allans nedabūja darbu firmā AB Atomenergi �im nolū�kam viņa nopelni tika uzskatīti par pārāk vārgiem. Bet viņ� tik un tā bija apmierināts, sēdēdams uz soliņa pie Grand Hotel, no kurienes pavērās skaists skats uz karaļa pili lī�a pretējā pusē. Kā gan viņ� varēja būt citāds? Vēl arvien viņam kabatā bija lielākā daļa naudas, ar ko premjermi�nistrs tik laipni bija viņu apgādājis, viņ� dzīvoja smalki, katru vakaru restorānā baudīja gardus ēdienus un tie�i �ajā agrajā janvāra dienā zemā pēcpusdienas saule sildīja gan miesu, gan garu.

Protams, te sēdot, mazliet sala pēcpuse, un tādēļ likās pārsteidzo�i, ka uz tā pa�a soliņa blakus Allanam apsēdās vēl viens cilvēks.

-��� Labu pēcpusdienu, pieklājīgi sacīja Allans.

-���� Good afternoon, mister Karlson, atbildēja vīrietis viņam līdzās.

Kad komisārs Aronsons bija paziņojis pēdējos jaunumus prokuroram Konijam Ranelīdam Eskilstūnā, pro�kurors tūlīt nolēma aizturēt Allanu Karlsonu, Jūliusu Junsonu, Beniju Jungbergu un Gunillu Bjerklundi viņu prom�būtnē.

Āronsons un iepriek�ējās izmeklē�anas vadītājs bija uzturēju�i nepārtrauktus kontaktus kop� brī�a, kad simtgadnieks izkāpa pa logu un pazuda, un prokurora interese visu laiku bija augusi. Tagad viņ� pārdomāja sensacionālo iespēju notiesāt Allanu Karlsonu par slepkavību vai vismaz par nogalinā�anu nejau�ības pēc, lai gan nevarēja atrast nevienu upuri. Zviedrijas tiesu vēsturē bija saujiņa pie�mēru, ka tas varēja būt iespējams. Bet bija vajadzīgi izņē�muma kārtas pierādījumi un īpa�i prasmīgs prokurors. Ar pēdējo prokuroram Konijam Ranelīdam nekādu problēmu nebija, bet attiecībā uz pierādījumiem viņ� paredzēja izvei�dot iespējamu pierādījumu ķēdi, kur pirmais posms būtu vis�stiprākais un kur neviens posms nebūtu īsti vāj�.

Komisārs Aronsons atzina, ka jūtas vīlies notikumu attīstībā. Būtu labāk, ja nāktos izglābt ve�uku no kriminā�lās bandas nagiem, nevis, kā notiek pa�laik, kad neizdodas izglābt noziedzniekus no ve�uka.

-���� Vai mēs tie�ām varam saistīt Karlsonu un tos citus ar BIlunda, Hultēna un Jerdlna nāvi, kamēr nav atrasti ķer�meņi? jautāja Aronsons un cerēja, ka atbilde būs "nē".

-��� Tev nav jākrīt izmisumā, Jēran, atbildēja prokurors Konijs Ranellds. Tiklīdz tu man noķersi veco, viņ� visu izstāstīs, tu redzēsi. Un, ja viņ� būs pārāk senils, tad tie pārējie cits citam runās pretī, tā ka viss aizies.

Un tā prokurors Ranelīds ar savu komisāru vēlreiz izgāja cauri �ai lietai. Vispirms viņ� izskaidroja stratēģiju. Viņ� nedomāja, ka visus var ielikt aiz restēm par slepkavību, te bija arī nogalinā�ana bez iepriek�ēja nodoma, palīdzība izdarīt gan vienu, gan otru, kāda cita nāves veicinā�ana un noziedznieka slēp�ana. Runa varētu būt arī par noziegumu pret kapu neaizskaramību, bet tādā gadījumā prokuroram bija vajadzīgs ilgāks apdomā�anās laiks.

Jo vēlāk kāds no aizturētajiem iesaistījies �ajās darbī�bās, jo grūtāk to notiesāt par kaut ko smagāku (protams, ja attiecīgā persona neatzīstas). Upēc prokurors paredzēja fokusēties uz personu, kas piedalījusies noziegumu virknē jau no pa�a sākuma, uz simtgadīgo Allanu Karlsonu.

-���� Viņa gadījumā mums jāparūpējas, lai būtu mū�a ieslodzījums vārda īstajā nozīmē, apmierināti nosmējās Ranelīds.

Ar ve�uku bija tā, ka viņam pirmām kārtām bija motīvs nogalināt vispirms Bīlundu un pēc tam Hultēnu un Jerdīnu. Motīvs bija tāds, ka viņ� citādi riskētu ar pretējo, tas nozīmē, ka Bīlunds, Hultēns un Jerdīns nobeigtu veco. Par to, ka �iem trim no organizācijas Never Again ir tieksme uz vardarbību, prokuroram Ranelīdam bija gan svaigas, gan vēsturiskas liecības, ja tādas ievajadzētos.

Bet ve�uks �ajā lietā nevarētu atsaukties uz pa�aiz�sardzību, jo starp Karlsonu, no vienas puses, un trim upuriem, no otras, atradās ceļasoma ar prokuroram nezi�nāmu saturu. �ķita, ka viss sākās tie�i ar �o somu, tātad vecim bija alternatīva neatņemt citiem dzīvību un tā bija nenozagt somu vai vismaz to atdot atpakaļ, ja nu reiz tā bija nozagta.

Tālāk prokurors varēja atsaukties uz vairākām ģeogrā�fiskām sasaistām starp Karlsona kungu zināmo ve�uku un upuriem. Pirmais upuris, tie�i tāpat kā Karlsona kungs, bija izkāpis pie BIringes stacijas, lai gan ne vienlaikus. Tie�i tāpat kā Karlsona kungs, upuris numur viens bija braucis ar drezīnu, turklāt vienlaikus ar Karlsona kungu. Un at�ķirībā no Karlsona kunga un viņa �oma upuris numur viens pēc brauciena ar drezīnu vairs nebija redzēts. Turpretī "kāds" bija aiz sevis atstājis līķa pēdas. Kur� tas bija, �ķiet pilnīgi skaidrs. Gan vecis, gan sīkais zaglis Junsons dienas gaitā nepārprotami bija pie dzīvības.

Ģeogrāfiskā saikne starp Karlsonu un upuri numur divi nebija tik stipra. Viņi, piemēram, netika redzēti kopā. Bet sudrabots mersedess, no vienas puses, un atstāts revolve�ris, no otras, stāstīja prokuroram Ranelīdam un dro�i vien drīz arī pa�valdības tiesai -, ka Karlsona kungs un upu�ris Hultēns jeb tas, ko dēvēja par Hinkenu, abi atradu�ies �ētorpā, Smolandē. Hultēna pirkstu nospiedumu atra�anās uz revolvera vēl nebija apstiprināta, bet tas, pēc prokurora domām, bija tikai laika jautājums.

Revolvera parādī�anās bija īsta debesu dāvana. Turklāt tas saistīs Hinkenu Hultēnu pie �ētorpas, kas pastiprinās motīvu novākt arī upuri numur divi.

Kas attiecas uz Karlsonu, ir ta�u tāds fantastisks izgud�rojums kā DNS. To ta�u vecis būs izplatījis sev visapkārt mersedesā un tajā vietā Smolandē. Tātad formula bija: Hinkens + Karlsons = �ētorpa!

DNS arī tiks izmantots, lai apstiprinātu, ka asinis ava�rēju�ajā BMW pieder tie�i tre�ajam numuram, Pērām Gunnaram Jerdīnam, kas tiek dēvēts par �efu. Drīzumā notiks samīcītā auto tuvāka apskate, un tad izrādīsies, ka Karlsons un viņa �aubīgie kompanjoni uzdarboju�ies arī tur. Kā gan citādi līķis dabūts ārā no auto?

Tātad prokuroram bija motīvs un sasaiste laikā un telpā starp Allanu Karlsonu, no vienas puses, un visiem trim beig�tajiem noziedzniekiem, no otras.

Komisārs uzdro�inājās apjautāties, kā prokurors var būt tik pārliecināts, ka visi trīs upuri tie�ām ir upuri, tas nozīmē miru�i? Prokurors Ranelīds nosprauslojās un teica, ka par pirmo un tre�o diezin vai vajadzīgi vēl kādi paskaid�rojumi. Kas attiecas uz otru, Ranelīds domāja pajauties uz pa�valdības tiesu jo, kad tiesa piekritīs, ka pirmais un tre�ais aizgāju�i no �īs pasaules, tad otrs kā ķēdes posms nonāks slavenajā netie�o pierādījumu ķēdē.

-���� Varbūt komisārs domā, ka numur divi pilnīgi brīv�prātīgi atdeva revolveri tiem, kas tikko atņēmu�i dzīvību viņa draugam, pirms viņ� laipni atvadījās un devās projām, nesagaidījis �efa iera�anos da�as stundas vēlāk? ironiski jautāja prokurors Ranelīds.

-��� Nu nē, tā nu gan es nedomāju, komisārs aizstāvējās.

Prokurors atzinās komisāram Aronsonam, ka visa �ī

lieta ir diezgan �ķidra, bet, kā jau minēts, to stipru darīja notikumu ķēde. Prokuroram trūka upuru, trūka arī slepka�vības iero�a (izņemot dzelteno autobusu). Bet pēc plāna vajadzēja Karlsonu notiesāt vispirms par numur vienu. Pierādījumi par upuri numur trīs un galvenokārt par numur divi nebija pietiekami, bet tie veica ārkārtīgi svarīgu atbalsta funkciju, lai Karlsonu notiesātu par pirmo upuri. Kā jau teikts, varbūt ne par slepkavību�

-��� Bet es vismaz vēlos ve�uku dabūt aiz restēm par noga�linā�anu aiz neuzmanības vai palīdzību nozieguma izdarī��anā. Un, ja bū�u notiesājis veci, iekritīs arī pārējie da�ā�dās pakāpēs, un tomēr!

Prokurors, protams, nevarēja aizturēt zināmu skaitu personu vienīgi ar pieņēmumu, ka pratinā�anā tie nonāks pretrunā cits ar citu tādā mērā, ka tūlīt varēs pieprasīt visas grupas arestu. Tomēr viņ� slepenībā cerēja uz to, ka visi ir amatieri. Simtgadnieks, sīks zaglis, desiņu kioska īpa�nieks un vecene. Kā tad viņi nopratinā�anas telpā spētu kaut ko noliegt?

-���� Brauc tagad uz Vek�i, Aronson, un paņem jēdzīgu viesnīcu! Es �ovakar nopludinā�u ziņu, ka simtgadnieks ir uzskatāms par īstu slepkavo�anas ma�īnu, un rīt no rīta tev būs tik daudz datu par viņa atra�anās vietu, ka jau pirms pusdienām varēsi viņu savākt. Esmu par to pārliecināts.

15. NODAĻA pirmdiena, 2005. gada 9. maijs

� Te tev būs trīs miljoni kronu, mīļo brāli. Es gribu arī izmantot izdevību un atvainoties par savu rīcību sakarā ar tēvo�a Frases mantojumu.

Tagad, pēc trīsdesmit gadiem pirmo reizi satikdams Būsi, Benijs uzreiz ķērās pie lietas. Viņ� pasniedza maisiņu ar naudu vēl pirms tam, kad abi sarokojās. Un turpināja nopietnā balsī, kamēr vecākajam brālim, �ķiet, vēl arvien bija aizrāvusies elpa.

-��� Un tagad tev jāzina divas lietas. Viena ir tā, ka mums tie�ām vajadzīga tava palīdzība, jo esam iekūlu�ies pama�tīgā ķezā. Un otra ir tā, ka �ī nauda ir tava un tu to esi no�pelnījis. Ja gribi mūs dzīt projām, tu to drīksti darīt, nauda paliek pie tevis tik un tā.

Brāļi stāvēja gaismā, ko deva dzeltenā kravas autobusa vienīgais priek�ējais lukturis, pavisam tuvu pie ieejas Buses mājā Klokaregordā, Vestjētas līdzenumā, nepilnas jūdzes attālumā dienvidrietumos no Fal�ēpingas. Buse sakopoja domas, cik labi vien spēdams, un tad sacīja, ka viņam esot da�i jautājumi, ja vien būtu iespējams tos uzdot. Viņ� solīja, ka no atbildēm bū�ot atkarīga viņa nostāja attiecībā uz viesmīlību. Benijs pamāja un teica, ka patiesīgi atbildē�ot uz visiem vecākā brāļa jautājumiem.

-���� Nu tad sākam, sacīja Buse. Vai nauda, ko nupat saņēmu, ir godīgi nopelnīta?

-��� Ne mazākā mērā, teica Benijs.

-��� Vai policija dzenas jums pakaļ?

-���� Liekas, gan zagļi, gan policisti, teica Benijs. Bet galvenokārt zagļi.

-���� Kas noticis ar autobusu? Tam ta�u galīgi sabuktēta priek�puse.

-��� Mēs pilnā gaitā uztriecāmies virsū zaglim.

-��� Vai viņ� ir beigts?

-��� Diem�ēl ne. Viņ� guļ autobusā ar smadzeņu satricinā�jumu, lauztām ribām, salauztu labo roku un riebīgi atklātu brūci labajā aug�stilbā. Stāvoklis ir nopietns, bet stabils, kā mēdz teikt.

-��� Vai esat paņēmu�i viņu līdzi uz �ejieni?

-��� Jā, tik slikti tie�ām ir.

-��� Kas vēl man būtu jāzina?

-���� Nu, varbūt tas, ka mēs pa ceļam nolaidām no kājas pāris citu zagļu, tie bija �omi �im pusdzīvajam busā. Viņi visi stūrgalvīgi grib atpakaļ tos piecdesmit miljonus, kas nonāku�i pie mums.

-��� Piecdesmit miljonus?

-�� Piecdesmit miljonus. Mīnus da�ādi maksājumi. Ari par autobusu.

-��� Kāpēc jūs braukājat apkārt ar autobusu?

-��� Mums tur aizmugurē ir zilonis.

-��� Zilonis?

-��� Viņu sauc Soņa.

-��� Zilonis?

-��� Āzijas.

-��� Zilonis?

-��� Zilonis.

Buse bridi stāvēja klusu. Tad viņ� jautāja:

-��� Vai zilonis ari ir zagts?

-��� Nē, to nu gan nevar sacīt.

Buse atkal apklusa. Tad viņ� teica:

-��� Grilēts cālis un cepti kartupeli vakariņās. Vai derēs?

-��� Vai paredzēts arī kas dzerams? atskanēja vecīga balss no autobusa.

* * *

Kad izrādījās, ka mironis savā auto vrakā vēl arvien ir dzīvs, Benijs tūlīt norīkoja Jūliusu atnest pārsienamos mate�riālus, kas atradās autobusā aiz �ofera sēdekļa. Benijs sacīja, ka viņ� visu rīko un kārto grupas interesēs, bet, tā kā ir arī gandrīz ārsts, viņam jādomā ari par savu gandrīz ārsta ētiku. Tātad bija izslēgts, ka viņi atstātu mirsto�o noasiņot.

Pēc desmit minūtēm turpinājās brauciens uz Vestjētas līdzenumu. Pusmiru�ais tika izvilkts no vraka, Benijs viņu izmeklēja, pateica diagnozi un ar pārsienamajiem materiā�liem kārtīgi apkopa; vispirms parūpējās, lai apturētu spē�cīgo asiņo�anu no pusdzīvā vīra aug�stilba, kā arī nostipri�nāja lūzumu rokas labajā apak�delmā.

Tad Allanam un Jūliusam bija jāpārceļas uz aizmuguri pie Soņas, lai atstātu vietu pusdzīvajam, kas tika novietots �ķērsām uz vadītāja sēdekļa blakus Daiļajai kā de�urējo�ai slimnieku kopējai. Pirms tam Benijs pārliecinājās, ka pulss un asinsspiediens cietu�ajam ir pieņemamā kārtībā. Turklāt Benijs parūpējās, lai ar pietiekami lielu devu ķīmiskā morfīna, par spīti visam notiku�ajam, pusdzīvais iemigtu.

Tiklīdz bija noskaidrojies, ka draugi tie�ām pie Buses ir gaidīti viesi, Benijs sāka no jauna izmeklēt pacientu.

Pusdzīvais joprojām gulēja dziļā miegā no morfīna, un Benijs nolēma, ka ar viņa pārvieto�anu vēl jāpagaida.

Tad Benijs pievienojās pārējiem Buses pla�ajā virtuvē. Kamēr namatēvs rosījās ap ēdieniem, ko tūlīt vajadzēja likt galdā, draugi rindas kārtībā stāstīja par pēdējo dienu dra�matiskajiem notikumiem. Sāka Allans, turpināja Jūliuss, pēc tam stāstīja Benijs ar da�iem iespraudumiem no Daiļās puses, tad atkal Benijs, līdz viņi bija nonāku�i pie avārijas ar BMW, kas piederēja nelietim numur trīs.

Lai gan Buse bija sīki dzirdējis par to, kā divi cilvēki zaudēju�i dzīvību un kā viss slēpts no Zviedrijas likumiem un tiesas, viņam bija tikai viens fakts, par ko viņ� vēlējās pārliecināties:

-��� Tagad apskatīsimies, vai es esmu visu pareizi sapra�tis� Jums tātad autobusā tepat pie durvīm ir zilonis?

-��� Jā, bet rīt no rīta viņa jālai� ārā, sacīja Daiļā.

Vispār Buse nedomāja, ka te būtu daudz ko piekasīties.

Viņ� uzskatīja, ka likums bie�i runā vienu, bet morāle kaut ko citu. Un viņam nebija vajadzības kaut kur iedziļinā�ties ārpus sava pa�a nelielā biznesa, lai atrastu piemērus, kā jurisprudenci var nolikt pie malas, kamēr vien viss iet, kā smērēts.

-��� Apmēram tā, kā tu rīkojies ar mūsu mantojumu, tikai otrādi, Buse atļāvās pateikt Benijam.

-��� Ak tā, un kur� sadauzīja manu jauno motociklu? savukārt atbildēja Benijs.

-��� Bet tu ta�u aizlaidies no metinā�anas kursiem, teica Buse.

-��� Es to darīju tādēļ, ka tu visu laiku gribēji būt notei�cējs, sacīja Benijs.

Buse izskatījās tāds, ka viņam jau gatava atbilde uz Benija teikto, bet Allans pārtrauca brāļus, sacīdams, ka bijis tālu projām pasaulē un �o to redzējis, un �ajā laikā iemācī�jies to, ka vislielākie un �ķietami neiespējami konflikti rodas uz pamata: "Tu esi muļķis, nē, tu esi muļķis, nē, tu pats esi muļ�ķis." Allans turpināja, ka atrisinājums daudzos gadījumos ir tāds, ka kopā jāizmet trīsceturtdaļlitrīga pudele �ņabja un jāraugās uz priek�u. Bet Benijs nelaimīgā kārtā ir attu�rībnieks. Allans, protams, varētu ņemt uz sevi Benija daļu, tomēr viņam liekoties, ka tas nebū�ot viens un tas pats.

-��� Vai tad trīsceturtdaļlitrs degvīna varētu atrisināt Izra�ēlas un Palestīnas konfliktu? jautāja Buse. Tas ta�u ilgst kop� Bībeles laikiem.

-��� Tie�i tam konfliktam, ko tu pieminēji, varētu iziet vai�rāk par pudeli, atbildēja Allans. Bet princips ir tas pats.

-���� Vai tas nevar iedarboties, ja es dzeru kaut ko citu? jautāja atturībnieks Benijs un jutās kā pasaules postītājs.

Allans bija apmierināts ar notikumu attīstību. Strīds starp brāļiem bija mitējies. To viņ� ari paziņoja un piebilda, ka degvīnu ta�u var izlietot ari citiem mērķiem, ne tikai konfliktu risinā�anai.

Degvīnam vajadzēja pagaidīt, domāja Buse, jo ēdiens bija galdā. Tikko grilēts cālis un krāsnī cepti kartupeļi ar alu pieaugu�ajiem, bet ar sulu jaunākajam brālim.

Kamēr pusdienas virtuvē tik tikko sākās, atmodās Pērs Gunnars "�efs" Jerdīns. Viņam sāpēja galva, no sāpēm gan�drīz nevarēja paelpot, viena roka laikam bija lauzta, jo bija pakārta kaklā, turklāt, kad �efs rausās ārā no autobusa kabīnes, stipri sāka asiņot aug�stilbs. Pirms tam nesapro�tamā kārtā autobusa priek�ējā bagā�niekā viņ� bija atradis pats savu revolveri. Varētu padomāt, ka visi �ajā pasaulē ir idioti, izņemot viņu pa�u.

Morfīns vēl arvien iedarbojās uz viņu, tādēļ v u?� spēja paciest sāpes, bet bija grūti sakopot domas. Tomēr viņ� kli�boja apkārt pa Klokaregordu un ieskatījās vairākos logos, līdz bija pārliecinājies, ka visi mājas iemītnieki sapulcēju��ies virtuvē, ieskaitot vilku suni. Turklāt virtuves durvis uz dārzu nebija aizslēgtas. Pa tām virtuvē ieklumburoja �efs ar lielu apņēmību un revolveri kreisajā rokā, un viņa ievads skanēja tā:

-�� Tūlīt ieslēdziet suni pieliekamajā, citādi es to uz vietas no�au�u! Pēc tam man vēl būs piecas patronas pa vienai katram nojums.

�efs pats bija pārsteigts, cik labi viņ� kontrolēja savas dusmas. Daiļā izskatījās vairāk nelaimīga nekā nobijusies, kad viņa ieveda Busteru pieliekamajā un aizvēra durvis. Busters jutās pārsteigts un mazliet satraukts, bet galveno�kārt apmierināts. Viņ� saprata, ka ir iesprostots pielieka�majā; varēja iedomāties vēl sliktāku suņa dzīvi.

Visi pieci draugi tika nostādīti rindā. �efs paziņoja, ka ceļasoma tur kaktā pieder viņam un viņ� aizejot domā to ņemt līdzi. Iespējams, ka viena vai vairākas personas, kas te stāv viņam priek�ā, paliks dzīvas atkarībā no tā, kādas atbildes �efs saņems uz saviem jautājumiem un cik daudz no somas satura pazudis.

Allans bija tas, kur� no draugu puses pārtrauca klusumu. Viņ� teica, ka somā dro�i vien trūkst pāris miljonu, bet ka revolvermeņa kungs varētu ar to apmierināties, jo da�ādu apstākļu dēļ noticis tā, ka divi no revolvermeņa kolēģiem ir ņēmu�i un nomiru�i, un tādēļ ir mazāk, kam dalīt saturu ar revolvermeņa kungu.

-��� Vai Bultens un Hinkens miru�i? jautāja �efs.

-�� Jedans?! pēk�ņi iesaucās Buse. Tas ta�u esi tu \ Tik sen neesam tiku�ies!

-����� Buse Resgalis!? iekliedzās ari Pērs Gunnars Jedans Jerdīns.

Un tā satikās Buse Resgalis un Jedans Jerdīns, viens otru apskaudami virtuves vidū.

-���� Esmu pārliecināts, ka es pārdzīvo�u ari �ito te, sacīja Allans.

* * *

Busters tika izlaists no pieliekamā, Benijs apmainīja pārsēju Jedana Jerdina asiņojo�ajai brūcei, un Buse Resgalis uzklāja galdu vēl vienai personai pie galda.

-���� Pietiks ar dak�iņu, teica Jedans, labo roku es tik un tā nevaru lietot.

-��� Tu jau vispār prati labi rīkoties ar nazi, kad radās vaja�dzība, teica Buse Resgalis.

Jedans un Buse Resgalis agrāk bija ne tikai ļoti labi draugi, bet arī kompanjoni pārtikas nozarē. Jedans no viņiem abiem bija tas nepacietīgākais tas, kur� vienmēr gribēja bīdīt lietas soli tālāk. Beidzot viņi devās katrs uz savu pusi, kad Jedans pastāvēja uz to, lai biedri importētu no Filipīnām zviedru gaļas bumbiņas, kas būtu apstrādātas ar formalīnu, lai to derīguma laiks pagarinātos no trim dienām līdz trim mēne�iem (vai trim gadiem atkarībā no tā, cik daudz gribēja �ķiesties ar formalīnu). Toreiz Buse teica: stop! Viņ� negri�bēja piedalīties pārtikas gatavo�anā ar kaut ko tādu, no kā cilvēki varētu nomirt. Jedans uzskatīja, ka Buse pārspīlē. Viņ� bija pārliecināts, ka cilvēki nemirst, ja pārtikā ir maz�liet formalīna, un ka ar formalīnu drīzāk notiek pretējais.

Draugi �ķīrās kā draugi. Buse atstāja �o apvidu un pārcē�lās uz Vesterjētlandi, turpretim Jedans galvenokārt izmē�ģinājuma pēc aplaupīja kādu importa firmu tik veiksmīgi, ka nolika plauktā visu plānus par gaļas bumbiņām, lai kļūtu par pilna laika laupītāju.

Sākumā Buse un Jedans pāris rei�u gadā sazinājās, bet pamazām arvien retāk un beigu beigās vairs nemaz līdz Jedans �ovakar pavisam negaidīti stāvēja grīļodamies Buses virtuvē, tie�i tikpat draudīgs, atminējās Buse, kā tajās rei�zēs, kad bija sliktā omā.

Bet Jedana niknums pārgāja tie�i tajā sekundē, kad viņ� atkal ieraudzīja savu jaunības dienu kompanjonu un biedru. Un tagad viņ� apsēdās pie galda kopā ar Būsi Resgali un viņa draugiem. Viņi bija nobeigu�i Bulteņu un Hinkenu, tur nu vairs neko darīt nevarēja. Par �o notikumu, par ceļasomu un visu citu viņi pārrunās nākamajā dienā. Jo tagad vaja�dzēja iebaudīt pusdienas un aliņu.

-�� Skol! iesaucās Pērs Gunnars Jedans Jerdīns un noģība ar seju tie�i �ķīvī.

Jedanam noslaucīja seju, viņu aiztransportēja uz viesu gultu un apguldīja. Benijs pārbaudīja viņa veselības stā�vokli un pēc tam ie�pricēja pacientam jaunu ķīmiskā morfīna devu, lai viņ� gulētu līdz nākamajai dienai.

Tad beidzot bija pienācis laiks Benijam un pārējiem bau�dīt cāli un ceptos kartupeļus. Un viņiem maltīte tā gāja pie sirds!

-��� �is cālis tie�ām gar�o pēc putna! slavēja Jūliuss, un visi bija vienisprātis, ka neko tik sulīgu nekad nav ēdu�i. Kur tas noslēpums?

Buse stāstīja, ka viņ� importējot svaigus cāļus no Poli�jas ("Nekādu draņķi, tīru mantu") un tad katrā cālī ar roku injicējot līdz pat litram pa�a izgatavota gar�vielu un ūdens maisījuma. Pēc tam visu iesaiņojot, un, tā kā tik daudz tiekot paveikts Vestjētas līdzenumā, tad viņ� varot saukt savu produkciju par "zviedru" cāļiem.

-���� Divkārt tik labi gar�vielu maisījuma dēļ, divkārt tik smagi ūdens dēļ un divkārt vairāk pieprasīti izcelsmes mar�ķējuma dēļ, rezumēja Buse.

Pavisam pēk�ņi no tā visa bija radies bizness, lai gan viņ� bija sīktirgotājs. Un visiem gar�oja viņa cāļi. Dro�ības apsvērumu dēļ viņ� neko nepārdeva apkārtnes vairumtirgo�tājiem, jo kāds no tiem varēja iet garām un atklāt, ka Buses pagalmā nestaigā neviens pats cālis un neko neknābā.

Un tie�i to viņ� bija domājis ar at�ķirību starp likumu un morāli, turpināja Buse. Poļiem nebūt neveicās sliktāk ar vistu baro�anu un nogalē�anu kā zviedriem. Kvalitātei ta�u nebija nekāda sakara ar nāciju robe�ām, vai ne?

-���� Ļaudis ir īsti āmurgalvas, secināja Buse. Francijā vislabākā ir pie viņiem ra�otā gaļa, Vācijā pie viņiem ra�otā. Tas pats ir Zviedrijā. Tautas pa�as labuma dēļ es neizpau�u zināmu informāciju.

-��� Tas ir ļoti laipni no tavas puses, sacīja Allans. Pilnīgi bez ironijas.

Tālāk Buse stāstīja, ka kaut ko līdzīgu darot ar arbūziem, ko viņ� arī importējot, tiesa, nevis no Polijas, bet gan no Spānijas vai Marokas. Tos viņ� labprāt nosaucot par spāņu arbūziem, jo neviens tāpat neticētu, ka tie nāk no �evdes. Bet pirms pārdo�anas tālāk viņ� katrā arbūzā ie�ļircinot litru cukura �ķīduma.

-��� Tie kļūst divreiz smagāki tas ir labi man! un trīs�reiz gardāki tas ir labi patērētājam!

-���� Tas arī no tavas puses ir laipni, teica Allans. Un joprojām bez ironijas.

Daiļā domāja, ka dro�i vien atrastos viens otrs patē�rētājs, kas medicīnisku iemeslu dēļ negribētu ņemt iek�ā veselu litru cukura �ķīduma �ādā veidā, bet viņa neteica neko. Viņa nedomāja, ka viņai vai kādam no pārējiem ap �o galdu varētu būt balsstiesības morāles jautājumos. Tur�klāt arbūzam bija gandrīz tikpat dievi�ķīga gar�a kā nupat apēstajam cālim.

* [28] *

Komisārs Jērans Āronsons sēdēja viesnīcas Royal Corner restorānā Vek�ē un ēda chicken cordon bleu. Cālis, kas nebija no Vesterjētlandes, bija sauss un bezgar�īgs. Bet Āronsons to noskaloja ar pudeli laba vīna.

�ajā situācijā prokurors dro�i vien jau bija ie�ukstējis kādam reportierim ausī, un nākamajā dienā atkal sarādī�sies reportieru ka biezs. Prokuroram Ranelīdam, protams, bija taisnība, ka ienāks ziņas par to, kur atrodas dzeltenais autobuss ar sasisto priek�galu. Tās gaidot, Āronsons tikpat labi varēja palikt tur, kur bija. Viņam nebija nekā cita: ne ģimenes, ne tuvu draugu, pat ne sakarīga vaļasprieka. Kad �īs trakās medības būs galā, viņ� katrā ziņā iekārtos savu dzīvi citādi.

Komisārs Āronsons pabeidza vakaru ar d�inu un toniku, ko dzerot viņ� sāka pats sevi �ēlot un fantazēt, kā būtu, ja viņ� izvilktu dienesta ieroci un no�autu bāra pianistu. Ja viņ� turpretī būtu palicis skaidrā un kārtīgi pārdomājis visu, ko patiesībā par �o un to zināja, visam �im notikumam būtu radies pavisam cits pavērsiens.

[1] * *

Laikraksta Expressen redakcijā tajā pa�ā vakarā notika īsa diskusija, lai vienotos par nākamās dienas reklāmas

lapu. Beidzot ziņu dienesta �efs izlēma, ka viens miru�ais varēja nozīmēt slepkavību, divi miru�ie dubultslepkavību, bet trīs miru�ie diem�ēl nenozīmēja masveida slepkavību, kā da�i ziņu darbinieki vēlējās. Tomēr reklāmas lapas rezul�tāts bija pavisam labs:

Pazudu�ais simtgadnieks tiek turēts aizdomās par TRĪSKĀR�U SLEPKAVĪBU!

* * *

Buses mājās Klokaregordā bija pienācis vēls vakars un noskaņa bija lieliska, jautri stāsti nomainīja cits citu. Buse izpelnījās lielu piekri�anu, kad viņ� paņēma Bībeli un solīja pastāstīt notikumu par to, ka viņam piespiedu kārtā nācies izlasīt visu grāmatu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Allans domāja, ka Buse bijis pakļauts velni�ķīgai spīdzinā�anai, tomēr izrādījās, ka tur slēpjas pavisam kas cits. Neviens no ārpuses nebija spiedis Busem neko tādu darīt, pie vainas bija Buses pa�a ziņkārība.

Es gan nekad nebūtu tik ziņkārīgs, teica Allans.

Jūliuss jautāja, vai Allans varētu beigt Būsi pārtraukt, jo visi vēloties �o stāstu noklausīties, un Allans atbildēja, ka varētu. Buse turpināja stāstu.

Reiz pirms da�iem mēne�iem viņam bijusi saruna ar kādu paziņu no atkritumu glabātavas �evdes tuvumā. Viņi abi bija iepazinu�ies Aksevallas hipodromā, kur vienmēr satikās, lai satriektu savus sapņus katru reizi, kad pil�sētā notika V75 sacensības. Paziņa bija ielāgojis, ka Buses sirdsapziņai ir zināma manevru iespēja un ka Buse vienmēr ir ieinteresēts gūt jaunas ienākumu plūsmas.

Izrādījās, ka bija pienākusi vesela platforma ar piecsimt kilogramiem grāmatu, kas jāsadedzina, jo tās klasificētas kā dedzināmais materiāls, nevis kā literatūra. Buses paziņu sāka mocīt ziņkārība: kas gan tā bijusi par literatūru pēc savas izcelsmes, un viņ� atplēsa iesaiņojumu lai tūlīt paņemtu rokā Bībeli (paziņas cerības bija devu�ās pavisam citā virzienā).

-��� Bet tā nebija kaut kāda �trunta Bībele, teica Buse un sūtīja apkārt vienu eksemplāru apskatī�anai. Te ir runa par maza izmēra Bībeli īstā ādas iesējumā ar zeltā grieztiem burtiem un visu tādu� Un skatieties te: personu saraksts, krāsainas kartes, indekss�

-��� Nu gan velns par stenderi! sacīja Daiļā, kurai impo�nēja �ie greznie iespieddarbi.

-��� Varbūt ne glu�i tā, izlaboja Buse, bet es saprotu, ko tu domāji.

Paziņa bija tikpat pārsteigts kā draugi te pie galda un visu �o godību nevis sadedzināja, bet gan piezvanīja Busem un piedāvāja visu savākt no atkritumu glabātavas pret� teiksim, vienu tauk�ķi kā pateicību par pakalpojumu.

Buse tam ķērās klāt nekavējoties, un jau tajā pa�ā pēc�pusdienā viņam �ķūnī bija piecsimt kilogramu Bībeļu. Un, lai kā vīrs arī pētīja un grozīja grāmatas, viņ� nevarēja atrast nevienu vainu. Beigu beigās �ī lieta Busem sakrita uz nerviem. Tad kādu vakaru viņ� apsēdās dzīvojamā istabā pie kamīna un ķērās pie lasī�anas no "Iesākumā Dievs radīja�" un tālāk. Dro�ības pēc viņam bija pa�am sava iesvētību Bībele, ar ko salīdzināt. Kaut kur ta�u vajag būt drukas kļūdai, kāpēc tad citādi vajadzētu mest projām kaut ko tik skaistu un� svētu?

Buse lasīja un lasīja, vakaru pēc vakara, Vecā derība beidzās, un sākās Jaunā, un Buse tikai lasīja tālāk, salīdzi�nādams ar iesvētību Bībeli, bet vēl joprojām neatrada nevienu kļūdu.

Tā kādu vakaru viņ� bija nonācis līdz pēdējai nodaļai un ari līdz pēdējai lappusei un pēdējam pantam.

Te tā bija! Te bija nepiedodamā un neaptveramā drukas kļūda, kuras dēļ īpa�nieks nolēma grāmatas sadedzināt.

Nu Buse izdalīja pa eksemplāram visiem ap galdu, un visi varēja, pa�i pārlapojot grāmatu, nonākt pie pēdējā panta, lai cits pēc cita sāktu smieties.

Buse apmierinājās ar to, ka drukas kļūda atradās tur, kur atradās, viņ� nemaz nevēlējās uzzināt, kā tā radusies. Ziņkārība Buses gadījumā bija apmierināta, un piedevām viņ� bija izlasījis savu pirmo grāmatu kop� skolas laika un pat kļuvis mazliet reliģiozs. Ne jau tā, ka Buse ļautu Die�vam vērtēt biznesa darbību Klokaregordā, Tam Kungam nebija ļauts piedalīties, kad Buse rakstīja savu personas deklarāciju Nodokļu pārvaldei, bet visādi citādi Buse bija nodevis savu dzīvi Dieva Ieva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara rokās. Un neviens no viņiem ta�u nevarēja vērtēt to, ka Buse stāvēja Dienvidzviedrijas tirgus laukumos un pārdeva Bībeles ar nelielām drukas kļūdām? ("99 kronas gabalā! Ak kungs, kāds ķēriens!")

Bet, ja Buse būtu painteresējies un nedaudz papūlējies �ajā lietā ieviest lielāku skaidrību, viņ� piedevām vēl būtu varējis saviem draugiem pavēstīt, lūk, ko.

Kāds tipogrāfs Roterdamas nomalē pārdzīvoja perso�nisku krīzi. Pirms vairākiem gadiem viņu bija savervēju�i Jehovas liecinieki, bet drīz vien viņu padzina, kad viņ� atklāja un pārāk skaļi ap�aubīja faktu, ka starp 1799. un 1980. gadu draudze pareģojusi Jēzus atnāk�anu ne mazāk kā �etrpadsmit reizes, un sensacionālā kārtā visas �etr�padsmit reizes laimīgi kļūdījusies.

Pēc tam tipogrāfs meklēja ceļu pie pentakostiem; viņam patika mācība par pastaro tiesu, viņ� apsveica ideju par Dieva galīgo uzvaru pār ļaunumu, par Jēzus atgrie�anos (Vasarsvētku draudze �ajā lietā neminēja nekādu datumu) un domu, ka vairums no tipogrāfa vienaud�iem, ieskaitot pa�a tēvu, degs elles ugunīs.

Bet tad tipogrāfam arī jaunā draudze parādīja durvis. Iemesls �oreiz bija tas, ka vesela mēne�a laikā savāktā kolekte, kamēr atradās tipogrāfa pārziņā, bija aizgājusi maldu ceļus. Tipogrāfs ne traks neatzina savu līdzdalību naudas pazu�anā. Turklāt kristietība ta�u iziet no principa piedot, vai ne? Un kāda viņam bija izvēle, kad salūza auto un bija vajadzīgs jauns, lai varētu saglabāt darbu?

�ultaina rūgtuma pilnais tipogrāfs saņēma kārtējo darba uzdevumu, un tas ironiskā kārtā izrādījās divtūksto� Bībeļu nodrukā�ana! Turklāt pasūtījums nāca no Zviedrijas, kur, cik tipogrāfs zināja, dzīvoja viņa tēvs, kop� pameta ģimeni, kad tipogrāfam bija se�i gadi.

Ar asarām acīs tipogrāfs ievadīja nodaļu pēc noda�ļas spiestuves īpa�ajā datorprogrammā. Kad viņ� nonāca pie pa�as pēdējās nodaļas Atklāsmes grāmatas -, kaut kas viņā salūza. Kā gan Jēzus jebkad spētu atnākt atpakaļ pasaulē? Te ta�u visapkārt virsroku guvis ļaunums! Reizi par visām reizēm tas uzvarējis labo, tāpēc kāda vispār jēga? Un Bībele� tas ir tikai joks!

Tādēļ iznāca tā, ka nervozais tipogrāfs izveidoja pieli�kumu pa�ā pēdējā nodaļā pēc pēdējā panta zviedru Bībelē, kas tūlīt bija jāiespie�. No tēva dzimtās valodas tipogrāfs daudz neatcerējās, bet katrā gadījumā viņ� atcerējās rīmi, kas, pēc viņa domām, �ajā sakarībā labi iederējās. Tādējādi

Bībeles divi pēdējie panti plus tipogrāfa īpa�ā rīme iespie�dumā izskatījās tā:

20.�� Tas, kas visu �o apliecina, saka: "Tie�ām, Es nāku drīz. Āmen." Tie�ām, nāc, Kungs Jēzu!

21.�� Mūsu Kunga Jēzus �ēlastība lai ir ar visiem! Āmen!

22.�� Snip un snap un tidlī bums,

Pasaka nu galā mums.

Vēlais vakars Klokaregordā pārtapa naktī. Aumaļām bija plūdis gan brandavīns, gan brāļu mīlestība, un viss būtu vēl turpinājies, ja atturībnieks Benijs nebūtu atklājis, cik jau vēls. Tādēļ viņ� pārtrauca omulīgo kopābū�anu un pazi�ņoja, ka pēdējais laiks likties uz auss. Nākamajā dienā ir tik daudz darāmā, un tādēļ visiem labāk kārtīgi atpūsties.

Ja es būtu ziņkārīgs, tad gan es gribētu zināt, kādā garastāvoklī būs tas, kas zaudēja samaņu, kad no rīta atmo�dīsies, teica Allans.

Vīrietis uz parka soliņa blakus Allanam tikko bija teicis Good afternoon, mister Karlson, un no tā Allans izda�rīja pāris secinājumu. Pirmkārt, to, ka vīrietis nav zviedrs, citādi būtu mēģinājis runāt zviedriski. Otrkārt, to, ka viņ� zināja, kas Allans ir, jo bija nosaucis Allanu uzvārdā.

Vīrietis bija glīti ģērbies, viņam bija pelēka platmale ar melnām malām, pelēks mētelis un melnas kurpes. Ļoti iespējams, ka viņ� bija biznesmenis. Izskatījās laipns, un viņam noteikti bija kāds uzdevums. Tad Allans sacīja angļu valodā:

Varbūt mana dzīve gatavojas ņemt jaunu pavēr�sienu?

Vīrietis atbildēja, ka �ādu lietu nevarētu izslēgt, bet laipni piebilda, ka tas atkarīgs no Karlsona kunga pa�a. Lai nu kā, bet vīrie�a priek�nieks vēlējās satikt Karlsona kungu, lai piedāvātu viņam darbu.

Allans atbildēja, ka �ajās dienās viņam klājoties pavi�sam labi, bet, protams, viņ� nevarot sēdēt parkā uz soliņa visu atliku�o dzīvi. Un tad jautāja: vai būtu pārāk daudz prasīts, ja gribētu uzzināt, kas ir kunga priek�nieks. Allans uzskatīja, ka būtu vieglāk pateikt jā vai nē, ja būtu zināms, par ko saka jā vai nē. Vai kungs nedomā tāpat?

Tam laipnais kungs pilnīgi piekrita, bet minētais priek��nieks esot mazliet īpa�s un dro�i vien labprāt vēlētos iepa�zīstināt ar sevi pats.

-��� Turpretī es esmu gatavs bez mazākās kavē�anās aiz�vest Karlsona kungu pie sava priek�nieka, ja vien Karlsona kungam nebūtu iebildumu.

-���� Jā, katrā ziņā, sacīja Allans, to ta�u var izda�rīt! Un tūlīt arī uzzināja, ka tas nozīmē mazu ceļojumu. Ja Karlsona kungs vēlas paņemt mantas no viesnīcas numura, vīrietis apsolīja pagaidīt foajē. Viņ� varot arī aiz�vest Karlsona kungu uz viesnīcu, jo auto ar �oferi tepat vien esot.

Tas bija stilīgs auto, jaunākā modeļa sarkans Ford Coupe. Un privāt�oferis! Mazrunīgs tips. Neizskatījās tik laipns kā laipnais vīrietis.

-���� Viesnīcas numuru mēs varam izlaist, teica Allans. Esmu paradis ceļot viegli.

-���� Nu tad norunāts, teica laipnais vīrietis un uzsita �oferim uz pleca, un tas nozīmēja "brauc".

Brauciena galamērķis bija Dalarē vesela stunda uz dienvidiem pa līklo�u ceļiem. Allans un laipnais vīrietis visu laiku sarunājās gan par �o, gan par to. Laipnais vīrietis stās�tīja par operas nebeidzamo di�enumu, turpretī Allans par to, kā �ķērsot Himalajus un nenosalt beigtam.

Saule bija pametusi dienu, kad sarkanais fords ieslīdēja mazajā apdzīvotajā vietā, kas vasarā bija tik populāra �ēru arhipelāga tūristu vidū, bet ziemā tik tum�a un klusa, cik vien var iedomāties.

-���� Ak tā, �eit viņ� dzīvo, �is priek�nieks, teica Allans.

-��� Ne īsti te, atbildēja laipnais vīrietis.

Laipnā vīrie�a ne tik laipnais �oferis neteica neko, tikai atstāja Allanu un laipno vīrieti tie�i pie Dalarē ostas un aiz�brauca. Pirms tam laipnais vīrietis bija paspējis no forda bagā�nieka paķert ka�oku, un to viņ� laipni uzklāja Allanam uz pleciem, vienlaikus atvainodamies, ka viņiem tagad bū�ot jāveic neliels gājiens ziemas salā.

Allans jau nebija tas, kur� loloja nepamatotas cerības (vai arī tie�i pretēji) uz to, ka dzīvē varētu notikt kaut kas labs. Tas, kas notika, ta�u notika, un par to neatmaksājās raizēties jau iepriek�.

Tomēr Allans jutās pārsteigts, kad laipnais vīrietis veda viņu projām no Dalarē centra un ārā uz ledus un iek�ā piķa melnajā �ēru arhipelāga vakarā.

Laipnais vīrietis un Allans klunkurēja uz priek�u. Da��brīd laipnais vīrietis ieslēdza kabatas lukturīti un to spīdināja kaut kur ziemas tumsā, pirms tam noteicis pareizu virzienu ar kompasu. Visu gājiena laiku viņ� ar Allanu neru�nāja, tikai skaļi skaitīja savus soļus tādā valodā, kādu Allans iepriek� nebija dzirdējis.

Pēc piecpadsmit minū�u ilga gājiena straujā solī uz absolūtu nekurieni laipnais vīrietis sacīja, ka nu abi nonā�ku�i galā. Viņiem apkārt valdīja tumsa, tikai uz kādas attā�las salas plīvoja gaismiņa. Laipnais vīrietis paziņoja, ka gaisma dienvidaustrumos nākot no Kimmendē salas, kam esot nozīme zviedru literatūras vēsturē, to viņ� zinot. Tur�pretim Allans par to neko nezināja, un par �o lietu vairs nebija iespējas tālāk diskutēt, jo zem Allana un laipnā vīrie�a kājām atvērās zeme.

Laipnais vīrietis, iespējams, bija izrēķinājis mazliet nepareizi. Vai arī zemūdenes komandieris nebija rīkojies tik precīzi, cik pienāktos. Lai nu kā tas būtu, �is deviņdesmit septiņus metrus garais kuģojamais rīks salauza ledu pārāk tuvu Allanam un laipnajam vīrietiem. Abi nogāzās gar�ļau�kus un gandrīz iekrita ledusaukstajā ūdenī. Tomēr viss izvērtās tā, ka Allans tūlīt saņēma palīdzību, lai nokāptu lejā siltumā.

-��� �eit uzskatāmi redzam, cik labi ir nesākt dienu ar minē�jumiem, kā viss pavērsīsies, teica Allans. Es domāju cik ilgi man būtu bijis jāmin, līdz būtu uzminējis �ito te?

Tagad laipnais vīrietis uzskatīja, ka nekam vairs nav jābūt tik slepenam. Viņ� pastāstīja, ka viņu saucot Jūlijs Borisovi�s Popovs, ka viņ� strādājot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai, ka esot fiziķis, nevis politiķis vai mili�tārists, ka nosūtīts uz Stokholmu, lai pārliecinātu Karlsona kungu braukt viņam līdzi uz Maskavu. Jūlijs Borisovi�s izraudzīts �im uzdevumam, jo esot gaidīta zināma stūrgal�vība no Karlsona kunga puses, un Jūlija Borisovi�a fiziķa biogrāfija būtu veiksmes faktors, jo Karlsona kungs un Jūlijs Borisovi�s, tā sakot, runājot vienā valodā.

-��� Bet es jau neesmu fiziķis, teica Allans.

-��� Iespējams, bet mans priek�nieks man teica, ka tu pro�tot to, ko labprāt prastu arī es.

-��� Ak tā, var jau būt. Bet par ko tad vispār ir runa?

-��� Par bumbu, Karlsona kungs. Par bumbu.

-��� [1] [29] *

Jūlijs Borisovi�s un Allans Emānuels tūlīt bija viens otram iepatiku�ies. Piekrist sekot līdzi, nezinot, uz kurieni, pie kā un kādēļ, tas Jūlijam Borisovi�am imponēja un atklāja jaunajā paziņā tādu bezrūpību, kādas viņam pa�am nebija. Allans no savas puses augstu vērtēja kaut reizīti

parunāt ar tādu, kas nemēģināja viņam uzspiest politiku vai reliģiju.

Turklāt drīz vien izrādījās, ka Jūlijs Borisovi�s un Allans Emānuels abi bērni�ķīgā veidā sajūsminājās par degvīnu, kaut arī viens no viņiem to dēvēja par vodku. Jūlijam Borisovi�am iepriek�ējā vakarā bija izdevība nomēģināt zviedru variantu, kamēr pats godīgi runājot paturēja acīs Allanu Emānuelu Grand Hotel restorānā. Sākumā Jūlijam Borisovi�am tas �ķita pārāk sauss, tam trūka krievu saldmes, bet pēc pāris glāzēm viņ� jau bija pieradis. Un vēl pēc divām glāzēm viņam pār lūpām pārvēlās: "Pa pirmo!�"

-��� Lai gan �is te, protams, ir labāks, teica Jūlijs Boriso�vi�s un pacēla rokā veselu litru degvīna Stoļi�naja, kad viņ� ar Allanu Emānuelu vieni pa�i sēdēja oficieru ēdnīcā.

-��� Tagad mums būs katram sava glāze!

-��� Tas labi, teica Allans. Uz jūras jau prasās daudz.

Jau pēc pirmās glāzes Allans bija īstenojis vārdu reformu starp abiem vīriem. Teikt "Jūlij Borisovi�" Jūlijam Borisovi�am katru reizi, kad viņam vajadzēja vērst uz kaut ko Jūlija Borisovi�a uzmanību, ilgākā laika posmā nebija iespējams. Un viņ� pats negribēja saukties Allans Emānuels, jo tā nebija saukts, kop� viņu Ikshultā kristīja mācītājs.

-��� Un tā kop� �ī brī�a tu esi Jūlijs un es esmu Allans, teica Allans. Citādi es uz vietas kāpju nost no kuģa.

-��� Nedari to, mīļo Allan, mēs atrodamies divsimt metru dziļumā, teica Jūlijs. Iedzer labāk mēriņu!

Jūlijs Borisovi�s Popovs bija dedzīgs sociālists, un viņ� neko nevēlējās vairāk kā turpināt strādāt padomju sociā�lisma vārdā. Biedram Staļinam esot cietas rokas, zināja stās�tīt Jūlijs, bet tiem, kas lojāli un pārliecino�i kalpojot sistē�mai, neesot ko baidīties. Allans atbildēja, ka viņam neesot nekādu plānu kalpot kaut kādai sistēmai, bet ka viņ�, pro�tams, varētu sniegt Jūlijam vienu otru padomu, ja nu reiz noticis tā, ka radies strupceļ� atombumbas veido�anā. Bet vispirms Allans gribētu nogar�ot vēl vienu glāzīti no tās vodkas, kuras vārdu nebija iespējams izrunāt pat skaidrā prātā. Turklāt Jūlijam vajadzēja apsolīt turpināt līdz �im iemīto ceļu: proti, nerunāt par politiku.

Jūlijs sirsnīgi pateicās par Allana solījumu palīdzēt un bez aplinkiem paziņoja, ka mar�als Berija, Jūlija tuvā�kais �efs, domājis piedāvāt zviedru ekspertam vienreizēju summu simt tūksto�u amerikāņu dolāru apmērā ar notei�kumu, ja Allana palīdzība novestu pie gatavas bumbas.

-��� Tad jau būs labi, teica Allans.

Pudeles saturs ruka un ruka, kamēr Allans un Jūlijs runāja par visu, kas atrodas starp debesīm un zemi (izņe�mot politiku un reliģiju). Viņi daļēji pieskārās ari atombum�bas problemātikai un, lai gan tā patiesībā attiecās uz nāka�majām dienām, Allans paspēja visā savā vienkār�ībā minēt da�us padomus. Un vēl da�us.

-���� Hmm, norūca galvenais fiziķis Jūlijs Borisovi�s Popovs. Man liekas, es saprotu�

-��� Bet es gan ne, teica Allans. Paskaidro man vēlreiz par to operu! Vai tad tur nav tikai skaļi jādzied?

Jūlijs smaidīja, iedzēra malciņu vodkas, piecēlās kājās un sāka dziedāt. Skurbulī viņ� neizvēlējās nekādu trallino�u tautasdziesmu, bet āriju Nessun Dorma no Pu�īni Turandotas.

-��� Tu nu gan velni�ķīgi dod vaļā, teica Allans, kad Jūlijs pabeidza āriju.

-��� Nessun Dorma! teica Jūlijs. Neviens nedrīkst gulēt!

Neskatoties uz to, vai kāds drīkstēja gulēt vai ne, kā Allans, tā Jūlijs tūlīt pat iemiga katrs savā kojā turpat ēdam�telpā. Kad viņi atkal pamodās, zemūdene jau bija pietauvo�jusies Ļeņingradas ostā. Tur gaidīja limuzīns, kam bija viņi jānogādā Kremlī uz tik�anos ar mar�alu Beriju.

-���� Sanktpēterburga, Petrograda, Ļeņingrada� Vai jūs varētu izvēlēties? jautāja Allans.

-��� Labu rītu tev pa�am arī, teica Jūlijs.

Jūlijs un Allans ieņēma vietas limuzīna Humber Pullman aizmugures sēdeklī veselu dienu ilgajam braucienam no Ļeņingradas uz Maskavu. Aizbīdāms logs atdalīja �oferi no salona, kur sēdēja Allans un viņa jaunais draugs. Turklāt salonā atradās arī ledusskapis ar ūdeni, atspirdzino�iem dzērieniem un visu to alkoholu, bez kura pa�reizējie pasa��ieri �obrīd labi iztika. Turpat blakus bija trauks ar avenēm �elejā un vesels �ķīvis ar īstām �okolādes konfektēm. Pats auto un visa tā iekārta būtu bijis spīdo�s piemērs padomju sociālistiskajai in�eniermākslai, ja vien viss nebūtu impor�tēts no Anglijas.

Jūlijs pastāstīja Allanam savu biogrāfiju, arī to, ka viņ� bija studējis pie Nobela prēmijas laureāta Ernesta Ruterforda, leģendārā jaunzēlandie�u kodolfizika. Tādēļ Jūlijs Borisovi�s tik labi runāja angliski. Allans no savas puses pavēstīja arvien vairāk pārsteigtajam Jūlijam Borisovi�am par saviem piedzīvojumiem Spānijā, Amerikā, Ķīnā, Himalajos un Irānā.

-���� Kas pēc tam notika ar to anglikaņu mācītāju? jautāja Jūlijs.

-����� Es nezinu, atteica Allans. Vai nu viņ� drīz būs anglikanizējis visu Persiju, vai arī ir miris. Vismazāk iespē�jamais ir kaut kur pa vidu.

-���� Tas izklausās mazliet pēc tā, it kā Padomju Savienībā tiktu izaicināts Staļins, Jūlijs vaļsirdīgi sacīja. Neskato�ties uz to, ka tas patiesībā būtu noziegums pret revolūciju, izdzīvo�anas prognozes būtu sliktas.

Jūlija vaļsirdība klāteso�ajā sabiedrībā nezināja nekādu robe�u. Viņ� atklāti pastāstīja, ko domā par mar�alu Beriju dro�ības dienesta �efu, kas steidzīgi un vēl jo mazāk ieprie�cino�i kļuvis par galveno atbildīgo atombumbas projekta turpmākajā virzībā. Berija, īsi sakot, bija īsts bezgodis. Viņ� seksuāli izmantoja sievietes un bērnus un nepatīkamus elementus, ja tīri vienkār�i tos nenobeidza, lika nosūtīt uz soda nometnēm.

-���� Saproti mani pareizi, skaidroja Jūlijs. Nepatīkams elements, protams, jādabū projām, cik vien ātri iespējams, bet tam jābūt nepatīkamam uz īstiem, revolucionāriem pamatiem. Tam, kas nekalpo sociālismam, jāpazūd! Bet tam, kas nekalpo mar�alam Berijam� nu nē, Allan! Mar�als Berija nav īsti pareizs revolūcijas pārstāvis. Bet ar to tu nedrīk�sti apgrūtināt biedru Staļinu. Man nekad nav bijusi laime viņu satikt, bet viņ� ta�u atbild par veselu valsti, gandrīz vai veselu kontinentu. Un, ja �ī darba steigā viņ� dod mar��alam Berijam vairāk atbildības, nekā mar�als Berija spēj nest� tad tās ir biedra Staļina pilnas tiesības! Un tagad, mīļo Allan, es tev pastāstī�u kaut ko pilnīgi fantastisku. �opēcpusdien mums ar tevi būs audience ne tikai pie mar��ala Berijas, bet arī pie pa�a biedra Staļina! Viņ� paredzējis ielūgt mūs pusdienās.

-���� To es tie�ām gaidu, teica Allans. Bet kā būs līdz tam? Vai domāts, ka mums jāpārtiek no avenēm �elejā?

Jūlijs parūpējās, lai limuzīns apstātos mazā pilsētiņā ceja malā, un nopirka Allanam pāris sviestmai�u. Tad ceļo�jums turpinājās tāpat kā interesantā saruna.

Ēzdams sviestmaizes, Allans prātoja par mar�alu Beriju, kam saskaņā ar Jūlija aprakstu bija zināma līdzība ar nesen tik ātri bojāgāju�o dro�ības policijas �efu Teherānā.

Jūlijs savukārt sēdēja un mēģināja saprast zviedru kolēģi. Zviedrs drīz vien drīkstēs ēst pusdienas ar Staļinu, un viņ� atbildēja, ka to tie�ām gaidot. Bet Jūlijam nācās pajau�tāt, vai Allans ar to vispirms domājis pusdienas vai vadoni.

-���� Cilvēkam ta�u jāēd, lai nenomirtu, Allans diplomā�tiski sacīja un slavēja krievu sviestmai�u kvalitāti. Bet, mīļo Jūlij, vai atvainosi, ja es uzdo�u vienu vai divus jau�tājumus?

-��� Katrā ziņā, mīļo Allan! Jautā vien, es mēģinā�u atbil�dēt, cik labi vien iespējams.

Allans teica, ka, atklāti sakot, viņ� ne visai uzmanīgi klausījies Jūlija nesenajos politiskajos skaidrojumos, jo poli�tika neesot tas, par ko Allans visvairāk �ajā pasaulē intere�sējoties. Turklāt viņ� skaidri atcerējās no iepriek�ējā vakara, ka Jūlijs apsolījis nekuģot tajā virzienā.

Toties Allanam bija palicis prātā Jūlija apraksts par mar��ala Berijas cilvēciskajiem trūkumiem. Allanam �ķita, ka agrāk dzīvē viņ� sadūries ar līdzīga veida personām. Un te kaut kas, pēc Allana domām, negāja kopā. No vienas puses, Allans bija sapratis, ka mar�als Berija ir nesaudzīgs. No otras puses, tagad viņ� bija parūpējies, lai Allans tiktu pārlieku daudz ap�ubināts, apgādāts ar limuzīnu un visu ko citu.

Un es klusībā brīnos, kāpēc viņ� vienkār�i nelika mani nolaupīt un pēc tam ar varu neizspieda no manis visu, ko gribēja zināt, teica Allans. Tad ta�u viņ� būtu ietaupījis gan avenes �elejā, gan �okolādes konfektes, simt tūksto�us dolāru un daudz ko citu.

Jūlijs teica, ka pesimistiskajiem Allana prātojumiem esot pamats. Mar�als Berija vairāk nekā vienreiz turklāt revo�lūcijas vārdā esot spīdzinājis nevainīgus cilvēkus. Jūlijs zināja, ka tā esot noticis. Bet tagad lieta bija tāda, sacīja Jūlijs, nedaudz vilcinādamies, lieta tāda, viņ� atkārtoja un atvēra ledusskapi, lai paņemtu stiprino�u aliņu, lai gan pulkstenis vēl nemaz nebija paspējis sasniegt divpadsmit, lieta tāda� atzina Jūlijs, ka mar�alam Berijam glu�i nesen neesot paveicies ar tādu stratēģiju, kādu Allans nupat bija iztēlojis. �veicē ticis nolaupīts kāds Rietumu eksperts un atvests pie mar�ala Berijas, bet tas viss beidzies ar nelaimi. Ja Allans atvainotu, Jūlijs vairāk negribētu stāstīt, bet Allanam esot jātic Jūlija vārdiem; mācība no nesenās neizdo��anās esot tāda, ka vajadzīgie nukleārie pakalpojumi pēc pieņemtā lēmuma jāpērk Rietumu tirgū, kas balstās uz piedāvājumu un pieprasījumu, lai cik tas arī būtu vulgāri.

[1] [30] *

Padomju atomiero�u programma sākās ar kodolfizika Georgija Nikolajevi�a Fļorova vēstuli biedram Staļinam, kur viņ� 1942. gada aprīlī norādīja, ka Rietumu, t. i., sabied�roto medijos nav dzirdama ne skaņa un nav uzrakstīta ne rinda par atomu skaldī�anas tehniku kop� tās atklā�anas 1939. gadā.

Biedrs Staļins nebija dzimis pirtiņā (lai gan tie�i tur viņ� saņēma no tēva dieni�ķo pērienu). Staļins, tie�i tāpat kā

kodolfiziķis Fļorovs, uzskatīja, ka pilnīgs klusums trīs gadu gaitā par �iem atklājumiem nevar nozīmēt neko citu kā vien to, ka te gan laikam ir kas vairāk sakāms, piemēram, ka kāds ir ceļā uz bumbas radī�anu, kas kaujas laukā Padomju Savienībai nozīmētu �ahu un matu, izsakoties krieviskā tēlainībā.

Tātad nebija ko zaudēt laiku, ja vien neievēro tādu sīku detaļu, ka Hitlers un nacistiskā Vācija bija pilnībā aizņemti, pa daļām ieņemot Padomju Savienību tas nozīmē visu uz rietumiem no Volgas, kas ietvertu ne tikai Maskavu, kas jau tāpat bija diezgan slikti, bet pat Staļingradu!

Kauju par Staļingradu, maigi izsakoties, Staļins uztvēra ļoti personiski. Tā, protams, izsvītroja no dzīves aptuveni pusotru miljonu cilvēku, bet Sarkanā armija uzvarēja un pamazām sāka spiest Hitleru visu ceļu atpakaļ līdz pat bun�kuram Berlīnē.

Tikai tad, kad vācie�i gatavojās padoties, Staļins jutās dro�s, ka viņam un viņa nācijai ir nākotne, un tad beidzot tika dots starts kodolenerģijas jautājumu paātrinātai pētī��anai. Tas bija modernāks variants jau sen novecoju�ai dzī�vības apdro�inā�anai, kura nosaukta Ribentropa un Molotova vārdā.

Tomēr atombumba nav nekas tāds, ko kādā priek�pus�dienā varētu saskrūvēt kopā, īpa�i jau tad, kad �ī bumba vēl nav izgudrota. Padomju atombumbu pētniecība bija pāris gadu strādājusi bez rezultātiem, bet tad kādudien norībēja sprādziens Ņūmeksikā. Amerikāņi �ajā skrējienā bija uzvarēju�i, un tas nemaz nebija tik dīvaini, ņemot vērā to, ka viņi bija sāku�i skriet daudz agrāk. Un pēc izmēģinā�juma tuksnesī Ņūmeksikā sekoja divi sprādzieni, kas bija pa īstam: viens Hirosimā un otrs Nagasaki. Līdz ar to Trumens bija parādījis Staļinam garu degunu un pastāstī�jis, kur� te ir noteicējs, un nemaz nevajadzēja pārāk labi pazīt Staļinu, lai saprastu, ka ar to viņ� negrasās samieri�nāties.

-���� Atrisini uzdevumu! biedrs Staļins teica mar�alam Berijam. Vai ari es izteik�os skaidrāk: Atrisini uzdevumu!

Mar�als Berija saprata, ka viņa pa�a fiziķi, ķīmiķi un matemātiķi bija nonāku�i strupceļā un �ajā gadījumā neat�maksātos pusi no viņiem aizsūtīt uz gulagu. Turklāt mar��alam nebija nekādu �aubu, ka �ī lauka aģentiem drīzumā neizdotos ielauzties amerikāņu Losalamosas bāzes vissvē�tākajā vietā. Vienkār�i nozagt amerikāņu rasējumus pa�laik nebija iespējams.

Atrisinājums bija importēt zinā�anas, lai iz�ķiro�ā veidā papildinātu tās, kas jau atradās pētniecības centrā slepe�najā pilsētā Sarovā da�u stundu brauciena attālumā dien�vidaustrumos no Maskavas. Tā kā mar�alam Berijam pietie�kami labs bija tikai vislabākais, viņ� sacīja starptautiskās aģentu darbības �efam:

-��� Parūpējies, lai dabūtu uz �ejieni Albertu Ein�teinu!

-���� Bet� Alberts Ein�teins� izdvesa �okētais aģentu �efs.

-��� Alberts Ein�teins ir pasaules spicākās smadzenes. Vai tu domā darīt, ko es saku, vai arī ilgojies pēc nāves? jau�tāja mar�als Berija.

Aģentu �efs savā dzīvē bija nesen saticis jaunu sievieti, un nekas pasaulē nesmar�oja tik jauki kā viņa, tā ka viņ� neizjūta ilgas pēc nāves. Bet, pirms viņ� paspēja mar�alam Berijam to paziņot, mar�als Berija teica:

-��� Atrisini uzdevumu! Vai arī es izteik�os skaidrāk: Atri�sini uzdevumu!

Tagad vajadzēja kaut kādā veidā savākt Albertu Ein�teinu un nosūtīt viņu sainītī uz Maskavu. Ta�u vispirms viņ� bija jālokalizē. Viņ� bija dzimis Vācijā, bet pārcēlies uz Itāliju un tālāk uz �veici un Ameriku un kop� tā laika braukājis �urp un turp starp da�ādām iespējamām vietām da�ādu iespējamu iemeslu dēļ.

Pa�reiz viņa mājvieta bija Ņūd�ersijā, bet, pēc vietējo aģentu ziņām, �ķita, ka māja ir tuk�a. Turklāt mar�als Berija gribēja, lai nolaupī�ana, ja iespējams, notiktu Eiropā. Nebija iespējams bez komplikācijām iz�mugulēt slavenības no ASV un pāri Atlantijas okeānam.

Bet kur tad �is vīrs atradās? Viņ� reti kad ziņoja vai vispār nekad neko neziņoja pirms kāda brauciena un bija slavens ar to, ka uz svarīgām un norunātām sanāksmēm varēja ierasties vairākas dienas par vēlu.

Aģentu �efs uzrakstīja sarakstu par vairākām vietām, kam bija samērā tuva saskarsme ar Ein�teinu, un katrā no tām viņ� nosēdināja pa aģentam, lai tās uzraudzītu. Runa bija par māju Ņūd�ersijā, protams, un par labākā drauga villu �enēvā. Turklāt ari par Ein�teina publicistu Va�ingtonā un diviem pārējiem draugiem vienu Bāzelē un otru Klīvlendā Ohaio.

Tas prasīja da�u dienu pacietīgu gaidī�anu, bet tad nāca atalgojums vīrietis pelēkā mētelī ar paceltu apkakli un platmalē. Vīrietis nāca kājām pa ielu �enēvā uz villas pusi, kur dzīvoja Alberta Ein�teina labākais draugs Mi�els Beso. Viņ� piezvanīja, un viņu sirsnīgi un laipni apsveica Beso pats, kā arī vecāks pāris, par ko bija vajadzīgas tuvā�kas ziņas. �is aģents piezvanīja kolēģim, kas ar tādu pa�u uzdevumu stāvēja Bāzelē divdesmit piecas jūdzes tālāk, un pēc vairākām stundām intensīvas lūko�anās pa logiem un salīdzinā�anas ar līdzpaņemto fotogaleriju abi aģenti kopā konstatēja, ka tas patiesi ir Alberts Ein�teins, kas atnācis ciemos pie labākā drauga. Vecākais pāris acimredzot bija Mi�ela Beso svainis Pauls un viņa sieva Maja, Alberta Ein�teina māsa. īsts radu saiets!

Alberts pie drauga, māsas un viņas vīra palika divas uzmanīgi novērotas dienas, tad atkal uzvilka mēteli un cim�dus, uzlika platmali un devās projām tikpat diskrēti, kā bija atnācis.

Tomēr Ein�teins netika tālāk kā tikai ap stūri, kad viņu sagrāba no mugurpuses un zibens ātrumā iedabūja auto aiz�mugures sēdeklī, kur zinātnieku iemidzināja ar hloroformu. No turienes viņu caur Austriju nogādāja Ungārijā, kas bija pietiekami draudzīgi noskaņota pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, lai neuzdotu daudz jautājumu, kad Padomija izteica vēlē�anos nosēdināt lidma�īnu militārā lid�laukā Pē�ā, lai uzpildītu degvielu, uzņemtu divus padomju pilsoņus un turklāt vēl kādu ļoti samiegoju�os vīrieti, un tūlīt pat atkal paceltos un dotos pretī nezināmam mērķim.

Nākamajā dienā dro�ības dienesta telpās Maskavā sākās Alberta Ein�teina nopratinā�ana mar�ala Berijas vadībā. Jautājums bija tāds, vai Ein�teins izvēlēsies sadarboties pats savas veselības dēļ vai ari pretosies, no kā nevienam labuma nebūs.

Diem�ēl izrādījās, ka runa ir par pēdējo variantu. Alberts Ein�teins negribēja atzīt, ka veltījis kaut vienu domu kodoldalī�anās tehnikai (lai gan bija vispārzināms, ka viņ� jau 1939. gadā komunicējis par to ar prezidentu Rūzveltu un ka tas no savas puses novedis pie Manhetenas projekta). Fakts bija tāds, ka Alberts Ein�teins pat negribēja atzīt, ka ir Alberts Ein�teins. Ar ģeķīgu stūrgalvību viņ� apgalvoja, ka esot Alberta Ein�teina jaunākais brālis Herberts Ein�teins. Tikai lieta bija tāda, ka Albertam Ein�teinam nebija brāļa, viņam bija māsa un tikai. Tā ka �is triks, protams, neiedar�bojās uz mar�alu Beriju un viņa izmeklē�anas vadītājiem un tuvojās jau varas pielieto�anas brīdis, kad Septītajā avēnijā Ņujorkā, vairākus tūksto�us jūd�u no �ejienes, notika kaut kas īpa�i nozīmīgs.

Proti, tur, Kārnegija hallē, Alberts Ein�teins lasīja zināt�niski populāru referātu par relativitātes teoriju diviem tūk�sto�iem astoņsimt īpa�i ielūgtiem viesiem, no kuriem vis�maz trīs bija �urnālisti no Padomju Savienības.

Divi Alberti Ein�teini mar�alam Berijam bija pārāk daudz, lai gan viens no viņiem atradās otrpus Atlantijas okeānam. Diezgan ātri tapa noskaidrots, ka tas tur Kārnegija hallē bija īstais; bet kas tad, velns parāvis, bija tas otrs?

Ar nopietniem draudiem, ka viņ� dabūs piedzīvot to, ko neviens cilvēks negribētu piedzīvot, neīstais Alberts Ein��teins apsolīja mar�alam Berijam visu izskaidrot.

-��� Mar�ala kungs dabūs skaidru bildi, ja vien viņ� mani nepārtrauks, jo tad es kļū�u nervozs.

Mar�als Berija apsolīja nepārtraukt neīsto Ein�teinu ne ar ko citu kā vienīgi ar �āvienu deniņos, bet līdz tam viņ� pagaidīs, līdz kļūs ne�aubīgi skaidrs, ka tas, ko dzirdēs, ir meli un nekas cits.

-��� Tad esiet tik laipns un sāciet. Lai man nav jūs jāpār�trauc, teica mar�als Berija, turēdams pistoli �au�anas gatavībā.

Vīrietis, kas nupat bija apgalvojis, ka ir Alberta Ein�teina nezināmais brālis Herberts, ievilka dziļi elpu un ievadā� pastāvēja uz to pa�u (te gandrīz gāja vaļā �āviens).

Pēc tam sekoja stāsts, kas, ja bija patiess, �ķita tik bēdīgs, ka mar�als Berija nevarēja iedomāties tūlīt no�aut stāstītāju.

Herberts Ein�teins teica, ka Hermanim un Paulīnei Ein�teiniem īstenībā bija divi bērni: vispirms dēls Alberts un pēc tam meita Maja. Tiktāl mar�ala kungam pilnīga tais�nība. Bet tad iznāca tā, ka tētis Ein�teins īsti nevarēja attu�rēt pirkstus un vēl �o to no savas skaistās, bet ierobe�oti apdāvinātās sekretāres elektroķīmiskajā fabrikā, ko viņ� vadīja Minhenē. Tā rezultātā radās Herberts, Alberta un Majas slepenais un nebūt ne leģitīmais brālis.

Tie�i tā, kā jau bija konstatēju�i mar�ala aģenti, Her�berts bija īsta Alberta kopija, lai gan trīspadsmit gadus jau�nāks. Protams, no ārpuses jau nebija redzams, ka Herberts nelaimīgā kārtā bija mantojis mātes apdāvinātību. Vai tās trūkumu.

Kad Herbertam bija divi gadi, 1895. gadā, Ein�teinu ģimene pārcēlās uz Milānu. Pārcel�anās transportam tika pievienots Herberts, bet viņa māte ne. Tētis Ein�teins, pro�tams, bija viņai piedāvājis piemērotu risinājumu, bet Her�berta mamma nebija ieinteresēta. Viņa nespēja iedomāties apmainīt Bratwurst pret spageti un vācu valodu pret� kā nu to valodu tur Itālijā sauca. Turklāt �is bēbis bija ļoti liels apgrūtinājums; viņ� kliedza pēc ēdamā un kakāja! Ja kāds vēlējās ņemt Herbertu kaut kur līdzi, tas varēja notikt, bet viņa pati gribēja palikt tur, kur bija.

Herberta mammai tētis Ein�teins iedeva lielu naudu, no kā dzīvot. Vēlāk esot noticis tā, ka viņa satikusi īstu grāfu, kas viņu pierunājis investēt visu savu naudu gandrīz jau gatavajā ma�īnā, kam bija jāra�o dzīvības eliksīrs, kas ārstētu visas slimības, kādas vien sastopamas. Bet tad grāfs pazudis un dro�i vien paņēmis līdzi arī eliksīru, jo Herberta mamma, plika kā baznīcas �urka, pēc da�iem gadiem nomi�rusi no tuberkulozes.

Tādējādi Herberts uzauga kopā ar vecāko brāli Albertu un vecāko māsu Maju. Bet, lai izvairītos no skandāla, tētis Ein�teins bija izlēmis Herbertu dēvēt par brāļadēlu, nevis dēlu. Herberts nekad nenonāca ar brāli īpa�i tuvās attie�cībās, bet ļoti mīlēja māsu, lai gan viņam vajadzēja saukt viņu par māsīcu.

-��� Savelkot visu kopā, teica Herberts Ein�teins, mani atstāja pa�a māte, noliedza tēvs un es pats esmu tik inte�liģents kā kartupeļu maiss. Visā savā mū�ā es neesmu izda�rījis neko derīgu, tikai dzīvojis no tēva mantojuma, un man nav galvā ienākusi neviena spo�a doma.

Mar�als Berija stāstījuma laikā bija nolaidis pistoli un tad to atkal turēja �au�anas gatavībā. Ļoti iespējams, ka dzirdētie vārdi bija patiesi, un mar�als juta, ka viņ� varēja vai apbrīnot �o spēju ieskatīties sevī, kas, izrādījās, piemita �im apdauzītajam Herbertam Ein�teinam.

Kā viņam tagad rīkoties? Mar�als domīgi piecēlās no krēsla nopratinā�anas telpā. Dro�ības pēc tas viss tagad pareizi un nepareizi jānoliek malā revolūcijas vārdā. Viņam tik tie�ām problēmu pietika, nebija vajadzīga vēl kāda uz kakla. Jā, tā tam jābūt. Mar�als pagriezās pret abiem sar�giem pie durvīm.

-��� Aizvāciet viņu!

Pēc tam viņ� telpu atstāja.

* * *

Izgā�anās ar Herbertu Ein�teinu nebija nekas jauks, par ko atskaitīties biedram Staļinam, bet mar�alam Berijam glu�i kā dzērājam uzsmaidīja veiksme, jo, pirms viņ� paspēja krist ne�ēlastībā, Losalamosas bāzē Ņūmeksikā notika iz�ķiro�ais izrāviens.

Gadu gaitā vairāk nekā simt trīsdesmit tūksto�i cilvēku bija iesaistīti tā sauktajā Manhetenas projektā, un, protams, no viņiem vairāk nekā viens bija lojāls sociālistiskajai revo�lūcijai. Bet nevienam nebija laimējies iespiesties tik dziļi visslepenākajos koridoros, lai Padomija �ādā veidā varētu nonākt pie atombumbas iek�ējā noslēpuma.

Bet tagad kaut kas bija zināms gandrīz tikpat labi. Izrā�dījās, ka tas bija zviedrs, kas atminējis mīklu, un bija infor�mācija par to, kas viņ� tāds!

Pēc visa zviedru spiegu tīkla aktivizē�anas nevajadzēja vairāk par pusi dienas, lai uzzinātu, ka Allans Karlsons dzīvo viesnīcā Grand Hotel Stokholmā un ka �ajās dienās viņ� nav domājis neko pasākt, kop� slepenās, bet padomju (protams!) infiltrētās zviedru atomiero�u programmas �efs paziņoja Karlsonam, ka viņa pakalpojumi nav vajadzīgi.

-Jautājums tikai tāds, kam pieder pasaules rekords muļ�ķībā, pie sevis noteica mar�als Berija, zviedru atomie�ro�u programmas �efam vai Herberta Ein�teina māmiņai�

�oreiz mar�als Berija izvēlējās citu taktiku. Viņ� nevis �o vīru, Allanu Karlsonu, vardarbīgi savāks, bet gan pierunās sniegt viņam pieejamās ziņas un par to kā atlīdzību saņemt apaļu summu amerikāņu dolāros. Un tas, kur� atbildēs par pierunā�anu pirmajā stadijā, būs zinātnieks, kā Allans Karl�sons pats, nevis kāds skarbs un neveikls aģents. Aģents toties (dro�ības dēļ) nonāca pie stūres kā privāt�oferis Jūli�jam Borisovi�am Popovam, �im ļoti simpātiskajam un gan�drīz tikpat ļoti kompetentajam fiziķim no mar�ala Berijas iek�ējās atomiero�u grupas.

Un tagad tika ziņots, ka viss izdevies pēc plāna, ka Jūlijs Borisovi�s ir atpakaļceļā uz Maskavu, ka viņam ir līdzi Allans Karlsons un ka Karlsons izteicies pozitīvi par palīdzē�anu.

* * *

Mar�ala Berijas Maskavas kantoris atradās Kremļa mūru iek�pusē tā bija vēlējies biedrs Staļins. Mar�als pats sagai�dīja Allanu Karlsonu un Jūliju Borisovi�u, kad viņi ienāca foajē.

-��� Esiet sirsnīgi sveicināts, Karlsona kungs! sacīja mar��als Berija un ar viņu sarokojās.

-��� Paldies, mar�ala kungs! teica Allans.

Mar�als Berija nebija tāds, kas var sēdēt un nepārtraukti pļāpāt par neko. Turklāt viņam �ķita, ka dzīve ir pārāk īsa (starp citu, viņ� nebija kompetents sociālajos jautājumos). Tādēļ mar�als Allanam sacīja:

-��� Ja no ziņojumiem esmu pareizi sapratis, Karlsona kungs, tad jūs piekrītat asistēt Padomju Sociālistisko Repub�liku Savienībai kodolenerģijas jautājumos par simt tūksto� dolāru lielu atlīdzību.

Allans atbildēja, ka viņ� nav tik daudz domājis par naudu, bet labprāt sniegtu palīdzīgu roku Jūlijam Borisovi�am, ja viņam tas būtu vajadzīgs, kā laikam arī ir. Tomēr būtu labi, ja mar�ala kungs varētu ar atombumbu pagaidīt līdz nāka�majai dienai, jo pēdējā laikā ļoti daudz bijis jāceļo.

Mar�als Berija atbildēja ar izpratni, ka brauciens pra�sījis no Karlsona kunga daudz spēka, un piebilda, ka tūlīt bū�ot pusdienas ar biedru Staļinu un ka Karlsona kungs pēc tam varē�ot atpūsties vislepnākajā viesu dzīvoklī, kādu vien Kremlis varot piedāvāt.

Biedrs Staļins ar ēdienu neskopojās. Tur bija la�u ikri un siļķe, un sālīti gurķi, un gaļas salāti, un grilēti dārzeņi, un bor��s, un pelmeņi, un bļinas ar kaviāru, un upes forele, un rulādes, un jēra gaļas kotletes, un pīrāgi ar saldējumu. Pie visa tā tika servēts vīns da�ādās krāsās un, protams, vodka. Un vēl vairāk vodkas.

Ap galdu sēdēja biedrs Staļins pats, Allans Karlsons no Ikshultas, kodolfiziķis Jūlijs Borisovi�s Popovs, padomju valsts dro�ības �efs mar�als Lavrentijs Pavlovi�s Berija, kā arī mazs, gandrīz neredzams jauns vīrietis bez vārda un bez iespējas kaut ko ēst vai dzert. Tas bija tulks, un tika uzskatīts, ka viņa te nav.

Staļins jau no pa�a sākuma bija spīdo�ā garastāvoklī. Lavrentijs Pavlovi�s vienmēr piegādāja vajadzīgo! Bez �au�bām, Staļinam ausīs bija nonākusi izgā�anās ar Ein�teinu, bet tā tagad bija vēsture. Turklāt Ein�teinam (īstajam, pro�tams) bija tikai smadzenes; toties Karlsonam tie�as un detalizētas zinā�anas!

Nemaz nekļuva sliktāk ne ar �o, ne ar to, kad Karlsons izrādījās patīkams tips. Viņ� pastāstīja Staļinam savu bio�grāfiju, lai gan visīsāko versiju. Viņa tēvs bija cīnījies par sociālismu Zviedrijā un pēc tam aizbraucis uz Krieviju tādā pa�ā uzdevumā. Tik tie�ām slavējami! Dēls bija cīnījies spāņu pilsoņu karā, un Staļins negribēja būt nepieklājīgs un jautāt, kurā pusē. Pēc tam viņ� bija aizbraucis uz Ameriku (dro�i vien lidoja, domāja Staļins) un tad tīri nejau�i nonāca sabiedroto dienestā� un to jau varēja piedot, Staļins kara pēdējā posmā zināmā mērā bija darījis to pa�u.

Pie otrā ēdiena jau pēc da�ām minūtēm Staļinam bija jāiemācās nodziedāt "Helan gдr, sjunghoppfaderaUanlallanlej" katru reizi, kad tika paceltas glāzītes. Tas savukārt lika Allanam slavēt Staļina dziedā�anas prasmi, un tad Staļins stāstīja, ka jaunībā dziedājis korī un uzstājies kā solists kāzās, un tad viņ� piecēlās, lai to pierādītu, un sāka lēkāt apkārt pa telpu, mētādams rokas un kājas uz visām pusēm, dziedādams dziesmu, kas Allana ausīs skanēja gandrīz� indiski� bet labi!

Allans neprata dziedāt, viņ� neko nezināja par kultūras vērtībām, viņ� to apzinājās, bet noskaņojums �ķietami pra�sīja, lai arī viņ� pasāk kaut ko vairāk nekā tikai Helan gar, un vienīgais, ko viņ� ātrumā varēja atcerēties, bija Vernera fon Heidenstama dzejolis, ko Allana tautskolas skolotājs bija piespiedis bērniem otrajā klasē iemācīties no galvas.

Un tā Staļins apsēdās, bet Allans piecēlās un dekla�mēja:

Zviedrija, Zviedrija, tēvzeme man tu pasaulē vienīgā esi.

Plūst skaidrais avots, kur atmiņā kara ugunis pland, kur tautas ticību gadu simteņos nesi, kur, darbos piepildīts, zvērests tev skan.

Allans astoņu gadu vecumā nebija sapratis, ko runā, un tagad, kad viņ� atkal deklamēja �o dzeju ar izteiktu iedvesmu, viņ� aptvēra, ka pēc trīsdesmit septiņiem gadiem vēl arvien to nesaprot. Tomēr viņ� lasīja to, ko bija lasījis, zviedru valodā, tā ka krievu-angļu neeksistējo�ais tulks sēdēja kluss uz krēsla un eksistēja vēl mazāk nekā iepriek�.

Turpretī Allans pastāstīja (kad aplausi norima), ka viņ� deklamējis Vernera fon Heidenstama dzejoli. Iespējams, ka Allans būtu noklusējis �o informāciju vai mazliet pielabojis patiesību, ja būtu zinājis, kā biedrs Staļins reaģēs.

Lieta, proti, bija tāda, ka Staļins sākotnēji bija dzejnieks, turklāt augstākā mērā spējīgs. Tomēr laika gars bija pada�rījis viņu par revolūcijas cīnītāju; viņu nevarētu dēvēt par poētisku, tomēr interese par dzeju Staļinam bija saglabā�jusies kopā ar zinā�anām par mūsdienu labākajiem dzej�niekiem.

Allanam par no�ēlu, Staļins ļoti labi zināja Verneru fon Heidenstamu. Un at�ķirībā no Allana viņ� bija izdibinājis Vernera fon Heidenstama mīlestību uz Vāciju. Turklāt uz �o mīlestību tika atbildēts. Hitlera labā roka Rūdolfs Hess trīsdesmitajos gados bija apmeklējis Heidenstamu mājās, un drīz pēc tam Heidenstams kļuva par goda doktoru Heidelbergas Universitātē.

Tas viss dramatiski mainīja biedra Staļina garastā�vokli.

-�� Vai Karlsona kungs te sē� un apvaino dāsno namatēvu, kas viņu uzņēmis atplestām rokām? -jautāja Staļins.

Allans apgalvoja, ka nedara neko tamlīdzīgu. Ja Staļina kungu satraucis Heidenstams, Allans lūdza sevi atvainot. Tas, ka Heidenstams jau kop� vairākiem gadiem miris, var�būt varētu būt kā mierinājums?

-���� Un tas "SjunghoppfaderaUanlallanlej" ko tas īsti nozīmē? Vai tas ir slavinājums revolūcijas ienaidniekiem, ko jūs turklāt piedabūjāt Staļinu pa�u nodziedāt? jautāja Staļins, kur� vienmēr runāja par sevi tre�ajā personā, kad bija satraucies.

Allans atbildēja, ka viņam vajadzīgs apdomā�anās laiks, lai pārtulkotu "SjunghoppfaderaUanlallanlej" angliski, bet ka Staļina kungs var būt mierīgs, jo tas nav nekas cits kā tikai jautrs izsauciens.

-Jautrs izsauciens? vaicāja biedrs Staļins paceltā balsī. Vai Karlsona kungam �ķiet, ka Staļins izskatās jautrs?

Allanam pamazām sāka piegriezties Staļina sīkumai�nība. Vecajam bija pavisam sarkani vaigi, tik satraukts viņ� bija, un patiesībā pilnīgi ne par ko. Staļins turpināja:

-���� Un kā tur īsti bija ar to spāņu pilsoņu karu? Varbūt vislabāk pajautāt �im Heidenstama mīļotāja kungam, kurā pusē viņ� karoja?

Vai tad viņam ir arī sestais prāts, �im ne�ķīstenim? domāja Allans. Tagad viņ� jau bija tik dusmīgs, ka vai vārī�jās, tādēļ tikpat labi varēja pateikt visu, kā bija.

-����� Es patiesībā nemaz necīnījos, Staļina kungs, bet sākumā palīdzēju republikāņiem, līdz vēlāk nejau�i samai�nīju puses un kļuvu par labu draugu ģenerālim Franko.

-��� Ģenerālim Franko? kliedza Staļins un pielēca kājās, tā ka krēsls aiz viņa apgāzās.

Acīmredzot bija iespējams kļūt vēl niknākam. Allana pie�dzīvojumiem bagātajā dzivē vairākas reizes bija gadījies, ka uz viņu bija bļāvu�i, bet viņ� nekad nebija bļāvis pretī, un viņ� arī tagad negrasījās to darīt. Lai gan tas nenozīmēja, ka viņu �ī situācija nesatrauca. Tie�i otrādi, viņ� visai ātri bija sapratis, ka necie� �o mazo bļauri otrpus galda. Allans nolēma iet pretuzbrukumā, bet savā pa�a necilajā veidā.

-��� Un ne jau tikai tas vien, Staļina kungs. Es esmu bijis Ķīnā, lai cīnītos ari pret Mao Dzedunu, pirms devos uz Irānu un novērsu atentātu pret �ēr�ilu.

-��� Pret �ēr�ilu? Pret to resno cūku! kliedza Staļins.

Staļins uz sekundi saņēmās, kamēr ierāva veselu glāzi

vodkas. Allans ar skaudību noskatījās viņ� labprāt būtu vēlējies piepildīt arī savējo, tomēr apdomājās, ka tagad var�būt nav īstais bridis izteikt �ādu vēlē�anos.

Mar�als Berija un Jūlijs Borisovi�s neteica neko. Bet viņiem bija da�ādas sejas izteiksmes. Kamēr Berija dusmīgi blenza uz Allanu, Jūlijs izskatījās tikai nelaimīgs.

Staļins noskurinājās pēc tikko izdzertās glāzes, tad nolaida balsi līdz normālam līmenim. Nikns viņ� bija jopro�jām.

-���� Vai Staļins to visu pareizi sapratis? Staļins vaicāja. Tu esi stāvējis Franko pusē, tu esi karojis pret biedru Mao, tu esi� izglābis dzīvību tai cūkai Londonā, un tu esi ielicis pasaules nāvējo�āko ieroci niknāko amerikāņu kapitālistu rokās?

-���� Biedrs Staļins, iespējams, to visu ir saasinājis, bet patiesībā viss ir pareizi. Mans tēvs, starp citu, pieslējās caram, tas bija pēdējais, ko viņ� izdarīja, ja Staļina kungs to grib nostādīt pret mani.

-���� Par to man nospļauties, nomurmināja Staļins un dusmās aizmirsa runāt tre�ajā personā. Un tagad tu esi te, lai pārdotu sevi padomju sociālismam? Simt tūksto� dolāru tā ir cena par tavu dvēseli? Varbūt tā vakara gaitā kļuvusi dārgāka?

Allanam bija pārgājusi patika palīdzēt. Protams, Jūlijs joprojām bija krietns vīrs, un tie�i viņam palīdzība bija vajadzīga. Tomēr nevarēja izvairīties no tā, lai Jūlija darba rezultāts nonāktu biedra Staļina rokās, viņ� jau nebija nekāds biedrs, nav vārdam vietas. Tie�i otrādi viņ� likās labils, un būtu mierīgāk, ja viņam nedotu �o bumbu, ar ko spēlēties.

-���� Nu nē, sacīja Allans, jau no pa�a sākuma nebija runa par naud�

Tālāk viņ� netika, jo Staļins no jauna eksplodēja.

-��� Ko tu īsti domā kas tu esi, tu nolādētā �urka? Sta�ļins kliedza. Vai tev liekas, ka tu, fa�isma un nīstā Ameri�kas kapitālisma pārstāvis, kam patīk viss uz �īs zemes, ko Staļins tā ienīst, ka tu tagad esi ieradies Kremlī, Kremlī, lai tirgotos ar Staļinu, tirgotos ar Staļinu?

-��� Kāpēc tu visu saki divas reizes? Allans jautāja, bet Staļins turpināja:

-��� Padomju Savienība ir gatava atkal doties karā, lai tu to zinātu! Kar� būs, kar� neizbēgami būs, līdz Amerikas impe�riālisms tiks iznīcināts!

-��� Ak tā, tu tā saki, teica Allans.

-��� Lai cīnītos un uzvarētu, mums nevajag tavu nolādēto atombumbu! Mums vajag sociālistiskas dvēseles un sirdis'. Tas, kas jūt, ka nekad netiks uzvarēts, nekad arī netiks uzva�rēts!

-��� Ja vien kāds viņam neuzmetis atombumbu, teica Allans.

-��� Es satriek�u kapitālismu! Vai dzirdi? Es satriek�u katru atsevi�ķu kapitālistu! Un es sāk�u ar tevi, tu suns tāds, ja tu mums nepalīdzēsi ar bumbu!

Allans konstatēja, ka viņ� paspējis pabūt gan �urka, gan suns un tikai da�u minū�u laikā. Un to, ka Staļins noteikti nav īsti vesels, jo tagad acīmredzot domāja tomēr izmantot Allana pakalpojumus.

Bet Allans negribēja te sēdēt un ilgāk uzklausīt bezkau�nības. Viņ� bija ieradies Maskavā, lai palīdzētu, nevis lai tiktu izlamāts. Tagad Staļinam būs pa�am jātiek galā.

-��� Es domāju par vienu lietu, teica Allans.

-��� Par ko? Staļins nikni vaicāja.

-��� Vai tev nevajadzētu ņemt un nodzīt �īs ūsas?

Ar to pa�u pusdienas bija galā, jo noģība tulks.

Plāni mainījās ļoti ātri. Allanu ievietoja nevis Kremļa lepnākajā viesu dzīvoklī, bet gan valsts dro�ības polici�jas pagraba cellē bez logiem. Biedrs Staļins beidzot bija nolēmis, ka Padomju Savienībai būs atombumba: vai nu pa�u ekspertu spēkiem, vai arī ar godīgu spiego�anu. Vai�rāk netiks nolaupīts neviens rietumnieks un nekādā ziņā nenotiks tirgo�anās ar kapitālistiem vai fa�istiem, vai abiem diviem.

Jūlijs bija dziļi nelaimīgs. Ne tikai tāpēc, ka viņ� �o jauko Allanu bija atmānījis uz Padomju Savienību, kur tagad viņu gaidīja dro�a nāve, bet ari tāpēc, ka biedrs Staļins bija parā�dījis tādus cilvēciskus trūkumus! Lielais vadonis bija inte�liģents, vispārēji izglītots, labs dejotājs, un viņam bija laba balss. Bet viņ� bija pilnīgi nesaprātīgs! Allanam bija iznācis nocitēt nepareizu dzejnieku, un da�ās sekundēs patīkamas pusdienas bija pārvērtu�ās par� katastrofu.

Riskējot pats ar savu dzīvību, Jūlijs uzmanīgi, ļoti uzma�nīgi mēģināja runāt ar mar�alu Beriju par Allana gaidāmo nāvessodu un vai tomēr, par spīti visam, �eit nebūtu kāda alternatīva.

Bet te Jūlijs bija nepareizi novērtējis mar�alu. Protams, viņ� pielietoja varu pret sievietēm un bērniem, protams, viņ� lika spīdzināt un nogalināt gan vainīgus, gan nevai�nīgus, protams, tas viss un vēl daudz kas piedevām� Bet, lai cik pretīgas daudzkārt bija viņa metodes, tomēr mar�als Berija apzināti strādāja Padomju Savienības labā.

Esiet mierīgs, mīļo Jūlij Borisovi�, Karlsona kungam nebūs jāmirst. Vismaz tagad vēl ne.

Mar�als Berija paskaidroja, ka viņ� uzskata Allanu Karlsonu par atstātu rezervē tādam gadījumam, ja Jūlijam Borisovi�am un viņa kolēģiem pētniekiem neveiktos ar bumbu ilgāk, nekā to būtu iespējams akceptēt. �ajā skaidrojumā bija ietverti draudi, un ar to mar�als Berija bija ļoti apmie�rināts.

Gaidot tiesu, Allans sēdēja tur, kur sēdēja, vienā no dro��ības policijas daudzajām kamerām. Vienīgais, kas notika, kad vispār nekas nenotika, bija tas, ka Allanam katru dienu servēja kukulīti maizes, trīsdesmit gramu cukura un trīs�reiz dienā gatavotu ēdienu (dārzeņu zupu, dārzeņu zupu un dārzeņu zupu).

Ēdiens noteikti Kremlī būtu bijis labāks nekā apcieti�nājumā. Bet, pēc Allana domām, lai ari zupa gar�oja tā, kā gar�oja, viņ� katrā gadījumā to varēja baudīt vienā mierā, nevis apstākļos, kad kāds uz viņu nesaprotamu iemeslu dēļ kliedz.

Jaunā diēta ilga se�as dienas, līdz dro�ības dienesta īpa�ā kolēģija sasauca tiesas sēdi. Tiesas zāle, tāpat kā Allana kamera, atradās dro�ības dienesta milzīgajā ēkā Lubjankas laukumā, tikai da�us stāvus augstāk. Allanu nosēdināja uz krēsla pretī tiesnesim aiz katedras. Pa kreisi no tiesne�a sēdēja prokurors vīrs ar sapīku�u seju un pa labi Allana aizstāvis, vīrs ar tikpat sapīku�u seju.

Vispirms prokurors sacīja kaut ko krieviski, ko Allans nesaprata. Pēc tam advokāts sacīja kaut ko citu krieviski, ko Allans arī nesaprata. Uz to tiesnesis pamāja ar galvu, �ķie�tami pārdomādams, tad dro�ības dēļ atvēra un izlasīja kādu lapiņu, lai visu atcerētos, tad pasludināja spriedumu:

īpa�ā kolēģija nolemj notiesāt Allanu Emānuelu Karlsonu, Zviedrijas karalistes pilsoni, kā padomju sociālistis�kajai sabiedrībai bīstamu elementu uz trīsdesmit gadiem labo�anas darbu nometnē Vladivostokā.

Tiesnesis informēja notiesāto, ka spriedums pārsū�dzams Augstākajā Padomē triju mēne�u laikā, sākot ar �o dienu. Bet Allana Karlsona advokāts Allana Karlsona vārdā paziņoja, ka nekāda pārsūdzība neesot aktuāla. Un ka Allans Karlsons, tie�i pretēji, esot pateicīgs par maigo spriedumu.

Protams, Allanam neviens neprasīja, vai viņ� ir patei�cīgs vai ne, bet spriedumam nenoliedzami bija savas labās puses. Pirmkārt, notiesātais varēja saglabāt dzīvību, un, ja cilvēks pieskaitīts bīstamiem elementiem, tas bija rets gadījums. Un, otrkārt, viņ� nonāca gulaga nometnē tie�i Vladivostokā, kur valda Sibīrijas vislabāk pacie�amais kli�mats. Laiks tur nav daudz trakāks kā mājās Sermlandē, tur�pretim tālāk ziemeļos un valsts iek�ienē aukstums varēja sasniegt mīnus piecdesmit, se�desmit un pat septiņdesmit grādus.

Allanam tātad smaidīja veiksme, un tad viņ� tika iespiests caurvējainā dzelzceļa vagonā kopā ar trīsdesmit citiem disidentiem ar tādu pa�u likteni. Turklāt tie�i �ai kra�vai tika pie�ķirtas ne mazāk kā trīs segas uz cietumnieku, jo kodolfiziķis Jūlijs Borisovi�s Popovs bija piekukuļojis sargu un viņa tuvāko �efu ar veselu �ūksni rubļu. Cietumnieku sargu bosam likās dīvaini, ka tik prominents pilsonis iesais�tās vienkār�ā gulaga transportā, un viņ� apsvēra iespēju paziņot par to augstākstāvo�ām personām, bet tad �efam ienāca prātā, ka naudu jau faktiski paņēmis, un tādēļ labāk nesacelt troksni.

Allanam nebija viegli atrast kādu, ar ko �ajā cietum�nieku transportā kontaktēties, jo gandrīz visi runāja tikai krieviski. Tomēr kāds vīrs ap piecdesmit prata itāliski, un, tā kā Allans labi runāja spāniski, viņi viens otru diezgan labi saprata. Pietiekami labi, lai Allans aptvertu, ka �is vīrs ir dziļi nelaimīgs un labprāt darītu sev galu, ja vien viņ�, pēc pa�a vārdiem, piedevām pie visa cita nebūtu tāds mīkst�aulis. Allans viņu mierināja, cik vien labi prazdams, un teica, ka varbūt viss nokārtosies pats no sevis, kad vil�ciens nonāks Sibīrijas iek�ienē, jo tur, pēc Allana domām, arī trīs segas būs pārāk maz, ja aukstums tie�ām būs tik necie�ams.

Itālietis no�ņaukājās un kļuva mundrāks. Tad viņ� patei�cās Allanam par atbalstu un sniedza roku. Starp citu, viņ� nemaz nebija itālietis, bet gan vācietis. Viņu sauca Her�berts. Uzvārds, pēc viņa domām, nebija svarīgs.

* * *

Herbertam Ein�teinam dzīvē nekad nebija veicies. Administratīvas kļūdas dēļ viņ�, tie�i tāpat kā Allans, bija notiesāts uz trīsdesmit gadiem labo�anas darbu nometnē, nevis uz nāvi, pēc kuras tik dedzīgi ilgojās.

Un viņ� arī nenosala Sibīrijas tundrā, par to parūpējās papildu segas. Turklāt 1948. gada janvāris bija vismaigā�kais salīdzinājumā ar citiem gadiem un dienām. Bet Allans solīja, ka drīz vien Herbertam pavēr�oties jaunas iespējas. Viņi ta�u atradās ceļā uz darba nometni; ja nekā citādi, viņ� ta�u varēs nostrādāties līdz nāvei; ko Herberts par to domājot?

Herberts nopūtās un teica, ka �ādai lietai esot par slinku, un vispār viņ� par to neko nezinot, jo nekad mū�ā neesot strādājis.

�ajā apstāklī Allans saredzēja iespēju. Ja darba nometnē kāds tikai staigās apkārt un slaistīsies, tad ta�u sargi viņam veltīs lo�u kārtu.

Herbertam �ī doma patika, bet vienlaikus viņ� no tās nodrebēja. Lo�u kārta diezin vai tā ir ļoti sāpīga?

Allanam Karlsonam pret dzīvi nebija nekādu lielo pra�sību. Viņ� gribēja gultu, kārtīgi paēst, kaut kādu darbu un ik pa laiciņam malciņu degvīna. Ja viņam tas bija, tad gan�drīz visu varēja pieciest. Vladivostokas lēģeri tika piedāvāts viss, ko Allans vēlējās, izņemot degvīnu.

Vladivostokas ostu tolaik veidoja atklātā un slēgtā daļa. Slēgtā bija apjozta ar divus metrus augstu sētu, aiz kuras divkār�ās rindās bija izvietotas �etrdesmit brūnas barakas, kas piederēja pie gulaga labo�anas darbu nometnes. Sēta veda līdz pat piestātnei. Tie kuģi, kuri gulaga cietumnie�kiem bija jāpiekrauj vai jāizkrauj, pietauvojās sētas iek��pusē, pārējie ārpusē. Gandrīz visus darbus veica ieslo�dzītie, tikai mazi zvejnieku kuģī�i tika galā pa�i ar savu apkalpi, kā ari viens vai otrs lielāks tankkuģis.

Visas dienas labo�anas darbu nometnē Vladivostokā ar maziem izņēmumiem �ķita vienādas. Baraku iemītnie�kus modināja pulksten se�os, brokastis deva ceturksni pāri se�iem. Darbs ilga divpadsmit stundas, no pusseptiņiem līdz pusseptiņiem, ar trīsdesmit minū�u ilgu pusdienlaiku pulksten divpadsmitos. Tūlīt pēc darba dienas beigām bija vakariņas, tad visi tika ieslēgti līdz nākamajam ritam.

Diēta bija stabila: galvenokārt, protams, zivis, bet reti kad zupas veidā. Cietumnieku sargi nebija visai laipni, tomēr bez vajadzības nevienu nost ne�āva. Pat Herbertam Ein�teinam bija izdevies saglabāt dzīvību, lai gan pret pa�a gribu. Bez �aubām, viņ� vilka kājas trakāk nekā citi cietum�nieki, bet, tā kā viņ� vienmēr turējās �aklā darbarūķa Allana tuvumā, nekas netika pamanīts.

Allanam nebija nekas pretī strādāt par diviem. Turpretī viņ� nekavējoties ieveda noteikumu, ka Herberts nedrīkst stāvēt un caurām dienām īdēt, cik viņam no�ēlojama dzīve, to jau Allans bija sapratis, un viņa atmiņai nebija ne vainas. Atkārtot kaut ko vēl un vēlreiz tas nekur nederēja.

Herberts paklausīja, un ar to viss bija labi, gandrīz tik�pat labi kā ar visu pārējo.

Ja vien nebūtu tā lieta ar degvīnu. Allans izturēja tie�i piecus gadus un trīs nedēļas. Tad viņ� sacīja:

Nu man vienreiz gribas iedzert. Bet ko iedzert te nav nekā. Tātad pienācis laiks kopties projām.

Pavasara saule karsēja jau devīto dienu pēc kār�tas, un, pat ja no rītiem bija vēss, Buse klāja brokastu galdu laukā, verandā.

Benijs un Daiļā izveda Soņu no autobusa un tālāk zaļās ganībās aiz dzīvojamās mājas. Allans un Jedans Jerdlns kopā sēdēja �ūpuļdlvānā un uzmanīgi �ūpojās. Vienam bija simt gadu, bet otrs jutās gandrīz līdzīgi. Galva sāpēja, un lauzto ribu dēļ bija grūti elpot, labā roka vispār nedarbojās, bet vissliktākais bija ievainojums labajā kājā. Benijs, iedams garām, paskatījās un solīja apmainīt kājas pārsēju brītiņu vēlāk, bet tagad ieteica pāris pretsāpju table�u. Ja radīsies vajadzība morfīnam, pienāks kārta vakarpusē.

Benijs atgriezās pie Soņas un atstāja Allanu un Jedanu divatā. Allans domāja, ka pienācis laiks nopietnākai saru�nai starp vīriem. Viņ� sāka ar no�ēlu, ka� vai viņu sauca Bultens? � ka Bultens aizgājis bojā Sermlandes me�ā un ka� Hinkens?� drīz pēc tam nonācis zem Soņas. Gan Bul�tens, gan Hinkens, maigi izsakoties, bija ļoti draudīgi, un tas, iespējams, varētu būt vainu mīkstino�s apstāklis; vai Jedana kungs tā nedomā?

Jedans Jerdīns atbildēja, ka bēdīgi dzirdēt par zēnu nāvi, bet tas tomēr viņu nemaz nepārsteidzot, ka viņus pieveicis simtgadīgs vecis, lai ari saņemot nelielu palīdzību, jo tie abi biju�i vienreizīgi āmurgalvas. Vienīgais, kas tos muļķībā varētu pārspēt, bijis kluba ceturtais biedrs Karakass, bet tas jau esot aizbraucis no valsts un atrodoties kaut kur ceļā uz Dienvidameriku. Jedans nevarot pateikt, no kurienes Kara�kass īsti nākot.

Tad Jedana Jerdīna balss kļuva skumja �ķita, ka viņam �ēl sevis pa�a, jo tie�i Karakass būtu varējis runāt ar kokaina pārdevējiem Kolumbijā; tagad Jedanam nebija ne tulka, ne palīgu, lai turpinātu biznesu. Tagad viņ� te sēdēja un nezi�nāja ne to, cik viņam vispār ķermenī lauztu kaulu, ne ari to, ko vispār iesākt ar savu dzīvi.

Allans viņu mierināja un teica, ka dro�i vien esot citas narkotikas, ko Jedana kungs varētu pārdot. Allans īsti neorientējoties, kā sastāv ar narkotikām, bet Jedana kungs un Buse Resgalis varbūt te īpa�umā varētu kaut ko audzēt?

Jedans atbildēja, ka Buse Resgalis ir labākais draugs viņa mū�ā, bet ka Busem esot sava nolādēta morāle. Ja tās nebūtu, tad Jedans un Buse �obrīd jau būtu gaļas bumbiņu karaļi visā Eiropā.

Buse pārtrauca vispārējo melanholiju �ūpuļdlvānā, pazi�ņodams, ka brokastis ir galdā. Beidzot Jedans dabūja nogar��ot pasaulē sulīgāko cāli un piedevām vēl tādu arbūzu, kas likās taisnā ceļā importēts no debesu valstības.

Pēc brokastīm Benijs pārsēja Jedana brūci kājā, un tad Jedans paziņoja, ka viņam vajadzīgs neliels priek�pusdie�nas snaudiens, ja draugi neiebilst. Draugi nekādā ziņā neie�bilda.

Nākamās stundas Klokaregordā noritēja �ādi.

Benijs un Daiļā pārkārtoja �ķūni, lai ierīkotu cienīgu un pastāvīgu stalli Soņai.

Jūliuss un Buse devās pēc provianta uz Fal�ēpingu, kur ieraudzīja laikrakstu reklāmas lapas un rakstus kaujas rub�rikās par simtgadnieku ar kompāniju, kas acīmredzot bija devu�ies amoka skrējienā pa valsti.

Allans pēc brokastīm atgriezās �ūpuļdīvānā ar pa�a pie�ņemto galveno uzdevumu nepārpūlēties. Labprāt kopā ar Busteru.

Un Jedans bija nolicies gulēt.

Bet, kad Jūliuss un Buse atgriezās pēc �opinga, viņi tūlīt sasauca virtuvē sapulci. Pat Jedans Jerdīns tika piecelts no gultas, lai būtu klāt.

Jūliuss sākumā pastāstīja, ko viņi ar Būsi redzēju�i reklā�mas lapā, kas izvietota visās malās Fal�ēpingā. Viņiem bija līdzi arī avīzes. Tas, kur� vēlējās, varēja tās pēc sapulces mierā un klusumā izlasīt pats, bet kopsavilkums bija tāds, ka visi �ajā istabā ir neklātienē aizturēti, izņemot Būsi, kas nekur nebija minēts, un Jedanu, kas, pēc �urnālistu rak�stītā, bija miris.

-��� Pēdējais gan īsti neatbilst patiesībai, lai gan es jūtos draņķīgi, teica Jedans Jerdīns.

Jūliuss turpināja, ka, protams, ir nopietni tikt apsūdzē�tam par slepkavību, pat ja beigās to nosauktu par kaut ko citu. Un tad viņ� ļāva runāt citiem. Varbūt viņiem pa�rocīgi jāpiezvana policijai, jāpasaka sava atra�anās vieta un jāļauj taisnībai iet savu gaitu?

Pirms kāds cits paspēja paust savu viedokli, Jedans Jer�dīns iebļāvās, ka tikai pār viņa pusdzīvo ķermeni kāds brīv�prātīgi zvanīs un pieteiksies policijā.

-��� Ja notiks �itā, es tūlīt pat sameklē�u savu revolveri. Starp citu, kur jūs to esat nobēdzināju�i?

Allans atbildēja, ka viņ� noslēpis revolveri dro�ā vietā, domājot par visām tām jocīgajām zālēm, ko Benijs grū�

Jedana kungam iek�ā. Un vai Jedana kungs nedomā, ka �au�jamais vēl kādu bridi varētu palikt slēptuvē?

Nūja, tam Jedans varētu piekrist, ja vien viņ� ar Karlsona kungu reiz varētu pāriet uz tu.

-���� Es esmu Jedans, teica Jedans un sniedza simtgadniekam kreiso roku.

-���� Un es esmu Allans, teica Allans. Ļoti patīkami satikties.

Tātad Jedans, draudot ar ieroci (lai gan bez iero�a), bija noteicis, ka pie policijas un prokurora atzīties nav jāiet. Viņa pieredze mācīja, ka taisnība reti kad ir taisnīga, kādai tai vajadzētu būt. Pārējie tam piekrita, it īpa�i iedomājo�ties par to, cik slikti viss viņiem varētu beigties, ja taisnība �oreiz izrādītos taisnīga.

īso pārrunu secinājums bija tāds, ka dzeltenais autobuss tūlīt tika paslēpts Buses rūpnieciskajā noliktavā kopā ar vēl neapstrādātiem arbūziem, Tas Kungs vien zina, cik lielā skaitā. Nolemts tika arī tas, ka vienīgais, kas drīkst atstāt māju bez grupas atļaujas, ir Buse Resgalis; tas nozīmē no visiem vienīgais, kas nebija izsludināts meklē�anā vai uzskatīts par miru�u.

Jautājumu par nākotni, kā, piemēram, par ceļasomu ar naudu, kas tika dalīta pa labi un pa kreisi, grupa nolēma atlikt uz vēlāku laiku. Vai, kā sacīja Jedans Jerdīns:

-���� Man sāp galva, kad es domāju par to, un sāp krūtis, kad ieelpoju, lai pastāstītu, ka, man par to domājot, sāp galva. Es maksāju piecdesmit miljonus par pretsāpju tab�leti, ja vajadzīgs.

-��� Te tev būs divas, teica Benijs. Bet tās ir bez mak�sas lai tu to zinātu!

Komisāram Āronsonam tā bija drud�aina diena. Patei�coties mediju uzmanībai, straumēm plūda ziņas par trīs�kār�ā slepkavas un viņa kompanjonu atra�anās vietu. Bet vienīgā informācija, kas, pēc komisāra Aronsona domām, bija ticama, nāca no lēņa policijas prefekta vietnieka Gunnara Lēvenlinda Jen�ēpingā. Viņ� bija sazinājies ar Āronsonu un pastāstījis, ka, braucot pa E4 dienvidos no Jen�ēpingas, Rosletas tuvumā saticis Scania modeļa dzeltenu kravas autobusu ar sadauzītu priek�u un tikai vienu mazo gaismu. Ja viņa mazdēls savā bēbī�a krēsliņā tie�i tobrīd nebūtu sācis vemt, Lēvenlinds būtu zvanījis ceļu policijas kolēģiem, bet tagad bija tā, kā bija.

Komisārs Āronsons otro vakaru pēc kārtas sēdēja piano bārā viesnīcā Royal Corner Vek�ē, un atkal viņam īsti nevei�cās analizēt situāciju ar alkoholu ķermenī.

E4 uz ziemeļiem, prātoja komisārs. Vai tad jūs esat atpakaļceļā uz Sermlandi? Vai ari domājat paslēpties Stokholmā?

Un tad viņ� nolēma nākamajā dienā iz�ekoties no vies�nīcas un doties mājup uz savu bēdīgo trīsistabu dzīvokli Eskilstūnas centrā. Ronijam Hultam no ceļojumu biroja Malm�ēpingā bija kaķis, ko apskaut. Jēranam Āronsonam nebija nekā, domāja Jērans Āronsons un iztuk�oja pēdējo groku �ajā vakarā.

Piecos gados un trīs nedēļās Allans, protams, bija kārtīgi iemācījies krieviski un arī atsvaidzinājis savas ķīnie�u valodas zinā�anas. Osta bija rosīga vieta, un Allans ar jūrniekiem, kas bie�i tur atgriezās, nodibināja kontaktus, tā gūstot informāciju par to, kas notiek pasaulē.

Visam pa vidu bija noticis tā, ka Padomju Savienība pusotru gadu pēc Allana tik�anās ar Staļinu, Beriju un simpātisko Jūliju Borisovi�u bija uzspridzinājusi pati savu atombumbu. Rietumos bija radu�ās aizdomas par spiego��anu, jo bumba �ķita būvēta tie�i pēc tāda pa�a principa kā amerikāņu trīskār�ais lādiņ�. Allans mēģināja atsaukt atmiņā, cik pavedienu Jūlijs bija saņēmis jau zemūdenē, līdz viņi sāka dzert vodku no pudeles.

Man �ķiet tu pieproti mākslu iedzert un vienlaikus klausīties, mīļo Jūlij Borisovi�, viņ� sacīja.

Vispār Allans vēl sagrābstīja ziņu, ka ASV, Francija un Lielbritānija apvienoju�as savas okupācijas zonas un nodibināju�as Vācijas Federatīvo Republiku. Tam tūlīt slē�jās pretī niknais Staļins un nodibināja pats savu Vāciju, un tagad Rietumiem un Austrumiem bija katram sava, un Allanam �ķita, ka tas ir praktiski.

Turklāt Zviedrijas karalis bija ņēmis un nomiris to Allans bija izlasījis īsā paziņojumā kādā britu avīzē, kas neskaidra iemesla dēļ bija nonākusi kāda ķīnie�u jūrnieka rokās, kur� no savas puses bija padomājis par zviedru cietumnieku Vladivostokā, ar ko viņ� mēdza aprunāties, un tādēļ paņēmis līdzi avīzi. Karalis, protams, jau gandrīz veselu gadu bija miris, kad to uzzināja Allans, bet tam tak nebija tik liela nozīme. Miru�ā vietā turklāt nekavējo�ties tika ielikts jauns karalis, tā ka valstij nebija nodarīts nekas slikts.

Jūrnieku vidū ostā visvairāk tika runāts par karu Korejā. Un tas nemaz nebija tik dīvaini. Koreja ta�u atradās tikai divdesmit jūdzes tālāk.

Kā Allans noprata, tad bija noticis apmēram tā.

Kad pasaules kar� bija beidzies, Korejas pussala bija it kā palikusi pāri. Staļins un Trumens brālīgi okupēja katrs savu daļu un ļāva trīsdesmit astotajam platuma grādam �ķirt zie�meļus no dienvidiem. Pēc tam notika mū�ību ilgas sarunas par to, kā Koreja pati sevi pārvaldīs, bet, tā kā Staļinam un Trumenam nebija glu�i vienādi politiski vērtējumi (patiesībā tādu nebija vispār), viss beidzās apmēram tā kā ar Vāciju. Vispirms ASV nokārtoja Dienvidkorejas nodibinā�anu, uz ko Padomija atbildēja ar Ziemeļkoreju. Un tad gan ASV, gan Padomju Savienība atstāja korejie�us viņu pa�u ziņā.

Patiesībā tik labi nemaz negāja. Gan Kim Ir Sens zieme�ļos, gan Li Sinmans dienvidos uzskatīja sevi par vislabāko visas pussalas pārvaldī�anai. Un, tā kā viņi nespēja vieno�ties par �o jautājumu, tad sāka karot.

Bet pēc trim gadiem un �etriem miljoniem kritu�o nebija mainījies pilnīgi nekas (ja neņem vērā bojāgāju�os). Ziemeļi arvien vēl bija ziemeļi, un dienvidi bija dienvidi. Un trīsdesmit astotais platuma grāds tos joprojām �ķīra.

Iedzer�ana bija galvenais iemesls, lai laistos projām no gulaga nometnes, un visdabiskāk, protams, bija uzlavlties uz kāda no kuģiem, kas pietauvojās Vladivostokas ostā un atkal to atstāja. Tā gadu gaitā bija domāju�i vismaz sep�tiņi no Allana barakas biedriem, un visi septiņi tika atklāti un nogalināti. Katru reizi, kad tas notika, pārējie barakā sēroja. Visvairāk jau Herberts Ein�teins, kā varēja domāt. Tikai Allans saprata, ka Herberts sēdēja un vaimanāja par to, ka ari �oreiz viņ� nav viens no tiem.

Tikt uz kuģa bija ļoti grūti tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka katram cietumniekam bija raksturīgais melnbalti svītrotais tērps. Tajā nebija iespējams kaut kādā veidā saplūst kopā ar pūli. Turklāt �auro trapu bija viegli uzmanīt, un labi apmā�cītie sargsuņi apostīja katru kravu, kas ar ceļamkrānu tika celta uz borta.

Turklāt vēl jāpatur prātā ari tas, ka nebija viegli atrast kuģi, kur Allans bez ierunām tiktu akceptēts kā brivpasa�ieris. Daudzi transportkuģi devās uz kontinentālo Ķīnu, citi uz Vonsanu Ziemeļkorejas austrumkrastā. Bija iemesls domāt, ka ķīnie�u vai ziemeļkorejie�u kapteinis, kas kravā atrastu gulaga gūstekni, vai nu grieztos atpakaļ, vai arī pārmestu viņu pār bortu (rezultāts būtu tas pats, toties mazāka birokrātija).

Nē, jūrasceļ� būtu grūts, ja reiz gribējās bēgt, un tā tas tie�ām bija. Sauszemes ceļ� jau ari nav daudz vieglāks. Doties uz ziemeļiem dziļāk Sibīrijā ar tās trako aukstumu, protams, nebija nekāds risinājums. Tāpat kā uz rietumiem iek�ā Ķīnā.

Atlika ceļ� uz dienvidiem uz Dienvidkoreju, kur dro�i vien parūpētos par gulaga gūstekni kā komunisma ienaid�nieku. Tikai �ēl, ka pa vidu atradās Ziemeļkoreja.

Protams, ari �ajā ceļā varēja gadīties �is tas, kur paklupt. To Allans saprata jau tad, kad vēl nebija paspējis izstrādāt kaut ko līdzīgu bēg�anas plānam pa sauszemi uz dienvi�diem. Bet neatmaksājās beigt sevi nost gau�oties, jo tad ta�u vispār nebūs ne �ļukas �ņabja.

Vai viņam mēģināt vienam pa�am vai ar kādu kopā? Tādā gadījumā tas būtu Herberts, �is nelaimes putns. Allans domāja, ka sagatavo�anas darbā viņam Herberts labi node�rētu. Turklāt noteikti ir jautrāk bēgt divatā nekā vienam pa�am.

-���� Bēgt? jautāja Herberts Ein�teins. Pa sauszemes ceļu? Uz Dienvidkoreju? Caur Ziemeļkoreju?

-��� Apmēram tā, teica Allans. Katrā ziņā tas ir darba variants.

-��� Ir ta�u tikai mikroskopiska iespēja, ka mums izdo�sies, teica Herberts.

-��� Pareizi, sacīja Allans.

-��� Es piedalos! iesaucās Herberts.

Pēc pieciem gadiem nometnē bija zināms, ka cietum�nieka nr. 133 smadzenēs maz kas kustas un ka tas, kas tomēr kustas, tur iek�ā saduras ar sevi pa�u.

Tas savukārt bija radījis iecietīgu attieksmi pret Her�bertu Ein�teinu no cietumsargu puses. Ja vienalga kur� cie�tumnieks nestāvēja, kā nākas, rindā pēc ēdiena, kad tas bija jādara, tad labākajā gadījumā sekoja izlamā�ana, nākamajā dienā labākajā gadījumā viņ� dabūja pa vēderu ar �autenes laidni, bet sliktākajā paldies un ardievu!

Bet Herberts vēl arvien pēc pieciem gadiem maldī�jās starp barakām. Tās visas bija vienādi brūnas un vienādi lielas, tās viņam juka kopā. Ēdienu vienmēr deva starp trīspadsmito un �etrpadsmito baraku, bet gūstekni nr. 133 varēja tikpat labi atrast maldāmies ap septīto. Vai deviņpa�dsmito. Vai divdesmit piekto.

Pie velna, Ein�tein! sargi sauca. Ēdiena rinda ir tur tālāk. Nē, ne tur, tur! Tā tur bijusi visu �o nolādēto laiku!

Allans domāja, ka �o slavu viņi ar Herbertu varētu izmantot. Izbēgt jau varēja cietumnieku tērpā, bet sagla�bāt dzīvību �ajā pa�ā uniformā ilgāk par minūti gan būtu grūtāk. Allanam un Herbertam bija vajadzīgs katram savs zaldātu ietērps. Un vienīgais no gūstekņiem, kas varēja tuvoties zaldātu apģērbu noliktavai un kas, tur pamanīts, netiktu no�auts, bija 133. numurs Ein�teins.

Tādēļ Allans instruēja draugu par to, kas viņam būs jādara. Runa bija par "aizie�anu uz nepareizo pusi" pus�dienu laikā, jo tad bija pārtraukums ari personālam drēbju noliktavā. Veselu pusstundu noliktavu apsargāja tikai zal�dāts ar lo�metēju sargtornī numur �etri. Tāpat kā visi citi, viņ� zināja gūstekņa nr. 133 īpatnības un, viņu ieraugot, dro�i vien sāktu kliegt uz Herbertu, nevis piepildīt viņu ar svinu. Un, ja Allans �ajā punktā kļūdltos, tad pasaule jau neaizietu bojā, domājot par Herberta mū�īgajām ilgām pēc nāves.

Herbertam �ķita, ka Allans izrēķinājis pareizi. Bet kas viņam tagad būs jādara?

Protams, iznāca muļķīgi. Herberts, bez �aubām, aiz�gāja nepareizi un pēc ilgiem laikiem tie�ām nonāca rindā pēc ēdiena. Tur jau stāvēja Allans, kas nopūtās un laipni pastūma Herbertu drēbju noliktavas virzienā. Lai gan tas nelīdzēja, jo Herberts atkal kļūdījās un pilnīgi negaidīti atradās veļas mazgātavā. Un ko gan viņ� citu tur atrada, ja ne veselu lēveni tikko izmazgātu un izgludinātu zaldātu uniformu!

Viņ� paņēma divas, noslēpa tās zem mēteļa un devās arā starp barakām. Protams, Herbertu pamanīja sargs tornī numur �etri, un viņ� pat nesāka lamāties. Turklāt sargs domāja, ka �is idiots ir ceļā pats uz savu baraku.

Sensācija, viņ� nomurmināja un turpināja iesākto nodarbi, proti, snauduļo�anu.

Tagad Allanam un Herbertam bija katram sava zaldāta uniforma, kas liecinās par to, ka viņi ir lepni Sarkanās armi�jas rekrū�i. Atlika tikai pārējais.

Pēdējā laikā Allans bija ievērojis, ka stipri pieaudzis to kuģu skaits, kuri dodas uz Vonsanu Ziemeļkorejā. Padomju Savienība oficiāli nekaroja ziemeļko rej ie�u pusē, bet Vladivostokā pa dzelzceļu bija sāku�i pienākt kara materiāli milzīgos daudzumos, no turienes tie tika pārkrauti kuģos, un tiem visiem bija viens un tas pats galamērķis. Ne jau tā, ka uz tiem būtu rakstīts, uz kurieni tie dodas, bet atsevi��ķiem jūrniekiem bija mēle mutē, un Allanam bija pietiekami daudz saprāta, lai pajautātu. Da�os gadījumos varēja arī redzēt, no kā krava sastāvēja, piemēram, no apvidus auto vai pat tankiem, bet tur bija arī neitrāli koka konteineri.

Allans lauzīja galvu par kādu viltus manevru, līdzīgu tam, kas pirms se�iem gadiem Teherānā tika izdarīts. Saskaņā ar seno romie�u patiesību kurpniekam vislabāk palikt pie savām liestēm, un Allanam ienāca prātā, ka ar nelielu uguņo�anu varbūt varētu panākt zināmu efektu. Un �ajā sakarībā noderētu konteineri uz Vonsanu Ziemeļ�korejā. Allans nezināja, bet nojauta, ka daudzos no tiem atrodas eksplozīvs materiāls, un ja �āds konteiners ostas rajonā aizdegtos un ja da�ādās vietās sāktos mazliet nekon�trolēti sprādzieni� jā, tad varbūt Allanam un Herbertam rastos iespēja aizlavīties ap stūri un uzvilkt padomju uni�formas� un� tad tikai būtu jādabū auto� kam, protams, aizdedzē būtu atslēga un pilna benzīntvertne, un auto īpa��niekam nebūtu pretenziju. Un tad apsargātie vārti atvērtos pēc Allana un Herberta rīkojuma un ārpus ostas rajona un gulaga teritorijas neviens neko dīvainu nenojaustu, nevie�nam nepietrūktu nozagtā auto un neviens viņiem nedzītos pakaļ. Un tas viss notiktu, pirms viņi vispār sāktu raizēties, kā tikt iek�ā Ziemeļkorejā un galvenokārt kā no zieme�ļiem pārvietoties uz dienvidiem.

-��� Man gan galva darbojas lēni, teica Herberts. Bet �ķiet, ka tavs plāns vēl nav īsti gatavs.

-��� Tā nemaz tik lēni nedarbojas, protestēja Allans. Jā, varbūt mazliet lēnāk, bet otrā jautājumā tev pilnīga taisnība. Un, jo vairāk es par to prātoju, jo vairāk sliecos domāt, ka mums jāļauj visam iet savu gaitu, un tad tu redzēsi, ka būs tā, kā būs, jo tā vienmēr notiek. Patiesībā gandrīz vienmēr.

Bēg�anas plāna pirmā un vienīgā daļa bija slepeni aiz�dedzināt īsto konteineru. �ajā sakarībā vajadzēja 1) īsto konteineru, kā arī 2) kaut ko, ar ko aizdedzināt. Gaidot piestājam kuģi pirmās vajadzības apmierinā�anai, Allans atkal sūtīja uzdevumā par dumju atzīto Herbertu Ein�teinu. Un Herberts paspēja prasmīgi nospert gaismas raķeti un paslēpt to biksēs, iekams padomju sargs viņu ieraudzīja tur, kur viņam nebija nekādu tiesību atrasties. Bet sargs viņu nevis no�āva vai vismaz pārmeklēja, bet gan izlamāja par tematu, ka 133. numuram pēc pieciem gadiem būtu jābeidz maldīties. Herberts atvainojās un nedro�ām kājām vilkās projām. Un izrādes dēļ uz nepareizo pusi.

Baraka atrodas pa kreisi, Ein�tein! sargs auroja viņam no muguras. Cik tad dumj� var būt?

Allans paslavēja Herbertu par krietni padarītu darbu un labu teātri. Herberts no uzslavas pietvīka un tajā pa�ā laikā Allana vārdiem nepiekrita ar komentāru, ka neesot jau tik grūti tēlot muļķi, ja tāds esot. Allans sacīja, ka nezinot, cik tas varētu būt grūti, jo visi dumiķi, kurus Allans dzīvē sati�cis, esot mēģināju�i tēlot pretējo.

Tad atnāca, �ķiet, īstā diena. Bija auksts 1953. gada 1. marta rīts, kad piebrauca vilciens ar tik daudziem vago�niem, ka Allans un īpa�i jau Herberts nemaz nevarēja saskai�tīt. Transports acīmredzot bija militārs, visu vajadzēja ielādēt ne mazāk kā trijos kuģos, un to galamērķis bija Ziemeļkoreja. Kravā ietilpa astoņi T34 tanki to nevarēja noslēpt, bet citādi viss bija iesaiņots milzīgos koka konteineros bez pre�u deklarācijas. Turpretī starp plankām atstarpes bija tik lielas, ka pa vienu no tām viegli varēja iedabūt iek�ā gais�mas raķeti. Un tie�i to arī Allans darīja, kad bija strādājis pie krau�anas veselu pusi dienas un beidzot radās iespēja.

Protams, no konteinera sāka plūst dūmi, bet laimīgā kārtā pagāja da�as sekundes, pirms sāka degt, tā ka Allans paspēja noiet malā un nenonāca tūlītējās aizdomās. Uzreiz aizdegās arī pats koka konteiners, un to nevarēja novērst pat mīnus piecpadsmit grādi.

Saskaņā ar plānu tagad vajadzēja sprāgt, jo uguns bija nonākusi līdz iesaiņotai rokas granātai vai kam tamlīdzī�gam. Tad sargi kristu panikā un Allans un Herberts varētu laisties uz savu baraku un pārģērbties.

Problēma tomēr bija tāda, ka nekas nesprāga. Turpretī dūmi plūda mutuļiem, un kļuva vēl sliktāk, kad sargi, kas pa�i negribēja doties tuvāk, pavēlēja cietumniekiem dego��ajam konteineram liet virsū ūdeni.

Tad trīs cietumnieki dūmu aizsegā sāka rāpties pāri divmetrigajam �ogam, lai sasniegtu ostas atklāto daļu. Bet zaldāts sargtornī numur divi ieraudzīja, kas notiek. Viņ� jau sēdēja aiz lo�metēja un sūtīja lo�u spietus citu pēc cita caur dūmiem triju bēgļu virzienā. Sargs uzreiz trāpīja visiem trim ar lielu skaitu trasējo�u �āviņu, un vīri nokrita zemē beigti. Un, ja viņi vēl nebija miru�i, tad tādi ne�aubīgi kļuva vienu sekundi vēlāk, jo torņa sargs ar lo�metēju ne tikai bija per�forējis gūstekņus, bet arī konteineru, kas neskarts stāvēja blakus tam, kuru Allans Karlsons bija aizdedzinājis. Allana konteinerā atradās tūksto� piecsimt armijas segu. Bet bla�kus eso�ajā tūksto� pieci simti rokasgranātu. Trasējo�o �āviņu sastāvā ir fosfors, un, kad pirmā lode trāpīja pirmo granātu, tā aizdegās un pēc sekundes desmitdaļas paņēma līdzi visas tūksto� �etrsimt deviņdesmit deviņas granātu māsiņas. Eksplozija bija tik spēcīga, ka �etri nākamie kon�teineri pacēlās no savas vietas un aizlidoja trīsdesmit līdz astoņdesmit metrus iek�ā nometnē.

Konteinerā numur pieci bija septiņsimt mīnu, tāpēc tūlīt sekoja tikpat spēcīga eksplozija, turklāt vēl �etru kon�teineru saturs aizlidoja uz visām pusēm.

Haoss bija tas, ko Allans un Herberts bija vēlēju�ies, un haosu viņi arī dabūja. Tomēr viss bija tikai sācies. Jo tagad uguns pārņēma visus konteinerus pēc kārtas. Vienā no tiem bija dīzeļdegviela un benzīns, un ar tiem gan neviens uguni nedzē�. Vēl citā konteinerā atradās munīcija, kas sāka dzīvot pati savu dzīvi. Divi no sargtorņiem un astoņas no barakām dega zilās liesmās, vēl pirms darbībā iesaistījās prettanku saviņi. Pirmais nogāza sargtorni numur trīs, otrs trāpīja nometnes ieejas ēkai pa�ā vidū un steigā paķēra līdzi vārtu barjeru un visu citu.

Piestātnē atradās �etri kuģi kravas uzņem�anai, bet sekojo�ie prettanku �āviņi aizdedzināja visus �etrus.

Tālāk eksplodēja vēl viens konteiners ar rokasgranātām un uzsāka jaunu ķēdes reakciju, kas ietvēra ari to kontei�neru, kas atradās pēdējais rindā. Tur izrādījās vesela krava ar prettanku �āviņiem, un tie lidoja uz otru pusi, uz ostas atklāto daļu, kur gatavojās pietauvoties tankkuģis ar se��desmit pieciem tūksto�iem tonnu naftas. Tie�s trāpījums pa komandtiltiņu padarīja tankkuģi nevadāmu, un vēl trīs trāpījumi kuģa sānos izraisīja lielāku ugunskuru nekā visi līdz�inējie notikumi kopā.

Nevaldāmi dego�ais tankkuģis dreifēja gar piestātni uz pilsētas centra pusi. Savā pēdējā reisā tas savā 2,2 kilometru garajā ceļā aizdedzināja visas mājas. Turklāt vēl vēj� todien pūta no dienvidaustrumiem. Tādējādi bija vajadzīgas ne vairāk kā divdesmit minūtes, līdz burtiski runājot visa Vladivostoka bija liesmās.

* * *

Biedrs Staļins Krilatskojes rezidencē pa�laik pabeidza patīkamas pusdienas ar saviem padotajiem Beriju, Maļenkovu, Bulgaņinu un Hru��ovu, kad viņu sasniedza ziņa, ka Vladivostokas gandrīz vairs nav, kop� aizdedzies konteiners ar segām.

�ī ziņa padarīja Staļinu� pavisam dīvainu.

Staļina jaunais favorīts, rīcībspējīgais Ņikita Sergejevi�s Hru��ovs, jautāja, vai viņ� drīkstētu �ajā lietā dot labu padomu, un Staļins it kā stīvi atbildēja, ka Ņikita Sergejevi�s to noteikti drīkstot.

Dārgo biedri Staļin, teica Hru��ovs. Es ierosinu, lai tas, kas �ajā gadījumā noticis, nav noticis. Es ierosinu Vladivostoku nekavējoties noslēgt pasaulei, lai mēs pēc tam to pacietīgi uzceltu atkal no jauna un pārvērstu par bāzi mūsu Klusā okeāna flotei, tie�i tā, kā biedrs Staļins nesen iecerējis. Bet galvenokārt tas, kas noticis, nav noticis, jo pretējā gadījumā tiktu atklāts mūsu vājums, ko mēs neva�ram atļauties izrādīt. Vai biedrs Staļins saprot, ko es ar to domāju? Vai biedrs Staļins man piekrīt?

Staļins joprojām jutās dīvaini. Turklāt viņ� bija arī ierei�bis. Bet vadonis pamāja un sacīja, ka Staļina vēlē�anās esot tāda, lai Ņikita Sergejevi�s pats atbildot; lai tas, kas noti�cis� nav noticis. Pēc tam viņ� teica, ka Staļinam nu pienācis laiks atgulties, viņ� nejūtoties īsti labi.

Vladivostoka, domāja mar�als Berija. Vai tie�i uz turieni es neliku nosūtīt to zviedru fa�istisko ekspertu kā rezervi, ja mums pa�iem neizdotos tikt galā ar bumbu? Viņu es biju pavisam aizmirsis, man ta�u vajadzēja �o ne�ķīsteni lik�vidēt, kad Jūlijs Borisovi�s tik prasmīgi pats atrisināja �o mīklu. Nu nekas, viņ� tagad būs jau sadedzis. Lai gan viņam nevajadzēja aizraut sev līdzi visu pilsētu.

Guļamistabas durvīs Staļins paziņoja, ka nekādā ziņā nevēlas, lai kāds viņu traucētu. Tad viņ� aizvēra aiz sevis durvis, apsēdās uz gultas malas un atpogāja kreklu, jopro�jām prātodams.

Vladivostoka� Pilsēta, ko Staļins bija izraudzījies par padomju Klusā okeāna flotes bāzi! Vladivostoka� kurai būtu tik liela loma briesto�ajai ofensīvai Korejas karā! Vladi�vostoka�

Tās vairs nav!

Staļins vēl paspēja pats sev pajautāt, kā, pie velna, mīnus piecpadsmit-divdesmit grādos varēja aizdegties konteiners ar segām. Kādam tur jābūt atbildīgam� un tam velnam� tam�

Staļins krita uz priek�u un novēlās uz grīdas. Tur viņ� palika guļam ar trieku veselu diennakti, jo, ja biedrs Sta�ļins bija teicis, lai neviens viņu netraucē, tad neviens arī netraucēja.

Allana un Herberta baraka bija viena no pirmajām, kas aizdegās, un abiem draugiem nekavējoties nācās atmest plānu ielavīties barakā un uzvilkt uniformu.

�ogs ap lēģeri jau bija sabrucis, un, ja vēl bija saglabā�jies kāds sargtornis, neviens sargs vairs tajā nestāvēja. Tikt ārā no lēģera arī nebija nekādu grūtību. Problēma bija tā, kas notiks turpmāk. Nospert kādu militāristu auto nebija iespējams, jo tie visi dega zilās liesmās. Pa�iem doties uz pilsētu meklēt auto bēg�anai arī nebija reāli. Kaut kāda iemesla dēļ dega visa Vladivostoka.

Vairums no tiem gūstekņiem, kas bija pārdzīvoju�i uguni un eksplozijas, stāvēja grupā uz �osejas dro�ā attā�lumā no granātām un prettanku �āviņiem, un visa pārējā, kas vēl gāja pa gaisu. Da�i atsevi�ķi laimes meklētāji devās projām visi uz ziemeļrietumiem, jo tas bija vienīgais iespējamais virziens, uz kurieni, pēc krievu domām, bēgt. Austrumos bija ūdens, dienvidos Korejas kar�, rietumos atradās Ķīna, un tie�i uz ziemeļiem liesmoja pilsēta, gatava nodegt līdz pamatiem. Atlika ceļ� tie�i uz īsto un īsti auksto Sibīriju. Bet apsardzes zaldāti, protams, izrēķināja to pa�u, un, vēl pirms diena bija beigusies, viņi bija dabūju�i bēgļus rokā un nosūtīju�i tos visus uz mū�ību.

Izņēmums no iepriek� minētajiem bija Allans un Her�berts. Viņiem bija laimējies aizkļūt līdz uzkalniņam, uz dienvidrietumiem no Vladivostokas. Tur viņi apsēdās, lai mazliet atpūstos un lai paskatītos uz visu postu.

-��� Tā raķete bija ko vērts, teica Herberts.

-���� Gandrīz var teikt, ka atombumba nebūtu padarījusi labāku darbiņu, sacīja Allans.

-���� Ko tad mēs tagad darīsim? jautāja Herberts un aukstumā gandrīz vai ilgojās atpakaļ uz lēģeri, kura vairs nebija.

-���� Tagad mēs, draudziņ, dosimies uz Ziemeļkoreju, teica Allans. Un, tā kā neviena auto nav, tad iesim kājām. Tā uzturēsim siltumu.

Kirils Afanasjevi�s Mereckovs bija viens no Sarkanās armijas prasmīgākajiem un visvairāk apbalvotajiem koman�dieriem. Starp citu, viņ� bija Padomju Savienības Varonis un saņēmis Ļeņina ordeni ne mazāk kā septiņas reizes.

Kā ceturtās armijas �efs viņ� ar panākumiem cīnījās pret vācie�iem pie Ļeņingradas, un pēc deviņsimt �ausmī�gām dienām pilsētas aplenkums tika pārrauts. Tādēļ nebija ko brīnīties, ka Mereckovs papildus visiem citiem ordeņiem, tituliem un medaļām kļuva par Padomju Savienības mar��alu.

Kad Hitlers reizi par visām reizēm tika atspiests atpa�kaļ, Mereckovs devās uz austrumiem, deviņsimt se�desmit jūdzes ar vilcienu. Viņ� bija vajadzīgs, lai vadītu pirmo Tālo Austrumu fronti un izdzītu japāņus no Mand�ūrijas. Nebija nekāds brīnums, ka Kirilam Afanasjevi�am izdevās arī tas.

Tad beidzās pasaules kar� un Mereckovs jutās paguris. Tā kā nebija neviena, kas mar�alu gaidītu Maskavā, viņ� palika austrumos. Mereckovs nonāca krēslā aiz militāra rakstāmgalda Vladivostokā. Tas bija smalks rakstāmgalds. No īsta tīkkoka.

1953. gada ziemas beigās viņam bija piecdesmit se�i gadi un viņ� joprojām sēdēja pie sava rakstāmgalda. No turienes viņ� administrēja padomju neklātbūtni Korejas karā. Kā Mereckovs, tā biedrs Staļins uzskatīja, ka ir stra�tēģiski svarīgi, lai Padomju Savienība taisni tagad necīnī�tos tie�i pret amerikāņu zaldātiem. Abiem, protams, bija bumba, bet amerikāņi atradās priek�ā. Visam bija savs laiks, �obrīd nevajadzēja provocēt kas nebūt netraucēja tam, lai Korejas karā varētu vai pat vajadzētu uzvarēt.

Savā tagadējā stāvokli mar�als Mereckovs pēc darba �ad tad atļāvās arī atpūsties. Starp citu, viņam bija medību namiņ� ārpus Kraskino, pāris stundu braucienā uz dienvi�diem no Vladivostokas. To viņ� apmeklēja, cik bie�i vien bija iespējams, vislabprātāk ziemā. Un vislabāk viens. Ja neskaita adjutantu, jo mar�ali ta�u pa�i nevadīja auto, pēc kā gan tas izskatītos?

Mar�alam Mereckovam un viņa adjutantam bija atlicis stundas brauciens no Kraskino līdz Vladivostokai, kad viņi no līkumainā piekrastes ceļa pirmo reizi ieraudzīja melnu dūmu stabu ziemeļpusē. Kas tur bija noticis? Vai kaut kas dega?

Attālums bija par lielu, lai no mar�ala stāvoklim atbils�to�ā auto bagā�nieka ņemtu ārā tālskati. Mar�als Mereckovs pavēlēja pilnā ātrumā braukt uz priek�u, piebilzdams, lai adjutants divdesmit minū�u laikā atrastu piemērotu apstā��anās iespēju ar skaidru skatu pāri līcim. Kas tur būtu varējis notikt? �ķita, ka kaut kas tur deg�

Allans un Herberts pa �oseju bija nogāju�i labu gabalu, kad no dienvidiem tuvojās stilīga un militāri zaļa pobeda. Bēgļi paslēpās aiz sniega kupenas, līdz auto pabrauca garām. Bet tūlīt pat tas samazināja ātrumu un apstājās mazāk nekā piecdesmit metru attālumā. No tā izkāpa medaļām izgreznots oficieris un viņa adjutants. Adjutants paņēma no bagā�nieka tālskati, un tad medaļām izgreznotais virs un adjutants pagāja tālāk, lai atrastu labāku skatu pār līci, kura otrā krastā nesen vēl bija atradusies Vladivostoka.

Tādēļ Allanam un Herbertam bija �ausmīgi vienkār�i pielavīties pie auto, pievākt medaļnieka pistoli un adju�tanta ma�īnpistoli, lai pēc tam vērstu medaļām izgreznotā un viņa adjutanta uzmanību uz to, ka abi mazliet neveik�smīgā kārtā nonāku�i grūtā situācijā. Vai, kā Allans sacīja:

Mani kungi, vai varētu jūs laipni palūgt novilkt uni�formas?

Mar�als Mereckovs bija sa�utis. Tā ta�u neviens neiztu�rējās pret Padomju Savienības mar�alu, pat lēģera gūsteknis ne. Vai tad kungi domā, ka viņ� mar�als Kirils Afanasjevi�s Mereckovs dosies uz Vladivostoku vienās apak�bik�sēs? Allans atbildēja, ka tas tie�ām varētu būt grūti, jo visa Vladivostoka pa�laik deg nost līdz pa�iem pamatiem, bet lielos vilcienos viss ir apmēram tā, kā viņi ar draugu Her�bertu iedomāju�ies. Kungi, protams, vietā var dabūt pārīti melnbaltu cietumnieku tērpu, un, jo tuvāk viņi nonāks Vladivostokai vai kā tagad nosaukt to dūmu mākoni un tās drupas tur tālumā -, jo siltāk viņiem kļūs.

Tad Allans un Herberts uzvilka nozagtās uniformas un atstāja cietumnieku tērpus kaudzē turpat zemē. Allans domāja, ka būs mierīgāk, ja viņ� pats vadīs auto, tādēļ

Herbertam vajadzēja kļūt par mar�alu, bet Allanam par viņa adjutantu. Herberts ieņēma pasa�iera sēdekli, bet Allans apsēdās pie stūres. Atvadoties Allans teica, ka mar��alam nevajagot tā dusmoties, jo no tā nebū�ot nekāda labuma, par to Allans esot dro�s. Turklāt drīz bū�ot pava�saris, un pavasaris Vladivostokā� Nē, protams, ne. Allans aicināja mar�alu domāt pozitīvi un piebilda, ka tā gan esot pa�a mar�ala lieta, kā izlemt. Ja viņ� noteikti vēloties doties turp apak�biksēs un uz lietām raudzīties no tum�ās puses, tad lai tā arī darot.

Atvadu sveiciens mar�alam! Un adjutantam, protams, arī, teica Allans.

Mar�als neatbildēja un vēl joprojām nikni blenza, tik�mēr Allans apgrieza pobedu. Un tad viņi abi ar Herbertu devās uz dienvidiem.

Nākamā pietura Ziemeļkoreja.

[1] [31] *

Robe�as pārie�ana starp Padomju Savienību un Ziemeļkoreju notika bez problēmām un ātri. Vispirms padomju robe�sargi, izslēju�ies miera stājā, atdeva godu, un pēc tam to pa�u darīja ziemeļkorejie�i. Netika pārmīts neviens vārds, un ceļa barjeras atvērās padomju mar�alam (Herbertam) un viņa adjutantam (Allanam). Padevīgākajam no abiem ziemeļkorejie�u robe�sargiem turklāt iemirdzējās acis, kad viņ� iedomājās, cik liels te personiskais ieguldījums. Korejai noteikti nevarēja būt neviena labāka kaimiņa kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Mar�als dro�i vien bija ceļā uz Vonsanu, lai pārbaudītu, vai materiālu piegāde no Vladivostokas notiek, kā iecerēts, un lai par tām attiecīgi parūpētos.

Tomēr tā nebija patiesība. Tie�i �im mar�alam itin nemaz nerūpēja Ziemeļkorejas laime vai nelaime. Nebija pat īsti dro�i, vai viņ� zināja, kurā valstī atrodas, jo bija loti aizņemts, mēģinot saprast, kā atvērt automobiļa bagā��nieku.

No jūrniekiem Vladivostokas ostā Allans bija nopratis, ka Korejas karā iestājusies pauze, ka karotāji nonāku�i atpa�kaļ katrs savā pusē no trīsdesmit astotā platumu grāda. To viņ� bija paziņojis Herbertam, kur�, iztēlojoties turpmāko, domāja, ka vienīgais, kas vajadzīgs, lai nokļūtu no zieme�ļiem dienvidos, bija ieskrie�anās un lēciens (ja vien �is pla�tuma grāds nebūtu pārāk plats). Protams, pastāvēja risks, ka viņus lēciena brīdī varētu no�aut, bet ar to jau nebūtu pienācis pasaules gals.

Bet nu, kad līdz demarkācijas līnijai bija paliku�as vairā�kas jūdzes, izrādījās, ka kar� viņiem visapkārt iet vaļā pilnā sparā. Amerikāņu lidma�īnas lidinājās gaisā, un �ķita, ka viņi gatavi sabumbot visu, ko vien redzēja. Allans saprata, ka krievu militāri zaļo luksusa auto varētu uzskatīt par labu mērķi, tādēļ viņ� nogriezās no galvenā ceļa dienvidu vir�zienā (nemaz nelūdzot savam mar�alam atļauju) un brauca dziļāk valstī pa mazākiem ceļiem un ar ātrākām un labā�kām iespējām paslēpties, kad virs galvām sāka rūkt motori.

Allans turpināja braucienu uz dienvidrietumiem, tik�mēr Herberts viņam kavēja laiku, skaļi komentējot mar�ala maka saturu, ko bija atradis savas uniformas iek�kabatā. Tur bija diezgan daudz rubļu, informācija par to, kā mar�alu sauc, kā arī zināma korespondence, no kuras varēja secināt, ar ko viņ� Vladivostokā nodarbojies, kamēr pilsēta vēl bija, tā sakot, pie veselības.

-���� Gribētos zināt, vai tie�i viņ� nebija atbildīgs par to dzelzceļa transportu, prātoja Herberts.

Allans paslavēja Herbertu par �īm pārdomām, tās likās saprātīgas, un Herberts atkal pietvīka. Vispār jau nebija nemaz tik muļķīgi pateikt kaut ko tādu, kas nebija tik muļ�ķīgs.

-��� Vai tu, starp citu, vari atcerēties mar�ala Kirila Afanasjevi�a Mereckova vārdu? jautāja Allans. Tam nākotnē būtu praktiska nozīme.

-��� Esmu diezgan pārliecināts, ka nevaru, atteica Her�berts.

Kad sāka krēslot, Allans un Herberts iegrieza auto kādā pagalmā, kas, liekas, piederēja pārtiku�ai lauku saimnie�cībai. Zemnieks, viņa sieva un abi bērni slaveno viesu un viņu lepnā auto priek�ā tūlīt nostājās miera stājā. Adju�tants Allans gan krieviski, gan ķīniski lūdza atvainot, ka viņi apgrūtina ģimeni, un jautāja, vai neatrastos kaut kas, ko ieēst. Viņi labprāt samaksātu, bet tikai rubļos, citu neko viņi piedāvāt nevarot.

Zemnieks un viņa sieva nebija sapratu�i ne vārda no Allana teiktā. Bet vecākais dēls, kuram bija divpadsmit gadu, skolā mācījās krievu valodu, un viņ� tēvam visu pār�tulkoja. Tāpēc nepagāja vairāk par pāris sekundēm, kad Allans un Herberts tika lūgti iek�ā mājā.

Pēc �etrpadsmit stundām Allans un Herberts bija gatavi turpināt ceļu. Vispirms viņi bija ēdu�i pusdienas kopā ar zemnieku, viņa kundzi un bērniem. Uz galda bija rīsi un cūkgaļa ar �ili un ķiplokiem un klāt aleluja! korejie�u risu degvīns. Tas jau nu negar�oja tie�i tā kā zviedru �ņabis, bet pēc piecu gadu un triju mēne�u piespiedu atturības tas derēja pat vairāk nekā labi.

Pēc pusdienām kā mar�als, tā adjutants tika izvietoti mājā. Mar�als Herberts ieņēma lielo guļamistabu, bet māte un tēvs gulēja kopā ar bērniem. Adjutants Allans tika nogul�dīts virtuvē uz grīdas.

Kad pienāca rīts, tika pasniegtas brokastis ar tvaicētiem dārzeņiem, �āvētiem augļiem un tēju, pēc tam zemnieks piepildīja mar�ala auto ar benzīnu, ko viņ� turēja �ķūnī kādā traukā.

Beigās zemnieks atteicās pieņemt mar�ala piedāvāto rubļu �ūksni, līdz mar�als ierēcās vācu valodā:

Vai ņemsi naudu, tu velns no zemnieka!

Tas zemnieku tā nobiedēja, ka viņ� darīja, kā Herberts lika, tā arī nesaprazdams, ko viesis teicis.

Tika pamātas laipnas ardievas, un ceļ� turpinājās dien�vidrietumu virzienā bez jebkādas citas satiksmes uz līku�motā ceļa, bet ar draudo�u bumbvedēju rūkoņu tālumā.

Kad ekipā�a tuvojās Phenjanai, Allans uzskatīja, ka pie�nācis laiks izstrādāt jaunu plānu. Vecais ta�u vairs nederēja. Allans novērtēja situāciju un saprata, ka no viņu tagadējās atra�anās vietas nav iespējams nokļūt Dienvidkorejā.

Saskaņā ar jauno plānu vajadzēja panākt tik�anos ar premjerministru Kim Ir Senu. Herberts ta�u bija padomju mar�als, vai tad ar to nepietiktu?

Herberts lūdza sevi atvainot, ka iejaucas plāno�anā, bet viņ� gribēja zināt, kur slēpjas iemesls, lai tiktos ar Kim Ir Senu.

Allans atbildēja, ka viņ� to vēl nezinot, bet apsolīja par �o lietu padomāt. Viens no iemesliem, kuru viņ� jau �obrīd varēja Herbertam nosaukt, bija �āds: jo tuvāk uzturas kāds no augstiem vīriem, jo labāks kļūst ēdiens. Un faktiski arī degvīns.

Allans saprata, ka tas bija tikai laika jautājums, kad viņus ar Herbertu uz ceļa apstādinās un pa īstam pārbau�dīs. Pat mar�als nevarēja atļauties ieripot karojo�as valsts galvaspilsētā, pirms kāds vismaz nebūs uzdevis kaut vienu jautājumu. Tādēļ Allans pāris stundu instruēja Herbertu, kas viņam būs jāsaka viens vienīgs teikums, bet ai, cik svarīgs! Un proti: "Es esmu mar�als Mereckovs no Padomju Savienības, aizvediet mani pie jūsu vadoņa!"

Tolaik Phenjanu sargāja viens ārējs un viens iek�ējs mili�tārs nocietinājums. Ārējais, divdesmit kilometru no pilsē�tas, sastāvēja no pretgaisa lielgabaliem un divkār�iem ceļa posteņiem, turpretim iek�ējais bija īsta barikāde, drīzāk frontes līnija, lai aizsargātos pret uzbrukumiem no sausze�mes. Allans un Herberts tādējādi sākumā uzķērās uz viena no ārējiem posteņiem, un viņus sagaidīja stipri iereibis ziemeļkorejie�u zaldāts, kuram pāri krūtīm bija ma�īnpistole �au�anas gatavībā. Mar�als Herberts bija mēģinājis un atkal mēģinājis savu vienīgo teikumu, un viņ� teica:

Es esmu jūsu vadonis, aizvediet mani uz� Padomju Savienību.

Par laimi, zaldāts nesaprata krieviski, toties labi prata ķīnie�u valodu. Tādēļ adjutantam Allanam vajadzēja savam mar�alam tulkot, un tad visi vārdi nonāca savās vietās, tur�klāt pareizā kārtībā.

Bet zaldātam asinīs bija neiespējams daudzums alko�hola, un viņ� nekādi nesaprata, kas viņam tālāk jādara. Katrā gadījumā viņ� lūdza Allanam un Herbertam ienākt posteņa sardzes telpā un pēc tam piezvanīja kolēģim pie ceļa barjeras divsimt metrus tālāk. Tad viņ� apsēdās nodi�lu�ā atzveltnes krēslā un izņēma no iek�kabatas pudeli ar rīsu degvīnu (�odien jau tre�o). Viņ� iedzēra klunk�ķi, pie sevis sāka dungot kādu melodiju un ar tuk�u un miglainu skatienu blenza tie�i cauri padomju viesiem un tālāk nebū�tībā.

Allans nebija apmierināts ar Herberta ieguldījumu pie posteņa un uzskatīja, ka ar Herbertu kā mar�alu būtu pie�tiekami, lai pēc pāris minū�u sarunas ar Kim Ir Senu gan mar�als, gan adjutants tiktu pavisam un galīgi arestēti. Pa logu Allans redzēja, ka otrs sargs jau tuvojas. Tagad bija jāsteidzas.

-���� Mums jāapmainās ar uniformām, Herbert, teica Allans.

-��� Kāpēc? vaicāja Herberts.

-��� Momentā, sacīja Allans.

Un tā steidzīgi mar�als kļuva par adjutantu un adju�tants par mar�alu. Neiespējami piedzēru�ais zaldāts visu �o laiku mirk�ķināja acis un kaut ko gurguļoja korejiski.

Pēc da�ām sekundēm telpā ienāca zaldāts numur divi un atdeva godu, kad ieraudzīja, kādi prominenti viesi iera�du�ies. Arī zaldāts numur divi runāja ķīnie�u valodā, un Allans mar�ala veidolā no jauna izteica vēlē�anos tikties ar premjerministru Kim Ir Senu. Pirms vēl zaldāts numur divi paspēja atbildēt, numur viens viņu pārtrauca, kaut ko gurguļojot.

-��� Ko viņ� saka? jautāja mar�als Allans.

-���� Viņ� saka, ka jūs tikko noģērbāties pliki un atkal apģērbāties, godīgi atbildēja zaldāts numur divi.

-��� �is degvīns, �is degvīns, teica Allans, nogrozīdams galvu.

Zaldāts numur divi no�ēloja sava kolēģa uzvedību, un, kad numur viens pastāvēja uz to, ka Allans un Herberts viens otru kaut kādā veidā noģērbu�i un apģērbu�i, viņ� no numur divi saņēma pļauku un pavēli turēt muti reizi par visām reizēm, ja negrib ziņojumu par piedzer�anos.

Zaldāts numur viens tad nolēma klusēt (un iedzert vēl vienu klunk�ķi), tikmēr numur divi pāris rei�u kaut kur zva�nīja, tad izrakstīja caurlaidi korejie�u valodā, parakstīja, apzīmogoja divās vietās un pēc tam pasniedza to mar�alam Allanam. Un tad viņ� sacīja:

-���� �o mar�ala kungs parādīs nākamajā kontrolpunktā. Tad jūs aizvedīs pie premjerministra tuvākā cilvēka tuvākā cilvēka.

Allans pateicās, militāri sveicināja un atgriezās pie auto, stumdams Herbertu sev pa priek�u.

-��� Tā kā tu tikko esi kļuvis par adjutantu, tad no �ī brī�a stūrēsi tu, teica Allans.

-���� Interesanti, sacīja Herberts. Es neesmu vadījis auto, kop� �veices policija man aizliedza jebkad sēsties pie stūres.

-��� Man �ķiet, ka būs mierīgāk un labāk, ja tu vairāk neko nestāstīsi, sacīja Allans.

-���� Man ir tik grūti ar to pa labi un pa kreisi, piebilda Herberts.

-��� Kā jau teicu, būs mierīgāk un labāk, ja tu vairāk neko nestāstīsi, Allans atkārtoja.

Brauciens turpinājās ar Herbertu pie stūres, un gāja daudz labāk, nekā Allans būtu varējis iedomāties. Turklāt ar caurlaides palīdzību nebija nekādu problēmu nobraukt visu ceļu un nokļūt pilsētā un tālāk premjerministra pilī.

Tur viņus pieņēma tuvākā cilvēka tuvākais cilvēks un paziņoja, ka tuvākajam cilvēkam nebūs iespējas sniegt audienci agrāk kā pēc trim dienām. To gaidot, kungi varēs izvietoties pils viesu dzīvoklī. Pusdienas, starp citu, tiks ser�vētas pulksten astoņos, vai tas būs piemēroti?

Redzi nu. Redzi nu, Allans sacīja Herbertam.

* * *

Kim Ir Sens bija dzimis 1912. gada aprīlī kristīgā ģimenē Phenjanas nomalē. �I ģimene, tāpat kā visas citas korejie�u ģimenes, bija pakļauta japāņu virskundzībai. Gadu gaitā ar ļaudīm no kolonijas japāņi darija gandrīz visu, ko gribēja. Simtiem tūksto�i korejie�u meiteņu un sievie�u tika sagūs�tītas kā seksa verdzenes vajadzībā nonāku�iem japāņu ķei�zara zaldātiem. Korejie�u vīrie�us piespiedu kārtā rekrutēja armijā, lai cīnītos par ķeizaru, kas viņus piespieda pieņemt japāņu vārdus un vispār darīja, ko spēja, lai korejie�u valoda un kultūra izmirtu.

Kim Ir Sena tēvs bija kluss aptieķnieks, bet diezgan skaļi kritizēja japāņu rīcību, izsaukdams tik lielu japāņu neap�mierinātību, ka ģimene rīkojās pareizi, kādudien pārceldamās uz ziemeļiem, uz ķīnie�u Mand�ūriju.

Tur gan miers un laime nevaldīja ilgāk par 1931. gadu, kad japāņu armijas daļas nonāca arī tajā vietā. Kim Ir Sena tēvs tolaik jau bija miris, bet māte pamudināja dēlu pie�biedroties ķīnie�u partizāniem, lai japāņus dabūtu projām no Mand�ūrijas un turpmāk ari no Korejas.

Kim Ir Sens veidoja karjeru ķinie�u komunistisko par�tizānu dienestā. Viņ� iemantoja slavu par rīcībspēju un drosmi. Viņu iecēla par veselas divīzijas augstāko �efu, un viņ� pret japāņiem cīnījās ar tādu sparu, ka beigās no visas divīzijas dzīvs bija palicis tikai viņ� un vēl da�i citi. Tas bija 1941. gadā, pasaules kara vidū, un Kim Ir Senam vajadzēja begt pāri robe�ai uz Padomju Savienību.

Bet arī tur viņ� veidoja karjeru. Drīz vien viņ� kļuva par Sarkanās armijas kapteini un �ajā statusā karoja līdz pat 1945. gadam.

Karam beidzoties, Japānai bija jāatsakās no Korejas. Kim Ir Sens atgriezās no trimdas kā nacionālais varonis. Atlika līkai formāli nodibināt valsti, un nebija nekādu �aubu, ka l auta par savu lielo vadoni vēlējās Kim Ir Senu.

Bet uzvarētāji karā Padomju Savienība un ASV bija sadalīju�as Koreju savās intere�u zonās. Un Savienotajām Valstīm nebija pieņemams, ka dokumentos noformēts komu�nists valdītu pār visu pussalu. Un tā viņi sadabūja pa�i savu valsts galvu trimdas korejieti un novietoja viņu dienvi�dos. Kim Ir Senam vajadzēja apmierināties ar ziemeļdaļu, bet tie�i to viņ� nedarīja. Tā vietā viņ� uzsāka Korejas karu. Ja viņ� bija spējis aizdzīt japāņus, tad varēs aizdzīt arī ame�rikāņus un viņu ANO svītu.

Kim Ir Sens bija nesis iero�us Ķīnas un arī Padomju Savienības dienestā. Un tagad viņ� karoja pats par savu lietu. Savā dramatiskajā gājumā viņ� bija iemācījies arī nepaļauties ne uz vienu citu, bet tikai uz sevi pa�u.

�im noteikumam viņ� pieļāva tikai vienu vienīgu izņē�mumu. Un �o izņēmumu viņ� bija pavēstījis savam tuvāka�jam cilvēkam.

Tam, kas vēlas būt par kontaktpersonu premjerminis�tram Kim Ir Senam, vispirms jātiekas ar viņa dēlu.

Ar Kim Ir Jongu.

Vienpadsmit gadus vecu.

Un tev vienmēr jāliek apmeklētājiem gaidīt vismaz septiņdesmit divas stundas, pirms tu viņus pieņem. Tā var uzturēt autoritāti, manu dēliņ, Kim Ir Sens bija instruē�jis.

-��� Man �ķiet, es saprotu, tēti, meloja Kim Ir Jongs, kas pēc tam sameklēja leksikonu un atrada vārdu, ko nebija sapratis.

* * *

Triju dienu gaidī�ana nenodarīja Allanam un Herber�tam neko sliktu, jo premjerministra pili ēdiens bija labs un gultas mīkstas. Turklāt amerikāņu bumbvedēji reti tuvo�jās Phenjanai, jo bija ta�u vienkār�āki mērķi, uz ko tēmēt.

Beidzot bija pienācis laiks. Allanam atnāca pakaļ prem�jerministra tuvākā cilvēka tuvākais cilvēks, un viņu caur pils koridoriem veda uz tuvākā cilvēka kantori. Allans bija sagatavots tam, ka tuvākais cilvēks ir mazs zēns.

-��� Es esmu premjerministra dēls, Kim Ir Jongs, sacīja Kim Ir Jongs. Un es esmu tēta tuvākais cilvēks.

Kim Ir Jongs pasniedza mar�alam roku, un tās spie�diens bija noteikts, kaut ari visa roka pazuda Allana lielajā plaukstā.

-��� Un es esmu mar�als Kirils Afanasjevi�s Mereckovs, teica Allans. Es pateicos, ka jaunais Kima kungs atrada iespēju mani pieņemt. Vai jaunais Kima kungs atļautu man uzreiz izklāstīt savu uzdevumu?

Kima kungs to atļāva, un Allans turpināja melo�anu: mar�alam, kā jaunais Kima kungs saprot, ir vēsts premjer�ministram tie�i no biedra Staļina Maskavā. Tā kā pastāv aizdomas, ka ASV �ī kapitālistiskā hiēna iefiltrējusies padomju sakaru sistēmā (mar�als nevēlējās iedziļināties detaļās, ja jaunais Kima kungs viņu atvainotu), tad biedrs Staļins nolēma, ka �ī vēsts jānodod tie�a kontakta ceļā. Un sis godpilnais uzdevums tika uzticēts mar�alam un viņa adjutantam (kuru mar�als dro�ības dēļ atstāja istabā).

Kim Ir Jongs neuzticīgi raudzījās uz mar�alu Allanu, un izskatījās gandrīz tā, it kā viņ� lasītu no grāmatas, teikdams, ka viņa darbs ir par katru cenu pasargāt tēti. �is darbs nozī�mēja nepaļauties ne uz vienu, to tētis viņam bija iemācī�jis, viņ� paskaidroja. Tādēļ Kim Ir Jongs nevarēja iedomāties pielaist mar�alu pie tēta premjerministra, kamēr mar�ala teiktais nebūs saskaņots ar Padomju Savienību. īsi sakot, Kim Ir Jongs paredzēja piezvanīt uz Maskavu un pajautāt, vai mar�alu tie�ām sūta tēvocis Staļins vai ne.

�ādu notikumu attīstību Allans nebija vēlējies. Bet viņ� sēdēja tur, kur sēdēja, un nevarēja darīt neko citu kā vien mēģināt novērst sarunu ar Staļinu.

-��� Vienkār�am mar�alam, protams, nepiedien �eit sēdēt un runāt pretī, tomēr es atļau�os iebilst, ka varbūt nevajag lietot telefonu, ja tas atbilst patiesībai, ka lietot telefonu nevajag.

Jaunais Kima kungs ņēma vērā mar�ala Allana teikto. Bet viņam galvā atbalsojās tēva vārdi: "Nepaļaujies ne uz vienu, dēliņ." Beidzot zēnam radās atrisinājums. Viņ�, protams, piezvanīs tēvocim Staļinam, bet runās kodēti. Jaunais Kima kungs bija vairākas reizes ticies ar tēvoci Staļinu, un tēvocis Staļins viņu mēdzis dēvēt par "mazo revolucionāru".

-���� Tā es piezvanī�u tēvocim Staļinam, teik�u, ka zvana "mazais revolucionārs" un jautā�u, vai tēvocis Staļins ir sūtī�jis kādu apciemot manu tēti. Es nedomāju, ka tādējādi mēs būtu pateiku�i pārāk daudz, pat ja amerikāņi klausītos. Un ko domā mar�als?

Mar�als domāja, ka �is zēns ir viltīgs resgalis. Cik viņam varēja būt gadu? Desmit? Vispār Allans pats agri bija kļuvis pieaudzis. Kim Ir Jonga vecumā viņ� pilnā sparā ņēmās ar dinamītu firmā Nitroglycerin AB Flenā. Tālāk Allans domāja, ka nu gan viss varētu beigties slikti, bet to jau nevarēja sacīt. Nūja, bija tā, kā bija ar visu �o lietu, un tā tālāk.

-��� Esmu dziļi pārliecināts, ka jaunais Kima kungs ir ļoti gudrs zēns un ka viņ� tālu tiks, teica Allans un pārējo atstāja likteņa ziņā.

-��� Jā, esmu nodomājis mantot tēta darbu pēc viņa, tā ka te mar�alam ir taisnība. Bet tagad iedzeriet tasi tējas, kamēr es zvanī�u tēvocim Staļinam.

Jaunais Kima kungs devās pie brūnā rakstāmgalda, kas atradās vienā zāles stūrī, tikmēr Allans ielēja tēju un prātoja, vai tik nevajadzētu mēģināt izlēkt pa logu. Tomēr �o domu viņ� tūlīt pat atmeta. Daļēji tāpēc, ka viņi atradās prem�jerministra pils ceturtajā stāvā, un daļēji tāpēc, ka Allans nevarēja pamest biedru. Herberts būtu lēcis vairāk nekā labprāt (ja būtu uzdro�inājies), bet viņa jau �eit nebija.

Piepe�i Allana domas pārtrauca jaunais Kima kungs, kas izplūda asarās. Viņ� nolika klausuli un steidzās pie Allana, raudot saukdams:

-��� Tēvocis Staļins ir miris! Tēvocis Staļins ir miris!

Allans domāja, ka �āda veiksme, kas viņam gadījusies,

ir gandrīz neiespējama, un viņ� teica:

-��� Nu, nu, jaunais Kima kungs! Nāciet �urp, tēvocis mar��als apskaus jauno Kima kungu! Nu, nu�

Kad jaunais Kima kungs bija kaut cik nomierināts, viņ� vairs nelikās tik pārgudrs savam vecumam. �ķita, ka viņ� vairs nespēj tēlot pieaugu�o. �ņukstēdams viņ� izdabūja no sevis, ka tēvoci Staļinu pirms vairākām dienām ķērusi trieka un ka, pēc tantes Staļinas (zēns viņu tā sauca) vārdiem, viņ� nomiris īsi pirms jaunā Kima kunga zvana.

Kamēr jaunais Kima kungs vēl sēdēja, ierāpies Allanam klēpi, Allans ar iejūtību stāstīja par gai�ajām atmiņām, kad ticies ar biedru Staļinu. Viņi bija kopā ēdu�i svinīgas pusdienas, un noskaņa bijusi tik ļoti jauka, kāda iespējama līkai starp īstiem draugiem. Biedrs Staļins bija gan dejojis, y,an dziedājis, pirms vakars bija beidzies. Allans nodungoja gruzīnu tautasdziesmu, ar ko Staļins todien bija uzstājies, īsi pirms dabūja "īssavienojumu" galvā, un jaunais Kima kungs zināja �o dziesmu! To tēvocis Staļins bija dziedājis .in viņam. Līdz ar to ja ari ne agrāk visas �aubas bija izkliedētas. Tēvocis mar�als pavisam noteikti bija tas, par ko viņ� uzdevās. Jaunais Kima kungs parūpēsies, lai tētis premjerministrs pieņemtu mar�alu jau nākamajā dienā. Bet tagad viņ� vēlreiz grib apskauties�

* * *

Nebija jau tā, ka premjerministrs sēdētu un vadītu savu pusvalsti, ieslēdzies kantora sienās. Tas viņu pakļautu pārāk lielam riskam. Nē, lai tiktos ar Kim Ir Senu, bija nepie�cie�ams ilgs brauciens, kas dro�ības apsvērumu dēļ notika SU-122 infantērijas iero�u transporta bruņuma�īnā, jo premjerministra tuvākais cilvēks viņa dēls ari piedalī�sies �ajā ceļojumā.

Brauciens it nemaz nebija ērts, un, lietojot �ādu ma�īnu, tas jau ari nebija primārais nolūks. Braucot Allanam bija pietiekami daudz laika, lai pārdomātu divas diezgan sva�rīgas lietas. Pirmā bija tā, ko viņ� sacīs Kim Ir Senam, un otra kādu viņ� vēlētos iznākumu.

Premjerministra tuvākajam cilvēkam zēnam Allans bija apgalvojis, ka ieradies ar svarīgu ziņojumu no biedra Staļina, un pēk�ņi bija izrādījies, ka �o jautājumu varēja atrisināt pavisam vienkār�i. Neīstais mar�als tagad varēja izdomāt vienalga ko; Staļins bija pārāk beigts, lai kaut ko apstrīdētu. Tādējādi Allans izlēma, ka ziņojums Kim Ir Senam būs tāds, ka Staļins nodomājis uzdāvināt viņam divsimt tanku cīņai par komunismu Korejā. Vai trīssimt. Jo vairāk, jo priecīgāks kļūs premjerministrs.

Otrs jautājums bija āķīgāks. Allans nebija diez ko iein�teresēts pēc uzdevuma izpildes ar Kim Ir Senu doties atpa�kaļ uz Padomju Savienību. Bet piedabūt Ziemeļkorejas līderi palīdzēt Allanam un Herbertam nokļūt Dienvidkorejā nekādā ziņā nebūs viegli. Un, kad �ie tanki neparādīsies, palikt Kim Ir Sena tuvumā būtu ar katru dienu jo neveselīgāk.

Vai alternatīva varētu būt Ķīna? Kamēr Allanam un Her�bertam bija mugurā melnbaltie cietumnieku tērpi, atbilde bija nē, bet tagad viņi tos vairs nevalkāja. Kop� Allans kļuvis par padomju mar�alu, Korejas gigantiskais kaimiņ� bija, iespējams, pārtapis no drauda par solījumu. īpa�i tādā gadījumā, ja Allans no Kim Ir Sena varētu izmānīt skaistu pavadvēstuli.

Nākamā pieturvieta tātad Ķīna. Un pēc tam jau būs tā, kā būs. Ja pa ceļam uzpeldēs kāda labāka ideja, vienmēr ta�u varēs vēlreiz pārtipināt pāri Himalajiem.

Tāpēc Allans uzskatīja, ka pietiek raizēties. Kim Ir Sens vispirms dabūs trīssimt tanku vai arī �etrsimt nebija ta�u nekāda iemesla te skopoties. Pēc tam neīstais mar�als pazemīgi lūgs premjerministra vīzu braucienam uz Ķīnu un palīdzību ar transportu, jo mar�alam bija darī�anas ari pie Mao Dzeduna. Allans bija apmierināts ar sameistaroto plānu.

Iero�u transporta bruņuma�īna ar pasa�ieriem Allanu, Herbertu un jauno Kim Ir Jongu vakarpusē iebrauca, pēc Allana izpratnes, kaut kādā militārā nometnē.

-���� Vai tev �ķiet, ka esam nonāku�i Dienvidkorejā? cerību pilns jautāja Herberts.

-��� Ja kaut kur nesē� un neslēpjas Kim Ir Sens, tad tā ir Dienvidkoreja, teica Allans.

-���� Nē, tas ir skaidrs� es tikai domāju� nē, starp citu, nedomāju vis, sacīja Herberts.

Tad kāpurķē�u braucamrīks ar desmit riteņiem noraus�tīdamies apstājās. Visi trīs pasa�ieri izlīda ārā uz cietas zemes. Viņi bija nonāku�i militārā lidlaukā un tagad stāvēja pie kaut kā tāda, kas, iespējams, bija �tāba ēka.

Jaunais Kima kungs Allanam un Herbertam pieturēja ārdurvis un tad, aiztipinājis garām kungiem, pieturēja viņiem arī nākamās durvis. Līdz ar to trio bija nonācis vis�svētākajā vietā. Tur iek�ā bija liels rakstāmgalds ar milzum daudz izklātiem papīriem, aiz tā pie sienas karājās Korejas karte, un pa labi stāvēja mīksto mēbeļu grupa. Uz viena dīvāna sēdēja premjerministrs Kim Ir Sens, un uz otra viņa viesis. Turklāt pie sienas pretējā pusē miera stājā stā�vēja divi ar ma�īnpistolēm apbruņoti zaldāti.

-��� Labvakar, premjerministra kungs, teica Allans. Es esmu mar�als Kirils Afanasjevi�s Mereckovs no Padomju Savienības.

-��� Tas tu neesi vis, mierīgi sacīja Kim Ir Sens. Es ļoti labi pazīstu mar�alu Mereckovu.

-��� Ak vai, teica Allans.

Zaldāti pārtrauca miera stāju un pavērsa iero�us pret neīsto mar�alu un viņa dro�i vien tikpat neīsto adjutantu. Kim Ir Sens vēl arvien bija mierīgs, bet viņa dēlam uz āru izlauzās gan raudas, gan niknums. Varbūt tie�i �ajā mirklī pazuda pēdējais viņa bērnības fragments. Neuzticies nevienam! Un viņ� vēl bija devies neīstā mar�ala apkampie�nos! Neuzticies nevienam! Viņ� vairs nekad mū�ā neuzticē�sies nevienam vienīgam cilvēkam!

Tu mirsi! viņ� raudādams kliedza uz Allanu. Un tu arī! viņ� sauca Herbertam.

-Jā, jūs mirsiet gan, teica Kim Ir Sens savā arvien vēl mierīgajā manierē. Bet vispirms mēs uzzināsim, kas jūs atsūtīja �urp.

Tas neizskatās labi, domāja Allans.

Tas izskatās labi, domāja Herberts.

* * *

īstajam mar�alam Kirilam Afanasjevi�am Mereckovam un viņa adjutantam nebija citas izvēles kā doties kājām uz to vietu, kas, iespējams, bija palikusi pāri no Vladivostokas.

Pēc vairākām stundām viņi bija nonāku�i pie vienas no Sarkanās armijas ierīkotajām tel�u nometnēm ārpus izpos�tītās pilsētas. Tur pazemojums sākumā bija vēl lielāks, jo mar�alu turēja aizdomās, ka viņ� ir aizbēdzis cietumnieks, kas bēg�anu no�ēlojis. Tomēr drīz viņu pazina un pienācīgi aprūpēja, kā to prasīja viņa stāvoklis.

Mar�als Mereckovs vienu vienīgu reizi mū�ā bija ļāvis notikt netaisnībai, un tas notika, kad Staļina tuvākais vīrs Berija bija licis viņu saņemt ciet un spīdzināt glu�i ne par ko un noteikti būtu ļāvis viņam nomirt, ja Staļins pats nebūtu viņu izglābis. Pēc tam Mereckovam varbūt vajadzēja uzsākt cīņu ar Beriju, bet bija jāuzvar pasaules karā, turklāt Berija, par spīti visam, bija pārāk stiprs. Tādēļ viņ� neko neuzsāka. Bet Mereckovs pats sev sacīja, ka nekad vairs neļaus sevi pazemot. Tādēļ tagad nebija citas iespējas kā atrast un padarīt nekaitīgus tos divus vīrus, kas aplaupīja mar�alu un viņa adjutantu, atņemot viņiem gan auto, gan uniformu.

Mereckovs nevarēja uzreiz sākt medības, jo viņam nebija mar�ala uniformas. Izrādījās, ka nav ari tik vienkār�i atrast skroderi kādā no tel�u nometnēm, un, kad tas tika izdarīts, tad atlika tikai kaut kas tik triviāls kā sadabūt diegu un adatu. Diem�ēl Vladivostokā visas skroderu darbnīcas kopā ar pa�u pilsētu bija beigu�as eksistēt.

Tomēr pēc trim dienām mar�ala uniforma bija gatava, lai gan bez medaļām, jo tās tagad izmantoja neīstais mar��als. Bet Mereckovs nedomāja �im apstāklim ļaut sevi aiz�kavēt, jo alternatīva būtu zaudēt �o kauju.

Ar zināmām pūlēm mar�alam Mereckovam izdevās sadabūt sev un adjutantam jaunu pobedu (gandrīz visi mili�tārie auto bija sadegu�i), un agri no rīta, piecas dienas pēc nelaimes sākuma, abi devās uz dienvidiem.

Uz robe�as ar Ziemeļkoreju apstiprinājās mar�ala aiz�domas. Kāds mar�als, tie�i tāds kā �is, pobedā, tādā pa�ā, kāda bija �im mar�alam, bija �ķērsojis robe�u un aizbraucis uz dienvidiem. Vairāk neko robe�sargi pastāstīt nemācēja.

Mar�als Mereckovs nonāca pie tāda pa�a slēdziena kā Allans pirms piecām dienām, proti, ka turpināt ceļu frontes virzienā būtu īsta pa�nāvība. Tādēļ viņ� nogriezās uz Phenjanu un pēc da�ām stundām uzzināja, ka darījis pareizi. No sarga viņ� uzzināja, ka kāds mar�als Mereckovs ar adju�tantu lūdzis tik�anos ar premjerministru Kim Ir Senu un bijis audiencē pie premjerministra tuvākā cilvēka tuvākā cilvēka. Tad abi sargi sāka strīdēties. Ja mar�als Mereckovs būtu pārvaldījis korejie�u valodu, viņ� būtu dzirdējis vienu sargu sakām, ka viņ� jau sapratis, ka kaut kas nav kārtībā ar tiem diviem un ka viņi, bez �aubām, apmainīju�ies ar uniformām. Turpretim kolēģis atbildēja: ja biedrs kaut reizi būtu bijis skaidrā pēc pulksten desmitiem no rīta, tad var�būt varētu uz viņu paļauties. Pēc tam sargi numur viens un numur divi apsaukāja viens otru par āmurgalvām, bet mar��als Mereckovs ar adjutantu turpināja ceļu uz Phenjanu.

īstais mar�als Mereckovs varēja tikties ar premjerminis�tra tuvākā cilvēka tuvāko cilvēku jau pēc pusdienām tajā pa�ā dienā. Ar visu autoritāti, kāda piemīt īstam militāris�tam, mar�als Mereckovs bija pārliecinājis tuvākā cilvēka tuvāko cilvēku par to, ka gan premjerministrs, gan viņa dēls atrodas tie�ās dzīvības briesmās un ka tuvākā cilvēka tuvā�kajam cilvēkam bez kavē�anās jāparāda ceļ� uz premjermi�nistra galveno �tābu. Tā kā nevarēja tērēt laiku, transpor�tē�ana notika ar mar�ala pobedu braucamo, kas kustējās �etras reizes ātrāk nekā iero�u transporta bruņuma�īna, ar ko tika vesti Kim Ir Jongs un abi noziedznieki.

-��� Nu, nu, teica Kim Ir Sens ar pārākumu, bet ieinte�resēts. Kas jūs esat? Kas jūs atsūtīja? Un kāds bija jūsu nolūks ar �o mazo krāp�anos?

Allans nepaspēja atbildēt, jo atsprāga vaļā durvis un īstais mar�als Mereckovs iebrāzās istabā, kliegdams, ka tūlīt notiks atentāts un ka abi vīrie�i istabas vidū ir krimi�nāli lēģera gūstekņi.

Vienu sekundi abiem zaldātiem ar ma�īnpistolēm �ķita, ka te ir mazliet par daudz mar�alu un adjutantu.

Bet, tiklīdz premjerministrs netie�i apstiprināja, ka jaunais mar�als ir īstais, zaldāti atkal varēja fokusēties uz abiem krāpniekiem.

-���� Esiet mierīgs, dārgo Kiril Afanasjevi�, teica Kim Ir Sens. Stāvoklis tiek kontrolēts.

-���� Tu mirsi! sauca satrauktais mar�als Mereckovs, ieraudzījis Allanu mar�ala uniformā ar visām medaļām pie krūtīm.

-Jā, viņi visi tā saka, atbildēja Allans. Vispirms jau�nais Kims, tad premjerministrs un tagad mar�ala kungs. Vienīgais, kas neprasa manu nāvi, esat jūs, teica Allans un vērsās pie premjerministra viesa. Es nezinu, kas jūs esat, bet dro�i vien jau nav daudz cerību, ka jums ir at�ķirīgs viedoklis �inī jautājumā.

-���� Man noteikti tāds nav, viesis atsmaidīja pretī. Es esmu Mao Dzeduns, Ķīnas Tautas Republikas vadonis, un es varu pateikt tik daudz, ka man nav nekādas pārspīlētas iecietības pret tādu, kas vēl ļaunu manam biedram Kim Ir Senam.

-���� Mao Dzeduns! iesaucās Allans. Kāds gods! Ja arī mani tūlīt pat nobeigs, jūs nedrīkstat aizmirst pasveicināt no manis savu skaisto sievu.

-��� Vai jūs pazīstat manu sievu? pārsteigts jautāja Mao Dzeduns.

-��� Jā, ja vien Mao kungs nav viņu pēdējā laikā nomai�nījis. Viņam ta�u tāds paradums agrāk bija. Dzjan Cin un es mēs tikāmies Si�uaņas provincē pirms da�iem gadiem. Mēs mazliet gājām pa kalniem kopā ar jaunu zēnu Ah Minu.

-���� Vai jūs esat Allans Karlsons? apstulbis jautāja Mao Dzeduns. Manas sievas glābējs?

Herberts Ein�teins daudz nesaprata, tomēr tagad viņam pielēca, ka draugam Allanam ir deviņas dzīvības un ka viņiem abiem nedraud vis nāve, bet dzīvo�ana. Tas nedrīk�stēja notikt! Herbertu pārņēma �oks.

-���� Es bēgu, es bēgu, no�aujiet mani, no�aujiet mani! viņ� kliedza un skrēja uz priek�u, sajauca durvis un nonāca apkopēju būcenī, kur tūlīt paklupa pār slotu un spaini.

-��� Tavs biedrs� sacīja Mao Dzeduns. Liekas, viņā nav nekā no Ein�teina.

-��� Nesakiet vis, teica Allans. Nesakiet vis!

Tas, ka Mao Dzeduns atradās �ajā istabā, nebija nekas dīvains, jo Kim Ir Sens bija ierīkojis savu galveno kantori Ķīnas Mand�ūrijā, tūlīt pie �eņjanas, Ļaoņinas provincē, apmēram piecdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no ziemeļkorejie�u Phenjanas. Mao jutās labi �ajā apkārtnē, jau kop� seniem laikiem tur viņam bija stiprākais atbalsts. Un viņam patika saieties ar savu ziemeļkorejie�u draugu.

Lai nu kā, bet bija vajadzīgs labs bridis, lai noskaidrotu visu, kas skaidrojams, un lai visi, kas vēlējās saņemt Allana galvu uz �ķīvja, mainītu savas domas.

Mar�als Mereckovs bija pirmais, kas sniedza piedodo�u roku. Allans Karlsons ta�u arī bija cietis no mar�ala Berijas vājprāta tie�i tāpat kā Mereckovs pats (Allans dro�ības dēļ izlaida nenozīmīgo detaļu, ka tie�i viņ� nodedzinājis Vladivostoku). Un, kad Allans ierosināja mar�alam apmainīties ar formas svārkiem, lai militārists atgūtu savas medaļas, tad vīram noskrēja visas dusmas.

Kim Ir Sens arī nedomāja, ka viņam būtu iemesls dus�moties. Allans nebija lolojis nodomu darīt premjerminis�tram ļaunu. Kim Ir Sena vienīgā rūpe bija tā, ka viņa dēls jutās pievilts.

Jaunais Kims vēl arvien raudāja un kliedza, un prasīja tūlītēju un vislabāk varmācīgu Allana nāvi. Beidzot Kim Ir Sens vairs nezināja cita padoma kā iepļaukāt dēlu un pie�prasīt, lai viņ� tūlīt apklustu, citādi dabūs vēl.

Allanu un mar�alu Mereckovu lūdza apsēsties uz Kim Ir Sena dīvāna; turpat nonāca arī sa�ļuku�ais Herberts Ein�teins, kad viņ� izvilkās no apkopēju būceņa.

Allana identitāte tika precīzi noskaidrota, kad istabā tika ieaicināts Mao Dzeduna divdesmitgadīgais �efpavārs.

Allans un Ah Mins ilgi stāvēja apkampu�ies, līdz Mao sūtīja Ah Minu atpakaļ uz virtuvi gatavot nakts nūdeles.

Mao Dzeduna pateicība Allanam par sievas dzīvības izglāb�anu nepazina robe�u. Viņ� paziņoja, ka ir gatavs palīdzēt Allanam un viņa biedram, kā vien viņi vēlēsies, bez jebkādiem ierobe�ojumiem. Viņi varēja palikt Ķīnā, kur Mao parūpētos par to, lai Allans un arī viņa biedrs varētu �eit vadīt jauku un ērtu dzīvi.

Par atbildi Allans teica: ja vien Mao kungs viņu atvai�notu, tad komunisms viņam esot līdz kaklam un viņ� ilgo�joties atpūsties kaut kur tādā vietā, kur var iedzert groku bez politiskiem komentāriem.

Mao atbildēja, ka viņ� varot atvainot Karlsona kungu �ajā lietā, bet Karlsona kungam nevajagot lolot pārāk lielas cerības, ka viņ� no komunisma nākotnē varē�ot izvairīties, jo tas gūstot uzvaru pēc uzvaras un nepaie�ot nemaz tik ilgs laiks, kad tas bū�ot iekarojis visu pasauli.

Uz to Allans jautāja: vai kāds no kungiem varētu ieteikt vietu, kur, pēc viņu domām, komunisms iemar�ē�ot visvē�lāk, vislabāk tādu, kur spīd saule, kur ir baltas krastmalas smiltis un kur var glāzē dabūt vēl kaut ko citu, nevis tikai indonēzie�u zaļo banānu liķieri.

Esmu dro�s, ka ilgojos pēc atvaļinājuma, teica Allans. Jo man nekad vēl tāds nav bijis.

Mao Dzeduns, Kim Ir Sens un mar�als Mereckovs apsē�dās savstarpēji pārrunāt �o jautājumu. Kārību jūras sala Kuba nāca kā viens no piedāvājumiem, jo kaut ko vēl kapi�tālistiskāku kungiem bija grūti iedomāties. Allans pateicās par ieteikumu, bet sacīja, ka Kārību jūras rajons atrodas briesmīgi tālu; turklāt viņ� nupat bija iedomājies, ka viņam nav ne naudas, ne pases, tā ka ambīcijas mazliet jāsama�zina.

Par pasi un naudu Karlsona kungam neesot jāba�ījas. Mao Dzeduns apsolīja apgādāt Allanu un viņa draugu ar viltotiem papīriem, tā ka viņi varot doties, kur vien vēlo�ties. Mao pie�ķir�ot viņiem ari milzum daudz dolāru, jo tādu viņam esot papilnam, tāpēc ka �o naudu prezidents Trumens no ASV sūtījis Gomindānam, bet Gomindāns, steigā bēgot uz Taivānu, to esot atstājis uz vietas. Patie�ām Kārību jūras rajons atrodas zemeslodes otrā pusē, tā ka nenāktu par ļaunu vēlreiz padomāt.

Kamēr visi trīs arhekomunisti turpināja rado�o diskusiju par jautājumu, uz kurieni atvaļinājumā doties tam, kam ir alerģija pret viņu ideoloģiju, Allans klusi pateicās Harijam Trumenam par palīdzību ar naudu.

Viens no piedāvājumiem bija arī Filipīnas, tomēr tās tika noraidītas kā politiskā ziņā pārāk nestabila valsts. Beidzot Mao piedāvāja Bali. Allans gan bija pukojies par indonē�zie�u banānu liķieri, un tas uzvedināja Mao uz domām par Indonēziju. Un tā jau nebija īpa�i komunistiska, lai gan arī tur komunisms gaidīja piemērotu brīdi, tāpat kā visur citur, varbūt vienīgi izņemot Kubu. Turklāt priek�sēdētājs Mao bija pārliecināts, ka Bali ir vēl daudz kas cits bez banānu liķiera.

Nu tad lai iet Bali, teica Allans. Vai brauksi līdzi, Herbert?

Herberts Ein�teins bija pamazām samierinājies ar domu, ka jādzīvo vēl kāds laiciņ�, un viņ� nomākts pamāja Allanam. Jā, jā, viņ� brauk�ot līdzi, ko gan citu lai viņ� darītu?

Meklē�anā izsludinātie un par miru�u uzskatītais sekmīgi izvairījās no ļau�u skatieniem, uzturēdamies Klokaregordā. �ī lauku māja atradās divsimt metru no �osejas, un no �ī skatpunkta dzīvojamā māja un kūts izskatījās kā vienā rindā, veidojot brīvu zonu, piemēram, Soņai. Viņai l>ija pastaigu taka starp �ķūni un nelielu me�iņu, un tie, kuri brauca pa �oseju, neko nevarēja redzēt.

Dzīve �ajā lauku sētā visā visumā bija ļoti patīkama. Henijs regulāri apkopa Jedana ievainojumu un darīja to ar mēru un sapratni. Busteram patika Vestjētas līdzenuma pla�ie skati, un Soņa jutās labi jebkur, ja vien viņa nebija i/.salkusi un ja turpat bija maizes māte, kas veltīja viņai piiris laipnu vārdu. Turklāt pēdējā laikā bija uzradies vecais virs, un tas zilonim patika vēl labāk.

Benijam un Daiļajai visu laiku spīdēja saule neatkarīgi no laika apstākļiem, un, ja vien viņi nebūtu tik ne�petni izsludināti meklē�anā, viņi būtu uzreiz rīkoju�i kāzas. Ja ii sasniegts nobriedu�a cilvēka vecums, tad ta�u vieglāk �.aprast, kas ir pareizi.

Paralēli visam citam Benijs un Buse bija kļuvu�i par Ub&kiem brāļiem nekā jebkad agrāk. Kad Benijam laimējās pārliecināt Būsi, ka viņ� ir pieaudzis, kaut ari dzer sulu deg�vīna vietā, tad jau gāja daudz vieglāk. Buse arī novērtēja visas Benija prasmes. Viņ� sāka domāt, ka, par spīti visam, mācī�anās universitātē nav bijusi ne au�ība, ne laika veltīga iz�ķērdē�ana. Bija gandrīz tā, ka mazais brālis kļuvis par lielo brāli, un faktiski sajūta bija pavisam laba, uzskatīja Buse.

Allans nelika par sevi daudz manīt. Dienā viņ� sēdēja �ūpuļdīvānā, īpa�i jau tagad, kad laiks bija labāks nekā parasti Zviedrijā maija mēnesī. �ad tad pie viņa apsēdās Jedans, lai brīdi aprunātos.

Kādā no Allana un Jedana sarunām izrādījās, ka viņiem ir kopīga izpratne par to, kas ir nirvāna. Viņi abi domāja, ka vislielākā harmonija ir atpūtas krēslā zem saulessarga saulainā un siltā klimatā, kur personāls servē da�ādu veidu atdzesētus dzērienus. Allans stāstīja Jedanam, cik brīni�ķīgi reiz pagātnē bijis Bali salā, kad viņ� svinējis atvaļinājumu ar naudu, ko bija saņēmis no Mao Dzeduna.

Bet, kad saruna nonāca līdz tam, kādam dzērienam jābūt glāzē, tad Allana un Jedana domas izrādījās at�ķi�rīgas. Simtgadnieks gribēja vodku ar kolu vai, iespējams, vodku grappa. Svinīgos gadījumos viņ� varētu iedomāties vodku vodku. Jedans Jerdīns no savas puses deva priek��roku priecīgākām krāsām. Vislabāk kaut kam oran�am, kas pārietu dzeltenā, apmēram kā saulriets. Un vidū vaja�dzētu lietussargu. Allans nevarēja saprast, kāda velna pēc Jedanam būtu vajadzīgs lietussargs. To ta�u nevarēja dzert. Jedans atbildēja, ka Allans, bez �aubām, pla�ajā pasaulē daudz ko pieredzējis un dro�i vien zinot krietni vairāk par lietām un parādībām nekā vienkār�s cietuma klients no Stokholmas, bet tie�i �o jautājumu Allans, �ķiet, nesaprotot.

Un tā viņi kādu bridi spriedelēja tālāk par nirvānas tematu. Viens bija divreiz vecāks nekā otrs un otrs divreiz lielāks nekā pirmais, bet viņi sapratās labi.

Ritot dienām un nedēļām, �urnālistiem kļuva arvien C.i ūtāk uzturēt pie dzīvības notikumu ar aizdomās turēto inskār�o slepkavu un viņa rokaspui�iem. Jau pēc da�ām dienām televīzija un rīta avīzes beidza par to ziņot saskaņā ,ir seno laiku defensīvo uzskatu: ja nav nekā, ko sacīt, tad ari nekas nav jāsaka.

Vakara avīzes izturēja ilgāk. Ja nebija nekā, ko stāstīt, vienmēr varēja intervēt vai citēt kādu, kur� neaptvēra, ka arī viņam nav nekā, ko teikt. Turpretī Expressen atteicās no idejas ar taro kār�u palīdzību izzīlēt Allana atra�anās vietu. Varēja uzskatīt, ka līdz turpmākajam par Allanu Karlsonu viss jau uzrakstīts. Vai, kā mēdz teikt, kad �itie mēsli aizmir�sīsies, nāks citi. Ar to bija domāts, ka tagad meklē kaut ko citu kaut ko tādu, kas varētu aizraut nāciju. Ļaunākajā gadījumā vienmēr noderēja svara nodzī�anas temats.

Tātad mediji ļāva mistērijai ap simtgadnieku nogrimt aizmirstībā ar vienu izņēmumu. Avīze Eskilstuna-Kuriren regulāri ziņoja par da�ādiem vietējas nozīmes jautā�jumiem, kas bija saistīti ar Allana Karlsona pazu�anu, pie�mēram, to, ka ceļojumu biroja ekspedīcijai tagad ierīkotas dro�ības durvis aizsardzībai pret turpmākiem uzbruku�miem. Un ka pēc pansionāta māsas Alises lēmuma Allans Karlsons zaudējis tiesības uz savu istabu; to tagad pār�ņems kāds cits, kas "labāk novērtē personāla rūpes un sirds siltumu".

Katrā tādā rakstā tika īsumā atkārtota notikumu secība, kam, pēc policijas domām, pamatā bija fakts, ka Allans Karlsons Malm�ēpingas pansionātā izkāpis pa logu.

Avīzes Eskilstuna-Kuriren atbildīgais izdevējs bija vecs kraķis, kam piemita bezcerīgs uzskats, ka cilvēks kā pilsonis ir nevainīgs, kamēr nav pierādīts pretējais. Tādēļ avīzē visi ļoti uzmanījās, kuru �īs drāmas personu vārdus drīkst pub�licēt un kurus ne. Allans Karlsons, protams, bija Allans Karlsons arī �ajā laikrakstā, bet Jūliuss Junsons bija "se�desmitseptiņgadnieks" un Benijs Jungbergs "desiņu kioska īpa�nieks".

�is apstāklis pats par sevi lika kādam dusmīgam kun�gam drīz vien piezvanīt komisāram Aronsonam uz kantori. Vīrietis teica, ka vēloties palikt anonīms, bet ka pēc viņa dziļākās pārliecības viņa rīcībā esot ļoti svarīgs fakts par pazudu�o un aizdomās par slepkavību turēto Allanu Karlsonu.

Komisārs Āronsons atbildēja, ka iz�ķiro�s fakts ir tie�i tas, kas viņam vajadzīgs, un ka zvanītājs komisāra dēļ var mierīgi palikt anonīms.

Nūja, vīrietis bija lasījis visus rakstus avīzē EskilstunaKuriren pēdējā mēne�a laikā un rūpīgi pārdomājis visu, kas noticis. Vīrietis sacīja, ka viņam ne tuvu neesot tik daudz informācijas kā komisāram, bet no izlasītā izrietot, ka poli�cija nav kārtīgi izpētījusi ārzemnieku.

-���� Esmu pārliecināts, ka viņ� ir īstais nelietis, sacīja anonīmais vīrietis.

-��� Ārzemnieks? jautāja komisārs Āronsons.

-Jā, vai viņu sauc Ibrahims vai Muhameds, to es nevaru zināt, jo avīze smalkjūtīgi viņu sauc par desiņu kioska īpa��nieku, it kā mēs nesaprastu, ka viņ� ir turks vai arābs, vai musulmanis, vai kaut kas tāds. Neviens zviedrs ta�u never vaļā desiņu kiosku uz ielas. īpa�i jau nu tādā vietā kā Okeras rūpnieciskais ciemats. Tas var darboties tikai tad, ja tu esi ārzemnieks un nemaksā nodokļus.

-���� Hopsā! sacīja Aronsons. Pārāk daudz vienai rei�zei. Lai gan tagad cilvēks var būt gan turks, gan musulma�nis vienlaikus vai arī arābs un musulmanis, tas ir pavisam ticami. Bet kārtības labad es domāju�

-��� Vai viņ� ir gan turks, gan musulmanis? Tad vēl jo ļau�nāk! Bet tad pārbaudiet viņu kārtīgi! Viņu un viņa iespē�jamo ģimeni. Viņam dro�i vien ir vesels simts radinieku, un visi dzīvo no pabalstiem.

-���� Ne jau simts, teica komisārs. Vienīgais radinieks viņam ir brālis�

Un tad komisāra Aronsona smadzenēs dzima doma. Pirms da�ām nedēļām viņ� bija pasūtījis ziņas par Allana Karlsona, Jūliusa Junsona un Benija Jungberga radiniekiem. Izpēte tika veikta, cerot, ka tur parādīsies sieviete, vēlams sarkanmataina, māsa vai māsīca, bērns vai bērnubērns, kas dzīvo Smolandē. Bet tas notika, pirms vēl Gunilla Bjerklunde tika identificēta. Rezultāti bija trūcīgi. Uzpeldēja viens vie�nīgs vārds, tobrīd mazsvarīgs, bet varbūt tagad? Benijam Jungbergam, proti, bija brālis tūlīt aiz Fal�ēpingas. Varbūt tie�i tur viņi visi bija paslēpu�ies? Komisāra domas iztraucēja anonīmais zvanītājs:

-�� Un kur tad brālim ir tas desiņu kiosks? Cik viņ� maksā nodokļos? Viņi atbrauc �urp un slepkavo mūsu jaukos zviedru jaunie�us; masveida ieceļo�anai reiz ta�u jādara gals? Vai tu dzirdi?

Aronsons teica, ka viņ� dzirdot, ka viņ� pateicoties par zvanītāja ierosinājumu, ja arī �ajā gadījumā desiņu kioska īpa�nieku saucot Jungbergs un viņ� riebīgā veidā esot zviedrs, tātad nav ne turks, ne arābs. Vai Jungbergs esot musulmanis, to Aronsons nevarot pateikt un tas viņu ari neinteresējot.

Vīrietis teica, ka viņ� sajūtot ironisku toni komisāra melīgajā atbildē un ka viņ� patie�ām pazīstot �o te sociāl�demokrātisko attieksmi.

Mūsu ir daudz, un ar laiku būsim vēl vairāk, to tu nākamgad redzēsi vēlē�anās, mala anonīmais.

Komisārs Aronsons baidījās, ka pēdējā punktā anonīma�jam bija taisnība. Ļaunākais, ko nosvērti un daudzmaz izglī�toti ļaudis, tādi kā komisārs pats, varēja darīt, bija tādus kā �is anonīmais sūtīt bekot un nomest klausuli. Bet īstenībā vajadzēja iesaistīties debatēs.

Tā domāja komisārs, pasūtīja anonīmo bekot un nometa klausuli.

Aronsons piezvanīja prokuroram Ranelldam, lai pastās�tītu, ka agri nākamās dienas rītā ar prokurora atļauju viņ� domājot doties uz Vesterjētlandi pārbaudīt svaigu ziņojumu simtgadnieka un viņa kompanjonu lietā (Aronsons nedo�māja, ka viņam vajadzētu stāstīt, ka jau vairākas nedēļas viņam bija zināms par Benija Jungberga brāļa eksistenci). Prokurors Ranelīds novēlēja Aronsonam veiksmi un no jauna jutās sajūsmināts par to, ka drīz varēs pievienoties tai ekskluzīvajai prokuroru grupai, kam izdevies aizdomās turamo notiesāt par slepkavību vai nogalinā�anu nejau�ī�bas pēc (vai vismaz par palīdzību vienā vai otrā), kaut gan miru�ā ķermenis nav atrasts. Turklāt tā būs pirmā reize zviedru kriminālistikas vēsturē, kad figurē vairāk par vienu upuri. Vispirms, protams, Karlsonam un viņa līdzzinātājiem jāuzpeld virspusē, bet tas bija tikai laika jautājums. Varbūt Aronsons rīt uzskries viņiem tie�i virsū?

Pulkstenis bija gandrīz pieci, prokurors savāca lietas, klusi pie sevis svilpodams, un ļāva domām lidot. Varbūt viņam uzrakstīt grāmatu par �o jautājumu? Taisnības vis�lielākā uzvara. Vai tāds varētu būt virsraksts? Pārāk preten�ciozs? Taisnības lielā uzvara. Tā būs labāk. Un pazemigāk. Atbilsto�i autora personībai.

Mao Dzeduns sagādāja Allanam un Herbertam vilto�tas britu pases (kā gan viņ� to izdarīja?). Brauciens notika ar lidma�īnu no �eņjanas caur �anhaju, Honkongu un Malaiziju. Drīz agrākie gulaga bēgļi sēdēja zem saulessarga krltbaltā pludmalē da�us metrus no Indijas okeāna.

Viss būtu bijis nevainojami, ja vien labsirdīgā viesmīle mū�īgi visu nesajauktu. Lai ari kādu dzeramo Allans un Herberts bija pasūtīju�i, viņi saņēma kaut ko pavisam citu. Ja vispār kaut ko saņēma, jo da�reiz viesmile pludmalē apmaldījās. Pēdējais piliens Allana kausā ielija tad, kad viņ� bija pasūtījis groku ar vodku un kolu (drusku vairāk vodkas nekā kolas) un dabūja PisangAmbon ļoti, ļoti zaļu banānu liķieri.

-���� Nu man vienreiz pietiek! teica Allans un grasījās doties pie hoteļa direktora, lai nomaina viesmīli.

-��� Nē, nekādā ziņā! iesaucās Herberts. Viņa ta�u ir tik apburo�a!

Viesmīli sauca Ni Vajan Laksmi, viņai bija trīsdesmit divi gadi, un viņai jau sen bija jābūt izprecinātai. �ī dāma izska�tījās labi, bet nenāca ne no kādas smalkās ģimenes; viņai nebija naudas, un bija zināms, ka viņa ir tikpat gudra kā balinēzie�u varde kodok. Tādēļ Ni Vajan Laksmi bija palikusi pāri, kad salas zēni izvēlējās meitenes un meitenes izvēlējās zēnus (tādā mērā, kādā viņi vispār varēja pa�i izvēlēties).

Tas tomēr nebija viņai nekāds traucēklis, jo vīrie�u sa�biedrībā viesmīle alla� jutās neērti. Un ari sievie�u sabied�rībā. Faktiski sabiedrībā vispār. Līdz pat �im brīdim! Jo vienam no �iem diviem baltādainajiem, kas dzīvoja vies�nīcā, piemita kaut kas pavisam īpa�s. Viņu sauca Herberts, un �ķita, ka� viņam ar Ni Vajan Laksmi ir kaut kas izteikti kopīgs. Viņ� acīmredzot dro�i vien bija trīsdesmit gadus vecāks nekā viņa, bet, viņasprāt, tam nebija nekādas no�zīmes, jo viņa bija� iemīlējusies! Un uz �o mīlestību tika atbildēts. Herberts vēl nekad nebija saticis kādu, kam būtu apmēram tikpat lēna domā�ana kā viņam pa�am.

Ni Vajan Laksmi tēvs meitai piecpadsmit gadu dzim�a�nas dienā bija uzdāvinājis valodas mācību grāmatu. Tēva iecere bija tāda, ka meita ar �īs grāmatas palīdzību varēs iemācīties holandie�u valodu, jo Indonēzija tolaik bija Holandes kolonija. Kad viņa �etrus gadus bija nocīnījusies ar �o grāmatu, pie ģimenes viesos ieradās kāds holandietis. Ni Vajan Laksmi uzdro�inājās pirmo reizi praktizēties �ajā valodā, ko bija ar lielu piepūli iemācījusies, un tajā brīdī uzzināja, ka tā ir vācu valoda, ko apguvusi. Tēvs, kur� ari nebija apveltīts ar īpa�i asu prātu, viņai bija iedevis nepa�reizu grāmatu.

Tagad, pēc septiņpadsmit gadiem, nelaimīgais gadījums bija pārvērties savā pretstatā, jo Ni Vajan Laksmi un Her�berts varēja sarunāties un atzīties viens otram mīlestībā.

Pēc tam notika tā, ka Herberts lūdza un arī saņēma pusi no dolāru �ūk�ņa, ko Mao Dzeduns bija iedevis Allanam, un tad Herberts sameklēja Ni Vajan Laksmi tēvu un lūdza vecākās meitas roku. Sākumā tēvs domāja, ka tas ir joks. Ierodas ārzemnieks, baltādainais, varbūt pat rasists, kam pilnas kabatas ar naudu, un lūdz viņa baigi dumjās meitas roku. Tas, ka viņ� pieklauvēja pie durvīm, bija īsta sensācija. Ni Vajan Laksmi ģimene piederēja pie sundra kastas, visze�mākās no �etrām iespējamām Bali salā.

-��� Vai tu tie�ām esi ieradies īstajā namā? jautāja tēvs. Un tu domā akurāt vecāko meitu?

Herberts Ein�teins atbildēja, ka viņ� mēdzot sajaukt lietas un parādības, bet ka �oreiz viņ� par savu izvēli esot pilnīgi dro�s.

Pēc divām nedēļām bija laiks svinēt kāzas, kad Herberts bija konvertējies uz� kaut kādu reliģiju, kuras nosaukumu viņ� pat neatcerējās. Bet bija diezgan jautri ar ziloņu gal�vām un citām lietām.

Pāris nedēļu Herberts mēģināja iemācīties savas jaunās sievas vārdu, bet tad padevās.

-��� Mīļā, viņ� sacīja, es nevaru atcerēties, kā tevi sauc. Vai tu ļoti bēdāsies, ja sauk�u tevi par Amandu?

-��� It nemaz, mīļo Herbert. Amanda skan ļoti skaisti. Bet kāpēc tie�i Amanda?

-��� Es nezinu, teica Herberts. Vai tev ir labāks priek��likums?

Tāda Ni Vajan Laksmi nebija, un kop� tā brī�a viņa bija Amanda Ein�teine.

Herberts un Amanda nopirka sev māju Sanura ciemā, netālu no viesnīcas un pludmales, kur Allans pavadīja savas dienas. Amanda beidza apkalpot viesus; viņa domāja, ka tikpat labi var atteikties no �ī darba; viņu tik un tā drīz vien padzītu, jo viņa patiesībā nekad neko neizdarīja pareizi. Tagad tikai vajadzēja izdomāt, ar ko viņa un Herberts nodarbosies turpmāk.

Tie�i tāpat kā Herberts, Amanda jauca kopā visu, ko vien varēja sajaukt. Pa kreisi kļuva pa labi, aug�ā kļuva lejā, �urp kļuva turp� Tāpēc viņa nebija varējusi iegūt nekādu izglītību; vismazākais, ko �ī lieta prasa, ir spēja regulāri atrast ceļu uz skolu.

Bet tagad Amandai un Herbertam bija milzum daudz dolāru, un ar tiem jau noteikti visu varēja nokārtot. Amanda, protams, bija briesmīgi neinteliģenta, viņa skaidroja vīram, bet dumja gan viņa nebija!

Un tā viņa pastāstīja, ka ar Indonēziju ir tā, ka viss ir pārdodams un ka tas ir ļoti praktiski tādam, kam ir nauda. Herberts īsti nesaprata, ko sieva ar to domā, un �o nesapra��anu Amanda tik labi pazina, tādēļ viņa nevis paskaidroja tuvāk, bet gan sacīja:

-��� Pasaki, ko tu visvairāk vēlētos, mīļo Herbert!

-�� Tu domā, ka� mana vēlē�anās varētu piepildīties? Nu tad es vēlētos, piemēram, vadīt auto.

-��� Ak tā? Viss skaidrs, teica Amanda.

Un tad sieva lūdza atvainot, jo kaut kas esot jānokārto. Bet viņa bū�ot atpakaļ pirms vakariņām.

Pēc trim stundām sieva atkal bija mājās. Viņai līdzi bija svaiga brauk�anas apliecība uz Herberta vārda, bet ne tikai tā. Tur bija arī diploms ar ierakstu, ka Herberts ir sertificēts autoskolas skolotājs, un pirkuma dokuments, ka Amanda iegādājusies vietējo autoskolu un devusi tai jaunu vārdu: Firma "Ein�teina apmācība brauk�anas aplie�cību ieguvei".

Tas viss, pēc Herberta domām, bija pilnīgi fantastiski, bet� tādēļ jau viņ� neprata labāk vadīt auto. Savā ziņā pro�tot gan, paskaidroja Amanda. Jo nu viņam esot stāvoklis, un viņ� esot tas, kas lemj, ko nozīmē labi vadīt auto un ko nenozīmē. Dzīvē viss darbojas tā, ka pareizi nemaz obligāti nav pareizi, jo pareizi ir tas, ko saka persona, kam par visu ir noteik�ana.

Herberts atplauka viņ� bija sapratis!

Firma Ein�teina apmācība brauk�anas apliecību ieguvei kļuva par panākumiem bagātu uzņēmumu. Gandrīz visi uz salas, kam vajadzēja brauk�anas apliecību, gribēja mācīties pie simpātiskā baltādainā. Un Herberts ātri iedzīvojās savā lomā. Viņ� noturēja visas teorijas stundas, kur viņ� laipni, bet noteikti skaidroja, ka ir svarīgi pa ceļiem nebraukt pārāk ātri, jo tad var sadurties ar citu auto. Un nedrīkst arī braukt pārāk lēni, jo tad tiek apturēta satiksme. Skolēni māja ar galvu un pierakstīja. Skolotājs jau nu zināja, ko runā. Pēc se�iem mēne�iem Herberts bija izkonkurējis salas divas pārējās autoskolas, un tagad viņam bija monopols. To vienā no saviem iknedēļas apmeklējumiem pludmalē viņ� pastāstīja Allanam.

-��� Esmu lepns par tevi, Herbert, teica Allans. Un ka no visiem cilvēkiem tie�i tu devies iek�ā brauk�anas apmā�cības bran�ā\ Ar kreisās puses kustību un visu citu�

-�� Ar kreisās puses kustību? jautāja Herberts. Vai tad Indonēzijā ir kreisās puses kustība?

Kamēr Herberts veidoja firmu, ko bija saņēmis kā dāvanu, Amanda nebija sēdējusi bezdarbībā. Vispirms viņa sagādāja sev īstu izglītību un tagad bija augsti sko�lota ekonomiste. Tas, protams, bija prasījis vairākas nedē�ļas un maksājis diezgan daudz, bet beidzot Herberta sievai diploms bija rokā. Turklāt ar visaugstākajām atzīmēm, ko viņa bija saņēmusi vienā no Javas labākajām augstskolām.

Ar izglītības apliecību kabatā Amanda bija ilgi staigājusi pa Kutas pludmali un domājusi, domājusi un domājusi, ko dzīvē tādu varētu uzsākt, kas atnestu laimi ģimenei? Vai nu būdama ekonomiste, vai ne, bet viņa joprojām neprata pie�ņemami rēķināt. Bet varbūt viņa varēja� varbūt tie�ām� jā, ja vien� Nu kā tad! domāja Amanda Ein�teine.

-��� Es ie�u politikā!

Amanda Ein�teine nodibināja Liberāli demokrātisko brī�vības partiju (liberāls, demokrātija un brīvība bija trīs vārdi, kas, viņasprāt, �ajā sakarībā labi skanēja kopā). Viņa tūlīt savāca se�us tūksto�us fal�u biedru, un tie visi uzskatīja, ka viņai jāpiedalās gubernatora vēlē�anās �ajā rudenī. Eso��ais gubernators vecuma dēļ atkāpsies, un, pirms Amanda nonāca pie �īs idejas, uz �o amatu bija tikai viens jēdzīgs kandidāts. Tagad bija divi. Viens bija vīrietis un pedana, otra bija sieviete un sundra. Vēlē�anu iznākums, pats par sevi saprotams, būtu Amandai par sliktu. Ja vien viņai nebūtu milzum daudz dolāru.

Herbertam nebija nekas pretī, ja viņa mīļotā dodas iek�ā politikā, bet viņ� zināja, ka Allans sē� zem saulessarga un viņam nepatīk politika, īpa�i jau pēc gulaga komunisma gadiem.

-���� Vai tad mēs kļūsim par komunistiem? Herberts satraucies jautāja.

Nē, Amanda nedomāja, ka notiks tā. Katrā ziņā �āds vārds nav partijas nosaukumā. Bet, ja Herberts noteikti vēlas būt komunists, �o vārdu jau varētu pievienot.

-��� Liberāli demokrātiskā komunistiskā brīvības partija, sacīja Amanda, izgar�odama �o nosaukumu. Nedaudz par garu, bet varētu aiziet.

Tomēr Herberts jau nebija gribējis neko tādu. Tie�i otrādi, viņ� domāja. Jo mazāk viņu partija nodotos politi�kai, jo labāk.

Tad viņi nonāca pie kampaņas finansē�anas. Pēc Aman�das domām, viņiem vairs nebūs milzum daudz dolāru, kad kampaņa būs beigusies, jo vajadzēs ļoti daudz naudas, lai uzvarētu. Ko Herberts par to domājot?

Herberts atbildēja, ka, viņaprāt, Amanda ģimenē ir tā, kas �īs lietas saprot vislabāk. Protams, mērenā konkurencē.

-���� Labi, teica Amanda. Tātad tre�daļu kapitāla iegul�dām manā vēlē�anu kampaņā, tre�daļu kukuļos visu vēlē�anu apgabalu �efiem, tre�daļu niknāko konkurentu nomelno�anai un tad mums vēl atliek tre�daļa, ko dzīvot, ja izietu slikti. Ko tu par to domā?

Herberts paberzēja degunu un nedomāja itin neko. Turpretī par Amandas plāniem viņ� pastāstīja Allanam, un pie domas, ka cilvēks, kas nevar at�ķirt banānu liķieri no groka, tagad vēlas kļūt par gubernatoru, Allans nopūtās. Nu, bet viņi jau no pa�a sākuma bija dabūju�i milzum daudz dolāru no Mao Dzeduna, un Allana daļa bija pietiekama un vēl palika pāri. Tādēļ viņ� apsolīja, ka Herberts un Amanda saņems papildinājumu, kad vēlē�anas būs cauri. Bet tad gan vairs nevarēs būt ne runas vēl par kādiem projektiem, no kuriem Herberts un Amanda neko nesajēdz.

Herberts pateicās par piedāvājumu. Allans katrā ziņā bija ļoti laipns, to nu nevarēja noliegt.

Tomēr Allana palīdzība nemaz nebija vajadzīga. Gubernatora vēlē�anas Amandai izvērtās par necerētiem panākumiem. Viņa uzvarēja gandrīz ar astoņdesmit pro�centiem balsu, turpretī konkurents saņēma tikai divdesmit divus. Tas, ka kopējā summa pārsniedza simt procentus, pēc konkurenta domām, norādīja uz vēlē�anu rezultātu vil�to�anu. Bet tiesa to uzreiz noraidīja, turklāt piedraudēja zaudēju�ajam kandidātam ar nopietnām sekām, ja viņ� tur�pinās nomelnot Ein�teina kundzi, kas bija stājusies guber�natora amatā. īsi pirms tiesas lēmuma Amanda un tiesas priek�sēdētājs, starp citu, bija tiku�ies pie tases tējas.

Kamēr Amanda Ein�teine lēni, bet dro�i pārņēma salu un kamēr viņas vīrs mācīja ļaudīm vadīt auto (�ajā sakarībā pats nesē�oties pie stūres bie�āk, kā nepiecie�ams), Allans turējās pie sava pludmales krēsla ūdens malā ar piemērotu dzērienu rokā. Kop� Amanda bija aizņemta ar citiem dar�biem, nevis ar tūristu apkalpo�anu, viņ� parasti dabūja glāzi ar to dzērienu, ko vēlējās.

Sēdēdams tur, kur sēdēja, un dzerdams to, ko dzēra, Allans �ķirstīja starptautiskus laikrakstus, ko bija pasūtī�jis, ēda, kad bija izsalcis, un pēc pusdienām atpūtās savā istabā, ja apkārt valdīja pārāk liela burzma.

Dienas pārvērtās par nedēļām, nedēļas par mēne�iem un mēne�i par gadiem, bet Allanam atvaļinājums neap�nika. Pēc pusotras desmitgades viņam joprojām vēl bija mil�zum daudz dolāru. Tas savā ziņā bija atkarīgs ne tikai no tā, ka jau no pa�a sākuma viņam dolāru bija ļoti daudz, bet ari no tā, ka Amandai un Herbertam Ein�teiniem kop� zināma laika piederēja viesnīca. Tajā Allans kļuva par viesi, kas tur dzīvoja bez maksas.

Allans bija paspējis sasniegt se�desmit trīs gadu ve�cumu un vispār nerosījās vairāk, kā nepiecie�ams, turpretī Amanda sasniedza arvien lielākus politiskus panākumus. Viņa bija populāra pla�os tautas slāņos to pierādīja ne�skaitāmie pētījumi, kurus veica vietējais statistikas insti�tūts, ko vadīja viena no viņas māsām. Turklāt kāda cilvēk�tiesību organizācija nosauca Bali par vismazāk korumpēto reģionu valstī. Tas savukārt bija atkarīgs no tā, ka Amanda bija piekukuļojusi visu �īs organizācijas valdi, bet kas par to!

Tomēr cīņa pret korupciju bija viens no trim virzieniem, kas raksturoja Amandas darbu gubernatores amatā, tie�i tādēļ viņa ieviesa pretkorupcijas stundas visās Bali skolās. Kāds skolas direktors Denpasarā sākumā bija protestējis: pēc viņa domām, tam visam varēja būt pretējs efekts. Bet tad Amanda iecēla viņu par skolu valdes priek�sēdētāju ar divreiz lielāku algu, un viss nokārtojās.

Darbība numur divi bija Amandas cīņa pret komunismu. Tas galvenokārt izpaudās tā, ka viņa īsi pirms pirmās pārvē�lē�anas parūpējās aizliegt vietējo komunistisko partiju, kas gatavojās kļūt pārāk liela, bet no tā viņai nebūtu nekāda labuma. Tādējādi viņa tika cauri ar daudz mazāku vēlē�anu bud�etu nekā citkārt.

Tre�ajā darbības virzienā Amandai palīdzēja Herberts un Allans. No viņiem Amanda uzzināja, ka itin nemaz nav tā, ka pārējās pasaules pla�os reģionos visu gadu valda trīsdesmit grādu liels karstums. īpa�i jau tādā vietā, ko viņi sauc par Eiropu, ir ekstra auksts, galvenokārt ziemeļdaļā, no kurie�nes nāk Allans. Amandai ie�āvās prātā, ka pasaulē jābūt ļoti daudziem ragā sasalu�iem bagātniekiem, kurus visus vaja�dzētu aicināt �urp uz Bali, lai atkausētu. Un tā viņa stimu�lēja tūrisma attīstību, dodot visai daudz būvatļauju luksusa hoteļiem uz zemesgabaliem, ko pati bija tikko nopirkusi.

Vispār jau Herberta sieva rūpējās par saviem tuvajiem un mīļajiem, cik labi vien spēdama. Tēvam, mātei, māsām, tēvo�iem, tantēm, brālēniem un māsīcām balinēzie�u sabiedrībā bija svarīgi un ienesīgi posteņi. Viss noveda pie tā, ka Amanda tika ievēlēta par gubernatori vismaz divas reizes. Otro reizi balsu un balsotāju skaits pat palielinājās.

�o gadu laikā Amanda paspēja arī dzemdēt divus dēlus: vispirms Allanu Ein�teinu (Herberts bija pateicīgs Allanam gandrīz par visu), kam sekoja Mao Ein�teins (pateicoties Mao par �iem milzum daudzajiem dolāriem, kas bija devu�i tādu labumu).

Bet tad kādā dienā viss pēk�ņi mainījās. Sākās ar to, ka notika trīstūksto� metru augstā vulkāna Gunung Agung izvirdums. Tūlītējas sekas, ko izjuta Allans septiņas jūdzes no vulkāna, bija tādas, ka dūmi aizsedza sauli. Citiem klājās vēl sliktāk. Tūksto�iem cilvēku aizgāja bojā, bet vēl lielā�kam skaitam nācās pamest salu. Bali līdz tam tik populārā gubernatore nepieņēma nekādu lēmumu, par ko būtu vērts runāt. Viņa pat nesaprata, ka tādi būtu jāpieņem, turklāt vairāki.

Pamazām vulkāns nomierinājās, bet sala tik un tā bija saņēmusi ekonomisku un politisku triecienu tāpat kā visa valsts. D�akartā Sukarno vietā nāca Suharto, un jaunais vadonis dro�i vien nedomāja ielaisties pļāpās ar da�ādām politiķu pasugām, kā bija darījis viņa priek�gājējs. Vispirms Suharto uzsāka vajāt komunistus, varbūtējus komunistus, aizdomās turētos kā komunistus, iespējamos komunis�tus, augstākā mērā iespējamus komunistus un vienu otru nevainīgu. Drīz vien bija miru�i no divsimt tūksto�iem līdz diviem miljoniem cilvēku; �is skaitlis nebija precīzs, jo daudzus ģenētiskus ķīnie�us, apzīmogotus kā komunis�tus, aizveda ar kuģiem projām no Indonēzijas, bet, kad viņi izcēlās krastā Ķīnā, tad pret viņiem izturējās kā pret īstiem kapitālistiem.

Kad dūmi izklīda, no Indonēzijas divsimt miljoniem iedzīvotāju nebija vairs neviena pa�a, kas paustu komu�nisma idejas (dro�ības pēc tāda rīcība bija pielīdzināta likumpārkāpumam). Suharto bija izpildījis uzdevumu, un viņ� ielūdza ASV un tos citus Rietumos sadalīt valsts bagātī�bas. Tas savukārt lika riteņiem griezties ātrāk, ļaudīm sāka klāties labāk, bet vislabāk gāja Suharto pa�am, kas drīz kļuva pasakaini bagāts. �im biju�ajam zaldātam, kas bija sācis savu militāro karjeru ar cukura kontrabandu, tagad nebija nekāds sliktais darbiņ�.

Amanda Ein�teine domāja, ka vairs nav jauki būt par gubernatori. Laikam aptuveni astoņdesmit tūksto�i balinēzie�u bija zaudēju�i dzīvību, pateicoties D�akartas re�īma dedzīgajai vēlmei panākt, lai pilsoņi domātu pareizi.

Herberts izmantoja �īs jukas, lai aizietu pensijā, un tagad Amanda sāka domāt par to pa�u, lai gan viņai vēl nebija �etrdesmit trīs gadi. Ģimenei piederēja gan zeme, gan viesnīca un milzum daudz dolāru, kas bija padarīju�i iespējamu ģimenes turību un bija pārvērtu�ies vēl lielākā summā. Tāpēc labi būtu noiet malā; bet ar ko gan viņa nodarbosies?

Ko jūs teiktu, ja es jūs ieceltu par Indonēzijas vēstnieci Parīzē? Suharto bez aplinkiem jautāja, kad viņ� pirmo reizi iepazīstināja ar sevi pa telefonu.

Suharto bija ievērojis Amandas Ein�teines darbu Bali salā un viņas stingro lēmumu aizliegt vietējo komunistisko partiju. Turklāt viņ� gribēja panākt dzimumu līdzsvaru vēstniecībās ārzemēs attiecībā uz augstākajiem posteņiem (ja Amanda Ein�teine piekristu, proporcija būtu 24:1).

Parīzē? pārjautāja Amanda Ein�teine. Kur tā atro�das?

* * *

Vispirms Allans domāja, ka vulkāna izvirdums 1963. gadā varbūt bija likteņa signāls, ka pienācis laiks doties ceļā. Bet, kad atkal aiz vulkāna izklīdu�ajiem dūmiem parādījās saule, gandrīz viss kļuva tāpat kā agrāk (izņemot to, ka nezin kāda iemesla dēļ ielās norisinājās pilsoņu kar�). Ja liktenis neva�rēja dot skaidrāku signālu, tad lai viss paliek tāpat, kā bijis līdz �im. Tātad Allans palika sē�am savā pludmales krēslā vēl kādu saujiņu gadu.

Tas, ka galu galā viņ� sakravāja �emodānu un devās projām, bija Herberta nopelns. Kādudien Herberts bija stāstījis, ka viņi ar Amandu pārcel�oties uz Parīzi, un, ja Allans gribētu braukt līdzi, draugs apsolīja nokārtot viņam viltotu indonēzie�u pasi vecās viltotās britu pases vietā, kuru Allans pēdējā laikā bija lietojis un kurai bija beidzies termiņ�. Turklāt topo�ā vēstniece sagādā�ot viņam posteni vēstniecībā, ne jau lai Allanam būtu jāstrādā, bet fran�i esot ļoti piekasīgi jautājumā par to, ko viņi ielai�ot savā valstī.

Allans ar pateicību piekrita. Tagad viņ� bija atpūties atliku likām. Turklāt Parīze izklausījās kā mierīgs un sta�bils pasaules stūrītis bez tādas jezgas, kas pēdējā laikā valdījusi Bali, pat Allana viesnīcas tuvumā.

Aizbrauk�ana notika jau pēc divām nedēļām. Amandai bija jāsāk pildīt dienesta pienākumus vēstniecībā 1. maijā.

Bija 1968. gads.

Pērām Gunnaram Jerdīnam bijāt. s. guļamais rīts, kad komisārs Jērans Aronsons iegriezās Klokaregordā un sev par lielu brīnumu ieraudzīja Allanu Emānuelu Karlsonu sē�am �ūpuļdīvānā mājas pla�ajā koka verandā.

Benijs, Daiļā un Busters nodarbojās ar ūdens piegādi Soņas jaunajā stalli, kas bija iekārtots �ķūni. Jūliuss bija uzaudzējis bārdu un tādēļ saņēmis grupas atļauju braukt kopā ar Būsi pēc provianta uz Fal�ēpingu. Allans bija iesnau�dies un atmodās tikai tad, kad komisārs pievērsa uzmanību ar savu klātbūtni.

Allans Karlsons, vai es nekļūdos? vaicāja komisārs Aronsons.

Allans atvēra acis un teica, ka arī viņ� tā domājot. Tur�pretī viņam neesot ne jausmas, kas viņu uzrunā. Vai sve�i�nieks �ajā lietā varētu ieviest skaidrību?

To Aronsons tūlīt arī darīja. Komisārs teica, ka viņu sau�cot Aronsons, ka viņ� esot policijas komisārs, ka viņ� jau kādu laiku meklējis Karlsona kungu un ka Karlsona kungs tiek turēts aizdomās par cilvēku nogalinā�anu. Karlsona kunga draugi, Junsona un Jungberga kungs, kā ari Bjerklundes kundze, starp citu, ari tiekot turēti aizdomās par to pa�u. Vai Karlsona kungs varētu zināt, kur viņi atrodas?

Allans vilcinājās ar atbildi un domāja, ka tagad jāsa�kopo domas, viņ� ta�u esot tikko pamodies. Allans cerot, ka komisārs saprot. Nevarot ta�u ņemt un sākt tenkot par saviem draugiem, iepriek� kārtīgi visu neapsverot, vai tad komisārs tam nepiekrīt?

Komisārs atbildēja, ka viņ� nevarot dot �ajā lietā nekādu citu padomu kā vien tādu, ka Karlsona kungam steidzīgi jāpastāsta viss, ko viņ� zina. Nu, bet tie�ām komisāram jau neesot nekur jāsteidzas.

Allans domāja, ka tas ir labi, un piedāvāja komisāram apsēsties �ūpuļdīvānā, tikmēr viņ� virtuvē pagatavo�ot kafiju.

-��� Vai viņam pie kafijas vajag cukuru? Vai pienu?

Komisārs Āronsons jau nu nebija tas, kur� ļautu aiztu�rētiem noziedzniekiem aiziet kaut kur projām, kur viņi pa�i vēlētos, pat ne uz blakus eso�u virtuvi. Bet �is eksemplārs kaut kādā veidā iedvesa mieru. Turklāt Āronsons no savas pozīcijas �ūpuļdīvānā varēja labi pārredzēt virtuvi un Karl�sona darbības. Tādēļ Āronsons piedāvājumam ar pateicību piekrita.

-���� Pienu, lūdzu! Cukuru nevajag, viņ� teica un ap�sēdās.

Tikko aizturētais Allans darbojās pa virtuvi. ("Varbūt arī Vīnes maizīti?"), tikmēr komisārs sēdēja verandā un skatījās. Āronsons pats nespēja īsti saprast, kā viņ� �ajā situācijā varēja rīkoties tik nemākulīgi. Jau no attāluma viņ� bija redzējis verandā vecāku vīru un domājis, ka tas ir Bū Jungberga tēvs, ka pēdējais varētu aizvest Āronsonu pie sava dēla un ka Āronsons, sperot nākamo soli, iegūtu apstiprinājumu, ka meklējamās personas neatrodas nekur tuvumā, un tādēļ viss brauciens uz Vesterjētlandi bijis vel�tīgs.

Bet, pienākot pietiekami tuvu verandai, viņ� atklāja, ka vecis �ūpuļdīvānā ir pats Allans Karlsons. Tālais �āviens bija trāpījis tie�i mērķi!

Pret Allanu Aronsons bija izturējies mierīgi un profe�sionāli, ja vien to varētu dēvēt par profesionālu rīcību, ka aizdomās turamo trīskār�o slepkavu aizsūta uz virtuvi vārīt kafiju, tādēļ patlaban viņ� domās sajutās kā amatieris. Simt gadus vecais Allans Karlsons neizskatījās bīstams, bet ko darītu Aronsons, ja parādītos arī trīs pārējie aizdomās tura�mie un varbūt pat kopā ar Bū Jungbergu, kuru vajadzētu savākt kā noziedznieka slēpēju?

Vai viņ� gribēja pienu, bet cukuru ne? no virtuves sauca Allans. Manos gados viss tik ātri aizmirstas.

Aronsons atkārtoja vēlē�anos dzert kafiju ar pienu un paņēma telefonu, lai zvanītu kolēģiem uz Fal�ēpingu pēc papildspēkiem. Dro�ības dēļ būs vajadzīgi divi auto.

Bet telefona zvans apsteidza komisāru. Tas atskanēja, pirms Aronsons pats paspēja piezvanīt. Aronsons, protams, atbildēja. Zvanīja prokurors Ranelīds un viņ� paziņoja sensacionālu vēsti.

Ēģiptie�u jūrnieks, kas Bengta Bultena Bīlunda atliekas uzdāvināja Sarkanās jūras zivīm, beidzot nonāca D�ibuti trīs dienu atvaļinājumā.

Aizmugures kabatā viņam bija Bultena maks ar astoņ�simt zviedru kronām skaidrā naudā. Cik daudz tas varētu būt, jūrniekam nebija ne jausmas, bet viņam bija savas cerī�bas, un tagad viņ� meklēja kādu maiņas kantori.

Nabadzīgas izdomas dēļ D�ibuti galvaspilsētu sauc tāpat kā valsti, un tā ir jauna un rosīga vieta. Rosīga tādēļ, ka D�ibuti atrodas stratēģiskā vietā pie Āfrikas raga, tie�i pie Sarkanās jūras grīvas. Un jauna tāpēc, ka tas, kur� mīt D�ibuti, reti dzīvo ilgi. Ja kāds sasniedz piecdesmit gadus, tas uzskatāms par izņēmumu.

Ēģiptie�u jūrnieks apstājās pie pilsētas zivju tirgus varbūt lai apēstu kaut ko fritētu, pirms doties tālāk mek�lēt maiņas kantori. Viņam pavisam tuvu stāvēja nosvīdis vīrs no vietējo iedzīvotāju vidus un mīņājās, viņa skatiens bija drud�ains un apkārt klīsto�s. Jūrnieks domāja, ka nav nemaz tik dīvaini, ja nosvīdu�ais ir nosvīdis, jo, pirmkārt, pat ēnā dro�i vien bija trīsdesmit grādu karsts, un, otrkārt, viņ� bija ģērbies divkār�ā sarongā un divos kreklos, bet galvā viņam bija rūpīgi līdz acīm uzbāzta feska.

Nosvīdu�ajam bija divdesmit pieci gadi, un viņam nebija ne mazāko ambīciju kļūt kaut drusciņ vecākam. Viņ� bija iek�ēji sadumpojies. Ne jau par to, ka puse no valsts iedzī�votājiem bija bez darba, ne jau par to, ka katram piektajam pilsonim bija HIV vai AIDS, ne jau par bezcerīgo dzeramā ūdens trūkumu, tāpat arī par to ne, ka tuksnesis pletās pāri nācijai un aprija no�ēlojamo apstrādā�anai paredzēto zemi, kas vēl bija atlikusi. Nē, vīrs bija sadumpojies tādēļ, ka ASV bija ierīkojusi valstī militāru kompleksu.

�ajā ziņā, protams, ASV nebija vienīgā valsts, kas to izdarījusi. Jau kop� agrākiem laikiem te uz vietas mitinājās Francijas ārzemnieku leģions. Saskarsme starp D�ibuti un Franciju bija spēcīga. Agrāk ta�u �o valsti sauca par Fran�u Somāliju, līdz 70. gados tika atļauts pa�iem veidot savējo.

Bet pavisam tuvu ārzemnieku leģiona bāzei ASV bija panākusi savas bāzes ierīko�anu piemērotā attālumā no lī�a un Afganistānas un turklāt vēl ar visai daudz centrālafrikāņu traģēdiju turpat blakus.

Laba ideja, domāja amerikāņi, turpretim gandrīz visiem D�ibuti iedzīvotājiem tas bija, tā sakot, pie vienas vie�tas. Tāpēc ka viņi bija pārāk aizņemti, lai izdzīvotu katru nākamo dienu.

Tomēr vienam no viņiem acīmredzot bija laiks padomāt par amerikāņu klātbūtni. Vai arī viņ� bija pārāk reliģiozs, lai rūpētos pats par savu pasaulīgo labumu.

Lai nu kā, bet viņ� staigāja apkārt pa galvaspilsētas cen�trālo rajonu, meklēdams kādu amerikāņu zaldātu grupu, kas ir atvaļinājumā. Staigādams viņ� nervozi knibināja auk�liņu, kas viņam īstajā brīdī būtu jāparauj, lai amerikāņi aiz�lidotu uz elli, bet viņ� pats aizceļotu tie�i pretējā virzienā.

Kā jau minēts, bija karsts un plūda sviedri (tā D�ibuti gadās bie�i). Ne jau tikai tāpēc, ka bumba kā tāda bija cie�i piestiprināta pie vēdera un muguras, bet arī tāpēc, ka tādēļ vajadzēja divkār�u drēbju slāni. Spridzinātājs pa�nāvnieks gandrīz vārījās no karstuma, un galu galā notika tā, ka viņ� nejau�i mazliet par stipru pagrābstījās ap auklu.

Līdz ar to viņ� pārvērta strēmelēs gan sevi, gan to naba�dziņu, kas viņam stāvēja vistuvāk. Vēl trīs D�ibuti iedzīvo�tāji nomira no ievainojumiem, un apmēram desmit guva smagus miesas bojājumus.

Neviens no nelaimē cietu�ajiem nebija amerikānis. Tur�pretī �ķita, ka vistuvāk spridzinātājam pa�nāvniekam stāvē�jis kāds eiropietis. Proti, policija bija atradusi viņa naudas�maku sensacionāli labā stāvoklī pie īpa�nieka mirstīgajām atliekām. Makā bija astoņsimt zviedru kronas, kā arī pase un brauk�anas apliecība.

Zviedrijas goda konsuls D�ibuti nākamajā dienā infor�mēja pilsētas birģermeistaru, ka viss liecinot par to, ka Zviedrijas pilsonis Ēriks Bengts Bīlunds kritis par upuri ārprātīgai nelietībai pilsētas zivju tirgū.

Bīlunda mirstīgās atliekas diem�ēl neesot iespējams nogādāt uz Zviedriju, jo ķermenis esot pārāk sa�ķaidīts. Tas godpilnā veidā ticis nekavējoties kremēts.

Turpretī goda konsuls varot saņemt Bīlunda maku, kurā esot pase un brauk�anas apliecība (kamēr nauda pārceļo�jot gājusi pazu�anā). Birģermeistars no�ēloja, ka nav bijis iespējams pietiekami nosargāt Zviedrijas pilsoni, bet viņam tomēr esot jāpārrunā kāda svarīga lieta, ja goda konsula kungam nekas nebūtu pretī.

Lieta tāda, ka Bīlunds atradies D�ibuti bez derīgas vīzas. Birģermeistars nezinot, cik daudz rei�u �ī problēma pārru�nāta ar fran�iem un arī ar prezidentu. Ja fran�i gribot dabūt leģionārus iek�ā savā bāzē ar lidma�īnu, tad tā esot viņu darī�ana. Bet, tiklīdz kāds leģionārs civildrēbēs aiziet uz D�ibuti pilsētu ("Manu pilsētu," kā teica birģermeistars), tad viņiem vajadzīgi derīgi dokumenti. Birģermeistars ne brīdi ne�auboties, ka Bīlunds bijis ārzemnieku leģionārs, viņ� �o rīcību pazīstot pārāk labi. Amerikāņi �o lietu kārto�jot nevainojami, bet fran�i izturoties tā, it kā viņi joprojām atrastos Fran�u Somālijā.

Goda konsuls pateicās birģermeistaram par līdzjūtības izteik�anu, kā arī meloja, apsolīdams, ka izdevīgā brīdī apspriedīs vīzu jautājumu ar attiecīgo Francijas pārstāvi.

Tas viss sagādāja briesmīgi nepatīkamu pārsteigumu Arnim Ikstenam, nabaga vīram, kur� strādāja pie presma�īnas autokapsētā Rīgas dienvidpusē. Kad pēdējais auto rindā bija kārtīgi sapresēts, no �etrkantīgās metāla paketes, kas vēl nesen bija auto, pēk�ņi izkārās cilvēka roka.

Arnis, protams, nekavējoties zvanīja policijai un tūlīt pēc tam devās mājās, lai gan bija dienas vidus. Skats ar miru�ā roku vēl ilgi viņu vajās sapņos. Dieva dēļ, cilvēks ta�u bija jau miris, pirms Arnis sapresēja auto, vai ne?

Rīgas policijas �efs personiski paziņoja Zviedrijas vēst�niekam, ka viņu pilsonis Henriks Mikaels Hultēns atrasts miris automobilī fords mustangs autokapsētā pilsētas dien�vidpusē.

Patiesībā vēl jau gan neesot konstatēts, ka tas ir viņ�, bet miru�ā kabatas portfeļa saturs uz to norādot.

Ceturtdien, 26. maijā pulksten 11.15 Zviedrijas Ārlietu ministrijā Stokholmā pienāca fakss no goda konsula D�ibuti ar informāciju un dokumentāciju par miru�u Zviedrijas pil�soni. Pēc astoņām minūtēm pienāca vēl viens fakss par to pa�u tematu, bet �oreiz tas bija nosūtīts no Rīgas.

Ministrijas atbildīgais ierēdnis tūlīt pazina miru�o vīrie�u vārdus un foto, jo pirms kāda laika viņ� bija par tiem lasījis avīzē Expressen. Mazliet dīvaini, nodomāja ierēdnis, ka �ie vīrie�i ņēmu�i un nomiru�i tik tālu no Zviedrijas, jo avīzē bija rakstīts kaut kas pavisam cits. Bet tā jau bija policijas un prokurora problēma. Ierēdnis ieskenēja abus faksus un uzrakstīja e-pastu, kur bija visa svarīgākā infor�mācija par abiem upuriem. To viņ� nosūtīja, starp citu, arī lēņa policijai uz Eskilstūnu. E-pastu saņēma cits ierēdnis, izlasīja, sarauca uzacis un nodeva to tālāk prokuroram Ranelīdam.

Prokurora Konija Ranelīda dzīve bija ceļā uz sabrukumu. Lieta par trīskār�o slepkavu simtgadnieku varēja kļūt par prokurora profesionālo veiksmes stāstu. Ranelīds bija tik ilgi gaidījis, jo viņ� kaut ko tādu bija pelnījis.

Bet tagad izrādījās, ka upuris numur viens, kas miris Sermlandē, trīs nedēļas vēlāk vēlreiz nomira D�ibuti. Un ka upuris numur divi, kas nomira Smolandē, to pa�u izdarīja arī Rīgā.

Pēc desmit dziļām ieelpām pa kantora pla�i atvērto logu prokurors Ranelīds atkal sāka apsmadzeņot darbu. Jāzvana Āronsonam, Ranelīds nodomāja. Un Āronsonam jāatrod upu�ris numur trīs. Un jābūt kaut kādai sakarībai starp simtgad�nieku un numur trīs. Iā tam vienkār�i jābūt. Palīdzēs DNS.

Citādi Ranelīds būtu rupji kļūdījies.

Kad komisārs Aronsons telefonā izdzirdēja prokurora Ranellda balsi, viņ� tūlīt sāka stāstīt, ka pirms neilga brī�a lokalizējis Allanu Karlsonu un ka tas tagad esot arestēts (pat ja viņ� pavadīja �o arestu, stāvēdams virtuvē un vārī�dams Aronsonam kafiju ar piedevām).

-���� Kas attiecas uz tiem citiem, tad man ir aizdomas, ka viņi atrodas tepat tuvumā, bet man �ķiet, ka vispirms man jāpieprasa pastiprināj�

Prokurors Ranelīds pārtrauca komisāru un izmisis pastāstīja, ka upuris numur viens atrasts miris D�ibuti un upuris numur divi Rīgā un ka netie�o pierādījumu ķēde ir sarauta gabalos.

-��� D�ibuti? jautāja komisārs Aronsons. Kur tāda atro�das?

-����� To es nezinu, atbildēja prokurors Ranelīds, bet, kamēr tā atrodas vairāk nekā divas jūdzes no Okeras rūp�nieciskā ciemata, mans variants kļūst pārāk vārgs. Tagad tev jāatrod upuris numur trīs, vai dzirdi, Jēran? Tev viņ� jāatrod!

�ajā mirklī verandā ienāca tikko pamodies Pērs Gunnars Jerdīns. Viņ� pieklājīgi, bet nogaido�i pamāja komisāram Aronsonam, kas skatījās uz viņu lielām acīm.

-��� Man pavisam noteikti �ķiet, ka numur trīs tikko atra�dis mani, viņ� sacīja.

Allans nesaņēma nekādus apgrūtino�us amata pienākumus Indonēzijas vēstniecībā Parīzē. Jaunā vēstniece Amanda Ein�teines kundze pie�ķīra viņam pa�am savu istabu ar gultu un teica, ka Allans tagad, protams, varot darīt, kas vien ienākot prātā.

Bet no tavas puses būtu ļoti jauki, ja tu varētu pie�palīdzēt kā tulks, ja kādreiz notiktu tik traki, ka man būtu jātiekas ar ļaudīm no citām valstīm.

Uz to Allans atbildēja, ka tādu nelaimi nevarot izslēgt, ja ņem vērā viņas amata raksturu. Ja Allans pareizi sapratis, pirmais ārzemnieks gaidot rindā jau nākamajā dienā.

Amanda nolamājās par atgādinājumu, ka viņai jādodas uz Elizejas pili uz akreditāciju. Ceremonijai gan nevaja�dzēja būt ilgākai par divām minūtēm; tas bija pietiekami un vēl palika pāri tādam, kam ir tendence izmuldēt kaut ko muļķīgu, un Amandai �ķita, ka viņai piemīt tie�i tāda vājība.

Allans piekrita, ka Amanda runādama �ad tad tie�ām izgā�as, bet izteica cerību, ka pie prezidenta de Golla noteikti izie�ot labi, ja vien viņa �ajās divās minūtēs neru�nā�ot citā valodā kā vien indonēzie�u valodā un vispār tikai smaidī�ot un izskatī�oties laipna.

-��� Kā tu teici, kā sauc to valodu, kurā man jārunā? jau�tāja Amanda.

-��� Indonēzie�u kā jau minēts, teica Allans. Vai vēl labāk balinēzie�u.

Pēc tam Allans devās pastaigā pa Francijas galvaspil�sētu. Pirmām kārtām viņam �ķita, ka nebūtu par ļaunu izvingrināt kājas pēc piecpadsmit gadu ilgas sēdē�anas pludmales krēslā, otrām kārtām viņ� bija tikko paskatījies uz sevi vēstniecības spoguli un atcerējies, ka nebija ne skuvies, ne griezis matus kop� vulkāna izvirduma 1963. gadā.

Tomēr izrādījās neiespējami atrast frizētavu, kas būtu atvērta, vai kaut ko citu atvērtu. Viss bija aizklapēts ciet, it kā turpat vai visi būtu sāku�i streikot, un tagad tie okupēja mājas un gāja demonstrācijās, gāza apkārt auto, kliedza un lamājās un cits citu apmētāja ar da�ādiem priek�metiem. Ielās, kur gāja Allans, �ķērsām un gareniski bija novietotas pretdumpja barjeras, un viņam ejot bija jāpieliecas.

Tas viss atgādināja Bali, ko viņ� bija tikko atstājis. Bija tikai mazliet vēsāks gaiss. Allans pārtrauca pastaigu un devās atpakaļ uz vēstniecību.

Tur viņ� tūlīt satika satrauktu vēstnieci. Bija zvanīts no Elizejas pils un pavēstīts, ka divu minū�u ilgā akreditācijas ceremonija papildināta ar garākām pusdienām, ka vēst�nieces kundze ir laipni aicināta paņemt līdzi savu laulāto draugu un, protams, pati savu tulku, ka prezidents de Golls no savas puses nodomājis ielūgt ari iek�lietu ministru Fu�ē un kas ir vissvarīgākais bū�ot klāt ari Amerikas prezi�dents Lindons B. D�onsons.

Amanda bija izmisumā. Ar divām minūtēm prezidenta sabiedrībā viņa, iespējams, būtu tikusi galā, neriskējot ar tūlītēju izraidī�anu, bet trīs stundas un turklāt vēl ar diviem prezidentiem pie galda�

-���� Kas notiek, Allan? Kāpēc gadījies tie�i tā? Ko mēs iesāksim? vaicāja Amanda.

Bet virzība no da�u minū�u ilga rokasspiediena līdz garām pusdienām ar divkār�iem prezidentiem bija nesapro�tama arī Allanam. Un mēģināt saprast nesaprotamo nebija viņa dabā.

-���� Ko mēs iesāksim? Man �ķiet, mums tūlīt jāsameklē Herberts un kopā kaut kas jāiedzer. Ir jau pēcpusdiena.

Akreditācijas ceremonija starp prezidentu de Gollu no vienas puses un vēstnieci no tālas un mazsvarīgas valsts no otras puses parasti ilgst se�desmit sekundes, bet var izstiep�ties divreiz ilgāk, ja attiecīgais diplomāts izrādās pļāpīgs.

Tas, ka gadījums ar Indonēzijas vēstnieci piepe�i kļuva par kaut ko pavisam citu, bija izskaidrojams ar lielo poli�tiku, un to Allans Karlsons nemū�am nebūtu spējis pare�dzēt, pat ja būtu mēģinājis.

Lieta bija tāda, ka prezidents Lindons B. D�onsons sēdēja ASV vēstniecībā Parīzē un ilgojās pēc politiskiem panāku�miem. Protesti visā pasaulē pret karu Vjetnamā bija sasnie�gu�i orkāna spēku, un �ī kara simbols prezidents D�onsons vairs nebija populārs itin nekur. D�onsons jau sen bija atmetis cerību novembri tikt pārvēlētam, bet viņam nebūtu nekas pretī saņemt skaistāku iesauku nekā "slepkava" un citas tikpat nepatīkamas, kas visur tika skandētas. TādēJ viņ� vispirms ieturēja pauzi Hanojas bombardē�anā un faktiski sasauca miera konferenci. To, ka pēc tam pilsētā, kur notika konference, uz ielām valdīja gandrīz vai kar�, prezidents D�onsons uzskatīja par komisku situāciju. Ar to gan jātiek galā sitam te de Gollam pa�am.

Prezidents D�onsons domāja, ka de Golls ir sūdabrālis, kur� acīmredzot pilnīgi aizmirsis, kas uzrotīja piedurknes un izglāba viņa valsti no vācie�iem. Bet politiskā spēle reizi par visām reizēm darbojas tā, ka Francijas un Amerikas pre�zidentiem netiek atļauts vienlaikus atrasties kādā galvas�pilsētā un vismaz nepaēst kopā pusdienas.

Tādas bija iecerētas un drīz tiks ari rīkotas. Vēl jo labāk fran�i acīmredzot bija izblamēju�ies (D�onsons nebija pār�steigts) un vienlaikus ieplānoju�i savam prezidentam divas tik�anās. Tādēļ dro�i vien pie galda būs ari Indonēzijas jau�nais diplomāts starp citu, sieviete! Prezidents D�onsons domāja, ka tas ir lieliski, jo tad viņ� varēs sarunāties ar vēstnieci, nevis ar �ito te de Gollu.

Lai gan patiesībā te nebija runa par divu tik�anos ieplāno�anu vienlaikus. Tā vietā prezidentam de Gollam per�soniski pēdējā brīdi ienāca prātā spo�ā ideja izlikties, ka noticis tie�i tā. Tādējādi pusdienas izvērstos cie�amas, viņ� varētu sarunāties ar Indonēzijas vēstnieku starp citu, sie�vieti! -, nevis ar to tur D�onsonu.

Prezidentam de Gollam D�onsons nepatika, bet tas bija vairāk vēsturisku, nevis personisku iemeslu dēļ. Amerikas Savienotās Valstis kara beigās bija mēģināju�as ieviest Fran�cijā amerikāņu militāro pārvaldi viņi bija vēlēju�ies nozagt viņa valsti! Kā gan de Golls varētu to piedot, neskatoties uz to, ka pa�reizējais prezidents tur nebija iejaukts? Pa�rei�zējais prezidents, starp citu� D�onsons� viņu sauca D�on�sons. Amerikāņiem vienkār�i nebija nekādas stila izjūtas.

Tā domāja �arls Andrē Jozefs Mārī de Golls.

Amanda un Herberts noturēja apspriedi un visai drīz vienojās par to, ka būs labāk, ja Herberts paliks mājās vēst�niecībā, kad Elizejas pilī būs tik�anās ar prezidentiem. Līdz ar to, viņi abi domāja, risks salaist visu dēlī noteikti mazi�nāsies divreiz. Vai arī Allanam tā neliekas?

Allans brīdi klusēja, apsvēra alternatīvas atbildei, līdz beidzot sacīja:

Tu, Herbert, labāk paliec mājās!

* * *

Pusdienu viesi bija sapulcēju�ies un gaidīja namatēvu, kas apzināti sēdēja savā kantorī un gaidīja gaidī�anas dēļ. Viņ� to domāja turpināt vēl da�as minūtes, cerot, ka līdz ar to manāmi sabojās omu tam tur D�onsonam.

Kaut kur tālāk de Golls dzirdēja demonstrāciju troksni, kas bija pārņēmis viņa mīļoto Parīzi. Piektā fran�u repub�lika bija sākusi �ūpoties, pēk�ņi un no nekurienes. Sākumā bija da�i studenti, kas, protams, bija par brīvu seksu un pret karu Vjetnamā un tādēļ izgāza savu neapmierinātību ar lietu kārtību. Tiktāl, pēc prezidenta domām, viss bija, kā nākas, jo studenti ta�u visos laikos bija atradu�i iemeslus, par ko sūdzēties.

Bet demonstrācijas notika arvien bie�āk, tās pieņēma vardarbīgu raksturu, un tad balsi pacēla arodbiedrību līderi un draudēja aicināt desmit miljonus strādnieku uz streiku. Desmit miljonus! Tad jau apstātos visa valsts!

Strādnieki gribēja strādāt mazāk un saņemt lielāku algu. Un gribēja, lai de Golls atkāpjas. Trīs kļūdas no trim iespējamām, domāja prezidents, kur� cīnījies un uzvarējis grūtākās kaujās nekā �ādas. Iek�lietu ministrijas galvenie padomdevēji spicēja ausis un ieteica prezidentam nepa�doties. Te jau nebija runa par kaut ko lielāku, piemēram, par Padomju Savienības diriģētu komunistu mēģinājumu sagrābt varu. Bet par to dro�i vien tas tur D�onsons sāks prātot pie kafijas, ja vien viņam būs tāda iespēja. Ameri�kāņi ta�u redzēja komunistus aiz katra krūma! Dro�ības pēc de Golls ņēma līdzi iek�lietu ministru Fu�ē un viņa īpa�i lietpratīgo ierēdni. Tie�i viņi abi bija atbildīgi par pa�reizējo haosu nācijā un varēs arī kārtīgi atbildēt, ja tas tur D�onsons kļūs pārāk vīzdegunīgs.

Nu tad pie velna! sacīja prezidents de Golls un pie�cēlās no krēsla. Vairs nevarēja ilgāk kavēt pusdienas.

Francijas prezidenta dro�ības personāls īpa�i rūpīgi pārbaudīja Indonēzijas vēstnieka bārdaino un garmataino tulku. Bet izrādījās, ka viņa papīri ir kārtībā un viņ� nepār�protami bija neapbruņots. Turklāt Indonēzijas vēstnieks starp citu, sieviete! bija laba garantija. Līdz ar to arī bārdainim atradās vieta pie pusdiengalda, un viņam vienā pusē sēdēja ievērojami jaunāks un labāk saposies ameri�kāņu tulks, bet �is personas kopija franciskajā variantā novietojās otrā pusē.

Tulks, kuram bija visvairāk, ko darīt, izrādījās bārdainais indonēzietis. Prezidenti D�onsons un de Golls uzdeva jautā�jumus nevis viens otram, bet gan vēstnieces kundzei.

Prezidents de Golls ievadā apvaicājās par vēstnieces kundzes līdz�inējo profesionālo darbību. Amanda Ein�teine atbildēja, ka viņa īstenībā ir nepra�a, ka dabūjusi Bali gubernatores posteni ar kukuļu palīdzību un pēc tam tādā pa�ā veidā panākusi savu divkārtēju pārvēlē�anu, ka apgādājusi gan sevi, gan ģimeni daudzu gadu garumā, un tad reiz jaunais prezidents Suharto pārsteidzo�ā kārtā pie�zvanījis un piedāvājis viņai vēstnieces darbu Parīzē.

Es pat nezināju, kur Parīze atrodas, man �ķita, ka tā ir valsts, nevis pilsēta. Vai esat dzirdēju�i kaut ko tik aplamu? teica Amanda Ein�teine un smējās.

Viņa to visu bija runājusi dzimtajā valodā, bet garma�tainais un bārdainais tulks viņas teikto tulkoja angliski. Tajā pa�ā laikā Allans izmainīja gandrīz visu, ko Amanda Ein��teine bija teikusi, pret kaut ko citu, kas, pēc viņa domām, �ajā situācijā derēja labāk.

Kad pusdienas tuvojās nobeigumam, abi prezidenti fak�tiski bija vienās domās par kādu jautājumu, lai arī viņi pa�i to nezināja. Proti, viņi abi uzskatīja, ka vēstniece Ein�teines kundze bija patīkama, zino�a, interesanta un gudra per�sona. Iespējams, ka viņai gan būtu labāk jāpārdomā sava tulka izvēle, jo viņ� izskatījās drīzāk me�onīgs nekā pie�jaucēts.

[1] [32] *

Iek�lietu ministra Fu�ē īpa�i lietpratīgais ierēdnis Klods Penā bija dzimis 1928. gadā Strasbūrā. Viņa vecāki bija pār�liecināti un dedzīgi komunisti, kuri devās uz Spāniju, lai cīnītos pret fa�istiem, bet 1936. gadā sākās kar�. Viņiem bija līdzi astoņgadīgais dēls Klods.

Visa ģimene pārdzīvoja karu un sare�ģītā veidā aizbēga uz Padomju Savienību. Maskavā viņi pieteicās kalpot starp�tautiskajam komunismam. Viņi iepazīstināja komunistu vadību ar savu dēlu Klodu, kam tobrīd bija vienpadsmit gadu, un pavēstīja, ka viņ� jau runājot trīs valodās: vācu

un fran�u, ko iemācījies jau mājās Strasbūrā, un tagad arī spāņu. Varbūt ar laiku tas viss varētu noderēt revolūcijai?

Jā, atbilde bija, ka varētu gan. Vairākos inteliģences tes�tos tika rūpīgi pārbaudīts jaunā Kloda talants uz valodām, kā arī viņa vispārējais izglītības līmenis. Tad puisi ievietoja kombinētā valodu un ideoloģijas skolā un, vēl pirms viņ� kļuva piecpadsmit gadus vecs, jaunais censonis brīvi runāja franciski, vāciski, krieviski, spāniski, angliski un ķīniski.

Astoņpadsmit gadu vecumā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām, Klods dzirdēja, ka viņa māte un tēvs izsaka �aubas par to, uz kurieni virzās revolūcija Staļina vadībā. Viņ� par to ziņoja saviem priek�niekiem, un Mihaels un Monika Penā tūlīt tika notiesāti un viņiem izpildīja nāvessodu par kontrrevolucionāru darbību. �ajā sakarā jaunais Klods saņēma savu pirmo apbalvojumu zelta medaļu kā labākais skolēns 1945./46. mācību gadā.

Pēc 1946. gada sākās darbs, lai Klodu sagatavotu die�nestam ārzemēs. Nolūks bija izvietot viņu Rietumos un ļaut viņam iefiltrēties varas koridoros kā snaudo�ajam aģentam vairāku gadu desmitu garumā, ja tas būtu vajadzīgs. Klods atradās zem mar�ala Berijas sargājo�ā vanaga spārna, un viņ� tika turēts tālu no visiem sabiedriskajiem pasāku�miem, lai gadījuma pēc neparādītos uz kādas fotogrāfijas. Vienīgais uzdevums jaunajam Klodam bija atsevi�ķos gadī�jumos darboties par tulku, bet tikai tad, kad bija klāt pats mar�als.

1949. gadā, divdesmit viena gada vecumā, Klodu Penā izvietoja Francijā, �oreiz Parīzē. Lai gan viņa biogrāfija tika pārrakstīta, viņ� pat drīkstēja paturēt savu īsto vārdu. Viņa kāpiens pa karjeras kāpnēm sākās Sorbonnas Universitātē.

Pēc deviņpadsmit gadiem, 1968. gada maijā, viņ� bija nonācis Francijas prezidenta tie�ā tuvumā. Bija aizritēju�i jau pāris gadu, kop� Klods bija kļuvis par iek�lietu ministra Fu�ē labo roku un tādā statusā kalpoja starptautiskajai revolūcijai labāk nekā jebkad agrāk. Viņa padoms iek�lietu ministram un pēc tam prezidentam bija rūpēties par to, lai studentu un strādnieku nemieros izraisītos savstarpēji konflikti. Dro�ības pēc viņ� parūpējās, lai fran�u komunisti sūtītu nepareizus signālus par to, ka viņi neatbalsta stu�dentu un strādnieku prasības. Sociālistiskā revolūcija Fran�cijā bija, augstākais, mēne�a attālumā, un de Golls un Fu�ē neko nenojauta.

* * *

Pēc pusdienām pirms kafijas dzer�anas salonā notika vispārēja kāju izstaipī�ana. Nu abiem prezidentiem D�onsonam un de Gollam nebija citas izvēles kā apmainīties pie�klājības frāzēm vienam ar otru. Tie�i to viņi pa�laik darīja, kad garmatainais un bārdainais tulks pavisam pārsteidzo�ā kārtā pienāca pie prezidentiem.

-��� Piedodiet, ka apgrūtinu prezidentu kungus, bet man ir kas sakāms prezidentam de Gollam, un ar to nevar pārāk ilgi gaidīt.

Prezidents de Golls jau grasījās saukt apsardzi, jo Fran�cijas prezidents, protams, �ādā veidā nevarēja pīties ar jeb�kuru. Tomēr garmatainais un bārdainais bija izteicies pie�klājīgi, tātad varēja palikt.

-���� Nu tad paziņojiet savu sakāmo, ja jums tas jādara, bet �eit un tagad, un lai tas notiek ātri. Kā redzat, esmu aizņemts ar pavisam ko citu, nevis ar kaut kādu tulku.

Labi, labi, Allans apsolīja neizteikties gari. īsi sakot, lieta bija tāda, ka, viņaprāt, prezidentam vajadzēja zināt, ka iek�lietu ministra Fu�ē īpa�i lietpratīgais ierēdnis ir spiegs.

-��� Atvaino, bet ko, pie velna, tu runā? skali jautāja pre�zidents de Golls, tomēr ne tik skaļi, lai dzirdētu uz terases smēķējo�ais Fu�ē un viņa labā roka, kur� ari smēķēja.

Allans turpināja, ka tie�i pirms divdesmit gadiem viņam bijis ap�aubāmais prieks pusdienot kopā ar Staļina un Berijas kungiem un ka iek�lietu ministra labā roka toreiz neap��aubāmi bija Staļina tulks.

-���� Kā jau minēts, tas, protams, bija pirms divdesmit gadiem, bet viņ� nav mainījies. Turpretī es izskatos pavisam citāds. Manu seju neaizsedza �agatas ligzda, un mati nebija izspūru�i uz visām pusēm. Es tātad pazīstu �o spiegu, bet viņ� mani ne, jo es pats sevi nepazinu, kad paskatījos spo�gulī.

Prezidentam de Gollam seja bija pietvīkusi glu�i sar�kana, kad viņ� lūdza atvainot, lai nekavējoties pieprasītu atsevi�ķu sarunu ar iek�lietu ministru ("Nē, atsevi�ķu sa�runu, es teicu, bez tava īpa�i lietpratīgā! Tūlīt!").

Istabas vidū palika prezidents D�onsons un indonē�zie�u tulks. D�onsons izskatījās ļoti apmierināts. Viņ� izlēma paspiest tulkam roku kā netie�u pateicību par to, ka viņ� licis Francijas prezidentam nomest savu pārākuma masku.

-Jauki jūs satikt, teica prezidents D�onsons. Kāds bija jūsu vārds?

-��� Reiz pagātnē es tikos ar jūsu priek�gājēja priek�gājēja priek�gājēju prezidentu Trumenu.

-���� Nu re, kā! sacīja prezidents D�onsons. Harijam drīz būs deviņdesmit, bet viņ� dzīvo un jūtas labi. Mēs esam labi draugi.

-���� Pasveiciniet no manis, teica Allans un atvainojās, jo viņam bija jāsameklē Amanda (viņ� vēlējās pastāstīt, ko vēstniece sacījusi prezidentiem pie galda).

Pusdienas ar abiem prezidentiem drīz vien beidzās, un visi devās projām. Bet Allans un Amanda nepaspēja neko daudz vairāk kā vien tikai atgriezties vēstniecībā, kad jau zvanīja pats prezidents D�onsons un ielūdza Allanu uz ASV vēstniecību pulksten astoņos tajā pa�ā vakarā.

-�� Tas ir Joti labi, teica Allans. Es jau biju sagatavojies �ovakar kārtīgi paēst, jo, lai saka, ko grib, bet fran�u ēdiens uz �ķīvja tik ātri beidzas, ka cilvēks nemaz nepaspēj īsti ieturēties.

�ī piezīme bija tie�i prezidenta D�onsona garā, un viņ� labā garastāvoklī gaidīja vakaru.

Bija vismaz trīs nopietni iemesli, kāpēc prezidents D�onsons ielūdza Allanu Karlsonu. Pirmkārt, lai dzirdētu kaut ko vairāk par to spiegu un par Karlsona tik�anos ar Beriju un Staļinu. Otrkārt, Harijs Trumens tikko pa telefonu bija pastāstījis prezidentam D�onsonam, ko Allans Karlsons darījis Losalamosā 1945. gadā. Tas vien jau bija pusdienu vērts.

Un, tre�kārt, prezidents D�onsons personiski bija bries�mīgi apmierināts ar norisi Elizejas pilī. Par to, ka viņ� no tik neliela attāluma dabūja izbaudīt, cik pārsteigts bija �itais te de Golls, vajadzēja pateikties Allanam Karlsonam.

-��� Laipni lūdzu, Karlsona kungs, prezidents D�onsons viņu sveicināja ar divkār�u rokasspiedienu. Atļaujiet iepa�zīstināt ar Raienu Hatonu, viņ� ir� jā, viņ� te vēstniecībā ir mazliet slepens, tā varētu sacīt. Juridiskais padomnieks, tā, man liekas, sauc viņa amatu.

Allans sasveicinājās ar slepeno padomnieku, un tad trio devās pie galda. Prezidents D�onsons pie ēdiena bija pasū�tījis alu un �ņabi, jo fran�u vīns viņam atgādināja fran�us, bet �im vajadzēja būt priecīgam vakaram.

Pie uzkodām Allans stāstīja fragmentus no savas bio�grāfijas līdz pat pusdienām Kremlī, kuras tik slikti beidzās. Tie�i tur noģība iek�lietu ministra Fu�ē topo�ā labā roka, nevis pārtulkoja Allana pēdējo apvainojumu jau tāpat satrauktajam Staļinam.

Prezidents D�onsons vairs nebija tik iepriecināts par faktu, ka Klods Penā izrādījies padomju spiegs Francijas pre�zidenta tuvumā, jo Raiens Hatons bija viņu tikko informējis, ka lietpratīgais monsieur Penā lielā slepenībā bijis informa�tors ari CIP. Fakts bija tāds, ka Penā līdz tam bijis CIP galve�nais avots attiecībā uz viedokli, ka komunistu tik ļoti caurfīltrētajā Francijā pie durvīm neklauvē nekāda komunistiska revolūcija. Tagad visa �ī informācija bija jāizvērtē no jauna.

-��� �ī, protams, bija neoficiāla un konfidenciāla informā�cija, teica prezidents D�onsons, bet es rēķinos ar to, ka Karlsona kungs prot glabāt noslēpumus.

-���� Par to viņ� nevar būt pārāk dro�s, atteica Allans.

Un tad Allans pastāstīja, ka brauciena laikā ar zemūdeni

pa Baltijas jūru viņ� esot sacenties dzer�anā ar ārkārtīgi patīkamu cilvēku (turklāt tas esot viens no padomju ievē�rojamākajiem kodolfiziķiem) Jūliju Borisovi�u Popovu un ka dzērumā bijis pārāk daudz sarunu par kodolenerģijas detaļām.

-��� Vai tad tu Staļinam pastāstīji, kā uzbūvēt bumbu?vai�cāja prezidents D�onsons. Man �ķita, ka tu nonāci darba nometnē tāpēc, ka atteicies stāstīt?

-��� Tad ne jau Staļinam. Viņ� tāpat nebūtu sapratis. Bet iepriek�ējā dienā ar to fiziķi es iegrimu sīkākās detaļās, nekā būtu vajadzējis. Tā notiek, ja lieto pārāk daudz degvīna, pre�zidenta kungs. Un es jau sākumā nezināju, cik slikti ir ar Staļinu, tas noskaidrojās tikai nākamajā dienā.

Prezidents D�onsons nobrauca ar roku pār pieri un matiem un nodomāja, ka atklā�ana, kā būvē atombumbas, jau nebija nekas tāds, kas vienkār�i notiek neatkarīgi no tā, cik daudz alkohola lietots. Allans Karlsons ta�u bija� viņ� ta�u bija� nodevējs? Lai gan� viņ� jau nebija ASV pilsonis, tātad kā to saprast? Prezidentam D�onsonam bija vajadzīgs apdomā�anās laiks.

-��� Kas notika pēc tam? viņ� jautāja, jo nebija nekā cita, ko sacīt.

Allans domāja, ka vislabāk būtu, ja viņ� runātu, netaupot pārāk daudz detaļu, ja jau reiz prezidents vaicā. Un tā viņ� pastāstīja par Vladivostoku, par mar�alu Mereckovu, par Kim Ir Senu, par Kim Ir Jongu, par Staļina laimīgo nāvi, par Mao Dzedunu, par milzum daudzajiem dolāriem, ar ko Mao viņu laipni apgādāja, par mierīgo dzīvi Bali, kas pamazām nemaz vairs nebija tik mierīga, un beidzot par iera�anos Parīzē.

-��� Tagad gan tas ir viss, teica Allans. Bet nu man ir sausa rīkle no lielās stāstī�anas.

Prezidents pasūtīja jaunus aliņus uz galda, bet sakaiti�nāts piebilda, ka tam, kas reibuma stāvoklī izplata slepenu informāciju par kodolenerģiju, būtu jāapsver jautājums, vai nevajadzētu kļūt par atturībnieku. Tad viņ� pats pie sevis pārdomāja Karlsona neprātīgo stāstu un sacīja:

-���� Vai tev bija piecpadsmit gadu ilgs atvaļinājums, ko finansēja Mao Dzeduns?

-��� Jā. Vai� nūja. Patiesībā tā bija �ana Kai�i nauda, ko tas savukārt bija dabūjis no mūsu kopējā drauga Harija

Trumena. Kad jūs tagad, prezidenta kungs, par to runājat, varbūt man vajadzētu piezvanīt Harijam un pateikties.

Prezidentam D�onsonam bija diezgan grūti sagremot informāciju par to, ka �is viņam pretī sēdo�ais garmatainais un bārdainais vīrs bija piedāvājis Staļinam bumbu. Un ka viņ� ar amerikāņu palīdzības naudu dzīvojis kā niere pa taukiem. Turklāt pie visa tagad varēja dzirdēt, ka demon�stranti pie vēstniecības skandē: "A-S-V ārā no Vjetnamas! A-S-Vārā no Vjetnamas!" D�onsons sēdēja kluss un izska�tījās nelaimīgs.

Pa to laiku Allans izdzēra pēdējo malciņu no savas glā�zes un pētīja noskumu�ā amerikāņu prezidenta seju.

-��� Vai varu kaut kā palīdzēt? viņ� vaicāja.

-��� Ko jūs teicāt? jautāja prezidents D�onsons, kur� bija pilnīgi iegrimis sevī.

-���� Vai varu kaut kā palīdzēt? atkārtoja Allans. Prezi�dents izskatījās drūms. Varbūt viņam vajadzīga palīdzība?

Prezidents D�onsons gandrīz bija gatavs lūgt Allanam viņa vietā uzvarēt Vjetnamas karā, bet tad viņ� atgriezās īstenībā un atkal savā priek�ā redzēja vīru, kas iedeva Staļi�nam bumbu.

-�� Jā, tu man vari palīdzēt, prezidents noguru�ā balsī sacīja, atstājot �īs telpas.

Allans pateicās par maltīti un gāja savu ceļu. Pie galda palika prezidents D�onsons un CIP Eiropas �efs, tik slepe�nais Raiens Hatons.

Lindons B. D�onsons bija nelaimīgs par to, kāds bija izvērties Allana Karlsona apmeklējums. Vispirms tik jauks sākums� bet tad Karlsons ņēma un atzina, ka iedevis bumbu ne tikai ASV, bet ari Staļinam. Staļinam! Komunistu komunistam!

-��� Klausies, Haton, ieteicās prezidents D�onsons. Ko mēs darīsim? Vai savāksim �o nolādēto Karlsonu un izvā�rīsim eļļā?

-Jā, teica slepenais Hatons. Vai arī� parūpēsimies, lai gūtu no viņa kādu labumu.

Slepenais Hatons nebija tikai slepens vien, viņ� bija arī daudz lasījis par politiskās stratēģijas nozīmi no CIP perspektīvas. �is vīrs ļoti labi zināja, piemēram, par tā fiziķa eksistenci, ar kuru Allans Karlsons tik jautrā veidā sadzīvoja zemūdenē starp Zviedriju un Ļeņingradu. Kop� 1949. gada un arī turpmāk Jūlijs Borisovi�s Popovs bija vei�dojis karjeru. Pirmo grūdienu viņ�, iespējams, saņēma, pateicoties Allana Karlsona sniegtajai informācijai, bija ļoti ticams, ka tie�i tā arī notika. Tagad Popovam bija se��desmit trīs gadi un viņ� bija tehniskais �efs pār Padomju Savienības kopējo kodoliero�u arsenālu. Līdz ar to viņa zinā�anas amerikāņiem bija tāda vērtība, ko gandrīz nebija iespējams īsti aptvert.

Ja ASV varētu uzzināt to, ko zināja Popovs, un līdz ar to dabūt apstiprinājumu, ka kodoliero�u jautājumā Rietumi ir pārāki par Austrumiem, prezidents D�onsons varētu nākt ar iniciatīvu par savstarpēju atbruņo�anos. Bet ceļ� uz minētajām zinā�anām gāja caur Allanu Karlsonu.

-��� Vai tu vēlies padarīt Karlsonu par amerikāņu aģentu? jautāja prezidents D�onsons, tajā pa�ā laikā domādams, ka maza atbruņo�anās nāktu par labu nekrologam ar to nolā�dēto karu Vjetnamā vai bez tā.

-��� Tie�i tā, sacīja slepenais Hatons.

-��� Un kāpēc lai Karlsons tam piekristu?

-���� Nu� tāpēc ka viņ�� liekas tāds tips. Un pirms brī�a viņ� te sēdēja un piedāvāja prezidentam palīdzību.

-��� Jā, piekrita prezidents D�onsons. Faktiski tā ari bija.

Tad prezidents atkal brīdi klusēja. Pēc tam viņ� teica:

-����� Esmu pārliecināts, ka tagad man noteikti vajag groku.

Francijas valdības sākotnēji tik skarbā attieksme pret tautas neapmierinātību pavisam likumsakarīgi noveda pie tā, ka apstājās visas valsts darbība. Miljoni fran�u sāka streikot. Marseļas osta tika slēgta, starptautiskās lidostas nedarbojās, tāpat dzelzceļu tīkls un nebeidzams skaits da�ādu veikalu.

Degvielas sadale beidzās, un nenotika sakop�anas darbi. Prasības nāca no visām pusēm. Pēc augstākām algām, pro�tams. Un pēc īsāka darba laika. Un dro�ākas situācijas darba ņēmējiem. Un pēc lielākas arodbiedrību ietekmes.

Turklāt bija izvirzīta prasība pēc jaunas izglītības sis�tēmas. Un pēc jaunas sabiedrības! Piektā republika bija apdraudēta.

Simtiem tūksto�i fran�u piedalījās demonstrācijās, kuras ne vienmēr noritēja mierīgi. Tika aizdedzināti auto, nogāzti koki, būvētas barikādes� un bija �andarmi, speciā�lās vienības pret nemierniekiem, asaru gāze un vairogi�

Tie�i tad Francijas prezidents, premjerministrs un viņa valdība sāka rīkoties citādi. Iek�lietu ministra īpa�i lietpra�tīgajam ekspertam vairs nebija nekādas ietekmes (starp citu, �o cilvēku slepenībā apcietināja dro�ības dienesta telpās, un viņam bija �ausmīgi grūti paskaidrot, kāpēc tam vannasistabas svaros ierīkots radioraidītājs). Strādniekiem, kuri piedalījās ģenerālstreikā, piepe�i piedāvāja paaugsti�nāt minimālo algu, vispārēju algu pielikumu par desmit procentiem, divas stundas īsāku darba nedēļu, lielāku ģime�nes pabalstu, lielāku arodbiedrību ietekmi uz sabiedrības procesiem, sarunas par pla�u kolektīvo līgumu un indek�sēt algas. Vairākiem valdības ministriem bija jāatkāpjas, to vidū iek�lietu ministram Kristiānam Fu�ē.

Ar �o pasākumu virkni valdība un prezidents neitralizēja visrevolucionārākos padsmitniekus. Tauta vairs neatbalstīja turpmāku nemieru eskalāciju, kas bija aizgājusi pārāk tālu. Strādnieki atgriezās, okupācija beidzās, veikali tika atvērti, sāka atkal kursēt transports. 1968. gada maijs bija pārgā�jis jūnijā. Un Piektā fran�u republika arvien vēl pastāvēja.

Prezidents �arls de Golls personiski piezvanīja uz Indo�nēzijas vēstniecību Parīzē un meklēja Allanu Karlsona kungu, lai pasniegtu viņam medaļu. Bet vēstniecībā viņam paziņoja, ka Allans Karlsons tur vairs nestrādā, un nebija neviena, ieskaitot pa�u vēstnieci, kas varētu pateikt, kur viņ� palicis.

Tagad bija runa par to, ka prokuroram Ranelīdam, domājot par savu karjeru un godu, bija jāglābj, kas vēl glābjams. Saskaņā ar atziņu "labāk apsteidz, nekā tu tiec apsteigts" tajā pa�ā pēcpusdienā viņ� sasauca preses konfe�renci, lai paziņotu, ka tikko atcēlis aizturē�anas orderi trim vīrie�iem un vienai sievietei pazudu�ā simtgadnieka lietā.

Prokurors Ranelīds daudzējādā ziņā bija prasmīgs, tikai ne spējā atzīt savus trūkumus un kļūmes. Tādēļ steidzīgi sasauktās preses konferences ievads bija tāds pa�vaks. Pro�kurors līkumoja pārdomās par to, ka Allans Karlsons un viņa draugi, protams, vairs neesot aizturēti (starp citu, �ajā priek�pusdienā viņi tiku�i atrasti Vesterjētlandē), bet viņi tomēr esot vainīgi, ka prokurora rīcība bijusi pareiza un ka vienīgais jaunums esot tāds, ka pierādījumi mainīju�i rak�sturu uz pavisam maigu nozieguma izdarī�anas pakāpi un aizturē�ana līdz turpmākajam vairs neesot spēkā.

Mediju pārstāvji, protams, gribēja zināt, kādā veidā pierādījumi mainīju�i raksturu, un prokurors Ranelīds sīki izstāstīja svaigo informāciju no Ārlietu ministrijas par Bīlunda un Hultēna likteni D�ibuti un Rīgā. Un Ranelīds visu rezumēja ar kaut ko tādu, ka likums da�reiz prasot aizturē�anu atcelt, lai arī cik nepareizi tas liktos.

Prokurors Ranelīds pats sajuta, ka teiktais īsti negāja krastā, kā būtu vajadzējis. Un viņ� tūlīt tam saņēma apstip�rinājumu, kad avīzes Dagens Nyheter pārstāvis paskatījās pāri savām brillēm un noturēja monologu ar prokuroram nepatīkamiem jautājumiem:

-��� Vai esmu pareizi sapratis, ka, par spīti jaunajiem ap�stākļiem, tu vēl arvien uzskati Allanu Karlsonu par vainīgu slepkavībā vai nogalinā�anā nejau�ības pēc? Vai tādā gadī�jumā tu domā, ka Allans Karlsons, kā jau teikts, simt gadu vecs, būtu piespiedis trīsdesmitdivgadīgo Bengtu Bīlundu doties viņam līdzi uz D�ibuti pie Āfrikas raga un tur vakar pēcpusdienā uzspridzinājis Bīlundu, bet sevi pa�u ne un pēc tam steidzīgi devies uz Vesterjētlandi, kur viņ� saskaņā ar tavu nupat stāstīto ticis atrasts �odien priek�pusdienā? Neņemot vērā visu citu, vai tu tādā gadījumā varētu pateikt, kādu transportlīdzekli Allans Karlsons lietojis, jo, cik man zināms, tad starp D�ibuti un Vesterjētlandi nav tie�u gaisa sakaru un Allanam Karlsonam saskaņā ar manā rīcībā eso�o informāciju nav derīgas pases?

Prokurors Ranelīds dziļi ieelpoja. Un tad viņ� sacīja, ka ievadā acīmredzot bū�ot pārprasts. Neesot vispār nekādu �aubu, ka Allans Karlsons, Jūliuss Junsons, Benijs Jungbergs un Gunilla Bjerklunde ir nevainīgi noziegumā, par ko iepriek� apsūdzēti.

-���� Vispār nekādu �aubu, kā jau teicu, atkārtoja proku�rors Ranelīds, kam pēdējā brīdī izdevās pārliecināt pa�am sevi, un padevās.

Bet nolādētie �urnālisti ar to neapmierinājās.

-�� Tu iepriek� detalizēti aprakstīji �o triju iespējamo slep�kavību hronoloģiju un ģeogrāfiju. Ja jau aizdomās turamie piepe�i izrādās nevainīgi, kāda tad tagad izskatās notikumu gaita? jautāja reportieris no Eskilstuna-Kuriren.

Ranelīds bija daudz pateicis, bet tagad pietika. Turklāt vietējās avīzes pārstāvim nevajadzētu domāt, ka viņ� te var sēdēt un kritizēt prokuroru Koniju Ranelīdu.

-��� Tehnisku izmeklē�anas iemeslu dēļ es �obrīd nevaru pateikt neko vairāk, atcirta prokurors Ranelīds un pie�cēlās.

"Tehniski izmeklē�anas iemesli" bija vairāk nekā vienu vien reizi izglābu�i vairāk nekā vienu vien prokuroru, kas bijis sprukās, bet �oreiz tas negāja cauri. Prokurors ta�u vairāku nedēļu garumā bija skaļi informējis par iemesliem, kāpēc minētie �etri ir vainīgi, un tagad prese domāja, ka būtu īsti vietā, ja viņ� vismaz minūti veltītu paskaidro�jumam par viņu nevainīgumu. Vai arī kā besservvisser no Dagens Nyheter teica:

-���� Kā izmeklē�anas tehniski iemesli var būt slepeni, ja jāstāsta, ko �ie nevainīgie cilvēki darīju�i?

Prokurors Ranelīds stāvēja un balansēja uz bezdibeņa malas, būdams visai tuvu kritienam. Gandrīz viss liecināja par to, ka viņam jākrīt, tagad uzreiz, vai kādu citu dienu. Bet salīdzinājumā ar �urnālistiem viņam bija viena priek��rocība. Ranelīds zināja, kur atrodas Allans Karlsons un pārējie. Vesterjētlande ta�u ir liela. Jāsaņem dū�a un jāmēģina. Un tad prokurors Ranelīds sacīja:

-��� Ja jūs man vienreiz atļautu norunāt līdz galam! Teh�nisku izmeklē�anas iemeslu dēļ es �obrīd nevaru pateikt neko vairāk. Bet rīt pulksten piecpadsmitos nulle nulle es �ajā telpā noturē�u vēl vienu preses konferenci, kurā esmu iecerējis pastāstīt to, ko jūs jautājat.

-���� Tie�i kurā vietā Vesterjētlandē tagad atrodas Allans Karlsons? interesējās �urnālists no Svenska Dagbladet.

-��� To es neteik�u, sacīja prokurors Ranelīds un atstāja telpu.

Kāpēc tie�i tā vajadzēja notikt? Prokurors Ranelīds sēdēja, ieslēdzies savā istabā, un pirmo reizi septiņu gadu laikā smēķēja cigareti. Viņ� būtu varējis iekļūt zviedru kri�minālistikas vēsturē kā pirmais, kas notiesājis vainīgo par vairāku upuru nogalinā�anu, kuru ķermeņi nav atrasti. Un tad piepe�i tie atradās. Pavisam nepareizās vietās! Turklāt upuris numur trīs, kur� bija visbeigtākais no visiem, izrādī�jās dzīvs. Nevar pat iedomāties, kādu kaitējumu �is numur trīs nodarījis Ranelīdam.

Patiesībā �o velnu par sodu vajadzētu nosist, pie sevis murmināja prokurors.

Tagad gan vajadzēja glābt godu un karjeru, un �ajā saka�rībā slepkavība nav labākais risinājums. Prokurors atsauca atmiņā katastrofālo preses konferenci. Tātad viņ� beidzot ļoti skaidri norādīja, ka Karlsons un viņa rokaspui�i ir nevainīgi. Un tas viss tikai tādēļ, ka viņ�� faktiski to nezināja. Nolādēts, kas te vispār noticis? Bultenam Bīlundam vajadzēja nomirt uz tās drezīnas. Pie visiem velniem kā viņ� varēja nomirt vēlreiz pēc da�ām nedēļām un veselu kontinentu tālāk?

Prokurors Ranelīds nolādēja pats sevi, ka nolēmis tik agri sasaukt preses konferenci. Viņam vispirms vajadzēja savākt Allanu Karlsonu un viņa rokaspui�us, dabūt visu zināt un tad izlemt, kas medijiem jāzina un bez kā viņi var mierīgi iztikt.

Bet tagad pēc kategoriskajiem izteikumiem par Karlsona un viņu biedru nevainīgumu viņu savāk�anu "paskaidrojumu snieg�anai" varētu uzskatīt par tīru vajā��anu. Tomēr Ranelīdam nebija nekā daudz, no kā izvēlēties. Viņam vajag uzzināt� un uzzināt labu brīdi pirms pulksten piecpadsmitiem nākamajā dienā. Citādi viņ� kolēģu acīs vairs nebūs prokurors, bet gan klauns.

Komisārs Aronsons, sēdēdams �ūpuļdivānā Klokaregordā un dzerdams kafiju ar piedevām, bija spīdo�ā gara�stāvokli. Pazudu�ā simtgadnieka medības bija beigu�ās, tur�klāt �is simpātiskais vecais vīrs vairs nebija pat aizturēts. Kāpēc ve�uks bija izkāpis pa logu pirms nepilna mēne�a un kas viņa ceļā tālāk noticis, to atlika noskaidrot, ja vien tagad tam būtu kāda nozīme. Katrā gadījumā ar to nebija, kur steigties, vispirms ta�u vajadzēja mazliet patērzēt!

Sabrauktais Pērs Gunnars Jerdīns, kas bija aug�āmcē�lies, izrādījās glu�i patīkams cilvēks. Viņ� tūlīt bija ierosinā�jis pāriet uz tu un sacīja, ka viņ� pats �ādā gadījumā dodot priek�roku iesaukai Jedans.

-���� Manis pēc okei, Jedan, sacīja komisārs Aronsons. Mani sauc Jērans.

-��� Jedans & Jērans, ierunājās Allans. Viegli var izru�nāt, varbūt jūs varat kopā taisīt kādu biznesu?

Jedans teica, ka viņ� neesot dro�s par savu respektu pret tie�ajiem nodokļiem un tamlīdzīgām lietām, lai veidotu kopīgu firmu ar komisāru, bet tik un tā viņ� pateicoties Allanam par ierosinājumu.

Tātad noskaņa bija izvērtusies laba. Un tā nekļuva slik�tāka, kad viņiem pievienojās Benijs un Daiļā, bet pēc tam ari Jūliuss un Buse.

Verandā tika runāts par visu ko, izņemot to, kā lietas un parādības pēdējo mēne�u laikā saistīju�ās cita ar citu. Allans guva piekri�anu, kad viņ� pēk�ņi ap stūri atveda ziloni un kopā ar Soņu nelielu bridi sniedza deju priek�ne�sumus. Jūliuss kļuva arvien laimīgāks un laimīgāks, ka vairs nav aizturēts, un ķērās pie bārdas dzī�anas, kuru viņam nācās audzēt, lai uzdro�inātos parādīties Fal�ēpingā.

-��� Padomā tikai, es esmu bijis vainīgs visu mū�u un nu pēk�ņi esmu nevainīgs! sacīja Jūliuss. Tā nu gan ir lie�liska sajūta!

Buse domāja, ka tagad ir iemesls iet un atnest pudeli īsta ungāru �ampanie�a, ar ko draugiem un komisāram uzsaukt tostu. Komisārs neveikli protestēja un teica, ka viņam te pagalmā esot auto. Un istaba Fal�ēpingas pilsētas viesnīcā, turklāt kā komisārs, tur atgrie�oties, viņ� nevarot būt iereibis.

Bet tad iejaucās Benijs un teica, ka atturībnieki vispār, pēc Allana domām, esot drauds mieram visā pasaulē, bet viņi labi noderot, ja kāds kaut kur jāaizved.

-�� Iedzeriet glāzi �ampanie�a, komisār, tad es parūpē�os, lai jūs nonāktu viesnīcā īstajā laikā!

Ilgāka pierunā�ana komisāram nebija vajadzīga. Kop� zināma laika Aronsons stipri cieta no sociālu attiecību trūkuma un, kad nu viņ� vienreiz bija nonācis patīkamā sabiedrībā, tad ta�u nevarēja sēdēt un bozties!

-���� Nu labi, vienu mazu mēriņu par jūsu visu nevainī�gumu, to jau policija var atļauties, komisārs sacīja. Vai pat divus, ja vajadzīgs, jo jūsu ta�u ir tik daudz�

Tā vispārējā jautrībā pagāja pāris stundu, līdz no jauna iezvanījās Aronsona telefons. Tas atkal bija prokurors Ranelīds. Viņ� pastāstīja, ka nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ viņ� tikko presei pavēstījis �o triju vīrie�u un sievietes nevai�nīgumu gandrīz neatsaucamā veidā. Un ka viņam turklāt ne vēlāk kā diennakts laikā jāuzzinot, kas defacto noticis laikā starp pa�reizējo momentu un dienu, kad ve�uks Karlsons izkāpis pa logu, jo �o stāstu prese gaidī�ot nākamajā dienā pulksten piecpadsmitos.

-���� Citiem vārdiem sakot, tu sēdi pamatīgos sūdos, sacīja viegli iereibu�ais komisārs.

-��� Tev man jāpalīdz, Jēran! lūdzās prokurors Ranelīds.

-���� Bet kā tad? Pārvietot līķus tīri ģeogrāfiski? Vai arī nogalināt cilvēkus, kuriem bijusi tik slikta gaume, ka viņi tagad nav tik beigti, cik tev būtu gribējies?

Prokurors Ranelīds atzina, ka viņ� patiesībā jau domājis par �o pēdējo minējumu, bet ka tas neesot iespējams ceļ�. Nē, viņ� cerot tie�i uz to, ka Jērans pratī�ot uzmanīgi paru�nāt ar Karlsonu un viņa� palīgiem� par to, vai viņi varētu rit priek�pusdienā ielūgt Ranelīdu pa�u uz mazu pilnīgi nefor�mālu! sarunu par �o un to� tas nozīmē, ka tiktu ieviesta skaidrība, kas pēdējā laikā noticis Sermlandes un Smolandes me�ā. Turklāt prokurors Ranelīds solīja, ka Sermlandes poli�cijas vārdā lūgs �iem �etriem nevainīgajiem atvaino�anos.

-��� Sermlandes policijas vārdā? jautāja komisārs Aronsons.

-��� Jā� vai� drīzāk jau savā vārdā, atteica prokurors Ranelīds.

-���� Ak tā! Atslābsti uz brīdi, Konij, es par to parunā�u. Piezvanī�u pēc pāris minūtēm.

Komisārs Aronsons pabeidza sarunu un sāka ar priecīgo ziņu, ka prokurors Ranelīds tikko noturējis preses konfe�renci, kur uzsvēris, cik nevainīgs ir Allans Karlsons ar saviem draugiem. Un tad viņ� darīja zināmu prokurora vēlē�anos tikt ielūgtam rīt priek�pusdienā uz nelielu sarunu, kas lietā ieviestu skaidrību.

Daiļā reaģēja ar dzīvu komentāru par �o tematu, ka tas nenovedī�ot ne pie kā laba, ja vajadzē�ot sēdēt un sīki aprakstīt pēdējo nedēļu notikumus pa�am prokuroram. Jūliuss tam piekrita. Ja jau esi pasludināts par nevainīgu, tad tāds arī esi.

-��� Un man �inī ziņā nav nekādas pieredzes. Tādēļ būtu �ausmīgi �ēl, ja mans nevainīgums būtu beidzies vēl ātrāk nekā pēc diennakts.

Bet Allans izteica savu vēlmi, lai draugi beigtu raizēties par tādiem sīkumiem. Avīzes un televīzija noteikti nelik�oties mierā, pirms viņi �o stāstu nebū�ot dabūju�i. Tādēļ labāk nodrillēt to vientuļam prokuroram, nevis gaidīt dārzā �urnālistus vairākas nedēļas no vietas.

-��� Turklāt mums ta�u ir vesels vakars, lai izdomātu, ko mēs teiksim, sacīja Allans.

�o pēdējo teikumu komisārs Āronsons nemaz nebija vēlējies dzirdēt. Viņ� piecēlās, lai atgādinātu par savu klāt�būtni un aizkavētu pārējos pasacīt vēl vairāk ko tādu, bez kā Āronsona ausis varēja iztikt. Un viņ� teica, ka tagad lab�prāt dotos projām, ja grupai nekas nebūtu iebilstams. Ja Benijs būtu tik laipns un aizvestu viņu uz viesnīcu Fal�ēpingā, Āronsons būtu pateicīgs. Komisārs bija iecerējis pa ceļam piezvanīt prokuroram Ranelīdam un pateikt, ka viņ� būs gaidīts nākamajā rītā ap pulksten desmitiem, ja grupai nebūtu nekas pretī. Āronsons tādā gadījumā varētu ieras�ties ar taksometru, ja ne cita iemesla dēļ, tad lai savāktu savu auto. Starp citu, vai varētu pirms prombrauk�anas dabūt vēl pusglāzi tā izmeklētā bulgāru �ampanie�a? Ak tā, tas bija ungāru. Patiesībā jau vienalga.

Komisāram pasniedza vēl vienu glāzi, pilnu līdz malām, ko viņ� ātri izmeta, pirms paberzēja degunu un apsēdās pasa�ieru sēdeklī pats savā auto, ko Benijs jau bija piebrau�cis. Un caur vaļējo logu viņ� deklamēja:

Ak, ja būtu labi draugi, Un vēl gardais ungārvīns�

-��� Karls Mikaels Belmans, pamāja gandrīz literatūras pazinējs Benijs.

-Jāņa evaņģēlijs 8:7, to rīt no rīta neaizmirstiet, komi�sāri sauca Buse pēk�ņā iedvesmā. Jāņa evaņģēlijs 8:7!

Ceļa gabalu Eskilstūna-Fal�ēpinga nevarēja pieveikt ceturtdaļstundā. Prokuroram Konijam Ranelidam vajadzēja celties rītausmā (turklāt nakti viņ� bija slikti gulē�jis), lai pulksten desmitos nonāktu Klokaregordā. Saruna nedrīkstēja būt ilgāka par stundu, citādi sabruktu visa shēma. Preses konference ta�u sākas pulksten trijos.

Konijs Ranelīds bija tuvu raudām, braukdams pie stūres pa E20 garām Ērebrū. Taisnības lielā uzvara tā būtu sau�kusies viņa grāmata. Bāc! Ja pasaulē valdītu kaut mazākā taisnība, tad tagad zibens saspertu �o nolādēto lauku māju un visi tur iek�ā sadegtu. Pēc tam prokurors Ranelīds varētu izdomāt, ko sacīt �urnālistiem.

Komisārs Aronsons līdz pat rītam bija baudījis tik vaja�dzīgo miegu pilsētas viesnīcā Fal�ēpingā. Viņ� pamodās ap deviņiem ar zināmu no�ēlu par notikumiem iepriek�ējā dienā. Viņ� bija sēdējis un saskandinājis �ampanie�a glā�zes ar potenciāliem noziedzniekiem, un viņ� bija skaisti un saprotami dzirdējis Allanu Karlsonu sakām, ka viņi izdomā��ot stāstu prokuroram Ranelidam. Vai Aronsons bija ceļā uz to, lai kļūtu par līdzzinātāju? Tādā gadījumā kam par līdzzinātāju?

Kad komisārs iepriek�ējā vakarā bija atgriezies viesnīcā, viņ� pēc Buses Jungberga ieteikuma uz�ķīra Jāņa evaņ�ģēliju 8:7 Bībelē, ko gideoni tik apdomīgi bija ieliku�i vienā no rakstāmgalda atvilktnēm. Tam bija sekojusi pāris stundu gara Bībeles lasī�ana hoteļa bāra stūrī kopā ar glāzi d�ina ar toniku, kam sekoja glāze d�ina ar toniku un vēlreiz glāze d�ina ar toniku.

Minētajā nodaļā bija runa par sievieti, kas pārkāpusi laulību un ko farizeji atvilku�i pie Jēzus, lai viņu nostādītu dilemmas priek�ā. Ja sievieti, pēc Jēzus domām, nebūtu jānomētā akmeņiem, tad Jēzus nostātos pret pa�u Mozu (3. Mozus grāmata). Ja Jēzus turpretim �ajā jautājumā nostā�tos Mozus pusē, tad nonāktu pretrunā ar romie�iem, kam vienīgajiem bija tiesības uz nāvessodu. Vai Jēzus sacelsies pret Mozu vai romie�iem? Farizeji domāja, ka viņi iedzinu�i Meistaru stūrī. Bet Jēzus bija Jēzus, un pēc zināma pārdomu brī�a viņ� teica:

-��� Tas no jums, kas ir bez grēka, lai met pirmo akmeni uz viņu!

Tādējādi Jēzus bija izvairījies no polemikas ar Mozu un ar romie�iem vai arī ar farizejiem savā priek�ā. Līdz ar to jautājums bija izlemts. Farizeji slāja projām, cits pēc cita (vīrie�i vispār nav ne drusciņas brīvi no grēka). Beidzot tur palika tikai Jēzus un sieviete.

-���� Sieva, kur viņi aizgāja? Vai neviens tevi netiesāja? jautāja Jēzus.

Viņa atbildēja:

-��� Nē, Kungs.

Un tad Jēzus sacīja:

-��� Es arī tevi netiesāju. Ej un vairāk negrēko!

Komisārs bija saglabājis savu policejisko o�u un �ad tad sajuta, kur tas suns aprakts. Bet Karlsonu un Junsonu un Jungbergu un Jungbergu, un Bjerklundi un Jerdlnu jau kop� pāris dienām liellbnieks Ranelīds bija pasludinājis par nevainīgiem, un kas gan bija Aronsons, lai sauktu viņus par noziedzniekiem? Turklāt te bija runa par īpa�i simpā�tisku ļau�u kopojumu, un kā Jēzus pareizi norādīja kam bija tiesības mest pirmo akmeni? Aronsons atsauca atmiņā tum�ākos mirkļus savā dzīvē, bet viņ� tagad pats sevi uzkurināja galvenokārt ar to, ka prokurors Ranelīds vēlas atņemt dzīvību caur un cauri jaukajam Jedanam Jerdīnam tikai tāpēc, ka tas atbilstu prokurora pa�a interesēm.

-��� Nē, velns tāds, tev viss būs jānoskaidro pa�am, Ranelīd, sacīja komisārs Jērans Aronsons un nobrauca ar liftu lejā uz viesnīcas brokastu zāli.

Pārslas, grauzdēta maize un ola tas viss tika noskalots gan ar Dagens Nyheter, gan Svenska Dagbladet, un abās avī�zēs bija lasāmi uzmanīgi izteikumi par prokurora fiasko lietā par pazudu�o simtgadnieku, kas vienu bridi tika turēts aiz�domās par slepkavību un tad atkal no �īm aizdomām atbrī�vots. Tomēr avīzēm bija jāatzīst, ka �ajā lietā zināms pārāk maz. Pa�u simtgadnieku nevarēja atrast, un līdz pat piekt�dienas pēcpusdienai prokurors nevēlējās neko vairāk stāstīt.

-���� Kā jau minēts, sacīja Aronsons, noskaidro vien pats, Ranelīd!

Tad komisārs pasūtīja taksometru uz Klokaregordu, kur viņ� ieradās pulksten 09.51, tie�i trīs minūtes pirms pro�kurora.

Nepastāvēja nekāds meteoroloģisks risks, ka Klokaregordā varētu iespert zibens, ko tik ļoti vēlējās prokurors

Ranelīds. Bet laiks bija apmācies un arī vēss. Tādēļ mājas iemītnieki bija iekārtoju�i �o tik�anos pla�ajā virtuvē.

Iepriek�ējā vakarā viņi bija sastiķēju�i savu alternatīvo stāstu, ko iebarot prokuroram Ranelīdam, un dro�ības pēc to visu atkārtoju�i pie brokastīm. Tagad viņu visu lomas priek�pusdienas izrādei bija skaidras, ar ierunu, ka patie�sību vienmēr ir daudz vieglāk atcerēties nekā tās pretstatu, kā tas ir �ajā gadījumā. Jo tam, kas slikti melo, viegli var iziet greizi, un tāpēc grupas dalībniekiem vajadzēja kulstīt mēli ļoti uzmanīgi. Turklāt visas metodes, kā novirzīt pro�kuroru Ranelīdu no galvenā, bija vairāk nekā atļautas.

-�� Pie joda! Velns un elle! Nolādēts! Daiļā rezumēja vispā�rējo spriedzi, pirms komisārs Aronsons un prokurors Rane�līds tika ielaisti virtuvē.

Tik�anās ar prokuroru Koniju Ranelīdu da�iem izvērtās jautrāka nekā citiem. Viss noritēja �ādi.

-Jā, es gribētu sākt ar pateicību, ka jūs mani uzņemat, to es tik tie�ām novērtēju, teica prokurors Ranelīds. Un es gribētu atvainoties� prokuratūras vārdā, jo vairāki no jums tika aizturēti jūsu prombūtnē pilnīgi bez pamata. Kad nu tas ir pateikts, es ļoti labprāt gribētu zināt, kas noticis no tā mirkļa, kad jūs, Karlsona kungs, izkāpāt pa pansio�nāta logu, līdz pat �im brīdim. Vai jūs gribētu sākt, Karlsona kungs?

Pret to Allanam nebija nekādu iebildumu. Viņam �ķita, ka visus klāteso�os gaidīja kaut kas jautrs. Viņ� atvēra muti un sacīja:

-��� To es pilnīgi mierīgi varu darīt, prokurora kungs, lai arī esmu vecs un nīkulīgs un ar to atmiņu arī ir tā, kā ir. Bet katrā gadījumā es atceros, ka izkāpu pa to logu, tik tie�ām atceros. Un tam bija savi pamatoti iemesli, tā nu tas bija.

Prokurors saprot, ka es biju ceļā pie sava labā drauga Jūliusa Junsona, un pie viņa nemaz nevar doties, ja nav līdzi pudele degvina, un tie�i tādu, kad mirkli biju atstāts bez uzrau�dzības, es biju aizgājis nopirkt Sistēmā. Jā, lai gan �ajos laikos nemaz nevajag iet uz Sistēmu, pietiek piezvanīt� es negribētu prokurora kungam minēt viņa vārdu, ne jau tāpēc, ka prokurora kungs ir �eit, bet viņ� dzīvo centrā un pārdod privāti importētu degvīnu pat lētāk nekā par pus�cenu. Nu, bet tobrīd Ēklunds nebija mājās opā, redz kā, es tomēr pateicu viņa vārdu! un man nebija citas iespējas kā vien iepirkties Sistēmā. Pēc tam man laimējās iedabūt pudeli istabā, un tad jau parasti viss ir kārtībā, bet tie�i �ajā reizē pudeli vajadzēja dabūt atkal ārā, turklāt tādā brīdī, kad pārzine bija uz vietas, un viņai ta�u acis ir pakausī un visur citur, tas prokurora kungam būtu jāzina. Viņu sauc māsa Alise, un viņu ar pirmo piegājienu apmānīt nevar. Tādēļ man �ķita, ka tie�i �oreiz vislabākais ceļ� pie Jūliusa būs pa logu. Starp citu, todien man palika simt gadu, un kur ir tas cilvēks, kas vēlētos, lai viņa dzimumdienas �ņabītis tiktu atsavināts pa�a simt gadu jubilejā?

Prokurors sajuta risku, ka �ī izrunā�anās aizņems pārāk daudz laika. Ve�uks jau bija pļāpājis labu brīdi, bet pateikts nebija pilnīgi nekas. Un pēc nepilnas stundas Ranelīdam vajadzēja būt atpakaļ Eskilstūnā.

Paldies, Karlsona kungs, par interesanto stāstu un par jūsu centieniem iedzert malciņu jubilejas reizē, bet ceru, ka atvainosiet, ja lūg�u jūs vairāk turēties pie lietas. Mums ir maz laika, to varbūt Karlsona kungs saprot? Kā bija ar to ceļasomu un tik�anos ar Bulteņu Bīlundu Malm�ēpingas ceļojumu birojā?

-Jā, kā nu tur bija? Pērs Gunnars zvanīja Jūliusam, kas zvanīja man� Pēc Jūliusa vārdiem, Pērs Gunnars vēlējās, lai es uzņemos atbildību par tām Bībelēm, un to jau es varēju darīt, jo es�

-��� Bībelēm? viņu pārtrauca prokurors Ranelīds.

-��� Ja prokurors atļauj, tad es varētu turpināt un sniegt nelielu pamatinformāciju, teica Benijs.

-��� Ļoti labprāt, piekrita prokurors.

-��� Nūja, lieta ir tāda, ka Allans ir labs draugs Jūliusam no Bīringes, tas savukārt ir labs draugs Pērām Gunnaram tam, kuru prokurors uzskatīja par miru�u, bet Pērs Gunnars atkal ir labs draugs man, un es esmu brālis savam brālim Busem, kas ir mūsu jaukā saieta namatēvs, kā arī līgavainis skaistajai dāmai galda otrajā pusē, un Gunilla nodarbojas ar ekseģēzi, un tādēļ viņai ir saskares punkti ar Būsi, kas pārdod Bībeles starp citu, arī Pērām Gun�naram.

Prokurors sēdēja ar papīru un zīmuli rokā, bet viss bija gājis tik ātri, ka netika pierakstīts ne vārds. Tas, ko viņ� vispirms spēja pateikt, bija:

-��� Ar ekseģēzi?

-��� Jā, tā ir Bībeles tulko�ana, paskaidroja Daiļā.

Bībeles tulko�ana? nodomāja komisārs Āronsons, kas

klusi sēdēja blakus prokuroram. Vai vispār bija iespējams tulkot Bībeli, ja tik traki lamājas kā Daiļā, ko Āronsons iepriek�ējā vakarā bija dzirdējis? Bet viņ� neteica neko. Reizi par visām reizēm visu vajadzēja noskaidrot prokuro�ram pa�am.

-���� Bībeles tulko�ana? jautāja prokurors Ranelīds, bet tajā pa�ā sekundē nolēma iet tālāk. �trunts par to, saki labāk, kā bija ar to ceļasomu un Bulteņu Bīlundu Malm�ēpingas ceļojumu birojā.

Tagad bija Pēra Gunnara kārta dot savu vērtējumu noti�ku�ajam.

-���� Vai prokurors atļauj ari man kaut ko pateikt? viņ� jautāja.

-��� Noteikti, atbildēja prokurors Ranellds. Kamēr teik�tais apgaismo �o lietu, drīkst runāt ari pats nelabais.

-��� Fui, kā viņ� runā, teica Daiļā un pacēla aug�up acis (tādējādi komisāram Aronsonam kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņi vazā prokuroru aiz deguna).

-��� Pats nelabais varbūt nav pilnīgi adekvāts apzīmējums manai personai, kop� esmu saticis Jēzu, teica Pērs Gunnars Jerdīns. Prokurors dro�i vien zina, ka es vadīju orga�nizāciju Never Again. Sākumā �is vārds nozīmēja vēlmi, lai mūsu biedri nekad vairs nenonāktu aiz restēm, kaut gan netrūktu legālu iemeslu tie�i pretējam. Tomēr pēdējā laikā mūsu organizācijas darbības saturs ir pavisam cits. Nekad vairs mums nebūs kārdinājuma pārkāpt likumus ne tos, ko rakstīju�i cilvēki, un nekādā ziņā ne tos, kas atrodas debesīs!

-���� Vai tad tāpēc Bultens izdemolēja uzgaidāmo telpu, uzbruka Hultam un pēc tam nolaupīja autobusa �oferi ar visu autobusu? jautāja prokurors Ranelīds.

-��� Nūja, tagad es gaisā sajūtu zināmu sarkasmu, sacīja Pērs Gunnars Jerdīns. Tikai tāpēc, ka es saredzu gaismu, maniem līdzstrādniekiem nav jādara tas pats. Viens no viņiem acīmredzot devies uz Dienvidameriku par misio�nāru, bet diviem citiem viss beidzās nelaimīgi. Bultens no manis bija saņēmis uzdevumu savākt �ito somu ar diviem simtiem Bībeļu no Buses pa ceļam no Upsālas uz mājām Fal�ēpingā. Bībeles man bija vajadzigas, lai izplatītu prieku starp mūsu valsts lielākajiem grēkā�iem, ja prokurors atvai�notu mani par �iem vārdiem.

Pagaidām Klokaregordas īpa�nieks Buse bija sēdē�jis klusu. Bet tagad viņ� uzcēla uz virtuves galda smagu, pelēku ceļasomu un atvēra vāku. Tur atradās liels skaits maza izmēra Bībeļu no īstas melnas ādas ar zelta burtiem, paralēlām atsaucēm, trīskār�ām grāmatzīmēm, ar personu rādītāju, Bībeles lasī�anas plānu, krāsainām kartēm un tā tālāk.

-���� Prokurors dro�i vien nekad nebūs izjutis spēcīgāku bībelisku pārdzīvojumu par �o, sacīja Buse Jungbergs ar dziļu pārliecību balsī. Vai viņ� atļaus man uzdāvināt viņam vienu eksemplāru? Pat prokuratūrā darītu labi, ja meklētu gaismu, tas prokuroram būtu jāzina!

Buse bija pirmais grupā, kas prokuroram nestāstīja tīrās blēņas, jo viņ� patiesībā arī domāja to, ko teica. Un tas pro�kuroram bija jājūt, jo tagad vīņ� sāka svārstīties par pieņē�mumu, ka �ī pļāpā�ana par Bībelēm ir tikai izlik�anās. Viņ� paņēma Buses pasniegto Bībeli un iedomājās, ka tūlītēja pestī�ana varbūt bija vienīgais, kas viņu varēja glābt. To viņ� noklusēja, toties jautāja:

-��� Vai reizi par visām reizēm mēs varētu atgriezties pie lietas? Kā bija ar to nolādēto ceļasomu Malm�ēpingā?

-��� Nelamājieties! aicināja Daiļā.

-����� Varbūt tagad atkal mana kārta? jautāja Allans. Nūjā, mani aizsūtīja uz ceļojumu biroju mazliet agrāk, nekā sākumā bija domāts, jo Jūliuss man to lūdza Pēra Gunnara vārdā. Bija zināms, ka Bultens Bīlunds iepriek� zvanī�jis Pērām Gunnaram uz Stokholmu un bijis ja prokurora kungs atkal atvainotu par izteicienu pilns kā mārks. Un prokurora kungs ta�u zina (vai arī viņ� to nezina, jo ari es nezinu, kā prokurora kungam sastāv ar dzer�anas paradu�miem), es negribu te sēdēt un celt kādam neslavu, tomēr� Kur es paliku? Jā, prokurora kungs ta�u zina: kur degvīns nāk iek�ā, tur prāts iet ārā, vai kā nu to saka. Es pats rei�buma stāvoklī esmu palaidis muti kādā zemūdenē divsimt metru dziļumā Baltijas jū�

-��� Dieva dēļ, vai viņ� varētu turēties pie lietas! iesaucās prokurors Ranelīds.

-��� Nezaimojiet! sacīja Daiļā.

Prokurors Ranelīds atbalstīja pieri uz rokas un pāris rei�u dziļi ieelpoja un izelpoja. Allans Karlsons turpināja:

-��� Jā, Bultens Bīlunds bija zvanījis Pērām Gunnaram uz Stokholmu un �ļupstējis, ka izstājoties no Pēra Gunnara Bībeles kluba un ka tajā vietā vēloties kļūt par ārzemju leģionāru, bet ka pirms tam (un tagad ir reize, kad proku�rora kungam jāapsē�as, jo es pateik�u kaut ko briesmīgu) domājot Bībeles sadedzināt Malm�ēpingas tirgus laukumā!

-Ja ņemam burtiski, tad viņ� būs teicis "�īs sātana nolā�dētās elles Bībeles", Daiļā paskaidroja tuvāk.

-��� Nav ko brīnīties, ka mani sūtīja atrast Bultena kungu un paņemt no viņa somu, kamēr vēl laiks. Laika bie�i ir pārāk maz un da�reiz vēl mazāk, nekā nojau�am. Kā, piemē�ram, toreiz, kad ģenerāli Franko Spānijā gandrīz saspridzi�nāja gabalos manā acu priek�ā. Bet viņa līdzstrādnieki bija baigi attapīgie: viņi sagrāba savu ģenerāli un nolika viņu uz dro�as zemes. Viņi neprātoja pārāk ilgi. Viņi rīkojās uzreiz.

-��� Kas ģenerālim Franko Spānijā kopīgs ar �o mūsu noti�kumu? -jautāja prokurors Ranelīds.

-���� Itin nekas, prokurora kungs, vienīgi es ļāvu viņam parādīties kā spo�am piemēram. Nekas nevar būt pietie�kami skaidrs pats par sevi.

-Un kā būtu, ja Karlsona kungs papūlētos runāt skaidri? Kas notika ar somu?

-��� Nūja, Bultena kungs negribēja to atdot, un mans fizis�kais stāvoklis man īsti neļāva izraut to viņam no rokām ar spēku, protams, ne jau tikai fiziskais stāvoklis ir pie vainas, es tīri principiāli domāju, ka ir tik briesmīgi ar cilvēkiem, kas�

-��� Turieties pie lietas, Karlson!!!

-���� Jā, piedodiet, prokurora kungs. Kad Bultena kungam beidzot vajadzēja apmeklēt ceļojumu biroja labierīcības, tad es izmantoju gadījumu. Mēs ar viņa somu pazudām Strengnēsas autobusā ceļā uz Bīringi pie vecā Jūliusa jeb Julles, kā mēs da�reiz sakām.

-���� Pie Julles? pārjautāja prokurors, jo viņam nebija nekā cita, ko teikt.

-��� Vai Jūliusa, teica Jūliuss. Ļoti patīkami!

Prokurors atkal brīdi sēdēja kluss. Tagad viņ� bija sācis

�o to pierakstīt, un �ķita, ka viņ� uz papīra velk svītras un bultas. Tad Ranelīds sacīja:

-���� Bet Karlsons maksāja par braucienu ar piecdesmit kronu banknoti un jautāja, cik tālu par �o naudu varot aiz�braukt. Kā tas iet kopā ar to, ka jūs apzināti bijāt ceļā uz Bīringi, nevis uz kādu citu vietu?

-��� Ak vai, sacīja Allans. Es labi zinu, cik maksā brau�ciens uz Bīringi. Man makā atradās piecdesmit kronu bank�note, un tad es mazliet pajokoju. Tas ta�u vēl nav aizliegts; ko par to saka prokurora kungs?

Prokurors Ranelīds nemaz necentās atbildēt ir aiz�liegts jokot vai nav. Toties viņ� vēlreiz atgādināja Karlsonam, lai vecis paātrinātu stāstījuma tempu.

-��� īsos vilcienos: kas notika pēc tam?

-���� īsos vilcienos? īsos vilcienos notika tas, ka mums ar Jūliusu kopā bija jauks vakars, līdz pie durvīm pieklauvēja Bultena kungs. Bet, tā kā mums uz galda atradās degvīns (prokurora kungs varbūt atceras no mana iepriek�ējā stāsta, ka man līdzi bija tie�i tas pudele degvīna, un, godīgi runā�jot, uz galda bija nevis viena, bet divas pudeles, nevar jau runāt nepatiesību pat mazāk svarīgās detaļās, un kas, starp citu, es esmu, lai vērtētu, kas �ajā notikumā ir vairāk vai mazāk svarīgs, to var tikai prokurora kungs)�

-��� Turpiniet!

-Jā, piedodiet. Nu, Bultena kungs tūlīt vairs nebija tik dusmīgs, kad tika piedāvāts aļņa cepetis un �ņabis. Vakara gaitā viņ� nolēma atteikties no Bībeļu dedzinā�anas, ar to pateikdamies par dzērieniem, kas viņam tika piedāvāti. Alkoholam ir arī savas pozitīvās puses, vai tā nedomā ari proku�

-Turpiniet!!!

-��� No rīta, prokurora kungs jau saprot, Bultena kungam bija tādas paģiras, ka tīrās �ausmas. Man pa�am tādas nav biju�as kop� 1945. gada pavasara, kad darīju, ko spēju, lai ar tekilas palīdzību nodzertu zem galda viceprezidentu Trumenu. Nelaimīgā kārtā tie�i �ajā brīdī prezidents Rūzvelts ņēma un nomira, un mums nācās priek�laicīgi pārtraukt svinības, un tā varbūt bija veiksme, jo nākamajā dienā galvā bija tāds dulnums, ka nekur sprukt. Varētu pat sacīt, ka es jutos tikai nedaudz labāk nekā Rūzvelts.

Tagad prokurors Ranelīds sāka mirk�ķināt acis, pārdo�mādams, ko teikt. Beidzot uzvarēja ziņkārība. Starp citu, prokurors pat vairs nespēja uzrunāt Allanu Karlsonu ar jūs:

-��� Ko tu tur pļāpā? Vai tu sēdēji un dzēri tekilu ar vice�prezidentu Trumenu, kamēr prezidents Rūzvelts ņēma un nomira?

-��� Nu, ar to Rūzveltu jau nenotika tie�i tā, teica Allans. Bet es saprotu, ko prokurora kungs domā. Lai gan tagad mums varbūt nevajadzētu pieķerties detaļām; vai proku�rora kungam ir citi uzskati?

Prokurors neko neteica, un Allans turpināja:

-����� Bultena kungs katrā ziņā nebija tādā stāvoklī, lai piepalīdzētu stumties ar drezīnu, kad nākamajā rītā bija jābrauc uz Okeras rūpniecisko ciematu.

-���� Cik saprotu, viņam pat nebija kājās kurpju, sacīja prokurors. Kā Karlsons to izskaidro?

-Ja prokurora kungs būtu redzējis, kādas Bultena kun�gam bija paģiras! Viņ� tur būtu varējis sēdēt arī vienās apak�biksēs.

-��� Un kā ar Karlsona pa�a kurpēm? Viņa �ības vēlāk tika atrastas Jūliusa Junsona virtuvē.

-Jā, kurpes es, protams, aizņēmos no Jūliusa. Ja cilvē�kam simt gadu, tad ir viegli iziet no mājas �ībās, to proku�rora kungs pats redzēs, ja vien pagaidīs �etrdesmit piec�desmit gadus.

-��� Tik ilgi jau es nenodzīvo�u, teica prokurors Ranelīds. Jautājums gan ir tāds, vai es izdzīvo�u pēc �īs saru�nas. Kā tu vari izskaidrot, ka uz drezīnas, kur viņu atrada, bija manāms kaut kas no līķa?

-��� Jā, pasakiet to, prokurora kungs. Bultena kungs bija pēdējais, kas atstāja drezīnu, tā ka viņ� būtu varējis kaut ko pastāstīt, ja viņ� nelaimīgā kārtā nebūtu nomiris tur tālajā D�ibuti. Vai prokurora kungs domā, ka es esmu vainīgs? Es ta�u neesmu miris, nekādā ziņā, tomēr esmu nejēdzīgi vecs� Vai līķa smaku varētu just jau priek�laikus?

Tagad prokurors Ranelīds kļuva nepacietīgs. Laiks ritēja uz priek�u, un no divdesmit se�ām dienām viņi bija paspē�ju�i pārrunāt mazāk nekā vienu diennakti. Deviņdesmit procenti no tā, kas nāca no vecā Karlsona mutes, bija tīrā muldē�ana.

-�� Turpini! teica prokurors Ranelīds, nekomentējot pār�spriedumu par līķa smaku.

-��� Nūja, mēs atstājām Bultena kungu guļam uz drezīnas un devāmies stiprino�ā gājienā uz desiņu kiosku, kas pie�derēja Pēra Gunnara draugam Benijam.

Prokurors Ranelīds atkal kaut ko atzīmēja un monotonā balsī pavēlēja Allanam Karlsonam:

-��� Turpini!

-���� Labprāt. Benijam sākumā bija mani un Jūliusu jāaiz�ved uz Stokholmu, lai mēs nodotu Pērām Gunnaram somu ar Bībelēm. Bet tad Benijs teica, ka viņ� labprāt izmestu līkumu uz Smolandi, kur dzīvo viņa līgava, un tā ir Gunilla, lūk, tepat�

-���� Miers mājās, teica Gunilla un pamāja prokuroram Ranelīdam.

Prokurors Ranelīds ar īsu mājienu atbildēja Daiļajai un atkal pievērsās Allanam, kur� turpināja:

-���� Benijs bija tas, kur� vislabāk pazina Pēru Gunnaru, un Benijs teica, ka Pērs Gunnars ar tām Bībelēm mierīgi varētu da�as dienas pagaidīt. Viņ� domāja, ka tajās jau nav glu�i svaigas ziņas, un viņam ta�u bija taisnība. Lai gan, protams, nevar gaidīt mū�īgi, jo, kad Jēzus būs atgriezies uz Zemes, tad visas nodaļas par viņa gaidāmo atnāk�anu vairs nebūs derīgas�

-��� Beidz vienreiz murgot, Karlson! Turies pie lietas!!

-���� Kāda runa, prokurora kungs! Es noteikti turē�os pie lietas, citādi vēl izies slikti. To es zinu labāk nekā jebkur� cits, tā varētu teikt. Ja es nebūtu turējies pie lietas, kad stāvēju Mao Dzeduna priek�ā Mand�ūrijā, tad noteikti būtu uz vietas no�auts.

-��� Tad nenoliedzami būtu bijis daudz mierīgāk, sacīja prokurors Ranelīds un deva Allanam zīmi pasteigties.

-��� Jā, lai nu kā tur bija, bet Benijs neticēja, ka Jēzus paspēs atgriezties, kamēr mēs būsim Smolandē, un, cik man zināms, Benijam bija pilnīga taisnība tie�i tajā�

-��� Karlson!

-��� Jā, jā, protams. Un tā mēs visi trīs braucām uz Smo�landi, tas bija mazs un jauks piedzīvojums, tā domājām mēs ar Jūliusu, un mēs braucām, iepriek� nepaziņoju�i, un tā, protams, bija kļūda.

-����� Jā, bija gan, pievienojās Pērs Gunnars Jerdlns. Skaidrs, ka es varēju tās Bībeles pagaidīt da�as dienas, tas nebūtu nekas traks. Bet prokuroram jāsaprot, ka, pēc mana prāta, Bultens bija izplānojis kaut ko muļķīgu pret Jūliusu, Allanu un Beniju. Jo Bultenam nekad nebija pati�kusi doma par to, ka Never Again varētu izplatīt Evaņģēliju. Un neviens jau nevarēja nomierināties, lasot to, kas stāvēja rakstīts avīzēs!

Prokurors pamāja un kaut ko atzīmēja. Varbūt viņ� tomēr bija savācis kopā kaut ko loģiskam stāstam līdzīgu? Tad Ranelīds vērsās pie Benija:

-���� Bet, kad tu lasīji par aizdomās turētu un nolaupītu simtgadnieku, par Never Again un par "lielo zagli" Jūliusu Junsonu, kāpēc tu nekontaktējies ar policiju?

-��� Jā, tāda doma man tie�ām ienāca prātā. Bet, kad es aprunājos ar Allanu un Jūliusu, tad rezultāts bija izteikts "nē". Jūliuss atbildēja, ka viņ� principā nerunā ar policiju, un Allans teica, ka viņ� esot aizbēdzis no pansionāta un nekādā ziņā nevēloties, lai viņu nosūta atpakaļ pie māsas Alises tikai tāpēc, ka avīzes un televīzija �o vai to nav sapratu�as.

-��� Vai tu principā nerunā ar policiju? prokurors Rane�līds jautāja Jūliusam Junsonam.

-���� Nūja, tā nu tas ir. Man gadu gaitā attiecībās ar poli�cistiem nav īsti veicies. Lai gan es labprāt kontaktējos tik patikamā veidā kā ar komisāru Āronsonu vakar un arī ar prokuroru �odien, tas ir izņēmums. Vai prokuroram ieliet vēl kafiju?

Jā, katrā ziņā to prokurors vēlējās. Viņam vajadzēja gan spēku, gan jaudu, ko vispār varēja sakopot, lai �o tik��anos novestu pie kāda jēdzīga gala un pulksten trijos kaut ko pavēstītu medijiem. Kaut ko tādu, kas vai nu ir patiesība, vai nav, bet kam vismaz varētu noticēt.

Bet prokurors negribēja laist vaļā Beniju Jungbergu.

-���� Bet kāpēc tad tu nezvanīji savam draugam Pērām Gunnaram Jerdīnam? Tev ta�u bija jāsaprot, ka viņ� par tevi lasījis avīzē!

-���� Man �ķita, ka policijai un prokuroram vēl nav kļuvis zināms, ka Pērs Gunnars saticis Jēzu un ka tādā gadījumā viņa telefonu noklausās. Un te nu prokuroram būtu jāpie�krīt, ka man taisnība.

Prokurors kaut ko nomurmināja, kaut ko pierakstīja un no�ēloja, ka nejau�i izpļāpājis �o detaļu �urnālistiem, bet, kas izdarīts, izdarīts. Tad viņ� gāja tālāk. Un tagad vērsās pie Pēra Gunnara Jerdīna.

-��� Liekas Jerdīna kungam bija dots mājiens, kur atro�das Allans Karlsons un viņa draugi. No kurienes nāca �is mājiens?

-��� Nelaimīgā kārtā mēs to nekad neuzzināsim. �o infor�māciju mans kolēģis Hinkens Hultēns paņēma līdzi kapā. Vai drīzāk autokapsētā.

-��� Kāda bija �ī ziņa?

-Tas, ka Allans, Benijs un viņa draudzene redzēti Rotnē, Smolandē. Man �ķiet, bija zvanījis kāds Hinkena paziņa. Mani visvairāk interesēja informācija pati par sevi. Es zināju, ka Benija draudzene dzīvo Smolandē un ka viņai ir sarkani mati. Un tā es Hinkenam pavēlēju, lai viņ� dodas uz turieni un nostājas pie veikala ICA. Jo ēst ta�u vajag�

-��� Un vai to Hinkens Jēzus vārdā labprāt darīja?

-��� Nu, te prokurors trāpīja naglai uz galvas! Par Hinkenu var teikt daudz ko, bet reliģiozs viņ� nekad nav bijis. Par kluba jauno virzienu viņ� bija gandrīz vēl vairāk satraukts nekā Bultens. Runāja pat par brauk�anu uz Krieviju vai Bal�tiju, lai uzsāktu darbību ar narkotikām; vai prokurors kaut ko tik �ausmīgu ir dzirdējis? Starp citu, nav nemaz izslēgts, ka viņ� ari paspēja to uzsākt, bet prokurors var pavaicāt viņam� Nē, vairs jau nevar�

Prokurors aizdomīgi raudzījās uz Pēru Gunnaru Jerdīnu.

-��� Mums ir ieraksts tie�i tā, kā Benijs Jungbergs nupat atzīmēja. Tajā tu nosauc Gunillu Bjerklundi par "veceni", un vēlāk tu arī lādies. Ko par to domā Tas Kungs?

-���� Ak, Tas Kungs ta�u ātri piedod, to prokurors tūlīt redzēs, ja vien atvērs grāmatu, ko nupat dabūjis.

-���� "Ja jūs piedodat kādam viņa grēkus, tad tie ir piedoti," saka Jēzus, Buse piebilda.

-Jāņa evaņģēlijs? iejautājās komisārs Aronsons, kas atcerējās citātu no stundām, ko iepriek�ējā vakarā bija pavadījis viesnīcas bārā.

-��� Vai tu lasi Bībeli? prokurors izbrīnījies jautāja.

Komisārs Aronsons neatbildēja, bet dievbijīgi uzsmai�dīja prokuroram Ranelldam. Pērs Gunnars Jerdīns turpināja:

-��� �ajā sarunā es izvēlējos tādu toni, ko Hinkens pazītu no agrākajiem laikiem; man �ķita, kas tas liks viņam paklau�sīt, skaidroja Pērs Gunnars Jerdīns.

-��� Un vai viņ� paklausīja? jautāja prokurors.

-���� Jā un nē. Es negribēju, ka viņ� parādās pie Allana, Jūliusa, Benija un viņa draudzenes, jo, pēc manām domām, viņa nelaipnā izturē�anās pret �iem cilvēkiem īsti neietu krastā.

-��� Un var arī piebilst, ka negāja jau arī, Daiļā papildi�nāja.

-��� Kā tā? brīnījās prokurors Ranelīds.

-����� Viņ� ta�u iekūlās manā pagalmā un lamājās, un muldēja, un gribēja alkoholu� Es varu paciest daudz, bet necie�u cilvēkus, kas ķeras pie lamuvārdiem, lai vispār kaut ko pateiktu.

Komisārs Aronsons tik tikko izvairījās, lai maizes kumoss nenonāktu viņam otrā rīklē. Daiļā ta�u līdz vēlai stundai iepriek�ējā vakarā bija sēdējusi verandā un gandrīz nepārtraukti lādējusies. Aronsons arvien vairāk un vairāk pārliecinājās, ka �ajā putrā vispār nevēlas meklēt taisnību. Bija labi tā, kā bija. Daiļā turpināja:

-���� Esmu pilnīgi dro�a, ka viņ� bija piedzēries jau tad, kad ieradās, un, padomājiet tik, viņ� vēl brauca pie stūres! Un tad viņ� izkāpa un vicināja pistoli, lai izrādītu, cik viņ� varens, un lielījās, ka �aujamo ņem�ot līdzi savās narko�tiku darī�anās uz� Rīgu, laikam tā viņ� sacīja. Bet tad es viņam uzbrēcu, un to es prokuroram varu apgalvot: "Manā mājā nebūs nekādas �au�anas!" Un tad viņam bija jānoliek pistole verandā. Man liekas, viņ� vispār to aizmirsa, kad beidzot tinās projām. Nekad neesmu satikusi niknāku un pretīgāku cilvēku�

-���� Varbūt viņa omu sabojāja Bībeles, prātoja Allans. Reliģija ap sevi viegli uzbudina jūtas. Reiz, kad biju Tehe�rānā�

-��� Teherānā? prokuroram izlauzās jautājums.

-��� Jā, pirms vairākiem gadiem, tā tas bija. Tajā laikā tur bija miers un kārtība, kā man sacīja �ēr�ils, kad mēs lido�jām projām.

-��� �ēr�ils? vaicāja prokurors.

-��� Jā, premjerministrs. Vai arī viņ� tie�i tobrīd nebija premjerministrs, bet agrāk. Un faktiski arī vēlāk.

-���� Pie visiem velniem, es ta�u zinu, kas bija Vinstons �ēr�ils! Es tikai� tu un �ēr�ils, jūs bijāt Teherānā kopā?

-��� Nelamājieties, prokuror! sacīja Daiļā.

-��� Nē, ne jau tie�i kopā. Es tur kādu laiku dzīvoju kopā ar kādu misionāru. Un viņ� bija speciālists, kas prata apkār�tējos saniknot.

Runājot par dusmu uzplūdiem, tad tie�i tāds process pa�laik notika ar prokuroru Ranelldu. Viņ� tikko bija aptvē�ris, ka mēģina iegūt lieti�ķu informāciju no simtgadīga ve�a, kas apgalvo, ka ticies ar Franko, Trumenu, Mao Dzedunu un �ēr�ilu. Bet prokurora Ranellda sabojātais garastā�voklis nespēja apbēdināt Allanu. Faktiski tie�i otrādi. Un tā viņ� turpināja stāstī�anu:

-��� Jaunais Hinkena kungs visu laiku �ētorpā bija tīri kā tāds pērkona mākonis. Viņ� neatplauka vairāk par vienu reizi, un tas bija tad, kad devās projām. Viņ� atvēra auto logu un kliedza: "Latvija, es nāku!" Mēs to izdomājām pār�tulkot tā, ka viņ� bija ceļā uz Latviju, bet prokurora kungam ir daudz lielāka pieredze policejiskās darī�anās nekā mums; tā ka varbūt tulkojums ir citāds?

-��� Idiots, teica prokurors.

-��� Idiots? pārjautāja Allans. Tā mani vēl nekad nav nosauku�i. Staļinam izspruka suns un �urka, kad viņu bija pārņēmu�as vislielākās dusmas, bet idiots gan ne.

-��� Tas bija tie�i laikā, teica prokurors Ranellds.

Bet tad reaģēja Pērs Gunnars Jerdīns:

-��� Klau, prokuroram gan nav jādusmojas tikai tāpēc, ka viņ� nevar ielikt aiz restēm visus, ko vien vēlas. Vai viņ� grib dzirdēt turpinājumu vai ne?

Jā, to prokurors gribēja un nomurmināja atvaino�anās vārdus. Gribēja vai negribēja� Bet vajadzēja ta�u dzirdēt turpinājumu. Un tā viņ� ļāva Pērām Gunnaram Jerdinam turpināt:

-���� Par Never Again var pateikt to, ka Bultens devās uz Āfriku, lai kļūtu par leģionāru, Hinkens uz Latviju, lai sāktu narkotiku tirdzniecību, un Karakass brauca uz mājām, uz� nūja, uz mājām. Pāri palika tikai viens nabadziņ� tas biju es, pilnīgi viens, lai gan, protams, ar Jēzu blakus.

-��� Jā, labrīt, nomurmināja prokurors. Turpini!

-���� Es devos pie Benija draudzenes Gunillas uz �ētorpu. Hinkens katrā ziņā bija piezvanījis un paziņojis adresi, pirms atstāja valsti. Kaut kādas kauna jūtas ta�u viņam bija atliku�as!

-���� Hmm, par �o lietu man ir da�i jautājumi, sacīja prokurors Ranelīds. Pirmais ir jums, Gunilla Bjerklunde. Kāpēc jūs nopirkāt autobusu dienu pirms aizbrauk�anas, un kāpēc jūs aizbraucāt?

Draugi iepriek�ējā vakarā bija nolēmu�i paturēt Soņu ārpus tā visa. Tāpat kā Allans, viņa bija aizbēgusi, bet viņai nebija Allana pilsoņa tiesību. Dro�i vien zilonis netiktu uzskatīts par piederīgu Zviedrijai, un Zviedrijā, tāpat kā vairumā citu valstu, neviens nav neko daudz vērts, ja ir ārzemnieks. Soņa taptu vai nu izraidīta, vai uz mū�u notie�sāta ar zoodārzu. Varbūt notiktu gan viens, gan otrs.

Bet bez Soņas par izskaidrojumu atkal kalpoja meli, pie kuriem bija jāķeras, ja bija runa par iemesliem, kāpēc draugi piepe�i izlēma ku�ierēt apkārt kravas autobusā.

-����� Nūja, acīmredzot autobuss ir reģistrēts uz mana vārda, sacīja Daiļā. Bet patiesībā mēs to nopirkām kopā ar Beniju viņa brālim Busem.

-��� Un tas viņam bija jāpiekrāmē pilns ar Bībelēm? jau�tāja prokurors Ranelīds, kur� jau sen vairs nespēja saglabāt labu omu un ieturēt labu valodas stilu.

-��� Nē, ar arbūziem, atbildēja Buse. Vai prokurors grib nogar�ot saldāko arbūzu pasaulē?

-��� Nē, to es negribu, atbildēja prokurors Ranelīds. Es gribu iegūt skaidrību, ko jūs darījāt visu atliku�o laiku, bet pēc tam gribu braukt mājās, tikt galā ar preses konferenci un tad doties atvaļinājumā. Lūk, ko es gribu. Un tagad tālāk. Kāpēc, pie visiem� kāpēc jūs ar autobusu atstājāt �ētorpu tie�i pirms Pēra Gunnara Jerdīna iera�anās?

-��� Viņi ta�u nezināja, ka esmu ceļā, teica Pērs Gunnars Jerdīns. Vai prokuroram grūti sekot līdzi?

-���� Jā, man tie�ām grūti, atzina prokurors Ranelids. Pat Ein�teinam būtu grūti izsekot visām �im aplamībām.

-Ja viņ� tagad piemin Ein�teinu� ieteicās Allans.

-���� Nē, Karlsona kungs, stingrā balsi teica prokurors Ranelids. Es negribu klausīties pasaku par to, ko Karlsons un Ein�teins darīju�i kopā. Tā vietā es vēlētos, lai Jerdīna kungs atbild, kur �ajā ainā parādās "krievi".

-��� Kā jūs teicāt? pārjautāja Pērs Gunnars Jerdīns.

-��� Krievi. Tavs miru�ais kolēģis Hinkens noklausītā sa�runā piemin krievus. Tu �ēlojies, ka Hinkens nav zvanījis uz tavu priek�apmaksas karti, un Hinkens atbildēja, ka, viņa�prāt, tas jādara tikai darījumos ar krieviem.

-��� Par to es negribu runāt, teica Pērs Gunnars Jerdīns, tāpēc ka nezināja, ko atbildēt.

-��� Bet es gan gribu, sacīja prokurors Ranelids.

Pie galda iestājās īss klusuma brīdis. �ī lieta ar krieviem, kas minēti Jerdīna telefona sarunā, nebija nonākusi avī�u slejās, un pats Jerdīns to nebija iegaumējis. Bet tad Benijs sacīja:

-�� Jesļi �elovek kurit, on ploho igrajet vfutbol.

Visi pagriezās pret viņu, iepletu�i acis.

-��� Tie esam mēs ar brāli Būsi, ko dēvē par "krieviem", paskaidroja Benijs. Mūsu tēvs lai viņam vieglas smiltis! un mūsu tēvabrālis Frase lai viņam arī vieglas smiltis! bija mazliet kreisi orientēti, ja tā var teikt. Tādēļ viņi mūs ar bra�ku dresēja krievu valodā visu laiku, kamēr augām, un tādējādi mēs kļuvām par "krieviem" draugu un paziņu vidū. Un tie�i to es jums īsumā paskaidroju, lai gan krieviski.

Kā daudz kam citam �ajā priek�pusdienā, arī Benija teiktajam nebija nekā kopīga ar patiesību. Viņ� jau tikai mēģināja Pēru Gunnaru Jerdinu izglābt no situācijas. Benijs bija gandrīz nokārtojis visu eksāmenu krievu valodā (viņ� nekad neiesniedza pēdējo domrakstu), bet tas bija pirms krietna laika, un vienīgais teiciens krievu valodā, ko viņ� ātrumā atcerējās, bija frāze: "Ja cilvēks smēķē, tad viņ� slikti spēlē futbolu."

Tomēr tas iedarbojās. No visiem, kas sēdēja pie virtuves galda Klokaregordā, vienīgi Allans saprata, ko tikko bija tei�cis Benijs.

Tagad prokuroram Ranelīdam jau bija par daudz. Vis�pirms visas �īs neprātīgās atsauces uz vēsturiskām perso�nām, tad cilvēki, kuri sāka runāt krieviski� un tas viss kopā ar jau tāpat nesaprotamo faktu, ka Bulteņu atrada miru�u D�ibuti un Hinkenu Rīgā nē, tas tie�ām bija par daudz, nav vārdam vietas. Un tomēr bija vēl viena neiespējama lieta, ko noskaidrot.

-��� Vai beigās jūs man varētu paskaidrot, Jerdīna kungs, kā tas varēja notikt, ka sākumā jūsu autiņā ietriecās buss un jūsu draugi jūs nobrauca beigtu, bet vēlāk jūs aug�āmcēlāties no miru�ajiem un tagad sē�at te un� ēdat arbūzu? Varbūt, starp citu, var to arbūzu pagar�ot?

-��� Katrā ziņā, teica Buse. Bet recepte ir slepena! Vai, kā runā: "Lai ēdiens būtu pietiekami gar�īgs, Pārtikas pār�valde nedrīkst skatīties, kā to gatavo."

�o parunu nebija dzirdējis ne komisārs Aronsons, ne prokurors Ranelīds. Bet Aronsons reizi par visām reizēm bija nolēmis klusēt, cik vien iespējams, un Ranelīds neko nevēlējās vairāk, kā pabeigt �o� kā lai to nosauc? un braukt projām. Tāpēc viņ� neprasīja nekādus paskaidroju�mus, toties konstatēja, ka �is arbūzs ir gar�īgākais, kādā jebkad iecirtis zobus.

Prokuroram Ranelīdam gremojot arbūzu, Pērs Gunnars Jerdīns paskaidroja, ka viņ� ieradies �ētorpā tie�i tobrīd, kad autobuss to atstājis, ka viņ� iegriezies māju ceļā un ska�tījies apkārt un tad sapratis, ka busā ir viņa draugi, kurus viņ� meklē, tāpēc viņ� bu�u panācis, apdzinis, tad nelaimīgi paslīdējis un� jā, auto vraka attēli jau biju�i �ur un tur pub�licēti, tā ka �ajā ziņā prokuroram tas nav nekas jauns.

-���� Par to, ka viņ� mūs panāca, gan nav ko brīnīties, piebilda Allans, kas brīdi bija klusējis. Viņam ta�u zem motora vāka ir vairāk nekā trīssimt zirgspēku. Citādi bija toreiz, kad man bija jābrauc no Brommas ar Volvo PV444 pie premjerministra Erlandera. �etrdesmit �etri zirgspēki! Tolaik tas bija daudz. Un cik zirgspēku bija lieltirgotājam Gustavsonam, kad viņ� pārpratuma dēļ iegriezās manā�

-���� Turiet nu muti, mīļais Karlsona kungs, pirms man atņemat dzīvību, sacīja prokurors Ranelīds.

Organizācijas Never Again priek�sēdētājs turpināja stāstu. Protams, viņ� bija pazaudējis mazliet asiņu tajā auto vrakā, patiesībā stipri daudz, bet viņam ātri salika virsū plāksterus, un nelikās, ka vajadzīga slimnīca tādiem nie�kiem kā plēsta brūce, rokas lūzums, smadzeņu satricinā�jums un da�as lauztas ribas.

-���� Turklāt Benijs ir mācījies literatūras zinātni, teica Allans.

-��� Literatūras zinātni? brīnījās prokurors Ranelīds.

-�� Vai es teicu "literatūras zinātni"? Es ta�u gribēju sacīt: ārstniecības zinātni.

-��� Esmu mācījies arī literatūras zinātni, sacīja Benijs. Mans absolūtais favorīts ir Camilo Josй Cela, galvenokārt debijas romāns no 1947. gada, Lafamilia de�

-��� Nesāciet nu kā Karlsons, teica prokurors. Atgrie�zieties pie stāsta!

Prokurors, izsakot savu aicinājumu, nejau�i bija paska�tījies uz Ailanu, tāpēc Allans teica:

-��� Ja prokurora kungs atvainotu, tad stāsts ir galā. Bet, ja viņ� noteikti grib dzirdēt no mums vēl vairāk, es varētu atsaukt atmiņā vienu otru piedzīvojumu no laika, kad biju CIP aģents. Vai, vēl labāk, kad devos pāri Himalajiem. Vai viņ� gadījumā negrib recepti, kā dabūt degvīnu no kazas piena? Vajag tikai vienu cukurbieti un mazliet saules gais�mas. Un kazas pienu, protams.

Da�kārt notiek tā, ka mute runā, kamēr smadzenes joprojām stāv klusu, un, iespējams, tie�i tas piemeklēja pro�kuroru Ranelīdu, kad viņ� pretēji tikko nolemtajam sāka komentēt Allana pēdējo novirzi no temata:

-��� Vai tu �ķērsoji Himalajus? Simt gadu vecumā?

-���� Nē, vai jums prāts, sacīja Allans. Kā prokurora kungs saprot, es ta�u visu mū�u neesmu bijis simt gadus vecs. �is stāvoklis ir diezgan jauns.

-��� Vai mēs varētu pāriet�

-���� Mēs visi uzaugam un kļūstam vecāki, turpināja Allans. Par to cilvēks nedomā, kad vēl ir bērns� ņemsim, piemēram, jauno kungu Kim Ir Jongu. Nabadziņ� sēdēja man klēpī un raudāja, bet tagad viņ� ir valsts galva ar visām no tā izrieto�ām sekām�

-��� Vai mēs �o tematu varētu atstāt, Karlson, un�

-��� Jā, piedodiet! Prokurora kungs gribēja dzirdēt, kā es �ķērsoju Himalajus. Sākumā, vesela mēne�a garumā, man nebija citas sabiedrības kā vien kamielis, un, lai nu par kamie�ļiem kāds saka, ko grib, bet viņi ir tik briesmīgi jauki, ka�

-���� Nē! iesaucās Ranelīds. Es to nemaz negribēju. Es tikai� Es nezinu� Vai tu nevarētu tikai�

Un tad prokurors uz brīdi apklusa, pēc tam klusā balsī teica, ka viņam vairāk jautājumu neesot� vienīgi tas, ka viņ� nesaprotot, kāpēc draugi vairākas nedēļas slēpās Vestjētas līdzenumā, ja nebija nekāda iemesla slēpties.

-Jūs ta�u bijāt nevainīgi, vai ne?

-��� Arī nevainīguma pakāpes var būt da�ādas atkarībā no tā, no kādas perspektīvas skatās, teica Benijs.

-���� Man ienāca prātā kaut kas līdzīgs, sacīja Allans.

-���� Ņemsim prezidentus D�onsonu un de Gollu. Kas vainīgs un kas nevainīgs, ja runājam par viņu sliktajām attiecībām? Es jau par tām nesāku runāt; kad mēs tikāmies, mums bija citas lietas, ko apspriest, bet�

-���� Mīļais Karlsona kungs, sacīja prokurors Ranelīds.

-��� Ja es jūs, ceļos nometies, lūgtu, vai jūs varētu apklust?

-��� Prokurora kungam gan nevajadzētu mesties uz ceļiem. No �ī brī�a es bū�u kluss kā pelīte, to es apsolu. Manos simt gados man mēle paslīdējusi tikai divas reizes, vispirms, kad es Rietumiem stāstīju, kā būvē atombumbu, un otrreiz, kad es to pa�u pastāstīju Austrumiem.

Ranelīdam �ķita, ka atombumba �o to atrisinātu, it īpa�i tad, ja sprādziena brīdī Karlsons uz tās sēdētu. Tomēr viņ� neko nesacīja. Prokurors vairs nespēja neko pateikt. Kāpēc draugi nedeva par sevi manīt �o triju nedēļu laikā, kad bija aizturēti savā prombūtnē, �is jautājums vispār neguva nekādu citu atbildi kā tikai filozofiskus mājienus par to, ka taisnībai ir da�ādas nokrāsas da�ādās valstīs un da�ādos laikos.

Tāpēc prokurors Ranelīds mierīgi piecēlās, klusi patei�cās par uzņem�anu, par arbūzu, par kafiju un smalkmaizīti, par sarunu� un par to, ka draugi Klokaregordā tā gribēja sadarboties.

Līdz ar to viņ� atstāja virtuvi, iesēdās auto un aiz�brauca.

-��� Gāja pavisam labi, teica Jūliuss.

Tie�i tā, piekrita Allans. Man �ķiet, es pastāstīju gandrīz visu.

* * *

Braucot par ceļu E20 ziemeļaustrumu virzienā, proku�roram Ranelīdam pakāpeniski pārgāja garīgais aptumsums. Pamazām viņ� sāka pārdomāt notikumus, ko bija atdzīvinā�jis, lika klāt un ņēma nost (vairāk gan ņēma nost) un spod�rināja un slīpēja, līdz radās, viņaprāt, labi safrizēts stāsts, kas patiesībā varētu derēt. Runājot par �ī stāsta ticamību mediju priek�ā, prokuroru pa īstam apbēdināja vienīgi tas, ka arī �urnālisti neticēs, ka simtgadīgais Allans Karlsons jau priek�laikus sācis ost pēc līķa.

Prokurora Ranelīda galvā dzima un attīstījās ideja. Tas nolāpītais policijas suns� Ja nu varētu visu vainu novelt uz �o velna suni?

Jo, ja Ranelīdam izdotos ticami pierādīt, ka suns uzrādī�jis nepareizi, tad prokuroram pavērtos neapjau�amas iespē�jas izglābt savu ādu. Notikums tad būtu tāds, ka Sermlandes me�ā uz drezīnas nekad nebūtu bijis nekāds līķis. Prokuroru piespiedu�i mānīgi noticēt pretējam, un tas savukārt novedis pie daudziem loģiskiem secinājumiem un lēmumiem kas, protams, izrādīju�ies pilnīgi nepareizi, bet par to nevarēja vainot prokuroru, jo tā bija suņa kļūda.

Tā gan ir spo�a ideja, domāja prokurors Ranelīds. Bija vajadzīgs vienīgi tas, lai notikums ar suni, kur� zaudējis vajadzīgās spējas, tiktu apstiprināts arī no citas puses, un, protams, lai� Kiki, tā viņu sauca? lai Kiki zibenīgi beigtu savas dienas. Būtu galīgi garām, ja pēc prokurora izspēles viņa atkal pierādītu savu spēju atbilstību.

Prokurors bija salecies ar Kiki dresētāju, kop� Ranelīds pirms kāda laika bija aizdriblējis projām aizdomas par to, ka kāds policists kaut ko no�iepis veikalā Seven Eleven. Poli�cista karjera nedrīkstēja saiet dēlī tikai nesamaksāta mafina dēļ, tā bija uzskatījis Ranelīds. Tagad noteikti bija pienācis laiks, lai suņa dresētājam atspēlētos.

-��� Paliec sveika, Kiki! sacīja prokurors Konijs Ranelīds un pirmo reizi pēc nebeidzami ilga laika pasmaidīja, brauk�dams pa E20 ziemeļaustrumu virzienā uz Eskilstūnu.

Pēc neliela brī�a iezvanījās telefons. Zvanīja lēņa poli�cijas prefekts tas pats, kam tikko uz galda bija nonācis ziņojums no Rīgas par obdukciju un identifikāciju.

-���� Viņi apgalvo, ka tas tie�ām ir Henriks Hultēns, �is sapresētais līķis autokapsētā, teica prefekts.

-Jauki, sacīja prokurors Ranelīds. Labi, ka piezvanīji! Vai tu varētu būt tik laipns un savienot mani ar centrāli? Man būtu jārunā ar Roniju Bekmani. To suņa dresētāju, tu jau zini�

* * *

Draugi Klokaregordā bija pamāju�i ardievas prokuro�ram Ranelīdam un pēc Allana iniciatīvas atgriezu�ies pie virtuves galda. Esot jautājums, domāja Allans, kas tagad būtu jānoskaidro.

Allans ievadīja sanāksmi ar jautājumu komisāram Aronsonam vai viņam esot viedoklis par to, ko prokurors Ranelīds tikko dzirdējis? Varbūt komisārs dodot priek�roku pastaigai, kamēr draugi aprunā�oties?

Āronsons atbildēja, ka, viņaprāt, atskaite bijusi katrā ziņā skaidra un sakarīga. No komisāra puses �ī lieta ir pabeigta, un, ja pārējie ļautu viņam palikt sē�am pie galda, viņ� labprāt to darītu. Starp citu, komisārs pats ne tuvu neesot bez grēka, teica Āronsons, un viņ� nedomājot �ajā lietā mest ne pirmo, ne otro akmeni.

-��� Turpretī jūs man varētu izdarīt pakalpojumu nestās�tīt neko tādu, bez kā es tikpat labi varu iztikt. Ja, par spīti visam, atrastos alternatīvas atbildes tām, ko jūs nupat devāt Ranelīdam, tad es domāju�

Allans apsolīja, ka viņ� un pārējie labprāt snieg�ot komi�sāram �ādu pakalpojumu, un piebilda, ka draugs Āronsons tiekot laipni lūgts pie galda.

Draugs Āronsons, nodomāja Āronsons. Darbā daudzu gadu gaitā viņ� bija ieguvis daudzus ienaidniekus starp valsts ierēdņiem, kuriem bija visai ietilpīga sirdsapziņa, bet nevienu draugu gan ne. Tik tie�ām pienācis pēdē�jais laiks! Un tad komisārs teica, ka jutī�oties lepns un priecīgs, ja Allans un pārējie iekļau�ot viņu savā draugu lokā.

Allans atbildēja, ka savā garajā dzīvē viņ� paspējis biedroties gan ar mācītājiem, gan prezidentiem, bet kop� �ī brī�a arī ar policistu. Un, tā kā draugs Āronsons nekādā ziņā negribot zināt pārāk daudz, Allans apsolīja neko neteikt par to, no kurienes grupai nāk visa nauda. Draudzī�bas vārdā tātad.

-��� Visa nauda? jautāja komisārs Āronsons.

-Jā, teica Allans. Tu pazīsti �o ceļasomu? Pirms tam, kad tajā nonāca Bībeles, tā līdz malām bija pilna ar piecsimt kronu banknotēm. Apmēram piecdesmit miljoni.

-��� Nolād� izdvesa komisārs Āronsons.

-Jā, tu tagad lādies, sacīja Daiļā.

-���� Ja tu noteikti gribi kādu piesaukt, tad es ieteiktu Jēzu, teica Buse. Ar prokuroru pie galda vai bez tā.

-��� Piecdesmit miljoni? jautāja komisārs Āronsons.

-���� Mīnus daļa izdevumu brauciena laikā, teica Allans. Un tagad grupai būtu jāizrunā īpa�uma attiecības. Līdz ar to es dodu vārdu tev, Jedan.

Pērs Gunnars Jedans Jerdīns pakasīja aiz auss un bridi padomāja. Pēc tam viņ� izsacīja vēlē�anos, lai draugi un miljoni turētos kopā, tāpēc viņi visi varbūt varētu aizbraukt atvaļinājumā, jo neesot nekā cita, pēc kā Jedans �obrīd vai�rāk ilgojoties, kā sēdēt zem saulessarga kaut kur tālu pro�jām, kur tev pasniedz drinku ar lietussargu. Turklāt Jedans zinot, ka arī Allanam esot līdzīga rakstura vēlmes.

-��� Tikai bez lietussarga, piebilda Allans.

Jūliuss teica viņ� piekrītot Allanam, ka aizsargāt groku no lietus nepieder pie akūtajām dzīves vajadzībām, īpa�i tādos gadījumos, ja cilvēks jau guļ zem saulessarga un saule spīd no zilām debesīm. Bet draugiem jau nevajagot par tādiem niekiem ķīvēties. Toties kopīgs atvaļinājums tas �ķiet lieliski!

Aronsons bikli smaidīja par �o ideju. Komisārs neuz�dro�inājās būt īsti pārliecināts, ka viņ� pieder pie grupas. Bet to uzsvēra Benijs, kas cie�i apņēma komisāra plecus un �ķelmīgi jautāja, kā lai policijas pārstāvim iesaiņo viņa atvaļinājuma dzērienu. Komisārs atplauka un jau gribēja atbildēt, bet tad noskaņu sabojāja Daiļā:

-���� Es nebrauk�u nevienu metru bez Soņas un Bustera!

īsu mirkli valdīja klusums, un tad viņa piebilda:

-��� Pie visiem velniem!

Tā kā Benijs no savas puses nevarēja iedomāties braukt kaut vienu metru bez Daiļās, arī viņ� zaudēja interesi.

-��� Turklāt pusei no mums nav pat derīgas pases, viņ� nopūtās.

Bet Allans mierīgi pateicās Jedanam par viņa dāsnumu attiecībā uz ceļasomas naudas labāko sadali. Viņaprāt, atva�ļinājums bija laba ideja un labāk atrasties tik daudz simtu jūd�u tālāk no māsas Alises, cik vien iespējams. Ja vien pārējie grupas biedri piekrīt, tad ar transportu un ceļojuma galamērķi viss nokārto�oties, jo tur neviens neesot tik piekasīgs par vizām, lai tie būtu cilvēki vai dzīvnieki.

-���� Bet kā tu domā paņemt līdzi lidma�īnā piectonnīgu ziloni? izmisis jautāja Benijs.

-���� To es nezinu, atbildēja Allans. Bet, ja vien mēs domāsim pozitīvi, viss nokārtosies.

-��� Un tas, ka vairumam no mums nav derīgas pases?

-Ja vien mēs domāsim pozitīvi, kā jau teicu.

-��� Man vispār neliekas, ka Soņa sver vairāk par �etrām tonnām, varbūt �etras ar pusi, teica Daiļā.

-��� Nu redzi, Benij, sacīja Allans. Ar to es saprotu pozi�tīvu domā�anu. Uzreiz problēma kļuva par veselu tonnu vieglāka.

-��� Man laikam ir ideja, turpināja Daiļā.

-���� Man ari, teica Allans. Vai var aizņemties tele�fonu?

Jūlijs Borisovi�s Popovs dzīvoja un strādāja Sarovā pie Ņi�ņijnovgorodas, apmēram trīsdesmit piecas jūdzes uz austrumiem no Maskavas.

Sarova bija slepena pilsēta, gandrīz vai slepenāka par slepeno Hatonu. To vairs nedrīkstēja saukt par Sarovu, un tai tika pie�ķirts ne pārāk romantiskais vārds Arzamas-16. Turklāt pilsēta tika izdzēsta no visām kartēm. Sarova vien�laikus gan eksistēja, gan neeksistēja atkarībā no tā, vai pastāvēja atsauce uz īstenību vai uz kaut ko citu. Apmēram tāpat kā Vladivostoka da�u gadu laikā, sākot no 1953. gada un tālāk, lai gan otrādi.

Vēl pilsēta bija no�ogota ar dzeloņstieplēm, un neviens cilvēks netika tur ielaists vai izlaists bez rūpīgas dro�ības kontroles. Tam, kuram bija amerikāņu pase un kur� bija saistīts ar ASV vēstniecību, nebija ieteicams �ai vietai pat tuvoties.

Vīrs no CIP Raiens Hatons kopā ar skolnieku Allanu Karlsonu vairākas nedējas strādāja pie spiego�anas ABC, pēc tam Allanu iefiltrēja vēstniecībā Maskavā ar vārdu Allens Karsons un ar neskaidru amatu administrators.

Slepenais Hatons nepatīkamā veidā nebija padomājis, ka Allanam Karlsonam bija paredzēts tuvoties objektam, kas nebija sasniedzams. Tas bija ieslēgts aiz dzeloņstiepļu �oga pilsētā, kura bija tik pamatīgi apsargāta, ka vairs pat nedrīkstēja saukties tā, kā saucās agrāk, un atrasties tur, kur atradās agrāk.

Slepenais Hatons Allana priek�ā no�ēloja �o kļūdu, bet piebilda, ka Karlsona kungs ta�u atradī�ot padomu. Popovs dro�i vien �ad tad apmeklējot Maskavu, un Allana uzde�vums esot izok�ķerēt, kad Popova ceļ� tuvākajā laikā vedis tai garām.

Bet tagad Karlsona kungam mani jāatvaino, pa tele�fonu sacīja slepenais Hatons no Francijas galvaspilsētas. Man uz rakstāmgalda ir vēl daudz kas cits, kam jāķeras klāt. Lai jums izdodas!

Un tā slepenais Hatons nolika klausuli, dziļi nopūtās un atgriezās pie haosa likvidē�anas, kas bija radies pēc CIP atbalstītā militārā pu�a Grieķijā pirms gada. Tam bija nevē�lama pēcdarbība tāpat kā daudz kam citam pēdējā laikā.

Allanam no savas puses nebija padomā neviena labāka ideja kā katru dienu doties spirdzino�ā pastaigā uz Maska�vas pilsētas bibliotēku, kur viņ� stundām ilgi sēdēja un lasīja dienas avizes un �urnālus. Bija cerība, ka viņ� uzdursies kādam rakstam par to, ka Popovs gatavojas publiski uzstā�ties ārpus dzeloņstiepļu �oga, kas apjoza Arzamas-16.

Bet mēne�i aizritēja, un tādas ziņas nekur neparādījās. Turpretī Allans, starp citu, izlasīja, ka prezidenta kandidātu Robertu Kenediju piemeklējis tāds pats liktenis kā viņa brāli un ka �ehoslovākija lūgusi Padomju Savienībai palīdzību, lai sauktu pie kārtības pati savu sociālismu.

Tālāk kādudien Allans izlasīja, ka Lindons B. D�onsons dabūjis pēcteci un ka to sauc Ri�ards M. Niksons. Bet, tā kā dienas nauda no vēstniecības ik mēnesi arvien vēl nāca aploksnē, Allans domāja, ka darīs labi, ja joprojām meklēs Popovu. Ja �ajā punktā būtu kādas izmaiņas, tad jau slepe�nais Hatons dotu ziņu.

1968. gads bija kļuvis par 1969. gadu, un jau tuvojās pavasaris, kad Allans, bibliotēkā nemitīgi �ķirstīdams presi, atrada lasī�anai kaut ko interesantu. Bija iecerētas Vīnes Operas viesizrādes Lielajā teātrī Maskavā ar tenoru Franko Korelli un pasaulē pazīstamo zviedru operas zvaigzni Birgitu Nilsoni Turandotas lomā.

Allans pakasīja zodu, uz kura sen vairs nebija bārdas, un atcerējās pirmo un līdz �im vienīgo garo vakaru, ko viņ� bija pavadījis kopā ar Jūliju, kad tas pret nakti bija atskaņojis kādu āriju. Jūlijs bija dziedājis Nessun dorma neviens nedrīkst gulēt! Neilgi pēc tam alkohola izraisītu iemeslu dēļ viņ� tomēr bija aizmidzis, bet tas jau bija cits jautājums.

Allans tagad sprieda, ka tas, kur� reiz zemūdenē pārsimt metru dziļumā bija izrādījis kaut kādu godu Pu�īni un Turandotai, diezin vai palaistu garām Vīnes Operas viesizrādi, kas rādīs to pa�u operu Lielajā teātrī Maskavā, īpa�i jau tādēļ, ka attiecīgais cilvēks dzīvo tikai da�u stundu brauciena attālumā no turienes, un, tā kā viņ� turklāt ir tik ļoti izrotāts ar medaļām, tad viņam dro�i vien nebūs nekādu problēmu ar vietu zālē.

Bet varbūt tomēr viņ� izrādi palaidīs garām. Un tādā gadījumā Allanam vajadzēs turpināt savas dieni�ķās gaitas uz pilsētas bibliotēku un atpakaļ. Sliktāk jau tādēļ nekļūs.

Tomēr līdz turpmākam Allans rēķinājās ar to, ka Jūlijs tomēr uzradīsies pie Operas, un tad atliks vienīgi tur stāvēt un sacīt: "Paldies par pagāju�o reizi!" Līdz ar to viss būs skaidrs.

Vai arī nebūs.

Faktiski it nemaz nebūs.

* * *

1969. gada 22. marta vakarā Allans bija stratēģiski novietojies pa kreisi no galvenās ieejas Lielajā teātrī. Viņ� domāja, ka no �īs pozīcijas pazīs Jūliju, kad viņ� dosies iek�ā ceļā uz zāli. Problēma tomēr izrādījās tāda, ka visi apmeklē�tāji izskatījās gandrīz vienādi. Tur bija vīrie�i melnos uzval�kos zem melniem mēteļiem un sievietes garās kleitās, kas bija redzamas zem melniem vai brūniem ka�okiem. Viņi visi nāca pa divi un ātri steidzās no aukstuma siltumā garām Allanam, kas stāvēja uz grezno kāpņu augstākā pakāpiena. Tum�s arī bija, un kā gan, sasodīts, Allans varēja identificēt seju, ko bija redzējis divas dienas pirms divdesmit viena gada? Ja vien viņam negadītos neizprotama veiksme, ka toties Jūlijs pazītu Allanu.

Nē, tāda veiksme Allanam negadījās. Nekādā ziņā nebija garantijas, ka Jūlijs Borisovi�s ar iespējamiem pavadoņiem atradās teātrī, bet, ja atradās, tad dro�i vien bija pagātnes draugam pagājis garām da�u metru attālumā, par to nemaz nedomājot. Tātad ko vajadzēja darīt Allanam? Viņ� sāka skaļi domāt:

Ja tu tikko esi iegājis teātrī, mīļais Jūlij Borisovi�, tad ir diezgan dro�i, ka pēc da�ām stundām pa tām pa�ām dur�vīm tu nāksi ari ārā. Bet tad tu izskatīsies tāds pats kā visi citi, tie�i tāpat kā notika, kad tu devies iek�ā. Tātad es tevi nevarē�u atrast. Atliek vienīgi tev atrast mani.

Tā ari tam vajadzēja notikt. Allans devās uz savu mazo kantori vēstniecībā, sagatavojās un laikus atgriezās, pirms princis Kalafs bija licis Turandotas sirdij atmaigt.

Savā apmācības laikā pie slepenā Hatona Allans daudz vairāk nekā jebko citu bija atkārtojis vārdu diskrēti. Veik�smīgs aģents nekad nedrīkstēja sacelt ap sevi kņadu, viņ� nedrīkstēja izcelties, viņam bija jāsaplūst ar vidi, kur viņ� darbojās, tik maigā veidā, lai viņ� gandrīz nebūtu redzams.

-��� Vai Karlsona kungs to ir sapratis? jautāja slepenais Hatons.

-��� Tie�i tā, Hatona kungs, atbildēja Allans.

Birgita Nilsone un Franko Korelli tika izsaukti divdes�mit reizes; panākumi bija fantastiski. Tādēļ pagāja īpa�i ilgs laiks, pirms publika sāka izklīst, un cilvēki, kuri izskatījās tik līdzīgi, plūda atkal pa kāpnēm lejup. Viņi visi ievēroja vīrieti uz viszemākā pakāpiena, kur�, pacēlis gaisā abas rokas, turēja pa�darinātu plakātu, uz kura bija rakstīts:

ES ESMU ALLANS EMĀNUELS

Allans Karlsons, protams, bija sapratis slepenā Hatona sprediķus, tikai bija tā, ka viņ� tiem nepievērsa uzmanību. Hatona Parīzē varbūt bija pavasaris, bet Maskavā valdīja gan aukstums, gan tumsa. Allanam sala, un viņ� gribēja sasniegt rezultātu. Sākumā viņ� bija domājis uz plakāta uzrakstīt Jūlija vārdu, bet galu galā nolēma, ka indiskrēcijai vispirms jāattiecas uz viņu pa�u, nevis uz citiem.

Larisa Aleksandrovna Popova, Jūlija Borisovi�a Popova sieva, mīlīgi turējās pie dzīvesbiedra rokas un jau piekto reizi pateicās viņam par fantastisko pārdzīvojumu, kurā abi nupat bija dalīju�ies. Birgita Nilsone ta�u bija īsta Marija Kallasa! Un viņu vietas! Ceturtā rinda, pa�ā vidū. Larisa sen nebija jutusies tik laimīga. Turklāt �ovakar viņa ar vīru dzīvos vies�nīcā un gandrīz veselu diennakti nebūs jāatgrie�as briesmī�gajā pilsētā aiz dzeloņstiepļu �oga. Būs romantiskas vakari�ņas divatā� tikai viņai un Jūlijam� un pēc tam varbūt pat�

-�� Atvaino, mīļā, ieteicās Jūlijs un apstājās uz augstākā pakāpiena tie�i aiz teātra durvīm.

-��� Kas ir, dārgais? satraukti vaicāja Larisa.

-���� Nē� nekas jau nav� bet� Vai redzi vīrieti tur apak�ā ar plakātu? Man kārtīgi jāapskatās� Tas nevar būt� Tomēr jāapskatās� Viņ� ta�u ir miris!

-��� Kas ir miris, dārgais?

-��� Nāc! teica Jūlijs un spraucās kopā ar sievu lejup pa trepēm.

Jūlijs apstājās trīs metrus no Allana un mēģināja pieru�nāt smadzenes saprast to, ko bija reģistrēju�as acis. Allans ieraudzīja agrāko draugu, kas muļķīgi blenza; viņ� nolaida plakātu un teica:

-��� Vai Birgita bija laba?

Jūlijs joprojām nebilda ne vārda, bet sieva viņam pie sāniem �ukstot jautāja, vai �is ir tas vīrs, ko Jūlijs uzskatījis par miru�u. Allans vērsās pie Jūlija un teica, ka miris viņ� nav, bet ļoti nosalis, un, ja Popovu pāris gribētu būt dro�i, ka viņ� nenosals beigts, tad viņi labi darītu, ja nekavējoties aizvestu viņu uz kādu restorānu, kur iedzert vodku un var�būt kaut ko ieēst.

-���� Tas tie�ām esi tu� Jūlijam beidzot atradās vārdi. Bet� tu ta�u runā krieviski� ?

Jā, es izgāju piecu gadu kursu tavā dzimtajā valodā tūlīt pēc tam, kad pēdējoreiz redzējāmies, teica Allans. Skolu sauca par gulagu. Kā būs ar to vodku?

Jūlijs Borisovi�s bija loti morāltīrs cilvēks, un viņu div�desmit vienu gadu bija mocījusi doma, ka viņ� nepavisam ne brīvprātīgi bija atmānījis zviedru atombumbu ekspertu uz Maskavu turpmākai nogādā�anai uz Vladivostoku, kur zviedrs, domājams, ja vien ne jau agrāk aizgājis bojā tajā ugunsgrēkā, par kuru bija dzirdēju�i visi daudzmaz zino�i padomju pilsoņi. Viņ� bija cietis divdesmit vienu gadu arī tāpēc, ka �is zviedrs ar savu �ķietami bezgalīgo pozitīvismu viņam uzreiz bija iepaticies.

Tagad Jūlijs Borisovi�s stāvēja Maskavā pie Lielā teātra, mīnus piecpadsmit grādu aukstumā pēc operas izrādes, kas visus bija sasildījusi, un� nē, viņ� tam nespēja noticēt! Allans Emānuels Karlsons bija izdzīvojis. Un vēl joprojām bija dzīvs. Turklāt �ajā brīdī viņ� stāvēja Jūlija priek�ā. Mas�kavas centrā. Un runāja krieviski!

Jau �etras desmitgades Jūlijs Borisovi�s bija precējies ar Larisu Aleksandrovnu, un viņi kopā bija loti laimīgi. Bērnu viņiem nebija, bet abu savstarpējā uzticē�anās nepazina robe�u. Viņi dalījās visā gan priekos, gan bēdās, un Jūlijs daudz vairāk nekā vienu reizi bija sievai izpaudis savas sirdssāpes par Allana Emānuela Karlsona likteni. Un tagad, kamēr Jūlijs joprojām meklēja kontaktu pats ar savām sma�dzenēm, satik�anās vadību pārņēma Larisa.

Cik saprotu, tas ir tavs draugs no agrākiem laikiem tas pats, kuru tu netie�i nosūtīji nāvē. Kā būtu, mīļo Jūlij, ja mēs viņu tūlīt pat aizvestu uz restorānu, kā �is cilvēks vēlas, lai viņ� varētu iedzert vodku, kamēr nenomirst pa īstam?

Jūlijs neatbildēja, bet pamāja un ļāva sievai sevi aizva�dīt pie limuzīna, kas jau turpat gaidīja, un apsēdās blakus savam nupat vēl it kā miru�ajam biedram. Tikmēr sieva deva rīkojumu �oferim:

-��� Lūdzu, uz restorānu Pu�kins!

Allanam vajadzēja divus kārtīgus mēriņus, lai atkustu, un divus ari Jūlijam, lai atkal sāktu justies kā cilvēks. Tiem pa vidu Allans un Larisa paspēja iepazīties.

Kad Jūlijs beidzot bija ticis galā pats ar savu saprātu un ļāvis �okam pārvērsties priekā ("Tagad nu gan mēs svinē�sim!"), Allanam �ķita, ka pienācis laiks ķerties vērsim pie ragiem. Ja bija kaut kas sakāms, tad tikpat labi to varēja izdarīt uzreiz.

-���� Vai tu varētu apsvērt iespēju kļūt par spiegu? jau�tāja Allans. Tāds esmu es pats, un faktiski tas ir diezgan aizraujo�i.

Jūlijam piektā glāzīte ieskrēja otrā rīklē, un viņ� to izklepoja uz vakariņu galda.

-���� Par spiegu? jautāja Larisa, kamēr viņas vīrs vēl kle�poja.

-��� Jā, vai aģentu. Patiesībā es īsti nesaprotu at�ķirību.

-���� Cik interesanti! Pastāstiet kaut ko vairāk, mīļo Allan Emānuel!

-��� Nē, nedari to, Allan, klepoja Jūlijs. Nedari to! Mēs negribam vairāk neko zināt!

-���� Nerunā muļķības, mīļo Jūlij, teica Larisa. Kad jūs tik daudz gadu neesat tiku�ies, tavs draugs ta�u drīkst pastāstīt par savu darbu. Turpiniet vien, Allan Emānuel!

Allans turpināja, un Larisa ieinteresēta klausījās, tikmēr Jūlijs paslēpa seju plaukstās. Allans pastāstīja par pusdie�nām ar prezidentu D�onsonu un slepeno Hatonu no CIP un tik�anos ar Hatonu nākamajā dienā, kad tas piedāvājis Allanam braukt uz Maskavu un uzzināt, kā sastāv ar padomju raķetēm.

Alternatīva, ko Allans sev redzēja, bija palikt Parīzē, kur viņ� katru dienu būtu ļoti aizņemts, neļaujot vēstniecei un viņas vīram izraisīt diplomātiskus skandālus, tikai verot vaļā muti. Tā kā Amanda un Herberts kopā bija divi un Allanam nebija iespējams vienlaikus atrasties divās vietās, viņ� pie�krita slepenā Hatona piedāvājumam. �ķita, ka tad dzīve kļūtu mazliet mierīgāka. Turklāt bija jauki pēc visiem �iem gadiem atkal satikt Jūliju.

Jūlijs joprojām turēja plaukstas sejai priek�ā, bet skatījās uz Allanu ar vienu aci starp pirkstiem. Vai Jūlijs bija dzirdējis pieminam Herberta Ein�teina vārdu? Jūlijs viņu atcerējās, un, ja arī Herberts būtu izdzīvojis pēc nolaupī�anas un gūstekņu nometnes, ko viņam sagādāja Berija, tā būtu laba ziņa.

Jā, apstiprināja Allans. Un tad viņ� īsumā izstāstīja par divdesmit gadiem kopā ar Herbertu; ka viņ� sākumā nav gribējis neko citu kā vien nomirt, bet, kad beigās viņ� to izdarīja pavisam pēk�ņi, septiņdesmit se�u gadu vecumā pagāju�ā gada decembrī, tad viņ� �ajā punktā bija domas pil�nīgi mainījis. Herberts aiz sevis atstāja panākumiem bagātu sievu diplomāti Parīzē un divus pusaugu bērnus. Pēc pēdē�jiem ziņojumiem no Francijas, ģimene galvaspilsētā mierīgi uzņēmusi Herberta aizie�anu un Ein�teines kundze kļuvusi par tādu kā favorīti starp svarīgiem ļaudīm. Viņas fran�u valoda, protams, bija �ausmīgi slikta, bet arī tā bija daļa no Amandas �arma, jo tās dēļ viņai �ad tad gadījās izteikt tādas muļķības, ko viņa patiesībā nemaz nebija gribējusi sacīt.

-���� Lai gan tagad man �ķiet, ka esam novirzīju�ies no temata, teica Allans. Tu aizmirsi atbildēt uz manu jau�tājumu. Vai pārmaiņas pēc negribi kļūt par spiegu?

-��� Bet mīļo Allan Emānuel! Tas nemaz nedrīkst notikt. Es esmu slavināts par savu ieguldījumu Tēvzemes labā vairāk nekā jebkura cita civila persona Padomju Savienības mūs�dienu vēsturē. Tas ir pilnīgi izslēgts, ka es varētu kļūt par spiegu! teica Jūlijs un lika pie mutes sesto glāzi vodkas.

-��� Nesaki tā, dārgo Jūlij, teica Larisa, un tas lika vīra sestajam mēriņam aiziet turpat, kur piektajam.

-��� Vai nebūtu labāk, ja tu savu degvīnu dzertu, nevis ar to ap�ļakstītu cilvēkus? Allans laipni jautāja.

Larisa Popova attīstīja savus apsvērumus, tikmēr viņas vīrs atgriezās pozīcijā, ar plaukstām aizsedzot seju. Larisa domāja, ka viņai un Jūlijam drīz bū�ot se�desmit pieci gadi, un par ko gan viņiem esot jāpateicas Padomju Savie�nībai? Protams, vīrs ir skaisti un trīskārtīgi apbalvots un tas savukārt palīdzējis tikt pie labām biļetēm uz operu. Bet visā visumā?

Larisa negaidīja vīra atbildi, bet turpināja ar to, ka abi esot ieslēgti Arzamas-16, pilsētā, kuras vārds vien jebku�ram uzdzen depresiju. Turklāt dzeloņstiepļu �oga iek�pusē. Jā, Larisa jau zināja, ka viņiem bija brīv nākt un iet, kā vien pa�i gribēja, bet Jūlijam tagad nebūtu sieva jāpārtrauc, jo viņa vēl ne tuvu neesot visu pateikusi.

Kā vārdā Jūlijs caurām dienām smagi strādāja? Sākumā Staļina dēļ, un tas jau nebija īsti gudrs. Pēc tam nāca Hru��ova kārta, un vienīgā pazīme, ka �is vīrs parādīja cilvē�cisku siltumu, bija tā, ka viņ� lika nogalināt mar�alu Beriju, kam tika izpildits nāvessods. Un tagad bija Bre�ņevs, kas slikti oda!

-��� Larisa! pārbijies iesaucās Jūlijs Borisovi�s.

-���� Tagad nesēdi te un nelarisojies, mīļo Jūlij! Tas, ka Bre�ņevs slikti o�, tie ir tavi pa�a vārdi.

Un viņa runāja tālāk par to, ka Allans Emānuels nācis kā saukts, jo pēdējā laikā viņai uzmāku�ās arvien drūmākas domas, ka būs jānomirst �o dzeloņstiepļu iek�pusē un vēl tādā pilsētā, kuras oficiāli nemaz nav. Vai Larisai un Jūlijam vispār būs īsti kapakmeņi pēc nāves? Vai varbūt ari uz tiem dro�ības apsvērumu dēļ būs kodēti uzraksti?

-���� Te dus biedrs X un viņa uzticamā sieva Y, teica Larisa.

Jūlijs neatbildēja. Viņa mīļajai sievai varbūt bija padomā kas tāds, ko varētu raksturot ar plusa zīmi. Un tagad Larisa bija tikusi līdz finālam:

-��� Kādēļ gan nekļūt par spiegu uz da�iem gadiem kopā ar tavu draugu, kas vēlāk mums palīdzēs aizbēgt uz Ņujorku, kur mēs katru vakaru varēsim iet uz Metropolitēnu? Pirms nomirsim, mīļo Jūlij, mēs vismaz būsim dzīvoju�i īstu dzīvi.

Kamēr Jūlijs vēl �ķietami rezignēja, Allans detalizēti skaidroja visas �īs lietas vēsturi. Kā jau minēts, viņ� pa līk�lo�u ceļiem Parīzē bija saticis kādu Hatona kungu, un tas bija vīrs, kas likās stāvam tuvu eksprezidentam D�onsonam un turklāt ieņēma augstu stāvokli CIP.

Hatons uzzināja, ka Allans kop� agrākiem laikiem pazīst Jūliju Borisovi�u un ka Jūlijs Borisovi�s, iespējams, Allanam ir parādā pakalpojumu, tāpēc viņ� uzmeistaroja plānu.

Allans nebija neko daudz dzirdējis par �ī plāna globā�lajiem politiskajiem aspektiem, jo ar Allanu ta�u bija tā, ka, izdzirdējis ļaudis sprie�am par politiku, viņ� pārstāja klausīties. Tas notika it kā pats no sevis.

Padomju kodolfiziķis bija atguvies un tagad sapro�to�i māja. Politika ari Jūlijam nekādā ziņā nebija mīļākais lauciņ�. Viņ�, pilnīgi saprotams, bija sociālists gan dvēselē, gan sirdi, bet, ja kāds viņam lūgtu izvērst �o viedokli, viņam rastos problēmas.

Allans godīgi mēģināja apkopot visu slepenā Hatona teikto. Tur noteikti bija kaut kas tāds, ka vai nu Padomju Savienība uzbruks ASV ar kodoliero�iem, vai ari ne.

Jūlijs atkal pamāja un piekrita, ka tā tas tie�ām bija. Vai nu jā, vai nē, ar to vajadzēja rēķināties.

Tālāk CIP virs Hatons, cik vien Allans spēja atcerēties, bija paudis satraukumu par tām konsekvencēm, ko nestu padomju uzbrukums ASV. Jo, lai ari padomju kodoliero�u arsenāls nebija lielāks par tādu, kas spētu ASV iznicināt tikai vienu vienīgu no�ēlojamu reizi, pēc Hatona domām, tas tomēr būtu pietiekami slikti.

Jūlijs Borisovi�s pamāja tre�o reizi, ka tas tie�ām ame�rikāņu tautai būtu ļoti slikti, ja Amerikas Savienotās Valstis tiktu iznicinātas.

Bet, kā beigu beigās Hatons ticis galā ar �o vienādo�jumu, to Allans nevarēja pateikt. Kaut kāda iemesla pēc viņ� katrā ziņā vēlējās uzzināt, kāds izskatās padomju kodol�iero�u arsenāls; un, kad viņ� to zinās, tad varētu preziden�tam D�onsonam ieteikt sākt sarunas ar Padomju Savienību par kodolatbruņo�anos. Lai gan tagad D�onsons vairs nebija prezidents� tātad� nē, Allans nezināja. Ar politiku ta�u ir tā, ka daudzreiz tā ir ne tikai nevajadzīga, bet laiku pa laikam ari nevajadzīgi samud�ināta.

Jūlijs, protams, kā tehniskais �efs pārraudzīja visas padomju kodoliero�u programmas un zināja visu par �o programmu stratēģiju, ģeogrāfiju un spēku. Bet divdesmit trīs gadu laikā padomju kodolprogrammas dienestā viņ� nebija domājis un viņam arī nebija vajadzības domāt nevienu vienīgu politiska rakstura domu. Tas bija apstāklis, kas īpa�i labi derēja Jūlijam un viņa veselībai. Gadu gaitā viņ� bija pārdzīvojis trīs da�ādus vadoņus un piedevām vēl mar�alu Beriju. Ļoti daudzi varasvīri nav spēju�i dzīvot tik ilgi un saglabāt sevi tik augstā postenī.

Jūlijs apzinājās, kādi upuri bija jānes Larisai. Un tagad, kad viņi beidzot bija nopelnīju�i pensiju un vasarnīcu pie Melnās jūras, viņa sievas pa�aizliedzības pakāpe bija lielāka nekā jebkad. Bet viņa nesūdzējās. It nekad. Tādēļ Jūlijs klau�sījās vēl jo uzmanīgāk, ko dzīvesbiedre tagad teica:

Mīļo, dārgo Jūlij! Vispirms kopā ar Allanu Emānuelu izdarīsim kaut ko pasaules miera labā un tad pārcelsimies uz Ņujorku. Tavas medaļas Bre�ņevs var saņemt atpakaļ un iebāzt sev pakaļā.

Jūlijs padevās un sacīja "jā" visai paketei (izņemot medaļas pakaļā), un drīz vien Jūlijs un Allans bija nāku�i pie secinājuma, ka prezidentam Niksonam vispirms nav jādzird patiesība, bet gan kaut kas tāds, kas viņu iepriecinātu. Jo priecīgs Niksons varētu iepriecināt Bre�ņevu, un, ja abi būs priecīgi, tad ta�u nevarētu sākties kar�, vai ne?

Allans tikko bija savervējis spiegu ar plakāta palīdzību sabiedriskā vietā, valstī ar pasaulē efektīvāko kontroles sis�tēmu. Turklāt savā vietā �ajā vakarā pie Lielā teātra bija gan militārās GRU[33] kapteinis, gan civilais KGB[34] direktors kopā ar sievām. Viņi abi, tāpat kā visi citi, ieraudzīja vīrieti ar plakātu uz kāpņu apak�ējā pakāpiena. Abi bija atradu�ies �ajā nozarē pārāk ilgi, lai uzreiz celtu trauksmi un ziņotu kādam kolēģim. Tas, kas nodarbojas ar kaut ko kontrrevolucionāru, tādā veidā plakātu nevicina.

Tik dumj� ta�u nav neviens cilvēks.

Vispār �ajā restorānā, kur vakara laikā notika pati savervē�ana, atradās vismaz sauja vairāk vai mazāk profe�sionālu KGB un GRU informatoru. Pie galdiņa numur deviņi kāds vīrietis pāri ēdienam iz�ļakstīja vodku, paslēpa seju plaukstās, tad vicināja rokas, pacēla acis pret debesim un saņēma savas sievas rājienu. Tas nozīmē pilnīgi normālu krievu cilvēku uzvedību restorānā, un to nebija vērts reģis�trēt.

Tā nu iznāca, ka politiski kurlam amerikāņu aģentam tika atļauts sabrūvēt globālu miera stratēģiju kopā ar poli�tiski aklu padomju kodoliero�u �efu turklāt ne KGB, ne GRU tam neuzlika veto. Kad CIP Eiropas �efs Parīzē Raiens Hatons uzzināja, ka savervē�ana izdarīta un tūlīt sāks dar�boties, viņ� sacīja sev pa�am, ka �is Karlsons ir daudz pro�fesionālāks, nekā sākumā licies.

Lielais teātris atjaunoja repertuāru trīs �etras reizes gadā. Turklāt notika vismaz viena viesizrāde sezonā, kā tas, piemēram, bija ar Vīnes Operu.

Tādējādi Allanam un Jūlijam Borisovi�am radās vairā�kas iespējas gadā diskrēti tikties Jūlija un Larisas viesnī�cas numurā un sacerēt piemērotu informāciju par kodol�iero�iem turpmākai nogādā�anai uz CIP. Viņi jauca kopā dzeju ar īstenību tādā veidā, lai, raugoties no amerikāņu perspektīvas, informācija būtu gan ticama, gan uzmun�drino�a.

Allana slepeno ziņojumu sekas bija tādas, ka prezi�denta Niksona �tābs, sākot ar 70. gadiem, sāka apstrādāt Maskavu, lai varētu sasaukt galotņu tik�anos ar abpusēju atbruņo�anos dienas kārtibā. Niksons jutās dro�s, ka ASV ir stiprākā no abām valstīm.

Ģenerālsekretārs Leonīds Bre�ņevs no savas puses patiesībā nebija naidīgi noskaņots pret atbruņo�anās ligumu, jo viņa izlūkdienesta ziņojumi vēstīja, ka Padomju Savienība ir stiprāka salīdzinājumā ar ASV. �o lietu sare��ģīja fakts, ka kāda apkopēja no CIP ziņojumu nodaļas bija pārdevusi īpa�i svarīgu informāciju GRU. Viņa bija piekļuvusi dokumentiem, kas sūtīti no CIP biroja Parīzē, un tajos bija norādīts, ka CIP spiegs atrodas padomju kodoliero�u programmas centrā. Problēma bija tā, ka sekojo�ā lieti�ķā informācija likās ap�aubāma. Ja Niksons gribēja atbruņoties, izejot no informācijas, ko padomju mītomāns sūtījis uz CIP Parīzē, tad Bre�ņevam, protams, nekas nebija pretī. Tomēr visa lieta bija tik samud�ināta, ka bija vajadzīgs apdomā�anās laiks. Un �is mītomāns katrā ziņā bija jālo�kalizē.

Bre�ņeva pirmais pasākums bija ataicināt savu teh�nisko kodoliero�u �efu, nebeidzami lojālo Jūliju Borisovi�u Popovu, un lūgt viņam analīzi, no kurienes amerikāņiem nonākusi dezinformācija. Pat ja tanī informācijā, ko bija saņēmu�i CIP vīri, bija pārāk zemu novērtēta padomju kodoliero�u kapacitāte, tad formulējumi bija pietiekami lietpratīgi, lai izvirzītos jautājumi. �ajā sakarā radās vaja�dzība pēc eksperta palīdzības Popova personā.

Popovs izlasīja, ko pats kopā ar draugu Allanu bija sabrūvējis, un paraustīja plecus. �o te, pēc Popova domām, varētu sacerēt jebkur� students, pār�ķirstot literatūru bib�liotēkā. Tas neesot nekas tāds, par ko biedram Bre�ņevam vajadzētu uztraukties, ja biedrs Bre�ņevs atļautu vienkār��am fiziķim izteikt par to savu viedokli.

Jā, tie�i tāpēc jau Bre�ņevs esot lūdzis Jūliju Borisovi�u atnākt. Viņ� sirsnīgi pateicās savam tehniskajam kodol�iero�u �efam par palīdzību un nosūtīja sveicienu Larisai

Aleksandrovnai Jūlija Borisovi�a �armantajai sievai.

* * *

Kamēr KGB divsimt padomju bibliotēkās bezjēdzīgi ieviesa diskrētu novēro�anas sistēmu tiem, kuri vēlējās saņemt literatūru par kodoliero�iem, Bre�ņevs arvien vēl prātoja, kā viņam izturēties pret Niksona neoficiālajiem priek�likumiem. Līdz pat tai dienai ak tu posts! -, kad Niksons tika ielūgts uz Ķīnu pie resnī�a Mao Dzeduna! īsi pirms tam Bre�ņevs ar Mao reizi par visām reizēm bija pasūtīju�i viens otru bekot, un tagad piepe�i bija radies risks, ka Ķīna un ASV varētu nodibināt velni�ķīgu aliansi pret Padomju Savienību. Tas nedrīkstēja notikt!

Tādēļ nākamajā dienā Ri�ards Milhauss Niksons, Ameri�kas Savienoto Valstu prezidents, saņēma oficiālu ielūgumu apmeklēt Padomju Savienību. Pēc tam sekoja smags darbs aizkulisēs, galu galā viss notika, un Niksons ar Bre�ņevu ne tikai sarokojās, bet arī parakstīja divus atsevi�ķus atbruņo��anās līgumus: viens attiecās uz antirobotu robotiem (ABMlīgums), bet otrs uz stratēģiskajiem iero�iem (SALT). Tā kā parakstī�ana notika Maskavā, Niksons izmantoja izdevību paspiest roku aģentam no ASV vēstniecības, kas viņu bija priek�zīmīgi apgādājis ar informāciju par padomju kodol�iero�u kapacitāti.

Nav par ko, prezidenta kungs, teica Allans. Bet vai jūs neielūgsiet arī pusdienās? Viņi to mēdz darīt.

-��� Kuri tad? jautāja pārteigtais prezidents.

-���� Nu tā, sacīja Allans. Tie, kas bija apmierināti� Franko un Trumens, un Staļins� un priek�sēdētājs Mao� kur� gan vispār servēja tikai nūdeles� bet bija jau ari vēls vakars, protams� bet no zviedru premjerministra Erlandera es dabūju tikai kafiju, ja pareizi atceros. Pats par sevi jau tas nemaz nebija tik slikti tolaik pastāvēja pārtikas normas un tā�

Laimīgā kārtā prezidents Niksons bija informēts par aģenta pagātni, un viņ�, saglabājis pa�savaldī�anos, pazi�ņoja, ka diem�ēl neesot laika pusdienām ar Karlsona kungu. Bet tad viņ� piebilda, ka amerikāņu prezidents nevēloties būt sliktāks par zviedru premjerministru, tā ka tase kafijas noteikti bū�ot un piedevām vēl konjaks. Tūlīt pat, ja tas būtu pieņemami.

Allans pateicās par piedāvājumu un jautāja, vai iespē�jama alternatīva varētu būt divkār�s konjaks, ja viņ� attu�rētos no kafijas. Niksons atbildēja, ka amerikāņu valsts bud�ets varētu izturēt gan vienu, gan otru.

Kungi pavadīja kopā patīkamu stundu. Cik nu patīkama tā Allanam varēja būt, kad prezidents Niksons stūrgal�vīgi runāja par politiku. Amerikas prezidents apjautājās, kā politiskās spēles notiek Indonēzijā. Nesaucot Amandu vārdā, Allans sīki un smalki pastāstīja, kā Indonēzijā veido politisko karjeru. Prezidents Niksons uzmanīgi klausījās un izskatījās domīgs.

-��� Interesanti, viņ� teica. Ļoti interesanti.

Allans un Jūlijs bija apmierināti viens ar otru un ar noti�kumu attīstību. Izskatījās arī, ka GRU un KGB nomierināju��ies, medīdami minēto spiegu, un Allans ar Jūliju domāja, ka tas ir labi. Vai, kā formulēja Allans:

Tas, ka mums uz papē�iem nav divas slepkavnieku organizācijas, ir labāk, nekā ja tās būtu.

Tad viņ� piebilda, ka draugiem nevajadzētu tik daudz laika veltīt KGB, GRU un citiem saīsinājumiem, pret kuriem tik un tā neko nevar iesākt. Toties ir pēdējais laiks atrast nākamo ziņojumu slepenajam Hatonam un viņa preziden�tam. Ievērojams rūsas uzbrukums vidējās distances robotiem Kam�atkā; vai pie tā varētu vēl piestrādāt?

Jūlijs slavēja Allanu par viņa brīni�ķīgo fantāziju. Tā palīdzēja tik vienkār�i uzrakstīt ziņojumus. Un tādēļ atlika vairāk laika ē�anai, dzer�anai un saviesīgajai dzīvei.

Ri�ardam M. Niksonam bija pietiekami daudz iemeslu, lai būtu apmierināts gandrīz ar visu. Līdz pat brīdim, kad tā vairs nebija.

Amerikāņu tauta mīlēja savu prezidentu un 1972. gada novembrī ar lielu troksni viņu pārvēlēja. Niksons uzvarēja �etrdesmit deviņos �tatos, D�ord�s Makgoverns tik tikko vienā.

Bet tad viss kļuva nejēdzīgi. Un vēl nejēdzīgāk. Un bei�dzot Niksonam vajadzēja izdarīt to, ko līdz �im nekad nebija darījis neviens amerikāņu prezidents.

Viņam vajadzēja atkāpties.

Allans lasīja par tā saukto Votergeitas skandālu visos legālajos preses izdevumos Maskavas pilsētas bibliotēkā.

Visu apkopojot, Niksons, bez �aubām, bija blēdījies ar nodokļiem, pieņēmis nelikumīgus ziedojumus vēlē�anu kampaņai, pavēlējis izdarīt slepenas bombardē�anas, vajā�jis politiskos pretiniekus un rīkojis ielau�anos un noklau�sī�anos. Allans domāja, ka prezidentu ietekmējusi saruna pie divkār�ā konjaka pirms da�iem gadiem. Un viņ� sacīja Niksona attēlam avīzē:

Tev vajadzēja domāt par karjeru Indonēzijā. Tur tu būtu tālu ticis.

* * *

Gadi gāja. Niksonu nomainīja D�eralds Fords, kuru savu�kārt nomainīja D�imijs Kārters. Turpretim Bre�ņevs palika uz vietas. Tāpat kā Allans, Jūlijs un Larisa. �ie trīs jopro�jām tikās piecas se�as reizes gadā, un ikreiz sastap�anās bija vienādi patīkama. �o tik�anās rei�u rezultātā vienmēr radās samērīgi izdomāts ziņojums par padomju kodoliero�u stratēģijas aktuālo stāvokli. Allans un Jūlijs gadu gaitā bija izvēlēju�ies arvien vairāk samazināt padomju kapacitāti, jo juta, cik ļoti apmierinātus tas dara amerikāņus (acīmre�dzot prezidentu ne) un cik jauka noskaņa tādēļ radās starp valstu vadītājiem.

Bet pastāstiet, kura laime gan ir ilgsto�a!

Kādudien tūlīt pēc tam, kad tika parakstīts SALT II līgums, Bre�ņevam ienāca prātā, ka Afganistānai vaja�dzīga viņa palīdzība. Un tā viņ� aizsūtīja uz �o valsti savas specvienības, kurām uzreiz gadījās nogalināt eso�o pre�zidentu, tā ka Bre�ņevam neatlika nekas cits kā vien tajā vietā iesēdināt savējo.

Prezidents Kārters, protams, kļuva pikts (maigi izsako�ties) uz Bre�ņevu. Tik tikko bija paspējusi no�ūt tinte uz

SALTII līguma. Un tad Kārters sarīkoja Maskavas Olimpisko spēļu boikotē�anu, kā arī palielināja slepeno CIP atbalstu Afganistānas partizāniem mod�ahediem.

Kārters nepaspēja izdarīt daudz vairāk, jo viņu uzvarēja Ronalds Reigans, un viņ� bija ievērojami niknāk noskaņots pret komunistiem vispār un pret veco patmīli Bre�ņevu it sevi�ķi.

-��� Viņ� izskatās baigi niknais, tas Reigans, Allans teica Jūlijam, kad aģents un spiegs pirmo reizi satikās kop� jaunā prezidenta stā�anās amatā.

-��� Jā, atbildēja Jūlijs. Un tagad mēs drīz vairs neva�rēsim montēt nost padomju kodoliero�u arsenālu, jo tur nekas nepaliks pāri.

-��� Tad es ierosinu darīt otrādi, teica Allans. Tas maz�liet uzlabos Reigana omu, tu redzēsi!

Nākamais spiega ziņojums uz ASV caur slepeno Hatonu Parīzē izteica iespēju par sensacionālu padomju ofensīvu attiecībā uz pa�aizsardzību pret raķetēm. Allana fantā�zija bija nogājusi visu ceļu līdz pat kosmosam. Allans bija izdomājis, ka tur, no aug�as, padomju raķetes varēs precīzi sa�aut visu, ar ko ASV mēģinātu uzbrukt no apak�as uz zemes.

Līdz ar to politiski kurlais amerikāņu aģents Allans un viņa politiski aklais krievu kodoliero�u �efs Jūlijs bija liku�i pamatu Padomju Savienības sabrukumam. Ronalds Rei�gans, proti, traki saskaitās pēc Allana ziņojuma izlasī�anas un nekavējoties iedarbināja Strategic Defense Initiative, ko sauca arī par "Zvaig�ņu karu". Projekta apraksts, kur satelīti �auj ar lāzeriem, bija gandrīz pilnīga kopija no tā, ko Allans ar Jūliju bija smiedamies sameistaroju�i Maskavas viesnīcā pirms da�iem mēne�iem, atrazdamies, pēc pa�u domām, pietiekami lielā reibuma pakāpē. Amerikāņu bud�ets aiz�sardzībai pret kodoliero�iem līdz ar to arī sasniedza gandrīz astronomiskas summas. Padomju Savienība mēģināja veikt pretpasākumus, lai gan to nevarēja atļauties. Un beigās �ī valsts sāka krak�ķēt visās �uvēs.

Vai nu tas bija �oka dēļ par Amerikas jauno militāro ofensīvu, vai arī tas bija kaut kas cits, to neviens nevar pateikt, bet 1982. gada 10. novembrī Bre�ņevs piedzīvoja sirdslēkmi un galu galā nomira. Nākamajā vakarā Allanam, Jūlijam un Larisai iegadījās kārtējā ziņojumu sanāksme.

Vai nav pienācis laiks izbeigt �īs muļķības? jautāja Larisa.

-Jā, tik tie�ām, tagad beidzot darīsim galu �īm aplamī�bām,-teica Jūlijs.

Allans pamāja un piekrita, ka visam reiz pienāk gals, varbūt vispirms jau muļķībām, un ka dro�i vien tā ir zīme no debesīm, ka viņiem jābeidz, jo Bre�ņevs drīz sāks ost vēl sliktāk nekā jebkad.

Tad viņ� vēl piebilda, ka jau nākamajā rītā zvanī�ot sle�penajam Hatonam un ka trīspadsmitarpus gadu CIP die�nestā pilnīgi pietiek; tas, ka daudz kas bijis viltots, uz �o lietu neattiecas. Visi trīs bija vienisprātis, ka tikpat labi ir atstāt to visu slepenībā slepenā Hatona un viņa viegli satraucamā prezidenta priek�ā.

Tagad CIP bija jāparūpējas par to, lai dabūtu Jūliju un Larisu uz Ņujorku; tas jau bija apsolīts, kamēr Allans pats

sāka domāt, kā sastāv ar veco Zviedriju.

* * *

CIP un slepenais Hatons pildīja solījumu. Jūlijs un Larisa tika nogādāti ASV caur �ehoslovākiju un Austriju. Viņiem pie�ķīra dzīvokli Manhetenā, West 64th Street un gada uzturlīdzekļus tādā apmērā, kas pārsniedza laulāto draugu vajadzības. Un CIP tas ari nebija īpa�i dārgi, jo 1984. gada janvāri vispirms miegā nomira Jūlijs un pēc trim mēne�iem aiz zaudējuma rūgtuma ari viņa Larisa. Viņiem abiem bija septiņdesmit deviņi gadi, un laimīgākais viņu kopā pava�dītais gads bija 1983. gads, kad Metropolitēns svinēja 100 gadu jubileju un Popovu pārim sniedza neaizmirstamu, nebeidzamu pārdzīvojumu daudzās �ajās izrādēs.

Allans no savas puses sakravāja somu Maskavas dzī�vokli un paziņoja amerikāņu vēstniecības administratīvajai nodaļai, ka viņ� aizbrauc pavisam. Tie�i tad ari kanceleja atklāja, ka ierēdnis Aliens Karsons neskaidru iemeslu dēļ nav saņēmis neko citu kā vienīgi dienas naudu visus �os trīspadsmit gadus un piecus mēne�us, kamēr bijis amatā.

-��� Vai tad jūs nemanījāt, ka nesaņemat nekādu algu? Allanam jautāja kancelejas darbiniece.

-��� Nē, atteica Allans. Es maz ēdu, un degvīns ta�u ir lēts. Man likās, ka ir labi tā, kā ir.

-��� Visus trīspadsmit gadus?

-Jā, iedomājieties tikai, kā tas laiks skrien!

Kancelejas darbiniece izbrīnīta paskatījās Allanā un apsolīja parūpēties, lai nauda ar �eku Karsoņa kungam vai kā nu viņu tur patiesībā sauca, tiktu izmaksāta amerikāņu vēstniecībā Stokholmā.

Amanda Ein�teine joprojām bija dzīva. Tagad viņai bija astoņdesmit �etri gadi, un viņa dzīvoja Bali luksusa viesnīcas apartamentā. Tas piederēja viņas vecākajam dēlam Allanam, kur� viesnīcu arī apsaimniekoja.

Allanam Ein�teinam bija piecdesmit viens gads un īpa�i ass prāts tāpat kā jaunākajam brālim Mao. Allans bija kļu�vis par ekonomistu (pa īstam) un pakāpeniski par viesnīcas direktoru (viņ� bija saņēmis viesnīcu kā dāvanu no mātes savā �etrdesmitajā dzim�anas dienā), bet jaunākais brālis Mao pievērsās in�eniera profesijai. Sākumā ar karjeru bija gājis grūti, jo Mao bija visaugstākajā mērā precīzs. Viņ� bija dabūjis darbu kādā no Indonēzijas lielajām naftas kompā�nijām ar uzdevumu nodro�ināt ra�o�anas efektivitāti. Mao kļūda bija tā, ka tie�i to viņ� arī darīja. Piepe�i uzņēmuma vidējie �efi vairs nevarēja �iverēties zem galda ar da�ādām naudas summām, jo viņiem vairs nebija jāizdara iepirkumi, uz kuru rēķina agrāk varēja iedzīvoties. Naftas kompānijas efektivitāte pieauga par trīsdesmit pieciem procentiem, un Mao Ein�teins kļuva par visnepopulārāko personu kon�cernā. Kad vispārējais mobings no kolēģu puses pārgāja tie��os draudos, Mao Ein�teinam �ķita, ka nu gan pietiek, un viņ� pieņēma darba piedāvājumu Apvienotajos Arābu Emirātos. Ari tur Herberta dēls strauji palielināja uzņēmuma efektivitāti, līdz koncerns Indonēzijā, visiem par apmieri�nājumu, bija atpakaļ vecajā līmeni.

Amanda jutās ārkārtīgi lepna par saviem dēliem. Bet viņa nespēja saprast, kā abiem var būt tik ass prāts. Her�berts kādreiz bija stāstījis, ka viņa dzimtā ir labi gēni, bet viņa nevarēja atcerēties, ko viņ� ar to bija domājis.

Lai nu kā, bet Amanda bija ļoti laimīga par sarunu ar Allanu un sirsnīgi apsveica viņu un visus viņa draugus, gaidot viņu iera�anos Bali. Viņa tūlīt �ai lietai pieslēg�ot Allanu junioru; viņam bū�ot jāizmet no viesnīcas da�i citi viesi, ja tā gadījumā būtu pilna. Un viņa piezvanī�ot Mao uz Abū Dabi un pavēlē�ot braukt uz mājām atvaļinājumā. Jā, protams, viņi viesnīcā servējot dzērienus gan ar lie�tussargiem, gan bez tiem. Un, protams, Amanda servē�anā neiejauk�oties.

Allans solīja, ka visdrīzākajā laikā viņi parādī�oties. Un nobeigumā viņ� pateica da�us uzmundrino�us vārdus, ka, viņaprāt, neviens cilvēks uz �is zemes neesot ticis tik tālu ar tādu saprāta mazumiņu kā Amanda. Ein�teina kundzei �ķita, ka tas ir ļoti skaisti pateikts, un viņai acīs iemirdzējās asaras.

Steidzieties visi �urp, mīļo Allan! Steidzieties gan!

Prokurors Ranelīds ievadīja pēcpusdienas preses kon�ferenci ar bēdīgu atklājumu par policijas suni Kiki. Viņa bija uzrādījusi miru�u ķermeni uz drezīnas pie Okeras rūpnieciskā ciemata, un tas savukārt bija novedis pie dau�dziem nepareiziem pieņēmumiem no prokurora puses tie bija korekti, ņemot vērā suņa signālus, kuri tomēr bija ai, cik maldīgi!

Un bija iznācis tā, ka �is suns īsi pirms tam bija zaudējis savas spējas, un tādējādi uz to vairs nevarēja paļauties. īsi sakot, minētajā vietā nekad nebija figurējis nekāds līķis.

Turpretī prokuroram nupat bija kļuvis zināms, ka �im policijas sunim veikta eitanāzija, un, pēc prokurora domām, tas bijis pareizs lēmums no suņa dresētāja puses (ka Kiki ar citu vārdu atradās ceļā pie dresētāja brāļa Herjedālenā, to prokurors nekad neuzzināja).

Pēc tam prokurors Ranelīds izteica no�ēlu, ka Eskilstūnas policija nebija informējusi viņu par Never Again jauno evaņģēlisko ievirzi, kas izraisa cieņu. Pretējā gadījumā prokurors neap�aubāmi būtu devis citas instrukcijas par izmeklē�anas turpmāko gaitu. Slēdzieni, ko prokurors izda�rījis par to vai citu faktu, balstījās daļēji uz suņa kļūdu un daļēji arī uz nepareizu informāciju, ko sniedza policija. Par to prokurors Ranelīds policijas vārdā lūdza atvainot.

Kas attiecas uz Rīgā atrasto Henrika Hinkena Hultēna ķermeni, tad te tik�ot ievadīta jauna izmeklē�ana par slep�kavību. Turpretī lieta par miru�o Bengtu Bulteņu Bīlundu esot izbeigta. Pastāvot, maigi izsakoties, spēcīgas aizdomas, ka Bīlunds iestājies Ārzemnieku leģionā. Tā kā visi tajā tiek uzņemti ar pseidonīmu, to nav iespējams pārbaudīt. Un vēl skaidrāks ir tas, ka Bīlunds kritis par upuri terora aktam, kas pirms da�ām dienām noticis D�ibuti centrā.

Prokurors sīki pastāstīja par darbojo�os personu sav�starpējām attiecībām un �ajā sakarībā parādīja Bībeles eksemplāru, ko pirmīt bija saņēmis no Buses Jungberga. Kad tas bija izdarīts, �urnālisti gribēja zināt, kā sadabūt rokā Allanu Karlsonu ar visu svītu, lai uzzinātu viņu viedokli par �o lietu. Bet to prokurors nezināja pateikt (viņ� nepavisam nebija ieinteresēts, lai senilais ve�uks sāktu pļāpāt presei par �ēr�ilu un Dievs vien zina par ko vēl). Turpretī Ranelīds pievērsa �urnālistu uzmanību Hinkenam Hultēnam. Viņ� ta�u noteikti bija noslepkavots, un par slepkavām iepriek� uzskatītie cilvēki vairs netika turēti aizdomās. Tātad kas bija atņēmis dzīvību Hultēnam?

Ranelīds bija cerējis �o lietu nogremdēt aizmirstībā, bet tagad vajadzēja uzsvērt, ka izmeklē�ana sāksies tūlīt pēc �īs preses konferences. Viņ� lūdza klāteso�o piekri�anu pie �ī temata atgriezties vēlāk.

Prokuroram par brīnumu, �urnālistu pulks apmierinājās gan ar to, gan ar visu citu. Tikpat apmierināts bija Ranelīds,

ka viņ� pats un viņa karjera bija �o dienu pārdzīvoju�i.

[1] [35] *

Amanda Ein�teine bija lūgusi Allanu un viņa draugus steigties uz Bali, un tas pilnīgi saskanēja ar draugu ambī�cijām. Jebkurā brīdī kāds pārmērīgi veikls �urnālists varēja atrast Klokaregordu, tādēļ varētu justies mierīgāk, ja �ī vieta jau būtu pamesta. Bet Allans savu bija padarījis, sazinoties ar Amandu. Pārējais bija Daiļās ziņā.

Netālu no Klokaregordas atrodas Sotenēsas gaisa flotile, un tur ir lidma�īna Herkuless, kas viegli var uzņemt ziloni vai pat divus. �ī lidma�īna vairāk nekā vienu reizi bija aizrūkusi pāri Klokaregordai, gandrīz līdz nāvei pārbaidīdama ziloneni, un �ī gadījuma dēļ Daiļajai radās ideja.

Daiļā runāja ar Sotenēsas pulkvedi, bet �ī persona bija stūrgalvīgāka, nekā vajadzīgs. Viņ� gribēja redzēt visas

iespējamās izziņas un atļaujas, pirms vispār varētu iedo�māties sniegt palīdzību ar starpkontinentālu transportu zināmam skaitam cilvēku un dzīvnieku. Starp citu, militā�risti nekādā veidā nedrīkstēja konkurēt ar brīvo tirgu, un tas, ka �o nosacījumu ievēros, būs jāapliecina Zemkopības pārvaldei. Tālāk būs nepiecie�amas vismaz �etras starpnolai�anās, un katrā lidlaukā jāgaida veterinārārstam, lai pārbaudītu dzīvnieka veselības stāvokli. Un, kas attiecas uz ziloni, nevarot būt ne runas par mazāk nekā divpadsmit stundu ilgu atpūtu katrā lidlaukā.

-��� Pie velna �o zviedru birokrātiju! sacīja Daiļā un pie�zvanīja kompānijai Lufthansa uz Minheni.

Viņu vēlē�anās sadarboties bija tikai kripatiņu lielāka. Protams, Lufthansa esot ar mieru uzņemt ziloni un piede�vām zināmu skaitu ceļotāju, bet tam jānotiek Landveteras lidostā pie Gēteborgas, un viņi noteikti visus varot nogā�dāt Indonēzijā. Esot vajadzīga vienīgi izziņa par ziloņa īpa�nieku, un līdzi jālidojot sertificētam veterinārārstam. Protams, jāuzrādot vīzas ar tiesībām ierasties Indonēzijas Republikā gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Ja �ie noteikumi tik�ot izpildīti, lidsabiedrības administrācija varētu realizēt �o ceļojumu tuvāko triju mēne�u laikā.

-��� Pie velna �o vācu birokrātiju! sacīja Daiļā un zvanīja tie�i uz Indonēziju.

Tas prasīja laiku, jo Indonēzijā darbojas piecdesmit viena lidsabiedrība, un ne jau visām pie telefona ir per�sonāls, kas runā angliski. Bet Daiļā nepadevās, un beidzot viņai laimējās. Palembangā, Sumatrā, atradās transporta kompānija, kas par saprātīgu atlīdzību labprāt veiktu reisu uz Zviedriju un atpakaļ. �ādām vajadzībām viņiem piede�rēja Boeing 747, kas tikko bija nopirkts no Azerbaid�ānas armijas (par laimi, tobrīd visas indonēzie�u lidsabiedrības vēl nebija iekļuvu�as ES melnajā sarakstā, kas tām aizliegtu nolaisties Eiropā). Sabiedrība apsolīja nokārtot visu sakarā ar lidojumu uz Zviedriju, bet pasūtītāja ziņā bija saņemt nolai�anās atļauju Bali. Veterinārārstu? Nē, kādēļ gan?

Atlika tikai vienoties par samaksu. Tā bija paspējusi izaugt par divdesmit procentiem lielāka, nekā iepriek� bija teikts, pirms Daiļajai, maksimāli izmantojot bagāto vārdu krājumu, izdevās pārliecināt kompāniju pēc piezemē�anās Zviedrijā pieņemt skaidru naudu zviedru kronās.

Kamēr indonēzie�u Boeing 747 pacēlās gaisā, lai lidotu uz Zviedriju, draugi atkal noturēja apspriedi. Benijs un Jūliuss saņēma uzdevumu viltot da�us papīrus, ko novicināt gar acīm ne�aubīgi centīgajam Landveteras personālam, un

Allans apsolīja parūpēties par nosē�anās atļauju Bali.

* * *

Mazliet grūtāk, protams, gāja lidlaukā ārpus Gēteborgas. Ta�u Benijam bija ne tikai viltotā veterinārārsta apliecība, bet arī spēja operēt ar da�ām veterinārtehniskām frāzēm. Tas kopā ar apliecību par īpa�umu un izziņu, ka zilonis ir vesels, kā arī krietns �ūksnis ticamu dokumentu, ko Allans bija parakstījis indonēzie�u valodā, bija par pamatu, ka visi tika uz borta bez aizķer�anās, lā kā draugi, totāli melodami, turklāt vēl apgalvoja, ka nākamais ceļa mērķis ir Kopenhā�gena, tad pasi viņiem neviens neprasīja.

Ceļojumā piedalījās simtgadīgais Allans Karlsons, pat�laban par nevainīgu pasludinātais sīkais zaglis Jūliuss Junsons, mū�īgais students Benijs Jungbergs, viņa līgava daiļā Gunilla Bjerklunde, abi viņas mājdzīvnieki zilonene

Soņa un vilku suns Busters, Benija Jungberga brālis pār�tikas lieltirgotājs Buse, kas nesen pievērsies reliģijai, agrāk tik vientuļais policijas komisārs Aronsons no Eskilstūnas, agrākais gangsteru vadonis Pērs Gunnars Jerdīns, kā ari viņa māte astoņdesmitgadīgā Roze Marija tā pati, kas reiz pagātnē bija uzrakstījusi neveiksmīgu vēstuli savam dēlam, kad viņ� sēdēja cietumnieku iestādē Hallā.

Lidojums ilga vienpadsmit stundas, bez daudzām neva�jadzīgām pieturām pa vidu, un grupa bija labā garastā�voklī, kad indonēzie�u kapteinis ziņoja, ka lidma�īna iet uz nosē�anos Bali starptautiskajā lidostā un ka tagad Allanam Karlsonam pēdējais laiks uzrādīt nolai�anās atļauju. Allans atbildēja, ka kapteinim tikai jāpaziņo, kad sāks runāt lido�jumu vadības tornis Bali, tad viņ� nokārto�ot pārējo.

-Jā, te nu viņi ir, kapteinis satraukts sacīja. Ko lai es atbildu? Viņi ta�u mani var notriekt, acis nemirk�ķinot!

-��� Nekādā ziņā, teica Allans un paņēma kapteiņa austi�ņas un mikrofonu. Hallo! Bali Airport? viņ� sauca angliski un saņēma atbildi, ka lidma�īnai nekavējoties jāidentificē�jas, ja nevēlas gaisa kara spēku uzbrukumu.

-��� Mans vārds ir Dolārs, teica Allans. Simts tūksto�i dolāru.

Lidojumu vadības tornī iestājās klusums. Indonē�zie�u kapteinis un otrais pilots apbrīnas pilni raudzījās uz Allanu.

-��� Tagad lidojuma vadītājs apsprie�as ar saviem tuvāka�jiem par to, ar cik daudziem jādalās, skaidroja Allans.

-��� Es zinu, sacīja kapteinis.

Pagāja vēl da�as sekundes, un lidojumu vadītājs atkal tapa dzirdams.

-��� Hallo? Vai jūs tur esat, mister Dolār?

-Jā, esmu tepat, teica Allans.

-���� Atvainojiet, bet kāds bija jūsu priek�vārds, mister Dolār?

-��� Simt tūksto�i, teica Allans. Es esmu misters Simt tūksto�i dolāru un vēlos saņemt atļauju nolaisties jūsu lid�laukā.

-��� Atvainojiet, mister Dolār! Jūs esat diezgan slikti dzir�dams. Vai jūs nebūtu tik laipns un vēlreiz nenosauktu savu priek�vārdu?

Allans paskaidroja kapteinim, ka lidojumu vadītājs ievada pārrunas.

-��� Es zinu, teica kapteinis.

-���� Mans priek�vārds ir Divsimt tūksto�i, teica Allans. Vai mums ir jūsu atļauja sākt nolai�anos?

-��� Vienu mirkli, mister Dolār, teica lidojumu vadītājs, saņēma piekri�anu no apkārtējiem un sacīja:

-���� Jūs tiekat briesmīgi stipri gaidīti Bali salā, mister Dolār. Mums būs liels prieks jūs te redzēt.

Allans pateicās lidojumu vadītājam un pasniedza austi�ņas un mikrofonu atkal kapteinim.

-��� Jūs dro�i vien esat jau agrāk apmeklējis �īs vietas, teica kapteinis un smaidīja.

-��� Indonēzija ir iespēju zeme, teica Allans.

Kad augstajiem kungiem Bali starptautiskajā lidostā kļuva zināms, ka vairākiem no mistera Dolāra līdzbraucējiem nav pases, kā arī to, ka viens no tiem sver gandrīz piecas tonnas un tam ir �etras kājas, nevis divas, tad izrādījās, ka jāmaksā vēl piecdesmit tūksto�i, lai nokārtotu muitas papīrus, uztu�rē�anās atļaujas un pienācīgu transportu Soņai. Tomēr tikai mazliet vēlāk nekā stundu pēc nosē�anās visa grupa jau bija nokļuvusi Ein�teinu ģimenes viesnīcā, ieskaitot Soņu, kas tika transportēta kopā ar Beniju un Daiļo kādā no lidos�tas gatavo ēdienu piegādes busiem (pēcpusdienas lidojums uz Singapūru, starp citu, diem�ēl notika bez maltītēm).

Amanda, Allans un Mao Ein�teini viņus sagaidīja, un pēc diezgan ilgiem prieka apkampieniem ceļotāji tika aizvesti uz savām istabām. Soņa un Busters pa to laiku dabūja izstai�pīt kājas viesnīcas milzīgajā ie�ogotajā dārzā. Amanda jau bija paspējusi no�ēlot, ka Bali salā Soņai nav neviena ziloņu biedra, bet viņa apsolīja visdrīzākajā laikā parūpēties, lai uz �ejieni no Sumatras tai tiktu atgādāts potenciāls draugs. Kas attiecas uz draudzenēm Busteram, tad viņ� tās varēs atrast pats; pa salu klaiņojot ļoti daudzas glītas suņu meitenes.

Tad Amanda vēl apsolīja, ka uz vakarpusi tik�ot sarīkoti vienreizīgi balinēzie�u svētki, un ieteica visiem pirms tam mazliet nosnausties.

Visi paklausīja �im ieteikumam, izņemot trīs cilvēkus. Jedans un Jedana mamma vairs nespēja ilgāk gaidīt drinku ar lietussargu, un tas pats attiecās arī uz Allanu, tikai bez lietussarga.

Viņi visi devās uz atpūtas krēsliem ūdensmalā, ērti iekārtojās un gaidīja, līdz atnesīs dzērienus, ko nupat bārā bija pasūtīju�i.

Viesmīlei bija astoņdesmit �etri gadi, un viņa bija pat�vaļīgi atņēmusi �o darbiņu bārmenim.

-��� �eit ir sarkans lietussargdzēriens jums, Jerdīna kungs. Un zaļ� lietussargdzēriens jums, Jerdīna mammas kundze. Un� pagaidi mazliet� tu ta�u nepasūtīji pienu, Allan?

-��� Man �ķiet, ka tu apsolīji nejaukties apkalpo�anas lie�tās, mīļā Amanda, teica Allans.

-��� Mīļo Allan, tie bija meli.

Tumsa nolaidās pār paradīzi, un draugi sapulcējās uz vakariņām ar trim ēdieniem, viņus ielūdza Amanda, Allans un Mao Ein�teini. Uzkodās bija sate lilit, siltajā bebek betutu un desertā jaja batun bedil. Pie tā visu laiku pasniedza tuak wayah palmu alu, tas bija visiem, izņemot Beniju, kas dzēra ūdeni.

Pats pirmais vakars uz Indonēzijas zemes izvērtās gan�drīz tikpat gar�, cik omulīgs. Kad maltīte bija galā, viss tika noapaļots ar pisang ambon, ko dzēra visi, izņemot Allanu, kam pasniedza groku, un Beniju, kas izvēlējās tasi tējas.

Buse sajuta, ka �o dienu un vakaru, kas noritēju�i pār�pilnības zīmē, vajadzētu mazliet līdzsvarot. Un tā viņ� pie�cēlās un nocitēja Mateja evaņģēlijā rakstīto, ka laimīgi ir tie, kuri apzinās savas garīgās vajadzības. Buse domāja, ka viņi visi varētu kļūt labāki, klausoties Dieva vārdu un māco�ties no Dieva. Un tad viņ� salika rokas un pateicās Tam Kun�gam par augstākā mērā neparastu un neparasti labu dienu.

Nu jau gan būs labi, teica Allans, kad pēc Buses vār�diem iestājās klusums.

[1] [36] *

Buse bija pateicies Tam Kungam, un varbūt iznāca tā, ka Tas Kungs savukārt pateicās par �o pateicību, jo raibo zviedru buķeti balinēzie�u viesnīcā laime neatstāja, tā tikai kļuva vēl lielāka. Benijs bildināja Daiļo ("Vai gribi precēties ar mani?" "Jā, pie velna! Un tūlīt pat!"). Kāzas notika nāka�majā vakarā, un tās ilga dienas trīs. Roze Marija Jerdīna, astoņdesmit gadus veca, iemācīja vietējam pensionāru klu�bam spēlēt Bagātību salas spēli (bet tikai tik labi, lai viņa pati vienmēr uzvarētu); Jedans caurām dienām zvilnēja

pludmalē zem saulessarga un dzēra lietussargdrinkus visās varavīksnes krāsās; Buse un Jūliuss nopirka zvejnieku laivu un turpmāk reti kad to atstāja; komisārs Aronsons kļuva par populāru personu balinēzie�u augstākajā sabiedrībā; viņ� ta�u bija baltādainais, iespējams, rasists un turklāt policijas komisārs, un, it kā vēl nebūtu diezgan, nāca no pasaulē vismazāk korumpētās valsts. Eksotiskāk vairs nevarēja būt.

Allans un Amanda katru dienu devās garās pastaigās pa krītbalto pludmali hoteļa tuvumā. Viņiem vienmēr bija daudz ko runāt, un abiem arvien labāk patika atrasties vienam otra sabiedrībā. Tas gan negāja ātri, jo viņai bija astoņdesmit �etri gadi un viņ� jau bija bridi pavadījis savā simt pirmajā.

Pēc kāda laika viņi sāka turēt viens otra roku līdzsvara dēļ. Turklāt viņi izvēlējās vakaros ēst divatā uz Amandas viesnīcas terases, jo kopā ar pārējiem �ķita pārāk trok��ņaini. Un galu galā Allans pavisam pārvācās pie Amandas. Tādējādi Allana istabu varēja izīrēt kādam tūristam, un tas nāca par labu viesnīcas bud�etam.

Vienā no turpmāko dienu pastaigām Amanda uzdeva jautājumu, vai viņi nevarētu rīkoties tie�i tā kā Benijs un Daiļā, tas nozīmē ņemt un apprecēties, ja jau viņi tik un tā dzīvo kopā. Allans atbildēja, ka Amanda gan �ajā sakarībā esot mazgadīga meitenīte, bet ka viņ� varētu �o apstākli neņemt vērā. Un ka viņ� tagad pats jaucot savu groku, tā ka �ī lieta vairs neesot jāuzmana. īsi sakot, Allans neredzēja nekādus nopietnus iemeslus, lai nepieņemtu Amandas priek�likumu.

Tātad norunāts? jautāja Amanda.

-Jā, tātad norunāts, teica Allans.

Un viņi vēl cie�āk satvēra viens otra roku. Līdzsvara

dēļ.

Izmeklē�ana par Henrika Hinkena Hultēna nāvi bija īsa un bez rezultātiem. Policija pētīja viņa pagātni un noprati�nāja ari Hinkena agrākos �omus Smolandē (patiesībā netālu no Gunillas Bjerklundes �ētorpas), bet viņi nebija nedz ko dzirdēju�i, nedz ko redzēju�i.

Kolēģi Rīgā bija sameklēju�i dzērāju, kas mustangu bija nodevis autokapsētā, bet no viņa nebija iespējams dabūt ārā nevienu sakarīgu vārdu, līdz kādam no policijas kolē�ģiem ienāca prātā ie�ķiebt vecim trīsceturtdaļlitrīgu sar�kanvīna pudeli. Tad piepe�i �ņabdegunis zināja pastāstīt, ka �im neesot ne jausmas, kas viņam lūdzis izdarīt �o pakalpo�jumu. Tas bijis vīrs, kur� kādudien piepe�i uzradies parkā uz soliņa un kuram bijis līdzi vesels iepirkumu maiss ar vīna pudelēm.

Es, protams, skaidrā nebiju, sacīja dzērājs. Bet tik smagi pillā, lai atteiktos no �etrām pudelēm vīna, es gan nekad neesmu.

Bija tikai viens vienīgs �urnālists, kas pēc da�ām dienām apvaicājās, kā klājas ar lietas izmeklē�anu par Hinkena Hul�tēna slepkavību, bet no �īs sarunas prokuroram Ranelīdam izdevās izvairīties. Viņ� bija devies atvaļinājumā un steigā nopircis pēdējā brī�a �ārterreisu uz Laspalmasu. Patiesībā prokurors bija gribējis nokļūt kaut kur vēl tālāk projām no visa; viņ� bija dzirdējis, cik skaisti ir Bali salā, bet tur nebija nevienas brīvas vietas.

Derēja jau arī Kanāriju salas. Un tagad Ranelīds tur sēdēja pludmales krēslā zem saulessarga, ar lietussargdzērienu rokā un prātoja, kur palicis Āronsons. Komisārs bija iesniedzis atlūgumu, izņēmis visu kompensācijas atvaļinā�jumu un vienkār�i pazudis.

Alga no ASV vēstniecības nāca īstajā laikā. Allans atrada sarkanu mājiņu tikai da�us kilometrus no vietas, kur bija dzimis un uzaudzis. To viņ� nopirka un samaksāja skaidrā naudā. Tāpēc ve�ukam vajadzēja zviedru varas iestādēm sniegt argumentus par to, ka viņ� eksistē. Beidzot iestādes �ajā punktā padevās un, Allanam par brīnumu, sāka viņam izmaksāt pensiju.

-��� Kāpēc gan? gribēja zināt Allans.

-��� Tu ta�u esi pensionārs, sacīja iestādes ierēdņi.

-��� Ak tā? brīnījās Allans.

Un tāds jau viņ� ari bija, turklāt stipri at�ķirīgs no pārē�jiem. Nākamgad viņam būs septiņdesmit astoņi, un tas lika Allanam aizdomāties, ka viņ� ņēmis un kļuvis vecs, par spīti visam un par to tuvāk nedomājot. Un kļūs ta�u vēl vecāks�

Gadi ritēja mierīgā tempā, un Allans neietekmēja pasau�les attīstību nevienā virzienā. Viņ� pat neietekmēja attīs�tību Flenā, uz kurieni �ad tad devās iepirkties (pie lieltirgo�tāja Gustavsona mazdēla, kuram piederēja ICA veikals un kuram, par laimi, nebija ne jausmas, kas ir Allans). Turpretī

Flenas bibliotēku Allans vairs neapmeklēja, jo bija nonācis pie secinājuma, ka avīzes var abonēt un tad tās skaisti iekrīt pastkastē pie mājām. Ļoti praktiski!

Kad vientuļniekam mājās pie Ikshultas apritēja astoņ�desmit trīs, viņ� saprata, ka sāk rasties grūtības braukāt ar divriteni uz Flenu un atpakaļ, tāpēc viņ� nopirka auto. Kādu bridi Allans apsvēra to apvienot ar brauk�anas tiesību iegū�anu, bet jau tad, kad brauk�anas skolotājs nonāca līdz redzes pārbaudei un atļaujai iegūt �īs tiesības, viņ� nolēma iztikt bez visa tā. Kad skolotājs sāka runāt par kursu litera�tūru, teorijas lekcijām, brauk�anas stundām un divkār�iem gala eksāmeniem, vecais virs jau sen bija pārstājis klausīties.

1989. gadā Padomju Savienība sāka plīst gabalos visā nopietnībā, un tas nemaz nepārsteidza ve�uku Ikshultā, kas tecināja pa�brūvēto. Jauneklis pie stūres, nu, tas Gorba�ovs, nonācis pie varas, bija uzsācis kampaņu pret visaptvero�o vodkas dzer�anu valsti. Tas jau nu nebija nekas tāds, ar ko varētu aizraut sev līdzi masas, vai tad tas katram pa�am nebija jāsaprot?

Tajā pa�ā gadā, patiesībā tie�i Allana dzim�anas dienā, piepe�i uz viņa mājas lieveņa sēdēja kaķēns un ņaudēja, ka ir izsalcis. Allans to ielūdza virtuvē un servēja tam pienu un desu. Kaķis uzskatīja, ka tas ir prātīgi darīts, un ievācās mājā.

Tas bija tīģersvītrains zemnieku kaķis, runcis, kas tūlīt ieguva vārdu Molotovs, ne jau pēc ārlietu ministra, bet gan pēc bumbas. Molotovs neko daudz neteica, bet bija vienrei�zēji inteliģents un prata fantastiski klausīties. Ja Allanam bija kaut kas, ko stāstīt, vajadzēja tikai pasaukt kaķi, un tas tūlīt tipināja �urp (ja vien pa�laik neķēra peles; Molotovs zināja savas prioritātes). Kaķis ielēca Allanam klēpī, ērti tur iekārtojās un saspicēja ausis par zīmi tam, ka saimnieks tagad var sacīt to, kas viņam sakāms. Ja Allans vienlaikus kasīja Molotovam galvu un pakakli, tad sarunas varēja ieilgt.

Un, kad Allans vēlāk iegādājās vistas, pietika Moloto�vam pateikt vienu vienīgu reizi, ka viņam vistu dārzā nav ko meklēt, kaķis pamāja un saprata. Tas, ka vēlāk viņ� Allana teikto neņēma vērā un trenkāja vistas, kamēr apnika, ir cita lieta. Ko gan varēja gribēt? Tas ta�u bija kaķis!

Allanam �ķita, ka neviens nav viltīgāks par Molotovu, pat lapsa ne, kas visu laiku lavījās gar vistu kūti un meklēja caurumus re�ģī. Lapsai kārojās ari kaķa, bet Molotovs bija pārāk ātrs.

Gads pēc gada pievienojās tiem, ko Allans jau bija sakrā�jis. Un katru mēnesi pienāca nauda no iestādes, bet viņ� nenieka nedeva pretī. Par naudu ve�uks pirka sieru, desu un kartupeļus un �ad tad ari maisu ar cukuru. Viņ� samaksāja arī par avīzes Eskilstuna-Kuriren abonē�anu un elektrības rēķinu, kad tam labpatika pienākt.

Bet, kad tas viss un vēl �is un tas bija izdarīts, katru mēnesi nauda palika pāri, un pēc tās ta�u nekādas vajadzī�bas nebija. Tādēļ reiz Allans nolēma pārpalikumu aizsūtīt iestādei aploksnē atpakaļ, bet pēc kāda laika pie vecā vīra uz mājām atnāca ierēdnis un paziņoja, ka tā darīt nedrīkst. Un tā Allans dabūja atpakaļ savu naudu, turklāt viņam vaja�dzēja apsolīt �ādā veidā vairs nekonfliktēt ar iestādi.

Allanam un Molotovam abiem kopā bija labi. Ja laikapstākļi atļāva, katru dienu viņi devās nelielā izbraucienā ar divriteni pa apkārtnes grantētajiem ceļiem. Allans rūpē�jās par pedāļiem, bet Molotovs sēdēja bagā�nieka grozā un baudīja vēju un ātrumu.

Mazā ģimene vadīja jauku un ierastu dzīvi. Un tā ilga līdz pat tai dienai, kad izrādījās, ka ne tikai Allans, bet ari Molotovs kjuvis vecāks. Piepe�i lapsai izdevās noķert kaķi, un tas bija tikpat liels pārsteigums lapsai, cik kaķim, un tas �ķita ļoti traģiski Allanam.

Allans kļuva tik bēdīgs kā nekad agrāk savā dzīvē, un bēdas tūlīt pārvērtās dusmās. Vecais sprāgstvielu eksperts ar asarām acīs nostājās verandā un sauca ārā ziemas naktī:

-��� Ja tu vēlies karu, tad kar� tev arī būs, tu, nolādētā lapsa!

Pirmo un vienīgo reizi mū�ā Allanu bija pārņēmu�as dusmas. Un tās nepārgāja ne no groka, ne no brauk�anas ar auto bez tiesībām, ne no īpa�i ilgas tūres ar divriteni. To, ka atriebība dzīvē nevar būt virzo�ais spēks, Allans labi saprata. Tomēr tagad tā stāvēja dienas kārtībā.

Allans novietoja lādiņu pie vistu kūts, lai tas aizdegtos, kad lapsa nākamreiz būs izsalkusi un bāzīs purnu pārāk dziļi vistu valstībā. Ta�u dusmās ve�uks bija aizmirsis, ka cie�i blakus vistu kūtij viņ� glabāja visus savus dinamīta krājumus.

Un tad iznāca tā, ka tre�ajā dienā pēc Molotova aizie�a�nas viņā saulē, krēslai metoties, �aipus Sermlandes me�am atskanēja milzīgs blīk�ķis, vēl trakāks nekā jebkad agrāk kop� divdesmitajiem gadiem.

Lapsa uzlidoja gaisā tie�i tāpat kā Allana vistas, vistu kūts un malkas novietne. Bet lādiņ� bija liels, tāpēc pie�tika vēl ari �ķūnim un dzīvojamai mājai. Kad sprādziens gāja vaļā, Allans sēdēja atzveltnes krēslā, kopā ar to viņ� pacēlās gaisā un piezemējās sniega kupenā pie kartupeļu pagraba. Tur viņ� sēdēja, pārsteigts raudzījās apkārt un tad sacīja:

-��� Tagad nu gan tā lapsa ir beigta.

�ajā situācijā deviņdesmit deviņus gadus vecais Allans bija iedzīvojies pārāk trakos zilumos, lai paliktu sē�am, kur patlaban sēdēja. Un ātrajai palīdzībai, policijai un uguns�dzēsējiem nenācās grūti atrast pareizo vietu, jo liesmas sniedzās ļoti augstu. Visi konstatēja, ka ve�uks atzveltnes krēslā, kur� iekritis sniega kupenā pie kartupeļu pagraba, nebija cietis, un uzreiz tika ataicināts sociālais dienests.

Ātrāk nekā pēc stundas sociālā dienesta sekretārs Henriks Sēders jau bija uz vietas. Allans joprojām sēdēja atzvelt�nes krēslā, bet ļaudis no ātrās palīdzības personāla bija viņa augumu ievīstīju�i vairākās dzeltenās apgabala pa��pārvaldes segās. īstenībā tas nemaz nebija īsti vajadzīgs, jo ugunskurs no mājas, kas gandrīz jau bija nodegusi, vēl arvien labi sildīja.

-���� Tātad Karlsona kungs ir uzspēris gaisā savu māju? jautāja sociālā dienesta sekretārs Sēders.

-Jā, teica Allans. Man ir tāds slikts paradums.

-���� Tad varu iedomāties, ka līdz ar to Karlsona kungam vairs nav kur dzīvot? turpināja sociālā dienesta sekre�tārs.

-Jūsu pieņēmumā ir sava daļa taisnības, teica Allans. Vai sociālā dienesta sekretāra kungam ir kāds priek�li�kums?

Sociālajam darbiniekam uz ātru roku tāda nebija, tādēļ Allans uz sociālā bud�eta rēķina līdz turpmākajam varēja dzīvot Flenas pilsētas viesnīcā, kur viņ� nākamajā vakarā visai jautri svinēja jauno gadu, starp citu, kopā ar sociālā dienesta sekretāru Sēderu un viņa sievu.

Tik smalki Allanam nebija gājis kop� kara beigām Stok�holmā, kur viņ� kādu laiku bija mitinājies luksusa viesnīcā Grand Hotel. Starp citu, dro�i vien būs pienācis laiks samak�sāt minētās viesnīcas rēķinu, ko viņ� toreiz ātrumā nebija izdarījis.

Kādudien 2005. gada janvāri sociālā dienesta sekretārs Sēders bija atradis iespējamu dzīvesvietu simpātiskajam ve�ukam, kas pirms nedēļas pēk�ņi bija palicis bez mājām.

Tādējādi Allans nonāca Malm�ēpingas veco ļau�u centrā, kur tikko bija atbrīvojusies istaba numur 1. Viņu uzņēma māsa Alise, kura, protams, laipni smaidīja, bet kura arī atņēma Allanam visu dzīvesprieku, iepazīstinādama ar visiem �īs iestādes noteikumiem. Māsa Alise pastāstīja par aizliegumu smēķēt, aizliegumu lietot alkoholu un aizlie�gumu skatīties TV pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā. Un viņa pastāstīja, ka brokastis tiek servētas pulksten 06.45 darbdienās un stundu vēlāk brīvdienās. Pusdienas ir pulk�sten 11.15, kafijas dzer�ana pulksten 15.15 un vakariņas pulksten 18.15. Tas, kur� ir nevī�īgs un ierodas par vēlu, riskē ar to, ka ēdienreize izpaliks.

Pēc tam māsa Alise iepazīstināja ar noteikumiem par du�as lieto�anu un zobu tīrī�anu, par ciemo�anos citur un citam pie cita, par to, cikos tiek izsniegtas da�ādas zāles, un par to, no cikiem lidz cikiem ir tiesības apgrūtināt māsu Alisi vai kādu viņas kolēģi, ja vien lieta nav akūta. Tas gan, pēc māsas Alises domām, notiekot visai reti. Un vēl viņa piebilda, ka iemītnieki vispār pārāk daudz gau�oties.

Bet vai lielās darī�anas drīkst taisīt, kad vien grib? jautāja Allans.

Tādējādi iznāca, ka Allans un māsa Alise bija, tā sakot, uz na�iem viens ar otru jau agrāk, nekā pagāja piecpadsmit minūtes pēc abu satik�anās.

Allans nejutās apmierināts ar sevi, ka mājās bija uzsā�cis karu ar lapsu (kaut arī viņ� bija tajā uzvarējis). Ļauties dusmām nebija vecā vīra dabā. Turklāt viņ� bija lietojis izteicienus, kādus centra priek�niece, iespējams, bija pel�nījusi, bet kādi Allanam pa�am nebija pa prātam. Un piede�vām vēl metru garais noteikumu saraksts, kuriem Allanam nu vajadzēja pakļauties�

Allans skuma pēc sava kaķa. Un viņam bija deviņdesmit deviņi gadi un astoņi mēne�i. �ķita, ka viņ� zaudējis kon�troli pār savu garastāvokli un viņa vadību pilnā spēkā bija pārņēmusi māsa Alise.

Tagad laikam bija diezgan.

Allanam dzīves bija diezgan, jo �ķita, ka ari dzīvei Allana bija diezgan, un viņ� jau reizi par visām reizēm nebija tas, kas sevi kādam uzspie�.

Tātad tagad viņ� kārtīgi ie�ekosies istabā numur 1, dabūs maltīti pulksten 18.15 un pēc tam tikko nodu�ojies, uz jauna palaga un jaunā pid�amā liksies gultā, nomirs miegā, taps iznests, apglabāts un aizmirsts.

Allans juta gandrīz tādu kā pieticības strāvojumu izpla�tāmies pa ķermeni, kad viņ� pulksten astoņos vakarā pirmo un pēdējo reizi ielīda pansionāta gultā. Pēc mazāk nekā �etriem mēne�iem viņa gadu skaitli būtu jāraksta ar trim cipariem. Allans Emānuels Karlsons aizvēra acis un pilnīgi skaidri juta, ka tagad aizmigs uz mū�u. Viss ceļ� bija aizrau�jo�s, bet nekas nav mū�īgs, varbūt vienigi vispārējā muļķība.

Pēc tam Allans vairs nedomāja. Nogurums viņu pie�veica. Visu pārņēma tumsa.

Tad atkal kļuva gai�s. Balts mirdzums. Padomā tik: izrā�dās, ka nāve līdzinās miegam. Vai viņ� par to paspēja pado�māt, pirms viss beidzās? Un vai viņ� paspēja padomāt, ka paspējis padomāt? Bet pagaidiet, cik daudz cilvēks patie�sībā paspēj padomāt, pirms viss izdomāts līdz galam?

Pulkstenis ir bez piecpadsmit septiņi, Allan, laiks ēst brokastis. Ja tu nepaēdīsi, mēs putru atkal nesīsim projām un tu nedabūsi ēst līdz pusdienām, teica māsa Alise.

Bez visa cita Allanam bija jākonstatē, ka vecumdienās viņ� kļuvis naivs. Tik vienkār�i pēc pasūtījuma nebija iespējams nomirt. Draudēja risks, ka viņu arī nākamajā dienā modinās �ī briesmīgā persona māsa Alise un pasniegs viņam gandrīz tikpat briesmīgo putru.

Nu tad ko! Vēl arvien bija vairāki mēne�i līdz simtam, gan jau līdz tam viņ� vēl paspēs atstiept kājas. "Alkohols nonāvē!" tā māsa Alise bija motivējusi alkohola aizlie�gumu istabā. Tas izklausījās daudzsolo�i, domāja Allans. Ja nu ņemtu un aizlavītos uz Sistēmu?

[1] [37] *

Dienas gāja un kļuva par nedēļām. Pēc ziemas atnāca pavasaris, un Allans ilgojās pēc nāves gandrīz tikpat stipri kā viņa draugs Herberts pirms piecdesmit gadiem. Herberta vēlē�anās gan piepildījās tikai tad, kad viņ� bija pārdomājis. Tas neko labu nevēstīja.

Un viena lieta bija vēl ļaunāka: pansionāta personāls bija sācis gatavoties Allana gaidāmajai dzim�anas dienai. Kā dzīvniekam būrī viņam būs jāstāv, lai tiktu apskatīts, apdziedāts un pabarots ar torti. Tas nu nekādā ziņā nebija tas, ko viņ� būtu vēlējies.

Un tagad viņam bija atlikusi tikai viena vienīga nakts, lai ņemtu un nomirtu.

Varētu jau iedomāties, ka viņ� būtu spējis izlemt agrāk un ka viņam būtu pieticis vīri�ķības savu lēmumu darīt zināmu apkārtējiem. Bet Allans Karlsons jau nekad nebija ilgi prātojis par lietām un notikumiem.

Tātad doma vēl nebija paspējusi īsti iesakņoties vecā vīra galvā, kad viņ� atvēra savas pirmā stāva istabas logu veco ļau�u mītnē Malm�ēpingā Sermlandē un izkāpa ārā tie�i puķu dobē.

Manevrs izrādījās grūts, un tas nemaz nebija dīvaini, jo Allans akurāt �ajā dienā kļuva simt gadus vecs. Tikai nepilna stunda bija atlikusi līdz dzim�anas dienas svinību sākumam veco ļau�u mītnes zālē. Gatavojās ierasties pats pa�valdības padomnieks. Un vietējā avīze. Un visi pārējie ve�uki un ve�iņas. Un personāls pilnā sastāvā ar mū�am pikto māsu Alisi priek�galā.

Vienīgi pati galvenā persona nebija domājusi ierasties.

Epilogs

Allans un Amanda bija ļoti laimīgi kopā. Viņi �ķita kā radīti viens otram. Vienam bija alerģija pret visādām pļāpām par ideoloģiju un reliģiju, tikmēr otra nezināja, ko vārds "ideoloģija" nozīmē, un vispār nespēja atcerēties tā dieva vārdu, kuru viņai būtu vajadzējis pielūgt. Turklāt kādu vakaru, kad savstarpējā tuvība bija īpa�i intensīva, izrādī�jās, ka profesors Lundborgs, par spīti visam, bijis diezgan nolaidīgs darbā ar operāciju nazi tajā 1925. gada augusta dienā, jo Allans, sev pa�am par brīnumu, bija spējīgs uz kaut ko tādu, ko līdz �im redzējis tikai filmās.

Savā astoņdesmit piektajā dzim�anas dienā Amanda no sava vīra dāvanā saņēma klēpjdatoru ar interneta pieslē�gumu. Allans bija dzirdējis, ka internets un kaut kas tāds iepriecinot jaunie�us.

Amandai bija vajadzīgs laiks, lai apgūtu ielogo�anos, bet viņa bija neatlaidīga un jau pēc da�ām nedēļām bija radījusi savu "blogu". Tajā viņa caurām dienām rakstīja par to, kas ir augsts un zems, par to, kas ir vecs un jauns utt. Viņa stāstīja ari par sava dārgā vīra ceļojumiem un avantū�rām visā pla�ajā pasaulē. Viņas iedomātā publika bija drau�dzenes balinēzie�u sabiedrībā; neviens cits tur dro�i vien neieskatīsies, vai ne?

Allans, kā parasti, sēdēja verandā un baudīja brokastis, kad kādudien uzradās nepazīstams d�entlmenis uzvalkā. Vīrietis iepazīstināja ar sevi kā Indonēzijas valdības atsū�tītu pārstāvi un teica, ka kādā interneta blogā izlasījis pārsteidzo�as lietas. Tagad viņ� prezidenta vārdā vēlējās izmantot Karlsona kunga īpa�ās zinā�anas, ja tas, kas tur stāvēja rakstīts, izrādītos patiesība.

-����� Kādā lietā tad jūs gribētu �o palīdzību, ja drīkst zināt? vaicāja Allans. Ir tikai divas lietas, ko es protu labāk nekā vairums cilvēku. Viena ir iegūt degvīnu no kazas piena un otra saskrūvēt kopā atombumbu.

-��� Tie�i tas mūs interesē, sacīja vīrietis.

-��� Kazas piens?

-��� Nē, atbildēja vīrietis. Ne jau kazas piens.

Allans lūdza Indonēzijas valdības pārstāvi apsēsties. Un tad viņ� paskaidroja, ka reiz stipri pasen iedevis bumbu Staļinam un ka tā bijusi kļūda, jo Staļins patiesībā nav bijis īsti gudrs. Tagad Allans vispirms gribot zināt, kā Indonēzi�jas prezidentam sastāv ar saprātu. Valdības pārstāvis atbil�dēja, ka prezidents Judhojono esot ļoti gudrs un atbildīgs cilvēks.

-��� Jauki to dzirdēt, teica Allans. Tad es labprāt palī�dzē�u.

Un viņ� to arī darīja.

īpa�a pateicība Mikem, Lizai, Riksonam, Modai un tēvocim Hansam

Jūnass

[1] Alkohola veikals Systembolaget. (�eit un turpmāk tulkotājas pie�zīmes.)

[4] vienskaitļa 3. personas forma "viņ�" vai "viņa" 2. personas "tu" vietā īpa�s, tipisks zviedru izteiksmes veids.

[5] jalmars brantings (1860-1925) zviedru politiķis, viens no Zvied�rijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas dibinātājiem.

[15] Gunnars Strengs (1906-1992) zviedru sociāldemokrātu politi�ķis, ilgus gadus (1955-1976) bija finan�u ministrs.

[24] office ofStrategic Services ASV izlūko�anas dienests līdz 1945. g.

[33] gru � psrs galvenā izlūko�anas pārvalde.

[34] kgb valsts Dro�ības komiteja jeb dro�ības iestāde, kas veica politiskās uzraudzības funkciju.