Breds Melcers

Slazds

Korijai, kas mainīja manu dzīvi brīdī, kad parādījās tajā

Bens svīda. Kā cūka.

Bet tā nevajadzēja būt.

Pēdējo trīs stundu laikā Bens bija izlasījis visus jaunākos The Washington Post, The New York Times, Law Week un Legal Times nu�murus. Vakarvakarā pirms gulētie�anas viņ� bija atmiņā pārcilā�jis visas iepriek�ējās sesijas svarīgākās Augstākās tiesas lietas. Tā�pat viņ� bija piefiksējis Augstākās tiesas atzinumus, ko jebkad uzrakstījis tiesnesis Meisons Holiss. Un, lai būtu pavisam dro�s, pārlasījis Holisa biogrāfiju. Bens bija pārliecināts, ka ir gatavs sa�runai par jebkuru tematu, ko varētu izvirzīt tiesnesis Holiss. Port�felī viņ� bija ielicis divus bloknotus, �etras pildspalvas, divus zī�muļus, kabatas formāta juridisko vārdnīcu, kabatas formāta enciklopēdiju un tā kā bija dzirdējis, ka Augstākās tiesas ierēd�ņi parasti strādā ari pusdienlaikā, sviestmaizi ar tītara gaļu. �aubu nebija Bens Edisons bija gatavs.

Un tomēr viņ� svīda. Kā cūka.

Ieradies pusstundu agrāk, lai sāktu savu pirmo darbadienu, Bens stāvēja pie Augstākās tiesas nama ieejas mirdzo�i baltajām kolonnām. Te nu es esmu, viņ� nodomāja, dziļi ievilkdams elpu. Beidzot. Pārvilcis ar roku nesen apgrieztajiem brūnajiem matiem, Bens kāpa aug�up pa pla�ajām marmora kāpnēm. Viņ� saskaitīja pakāpienus ja nu tiesnesim Holisam gribēsies zināt, cik to ir. �etrdesmit �etri, Bens sev atgādināja, noglabādams �o informāciju atmiņā.

Atvēris smagās bronzas durvis, Bens iegāja ēkā. Sargs, kas sē�dēja līdzās metālu detektoram, jautāja:

-��� Kā varu palīdzēt?

-��� Esmu Bens Edisons. Es �eit strādāju par ierēdni.

Sargs sameklēja Bena vārdu sarakstā.

-�� Sanāksme sāksies tikai pēc pusstundas.

-��� Man patīk ierasties agri, Bens smaidot teica.

-�� Skaidrs. Sargs izbolīja acis. Ejiet taisni pa gaiteni un pa�griezieties pa kreisi! Pirmās durvis pa labi.

Ar biju�o Augstākās tiesas tiesne�u marmora bistēm gar malu pilnīgi baltā Lielā zāle bija tie�i tikpat iespaidīga, kādu to atcerē�jās Bens. Ejot garām skulptūrām, viņa sejā atplauka nerātns smaids.

-��� Labdien, Augstākā tiesa! viņ� klusi no�ukstēja. Sveiks, Ben! viņ� pats arī atbildēja.

Vērdams vaļā lielās koka durvis, Bens domāja, ka ieraudzīs tuk�u telpu. Bet tur jau sēdēja astoņi citi ierēdņi. Pielīdēju bars, sēz�damies vienīgajā brīvajā krēslā, viņ� klusībā īgņojās.

Bens centās neuzkrīto�i novērtēt savus jaunos kolēģus. Trīs no astoņiem ierēdņiem viņ� pazina. Pa labi eso�ais labi ģērbtais vī�rietis ar modernajām bruņrupu�a raga brillēm savulaik bija Stan�ford Law Review rakstu redaktors. Pa kreisi sēdēja slaida tum�ādai�na sieviete, kas agrāk bija Harvard Law Review galvenā redaktore. Abus Bens bija sastapis nacionālā mēroga juristu konferencē Jeilā. Bens atcerējās, ka vīrs no Stanford kādreiz bijis arī Los Angeles Ti�mes reportieris, savukārt Harvard sieviete bijusi vecmeistaru eks�perte Sotheby's izsoļu namā. Viņas vārds ir And�ela. And�ela P kaut kāda. Bet pavisam līdzās Benam sēdēja D�ouels Vestmans studiju biedrs no Jeilas universitātes Juridiskās fakultātes. Būdams politikas analītiķis, D�ouels pirms studijām bija rakstījis runas Baltajam namam. Lieliski CV, Bens nodomāja. Pūlēdamies izturē�ties mierīgi, viņ� pasmaidīja un draudzīgi pamāja ar galvu visiem trim ierēdņiem; arī viņi pamāja.

Bens nervozi sita ar kāju pret grezno paklāju. Neuztraucies, viņ� sev atgādināja. Viss būs kārtībā. Tu esi tikpat gudrs kā pārējie. Bet vai tikpat daudz ceļojis? Un tikpat bagāts? Tam nav nozīmes. Atceries, ka tev mugurā ir veiksmi neso�ā apak�veļa, Bens sev atgādināja. Nu jau apdriskātos sarkanos bokser�ortus viņ� bija iegādājies, bū�dams pirmkursnieks Kolumbijas universitātē. Turpmāk viņ� tos vilka katra kursa pirmajā dienā, katra semestra beigās un ikvienā citā svarīgā brīdī. Noslēguma eksāmenu laikā tie bija mugurā arī

tad, ja pārbaudījumi bija trīs dienas pēc kārtas. �os īpa�os bokser�ortus viņ� bija valkājis visus trīs gadus Jeilā un uz katru dar�ba interviju. Un �odien, Bens sprieda, veiksmi neso�ā apak�veļa ir ie�vedusi mani svētajos Augstākās tiesas gaiteņos.

Telpā ienāca vīrs vidējos gados, tērpies pelēkā, svītrainā uz�valkā. Viņam rokā bija vairākas brūnas aploksnes.

-��� Mani sauc Rīds Hjūss, viņ� teica, stingri ieķēries podija malās. Ierēdņu biroja vārdā vēlos jūs oficiāli sveikt Savienoto Valstu Augstākajā tiesā. Riskējot atkārtot informāciju, ko jau esat dzirdēju�i, iedomājos, ka būtu nepiecie�ams mazliet izstāstīt, kāds būs jūsu nākamais gads Augstākajā tiesā.

Pāris sekun�u laikā �etri ierēdņi izvilka pildspalvas un blok�notus.

Cik aizkustino�i, nodomāja Bens, pūlēdamies apslāpēt vēlmi iz�vilkt arī savu piezīmju grāmatiņu.

-�� Jūs jau zināt, ka ikvienam tiesnesim atļauts algot divus ie�rēdņus, kas palīdz sagatavot lēmumus, Hjūss skaidroja. �o�dien darbu sāk deviņi ierēdņi, kas pievienosies deviņiem citiem, kuri strādāt sāka pirms mēne�a, pirmajā jūlijā. Esmu pārliecināts, ka visi astoņpadsmit ir grūti pūlēju�ies, lai �odien būtu �eit. Lie�lāko daļu līdz�inējā mū�a jūs esat pavadīju�i nebeidzamā skrē�jienā, lai gūtu sekmes. Bet tagad atļaujiet pateikt kaut ko, ko jūs, es ceru, uztversiet nopietni. Skrējiens ir beidzies. Jūs esat uzvarē�ju�i. Jūs tagad esat Savienoto Valstu Augstākās tiesas ierēdņi.

-�� Vai saprati? Bens pa�ukstēja D�ouelam. Mēs esam ierēdņi.

D�ouels veltīja Benam a�u skatienu.

-�� Gudri�us neviens necie�, Edison.

-�� Jūs tagad esat izcilākās un spo�ākās juristu sabiedrības pār�stāvji, Hjūss turpināja. Izskatot tūksto�iem pieteikumu no valsts labākajām jurisprudences skolām, �īs tiesas tiesne�i izvēlē�jās jūs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jūsu dzīve ir mainījusies uz visiem laikiem. Jums tiks piedāvātas citas vietas, kadru med�nieki jūs vedīs brīni�ķīgās pusdienās, darba devēji darīs visu, kas viņu spēkos, lai nolīgtu jūs. Jūs esat valsts viselitārākās brālības locekļi. Pa�reizējais Valsts sekretārs savulaik bija Augstākās tie�sas ierēdnis. Tāpat aizsardzības ministrs. Trīs no �ābrī�a devi�ņiem Augstākās tiesas tiesne�iem reiz biju�i ierēdņi. Un tas nozī�

mē kādam �ajā telpā ir visai lieliskas iespējas kādudien kļūt par Augstākās tiesas tiesnesi. Kop� �ā bri�a jūs esat augstvērtīgākais īpa�ums tirgū. Un tas nozīmē, ka jūsu rokās ir vara.

Bens Edisons atslīga krēslā. Viņ� vairs nesvīda.

Hjūss pārlaida acis uzmanības pilnajiem klausītājiem.

-�� Kādēļ es to visu stāstu? Ne jau tādēļ, lai jūs varētu palielīties draugu priek�ā. Un noteikti ne tādēļ, lai glaimotu jūsu ego. Ga�diem strādājot ar ierēdņiem, es zinu, ka ar ego jums nav problē�mu. Mans mērķis ir sagatavot jūs atbildībai, kādu nāksies uzņem�ties. �is ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums iespējams, svarīgākais, kāds jums jebkad bijis. Vairāk nekā divus simtus gadu Augstākā tiesa ir stūrējusi mūsu valsti cauri vislielākajiem strīdiem. Kon�gress var izdot likumus, prezidents var tos parakstīt, bet tie�i Aug�stākā tiesa iz�ķir, kādi tie būs. Un no �īs dienas vara ir jūsu ro�kās. Līdztekus tiesne�iem jūs pieņemsiet lēmumus, kas mainīs daudzu dzīves. Alla� būs nepiecie�ams jūsu ieguldījums, un jūsu idejas noteikti tiks īstenotas. Daudzkārt tiesne�i paļausies tie�i uz jūsu padarīto. Viņi savus lēmumus pieņems, izmantojot jūsu veik�to faktu analīzi. Un tas nozīmē, ka jūsu pārziņā būs tas, ko ties�nesis redz un zina. Tiesā ir deviņi tiesne�i. Ta�u jūsu ietekme un vara būs desmitais tiesnesis.

Bens lēni palocīja galvu. Viņ� jutās kā apburts.

Rūpīgi sakārtodams brilles, Hjūss ieturēja pauzi.

-��� Nu uz jūsu pleciem gulstas milzīga atbildība. Tāpēc jums jāprot rīkoties ārkārtīgi gudri. Es zinu, ka jūs pret �o jums izrādī�to uzticē�anos izturēsieties absolūti nopietni. Ja būs pareiza at�tieksme, ierēdņa amats mainīs visu jūsu dzīvi. Vai ir kādi jautā�jumi?

Nepacēlās neviena roka.

-��� Lieliski, Hjūss teica. Tad varam aprunāties par jūsu ka�binetiem. Dalīdams aploksnes, viņ� skaidroja: Paņemiet to, uz kuras rakstīts jūsu vārds, un pārējās padodiet tālāk. Aploksnē ir jūsu identifikācijas karte un tiesas parole. Ar karti varēsiet ieiet pa jebkurām tiesas durvīm, bet parole vajadzīga, lai strādātu ar datoru. Sekretāre jums parādīs, kā to izdarīt. Jautājumi? Atkal nevienas rokas. Labi, Hjūss noteica. Tad dodieties uz sa�viem kabinetiem. Numurs ir uzrakstīts uz aploksnes. Kad telpa

kļuva tuk�āka, Hjūss vēl uzsauca: Ja ir kādi jautājumi, nekaut�rējieties un zvaniet man!

Bens devās uz savu kabinetu vienīgo otrajā stāvā. Tiesne�a Holisa iepriek�ējos ierēdņus viņ� bija saticis intervijas laikā pa�gāju�ajā gadā. Pa Lielo zāli iedams atpakaļ, viņ� nonāca pie lifta. Liftniece bija vecīga sieviete ar krāsotiem piķa melniem matiem. Mugurā viņai bija tiesas uniforma pārāk �aura milzīgajai figū�rai. Liftniece uz neliela galdiņa lika mozaīku.

-��� Otro stāvu, lūdzu! Bens teica. Tā kā sieviete neatbildēja, viņ� turpināja: Kundze, man vajadzētu doties uz aug�u. Vai jūs, lūdzu�

-������������� Neceliet traci, liftniece novilka, pat nepaceldama galvu.

-��� Es tūdaļ. Atradusi vietu mozaīkas gabaliņam, ko viņa turēja rokā, sieviete beidzot pievērsās Benam. Tātad pie kā esat iera�dies?

-�� Es strādāju pie tiesne�a Holisa. Mans vārds ir Bens Edisons, pastiepdams roku, viņ� teica.

-�� Man vienalga, kas jūs esat. Vienkār�i pasakiet, kur� stāvs va�jadzīgs, ieiedama liftā, sieviete pamācīja.

-�� Otrais, Bens sausi noteica.

Gaitenis otrajā stāvā bija no marmora, ar sarkani zeltītu pa�klāju, ta�u Bens to tik tikko ievēroja. Viņ� bija pārāk aizņemts, mek�lējot vajadzīgo kabinetu, kura numurs bija uzrakstīts uz aplok�snes.

Priecājos jūs redzēt, Holisa kungs, Bens klusībā skaitīja. Sveicinā�ti, Holisa kungs! Priecājos iepazīties! Kā klājas, Holisa kungs? Jauka mantija, Holisa kungs, tā lieliski jums piestāv. Vai drīkst vēlreiz nobu��ot jūsu pakaļu, Holisa kungs?

Beidzot viņ� atrada 2143. telpu. Stāvēdams pie greznajām sar�kankoka durvīm, Bens paberzēja plaukstu pret biksēm cerībā, ka rokasspiediena brīdī tā būs sausa. Satvēris misiņa rokturi, viņ� atvēra durvis un iegāja iek�ā.

-�� Tu laikam esi Bens, lūkodamās pāri avīzes malai, teica ap�mēram trīsdesmit gadus veca sieviete. �ēl, ka manis dēļ esi uz�vilcis tik brīni�ķīgu uzvalku. Sievietei mugurā bija haki krāsas īsbikses un zaļ� teniskrekls. Viņa nolika avīzi un, izstiepusi roku, tuvojās Benam. Priecājos iepazīties! Esmu Lisa, tava kolēģe visu

nākamo gadu. Ceru, ka neriebsimies viens otram, jo diezgan daudz laika nāksies pavadīt kopā.

-��� Vai tiesnesis�

-��� Nāc, parādī�u mūsu kabinetu, Lisa pārtrauca, vilkdama Benu dziļāk telpā. �I ir tikai pieņemamā istaba. �odien Nensijas nav, ta�u parasti viņa sē� �eit. Viņa ir Holisa sekretāre.

Lisa bija sīka auguma, ta�u atlētiska un eleganta. Nelielais deguntiņ� saderējās ar plānajām lūpām un zilajām acīm. Lisa atvē�ra durvis uz mazāku telpu.

-�� �is ir mūsu kabinets. Diezgan idiotisks, vai ne?

-��� Neticami, Bens teica, stāvēdams durvīs.

Kabinets bija neliels un sen remontēts, ta�u tum�ā koka pane�ļiem, kas klāja sienas, bija vēsturiska pieskaņa. Kabineta labajā pusē atradās iebūvēti skapji ar grāmatām. Piebāzta ar lietu, trak�tātu un juridisko �urnālu sējumiem, telpa Benam atgādināja bib�liotēkas, kādas pieder miljonāriem zemas kvalitātes filmās.

Pie galējās sienas karājās vienīgā glezna pa�reizējo tiesne�u fotogrāfija. Tādas oficiālas fotogrāfijas uzņēma, kad amatā stājās jauns tiesnesis, un tās alla� bija vienādas: pieci tiesne�i sē� un �etri stāv. Tiesas priek�sēdētājs sē� vidū, savukārt pārējie hierar�hijas kārtībā izvietoju�ies apkārt. Vecākais tiesnesis sē� kreisajā malā, jaunākais stāv labajā. Lai gan fotogrāfija bija tikai se�us mēne�us veca, tiesne�u vienādās melnās mantijas un stoiskie ska�tieni to padarīja glu�i neat�ķiramu no du�iem to, kas uzņemtas pirms daudziem gadiem.

Uz tum�zila un zeltaina paklāja viens pret otru vērsti atradās divi rakstāmgaldi, uz tiem datori, līdzās skapji ar atvilktnēm, papīra smalcinātājs un elegants, ta�u pamatīgi nolietots sarkans dīvāns. Abi rakstāmgaldi jau bija nokrauti ar dokumentiem.

-�� Cik noprotu, rakstāmgaldi ir no agrīnā koloniālā perioda, Lisa skaidroja. Tos dro�i vien savulaik lietoju�i tiesne�i. Vai arī tie nāku�i no kāda garā�as. Ko gan es zinu par antīkām lie�tām?

Sekodams Lisai nelielajā, tomēr izsmalcinātajā kabinetā, Bens ievēroja, ka viņa staigā basām kājām.

-�� Tiesne�a �odien laikam nebūs? Bens pagrūda malā papīru kaudzi un uzlika portfeli uz rakstāmgalda.

-�� Tie�i tā. Piedod, vajadzēja tev vakar piezvanīt. Lielākā daļa tiesne�u vasarā dodas atvaļinājumā. Holiss būs atpakaļ tikai nākammēnes, tāpēc vari ģērbties, kā gribi. Lisa atspiedās pret Bena rakstāmgaldu. Nu, ko tu domā?

Bens apskatīja telpu.

-��� Dīvāns �ķiet ērts.

-�� Normāls. Ta�u daudz ērtāks nekā �itie vecie krēsli. Mezda�mās pie viena no pelēkajiem metāla skapjiem, Lisa teica: Bet �ī tomēr ir jaukākā kabineta daļa. Paskaties!

Atgrūdis skapi no sienas, Bens ieraudzīja astoņpadsmit pa�rakstus, kas uz�ņāpti ar melnu flomāsteru.

-��� Biju�ie Holisa ierēdņi? viņ� jautāja, lasīdams vārdus, kas klāja pusi skapja.

-�� Nē, īstie musketieri, Lisa atbildēja. Protams, tie ir biju�ie ierēdņi.

-�� Kad jāparakstās?

-�� �is ir īstais laiks, Lisa teica, izvilkdama no kabatas melnu flomāsteru.

-��� Vai mēs pārāk nesteidzamies? Bens iesmējās.

-��� Ei, tev paveicās, ka es tevi pagaidīju!

Lisa uzvilka pla�u parakstu uz skapja sienas. Bens parakstī�jās apak�ā un pievilka skapi atpakaļ pie sienas.

-�� Tu laikam sāki jūlijā? viņ� jautāja.

-�� jā. Kaut arī es varētu doties ceļojumā!

-��� Es gan biju, Bens atzinās. Atgriezos no Eiropas pirms divām dienām.

-��� Laimīgais! atkrizdama dīvānā, noteica Lisa. Izstāsti sva�rīgāko par sevi: no kurienes esi, kur gāji skolā, kādi ir tavi hobiji un aizrau�anās, nu, pikantas detaļas.

-�� Gribēsi visus izmērus vai tikai kurpju lielumu?

-��� Izmērus es redzu, Lisa atbildēja. Maza pēda, vidējas ro�kas, parasts augums, milzīgs ego.

Bens iesmējās.

-�� Un visi teica, ka mans kolēģis būs muļķis! viņ� sacīja, no�vilkdams �aketi.

Benam bija ovāla seja un ne visai iespaidīgs zods, ta�u viņ� tika uzskatīts par pievilcīgu ar dedzīgām tum�zaļām acīm un

gai�brūniem matiem, kas krita pār pieri. Uzrotījis piedurknes, viņ� teica:

-��� Esmu no Ņūtonas, Masa�ūsetsas. Vispirms studēju Kolumbijā, pēc tam Jeilas universitātes Juridiskajā fakultātē; pagāju�ajā gadā biju ierēdnis pie tiesne�a Stenlija Kolumbijas apgabala ie�cirkni un vispār gribu kļūt par prokuroru.

-������������ Gar-lai-cī-ba! Lisa novilka, vēl ērtāk iekārtojusies dīvānā.

-��� Kādēļ vienkār�i neiedevi savu CV? Pastāsti par sevi! Kas patīk, nepatīk, mīļākie ēdieni, seksa skandāli, ģimene. Tādas lietas.

-��� Vai tu alla� esi tik ziņkārīga? apsēdies uz rakstāmgalda stūra, Bens jautāja.

-�� Klau, mums turpmākos divpadsmit mēne�us nāksies dzīvot �ajā kabinetā. Labāk ta�u iepazīties! Tātad tu atbildēsi vai ne?

-��� Mana māte ir izpilddirektore datoru kompānijā Bostonā. Viņa ir uzņēmīga, dzīvesgudra un valdonīga mamma, kas uz�augusi Bruklinā. Tētis raksta liberālus komentārus The Boston Globe. Viņi abi studēju�i Mi�iganas universitātē un satiku�ies socioloģijas lekcijā. Pirmā saruna bijusi īsta ciņa: tētis kļuvis vai traks, dzirdot māti sakām, ka algas apmērs ir tie�i saistīts ar inte�liģenci.

-��� Lieliski! Strīdnieki! Lisa teica, pieceldamās sēdus.

-��� Viņi satiek glu�i labi, ta�u par politiku mūsu mājā runāt nedrīkst.

-�� Un uz kuru pusi politikā sliecies tu?

-��� Domāju, esmu kaut kur starp mērenajiem un liberāļiem, Bens teica, ar roku novilkdams iedomātu līniju. Esmu divpartiju laulības produkts.

-��� Draudzenes?

-��� Nav. Domāju, tētis visu diezgan sa�aurinājis līdz mammai.

-�� Smieklīgi.

-��� Dzīvoju kopā ar trim labākajiem draugiem no vidusskolas laikiem.

-��� Kādreiz esi bijis iemīlējies?

-��� Vai tu kādreiz esi saukta par uzbāzīgu?

-�� Vienkār�i atbildi uz jautājumu! Lisa pamācīja.

-Tikai vienreiz, lai gan nezinu, vai to var saukt par mīlestību. Pēc Juridiskās augstskolas divus mēne�us ceļoju pa pasauli Ei�

ropu un Āziju, Bangkoku un Bali, Spāniju un �veici. Apskatīju visu, ko vien varēju.

-�� Tev laikam patīk ceļot.

-��� Ļoti. Nu, lūk, un Spānijā satiku sievieti, vārdā �aklīna Ambrosio.

-��� Eksotiski! Vai viņa bija vietējā?

-�� Nē-e. Mārketinga konsultante no Rodailendas. Viņa Spānijā tikai sāka savu ceļojumu, bet es beidzu. Satikāmies Salamankā, nedēļu apceļojām nelielo Maljorkas salu un �ķīrāmies piecas die�nas pēc satik�anās.

-��� Lūdzu, tu lauz manu sirdi! Lisa ievaidējās. Ļauj minēt: tu pazaudēji viņas adresi un vairs nespēj uzmeklēt �o sievieti, un vēl līdz �ai dienai tev sāp sirds!

-��� Patiesību sakot, mūsu pēdējā kopīgi pavadītajā dienā viņa atzinās, ka ir precējusies, ta�u lieliski izbaudījusi �o laiku, kad atkal varējusi būt vientuļa sieviete. Viņas vīrs ielidoja nākamajā dienā.

Lisa brīdi klusēja un tad jautāja:

-��� Vai tu mānies?

-�� Ne mirkli.

-��� Vai tad viņai nebija laulības gredzena?

-��� Kamēr bijām kopā, ne.

-Jā, lielisks stāsts. Ta�u tā noteikti nebija mīlestība.

-�� Es jau to ari neteicu, Bens smaidot atbildēja. Un tu? Ko tu vari pastāstīt? Kādas pikantas detaļas?

Lisa uzmeta kājas uz sarkanā dīvāna.

-��� Esmu no Losand�elosas un ienīstu �o pilsētu. Uzskatu, ka tas ir Rietumu vannas istabas klozetpods. Pirmo grādu ieguvu Stenfordā, turpat turpināju studijas Juridiskajā fakultātē un ti�kai tāpēc, ka gribēju būt tuvāk savai ģimenei.

-�� Gar-lai-cī-ba! Bens nodziedāja.

-��� Nedusmojies! Mans tētis ir no Losand�elosas, mamma no Memfisas. Viņi satikās goda vārds! Elvisa piemiņas pasāku�mā Lasvegasā. Viņi kolekcionē visu, kas saistīts ar Elvisu: �ķīv�jus, dvieļus, salve�u turētājus. Mums ir pat Elvisa konfek�u kār�biņa ar piespie�amo pogu.

-�� Ar Elvisa galvu?

-��� Kāds pusjucis kolekcionārs no Alabamas uzlika vaigubārdu Fredam Flintstonam, novīlēja degunu un uzkrāsoja saulesbrilles. Mani vecāki satrakojās un samaksāja par to kārbu divus simtus dolāru. Pat nejautā! Viņi ir absolūti dīvaiņi.

-�� Nedomāju, ka tavs otrais vārds ir�

-�� Tie�i tā. Lisa Mērija �ulmane.

-�� Fantastiski! Uz Benu tas bija atstājis iespaidu. Alla� esmu vēlējies traumēt savus bērnus ar kādu patie�ām smieklīgu vārdu, piemēram, Tors vai Ira.

-�� Noteikti iesaku. Ja tevi bērnībā visu laiku ķircina, tiek stipri�nāta tava pa�cieņa.

-��� Drīkst jautāt vai tu spageti virpini?

Lisa samulsusi sarauca pieri.

-��� Uzskatu, ka ir divējādi cilvēki, Bens skaidroja. Vieni uzvirpina spageti uz dak�iņas, lai varētu iebāzt mutē, bet otri iesūc tos mutē. Pie kuriem piederi tu?

-��� Es iesūcu, Lisa smaidīdama atbildēja. Kad biju maza, es neēdu neko baltu, tāpēc mammai piens un olas bija jāietonē ar pārtikas krāsvielām.

-��� Ko? Bens iesmējās.

-�� Nopietni! Man nepatika baltā krāsa, tāpēc mamma pienu ie�krāsoja violetu, bet olas bija sarkanas. Tas nu gan bija jautri!

-�� Un bērnībā tu Bārbijām griezi matus, vai ne?

-�� Tiklīdz izvilku no kastes, lepni atbildēja Lisa. Tās mazās maitas pa�as uzprasījās.

-�� Jā, tagad es saprotu. Bens smējās. Mēs patie�ām labi sa�dzīvosim!

Desmit minūtes ar metro nobraucis Duponsērkla virzienā, Bens iekāpa vienā no Va�ingtonas milzīgajiem eskalatoriem un devās mājās. Nogājis vienu kvartālu, viņ� sastapa apkārtnes drau�dīgāko bezpajumtnieku Trako puisi D�oiju.

-�� Sveiks, D�oij! Bens teica.

-��� Ej pie velna! D�oijs izdvesa. Izkod man!

-��� Ņem paēd! Bens teica, pasniegdams D�oijam sviestmaizi ar tītara gaļu, ko bija paņēmis līdzi uz darbu. Par laimi, pirmajā dienā viņi mūs baro.

-������������� Paldies, vecais! D�oijs sacīja, pagrābdams sviestmaizi.

-��� Bet nu tinies! Un aizrijies!

-��� Lai tā būtu, Bens teica.

Iedams garām apskretu�ajām, ta�u jaukajām sarkanbrūnajām akmens mājām, kas �ajā apvidū bija sastopamas teju uz katra so�ja, Bens vēroja jaunu ierēdņu leģionus, kas steidzās mājup vaka�riņās. Nonācis gandrīz līdz mājām, Bens dziji ievilka elpu, izbau�dīdams mājas ēdiena smar�u, kas alla� plūda no sarkano ķieģeļu nama uz kvartāla stūra. Bena pa�a māja bija �aura, neizteiksmī�ga sarkanbrūno akmeņu ēka ar izbalēju�u smil�krāsas markīzi un Amerikas karogu ar �etrdesmit astoņām zvaigznēm. Lai gan bija jau augusts, durvis vēl joprojām rotāja Visu svēto dienas dekorā�cijas. Bena dzīvokļa biedrs Obers ļoti lepojās ar �īm dekorācijām un atteicās tās noņemt līdz pat nākamajai Visu svēto dienai. Kad Bens beidzot iegāja pa durvīm, Obers ar Nātanu gatavoja vakari�ņas.

-��� Nu, kā bija? Obers jautāja. Vai kādu jau notiesāji?

-�� Lieliski, Bens atbildēja un, nometis portfeli līdzās skapim, atraisīja kaklasaiti. Tiesne�a nebūs vēl divas nedēļas, tāpēc mums ar kolēģi bija laiks iepazīties.

-��� Kāds ir tavs kolēģis? Obers jautāja, iebērdams makaronus verdo�ā ūdenī.

-�� Tā ir sieviete.

-��� Un kāda viņa ir? For�a?

-��� Diezgan, Bens teica. Dedzīga un ļoti tie�a. Neko sliktu nevaru teikt. Viņai ir skaistas acis, diezgan īsi mati�

-��� Lesbiete, Obers paziņoja. Par to nav �aubu!

-��� Kas ir? Nātans jautāja, kad Bens papurināja galvu.

-�� īsi mati un tie�a? Obers nosmīnēja. Un tu domā, ka viņa nav lesbiete?

-��� Viņa piedāvājās salabot manu ma�īnu, Bens piebilda.

-�� Redzi, Obers noteica, norādīdams uz Benu. Viņi tikko sa�tiku�ies, un viņa jau gatava vilkt laukā instrumentu kasti.

Ignorēdams savu biedru, Bens atvēra ledusskapi.

-��� Ko jūs, pui�i, taisāt?

-�� Anita Briāna vāra makaronus, bet es taisu savu smirdīgo ķip�loku mērci, Nātans skaidroja. Pārceļot milzīgo katlu ar spageti

17 Siguldas novada BIBLIOTĒKA

uz plīts tālāko riņķi, viņa platie pleci pat nepakustējās. Būdams militārs cilvēks, Nātans vēl joprojām nebija noņēmis kaklasaiti, lai gan jau pusstundu bija mājās. Iemet vēl mazliet makaronu skapī paliku�as vairs tikai kādas divdesmit kastes. Viņ� uzma�nīgi pārcēla pannu ar mērci uz priek�ējo riņķi. Nu, izstāsti, kā bija? Ko visu dienu darīji?

-��� Kamēr tiesa atsāks darbu, mēs lielāko daļu dienas pavadī�sim, rakstot dienesta vēstules par apelācijas lūgumrakstiem, Bens skaidroja. Pārliecinājies, ka draugi vēl joprojām ieinteresēti klausās, viņ� turpināja: Tiesas nams ik dienu tiek pārplūdināts ar apelācijas lūgumrakstiem. Kad �etri tiesne�i piekrīt apelācijai, lieta tiek nodota izskatī�anai. Lai ietaupītu laiku, mēs izlasām apelācijas lūgumrakstus, noformējam kā standarta dienesta vēs�tules un iesakām tiesnesim piekrist vai noraidīt apelāciju.

-�� Tātad, rakstot dienesta vēstuli, tu patie�ām vari ietekmēt lie�tas izskatī�anu Augstākajā tiesā! Nātans secināja.

-��� Tā var teikt, lai gan es domāju, ka tu tomēr pārspīlē mūsu iespējas, Bens sacīja, ar pirkstu nomēģinādams mērci. Arī pā�rējie kantori izskata dienesta vēstules, tātad mūs pārbauda. Pie�ņemsim, tiks iesniegta svarīga lieta, kas patie�ām varētu ierobe��ot tiesības izdarīt abortus. Ja es uzrakstī�u tendenciozu dienesta vēstuli un iesacī�u tiesnesim Holisam atteikties no apelācijas iz�skatī�anas, konservatīvie tiesne�i sāks kliegt uz Holisu un es pa�lik�u muļķa lomā.

-�� Bet es tomēr esmu pārliecināts, ka nenozīmīgai lietai neviens pat nepievērsīs uzmanību; īpa�i, ja tu esi vienīgais, kas lasījis lū�gumraksta oriģinālu, Nātans iebilda.

-��� Nezinu, Bens noteica, purinādams galvu un atslīgdams pret galda malu. �ovakar, �ķiet, spie�as uz āru tavs Napoleona gars. Tā ir Augstākā tiesa, kurā jāievēro ārkārtīgi stingrs ētikas kodekss.

-��� Es vēl joprojām nespēju noticēt, ka tu esi Augstākās tiesas ierēdnis! pie izlietnes mizodams ķiplokus, ierunājās Obers. -Sasodīts, Augstākajā tiesā! Man visu dienu jāatbild uz telefona zvaniem, bet tu kaujies ar garlaicību Augstākajā tiesā!

-�� Tevi laikam nepaaugstināja, Bens norādīja.

-��� Viņi mani pilnīgi izjāja, Obers klusi noteica. Ar bedrītēm abos bālajos vaigos un gai�ajiem vasarraibumiem uz deguna viņ�

bija vienīgais no Bena dzīvokļa biedriem, kas vēl joprojām atgādi�nāja koled�as studentu. Es uz senatora Stivensa biroju aizgāju tikai tāpēc, ka viņi sacīja man tikai da�as nedēļas vajadzēs atbil�dēt uz telefona zvaniem. Un tas notika pirms pieciem mēne�iem!

-��� Vai tu viņiem to atgādināji? Bens jautāja.

-��� Izmēģināju visu, ko tu ieteici, Obers skaidroja. Ta�u es neprotu būt tik agresīvs kā tu.

-�� Vai tu vismaz piedraudēji, ka iesniegsi atlūgumu? Bens no�prasīja.

-�� Tā kā liku manīt.

-�� Liki manīt? Bens pārjautāja. Un ko viņi teica?

-��� Ka atvainojas par manis aizkavē�anu, ta�u viņi visus spē�kus velta vēlē�anām. Turklāt ir vismaz simts cilvēku, kas gribētu nekavējoties stāties manā vietā. Iespējams, vajadzēja uz�urāt Per�sonāla daļas vadītāja galdam.

-�� Jā, tā ir laba doma, Nātans teica. �urā�ana ir visai no�pietna divdesmit astoņus gadus veca cilvēka rīcība. Esmu dzir�dējis, ka tā alla� noder, ja grib, lai paaugstina amatā.

-������ Vajadzēja būt uzstājīgākam, Bens turpināja. Jāliek saļ prast, ka, zaudējot tevi, viņi piedzīvos pasaules galu.

-�� Un kā lai es to izdaru?

-��� Vajag parādīt sevi no labākās puses, Bens skaidroja un, ieraudzījis Obera biezo balto kreklu, piebilda: Un mazliet rūpī�gāk izvēlēties apģērbu. Es ta�u tev jau reiz teicu: nevelc �ito kreklu! Ar vasarraibumiem un gai�ajiem matiem tu izskaties pēc bērna!

-Tad ko man�

-�� Ņem! Bens novilka �aketi un pasniedza Oberam. Kad viņ� to uzvilka, Bens turpināja: Der visai labi. Tātad tev jāvelk mana �akete un kaklasaite. Rada iespaidīgu izskatu. Rīt no rīta tu do�sies uz darbu un runāsi vēlreiz.

-�� Nevaru, Obers teica.

-�� Varbūt uzraksti vēstuli? Nātans ieteica. Tādējādi tev ne�vajadzēs sastapties ar viņiem aci pret aci.

-�� Noteikti, Bens teica. Ja gribi, palīdzē�u uzrakstīt uzme�tumu. No mums trijiem tu pirmais dabūsi jaunu darbu.

-��� Nezinu, Obers noteica un, novilcis �aketi, pasniedza atpa�kaļ Benam. Varbūt vienkār�i jāaizmirst tas viss.

-��� Neļaujies izmisumam! Bens teica. Mēs tev palīdzēsim.

-��� Labāk izstāsti Benam par to kasī�anu! Nātans mudināja, cerēdams, ka izdosies nomainīt sarunas tematu.

-��� Ak Dievs, gandrīz aizmirsu! Tūliņ! Obers izskrēja no vir�tuves un devās aug�stāvā.

-�� Mums viņam jāpalidz, Bens noteica.

-�� Zinu, Nātans piekrita. Bet ļauj Oberam stāstīt, jo tas vi�ņam palīdz uzlabot garastāvokli.

-��� Pag, minē�u: vai tas saistīts ar loteriju?

-��� Fineass Teilors Bārnums* gribētu viņu par dēlu.

-��� Kā viņ� var būt tik atkarīgs?

-��� Nesaprotu, kāpēc tu brīnies, Nātans teica. Tu pavadīji Eiropā se�as nedēļas. Vai tie�ām domāji, ka pasaule tavas prom�būtnes laikā mainījusies? �is tas paliek nemainīgs.

-��� Kur tu tik ilgi biji? Bens jautāja, kad Obers atgriezās.

-������������� Drīz redzēsi, Obers iesāka, slēpdams roku aiz muguras.

-��� Tātad es absolūti nelāgā noskaņojumā nāku mājās no darba. Pēk�ņi Pola pārtikas veikala skatlogā ieraugu jaunu afi�u: Mums ir Loterija!

-��� Pols sevi�ķi rūpējas par gramatiku, Nātans pārtrauca stās�tītāju.

Nelicies ne zinis par biedru, Obers turpināja:

-��� Sākumā nopirku vienu biļeti. Nokasīju un laimēju dolāru, tāpēc nopirku otru. Un laimēju divus dolārus! Viņ� sāka runāt arvien aizrautīgāk. Es zinu, ka zaudēt nav iespējams. Nopirku vēl divas biļetes; ar vienu zaudēju, bet ar otru laimēju dolāru.

-��� Normāli cilvēki �ajā brīdī beidz, Nātans atkal iejaucās.

-��� Un tad es nopirku pēdējo biļeti! Obers turpināja. Nokasī�ju to, un izrādījās, ka esmu laimējis trīs zaļos. Un par tiem es no�pirku mums trīs Snickersl Un roka, ko viņ� slēpa aiz muguras, pameta Benam un Nātanam �okolādes batoniņus.

-�� Neticami, atvērdams savējo, noteica Nātans. Vai tu sapro�ti, ka esi uzķēries uz ikviena āķa, ko izlikusi loterijas komisija?

* Fineass Teilors Bārnums (Phineas Taylor Barnum, 1810-1891) kļuvis po�pulārs kā Krāpnieku princis. Darbojies �ovbiznesa, ar i/klaides programmām apbraukājis visu Ameriku. 1870. gadā dibinājis ceļojo�o cirku. 1875. gadā ievelels par Brid�portas pilsētas mēru. (�eit un turpmāk tulk. piez.)

-��� Nu un tad? Obers jautāja un nokoda milzīgu gabalu batoniņa. Es mēne�iem ilgi neesmu ēdis Snickcrsl Iedomājos, ka tas būtu brīni�ķīgs veids, kā nosvinēt Bena pirmo darbadienu!

Pēc pusstundas visi trīs draugi sēdēja pie virtuves galda.

-��� Mīļie, esmu mājās! atrāvis ārdurvis, skaļi paziņoja Ēriks.

-��� Vai vēl vēlāk nevarēja? Nātans nolika dak�iņu, bet Bens un Obers jau steidzās uz dzīvojamo istabu.

-��� Labais dēls atgriezies! ieraudzījis Benu, iesaucās Ēriks.

-�� Tie�i laikā, Bens noteica. Domāju, ka esi aizbēdzis.

Turēdams rokā pusēstu sviestmaizi, Ēriks apskāva savu bied�ru. Mugurā viņam bija negludināts krekls un sagumzītas haki krā�sas bikses viņ� bija nevī�īgākais no visiem. Biezie melnie mati nekad netika ķemmēti, bet seja reti skūta. Bārdas rugāju tum�u�mu pastiprināja Ērika kuplās melnās uzacis. Tās virs deguna �ķīra tikai pāris milimetru un radīja iespaidu, ka viņ� visu laiku ir sa�vilcis pieri grumbās.

-��� Piedod! Ēriks teica. �onedēļ katru vakaru vēlu jāstrādā.

-��� Katru vakaru? samulsis jautāja Bens. Mēne�a izdevumā?

-��� Viņ� neko nezina par tavu darbu, ienācis dzīvojamā ista�bā, noteica Nātans. Atceries? Viņ� se�as nedēļas bija prom.

-�� Tu vairs nestrādā �urnālā Washington Life? Bens jautāja.

-��� Nē, ser, Ēriks atbildēja un enerģiski pakasīja galvu. Kad jau domāju, ka visu savu atliku�o �urnālista mū�u pavadī�u, ap�rakstot vietējās antīko mākslas darbu izstādes un labākos jaunos restorānus, man piezvanīja Washington Herald. Viņiem bija vakanta Politiskās nodaļas �urnālista vieta. Sāku pirms divām nedēļām.

-�� Tu strādā pie labējiem? Bens jautāja.

-��� Ei, iespējams, tā ir viduvēja avīze, ta�u tās tirā�a sasniedz astoņus tūksto�us, un tie visi ir manējie!

-��� Fantastiski! Bens uzsita draugam uz pleca.

-�� Starp citu, Ēriks pievērsās Oberam, uzmini, ko viņi ievie�tos krustvārdu mīklu lappusē?

-�� Nekaitini mani� Vārdu meklē�anu? Obers minēja, sagrā�bis Ēriku aiz krekla.

-��� Vārdu meklē�ana! spiedza F.riks. Sāksies nākammēnes!

-��� Vārdu meklē�ana! atkārtoja Obers.

-�� Mek-lē-�a-na! Mek-lē-�a-na! Mek-lē-�a-na! abi draugi skan�dēja.

-��� Par ko gan priecājas neizglītoti ļautiņi! teica Nātans, ap�likdams roku Benam ap pleciem.

-�� Jāatzīst, ka ilgojos pēc tā, Bens teica.

-��� Eiropā vairs nav vientie�u? Nātans jautāja.

-��� Ļoti smieklīgi, Bens novilka, pievērsies biedriem, kas tā priecājās par krustvārdu mīklām. Ei, jūs, brīnumdvīņi, varbūt atgriezīsimies pie vakariņu galda?

-�� Nevaru, Ēriks teica un, nokodis gabalu sviestmaizes, tur�pināja: �īs ir manas vakariņas. Rītdienas izdevums ir svarīgāks.

Vēlāk Nātans iegāja Bena istabā, kas lai arī par to varēja strī�dēties bija labākā telpa visā mājā. Istabā bija senlaicīgs ozolko�ka rakstāmgalds, no ozolkoka gatavota gulta ar baldahīnu un ozolkoka grāmatu skapis Benam vienīgajam no �etriem drau�giem rūpēja saskanīga iekārta. Nātans reiz bija nolēmis remontēt savu istabu, ta�u pārdomāja, kad saprata, ka darītu to tikai tāpēc, ka tāpat rīkojies arī Bens. Virs Bena gultas karājās trīs profesionā�li ierāmētas melnbaltās fotogrāfijas: ar puspabeigtu Va�ingtona pieminekli, ar puspabeigtu Eifeļa torni un puspabeigtu Brīvības statuju. Bens piemiņas lietiņas vāca kā �urka. Viņa grāmatplauktā starp citām lietām atradās pirmās ma�īnas atslēgas; siksnas sprā�dze, ko vectēvs viņam uzdāvinājis deviņu gadu vecumā; matu tīk�liņ�, ko Obers mēdza nēsāt, kad strādāja "Burgeru debesīs"; pre�tīga kaklasaite, ko Nātans bija apsējis pirmajā darbadienā; apmeklētāja karte, ko viņ� bija saņēmis, dodamies uz interviju pie tiesne�a ITolisa, un pati mīļākā lietiņa āmuriņ�, ko tiesnesis Stenlijs bija uzdāvinājis Benam, kad tas beidza strādāt viņa bi�rojā.

-�� Vēl joprojām cīnies ar pastu? Nātans jautāja, pamanījis vēs�tuļu kaudzi, ko �ķiroja Bens.

-�� Cik gan briesmīgi daudz nevajadzīgu vēstuļu var saņemt cil�vēks se�u nedēļu laikā! Bens teica. Man atsūtīti trīs piedāvā�jumi piedalīties totalizatorā, apmēram piecdesmit katalogu un du�cis piedāvājumu abonēt �urnālus. Un atceries, kā pagāju�ajā gadā Obers skatījās "Mis Amerikas pusaudze" un piezvanīja uz astoņ-

simto numuru, lai pasūtītu mums pieteikumus? Es vēl joprojām esmu viņu adre�u sarakstā. Klausies: "Cienījamais Ben Edison! Vai jūs būsiet nākamajā "Mis Amerikas pusaudze"? Pilnīgi dro�i to zina tikai �ūrija, ta�u jūs varat paziņot pasaulei par savu pie�dalī�anos, pasūtot kādu no oficiālajiem konkursa produktiem." Pacēlis acis no vēstules, Bens piebilda: Laikam būs jāpasūta Oberam "Mis Amerikas pusaudze" sporta krū�turis. Ja jau cilvēks ir iekļauts pircēju sarakstā, ārā tikt no tā nebūs viegli.

-��� Lieliska doma, Nātans teica, apsēzdamies uz Bena gultas.

-�� Nu, izstāsti, kas vēl noticis! Bens aicināja, nolikdams malā vēstules.

-�� Godīgi sakot, nekas nav mainījies. Ēriks mājās uzturas ma�zāk, jo alla� cīnās ar termiņiem.

-�� Tad jau savu varoņdarbu vēl nav paveicis?

-��� Nē-e. Mūsu ceturtais biedrs vēl joprojām ir nevainīgs. Un viņ� vēl aizvien apgalvo, ka gaidīs līdz laulībām un tādā garā.

-��� Un Obers laikam viņu tāpēc visu laiku ķircina? Bens jau�tāja, tāpat zinādams atbildi.

-��� Obers viņu ķircina kop� vienpadsmitās klases, Nātans teica.

Viņ� atglauda savus ugunīgos matus, ko rūpīgi grieza īsus, lai slēptu plikpaurību. Nātanam pirmajam bija sāku�i izkrist mati, tāpēc, ja viņ� bija klāt, plikpaurība un frizūras bija aizliegtie te�mati. Sacensības gara pilnam, Nātanam nepatika zaudēt, tāpēc izkrīto�ie mati, viņaprāt, pamatīgi iedragāja izskatu, apēnojot visu sākot no stingrās stājas un beidzot ar stūraino zodu.

-�� Un jaunais darbs Herald redakcijā? Izskatās, ka Ēriks patie��ām ir laimīgs.

-��� Tu joko? Nātans iesaucās. Ēriks kop� stā�anās jaunajā amatā ir kā spārnos! Iedomājas, ka ir pasaules karalis.

-��� Vai tik tu neesi greizsirdīgs? Bens jautāja.

-��� Nepavisam ne, Nātans atbildēja. Viņ� divus gadus stu�dēja, lai iegūtu grādu �urnālistikā. Esmu priecīgs, ka beidzot viņ� raksta par kaut ko vairāk, ne tikai par vietējām izpārdo�anām. Gribētos tikai, lai viņ� bie�āk ir mājās.

-��� Nestāsti pekstiņus! Bens ķircinājās. Tev ir pilnīgi vienal�ga, vai viņ� ir mājās. Tev tikai nepatīk, ka Ērikam veicas labāk

nekā tev.

-��� Pirmkārt, viņam neveicas labāk kā man. Otrkārt, man nav iebildumu, ka viņam veicas labāk. Vienkār�i negribas, ka viņ� ir tāds egoists.

-��� Un pie apvār�ņa parādās greizsirdības nejaukā ēna.

-��� Tu zini, ko es gribu teikt, Nātans iebilda. Tiklīdz Ēriks pie kaut kā ķeras, viņ� kļūst vai traks. Tāpat viņ� rīkojās skolā, tāpat, kad rakstīja literārajam �urnālam, tāpat, kad sāka strādāt Washington Life. jā, viņ� iedomājas, ka ir Vudvords un Bern�teins vienā personā, ta�u man gribētos, lai viņ� vairāk uzmanības pie�vērstu saviem draugiem. Kop� Ēriks sācis strādāt avīzē, man nav bijusi iespēja ar viņu kaut cik nopietni parunāties. Ērikam vairs nav laika draugiem.

-�� Zini, ko es domāju? Es domāju, ka tevī mīt pārāk liels sacen�sības gars. Tā alla� ir bijis un alla� būs.

-�� Ar sacensības garu tam nav nekāda sakara. Mēs runājam par draudzību.

-�� Dod viņam laiku! Bens teica. Viņ� vēl ir jauniņais un dro�i vien cen�as atstāt labu iespaidu.

-�� Iespējams, Nātans noteica, paņemdams zīmuli un sākdams kaut ko kricelēt.

-������������ Aizmirsti to! Kas jauns Valsts departamentā? Bens jautāja.

-��� Vai pēdējo nedēļu laikā esi pārņēmis varu kādā tre�ās pasaules valstī?

-��� Ak vai! Nē. Lēni pārdomājot, viss bijis lieliski. Priek�nieks pagāju�ajā nedēļā uzturējās Dienvidāfrikā, tāpēc viss bija mierī�gi. Ta�u viņi, �ķiet, grib mani turēt pie rokas. Izskatās, ka pēc pā�ris mēne�iem bū�u SP.

-SP?

-�� Sekretāra politikas plāno�anas nodaļā. Tur tiek izstrādāta de�partamenta politika. SP nodaļas cilvēki parasti uzpilda visaug�stāko aprindu prātus.

-��� Tu un vēl pārītis smadzeņotāju prāto par mūsu eksistenci,

jā?

-�� Kādam ta�u jadomā, kā vadīt pasauli, Nātans teica, skricelēdams uz papīra Amerikas Savienoto Valstu kontūru. Bet kā ar tevi? �ī bija tava pirmā diena Augstākajā tiesā. Tas nav nekāds

tirdzniecības centrs.

-�� Zinu, Bens teica, nervozi ņurcīdams galda kalendāra sprā�dzi. Ceru, ka neesmu kļūdījies, sākdams darbu augustā, nevis jūlijā. �odien jutos kā apmaldījies.

-�� Viss būs labi, Nātans teica. Tu neko neesi nokavējis. Tur�klāt tava kolēģe sākusi pirms mēne�a.

-��� Dro�i vien, Bens noteica.

Piegājis pie plaukta, viņ� sāka kārtot grāmatas. Nātans vairāk nekā minūti vēroja draugu.

-��� Nav nekas slikts, ka tu nervozē, Nātans beidzot ierunājās.

-��� Tā ta�u ir Augstākā tiesa.

-�� Zinu. Bet tur visi ir tik gudri! Viņi spēj nosaukt ikvienu Aug�stākās tiesas precedentu pēdējo divdesmit gadu laikā; es varu no�saukt tikai L. A. Laiv sākotnējo aktieru sastāvu. Tā es tālu netik�u.

Nepieklauvējis istabā ienāca Obers.

-��� Kur� nomiris? viņ� jautāja, pamanījis Bena rai�pilno seju.

-�� Viņ� uztraucas, ka Augstākā tiesa izrādīsies intelektuāli pā�rāka, Nātans paskaidroja.

-��� Liela mui�a! Obers noteica, apsēzdamies uz Bena gultas.

-��� Pasaki, ka vari nosaukt visus L. A. Law aktierus. Uz mani tas alla� atstāj labu iespaidu.

-�� Man ir beigas, Bens secināja, vēl joprojām kārtodams grā�matas.

-�� Ben, liec mieru grāmatām! Tev nav par ko uztraukties, Nā�tans teica. Visu savu mū�u tu esi bijis intelektuālo kāpņu aug��galā. Tu no Kolumbijas devies uz Jeilu un pēc tam uz tiesne�a Stenlija biroju. Tagad tu strādā pie tiesne�a Holisa, kas ir viens no labākajiem Augstākajā tiesā. Vai nu tev visu laiku necerēti vei�cies, vai arī tu vienkār�i nervozē. Kā tu domā, kura atbilde ir pa�reizā?

-��� Iespējams, viņam visu laiku necerēti veicies, Obers ķircinā�jās.

-��� Aizveries, stulbeni! Nātans uzsauca. Tu alla� esi visu darījis pamatīgi. Tu pat visus se�desmit �etrus flomāsterus liki al�fabētiskā kārtībā. Tu pētīji elpas pūtiena aerodinamiku�

-��� Viņ� bija vienīgais no mums, kas neēda plastilīnu, Obers piebilda.

-�� Tie�i tā, Nātans piekrita. Ja neņem vērā mani, tu esi vie�nīgais gudrais cilvēks, kuru pazīstu.

Jau smaidīdams, Bens pagriezās pret Nātanu.

-�� Es esmu gudrāks.

Pūlēdamies apvaldīt smieklus, Nātans teica:

-�� Trīs burtiņi, vecīt: S-A-T.

-�� Tikai tas, ka tu SAT* ieguvi par kaut kādiem no�ēlojamiem simt punktiem vairāk nekā es, vēl nenozīmē, ka esi gudrāks par mani, Bens teica.

-��� Tests nemelo, Nātans teica, iedams uz durvju pusi. Ie�spējams, tev piemīt dzīves gudrība, ta�u neapvaldītā intelektuālismā mani var saukt par meistaru. Un, Ober, bērnībā neviens no mums neēda plastilīnu. Mēs tikai izlikāmies, lai redzētu, kā tu re�aģēsi.

Kad Nātans izgāja no istabas, Obers pievērsās Benam. Kad Bens sāka smieties, Obers iesaucās:

-��� Es zināju!

* SAT Scholastic Aptitude Test tests, ko ASV izpilda vidusskolu beidzeji, kas vēlas studēt koled�ā vai universitātē.

Nākamajā rītā septiņos Bens tiesne�a Holisa birojā iegāja rū�tainās īsbiksēs un izbalēju�ā teniskreklā.

-�� Ben, vai tas esi tu? no kabineta atskanēja Lisas balss. Vel�cies iek�ā!

-��� Kas noticis? ieskriedams kabinetā, jautāja Bens. Vai ar tevi viss kārtībā?

-��� Tu neticēsi, kas tikko notika. Lisas pirksti �ķirstīja lapiņas vizītkar�u turētājā. Man piezvanīja no Misūri gubernatora biro�ja, un mums ir divdesmit �etras stundas, lai izskatītu �o prasību par nāvessoda atlik�anu.

-���� Par ko tu runā? Bens jautāja, nomezdams portfeli uz galda.

-��� Ir! izvilkusi vizītkarti, Lisa iesaucās un, pagriezusies pret Benu, paskaidroja: Misūri kāds vīrietis nogalinājis trīs bērnus. Pirms desmit gadiem viņam piespriests nāvessods, un kop� tā lai�ka visās instancēs tiek izskatītas apelācijas sūdzības. Soda izpilde bija paredzēta oktobrī, bet kaut kādu iemeslu pēc valsts to noliku�si jau rīt. Puisim atļauts iesniegt apelācijas sūdzību Augstākajā tiesā, tātad mums ir divdesmit �etras stundas, lai atrastu Holisu un noskaidrotu viņa viedokli.

-��� Kā mēs ar viņu sazināsimies? Bens jautāja.

-��� Tie�i ar to es �obrīd nodarbojos, Lisa teica, pavēcinājusi vizītkarti. Holiss man atstāja telefona numuru, pa kuru viņu var sazvanīt Norvēģijā, ta�u acīmredzot uz pāris dienām devies ceļo�jumā. �o vizītkar�u turētāju paņēmu no viņa kabineta. Cik zinu, Kalifornijā Holisam ir māsa, tātad zvanī�u viņai.

Bens pacēla klausuli un palūdza ASV Dro�ības dienesta nu�muru. Paskatījies uz Lisu, viņ� teica:

-�� Katram tiesnesim visu laiku līdzās atrodas kāds dro�ībnieks. Viņiem jāzina, kur Holiss meklējams.

-��� Labdien, Vinstones kundze! Lisa teica. Piedodiet, ka pa�modināju. Esmu tiesne�a Holisa biroja ierēdne, un mums viņ� jā�sameklē. Steidzami!

-�� Sveicināti! Vai Dro�ības dienests? Bens jautāja. Te Bens Edisons no tiesne�a Meisona Holisa biroja. Mums ar viņu noteik�ti jāsazinās. Steidzami!

-�� Viņa nezina, kur Holisu meklēt, Lisa teica, nolikdama klau�suli, kamēr Bens skaidroja savu vajadzību Dro�ības dienestam.

-�� Ahā! Labi. Jā, noteikti, Bens teica.

Lisa uzsita Benam pa roku.

-��� Ko viņi teica?

-�� Viņi zina, kur Holiss atrodas, Bens paskaidroja, nolikdams klausuli. Numuru nedos, ta�u sazināsies ar viņu un pateiks, lai piezvana mums.

-�� Vai sacīji, ka tas ir steidzami? Lisa jautāja. Ieraudzījusi Bena sejā izteiksmi vai tu domā, ka esmu idiņ�, viņa piebilda: Piedod, es tikai pajautāju.

Pēc desmit minūtēm iezvanījās telefons. Pacēlis klausuli, Bens mierīgā balsī iesāka:

-��� Tiesne�a Holisa birojs� Labdien, Holisa kungs! Kā Norvē�ģija? Jā, esmu dzirdējis, ka �ajā gadalaikā tā ir lieliska. Nē. Jā, birojā viss kārtībā. Lisa ir satrieco�a. Ta�u gadījusies kāda steidzama lieta. Tikko iesniegta apelācija par nāvessoda atlik�anu, un notie�sāto grib sodīt jau rīt no rīta. Tātad, ē, ko lai mēs darām? Uzskricelējis pāris vārdu, Bens beidzot turpināja: Mēs piezvanī�sim �odien pēcpusdienā.

-��� Pie velna, ko viņ� teica? Lisa iekliedzās, tiklīdz Bens bija nolicis klausuli.

-������������� Būs tā, Bens noteica, uzsizdams knipi pa papīra lapu.

-��� Vispirms mums visiem tiesne�iem jāpaziņo, ka viņu lēmumam jābūt zināmam rīt līdz astoņiem no rīta. Lai atliktu soda izpildi, mums vajadzīgi pieci pozitīvi lēmumi. Ja būs tikai �etri, puisis rit nomirs. Kad būsim apziņoju�i visus birojus, mums jāuzraksta die�nesta vēstule, kurā mēs izsakām savu viedokli par to, kādu lēmu�mu Holisam vajadzētu pieņemt.

-�� Svarīgākā informācija būs atrodama pirmās instances fede�rālās tiesas dokumentos, Lisa teica.

-�� Tie�i tā. Un viņ� pastāstīja, kā pie tiem tikt. Viņ� teica, ka līdz rītam dro�i vien nepagūsim, ta�u grib izlasīt pilnīgu dienesta vēs�tuli jau se�os no rīta. Man ir viņa faksa numurs. Ieslēdzis dato�ru, Bens piebilda: Es uzrakstī�u oficiālu pieprasījumu, lai va�ram saņemt tiesas dokumentus.

-��� Bet es apziņo�u pārējos birojus.

-��� Kad būsi viņiem visu izstāstījusi, uzraksti to arī dienesta vēs�tulē, lai viņiem būtu oficiāls paziņojums, Bens teica, kad Lisa jau steidzās uz durvju pusi. Tad neviens nevarēs sacīt, ka neko nav zinājis.

Lisa palocīja galvu un izskrēja ārā.

Pēc stundas birojā tika ienestas deviņas kastes ar oficiāliem dokumentiem.

-��� Mums beigas! ieraudzījis kastes, Bens novaidējās.

-�� Nakts laikā to visu izlasīt nav iespējams, Lisa teica.

Bens lasīja, kas rakstīts uz kastu sāniem tās bija sakārtotas pa gadiem.

-�� Varbūt es sāk�u ar senākajiem, bet tu ar jaunākajiem? Kaut kad ziemā vidū satiksimies.

Lisa piekrita, un viņi abi sāka rakties papīru kalnos.

Divos pēcpusdienā iezvanījās Bena telefons.

-�� Tiesne�a Holisa birojs. Runā Bens, viņ� teica.

-�� Sveiks, Ben! Te Riks Fāgens. Es pirms trim gadiem biju ierēd�nis Holisa birojā. Piezvanīju, lai uzzinātu, kā klājas. Tā ir tradī�cija: biju�ie ierēdņi �ad tad piezvana. Pats zinu, ka da�ās pirma�jās nedēļās viss �ķiet sare�ģīti.

-��� Laika patie�ām nav, Bens teica.

-��� Kas tur ir? Lisa jautāja.

Aizklājis klausuli, Bens no�ukstēja:

-��� Viens no biju�ajiem Holisa ierēdņiem.

-�� Lieliski! Lisa teica. Man viens piezvanīja pagāju�ajā mē�nesī. Viņi gan zina, kā tikt galā ar �itiem mēsliem. Pajautā viņam, ko lai mēs iesākam.

-������������� Rik, vai drīkstu uzdot kādu jautājumu? Bens vaicāja.

-��� Mums tikko iesniedza nāvessoda lietu�

-��� Neticami! iesaucās Riks. Viņi alla� to dara tūdaļ pēc at�vaļinājumiem. Un Holiss dro�i vien ir prom.

-�� Sauļojas un izklaidējas Norvēģijā, Bens teica. Un mums jāizlasa tonna papīru, lai ziņotu viņam, vai nāvessods būtu atlie�kams.

-��� Labi, dariet tā, Riks teica, un viņa balss skanēja pārlieci�no�i. Ja lieta jau vairākus gadus ceļojusi apkārt, visus dokumen�tus jūs nekad neizlasīsiet. Lielākā uzmanība jāpievēr� prasībai, uz kuru balstīta pēdējā apelācija. Visi pārējie pieprasījumi ir maz�svarīgi. Es jūsu vietā ieietu kādā no datu bāzēm un uzmeklētu vienīgo vajadzīgo prasību. Ja tas ir par cilvēktiesībām, meklē tās; ja prasība ir par zvērinātajiem, meklē �ajā virzienā. V/cstlaiv ir vieg�lākais�

-���� Westlaw es jau meklēju, Bens skaidroja. Problēma tāda, ka visi dokumenti ir sajauku�ies. Mēs tikko saprotam, no kura gala sākt.

-��� Izmantojiet oriģinālo tiesas norakstu, jo lielākoties apelāci�jas sūdzības ir par nemākulībām, kas pieļautas zemāko instan�u tiesās. Vai citi tiesne�i jau ir devu�i ziņu?

-��� Nē, Bens teica, pierakstīdams Rika norādījumus. Lietu mēs saņēmām �orīt.

-�� Ja paveiksies, pieci tiesne�i nolems atlikt nāvessodu, iekams jūs būsiet pabeigu�i. Tādā gadījumā jums nevajadzēs pat sākt svīst.

-�� Par cik procentiem tas ir iespējams? Bens jautāja, bet Lisa viņam pār plecu lasīja piezīmes.

-��� Viss atkarīgs no prasības. Ja tas ir Ceturtais labojums*, Ostermans un konservatīvie tam pat nepieskarsies. Bet Dreiberga va�rētu uzņemties. Jums galvenais ir saprast, ka nerakstāt savu, bet gan Holisa viedokli. Jūs, iespējams, domājat, ka �is notiesātais ir

* ASV Konstitūcijas Ceturtajā labojuma noteikts, ka bez pamatota iemesla un likumīga apstiprinājuma nedrīkst laupīt cilvēka personisko dro�ību, ielauzties viņa mājas, pētīt dokumentus un nodarbo�anos; kratī�anas vai aresta orderi drīkst izsniegt tikai tad, ja ir likumīgs iemesls to darīt, turklāt tajā jābūt norādītam, kura vieta tiks pārmeklēta un kādas personas lietas meklētas.

attaisnojams, ta�u jums jāņem vērā, ko par to varētu domāt Holiss. Parasti viņ� nāvessoda apelāciju neuzņemas ja vien tā nav jauna tipa prasība. Citādi viņ� ir laimīgs, ka var paļauties uz ze�mākas instances tiesas lēmumu.

-�� Un ja nu tā ir faktiskā nevainība? Bens jautāja, lēni tīdams telefona vadu ap pirkstu.

-��� Viss atkarīgs no faktiem, Riks teica. Ja jūsu priek�ā ir lie�ta, kurā notiesātais pilnībā atteicies no savām tiesībām, Holiss to varētu uzņemties. Jums jābūt uzmanīgiem. Jūs neesat �erloki Holmsi, tāpēc nedrīkstat domāt, ka varat at�ķetināt �o lietu, sē�ot savā kabinetā. Ja notiesātais uzstāj, ka ir nevainīgs, labāk iedvest sev pārliecību, ka tiesas prāvā pieļauta kļūda. Netērējiet Holisa laiku, stāstot par savām nojautām un spēju ar muguras smadze�nēm sajust, ka notiesātais nav vainīgs. Holiss savā krēslā sē� jau divdesmit trīs gadus. Iespējams, viņa vājība ir Pirmais labojums*, ta�u viņam ir pilnīgi vienaldzīgas jūsu nojausmas.

Pēc ilga klusuma brī�a Bens ierunājās:

-��� Bet ja tu patie�ām zini, ka tas puisis nav vainīgs? Nu, jūti ar muguras smadzenēm, sirdi un pirkstu galiem? Ar visu augumu.

-��� Lēmums ir jūsu ziņā, Riks brīdināja. Ja jums taisnība, labi. Ja ne, Holiss neatliks nāvessodu un jūs dabūsiet pamatīgu pliķi sejā. Nav jau nekāda lielā mui�a, ta�u pirmajās nedēļās es jūsu vietā censtos izpelnīties atzinību, nevis nonākt ne�ēlastībā.

-��� Tātad man vajadzētu ļaut �o puisi nogalināt tikai tādēļ, lai es pats izskatītos labi?

-��� Paklau, es neko nezinu par �o lietu, Riks teica. Es tikai iesaku rīkoties gudri. Man jāskrien. Ja ir kādi jautājumi, zvaniet!

-�� Klau, paldies par palīdzē�anu! Bens teica. Mēs patie�ām protam to novērtēt.

Pierakstījis Rika numuru, Bens nolika klausuli, ieslēdza dato�ru un atvēra Westlaw datu bāzi.

Piecos trīsdesmit pēcpusdienā kabinetā ienāca viens no ties�ne�a Ostermana ierēdņiem, D�ouels.

-��� Mēs nepiedalāmies. Ostermans atsakās atlikt nāvessodu.

* ASV Konstitūcijas Pirmais labojums nosaka reliģijas, varda un izteiksmes brīvību.

-�� Tātad ejat prom? Lisa pacēla acis no papīru kaudzes.

-��� Uzminēji, pa�apmierināti smaidīdams, noteica D�ouels.

Kad D�ouels devās prom, Lisa iekliedzās:

-�� Kaut tevi dzīvē sagaidītu vienas vienīgas grūtības un moko��a nāve!

-��� Līdz rītam! D�ouels nodziedāja. Cerams, rīt no rīta jums mugurā būs citas drēbes.

Nākamajās trijās stundās atlikt nāvessodu atteicās tiesnesis Gārdners, savukārt Veits, Kovaks, Molohs un Dreiberga piekrita.

-��� Paliku�i vēl trīs tiesne�i, un mums vajadzīgs tikai viens po�zitīvs lēmums, Bens sacīja. Cik liela ir iespēja, ka viss būs at�karīgs no mums?

-��� Negribu par to runāt, Lisa teica, neatraudama acis no do�kumenta. Man jākoncentrējas, un drīz tas viss beigsies. Esmu mierīga. Esmu koncentrējusies. Esmu pasaules centrs, un esmu viena pret vienu ar �o dokumentu.

Vienpadsmitos vakarā Lisa atslīga krēslā un iesaucās:

-��� Es vairs nevaru! Divpadsmit stundas neesmu pat pakustē�jusies!

-��� Bet kā tad ar pasaules centru? Bens jautāja.

-��� Pie velna pasauli! piecēlusies un sākusi soļot pa kabinetu, noteica Lisa. Es ienīstu pasauli! Piekā�u! Mani tagad pārņēmu�as dusmas, aizvainojums un naids. Pakārsim to puisi un iesim mājās!

-�� Tie�i tādi juristu izteicieni Augstākajā tiesā nepiecie�ami.

Pēk�ņi atvērās kabineta durvis, un And�ela paziņoja:

-��� Bleiks un Flems nepiedalās. Nāvessoda atlik�ana atteikta. Tagad viss jūsu rokās.

Bens paskatījās uz Lisu, kuras pleci bezspēkā saguma.

-�� Ja mēs pakārsim to puisi, varēsim iet mājās?

Neilgi pēc pusnakts Bens sēdēja pie datora un cie�i lūkojās ekrānā.

-�� Neredzu pierādījumus, viņ� teica jau tre�o reizi piecpadsmit minū�u laikā. Es to puisi nepazīstu, neesmu viņu saticis, ta�u saprotu, ka nav pierādījumu.

-��� Tu ne velna nesaproti, Lisa teica, izstaipījusies dīvānā un ar rokām aizsegusi acis. Un ko mēs rakstīsim tajā dienesta vēs�tulē?

-�� Izklāstīsim Holisam faktus un ieteiksim atlikt nāvessoda iz�pildi pierādījumu trūkuma dēļ.

-��� Mēs ta�u nezinām, ka tas puisis nav vainīgs, Lisa iebilda.

-��� Pret �o cilvēku nav spriesta taisnīga tiesa, un tas ir fakts, noteica Bens, beigdams rakstīt. Policists zvēr, ka redzējis kādu, kur� izskrējis pa mājas pagalma durvīm brīdī, kad notiesātais arestēts. Ta�u tad, kad aizstāvība pūlas ietilpināt �o policista lie�cību lietā, tiesnesis atsaka, uzskatot to par nesvarīgu. Smieklīgi!

Lisa dīvānā piecēlās sēdus.

-�� To sauc par viedokli. Tev nav iemesla pieņemt, ka tiesnesis kļūdījies.

-������������ Ir gan, Bens strīdējās pretim, krēslā pagriezies pret kolēģi.

-��� Notiesātais uzstāj, ka tas noslēpumainais bēglis ir viņa alibi ap�liecinātājs naktī, kad tika pastrādāta viena no slepkavībām.

-��� Bet kā tad ar pārējām divām slepkavībām? Lisa iebilda. -Ja arī to vienu bērnu viņ� nav nogalinājis, citus ta�u ir.

-��� Tu nesaproti. Bena balsī pavīdēja aizkaitinājums. Es ta��u neapgalvoju, ka viņ� nav vainīgs visās trijās slepkavībās. Bet, ja tas puisis nogalinājis tikai divus, nevis trīs cilvēkus, iespējams, viņam netiktu piespriests nāvessods. Iespējams, zvērinātie būtu piespriedu�i tikai mū�a ieslodzījumu.

-�� Ben, �is cilvēks vienā naktī nogalinājis divus nevainīgus bēr�nus. Pat tu to atzīsti! Liela mui�a, ka nav nogalinājis arī tre�o! Viņ� tik un tā pelnījis to, kas viņu gaida.

-�� Tas ir tavs viedoklis, Bens teica, pielēcis kājās. Zvērinātie triju slepkavību lietā varētu balsot citādi nekā divu.

-��� Bet tu ta�u nezini, vai tā policista liecība būtu viņam palīdzē�jusi! Lisa iebilda. Iespējams, viņu tik un tā atzītu par vainīgu.

-��� Bet varbūt arī ne. Bens pavēcināja ar rokām, tādējādi uz�svērdams savu vārdu nozīmi. Ne mums to lemt.

-��� Ieklausies sevī! Lisa teica, pieceldamās no dīvāna un nostā�damās tie�i pretī Benam. Tu nevari pārtaisīt visas prāvas tikai tāpēc, ka tu būtu rīkojies citādi. Zvērinātie dzirdēja aizstāvamā lie�cību. Viņi dzirdēja, ka ir kāds liecinieks, kas varētu apstiprināt vi�

ņa alibi, ta�u nav atrodams. Un tomēr zvērinātie sprieda, ka viņ� vainīgs trijās slepkavībās. Tas, ka policists redzēja noslēpumaino liecinieku, vēl nenozīmē, ka tas patie�ām varēja nodro�ināt alibi. Neatkarīgi no tā, vai policista liecība tiktu uzklausīta, liecinieks ne�tiktu atrasts. Ja kāds redzējis cilvēku, kas it kā varētu nodro�ināt alibi, tas vēl ne mirkli nenozīmē, ka alibi patie�ām ir.

-���� Bet tas maina visu, ko dzirdēju�i zvērinātie, Bens teica.

-��� Es nesaku, ka policista liecība būtu apstiprinājusi alibi, ta�u tā zināmā mērā padarītu ticamāku aizstāvamā liecību, ka �is noslē�pumainais cilvēks patie�ām eksistē. Pirms nāves tu, �ķiet, gribētu izmantot jebkuru iespēju, lai pierādītu savu taisnību.

-�� Tev tā pui�a vienkār�i �ēl, jo tev nepatīk nāvessods kā visa atrisinājums, Lisa teica.

-��� Tie�i tā, Bens atbildēja, krik�ķinādams pirkstu kauliņus.

-��� Es gribu ieteikt Holisam uzņemties �o lietu. Ja tu nepiekrīti, es sapratī�u, ta�u man tas daudz ko nozīmē. Ja Holiss nepiekritīs, Jaunākais, kas var notikt, es bū�u nonācis muļķa lomā. Tā kā uz kārts likta �ā pui�a dzīvība, es riskē�u. Zem dienesta vēstules lik�u tikai savu parakstu, ja tevi tas darīs laimīgāku.

Lisa papurināja galvu un iesprieda rokas sānos.

-��� Vai tie�ām tu jūties tik pārliecināts par to neģēli?

Bens palocīja galvu.

-�� Labi, tad ķersimies pie vēstules, Lisa teica. Ja Holiss ne�piekritīs, es tev sado�u pa ribām.

Atgriezies pie datora, Bens pasmaidīja.

-��� Norunāts.

-��� Pasteidzies! piecos piecdesmit no rīta Lisa iekliedzās.

Izmeties pa durvīm ar tikko izdrukātu trīsdesmit divas lappu�ses biezu ieteikuma vēstuli rokās, Bens Holisa kabinetā pieskrēja pie faksa aparāta. Pēc divdesmit minūtēm viņ� atgriezās.

-�� Vai iespējams būt vēl noguru�ākiem? viņ� jautāja, atglauz�dams sataukoju�os matus no pieres.

-��� Ceru, ka fakss aizgāja normāli? Lisa jautāja.

Maisiņi zem viņas acīm liecināja par milzīgu pārgurumu. Bens palocīja galvu un apsēdās līdzās Lisai uz dīvāna. Paskatījusies uz kolēģi, viņa teica:

-�� Tev nu gan ir mīksta bārdiņa!

-��� Nav gan, Bens noteica, pārvilkdams ar roku pār īsajiem rugājiem.

-��� Ir gan! Un tas nav trūkums. Tas vienkār�i nozīmē, ka tu ne�esi īsts vīrietis.

-�� Tu nu gan gribētu zināt, cik īsts vīrietis es esmu, Bens smai�dīdams teica.

Telpā iestājās savāds klusums.

-�� Tu tikko flirtēji ar mani, Lisa secināja.

-��� Ko tu tur runā? Bens iesmējās.

-�� Tā bija! Tu flirtēji.

-��� Neflirtēju gan.

-�� Tad ko nozīmēja tas: "Tu nu gan gribētu zināt, cik īsts vīrie�tis es esmu?" Tikpat labi tu varēji teikt: "Patausti mani!"

-��� Nu, labi, pieķēri mani, Bens sarkastiski atteica. Ei, Lisa, beigsim pļāpāt! Patausti mani!

-�� Tu nu gan to gribētu. Lisa nosmīnēja.

Bens ar pirkstu norādīja uz Lisu.

-�� Ar mani tas neies cauri, sieviete! Tu pati tikko flirtēji. Tu pati!

-�� Tu esi traks. Lisa iesmējās. Paklau, vienkār�i aizmirsīsim to. Mēs ta�u negrasāmies amizēties. Mēs abi esam pārmocīju�ies, un es nevēlos pieļaut, ka noguris prāts liek izdarīt kaut ko tādu, ko vēlāk no�ēlo�u.

-�� Tie�i tā. Bens atlieca galvu atpakaļ. Lai gan varu apsolīt, ka to tu nekad neno�ēlotu.

-��� Lisa, mosties! Bens sauca, purinādams viņas plecu.

-������������� Kas? piecēlusies sēdus uz sarkanā dīvāna, viņa jautāja.

-��� Cik pulkstenis?

-�� Pusastoņi. Nespēju aizmigt. Visu laiku domāju par to apsū�dzēto. Ja nu Holiss atsakās atlikt nāvessodu, jo mēs esam sastrā�dāju�i muļķības? Tātad mēs viņu būsim nogalināju�i.

-�� Mēs nevienu neesam nogalināju�i. Mēs darījām, ko varējām, un uzrakstījām pamatīgi argumentētu vēstuli.

-�� Tu tā domā?

-�� Bez �aubām. Mēs rīkojāmies pārliecināti�

Iezvanījās telefons. Bens pielēca tam klāt.

-��� Hallo! Sveicināti, Holisa kungs! Vai saņēmāt faksu? Bens apklusa, un Lisa uzsita viņam pa roku, lai izdibinātu tiesne�a re�akciju. Nē, mēs saprotam, Bens teica. Jā, mēs zinām, kāda ir procedūra. Lieliski. Ceru, ka pēc mēne�a tiksimies. Lai jums laba diena! Nolicis klausuli, Bens, raudzīdamies Lisai tie�i acīs, ie�turēja pauzi. Ir pieci pozitīvi lēmumi! Mēs uzvarējām! viņ� kliedza.

Abi apskāvās un lēkāja pa kabinetu, saukdami:

-�� Mēs uzvarējām! Mēs uzvarējām!

-�� Nespēju noticēt! Lisa teica. Ko vēl viņ� sacīja?

-�� Viņam patikusi mūsu vēstule. Teica, ka argumenti biju�i pār�liecino�i, analīze pamatīga. Teica, ka pārāk bie�i esam lietoju�i vārdu turklāt, ta�u, viņaprāt, esam visu izdarīju�i pareizi. Viņ� jau piezvanījis Misūri gubernatoram. Nu mums jāgatavojas lietas iz�skatī�anai.

-��� Neticami!

-�� Un zini, kas ir pats labākais? Holiss sacīja, citēju: "Sasodīts, tās prāvas ir kā skabargas pakaļā."

-��� Holiss teica sasodīts?

-��� Tie�i tā. Bens plati smaidīja. �I ir viena sasodīti laba diena!

Stāvēdams pie "Armanda picērijas", Bens ieelpoja vēlā oktob�ra vēso gaisu. Vasara oficiāli bija beigusies tāpat kā Va�ingto�nas necie�amais mitrums. Ģērbies kreklā ar uzrotītām piedur�knēm, Bens izbaudīja apkārt valdo�o klusumu. Jau sācis aizmirst vasaras zaļumu, viņ� pētīja brūnos un oran�os toņus, kas rotāja kokus Masa�ūsetsas avēnijā, un gaidīja pusdienu biedru. Pēc pā�ris minūtēm kāds uzsita viņam uz pleca.

-��� Bens?

-��� Riks? Bens atjautāja, pazīdams tiesne�a Holisa biju�ā ie�rēdņa balsi. Rikām mugurā bija olīvzaļ� uzvalks un raibs ka�mi�ra lakatiņ�. Visiespaidīgākās bija viņa acis aizpampu�as un mazliet asinīm pieliju�as. Plānie gai�ie mati bija rūpīgi saķemmē�ti. Riks izrādījās slaidāks, garākām rokām un vecāks, nekā Bens bija gaidījis. Prieks beidzot ne tikai dzirdēt balsi, bet arī redzēt seju, Bens teica, kad abi bija sarokoju�ies. Tu pēdējo divu mē�ne�u laikā mums esi daudz palīdzējis ar padomu, tāpēc, manu�prāt, bija pienācis īstais brīdis noskaidrot, kāds tu patiesībā iz�skaties.

-������������ Man arī tā likās, Riks teica, kopā ar Benu ieiedams ēstuvē.

-��� Nu, kā Holiss pret tevi izturas?

-�� Normāli, Bens atbildēja, iekārtodamies pie galda telpas stū�rī. Pirms pusotra mēne�a viņ� atgriezās no Norvēģijas, un do�māju, ka beidzot esmu pieradis pie viņa dīvainībām.

-�� Viņ� spēj būt visai savāds, vai ne? Nekad neesmu sapratis, kāpēc viņ� raksta tikai ar zīmuli. Domā, viņam ir alerģija pret pild�spalvām?

-��� Domāju, tā vienkār�i ir daļa no viņa personības, Bens at�bildēja. Manuprāt, nekas nav kā akmenī iecirsts; viss var mainī�

ties. Tomēr būtu labāk, ja viņ� nenoēstu visas dzē�amgumijas no zīmuļu galiem.

-�� Viņ� vēl joprojām to dara? Riks iesmējās. Mani tas traci�nāja.

-��� Viena lieta ir ēst tīras dzē�amgumijas. Pret tādām man nav iebildumu. Ta�u viņ� ko�ļā netīras. Reiz redzēju, kā viņ� nodzēsa pusi lappuses. Uz papīra bija daudz dzē�amgumijas drusciņu, bet pati gumija bija piķa melna. Viņ� to iebāza mutē un sāka ko��ļāt! Pēc tam zīmuļa galā bija atlicis tikai metāla karkasiņ�. Holisa zobi bija pilnīgi melni, un tas bija �ausmīgi.

-�� Jā, jau sāku ilgoties pēc tādiem brī�iem, Riks noteica, at�vērdams ēdienkarti.

-��� Lasīt ēdienkarti nav jēgas, Bens pamācīja. Te pasniedz tikai vienu ēdienu. Bens norādīja uz nebeidzamo picu klāstu, kas bija "Armanda" specialitāte. Visas picas par �etri deviņdes�mit deviņi. Cik man zināms, tā ir brīni�ķīgākā lieta visā pilsētā. Nespēju noticēt, ka tu par �o vietu agrāk nebiji dzirdējis.

-��� Esmu to palaidis garām, Riks noteica, pētīdams visda�ā�dākās picas.

Pateiku�i oficiantam savu pasūtījumu, Bens un Riks piegāja pie bāra un paņēma katrs trīs picu �ķēles. Atgriezies pie galda, Bens teica:

-�� Starp citu, paldies par padomu Scotl lietā! Nezināju, ka Holiss ir tik nelokāms, �ādās lietās lemjot par labu apsūdzētajiem.

-��� Mūsu taisnīgajam tiesnesim ne reizi nav bijis Sestajam labo�jumam* atbilsto�as lietas, kas viņam nepatiktu, Riks teica.

-��� Starp citu, ar ko tā nāvessoda lieta beidzās?

-�� Tu ta�u zini, ka nedrīkstu tev to stāstīt. Bens izmocīja vār�gu smaidu. Mēs esam parakstīju�i ētikas kodeksu, kurā teikts, ka viss ir konfidenciāls.

-�� Arī es to esmu parakstījis, Riks teica, salocīdams sīpolu un ķiploku picas �ķēli uz pusēm. Un man tas vēl joprojām ir sais�to�s. Tici man, es zinu, ko nozīmē sēdēt tajos birojos. Tu visu lai�ku esi atbildīgs par visu.

Bens paskatījās pār plecu un tad paliecās tuvāk Rikām.

*������ ASV Konstitūcijas Sestais labojums nosaka krimināllietās apsūdzēto tie�sības federalajā tiesā.

-��� Mēs nepiekrītam. Tiesne�i ar piecām balsīm pret �etrām no�balsoja par tā pui�a nogalinā�anu. Tas bija briesmīgi.

-���� Ei, neļaujies grūtsirdībai! Riks teica. Jūs daudz darījāt, lai novērstu ļaunāko. Tu nevari�

-��� Zinu. Visas lietas nevar uzvarēt, Bens atzina. Ta�u gribē�jās izglābt to puisi. Prāvas laikā viņ� bija pamatīgi satriekts.

-��� Viņ� nav pirmais un noteikti nebūs pēdējais, Riks norā�dīja. Ar ko vēl pa�laik nodarbojaties? Kas jauns CMI apvieno��anās lietā? �ķiet, nākamnedēļ tiks pasludināts spriedums?

-��� Patiesību sakot, tas, iespējams, nenotiks vēl da�as nedēļas. Bleiks un Ostermans pieprasīju�i vairāk laika, lai varētu uzrak�stīt savu viedokli. Tu jau zini, ka apvieno�anās lietās alla� ir daudz mulsino�a. Vajadzīga vesela mū�ība, lai izlauztos cauri vi�sām muļķīgajām regulām.

-�� Un kur� tad uzvarēs?

-Tas patie�ām bija jautri, Bens teica, vēlreiz paskatīdamies pār plecu. Kad tiesne�i balsoja sēdē, bija piecas balsis pret �et�rām, CMI atstājot zaudētājos. Pēdējā brīdī Ostermans paaicināja Dreibergu savā kabinetā. Ja var ticēt Ostermana ierēdņiem, Oster�mans pārliecinājis viņu, ka regulas ir par labu CMI, tātad apvie�no�anās ar lЈxco\l ir pilnīgi likumīga un atbilst �ērmena Aktam pret trestiem*. Pēc lēmuma pasludinā�anas �ārlzs Maksvels tū�daļ ķersies pie darba. Baumo, ka viņ� vairāk nekā piecus miljo�nus iztērējis juristiem, lai lieta nonāktu Augstākajā tiesā.

-�� Nezini, kāpēc Dreiberga pārdomāja?

-���� Nē. Tu ta�u pazīsti Ostermanu. Iespējams, izteica kompli�mentu par Dreibergas intelektu, un �ī padevās. Jauniņajam no�teikti ir grūti stāties pretim tiesas priek�sēdētājam.

-�� īpa�i jau sievietei, Riks piebilda.

Pārsteigts par �o komentāru, Bens sacīja:

-��� Es tā neteiktu. Ja arī Dreiberga būtu vīrietis, viņai būtu grūti nepiekrist Ostermanam.

__ Laika m gan , Riks piekrita.

*����� �ermena Akts pret trestiem tika pieņemts 1890. gada 2. jūlija, un tas bija pirmais Amerikas Savienoto Valstu federālās valdības noteiktais ierobe�o�jums monopolu veido�ana. Taja tika pasludināts, ka trestu veido�ana nav likumīga un monopolu veido�ana ir kriminālnoziegums. Akts nosaukts par godu ta autoram senatoram D�onam Sērmenam no Ohaio �tata.

-�� Cikos viņa atnāks? Nātans jautāja, uz dzīvojamās istabas kafijas galdiņa spodrinādams kurpes.

-�� Kuru katru minūti būs klāt. Spodrinādams pats savas kur�pes, Bens norādīja uz Nātana pedantisko darbo�anos. Varbūt tev samaksāt, lai tu nospodrinātu arī manas kurpes?

-�� �o tradīciju tēvs nodod dēlam, puis, Nātans teica. Dēls to nodod tālāk draugam. Kurpju spodrinā�ana ir dzīves neatņe�mama sastāvdaļa.

-��� Nespēju noticēt, ka daru kaut ko tādu, Bens teica, berzē�dams melno vasku kurpes ādā. Jūtos kā vectētiņ�. Nu, tikai veci ļaudis spodrina savus apavus. Varbūt es �obrīd kļūstu vecs.

-��� Vecumam ar to nav nekāda sakara, Nātans iebilda. Es kurpes spodrinu pats kop� divpadsmit gadu vecuma.

-�� Jā, bet tu arī gludini zeķes.

-��� Bet tikai godu zeķes, Nātans izlaboja. Lai kur� nu būtu runājis!

-�� Tikai nevajag! Bens strīdējās pretim. Varbūt es arī esmu kārtīgs, ta�u tu esi Pedantu Karalis.

Nātans nospodrināja kurpes sānu un uzspļāva tam.

-Sapņo vien!

-�� Vai gan citādi tavas kredītkartes makā būtu saliktas alfabē�tiskā kārtībā? Un drēbes skapī nesaskartos?

-��� Man gribas, lai visam ir sava vieta, Nātans paskaidroja.

-�� Protams, un ne jau tāpēc, ka esi dīvainītis. Pētīdams kurpi savā labajā rokā, Bens piebilda: Ja Lisa tagad mani redzētu, viņa dienām mani kaitinātu.

-�� Nesaprotu, kāpēc tu vēl līdz �im neesi atvedis viņu �urp.

-�� Gan jau viņa tev iepatiksies, Bens teica. Viņā ir ugun�tiņa.

-�� Tad kāpēc tu ar viņu nesaejies?

-�� Nevaru, Bens atbildēja. Mēs visu laiku atrodamies pārāk tuvu. Tad jau varētu saieties ari ar māsu.

Viņ� uzvilka mirdzo�ās kurpes kājās. Kad noskanēja durvju zvans, Bens devās tās atvērt.

-�� Jauka vietiņa, ienākot teica Lisa. Labāka, nekā iedomājos.

Pie dzīvojamās istabas tālākās sienas atradās milzīgs tum�zils dīvāns. Mazāks svītrots dīvāniņ� kalpoja par pagaidu novietni �aketēm, portfeļiem, makiem un atslēgām. Abi bija izdevīgi no�pirkti par dzīvokļa biedru pirmo algu Va�ingtonā. Virs lielākā dī�vāna karājās milzīgs tuk�s rāmis, kas ietvēra sarkanus, zilus, dzeltenus un zaļus krāsas laukumus, ko Ēriks bija uztriepis tie�i uz sienas drīz pēc ievāk�anās �ajā mājā. Ēriks teica, ka tās ir pa�matkrāsas darbībā; Bens uzskatīja, ka tas ir labs pirmais mēģinājums, ja viņ� cen�as sekot Dleksonam Polakam; Obers apgalvoja, ka tas ne�aizrauj, savukārt Nātans to nosauca par �ausmām.

Bens kopā ar Lisu iegāja dzīvojamā istabā un iepazīstināja viņu ar Nātanu, kas vēl joprojām spodrināja kurpes.

-��� Priecājos beidzot iepazīties, Lisa teica. Pao�ņājusi gaisu un pamanījusi kurpju tīrī�anas līdzekļus, viņa piebilda: Ja jūs, pui�i, vēlaties, varam aiziet uz kino. Padzīvoju�iem cilvēkiem dod atlaides.

-�� Smejies vien! Bens atteica.

-������������� Protams, smie�os, Lisa neatlaidās, apskatīdama istabu.

-��� Starp citu, kas noticis ar kafijas galdiņu?

Galdiņ� istabas centrā patiesībā bija afi�a ar Elbrid�a Gerija* por�tretu Bens uzskatīja, ka tas bijis sliktākais viceprezidents. Afi�ā �is cilvēks stāvēja uz ugunsizturīgas plastmasas un betona klu�iem.

-��� Tas ir politiski vistum�ākais kafijas galdiņ� visā pilsētā, Bens lepni paskaidroja. Kur vēl tu vari uzlikt savas kājas uz sejas cilvēkam, kur� atteicās parakstīt Amerikas Savienoto Valstu Konstitūciju?

-��� Zini, da�reiz tu patie�ām esi dīvains, Lisa teica. Garām ēdamistabas stikla galdam, kas atradās starp virtuvi un dzīvoja�mo istabu, Lisa devās uz virtuvi un piegāja pie kalendāra, kas bija piestiprināts pie ledusskapja. Vai tas ir "Mis Amerikas pus�audze" kalendārs? viņa jautāja, pamanījusi logo zem attēla ar jaunu meiteni vakartērpā. �ķirstīdama lapas, viņa piebilda: Pa�tie�ām aizkustino�i.

* Elbrid�s Gerijs (1744 -1814) amerikaņu politiķis, sākotnēji demokrātu, pēc tam republikāņu partijas biedrs. Bijis piektais viceprezidents Amerikas Savienoto Valstu vesture un strādājis prezidenta D�eimsa Medisona laikā. Parakstījis Neatkarības deklarāciju un Konfederācijas rakstus. Viņa uzvārds izmantots jauna termina gerrymandering (priek�vēlē�anu mahinacijas, fak�tu izkropļo�ana) veido�anā.

-��� Es zināju, ka tu esi �ķirstītāja, Bens teica, noraudzīdamies Lisā no dzīvojamās istabas. Ir divu tipu cilvēki. Vieni nekad ne��ķir kalendāru uz priek�u, lai katru mēnesi piedzīvotu pārstei�gumu, savukārt otri grib redzēt visas bildes uzreiz.

Lisa atgriezās dzīvojamā istabā.

-��� Reiz tu sacīji, ka ir tikai divu tipu cilvēki: tie, kas uzvirpina spageti uz dak�iņas, lai varētu iebāzt mutē, un tie, kas iesūc tos mutē.

Bens klusēja, līdz beidzot noteica:

-�� Labi, ir �etru tipu cilvēki.

Pēk�ņi istabā ietraucās Obers.

-�� Esmu mājās! Vai lesbiete jau ieradusies?

-��� Patiesību sakot, ir pieci tipi.

Kad Obers nostājās līdzās Lisai, Bens aizvēra acis un sagata�vojās pa�am ļaunākajam.

-�� Tu dro�i vien esi Obers. Lisa pastiepa roku. Jocīgi. Bens teica, ka tavas rokas ir daudz spalvainākas.

Nātans iesmējās, bet Obers sacīja:

-�� Tie�ām? Bet par tevi viņ� stāstīja, ka esi stipri līdzīga vīrietim.

-�� Bens teica, ka tu neproti staigāt ar taisnu muguru, Lisa at�cirta.

-��� Bet tu �urā stāvus.

-�� Jauki! Lisa iesaucās. Bet tev neesot pretstatāmu īk�ķu.

-�� Nesaprotu, Obers apmulsis novilka. Ko nozīmē pretsta�tāms īk�ķis?

-Ja tādu nav, cilvēks līdzinās mērkaķim. Vai reptilim. Varbūt baktērijām. Zemākajām dzīvības formām�

-�� La-a-abi, domāju, mēs visu sapratām, Bens pārtrauca strīd�niekus, nostādamies abiem pa vidu. Skaidri redzams, ka jūs lie�liski sadzīvosiet. Ko gatavosim vakariņās?

-��� Es domāju, ka tās gatavos Lisa. Obers apsēdās līdzās Nātanam uz lielā dīvāna. Nē, pareizi, viņa grasījās salabot manu ma�īnu.

-�� Izbeidz! Bens brīdināja. Varbūt pasūtīsim kaut ko no ķī�nie�u restorāna?

Visi tTīs piekrīto�i palocīja galvu, un Bens piezvanīja uz resto�rānu. Kad viņ� nolika klausuli, Lisa atvēra somu.

-��� Ben, gribēju tev parādīt �o. Izvilkusi desmit lappuses garu dokumentu, viņa paskaidroja: Tikko izdrukāju to no Westlaw. Tas ir mūsu pirmais publicētais lēmums.

lasot oficiālo dokumentu, Bens sāka smaidīt.

-��� Neticami! Tie ta�u ir mūsu vārdi! Tas ir likums!

-��� Nesaprotu, ierunājās Nātans, jūs rakstāt lēmumus ties�ne�u vietā? Vai tas ir likumīgi?

-��� Mēs nesprie�am tiesu. Mēs vienkār�i rakstām viedokļus, Bens paskaidroja, vēcinādams dokumentu lapas. Katru tre�die�nu un piektdienu tiesne�i pulcējas uz sēdi un balso par lietu iz�nākumu. Izmantojot mūsu sagatavotās piezīmes, viņi nosprie�, kāds būs lēmums. Pieņemsim, ka Augstākajā tiesā ir iesniegta pra�sība par pilsoņa tiesību ievēro�anu. Tiesne�i balso, un pieci uz�skata, ka apsūdzētais ir vainīgs, savukārt �etri domā, ka ne. Tā�tad viņ� ir vainīgs. Ta�u lēmums vēl netiek pasludināts. īstā lēmuma sagatavo�anu vispirms uztic konkrētam tiesnesim, un tam jābūt uzrakstītam uz papīra. Tam vajadzīgs laiks no viena mēne�a līdz pusgadam. Ja lēmuma rakstī�ana uzticēta Holisam, viņ� atgrie�as no sēdes un saka mums ar Lisu: "Mēs rakstīsim vairākuma viedokli; apsūdzētais ir vainīgs. Gribētu, lai lēmums tiktu sagatavots atbilsto�i �etrpadsmitajam labojumam." Mēs to uzrakstām un iesniedzam Holisam. Parasti viņ� mūsu sagatavo�to dokumentu pamatīgi salabo, un tikai tad tas iegūst īstās apri�ses. Tomēr pamatos tas ir mūsu darbs.

-��� Un te tas ir. Lisa izrāva Benam no rokas dokumentu un pasniedza Nātanam. Holiss savu vārdu teica jau pirms vairā�kiem mēne�iem, ta�u tikai �onedēļ lēmums tika apstiprināts.

-��� Iespaidīgi, Nātans piebilda.

-��� Redzi �o rindkopu? Lisa norādīja uz kādu lappusi. Mēs to rakstījām divas dienas! Holiss nevēlējās nonākt pretrunā ar kādu savu iepriek�ējo lēmumu.

Atskanēja durvju zvans.

-��� Ēdiens. Ēdiens. Ēdiens. Obers skrie�us metās pie durvīm.

-��� Tas nav iespējams! Bens sauca viņam pakaļ. Mēs ta�u tikko pasūtījām.

Obers atvēra durvis un neapmierināts konstatēja, ka aiz tām stāv Ēriks.

-��� Piedod, aizmirsu atslēgas darbā, Ēriks paskaidroja, atglauz�dams neķemmētos matus.

-��� Lieliski, Obers satraukts noteica. Nāc, tev jāiepazīstas ar kādu cilvēku. Ievilcis Ēriku dzīvojamā istabā, Obers sacīja:

-��� Lisa, tas ir Ēriks. Vēl nevainīgs.

-�� Atvaino viņu, Ēriks teica, paspiedis Lisai roku. Viņ� tik ļoti lepojas ar mani, ka nespēj savaldīties.

-��� Priecājos iepazīties, Lisa teica. Daudz esmu dzirdējusi par tevi.

-�� Man arī prieks, Ēriks atbildēja.

Nelikdamies ne zinis par Oberu, Bens jautāja Ērikam:

-�� Gribi ēst? Mēs tikko pasūtījām ķīnie�u ēdienu. Drīz būs klāt.

-��� Tas būtu lieliski, Ēriks teica. Starp citu, esi dzirdējis par CMI apvieno�anos?

-��� Nē. Kas ir? Bens jautāja.

-��� Biju klāt, kad �ī ziņa pienāca. Tirgus slēg�anas brīdī �ārlzs Maksvels nopirka vēl divdesmit procentus Lexcoll akciju. Pēdējās trijās minūtēs tās uzkāpa par �etrpadsmit punktiem, un tiek lēsts, ka CMI rīt no rīta deviņos trīsdesmit piecās uzlēks līdz trīsdesmit procentiem. Bir�as mākleri vai plēsa matus no galvas.

-���� Maksvels ta�u neko nevarēja zināt, vai ne? Lisa jautāja Benam.

-��� Nē, nekādā ziņā, Bens atbildēja, un, atceroties sarunu ar Riku, viņam �ermuļi pārskrēja pār muguru. Maksvels neko neva�rēja zināt, viņ� sev iegalvoja. Tas nav iespējams. Viņ� vienkār�i minēja. Tiesas lēmums nav nemaz tik neparedzams. Maksvels dro��i vien aprunājies ar juristiem.

-���� Neatkarīgi no tā, ko viņ� zinājis, Ēriks teica, �is tiek saukts par Maksvela visriskantāko soli. Ja Maksvelam izrādīsies taisnība, viņ� kļūs par miljardieri. Ja Augstākā tiesa noraidīs ap�vieno�anos, viņ� būs ieguldījis visu savu naudu vissliktākajā ko�munikāciju savienībā, kāda vēsturē piedzīvota.

Kad Bens nākamajā dienā ieradās darbā, uz rakstāmgalda viņu gaidīja paziņojums. Tas bija adresēts visiem ierēdņiem un atgādināja, ka, ņemot vērā apstākļus CMI apvieno�anās lietā, ik�vienam jāatceras visa Augstākās tiesas informācija ir stingri kon�

fidenciāla un to nekādā ziņā nedrīkst izpaust. Pēk�ņi kāds pie�skārās Bena plecam.

-�� Saso� viņ� sāka kliegt un pagriezās.

-��� Nomierinies, puis! Lisa teica.

-��� Tu nobiedēji mani līdz nāvei, Bens novilka, slaucīdams pieri.

-�� Iedomājies �itādu paziņojumu? Lisa pavēcināja ar savu ek�semplāru. Pie velna, par ko viņi mūs uzskata? Par ko viņi mūs apsūdz?

-�� Nedomāju, ka ir tik ļauni. Bens knibināja kaklasaiti. Ma�nuprāt, tas ir parasts atgādinājums. �urnālisti dro�i vien neliek mieru, izpra�ņājot, vai Maksvela risks attaisnosies.

-��� Nākamnedēļ tiks pasludināts lēmums, tātad visas maitu lijas gana drīz uzzinās, kas viņ� ir: guru vai lempis. Klau, es ie�u pēc kafijas. Tev ari kaut ko atnest?

Bens papurināja galvu. Tiklīdz Lisa bija izgājusi no kabineta, Bens savā vizītkar�u turētājā uzmeklēja Rika telefona numuru. Pacēlis klausuli, viņ� uzgrieza Rika numuru, ta�u pārsteigts kon�statēja, ka mehāniska sievietes balss saka:

-�� Telefona numurs, uz kuru jūs zvanāt, neeksistē. Lūdzu, pārbaudiet numuru un zvaniet vēlreiz!

Samulsis Bens atkal uzgrieza to pa�u numuru, divkārt pārbau�dīdams katru ciparu.

-�� Telefona numurs, uz kuru jūs zvanāt, neeksistē. Lūdzu, pārbaudiet numuru un zvaniet vēlreiz!

Nometis klausuli, Bens saņurcīja vizītkarti un meta to pret sie�nu. Sasodīts, ko lai tagad iesāk? Paņēmis klausuli, viņ� uzgrieza in�formācijas dienesta numuru.

-�� Man vajadzīgs Rika Fāgena telefona numurs Kolumbijas ap�gabalā. F-ā-g-e-n-s.

Bens nervozi dauzīja ar zīmuli pret galdu.

-�� Piedodiet, ser, operatore teica, Fāgena uzvārds nav reģistrēts.

-�� Varbūt nosauk�u jums viņa iepriek�ējo telefona numuru? Vai tad jūs varēsiet sameklēt jauno? Bens jautāja.

-��� Mēģinā�u, operatore atbildēja. Bens aizskrēja līdz sienai, lai paceltu vizītkarti. Ser, vai jūs vēl klausāties?

Aizsteidzies atpakaļ līdz rakstāmgaldam, Bens apsēdās krēslā.

-��� Es klausos.

Un viņ� nosauca Rika veco numuru.

-��� Piedodiet, ser, operatore teica, ta�u �āds numurs vairs neeksistē.

-�� Zinu, Bens izdvesa. Tie�i tāpēc es gribēju noskaidrot, vai eksistē cits. Saskaities viņ� jautāja: Vai varat pateikt, uz kurie�ni tika nosūtīts rēķins?

-��� Piedodiet, bet tādu informāciju mēs nesniedzam.

-��� Paldies! Bens novilka un nolika klausuli.

Nosvīdis slapj�, Bens piespieda pieri pie rakstāmgalda. Tam noteikti ir kāds izskaidrojums, viņ� centās sev iegalvot. Riks vienkār��i pārcēlies uz citu dzīvesvietu. Nav iemesla krist panikā. Nav par ko uztraukties. Viņ� vēlreiz piezvanīja uz informācijas dienestu un uzzināja telefonu kompānijas numuru.

-��� Labdien! Mani sauc Riks Fāgens, Bens stāstīja operatoram.

-��� Nesen atvienoju savu telefonu, ta�u baidos, ka esmu nepareizi nosaucis jums jauno adresi. Vai varat to pārbaudīt? Negribu no�kavēt maksājumu termiņu.

-��� Savieno�u jūs ar norēķinu departamentu, Fāgena kungs, operators teica.

-�� Kā varu jums palīdzēt? bija dzirdams jautājums otrā vada galā.

Bens vēlreiz visu izstāstīja.

-��� Kāds bija jūsu iepriek�ējais numurs?

Bens nolasīja to no saņurcītās vizītkartes un gaidīja. Beidzot atskanēja operatora balss:

-��� Fāgena kungs, priecājos, ka piezvanījāt. Jūs vispār neesat at�stājis jauno adresi.

-�� Tie�ām? Bens paķēra pildspalvu. Kāda adrese jums ir?

-�� Tikai iepriek�ējā, operators skaidroja. Rodailendas avē�nija tūksto� septiņi simti astoņdesmit, Nortvesta. Trīssimt septiņ�padsmitais dzīvoklis.

-�� Tā tie�ām ir vecā adrese, Bens atbildēja, pierakstīdams to.

-�� Tiklīdz man būs jaunā, es darī�u jums to zināmu.

Nolicis klausuli, Bens atslīga krēslā, lai padomātu, kā vēl va�rētu atrast Riku. Pārbaudījis indeksu Augstākās tiesas adre�u grāmatā, viņ� izgāja no kabineta, aizsteidzās prom pa gaiteni un noskrēja lejā pa iekārtajām spirālveida kāpnēm arhitektūras

brīnumu, ko izmantoja tikai darbinieki. Skriedams pa Lielo zāli, viņ� prātā zīmēja Augstākās tiesas ēkas plānu, lai ātrāk nokļūtu līdz Personāla daļas birojam.

-�� Kā varu jums palīdzēt? jautāja sieviete, kas stāvēja aiz ad�ministratora galda.

-�� Sveicināti! Mani sauc Bens Edisons, esmu ierēdnis tiesne�a Holisa birojā. Mēs vēlamies sapulcināt visus biju�os Holisa ierēd�ņus, un, sākot strādāt, es �eit aizpildīju da�ādus papīrus. Varbūt jums ir zināmas da�u biju�o ierēdņu adreses?

-��� Mums te ir viss, sieviete lepni atbildēja. Tā kā mums ir laba dro�ības sistēma, mēs zinām, kur esat dzīvojis arī pirms des�mit gadiem.

-�� Patiesību sakot, mums vajadzīga tikai viena biju�ā ierēdņa adrese. Pārējās mums jau ir.

-��� Identifikācijas karti! sieviete palūdza.

Bens no krekla krū�kabatas izvilka savu karti un pasniedza to sievietei. Izvilkusi karti cauri nelielam elektroniskam aparātam uz sava galda, viņa ieskatījās datorā un nogaidīja, kamēr parā�dās Bena dro�ības kodi.

Ātrāk, Bens domās lūdzās, ar īk�ķiem bungodams pa augstā galda virsu.

-�� Kā to ierēdni sauc, mīļais? sieviete beidzot apjautājās, at�dodama Benam viņa identifikācijas karti.

-������������ Riks Fāgens, Bens atbildēja, ielikdams karti krekla kabatā.

-��� Laikam jau Ri�ards.

Ierakstījusi vārdu datorā, sieviete teica:

-�� Ar �ādu vārdu nav reģistrēts neviens tiesne�a Holisa ierēdnis.

Pārsteigts Bens teica:

-�� Varbūt mūsu sarakstā ir kāda kļūda. Pārbaudīsiet, vai viņ� nav strādājis pie kāda cita tiesne�a?

Sieviete vēlreiz ieskatījās datorā, savukārt Bens turpināja bun�go�anu.

-��� Piedodiet, sieviete teica, ta�u �āda ierēdņa nav.

-�� Tas nav iespējams, Bens noteica, un viņa balsī jautās panika.

-�� Diem�ēl tā ir, sieviete turpināja. Esmu pārbaudījusi visu personāla datu bāzi. Augstākajā tiesā nekad nav strādājis cilvēks, vārdā Riks Fāgens.

Bens uzskrēja aug�ā pa kāpnēm un pilnā ātrumā metās uz ka�binetu. Piesteidzies pie vistālākā dokumentu skapja, viņ� atrāva to no sienas. Rika Fāgena paraksta tur nebija.

-�� Sasodīts! Bens skaļi nolamājās, tik spēcīgi iebelzdams pa skapi, ka tajā palika nospiedums. Kā gan es varēju būt tik stulbs?

Pagriezies Bens uz sava rakstāmgalda pamanīja milzīgu sar�kanu, dzeltenu un violetu ziedu pu�ķi. No pārāk lielā klūgu gro�ziņa viņ� izvilka nelielu aploksnīti un izņēma no tās kartīti.

-��� Paldies par palīdzību! Bens lasīja. Vienmēr Tavs Riks.

Benam kļuva slikti. �ķita, ka tūdaļ būs jāvemj. Kad telpa jau

sāka griezties, viņ� nolika galvu uz rakstāmgalda. Esmu pamatī�gās ziepēs, viņ� nosprieda. Pie velna, ko lai tagad iesāk? Beidzot at�guvis elpu, Bens pagrūda malā ziedu pu�ķi, paņēma klausuli un piezvanīja Nātanam.

-�� Tas esmu es, viņ� teica.

-�� Vai viss kārtībā? Nātans jautāja. Izklausās, ka esi bez el�pas.

-��� Vai varam satikties mājās?

-�� Vēl nav pat desmit!

-��� Nātan, lūdzu, vai mēs varam satikties mājās? Tas ir svarīgi.

-�� Protams. -Nātans �ķita apmulsis. Tūdaļ brauk�u, bet kas noticis?

-��� Pateik�u, kad satiksimies, Bens atbildēja un nolika klausuli.

Uzrakstījis zīmīti Lisai, Bens paķēra portfeli un devās uz dur�vju pusi. Izejot no ēkas, viņ� uz kāpnēm pamanīja Lisu.

-��� Uz kurieni tad tu? viņa jautāja.

-������������ Spazmas kuņģī, Bens atteica. Viņa seja bija pelnu pelēka.

-��� Vai pateiksi Holisam, ka slimības dēļ devos mājās?

-�� Protams. Kas noticis?

-��� Man vienkār�i jāaizbrauc uz mājām.

Iegājis mājā, Bens tūdaļ devās uz savu istabu, apsēdās uz gul�tas malas un pūlējās nomierināties. Viņ� iztēlojās, ka pastaigājas klusā me�ā. Tad iedomājās zemūdens peldē�anu. Savaldies, viņ� teica pats sev. Ir jau labi. Notiek arī ļaunākas lietas. Vēzis. Mēris. Nāve. Nespēdams nosēdēt mierīgi, viņ� soļoja pa nelielo istabu un at�kal un atkal domās atkārtoja notikumu gaitu.

-�� Sasodīts! beidzot viņ� skaļi noteica. Kā gan es varēju būt tik stulbs?

Devies atpakaļ uz gultu, Bens vēlreiz pūlējās nomierināties. Velti. Viņ� pūlējās izdomāt, kā rīkoties tālāk. Iet pie Holisa? Tādā gadījumā viņu nekavējoties atlaidīs. Nē, jābūt kādai labākai iz�ejai. Prātā pārcilājot visda�ādākās iespējas, Bens nonāca pie vie�na un tā pa�a secinājuma: vispirms jāatrod cilvēks, kas izraisījis �o nelaimi. Jāatrod Riks. Viņa domas pārtrauca ma�īna, kas ap�stājās pie mājas.

-�� Ben! no apak�stāva uzsauca Nātans.

-�� Esmu �eit! Bens atsaucās.

Nātans uzskrēja aug�up un iesteidzās Bena istabā.

-��� Kas noticis?

Bens apsēdās uz gultas un saņēma galvu rokās.

-��� Esmu visu totāli salaidis dēlī, viņ� teica.

-��� Kā tā? Stāsti!

Bens tā arī darīja.

-��� Domāju, tie�i Riks visu izstāstīja Maksvelam.

Nātans skatījās ārā pa logu.

-������������� To tu nezini, viņ� teica. Tad nosvērtā balsī paskaidroja:

-��� Nav iemesla ticēt, ka noticis ļaunākais.

Bens saprata: ar �iem meliem Nātans cen�as viņu mierināt.

-�� Nātan, es zinu, ka tas bija Riks. Ar miljoniem neviens tā ne�riskē. Viņ� man pat puķu pu�ķi atsūtīja, lai pateiktos par palīdzē��anu. Viņ� izlika slazdus, un es tajos iekritu. Viņam jau nebija grū�ti vajadzēja tikai papētīt situāciju un piezvanīt uz Augstāko tiesu, kad tiesne�u vēl nav un darbu sāk jaunie ierēdņi, kam vēl slapj� aiz ausīm. Pavisam vienkār�i.

-�� Nesaprotu. Nātans atslīga pret palodzi. Tu Holisam par Riku neko nestāstīji?

-�� Nemū�am! Bens atteica. Negribu, lai Holiss jebkad uzzi�nātu, ka esmu saņēmis padomu no ārpuses. Mums ar Lisu jāiz�skatās nevainojamiem. Bena acis pievērsās grīdai. Nolādēts! viņ� nokliedza un uzsita pa gultu. Kāds gan es biju stulbenis!

-�� Tur neko nevar līdzēt, Nātans noteica, no visas sirds pūlē�damies mierināt draugu. Varbūt varam mēģināt atrast Riku. Vai tev ir viņa telefona numurs?

-Jau pārbaudīju. Atslēgts. Uri adreses man nav.

-�� Tev patie�ām nevajadzēja braukt, Bens teica, atvērdams Nātana vecā sarkanbrūnā Volvo durvis.

-�� Tu piespiedi mani atrauties no darba un nu gribi, lai es stā�vu malā, kamēr tu pārbaudīsi tā pui�a māju? Nātans jautāja.

-��� Ij nedomā!

-��� Es jau negribu, lai tu stāvi malā�

-�� Zinu, Nātans atteica. Un es nebraucu tev līdzi tikai tāpēc, ka baidos no tā. Es gribu tev palīdzēt.

-��� Paldies! Bens sacīja, kad ma�īna sāka kustēties. Ta�u ne�gribas, lai tev nāktos risināt manas problēmas.

Nātans nobrauca lejā pa Septiņpadsmito ielu un apstājās stāv�laukumā da�u kvartālu attālumā no vajadzīgās vietas.

-�� Tālāk iesim kājām.

Bens paskatījās uz tum�ajiem mākoņiem.

-�� Tev ir lietussargs? Tūdaļ sāks līt.

-�� Zem sēdekļa kādam jābūt, Nātans teica.

Rodailenda 1780 atradās netālu no pilsētas darījumu centra un laika gaitā bija pārbūvēta. Pēdējoreiz remontēta divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, astoņus stāvus augstā ēka ta�gad bija �ultaini zaļā krāsā ar tonētiem lieliem stikla logiem. Au�gonis arhitektūras miesā. Atvēru�i smagās stikla durvis, Bens ar Nātanu iegāja vestibilā un uzrunāja sargu, kas sēdēja pie aprūsē�ju�a dzelzs rakstāmgalda nesen izremontētā telpā.

-�� Kā varu palīdzēt? sargs jautāja.

-���� Es meklēju savu brāli Riku Fāgenu, Bens paskaidroja.

-��� Viņ� dzīvo trīssimt septiņpadsmitajā dzīvoklī.

Sargs da�as sekundes vēroja ienācējus. Beidzot viņ� noteica:

-��� Nāciet!

Bens ar Nātanu saskatījās un brīdi vilcinājās. Tad Nātans pie�krīto�i palocīja galvu un viņi sekoja sargam. Vedinot abus drau�gus garām liftam uz nelielām kāpnēm, sargs nonāca garā gaitenī ēkas labajā pusē. Apstājies pie durvīm ar uzrakstu Privāts, viņ� tās atvēra un ielaida nācējus iek�ā.

-�� Apsēdieties! sargs teica, norādīdams uz diviem nodriskā�tiem ādas dīvāniem uzgaidāmajā telpā.

Nātans ar Benu darīja, kā likts, bet sargs iegāja citās durvīs, kas, �ķita, veda uz kādu kabinetu.

-��� Domā, izdosies? Nātans jautāja.

-��� Mēģināts nav zaudēts, Bens atteica.

Nātans apskatīja tuk�o uzgaidāmo telpu, kas bija apdarināta ar neīstu un zarainu priedes koku.

-�� Te caurcaurēm o� pēc mafijas, Nātans no�ukstēja.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Tā ir, Nātans neatlaidās. Te o� pēc pelējuma kā manas māsīcas Lū mājā. Vajadzētu tīt mak�ķeres.

-�� Vari iet, Bens at�ukstēja. Es palik�u.

-�� Tā bija slikta doma, Nātans teica. Riks var būt tajā istabā.

Bens nepaguva atbildēt, jo atvērās durvis un tajās parādījās

sargs un neliela auguma vīrs ar ūsām.

-�� Esmu pārvaldnieks. Kā varu palīdzēt?

-��� Labdien! Esmu Rika Fāgena brālis, Bens teica, stiepdams roku. Bijām norunāju�i te satikties.

Pārvaldnieks nelikās ne zinis par Bena izstiepto roku un cie�i nopētīja abus draugus. Sabāzis rokas plato bik�u kabatās, viņ� nosmīnēja.

-�� Ja jau esi viņa brālis, kā tad nezini, ka viņ� pirms divām ne�dēļām izvācās no �ejienes? Paklau, cilvēkiem nepatīk, ja iejaucas viņu privātajās darī�anās. Ja gribat mūs muļķot, vajag izdomāt ko labāku nekā pasaciņu par brāli. Bet nu, ja neesat policisti, tai�sieties, ka tiekat prom no �ejienes!

Sargs atvēra durvis un rupji izvadīja abus ārā.

-��� Mums dro�i vien paveicās, Nātans teica, kad stikla durvis bija aizvēru�ās aiz viņu mugurām. Stāvēdams zem markīzes, Bens

vērās spēcīgajā lietusgāzē. Atvēris lietussargu, Nātans turpināja:

-��� Nu, mēs vismaz�

-��� Man ir beigas, Bens novilka un steidzās uz ma�īnu.

Atpakaļceļā Bens klusēja.

-��� Nu, beidz, atslābsti! Nātans mierināja, kad viņi jau bija mā�jās.

-��� Man jāpadomā, Bens noteica un devās taisnā ceļā uz vir�tuvi.

-Tu domā jau piecpadsmit minūtes. Saki kaut ko!

-��� Ko lai saku? Bens pacēla balsi. -Esmu piekrāpts un sabo�jājis visu savu karjeru! Jā, puis, brīni�ķīga dieniņa!

-��� Paklau, neizgāz dusmas uz mani! Nātans teica un, izņē�mis no ledusskapja atdzesētu tēju, ielēja sev glāzi. Darī�u visu, kas manos spēkos, lai tev palīdzētu, ta�u nepataisi mani par pe�ramo zēnu.

-��� Piedod! Bens apsēdās pie nelielā virtuves galda. Vien�kār�i� vienkār�i� tas viss ir tik �ausmīgi!

Nātans pasniedza tēju Benam.

-�� Ir jau labi, ta�u vajadzētu kaut ko darīt. Koncentrē enerģiju! Varbūt izplānot Rika slepkavību?

-�� Jau trīs stundas par to domāju, Bens teica, cie�i satverdams glāzi, ta�u līdz �im prātā nākusi tikai plakstiņu nogrie�ana Ri�kām un viņa nosēdinā�ana spoguļa priek�ā. Skatoties uz sevi un nespējot aizvērt acis, viņ� sajuks prātā.

-��� Arī tā var tikt ar viņu galā.

-�� Es velti laiku netērēju, Bens atteica un iemalkoja tēju. Man tas puisis jāatrod. Ja nāks gaismā, ka esmu noplūdinājis informā�ciju, mana dzīve būs beigusies. Bet bez Rika es nevaru pierādīt, ka neesmu vainīgs. Atrodot viņu, varē�u pierādīt, ka tie�i viņ� kon�taktējies ar Maksvelu. Tas ir vienīgais, ko varu iedomāties. Vai va�ram meklē�anā izmantot Valsts departamentu?

-�� Bet tad mums jāatklāj, kāpēc viņu meklējam. Un tad vari teikt ardievas savam darbam.

-��� Un karjerai vispār.

-�� Ta�u varam pameklēt slepeni, Nātans izgrūda, pēk�ņi at�gūdams paļāvību. Mums tikai vajadzīgs Kongresa loceklis� Nolēcis no letes un paķēris telefonu, Nātans uzgrieza Obera nu�

muru. Hallo! Ober? Tas esmu es. Mums vajadzīga nopietna pa�līdzība. Vai tu vēl joprojām atbildi uz vēlētāju vēstulēm?

-��� Protams, Obers atbildēja. Esmu vēstuļu plūdu virtuozs.

-�� Tad jau tev vēl joprojām ir pieejams aparāts, kas uzliek do�kumentam senatora parakstu?

-��� Bez �aubām, Obers teica. Tu tie�ām domāji, ka senators Stīvenss pats parakstījis tavu dzim�anas dienas kartīti?

-��� Izdari pakalpojumu! Nātans lūdza. Vajag, lai tu uz Se�nāta veidlapas uzraksti oficiālu pieprasījumu. Adresē to man uz Valsts departamentu un lūdz konfidenciālu izmeklē�anu par� kā viņu sauca, Ben?

-��� Ri�ards vai Riks Fāgens. Bens drūmi pasmaidīja. Te ir viņa vecais telefona numurs un adrese.

-��� Kam tas vajadzīgs? Obers, aizdomu pilns, jautāja.

-�� Vēlāk izstāstī�u, Nātans atbildēja. Tagad nav laika.

-��� Bet vai tas nav nelikumīgi? Obers noprasīja.

-������������ Drusku, bet �is ir ārkārtējs gadījums, Nātans paskaidroja.

-��� Mums �ī informācija ir ļoti nepiecie�ama.

-�� Man ir ideja, kā izvairīties no likuma pārkāpuma, Bens tei�ca un izrāva klausuli Nātanam no rokas. Ober, tas esmu es, viņ� teica. Viens jautājums: ko tu dari, ja senatoram vēstuli uz�rakstījis kāds ķertais?

-��� Kā kuro reizi, Obers atbildēja. ja tajā izteikti nopietni draudi senatora dzīvībai, vēstule nonāk Dro�ības dienestā. Ja iz�skatās, ka rakstītājs ir vienkār�i nojūdzies, mēs varam rīkoties pēc saviem ieskatiem.

-��� Lieliski! Bens iesaucās. Lūk, kas tev jādara: uzraksti vil�tus vēstuli ar draudiem senatoram un paraksti to kā Riks Fāgens. Ta�u raksti tā, lai vēstule izskatās dīvaina. Tad, ja kāds jautās, kāpēc esi ierosinājis izmeklē�anu, varēsi iedot �o vēstuli un teikt, ka gribēji glābt senatora dzīvību.

-��� Izcili, Nātans atzina, atkal paņemdams klausuli. Ober, vēl kas. Pārliecinies, lai autogrāfu aparāts uztaisa labu parakstu. Viltotas vēstules parasti var pazīt pa gabalu. Nātans atvadījās un nolika klausuli. Jūties labāk?

-��� Mazliet. Bens atglauda miklos matus no pieres. Ak jā, paldies, ka atbrauci.

-�� Gods kalpot! Nātans izslējās un salutēja draugam.

Vēlāk pēcpusdienā Bena istabā iezvanījās telefons.

-��� Hallo! viņ�, piecēlies no gultas, lai paņemtu klausuli, at�saucās.

-��� Ben, te Lisa. Piezvanīju, lai apjautātos, vai tu jūties labāk.

-������������ Viss kārtībā, Bens atbildēja, juzdamies nelāgi, ka jāmelo.

-��� Vienkār�i kuņģa spazmas.

-��� Tu mānies? Lisa jautāja. Es pēc darba taisnā ceļā do�os pie tevis/

-�� Zvēru, ka viss kārtībā. Bens atlaidās gultā un skatījās gries�tos. Vienkār�i streiko kuņģis, un es nejūtos labi. Vai tad nedrīkst?

-��� Drīkst jau drīkst, Lisa atteica. Cik ļoti tu ilgojies pēc manis?

-��� Bezgalīgi. Kā �odien gāja? Noticis kas ievērības cienīgs?

-�� Nekas īpa�s. Visi runā par �ārlza Maksvela lietu. Holiss uz�traucas, ka pēc lēmuma pasludinā�anas sāksies klaigā�ana par informācijas noplūdi.

-�� Pilnīgi iespējams, Bens atbildēja, bakstīdams vertikālās �a�lūzijas pie loga.

-�� Dro�i vien, Lisa noteica. Un es domāju, ka mediji vēl jo�projām apsūkā Kārtera zemesriekstus*. Viņi labprāt bļaustās par sazvērestībām.

-��� Kārtera zemesriekstus? Bens iesmējās. Kurā gadsimtā tu dzīvo?

-�� Tu nekad neesi to dzirdējis? Tas ir populārs teiciens.

-��� Iespējams, Bens sarkastiski atteica, naftas krīzes laikā.

-���� Paklau, man smiekli nemaz nenāk. Darba ir līdz kaklam. Starp citu, kur� tev atsūtīja puķes?

Atcerējies, ka aizmirsis izmest Rika sūtīto pu�ķi, Bens mēģi�nāja izvairīties no atbildes.

-��� Kādas puķes? viņ� izstostīja.

-��� Uz tava rakstāmgalda nolikts milzīgs ziedu pu�ķis.

-��� Varbūt no mātes. Es viņai vakar izstāstīju, ka nejūtos labi.

* Domāts Amerikas Savienoto Valstu prezidents D�imijs Kārters (19771981). 1953. gada nomira viņa tēvs, un D�. Kārteram nācās pamest Juras akadēmiju un atgriezties mājās, lai rūpētos par ģimenes zemesriekstu plan�tācijām. ASV nereti tiek apspriests, vai D�. Karteram vispār vajadzēja pa�mest zemesriekstu biznesu un pievērsties politikai.

-�� Gribi, lai izlasu kartīti? Lisa piedāvāja. Es redzu aploksnīti�

-��� Nē! Bens iekliedzās. Liecies mierā!

-��� Piedod, Lisa teica, es ne�

-��� Tā nav tava vaina. Man vienkār�i nepatīk, ja sve�i cilvēki atver manas vēstules.

-��� Varbūt vajadzētu paņemt kādu brīvu nedēļu, Bens teica, kad viņi ar Nātanu gatavoja vakariņas.

-������������� Nekādā ziņā, Nātans sacīja, griezdams milzīgu sīpolu.

-��� Tu ta�u negribi pievērst sev lieku uzmanību. Labākais, ko vari iesākt: turpināt strādāt.

-��� Es tik un tā nespē�u koncentrēties. Man jāatrod Riks. Man jā�

-��� Aizmirsti! Nātans pārtrauca draugu. Ko tu darīsi? Bez�mērķīgi klīdīsi pa pilsētu, kamēr uzdursies Rikām? Ja Obers pa�reizi iesāks izmeklē�anu, nedēļas beigās mums jau kaut kas būs zināms. Viņ� noņēma vāku katliņam, kurā vārījās rīsi, un telpā iz�āvās tvaiku mākonis. Vai esi izlēmis izstāstīt visu arī Oberam?

-�� Nāksies. Bens nolika uz galda divus �ķīvjus. Viņ� ir mans draugs.

-��� Bet stulbs, Nātans piebilda.

-Jā, un tomēr viņ� ir mans draugs. Un viņam ir tiesības zināt, kāpēc jāraksta tā vēstule.

-��� Un Ērikam? Nātans jautāja, likdams pannā sagrieztos sī�polus.

-��� Nezinu. Negribu �ajā jezgā ievilkt vēl kādu. Pietiek jau, ka jums nācās iesaistīties.

-��� Paldies par rūpēm, ta�u uzskatu, ka vajadzētu izstāstīt arī Ērikam. Varbūt viņa kolēģi redakcijā var kaut ko noskaidrot par to ēku, kur Rikām bija dzīvoklis.

-��� Nav slikta doma, Bens piekrita.

-��� Vai esi domājis izstāstīt Holisam?

-�� Nevaru. Bens papurināja galvu. Bū�u zaudējis cieņu viņa acīs. Turklāt mani atlaidīs par ētikas kodeksa pārkāp�anu. Lik�dams uz galda dak�iņas un salvetes, viņ� piebilda: Ta�u Lisai, manuprāt, drīkst stāstīt.

-�� Slikta doma, Nātans teica. Ļoti slikta doma. Tu ta�u viņu tikko pazīsti. Kā vari būt pārliecināts, ka �ī mei�a tevi nenodos?

-��� Nenodos, Bens pārliecino�i sacīja. Lisa ir lieliska drau�dzene. Turklāt viņai ir tiesības zināt. Viņa ir runājusi ar Riku. Vi�ņas pa�as dēļ man viss jāizstāsta.

-��� Viņai briesmas nedraud. Tātad tev nekas nav jāstāsta.

-�� Ir gan, Bens uzstāja. Tā būs pareizāk. Ja mēs būtu mainī�tās lomās, es gribētu, lai viņa man visu izstāsta. Turklāt tās pu�ķes, ko Riks atsūtīja uz Augstāko tiesu, liecina, ka viņ� mierā ne�liksies. Manuprāt, viņ� ar to grib pateikt, ka zina, kā ar mani tikt galā. Un tādā gadījumā man jābrīdina Lisa.

-��� Bet uzmanies! Nātans teica. Negribētos piedzīvot ko ne�lāgu� Sasodīts! Nātans netrāpīja ķiploka daiviņai un iegrieza pirkstā. Nolādēts!

-�� Viss kārtībā? Bens jautāja.

-�� Jā, normāli, Nātans atbildēja un pabāza asiņojo�o pirkstu zem ūdens krāna. Sīks iegriezums.

-�� Tie�i tie sāp visvairāk.

Tajā brīdī pārradās Obers un Ēriks.

-��� Mājas, riebīgās mājas, Obers pavēstīja, ienākdams pa dur�vīm. Iedams taisnā ceļā uz virtuvi, viņ� paskatījās uz Nātanu.

-��� Un kas tie �odien bija par noslēpumiem? Pie velna, kas noticis?

Turēdams pirkstu un cie�i lūkodamies uz Benu, Nātans klu�sēja.

-�� Man gadīju�ās nelielas nepatik�anas, Bens atbildēja, pūlē�damies runāt pēc iespējas vienaldzīgāk.

-�� Labāk, ja tās būtu lielas nepatik�anas, Obers atteica. Par to, ka esmu uzrakstījis viltus draudu vēstuli senatoram, mani var iebāzt cietumā.

-�� Tu uzrakstīji draudu vēstuli senatoram? Ēriks iesaucās, no dēlī�a no�iepdams sarkanā pipara gabaliņu.

-��� Es visu izstāstī�u, Bens teica, ta�u zvēriet, ka nevienam neteiksiet ne vārda.

Bens ātri izstāstīja, kas noticis, arī par tik�anos Rika vecajā dzī�voklī.

-�� Tev beigas, Obers sacīja. Viņi �ajā brīdī jau varbūt ir pa�rakstīju�i tev nāves spriedumu.

-��� Es ta�u teicu, ka nevajag viņam visu stāstīt, Nātans atgā�dināja Benam.

-�� Erik, kā tu domā: vai varēsi uzrakt kaut ko par to ēku? Bens jautāja.

-��� Mēģinā�u, Ēriks atbildēja, izvairīdamies no Bena skatiena.

-��� Kas ir? Bens iesaucās, pamanījis Ērika minstinā�anos.

-�� Tā nav nekāda joka lieta, Ēriks paskaidroja, apsēzdamies pie virtuves galda. Tas puisis Riks, lai kas viņ� arī būtu, nav nekāds sīkais blēdis. Tu ta�u nevari vienkār�i aiziet pie �ārlza Maksvela un teikt: "Man ir kāds noslēpums." Viņ� noteikti ir sais�tīts ar Riku.

-�� Noteikti, Bens atteica. �odien, kad aizgājām uz to māju, pārvaldnieks nebilda ne vārdiņa par viņu.

Ēriks brīdi klusēja, tad teica:

-��� Tu dro�i vien uzskatīsi mani par traku, ta�u, ja gribi, vari visu izstāstīt �urnālistiem.

-��� Nekādā ziņā, Bens atbildēja. Ja tiesā uzzinās, ka esmu pārkāpis ētikas kodeksu, mani atlaidīs un manai karjerai būs bei�gas. Un es izskatī�os pēc muļķa miljoniem cilvēku acīs!

-��� Tu esi pamatīgi izāzēta, Obers secināja, pasniedzies pēc sava sarkanā pipara gabaliņa.

-�� Paldies, Bens norūca, tu proti palīdzēt. Viņ� paskatījās uz Ēriku. Un tomēr es gribu pamēģināt kaut ko noskaidrot pa�a spēkiem. Mana karjera jau tā ir apdraudēta, tāpēc negadījuma publisko�ana būtu pēdējais, ko es vēlētos darīt.

-��� Kā vēlies, Ēriks noteica. Tev pa�am jādzīvo.

Nākamajā dienā ieradies darbā, Bens tūdaļ uzmeklēja kartīti, kas bija pievienota ziedu pu�ķim. Izmetis nelielo zīmīti, viņ� prā�toja, ko darīt ar ziediem. Negribējās tos paturēt, ta�u izmetot varē�tu Lisā radīt vēl lielākas aizdomas. Beidzot viņ� uzlika ziedus uz dokumentu skapja. Nu varēs teikt, ka tos patie�ām sūtījusi māte.

Bena galdu klāja papīru kalni. Starp daudzajām apelācijas sū�dzībām bija atrodami arī topo�o lēmumu uzmetumi. Dokumenti bija sakārtoti brūnās mapēs ar uzrakstu: Konfidenciāli tikai ties�ne�a Holisa biroja lieto�anai. Lai gan atvērt aploksni varēja bez grū�tībām, Holiss bija pārliecināts, ka iespējamie ziņkārīgie atturēsies

morālu apsvērumu dēļ. Katrai mapei bija arī dzeltena uzlīme, ko Lisa un Bens izmantoja, lai noteiktu dokumentu statusu. Līdz Holisam nenonāca neviens lēmums, iekams viņi abi nebija apmieri�nāti ar tā saturu. A�i uzmetis acis uzlīmēm, Bens pārsteigts ie�raudzīja kādu, uz kuras bija rakstīts: Pirmais uzmetums Krāmera lieta.

Kabinetā ienāca Lisa.

-�� Labrīt, slimnieciņ! Kā jūties?

-�� Normāli. Turēdams rokā Krāmera lietas dokumentus, viņ� turpināja: Tev tas nebija jādara. Pirmais uzmetums bija uzticēts man.

-��� Zinu, ta�u tu biji slims, man bija druska brīva laika, tāpēc nolēmu�

-�� Un tomēr tev nebija jāraksta pilns lēmuma teksts. Tev tāpat pietiek, ar ko nodarboties.

-��� Aizmirsti! Lisa noteica. Gribēju tikai palīdzēt. Un viss. Punkts. Saki paldies!

Nogaidījis, kamēr Lisa apsēdīsies pie sava rakstāmgalda, Bens pasmaidīja.

-��� Paldies!

Pusdienlaikā Lisa ar Benu devās uz Union Station, lai paēstu. Gadiem nīkuļojusi, stacija atkal bija pārvērtusies par tūristu pa�radīzi. Zem savienotajiem velvētajiem griestiem, starp statujām un kolonnām, skulptūrām un arkām bija izvietojies vairāk nekā simts dārgu veikalu, kā arī kinoteātru komplekss un, protams, ēstuve. Benam, ikreiz ienākot �ajā ēkā, kļuva nelabi.

Lisa ar Benu, izvairīdamies no milzīgajām tūristu grupām, ap�sēdās pie galdiņa ēstuves stūrī.

-�� Viss kārtībā? Lisa jautāja, vērodama, kā Bens knābā ceptos kartupeļus.

-��� Apmēram. Man vienkār�i ir kaut kas stāstāms.

-��� Pag, ja gribi atzīties, ka esi manī iemīlējies, es vem�u.

-�� Tā nav, Bens atteica. Tev gan gribētos. Noslaucījis ro�kas salvetē, viņ� jautāja: Atceries Riku? Biju�o Holisa ierēdni? Lisa palocīja galvu. Pirms trim nedēļām es it kā starp citu patei�cu Rikām, kāds būs iznākums CMI lietā. Tu zini, kas notika pēc

pāris dienām: Maksvels riskēja ar visu savu naudu un guva uz�varu. Kad mēģināju atrast Riku, izrādījās, ka viņ� pazudis. Lisai pavērās mute. Riks Fāgens nekad nav bijis Augstākās tiesas ierēdnis. Telefona numurs, ko viņ� man iedeva, ir atslēgts; viņ� ir izvācies no sava dzīvokļa; viņa nav.

-�� Sasodīts, tu joko? Lisa jautāja, vēl joprojām turēdama rokā sviestmaizi. Kāda velna pēc tu viņam pateici lietas iznākumu?

-�� Viendien mēs vienkār�i pļāpājām, Bens aizstāvējās. Riks sacīja, ka viņu interesē �is lēmums, un es viņam visu izliku kā uz delnas. Ikreiz, kad bija vajadzīgs padoms, viņ� mums palīdzēja. Es nevarēju atteikt.

-�� Ta�u lēmumus nedrīkst izpaust, Lisa sāka runāt skaļāk.

-��� Paklau, es no�āvu greizi, atzīstos, Bens teica. Ta�u viņ� mani pamatīgi piemuļķoja. Tici man, arī tu būtu uzķērusies. Ne�vainojami slazdi.

-�� Nespēju noticēt!

-��� Lisa, nomierinies! Es to izstāstīju tāpēc, ka uzticos tev. Tu ta�u nevienam neko neteiksi, vai ne?

Lisa nolika sviestmaizi un pievērsās savam kolēģim.

-�� Tā ir nopietna lieta, Ben. Mēs nevaram to tā atstāt.

-�� Zinu. Bet, kamēr nevaru pierādīt, ka visā vainojams Riks, gri�bu, lai tas tiek turēts slepenībā. Nātans Valsts departamentā cen�tīsies kaut ko par viņu noskaidrot, bet Ēriks redakcijā ievāks in�formāciju par ēku, kur Riks dzīvoja.

-��� Vajadzētu izstāstīt Holisam.

-��� Es neko nestāstī�u Holisam! Bens uzstāja un paliecās tu�vāk Lisai. Tici man, es visu nakti par to domāju. Ja ie�u pie Holisa, mani atlaidīs. Ja arī nebiju rīkojies ļaunprātīgi, esmu pārkā�pis ētikas kodeksu. Un atlai�anas gadījumā manai dzīvei krusts pāri.

Pēc ilgas pauzes Lisa jautāja:

-�� Kāpēc tu man to stāsti?

-�� Tāpēc, ka negribu, lai tev tiek nodarīts pāri. Es nezinu, vai Riks neizmēģinās laimi ar visiem ierēdņiem pēc kārtas. Es nezi�nu, vai esmu vienīgais Gada Stulbenis. Negribu, lai tu man melo, un negribu, lai tev draud nepatik�anas. Gribēju tev visu izstāstīt, jo tu esi mans draugs.

Lisa atkal kādu bridi klusēja.

-Tātad tās puķes, ko tev vakar atsūtīja� Tās nebija no mam�mas, vai ne?

-���� Tās atsūtīja Riks. Gribēju jau vakar izstāstīt, bet�

-�� Vai pārbaudīji groziņu? Tur nebija kādu vabolī�u?

-�� Ko tu ar to gribi teikt?

-�� Vabolītes, nu, noklausī�anās ierīces.

-�� Tu ta�u nedomā�

-��� Iesim prom, Lisa sacīja, atgrūzdama krēslu un paķerdama somu.

Abi ierēdņi uzskrēja aug�ā pa slīdo�ajām kāpnēm un izstei�dzās no Union Station. Vērodams viņus no ēstuves otra gala, Riks atslīga krēslā.

-��� Un kurieni �ie dodas? viņ� jautāja.

-��� Nespēju saklausīt, atbildēja kompanjons, kas tikko bija pie�nācis pie galdiņa. Bet redzēji, kā �ie bija pārbiju�ies? Viņi nezi�na, kur dēties!

Riks pasmaidīja.

-�� Smieklīgākais ir tas, ka turpmāk būs vēl grūtāk.

Steigdamies lejup pa Pirmo ielu, Bens ar Lisu nepārmija ne vārda, līdz bija nonāku�i pie Augstākās tiesas ēkas.

-��� Sveiki! uzsauca Nensija, kad viņi gāja garām sekretāres rak�stāmgaldam. Labi paēdāt?

-��� Lieliski, Bens atbildēja.

-�� Brīni�ķīgi, Lisa piekrita.

Iebrāzu�ies savā kabinetā, viņi aizcirta durvis. Piegājis pie do�kumentu skapja, Bens pagrāba no klūgām pīto groziņu. Nolicis to uz dīvāna, viņ� uzrotīja piedurknes un metodiski izsaiņoja pa�matīgo pu�ķi. Citu pēc cita viņi samīcīja ikvienu ziedu un rūpīgi apskatīja katru kātu. Divdesmit divas rozes, �etrpadsmit īrisi, vien�padsmit lilijas un �etras fiēzijas mirkli vēlāk dīvāns un puse kabineta grīdas bija klāts ar sapostītiem ziedu gabaliņiem. Viņi neko neatrada.

-��� Tur kaut kam vajadzēja būt, Lisa teica. Citādi jau nav jēgas sūtīt ziedus.

-������������ Varbūt viņ� vienkār�i gribēja mani pabiedēt, Bens minēja.

-��� Varbūt gribēja pakrist uz nerviem.

Lisa noslaucīja dīvānu, bet Bens vēlreiz pārbaudīja ziedu klē�pi. Pēc piecpadsmit minūtēm viņi atkal iztaustīja katru ziedlapiņu. Tad abi ķērās klāt pa�am groziņam. Un atkal nekā.

-�� Sasodīts! Bens novilka, notraukdams ziedu atliekas no dī�vāna. Te nekas nevar būt.

-��� Nedomāju, ka esam kaut ko palaidu�i garām.

Bens atslīga dīvānā.

-��� Protams, mēs neko neesam palaidu�i garām. Mēs vienkār�i velti iz�ķiedām laiku.

-��� Būs jau labi. Tu ta�u saproti, ka mums tas bija jāizdara. Un ja nu mēs patie�ām kaut ko būtu atradu�i?

-��� Bet mēs neko neatradām. Bens nervozi knibināja nodris�kāto dīvāna audumu. Mēs neko arī nevarējām atrast.

Lisa uzmanīgi uzlika roku Benam uz pleca.

-��� Nav jākaunas, ka esi nobijies.

-��� Vienkār�i mana dzīve�

-�� Es zinu, kas ir likts uz spēles, Lisa teica. Un tas ir vairāk, nekā tu spēj izturēt. Ta�u mēs ar to tiksim galā.

-��� Negribu, ka tu iesaisties �ajā jezgā. Es tev visu izstāstīju ti�kai tādēļ, lai brīdinātu.

-��� Par vēlu, dēliņ, Lisa rājās, vēl joprojām turēdama roku Be�nam uz pleca. Nu, vai mēs sēdēsim te, rokas klēpī saliku�i, vai arī mēģināsim atrast to puisi?

Paskatījies uz savu kolēģi, Bens izmocīja smaidu.

-�� Tu esi lieliska draudzene, Lisa Mērija. Ja nāksies iet cietumā, ņem�u tevi līdzi.

Pēc pāris dienām Bens, Lisa un Obers gaidīja Nātanu atgrie��amies no darba. Bens ar Oberu sēdēja Bena mājas dzīvojamās istabas milzīgajā zilajā dīvānā, savukārt Lisa bija iekārtojusies divvietīgajā krēslā un salikusi kājas uz spilveniem.

-�� Nesaprotu, Lisa ierunājās, ir jau gandrīz deviņi. Kur, pie velna, viņ� kavējas?

-�� Viņ� teica, ka izmeklē�ana būs pabeigta ap septiņiem vai as�toņiem, Bens paskaidroja, paskatīdamies pulkstenī. Varbūt tā vienkār�i mazliet ievilkusies.

-���� Bet varbūt viņu nolaupījusi Rika banda, minēja Obers, griezdams kāju nagus. Un mums nāksies Nātanu glābt, izman�tojot virtuves priek�metus, kas uz ātru roku pārveidoti par iero��iem.

-�� Kas tev lēcies? Bens jautāja, pievērsdamies savam dzīvok�ļa biedram.

-�� Tāpat vien ienāca prātā, Obers atbildēja.

Lisa mēģināja mainīt tematu.

-��� Bet es tik un tā nesaprotu, kā jūs visi nonācāt Va�ingtonā. Mani draugi ir izkaisīti pa visu valsti.

-�� Patiesība ir gana vienkār�a, Bens paskaidroja. Mēs ar Nā�tanu un Ēriku interesējāmies par politiku, tāpēc Va�ingtona �ķita vispiemērotākā. Obers brauca līdzi, jo negribēja palikt viens.

-������������ Nav tiesa! Obers protestēja, pacēlis acis no savām pēdām.

-��� Es atbraucu, jo ticēju senatoram Stīvensam.

-��� Tas nav iespējams, Lisa iebilda. Tu ne velna nezini par Stīvensu.

-��� Es diezgan daudz par viņu zinu.

-�� Nosauc kaut vienu lietu! Lisa kaitināja. Izvēlies tematu un izstāsti!

Ilgi klusējis, Obers sāka smieties.

-��� Viņ� cīnās pret noziegumiem un aizstāv bērnus.

-�� Revolucionāra ideja, Lisa teica. Bet es domāju, ka Stīvenss aizstāv mū�am populāro pronoziegumu un antibēmu viedokli!

-��� Liec viņu mierā! Bens ierosināja. Oberam piemīt nepa�rastas zinā�anas. Viņ� zina vairāk, nekā stāsta.

-�� Grūti noticēt, Lisa teica.

-�� Nāksies! Obers atcirta. Piemēram, es zinu, kā noteikt, vai spēļu kauliņi ir izvietoti pareizi.

-�� Spēļu kauliņi?

-Jā, spēļu kauliņi. Tie, kurus izmanto galda spēlē.

-��� Pirms da�iem gadiem Obers bija, teiksim, visuzņēmīgākais no mums visiem, Bens paskaidroja. Tūdaļ pēc koled�as beig��anas viņ� ar tēvu izgudroja galda spēli, kas, viņuprāt, satricinās nāciju. Kop� tā laika viņ� par kauliņiem zina visu.

-��� Tu izgudroji galda spēli? Lisa jautāja.

-��� Patiesību sakot, ideja pieder tēvam. To sauca�

-�� Viltības un Viltus spēle, Bens ar Oberu pateica vienlaikus.

-�� Tie�i tā, Obers skaidroja. Tā bija superspraiga stratēģijas spēle. Tajā bija viss: ķīlas, blefo�ana, spēcīgi gājieni, viss, kas ne�piecie�ams labai spēlei.

-��� Un tālāk?

-��� Tā spēle nevienam nepatika, Obers atzina. Teica, ka tā esot pārāk garlaicīga. Pēc pusotra gada biznesam pienāca gals, un es ļāvos izcilajai viszemākā līmeņa darba tirgus atlasei. Trīs gadu laikā es izmēģināju visu: biju gan krāsotājs, gan mārketinga darbinieks, gan sabiedrisko attiecību speciālista palīgs.

-Ja jau tev tā neveicās, kā tiki pie darba Senātā?

-�� Pateicoties Benam, Obers atbildēja. Uzzinājis, ka senato�ra Stīvensa birojā vajadzīgi darbinieki, viņ� manā vietā uzrakstīja pieteikuma vēstuli un superpolitisku CV un palīdzēja man saga�tavoties darba intervijai. Pēc nedēļas es jau strādāju. Bet pārējais ir Kongresa vēsture.

-�� Un kā tu vari noteikt, vai spēļu kauliņi ir pareizi izvietoti? Lisa jautāja.

-��� Neteik�u, Obers sacīja. Sāc pati savu spēļu biznesu!

Iepletusi acis, Lisa pievērsās Benam.

-�� Un tu studēji juristos. Ēriks iestājās aspirantūrā, bet �is dīvainītis spēlējās ar saviem kauliņiem. Ko darīja Nātans, pirms sāka strādāt valsts iestādē?

-�� Viņ� bija Fulbraita stipendiāts, tādēļ pēc koled�as divus ga�dus pavadīja Tokijas universitātē, studēdams starptautisko tirdz�niecību. Pēc tam viņ� strādāja japāņu augsto tehnoloģiju firmas ārējās tirdzniecības nodaļā. Tad atgriezās �tatos un sāka kāpt pa Valsts departamenta karjeras kāpnēm. Manuprāt, viņ�� Bens apklusa, jo istabā ienāca Nātans.

-��� Velnu piemin, velns klāt, Lisa noteica.

-�� Nu? Bens nepacietīgi noprasīja, tiklīdz Nātans bija aizvē�ris durvis.

-�� Nekā, Nātans atbildēja, pasviezdams Benam biezu doku�mentu mapi. Atrasti �etrsimt piecdesmit septiņi Ri�ardi Fāgeni. Tikai divpadsmit bija atbilsto�a vecuma un ar līdzīgām pazīmēm, un tikai diviem bija krimināla pagātne. Neviens no viņiem nav bijis jurists, un abi patlaban ir cietumā. Piezvanīju uz pētījumu

centru, un tur pateica, ka Riks visticamāk izmanto pieņemtu vār�du. Kamēr neuzzināsim īsto vārdu, mēs �o puisi neatradīsim.

-�� Sasodīts! Bens nolamājās, �ķirstīdams nekam nederīgos do�kumentus.

-�� Starp citu, Nātans teica Oberam, viņi pārbaudīja senato�ra Stīvensa parakstu, un tas tika atzīts par īstu. Biju domājis, ka tu izmantosi aparātu.

-�� Tā arī bija, Obers lepni atbildēja. Vienkār�i, kamēr tas dar�bojās, es ar pakaļu iebelzu tam pa sāniem. Tas ir labākais veids, kā panākt, lai paraksts izskatās īsts.

-��� Lieliski nostrādāts! Nātans atzina.

-��� Reizēm gadās, Obers atteica, atkal pievērsdamies saviem kāju nagiem.

Vērodama, kā Bens nervozi �ķirsta dokumentus, Lisa uzrunāja viņu.

-�� Nesāc jukt prātā! Tas vēl nenozīmē, ka mums beigas.

-��� Mēs vēl neesam tiku�ies ar Ēriku, Nātans piebilda. Ce�rams, ka viņ� kaut ko būs uzzinājis par to ēku.

Ceturksni pāri desmitiem pārradās Ēriks. Bens, Lisa, Nātans un Obers, kavējot laiku, skatījās televīzijas pārraidi.

-��� Kur tu tik ilgi biji? Bens jautāja, ar tālvadības pulti izslēg�dams televizoru.

-�� Nokavējos tikai piecpadsmit minūtes. Vajadzēja pabeigt rak�stu, Ēriks paskaidroja. Vai ir kas ēdams?

-��� Vai uzzināji kaut ko par to ēku? Bens jautāja, kad Ēriks devās uz virtuvi.

-��� Ā, jā, Ēriks atteica, atgriezdamies dzīvojamā istabā. Gan�drīz aizmirsu. Rodailenda tūksto� septiņi simti astoņdesmit ir vie�ta ar sliktu slavu. Apjautājos pāris kolēģiem, un viņi pastāstīja, ka ar to saistītas visai netīras lietas.

-�� Tur tie�ām smirdēja, Nātans piebilda.

-���� Ēka pieder puisim, vārdā Mikijs Strauss, Ēriks sāka stās�tīt. Mikijs ir glums tips. Pirms diviem gadiem tur atrasti divi lī�ķi. Pagāju�ajā gadā �o vietu saistīja ar to milzīgo narkotiku skan�dālu, ta�u Mikijs apgalvoja, ka neko par to nezina. Pui�i stāstīja: Mikijs apgalvotu, ka nav redzējis smago ma�īnu, ja arī tā būtu satrie�kusi kabineta sienu un pārbraukusi pāri viņa rakstāmgaldam. Riks gud�

ri rīkojies, izvēloties �o vietu, jo acīmredzami zinājis, ka Mikijs nav nodevējs.

-�� Mums jātiek tur iek�ā. Bens piecēlās kājās. Varbūt uz no�mas līguma ir Rika īstais vārds.

-��� Kāpēc? Lisa jautāja. Ja to vietu tā sargā, varbūt nomas līgumu nemaz nav!

�etri dzīvokļa biedri pievērsās Lisai.

-�� Viņa runā prātīgi, Nātans beidzot noteica.

-�� Tas nenozīmē, ka līgumu patie�ām nav, Bens sacīja un devās uz durvju pusi. Un tas ir vienīgais, ko pagaidām varam iesākt.

-�� Uz kurieni tu? Ēriks jautāja pa ceļam uz virtuvi. Viņi ta�u neļaus tev tur tā vienkār�i ieiet!

-�� Nemaz nebūs tik grūti, Bens atteica, jau stāvēdams pie dur�vīm. Vienīgā dro�ības sistēma tur ir kāds muļķa sargs.

-��� Un novēro�anas kamera, Nātans piebilda.

Bens pievērsās viņam.

-�� Tur bija kamera?

-�� Vecs modelis, Nātans paskaidroja. Tie�i virs kabineta dur�vīm. Bet mēs nevaram nerēķināties ar �o apstākli.

-��� Varbūt izliksimies par picu piegādātājiem? Obers piedā�vāja. Tā mēs tiksim iek�ā.

-�� Netiksim vis, Bens atteica. Kabinetā, iespējams, neviena nav, tātad pica nevienam nebūs vajadzīga.

-�� Bet tā mēs vismaz tiksim garām sargam, Obers neatlaidās.

-��� Un tad mums atliks tikai uzlauzt durvju slēdzeni.

-��� Neizdosies, Bens atbildēja. Tu neesi atslēdznieks, tāpēc mums nav nekādu izred�u. Mums jāatrod veids, kā pārliecināt sargu, lai ielai� mūs iek�ā.

-��� Atvainojiet, Lisa pārtrauca draugus, negribētos pārdurt jūsu iztēles burbuli, bet vai jūs, pui�i, aptverat, ka plānojat nele�gālu rīcību?

-��� Es ta�u teicu, ka nevajag aicināt arī �o skuķi, Obers teica.

-��� Viņa visu nograu� jau saknē!

Nelikdamās ne zinis par Obera vārdiem, Lisa veltīja Benam dzedru skatienu.

-�� Tas ir pavisam nopietni. Ielau�oties ēkā, jūs pārkāpjat liku�mu. Jums to vajadzētu saprast.

-��� Nedomāju, ka man ir izvēle, Bens nervozi ieminējās.

-��� Iesaku apsvērt iespējamās sekas, Lisa teica. Ja tevi pie�ķers, tu zaudēsi darbu. Tevi izslēgs no Advokātu biedrības. Tavai karjerai būs beigas. Tikai muļķīgas ielau�anās dēļ.

-�� Tā nebūs ielau�anās, Bens aizstāvējās. Ja izdosies pieru�nāt sargu, viņ� mums būs atļāvis tur ieiet.

-��� Bet tu būsi viņam melojis, Lisa iebilda.

-�� Tad vienīgais, ko mums varēs pārmest, ir nelikumīga iekļū��ana ēkā.

-��� Izcili! Lisa iesaucās. Kādēļ jūs vienkār�i�

-��� Ko, tavuprāt, man vajadzētu darīt? satrauktā balsī jautāja Bens. Man jātiek tur iek�ā. Ja nāks gaismā, ka esmu saistīts ar informācijas noplūdi, manai karjerai būs beigas tik un tā. �ādi es vismaz mēģinā�u to saglābt. Ja tev tas nepatīk, es sapratī�u, ta�u, lūdzu, nelasi man lekcijas! Man jau tā ir grūti. Pievērsies sa�viem dzīvokļa biedriem, viņ� jautāja: Vai ir citi priek�likumi?

-��� Varbūt pārģērbsimies par sanitārās inspekcijas darbiniekiem un pateiksim, ka esam ieradu�ies, lai izliktu indi tarakāniem? Obers ierosināja.

-��� Un kur mēs dabūsim inspektoru ekipējumu? Nātans jau�tāja. Vai arī tu domā, ka varam ierasties, ģērbu�ies d�insos, ar lukturiem rokās, un viņi neko nepamanīs?

-��� Tad varam pārģērbties par krāsotājiem, Obers turpināja.

-�� Kā filmā The Sting. Sargs mūs ielaidīs, ta�u mēs nevis krāsosim, bet gan �ķirstīsim dokumentus.

-��� Ja jau esat cie�i nolēmu�i rīkoties, Lisa viņu pārtrauca,

-��� varbūt sākumā nevajag ķerties pie negodīgiem līdzekļiem un iekļūt ēkā puslegāli? Mēs varam piedāvāt sargam kukuli. Tad no�sauksim Rika dzīvokļa numuru un palūgsim pārbaudīt nomas līgumu. Tādējādi mums nebūs jāielau�as ēkā.

-��� Nav slikta ideja, Nātans atzina.

-��� Kas ir ļaunākais, kas ar mums var notikt? Bens jautāja, pa�raustīdams plecus. Sargs pateiks nē?

-��� Un ja nu viņi tevi pazīs un nogalinās? Ēriks minēja, at�griezdamies no virtuves un nesdams rokā sviestmaizi ar ceptu liellopa gaļu.

-�� Tas nav iespējams, Nātans atbildēja. Jo naktī tur noteikti nebūs sarga, kas postenī atradās dienā.

-�� Un ja nu būs? Ēriks neatlaidās.

-��� Mēs izliksimies, ka esam sajauku�i mājas, Nātans teica un, ievērojis, ka Bens ilgu laiku klusējis, jautāja: Ar tevi viss kārtībā?

-Jā, Bens nepārliecino�i novilka un, pievērsies Lisai, piebil�da: Es sapratī�u, ja tu nenāksi mums līdzi.

-��� Nemēģini tēlot ma�o! Lisa atteica. Es ie�u.

-�� Un tu vairs neuztraucies par to, ka mūs var arestēt? Bens iesaucās.

-�� Mēs abi zinām sazvērestības likumu, Lisa atbildēja. Jau tas vien, ka esmu �eit, nozīmē esmu saistīta ar �o lietu.

-�� Es nevaru iet, Ēriks paziņoja, norīdams sviestmaizes gaba�lu. Man vēl jāatgrie�as redakcijā, lai pabeigtu rakstu.

-��� Ko tad tas nozīmē? Nātans jautāja. Benam vajadzīga�

-��� Un ko lai es iesāku? Ēriks iesaucās. Man jāpabeidz raksts!

-�� Neuztraucies, Bens teica. Bet, ja līdz diviem naktī vēl ne�esam atgriezu�ies, zvani policijai.

Pusnaktī draugi meklēja stāvlaukumu netālu no vajadzīgās ēkas.

-�� �ī pilsēta ir necie�ama, Nātans teica. Tūksto�iem cilvēku. Tūksto�iem ma�īnu. Un divpadsmit stāvlaukumi.

Bens vēroja smalkās lietus lāses, kas sitās pret vējstiklu.

-��� Mums nekas neizdosies.

-������������� Tu sāc pārdomāt? Lisa no aizmugurējā sēdekļa jautāja.

-��� Kas notika? Pēk�ņi tavas smadzenes atkal sāku�as darboties?

-��� Es neesmu pārdomājis. Bens pagriezās savā sēdeklī. Es vienkār�i nervozēju. Drīkst?

-��� Neuztraucies! iejaucās Obers. Viss būs labi.

Pārliecinājies, ka stāvvietu atrast neizdosies, Nātans apstādi�nāja ma�īnu kādā �ķērsieliņā līdzās ēkai.

-��� Nauda ir? viņ� jautāja, izslēgdams motoru.

-��� Ir, Bens atbildēja, pielikdams roku pie �aketes labās puses kabatas, kur atradās pirmais simts, un pie kreisās puses kabatas, kur atradās vēl divi simti.

-��� Uzskatu, ka ari man tomēr vajadzētu iet, iebilda Nātans.

-��� Neuztver to personiski! Bens uzstāja. Es ta�u sacīju, ka iesim mēs ar Lisu. Vīrietim un sievietei noticēs vieglāk.

-��� Kas tad to teica? Obers jautāja.

-�� Es, atbildēja Bens. Un beidz �īkstēt! Nav jau nekāda lielā mui�a.

Viņ� paķēra lietussargu, kas atradās zem priek�ējā sēdekļa, at�vēra durvis un izkāpa no ma�īnas. Lisa viņam sekoja. Iedams uz vajadzīgās ēkas pusi, Bens turēja lietussargu Lisai virs galvas.

-��� Esi pārliecināts, ka tu tie�ām to gribi darīt? Lisa jautāja.

-��� Ne īpa�i, Bens atteica.

-�� Tad varbūt griezīsimies riņķī un�

-������������� Tu ta�u saproti, ka es nevaru, Bens lūdzo�ā balsī teica.

-��� Man jāatrod Riks. Pagaidām �is ir labākais veids, kā to izdarīt, ja gribi iet prom�

-��� Nē, es palik�u, Lisa apņēmīgi teica. Kamēr vien rīkosi�mies likuma robe�ās, bū�u tev līdzās.

Nonācis līdz ēkai, Bens jutās pārsteigts, ka ārdurvis ir slēgtas. Lisa piespieda vaigu pie stikla, lai mēģinātu ieskatīties iek�ā.

-��� Piespied zvana pogu! viņa teica. Sargs ir tur.

Pēc brī�a atskanēja zvans, un Bens varēja atvērt durvis. Pa��pārliecināti un rāmi Bens ar Lisu piegāja pie naktssarga, kas sē�dēja pie dzelzs rakstāmgalda.

-��� Kas noticis? sargs jautāja. Vai tad jums nav atslēgu?

-��� Patiesībā mēs te nemaz nedzīvojam, Bens atzinās.

-�� Tad pie kā esat atnāku�i? sargs jautāja, jau pacēlis telefona klausuli.

-��� Ne pie viena, Bens atbildēja. Mums ir kāds lūgums.

Sargs nolika klausuli.

-��� Runājiet!

-�� Mēs ar sievu meklējam viņas brāli, kas agrāk te dzīvoja. Pie viņa ir druska mūsu naudas, un, kā jau varat iedomāties, mēs gri�bētu to dabūt atpakaļ. Bens izvilka no labās puses kabatas pie�cas divdesmit dolāru zīmes un nolika tās uz sarga galda. Mums ienāca prātā, ka varbūt jūs varētu palīdzēt mums atrast viņa no�mas līgumu vai jauno adresi. Mums noderēs jebkura informācija.

Cie�i pētīdams Benu un Lisu, sargs teica:

-�� Mums nav nekādu nomas līgumu.

-�� Bet jaunā adrese? Bens jautāja. Vai jūs varētu to pameklēt reģistra grāmatā?

-��� Mēs neko tādu nepierakstām, sargs atteica. Mums nav nekādu reģistra grāmatu. Nekā.

-��� Vai jūs varētu pārliecināties, ka tā patie�ām ir? Bens lū�dza. Varbūt kabinetā ir kaut kas atstāts. Viņ� uzmeta uz galda vēl simt dolāru. Viņam bija trīssimt septiņpadsmitais dzīvoklis. Mums vajag tikai viņa vārdu vai adresi. Neviens neko neuzzinās.

-�� Ja jau viņ� ir jūsu brālis, vai tad ir vajadzīgs viņa vārds? sargs, aizdomu pilns, pajautāja.

-������������ Paklau, vai tie�ām atbilde ir nepiecie�ama? Lisa palēcās.

-��� Mēs piedāvājam iespēju viegli nopelnīt. Gribat vai ne?

Sargs turpināja pētīt abus ienācējus. Beidzot viņ� paņēma naudu.

-��� Dodiet trīs simtus un es visu izdarī�u.

Bens nometa uz galda vēl simtu. Ielicis naudu kabatā, sargs piecēlās no krēsla un atvēra rakstāmgalda aug�ējo atvilktni. Izņē�mis no tās pistoli, viņ� nomērķēja uz Benu un Lisu.

-�� Skaitu līdz trīs.

-��� Ko tad mēs tādu izdarījām? Bens iesaucās, pacēlis rokas.

-��� Es zinu, kas jūs esat, sargs teica. Tāpēc taisieties, ka tie�kat!

-��� Mēģināsim nomierināties, Lisa ierosināja.

Sargs jau spieda gaili.

-�� Ārā! Tūliņ!

Pagriezu�ies abi nakts viesi devās uz durvīm. Tiku�i ārā, viņi sāka skriet.

-��� Lai�amies! Bens uzsauca, kad viņi ar Lisu jau sēdēja ma��īnā.

-��� Kas notika? Nātans jautāja, iedarbinādams motoru. Vai dabūjāt to nomas līgumu?

-��� Brauc! Vienkār�i brauc prom! Bens nervozi lūdzās. Ne�gribu par to runāt.

Pusvienos naktī dzīvokļa biedri atgriezās mājās.

-�� Kā gāja? Ēriks jautāja, sēdēdams dīvānā ar tālvadības pul�ti rokā.

-�� Nekā, Nātans atbildēja, sabrukdams lielajā dīvānā. Bens tajā mājā ir meklējamo sarakstā.

-��� Un mēs pazaudējām trīs simtus dolāru, Obers piebilda, vilkdams nost kreklu un uzmezdams to uz dīvāna.

-��� Kur Lisa? Ēriks jautāja.

-��� Izlaidām pie mājas, Bens paskaidroja. Nebija jau vairs, ko runāt.

-�� Sprie�ot pēc tā, ko teicis sargs, tajā ēkā nav ne nomas līgu�mu, ne īrnieku sarakstu, Nātans teica. Manuprāt, Riks ir daudz gudrāks, nekā mēs domājām.

-��� Un? Ēriks jautāja. Izmeklē�anai pielikts punkts?

-��� Nebūt ne, Bens atteica, iedams aug�ā pa kāpnēm. Mēs tikai tagad sāksim.

-��� Mani sauc Riks Fāgens, un, iespējams, jūs varētu man palī�dzēt, Bens centās runāt diplomātiski. Es nesen atvienoju savu telefonu, ta�u vēl neesmu samaksājis rēķinu. Tas laikam tāpēc, ka jums nav manas jaunās adreses.

-��� Kāds ir jūsu telefona numurs, ser? Pierakstījis Rika veco numuru, firmas darbinieks teica: Fāgena kungs, jums taisnība. Mums tie�ām nav jūsu jaunās adreses. Ja nosauksiet to, mēs no�sūtīsim jums rēķina kopiju.

-�� Tas būtu lieliski, Bens teica. Jaunā adrese ir tūksto� div�simt divdesmit septītā pastkaste, Va�ingtona, Kolumbijas apga�bals, divdesmit tūksto�i trīsdesmit septiņi.

-�� Fāgena kungs, jūs rēķinu saņemsiet da/.u nedēļu laikā, dar�binieks paskaidroja. Vai vēl kā varu palīdzēt?

-��� Patiesību sakot, jūs varētu izdarīt man vēl vienu pakalpoju�mu, Bens teica. Pārvācoties esmu nozaudējis vecos telefona rēķinus, bet tie vajadzīgi, lai saņemtu nodokļu atlaides. Vai ir ie�spējams saņemt arī �o rēķinu kopijas?

-��� Protams, firmas darbinieks atbildēja. Es pierakstī�u, un tad mēs nosūtīsim jums kopijas. Vai vēl kā varu palīdzēt?

-��� Nē, laikam viss. Paldies par visu!

Nolicis klausuli, Bens paskatījās uz Lisu, kas sēdēja viņam tie�i pretī.

-��� Domā, rēķini tie�ām palīdzēs? viņa jautāja.

-��� Nezinu, Bens atbildēja. Nedomāju, ka Riks ir tik stulbs, lai zvanītu kādam pa telefonu, kuru iespējams izsekot. Es uzska�tu, ka viņ� visu laiku pārvietojas un darījumiem izmanto mobilo telefonu. Vietējo numuru, iespējams, viņ� bija paņēmis tikai ma�nis dēļ.

-��� Pastkastītes izmanto�ana bija gudrs gājiens, Lisa mēģināja uzmundrināt kolēģi.

-��� Vienalga, Bens atteica. Ja kāds noklausās �o telefonu, viņ� jau zina, ka esmu iesaistīts �ajā jezgā.

-��� To tu nezini, Lisa atbildēja un, ieskatījusies pulkstenī, pie�bilda: Ir jau gandrīz desmit. Varbūt vajadzētu iet lejā.

-��� Nemaz negribas. Bens pēk�ņi izklausījās aizkaitināts.

-���� Traks esi, vai? Lisa iesaucās. Tiks pasludināts lēmums CMI lietā. Vai tad tev tie�ām negribas paskatīties, kā pūlis reaģēs?

Bens klusēja.

-������������ Tu nāksi tik un tā, Lisa turpināja un satvēra kolēģa roku.

-�� Mēs nedrīkstam laist garām lēmuma pasludinā�anas bridi.

Lai gan tiesne�i atgriezās darbā septembra sākumā un rudens sesija ofidāli sākās oktobra pirmajā pirmdienā, tikai novembra sāku�mā kad tika pasludināti pirmie lēmumi Augstākā tiesa sāka strā�dāt ar pilnu sparu. Kamēr notika mutiska viedokļu apmaiņa, lē�mumprojektus nodeva katru pirmdienu precīzi desmitos no rīta. Lēmumu pasludinā�anas sēde bija atklāta publikai, tāpēc Augstāka�jā tiesā alla� bija daudz tūristu, �urnālistu un draugu. Tie�i �ādā lēmumu pasludinā�anas dienā rinda pie tiesas ēkas durvīm stāvēja jau astoņos no rīta. Ja lieta bija guvusi popularitāti, cilvēki sāka pul�cēties se�os. 1989. gadā, kad tika pasludināts lēmums Webster abortu lietā*, uzņēmīgi ļaudis atklāja, ka tūristi un �urnālisti gatavi maksāt milzīgu naudu cilvēkiem, kas viņu vietā stāvēs rindā. Rezultātā radās īpa�s nelegālais rindā sēdē�anas bizness, kas avī�u slejās pār�māca ziņas no Kapitolija kalna**. Paredzot, ka līdzīgi būs ari ar CMI lietu, profesionālie sēdētāji sāka veidot rindu jau dienu iepriek�.

Apmēram deviņos no rīta nemierīgo pūli beidzot ielaida ēkā. Kamēr cilvēki uzturējās Lielajā zālē un izgāja divu metāla detektoru pārbaudi, Bens un Lisa devās iek�ā galvenajā tiesas zālē.

*������ ASV Augstākajā tiesā lēmums tika pasludināts 1989. gada 3. jūlija. Misūri �tats bija pieņemis likumu, kas ierobe�o sievietes tiesības izdarīt abor�tu. Likuma preambula teikts, ka "cilvēka dzīvība sākas ar ieņem�anas brī�di" un "nedzimu�iem bērniem ir tiesības uz to, ka aizsargā viņu dzīvību, veselību un labklajību". Augstākajā tiesā tika iesniegta prasība izlemt, vai �tata likums atbilst Konstitūcijai. Augstākā tiesa atstāja negrozītu Misuri �tata likumu.

*� Kapitolija kalnā atrodas ēka, kurā izvietojies ASV Kongress federālā līmeņa likumdevējs.

-�� Man patīk, Lisa noteica, vērojot tūristu rindas, kas lēnām meklēja sēdvietas.

Benam ne visai gribējās būt �ārlza Maksvela uzvaras liecinie�kam, ta�u bija jāatzīst, ka lēmuma pasludinā�anas dienā patie�ām jūtams īpa�s satraukums. �urnālisti spiedās �aurajā presei atvēlē�tajā vietā zāles kreisajā malā. Tā bija vienīgā vieta visā zālē, kur skatītāji drīkstēja kaut ko pierakstīt, ta�u ierakstī�anas aparatūru lietot nebija atļauts. Bruņoti sargi pavadīja tūristus un pārējos ska�tītājus līdz divpadsmit solu rindām telpas centrā, un sākās nepa�cietības pilnais tiesne�u gaidī�anas laiks. Visi pieklusinātās balsīs sarunājās, un telpā bija dzirdama enerģiska murdoņa. Pa labi atra�dās vietas, kas bija rezervētas tiesne�u ģimenes locekļiem un drau�giem. Tur bija arī īpa�a vieta Augstākās tiesas ierēdņiem.

-������������� Aitu bars, Bens noteica, vērodams pārpildīto tiesas zāli.

-��� Viņi ieradu�ies uz izrādi, pēc kuras tūdaļ aizies. Viņus neinte�resē sekas. Viņiem tā ir parasta tūristu izprieca.

-�� Galvu aug�ā! Lisa uzmundrināja.

Vēl joprojām satraukta, viņa vēroja, kā pulksteņa rādītāji lēni virzās tuvāk desmitiem. Bena skatiens bija kā piekalts audeklam virs galvenās ieejas un tie�i pretī tiesne�u solam. Tajā bija attēloti Ļaunuma spēki Korupcija un Viltība cīņā ar Labā spēkiem Dro�ību, �ēlsirdību un Mieru; �o cīņu tiesāja Gudrība un Taisnī�gums. Pamanījusi Bena uzmanības objektu, Lisa jautāja:

-��� Nu, vai māksla atspoguļo dzīvi?

-��� Ļoti smieklīgi! Bens atcirta.

Tie�i trīs minūtes pirms desmitiem zvans aicināja tiesne�us sē��u telpā, kur viņi sagatavojās ieie�anai tiesas zālē. Aiz burgundie�a krāsas samta aizkara tiesne�i svinīgi sarokojās tā bija tra�dīcija, ko ieviesa Augstākās tiesas priek�sēdētājs Fulers jau pa�os tiesas pirmsākumos, un tā pierādīja, ka "mērķu, ja ne viedokļu, harmonija ir tiesas galvenais princips". Tie�i desmitos tiesas dar�binieks uzsita ar āmuriņu, un visi piecēlās kājās.

-�� Augsti godājamais Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tie�sas priek�sēdētājs un tiesne�i! tiesas darbinieks paziņoja.

Tūdaļ pavērās aizkars un telpā iesoļoja deviņi tiesne�i, kas devās uz savām vietām. Lai arī piedzīvojusi to neskaitāmas rei�zes, Lisa alla� izjuta godbijību brīdī, kad visi deviņi tiesne�i vien�laikus ienāca zālē.

-��� Man patīk, viņa pa�ukstēja Benam. Tāda sajūta, ka iero�das Visu Zvaig�ņu komanda.

-��� Ku�! Bens atbildēja, nespēdams atraut acis no paaugstinā�juma centrā.

Deviņi tiesne�u krēsli bija gatavoti no melnas ādas un atbilda katra tiesne�a auguma īpatnībām. Tiklīdz tiesne�i bija apsēdu�ies, tiesas darbinieks paziņoja:

-��� Uzmanību, uzmanību, uzmanību! Visi, kam �odien jāstājas godājamās Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas priek�ā, tiek aicināti pievērsties lietu izskatī�anai. Lai Dievs svētī Ameri�kas Savienotās Valstis un �o godājamo Augstāko tiesu!

Vēlreiz noklaudzēja āmurs, un visi apsēdās. Sēdēdams pa�ā vidū, tiesas priek�sēdētājs Ostermans iesāka:

-�� �odien mēs pasludināsim lēmumu lietā Amerikas Savienotās Valstis pret CMl un Lexcoll, kā arī lietā Tenesī �tats pret �rīvu. Abus lēmumus �odien nolasīs tiesnesis Bleiks.

-��� Paldies, tiesas priek�sēdētāja kungs! Bleiks atbildēja.

Bleiks nācis no Dienvidkarolīnas un pirms desmit gadiem ie�celts par Augstākās tiesas tiesnesi, ta�u dienvidniecisko ieradu�mu stiept vārdus viņ� bija saglabājis līdz pat �ai dienai. Domājot, ka pirmo paziņos lēmumu CMI lietā, skatītāji aizturēja elpu. La�sīdams no iepriek� sagatavotas lapas, Bleiks iesāka:

-��� Lietā Tenesi �tats pret �rīvu mēs lēmām par labu prasītājam un atstājām negrozītu Tenesī �tata Augstākās tiesas lēmumu.

Labi zinādams, ka cilvēki alkst noklausīties CMl lietu, Bleiks nesteidzīgi izklāstīja tiesas spriedumu. Pabeidzis viņ� atslīga sa�vā krēslā un ērti iekārtojās tajā. Nokrem�ļojies viņ� pasniedzās pēc alvas kausa tāds stāvēja katra tiesne�a priek�ā. Ielējis sev ūdeni, Bleiks gatavojās pasludināt nākamo lēmumu. Noslaucījis kabatlakatā mutes kaktiņus, Bleiks pasmīnēja.

-��� Lietā Amerikas Savienotās Valstis pret CMI un Lexcoll mēs uz�skatām: lai gan abas kompānijas kļūs par lielāko komunikāciju konglomerātu, nav iemesla domāt, ka �ā procesa mērķis ir mono�polizācija. Tādējādi divu korporāciju apvieno�anās nepārkāpj �ērmena Aktu pret trestiem. Līdz ar to mēs lēmām par labu atbil�dētājam un atstājām spēkā Apelācijas tiesas lēmumu.

Zāli pār�alca skaļa murdoņa skatītāji sāka apspriest �ārlza Maksvela neseno viltīgo gājienu, lai palielinātu savu daļu Lexcoll

kompānijā. Pēc brī�a Ierēdņu birojs atslēdza iek�ējo telefonu uz tie�sas zāli un paziņoja Informācijas birojam, ka lēmums ir publiski pieejams. Tūdaļ septiņi cilvēki Informācijas birojā izsniedza oficiā�lā lēmuma kopijas �urnālistiem, kas gaidīja pirmajā stāvā, savu�kārt divi datoroperatori nodarbojās ar lēmuma teksta ievieto�anu da�ādās datu bāzēs. Tiesas zālē �urnālisti steidza rakstīt piezīmes par tiesne�u noskaņojumu. Pie Augstākās tiesas ēkas drūzmējās vismaz divi du�i televīzijas reportieru, kas centās iegūt labāku po�zīciju un cerēja, ka pagūs pirmie pavēstīt jaunākās ziņas tie�ajā ēte�rā. Tiesnesis Bleiks tikko bija paguvis izskaidrot Augstākās tiesas apsvērumus, kad trīs tūksto�i septiņsimt se�desmit cilvēki jau bija saņēmu�i lēmuma kopijas un se�i miljoni noklausīju�ies, kāds bi�jis lietas iznākums. Tiklīdz tiesas darbinieks pasludināja, ka sēde slēgta, mediji zaudēja interesi par �o lietu, �ārlzs Maksvels tika at�zīts par ģēniju, savukārt Bens jutās sagrauts.

-��� Nolādēts! Bens noteica, kad viņi ar Lisu lauzās cauri ap�meklētāju pūlim.

-��� Ko tu tā brīnies? Tu ta�u jau mēne�iem ilgi zināji, kāds būs �īs lietas iznākums.

-�� Iesim prom, Bens teica.

Kad viņi bija izvilku�i savas identifikācijas kartes cauri nelie�lajam aparātam, atvērās abas lo�u necaurlaidīgās durvis, un abiem ierēdņiem bija atļauts ieiet slēgtajā ēkas daļā. Izvēlēju�ies kāpnes, kurās nebija tik daudz cilvēku, viņi devās aug�up uz savu kabinetu.

-�� Es vēl joprojām nespēju tam noticēt, Bens teica, tiklīdz ka�bineta durvis bija aizvēru�ās. Maksvels kļūst par nozares kap�teini tikai tāpēc, ka viens muļķa ierēdnis nespēj noturēt muti. Novilcis �aketi, viņ� to sakārtoja uz krēsla atzveltnes. Varbūt Ērikam taisnība. Varbūt vajadzētu visu izstāstīt �urnālistiem.

-�� Nekādā ziņā! Lisa iebilda.

Paņēmusi no rakstāmgalda brūnu mapi, viņa piegāja pie pa�pīru smalcinātāja un iebāza mapes saturu tajā. Viņa nekad neiz�nīcināja kāda lēmumprojekta vecos variantus, iekams lēmums neti�ka pasludināts oficiāli.

-�� Pirmkārt, tev nav pierādījumu, tāpēc viņi nedomās, ka esi jucis. Otrkārt, ja arī viņi tev noticēs, tev nāksies atteikties no karjeras.

-�� Ta�u gaismā nāks Maksvela viltība.

-��� Traks esi, vai? Tu esi gatavs atteikties no visa tikai aiz spītī�bas?

-��� Bet tā būtu pareizi, Bens iebilda, atkrizdams dīvānā. Es nevaru atrast Riku. Iespējams, mēs nekad vairs viņu neredzēsim. Viņu nav iespējams izsekot. Tātad �is ir vienīgais veids, kā pielikt punktu visai tai jezgai.

Lisa piegāja pie dīvāna un paskatījās Benam acīs.

-�� Kas, pie velna, ar tevi notiek? Tu izturies tā, it kā būtu pienā�cis pasaules gals. Tu kļūdījies. Tu salaidi visu dēlī. Tevi piemuļ�ķoja. Ta�u tu to nedarīji apzināti. Tevi apkrāpa�

-��� Un mani tas tracina! Bens atcirta, izsliedamies dīvānā.

-��� Un viss? Tu trako tikai tāpēc, ka atradies kāds, kas uzdro�i�nājies būt gudrāks par tevi? Tu te �ēlojies tikai tāpēc, ka tevi kāds sakāvis intelektuālā cīņā?

-�� Tu neko nesaproti.

-�� Saprotu gan, Ben. Tu trako tikai tāpēc, ka neesi bijis labākais �ajā konkursā. Lisa apsēdās līdzās kolēģim. Beidz muļķoties! Tā nav tava vaina. Tu neesi ne muļķis, ne lētticīgs. Tu rīkojies tā, kā būtu rīkojies ikviens saprātīgs cilvēks. Vienkār�i tevi ievilināja slazdos. Riks apspēlēja tevi, un tev ar to jāsamierinās.

-��� Vai es nedrīkstu drusku paīgņoties?

-�� Tev ir vēl trīsdesmit sekundes, Lisa atteica un sāka skatī�ties pulkstenī. Viss. Laiks beidzies. Pārgāja?

-��� Kāda bija lēmuma pasludinā�anas sēde? Ēriks jautāja Be�nam, kad viņi vakarā sēdēja pie televizora.

-�� Normāla. Un kā Washington Herald uztvēra �o notikumu?

-��� Trakoja kā nenormāli, Ēriks atzina, pilnu muti ēzdams graudus. Pacieties līdz rītdienai, kad izlasīsi jauno numuru. Pir�majā lapā ir milzīga Maksvela fotogrāfija noķerts brīdi pēc lē�muma pasludinā�anas. Viņa sejā ir tāds smaids, ka gribas vemt.

-��� Lieliski.

-��� Bet svētdienas numurā būs baigais materiāls par viņu. Par to puisi raksta vairāk nekā par pāvestu.

-�� Lieliski, Bens atkārtoja, pārslēgdams kanālus un apstāda�mies pie CNN, kur stāstīja par Maksvelu, un tad slēgdams tālāk.

-�� �īs dienas beigās CMI akciju cena palielinājās par septiņpa�dsmit punktiem.

-�� Lieliski. Erik, vari aiziet uz virtuvi un atnest man nazi? Gri�bu izdurt sev acis.

-�� Gribi būt Edips*, ko? Ēriks atteica, iemezdams mutē vēl ka�roti graudu. Tev piestāvēs.

Pēk�ņi mājā dziedādams iebrāzās Obers.

-�� Uzminiet kur� vairs neatbildēs uz telefona zvaniem Sena�tora Stīvensa birojā?

-��� Tevi paaugstināja? Ēriks jautāja un pielēca kājās, lai ap�skautu draugu.

Aiz Obera parādījās Nātans.

-��� Viņ� paaugstināts? Bens jautāja.

-Jūs neticēsiet, Nātans atbildēja. Ober, stāsti!

-�� Jums tas noteikti jādzird, Obers jūsmoja. �ilbino�s stāsts!

-�� �ilbino�s? Ēriks iesmējās. Liecies mierā, te nav nekāda Losand�elosa. Beidz melst niekus!

-��� Ļaujiet viņam stāstīt! Bens teica.

-�� Tātad, Obers iesāka. Atceries, es pēc tava lūguma uzrak�stīju to viltoto draudu vēstuli senatoram Stīvensam? Bens palo�cīja galvu. Acīmredzot Personāla daļas vadītāja uzzinājusi, ka es Valsts departamentam ierosināju izmeklē�anu pret Riku. Pa�gāju�ajā nedēļā viņa pienāca pie manis un pajautāja, kādēļ esmu to darījis, un es atbildēju, ka rīkojos, piesardzības dzīts, ta�u pa�tiesībā nedomāju, ka tie biju�i īsti draudi. �onedēļ viņa ieaicināja mani pie sevis un pavēstīja, ka esmu biroja jaunais palīgs juridis�kajos jautājumos. Es atbildē�u uz visām vēlētāju sūdzībām par zonē�anas likumiem un subsīdijām apelsīnu sulai.

-�� Tātad tu esi Stīvensa pārvēlē�anas kampaņas priek�ējās lī�nijās? Bens jautāja.

-Jau labāk, Nātans atteica. Ober, parādi viņiem to vēstuli!

-�� Ak jā! Obers iesaucās.

Viņ� atvēra ādas portfeli, ko viņam pēc augstskolas beig�anas bija nopirku�i vecāki, izvilka papīra lapu un pasniedza to Benam.

* Edips sengrieķu mitoloģija Tebu valdnieks. Jau kļuvis par Tēbu valdnie�ku, Edips uzzināja, ka piepildījies sens pareģojums viņ� patie�ām nogalinā�jis savu tēvu un apprecējis māti. Pēc tam Edips izdūra sev acis.

-��� Dārgo Viljam, stāvēdams dzīvojamā istabā, Bens skaļi lasī�ja. Paldies par Jūsu pūlēm, pārbaudot vēstuli, kurā izteikti draudi manai dzīvībai. Jūsu rīcība ir spo�s piemērs iniciatīvai, ko spējīgi uzņemties tikai da�i. Ceru, ka saprotat, cik augsti es novērtēju Jūsu darbu. Mārsija apgalvo, ka strādājat lieliski. Tā turpināt!

-��� Izlasi nobeigumu! Obers smiedamies teica.

-�� Jūsu draugs Pols.

-��� Viņ� parakstījies kā Pols? Ēriks jautāja un izrāva vēstuli Benam no rokām.

-��� Es esmu viņa draugs, Obers uzsvēra.

-��� Neticami, Bens noteica.

-��� Kaut kas tāds notiek pirmo reizi, Nātans atzina.

-��� Kaut kas nedzirdēts!

-��� Neiespējams.

-��� Fantastisks! Bens turpināja.

-�� Viņi ir �ilbino�i stulbi! Obers iesaucās. Un rezultātā mani paaugstināja amatā!

Kamēr Obers ar Ēriku aiz prieka dejoja, Bens jautāja:

-��� Vai esi lasījis pasaku "Karaļa jaunais tērps"?

-��� Tie�i tā, Nātans atbildēja.

�ajā brīdī iezvanījās telefons.

-��� Pagaidi! Bens iegāja virtuvē, lai paceltu klausuli. Hallo!

-��� Sveiks, Bend�amin!

-��� Sveika, mamm! Bens atbildēja.

-�� Bend�amin, man ir kāds jautājums. Vai tev ir kāds sakars ar to lēmumu �ārlza Maksvela lietā, kas tika pasludināts �odien?

-��� Patiesībā ne. Bens izbolīja acis. To sagatavoja cita tiesne��a ierēdņi.

-��� Bet tu ta�u jau iepriek� zināji, ka lēmums būs tie�i tāds, vai ne? māte jautāja.

-��� Protams, mamm. Es to zināju jau pirms trim mēne�iem.

-��� Paldies! �īla Edisone teica. Varbūt pastāstīsi to arī sa�vam tēvam, jo man viņ� tik un tā nenoticēs. Tas vecis domā, ka viņ�, būdams komentētājs, visu zina.

-��� Mamm, vēl kas. Mēs te drusku svinam. Obers tikko paaug�stināts amatā.

-�� Cik jauki! �īla teica. Barbara būs lepna. Pasauc viņu pie telefona, gribu apsveikt.

-��� Es viņu nesauk�u pie telefona, Bens iebilda.

-�� Vismaz pasaki Oberam, ka priecā�os viņu redzēt, kad jūs visi ieradīsieties uz Pateicības dienas svinībām. Starp citu, tu brauksi otrdien vai tre�dien?

-��� Līdz tam vēl ir trīs nedēļas laika. Man nav ne mazākās no�jausmas, Bens atbildēja un, cerēdams mainīt sarunas tematu, jautāja. Kas jauns mājās?

-��� Nekas īpa�s, �īla teica. �odien pienāca kāda vēstule tev. Izskatījās pēc svarīga rēķina, tāpēc nezināju, vai gribēsi, lai es to atveru.

-��� Kas to sūtījis? Bens jautāja.

-��� Atpakaļadresē teikts Mailboxes&cThings. Uz aploksnes bija milzīgs zīmogs un norāde: Otrais brīdinājums.

Pazinis firmas nosaukumu, kurā viņ� atvēris savu pastkastīti, Bens jutās samulsis. Es ta�u jau samaksāju uz priek�u, viņ� nodo�māja.

-��� Atver to! viņ� palūdza.

-�� Tas patie�ām ir rēķins, māte teica. Tajā teikts: ja tu nesa�maksāsi, tava pastkaste numur tūksto� trīssimt divdesmit septiņi tiks slēgta, bet sūtījumi konfiscēti. Kādēļ tev vajadzīga pastkas�tīte, Bend�amin?

-��� Kāds bija tas numurs? Bens vaicāja, nelikdamies ne zinis par mātes jautājumu.

-�� Tūksto� trīssimt divdesmit septiņi.

-�� Tā dro�i vien ir kļūda. Tā nav mana kastīte.

-�� Vai nosūtīt tev to rēķinu?

-��� Nevajag. Es rīt aizie�u uz turieni un visu noskaidro�u. Pa�klau, man patie�ām vairs nav laika. Pasveicini tēvu!

Bens nolika klausuli un atgriezās dzīvojamā istabā.

-��� Nāksi līdzi? Obers jautāja. Mēs dosimies nosvinēt manu paaugstinājumu.

-�� Protams, ie�u, Bens atbildēja un paķēra no skapja savu mē�teli. -Tādi brīnumi notiek vienreiz desmit gados.

Iegājis Boosin bārā, Obers ieelpoja novadēju�ā alus un kūpo�u cigare�u smārdu.

-������������ Ā-ā-ā, nav nekā labāka par bāra gaisotni! viņ� iesaucās.

-�� Jūtos kā koled�as gados.

Kop� iera�anās Kolumbijas apgabalā Boosin bārs bija viņu ie�cienītākā uzturē�anās vieta, un tās bija otrās mājas daudziem jau�najiem Va�ingtonas kaklasaites valkātājiem. Pēc neilga brī�a pie viņu iemīļotākā galdiņa telpas dziļumā pienāca jau sen pazīstamā oficiante.

-�� Sveika, Tīna! Bens teica.

-��� Kas noticis? viņa jautāja.

-�� Obers �odien paaugstināts amatā. Ceram puisi piedzirdīt tā, ka viņ� nogāzīsies no kājām un aiz prieka vems.

-��� Raudzīsim, ko varu darīt lietas labā, Tīna noteica un de�vās pie bāra.

Viņa atgriezās, nesdama divas krūkas un �etras glāzes. Pie�pildījis draugu glāzes, Nātans pacēla savējo un teica tostu.

-��� Par Oberu! Lai muļķa laime pavada tevi ikvienā smagā darbā!

�etrotne iedzēra, un tad Bens uzlika roku Oberam uz pleca.

-��� Es patie�ām lepojos ar tevi, draugs.

-�� O, kompliments no pa�a Darba Guru!

-��� Es runāju nopietni, Bens atteica. Lai kā arī tu tiki pie tā paaugstinājuma, mēs visi zinām, ka tu to esi pelnījis.

-�� Nezinu, Obers atbildēja. Nu, es ta�u vēl neesmu Augstā�kās tiesas ierēdnis.

-�� Tev nemaz nav jābūt ierēdnim, Bens teica. Tev jābūt tā�dam, kāds tu esi.

-��� Un sirdsapziņa alla� ir tava pavadone! Ēriks un Nātans iedziedājās.

Pēc stundas Oberam uz pleca uzsita skaista tum�mate elegan�tā melnā bik�kostīmā.

-��� Neiebildīsi, ja es jums pievieno�os? viņa jautāja.

-��� Lila! Obers iesaucās. Ko tu te dari?

Piecēlies, lai apskautos ar sve�inieci, Obers pievērsās saviem dzīvokļa biedriem un paskaidroja:

-�� Tā ir Lila D�ospina. Mēs koled�as gados drusku salaidām.

-��� Brīni�ķīgs raksturojums, Bens teica un, paspiedis Lilas ro�ku, turpināja: Tu acīmredzot esi sieviete ar izcilu gaumi. Priecā�jos iepazīties!

-��� Es ari, Lila atbildēja.

-��� Tu laikam esi atnākusi kopā ar draudzenēm. Cik jūs esat? Obers jautāja un sāka bīdīt kopā galdiņus.

-�� Mēs esam �etras, Lila paskaidroja, kad pie galdiņa bija pie�nāku�as trīs viņas draudzenes.

-��� Lieliski, Obers teica. Bezgala lieliski.

Septiņos trīsdesmit otrdienas rītā Bens iegāja savā kabinetā.

-�� Tu nokavējies, Lisa teica, kad viņ� sabruka dīvānā.

-��� Esmu noguris, Bens atbildēja.

-��� Kur tad tu naktī biji? Slīcināji bēdas alus kausā?

-�� Ja gribi zināt, vakar nekādu bēdu nebija. Nakts bija prieka pilna.

-�� Tātad tu aizgāji uz bāru, atradi mei�u un aizvedi viņu mā�jās. Liela mui�a! Kas tu tāds esi? Viljams Iekarotājs*?

-��� Drīzāk es sevi iztēlojos kā Magelānu**. Viņ� bija daudz ma�jestātiskāks un iespaidīgāks. īsts sapnis. Viņ�, tāpat kā es, rene�sanses laikos dzīvoja pasaulē, kas viņu reti saprata.

-��� Patiesībā viņ� bija sievie�u nīdējs un barbars, kas diez vai saprata, ko vispār atklājis. Zināmā mērā jūs patie�ām esat līdzī�gi. Atslīgusi krēslā, Lisa salika rokas aiz galvas. Nu, un tu nemaz neapjautāsies, kā man vakar gāja randiņā?

-��� Tev bija randiņ�? Bens izbrīnījies iepleta acis.

-��� Tevi tas tik ļoti pārsteidz? Esmu stipra sieviete, kurai arī ir �ādas tādas vajadzības.

-��� Kāpēc tu neteici, ka iesi uz randiņu?

-�� Tāpēc, ka tu mani sāktu ķircināt.

-��� Es tik un tā tevi ķircinā�u. Bet nu stāsti kas bija nelaimī�gais upuris?

-��� Viņu sauc D�onatans Kords. Un viņ� strādā senatora Greifa birojā.

-��� Ak Dievs! D�onatans Kords? Es ta�u pazīstu to zelli! Kāda mana draudzene, lai miers viņas pī�ļiem, reiz satikās ar viņu.

-�� Tu viņu nepazīsti, Lisa atteica un, pagrābusi sauju sasprau�dī�u, meta tās Benam.

* Vilhelms Iekārotājs jeb Viljams Iekārotājs bija Normandijas hercogs (10351087), kas 1066. gada iekaroja Angliju un kļuva par tas karali. 1087. gada 9. septembri ņēmis bēdīgu galu krītot no zirga, nolauzis kaklu.

*� Portugāļu jūrasbraucējs Spanijas dienesta Fernans Magelans (ap 14801521). Dienvidamerikas krastos atklaja Patagoniju un �aurumu ar Ugunszemi. 1521. gada Magelāns atklāja Marianas un Filipīnu salas, kur arī tika nogalināts.

-��� Nav jau ari vajadzības. Cilvēks ar vārdu D�onatans neap��aubāmi smird pa gabalu.

-��� Ko tu tur muldi? D�onatans ir lielisks vārds. Un draugi viņu sauc par D�onu.

-������������� Ta�u viņam labāk patīk D�onatans, vai ne? Lisa klusēja.

-��� Es zināju! Bens iesaucās. Viņ� tie�ām smird.

-��� Pēc gar�as tā nelikās, Lisa atcirta.

-�� Oho! Bens izslējās dīvānā. Tev tie�ām vakar izdevās da��as rotaļas?

-�� Iespējams, Lisa ķircinājās. Bet, ja arī tā nebūtu, man jāat�zīst, ka tu esi greizsirdīgs.

-��� Es neesmu greizsirdīgs.

-��� Tad kāpēc tava seja ir dīvāna krāsā?

-�� Tici man, es neesmu greizsirdīgs. Bet nu stāsti, kas notika.

-��� Nekas īpa�s. Mēs aizgājām vakariņās un tad pastaigājāmies pie pieminekļa Va�ingtonam.

-�� �ausmas, Bens novilka un pameta rokas gaisā. Tas pui�sis tevi aptinis ap pirkstu! Vispirms izmaksā tev vakariņas un pēc tam ved pastaigāties pie tāda milzeņa? Un par ko tas liecina?

-��� Par vakariņām maksāju es, muļķīt. Un aiziet pie pieminekļa bija mana ideja.

-��� Tas nu gan ir randiņ�! Bens palocīja galvu. Tie�ām ie�spaidīgs. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņ� teica: Turpini!

-��� Un tad es viņu pametu.

-��� Un viss? Bens aizdomu pilnā balsī jautāja. Tu aizvedi viņu uz turieni un pameti?

-��� Nezinu, Lisa atbildēja, pētīdama kurpju purngalus. Do�māju, es viņu pārbiedēju. Iespējams, biju pārāk agresīva.

-�� Tu? Agresīva?

-�� Jā, es pilnīgi noteikti biju pārāk agresīva, Lisa teica, pēk�ņi kļuvusi nopietna. Domāju, puisis patie�ām nobijās, kad patei�cu, ka es varētu viņam gultā �o to iemācīt.

-�� Tu tā teici? Bens izdvesa.

-��� Redzi, es patie�ām rīkojos pārāk agresīvi.

-�� Lisa, ne�austi sevi! Tu vienkār�i juties brīva. Tu nedrīksti sev to pārmest. Tu esi agresīva sieviete, un lielākā daļa vīrie�u baidās no agresīvām sievietēm. Tu ta�u esi redzējusi tos sarunu �ovus:

vidusmēra puisis Amerikā grib padevīgu, vāju sievieti, jo viņ� ir mācīts baidīties no spēcīgām sievietēm.

-��� Labi, Freid. Un kas tad man atliek?

-��� Vienkār�i tev nav lielas izvēles, ta�u atliku�ie vīrie�i ir par trīssimt procentiem labāki nekā vidusmēra neveiksminieki. Gēnu dīķis, kurā tu mak�ķerē, ir daudz pa�apzinīgāku, daudz pieredzēju�āku, daudz gudrāku eksemplāru pilns�

-�� Tādu kā tu, Lisa sarkastiski secināja.

-�� Tie�i tā. Mēs esam jaunas sugas vīrie�i. Mēs nebaidāmies iz�rādīt jūtas. Mums patīk stipras sievietes. Seksuālajā jomā mums patīk, ja dominē sieviete.

-�� Un jūs nekautrējaties raudāt Rokija kārtējās sērijas beigās, Lisa piebilda.

-�� Pareizi. Un mums patīk sauso smar�u aromāts.

-�� Būtu �ēl pārplēst tavu iedomu burbuli, bet ja nu man nepa�tīk tik jūtelīgi vīrie�i? Ja nu man patīk milzīgs, sportisks muļķis, ar kuru var lieliski pavadīt laiku un kuram ir vienalga, ja es vi�ņam nepiezvanu?

-�� Tev patīk milzeņi?

-��� Pāris reizītēm noteikti. Ta�u precēt es tādu nekad negribētu.

Samulsis Bens pakasīja pieri.

-��� Kā gan tev var patikt sportiski milzeņi? Kā tev var gribēties likties gultā ar cilvēku, kur� tevi uzskata par kārtējo seksuālo uzvaru?

-��� Zini, seksuāla uzvara ir divvirzienu iela, un es braucu ar Ferrari.

Iesmējies Bens teica:

-��� Ņemu savus vārdus atpakaļ. Tu patie�ām esi pārāk agresī�va, lai varētu atrast kādu vīrieti. Iespējams, tu visu mū�u būsi vien�tuļa. Piecēlies no dīvāna, Bens pār�ķirstīja dokumentu kaudzīti uz sava rakstāmgalda. Kas �odien paredzēts?

-�� Tikko atsūtīja kārtējo apelācijas sūdzību grēdu. Holiss grib, lai mēs tās izskatām, jo pēc tam būs jāraksta lēmumprojekts Grinnell lietā.

-�� Vēl ta�u nav balsots, vai ne?

-��� Paskaties pulkstenī, stulbenīt! Lisa teica. Sēde būs tikai rit. Holiss nedomā, ka viņi līdz �ai lietai tiks, ta�u nākamajā ne�dēļā noteikti. Ostermans izvairās, bet tiesne�a Veita ierēdņi ap�

galvo, ka Veits �aubās, tāpēc Ostermans apstrādā viņu jau no pra�sības iesnieg�anas dienas.

-�� Kas ar Veitu notiek? Domā, viņam patīk Ostermans?

-�� �aubos, Lisa atteica. Veits ir pelēks tiesnesītis, kas zina, ka izvēlēts tikai tāpēc, ka citu nebija. Manuprāt, viņ� apzinās, ka nostā�anās tiesas priek�sēdētāja pusē nostiprinās viņa pozīcijas.

-�� Tā varētu būt, Bens novilka. Ta�u mans uzskats ir daudz for�āks. Iedomājies? Divi Augstākās tiesas tiesne�i pieķerti pikan�tā brīdī! Tas ta�u būtu lieliski, vai ne?

-�� Tas noteikti būtu daudz interesantāk par nebeidzamu ape�lācijas sūdzību lasī�anu.

Pēc nelielām pusdienām Augstākās tiesas kafetērijā Bens devās uz Mailboxes&tThings Konstitūcijas avēnijā. īstais laiks vilkt mēteli, viņ� nodomāja, vērodams, kā dzedrais novembra vēj� purina pē�dējās koku lapas. Cīnīdamies pret gaidāmo ziemu, Bens pūta plauk�stās siltu dva�u. Pēc desmit minūtēm viņ� bija nonācis pie ēkas, kas bija nokrāsota sarkanā, baltā un zilā krāsā �o kombināciju izvēlējās ārkārtīgi daudzi Kolumbijas apgabala veikalnieki.

-�� Kā varu palīdzēt? jautāja pieguļo�ā d�emperi ģērbies kasieris.

-��� Esmu saņēmis paziņojumu, ka neesmu laikus samaksājis par pastkastīti. Bet es par savu pastkastīti samaksāju uz priek�u, turklāt paziņojumā norādītais numurs nav manējais.

-�� Tādā gadījumā mēs acīmredzot esam kļūdīju�ies, kasieris teica. Nosauciet, lūdzu, savu vārdu!

-�� Mani sauc Be� Tajā bridi Bens atcerējās, ka pastkastīti bija noīrējis ar sve�u vārdu. Mani sauc Elvijs Singers.

-Singers,Singers� kasieris atkārtoja, �ķirstīdams mapes. Jā, ir. Viņ� izvilka mapi un turpināja: Jūs divdesmit astotajā oktob�ri noīrējāt pastkastīti numur tūksto� divi simti divdesmit septiņi un samaksājāt uz priek�u. Bet divdesmit devītajā oktobri jūs noīrē�jāt pastkastīti numur tūksto� trīssimt divdesmit septiņi un palū�dzāt, lai par to tiek nosūtīts rēķins. Pārlasījis ierakstu, kasieris piebilda: Te rakstīts, ka jūs esat samaksājis papildus divdesmit piecus dolārus, lai abas pastkastītes varētu atvērt ar vienu atslēgu.

-��� Protams, kā es varēju to aizmirst! Bens noteica, notrauk�dams aukstos sviedrus, kas pēk�ņi bija izspiedu�ies uz pieres.

-�� Vai rēķinu maksāsiet �odien?

-Jā, noteikti, Bens atbildēja un izvilka maku.

Nonācis telpā, kurā atradās pastkastītes, Bens bija pilnīgi iz�misis. Atskatījies viņ� jutās atvieglots, ka neviens viņu nenovēro. Izvilcis no kabatas atslēgu, viņ� atvēra tūksto� divi simti divdes�mit septīto kastīti. Tuk�a. Tie�i zem tās bija tūksto� trīs simti div�desmit septītā kastīte. Bens atvēra arī to un atrada brūnu aplok�sni. Izņēmis to, Bens aizslēdza kastīti un piegāja pie nelielas letes.

Aploksnē bija tikai viena apdrukāta lapa.

-���� Dārgais Ben, viņ� lasīja, piedod, ka nevarēji mani sadabūt rokā, ta�u, kā jau Tu būsi uzminējis, esmu ļoti aizņemts. Diez vai ir va�jadzība piebilst, ka viss noritēja ārkārtīgi veiksmīgi. Varu iedomāties, ka Tu jūties pievilts, ta�u, lūdzu, beidz mani meklēt! Tu velti tērē laiku. Izmest manis sūtītās puķes bija muļķīgi, mēģinājums piekukuļot manas biju�ās mājas durvju sargu aizkustino�s, bet ideja par telefona rēķi�niem� Vai Tu tie�ām domā, ka es svarīgām sarunām izmanto�u līniju, kuru tik viegli noteikt? Izbeidz! Tā kā Tu neesi devies pie varas iestā�dēm, pieļauju, ka esi apsvēris, kādu iespaidu �āds solis var atstāt uz Tavu karjeru. Bet �obrīd es piedāvāju pamieru, ļa vēlies, satiksimies sest�dien astoņos vakarā "Divās paipalās". Galdiņ� būs rezervēts uz Tava vārda, ļa vēlies kaut ko pateikt, vari izmantot mūsu pastkastīti ar nu�muru tūksto� trīs simti divdesmit septiņi. Vienmēr Tavs Riks.

Bens ielika vēstuli atpakaļ aploksnē un, izgājis no ēkas, raitā solī devās uz Augstāko tiesu. Pie velna, kā viņ� visu zina, Bens jau�tāja pats sev. Uzkāpis pa tiesas ēkas kāpnēm, viņ� pavicināja sa�vu identifikācijas karti sargam un apgāja metālu detektoru. Pēc minūtes viņ� jau gāja garām reģistratūrai un devās uz savu kabi�netu. Aizcirtis aiz sevis durvis, viņ� nometa aploksni uz Lisas rak�stāmgalda.

-�� Tu neticēsi, Bens teica.

-�� Kur tu to dabūji? Lisa jautāja, lasīdama vēstuli.

-��� Viņ� noīrējis pastkastīti tie�i zem manējās un izmantojis manu segvārdu, Bens drebo�ā balsī paskaidroja.

-��� Kā viņ� zināja, ka tev ir pastkastīte? Pacēlusi roku, Lisa atturēja Benu no atbildē�anas. Vispirms es pabeig�u lasīt. Bei�dzot nolikusi vēstuli, viņa jautāja: Tātad kā viņ� zināja, ka tev ir pastkastīte?

-��� Kā viņ� zināja manu segvārdu? Kā viņ� zina, ko mēs izdarī�jām ar tām puķēm? Kā viņ� zina, ka es zvanīju uz telefonu kom�pāniju? Kā viņ� zina, ka mēģinājām ielauzties viņa biju�ajā mājā? Viņ� zina pat manu vecāku adresi! Rēķinu par pa�a atvērto past�kastīti viņ� nosūtījis uz manu vecāku mājas adresi!

-��� Nomierinies! Lisa teica un nolika uz rakstāmgalda lasā�mās brilles. Vajag padomāt.

-�� Ja Riks aiztiks manu ģimeni, zvēru: es viņu nogalinā�u! Sa�sodīts, es viņu nogalinā�u!

-��� Nomierinies, viņ� to noteikti izdarīja tikai tādēļ, lai pabie�dētu tevi.

-������������� Un viņam tas izdevās, Bens atteica, novilkdams �aketi.

-��� Ir pilnīgi acīm redzams, ka Riks jau mēnesi mani izseko. Viņ� zina visu, ko esmu darījis, zina, uz kurieni esmu gājis. Viņ� zina, kur dzīvo mana ģimene�

-�� Tev vienkār�i jānomierinās. Ļauj man mirkli padomāt!

Soļodams �urpu turpu pa kabinetu, Bens klusēja.

-�� Var saprast, ka viņ� uzzināja par mūsu mēģinājumu ielauz�ties viņa biju�ajā mājā, ta�u nekā nespēju saprast, kā viņ� uzzi�nāja par tiem telefona rēķiniem. Abas reizes, kad tu zvanīji uz te�lefonu kompāniju, tu zvanīji no �ā kabineta, vai ne? Kad Bens palocīja galvu, Lisa turpināja: �aubos, vai viņ� noklausās �ejie�nes telefonu. �ī ta�u ir Augstākā tiesa!

-�� �ejienes telefonu noklausīties viņam nav iespējams, jo �eit ir nevainojama dro�ības sistēma, Bens piekrita. Bet kā Riks uz�zināja par tām puķēm? To ta�u zinājām tikai mēs abi.

Vēl joprojām domādama par telefona rēķiniem, Lisa teica:

-��� Visticamāk, adresi viņ� mainījis bez īpa�a nolūka. Un, to iz�darījis, viņ� vienkār�i gaidīja, ko darīsim. Iespējams, telefonu kom�pānija paziņojusi Rikām, ka tu esi pieprasījis rēķinu kopijas. Pēc neilga brī�a viņa turpināja: Tomēr neticami, ka viņ� zina ikvienu mūsu soli.

-��� Tas puisis nav muļķis, Bens teica, nespēdams nosēdēt mierā.

-�� Tu domā, ka viņ� liek mūs izsekot?

-��� Kā lai es to zinu? Kā gan citādi Riks būtu uzzinājis manu segvārdu pastkastī�u īres firmā?

-��� Iesi uz tik�anos ar viņu?

-��� Protams, Bens atbildēja. Tas puisis jādabū rokā. Es pie�spiedī�u viņu pie sienas.

-�� Izklausās pēc sliktas televīzijas filmas, Lisa aizrādīja. Es domāju, ka vispirms ir vajadzīgs kārtīgs rīcības plāns.

-�� Noteikti, Bens piekrita un, apsēdies pie sava rakstāmgalda, izvilka papīra lapu. Gribētu, lai mēs visi sapulcētos mazai prā�ta vētrai. Vai varam to darīt pie tevis?

-��� Kāpēc pie manis?

-�� Tāpēc, ka mana māja var būt pilna ar noklausī�anās ierīcēm.

-��� Paklau, tev jānomierinās, Lisa teica. �ī nav filma "Firma".

-�� Tam puisim ir kontakti ar �ārlzu Maksvelu, viņ� prasmīgi izmanto desmitgades lielāko muļķi, lai gūtu informāciju, un tu gri�bi man iestāstīt, ka viņam nav iespējams piebāzt ar noklausī�a�nās ierīcēm manu mājeli, kurai nav pat signalizācijas?

-��� Labi, Lisa padevās. Tiksimies pie manis. Piecēlusies no savas vietas, viņa piegāja pie Bena un pārliecās pāri viņa rakstām�galdam. Starp citu, gribi dzirdēt jaunākās baumas?

-��� Nav noskaņojuma.

-�� Labi. Lieliski. Tad es tev nestāstī�u, ka tiesnesis Bleiks gata�vojas atkāpties.

-�� Tas nav nekas jauns, Bens teica. Pat to jau gadiem tiek runāts.

-��� Nu tas ir oficiāli, Lisa atteica. Viņ� �odien uzrakstījis ie�sniegumu Ostermanam.

-�� Nopietni? pārsteigumā iepletis acis, Bens jautāja.

-�� Skautu godavārds!

-�� Ziņas ir apstiprinātas, vai arī tu tikai tā dzirdēji?

-��� Teiksim tā, kamēr tu ēdi pusdienas, bija ienācis Holiss un pastāstīja, ka Bleiks tikko iesniedzis atlūgumu. �odien viņ� infor�mēs prezidentu, un presei par to taps zināms pēc nedēļas vai di�vām. Vai �is, tavuprāt, ir pietiekami uzticams avots?

-Ja jau Holiss teica, tad tas ir kā akmenī iecirsts.

-�� Nedomāju, ka visi tiesne�i to pavēstīju�i saviem ierēdņiem, tāpēc labāk turi muti. Holiss teica, ka tā ir tikai iek�ēja informācija.

-��� Un ko vēl viņ� teica? Bens jautāja.

-��� Ka Grinnell lieta atlikta līdz nedēļas beigām. Tiesnesis Veits vēl nav devis atbildi, un konservatīvie vilcinās, lai iegūtu laiku viņa apstrādā�anai.

-��� Brīni�ķīgas baumas, Bens atzina. Izklausās, ka Holiss �odien nav spējis savaldīt mēli.

-�� Tu ta�u viņu pazīsti, Lisa teica. Da�kārt nesaka ne vār�da, bet citreiz nespēj aizvērties, �odien bijusi laba diena.

-�� Tad jau tas laikam nozīmē, ka mēs �onedēļ nerakstīsim lē�mumprojektu Grinnell lietā.

-�� Tie�i to es tev gribēju pateikt, Lisa piekrita, uzsitusi pa Bena rakstāmgaldu. Kop� Bleiks nolēmis atkāpties, viņ� centīsies at�kratīties no pienākumiem. Līdz ar to viņ� vairs nerakstīs lēmumu lietā Pacheco pret Rodailendu.

-��� Tātad to rakstīsim mēs? Bens jautāja. Lisa palocīja galvu.

-��� Kāpēc mums tas būtu jādara? Tā ir solīda bankrota lieta. Laba.

-��� Tā ir laba, ta�u ne izcila. Holiss teica, ka, citam tiesnesim atkāpjoties, viņ� dabū tikai nenozīmīgas druskas, ne īstas lietas. Pārējie tiesne�i piekāpjas, lai ļautu viņam pasludināt pēdējos spī�do�os lēmumus.

-��� Tas nozīmē, nu viņam tiks pa�as labākās lietas?

-�� Lielā mērā, Lisa piekrita. Visas viņ� nevarēs paņemt, ta�u krietnu kaudzīti gan.

-��� Izcili, sarkastiski noteica Bens. Vai Holiss pateica, kad Bleika kantoris nosūtīs mums dokumentus?

-��� Ierēdņu birojs tos nosūtīs �odien.

Ieslēdzis savu datoru, Bens teica:

-�� Bet Holiss vēl joprojām nav pārskatījis lēmumu Oshinsky lietā.

-�� Patiesību sakot, ir gan, Lisa atbildēja un pasniedza Benam papīru kaudzīti.

-��� Un vēl joprojām nav apmierināts, Bens norādīja, nespē�dams neskatīties uz ko�i sarkanajām piezīmēm jau pirmajā lap�pusē. Kur� �is ir? Sestais variants?

-Ja skaitām mūsu oriģinālu, septītais.

-��� Viņ� �ajā lietā nekad nebūs apmierināts, Bens piebilda.

-��� Domāju, mums vienkār�i ar to jāsamierinās un jādzīvo tālāk.

-��� Beidz ņaudēt! Lisa teica. Nav jau nemaz tik slikti.

-�� Tu joko? Mēs sē�am te no septiņiem rītā, vienlaikus strādājam ar �etrām lietām, piektā ir tā, ko mums tikko nodevis tiesnesis, kas

atkāpies no amata, un sesto dabūsim, tiklīdz Veits būs pieslējies kon�servatīvajiem. Un papildus tam nedēļā mums ir ducis apelācijas sū�dzību. Vai mēs jau tāpat neesam pietiekami apkrauti ar darbiem?

-��� Nezinu, Lisa atteica. Ta�u mēs varam atrast laiku, lai sameklētu kādu psihopātisku pārgudreli, kur� mēģina iedragāt visu tiesisko sistēmu.

Deviņos trīsdesmit vakarā Bens un Lisa ieradās Lisas dzīvok�lī, kas atradās netālu no Tenlitaunas metrostacijas. Obers ar Nātanu jau gaidīja pie dzeltenpelēkās ķieģeļu ēkas.

-������������� Kur jūs tik ilgi bijāt? Obers jautāja, kad viņi gāja iek�ā.

-��� Tu teici, ka tiksimies deviņos.

-�� Piedod! Bens strupi noteica. Mēs vienkār�i deldējām bik�ses, pārrakstot Augstākās tiesas vēsturi. Da�iem no mums nav bi�jusi tā laime strādāt vietā, kur darbu beidz piecos.

-��� Klau, kur� tad ie�urājis tavā smil�kastē? Nātans jautāja, kad viņi iegāja liftā. Mēs ta�u nācām tev palīgā!

Izkāpu�i ceturtajā stāvā, visi pa gaiteni devās uz Lisas dzī�vokli.

-��� Piedod! Bens atvainojās Oberam, kamēr Lisa slēdza vaļā durvis. Es negribēju tā teikt.

-��� Esam klāt, Lisa paziņoja. Nekas izcils, ta�u manējais.

Atturīgi iekārtotajā dzīvojamā istabā atradās izdilis brūnas

ādas dīvāns, kafijas galdiņ� un rakstāmgalds, kas patiesībā bija gatava koka virsma ar diviem nelieliem atvilktņu skapī�iem. Kafi�jas galdiņ� un rakstāmgalds vai lūza zem papīru kalniem. Pie sie�nas pretim dīvānam karājās milzīgs attēls ar kaķiem, kas spēlē pokeru. Virs dīvāna bija divi melnā samtā izstrādāti portreti Mona Lisa un Smurfs* ar puķi.

-�� īsta māksla, Bens noteica, alkdams redzēt, kā tad dzīvo viņa kolēģe.

-���� Neodraņķisms, Lisa paziņoja. Jo draņķīgāk, jo labāk. Smurfs ir manas kolekcijas trofeja. Es to laimēju kādā karnevālā.

-��� Patiesībā visai for�s dzīvoklītis, Obers novērtēja.

-��� Tu izklausies pārsteigts, Lisa teica. Biji gaidījis violeti rozā satina spilventiņus visās malās?

*�� Populārs komiksu un animācijas filmu varonis.

-�� īsti nezinu, Obers atrunājās. Laikam gaidīju māksi izmē�ra paketes un tamlīdzīgus sievie�u higiēnas priek�metus.

-�� Gaidīji vai cerēji, ka ieraudzīsi? Nātans jautāja, sēzdamies uz dīvāna.

Lisa uzmeta ar tiesas dokumentiem piebāzto portfeli uz galda un devās uz virtuvi.

-�� Gribat ieēst vai iedzert?

-�� Es ņem�u jēra ribiņas un baltvīnu ar gāzētu minerālūdeni, Obers pavēstīja.

-��� Kur Ēriks? Bens jautāja, apsēdies dīvānā.

-�� Viņam �odien ilgi jāstrādā, Obers atbildēja. Lūdza atvai�noties, ka nevar atnākt.

-�� Tas pēc viņa izskatās, Bens noteica.

-��� Ar tevi viss kārtībā? jautāja Nātans, vērodams, kā Bens �ķirsta �urnālus, kas atradās uz kafijas galdiņa.

-��� Ko? Bens pārjautāja. Jā, viss kārtībā. Gribētos ātrāk sākt.

Lisa no virtuves iznesa krēslu un nolika dzīvojamā istabā ie�pretim dīvānam.

-�� Nesaprotu, kādēļ Riks tev aizsūtīja vēstuli uz savu pastkas�tīti. Varēja ta�u vienkār�i uzrakstīt e-pastu vai, vēl labāk, ielikt vēs�tuli tavā pastkastītē.

-�� Arī es par to domāju, Bens teica. Domāju, no Rika puses tā ir tikai lek�anās. Tādējādi viņ� satrieca gabalos manu jauno plānu un paziņoja, ka mani mēģinājumi rīkoties slepeni ir nieka vērti.

-��� Bet es nesaprotu, kādēļ viņ� piedāvā pamieru, ierunājās Obers. Ir ta�u acīm redzams, ka tu nevari to puisi noķert. Zinā�mā mērā tu esi tikai sīks traucēklis. Paskatījies uz Benu, viņ� piebilda: Neuztver to personiski!

-��� Manuprāt, viņam vajadzīga informācija, Nātans sprieda.

-�� Piekrītu, Bens teica. Citādi Rikām pamiers ar mani nebū�tu izdevīgs.

-��� Domā, viņ� grib no tevis izvilkt vēl kādu lēmumu? Lisa jautāja.

Bens turpināja �ķirstīt �urnālus.

-�� Tas ir vienīgais, ko varu iedomāties.

-�� Tad jāpieņem, ka tie�i to viņ� sestdien restorānā no tevis prasīs.

-��� Iesi uz tik�anos ar viņu? Lisa jautāja.

-�� Protams, ie�u, Bens atbildēja. Domā, ļau�u viņam atkra�tīties no manis? Sestdien viņ� būs manās rokās.

-�� Un kā tu to izdarīsi? Lisa jautāja.

-�� īsti nezinu. Tāpēc jau arī ceru uz jūsu palīdzību. Iedomājos, ka varētu viņu restorānā nofilmēt vai kaut ko tamlīdzīgu.

-��� Es zinu! Obers iesaucās. Varbūt viens no mums varētu pārģērbties par oficiantu un sadabūt Rika vīna glāzi, uz kuras būs pilns ar viņa pirkstu nospiedumiem.

-��� Un tad? Lisa jautāja. Pārbaudīsim mūsu Betmena alas datorā?

-�� Varam palūgt Nātanu, lai viņ� tos pārbauda Valsts departa�mentā.

-�� Manuprāt, mums viņ� jānofilmē pie ieejas restorānā, Nātans teica. Tā mēs ātri vien noskaidrosim tā pui�a personību.

-�� Es zinu brīni�ķīgu vietiņu, kur jums gaidīt, Bens satrauktā balsī paziņoja. Ielas otrā pusē pretim restorānam ir āra kafejnī�ca.

-�� Mēs varam nopirkt kamerai nakts objektīvu, Obers ierosi�nāja, pieceldamies no dīvāna.

-��� Un mugurā varētu vilkt for�as maskas ar �ineļveida mēte�ļiem un cepurēm un pielīmēt ūsas, Lisa zobojās. Jums jāat�slābst. Citādi labuma nebūs.

-�� Ak tā? Bens jautāja. Un kāpēc, saki, lūdzama?

-�� Pieņemsim, ka jums izdosies to puisi nobildēt. Jūs tik un tā nebūsiet tālu tiku�i. Pat ja uzzināsiet Rika īsto vārdu, jūs nevarē�siet viņu apsūdzēt. Ja vien negribat, lai Bens taisnā ceļā nonāk cietumā.

Istabā iestājās klusums, līdz beidzot Nātans ieteicās:

-�� Tā sieviete runā pareizi.

-�� Mums jāpanāk, lai viņ� tev izsaka piedāvājumu sadarboties arī nākamajā lietā, Lisa ierosināja. Ja Riks to izdarīs, varam iesūdzēt viņu par valsts amatpersonas piekukuļo�anu.

-�� Bens nav valsts amatpersona, Obers iebilda.

-�� Viņ� ir federālās valdības darbinieks, Lisa teica. Mēģinot viņam dot kukuli, Riks būs mēģinājis kaitēt Savienoto Valstu val�dībai. 'Tas būs noziegums, kura dēļ puisis vismaz uz pāris gadiem nonāks aiz restēm.

-��� Pag, iejaucās Nātans, kā mēs panāksim, ka Riks nepie�krīt sadarboties ar varas iestādēm un neatzīst savu vainu, lai sa�ņemtu mazāku sodu? Cik mums zināms, viņ� var atsaukties uz CMI lietu un, paziņojot, ka �īs afēras iniciators bijis Augstākās tiesas ierēdnis, pasniegt Benu uz sudraba paplātes. Tad Riks stai�gās uz brīvām kājām, bet Bens tiks apsūdzēts. Turklāt tikai mūsu izcilā plāna dēļ.

-��� Riks to nekad nedarīs, Lisa iebilda. CMI, iespējams, ir viņa mū�a lielākā veiksme. �ajā darījumā viņ�, iespējams, nopel�nījis vismaz pāris miljonu dolāru. Ja viņ� nosūdzēs Benu vai vis�pār pievērsīs uzmanību CMI lietai, dro�ībnieki pamatīgi iesēdī�sies �ārlzam Maksvelam astē. Esmu pārliecināta, ka Riks saprot: viņam labāk pāris gadu nosēdēt par kukuļdo�anu nekā zaudēt visu peļņu un sadusmot Maksvelu. Viņ� nespēlē ar mazām zivte�lēm. CMI aprīs viņu dzīvu.

-��� Labs domu gājiens, Nātans atzina.

-��� Un tu teici, ka viņa nav gudra, Bens teica, sakrustojis ro�kas uz krūtīm, un cie�i skatījās uz Oberu.

-�� Pag, Lisa pievērsās Oberam, tu teici, ka es neesmu gudra?

-��� Es ne� Obers iesāka.

-Tu? Lisa neatlaidās, pieceldamās no krēsla. Pagāju�ajā nedēļā, kad spēlējām burtu spēli, tu mēģināji izmantot vārdu aga, un tu gribi teikt, ka es esmu muļķe?

-�� Ir tāds vārds aga, Obers protestēja.

-��� Tas nav nekāds vārds! Lisa iesaucās. �o slenga burtu kopu lieto divdesmitā gadsimta beigu primāti. Tās ir muļķības. Skaņa. Stulbuma izpausme. Ta�u tas nav nekāds vārds.

-�� Ir gan, Obers atkārtoja.

-�� Strīdēsieties vēlāk, Bens abus pārtrauca. Tagad es gribē�tu parunāt par mūsu plānu. Izklausās, ka labākais, ko varam ie�sākt, ir piespiest viņu pie sienas, apsūdzot kukuļdo�anā. Nav tas saldākais atriebības veids, ta�u labākais, kas mūsu spēkos. Un kā mēs viņu pieķersim?

-������������� Varbūt sagādāsim tev mikrofoniņu? Nātans ierosināja.

-��� Varu mēģināt kādu sadabūt no veciem draugiem Dro�ības die�nestā.

-�� Tu tie�ām vari? Bens jautāja.

-�� Ja nevarēs, tu vari paņemt diktofonu, Lisa teica. Lai vai kā, viņa piedāvājums jāieraksta.

-��� Es tomēr uzskatu, ka viņu vajadzētu arī nobildēt, Obers neatlaidās.

-�� Tev vienkār�i gribas ieģērbties maskā, Lisa atcirta.

-��� Es patie�ām gribu ieģērbties maskā, Obers atzinās. Ta�u esmu pārliecināts, ka būtu prātīgi iemū�ināt arī Rika ārējo izskatu.

-������������� Patiesību sakot, tas nav slikts priek�likums, Bens sacīja.

-��� Beigu beigās varas iestādēm ta�u viņ� būs jānoķer. Un tad mēs varētu parādīt, kāds �is puisis izskatās. Pamanījis, ka Lisa rauc degunu, viņ� jautāja: Kas ir?

-��� Ko? Lisa pārjautāja. A, nekas.

-��� Neāksties! Bens teica. Es pazīstu �o skatienu. Par ko tu uztraucies?

-�� Nu, nespēju nedomāt, vai mums nevajadzētu taisnā cejā do�ties pie dro�ībniekiem. Jo mēs sākam līst citā dārziņā. Varbūt la�bāk lūgt palīdzību.

-��� Nekādā ziņā! Bens atteica. Ja mēs tā darīsim, varu atva�dīties no savas karjeras. Turklāt, ja arī es ie�u pie dro�ībniekiem, Riks to saodīs pa gabalu.

-��� Kāpēc tu tā domā? Lisa jautāja.

-�� Tu nesaproti? Bens iesaucās. Mēne�a laikā viņ� ir novē�rojis katru mūsu soli. Turklāt neko sare�ģītu jau mēs neplānojam. Mēs vienkār�i gribam ierakstīt �ā pui�a balsi. Mēs ta�u neplāno�jam iebrukt viņa slepenajā rezidencē uz privātas salas.

Lisa pievērsās Oberam.

-��� Neuztraucies! Rikām patiesībā nemaz nepieder sala. Tas ti�kai tāds izteiciens.

-�� Aga negaidi! Obers atcirta.

-��� Es runāju nopietni, Bens teica. Ja viss saies dēlī, mēs sauksim palīgā. Bet tikmēr mēģināsim tikt galā pa�u spēkiem.

Nākamajā dienā Bens un Lisa, galvas nepacēlu�i, rakstīja �et�rus da�ādus lēmumus. Nostrādāju�i kopā trīs mēne�us, kolēģi bija attīstīju�i efektīvu metodi lēmumprojektu rakstī�anā. Sākotnējo ar�gumentu izvirzī�anā izcils bija Bens, tāpēc tie�i viņ� rakstīja pir�mo lēmuma variantu. Agresīvais stils un nepiekāpība caurvija vi�ņa darbu no ievada līdz secinājumiem. Lisa savukārt bija nevainojama analītiķe. Bens mēdza teikt, ka Lisas redze ir kā rent�gena stari, jo viņa spēj saskatīt spraugas pat vispamatotākajos ar�gumentos. Kad Bens bija pabeidzis pirmo uzmetumu, Lisa ķērās pie rediģē�anas. Būdama dedzīga detaļu aizstāve un apveltīta ar loģisko domā�anu, Lisa Bena uzrakstītajām �etrdesmit lappusēm pievienoja vēl divdesmit savējās. Kad abi bija tiku�i galā ar savu darbu, lēmumprojekts beidzot nonāca pie Holisa.

Se�os Bens izslēdza datoru un izņēma no skapja �aketi.

-��� Uz kurieni tu? Lisa jautāja, pacēlusi acis no sava rakstām�galda.

-��� Apsolīju pasēst vakariņas kopā ar cilvēku, kam nevaru at�teikt. Ērika tante un onkulis mūs ielūdza jau toreiz, kad atgriezos no Eiropas.

-��� Bet es vēl neesmu redzējusi tavu viedokli Russell lietā.

-�� Tas ir jau gandrīz gatavs. Rīt ap pusdienlaiku tu to dabūsi.

-��� Varu derēt, ka tā nebūs.

-�� Goda vārds! Apsolu!

Kad Bens jau gāja ārā pa durvīm, iezvanījās viņa telefons. Bū�dams pārliecināts, ka tas ir Ēriks, lai atvainotos, ka jau atkal no�kavēsies, Bens pieskrēja pie rakstāmgalda un paķēra klausuli.

-�� Te Bens, viņ� teica.

-�� Sveiks, Ben! Riks atsaucās. Kā klājas?

-��� Pie velna, ko tev vajag? pazinis balsi, Bens noprasīja.

-�� Neko, Riks atbildēja. Vienkār�i gribēju apjautāties, kā iet. Tev laikam �odien paredzētas neaizmirstamas vakariņas.

-��� Vai sestdiena vēl spēkā? Jo�

Riks nolika klausuli.

-��� Kas notika? Kas tas bija?

-��� Riks, Bens atteica un izskrēja pa durvīm.

-�� Ko viņ�� iekams Lisa paguva pabeigt jautājumu, Bens jau bija prom.

Viņ� noskrēja lejā pa �etrdesmit �etriem Augstākās tiesas ēkas pakāpieniem un nepacietīgi gaidīja ma�īnu. Piecas pāri se�iem līdzās apstājās Ērika ma�īna, kurā sēdēja Ēriks un Obers. Bens klusēdams iekāpa gai�pelēkajā Honda.

-��� Esmu izdomājis nosaukumu �odienas meksikāņu restorā�nam, Obers paziņoja un pagriezās savā sēdeklī. Es to sauk�u par "Tekilas papagaili".

Bens neteica ne vārda.

-��� Piedod, ka nokavējos! Ēriks sacīja. Es�

-��� Kur Nātans? Bens viņu pārtrauca.

-�� Gaida mūs mājās. Iedomājos, ka jums pirms vakariņām gri�bēsies pārģērbties. Tante Ketija neprasa, lai visi būtu kreklos un kaklasaitēs. Pametis acis atpakaļskata spogulī, Ēriks pamanīja Bena drūmo seju. Kas ir?

-�� Nekas, Bens teica. Negribu par to runāt.

-Vai tu�

-�� Negribu par to runāt, Bens atkārtoja.

Paskatījies uz Oberu, Ēriks paraustīja plecus un brauca mājās.

-Jūs kavējaties, Nātans paziņoja, tiklīdz atvērās mājas durvis.

Bens devās taisnā ceļā uz virtuvi.

-��� Kas viņam lēcies? Nātans jautāja.

-��� Viņ� neko neteica, Ēriks atbildēja. Domāju, kaut kas dar�bā atgadījies. Apsēdies divvietīgajā krēslā, Ēriks jautāja: Ilgi gaidīji?

-�� Zini, mani vēl joprojām izbrīna tas, ka tu par piecām minū�tēm spēj nokavēt it visu, Nātans teica, paskatījies rokas pulkste�nī. Pēc taviem kavējumiem var regulēt pulksteni.

Nebūdams pieradis pie kārtīgas skū�anas, Ēriks paberzēja zodu.

-��� Es nekavējos, viņ� teica. Tu trako tāpēc, ka tavs pulkste�nis ir noregulēts desmit minūtes uz priek�u.

-��� Pat nesāc! Nātans iebilda. Pēc mana pulksteņa tu esi no�kavējis piecpadsmit minūtes, bet arī patiesībā tu esi ieradies pie�cas minūtes par vēlu.

-�� To es nekā nespēju saprast, ierunājās Obers. Kāds tev la�bums no tā, ka pulkstenis steidzas par desmit minūtēm?

-��� Au contraire, mans dumiķīt! Es nepievēr�u uzmanību�

-�� Kur� atplēsis manas vēstules? Bens viņu pārtrauca, nostā�jies durvīs ar aplok�ņu kaudzīti rokās.

-Tādas tās bija jau pastkastītē, Nātans paskaidroja.

-��� Vai vēl kāda bija atplēsta? Bens jautāja.

-�� Tikai tavējās, Nātans teica. Domā, tas bija Riks?

Bens atraisīja kaklasaites mezglu un atpogāja apkaklīti.

-��� Nezinu, ko domāt. Viņ� man piezvanīja, kad jau grasījos iet prom no darba. Un viņ� zināja, ka �odien mums paredzētas va�kariņas.

-��� Vai tās vēstules bija svarīgas?

-��� Neviena. Tikai rēķini un reklāmas lapas.

-�� Negribu būt uzstājīgs, ta�u, ja mēs nokavēsim vakariņas, tan�te Ketija mums to nekad nepiedos, Ēriks atgādināja.

-��� Es neie�u, Bens paziņoja.

-��� Kāpēc? Ēriks jautāja. Tikai tāpēc, ka tavas vēstules kāds atplēsis?

-��� Nē, es baidos no tā, ka Riks mani izseko. Bens nolika vēs�tules uz virtuves galda un ielēja sev glāzi ūdens. Varbūt viņ�, sagaidījis, kad būsim prom, gribēs ielauzties �eit.

-�� Ja Riks gribētu ielauzties, viņ� to būtu izdarījis brīdī, kad at�plēsa tavu vēstuli, Ēriks teica. Neļauj, lai viņ� �itā sagandē tavu dzīvi. Viņ� vienkār�i grib padarīt tevi traku.

-�� Tad es ari sāk�u trakot, Bens atbildēja. Ejiet bez manis un pasakiet tantei Ketijai, ka man ļoti �ēl. Es �odien varu tikai sabo�jāt vakaru.

-�� Tu dro�i zini? Ēriks jautāja.

-��� Ejiet! Bens teica. Ar mani viss būs kārtībā.

Sapratu�i, ka Bens nepārdomās, trīs draugi izgāja no mājas.

-�� Tiksimies vēlāk!

Tiklīdz durvis bija aizvēru�ās, Bens atkal paņēma savas vēs�tules. Pārskatījis aploksnes, viņ� atrada vienu, kurai nebija atpa�kaļadreses. Izvilcis vēstuli no aploksnes, Bens pārlasīja se�us vār�dus, kas bija uzrakstīti ar biezu marķierzīmuli: Uzticies saviem draugiem? Vienmēr Tavs Riks. Blenzdams uz īso vēstulīti, Bens mē�ģināja uzminēt, vai tas ir dzēlības pilns brīdinājums vai arī vien�kār�s jautājums. Juzdamies vainīgs un no�ēlodams, ka nav izstās�tījis draugiem par vēstuli, Bens sa�ņaudza papīru dūrē. Sasodīts, kā es kaut ko tādu varēju pieļaut, viņ� prātoja. Kā viņ� panācis, ka es turu aizdomās saims tuvākos draugus?

Nometis pārējās vēstules uz galda, Bens iegāja ēdamistabā un pārliecās pāri lielajam stikla galdam. Pat nedomā, ka tas ir viens no viņiem. Tas nav iespējams, Bens mēģināja sev iegalvot, ļa neuzticē�os viņiem, kam tad lai es uzticos? Pētīdams savu atspulgu notraipītajā stiklā, viņ� pārcilāja prātā visus svarīgākos notikumus. Apdomā�ja katru sīkumu, ko zināja par Riku. Atsauca atmiņā ikvienu cil�vēku, kam vēl bija pieejama informācija. Un tad saprata, kā Riks visu noskaidrojis. ]a mājā ir noklausī�anās ierīces, Riks būs dzirdējis, ka mēs runājam par vakariņām pie tantes Ketijas. Un par puķēm es iz�stāstīju Nātanam. Arī to Riks varēja noklausīties. Ar labi noslēptu mik�rofonu Riks var dzirdēt visu. Skatīdamies stiklā, Bens palocīja gal�vu. Tas ir pats loģiskākais izskaidrojums. Tie�i tā viņ��

Tajā mirklī zem galda Bens pamanīja nelielu tum�u priek�me�tu. Nometies ceļos, viņ� to kārtīgi nopētīja. Nekā. Tikai dubļu pi�ka no kāda kurpēm. Tomēr Bens pacēla galdu un, meklēdams mik�rofonu, pārmeklēja katru kāju. Tad viņ� apskatīja krēslus. Pacēla visus dīvānus, pārcilāja un paspaidīja spilvenus, apmeta otrādi kafijas galdiņu, ar roku pārlaida visiem gleznu rāmjiem, pārbau�dīja televizoru, videoatskaņotāju un katru kaseti. Attaisīja skapi un pārmeklēja apģērbu kabatas, atvēra katru lietussargu, iemeta aci beisbola cimdos un tenisa bumbiņu kastēs, ieskatījās aiz tua�letes podiem, iztīrīja ledusskapi. Pārcilāja lietas visos skapjos, pa�cēla ikvienu mājsaimniecības priek�metu un pārbaudīja katru te�lefona aparātu. Pabeidzot meklē�anu, pirmais stāvs atgādināja īstu posta�u. Un nekā.

Pacietību, Bens sev atgādināja. Viņa krekls bija izmircis svied�ros. Pacietību! Vēlreiz pārmeklējis virtuvi, vannas istabu, ēdamis�tabu un dzīvojamo istabu, Bens sabruka uz lielā dīvāna. Viņ� at�gūlās ar seju uz leju, un labā roka uz grīdas taustīja paklāju. Aizturējis elpu, Bens nonāca pie secinājuma: Lai vai kā, tev jātic saviem draugiem. Tā ir vienīgā iespēja nezaudēt prātu. Uzticies drau�giem!

Pārradu�ies mājās, Nātans devās uz vannas istabu, Obers uz virtuvi, bet Ēriks nosēdās pie televizora. Izdzirdējis, ka aizcērtas ārdurvis, Bens izgāja no savas istabas un nokāpa lejā. Obers bija atvēris saldējuma kārbu.

-��� Un tu vēl esi izsalcis? Bens iesaucās. Vai tad jūs nepabaroja?

-��� Esmu augo�s bērns, Obers atbildēja.

Dzīvojamā istabā atgriezās Nātans.

-��� Kā jūties? viņ� jautāja Benam. Vēl joprojām domā par Riku?

-�� Protams! Ta�u esmu nomierinājies. Man vienkār�i vajadzēja pabūt vienam. Viņ� apsēdās līdzās Ērikam uz lielā dīvāna.

-��� Kā gāja vakariņās?

-�� Tu daudz ko zaudēji, Obers atbildēja, ēzdams saldējumu.

-��� Ērika tante bija for�āka par visām citām reizēm!

-��� Vai mēs beidzot varam vairs nerunāt par viņu? Ēriks lū�dzās.

-�� Paklau, mēs saprotam, ka tu gribi aizstāvēties, ta�u tev jāsa�mierinās ar faktiem, Nātans teica. Tavā tantē mutuļo dzīves�prieks.

-��� Nesaprotu, Ēriks iebilda. Viņa ta�u nemaz nav tik jauka.

-�� Tu to nekad nesapratīsi, Nātans paskaidroja. Tā ir viņas aura. Tā uzrunā mūs.

-��� Vai pie ledusskapja viņai vēl joprojām karājas pa�as bilde bikini? Bens jautāja.

Obers pasmaidīja.

-��� Vairs ne. Iebāzis roku bik�u aizmugurējā kabatā, viņ� iz�vilka fotogrāfiju un pameta Benam. Iedomājos, ka tev vajadzīgs neliels iepriecinājums.

-��� Tu nozagi fotogrāfiju no tantes ledusskapja? Ēriks iesau�cās, skatīdamies pār Bena plecu.

-�� Mēs to aizņēmāmies, Obers teica. Mēs to atdosim atpa�kaļ. Es tikai gribēju parādīt Benam, ko viņ� zaudējis.

-�� Esiet sveicināti, perversie puikas! Ēriks novilka. Mēs ta�u runājam par manu tanti!

-�� Un kas būtu noticis, ja tu ar viņu pārgulētu? Obers jautāja. -Jūsu bērni būtu mutanti, ko?

-��� Kā sauc bērnus, kas dzimu�i, krustojot radniecīgus indivī�dus? Nātans jautāja.

-��� Manuprāt, viņus sauc par Oberiem, Ēriks minēja.

-��� Ļoti smieklīgi, Obers iebilda. Patie�ām �ausmīgi jāsmejas!

Būdams draugu pulkā, Bens vēl vairāk pārliecinājās, ka ar to vēstuli Riks vienkār�i gribējis pabiedēt. Viņ� iedeva fotogrāfiju Nātanam un uzlika roku Ērikam uz pleca.

-��� Jāatzīst, ka man ir brīni�ķīgas kla�as. Ta�u tev tās jāpatur noslēpumā līdz nākamajam rīkojumam.

-��� Klāj vaļā! Ēriks teica, vērodams, kā Nātans siekalojas ap viņa tantes fotogrāfiju.

-�� Teiksim tā: ja pāris turpmākajās dienās tevi sāk tirdīt �urnā�lista iek�ējā balss, es tavā vietā sāktu interesēties par kādu Aug�stākās tiesas tiesnesi.

-��� Bleiks beidzot atkāpjas? Ēriks iesaucās.

-��� Es tev neko neesmu teicis, Bens atgādināja. Bet, ja gribi pārsteigt redaktorus ar savu intuīciju, �is ir īstais ceļ� o�ņā�anai.

-��� Paldies! Ēriks pasmaidīja.

-�� Vai tas, ko tu pateici, ir kaut kas nelikumīgs? Obers jautāja, paceldams acis no kūsto�ā saldējuma.

-��� Protams, nē, Bens atbildēja. Tas ir parasts drauga padoms.

-�� Ja tas būtu kaut kas nelikumīgs, es būtu spiests tevi arestēt. Tā kā Bens papurināja galvu, Obers turpināja: Es runāju no�pietni. Man nāktos arestēt jūs abus.

-�� Ober, ja tu mani arestētu, es piezvanītu tavai priek�niecei un izstāstītu, ka tu viņai pagāju�ajā nedēļā pa faksu nosūtīji sava peņa fotogrāfiju.

-��� Un? Obers noprasīja.

-�� Un tad es viņai izstāstītu, ka tie�i tu pagaju�a gada jūlija pik�nika laikā saskrāpēji viņas ma�īnas sānus.

-Un?

-�� Un tad es piezvanītu visām tavu pārtērēto kredītkar�u kom�pānijām un paziņotu tavu īsto adresi un telefona numuru.

Obers brīdi klusēja.

-Un?

-�� Un tad es izstāstītu Ērikam, ka tu regulāri zodz viņa divdes�mit piecu centu monētas, lai izmazgātu savu veļu.

-��� Ko? Ēriks iesaucās.

-Viņ� ir tāds mēs�

-��� Tad lūk, kur pazudu�as visas manas monētas!

-�� Arlabunakti! Bens noteica, pieceldamies no dīvāna. Laiks likties gultiņās.

Se�os trīsdesmit nākamajā rītā Bens iegāja virtuvē, lai pagata�votu brokastis.

-��� Labrīt! viņ� teica Nātanam, kas alla� cēlās pirmais.

Atvēris avīzi, Nātans pastūma malā bļodu ar graudiem.

-��� Domāju, tev tas jāredz.

-��� Kas? Bens jautāja, liedams sev glāzē apelsīnu sulu. Lasi skaļi!

-��� Domāju, tev jālasa pa�am, Nātans atbildēja.

Bens paņēma avīzi. Virsraksts vēstīja: Pēc Augstākās tiesas pie�ņemtā lēmuma CMI lietā sākta izmeklē�ana. Bens sāka lasīt.

-��� Augsti stāvo�s avots Augstākajā tiesā atzinis, ka sākusies oficiāla izmeklē�ana, lai izkliedētu baumas par pārkāpumiem, kas pieļauti CMI lietas izskatī�anas laikā. �ārlzs Maksvels riskējis ar miljoniem, paļau�joties uz �o lēmumu, tāpēc kritiķi no Volstrīta līdz pat Va�ingtonai pau� aizdomas par netīru spēli. Rezultātā Augstākā tiesa sākusi augsta līme�ņa un visaptvero�u izmeklē�anu. Kā vēsta avots, nopratināts tiks ikviens, kas jau iepriek� zināja �īs lietas iznākumu, sākot no darbiniekiem ko�pē�anas departamentā līdz pat ierēdņiem tiesne�u birojos.

Bens sakoda zobus.

-������������� Kādas muļķības! viņ� teica, nomezdams avīzi uz galda.

-��� Nekādas izmeklē�anas nav. Viņi vienkār�i cen�as sēt �aubas.

-�� Vai redzēji, kur� ir autors?

Izlasot Ērika Stromana vārdu, Benam sa�ņaudzās vēders.

-�� Tas nevar būt!

-�� Nomierinies! Nātans teica un uzlika roku Benam uz pleca.

-�� Sasodītais nelietis! Bens iekliedzās un, saplēsis avīzi, skrie��us metās aug�stāvā. Erik! Nolādēts! Celies!

-��� Nomierinies! Nātans sauca nopakaļ, sekodams draugam.

Bens atrāva Ērika istabas durvis. Gulta bija tuk�a. Nātans at�viegloti nopūtās.

-��� Pie velna, kur viņ� ir? Bens jautāja.

Ērika savandītajā gultā vidēja balta aploksne, uz kuras bija uz�rakstīts Bena vārds. Brīdi, kad viņ� to vēra vaļā, istabā iestreipu�ļoja Obers, ģērbies tikai bokser�ortos.

-�� Sasodīts, kas notiek? viņ� jautāja, berzēdams acis.

-��� Ij nejautā! brīdināja Nātans.

-�� Es tev izstāstī�u, kas noticis, Bens iesaucās. Mūsu pretī�gais dzīvokļa biedrs savas avīzes piektajā lappusē nodrukājis rak�stiņu par iespējamiem pārkāpumiem Augstākajā tiesā. Viņ� sa�melojis, ka sākta izmeklē�ana un personāls tiek turēts aizdomās par informācijas piegādā�anu �ārlzam Maksvelam pirms lēmu�ma pasludinā�anas. Citiem vārdiem, viņ� ir mani iegāzis. Ja iz�meklē�ana vēl nebija iesākta, tagad to noteikti sāks. Ja arī tā bija iesākta, Ēriks ar savu rakstu tikai piespiedīs Augstākās tiesas Dro��ības dienestu palielināt apgriezienus.

-�� Diez vai, Obers iebilda.

-��� Nomierinies! Nātans teica. Kas tajā aploksnē?

-�� Dārgais Ben, viņ� lasīja. Saprotu, ka Tu �obrīd esi nikns uz mani. Ceru, ka dosi man iespēju visu paskaidrot. �ēl, ka �orīt vajadzēja tik agri aiziet, ta�u man bija kāds darbiņ�. Vienmēr Tavs draugs Ēriks.

-�� Melis! Bens iesaucās. Viņ� visu gadu cēlās tikai pusdien�laikā, bet tie�i �odien viņam bija agri jābūt darbā? Viņ� vienkār�i bēg no manis!

-�� �ķiet, viņ� visu var paskaidrot, Nātans teica, pasniegdams aploksni Oberam.

-��� Un ko viņ� teiks? Bens jautāja. Ko viņ� var izskaidrot? Piedod, mums te lapā bija caurums, tāpēc nolēmu tevi iegāzt?

-�� Varbūt viņiem vajadzēja publicēt �ito, lai caurums nebūtu jā�aizbā� ar vārdu mīklu? Obers minēja.

-�� Ober, nekaitini mani! Bens brīdināja. Man tas ir nopietni, �ā raksta dēj mani var atlaist. Bens atslīga pret Ērika tualetes galdiņu, bet Nātans ar Oberu klusēja. Sasodīts! Bens iesau�cās, nogrūzdams no galdiņa papīru �ūksni. Tagad to izmeklē��anu noteikti sāks! Viņi nevar nelikties ne zinis par �o.

-�� Tev jāaprunājas ar Ēriku, Nātans teica. Piezvani viņam!

Paskatījies pulksteni, Bens teica:

-��� Es kavējos. Man jāiet.

Noskrējis lejup pa kāpnēm, Bens no skapja paķēra mēteli un devās ārā no mājas.

-�� Nekas labs nav gaidāms, kad aizcirtās durvis, teica Nātans.

-��� Tu zināji? Obers jautāja.

-�� Protams, ne, Nātans atbildēja.

-��� Bet es zināju, Obers atzinās, apsēzdamies uz Ērika gultas.

-�� Tu zināji? Nātans iesaucās. Tu zināji un neko nedarīji?

-��� Ēriks nebija apstādināms, Obers paskaidroja. Tu ta�u zini, kāds viņ� ir, ja viņā pamodies �urnālista gars. Tad viņ� var nopelnīt Pulicera balvu*.

-��� Vai tu vismaz kaut ko viņam teici?

-��� Protams, Obers atbildēja, ta�u viņ� neklausījās. Turklāt bija jau par vēlu. Ēriks man visu izstāstīja vakarvakarā.

-��� Teik�u tev vienu: mūsu draudzībai beigas, Nātans sacīja, paceldams nomestos papīrus. Un Bens jau nu nav tas, kuru va�jadzētu iemantot kā ienaidnieku.

-��� Viņ� noteikti nositīs Ēriku, Obers piekrita.

-�� Noteikti. Viņ� to nekad nepiedos. Un darīs visu, lai Ērika dzī�ve pārvērstos par elli.

-�� Varbūt vajadzētu sākt meklēt jaunu dzīvokļa biedru, Obers ierosināja.

-��� Varbūt �odien darbā sagatavo sludinājumu? Uzdmkā: Vaja�dzīgs vidēji kārtīgs dzīvokļa biedrs, kas stātos mūsu vecā miru�ā biedra vietā. Viņam jāgrib dzīvot kopā ar vienu ģēniju, vienu mērkaķi un vie�nu Augstākās tiesas ierēdni, kas nesen izbaudījis asiņu gar�u.

Nonācis līdz Augstākajai tiesai, Bens pūlējās nomierināties. Dziļi un lēni ievilcis elpu, viņ� uzkāpa pa kāpnēm un iegāja mar�

* Pulicera balvu pasniedz kop� 1917. gada �urnālistika, literatūrā, mūzikā un dramaturģijā, kā ari dzejā un fotomākslā. Pats D�ozefs Pulicers bijis �urnā�lists un sava testamentā novelējis naudu �o balvu pasnieg�anai.

mora ēkā. Kozdams vaiga iek�pusē, viņ� uzrādīja savu identifi�kācijas karti un apgāja metāla detektoru. Bens no sirds mēģināja izlikties mierīgs, tāpēc spēra sīkus solī�us. Iedams cauri pieņe�mamai istabai, viņ� atviegloti uzelpoja, ka Nensijas vēl nav. Iegā�jis savā kabinetā, viņ� klusi aizvēra durvis.

-��� Laikam jau esi redzējis �o, Lisa bilda, norādīdama uz at�vērto avīzi sev priek�ā.

-�� Negribu par to runāt, Bens teica, iedams pie sava rakstām�galda. Man beigas.

-��� Runāji ar viņu?

-��� Viņ� aizbēga, iekams es pamodos. Vai kāds jau ir kaut ko sacījis?

-�� Vēl ne. Ir ta�u tikai septiņi, diena tikko sākusies.

-��� Lieliski. Paldies par padomu!

-�� Paklau, tas ir tikai Washington Herald. Visi �ajā pilsētā zina, ka tā ir ekstrēmistiska labējo avīze. Neviens to neuztver nopietni. Tā kā Bens neatbildēja, Lisa turpināja: Tas pat nav pirmajā lapā.

-�� Satrieco�i! jūtos aizkustināts.

-�� Paklau, varēja būt arī ļaunāk. Viņ� vismaz neatklāja, ka in�formācijas avots ir tiesas ierēdnis.

-�� Tad jau es esmu prieka pilns mēreni liberālais, Bens pa�cēla balsi, un viss ir kārtībā. Man nav, par ko uztraukties. Ma�na karjera ir vienkār�i lieliska. Paldies, Sallij, ka parādīji man ceļu.

-��� Paklau, es neesmu pelnījusi uzklausīt �īs muļķības! Lisa iesaucās. Es vienkār�i gribu tev palīdzēt.

-�� Piedod, ta�u man nav noskaņojuma.

-�� Ar noskaņojumu tam nav nekāda sakara, Lisa atteica. Ja gribi �ēlot sevi, lūdzu, uz priek�u! Ta�u neizgāz savas dusmas uz mani!

-��� Piedod! Bens atslīga krēslā. Patie�ām, piedod! Es vien�kār�i esmu pārbijies.

-�� Un tu to esi pelnījis. Arī es gribētu viņu piesist.

-�� Man nav ne jausmas, ko iesākt.

-�� Zini, negribas tev to teikt, ta�u nekas daudz tev nav atlicis. Mums jāpabeidz lēmumprojekts Russell lietā, ta�u es vēl neesmu redzējusi tavu pirmo uzmetumu.

-�� Vai tad tu to nevari uzrakstīt?

-��� Pat neceri! Lisa brīdināja. Esmu tava draudzene, varu tevi uzklausīt, kad vien vēlies, ta�u nedomā, ka tiksi atbrīvots no pienākumiem, lai visu dienu varētu īgņoties.

-��� Nu, lūdzu! Es tavā labā to izdarītu noteikti!

-�� Traks esi, vai? Kamēr tu rakstīsi Russell un Pacheco, es labo�u ьshinsky un Lowell Corp., un Pacific Royal, un Schopf. Bet pie Grinnell lietas mēs vēl nemaz neesam ķēru�ies, lai gan lēmums jāpasludina jau �ā mēne�a beigās!

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Ka tu nedrīksti pamest darbu un jozt uz Washington Herald, lai izrēķinātos ar savu dzīvokļa biedru, kaut gan tie�i to tu gribi darīt jau kop� brī�a, kad ieraudzīji to rakstu.

Bens izmocīja smaidu.

-�� Neko tādu es negribu darīt.

-�� Tie�ām?

-��� Es biju nolēmis pagaidīt līdz pusdienlaikam.

Vienpadsmitos trīsdesmit iezvanījās Bena telefons.

-��� Labdien! Tiesne�a Holisa birojs, viņ� teica, pacēlis klausuli.

-�� Bens Edisons? Te zvana Augstākās tiesas Dro�ības dienests. Mums vajadzētu aprunāties. Mēs uzskatām, ka jūs, iespējams, esat vainojams informācijas noplūdinā�anā.

-��� Kā, lūdzu? Bens satraukts jautāja.

-�� Joks! iesaucās Obers. Tas esmu es.

-��� Nekad tā vairs nedari! Tu mani pārbiedēji līdz nāvei.

-�� Nomierinies! Obers teica. Tev nav, par ko uztraukties.

-�� Ko gribi?

-�� Man zvanīja Ēriks. Teica, ka vakarā gribētu ar tevi aprunāties.

-�� Cikos?

-�� Astoņos, ja tu vari.

-��� Labi. Es satik�os ar viņu.

-��� Kas tas bija? Lisa jautāja, pamanījusi aizkaitinājumu Bena sejā.

-�� Obers.

Pēc pusstundas atkal iezvanījās telefons.

-��� Labdien! Tiesne�a Holisa birojs, Bens teica.

-�� Vai Bens Edisons? otrā vada galā atskanēja jautājums.

-�� Jā, Bens atbildēja sadusmots, ka tiek atrauts no Russell lietas.

-��� Labdien, Edisona kungs! Mani sauc Diāna Mārtiņa, es esmu no laikraksta The Washington Post. Cerēju, ka jums ir kāds komen�tārs par rakstu �īsdienas Herald.

-�� Paklausieties, ja jūs strādājat kopā ar Oberu, pasakiet viņam, lai iet ellē.

-��� Edisona kungs, jūs būsiet mani ar kādu sajaucis. Es strādāju The Washington Post. Ar prieku jums pa faksu nosūtī�u savu pre�ses karti. Ja vēlaties, pusdienlaikā varam satikties un aprunāties.

Izslējies krēslā, Bens uz rakstāmgalda izlēja kafiju.

-��� Kā varu jums palīdzēt, Mārtinas jaunkundz? viņ� jautāja, kamēr Lisa no sava rakstāmgalda atvilktnes izņēma salve�u kau�dzīti.

-�� Kā jau teicu, varbūt jūs varat komentēt rakstu �īsdienas Herald.

Bens cilāja papīrus uz galda, bet Lisa slaucīja izliju�o kafiju.

-��� Piedodiet, Bens teica, es patie�ām nesaprotu, par ko jūs runājat.

-�� �odienas Washington Herald ir raksts par iespējamo informā�cijas noplūdi nesen pasludinātajā lēmumā CMI lietā. Iedomājos, ka jūs varbūt gribētu kaut ko pastāstīt. Ja vēlaties, es neatklā�u jūsu vārdu. Jūs būsiet vārdā nenosaukts avots.

Bens atvēra aug�ējo atvilktni un izņēma nelielu dokumentu kaudzīti. Pār�ķirstīdams to un pūlēdamies netraucēt Lisai, viņ� atrada meklēto. Bens nolasīja citātu no dokumenta ar nosauku�mu Atbildes �urnālistiem:

-��� Pateicos par ieinteresētību �ajā lietā, ta�u man kā Savienoto Valstu Augstākās tiesas ierēdnim nav atļauts sarunāties ar �ur�nālistiem.

-�� Tātad jūs apstiprināt, ka ir iesākta izmeklē�ana, ta�u nedrīk�stat par to runāt?

-�� Mārtinas jaunkundz, man vairs nav ko piebilst, Bens teica, nolikdams papīra lapu. Paldies, ka piezvanījāt! Bens nolika klausuli. Lisa jau bija pabeigusi uzslaucīt kafiju. Paldies par palī�dzību! viņ� teica, savākdams kafijas atliekas zem zīmuļu asinātāja.

-��� Nav par ko, Lisa atbildēja un devās atpakaļ pie sava rak�stāmgalda. Vai tas tie�ām bija no avīzes?

-��� Neticami, Bens noteica, man zvanīja no The Washington Post.

-�� Un ko teica?

-�� Pra�ņāja par rakstu. Es gandrīz pietaisīju bikses.

-��� Pēc balss to nevarēja pateikt, Lisa sacīja. Tu pareizi rīko�jies. Tie�i tādēļ jau tas papīrs ir sagatavots.

-��� Kad augustā saņēmu tās Atbildes �urnālistiem, pat iedomā�ties nevarēju, ka nāksies tās arī izmantot, Bens teica, ielikdams dokumentu atpakaļ atvilktnē. Domā, viņi jau zina?

-��� Nē. Visticamāk, viņi apzvana visus pēc kārtas. Varu derēt, ka viņi zina: visvieglāk informāciju var izvilkt tie�i no ierēdņiem.

-��� Nē, viņi noteikti visu zina. Noteikti.

-�� Viņi neko nezina, Lisa iebilda. Patiesību sakot, jūtos pār�steigta, ka arī citi nezvana. Esmu dzirdējusi, ka pirms katra svarī�gāka lēmuma telefons zvanot bez apstājas.

-��� Bet tev viņi nezvanīja, Bens norādīja. Paskaidro, mis Optimis�

Iezvanījās Lisas telefons. Lisa pasmaidīja.

-�� Labdien! Tiesne�a Holisa birojs. Jā, bet �obrīd es nevaru ru�nāt. Vai drīkstu jums piezvanīt vēlāk? Jā, �is nav piemērots bridis.

-�� Kas tas bija? Bens jautāja, kad Lisa bija nolikusi klausuli.

-��� Kāds sens draugs no juridiskās skolas. Piegājusi pie Bena rakstāmgalda, viņa turpināja: Paklau, neļaujies viņu spiedie�nam! Viņi noteikti apzvana visus pēc kārtas. Piezvanīs arī man.

-�� Lai tā būtu, Bens atteica. Nav jau nekāda lielā mui�a. Tie ta�u ir tikai �urnālisti. Viņu pienākums ir noskaidrot �ādas lie�tas. Viņu pienākums ir sagandēt manu dzīvi.

-��� Ben, tava dzīve nebūt nav sagandēta.

-��� Paklau, man nav vajadzīgi uzmundrinājumi. Es zinu, kur esmu iekūlies, un es tik�u ārā.

-��� Nav jau runa par tik�anu ārā. Tev nekas nedraud. Neviens nezina, ka tas biji tu. Turklāt, ja kļūs pavisam ļauni, tu alla� vari apkalpot galdiņus.

-��� Ļoti smieklīgi, Bens atteica un devās uz durvju pusi.

-�� Uz kurieni tu?

-�� Stulbās pusdienās ar pārstāvi no firmas, kurā strādāju pirms diviem gadiem.

-��� Kadru pārvilinā�anas pusdienas?

-��� Laikam.

-��� Kādēļ tu ej? Lisa jautāja. Ja gribi būt prokurors, tev nav jāstrādā firmā. Tev jādodas uz ASV Prokuratūru.

-�� Kā man to gribētos! Ta�u ASV Prokuratūra man nepalīdzētu nomaksāt juridiskās skolas mācību maksu.

-�� Tev vēl joprojām jāmaksā par studijām? Man likās, ka tavi vecāki ir turīgi un strādā vado�os amatos.

-��� Mana māte ir izpilddirektore, ta�u tādas naudas manai ģi�menei nav. Turklāt es gribēju maksāt pats.

-�� Tie�ām?

-��� Es pats par visu esmu atbildīgs. Tie�i es iestājos juristos, un labums no tā ir tikai man. Kāpēc viņiem būtu par to jāmaksā?

-��� Un cik daudz tev vēl atlicis?

-��� Apmēram deviņdesmit divi tūksto�i dolāru. Lisa atpleta muti. Neskaitot tos astoņus tūksto�us, ko es divu gadu laikā jau esmu samaksājis.

-��� Vai nekad neesi dzirdējis par mērķfinansējumu?

-�� Esmu, Bens atbildēja, tāpēc jau arī dabūju kredītu.

-��� Es tik un tā nesaprotu, kāpēc tu neļāvi vecākiem�

-�� Tas ir gar� stāsts, Bens teica. 4 Turklāt neko daudz viņi atļau�ties tik un tā nevarēja, tāpēc negribēju viņus apgrūtināt. Viss. Ie�skatījies pulkstenī, viņ� piebilda: Man patie�ām jāiet. Jau kavēju.

Izgājis no tiesas ēkas, Bens ielēca taksometrā un brauca uz Grey's Va�ingtonas ievērojamāko varasvīru pusdienu vietu. Lai gan lielākā daļa svarīgu tik�anos vēl joprojām tika noturētas vāji apgaismotos restorānos, kur oda pēc cigāru dūmiem, brendija un asiņaina steika, Grey's vilināja izpilddirektorus un Kongresa va�dītājus, kas vēlējās, lai viņus redz pusdienojam. Protams, �ajā res�torānā vēl arvien bija �etras atsevi�ķas telpas vīriem, kas gribēja turēties savrup. Lai atvieglotu slavenību pamanī�anu, lielajā zālē milzīgā aplī bija izvietoti apjomīgi stikla galdi ar ģeometriskām tērauda kājām un krēsli, ko klāja balti pārvalki. Restorāna iekār�to�anai bija izvēlēta spilgti balta un melna krāsa, radot minimā�lisma iespaidu, kas Kolumbijas apgabala centram bija pat pārāk ultramoderni.

Iegājis restorānā, Bens sakārtoja kaklasaiti un sāka meklēt Adri�anu Olkotu. Tas bija firmas Wayne&Portnoy Personāla daļas darbi�nieks. �ī bija viena no cienījamākajām firmām pilsētā, un Bens tajā bija strādājis vasarā pēc otrā kursa pabeig�anas. Personāla daļa viņu veda uz beisbola spēlēm Kemdenjardā, uz koncertiem Kenedija cen�trā un pusdienām un vakariņām labākajās Keistritas ēstuvēs. Vasa�ras beigās visi firmas darbinieki vairāk nekā �etri simti cilvēku devās izbraukumā ar divām brīni�ķīgām jahtām. Apzinoties, ka fir�mai piesaistīti labākie no labākajiem Amerikas juridisko skolu bei�dzējiem, vadība rūpējās, lai �ie jaunie censoņi ari paliktu darbā. Vasarā nodarbinātajiem, kas vēl joprojām nespēja izvēlēties starp konkurējo�ām firmām, vakars pie jūras bija spēcīgs arguments.

Visi astoņpadsmit vasarā nodarbinātie pēc juridiskās skolas beig�anas bija sāku�i strādāt par ierēdņiem. Firma pacietīgi gaidī�ja savus palīgus, jo saprata, ka gada laikā iegūs nenovērtējamu pieredzi, ko varēs izmantot vēlāk, strādājot firmas labā. Lai pārlie�cinātos, ka jaunie kadri neaizmirst Wayne&cPortnoy, firma divas reizes mēnesī zvanīja katram un jautāja, kā viņam klājas. Galu galā septiņpadsmit ierēdņi atgriezās firmā. Bens sāka strādāt Augstākajā tiesā. Kad firmā uzzināja, ka viņu astoņpadsmitajam kadram piedāvāts ierēdņa darbs Augstākajā tiesā, telefona zvani trīskār�ojās un sākās aicinājumi uz bezmaksas pusdienām. Pa��ām presti�ākajām pilsētas juridiskajām firmām Augstākās tiesas ierēdņi bija dzīvi goda simboli. No �etrsimt piecdesmit septiņiem Wayne&cPortnoy juristiem desmit pirms tam bija strādāju�i Augstā�kajā tiesā. �odien Adrians Olkots bija iecerējis iegūt vienpadsmito.

-�� Sveicināti, Edisona kungs! Olkots teica, sirsnīgi uzsmaidī�dams Benam, kas ienāca atsevi�ķajā restorāna ēdamzālē. Lū�dzu, sēdieties!

Olkots bija slaids un gar�, ar gai�iem matiem. Prazdams �ilbi�no�i smaidīt, kad vien iespējams, Olkots bija labākais Personāla daļas ierocis. Viņ� mīlēja WayneScPortnoy, un viņa laipnā un ap�buro�ā izturē�anās pārliecināja vairāk nekā ceturtdaļu darbinie�ku, ka ari viņi mīl �o firmu.

-��� Ben, iepazīstieties! Tas ir Kristofers Ne�s. Pirms �etriem ga�diem viņ� strādāja pie tiesne�a Bleika, tāpēc iedomājos, ka tev būs patīkami aprunāties ar cilvēku, kas izbaudījis to pa�u situāciju.

-��� Priecājos iepazīties, Bens teica, paspiedis Ne�a roku.

Ne�s izskatījās pēc tipiska Bleika ierēdņa: baltais ar asiem se�jas vaibstiem, kas beidzis Endoveru vai Ekseteru.

-��� Kā tad Lielajā Mājā pret tevi izturas? Ne�s jautāja. Viss pa vecam?

-�� Absolūti, Bens atteica, aizkaitināts par Ne�a mēģinājumu izlikties draudzīgam.

-��� Tu izvēlējies lielisku gadu, lai strādātu Augstākajā tiesā, Ne�s teica. Tā CMI lieta sacēla pamatīgu troksni.

-��� Tā patie�ām bija satrieco�a, Bens atbildēja.

-�� Un kā tu domā? Olkots jautāja. Vai Maksvels kaut ko zi�nāja?

-��� Nav ne mazākās nojausmas, Bens izmocīja saspringtu smaidu. Tik svarīgas lietas ierēdņiem netiek stāstītas.

-�� Tiesa. Protams, Olkots teica, atvērdams ēdienkarti. Tātad ko mēs ēdīsim? Sarkanie sneperi* �eit ir brīni�ķīgi.

Paskatījies uz Benu, Ne�s teica:

-Jāteic, ka Augstākā tiesa ir visbrīni�ķīgākā darbavieta pasau�lē, ta�u nav nekā labāka par bezmaksas pusdienām dārgā resto�rānā. Ē�anas ziņā esmu kā bērns konfek�u veikalā.

Pūlēdamies koncentrēties sarunai, Bens centās izdomāt iegan�stu, lai varētu aiziet. ]a aizdedzinā�u aizkarus, izcelsies juceklis, un es varē�u nozust, Bens prātoja, pētīdams ēdienkarti.

-�� Neesmu pārliecināts, ka tu jau zini, ta�u mēs drīz stāsimies tavā priek�ā, Olkots teica. Mēs pārstāvam atbildētāju Mirsky lietā. Mūsu argumenti tiks iesniegti janvārī.

-�� Tev jāaizliek labs vārdiņ� par mums, Ne�s teica, un viņi ar Olkolu iesmējās.

Varbūt varētu aizrīties ar minerālūdeni, Bens domāja. Tad viņi pa�tie�ām aizvērtos.

-�� Kādu lietu Augstākā tiesa izskata �obrīd? Olkots jautāja.

-��� Ei, pat nedomā! Ne�s iesaucās. Viņ� neko nedrīkst stās�tīt. Augstākajā tiesā notieko�ais ir visai konfidenciāls. Kad tu vairs nebūsi ierēdnis, tev liks iznīcināt visus dokumentus, ko vēl būsi saglabājis.

* Rifu zivis (lutjanus campechanus), ko zvejo Amerikas Atlantijas krastā un Meksikas līci.

Viens no diviem apkalpotājiem Ne�am uz �ķīvja nolika sīci�ņas uzkodas no asara.

-�� Tie�ām? Olkots jautāja.

-��� Protams. Tā ir gaisnecaurlaidīga vieta, skatīdamies uz Benu, teica Ne�s. Kā klājas tiesnesim Bleikam? Viņ� ir tikpat untu�mains kā agrāk?

-�� Tāds nu viņ� ir, Bens atteica. Visno�ēlojamākais cilvēks Augstākajā tiesā.

-�� Nesen ar viņu runāju. Es �ad tad piezvanu, lai dotu kādu pa�domu pa�reizējiem ierēdņiem Arturam un Stīvam. Viņi �ķiet jauki.

-�� Viņi patie�ām ir jauki, Bens piekrita.

-�� Es tikai mēģinu palīdzēt, Ne�s teica, kamēr oficiants viņam ielēja ūdeni. Es zinu, cik tur reizēm ir neizturami.

-�� Vai daudz ierēdņu zvana uz saviem iepriek�ējiem birojiem? Bens jautāja, paņēmis maizīti.

-��� Da�i zvana, Ne�s atbildēja. Tas atkarīgs no da�ādiem apstākļiem. Domāju, ka to dara visi Bleika ierēdņi, jo gads pie Bleika var būt visai no�ēlojamas pieredzes bagāts.

-��� Viņ� savējos nostrādina kā zirgus.

-��� Tāds nu ir Bleiks. Manuprāt, viņa agrākos ierēdņus vieno tas, ko viņi gada laikā pie �ā tiesne�a pārdzīvoju�i. Vai tev ir zva�nījis kāds Holisa biju�ais ierēdnis?

-�� Nē, Bens strupi atbildēja. Tie�i tāpēc jau es brīnos.

-�� Pag, ļauj padomāt! Kas strādāja pie Holisa, kad Augstākajā tiesā strādāju es? Ak jā, atceros. Viens no viņiem bija Stjū Beilijs lielisks puisis. Tagad viņ� strādā firmā Wmick and Trudeau.

Olkots saviebās, izdzirdot Wayne&cPortnoy konkurentu firmas nosaukumu.

-�� Patiesību sakot, nebrīnos, ka tev neviens nezvana, Ne�s pie�bilda. Holiss liek strādāt, ta�u dziļākajā būtībā viņ� ir kā mil�zīgs rotaļu lācītis.

-��� Tie�ām? Olkots jautāja.

-��� Nav tas sliktākais raksturojums, Bens piekrita.

-��� Vai ir iznācis strīdēties ar Ostermana ierēdņiem?

-�� Nav gan, Bens teica. Viņi ir vienīgie, kas turas savrup.

-�� Neticami! Ne�s iesaucās, uzsizdams pa galdu. Nekas nav mainījies! Ne�s paliecās tuvāk Benam un pieklusināja balsi.

-��� Kad es tur strādāju, Ostermana ierēdņi bija vispretīgākie, riebī�gākie, konservatīvākie un untumainākie visā Augstākajā tiesā. Bi�ju dzirdējis baumas, ka visi Ostermana ierēdņi turas kopā un rei�zi gadā slepus tiekas.

-��� Neko tādu neesmu dzirdējis. Bens pasmaidīja.

-��� Es nejokoju, Ne�s teica. Esmu dzirdējis, ka viņi mēdz sevi saukt par kabalistiem, un pieredzēju�ākie ierēdņi māca jaunākos, kā ietekmēt lēmumus pēc sava prāta. Es runāju nopietni, viņ� piebilda, pamanījis �aubu izteiksmi Bena sejā. Tu ta�u zini, cik ietekmīgs vari kļūt, ja vien vēlies. Rakstot lēmumprojektu, tu lielā�koties to veido pēc sava prāta. Da�as vietas tu vari uzsvērt vairāk, bet citas aizmiglot. Protams, tā ir izsmalcināta vara, ta�u tik un tā vara.

-�� Jā, bet tu nevari izdarīt neko tādu, ko negribētu tiesnesis.

-�� Tas ir pats briesmīgākais. Ļaudis runā, ka Ostermans to zina un vienkār�i piever acis, ļaujot ierēdņiem rīkoties pēc sava prāta.

-��� Manuprāt, tie�i tā Hitlers trenēja savus karavīrus, Bens teica. ,

Oficiants maizes groziņā ielika jaunas �ķēlītes.

-�� Vai tad es neteicu, ka �is puisis visu zina? Olkots teica Benam, norādīdams uz Ne�u.

-��� Pastāstiet, Bens mainīja tematu, kā klājas firmā?

-��� Fantastiski! iesaucās Olkots, uzlikdams elkoņus uz galda.

-�� Mēs tikko ieguvām jaunu klientu: NFL Properties. Tātad, ja vaja�dzīgas biļetes uz Redskins spēli, tikai pasaki man. Patiesību sakot, uz jebkuru spēli �ajā valstī. Mēs dabūjām ari Evian, tāpēc katrā firmas ūdens automātā dzirkstī svaigs Evian.

-��� Lieliski, Bens novilka, pamanījis, ka Olkots apklusis, lai dzirdētu viņa viedokli.

-�� Turklāt mēs nesen sākām strādāt Bērnu aizsardzības fonda labā.

-��� No viņiem gan neko par brivu nevar dabūt. Ne�s iesmējās.

Uzmetis Ne�am niknu skatienu, Olkots teica:

-�� Ta�u mūs aicina uz ikgadējo sanāksmi, kur uzrunu saka pre�zidents.

-��� Lieliski, Bens atkārtoja. Esmu viņu adre�u grāmatā, jo reiz, studēdams juridiskajā skolā, strādāju pie viņiem.

-�� Tie�ām? Olkots jautāja. Tad mums tur būs jāiesaista tevi. Kad gadīsies brīvs laiks, piezvani, un es tevi iepazīstinā�u ar va�dītāju. Viņa ir brīni�ķīga sieviete. Ļoti harismātiska.

-�� Starp citu, vai esi viņam stāstījis par bonusiem, kuri pienā�kas tiem, kas nāk no Augstākās tiesas? Ne�s jautāja.

Olkots pasmaidīja.

-��� Ben, tas ir brīni�ķīgi. Personāla daļā tikko apstiprināta kom�pensāciju pakete pirmā gada darbiniekiem. Mēs alla� esam pie��ķīru�i bonusus darbiniekiem, kam ir ierēdņa pieredze, ta�u no�lēmām, ka jāpie�ķir papildu bonusi, ja kandidāts bijis Augstākās tiesas ierēdnis. Tātad papildus tam, ko stāstīju tev jau pagāju�ajā nedēļā, vari pielikt klāt vēl desmit tūksto�us. Tas ir tikai pirmajā gadā, ta�u mēs domājam, ka tas ir jauks uzmanības apliecinājums.

Blenzdams savā �ķīvī, Bens prātoja, kāpēc ir gatavs pieņemt vietu ASV Prokuratūrā par trīsdesmit astoņiem tūksto�iem dolā�ru gadā, ja tepat pie rokas ir darbiņ� par simt tūksto�iem un bez�maksas pusdienas.

-��� Paklau, lēmums nav jāpieņem uzreiz, Olkots teica. Mēs saprotam, ka ir grūti izvēlēties. Bū�u godīgs. Mēs zinām, ka tu atradīsi darbu it visur, ta�u mēs tevi vēlamies redzēt savā firmā. Tu pie mums esi strādājis vienu vasaru, tu zini, kā tas ir. Mierīga atmosfēra. Ja vajag, strādājam vaiga sviedros, ta�u mēs cen�amies izbaudīt visu, ko �ī profesija sniedz. Ja pievienosies mums, vari būt pārliecināts, ka divdesmit procenti lietu būs tādas, par kurām nesaņemsi atalgojumu, tātad vēl joprojām varēsi strādāt sabiedrī�bas labā. Acīmredzot �ī nav pēdējā reize, kad �ogad tiekamies, ta�u es vēlos, lai tu zini, kādas ir tavas iespējas.

-��� Pateicos! Bens teica. Jums ir grūti atteikt.

-��� Labi, Olkots noteica un aizvēra ēdienkarti. Bet nu pasūtināsim kaut ko sevi�ķi dārgu.

Kad Bens atgriezās birojā, Lisa vēl joprojām sēdēja pie datora.

-��� Kā gāja pusdienās?

-��� Lieliski, Bens novilka, atlaizdamies dīvānā un uzsizdams pa vēderu. Tik gardu zivi savā mū�ā vēl nebiju ēdis. Tā bija panēta riekstos un pāri pārlieta visgar�īgākā citronu un sviesta mēr�cīte pasaulē. Debe�ķīgi!

-��� Saki kā cilvēks jūtas, ja pārdod savu dvēseli par gabalu zivs un pāris piciņām sviesta?

-�� Tikai nevajag! Es vismaz apsveru iespēju doties uz to firmu. Bet tu, Fausta kundze, jau esi nolēmusi teikt jā.

-�� Sasodīts, jā, es sevi pārdodu. Man jādomā par Saab.

-��� Dvēsele pret ma�īnu. Kāds negods!

-��� Tici man, tu būsi nākamais. Ga-ran-tē-ti!

-��� Pirmkārt, es nebū�u nākamais, jo pasaulē nav tādas naudas, kuras dēļ es piekristu dzīvot Losand�elosā. Esmu dzirdējis, ka, ierodoties pilsētā, muitā jāatstāj desmit centu, piecu centu, div�desmit piecu centu monētas un godīgums. Otrkārt, ja ari man iz�dosies atrast darbu labā firmā, es saņem�u par desmit tūksto�iem vairāk nekā tu.

-��� Nekā nebija, Lisa iebilda.

-��� Saņem�u gan.

-��� Nesaņemsi.

-��� Labi. Bens salika rokas aiz galvas. Tad jau viņi laikam man tagad neapsolīja papildu desmit tauk�ķus tikai par to, ka es patlaban strādāju Augstākajā tiesā.

-��� Nopietni? Tu dabūji vēl desmit tauk�ķus par to, ka strādā �eit? Vājprāts! Jāpiezvana savai firmai. Man vajag vairāk naudas. Darī�u visu, kas vajadzīgs. Pārliecinā�u viņus, ka es no visas sirds gribu izglābt pasauli.

Bens iesmējās.

-�� Gribu ko jautāt: vai mēs abi �ajā brīdī neesam pa�i pretīgā�kie cilvēki pasaulē? Pag, vai �onedēļ būs jāizskata kādas nāves�sodu lietas? Varbūt varētu nogalināt kādu tikai tāpēc, ka viņ� ir nabags?

-�� Tevi patie�ām vainas apziņa nemoka, Lisa teica. Mēs bū�sim bagāti. Liela mui�a. Mēs esam sūri grūti strādāju�i, lai sa�sniegtu to, kas mums ir.

-��� Zinu, Bens atbildēja, ta�u mums ir tik daudz priek��rocību�

-��� �kādu citiem bērniem nav bijis. Jā, jā, jā, Lisa sāka spēlēt iedomātu vijoli. Paklau, nezinu, kurā priek�pilsētā tu esi uzau�dzis, ta�u es esmu augusi normālā vidusslāņa ģimenē. Savulaik bijām arī zemākajā slānī. Gāju parastā skolā, un neviens man no

baltmaizes negrieza nost garoziņas. Ko var gaidīt no maniem vecā�kiem: viņi satikās Greislendā un vēl joprojām visiem to stāsta.

-�� Zini, ir divējādi cilvēki. Bens izslējās krēslā. Vieni nogrie� maizei garoziņu, bet otri�

Teikumu pārtrauca Lisas telefona zvans.

-�� Pagaidi, tas laikam ir mans precinieks. Viņ� mēģinās pārdot ma�nas intelektuālās spējas par daudz lielāku naudu. Pacēlusi klau�suli, Lisa teica: Labdien! Tiesne�a Holisa birojs. Pēc brī�a viņa plati pasmaidīja un bez skaņas no�ukstēja: The Washington Post. Un izvilka savu papīru ar atbildēm �urnālistiem. Pateicos par ieinte�resētību �ajā lietā, ta�u man kā Savienoto Valstu Augstākās tiesas ierēdnim nav atļauts sarunāties ar �urnālistiem. Lisa nolika klau�suli un atlaidās krēslā. Laimīgs? Arī mani tur aizdomās.

-�� Jā, bet tevi alla� turēs aizdomās. Visa tava ģimene ir �aubīgu zagļu banda.

-��� Mani aizvaino vārds zagļi. Mēs dodam priek�roku vārdam nelie�i. Iedama uz durvīm, Lisa turpināja: Aiznesī�u Holisam lēmumprojektu Oshinsky lietā. Ceru, ka viņ� līdz �īs dienas bei�gām to apstiprinās.

-�� Lai veicas! Bens novēlēja, kad Lisa izgāja no kabineta.

Pacēlis klausuli, viņ� uzgrieza Nātana numuru.

-�� Administratora birojs, Nātans atbildēja.

-�� Tā tu atbildi uz telefona zvaniem? Nav brīnums, ka mūsu valstī valda tāda birokrātija.

-�� Vai jau esi atgriezies no pusdienām ar tiem kastrētajiem ad�vokātiem? Nātans jautāja.

-�� Uzminēji.

-�� Es ta�u zināju, ka ne jau bez iemesla esi tik priecīgs. Ar ko tad viņi �oreiz gribēja tevi piekukuļot?

-�� Ar papildu desmit tauk�ķiem.

-��� Nopietni? Puis, es esmu izvēlējies nepareizo profesiju.

-�� Nē, nē. Tavējā ir daudz labāka. Iespējams, sēdē�ana un prāto��ana par sociālām problēmām ir vislabākais to risinā�anas veids. Turklāt neaizmirsti, ka tu mani eksāmenā apsteidzi par simt pun�ktiem, bet tas, ja nemaldos, ir kvadrātsakne no desmit tūksto�iem.

-��� Nolādēts, tu kapitālistu sliņķi!

-��� Paklau, gribēju tev jautāt: vai sadabūji visus tos aparātus, kas mums būs vajadzīgi sestdien?

-��� Mēģinu, Nātans atbildēja. Riks pat aci nespēs pamirk��ķināt, kad būs jau mūsu nagos.

-��� Viss notiek pēc plāna?

-��� Lielā mērā.

-�� Tad jau viss kārtībā, Bens teica. Varbūt rītvakar vajadzē�tu satikties un visu vēlreiz pārrunāt.

-��� Labi. Starp citu, ar Ēriku tu laikam vēl neesi runājis, ko?

-�� Nē-e. Mēs tiekamies �ovakar astoņos.

-��� Ben, esi labiņ�, esi iecietīgs pret viņu!

-��� Viss būs kārtībā. Esmu pilnīgi mierīgs.

-�� Jā, bet vai tu dzirdēji, ko es teicu? Esi iecietīgs! Viņ� ta�u vēl joprojām ir tavs draugs.

-��� Paklau, man vairs nav laika. Bens izstaipījās. Man jārak�sta tie lēmumi.

Nolicis klausuli, Bens pievilka krēslu tuvāk rakstāmgaldam. Atvēris brūno mapi ar uzrakstu Lēmums Russell lietā, viņ� izņēma savu pirmo uzmetumu. Pētīdams lapas, Bens prātoja, vai Ostermana ierēdņi patie�ām visu dara pēc sava prāta. Tas nav iespē�jams, viņ� nosprieda. Tas ir kāds mīts. Iezvanījās Lisas telefons. Bens pastiepa roku un pacēla klausuli.

-��� Labdien! Tiesne�a Holisa birojs.

-��� Sveiki! Es gribētu runāt ar Lisu �ulmani. Vai esmu pareizi piezvanījusi?

-��� Jā. Bens pavilka telefonu tuvāk savam galdam. Viņa uz brīdi izgājusi. Vai viņai ko nodot?

-�� Vai varat pateikt, ka zvanīja Diāna Mārtiņa no The Washing�ton Post? Būtu lieliski, ja viņa man piezvanītu.

Samulsis Bens teica:

-��� Viņai ir jūsu telefona numurs?

-��� Nē. Viņa mani pat nepazīst. Es jums nosauk�u.

Pierakstījis numuru, Bens nolika klausuli un atslīga savā krēs�lā. Turpmāko pusstundu viņ� blenza Russell lietas lapās.

Trijos atgriezās Lisa.

-��� Viss kārtībā, viņa dziedādama ienāca kabinetā un nometa uz sava galda brūnu mapi. Viņam tas patika! Oshinski/ jau ir vēsture! Paskatījusies uz Benu, viņa jautāja: Kas ir?

-�� Tev ir atstāta ziņa. Zvanīja Diāna Mārtiņa no The Washing�ton Post. Grib, lai tu viņai piezvani.

-��� Ben, es varu pask�

-��� Nevajag, viņ� aizlidināja Diānas numuru uz Lisas rak�stāmgaldu. Nespēju noticēt.

-�� Ben, neesi tik stūrgalvīgs!

-�� Kāpēc ne? Visi draugi nolēmu�i mani �odien pagrūst. Kāpēc es nevarētu mazliet iecirsties? Patiesību sakot, mani �odien var nosaukt par pilnīgu muļķi.

-�� Tu esi lieliski pacenties, lai tāds būtu. Vai drīkst jautāt: kā�pēc tu vispār cēli mana telefona klausuli?

-��� Nemaz nemēģini visu apgriezt kājām gaisā! Bens pielēca kājās. Tavs telefons iezvanījās; es pacēlu klausuli. Punkts. Ko tu vari paskaidrot?

Lisa pētīja savu kurpju purngalus.

-��� Ba�ījos, ka tu sāksi trakot, ja arī man nepiezvanīs no Post, tāpēc palūdzu kādu draugu, lai piezvana man, un izlikos, ka zva�na �urnālists. Gribēju, lai tu jūties labāk.

Bens klusēja.

-�� Tu tie�ām to izdarīji manis dēļ?

-��� Es to izdarīju tāpēc, ka man bija �ēl tevis, Lisa smaidot at�bildēja.

-��� Nav tas sliktākais paskaidrojums.

-�� Izbeidz, nevajag tā dusmoties!

-�� �oreiz tev paveicās. Bens ar pirkstu norādīja uz Lisu. Bet nākamreiz, kad gribēsi būt mīļa, es patie�ām satrako�os.

Septiņos trīsdesmit Bens paņēma savu portfeli un izgāja no ka�bineta. Kāpdams lejā, viņ� domāja par gaidāmo tik�anos ar Ēri�ku. Ja neko prātīgu nevarēs paskaidrot, viņam būs beigas, Bens solījās, izvilkdams savu identifikācijas karti cauri aparātam pie pirmā stāva durvīm. Ja arī paskaidrojums būs saprātīgs, viņam beigas. Ie�dams garām skulptūrām Lielajā zālē, Bens izdzirdēja, ka sargs pie galvenās ieejas kaut no runā savā rācijā. Sargs piecēlās, un Bens sāka prātot, ka tur kaut kas nav kārtībā. Viņ� lēnām tuvojās durvīm. Sargs ieskatījās savās piezīmēs. Pēdējā brīdī Bens nolē�ma pagriezties. Iedams atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru nācis,

viņ� vēlreiz izvilka karti cauri aparātam un atkal iegāja ēkas zie�meļu spārnā. Bens steidzās pie durvīm, kas �ajā ēkas daļā netika apsargātas. Piegājis pie tām, viņ� aiz muguras izdzirdēja soļus. Mani moka vainas apziņa, Bens atcerējās, ko reiz bija stāstījis krimi�nāltiesību profesors. Piegājis pie durvīm, viņ� vēlreiz izmēģināja savu identifikācijas karti. Pārsteigts Bens konstatēja, ka nav dzir�dams parastais klik�ķis. Viņ� vēlreiz ielika karti aparātā. Velti.

-�� Ben, vai mēs varam aprunāties?

Bens salēcās. Pagriezies viņ� ieraudzīja vīru pelēkā vilnas uz�valkā.

-�� Vai jums ir laiks? vīrietis jautāja.

-�� Vai kas noticis? Bens izstostīja.

-�� Varbūt jūs varētu nākt man līdzi.

Bens sekoja vīrietim atpakaļ pie galvenās ieejas. Iedams pa Lie�lo zāli, Bens atraisīja vaļīgāk kaklasaites mezglu. Nonāku�i gal�venajā vestibilā, viņi ar liftu nobrauca pagrabstāvā. Augstākās tie�sas darbinieki to sauca par Disnejlendu; tajā atradās bārs, kafetērija, kinoteātris, suvenīru veikals un Tiesas vēstures muzejs.

Iedams garām milzīgai D�ona Mār�ala statujai, Bens sakoda zo�bus un pūlējās saglabāt mieru. Vienīgie biroji pagrabstāvā atradās ēkas austrumu spārnā un tos izmantoja dienests, kas rūpējās par Augstākās tiesas dro�ību. Izgājis cauri galvenajām durvīm, Bens turpināja ceļu cauri nelielu kabīņu labirintam, kamēr tika aizvests līdz kabinetam visattālākajā kreisajā stūrī. Apstājies liela kabineta durvis, Bens gaidīja aiz sava pavadoņa muguras. Aiz antīkā stilā veidota rakstāmgalda sēdēja milzenis zili svītrotā uzvalkā.

-�� Ienāciet! viņ� teica.

Vīrie�a apaļā taukainā seja spīdēja, degunu klāja baku rētas un bārda jau bija sākusi sirmot. Kabinetā valdīja cigāru dūmu smārds. Rakstāmgalda priek�ā bija redzama pla�a bateriju kolekcija.

-�� Esiet tik laipni, aiztaisiet durvis! vīrietis teica Bena pava�donim. Kad durvis aizcirtās, viņ� savā krēslā izstaipījās. Tātad jūs esat Bens Edisons. Lūdzu, sēdieties!

-�� Kaut kas noticis? Bens nervozi jautāja, apsēzdamies krēslā līdzās rakstāmgaldam.

Viņ� pūlējās elpot lēni un vienmērīgi, lai neizrādītu savu sa�traukumu.

-�� Tie�i to mēs ari cen�amies noskaidrot, vīrietis teica, kamēr Bena pavadonis apsēdās otrā krēslā. Ja gadījumā neesam pa�zīstami, mans vārds ir Kāris Langens. Esmu Augstākās tiesas Dro��ības dienesta priek�nieks. Es �eit atbildu par dro�ību. Un tas ir Deniss Fisks, mans vietnieks. Langens norādīja uz Bena pava�doni pelēkajā uzvalkā. Mēs jūs �odien uzaicinājām �urp, lai uz�dotu pāris jautājumu par rakstu, kas parādījies �ārīta Washington Herald. Ceru, ka varēsiet uz tiem atbildēt. Ja neesat rakstu lasījis, informē�u, ka tajā izteikta varbūtība par informācijas noplūdi pirms nesen pasludinātā lēmuma CMI lietā. Vai tiktāl skaidrs?

-�� Esmu redzējis to rakstu, Bens atteica.

Viņu kaitināja Langena augstprātīgi laipnais tonis.

-�� Labi, Langens teica un paņēma 1980. gadā ra�oto Energi�zer bateriju. Redziet, Ben, raksts kompromitē Augstākās tiesas dro�ības sistēmu. Kā jau varat iedomāties, tas met ēnu uz mūsu dienestu. Par laimi, mums Herald ir kāds tuvs draugs. Mēs viņam piezvanījām, un man pastāstīja, ka raksta autors ir kāds jauns �urnālists. Tāpat man pastāstīja, ka viņ� sagadī�anās pēc dzīvo kopā ar kādu mūsu ierēdni. Tad nu varat iedomāties, kāpēc gri�bēju tikties ar jums aci pret aci.

-�� Es saprotu, ko jūs ar to gribat teikt, Bens sacīja, ta�u man ar to rakstu nav nekāda sakara.

-�� Tātad jūs apgalvojat, ka nezināt, kur� noplūdinājis slepenu Augstākās tiesas informāciju?

-Nē.

-�� Tad kādēļ jūsu draugs uzrakstīja to materiālu?

-��� Nezinu. Godīgi sakot, tie�i to es grasījos noskaidrot, ta�u mani atveda �urp. Pirmo reizi par to rakstu es uzzināju �orīt sep�tiņos. Kad gribēju aprunāties ar savu dzīvokļa biedru, izrādījās, ka viņ� jau aizgājis uz darbu.

-��� Ben, jautā�u vēlreiz. Vai zināt, kur� noplūdinājis slepenu Augstākās tiesas informāciju?

-�� Nē, nezinu. Zvēru, ka nezinu.

Langens nolika bateriju atpakaļ pie pārējām. Viņ� cie�i pētīja Benu. Pēc brī�a Bens turpināja:

-�� Vienīgais, ko varu iedomāties: viņ� gribēja atstāt iespaidu uz redaktoriem. Tas ir, viņ� zina, ka mums lēmumu teksti ir pieejami

pirms to pasludinā�anas. Un tad nu viņ� var izrakstīties pēc sirds patikas. Jūs ta�u zināt, ka Herald publicē visu ko. Ja Ērikam būtu kaut niecīgākie pierādījumi, domājat, viņi to publicētu piektajā la�pā? Tas raksts ir viena vienīga varbūtība. Jūs ta�u lasījāt; tajā iz�teikta tikai varbūtība, ka �ajā lietā kāds tiesas darbinieks palīdzē�jis Maksvelam spert pareizo soli. Tas varēja parādīties arī komentāru lappusē.

-�� Ben, vai apzināties, kas notiks, ja mēs atklāsim, ka jūs melo�jat? Langens jautāja, uzlicis plaukstas uz galda. Dabiski, jūs zaudēsiet savu vietu. Ja tā, �urnālisti, kā man �ķiet, tūdaļ uzķers �o jaunumu. Neatkarīgi no tā, vai esat vainīgs, varu derēt, ka viņi jūs padarīs par cilvēku, kas noplūdinājis informāciju Maksvelam. Pēc tam, varu dro�i teikt, jūsu karjerai būs pienācis gals, un vienī�gais darbs, ko varēsiet dabūt, kļūt par komentētāju televīzijas filmai par �o gadījumu.

-�� Varbūt labāk sadarbosieties ar mums? Fisks jautāja rāmā, mierino�ā balsī.

Fisks �ķita nelaipns, asiem vaibstiem, un necilais augums bija tērpts slikti pieguļo�ā uzvalkā. Fisks runāja ar spēcīgu �ikāgas akcentu visi a bija plati un visi o apaļi.

-�� Ja ļausiet, mēs varam jums palīdzēt.

-�� Paklau, es zinu pasaciņu par labo un ļauno policistu, Bens teica, un tikai adrenalīns neļāva viņa balsij aizlūzt. Es būtu pē�dējais muļķis, ja visu izstāstītu Ērikam. Neuztveriet to personiski, ta�u nav jābūt ģēnijiem, lai atklātu, ka mēs ar Ēriku dzīvojam vie�nā mājā. Vai tad man būtu izdevīgi palūgt draugu uzcept rakstu, kas sagrautu manu karjeru un pievērstu man nevajadzīgu uzma�nību? Nogaidījis, kamēr �is loģiskais arguments nosē�as dro��ībnieku galvās, viņ� piebilda: Tas raksts nav nenieka vērts. Ie�spējams, Ēriks gribēja nonākt uzmanības centrā un�

-�� Mēs jau nesakām, ka jūs lūdzāt Ēriku uzrakstīt �o rakstu, Fisks pārtrauca Benu. Mēs vienkār�i domājam, ka jūs apgādājāt viņu ar informāciju.

-�� Es viņam neesmu bildis ne vārda. Ticiet man, es ļoti rūpīgi sekoju tam, ko stāstu citiem un Ērikam jau nu īpa�i.

-�� Bet par Bleika atlūgumu jūs ta�u viņam izstāstījāt, vai ne?

Bens kodīja vaiga iek�pusi. Langens turpināja:

-��� Nemēģiniet mūs piemuļķot, Ben! Mans draugs Herald re�dakcijā teica, ka rītdienas avīzē parādīsies raksts par Bleika atkāp��anos. Herald to nepublicētu, ja informācija nenāktu no dro�iem avotiem, un Ēriks norādījis uz jums.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, lai izskatītos bezrūpīgs, Bens sa�prata, ka zaudē pa�kontroli.

-�� Atzīstos, ka par Bleiku es viņam izstāstīju. Pateicu, ka ofici�āli par to tiks paziņots �īs nedēļas beigās. Ta�u es viņam neko neteicu par�

-�� Tātad jūs atzīstat, ka ar nolūku izstāstījāt par Bleiku, un to�mēr cerat, ka mēs jums ticēsim Maksvela gadījumā? Langens jautāja.

-�� Jūs ta�u zināt, ka tie ir divi pilnīgi da�ādi gadījumi, Bens iebilda. Par Bleika atkāp�anos tāpat visiem bija zināms. To grū�ti nosaukt par konfidenciālu informāciju. Maksvela lieta ir pilnī�gi kas cits.

-�� Arī mēs domājam tie�i tāpat, Langens teica. Tātad vai varam sākt?

Nolēmis neizrādīt savu neapmierinātību, Bens iesāka:

-�� Paklausieties! Es zvēru, ka neko nezinu par Maksvelu. ja tā būtu, vai tie�ām jūs iedomājaties, ka es te sēdētu un runātu ar jums? Ja es būtu Maksvela informācijas avots, es tagad tērētu sa�vu desmit miljonus dolāru lielo atalgojumu un sauļotos kādā Grieķijas pludmalē.

-�� Ben, ļaujiet atklāt mūsu viedokli! Mēs piekrītam, ka jūs, ie�spējams, neko neesat stāstījis Ērikam. Tas būtu muļķīgi, un, atklā�ti runājot, tik sliktās domās par jums mēs neesam. Iespējams, per�sonīgi jūs arī Maksvelam neko neesat stāstījis. Kā pats teicāt, tādā gadījumā jūs te vairs nestrādātu. Ta�u mēs ba�ījamies, ka varbūt esat dzirdējis no savas kolēģes vai kāda cita ierēdņa, ka informā�ciju kāds noplūdinājis. Tad jūs to it kā starp citu pateicāt Ērikam, un pēk�ņi mūs pārsteidz milzīgs skandāls. Un tādā gadījumā vie�nīgais cilvēks, ko turēt aizdomās, esat jūs.

-�� Es saku: man nav ne mazākās nojausmas, kur� būtu varējis izpļāpāt slepenu Augstākās tiesas informāciju.

-�� Un kā tad ar Bleika atkāp�anos?

-� Jūs sapratāt, ko es gribēju teikt: būtisku informāciju, kas skar tiesas lēmumu. Sākot strādāt Augstākajā tiesā, es saviem dzīvok�

ļa biedriem izstāstīju, ka man izsludināmie lēmumi zināmi jau iepriek�. Ta�u viņi pat nelikās ne zinis. Arī Ēriks ne. Vienīgais, kā es to varu izskaidrot: Ēriks radījis �o hipotētisko situāciju tikai tādēļ, lai to publicētu. Apjautājieties savam draugam Herald re�dakcijā! Jūs pats teicāt, ka par Bleika atkāp�anos viņi nerakstītu, ja vien informācijai nebūtu dro�a avota. Kas bija Ērika avots rak�stam par Maksvelu?

Langens klusēja.

-������������� Ēriks ta�u nenosauca savu avotu, vai ne? Bens jautāja.

-�� To ta�u jūs savam draugam noteikti pavaicājāt.

-�� Nē, Langens teica, novērsis skatienu.

-�� Tātad jūs patiesībā nezināt, ka tas esmu es, tomēr pratināt mani, lai pārliecinātos par to? Bens papurināja galvu.

-�� Ben, Herald to informācijas avotu varbūt arī nezina, bet viņi noteikti ir pārliecināti, ka Ērikam tāds ir. Ja raksts publicēts, tajā noteikti ir kāds patiesības grauds.

-�� Vai jums nekad nav teikts, ka nevajag ticēt visam, ko lasāt?

-�� Netēlojiet gudrīti! Langens aizrādīja. Kamēr nebū�u no�skaidrojis, kas patiesībā noticis, mierā nelik�os.

-�� Kamēr nebūsiet noskaidrojis, kas patiesībā noticis, manis te vairs nebūs. Bens piecēlās, lai ietu prom.

-��� Es nejokojos, Langens brīdināja. Ja domājat, ka neesat vainīgs�

-�� Es neesmu vainīgs.

-�� Vai esat ar mieru izturēt pārbaudi ar melu detektoru, lai to apstiprinātu?

Brīdi klusēdams, Bens saprata, ka tikai viena atbilde apmierinā�tu Langenu. Mēdāmies runāt pēc iespējas pārliecino�āk, viņ� teica:

-�� Ja tas patie�ām vajadzīgs.

-� Jums jāņem vērā, iejaucās Fisks. Pat ja mēs jums noticēsim, nav nekāda iemesla domāt, ka ticēs arī pārējie. Kārla draugs Herald redakcijā stāstīja, ka viņiem par Ērika rakstu zvana no visām lielā�kajām avīzēm. Viņiem pat prātā neienāca, ar ko tas viss beigsies.

-�� Kāpēc jūs nepieprasāt atsaukumu? Bens jautāja.

-�� Pieprasījām jau no pa�a rīta, Langens paskaidroja. Izrā�dās, rakstā tikai izteikta varbūtība par informācijas noplūdi, tāpēc avīzei ir vienalga, ka tas varctu būt nepamatots.

-�� Domājat, citas avīzes arī uzķers �o tēmu?

-������������ Nu jūs saprotat, par ko mēs uztraucamies, Langens teica.

-�� Esam dzirdēju�i, ka �urnālisti neķeras pie raksta, kamēr nav da�būju�i dro�us avotus. Tam nav jābūt cilvēkam augstā amatā. Tas var būt sētnieks, sekretāre, ierēdnis, ikviens. Bet, tiklīdz avots ir rokās, viņi vainīgo saplosa gabalos. Godīgi sakot, avota varbūt arī nav. Ta�u to nekad nevar zināt. Kādai kafetērijas darbiniecei varbūt vienkār�i spiedis matu tīkliņ�, un drīz pēc tam mēs viņu redzam televīzijas ziņās, kur �ī stāsta visu, ko dzirdējusi. Tad da��as nedēļas varbūt arī iestājas klusums, ta�u varu garantēt, ka ik�viens �īs pilsētas �urnālists mēģinās kaut ko uzrakt, lai izvilktu faktus dienas gaismā. Es jūsu vietā sāktu uztraukties, jo, pateico�ties dzīvokļa biedram, tie�i uz jums �ajā jezgā visvieglāk norādīt ar pirkstu.

-�� Paldies! Bens drūmi noteica, pūlēdamies apslāpēt nemie�ru. Vai tagad es drīkstu iet?

-�� Es runāju nopietni.

-�� Saprotu, Bens sāka virzīties uz durvju pusi.

-�� Vēl kaut kas, pirms aizejat, Fisks teica. Ja runāsiet ar Ēri�ku par �o rakstu un atklāsiet ko noderīgu, bū�u pateicīgs, ja rīt no rīta ienāksiet pie mums un visu izstāstīsiet.

-�� Tad jau redzēs, Bens noteica un izgāja pa durvīm.

Kad Bens bija aizgājis, Langens paskatījās uz Fisku.

-�� Ko domā?

-�� Tu jau zini, Fisks atbildēja. Man riebjas ierēdņi. Visi iedo�mājas, ka viņu mēsls vairs nesmird tikai tāpēc, ka viņi strādā Aug�stākajā tiesā.

-�� Ļoti noderīga informācija, Langens teica. Bet ko tu domā par Benu?

-�� Viss bija tie�i tā, kā biju gaidījis. Viņ� acīm redzami ir gudrs puisis un, manuprāt, turējās lieliski. Viņ� nav tāds muļķis, lai pa�līdzētu Ērikam uzrakstīt to rakstu, ta�u tas nenozīmē, ka Ēriks ir stulbs. Un ko domā tu?

-�� īsti nezinu. Kaut viņ� būtu vairāk nervozējis!

-�� Viņ� bija pilnīgi mierīgs, Fisks piekrita. Tātad vai nu viņ� runā patiesību, vai arī ir viens sasodīti labs aktieris.

-�� Domāju, ka viņ�, ieraugot to rakstu, bija tikpat pārsteigts kā mēs. Un mans draugs Herald redakcijā teica, ka Ēriks pamatīgi izpra�ņāts par informācijas avotu. Ta�u viņ� to tik un tā nav no�saucis.

Bridi klusējis, Fisks beidzot ierunājās:

-�� Man nepatīk tādi puisī�i.

-�� Fisk, tev nepatīk neviens, kas ir gudrāks par tevi.

-�� Es runāju nopietni. Uzskatu, ka mums tas puisis rūpīgi jā�pieskata, neatkarīgi no tā, kas notiek.

Atgriezies mājās, Obers pārsteigts ieraudzīja, ka Ēriks un Nātans klusēdami sē� uz dīvāna.

-�� Kur Bens? viņ� jautāja, paskatīdamies pulkstenī. Man li�kās, ka jūs bijāt runāju�i astoņos izplūkties.

-�� Dro�i vien iesprūdis birojā, Nātans minēja, pētīdams Oberu. Vai nogriezi matus?

-������������ Bet protams! Obers atbildēja un saglauda gai�os matus.

-�� Pui�i, jums arī jāaiziet pie tā friziera! Man to ieteica kāds kolē�ģis. Viņ� grie� matus visiem senatoriem. Savulaik frizējis arī D�imiju Kārteru. Starp citu, viņu sauc Marijs Saimons, Matu pavēl�nieks. Noslaucījis no kakla da�us sīkus matiņus, Obers turpināja: To Matu pavēlnieku es, protams, izdomāju. Viņu sauc vienkār�i Marijs Saimons.

-�� Mēs sapratām, Nātans novilka, jo viņu kaitināja �ī saruna. -Stāsti!

-�� Tātad es aizeju pie Marija Saimona, Matu pavēlnieka, un saku, ka gribu, lai aug�ā mati paliek garāki, bet sānos lai ir īsāki, un stāstu, kā man riebjas, ja aug�ā mati ir īsi. Viņ� mani nopēta, tad paskatās spogulī un saka: "Zini, es tev nogriezī�u īsus ma�tus, bet ar raksturu!" Atkārtojis Marija vārdus, Obers smieda�mies gandrīz nokrita no kājām. Smieklīgi, vai ne? Zini, es tev nogriezī�u īsus matus, bet ar raksturu! Pieskāries saviem ma�tiem, viņ� turpināja: Nu, ko domājat? Vai Marijam Saimonam izdevies izveidot man raksturu? Man �ķiet, ka jā. Paskatījies uz sevi netālu eso�ās gleznas stiklā, Obers piebilda: Man ir raksturs!

-�� Ober, �is nav īstais brīdis, Nātans teica, lūkodamies uz Ēriku.

-�� Galvu aug�ā! Obers teica Ērikam. Iespējams, tava dzīve ir vairs tikai pāris stundu gara, tāpēc priecājies par to!

-�� Vai tu varētu beidzot aizvērties? Ēriks nikni jautāja.

-��� Neizgāz savas dusmas uz mani! Obers teica, stāvēdams dzīvojamās istabas vidū. Es savu draugu neiegāzu.

-�� Nelietis! Ēriks iekliedzās. Varbūt tomēr�

-�� Ober, aizveries! Nātans viņu pārtrauca. Nomierinieties, abi!

-��� Tomēr neaizmirsti, ko es teicu, Obers sacīja. Marijs Saimons, Matu pavēlnieks. Un pasakiet, ka es jūs pie viņa sūtīju. Izdzirdējis ārdurvīs pagrie�amies atslēgu, Obers ielēca milzīgajā zilajā dīvānā un paskatījās uz Ēriku. Pirmais raunds. Ding-ding!

Pa ārdurvīm iebrāzās Bens.

-��� Nu? Kā tu to paskaidrosi? viņ� jautāja, sakrustojis rokas uz krūtīm.

-�� Ben, es zinu, tu dusmojies, Ēriks iesāka. Bet Jauj, es visu paskaidro�u.

-�� Sāc tūdaļ! Bens mudināja. Es jau gaidu.

-Ja tu tā trako, es neko neteik�u. Tu dusmosies neatkarīgi no tā, ko sacī�u.

-�� Erik, es dusmotos arī tad, ja būtu lieliskā garastāvoklī.

-��� Es jau teicu, ka viņ� neko negribēs dzirdēt, Ēriks pievērsās Nātanam.

-�� Ben, dod viņam iespēju! Nāians lūdzās.

-�� Tev tā ir, Bens atbildēja, vēl joprojām cie�i lūkodamies uz Ēriku. Nu, uz priek�u! Visu dienu gaidīju �o mirkli. Tā kā Ēriks klusēja, Bens piebilda: Nu, stāsti! Esmu gatavs klausīties.

-�� Lieliski, Ēriks noteica. Gribu, lai tu zini, ka, noklausoties tavu stāstu par Riku un lēmumu Maxwell lietā, man ne prātā ne�ienāca to kādam izpaust. Nu, mēs ta�u esam draugi kop� tre�ās klases. Es nekad tevi nenodotu un nenodarītu pāri mūsu drau�dzībai. Un nekad mū�ā nerakstītu neko tādu, kas varētu apdrau�dēt tevi. Ta�u tev jāsaprot, kādā stāvoklī esmu. Strādāju Herald jau piecus mēne�us, ta�u ar to vien nodarbojos kā rediģēju izrakstus no Congressiorial Record. Redaktori jau gribēja pazemināt mani uz stila nodaļu, bet tad pagadījās tā CMI lieta, un es nespēju to laist garām. Esmu zemākās kārtas darbinieks, un man vajadzēja viņus kaut kā pārsteigt. Tāpēc ari tā izdarīju.

-�� Un viss? Bens jautāja, kad Ēriks apklusa. Tas ari ir vienī�gais iemesls? Tas, ka tevi varēja pārcelt uz stila nodaļu? Bens nodārdināja. Tu apgalvo, ka vari izskaidrot savu rīcību, un tas ir viss, ko tu vari pateikt? Erik, tu esi riebeklis!

-�� Uz kārts bija likta mana karjera.

-�� Tātad tu riskēji ar manējo, lai glābtu savējo? Bens kliedza.

-�� Un tu domā, ka tas visu atrisina?

-�� Tu nesaprati. Es neriskēju ar tavu karjeru, Ēriks teica.

-�� Ak nē? Bens neticīgi iesaucās. Vai tad tu nesaproti, ka�

-�� Tu ta�u zini, ka tevi nav iespējams pieķert, Ēriks turpināja.

-�� Riku neviens neatradīs, un mēs nevienam neko neteiksim. Tev nekas nenotiks.

-�� Tad jau man laimējies, Bens novilka. Paldies, Erik! Tā kā Riku neviens neatradīs, man nekas nedraud. Vai tu spēj nojaust, kāpēc es �odien tā aizkavējos? Veselu stundu mani marinēja Augstākās tiesas Dro�ības dienests! Ja vēl neesi sapratis, dro�īb�nieki atbild par dro�ību tiesā. Viņi mani nosēdināja un visu laiku pra�ņāja, vai esmu iesaistīts informācijas izpau�anā. Dro�ībnieku priek�nieks gribēja zināt par manām attiecībām ar tevi, jo viņa draugs Herald esot izstāstījis, ka mēs esam dzīvokļa biedri. Viņi teica ja atklāsies mana saistība ar �o lietu, mani atlaidīs. Viņi grib, lai es savu nevainību pierādu, izejot melu detektora pārbaudi. Un viņi no visas sirds vēlētos mani pamest �urnālistiem apē�anai.

-�� Sasodīts! Nātans nolamājās.

-�� Tie�i tā, sasodīts! Bens atkārtoja un, ar pirkstu norādījis uz Ēriku, turpināja: Tā kā ir pilnīgi skaidrs, ka tu ne mirkli neesi padomājis par savas rīcības sekām, tev vajadzētu zināt, ka �odien uz tiesu piezvanīja ikvienas avīzes �urnālists, lai noskaidrotu, vai tā ir taisnība. Pagaidām mani vēl neapsūdz, ta�u piekodināja, ka drīz vien prese uzodīs kādu avotu, kas labprāt izpļāpāsies. Un es nedomāju, ka būs vajadzīgs ilgs laiks, lai kādam pielēktu, ka mēs esam dzīvokļa biedri.

-�� Es tikai uzrakstīju, ka ir iespējams �āds variants, Ēriks tais�nojās.

-�� Nē. Tu tikai sēji �aubu sēklu. Avī�elei, kurai tu raksti, ir pil�nīgi vienalga, kas notiek patiesībā, tāpēc viņi to arī publicēja. Un rezultātā cie�u es.

-�� Bet es ta�u informācijas avotu nenosaucu, Ēriks iebilda.

-�� Tam nav nozīmes! Bens kliedza. Sāc ta�u beidzot domāt ar galvu! Tas, ka informācijas avots nav nosaukts, vienkār�i tikai pagarina izmeklē�anu.

-�� Paklau, nedusmojies uz mani! Ēriks teica, pieceldamies kājās.

-�� Uz ko tad lai es dusmojos? Bens jautāja, mētādams rokas.

-��� Zini, ne jau es izpaudu slepenu Augstākās tiesas informā�ciju. Negribas tev to teikt, ta�u tu pārkāpi likumu. Es neko nees�mu izdomājis.

Bens iesita Ērikam pa krūtīm.

-Tu iedomīgais ku�

Nātans pielēca kājās un, apgāzis kafijas galdiņu, steidzās iz��ķirt abus draugus.

-�� Kautiņ� mums nav vajadzīgs. Nomierinieties, abi!

Savilcis dūres, Bens atkāpās.

-�� Tu patie�ām esi no�ēlojams, viņ� teica Ērikam.

-��� Nerunā tā! Ēriks aizelsies teica. Tev nav ne mazākās no�jausmas, kas man bijis jāpārcie�. Tev alla� viss bijis pasniegts uz paplātes. Tu pat iedomāties nevari, ko nozīmē visu izcīnīt pa�am. Redaktors nelikās mierā, gribēdams zināt, kas man to stāstījis. Bet es viņam neko neteicu. Un nemū�am neteik�u!

-��� Tad kā dro�ībnieki zināja, ka es tev izstāstīju par Bleika at�kāp�anos?

Ēriks klusēja.

-�� Nu, atbildes nav?

-��� Stāsts par Bleiku ir pavisam kaut kas cits, un tu to zini, Ēriks atcirta. Par CMI es nebildu ne pu�plēsta vārdiņa. Lai ko viņi arī teiktu, es neatklā�u savu informācijas avotu. Redaktors sacīja, ka cilvēku acis bū�u tikai nieka skribents. Bet es tik un tā klusēju.

-�� Zini, labāku draugu par tevi tie�ām neatrast. Varbūt nākam�nedēļ izdarīsi pakalpojumu un pārgriezīsi man rīkli? Tas būtu vienkār�i izcili.

-�� Es runāju nopietni, Ēriks teica. �odien man zvanīja nepār�traukti. No Newsweek, Time, USA Today, The New York Times. Goda vārds! Un es viņiem varēju izstāstīt visu par tevi! Es varēju to izda�rīt slavas un naudas dēļ. Es par �ito varētu uzrakstīt grāmatu. Man

būtu līgumi ar kinostudijām, man būtu pa�am sava sleja un viss pārējais, ja es būtu noņēmis �o plīvuru. Tu ta�u zini, ka tā ir�

Iekams Ēriks paguva pabeigt teikumu, Bens pieskrēja viņam klāt un, ieķēries kreklā, iegrūda sienā.

-�� Vēl viens vārds, un es tev iek�as izgāzī�u!

-�� Ben, liecies mierā! Nātans pavēlēja, kopā ar Oberu pūlēda�mies viņu atraut no Ērika.

Kārtodams kreklu, Ēriks teica:

-�� Paklau, es saprotu, ka tev tas nepatīk, ta�u raksts ir labs. Pa�tiesībā es nosargāju tavu pakaļu un pirmo reizi uzrakstīju materi�ālu piektajai lapai.

-�� Nogalinādams savu māti, tu būtu iekļuvis pirmajā lapā! Bens kliedza. Bet vai tāpēc tu to darītu? Un nelielies! Ja es tev neko nebūtu stāstījis, tu ne velna nezinātu. Tāpēc netēlo, ka esi izdarījis man baigo pakalpojumu, neparakstot līgumu ar kinostu�diju!

Dziļi ievilcis elpu, Ēriks teica:

-��� Ben, vai tu vispār saproti, cik man bijis grūti tās CMI lietas dēļ? Es gribēju rakstīt jau no tā brī�a, kad tu man izstāstīji, kā Maxwell ieguva informāciju. Un tomēr es nogaidīju. Nogaidīju, ka�mēr izplēn dūmi un avīzes beigu�as siekaloties ap Maxwell lietā pieņemto lēmumu. Nogaidīju, kamēr beidzas a�iotā�a. Un arī tad uzrakstīju tikai nelielu rakstiņu, kurā mēģināju kaut ko izskaidrot.

-�� Vai tu dzirdi, ko pats runā? Bens jautāja, purinādams gal�vu. Tu gribi teikt, ka man vajadzētu būt pateicīgam, ka vispirms nogaidīji un tikai tad ietrieci man dunci mugurā? Vai tu saproti, cik nejēdzīgi tas izklausās?

-�� Nesaprotu, par ko tu tā trako. Neviens ta�u nespēs pierādīt�

-� Sasodīts, tam nav nekādas nozīmes! Bens kliedza. Izbeidz prātuļot un sāc domāt! Tu zināji, ka tā var notikt. Tu zināji, ta�u tev tik un tā bija vienalga.

-�� Ben, es negribēju tev radīt problēmas. Ko tu gribi, lai saku? Piedod! Miljons rei�u piedod! Ko, pie velna, tu vēl gribi?

-�� Lai tu izvācies no �īs mājas.

-�� Ko? Ēriks iesaucās.

-�� Ben, tu nedrīksti, aizlauztā balsī ierunājās Obers.

Bens paskatījās uz Ēriku.

-�� Tu dzirdēji. Es gribu, lai tu izvāc savu pakaļu no �īs mājas. Ēriks neticīgi �ūpoja galvu, tāpēc Bens turpināja: Un es nejoko�ju, Erik. �is nav nekāds vidusskolēnu strīdiņ�. Es negribu tevi vairs redzēt. Es tev neuzticos, tu man nepatīc, un tāds draugs man vairs nav vajadzīgs.

-�� Un ja nu es neie�u prom?

-�� Tad aizie�u es, Bens atbildēja. Līdz gada beigām mums jā�ķiras. Tātad tev ir laiks pusotrs mēnesis, lai atrastu citu dzī�vokli. Ja tu nepiekrīti, balsosim. Ja neviens negrib balsot, metīsim monētu. Lai vai kā, es vairs nevēlos tevi redzēt.

Uzgriezis muguru draugiem, Bens uzskrēja pa kāpnēm un ie�steidzās savā istabā.

-�� Erik, ļauj viņam nomierināties!

-�� Negribu vairs par to runāt, Ēriks noteica un devās uz ār�durvju pusi. Ja kādam esmu vajadzīgs, bū�u redakcijā.

Kad durvis aizcirtās, istabā iestājās klusums.

-�� Manuprāt, viņ� to domāja nopietni, beidzot ierunājās Nātans.

-�� Bens nevar tik vienkār�i izmest Ēriku no mājas, Obers ie�bilda. Mēs to nedrīkstam pieļaut!

-�� Kas tad tev? Nātans jautāja, pārsteigts par Obera reakciju.

-�� Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņ� sadragā mūsu draudzību. Ievācoties �eit, es gribēju būt kopā ar visiem.

-�� Ober, arī tev jānomierinās.

-�� Tu domā, ka viņ� patie�ām izmetīs Ēriku no mājas?

-�� Nezinu, Nātans atbildēja. Ta�u vienbrīd man likās, ka Bens viņu nositīs. Kaut ko tādu nav viegli piedot.

-�� Tev ar viņu jāaprunājas, Obers teica. Apsoli, ka tu ar viņu aprunāsies. Kad Nātans devās uz kāpņu pusi, Obers jautāja:

-�� Uz kurieni tu?

-�� Aprunāties ar Benu.

-�� Par Ēriku?

-�� Nē, es runā�u par Mariju Saimonu, Matu pavēlnieku.

-�� Ko viņ� teica? Lisa jautāja, tiklīdz Bens nākamajā rītā iegā�ja kabinetā.

-�� Tas bija briesmīgi, Bens atbildēja, kārdams skapī mēteli.

-�� Viņ� nemaz nejutās vainīgs.

-�� Nemaz? Lisa pārjautāja. Viņ� pat neatvainojās?

Bens pagrāba kafijas tasīti no Lisas galda un iedzēra malciņu.

-��� Aizkustino�i stāstīja, ka viņam draudējusi pazeminā�ana amatā.

-�� Vai tu viņu vismaz iekaustīji?

-�� Lisa, tev jāzina, ka esmu vārdu, nevis dūru cīņu piekritējs.

-�� Bet tev ta�u gribējās apgriezt viņam sprandu, ko? Vai vis�maz izdauzīt kādu zobu? Vai�

-�� Es sapratu, Bens noteica, virpinādams savu sarkani zeltīto kaklasaiti.

-�� Pag, Lisa iesaucās, tu viņu iekaustīji, vai ne?

-�� Tā nebija.

-�� Ben, nemelo man�

-�� Es viņu iegrūdu sienā, draudēju piekaut un pateicu, lai iz�vācas no mājas.

-�� Lieliski, Huligāna kungs! Lisa sacīja. Atstāsti man visus asiņainos skatus!

-�� Nekā jau nebija. Es tikai uz mirkli zaudēju savaldī�anos.

-�� Nespēju noticēt, ka tas vispār iespējams.

-�� Kā tā?

-�� Tu ta�u esi tāds vārgulītis!

-�� Bet tu mums esi īsts drosmes iemiesojums?

-�� Tici man, ja vajag, es protu sadot pa kaklu. Pienāks laiks, un arī tev sado�u.

-�� Lisa, darbā es nevēlos klausīties tavās sadomazohistiskajās fantāzijās. Tā ir seksuālā uzmāk�anās, un likums to aizliedz. Iezvanījās Bena telefons. Hallo! Tiesne�a Holisa birojs.

-�� Ben, vai tev ir laiks parunāties?

-�� Mamm? Kas noticis?

-�� Viss ir kārtībā. Tu esi tiesā?

-�� Nē, piektdienās tiesa nestrādā, Bens nervozi atteica. Kas noticis?

-�� Nu, es vienkār�i iedomājos, ka tu gribi man kaut ko izstāstīt, māte teica.

Vai nu viņa runā par Ērika rakstu, vai arī saņēmusi vēl kādu vēstuli no Rika. Bens juta, ka briest nepatik�anas. Cerēdams izo�ņāt gai�su, Bens sacīja:

-�� īsti nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

-�� Bend�amin, izbeidz spēlītes! Nu, vai tu tie�ām negribi man neko izstāstīt?

-�� Mamm, man nav ne mazākās nojausmas, ko tu gribi dzirdēt.

-�� Varbūt tu varētu izskaidrot, kāpēc man no Barbaras jāuzzi�na, ka tev ir nopietnas attiecības ar kādu meiteni?

-��� Ak Dievs! Bens no�ukstēja, kad Lisa pacēla acis uz viņu.

-�� Mamm, man nav nekādas meitenes. Obera māte pati nezina, ko runā.

-�� Nemelo man, Bend�amin!

-�� Mamm, zvēru, es nemeloju.

-�� Tad kas tā bija par sievieti, par kuru tavi draugi pagāju�ajā nedēļā jūsmoja Ketijas mājā?

-�� Iespējams, par manu kolēģi, Bens teica, saraucis pieri.

-�� Tu guli ar kolēģi?

-�� Es ne ar vienu negu� Mamm, es neguļu ar Lisu. Nātans un Obers vienkār�i jokojās. Mēs esam tikai kolēģi.

-�� Ta�u Obers teicis, ka tas ir kas vairāk par darba attiecībām.

-�� Kad tad tu paguvi aprunāties ar Oberu?

-�� �orīt. Tu jau biji aizgājis uz darbu. Starp citu, cikos tu ej uz darbu? Viņi dro�i vien tevi tur nostrādina kā zirgu!

-�� Te ir Augstākā tiesa. Jāstrādā pamatīgi, Bens paskaidroja.

-�� Bet izstāsti, ko tev teica Obers.

-�� Tā nav tava darī�ana. Mēs ar Viljamu brīni�ķīgi izrunājāmies. Saki vai tava kolēģe ir no Va�ingtonas?

-�� Nē, no Losand�elosas.

-�� Vai viņa ir tev līdzās?

-��� Nē, Bens teica, atkal paskatījies uz Lisu. Viņa patlaban pieraksta kādu liecību.

-�� Labdien, Edisones kundze! Lisa iesaucās.

-�� Es zināju, ka viņa tur ir, Bena māte teica. Iedod viņai klau�suli!

-�� Mamm, es to nedarī�u. Saproti beidzot!

-�� Uzaicini viņu pie mums svinēt Pateicības dienu!

-�� Mamm�

-�� Ja vajadzēs, palūg�u Oberam viņas tālruņa numuru un pie�zvanī�u pati.

lesmējies Bens teica:

-�� Lisa, mana māte grib zināt, vai tu Pateicības dienā brauksi mājās. Un viņ� ar lūpām rādīja: saki jā.

-�� Nē, esmu pilnīgi brīva! Lisa sauca.

-�� Brīni�ķīgi, Bena māte noteica. Pasaki Lisai, ka viņa tiek ielūgta pie mums. Lai viņa brauc kopā ar tevi!

Uzmetis skatienu Lisai, Bens teica:

-�� Mana māte ir visai priecīga, ka tu Pateicības dienā būsi pil�nīgi viena. Viņa cer, ka tu pavadīsi briesmīgu nakti, ka tev atslēgs apkuri un tu nomirsi vientulībā bez ģimenes un draugiem.

-�� Bend�amin!

-�� Viņa grib, lai tu Pateicības dienā brauktu man līdzi uz mājām.

-�� Ar lielāko prieku, Lisa teica, parādījusi Benam mēli.

-�������������� Lieliski, Bens novilka un atkal pievērsās klausulei.

-�� Mamm, varbūt izcep vēl kādu tītaru vai pat divus. Nezinu, vai Obers tev stāstīja, bet Lisa ēd kā lops.

-ja tu ar �o sievieti satiecies, es gribu iepazīties, māte norā�dīja.

-�� Labi, es padodos. Tu mūs pieķēri. Mēs patie�ām satiekamies. Mamm, beidzot tev jāzina. Mēs mīlam viens otru, Lisa ir stāvoklī, un mēs plānojam bērnu saukt par Erkilu par godu tantei Flo.

-�� Tas nemaz nav smieklīgi, māte atteica.

-�� Paklau, man patie�ām vairs nav laika.

-�� Vēl pēdējais jautājums. Kāpēc jūs ar Ēriku saplēsāties?

-�� Mamm, mēs neplēsāmies. Kur� teica, ka kaut kas ir noticis?

-�� Obers.

Aizvēris acis, Bens centās runāt mierīgi.

-�� Mēs ar Ēriku nemaz neplēsāmies. Mēs tikai drusku sastrīdē�jāmies. Viss. Gan jau �ovakar izlīgsim.

-�� Atceries, ko es tev teicu, kad tu beidzi koled�u: nav nekā sva�rīgāka par bērnības draugiem.

-�� Protams, mamm. Paldies, ka atgādini man to jau astoņdes�mit ceturto reizi. Vai tagad es drīkstu iet?

-�� Tad Lisa brauks pie mums?

-��� Jā, mamm. Pateicoties taviem pūliņiem, viņa patie�ām brauks.

-�� Brīni�ķīgi. Es vēl piezvanī�u. Es tevi mīlu.

-�� Es arī tevi mīlu. Pasveicini tēvu! Nolicis klausuli, Bens pie�vērsās Lisai. Tu dro�i vien domā, ka rīkojies ārkārtīgi prātīgi, vai ne? Bet zini, jaunkundzīt, �oreiz tā nav, jo nupat tu pieļāvi lielāko kļūdu savā mū�ā. Pateicoties tavai bezgalīgajai gudrībai, tevi tikko ielūdza uz svinībām elles septiņpadsmitajā lokā, tas ir, manās mājās.

-�� Nespēju vien sagaidīt!

-�� Pagaidi, Bens teica, izvilkdams nelielu piezīmju grāmati�ņu no rakstāmgalda aug�ējās atvilktnes. Man tas jāpieraksta. Kaut ko uzskribelējis uz papīra, viņ� paziņoja: Piektdien, div�desmit pirmajā novembrī, Lisa Mērija �ulmane teica: Nespēju vien sagaidīt! un ar to viņa domāja gaidāmo maltīti ellē.

-�� Tas būs jautri, Lisa teica.

-����������� Tas būs jautri, Bens atkārtoja, pierakstīdams arī �o teikumu.

-�� Manuprāt, tie�i tā Napoleons teica pirms Vaterlo* kaujas.

-�� Ben, mana ģimene vēl joprojām priecājas par luminiscējo�o lampu. Vai tavējā var būt daudz briesmīgāka?

-�� Krietni briesmīgāka. Visas pasaules ļaunuma iemiesojums. Varbūt pat visa kosmosa ļaunuma iemiesojums.

-�� Vai nepietiks?

-�� Lisa, es nemaz nepārspīlēju. Mani vecāki ir īsti mutanti. Tra�ki dīvainī�i, kas nāku�i pasaulē, lai iedvestu vainas apziņu un bailes visos Zemes nevainīgajos bērnos.

-� Nespēju sagaidīt, kad varē�u ar viņiem iepazīties. Izklausās, ka viņi ir jauki cilvēki.

-�� Izklausās, ka viņi ir jauki cilvēki, Bens atkal pierakstīja. Ei, kundzīt, nespēju sagaidīt, kad tev nāksies atbildēt par �iem vārdiem!

-�� Kā teiksi, Lisa atbildēja un atvēra vienu no neskaitāmajām brūnajām mapēm, kas atradās uz viņas galda. Starp citu, vai tu pabeidzi rakstīt lēmumu Russell lietā? Tu solīji pabeigt jau pirms divām dienām.

* Vaterlo kaujā 1815. gada 18. jūnijā Francijas imperators Napoleons Bonaparts tikās ar Septītās koalīcijas aliansi (Lielbritāniju, Prusiju, Austriju un citām valstīm). Napoleons kauju zaudēja un bija spiests doties trimdā uz Elbas salu. Sakot, ka gaidāma kauja pie Vaterlo, cilvēks vēlas apliecinat, ka viņu gaida liels pārbaudījums, kura rezultāts bus iz�ķiro�s (parasti nega�tīvs), tādējādi atsaucoties uz Napoleona neveiksmi.

-�� Nesteidzini mani! Man vajadzīgs vairāk laika. Bens ielika piezīmju grāmatiņu atpakaļ atvilktnē. Jā, vai mēs �ovakar va�ram tikties tavā mājā? Gribu vēl aprunāties par rīt gaidāmo tik�a�nos ar Riku.

-�� Protams. Ak jā, Ben, nevēlos uzbāzties, ta�u man patie�ām vajadzīgs tas Russell lēmums.

-�� Lisa, es ta�u teicu, ka iedo�u. Ko tu gribi?

-�� Gribu, lai tu pabeidz darbu. Es ticu, ka tu patie�ām to dari, ta�u pirmo uzmetumu tu saceri jau divas nedēļas!

-�� Piedod, �ī bija grūta nedēļa, turklāt manā dzīvē pēdējā laikā valda īsts haoss.

-�� Nemēģini mani ie�ēlināt! Lisa noskaldīja. Tu ta�u zini, ka es pūlos izprast visu, kas ar tevi notiek. Ta�u tev vajadzētu pacen�sties nelikties par to ne zinis. Patīk tev tas vai nepatīk, bet Augstā�kā tiesa ir daudz svarīgāka par visiem tavas dzīves notikumiem.

Bens no�ņācās un atkal pievērsās piezīmēm.

-�� Labi. Es sapratu. Tagad ķer�os pie darba.

-�� Ben, izbeidz! Ko, pēc tavām domām, man vajadzētu darīt?

-��� Varbūt esi mazliet saproto�āka? Bens iesaucās. Tev ir viegli būt uzcītīgai, bet man jātvarsta kāds psihopāts. Ikreiz, kad man piezvana mamma, es baidos, ka viņ� ir pieķēries manai ģi�menei. Kā kronis visam ir drauga nodevība un dro�ībnieku drau�di. Un nedēļa vēl nav galā.

-�� Zini, man gribētos, lai tu kaut uz mirkli uz visu paskatītos no cita skatpunkta.

-�� Un tu gribi teikt, ka tavs skatpunkts ir tas labākais.

-�� Es runāju nopietni, Lisa teica. Holiss zina, ka pirms viņa lēmumus alla� pārlasu es, tāpēc viņ� pieradis tos prasīt tie�i man. Jau nedēļu viņ� prasa lēmumu Russell lietā, un es visādi atrunā�jos. Otrdien es teicu, ka vēl jāpieslīpē pāris punktu. Tre�dien tei�cu, ka vēl neesam tos pabeigu�i. Vakar es no Holisa vispār izvai�rījos. Bet es patie�ām nezinu, ko lai viņam saku �odien. Mēs strādājam kopā, un man nav iebildumu, ta�u nu jau ir par traku. Russell lieta ir viena muļķīga procesuāla padarī�ana. Holiss mums skaidri pateica, kādam tam lēmumam jābūt, bet mēs te �ammājamies. Vienkār�i pieliec punktu un dod man! Ja arī esi ticis tikai līdz pusei, dod man, un es pabeig�u. �īs dienas beigās man Holi-

sam vismaz kaut kas ir jānodod. Atvaino, ka nākas tevi tā kriti�zēt, ta�u �oreiz tas ir vienīgais veids, kā panākt, lai tu mani uz�tver nopietni.

Bens blenza piezīmju papīrā.

-�� Piedod! viņ� dzedri noteica. Tev taisnība. Līdz pusdie�nām pabeig�u.

-�� Ben, es�

-�� Nevajag. Tev taisnība. Ja es kaut ko nevaru pagūt, man tas jāatdod tev.

-�� Tie�i to es tev gribēju pateikt.

-�� Esi gatavs rītdienai?

Skatīdamies spogulī, Riks sēja kaklasaites mezglu.

-�� Protams, esmu. Svarīgāks ir kas cits: vai Bens ir gatavs.

-�� Tu ta�u zini, ka viņ� perina plānus pret tevi.

Nebūdams apmierināts ar kaklasaites garumu, Riks atsēja

mezglu un sāka no sākuma.

-�� Viņ� var darīt visu, kas ienāk prātā. Mani tas neuztrauc.

-�� Kā tu vari būt tik mierīgs?

Riks aizgriezās prom no spoguļa.

-Jo es saprotu Benu. Pēc tā skandāla ar Ēriku viņam būs pa�visam grūti pateikt nē manam piedāvājumam.

Bez piecpadsmit vienos Lisa atgriezās kabinetā, nesdama ne�lielu brūnu kastīti. No tās viņa izņēma divas tases kafijas, kliju maizīti un �okolādes pīrādziņu.

-�� Laiks pusdienām! Paēd! viņa mudināja, pasniegdama Benam pīrādziņu un tasi kafijas.

Divdesmit minūtes vēlāk Bens vēl joprojām nekam nebija pie�skāries. Vēl pēc pusstundas viņ� beidzot atrāvās no datora ek�rāna.

-�� Ir gatavs Augstākās tiesas lēmums, viņ� paziņoja, kad sāka dūkt printeris.

-��� Lieliski, Lisa noteica un piegāja pie printera.

Paņēmusi visas septiņpadsmit lappuses, viņa atgriezās pie sa�va rakstāmgalda un izvilka sarkano pildspalvu. Bens vēroja, kā Lisa, turēdama gatavībā pildspalvu, lasa sagatavoto dokumentu.

Lēni un pedantiski viņa pārlasīja katru lappusi, ko pēc tam noli�ka uz galda ar tekstu uz leju. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa ap�grieza pēdējo lappusi un paskatījās uz Benu.

-�� Nu? Bens jautāja, beidzot paņēmis pīrādziņu. Ko domā?

-��� Ben, tas ir fenomenāls darbs, Lisa atzina, kārtodama la�pas. Parasti es tavus pirmos uzmetumus pamatīgi izlaboju, bet �oreiz pildspalva papīram pieskārās tikai divas reizes.

-�� Pareizāk, trīs, Bens norādīja.

Piegājis pie Lisas rakstāmgalda, viņ� paņēma lēmumprojektu un uzmeklēja labojumus.

-�� Tās bija tikai gramatiskas kļūdas. Lisa atslīga krēslā. Diez�gan savādi. �is pirmais uzmetums vairāk atgādina tos, kas pa�rasti jau ir tre�o reizi pārrakstīti.

-�� Nu, es ļoti centos.

-�� Bet kāpēc tu nevarētu pacensties arī citās reizēs? Tu vienmēr izcili strādā, bet �oreiz tas ir jau pabeigts dokuments. Iespējams, tu aiztaupīji mums vienas dienas darbu.

-�� �ī bija viegla lieta, Bens teica. Nebija nekāda lielā mui�a. Izrādās, ja mani steidzina, es strādāju labāk.

-�� Tad man nāksies bie�āk dusmoties. Lisa piecēlās, izņēma lapas no Bena rokām un ielika brūnā mapē. Aiznesī�u Holisam �o pa�u. Ceru, ka jau �opēcpusdien varēsim pabeigt.

-�� Lieliski, Bens teica, izņemdams no skapja savu melno mē�teli. Man jāaizskrien līdz restorānam, ta�u pēc stundas bū�u at�pakaļ.

-�� Un gatavosimies rītdienai? Lisa jautāja.

-�� Protams, Bens atbildēja. Gribu būt gatavs pilnīgi visam.

Trijos trīsdesmit Lisa atgriezās kabinetā.

-�� Viss. Russell lietai ir pielikts punkts, viņa paziņoja, nomez�dama septiņpadsmit lappuses biezo dokumentu Benam uz galda.

-�� Viņam patika?

-��� Vai viņam patika? Teiksim tā: vienbrīd man pat nācās no�slaucīt siekaliņu no Holisa apak�lūpas.

-�� Bez jokiem, lūdzu!

-�� Es nejokoju, Lisa atbildēja. Holisam tas patie�ām patika. Viņ� teica, ka lēmums ir lieliski argumentēts un sakārtots tie�i tā,

kā viņ� vēlējies. Sevi�ķi viņam patika beigas, kur tu nevienprātī�bu nosauc par mēģinājumu ar uzpirksteni iztuk�ot bezgalīgo lo�ģikas okeānu.

-�� Viņ� to atstāja? Biju pārliecināts, ka �o dalu izsvītros. Holiss vienmēr izsvītro manas apvainojumiem pilnās metaforas.

-�� Bet �ī viņam patika. Acīmredzot viņ� domā, ka Ostermans, nepiekrizdams �im lēmumam, nav pie pilna prāta.

-�� Sasodīts! Bens teica, uzsizdams pa rakstāmgalda virsmu, -ja es būtu zinājis, ka �oreiz viņam patiks vārdu spēles, būtu uz�rakstījis kaut ko vēl labāku. Biju domājis rakstīt, ka nevienprātība ir mēģinājums ar �urā�anu nodzēst veselā saprāta ugunsgrēku.

-�� Nedomāju, ka tas būtu derējis, Lisa minēja.

-�� Kāpēc ne? Bens jautāja. Tu domā, viņ� nepiekristu para�lēlei, ko es velku starp veselo saprātu un uguni?

-�� Nedomāju, ka Holiss grib ieiet vēsturē kā pirmais tiesnesis, kas lēmumā izmantojis vārdu �urāt. Tāds nu viņ� ir.

-�� Varbūt tev taisnība, Bens sacīja, �ķirstīdams dokumenta lappuses. Un ko vēl Holiss teica?

-�� Neko īpa�u. Priecājās, ka esam pabeigu�i Russell lietu, jo �o�vakar tik�ot izlemts Grinnell liktenis.

-�� Kā Holiss zina, ka to uzticēs viņam?

-�� Viņ� jau runājis ar Molohu un Kovaku, un tie negrib pie �īs lietas ķerties. Holiss var būt vairākumā vai mazākumā, ta�u viņ� ir vecākais tiesnesis, kur� vēl grib rakstīt lēmumus.

-�� Ir zināms, vai Veits pārlēcis pār �ogu?

-�� Tas būs zināms rīt. Holiss teica, ka Veits �ovakar vakariņos kopā ar Ostermanu un Bleiku.

-�� Tātad vēl vienas Augstākajā tiesā iesniegtās lietas liktenis tiks izlemts atkarībā no tā, cik uzstājīgi viens tiesnesis pierunās otru.

-�� Laipni lūdzam Va�ingtonā!

-�� Nu, paldies! Bens atbildēja. Tu esi visai vērīga. Tagad es zinu, kas �ajā pilsētā notiek. Bet līdz �im es kā muļķis domāju, ka mūsu nācija dzīvo demokrātijā.

-�� Paklau, iestājoties juristos, es mēdzu teikt: ja Augstākā tiesa patie�ām sprie� taisnīgu tiesu, tad visām lietām jābūt ar vienādu iznākumu, ja jau tūksto� deviņi simti septiņdesmit tre�ajā gadā

lietā Rojs pret Veidu tika atzīti aborti, tad lēmumam nevajadzētu mainīties tikai tāpēc, ka Augstākajā tiesā parādījies konservatīvs tiesnesis. Bet laika gaitā es sapratu, ka tie�i �ajā apstāklī slēpjas tiesas pievilcīgums. Mēs katru lietu apskatām atsevi�ķi. Galvenie fakti nav vienādi, un katrs tiesnesis ņem vērā da�ādus faktus. Ja mēs gribētu radīt vienādus lēmumus, mums nebūtu vajadzīgi ties�ne�i; vajadzētu tikai robotus, kuros ievadīt faktus un kuri pieņem skarbi loģisku lēmumu. Bet kur� gan grib, lai viņa likteni izlemj robots?

-�� Varbūt viss atkarīgs no tā, vai robots ir konservatīvais vai liberālais?

-�� Tie�i to es gribu pateikt. Nevajag visu saskatīt tikai baltā un melnā krāsā. Nav divu tādu cilvēku, kas visu redzētu vienādi. Un tas ir lieliski! Mēs ziedojam sevi cilvēku vairākumam, ta�u saņe�mam pretī individualizētu tieslietu sistēmu. Vai tu gribētu dzīvot pasaulē, kur nav ne Ostermanu, ne Veitu?

-�� Patiesību sakot, varbūt arī gribētu, Bens teica. Ta�u tas laikam nozīmē, ka tādā gadījumā sabruktu arī viss golfa bik�u tirgus.

-�� Ben, es runāju nopietni.

-�� Zinu jau zinu, viņ� novilka, uzlasīdams pīrādziņa drusci�ņas. Ta�u tas nenozīmē, ka es nedrīkstu dusmoties, ja lēmums lietā tiek pieņemts personisku politisku apsvērumu dēļ.

-� Tu, protams, drīksti dusmoties. Ta�u ņem vērā, ka �is subjek�tīvisms tieslietu sistēmā stiprina demokrātiju.

-�� Brīni�ķīgi, ģenerāli Va�ington! Paturē�u to prātā ikreiz, kad stāstī�u, kā Veits pārdeva savu balsi.

Vakarā Lisa un Bens devās uz Lisas dzīvokli, pie kura durvīm gaidīja Obers un Nātans.

-�� Pie velna, kur jūs bijāt? Obers, lēkādams uz vietas, sūkstī�jās. Mēs esam pārsalu�i!

-�� Kāpēc negājāt vestibilā? Lisa jautāja.

-�� Tas sasodītais sargs mūs nelaida iek�ā. Teica, ka cilvēka, pie kura nākam, nav mājās, tāpēc mums nāksies gaidīt ārpusē.

-Jūs dro�i vien jokojat. Lisa iebrāzās ēkā un piegāja pie smai�do�ā sarga. Kāda velna pēc jūs likāt maniem ciemiņiem salt ārā?

-�� Kundze, cilvēka, pie kura viņi gāja, nav mājās.

-�� Es esmu tas cilvēks, Lisa paziņoja. Ja arī es piecas minū�tes kavējos, tomēr nevēlos, ka mani draugi stāv aukstumā.

-�� Kundze, varbūt tā arī ir, ta�u �ajā mājā ir zināmi noteikumi, tāpēc ciemiņiem, ja saimnieka nav mājās, ieeja aizliegta. Man kā sargam ir jānodro�ina, ka te neviens neklimst apkārt.

-�� Ak tā?

-�� Jā, kundze, tie�i tā, sargs norūca. īrnieku asociācija de�vusi man tiesības padzīt no �ejienes visus klaidoņus, slaistus un citus noziedzīgus elementus.

-�� Jūs esat par to pārliecināts? Lisa jautāja.

-�� Ak nē, Bens teica, skatīdamies caur pirkstiem. Te tūdaļ būs par karstu.

-�� Ziniet, ko es jums teik�u? Lisa iesāka, ar pirkstu rādīdama sargam sejā. Pirmkārt, man ir vienalga, kas jūs esat, bet, tiklīdz �ajā mājā ienāk mani ciemiņi, viņi kļūst arī par jūsu ciemiņiem. Ja domājat, ka esat tiesīgs likt maniem draugiem salt ārpusē, jums nāk�sies to rūgti no�ēlot. Mēs varbūt arī nedzīvojam tundrā, ta�u ārā tik un tā ir auksts. Otrkārt, lielākā daļa likumu, kas vēr�as pret klai�

doņiem, ir netaisnīgi, jo atļauj tādiem policistiņiem kā jūs diskrimi�nēt cilvēkus. Tātad ja vien jums nav pieklājīga un pamatota ie�mesla turēt aizdomās manus draugus, es jums iesaku pievaldīt mēli. Visbeidzot, ja atļausieties saukāt manus draugus par klaidoņiem vai noziedzniekiem, es jūs iesūdzē�u tiesā par apmelo�anu. Es, pro�tams, nevinnē�u, ta�u ar lielāko prieku noskatī�os, kā jums nākas tērēt laiku un naudu, lai tiktu no �īs ķezas ārā. Ja jums vairs nekas nav sakāms, es eju aug�ā. Vai es skaidri izteicos?

-�� Absolūti, sargs satraukts atbildēja. Pievērsies Nātanam un Oberam, viņ� teica: Atvainojos par sagādātajām neērtībām.

-�� Es pieņemu jūsu atvaino�anos, Obers teica, kopā ar citiem kāpdams liftā.

-�� Vai tas patie�ām bija nepiecie�ams? Bens jautāja.

-�� Tas bija izcili! Obers iesaucās.

-�� Viņ� mani dara traku, Lisa teica. Iedod tādam tipam maz�liet varas rokās, un viņ� jau iztēlojas, ka ir diktators.

-� Jā, bet, manuprāt, viņ� tevis dēļ pielaida bikses, Bens sacīja.

-�� Mani pārsteidza tavu vārdu loģiskums, Nātans atzina.

-�� Paldies! Lisa atbildēja, un tajā brīdī atvērās lifta durvis.

Iegājusi dzīvoklī, Lisa ieslēdza gaismu un nolika portfeli uz

rakstāmgalda.

-�� Pēc kā te smar�o? Bens jautāja, ieiedams dzīvojamā istabā.

O�ņādams gaisu, Obers teica:

-�� O� pēc� sievietēm.

-�� Tās ir sausās smar�as, Lisa paskaidroja. Nesen izliku. Patīk?

-�� Esmu sajūsmā! Obers iesaucās.

-Jūs, pui�i, dro�i vien neesat radu�i uzturēties mājā, kur neo� pēc sasvīdu�ām zeķēm. Iedama uz savu guļamistabu, viņa pie�bilda: Es tūliņ bū�u atpakaļ. Pēc pāris minūtēm Lisa atgriezās dzīvojamā istabā, ģērbusies treniņbiksēs un savā mīļākajā Stenfordas teniskreklā. Gatavi? viņa jautāja, apsēdusies līdzās Benam uz dīvāna.

-�� Tātad, Bens iesāka, no portfeļa izvilkdams piezīmju blok�notu un pildspalvu. Mēs ar Riku tiekamies rīt. Manuprāt, vienī�gais �īs tik�anās iemesls ir tas, ka Rikām kaut kas vajadzīgs. Un vienīgais, kas viņam vajadzīgs, ir informācija.

-�� Bet dro�i tu to nezini, Lisa iebilda.

-�� Tas ir vienīgais loģiskais iemesls. Par politiku ta�u viņ� ne�gribēs runāt.

-�� Iespējams, viņ� vienkār�i grib pamocīt tevi, atgādinādams, kāds stulbenis tu biji pagāju�ajā reizē, Obers teica.

-�� Nedomāju vis, Bens atteica, veltīdams Oberam drūmu ska�tienu.

-�� Bet kādēļ Rikām vajadzīga informācija, ja viņ� CMI lietā jau nopelnījis miljonu dolāru? Nātans jautāja.

Viņ� apsēdās uz dīvāna, bet rupjvilnas auduma somu nolika uz grīdas.

-�� Mēs nezinām, cik Riks nopelnīja. Iespējams, tie ir desmit mil�joni, bet tikpat labi arī desmit tūksto�i. Problēma tāda, ka mēs ne�ko par viņu nezinām. Ja Riks vēl nav krietni bagāts, iespējams, viņam nebija pietiekami daudz naudas, ko investēt CMI pirms lē�muma pasludinā�anas. Iespējams, vienīgais Rika ieguvums ir al�dziņa, ko Maksvels viņam atvēlēja.

-�� Bet es esmu pārliecināts, ka viņ� nopelnījis prāvu summiņu, Nātans teica.

-�� Var jau būt, Bens atbildēja, ta�u nevajadzētu pārāk zemu novērtēt Rika alkatību. Ja viņ� pirmajā reizē nopelnījis miljonu, vari būt dro�s, ka arī nākamajā viņ� gribēs to pa�u. Tātad mēs nezinām, vai Riks pieprasīs informāciju. Ja viņ� to darīs, manu�prāt, mums labāk sekot Lisas plānam un mēģināt visu ierakstīt.

-� Ja viņ� tev izteiks priek�likumu, tad par informāciju noteikti piedāvās naudu. Ir ta�u skaidrs, ka vēlreiz ar viltu kaut ko izvili�nāt no tevis nebūs iespējams.

-�� Nekad neko nevar zināt, Obers iebilda. Bens, ja pacen��as, var būt ārkārtīgi naivs.

Nelikdamies ne zinis par drauga repliku, Bens teica:

-�� Ja Riks man piedāvās naudu, mums būs iespējams ierakstīt kukuļdo�anas mēģinājumu. Tad mēs varēsim pierādīt, ka viņ� mē�ģinājis piekukuļot valsts varas pārstāvi.

-�� Es nesaprotu vienu, Nātans teica. Ja arī tu ierakstīsi sa�runu ar Riku, kā tu to izmantosi? Ja iesi uz policiju, nāksies atzīt ari pa�a saistību ar �o lietu.

-�� Zinu, Bens attrauca. Ta�u patlaban daudz svarīgāks �ķiet fakts, ka �īs manas saistības dēļ Riks varēs mani �anta�ēt. Ja iegū�

�u informāciju par Riku, viņ� nevarēs man neko padarīt. Lai gan tas nav visai izdevīgi, mēs vismaz būsim līdzvērtīgi spēles part�neri. Citādi man nekad nebūs miera.

-�� Vai tu ierakstī�anas aparatūru sadabūji? Lisa jautāja Nātanam.

Nātans iecēla auduma somu klēpī un attaisīja tās rāvējslē�dzēju.

-�� Tas ir bezvadu mikrofons. Jūsu zinā�anai, tie�i �ī aparatūra padarīja Savienotās Valstis par superlielvalsti.

-�� Lieliski, pulkvedi, Bens teica. Kur tu to dabūji?

-�� Kāds mans draugs strādā Dro�ības dienestā. Cerēju, ka viņ� mums sagādās vismodernākos daiktus, ta�u �is bija labākais, ko viņ� varēja iedot. Vērtīgāko aparatūru bez atļaujas nedrīkst iznest no ēkas.

-�� Vai �os mikrofonus var iemontēt tavās apro�u pogās? Obers jautāja.

-�� Tie patie�ām ir lieliski, Nātans piekrita. Biju gan cerējis uz saindētām adatām, kas iz�aujas no pulksteņa, ta�u �is ir labā�kais, ko varēju sadabūt. Piecēlies viņ� no somas izvilka da�ādus vadus un, paskatījies uz Benu, teica: Piecelies un novelc kreklu!

-�� O! Lisa iesaucās, kad Bens to atpogāja.

-�� Pagaidi vēl mazliet, Obers ieteica, �im puisim uz krūtīm nav spalvu.

-�� Man vismaz tur nav Kapri salas! Bens atcirta, stāvēdams līdz pusei kails dzīvojamās istabas vidū. Paskatīdamies uz Lisu, viņ� paskaidroja: Arī Oberam nav spalvu uz krūtīm, izņemot nelielu saliņu pa�ā krū�kurvja centrā.

-�� Nepareizi, Obers iebilda.

-�� Novelc kreklu! Bens izaicino�i ierosināja.

-�� Nav vajadzības. Obers pasmaidīja. Bet, tici man, tai nav Kapri salas apri�u.

-�� Jāpadomā, kā tas viss darbojas, Nātans teica, cīnīdamies ar sapītajiem vadiem.

-�� Negribas atzīt, Lisa teica, ta�u tev ir seksīgs augums. Kamēr Bens centās apslēpt pietvīkumu, viņa turpināja: Nopietni. Pat iedomāties nevarēju, ka tā ir, ta�u tev ir lielisks torss. Pievērsu�sies Oberam, Lisa piebilda: Manuprāt, esmu nopietni iedegusies.

-Jā, es patie�ām spēju atstāt iespaidu, Obers atbildēja.

-� Tātad, ierunājās Nātans, paceldams acis uz Benu. Kāpēc tu nosarki?

-�� Vienkār�i parādi, kā tas viss darbojas, Bens atteica.

-�� Labi. �o līplenti tu apliec ap krūtīm. Mikrofoni ir iemontēti tajā, Nātans skaidroja, norādīdams uz diviem nelieliem izciļ�ņiem platajā lentē. Te ir baterija. Nātans uzsita pa kādu lielā�ku izvirzījumu lentē. Tā darbojas vismaz astoņas stundas, tur�klāt es tikko ieliku jaunu, tātad viss būs kārtībā. Tad viņ� no somas izvilka biezu melnu kasti. �is ir uztvērējs. Tajā jāievieto kasete, lai mēs varētu ierakstīt sarunu.

-�� Kasete ir iek�ā? Bens jautāja.

-�� Vajadzētu būt. Nātans no kastes izvilka antenu un nospie�da pāris pogu. Ieej otrā istabā un pasaki kaut ko!

Bens iegāja Lisas guļamistabā, bet trīs draugi klusēdami ska�tījās uz melno kasti. Pēk�ņi viņi izdzirdēja:

-��� Esmu Lisas guļamistabā. Satīna palagi mani nepārsteidz, ta�u esmu �okēts, ka līdzās gultai atrodas mana fotogrāfija.

-�� Liec mierā manu gultu! Lisa iekliedzās.

-�� Pag� un kas tad tas? Uz manas sejas redzami lūpu krāsas nospiedumi. Ak, Lisa, tavas alkas ir acīm redzamas!

-�� Vācies ārā no manas istabas!

-�� Pag, vai �ī ir viņas apak�veļa? Jā, pui�i, tā ir!

Kad Lisa jau bija pielēkusi kājās, Bens atkal parādījās dzī�vojamā istabā. Attinis kaseti, Nātans nospieda atskaņo�anas po�gu. �guļamistabā. Satīna palagi mani nepārsteidz, ta�u�

-�� Darbojas, Nātans noteica.

Bens noņēma mikrofonu un uzvilka kreklu.

-�� Tātad man vienkār�i normāli jārunā, un viss tiks ierakstīts? -Jā-

-�� Varbūt labak ieliec to apak�veļa gadījumam, ja Riks gribēs tevi pārmeklēt, Obers ierosināja.

-�� Nezinu, vai tā ir laba doma, Nātans teica. Jo tādā gadīju�mā, manuprāt, ieraksts nebūs visai skaidrs. Izslēdzis uztvērēju, viņ� piebilda: Vēl man tev jāteic, ka �is ir bezvadu mikrofons, tāpēc tev jāatrodas simt jardu rādiusā.

-Tā nav problēma, Bens atbildēja, pogādams kreklu. Mēs tiekamies "Divās paipalās", lepnā restorānā Masa�ūsetsas avē�nijā. �odien pusdienlaikā biju turp aizgājis. Tas ir neliels, un tam

ir tikai viens logs ielas pusē. Ta�u tam preti atrodas taizemie�u restorāns, kurā gaidīsiet jūs.

-�� Es zinu, par ko tu runā, Nātans teica. "Bangkokas orhideja".

-�� Tie�i tā, Bens atbildēja. Manuprāt, jums ar Oberu tur jābūt jau septiņos. Man ar Riku jātiekas astoņos. Restorāni atrodas viens otram pretim, tātad mēs būsim vajadzīgajā rādiusā.

-��� Vai kaut kas var traucēt mikrofonu darbību? Lisa jautāja.

-�� īsviļņu pārraides? Satelīt�ķīvji? Vēl kas?

-�� Draugs teica, ka viss būs kārtībā, Nātans atbildēja. �ī nav labākā aparatūra, ta�u uz to var paļauties.

-��� Zini, kas mums vajadzīgs? Obers satraukts iesaucās.

-��� Mums vajadzīga parole. Gadījumam, ja kaut kas noiet greizi, tas būs signāls, ka tev nepiecie�ama palīdzība.

-�� Nav slikta ideja, Bens teica, atkal apsēzdamies dīvānā.

-�� Varbūt parole varētu būt �āda: Cik tu maksā, Hīter? Bens ierosināja.

-�� Nekādā ziņā, Bens teica. Tam jābūt kaut kam tādam, ko es viegli varu iepīt sarunā, turklāt tas nedrīkst liecināt, ka esmu nobijies.

-�� Varbūt parodija par tiesnesi1 Nātans jautāja.

-�� Bet varbūt elektriskais siers? Obers minēja.

-�� Kā tad es to varē�u iepīt? Bens vaicāja. Lūdzu, nenoga�lini mani, bet atnes man gabaliņu elektriskā siera?

-�� Noziegumi pret cilvēci, Nātans teica.

-�� Trakie suņi, Obers ierosināja.

-�� Varbūt man vienkār�i iekliegties: Palīgā, man ir gadīju�ies dzī�vokļa biedri bez iztēles! Palīgā! Bens attrauca.

-�� Kāpēc neizmantot vārdu bingo? Lisa jautāja. To viegli ie�pīt teikumā, un filmās tas alla� nostrādā.

-�� Smieklīgi, Obers atteica. Nosauc kaut vienu filmu, kurā ir parole bingo'.

-�� Tādu ir daudz.

-�� Nosauc kaut vienu! Obers kaitināja.

-�� Man vienalga, kā tas nostrādā filmās, Bens pārtrauca strī�diņu. Bingo ir laba parole. Ja es teik�u bingo, jums jāskrien talkā.

-�� Tātad ar to kukuļdo�anu būtu tiku�i galā, Lisa teica. Ta�gad mums vēl jāizdomā, kā Riku nofotografēt, lai varētu noskaid�rot viņa personību.

-�� �is varētu līdzēt, Nātans teica, izvilkdams no somas tele�skopisko objektīvu. Tas der manai kamerai, un varēsim nofoto�grafēt to nelieti visās iespējamās pozās.

-�� Mums vajadzīgs tuvplāns, Lisa iebilda.

-�� Tici man, �is mazulītis iemū�inās visus melnos punktus uz viņa deguna. Tam ir iemontēts pat infrasarkanais filtrs. Nātans paskatījās uz Benu un piebilda: Man tikai jāzina, ko fotografēt. Es ta�u nekad agrāk Riku neesmu redzējis.

-�� Es �odien par to parūpējos, Bens atbildēja. "Divās paipa�lās" pie loga atrodas tikai viens galdiņ�. Mēs ar Riku sēdēsim tie��i pie tā, tātad tev vajadzēs nobildēt puisi, ar ko kopā sēdē�u es.

-�� Un ja nu jūs nesēdēsiet pie tā galdiņa? Nātans jautāja.

-�� Mēs tur būsim. Pusdienlaikā es iegāju restorānā un iedevu zāles pārzinim simt zaļos, lai būtu dro�s, ka galdiņ� būs manējais.

-�� Tu iztērēji vēl simt zaļo? Obers iesaucās.

-�� Kad es tur iegāju, man jau bija rezervēts galdiņ�. Uz mana vārda, Bens paskaidroja. Tas patie�ām bija jocīgi.

-�� Viss būs kārtībā, Nātans mierināja, likdams mikrofonus somā.

-�� Interesanti, ierunājās Lisa, un ja nu Riks nemaz nepie�prasīs informāciju?

Bens paraustīja plecus.

-� Tad mums būs jābūt laimīgiem par tām fotogrāfijām, ko izdo�sies uzņemt. Ja varēsim noteikt Rika personību, viņ� vairs nevarēs mani �anta�ēt. Un tad mums būs iespēja saistīt Riku ar viņa nāka�mo �ārlzu Maksvelu.

-�� Starp citu, Nātans teica, vai esi domājis, kas varētu būt �ī nākamā lieta?

-�� Es par to domāju, Lisa teica. Pēc lielas naudas o� Ameri�can Steel lieta. Tā ir vismaz pāris miljonu vērta.

-�� Diez vai, Bens iebilda. Man �ķiet, ka vienīgā iespējamā ir Grinnell.

-�� Domā? Lisa jautāja.

-�� Esmu pārliecināts, Bens atbildēja. �ī lieta ir īsta zelta bedre.

-�� Varbūt pastāstīsi ari mums, tieslietu sistēmas nezinī�iem?

-�� Hovardam Grinnelam un citiem investoriem Manhetenas cen�trā pieder gigantiska sena baznīca. Pirms trim gadiem viņi nolēma nojaukt baznīcu un uzbūvēt jaunu restorānu un veikalu kompleksu tādu, kāds Ņujorkai vajadzīgs. Viņi devās uz zonējuma padomi,

lai saņemtu atļauju, ta�u informācija par to parādījās atklātībā, un Ņujorkas Vēstures biedrība kopā ar vairākām reliģiskajām grupām uzstāja, ka baznīca ir vēstures piemineklis un to nedrīkst nojaukt. Pēc ilgiem pūliņiem baznīca tika atzīta par vēstures pieminekli, un nu to sargā pilsētas pa�valdība. Grinnels un pārējie investori iesū�dzēja Ņujorku tiesā, norādot aizliegums būvēties uz pa�u zemes un zonējuma maiņa ir līdzvērtīga īpa�uma atņem�anai.

-����������� Saskaņā ar Konstitūcijas Piekto labojumu, Lisa turpināja,

-�� valsts nevar atņemt kādam zemi, nesamaksājot īpa�niekam sa�prātīgu kompensāciju. �ajā gadījumā kompensācija būtu summa, ko īpa�ums nestu, ja būtu pārvērsts par debesskrāpi.

-�� Bet tu ta�u teici, ka �ai teritorijai mainīts zonējums, Nātans iebilda. Vai tad zonē�ana ir tas pats, kas īpa�uma atņem�ana?

-�� Tur jau tas sāls, Bens atbildēja. Zonē�ana netiek uzskatī�ta par īpa�uma atņem�anu, kamēr zonē�ana aizsargā svarīgas sa�biedrības intereses. Piemēram, pa�valdība var kādai teritorijai no�teikt dzīvojamās zonas statusu, lai turētu no tās pa gabalu komerciālu intere�u dzītos un būtu pārliecināta, ka pa�valdība plaukst. Tā ir godīga zonē�ana. �ajā lietā mums ir svarīgi zināt, vai vēstures pieminekļa aizsardzība atbilst sabiedrības interesēm.

-�� Pilnīgi noteikti, Lisa teica, jo vēstures piemineklis ir sa�biedrības īpa�uma daļa. Pieminekļa statusa noteik�ana palīdz aiz�sargāt sabiedrības vēsturi un piesaista tūristus konkrētajai vietai.

-�� Tas ir viens viedoklis, Bens teica un, paskatījies uz Nātanu, paskaidroja: Mēs ar Lisu neesam vienisprātis. Es uzskatu, ka �ajā gadījumā īpa�ums patie�ām atņemts. To apliecina arī fak�ti. Proti, investīciju grupa samaksā miljonus par īpa�umu, kuru pirk�anas brīdī drīkst pārveidot par tirdzniecības centru. Viņi no�teikti paļāvās uz �o informāciju. Savukārt Lisa uzskata, ka valdī�ba drīkst vienā jaukā brīdī pateikt: Piedodiet, mēs pārdomājām, jūs te neko nedrīkstat būvēt. Vēl vairāk, jūs nedrīkstat aiztikt baznīcu, jo tas ir vēstures piemineklis. Vājprāts! Valdība vienkār�i atnāca un atņē�ma zemi īpa�niekiem. Grinnelam un kompānijai tagad pieder sa�grabējusi, veca un bezvērtīga baznīca.

-�� Tā nav bezvērtīga. Tagad viņiem pieder vēstures piemineklis.

-�� Lisa, uz Ņujorku neviens nebrauc tikai tādēļ, lai apskatītu �o nolaisto baznīcu. Tā nav nekāda Disnejlenda. Viņi nevar ieka�sēt ieejas maksu. Viņi ir pamatīgi ieķēpāju�ies.

-Ja jau to vietu vajag tā aizsargāt, kāpēc valdība vienkār�i ne�samaksā Grinnelam? Nātans jautāja. Kāpēc privātpersonai va�jadzētu apgrūtināt sevi, maksājot par vēstures pieminekli, ko visi citi izmanto par velti?

-�� Redzi nu, Bens iesaucās, es ta�u teicu, ka tev vajag stā�ties juristos.

-�� Ta�u īpa�niekam tomēr pieder vēstures piemineklis, Lisa iebilda.

-�� Liela mui�a, Bens atteica. Ko tad tev dod tās di�ās tiesī�bas? Ja ar īpa�umu nevar pelnīt, tikpat labi var ieguldīt piecdesmit miljonus dolāru pastmarku kolekcijā, ko nav iespējams pārdot.

-��� Un kas tur slikts? Lisa jautāja. Citādi jau mēs nolīdzi�nātu līdz ar zemi visu vēsturi, lai tikai varētu uzbūvēt vēl kādu strēķīti tirdzniecības centru.

-�� Paklau, es negribu izklausīties pēc Skrūd�a, ta�u vēsture ne�nes peļņu. �ie cilvēki ieguldīju�i miljoniem dolāru, jo paļāvu�ies uz tolaik spēkā eso�o zonējumu. Ja pa�valdība pārdomā, tai jā�maksā kompensācija. Punkts.

-�� Ben, tu domā, ka mums vajadzētu�

-�� Labi, manuprāt, mēs sapratām, iejaucās Nātans. Jūs abi dro��i vien varētu par to runāt visu nakti, ta�u pārējiem rit jāiet uz darbu.

-����������� Turklāt �is lēmums nebija jāpieņem mums, Bens skaidroja.

-�� Holiss ar pārējiem pasaka mums priek�ā, kas jāraksta, un tā arī notiek.

-�� Tie�i tā, Nātans noteica, aiztaisīdams auduma somu. Ta�gad pietiks par to. Vai ir vēl kas apsprie�ams?

-�� Domāju, ka lieta skaidra, Bens teica. Cerēsim, ka rit viss izdosies.

-Ja ari neizdosies, ceru, ka tu nenobīsies un nesajuksi prātā, bilda Obers.

-�� Ko tu ar to gribi teikt? Lisa jautāja.

-�� Ak nē! Bens ievaidējās. Tikai ne stāstu par Betmenu.

-�� Ko? Lisa iesaucās.

-�� Neesmu pārliecināts, ka tu spēsi to pārdzīvot, Obers teica.

-Gan jau.

Sasitis plaukstas, Obers iesāka:

-� Teorijas pamatā ir ideja, ka tava dzīve kādā nelāgā dienā var tikt sagrauta.

-�� Un kāds tam sakars ar Betmenu? Lisa skeptiski jautāja.

-�� Atceries, kā Brūss Veins kļuva par Betmenu: viņa acu priek��ā tika no�auti viņa vecāki. Tajā dienā viņa dzīve zaudēja jēgu, un nācās kaut ko darīt, lai nesajuktu prātā. Līdzīgi notika ar Ro�biņu: viņa vecāki gāja bojā uz trapeces*. Un tagad padomā par negatīvajiem tēliem: D�okers iekrita mucā ar skābi, un viņu node�va pa�i tuvākie cilvēki. Divģīmim iesita ar skābes pudelīti. Filmās Kaķsieviete tika izgrūsta pa logu, bet Mīklainais** zaudēja darbu. Tas nozīmē, ka pietiek ar vienu nelāgu dienu, lai sajuktu prātā.

-�� Brīni�ķīga teorija, ta�u tai ir viens trūkums, Bens teica.

-�� Kāds tad?

-�� Viņi visi nav reālas būtnes! Tie ir komiksu varoņi! Bens kliedza, un Nātans ar Lisu sāka histēriski smieties.

-�� Nu un tad? Obers jautāja.

-�� Mani neuztrauc iespēja kļūt par Betmena bandas locekli vai Gotemas pilsētas jaunāko ļaundari. Zināmu iemeslu pēc man ne��ķiet, ka tava teorija atbilst arī reālajai dzīvei.

-�� Tagad tu tā saki, Obers iebilda, ta�u tev nav ne jausmas, ko nesīs rītdiena.

-�� Tev taisnība, Bens atbildēja. Es patie�ām nezinu, ko ne�sīs rītdiena, ta�u esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nebūs ne ap�metnis, ne siksna ar gudriem aparātiem.

Kad Bens, Nātans un Obers atgriezās mājās, Ēriks sēdēja pie ēdamistabas galda un rakstīja.

-������������ Kur tad jūs, pui�i, bijāt? viņ� jautāja, nolicis pildspalvu.

-�� Es jau sāku uztraukties.

-�� Mēs bijām�

* Vingro�anas ierīce cirkā divās virvēs vai trosēs iekārts koka vai metāla stienis.

** �ie visi ir varoņi stāstā par Betmenu. Brūss Veins astoņu gadu vecuma, redzot, kā noziedznieki nogalina viņa vecākus, zvēr, ka iznicinās visus no�ziedzniekus savā dzimtajā pilsētā Gotemā. Viņ� sevi nodēvē par Betmenu un izdomā atbilsto�u sikspārņa kostīmu. Oriģinālā Betmena izgudrotāji ir divi jauni mākslinieki Bobs Keins un Bills Fingers. Pirmo reizi Betmens parā�dījās 1939. gadā komiksu izdevumā Deleclive Comics. Betmenam ir kolēģis, vārdā Robins. Stāstos darbojas �izofrēnisks ļaundaris, ko dēvē par Divģimi un kas alkst panākt tikai vienu iznīcināt Betmenu, kā ari Kaķsieviete un tehnikas speciālists Mīklainais. Viens no ļaunākajiem Betmena ienaidniekiem ir arī klaunam līdzīgais D�okers.

-�� Nekur, Bens strupi noteica.

-�� Ben, vai tu izbeigsi vienreiz? Ēriks jautāja.

-�� Nē, neizbeig�u vis, Bens atbildēja un iegāja virtuvē, lai pa�dzertos. Tu to iesāki, un nu tev pa�am tā putra jāizstrebj.

-�� Es jau tev atvainojos. Ko, pie velna, tu vēl gribi?

-�� Ko es gribu? Bens jautāja, ieliedams sev glāzi auksta ūdens.

-�� Nu, man vajadzīga uzticība un cieņa.

-�� Aizmirsti! Nātans iebilda un apsēdās līdzās Ērikam. Ta�gad visiem laiks gultiņās.

-�� Ak, Ober, vēl kas, Bens teica. Man nepavisam nepatīk, ka tu esi manai mātei izstāstījis par manu strīdu ar Ēriku. Viņai gar to nav nekādas daļas.

Obers apsēdās dīvānā un sāka �ķirstīt �urnālu.

-�� Es tikai teicu, ka jums mazliet nesaskanēja viedokļi.

-�� Un kāpēc tev tas bija jāsaka? Bens jautāja. Vai tas tie�ām bija nepiecie�ams?

-�� Tu ta�u pazīsti savu māti, Obers teica. Viņa sāka mani nebeidzami tirdīt. Tā vien liekas, ka viņa sao� nepatik�anas. Ta�u tas ari bija viss, ko es pateicu. Goda vārds!

-�� Tu esi pārliecināts?

-�� Protams! Es turējos kā vīrs.

-�� Tad kāpēc viņa man teica, ka tu esi stāstījis, ka es guļu ar savu kolēģi?

Obera sejā parādījās plats smaids.

-�� To es viņai pateicu tāpat, joka pēc.

-�� Paldies! Bens sarkastiski noteica. Tava stulbuma dēļ Lisa tiek ielūgta ciemos uz Pateicības dienu.

-�� Viņa brauks pie tevis uz Pateicības dienu? Obers iesmējās.

-�� Viņu tur dzīvu apēdīs! Tas ta�u ir lieliski vai ne?

-�� Varbūt iesaki Lisai uzvilkt bruņuvesti, Ēriks ierosināja. Uzmetis drūmu skatienu Ērikam, Bens atkal pievērsās Oberam.

-�� Pagaidi, gan es parunā�u ar tavu māti. Paņēmis audekla somu, kas atradās Nātanam pie kājām, Bens devās uz kāpņu pusi.

-�� Varbūt atnes no ķīmiskās tīrītavas savu trakokreklu.

Nākamās dienas pusdienlaikā Lisa ienāca kabinetā un paziņoja:

-�� Lieta atkal ir atlikta.

-�� Kā tā? Bens jautāja, pacēlis galvu no diviem du�iem apelā�cijas sūdzību, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. lr ta�u sest�diena, un tiesne�u nemaz nav darbā.

-�� Ostermans tikko no mājām piezvanījis D�ouelam. Viņi vēl joprojām nav pieņēmu�i lēmumu.

-�� Neticami, Bens novilka. Un kāds ir iemesls? Vai viņi grib panākt, ka Grinnell lieta kļūst par visizstieptāko vēsturē?

-�� Paziņots, ka termiņ� ir otrdiena.

-�� Sēde pārcelta no tre�dienas uz otrdienu?

-�� Tikai nākamnedēļ, Lisa paskaidroja. Viņi grib, lai visiem pirms Pateicības dienas būtu brīvs, un lēmums �ajā lietā ir pie�ņemts.

-�� Jauki, Bens atzina.

-�� Da�reiz gadās, Lisa piebalsoja un, apsēdusies uz dīvāna un novilkusi kurpes, ieskatījās pulkstenī. Līdz lielajam brīdim paliku�as tikai astoņas stundas. Jau sāc baidīties?

-�� Vēderā pamodu�ies tauriņi.

-�� �oreiz tev vismaz nav jābaidās, ka tiksi piemuļķots un nevil��us atklāsi iznākumu Grinnell lietā.

-�� Paldies, esmu guvis mācību, Bens strupi atteica.

-�� Neuztver to personiski!

-�� Kā lai to neuztver personiski? Bens jautāja.

-�� Es jau nesaku, ka tu to vienkār�i izpļāpātu, Lisa paskaid�roja, ta�u tava seja var būt visai nodevīga, ja viņ� pajautās, kāds tad ir �is iznākums.

-�� Dārgā, ar tādu pokera spēlētāja seju kā manējā nav jāuztrau�cas par nodevīgumu.

-�� Tu patie�ām domā, ka tev ir pokera spēlētāja seja?

-�� Es zinu, ka man ir izcila pokera spēlētāja seja. Bens veltija Lisai akmenscietu skatienu.

-�� Un �ī ir tā seja? Izskatās, ka tevi moka aizcietējumi.

-�� Izskatās, ka es esmu nikns, Bens attrauca, pūlēdamies pa�likt nesatricināms. Esmu vilks, kas devies medībās. Esmu pieplacis pie zemes un o�ņāju gaisu.

-�� Sapņo vien! Ja kāds uz mani �itā skatītos, es nodomātu, ka viņ� ir pamatīgi sazāļots.

Beidzis tēlot, Bens pakratīja ar pirkstu.

-�� Tu neproti novērtēt sazāļota cilvēka skatiena spēku. Tie�i tā mēs uzvarējām auksto karu.

-�� Ja jau tu tā saki.

-�� Es runāju nopietni, Bens teica. Reigana otrreizējās ievēlē��anas kampaņas balsts bija sazāļota cilvēka skatiens.

-�� Es neko nedzirdu!

-�� Ja jau tā, tad ļauj atgādināt, ka nolieg�ana ir �ausmīga psi�holoģiska problēma. Tā tev nodara ļaunumu, kādu tu pat iedo�māties nevari.

-�� Ir jau labi, Lisa atteica. Man patīk dzīvot uz na�a asmens.

Septiņos trīsdesmit vakarā Bens sakravāja portfeli un izņēma no skapja mēteli.

-�� Esi gatavs? Lisa jautāja.

-�� Laikam, Bens atbildēja un, nolicis mēteli uz rakstāmgalda, jau piekto reizi pielika roku pie krūtīm, lai pārliecinātos, ka mik�rofoni ir savā vietā. �ķiet, ir laiks, viņ� piebilda, atkal paķēris mēteli. Ja Nātans izdarīs visu, kā nākas, būs labi. Jau rīt mūsu rokās būs apsūdzība kukuļdo�anā un personas dati.

-��� Piezvani, kad viss būs galā. Lai veicas! Lisa novēlēja un pieliekusies uzspieda skūpstu uz Bena vaiga. Bens pasmaidīja.

-� Cik daudz spēka tev vajadzēja, lai atturētos iebāzt mēli man mutē?

-�� Tikko valdījos, Lisa atbildēja un, kad Bens jau devās uz durvīm, piebilda: Dari visu iespējamo, lai Riks tev izsaka pie�dāvājumu. Citādi mūsu rokās būs tikai da�as bildes, kurās redza�mi divi vīrie�i, kas ēd vakariņas.

-�� Uzskati, ka tas jau ir izdarīts.

Ejot pa Masa�ūsetsas avēniju, Bena prātu pārņēma ba�as. Ik pēc divām minūtēm viņ� atskatījās, mēģinot uzminēt, vai kāds ne�seko. Novembra vakars bija auksts va�ingtonie�iem pat pārāk auksts -, tāpēc Bens uzslēja mēteļa apkakli. Es ta�u esmu no Bostonas, viņ� domāja, man nevajadzētu uztraukties par �o niecīgo vējeli. Puskvartāla attālumā no taizemie�u restorāna Bens vēlreiz atska�tījās pār plecu. Neviena. Tad viņ� sāka klusi skaitīt:

-�� Banga deviņi viens, banga deviņi viens, vai dzirdi? Te Obera tēvs Roberts Obermans. Gribēju zināt, vai mans dēls vēl jopro�jām ir mazliet jucis. Vai dzirdi?

Nonācis pie "Divām paipalām", Bens ieraudzīja, ka galdiņ� pie loga ir brīvs. Viņ� vēlreiz atskatījās. Vēl joprojām neviena se�kotāja. Visbeidzot viņ� pameta acis uz taizemie�u restorāna pusi un pamanīja pārģērbu�os Nātanu un Oberu. Abiem mugurā bija krekliņi ar Va�ingtonas apgabala simboliku un pieskaņotas beis�bola cepurītes ar Smitsonu zīmotnēm. Kameras atradās turpat lī�dzās, un viņi pilnībā atgādināja vēlīna rudens tūristus. Nātans a�i, bet nepārprotami parādīja Benam uz aug�u pavērstus īk�ķus, lai apliecinātu, ka aparatūra darbojas.

Kāpjot aug�ā pa "Divu paipalu" ieejas kāpnēm, Bens prātoja, cikos varētu parādīties Riks. Esmu pārliecināts, ka viņ� mazliet no�kavēsies, Bens sprieda.

Izvietojies senā brūnu ķieģeļu ēkā aiz Kapitolija kalna, resto�rāns "Divas paipalas" bija visai pieticīgs. Uz to, ka tas ir resto�rāns, norādīja tikai niecīga burgundie�a un baltos toņos ieturēta izkārtne virs ieejas durvīm. Ta�u elegances trūkumu ārpusē pil�nībā kompensēja bagātīgais interjers. Antīkās mēbeles radīja ģimenes mājas ēdamistabas iespaidu. Lai pastiprinātu �o iespaidu, ap galdiņiem bija neparasti sē�amie: skulpturālas sofas, divvietīgi Art deco dīvāniņi, antīki krēsli un restaurēti polsterēti soli. Bens piegāja pie zāles pārziņa, kas bija ģērbies melnās vil�nas biksēs un melnā pieguļo�ā ka�mira d�emperī.

-�� Labdien! Mans vārds ir Bens Edisons. Pēc piecām minūtēm man �eit norunāta tik�anās ar draugu.

Ieskatījies sarakstā, zāles pārzinis teica:

-�� Jā, Edisona kungs, uz astoņiem esam rezervēju�i galdiņu di�viem. Apsēdīsieties vai pagaidīsiet draugu?

-�� Ja atļausiet, es apsēdī�os.

-�� Protams. Lūdzu, �eit! zāles pārzinis vedināja Benu pie gal�diņa. Labu apetīti! viņ� novēlēja un nolika Benam priek�ā ēdienkarti.

-�� Esmu iek�ā, Bens no�ukstēja mikrofonā. Vai dzirdat?

Sēdēdams izdevīgajā pozīcijā pie loga, Bens skaidri redzēja,

ka abi draugi restorānā ielas otrā pusē paloka galvu.

-�� Ko viņ� saka? Obers jautāja.

-�� Pagaidi drusku! Nātans attrauca, ieklausīdamies balsī, kas bija dzirdama austiņā. Prasa, vai varam viņu dzirdēt. Palocī�jis galvu, Nātans izmocīja smaidu un teica Oberam: Nu mums atliek tikai gaidīt.

Ceturksni pāri astoņiem Riks vēl joprojām nebija ieradies. Saso�dīts, kur viņ� ir, Bens prātoja, paņēmis no groziņa galda vidū plā�nu maizes �ķēlīti. Varbūt nemaz neatnāks. Varbūt uzminējis mūsu plānu. Nē, tas nav iespējams. Viņ� atnāks. Tas riebīgais nelietis ir pārāk alkatīgs. Viņ� noteikti atnāks.

-�� Vai atnest jums kaut ko no bāra? oficiants jautāja.

-�� Kā, lūdzu? Bens pārsteigts jautāja.

-�� Vai atnest jums kādu dzērienu, kamēr gaidāt?

Pavērsis acis lejup, Bens saprata, ka sapluinījis maizi sīkās drumstalās, kas nu bija izkaisītas pa iecietināto balto galdautu.

-�� Nē. Nē, paldies!

-�� Viņ� izskatās uztraucies, Obers teica, raudzīdamies Nātana kameras teleskopiskajā objektīvā.

-�� Protams, viņ� ir uztraucies, Nātans atbildēja. Riks kavē�jas jau piecpadsmit minūtes.

-�� Domā, Riks visu uzminējis?

-�� Kā lai es zinu? Nātans jautāja. Es ta�u to puisi nepazīstu!

Vēl pēc piecām minūtēm pie Bena pienāca viesmīlis.

-�� Jūs esat Edisona kungs?

-�� Jā, Bens atbildēja.

Neteicis ne vārda, viesmīlis pasniedza viņam salocītu papīra lapu. Tā bija ar roku rakstīta zīmīte: Ben, varbūt tiksimies citā vietā? Tie tūristi ielas otrā pusē dara mani nervozu. Seko viesmīlim, bet es parū�pē�os par pārējo. Dabiski, es sapratī�u, ja Tu neparādīsies, ta�u tādā gadī�jumā tās būs beigas mūsu dialogam. Riks.

Kad Bens pacēla acis, viesmīlis teica:

-�� Nāciet man līdzi, ser!

-�� Kā domā, uz kurieni viņ� iet? Obers jautāja, kad Bens pie�cēlās no galda.

-�� Nav ne mazākās nojausmas, Nātans atbildēja. Viņ� neko neteica. Iespējams, uz tualeti.

Iegājis restorāna dziļumā, Bens teica viesmīlim:

-�� Ziniet, biju iedomājies, ka ieturē�u jaukas vakariņas. Bet pēk��ņi bingo! Saņemu to zīmīti, un nu man jāiet. Varat iedomāties, cik jūtos pārsteigts?

-� Jēziņ, viņam kaut kas atgadījies! Nātans teica, paķēris ka�meru, un steigā vilka mēteli.

-�� Ko viņ� teica? sekodams Nātanam, jautāja Obers.

-�� Paķer kameru! Nātans atgādināja.

Izbrāzu�ies no restorāna, abi draugi pārskrēja pāri ielai un ie�steidzās "Divās paipalās". Tur viņus apturēja zāles pārzinis.

-�� Kā varu jums palīdzēt?

-�� Kur palika tas puisis, kas sēdēja pie loga? Nātans jautāja.

-�� Manuprāt, devās uz tualeti, zāles pārzinis atbildēja.

Nātans metās viņam garām.

-�� Kur te ir tualete? viņ� jautāja trauku mazgātājam, kam ne�jau�i uzskrēja virsū.

-�� Tur. Trauku mazgātājs norādīja restorāna dziļumā.

Nātans ieskrēja tualetē un atrāva visu kabīņu durvis.

-�� Sasodīts! viņ� nolamājās, sapratis, ka tās ir tuk�as. Izgājis no tualetes, viņ� saskrējās ar Oberu. Tur viņa nav, Nātans noteica.

Paskatījies apkārt, viņ� gaiteņa galā ieraudzīja avārijas izeju. Nātans un Obers steidzās uz turieni, atrāva durvis un attapās �aurā ieliņā restorāna sētas pusē. Kvartāla galā viņi pamanīja melnu limuzīnu, kas strauji attālinājās.

-�� Ātri padod kameru! Nātans pavēlēja.

Obers paklausīja. Nātans �etras reizes nospieda pogu.

-�� Sasodīts! viņ� nokliedza, kad ma�īna pazuda aiz stūra.

-�� Vai saskatīji ma�īnas numuru? Obers jautāja.

-�� Es to neredzēju, ta�u kamera, iespējams, fiksēja. Ceru, ka va�rēsim palielināt attēlu.

Nātans izvilka no auduma somas uztvērēju ar austiņām un sāka klausīties.

-�� Nedomāju, ka tas līdzēs, Obers teica.

Pārsteigts, ka dzirdējis Obera apgalvojumu ar abām ausīm, Nā�tans pacēla acis un ieraudzīja, ka Obers no ietves paceļ Bena mik�rofonu.

-�� Sasodīts! Nātans nolamājās, noņemdams austiņas.

-�� Domā, ar viņu viss būs kārtībā? Obers jautāja.

-�� Gan jau, Nātans nepārliecino�i noteica. Noteikti. Pa�skatījies, ka ma�īna pazudusi no redzesloka, viņ� uzsauca: Lisa, noķēri?

-�� Noķēru! ieaurojās Lisa, pacēlusi tum�zaļa atkritumu kon�teinera vāku netālu no sētas ieejas restorānā. Kad Nātans un Obers pienāca tuvāk, viņa padeva savu fotokameru un izlēca no konteinera. Es visu dabūju! Limuzīna �oferi, Riku, ma�īnas nu�muru! Visu!

-�� Ak, kaut mums būtu izdevies audioieraksts! Nātans notei�ca, pārtīdams filmiņu Lisas kamerā.

-�� Neuztraucies! Lisa teica. Mēs vismaz varēsim noskaid�rot viņa personību.

-�� Paldies Dievam, ka tu slēpies atkritumu konteinerā, Obers piebilda.

-�� Tā bija Bena ideja, Lisa paskaidroja. Viņ� zināja, ka Riks jūs momentā pieķers. Notīrījusi d�insus, viņa piebilda: Lai gan man nemaz negribējās sēdēt tajā smirdīgajā �urku midzenī.

-�� Riks nebūtu spēris ne soli, ja nebūtu pārliecināts, ka mēs ar Oberu esam padarīti nekaitīgi, Nātans teica, kad visi trīs jau bija izgāju�i �aurajā ieliņā. Bet vai tu esi pārliecināta, ka varēji kār�tīgi nofotografēt Riku?

-�� Protams, Lisa atteica. Logu stikli bija tonēti, ta�u Bens pirms iekāp�anas ma�īnā piedabūja, ka Riks tos atver.

-� Starp citu, Nātans turpināja, vai mēs varam būt pārlieci�nāti, ka Bens ir dro�ībā? Ja ne, es labprātāk piezvanītu policijai.

-�� Vēl nezvani! Lisa ierosināja, kad viņi jau bija izgāju�i uz ielas. Cik man zināms, Rikām vajadzīga tikai informācija.

-� Sen neesam runāju�ies, atslīdzis limuzīna aizmugurējā sē�deklī, Bens teica Rikām. Pēdējā laikā acīmredzot esi bijis ārkār�tīgi aizņemts.

-�� Tā varētu teikt, Riks atbildēja, ar roku gludinādams savu smil�krāsas ka�mira mēteli un dārgās brūnā tvīda bikses.

-�� Laikam jau esi pakāpies pa pasaules kāpnēm. Spēju to no�vērtēt. Milzīgs limuzīns man vienam.

-�� Nu, mēs domājām, ka esi pelnījis to labāko.

-�� Zini, vajadzētu pateikties arī tavam �oferim. Bens pieklau�vēja pie starpsienas, kas �ķīra viņu no automa�īnas vadītāja.

-�� Viņ� mani kārtīgi izpurināja, iekams drīkstēju iekāpt limuzīnā.

-�� Ideja pārmeklēt tevi ir manējā, Riks atzinās. Godīgi sakot, viņ� teica, ka tev nav pieticis prāta izmantot bezvadu mikrofonu.

-�� Viņ� tā teica? Bens teica, uzsizdams pa starpsienu vēl spē�cīgāk. Kad �oferis atskatījās pār plecu, Bens parādīja viņam vidē�jo pirkstu. Pievērsies atkal Rikām, Bens piebilda: Piedod! Kur mēs palikām?

-�� Tu esi mazliet saspringtāks, nekā man palicis prātā, Riks teica un ar pirkstiem pārvilka saviem nevainojami saķemmētajiem gai�ajiem matiem.

-�� Nu, tu ta�u zini, ko nozīmē strādāt Augstākajā tiesā, Bens sacīja. Ak, aizmirsu, ka tu tur nemaz nestrādā. Kļūda.

-�� Ben, es zinu, ka esi dusmīgs. Es saprotu�

-�� Nē, tu neko nesaproti. Jo tevi dro�i vien nekad ātras peļņas dēļ nav apkrāpis cilvēks, kam esi uzticējies.

-�� Netiesā! Tu par mani neko nezini, Riks izdvesa. Piedod, ka nācās pret tevi tā izturēties, ta�u tobrīd nebiju īsti pārliecināts, ka varu tev uzticēties.

-� Tad tāpēc mēs te tagad tā braukājamies? Tagad tu man uzti�cies?

-� Tā es neteicu. Vienkār�i iedomājos, ka esi pelnījis saņemt pa�skaidrojumu.

-� Un kāds tas ir? Tu devies pie Maksvela ar informāciju, ko izkrā�pi no manis, un nopelnīji pāris miljonu dolāru. Kas vēl tev sakāms?

-�� Vai tie�ām esi tik pārliecināts par manu rīcību?

-�� Absolūti, Bens atbildēja. Kad tikāmies pēdējoreiz, tu lētā picērijā iztērēji �etri deviņdesmit deviņi. Tagad mēs braukalējam limuzīnā, un tu esi uzcirties kā uz filmas pirmizrādi. Ja vēl ņe�mam vērā, ka Maksvels vinnējis riskantākajās derībās telekomu�nikāciju vēsturē, aina ir pilnīgi skaidra. Vai es kļūdos?

-����������� Kāpēc tev ir tik svarīgi zināt, vai tu kļūdies? Riks jautāja.

-�� Tā ir tava lielākā nelaime. Tu alla� gribi zināt atbildi, turklāt melnu vai baltu. Bet dzīve ir pelēka, mans draugs�

-�� Rik, kādēļ tu gribēji satikties? Bens viņu pārtrauca.

-�� Lai aprunātos ar senu draugu. Zinu, ka tev pēdējā laikā klā�jies visai grūti, tāpēc gribēju pārliecināties, ka ar tevi viss kārtībā.

-�� Par kādām grūtībām tu runā? Bens jautāja, vēlēdamies no�skaidrot, ko tie�i Riks zina.

-�� Vispirms tavs dzīvokļa biedrs izmanto tevi, lai uzlabotu sa�vu �urnālista karjeru. Tad tevi nopratina Dro�ības dienestā, un tavi plāni iedabūt mani lentē izgā�as. No tā es secinu, ka tev ir bijusi visai smaga nedēļa. Vai es kļūdos?

-�� Nedēļa bija nemierīga, ta�u pacie�ama.

-�� Tu esi optimists. Riks nosmīnēja. Viens jautājums, Ben. Vai izmeklē�ana, pūloties kaut ko noskaidrot par mani, vainago�jās rezultātiem? Kā jau norādīju vēstulē, triks ar telefona rēķiniem bija asprātīgs, ta�u izgājiens manā vecajā dzīvoklī kaitināja. Tas ir, no cilvēka ar tavu intelektu es biju gaidījis ko vairāk.

-Ja neskaita bezvadu mikrofonu, kas iemontēts manā apro�u pogā, jāteic, ka man klājas diezgan �ausmīgi. Ta�u man tas ir, un jūtos visai laimīgs.

-�� Tad jau labi. Riks piespieda sevi pasmaidīt.

Pamanījis, ka Riks saminstinājies, Bens no �aketes kabatas iz�vilka kabatlakatu un pasniedza viņam.

-�� Varbūt gribēsi noslaucīt pieri? Tu izskaties sasodīti neprofe�sionāls.

-�� Tev patie�ām patīk domāt, ka esi uzvarētājs, vai ne? Ta�u, ja tev klāt būtu kaut visniecīgākais aparātiņ�, es to zinātu. Es pārāk daudz esmu ieguldījis savā biznesā, lai zaudētu visu muļķīgas kļūdas dēļ. Ievērojis sīkas sviedru lāsītes uz Bena pieres, Riks

atdeva viņam atpakaļ kabatlakatu. Mikrofons apro�u pogā! Ko tu iedomājies? Ka esi D�eimss Bonds?

-�� Rik, ja jau tu esi tik informēts, saki kāpēc tev vajadzēja ris�kēt un tikties ar mani?

-�� Kā jau teicu, es vienkār�i tiekos ar senu draugu. Stāsti kas jauns Augstākajā tiesā?

-�� Normāli. Kop� sezonas sākuma esmu uzrakstījis vairāk nekā trīsdesmit lēmumu. Vismaz divpadsmit no tiem varēja tev nest mil�jonu dolāru. Bens nenovērsdamies pētīja Riku. Necenties aiz�vainot manu inteliģenci! Saki, kas tev vajadzīgs, un nosauc cenu!

-Jā, tev gribētos to saņemt glītā paciņā, vai ne? Riks jautāja.

-�� Es zinu, ka esi visai neērtā situācijā. Gada sākumā viss bija ab�solūtā kārtībā. Ta�u tad tu sastrīdējies ar Ēriku, un tava karjera nu ir apdraudēta. Ja �urnālisti atradīs saistību starp tevi un Ēri�ku, tevi dzīvu apēdīs. Ja tevi apsūdzēs informācijas noplūdinā�anā, visā valstī neatradīsies neviena juridiska firma, kas tev piedā�vās darbu neatkarīgi no līdz�inējiem priek�likumiem. Un tas nozīmē, ka da�as nākamās nedēļas tev būs visai sare�ģītas.

-Tu man draudi?

-�� Nepavisam ne. Patiesību sakot, gribu piedāvāt tev pamieru. Tu zini, kas man vajadzīgs. Esmu diezgan pārliecināts, ka tas al�la� tev bijis skaidrs. Un es pateicībā par to patīkami atlīdzinā�u.

-�� Piedod man, ta�u neesmu visai izglītots kriminālajos termi�nos. Kas mūsdienās ir patīkami?

-��� Trīs miljoni dolāru, Riks strupi atteica. Pieļauju, ka �ī summa palīdzēs tev apslāpēt visas ba�as par finansiālo stāvokli.

-�� Vai tu esi sapīpējies tos nopelnītos dolārus? Kāda velna pēc man vajadzētu pieņemt tavu naudu? Pagaidām manā dzīvē viss ir kārtībā. �urnālisti izsaka �ādas tādas aizdomas, ta�u citādi ir rāmi. Ja pieņem�u naudu, man patie�ām būs beigas. Ja ierēdnim pēk�ņi parādās trīs miljoni zaļo, kāds tie�ām var kļūt aizdomīgs.

-�� Ben, tev beigas tik un tā. Patlaban tev ar �urnālistiem varbūt arī nav problēmu, ta�u, kā jau teicu, tevis saistī�ana ar Ēriku ir tikai laika jautājums. Ceru, ka būsi gatavs brīdim, kad tas notiks. Paņem naudu! Tad tu vismaz būsi gatavs tām �ausmām, par kā�dām pārvērtīsies tava dzīve.

-��� Tev taisnība: ja �urnālisti atradīs �o saistību, man beigas. Ta�u nav nekādu garantiju, ka viņi to patie�ām uzodīs. Bet, ja

manā bankas kontā parādīsies trīs miljoni, kāds pa īstam domīgi sarauks pieri. Un tad es pavisam vienkār�i varu atzīties.

-�� Nu tu mazliet sapinies semantikā. Vai tu tie�ām domā, ka esmu tik stulbs, lai nostātos pie tavām durvīm ar naudas maisu rokās? Tavi trīs miljoni parādīsies kontā, par kuru nevienam, iz�ņemot mūs, nekas nebūs zināms.

-�� Protams, �veices bankas kontā. Kāds gan es esmu muļķis!

-�� Ben, �ī nav nekāda spēlīte. �ī ir reālā dzīve. Ja gribi riskēt, paļaujoties uz tik neticamu iespēju kā mediju nekompetence, laip�ni lūdzam! Ta�u es zinu, ka tu esi daudz pragmatiskāks. Ja ne�ņemsi naudu, riskēsi zaudēt visu. Ceru, ka tu izvēlēsies daudz dro�āku nākotni.

-�� Un ja nu es tev nepalīdzē�u? Kā lai es zinu, ka tu mani ne�anta�ēsi?

Riks dzedri paskatījās uz savu līdzbraucēju.

-�� Tu to nevari zināt. Ta�u �antā�a neatrisinās mūsu problē�mas. Ja atklāsies tava saistība ar �īm lietām, apsūdzēt var arī ma�ni. Tu ta�u zini: ja patiesība nāks gaismā, pasaules milzīgākais palielināmais stikls būs pievērsts tie�i mums. Vienu Augstākās tiesas ierēdni var piemānīt, ta�u ne visus dro�ībniekus un neno�gurdināmos medijus.

-�� Un ja nu es teik�u nē?

-�� Tad es atradī�u kādu, kas teiks jā, Riks teica. Tici man, tas nebūs grūti.

-�� Vai tev prātā ir kāda konkrēta lieta?

-�� Grinnell pret Ņujorku. Ta�u ir ari citas.

-�� Un kad tu gribi to informāciju?

-�� Vismaz trīs nedēļas pirms lēmuma pasludinā�anas. Jo agrāk, jo labāk.

Bens urbināja kādu caurumiņu ādas sēdeklī.

-�� Kāda ir sajūta, apzinoties, ka esi ceļā uz elli?

-�� Nemēģini man lasīt morāli! Riks teica. Ir viegli būt godī�gam, ja esi uz viļņa. Bet pamēģini sākt visu no pilnīgas nulles.

-�� Nu gan tu lej.

-�� Es runāju nopietni. Es tavā vietā krietni mazāk uztrauktos par ētiku un vairāk par nākotnes nodro�inā�anu. Tieslietu ģēni�jiem, kas sē� bez darba, nav sevi�ķi lielas izvēles.

-�� Vēl pēdējais jautājums, Bens teica. Kā tu visu tik labi par mani zini?

-�� Tā nu es tev teik�u! Tu ta�u zini teicienu par burvju māksli�nieku noslēpumu atklā�anu.

-�� Tas ir labs. Tu esi tik oriģināls! Kas vēl mums runājams?

-� Domāju, nekas.

-�� Tev būtu jārēķinās ar vienu, Bens skaidroja. Kop� esmu nonācis dro�ībnieku redzeslokā, tieku centīgi uzmanīts.

-�� Nedomāju, ka nesenā uzticības zaudē�ana dro�ībnieku acīs kaut ko ietekmēs, Riks atbildēja. Ja tev turpmāk radīsies vaja�dzība tikties ar mani, vari izmantot mūsu kopējo pastkastīti.

-�� Starp citu, triks ar pastkastīti bija patie�ām iespaidīgs.

-�� Nemaz nebija tik grūti, sarkastiski noteica Riks un, nospie�dis sakaru podziņu, paziņoja �oferim: Tiklīdz gadīsies izdevī�ba, izlaidīsim mūsu viesi ārā.

-��� Un vēl, Riks turpināja, kad ma�īna bija apstājusies ceļa malā. Izņem kontaktlēcas!

-Ko? '

-� Tu dzirdēji. Izņem lēcas! Man labpatiktos, ja tu neiegaumētu ma�īnas numuru.

-�� Tās maksā simt zaļos, Bens teica, izņēmis lēcu no kreisās acs.

-�� Man tās nav vajadzīgas, Riks atbildēja. Vienkār�i izņem tās no acīm!

Pārliecinājies, ka abas lēcas ir Bena rokā, Riks atvēra durvis un izlaida viņu ārā.

-�� Paldies par vakariņām! Bens izsmējīgi noteica.

Riks aizcirta durvis, un limuzīns strauji attālinājās. Samiedzis acis, Bens velti pūlējās saskatīt ma�īnas numuru.

-�� Riebeklis!

-�� Sasodīts, kur viņ� ir? Nātans jautāja.

-�� Esmu pārliecināts, ka ar viņu viss ir kārtībā, Obers teica, paliekdamies un ieskatīdamies ledusskapī. Viņ� ar Riku vien�kār�i devās nelielā izbraucienā.

-�� Kā tu vari būt tik velni�ķīgi mierīgs? Nātans jautāja.

-������������ Es nemaz neesmu mierīgs, Obers atteica, paņēmis zelteri.

-�� Bet ko tad man vajadzētu darīt? Kad būs mājās, tad būs. Atvē-

dzēriena kārbu, viņ� piebilda: Tu ta�u nedomā, ka Riks Benu nolaupījis un nometis no tilta, ko?

-�� Protams, ne, Nātans atbildēja un iegāja virtuvē. Riks nav nekāds sīkais noziedznieks. Ja Riks gribētu likvidēt Benu kā lieci�nieku, viņ� būtu tam ielaidis lodi pierē da�as dienas pēc lēmuma pasludinā�anas. Rikām vajadzīga jauna informācija. Nātans pie izlietnes nomazgāja rokas un, aizgriezis krānu, uz brīdi pieklu�sa. Ober, vai tu uzticies Lisai?

-�� Kas tad nu?

-����������� Nopietni, Nātans turpināja, slaucīdams rokas trauku dvielī.

-�� Vai tu uzticies Lisai?

-�� Protams, uzticos, Obers atbildēja, sēdēdams pie ēdamgal�da. Tā mei�a mani tracina, ta�u es pilnīgi noteikti viņai uzticos. Ko tu ar to gribēji teikt?

-�� Manuprāt, Rikām ir kāds ziņotājs. Nevar būt, ka cilvēkam vienkār�i paveicas un viņ� uzmin otra plānus. Ja arī viņ� būtu pamanījis mūs abus, kā viņ� varēja zināt par mikrofonu? Manu�prāt, ir divas iespējas: vai nu Riks visur sabāzis noklausī�anās ierīces, vai ari ir kāds, kas viņam atstāsta visus mūsu plānus.

-�� Nevar būt. Iespējams, viņ� Benu uzskata par līdzvērtīgu pre�tinieku. Tādā gadījumā viņ� vienkār�i ir piesardzīgs.

-�� Iespējams, Nātans noteica.

-�� Nu labi. Bet kāpēc tu turi aizdomās Lisu? Obers jautāja.

-�� Bez Bena plāns bija zināms tikai mums trijiem. Ja kāds ir zi�ņotājs, tad tas esi tu, es vai Lisa.

-�� Es tas neesmu, Obers kā aizstāvēdamies iebilda.

-�� Es neteicu, ka tas esi tu. Es teicu, ka tā ir Lisa.

-�� Tu tie�ām esi pārliecināts, ka viņa to spētu?

-�� Kā lai es zinu? Nātans jautāja. Ta�u vai tev ne�ķita dī�vaini, ka viņa tik ļoti gribēja braukt mājās, nevis uz �ejieni un gai�dīt kopā ar mums?

-�� Viņa gribēja ieiet du�ā. Viņa patie�ām smirdēja.

-�� Ari �eit ir du�a. Turklāt ko mēs īsti par viņu zinām?

-��� Ka viņa jau �etrus mēne�us strādā kopā ar Benu un viņ� neko sliktu par Lisu nav teicis.

-��� Tikai tāpēc, ka viņam tā mei�a patīk. Sekss alla� traucē spriest ar vēsu galvu. Alla�.

-�� Nu, nezinu. Obers purināja galvu. Es nedomāju, ka Lisa būtu vainīga.

Pēk�ņi atsprāga ārdurvis, un tajās parādījās Bens. Sāka birt jautājumi:

-�� Kas notika?

-�� Uz kurieni viņ� tevi aizveda?

-�� Vai ar tevi viss kārtībā?

-�� Normāli, Bens atteica, salicis plaukstas kopā. Man tikai jātiek galā ar lēcām. Iedams uz vannas istabu, viņ� paskaidroja:

-�� Tas gudrftis man lika izņemt lēcas, lai es nevarētu saskatīt ma��īnas numuru.

-�� Tas nekas, jo mēs visu nobildējām, Nātans stāstīja, kamēr Bens cīnījās ar lēcām. Mēs nobildējām limuzīnu, bet Lisa visu pārējo.

-�� Kur viņa ir? Bens jautāja, un, samirk�ķinot acis, lai lēcas nonāktu savās vietās, pār viņa vaigiem noritēja da�as asaras.

-�� Aizbrauca mājās, lai nomazgātos, Obers paskaidroja.

-�� Vai Lisa saskatīja Riku, kad viņ� atvēra logu? Bens jautāja.

-Teica, ka jā. Esot izbildējusi visu filmiņu.

-�� Vai jūs to attīstījāt? Vai uzņēmumi ir skaidri? Mēs tos varētu ari palielināt.

-�� Jau darīts, Nātans teica. Aiznesām uz kādu darbnīcu aiz stūra. Viņi jau beidza darbu, tāpēc bildes būs gatavas tikai rit. Tik�līdz dabūsim, lik�u tās lietā. Un vienā acumirklī mēs zināsim, kas ir �is cilvēks.

-�� Nu, ko viņ� teica? Obers jautāja. Kā gāja?

-�� Tūdaļ izstāstī�u, Bens teica, vēl joprojām cīnīdamies ar kon�taktlēcām. Kā jau mēs domājām, Riks visu zināja. Kad es sēdēju pie galda, viņ� nosūtīja man zīmīti, ka mums jātiekas ārpusē, jo viņ� negribot nonākt jūsu fotoaparāta kadrā. Es gandrīz pietai�sīju bikses.

-��� Tātad viņ� zināja, ka mēs tur sē�am, Nātans secināja.

-�� Vai tu to zīmīti saglabāji? Varbūt varam uztaisīt rokraksta ana�līzi vai paņemt pirkstu nospiedumus.

-�� Aizmirsti! Bens teica. Limuzīna �oferis to atņēma, iekams sāka mani pārmeklēt.

-�� Es ta�u teicu� Obers iesāka.

-�� Negribu to dzirdēt! Bens nikni atcirta.

-�� Apsēdies! Nātans ierosināja.

-������������� Nevaru, Bens teica un atspiedās pret virtuves galdu.

-�� Esmu pārāk satraukts. Ar roku pārvilcis pār matiem, viņ� pie�bilda: Nespēju noticēt! Mums nav neviena ieraksta. Ja būtu ieli�ku�i viņam rokās urbjma�īnu, arī tad rezultāts būtu bijis tāds pats.

-�� Ko vēl viņ� teica?

-�� Viņ� grib zināt lēmumu Grinnell lietā un sacīja, ka samaksā��ot man par to trīs miljonus dolāru.

-�� Trīs miljonus? Obers iesaucās.

-�� Tu viņam pateici ne? Nātans jautāja.

-��� Protams, nē, Bens attrauca. Es darīju tie�i tā, kā bijām runāju�i. Teicu, ka padomā�u.

-�� Kad tad jūs par to runājāt? Obers jautāja. Kaut kā nevaru atcerēties.

-�� Pagāju�ajā naktī, Bens atbildēja. Tu te, lejā, sēdēji kopā ar Ēriku.

-�� Kāpēc nepaaicinājāt arī mani?

-�� Es ta�u teicu: tu biji kopā ar Ēriku, Bens paskaidroja. Pie�dod!

-�� Par Ēriku� Obers iesāka.

-�� Ober, es zinu, ka tu jūties sarūgtināts, ta�u es patie�ām ne�gribu par viņu runāt, Bens teica. Tu tāpat neko nepanāksi, tā�pēc labāk liecies mierā.

-�� Domā, Riks noticēja, ka esi ieinteresējies par viņa piedāvā�jumu? Nātans jautāja.

-�� Absolūti. Teica, ja mani sasaistīs ar Ēriku, man beigas. Tā�tad bū�u muļķis, ja nepaņem�u naudu.

Nātans brīdi klusēja.

-Tā arī būtu.

-�� Zinu, Bens novilka un devās uz virtuvi. Ta�u ir nelāgi atskārst, cik daudz Riks par mani zina. Viņ� zina pilnīgi visu! Gan par Ēriku, gan dro�ībniekiem. Pat pieminēja kaut ko par tik��anos ar to juridisko firmu, Bens teica, paceldams klausuli.

-�� Kam zvanīsi? Nātans, aizdomu pilns, jautāja.

-�� Lisai, Bens atbildēja. Gribu izstāstīt, kas notika. Pama�nījis savādos Obera un Nātana skatienus, viņ� jautāja: Kas ir?

Nātans klusēja.

-�� Viņ� domā, ka L-isa ir Rika ziņotāja, Obers paskaidroja.

-�� Jūs dro�i vien jokojat, Bens atteica, nolika klausuli un, ie�gājis atpakaļ ēdamistabā, jautāja: Jūs ta�u tam neticat, vai ne?

-�� Tas ir pilnīgi iespējams, Nātans teica. Kā vēl var izskaid�rot to, ka Riks visu zina?

-�� Tas nemaz nav tik grūti, Bens sprieda. Viņ� zina Ērika vārdu, tātad, iespējams, lasījis rakstu.

-�� Un kā viņ� uzzināja par mūsu plānu?

-�� Iespējams, redzēja jūs sē�am ielas otrā pusē.

-�� Arī es tā domāju, ierunājās Obers.

-�� Un par pārējo? Dro�ībniekiem? Firmu? Mikrofoniem? Nā�tans jautāja. Izbeidz, Ben! Neesi tik akls!

-�� Es neesmu akls, Bens uzstāja. Tici man, es par to esmu domājis jau no pa�a sākuma. Un tomēr neticu, ka tā ir Lisa. Viņa nekad neko tādu man nenodarītu.

-�� Tu viņu tik tikko pazīsti, Nātans iebilda. Tev nav ne ma�zākās nojausmas, uz ko viņa ir spējīga.

-�� Lisa ir laba draudzene, Bens teica. Varu garantēt, ka viņa uz to nav spējīga. Turklāt tas, ka Riks ir tik labi informēts, vēl ne�nozīmē, ka vainojams ir kāds no maniem draugiem.

-�� Ēriks ir tavs labākais draugs jau divus desmitus gadu, ta�u tas viņam netraucēja nodot tevi. Kā tu vari apgalvot, ka Lisa nerī�kojas līdzīgi?

-��� Lisa ir daudz labāka par Ēriku. Zinu, ka jums, pui�i, viņa �ķiet pārāk balamutīga, ta�u viņa ir godīga. Ticiet man, viņa ne�kad tā nerīkotos.

-�� Ben, tu patie�ām sāc runāt muļķīgi, Nātans teica, piecelda�mies kājās. Ja tu domā, ka viņa nespētu tevi nodot, tu smagi kļū�dies. Katram ir sava cena, un Lisa nav nekāds izņēmums. Ja tu sāktu domāt ar galvu, saprastu, ka man taisnība.

-�� Nē, nekādā ziņā. Bens papurināja galvu. Ja Lisa ir ziņotāja, Riks būtu informēts krietni labāk. Viņ� patie�ām zināja, kas notiek, ta�u tikai vispārējos vilcienos. Sīkumus viņ� tomēr nezināja.

-�� Dro�i tu to nevari zināt.

-�� Zinu gan, Bens atteica. Es izmetu ēsmu, un viņ� uzķērās.

-�� Viņ� noticēja, ka dro�ībnieki tevi uzmana? Nātans jautāja.

-�� Uzķērās uz plika āķa.

-�� Interesanti, Nātans noteica.

-�� Kāda uzmanī�ana? Obers samulsis jautāja. Ko, pie vel�na, jūs tur runājat?

-����������� Pagāju�onakt mēs apspriedām stratēģiju, Bens paskaidroja,

-��� un mēs ar Nātanu vienojāmies, ka jāizstāsta Rikām kas tāds, kas nemaz nav noticis. Ja Riks teiks, ka viņam tas jau bijis zināms, mums būs skaidrs, cik lielā mērā puisis blefo. Tāpēc es �im iz�stāstīju, ka dro�ībnieki sāku�i mani uzmanīt, lai gan tā nemaz nav. Un Riks teica, ka viņam tas jau zināms.

-�� Lielisks gājiens, Obers teica.

-�� Tie�i tā, Bens piekrita. Ta�u es tik un tā gribētu noskaid�rot, kā Riks ticis pie informācijas.

-�� Manuprāt, te ir noklausī�anās ierīces, Obers minēja.

-�� Bet es tomēr domāju, ka tā ir Lisa, Nātans teica.

-�� Negribu neko tādu vairs dzirdēt, Bens atteica un devās aug��ā uz savu istabu. Man ir pārāk daudz problēmu, tāpēc negribu sākt turēt aizdomās savus tuvākos draugus.

Iegājis savā istabā, Bens aizvēra durvis un, pacēlis klausuli, uzgrieza Lisas mājas numuru.

-�� Ben? satraukta atsaucās Lisa.

-�� Nomierinies, ar mani viss ir kārtībā, Bens teica, zem rak�stāmgalda meklēdams jebko, kas varētu atgādināt mikrofonu.

-�� Kas notika? Kā tev? Vai viņ� tev izteica piedāvājumu?

-�� Viņ� grib informāciju, Bens atbildēja un, izstāstījis, kas no�ticis pāris pēdējo stundu laikā, turpināja: Tātad mums atliek ce�rēt tikai uz fotogrāfijām, ko jūs ar Nātanu uzņēmāt. Kaut ar tām pietiktu!

-�� Kad tās būs gatavas?

-�� Rīt no rīta, Bens teica, pārcilādams visas savas piemiņas lietiņas. Nātans tās aiznesis uz kaut kādu darbnīcu aiz stūra. Ja tās nebūs izdevu�ās, būsim atkal nonāku�i sākumpunktā.

-�� Gan būs labi, Lisa mierināja. Tiklīdz Nātans pārbaudīs fotogrāfijas un ma�īnas numuru Valsts departamentā, mūsu rīcī�bā būs viss, kas vajadzīgs.

-�� Laikam jau tā ir, Bens novilka.

-�� Esi nomierinājies? Trakot negribas?

-�� Esmu pilnīgi mierīgs, viņ� noteica un, nometies uz grīdas, palīda zem gultas. Ak jā, Lisa, paldies, ka tupēji tajā konteinerā. Bez tevis mēs būtu pagalam.

-�� Neraizējies! Tas ta�u bija mans pienākums.

-�� Zinu, ta�u gribēju pateikt paldies.

-�� Laipni lūdzam! Lisa atteica un nolika klausuli.

Vēlāk vakarā Nātans iegāja Bena istabā. Bens sakumpis sēdē�ja pie rakstāmgalda un blenza sienā.

-�� Kā iet? Nātans jautāja.

-�� Normāli. Cen�os vēlreiz visu pārdomāt.

-�� Un kā?

Bens lēni papurināja galvu.

-�� Nekā.

-�� Patie�ām nav nekādas vajadzības vēl dziļāk iepīties tajā jez�gā, Nātans teica, apsēzdamies uz Bena gultas. Tu ta�u vari vienkār�i pielikt punktu. Tas nodarīs ļaunu tikai tavam pa�lep�numam.

-�� Ne jau pa�lepnumā ir sāls, Bens atteica. Rika rīcībā alla� būs informācija, kas var pārvilkt svītru manai karjerai. Ja pielik�u punktu, es nekad nevarē�u būt dro�s, ka Riks neparādīsies un ne�iemetīs man to sejā. Ja mūsu rokās būs kaut jel kas par viņu, varē�sim to izmantot, ja Riks mēģinās mani �anta�ēt. Bens atvēra rak�stāmgalda aug�ējo atvilktni un izņēma zīmuli. Turklāt es gribu noķert to puisi.

-�� Negribas runāt kā pesimistam, ta�u vai neesi apsvēris ie�spēju doties pie varas iestādēm un visā atzīties? Ne jau ar nolūku tu izpaudi to informāciju. Riks to izmānīja no tevis.

-�� Esmu domājis arī par to, Bens atbildēja, ta�u veidam, kā Riks tika pie informācijas, nav nekādas nozīmes. Ja kāds uzzi�nās, ka tie�i es izpaudu, kāds būs lēmums, mani padzīs no Aug�stākās tiesas.

-�� Jā, bet cietumā tev par to nebūs jāiet, jo tavai rīcībai nebija kriminālu motīvu.

-�� Ja cilvēku atlai� no darba Augstākajā tiesā, par to rakstīs vi�sās avīzēs. Mediji aprij skandālus tiesā ātrāk, nekā mana ģimene spēj notiesāt desertu. Ja tā notiks, manai karjerai būs beigas. Mani

izslēgs no Advokātu biedrības, un es vairs nedrīkstē�u nodarbo�ties ar jurisprudenci.

-�� Manuprāt, tu vienkār�i uztraucies, ka vari zaudēt savu Zel�ta puisī�a vietu.

-�� Iespējams, tev taisnība. Lai nonāktu �ajā amatā, esmu nopū�lējies vaiga sviedros. Es patie�ām negribu to visu zaudēt tikai tāpēc, ka esmu atzinis savu vainu. Neuztver to personiski, ta�u man tas ne�ķiet prātīgs risinājums.

-�� Es vienkār�i uzskaitu visas iespējas, Nātans teica. Tu ta�u zini, ka es tevi atbalstī�u neatkarīgi no tā, ko tu izlemsi.

Agri no rīta Bens pieklauvēja pie Nātana durvīm.

-�� Vai tev ir fotodarbnīcas kvīts? Gribu aiziet izņemt tās bildes.

-�� Pagaidi, Nātans teica, saitēdams teniskurpes. Es ie�u tev līdzi.

Nātans at�ņorēja kurpes un sāka visu no sākuma.

-�� Paklau, Bens iesāka, cik rei�u tu tās �odien jau esi �ņorē�jis? �etras? Piecas? Se�as? Zini, tā jau ir slimība.

-�� Man vienkār�i patīk glīti mezgli, Nātans atbildēja, vēl jo�projām sakņupis pie kurpēm. Piedod, ka esmu tāds pedants.

-�� Tu neesi pedants. Tu esi modelis nākamā gada neglābjami apsēsto kalendāram.

-Tā. Gatavs.

-�� Nu, patie�ām glīts mezgls, Bens noteica, pētīdams dzīvokļa biedra kurpes. Brīni�ķīgi nostrādāts.

-�� Tu esi greizsirdīgs, Nātans secināja, kad viņi kāpa lejup, lai uzvilktu mēteļus. Starp citu, mana māte visu nedēļu nelika mie�ru. Vai tu ieradīsies uz vakariņām Pateicības dienas priek�vakarā?

-�� Kas vēl tur būs? Bens jautāja, pogādams mēteli.

-�� Mana ģimene, mēs �etri un Lisa, ja viņa vispār brauks.

-�� Kas ir �ie �etri? Es kopā ar Ēriku pie viena galda nesēdē�u.

-�� Izbeidz! Nātans lūdzās, atvērdams ārdurvis. Tu rīkojies kā bērns.

-�� Es neesmu bērns. Es vienkār�i gribu tavā mājā normāli pa�vadīt laiku. Ja būs Ēriks, manis nebūs. Tā, lūk!

-������������� Un ko, tavuprāt, man vajadzētu darīt? Nātans jautāja.

-��� Pateikt viņam, ka nedrīkst braukt? Ielūgt visus, bet viņu atstāt

aiz durvīm? Turklāt, ja Ērika nebūs, mātes mums mieru neliks. Viņas gribēs zināt visus sīkumus no sākuma līdz beigām.

Klusējot viņi aizgāja līdz stūrim. Tad Bens teica:

-�� Labi. Lai brauc arī viņ�!

-�� Paldies! Nātans atviegloti nopūtās. Priecājos, ka uzvarē�jusi tava piedodo�ā puse.

-�� Pat neceri, ka tas saistīts ar spēju piedot. Es vienkār�i apsvē�ru, kas ir svarīgāk: mans naids pret Ēriku vai vēlē�anās pakļaut sevi mammu uzstājīgajiem jautājumiem. Un tās nav salīdzināmas lietas. Mammas nav iespējams uzvarēt.

Bens ar Nātanu nosoļoja vēl trīs kvartālus, līdz nonāca pie "Roba fotodarbnīcas". Kad viņi jau bija pie tās durvīm, Bens teica:

-�� Varbūt vajadzēs palielināt tos kadrus.

-�� Nekādu problēmu. Viņi to var stundas laikā. Es vairāk uz�traucos, ka ma�īnas numurs tomēr mums nepalīdzēs.

-�� Noteikti palīdzēs. Mēs uzzināsim vismaz limuzīnu nomas uzņēmumu.

Bens atvēra durvis un sekoja Nātanam iek�ā. Nātans izvilka divus kvī�u pasakņus un pasniedza pārdevējai, kas stāvēja aiz letes.

-�� Mēs vēlamies izņemt fotogrāfijas.

Kamēr viena pārdevēja ar pasakņiem devās pēc fotogrāfijām, otra pievērsās Benam.

-�� Vai jūs mācījāties Mērilendā? Jūs �ķietat pazīstams.

-�� Piedodiet, nē, Bens atbildēja. Ta�u mans draugs gan. Viņ� ieguvis grādu kurpju �ņorē�anā. Norādījis uz Nātana kurpēm, viņ� jautāja: Vai esat kaut reizi mū�ā redzējusi tik glītu mezglu? Ja neskaita �o?

Pārdevēja pārliecās pāri letei.

-�� Patie�ām jauks mezgls.

-�� Piedodiet, �ķirstīdama aploksnes ar gatavajām fotogrāfijām, ierunājās otra pārdevēja, kad bildēm vajadzēja būt gatavām?

-�� Jūs teicāt, ka no rīta var nākt pakaļ, Nātans atbildēja. Tās ir uz Obermana vārda. Divas filmiņas.

Pārdevēja papurināja galvu.

-�� Nevaru tās atrast. Uzgaidiet! Viņa sāka �ķirstīt nelielu no�plē�amo bloknotu. Pag, atradu! Bildes pirms stundas paņēma jūsu draugs.

Benam pārskrēja auksti �ermuļi.

-�� Kāds draugs?

-����������� Ak jā, atceros, es viņu apkalpoju, atsaucās otra pārdevēja.

-�� Puisis lūdza jums pateikt, ka viņ� bildes jau paņēmis.

-�� Vai tas gadījumā nebija slaids puisis ar gai�iem matiem un skumjām acīm?

-�� Tie�i tā, pārdevēja atbildēja. Tāds smukulītis!

-�� Nolādēts! Bens nolamājās, uzsizdams pa letes stiklu.

-�� Nomierinies! Nātans teica un, pievērsies apmulsu�ajām pārdevējām, paskaidroja: Tas nebija mūsu draugs, jūs atdevāt mūsu fotogrāfijas cilvēkam, kur� nedrīkstēja tās redzēt.

-�� Piedodiet, pārdevēja atvainojās, es negribēju�

-�� Neuztraucieties! Nātans teica.

-�� Ko nozīmē neuztraucieties? Bens iekliedzās un, uzrunādams pārdevējas, jautāja: Vai tad nav jāievēro noteikumi par pircēju apkalpo�anu? Vai tad jūs nekad neprasāt kvīti?

-�� Viņ� nosauca jūsu vārdu un teica, ka esat draugi.

-�� Vai jūs saglabājat negatīvus? Bens strupi noprasīja. Lai nepiecie�amības gadījumā palīdzētu cilvēkiem, kuru fotogrāfijas pazudu�as?

-�� Nē. Negatīvi tiek atdoti klientam.

-�� Sasodīts! Bens devās uz durvju pusi.

-� Jums ta�u te nejau�i nav izvietotas novēro�anas kameras, vai ne? Nātans jautāja. Lai mēs varētu redzēt �ā drauga seju.

-�� Atvainojiet, nē, pārdevēja paskaidroja. Tās nozaga mar�tā, kad darbnīcu aplaupīja.

-�� Neticami! izejot no veikala, iesaucās Bens.

Pamājis pārdevējām, Nātans sacīja:

-�� Paldies par palīdzību!

Izsteidzies no veikala un panācis Benu, viņ� teica:

-�� Piedod! Nevajadzēja atstāt filmiņas uz nakti.

-�� Nav jau tava vaina, Bens atbildēja. Man vajadzēja to pa�redzēt. Cik stulbi! Vajadzēja nākt agrāk!

-�� Kā, tavuprāt, Riks uzzināja? Domā, kāds mums sekoja pēc izie�anas no restorāna? Pūlēdamies tikt līdzi drauga strauja�jam solim, Nātans jautāja: Vai tu pateici Lisai, kur mēs node�vām filmiņas?

Bens klusēja.

-�� Tu viņai pateici, vai ne?

Atkal klusums.

-��� Atbildi! Nātans pavēlēja. Vai tu izstāstīji Lisai par fil�mām?

Pēk�ņi apstājies, Bens pameta rokas gaisā un nokliedza:

-�� Jā! Es viņai visu izstāstīju! Pie velna, ko tu gribi, lai es saku? Pateicu, ka filmas ir fotodarbnīcā pāris kvartālu attālumā no mā�jas!

-�� Un kāpēc? Es ta�u teicu�

-�� Tāpēc, ka es viņai uzticos. Runājot ar Lisu, es necen�os kon�trolēt savus vārdus, jo viņa ir mana draudzene. Iekams nevarēsi pierādīt, ka ziņotāja ir Lisa, es nenoticē�u nevienam tavam pieņē�mumam.

-�� Kādus pierādījumus tu gribi redzēt? Pat tad, kad mei�a ie�grūdīs tev dunci ribās, tu teiksi, ka tā nav viņa, jo neredzēji viņu pats savām acīm?

-�� Lisai no sadarbo�anās ar Riku nav nekāda labuma. Ja viņai būtu vajadzīga nauda, viņa pati Rikām ziņotu par lēmumiem.

-��� Tu domā? Nātans jautāja. Bet varbūt scenārijs ir �āds: Riks ar Lisu sadarbojas, un Lisa ziņo Rikām par lēmumiem. Ta�u, ja informācijas noplūde tiks atklāta, nebūs grēkā�a. Tāpēc vajag iesaistīt spēlē muļķa puisi, vārdā Bend�amins Edisons. Vajag ie�vākt par viņu mazliet informācijas un, ja viss saies grīstē, novelt vainu uz viņu. Galvenais, lai ir pietiekami daudz pierādījumu par pui�a saistību ar informācijas noplūdi.

Bens klusēdams nosoļoja vienu kvartālu. Beidzot viņ� ieru�nājās:

-�� Es tev nepiekrītu, ta�u saprotu, ko tu ar to gribi teikt. Kad atgriezīsimies no Pateicības dienas svinībām, parunāsimies, ta�u tagad vēlos mierīgu sirdi izbaudīt ciemo�anos mājās. Arī Lisa brauks man līdzi, un es negribu visu nedēļas nogali turēt viņu aizdomās.

-�� Bet varbūt nemaz nevajag ņemt viņu līdzi, Nātans ierosi�nāja.

-�� Pat neceri! Viņai ir biļete, un viņa brauks. Un punkts.

-�� Kā vēlies, Nātans atteica.

-�� Tiesne�i vienoju�ies Grinnell lietā, Bens paziņoja, ienāk�dams kabinetā ar grāmatu kaudzi rokās.

-�� Kā tu zini? Lisa jautāja, pacēlusi acis no dokumentiem uz sava rakstāmgalda. Sēde ta�u vēl nav beigusies.

-�� Ir gan, Bens iebilda, nolikdams grāmatas uz Lisas rakstām�galda. Ostermans tikko piezvanījis saviem ierēdņiem un pateicis, ka būs jāraksta vairākuma viedoklis. Veits tomēr pārmeties otrā pusē.

-�� Kas tad to teica?

-�� Tikko liftā satiku vienu no Bleika ierēdņiem. Viņa sejā rotā�jās vispretīgākais smaids pasaulē. Vēstures pieminekļu grāvējs.

-�� Neticami! Lisa pacēla telefona klausuli. Kur ir Holiss? Kāpēc viņ� mums neko nav teicis?

-�� Nedomāju, ka �obrīd ir īstais laiks zvanīt. Iespējams, viņ� tagad ir nikns.

-�� Vai mums būs jāraksta opozicionārs viedoklis? Lisa jautā�ja, nolikdama klausuli vietā.

-�� Dro�i vien. Lai gan tik pārliecināts par to neesmu.

-�� Kāpēc tu esi tik neapmierināts? Lisa jautāja. Man �ķita, ka tu atbalsti viedokli par īpa�uma pārņem�anu.

-� Jā, Bens atzina, ta�u man nepatīk, ja uzvar vampīri. �o�reiz tā bija netīra spēle.

-�� Vai zini, kāds bija galīgais balsojums?

-�� Pieci pret �etri. Acīmredzot Ostermans pārliecinājis Veitu, ka, atļaujot Ņujorkas zonējuma padomei aizsargāt baznīcu, Grinnell un tās īpa�niekiem tiks uzkrauti neproporcionāli apgrūtinājumi.

-�� Tātad Ostermana arguments ir neproporcionalitāte? Esi pār�liecināts, ka tas nav pretrunā ar zonējuma likumu?

Bens papurināja galvu.

-�� Pārāk tie�i apstrīdot zonējumu, viņi neiegūtu balsu vairāku�mu. Bleika ierēdnis teica, ka �is viņiem bijis vienīgais veids, kā savā pusē dabūt Veitu. Tātad Ostermana lēmumā būs teikts, ka vēstures pieminekļi dod labumu visai pilsētai, tāpēc �ādu piemi�nekļu aizsardzība ir jāuzņemas pilsētai, nevis atsevi�ķiem indi�vīdiem.

-�� Tātad, ja Ņujorka grib aizsargāt baznīcu, tai nāksies samak�sāt Grinnell and Associates īpa�uma nākotnes vērtību?

-�� Uzminēji, Bens atbildēja. Grinnell izvilcis laimīgo biļeti, bet to vēl pat nenojau�. Viņi gūs peļņu no tirdzniecības centra, ko vispār nevajadzēs būvēt! Pilsētai būs mācība, ka iejaukties privāt�personu lietās.

-�� Un tu domā, ka tas ir taisnīgi? Grinnell ta�u acīmredzami to bija izplānojis jau no pa�a sākuma! Viņi iegādājās īpa�umu, zi�not, ka viņu pusē būs likums. Zinot, ka pilsēta iebildis, ja viņi gri�bēs nojaukt baznīcu, lai uzceltu tirdzniecības centru. Jo lielāki iz�klausās viņu plāni, jo skaidrāks top, ka viņi zināja, cik nopelnīs, ja Augstākā tiesa lems firmai par labu.

-�� Izbeidz! Bens teica. �ī lieta līdz mums ceļoja trīs gadus. Vai tie�ām tu nespēj noticēt, ka tā bija pilnīgi likumīga spekulācija?

-�� Nedomāju, ka tā bija spekulācija, ta�u esmu pilnīgi pārlieci�nāta, ka Hovards Grinnels ir īsts riebeklis. Tu ta�u lasīji: viņ� ir alkatīgs darbonis, kas dzimis ar sudraba puļķi pakaļā.

-Tā tur bija rakstīts? Bens jautāja. Nekad neko tādu nees�mu lasījis.

-�� Tu zini, ko es ar to gribēju teikt. Nespēju noticēt, ka Veits var būt tāds nelietis, Lisa bilda, at�ķīrusi bloknotā jaunu lappusi.

-�� Jāuzraksta tas ļaunais dokuments. Gribu ierobe�ot �o lēmumu, cik vien iespējams.

-�� Neuztraucies! Pietiks jau ar to, ka Veits nebūt ne labprātīgi piekrita �ādam lēmumam. Tiklīdz būsirn uzrakstīju�i savējos papī�rus, �is lēmums izskatīsies pēc tāda, kas sagatavots transporta tiesā.

Lisa nolika zīmuli un dziļi ievilka elpu. Ja tiesnesis nodro�ina kādam uzvaru lietā, ne visai labprātīgi balsojot, tad arī galīgais lēmums ir tikpat nelabprātīgs. Un vēsture liecina, ka ne visai lab�prātīgi lēmumi reti ir spēcīgi juridiskie precedenti.

-�� Turklāt, Bens turpināja, gada laikā �āds lēmums būs anu�lēts. Tu ta�u zini: kad Bleiks atkāpsies, vietā nāks liberāls tiesnesis.

-�� Zinu, Lisa piekrita. Bet man riebjas, ka Grinnell nopelnīs kaudzi naudas. Vai esi domājis, kā �ajā darījumā iesaistīsies Riks?

-�� Vēl līdz galam visu neesmu sapratis, ta�u domāju, ka, zinot par �ādu lēmumu, viņ� mēģinās nopirkt Grinnell akcijas.

-� Esi izlēmis viņam paziņot lēmumu? Vai ari esi izgudrojis jau�nu plānu, kā �o puisi noķert?

-�� Nezinu, Bens atbildēja. Tagad svarīgākais ir pārciest Pa�teicības dienu kopā ar ģimeni.

-�� Kur, pie velna, ir Obers? Bens jautāja Nātanam.

Abi draugi stāvēja dzīvojamā istabā, un katram līdzās atradās �emodāni.

-����������� Iespējams, apmaldījies, nākot uz mājām, Nātans atbildēja.

-�� Plānprātiņus ta�u viegli novirzīt no ceļa.

-��� Paklau, liksim viņu mierā, Lisa ierosināja, atgriezdamās no virtuves ar zeltera kārbu rokās. Varbūt mums paveiksies, un viņ� nokavēs lidma�īnu.

-�� Tici man, mēs to negribam, Bens brīdināja. Ja Obers no�kavēs lidma�īnu, viņa māte visu nedēļas nogali no mums neat�kāpsies ne soli. Bens atdarināja Obera mātes balsi: Jūs aizmir�sāt manu bērniņu! Kur ir mans bērniņ�?

-��� Viņ� ir vienīgais bērns, �Nātans paskaidroja L.isai. Un māte ir mazliet piederīga.

-�� Tu gribēji teikt īpa�nieciska, Bens izlaboja.

-�� Ak jā, īpa�nieciska. Cik muļķīgi! Nātans atkārtoja veco augst�skolas joku.

-�� Dabūjiet mani prom no �ejienes! ieskriedams mājā, kliedza Obers.

-�� Pie velna, kur tu biji? Bens jautāja.

-�� Darbā radās ārkārtēja situācija, Nātans sarkastiski pateica priek�ā. Bija ieradies bars trok�ņainu apelsīnu sulas subsīdiju vēstuļu autoru, ar kuriem nekavējoties bija jātiek galā.

Obers norādīja uz Lisu.

-�� Nezināju, ka ari viņa lidos kopa ar mums.

-�� Turklāt viņa par to nemaksā, Bens piebilda. Par viņas braucienu maksā mani vecāki.

-�� Tu joko? Obers jautāja. Ja būtu zinājis, ka par to pienākas lidojums par velti, būtu pastāstījis tavai mātei, ka es guļu ar tevi.

-�� Liels paldies! Bens atteica. Vai mēs beidzot varam braukt?

Obers paķēra no istabas savu �emodānu un atgriezās dzīvo�jamā istabā.

-��� Kur ir Ēriks? viņ� jautāja.

-��� Erik! Nātans iesaucās. Mēs braucam!

Ēriks nokāpa lejā, nesdams tum�zilu rupjvilnas auduma somu un, neteicis ne vārda, pievienojās pārējiem. Visi iekāpa Nātana Volvo un devās uz Nacionālo lidostu.

-�� Viņi noteikti pazaudēs mūsu bagā�u, Lisa ba�ījās, kad ne�sējs uzkrāva �emodānus uz platformas un devās uz konveijera lentes pusi.

-��� Kāpēc tu tā domā? Bens jautāja.

-�� Tikko redzēju, kādu dzeramnaudu tas Skrūd�s viņam iede�va, Lisa atbildēja, norādīdama uz Oberu.

-��� Un cik tad tu viņam iedevi? Nātans jautāja, vērodams, kā viņa somas tiek uzliktas uz konveijera.

-��� Dolāru, Obers atbildēja.

-��� Tu viņam iedevi dolāru par piecām somām? Bens izsau�cās.

-��� Atā, �emodāniņ, bija prieks dzīvot ar tevi kopā! Lisa uz�sauca savai bagā�ai.

-��� Un kas vainas dolāram? Ēriks jautāja.

-��� Par vienu somu nekādas vainas, Bens atbildēja. Bet par piecām somām, kas pieder pieciem da�ādiem cilvēkiem, dolāru liela dzeramnauda skaidri liecina: izmet �īs somas vulkānā! Man tās nav vajadzīgas.

-��� Nomierinieties! Ēriks teica, kad draugi devās iek�ā ter�minālī. Pievērsies Oberam, viņ� sacīja: Nekas nenotiks. Gan re�dzēsi.

Līdz Pateicības dienai bija tikai divas dienas, un Nacionālā lidosta bija cilvēku pilna. Izlau�ot ceļu aizkaitinātu ļau�u pūlī, draugi izgāja cauri rentgenaparātam un devās pie izejas uz lid�ma�īnu.

Obers nopētīja veikaliņu un ēstuvju rindu.

-��� Es tūdaļ bū�u atpakaļ, viņ� teica un metās prom.

-��� Loterijas biļetes, Bens paskaidroja Lisai.

Nokļuvu�i pie izejas, viņi nostājās garas rindas galā. Beidzot atgriezās Obers piesarcis, smagi elpodams.

-��� Ļauj minēt, Bens teica, tu uzvarēji.

-��� Vispirms es nopirku vienu biļeti un zaudēju, Obers pa�skaidroja. Tad nopirku vēl vienu un atkal zaudēju. Tad nopirku tre�o�

-��� Un zaudēji, Nātans minēja.

-��� �un zaudēju, Obers atkārtoja. Bet tad es nopirku maģis�ko, brīni�ķīgo ceturto biļeti�

-�� Un vinnēji.

-�� �un vinnēju! Obers izkliedza tik skaļi, ka pievērsa sev visu rindā stāvētāju uzmanību. Es laimēju divdesmit dolāru!

-�� Viņ� sirgst ar nelieliem vielmaiņas traucējumiem, Bens pa�skaidroja ziņkārīgajiem. Iedzēris zāles, viņ� nomierināsies.

-��� Tu laimēji divdesmit zaļo? Nātans jautāja. Un ko tu mums nopirki?

-�� Neko es jums nenopirku, Obers atbildēja. Ja gribi izbau�dīt visus loterijas priekus, nevajag tūdaļ notērēt iegūto.

-�� Tu laimēji divdesmit zaļo un saviem draugiem neko neno�pirki? Bens kaunināja. Un es te mirstu badā!

-�� Es arī, Ēriks piebalsoja. Es labprāt apēstu kādu picu. Kas man piebiedrosies?

-��� Es ņem�u ceturtdaļu, Obers teica.

-�� Ņem divas! Nātans teica.

-��� Trīs, atsaucās Lisa.

-��� Ben, vai tev arī? Ēriks jautāja.

-��� Nē, Bens noteica, neskatīdamies Ērikam acīs. Paldies!

Kad Ēriks izgāja no rindas, Obers uzsita Benam pa plecu.

-��� Neesi tik nīgrs! Viņ� ta�u cen�as izlīgt.

-�� �ēl, Bens atteica, bet man �obrīd uz izlīgumu nevelk.

-��� Esi mīļ�, Nātans lūdzās, vismaz nedēļas nogalē.

-��� Neuztraucies!Bens mierināja. Viss būs kārtībā.

-��� Vēl joprojām uztraucies? Bens jautāja, kad lidma�īna no�laidās Bostonā.

-��� Mazliet, Lisa atzinās, berzēdama plaukstas pret d�insiem.

-��� Ir jau ari par ko, sarunā iesaistījās Obers, jo �īla Edisone tevi aprīs dzīvu.

-��� Vai paņēmi līdzi ķiplokus un mietu? Nātans jautāja.

-�� Ja jūti, ka viņa sāk pārāk ucināties, vienkār�i, acīs skatoties, saki: Vai tad jūs esat mana mamma? Spiedīgos apstākļos tas vien�mēr noder, Bens pamācīja.

-Gan jau viss būs labi, Lisa attrauca.

Papurinājis galvu, Bens teica:

-�� Atceries, ka tu pati gribēji braukt. Es centos tevi pierunāt pa�likt mājās. Tātad pati vien būsi vainīga.

-��� Es tik�u galā, Lisa apgalvoja.

Kad lidma�īna apstājās, pasa�ieri sāka spraukties �aurajā ejā. Bens piecēlās kājās, ta�u iztaisnoties pilnā augumā nespēja. Pa�liecis galvu pa labi, viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm un nepacie�tīgi gaidīja. Tie�i viņam aiz muguras tādā pa�ā stāvoklī bija no�nācis arī Ēriks.

-��� Vai nav brīni�ķīgi? Ēriks izmocīja smieklus.

-��� Patiesību sakot, man tas riebjas, Bens atbildēja.

-��� Paklau, vai mēs nevarētu izlikties, ka nekas nav noticis? Ēriks jautāja. Nedēļas nogale no tā tikai iegūtu.

-��� Nē, Erik, mēs nevaram izlikties, ka nekas nav noticis. Bens drūmi paskatījās uz savu sarunu biedru. Lai cik ļoti tev gribē�tos visu aizmirst, kādu laiku tas stāvēs starp mums.

-��� Kāpēc? Kāpēc mēs nevarētu sākt no sākuma? Es jau tev at�vainojos. Man patie�ām �ēl, ka tā notika.

-��� Klausoties tevī, var nodomāt, ka tas notika pats no sevis, Bens atrūca. Ja tev vēl nav pielēcis, atgādinā�u, ka tu pats visā esi vainīgs. Tu to izdarīji. Saprati?

-��� Liela mui�a! Jā, es to izdarīju, un visu atliku�o dzīvi nāksies ar to samierināties. Kāpēc tu to nevari?

Pamanījis, ka pārējie pasa�ieri sāk viņu sarunai pievērst uz�manību, Bens pieklusināja balsi.

-�� Jo tu man vairs nepatīc. Ieborē to savā sasodītajā paurī un liec mani mierā!

Pasa�ieru straume sakustējās, un Bens spraucās tuvāk ejai. Beidzot iztaisnojis kaklu, viņ� nostājās starp Lisu un Nātanu.

-��� Par ko jūs tur strīdējāties? Nātans jautāja.

-��� Ne par ko, Bens atteica.

-�� Vai ir vēl kas tāds, ko tu man neizstāstīji par savu ģimeni? Lisa jautāja.

-��� Tikai vienu, Bens atbildēja, dziļi ievilkdams elpu un pa�smaidīdams par gaidāmajām brīvdienām. Neaiztiec mana tēva �ķīvi, kamēr viņ� ēd! Viņ� centīgi sargā savu teritoriju.

-��� Ben, es runāju nopietni.

-��� Būs vien pa�ai jā tiek galā, jaunkundzīt. Bet visu laiku turi galvu noliektu!

Ieejot terminālī, Lisa pētīja pūli, cenzdamās pamanīt Bena ģi�menes locekļus. Pēk�ņi atskanēja spalgs kliedziens:

-��� Ei! Bend�amin! Nātan!

-�� Ak Dievs, tā ir Obera māte, Bens pa�ukstēja Lisai un pamā�ja uz kādas blondīnes pusi, kas enerģiski vicināja rokas. Uzma�nies, viņ� turpināja, viņa var mēģināt uztiept tev matu gumiju.

Pieci draugi izspraucās cauri pūlim un noskatījās, kā Obers pazūd savas mātes apskāvienos. Barbarai Obermanei mugurā bi�ja ārkārtīgi gar� violets krekliņ� un melnas pieguļo�as bikses, un viņa tikko spēja valdīties.

-�� Viljam! Es pat izteikt nevaru, cik ļoti pēc tevis ilgojos! Viņa spieda Oberu no visa spēka. Nātan! viņa iesaucās, tuvoda�mās pārējiem atbraucējiem. Erik! Ben! Viņa apskāva katru.

-��� Un tu dro�i vien esi Lisa, Obera māte noteica, pastiepusi roku.

-��� Tev jāzina, ka esi pirmā meitene, ko Bens ved mājās kop�� kā viņu sauca� kaut kādas Lindsejas laikiem.

-��� Viņu sauca Lindseja Lūkasa, Obers notrallināja. Trakā no Longailendas.

-�� Kas ar viņu notika? Nātans jautāja.

-�� Pēdējais, ko es dzirdēju: viņa �ausmīgi savainojusies, spēlē�jot skībolu*, Obers paskaidroja.

Piesarcis Bens viņu pārtrauca:

-�� Obermanes kundze, vai jūs zināt, kur ir mans tēvs?

-�� Viņ� ar mammu ilgi strādās, Barbara Obermane atbildēja.

-�� Es jūs aizvedī�u mājās. Nātan, Erik, pateicu vecākiem, ka aizve�dī�u arī jūs. Man ir minivens.

* Spēle radīta 1909. gadā Filadelfijā un līdzinās boulingam, ta�u skībolu spēlē slīpā laukumā un bumba jātrāpa bedre.

Saņēmu�i bagā�u, viņi devās uz stāvlaukumu un iekrāva �e�modānus pākstveidīgā ķir�sarkanā minivenā. Izbrauku�i pa Vestņūtonas ceļu, viņi nogriezās no Masa�ūsetsas maģistrāles un ie�brauca priek�pilsētā. Bruņojies un apgādājies ar nolīgtiem visureso�iem policistiem, mikrorajons bija centies palikt dro�s un tīrs, lai ko tas arī maksātu. Kad minivens sāka līkumot pa mikro�rajona ieliņām, Bens teica:

-��� Kreisajā pusē var redzēt doktora Makenzija māju; viņ� ir no Ņūtonas Makenzijiem. Dabiski, tā ir lielākā māja Ņūtonā.

-�� Viņ� ir labākais plastiskais ķirurgs, Obera māte paskaidroja.

-�� �ī ir brīni�ķīga vieta, vērdamās apkārt, noteica Lisa. Esmu redzējusi priek�pilsētu un braucu Volvo.

Izlaidusi Ēriku un Nātanu, Obera māte apstājās pie Bena mājas.

-���� Kā tad �onakt gulēsim? atvēris ma�īnas durvis, jautāja Obers.

-��� Ļoti smieklīgi, kāpjot ārā no ma�īnas, noteica Bens. Pal�dies, ka atvedāt, Obermanes kundze!

-��� Nav par ko. Pasveicini savu māti!

-��� Protams, Bens atbildēja. Starp citu, es jūsu vietā vairāk pieskatītu savu dēlu. Viņ� ir tik ļoti aizņemts darbā, ka praktiski vispār neēd.

-��� Man jau likās, ka tu izskaties novājējis! iesaucās Obera māte, kad Bens jau bija aiztaisījis ma�īnas durvis, bet Obers drū�mi paskatījās pa logu.

-�� Tas patie�ām bija ne�ēlīgi, Lisa noteica.

-��� Viņ� to ir pelnījis, Bens atbildēja un pa taciņu devās uz māju.

Lisa novērtēja vienkār�o koloniālā stila māju.

-Jauka vietiņa.

Kad abi bija nonāku�i uz lieveņa, atvērās mājas durvis.

-��� Bend�amin! iesaucās viņa māte un apskāva dēlu. Tu iz�skaties satrieco�i! Mazliet novājējis, ta�u kopumā satrieco�i. Un tu dro�i vien esi Lisa, viņa turpināja, pastiepusi roku.

-��� Priecājos iepazīties, Lisa teica.

-��� Ja vēl neesi uzminējusi, tā ir mana māte, Bens iepazīsti�nāja. Tā nenovīdīgā ragana, par kuru es tev stāstīju.

-�� Netēlo asprātīgo! Bena māte norādīja. Es tikai cen�os at�stāt labu iespaidu.

Nebija �aubu, ka Bens mantojis mātes vaibstus: noteikto ska�tienu, izliektās uzacis, krunciņas ap degunu, kas parādās smejo�ties. Pat abu kllrība �ķita identiska. Uz katru Bena repliku mātei jau bija sagatavota vēl asāka atbilde.

Nesdams pārblīvēto neilona somu, Bens sekoja mātei un Lisai iek�ā mājā. Nonākusi dzīvojamā istabā, Edisones kundze uzsau�ca:

-��� Maikl! Viņi ir klāt!

No virtuves iznāca Bena tēvs d�insos un vecā saplēstā Mi�iganas teniskreklā.

-��� Priecājos iepazīties, Edisona kungs. Mani sauc Lisa.

Satvēris Lisas roku, viņ� teica:

-��� Lūdzu, sauc mani par Maiklu! Edisona kungs ir mans ve�cais resnais tēvs.

Viņa mati bija garāki, nekā Lisa bija gaidījusi. Senos laikos dro��i vien bijis hipijs, Lisa nodomāja.

-�� Uznes Lisas mantas aug�ā! māte komandēja Benu. Nebi�ju īsti pārliecināta, kā jūs abi �onakt gulēsiet, tāpēc�

-��� Mamm, mēs pat neesam pāris, Bens iebilda.

-�� Atvainojiet, Vecpui�a kungs! māte noteica un, pievērsusies Lisai, piebilda: Viņ� apgalvo, ka jūs neesat pāris, ta�u kop� tās Lindsejas, kā viņu tur sauca, laikiem viņ� mājās nav vedis nevie�nu meiteni.

-��� Lindseja Lūkasa, Bens un Lisa noskaldīja vienā balsī.

Pasmaidījusi Bena māte turpināja:

-��� Tātad jūs to jau esat apspriedu�i.

-��� Negribu vairs par to runāt, Bens teica un, pagrābis Lisas somu, devās aug�stāvā. Tūdaļ bū�u atpakaļ!

Iegājis savā vecajā istabā, Bens ieelpoja bērnības smar�as. Te viss ir tik jauks, pazīstams un rada dro�ības sajūtu, sprieda Bens. Ik�reiz, atgrie�oties mājās, viņ� brīnījās, ka apkārtējās lietas kļūst ar�vien mazākas gan vecā gulta un rakstāmgalds, gan Alberta Ein�teina plakāts pie sienas. A�i ieskrējis vannas istabā, viņ� nolika Lisas mantas viesu istabā un tad devās lejā uz virtuvi.

-��� A-ā-ā! viņ� dzirdēja Lisas balsi. Tu esi bijis tik burvīgs!

-�� Tu dro�i vien joko, Bens teica. Jau esat tiku�as līdz bērnī�bas bildēm? Cik laika tad pagājis? Divas minūtes? Mamm, tas ir jauns rekords!

-��� Liec viņu mierā! Lisa norāja, vēl joprojām pētīdama foto�grāfijas.

-�� Tev vajadzētu noskatīties ari mūsu mājas video, Bena tēvs piebilda.

-��� Pat nedomā, tēt! Bens brīdināja. Mājas video var pagai�dīt vismaz vienu nakti.

-��� Pastāsti man vēl, kāds bija Bens bērnībā, Lisa mudināja.

-�� Izstāsti viņai, kā es aizdedzināju D�imiju Eizenbergu.

-��� Ku�! Bena māte atteica un, atkal pievērsusies Lisai, turpi�nāja: Viņ� bija ārkārtīgi apdāvināts. Lasīt iemācījās divu gadu vecumā, bet jau �etru gadu vecumā viņ� lasīja Maikla rakstus.

-��� Un kādā rakstā pat pamanīja pareizrakstības kļūdu, lepni pavēstīja Bena tēvs. Pastāsti Lisai, kā tu viņu reiz atradi uz jumta!

-�� Tas tik bija notikums! Bena māte iesāka. Kādā vēlā vaka�rā, kad Benam bija pieci gadi, es viņu nekur nevarēju atrast. Kā neprātīga�

-�� Mamm, tu biji neprātīga? Bens pārjautāja.

-��� Kā neprātīga visur viņu izmeklējos. Jau plēsu matus no gal�vas. Pēk�ņi uz jumta izdzirdēju kādu troksni. Zini, sirds gandrīz apstājās. Uzskrēju bēniņos, atrāvu durvis, kas ved uz jumtu, un tur sē� Bend�amins: pid�amiņā un ar virvi rokās. Es kliedzu: Bend�amin, pie velna, ko tu te dari? Un viņ� atbild: Mammīt, es tikai mē�ģināju ar laso noķert mēnesi.

-�� Ā-ā-ā, Lisa novilka. Radis �okēt jau no bērna kājas.

-������������� Nu, labi, pietiks, Bens noteica un gāja ārā no virtuves.

-��� Arlabunakti!

-��� Bend�amin, nāc atpakaļ! māte iesaucās.

Pētīdama fotogrāfijas, Lisa jautāja:

-��� Vai �is mazais puisītis ir tavs brālis?

-�� Jā, Bens smaidīdams atbildēja.

Tad viņ� paskatījās uz māti un tēvu. Lisa apmulsusi klusēja.

-�� Tas ir Daniels. Viņ� nomira divpadsmit gadu vecumā, Bena tēvs paskaidroja. Leikēmija.

-��� Man ļoti �ēl, Lisa noteica. Es nezināju.

-��� Bet tagad zini, Bens teica, pūlēdamies palīdzēt Lisai jus�ties ērti. Nostājies aiz muguras, viņ� uzlika rokas uz meitenes ple�ciem. Neuztraucies! Viss ir kārtībā.

-�� Viņ� bija brīni�ķīgs puisēns, lepni noteica Bena māte. Jūs noteikti būtu labi sapratu�ies.

-��� Paldies! Lisa atbildēja, īsti nezinādama, ko �ādā situācijā teikt.

-��� Varbūt varētu pieņemt, ka ir jau vakars? Bens paskatījās pulkstenī. Ir jau gandrīz pusnakts.

-�� Lieliska doma. Bena māte sakārtoja fotoalbumus glītā kau�dzītē. Ko esat ieplānoju�i rītdien darīt?

-�� Domāju, ka visu dienu pavadīsim pilsētā. Lisa Bostonā ne�kad nav bijusi. Un vakariņas mums paredzētas pie Nātana.

-�� Jā. Bena māte piecēlās. D�oanna teica. Bet vismaz pēdē�jās pāris stundas jūs ta�u pavadīsiet mājās, vai ne?

-�� Protams, mamm. Neuztraucies!

-��� Bija prieks parunāties, Lisa noteica, kad viņi abi ar Benu devās ārā no virtuves.

Kāpdami otrajā stāvā, viņi nerunāja ne vārda.

-��� Piedod, ka pajautāju par tavu brāli, Lisa ierunājās, kad viņi bija iegāju�i viesu istabā.

-�� Ir jau labi, Bens mierināja. Tas bija sen, mēs esam tiku�i tam pāri.

-�� Tas dro�i vien bija sāpīgs zaudējums.

Apsēdies uz ugunsizturīgas plastmasas rakstāmgalda istabas stūrī, Bens teica:

-�� Tas bija briesmīgi. Desmit gadu vecumā viņam konstatēja bēr�nu diabētu. Kad atklāja ari leikēmiju, sākās komplikācijas. Viņ� turējās tikai ar zālēm.

-�� Cik tev bija gadu, kad viņ� nomira?

-������������ �etrpadsmit, Bens atbildēja, uzlicis kājas uz netālā krēsla.

-��� Tas bija �ausmīgākais laiks manā dzīvē. Mēne�iem ilgi nespēju gulēt; vajadzēja iet uz konsultācijām pie tēva drauga, ģimeņu psi�hologa. Māte bija pilnīgi salauzta. Godīgi sakot, ja nebūtu tēva, mēs visi tagad dro�i vien būtu trakomājā. Viņ� patie�ām mūs sa�turēja kopā.

-�� Tev ir lieliski vecāki, Lisa teica, apsēzdamās uz gultas.

-�� Tā ir, Bens atzina.

-��� Brīnos, ka tev izdevies kļūt par normālu cilvēku, Lisa pie�bilda. Mēģinājums uzmest laso Zemes ievērojamākajam pava�donim var liecināt par prāta aptumsumu.

-�� Ha-ha! Tu nu gan esi jauka!

Lisa nometa teniskurpes.

-�� Izstāsti, kas lidma�īnā notika starp tevi un Ēriku. Visu ceļu viņ� klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

-�� Nekas. Es viņu nolamāju. Negribu to riebekli vairs redzēt.

-��� Labi, Lisa teica. Citādi es jau baidījos, ka reiz tu viņam tomēr piedosi.

-�� Nekādā ziņā, Bens attrauca. Es mīlu savus draugus. Viņu dēļ esmu gatavs uz visu. Ari tevis dēļ esmu gatavs uz visu. Ta�u dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu laiku tādiem nelie�iem.

-�� Es pat nedomāju, ka tā ir nelietība. Manuprāt, viņ� ir rīkojies nodevīgi. Es uzskatu, ka tas ir briesmīgākais, ko var nodarīt drau�gam.

-��� Paklau, man tu to vari nestāstīt. Rika un Ērika dēļ uzticība bijusi �ā gada pieprasītākā īpa�ība.

Nākamās dienas pusdienlaikā Bens nokāpa virtuvē, kur ierau�dzīja Lisu runājam ar viņa māti.

-�� Tad beidzot nolēmi mums pievienoties, griezdama dārze�ņus gaidāmajām Pateicības dienas vakariņām, noteica māte. Par spīti tam, ka Bens tikko bijis du�ā un noskuvies, viņa pamanīja nogurumu dēla acīs. Cik ilgi tad pagāju�onakt bijāt nomodā?

-�� Laikam līdz �etriem, Lisa atbildēja.

Bena māte nometa nazi uz dēlī�a.

-�� Mamm, nomierinies! Bens iesāka. Mēs tikai runājāmies. Saproti?

-�� Nav jau mana darī�ana, māte atbildēja. Es jau neko nesaku.

-�� Un nevajag ari. Pievērsies Lisai, Bens teica: Kā tu varēji tik agri piecelties?

-�� Nevarēju nogulēt, Lisa paskaidroja, jau septiņos acis bija vaļā.

�āvādamies Bens pastiepa rokas uz aug�u.

-�� Trakā! Miegs ir dzīvības avots.

Pēk�ņi iezvanījās telefons.

-�� Hallo! Pārtraukusi dārzeņu grie�anu, klausuli pacēla Bena māte. Bridi klausījusies, viņa atbildēja: Jā, viņ� ir �eit. Uzgaidiet mirklīti! Viņa pievērsās Benam. Tevi. Kāds cilvēks, vārdā Riks.

Bena seja zaudēja krāsu. Pārsteigta par dēla reakciju, viņa pa�sniedza klausuli. Bens nostiepa vadu tā, lai varētu stāvēt teju bla�kusistabā.

-��� Hallo!

-�� Sveiks, Ben! Riks iesāka. Kas jauns mājās?

Pastiepis vadu vēl tālāk, Bens ievirzījās ēdamistabā.

-�� Ko tu gribi?

-��� Neko, Riks atbildēja. Tikai pārliecināties, ka jums viss kārtībā. Tāpat gribēju novēlēt jums jauku Pateicības dienu. Tas ta�u labi, ko?

-��� Nav vis labi! Bens atcirta, pūlēdamies runāt pēc iespējas klusāk. Es lieku nost klausuli. Ja vēlies aprunāties, piezvani, kad bū�u atgriezies Kolumbijas apgabalā. Bet manu ģimeni liec mierā!

-��� Ben, es tikai gribēju novēlēt tev un tavai ģimenei jauku Pa�teic�

Bens nolika klausuli un, izmocījis smaidu, iegāja atpakaļ vir�tuvē.

-��� Vai viss kārtībā? māte jautāja. Kas zvanīja? Kas ir tas Riks?

-��� Kāds draugs no Augstākās tiesas, Bens atbildēja. Mēs sastrīdējāmies kādā lietā, un viņ� gribēja vēlreiz aprunāties. Nav vajadzības uztraukties.

-�� Bend�amin, nemelo man! māte apsauca dēlu.

-�� Mamm, es nemeloju! Bens uzstāja. Tas ir viens stulbenis no darba, un es viņam nekad nepiekrītu. Bet viss būs labi. Mēs visu nokārtosim.

Iekams māte paguva vēl ko pateikt, Bens izmetās no virtuves.

-��� Lisa, nāc! viņ� uzsauca, jau stāvēdams pie ārdurvīm.

Kāpdams mātes ma�īnā, Bens nikni saknieba lūpas. Kad pie�skrēja Lisa un ielēca ma�īnā, viņ� jau sāka griezties ārā no pie�braucamā ceļa.

-��� Manis dēļ apstāties nevajag, Lisa noteica. Būs labi. Ne�saņēmusi atbildi, viņa piebilda: Nu, ko viņ� gribēja?

-��� Neko. Vienkār�i vēlreiz parādīja, kāds nelietis spēj būt.

-�� Tā es sapratu, Lisa sacīja. Bet ko viņ� īsti teica?

-��� Es patie�ām negribu par to runāt, Bens atbildēja. Gribu vienkār�i atpūsties.

-��� Bet saki�

-��� Lūdzu! Bens ievaidējās. Aizmirsīsim to, labi?

Līdz izbrauk�anai uz Masa�ūsetsas maģistrāles Lisa klusēja.

-�� Varbūt tu vismaz pateiksi, uz kurieni mēs braucam?

Dziļi ievilcis elpu, Bens atbildēja:

-��� Vispirms mēs aizbrauksim uz Bīkonhilu, kur tu ne tikai ie�pazīsies ar mūsu pilsētiņas labākajiem arhitektūras paraugiem, bet arī nomēģināsi "Vito" picu kājām gaisā.

-��� Kā to saprast?

-�� Mēs ēdīsim "Vito" restorāniņā, kur vienlaikus tiek pasnieg�tas divas ar aug�pusēm kopā saliktas picas �ķēles. Bet nu beig�sim par to. Atguvis rāmo toni, viņ� turpināja: Tad mēs izstai�gāsim Bostonas sabiedrisko parku un pilsētas centru.

-��� Vai iesim garām Cheers bāram?

-�� Nē, mēs neiesim garām Cheers bāram. �ī nav ekskursija pa "Brī�vības taku"*. Tu �o pilsētu ieraudzīsi ar vietējā iedzīvotāja acīm. Dabiski, tas nozīmē, ka tu neredzēsi ne Konstitūcijas kuģi, ne Cheers bāru, ne Faneuil Hall tirgus laukumu, ne pārējās tūristiem domātās muļķības, ko ļautiņiem patīk bildēt. Tu esi pelnījusi ko labāku.

-�� jau jūtos iepriecināta.

-Ja tev paveiksies, parādī�u savu iemīļotāko vietiņu pilsētā.

-�� Mēs iesim uz bibliotēku?

-��� Es ma�īnu varu apturēt jebkurā brīdī, Bens atbildēja.

-�� Apsolu, ka uzvedī�os kārtīgi, Lisa teica, attēlodama, kā aiz�velk rāvējslēdzēju priek�ā lūpām.

�etros trīsdesmit pēcpusdienā Bens iebrauca ma�īnu nelielā grantētā celiņā ārpus Memoriāla. Mazītiņajā stāvlaukumā bija ti�kai viena ma�īna. Lisa, aizdomu pilna, paraudzījās apkārt.

-�� Ja �ī ir tava jā�anās vietiņa, man kļūs slikti.

* 1958. gada �urnālists Viljams Skofelds ierosinaja padarīt Bostonas ievēro�jamākās vietas pievilcīgākas gan iedzīvotajiem, gan tūristiem un izveidot "Brī�vības taku". Ar sarkanu ķieģeļu līniju tika savienotas se�padsmit vēsturiskas vietas Bostonā, un radās "Brīvības taka". Pa to vēsturiskos tērpos ģērbtu aktie�ru pavadībā tiek vestas tūristu grupas, kam stasta par Amerikas revolucio�nāro pagātni. "Brīvības taka" ietver gan sabiedrisko (Common) parku, gan Cheers bāru, gan 1794. gada blīvēto kuģi "Konstitūcija", gan 1742. gadā celto tirgus laukumu Faneuil Hall.

-�� �ī nav mana jā�anās vietiņa, Bens atbildēja, izslēgdams mo�toru. Es ta�u tev teicu, ka parādī�u savu iemīļotāko vietiņu pil�sētā. Vai tad līdz �im esmu tev kaut reizi samelojis?

-�� Koplija laukumā nebija neviena skrituļdēļotāja.

-�� Ārā ir dzestrs, Bens paskaidroja. Kad vēl?

-��� Mākslinieki Hārvarda laukumā bija visai no�ēlojami.

-��� Labākie parādās vakarā. Vēl?

Mirkli padomājusi, Lisa beidzot noteica:

-�� Nē, vairāk tu man neesi melojis.

-�� Tad nāc līdzi, Bens teica un izkāpa no ma�īnas.

Soļodams pretim aukstajam vējam, kas pūta no upes, viņ� de�vās uz �auru veloceliņu, kur� veda garām stāvlaukumam. Skatu no betonētā celiņa aizklāja vecs sapuvis koka �ogs, ko klāja da��ādi uzkrāsoti saukļi. Celiņa līkumā �ogs beidzās, un Lisa sapra�ta, ka viņi dodas uz �ārlza upes krastu. Betonētais celiņ� beidzās, tālāk tas bija no koka un veda uz nelielu laivu mājiņu pie pa�as upes.

-�� Tā reiz piederēja Bostonas universitātei, Bens stāstīja. Tajā tika glabāts ekipējums airē�anas komandai. Līdzīgas mājiņas gar upes krastu ir visām skolām: Hārvardai, Masa�ūsetsas Tehnoloģiju institūtam, Bostonas koled�ai, Nortīstemai. Kad Bostonas universi�tāte bija nopelnījusi pietiekami daudz naudas, tā pameta �o būdeli un izvietojās modemā ēkā tuvāk savai mītnes vietai. Nonācis līdz pa�am dokam, Bens norādīja uz kreiso pusi. No �ejienes mēs varē�sim redzēt, kā saulriets izgaismo pilsētu. Un tie�i tāpēc �ī ir visbrī�ni�ķīgākā vieta visā pilsētā. Ekskursija ir beigusies. Tā, lūk! viņ� apgriezās ap savu asi un apvilka ar roku pla�u loku.

Lisa apsēdās un pārmeta kājas pār doka malu.

-�� Tev taisnība. �ī ir fantastiska vieta.

-��� To atklāja Ērika vecākais brālis un parādīja mums, Bens stāstīja, sēzdamies līdzās Lisai. Tie�i �eit es uzrakstīju koled�as eseju, lai iestātos Kolumbijas universitātē, un �eit es uzrakstīju ese�ju, lai iestātos Jeilā.

-��� Vajadzēja paņemt līdzi Grinnell lietu.

Bens paskatījās pulkstenī.

-��� Apmēram pēc divdesmit minūtēm redzēsim saulrietu.

-��� Pilsēta pārāk ātri ieslīgst tumsā. Ir ta�u tikai puspieci.

-�� Tu vēl nezini, kas notiek ziemas vidū, Bens teica. �etros piecpadsmit ir jau piķa melna tumsa. Mums ir ne tikai pats agrā�kais saulriets visā valstī, bet arī pats augstākais ziemā izdarīto pa�nāvību līmenis.

-�� Ir nu gan, ar ko lepoties.

Klusēdami viņi desmit minūtes vēroja, kā saule nolai�as līdz pelēkajam Bostonas horizontam. Pamanījusi, ka Bens skatās uz viņu, Lisa jautājo�i iepleta acis.

-�� Tu vēlētos mani noskūpstīt, vai ne?

-�� Tev to ļoti gribētos, Bens noteica, atraudamies no Lisas.

-��� Izbeidz! Lisa attrauca. �is salkanais skatiens tavās acīs nemelo.

-�� Lisa, es saprotu, ka esmu atvedis tevi uz burvestības apdves�tu vietu, ta�u ne visi sapņi piepildās.

-�� Tikai nevajag, atbildēja Lisa, piebikstīdama Benam. Tādas pa�as tavas acis bija naktī, kad mēs pētījām to nāvessoda lietu.

-�� Tu runā par to ne�ēlīgo nogurumu, ko var sajaukt ar iekāri? Laikam jau tev taisnība: arī toreiz mans skatiens bija tie�i tāds pats.

-�� Aizmirsti! Lisa papurināja galvu. Tev taisnība. Vienkār�i izbaudīsim saulrietu.

Atslīdzis uz elkoņiem, Bens vēroja zeltaini oran�o padebesi ap valdības ēku. Pēc pāris minūtēm viņ� jautāja:

-�� Tu domā, ka mēs patie�ām varētu viņu noķert?

-�� īsti nezinu. Lisa paraustīja plecus. Tas ir, es ceru, ka va�ram. Ta�u parasti viņ� �ķiet visam sagatavojies. Un kas ir?

-��� Aizmirsti! Bens apsēdās taisni un notrausa putekļus un olī�us no plaukstām. Izmet no galvas!

-�� Izbeidz, Ben! Vai tā tu atbildi ikreiz, kad jūties sarūgtināts? Vienkār�i izstāsti, kas tevi nomoka. Es ta�u zinu, ka esi pārbijies līdz nāvei.

Bens klusēja.

-�� Un tas ir normāli.

-��� Ko tu gribi, lai es saku? Bens beidzot iejautājās. Protams, esmu nobijies. Uz spēles likta mana karjera. Un, kad es galu galā nomierinos, tas no�ēlojamais riebeklis tāpat vien piezvana man

uz māju un krīt uz nerviem! Nu, ko vēl tu gribi dzirdēt? Ka naktīs man tas rādās murgos? Ka nespēju pārstāt par to domāt? Va�ing�tona ir viens, bet mājas pavisam kas cits.

-��� Un kāda ir at�ķirība? Lisa jautāja.

-��� Te dzīvo mani vecāki, Bens atbildēja. Un viss. Punkts. Negribu, lai arī viņi tiek iesaistīti visā �ajā jezgā.

-������������� Iespējams, tie�i tādēļ Riks arī piezvanīja, Lisa norādīja.

-��� Viņ� zināja, ka tādējādi satracinās tevi.

-�� Tie�ām? Bens sarkastiski iesaucās. Bet es jau iedomājos, ka viņ� vēlas nodibināt īstu draugu attiecības! Pēc tā brīni�ķīgā brauciena viņa limuzīnā mums jau ir kopīgas atmiņas, par ko pa�smieties.

Lisa neko neteica.

-��� Piedod! Bens dziļi ievilka elpu. Vai mēs varam sākt no sākuma?

-��� Protams. Lisa pasmaidīja. Stāsti ko Riks tev sacīja?

-��� Ka gribējis tikai novēlēt jauku Pateicības dienu. Esmu pār�liecināts, ka ar to viņ� grib pateikt: Neaizmirsti, par ko mēs runājām limuzīnā.

-�� Mums viņ� jānoķer un jānoliek pie vietas, Lisa noteica, �ū�podama kājas pār doka malu.

-�� Tas tiesa, Bens piekrita, atlaizdamies un atbalstīdamies uz rokām.

-�� Ja vēl kādreiz gribi izrunāties, zini, ka esmu gatava klausīties.

-�� Jūtos pateicīgs. Bens pasmaidīja. Vai tagad mēs varam papriecāties par saulrietu?

-�� Visi gatavi maltītei? Bena māte jautāja precīzi septiņos nā�kamajā vakarā.

-��� Kur tētis? apvaicājās Bens, nolicis krūku ar aukstu ūdeni un divas pudeles zeltera.

-��� Nesen viņ� zvanīja. Kāds pārdūris ma�īnas riepas, tāpēc viņ� kavēsies.

-��� Pārdūris riepas? Vai ar pa�u viss kārtībā? Lisa jautāja.

-��� Vai aizbraukt viņam pakaļ? Bens piedāvājās.

-��� Nav vajadzības, māte atbildēja. Viņ� teica, ka drīz būs klāt avārijas brigāde.

Kad Bens un Lisa bija apsēdu�ies pie galda, māte atnesa mil�zīgu bļodu ar Cēzara salātiem.

-��� Padodiet savus �ķīvjus!

Tajā brīdī atvērās durvis, un parādījās Bena tēvs.

-�� Sveiciens visiem! viņ� uzsauca un, iekams sēdās galda galā, noskūpstīja visus. Esmu tie�i laikā.

-�� Tu ātri tiki galā, Bena māte teica.

-�� Tu pat iztēloties nevari, kas notika, tēvs iesāka, noņemdams kaklasaiti. Tiklīdz biju piezvanījis avārijas brigādei, devos ārā, lai nomainītu vienu riepu. Iedomājos, ka tā ietaupī�u laiku. Esmu ticis līdz pusei, kad piebrauc tas puisis un paziņo, ka arī otra rie�pa ir tuk�a. Viņ� piedāvā savu rezerves riepu un pat palīdz to uzlikt. Gribēju viņam samaksāt, ta�u viņ� atteicās, jo esot ta�u Pa�teicības diena un tā tālāk.

-��� Kā tas puisis izskatījās? Bens jautāja, pūlēdamies izlikties vienaldzīgs.

-�� Gai�i mati, nu, atgādināja sagatavo�anas kursa studentiņu. Nekas īpa�s.

Lisa un Bens apmainījās skatieniem.

-�� Vai viņ� vēl kaut ko teica? Bens mēģināja saglabāt mieru.

-��� Nē-e, tēvs atbildēja, iekraudams savā �ķīvī kaudzi Cēzara salātu. Teica, ka esot lasījis manus komentārus. Un vēl kas. Viņ� zina, ka tu strādā Augstākajā tiesā. Atgādināja par to publikāciju, ko Kerijs par tevi uzrakstīja, kad tu tikko sāki strādāt par ierēdni.

Bens juta, ka sāk svīst rokas, un ar troksni nometa dak�iņu uz �ķīvja.

-��� Kas notika? Bena māte apjautājās.

Bens noslaucīja rokas gar biksēm, paņēma dak�iņu un ātri sa�valdījās.

-��� Viss kārtībā. Vienkār�i visu dienu neesmu ēdis.

Pārsteigta par Bena tēva rāmumu, Lisa jautāja:

-��� Vai jūsu ma�īnai bie�i pārdur riepas?

-�� Laiku pa laikam. Atliek tik uzrakstīt komentāru par korupciju pilsētas vadībā, un ma�īnai tiek pārdurtas riepas, bet mājai izdau�zīti logi. Tāda ir �urnālista dzīve. Pārāk daudz ienaidnieku.

-�� Tad jau �is nav nekāds īpa�ais notikums, Lisa noteica cerī�bā, ka Bens klausās.

-�� Man ir gan, Bena tēvs lepni atbildēja.

Nevēlēdamās klausīties Maikla stāstos par �urnālista dzīvi, Bena māte jautāja:

-��� Vai darbā vēl kas atgadījās?

-�� Nekas īpa�s, Bena tēvs atbildēja. �odien bija tāda mierī�ga diena. Centrā kāds no�auts. Rītdienas numurā būs raksts par kādu nesen atklātu korupcijas lietu policijā. Un mans dēls sade�rinājies. Bet citādi viss ir kārtībā.

-��� Ko? Bens iesaucās, atrauts atpakaļ realitātē.

-��� Vai tad �odienas avīzi neesi redzējis? tēvs jautāja un no portfeļa izņēma laikrakstu. Divdesmit septītajā lappusē, viņ� piebilda un pasniedza Benam.

Atvēris avīzi, Bens pievērsās īso ziņu sadaļai. Pirmās slejas aug�daļā bija ievietota milzīga Lisas fotogrāfija. Zem tās paraksts: Margarita un �eps �ulrnani no Losand�elosas paziņo, ka viņu meita sa�derinājusies ar Bend�aminu Edisonu �īlas un Maikla Edisonu dēlu no Ņūtonas. Kazas tiek plānotas martā.

-�� Sasodīts! Ko tas nozīmē? Bens iekliedzās.

-��� Ļauj man! Lisa pagrāba avīzi. Kur� to izdarījis?

-�� Stulbie dzīvokļa biedri, Bens no�ukstēja.

-��� Vai tas nozīmē, ka jūs patiesībā nemaz neesat saderināju��ies? Bens tēvs jautāja.

-��� Ļoti smieklīgi, Bena māte noteica, kad Lisa pasniedza vi�ņai avīzi. Kur� to izdarījis? Obers? Nātans?

-�� Kur� tad vēl? Lisa attrauca.

Par spīti ģimenes locekļu reakcijai, Bens nespēja nedomāt par Riku.

-�� Ben, vai ar tevi viss kārtībā? tēvs jautāja.

-�� Jā, viss ir kārtībā, Bens atteica un, norādījis uz avīzi, pie�bilda: Piedod par �o! Es par to neko nezināju.

-�� Ir jau labi, tēvs novilka. Mums patīk, ja mūs pazemo. Kat�ra sevi cieno�a avīze priecājas, ja tā laiku pa laikam kļūst par upu�ri nevainīgam jokam.

-�� Tev ta�u �ā joka dēļ nebūs nepatik�anas?

-��� Protams, ne, tēvs atbildēja. Ta�u visu dienu kolēģi man jautāja, kā tad es pats neko neesmu zinājis par tavu saderinā�a�nos. Apēdis salātus, viņ� turpināja: Starp citu, prezidentam

acīmredzot ir savs īsais kandidātu saraksts uz Bleika vietu Aug�stākajā tiesā.

-������������ Kas tie ir? Bens jautāja, pūlēdamies izmest Riku no prāta.

-�� Katlers? Redlihs? Vēl kāds?

-��� Baumo, ka tajā esot arī tavs vecais draugs tiesnesis Stenlijs.

-��� Tas nevar būt, Bens atgaiņājās. Tā ir ēsma, ko viņ� pa�svie� liberāļiem. Varu derēt uz simt zaļajiem, ka Stenlijs nekur ne�tiks.

-��� Vai tiesā neesi neko dzirdējis? tēvs jautāja.

-��� No turienes neko nevar uzzināt, Bens skaidroja. Prezi�denta cilvēki zvana tiesne�iem rekomendāciju dēļ, ta�u tas tikai pieklājības pēc. Citādi mums ir zināms tas pats, kas jums.

-��� Nu, izbeidz! tēvs teica. Tu tur strādā. Tu noteikti esi dzir�dējis kādas baumas. Kaut vienu reizīti pabaro tēti ar kādu infor�mācijas drusciņu!

-��� Es ta�u jau teicu, ka neko nezinu! Bens uzstāja. Un pat nemēģini mani nostādīt tādā situācijā! Pat ja kaut ko zinātu, tev es nedrīkstētu neko stāstīt.

-��� Nomierinies, tēvs atteica. Es tikai jokoju.

-�� Tas bija tikai joks, Lisa mierināja.

-�� Tad jau labi, Bens teica, pievērsies salātiem. Tas bija tikai joks. Sapratu. Ha-ha!

-��� Vai darbā viss kārtībā? māte jautāja dēlam.

-��� Viss ir lieliski, Bens atbildēja. Patie�ām brīni�ķīgi.

-��� Un kā ar to firmu, kas cen�as tevi savervēt? Vai viņi vēl jo�projām interesējas par tevi?

-��� Mamm, viss ir kārtībā. Ceļā uz juristu pasaules ātrgaitas �o�seju man klājas labi. Nekas mani nespēs apturēt. Bet nu� Varbūt parunāsim par kaut ko citu?

-��� Nē. Ko tu negribi man izstāstīt? Pievērsusies Lisai, Bena māte jautāja: Ko viņ� man nestāsta? Stāsti tu!

-��� Mamm, liec mieru Lisai! Bens uzstāja.

-��� Ben, nav vajadzības pacelt balsi, tēvs iebilda.

-��� Ir gan, ja viņa jaucas citu darī�anās! Bens atcirta. Es ta�u lūdzu runāt par kaut ko citu.

-��� Pie galda man �āds tonis nepatīk, māte iebilda. Vai nu atvainojies, vai arī izej no istabas.

-��� Iziet no istabas? Bens jautāja un iesmējās. Un ja nu es nepaklausī�u? Sodīsi mani? Iecirtīsi pļauku? Varbūt aizliegsi ska�tīties televizoru? Varbūt �ogad man netiks sarīkota dzim�anas die�nas ballīte?

-��� Bend�amin, es vēlos, lai tu piecelies no galda! tēvs klusi pavēlēja.

Bens piecēlās un uzskrēja aug�stāvā.

-��� Bū�u savā istabā.

Astoņos atskanēja zvans pie durvīm.

-�� Es atvēr�u, Bena tēvs noteica un piecēlās. Atvēris durvis, viņ� iesaucās: Sveiki, pui�i! Nāciet iek�ā, mēs jau ēdam saldo!

-�� �ķiet, o� pēc kretīniem, Lisa norūca un sāka o�ņāt gaisu, kad pie galda pienāca Obers un Nātans.

-�� Sveiki, puikas! Bena māte teica.

-��� Labvakar, Edisones kundze! Obers smaidīdams sasveicinā�jās. Ceru, ka �ī Pateicības dienas maltīte ir brīni�ķīga.

-��� Bija, Lisa atteica.

-�� Kas tad jūs �ovakar atveda �urp? Bena māte jautāja.

-��� Gribējām tikai apsveicināties. Jau sen neesam redzēju�ies, Edisones kundze, Obers teica. Un, protams, gribējām apsveikt jūsu dēlu saderinā�anās dienā.

-�� Tie�i tā, Nātans piekrita, papliķēdams Lisas muguru. Tev �ī bijusi liela diena. Jums abiem!

-��� Ļoti smieklīgi, Lisa atteica.

-��� Nu, liecies mierā! Nātans teica. Tikai nesaki, ka tev tas nelikās smieklīgi! Tava milzīgā fotogrāfija, sadomātā biogrāfija! Tas ta�u bija ģeniāli!

-�� Un izmaksāja mums gandrīz simt zaļo, Obers piebilda.

-�� Tas patie�ām bija smieklīgi, Lisa piekrita. Ceru, ka sapro�tat, kādas būs atskaņas.

-�� Uztver to kā īsts vīrs! Obers teica, iespraukdamies līdzās Lisai. Starp citu, kur tad ir tā sauktais līgavainis?

-��� Atpū�as savā istabā, paskaidroja Bena māte.

Desmit minūtes vēlāk Obers, Nātans un Lisa iegāja Bena istabā.

-�� Tad jau sods laikam ir atcelts, sēdēdams gultā, Bens norū�ca. Man atļauts satikties ar draugiem.

-�� Liecies mierā! Lisa atteica, iekārtodamās Bena gultā. Viņi vienkār�i gribēja zināt, kas tevi nomoka.

-�� Ja gribētu, būtu viņiem to izstāstījis, Bens attrauca.

-�� Paklau, nedusmojies tikai tāpēc, ka vecāki vēl joprojām iztu�ras pret tevi kā pret pusaudzi, Lisa teica. Visi vecāki ir tādi. Tas ir viņu darbs. Mēdz gadīties, ka viņi pasaka kaut ko neparei�zu. Turklāt tu arī izturējies kā pusaudzis.

-��� Domā, Riks bija tas puisis, kas palīdzēja tēvam? Bens jau�tāja un pastāstīja Oberam un Nātanam, kas noticis.

-�� Nezinu, kur� tas bija, ta�u esmu pārliecināta, ka �ajā lietā ir pārāk daudz sakritību, Lisa teica.

-��� Pie velna, kāpēc viņ� tā rīkojas? Bens iesaucās.

-��� Kāpēc mēs nevarētu beigt runāt par viņu? Nātans iebilda.

-��� Mēs neko nevaram darīt, un nav ne mazākās vēlē�anās nolūko�ties, kā tu jūc prātā. Kad atgriezīsimies, apsēdīsimies un izplāno�sim jaunu stratēģiju.

-��� Bet ja nu� Bens iesāka.

-��� Pietiek! Nātans viņu pārtrauca. Mainīsim tematu!

-Man ir jauns temats, Obers ierosināja, pētīdams septiņpa�dsmit gadus veco Alberta Ein�teina kalendāru, kas vēl joprojām karājās pie sienas. Parunāsim par to, kāpēc rītdiena ir ļoti īpa�a.

Bens mirkli padomāja un tad teica:

-�� Tu da�kārt esi tik sasodīti patētisks!

-��� Kas ir? Lisa jautāja, raudzīdamās uz Nātanu.

-��� Rīt ir jubileja dienai, kad Obers zaudēja nevainību, Nātans paskaidroja.

-��� Es pirmais no visiem iekļuvu �ajā godā, Obers piebilda.

-��� Un tas �os īgņas tracinās līdz pat mū�a beigām.

-�� Bens jau grasījās to darīt ar Lindseju Lūkasu, Nātans stās�tīja, ta�u Obers gribēja būt pirmais un pārgulēja ar Seksa Ma�ī�nu �elliju Levinu.

-��� Tu pārgulēji ar viņu tikai tādēļ, lai iegrieztu Benam? Lisa jautāja.

-��� Ne tikai tādēļ, lai iegrieztu Benam, Obers atbildēja. Es gribēju labāk iepazīt �o meiteni.

-�� Viņ� to izdarīja tikai tādēļ, lai iegrieztu man, Bens uzstāja.

-�� Un �ī doma viņam nedod mieru, Obers teica.

-�� Jūs, pui�i, esat traki, Lisa noteica. Jūs sarīkojat konkursu, kur� pirmais pārgulēs ar meiteni!

-��� Konkurss bija tikai Obera galvā, Bens iebilda.

-�� Ta�u es saņēmu zelta medaļu, Obers teica. Bet neuztrau�cies. Ari sudrabam nav nekādas vainas.

-��� Un kurā klasē tas bija? Lisa jautāja.

-��� Vienpadsmitajā, vienā balsī atbildēja trīs draugi.

-��� Nav nemaz tik slikti, Lisa teica. Un tu, Nātan? Kad bija tava lielā diena?

-�� Diezgan personisks jautājums, Nātans atbildēja. Un kad tu zaudēji savējo?

-��� Izdarīju to ar Kri�u Veisu desmitajā klasē viņa vecāku gu�ļamistabā. Viņi bija aizbrauku�i uz visu nedēļas nogali.

-��� Izcili! Agrais putniņ�! Obers iesaucās.

-�� Nu un kad tu to izdarīji? Lisa jautāja Nātanam.

-��� Divpadsmitajā klasē� Nātans iesāka.

-�� Tas bija pēc divpadsmitās, Bens izlaboja.

-��� Vasarā starp divpadsmito klasi un koled�u, Nātans iecirtās. Formāli tā vēl joprojām bija divpadsmitā klase. Ja arī tagad mums �ķiet, ka tā bija vasara, toreiz man tā tomēr bija tikai divpa�dsmitā klase. Mēs ar Eleonoru Sasmenu bijām nelielā viesnīcas numuriņā D�ersijas krastā maniem vecākiem tur ir vasaras mājiņa.

-�� Gaumīgi, Lisa noteica. Un kur to izdarīji tu? viņa jautā�ja Benam.

-�� Tā kā esmu superīgākais no visiem, aizvedu meiteni uz Bostonas universitātes laivu māju. Mums bija guļammaisi, un viss bija ārkārtīgi stilīgi: zem zvaig�ņotas debess un ar skatu uz pil�sētu.

-��� Un tu? Lisa jautāja Oberam.

-��� Mēs ar Seksa Ma�īnu pēc kādas smagas iedzer�anas devā�mies uz viņas māju un izdarījām to viņas gaumīgi iekārtotajā gu�ļamistabā.

-��� Bet viņas vecāki atradās blakusistabā, Bens piebilda.

-��� Diez vai, Lisa iebilda.

-�� Ta�u viņi neko nedzirdēja, Obers teica un, sakrustojis kā�jas, apsēdās uz grīdas.

-��� Par seksu runājot, kāpēc tu nevarētu pajautāt Oberam par viņa dēku ar �efieni? Nātans ierosināja.

-�� Jā gan. Bens sāka smieties. Tā bija lieliska�

-��� Tā nebija nekāda dēka, Obers viņu pārtrauca. Tas bija �ausmīgs kārdinājums.

-��� Tā bija dēka, un tu biji gļēvulis, Nātans teica.

-��� Stāsti! Lisa uzstāja.

-�� Viss notika tajā neilgajā laika posmā, kad Obers strādāja par sabiedrisko attiecību speciālistu, Bens paskaidroja.

-�� Tā bija sabiedrisko attiecību firma, kas specializējās datoru industrijā, Obers piebilda.

-��� Un Obera priek�niece, Bens turpināja pieklusinātā, pave�dino�ā balsī, teiksim tā, specializējās mīlestībā.

-��� Runāsim atklāti, Obers teica. Viņa man uzmācās, bet es atteicos. Beigas.

-��� Nē, nē, nē, sarunā iejaucās Nātans. Viņa tev uzmācās, bet tu atslēdzies.

-��� Ko? Lisa smiedamās iesaucās.

-��� Viņa ieaicināja Oberu savā kabinetā, un mugurā viņai nebi�ja nekā, izņemot krū�turi, biksītes un melnas zeķes, Bens teica.

-�� Obers uz viņu paskatījās un nogāzās ģībonī.

-��� Es visu dienu jutos slikti, Obers drūmi paskaidroja. Pā�rāk agri piecēlos, un brīdī, kad nonācu viņas kabinetā, man reiba galva.

-��� Drīzāk tev bija bail, Nātans iebilda.

-��� Ko viņa darīja, kad tu atslēdzies? Lisa jautāja.

-�� īsti nezinu, Obers atbildēja. Kad pamodos, viņa virs ma�nas galvas vēcināja dokumentu mapi.

-��� Ta�u viņa vēl joprojām nebija apģērbusies, Bens piebilda.

-�� Un lieki piebilst, ka viņai vairs nebija noskaņojuma. Ģībonis ne�pavisam neuzlabo dzimumtieksmi.

-��� Vai mēs varētu parunāt par kaut ko citu? Obers lūdzās.

-��� O, mīlulīt! Nātans teica Benam. Man patie�ām patīk ta�vas biks� Aizvēris acis, Nātans nokrita uz grīdas.

-�� Vā, bums, bezsamaņa, punkts, Bens noskaitīja.

-�� Man pietiek, es eju prom, Obers teica. Ja būtu gribējis, lai par mani pasmejas, būtu palicis mājās.

-��� Vai aizvedīsi ari mani? Nātans jautāja, kad Obers devās uz durvju pusi.

Neko neatbildējis, Obers izgāja no istabas.

-�� Uzskatīsim, ka klusē�ana ir piekri�ana, Nātans noteica un pamāja atvadas Benam un Lisai. Tiksimies rit!

-�� Tiksimies rit! Bens atbildēja, kad Nātans izgāja no istabas.

-Tu esi tik patētisks, Lisa teica, iedunkādama Benu.

-��� Kas ir?

-�� Tā vieta, uz kurieni tu mani vakar aizvedi. Tā laivu māja. Tu gribēji mani savaldzināt.

-��� Piedod! Bens atteica. Neko tādu es nedarīju.

Lisa piemiedza acis un klusi atdarināja Bena balsi:

-�� Ē, es te uzrakstīju eseju, lai iestātos Kolumbijas universitātē; es te uzrakstīju eseju Jeilai, un es zaudēju� Viņa turpināja daudz dobjākā balsī: Nē, muļķadesa, nestāsti viņai par nevainības zau�dē�anu! To uzzinājusi, viņa nekad neliksies gultā ar mani.

-�� Tie�ām jocīgi. Bens iesmējās. Tu perfekti atdarināji manu domu gājienu.

-��� Iespējams, tas nav precīzs, bet ļoti tuvs gan.

-�� Tu patie�ām tam tici? Bens jautāja.

-�� Vai es kļūdos?

-�� Tu patie�ām tam tici?

-�� Atbildi uz jautājumu! Lisa teica. Vai es kļūdos?

Bens tum�i pietvīka.

-��� Nesaku, ka tev ir absolūta taisnība, bet pilnīgi tuk�u tu arī nerunā.

-��� Es zināju! Tu esi tik paredzams!

-�� Ko tu tur mels? Neesmu nemaz tik paredzams.

-�� Tu joko? Lisa jautāja. Tu esi tik paredzams, ka pēc tevis var pārbaudīt pulkst�

Iekams Lisa pabeidza teikumu, Bens pieliecās un cie�i noskūp�stīja viņu.

Pārsteigta Lisa atrāvās.

-�� Skūpsts no Edisona kunga? Jūtos pagodināta. Nemaz nezi�nāju, ka esi uz to spējīgs.

-��� Varbūt aizvērsies? Bens jautāja, vēlreiz noskūpstīdams Lisu.

Kad viņ� apskāva sievietes augumu, Lisa nogrūda Benu gultā uz muguras. Uzsēdusies viņam jāteniski virsū, Lisa nepacietīgi atpogāja Bena kreklu.

-�� Un, lūk, ko es vēl tev teik�u, Obers sacīja, iebrāzdamies is�tabā. Lai Dievs svētī to mēli viņas mutē, Betmen!

-�� Neticami! Nātans iesaucās.

-�� Kādi iebildumi? Lisa noteica. Mēs te gribam drusku pa�niekoties.

-�� Tu to nekad sev nepiedosi, Obers brīdināja, ar platu smai�du sejā iziedams no istabas.

-��� Un ko tu teiksi Lindsejai Lūkasai? Nātans sauca aiz aiz�vērtajām durvīm.

Nolicis galvu atkal uz gultas, Bens novilka:

-�� Sasodīts!

-���� Aizmirsti! Lisa teica un pieliekusies noskūpstīja viņa kaklu.

-��� Nu? Bens jautāja.

-��� Kas ir? Lisa atvaicāja, gulēdama viņam pie sāniem.

-�� Ko tu domā?

-�� Par ko? Lisa smaidīdama noprasīja.

-�� Par faktu, ka tavas drēbes rotā manu grīdu. Par ko tad vēl?

-��� Lieliski, Lisa teica. Ļoti labi.

Bens gultā apsēdās un papurināja galvu.

-���� Nemaz nedomā ar mani spēlēties, māsiņ! Ar neskaidriem īpa�ības vārdiem man galvu nesajauksi.

-��� Un ko tu gribi, lai saku? Lisa jautāja. Tas bija fenomenā�li! Tas bija izcili! Tu esi mākslinieks, bet es tavs audekls.

-�� Zini, tu nu gan esi riebekle.

-�� Jocīgi gan. Lisa tikko jau�ami nosmīnēja. Pirms pusstun�das tu nepavisam nesūdzējies.

-�� Nemaz jau tik izcili nebija.

-��� Kā teiksi, Lisa atbildēja, lūkodamās uz drēbēm, kas bija iz�mētātas pa grīdu. Norādīdama uz istabas stūri, viņa jautāja:

-�� Starp citu, vai tās ir tavas laimīgās veiksmi neso�ās apak�bikses?

-�� Veiksmei ar tām nav nekāda sakara.

-��� O-o-o, es tevi sarūgtināju? Lisa jautāja, ar pirkstiem pār�vilkdama Bena kaklam zem zoda.

-��� Tas bija muļķīgi, atraudamies teica Bens un atbalstīja gal�vu pret gultas galu. Nevajadzēja tev sniegt apmierinājumu. Nu tu visu laiku tikai zobosies.

-��� Protams, es zobo�os, Lisa teica. Tāda nu es esmu. Ko tad tu iedomājies? Ka mēs sāksim satikties? Ka mēs būsim Augstākās tiesas saldais pārītis? Mēs ta�u tikai paākstījāmies. Iespēju izmī�cīt tavus kauliņus esmu gaidījusi kop� mūsu satik�anās brī�a.

-�� Tu tikai tā saki.

Lisa sagrāba Beriu aiz pakau�a un pievilka sev klāt.

-��� Es runāju nopietni.

-�� Bet nu noslēpums ir atklāts.

-�� Paklau, bū�u gatava ikreiz, kad tu gribēsi to atkārtot. Manu�prāt, tas bija brīni�ķīgi.

-�� Nē, mēs to vairs nedarīsim. Viss. Bens atrāvās. jau tagad mēs jutīsimies neērti, kad būs jāsatiekas darbā. Ikreiz, kad tevi ie�raudzī�u, iztēlo�os, ka esi kaila.

-��� Liela mui�a! Esmu pieaugusi. Es spē�u ar to tikt galā. Un, ja tu iedomājies, ka es gribē�u, bet tu varēsi pateikt nē, tad tu esi ju�cis.

-�� Tu vēl nezini, cik milzīgs ir mans gribasspēks. Tici man, �is bija vienreizējs gadījuma sakars.

-�� Kā teiksi, mīļais, Lisa attrauca, pagriezusies uz sāniem un uzvilkusi segu līdz zodam.

Agrā svētdienas rītā Edisoni aizveda Benu un Lisu uz lidos�tu. Kamēr Bens izkrāva no ma�īnas bagā�u, Lisa apskāva viņa māti.

-�� Vēlreiz paldies, ka uzaicinājāt arī mani, Lisa teica.

-�� Darījām to ar lielāko prieku, Bena māte atbildēja. Jauki, ka mēs beidzot iepazināmies ar tevi.

-��� Līdz nākamajai reizei, mamm. Bens apskāva māti un, pa�manījis asaras viņas acīs, piebilda: Neraudi! Mēs drīz tiksimies.

-�� Ir jau labi, māte atteica, apvaldīdama emocijas. Laimīgu mājupceļu!

Pārbaudīju�i somas, Bens un Lisa devās uz lidma�īnu.

-��� Vai ir kas zināms par Oberu vai Nātanu? Lisa jautāja.

-��� Nekas. Ne telefona zvans, ne kas cits. Viņi pilnīgi noteikti atkal kaut ko ieplānoju�i.

Izrādījās, Nātans, Obers un Ēriks jau gaida pie izejas uz lid�ma�īnu. Vilcinādamies Bens piegāja pie saviem dzīvokļa biedriem.

-��� Kā klājās brīvdienās?

-��� Labi, Nātans sacīja.

-��� Lieliski, atbildēja Ēriks.

-�� Jauki, Obers noteica. Un tev?

-�� Normāli, Bens novilka aizdomu pilnā balsi. Pametis acis ap�kārt, viņ� pievērsās Oberam un Nātanam. Beidzot viņ� ierunājās:

-��� Labi, lai notiek. Sakiet, ko gribat, ta�u nevelciet garumā. �ī neziņa nomoka mani.

-�� Ko nevilkt garumā? Obers jautāja.

-��� Nesaprotu, par ko tu runā. Nātana vaibsti bija nesatrici�nāmi.

-�� Tikai nevajag! Bens iesaucās. Nu, kas jums padomā? Vai kāds no kaut kurienes izlēks un bārstīs rīsus? Vai mums pare�dzēta pūtēju orķestra parāde? Kas notiek?

-��� Nekas nenotiek, Nātans atbildēja.

-��� Ko viņ� tā trako? Obers jautāja Nātanam.

-��� Nav ne mazākās nojausmas, Nātans atteica. Man tas at�gādina klasisku paranojas gadījumu.

Aizvedu�i Lisu līdz viņas dzīvoklim, �etri draugi atgriezās mā�jās. Pirmais piesteidzies pie durvīm, Obers no pastkastītes izņē�ma kaudzi vēstuļu. Ievilcis savu bagā�u mājā, viņ� nometa sūtī�jumus uz virtuves galda. Novietojis somas līdzās skapim, Ēriks devās atpakaļ uz ārdurvīm.

-��� Pui�i, tiksimies vēlāk! Man jāaiziet līdz redakcijai.

Tiklīdz durvis bija aizvēru�ās, Obers satvēra Benu aiz pleciem.

-��� Nu, kāda viņa bija? Varu derēt, gultā viņa uzvedas kā zvērs.

-�� Tu ta�u domāji, ka viņa ir lesbiete, Bens atgādināja.

-��� Neko tādu neesmu apgalvojis, Obers atbildēja. Es teicu, ka viņa ir biseksuāla.

-��� Nu protams, Bens atteica.

Nātans apsēdās uz dīvāna.

-�� Nespēju noticēt, ka jūs to patie�ām izdarījāt. Par ko gan jūs domājāt?

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Bens jautāja.

-��� Man likās, ka mēs vienojāmies: pēc Pateicības dienas pārlie�cināsimies, vai Lisai vispār var uzticēties, Nātans atgādināja.

Bens vēl joprojām nebija novilcis �aketi un stāvēja istabas vidu.

-�� Tikai nesāc! viņ� teica. Es viņai uzticos.

-�� Ben, tikai nepārproti mani, ta�u es negribētu, lai viena gultā pavadīta nedēļas nogale aptum�o tev prātu.

-�� Neuztver to personiski, tomēr es tevis teikto pārpratī�u. �ajā nedēļas nogalē es par Lisu daudz ko uzzināju, un ir pilnīgi neie�spējami, ka viņa kopā ar Riku darbojas pret mani.

-��� Kā tu to vari zināt? Nātans jautāja. Kas tad tevi tik ļoti par to pārliecināja? Tu domā, ka, pārgulējis ar viņu, kaut ko vai�rāk uzzināji?

-�� Ne jau tikai pārgulē�anā ir sāls. Esmu viņu iepazinis kā per�sonību.

-�� Ben, vienīgā at�ķirība starp �o nedēļu un pagāju�o ir tā, ka tagad tu zini, kāda viņa izskatās kaila.

-�� Nav tiesa! Bens atcirta. Tevis nebija klāt, bet mēs�

-��� Beidz runāt par �o nedēļu un paklausies, ko es tev saku, pieceldamies kājās, Nātans teica. Būdams inteliģents cilvēks, tu tomēr esi rīkojies ārkārtīgi muļķīgi. Ja mana teorija izrādīsies pa�tiesa, Lisa dara tie�i to, kas viņai jādara. Padomā par to! Viņa spē�lējas ar abām tavām galvām!

Istabā iestājās klusums. Bens piegāja pie galda un sāka �ķirot pastu. Izvilcis savas vēstules, viņ� teica:

-�� Lisu vismaz interesē manas problēmas.

-�� Un ko tad tas nozīmē? Nātans jautāja.

-�� Tas nozīmē, ka viņa visu nedēļas nogali pavadīja kopā ar mani un runāja par to nelieti Riku. Bet jūs, pui�i, velti iz�ķiedāt laiku, visādi ālējoties.

-��� Nu tu tagad pārspīlē, Nātans teica. Tu ta�u zini, cik daudz laika mēs esam veltīju�i �ai lietai. Mēs ar Oberu riskējām zaudēt darbu, lai noķertu Riku. Un tas saderinā�anās paziņojums bija labākais, ko varējām izdomāt, lai tevi uzmundrinātu. Turklāt Lisa tik daudz laika kopā ar tevi pavadīja tikai tādēļ, lai noskaid�rotu, kas tev zināms.

-�� Tu pats nesaproti, ko runā, Bens atteica un devās uz kāp�ņu pusi.

-�� Nedusmojies un nebēdz! Nātans teica. Nāc atpakaļ, un izrunāsim visu!

Nelikdamies par viņu ne zinis, Bens devās uz savu istabu.

-�� Vajadzēja gan iedomāties, ka viņ� kļūs piesardzīgs, Obers teica, kad Bens bija pazudis no redzesloka.

-��� Protams, es zināju, ka viņ� kļūs piesardzīgs, Nātans atbil�dēja. Un tomēr tas ir riebīgi. Es ta�u uztraucos par viņu.

-��� Zinu, Obers teica, ta�u varbūt tev vajadzēja izturēties daudz iejūtīgāk.

-�� Tu gribi, lai es izturētos iejūtīgāk? Nātans iesmējās.

-��� Es runāju nopietni. Bens patie�ām ir nobijies.

-�� Protams, viņ� ir nobijies. Tie�i es pirms Pateicības dienas tei�cu: sekss alla� nomāc prātīgas domas. Nu Benam pienācis laiks mosties. Viņ� papriecājās, bet tagad laiks skatīties patiesībai acīs: Lisai nedrīkst uzticēties.

-�� Kā pavadīji brīvdienas? Riks jautāja mobilajā telefonā, ka�mēr lidostā gaidīja savu bagā�u.

-��� Vai tie�ām tu sekoji mums uz Bostonu?

-��� Protams, Riks paskaidroja. Man bija jāpieskata savi ie�guldījumi.

-�� Nu, ceru, ka rezultāti tevi iepriecina. Tu viņu patie�ām nove�di līdz neprātam.

-�� Tas gadījums ar tēvu viņu pamatīgi satracināja, vai ne? Riks jautāja.

-�� Tas vēl ir par vāju sacīts. Nu viņ� vairs nesaprot, kam uzti�cēties.

-�� Vai tevi viņ� tur aizdomās?

-��� Nedomāju vis, ta�u ar viņu nemaz nav tik viegli tikt galā. Atpakaļceļā viņ� tik tikko pavēra muti.

Riks pasmaidīja un pielika telefonu pie otras auss.

-�� Tā notiek, kad saproti, ka zaudēsi. Tu izgāz dusmas uz pa��iem tuvākajiem cilvēkiem.

Iegājis istabā, Bens nometa vēstules uz rakstāmgalda un atkri�ta krēslā. Tā nevar būt Lisa, viņ� sev iegalvoja, ar īk�ķiem bungo�dams pa rakstāmgaldu. Paskaties uz faktiem! Ņemot vērā visu, ko tu par viņu zini, vai ir kaut viena iespēja, ka Lisa ir dubultaģente? Nē, tas nav iespējams. Nekādā ziņā.

Pārlikdams prātā visas detaļas, viņ� pavir�i samestās vēstu�les sakārtoja trīs glītās kaudzītēs: vienā bija rēķini, otrā reklā�mas, bet tre�ajā personiskais pasts. Ievērojis �urnāla reklāmu, kas adresēta Bend�aminam N. Edisonam, Bens saprata, ka Newscveek pārdevis viņa datus. Paņēmis nākamo, kas bija adresēta

Bend�aminam L. Edisonam, viņ� jau zināja, ka ātro peļņu iegu�vis ari Legal Times. Ieraudzījis sūtījumu, kas adresēts Bend�ami�nam K. Edisonam, viņ� sarauca pieri to pa�u bija izdarījusi arī kredītkar�u kompānija. Viņ� ta�u bija īpa�i lūdzis to nedarīt! No�lēmis noteikti piezvanīt �ai firmai, Bens pievērsa uzmanību vēs�tulei, kas atradās personiskā pasta kaudzes virspusē. Paņēmis balto aploksni, viņ� pārsteigts atskārta, ka nav ne atpakaļadre�ses, ne zīmoga, ne pastmarkas.

Ar īk�ķi atplēsis aizlīmēto aploksnes malu, Bens izvilka īsu vēstulīti datorrakstā. Dārgais Ben, ceru, ka Pateicības diena bija brīni��ķīga esmu pārliecināts, ka Tu man visu izstāstīsi. Visu labu vēlot, Riks.

Pārlasot rakstīto, Bena sirds sāka auļot arvien straujāk. Piecē�lies no rakstāmgalda, viņ� izmetās no istabas. Noskrējis lejā, Bens iegāja dzīvojamā istabā, kur Nātans runāja pa telefonu.

-��� Kas tas bija? Bens jautāja.

-�� Mana māte, Nātans paskaidroja. Gribēju pateikt, ka esam veiksmīgi nokļuvu�i mājās.

-�� �ī piegādāta personiski, kamēr manis nebija mājās, Bens sacīja, pasniegdams Nātanam vēstuli. Pasta zīmoga nav.

Kamēr Nātans lasīja īso zīmīti, no vannas istabas atgriezās Obers.

-�� Kas noticis? viņ� jautāja.

Neko neteikdams, Nātans pasniedza vēstuli Oberam.

-�� Vai varu tev uzdot jautājumu tavā kabinetā? Bens jautāja, norādīdams Nātanam un Oberam uz ārdurvīm.

Izgāju�i ārā, trīs draugi iesēdās Nātana ma�īnā.

-��� Kad tu to dabūji? Nātans jautāja, aizcirzdams durvis.

-��� Tikko, nervozi atbildēja Bens. Ko tu domā par pēdējo daļu? Ka viņ� visu zina par Pateicības dienu?

-�� Tu jau zini, ko es domāju, Nātans teica. Ja arī tas tev ne�norāda uz Lisu, tad es vairs nezinu, ko tas nozīmē.

-�� Jā jau jā, Bens novilka. Tavuprāt, ja Riks ir uz vienu roku ar Lisu, viņ� par to paziņos atklātībai?

-�� Patlaban esmu pārliecināts, ka Riks spēlējas ar mums, Nā�tans paskaidroja. Ja viņ� slepeni sadarbojas ar Lisu, viņam �ī spēlīte patīk. Ja ne, viņ� tomēr grib radīt iespaidu, ka Lisa ir viņa pusē. Lai vai kā, viņ� izmanto visu, lai padarītu mūs trakus. Riks acīmredzot zina, cik ļoti tev dārga �ī sieviete.

-�� Sasodīts! Bens nolamājās, atkrītot krēslā.

-�� Drīkst uzdot jautājumu? Obers vaicāja, paliecies uz priek�u, un, nenogaidījis atbildi, turpināja: Kāpēc mēs sē�am ma�īnā?

Nātans papurināja galvu.

-��� Ir nu gan muļķis! Ja Riks, zinādams, ka mūsu nav pilsētā, spēj noorganizēt vēstules piegādi, ir pilnīgi iespējams, ka viņ� iz�lo�ņājis mūsu māju.

-�� Tu domā, viņ� ielauzies? Obers jautāja.

-��� Un kāpēc gan ne? ierunājās Bens. Viņ� varēja izmantot izdevību un noskaidrot, kas mums par viņu zināms. Viņ� varēja visur izlikt noklausī�anās ierīces. Viņ� var visu, ko vien vēlas. Es neriskētu tajā mājā izrunāt kaut vārdu.

-��� Un ko mēs tagad iesāksim? Nātans jautāja.

-�� Manuprāt, mums jānoskaidro, kas patiesībā ir Riks. Ja mēs sadabūtu viņa fotogrāfiju un parakņātos Valsts departamenta ar�hīvos, iespējams, varētu to puisi notvert.

-�� Viņ� ta�u pilnīgi noteikti zina par mūsu mēģinājumu ar fo�toaparātu, Nātans teica.

-�� Tie�i tā, Bens atbildēja. Un es viņa vietā neriskētu vēlreiz tik�ties ar mums līdz brīdim, kad var saņemt tiesas lēmumu. Tas nozīmē, ka mums jāatrod krietni neparastāks veids, kā sameklēt Riku. Izslējies sēdvietā, Bens turpināja: Mēs zinām tikai to, ka viņ� ir divdes�mit astoņus līdz trīsdesmit astoņus gadus vecs, gudrs un saprot, ko dara. Esmu pārliecināts, ka Riks, ja vien tas ir viņa īstais vārds, ir jurists. Viņ� pārāk daudz zina par tieslietām, lai izrādītos lajs.

-�� Vai pirms advokatūras eksāmena kārto�anas cilvēku nofoto�grafē? Nātans jautāja.

-�� Arī es par to domāju, Bens atbildēja. Ja apkoposim visu informāciju, kas mums zināma par �o puisi, atradīsim iespēju tikt pie viņa fotogrāfijas. Ja atradīsim viņa fotogrāfiju, varēsim no�skaidrot arī personību.

-��� Kā tad ir ar to advokatūras eksāmenu?

-������������ Da�os �tatos fotogrāfijas nav vajadzīgas, Bens paskaidroja.

-��� Turklāt neesmu pārliecināts, ka Advokātu biedrība sniegs tādu informāciju.

-��� Varbūt �ofera tiesību foto? Obers jautāja.

-�� Pārāk pla�a kategorija, Bens atteica. Ja arī mēs zinātu, no kura �tata viņ� nācis, būtu jāpārbauda pārāk daudz cilvēku.

Sē�ot ma�īnā, trīs draugi berzēja rokas, lai sasildītos.

-�� Ja Riks ir jurists, viņ� gājis juridiskajā skolā. Tātad viņa foto�grāfijai jābūt skolas gadagrāmatā. Tā kā valstī ir vairāk nekā simts juridisko skolu, būs jāpārskata milzīgs daudzums grāmatu, ta�u, manuprāt, vajadzētu aprobe�oties tikai ar kādu duci labāko: Jeilu, Hārvardu, Stenfordu, Kolumbiju un tā tālāk. Riks ir snobs, tāpēc varu saderēt, ka viņ� gājis labā skolā.

-�� Tas tik un tā ir daudz, Obers iebilda.

-�� Ne īpa�i, Bens paskaidroja. Ja ņemsim duci labāko skolu un pārskatīsim pēdējos piecpadsmit gadus, pār�ķirstīt vajadzēs tikai simt astoņdesmit gadagrāmatas. Tā kā kursā vidēji ir �etri simti studentu, nav nemaz tik slikti.

-�� Septiņdesmit divi tūksto�i fotogrāfiju, Nātans aprēķināja, ar pirkstiem bungodams pa automa�īnas stūri.

-�� Patiesībā tikai apmēram puse, Bens iebilda. Uz sievietēm ta�u mums nav jāskatās.

-��� Ko nozīmē mums? Obers jautāja. To, kāds viņ� izskatās, zini tikai tu.

-�� Tad man vienam nāksies pārlūkot tās fotogrāfijas, Bens tei�ca. Vai tev ir labāks plāns? Ja atradī�u Rika fotogrāfiju, nekas cits mums vairs nebūs vajadzīgs.

-�� Vai tu vispār vari dabūt tās gadagrāmatas? Nātans jautāja.

-��� Protams, Bens atbildēja. Piezvanī�u uz tām skolām un pateik�u, ka Augstākās tiesas tiesnesis gribētu saņemt pāris gada�grāmatu, un līdz nedējas beigām tās visas jau būs mums rokā. Juridiskajās skolās tiesne�i tiek uzskatīti par dieviem cilvēku vidū.

-�� Tad jau tā ir mūsu vislabākā iespēja. Pārliecies pāri stūrei, Nātans turpināja: Bet tagad stāsti, ko tu domā par Lisu.

Bens pētīja vēstuli, ko turēja rokās.

-��� Es vēl joprojām esmu pārliecināts, ka tev nav taisnība, ta�u patlaban negribu riskēt. Es uzticos Lisai, ta�u mierīgi varu neko viņai nestāstīt par �o plānu.

-�� Tas arī ir viss, ko tev lūdzu, Nātans atbildēja. Jo mazāk cilvēku par to zinās, jo labāk.

Pirmdien agri no rīta Bens ieradās Augstākajā tiesā, tērpies sa�vā iemīļotajā zilajā uzvalkā, svaigi iestīvinātajā kreklā un melna�jā vilnas mēteli. Viņ� gan nejutās tik atpūties, kā būtu gribējies,

tomēr priecājās, ka brīvdienas beigu�ās. Ta�u, ieraudzījis majes�tātiskās ēkas stūri, Bens juta, ka nemiers atgrie�as. Augstākā tie�sa bija mū�īga, un pēdējā laikā tādas bija ari Bena problēmas. Aiz�gājis līdz savam kabinetam, viņ� mirkli vilcinājās, iekams atvēra durvis. Labi, viņ� sev iegalvoja. Vienkār�i izturies mierīgi! Nekas nav mainījies; jūs vēl joprojām esat draugi, ta�u tu nedrīksti viņai stāstīt par Rika notver�anas plānu. Uztraukdamies, ka �īs ba�as jau�amas sejā, Bens aizvēra acis un iztēlojās, ka Lisa ir kaila. Lieliski, esmu mierīgs, viņ� vēlreiz domās sev atgādināja un atvēra kabineta dur�vis. Iegājis iek�ā, viņ� nejutās pārsteigts, ieraugot Lisu, kas alla� darbā ieradās pirmā.

-�� Kāpēc tāds muļķīgs smaids? Lisa jautāja, kad Bens bija ap�sēdies uz dīvāna.

-�� Vai tad nedrīkst priecāties par iespēju atgriezties darbā? Vai tas ir slikti?

-�� Izbeidz! Lisa teica. Es ari agrāk esmu tevi tādu redzējusi. Tu vēl joprojām domā par Pateicības dienu, vai ne?

-�� Lisa, lai ari tev patiktu būt par manas pasaules centru, diem��ēl jāteic, ka tā nav. Turklāt �is ir parasts mierīga cilvēka izskats. Es vienkār�i priecājos, ka atkal esmu darbā.

-�� Tā nav, Lisa strīdējās. Tā izskatās cilvēks, kas lieto zāles pret aizcietējumiem.

-�� Aizcietējumi. Sekss ar tevi. Tas ir viens un tas pats, Bens atcirta.

-�� Tas bija lieliski, Lisa atbildēja. īsi, bet efektīgi. Viņa atslī�ga krēslā. Starp citu, kop� kura laika tu pret mūsu rotaļā�anos izturies tik mierīgi? Man likās, ka tu nemaz negribi par to runāt.

-�� Tagad viss ir kārtībā. Kamēr tās dēļ neradīsies problēmas, viss būs labi.

-�� Ja labi ir tev, būs labi ari man, Lisa bilda. Nu, stāsti, kas jauns! Vai esi izdomājis, ko darīt ar Riku?

-������������ Nē, vēl ne, Bens atteica, iedams pie sava rakstāmgalda.

-��� Vairāk esmu domājis par lēmuma rakstī�anu Grinnell lietā nekā par Riku.

-��� Tad jau labi. Lisa paņēma bloknotu un piegāja pie Bena rakstāmgalda. Jo es visu laiku esmu lauzījusi galvu par to. Nolikusi bloknotu Benam priek�ā, viņa turpināja: Tā kā Veita

vairs nav Ostermana komandā, es domāju, mēs varam uzskatīt, ka viņu lēmums tiks balstīts uz �iem faktiem. Viņi teiks, ka Grinnell uzlikti neproporcionāli apgrūtinājumi, ta�u mēs varam iebilst, ka tas attiecas tikai uz retiem gadījumiem, kad iesaistīti atsevi�ķi vēs�tures pieminekļi un�

-�� Oho! Bens iesaucās, vēlēdamies nomierināt Lisu. Drus�ku pagaidi! Vispirms es gribu noskaidrot, kad Holisam �is lē�mums ir vajadzīgs.

-�� Saņēmu ziņu, ka pirmo uzmetumu viņ� grib redzēt desmit dienu laikā, bet visam jābūt gatavam līdz Ziemassvētkiem. Viņi grib pasludināt �o lēmumu jau pirms Jaunā gada.

-�� Tātad mums ir trīs nedēļas laika, Bens teica. Ņemot vērā, ka viņ� nedēļu iepriek� gribēs ar to iepazīstināt pārējos tiesne�us.

-��� Lieliski, Lisa noteica. Tad sāksim!

-��� Es sāk�u, Bens iebilda, paņemdams savu bloknotu. Bet, ja tev pēk�ņi uznākusi vēlē�anās uzrakstīt pirmo uzmetumu, laip�ni lūdzu!

-�� Izbeidz vienreiz! Piedod, ja es, dodama pāris padomu, esmu ielauzusies tavā intelektuālajā lauciņā.

-�� Es tikai gribēju pateikt, ka jau pa�ā sākumā tie�i es noformu�lēju viedokli. Tad tu aizbāz caurumus un visu sakārto. Patlaban es neesmu gatavs rakstīt viedokli Grinnell lietā. Iekams kaut ko uzlieku uz papīra, man vismaz divas dienas jāpavada bibliotēkā, lai sa�meklētu materiālus. Var jau būt, ka tu esi gatava visu uzrakstīt no galvas, bet tā labi lēmumi netop. �ī nav augstskolas diskusija.

-�� Neizturies pret mani kā pret ienaidnieci! Vai varam beidzot aprunāties par lēmumu?

-������������� Hallo! Vai tu vispār klausies, ko tev saka? Bens iesaucās.

-��� Es tikko teicu, ka negribu to darīt.

-��� Bet es gribu! Lisa atcirta.

-�� Kāpēc? Līdz �im mēs to nekad neesam darīju�i. Kāpēc tu pēk��ņi esi tik nepacietīga? Tas ta�u ir tikai parasts lēmums.

-Jā, bet �ī ir pirmā lieta, kurā tu esi pārliecināts, ka taisnība ir otrajai pusei, Lisa iebilda.

-�� Paklau, kas notiek? Bens jautāja, saraucis pieri. Tu patie��ām domā, ka es varētu uzrakstīt sliktu lēmumu tikai tādēļ, lai gūtu personisku uzvaru?

-��� Es neteicu�

-��� Tas nemaz nav jāsaka. Tas redzams tev sejā. Tu patie�ām domā, ka es tā varētu izdarīt, vai ne?

-��� Es nezinu, ko domāt, Lisa atzinās un devās pie sava rak�stāmgalda. Vienkār�i esmu pārliecināta, kādam �im lēmumam vajadzētu būt, tāpēc gribētu piedalīties tā tap�anā.

-�� Nemelo, citādi�

-�� Ben, nedraudi man! Lisa uzmeta bloknotu uz sava rakstām�galda. -Ja gribi būt galvenais, lūdzu, man nav iebildumu!

Tonedēļ Bens devās uz Mailboxes&cThings, lai pārbaudītu savu pastkastīti. Atvieglots viņ� konstatēja, ka beidzot pienāku�i Rika telefona rēķini. Paņēmis aploksni, viņ� pamanīja uz tās sīku piezīmīti: Ceru, ka palīdzēs. Riks.

-�� Sasodīts! Bens no�ukstēja.

Atplēsis aploksni, viņ� izvilka Rika rēķinu kopijas. Pārlasījis dokumentus, viņ� atkal tos ielika aploksnē un atgriezās Augstā�kajā tiesā. Nopriecājies, ka viņu kabinets ir tuk�s, Bens paņēma klausuli un uzgrieza Nātana numuru.

-��� Administrācija, atskanēja Nātana balss.

-��� Es tikko saņēmu Rika telefona rēķinus.

-��� Ilgi bija jāgaida, Nātans norādīja. Un kas tur rakstīts? Kaut kas noderīgs?

-�� Protams, ne, Bens atbildēja un sāka �ķirstīt rēķinu kaudzī�ti. Viss ir tie�i tā, kā mēs domājām. Personiskajiem zvaniem viņ� acīmredzot lieto mobilo telefonu, jo no �ā viņ� zvanījis tikai uz manu mājas numuru, uz manu darbu un uz izziņu biroju.

-��� Viņ� par visu parūpējies, Nātans atzina.

-��� Ka es tev saku, Bens iesāka, pagrūdis rēķinus nostāk. Es patie�ām sāku uztraukties, ka mēs viņu nekad nenoķersim.

-�� Tā nerunā! Riks ir gudrs, ta�u arī viņ� var kļūdīties.

-�� Ari es tā domāju, tomēr pēdējā laikā man �ķiet, ka viņ� ne�kad nekļūdās.

-��� Nenoskaņo sevi negatīvi! Tu ta�u jau pasūtīji tās gadagrā�matas, vai ne?

-�� Vakar. Vēlākais, nākamnedēļ tās būs klāt, un�

Pēk�ņi durvīs parādījās Lisa, un Bens steig�us iegrūda rēķi�nus rakstāmgalda atvilktnē.

-�� Nē, es pilnīgi piekritu, Bens teica Nātanam. Obers, iedo�mājies, ka esam aizmirsu�i viņa dzim�anas dienu, kļūs traks.

-��� Vai ienāca Lisa? Nātans jautāja.

-�� Jā, tie�i tā, Bens atbildēja. Tie�i tāpēc mums jāizliekas, ka �ogad esam aizmirsu�i.

-�� Viņai ne vārda!

Paskatījies uz Lisu, Bens teica:

-��� Nātans sūta tev sveicienus.

-�� Pasveicini ari viņu! Lisa atbildēja.

-��� Ari viņa saka tev �au, Bens teica. Bet nu man vairs nav laika. Tiesnesis un taisnīgums sauc. Nolicis klausuli, viņ� pie�vērsās Lisai. Nu, kas jauns?

-��� Nekas īpa�s, Lisa teica. Jūs plānojat svinēt Obera dzim��anas dienu?

-�� Jā, Bens atbildēja. Domādams, ka esam to aizmirsu�i, viņ� sāks trakot, tāpēc mēs izliksimies, ka tā ari ir. Un tad aizvedīsim viņu vakariņās vai vēl kaut kur.

-��� Apsveic viņu arī manā vārdā!

-�� Noteikti, Bens atteica, rotaļādamies ar spraudītēm.

-�� Starp citu, vai esi dzirdējis par kandidātu izvirzī�anu? Lisa piegāja pie Bena rakstāmgalda un atspiedās pret stūri. Baumo, ka prezidents izvirzīs Katleru.

-��� Kur� tad to teica? Bens jautāja.

-�� D�ouels, kas to dzirdējis tie�i no Ostermana. Acīmredzot pre�zidents bijis visai laipns pret Ostermanu. Oficiāli kandidātus iz�virzīs rīt.

-�� Skumji, ja tā izrādīsies taisnība. Katlers nav labākā izvēle.

-��� Kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņ� nav tāds jurisprudences ģēnijs kā tu?

-�� Viņam nemaz nav jābūt ģēnijam, bet es uzskatu, ka virs vi�dējā līmeņa jābūt gan.

-��� Izbeidz! Viņ� ta�u nebūt nav idiots.

-�� Protams, Katlers nav idiots. Tomēr nekas īpa�s ari viņ� nav. Normāls. Vidusmēra jurists. Bezceris. Plānprātiņ�. Pļāpa�

-��� Es sapratu.

-��� Tu ta�u zini, ko es ar to gribu teikt. Viņ� pilnīgi noteikti ir brīni�ķīgs cilvēks, bet Augstākās tiesas tiesne�iem, manuprāt, ir jābūt pa�iem izcilākajiem no izcilajiem.

-Jā, laipni lūdzam realitātē, tomēr politiskais process paredz pavisam ko citu. Ja tevi apstiprina, tavam intelekta līmenim nav pilnīgi nekādas nozīmes. Lisa devās atpakaļ pie sava rakstām�galda. Kas ar tevi pēdējā laikā notiek? Tu visu laiku �inksti.

-�� Vienkār�i slikta diena.

-��� Tad neizgāz dusmas uz mani! Lisa teica. Es neesmu vainīga.

Nākamajā rītā agri Bens nokāpa lejā, lai pabrokastotu. Kad viņ� iegāja virtuvē, Nātans jautāja:

-�� Vai esi redzējis �odienas avīzi?

-������������ Nē, Bens atbildēja, iebēris sev bļodā graudaugu pārslas.

-��� Kas noticis? Ēriks atkal kaut ko par mani uzrakstījis?

-�� Silts, Nātans atbildēja un pasniedza dzīvokļa biedram avī�zes pirmo lapu.

Lielais virsraksts vēstīja: Kxitlers guvis atbalstu; prezidents izvē�lējies kandidātu.

-��� Kā tad viņ� to uzzinājis? Bens jautāja.

-��� Tas nav bijis grūti, Nātans vienaldzīgi atbildēja. Par to rakstīts visās avīzēs. Acīmredzot informācija parādījusies jau vakar�vakarā.

Līdzīgu virsrakstu ieraudzījis arī The Washington Post, Bens at�viegloti nopūtās.

-�� Viņi Ērikam ļāvu�i pierakstīt visu pirmo lappusi, Nātans teica.

-�� Tā ir Augstākā tiesa, Bens atbildēja. Viņa specializācija.

-��� Izbeidz ta�u! Jau mēnesi viņ� turējies pa gabalu.

-�� Nātan, �ajā ziņā es patie�ām nejokoju. Es viņam neko nepie�do�u, un manis noteiktais termiņ� vēl joprojām ir spēkā. Ja Ēriks līdz Jaunajam gadam nebūs izvācies, prom ie�u es. Vienam no mums ir jāaiziet.

-��� Un kur� maksās viņa īres daļu?

-��� Varam atrast jaunu biedru vai arī es pats samaksā�u.

-�� Tu tie�ām esi gatavs maksāt dubultu īri, lai tikai nebūtu jā�redz Ēriks? Esi pārliecināts, ka tas ir labākais risinājums?

-��� Un ko tu gaidīji? Ka apskau�u viņu un teik�u esmu visu piedevis? Tā nenotiks. Sīka ķilda draugu starpā ir viena lieta, ta�u Ēriks aizgāja pārāk tālu. Viņ��

-��� Paklau, es to negribu dzirdēt, Nātans pārtrauca dzīvokļa biedru. Esmu tavā pusē. Oberam tas viss nepatīk, ta�u arī viņ� ir tavā pusē. Ja vēlies, lai Ēriks izvācas no mājas, tas ir tavs lē�mums. Es tikai gribu, lai tu apsver visas iespējas. Pārskrējis ar acīm avīzei, Nātans jautāja: Vai esi padomājis, kā Ēriks tev va�rētu atmaksāt, ja tu viņu izmetīsi no mājas?

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Bens neticīgi jautāja.

-��� Ja tu mani izmestu, es būtu ļoti nikns. Varbūt, atriebības dzīts, uzrakstītu vēl kādu rakstiņu par tevi.

-��� Lai tikai pamēģina! Bens dusmās vārījās. Es viņam gal�vu norau�u! Un tad es�

-��� Nomierinies! Nātans teica. Viņ� neko vēl nav uzrakstījis. Tā bija tikai hipotēze.

Bens iemalkoja sulu.

-��� Tu ta�u nedomā, ka viņ� patie�ām varētu to izdarīt, vai ne?

-��� Izdarījis vienreiz�

-�� Tu gribi teikt, ka man ar Ēriku vajadzētu izlīgt tikai tādēļ, lai viņ� turpmāk vairs nenodarītu man pāri? Tu esi jucis?

-��� Es jau nesaku, ka vajag izlīgt. Ta�u uzskatu, ka jāuzmanās.

Iedams uz savu kabinetu, Bens pamāja Holisa sekretārei Nensijai.

-�� Sveiks, Ben! Nensija pasmaidīja.

Viņa bija cienījama dāma ar sirmot sāku�iem brūniem matiem un pie Holisa strādāja jau gandrīz divdesmit gadu. Viņa atradu�sies līdzās, kad Holiss bijis iecirkņa tiesnesis Kolumbijas apga�balā, un starp tiem pieciem cilvēkiem, kas biju�i viņa kabinetā, kad Holiss izvirzīts uz Augstāko tiesu. Iespējams, Nensija strā�dās pie Holisa līdz viņa pensijas dienai. Viņasprāt, �is bija lielis�kākais darbs pasaulē.

Nensija paņēma no sava rakstāmgalda stūra milzīgu aplok�sni un pasniedza to Benam.

-��� �o tikko atnesa jums. Kurjers. Tātad kaut kas svarīgs.

-��� Paldies! Bens teica un devās uz savu kabinetu.

Nenovilcis mēteli, viņ� atplēsa aploksni. Tajā bija svaigākais

Washington Herald numurs. Erika vārds bija apvilkts ar sarkanu. Līdzās ar roku bija uzrakstīts: Vēl joprojām tici viņam?

Nelietis, nodomāja Bens. Ne uz mirkli neļauj aizmirst, ka viņ� ir tepat līdzās. Bens izmeta avīzi papīrgrozā un tad pamanīja, ka pie datora piestiprināta rozā zīmīte, uz kuras ar Lisas roku rakstīts: Piezvani Dro�ības dienestam! Cik drīz vien iespējams. Norāvis zīmīti, Bens to saņurcīja un arī iemeta papīrgrozā. Ieskatījies Augstākās tiesas iek�ējo telefonu numuru sarakstā, viņ� sāka zvanīt.

-�� Sveicināti! Te Bens Edisons no tiesne�a Holisa biroja.

Pēc pāris sekundēm klausuli paņēma Dro�ības dienesta priek�nieks Kāris Langens.

-�� Sveiks, Ben! Kā klājas? viņ� jautāja.

-�� Normāli, Bens atbildēja, pūlēdamies saglabāt mieru. Kas noticis?

-��� Nekas īpa�s, Langens teica. Izlasīju vēl vienu skanda�lozu raksteli, ko uzcepis tavs dzīvokļa biedrs, un atcerējos, ka sen neesam runāju�ies.

-��� Paklau, jūs ta�u zināt, ka man ar to nav nekāda sakara! Bens atcirta jau daudz skaļākā balsī. Līdzīgi raksti �odien ir visās avīzēs.

-������������ Es jau neteicu, ka tev ar to ir kāds sakars, Langens sacīja.

-��� Es teicu, ka atcerējos tevi. Kad tikāmies pēdējo reizi, tu apsolīji, ka atnāksi pie mums, tiklīdz būsi izrunājies ar Ēriku.

-��� Neko tādu es neesmu solījis, Bens atteica. Fisks jautāja, vai es atnāk�u. Es atbildēju, ka padomā�u. Negribētu izklausīties nepieklājīgs, bet vai ir vēl kas, ko jūs vēlētos zināt? �odien patie��ām esmu aizņemts.

-��� Patiesību sakot, mēs gribējām noskaidrot, kas noticis ar Ēriku.

Kabinetā ienāca Lisa, un Bens teica:

-��� Mēs ar Ēriku vairs nesarunājamies. Viņ� nejūtas vainīgs par to, ko izdarījis, tādēļ es uzstāju, lai viņ� vācas prom. Vienīgais, ko viņ� varēja pateikt, ka gribējis pacelties pa karjeras kāpnēm. Vēl kādi jautājumi?

-��� Vai viņa rīcībai cita izskaidrojuma nav? Langens jautāja.

Bens uz piezīmju lapas uzrakstīja dro�ībnieki un parādīja to

Lisai.

-�� Ja arī ir, Ēriks man to nav teicis, Bens atbildēja. Vēl kas?

-��� Visbeidzot, Langens sacīja, gribējām tevi uzaicināt uz mūsu biroju, lai pārbaudītu tevi ar melu detektoru.

Bens sastinga krēslā.

-�� Nesaprotu, kāpēc�

-�� Tikai piesardzības nolūkos. Tu ta�u zini, ka mēs negribam, lai �ī izmeklē�ana nonāk atklātībā, tāpēc tiesne�iem mēs neko vēl neziņosim. Ja tu nepiekritīsi�

-��� Es piekrītu.

-�� Lieliski, Langens teica. Mēs piedāvājam divdesmit tre�o. Būs labi?

-��� Protams, Bens atbildēja. Pieņemams datums.

-��� Lieliski. Tiksimies pie mums pēc divām nedēļām. Pasveici�niet no manis tiesnesi Holisu!

Bens nolika klausuli un blenza uz rakstāmgaldu.

-��� Kas noticis? Lisa jautāja. Ko viņi gribēja?

-�� Izlasīju�i Ērika rakstu par Katlera izvirzī�anu un grib, lai es izeju melu detektora pārbaudi.

-������������� Nevar būt! Lisa iesaucās un iemeta Benam ar spraudīti.

-��� Par to ta�u bija rakstīts visās iespējamās avīzēs! �odien ir ofici�ālā ceremonija. Baltais nams �o informāciju izplatījis vēlu vaka�rā, lai vismaz divas dienas turētu presi tālāk no �īs lietas.

-��� Iestāsti to dro�ībniekiem!

-�� Viņi nevar tev uztiept to melu detektora pārbaudi, Lisa uz�stāja. Tā ir iejauk�anās privātajā dzīvē.

-��� Viņi gaidīs mani divdesmit tre�ajā. Un es ie�u.

-�� Kāpēc?

-��� Man tas jādara, Bens atbildēja, kārtodams papīrus uz gal�da. Ja ne, viņi izstāstīs Holisam visu, ko zina, un tad mani no �ejienes noteikti izmetīs. Ja arī viņi par stāstī�anu Holisam tikai blefoja, mana atteik�anās aizdomas tikai pastiprinās.

-�� Zini, kad aizdomas pa īstam pastiprināsies? Kad tu neiztu�rēsi pārbaudi.

-��� Es izturē�u, Bens uzstāja. Tās pārbaudes nav nemaz tik sare�ģītas. Tie�i tāpēc tās neizmanto tiesā. Tās neko nepierāda. Jā, esmu pieļāvis kļūdu, ta�u ar nolūku es Augstākajai tiesai ne�kādu kaitējumu neesmu nodarījis. Ja saglabā�u vēsu prātu, pār�baudi izturē�u.

-��� Kā teiksi, Lisa novilka un papurināja galvu. Ta�u es tik un tā domāju�

-�� Zini ko? Es vairs negribu par to runāt.

-�� Bet�

-�� Izbeigsim! Bens stingri noteica, neskatīdamies Lisai acīs. Es tik�u galā.

Vēlāk vakarā Bens atgriezās mājās, un ceļu sedza tikko uzsni�dzis sniegs. Atglaudis ar sniega kārtiņu pārklātos matus, viņ� sa�meklēja atslēgas un atvēra durvis.

-���� Noliec mantas, mēs dodamies prom! vilkdams mēteli, Obers sauca. Tā kā Bens nereaģēja, Obers apstājās un paskatījās viņam acīs. Kas noticis? Tu izskaties no�ēlojami.

-��� Paldies!

Bens nometa portfeli uz grīdas un ļāva noslīdēt arī �aketei.

-�� Smaga diena, mīļais?

-�� �ausmīga, Bens atbildēja, atraisot kaklasaiti un atpogājot krekla aug�ējo podziņu. Vēl joprojām neesam pabeigu�i lēmu�ma tekstu. Dro�ībnieki grib, lai es izeju melu detektora pārbaudi. Riks elpo mugurā. Es nedrīkstu uzticēties Lisai. Vienas vienīgas nelaimes.

-�� Dro�ībnieki grib, lai tu izej melu detektora pārbaudi? Nātans jautāja. Viņi to nedrīkst.

-��� Zinu, ta�u, ja nepiekritī�u, viņi visu izstāstīs Holisam.

-��� Negribētos jūs traucēt, bet varbūt jūs nāksiet? Obers jau�tāja. Nātans �odien paaugstināts, bet mēs te kasāmies.

-�� Paaugstināts? Bens pārjautāja. Nātans pasmaidīja, un Bens viņu cie�i apskāva. Apsveicu!

-�� Tu patie�ām izskaties pēc Valsts sekretāra politikas plāno��anas nodaļas jaunākā darbinieka, Obers teica. Lai ko tas ari nozīmētu.

-�� Kop� �īs dienas man vajadzēs rakņāties tajos lielās politikas mēslos, kas iet cauri mūsu departamentam, Nātans teica.

-�� Neticami! Bens iesaucās. Es zināju, ka tev izdosies! Ceru, ka tev būs lielāks kabinets.

-��� Lielāks kabinets, lielāks dators, mazliet lielāka alga.

-�� Kas vēl tev vajadzīgs? Bens jautāja. Tagad jūtos kā muļ�ķis: es te sūdzos par savām neveiksmēm, bet tev ir tik labas ziņas!

-��� Neuztraucies! Nātans mierināja.

-��� Pietiks siekaloties, Obers teica. Dosimies svinēt!

Bens uzskrēja savā istabā, uzvilka d�insus un �okolādes brū�no d�emperi.

-�� Uz kurieni mēs iesim? viņ� jautāja, kāpdams atkal lejā.

-��� Uzmini nu! Obers iesaucās.

-��� Vai tie�ām uz turieni?

-��� Ei, tas ta�u ir paaugstinājums, Nātans teica. Nu, ejam, astoņos to slēdz ciet.

Ieradu�ies Smitsonu Nacionālajā gaisa un kosmosa muzejā, trīs draugi cauri milzīgām stikla durvīm iegāja ēkā. Jau pēc minūtes viņi aplūkoja Lido�anas ceļa stabu izstādi. Starp aerodinamikas brīnumiem, kas bija piekārti pie griestiem, bija gan brāļu Raitu radī�tais lidaparāts, gan "Sentluisas gars", gan Nātana iemīļotā "Glītā Glenisa" pirmā lidma�īna, kas pārsniedza skaņas ātrumu*.

-�� Cik rei�u brāļi Raiti pacēlās gaisā pirmajā dienā? Bens jau�tāja, lasīdams uzziņas materiālu par brāļu Raitu pirmo lidojumu.

-�� �etras, atbildēja Nātans.

-��� Kad tas bija?

-�� Tūksto� deviņi simti tre�ā gada septiņpadsmitajā decembrī.

-��� Kur� lidoja pirmais?

-�� Orvils, un noturējās gaisā divpadsmit minūtes, Nātans tei�ca, skatīdamies griestos. Savukārt Vilburs piecdesmit deviņās sekundēs veica vislielāko attālumu.

-�� Es tomēr nesaprotu, kāpēc tu esi tik aizrāvies ar �ito, Bens teica, apskatīdams Sputnik 1 kopiju. Tu ta�u neesi zinātnieks, tavs tēvs nav militārists, tava�

-��� Vai tu neproti vienkār�i priecāties par tehnikas sasniegu�miem? Nātans jautāja. Vai tavs jurista prāts vispār spēj kaut ko tādu aptvert? Mēs atrodamies zinātnes lielāko sasniegumu vidū un varam sniegties pāri mūsu eksistences robe�ām.

* Nacionālā gaisa un kosmosa muzeja (The National Air and Space Museum) galerija �Lido�anas ceļa stabi" (Milestones of Flight) apskatāmi visda�ādākie lidaparāti: gan brāļu Vilbura un Orvila Raitu radītais, kas 1903. gada 17. de�cembri pacēlās gaisa un noturējās tur gandrīz minūti; gan "Sentluisas gars" (Spirit ojf St. Louis), ar ko Kāris Lindbergs 1927. gada 20. un 21. maija veica pirmo lidojumu pāri Atlantijas okeānam; gan "Glītā Glenisa" (Gtamoroiis Glennis), kas pirmā pārsniedza skaņas ātrumu un nosaukta par godu izgudro�tāja sievai; gan Sputnik I pirmais Zemes mākslīgais pavadonis, kas pa�laists 1957. gada.

Obers piegāja pie autentiskā Mēness ie�a, ko uz Zemi nogā�dāja Apollo 17 komanda, un paberzēja bāli pelēko eksponātu.

-�� �is iezis gan ir viltojums. Tas nav nācis no Mēness.

-��� Kā tu vari pamatot �ādu hipotēzi? Nātans jautāja. Ar sa�vām bezgalīgajām zinā�anām starpplanētu ģeoloģijā?

-�� Tas neizskatās īsts, Obers paskaidroja. Tas izskatās pēc viltojuma. Pagriezies pret tūristiem, kas apskatīja izstādi, Obers skaļi paziņoja: �is iezis ir viltots! Mēs tiekam mānīti!

Aizklājis dzīvokļa biedra muti, Nātans teica:

-�� Vai tu nevarētu nomierināties? Kāds vēl padomās, ka tev ir tikai desmit gadi!

-�� Viņam ir divpadsmit, Bens piemetināja un, paberzējis iezi, piebilda: Tas patie�ām neizskatās īsts. Tas atgādina kaut ko sin�tētisku, no plastikāta vai tamlīdzīgi.

-��� Redzi, es ta�u teicu! Obers iesaucās.

-�� Tas ir īsts iezis, Nātans strīdējās pretī. Izlasi, kas te rak�stīts. Uz Zemi to nogādaja Apollo 17 komanda. Tas ir vismaz �et�rus miljardus gadu vecs.

-�� Iespējams, īstais iezis bija radioaktīvs, un, kad tā dēļ bojā gāja vairāki tūristi, to nomainīja ar �o gludo graba�u, Obers iebilda.

-��� Es atsakos turpināt �o sarunu, Nātans teica. Un tas ir tik gluds tikai tāpēc, ka miljoniem stulbu tūristu gribas tam pieskarties.

Pielicis roku iezim vēl vienu reizi, Obers teica:

-�� Ir ta�u acīm redzams, ka tas nav īsts. Es gribu saņemt atpa�kaļ savu naudu.

-��� Iesim uz nākamo izstā�u zāli? Nātans jautāja. Vai to tu man gribi teikt?

-��� Esmu izsalcis, Obers teica. Vienkār�i gribu kaut ko apēst.

Draugi aizgāja uz ēkas austrumu spārnu un iegāja kafejnīcā "Li�dojums". Uzliku�i uz paplātēm gatavās sviestmaizes un plastikā�ta trauciņos saliktos desertus, viņi apsēdās pie kāda brīva galdiņa.

-��� Izstāsti par to melu detektoru! Kad tā pārbaude būs? jautā�ja Nātans.

-�� Pēc divām nedēļām.

-��� Un ja nu tu neizturi?

-������������ Nezinu, Bens atbildēja, iztinot sviestmaizi ar liellopu gaļu.

-��� Pieņemu, ka nekas labs tas nav, ta�u viņi ne reizi nav teiku�i,

kas notiks, ja es pārbaudi neizturē�u. Nedomāju, ka mani tāpēc atlaidīs, ta�u palīdzēt arī tas nevar. Galvenais, manuprāt, ir tas, lai viņi neko nesaka Holisam. Ja tas nonāks viņam ausīs, bū�u zaudējis jebkādu uzticību.

-�� Nesaprotu, kāpēc viņi tev piezvanīja tie�i �odien. Vai Ērika raksta dēļ?

-�� Protams, Bens atbildēja. Teica, tas esot atgādinājis, ka sen neesam runāju�ies.

-�� Ērikam jau tu to neesi stāstījis.

-�� Bez �aubām, Bens teica. Citādi viņ� uzceps vēl vienu rak�stu. Tagad man galvenais ir izdomāt, kā izturēt pārbaudi.

-��� Ben, es zinu, ka jau esmu to jautājis, Obers iesāka viņam neraksturīgi nopietnā balsī, bet vai tu esi pārliecināts, ka Ēriks vēlas izvākties no mūsu mājas?

-�� Tu zini, ko es domāju, Bens atbildēja. Pie tā arī paliksim.

-��� Bet ja nu viņ��

-�� To pārbaudi ir iespējams izturēt, Nātans pārtrauca Oberu, veltīdams viņam niknu skatienu. Esmu par to pārliecināts. Te�levīzijā redzēju raidījumu, kur rādīja, ka karavīriem tiek dotas īpa��as zāles, kas ļauj izturēt melu detektoru pārbaudes. Tās tabletes kaut kā nomierina sirdsdarbību.

-��� Esmu dzirdējis, ka galvenais ir saglabāt mieru un koncen�trēties, un tad pārbaudi noteikti var izturēt, Bens teica. Vidus�mēra noziedznieks parasti krīt panikā.

-��� Turpretī tāds noziedznieks baltajā apkaklītē kā tu spēj sa�valdīt sevi? Nātans jautāja.

-��� Nu, ļoti smieklīgi, Bens teica. Tu liec kratīties smieklos!

-��� Varbūt tu savā Valsts departamentā vari sadabūt tās table�tes, Obers ierosināja Nātanam. Tagad tu tur esi liels priek��nieks un vari dabūt jebko.

-�� Varu mēģināt, Nātans atbildēja. Mēģināts nav zaudēts. Nokodis gabalu burgera, viņ� turpināja: Vai Lisa kaut ko par to runāja?

-��� Vai tu vari beidzot Lisai likt mieru? Bens lūdzās. Kop� atgrie�anās no Pateicības dienas svinībām man ir grūti būt kopā ar viņu. Tiklīdz Lisa kaut ko jautā, es noslēdzos sevī.

-��� Es ta�u teicu, ka pārgulē�ana ar viņu nāks tikai par ļaunu. Obers papurināja galvu.

-�� Ar seksu tam nav nekāda sakara. Tam mēs abi esam brīni��ķīgi tiku�i pāri. Bet, melojot viņai, es jūtos kā nelietis. Iespējams, tev to grūti saprast, ta�u Lisa ir mana draudzene. Zinu, tu viņai neuzticies, bet es, godīgi sakot, uzticos.

-��� Tad ej un izstāsti viņai visu! Nātans iesaucās. Guli ar viņu katru nakti! Aproc sevi vēl dziļāk! Tu esi pieaudzis cilvēks; izvēle ir tavās rokās. Es tikai gribu, lai tu paskaties patiesībai acīs.

-�� Paklau, es nesūdzos. Es vienīgi saku, ka ir grūti melot, ska�toties otram cilvēkam acīs.

-��� Vajadzētu sākt mācīties. Tev ta�u priek�ā randiņ� ar melu detektoru.

Nelikdamies ne zinis par sniegu, kas krita uz ma�īnas vējstik�la, Riks vēroja Nacionālā gaisa un kosmosa muzeja ieeju.

-�� Kur viņi tik ilgi paliek?

-��� Dro�i vien pēta eksponātus. Bet nu pievērsīsimies pa�am svarīgākajam jautājumam: vai esi dro�s, ka dabūsi to lēmumu?

-�� Par to neuztraucies, Riks teica, ieslēgdams sildītāju. Mēs to noteikti iegūsim. Mans avots saka�

-��� Kaut tu mazāk uzticētos tam avotam! Tas, ka viņ� atrodas līdzās Benam, vēl neko nenozīmē. Mums vajadzīgs�

-�� Tici man, mēs dabūsim visu, kas mums vajadzīgs. Ja neda�būsim to lēmumu no mūsu avota, alla� būs pieejams Bens. Nā�kamnedēļ tik�os ar viņu; vienkār�i jānogaida, kad puisis būs no�briedis.

-��� Kā tu zini, ka viņ� piekritīs tikties ar tevi?

Vērodams, kā Obers, Nātans un Bens iziet no muzeja, Riks pla�ti pasmaidīja.

-��� Es pazīstu Benu. Ja do�u viņam iespēju notvert mani, viņ� nespēs atturēties. Karjera viņam ir pārāk svarīga, lai ļautu man pazust. Turklāt, ja arī Benam neizdosies mani notvert, cik daudz ir cilvēku, kas spēs noturēties pretī trim miljoniem dolāru?

Nākamās dienas pusdienlaikā Bens sava kabineta stūrī atslī�ga pret dokumentu skapi un gaidīja, kamēr printeris izdrukā lē�mumu Grinnell lietā. Viņ� dega nepacietībā pasniegt dokumentu Lisai, jo zināja, ka tas uz viņu atstās iespaidu. Pagaidi, kamēr viņa to izlasa, Bens sev stāstīja, vērodams, kā izdrukājas pirmā lapa. Argumenti ir tik spēcīgi, ka viņa nezinās, ko teikt. Vispirms pla�ā strau�mē plūdīs atvaino�anās. Viņa lūgsies, lai piedodu. Zvērēs, ka nekad vairs neap�aubīs manas spējas. Skaidrs, ka teiks: tu esi brīni�ķīgs rakstnieks. Un tad novilks drēbes un kaila atgulsies uz rakstāmgalda.

Bens klusībā pasmaidīja, un tajā brīdī kabinetā iebrāzās Lisa, nesdama divas vidēja izmēra kastes. Tās viņa uzlika uz dīvāna.

-��� Kur tu biji? Tu palaidi garām Bleika jubilejas svinības!

-��� Liela mui�a, Bens atbildēja, paķēris nākamo lapu no lāzer�printera. Man ir pilnīgi vienalga, ka viņ� desmit gadus pavadī�jis Augstākajā tiesā. Turklāt es patie�ām gribēju pabeigt Grinnell lietu. Biju tuvu beigām, tāpēc negribēju apturēt savu ģeniālo domu plūsmu pārraidī�anu uz datoru.

Lisa devās pie sava datora, un Bens jautāja:

-�� Un ko tad tas Bleiks darīja? Spieda rokas un pateicās visiem par atbalstu?

-��� Lielākoties. Ta�u viss bija patie�ām jauki. Tur bija visi ties�ne�i, ierēdņi un pārējais personāls. Prieks bija tikai pusstundu gar�, ta�u patīkams. Uzlikusi lasī�anas brilles, viņa turpināja:

-��� Turklāt tu palaidi garām nenovēr�amo sadursmi starp Ostermanu un Kovaku.

-�� Tie�ām nonāca līdz kautiņam? Bens jautāja, gribēdams uz�zināt ko jaunu par izslavēto naidu starp galēji konservatīvo Ostermanu un pusliberālo Kovaku.

-�� Nē, ta�u viņi ir vienīgie, kas nekad nesarunājas. D�ouels stās�tīja, ka dienā, kad Kovaks pirmo reizi parādījās Augstākajā tiesā, Ostermans viņu sagaidīja, sakot: "Ceru, tu saproti, ka tevi gaida milzīgi gara lasī�ana."

-��� Izbeidz!

-�� Es nejokoju, Lisa teica. Tas bija acīmredzams uzbrukums Kovaka inteliģencei.

-�� Un ko Kovaks atbildēja?

-�� Nav ne jausmas. D�ouels vairāk neko neteica.

-�� Diezgan jocīgi, Bens noteica. Da�i tiesne�i ir gandrīz sep�tiņdesmit gadus veci, ta�u uzvedas kā bērni. Kā sīkie smil�kastē.

-�� Tā reizēm notiek, apsēzdamās pie sava rakstāmgalda, tei�ca Lisa. Vecie tiesne�i nostrādina jaunākos. Tā ir tāda kā paau�d�u brālība. Visjaunākajam tiesnesim tiek vissliktākais kabinets un vissliktākā vieta pie galda, bet viņa ģimenei tiek rezervētas vis�sliktākās vietas tiesas zālē. Sē�u laikā zemākā ranga tiesnesim nā�kas atbildēt uz telefona zvaniem un atvērt durvis, ja kāds atnāk.

-�� Tā ta�u nav taisnība, vai ne?

-��� Ir gan. Noej lejā uz pagrabstāva bibliotēku! Par to rakstīts visās grāmatās, kas veltītas Augstākajai tiesai.

-�� Nespeju iedomāties, ka tiesne�i tā izturas cits pret citu. Pa�zeminādams balsi un atdarinādams Ostermanu, Bens norūca:

-��� Sveiks, Kovak! Iztīri manu kabinetu un noslauki putekļus, tur�klāt līdz rītdienas diskusijām! Ja nepagūsi, nedabūsi lēmumpro�jektu Mirsky lietā! Saprati?

-�� Jā, ser, Ostermana kungs, ser! Lisa atsaucās.

-��� Kā tu mani sauc? Bens iekliedzās.

-�� Jā, ser, tiesas priek�sēdētāj, Ostermana kungs, ser! Lisa no�skaldīja.

Bens paņēma vēl vienu lapu no lāzerprintera.

-�� Laikam tomēr varu to iztēloties.

-��� Bet vai tu patie�ām pabeidzi Grinnell lietu?

-��� Te tā ir, Bens atbildēja, kad uz printera parādījās pēdējā lapa, un nometa trīsdesmit lappusies garo dokumentu Lisai uz galda. Tikko nodrukāts!

-�� Starp citu, tās kastes ir tev. Lisa norādīja uz dīvānu. Re�ģistrācijas telpā gaida vēl septiņas, ta�u visas es atnest nevarēju.

Bens no kabatas izvilka atslēgas un atplēsa vienu kasti. Iek�ā bija Kolumbijas universitātes Juridiskās fakultātes gadagrāmata. Neteicis ne vārda, Bens aizvēra kasti un atgriezās pie rakstām�galda.

Nākamo pusstundu Bens vēroja Lisu, kas lasīja lēmumprojekta pirmo uzmetumu. Lisa būs muļķe, ja viņai tas nepatiks, Bens nodo�māja. Kad viņa bija izlasījusi pēdējo lappusi, Bens jautāja:

-�� Nu? Ko domā?

-�� Izcili, Lisa teica, nolikdama lasāmās brilles. Pamatīgi uz�rakstīts. Ceturtā nodaļa ir fenomenāla. Bleiks, to lasot, plēsīs ma�tus no galvas.

-�� Tātad man taisnība.

-��� Jā jau jā. Tev taisnība. Es vairs nekad ne�aubī�os par tevi, cienījamais ierēdņu ierēdni. Lisa norādīja uz kastēm. Ko tu tur esi saņēmis?

-��� Neko īpa�u.

-�� Stāsti vien! Lisa rosināja, tuvodamās kastēm.

Bens pielēca kājās, lai apstādinātu viņu.

-�� Tās ir privātas lietas, Bens teica, uzlikdams roku uz kas�tes. Neuztver to personiski, ta�u negribu par to runāt.

-��� Kas tur ir? Līķa galva? Seksa rotaļlietas? Kas tas par noslē�pumu?

-��� Liecies mierā! Bens atgrūda Lisas rokas no kastes.

Pārsteigta par Bena uzstājīgo toni, Lisa pakāpās nostāk.

-��� Piedod! Bens teica. Vienkār�i negribu, lai kāds to aiztiek.

-�� Ja neuzticies man, pasaki to acīs.

-��� Lisa, tā nav. Es tikai�

-�� Neāksties! Tā tu ievaino gan manu, gan savu intelektu. Tas pilnīgi noteikti ir saistīts ar Riku. Kas gan vēl varētu būt tik sva�rīgs?

-�� Ar Riku tam nav nekāda sakara.

-�� Tad parādi, kas ir tajās kastēs.

-��� Lisa, es nevaru. Es�

-�� Kop� Pateicības dienas tu pret mani izturies briesmīgi. Zinu, ka tas nav saistīts ar seksu; esmu par tevi labākās domās. Bet ir skaidrs, ka tu kaut ko slēp.

-�� Un ko tad es slēpju? Bens jautāja.

-�� Tu vienkār�i izturies kaut kā� savādi. Nespēju to izskaidrot. Tu it kā noslēdzies sevī. Kad es pagāju�ajā nedēļā ienācu kabine�tā brīdī, kad runāji pa telefonu, tu teici, ka jūs plānojat Obera dzim��anas dienas svinības. Satiku Oberu un noskaidroju, ka dzim�a�nas diena viņam ir vasarā. Viņ� vēl pasūdzējās, ka dzim�anas diena vasarā ir īsta nelaime, jo visi to aizmirst un neko nedāvina. Ben, ja tu vēl nezini, tagad ir decembris.

Lisa klusēdama pētīja savu kolēģi.

-�� Nav tā, ka es tev neuzticētos.

-�� Tad izstāsti, kas ir tajās kastēs!

-Ko?

-�� Tu dzirdēji. Ja tu man uzticies, izstāsti, kas ir tajās kastēs.

Bens negribīgi pacēla kartona vāku.

-�� Tikai vecas gadagrāmatas. Domāju, ka varētu tajās atrast Rika fotogrāfiju un noskaidrot, kas viņ� tāds ir.

�ķita, ka Lisa tūdaļ eksplodēs, un viņas seja dusmās pietvīka tum�i sarkana. Izņēmusi no rakstāmgalda atvilktnes maciņu, viņa pieskrēja pie skapja, izņēma mēteli un atvēra durvis.

-��� Lisa, es negribēju�

Bet viņa izsteidzās no kabineta un aizcirta durvis.

Astoņos vakarā Bens klauvēja pie mājas ārdurvīm.

-�� Atveriet! viņ� kliedza, juzdams, ka kļūst arvien grūtāk no�turēt �etras pilnās kastes ar gadagrāmatām. Ātrāk!

-��� Pagaidi! atsaucās Nātans. Jau nāku!

Kad Nātans atvēra durvis, Bens iegrīļojās iek�ā un nometa kas�tes uz dīvāna.

-�� Taksī ir vēl. Palīdzēsi ienest?

Lai gan ārā bija auksts, Nātans neuzvilka �aketi un steidzās pie taksometra, kas stāvēja mājas priek�ā. Izņēmis no ma�īnas trīs no piecām kastēm, viņ� devās atpakaļ uz māju, un Bens viņam sekoja.

-�� Tās laikam ir gadagrāmatas, jau istabā Nātans teica.

-�� Gandrīz visas, Bens atbildēja, vilkdams nost mēteli. Vēl nav pienāku�as no Hārvardas un Mi�iganas.

-�� Ziņās redzēju Bleika jubilejas svinības. Vai tu arī tur biji?

-��� Nē, Bens teica. Man nebija laika, bija jāsaņem Lisas brā�ziens. Viņa satrakojās, kad uzzināja, ka vairs neko nestāstu par Riku.

-��� Kā tad viņa to uzzināja?

-��� Lisa ir gudra, Bens atbildēja. At�ķirībā no Valsts depar�tamenta ierindniekiem es strādāju kopā ar izcili atjautīgiem cilvē�kiem. Ieraudzījusi gadagrāmatas, Lisa saprata, ka no viņas kaut kas tiek slēpts, un tā kā drusku sadusmojās.

-�� Tātad tu tomēr viņai izstāstīji par gadagrāmatām?

-�� Nācās. Iedomājos, ka tikai tā es varu viņai pierādīt savu uz�ticību.

-��� Bet neizdevās?

-��� Tu joko? Tagad viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka es kaut ko slēpju.

-�� Tātad tagad cilvēks, kam mēs neuzticamies, vai ne tikai zina par mūsu jaunāko plānu, bet ir arī neganti nikns uz tevi?

-��� Tā iznāk, Bens teica. Tā neko dieniņa, vai ne? Rīt dro�i vien saplēsī�u pāris spoguļu, lai noskaidrotu, vai var būt vēl sliktāk.

Pa durvīm ienāca Obers.

-������������ Man ir ideja par brīni�ķīgu jaunu restorānu! viņ� paziņoja.

-��� Labāku par "Tekilas papagaili"!

-��� Izskatās, ka līdz rītam nemaz nevajadzēs gaidīt, Nātans noteica.

-��� Lūk, ko es izdomāju, turpināja Obers, nometis �aketi uz ēdamgalda. Tas būs pasaulē pirmais delikate�u veikals, kas ne�pieder ebrejiem. Rokas vicinādams, viņ� turpināja: Pasaulē ir pārāk daudz ebreju restorānu, un visos tiek pasniegts viens un tas pats. Ta�u ir miljoniem cilvēku, kas negrib ēst tradicionālo pa�strami* un ceptu liellopu gaļu ar rudzu maizi. Tāpēc es atvēr�u restorānu "Jēziņ, cik laba sviestmaize!", un tas būs pasaulē pir�mais restorāns, kas nepieder ebrejiem. Tiks pasniegta baltmaize, un klienti varēs izvēlēties vai nu majonēzi, vai sieru. Tā būs īsta zelta bedre! Saberzējis rokas, Obers piebilda: Pui�i, ja gribat, varat piedalīties ar investīcijām!

-��� Varbūt tev izdosies noslēgt sadarbības līgumu ar Wonder bread**, Nātans iebilda.

* Pastrami populārā kūpināta delikate�u gaļa, ko parasti medz pasniegt ar rudzu maizi.

** Wunder bread Ziemeļamerika populāra īpa�i mīksta baltmaize.

-�� Nav slikta ideja, Obers piekrita un, pamanījis drūmo Bena sejas izteiksmi, jautāja: Kas tev lēcies?

-���� Lisa atklāja, ka plānojam notvert Riku bez viņas, un nu domā, ka mēs viņai neuzticamies.

-��� Lisai taisnība, Obers teica. Mēs viņai neuzticamies.

-�� Un viņa vairs negrib runāt ar Benu. Viņa Benu ienīst un grib, lai viņ� pazūd no zemes virsas.

-��� Ai, ai! Bet neņem tik ļoti pie sirds! Obers apsēdās līdzās Benam. Mani ienīst daudzas sievietes. Redzi, tas nemaz nav tik slikti.

-��� Kāpēc tu esi tik labā noskaņojumā? Bens jautāja, cie�i pētī�dams savu dzīvokļa biedru. Neesmu tevi redzējis tik jautru kop� tās reizes, kad tu viens pats izēdi visu pudeli "Flintstona vitamīnu".

-�� Vienkār�i esmu laimīgs, Obers atbildēja, aplicis roku Benam ap pleciem. Man ir brīni�ķīgi draugi, lieliskas mājas, labs darbs� Obers pamanīja kastes. Vai tās ir gadagrāmatas?

-�� Tie�i tā, Nātans teica. Pēdējais piliens, kas piepildīja Lisas kausu.

-��� Es nu gan viņas dēļ tā neuztrauktos. Obers pagrieza Be�nam muguru. Jūs esat labi draugi, gan drīz salabsiet.

-��� Viss būs kārtībā, Nātans piekrita. Nu, paskaties uz sevi un Ēriku! Jums arī ir �ķēr�ļi, bet jūs tos pārvarat.

Pēc stundas tika piegādāta milzīga pica ar tomātiem un ķiplo�kiem. Pagrābu�i katrs pa gabalam, draugi atkal pievērsās gada�grāmatām, kas bija izmētātas pa visu dzīvojamo istabu. Ģērbies pelēkās treniņbiksēs un svītrotā melnā teniskreklā, Obers ar vi�sām kājām ierāpās dīvānā.

-��� Nesaprotu, kāpēc mums ar to jānodarbojas, viņ� ievaidē�jās, pētīdams vecu Stenfordas universitātes Juridiskās fakultātes gadagrāmatu. Man nav ne mazākās nojausmas, kāds tas Riks izskatās. Es ta�u viņu nekad neesmu redzējis.

-Turpini �ķirstīt! Bens pamācīja. Es jau izstāstīju, kāds viņ� ir: pagalam �aura pierīte un mū�īgi maisiņi zem acīm.

-�� Puse no viņiem ir tādi, Obers �inkstēja. Neuztver to per�soniski, ta�u juristi nemaz nav tie izcilākie skaistuļi.

-�� Tu to dari tāpēc, ka man ir vajadzīga tava palīdzība, Bens paskaidroja. Ja atrodi kādu, kas līdzinās aprakstam, pasvītro viņa vārdu. Tā būs mazāk iespēju, ka es palaidī�u viņu garām, kad pārskatī�u grāmatu.

-�� Tātad tev tomēr nāksies pa�am tās vēlreiz pār�ķirstīt, Obers teica.

-��� Aizveries un turpini meklēt! Nātans no�ņāca.

-��� Man jau �ķiet, ka tie cilvēki visi ir vienādi, Obers ierunājās pēc divām stundām. Visi kursi ir vienādi: plikpauris, neglītenis, neglītene, plikpauris, neglītene, plikpaure.

-�� Tie�ām, nav tie skaistākie ģīmji, Nātans piekrita.

-��� Varbūt vajadzētu izsludināt konkursu, Obers teica. Uz�var tas, kur� atrod vispretīgāko purnu.

-��� Un kas būs balvā? Bens jautāja.

-�� Kāda tam nozīme, Nātans teica, izsliedamies dīvānā. Uz�varētājs esmu es. Paskatieties uz �o izdzimteni!

Pasniedzis grāmatu Oberam, Nātans norādīja uz Bena seju Jeilas universitātes Juridiskās fakultātes kursa fotogrāfijā.

-�� Paskaties uz sevi! Obers iesaucās. Ar ko tu torīt esi ķem�mējies? Ar grābekli, vai?

-�� Tā acīmredzami nav bijusi mana labākā frizūra, Bens pie�krita, pētīdams bildi.

-�� Zini, Obers turpināja, izskatās, ka tu esi gulējis ar kasti galvā. Gandrīz ideāls kvadrāts.

-��� Vajadzētu pameklēt Lisas fotogrāfiju, Nātans ierosināja, ķerdamies pie Stenfordas universitātes kaudzes. Viņa ta�u bei�dza tajā pa�ā gadā, kad tu, vai ne? Nātans sāka �ķirstīt attiecī�go grāmatu. Lisas te nav, viņ� pēc minūtes secināja. Viņai dro�i vien kauns fotografēties.

-�� Tie�ām? Bens aizdomu pilnā balsī jautāja.

-�� Paskaties pats! Nātans teica un pasniedza Benam grāma�tu. Viņas nekur nav.

Bens pārbaudīja uzvārdus, kas sākās ar S. Neatradis meklēto, viņ� atkal pievērsās fotogrāfijām un ieraudzīja Lisas uzvārdu starp tiem, kas atradās zem virsraksta Fotografē�anās brīdī nebija klāt.

-��� Zini, kas man tikko ienāca prātā? Bens jautāja. Ja nu�

Iekams Bens paguva pabeigt teikumu, istabā ienāca Ēriks un nopurināja sniegu no matiem.

-��� Ir jau gandrīz pusnakts. Obers paskatījās pulkstenī. Tā kā par vēlu pat priek� tevis.

-��� Ko tad jūs te darāt? Ēriks jautāja, pamanījis visur izmētā�tās gadagrāmatas.

-Ja neiebilsti, atstāj to mūsu ziņā, Bens teica.

-��� Man arī prieks tevi redzēt, Ēriks atbildēja. Starp citu, gri�bēju aprunāties par to tavu vēstulīti.

-��� Tur nav ko runāt, Bens atteica. Vienkār�i paziņo man savu lēmumu. Es ar tevi nestrīdē�os.

-��� Bet ja nu�

-�� �obrīd es negribu par to runāt. Ja tev nav, ko atbildēt, liec mūs mierā. Mums te ir privātas darī�anas.

-���� Vai rīt mēs varēsim izrunāties? Ēriks jautāja, kasīdams zodu.

-��� Nē, es jau teicu, ka�

-��� Ben, ja tu gribi, lai vācos prom, velti man kaut pusstundiņu laika! Tātad vai rīt mēs varēsim aprunāties?

-��� Labi, Bens negribīgi piekrita un pagrāba no �ķīvja picas gabaliņu. Tiksimies rīt.

Ēriks devās aug�ā pa kāpnēm, bet Nātans jautāja:

-��� Par ko viņ� runāja?

-�� Atstāju viņam zīmīti, ka gribu, lai viņ� pēc iespējas ātrāk iz�lemj. Ja viņ� neizvāksies tūliņ pēc Jaunā gada, to izdarī�u es. Man tas vienkār�i jāzina, lai varu sākt meklēt jaunu dzīvokli.

-��� Ben, lūdzu, pietiek. Obers novaidējās. Jūs ta�u varat sa�labt!

-��� Nevaram vis, Bens atbildēja. Ir jau par vēlu. Zinu, ka tevi tas apbēdina, ta�u mēs vairs nevaram būt labākie draugi līdz mū�a beigām.

-�� Nerunā tā! Obers nikni atcirta. Tev tikai jā�

-�� Nekā nebija! Lai arī kāds būs Ērika lēmums, es to pieņem�u. Man patie�ām ir vienalga.

-��� Vienalga? Obers pārjautāja. Kā gan tu vari būt tik stulbs?

-��� Es esmu stulbs? Bens iesaucās. Un to saka cilvēks, kas grib atvērt delikate�u restorānu, uzskata, ka Musolīni ir konditorejas

izstrādājums, un ir pārliecināts, ka tie, kas Nacionālajā gaisa un kosmosa muzejā nepārdod kokteilī�us, būtu jāsoda kā kriminālno�ziedznieki! Un tāds cilvēks atļaujas pārmest, ka es esmu stulbs?

Obers apmulsis klusēja.

-��� Kas ir? Bens jautāja.

Nātans pievērsās Benam.

-�� Vai tie�ām bija nepiecie��

-�� Es neesmu stulbs! Obers iesaucās trīso�ā balsī. Varbūt es arī neesmu tik izcils kā supermens Bens Edisons, ta�u es neesmu stulbs!

-��� Piedod! Bens piekāpīgi noteica. Es tikai mēģināju�

-�� Tev vienkār�i gribējās justies labāk, Obers pārtrauca Benu, un viņa acīs sariesās asaras. Tu alla� rīkojies vienādi: liec visiem smieties par Oberu. Tas ir vieglākais ceļ�. Jā, ser, tas patie�ām ir labākais, ko varu iedomāties. Neliecies ne zinis, ka es alla� pie�kāpjos. Vienkār�i turpini tādā pa�ā garā!

Pārsteigts par Obera dusmu lēkmi, Bens nezināja, ko teikt. Viņi bija kopā jau daudzus gadus, un visu �o laiku Obers pret ķircinā��anos izturējās mierīgi. �ī bija pirmā reize, kad Obers eksplodēja.

-��� Nomierinies! Bens iesāka.

-��� Es negribu nomierināties, Obers atcirta, slaucīdams asa�ras, kas ritēja pār vaigiem. Jums dro�i vien tas �ķiet ļoti smieklī�gi, ta�u man apnicis būt par galma ākstu. Es neesmu nekāds ne�veiksminieks. Obers tum�i pietvīka. Es neesmu neveiksminieks un negribu, ka pret mani izturas kā pret tādu.

-�� Neviens ta�u nedomā, ka tu esi neveiksminieks, Nātans cen�tās uzmundrināt draugu. Tagad dziļi ievelc elpu un nomierinies!

Obers aizgrieza galvu.

-��� Man patie�ām ļoti �ēl, Bens teica. Man nevajadzēja tā runāt.

-�� Jā, tā nu tas ir, Obers atteica.

-��� Es zinu, tev nepatīk tas, ka Ērikam jāaizvācas, un man neva�jadzēja tik strikti uzstāt.

-�� Gan jau es pārdzīvo�u.

Klusībā vērodams Oberu, Bens prātoja, cik viegli gan mierīga saruna var pārvērsties par viesuļvētru. Viņ� zināja, ka Obers uz�traucas par Ēriku, ta�u �oreiz laikam tika aizskartas Obera dziļā�kās jūtas.

-�� Tu ta�u zini, ka es tevi neuzskatu par neveiksminieku.

-��� Zinu, Obers atbildēja. Piedod, ka es tā satrakojos. Man tas vienkār�i krīt uz nerviem. Sadudzis dīvānā, Obers dziji ie�vilka elpu un cie�i vērās grīdā. Nav jau runa tikai par Ērika izvāk�anos. Es domāju par mums visiem. Ja gribam arī turpmāk dzī�vot kopā, jums abiem jāizlīgst.

-�� Godīgi sakot, nedomāju, ka tas vēl ir iespējams, Bens teica, apsēzdamies līdzās Oberam. Izvēle ir Ērika rokās. Tad jau re�dzēs, kas notiks tālāk.

-��� Labi, pagaidīsim, Obers piecēlās no dīvāna. Bet, ja tevis dēļ izjuks mūsu draudzība, zini, ka es tev to nekad nepiedo�u.

Vairs neteicis ne vārda, Obers uzkāpa aug�stāvā.

Kad Obers bija pazudis no redzesloka, Nātans paskatījās uz Benu.

-�� Ar viņu vajadzētu apieties prātīgāk, Nātans teica.

-��� Es zinu, ka viņ� ir apbēdināts, ta�u nedomāju, ka tik lielā mērā. Kad viņ� sāka raudāt, likās, ka es sabruk�u. Likās, ka man kāds būtu iesitis pa pakrūti.

-�� Vai tas nozīmē, ka tu mainīsi savas domas par Ēriku?

-��� Obera dēļ es gribētu to izdarīt, bet tu ta�u zini, ka tas nav iespējams. Tagad mans svarīgākais mērķis ir notvert Riku un pie�likt punktu �ai jezgai.

-�� Labi jau labi, Nātans noteica. Bet izdari mums vienu pa�kalpojumu, jā? Neaizmirsti savus draugus!

Agri no rīta Bens ar metro aizbrauca uz Union Station un devās uz Mailboxes&:Things. Tuvodamies veikalam, viņ� prātoja, vai ar Ēri�ku viss izdosies. Tā ir vienīgā iespēja, Bens sevi dro�ināja. Tas ir la�bākais problēmas risinājums. Vienkār�i sēdi rāms un gaidi, kas notiks.

Veikalā viņ� no kabatas izvilka neaizzīmogotu aploksni, izņē�ma no tās drukātu vēstuli un jau ceturto reizi pārlasīja: Dārgais Rik, tā kā līdz lēmuma pieņem�anai ir apmēram trīs nedēļas laika, do�māju, ka mums vajadzētu satikties. Atsaucoties uz mūsu sarunu limuzī�nā, man ir tas, ko Tu prasīji, bet Tev ir tas, ko gribu es. Lūdzu, izvēlies piemērotu laiku un vietu, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Ielicis vēstuli atpakaļ aploksnē, Bens ievietoja to tuk�ajā pastkastē, prātodams, vai Riks noticēs, ka viņu interesē nauda. Aiz�

slēdzis kastīti, Bens devās uz izeju. Iespējams, vajadzētu novērot �o vietu, viņ� domāja. Riks ta�u atnāks pēc vēstules. Bet varbūt atsūtīs kādu pakalpiņu? Iegrimis domās, Bens atgrūda durvis un nejau�i uzskrēja virsū kādam citam veikala klientam.

-��� Piedodiet! klients teica. Tā bija mana vaina.

Benu pārņēma �oks viņ� pazina �o balsi. Tas bija Riks.

-�� Neesi nu tik pārsteigts, Riks teica. Ar �o sejas izteiksmi tu atgādini mazu bērnu.

Riks iegāja veikalā, un Bens viņam sekoja.

-�� Tu mani izsekoji, vai ne? Bens jautāja.

Nelikdamies ne zinis par jautājumu, Riks izvilka savu atslēgu un atslēdza pastkasti. Izņēmis Bena vēstuli, viņ� to atvēra un iz�lasīja.

-�� Piekrītu, Riks beidzot ierunājās. Un kur tu vēlētos satik�ties?

-��� Es uzdevu jautājumu. Vai tu mani izsekoji?

-��� Kāpēc tu esi tik īgns? Riks smīnēdams vaicāja.

-�� Tu mani tracini. Nedomā, ka esmu aizmirsis Pateicības die�nu. Es zinu, ka tu tikies ar manu tēvu. Ja tu neliksi mierā manu ģimeni�

-������������ Vai vari izbeigt man draudēt? atgaiņādamies jautāja Riks.

-��� Tu esi sliktāks par visiem maniem pui�iem.

Raudzīdamies Rikām pār plecu, Bens redzēja, ka veikals jau ir klientu pilns. Sekodams Bena skatienam, Riks pagriezās.

-�� Gribas kliegt, vai ne? Beidzot tu mani redzi dienas gaismā, bet apkārt nav nevienas kameras. Ja tu tie�ām būtu gudrs, tu būtu sarunājis kādu drauģeli, lai viņ� tev nāk līdzi.

-��� Bet varbūt es tā arī izdarīju, Bens teica.

-��� Ij nesapņo! Riks uzjautrināts atbildēja. Skaties reāli: ka�mēr tu nezini, kas esmu, es tev esmu vajadzīgs. Bet, atgrie�oties pie mūsu tik�anās, es gribētu, lai tas notiktu lidostā. Nākamsest�dien pulksten piecos dodies uz Va�ingtonas Nacionālo lidostu. Baltajā publiskajā telefonā tev būs atstāta ziņa. Seko instrukcijām, un drīz pēc tam mēs tiksimies.

-��� Es negribu tikties lidostā, Bens atbildēja, cerēdams, ka iz�dosies novilcināt tik�anos. Tur ir pārāk biezs. Labāk izvēlēsi�mies kādu citu vietu.

-��� Vai nu lidostā, vai nekur! Riks atcirta. Un es tavā vietā beigtu slaistīties. Pēc tās melu detektora pārbaudes tev tik un tā vajadzēs citu darbu. Riks ieslidināja vēstuli kamieļkrāsas mēte�ļa kabatā, pagriezās un devās uz ārdurvju pusi. Tiksimies nā�kamnedēļ.

Sekodams Rikām, Bens nonāca stāvlaukumā un izmisīgi lūkojās apkārt viņ� cerēja ieraudzīt vismaz Rika ma�īnas numura zīmi.

-�� Sasodīts! viņ� no�ukstēja, kad Riks aizbrauca taksometrā.

Bens mēģināja noķert citu taksometru, tāpēc kā neprātīgs sāka

mētāt rokas.

-�� Taksī! viņ� kliedza.

Rika taksometrs pazuda tālumā, ta�u Bens centās to neizlaist no acīm. Kad tas beidzot nogriezās pa kreisi, Bens saprata, ka Riks ir prom.

Iedams uz mājām, Bens sodījās, ka nav paredzējis �ādu Rika gājienu. Prātodams, ko lai iesāk, viņ� saprata, ka plāna izstrādā��anai palikusi tikai viena nedēļa. Nonācis pie savas mājas pie�braucamā ceļa, Bens centās uzminēt, kur tie�i pārpildītajā lidostā Riks gribētu satikties. Iespējams, kādā klusākā vietā, piemēram, kādā ekskluzīvā bārā. Iegājis mājā, Bens konstatēja, ka dzīvojamā istabā un virtuvē neviena nav. Novilcis mēteli un iekāris to skapī, Bens izdzirdēja, ka aug�stāva vannas istabā tek ūdens. Pat ne�cenzdamies noskaidrot, kas vēl varētu būt mājās, viņ� iegrima do�mās par to, kā gan Riks uzzinājis par melu detektoru. �īs domas tika pārtrauktas, kad viņ�, iegājis savā istabā, ieraudzīja Ēriku, kas rakņājās rakstāmgalda aug�ējā atvilktnē.

-��� Pie velna, ko tu te dari?

-�� Jēziņ! Ēriks iesaucās. Tu mani pārbiedēji līdz nāvei!

-�� Varbūt atbildēsi uz manu jautājumu? Sasodīts, kas tev mek�lējams manās atvilktnēs?

-��� Man vajadzīga skavu pistole, Ēriks paskaidroja. Gribu apkārtējās kafejnīcās izlikt sludinājumus. Man ta�u jāatrod jauns dzīvoklis. Varbūt gribi apskatīt tos sludinājumus?

Bens atvēra atvilktni, izņēma skavu pistoli un pasniedza to Ēri�kam. Tas paņēma skavotāju un devās uz durvīm.

-��� Paldies par visu!

V/ashington Hilton viesnīcas vestibilā Riks paskatījās pulkste�nī. Iegājis liftā, viņ� sakārtoja kaklasaiti un iebāza rokas brūnā tvīda mēteļa kabatās. Uzbraucis desmitajā stāvā, Riks konstatēja, ka ir nokavējis tie�i piecpadsmit minūtes. Iedams pa gaiteni, viņ� pamanīja savu ciemiņu, kas gaidīja pie 1027. numura durvīm.

-�� Tu kavējies.

-��� Piedod! Gribēju pārliecināties, ka mani slepus negaida ne�viens no taviem drauģeļiem, Riks paskaidroja, vērdams vaļā nu�mura durvis. Zini, esmu visai populārs cilvēks. Kad abi bija iegāju�i istabā, Riks aizvēra durvis. Stāvi tur!

-Ko?

-�� Tikai piesardzības nolūkos, Riks atbildēja, no portfeļa iz�ņemdams nelielu melnu metālu detektoru. Pārlaidis ar to ciemiņa augumam, viņ� turpināja: Domāju, tu mani saproti.

Pārliecinājies, ka ciemiņ� nav bruņojies ar kādu sarunas ierak�sta ierīci, Riks devās uz luksusa numura dzīvojamo istabu, iekār�tojās vienā no diviem vienādajiem dīvāniem un pamāja viesim, lai arī tas apsē�as. Riks tūdaļ ķērās pie lietas.

-�� Negribu izrādīties nepieklājīgs, bet vai tu lēmumu atnesi?

-�� Jā. Vai nauda ir?

-��� Lielākā daļa, Riks atbildēja.

-��� Ko nozīmē lielākā daļa? Cik tas ir?

-�� Patlaban kontā ir tie�i viens miljons. Dabiski, tu vari piezva�nīt, lai par to pārliecinātos.

-��� Un kā tad ar pārējiem piecsimt tūksto�iem?

-�� Tos noguldī�u pēc mūsu nākamās tik�anās, ja vien tu turpi�nāsi man ziņot par Benu.

-��� Mēs par to nebijām vienoju�ies.

-��� Bijām gan, Riks lieti�ķi atteica. Mūsu pirmajā tik�anās reizē es teicu, ka tev jātur Bens uz grauda. Labākais, kā to izdarīt, ziņot man par viņa darbībām. Kad es Benam paziņo�u, ka man nav vajadzīgi viņa pakalpojumi, viņ� pārskaitīsies līdz nāvei. Un daris visu iespējamo, lai noskaidrotu, kā esmu ticis pie lēmuma bez viņa palīdzības.

-�� Tātad tu gribi, lai es vēl vienu mēnesi ok�ķerēju viņam pakaļ?

-�� Tici man, tas nav sliktāk par to, ko esi darījis līdz �im.

-��� Pateicos par morālu atbalstu!

-��� Norunāts? Riks jautāja.

-�� Vēl ne. Pirmkārt, tuvāko divu nedēļu laikā gribu saņemt savu naudu. Es tev ziņo�u, ar ko nodarbojas Bens, ta�u tas nebūs mū��īgi. Tiklīdz lēmums būs pasludināts, es tī�u mak�ķeres.

Riks sakrustoja kājas un atslīga dīvānā.

-�� Godīgi.

-�� Otrkārt, gribu, lai tu zini, ka esmu ne tikai vislētākais variants. Ja izvēlēsies Benu, tu ne vien iztērēsi vairāk naudas, lai tiktu pie lēmuma; tev, ikreiz tiekoties ar �o puisi, būs jāuztraucas par viņa attapību. Viņ� ar tevi turpina sadarboties tikai tādēļ, lai noskaid�rotu, kas tu patiesībā esi. Un viņa veiksme ir tikai laika jautājums.

-�� Tici man, Bens alla� ir bijis tālu no veiksmes.

-�� �aubos. Izstāstījis par tām gadagrāmatām, es redzēju, kā tev saspringa �oklis.

-��� Domā, ko gribi, Riks atteica. Ta�u tev jāzina, ka ar tevi sapinos tikai tāpēc, ka Bens bija kļuvis visai nedro�s. Un es nebi�ju pārliecināts, ka viņ� patie�ām man iedos to lēmumu.

-�� Iespējams, tev taisnība, Rika viesis atbildēja, izvilkdams no mapes lēmumu Grinnell lietā. Laimīgā kārtā�

Kad trīsdesmit lappu�u biezais dokuments nokrita uz stiklotā kafijas galdiņa, Riks pastiepās, paņēma to un sāka �ķirstīt.

-�� Neticami. Augstākā tiesa tomēr nolēmusi, ka �ī regula ir pie�ņemama. Nedomāju, ka tiesnesis Veits ir tāds. Nonācis līdz pē�dējai lappusei, viņ� piebilda: �ēl, ka Grinnels nezina, kāda zel�ta bedre viņam pieder. Citādi viņ� nemaz nepriecātos par jaunu partneru iegū�anu.

-�� Labi. Un kad tu gribētu tikties nākamreiz?

Ielicis dokumentu portfelī, Riks atbildēja:

-��� Es tev paziņo�u.

Piecēlies viņ� devās uz durvīm un atvēra tās. Kad abi jau bija izgāju�i gaitenī, Riks teica:

-�� Ja neiebilsti, es izmanto�u liftu ēkas otrā galā.

-�� Kā vien tev tīk!

Iedams pa gaiteni, Riks atskatījās.

-�� Starp citu, apsveicu! Tu esi miljonārs.

-�� Va�ingtonas Nacionālā lidosta. Klientu apkalpo�anas centrs. Kā varu jums palīdzēt? jautāja operatore.

-��� Jā, man gadījusies kāda muļķīga problēma, un es ceru, ka jūs man palīdzēsiet, Bens iesāka bezgala pieglaimīgā balsī.

-��� Man sestdien norunāta tik�anās vienā no lidostas konferen�u zālēm, ta�u esmu pazaudējis savu piezīmju grāmatiņu, tāpēc man nav ne jausmas, kur īsti man jābūt.

-��� Piedodiet, ser, ta�u par konferen�u zāļu izmanto�anu ir at�bildīgas aviokompānijas. Vai jūs zināt, ar kuru vienojāties?

-�� Nav ne jausmas, Bens atbildēja. Viss bija pierakstīts manā piezīmju grāmatiņā.

-�� Varbūt tomēr atceraties firmas nosaukumu? Tad es varbūt va�rētu kaut ko atrast.

-�� Tā ir jauna firma, Bens skaidroja, pūlēdamies pārliecināt operatori, ka viņa ir vienīgā cerība. Viņi vēl nav reģistrēju�ies, tāpēc pagaidām nosaukta vadītāja vārdā, bet to es nu nekā neva�ru atcerēties. Tā kā neatceros vārdu, nevaru to atrast ari telefonu grāmatā. Ticiet man, esmu izmēģinājis visu.

-��� Piedodiet, bet nedomāju, ka varētu jums kaut kā palīdzēt.

-��� Lūdzu, nenolieciet klausuli! Bens teica. Jums kaut kas jādara! Ja neieradī�os uz �o tik�anos, man būs beigas. Vai jums nav pieejams oficiālais saraksts? Jebkas, lai glābtu man dzīvību?

-��� Piedodiet, operatore atbildēja, es neesmu pilnvarota iz�paust �ādu informāciju.

-��� Lūdzu! Bens mēģināja izklausīties mīļ�. Es ta�u neesmu nekāds trakais. Es jums nosauk�u savu vārdu, adresi un mājas telefona numuru. Nosauk�u ari mātes telefona numuru. Varat pie�zvanīt viņai un apjautāties, cik es esmu jauks. Es negribu zaudēt darbu tādu nieku dēļ.

-��� Labi�

-�� Lūdzu! Ja palīdzēsiet, bū�u jūsu parādnieks līdz mū�a bei�gām. Nosūtī�u jums ziedus. Konfektes. īpa�i iesaiņotu poļu desu no Hickory Farms. Jebko.

-�� Lūk, ko es varu izdarīt, beidzot atbildēja operatore. Varu jums nosaukt to firmu sarakstu, kas izmanto lidostas konferen�u zāles. Tās ir tikai se�as, varbūt varēsiet atrast arī savējo. Ja ne, nāk�sies zvanīt visām aviokompānijām un no katras izlūgties nepie�cie�amo informāciju.

-�� Jūs esat lieliska! Bens iesaucās. Kā lai jums pateicos? No�sauciet cenu! Briljanti? Pērles? Poļu desa?

-�� Vienkār�i lieciet mani mierā! operatore atbildēja.

-�� Skaidrs.

-��� Lūk, firmas, kas rezervēju�as konferen�u zāles, operatore turpināja. Pirmajā ir Texaco. Brennan, Leit and Zareh ir otrajā.

-�� Vai tā gadījumā nav juridiskā firma? Bens jautāja, pievilk�dams firmas nosaukumam līdzās zvaigznīti.

-�� Neesmu pārliecināta, operatore atbildēja.

-��� Ir vēl kādas?

-�� Viss, viņa noteica. Pārējās �etras zāles vēl ir brīvas.

-�� Ak, skaidrs, Bens novilka. Tad jau jāsaka lielais paldies par palīdzību.

-�� Vienmēr laipni, operatore atbildēja un izklausījās atvieg�lota.

Pēc �etrpadsmitā telefona zvana Benam rokā bija saraksts ar trīsdesmit �etrām konferen�u zāles rezervācijām. Divdesmit divas bija organizēju�as lielas kompānijas, astoņas privātpersonas, trīs bija juridiskās firmas, bet vienu tik�anos rezervējis kongresmenis Koens no Filadelfijas. Bens datorā atvēra Lexis datu bāzi un ierakstīja tajā vārdu Stjuarts Mūrs tas bija viens no privāta�jiem, kas rezervējis konferen�u zāli sestdienai. Kamēr dators pār�meklēja vairāk nekā �etrus tūksto�us periodisko izdevumu, Bens atskārta, ka tas būs veltīgs darbs. Riks ir pārāk gudrs, lai rezervētu zāli uz sava vārda, Bens sprieda, blenzdams datora ekrānā.

Beidzot ekrānā parādījās vārdi: Atrasti divdesmit se�i ieraksti. Pārbaudot pirmo, Bens atvēra Wall Street Journal rakstu par �ikā�

gas bankas prezidentu Stjuartu Mūru, kas nesen restrukturizējis savas firmas finan�u nodaļu. Izlasījis, ka Mūra kungam ir piec�desmit pieci gadi, Bens saprata, ka tas nav Riks. Kad Bens rakstī�ja datorā otro vārdu, kabinetā ienāca Lisa.

-��� Kā svie�as? Bens jautāja, turpinādams lūkoties ekrānā. Lisa klusēja.

-�� Hallo! Zeme izsauc Lisu! Kā svie�as? Kā tev klājas? Kāpēc tu nerunā?

Atkal klusums.

-�� Izbeidz, Lisa! Nu, pasmaidi! Es ta�u jau du�iem rei�u esmu tev atvainojies.

-�� Un es tev esmu piedevusi, Lisa dzedri attrauca.

-��� Es nejokoju.

-�� Labi, gribi dzirdēt patiesību? Mani patie�ām tracina tas, ka tu man vairs neuzticies.

-��� Ko tu tur runā? Bens jautāja. Es tev uzticos.

-�� Ben, paskaties uz to visu no mana viedokļa: trīs mēne�us mēs katru mīļu brītiņu esam kopā prātoju�i, kā varētu notvert Riku, bet nu es no tevis nevaru izdabūt ne vārda. Ko, pie velna, man vajadzētu domāt?

-�� Domā, ko gribi. Ta�u patiesībā nav nekā, ko stāstīt. Jau nedē�ļām ilgi neesmu runājis ar Riku, tāpēc arī neko nezinu.

-�� Tu melo, Lisa iebilda.

-�� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Es neesmu muļķe. Zinu, kad tu melo, un zinu, ko tu domā. Ta�u, ja tu uzskati, ka es esmu Rika ziņotāja, tu esi traks. Es ne�kad neko tādu tev nenodarītu.

-�� Es nedomāju, ka tu�

-��� Esi tik labs, Lisa atsēdās uz Bena rakstāmgalda malas,

-�� paskaties man acīs un pasaki patiesību!

-��� Bet tu ta�u nenoticēsi�

-Ja tu teiksi patiesību, es ticē�u.

-��� Lisa, es zvēru, Bens iesāka, skatīdamies kolēģei tie�i acīs,

-�� ja būtu kaut kas jauns, es tev to izstāstītu.

-�� Un pēdējais jautājums. Ko tu darīji, kad es ienācu?

-Ko?

-��� Pie datora, Lisa norādīja. Ko tu darīji?

-�� Lasīju kādu Wall Street Journal rakstu. Kas tad ir?

-�� Bet kādēļ tu lasi nedēļu vecu rakstu? Lisa jautāja.

Bens paskatījās ekrāna stūrī un ieraudzīja pagāju�ās nedēļas datumu.

-�� Grūti atzīties, ka esi pieķerts melos, vai ne? Lisa izaicino�i jautāja. Varu derēt, ka tu gribi ņemt savus vārdus atpakaļ.

-��� Tas ir briesmīgi, Bens teica. Tev ir vienalga, ko es saku. Tu apsēdies uz mana rakstāmgalda tikai tādēļ, lai apskatītos, ko es daru.

-��� Protams! Lisa atcirta, nolēkdama no rakstāmgalda malas.

-��� Un beidzot esmu saņēmusi atbildi.

-��� Bet�

-�� Neliecies traucēts, nav ko velti tērēt laiku. Kad satiksi Riku, pasaki, ka gribu, lai viņ� tevi kārtīgi noslāna.

Stundu vēlāk Lisa un Bens klusēdami pārlasīja tre�o Grinnell lietas lēmuma projektu, ko bija sagatavojis Ostermans. Abus pār�steidza telefona zvans.

-��� Hallo! Bens pacēla klausuli. Tiesne�a Holisa birojs.

-�� Sveiks, Ben! Kā klājas?

Pazinis Rika balsi, Bens cie�āk sa�ņaudza klausuli.

-��� Ko tu gribi?

-�� Aprunāties par sestdienas tik�anos, Riks atbildēja.

-��� Prieks, ka piezvanīji, Bens teica. Jo man nepatīk lidosta. Gribu�

-��� Man patie�ām vienalga, ko gribi tu, Riks viņu pārtrauca.

-��� Bet es gribu tev pateikt, ka tik�anās atcelta. Man vairs nav vaja�dzīga tava palīdzība.

-Bet es domāju�

-��� Kā alla�, tu domā nepareizi! Riks pa�apmierināts atcirta.

-��� Tu dro�i vien kārtīgi izpriecājies, �ķirstot vecas gadagrāmatas, tāpat novēlu veiksmi cīņā ar melu detektoru. Nedomāju, ka, mēs vēl kādu reizi tiksimies, lai gan esmu pārliecināts, ka uzzinā�u, kā tas viss beigsies.

-��� Pagaidi, es�

Iekams Bens paguva vēl ko pateikt, Riks nolika klausuli.

-��� Kas tas bija? Lisa jautāja, pamanījusi �ausmu izteiksmi Bena sejā.

Bens neatbildēja. Piecēlies no rakstāmgalda, viņ� metās uz dur�vju pusi, no skapja pagrāba savu �aketi un izgāja no kabineta. Nokāpis pa galvenajām Augstākās tiesas ēkas kāpnēm, viņ� iz�gāja uz ielas un aizskrēja līdz tuvākajam telefona automātam. No�ņēmis klausuli, viņ� iemeta pāris monētu un uzgrieza Nātana te�lefona numuru.

-�� Endrū Lūkenss. Kā varu palīdzēt?

-��� Piedodiet, Bens teica, nepazinis ne balsi, ne vārdu. Es gribētu runāt ar Nātanu.

-��� Nātans ir pārcelts uz citu kabinetu. Vai es varu palīdzēt?

-��� Esmu viņa dzīvokļa biedrs Bens. Vai zināt, kā Nātanu sa�zvanīt?

-�� Sveiks, Ben! Endrū balss atmaiga. Daudz esmu par tevi dzirdējis. Kas jauns Augstākajā tiesā? Vai �odien grozījāt kādu likumu?

-�� Nē, �odien nevienu, Bens atbildēja. Likumus mēs grozām tikai tre�dienās. Pirmdienās mēs cen�amies sazvanīt savus dzī�vokļa biedrus.

-�� Jā, Nātans stāstīja, ka tev ir savāda humora izjūta, Endrū noteica, un nebūt ne�ķita, ka viņ� vēlētos pāradresēt Bena zvanu.

-��� Starp citu, gribēju Nātanam prasīt, kā izdevās tas jociņ� ar vēl vienu jūsu dzīvokļa biedru.

-��� Kuru?

-��� Nu, to, kura dēļ jums bija vajadzīgi tie mikrofoni un kame�ras. Nātans teica, ka esat gribēju�i pieķert puisi viņa dzīves atbil�dīgākajā brīdī.

-��� Ak jā. Bens tūdaļ atcerējās, ka Nātans �ādi aizbildinājies, lai iznestu no Valsts departamenta nepiecie�amo aparatūru. Tas bija lieliski! Jāatgādina Nātanam, lai aiznes tev da�as fotogrāfi�jas. Tās gan ir mazliet izplūdu�as, ta�u diezgan jautras.

-��� Ja fotogrāfijas nav izdevu�ās, var izmantot audioierakstu. Esmu pārliecināts, ka portfelī iestrādātie mikrofoni uztvēru�i kat�ru vaidu un kunkstu.

Bens uz bridi apklusa. Portfelī iestrādātie mikrofoni?

-�� Kā tie mikrofoni darbojas, Endrū?

-�� Tāpat kā bezvadu mikrofoni, tikai �ie ir iebūvēti portfelī. Tos izmanto, ja cilvēks ir pārliecināts, ka parastos var pamanīt. Tie ir

uz mata tādi pa�i kā D�eimsa Bonda filmā. Tas gan vēl ir tikai izmēģinājuma variants, ta�u tev noteikti ar tiem pietika.

-�� Tie iedvesa bijību, Bens atbildēja, pārklādamies aukstiem sviedriem. Mēs dzirdējām visu, ko gribējām.

-��� Nu tad es savieno�u tevi ar Nātanu, Endrū teica.

-�� Zini ko, Bens atrunājās, man vairs nav laika. Piezvanī�u viņam vēlāk.

-�� Varbūt pateikt, lai viņ� piezvana tev?

-��� Nē, nē, Bens teica. Visu dienu bū�u aizņemts. Tik�os ar viņu mājās.

Bens nolika klausuli un atspieda galvu pret kabīnes sienu. Aizvēris acis, viņ� centās atrast kādu saprātīgu izskaidrojumu. Tāda nebija, un viņa elpa kļuva arvien straujāka. Vēl joprojām tu�rēdams acis ciet, viņ� dauzīja galvu pret metāla sienu.

-�� Tas nav iespējams! Bens iekliedzās. Pacēlis klausuli, viņ� taustījās kabatās pēc monētām, ta�u jau pēc brī�a nometa klau�suli. Sasodīts!

Berzēdams pieri, Bens centās atcerēties sarunas ar Riku un En�drū. Klusēdams viņ� mēģināja saprast, ko tas viss nozīmēja.

Pēc desmit minūtēm Bens izgāja no telefona kabīnes un atgrie�zās Augstākajā tiesā. Izdzirdējusi, ka aizcērtas kabineta durvis, Lisa tūdaļ pagrieza galvu. Iemetis �aketi skapī, Bens nostājās tie��i pretī Lisas rakstāmgaldam.

-��� Kas ir? Lisa jautāja. Ko es �oreiz esmu izdarījusi?

-�� Paklau, es tev kaut ko izstāstī�u, ta�u tikai tāpēc, ka man vaja�dzīga palīdzība, Bens skaidroja. Pirms nedēļas Riks piezvanīja�

-��� Es zināju, Lisa viņu pārtrauca. Es zināju, ka viņ��

-��� Lisa, lūdzu, ļauj visu izstāstīt! Bens teica. Riks toreiz lū�dza lēmumu Grinnell lietā. Pretī viņ� man solīja trīs miljonus do�lāru. Es pat negrasījos viņam to dot, ta�u cerēju, ka tik�anās laikā varē�u beidzot uzzināt, kas viņ� tāds patiesībā ir. Mums vajadzē�ja tikties sestdien lidostā, iespējams, kādā no konferen�u zālēm.

-��� Un tu gribi, lai palīdzu izstrādāt plānu?

-�� Man jau bija plāns, Bens atbildēja. Piezvanīju uz lidostu, lai noskaidrotu, kuras zāles sestdien ir aizņemtas. Tad sāku mek�lēt visus vārdus, kas man nebija pazīstami. Tāpēc arī lasīju nedē�ļu vecu avīzi. Domāju ja izdosies uzminēt, kurā zālē mums ar

Riku norunāta tik�anās, varē�u to telpu piebāzt ar noklausī�anās ierīcēm vai izdarīt vēl ko noderīgu. Jau sāku just, ka �oreiz izdo�sies piespiest Riku pie sienas, bet tie�i tajā brīdī tas riebeklis man piezvanīja.

-��� Tad tas bija Riks?

-�� Jā. Un pateica, ka varu iet ellē, jo tik�anās tiek atcelta. Teica, ka mana palīdzība viņam vairs nav vajadzīga, un nolika klau�suli. Acīmredzot lēmumu Grinnell lietā viņam iedevis kāds cits.

-Ja tu domā, ka tā esmu es, tad tu esi traks.

-�� Godīgi sakot, es domāju, ka tā esi tu, Bens atzina. Jo tu biji vienīgā, kam �is dokuments pieejams.

-��� Ben, zvēru�

-�� Ļauj pabeigt! Pēc Rika zvana es aizskrēju līdz telefona automā�tam, lai piezvanītu Nātanam. Klausuli pacēla kāds viņa kolēģis, kur� apjautājās, kā mums gāja ar portfelī iebūvētajiem mikrofoniem.

-Ar ko?

-��� Lūk! Bens atbildēja.

-�� Un nu tikai tāpēc, ka Nātans tev nav iedevis kaut kādu �trunta daiktu, tu domā, ka viņ� palīdz Rikām?

-��� Ko vēl lai es domāju? Un tas nebija nekāds �trunta daikts. Ja man būtu bijis portfelī iebūvēts mikrofons, es būtu varējis ierak�stīt sarunu ar Riku restorānā. Man būtu viss, kas vajadzīgs, lai izkļūtu no �īs ķezas: Rika izteiktais piedāvājums, viņa skaidro�jums par zemisko plānu ar CM1. Ta�u Nātans nez kāpēc nav ie�devis man to aparātiņu. Vai, tavuprāt, tas nav aizdomīgi?

-��� Nezinu.

-��� Mēģināju izdomāt kādu loģisku izskaidrojumu. Ta�u nekā nespēju saprast, kāpēc Nātans pat nepieminēja �ādu iespēju. īpa��i jau tādu for�u lietu!

-�� Ja Nātans sadarbojas ar Riku, arī Riks zinātu par portfelī ie�būvēto mikrofonu, un tev, vienalga, nekas neizdotos.

-��� Arī par to es domāju, Bens teica, iedams pie dokumentu skapja. Ta�u Riks nebūtu varējis iebilst, ja es ienestu portfeli ma��īnā. Ja viņ� neļautu ņemt to līdzi, es vispār nekāptu. Es teiktu, ka nevaru ta�u pamest ielas malā portfeli ar svarīgiem Augstākās tiesas dokumentiem. Un Rikām nāktos mani ielaist ma�īnā ar vi�siem mikrofoniem.

-��� Nav slikta teorija, Lisa piekrita.

-�� Un nu man jāizlemj, vai tas patie�ām ir Nātans, Bens teica, atslīgdams pret skapi.

-��� Ben, man ir kāds jautājums. Pirms piecpadsmit minūtēm tu biji pārliecināts, ka tie�i es esmu pārdevusi dvēseli velnam, bet nu tu atgriezies un tie�i man izkrati savu sirdi. Kāpēc tu tā mai�nīji savas domas?

-�� Lisa, goda vārds, izstāstot tev, es neko nezaudēju. Riks mani apsteidzis; viņam jau acīmredzot ir lēmums GrinneU lietā. Man ar viņu vairs nebūs jātiekas un tādējādi nav ne mazāko cerību viņu pieķert. Ja arī tu sadarbojies ar Riku, nav nekā tāda, kas būtu vi�ņam stāstāms. Man ir beigas. Es nezinu, ko turēt aizdomās, man nav neviena jēdzīga pavediena, un pēc divām dienām mani pie�slēgs melu detektoram. Un, galvenais, man nav neviena, kam uz�ticēties.

-��� Bet Obers?

-�� Tici man, viņu es iedomājos pirmo. Ta�u sapratu, ka Obers man nepalīdzēs. Viņ� ir labs, es viņu mīlu kā brāli, ta�u viņ� pil�nīgi neko nesaprot. Man vajadzīgs kāds prātīgs cilvēks, kas palī�dzētu izdomāt, ko tagad iesākt.

-�� Ja jau vainīgais ir Nātans, kā viņ� ticis pie lēmuma?

-�� Varbūt izmantojis kādu Valsts departamenta superdatoru un ielauzies mūsu datorsistēmā. Tikpat viegli viņ� papīrus varēja iz�ņemt no mana portfeļa. Lai to izdarītu, viņam tikai vajadzēja nakts vidū tos paņemt, pārfotografēt un nolikt atpakaļ vietā.

-�� Tavs portfelis nav slēdzams? Pēc gadījuma ar Ēriku vajadzēja būt uzmanīgākam.

-��� Protams, tas ir slēdzams. Ta�u Nātans zina kodu, jo izmanto�ja manu portfeli, iedams uz darba interviju Valsts departamentā.

-�� Zini, neuztver to personiski, ta�u draugu izvēlē tu esi nevē�rīgāks par Jūliju Cēzaru.

-�� Pateicos par padomu! Bens atteica, atgriezdamies pie sava rakstāmgalda. Vai tu man palīdzēsi?

-�� Viss atkarīgs no tā, Lisa iesāka, vai tu man uzticies.

-��� Patlaban es neuzticos pat savai mātei. Pēdējās ciemo�anās laikā viņa uzvedās visai aizdomīgi.

-��� Vai tu vismaz no�ēlo visus man izteiktos apvainojumus?

-��� Vairāk, nekā tu spēj iztēloties, Bens atbildēja, ņurcīdams Grinnell dokumentu stūri. Lūdzu, vai tu man palīdzēsi?

-��� Protams, es tev palīdzē�u. Lisa izvilka no Bena rokām do�kumentu, nolika viņa rokas uz rakstāmgalda un virsū uzlika sa�vējās. Neatkarīgi no tā, ko tu domā, man patie�ām nav vienal�ga, kas ar tevi notiek. Ja tevi no �ejienes izmetīs, man būs divreiz vairāk jāstrādā.

-�� Ļoti smieklīgi, Bens drūmi novilka. Tu patie�ām liec man justies labāk.

-��� Vari slēpties aiz �im sarkastiskajām piezīmēm, ta�u es zinu, ka esi pateicīgs par palīdzību.

-�� Protams, esmu. Mana dzīve brūk kopā, karjerai draud beigas, un draugi izturas tā, it kā būtu Benedikta Arnolda* fanu kluba biedri. �ajā brīdī es būtu pateicīgs pat par D�ord�a Makgovema** padomu. Sasodīts, ko lai citu es daru?

-��� Nu, ceru, tu saproti, ka tev tomēr vēl ir da�i draugi, uz ku�riem var paļauties.

-��� Paldies, Lisa Mērija! Es patie�ām esmu pateicīgs par tavu atbalstu. Nopietni.

-��� Ir jau labi, Lisa atbildēja. Ta�u pat neiedomājies, ka esmu tev piedevusi. Tev nāksies vēl krietni pasvīst, lai es varētu aizmirst to emocionālo pārdzīvojumu, ko tu man sagādāji.

-��� Norunāts.

Mazliet atkāpusies, Lisa apsēdās uz dīvāna.

-�� Nu, vai mēs taisāmies notvert to riebekli?

Pasmaidījis Bens paņēma piezīmju bloknotu.

-��� Domāju, ka mūsu vienīgā iespēja ir uzrakstīt sarakstu ar visu to cilvēku vārdiem, ar kuriem Riks varētu runāt Grinnell and Asso�ciates.

* Benedikts Arnolds (14.01.1741-14.06.1801) ģenerālis kolonistu armijā Amerikas revolūcijas jeb Amerikas Neatkarības kara laikā. Kļuvis bēdīgi sla�vens ka Amerikas Savienoto Valstu nodevējs viņ� apmaiņā pret naudu planoja nodot britiem amerikāņu fortu Vestpointā, Ņujorkā. Plāns tika at�klāts, bet Arnoldam izdevās aizbēgt, un viņ� devās trimdā uz Kanādu un Angliju.

�* D�ord�s Stenlijs Makgoverns (19.07.1922.) bijis ASV kongresmenis, se�nators un demokrātu kandidāts prezidenta vēlē�anām 1972. gadā, kad viņ� zaudēja Ri�ardam Niksonam.

-�� To es varu, Lisa teica. Esmu pārliecināta, ka Ierēdņu bi�rojā ir informācija par visiem lietā iesaistītajiem cilvēkiem. Tātad mūsu rokās būs pilnīgs iespējamo akciju pārdevēju saraksts. Ja pieskatīsim �os ļautiņus, zināsim, kad Riks spers nākamo soli.

-�� Mums viņi nemaz nav jāpieskata, Bens iebilda, pievērsda�mies datoram. Tas viss ir Lexis datu bāzē. Visi darījumi ar ne�kustamajiem īpa�umiem un vērtspapīriem jāreģistrē �tata ierēd�ņu birojā. Ja mums ir zināms pārdevēja vārds, mēs datu bāzē varēsim sekot visiem darījumiem.

-��� Izcili! Lisa iesaucās. Tūdaļ bū�u atpakaļ ar visu sarakstu.

Lisai promejot, Bens nokliedza:

-�� Starp citu, es tev uzticos!

-��� Es zinu, Lisa atsaucās.

Kad durvis aiz viņas aizvērās, Bens pacēla klausuli un uzgrie�za telefonu kompānijas numuru.

-�� Ceru, ka jūs varat man palīdzēt. Nelaimīgā kārtā sieva izme�tusi visus mūsu telefona rēķinus. Tā kā tie vajadzīgi, lai mums aprēķinātu nodokļus, ceru, ka jūs varēsiet man nosūtīt kopijas.

-�� Tas mums nesagādās nekādas problēmas, operators atbil�dēja. Man tikai vajadzīgs jūsu vārds un telefona numurs.

-�� Telefons reģistrēts uz manas sievas Lisas �ulmanes vārda. Bens nosauca operatoram Lisas telefona numuru un piebilda:

-��� Varbūt jūs varētu nosūtīt rēķinus tie�i manam grāmatvedim, jo viņam tie nepiecie�ami pēc iespējas ātrāk.

-�� Mēs nedrīkstam�

-��� Tas ir mans telefons, Bens iebilda. Tas vienkār�i reģis�trēts uz manas sievas vārda. Ja jums no tā paliek vieglāk, varu aprunāties ar jūsu priek�nieku.

-�� Būs jau labi. Es pierakstī�u vārdu, un pēc tam man būs vaja�dzīga arī adrese.

Nosaucis operatoram Obera darba adresi, Bens teica:

-�� Paldies par palīdzību! Es to augsti vērtēju.

Vēlāk pēcpusdienā Bens cie�i vērās datora ekrānā.

-�� Zini, ja turpināsi tā blenzt, paliksi akls, Lisa ierunājās.

-�� Gan jau man paveiksies.

-�� Beidz uztraukties! Tu pierakstīji visus vārdus, kas bija reģis�trēti īpa�uma dokumentos. Ja kāds pārdos akcijas, tu to redzēsi.

-�� Mēs to nekad neredzēsim, Bens atteica un aizgriezās prom nc datora. Tu redzēji tos dokumentus. Grinnell pieder �etrām sa�biedrībām ar ierobe�otu atbildību; tās savukārt pieder astoņām citām sabiedrībām, kuru īpa�nieces ir vēl kādas se�padsmit�

-�� Mēs pierakstījām visus iespējamos vārdus. Ja jau mēs neko nevarēsim uzzināt, kā, pēc tavām domām, to varētu izdarīt Riks?

Bens veltīja Lisai neticības pilnu skatienu.

-��� Labi, Lisa teica. Pieņemsim, ka Riks kaut ko uzzinājis. Bet tas nenozīmē, ka mēs neesam uz pareizā ceļa.

-��� Nav jau tā, ka mēs esam uz nepareizā ceļa, Bens teica. -Un tomēr man �ķiet, ka �is ir tāds pasīvs plāns. Mēs tikai te sē��am un gaidām.

-�� Nu, tagad mēs vairāk neko iesākt nevaram. Ja jau esi tik nepa�cietīgs, varbūt pār�ķirsti Hārvardas un Mi�iganas gadagrāmatas?

-��� Par ko tu runā? Bens jautāja. Tās vēl nav atsūtītas.

-��� Ir gan. Es ta�u tev jau teicu, ka reģistratūrā tevi gaida divas kastes.

-��� Neko tādu tu man neteici, Bens attrauca un piecēlās.

-�� Teicu gan! Atgriezusies ar tiem īpa�uma dokumentiem, es teicu, ka lejā tevi gaida divas kastes. Bet tu, iespējams, biji pārāk pielipis sava datora ekrānam.

Bens piegāja pie skapja un paņēma �aketi.

-�� Labāk atstā�u tās kastes �eit, nevis nesī�u mājās, kur tās ie�raudzīs Nātans. Rīt pār�ķirstī�u.

-�� Un uz kurieni tad tagad? Lisa jautāja, konstatējusi, ka pulk�stenis vēl nav pieci.

-�� Gribu aprunāties ar Oberu, kamēr Nātana nav mājās. Vai pie�segsi mani, ja Holiss meklēs?

-��� Neuztraucies, viss būs kārtībā.

Kad Bens pārradās mājās, tajā valdo�ais klusums liecināja, ka neviena nav. Novilcis mēteli, viņ� to nometa uz dīvāna. Bens ie�skatījās virtuvē, iemeta acis pirmā stāva vannas istabā un atvēra durvis uz pagrabu.

-��� Vai kāds ir mājās? viņ� sauca.

Uzkāpis aug�stāvā, Bens ieskatījās Ērika un Obera istabās, kā arī savējā. Pārbaudījis otrā stāva vannas istabu un visas tualetes,

Bens atvēra Nātana istabas durvis. Neieslēdzis gaismu, viņ� ie�bāza galvu Nātana tualetē. Pārliecinājies, ka ir viens, Bens pie�vērsās Nātana rakstāmgaldam, un viņa uzmanību saistīja glītā kaudzītē sakārtoti papīri. Bez trok�ņa Bens sāka tos �ķirstīt. Pār�tikas produktu saraksts, darbu saraksts, dzim�anas dienu sa�raksts, iznomājamo filmu saraksts. Nekā svarīga. Atkal sakārtojis papīrus, Bens aizturēja elpu un uzmanīgi atvēra lielo rakstām�galda atvilktni. Izņēmis kastīti ar pildspalvām, zīmuļiem un dzē�amgumijām, Bens lēni un metodiski meklēja jebko, kas varē�tu norādīt uz Riku. Aizvēris atvilktni, Bens no naktsgaldiņa pa�ņēma telefonu grāmatiņu un sāka �ķirstīt.

-�� Sasodīts, ko tu meklē manā telefonu grāmatiņā?

Pārsteigts Bens izlaida no rokām grāmatiņu un, pacēlis acis,

ieraudzīja durvīs stāvam un smejamies Oberu.

-��� Nedari tā! Bens iekliedzās un, pacēlis grāmatiņu, nolika to vietā.

-�� Ja tu būtu redzējis savu seju! Tu biji�

-�� Tu esi viens? Bens jautāja, steigdamies ārā no Nātana istabas.

-�� Jā. Kas noticis?

-�� Paklau, es tev kaut ko izstāstī�u, bet zvēri, ka nevienam ne�teiksi ne vārda.

-�� Zvēru, Obers apsolīja, atraisīdams kaklasaiti.

-�� Es nejokoju, Bens brīdināja. Ne vārda nevienam. Ne Nātanam, ne vecākiem�

-�� Zvēru, Obers atkārtoja, kamēr abi kāpa lejā uz dzīvojamo istabu. Stāsti!

Atklājis dzīvokļa biedram visu, kas noticis, Bens teica:

-�� Nu, ko tu domā?

-�� Nespēju saprast, kā tu kaut ko tādu vari prasīt. Obers neticī�gi iepleta acis. Tu gribi, lai noticu, ka Nātans iesaistīts �ajā jezgā?

-��� Un ko vēl man atliek domāt?

-������������ Tas nav iespējams. Obers atkrita krēslā pie virtuves galda.

-�� Tu esi jucis! Nu, par Ēriku es vēl varu saprast. Patiesību sakot, pagāju�ajā nedēļā pieķēru viņu rokamies tavā papīrgrozā.

-��� Paprasīji, ko viņ� tur meklē?

-��� Kāds esot paņēmis viņa sludinājumu lapu, un viņ� gribot pārliecināties, vai tā nav pie tevis.

-�� Nav gan, Bens atbildēja. Vajadzēja sūtīt Ēriku pie Nātana, jo viņ� �obrīd pelnījis vismazāko uzticību.

-�� Nātans nu gan neko tādu nav darījis, Obers uzstāja. Es ne mirkli tam neticu.

-��� Bet es ticu, Bens teica. Un �obrīd tas ir pats svarīgākais. Mēs ar Lisu mēģinām noskaidrot�

-��� Kā tad tu pēk�ņi atkal uzticies Lisai? Obers viņu pārtrau�ca. Parasti tu saki, ka es esmu stulbs, bet �oreiz tu, visu izstāstī�dams tai skuķei, esi rīkojies ārkārtīgi vieglprātīgi.

-��� Paklau, es arī viņai neuzticos, Bens teica, piegājis pie iz�lietnes. Atgriezis krānu, viņ� uz�ļāca ūdeni sejai. Tiklīdz Lisa bija izgājusi no kabineta, es sāku meklēt informāciju arī par viņu.

-��� Bet kāpēc tu tomēr viņai visu izstāstīji?

-��� Tas ta�u ir skaidrs kā diena. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa nekā nevar man kaitēt. Otrkārt, un es zinu, ka tu to nekad nesapratīsi, viņa palīdz man labāk domāt.

-�� Nesaprotu.

-���� Es to patie�ām nespēju izskaidrot, ta�u, apsprie�oties ar viņu, es rodu visbrīni�ķīgākās idejas.

-�� Man ļoti nepatīk tev to teikt, ta�u �is nav nekāds Augstākās tiesas lēmums, kas tev jāuzraksta, �ī ir tava dzīve, puisīt!

-�� Tie�ām? Bens sarkastiskā balsī iesaucās. Bet es domāju, ka tā ir kāda sena kauliņu spēle. Sasodīts!

-��� Domāju, ka esi iebraucis auzās, Obers teica, �ūpodams galvu.

-�� Lieliski. Ņem�u vērā tavu padomu. Nu, vai tu man palīdzēsi?

-�� Jūtos pārsteigts, ka tu man uzticies. Jo arī es ta�u varu būt vainīgais.

-��� Neuztver to personiski, ta�u es tā nedomāju.

-��� Paldies! Obers teica. Es protu novērtēt �ādu uzticību.

-��� Paklau, neapvainojies! Es ta�u tev visu izstāstīju, vai ne?

-��� Bet es nesaprotu, kāpēc.

-������������ Tāpēc, ka man vajadzīga tava palīdzība, Bens paskaidroja.

-��� Es nosūtīju uz tava biroja adresi visus Lisas telefona rēķinus. Tā bija vienīgā adrese, kurai, manuprāt, nepiekļūs Nātans, Riks un Lisa. Kad saņemsi rēķinus, tu ta�u man to pateiksi?

-�� Protams, Obers apsolīja. Bet vēl viens jautājums: ja māja ir pilna ar noklausī�anās ierīcēm, kāpēc tu tomēr runā ar mani?

-��� Dzirdot �o, Riks man neko nevar padarīt, Bens paskaid�roja. Lisas rēķini jau ir ceļā, un, ja Nātans ir ar Riku uz vienu roku, viņ� tāpat zina� Bens izdzirdēja, ka ārdurvīs pagrie�as atslēga, un apklusa. Ne vārda! viņ� �ukstus pār plecu brīdi�nāja Oberu, kas sekoja viņam dzīvojamā istabā. Tu apsolīji.

Durvis atvērās, un mājā ienāca Nātans.

-��� Draugs, tu būsi priecīgs, Nātans teica, iekārdams �aketi skapī. Nolicis portfeli uz kafijas galdiņa, viņ� apsēdās līdzās Oberam. Pateicoties savam padevīgajam kalpam, tu dro�ībnieku mū��am brēco�o melu detektora pārbaudi izturēsi dziedādams.

-��� Kā tad? Bens jautāja.

-��� Teiksim tā, es �odien �ur tur piezvanīju un sadabūju visu, kas vajadzīgs. Nātans atvēra portfeli un izņēma kādu papīra lapu. Aprunājos ar tehniķiem Dro�ības dienestā, un viņi visu paskaidroja. Pirmām kārtām jāatzīst, ka tev taisnība: melu detek�toru tiesā izmantot nav atļauts.

-�� Zinu, Bens strupi atteica. Tas patie�ām nav atļauts.

-��� Kas tev lēcies? Nātans jautāja.

Obers paskatījās uz Benu.

-��� Nekas, Bens atbildēja. Vienkār�i nervozēju. Ko vēl viņi teica?

-��� Lūk, kā tas aparāts darbojas, Nātans iesāka, brīdi pa brī�dim ieskatīdamies papīra lapā. Kad tu pirmo reizi ieej telpā, ma��īna praktiski vienmēr stāv pa�ā vidū. Dro�ībnieki cen�as tevi pa�matīgi iebiedēt, jo teorija vēsta, ka visi cilvēki ir gatavi atzīties tāpēc, ka baidās no tādas ma�īnas. Tad viņi tev vismaz stundu uzdod jautājumus, lai gan ma�īna nemaz nav ieslēgta. Parasti tie�i �ajā brīdī lielākā daļa cilvēku sabrūk, Nātans skaidroja, pacel�dams acis, lai redzētu savu vārdu atstāto iespaidu. Dro�ībnieki uzskata, ka pietiekot ar tās kastes ēnu, lai iebiedētu vidusmēra noziedznieku.

-��� Ei, Bens nu nemaz nav vidusmēra! Obers iebilda. Viņ� ir noziedznieks vismaz deviņdesmit procentu apmērā.

Nelikdamies ne zinis par dzīvokļa biedra teikto, Nātans tur�pināja:

-��� Pati ma�īna uzrāda trīs mērījumus: elpo�anas ātrumu, asins�spiedienu un ādas galvanisko reakciju jeb ādas reakciju uz elek�

trisko strāvu. Melojot cilvēks parasti vairāk svīst, un ma�īna re�ģistrē arī to. Bet ar to jau tev problēmu nebūs.

-��� Labāk izstāsti, kā var piemānīt to ma�īnu, Bens nepacie�tīgi attrauca.

-��� Nomierinies! Nātans teica. Pēc stundu ilgas pratinā�anas viņi tevi pieslēgs ma�īnai. Tad viņi reģistrēs tavu elpo�anas ātrumu. Tie�i �ajā brīdī pārgudri ļautiņi cen�as piekrāpt ma�īnu. Viņi mēģi�na elpot smagi un visu laiku dīdās, lai pārliecinātu ma�īnu, ka asinsspiediens ir daudz augstāks nekā patiesībā. Ta�u pui�i Dro��ības dienestā paskaidroja, ka prasmīgs operators to ātri vien uz�ķer. Pēc tam viņi izvelk kār�u kavu un uzdod jautājumus par to. Tā viņi pārbauda, vai ma�īna strādā. Viņi uzdod trīs jautājumus, un tev visu laiku jāatbild nē, lai gan uz kādu vajadzētu atbildēt ar jā. Tā viņi noskaidro, kā tu uzvedies, kad melo. Viņi tev jautā, vai esi vairāk nekā divdesmit vienu gadu vecs, vai tu smēķē, vai jebkad esi izdarījis kaut ko tādu, par ko vēlāk nācies kaunēties. Pēc tam viņi beidzot tev uzdos trīs jautājumus par lietu, kurā tiec apsūdzēts.

-��� Un viss? Bens skeptiski jautāja.

-�� Viss.

-��� Bet filmās ta�u rāda pavisam ko citu! Obers iesaucās. Tur rāda, ka aizdomās turamo moka ar simtiem jautājumu un adata skraida pa papīru.

-��� Dzīvē tā nenotiek, Nātans paskaidroja. Reālajā pasaulē melu detektors nosaka, vai tu patiesi atbildi uz trim jautājumiem.

-��� Un kā tas man palīdz?

-��� Prieks, ka pajautāji, Nātans teica, izvilka no portfeļa nelie�lu zāļu pudelīti un pameta to Benam. Atceries, es tev stāstīju, ka ar �īm zālēm militāristi piemāna melu detektoru.

Bens izlasīja etiķeti.

-��� Prinadolols?

-��� Iedarbīgs, Nātans apgalvoja. Viena tablete jāiedzer no rīta tūdaļ pēc pamo�anās. Ja pārbaude nolikta pēc trijiem pēcpus�dienā, otra jāiedzer pusdienās.

-��� Kur tu tās dabūji? Bens jautāja, noņemdams vāciņu un sa�skaitīdams pudelītē piecas ripas.

-��� Pateicu tehniķiem, ka manam jaunākajam brālim melu de�tektora pārbaude jāiztur, lai dabūtu darbu tirdzniecības centrā. Un viņi uzreiz iedeva �itās.

-��� Kā tās iedarbojas?

-�� Tās izlīdzinās tavu asinsspiedienu un sirdsdarbību, Nātans skaidroja. Ārsti tās izraksta slimniekiem, kas atlabst no in�farkta, politiķi tās izmanto, lai cīnītos ar lampu drudzi, savukārt militāristi atskārtu�i, kur tās lietojamas visefektīvāk.

-�� Tās ir eksperimentālas? Zāļu aģentūra tās apstiprinājusi?

-�� Ja tās būtu apstiprinātas, tās būtu pieejamas ikvienam, Nātans atbildēja.

-�� Tātad eksperimentālas, Bens noteica.

-��� Tām nav nekādas vainas, Nātans iebilda. Tu tie�ām domā, ka viņi man būtu iedevu�i kaut ko briesmīgi bīstamu?

-�� Es domāju, ka tas būtu for�i, ierunājās Obers. Tad tev uz pieres izaugtu vēl viens deguns, un mēs iesūdzētu valdību tiesā un vinnētu miljonus.

-�� Bet varbūt man palielinātos smadzeņu masa, Bens prātoja. Paskatījies uz Nātanu, viņ� turpināja: Bet nu izstāsti, kā �īs zā�les palīdzēs piekrāpt melu detektoru.

-�� Tās negarantē, ka tu izturēsi pārbaudi, Nātans teica. Tās tikai palielina varbūtību to izdarīt, ta�u viss tik un tā ir tavās ro�kās. Tajā telpā tev jābūt pēc iespējas mierīgākam. Nedīdies un ne�nervozē! Tehniķi teica, ka labs melis pārbaudi izturēs noteikti. Ja esi mīkstais, iespējams, pārbīsies un izkritīsi.

-�� Ai, vecīt, tev beigas! Obers teica Benam.

Bens ielika zāļu pudelīti kabatā un piecēlās no dīvāna.

-�� Uztaisī�u makaronus, viņ� dzedri noteica. Vēl kāds gribēs?

-��� Ei, vai tad paldies nav jāsaka! Nātans atsaucās, savilkdams seju grimasē.

-��� Pateik�os, kad bū�u izturējis to pārbaudi, Bens sacīja, ie�dams uz virtuvi.

-��� Pie velna, ko tad tas nozīmē? Kas ar tevi �odien notiek?

-�� Gribētos būt pārliecinātam, ka �īs te ir dro�as, Bens atbil�dēja un pagriezies paskatījās tie�i Nātanam acīs. Ka tās nav vienkār�i krāsainas nekaitīgas ripiņas.

-�� Ko tu tur runā?

-��� Ben, nevajag apsūdzēt� Obers iesāka.

-������������� Nē, lai viņ� pabeidz, Nātans teica, pieceldamies kājās.

-��� Kāda apsūdzība?

-�� Nu, �odien man piezvanīja Riks un pateica, ka viņam mani pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Acīmredzot viņ� tiesas lēmumu jau dabūjis no kāda cita.

-�� Un tu domā, ka es esmu tas vainīgais? Nātans nikni jautā�ja. Vai tu padomāji par savu draudzenīti Lisu? Vai arī visas asi�nis no smadzenēm satecēju�as tavā otrajā galvā?

-�� Es patie�ām domāju par Lisu! Bens atcirta, atgriezdamies dzīvojamā istabā. Kad zvanīju tev, lai parunātos par viņu, man izdevās patīkama saruna ar kādu tavu kolēģi, vārdā Endrū. Viņ� man izstāstīja par portfelī iebūvētajiem mikrofoniem, kurus mums vajadzēja izmantot, pirmo reizi tiekoties ar Riku. Endrū man iz�stāstīja, cik lieliski tie darbojas un kā uztver absolūti visu. Vari iedomāties manu pārsteigumu, kad es sapratu, ka par �o brīni��ķīgo tehnoloģiju neko neesmu dzirdējis?

-��� Un tagad tu domā, ka es sadarbojos ar Riku? Nātans ie�smējās.

-��� Es runāju nopietni, Bens atteica. Ņemot vērā visus fak�tus!

-��� Tie neko nepierāda! Nātans iekliedzās. Turklāt vai tev neienāca prātā pajautāt man, kāpēc mēs tos iebūvētos mikrofo�nus tā arī neizmantojām?

-��� Esmu pārliecināts, ka tam ir kāds izcils loģisks izskaidrojums.

-��� Protams! Portfelī iebūvētie mikrofoni vēl tiek izmēģināti un neatkarīgi no tā, ko saka Endrū, darbojas visai nejēdzīgi. Gumija apslāpē skaņu, un tu neko nevari dzirdēt. Mums tie ir tikai tāpēc, ka cilvēkiem patīk �ādi pekstiņi. Es uzskatīju, ka labāk izmantot aparatūru, kas darbojas. Zini, es patie�ām esmu tik traks!

-�� Un man būtu tev jānotic?

-�� Tici, kam gribi, Nātans atbildēja. Bet tā ir patiesība.

-��� Nātan, Bens iesāka, ar pirkstu norādīdams uz dzīvokļa biedru. Es tevi pazīstu. Varbūt pat labāk par sevi pa�u. Ja tev būtu iespēja, kaut visniecīgākā, izmantot portfeli ar mikrofoniem, tu to nekavējoties izmantotu pat tad, ja aparatūra patiesībā nedar�botos.

-��� Kā tad tu to zini?

-��� Es zinu, ka tev patīk izrādīties. Tev patīk di�oties kā pāvam, ja tev ir kaut kas tāds, kā nav citiem. Tev patiktu aiziet pie Lisas

ar to portfeli rokās. Ja ari aparāts nedarbotos, tu to atnestu mājās, lai tikai mums parādītu, ka vari tādu sadabūt. Padomā loģiski! Ikvienam no mums patiktu palielīties ar tādu verķi! Bet nu tu gri�bi mums iestāstīt, ka tu ne tikai to neatnesi mājās, bet pat neiedo�mājies, ka tas būtu pieminē�anas vērts? Izbeidz, Nātan! Tev patīk būt labākajam, un tavs ego ir pārāk liels, lai es noticētu, ka tu va�rētu �ādu lietiņu paturēt pie sevis.

-��� Tu beidzi? Nātans mierīgi pajautāja un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-�� Domāju gan.

-�� Tad ej ellē, tu paranojālais mēsls! Es riskēju ar savu pakaļu, lai dabūtu tos aparātus! Es riskēju pazaudēt darbu, melojot sa�viem kolēģiem, un juku vai prātā, cen�oties izdabūt tevi no tā mur�ga. Bet, ja tev pietiek nekaunības apsūdzēt mani, pat kārtīgi ne�aprunājoties� Zini, vari sēsties tai Hindenburgā* viens pats! Es saprotu, ka esi nonācis grūtā situācijā, ta�u netaisos uzklausīt ta�vus pārmetumus!

-��� Paklau�

-��� Nē, tagad klausies tu! Visa tā jezga tevi padarījusi pilnīgi traku! Tas, ka apsūdzēji mani, nevis Lisu, norāda, ka tu esi tikai da�u soļu attālumā no trakomājas! Kad atgūsies, ceru, ka tev pie�tiks spēka atvainoties. Nātans pagriezās un devās ārā no dzī�vojamās istabas. Nonācis pie kāpnēm, viņ� piebilda: Kad Riks un Lisa būs satrieku�i tavu dzīvi druskās, tās būs jāvāc tev vie�nam pa�am.

Nātans pazuda, bet Bens turpināja klusēt.

-��� Nevajadzēja viņu tā apsūdzēt, ierunājās Obers. Tas bija gau�i negodīgi.

-�� Un ko man vajadzēja darīt? Es zināju, ka tas viss slikti beigsies.

-�� Un tomēr strīdēties arī ir jāmāk. Da�i tavi pārmetumi bija nepiedodami.

* Vācija būvēts diri�ablis, kas 1937. gada 3. maijā pacelas no Frankfurtes lidlauka un devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Ar to lidoja 36 pasa��ieri un 61 apkalpes loceklis. 6. maija tas nonāca virs Lidhērstas Ziemeļame�rikā. Vēja dēļ tam atļava nosēsties tikai vairākas stundas pēc paredzēta lai�ka. Kad 19.00 nosē�anas beidzot tika atļauta, diri�ablis atsitās pret zemi un aizdegās. 36 cilvēki 13 pasa�ieri, 22 apkalpes locekļi un viens Lidhērstas lidlauka darbinieks zaudēja dzīvību.

-��� Negribu to dzirdēt, Bens sacīja. Manā vietā Nātans būtu rīkojies tie�i tāpat.

-�� Zini, Ēriks teica to pa�u toreiz, kad uzrakstīja to rakstu. Un, tāpat kā Nātanu, tu viņu pasūtīji uz elli, Obers atgādināja un, piecēlies no dīvāna, devās uz kāpņu pusi. Diezgan daudz sa�kritību, ne?

-�� Tātad tu dzersi tās tabletes? Lisa jautāja, nākamajā rītā sē�dēdama pie sava rakstāmgalda un malkodama kafiju.

-��� Protams, Bens atbildēja, �ķirstīdams Mi�iganas universi�tātes Juridiskās fakultātes gadagrāmatu. Vai man ir izvēle?

-�� Tu vari tās nedzert.

-��� Un varu izgāzties pārbaudē, Bens teica. Pat ja tās nav efektīvas, es tik un tā dzer�u. Tas ta�u nav nāvējo�ais cianīds.

-��� Kā tu to zini? Tajās var būt itin viss: cianīds, kofeīns, patiesī�bas serums�

-��� Pietiek, Bens viņu pārtrauca. Es tomēr riskē�u, paldies!

-�� Es runāju nopietni, Lisa iebilda. Kas zina, ko Nātans tev iedevis?

-�� Tu pati tam netici. Tu dusmojies tikai tāpēc, ka tie�i viņ� tu�rēja tevi aizdomās.

-��� Protams, es par to dusmojos! Sasodīts!

-��� Izbeidz, esi tik mīļa!

-��� Mīļa? Lisa iesaucās. Tu gribi, lai es esmu mīļa? Tu pats pagāju�onakt pasūtīji savus tuvākos draugus.

-�� Paldies, ka atgādināji. Es jau gandrīz divas minūtes biju aiz�mirsis par to domāt.

-Jūtos pārsteigta, ka viņi tevi tomēr atstāju�i dzīvu. Es viņu vietā momentā būtu tevi patriekusi!

-��� Zini, �ā rīta brokastis nebija nekādas jautrās. Mēs ar Ēriku, Nātanu un Oberu brokastojam vienā laikā, ta�u �orīt visi klusēja. Ja kāds gribēja pienu vai salvetes, viņ� vienkār�i parādīja ar pirk�stu. �ķita, ka esmu nonācis mīmu ģimenītē.

-Ja gribi, kādu laiku vari padzīvot pie manis, Lisa piedāvāja.

-��� Paldies, ta�u mājās es redzu, kas notiek.

Lisa iemalkoja kafiju.

-�� Vai esi kaut uz brīdi iedomājies, ka tev varbūt nav taisnība? Ka tavi draugi nekad nav nostāju�ies pret tevi?

-�� Protams, esmu, Bens teica, paceldams acis no gadagramatas. Kāpēc, tavuprāt, es augu nakti nevarēju aizmigt?

-Nu?

-��� Es visu laiku domāju par to, ka, iespējams, kļūdos. Tiklīdz uzdodu �o jautājumu, jāsāk atkal viss no sākuma.

Palocījusi galvu, Lisa norādīja uz Bena lasāmvielu.

-��� Vai kāds līdzinās viņam?

-�� Viņi visi ir vienādi, jo visi izskatās pēc garlaicīgiem juristiem. Ta�u Rikām neviens nav pat līdzīgs. Bens aizvēra gadagrāmatu.

-��� Bezceris! Viņ� ir nozudis, un es esmu pagalam!

-��� Nerunā tā! Ņem nākamo grāmatu un sāc �ķirstīt!

-�� Nesaprotu, ko es te vispār ņemos, Bens novilka, atvērdams nākamo gadagrāmatu. Tas plāns jau no pa�a sākuma bija smiek�līgs.

-�� Paklau, nedomā, ka viss ir atkarīgs tikai no gadagrāmatām. Atradīsi viņu, labi. Neatradīsi� Pieķersim Riku brīdī, kad kāds no Grinnell piekritīs pārdot savas akcijas. Turklāt Rika notver�a�na patlaban ir otr�ķirīga. Ja neizturēsi pārbaudi ar melu detekto�ru, būs jācīnās ar daudz lielākām problēmām.

-��� Es izturē�u to pārbaudi.

-��� Pēk�ņi esi kļuvis pa�pārliecināts?

-��� Es runāju nopietni. Vidusmēra pilsonis izkrīt, jo baidās no tās ma�īnas.

-��� Bet tu, dabiski, esi daudz pārāks par vidusmēra pilsoni, Lisa teica.

-�� Esmu. Jā, esmu noraizējies, ta�u tas nenozīmē, ka ļau�u kaut kādai muļķīgai ma�īnai iebiedēt sevi. Ja tās ma�īnas būtu tik izci�las, tās atļautu izmantot tiesā. Bet tā nav. Un tas nozīmē, ka tās var piemānīt. Turklāt advokātam ir jāprot pārliecino�i runāt par to, kam viņ� pats īsti netic.

-�� Ta�u tu neesi advokāts. Tu esi ierēdnis.

-��� Bet es ta�u izturēju advokatūras eksāmenu! Bens iebilda.

-��� Tātad es esmu advokāts.

-�� Tu esi pārbijies, tā, lūk! Tiklīdz tu esi nobijies, tu sāc izturē�ties kā uzpūtīgs riebeklis! Tev tas ir tāds kā aizstāvē�anās veids.

-��� Var jau būt. Ta�u es zinu, ka neesmu izdarījis neko sliktu. Riks piemānīja mani. Es viņam par to lēmumu nestāstīju tādēļ, lai viņ� nopelnītu kaudzi naudas. Es biju ierocis viņa rokās. Muļ�

ķis. Pakalpiņ�. Pat visļaunākajos murgos man nerādījās, ka Riks izmantos �o informāciju savtīgos nolūkos. Es biju pārliecināts, ka varu viņam uzticēties. Ja kāds te ari ir upuris, tad tas esmu es.

-�� Lieliska runa. Lisa sāka aplaudēt. Tev vajadzētu to pierakstīt.

-�� Kādēļ?

-�� Ja tu rīt izgāzīsies tajā pārbaudē, tev būs vajadzīgas runas tēzes brīdim, kad izskatīs jautājumu par tevis atlai�anu no darba.

Darbadienas beigās Lisa un Bens izgāja no Augstākās tiesas nama, devās aug�ā pa Fērststritu un nogriezās pa labi Sīstrītā. Ejot garām Dirksena Senāta biroju ēkai, viņi redzēja vairākus jau�nus Senāta darbiniekus visi ģērbu�ies dzeltenbrūnos mēteļos un ādas portfeļiem rokās. Bens skaitīja, cik mēne�u palicis līdz pa�vasarim, kad atkal sāks spīdēt saule. Lai gan jau nedēļu nebija snidzis, Kapitolija kalnu klāja pelēcīgi netīra slapja sniega palie�kas, kas bija sajauku�ās ar automobiļu izplūdes gāzēm un citu piesārņojumu. Pēc desmit minūtēm abi kolēģi bija nonāku�i pie Sol&Ewy's aptiekas pilsētas vecākās aptiekas, kas vēl darbojās.

-��� Esi pārliecināta, ka viņiem tas ir? Bens jautāja, vērdams vaļā durvis, kuru baltā krāsa bija sākusi lobīties.

-��� Protams, Lisa atbildēja un iegāja aptiekā.

Nelielo telpu rotāja saulē pabalēju�as kartes un desmitiem gadu vecas reklāmu afi�as.

-�� Smar�o kā manas vecmāmiņas mājā, Bens teica.

-��� Vēsturiska vieta, Lisa atbildēja un devās dziļāk telpā. Iz�rādi kaut mazliet cieņas!

-�� Tici man, es mīlu tādas vietiņas. Kur gan vēl var atrast zāles ar derīguma termiņu, kas sakrīt ar tavu dzim�anas gadu?

-��� Paskaties uz �īm kartēm! Lisa norādīja uz sienu. Varu derēt, ka tajās pie �tatiem nav minēta ne Aļaska, ne Havaju salas.

-�� Dro�i vien, Bens atbildēja. Tajā, kas atrodas pie pa�ām dur�vīm, nav pat nopirktās Luiziānas*! Ak, �ie mīļie trīspadsmit �tati!

* 1803. gadā Amerikas Savienoto Valstu prezidents Tomass D�efersons pie�dāvāja Francijas imperatoram Napoleonam darījumu: ASV par 15 miljo�niem dolāru nopirka 2 144 476 km2 teritorijas, ko līdz tam pārvaldīja Franci�ja. Iegūta zeme aizņem 22,3% pa�reizējās ASV teritorijas lielāko daļu no 13 �tatiem starp Misisipi upi un Klin�u kalniem, �is darījums palīdzēja T. D�efersonam nostiprināt savas pozīcijas pret iek�ējo opozīciju un izvairī�ties no kara ar Franciju.

Kad viņi piegāja pie letes, pārdevējs piecēlās no sarūsēju�a sa�liekamā krēsla.

-��� Kas sāp?

-��� Viņai. Bens pamāja uz Lisas pusi.

-�� Ar mums viss kārtībā, Lisa teica un norādīja uz asinsspie�diena mērītāju līdzās letei. Te tas ir. Es ta�u tev teicu, ka aptie�kās tie ir pieejami.

-��� Tu tie�ām domā, ka tas darbojas? Bens jautāja, pasnieg�dams mēteli un �aketi Lisai.

-��� Kā lai es to zinu?

-��� Vai man jāizģērbjas? Bens jautāja, uzrotīdams krekla pie�durkni.

-��� Lasi instrukciju!

Uzmetis acis instrukcijai, Bens izvilka no kabatas divdesmit piecu centu monētu, norotīja piedurkni, ielika roku īpa�ajā apro�cē un iemeta monētu aparātā.

-�� To var darīt ari caur kreklu? Lisa jautāja.

-��� Instrukcijā tā teikts.

Pēk�ņi aproce saspieda Bena roku. Dziļi elpodams, Bens gai�dīja, kad tā atkal kļūs vaļīgāka. Uz aparāta ekrāna parādījās sar�kani cipari: 122 uz 84.

-��� Mēsls! Bens izgrūda.

-��� Kāds tas ir parasti?

-�� Simt divdesmit pieci uz astoņdesmit pieci. Tās sasodītās tab�letes nekam nav derīgas! Ne sirdsdarbība, ne asinsspiediens nav mainījies! Man ir beigas.

-�� Nerunā tā! Turklāt tu tās iedzēri tikai pirms divām stundām. Iespējams, tās vēl nav īsti iedarboju�ās.

Bens uzvilka �aketi un mēteli un pagrāba portfeli.

-�� Iespējams. Ta�u es nez kāpēc �aubos par to.

-�� Nekriti izmisumā!! Lisa mierināja, kad abi izgāja no aptie�kas. Ja gribi izturēt pārbaudi, tev jāsaglabā miers.

Tre�dien desmitos no rīta Bens izstiepās sarkanajā kabineta dī�vānā. Aizvērtām acīm viņ� glaudīja savu iemīļoto punktaino kak�lasaiti.

-��� Kā jūties? Lisa no�ukstēja.

-��� Normāli, Bens teica, piecēlās sēdus, dziļi ievilka elpu un paskatījās pulkstenī. �ķiet, ir laiks.

-��� Esi mierīgs! Domā par pastaigu me�ā, zemūdens peldē�a�nu, par visu, kas ļauj tev justies atbrīvotam.

-��� Esmu gatavs, pieceldamies kājās, teica Bens. Esmu pats rāmuma iemiesojums. Esmu mierigs kā Buda.

-��� Lai veicas! Lisa novēlēja, kad Bens gāja ārā pa durvīm.

Būdams pārliecināts, ka pa ceļam uz pagrabstāvu vismazāk

cilvēku sastaps marmora spirālkāpnēs, Bens izvēlējās �o ceļu. Lē�nām viņ� kāpa lejup, skaitīdams pakāpienus pretī savam likte�nim. Nonācis pagrabstāvā, viņ� iegāja Dro�ības dienesta birojā un pateica sekretārei, ka ieradies uz tik�anos ar Kārlu Langenu.

-�� Varat iet iek�ā. Viņ� jūs jau gaida.

Ieejot kabinetā, Benu apņēma cigāru smārds.

-��� Prieks tevi redzēt, Ben, Langens teica, atlaidies savā ādas krēslā. Sēdies!

-��� Biju pārliecināts, ka �ajā ēkā nesmēķē, Bens norādīja, iz�vairīdamies skatīties Langenam acīs. �is, ziniet, ir vēstures pie�mineklis.

-�� Nu, tu jau zini, kā mēdz notikt, Langens noteica, braucīdams bārdu. Viņ� norādīja uz krēslu pie sava rakstāmgalda. Sēdies!

-��� Neuztver to personiski, ta�u varbūt mēs varam ķerties pie lietas? Bens jautāja. Man vēl daudz jāstrādā. Turklāt cigāru dūmos man paaugstinās asinsspiediens.

Langens piecēlās no savas vietas un devās uz durvju pusi. Se�kodams viņam, Bens atkal nonāca sekretāres kabinetā.

-�� Ja esmu kādam vajadzīgs, bū�u nopratinā�anas telpā, Lan�gens paziņoja.

Tad viņ� aizveda Benu uz pagrabstāva centrālo daļu. Piegājis pie durvīm ar uzrakstu Noliktava, viņ� no kabatas izvilka atslēgu sai�ķi un atslēdza durvis. Telpa bez logiem bija apmēram piec�desmit pēdu gara un tikpat plata. Gar sienām bija novietoti vairā�ki rakstāmgaldi, krēsli, dokumentu skapji un citas biroja mēbeles. Putekļainajā gaisā mirgoja fluorescentās spuldzes.

-�� Parasti �ī acīmredzot ir noliktava, bet par nopratinā�anas tel�pu pārvēr�as tikai tad, kad tev gribas pabiedēt cilvēkus, Bens norādīja.

-�� Ak vai, Langens noteica, tu mūs pieķēri!

Telpas vidū bija koka rakstāmgalds un trīs koka krēsli. Uz gal�da atradās melu detektors, kas Benam atgādināja lāzerprinteri, ti�kai ar vairākiem vadiem. Deniss Fisks centās at�ķetināt vadu murskuli un, viņiem ienākot, pat nepacēla acis.

-��� Vai viss sagatavots? Langens jautāja.

-��� Gandrīz, Fisks atbildēja un smīnot paskatījās uz Benu.

-��� Apsēdies, puis!

Bens apsēdās, pārlika kāju pār kāju un klusēja.

-���� Nu, stāsti, kas tev dzīvē atgadījies, Langens mudināja.

-��� Kā klājas tavam draugam Ērikam?

-�� Nav ne mazākās nojausmas, Bens atbildēja. Jau nedēļām ilgi mēs nesarunājamies.

-��� Ļoti slikti, Langens noteica un apsēdās vienā no diviem krēsliem aiz rakstāmgalda. Tad viņ� paliecās uz priek�u tā, ka el�koņi atbalstījās pret ceļiem. Bet jūs ta�u vēl joprojām dzīvojat kopā, vai ne?

-��� Ilgi tā nebūs, Bens atbildēja. Gada sākumā viņ� pārvāk�sies uz citurieni.

-�� Laikam jau uz krietni lielāku dzīvokli, jo nu viņ� ir pieprasī�tākais �urnālists. Esmu pamanījis, ka tagad tikai viņ� raksta par Augstāko tiesu.

-�� Viņ� pārvācas, jo es tā gribu, Bens teica, pūlēdamies sagla�bāt mieru.

-�� Saprotu, noteica Fisks, vēl joprojām ņemdamies ap vadiem.

-��� Es tavā vietā arī būtu neganti dusmīgs uz dzīvokļa biedru, kas uzrakstījis par manu saistību ar to CMI lietu.

-���� Paklau, pieskati savu padoto! Bens brīdināja Langenu.

-��� Ja viņ� izvirza �ādas apsūdzības, tad jābūt arī pierādījumiem. Citādi es ar lielāko prieku apsūdzē�u jūs dienesta stāvokļa iz�manto�anā un apmelo�anā.

-��� Fisks to nebija domājis nopietni, Langens kā aizstāvoties paskaidroja. Vienkār�i mēs visi esam mazliet satraukti.

-�� Es jau agrāk teicu un atkārtoju arī tagad, ka es par CMI fias�ko biju tikpat pārsteigts kā jūs.

-��� Bet tu tomēr atzīsti, ka izstāstīji Ērikam par Bleika lēmumu mainīt savu viedokli? Langens jautāja.

-��� Protams, Bens teica rāmā un nosvērtā tonī. Cik man zi�nāms, tas nav nekas nelikumīgs. Es tikai gribēju palīdzēt draugam.

-�� Tad tagad Ēriks atkal ir tavs draugs? Fisks viņu pārtrauca.

-�� Nē ta�u! Bleiks savu viedokli mainīja, pirms bija parādījies Ērika raksts par CMI. Ja jums ir grūtības ar laika izjūtu, paskaid�roju, ka tas notika pirms mūsu sastridē�anās. Smaidīdams Bens vēroja, ka Fisks sako� zobus. Saprotu, ka jūsu neskaitāmie jau�tājumi būs gana briesmīgi, ta�u, lūdzu, sāksim!

-�� Pieslēdz viņu! Langens pavēlēja Fiskam.

Fisks uzrotīja Bena krekla piedurkni un aplika viņa rokai Velcro līmlenti.

-��� Biju domājis, ka pārbaudē piedalīsies arī kāds speciālists, Bens norādīja.

-��� Ari es esmu apmācīts! Fisks atcirta.

-��� O, tad jau esmu dro�ās rokās! Bens sarkastiski iesaucās.

-��� Tavs otrais vārds ir Taisnīgais. Deniss Taisnīg�

-��� Aizveries!

Kad aparāts bija sagatavots, Fisks apsēdās vienīgajā brīvajā krēslā otrpus rakstāmgaldam.

-�� Desmit reizes dziļi ievelc elpu! Fisks pavēlēja. Desmitajā reizē pacenties nomierināties. Tad es reģistrē�u tavus datus.

Bens darīja, kā likts. Ieraudzījis, ka Langens izvelk no kabatas papīra lapu, viņ� tomēr pūlējās saglabāt mieru. Aizvēris acis, viņ� iztēlojās, ka nodarbojas ar planierismu Dienvidfrancijā. Kad at�

skanēja aparāta dūkoņa un pīkstieni, Bens atvēra acis un skatījās sev tie�i priek�ā. Ar acs kaktiņu viņ� pamanīja, ka Langens kaut ko pieraksta. Fisks atvēra rakstāmgalda atvilktni un izņēma spēļu kārtis.

-��� Skaties �urp! Fisks pavēlēja.

Nekādu pārsteigumu, Bens nodomāja, pūlēdamies saglabāt sa�valdību.

-�� Tātad, Fisks skaidroja, es parādī�u kārti, un tev jāpasa�ka, kas tā ir. Ja tu runāsi patiesību, nelielais zīmulītis aparātā pa�liks uz vietas. Ja tu melosi, zīmulītis sāks �vīkāt.

-�� Tu tie�ām esi pārliecināts, ka spēsi to noteikt? Bens jautāja.

-��� Ļoti smieklīgi, tu gudreli! Redzēsim, kur� pēc stundas smie�sies pēdējais.

-�� Nomierinies! Riks teica, ar zodu piespiedis klausuli pie pleca.

-�� Es runāju nopietni. Kur ir mana nauda?

-��� Es jau teicu, ka pārējo dabūsi tad, kad Bens būs nost no mana kakla.

-�� Cik tālu nost viņam jābūt? Es jau tev izstāstīju visu, kas vi�ņam zināms, visu, ko viņ� dara, visu, kas viņam prātā�

-��� Kad es pabeig�u darījumu, tu dabūsi naudu.

-��� Nespēju noticēt, ka tu tik ļoti baidies no Bena. Tu esi pārāk gudrs, lai būtu gļēvulis.

-��� Ar bailēm te nav nekāda sakara, Riks noteica, pielikdams klausuli pie otras auss. Esmu reālists. Bens ir pārāk attapīgs, lai neliktos par viņu ne zinis.

-��� Paklau, sauc to, kā gribi. Bet tici man: tikai tāpēc, ka tu būsi pabeidzis darījumu, Bens nepadosies. Ja būs nepiecie�ams, viņ� tev sekos mū�īgi mū�os. Viņ� patie�ām ir gana stūrgalvīgs.

-�� Te nu tev taisnība, Riks piekrita. Bet, ja Bens nevar mani sameklēt Va�ingtonā, kāpēc tu domā, ka viņ� mani spēs atrast kaut kur citur?

Sēdēdama kabinetā, Lisa cie�i pētīja milzīgo sienas pulksteni virs dīvāna un prātoja, kur Bens tik ilgi kavējas. Viņa bija izdzē�rusi jau divas krūzes kafijas un nu malkoja tēju. Iezvanījās tele�fons. Lisa pacēla klausuli, iekams bija izskanējis pirmais signāls.

-�� Te Lisa, viņa teica un, brīdi klausījusies, turpināja: Nē, protams, es atceros. Aiznesī�u, tiklīdz tas būs iespējams. Paska�tījusies pulkstenī, viņa piebilda: Bens tūdaļ būs atpakaļ. Es viņam atgādinā�u�

Atsprāga kabineta durvis, un tajās parādījās Bens. Viņ� izska�tījās novārdzis un bālāks nekā parasti. Acis iedūris grīdā, viņ� pagāja garām Lisai un atkrita dīvānā.

-��� Viņ� tikko ienāca. Drīz bū�u, Lisa teica un, nolikusi klau�suli, steidzās uz savu vietu. Nu, kā bija?

-��� Es izkritu, Bens atbildēja.

-��� Izkriti? Tu joko?

-��� Protams! Bens pielēca kājās un pacēla rokas. Es uzva�rēju, karogiem plīvojot!

-��� Fantastika! Lisa iesaucās un apskāva kolēģi.

Kādu brīdi abi lēkāja pa kabinetu.

-��� Jā, jā, jā! Bens sauca, pārraudams apskāvienu. Laikam esmu pārāk satraukts. Mans draudziņ� sāk nervozēt.

lesmējusies Lisa atrāvās.

-�� Stāsti, kas notika! Ko viņi teica? Vai �ie baigi trakoja?

-��� Viņi bija �ausmīgi neapmierināti. Fisks tā grauza nagus, ka sāku ba�īties, vai viņ� nepaliks bez pirkstiem.

-��� Kā gāja? Ko tu teici?

-������������ Viņi patie�ām lika man saukt spēļu kārtis, Bens stāstīja.

-��� Ja tas bija pīķa dūzis un es teicu, ka tas ir dūzis, ma�īna vien�kār�i turpināja rotēt. Ja es meloju un teicu, ka tas ir karalis, tāpat nekas nemainījās. Langens ar Fisku glu�i vai juka prātā. Viņi ne�spēja saprast, kas notiek. Man noņēma visus vadus un sāka visu no sākuma. Kādas desmit minūtes mani pratināja bez vadiem, un tad mani atkal pieslēdza pie tā aparāta. �oreiz tas, tiklīdz sāku melot, skrīpāja kā traks. Domāju, tas tāpēc, ka biju pārāk saprie�cājies par spēju uzvarēt to ma�īnu.

-�� Tu dro�i vien biji gatavs mirt. Lisa apsēdās uz dīvāna.

-�� Tā gan, Bens atzina, nespēdams nosēdēt mierā. Domāju, ka pieslapinā�u bikses. Kad Fisks nolika kārtis, es aizvēru acis un domāju par bērnu filmām. Nesaprotu, kas notika, ta�u sāku atgūt to mieru, ar kādu biju iegājis dro�ībnieku kabinetā.

-��� Domā, tas table�u dēļ?

-��� Varētu būt, Bens atbildēja. Godīgi sakot, tie�i par to es domāju, kad aizvēru acis. Es vienkār�i iztēlojos, ka tabletes iedar�boju�ās, un sāku atcerēties brāļa bēru dienu. Un tas patie�ām pa�līdzēja.

-��� Izklausās �ausmīgi!

-�� Nekā briesmīga tur nebija, Bens skaidroja, ta�u es pilnīgi nomierinājos. Vienmēr, kad jāpieņem svarīgs lēmums, man atliek vien iztēloties nāvi. Viss pārējais salīdzinājumā ar to nobāl.

-��� Galvenais, ka tas palīdz, Lisa noteica un atspiedās pret dīvāna galu. Ko dro�ībnieki gribēja zināt?

-�� Jāatzīst, Nātanam bija pilnīga taisnība. Viņi man prasīja, vai esmu pārsniedzis divdesmit viena gada vecumu, un man vaja�dzēja atbildēt nē. Tā kā aparāts nereaģēja, es sapratu, ka bū�u at�kal uz brīvām kājām.

-�� Vai viņi kaut ko teica?

-��� Godīgi sakot, es darīju visu, kas manos spēkos, lai nebūtu uz viņiem jāskatās. Baidījos, ka, ieraugot viņu apmulsu�os ģīm�jus, pārāk sapriecā�os un izgāzī�os.

-��� Un ko tev prasīja pēc tam?

-�� Vai es smēķēju. Kad atbildēju nē, ma�īna atkal nereaģēja. Tad viņi prasīja, vai kādreiz esmu izdarījis kaut ko tādu, par ko bijis jākaunas. Un tad es atcerējos mīlē�anos ar tevi. Aparāts uzvedās tik klusi, ka �ķita viņi to izslēgu�i.

-��� Ļoti smieklīgi!

-��� Visbeidzot viņi man pajautāja, vai zināju par informācijas nodo�anu Ērikam un to, kā tapis viņa raksts. Godīgi sakot, īsti neatceros, ko tie�i viņi jautāja. Es centos no visa norobe�oties. Iz�dzirdējis, ka nekas nenotiek, es atbildēju noliedzo�i. Arī pēc tre�ā jautājuma aparāts klusēja, un es sadū�ojos paskatīties uz dro�īb�niekiem. �ajā brīdī burtiski jutu, kā Fisks dusmās vārās. Pajautā�ju, vai esmu izturējis pārbaudi, un Langens atbildēja, ka viss kār�tībā. Viņ� pateicās par to, ka varēju atvēlēt laiku �im testam, un atvainojās par sagādātajām neērtībām.

-�� Domā, viņi saprata, ka tu melo?

-��� Pag! Bens atvēra kabineta durvis. Varbūt tu varētu to at�kārtot mazliet skaļāk? Baidos, ka ne visi Mērilendā to dzirdēja.

-�� Tu mani saprati.

Bens aizvēra durvis.

-�� Teiksim tā, ne mirkli ne�aubījos, ka viņi nav pārliecināti par manu simtprocentīgo nevainību. Ta�u, kamēr viņiem nav pierādī�jumu, man neko nevar padarīt. Piegājis pie sava rakstāmgalda, Bens jautāja: Starp citu, ar ko tu runāji, kad es ienācu kabinetā?

-��� Ko? Lisa pārjautāja.

-��� Kad es ienācu, tu ar kādu runāji pa telefonu. Tu teici: viņ� tikko ienāca, un noliki klausuli. Ar ko tu runāji?

-��� Ā, tā bija Nensija no Holisa kabineta. Holiss atsūtījis savu galīgo viedokli Grinnell lietā un grib, lai mēs vēlreiz to pārlasām. Tas jāizdara līdz piektdienai. Viņ� grib līdz nedēļas beigām to ie�sniegt Ierēdņu birojam, lai pirmdien var pasludināt lēmumu.

-��� Un tas ir viss, ko viņa teica?

-�� Viss. Lisa pamanīja skeptisko Bena skatienu. Izbeidz ņem�ties ar tām muļķībām!

-�� Kādām muļķībām?

-������������ Tu zini, ko es ar to gribu teikt. Lisa piecēlās no dīvāna.

-�� �ēl tevi apbēdināt, ta�u es nerunāju ar Riku.

-��� Un kur� sacīja, ka tu runāji ar Riku?

-�� Tici man, es pazīstu �o tavu aizdomu pilno skatienu. Lai cik izcili tu piemānīji dro�ībniekus, es alla� varu noteikt, kad tu melo.

-�� Tev nevajadzētu uztraukties. Es neturu tevi aizdomās. Ja tu saki, ka tā bija Nensija, tad tā arī bija Nensija.

-�� Jā, tā bija Nensija.

-��� Es tev ticu, Bens noteica.

-�� Bet tā patie�ām bija!

-�� Es ta�u teicu, ka ticu.

-Ben, es�

-�� Paklau, ja es būtu pārliecināts, ka tu melo, es izliktos, ka eju uz tualeti, bet patiesībā dotos pie Nensijas un pajautātu, vai viņa man zvanījusi. Es tev ticu, Lisa. Ja tu saki, ka zvanīja Nensija, es tev ticu.

Vēlā piektdienas pēcpusdienā Bens jau tre�o stundu blenza datora ekrānā.

-�� Nespēju noticēt, ka viņ� vēl joprojām neko nav uzsācis, Bens teica, berzēdams savas piesārtu�ās acis. Vienīgais, kā var no�pelnīt, ir īpa�uma iegāde.

jau astoto reizi kop� tre�dienas Lisa pārlasīja pēdējo lēmuma uzmetumu Grinnell lietā.

-��� Iespējams, Riks tā arī nav saņēmis Grinnell lēmumu. Iespē�jams, viņu interesēja cits lēmums.

-��� Nē, tas nav iespējams, Bens atteica. Viņ� noteikti grib Grinnell. Es to jūtu.

-�� Tie�ām? Lisa pārjautāja, vēl joprojām pētīdama dokumen�tu. -Ja pieņemam, ka tavas pārdabiskās spējas nemelo, kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka pārdevējs vispār paziņos par darījumu? Viņ� ta�u var nodot dokumentus un bēgt.

-�� Pārdevējs varbūt, ta�u Riks ne. Rika interesēs ir paziņot par darījumu. Citādi pārdevējs var to lauzt. Paziņojot par pirk�anu un pārdo�anu, Riks nodro�inās, ka darījums ir noticis, un viņ� ir pietiekami gudrs, lai tie�i tā rīkotos.

Bena loģikas ieintriģēta, Lisa nolika dokumentu un pievērsās savam datoram, kura ekrānā bija redzama Lexis's Public Records datu bāze. Abi kolēģi kā apburti raudzījās īpa�umu reģistrā, līdz klusumu pārtrauca Bena telefona zvans.

-��� Labdien! Tiesne�a Holisa birojs, Bens atbildēja.

-��� Sveiki! Vai tas būtu Bens Edisons? Tas pats Bens Edisons, kas pirms diviem gadiem strādāja firmā Wayne&Portnoy?

Bens iepleta acis tas bija Adrians Olkots. Izmocījis laipnu toni, viņ� teica:

-��� Kā klājas, Adrian? Priecājos dzirdēt tavu balsi!

-�� Es arī, Olkots atbildēja. Kādu laiku neesam tiku�ies. Kas jauns Augstākajā tiesā?

-�� Jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā, Bens attrauca, aiz�kaitināts, ka tiek atrauts no vēr�anās datora ekrānā.

-�� Tā runā, Olkots noteica. Dzirdēju, ka gada beigās kļūst pavisam karsti.

-�� Tā ir. Cen�amies pasludināt pēc iespējas visus lēmumus, lai cilvēkiem būtu mierīgas brīvdienas.

-��� It kā es to nezinātu! Olkots bilda. Ari mēs �eit�

-�� Ben, skaties! pēk�ņi iekliedzās Lisa un ar pirkstu bakstīja sava datora ekrānā.

Nelikdamies ne zinis par Olkota pieklājīgo murmulē�anu, Bens ieskatījās datorā, lai saprastu, kādēļ Lisa tā uztraucas.

-�� Vai esi izlēmis, kur strādāsi nākamgad? Olkots jautāja. Ne�saņēmis atbildi, viņ� turpināja: Ben, vai tu klausies?

-Jā, jā, klausos, Bens teica, pārlūkodams vairāk nekā simts identificējamo īpa�nieku sarakstu. Piedod, nedzirdēju pēdējo tei�kumu.

-��� Es tikai gribēju zināt, vai esi izlēmis, kur strādāsi nākam�gad, Olkots atkārtoja.

-�� Vēl ne. Man nav laika padomāt par nākamo nedēļu, kur nu vēl par nākamo gadu!

-�� Skaties saraksta pa�ā sākumā! Lisa sauca.

-��� Pilnīgi saprotu, Olkots teica. Es tikai lūdzu, lai tu neiz�met mūs no prāta.

Pārlūkodams alfabētisko sarakstu, Bens meklēja datus par jau�najiem Grinnell īpa�niekiem. Beidzot ieraugot pa�u jaunāko ierak�stu, viņam pamira sirds. Viņ� nespēja noticēt savām acīm, ta�u ekrānā bija rakstīts: Addison&cCo.

-��� Paklau, Adrian, man vairs nav laika.

-��� Vai viss kārtībā? Olkots jautāja.

Viņ� vēl nebija pabeidzis jautājumu, kad Bens jau bija nolicis klausuli.

-�� Neticami, Bens bija gatavs plēst matus no galvas. Vai tie��ām tas notiek īstenībā? Tā ta�u ir krāp�ana!

-�� Nerunā tā! Lisa devās mierināt savu kolēģi. Tas nav�

-���� Lisa, pirmdien firma, kuras nosaukumā minēts mans uz�vārds, nopelnīs miljonus tikai tāpēc, ka tiks pasludināts lēmums, kuru es pats esmu sagatavojis! Tavuprāt, man nav, par ko uztrauk�ties?

-��� Ben, �ī firma nav saistīta ar tevi. Tu to neesi dibinājis. Tur�klāt kur� vēl bez mums diviem pēta �o datu bāzi, lai uzzinātu, ka Grinnell mainījis īpa�niekus?

Iezvanījās Bena telefons. Sastindzis viņ� palūkojās uz Lisu. Telpu atkal pār�ķēla zvans.

-��� Vai pacelsi klausuli? Lisa jautāja.

Telefons turpināja zvanīt.

-�� Zvana no Dro�ības dienesta, Bens pareģoja. Viņi jau visu zina.

Pieskrējis pie skapja, viņ� pagrāba savu mēteli.

-��� Uz kurieni tu? Lisa jautāja.

-�� Man jātiek prom no �ejienes, Bens paskaidroja un, paķēris portfeli, metās uz durvīm. Iedod man savu identifikācijas karti!

-Ko?

-�� Es saku samainīsimies ar identifikācijas kartēm! Bens no�brēca un pasvieda Lisai savējo. Ātrāk!

Lisa piesteidzās pie rakstāmgalda, no atvilktnes izvilka savu identifikācijas karti un pameta to Benam. Noķēris to, viņ� jau bija ārā pa durvīm.

-��� Piezvani, kad būsi mājās! Lisa nokliedza.

Telefons turpināja zvanīt.

Noskrējis lejup pa galvenajām kāpnēm, Bens juta, ka ir pama�tīgi sasvīdis. Nonācis pirmajā stāvā, viņ� sāka sojot krietni lēnāk un centās izturēties mierīgi. Viņ� nolēma palikt ēkas ziemeļu galā un izmantot vienīgās neapsargātās durvis. Nonākot pie tām, Be�nam �ķita, ka aiz muguras atskanēja kāds troksnis. Pagrie�oties viņ� saprata, ka neviena nav, ta�u pielika soli. Sirdij strauji puk�stot, viņ� tuvojās aparātam, kas ļaus atslēgt durvis. Izvilcis Lisas karti, viņ� to ielika aparātā. Nekā. Drebo�ām rokām viņ� mēģinā�ja vēlreiz. Beidzot atskanēja klik�ķis. Bens atvēra ēkas sānu dur�vis. Nonācis svaigā gaisā, viņ� smagi nopūtās, nometa portfeli ze�mē un ļāvās dzestrajam vējam. Salīcis Bens pūlējās atgūt savaldī�anos. Ar roku pārvilcis matiem, viņ� aizvēra acis un mē�ģināja apkopot domas. Pagrābis sauju sniega, viņ� paberzēja pie�ri un atlikumu iebāza mutē. Nogājis vairākus kvartālus pa Mērilendas avēniju, Bens apstājās pie taksofona un uzgrieza Lisas kabineta numuru.

-��� Labdien! Tiesne�a Hol�

-��� Lisa, tas es.

-�� Sasodīts, kas tev lēcās?

-�� Piedod! Man vienkār�i gribējās tikt prom. Likās, ka man kļūst slikti.

-�� Kāda velna pēc tev bija vajadzīga mana identifikācijas karte?

-�� Iedomājos, ka dro�ībnieki manējo bloķēs, lai es nevarētu iz�kļūt no ēkas. Tie�i tā viņi mani noķēra iepriek�ējā reizē.

-Tātad tagad te ieslodzīta esmu es?

-��� Nē, Bens atbildēja un paskatījās pār plecu. Tu vari iz�mantot manu karti. Ja dro�ībnieki aizturēs tevi, būs skaidrs, ka viņiem viss zināms par Grinnell. Ja ne, būs skaidrs, ka viņi neko nezina.

-�� Bet tu neatbildēji uz manu jautājumu. Ja jau esmu ieslodzīta �ajās sienās, kā es tik�u ārā?

-�� Ej uz centrālo ieeju un pasaki, ka nevari atrast savu identifi�kācijas karti. Viņi tevi pārbaudīs un izlaidīs ārā. Starp citu, vai tu noskaidroji, no kā Riks nopirka īpa�umu?

-��� Pārskatīju sarakstu, ko mēs izdrukājām pagāju�ajā nedēļā, un trūka tikai viena vārda. Addison&cCo. stājusies kompānijas Mic�ron Group vietā.

-�� Kas tā par grupu?

-��� Paskatījos Lexis meklētājā, bet tur nekā nebija. Vienīgais, ko varēju atrast, bija informācija, ka tā ir komanditsabiedrība, kas di�bināta Delavērā pirms apmēram pieciem gadiem. Dokumenti no�formēti uz Marija Feinmana vārda, ta�u par �o cilvēku atrodams tikai nekrologs. Viņ� miris pagāju�ā gada beigās astoņdesmit �et�ru gadu vecumā. Iespējams, Micron dibināta tikai tādēļ, lai pirms nāves investētu līdzekļus. Un man nav ne jausmas, kas tagad vada kompāniju.

-�� Vai vēl kaut ko atradi?

-��� Pie velna, kas vēl tev vajadzīgs? Manā rīcībā ir tikai Lexis, tātad man pieejama tikai periodika un valsts arhīvs. Varam prie�cāties, ka tik daudz izdevās noskaidrot.

-��� Piedod, es vairs nezinu, ko runāju, Bens atvainojās.

Tajā brīdī viņam pagāja garām tūristu grupa. Sarunu viņ� tur�pināja tikai tad, kad no redzesloka bija pazudis pēdējais tūrists.

-��� Kā tu domā, vai mēs varēsim atrast Riku, ja ieskatīsimies Addison&Co. reģistrācijas datos?

-��� Nezinu. Es jau meklēju, ta�u �āda firma nekur nav reģistrē�ta. Vai nu viņ� to reģistrējis kādā citā valstī, vai arī Addison&Co. ir kādas mums nezināmas firmas filiāle. Acīmredzot Riks izmanto�jis Edisona uzvārdu tikai tādēļ, lai pakaitinātu tevi.

-��� Es domāju, ka tur ir kas vairāk. Pavēr�ot pro�ektoru pret mani, Riks nodro�inās, ka viņu neviens nemeklēs.

-��� Varbūt tev taisnība. Un ko tu tagad iesāksi?

-�� Gaidī�u te, kamēr tu tiksi ārā. Tad būs skaidrs, vai dro�īb�nieki mani jau meklē.

-�� Tu tur gaidīsi divas stundas?

-��� Pie velna divas stundas! Nāc tūliņ! Holisam ta�u vienalga. Ar Gritinell lēmumu viss ir kārtībā, to var sūtīt Nensijai. Un citu darbu mums patlaban nav.

-�� Tātad mums nevajag izskatīt tās piecdesmit apelācijas sū�dzības?

-�� Izbeidz, Lisa! Ir piektdiena. Nāc!

-�� Labi jau labi, Lisa atbildēja. Kur tu esi?

-�� Pie taksofona uz Mērilendas avēnijas un Dīstrītas stūra.

-�� Sapratu. Tiksimies pēc desmit minūtēm.

Ieradusies norunātajā vietā, Lisa Benu nekur neredzēja. Pa ne�sen tīrītajām ietvēm gāja vairāki du�i cilvēku, ta�u neviens no tiem nelīdzinājās Benam. Piegājusi pie taksofona, viņa ieraudzīja pa�pīra lapu, kas bija iesprausta starp klausuli un tās turētāju. No�cēlusi klausuli, Lisa paņēma zīmīti, uz kuras ar Bena roku bija rakstīts: Noīrē melni bē�o taksometru ielas otrajā pusē.

Lisa saņurcīja papīru un paskatījās pār plecu, lai pārliecinā�tos, ka neviens viņai neseko. �ķērsojusi ielu, viņa ieraudzīja mel�ni bē�o taksometru.

-�� Taksi! viņa iesaucās.

Kad �oferis palocīja galvu, Lisa atvēra aizmugures durvis un iekāpa ma�īnā. Iekams viņa paguva izteikt vēl kādu vārdu, tak�sometrs sāka braukt lejup pa Mērilendas avēniju.

-�� Piedodiet, vai tad jūs zināt, uz kurieni braukt? Lisa jautāja.

-��� Bija kādas problēmas? ierunājās Bens, iztaisnojies priek�ē�jā pasa�iera sēdekli.

Lisa salēcās.

-��� Ap�ēliņ! Kā tu mani pārbiedēji! viņa iekliedzās. Kāda velna pēc tu slēpies?

-�� Nebiju pārliecināta, ka tev neviens neseko.

-�� Tev nav jāuztraucas. Tava identifikācijas karte darbojās bez problēmām. Domāju, ka dro�ībnieki guļ uz lauriem.

-�� Vai arī zina, ka es jau sen esmu aizgājis.

-�� Ben, nomierinies! Tos datus reģistrā redzējām tikai mēs. Dro��ībnieki ne vella nezina. Tu ta�u pats teici, ka viņi ir muļķi.

-��� Laikam.

Bena acis bija kā piekaltas pie ma�īnas aizmugurējā stikla. Lisa pagriezās.

-��� Izbeidz! Mums neviens neseko.

-�� Vēl joprojām nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani, Bens noteica, papurinājis galvu. Manai dzīvei ir beigas.

-�� Tagad labāk paklusēsim, Lisa ierosināja, ar zodu norādījusi uz taksometra �oferi. Parunāsim, kad būsim nonāku�i mājās.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi jau bija pie Bena mājas.

-�� Redzi, tu jau esi mājās, Lisa teica, kamēr Bens slēdza vaļā durvis. Ja dro�ībnieki tevi meklētu, viņi tevi arestētu, tiklīdz mēs izkāpām no taksometra.

Atvēris durvis, Bens pārsteigts ieraudzīja, ka Obers dzīvojamā istabā skatās televizoru.

-��� Ei, ko tad tu tik agri mājās? Obers jautāja. Ā, tagad sa�protu, viņ� piebilda, ieraudzījis Lisu, kas sekoja Benam. Kas jauns, meitenīt?

-�� Nekas īpa�s, Lisa atteica, vilkdama nost mēteli. Un tev?

-�� Arī nekas, Obers atbildēja.

-��� Un ko tu te dari? Bens jautāja savam dzīvokļa biedram.

-�� Vai tad tev nav jābūt darbā?

-�� Ir, Obers atteica, izslēgdams televizoru. Man vienkār�i tāds garāks pusdienas pārtraukums.

-��� Ir jau gandrīz pus�etri, Bens norādīja.

-�� Tie�ām? Obers pajautāja, atkal ieslēgdams televizoru. Tad jau man ir vēl vismaz pusstunda laika.

-�� Vai tu saproti, ka mūsu nodokļu nauda tiek tērēta, lai tu sē�dētu savā kabinetā? Lisa jautāja, sēzdamās uz dīvāna. Ej atpa�kaļ uz darbu!

-��� Bet no maniem nodokļiem algu saņem tu! Obers atcirta.

-��� Vai ne?

-�� Kāda starpība, Bens novilka, atkrizdams Oberam līdzās uz dīvāna.

-�� Kas noticis? Obers jautāja, vēl joprojām blenzdams televizorā.

Visu izstāstījis, Bens piebilda:

-�� Pirmdien pēc lēmuma pasludinā�anas Grinnell and Associates nopelnīs miljonus, un visi pirksti rādīs uz mani.

-�� Tā ari vajadzētu būt, Obers norādīja, jo tu ta�u esi Addison&Co. direktors.

-�� Jokus pagaidām pie malas, Bens iebilda.

-�� Vai drīkstu kaut ko lūgt? Obers jautāja. Ja pirmdiena būs tava pēdējā darbadiena Augstākajā tiesā, vai varē�u aiziet noska�tīties tiesas sēdi?

-�� Tu tie�ām gribi nākt? Bens pārprasīja.

-��� Protams, Obers atzinās. Ja jau tu tur vairs nestrādāsi, tā būs mana pēdējā iespēja pabūt aiz skatuves kulisēm.

-�� Tur nav nekādas skatuves, Lisa paskaidroja. Tiesne�i sē� pie galda.

-��� Nu tad aizgaldē, Obers izlaboja pa�a teikto. Kā tad būs? Tu mani aizvedīsi?

-�� Protams, Bens atteica, paraustījis plecus. Kāpēc ne? Pie�vērsies Lisai, viņ� piebilda: Starp citu, Addison&cCo. darījums dro�i vien atbild uz tavu jautājumu, vai Riks grasās piedalīties Grinnell lietā.

-�� Nesaprotu, Lisa teica, kā Nātans tev kaut ko tādu varēja nodarīt!

-�� Tev nav nekādu pierādījumu, ka tas bija viņ�, pēk�ņi nik�nā balsī iebilda Obers.

-��� Ak tā? Lisa jautāja. Tad kāpēc mēs tā arī neko neuzzinā�jām par to mikrofonu portfelī?

-�� Nejautā man! Obers teica. Bet, ja gribat parunāt par Nātanu, dariet to kaut kur citur. Es tās muļķības dzirdēt vairs negribu.

-�� Tad jau tu mums būsi puisis, kas Nedzird Neko Ļaunu. Vēl tikai jāpierunā Nātans spēlēt puisi, kas Nerunā Neko Ļaunu, bet Ēriks puisi, kas Neraksta Neko Ļaunu.

-��� Paklau, tu kaulainā kuce, vari�

-�� Aizverieties abi! Bens pārtrauca strīdu. Man �obrīd nav laika spēlēt starpnieka lomu. Pacietieties līdz vēlākam laikam!

-�� Kā gan tu vari pieļaut, ka viņa paliek nesodīta? Obers no�prasīja. Mēs ta�u vēl joprojām esam tavi draugi.

-�� Jā? Lisa atcirta. Un kāpēc nesodīt tevi?

-������������� Paklau, man vienalga, vai tas ir Nātans, Bens iesaucās.

-�� Man vienalga, vai tas esi tu. Sasodīts, man vienalga, ja tā būtu kaut mana miesīga māte! Svarīgākais ir tas, ka pirmdien viss beigsies.

Obers paķēra no dīvāna �aketi.

-�� Ben, parunāsim vēlāk, kad viņa būs prom. Man patie�ām jāiet atpakaļ uz darbu.

-�� Laimīgu taciņu! Lisa nokliedza, kad Obers gāja ārā pa dur�vīm. Paklau, man arī jāiet. Parunāsim vēlāk?

-��� Protams, Bens atbildēja. Pamet mani. Viss kārtībā.

-��� Izbeidz, Ben! Neuzvel visu vainu maniem pleciem! Tu ta�u zini, ka mums jāizskata tās apelācijas sūdzības. Vismaz vienam no mums ir jāstrādā.

-�� Jā, tev taisnība, Bens atteica. Būs labāk, ja kādu laiku pava�dī�u vienatnē. Tad ne ar vienu nevajadzēs dalīt nastas smagumu.

-��� Nerunā tā! Lisa lūdzās. Tu ta�u zini, ka man ir svarīgi�

-��� Es tikai pajokoju, Bens viņu pārtrauca. Ej! Parunāsimies vēlāk.

Izvairīdamies no Va�ingtonas Hilton viesnīcas galvenās ieejas, Riks ieslidināja kodēto atslēgu datorizētajā slēdzenē un iegāja ēkā pa durvīm, kas atradās līdzās stāvlaukumam. Ejot uz liftu, viņa solis bija mundrs un pārliecināts. Izkāpis desmitajā stāvā, viņ� strauji pagriezās pa labi un devās uz 1014. istabu. Ieslidinājis at�slēgu slēdzenē, viņ� pagrieza rokturi un iegāja numurā.

-�� Pie velna, kur tu biji? Tu nokavēji pusstundu!

-�� Nav tava darī�ana, kur es biju! Riks atcirta, tikko jau�ami smaidīdams.

-�� Tātad tu nopelnīji kaudzi naudas. Liela mui�a!

-�� Tā patie�ām bija liela mui�a, Riks teica.

Apsēdies uz spilgti dzeltenā dīvāna, viņ� uzlika kājas uz ka�fijas galdiņa. �is bija grezns numurs: trīs istabas, pie sienām eļļas gleznas, biezs krēmkrāsas paklājs un pilns bāriņ�.

-��� Vai zināji, ka �ajā viesnīcā sa�āva prezidentu Reiganu?

-�� Nezināju. Ta�u esmu pārliecināts, ka reiz �ī informācija noderēs.

-�� Tā ir patiesība, Riks teica. Vietējie to vēl joprojām sauc par Hinklija* viesnīcu.

* D�ons Varnoks Hinklijs Jaunākais dzimis 1955. gada 29. maijā Ardmorā, Oklahomas �tata. 1981. gada 30. martā 13.30 viņ� ieradās Hilton viesnīcā Va��ingtonā, kur prezidents Ronalds Reigans gatavojās teikt runu. D�. Hinklijs iznāca no �urnālistu pūļa un se�as reizes iz�ava no sava Rohm R6-14 revolve�ra. R. Reigans tika ievainots krū�kurvja kreisajā pusē; ievainoti vel tris cilvēki. D�. Hinklijs nekavējoties tika arestēts. Tiesas prava pret viņu sakās 1982. gada 4. maija. Pec pusotra mēne�a viņ� tika atzīts par nepieskaitāmu un ievietots Sv. Elizabetes psihiatriskajā slimnīcā Va�ingtonā.

-�� Izcili! Jūtos aizkustināts.

-��� Par ko tu tā dusmojies? Riks jautāja.

-�� Paklau, man nav laika tuk�ām sarunām. Man jābūt atpakaļ darbā. Nauda ir pārskaitīta vai nav?

-�� Pēdējie piecsimt tūksto�i būs kontā �īs dienas beigās, Riks teica un, izvilcis no �aketes kabatas nelielu papīra lapu, nometa to uz kafijas galdiņa. Te ir konta numurs. Ceru, ka priecājies.

-�� Noteikti.

-��� Un padomā, Riks turpināja, viss notika tikai tāpēc, ka tev nepatīk tavs dzīvokļa biedrs.

-�� Tu visu esi nepareizi sapratis. Tas, ka es izvilku no Bena port�feļa dokumentu, vēl nenozīmē, ka man viņ� nepatīk. Vienkār�i sa�pratu, ka tā ir mana zelta bedre, un nespēju turēties pretim.

-�� Protams, protams. Visādi citādi tu esi lielisks draugs. Tie�i tāpēc tu man izstāstīji par melu detektoru un gadagrāmatām, un�

-Gribēju jautāt: kādēļ Bens tevi neatrada tajās gadagrāmatās? Man �ķita, ka tas ir brīni�ķīgs gājiens no viņa puses.

-�� Tu esi tāds pats muļķis kā viņ�, Riks teica. Gadagrāmatu plāna vienīgais trūkums bija pieņēmums, ka es studēju kādā no atzītākajām juridiskajām skolām. Jūs, intelektuālie snobi, nespē�jāt iztēloties iespēju, ka gudri ļaudis nāk ari no tādām augstsko�lām, kas nav Efeju līgā*.

-�� Tev, protams, taisnība. Tu mani piemuļķoji. Uzsitis sev pa celi, viņ� piecēlās no dīvāna. Jā, da�kārt uzvaras mijas ar zau�dējumiem.

-��� Domāju, ka �oreiz tu esi uzvarējis.

-��� Pilnīgi noteikti.

-�� Bija prieks ar tevi sadarboties, Riks teica, pastiepdams roku.

-�� Ar tevi ari, Ēriks atbildēja, iziedams gaitenī. Varbūt tiksi�mies pludmalē.

* F.feju līga dibināta 1954. gadā, un tajā ietilpst astoņas privātas augst�skolas, kas atrodas Amerikas Savienoto Valstu austrumos. Liga nosaukta efejas vārdā �ie augi tradicionāli klāj vēsturiskās augstskolu ēkas. (Tulk.

Deviņos trīsdesmit no rita Lisa un Bens gatavojās doties uz tiesas zāli, lai noklausītos, kā tiesne�i paziņo lēmumus sabied�rībai.

-�� Un tomēr es uzskatu, ka tev jāiet pie varas iestādēm, Lisa teica, vilkdama mugurā smil�krāsas �aketi ar melnām svītriņām.

-��� Nekādā ziņā, Bens sakārtoja zeltīti tum�zilo kaklasaiti. Vismaz ne �obrīd.

-�� Kāpēc ne? Esmu pārliecināta, ka viņi tevi sapratīs.

-�� Vienalga. Es uzskatu, ka tā nav tā labākā ideja. Ja arī mani neiebāzīs cietumā, no darba tiesā atlaidīs noteikti. Un, ja man būs no �īs vietas jāaiziet, es sāk�u spārdīties un kliegt. Pasniegt sevi uz �ķīvī�a ar zelta maliņu es kategoriski atsakos.

-�� Dari, kā zini. Tomēr es domāju, ka tu pieļauj milzīgu kļūdu.

Abu strīdu pārtrauca klauvējiens pie durvīm.

-��� Ienāciet! Bens uzsauca.

Durvis atvērās, un parādījās Nensija.

-�� Ben, pie jums ciemiņ�.

Telpā, rokas uz priek�u izstiepis, ienāca Obers.

-��� Veco zēn! Tad redz, kur lielie puikas spēlējas, ko? Obers teica, pieskardamies it visam, kam gāja garām: grāmatām uz Lisas galda, viņas datora monitoram, Bena zīmuļu asinātājam un telefonam.

Bens norādīja uz dīvānu un piedāvāja Oberam apsēsties.

-�� Tev laikam bija diezgan grūti tikt iek�ā.

-�� Nebūt ne, Obers atteica, novilkdams mēteli un nomezdams uz dīvāna. Viss bija vienkār�i. Sargs lejā teica, ka �odien tiesa būs pilna ļau�u. Un tad es teicu, ka esmu ieradies pie Bena Edisona. Un tad, zinies, puisis pārbaudīja sarakstu, un bingo! es

jau biju iek�ā. Izgāju metālu detektoru, un viens cits sargs parādī�ja man ceļu uz �ejieni. Obers paskatījās visapkārt. Labi esat iekārtoju�ies. Jūtos kā Baltajā namā, kur viss ir sens un svarīgs.

-�� �ī ir Augstākā tiesa, Lisa paskaidroja. Varbūt esi dzirdē�jis par tādu?

-��� Vai te kāds runāja? Obers jautāja, raudzīdamies uz Benu.

-��� �ķiet, dzirdēju raganas gaudo�anu, ta�u, iespējams, man tikai rādījās.

-�� Ober, tu apsolīji, Bens norāja draugu.

-��� Labi jau labi, bū�u laipns, Obers noteica, atkrizdams uz dīvāna. Kā klājas, Lisa?

-�� Kaut tev pumpa uz deguna uzmestos!

-��� Liels paldies! Pirms nedēļas nogāja iepriek�ējā. Lielisks dī�vāns, Obers piebilda, lēkājot iemēģinādams atsperīgos spilve�nus. Un jūs te esat vieni pa�i. Vai jūs kādreiz, nu, saprotat� vēlu vakarā, kad apkopēja jau aizgājusi�

-��� Vai tu varētu būt mazliet pieklājīgāks? Bens lūdzās.

-��� Vai drīkstu uzdot kādu jautājumu? Lisa uzrunāja Oberu.

-��� Kā tu vari būt tik sasodīti jautrs, ja zini, ka draugs ir pārbijies līdz nāvei?

-��� Netiesā! Obers brīdināja. Tu palīdzi Benam, kā proti, un arī es viņam palīdzu, kā nu protu.

-�� Izbeidziet abi! Bens uzsauca, tuvodamies durvīm. Iesim lejā!

Baltajā zālē cauri diviem metāla detektoriem lēni virzījās ļau��u straumes, savukārt Bens, Lisa un Obers devās tie�i uz galveno tiesas zāli.

-�� Viņ� ir kopā ar mums, Bens paskaidroja sargam, kas cie�i nopētīja Oberu.

-�� Kolosāli! Obers iesaucās, kad viņi beidzot iegāja zālē, kurā netrūka ne skatītāju, ne �urnālistu, ne Augstākās tiesas darbinieku.

-�� Tu gribēji pompu, un mēs tev to sagādājām, Bens noteica, kamēr viņi devās uz no�ogotajām vietām zāles labajā malā.

-�� Vai tie mūsu priek�ā visi ir ierēdņi? Obers jautāja, pamanī�jis, ka �ie ļaudis ir apmēram tikpat veci, cik viņ�.

Bens palocīja galvu.

-�� �eit sēdēt drīkst tikai ierēdņi un viņu dzīvokļa biedri.

-�� Zini, Ben, jāatzīst, ka Augstākā tiesa izskatās tie�i tāda pati kā tolaik, kad es te strādāju.

Ierēdnis, kas sēdēja Oberam priek�ā, pagriezās.

-�� Pie kā tu strādāji?

-�� Pie Ostermana, Obers atbildēja.

-�� Es ari! ierēdnis acīmredzami iepriecināts atsaucās un snie�dza roku. Mani sauc D�ouels.

-�� Priecājos iepazīties, D�ouel, Obers teica jau daudz klusāk.

-�� Ko viņ� tur runā? Lisa jautāja Benam.

-�� Neko, Bens uzjautrināts atbildēja. Ļauj viņam vaļu!

-�� Ja viņ� spēj uzlabot tavu garastāvokli, arī manējais kļūst la�bāks, Lisa noteica.

-�� Nu, ko tu domā par lielo cilvēku? D�ouels jautāja Oberam.

-�� Viņ� alla� bijis pats jaukākais.

-�� Tie�ām? Bens pārjautāja. Jo lielākoties visi Ostermanu uz�skata par izcilāko riebekli Augstākajā tiesā.

-��� Bet tie�i to jau es gribēju teikt, Obers atbildēja. Viņ� bija jauks tie�i tajā riebeklību ziņā.

-�� Tavs draugs nekad nav strādājis Augstākajā tiesā, vai ne? D�ouels jautāja Benam. Kad Bens pasmaidīja, D�ouels turpināja:

-�� Ej ellē, Edison! Tu laikam domā, ka esi baigi gudrais, ko?

-�� Nē, D�ouel, Bens atbildēja. Es zinu, ka esmu gudrs.

-�� Viņ� patie�ām ir gudrs, Obers piebalsoja. Kad D�ouels aiz�griezās, izrādīdams, ka neko nav dzirdējis, Obers turpināja: Arī man bija patīkami ar tevi iepazīties.

Atskanēja zvans, un sarunas zālē pārtrūka.

-��� Vai tagad būtu jāstāv klusu? Obers �ukstus jautāja.

-�� Ku�! Bens brīdināja.

Ierēdnis uzsita ar āmuru, un visi klāteso�ie piecēlās.

-��� Viņa godība Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas priek�sēdētājs un tiesne�i! ierēdnis paziņoja.

Pēc brī�a no telpas aiz burgundie�a krāsas samta aizkara iz�nāca deviņi tiesne�i un devās uz savām vietām.

-�� For�i! Obers no�ukstēja.

Kad tiesne�i bija apsēdu�ies, ierēdnis pavēstīja:

-��� Uzmanību, uzmanību, uzmanību! Visi, kam �odien jāstājas godājamās Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas priek�ā,

tiek aicināti pievērsties lietu izskatī�anai. Lai Dievs svētī Ameri�kas Savienotās Valstis un �o godājamo Augstāko tiesu!

Atkal atskanēja āmura klaudziens, un visi apsēdās. Sēdēdams pa�ā vidū, tiesas priek�sēdētājs Ostermans iesāka:

-�� �odien iztiesājamo lietu saraksts ir garāks nekā parasti. Mēs paziņosim lēmumus �ādās lietās: Donigers pret Lubecki; Andersons pret Savienotajām Valstīm; Mērilenda pret �ofu; Galani pret Cimmermani un Grinnell and Associates pret Ņujorku. Pirmos trīs lēmumus nolasīs tiesnesis Bleiks, savukārt pārējos tiesnesis Veits.

-�� Iekārtojies ērtāk, Bens no�ukstēja, Bleiks nekur nesteigsies.

-��� Paldies, tiesas priek�sēdētāj! Bleiks iesāka, savā ierastajā dienvidnieku manierē stiepjot vārdus. Lasīdams sagatavoto tek�stu, viņ� moko�i lēni paziņoja Augstākās tiesas lēmumus.

-�� Kā nosaka tos, kas sēdē runās? Obers jautāja.

-�� Noteiktas kārtības nav, Bens at�ukstēja. Bleiks uzrakstīja pirmos trīs lēmumus, savukārt Veits palīdzēja pārējo divu saga�tavo�anā.

Kad Bleiks bija beidzis, Ostermans teica:

-�� Paldies, tiesnesi Bleik! Tagad, lūdzu, tiesnesi Veit.

Tiesnesis Veits pievilka mikrofonu tuvāk mutei un nolasīja pir�mo lēmumu. Viņ� bija sīka auguma, rūpīgi krāsotiem melniem ma�tiem un izdēdēju�iem vaibstiem. Viņ� kļuva slavens, rakstot par amerikāņu tieslietu reālismu, viņu cienīja zinātnieki un neievē�roja populārie pla�saziņas līdzekļi. Lai gan Bens bija dzirdējis, ka tiesnesis Veits ir viens no jaukākajiem Augstākajā tiesā, �ajā brīdī viņu bija pārņēmis tikai naids.

-��� Kas noticis? jautāja Lisa, pamanījusi krīta bālo Bena seju.

-�� Viss kārtībā, at�ukstēja Bens.

Turēdams roku uz mikrofona, Veits nokrem�ļojās un nolasīja nākamo lēmumu.

-�� Lietā Grinnell and Associates pret Ņujorku mēs atzīstam, ka pra�sītāju lūgums ir visai pamatots. Tomēr mēs nedrīkstam nenovēr�tēt vēstures pieminekļa saglabā�anas nozīmīgumu. īpa�uma vēs�turiskā vērtība, ņemot vērā prasītāju nodomus, iegādājoties to, liek mums secināt, ka Ņujorkas likums par vēstures pieminekļiem ne�pieļauj prasītājam pārņemt īpa�umu. Tāpēc mēs pieņemam lēmu�mu par labu atbildētājam un atceļam Apelācijas tiesas lēmumu.

Ierēdnis noklaudzināja āmuru, un sēde bija slēgta. Tūristi iz�gāja no zāles, bet Bens, plati smaidīdams, atslīga krēslā, un viņa sejā bija jau�ams atvieglojums.

-��� Apsveicu! Lisa apskāva savu kolēģi.

-��� Nesaprotu, Obers samulsis teica. Es domāju, ka Grinnell

jā�

-��� Ne �eit, Bens viņu partrauca, paceldams roku un norādī�dams uz tiesas darbiniekiem, kas vēl nebija pametu�i savas vie�tas. Iesim prom!

-��� Pagaidi! Obers uzsauca. Pie velna, kas te notiek?

-�� Aizveries un nāc! Lisa nokomandēja, stumdama Oberu no mugurpuses.

Trīs draugi spraucās garām cilvēkiem, kas vēl joprojām uzka�vējās Baltajā zālē, un devās uz kāpnēm ēkas ziemeļu pusē. Pa ce�ļam uz Bena un Lisas kabinetu Obers centās noskaidrot, kas īsti pēdējo piecu minū�u laikā noticis.

-��� Pagaidiet mazliet, viņ� teica, apstādamies kāpnēs.

-��� Ne �eit, Bens attrauca, turpinādams ceļu. Tūdaļ es tev visu paskaidro�u.

Iegājis kabinetā, Obers nogaidīja, kamēr tiek aizvērtas durvis.

-��� Bet tagad stāsti, kas, pie velna, tur, lejā, notika!

Iezvanījās Bena telefons.

-�� Tā jau es domāju! Bens vērsās pie Lisas. Es ta�u tev tei�cu, ka nepaies ne desmit minūtes!

-��� Tev izrādījās taisnība, Lisa atzina. Biju pilnīgi pārlieci�nāta, ka pirmām kārtām viņ� mēģinās pārdot īpa�umu.

-��� Labdien! Bens iesāka. Tiesne�a Holisa birojs.

-�� Tev beigas, Ben.

-�� Ak, tas esi tu, Rik! Kā klājas? Te viss ir lieliski.

-�� Plēs jociņus, cik vien tev tīk, Riks teica. Bet nu tev�

-������������ Zini, ko es teik�u, tu mēsla gabals? Bens viņu pārtrauca.

-��� Tu pats iesāki �o cīniņu. Tu pats uzmeklēji mani. Tu meloji, lai iegūtu informāciju, un tu mani izmantoji, tiklīdz radās pirmā iz�devība. Ja cerēji, ka es necentī�os tev atmaksāt, tu mani nepazīsti. Tu iedomājies, ka esi tik sasodīti gudrs, ka vari piemuļķot Efeju līgas idiņus, vai ne? Bet, zini, draugs, tu esi pārspēts viltībā! Es neesmu kaut kāds izlutināts un lētticīgs bagātnieku dēliņ�! Es ne�

esmu dzimis laimes krekliņā! Esmu dzimis dzelzs zābakos, un tu tikko ar tiem dabūji pa savu prasto pakaļu! Nākotnē rūpīgāk iz�vēlies pretiniekus! Nu man jādodas nosvinēt �o uzvaru ar īsta�jiem draugiem, bet tu vari priecāties par savu no�ēlojamo īpa�umiņu un beidzot saprast, ka esi sakauts.

Bens nometa klausuli, dziļi ievilka elpu un palūkojās uz sa�viem kolēģiem.

-��� Oho! Lisa iesaucās. Kāpēc tu neko nesaki? Katarse tev nāktu tikai par labu.

-�� Riks bija, kā lai saka, noba�ījies, tomēr uzmanīgs, Bens tei�ca, pūlēdamies atgūt elpu. Un viņ� visiem sūta sveicienus.

-�� Stāsti beidzot, kas, pie velna, notiek! Obers uzstāja, sapurinā�dams Benu aiz pleciem. Man likās, tu sacīji, ka Grinnell uzvarēs.

Bens apsēdās pie sava rakstāmgalda.

-�� Tā arī bija.

-�� Tu gribi teikt, ka zināji beigu beigās lēmums būs citāds?

-��� Protams, zināju, Bens teica. Lēmumu ta�u sagatavojām mēs ar Lisu.

-�� Bet man likās, ka jūs uzrakstījāt opozīcijas viedokli, Obers teica, kasīdams galvu. Patie�ām neko nesaprotu.

-�� Tur jau tā lieta, Bens skaidroja. Kad tiesne�i balsoja pir�mo reizi, bija �etri pret �etri. Tiesnesis Veits vēl nebija pieņēmis lēmumu. Tad Ostermans pārliecināja Veitu: ja viņ� balsos par la�bu Grinnell, lēmums, kad tas tiks uzrakstīts, praktiski neierobe�os tālākās valdības regulas. Un Veits nostājās Ostermana pusē, un viņam nu bija vairākums. Tā kā Holiss palika mazākumā, mēs ar Lisu sākām rakstīt opozīcijas viedokli.

-��� Un tajā brīdī Grinnell vajadzēja uzvarēt. Obers atspiedās pret Bena rakstāmgalda stūri.

-��� Tie�i tā, Bens apstiprināja. Kad beidzot bija uzrakstīts vairākuma viedoklis, tas tika izplatīts visiem tiesne�iem, lai viņi zinātu, par ko īsti gatavojas balsot.

-��� Un tajā brīdī Veits pārdomāja, Obers teica.

-�� Tie�i tā, Bens piekrita.

-��� Ak Dievs, viņ� patie�ām ātri mācās! Lisa iesaucās, uzsitot Oberam pa muguru.

Bens nespēja apslāpēt smaidu.

-�� Kad Veits ieraudzīja Ostermana viedokli, viņ� saprata, ka tas ir daudz radikālāks nekā tas, kuru viņ� bija redzējis iepriek�. Ostermans bija uzrakstījis asu valdības regulu nosodījumu. Tad Veits paziņoja ja lēmums netiek pārrakstīts, viņ� pamet kuģi. Galu galā Veits saprata, ka nav jēgas spert nelielu solīti, un tā viņ� pārnāca mūsu pusē. Ar �o vēl vienu balsi mūsu opozīcijas vie�doklis kļuva par vairākuma viedokli.

-�� Tā vienmēr notiek, Lisa paskaidroja. Sēdē tiesne�i pasa�ka vienu, bet brīdī, kad tas jāuzliek uz papīra, viņi sāk domāt ci�tādi un pārmetas otrā pusē.

-�� Bet pagaidi! Kāds tam sakars ar Riku?

Bens uzlika kājas uz rakstāmgalda.

-�� Teiksim tā, viņ� samaksāja milzu naudu par no�ēlojamu īpa��umu.

-�� Vai tam īpa�umam nav nekādas vērtības?

-�� Vērtība ir, ta�u vienīgais iemesls, kāpēc cenas tā uzkāpa, bi�ja cerība, ka īpa�nieki tajā vietā uzbūvēs milzīgu tirdzniecības cen�tru un pelnīs kaudzi naudas. Un, kā varējāt noprast no manas sarunas ar Nelie�a kungu, �ī iespēja tika nocirsta saknē.

-�� Bet vienu es tomēr nesaprotu, ierunājās Obers. Kā Rika rokās nonāca nepareizais lēmums?

-�� Ēriks to izņēma no mana portfeļa, Bens atbildēja.

-�� Ēriks?

-�� Viņ� vienīgais, teica Lisa.

-�� Nespēju noticēt! Obers iesaucās. Tu zināji, ka dokumenti tiks nozagti, un ieliki portfelī neīstos.

-�� Tie�i tā, Bens atzina, un tajā brīdī atskanēja klauvējiens pie durvīm. Atstāju tajā veco opozīcijas formu.

-�� Ienāciet! izsaucās Lisa.

Durvīs parādījās Nensija.

-�� Atnācis kāds cilvēks, kam esot norunāta tik�anās ar jums.

Pakāpusies malā, viņa palaida iek�ā Ēriku. Bens piecēlās.

-Jā, es viņu pazīstu, Bens teica Nensijai. Paldies, ka atvedāt!

Kad Nensija aizgāja, Ēriks pārsteigts ierunājās:

-Tikko dzirdēju, ka GrintieU zaudēja.

-��� Vai vari iedomāties? Bens iesaucās, steigdamies pie sava dzīvokļa biedra.

-�� Apsveicu! Ēriks apskāva Benu.

-�� Tevi ari, Bens teica. Bez tevis mēs to nebūtu varēju�i.

Ēriks apskāva Lisu.

-�� Paldies par palīdzē�anu!

-�� Vai tev bija kādas grūtības iekļūt ēkā? Bens jautāja.

-�� Nekādu, Ēriks atbildēja. Kā jau tu liki, teicu, ka esmu Nātans.

-��� Pagaidi, sarunā iespraucās Obers, kas citu pēc cita nopētī�ja apkārtējos. Pie velna, kas te notiek? Vakar jūs plēsāties uz vel�na parau�anu, bet �odien krītat viens otram ap kaklu?

-��� Apsēdies, �erlok! Bens norādīja uz dīvānu. Tas bija pats svarīgākais.

Lūkodamies uz Ēriku, Obers jautāja:

-Tātad tu biji�

-���� Noklausies visu līdz galam! Bens pārtrauca draugu un apsēdās uz Lisas rakstāmgalda stūra. Atceries, mums ar Riku bija jāsatiekas, lai es viņam varētu nodot lēmumu Grinnell lietā. Riks acīmredzot baidījās, ka noķer�u viņu slazdā un es tā ari darītu tāpēc viņ� meklēja citus ceļus, kā iegūt �o dokumentu.

-��� Tā kā Riks zināja, ka mēs ar Benu esam uz na�iem, viņ� uz�meklēja mani, paskaidroja Ēriks, apsēzdamies līdzās Oberam.

-��� Acīmredzot viņ� sprieda tā: ja jau es spēju uzrakstīt par CMI, lai dabūtu paaugstinājumu, es pilnīgi noteikti gribē�u par pusot�ru miljonu nozagt pāris dokumentu.

-��� Viņ� tev piedāvāja vairāk nekā miljonu zaļo? Obers iesau�cās. Kaut viņ� būtu runājis ar mani!

-��� Ļoti smieklīgi, Ēriks teica. Nu lūk! Pāris dienu pirms Pa�teicības dienas es sē�u pie sava rakstāmgalda, un man piezvana Riks. Saka gribot aprunāties par mūsu kopīgo draugu Benu. Un piedāvā satikties tajā viesnīcā. Es aizeju, viņ� man piedāvā vai�rāk nekā pusotru miljonu, lai es pieskatu Benu un nozogu viņam to papīru.

-�� Nevar būt! Obers iesaucās. Un ko tu teici?

-��� Grūti noticēt, ka tu jau uzreiz nepasūtīji viņu trīs mājas tā�lāk, Lisa teica.

-��� Tas nebūtu prātīgi, Bens teica. Ēriks ir pārāk oportūnistisks, lai to darītu. Pievērsies Oberam, viņ� turpināja: Tonakt Ēriks pa durvju apak�u manā istabā ieslidināja zīmīti, kurā visu izklāstīja. Teica, ka no�ēlojot to, kas starp mums noticis, un gribot izlīgt. Mēs tik ļoti baidījāmies, ka mājā un telefonos ir noklausī�a�

nās ierīces, ka sakam sazinaties ar zīmītēm. Un tad mes izgudro�jām �o plānu.

-�� Tagad tu saproti, ko es meklēju Bena papīrgrozā brīdī, kad tu mani pieķēri, Ēriks teica Oberam.

-�� Tātad jūs zinājāt, ka Riks saņems nepareizo dokumentu? Obers jautāja.

-�� Jā, Ēriks atzina.

-�� Un Riks tev ticēja, jo domāja, ka esi pagalam sastrīdējies ar Benu.

-�� Tie�i tā.

-�� Un jūs visi trīs to zinājāt?

-�� Jā-a.

-��� Un tagad Riks ir piespiests pie sienas, jo licis visu uz nepa�reizās kārts?

-�� Uzminēji!

-�� Visu laiku di�ākais plāns! Obers iesaucās, sākdams mētā�ties ar rokām. Jūs esat ģēniji!

-�� Cen�amies, Lisa atteica.

Obers pielēca kājās.

-�� Tas jānosvin! Brīni�ķīgs iemesls!

-�� Tātad tu nedusmojies, ka mēs tev neko nestāstījām? Ēriks jautāja, jau iepriek� zinādams atbildi.

-�� Jā, Obers nomierinājies attapās, kāpēc jūs man neko ne�stāstījāt?

-�� Negribējām tevi pakļaut riskam, Bens atbildēja.

-��� Kādas muļķības! Obers izsaucās.

-�� Viņ� tev neko neteica tāpēc, ka tu esi muļķadesa, kas neprot izlikties un tāpēc varētu visu sabojāt, Lisa paskaidroja.

-�� Izbeidz! Obers teica. Esmu lielisks aktieris!

-��� Noteikti, Bens piekrita. Ta�u uz spēles bija likts pārāk daudz, lai kāda nieka dēļ visu salaistu dēlī. Visu mēnesi mums ar Ēriku nācās izlikties, ka esam gatavi ķerties viens otram pie rīkles. Iesaistot vēl kādu, mēs pamatīgi riskētu.

-�� Vai Nātans zināja? Obers jautāja.

-�� Nē, Bens atbildēja, lūkodamies uz Lisu.

-�� Stāsti vien, Lisa sacīja un, pievērsusies Oberam, paskaid�roja: Tā bija mana ideja. Es ieteicu neuzticēties Nātanam. Nu, beidzot tas ir pateikts. Vai tagad jūties laimīgs?

Bens paskatījās uz Oberu.

-�� Tici man, man nāvīgi gribējās viņam visu izstāstīt! Tomēr bei�gās sapratu: jo mazāk cilvēku kaut ko zinās, jo labāk. Un, kad uz�zinājām par to mikrofonu portfelī, nu, tas vēl tikai pastiprināja mūsu aizdomas. Bijām pārliecināti, ka Riks arī Nātanu dabūjis savā pusē.

-�� Tātad tu patie�ām turēji viņu aizdomās, Obers secināja.

-��� Pilnībā, Bens atzina. īpa�i pēc tam, kad Ēriks atklāja, ka nekad nav Rikām stāstījis par mūsu plānu ar gadagrāmatām, un bija skaidrs, ka Riks to uzzinājis citā ceļā. Biju pārbijies līdz nā�vei. Iedomājos, ka Riks Ēriku izmanto, lai iegūtu lēmumu, bet Nātans norīkots uzmanīt mani.

-�� Bet kāpēc Riks to nevarēja uzzināt no Ērika? Obers jautāja, apsēzdamies Bena krēslā pie rakstāmgalda. Kāpēc maksāt di�viem draugiem?

-�� Tāpēc, ka tolaik es vairs nerunāju ar Ēriku, Bens skaidroja.

-��� Savukārt ar Nātanu es pavadīju kopā lielāko daļu laika.

-�� Turklāt mēs ta�u vēl joprojām nezinām, vai Nātans ir bez vai�nas, Lisa norādīja.

-�� Eh, vecīt, Obers pievērsās Benam, viņ� kļūs traks par to, ka viņam nekas nav stāstīts. Un ja vēl ņem vērā to, ko tu viņam pagāju�ajā nedēļā pateici� Tev būs jābūt laimīgam, ja viņ� tev vis�pār jebkad piedos tādu gājienu.

Bens sabāza rokas kabatās.

-��� Paldies, ka atgādināji!

-�� Neuztraucies! Ēriks mierināja, pavēcinājis ar roku. Ar Nā�tanu tiksi galā vēlāk. Bet �obrīd mums ir svētki. Mēs guvām sa�trieco�u uzvaru!

-�� Ka es jums saku, Obers iesāka, virinādams Bena rakstām�galda atvilktnes, es gribētu strādāt �eit. �ī ir visbrīni�ķīgākā diena manā mū�ā! Kur var saņemt pieteikuma veidlapu?

-��� Misiņa spodrinātājiem ir sava apvienība, Lisa pamācīja.

-��� Mēģini pieteikties tur!

Nelikdamies ne zinis par �o repliku, Obers jautāja Ērikam:

-��� Pastāsti kā jūtas slepenais aģents? Tu ta�u riskēji ar dzīvī�bu, uz katra stūra tevi gaidīja briesmas, un tomēr tu soli pa solim neatlaidīgi virzījies uz priek�u, jo zināji, ka� pagaidi! Viņ� pēk��ņi apklusa. Kur tu liki to naudu?

-�� Tā ir kādā bankā �veicē. Tā tiktu pārskaitīta man pēc tam, kad ir pasludināts spriedums. Minūti pēc tiesas sēdes es piezva�nīju, ta�u pieejas kontam man nav vēl joprojām. Domāju, ka nau�du es tā arī neredzē�u.

-�� Vai tu apjēdz, ko mēs varētu izdarīt ar miljonu zaļo? Obers novaidējās. Jebko! Mēs varētu būt Guamas* salas īpa�nieki. Mēs varētu uzbūvēt pasaulē lielāko pieminekli sviestmai�u dieviem.

-�� Nolādēts! sarkastiski atteica Ēriks. Par sviestmai�u pie�minekli es nebiju iedomājies! Varbūt vēl var to naudu atgūt. Pie�vērsies Benam, viņ� piebilda: Savādi, ka Riks vēl joprojām nav uzradies. Biju pilnīgi pārliecināts�

-�� Viņ� jau piezvanīja, Bens teica.

-�� Tie�ām? Kad?

-�� Minūti pēc tam, kad atgriezāmies kabinetā. Viņ� bija pilnīgi mēms.

-�� Tev to vajadzēja dzirdēt! Obers iesaucās. Bens viņu sa�grāva lupatu lēveros! Ja te būtu bijis videotelefons, mēs būtu re�dzēju�i Rika sejas izteiksmi!

-�� Nezinu, vai vajadzēja rīkoties tie�i tā, Lisa noteica, apsēz�damās pie sava rakstāmgalda.

-�� Godīgi sakot, Bens iesāka, man �obrīd ir pilnīgi vienal�ga. Esmu laimīgs, ka varē�u atkal normāli dzīvot.

-�� Lai nu tā būtu, Lisa atbildēja. Bet es tev ieteiktu uzmanī�ties. Viņ� tik vienkār�i mierā neliksies.

Ēriks paskatījās pulkstenī.

-�� Gribētu dzirdēt, ko tie�i tu viņam sacīji, ta�u nu man jāstei�dzas atpakaļ uz darbu. Parunāsim vēlāk?

-�� Noteikti, smaidīdams apsolīja Bens. Tomēr nedomā, ka pateicībā par manas pakaļas glāb�anu es vairs nedusmojos par to rakstu, ko tu sacerēji.

-�� Jā, jā, to tu man nekad nepiedosi, iedams uz durvīm, Ēriks novilka. Esmu to jau dzirdējis.

-�� Pagaidi! Obers uzsauca Ērikam. Vai tu atbrauci ar ma�īnu?

-�� Jā, un tad?

* Guama sala Klusā okeāna rietumu daļā, apmēram trīstūksto� jūd�u attalumā no Havaju salām, ir atkarīga no Amerikas Savienotajam Valstīm. Viens no tūristu iecienitākajiem mērķiem Klusajā okeānā.

-�� Tev nāksies mani aizvest uz darbu, pagrābis �aketi un mez�damies uz durvīm, paskaidroja Obers. Starp citu, Ben, paldies, ka atvedi mani �urp! Nebija jau tik aizraujo�i, kā tu stāstīji, bet visumā normāli.

-�� Tiksimies vēlāk, pui�i, Bens noteica.

Kad durvis aiz Ērika un Obera aizvērās, Lisa paskatījās uz Benu.

-��� Nu, kā jūties? Kā di�ākais vīrs pasaulē, ko?

-��� To nav iespējams izstāstīt, atbildēja Bens, uzsizdams pa rakstāmgalda virsu. Tev vajadzēja dzirdēt, kā Riks runāja pa telefonu. Viņ� bija satriekts bez gala.

-�� Es tomēr domāju, ka nevajadzēja�

-��� Lisa, es to negribu dzirdēt. Negribu sabojāt garastāvokli. Es jūtos varens! Es jūtos di�s! Jūtos kā nelielas dumpinieku armijas komandieris, kas dodas iekarojumos, lai atrastu piemērotu vietu svingbolam*.

-�� Jāatzīst, ka �is gājiens nācis par labu tavai pa�apziņai. Ne�esmu tevi tik laimīgu redzējusi kop� brī�a, kad ievilki mani gultā.

-�� Ļoti smieklīgi, Bens atteica. Jo es atceros, ka ar ievilk�anu nodarbojies tu. Bet varbūt tā bija ubago�ana?

-�� Nu protams! Biju aizmirsusi, ka koled�ā tu specializējies vēs�tures revizionismā.

-��� Tici man, fakti nav mainīju�ies, Bens teica, dodamies uz dīvānu. Tie�i tu lūdzies, lai mēs to darām. Ja pareizi atceros, tu teici: Iespēju izmīcīt tavus kauliņus esmu gaidījusi kop� mūsu satik�a�nās brī�a. Atceries?

-��� Lūdzu, izbeidz! Lisa atbildēja. Es to izdarīju tikai tādēļ, lai tu justos labāk! Tie bija meli, un tu to zini.

-��� Ļauj uzdot tev vienu jautājumu, Bens teica. Ja jau tu tik ļoti negribēji likties ar mani gultā, kā varēja gadīties, ka tev tova�kar nebija apak�veļas?

Lisa tum�i pietvīka.

-�� Es jau tev teicu, ka biju aizmirsusi paņemt līdzi lieku pāri, tāpēc biksītes beidzās jau pirmajā dienā. Tas arī ir vienīgais ie�mesls.

* Svingbols spele. Metāla karkasa tiek iekārta virve ar bumbu. Divi cilvē�ki �ūpo virvi katrs uz savu pusi, līdz ta visa ir aptīta ap stieni.

-��� Protams, protams, Bens uzjautrināts noteica. Ja es būtu pilnīgs muļķis, es pat noticētu.

-�� Cik labi, ka tu esi tikai pamuļķis.

-��� Ha! Un ko vēl tu tonakt teici? Bens jautāja. Ka tu būsi gatava, ja man gribētos to atkārtot, vai ne? Izstiepies dīvānā, viņ� piebilda: Es esmu gatavs.

Lisa piegāja pie dīvāna.

-�� Tu ta�u runā nopietni, vai ne?

-�� Absolūti.

-�� Tev mugurā ir tava veiksmes apak�veļa?

-�� Tie�i tā. �ī ir mana lielā diena. Kad Lisa apsēdās uz dīvāna, Bens piebilda: Tu ta�u zini, ka gribi to. Tas ir rakstīts tev sejā.

-�� Vai ne? Lisa pārjautāja, pieliekusies tuvāk Bena sejai.

-��� Pilnīgi noteikti. Turklāt tu ta�u dzirdēji, ko es pirmīt teicu. Es esmu gatavs.

-�� Sapņo vien! Lisa iesmējās un atrāvās nostāk. Vai tie�ām tu domā, ka �īs ma�o uzvaras dēļ vari ļaut vaļu hormoniem un iedabūt mani gultā?

-�� Absolūti dro�i, Bens atbildēja.

-��� Tu dro�i vien lieto kādus halucinogēnus, Lisa atteica, ie�dama atpakaļ pie sava rakstāmgalda. Vienu brīnumu tev �odien paveikt izdevās, bet tas nenozīmē, ka izdosies arī otrs.

Piecēlies sēdus, Bens sakārtoja kaklasaiti.

-�� Vai tas nozīmē, ka uz dīvāna mēs nemīlēsimies?

-�� Neticami! Obers iesaucās, kad viņi ar Ēriku no lifta izkāpa Baltajā zālē. Nespēju noticēt, ka jūs, pui�i, to paveicāt!

-��� Visu jau izdarīja Bens, Ēriks atteica. Kad izstāstīju par Riku, viņ� pāris stundās radīja brīni�ķīgu plānu.

-�� Viņ� tie�ām nav dumj�, Obers teica.

-�� Varu teikt tikai vienu: paldies Dievam, ka viņ� vairs nedus�mojas uz mani. Alkdams atriebības, viņ� patie�ām spēj būt izcils nelietis.

-�� Kā tu domā, vai Nātans viņam piedos?

-��� Diez vai tas būs iespējams, Ēriks atbildēja.

Abi draugi pagāja garām dro�ības postenim un izgāja no Aug�stākās tiesas nama.

-�� Esi pārliecināts, ka tas bija viņ�? Langens jautāja, kad Ēriks ar Oberu izgāja no ēkas.

-�� Tu joko? Fisks iesaucās. Protams, tas bija viņ�! Kad pēdē�jo reizi biju Herald redakcijā, draugs man viņu parādīja.

-��� Bet viņ� nereģistrējās ar vārdu Ēriks Stromans? Langens jautāja sargam, kas atradās pie ēkas galvenās ieejas.

-�� Nē-e, sargs atbildēja, vilkdams ar pirkstu pāri sarakstiem. Atradis meklēto, viņ� norādīja uz reģistrācijas lapu. Redziet, viņ� sevi nosauca par Nātanu.

-�� Tas ir vēl viens dzīvokļa biedrs, Fisks teica. Bens jau no pa�a sākuma pūtis mums miglu acīs. Es ta�u teicu, ka viņ� ir melis!

-���� Piezvani savam draugam uz Herald\ Langens pavēlēja. -Ja Ēriks ar Benu atkal runā viens ar otru, gribu zināt, kāpēc.

Atgriezies mājās no darba, Bens prātoja par neizbēgamo strī�du ar Nātanu. Varbūt viņ� pārnāks vēlu, Bens sprieda, lēni soļo�dams pa mū�am netīrīto un ledus pārklāto celiņu. Vērdams vaļā durvis, viņ� gudroja, kā lai visu izstāsta Nātanam.

-Tātad tu visu smalki nostrādāji un uzticējies ikvienam, izņe�mot mani un Oberu? Nātans jautāja, iekams Bens paguva iz�ņemt atslēgu no slēdzenes.

-�� Tātad tu jau esi dzirdējis labās ziņas, Bens noteica.

-��� Man ir tikai viens jautājums, Nātans nostājās aci pret aci ar Benu dzīvojamās istabas pa�ā vidū. Kāpēc tu Lisai uzticējies vairāk nekā man?

Bens pakāpās sāņus un devās uz virtuvi, tādējādi cerēdams kaut kā mazināt situācijas spriedzi.

-��� Es neuzticējos Lisai vairāk. Patiesību sakot, vēl pirms trim dienām, kad Riks ieguldīja naudu Crinnell, viņa neko nezināja. Kad atklāju, ka Riks rīkojies, balstīdamies uz nepareizo lēmumu, es sapratu, ka Lisa nav vainīga. Ja viņi sadarbotos, Lisa būtu pa�teikusi Rikām, ka tas ir nepareizais lēmums.

-�� Bet tas vēl nenozīmē, ka vajadzēja viņai izstāstīt pilnīgi visu.

-�� Nozīmēja gan, Bens iebilda. Citādi viņa nebeigtu pļāpāt par to, ka Riks saņēmis nepareizo dokumentu, ta�u es negribēju, lai kāds par to skaļi runātu.

-�� Lieliski! Paldies! Nātans devās uz kāpņu pusi. To es ari gribēju zināt.

-��� Pagaidi! Bens iesaucās, atgriezies dzīvojamā istabā. Uz kurieni tu iesi?

Nātans neatbildēja. Kad viņ� pazuda no redzesloka, Bens pa�lūkojās uz Oberu.

-�� Ko viņ� ar to gribēja teikt?

-�� Izbeidz vienreiz! Obers iesāka. Tu ta�u esi pieaudzis cil�vēks. Tu zini, ko esi pastrādājis. Vai tu patie�ām cerēji, ka apkamp�sieties un viss atkal būs labi?

-�� Jā, bet vai tie�ām vajag sodīt mani ar klusucie�anu?

-�� Ilgi tas nevilksies, Obers mierināja. Neuztraucies! Esmu pārliecināts, ka beigu beigās viņ� visu sapratīs. Nu, viņ� ta�u ir tavs draugs.

-�� Bet tāda izturē�anās liecina par nenobriedu�u�

-�� Paskaties uz to no cita skatpunkta! Obers pamācīja. Viņ� vismaz nepieprasa, lai tu aizvāktos no mājas.

-�� Ha-ha! Ļoti smieklīgi, Bens sarkastiski attrauca. Ceru, ka līdz Jaunajam gadam viss būs kārtībā.

-�� Kas tad ir? Vai tie�ām tu grasies paņemt da�as brīvdienas?

-�� Mums vēl jāizskata kaudzēm apelācijas sūdzību, ta�u ties�ne�i uz pāris nedēļām būs prom. Būtībā līdz janvāra otrajai nedē�ļai tiesa nestrādās.

-�� Bet tev tomēr katru dienu jāiet uz darbu?

-�� Tu joko? Temīda nekad neguļ. Tā pat nesnau�. Un, ja ari ie�snau�as, tas ir tikai tāds īss nomiedzis.

-�� Es sapratu, Obers teica, pieceldamies kājās. Vienkār�i pa�saki, kad tev būs brīvs, lai varu izlemt, ko pa�am darīt.

-�� Iespējams, briva būs Ziemassvētku un Jaunā gada diena, tas ari viss.

-�� Tad jau laikam svinēsim tepat, Obers noteica, iedams uz virtuvi, lai pagatavotu vakariņas.

-������������ Man vienalga, kur svinēt, Bens teica, sekodams Oberam.

-���� Mana vienīgā vēlē�anās: lai nākamais gads nebūtu tik sa�springts kā �is.

Obers ar sērkociņu aizdedza gāzes plīti un cepe�krāsni.

-�� Iesaku nelolot veltas cerības.

Pēc divām nedējām septiņos trīsdesmit no rita Bens sēdēja pie rakstāmgalda un lasīja avīzi. Mugurā viņam bija d�insi un vecs vilnas d�emperis Bens priecājās, ka tiesne�u prombūtnes laikā Augstākās tiesas darbinieki drīkst ģērbties ikdieni�ķi. At�ķīris ko�mentāru lapu, Bens paliecās tuvāk, lai iedziļinātos Va�ingtonas labāko komentētāju viedokļos. Kad ienāca Lisa, viņ� pacēla acis.

-��� Laimīgu Jauno gadu! viņa teica.

Visu nedēju Lisa bija pavadījusi Kalifornijā, svinēdama Zie�massvētkus un jauno gadu kopā ar ģimeni. Mugurā viņai bija pil�nīgi melns d�emperis un paba lēju�i d�insi, ta�u pirmais, ko Bens pamanīja, bija tum�i brūnais iedegums.

-�� Izskaties lieliski, Bens teica, noskūpstīdams kolēģi uz vaiga.

-��� Paldies! Bet tu izskaties bāls.

Lisa atvēra portfeli un izvilka se�as collas biezu papīru kaudzi.

-�� Tu tos visus izlasīji? Bens pārsteigts jautāja.

-��� Ko lai saku? Es patie�ām esmu izcila. Sākdama kārtot do�kumentus, Lisa uz rakstāmgalda stūra pamanīja dienesta ziņo�jumu. Kas tas tāds?

-��� Ierēdņu pusdienas, Bens skaidroja. Tā kā esam nostrā�dāju�i jau pusi termiņa, tiek organizētas privātas pusdienas ar tiesne�iem, lai mēs viņus labāk varētu iepazīt.

-��� Ļoti mīļi, Lisa teica.

-�� Tas noteikti ir interesanti, Bens teica. Ja neskaita Holisu, es ar viņiem pat divus vārdus neesmu pārmijis.

-�� Tātad mums tikai jānober� elkoņi, bet Augstākā tiesa samak�sās rēķinu? Brīni�ķīgs darījums! Atslīgusi krēslā, Lisa vēroja Benu. Runājot par darījumiem, nespēju nedomāt par Grinnell lietu.

-��� Ko lai saku? Tas bija izcils plāns.

-�� Nebija vis, Lisa dzedri atteica. Tas bija absolūti stulbs. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk pārliecinos, ka tas bija muļķīgā�kais, ko tu varēji darīt.

Bens izslējās krēslā.

-�� Kas ar tevi noticis?

-�� Nekas, Lisa teica, kārtodama papīrus. Tomēr uzskatu, ka plāns bija stulbs.

-��� Kāpēc stulbs? Bens nīgri jautāja.

-�� Stulbs tāpēc, ka vienīgais, ko tu panāci, aizkaitināji Riku. Kad viss bija pateikts un izdarīts, vairāk nekāda labuma nebija.

-�� Tā nav.

-�� Tie�ām? Lisa strīdējās pretim. Izstāsti, kāds vēl labums bija no tā!

-��� Es tiku vaļā no Rika.

Lisa pārtrauca papīru kārto�anu.

-�� Ļauj uzdot vienu jautājumu! viņa teica. Kad tu izgudroji �o plānu ar Grinnell, kāds bija tavs patiesais mērķis?

-��� Kāds bija mans mērķis?

-�� Tavs mērķis, Lisa atkārtoja. Ko tu cerēji sasniegt?

-��� Nekāda sevi�ķa mērķa nebija, Bens skaidroja. Riks pie�dāvāja darījumu Ērikam, Ēriks pēc tam runāja ar mani. Kop� tā brī�a gribēju panākt tikai to, lai Riks neuzvar.

-�� Bet par ko tu uztraucies pirmām kārtām? Kas �audījās tavā galvā?

-�� Tonnām da�ādu domu, Bens atbildēja. Satraukums, bai�les, ba�as, dusmas, atriebības alkas�

-�� Tie�i tā, Lisa viņu pārtrauca, norādīdama uz Benu ar pirk�stu. Atriebības alkas.

-��� Un kas vainas atriebībai? Pēc visa, ko Riks man nodarījis, biju nikns līdz nāvei.

-��� Un tev bija pilnīgas tiesības būt niknam, Lisa teica. Bet jau kop� pa�a sākuma tu tā biji aizrāvies ar atriebību, ka aizmirsi padomāt, kā pa�am tikt no �īs jezgas ārā.

-��� Izbeidz! Bens teica. Tik�ana ārā no �īs jezgas bija mana prioritāte.

-�� Tad kāpēc tu nepanāci, ka Riks tiek arestēts? Ja tu zināji, kur Ēriks tiekas ar Riku, kāpēc tu neziņoji par to varas iestādēm?

-��� Mēs nezinājām, kur viņi tiksies, Bens paskaidroja. Riks alla� zvanīja Ērikam tikai da�as minūtes pirms tik�anās. Piemē�ram, Ērikam vajadzēja gaidīt kādas viesnīcas vestibilā, tad viņam piezvanīja, un vajadzēja iet uz citu viesnīcu. Izsekot Riku nebija iespējams. Turklāt, ja tas arī būtu iespējams, pie varas iestādēm iet es nevarēju, jo mani tūdaļ iebāztu aiz restēm.

-�� Te arī ir kļūda tavā domā�anā. Tu varēji doties pie varas ie�stādēm; tu vienkār�i to negribēji.

-�� Sasodīts, tev taisnība. Es to negribu. Neuztver to personiski, bet man patīk mans darbs.

-��� Aizmirsti darbu! Dzīvība ir daudz svarīgāka.

-��� Lisa, es nesaprotu, kāpēc tu tā trako. Pēdējās trīs nedēļas bi�ju�as izcili mierīgas. Man ne par ko nebija jāuztraucas. Man ne�kas nedraud. Riks ir prom�

-��� Riks nav prom! Lisa iesaucās. Kad tev beidzot pielēks? Iespējams, Riks ir aizkaitināts, sagrauts, dusmīgs, bet viņ� tepat vien ir! Ja tu par pāris miljoniem dolāru piekrāptu mani, varētu likt galvu ķīlā, ka es izkaltu nopietnu atriebības plānu.

-��� Par ko tu tā uztraucies?

-��� Es gribu, lai tu saprastu, kas notiek. Tu nevari justies dro�s.

-��� Un ko, tavuprāt, man vajadzētu darīt? Skriet pie Holisa un lūgt palīdzību?

-��� Nezinu, vai Holiss ir īstais, ta�u esmu pārliecināta, ka tie�i tā vajadzētu rīkoties. Citādi tu nekad netiksi ārā no �īs jezgas. At�ceries, puisis jau pamanījās sadurt tava tēva ma�īnas riepas. Tu tie�ām gribi gaidīt, kamēr viņ� spers nākamo soli?

Neko neteikdams, Bens pagrāba kalkulatoru un nervozi sāka spiest taustiņus.

-�� Tu ta�u saproti, ka man taisnība, Lisa piebilda. Visas �īs jezgas laikā tu ne mirkli nedomāji, kā no tās tikt ārā. Tevi vienkār��i mocīja fakts, ka Riks tevi piemuļķojis.

-�� Nav tiesa, Bens atbildēja, turpinādams darboties ar kalku�latoru.

-��� Ir gan, Lisa neatkāpās un iemeta Bena kalkulatoru papīr�grozā. -Tev riebjas atzīt, ka esi sakauts. Un tu kali atriebības plā�nus. Bet, zini, tas ir pārāk vienkār�i. Piekrāpt Riku bija bērnu ro�taļa. Daudz grūtāk ir viņu noķert. Lai to izdarītu, �o to nāktos

ziedot. Tāpēc kaut reizi mū�ā atzīsti, ka nevari to izdarīt viens pats.

-�� Es varbūt arī nevaru, bet mēs�

-�� Nē, mēs nevaram, Lisa iebilda. Mēs neko nevaram. Ne�uztver to personiski, bet tu, es un visi tavi draugi ar visām viņu spiegu rotaļlietiņām nav spējīgi paredzēt, kāds būs Rika nākamais solis. Lai cik mēs būtu gudri, tik izcili mēs neesam. Un, kamēr tu to neatzīsi, tu nekad netiksi no �īs ķezas ārā.

Bens klusēdams blenza uz rakstāmgaldu.

-�� Tu gribi teikt, ka man jāiet un viss jāizstāsta?

-�� Jā, Lisa atbildēja. Jau nedēju esmu prātojusi par visiem iespējamiem �ā scenārija iznākumiem. Neatkarīgi no tā, kas notiks, varas iestādes agri vai vēlu visu uzzinās. Un tas nu tev jāatzīst.

-�� Ja vien mēs kaut ko neuzraksim par Riku.

-�� Tam nav nekādas nozīmes. Rikām vienalga, vai mēs izstās�tām policijai, kāds viņ� gudrinieks. Viņ� nav atrodams. Ta�u tevi viņi atradīs vienmēr. Un, kamēr Riks ir uz brīvām kājām, tu alla� būsi pakļauts �īm briesmām.

-�� Bet ja nu mēs pa�i noķeram Riku?

-�� Vienalga, Lisa nepacietīgi atteica. Ja arī mēs pa�i noķe�ram Riku, viņ� tik un tā būs jāved uz varas iestādēm. Mēs ta�u nevaram viņu uz visiem laikiem ieslēgt savas mājas pagrabā! Un vari būt dro�s, ka brīdī, kad Riks nonāks varas iestā�u rokās, viņ� visu vainu novels uz tevi.

-�� Tad jau man beigas �ā vai tā.

-�� Tie�i to es gribu tev pateikt, Lisa turpināja. Tātad tu vari iet pie varas iestādēm un izsist Rikām trumpjus no rokām.

-�� Iespējams, ja atzī�os pats, tik�u vieglāk cauri.

-�� Iespējams, Lisa piekrita. Turklāt, ja piedāvāsim pietieka�mi labu plānu, viņi tevi varētu atlaist, lai noķertu Riku nozieguma vietā.

Klusībā apsvēris �o ideju, Bens beidzot ierunājās:

-Ja atzī�os, varē�u pamāt ardievas savam darbam.

-�� Nav teikts, Lisa iebilda. Tikpat labi tu vari saņemt meda�ļu par dro�sirdību.

-��� Zini ko? Beigsim, jā? Bens sacīja, krēslā aizgriezdamies prom no Lisas.

-�� Kas tad ir? Ko es tādu pateicu?

-�� Neko, Bens atteica, ta�u atpakaļ nepagriezās.

-�� Vai tu dusmojies uz mani?

-��� Es nedusmojos uz tevi. Es dusmojos pats uz sevi. Jau sen vajadzēja tam visam pielikt punktu.

-�� Tagad viegli runāt. Pirms vairākām nedēļām apstākļi bija pa�visam citādi.

-�� Protams, Bens sarkastiski atteica.

Lisa piegāja pie sava rakstāmgalda.

-�� Un ko tu tagad darīsi?

-�� Vēl nezinu, Bens atbildēja. Ļauj padomāt!

Bez piecpadsmit astoņos vakarā Bens izgāja no tiesas nama un devās uz Union dzelzceļa staciju. Ar eskalatoru nobraucis lejā blāvi apgaismotajā, vēsajā un reklāmām izlīmētajā hallē, viņ� ie�kļuva tādu pa�u sasniegumus alksto�u va�ingtonie�u pūlī. Bens sāka skaitīt tuvumā eso�os zili svītrotos uzvalkus, brūnos ādas portfeļus un melnās ādas kurpes. Lielākajai daļai cilvēku ar vi�sām trim pazīmēm bija vērojama plikpaurība, un tikai viens pēc darba bija pavilcis vaļīgāk kaklasaiti. Pēk�ņi Benu pārņēma klaus�trofobija, un viņ� devās uz platformas tālāko galu. Pie velna, ko es daru, Bens prātoja, pētīdams savus līdziniekus. Kad līdzās plat�formai apstājās sudrabotais vilciens, Bens iekāpa vagonā un at�rada brīvu vietu. Pēc divas minūtes ilga brauciena vilciens spēji apstājās.

-�� Atvainojamies par neērtībām, bet stacijā mums priek�ā ir vēl viens vilciens, skaļrunī paziņoja rupja balss. Pēc pāris minū�tēm mēs atkal dosimies ceļā.

Braucēji gandrīz vienlaikus ievaidējās, un Bens atslīga solā.

-�� Un tā katru dienu, nopūtās pasa�ieris, kas sēdēja Benam līdzās. Vai tie�ām viņi nespēj saskaņot laikus? Nav ta�u pirmā sastrēgumstunda �ajā pilsētā!

-Jā, norūca Bens, saproto�i paskatījies uz jauno cilvēku. Pui�sim nebija vairāk par se�padsmit, lai gan mugurā viņam bija uz�valks un kaklasaite.

-�� Kāpēc tas atkārtojas katru vakaru? puisis jautāja. Kāpēc to nav iespējams nokārtot?

-�� Man nav ne mazākās nojausmas, Bens teica. Turklāt esmu pārāk noguris, lai par to domātu.

-�� Ko jūs zināt par nogurumu, puisis noteica ar nelielu Masa�ūsetsas akcentu. Noskrieniet divdesmit rei�u dienā no Senā�ta līdz Baltajam namam, un tad jūs zināsiet, ko nozīmē nogurums.

-�� Tātad jūs esat interns?

Puisis lepni pavēra mēteli un parādīja Senāta identifikācijas kartīti, kas karājās viņam ap kaklu.

-�� Man labāk patīk, ja mani sauc par izsūtāmo zēnu. Ja vēla�ties zināt, kāda kafija gar�o katram senatoram, varu palīdzēt.

-�� Lielo Cilvēku pakalpiņ�, ko?

-�� Tā mēdz teikt. Bet ilgi es tur neuzturē�os.

-�� Kā tad tā? Bens pasmaidīja.

-�� Tāpēc, ka to, ko daru, es daru labi. Es protu risināt problē�mas. Puisis norādīja uz vilciena priek�galu. Tā ir to cilvēku nelaime, kas sagatavo vilcienu atie�anas grafikus. Viņi neprot ri�sināt problēmas. Viņi ir garlaicīgi, nosvērti, reaktīvi. Un tie�i tāpēc mēs tagad �eit sē�am. Neviens nevēlas laikus risināt problēmu.

-�� Un kādu risinājumu tu piedāvā?

-�� Ne jau risinājums, bet attieksme ir galvenais. Es uzskatu tā: ja tu patie�ām vēlies risināt problēmu, tā jāizpēta līdz saknei. Bet �ajā pilsētā neviens to nedara. Viņi vienkār�i danco visam apkārt.

-�� Un kādu izcilu plānu tu iesaki?

-�� Neesmu teicis, ka varu mainīt vilcienu satiksmi vispār, pui�sis izgrūda. Es vienkār�i izklāstu savu attieksmi.

-�� Tu vēlies iestāties juristos? Bens jautāja.

-�� Kā tu zini?

-�� Juristus sao�u pa gabalu. Viņiem ir savs īpa�s aromāts.

-�� Nesmejies par to, ko nesaproti! Tikai juristus mūsdienās uz�tver nopietni. Ja man nebūs jurista grāda, neviens manī neklausī�sies. Ja bū�u jurists, man uzticēsies.

-�� Tu tā domā?

-�� Es to zinu, puisis apgalvoja brīdī, kad vilciens sāka kustē�ties. Tiktāl var nonākt tikai ar labām idejām. Lai dabūtu īstu dar�bu, vajadzīgs, lai tev uzticas. Ja strādādams tu jūti, ka smoc, jāpa�domā, kāpēc. Juristos var iestāties ikviens. Tas paver pla�as nākotnes iespējas.

-��� Paldies par ieteikumu! Bens sacīja, kad vilciens piestāja nākamajā stacijā. Es par to padomā�u.

-�� Ceru, puisis atteica. Tas var mainīt tavu dzīvi. Viņ� pie�cēlās un devās uz durvju pusi. Man jākāpj ārā. Lai tev jauks �is vakars!

-�� Tev arī, Bens novēlēja.

Pēc pāris sekundēm vagona durvis aizvērās, un vilciens sāka kustēties.

Kad Bens pārradās mājās, Ēriks un Obers virtuvē mazgāja traukus.

-�� Beidzot! Obers iesaucās, ieraudzījis Benu.

-�� Nestāsti viņam neko! Ēriks pamācīja, ar dvieli slaucīdams lielās keramiskās bļodas ārpusi. Viņam tas nepatiks.

-�� Protams, ne, Obers iebilda. Viņam tas ļoti patiks! Ka�mēr Bens vilka nost mēteli, Obers turpināja: Mēs izdomājām pil�nīgi jaunu juridisko sistēmu.

-�� Lieliski! ienākdams virtuvē, sausi noteica Bens.

-�� Kas tev lēcies? ieraudzījis Benu, jautāja Ēriks. Tu izska�ties vienkār�i briesmīgi.

-�� Liels paldies! Bens novilka.

-�� Darbā viss kārtībā? Ēriks jautāja.

-�� Vislabākajā, Bens atbildēja, izņemdams no ledusskapja liel�lopu gaļas pārpalikumus., Katra nākamā diena ir labāka par ie�priek�ējo.

-�� Riks ta�u tev nezvanīja, ko?

-�� Vēl ne. Bens izvilka no atvilktnes dak�iņu.

-�� Pie velna Riku! Viņa vairs nav, teica Obers, paceldams plast�masas krūzīti. Bet tagad paklausies! Lūk, ko mēs piedāvājam, lai juridiskā sistēma būtu daudz efektīvāka: visas lietas vajadzētu ri�sināt ar armrestlinga palīdzību. Vai tā nebūtu krietni labāk?

-�� Vienkār�i padomā kaut mirkli! Ēriks turpināja. Nenokauj ideju uzreiz un pa�ā saknē!

-�� Apsver visas iespējas! Obers sacīja. Juridiskajos birojos strādātu īsti milzeņi, ko rekrutētu pa�ās labākajās sporta zālēs.

-�� Tā būtu atgrie�anās pie darvinisma, Ēriks pārtrauca drau�gu. Izdzīvo stiprākais! Dabiskā izlase!

-Jūsu godība, es iebilstu. Viens, divi, trīs, un lieta izbeigta, turpināja Obers, tēlodams, kā viņu pieveic iedomāts armrestlinga pretinieks.

-������������ Nu? Ēriks noprasīja, kad Bens apsēdās pie virtuves galda.

-�� Ko domā? Visai laba ideja, ko?

Bens blenza kartona kārbā ar gaļu.

-�� Kā tu domā, vai man vajadzētu visu izstāstīt varas iestādēm? viņ� jautāja.

-�� Ko? Ēriks iesaucās.

-�� Tu dzirdēji. Vai, tavuprāt, man vajadzētu atzīties?

-�� Kāpēc tev tas būtu jādara? jautāja Ēriks.

-�� Lai tiktu ārā no �īs jezgas.

-�� Tev tas neizdosies, iebilda Ēriks. Glu�i otrādi, tu iestigsi vēl dziļāk. Tiklīdz kādam kaut ko izstāstīsi, tevi tūdaļ atlaidīs.

-�� Un tad? Vai �is darbs ir visu �o galvassāpju vērts?

Ēriks nometa trauku dvieli un piegāja pie Bena.

-�� Ar tevi viss kārtībā? viņ� jautāja. Tev ir labākais jurista darbs pasaulē. Kāpēc tev vajadzētu no tā atteikties?

-�� Un ko domā tu? Bens jautāja Oberam.

-�� Ja tu patie�ām runā nopietni, es piekrītu Ērikam. Kāpēc tā riskēt? Riks ir sakauts. Viņ� vairs nespēs tev traucēt. Kāpēc uz�traukties?

-�� Un ja nu viņ� atgrie�as? Bens jautāja. Ko tad es iesāk�u?

-�� Nav ne mazākās nojausmas, Obers atzina. Bet, ja jau tu gribi izpostīt savu dzīvi, vismaz pagaidi, kamēr atkal uzradīsies Riks. Citādi tu visam būsi pielicis punktu bez jebkāda iemesla.

-�� Iespējams, Bens novilka, bakstīdams gaļu. Lai gan nees�mu pārliecināts, ka tā patie�ām ir.

Gulēdams gultā, Bens mēģināja iemigt. Pēdas bija miklas no sviedriem, un viņ� nemitīgi centās atrast ērtāko pozu. Gulēdams uz muguras, Bens iztēlojās, ka atrodas zaļā pļavā. Pagriezies uz sāniem, viņ� iztēlojās safīrzilu okeāna viļņu �ūpo�anos. Apme�ties uz vēdera, viņ� fantazēja par mīlē�anos ar garkājainu rud�mati. Diem�ēl beigu beigās zaļā pļava pārvērtās par Augstāko tie�su, viļņi �ķita pārāk trok�ņaini, bet sarkanmatei bija Rika seja. Acis jau sen bija pieradu�as pie tumsas. Galu galā Bens piecēlās no gultas un apsēdās pie rakstāmgalda. Vienā plauktā viņ� pama �nīja modīgus Temīdas svariņus, ko māte bija uzdāvinājusi viņa pirmajā darbadienā. Bens paņēma svariņus un pasmaidīja.

Bens aptaustīja svariņus, it kā cerēdams, ka kustības, kas at�kārtojas, ieaijās viņu miegā. Diem�ēl pēc piecām minūtēm viņ� vēl joprojām bija nomodā. Atvēris aug�ējo atvilktni, lai sameklētu jaunu nodarbo�anos, Bens izvilka dzē�amgumijas, papīra sa�spraudes, marķierzīmuļus un citas lietiņas. Novietojis skavotāju kreisajā svaru kausā, Bens vēroja, kā svariņi noliecas pa kreisi. Turpat nolicis arī papīra saspraudi, Bens teica:

-�� Tas ir viss labais, kas valda pasaulē.

Pievienojis marķieri, viņ� turpināja:

-�� Un tas ir viss izcilais.

Smaidīdams viņ� turpat nolika ari teksta labotāja pudelīti un no�ukstēja:

-�� Un tas ir godīgums.

Nesteidzoties Bens lika kaudzītē zīmuļus, skavas, gumijas len�tītes un dzē�amgumiju savu prātu, godīgumu, laimi un nākot�ni. Paķēris no rakstāmgalda savu maku, viņ� to mirkli paturēja virs labā svaru kausa, kas vēl joprojām bija tuk�s.

-�� Un �ī ir Augstākā tiesa! viņ� iesaucās un nometa maku.

Kad tas piezemējās, visas biroja preces aizlidoja kur kurā.

-�� Esi pārliecināts? nākamajā rītā Lisa pārsteigta jautāja.

-�� Ne glu�i, Bens atbildēja. Tikai par deviņdesmit procen�tiem. Vienkār�i pasaki, ko, tavuprāt, man vajadzētu darit.

-�� Viss atkarīgs no tā, kam tu uzticies, Lisa teica un iemalkoja kafiju. Iespējams, vari iet pie Holisa.

-�� Es par to domāju, Bens atzinās un sūca tēju cerībā, ka tā nomierinās nervus. Ta�u neuzskatu, ka viņ� būs īstais. Var jau būt, ka viņ�, nogādājot mani pie varas iestādēm, varēs nolīdzināt visus negludumus, ta�u viņ� nevarēs palīdzēt noķert Riku.

-�� Piekritu. Holiss varbūt arī ir brīni�ķīgs tiesnesis, ta�u viņ� nekādā ziņā neļaus izmantot dienesta stāvokli, lai notvertu Riku

Bens aptina tējas maisiņa diedziņu ap zīmuli, lai izspiestu at�liku�o �ķidrumu.

-�� Tad kas mums atliek?

-�� Pie Langena un Fiska es neietu. Viņi nekad tev nepalīdzēs.

-�� Par to nav nekādu �aubu! Viņi mani arestēs, tiklīdz bū�u at�vēris muti.

-�� Un ja riu tu ietu pie viņu priek�niecības?

-�� Tie�i par to es prātoju visu pagāju�o nakti. Man vajadzīgs kāds, kur� nealkst paaugstinājuma. Tādējādi viņ� būs daudz ie�interesētāks noķert Riku, nevis vienkār�i arestēt mani.

-�� Tad tev jāiet pie Dro�ības dienesta priek�nieka.

-�� Laikam gan.

Lisa atslīga krēslā.

-�� Vēl joprojām nespēju noticēt, ka esi gatavs atzīties!

-�� Ko tu runā? Tie�i tu ieteici to darīt!

-�� Zinu. Vienkār�i nespēju noticēt, ka tu patie�ām to darīsi. Kas lika pieņemt �ādu lēmumu?

-�� Nākamais Kolumbijas apgabala Pārvadājumu departamenta direktors.

-�� Kas? Lisa jautāja.

-�� Nekas. Lai paliek, Bens atteica. Visu pārdomājot, nonācu pie secinājuma, ka tavos vakardienas argumentos ir sava jēga. Jau vairākus mēne�us es neesmu situācijas noteicējs.

-�� Un kad tad tu to darīsi?

-�� Domāju, pusdienlaikā. Man tikai jānoskaidro Dro�ības die�nesta priek�nieka vārds.

-�� Vai esi padomājis, kā panāksi tik�anos ar viņu?

-�� Pateik�u viņa sekretārei, ka man jānodod vitāli svarīgs do�kuments no tiesne�a Holisa. Tiklīdz bū�u ticis viņa kabinetā, tū�daļ visu izstāstī�u un lūg�u palīdzību, lai noķertu Riku. Lisa piekrīto�i pamāja ar galvu, un Bens turpināja: Tātad mums atli�cis vēl tikai viens darbiņ�.

-�� Kāds tad?

-�� Mums jāizdomā, kā noķert Riku.

Pusdienlaikā Bens pagrāba mēteli un devās uz durvju pusi.

-�� Ir laiks? Lisa jautāja, pasniedzot Benam portfeli.

-�� Dro�i vien, Bens atbildēja. Ja viņam plāns patiks, mums būs vēl mazliet laika. Ja mani arestēs�

-������������ Esmu pārliecināta, ka viņam patiks plāns, Lisa iedro�ināja.

-�� Tas būs prātīgākais, ko viņi varētu darīt.

-�� Varbūt vajadzētu piezvanīt vecākiem, Bens teica. Tad viņi nebūs pārsteigti, ieraugot savu dēlu vakara ziņās.

-� Tevi nerādīs ziņās, Lisa teica. Dro�ībniekiem plāns patiks. Lisa pamanīja baiļu rievu Bena pierē. Vai ar tevi viss kārtībā?

-�� Dro�i vien. Nu, mēs ta�u izgudrojām �o plānu. Man nevaja�dzētu uztraukties�

-�� Bet tu uztraucies.

-�� Protams! Bens iesaucās. Uz spēles likta visa mana dzīve. Nākamās stundas laikā es to nolaidī�u tualetes podā. Nez kāpēc man ar to grūti samierināties.

-�� Vai gribi, lai eju tev līdzi?

Bens bridi klusēja.

-Nē.

-�� Es jau eju, Lisa teica un atvēra skapja durvis.

-������������ Nē, viss būs kārtībā, Bens uzstāja, ta�u viņa balss trīsēja.

-�� Tev nav nekādas vajadzības līst tajā visā iek�ā.

-��� Dro�i zini, ka tiksi galā? Lisa jautāja, jau turēdama rokā mēteli.

-�� Jā gan, Bens stingri noteica. Paliec �eit!

-�� Uzmanies!

-�� Noteikti, Bens atbildēja un atskārta, ka portfeļa rokturis ir mikls no sviedriem. Bet �ovakar noteikti noskaties ziņas, kur rā�dīs mani. Es bu�u tas, kur� ieslēgts kāju dzel�os.

-�� Tā nerunā! Lisa iebilda. Ar tevi viss būs kārtībā.

-�� Paldies par saldajiem meliem! Bens atteica. Un paldies, ka palīdzēji!

-�� Vienmēr laipni! Lisa noteica, kad Bens izgāja pa durvīm.

Ar metro braucot uz Pentagonu Vird�īnijā, Benam vēders rā�vās �okurā no bailēm un gaidām. Mēne�iem ilgi darījis visu, kas viņa spēkos, lai izvairītos no �ā brī�a, nu viņ� steidzināja tā pie�nāk�anu. Kad metro iebrauca Ārlingtonā, Bens apsvēra, vai nav kļuvis traks un vai �is plāns ir labākais problēmas risinājums. Pū�lēdamies neļauties neizlēmībai, Bens iedro�ināja sevi, ka rīkojas pareizi. Galu galā citas izejas nebija.

Izkāpis no vagona, Bens stāvēja pretim Pentagona mikrorajo�na tirdzniecības centram. Iedams virzienā, kuru bija izstāstījusi sekretāre, Bens nonāca līdz Amerikas Savienoto Valstu Dro�ības dienesta ēkai. Tā bija mūsdienīga divpadsmit stāvu ēka, kurā atra�

dās deviņdesmit piecu prezidenta ieceltu Dro�ības dienesta dar�binieku ari direktora �tābs. Viņi bija atbildīgi par federālo ties�ne�u un ari federālo liecinieku dro�ību. Kāris Langens un Deniss Fisks rūpējās par Augstākās tiesas tiesne�u dro�ību, kamēr tie at�radās Kolumbijas apgabalā; dodoties ārpus apgabala robe�ām, vi�ņus apsargāja īpa�i �tāba norīkoti dro�ībnieki.

Bens dziji ievilka elpu un atvēra ēkas stikla durvis.

-�� Kā varu jums palīdzēt? jautāja sargs.

-�� Man norunāta tik�anās. Esmu Bens Edisons.

-�� Ar ko? aizdomu pilns, noprasīja sargs.

-�� Ar direktoru Alek�u Dero�u.

Ieskatījies sarakstā, sargs pacēla telefona klausuli.

-�� Ieradies Bens Edisons, kam norunāta tik�anās ar Dero�u, viņ� teica. Labi, sūtu viņu aug�ā. Pievērsies Benam, viņ� tur�pināja: Divpadsmitais stāvs. Garām paiet nav iespējams.

Pēc da�ām minūtēm Bens izkāpa no lifta divpadsmitajā stāvā.

Pie stikla no�ogojuma, kas atdalīja telpu no gaiteņa uz neskai�tāmiem kabinetiem, sēdēja sekretāre.

-�� Kā varu jums palīdzēt? viņa jautāja.

-�� Man norunāta tik�anās ar direktoru Dero�u. Mani sauc Bens Edisons.

-�� Jā, viņ� lūdza, lai sūtījumu no tiesne�a Holisa atstājat pie manis.

-�� Diem�ēl tas nav iespējams. Man dots strikts rīkojums nodot dokumentus personiski.

-�� Ser, jūs varat tos atstāt man. �odien direktors ir ļoti aizņemts.

-�� Ļaujiet paskaidrot, iesāka Bens, kura satraukums pamazām pārtapa aizkaitinājumā. Ari tiesnesis Meisons Holiss ir ļoti aiz�ņemts. Viņam ir trīs palīgi un divi ierēdņi juristi. Un vēl trīs simti viņam pakļautu Augstākās tiesas darbinieku. �o dokumentu varē�ja uzrakstīt ikviens no viņiem un nosūtīt uz �ejieni. Ta�u tiesnesis Holiss nolēma, ka man tas jānogādā personiski un vārdos. Ja jau Augstākās tiesas tiesnesim ir tik svarīgs ziņojums, kuru viņ� pat neatļaujas uzlikt uz papīra, vai tie�ām jūs domājat, ka varu to vienkār�i paziņot jums?

Bens neatlaidīgi pētīja sekretāri, līdz viņa pacēla klausuli.

-�� Ieradies Bens Edisons, ser. Tiesnesis Holiss lūdzis jums per�soniski nodot kādu ziņojumu. Sekretāre ieturēja pauzi. Jā, viņ�

apgalvo, ka tas ir ļoti svarīgi. Klausījusies vēl kādu brīdi, sekretā�re nolika klausuli un piespieda nelielu podziņu, kas atslēdza stik�lotās durvis. Varat iet, Edisona kungs. Pēdējais kabinets pa labi.

Iedams pa gaiteni, Bens pūlējās izturēties pēc iespējas mierī�gāk. Brīdī, kad viņ� sniedzās pēc Derosas kabineta durvju roktu�ra, tās atsprāga vaļā.

-�� Ceru, ka lieta patie�ām nopietna, Dero�a teica, aiz�ķērso�dams ieeju kabinetā.

Alekss Dero�a bija īsa auguma, drukns, un viņ� bija slavens gan sava asā prāta, gan biezām spalvām apaugu�o roku dēļ. Viņ� norādīja uz vienīgo brīvo krēslu līdzās savam rakstāmgaldam.

-�� Sēdieties!

Derosas kabinetu rotāja militārās godalgas: ierāmētas meda�ļas, lentes, uzslavas raksti, kā ari Jūras akadēmijas un Kolumbijas Juridiskās augstskolas diplomi. Pie kabineta labās puses sie�nas atradās fotogrāfijas, kurās bija redzams Dero�a un pēdējie divi prezidenti.

-�� Nu, stāstiet, kas tas par sevi�ķi slepenu ziņojumu, Dero�a norūca, apsēzdamies savā vietā pie rakstāmgalda.

-�� Tas ir ļoti svarīgs, ta�u ne no tiesne�a Holisa� Bens iesāka.

-� Tad kas, pie� celdamies kājās, jautāja Dero�a. Taisies, ka tiec no �ejienes! Es piezvanī�u Holisam un darī�u visu, lai�

Kamēr Dero�a gāja apkārt rakstāmgaldam, Bens piecēlās.

-�� Neviens to nezina, ta�u ir kāds ierēdnis, kas Augstākajā tiesā ir iesaistīts informācijas noplūdē! viņ� izgrūda. �ārlzs Maksvels iznākumu CMl lietā zināja jau pirms tiesas sēdes!

Dero�a apstājās un piemiedza acis.

-�� Sēdies!

Bens apsēdās.

-�� Bet nu sāc no pa�a sākuma! Kas ir �is ierēdnis?

Bens bridi klusēja.

-Es.

-�� Es klausos, Dero�a teica.

-�� Da�as nedēļas pēc rudens sesijas sākuma uz manu kabine�tu piezvanīja kāds puisis, vārdā Riks, kur� teica, ka savulaik strā�dājis pie Holisa, un piedāvāja palīdzību. Tā rīkojas daudzi biju��ie ierēdņi. Sākums vienmēr ir grūts un�

-�� Es zinu, kā tas ir, Dero�a pārtrauca Benu.

-�� Domādams, ka Riks ir biju�ais ierēdnis, es kādudien runāju ar viņu, un viņ� apjautājās, kāds būs iznākums CMI lietā. Teicu, ka nedrīkstu to stāstīt, ta�u viņ� solīja to paturēt noslēpumā. Viņ� zināja, ka esam parakstīju�i ētikas kodeksu, turklāt viņ� jau mē�nesi bija mums palīdzējis iejusties Augstākajā tiesā. Manīdams, ka Dero�a kļūst nepacietīgs, Bens turpināja: Un es viņam izstās�tīju, kāds būs iznākums CMI lietā. Pēc pāris dienām Maksvels gu�va uzvaru. Kad mēģināju uzmeklēt Riku, izrādījās, ka viņ� nozu�dis. Telefona numurs bija slēgts; dzīvoklis tuk�s. Mēģināju viņu izsekot un noskaidroju, ka tāds Riks Fāgens nekad nav strādājis Augstākajā tiesā. Un pēdējo �etru mēne�u laikā viņ� mēģināja no manis izdabūt vēl vienu tiesas lēmumu.

Vēl joprojām stāvēdams kājās, Dero�a braucīja zodu.

-�� Vai tu viņam to paziņoji?

-�� Pagāju�ajā mēnesī es viņam vienu iedevu, ta�u tas bija nepa�reizais lēmums Grinnell lietā. Vienkār�i gribēju tikt no viņa vaļā.

Dero�a iezviedzās.

-�� Uz kādu brīdi es no viņa patie�ām atbrīvojos, ta�u esmu pil�nīgi pārliecināts, ka drīz puisis atkal būs klāt.

Kādu laiku apsvēris Bena izteikto pareģojumu, Dero�a beidzot ierunājās:

-�� Tātad tu esi pārkāpis lielāko daļu Augstākās tiesas noteiku�mu un nu gribi, lai es glābju tavu pakaļu? Saki man, lūdzams, kāpēc gan man tevi tūdaļ pat nearestēt un neapsūdzēt tiesas aizskar�anā?

Bens skatījās Dero�am tie�i acīs.

-�� Varu palīdzēt noķert Riku.

Dero�a aizgāja līdz savam krēslam un apsēdās.

-�� Turpini!

Pēc divām stundām Bens atgriezās Augstākajā tiesā.

-�� Kas notika? Kā gāja? Vai izdevās? Lisa sāka bērt jautāju�mus, iekams Bens iegāja kabinetā.

-�� Kārtībā. Es visu izstāstīju.

Kad Bens apsēdās savā krēslā, Lisa atspiedās pret viņa rak�stāmgalda malu.

-�� Un ko viņi teica? Tūdaļ stāsti!

-�� Nomierinies, es visu izstāstī�u, rāmi noteica Bens.

-�� Nemāci mani! Labāk stāsti!

-�� Domāju, ka viss bija lieliski. Viņ� gribēja�

-�� Kas ir viņ�? Dero�a?

-�� Jā, Bens atbildēja. Viņ� tur ir liels vīrs. Gribēja dzirdēt visus sīkumus. Pilnīgi visus. Kā es izturēju melu detektoru, kā Riks sazinājās ar Ēriku, kā reaģēja uz iznākumu Grinnell lietā. Lai visu izstāstītu, bija vajadzīga vairāk nekā stunda. Un visbeidzot es iz�klāstīju mūsu plānu.

-�� Viņam tas patika? Kādu iespaidu tas uz viņu atstāja?

-�� Nedomāju, ka di�u. Viņ� ir viens no tiem akmenscietajiem militāristu tipiem. Lai ko ari stāstīju, viņ� nekā nereaģēja.

-�� Bet noteikti grib, lai tu palīdzi noķert Riku. Ja ne, viņ� neļau�tu tev tik pla�i izrunāties.

-�� Uz to jau es arī ceru. Ta�u Dero�a pateica tikai to, ka grib visu labi apdomāt.

-�� Viņ� noteikti piekritīs, Lisa iedro�ināja. Ja viņ� tev neticē�tu, bez rokudzel�iem tu no tā kabineta neizietu.

-�� Zini, kas mani nomoka? Bens jautāja. Un ja nu Riks mani �odien izsekojis? Ja nu viņ� redzēja, ka ieeju dro�ībnieku ēkā?

-�� �aubos, Lisa noteica. Tāpēc jau mums vajadzēja rīkoties aktīvi. Riks ir pārāk aizņemts, lai tērētu laiku tevis novēro�anai.

-�� Ceru, ka tev taisnība.

-�� Vai Dero�a pateica, kad piezvanīs?

-� Teica, ka sazināsies ar mani, un brīdināja nevienam neko ne�stāstīt. Viņ� zina, ka mediji, tiklīdz kaut ko uzodīs, sāks trakot.

-�� Tātad pagaidām vari būt mierīgs.

-�� Pagaidām, Bens atkārtoja.

-�� Neuztraucies! Tas bija pats gudrākais gājiens: tu beidzot rī�kojies atbilsto�i prāta, nevis sirds apsvērumiem. Tas ir pirmais so�lis pareizajā virzienā.

Pēc da�ām dienām Bens iespiedās pārpildītā metro vagonā un brauca centra virzienā. Metrostacijā viņ� alla� ieradās precīzi se��os �etrdesmit piecās no rīta un jau sāka ievērot daudzus tādus pa�us agros putnus. Katru dienu piecpadsmit minūtes pavadīda�

mi kopā, tikai da�i no viņiem sarunājās. Lielākoties tāpat kā �orīt viņi bija iegrimu�i domās par gaidāmo darbadienu. Bet Bens do�māja par dro�ībniekiem. Sasodīts, kāpēc viņi nezvana, Bens prātoja.

Kad Faragutortā vairāki braucēji no vagona izkāpa, Bens atra�da brīvu vietu un apsēdās. Braukdams viņ� pētīja savu portfeli, ko turēja klēpi. Iespējams, viņi neliksies par to ne zinis, Bens sprieda. Kad vilciens ieradās Metro centrā, no vagona iek�ā un ārā kāpa vairāki du�i pasa�ieru. Sieviete, kas stāvēja tie�i līdzās Benam, izvilka no kabatas aploksni un pasniedza to viņam.

-�� Vai jums tā izkrita? viņa jautāja.

-�� Nedomāju vis, Bens teica, pētīdams balto aploksni.

Sieviete cie�i vērās viņā.

-� Es redzēju, ka tā izkrita tie�i jums. Un daudz maigākā, labvē�līgākā tonī viņa atkārtoja: Jūs esat pārliecināts, ka tā nav jūsējā?

-�� Patiesību sakot, ir gan, Bens noteica un, paņēmis aploksni, ielika portfelī. Laikam izslīdējusi no mēteļa kabatas. Paldies!

Kad vilciens atkal sakustējās, Bens pacēla acis. Sievietes vairs nebija.

Kad metro apstājās Union Station, Bens mierīgi izkāpa no va�gona un devās uz eskalatoru. Alkdams atvērt aploksni, viņ� to�mēr saprata lai kas tajā arī būtu, to nevajadzētu lasīt ļau�u pū�lī. Lēni virzīdamies cauri pasa�ieru simtiem, kas pārplūdināja Union Station, Bens beidzot ieraudzīja norādi uz vīrie�u tualeti. Pirms ieie�anas tajā viņ� paraudzījās pār plecu. Aiz muguras ne�viena nebija. Bens paskatījās zem visu piecu kabīņu durvīm. Ne�viena. Iegājis stūra kabīnē, viņ� aizslēdza durvis un atvēra ap�loksni. Cenzdamies neizlaist ne vārda, viņ� lasīja:

Rika notver�ana ir mūsu galvenais uzdevums. Ta�u mūsu vieno�a�nās pamats ir Jūsu solījums palīdzēt mums izmeklē�anā. Aizsardzība Jums tiek garantēta tikai tik ilgi, kamēr Jūs palīdzat notvert ikvienu, kas saistīts ar Riku.

Esam pievienoju�i potenciālo aizdomās turamo sarakstu. Ar cilvē�kiem, kas tajā minēti, Jūs nedrīkstat runāt par mūsu vieno�anos. Mēs uzskatām, ka ir ļoti svarīgi arestēt visus, kas iesaistīti �ajos darījumos. Ja ignorēsiet �o ierobe�ojumu, mūsu vieno�anās vairs nav spēkā.

Ja Riks pieprasa jaunu dokumentu, Jums jānovilcina tā paziņo�ana līdz tai svētdienai, kas ir pirms tiesas lēmuma pasludinā�anas. Un tikai tad Jūs drīkstat nodot dokumentus Rikām.

Ja pieņemsiet mūsu nosacījumus, būsiet mūsu uzraudzības lokā. Ka�mēr Riks rīkojas, kā plānots, neuzskatām par vajadzīgu tikties.

No tā izriet, ka tikai mēs sazināsimies ar Jums. Ja notiek kas nepare�dzēts, zvaniet uz 800. numuru, kas norādīts �īs vēstules beigās. Tādējā�di mūsu aģentiem taps zināms, ka Jums vajadzīga steidzama palīdzība. �is numurs jāizmanto tikai ārkārtējā gadījumā.

Jūsu rīcība �ajos notikumos noteiks Jūsu nākotni. Ceru, ka nākam�reiz tiksimies daudz labvēlīgākos apstākļos.

Bens apgrieza lapu, lai izpētītu potenciālos aizdomās turamos. Pēk�ņi atvērās tualetes durvis. Pa spraugu Bens ieraudzīja vīrie�ti, kas skrēja uz viņa kabīnes pusi un .sāka dauzīties pie durvīm.

-�� Sasodīts, nāc ārā! Es zinu, kas tu esi!

Panikā Bens sagumzīja vēstuli un iebāza biksēs.

-�� Vācies ārā! vīrietis kliedza. Es zinu, ka tu gribi mani no�ķert!

Bens pamanīja, ka vīrietis mazliet �ļupst.

-�� Kas jūs esat? Bens jautāja.

-�� Tu sasodīti labi zini, kas es esmu!

Bens iznāca no kabīnes. Viņa priek�ā stāvēja noplucis bezpa�jumtnieks ar garu, netīru bārdu. Vīrietis sāka dauzīt pa nākamās kabīnes durvīm.

-�� Es zinu, ka tu esi tur!

Bens piegāja viņam klāt.

-�� Vai jūs�

-�� Dod dolāru! Vīrietis pastiepa roku Benam zem deguna.

Pārliecinājies, ka tas nav dro�ībnieks un nav arī bīstams, Bens

atvēra portfeli un izņēma savu dieni�ķo tītara gaļas sviestmaizi.

-�� Tas gan nav dolārs, bet�

-�� Paldies! vīrietis noteica un pagrāba sviestmaizi. Tu esi labs cilvēks.

Izgājis Augstākās tiesas dro�ības pārbaudi, Bens nolēma ne�braukt ar liftu, bet kājām uzskrēja otrajā stāvā. Iegājis savā kabi�

netā, viņ� uzmeta portfeli uz dīvāna, iebāza roku apak�biksēs un izvilka vēstuli. Izlīdzinājis to, viņ� pasniedza papīru Lisai.

-� Tu ta�u nedomā, ka es tai pieskar�os, Lisa iebilda.

-� To man kāds iedeva metro, Bens satraukts skaidroja. Dro��ībnieki piekritu�i mūsu plānam!

A�i pārskrējusi ar acīm Derosas vēstulei, Lisa apgrieza lapu ot�rādi, lai izlasītu aizdomās turamo sarakstu. Tajā bija gan Langens un Fisks, gan Nensija, gan citi ierēdņi un vēl da�i Augstākās tiesas darbinieki. Pirmie sarakstā bija Nātana, Obera un Ērika vārdi.

-�� Domā, tas ir nopietni? Lisa jautāja savam kolēģim.

-�� Ko tu ar to gribi teikt? Protams, tas ir nopietni.

-� Jautāju tāpēc, ka vēstule ir pārāk noslēpumaina. Tā nav ad�resēta tev, to neviens nav parakstījis. Tajā nav atsauces uz jūsu tik�anos. Tikpat labi tā var būt no Rika.

-������������ Tā nevar būt no Rika, Bens uzstāja un pagrāba vēstuli.

-�� Tā ir no dro�ībniekiem.

-�� Nu, galvenais, lai tu jūties labi, Lisa atbildēja.

-�� Es jūtos labi, Bens teica. Absolūti labi.

-�� Ko domā par �o sarakstu?

-�� Nezinu, ko domāt, Bens noteica, vēlreiz pārlasīdams aiz�domās turamo vārdus. Ta�u neuzskatu, ka dzīvokļa biedri ir tie, par kuriem būtu jāuztraucas.

-�� Nu, nezinu, Lisa teica. Bet kur� vēl varēja pastāstīt Ri�kām par mūsu plānu ar gadagrāmatām?

-�� Kas to lai zina? Piemēram, cilvēki no reģistratūras. Viņi ta�u saņēma visus sūtījumus. Pirms mums tās varēja apskatīt ikviens.

-�� Iespējams, Lisa piekrita. Bet par �o ta�u tu saviem dzī�vokļa biedriem nestāstīsi, ko?

-�� Nekādā ziņā, Bens atbildēja. Tu izlasīji vēstuli. Ja es ne�sadarbo�os, vieno�anās nav spēkā. Dzīvokļa biedri, uzzināju�i, kas man no viņiem slēpjams, protams, dusmosies, ta�u �ajā gadī�jumā nezinā�ana nāk viņiem par labu.

-�� Tie�i tā, Lisa teica. Tas�

Iezvanījās Bena telefons.

-�� Pagaidi! Bens iesaucās un pacēla klausuli. Tiesne�a Holisa birojs. Kā varu jums palīdzēt?

-�� Sveicināti! Es gribētu runāt ar Elviju Singeru.

-�� Elvijs klausās, Bens vilcinādamies atbildēja, atcerējies, ka, izmantojot �o vārdu, noīrējis sev pastkastīti.

-�� Sveicināts, Elvij! Te Skots no MailboxestkThings. Gribu jums paziņot, ka atkal esat nokavējis maksājumu par savu otro past�kastīti. Samaksāt vajadzētu nekavējoties, citādi mēs ziņosim pie�dziņas aģentūrai.

Bens atskārta, ka Skots runā par pastkastīti, ko noīrējis Riks.

-�� Man tie�ām ļoti �ēl, Bens teica. Vienkār�i izskrēja no gal�vas. Kad man jāsamaksā?

-� Te rakstīts, ka tas jāizdara līdz mēne�a beigām, Skots skaid�roja. Ja drīkst dot padomu, es jums ieteiktu samaksāt nekavējo�ties. Ja īpa�niece nesaņems naudu, viņa konfiscēs visus sūtījumus. Es nepiekritu �ādai politikai, ta�u tādi ir noteikumi.

-�� Jūs zināt, ka tas nav likumīgi, Bens lieti�ķi noteica.

-Tas nav svarīgi. Tāda ir viņas politika. Patiesību sakot, viņa vēlējās, lai pasaku jums, ka sūtījumu saņemsiet tikai tad, kad bū�siet samaksājis rēķinu.

-�� Kādu sūtījumu?

-�� Ak, piedodiet, domāju, ka jūs zināt. Jums pienācis sūtījums. Iespējams, tie�i tādēļ viņa gribēja, lai piezvanu jums.

-�� Vai varat apskatīties, kāds datums ir uz pasta zīmoga? Bens nervozi jautāja. Gribētu zināt, vai tas ir kas svarīgs.

-�� Protams! Uzgaidiet!

Bens pievērsās Lisai.

-�� Tu pat iedomāties nevari!

-�� Elvij, jūs klausāties? Skots jautāja.

-�� Jā, Bens atbildēja.

-�� Pasta zīmogs uzspiests pirms pāris dienām, bet, iespējams, sūtījums pienācis vakar.

-�� Paldies! Bens teica. Jau �odien nomaksā�u rēķinu.

-�� Ļoti labi. Sūtījums glabāsies aiz letes.

Bens nolika klausuli un tūdaļ devās uz durvīm.

-�� Kas noticis? Lisa jautāja. Uz kurieni tu iesi?

-�� Mani gaida sūtījums.

-�� Nu un tad? Tas vēl neko nenozīmē!

-�� Nozīmē gan! Bens atbildēja. �ādi ar mani sazinās tikai Riks.

-�� Liela mui�a! Tagad to zina ari dro�ībnieki.

-��� Diez vai, Bens teica, satvēris durvju rokturi. Tas sūtīts pirms pāris dienām. Iespējams, līdz �odienai dro�ībnieki vēl ne�ko nebija uzsāku�i.

-�� Vari būt dro�s, ka viņi�

-�� Es ne par ko nevaru būt dro�s, Bens attrauca un atvēra dur�vis. Ja Riks pasteidzies pirms mums, esam lielā ķezā.

Pēc divdesmit minūtēm Bens atgriezās kabinetā ar nelielu brū�na papīra aploksni rokā. Vēl nebildis ne vārda, viņ� pamanīja drūmo izteiksmi Lisas sejā.

-�� Kas noticis? Bens jautāja.

-�� Te tikko bija Deniss Fisks no Dro�ības dienesta. Teica, ka gri�bot ar tevi aprunāties, tiklīdz būsi atgriezies.

-�� Un ko vēl viņ� teica? Bens jautāja, nomezdams aploksni uz sava rakstāmgalda.

-�� Jautāja, kādēļ Ēriks bijis tavā kabinetā todien, kad pasludi�nāts lēmums Grinnell lietā.

-��� Neiespējami! Bens iesaucās un pacēla klausuli. Kāpēc �odien tā neveicas? Nikni nospiedis telefona taustiņus, viņ� gai�dīja, kamēr atsauksies sekretāre. Labdien! Te Bens Edisons. Sa�vienojiet ar Kārlu Langenu!

Pēc brī�a Langens pacēla klausuli.

-�� Sveiks, Ben! Sen neesam runāju�i. Kā sagaidīji Jauno gadu?

-�� Lūk, ko es tev teik�u, Bens satracināts iesāka. Ja turi ma�ni aizdomās par kaut ko, ceru, ka tev pietiek dū�as man pateikt to tie�i acīs. Nevajag sūtīt �urp Fisku, lai tas man draudētu. Es iztu�rēju to sasodīto melu detektoru un esmu atbildējis uz visiem jūsu jautājumiem.

-�� Vispirms dziļi ievelc elpu un nomierinies! Langens pamā�cīja.

-�� Es negribu nomierināties. Es gribu zināt, kas par lietu!

-�� Fisks nemēģināja tev draudēt. Viņ� vienkār�i nogādāja ziņo�jumu.

-�� Man ir balss pastkastīte. Ceru, ka esi apguvis telefona apa�rātu.

-�� Paklau, Ben! Domāju, ka jau no �īs lietas sākuma mēs esam biju�i visai taisnīgi pret tevi.

-�� Kādas lietas? Bens viņu pārtrauca. Tu alla� runā par kaut kādu lietu, bet ne reizi neesi pateicis, kas tā ir par mistisku lietu.

-�� Teiksim tā, Langens iesāka. Pirms trim nedēļām tu zvērē�ji, ka ar Ēriku pat nesarunājies. Da�as dienas pēc tam Ēriks iera�dās pie tevis Augstākajā tiesā. Turklāt viņ� izmantoja Nātana vār�du. Nu, gribi zināt, ko es par to domāju, vai arī beidzot izstāstīsi mums patiesību?

-�� Pieķērāt, Bens atteica. Jūs visu esat sapratu�i. Jā, mēs ar Ēriku atkal esam draugi. Izsludiniet trauksmi vietējā armijas daļā!

-�� Tas nav nekāds joks.

-�� Sasodīts, tev taisnība, tas nav nekāds joks, Bens pārtrauca Langenu. Jūs spēlējaties ar manu dzīvību. Jau divas nedēļas jūs me�ģījat smadzenes, lai pieķertu mani noziegumā. Bet, ziniet, sa�labt ar dzīvokļa biedru nav nekāds noziegums. Tātad, ja jums nav nopietnu pierādījumu, būtu ļoti pateicīgs, ja jūs liktu mani mierā!

-�� Pasaki, kādēļ Ēriks todien bija tiesā.

-�� Viņ� ir reportieris, kas raksta par Augstākās tiesas darbību! Ko gan, pēc tavām domām, viņ� te darīja?

-�� Bet kādēļ viņ� izmantoja Nātana vārdu?

-�� Godīgi sakot, es viņam to ieteicu. Jo zināju: ja jums, pui�i, nāks ausīs, ka mēs atkal esam draugi, jūs mums mieru neliksiet. Kāds pārsteigums: man izrādījās taisnība!

-�� Bet tas tomēr�

-�� Paklau, man �ī saruna jau apriebusies! Lai ko es ari teiktu, tu mani tik un tā turēsi aizdomās. Neesmu izdarījis neko sliktu, un man nav, ko slēpt. Ja netici, man ļoti �ēl. Bet, ja esi nolēmis tomēr iejaukties manā dzīvē, labāk pameklē kādus pierādījumus. Zvēru es apsūdzē�u jūs dienesta stāvokļa izmanto�anā agrāk, nekā jūs pagūsiet piekrist piespiedu aizie�anai no darba un pa�teikt ardievas pensijai. Bet nu, ja tev nav iebildumu, es pievērsī��os darbam. Ceru, ka tik drīz vairs netiksimies.

Iekams Langens paguva atbildēt, Bens nometa klausuli. Pama�nījis Lisas skatienu, viņ� jautāja:

-�� Kas ir?

-��� Nekas, Lisa atbildēja. Vienkār�i apbrīnoju tavas diplo�māta spējas. Tu alla� esi tik rāms un nosvērts un nekad nezaudē savaldī�anos!

-�� Pie velna, ko tad man vajadzēja darīt?

-�� Nomierināties, Lisa paskaidroja. Aizmirst dro�ībniekus. Viņiem pret tevi nekā nav.

-�� Protams, nav! Ja būtu, es jau sen te nestrādātu. Bens paķē�ra brūno aploksni no sava rakstāmgalda un pameta Lisai. Bet nu atgriezīsimies pie īstās nelaimes.

Izbērusi aploksnes saturu uz sava rakstāmgalda, Lisa ieraudzīja mazītiņu kaseti un kaudzīti kopiju. Uz pirmās varēja pazīt bankas �eku grāmatiņas vāku. Lappuses apak�ā bija uzdrukāts: Bemes.

-� Ja es pareizi saprotu, tā ir �veices bankas grāmatiņa, Bens noteica.

-�� Vai tas ir Rika konts?

-�� Patiesībā, jā, Bens paskaidroja. Ta�u ieskaties pēdējā lap�pusē!

Lisa uzmeklēja to un izlasīja nosaukumu: Konta reģistrācija. Kā konta īpa�nieks bija minēts Bens Edisons.

-������������ Tie�i tā, Bens piebilda, pamanījis ba�īgo Lisas izteiksmi.

-�� Viņ� aizkrāsojis bankas nosaukumu un konta numuru, ta�u sa�sodīti labi parūpējies, lai būtu redzams mans vārds.

-�� Septiņpadsmitais novembris? Lisa ieraudzīja pirmā un vie�nīgā noguldījuma datumu. Kas toreiz notika?

-�� Es arī to gribētu zināt, Bens noteica un, paķēris savu ka�lendāru, uz�ķīra novembri. Tie�i tā jau es domāju. Todien tika pasludināts lēmums CMI lietā.

-�� Un kas varētu būt �ajā kasetē? Lisa jautāja, nolikdama pa�pīra lapas.

-�� Nav ne mazākās nojausmas, Bens atbildēja un no rakstām�galda atvilktnes izņēma diktofonu. Ta�u varu saderēt, ka tā nav D�eimsa Teilora dziesmu izlase. Bens ielika kaseti nelielajā apa�rātā.

-�� Kas jauns CMI apvieno�anās lietā? �ķiet, nākamnedēļ tiks paslu�dināts spriedums?

-�� Patiesību sakot, tas, iespējams, nenotiks vēl da�as nedēļas. Bleiks un Ostermans pieprasīju�i vairāk laika, lai varētu uzrakstīt savu vie�dokli. Tu jau zini, ka apvieno�anās lietās alla� ir daudz mulsino�a. Va�jadzīga vesela mū�ība, lai izlauztos cauri visām muļķīgajām regulām.

-�� Un kur� tad uzvarēs?

-�� Tas patie�ām bija jautri. Kad tiesne�i balsoja sēdē, bija piecas bal�sis pret �etrām, CMI atstājot zaudētājos. Pēdējā brīdī�

-�� Sasodīts! Bens iesaucās, apstādinādams diktofonu. Viņ� ierakstījis visu mūsu sarunu!

-�� Vai todien tu pirmo reizi pateici viņam, kāds būs lēmums?

-�� Nē, todien mēs apmainījāmies receptēm! Protams, es to iz�darīju tie�i todien!

-�� Ne�

-�� Nolādēts! Bens nolamājās un uzsita pa rakstāmgalda virsu.

-�� Kā gan es varēju būt tik stulbs?

-�� Paklau, tu ta�u nevarēji to zināt, Lisa teica. Tu ta�u do�māji, ka Riks ir tavs sabiedrotais.

-�� Bet ja es neko nebūtu teicis�

-�� Iespējams, tu nebūtu iekļuvis �ajā ķezā. Jā, nebūtu. Bet mēs jau agrāk esam par to runāju�i. Savukārt patlaban tu pirmo reizi esi sācis darīt visu iespējamo, lai tiktu no tās ārā.

-�� Es vairs ne par ko neesmu pārliecināts. Ja nu dro�ībnieki vēl neko nav uzsāku�i?

-�� Vari būt dro�s, ka viss ir kārtībā, Lisa teica. Uzskatu, ka viņi sāka rosīties, tiklīdz tu biji izgājis no Derosas kabineta.

-�� Ceru, Bens novilka, vēl joprojām cie�i raudzīdamies uz ne�lielo diktofonu. Tad viņ� paskatījās uz Lisu. Un tomēr tas, kā Riks visu izplānojis, ir apbrīnas vērts. Līdz �odienai uz spēles bi�ja likts tikai mans darbs. Viņ� varēja pierādīt vienīgi to, ka esmu pārkāpis Augstākās tiesas ētikas kodeksu. Tagad, saliekot kopā ierakstu un informāciju par bankas kontu, Riks radījis pavisam citu priek�statu. Tagad izskatās, ka man par to ir samaksāts. Viņ� radījis pierādījumu, ka esmu saņēmis naudu. Un tas ir kas vairāk par ētikas kodeksa neievēro�anu. Ja valsts ierēdnis ņem kukuli, tas ir federālā likuma pārkāpums.

-�� Es par to tik ļoti neuztrauktos, Lisa noteica un, piegājusi pie Bena rakstāmgalda, izņēma kaseti no diktofona. Lai būtu pilnīgi dro�i, nosūtīsim �o Dero�am.

-�� Tu domā, ka Dero�a noticēs? Bens jautāja. Ka es patie��ām esmu ņēmis kukuli?

-�� Domāju, ka ne, Lisa atbildēja un iemeta kaseti aploksnē.

-�� Pirmais atzīdamies visā, tu novērsīsi �āda secinājuma ra�anās

iespēju. Nosūtot �o Dero�am, tu vienkār�i apliecināsi, ka darījums ir spēkā.

Kamēr Bens rakstīja īsu vēstulīti Dero�am, Lisa jautāja:

-�� Vai, tavuprāt, Dero�a mūs tagad noklausās?

-�� Nedomāju vis, Bens atbildēja. Noklausī�anās ierīces te būtu saliktas, ja viņ� domātu, ka es meloju. Un, ja viņ� domātu, ka es meloju, es vairs nestrādātu Augstākajā tiesā. Viņi vairs ne�uzdrīkstētos riskēt. Par to nu mēs varam būt dro�i.

Lisa piegāja pie sava rakstāmgalda, paņēma papīra lapas un pasniedza Benam. Viņ� tās ielika aploksnē.

-� Tātad ko mēs tagad iesāksim? Lisa jautāja.

-� Sēdēsim un gaidīsim Rika zvanu.

-�� Nu, viņ� noteikti piezvanīs, Lisa apgalvoja. Piemini ma�nus vārdus! Viņ� gribēs pārliecināties, ka esi saņēmis aploksni ar kompromitējo�ajiem pierādījumiem, un tad sāks �anta�ēt. Uzska�tu, ka viņ� piedraudēs publiskot �o sarunu un kopijas, ja tu at�teiksies ziņot par vēl kādu lēmumu.

-�� Kas to būtu domājis, ka es kādreiz tā teik�u, bet ceru, ka tie�i tā viņ� rīkosies.

Se�os trīsdesmit vakarā Bens atgriezās kabinetā.

-�� Vai man kāds zvanīja?

-�� Vēl ne, Lisa atbildēja. Kā iet?

-�� Viss kārtībā, Bens noteica. Drud�aini, bet normāli. Starp citu, ja tevi interesē, es pa�ķirstīju Savienoto Valstu likumus un uzzināju, ka par kukuļņem�anu pienākas no pieciem līdz piec�padsmit gadiem.

-�� Lieliski, greizi novilka Lisa. Vai vēl kas svarīgs�

Iezvanījās Bena telefons. Tā kā viņ� necēla klausuli, Lisa mu�dināja:

-�� Ko tu gaidi? Pacel ta�u!

-Vai�

-�� Pacel klausuli!

Bens negribīgi to paņēma.

-�� Labdien! Te Bens.

-�� Sveiks, Ben! Zvana Adrians Olkots.

Iekams viņ� nosauca savu vārdu, Bens jau pazina Wayne&J> ortnoy uzstājīgā Personāla daļas pārstāvja balsi.

-�� Tas nav Riks, vai ne? Lisa jautāja.

-�� Man vajadzētu būt ārkārtīgi laimīgam, Bens no�ukstēja, aiz�klājis klausuli.

-�� Kā tad klājas vecajā labajā Augstākajā tiesā? Olkots intere�sējās.

-�� Viss kārtībā. Ne�ēlīgi daudz darba.

-�� Dro�i vien, Olkots teica. Gribēju tikai pārliecināties, ka ar tevi viss kārtībā. Kad pēdējoreiz runājām, mūs pēk�ņi pārtrauca.

-�� jā, piedod! Bens teica. Mums vajadzēja sagatavot doku�mentu Holisam, tāpēc nebija laika.

-�� Nav vajadzības atvainoties, Olkots noteica. Kas tad ir sva�rīgāks: es vai Augstākā tiesa? Tā kā Bens neatbildēja, Olkots tur�pināja: Patiesībā es zvanu tādēļ, lai pateiktu, ka pēc trim nedē�ļām būsim tiesā. Mēs aizstāvēsim atbildētāju Mirsky lietā.

-�� Lieliski. Bens pūlējās izklausīties pārsteigts, lai gan Olkots �os jaunumus bija pavēstījis jau trijās iepriek�ējās reizēs.

-�� Izskatās, ka būs sare�ģīta, Olkots teica. Kad Ostermans guva vairākumu Cooper lietā, nevienam vairs nav veicies ar Sesto labojumu.

-�� Nekādu komentāru, Bens dzestri atbildēja. Tu ta�u zini, ka nedrīkstu runāt par lietām, kurās vēl nav pieņemts galīgais lē�mums.

-�� Ak jā, Olkots teica. Piedod! Negribēju�

-�� Nav vajadzības atvainoties, Bens teica. Tā ir viena no privilēģijām tiem, kas �eit strādā.

-�� Nu, ceru, ka dosi mums iespēju parādīt, kādas privilēģijas tevi gaida �eit, teica Olkots, izklausīdamies lepns par savu spē�ju mainīt tematu. Tā, protams, nav Augstākā tiesa, ta�u arī mums klājas labi. Starp citu, zvanu arī tādēļ, lai norunātu vēl vie�nu tik�anos pie pusdienu galda. Sen neesam tiku�ies.

-�� Ar lielāko prieku. Bet vai mēs varētu to darīt pēc nedēļas vai divām? Man �obrīd tik daudz problēmu sagadījies, ka bū�u bries�mīgs sarunu biedrs.

-�� Noteikti, Olkots sacīja. Dari, kas tev darāms. Es piezva�nī�u pēc pāris nedēļām.

-�� Tas patie�ām būtu labāk, teica Bens, kricelēdams uz papī�ra pistoli, kas pielikta uzvalkā tērptam vīrietim pie deniņiem.

-�� Ceru, ka tad būs daudz mierīgāk.

Kad Bens nolika klausuli, Lisa jautāja:

-��� Wai/ne&Portncn/?

-�� Tie�i tā!

-�� Ļauj minēt: viņi grib ielīst tev vēl dziļāk un piedāvāja vēl des�mit tauk�ķus?

-�� Viņi vienkār�i grib aizvest mani pusdienās, paskaidroja Bens, uzzīmēdams vēl vienu pistoli.

-�� Ei, galvu aug�ā! Lisa teica. Tev vajadzētu priecāties, ka presti�as firmas vēl joprojām interesējas par tevi. Dzīvē notiek daudz skarbākas lietas.

-�� Tu domā psihopātu, kas kārdina pasauli ar solījumu izstās�tīt par tevi kaut ko izcili stulbu?

-�� Tie�i tā. Personālais psihopāts ir kas krietni labāks, Lisa teica. Starp citu, vai tu saviem dzīvokļa biedriem stāstīsi par ka�seti, ko atsūtījis Riks?

-�� Iespējams, ka ne, Bens teica. Ja to darī�u, visu vakaru va�jadzēs izlikties sarūgtinātam.

-�� Bet tu nemaz neesi sarūgtināts?

-�� Cen�os, Bens teica, uzzīmēdams tre�o pistoli. Ceru, ka viss notiek atbilsto�i plānam.

Bens nogāja kvartālu līdz mājām un izbaudīja klusumu, ko ziema ienesa pilsētā. Laiks bija auksts, ta�u skaidrs; nesniga, un bija redzama zvaig�ņotā debess. Dziļi ieelpodams dzestro gaisu, Bens apstājās uz sliek�ņa. Viss jau gandrīz beidzies, viņ� nodo�māja. Atslēdzis durvis, Bens tās atvēra.

-�� Kur, pie velna, tu biji? Nātans jautāja. Lisa teica, ka tu no tiesas aizgāji pirms vairāk nekā stundas!

-�� Mēs esam mēslos līdz ausīm, sēdēdams uz dīvāna, piebil�da Obers.

-� Tas ir pēdējais piliens, iesaucās Nātans, vicinādams papī�ra lapu Benam deguna priek�ā. Man ir beigas!

-�� Kas noticis? jautāja Bens, nolikdams portfeli uz grīdas.

-�� Izlasi! Nātans teica, pasniegdams viņam papīra lapu.

-�� Cienījamais Bahmana kungs, Bens klusi lasīja, kop� pagāju��ā gada oktobra Nātans Holisters personiskajām vajadzībām ir neliku�mīgi izmantojis �ādu aprīkojumu. Pārskatījis sarakstu, kurā bija

ari teleskopiskie kameras objektīvi, bezvadu mikrofoni un pat me�lu detektoram nepiecie�amais prinadolols, Bens pievērsās vēstu�les nobeiguma daļai. Lai arī nevēlos atklāt savu vārdu, esiet dro�s, ka �o informāciju var pārbaudīt, apskatot reģistrācijas �urnālu Dro�ī�bas dienestā. Politikas plāno�anas nodaļas darbiniekam nav vajadzības lietot �ādu aprīkojumu. Ceru, ka izmeklēsiet �o lietu. �īs vēstules kopija nosūtīta Jūsu priek�niekiem, kā arī Valsts sekretāram.

-�� Kādas blēņas! Bens teica, paskatījies uz savu dzīvokļa bied�ru. Bahmana kungs ir tavs priek�nieks?

-�� Viņ� ir galvenais padomnieks, Nātans paskaidroja. Tā�tad, ja �o vēstuli nosūtījis Riks, tā atvēr�anas brīdī ir reģistrēta, un Rikām ir pierādījums, ka tā saņemta.

-�� Tātad Bahmanam būs jāsāk izmeklē�ana, Bens secināja.

-�� Tie�i tā, Nātans teica. Ja Bahmans lietu neizmeklēs, viņ� var nonākt nepatik�anās, jo ir pierādījums, ka vēstule viņa no�daļā atvērta. Izskatīsies, ka viņ� neliekas ne zinis par �ādu infor�māciju. Un pēc tām �ausmām, ko izraisīja viņa apstiprinā�ana, Bahmans baidās, ka izskatīsies pēc skandālista. Riks lieliski pa�strādājis!

-�� Kad saņēmi vēstuli? Bens jautāja.

-��� �odien pa pastu, Nātans kā apsūdzēdams paskaidroja.

-�� Viena man, viena Oberam un viena Ērikam.

-�� Sasodīts! noteica Bens, atdodams vēstuli Nātanam.

-�� Tiklīdz saņēmu vēstuli, centos tevi sazvanīt, Obers stāstīja, rādīdams savu eksemplāru. Kad uzzināju, ka esi devies mājās, piezvanīju Nātanam un Ērikam, lai arī viņi pasteidzas.

-�� Vai Riks atsūtījis vēl kaut ko? jautāja Bens, ba�īdamies, ka nu draugi ne tikai iesaistīti �ajā lietā, bet tās dēļ nokļuvu�i pama�tīgās nepatik�anās.

-��� Neko, Nātans teica. Nekādu norādījumu. Nekādu pa�skaidrojumu. Tikai vēstule. Nav saprotams, vai viņ� to nosūtījis arī Bahmanam.

-�� Kas teikts tavējā? Bens jautāja Oberam.

-��� Esmu līķis, Obers noteica un pasniedza papīru Benam.

-�� Manējā adresēta Personāla daļas vadītājam. Tajā teikts, ka drau�du vēstule, kas rakstīta senatoram Stīvensam, ir manu roku darbs. Un norādīts, ka es tā darīju, lai saņemtu paaugstinājumu.

-�� Un tu pie tā ari tiki, sa�utis teica Nātans. Tad, paskatījies uz Benu, turpināja: Labāk dari kaut ko, citādi lieta sāk slīdēt ārā no rokām.

-��� Kas, tavuprāt, man būtu jādara? juzdams, ka istaba sāk griezties, Bens jautāja. Ari es �odien saņēmu vēstuli: kasetes un �eku grāmatiņas veidā. Bens apsēdās uz dīvāna un ar krekla piedurkni paberzēja pieri. Ta�u nav iemesla domāt, ka tās no�sūtītas arī citiem. Kas teikts Ērika vēstulē?

-�� Ērika eksemplārs adresēts The Neiv York Times, Nātans stās�tīja, ta�u esmu pārliecināts, ka Riks to grasās nosūtīt ikvienam nacionālajam laikrakstam.

-�� Kas tajā teikts? Bens vēlreiz jautāja, ar rokām apķēris galvu.

-�� Ērika vēstulē izstāstīts viss no sākuma līdz beigām. Tā pa�skaidro, kā tu izpaudi informāciju par CMI, un apstiprina, ka tevi kā avotu Ēriks izmantojis, lai taptu pirmais raksts. Cik es sapro�tu, Ērikam tā nekādu ļaunumu nenodara�

-�� Ja neskaita to, ka viņ�, apgalvojot, ka neko nezina, melojis priek�niekiem, Bens pārtrauca draugu. Vai Ēriks to jau zina?

-�� Kad piezvanīju, viņ� bija devies norīkojumā, Obers skaid�roja. Domāju, drīz uzradīsies.

Ļāvis Benam mazliet apdomāt iegūto informāciju, Nātans teica:

-�� Tātad ceru, ka tu beidzot dosies pie varas iestādēm.

-�� Ko? Bens iesaucās, pievērsies savam dzīvokļa biedram.

-�� Tu ta�u beidzot padosies, vai ne? Nātans jautāja.

-�� Nē, Bens vēsi atteica, nepado�os.

-�� Ben, nedusmojies uz mani! Nātans teica. Vai tev ir cita izeja?

-�� Mēs varam nogaidīt nākamo Rika gājienu. Esmu pārliecināts, ka viņ� vēstules vēl nav izsūtījis. Ja viņ� gribētu, lai mūs atlai�, viņ� to būtu izdarījis jau pirms vairākiem mēne�iem.

-�� Kas tu tāds esi, ko? Nātans iesaucās. Tu vairs neesi licis uz spēles savu dzīvi vien. Tagad tai līdzās ir ari manējā, Obera un Ērika dzīve.

-�� Bet, ja es ie�u pie varas iestādēm, Riks tik un tā var nosūtīt tās vēstules, Bens aizrādīja. Un tas nozīmē, ka jūs esat iejaukti neatkarīgi no tā, ko daru es.

-�� Ja vien tu neatzīsties, ka vainīgs esi tikai tu pats. Ja sadarbo�sies, mums vēl būs izredzes izķepuroties.

Iekams Bens paguva atbildēt, atvērās ārdurvis un ienāca Ēriks. Paskatījies apkārt, viņ� jautāja:

-�� Kas noticis? Kur� nomiris?

-�� �odien esam saņēmu�i pastu, Nātans paskaidroja, abi ar Oberu pasniegdami draugam vēstules.

Izlasījis visas trīs, Ēriks jautāja:

-�� Ko mēs iesāksim?

-�� Mums nekas nav jāiesāk, Nātans teica. Viss ir Bena rokās.

-�� Viņ� uzskata, ka man vajadzētu padoties un saņemt sodu, Bens paskaidroja.

-�� Nekādā ziņā, Ēriks teica. Tad ta�u tevi uzreiz atlaidīs.

-��� Aizmirsti atlai�anu! Bens viņu pārtrauca. Ja atklāsies fakts par �eku grāmatiņu, man nāksies sēdēt cietumā.

-�� Ja tā, tev vajadzētu mēģināt noķert Riku, teica Ēriks, bei�dzot novilkdams mēteli.

-�� Netēlo ma�o! Nātans apsauca draugu. Tev ir vismazāk, ko zaudēt.

-�� Kā tad tu to zini? Ēriks noprasīja.

-�� Ja tava vēstule nonāks atklātībā, tev varbūt būs iespēja radīt vēl vienu rakstu, Nātans norādīja. Tātad Bena nodo�ana ir tavās interesēs.

-�� Neticami, purinādams galvu, teica Ēriks. Tu tie�ām domā, ka esmu tāds nelietis?

-�� Nebūs pirmā reize, kad tavus lēmumus ietekmē personiskā ieinteresētība.

-�� Ej ellē! Ēriks atcirta.

Pievērsies Oberam, Bens teica:

-�� Tu visu laiku klusē. Ko domā?

-�� Es laikam pieslienos Nātanam, Obers teica. Piedod!

-�� Tas ir neprāts� Ēriks iesāka.

-�� Strīdēties ir smieklīgi, Bens viņu pārtrauca, cerēdams iz�beigt �o sarunu. Neko nevaru iesākt, iekams nav uzradies Riks.

-�� Bet�

-������������ Piedodiet, bet tāds pagaidām ir mans lēmums, Bens teica.

-��� Vienīgais, ko varu teikt: uzticieties man! Es nekad neizdarī�u neko tādu, kas pakļaus jūs briesmām.

-�� Vai tev ir plāns? Nātans aizdomīgi pajautāja. �is atgā�dina Grinnell�

-�� Nekāda plāna nav, Bens viņu pārtrauca. Man nav nekā�da plāna. Bet gribu, lai jūs zinātu, ka nekad nenodarī�u jums pāri. Zvēru!

-�� Lieliski, Nātans teica un, pagrābis mēteli, devās uz durvju pusi.

-�� Uz kurieni tu? Bens jautāja.

-�� Ārā, Nātans atteica. Esmu izsalcis un gribu paēst.

Kad durvis aizvērās, Obers pievērsās Benam.

-�� Tu vairs nesaproti, kas ir labs un kas ļauns. Es tev ieteiktu aprunāties ar viņu.

-�� Bet domā, ko runā! Ēriks piebilda.

-�� Ko tad tas nozīmē? Obers jautāja.

-�� Es Bena vietā nevienam neuzticētos.

-�� Tātad tu vēl joprojām turi Nātanu aizdomās?

-�� Nebūt ne, Ēriks teica. Es tikai domāju, ka īsts draugs būtu sniedzis krietni lielāku atbalstu.

-������������ Tu nu gan esi kretīns, piecēlies no dīvāna, teica Obers.

-�� Tev ir vismazākās tiesības runāt par to, ko vajadzētu darīt īs�tam draugam.

Iekams Ēriks paguva atbildēt, Obers jau bija devies uz aug��stāvu.

-�� Liec viņam mieru! Bens teica, izņēmis no skapja mēteli.

-�� Un uz kurieni tu? Ēriks jautāja.

-�� Man nepiecie�ams svaigs gaiss, Bens paskaidroja, aizvēr�dams aiz sevis durvis.

Dodamies prom, Bens visu laiku atskatījās. Rūpīgi nopētīdams ikvienu cilvēku, viņ� prātoja, kur� no tiem varētu būt Derosas aģents un vai tie vispār ir tuvumā. Nonācis tirdzniecības rajonā, Bens iegāja Jumbo apkaimes labākajā ēstuvē, kas bija atvērta līdz vēlai stundai. Apsēdies pie letes, viņ� pasūtināja tās dienas īpa��o ēdienu. Tad viņ� piegāja pie telefona automāta restorāna dzi�ļumā. Iemetis monētu, Bens uzgrieza Lisas numuru.

-�� Nu, esi mājās, lūdzu, esi mājās, esi mājās!

Kamēr skanēja pīkstieni, Bens domāja, ko teiks Lisai: cik ļoti viņu nobiedēju�as Rika vēstules; cik �ausmīgi juties, melojot sa�viem draugiem; cik uztraucies ir par viņu dro�ību; cik ļoti gribas aprunāties ar kādu, kam var uzticēties. Izdzirdējis automātiskā atbildētāja balsi, Bens saprata, ka Lisas nav mājās. Viņ� bija viens.

A�i apskatījis restorāna apmeklētājus, Bens nolika klausuli. Ie�bāzis roku aizmugurējā kabatā, viņ� izvilka numuru, kas bija no�rādīts Derosas zīmītē. Iespējams, vajadzētu piezvanīt, viņ� nodo�māja un jau pacēla klausuli. Nē, vēl jau nekas �ausmīgs nav noticis. Plāns acīmredzot vēl ir spēkā. Viņ� nolika klausuli. Cik man zināms, Riks rīkosies tie�i tā, kā mēs domājam. Satraukts un ār�kārtīgi piesardzīgs Bens devās atpakaļ pie letes. Ta�u, ja kaut kas noies greizi, es nospiedī�u �o trauksmes pogu.

/

-�� Es vairs nespēju, Bens teica, biroja skapja spogulī pētīdams dziļo brūci uz zoda, ko bija guvis skujoties. Kāpēc viņ� nezvana?

-�� Pagājusi tikai nedēļa, Lisa mierināja.

-��� Garākā manā mū�ā, Bens teica. Brūce sāka asiņot. Nu jau vajadzēja pateikt, kas viņam vajadzīgs.

-�� Iespējams, viņ� mēģina tevi izvārdzināt.

-�� Viņ� pilnīgi noteikti mēģina mani izvārdzināt. Jo ilgāk viņ� klusē, jo trakāks es kļūstu. Tipisks Rika domu gājiens.

-�� Mani nemaz nepārsteidz tas, ka Riks nezvana. Mani vairāk pārsteidz tas, ka nekas nav dzirdams arī no Derosas.

-�� Nemaz nesāc! Puisis apsola mani par visu informēt, bet pēc tam no viņa nav ne ziņas. Man �ķiet, ka dro�ībnieki nemaz nav sāku�i rosīties.

-�� Vai tev �ķiet, ka tevi izseko?

-�� Nebūt ne. Un tas nozīmē, ka viņi ir baigi uzmanīgie vai arī meloju�i man.

-�� Labāk ej, Lisa teica, paskatīdamās pulkstenī. Citādi no�kavēsi savas pirmās brīvpusdienas.

-�� Viņiem paveicies, ka tās ir par brīvu.

-�� Nemaz nesāc! Lisa teica. Tu pusdienosi kopā ar Savieno�to Valstu galveno tiesnesi. Nemēģini man iestāstīt, ka neesi sa�traucies.

-� Jā, tev taisnība. Esmu ļoti satraucies, Bens teica. Nu, kur� gan negribētu piedzīvot, ka stundas laikā tiek sagrauts viņa inte�lekts?

-�� Nepievērs uzmanību tam, ko saka viņa ierēdņi. Viņu mugur�kauls ir tik vāj�, ka nespēj turēties taisni.

-�� Nu, es, zini, turos ļoti taisni, Bens lepni noteica, izriezdams krūtis. Supertaisni!

-�� Viena cilvēka taisnums, Lisa noteica, kad Bens jau devās uz durvīm. Kad iezvanījās telefons, viņ� apstājās un paskatījās uz Lisu. Lai zvana! viņa teica. Ej izklaidējies! Kad Bens tomēr pagriezās un devās pie telefona, Lisa piebilda: Nomieri�nies! Tas nav viņ�.

-�� Labdien! Tiesne�a Holisa birojs, pacēlis klausuli, iesāka Bens.

-�� Sveiks, Ben! -Riks teica. Kā svie�as Lielajā mājā?

Aizvēris acis, Bens teica:

-�� Ko tu gribi?

-�� Ko es gribu? Riks jautāja. Kur� tad apgalvo, ka es kaut ko gribu? Es tikai piezvanīju, lai apsveicinātos.

-�� Izbeidz, Rik! Man patie�ām nav laika tādiem niekiem. Ko �o�reiz teiksi?

-�� Kas tad nu? Riks jautāja. �oreiz tu neizklausies tik pār�liecināts kā mūsu pēdējās sarunas laikā.

-�� Viss kārtībā, sakodis zobus, noteica Bens.

-�� Tad jau laikam esat saņēmu�i manus sūtījumus?

-Jā, mēs esam saņēmu�i tavus sasodītos sūtījumus. Un ko tu vēl gribi?

-�� Tu gribi runāt tikai par lietu, nokrem�ļodamies Riks norā�dīja. Gribu American Steel lietu un jau �ovakar.

-�� �o lietu izskatīs tikai pirmdien, uztraucies atrunājās Bens.

-��� Es zinu, kad to izskatīs, Riks teica. Un es gribu, lai to man piegādā personiski tu.

-�� Man jāpadomā, Bens teica.

-�� Tev ir pusstunda laika.

-�� Pēc pusstundas es vēl nebū�u atpakaļ. Man jābūt pusdienās pie Ostermana.

-��� Es tev piezvanī�u tie�i divos, Riks teica. Un tad gribu dzirdēt skaidru atbildi. Ņemot vērā manas vēstules, domāju, ka tu saproti, kādas var būt sekas.

-�� Pagaidi! Bens iesāka. Ja nu�

-�� Pietiek pļāpāt, Riks sacīja. Uz redzē�anos!

-�� Ko viņ� teica? Lisa jautāja, kad Bens nolika klausuli.

-�� Man jāiet, skatīdamies pulkstenī, teica Bens. Es nokavē�u pusdienas pie Ostermana.

-�� Izstāsti, kas notika! Lisa uzstāja.

Izlicies nedzirdam, Bens izskrēja no kabineta un devās uz Ostermana biroju pirmajā stāvā.

-�� Jūs kavējat jau divas minūtes, sekretāre teica. Esiet ga�tavs aizrādījumam!

-�� Labi.

Bens iegāja Ostermana kabinetā lielākajā visā tiesas namā. Dziļumā aiz burgundie�a krāsas paklāja pie rakstāmgalda sē�dēja Ostermans. Rakstāmgalds bija lieliska kopija tam, kas bija piederējis pirmajam galvenajam tiesnesim D�onam D�ejam. Uz tā greznā zelta rāmītī atradās Olivera Vendela Holmsa 1913. ga�da tiesas apraksts: "�eit ir ļoti kluss, ta�u tas ir klusums vētras epicentrā�" Bens �ajā brīdī nevēlējās apsvērt citāta precīzumu; viņ� stāvēja pie rakstāmgalda un gaidīja, kad tiesas priek�sēdē�tājs pacels acis no papīru kaudzes.

Minūti nogaidījis, Bens nokrem�ļojās. Ostermans a�i paskatī�jās uz ienācēju.

-�� Esat nokavējies. Tagad dodiet man mazliet laika.

Semjuels Ostermans bija augumā sīks un izstīdzējis, viņam bija

biezas brilles un plāni, pāri galvvidum pārķemmēti melni mati. Piecdesmit deviņu gadu vecumā viņ� bija viens no jaunākajiem tiesas priek�sēdētājiem visā vēsturē, ta�u aceņu un frizūras izvē�le darīja viņu vecāku par saviem gadiem. Atkal pievērsies Benam, Ostermans teica:

-�� Negribēdams iet ārā aukstumā, palūdzu, lai ēdienu atnes uz �ejieni. Viņ� norādīja uz senlaicīgu galdu telpas labajā pusē.

-�� Nolēmu, ka varēsim paēst �eit.

-�� Man nav iebildumu, Bens teica.

-�� Sēdieties, lūdzu!

-��� Paldies! Bens iekārtojās ādas krēslā pie Ostermana rak�stāmgalda.

-�� Kolumbija, Jeila un kāds laiciņ� pie tiesne�a Stenlija, pēc atmiņas skaitīja Ostermans. Kā tad pagaidām klājies?

-�� Cie�ami, Bens teica.

-�� Esat par kaut ko uztraucies? Ostermans jautāja, norādī�dams uz Bena purngalu, kas nemierīgi dauzījās pret paklāju.

-�� Nē, Bens atbildēja, pārtraukdams dauzī�anu. Vienkār�i nelāgs ieradums. Kā pavadījāt brīvdienas?

-�� Lieliski. Un jūs?

-�� Brīni�ķīgi, Bens sausi noteica.

-�� Izstāstiet, Ostermans mudināja, vai iesniegtas vēl kādas ievērības cienīgas apelācijas sūdzības?

-�� Patiesību sakot, viena ir: apstrīd prezidenta jauno zemnieku atbalsta programmu. Izklausās intriģējo�i.

-�� Zemnieki ir D�efersona reakcionāri, kas nav spēju�i izvēlē�ties progresīvo ceļu, Ostermans noteica.

-�� Arī tāds viedoklis iespējams, Bens teica, pārsteigts par Ostermana attieksmi. Bet vai jums ne�ķiet, ka�

-�� Ben, iztieciet bez �iem �ķitumiem! Likums nav �ķitums. Strā�dājot tiesā, svarīgākais, ko jums vajadzētu iemācīties: dzīve ir tra�ģēdija tiem, kam �ķiet, un komēdija tiem, kas domā.

-�� Un mūzikls tiem, kas dzied, Bens turpināja. Pamanījis, ka Ostermana uzacis pazūd zem briļļu ietvariem, viņ� tūdaļ piebil�da: Bet es saprotu, ko jūs ar to gribējāt teikt.

Iekams Ostermans paguva vēl ko pateikt, atvērās kabineta dur�vis, ienāca sekretāre un paziņoja:

-�� Laiks pusdienām!

Pēc stundas Bens atgriezās savā birojā.

-�� Beidzot! Lisa teica. Izstāsti, ko teica Riks! Ko viņ� gribē�ja? Kā pagāja pusdienas?

-��� Vispirms atbildē�u uz vieglāko jautājumu: pusdienas bija briesmīgas, Bens teica, atkrizdams dīvānā. Zini, visi apgalvo, ka Ostermanam briļļu vietā ir kokakolas pudeles. Tā nav. Viņam uz deguna ir bankas kases logi.

-�� Aizmirsti viņu! Lisa teica, pie sava rakstāmgalda ēzdama milzīgu porciju salātu, ko bija atnesusi no delikate�u veikala.

-�� Kas notika ar Riku?

-�� Ak jā, riebeklis numur divi. Viņ� grib American Steel.

-�� Bet to izskatīs tikai pirmdien, Lisa teica. Un ir jau piekt�diena.

-�� Domāju, ka tie�i tur jau tas āķis, Bens teica, izstiepdamies dīvānā. Esmu pārliecināts, ka Riks nepavisam negrib, lai mēs izstrādājam kādu plānu pret viņu.

-�� Vai tu domā, ka viss būs gatavs? Lisa jautāja, piebāzusi pilnu muti ar zaļumiem.

Bens bridi klusēja.

-�� Godīgi sakot, man nav ne jausmas.

-�� Kā saprast, ka tev nav ne jausmas?

-������������� Man nav ne jausmas, paceldams balsi, Bens atkārtoja.

-�� Man nav ne jausmas, kur ir dro�ībnieki; man nav ne jausmas, vai viņi vispār kaut ko dara; es pat nezinu, vai viņi vēl joprojām ir manā pusē. Cik varu spriest, viņi, iespējams, darbojas Rika labā.

-�� Blēņas!

-�� Kāpēc blēņas? Bens kā aizstāvēdamies jautāja. Viņi ap�solīja uzmeklēt mani, ta�u jau nedēļu neesmu par viņiem neko dzirdējis. Riks pieprasa ziņas par vēl vienu lietu, un viņ� tās grib saņemt divas dienas agrāk, nekā mēs spējam tās piegādāt. Viņa rīcībā ir informācija, kura apdraud manus draugus un kuras dēļ viņus var iesēdināt cietumā. Man aizliegs darboties jurispruden�cē, un viss, ko esam panāku�i, tiks palaists vējā. Ja plāns neizdo�sies, man tas viss būs jāpiedzīvo. Vai tās ir blēņas?

-�� Viss vēl var beigties labi.

-�� Plāns jau ir apdraudēts. Tā kā iesaistīti mani dzīvokļa bied�ri, viss jau ir sagājis grīstē.

-� Man negribas strīdēties. Viss vēl var beigties labi. Ko vēl Riks teica?

Bens paskatījās pulkstenī.

-�� Viņ� kuru katru mirkli var piezvanīt. Un tad man būs jāpa�saka, vai varē�u paziņot lietas iznākumu.

-�� Vai viņ� pilnīgi noteikti grib to dzirdēt jau �odien?

-�� Tā izklausījās.

-�� Mēģini novilcināt līdz svētdienai! Tad mēs varēsim sazinā�ties�

Pie kabineta durvīm atskanēja klauvējiens.

-�� Ienāciet! Bens iesaucās.

Telpā parādījās Nensija.

-�� Kā jums �odien veicas? Nensija jautāja, nesdama nelielu kaudzīti grāmatu un dokumentu. Nemaz neizskatāties noguris, viņa teica Benam, pasniedzot Lisai plānu brūnu aploksni.

-�� Vai tie ir labojumi mūsu sagatavotajā opozīcijas viedoklī? Lisa salvetē noslaucīja salātu mērci no rokām un tikai tad paņē�ma aploksni.

-��� Uzminējāt, Nensija teica. Pagājusi garām Bena un Lisas rakstāmgaldiem, viņa pie galējās sienas sakārtoja ierāmēto ties�ne�u fotogrāfiju. Tad viņa pievērsās Benam, kas vēl joprojām iz�stiepies gulēja uz dīvāna. Vai esat pietiekami izgulējies?

-�� Jā gan. Pagāju�onakt nogulēju veselu stundu.

-� Jums pilnīgi noteikti vajadzētu paņemt brīvdienu, Nensija teica. Ik gadu novēroju, kā ierēdņi sabeidz sevi. Tas nav tā vērts.

-�� Zinu� Bens iesāka.

Tajā brīdī iezvanījās viņa telefons. Bens pielēca no dīvāna, lai paceltu klausuli.

-� Paldies par sūtījumu! Pārrakstīto lēmumu atdo�u jau �odien, Lisa teica Nensijai.

-� Steigties nav vajadzības. Viņ� to gribēs redzēt tikai pirmdien, Nensija teica, atspiedusies pret Lisas rakstāmgaldu. Nedēļas no�galē darīsiet kaut ko interesantu vai atkal strādāsiet?

Sapratis, ka Nensija tik drīz prom neies, Bens negribīgi pacēla klausuli.

-�� Tiesne�a Holisa birojs, viņ� teica. Bens klausās.

-�� Vai esi gatavs darījumam? Riks jautāja.

-��� Sveiks! Kā klājas? Bens jautāja, pūlēdamies izklausīties jautrs.

-�� Es vairs nejokoju.

-�� Man viss normāli. Bens izmocīja smieklus. Apciemo�u da�us kolēģus.

.Kāda ir tava atbilde? Riks jautāja.

Bens krēslā aizgriezās no Lisas un Nensijas.

-�� Man vajadzīgs laiks.

-�� �ī nav Grinnell lieta. Laiks tev vairs nav vajadzīgs.

-�� Ir gan, Bens teica. Lēmums vēl nav pabeigts.

-�� Neāksties! Riks brīdināja. Es zinu, ka lēmums jau izstrā�dāts.

-�� Zvēru� Bens iesāka.

Riks nolika klausuli.

-�� Hallo! Kur tu paliki? Nolicis klausuli, Bens pagriezās pret Lisu un Nensiju, kas cie�i vēroja viņu.

-�� Vai viss kārtībā? Nensija jautāja.

-�� Jā, protams, Bens nevērīgi noteica. Saruna pārtrūka.

-�� Neuztraucieties, Nensija teica, gan piezvanīs vēl. Iedama uz durvju pusi, viņa piebilda: Par tiem labojumiem, Lisa, es runā�ju nopietni. Ticiet man, Holiss līdz pirmdienai tos negribēs redzēt.

-�� Paldies! Lisa teica Nensijai. Tiklīdz durvis aiz viņas aizvē�rās, Lisa paskatījās uz Benu. Ko viņ� teica?

-�� Tas riebeklis nolika klausuli! Bens iesaucās. Viņ� piepra�sīja lēmumu, es centos vilcināties, un viņ� nolika klausuli! Neti�cami! Bens un Lisa gaidīja, kad telefons iezvanīsies atkal. Pēc minūtes Bens teica: Viņ� vairs nezvanīs. Pie velna, ko mēs ta�gad iesāksim?

-�� Viņ� vienkār�i grib padarīt tevi traku, Lisa teica.

-�� Un viņam izdodas, Bens atzina. Ko man tagad darīt?

-�� Nomierinies! Esmu pārliecināta, ka viņ� vēl piezvanīs.

-�� Viņ� vairs nezvanīs. Pie velna, ko mēs tagad iesāksim?

-��� Viņ� vienkār�i grib padarīt tevi traku.

-�� Un viņam izdodas. Ko man tagad darīt?

-�� Nomierinies! Esmu pārliecināta, ka viņ� vēl piezvanīs.

Fisks, soļodams pa Langena kabinetu, smaidīja, jo mikrofons beidzot darbojās.

-�� Nezinu, kas viņiem prātā, bet �is puisēns nebūt nav nevainīgs.

Langena acis bija ka piekaltas kokogles pelekajam skaļrunim, kas atradās uz viņa galda.

-�� Nezinu, viņ� teica. Lai kas arī būtu �is Riks, viņ� Benu pamatīgi pārbiedējis. Izskatās, ka viņu �anta�ē.

-�� �anta�ē vai ne, bet viņ� ir pārkāpis likumu.

-�� To mēs nezinām, Langens teica. Es vēl joprojām uzskatu, ka vismaz puse notikumu mums nav skaidra.

-�� Tu dro�i vien joko. Fisks pārtrauca soļo�anu. Uzliku�i �o sistēmu, mes jau pirmajās piecās minūtēs uzzinām, ka viņi runā par lēmuma paziņo�anu nepiederīgām personām.

-�� Mums nevajadzētu steigties ar spriedumiem.

-�� Vai tad mums jāsteidzas? Atbilde ir mums tie�i degungalā. Lai kā ari viņi tajā iepinu�ies, abiem prātā ir kaut kas nelāgs.

-�� Mikrofonu uzlika tikai pagāju�ajā naktī. Līdz pusdienlaikam nomocījāmies, lai tas beidzot sāktu darboties, un esam dzirdēju�i tikai piecas minūtes ilgu sarunu. Es vienīgi gribu teikt, ka mums

vajadzētu mazliet pagaidīt. Gribu iegūt visus faktus un tikai pēc tam iedrāzties viņu kabinetā ar mirdzo�iem iero�iem rokās.

-�� Tici man, fakti mums būs, pagriezis skaļruņa pogu, teica Fisks. Sprie�ot pēc tā, ko abi tikko runāja, nākamnedēļ tiesnesis Holiss jau intervēs jaunus ierēdņus.

-�� Pietiek, Riks noteica, aizvēris mobilo telefonu. Man pie�tiek �ito mēslu! Atvēris pasa�ieru puses durvis, viņ� izkāpa.

Izkāpis no �ofera puses, American Steel mārketinga viceprezi �dents Ri�ards Klermons jautāja:

-��� Ko viņ� teica?

Aizcirtis durvis, Riks paskatījās tālumā, kur labi varēja sare�dzēt tiesas nama aprises.

-�� Viņ� mēģināja novilcināt darījumu. Nelikdamies ne zinis par dzestro vēju, kas pūta Fērststrītā, Riks pat nebija aizpogājis mēteli. Viņ� izklausījās nervozs, ta�u pilnīgi noteikti mēģināja novilcināt.

-��� Protams, viņ� nervozē. Pēc tā, ko tu stāstīji, var spriest, ka viņa dzīve ir izpostīta.

-�� Bet es tomēr negribu viņu nobiedēt, Riks paskaidroja, ie�dams tiesas nama virzienā. Pārbijies viņ� noteikti dosies pie va�ras iestādēm. Bet, ja viņ� domās, ka vēl joprojām pastāv varbūtība noķert mani, mums būs iespēja tikt pie lēmuma.

-Tātad tu domā, ka viņ� var visā atzīties? Klermons jautāja.

-�� Patiesību sakot, nē, Riks teica, vērodams mantām apkrā�vu�os tūristus, kas fotografēja valsts Augstākās tiesas namu.

-�� Bens pārāk uztraucas par savu raksturojumu, lai tā rīkotos. Tie��i tāpēc jau es izvēlējos viņu. Viņam ir, ko zaudēt.

-��� Kāpēc neizvēlējies Lisu? Tavi dati liecina, ka viņa ir līdzīgā situācijā.

-��� Bens ir daudz labāks mērķis. Lisa ir gudrāka. Viņa nekad neatdotu īsto lēmumu. Benu ir daudz vieglāk iepriecināt. F.s zi�nāju, ka viņ� uzķersies.

-�� Ja jau tu tā saki, Klermons teica. Lai gan izklausās, ka viņ� nemaz nav bijis tik paredzams, kā tu cerēji.

-��� Kam negadās, Riks teica. Ta�u �onedēļ viņ� patie�ām ir izvārdzis. Viņ� ir iztuk�ots. Riks no kabatas izvilka telefonu.

-�� Turklāt viņam drīz nāksies saprast, ka tā nav nekāda spēle.

Pat divās dimensijās tu izskaties lieliski, Obers domāja, apbrīno�dams savas sejas fotokopiju. Sēdēdams pie sava kroņa rakstāmgal�da, viņ� atvēra kreisās puses apak�ējo atvilktni, izņēma biezu mapi un pievienoja �īsdienas kopiju trīssimt divdesmit se�ām iepriek�ē�jām. Katru dienu viņ� piespieda seju kopētājam un pozēja pasaules ātrākajam portretu izgatavotājam, lai radītu albumu, kas nelīdzinā�tos nevienam citam. Uzrakstījis datumu uz jaunākās kopijas un ieli�cis mapi atpakaļ atvilktnē, viņ� pamanīja, ka kabineta durvīs stāv Senatora Stīvensa biroja Personāla daļas vadītāja Mārsija Stērgisa.

-�� Ober, vai varat ienākt manā kabinetā? Mārsija strupi pa�jautāja.

Mārsija bija Kapitolija veterāne tūdaļ pēc koled�as pabeig��anas sākusi kā senatora Edvarda Kenedija sekretāre, viņa gan�drīz divdesmit gadu lauzusi ceļu pa birokrātijas kāpnēm. Viņas�prāt, gadiem ilgs smags darbs pilnīgā neziņā bijis tā vērts tagad Mārsija bija svarīgākā senatora Stīvensa darbiniece. Sākot darb�dienu se�os no rīta un beidzot vienpadsmitos vakarā, Mārsija kon�trolēja lielāko daļu no tā, ko senators redzēja un dzirdēja. Viņa piedalījās komiteju sēdēs, organizēja iera�anos sē�u zālē un la�boja senatora runas un ziņojumus presei. Mārsija bija atbildīga arī par svarīgākajiem lēmumiem, kas skāra senatora darbiniekus.

Sekodams Mārsijai, Obers mēģināja uzminēt, ko �oreiz izdarī�jis nepareizi. Kop� paaugstinā�anas par administratīvo palīgu do��anās uz Mārsijas kabinetu bija ikdiena. Vienreiz, kad viņ� atbil�des vēstulē aizkaitinātam vēlētājam bija uzrakstījis tikai vienu vārdu: Nomierinieties! Otrreiz, kad viņ� vēstulē kādam citam se�natoram bija nepareizi uzrakstījis senatora Stīvensa vārdu. Un vēlreiz, kad Mārsija bija pieķērusi viņu, joka pēc zvanot republi�kāņu darbiniekiem un sakot, lai �ie padodas.

Iegājis Mārsijas kabinetā, Obers pamanīja sve�inieku, kas sē�dēja līdzās rakstāmgaldam. Ieraudzījis sve�inieka nopietno sejas izteiksmi, Obers saprata, ka �oreiz netiks runāts par kafiju, ko viņ� izgāzis uz Mārsijas datora.

-�� Sēdieties! Mārsija teica, norādīdama uz tuk�o krēslu līdzās sve�ajam. Tas ir Viktors Lengdons no F1B.

-�� Priecājos iepazīties! Obers teica, pastiepdams roku.

-�� Vai varam sākt runāt par lietu? Viktors jautāja.

Mārsijas skatiens bija pievērsts Oberam.

-�� Vēlētos jums izstāstīt par anonīmu faksu, ko saņēmu pirms vairākām stundām, viņa paskaidroja. Tajā teikts, ka draudu vēstuli, ko pirms da�iem mēne�iem izmeklējāt, esat rakstījis jūs pats. Tāpat tajā apgalvots, ka draudus senatoram Stīvensam esat rakstījis, lai jūs tiktu paaugstināts amatā. Ņemot vērā, ka paaug�stinā�anu patie�ām noteica tas, kā rīkojāties �ajā situācijā, mēs gribētu uzklausīt arī jūsu viedokli.

-�� Nesaprotu, par ko jūs runājat, Obers teica un, sakrustojis kājas, pūlējās neizrādīt paniku.

-�� Es �ajā spēlītē nevēlētos piedalīties, ar pirkstu norādīdams uz Oberu, teica Viktors.

-�� Ober, nemelojiet! Mārsija lūdza, uz rakstāmgalda uzliktās rokas savilkusi dūrēs. Lieta ir nopietna.

-�� Nav tā, kā izskatās� Obers stostījās.

-�� Jūs to noliedzat? Viktors jautāja.

-Ja to neuzrakstījāt jūs, tad zināt, kur� to izdarīja. Pasakiet! Mārsija mudināja.

Obers parāvās tālāk no Viktora.

-�� Tie nebija īsti draudi. Senatoram nekad briesmas nav drau�dēju�as.

-�� To es FIB jau izklāstīju, Mārsija teica. Vienkār�i izstāstiet, kas to vēstuli bija rakstījis.

Pūlēdamies izdomāt, ko teikt, lai nebūtu jāiepin Bens, Obers klusēja.

-� Ja nepateiksiet, kur� to izdarīja, bū�u spiesta lūgt jūs rakstīt atlūgumu, Mārsija teica.

-� Slepkavības mēģinājums nozīmē mū�a ieslodzījumu, Vik�tors piebilda, saķerdams Obera krēsla paroci.

Obers atgrūda Viktora roku.

-�� Tā nebija nekāda slepkavība.

-Tad izstāstiet, kas patiesībā notika! Kas uzrakstīja to vēstuli?

Obers atkal klusēja.

-�� Ober, lūdzu, palīdziet sev! Mārsija teica, atspiedusies pref rakstāmgaldu.

-�� Skaidrs, piecēlies Viktors teica. Tā mēs neko nepanāk�sim. Vajadzēs vest viņu uz nopratinā�anu.

Mārsija strauji pielēca kājās.

-��� Ne! Jūs apsolījāt, ka es �eit pieņem�u lēmumus. Ir ta�u skaidrs, ka senatoram briesmas nekad nav draudēju�as.

-��� Kādēļ jus tā aizstāvat �o puisi? Viktors jautāja.

-�� Es viņu neaizstāvu. Es tikai�

-�� Es to uzrakstīju, Obers no�ukstēja.

-�� Kā, lūdzu? Mārsija pārjautāja.

-�� Es to uzrakstīju, viņ� atkārtoja, iedūris acis grīdā. Es uz�rakstīju to vēstuli.

-�� Jūs? -Mārsija jautāja.

-�� Tā jau es domāju, atkal apsēdies krēslā, noteica Viktors.

-��� Kādēļ lai jūs tā būtu rīkojies? Mārsija jautāja.

-������������� Nespēju izskaidrot, Obers teica, nepaceldams skatienu.

-�� Es to uzrakstīju. Tas arī viss. Vairāk es neko negribu teikt.

Viktors pagrāba no Mārsijas galda savu piezīmju bloku un sāka rakstīt.

-�� Vai tie bija reāli draudi senatoram? viņ� jautāja.

-�� Ne, Obers atbildēja. Nebūt ne. Senators man nekad neko ļaunu nav darījis.

-�� Tātad tas bija paaugstinā�anas dēļ? Mārsija jautāja. Tā�tad faksā minētais ir taisnība?

-�� Ne par visiem simt procentiem, ta�u tas varētu būt tā, Obers teica. Es uzrakstīju to vēstuli, un tās dēļ tiku paaugstināts.

Telpa iestājās klusums. Mārsija un Viktors cie�i lūkojās uz Oberu. Paskatoties uz abiem pratinātājiem, Obera acīs sariesās asaras.

-��� Kas vēl? viņ� jautāja. Ko vēl jūs gribat zināt? Es uzrak�stīju to vēstuli.

Viktors pievērsās Mārsijai.

-�� Ja vēlaties, varu aizvest viņu�

-��� Lieciet viņu mierā! Mārsija teica. Mēs pa�i tiksim ar to gala. Ceru, ka turēsiet solījumu: negribu, lai kaut vārds par �eit notiku�o parādītos prese.

-�� Gribat nodro�ināties pirms vēlē�anām? Viktors jautāja.

-�� Un kā jūs domājat? Mārsija atjautāja, atkal apsēdusies. �o to a�i pierakstījusi, viņa paskatījās uz Oberu. Ja iesniegsiet atlū�gumu, mēs neizvirzīsim apsūdzību.

-�� Un ja es vēlē�os palikt amatā? krita bāls, jautāja Obers.

-��� Tādas iespējas nav, Mārsija atbildēja. Jūs tiekat atlaists. Ja pirmais iesniegsiet atlūgumu, aiztaupīsiet mums abiem pama�tīgas galvassāpes. Pretējā gadījumā mums nāksies jūs atlaist, un tas nozīmē, ka būs jūsu lietā jāieraksta pilnīgi visi fakti.

-�� Bet�

-�� Tas ir viss, ko varam piedāvāt, Mārsija teica, pabeigusi rak�stī�anu.

Obers saprata, ka izvēles nav.

-�� Es iesnieg�u atlūgumu.

-��� Lieliski, Mārsija noteica, nolikdama pildspalvu. Jums ir desmit minūtes, lai atbrīvotu kabinetu. Savu Senāta identifikāci�jas karti atstājiet man!

Ieejot savā kabinetā, Oberam galvā dunēja pēdējās pusstundas notikumi. Divus gadus pēc iera�anās Va�ingtonā viņ� bija palicis tuk�ā pirmajai darbavietai bija pielikts punkts. Neilgi baudītais paaugstinājums izrādījās īsa uzvara, un viņam �ķita, ka ir piedzī�vojis milzīgu zaudējumu. Viņ� vairs nevarēs sēdēt �ajā kabinetā. Ieraugot kolēģus uz ielas, nāksies melot, kāpēc aizgājis. Ari vecā�kiem un radiem nāksies uzklausīt pasaciņu par iemesliem, kāpēc viņ� vairs nestrādā Senātā. Nonācis līdz rakstāmgaldam, Obers sa�prata, ka pasaciņai jābūt nevainojamai, citādi māte viņu nogalinās.

Vācot mantas, Oberam trīcēja rokas. Ņemot nost pie sienas pie�stiprināto diplomu, viņ� baidījās to nomest zemē. Lai ari viņam ti�ka piekodināts neņemt līdzi nekādas mapes, Obers no rakstāmgal�da atvilktnes izņēma to, kas patie�ām piederēja tikai viņam. Pār�ķirstīdams trīssimt divdesmit septiņas fotokopijas, Obers atce�rējās dienu, kad bija sācis strādāt pie senatora Stīvensa un kā iela�vījies kopē�anas telpā, lai iegūtu pirmo attēlu. Atmiņā atausa sa�traukums un vēlme turēt �o fotografē�anos noslēpumā no dzīvokļa biedriem līdz brīdim, kad albums būs pabeigts. Raudzīdamies uz papīru kaudzi rokās, Obers nodomāja: laikam jau tas ir pabeigts. Viss ir galā. Nu es to varu parādīt Ērikam, Nātanam un Benam. Bens. Bens. Bens. Nespēdams savaldīties, Obers paņēma mapi un trieca to pret sienu, un trīssimt divdesmit septiņas lapas aizlidoja pa gaisu. Kas ar mani notiek, sabrucis vecajā krēslā, domāja Obers. Un tad, sēdē�dams izmētāto papīru jūras pa�ā vidū, viņ� sāka raudāt.

Tas nav iespējams, skriedams no metrostacijas uz mājām, domā�ja Bens. Varbūt Ēriks kaut ko nepareizi sapratis. Pagriezies ap kvar�tāla stūri, viņ� uzkāpa uz ledus un ar gumu sāpīgi nokrita uz slide�nās ietves. Ķepurodamies kājās un nelikdamies ne zinis par sasitumu, viņ� turpināja steigties mājup. Atrāvis durvis un ieskrējis iek�ā, Bens ieraudzīja Oberu, kas sēdēja uz dīvāna. Mugurā viņam vēl joprojām bija tum�zilais uzvalks, kaklasaite gan bija pavilkta vaļīgāk. Obers blenza televizorā un nelikās ne zinis par ienācēju.

-�� Skrēju mājup, tiklīdz uzzināju, Bens teica, nometis mēteli zemē. Kā ir? Vai viss kārtībā? Mirkli klusējis, ta�u atbildi ne�sagaidījis, viņ� turpināja: Nu, Ober, stāsti! Gribu tev palīdzēt!

-�� Nav ko stāstīt, klusā un neizteiksmīgā balsī noteica Obers.

-�� Es tev palīdzēju. Priek�nieks to uzzināja. Un mani atlaida.

Bens apsēdās līdzās draugam.

-�� Ober, tu ta�u zini, ka es nekad�

-�� Es zinu, ka tu negribēji, lai tā notiek, teica Obers, un viņa pleci vēl vairāk saguma.

-�� Zvēru, es biju pārliecināts, ka Riks blefo. Ne mirkli nedomāju, ka viņ� patie�ām rīkosies, un es�

-�� Kāda starpība, ko tu domāji, Obers pārtrauca Benu, un viņa balss vēl joprojām bija tikai nedaudz skaļāka par �ukstu. Esmu palicis bez darba. Un tas ir galvenais.

Bens raudzījās uz Ērika zīmējumu viņ� nespēja paskatīties draugam acīs. Nespēdams atrast pieņemamu izskaidrojumu, pie�ņemamu iemeslu, pieņemamus atvaino�anās vārdus, viņ� klusēja. Parasti strīdoties Benam vārdi kabatā nebija jāmeklē. Bet atvaino��anās viņam sagādāja milzīgas grūtības. Visbeidzot viņ� izmocīja:

-�� Piedod!

Oberam acīs sariesās asaras, un viņ� aizklāja seju ar rokām.

-��� Piedod! atkārtoja Bens, pieskardamies drauga plecam.

-�� Lai gan saprotu, ka ar atvaino�anos vien nepietiek.

-�� Mana dzīve ir sagrauta�

-�� Nav gan, Bens uzstāja, pūlēdamies pievērst Obera uzma�nību sev. Tu atradīsi jaunu darbu. Vēl labāku.

-�� Neatradī�u vis. Obers �ņukstēja. Es piecus mēne�us mek�lēju �o vietu. Kā es atradī�u nākamo?

-�� Mēs tev palīdzēsim, Bens teica. Patie�ām, nav nemaz tik slikti, ka tu domā. Mēs piecatā varam�

-�� Meli, Obers atcirta, slaucīdams acis. Tu ta�u zini, ka es neesmu tāds kā jūs. Es nebiju izcils students. Es neesmu ģēnijs. Es esmu idiņ�.

-�� Pat nesāc! Tu esi tikpat labs kā mēs.

-�� Neesmu gan. Obera balss vēl joprojām bija apslāpēta. Tu pats to teici, un tev bija taisnība: es tāds neesmu.

-�� Esi gan.

-�� Neesmu vis! Obers teica. �ī ir jau sestā vieta, no kuras ma�ni atlai�. Nākamo atkal meklē�u mēne�iem ilgi! Un tas noteikti būs vēl sliktāks darbs nekā iepriek�ējais. Man dzīvē iet tāpat kā mūsu galda spēlē dibinātajai kompānijai no vienas neveiksmes citā.

-�� Ober, netiesā sevi tik skarbi! vēl joprojām turēdams roku draugam uz pleca, teica Bens. Dzīve nav iestājeksāmens augst�skolā, un vidējā atzīme tajā netiek rēķināta. Tikai spēcīga perso�nība varēja tikt tik tālu. L^ai nu kā, bet to tev neatņemsi.

-�� Man nekā nav, atraudamies no Bena, norūca Obers. Ne�esmu ne gudrs, ne attapīgs. Stresa apstākļos strādāt nespēju. Kā�dēļ tad, pēc tavām domām, nevaru noturēties nevienā darbā? Ari �ajā man jau mēne�iem ilgi neveicās, un viņi mani tik un tā drīz vien būtu atlaidu�i. Gājiens ar Riku tikai paātrināja beigas.

-�� Tu maldies, Bens teica.

-�� Kā tu to zini? Obera acis atkal pieplūda ar asarām. Tevis tur nebija. Darbā tu mani ne reizi neesi redzējis. Lielākoties es vis�pār nesapratu, kas jādara!

-������������ Tu ta�u biji administratora palīgs, Bens viņu pārtrauca.

-�� Tas ir lielisks darbs!

-�� Tas nebija nekāds lieliskais darbs. Obers ar delnas virspu�si noslaucīja asaras. Un ieguvu es to tikai tāpēc, ka izmeklēju lietu par draudu vēstuli, ko pats uzrakstīju. Ja nebūtu tās, es vēl joprojām atbildētu uz telefona zvaniem. Elsodams viņ� paskatī�jās uz Benu. Kāpēc gan tā vajadzēja notikt?

Pārsteigts par Obera emocionālo sabrukumu, Bens gandrīz ne�pazina cilvēku, ar kuru draudzējās kop� pamatskolas laikiem. Tā kā histērija nemazinājās, Bens centās glābt situāciju.

-�� Visā vainīgs esmu tikai es, viņ� teica, apskāvis draugu.

-�� Kaut viss butu tāpat kā tolaik, kad mēs tikko te ievācāmies! Obers teica, piespiedis seju Benam pie pleca. Esam tikai mes �et�ri. Nekādu konfliktu. Nekādu strīdu.

-�� Tā būs, Bens teica. Apsolu.

-�� Nebūs vis, Obers iebilda. Nekas vairs nebūs kā agrāk. Viss beidzies. Mums pienāku�as beigas.

-�� Nav gan! Bens iesaucās. Mēs vēl joprojām esam draugi. Mēs tiksim galā.

-�� Netiksim vis! Obers �ņukstēja. Jūs ar Nātanu tik tikko saru�nājaties. Ēriks ar Nātanu nerunā vispār. Man �ī bijusi sliktākā die�na mū�ā, bet viņi ir tik sasodīti aizņemti, ka pat nepārradās mājās, lai apraudzītu mani. Tā nav nekāda draudzība. Tas ir pārpratums.

-�� Mums vēl nav beigas, Bens neatlaidās. Riks nekādā ziņā�

-�� Kāda nozīme tam, ko darīs Riks! Obers iegaudojās. Mai�sam gals vaļā. Nātans tev nekad nepiedos, ka mani atlaida. Ka�mēr Nātans dusmosies uz tevi, Ēriks dusmosies uz viņu. Un tu tur neko nevari līdzēt.

Klusēdams Bens raudzījās uz draugu, jo saprata, ka viņam taisnība.

-�� Un tu? Bens beidzot iejautājās. Vai tu man piedosi?

Obers izslaucīja acis.

-�� Nezinu.

-�� Bet�

-�� Lūdzu, paklusē! Obers viņu pārtrauca. �obrīd neko ne�gribu dzirdēt.

Iekams Bens paguva kaut ko pateikt, iezvanījās telefons. Bens paskatījās uz to, tad atkal uz Oberu.

-�� Pacel! tas teica. Zinu, ka tu to gribi izdarīt.

-�� Tā nav, Bens iebilda. Tikai�

-�� Pacel! Obers uzstāja.

Bens paķēra klausuli.

-��� Hallo! �

-�� Vai vēl neesi aizmirsis Wayne&aPortnoy? dzīvespriecīgi ap�jautājās Olkots.

-�� Adrians? aizkaitināts iesaucās Bens.

-�� Protams, Olkots atbildēja. Tu teici, lai piezvanu, un tad mēs norunāsim laiku, kad kopā papusdienosim, tāpēc es nolēmu�

-�� Adrian, kāpēc tu man zvani uz mājām? Bens jautāja, pie�celdamies kājās un nogā�ot telefona aparātu uz grīdas.

-�� Atvaino! Olkots teica. Sekretāre tiesā teica, ka tevis vairs nav, bet es gribēju satikties ar tevi pirmdien.

-�� Uzklausi mani, Bens teica, cie�āk satvēris klausuli. Nekad vairs nezvani man uz mājām! ja neesmu darba, negribu, lai mani traucē. Patiesību sakot, negribu, lai mani traucē arī darbā. Par firmu es visu zinu, un vēl vienas pusdienas neaizvilks mani uz turieni.

-�� Es� Olkots nostostījās.

-�� Neko negribu dzirdēt, Bens viņu pārtrauca. ja gribē�u iet pusdienās, es pats piezvanī�u. Bet tikmēr liec mani mierā! Man nav laika.

Nenogaidījis Olkota atbildi, Bens nometa klausuli.

-�� Kas tas bija? Obers jautāja.

-�� Nekas, Bens attrauca. Tas bija� Telefons iezvanījās at�kal, un Bens pacēla klausuli. Adrian, es saprotu, ka tev ļoti �ēl, bet tagad es par to nevēlos runāt.

-�� Es neesmu Adrians, un patie�ām nav, ko no�ēlot.

-�� Riks? Bens iesaucās, jau zinādams atbildi uz �o jautājumu.

-�� Izklausās, ka tev neklājas viegli, Riks teica. Obers atlaists no darba, viņ� ir uz sabrukuma robe�as, un tu kliedz uz cilvēku, kas cen�as tevi savervēt darbam savā firmā. Teik�u godīgi, es tavā vietā nebļautu ne u/. vienu, kas man piedāvā darbu.

Bens pagriezās pret Oberu.

-�� Riks visu dzirdējis. Acīmredzot māja ir noklausī�anās ierī�u pilna. Tad viņ� atkal uzrunāja zvanītāju: Ko tu gribi, Rik?

-� Tu zini, ko es gribu, Riks teica. Vienīgais jautājums: vai tu man to dosi.

Bens apsēdās uz dīvāna.

-�� Un kā tu domā?

-�� Manuprāt, Obera dēļ tev lūst sirds. Tāpēc sliecos domāt, ka tu piekritīsi, Riks atzinās. Es tikai gribu pateikt, ka, paziņojot man lēmumu, tu vēl joprojām vari tikt sveikā cauri.

-�� Paldies par pretimnāk�anu! Bens teica. Ņem�u to vērā.

-� Ja lēmums būs man labvēlīgs, mēs nekad vairs nesatiksimies. I ieta būs beigta. Tu paliksi savā amatā. Nātans savējā. Es bū�u dabūjis, ko gribēju. Visi būs laimīgi. Neļaudams Benam iebilst,

Riks turpināja: Ja atbilde ir pozitīva, svētdien pēcpusdienā do�dies uz Amerikas vēstures muzeju. Līdzās informatora galdam ir telefona aparāts. Gaidi tur, un es paziņo�u, kur mēs satiksimies. Ja tevis nebūs, tava �eku grāmatiņa un Nātana vēstule tiks nodo�ta jūsu abu priek�niekiem.

-�� Mēs tiksimies, dzedri noteica Bens un, vairs neteicis ne vār�da, nolika klausuli.

-�� Ko viņ� teica? Obers jautāja.

-�� Kā es ienīstu to riebekli! Bens iesaucās. Viņ� ir tik saso�dīti pa�apmierināts!

-�� Pastāsti, ko viņ� teica!

-�� Ne �eit, Bens teica, paskatīdamies apkārt. �ajā vietā vairs ne vārda. Bens piecēlās no dīvāna. Iesim prom!

-�� Nemū�am! Obers protestēja. Man tas viss apriebies līdz kaklam! Ej viens!

-�� Do�os pie Lisas. Tur runāt ir dro�āk.

-�� Man vienalga, uz kurieni tu ej. Man pietiek.

-�� Vai ar tevi viss būs kārtībā? Bens jautāja, paceldams zemē nomesto mēteli.

-�� Un ar tevi būtu? Obers jautāja. Man vienkār�i jāizguļas.

Sapratis, ka iebilst nav nozīmes, Bens aizpogāja mēteli, paņē�ma portfeli un pagriezās uz durvju pusi. Viņ� jau grasījās doties ārā, kad durvis atsprāga vaļā un pa tām iebrāzās Nātans.

-�� Pie velna, uz kurieni tad tu? Nātans jautāja Benam.

-��� Prom! attrauca Bens, kuru kaitināja Nātana apsūdzo�ais tonis.

-�� Pagaidi! Nātans teica un, pievērsies Oberam, jautāja: Vai tevi patie�ām atlaida? Kad Obers palocīja galvu, Nātans atkal pagriezās pret Benu. Tu nekur neiesi.

-�� Tie�ām? Bens iesaucās. To mēs vēl redzēsim!

Un nākamajā brīdī viņ� izgāja pa durvīm.

Bens skrie�us metās uz tuvāko telefona būdiņu. Noskrējis vai�rākus kvartālus, viņ� beidzot to atrada. Izvilcis no �aketes kaba�tas saņurcītu papīra lapiņu, viņ� paķēra klausuli un uzspieda Derosas astoņsimta numuru.

-�� Atbildi ta�u! Bens izgrūda, iekams bija atskanējis pirmais signāls.

Viņ� nepacietīgi gaidīja, kamēr kāds pacels klausuli, ta�u viņu nobiedēja tikai automātiskā atbildētāja balss:

-�� Numurs, uz kuru jūs zvanāt, neeksistē. Lūdzu, pārbaudiet to un zvaniet vēlreiz!

Bens atkal uzgrieza numuru �oreiz uzmanīgi pārbaudīdams, vai spie� pareizos ciparus. Un atkal atskanēja automātiskais at�bildētājs:

-�� Numurs, uz kuru jūs zvanāt, neeksistē. Lūdzu, pārbaudiet to un zvaniet vēlreiz!

-�� Neiespējami! Bens iesaucās.

Aizvēris acis un abām rokām aptvēris telefona aparātu, viņ� mēģināja izsecināt loģisku izskaidrojumu tam, kāpēc numurs vairs neeksistē. Izskaidrojuma nebija.

-�� Nelietis! Bens iesaucās, ar dūri triekdams aparātā. Strauji puksto�u sirdi viņ� pagriezās un iekliedzās: Ei, pui�i, vai jūs esat �eit? Sasodīts, kas notiek?!

Cerēdams saņemt atbildi, ta�u patiesībā zinādams, ka tādas nebūs, viņ� klusēdams gaidīja. Nekā. Lūkodamies apkārt, Bens nopētīja katru koku, krūmu, ikvienu piemērotu slēptuvi. Joprojām nekā. Viņ� bija viens. Pamanījis uzrakstu Brīi�s uz smaragdzaļa taksometra jumta, Bens izlēca tā priek�ā, un auto spēji nobrem�zēja, lai nenotriektu viņu no kājām.

-�� Ei, kas notiek? Vai tu esi traks? �oferis uzsauca, kad Bens atvēra taksometra dunas.

-�� Vai zini kādu lētu moteli? Bens jautāja, kāpdams iek�ā.

-�� Da�us zinu, nesatricināmā mierā atbildēja �oferis.

-�� Aizved mani uz kādu no tiem! Bens pavēlēja.

�oferis stūrēja uz Konektikutas avēnijas pusi.

-�� Viss kārtībā? viņ� pajautāja.

Bens raudzījās ārā pa aizmugurējo logu, lai pārliecinātos, vai nav sekotāju.

-�� Jā, viņ� atbildēja. Viss ir vislabākajā kārtībā.

Pēc desmit minūtēm taksometrs apstājās pie Pieminekļa vies�nīcas vienkār�as vienstāva ēkas ar neona uzrakstu: Ir brīvas vie�tas. Bens samaksāja �oferim un, iegājis viesnīcā, nostājās pie re�ģistratūras.

-�� Man vajadzīga istaba.

Ielikusi portfeli trīs tuvākajā laikā paziņojamos lēmumus, Lisa sagatavojās garam brīvdienām. Labi zinādama, ka Augstākajā tie�sā būs jāstrādā katru nedējas nogali, Lisa paņēma līdzi ari trīs disketes, Holisa uzrakstītos komentārus un duci līdzīgu, jau ag�rāk pieņemtu lēmumu kopijas. Aizslēgusi portfeli, viņa uzspieda kodu. Kad viņa jau grasījās ģērbt mēteli, iezvanījās telefons.

Ba�īdamās, ka tas varētu but Holiss ar jauniem uzdevumiem vai vēl kādu labojumu, Lisa uzreiz nepacēla klausuli. Un tomēr viņa kārtējo reizi nenoturējās klausule bija jāpaceļ.

-�� Hallo! Te Lisa.

-�� Lisa, man ar tevi pēc iespējas ātrāk jāsatiekas, Bens lūdzās.

-�� Ko? Lisa jautāja. Kur tu esi?

-�� Pieminekļa viesnīcā. Aptonā, netālu no Vanesas metro. Se��padsmitā istaba.

-�� Kas notika ar Oberu? Vai ar viņu viss kārtībā?

-�� Izstāstī�u vēlāk, Bens teica. Bet tagad, lūdzu, pasteidzies! Nezinu, ko lai iesāk.

Pēc �etrdesmit minūtēm Bens izdzirdēja klauvējienu pie durvīm.

-��� Kas tur ir? viņ�, aizdomu pilns, jautāja.

-�� Ver vaļā! Lisa teica.

Bens vispirms paskatījās durvju actiņā un tikai tad ielaida kolēģi.

-�� Kas noticis? Lisa tūdaļ jautāja.

Bens palūkojās gaitenī, lai pārliecinātos, ka Lisa atnakusi vie�na, un tad aizcirta durvis un aizslēdza tās.

Lisa nepatikā sarauca degunu.

-������������ Jauka vietiņa, viņa teica, pamanījusi atlīmēju�os tapeti.

-��� Kāpēc mēs nevarējām satikties kanalizācijas akā? Tur ir tīrāk un dro�āk.

-�� Riks mana mājā ierīkojis noklausī�anās ierīces, Bens teica, vēl joprojām skatīdamies durvju actiņā. Un es nebūt nebrīnītos, ja arī tavējā būtu pilna. Iedomājos, ka vajadzētu aprunāties neit�rālākā vietā.

-�� Tad stāsti, kas noticis, Lisa mudināja, apsēzdamās uz vie�nas no divām gultām.

Pagriezies Bens atslīga pret durvīm.

-�� Viņu nav, Bens teica. Viņi ir prom. Domāju, viņi metu�ies uz pretējo pusi. Tikai tā�

-�� Lēnāk! Ne visu uzreiz! Lisa lūdza. Kas ir prom?

Bens piegāja pie otras gultas un apsēdās Lisai pretī.

-�� Dro�ībnieki. Dero�a. Viņu nav, Bens skaidroja. Parunājis ar Oberu, nolēmu izmantot trauksmes pogu, bet�

-Tu zvanīji no savas mājas? Lisa jautāja. Tu traks esi, vai? Riks dro�i vien dzirdēja�

-�� Gāju uz telefona automātu. Numurs vairs neeksistē. Neviens neatbild.

-Tu joko? Dero�a ta�u teica�

-�� Es zinu, ko viņ� teica. Bet nu ir skaidrs, ka viņ� meloja. Do�māju, ka viņ� jau no pa�a sākuma strādāja kopā ar Riku. Padomā Dero�a ta�u nebūs neko stāstījis Langenam un Fiskam, lai arī viņi ir dro�ībnieki, kas strādā Augstākās tiesas namā. Viņ� piekodi�nāja, lai es nevienam citam neko nestāstu. Rakstisku zvērestu viņ� no manis gan nepaņēma. Viņ� pat ieteica nodot Rikām sagata�voto lēmumu. Domāju, Riks pie Derosas bijis jau pirms manis.

-��� Nu, nezinu, Lisa teica, paņēmusi vienu spilvenu. Vai tu tie�ām domā, ka Rikām bijusi iespēja iekļūt Dro�ības dienesta birojā?

-�� Tu smejies? Bens jautāja. Ari es tajā vienkār�i iegāju. Tu netici, ka Riks spēj to pa�u?

Lisa palocīja galvu.

-�� Bet tas vēl nenozīmē, ka viņi patie�ām ir uz vienu roku.

-��� Bet ko lai es tagad daru?

-�� Daudz iespēju jau nav. Es tavā vietā rīt mēģinātu sazināties ar Dero�u. Cik mums zināms, plāns vēl joprojām darbojas, un sek�retāre varbūt vienkār�i nepareizi uzrakstījusi numuru.

-��� Un ja nu man neizdosies sazināties?

-Tad es apsvērtu iespēju pielikt visam punktu. Ietu uz avīzi, pie Holisa, pie ikviena, kas būtu gatavs klausīties, ta�u panāktu, lai notiku�ais nonāk atklātībā.

-Jau stundu es par to domāju. Ja pret mani ir gan Dero�a, gan Riks, man ir beigas.

-������������ Tad jau atbilde tev rokā, Lisa teica, aizmetusi spilvenu.

-�� Atradīsi Dero�u, lieliski. Ja viņ� nomainījis komandu, tu visu

izstāstīsi �urnālistiem, un būsi nogremdējis ari viņu. Lai vai kā, līdz svētdienai viss būs beidzies.

-�� Lieliski! Bens izsaucās sarkastiskā tonī. Nu man atlicis tikai izdomāt, ko teik�u saviem draugiem.

-�� Erik, tas esmu es, Bens teica, vēl joprojām sēdēdams uz mo�teļa gultas malas.

-�� Kur tu esi? Ēriks jautāja. Nātans teica�

-�� Esmu pie Lisas, Bens meloja. Mājās negribējās runāt.

-�� Vai �onakt mājās būsi?

-�� Nē, gulē�u �eit.

-�� Iespējams, izcila doma, Ēriks norādīja. Stāsti, kas noticis! Dzirdēju, Riks atkal zvanījis?

-�� Aizmirsti Riku! Gribu ar jums satikties, lai visu izrunātu.

-�� Saki, kur! Es bū�u.

-�� Gribu, lai atnāktu jūs visi, Bens paskaidroja. Tu, Nātans un Obers.

-�� Labi. Kur un cikos?

-�� Rīt astoņos vakarā. Un satiksimies tur, kur atzīmējām savu pirmo dienu Kolumbijas apgabalā.

-�� Vai pie�

-�� Nevajag! Bens pārtrauca draugu. Telefons nav dro�s.

-�� Ak jā. Obers man jau teica.

-�� Tie�i tā, Bens noteica. Starp citu, kā viņ� jūtas?

-�� Traki. Nekad agrāk viņu tādu neesmu redzējis. Mēs ar Nātanu runājām ar viņu gandrīz divas stundas, bet viņ� vēl joprojām raud kā nopērts.

-�� Vai vecākiem viņ� jau pateicis?

-�� Baidās zvanīt. Tu ta�u pazīsti viņa mammu! Viņa būs klāt, tiklīdz uzzinās, kas noticis.

-�� Zinu. Es jau par to domāju. Godīgi sakot, manuprāt, no tā viņ� baidās visvairāk.

-������������ Nedomāju, ka viņ� vispār no kaut kā baidās, Ēriks teica.

-��� Neesmu īsti pārliecināts, vai viņ� vispār pārdzīvo darba zau�dējumu. Es domāju, ka viņ� visvairāk pārdzīvo to, ka mēs vairs neturamies kopā.

-�� Ari man viņ� to teica.

-�� Viņ� ir pārāk sabiedrisks dzīvnieks, Ēriks secināja. Obers ir kā kucēns: ja visi ir laimīgi, ari viņ� ir laimīgs; ja visiem slikti, ari viņam ir slikti.

-�� Parunā ar viņu vēl! Esmu pārliecināts, ka ar viņu viss būs kārtībā.

-�� Piekritu. Tikai�

-�� Ben, vai tas esi tu? pacēlis klausuli dzīvojamā istabā, nik�ni iesaucās Nātans. Kur, pie velna, tu pēdējās trīs stundas esi bijis? Stiep savu pakaļu�

-�� Nemāci man, kas darāms! Bens atcirta. Ja gribi izkauties un izkliegties, atnāc rīt uz satik�anos. Es jau pateicu Ērikam, uz kurieni.

Un Bens nolika klausuli.

Bija agrs sestdienas rīts, un Bens, nespēdams aizmigt, sēdēja gultā. Otrajā gultā dusēja Lisa, kuru tādas problēmas nemocīja. Bens paskatījās pulkstenī tas rādīja septiņi. Sasniedzis dzīves rekordu stāvē�anā zem du�as, viņ�, cerēdams aizmirsties, skatoties multipli�kācijas filmas, ieslēdza televizoru, ta�u skaņu nogrieza. Diem�ēl nekā prātīga nebija, tāpēc Bens atkal izslēdza televizoru un atgrie�zās gultā. Apmēram stundu viņ� blenza apmestajos ģip�a griestos.

Deviņos Bens ienesa telefonu vannas istabā. Apsēdies uz tua�letes poda vāka, viņ� piezvanīja uz izziņu biroju un palūdza Dro��ības dienesta tālruņa numuru. Uzgriezis to, viņ� lūdza savienot ar direktoru Dero�u.

Pēc brī�a atsaucās kāda sieviete.

-�� Direktora Derosas birojs. Kā varam palīdzēt?

-�� Vai direktors �odien ir darbā? Bens jautāja tik laipni, cik vien iespējams.

-�� Man ļoti �ēl, bet viņa nav. Vai es varu jums palīdzēt?

-�� Iespējams, varat gan, Bens teica, pēc balss pazinis Derosas sekretāri. Mani sauc Bens Edisons. Es pirms pāris nedēļām biju ieradies, lai direktoram tie�i rokās nodotu kādu tiesne�a Holisa sūtījumu. Tagad man būtu jānodod vēl viens, tāpēc, iespējams, jūs varētu pateikt, kur direktors būtu sastopams. Lai atstātu lielāku iespaidu, Bens uz mirkli apklusa. Tas ir steidzami.

-�� Mirklīti uzgaidiet! sekretāre teica. Pamēģinā�u savienot ar viņa mājas tālruni.

Bens lūdzās, kaut Dero�a varētu visu paskaidrot: ka tā bijusi tikai ierēdņa kļūda, ka viss ir kārtībā, ka viss vēl joprojām notiek, kā runāts.

-�� Edisona kungs?

-�� Klausos, Bens teica.

-�� Man ļoti �ēl, ta�u direktors ar jums nerunās. Viņ� tikko man pateica, ka nesaprotot, par ko jūs runājat. Viņam nav ne jausmas, kas jūs tāds esat.

-�� Viņ� ļoti labi zina, kas es esmu, Bens uzstāja. Un jūs arī zināt, kas es esmu. Mēs tikāmies pirms divām nedēļām�

-�� Man ļoti �ēl, Edisona kungs. Es runāju ar direktoru perso�niski, un viņ� atbildēja tie�i tā.

-�� Ko jūs tur stāstāt? Kā jūs sauc? Bens noprasīja.

-�� Visu labu, Edisona kungs! sekretāre novēlēja un pārtrauca sarunu.

Nolicis klausuli, Bens atskārta, kas patiesībā noticis. Tātad, viņ� nodomāja, man beigas. Raudzīdamies cietajā linoleja grīdā, Bens prātoja, kas nu būtu darāms. Viņa domas pārtrauca vannas ista�bas durvju atvēr�anās. Pacēlis acis, viņ� ieraudzīja Lisu, kas acīm�redzot visu bija dzirdējusi.

-�� Ko tev teica? Lisa jautāja.

-�� Dero�a vairs nepiedalās, Bens trīso�ā balsī stāstīja. Viņ� pat nevēlējās runāt ar mani.

-�� Tātad visam beigas, Lisa secināja, atspiedusies pret dur�vju stenderi. Vai iesi pie �urnālistiem?

-�� Nezinu, vai pie �urnālistiem, bet kādam man tas noteikti jā�izstāsta.

-�� Es izvēlētos Holisu.

-�� Varbūt, Bens atteica, galvā apsvērdams visas iespējamās sekas. Iedomājos, ka man to visu vajadzētu arī uzrakstīt. Lai viss, kas notiks, būtu dokumentēts.

-�� Es par rakstī�anu tik daudz neuztrauktos, Lisa teica. Bet pirms stā�anās publikas priek�ā tev jāsatiekas ar dzīvokļa biedriem.

Pusastoņos vakarā Bens ieelpoja dzestro janvāra gaisu un ap�sēdās uz viena no nedaudzajiem betona soliem, kas ieskāva D�efersona pieminekli. Nespēdams mierā nosēdēt, viņ� vairākkārt mainīja pozu, pūlēdamies iekārtoties ērtāk. Raudzīdamies uz tuk�

�o gājēju celiņu, kas no ūdens veda pie pieminekļa, Bens nopētīja apkārtni apskatīja visu, nekam īsti nepievērsdams uzmanību. Pēc piecpadsmit minūtēm viņ�, nepacietīgi gaidīdams dzīvokļa biedrus, pulkstenī raudzījās ik pēc trīsdesmit sekundēm. Sācis sa�prast, ka viņi acīmredzot tā arī neieradīsies, Bens paskatījās uz D�efersona melnkoka statuju un prātoja, kāpēc bija pakļāvies Lisas pierunā�anai.

-�� Sasodīts, kāpēc mums vispār vajadzēja nākt �urp? pēk�ņi atskanēja balss no pieminekļa rietumu puses. Auksts. Kopā ar Nātanu pienācis bronzas statujai pavisam tuvu, Ēriks paskatī�jās uz valsts tre�o prezidentu. Teiksim tā, vēlu vakarā satiekoties pie viena no pasaules ievērojamākajiem pieminekļiem, jūtos kā spiegu filmā.

-�� Prieks, ka vismaz tev ir jautri, sa�utis noteica Nātans.

-��� Paklau, es saprotu, ka tu esi dusmīgs, Bens teica. Mēs visi jūtamies nelāgi. �ī ir bijusi briesmīga nedēļa. Tad beidzot sāk�sim un�

-�� Neuztver to personiski, ta�u man �obrīd nav noskaņojuma sirsnīgām sarunām, Nātans teica.

-��� Dod viņam iespēju, a�ais puisi! Ēriks pārtrauca draugu.

-�� Viņ� mūs �urp uzaicinājis, lai aprunātos. Mazākais, ko tu vari izdarīt, uzklausi!

-�� Atnācu, lai noskaidrotu tikai vienu, Nātans teica, sakrus�tojis rokas uz krūtīm. Vai tu beidzot iesi atzīties?

Bens nelikās dzirdējis �o jautājumu.

-�� Kur ir Obers?

-�� Viņ� teica, ka nokavēsies, Ēriks paskaidroja. Kad gājām prom, viņ� pa telefonu runāja ar savu māti.

-�� Nesaprotu, ko tu no manis gribi. Obers cīnījās ar asarām.

-��� Kas tad tas par jautājumu? iesaucās Barbara Obermane.

-�� Gribu, lai tu atgrieztos darbā.

-�� Mamm, to es nevaru. Mani atlaida. Viņiem nepatika, kā es strādāju, un mani atlaida.

-�� Nestāsti nu! Ej atpakaļ un pasaki, ka tu mainīsies. Saki, ka strādāsi par mazāku algu un divreiz ilgāku laiku. Vienalga, kā, bet dabū to darbu atpakaļ!

-�� Kādēļ tev ir tik svarīgi, lai es strādātu tie�i tajā vietā?

-�� Kādēļ tik svarīgi? Iekal savā galviņā, Viljam: tev ir vajadzīgs tie�i �is darbs. Tā ir vienīgā vieta, kur tu esi paaugstināts. Vienīgā vieta, kur tu esi respektēts. Vienīgā vieta, kur tu neesi atlaists pir�mo se�u mēne�u laikā. �etru gadu laikā tu nekur neesi varējis no�turēties un nu esi palaidis garām arī �o iespēju.

-�� Atradī�u jaunu darbu, Obers teica. Bens un Nātans teica, ka palīdzēs.

-�� Aizmirsti Benu un Nātanu! Tu alla� klausi tikai Benu un Nātanu. Negribu par viņiem neko dzirdēt. Benam un Nātanam atrast jaunu darbu ir viegli. Viņi patīk darba devējiem, patika koled�as profesoriem, augstskolas rektoram un pat bērnudārza audzinātā�jām. Viņiem darbu atrast ir viegli. Tev tev būs daudz grūtāk.

-Bet viņi teica�

-�� Man vienalga, ko viņi saka, Barbara pārtrauca dēlu. Tu neesi viņi. Kāpēc tu domā, ka viņi no tiesas meklēs tev darbu?

-�� Viņi ir mani draugi.

-�� Liela mui�a! Tavi draugi! Viņi pat nezina, ko nozīmē meklēt darbu. Viņi nekad nav dzīvoju�i reālajā pasaulē. Meklēt darbu no�zīmē stundām ilgi staigāt no vienas vietas uz citu. Atceries, cik grūti bija dabūt vietu pie senatora Stīvensa?

-Jā, bet�

-�� Nekādu bet. Tu pats pirms pāris mēne�iem teici: viņi visu lai�ku strādā, un viņiem nav laika meklēt tev darbu.

-� Jā, bet Bens palīdzēja man atrast �o darbu. Varbūt viņ� varēs�

-�� Neko viņ� nevarēs! Barbara atcirta. Tev jāiemācās pa�am ar visu tikt galā! Viņi varbūt ari ir tavi draugi, ta�u nav tevis vērti. Kad pienāk laiks meklēt darbu kā vienmēr �ajā pasaulē -, tev pa�am jākārpās uz aug�u. Bet tagad liec nost klausuli un pado�mā par to, ko es tev teicu. Nākamreiz zvani tikai tad, kad būsi atgriezies darbā.

-�� Es tev uzdevu jautājumu, Nātans teica, pūzdams dzestrajā gaisā elpas mutuļus. Vai tu izstāstīsi visu varas iestādēm?

-��� Līdz tam mēs vēl nonāksim, Bens sacīja un norādīja uz tuk�ajām vietām sev līdzās. Varbūt apsēdīsieties?

-�� Es varu ari pastāvēt, Nātans teica, savukārt Ēriks apsēdās.

-�� Lieliski! Stāvi ar! Bens pameta acis pār plecu.

-�� Par ko tu tā uztraucies? Nātans jautāja.

-�� Un kā tu domā?

-�� Vai varat vienreiz aizvērties? Ēriks iesaucās. Kaut uz mir�kli izbeidziet strīdēties un nomierinieties! Norādījis uz Benu, viņ� piebilda: Runā!

-�� Paldies! pieklusinājis balsi, teica Bens. Pa telefonu negri�bēju teikt, ta�u rīt no rīta ie�u atzīties. Tā kā �is lēmums ietekmēs visus, gribēju vispirms aprunāties ar jums.

-��� Man nekas nav apsprie�ams, Nātans iebilda. Es savu lēmumu pieņēmu, tiklīdz uzzināju, ka Obers palicis bez darba.

-�� Labi, Bens noteica. Un tu, Erik?

-�� Viss ir tavās rokās. Galvenais, lai viss beidzas labi.

-�� Citu iespēju es neredzu, Bens teica. Notikums ar Oberu satrieca mani līdz sirds dziļumiem. Viņu atlaida manis dēļ; ari jūs esmu pakļāvis briesmām. Beidzot tam jāpieliek punkts.

-��� Ļoti augstsirdīgi, Nātans no�ņāca. Bet es tevi brīdinu: labāk izdari to jau rīt.

-�� Vai arī tu to izdarīsi manā vietā? kā aizstāvēdamies pa�jautāja Bens.

-�� Sasodīts, tev taisnība! Es to izdarī�u! Nātans atcirta. Un nemaz nejutī�os vainīgs. Patiesību sakot, tev ir ne�ēlīgi paveicies, ka mans priek�nieks brīvdienās nestrādā, citādi es jau �odien būtu tevi nosūdzējis.

-�� Vai tu tomēr nevarētu nomierināties? Ēriks jautāja.

-� Vai tu nevarētu aizvērties? Nātans uzbrēca. Lai ari kā Benu aizstāvētu, viņ� tev vēl joprojām nav līdz galam visu piedevis.

-�� Kas ar tevi notiek? Bens jautāja.

-�� Kas ar mani notiek? Nātans iesmiedamies atjautāja. Re�dzi, kas notiek: vakar no darba atlaida manu draugu; vainīgs esi tu; apdraudēta ari mana vieta; un es neuzticos ne tev, ne Ērikam. Bet citādi viss ir burvīgi!

-�� Paklau, tu varētu�

-�� Nē, tagad klausīsies tu! Nātans izkliedza vējainajā gaisā, kas svilpoja ap pieminekli. Tev jātiek pāri zelta puisēna sindro�mam. Vienreiz tavā perfektajā dzīvītē kaut kas nogājis greizi. Tu pats esi vainīgs. Tu pats esi aizrijies. Tu pieļāvi milzīgu kļūdu,

un nu tev jāuzņemas atbildība. Ja tas attiektos tikai uz tevi, es teik�tu, lai dari, ko gribi. Bet, ja tu domā, ka es vienkār�i stāvē�u malā un noraudzī�os, kā tiek sagrauta mana karjera, kamēr tu veltīgi �ķied laiku, medījot Riku, tu esi pagalam traks. Paskaties patiesī�bai sejā, Ben! Tu esi pārspēts viltībā. Tu zaudēji. Padodies!

-�� Pie velna, aizveries! Bens pielēca kājās un sagrāba Nātanu aiz �aketes atlokiem.

Ēriks tūdaļ metās dzīvokļa biedriem pa vidu.

-�� Ben, izbeidz! Nomierinies!

Kamēr Ēriks mēģināja viņam atvēsināt galvu, Bens kliedza uz Nātanu:

-�� Ja tu uz brīdi aizvērtu savu pretīgo muti, tu saprastu, ka es neatnācu uz �ejieni, lai vērptu intrigas pret Riku. Es atnācu, lai parunātos ar saviem draugiem.

Obers iegāja dzīvojamā istabā un uz kafijas galdiņa nolika kau�dzi grāmatu: �etras augstskolas gadagrāmatas un vienu pārbāztu albumu. Pirmo paņēmis devītās klases gadagrāmatu, Obers uz�ķī�ra savu draugu fotogrāfijas un pasmaidīja par Nātana matu ērku�li. Nonācis līdz Bena fotogrāfijai, viņ� sāka smieties skaļi. Pēdējo�reiz viņ� �o grāmatu bija atvēris pirms kādiem �etriem gadiem un ari toreiz bija pētījis izspūru�o, nopietno, lempīgo idiņu Benu Edisonu. Skatoties uz Ērika fotogrāfiju, Obers atcerējās, cik kaismīgi bija vēlējies palikt pa nakti Ērika mājā galvenokārt tāpēc, ka viņa brālim bija lielākā pornogrāfisko kār�u kolekcija visā apkārtnē.

Atvēris desmitās klases grāmatu, Obers atkal uz�ķīra klases�biedru portretus. Tolaik viņi ieguva autovadītāju tiesības. Ēriks ne tikai pirmais sēdās pie stūres, bet pirmais arī izraisīja avāriju ietriecās tie�i Nātana mātes ma�īnā, kas tobrīd slīdēja ārā no pie�braucamā ceļa. �ķirstīdams vienpadsmitās klases grāmatu, Obers atsauca atmiņā pirmo ballīti Bostonas universitātē. Smiedamies viņ� atcerējās Benu, kas visu nakti mēģināja pārliecināt meitenes, ka viņ� ir Bens Edisons, profesors mīlas lietās.

Atvēris personisko albumu, Obers jutās lepns, ka tik centīgi do�kumentējis draugu sasniegumus. Tur bija izgriezums no The Bos�ton Globe, kur Nātans bija redzams kopā ar Valsts sekretāru, bet Bens tikko bija iestājies darbā Augstākajā tiesā. Albumā bija arī

Erika pirmais raksts augstskolas avīzei, tāpat kā viņa pirmās pub�likācijas Washington Life un Washington Herald. Tāpat bija atroda�ma Herald pirmā vārdu mīkla un Ērika raksts par informācijas no�plūdi Augstākajā tiesā. Tur bija pat paziņojums par Bena un Lisas saderinā�anos. Visi ir tik slaveni, aizvērdams albumu, nodomāja Obers. Viņi visi ir zvaigznes.

-�� Neuzvedies tā, it kā tu būtu upuris! Nātans kliedza, kārto�dams �aketes atlokus. Tas ir pēdējais, ko tev vajadzētu�

-�� Es nekad neesmu teicis, ka esmu upuris! Bens atcirta, ka�mēr Ēriks centās viņu turēt dro�ā attālumā no Nātana. Es zinu, ka mani piekrāpa. Jā, es atzīstu, ka Obers darbu zaudēja manas vainas dēļ. Ko vēl es varu teikt?

-�� Tā jau ir tava nelaime, Nātans klusi iesāka. Tu domā, ka esi atbildīgs tikai par to, ka Obers palika bez darba. Bet tev būtu jāatbild par daudz ko citu arī. Viss sākās tie�i tevis dēļ, Ben! Vēl vairāk tevis dēļ tas vēl joprojām turpinās!

-��� Domā, es to nezinu? Bena balss aizlūza. Man mirt gri�bas, kad�

-�� Ak tad tagad tu jūties vainīgs?

-� Jūtos vainīgs kop� pirmās tik�anās ar Riku. Ko vēl, tavuprāt, man vajadzētu teikt? �ī lieta jau mēne�iem ēd manus nervus!

-�� Tā tam arī vajadzētu būt, Nātans teica. Ceru�

-�� Mums viss ir skaidrs, Ēriks viņu pārtrauca. Vai tagad tu varētu mazliet paklusēt?

-�� Nē, nevaru, Nātans atteica. Gribu būt pārliecināts, ka viņ� saprot, ko es par to visu domāju.

-�� Es zinu, ko tu domā� Bens iesāka.

-������������ Neko tu nezini, Nātans atcirta jau daudz skaļākā balsī.

-�� Ja tu zinātu, mēs �eit tagad nestrīdētos. Kop� dienas, kad saņē�mām tās Rika vēstules, tu zināji, kas varētu notikt. Jau tobrīd tev vajadzēja saņemt dū�u un atzīties visā ja ne sevis, tad pārējo dēļ. Tas, ka tu ļāvi visam nonākt tik tālu, liek domāt�

-�� Ka esmu nelietis, kam sve�a vainas apziņa? Bens minēja.

-�� Nē, atguvies atbildēja Nātans. Ka es vairs negribu ar tevi tikties. Nekad. Tā kā Bens un Ēriks klusēja, viņ� turpināja: Mēs vairs neesam studenti. Mēs nevaram visu laiku būt tikai tavā pusē.

Un nedomā, ka esmu savtīgs. Tu pieļāvi, ka Obers cie� tavas vai�nas dēļ. Un to es tev nekad nepiedo�u. Viņ� ir tavs draugs, un tu nedrīksti viņam tik ļoti nodarīt pāri.

-�� Zinu, izmisis teica Bens. Un es viņam palīdzē�u.

-�� Lai tā būtu, Nātans novilka. �oreiz viss ir daudz nopiet�nāk nekā ar kaut kādu stulbu CMI, Grinnell vai�

-�� Vai tu varētu runāt klusāk? Bens viņu pārtrauca.

-�� Kas tad ir? Nātans atcirta. Vai tu vēl joprojām baidies, ka Riks mūs noklausās? Ka viņ� krāj mūsu sarunu ierakstus?

-�� Aizveries! Bens no�ņāca.

Nātans nostājās pieminekļa pakājē.

-�� Ei, Rik! Vai tu mani dzirdi? Ceru, ka tu klausies�

-�� Sasodīts, aizveries vienreiz! Bens uzkliedza.

-�� �jo �is ir pēdējais brīdinājums! Liec mani mierā! Ja tu saprati, ka Bens baidīsies iet pie varas iestādēm, tad zini, ka es nebaidos!

-�� Nātan, izbeidz! Ēriks uzsauca. Mēs visu sapratām.

Nātans pagriezās pret Benu un norādīja uz viņu ar pirkstu.

-�� Tas, ko teicu iepriek�, nebija joks. Man vienalga, ko tu tālāk darīsi. Bet es pirmdien no rīta ie�u pie sava priek�nieka.

-�� Dari tā, cie�i nolūkodamies prezidenta D�efersona statujā, noteica Bens.

-� Nedusmojies uz mani! Nātans teica. Tā nav mana vaina. Viņ� ar �aketes piedurkni noslaucīja pieri. Erik, iesim?

-�� Es brauk�u kopā ar Benu.

-�� Viņam nav ma�īnas, iebilda Nātans.

-�� Paņemsim taksi.

-�� Kā vēlies.

Un Nātans devās uz stāvlaukuma pusi.

Kad Nātana ma�īna iestūrēja piebraucamajā ceļā, taksometrs, kurā sēdēja Bens un Ēriks, apstājās mājas priek�ā.

-�� Tas nu gan bija ļoti nepiecie�ams, Nātans bilda, kad visi trīs devās uz ārdurvju pusi.

Nelikdamies ne zinis par �o repliku, Bens atvēra durvis un ie�gāja mājā.

-�� Vajadzētu visu izstāstīt Oberam, Ēriks ieteica.

-�� Zinu, Bens teica, ta�u mājā negribu neko runāt. Viņ� uz kafijas galdiņa ieraudzīja gadagrāmatas. Ko gan viņ� te darījis?

-��� Iespējams, kavējies atmiņās par labākiem laikiem, Nātans teica.

-��� Tev es nejautāju, Bens atcirta.

Grāmatu kaudzes virspusē viņ� ieraudzīja papīra lapu un pa�ņēma to rokā.

-��� Ben, Erik un Nātan, Bens klusībā lasīja. Piedodiet! Es nespē�ju jums to visu izskaidrot, bet nezinu, ko vēl lai iesāku, jūs dro�i vien nodomāsiet, ka tā atkal ir viena no Obera trakajām idejām, ta�u saprotiet, ka citādi es nekad nekļū�u laimīgs. Cik vien varu atcerēties, jūs alla� esat mani stiepu�i uz priek�u, bet es esmu jūs vilcis atpakaļ. Pasakiet manai mātei, ka viņa var braukt uz elli, bet Rikām pasakiet, ka es viņam vēlu nāvi. Manai priek�niecei savukārt pasakiet, ka es necentos kāpt pa karjeras kāpnēm, es gribu, lai viņa to zinātu. Ja vēl drīkstu izteikt savu pēdējo vēlē�anos, lūdzu, esiet iecietīgāki cits pret citu! Ilgo�os pēc jums vairāk, nekā spējat iedomāties! Jūs esat mani labākie draugi, un es jūs mīlu. Obers.

-������������� Ak Dievs! Bens iesaucās, traukdamies uz kāpņu pusi.

-�� Ober! viņ� kliedza.

Nātans un Ēriks metās viņam nopakaļ.

-�� Ober, vai tu esi �eit? Bens sauca, klauvēdams pie aizslēgta�jām Obera istabas durvīm. Tad viņ� pagriezās pret Ēriku un Nātanu. Domāju, ka tā bija pirmsnāves zīmīte.

-�� Ober! Atver! sāka kliegt arī Nātans un dauzījās pie durvīm.

-��� Lauziet vaļā! Bens izmisis norādīja.

-��� Paejiet malā! Nātans izrīkoja, pakāpdamies pāris soļu at�pakaļ un tad ar visu spēku triekdamies pret durvīm.

-��� Vēlreiz! Bens komandēja.

Un Nātans atkal triecās pret durvīm.

-��� Sper! Ēriks sauca. Ātrāk!

Nātans blieza ar kāju pa durvīm, un eņģes nokrak�ķēja. Viņ� spēra vēlreiz, un durvis atvērās. Draugi ieskrēja iek�ā.

Obers ar siksnu ap kaklu �ūpojās pie skapja durvīm.

-��� Ak Dievs! Ēriks iesaucās. Ak Dievs! Ak Dievs!

-�� Palīdzi dabūt viņu nost! Bens teica, un viņi ar Nātanu sa�tvēra Obera kājas, lai balstītu ķermeni. Erik, atver durvis!

Ēriks histēriski raudāja. Viņam drebēja rokas un asaras ritēja pār vaigiem, un viņ� pat nedzirdēja lūgumu. Viņ� redzēja tikai Oberu.

-�� Viņ� ir miris!

-�� Atver tās sasodītās durvis! Nātans iekliedzās.

Ēriks atrāva skapja durvis, un Obera augums saguma uz grī�das. Nātans tūdaļ apvēla to uz muguras un sāka elpināt.

-�� Pasteidzies! Bens mudināja, kad Nātans satvēra Obera de�gunu. Dziļi ievilcis elpu, Nātans pūlējās iedvest draugam dzīvību.

-��� Paskaties viņam acīs! Ēriks norādīja uz tuk�o Obera acu skatienu. Viņ� ir miris.

Nātans aizvēra Obera acis un paraudzījās uz Benu.

-�� Aizvāc Ēriku no �ejienes!

-��� Erik, ej lejā! Bens teica. Izsauc ātro palīdzību!

Kad Ēriks izskrēja no istabas, Nātans vairākkārt uzspieda Obe�ra krūtīm un mēģināja saklausīt sirdspukstus.

-�� Pulsa nav! Bens teica, taustīdams Obera delnas locītavu.

-�� Viņ� ir pilnīgi balts, Nātans sacīja.

-�� Mēģini vēl! Bens pavēlēja. Vēlreiz!

Nātans turpināja pūst Obera plau�ās gaisu.

-��� Neapstājies! Bens kliedza, pamanījis bezcerību Nātana sejā. Atkārto vēlreiz!

Un Nātans atkal sāka elpināt draugu. Viņ� no visa spēka spie�da uz Obera krūtīm un darīja visu, lai panāktu kaut mazākās dzī�vības pazīmes. Viņ� mēģināja saklausīt sirdspukstus, ta�u visbei�dzot atrāvās.

-�� Pietiek. Viņ� ir miris.

-�� Ļauj man! Bens teica, pagrūzdams Nātanu sāņus.

-�� Ben, nav vērts.

-��� Palīdzi dabūt viņu lejā! Bens pavēlēja, satvēris Obera kājas. Varbūt ātrajiem izdosies viņu atdzīvināt. Viņiem ir apa�ratūra�

-�� No tās nebūs nekāda labuma, Nātans novilka, apsēzdamies uz grīdas un atslīgdams pret Obera gultas malu. Viņ� ir miris.

Kad mediķi jau bija iznesu�i Obera mirstīgās atliekas no mā�jas, Bens pasniedza policistam pirmsnāves vēstuli. Aprunājies ar visiem dzīvokļa biedriem, viens no virsniekiem iedeva Benam savu vizītkarti.

-�� Es ar jums gribētu aprunāties vēlreiz.

-�� Mēs atnāksim rīt, Bens apsolīja.

Viņ� jutās emocionāli iztuk�ots. Aizvēris acis, Bens centās no�robe�oties no realitātes un atbrīvoties no trulajām sāpēm, kas smeldza plecos.

-�� Pieņemiet mūsu līdzjūtību! teica otrs virsnieks.

-��� Paldies! Bens teica, pavadīdams virsniekus līdz durvīm.

Kad policijas un neatliekamās palīdzības ma�īnas bija aiz�brauku�as, Bens aizvēra durvis. Sagumis uz grīdas, viņ� nogūlās uz muguras un centās sakārtot domas. Pēc minūtes viņ� pievēr�sās Nātanam, kas ēdamistabā sēdēja pie stikla galda.

-��� Kur ir Ēriks? Bens jautāja.

Nātans cauri stiklam vēroja savus purngalus.

-��� Savā istabā runā ar māti.

-��� Ar viņu viss kārtībā?

-��� Kā to ņem, Nātans novilka. Kad viņ� beigs runāt, tev būs jāpiezvana Obera vecākiem.

-��� Man? Bens iesaucās. Es to nespēju.

-�� Spēj gan. Nātans piecēlās un devās uz kāpņu pusi.

-��� Kāpēc es? Bens jautāja, sekodams draugam.

-�� Tu pie visa esi vainīgs, strupi atteica Nātans.

-��� Kā tu uzdro�inies tā runāt! Bens iesaucās.

Nātans pagriezās un neticīgi lūkojās dzīvokļa biedrā.

-�� Neesi? viņ� jautāja, tuvodamies Benam. Bet kur� tad ir vai�nīgs? Nu Nātans un Bens stāvēja dzīvojamā istabā aci pret aci.

-��� Vai Obers? Nē, tā nevar būt Obera vaina. Iespējams, tā ir Rika vaina. Iespējams, manējā. Iespējams, vainīgs senators Stīvenss.

-��� Neviens nav vainīgs, Bens viņu pārtrauca.

-�� Tātad nevienam neko nevar pārmest? Nātans jautāja. Viss pagrābts no zila gaisa?

-��� Protams, tas nekur nav pagrābts. Jā, ja nebūtu manis, Obers, iespējams, būtu dzīvs. Bet tas vēl nenozīmē, ka es viņu nogalināju.

-�� Nē, tu tikai apliki siksnu viņam ap kaklu.

Telpā iestājās saspringts klusums.

-�� Zini, tu reizēm patie�ām esi īsts nelietis.

-��� Es tikai gribu būt dro�s, ka tu�

-��� Ko es? Bens ar asaru pilnām acīm pārtrauca Nātanu. Ka es jūtos vainīgs? Ka apzinos savu vainu? Neuztraucies, es apzi�

nos. Jūtos atbildīgs par simt un vienu procentu. Es to visu iesāku, un tas mani mocīs visu atliku�o mū�u. Līdz pa�ai nāves stundi�ņai nebūs ne dienas, kad nejutī�os vainīgs.

-�� Tā vajadzētu būt.

-�� Tu nezini, kā vajadzētu būt, Bens teica trīso�ā balsī. Obers bija mans labākais draugs! Lai glābtu viņu, es darītu visu, kas manos spēkos.

-�� Tu varēji viņu glābt, Nātans teica. Tev tikai vajadzēja at�vērt muti.

-�� Pie velna, kas ar tevi notiek? Bens sāka kliegt. Nezināju, ka tev ir tik ciets pauris! Es ta�u grasījos iet uz policiju! Par to jau mēs �ovakar runājām! Es nezināju, ka Obers izdarīs pa�nāvību! Es nezināju, ka viņam galvā �ādas domas!

-��� Bet es nezinu, ko tu no manis gaidi. Domā, tu atzīsi savu vainu un es tev atlaidī�u grēkus? Nekā nebūs! Tu viņu nogali�nāji. Vai to tu saproti?

Niknuma pārņemts, Bens iesita Nātanam pa vēderu.

-��� Es viņu nenogalināju!

Sāpēs saliecies, Nātans cīnījās pēc elpas.

-��� Es viņu nenogalināju! Bens atkārtoja. Viņ� izdarīja pa��nāvību!

Vēl joprojām rīstīdamies, Nātans pieskrēja Benam klāt, un kau�joties abi divi uzkrita kafijas galdiņam. Ar rokām darinātais galds sa�ķēlās uz pusēm, gadagrāmatas un albums uzgāzās abiem virsū.

Atrazdamies virspusē, Nātans sagrāba Benu aiz krekla.

-��� Kāpēc tu pieļāvi, ka tā notiek? viņ� kliedza.

Bens atgrūda Nātanu un pietrausās kājās.

-�� Ne mirkli nebiju vēlējies, lai tā notiktu!

-�� Tad kāpēc tu�

-��� Ak, kaut es būtu izdarījis vēl miljonu lietu! Bens atcirta.

-��� Miljons nebija vajadzīgs, Nātans teica. Pietika ar vienu.

-�� Zvēru, ka grasījos rīt iet un visā atzīties!

-��� Kuru interesē, ko tu grasījies darīt? Nātans, asarām ritot pār vaigiem, uzkliedza. Obers nomira jau �ovakar. Viņ� ir beigts, Ben! Mēs viņu vairs nekad neredzēsim! Un miris viņ� ir tevis dēļ. Obera vairs nav!

-�� Nātan, es�

-�� Man pietiek, Nātans teica un devās uz kāpņu pusi. Ne�gribu dzirdēt tavus nolādētos paskaidrojumus. Lai ko tu ari teik�tu, es zinu, ka tu viņu nogalināji. Ceru, ka �ī doma tevi vajās mū��īgi mū�os.

-��� Es jau tev teicu, Ri�ards Klermons sacīja Rikām, ka ne pirkstu viņam nepiedūru. Visu vakaru pavadīju, vērojot trijotnes tik�anos pie D�efersona pieminekļa.

-�� Ja tu melo, policija tevi atradis, Riks brīdināja. Viņi paņē�ma pirkstu nospiedumus.

-�� Es nemeloju! To, ka viņ� izdarījis pa�nāvību, es uzzināju ti�kai tad, kad atgriezos. Novilcis mēteli, Klermons jautāja: Un kop� kura laika tu tā uztraucies par to, kas notiek ar �iem pui��iem?

-�� Man ir pilnīgi vienalga, ja kāds no viņiem zaudē darbu, ta�u nāve ir pavisam kas cits.

-�� Nesaprotu, kāpēc tu tā nervozē, Klermons noteica, apsēz�damies uz viesnīcas plī�a dīvāna. Tu radīji viņiem necie�amus apstākļus, tāpēc vajadzēja būt gatavam, ka to kāds neizturēs.

-�� Bet tā tam nevajadzēja notikt! Riks uzkliedza.

-Ta�u tev vajadzēja zināt�

-��� Nemāci mani! Riks viņu pārtrauca. Kaut ko tādu pare�dzēt nav iespējams.

-�� Bet�

-��� Pietiek! Riks atcirta. Izbeigsim �o sarunu.

-�� Jau beidzam, Klermons teica. Un ko mēs darīsim ar tie�sas lēmumu?

-�� Apsverot situāciju, Riks izņēma no viesnīcas ledusskapja nelielu baltvīna pudeli, nonācu pie secinājuma, ka Bens vairs nepakļausies.

-�� Tu domā, ka rit viņ� uz tik�anos nenāks?

-�� Ne�aubos ne mirkli, atvērdams pudeli, Riks atzina. Pus�dienlaikā viņ� jau runās ar varas iestādēm.

-Ja nu viņ��

-��� Neuztraucies, Riks uzmundrināja kolēģi, līdz turienei viņ� nenonāks.

Sāpju un sirdsapziņas pārmetumu mākts, Bens iegāja vannas istabā un du�ā atgrieza ūdens krānu. Noģērbies viņ� nostājās zem ūdens strūklas, gribēdams pēc iespējas ātrāk aizskalot pēdējo stundu notikumus. Izstiepis sev priek�ā rokas, viņ� atslīga pret du�as kabīnes priek�ējo sienu un ļāva, lai ūdens straume plūst pāri augumam. Trīs minūtes viņ� stāvēja pilnīgi nekustīgi. Lēni un neatlaidīgi sevi pieteica raudiens.

-�� Piedod, Ober! Bens �ņukstēja, un raudas pārtapa histērijā.

-��� Man patie�ām ļoti �ēl.

Vēl joprojām stāvēdams zem ūdens, viņ� iztēlojās, kā nes Obera zārku, un atcerējās, kā bija nesis savu brāli. Bens iztēlojās Obera mātes seju brīdī, kad viņa uzzinās par dēla nāvi, un atcerējās, kā bija raudājusi pa�a māte. Viņ� iztēlojās nākotni bez Obera un atcerējās, kā bija skumis pēc brāļa.

Svētdienas rītā piecpadsmit minūtes pāri deviņiem Bens uz�vilka mēteli un paņēma portfeli. Vēl joprojām nespēdams atgūties pēc Obera nāves, viņ� pūlējās nedomāt par briesmīgo klusumu, kas valdīja mājā. Bens izgāja pa ārdurvīm. Apkārtni klāja svaiga sniega kārta, un viņ� centās trāpīt Ērika un Nātana atstātajās pē�dās. Iedams uz metrostaciju, Bens laiku pa laikam atskatījās pār plecu. Neseno notikumu dēļ viņ� bija kļuvis ārkārtīgi piesardzīgs. Pagriezies ap stūri, viņ� ievēroja vīrieti tum�zilā ziemas mētelī un brūnā mīksta filca platmalē. Viņa seja zem cepures platajām ma�lām nebija redzama. Pēk�ņi līdzās apstājās pelēka ma�īna. Bens tūdaļ pazina Ēriku.

-��� Kā ir? atvēris logu, Ēriks jautāja.

-��� Laikam jau labi, Bens nepārliecino�i noteica un, pakāpies uz ielas braucamās daļas, atspiedās pret logu. Pagāju�onakt gu�lēju tikai kādas piecas minūtes.

-�� Es ari, Nātans atzinās. Nespēju nedomāt par viņu. Visu laiku prātā�

-�� Lūdzu, nerunāsim par viņu! Bens teica, ar cimdotajām ro�kām ieķēries ma�īnas durvīs.

-��� Vai tu visu izstāstīji Lisai?

-��� Piezvanīju vēlu naktī. Nebiju paguvis pabeigt teikumu, kad viņa jau raudāja. Nekad nebiju viņu tādu pazinis. Viņa piedāvā�jās palīdzēt organizēt bēres.

-�� Jauki. Pamanījis portfeli Bena rokās, Ēriks jautāja: Uz ku�rieni tu ej?

-�� Uz prokuratūru.

-�� Tomēr?

-��� Jā, Bens teica. Rīt ap �o laiku jau bū�u pielicis punktu �im murgam.

-�� Vakar nepateicu, bet uzskatu, ka tu rīkojies pareizi.

-��� Paldies! Bens noteica, kad garām pagāja sve�inieks zilajā mētelī. Bens pagriezās, lai nopētītu, kā viņ� pagrie�as ap stūri.

-��� Vai arī tev �is puisis �ķiet aizdomīgs?

-�� Nē. Kas ir?

-��� Man viņ� izskatās dīvains.

-��� Nomierinies! Ēriks teica. Viņ� noteikti nav uztraukumu vērts.

-��� Dro�i vien, Bens novilka, atraudamies no loga.

-�� Aizvest tevi līdz metro? Ēriks piedāvāja.

-��� Labāk līdz centram.

-��� Nav laika. Mājās ātri jāpārlasa da�i raksti un jāskrien atpa�kaļ uz darbu. Līdz metro varu.

-��� Neuztraucies! Bens teica, jau stāvēdams uz ietves. Tos divus kvartālus es noie�u kājām.

-�� Kā vēlies, Ēriks novilka, vērdams ciet logu. Tiksimies va�karā!

-��� Cerams, Bens atteica. Ja līdz vakariņām neesmu uzra�dies, tas nozīmē, ka cen�os vienoties ar prokuratūru.

Kad ma�īna sāka kustēties, Bens turpināja ceļu. Nonācis līdz tirdzniecības centram, viņ� paskatījās visapkārt. Uz veco vīru, kas pa sniegoto ietvi vilka ratus ar pārtikas precēm. Uz neatlaidīgo atlētu, kas lēni skraidīja kopā ar melnu labradoru. Uz lielveikala darbinieku, kas ar liek�ķeri tīrīja ietvi. Uz tuklu sievieti, kas pūlē�jās noturēties kājās. Nespēdams nomierināties, Bens nonāca līdz iemīļotajai maiznīcai. Iedams iek�ā, viņ� centās nenervozēt. Man neviens neseko, viņ� sev mēģināja iegalvot. Steig�us apēdis smalk�maizīti un banānu, Bens noslaucīja muti, aiztaisīja mēteli un at�kal izgāja ārā. Un tūdaļ pamanīja vīrieti tum�zilajā mētelī un brū�najā platmalē.

Bens piesardzīgi devās uz metro pusi, vienlaikus pūlēdamies saprast, kas ir �is sve�inieks. Vīrietis bija Rika augumā, ta�u spē�cīgākas miesas uzbūves. Bet tā varbūt izskatās mēteļa dēļ, prātoja Bens. Sirds sāka pukstēt straujāk, un Bens mēģināja sev iegalvot, ka briesmas ir tikai viņa iztēles auglis. Nomierinies, viņ� mēģināja

iestāstīt sev. Nav iemesla jukt prātā. Kad abus �ķīra desmit pēdas, Bens novilka labās rokas cimdu un, nolēmis sist, ja sve�ais bīsta�mi tuvosies, savilka pirkstus cie�ā dūrē. Kad bija paliku�as tikai piecas pēdas, Bens bija nosvīdis pagalam slapj�. Ejot sve�ajam ga�rām, viņ� izmisumā bija gatavs jebkuram risinājumam.

Aizturējis elpu, Bens pūlējās apslāpēt vēlmi atskatīties. Tikai tad, kad sve�ais bija krietnā attālumā, viņ� beidzot atviegloti uzelpoja. Tādas bailes muļķīgu iedomu dēļ, Bens nodomāja un centās pasmie�ties par sevi. Kad viņ� jau griezās, lai pēdējoreiz nopētītu sve�o vī�rieti, Benu kāds sagrāba no aizmugures. Kāda roka bija spēcīgi ap�tvērusi viņa kaklu, bet vēl viena tum�zila mēteļa piedurknē tērpta iegrūda viņam sejā kabatlakatu, kas kodīgi oda. Bens nekavējoties meta galvu atpakaļ un iesita uzbrucējam pa degunu.

-��� Kuņas dēls! sve�ais iesaucās un, palaidis Benu vaļā, sa�grāba savu asiņojo�o degunu.

Mezdamies bēgt, Bens klepodams pūlējās atgūt elpu. Nonācis līdz lielveikalam, viņ� atskatījās un ieraudzīja, ka uzbrucējs seko. Bens nometa portfeli un izrāva lielveikala darbiniekam no rokām liek�ķeri. Kad sve�ais tuvojās, Bens kā neprātīgs to novicināja.

-�� Sasodīts, liec mani mierā!

-�� Nomierinies, vīrietis teica. -I Es nedarī�u tev pāri.

Kamēr sve�ais centās novērst Bena uzmanību, uz stūra parā�dījās Riks un lēni tuvojās Benam no aizmugures.

-��� Kas tu esi? Bens jautāja. Kas tevi atsūtīja?

-��� Esmu tavā pusē, sve�ais teica. Zvēru. Esmu no Tieslietu ministrijas.

Sve�ais skatījās Benam pār plecu.

Sekodams �im skatienam, Bens pagriezās, vienlaikus savicinot liek�ķeri. Pārsteigts viņ� saprata, ka iesitis Rikām, kas gata�vojās viņam uzbrukt.

-�� Neticami! Bens iesaucās. Kad Riks nogāzās zemē, Bens vi�ņam ar liek�ķeri iesita pa galvu. Pie velna, ko tu iedomājies? Bens kliedza. Liec mani mierā!

Bens uzsauca lielveikala darbiniekam:

-��� Izsauciet policiju!

-������������� Mēs jau esam no policijas, Rika sabiedrotais paziņoja.

-��� Nevajag nevienu saukt.

-�� Grāb viņu ciet, Klermon! Riks kliedza, satvēris savu asiņo�jo�o ausi.

Iesitis ar liek�ķeri Klermonam, Bens pagriezās un metās bēgt.

-�� Seko! Riks pavēlēja, bet Klermons jau bija prom.

Būdams ātrāks un spēcīgāks par sekotājiem, Bens skrēja uz dzī�vojamo māju pusi. Lēkdams pāri �ogiem un �ķērsodams pagalmus, viņ� uzbrucēju acīs pavīdēja tikai da�as sekundes. Ieskrējis kādā piebraucamajā ceļā, viņ� pagriezās pa kreisi un pāri �ogam ielēca savu kaimiņu dārzā. Aizskrējis līdz tā galam, viņ� atkal pārlēca pāri �ogam un attapās vēl viena kaimiņa dārzā un tad nonāca uz piebraucamā ceļa. Līkumodams starp apkārtnes mājām, Bens zi�nāja, ka jāizvairās tikai no vienas savējās. Ja uzbrucēji iz�ķīru��ies, viens noteikti gaidīs viņu pie mājas. Strauji vilkdams plau�ās dzestro gaisu, izvairīdamies no galvenajām ielām un skriedams gar atkritumu konteineriem, Bens joņoja atpakaļ uz lielveikalu. Cerē�dams, ka izdevies aizbēgt no sekotājiem, viņ� steidzās uz Boosin's bāru Bens zināja, ka tur ir telefona automāts un, pats svarīgākais, sētas durvis. Vēlreiz paskatījies pār plecu, viņ� ieskrēja bārā.

Bens tūdaļ devās bāra dziļumā. Atrāvis vīrie�u tualetes dur�vis, viņ� iegāja kabīnē un aizslēdza tās. Noliecies viņ� mēģināja atgūt elpu. Sajūtot telpas siltumu, Benam �ķita, ka viņ� deg kā ugu�nīs. Novilcis �aketi, viņ� pacēla tualetes poda vāku un izvēmās. Iztuk�ojis kuņģi, viņ� vēl joprojām rīstījās organisms reaģēja uz paniku, kas bija pārņēmusi prātu. Nolaidis ūdeni, Bens apsēdās. Viņ� drebēja. �ausmas, viņ� domāja, ar elkoņiem atspiedies pret ceļiem. Pie velna, kas notiek? Ar tualetes papīru noslaucījis pieri, Bens juta, ka pamazām atgrie�as normālā ķermeņa temperatūra un sejas krāsa.

Pēc divdesmit minūtēm, pārliecinājis sevi, ka Riks ar kolēģi jau sen ir prom, Bens izgāja no tualetes. Izvilcis no kabatas vairākas monētas, viņ� tās iemeta telefona aparātā. Uzspiedis Lisas numu�ru, Bens nepārtraukti lūkojās apkārt bārā sēdēja vairāki basket�bola līdzjutēji, kas, gaidot pirmo �īsdienas spēli, ieturēja brokastis.

-��� Hallo! atskanēja Lisas balss.

-��� Tu neticēsi, kas tikko ar mani notika, Bens aizgūdamies iesāka. Man nupat uzbruka Riks ar vēl vienu puisi. Viņi mēģi�nāja mani nolaupīt. Es viņiem iesitu ar sniega liek�ķeri un�

-��� Paga, paga! Lisa iesaucās. Visu pēc kārtas!

Noklausījusies, kas noticis pēdējās pusstundas laikā, viņa no�teica:

-��� Kaut kas neticams!

-�� Tie�i tā, Bens teica.

-�� Vai labi nopētīji Rika kolēģi?

-��� Ne īpa�i. Nebija jau arī laika. Atceros tikai, ka viņ� teicās esam no Tieslietu ministrijas.

-��� Domā, tā ir taisnība?

-��� Protams, ne, Bens atbildēja. Tieslietu ministrijas darbi�nieki ar hloroformu neuzbrūk cilvēkiem. Un viņ� negribēja, lai tiek izsaukta policija.

-��� Bet kas tad viņ� bija?

Bena skatiens bija pievērsts bāra ārdurvīm.

-��� Vai nu Rika rokaspuisis, vai arī vīrs, ko Riks izmanto, lai nopelnītu American Steel lietā.

-�� Kādēļ Rikām vajadzīgs vēl viens cilvēks? American Steel ir at�klāta akciju sabiedrība, Riks var nopirkt tik akciju, cik vēlas.

-��� Akciju iegādei vajadzīga nauda, bet Riks, �ķiet, iztērējies Grinnell lietā. Viņam vajadzīgs kāds, kam jau pieder lērums Ame�rican Steel akciju vai kas vēlas palielināt kapitālu. Citādi viņ�� Bens pievērsa uzmanību savam mētelim uz grīdas. Sasodīts! viņ� iesaucās. Tikko atcerējos, ka atstāju portfeli pie lielveikala. Viņi dro�i vien to pievāku�i.

-�� Tu ta�u tur neglabāji tiesas lēmumu, vai ne?

-�� Protams, ne. Ta�u tur ir vēstule. Un tas nozīmē, ka viņi zina par manu nodomu doties uz prokuratūru.

-�� Viņi to zināja brīdī, kad saprata, ka tu neieradīsies uz satik��anos muzejā, Lisa iebilda. Starp citu, vai tu piezvanīji Ēri�kam un Nātanam?

-�� Vēl ne. Kas ir?

-�� Piezvani! Lisa mudināja. Ja Riks vazājas apkārt, viņ� no�teikti aizies arī līdz tavai mājai. Viņi vēl joprojām ir tur?

-��� Nātans ir darbā, bet Ēriks laikam mājās.

Bens nolika klausuli un meklēja kabatās vēl da�as monētas. Neatrada. Niknumā viņ� sāka spiest savas zvanī�anas kartes nu�muru lai pēc mirkļa atskārstu, ka kļūdījies.

-��� Sasodīts! Bens nolamājās un nolika klausuli. Paņēmis to atkal, viņ� vēlreiz uzspieda kartes numuru. Nu, zvani ta�u! viņ� lādējās, gaidīdams signālu. Izdzirdējis to, Bens uzspieda mā�jas telefona numuru un lūdzās, kaut Ēriks vēl joprojām mājās la�botu savus rakstus.

-��� Hallo! atsaucās Ērika balss.

-�� Erik, te es. Mūc prom no mājas! Riks un tas puisis tum�zilajā mētelī�

-�� Vai tu piezvanīji Lisai? Ēriks pārtrauca draugu.

-�� Nedomā tagad par Lisu! Bens teica. Tev jā�

-��� Aizveries uz mirkli! Ēriks iesaucās. Riks piezvanīja uz �ejieni un meklēja tevi. Viņ� teica, ka lieta steidzama. Un viņ� lika tev pateikt, ka dodas pie Lisas.

Benam pamira sirds.

-�� Cik sen viņ� zvanīja?

-�� Pirms kādas pusstundas. Vai tev vajadzīga�

Bens jau bija nolicis klausuli. Viņ� atkal uzspieda zvanī�anas kartes numuru un tad Lisas mājas telefona numuru.

-�� Nolādēts, nolādēts, nolādēts! viņ� lamājās, noklausījies jau piecus signālus.

Beidzot Lisa pacēla klausuli.

-��� Hallo!

-�� Mūc prom no dzīvokļa! Bens teica. Riks brauc pie tevis!

-��� Bet es jau esmu �eit, atskanēja Rika balss. Kā svie�as, Ben? Sen neesam tiku�ies.

-�� Ak Dievs!

-�� Kādēļ tik skumji? Riks jautāja. Tas ta�u esmu tikai es.

-Ja tu viņai nodarīsi pāri, es zvēru, ka�

-�� Iztiksim bez draudiem, Riks norādīja, un pēk�ņi viņa balss kļuva ārkārtīgi nopietna. Tagad manās rokās ir gan Lisa, gan Nātans�

-��� Nātans?

-�� Aizveries un vienreiz sāc klausīties! Riks uzkliedza. Viņi abi ir manās rokās, un man �īs spēlītes ir piegriezu�ās. Kur tu esi?

Bens klusēja.

-�� �oreiz nav īstais bridis muļķoties, Riks teica. Vienu drau�gu tu �onedēļ jau zaudēji. Vai gribi zaudēt vēl vienu? Nesagai�dījis atbildi, viņ� turpināja: Vai varbūt divus?

-��� Esmu Boosin's barā, Bens beidzot atziņas. Ņuhemp�irstrītā.

-��� Zinu, Riks teica. Pēc desmit minūtēm esi ārā! Un, ja tev gadījumā sagribas zvanīt policijai, vecākiem, Ērikam vai vēl kā�dam, man nāksies tevi smagi apbēdināt. Saprati?

-�� Jā, pūlēdamies apslāpēt niknumu, novilka Bens.

-�� Tad jau labi. Un pēdējais jautājums, Riks teica. Kāds lē�mums tiks pieņemts American Steel lietā?

Bens atkal klusēja.

-��� Es uzdevu jautājumu, Riks uzstāja.

Klusums.

-��� Mēs ta�u runājam tikai par naudu, Riks brīdināja. Ne�mudini mani lietot spēku!

-�� American Steel uzvarēs, Bens izdvesa. Laimīgs? Tagad vari pievākt savus miljonus.

-��� Es patie�ām esmu ārkārtīgi laimīgs, jo tie�i tādu pa�u atbildi man pateica arī Lisa, Riks teica. Pēc desmit minūtēm tiksimies pie bāra.

Kad Riks nolika klausuli, Bens eksplodēja. Sagrābis klausuli, viņ� to trieca pret telefona aparātu. Izdzirdēju�i troksni, vairāki apmeklētāji pievērsās Benam. Bet viņ� atkal un atkal trieca klau�suli pret aparātu.

Pēk�ņi kāds viņu sagrāba no aizmugures.

-���� Pie velna, ko tu dari? izrāvis klausuli Benam no rokas, bāra īpa�nieks jautāja.

-��� Liec mani mierā! Bens uzkliedza.

Bārmenis aizvilka Benu līdz durvīm un izmeta ārā.

-�� Trakajiem vieta ir citur.

Gaidīdams pie bāra durvīm, Bens vārījās dusmās. Sabāzis ro�kas dziļi �aketes kabatās, viņ� nikni iespēra pa nelielu sniega kau�dzi līdzās ēkas sienai. Pēc desmit minūtēm ietves malā apstājās sarkans d�ips. Tajā sēdēja tikai Klermons.

-��� Stāvi, kur esi! kāpdams ārā no d�ipa, pavēlēja Klermons.

�oreiz viņam galvā vairs nebija brūnās platmales, tāpēc Bens

varēja nopētīt uzbrucēju. Apaļā seja �ķita nogurusi un bāla, un Klermons izskatījās daudz vecāks, nekā Benam bija licies.

-��� Novelc �aketi! Klermons teica, norādīdams ar tuklo, mez�glaino pirkstu.

Bens paklausīja, un Klermons pārmeklēja viņu.

-��� Vēl joprojām uztraucies par mikrofoniem? Bens jautāja.

-�� Man teica, ka tev patīkot tos nēsāt. Pārliecinājies, ka Bens ir tīrs, Klermons atvēra ma�īnas durvis. Laipni lūdzam! viņ� teica.

Pēc trīsdesmit piecām minūtēm d�ips apstājās Palm Hotel stāv�laukumā Betesdā.

-�� Seko man! Klermons pavēlēja, dodamies uz ieeju ēkas pa�galma pusē. Un ja tu kādam bildīsi kaut vārdu�

-��� Es visu sapratu, Bens atteica.

Ar liftu viņi uzbrauca divdesmit ceturtajā stāvā un pa gaiteni devās uz 2427. istabu. Klermons ar karti atvēra durvju elektronisko slēdzeni un iegāja greznajā telpā. Pirmā istaba bija tuk�a.

-��� Kur tad visi ir? Bens jautāja.

-��� Aizveries un nāc! Klermons teica.

Viņ� izgāja cauri guļamistabai un atvēra durvis uz nākamo viesnīcas numuru. Izgāju�i cauri tam, viņi nonāca pie tre�ā nu�mura durvīm. Luksusa numurā viņus gaidīja Riks, Lisa un Nātans.

Kad Bens un Klermons ienāca istabā, Riks piecēlās no dīvāna.

-��� Tad beidzot visa banda kopā, viņ� teica. Lisa, Nātan, ceru, ka ar Benu esat pazīstami. Ben, iepazīsties ar Lisu un Nātanu!

Ieraudzījis Lisu un Nātanu mierīgi sē�am pie stiklota ēdam�galda, Bens jutās pārsteigts. Ieskatījies uzmanīgāk, viņ� cauri stik�lam redzēja, ka abi ar rokudzel�iem pieslēgti krēsliem. Zem Nātana kreisās acs bija redzams pamatīgs zilums.

-��� Ar jums viss kārtībā? Bens jautāja.

-��� Liecies mierā! aizgriezies no�ņāca Nātans.

-��� Bērni, Riks sāka rāties, izbeidziet plēsties!

-�� Sist jau nu nevajadzēja, Bens norādīja.

-��� Vajadzēja gan, steig�us attrauca Riks, jo viņ� negribēja nākt mums līdzi.

Paskatījies uz Lisu, Bens jautāja:

-��� Viņai ta�u jūs nesitāt, ko?

-�� Tu joko? iespurcās Riks, norādīdams uz skrāpējumiem, kas rotāja viņa kaklu. Viņa ir vēl bīstamāka nekā tu.

Piegājis istabas stūrī pie sarkankoka rakstāmgalda, Riks no portfeļa izvilka vēl vienu pāri rokudzel�u un pameta tos Klermonam.

Klermons pastūma Benu uz milzīga koka krēsla pusi, kas at�radās līdzās Nātanam.

-�� Sēdies!

-��� Vispirms atlaid viņus! Bens pieprasīja.

-������������ Lai abi varētu taisnā ceļā doties uz policiju? Riks iesmējās.

-��� Sēdies, Ben! Nav īstais brīdis strīdiem.

Kad Bens apsēdās, Klermons ar rokudzel�iem pieslēdza viņu pie krēsla.

-�� Ja domā, ka varētu sākt kliegt, Riks brīdināja, labāk pie�taupi plau�as. Esam noīrēju�i visu stāvu, un pārvaldnieks solīja, ka mūs neviens netraucēs. �odien var nopirkt praktiski visu.

-�� Nesaprotu, kāpēc tu esi tāds muļķis, Bens teica. Ēriks ta�u vēl joprojām ir uz brīvām kājām. Ja mēs �ovakar nepārradīsimies mājās, viņ� dosies uz policiju.

-�� Nedosies vis, Riks dzedri noteica.

Lisa paskatījās uz Benu.

-�� Nātans piezvanīja Ērikam un pateica, ka līdz vēlai naktij strā�dās. Tad es piezvanīju viņam un pateicu, ka ar mums viss kārtībā un ka Rika zvans bija tikai viltus trauksme. Pamanījusi dusmu vilni Bena sejā, viņa piebilda: Riks teica, ka nogalinās tevi, ja mēs atteiksimies zvanīt.

Pārsteigts par tik nopietniem draudiem, Bens paskatījās uz savu nolaupītāju.

-��� Apmierināts? Riks jautāja.

-��� Vai pavēlēsi pārtraukt lēmuma pieņem�anas procedūru? Fisks jautāja, nemierīgi sēdēdams Langena birojā.

-�� Neredzu iespēju, kā, Langens teica. Mums ir tikpat daudz pierādījumu kā piektdien. Bens un Lisa visu nedēļas nogali nav rādīju�ies.

-�� Es zināju, ka vajag noklausīties arī viņa māju, Fisks teica, pievērsdamies Langenam. Bet nu mums nav ne jausmas, kur �o meklēt.

-��� Mēs zinām, ka viņ� devies iepirkties.

-��� Es tomēr uzskatu, ka mums jāaptur lēmuma pasludinā�ana. Jāpasaka tiesne�iem, ka to nevajadzētu darīt, iekams neesam at�radu�i Benu.

-�� Ieklausies pats savos vārdos! Langens iesaucās. Tu gribi, lai aizturu Savienoto Valstu Augstākās tiesas darbību tikai tāpēc, ka viens no tās ierēdņiem brīvdienās nav ieradies birojā? Vai vari iedomāties, cik ātri pēc tam iestāsimies bezdarbnieku rindā?

-��� Un ja nu viņ� neparādīsies arī rīt?

-��� Vienalga, Langens teica. Kamēr neesam savāku�i visus pierādījumus, pat visniecīgāko sīkumu, mēs nedrīkstam pārtraukt tiesas darbību. Tici man, savāksim informāciju, un Bens Edisons būs manās rokās. Bet līdz tam nāksies sēdēt un gaidīt.

-�� Un klausīties, Fisks piebilda, pagriezdams skaļruni uz Langena galda.

Benam sāka smelgt rokas.

-�� Tu kļūdījies, nolaupot tikai mūs trīs.

-�� Tie�ām? Riks sēdēja uz grezna dīvāna un �ķirstīja doku�mentus, kas bija izklāti uz kafijas galdiņa.

-��� Nopietni, Bens teica. Ēriks nenoticēs tām pasaciņām. Varu saderēt, ka viņ� jau sē� policijas iecirknī.

-��� Diezgan stulba iedoma, Riks teica, vēl joprojām pētīdams papīrus.

-��� Kāpēc tā?

-�� Tu domā, ka Ēriks metīsies uz policiju? Riks jautāja, pacē�lis acis uz gūstekņiem. Tas pats Ēriks, kas lūdza tevi izvairīties no do�anās uz varas iestādēm? Tas pats Ēriks, kas teica, ka tu saviem spēkiem varēsi mani notvert? Vai �is cilvēks tagad visu izstāstīs? Pat Obers bija daudz apķērīgāks. Bens sakoda zobus.

-��� Dabūji pa nervu, jā?

-��� Ja nebūtu tevis, viņ� vēl joprojām būtu dzīvs, Bens teica.

-��� Es nogalinā�u tevi!

-�� Protams! Ja tu patie�ām tam tici, es saprotu, kāpēc domā, ka Ēriks glābs tevi. Iekārtojies ērtāk uz dīvāna, Riks turpināja:

-��� Patie�ām negribas tevi sāpināt, bet �oreiz tu esi palicis viens.

Sēdēdams pie rakstāmgalda politikas nodaļā, Ēriks nervozēja. Jau trīs stundas viņ� mēģināja sazināties ar saviem dzīvokļa bied�riem. Nātana nebija darbā, Bens tiesā nebija parādījies, Lisas ne�bija arī mājās. Tie dro�i vien bija viltus telefona zvani, Ēriks prā�toja, kamēr vēlo pusdienu drupatas bira datora tastatūrā. Noslaucījis rokas gar d�insiem, viņ� pār�ķirstīja vizītkar�u grā�matiņu. Pietiks spēlēties, viņ� nosprieda un uzgrieza Augstākās tie�sas Dro�ības dienesta numuru. Bija vajadzīga palīdzība.

-�� ASV Dro�ības dienests, atbildēja kāds vīrietis. Runā Kāris Langens.

-��� Langena kungs, te Ēriks Stromans, Bena Edisona dzīvokļa biedrs.

-��� Kā uzzinājāt manu privāto telefona numuru? Langens iz�klausījās aizkaitināts.

-��� Paņēmu no Bena rakstāmgalda, jo nekad jau nevar zināt, kad pēk�ņi ievajadzēsies dro�ībnieku palīdzību, Ēriks skaidroja.

-�� Zvanu tikai tāpēc, ka radusies ārkārtēja situācija. Manuprāt, Benam ir nopietnas problēmas.

-��� Klausos.

-��� īsumā stāsts ir �āds: Benu �anta�ē kāds puisis, vārdā Riks. Pirms pāris stundām man piezvanīja Bens un teica, lai dodos prom no mājas, jo Riks grasās uzbrukt. Stundu pēc tam piezva�nīja Lisa un stāstīja, ka viss ir kārtībā. Iespējams, esmu vienkār�i pārāk uztraucies, ta�u domāju kaut kas ir atgadījies.

-��� Erik, priecājos, ka piezvanījāt, Langens teica. Bet tagad izstāstiet visu no pa�a sākuma.

Desmitos vakarā Riks un Klermons sēdēja luksusa numurā un tiesāja vakariņu atliekas.

-��� Vēl tikai divpadsmit stundas, Riks teica, knibinādams ce�peti. Jau gandrīz esam galā.

-��� Apsoli, ka pusdienlaikā nauda jau būs mūsējā? Klermons jautāja.

-�� Cik rei�u tu to gribēsi dzirdēt? Riks atbildēja ar pretjautā�jumu. Pusdienlaikā viss būs kārtībā.

-�� Neskaties uz mani tādām acīm! Klermons teica. Tu manā vietā uztrauktos tāpat. Pēc pāris stundām taps skaidrs, ka Ameri�can Steel mārketinga viceprezidents iesaistījies riskantā pasāku�mā un labi nopelnījis ar akcijām. �is darījums pārsteigs sasodīti daudzus cilvēkus.

-�� Kad viņi visu sapratīs, mēs jau būsim tālu prom, Riks mie�rināja. Nesāc trakot!

-��� Bū�u laimīgs, kad tas viss būs beidzies, Klermons teica.

-�� Tu būsi vairāk nekā laimīgs, Riks sacīja. Tu būsi bagāts. Tas līgums ir miljonus vērts.

-��� Bet ja nu Bens melo un American Steel zaudēs?

-�� Neuztraucies! Riks teica. Pēc izgā�anās ar Grinnell es ne do�lāru neizdo�u, iekams nebū�u pārliecināts, ka viņ� runā patiesību.

-��� Nātan, varbūt izbeigsi? Bens lūdzās. Aprunāsimies!

-��� Liec viņu mierā! Lisa teica. Kad gribēs, tad arī runās.

-��� Klusē�ana �obrīd nepalīdzēs nevienam, Bens teica. Sa�proti to!

-�� Saprast? Nātans palūkojās Benam tie�i acīs. Obers ir mi�ris. To es nespēju tā vienkār�i saprast. Ne �odien, ne rīt. Nekad.

-��� Pietiek plēsties, zaudējusi savaldību, Lisa pārtrauca abus. Paliekusies uz kreiso pusi, viņa pamanīja, ka rokudzel�i pieslēg�ti koka spraislim, kas savieno krēsla priek�ējās un aizmugurējās kājas. Es uzskatu, ka vajadzētu domāt, kā tikt prom no �ejienes.

-��� Uzminēju! Nātans no�ņāca. Tev ir matadata, un tu esi atmūķē�anas meistare!

-��� Kaut tā būtu! Lisa nopūtās.

Viņa sa�ūpoja krēslu tā, ka varēja piecelties kājās. Sakumpusi viņa pavirzījās tuvāk Benam un apsēdās viņam priek�ā.

-��� Redzi tos sprai�ļus? Lisa jautāja. Ja tu pietiekami stipri uzsitīsi, tie salūzīs.

Bens novērtēja sprai�ļu biezumu.

-�� Tas nav iespējams, viņ� teica. Es nekad�

-��� Izbeidz! Lisa noteica. Pamēģini! Sper! Tikai nepārlauz man roku.

Bens iekārtojās tā, lai būtu ērti iespert pa spraisli.

-��� Pagaidi! Lisa pavēcināja sava�oto roku. Dod otru kāju!

-��� Kādēļ?

-�� Citādi tu, sperot ar vienu kāju, tūdaļ nokritīsi atmuguriski.

Palocījis galvu, Bens ļāva Lisai satvert kreisās kājas potīti. No�vietojis labo kāju spēriena pozīcijā, viņ� noskaitīja līdz trīs un trie�ca kāju pa spraisli.

-�� Vēlreiz! Lisa komandēja. Sit vēlreiz!

Iespēris vēl kādu duci rei�u, Bens juta, ka spraislis sāk �ķelties.

-�� Gandrīz jau iznāca, Lisa teica.

Vēl pēc viena sitiena spraislis sadalījās, un Lisa varēja nosli�dināt rokudzelzi no krēsla kājas. Viena roka vēl joprojām palika pieķēdēta, un viņa pagrieza krēslu.

-��� Bet tagad otru.

-�� Tikai klusām! Nātans brīdināja, nenovērsdams acis no dur�vīm, kas veda uz blakus eso�o luksusa numuru.

Kad Bens bija salauzis arī otru spraisli, Lisa tika atbrīvota. Rokudzel�i gan vēl karājās ap delnu locītavām, tomēr viņa piegāja pie Bena krēsla un jau gatavojās spert.

-��� Liec mieru krēslam! Bens teica. Bēdz un izsauc palīdzību!

-��� Nekādā ziņā, Lisa attrauca.

-��� Nestrīdies un ej! Bens pavēlēja. Visiem trim mums neiz�dosies tikt brīvībā tā, lai neviens neko nedzirdētu.

-��� Bet līdz �im viņi ta�u neko nedzirdēja? Lisa jautāja. Tur�klāt, ja es aizie�u un viņi to atklās, kas zina, ko viņi izdarīs ar jums?

-��� Ar mums viss būs kārtībā, Bens teica. Ej pēc palīdzības!

-�� Nekur es neie�u, Lisa atbildēja un sāka spert pa Bena krēsla spraisli. Negribu, lai jūsu nāves būtu uz manas sirdsapziņas.

-��� Viņi mūs nenogalinās, Bens uzstāja.

Lisa pārtrauca sper�anu, lai paskatītos Benam tie�i acīs.

-�� Tu joko? Domā, ka viņi mūs piekāva, nolaupīja un saķēdēja, ta�u nogalināt negrasās?

-��� Ej pēc palīdzības!

-��� Nātan? Lisa jautāja.

-��� Sper pa krēslu! Nātans teica. Es piedzīvoju, kā viņi iz�daiļo manu seju. Rikām tas patika.

Stāvēdama uz vienas kājas, Lisa spēra pa spraisli. Tas negri�bēja padoties.

-�� Sasodīts!

-�� Taisies prom no �ejienes! Bens lūdza.

-��� Aizveries! Lisa atteica, sizdama pa spraisli.

Tas pamazām sāka ļodzīties un pēc se�iem spērieniem salū�za. Lisa metās pie otras krēsla puses.

-��� Pasteidzies! Bens mudināja.

-��� Un ko, tavuprāt, es daru? Lisa jautāja.

Pēc minūtes salūza arī otrs spraislis. Abi piesteidzās pie Nātana krēsla un sāka spārdīt veco koka mēbeli.

Nātana adrenalīna līmenis bija sasniedzis kritisko robe�u.

-�� Tūdaļ, viņ� runāja, tūdaļ padosies.

Lisai bija noguru�as kājas, tāpēc viņa uz mirkli apstājās, lai atvilktu elpu.

-�� Turpini spert! Nātans mudināja. Tūdaļ jau būs kārtībā

Kad Bens uzsita pa savu pusi, Nātans atbrīvoja roku. Steigda�mies palīgā Lisai, Bens izdzirdēja klusu klik�ķi.

Visi pacēla acis.

-��� Nolādēts! Nātans iesaucās.

-�� Kādēļ pārtraucāt darbo�anos? Riks jautāja. Stāvēdams is�tabas stūrī, viņ� notēmēja pistoli uz trim draugiem.

-��� Vajag viņus iz�ķirt, Riks teica, kad abi ar Klermonu tuvo�jās lielajam stikla galdam. Viņ� ar pistoli norādīja uz Lisu. �ito vannas istabā ar rokudzel�iem pieslēdz caurulēm zem izlietnes!

Kad Klermons sagrāba Lisas kreiso roku, viņa ar labo iebelza uzbrucējam pa galvu. Satvēris abas Lisas rokas vienā, Klermons iesita viņai pa seju un nogrūda uz grīdas.

-�� Es tevi nositī�u! Bens iesaucās un pieskrēja klāt Klermonam.

Riks notēmēja uz Benu.

-��� Pat nedomā kustēties!

Pēk�ņi sastindzis bailēs, Bens vērās uz Rika pistoles stobru.

Tajā brīdī atsprāga durvis, kas veda uz otro luksusa numuru.

-��� Stāvēt uz vietas! ASV Dro�ības dienests! iesaucās Kāris Langens, ieskriedams istabā un tēmēdams pistoli visos virzienos. Benam pavērās mute.

-��� Visi tiek arestēti! Langens kliedza.

-��� Kur, pie velna, tu biji? Riks rāmā balsī jautāja. Tev te bija jābūt jau pirms vairākām stundām.

Nolaidis pistoli, Langens paskatījās uz Benu un sāka smieties.

-�� Vecīt, tev vajadzētu redzēt sevi spogulī, viņ� teica. Tu ta�u patie�ām iedomājies, ka ierados tevi atbrīvot, vai ne?

-��� Palīdzi viņus sasiet! Klermons teica. Viņi gandrīz jau aiz�bēga.

-��� Kā jūties, nolikts muļķa lomā, Edison? Langens jautāja, no�tēmējis pistoli uz Benu. Bet tagad rokas aug�ā!

-��� Sasodīts, kas te notiek? Bens jautāja, pacēlis rokas. Tu strādā viņu labā?

Iespiedis pistoli Benam mugurā, Langens vedināja viņu pie krēsla, kas nebija salauzts.

-�� Neuztver to personiski! Langens teica. Bet naudai ir liela vara.

-�� Vai ari Fisks ir ar jums uz vienu roku? Bens jautāja, kamēr Langens atkal pieva�oja viņu krēslam.

-��� Būtu laimīgs, Langens atbildēja un, pievērsies Rikām, pie�bilda: Tur es biju visu dienu. Piedod, ka nevarēju palīdzēt sa�gūstīt �o trijotni.

-��� Fisks nelika mieru? Riks jautāja.

-�� Tu joko? Nācās izdomāt neskaitāmus attaisnojumus, kāpēc nevajadzētu visus arestēt. Viņ� ir daudz tramīgāks par jaunavu pirmajā naktī.

Pamanījis �oku Bena sejā, Riks pavīpsnāja.

-��� Vai viņ� klusēs? Riks jautāja.

-��� Pagaidām �ķiet mierīgs, ta�u baidos, ka rīt, kad Bens neiera�dīsies darbā, viņ� sāks pamatīgi trakot.

-��� Bet neko nedarīs, Riks mierināja. Sprie�ot pēc tā, ko tu pats stāstīji, viņ� ne pirkstu nepakustinās bez tavas atļaujas.

-�� Neticami, Bens noteica, kamēr Langens atkal pieslēdza Nātana rokudzel�us krēslam.

-��� Beidz, Ben! Langens teica. Vai tu tie�ām biji pārliecināts, ka esi gudrs? Ja nebūtu manis, Fisks jau pirms vairākām nedēļām būtu piebāzis tavu kabinetu ar noklausī�anās ierīcēm, ta�u es to atļāvu tikai pirms pāris dienām. Un to melu detektoru tu bez ma�nas palīdzības nebūtu pievārējis. Patiesību sakot, tu esi man pa�teicību parādā.

-��� Nesaprotu, Bens teica. To pārbaudi ta�u vadīja Fisks!

-�� Bet kur�, pēc tavām domām, sagatavoja ma�īnu? Langens jautāja, apsēzdamies uz dīvāna līdzās Rikām. Pats saviem spē�kiem tu pārbaudi nebūtu izturējis.

-�� Bet tu biji pārliecināts, ka palīdzēja dzīvokļa biedra iedotās tabletes, Kiks teica.

Bens pievērsās Nātanam.

-��� Man pat prātā neienāca�

-�� Liecies mierā, Nātans trīso�ā balsī no�ukstēja. �obrīd tam vairs nav nekādas nozīmes.

-��� Ei, vecīt, Langens iesmējās un uzsita Rikām pa celi, vai redzēji viņu sejas brīdī, kad parādījos es? �ie jau bija pārliecināti, ka viss beidzies!

-��� Beigsies ar, Riks noteica. Pēc kādām vienpadsmit stundām.

�etros no rīta telpā dega tikai viena lampa, un valdīja bais�mīgs klusums. Nelielā galda lampiņa līdzās dīvānam deva tikai tik daudz gaismas, lai Langens varētu lasīt avīzi. Lisa vannas is�tabā gulēja uz flīzēm nogurums bija guvis virsroku pār bailēm. Dzīvojamā istabā Nātans pūlējās turēt acis vaļā, ta�u galva ik pa brīdim noslīga uz krūtīm. Savukārt Benam istabas stūrī miegs ne�nāca, un viņ� kvēlojo�ām acīm vēroja Langenu.

Sēdēdams uz dīvāna un �ķirstīdams avīzi, Langens sargāja tri�jotni. Paraudzījies pār plecu, viņ� uztvēra Bena skatienu.

-�� Ja jau tā blenz, varētu arī kaut ko pateikt, Langens sacīja. Nesagaidījis atbildi, viņ� turpināja: Kāpēc neguli?

-�� Neesmu noguris.

-��� Labi, paliec nomodā, Langens teica un atkal pievērsās avī�zei. Man ta�u ir vienalga.

-�� Ceru, ka summa ir tā vērta.

-�� Tā ir pieklājīga.

-�� Cik tad mūsdienās maksā godīgums? Bens jautāja. Mil�jonu? Divus?

Langens salocīja avīzi un pagriezās pret Benu.

-�� Man lekcijas morāles jautājumos nav vajadzīgas.

-��� Labi jau labi, Bens noteica. Bet ceru, tu saproti, ka visu atliku�o dzīvi nāksies bēguļot.

-�� Ko tu muldi? Langens jautāja. �ī nav nekāda bērnu spē�līte! Kad viss būs galā, es atgriezī�os darbā. Un, ja atvedī�u arī

Amerikas visvairāk meklētos ierēdņus Benu un Lisu, iespējams, mani pat paaugstinās.

-��� Bez �aubām, Bens novilka.

-�� Negribi, netici, Langens teica. Bet rit pret vakaru tiks iz�sludināta tevis meklē�ana. Uzmini, kura cilvēka vārds būs pie�vienots dokumentiem, kad gaismā nāks mūsu darījumi ar akci�jām? Turklāt bankas konts, ko Riks atvēra uz tava vārda CM1 lietas laikā, nedomā, ka no �ā nieciņa vairs nebūs nekāda labu�ma! Ja to saliek kopā ar ierakstu, kurā tu apliecini, ka esi izpau�dis tiesas lēmumu, tev vairs neticēs neviens cilvēks pasaulē!

-�� Tev nekas nesanāks.

-�� To mēs vēl redzēsim, Langens teica. Kuram, pēc tavām domām, Amerika noticēs: ierēdnim ar miljonu dolāru bankas kon�tā vai dro�ībniekam, kas viņu notvēris? Gribēsi ziņot policijai par Riku? Bet kādi tev ir pierādījumi? Patlaban tu nevari pierādīt pat to, ka viņ� vispār eksistē!

Bens klusēja. Sasprindzinot plecus, viņ� juta, kā rokudzel�i sa��ņaudz delnu locītavas.

-�� Lai ko tu arī teiktu, Riks rūpējas tikai par sevi. Tevis dēļ viņ� pat pirkstu nepakustinās. Ja godīgi, es nemaz nebrīnītos, ja viņ� zi�ņotu par Dro�ības dienestu. Es tavā vietā ņemtu kājas pār pleciem.

-��� Izbeidz, Ben! Vai tu patie�ām domā, ka vari mani pierunāt mest ka�oku uz otru pusi? Es neesmu nekāds stulbs un vientie�sīgs sulainis. Es apzinos, ar ko tas viss var beigties. Mēs ar Riku �o plānu izstrādājām jau sen, un esmu nolēmis to izpildīt līdz galam.

-�� Tātad tu esi iesaistījies �ajā nelietībā jau kop� CMI lietas lai�kiem?

-��� Kā gan citādi Riks tik daudz zinātu par Augstāko tiesu? Langens jautāja. Bez sava cilvēka tādu plānu izbīdīt nebūtu ie�spējams.

Atvērās durvis istabas stūrī, un tum�ajā telpā ieplūda spilgta gaisma no blakuseso�ā luksusa numura. No tā iznāca Riks.

-Jau sadraudzējāties? nostājies istabas vidū, viņ� jautāja.

-��� Protams. Langens piecēlās no dīvāna un devās uz otra nu�mura pusi. Bens pierunāja mani mest ka�oku uz otru pusi. Beidzot sapratu, kāds muļķis esmu bijis, tāpēc tagad do�os uz policiju.

-�� Lieliski, Riks noteica, uzsizdams garāmejo�ajam Langenam pa plecu. Bet vispirms tomēr izgulies! Rit būs grūta diena.

Durvīs Langens apstājās un pagriezās atpakaļ.

-��� Arlabunakti, Ben!

-��� Kaut tu gulēdams nosmaktu! Bens nokliedza, un durvis aizcirtās.

-��� Izskatās, ka esam paliku�i divi vien, Riks secināja, pama�nījis, ka Nātans guļ.

-��� Nu un tad? Bens no�ņāca, mēģinādams paskatīties pār plecu.

Nostājies aizmugurē, Riks lēni pa�ķieba atpakaļ Bena krēslu.

-��� Ko tu dari? Bens jautāja.

Riks neatbildēja. Aizvilcis krēslu līdz istabas vidum, Riks pa�vērsa Bena krēslu pretim dīvānam. Pārliecinājies, ka labi varēs re�dzēt savu vērtīgāko gūstekni, Riks apsēdās.

-��� Nedusmo! Riks teica. Katrā spēlē ir uzvarētājs un ir arī zaudētājs. �oreiz sagadījies, ka zaudētājs esi tu.

-��� Un tu esi uzvarētājs?

-��� Esmu gan, Riks atbildēja. Ari tu varēji būt uzvarētājs. Es jau pa�ā sākumā to piedāvāju, bet tu vienkār�i atteicies.

-�� Nekāda piedāvājuma nebija, Bens attrauca. Tu man neko nepiesolīji. Tu vienkār�i izmantoji manu uzticē�anos.

-��� Dro�i sūdzi mani tiesā! Vai citādi tu man būtu devis infor�māciju?

Bens neatbildēja.

-��� Nu lūk!

-�� Tad jau iznāk, ka tu visu par mani zini.

-�� Ben, vai tu maz nojaut, kāda ir galvenā at�ķirība starp mums?

-�� Ja neņem vērā faktu, ka tu esi traks?

-��� Es runāju nopietni, Riks teica. Nianse ir smalka, ta�u bū�tiska.

-��� Ak jā, sapratu, Bens iesaucās. Tagad tu man sāksi stāstīt salkanu pasaciņu par to, ka mēs esam vienas monētas divas puses.

-��� Nebūt ne. Iespējams, mums ir daudz kopīgu īpa�ību, ta�u, cik man zināms, mēs neesam pat vienu aprindu pārstāvji. Un ti�kai tāpēc, ka starp mums ir viena at�ķirība: tu tici, ka sabiedrība ir laba, bet es uzskatu, ka tas ir pārpratums.

-�� Tu nu gan esi disidents.

-��� Padomā par maniem vārdiem, un tad sapratīsi, ka man ir taisnība, Riks pamācīja. Tu vij intrigas, melo un izmanto citus tāpat kā es. Ta�u tev patīk tas, kā sabiedrība iekārtota. Tu pakļau�jies normām. Tu sūri grūti strādā, sameklē labu darbu un ideālu sievu, nopērc ideālu māju un līzingā iegādājies ideālu ma�īnu. Tu visu mū�u dzīsies pakaļ �im burkānam. Kamēr soļosi pa �o ceļu, tu neatkarīgi no savas apķērības būsi prognozējams prag�matiķis, un tā būs mana lielā izdevība. Tie�i �ā iemesla pēc es iz�vēlējos tevi.

-�� Tu mani nepazīsti, Bens dzestri iebilda.

-�� Tie�ām? Riks jautāja. Tad ļauj uzdot jautājumu, ko alla� esmu vilcinājies uzdot: varbūt strādāsim kopā?

-Ko?

-�� Es nejokoju, Riks teica ārkārtīgi nopietnā balsī. Mēs kļūs�tam partneri. Es tevi lai�u vaļā. Tu atgriezies Augstākajā tiesā. Tu turpini strādāt un piegādā man informāciju par ienesīgiem lēmu�miem. Vasarā mēs jau peldēsimies naudā. Tev ne par ko vairs ne�vajadzēs uztraukties.

-�� Tu nopietni?

Riks pasmaidīja.

-��� NT ē, nepavisam ne. Vai tad es izskatos pēc tāda muļķa?

Bens ar labo kāju iespēra Rikām pa apak�stilbu.

-��� Preteklis!

-��� Bet protams! Riks atbildēja.

Viņ� ar spēju kustību apgāza Bena krēslu. Nokritis aug�pēdus, Bens pūlējās atbrīvoties no rokudzel�iem. Pakļauts kritiena iner�ces spēkam, viņ� saspringa triecienam. Ar skaļu blīk�ķi krēsls no�gāzās, un Bens ar galvu atsitās pret grīdu. Gulēdams uz mugu�ras, Bens aizvēra acis, lai nebūtu jāizrāda sāpes.

-�� Izgulies labi! Riks teica, atlaizdamies dīvānā. Rīt būs lie�la diena.

-��� Aug�ā! Aug�ā! Aug�ā! Riks kliedza bez piecpadsmit mi�nūtēm deviņos no rita.

Uztrūkusies no miega, jo Riks spēcīgi uzsita pa vannas ista�bas durvīm, Lisa salēcās un atsita galvu pret caurulēm. Apsēdu�

sies viņa atslīga pret vannas malu un pagrozīja delnas, lai atjau�notu asinsriti krīta baltajās rokās.

Dzīvojamā istabā Nātans lēni grozīja kaklu. Bens, vēl jopro�jām atrazdamies uz muguras, tomēr bija gulējis labāk par pārē�jiem draugiem.

-��� Man jādodas uz vannas istabu.

-��� Būs jau labi, Riks atteica, pieceldams Bena krēslu.

-�� Jūs nu gan izskatāties �ausmīgi, Klermons norādīja uz mai�siņiem zem Bena un Nātana acīm.

-��� Kur Langens? paskatījies apkārt, jautāja Bens.

-��� Darbā, atbildēja Riks, tuvodamies Nātanam. Mierina Fisku.

-���� Kad zvanīsi brokerim? Klermons nepacietīgi noprasīja.

-��� Ir jau gandrīz deviņi.

-Tūdaļ zvanī�u. Riks atgāza Nātana krēslu un aizvilka līdz istabas vidum.

-��� Kas notiek? Nātans jautāja. Ko tu dari?

-�� Pārbaudu teoriju, Riks atbildēja, atlaizdams krēslu. Pagrie�zies pret Benu, kas tagad sēdēja līdzās Nātanam, Riks jautāja:

-�� Tu labi redzi savu draugu?

-��� Liec viņu mierā! Bens brīdināja. Es jau tev pateicu, kāds būs tiesas lēmums.

-�� Tu man pateici lēmumu arī Grinndl lietā, noteica Riks, uzrotīdams sava baltā krekla piedurknes. Bet redz, cik tālu esmu tāpēc ticis. Riks atvēzējās un iebelza Nātanam pa vaigu.

-��� Izbeidz! Bens iekliedzās.

-��� Vai American Steel patie�ām uzvarēs? Riks jautāja.

-��� Uzvarēs. Zvēru!

Riks iesita Nātanam pa �okli.

-��� Un tu domā, ka tāds ir pareizais lēmums?

-��� Izbeidz! Bens kliedza. Tas ir pareizs.

Nātanam no mutes sāka tecēt asinis. Klermons teica:

-�� Viņ� runā patiesību.

-�� To mēs vēl redzēsim, Riks teica, iedams vannas istabas vir�zienā. Pēc mirkļa viņ� no turienes aiz rokudzel�iem izvilka Lisu.

-��� Pat neuzdro�inies! Bens kliedza, dusmās vārīdamies.

-�� Aizveries! Riks noteica.

Klermons aizvilka prom Nātana krēslu un istabas vidū nolika brīvo. Lisa spārdījās un neganti pretojās Rikām.

-��� Aizvāc savas rokas! viņa kliedza. Es tevi nogalinā�u!

-��� Apklusti! Riks teica, kamēr abi vīrie�i piespieda viņu ap�sēsties.

Beidzot pieslēdzis Lisas rokudzel�us krēsla paro�iem, Riks at�kāpās, lai redzētu Bena sejas izteiksmi.

Juzdams, ka pietvīkst, Bens glu�i vai eksplodēja.

-��� Liec viņu mierā! Es ta�u tev pateicu to sasodīto lēmumu!

-��� Ei, Riks iesaucās, es nemaz nezināju, ka jūs esat tik tuvi!

-��� Pasteidzies! Klermons mudināja, skatīdamies pulkstenī.

-��� Mums vairs nav laika.

-�� Tici man, Riks teica, ja lēmums nebūs mums labvēlīgs, vi�sas pasaules laiks vairs nebūs nenieka vērts. Pievērsies Benam, viņ� turpināja: Tātad, Ben, vai American Steel patie�ām uzvarēs?

-��� Nesaki! Lisa iesaucās.

Riks iesita viņai pa seju.

-�� Tev neviens neko neprasīja. Zem Lisas kreisās acs parādī�jās sarkans plankums. Tagad jūs ar Nātanu esat gau�i līdzīgi.

-�� Liec Lisu mierā! Bens kliedza, velti mēģinādams atbrīvo�ties no rokudzel�iem un locīdamies ārprātīgā niknumā. Es tevi nositī�u!

-�� Es uzdevu� jautājumu, Riks teica, vēlreiz iebelzdams Lisai.

Kad Lisai no mutes sāka sūkties asinis un siekalas, Bena mē�ģinājumi atbrīvoties kļuva izmisīgi.

-�� Nolādēts! Es tevi nositī�u!

-�� Tā nav nekāda atbilde, Riks noteica un iecirta Lisai pama�tīgu pliķi.

Niknuma pārņemts, Bens vairs nespēja valdīties. Glu�i kā ne�prātīgs viņ� centās tikt vaļā no va�ām.

-��� Tā ir patiesība! viņ� kliedza, asarām ritot pār vaigiem.

-��� Ko vēl tu gribi zināt?

-��� Kāds būs balsojums? Riks jautāja.

-�� �etri pret pieci, Bens teica. Iz�ķiro�ā ir Dreibergas balss.

Riks izvilka pistoli un notēmēja uz Lisu.

-��� Esi pārliecināts?

-��� Beidz, Rik, nu jau pietiek, iejaucās Klermons.

-�� Aizveries! Riks teica. Satvēris Lisu aiz matiem, viņ� iebāza pistoles stobru sievietei mutē un atkārtoja jautājumu. Esi pārlie�cināts?

-�� Zvēru, Bens vēlreiz noteica, pie savas dzīvības.

Riks uzlika pirkstu uz gaiļa.

-��� Es nejokoju. Es to patie�ām varu izdarīt.

-�� Zvēru, tā ir patiesība, uztraukts teica Bens. Steel uzvarēs.

Riks nopētīja Benu, meklējot viņa sejā kādu pazīmi, kas lieci�nātu par krāp�anu.

-��� Labi, viņ� teica, izvilkdams pistoli no Lisas mutes. Es tev ticu. Riks piegāja pie rakstāmgalda istabas stūrī un paņēma mo�bilo telefonu. A�i uzspiedis numuru, viņ� teica: Hallo! Noa? Te es. Lūk, kas man tev sakāms. Tiklīdz bir�a būs vaļā, gribu, lai tu likvidē visus tos privileģēto akciju sertifikātus, kurus es tev iede�vu. Tad par iegūto naudu nopērc visas American Steel akcijas, kā�das vien dabūjamas. Brīdi klausījies, Riks turpināja: Tie�i tā. Esmu pilnīgi pārliecināts. Pēcpusdienā visai naudai jābūt pār�skaitītai uz manu parasto kontu. Tie�i tā. Uzminēji. Riks nolika klausuli un pievērsās Klermonam. Tagad atliek tikai gaidīt.

Lisai reiba galva, un asinis pilēja uz paklāja.

-��� Lisa! iesaucās Bens. Tu mani dzirdi?

-��� Viņa atgūstas, Nātans teica. Vēl sekundi pagaidi!

-��� Pie velna, kas notika? Lisa jautāja. Tāda sajūta, ka sejas vietā ir balons.

-��� Ar tevi viss kārtībā? Bens vaicāja. Stāsti!

-��� Ir jau labi, Lisa atbildēja un aizvēra acis, lai mazinātu rei�boni. Ļauj atgūt elpu! Kādu brīdi klusējusi, viņa jautāja: Vai mana acs izskatās tie�i tikpat slikti, kā es to jūtu?

-�� Tas ir parasts zilums, Bens teica.

-��� Es zinu, Lisa izdvesa. Bet pasaki, kāds tas izskatās!

-��� Diezgan bēdīgs.

-�� To pastrādāja tikai Riks, vai ari Klermons pielika roku?

-�� Tikai Riks, Bens atbildēja.

-��� Kad tik�u vaļā no �itiem rokudzel�iem, viņam beigas. Lisa pār plecu paskatījās uz Nātanu. Un kā tev?

-��� Normāli, Nātans no�ukstēja.

-��� Vai mana acs izskatās tikpat no�ēlojama kā viņam? Lisa jautāja Benam, ar zodu norādījusi uz Nātanu.

-��� Pēc pāris stundām izskatīsies, Bens atbildēja.

-��� Lieliski! Lisa iesaucās.

-��� Ei, Rik! Bens kliedza. Vai ledu mēs vismaz varam dabūt?

-�� Nē, Riks atteica, no portfeļa vilkdams ārā klēpjdatoru.

Da�as minūtes pirms desmitiem Riks pievienoja mobilo tele�fonu datoram un uzmeklēja Westlaw Augstākās tiesas datu bāzi. Skatīdamies Rikām pār plecu, Klermons jautāja:

-�� Mēs te redzēsim, kāds būs lēmums?

-�� Nē, Riks sarkastiski atteica, mēs dosimies mācību ekskur�sijā uz Augstāko tiesu, lai visu apskatītu savām acīm. Viņa pirk�sti skraidīja pa tastatūru. Tiklīdz lēmums tiek pasludināts, Infor�mācijas birojs to izplata, un Westlau> savukārt to ievieto intemetā.

Istabas otrā galā Bens jautāja Lisai:

-��� Vai tu tie�ām jūties labi?

-�� Desmito reizi atkārtoju, ka ar mani viss ir kārtībā, Lisa tei�ca, ta�u acs vēl joprojām sāpēja un kļuva arvien tum�āka. Sitie�ni pa seju ir pierasta lieta.

-��� Nātan, kā tava acs? Bens jautāja.

-��� Normāli, Nātans atbildēja. Beidz tincināt!

-�� Jūs tur aizverieties! Riks uzsauca saviem gūstekņiem.

Tie�i desmitos Augstākās tiesas ierēdnis uzsita ar āmuru, un visi, kas atradās zālē, piecēlās kājās.

-��� Viņa godība, Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas priek�sēdētājs, un tiesne�i! ierēdnis paziņoja.

No telpas aiz burgundie�a krāsas samta aizkara iznāca devi�ņi tiesne�i un devās uz savām vietām.

-��������������� Uzmanību, uzmanību, uzmanību! ierēdnis iesaucās.

-��� Visi, kam �odien jāstājas godājamās Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas priek�ā, tiek aicināti pievērsties lietu izskatī�anai. Lai Dievs svētī Amerikas Savienotās Valstis un Augstāko tiesu!

Atkal atskanēja āmura sitiens, un visi apsēdās.

-�� �odien tiks pasludināti trīs lēmumi �ādās lietās, klāteso��os uzrunāja Ostermans. Alvaress pret Gibsonijas pilsētu, Kacs un kompānija pret Nevadas �tatu un Ri�ards Rubins pret Ameri�can Steel. Pirmos divus lēmumus nolasīs tiesnesis Veits, bet tre�o tiesnese Dreiberga.

-�� Kāpēc tik ilgi? Klermons jautāja, skatīdamies Rika datora tuk�ajā ekrānā. Sēde beidzās jau pirms piecpadsmit minūtēm.

-�� Nomierinies, Riks teica. Viņiem jāpublisko trīs lēmumi. Viss būs kārtībā.

-��� Vai tad lēmums netiek publiskots, tiklīdz to pasludina? Vai tad jāgaida, kamēr tiek izsludināti visi trīs lēmumi? Klermons jautāja.

-��� Es ta�u teicu, ka viss būs kārtībā! Riks atcirta. Aizveries!

-��� �ir konstitucionāls atbilsto�i Pirmajam labojumam. Tādējā�di lietā Kacs un kompānija pret Nevadas �tatu mēs pieņēmām lē�mumu par labu aizstāvamajam un atstājām negrozītu Nevadas �tata Augstākās tiesas lēmumu.

-��� Pateicos, tiesnesi Veit! teica Ostermans. Tagad tiesnese Dreiberga pasludinās pēdējo lēmumu.

-��� Kāpēc tu nelaid mūs vajā? Bens jautāja. Lēmums ta�u tev jau zināms.

Riks uzmanīgi vēroja klēpjdatora ekrānu.

-��� Es tam noticē�u tikai tad, kad redzē�u pats savām acīm.

-�� Un ja nu viņ� melo? Klermons iejautājās. Mēs būsim zau�dēju�i visu.

-��� Esi mierīgs! Riks uzbrēca. Viņ� teica patiesību.

-��� Kā tu to zini?

-�� Jo viņ� saprot, ka pretējā gadījumā es viņu nogalinā�u.

-��� Paldies, godājamais Augstākās tiesas priek�sēdētāj! Drei�berga iesāka un, atbalstījusies uz abiem elkoņiem, paliecās uz priek�u, lai varētu runāt mikrofonā. Lēnā, monotonā balsī viņa sāka lasīt: Lietā Ri�ards Rubins pret American Steel mēs konsta�tējām, ka American Steel valdei nevajadzēja pieprasīt tās mazo ak�ciju turētāju akceptu pirms saplū�anas procesa beigām. Akciju tu�rētāji uzskata par nepietiekamu uzsākt privātu prāvu atbilsto�i Vērtspapīru bir�as likumam. Mēs pieņēmām lēmumu par labu at�bildētājam un atstājām negrozītu Devītā apgabala Apelācijas tie�sas spriedumu.

-��� Vai mēs uzvarējām? Klermons jautāja.

Rika acis bija cie�i pievērstas datora ekrānam, kur bija redzams lēmumu teksts.

-�� Pagaidi, tūliņ redzēsim! Viņ� uz brīdi apklusa. Izskatās, ka American Steel tikko vinnējusi tiesas prāvu. Apsveicu, Edison! Beidzot tu esi izdarījis arī ko labu.

Aizvēris datoru un atvienojis telefonu, viņ� piegāja pie dīvā�na un ielika abus aparātus portfelī.

-�� Ko darīsim tālāk? Klermons sajūsmināts jautāja. Kur tik�simies ar Langenu? Kad iesim prom?

-��� Visam savs laiks, Riks atbildēja un, izvilcis no kabatas at�slēgu, tuvojās Benam. Palīdzi atbrīvot �os trīs! Tad varēsim iet prom.

-��� Uz kurieni mēs dosimies? Bens jautāja, kamēr Riks atslē�dza viņa rokudzel�us.

Riks neatbildēja. Piecēlis Benu no krēsla, viņ� to pagrūda Klermona virzienā.

-�� Saslēdz atkal! Riks pavēlēja Klermonam.

-�� Turi rokas taisni! Klermons teica un, kad Bens paklausīja, saslēdza gūstekņa rokas.

Nākamā bija Lisa. Turēdams abus aiz pleciem, Klermons pāri tiem vēroja, kā Riks apietas ar Nātanu.

-�� Nekustieties! Klermons brīdināja.

Lisa cie�i lūkojās uz Benu, kamēr notvēra viņa skatienu. Tad Lisa pameta acis uz Klermonu, vienlaikus norādot arī uz savu kājstarpi. Bens paliecās atpakaļ.

-��� Man kļūst slikti, viņ� ievaidējās, �ķiet, es tūdaļ ģīb�u.

Klermons atlaida Lisu un metās tvert Benu. Lisa metās pie Kler-

mona un ar celi iespēra viņam pa cirk�ņiem. Kad Klermons kopā ar Benu nokrita uz grīdas, Lisa skrēja uz durvju pusi. Aptvēris, kas notiek, Riks izvilka pistoli un sāka �aut. Divas lodes iestrēga durvīs brīdī, kad Lisa satvēra rokturi.

-��� Ne no vietas! Riks iekliedzās.

Lisa, stāvēdama mazliet pavērtajās durvīs, sastinga.

-��� Es nejokoju! Es tevi nogalinā�u! Riks draudēja.

Lisa saprata, ka �ī ir pēdējā iespēja aizbēgt. Un viņa metās gai�tenī. Durvis caururba vēl trīs lodes.

Lisa traucās uz avārijas izeju. Atvērusi durvis, viņa ieraudzī�ja vēl divas vienas veda aug�up, otras lejup. Atvērusi smagās metāla durvis, Lisa nolēma skriet lejā.

-��� Noķer viņu! Riks uzkliedza Klermonam, kas jau streipuļo�ja uz caur�auto durvju pusi. Riks notēmēja uz Benu. Ja aiziesi no �īs istabas, tev nāksies apbērēt divus dzīvokļa biedrus.

Bens palūkojās uz Nātanu, kas vēl joprojām bija pieslēgts krēs�lam.

-��� Es nekur neie�u, Bens teica. Zvēru!

Pēc brī�a Riks jau bija prom.

Rokudzel�os ieslēgtās rokas traucēja noturēt līdzsvaru, tāpēc Lisai bija grūti pievārēt pirmo kāpņu posmu. Mēģinādama atrast piemērotāko skrie�anas veidu, viņa atskārta, ka vieglāk to darīt, ja elkoņi ir piespiesti ķermenim. Sasniegusi divdesmit tre�o stā�vu, Lisa nonāca pie vēl vienām durvīm, kas veda uz divdesmit otro stāvu.

-��� Sasodīts! Lisa iesaucās.

Verot durvis vaļā, viņa dzirdēja, ka Riks un Klermons seko.

Skriedama lejup pa kāpnēm, Lisa katrā stāvā bija spiesta cīnī�ties ar durvīm. Sevi manīt lika nogurums, tāpēc katras nākamās durvis atvērt bija arvien grūtāk un katrs kāpņu posms �ķita aiz�vien garāks. Katrā stāvā viņa apsvēra, vai neskriet gaitenī, tomēr bailes un skepticisms lika turpināt ceļu pa kāpnēm. Atvērusi ses�tā stāva durvis, Lisa iedomājās, cik tālu ticis Riks un Klermons.

Nonākusi piektajā stāvā, Lisa saprata, ka ir pārgurusi. Negu�lētās nakts un neprātīgās skrie�anas dēļ sāka atgriezties rīta rei�bonis. Bet viņa negrasījās padoties, tāpēc, sakodusi zobus, atkal metās skriet. Vēl ta�u tikai �etri stāvi, viņa sevi mierināja. Tiklīdz nonāk�u vestibilā, klieg�u kā gaisa trauksmes sirēna. Ceturtajā stāvā viņa jutās vēl sliktāk, un visu augumu klāja sviedri. Grīļo�damās Lisa satvēra durvju rokturi. Slēgts. Pacēlusi acis, viņa ie�raudzīja uzrakstu: Lai nonāktu vestibilā, izmantojiet dienvidu puses kāpnes. Nē! Nē! Atkal sagrābusi rokturi, Lisa ar kāju atspērās pret sienu un izmisīgi pūlējās atvērt durvis. Jau bija dzirdami Rika un Klermona soļi.

Lisa atrāva durvis, kas veda uz gaiteni. Tajā valdīja mierino�s klusums. Caur biezu stiklu viņa ieraudzīja kristālzilu mirdzumu tas bija baseins. Skriedama pa gaiteni, viņa klauvēja pie visām durvīm.

-��� Ugunsgrēks! Visi ārā! Deg! viņa kliedza.

Nevienas durvis neatvērās. Nonākusi līdz liftam, viņa kā ne�prātīga spaidīja pogas. Aug�ā parādījās uzraksts, ka viens lifts ir deviņpadsmitajā, bet otrs divdesmit sestajā stāvā. Būs pārāk ilgi jāgaida, Lisa nodomāja un atkal metās skriet. Gaiteņa tālākajā ga�lā viņa ieraudzīja uzrakstu: Dienvidu puses kāpnes. Izeja uz vestibi�lu. Skaitīdama lūg�anas, viņa satvēra durvju rokturi. Slēgts.

-��� Nolādēts! Lisa iekliedzās.

No otrajām kāpnēm atskanēja Klermona un Rika balsis. Ska�ļas. Lisa saprata, ka viņi ir tikai da�u stāvu attālumā. Aizskrējusi atpakaļ līdz liftiem, viņa tik tikko spēja elpot. Kā neprātīga viņa spaidīja lifta pogas.

-��� Nu, velcies ta�u, sasodītais bleķa gabals!

Viens lifts tagad atradās septiņpadsmitajā stāvā, bet otrs vēl joprojām stāvēja divdesmit sestajā. Abi tik tikko kustējās. Lisa bi�ja pārliecināta, ka Riks un Klermons tūdaļ būs klāt. Un tad viņa atcerējās baseinu. Lisa dziļi ievilka elpu. Tikai �etri stāvi, viņa lē�sa. Iespējams, man izdosies. Cie�i piespiedusi elkoņus ķermenim, Lisa, cik vien ātri spēdama, metās uz milzīgo logu līdzās kāpņu telpai. Vispirms ar plecu, vispirms ar plecu, vispirms ar plecu, viņa skrienot sev atgādināja.

Lisa triecās pret stiklu tie�i brīdī, kad kāpņu telpas durvīs pa�rādījās Klermons. Viņ� sagrāba Lisu aiz rokudzel�iem. Tajā brīdī saplīsa stikls. Inerces vadīta, Lisa pārkrita pāri loga rāmim, un tūksto�iem sīku stikla gabaliņu sabira viņai virsū. Kritienā viņa parāva līdzi arī Klermonu, kas tagad karājās pāri palodzei. No tālākas slīdē�anas viņu paglāba Riks.

-��� Viss kārtībā? Riks jautāja, turēdams Klermonu aiz siksnas.

Skatīdamies pāri loga rāmim, Klermons pūlējās noturēt Lisu,

kas karājās loga otrajā pusē.

-�� jā-a, Klermons izmocīja.

-��� Nē! Nedariet tā! Lisa iekliedzās un ieķērās Klermona ro�kās. Viņas seju un rokas klāja sīki asiņojo�i savainojumi. Lū�dzu, nemetiet mani lejā!

Krītot Lisa piezemētos uz flīzēta laukuma, kur jau sāka pulcē�ties ļaudis, nevis baseinā.

-��� Laid viņu vaļā! Riks pavēlēja.

-��� Ko? Klermons jautāja.

-��� Lūdzu, nē! Lisa kliedza. Nē!

-��� Laid viņu vaļā un metamies prom! pavēlēja Riks. Man jau piegriezies �is pasākums!

Klermons tomēr neatlaida Lisas rokudzel�us.

-�� Es teicu, laid viņu vaļā! Riks uzstāja. Kas ir? Mēs ta�u tik un tā viņus būtu nogalināju�i!

Klermons tomēr sasprindzināja visus spēkus un turēja Lisu.

Riks izvilka pistoli un notēmēja uz Klermonu.

-�� Tu nemaz neesi Ri�ards Klermons? Kas, pie velna, tu esi?

Klermons sāka lēnām vilkt Lisu aug�ā. Riks uzvilka gaili un

pielika pistoli Klermonam pie galvas.

-�� Tev ir trīs sekundes laika, lai paskaidrotu, kas tu esi. Pēc tam jūs abi izlidosiet pa �o logu. Viens� divi�

-��� Ben! Lisa iekliedzās.

Riks pagriezās, un viņam sejā tika iepūsts baltu putu māko�nis. Izberzējis svilsto�ās acis, viņ� ieraudzīja Benu, kas turēja ro�kās ugunsdzē�amo aparātu. Bens, kura rokas vēl joprojām bija sava�otas, meta aparātu kā beisbola nūju un trāpīja Rikām pa deniņiem. Tas sagrīļojās un nokrita uz grīdas. Atskanēja �āviens, un Bens kreisajā plecā sajuta dzeļo�as sāpes. Viņ� bija sa�auts. Gāzelēdamies Bens pieskrēja klāt Rikām un ar vēl vienu uguns�dzē�amā aparāta triecienu izsita viņam pistoli no rokas.

Bens mēģināja pacelt aparātu vēl vienam sitienam, ta�u sāpes plecā bija pārāk necie�amas. Ieraugot asinis, viņam kļuva slikti, un viņ� izlaida aparātu no rokām.

-��� Drusku sāp, kd? Riks jautāja, celdamies kājās. Nākamā trāpīs tev paurī!

Turēdams plecu ar otru roku, Bens pamanīja, ka pistole aizslī�dējusi līdz liftiem. Tad viņ� atkal pievērsās Rikām, kas jau stāvēja pilnā augumā.

-�� Paņem pistoli! Klermons iekliedzās, vilkdams aug�ā Lisu.

Nelikdamies par to ne zinis, Bens piesteidzās klāt Rikām un

pamatīgi iebelza viņam pa galvu. Rokudzel�i trāpīja viņam pa seju, un Riks grīļodamies pakāpās atpakaļ. Kad Bens gatavojās

nākamajam triecienam, Riks ar dūri iesita viņam pa sa�auto ple�cu. Bens iekliedzās, bet Riks jau lūkoja pēc pistoles. Cīnīdamies ar nelabumu, Bens atkal pieskrēja klāt Rikām un, iesitis no mu�gurpuses, nogāza zemē. Riks pagriezās uz muguras un mēģināja atbrīvoties, ta�u Bens jau sēdēja viņam virsū. Sagrābis nelieti aiz rīkles, Bens piespieda Riku pie grīdas.

-��� Tu, sasodītais riebekli! Bens kliedza, neprātīgi sizdams Rika galvu pret grīdu. Tu nogalināji Oberu!

-��� Viņ� izdarīja pa�nāvību, Riks gārdza.

-�� Nē! Bens kliedza. Tu viņu nogalināji! Gribi zināt, kā Obers jutās? Gribi izjust, kā viņ� nomira?

Riks centās atbrīvoties no uzbrucēja, ta�u Bens nebija izkusti�nāms. Riks iesita pa Bena asiņojo�o plecu, bet arī tas nelīdzēja. Jo vairāk Riks pretojās, jo cie�āks kļuva Bena tvēriens. Beidzot kle�po�ana un cīniņ� izplēnēja Riks bija zaudējis samaņu. Ta�u Bens neatlaida Rika rīkli.

-�� Tu nogalināji manu draugu! Bens sāka elsot, un dusmas pārvērtās asarās. Un par to es nogalinā�u tevi!

Asaras ritēja pār Bena vaigiem, savukārt Rika seja kļuva tum��i sarkana. Bens �ņaudza vēl spēcīgāk. Rika dzīvība bija viņa ro�kās. Bens pēk�ņi atcerējās pēdējo sarunu ar savu upuri.

-�� Tu gribi redzēt, kā es pārkāpju likumu? Bens iesaucās, un Rika seja kļuva arvien sarkanāka. Tagad es tev parādī�u, ko do�māju par taviem sasodītajiem likumiem!

Cie�i sa�ņaudzis Rika rīkli, Bens atcerējās, kā Riks bija lielī�jies. Kā sitis Nātanu. Kā asiņoja Lisa. Un kā karājās Obers.

Bens elsodams blenza Rika pietūku�ajā sejā un atlaida viņa kaklu.

-Ober! Piedod!

Pār Rika lūpām izlauzās vārgs klepus. Garīgi un fiziski pār�guris, Bens sabruka uz grīdas un aizelsies smagi elpoja. Beidzot viss bija galā.

Bens, turēdams ievainoto plecu, gulēja uz grīdas. Tajā brīdī ap�stājās lifts. Kabīnes durvis atvērās, un parādījās Alekss Dero�a ar pusduci bruņotu ASV dro�ībnieku.

-��� Uz priek�u! Dero�a nokomandēja.

Divi dro�ībnieki uzlika rokudzel�us Rikām, savukārt vēl divi steidzās palīgā Lisai un Klermonam.

-��� Viss kārtībā? Dero�a jautāja Benam, palīdzēdams viņam piecelties.

-��� Pie velna, kas notiek? Bens samulsis jautāja. Jūs te jau sen bijāt?

-��� Piedod! Dero�a teica, atbrīvodams Benu no rokudzel�iem.

-��� Riks visu �o nedēļu tevi novēroja. Mēs negribējām riskēt.

-�� Riskēt? Bens iekliedzās, berzēdams delnu locītavas. Mūs gandrīz nogalināja! Tu man meloji, acīs skatīdamies!

-��� Es nemeloju, Dero�a atteica. Bija nepiecie�ams, lai tu uz�vestos normāli. Dero�a uzlika roku Benam uz pleca. Tā bija vienīgā iespēja�

-��� Neaiztiec mani! Bens kliedza un nopurināja Derosas roku.

-��� Tu meloji un pakļāvi riskam mūsu dzīvības! Pie velna, ko tu iedomājies?!

-��� Ben, es nekā nevarēju ar tevi satikties. Riks visu laiku tevi novēroja.

-��� Blēņas! Bens izdvesa. Varēji iedot man zīmīti apak�zemes pārejā. Varēji kaut ko iedot pie D�efersona pieminekļa. Visbeidzot varēji izmantot brīdi, kad nomira Obers.

-��� Piedod�

-��� Negribu neko dzirdēt! Bens iekliedzās un pagāja garām Dero�am. Turēdams sāpo�o plecu, viņ� devās pie Lisas un Klermona.

-��� Paldies, ka izglābi! Klermons teica.

-�� Ej ellē! Bens atteica un, pagrūdis Klermonu malā, pieliecās pie Lisas, kas bija atslīgusi pret sienu. Bens saņēma viņas asiņo�jo�o roku un ielūkojās sadauzītajā sejā. Kā jūties? viņ� jautāja.

-��� Ir bijis labāk, Lisa atbildēja.

-��� Vai tevi izmeta pa logu?

-��� Nekā nebija! Lisa vārgi pasmaidīja. Es pati to izlēmu. Lieliska doma, ne?

-��� Viena no labākajām, Bens atbildēja.

-�� Abi jāved uz slimnīcu, teica viens no dro�ībniekiem. Viņi ir pamatīgi apstrādāti.

-�� Tevi patie�ām sa�āva? Lisa jautāja, pētīdama Bena plecu.

-�� Nekā nebija. arī Bens pasmaidīja. Es pats tā izlēmu.

Turēdams ledus maisiņu pie acs, Nātans sēdēja nelielā telpā līdzās Derosas kabinetam. Divas stundas Nātans nebija pat pa�kustējies viņ� sēdēja uz cieta krēsla un bija atspiedies pret ne�lielu apsprie�u galdu. Pa ceļam uz Derosas biroju dro�ībnieki ne�bija pārmiju�i ne vārda. Nātans uzdeva jautājumus, ta�u viņi neatbildēja. Nātana izteiktie draudi viņus nekā neietekmēja. Vie�nīgais, ko dro�ībnieki pateica, ar Lisu un Benu viss ir kārtībā.

Beidzot pavērās Derosas kabineta durvis. Nātans devās iek�ā. Bens sēdēja līdzās Derosas rakstāmgaldam. Bena kreisā roka jau bija pārsieta. Nātans atrāva ledus maisiņu no acs un drūmi pa�skatījās uz savu dzīvokļa biedru.

-��� Un tādēļ mani divas stundas turēja ieslēgtu, lai jūs varētu nopratināt �o Princi? Nātans jautāja.

-��� Apsēdies! Dero�a pavēlēja, norādīdams uz krēslu līdzās Benam.

-��� Es labāk pastāvē�u, Nātans strupi atteica.

-��� Kā vēlies, Dero�a atbildēja.

-��� Kā ir? Bens jautāja.

-�� Kā ir? Nātans sarkastiski pārjautāja. Redzi, acs atgādina meloni, galva kā spainis, un neviens man neko nepaskaidro. Bet citādi viss ir lieliski.

-��� Kas bija pēdējais, ko jūs redzējāt viesnīcā? jautāja Dero�a.

-�� Pēdējais, ko es redzēju, bija ducis dro�ībnieku, kas ielauzās istabā. Viņi konfiscēja visas Rika mantas, runāja par Rika mobilā telefona meklē�anu un tad atbrīvoja mani acīmredzot viņiem tas ne�ķita pats svarīgākais. Tad ienācāt jūs, nosaucāt savu vārdu un pazudāt. Mediķi apskatīja mani, iedeva ledu un aspirīnu. Un pēc tam divi jūsu slepenie atveda mani �urp un ieslēdza tai istabelē.

-��� Man ļoti �ēl, ka tie�i tajā brīdī vajadzēja iet, Dero�a pa�skaidroja, vienlaikus kaut ko pierakstīdams uz lapas. Bet kas notika pirms tam?

Iekams Nātans sāka stāstīt, atvērās kabineta durvis, un ienā�ca Klermons. Viņ� nesa kafijas krūzi un apsēdās krēslā pie loga. Ieraudzījis savu sagūstītāju, Nātans kļuva nikns.

-��� Pie velna, kas viņ� tāds, un ko viņ� dara �eit? Nātans jautāja.

-��� Maikls Bērks, teica Dero�a. Savienoto Valstu dro�ībnieks.

-��� Policists? Nātans jautāja.

-��� Dro�ībnieks, Bērns paskaidroja.

-�� Tu esi dro�ībnieks, ta�u ļāvi Rikām mūs tā apstrādāt?

-�� Piedod! Bērks teica. Mēs gribējām nogaidīt, kamēr Riks iepirks akcijas, un tikai tad rikoties.

-��� Un kāpēc tad tu pēc akciju pirk�anas neko nedarīji? Nā�tans runāja arvien skaļāk.

-��� Nevaino mani! Bērks iebilda. Vainīgi esat jūs. Mēs jau bijām gatavi iebrukt istabā, bet tajā brīdī durvīs parādījās Lisa.

-��� Ak tad tā ir mana vaina? Nātans iesmējās un, piegājis pie tuk�ā krēsla līdzās Benam, apsēdās. Pie velna, kā gan mēs varē�jām zināt, ka jūs gaidāt aiz durvīm?

-�� Bens un Lisa zināja, Bērks atbildēja.

-�� Tu to zināji? Nātans pievērsās Benam.

-��� Zvēru, ka nezināju, Bens dievojās. Biju pārliecināts, ka viņi mani pametu�i.

-�� Pagaidi, Nātans teica, pirms pāris stundām jau domāju, ka mir�u. Sasodīts, kas te notiek?

-�� Te� Bens iesāka.

-�� Stāsti visu! Nātans uzstāja. No pa�a sākuma.

-��� Nomierinieties un apklustiet! Dero�a pavēlēja.

Nātans pielika acij ledus maisiņu. Bens dziļi ievilka elpu un izstāstīja, kā saticies ar Dero�u un kāpēc domājis, ka dro�ībnieki viņu aizmirsu�i.

-�� Tu gribi teikt, ka viņi Riku varēja noķert jau pirms vairākām nedēļām? Nātans neticīgi jautāja un paskatījās uz Dero�u. Kā�dēļ jūs tik ilgi gaidījāt?

-�� Gribējām notvert ikvienu, kas darbojas kopā ar Riku, Dero��a paskaidroja. Brokeri un pārējos pakalpiņus ieskaitot.

-�� Turklāt gribējām pieķert Kārlu Langenu, Bērks piebilda.

Nātans dzedri palūkojās uz Bērku. Tad viņ� atkal pievērsās

Benam.

-�� Vai tu zināji, ka viņ� ir dro�ībnieks?

-��� Nē, Bens atbildēja. Tāpēc jau es viņam iebelzu pa ģīmi. To, kurā pusē �is ir, es uzzināju tikai tad, kad viņ� izglāba Lisu.

-��� Bet Obers? Nātans jautāja. Vai kāds zināja�

-�� Mums nebija ne jausmas, ka Riks panāks Obera atlai�anu, Dero�a teica.

-��� Un, ja jums no tā paliek labāk, iejaucās Bērks, es nezinā�ju, ka Riks grasās jūs nolaupīt. Viņ� to izlēma pa�ā pēdējā brīdī, kad saprata, ka Bens dodas uz prokuratūru. Atcerieties, mēs bi�jām domāju�i, ka Bens jau vakar agri no rīta būs paziņojis lēmu�mu Rikām.

-�� Nolaupī�ana izjauca visas kārtis, Dero�a atzina. Mēs ne�domājām�

-��� Protams, jūs nedomājāt, Nātans viņu pārtrauca. Brīdi, kad Riks mūs nolaupīja, vajadzēja visam pielikt treknu punktu. Bet nē, tā vietā man nez par kādiem nopelniem sadauzīja seju.

-��� Es tur neko nevarēju darīt, Bērks taisnojās.

-��� Kādas blēņas! Nātans iesaucās. Varēji pateikt, kas tu esi. Tad pārējie būtu spiesti ielauzties istabā un izglābt mūs.

-�� To es nevarēju, Bērks atbildēja. Tad briesmām būtu pa�kļautas mūsu visu dzīvības. Es nezināju, kur slēpjas mūsējie. Es tikai zināju, ka viņi ieradīsies, tiklīdz mums sāks klāties pavisam plāni.

-��� Un tu uzskati, ka mums vēl neklājās plāni? Nātans ieklie�dzās, norādīdams uz zilumu zem acs. Un brīdī, kad Riks ielika pistoli Lisai mutē? Arī tad mums neklājās plāni?

Bens uzlika roku Nātanam uz pleca.

-��� Nātan, nomierinies! viņ� teica. Ja kāds no dro�ībniekiem būtu parādījies tie�i tajā brīdi, Riks pilnīgi noteikti būtu no�āvis Lisu. Tātad mums jābūt pateicīgiem, ka nav notikusi lielāka ne�laime.

Nātans atrāvās un piecēlās kājās.

-��� Un kas tad vēl varēja notikt? �ī ir bijusi briesmīgākā nedēļa manā mū�ā!

Bens vēlējās nomierināt draugu, ta�u Nātans kāpās arvien tā�lāk. Visbeidzot viņ� apstājās Derosas kabineta vidū.

-��� Kad Obers zaudēja darbu, Riks jau bija viņu nagos! Bet tu ne pirkstu nepakustināji! Tu ta�u varēji tam visam darīt galu! Tu

varēji�

-��� Es rīkojos tā, kā uzskatīju par pareizu, Bens teica. Ja es būtu sacēlis troksni par agru, Riks tūdaļ nozustu. Bet vienīgais veids, kā apvaldīt Riku uz visiem laikiem, bija viņa notver�ana.

Sa�ņaugtās dūres liecināja, ka Nātans vairs nespēj apvaldīt niknumu.

-�� Tu, sasodītais egoist! Vienīgais, kuru tu apvaldīji uz visiem laikiem, ir Obers! Turēdams muti, tu viņu nogalināji!

Pēk�ņi Nātans aizlidināja ledus maisiņu pāri Derosas kabi�netam. Tas nokrita uz rakstāmgalda, un dokumenti no trieciena nokrita uz grīdas.

-�� Saprotu, tu esi dusmīgs, ierunājās Bērks, ta�u paskaties uz to pla�āk�

-��� Pie velna! Nātans kliedza. Jums nav tiesību rotaļāties ar manu dzīvību! Jūs izmantojāt mūs! Un Obers par to samaksāja visaugstāko cenu!

-��� Pietiek! nodārdināja Dero�a. Obers to izdarīja pats. Ja viņ� izlēma izdarīt pa�nāvību, viņam problēmu acīmredzot bija krietni vairāk par tām, ko sagādāja Bens. Bet jums vajadzētu prie�cāties, ka esat palicis dzīvs. Ta�u varat ari uzrakstīt iesniegumu un pa ceļam iemest to sūdzību un ierosinājumu kastītē.

Kamēr Dero�a savāca no grīdas papīrus, Nātans klusēja, to�mēr vēl joprojām palika kabineta vidū.

-�� Nātan, man ļoti �ēl, Bens teica. Es tie�ām centos�

-��� Izbeidz! Nātans viņu pārtrauca un, piegājis pie Derosas, piebilda: Jūs jau laikam zinājāt par �antā�as vēstulēm, ko Riks mums piesūtīja.

-��� Pilnīgi visu, Dero�a atzina. Neuztraucieties! Mēs pazi�ņosim jūsu priek�niecībai, ka jūsu piedalī�anās �ajā operācijā bija nenovērtējama. Pēc mūsu sarunas viņiem vairs nebūs iemes�la jūs atlaist.

-��� Lieliski! Izcili! noteica Nātans, iedams uz Derosas kabine�ta durvju pusi.

Bērks viņam sekoja.

-�� Jūs nekur nedrīkstat iet, Bērks paziņoja. Mums vēl ir da�i jautājumi�

Nātans atvēra durvis un izmetās ārā.

-��� Lai iet! Dero�a teica. Viņam �ī bijusi gara diena.

Kad durvis aizvērās, Dero�a pievērsās Benam, kas izskatījās noguris.

-��� �o cīņu esat zaudējis. Vai esat gatavs tikties ar Holisu?

Sēdēdams pie Holisa kabineta durvīm, Bens noba�ījies gaidīja, kad beidzot tās atvērsies. Ko viņi tur tik ilgi dara, Bens prātoja un nervozi knibināja rokas pārsēju. Ja neskaita pirmo darba dienu, viņ� nekad nebija tā uztraucies pirms tik�anās ar Holisu. Pēc divdesmit minūtēm smagās sarkankoka durvis atvērās un iznāca Lisa.

-��� Kā gāja? Bens jautāja. Ko viņ� teica?

-��� Viņ� ir gatavs tikties ar tevi, Lisa teica.

-�� Bet kā�

-�� Ej iek�ā un aprunājies ar viņu!Lisa noteica. Viņ� ir priek��nieks, nevis es.

Par spīti nemieram, Bens izmocīja smaidu un apsēdās ierasta�jā krēslā līdzās Holisa rakstāmgaldam.

-��� Labdien! Bens teica.

Tiesnesis Meisons Holiss bija pieredzējis jurisprudences attīs�tību trīsdesmit gadu garumā. Viņ� skaitījās vispieejamākais no de�viņiem tiesne�iem. Viņ� bija vecākais septiņu bērnu ģimenē un pats bija piecu bērnu tēvs tāpēc �ķita, ka viņ� izstaro tēvi�ķumu. Kad Holiss bija koled�as beisbola komandas spēlētājs Jēlā, baumoja, ka viņ� alla� speciāli padevās, kad saprata, ka otra ko�manda zaudē ar pārāk lielu rezultāta starpību. Būdams Kolumbijas apgabala tiesnesis, Holiss reiz atlika sēdi, lai advokāts varē�tu drusku pagulēt. Ja varēja ticēt Augstākās tiesas darbiniekiem, no Holisa neviens nebaidījās. Ta�u Bens Edisons �ajā brīdī bija pārbijies līdz nāvei.

-��� Kā klājas? Holiss jautāja un atglauda retos sirmos matus.

-��� Labi, Bens atbildēja, nespēdams paskatīties priek�niekam acīs.

-��� Kā dzirdēju, vari būt laimīgs, ka paliki dzīvs, ko?

-�� Tā laikam ir.

Holiss paņēma zīmuli un sāka skrubināt dzē�amgumiju.

-��� Neesi nu tik nomākts! viņ� teica. Tev vajadzētu lepoties gan par apķērīgumu, gan visu pārējo. Tā kā Bens neatbildēja, Holiss turpināja: Vājāks cilvēks jau sen būtu salauzts.

-��� Es vienkār�i priecājos, ka beidzot viss ir galā.

Holiss pasmaidīja.

-�� Zini, pieņemot jūs ar Lisu darbā, es zināju, ka būsiet spilgta komanda. Ta�u necerēju, ka būsiet tik spilgti. Lai gan tagad tam vairs nav nozīmes.

Nemierīgi bungodams ar kāju pa burgundie�a krāsas paklāju, Bens klusībā lūdzās, kaut Holiss beidzot ķertos pie lietas. Viņ� gribēja zināt, kādu lēmumu Holiss pieņēmis.

-�� Drīkstu jautāt? viņ� izgrūda. Vai es vēl joprojām �eit strā�dā�u?

-��� Ben�

-�� Tā kā palīdzēju notvert Riku, apsūdzība krimināllietā man netiks izvirzīta, Bens iesāka trīso�ā balsī. Dro�ībnieki teica, ka mani papīri vēl joprojām būs pilnīgi tīri, turklāt viņi man pasnieg��ot uzslavas rakstu par to, ka palīdzēju pieķert arī Langenu. Viņu arestēja �orīt.

-��� Ben, man ļoti �ēl�

-��� Viņi teica, ka es�

-��� Ben, uzklausi mani, Holiss viņu pārtrauca. Teorētiski tu varbūt arī neesi vainīgs, ta�u tu tik un tā esi pārkāpis �īs tiesas ētikas kodeksu. Man nav citas izvēles. Man nāksies tevi atlaist.

Astoņos trīsdesmit vakarā Bens atgriezās mājās. Ēriks ēdam�istabā bija noliecies pār kādu nelielu glezniņu. Viņa pirksti bija notraipīti ar sarkanu, zilu, dzeltenu un zaļu krāsu viņ� centās atkārtot �ļakstu zīmējumu, ko reiz bija radījis uz sienas. �is bija Ērika ceturtais mēģinājums atkārtot agrāku darbu; bet Obera zār�kam derēja tikai precīzs atdarinājums. Ieraudzījis Benu, Ēriks no�slaucīja pirkstus terpentīnā samērcētā lupatā un, bērdams jautā�jumus, devās uz dzīvojamo istabu.

-�� Kā bija? Ar tevi viss kārtībā? Kā plecs? Ko viņi teica? Kāpēc tu tur biji tik ilgi?

Bens novilka mēteli un ielika to skapī. Tad viņ� pievērsās Ēri�kam un atbildēja īsi:

-��� Mani atlaida.

-�� Ko? Ēriks iesaucās, sekodams Benam virtuvē. Neticami! Izstāsti, kas notika!

Bens ielēja sev glāzi ūdens.

-�� Nav jau nekā, ko stāstīt. Mani atlaida. Es visu izstāstīju Holisam. Viņ� uzklausīja. Mēģināja mīkstināt triecienu. Un atlaida mani. Tad aizveda mani pie Ostermana. Pēc garas lekcijas man beidzot ļāva iet. Viss. Es vairs nestrādāju Augstākajā tiesā.

Bens vienā rāvienā izdzēra visu glāzi.

-�� Un ko vēl viņi teica?

Bens nelikās dzirdam Ērika jautājumu.

-��� Kur ir Nātans?

-�� Aizbrauca uz Bostonu. Rīt ir Obera bēres.

Lēni apļodams plecu, Bens sajuta asas sāpes.

-�� Vai viņ� kaut ko teica?

-��� Pastāstīja par Riku, sakravāja mantas un aizbrauca.

-�� Viņ� vēl joprojām dusmojas?

-�� Es viņam �obrīd labāk nezvanītu. Viņ� patie�ām trako.

-�� Saprotu, Bens noteica.

Izvilcis no kabatas nelielu pudelīti, viņ� pārlasīja pretsāpju lī�dzekļa lieto�anas pamācību. Ielējis vēl vienu glāzi ūdens, Bens ieņēma vienu sīko rozā tabletīti.

-�� Izstāsti, kas īsti notika! Ēriks lūdzās. Tikko par to rādīja si�etu ziņās.

-��� Lieliski! Bens sarkastiski iesaucās. Manu vārdu arī pie�minēja?

-�� Nē. Si�ets bija visa īss. Viņi teica, ka cilvēks, vārdā�

-�� Marks Vekslers, Bens pateica priek�ā, jo Ēriks nevarēja at�cerēties vārdu.

-�� Tie�i tā. Marks Vekslers, Ēriks atkārtoja. Ziņās teica, ka viņ� arestēts par slepenas Augstākās tiesas iek�ējās informācijas ļaunprātīgu izmanto�anu darījumos. Daudz faktu gan �urnālis�tiem nebija, tāpēc nebiju pārliecināts�

-��� Marks Vekslers ir Rika īstais vārds, Bens paskaidroja, at�grie�oties dzīvojamā istabā. Izrādās, viņ� agrāk strādājis ietek-

migā Sietlas juridiskajā firmā, kas apkalpoja CMI un �ārlzu Maksvelu. Apmēram pirms gada viņu atlaida par ētikas kodeksa pārkāpumiem firmas vadība uzskatīja, ka Riks gūst peļņu kādā lietā, kas bija viņam uzticēta.

-��� Tātad viņam ir krimināla pagātne, Ēriks secināja, apsēz�damies uz nelielā dīvāna.

-�� Nē, Bens paskaidroja. Juridiskā firma neko nespēja pie�rādīt. Lai ko arī Riks darīja, viņ� prata to labi noslēpt. Kaut arī firma nespēja atrast nekādus pierādījumus, Riku palūdza aiziet. Pēc tam viņ�, �ķiet, pārcēlies uz Ņujorku un tur arī dzīvojis. Kad vajadzējis kārtot darījumus Kolumbijas apgabalā, viņ� braukājis turp un atpakaļ.

-��� Interesanti, Ēriks noteica.

-������������ Es patie�ām vairs negribu par viņu runāt, Bens norādīja.

-��� Visu pēcpusdienu visiem uz mēles bija tikai viņ�.

-��� Bet izstāsti vismaz, kā bija ar Holisu.

-��� Nav jau nekā, ko stāstīt. Tā kā notikums kļuva zināms pla��ākai publikai, viņi nevarēja vienkār�i izlikties neko neredzam. Ja man atļautu palikt, es būtu kauna traips Augstākās tiesas sejā. Es pārkāpu ētikas kodeksu. Ja mani nepalūgtu atkāpties, arī citi sāktu to neievērot.

-�� Tātad tevi neatlaida, Ēriks secināja. Viņi palūdza tevi at�kāpties.

-�� Tas ir viens un tas pats, Bens iebilda.

-��� Vai Holiss izturējās laipni?

-��� Laipnāk nemaz nevar būt. Pastāstīja, cik augstu vērtējis ma�nu darbu un ka cerot mēs vēl tiksimies. Teica, ka uzrakstī�ot man rekomendāciju nākamajai darbavietai. Teica, ka tas, kā mēs noķērām Riku, atstājis uz viņu lielu iespaidu. Bet savu lēmumu viņ� tā ari nemainīja.

-��� Un kas būs ar Lisu?

-��� Nekas, Bens atbildēja. Darīju visu, lai neiepītu viņu �ajā lietā. Visiem zināms tikai tas, ka viņa ir mana kolēģe, kas izstrā�dājusi plānu un palīdzējusi man grūtos brī�os. Bet ar slepenās informācijas noplūdi viņa netika saistīta.

Bens atbalstīja roku pret dīvāna spilvenu un prātoja, pēc cik ilga laika iedarbosies pretsāpju tabletes.

-��� Ko teica Ostermans? Ēriks jautāja.

-�� Viņ� ir tipisks muļķis. Nolasīja man garu lekciju par Aug�stākās tiesas uzdevumiem un ideāliem, kurus nedrīkst kompro�mitēt. Man tā vien gribējās ieķerties viņa �ķidrajos matos! Nesa�protu, kāpēc man bija jāiet pie Ostermana, ja Holiss jau bija mani atlaidis.

-�� Vajadzēja izplūkāt viņam matus! Ēriks pamācīja. Ko viņ� būtu tev izdarījis? Atlaidis vēlreiz?

-�� Dro�i vien, Bens atteica.

-�� Vēl viens jautājums. Ēriks nespēja apvaldīt �urnālista in�stinktus. Kā Bērkam izdevās pārliecināt Riku, ka viņ� ir Klermons?

-��� Pēc Grinnell lietas mēs ar Lisu sapratām, ka Riks gribēs at�gūt naudu. Tāpēc mēs uzskaitījām visas lietas, kuras iesniegtas Augstākajā tiesā un kurās varētu nopelnīt.

-�� Cik daudz to bija? Ēriks ieinteresēti jautāja.

-�� Liela nauda grozījās tikai �etrās.

-�� Un kā Bērks uzmeklēja Riku?

-��� Viņam tas nebija jādara, Bens paskaidroja. Riks pats iz�vēlējās partnerus, tāpēc mums bija jāizdomā, kā piespiest Riku uzmeklēt Bērku. Mēs nolēmām�

-�� Jūs? Ēriks viņu pārtrauca.

-�� Patiesību sakot, lielāko tiesu paveica dro�ībnieki, ta�u ideju izteica Lisa, Bens stāstīja. Dro�ības dienests novēroja visus svarīgākos cilvēkus visās �etrās kompānijās�

-�� Ta�u to svarīgo cilvēku ir simtiem! Ēriks norādīja.

-�� Bet mēs izvēlējāmies tikai tos, kas jau agrāk iesaistīju�ies ne�likumīgos darījumos, Bens teica. Uzskatījām, ka Riks no sim�tiem cilvēku izvēlēsies tie�i to, kas būs gatavs pārkāpt likumu.

-��� Tātad viņi novēroja �os cilvēkus, kamēr Riks spēra tālāko soli? Ēriks jautāja.

-�� Vēl vairāk, Bens atbildēja. Dro�ībnieki visu �o cilvēku vie�tā ielika savējos. Bērks kļuva par American Steel mārketinga vice�prezidentu Ri�ardu Klermonu, kas agrāk tiesāts par izvairī�anos no nodokļu nomaksas.

-�� Cik cilvēku viņi aizvietoja?

-�� Visus jau nevarēja atļauties, Bens skaidroja. īpa�i tāpēc, ka visu vajadzēja turēt slepenībā. Tāpēc izvēlējāmies divdesmit vispiemērotākos kandidātus un nogaidījām.

-�� Vai īstā Klermona dzīve netika sagrauta?

-�� Dro�ībnieki jau tikai kontrolēja viņa telefona līniju. īstais Klermons pat nenomainīja kabinetu, ta�u telefona zvani tika pāradre�sēti Bērkam. Ja izrādījās, ka zvana īsts klients, klausule tika no�dota Klermonam. Ja tas bija Riks, runāja Bērks.

-��� Un tu nemaz nezināji, kas notiek? Ēriks jautāja.

-������������� Mēs neko nezinājām, Bens atbildēja, mocīdamies sāpēs.

-��� Mēs ar Lisu izklāstījām Dero�am savu plānu un iesniedzām aiz�domās turamo sarakstu, bet par tā izpildi mums nebija ne jaus�mas. Es neko nezināju līdz pa�am pēdējam brīdim.

-��� Neticami! Ēriks iesaucās, atslīgdams dīvānā. Pamanījis Bena apātisko skatienu, viņ� jautāja: Vai ar tevi viss kārtībā?

-Jūtos mazliet noguris. Sāpes un zāles�

-�� Tu izskaties briesmīgi. Varbūt iesi pagulēt?

-��� Es ari jūtos briesmīgi, Bens atzinās, pieceldamies kājās.

-�� Galvu aug�ā! �ī ta�u ir lielās uzvaras diena!

Bens lēnām devās uz kāpņu pusi.

-�� Tas nav jūtams.

Ēriks izvilka piezīmju bloknotu.

-��� Ben, vai drīkstu ko lūgt? Negribu izrādīties neiejūtīgs vai rie�bīgs, bet vai tu neiebilstu, ja es par to visu uzrakstītu? Ieskatījies pulkstenī, viņ� piebilda: Ja pasteig�os, tas varētu būt pirmās la�pas materiāls.

-��� Erik, ej ellē! Bens attrauca, kāpdams aug�ā. Un �ito tu vari dro�i citēt!

Sestdienas vakarā pēc divām nedēļām Bens iegāja mājā, kur dzīvoja Lisa.

-��� Labdien! sajūsmināts teica durvju sargs.

-��� Labdien! Bens atbildēja, pūlēdamies neskatīties viņam acīs.

-�� Tas bija lielisks darbiņ�, durvju sargs piebilda. Jūs esat kļuvis slavens!

-��� Paldies! Bens atteica un iegāja liftā.

Nonācis ceturtajā stāvā, viņ� pa gaiteni devās uz Lisas dzī�vokli un piezvanīja pie durvīm.

-��� Kas tur ir? Lisa jautāja, skatīdamās actiņā.

-��� Es, Bens atbildēja.

-�� Mirklīti! Vai tevi es redzēju ziņu pārraidē? Vai tu esi tas ģe�niālais tiesas ierēdnis, kas rehabilitējies, palīdzot noķert to supergudro noziedznieku?

-�� Ver vaļā durvis! Bens lūdzās.

Kad Lisa tās atvēra, Bens pamanīja, ka visi viņas sejas savai�nojumi jau sadziju�i. Bija paliku�as tikai da�as smalkas rētiņas vietās, kur stikls bija dziļāk iegriezis ādā.

-�� Priecājos tevi redzēt, Lisa teica.

Viņa pieliecās, lai noskūpstītu Benu, ta�u viņ� pagrieza pretī savu vaigu.

-��� Un tas ir viss? Tikai bu�iņa uz vaiga?

Bens iegāja dzīvoklī un apsēdās uz dīvāna.

-��� Lūdzu, nevajag! viņ� noteica.

-��� Kas noticis? Lisa jautāja.

-�� Nātans cie�i nolēmis pārvākties. Jau atradis dzīvokli un �o�nedēļ pametīs mūs.

Lisa pavilka tuvāk rakstāmgalda krēslu un apsēdās.

-��� Nesaprotu, kāpēc tu brīnies. Viņ� ta�u jau pēc atgrie�anās no Bostonas teica, ka pārvāksies.

-�� Zinu, Bens atbildēja, ta�u cerēju, ka viņ� pārdomās. Li�kās�

-�� Kas tev likās? Lisa viņu pārtrauca. Ka viņ� aizmirsīs, kā�pēc nomira Obers? Ka piedos tev briesmas, kādām tu pakļāvi vi�ņa dzīvību? Ka viņ� beidzot vienkār�i pasmiesies par visu? Tas nav iespējams, Ben. Divas nedēļas �is bija galvenais notikums ziņu pārraidēs. To nav iespējams vienkār�i aizmirst.

-�� Ta�u es drīkstu būt apbēdināts, ka viņ� brauc prom. Viņ� ir mans draugs, bet nerunā ar mani.

-�� Tu drīksti būt apbēdināts, Lisa piekrita. Ta�u jāsaprot arī viņ�. Ja jau esat tuvi draugi, iespējams, beigu beigās viņ� tomēr atgriezīsies.

-��� Nezinu, Bens teica. Es patie�ām domāju, ka esmu viņu zaudējis.

-�� Tā ir problēma, ar ko saskaras visi draugi, kas mēdz sacen�sties savā starpā. Viņu draudzībai beigas, tiklīdz gadās pirmās sīkās nepatik�anas.

-�� Nedomāju, ka tās bija sīkas nepatik�anas. Drīzāk tas bija pre��u vilciens, kas pārbraucis mums pāri.

-�� Tik un tā, lai spētu atkal saprasties, jums būs vajadzīgs ilgs laiks, Lisa iebilda. Ko teica Ēriks? Vai viņ� nostājās kāda pusē?

-��� Būtu bijis labāk, ja viņ� mazāk uztrauktos, Bens atbildēja.

-��� Tev vajadzēja redzēt, kas ar viņu notika! Viņ� ir slavas kaln�galos! Priek�nieks ļāva viņam izrakstīties no sirds.

-��� Vai tu vēl joprojām dusmojies, ka viņ� rakstos atsaucās uz tevi?

-��� Mani neiepriecina fakts, ka viņ� atstāstījis mūsu privāto sa�runu, bet ko gan es varu iesākt? Turklāt, ja Ēriks nebūtu pasnie�dzis �o notikumu mazliet tendenciozi, nezinu, vai viss būtu tik labi beidzies. Tie�i viņ� ta�u pirmais mani nosauca par Augstā�kās tiesas Karali.

-��� Augstākās tiesas Karalis! Lisa atkārtoja un noskurinājās.

-��� Vai esi dzirdējis vēl ko stulbāku?

-��� Bet tas mani citu acīs dara cildenu un godājamu, Bens tei�ca, izriezdams krūtis.

-�� Tādējādi tu atgādini pla�i izreklamētu basketbola zvaigzni.

-�� Domā, ko gribi, bet �ī banālā iesauka man krietni izlīdzējusi. Medijiem tā iepatikusies.

-��� Kā vēlaties, Jūsu augstība!

Pasmaidījis Bens jautāja:

-��� Kā svie�as tiesā?

-�� Normāli, Lisa atbildēja. Viss pa vecam. Jaunais ierēdnis ir vienkār�i pretīgs. Absolūti garlaicīgs tips.

-�� Tīk slikti nevar būt.

-�� Tici man, tā ir! Pagāju�ajā nedēļā atnesu viņam no kafetēri�jas maizīti ar sezama sēkliņām, bet viņ� teica, ka nedrīkst ēst, jo viņam ir caurs zobs un sēkliņas iesprūdīs caurumā.

-�� �ausmas! Bens noteica. Un tu viņam nesadevi pa paka-

ļu?

-�� Es runāju nopietni, Lisa teica. Pamēģini pats pavadīt die�nu kopā ar kādu, kam ir alerģija pret sieru! īsts jefiņ�!

-��� Vai viņ� ir gudrs?

-�� Akadēmiski, jā. �ajā ziņā viņ� ir izcils. Ta�u reālajā pasaulē viņ� nav spējīgs izdzīvot.

-�� Ja jau viņ� ir tāds jefiņ�, kāpēc Holiss viņu pieņēma darbā?

-�� Manuprāt, tie�i tāpēc, ka viņ� ir jefiņ�. Izbaudīju�i dzīvi kopā ar tevi, viņi noteikti baidījās pieņemt kādu aktīvāku cilvēku. Vi�ņiem bija vajadzīgs kāds dro�s cilvēciņ�. Tāds, kam ir alerģija pret sieru.

-��� Bet viņam vismaz ir darbs, Bens novilka.

-�� Izbeidz! Kuru uztrauc darbs?

-�� Mani.

-�� Tev nu gan nevajadzētu uztraukties. �eit tu strādāji tikai tā�dēļ, lai nonāktu situācijā, kurā tu patlaban esi. Ikviens ierēdnis vēlētos atrasties tavā vietā. Par tevi runā visa pilsēta, visas juri�diskās aprindas. Wayne&Portnoy tev piedāvāja vēl desmit tūksto��u, lai gan tu viņu kadru vervētājam skaidri pateici, lai liekas mie�rā. Ikviens Amerikas jurists vēlētos, kaut viņ� būtu piedzīvojis to pa�u, ko Bens Edisons. Kādēļ lai tu ilgotos pēc Augstākās tiesas?

-��� Es gribu strādāt kopā ar tevi, Bens lieti�ķi noteica.

Pārsteigta par �ādu atzī�anos, Lisa jautāja:

-�� Tu patie�ām ilgojies pēc manis?

-��� Protams! Bens atbildēja. Es ilgojos pec tevis. Es ilgojos pēc Obera. Ilgojos pēc viņa stāstiem par piedalī�anos loterijās. Il�gojos�

Lisa sarauca pieri.

-�� Ben, Obers ir miris, un to tu nevari mainīt.

-�� Un Nātans ir aizbraucis prom. Bet Ēriku nav vērts paturēt.

-�� Zinu, ka tev ir grūti, Lisa teica. Bet tev jādomā par nākot�ni. Tu sāksi strādāt prokuratūrā, amatā, kur parasti ir vajadzīga divu gadu pieredze. Tu aizsteidzies priek�ā visiem pārējiem kan�didātiem un dabūji pa�u labāko darbu visā Kolumbijas apgaba�lā! Tu būsi prokurors! Tev visu laiku būs darī�ana ar tādiem pui��iem kā Riks. Tie�i par �ādu nākotni tu sapņoji, kad mēs pirmo reizi satikāmies, vai ne? Tu teici, ka tev patīk piedalīties vajā�anā. Tagad tu to varēsi darīt vai katru dienu.

-�� Man tas vēl joprojām patīk, Bens atzina. Ņemot vērā visu, kas ar mani notika, varēja būt ari sliktāk. Ta�u es neko nevaru padarīt. Es ilgojos pēc saviem draugiem.

-��� Bet es ta�u vēl joprojām esmu tepat, Lisa iebilda.

-��� Zinu, Bens laimīgs atbildēja. Un tas ir labākais, kas ar mani līdz �im ir noticis.

-�� Gribi, es tev pateik�u, kāpēc tu esi tik laimīgs, Lisa piedā�vāja. Tu esi laimīgs tāpēc, ka es nevienam neesmu atzinusies, kas patiesībā izstrādāja Slepeno Edisona plānu.

Bens sāka smieties.

-��� Nesāc nu tagad!

-��� Nopietni, Lisa teica. Tu ta�u zini, ka to visu patiesībā es�

-�� Zinu, Bens viņu pārtrauca. Tu izgudroji �o plānu. Tu man ieteici visu izstāstīt dro�ībniekiem. Tu teici, ka tā ir mana vienīgā iespēja. Tu ieteici aizvietot visus izpilddirektorus. Tu teici, ka uz�manība jāpievēr� tikai tiem, kas jau agrāk sasmērēju�ies�

-�� Tie�i es teicu, ka tev jābūt aktīvākam.

-��� Protams, Bens piekrita. Tu biji tā agresīvā. Tev prātā ie�nāca spīdo�a ideja. Grinnell lietā es rīkojos pārāk pa�pārliecināti, un tu biji tā, kas steidzās glābt manu pakaļu.

-�� Bet uzvaras lauri mums tomēr jādala uz pusēm, Lisa iebilda.

-��� Vai tu to atgādināsi ikreiz, kad satiksimies? Bens jautāja.

-��� Pilnīgi noteikti.

-��� Es nekad neesmu apgalvojis, ka izgudroju �o plānu, Bens skaidroja. Es teicu, ka uzrakstīju par to Dero�am.

-��� Bet ideja bija manējā.

-�� Ideja bija tavējā, Bens atkārtoja. Un to es viņiem pateicu. Kas vēl, tavuprāt, man būtu jāsaka?

-��� Es gribu, lai tu saki: visi lauri pienākas Lisai; es esmu tikai viņas rāmais un paklausīgais kalpotājs.

-��� Zini, pasaulē notiek arī kas ļaunāks par stāvē�anu pro�ek�toru gaismā kopā ar vēl kādu. Nu, būt pilnībā ignorētai ir kaut kas pavisam cits.

-��� Bet mani patie�ām pilnībā ignorē!

-�� Cik darba piedāvājumu tu �onedēļ saņēmi? Duci?

-��� Patiesībā �etrpadsmit. The New York Times gatavo materiālu, kas tiks publicēts nākamsvētdien. Bet tas nenozīmē, ka nejūtos pa�mesta novārtā. Man tomēr �ķiet, ka tev jau pa�ā sākumā nevaja�dzēja palaist muti.

Bens paķēra tuvāko spilvenu un iemeta Lisai pa galvu.

-�� Nevajag! Visu dēlī salaida Ēriks. Tie�i viņ� pirmais izslavēja mūs pa visu pasauli. Un kad pārējie laikraksti pārķēra �o tēmu�

-�� Tu vairs nevarēji neko noliegt.

-��� Es centos noliegt. Bens iesmējās. Bet bija jau par vēlu. Augstākās tiesas Karalis jau bija dzimis.

-��� Manā klātbūtnē aiztaupi �os vārdus! Lisa brīdināja.

-�� Vari saukt mani par Suverēnu, ja tev tā labāk patīk.

-��� Labāk sauk�u tevi par Tiesas Ākstu.

-�� Lieliski! Sauc mani par Ākstu. Galvenais, lai tu esi laimīga, Bens noteica. Bet, ja gribi zināt, man patie�ām ir �ēl, ka tā noti�ka. Un esmu tev ļoti pateicīgs.

-�� Zinu. Bet gribu, lai tā tev būtu laba mācība. Apmierināta, ka Bens smaida, Lisa turpināja: Zini, laimīgs tu man patīc daudz labāk.

-��� Man arī, Bens atbildēja. Manuprāt, pasaulē ir divu tipu cilvēki�

-�� Tikai nevajag, Lisa lūdzās.

-�� Nopietni. Pasaulē ir divu tipu cilvēki: uzvarētāji un zaudē�tāji.

-��� Ļauj minēt, pie kura tipa piederi tu!

-��� �ajā situācijā piederu pie abiem, Bens skaidroja. Tā ir vienīgā iespēja.

Lisa brīdi klusēja.

-�� Tas ir precīzi. Es piekrītu.

-��� Paldies! Bens teica.

Lisa pielēca kājās un piegāja pie dīvāna.

-Ja jau esam noklausīju�ies tavu brīni�ķīgo lekciju ar pilnīgu situācijas analīzi, vai varam doties prom? Tu teici, ka �ovakar kār�tīgi izklaidēsimies.

-�� Man negribas izklaidēties, Bens smaidot teica. Es labprā�tāk paliktu tepat.

-��� Tātad tu gribi citādu izklaidi? apsēdusies līdzās Benam, jautāja Lisa.

-�� Nē. Bens mazliet atrāvās. Gribu sēdēt �eit un ļauties grūt�sirdībai. Tici man, būs jautri.

-�� Grūtsirdībai ir aizliegta. Izmet to no galvas!

-��� Bet īgnums ir atļauts? Ja jau nevaru ļauties grūtsirdībai, es labprāt paīgņotos.

-�� Aizliegti ir abi.

Lisa lēni virzījās tuvāk Benam.

-��� Bet ko tad mēs darīsim? Pukosimies? Grimsim pārdomās? Tēlosim rūgumpodus?

-��� Teiksim tā, Lisa iesāka. Es uzskatu, ka pasaulē ir divu tipu cilvēki: tie, kas guļ ar mani, un tie, kas neguļ.

-��� Nomierinies! Man nav noskaņojuma.

-��� Izbeidz! Tu teici, lai pagaidu, kad viss norimsies�

-�� Nekas vēl nav norimies, Bens attrauca. Turklāt, kur� tei�cis, ka es gribu gulēt ar tevi?

-�� Tas nu gan ir smieklīgi! Lisa atbildēja. Bet tas vairs neies cauri. Es atceros, kā tu raudāji, kad Riks sita mani. Tu uztraucies par mani.

-��� Tām asarām ar tevi nebija nekāda sakara. Tās bija dusmu asaras. Dusmu un naida pilnas asaras.

-��� Nu protams, Lisa atteica, pavirzīdamās vēl tuvāk Benam.

-��� Es runāju nopietni, Bens turpināja. Turklāt tagad es to nevaru. Galvā rosās visādas domas. Tu ta�u zini, man ir depresija.

-�� Nav tev nekādas depresijas!

-�� Ir gan! Un būs vajadzīgs ilgs laiks, lai tiktu tai pāri.

-�� Cik ilgs? Lisa jautāja.

-��� Ļoti ilgs. Bezgalīgi ilgs laiks.

-�� Un kad tad mēs paniekosimies?

-�� Nezinu. Varbūt nekad.

-��� Ben� Lisa brīdino�i iesāka.

-�� Labi. Pierunāji. Bet zini, ka man tas nepatiks.

-��� Patiks jau patiks!

-�� Labi. Man tas patiks. Bet brīdī, kad būsim beigu�i, �īm attie�cībām arī būs pienācis gals. Man �īs muļķības ir līdz kaklam!

-��� Kā teiksi, Lisa piekrita un noskūpstīja Bena kaklu. Tu �eit esi galvenais.

Breds Melcers

SLAZDS

Redaktore Ingūna Jundze Korektore Ligita Smilga Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"",

LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.

Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pasūt. Nr. 26262093.

B. Melcers

Me 375 Slazds /� R., "Apgāds "Kontinents"", 2006. 397 lpp.

ISBN 9984-35-209-9

"Apgada "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina jūs savās lappusēs!

Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.